BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

I NODAĻA, kurā ierodas misters Sārps.

— Sie angļu laikraksti patiešām nav zemē me­tami! — labais doktors nomurmināja savā no­dabā, atlaizdamies dziļā ādas atzveltnī.

Doktors Sarrazens bija visu mūžu itin bieži ru­nājis pats ar sevi: ari tas ir viens no izklaidēša­nās veidiem.

Viņam bija gadu piecdesmit, smalki sejas panti, možas un Skaidras acis aiz brillēm tērauda ietva­ros, sejas izteiksme nopietna un laipnīga reizē; viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, par kuriem pēc pirmā acu uzmetiena mēdz sacīt: «Tas ir lāga vīrs!» Lai gan viņa izturēšanās nebūt nelikās iz­smalcināta, šai agrajā rīta stundā doktors jau bija noskuvies un aplicis baltu kaklasaiti.

Braitonas viesnīcas istabā, kur viņš bija apme­ties, uz paklāja un krēsliem mētājās avīzes «Ti­mes», «Daily Telegraph», «Daily News». Pulkste­nis nosita desmit, kad doktors jau bija paguvis pastaigāties pa pilsētu, apskatīt slimnīcu, atgriez­ties viesnīcā un izlasīt galvenajos Londonas laik­rakstos sīku pārskatu par referātu, kuru viņš pirms divām dienām bija nolasījis plašajā starp­tautiskajā higiēnas kongresā, iepazīstinādams auditoriju ar savu izgudrojumu — «asinsķerme­nīšu skaitītāju».

Viņa priekšā uz paplātes, kas bija pārklāta ar baltu salveti, stāvēja tase kūpošas tējas, šķīvis ar gluži karstu kotleti un dažām sviestā grauzdētām maizītēm, ko angļu virējas prot brīnum labi pa­gatavot, jo maiznieki piegādā viņām speciāli šim nolūkam ceptas mazas bulciņas.

—   Jā, — doktors atkārtoja, — Apvienotās Ka­ralistes avīzes tik tiešām nav zemē metamas, te nav ko iebilst! Viceprezidenta runa, neapolieša doktora Cikojas atbilde, mana referāta izklāsts — viss uztverts vārds vārdā, fiksēts gluži kā foto­grāfijā.

«Vārds zinātniekam Sarrazenam, kas ieradies no Duē. Cienījamais kongresa loceklis runās fran­ciski. Iesākdams savu runu, viņš saka: «Klausītāji man piedos, ja es atļaušos šo brīvību; bet viņi katrā ziņā labāk sapratīs manu dzimto valodu, nekā es mācētu izteikties viņu valodā …»»

—   Un tālāk piecas slejas sīkā iespiedumā! Es pat nezinu, kurš mana referāta izklāsts ir la­bāks — vai tas, ko ievietojis «Times», vai «Daily Telegraph». Nemaz nav iespējams tiešāks un pre­cīzāks atreferējums!

Doktors Sarrazens bija tik tālu ticis savās pār­domās, kad pie durvīm pieklauvēja pats ceremo- nijmeistars (zemāku titulu neviens neuzdrošinātos piešķirt personai, kas bija ģērbusies nevaino­jami — melnā frakā) un jautāja, vai «monsjū» esot sastopams …

«Monsjū» ir parastā uzruna, kādā angļi uzskata par savu pienākumu godāt visus francūžus, tāpat kā, pēc viņu domām, būtu pārkāpti visi pieklājī­bas likumi, ja viņi itālieti nesauktu par «sin- joru» un vācieti par «Herr». Turklāt viņiem var-

būt ir taisnība. Sim rutinētajam paradumam neno­liedzami ir sava priekšrocība: uzreiz kļūst skaidra cilvēku tautība.

Doktors Sarrazens paņēma vizltkartīti. Viņš bija visai izbrīnījies, ka zemē, kur viņam nav neviena paziņas, kāds vēlas viņu apmeklēt, un brīnījās vēl vairāk, izlasījis uz mazās, četrstūrainās kartītes šādus vārdus:

«Mr. SHARP, solicitor, 93, Southampton Row, LONDON.»

Viņš zināja, ka angļu «solicitor» ir tas pats kas franču pilnvarotais jeb, pareizāk sakot, jurists, kurā apvienoti notāra, advokāta un lietveža pie­nākumi, tas ir — kādreizējais prokuratūras ierēd­nis.

«Kāda velna pēc es esmu vajadzīgs šim miste­ram Sārpam?» doktors Sarrazens vaicāja pats sev. «Vai es, pašam nezinot, būtu iepīts kādā bīstamā afērā?»

—   Vai jūs esat pārliecināts, ka viņš vēlas sa­tikt tieši mani? — doktors pārjautāja.

—   O jā, monsjū.

—   Labi, lai viņš ienāk.

Ceremonijmeistars ieveda vēl pajaunu cilvēku, kuru doktors pēc pirmā acu uzmetiena ierindoja lielajā «miroņgalvu» dzimtā. Viņa plānās jeb drī­zāk izkaltušās lūpas, garie, baltie zobi, iekritušie vaigi, iedobumi deniņos, kas bija pārvilkti ar per­gamentam līdzīgu ādu, mūmijas sejas krāsa un mazās, pelēkās ačteles deva pilnīgu pamatu šādai klasifikācijai. Viņa skelets no pakauša līdz papē­žiem pilnīgi pazuda zem platā, rūtotā mēteļa, un saujā viņš cieši turēja lakādas ceļasomas rok­turi.

Sis tips ienāca istabā, aši paklanījās, nolika uz

grīdas savu somu un cepuri, neprasījis atjauju, apsēdas un sacīja:

—       Viljams Henrijs Sārps juniors, firmas «Bi- lovs, Grīns, Sārps un Ko» kompanjons. Vai man ir tas gods runāt ar doktoru Sarrazenu?

—   Jā, kungs.

—   Fransuā Sarrazens?

—  Tā patiešām mani sauc.

—   No Duē?

—   Jā, es dzīvoju Duē.

—  Jūsu tēvu sauca Izidors Sarrazens?

—  Tieši tā.

—       Tātad skaidrs, ka viņu sauca Izidors Sarra­zens.

Misters Sārps izvilka no kabatas piezīmju grā­matiņu, ieskatījās tajā un turpināja:

—        Izidors Sarrazens nomira 1857. gadā Parīze, VI apgabalā, Tarannas ielā, 54. namā, tagad jau nojauktā ēkā, kur toreiz bija skola.

—       Tieši tā, — doktors atbildēja, aizvien vairāk brīnīdamies, — bet varbūt jūs man paskaidrotu…

—       Viņa māte bija Zilija Lanževola, — nesatri­cināmi mierīgs turpināja misters Sārps, — dzi­musi Barledikā. Zilijas Lanževolas tēvs Benedikts Lanževols savā laikā dzīvojis Loriola ieliņā un, kā atzīmēts minētās pilsētiņas municipalitātes sa­rakstos, miris 1812. gadā… Sie saraksti ir ļoti vērtīgi, mans kungs, ārkārtīgi vērtīgi! Hm… Hm… un Zilijai Lanževolai bija brālis Zans Zaks Lanževols, vecākais bundzinieks trīsdesmit sestajā vieglās artilērijas pulkā …

Te doktors Sarrazens, pārsteigts par tik pama­tīgām zināšanām viņa ģenealoģijā, pārtrauca mis­teru Sārpu, sacīdams:

—       Man jāatzīstas, ka jūs laikam gan visos šais jautājumos esat labāk informēts nekā es.

Manas vecmāmuļas uzvārds patiešām bija l.anže- vola, bet tas ir viss, ko es par viņu zinu.

—   1807. gadā viņa aizbrauca no Barledikas kopā ar jūsu vectēvu Žanu Sarrazenu, ar kuru bija apprecējusies 1799. gadā. Viņi abi apmetās Me- lonā, kur atvēra skārdnieka darbnīcu, un nodzī­voja tur līdz 1811. gadam, kad Zilija Lanževola, Sarrazena sieva, nomira. Viņu laulībā piedzima tikai viens bērns, Izidors Sarrazens, jūsu tēvs. Ar šo brīdi pavediens pārtrūkst, zināms ir vienīgi jūsu tēva nāves gads, ko mēs noskaidrojām Pa­rīzē …

—   Es varu jums dot atkal rokā šā pavediena galu, — sacīja doktors, kuru neviļus bija aizrā­vusi šī gluži matemātiskā precizitāte. — Mans vectēvs apmetās Parīzē, lai varētu izglītot savu dēlu, kas bija izvēlējies ārsta profesiju. Viņš no­mira 1832. gadā Palezo, netālu no Versaļas, kur mans tēvs bija ārsts un kur arī es esmu dzimis 1822. gadā.

—   Jūs esat tas cilvēks, kas man vajadzīgs, — misters Sārps turpināja. — Jums nav ne brāļu, ne māsu?

—   Nē. Es biju vienīgais bērns, un mana māte nomira divus gadus pēc manas piedzimšanas . . . Bet, galu galā, vai jūs, kungs, nepasacītu man…

Misters Sārps piecēlās.

—   Ser Bria Jovahir Motoranat, — viņš sacīja, izrunādams šos vārdus ar godbijību, kādu visi an­gļi izjūt pret aristokrātu tituliem, — esmu lai­mīgs, ka man izdevās jūs sameklēt un es pirmais varu apliecināt jums savu cieņu.

«Sis cilvēks ir jucis,» doktors nodomāja. «Tā bieži gadās ar šiem «iniroņgalvām».»

Pilnvarotais izlasīja šo diagnozi ārsta acīs.

—   Es nebūt neesmu ārprātīgs, — viņš mierīgi atbildēja. — Šobrīd jūs esat vienīgais mums zi­nāmais baroneta titula mantinieks; šo titulu Ben­gālijas provinces ģenerālgubernators piešķīra Žanam Zakam Lanževolam, kurš 1819. gadā pie­ņēma Anglijas pavalstniecību un pēc sievas, in­diešu princeses Gokolas nāves mantoja visu vi­ņas bagātību. Jusu vectēvs Zans Zaks Lanževols nomira 1841. gada, nelaiķim bija tikai viens dēls, vājprātīgs, bez pēcnācējiem, tiesībnespējīgs, un tas nomira 1869. gadā, neatstādams testamentu. Pirms gadiem trīsdesmit jūsu vectēva mantojums sasniedza apmēram piecu miljonu sterliņu mār­ciņu vērtību. To sekvestrēja un turēja aizbildnībā, un gandrīz visus tā procentus kapitalizēja arī Zana Zaķa Lanževola plānprātīgā dēla dzīves laikā. 1870. gadā mantojums jau bija pieaudzis līdz apaļam skaitlim — divdesmit vienam miljo­nam sterliņu mārciņu, tas ir, piecsimt divdesmit pieciem miljoniem franku. Pēc Agras tiesas lē­muma, ko apstiprināja tiesu palāta Deli un leģi- timēja Civilā padome, kustamais un nekustamais īpašums tika pārdots, visi vērtspapīri realizēti un kopējā summa noguldīta Anglijas bankā. Pašlaik šis kapitāls ir piecsimt divdesmit septiņi miljoni franku, un jūs to varat saņemt, uzrādot vienkāršu čeku, iepriekš iesniedzis Justīcijas ministrijā sa­vas radniecības pierādījumus. Sai sakarā es jums piedāvāju bankas kantora «Trollops, Smits un Ko» pakalpojumus un juridisko palīdzību.

Doktors Sarrazens bija gluži apstulbis. Kādu brīdi viņš nespēja izrunāt ne vārda. Tad, kritiskā prāta urdīts un nespēdams uztvert šo «Tūkstoš un vienas nakts» sapni kā pārbaudītu faktu, viņš iz­saucās:

—      Bet, galu galā, kungs, ar ko jūs varat pie­radīt, ka viss, ko jus stāstāt, ir patiesība, un ka jums izdevās mani sameklēt?

— Pierādījumi ir, lūk, šeit, — misters Sārps atbildēja, uzsizdams pa savu lakādas somu. — Un, ja runājam par to, kā es jūs atradu, tad tur nav nekā neparasta. Es jūs meklēju jau piecus gadus. Atrast tuviniekus jeb next of kin[1], kā mēs angļu tiesību zinātnē izsakāmies, kuri varētu būt manti­nieki daudzajiem kapitāliem, kas ik gadu tiek noguldīti Lielbritānijas bankās, ir tieši mūsu uzņē­muma specialitāte. Ar princeses Gokolas manto­jumu mēs nodarbojamies jau veselus piecus ga­dus. Mēs esam taujājuši visās malās, pārbaudījuši simtiem ģimeņu ar uzvārdu Sarrazens, neatraz­dami nevienu, kuras senčos būtu Izidors. Es jau biju gandrīz pārliecināts, ka Francijā nav vairs neviena cita Sarrazena, kad vakarrīt, lasot «Daily News» pārskatu par higiēnas kongresu, izbrīnī­jies atklāju kādu man nezināmu doktoru ar šo uzvārdu. Tūlīt pāršķirstījis savas piezīmes un ne­skaitāmās reģistrācijas kartītes, kas mums savāk­tas sakarā ar šo mantojumu, es pārsteigts konsta­tēju, ka Duē pilsētai mēs nezin kāpēc neesam pie­vērsuši uzmanību. Juzdamies gandrīz drošs, ka esmu ticis uz īstajām pēdām, es tūlīt devos ar vilcienu uz Braitonu, redzēju jūs izejam no kon­gresa zāles un biju pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat īstais. Jūs taču esat dzīvs sava vectēva brāļa portrets: tieši tāds viņš izskatās uzņēmumā, kas ir mūsu rīcībā, pārfotografēts no indiešu māksli­nieka Saranoni gleznotās ģīmetnes.

Misters Sārps izņēma no piezīmju grāmatiņas fotogrāfiju un pasniedza to doktoram Sarrazenam.

Fotogrāfijā bija redzams liela auguma vīrs ar kuplu bārdu, galvā viņam bija turbāns ar pušķi, mugurā brokāta mantija ar zaļām tresēm; viņa poza bija tāda, kā senlaiku portretos mēdza attē­lot virspavēlnieku, kurš patlaban paraksta uzbru­kuma pavēli, vērīgi raudzīdamies skatītājā. Fonā mutuļoja kaujas dūmi un kavalēristi traucās uz­brukumā.

—   Šie papīri jums visu paskaidros labāk nekā es, — misters Sārps turpināja. — Es jums tos at­stāšu un ar jūsu laipnu atļauju atgriezīšos pēc divām stundām saņemt jūsu rīkojumus.

To sacīdams, misters Sārps izņēma no savas lakotās somas septiņas vai astoņas mapes ar pa­pīriem, gan apdrukātiem, gan ar roku aprakstī­tiem, nolika tās uz galda un, atmuguriski virzī­damies uz durvīm, nomurmināja:

—  Man ir tas gods atvadīties, ser Bria Jovahir Motoranat.

