Disclaimer

En un rincón del mundo muy alejado de los Reinos Olvidados, se encuentra el exótico continente de Maztica. Allí, Erixitl, la muchacha esclava, descubre que los dioses la han escogido para una tarea que puede cambiar el destino del Mundo Verdadero. Al mismo tiempo, desde la Costa de la Espada parte una expedición con el propósito de alcanzar las tierras de Kara-Tur, situadas al este de los Reinos , y de donde llegan el té, las especias, los rubíes y la seda, pero navegando hacia el oeste. Los exploradores, una legión formada por curtidos mercenarios, parten hacia poniente, sin saber que en su camino encontrarán un nuevo continente donde el salvajismo más primitivo se mezcla con una gran cultura, y reclamarán las nuevas tierras como propias. Sólo Erixitl, con la ayuda del Caballero Águila y el capitán Halloran, tiene una posibilidad de evitar que Maztica sea víctima inocente de la destrucción total.<

Nexal, la ciudad mas poderosa de Maztica, esta en ruinas. Una plaga de monstruos siniestros se extiende sobre la faz de la tierra, y, desde los cimientos de la Gran Pirámide de Zaltec, se eleva un coloso de piedra, la encarnación del sangriento dios de la guerra. Para oponerse a los designios de Zaltec, los guerreros nativos y los conquistadores del Mundo Verdadero forman una alianza y luchan, desesperados por contener el avance del caos. Pero la única posibilidad de salir airosos de la terrible batalla es conseguir la ayuda de Qotal, el dragón emplumado. La profecía transmitida a Erixtil de Palul dice que Qotal regresara a la tierra en la pirámide de los Rostros Gemelos. Sin embargo, las fuerzas del mal, conocedoras de la profecía, avanzan hacia el lugar señalado, dispuestas a impedir que el dios plumífero abandone el plano etéreo y acuda a la llamada de sus fieles.<

Mūsu Zeme pastāv jau daudz miljonu gadu, kuru gaitā dzīvība uz tās virsmas piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Pirmo jūru siltajā ūdenī attīstījušies olbaltumvielu sabiezējumi, kas, mazpamazām sarežģījoties, pārvērtās dažādos augu un dzīvnieku organismos un neskaitāmu paaudžu laikā sasniedza tagadējo stāvokli.

Šīs organiskās dzīvības formu pārmaiņas var izsekot, pētot zemes garozas dziļākajos slāņos saglabājušās atliekas pārakmeņojumu veidā, kas mums palīdz izveidot diezgan pilnīgu priekšstatu, kādi augi un dzīvnieki mituši uz Zemes virsmas pagājušajos laikos, tā dēvētajos ģeoloģiskajos periodos, kuri ir pavisam vienpadsmit kopš tā laika, kad izveidojusies organiskā dzīvība. Un, jo ilgāks laika sprīdis šķir attiecīgo periodu mo tagadnes, jo lielāka ir starpība starp toreiz raksturīgajām organiskās dzīvības formām un tagadējām.

Šīs bijušās dzīvības formas, to īpatnības, dzīves apstākļus, pārmaiņu iemeslus, vienu izmiršanu, citu rašanos un pilnveidošanos pēta zinātnes nozare, ko sauc par paleontoloģiju. To māca dažās augstākajās skolās. Tomēr ikvienam cilvēkam interesanti gūt kaut vispārēju priekšstatu par dzīvības veidiem un eksistences apstākļiem pagātnē. Šo uzdevumu esmu arī mēģinājis atrisināt savā grāmatā, kas uzrakstīta zinātniski fantastiska romana veidā. Varēja jau arī aprakstīt, kā plienakmeņos atrod augu nospiedumus un no atsevišķām lapām izveido vesela koka vai krūma priekšstatu; kā no akmens atbrīvo jūras bezmugurkaulnieku korāļus, dažādas gliemežnīcas un citas atliekas, notīra un noteic to nosaukumus; kā ļoti uzmanīgi izrok mugurkauldzīvnieku kaulus un sastāda no tiem veselus skeletus, pēc kuriem spriež par šo būtņu agrāko ārējo izskatu. Taču šādi apraksti būtu ļoti plaši un garlaicīgi. Tie vajadzīgi tikai studentiem, nākošajiem paleontologiem, bet plašajām lasītāju aprindām dzīvu priekšstatu par agrākajām dzīvības formām nedotu. Tāpēc es izvēlējos romana veidu. Bet kā ievest lasītājus šajā sen izzudušo būtņu pasaulē un vidē, kādā tās dzīvojušas?