Gandrīz vai noticēdams visam un tai pašā laikā šaubīdamies, doktors paņēma mapes un sāka šķir­stīt papīrus.

Pēc īsa brīža viņš jau bija pilnīgi pārliecināts, ka šis neticamais notikums ir patiesība. Kā lai šaubās, piemēram, lasot šādu iespiestu dokumentu:

«Ziņojums Karaliskās Padomes augsti godāja­miem lordiem, iesniegts 1870. gada 5. janvārī sa­karā ar mantojumu, kas pēc begumas Gokolas Radžinaras nāves Bengālijas provincē palicis bez mantiniekiem.

īss izklāsts. Runa ir par īpašuma tiesībām uz četrdesmit trim tūkstošiem akru aramzemes, da­žādām ēkām, pilīm, saimniecībā izmantojamām celtnēm, ciematiem, kā arī kustamo mantu — dārglietām, ieročiem utt., kas ietilpst begumas

Gokolas Radžinaras mantojumā. No ziņojumiem, kas iesniegti vispirms Agras pilsētas tiesā un pēc tam Deli Augstākajā tiesā, izriet, ka bēguma Go- kola, radžas Lukmisuras atraitne, kas pēc vīra nāves mantoja ievērojamu īpašumu, 1819. gadā apprecējusies otrreiz ar kādu ārzemnieku, pēc iz­celsmes francūzi, vārdā Zanu Zaķu Lanževolu. Sis ārzemnieks līdz 1815. gadam dienējis franču ar­mijā, trīsdesmit sestajā vieglās artilērijas pulkā par vecāko bundzinieku (ar apakšvirsnieka pa­kāpi), bet pēc Luāras armijas izformēšanas iestā­jies darbā uz kāda Nantes tirdzniecības kuģa par izkraušanas un iekraušanas pārzini. Pēc tam viņš nokļuvis Kalkutā, devies uz zemes vidieni un drīz vien uzņēmies kapteiņa instruktora pienākumus nelielajā iezemiešu armijā, kuru bija atļauts tu­rēt radžam Lukmisuram. Pēc neilga laika viņš tika paaugstināts par armijas virspavēlnieku un visai drīz pēc radžas nāves ieguva atraitnes roku. Dažādu koloniālpolitisku apsvērumu dēļ, kā arī ņemot vērā nozīmīgos pakalpojumus, kādus Zans Zaks Lanževols ļoti kritiskā situācijā izda­rīja eiropiešiem Agras pilsētā, Bengālijas provin­ces ģenerālgubernators panāca, ka begumas Go­kolas vīram, kurš pa to laiku bija pārgājis Liel­britānijas pavalstniecībā, piešķīra baroneta titulu. Tādējādi Brias Jovahira Motoranata zemes kļuva par majorātu. 1839. gadā bēguma Gokola nomira, atstādama visu īpašumu Lanževolam, kas divus gadus vēlāk sekoja viņai kapā. Viņu laulībā bija piedzimis tikai viens dēls, plānprātiņš jau kopš mazotnes, tā ka tūlīt pēc vecāku nāves zēnam tika iecelts aizbildnis, kas godīgi pārvaldīja īpašumu līdz viņa nāvei, kura pienāca 1869. gadā. Sim mil­zīgajam īpašumam nav zināms neviens manti­nieks, tāpēc Agras tiesa un Deli Augstākā tiesa nolēma to pārdot ūtrupē. Ņemot vērā vietējo va­ras iestāžu lūgumu, kuras rīkojas valdības vārdā, mums ir gods lūgt Karaliskās Padomes lordus apstiprināt šos tiesas lēmumus utt., utt.» Sekoja paraksti.

Agras un Deli tiesu sprieduma apstiprinātās kopijas, pārdošanas akti, rīkojums noguldīt ka­pitālu Anglijas bankā, vēstījums par Lanževola mantinieku meklēšanu Francijā un vesela kaudze šāda veida dokumentu drīz vien izkliedēja dok­tora Sarrazena pēdējās šaubas. Viņš tik tiešām bija «tuvākais radinieks» un begumas Gokolas vienīgais likumīgais mantinieks. No bankas pa­grabos noguldītajiem piecsimt divdesmit septiņiem miljoniem viņu šķīra tikai formāls lēmums, kura pamatojumam pietiks ar dzimšanas un miršanas apliecību uzrādīšanu!

Tik negaidīta bagātība varētu satricināt visrā­māko prāta cilvēku, un arī lāga dakteris nespēja pretoties zināmam satraukumam. Taču šis satrau­kums bija īslaicīgs un izpaudās vienīgi tā, ka doktors Sarrazens dažas minūtes ašiem soļiem staigāja pa istabu šurp un turp. Tad viņš apval­dīja sevi, pārmezdams pats sev neilgo drudžai- nību kā nepiedodamu vājumu, un, atlaidies at­zveltnī, palika labu laiku nogrimis dziļās pārdo­mās.

Pēc tam pēkšņi viņš atsāka staigāt uz priekšu un atpakaļ, bet šoreiz viņa acis priecīgi mirdzēja un bija redzams, ka viņā raisās kāda augstsirdīga un cēla doma. Viņš to uztvēra, pārcilāja, loloja un beidzot pieņēma noteiktu lēmumu.

Sai brīdī pie durvīm klauvēja. Atgriezās mis­ters Sārps.

— Es lūdzu jums piedošanu par savām šau­bām, — doktors viņam sirsnīgi sacīja. — Tagad esmu pilnīgi pārliecināts un jutos jums milzu pa­teicību parādā par jūsu pūlēm.

—   Nekādas pateicības… Tā taču gluži vien­kārša lieta, tas ir mans amats. Vai drīkstu cerēt, ka sers Bria turpmāk būs mans klients?

—   Pats par sevi saprotams. Nododu visu šo lietu jūsu rokās… Es tikai palūgšu, uzrunājot mani, atteikties no šā nejēdzīgā tituļa…

«Nejēdzīgs! Tituls, kas vērts divdesmit vienu miljonu sterliņu mārciņu!» bija lasāms mistera Sārpa sejā, bet viņš bija pārāk liels diplomāts, lai ko iebilstu.

—   Kā vēlaties, jūs esat noteicējs, — viņš at­bildēja. — Es braukšu atpakaļ uz Londonu un gaidīšu jūsu pavēles.

—   Vai varu paturēt šos dokumentus? — dok­tors jautāja.

—   Protams, mums ir to kopijas.

Palicis viens, doktors Sarrazens apsēdās pie rakstāmgalda, paņēma vēstuļpapīra lapu un rak­stīja:

«Braitonā, 1871. gada 28. oktobrī.

Manu mīļo zēn, mūs gaida milzīga, kolosāla, neticama bagātība! Nedomā, ka man aptumšojies prāts, bet izlasi šos dažus dokumentus, kurus pie­vienoju vēstulei. Pēc tiem tu skaidri redzēsi, ka esmu mantojis angļu vai, pareizāk sakot, indiešu baroneta titulu un kapitālu, kurš, patlaban no­guldīts Anglijas bankā, pārsniedz pusmiljardu franku. Es nešaubos, mīļo Oktāv, ar kādām jū­tām tu uzņemsi šo ziņu. Tu, tāpat kā es, sapra­tīsi, kādus jaunus pienākumus mums uzliek tāda bagātība un arī — kādām briesmām tā var pa­kļaut mūsu veselo saprātu. Es par to uzzināju tikai pirms nepilnas stundas, un jau tagad raizes par šo atbildību pa pusei nomāc prieku, kādu iz­jutu sākumā, domādams par tevi. Varbūt šī pār­maiņa būs liktenīga mūsu abu dzīvē… Mēs, pie­ticīgie zinātnes celmlauži, jutāmies laimīgi ar savu necilo dzīvi un darbu. Vai tā būs arī turpmāk? Laikam jau ne, ja vien … Es pat neuzdrīkstos tev ieminēties par domu, kas man ienāca prātā… Laikam jau mēs jutīsimies laimīgi tikai tad, ja šī bagātība mūsu rokās kļūs par jaunu un varenu zinātnes dzinējspēku, brīnumainu civilizācijas ieroci! Mēs par to visu vēl parunāsim. Raksti man labi drīz, pastāsti, kā tevi ietekmēja šī ārkārtējā, neiedomājamā ziņa, un pavēstī to mātei. Esmu pārliecināts, ka, būdama saprātīga sieviete, viņa to uztvers pavisam mierīgi. Nu, un tava māsiņa vēl ir par jaunu, lai kaut kā tamlīdzīga dēļ zau­dētu galvu. Turklāt viņas galviņa jau tagad nav tik viegli sagrozāma, un, ja arī viņa apjaustu vi­sas iespējamās sekas, kādas var būt ziņai, ko tev pavēstīju, es tomēr esmu drošs, ka šī pārmaiņa mūsu apstākļos viņu satrauks vismazāk. Paspied roku Marselam. Jebkurā no maniem nākotnes plā­niem viņam ir sava loma.

Tavs mīlošais tēvs F. Sarrazens.»

Ielicis vēstuli līdz ar svarīgākajiem dokumen­tiem aploksnē, uzrakstījis adresi: «Oktāvām Sar- razena kungam, Centrālās lietišķās mākslas sko­las audzēknim, Parīzē, Sicīlijas karaļa ielā 32», doktors paņēma cepuri, uzvilka mēteli un devās uz kongresu. Stundas ceturksni vēlāk šim jauka­jam cilvēkam viņa miljoni vairs nemaz nebija prātā.

II NODAĻA Divi draugi

Oktāvs Sarrazens, doktora dels, nepiederēja pie tiem, kurus mēdz saukt par neglābjamiem sliņ­ķiem. Viņš nebija ne dumjš, ne sevišķi gudrs, ne skaists, ne neglīts, ne īpaši liela, ne maza auguma, ne īsti tumšmatis, ne gaišmatis. Viņam bija kas- taņbrūni mati, un — jebkurā nozīmē — viņš pie­derēja pie visparastākā jauniešu tipa. Koledžā viņš aizvien saņēma otrās pakāpes apbalvojumu un pāris goda rakstu. Bakalaura eksāmenā viņam bija atzīme «apmierinoši». Pirmoreiz neizturējis konkursu Centrālajā skolā, viņš tika pielaists pie pārbaudījumiem otrreiz un uzņemts simt divdes­mit septītais. Ar savu nenoteikto raksturu Ok­tāvs bija viens no tiem jaunekļiem, kas apmierinās ar paviršam zināšanām, par visu spriež aptuveni un slīd pa dzīvi kā mēness gaisma pa zemes virsu. Tādi cilvēki likteņa rokās ir līdzīgi korķim viļņa virsotnē. Atkarībā no tā, vai vējš pūš no ziemeļiem vai dienvidiem, vilnis viņus nes vai nu uz ekvatora, vai pola pusi. Viņu gaitas nosaka nejaušība. Ja doktors Sarrazens nebūtu sev radī­jis zināmas ilūzijas par dēla raksturu, laikam gan viņš būtu vilcinājies rakstīt tādu vēstuli; bet ve­cāki jau dažkārt ir mazliet akli, un tas piedodams pat visgudrākajiem cilvēkiem.

Par laimi, iegadījās tā, ka jau skolas gaitu sā­kumā Oktāvs pakļāvās kādam enerģiskas dabas jauneklim, kura mazliet valdonīgā, bet katrā ziņā labvēlīgā ietekme bija stipri manāma. Sarlemaņas licejā, kur tēvs viņu sūtīja pabeigt mācības, Ok­tāvs cieši sadraudzējās ar vienu no klasesbied­riem, elzasieti Marselu Brukmani, kurš gan bija gadu jaunāks, taču tiklab ar fizisko spēku, kā prātu un raksturu pārāks par Oktāvu.

Divpadsmit gadu vecumā kļuvis bārenis, Mar- sels Brukmanis bija mantojis nelielu renti, ar kuru labi ja pietika mācību maksai. Nebijis Oktāva, kas brīvdienās viņu aizvien paņēma līdzi pie saviem vecākiem, viņš nekad nebūtu spēris kāju ārpus liceja sienām.

Tā nu iznāca, ka doktora Sarrazena ģimene drīz vien kļuva arī par jaunā elzasieša ģimeni. Aiz šķietama vēsuma slēpdams ļoti jūtīgu dabu, Mar- sels saprata, ka viņam visa dzīve jāveltī šiem krietnajiem cilvēkiem, kas tagad aizstāja viņam tēvu un māti. Gluži dabiski, viņš ļoti iemīļoja doktoru Sarrazenu, tā sievu un jauniņo, bet jau nopietno meitiņu, kas atklāja viņam savu sirdi. Taču savu pateicību viņš pierādīja nevis ar vār­diem, bet gan ar darbiem. Viņš labprātīgi bija uz­ņēmies patīkamo pienākumu izveidot no Zannas, kam patika mācīties, gudru, taisnprātīgu, apņē­mīgu meiteni un tai pašā laikā padarīt Oktāvu par sava tēva cienīgu dēlu. Jāatzīst, ka pēdējais uzdevums bija grūtāks, jo māsa, lai gan bija jau­nāka, izrādījās, bija spējīgāka par brāli. Tomēr Marsels bija cieši apņēmies sasniegt mērķi.

Jo Marsels Brukmanis bija viens no tiem droš­sirdīgajiem un attapīgajiem jaunekļiem, kurus El- zasa ik gadu sūta uz Parīzi piedalīties lielajā cīņā. Jau bērnībā viņš izcēlās tiklab ar savu iz­turību un muskuļu spēku, kā ar gudrību un prāta možumu. Viņa augums bija stūrains, un viņā pašā viss bija griba un drosme. Jau kopš koledžas ga­diem viņu urdīja nepārvarama tieksme gūt visla­bākos panākumus visās nozarēs: gan skriešanās sacīkstēs, gan bumbas spēlē, gan vingrošanas zālē, gan ķīmijas laboratorijā. Ja gada beigās viņš nesaņēma kādu godalgu, tad uzskatīja šo gadu par zaudētu. Divdesmit gadu vecumā viņš bija liela, mazliet neveikla, spēcīga auguma jauneklis, možs un rosīgs; viņa organismu varētu salīdzināt ar mašīnu, kas spēj sasniegt maksimālu sprie­gumu un produktivitāti. Gudrā, izteiksmīgā seja jau tagad saistīja vērīgu cilvēku skatienus. Tai pašā gadā, kad Marsels tika uzņemts Centrālajā skolā kā otrais, viņš bija stingri nolēmis beigt to kā pirmais.