Es pazīstu tikai divus romānus, kuros veikti līdzīgi mēģinājumi. Viens no tiem ir Zila Verna romāns «Ceļojums uz Zemes centru». Šai romānā zinātnieki pa kāda Islandes vulkānā krāteri nolaižas zemes dzīlēs un atrod pazemes tukšumus, ko apdzīvo dīvainas būtnes un izzuduši dzīvnieki, kas tomēr aprakstīti neskaidri. Atpakaļ — virspusē zinātnieki izpeld caur cita vulkānā krāteri uz plosta pa verdošu ūdeni un beidzot pa izkusušu lavu. Tas viss ir pārāk neticami. Vulkānu krāteri nav tukšas caurules, kas iesniedzas lielos dziļumos; tos piepilda atdzisusi lava, un pa verdošu ūdeni, bet jo vairāk pa izkusušu lavu ar plostu braukt nevar. Šī romana ģeoloģiskās kļūdas mani ierosināja 1915. gadā sarakstīt «Plutoniju». Līdz tam es jaunajiem lasītājiem vēl neko nebiju rakstījis un pat nedomāju to darīt.

Otrais ir Konan Doila romāns, kurā ceļotāji Dienvidamerikā atklāj augstu, ļoti grūti aizsniedzamu plato, kas atgriezta no visa apkārtējā apvidus un ko apdzīvo pirmatnējie cilvēki, lieli cilvēkveidīgi pērtiķi un daži citās Zemes dalās izzuduši dzīvnieki. Augstienē uzkāpušajiem pētniekiem atgadās dažādi piedzīvojumi. Tomēr arī šajā romānā ir daudz neticama, tas iepazīstina lasītājus vienīgi ar tagadnei tuvu pasauli un atstāja uz mani tik vāju iespaidu, ka esmu aizmirsis tā nosaukumu, lai gan izlasīju šo darbu divas reizes un ne visai sen — daudz vēlāk par Zila Verna romānu.

Labam zinātniski fantastiskam romanam jābūt ticamam, jārada lasītājā pārliecība, ka visi aprakstītie notikumi zināmos apstākļos tiešām iespējami, ka tajos nav nekā pārdabiska, brīnumaina. Ja romānā sablīvēti dažādi brīnumi, tad tas vairs nav romāns, bet pasaka bērniem.

Jau romana «Plutonija» pirmie izdevumi pierādīja, ka tas izpilda ticamības noteikumus. Es saņēmu no lasītājiem ne mazums vēstuļu, kurās tie gluži nopietni jautā, kāpēc nerīko uz Plutoniju jaunu ekspediciju, kas izpētītu pazemes pasauli, citi piedāvājās par nākošo ekspediciju dalībniekiem, trešie interesējās par romānā attēloto varoņu tālāko likteni. Tāpēc «Plutonijas» pēdējā izdevuma pēcvārdā autoram nācās paskaidrot, ka, lai iepazīstinātu lasītājus ar dažu pagājušo laikmetu dzīvniekiem un augiem tādā veidā, it kā tie vēl eksistētu kaut kur Zemes dzīlēs arī patlaban, vajadzēja pieņemt par patiesību iepriekšējā gadsimta sākumā ierosināto un zinātnieku toreiz nopietni iztirzāto hipotēzi. Tā sīki izklāstīta priekšpēdējā nodaļā («Zinātniskā saruna»), kurā ekspedicijas organizētājs aizstāv hipotēzēs pareizību. Patiesībā zinātne to jau sen noraidījusi.

Autors cer, ka arī šis «Plutonijas» izdevums līdzīgi iepriekšējiem ierosinās jaunos lasītājus tuvāk iepazīties ar ģeoloģiju un nodarboties ar šo interesanto zinātni, kas izskaidro mūsu planētas sastāvu un uzbūvi, stāsta, kādi augi un dzīvnieki mituši uz tās agrākajos laikmetos, kā tie pārveidojušies un cits citu nomainījuši, kamēr no dzīvnieku vidus izvirzījusies domājoša būtne — cilvēks, kas kļuvis par Zemes valdnieku.

Un meteorito de gigantescas proporciones avanza hacia la Tierra. Científicos de todo el mundo detectan su presencia y llegan a la conclusión de que, dado su tamaño la catástrofe producida por su impacto podría representar el fin de la civilización humana.