Starp citu, tieši viņa neatlaidīgās, pāri plūsto­šās enerģijas dēļ, ar kuru pietika diviem, Oktāvs izturēja iestājpārbaudījumus. Veselu gadu Mar­sels viņam «nedeva miera», skubināja viņu, spieda strādāt. Pret Oktāvu, šo vājo, svārstīgo raksturu, Marsels izjuta tādu kā draudzīgu žēlumu: tā va­rētu izturēties lauva pret nevarīgu kucēnu. Viņam bija prieks stiprināt šo vārgulīgo stādu ar sava pāri plūstošā spēka sulu un panākt, lai tas nes augļus.

1870. gada karš pārsteidza abus draugus tieši eksāmenu laikā. Otrā dienā pēc konkursa Mar­sels, kura patriotiskās jūtas dziļi aizskāra bries­mas, kas draudēja Strasburgai un Elzasai, pie­teicās par brīvprātīgo trīsdesmit pirmajā strēlnieku bataljonā. Oktāvs tūlīt sekoja viņa piemēram.

Plecu pie pleca viņi cīnījās Parīzes priekšposte­ņos smagajā aplenkuma laikā. Pie Sampinjī Mar- selu labajā rokā ievainoja lode, bet par kauju pie Bizanvalas viņš saņēma uzšuvi uz kreisās piedur­knes.

Oktāvs palika bez uzšuves un bez ievainojuma. Īstenībā ne savas vainas dēļ, jo viņš vienmēr se­koja draugam kaujas ugunīs, palikdams tikai met­rus sešus iepakaļ, bet šie seši metri toreiz izšķīra visu.

Pēc miera noslēgšanas abi studenti atsāka mā­cības un apmetās divās mēbelētās blakusistabās vienkāršā savrupmājā netālu no skolas. Francijas nelaimes, Elzasas un Lotringas atdalīšana dziļi ietekmēja Marselu, un viņa raksturs ieguva īsti vīrišķīgu briedumu.

— Franču jaunatnes uzdevums, — viņš sacīja, — ir izlabot savu tēvu kļūdas, un tas panākams vienīgi ar darbu.

Katru rītu jau pulksten piecos Marsels bija kā­jās un piespieda celties arī Oktāvu. Viņi kopā mācījās, un arī pēc lekcijām Marsels neatkāpās no Oktāva ne soli. Atgriezušies no skolas, viņi at­kal ķērās pie darba, laiku pa laikam atļaudamies tikai īsu atelpas brīdi, lai izsmēķētu pīpi vai iz­dzertu tasi kafijas. Gulēt viņi gāja desmitos ar zinību pilnām smadzenēm un mierīgu sirdi. Reizu­mis kāda biljarda partija, vērtīga teātra izrāde, retumis labs koncerts konservatorijas zālē, neilga izjāde vai pastaiga Verjēras mežā, divreiz nedēļā paukošanās vai boksa treniņš — tāda bija viņu izklaidēšanās. Dažkārt Oktāvs mēģināja sacelties pret šo režīmu, viņu vilināja vieglākas izpriecas. Sad tad viņš ieminējās, ka vajadzētu apciemot Aristidu Lerū, kas «mācījās tiesību zinātnes» Svē­tā Miķeļa krodziņā. Taču Marsels tik asi izsmēja tādas iedomas, ka Oktāvs parasti atteicās no tām.

1871. gada 29. oktobrī ap septiņiem vakarā abi draugi, kā parasts, sēdēja pie galda, kuru ap­gaismoja viena kopēja lampa ar abažūru. Mar­sels bija iedziļinājies tēlotājas ģeometrijas uzde­vumā par akmens plaknēm. Arī Oktāvām bija sa­vas «svētas raizes», kas diemžēl viņam šķita sva­rīgākas par ģeometrijas uzdevuma risināšanu: viņš patlaban gatavoja kafiju. Tā bija viena no re­tajām nodarbībām, kur viņš izcēlās ar savu prasmi: varbūt tāpēc, ka šis darbs sagādāja iz­devību ik dienas uz dažām minūtēm izvairīties no briesmīgās vienādojumu risināšanas, ar kuru, pēc viņa domām, Marsels mazliet pārspīlēja. Viņš lē­nām filtrēja verdošu ūdeni caur biezu, smalki sa­maltu Mokas kafijas kārtu un jutās svētlaimīgs. Tomēr Marsela centība viņu nomāca, viņš juta sirdsapziņas pārmetumus un tai pašā laikā nepār­varamu tieksmi iztraucēt draugu ar savu pļāpā­šanu.

—  Mums vajadzētu iegādāties kafijas kannu ar filtru, — viņš pēkšņi ierunājās. — Sis senlaicīgais un cienīgais filtrs vairs neatbilst mūsdienu aug­stās civilizācijas prasībām.

—   Nu, nopērc tādu! Varbūt tad tev vairs neva­jadzēs katru vakaru zaudēt veselu stundu, ķēpā- joties ar kafijas vārīšanu, —- Marsels atbildēja.

Un atkal ķērās pie sava uzdevuma.

—   Iekšējā, ieliektā velves puse ir elipsoīds ar trim nevienādām asīm. Ja ABDE ir izejas elipse, kas ietver lielāko asi oA, kura vienlīdzīga a, un vidējo asi oB, kura vienlīdzīga b, bet ma­zākā ass /o, o', c'/ ir vertikāla un vienlīdzīga c, un veida velves slīpumu …

Šai mirklī pie durvīm klauvēja.

—  Te ir vēstule Oktāvām Sarrazena kungam, — izsūtāmais zēns sacīja.

Var iedomāties, kā šo laimīgo starpgadījumu uztvēra jaunais students.

—   Tā ir no tēva! — Oktāvs iesaucās. — Es pazīstu rokrakstu. Tas jau ir vesels sūtījums, — viņš piebilda, svārstīdams saujā smago aploksni.

Marsels, tāpat kā Oktāvs, zināja, ka doktors patlaban ir Anglijā. Pirms nedēļas, pa ceļam ap­stājies Parīzē, viņš bija abiem draugiem sarīkojis īstas Sardanapala dzīres «Palais-Royal» kādreiz

slavenajā, bet tagad jau vecmodīgajā restorānā, kuru doktors Sarrazens joprojām uzskatīja par iz­smalcinātās parīziešu gaumes paraugu.

—   Pastāsti man, ko tēvs raksta par higiēnas kongresu, — Marsels sacīja. — Tā viņam bija laba doma — braukt uz turieni. Franču zinātnie­kiem vispār ir pārāk liela tieksme strādāt sav- rupībā.

Un Marsels atkal ķērās pie sava uzdevuma:

—   Tātad velves ārpusi veidos elipsoīds, līdzīgs pirmajam elipsoīdam; tā centrs būs zem o', uz vertikālās taisnes o. Iezīmējuši triju galveno elipšu fokusus Fi, F,2 , F3 , mēs uzvilksim palīg- elipsi un hiperbolu, kuru kopējās asis…

Skaļš Oktāva kliedziens lika Marselam pacelt galvu.

—   Kas noticis? — viņš bažīgi jautāja, redzē­dams gluži nobālušo draugu.

—   Izlasi, — atbildēja Oktāvs, kuru nule sa­ņemtā vēsts bija pavisam apstulbinājusi.

Marsels paņēma vēstuli, izlasīja to no viena gala līdz otram, pārlasīja vēlreiz, uzmeta acis pievienotajiem dokumentiem un sacīja:

—   Tas ir interesanti!

Tad viņš piebāza un lēnām aizkūpināja savu pīpi. Oktāvs nepacietīgi gaidīja, ko viņš sacīs tā­lāk.

—   Vai tu domā, ka tas ir taisnība? — Oktāvs pēc klusuma brīža iesaucās aizžņaugtā balsī.

—   Taisnība? Acīmredzot. Tavam tēvam ir pā­rāk daudz veselā saprāta un kritiskās domāšanas, lai bez pamata ticētu tamlīdzīgiem faktiem. Tur­klāt te ir arī pierādījumi. Un patiesībā viss ir iz­skaidrojams ļoti vienkārši.Ievilcis pamatīgu dūmu, Marsels atkal iegrima darbā. Oktāvs stāvēja nokārtām rokām, nespēdams nedz pabeigt kafijas vārīšanu, nedz sakopot domas. Viņš juta nepieciešamību runāt, lai pār­liecinātos, ka nesapņo.

—   Bet… ja tā ir taisnība, tad tas ir kaut kas satriecošs! Vai tu saproti: pusmiljards taču ir milzu bagātība!

Marsels pacēla galvu un apstiprināja:

—   Patiešām, milzu bagātība. Varbūt Francijā nemaz nav otra tik bagāta cilvēka, daži tādi ba­gātnieki sastopami Savienotajās Valstīs, ne vai­rāk par pieciem sešiem Anglijā un kādi piecpa­dsmit vai divdesmit visā pasaulē.

—   Un piedevām vēl tituls, — Oktāvs turpināja, — baroneta tituls! Es gan nekad neesmu sapņojis par titulu, bet, ja jau tā gadījies, varu sacīt, ka tas katrā ziņā ir daudz smalkāk, nekā saukties gluži vienkārši par Oktāvu Sarrazenu.

Marsels izpūta dūmu gredzenu un nebilda ne vārda, taču pīpes pakšķināšana «phū, phū» pā­rāk skaidri pauda izsmieklu.

—   Protams, — Oktāvs turpināja, — es nekad nerīkotos tā kā daudzi citi, kas piekabina savam uzvārdam visādas partikulas vai izdomā sev titu­lus. Bet, ja man ir īsts, likumīgs tituls, kas ierak­stīts Lielbritānijas un Īrijas pēru grāmatā, un ja te nav nekādu pārpratumu, kā bieži gadās…

Pīpe joprojām pakšķēja: «Phū, phū!»

—   Vari sacīt un darīt, ko gribi, mīļais, — Ok­tāvs runāja ar dedzīgu pārliecību, — bet dižcil­tīgas asinis ir ko vērts, kā saka angļi!

Uztvēris Marsela zobgalīgo skatienu, viņš ap­klusa un nerunāja vairs par tituliem, bet sāka spriedelēt par miljoniem.

—  Vai atceries, — viņš sacīja, — kā mūsu ma­temātikas skolotājs Binoms katru gadu pirmajā aritmētikas stundā mala mums vienu un to pašu — pusmiljards ir tik liels skaitlis, ka cilvēka saprāts nespētu to apjēgt, ja mūsu rīcībā nebūtu tā gra­fiskā attēlojuma? Iedomājies tikai: ja cilvēks, kam pieder pusmiljards franku, katru minūti iz­dotu pa frankam, tad vajadzētu vairāk nekā tūk­stoš gadu, lai iztērētu visu šo summu! Ai! Patie­šām, ir tik… savādi apzināties, ka esi mantojis pusmiljardu franku!

—   Pusmiljardu franku! — atkārtoja Marsels, kuru, liekas, vairāk satrauca šis skaitlis nekā pats notikums. — Vai zini, ko jums vislabāk vajadzētu ar to iesākt? Atdot Francijai, ko samaksāt kontri­būciju. Valdībai vajadzētu tikai desmitreiz vairāk, lai samaksātu visu …

—   Ir nedomā par kaut ko tādu ieminēties tē­vam! — Oktāvs izbīlī iesaucās. — Viņš uz to būtu spējīgs. Man šķiet, viņš jau gudro kaut ko tamlīdzīgu .. . Pieļaujams vēl būtu valsts aizņē­mums, taču paturēsim vismaz renti!

—   Nu, vai zini! Tu laikam, pats to līdz šim nemaz neapjauzdams, esi pēc dabas īsts kapitā­lists, — sacīja Marsels. — Es jūtu, manu nabaga Oktāv, ka tev nāktu tikai par labu, ja šis man­tojums nebūtu tik milzīgs. To es nedomāju par tavu tēvu, kas ir gudrs un taisnprātīgs cilvēks; taču man labāk patiktu, ja tev būtu divdesmit pieci tūkstoši franku gada ienākumu, kuros tu da­lītos ar savu jauko māsiņu, nevis šie zelta kalni.

Un viņš atkal ķērās pie darba.

Oktāvs turpretim nebija spējīgs neko darīt: viņš tik satraukts staigāja pa istabu, ka galu galā draugs viņam mazliet nepacietīgi uzsauca:

—   Labāk būtu gājis ieelpot svaigu gaisu! Skaidri redzams, ka tu šovakar nekur neesi de­rīgs.

—   Tev taisnība, — Oktāvs atbildēja, ar prieku uzņemdams šo it kā atļauju mest pie malas jeb­kuras nodarbības.

Aši uzlicis cepuri, viņš noskrēja lejā pa kāp­nēm un vienā mirklī bija uz ielas. Nenogājis ne desmit soļu, viņš apstājās pie pirmās laternas, lai pārlasītu tēva vēstuli. Viņš juta nepieciešamību vēlreiz pārliecināties, ka tas nav sapnis.

—   Pusmiljards! Pusmiljards! — viņš savā no­dabā atkārtoja. — Tas nozīmē vismaz divdesmit piecus miljonus gada ienākumu! Ja tēvs man dos kaut vai miljonu gadā, nu, kaut vai pusmiljonu, vai tikai ceturtdaļu miljona, cik laimīgs es būšu! Ar naudu var uzsākt tik daudz ko! Esmu pārlie­cināts, ka pratīšu to likt lietā! Es taču galu galā neesmu muļķis. Esmu izturējis konkursu Centrā­lajā skolā! Un turklāt vēl baroneta tituls! Es pra­tīšu to godam valkāt.

Garāmejot viņš paskatījās uz savu atspulgu veikala skatloga spogulī.

«Man piederēs savrupmāja un pašam savi zirgi! Zirgs būs arī Marselam. Tiklīdz es kļūšu bagāts, pats par sevi saprotams, arī viņš dzīvos tikpat bagāti. Tas nu nāca īstajā brīdī! Pusmiljards… Baroneta tituls! Cik jocīgi: tagad, kad tas noticis, man šķiet, ka es to jau sen gaidīju! Man jau bija tāda nojauta, ka nevajadzēs visu mūžu kvernēt pie grāmatām un rasējamā dēļa. Tomēr… tas ir gluži kā sapnī!»

Tā, nodevies nākotnes sapņiem, Oktāvs gāja pa Rivolī ielu. Viņš nonāca līdz Elizejas laukiem, iegriezās Karaļa ielā un sasniedza bulvāri. Agrāk viņš gaužām vienaldzīgi gāja gar greznajiem skat­logiem, it kā tur izstādītajām lietām nebūtu ne­kāda sakara ar viņa dzīvi. Tagad viņš apstājās un jūsmīgi domāja, ka varēs iegūt visus šos dār­gumus, kad vien vēlēsies.

«Tas viss ir mans!» viņš sev sacīja. «Man ho­landiešu vērpējas griež savas vārpstas, man Elbefas fabriku audēji auž vissmalkāko drānu, pulksteņmeistari taisa visprecīzākos pulksteņus, manis dēļ operas lustra lej savas gaismas straumes, vijoles čīgā, dziedātājas dzied pilnā balsī! Manis dēļ manēžā iejāj tīrasiņu zirgus, manis dēļ iede­gas ugunis «Angļu kafejnīcā»! Parīze pieder man! Viss ir mans! Vai man nedoties ceļojumā? Vajadzētu apskatīt savus īpašumus Indijā… Es varētu kādreiz tur nopirkt pagodu ar visiem bon- zām un ziloņkaula elkudieviem turklāt! Man būs zi­loņi! Es medīšu tīģerus! Un kādi tik man būs ieroči! Un skaista laiva! Hm, laiva? Nē! Man būs skaista, ātra jahta ar tvaika dzinēju, un es braukšu, kurp gribēšu, apstāšos un došos atkal tālāk, kurp ienāks prātā! Domājot par brauk­šanu, — man taču uzdots pavēstīt to visu mā­tei… Kā būtu, ja es tūlīt dotos uz Duē? Bet skola … O, skola pagaidīs! Un Marsels? Marse­lam gan jāpaziņo. Aizsūtīšu viņam telegrammu. Viņš sapratīs, ka šai situācijā es steidzos drīzāk satikt māti un māsu.»

Oktāvs iegāja pastā un nosūtīja draugam te­legrammu, kurā ziņoja, ka viņš aizbrauc un at­griezīsies pēc divām dienām. Tad viņš pasauca fiakru un lika sevi aizvest uz Ziemeļu staciju.

Iekāpis vagonā un apsēdies, viņš atkal nodevās burvīgiem nākotnes sapņiem.

Divos naktī Oktāvs zvanīja pie vecāku mājas durvīm, tik sparīgi raustīja nakts zvana auklu, ka sacēla kājās visu kluso Obetas kvartālu.

— Kurš gan ir saslimis? — ziņkārīgas sievas, izbāzušas galvu pa logu, jautāja cita citai.

—  Daktera nav pilsētā! — kliedza vecā kal­pone no savas augšstāva istabeles jumta lodziņa.

—  Tas esmu es, Oktāvs! Nokāpiet lejā un ielai­diet mani, Fransīne!

Pēc desmit minūšu ilgas gaidīšanas Oktāvām beidzot izdevās iekļūt mājā. Māte un māsa Zanna, ātri uzvilkušas ritasvārkus, steidzās viņam pretim un gaidīja šā vēlā apciemojuma izskaidrojumu.

Pēc doktora vēstules, kuru Oktāvs nolasīja vi­ņām priekšā, viss kļuva skaidrs.

Sarrazena kundze uz brīdi pavisam apmulsa, tad apskāva delu un meitu, raudādama aiz prieka. Viņai šķita, ka tagad tiem pieder visa pasaule un ka nekāda nelaime nevar uzbrukt viņas bērniem, kuri ir vairāku simtu miljonu īpašnieki. Tomēr sie­vietes ātrāk nekā vīrieši aprod ar tādiem negaidī­tiem likteņa pavērsieniem. Sarrazena kundze vēl­reiz pārlasīja vīra vēstuli, nosprieda, ka galu galā viņa ziņā ir lemt par sievas un bērnu likteni, un tās sirds atkal nomierinājās. Turpretī Zanna gluži vienkārši priecājās par savas mātes un brāļa prieku, taču viņas, trīspadsmit gadus vecas meitenes, uztverē lielāka laime bija un palika dzīve šai nelielajā, vienkāršajā mājā, kur dienas ritēja mierīgi, mācību stundām mijoties ar vecāku glās­tiem. Viņa nesaprata, kā gan dažas banknošu pa­kas varētu īpaši pārvērst ierasto dzīves gaitu, un nākotnes izredzes meiteni nesatrauca nemaz.

Sarrazena kundze, kas bija ļoti jauna apprecē­jusies ar cilvēku, kurš visu savu laiku veltīja zi­nātnei, mīlēja vīru un cienīja viņa aizrautību, tomēr to īsti labi neizprazdama. Nevarēdama dalī­ties priekā, ko studijas sniedza doktoram Sar- razenam, viņa dažkārt jutās mazliet vientuļa bla­kus šim dedzīgajam zinātnes celmlauzim, un tā­pēc visas viņas cerības bija saistītas ar bērniem.

Viņa allaž sapņoja par bērnu nākotni, iztēloda­mās to gaišu un laimīgu. Viņa nešaubījās, ka Ok­tāvām lemts slavas pilns liktenis. Kopš dēls bija uzņemts Centrālajā skolā, necilā mācību iestāde, kas sagatavoja jaunos inženierus, pārvērtās viņas uztverē par tādu kā slavenību audzētavu. Māte raizējās vienīgi par to, ka līdzekļu trūkums va­rētu būt kavēklis dēla spožajai karjerai un vēlāk stāties ceļā meitas laimei. Tagad, cik viņa sa­prata no vīra vēstules, raizēm vairs nebijā iemesla. Un viņa jutās pavisam mierīga.

Māte un dēls gandrīz visu nakti runāja un kala nākotnes plānus, kamēr Zanna, apmierināta ar pašreizējo dzīvi, bez kādām nākotnes rūpēm, bija aizmigusi atzveltnes krēslā.

Beidzot, kad viņi jau grasījās iet mazliet at­pūsties, Sarrazena kundze ievaicājās dēlam:

—   Tu neko neteici par Marselu. Vai tu viņam neparādīji tēva vēstuli? Un ko viņš par to saka?

—   It kā tu nepazītu Marselu! — Oktāvs atbil­dēja. — Viņš jau ir pasaules gudrais, vēl vai­rāk — īsts stoiķis. Man šķiet, viņu milzīgais man­tojums izbiedēja mūsu dēļ. Jā, mūsu dēļ. Bet uz tēvu tas neattiecas. Par tēvu, kam piemītot zināt­nieka saprāts un kritiskā domāšana, neesot ko bažīties, tā Marsels sacīja. Nu protams! Bet, ru­nājot par tevi, māt, un arī Zannu, un jo sevišķi mani, Marsels nemaz neslēpa, ka viņš būtu labāk vēlējies mazāku mantojumu, kādus divdesmit pie­cus tūkstošus franku gada ienākumu …

—  Marselam varbūt ir taisnība, — Sarrazena kundze sacīja, uzlūkodama dēlu. — Ir tādi rak­sturi, kam negaidot iegūta bagātība var kļūt ļoti bīstama.

Tai brīdī pamodās Zanna. Viņa bija dzirdējusi mātes beidzamos vārdus.

— Vai atceries, māt, — meitene sacīja, berzē­dama acis un iedama uz savas istabiņas pusi, — vai atceries: tu man reiz sacīji, ka Marselam vien­mēr ir taisnība. Es gan ticu visam, ko saka mūsu draugs Marsels.

Un, noskūpstījusi māti, Zanna izgāja no ista­bas.

III NODAĻA «Notikumu hronika»

Ieradies higiēnas kongresa ceturtajā sēdē, dok­tors Sarrazens manīja, ka visi kolēģi izrāda vi­ņam ārkārtīgu cieņu. Līdz šim dižciltīgais lords Glendovers, Bikšu lentas ordeņa kavalieris un asamblejas goda priekšsēdis, tikpat kā neievēroja franču ārsta klātbūtni.

Sis lords bija ārkārtīgi svarīga persona, lai gan viņa loma kongresā aprobežojās vienīgi ar to, ka viņš pasludināja sēdi par atklātu vai slēgtu un pēc saraksta, kas bija nolikts viņam priekšā uz galda, deva vārdu runātājiem. Parasti viņš sē­dēja, aizbāzis labo roku aiz aizpogāto svārku malas, — nevis tāpēc, ka viņš kādreiz būtu kritis no zirga un ievainojis roku, bet gan tāpēc, ka šādā neērtā pozā angļu skulptori bija bronzā at­veidojuši vairākus ievērojamus valstsvīrus.

Bālā, gludi skūtā seja ar sarkaniem planku­miem, sarežģīti veidotā parūka ar augstu uzbuži- nātām cirtām virs šaurās pieres, kas liecināja par prāta trūcīgumu, papildināja pārlieku svinīgi iz- slieto, smieklīgo, neiedomājami stīvo stāvu. Lords Glendovers kustējās tā, it kā viņam nebūtu ne­vienas locītavas, it kā viņš būtu taisīts no koka

Vili kartona. Pat acis viņam grozījās tikai spējiem grūdieniem kā lellei vai manekenam.

Pirmajā kongresa sēdē, kad doktoru Sarrazenu stādīja priekšā lordam Glendoveram, viņš atņēma tā sveicienu ar aizbildniecisku, žēlīgi pretimnā­košu galvas mājienu, ko varētu pārtulkot apmē­ram tā:

«Labdien, mazvērtīgo cilvēciņ! Ak tas esat jūs, kurš, pelnīdams iztiku savai sīkajai dzīvītei, no­darbojas ar šādām tādām nieka mašīniņām? Pa­tiešām ir vajadzīga asa redze, lai ieraudzītu ra­dījumu, kas pakāpes ziņā atrodas tik tālu zem manis! Varat patverties manas dižciltības pavēnī, es jums to at]auju.»

Šoreiz lords Glendovers sagaidīja doktoru Sar­razenu ar vispiemīlīgāko smaidu un aizgāja savā laipnībā pat tik tālu, ka norādīja viņam uz brīvu sēdekli sev pa labi. Turklāt visi kongresa dalīb­nieki tobrīd bija piecēlušies kājās.

Pārsteigts par šiem ārkārtīgi glaimojošajiem uzmanības pierādījumiem un sevī nospriedis, ka kolēģi, tuvāk iepazinušies ar viņa izgudroto asins­ķermenīšu skaitītāju, droši vien atzinuši to par nozīmīgāku atklājumu, nekā sākumā likās, doktors Sarrazens apsēdās piedāvātajā vietā.

Bet visas ilūzijas izgaisa, kad lords Glendo­vers, tik spēji pagriezies pret doktoru, ka gandrīz vai izmežģīja mugurkaulu, pieliecās un iečukstēja viņam ausī:

— Es uzzināju, ka jūs esot saņēmis milzīgu mantojumu. Man teica, ka jūsu «vērtība» tagad esot divdesmit viens miljons sterliņu mārciņu.

Lords Glendovers likās ļoti apbēdināts, ka viņš tik nevērīgi izturējies pret cilvēku, kura miesa un kauli vērtībā līdzinājās tādai milzīgai naudas summai. Visa viņa stāja, liekas, pārmeta: «Kāpēc jūs mūs nebrīdinājāt? Atklāti sakot, tas nav labi! Ļaut cilvēkiem tā maldīties!»

Doktors Sarrazens, kas pēc tīrākās sirdsapziņas nebūt nedomāja, ka viņa «vērtība» tagad būtu kaut vai par vienu sū lielāka nekā iepriekšējās sēdēs, nespēja izprast, kā gan šī ziņa varējusi tik ātri izplatīties, bet tai pašā mirklī viņa kaimiņš labajā pusē, doktors Ovidiuss no Berlīnes, ar māk­sloti saldu smaidu sacīja:

— Jūs jau tagad esat tikpat varens kā Rot- šilds! Par to raksta «Daily Telegraph»… Atļau­jiet jūs apsveikt!

Un berlīnietis pasniedza viņam rīta avīzi. No­daļā «Notikumu hronika» bija iespiests raksts, pēc kura stila varēja viegli uzminēt autoru: Neiedomājami kolosāls mantojums. Milzīgajam begumas Gokolas atstātajam manto­jumam beidzot atradies likumīgais mantinieks, notāru kantora «Bilovs, Grīns un Sārps» (Lon­donā, Sauthemptonrovā 93) pieredzējušo darbi­nieku pūles vainagojušās panākumiem. Laimīgais mantinieks, kuram tagad pieder divdesmit viens miljons sterliņu mārciņu, kas noguldītas Anglijas bankā, ir franču ārsts un zinātnieks doktors Sarrazens, kura lieliskais referāts Braitonas kongresā bija ievietots mūsu laikrakstā pirms trim dienām. Pēc ilgām, neatlaidīgām pūlēm, pārvarot dažādus sarežģījumus, kurus varētu aprakstīt veselā romānā, misteram Sārpam iz­devies neapstrīdami konstatēt, ka doktors Sar­razens ir vienīgais vēl dzīvais pēctecis barone- tam Zanam Zakam Lanževolam, begumas Go­kolas otrajam vīram. Sis izcilais karavīrs, cik zināms, dzimis nelielā Francijas pilsētiņā Bar- ledikā. Tagad jāizpilda tikai dažas formalitātes, lai mantinieks iegūtu īpašuma tiesības. Lūgums jau iesniegts Justīcijas ministrijā. Gluži nepa­rasta ir apstākļu sagadīšanās, kas uzdāvina franču zinātniekam britu titulu un indiešu radžu paaudzēm ilgi vāktās bagātības. Liktenis tik tiešām gudri izraudzījies cilvēku, ko aplaimot, un jāpriecājas, ka šis ievērojamais kapitāls no­nācis tāda vīra rokās, kurš pratīs to godam izlietot.

Ar dīvainu nepatiku doktors Sarrazens izlasīja īso rakstiņu par visu notikušo, kas tik ātri bija kļuvis zināms atklātībai. Pazīdams cilvēku dabu, viņš jau paredzēja, ka tagad viņam nepārtraukti uzmāksies sveši ļaudis, taču galvenokārt viņu pa­zemoja tas, ka šim notikumam piešķir tādu no­zīmi. Doktoram šķita, ka milzīgā kapitāla summa mazina viņa pašcieņu. Viņa zinātniskie darbi un paša nopelni — to doktors apzinājās ārkārtīgi skaudri — tagad bija nogrimuši šai zelta un sud­raba okeānā, to liecināja pat viņa kolēģu viedok­lis. Darbabiedri vairs necienīja viņā nerimtīgu pētnieku, spējīgu un vērīgu zinātnieku, talantīgu izgudrotāju, bet godāja tikai pusmiljarda īpaš­nieku. Kaut arī viņš būtu īsts kretīns, neaptēsts mežonis, cilvēces izvirtības paraugs, nevis tās la­bākais pārstāvis, vienalga, viņa nozīmīgums šai pasaulē būtu tieši tāds pats. Lords Glendovers bija savu vārdu teicis, turpmāk viņa «vērtība» būs divdesmit viens miljons sterliņu mārciņu, ne vai­rāk, ne mazāk.

Sī doma doktoram derdzās, un kongresa dalīb­nieki, kas ar gluži zinātnisku interesi pētīja, kāds izskatās «pusmiljardieris», visai pārsteigti kon­statēja, ka laimīgā mantinieka seju aptumšo tā­das kā skumjas.