Hombres de ciencia rusos y norteamericanos, ante la gravedad de la situación intentan convencer a los belicosos «halcones» de ambas naciones de que la única solución posible está en unir sus fuerzas para destruir el meteorito Pero, para ello, los más altos dirigentes de las dos superpotencias deberán revelar la existencia de misiles nucleares, camuflados en sendos satélites militares, apuntando contra los centros vitales de sus respectivos países. Solo la conjunción de los misiles de ambas potencias puede acabar con el meteorito, en la más alucinante explosión atómica jamás imaginada. Entretanto, la ciudad de Hong Kong ha sido arrasada por los fragmentos que el meteorito ha desprendido del cinturón asteroidal.

Las tensiones y el horror generados por esta situación apocalíptica son descritos en esta obra con el vigor y el dramatismo propios de un hecho que, por desgracia, es más verosímil de lo que nunca podamos llegar a suponer.

Phssthpok el Pak se había pasado viajando la mayor parte de sus 32.000 años de vida; su misión era salvar, desarrollar y proteger a un grupo de criadores enviados al espacio dos millones y medio de años atrás…

Brennan es un cinturonio, el producto de una sociedad ferozmente independiente y algo anárquica que vivía en, sobre y alrededor de un cinturón exterior de asteroides. Los cinturonios son rebeldes, y Brennan es además contrabandista. Los mundos del Cinturón habían estado rastreando la nave Pak durante días. Brennan se las arregló para ser el primero en encontrarse con ella…

Nunca volvieron a verlo… al menos no aquellos que vivían en su tiempo.

Los Guerreros Místicos se han dispersado y el caos reina en el mundo.

Sin nadie que proteja la justicia y ningún dios que los ampare, ¿qué será de la gente?

Mientras Salvaje y sus vagabundos siguen sumando fuerzas a su ejército, Buscador en post del objetivo que le han marcado, acabar con los últimos eruditos, enemigos de los nomanos.

George Orwell’s payment book for 20 December 1943 records the sum of pounds 5.5.0 for a special article of 2,000 words for This has never been traced in under Orwell’s name but it now seems certain that an essay, entitled “Can Socialists Be Happy?” by “John Freeman” is what is referred to. The name Freeman would have appealed to Orwell as a pseudonym, and the article has many social, political and literary links with Orwell, such as the relation of Lenin to Dickens (the fact that Lenin read on his deathbed also appears in the second paragraph of Orwell’s 1939 essay, “Charles Dickens”). A “real” John Freeman, later editor of the New Statesman, has confirmed that he did not write the article. The reason why Orwell chose to write as “John Freeman” he never used this pseudonym again is not clear. It may be that did not want its literary editor to be seen to be associated with its political pages. Possibly it was a device that allowed Orwell to be paid a special fee. Or it may be that he simply wished to see how far would let him go with his opinions. In any case, the article appeared in the Christmas issue and provoked much debate in the issues that followed. The “lost essay” is included in the and printed here for the first time under Orwell’s name.<

"A truly stunning novel, both heartbreaking and optimistic." – Lara Vapnyar

Soon to be published in twenty-five languages, Sofi Oksanen's award-winning novel Purge is a breathtakingly suspenseful tale of two women dogged by their own shameful pasts and the dark, unspoken history that binds them.

When Aliide Truu, an older woman living alone in the Estonian countryside, finds a disheveled girl huddled in her front yard, she suppresses her misgivings and offers her shelter. Zara is a young sex-trafficking victim on the run from her captors, but a photo she carries with her soon makes it clear that her arrival at Aliide's home is no coincidence. Survivors both, Aliide and Zara engage in a complex arithmetic of suspicion and revelation to distill each other's motives; gradually, their stories emerge, the culmination of a tragic family drama of rivalry, lust, and loss that played out during the worst years of Estonia's Soviet occupation.

Sofi Oksanen establishes herself as one the most important voices of her generation with this intricately woven tale, whose stakes are almost unbearably high from the first page to the last. Purge is a fiercely compelling and damning novel about the corrosive effects of shame, and of life in a time and place where to survive is to be implicated.

Sister Mary Helen, at seventy-five, had resisted retirement. She feared she'd find only prayer, peace, and little pinochle. But she'd no sooner arrive at Mount St. Francis College for Women in San Francisco when she was greeted by an earthquake, a hysterical secretary, and a fatally bludgeoned history professor.<