Tomēr tas bija tikai neilgs vājuma brīdis. Dok­tors atcerējās dižo mērķi, kam bija nolēmis ziedot negaidīto bagātību, Un viņa seja noskaidrojās. Viņš nogaidīja, kamēr doktors Stīvensons no Glāsgovas beidz referātu par mazgadīgu plānprā­tiņu audzināšanu, un pieprasīja vārdu svarīgam paziņojumam.

Lords Glendovers tūlīt deva viņam vārdu, lai gan pēc saraksta bija jārunā doktoram Ovidiu- sam. Viņš būtu devis vārdu doktoram Sarrazenam arī tad, ja visi kongresa delegāti pret to iebilstu, ja pat visi Eiropas zinātnieki reizē protestētu pret šo īpašo labvēlības izrādīšanu! To skaidri pauda priekšsēdētāja lorda Glendovera balss to­nis.

— Kungi, — doktors Sarrazens sacīja, — es gri­bēju nogaidīt dažas dienas un tikai tad pavēstīt jums par negaidīto notikumu manā dzīvē, kā arī par labvēlīgajām sekām, kādas šim laimīgajam ga­dījumam var būt zinātnes jomā. Bet, tā kā šis fakts jau atklātībai zināms, tad no manas puses tā būtu nevajadzīga izlikšanās, ja es tūlīt nedalītos ar jums savos nākotnes nodomos… Jā, kungi, ir taisnība, ka manās rokās nonācis ievērojams kapi­tāls, vairākus simtus miljonu liela summa, kas pat­laban noguldīta Anglijas bankā. Bet vai man jums jāapgalvo, ka šais apstākļos es sevi uzskatu tikai par testamenta izpildītāju zinātnes labā? (Milzu satraukums zālē.) Sis kapitāls nepieder man, tas pieder cilvēcei, progresam! (Kustība zālē. Piekri­šanas saucieni. Visi aplaudē. Kongresa delegāti, šā paziņojuma satraukti, pieceļas.) Neaplaudējiet man, kungi. Es nepazīstu nevienu zinātnieku, kas, būdams šā vārda cienīgs, manā vietā nerīkotos tā­pat kā es. Kas zina, varbūt daži nodomās, ka arī šai gadījumā — kā tas mēdz būt ar cilvēku izda­rībām — manu rīcību nosaka vairāk patmīlība nekā mīlestība uz zinātni? (Saucieni: «Nē! Nē!»)

Nu, man vienalga! Svarīgi ir rezultāti. Tātad eS noteikti un bez ierunām paziņoju: pusmiljards, kas laimīga gadījuma dēļ nonācis manās rokās, nepie­der man, tas pieder zinātnei! Vai vēlaties būt par­laments, kas sastādīs budžetu tā izlietošanai? Es neuzskatu sevi par pietiekami kompetentu, lai viens pats lemtu par tik liela kapitāla izmanto­šanu. Gribu ievērot jūsu spriedumu, jums jābūt tiesnešiem un jāizlemj, kā vislabāk likt lietā šo bagātību! («Urā» saucieni. Ovācijas. Vispārējs sa­traukums.)

Visi kongresa delegāti piecēlušies no savām vietām. Daži delegāti aiz sajūsmas uzkāpuši uz galda. Glāsgovas profesoru Tērnbullu gandrīz ķer trieka. Neapoles doktoram Čikonjam trūkst elpas. Vienīgi lords Glendovers saglabā cie­nīgu mieru un aukstasinību, kā piederas viņa aug­stajai kārtai. Starp citu, viņš ir pilnīgi pārlieci­nāts, ka doktors Sarrazens tikai joko un nebūt nedomā realizēt tik neprātīgu plānu.

Kad zāle kaut cik pieklusa, doktors Sarrazens turpināja:

—   Atļaujiet man, kungi, ieteikt projektu, kuru būs viegli papildināt un pilnīgot. Mans plāns ir

šāds . . .

Pēc šiem vārdiem kongresa dalībnieki beidzot nomierinājās un klausījās doktorā ar bijīgu uz­manību.

—   Kungi, slimībām, nabadzībai un nāves ga­dījumiem, ar ko savā apkārtnē sastopamies ik dienas, ir daudz cēloņu, taču viens no tiem, ma­nuprāt, ir sevišķi svarīgs, proti, — neciešamie hi­giēniskie apstākļi, kādos dzīvo lielākā daļa cil­vēku. Viņi dzīvo pārblīvētās pilsētās, šauros mi­tekļos, kur bieži trūkst gaisa un gaismas, šo divu dzīvībai nepieciešamo faktoru. Tādi ļaužu masu sablīvējumi bieži kļūst par īstiem infekcijas perēk­ļiem. Tiem, kas šādos apstākļos tomēr nenomirst, ir iedragāta veselība; viņu darbaspējas mazinās, un sabiedrība zaudē neaprēķināmus ražošanas spē­kus, kurus citādi varētu lietderīgi izmantot. Kā­lab, kungi, mums neizmēģināt visiedarbīgāko no pārliecināšanas līdzekļiem, tas ir, parādīt pa­raugu? Vai mēs nevarētu apvienot visas mūsu iz­tēles spējas, lai radītu plānu paraugpilsētai, ku­ras higiēniskie apstākļi atbilstu visstingrākajām zinātnes prasībām? (Saucieni: «Jā! Jā! Pareizi!») Un pēc tam mēs varētu izlietot mūsu rīcībā esošo kapitālu, lai uzceltu tādu pilsētu un parādītu to pasaulei kā tīri praktisku mācību … (Saucieni: «Jā! Jā! Taisnība!» Aplausu vētra.)

Kongresa dalībnieki, varena vispārējas sajūs­mas viļņa aizrauti, spiež cits citam roku, metas pie doktora Sarrazena, paceļ viņu uz pleciem un nes triumfa gājienā apkārt zālei.

— Kungi, — doktors turpināja, kad viņam bei­dzot atkal bija izdevies nostāties savā vietā, — šī pilsēta, kuru ikviens no mums jau redz iztēlē, skata ar savām gara acīm, dažos mēnešos var kļūt par realitāti. Tā būs veselības un labklājības pilsēta, un to apmeklēt mēs aicināsim visas tautas, mēs izplatīsim tās plānu un aprakstu visās valo­dās, mēs aicināsim tur apmesties krietnas ģimenes, kuras bezdarba un nabadzības dēļ neatrod sev vietu pārapdzīvotās zemēs. Arī tie, kam svešzem­nieku iekarotāju dēļ jādzīvo nežēlīgā trimdā, — nebrīnieties, ka es domāju arī par viņiem! — varēs atrast mūsu pilsētā savām spējām piemē­rotu nodarbošanos, viņi sniegs mums garīgās bagātības, kas ir tūkstošreiz vērtīgākas par visām zelta un dimanta raktuvēm. Mēs uzcelsim plašas skolas, kur jaunatne tiks audzināta pēc gudriem principiem, kas spēj attīstīt un līdzsvarot visas cilvēka morālās, fiziskās un intelektuālās dotības un sagatavot nākotnei garā un miesā stipras paaudzes!

Trūkst vārdu, lai aprakstītu sajūsmas pilno troksni, ar kādu tika uzņemts doktora Sarrazena paziņojums. Veselu stundas ceturksni nenorima aplausi, «Urā!» un «Bravo!» saucieni.

Tikko doktors Sarrazens bija atkal apsēdies, lords Glendovers noliecās un, aci piemiedzis, čuk­stēja viņam ausī:

—   Vērtīga ideja! Jūs cerat gūt labu peļņu no nodokļiem, vai ne? Tā ir droša lieta, vajag to tikai pareizi noorganizēt un izreklamēt ar iespaidīgu personu vārdiem! Visi, kas gribēs atspirgt pēc sli­mības vai tāpat uzlabot veselību, labprāt apme- tīsies jūsu paraugpilsētā. Es ceru, ka jūs man rezervēsit skaistu zemes gabaliņu, vai ne?

Nabaga doktoru dziļi aizvainoja šī neatlaidīgā cenšanās saskatīt viņa rīcībā vienīgi pašlabuma tīkojumu, un viņš jau grasījās atbildēt lordam Glendoveram, kad izdzirdēja viceprezidentu pie­prasām ar vispārēju balsošanu izteikt pateicību un piekrišanu nupat ierosinātā filantropiskā priekšlikuma autoram.

—   Laiku laikos, — viceprezidents sacīja, —• ar cieņu un godbijību pieminēs Braitonas kongresu, kur radusies tik cēla doma. Tā varēja ienākt prātā tikai cilvēkam, kurā ass prāts apvienots ar īstenu drosmi un bezgalīgu augstsirdību. Un tagad, kad šis priekšlikums ierosināts, vai mums gandrīz nav jābrīnās, ka tas vēl līdz šim nav realizēts? Cik daudz neprātīgos karos izšķiestu miljardu, cik daudz bezjēdzīgās spekulācijās iztērēta kapitāla varēja ieguldīt tādā pasākumā!

Beidzot runu, orators ieteica dot jaunajai pilsē­tai nosaukumu «Sarrazena» — par godu tas dibi­nātājam.

Viņa priekšlikumu vienbalsīgi pieņēma, taču, ievērojot paša doktora Sarrazena lūgumu, vaja­dzēja balsot vēlreiz.

— Nē, — doktors iebilda, — mans vārds te neder. Tāpat nemēģināsim iedēvēt nākotnes pilsētu kādā no nosaukumiem, kas, atvasināti no grieķu vai latīņu valodas, skan briesmīgi pedantiski. Tā būs Labklājības pilsēta, bet es lūdzu nosaukt to manas dzimtenes vārdā —.par Franču pilsētu.

Protams, doktora lūgums tika izpildīts.

Tā nu Franču pilsēta bija nodibināta — pagai­dām vārdos, bet sēdes noslēguma protokolā tai vajadzēja figurēt arī uz papīra. Kongresa dalīb­nieki nekavējoties sāka apspriest projekta galve­nos paragrāfus.

Bet atstāsim šobrīd kongresa dalībniekus pie šīs praktiskās nodarbības, kas tik ļoti atšķiras no parastās šādu sēžu dienaskārtības, un izsekosim soli pa solim vienā no tās daudzajiem izplatīšanās ceļiem ziņai, kura bija ievietota «Daily Telegraph» notikumu hronikā.

29. oktobra vakarā īsais rakstiņš, vārdu pa vār­dam pārdrukāts citās angļu avīzēs, sacēla sensā­ciju visos Apvienotās Karalistes nostūros. To iespieda arī «Gazette de Hull» otrās lappuses pašā augšā, un vienu no šīs necilās avīzītes numuriem trīsmastu ogļu burinieks «Mary Queen» 1. novem­brī aizveda uz Roterdamu.

Tur šīs rindas nekavējoties izgrieza «Echo nēerlandais» galvenā redaktora un vienīgā sekre­tāra veiklās šķēres, un, pārtulkota lielo gleznotāju Kuīpa un Potera valodā, ziņa par šo notikumu «ar pilnu tvaiku» sasniedza Brēmenes laikraksta redakciju. Tur tā tika ietērpta jaunās drēbēs un

tūlīt arī iespiesta vācu valodā. Jāpiebilst, ka tei- toņu žurnālists, uzrakstījis tulkojuma virsrakstu «Eine ūbergrosse Erbschaft»*, nekautrējās krāp­nieciski izmantot lasītāju lētticību un apakšā iekavās piemeloja klāt «Speciālkorespondence no Braitonas».

Tā, gluži vienkārši nozagta un pārtulkota vāciski, ziņa nonāca ietekmīgās «Ziemeļu Avīzes» redakcijā, kas to ievietoja trešās lappuses otrajā slejā, atmetot virsrakstu, kurš likās pārāk šarla- tānisks tik solīdai avīzei.

Pēc vairākkārtējas pārveidošanas īsais rakstiņš beidzot, 3. novembra vakarā, nonāca Jēnas uni­versitātes profesora Sulces dūšīgā sulaiņa resna­jās rokās un tika ienests telpā, kas profesora kungam bija vienlaikus darba kabinets, viesistaba un ēdamistaba.

Lai cik augstu amatu ieņēma profesors Sulce, pēc pirmā acu uzmetiena viņš nelikās nekas sevišķs. Tas bija gadus četrdesmit piecus vecs cilvēks, diezgan smagnēja auguma; stūrainie pleci liecināja par spēcīgu ķermeņa būvi. Viņš bija gandrīz plikpauris, tikai ap deniņiem un uz pakau­ša manīja nedaudz gaišdzeltenu matu. Acis bija bāli zilas, tādā nenoteiktā zilumā, kas nekad neiz­pauž nevienu domu. Tās nekad neiedzirkstījās, un tomēr to blāvais skatiens lika cilvēkam justies it kā neērti. Mute profesoram Sulcem bija liela, ar divām rindām pamatīgu zobu, kas, liekas, nekad nepalaida vaļā savu laupījumu, bet lūpas bija plānas un cieši sakniebtas; tās laikam pavērās tikai tāpēc, lai kā skaitīt noskaitītu nedaudzus vārdus. Tas viss kopā radīja diezgan nepatīkamu

un pat atbaidošu iespaidu, par ko profesors pats acīmredzot bija ļoti apmierināts.

Izdzirdis ienākošā sulaiņa soļus, viņš pacēla acis pret kamīnu, paskatījās ārkārtīgi skaistajā Barbedjenas sienas pulkstenī, kas, likās, nebija īsti vietā istabas bezgaumīgo mēbeļu vidū, un sacīja bargā balsī:

—   Bez piecām minūtēm septiņi! Mans pasts pienāk vēlākais pusseptiņos. Jūs to šovakar uzne- sāt ar divdesmit piecu minūšu nokavēšanos. Nākamreiz, kad pasts nebūs uz mana galda tieši pusseptiņos, pulksten astoņos jūs jau būsit atlaists.

Iziedams no istabas, sulainis pajautāja:

—   Vai kungam pasniegt vakariņas tūlīt?

—   Patlaban ir seši un piecdesmit piecas minū­tes, bet es ēdu vakariņas septiņos! Jums tas zināms jau trīs nedēļas, kopš kalpojat man. Iegau­mējiet reizi par visām reizēm, ka es nekad nemainu savu dienaskārtību un nekad neatkārtoju savus rīkojumus!

Viņš nolika avīzi uz galda malas un atkal ķērās pie sava raksta, kuram parīt vajadzēja parādīties «Fizioloģijas hronikā». Nebūt nav netaktiski pie­bilst, ka raksta temats bija «Kālab visos francū­žos lielākā vai mazākā mērā vērojamas iedzimtas deģenerēšanās pazīmes?».

Kamēr profesors rakstīja, uz maza, apaļa gal­diņa stūrī pie kamīna tika nemanīti servētas vaka­riņas: liels šķīvis ar desiņām un kāpostiem un milzīga krūze alus. Profesors nolika pie malas spalvu un ķērās pie azaida, notiesādams ēdienu ar lielāku baudu, nekā piederētos tik nopietnam cilvē­kam. Tad viņš piezvanīja, lai sulainis pasniedz kafiju, aizkūpināja garu porcelāna pīpi un turpi­nāja darbu.

Ap divpadsmitiem naktī pēdēja lappuse bija uz­rakstīta, un viņš devās uz guļamistabu, lai bau­dītu pelnītu atpūtu. Tikai gultā viņš atvēra avīzi un pirms iemigšanas sāka to pārskatīt. Acis jau vērās ciet, kad pēkšņi viņa uzmanību saistīja ār­zemnieku uzvārds «Lanževols» ziņojumā par ko­losālo mantojumu. Bet velti viņš sasprindzināja atmiņu, cenzdamies atcerēties, ko šis uzvārds at­gādina. Pēc vairāku minūšu neauglīgām pūlēm profesors nometa avīzi, nopūta sveci, un drīz vien no viņa istabas bija dzirdama skaļa krākšana.

Tomēr laikam jau ir tāds fizioloģisks process, kuru profesors pats kādreiz bija pētījis un mēģi­nājis izskaidrot garos izklāstos; varbūt tāpēc Lan­ževola uzvārds nedeva viņam miera pat sapņos. Un, otrā rītā pamodies, profesors Sulce ar izbrīnu konstatēja, ka vēl arvien mehāniski atkārto šo vārdu.

Bet tai brīdī, kad viņš grasījās paskatīties ka­batas pulkstenī, viņam pēkšņi kaut kas atausa at­miņā. Viņš paķēra gultas kājgalī nomesto avīzi un vairākkārt pēc kārtas pārlasīja rindkopu, kuru iepriekšējā vakarā nebija lāgā ievērojis, turklāt visu laiku berzēja pieri, it kā tas palīdzētu sa­kopot domas. Acīmredzot viņa smadzenēs kaut kas noskaidrojās, jo, pat neuzvilcis pukotos rīta- svārkus, viņš pieskrēja pie kamīna, noņēma no sienas mazo ģīmetni, kas karājās blakus spogu­lim, un, pagriezis to otrādi, ar piedurkni notrausa putekļus no kartona.

Profesors nebija maldījies. Portreta otrā pusē ar piecdesmit gados gandrīz izbalējušu, dzelte­nīgu tinti bija rakstīts: «Terēze Sulce, dzimusi Lanževola.»

Tai pašā vakarā profesors Sulce devās uz Lon­donu.

IV NODAĻA

Mantojuma dalīšana

6. novembrī pulksten septiņos no rīta Sulces kungs izkāpa Čeringkrosas stacijā. Divpadsmitos dienā viņš jau iegāja Sauthemptonrovas 93. namā, lielā kantora telpā, kuru pārdalīja uz pusēm koka barjera: vienā pusē sēdēja kantora ierēdņi, otra bija domāta apmeklētājiem; tur stāvēja seši krēsli, melns galds, uz plauktiem — neskaitāmas mapes zaļos vākos un adrešu grāmata. Divi jaunekļi sē­dēja pie galda un mierīgi ēda maizi ar sieru — visu zemju tiesas darbinieku parastās brokastis.

—   Notariāta kantoris «Bilovs, Grīns un Sārps», vai ne? — jautāja profesors tādā pašā tonī, kādā mēdza pieprasīt pusdienas. — Vai kādu no šiem kungiem varētu sastapt?

—  Misters Sārps ir savā kabinetā. Jūsu uz­vārds? Kādās darīšanās nākat?

—   Profesors Sulce, no Jēnas. Esmu ieradies Lanževola lietā.

Jaunais ierēdnis atkārtoja šos vārdus akustis­kajā caurulē un saņēma paša auss klausulē at­bildi, ko neuzdrīkstējās skaļi atkārtot, bet kas va­rēja skanēt apmēram tā: «Pie velna Lanževola lietu! Atkal kāds trakais iedomājies pierādīt sa­vas tiesības!»

Jaunais ierēdnis čukstus sacīja:

—   Cik var spriest, «iespaidīga persona». Pēc izskata neliekas patīkams, bet katrā ziņā tas nav parasts tips.

—   Un viņš atbraucis no Vācijas?

—   Tā viņš vismaz apgalvo.

Caurulē atskanēja nopūta:

—   Lai ienāk …

—   Otraja stava, durvis tieši pretī, — ierēdnis skaļi sacīja, norādīdams uz kāpnēm telpas dzi­ļumā.

Profesors uzkāpa otrajā stāvā un ieraudzīja polsterētas durvis, pie kurām bija piesista vara plāksnīte un uz tās ar melniem burtiem rakstīts «Misters Sārps».

Misters Sārps sēdēja pie liela sarkankoka galda kabinetā ar visparastāko iekārtu: mīksts paklājs uz grīdas, krēsli ar ādas atzveltnēm, plati plaukti ar nodalījumiem. Viņš, sveicinādams ienācēju, tik tikko piecēlās un pēc tam, kā parasti rīkojas visi pieklājīgi ierēdņi, lai izliktos ļoti aizņemti, vismaz piecas minūtes šķirstīja kaut kādus papīrus aktu vākos. Beidzot pievērsies profesoram Sulcem, kas sēdēja viņam iepretim, misters Sārps sacīja:

—   Lūdzu, kungs, pastāstiet īsumā, kādā jau­tājumā esat ieradies. Mans laiks ir ārkārtīgi iero­bežots, tā ka varu jums ziedot tikai nedaudz mi­nūšu.

Profesors it kā pavīpsnāja, likdams noprast, ka vēsā uzņemšana viņu nebūt nemulsina.

—  Varbūt, uzzinājis mana apmeklējuma iemeslu, jūs piešķirsit man vēl dažas minūtes papildus, — viņš sacīja.

—   Es klausos, kungs.

—   Runa ir par Barledikas pilsētiņā dzimušā Zana Žaka Lanževola mantojumu, jo es esmu viņa vecākās māsas Terēzes Lanževolas mazdēls. Te­rēze Lanževola 1792. gadā apprecējās ar manu vectēvu Mārtiņu Sulci, kas bija ķirurgs Braun- šveigas armijā un nomira 1814. gadā. Man sagla­bājušās trīs Zana Žaka Lanževola māsai rakstī­tas vēstules un vairākas citās vēstules, kurās pie­minēta viņa uzturēšanās mana vectēva mājās pēc Jēnas kaujas, turklāt varu uzrādīt likumīgus dzimtsarakstu dokumentus, kas pierada manu rad­niecību.

Nav vērts vārdu pa vārdam atkārtot profesora Sulces garos paskaidrojumus misteram Sārpam. Pretēji paradumam, viņš šoreiz runāja ļoti daudz. Tiesa gan, tas bija jautājums, kurā viņa runas dāvanas šķita neizsmeļamas. Vajadzēja taču pie­rādīt anglim misteram Sārpam, ka ģermāņu rase katrā ziņā ir pārāka par visām citām rasēm. Ja viņš pieteicot savas tiesības uz šo mantojumu, tad pirmām kārtām tādēļ, lai to izrautu no rokām francūzim, kurš to nepratīs lietderīgi izmantot. Visvairāk viņš neieredzot sava pretinieka tautību. Ja tas būtu vācietis, viņš, protams, neuzstātos pret to, un tā joprojām, un tā joprojām. Bet doma, ka francūzis, kaut kāds zinātnieks, varētu izlietot šo milzu kapitālu franču ideju popularizēšanai, esot viņam nepanesama, un tāpēc viņa pienākums esot līdz pēdējam aizstāvēt savas tiesības.

Pavirši raugoties, bija grūti saprast, kāds sa­kars ir šiem politiskajiem spriedelējumiem ar ba­gāto mantojumu. Taču misters Sārps bija pietie­kami pieredzējis lietvedis, lai uztvertu augstāko sakarību starp ģermāņu rases nacionālajiem cen­tieniem vispār un profesora Sulces personisko vē­lēšanos iegūt begumas mantojumu. Būtībā tās bija vienādas dabas tieksmes.

Starp citu, nekādu šaubu nevarēja būt. Lai kā Jēnas universitātes profesoru pazemotu radniecī­bas saites ar zemāku rasi, nenoliedzami franču tautības vecmāmiņa bija zināmā mērā atbildīga par šā nesalīdzināmā cilvēku sugas pārstāvja iera­šanos pasaulē.

Tā gan bija tikai otrās pakāpes radniecība sa­līdzinājumā ar doktora Sarrazena radniecību, tā­pēc viņa tiesības uz minēto mantojumu bija ma­zāk pamatotas. Tomēr misters Sārps tūlīt saska­tīja gluži likumīgu iespēju atbalstīt šīs tiesības, turklāt tāda iespēja notariātam «Bilovs, Grīns un Sārps» bija ļoti vilinoša: līdz ar to jau tāpat ļoti izdevīgo Lanževola lietu varēja pārvērst lieliskā procesā, kas būtu kaut kas līdzīgs Dikensa «Džarn- daiss pret Džarndaisu». Domās likumu zinātājs Sārps jau redzēja veselu kaudzi zīmogpapīru, aktu un visvisādu dokumentu. Bet tad viņam ienāca prātā vēl labāka ideja — rīkoties tā, it kā viņš aizstāvētu katra klienta intereses, un panākt to starpā vienošanos, kas viņam, Sārpam, sagā­dātu tikpat daudz goda, cik peļņas.

Tālab misters Sārps iepazīstināja profesoru Sulci ar dokumentiem, kas pierādīja doktora Sar­razena tiesības uz mantojumu, un lika noprast: ja arī kantoris «Bilovs, Grīns un Sārps» uzņem­tos rūpes, lai daļu mantojuma piešķirtu profeso­ram Sulcem, balstoties uz viņa šķietamajām tie­sībām un radniecību ar doktoru («Tikai šķietama­jām tiesībām,» Sārps uzsvēra, «kuru pierādīšanai, mans kungs, būtu vajadzīgs ilgstošs process»), tad viņš, paļaudamies uz taisnības izjūtu, kāda piemītot visiem vāciešiem, cerot, ka Sulces kungs šai gadījumā izrādīšot notāru kantorim visādā veidā pienācīgo pateicību.

Profesors bija pietiekami atjautīgs, lai saprastu lietveža loģisko domu gājienu. Viņš šai ziņā pil­nīgi nomierināja misteru Sārpu, tomēr neko no­teiktu neapsolīdams. Misters Sārps savukārt laipni lūdza atļauju tuvāk iepazīties ar lietu un, aplieci­nādams vislielāko cieņu, pavadīja profesoru lidz durvīm. Par stingri ierobežoto laiku, kas viņam bija tik dārgs, tobrīd vairs nebija runas.

Sulces kungs aizgāja, pilnīgi saprazdams, ka viņam nav formālu tiesību uz begumas manto­jumu, bet tai pašā laikā cieši pārliecināts, ka ģer­māņu un latīņu rases cīņā, kuru uzsākt, starp citu, ir katra vācieša goda pienākums, noteikti jā­uzvar, ja vien prasmīgi rīkojas, ģermāņu rasei.

Tagad mistera Sārpa galvenais uzdevums bija izdibināt doktora Sarrazena viedokli. Viņš nekavē­joties aizsūtīja telegrammu uz Braitonu, un ap pieciem pēc pusdienas franču zinātnieks ieradās notariāta pilnvarotā kabinetā.

Doktors Sarrazens notikušo uzņēma ar tādu mieru, ka misters Sārps pat pabrīnījās. Jau pēc pirmajiem mistera Sārpa vārdiem viņš godīgi at­zina, ka patiešām dzirdējis tuviniekus runājam par vecmāmuļas māsu, kuru uzaudzinājusi kāda bagāta, dižciltīga dāma un kura aizbraukusi šai dāmai līdzi uz ārzemēm un pēc tam Vācijā ap­precējusies. Doktors tomēr nezināja ne šās sie­vietes vārdu, ne savu radniecības pakāpi ar viņu.

Misters Sārps jau bija ieskatījies savā rūpīgi sakārtotajā kartotēkā un laipni iepazīstināja ar to doktoru.

Misters Sārps negribēja slēpt, ka te var iznākt prāvošanās un šāda veida procesi parasti ļoti ieilgst. Protams, neesot nekādas vajadzības stās­tīt pretiniekam par ģimenes atmiņām, kurās dok­tors nupat tik vaļsirdīgi dalījies ar savu liet­vedi… Bet esot vēl Zana Zaķa Lanževola vēs­tules māsai, par kurām runājis Sulces kungs, tā­tad prezumpcija, kas liecinot par labu vācu pro­fesoram. Protams, visai vāja un likumīgi nepa­matota prezumpcija, bet galu galā tomēr… Bez šaubām, Sulce centīšoties pilsētas arhīva putekļos uzrakt vēl citus pierādījumus. Ja nebūšot auten­tisku pierādījumu, varbūt pretinieks pat nebaidī­šoties uzrādīt neīstus dokumentus. Vajagot pare­dzēt visi.! Kas zina, varbūt jauni atklājumi šai lietā došot pamatu tiesai atzīt, ka tik pēkšņi no viņsaules uzradušās Terēzes Lanževolas un viņas patlaban dzīvo pēcteču tiesības uz begumas man­tojumu ir lielākas nekā doktora Sarrazena tiesī­bas? Jebkurā gadījumā tas nozīmējot ilgas un garas runas, pārbaudes un ne tik drīzu lietas at­risinājumu. Tā kā izredzes uzvarēt esot abām pu­sēm, tad pretiniekiem nebūšot grūti atrast paju sabiedrības, kas apņemšoties uz kredīta finansēt tiesas procesu un izmantot visus juridiskos līdzek­ļus. Viens tāds slavens process esot ildzis astoņ­desmit trīs gadus pēc kārtas un beidzies tikai tā­pēc, ka galu galā izsīkuši visi līdzekļi: ir pro­centi, ir kapitāls — viss bijis vējā! Izmeklēšana, komisijas, lietas nodošana no vienas instances citā, dažādas procedūras varot prasīt bezgala daudz laika. Varbūt pat desmit gados jautājums netikšot izšķirts un pusmiljards joprojām gulēšot bankā …

Doktors Sarrazens klausījās šais runas plūdos un gaidīja, kad tie reiz beigsies. Lai gan viņš ne­būt neticēja katram mistera Sārpa vārdam, to­mēr viņu pārņēma tāda kā bezcerība. Viņš bija līdzīgs ceļiniekam, kurš, stāvēdams kuģa priekš­galā, jau redzējis ostu pavisam tuvu, bet tad pēk­šņi mana to attālināmies, ieslīgstam miglā un bei­dzot pazūdam. «Tāpat var notikt,» viņš domāja, «ar bagātību, kas jau bija tik tuvu. Arī tā var iz­tvaikot un pagaist, lai gan ir jau izplānots, kā to likt lietā!»

—  Bet kas tad jādara? — viņš jautāja notari­āta pilnvarotajam.

—   Kas jādara? Hm …

To esot grūti izstāstīt un vēl grūtāk izdarīt. Bet galu galā to visu vēl varot nokārtot. Misters Sārps par to bija pilnīgi pārliecināts. Angļu ties­lietu prakse esot nepārspējama. Viņš atzīstot, ka tiesāšanas kārtība esot diezgan gausa, smagnēja, toties droša un nekļūdīga. Neapšaubāmi pēc da­žiem gadiem doktors Sarrazens iegūšot begumas mantojumu savā īpašumā, ja vien … hm … ja vien viņa tiesības tikšot juridiski pierādītas . . .

Kad doktors Sarrazens izgāja no Sārpa kabi­neta Sauthemptonrovā, viņa paļāvība bija stipri satricināta un viņš bija pārliecināts, ka tagad jā­izvēlas: vai nu sākt nebeidzamu prāvošanos, vai atteikties no sava sapņa. Tad, domādams par savu skaisto, labdarīgo plānu, doktors Sarrazens izjuta dziļu nožēlu.

Pa to laiku misters Sārps izsauca pie sevis pro­fesoru Sulci, kas viņam bija atstājis savu adresi. Notariāta pilnvarotais paziņoja Sulces kungam, ka doktors Sarrazens nekad neesot dzirdējis pie­minam tādu Terēzi Lanževolu, ka viņš kategoriski noliedzot jebkādu radniecību ar vāciešiem un at­sakoties no jebkura veida vienošanās. Tātad pro­fesoram neatliekot nekas cits kā tiesāties, ja viņš uzskatot savas tiesības par pietiekami pamatotām. Misteram Sārpam, kas uz šo lietu raugoties pil­nīgi objektīvi — nu, varbūt ar tīri juridisku inte­resi — neesot ne mazākā iemesla viņu no tā at­runāt. Vai gan jurists varot vēlēties ko labāku par tiesas prāvu, desmit prāvām, tādu prāvu, kas ilgtu gadu trīsdesmit, kā tas, šķiet, būs šoreiz! Viņš, misters Sārps, par to varot tikai priecāties. Ja viņš nebaidītos modināt profesorā aizdomas, tad viņa objektivitāte sniegtos pat tik tālu, ka viņš ieteiktu profesora kungam kādu no saviem kolē­ģiem, kas uzņemtos aizstāvēt tā intereses… Un, protams, advokāta pareiza izvēle esot ārkārtīgi svarīga. Juristu darbalauks šais laikos esot salī­dzināms ar īstu lielceļu: kādus gan avantūristus un laupītājus tur gadoties sastapt! Viņš to atzīs­tot ar kauna sārtumu sejā.

—   Ja franču dakteris būtu ar mieru parakstīt vienošanos, cik tas maksātu? — jautāja profesors.

Gudru vīru ar vārdiem nevarēja apmulsināt. Būdams praktisks cilvēks, viņš devās taisni uz mērķi, velti nezaudēdams dārgo laiku. Tāds rīcī­bas veids pat mazliet izsita no sliedēm misteru Sārpu. Viņš mēģināja ieskaidrot Sulces kungam, ka tādas lietas nemaz neesot nokārtojamas tik ātri, ka sākumā vēl nevarot paredzēt, kā tas viss beigšoties, un, lai piedabūtu doktoru Sarrazenu parakstīt vienošanos, vajagot vilcināties, lai franču ārstam nerastos doma, ka viņš, profesors Sulce, jau ir gatavs parakstīt līgumu par mantojuma sadalīšanu miera ceļā.

—    Es jūs lūdzu, kungs, — viņš sacīja, — atstā­jiet to manā ziņā, paļaujieties uz mani, es par visu atbildu.

—   Es arī, — Sulce atcirta, — bet es tomēr gri­bētu zināt, ar kādu summu man jārēķinās!

Tomēr šoreiz viņam neizdevās izdibināt, cik augstu pilnvarotais vērtē sakšu pateicību, un viņš gribot negribot bija spiests atstāt misteram Sār­pam pilnīgu rīcības brīvību.

Kad otrā dienā ieradās mistera Sārpa ataicinā­tais doktors Sarrazens un mierīgi apjautājās, vai esot kādas jaunas, nopietnas ziņas, pilnvarotais, kuru mazliet pat uztrauca doktora mierīgums, pa­vēstīja: pēc pamatīgas apstākļu izpētes viņš esot pārliecinājies, ka vislabākais laikam gan būtu ķer­ties ļaunumam pie pašas saknes un piedāvāt jau­najam pretendentam vienošanos. Doktoram Sar- razenam jāpiekrītot, ka tas esot pavisam nesav­tīgs padoms un ka tikai retais pilnvarnieks mis­tera Sārpa vietā ieteiktu kaut ko tamlīdzīgu. Bet viņa patmīlība liekot iespejami ātri nokārtot šo lietu, uz kuru viņš raugoties ar gandrīz vai tēviš­ķīgu skatienu.

Doktors Sarrazens noklausījās šos padomus un atzina tos par visai prātīgiem. Pa šīm dienām viņš tik ļoti bija saradis ar domu, ka visdrīzā­kajā laikā varēs īstenot savu sapni, ka itin visu pakļāva šim plānam. Atlikt to uz desmit gadiem vai pat tikai uz gadu — tā viņam tagad būtu ne­žēlīga vilšanās. Starp citu, vāji orientēdamies ju­ridiskos un finansiālos jautājumos, bet tai pašā laikā nebūt nenoticēdams katram mistera Sārpa vārdam, doktors tomēr būtu tūlīt ar mieru atkāp­ties no savām tiesībām par krietnu summu skaidrā naudā, ja tas dotu iespēju nekavējoties ķerties pie iecerēto plānu realizēšanas. Tāpēc viņš aiziedams atstāja misteram Sārpam pilnīgu rīcības brīvību.

Tā nu pilnvarnieks bija panācis to, ko gribēja. Patiešām, varbūt kāds cits viņa vietā būtu pade­vies vilinājumam ierosināt prāvu, kas izvērstos veselā virknē tiesas procesu un sagādātu viņa kantorim krietnus, regulārus ienākumus. Taču misters Sārps nepiederēja pie cilvēkiem, kas no­darbojas ar ilgstošām spekulācijām. Viņš šai lietā saskatīja iespēju ar vienu rāvienu ievākt bagā­tīgu ražu un nolēma izmantot gadījumu. Nāka­majā dienā viņš aizrakstīja doktoram, ka Sulces kungs varbūt neiebilstu pret sarunām par vieno­šanos. Turpmākajās dienās, apmeklēdams gan doktoru, gan Sulces kungu, viņš kā vienam, tā otram apgalvoja, ka pretējā puse negribot ne dzir­dēt par kaut kādu vienošanos un ka turklāt it kā esot uzradies vēl kāds trešais kandidāts uz begu­mas mantojumu …

Sī spēle ilga apmēram nedēļu. No rīta viss likās kārtībā, bet vakarā pēkšņi radās neparedzēts šķērslis, kas visu izjauca. Lādzīgajam doktoram tika izliktas visādas lamatas, pēkšņi radās šau­bas, kavēkļi. Misters Sārps nevarēja saņemties un paVilkt makšķeres auklu, tik ļoti viņš baidījās, ka pēdējā brīdī zivs varētu norauties no āķa. Tomēr šai gadījumā tāda piesardzība bija gluži lieka. Jau kopš pirmās dienas, kā viņš pats to atzina, doktors Sarrazens, kas par katru cenu gribēja sev aiztaupīt prāvošanās nepatikšanas, bija gatavs vienoties. Kad misters Sārps beidzot nosprieda, ka pienācis īstais «psiholoģiskais brīdis» jeb, izsako­ties ne tik augstā stilā, ka klients «nobriedis», viņš pēkšņi lika kārtis galdā un ieteica nekavējo­ties parakstīt vienošanās līgumu.

Tūlīt atradās šim darījumam vajadzīgais cil­vēks, baņķieris Stilbings, kas piedāvājās sadalīt kapitālu, noskaitīt katram pretendentam divsimt piecdesmit miljonus un par pakalpojumu iekasēt tikai nelielu komisijas naudu, niecīgu pusmiljarda daļiņu, proti, divdesmit septiņus miljonus.

Doktors Sarrazens bija ar mieru apskaut un noskūpstīt misteru Sārpu, kad tas ieradās pie viņa ar šo, pēc viņa domām, lielisko priekšlikumu. Viņš gribēja to tūlīt parakstīt, nekā vairāk viņš nevēlējās, ar vislielāko prieku viņš būtu licis uz­celt zelta pieminekļus baņķierim Stilbingam, piln­varniekam Sārpam, visiem Apvienotās Karalistes augstākajiem bankas un tiesas ierēdņiem.

Akti bija sastādīti, liecinieki savākti, Somerset- hauzā viss sagatavots dokumentu apzīmogoša­nai. Sulces kungs padevās. Misters Sārps bija piespiedis viņu pie sienas, un profesoram Sulcem, trīcot aiz niknuma, vajadzēja atzīt: nebijis viņa pretinieks tik labdabīgs kā doktors Sarrazens: viņš noteikti būtu palicis zaudētājs. Drīz vien šī lieta bija nokārtota. Kad abi mantinieki bija uzrā­dījuši oficiālas pilnvaras un devuši rakstveida piekrišanu mantojuma sadalīšanai līdzīgās daļās/ katrs no viņiem saņēma čeku simttūkstoš sterliņu mārciņu vērtībā un solījumu, ka viss atlikušais kapitāls tiks izmaksāts tūlīt pēc juridisko forma­litāšu nokārtošanas.

Tā, par vislielāko slavu anglosakšu rases pā­rākumam, beidzās šī neparastā lieta.

Stāsta, ka tai pašā vakarā, ieturēdams vakari­ņas Kobdena klubā kopā ar savu draugu Stil- bingu, misters Sārps esot izdzēris vienu glāzi šampanieša uz doktora Sarrazena veselību, bet otru — uz profesora Sulces veselību un, izlie­dams pēdējo pilienu no pudeles, atļāvies šādu ne­taktisku izsaucienu:

— Urā! Uz priekšu, Britānija! Mēs esam un paliekam pirmie!

Taču patiesībā baņķieris Stilbings uzskatīja savu galdabiedru par nabaga nejēgu, kurš div­desmit septiņu miljonu dēļ izlaidis no rokām da­rījumu, kas būtu ienesis vismaz piecdesmit miljo­nus, un īstenībā tāpat domāja arī profesors kopš tā brīža, kad viņš, Sulce, jutās spiests pieņemt jebkuru priekšlikumu! Un ko gan nevarēja izdarīt ar tādu cilvēku kā doktors Sarrazens, kurš ir tik neuzstājīgs, viegli ietekmējams ķelts, turklāt vēl, bez šaubām, sapņotājs!

Profesors bija dzirdējis par sava sāncenša pro­jektu uzcelt Franču pilsētu un radīt tajā, ņemot vērā tiklab iedzīvotāju fiziskās, kā morālās prasī­bas, tādus higiēniskos apstākļus, kas sekmētu ra­ses labāko īpašību attīstību un spēcīgu un dros­mīgu pēcnācēju izaugsmi. Sāds pasākums viņam likās bezjēdzīgs, un, pēc viņa saprašanas, tas ne­kādā ziņā nevarēja izdoties, jo tas bija pretrunā ar progresa likumību, kas jebkurā gadījumā pa-.

redz latīņu rases bojāeju, tas pakļaušanos sakšu rasei un turpmāk tās pilnīgu izzušanu no zemes virsas. Tomēr, ja doktors sāktu realizēt savu plānu, turklāt cieši ticēdams, ka tas izdosies, tad tā galējā izgāšanās varētu aizkavēties. Tālab ik­katra īsta sākša pienākums, pakļaujoties vispā­rējās kārtības interesēm un nenovēršamai likum­sakarībai, ir censties visiem spēkiem sagraut tik neprātīgu pasākumu. Un pašreizējos apstākļos bija pavisam skaidrs, ka viņu, profesoru Sulci, Jēnas universitātes ķīmijas fakultātes privātdo­centu, kurš pazīstams ar saviem daudzajiem pē­tījumiem par cilvēku rasu dažādību, pētījumiem, kas pierāda, ka ģermāņu rase neapšaubāmi uz­sūks sevī visas pārējās rases, — beidzot bija skaidrs, ka dabas mūžam radošie un ārdošie spēki izvēlējušies tieši viņu, lai iznīcinātu šos pigme­jus, kas uzdrīkstējās sacelties pret vareno ģer­māņu rasi. Kopš laiku laikiem bijis nolemts, ka Terēze Lanževola salaulāsies ar Mārtiņu Sulci un reiz abas nācijas — franču doktora un vācu pro­fesora personā — sadursies un ģermāņu rase iz­nīcinās latīņu rasi. Tagad jau profesora rokās ir puse no doktora bagātības. Tas ir viņam vajadzī­gais ierocis.

Starp citu, šā plāna piepildīšanās Sulces kun­gam nebūt nebija pirmajā vietā; viņam bija vēl daudz citu, simtreiz plašāku projektu, kā iznīcīnāt visas tautas, kas atteiktos saplūst ar ģermāņu rasi un pievienoties «fāterlandei». Tomēr, jau uz­skatīdams sevi par nesamierināmu doktora Sar­razena ienaidnieku, viņš gribēja līdz pamatam iepazīt šā francūža plānus — ja tiem vispār ir kāds pamats! — un tāpēc izteica vēlēšanos pieda­līties Starptautiskajā higiēnas kongresā, un sāka cītīgi apmeklēt visas sēdes. Pēc kādas no sanāk­smēm, kad kongresa locekļi, kuru vidū bija arī pats doktors Sarrazens, devās ārā no zāles, viņš sa­viem sarunas biedriem skaļi paziņoja, ka vienlai­kus ar Franču pilsētu tikšot uzcelta kāda cita va­rena pilsēta, kas neļaušot pastāvēt tādam pretdabiskam un nejedzīgam skudru pūznim.

— Es ceru, — viņš piebilda, — ka mūsu pie­redze cīņā pret to noderēs par piemēru vis^i pa­saulei!

Lai cik nesavtīgi labais doktors Sarrazens mī­lēja cilvēci, viņš ļoti labi zināja, ka visi viņa tu­vākie nebūt nav filantropa vārda cienīgi. Viņš pre­cīzi iegaumēja šo sava pretinieka teicienu, jo, bū­dams saprātīgs vīrs, domāja, ka jebkuri draudi allaž jāņem vērā. Nedaudz vēlāk, rakstīdams vēs­tuli Marselam, lai aicinātu viņu palīdzēt šai pa­sākumā, doktors atstāstīja šo atgadījumu un no­raksturoja profesoru Sulci tā, ka jaunais elzasie- tis tūlīt noprata, cik nežēlīgs pretinieks gadījies labajam doktoram. Nobeigumā doktors piebilda:

«Mums būs vajadzīgi stipri un enerģiski cil­vēki, rosīgi zinātnieki, ne tikai lai celtu, bet arī tāpēc, lai aizstāvētos.»

Marsels viņam atbildēja:

«Ja arī šobrīd es nevaru sniegt jums palīdzību jūsu pilsētas dibināšanā, tomēr paļaujieties uz mani, ka vajadzīgajā brīdī es būšu jums līdzās. Nevienu dienu es neizlaidīšu no acīm šo Sulces kungu, kuru jūs tik precīzi attēlojāt. Tā kā esmu elzasietis, man ir tiesības painteresēties par viņa darījumiem. Vienalga, vai jūsu tuvumā vai tālu, es palieku jums uzticīgs. Iespējams, ka dažus mē­nešus vai pat gadus jūs neko nedzirdēsit par mani, tomēr neuztraucieties tāpēc. Lai kur es at­rastos, man būs tikai viena doma: strādāt jūsu labā un līdz ar to kalpot Francijai.»

V NODAĻA

Tērauda pilsēta

Cits laiks un cita vieta. Apritējuši jau pieci gadi, kopš begumas mantojums sadalīts starp abiem mantiniekiem, un darbība tagad noris Sa­vienotajās Valstīs, Oregonas dienvidos desmit jū­dzes no Klusā okeāna piekrastes. Seit, starp di­vām pierobežas pavalstīm, plešas vēl neapbūvēts apgabals, savā ziņā kaut kas līdzīgs Amerikas Šveicei.

Patiešām, pavirši raugoties, varētu domāt, ka tā ir Šveice: pret debesīm slejas stāvas klinšu smai­les, dziļas ielejas šķir augstas kalnu grēdas, no putna lidojuma paveras grandioza un mežonīga ainava.

Bet šīs neīstās Šveices iedzīvotāju amats nebūt nav mierīgais gana, ceļveža vai viesnīcnieka darbs kā Eiropas Šveicē. Tā ir tikai Alpu dekorācija — kraujas klintis, zeme un simtgadīgas priedes, bet zem tā visa — biezum biezi dzelzs un akmeņogļu slāņi.

Ja ceļinieks, apstājies šai vientulīgajā vietā, ieklausās dabas trokšņos, viņš nedzird, kā Ober- landes takās, saskanīgo dzīves čaloņu saplūstam ar kalnu dziļo klusumu. Toties viņš uztver tālus, dobjus vesera cirtienus un zem kājām it kā ap­slāpētus sprādzienus. Šķiet, it kā viņš stāvētu uz milzīgas skatuves dēļiem, ka gigantiskās klintis ir ar tukšu vidu un kuru katru brīdi var iegrimt noslēpumainos dziļumos.

Izdedžiem un šķembām bruģēti ceļi aizvijas pa nogāzēm. Starp dzeltenīgiem zāles kušķiem sīkas izdedžu drumslas, uzmirgodamas visās varavīksnes krāsās, mirdz kā bazilika acis. Šur tur kāda veca pamestu raktuvju šahta, lietus izgrauzt^, dzelkšņiem apaugusi, atver savu bezdibenīgo rīkli, kas līdzīga izdzisuša vulkāna krāterim. Gaiss ir pilns kvēpu un gulstas pār zemi kā smags, tumšs pārklājs. Neviens putns to nešķērso, pat kukaiņi, šķiet, bēg no šīs vietas, un, cik ļaudis atceras, te nav redzēts neviens tauriņš.

Viltus Šveice! Pie tās ziemeļu robežas, kur kraujās nogāzes pāriet līdzenumā, starp divām kailu pakalnu rindām paveras «sarkanais tuk­snesis»: tā to sauca līdz 1871. gadam zemes virs­kārtas krāsas dēļ, jo augsne tur caurcaurēm pie­sūkusies ar dzelzs oksīdu; tagad to sauc par «Stahlfeld», tas ir, «tērauda lauku».

Iedomājieties piecas līdz sešas kvadrātjūdzes lielu plato, izdegušu un vientuļu, šur tur oļiem klātu smiltāju kā sen izžuvušas jūras gultni. Daba nav darījusi neko, lai atdzīvinātu šo neauglīgo klajumu, toties cilvēks te pēkšņi parādījis neiedo­mājamu enerģiju un spēku.

Piecos gados kailajā, akmeņainajā līdzenumā iz­auguši astoņpadsmit strādnieku ciematu ar ma­zām, vienādām, pelēkām mājiņām, kas jau gata­vas atvestas no Čikāgas, un tagad te dzīvo daudz smaga darba strādnieku.

Ciematu centrā, neizsmeļamu akmeņogļu slāņu kalna pakājē, paceļas tumšs, ērmots koloss, cieši sablīvētas, regulāras ēkas ar simetriskām logu rindām un sarkaniem jumtiem, pār kuriem slejas vesels mežs cilindrisku dūmeņu, kas nepārtrauktā straumē izverd melnus garaiņus. Tie aizsedz de­besis ar tumšu priekškaru, pār kuru brīžiem no- plīvo zibenīgas, sarkanas uzplaiksnas. Vējš atnes tālu troksni, kas līdzīgs pērkona grāvieniem vai

bungu dunai, tikai šie dimdi ir ritmiskāki un dob­jāki.

Dīvainais koloss ir Tērauda pilsēta — «Stahl- stadt», vācu pilsēta, Sulces kunga privātīpašums: tā pieder bijušajam Jēnas universitātes ķīmijas profesoram, kuram begumas miljoni palīdzējuši kļūt par varenāko tēraudlējēju un kurš gatavo īpaši lielgabalus, apgādādams ar tiem gan Jauno, gan Veco Pasauli.

Tik tiešām, viņa tēraudlietuvēs izgatavo jeb­kura veida un visu kalibru lielgabalus: gan ar gludu, gan rievotu stobra kanālu, gan ar slīdošu, gan nekustīgu stobra resgali, lielgabalus Krievi­jai un Turcijai, Rumānijai un Japānai, Itālijai un Ķīnai, bet visvairāk — Vācijai.

Milzīgā kapitāla vara kā ar burvju rīkstītes mājienu lika iznirt no zemes briesmīga uzņēmuma kolosam, īstai pilsētai, kas tai pašā laikā ir sava veida paraugrūpnīca. Trīsdesmittūkstoš strād­nieku, pēc izcelsmes lielākoties vāciešu, te sabrau­kuši no visām malām un apmetušies priekšpilsē­tās. Dažos mēnešos rūpnīcas produkcija ar savu nospiedošo pārākumu ieguvusi pasaules slavu.

Dzelzs rūdu un akmeņogles profesors Sulce iegūst pats no savām raktuvēm. Turpat uz vietas kausē tēraudu un lej lielgabalus.

Viņam izdodas veikt to, kas nav pa spēkam nevienam no konkurentiem. Francijā var izliet četrdesmittūkstoš kilogramu smagus tērauda stie­ņus. Anglijā izgatavots čuguna lielgabals, kas sver simt tonnu. Esenē, Krupa rūpnīcā, izdevies iz­liet piecsimttūkstoš kilogramu smagus tērauda klučus. Sulces kungam turpretī neeksistē nekādas robežas: pieprasiet viņam jebkura svara un jeb­kura kalibra lielgabalu — viņš jums to piegādās noteiktajā laikā spīdošu kā jauna monēta.

Bet katrā ziņā tas jums maksās krietnu nau/ diņu! Šķiet, ka 1871. gadā saņemtie divsimt piec­desmit miljoni tikai iekairinājuši viņa apetīti.

Lielgabalu ražošanā, tāpat kā visās citās rūp­niecības nozarēs, pārākais ir tas, kurš spēj to, ko citi nevar. Nav jāpiebilst, ka Sulces kunga izga­tavotie lielgabali ir pārāki ne tikai ar savu ap­mēru: ja arī tie ar laiku nolietojas, taču nekad nesasprāgst. Acīmredzot Stālštates tēraudam pie­mīt kādas sevišķas īpašības. Šai sakarā stāsta visvisādas leģendas par mistiskiem kausējumiem, noslēpumainiem ķīmiskiem savienojumiem. Skaidrs ir tikai tas, ka neviens neko noteiktu nezina.

Tāpat ir skaidrs, ka Stālštatē ārkārtīgi rūpīgi glabā šo noslēpumu.

Šai Ziemeļamerikas nostūrī, ko ieskauj tuk­sneši un augstu kalnu siena šķir no pasaules, šai nostūrī, kas atrodas piecsimttūkstoš jūdžu no tuvākajām apdzīvotajām vietām, būtu velti mek­lēt tās brīvības pēdas, uz kuras pamata izauga Savienoto Valstu republikas varenība.

Ja arī jūs nok|ūtu pie pašiem Stālštates mūriem, nemaz nemēģiniet ieiet pa kādiem no masīvajiem vārtiem, kas vietumis pārtrauc grāvju un nocie­tinājumu līniju. Nepielūdzami barga pavēle liks jums tūlīt griezties atpakaļ. Jādodas lejup uz kādu no priekšpilsētām. Tērauda pilsētā iekļūt jūs va­rat tikai tad, ja zināt maģiskus vārdus, paroli vai arī ja jums ir pienācīgi apzīmogota caurlaide ar visiem vajadzīgajiem parakstiem.

Bez šaubām, tāda caurlaide bija jaunajam strādniekam, kurš kādā novembra rītā ieradās Stālštatē, jo, atstājis priekšpilsētas viesnīciņā mazu, gaužām apdilušu ādas ce|asomu, viņš kā­jām devās uz tuvākajiem ciemata vārtiem.

Tas bija plecīgs, jauns cilvēks, ģērbies pēc ame­rikāņu kolonistu modes va]īgā jūrnieka blūzē, vil­nas kreklā bez apkakles un platās velūra biksēs, kas bija sabāztas lielos zābakos. Dziļi pār seju viņš bija uzmaucis filca cepuri ar platām malām, it kā slēpdams ogļu putekļiem piesūkušos ādu, un soļoja vingrā gaitā, kaut ko klusu svilpodams brūnajā bārdā.

Nonācis pie vārtiem, jaunais cilvēks pasniedza sardzes priekšniekam apdrukātu papīra lapu un tika tūlīt ielaists.

— Jums ir norīkojums pie meistara palīga Ze- ligmaņa: «K» sektors, IX iela, 743. darbnīca, — sardzes virsnieks sacīja. — Ejiet pa loka ceļu pa labi līdz robežzīmei «K» un tur piesakieties pie vārtu sarga… Vai noteikumi jums zināmi? Ja ieiesit kādā citā sektorā, jūs uz vietas tiksit at­laists! — viņš piebilda, kad jaunais cilvēks jau devās tālāk.

Jaunais strādnieks gāja norādītajā virzienā un nogriezās pa loka ceļu. Tam labajā pusē bija iz­rakts grāvis, pa kura uzbēruma malu staigāja sargkareivji. Kreisajā pusē, starp plato loka ceļu un sablīvētajām ēkām, vispirms iezīmējās apkārt- ejoša dzelzceļa līnija; tālāk pacēlās otra siena, līdzīga ārējam mūrim, kas arī noteica Tērauda pilsētas apveidu.

Sis apveids bija aploce, kuras sektori, norobe­žoti ar nocietinātu līniju rādiusiem, bija pilnīgi nošķirti cits no cita, lai gan tos apjoza kopējs grāvis un mūris.

Drīz vien jaunais strādnieks nonāca līdz ceļa stabam ar burtu «K» — tas atradās iepretim ma­sīviem vārtiem, virs kuriem, akmenī kalts, rēgo­jās tas pats burts, — un piegāja pie vārtu sarga būdas.

Šoreiz viņam bija darīšana nevis ar karavīru, bet gan ar invalīdu: tam bija koka kāja un me­daļa pie krūtīm.

Invalīds uzmanīgi izlasīja dokumentu, uzspieda tam vēl vienu zīmogu un sacīja:

—   Ejiet taisni vien. Devītā iela pa kreisi.

Jaunais cilvēks izgāja caur šo otro nocietinā­jumu līniju un beidzot atradās «K» sektorā, kura asi veidoja ce|š, kas veda no vārtiem. Abās pu­sēs tam taisnleņķi virknējās vienveidīgu būvju rindas.

Mašīnu dārdoņa jau k|uva apdullinoša. Pelēko ēku korpusi ar tūkstoš gaišām acīm drīzāk atgā­dināja dzīves briesmoņus, nevis nedzīvas celtnes. Taču jaunais cilvēks laikam bija pieradis pie tāda skata, jo nepievērsa tam ne mazāko uzmanību.

Pēc piecām minūtēm viņš jau bija atradis devīto ielu, 743. darbnīcu un iegāja nelielā kantorī, kur starp dažādiem aktu vākiem un reģistrācijas grā­matām sēdēja meistara palīgs Zeligmanis.

Meistara palīgs paņēma vairkkārt apzīmogoto caurlaidi, pārbaudīja to un tad pacēla acis uz jauno strādnieku.

—   Jūs esat salīgts par pudlingētāju? — viņš jautāja. — Liekas, esat |oti jauns?

—   Vecums nav svarīgs, — jaunais strādnieks atbildēja. — Man drīz būs divdesmit seši gadi, un esmu jau septiņus mēnešus nostrādājis par pud­lingētāju … Ja tas jūs interesē, varat apskatīt manas apliecības, kuras uzrādīju jūsu kantora priekšniekam Ņujorkā, kad mani salīga darbā.

Jaunais cilvēks runāja vāciski pilnīgi brīvi, to­mēr ar vieglu akcentu, kas, šķiet, modināja meis­tara paligā zināmu neuzticību.

—  Vai jūs esat elzasietis? — tas jautāja.

—   Nē, esmu šveicietis… no Šafhauzenas. Lū­dzu, te ir mani dokumenti, viss pilnīgā kārtībā.

Viņš izvilka no ādas kabatas portfeļa pasi, die­nesta grāmatiņu, apliecības.

—   Labi. Galu galā jūs taču esat pieņemts darbā, un mans uzdevums ir tikai parādīt jums jūsu vietu, — sacīja Zeligmanis, kuru oficiālie doku­menti tūlit nomierināja.

Viņš ierakstīja Johana Svarca vārdu reģistrāci­jas grāmatā, pēc tam — līguma lapā, pasniedza jaunajam cilvēku zilu kartīti ar tā vārdu un nu­muru 57938 un piebilda:

—   Katru rītu pulksten septiņos jums jābūt pie «K» vārtiem, jāuzrāda šī karte, ar kuru jūs ielai­dīs iekšējā joslā, sardzes būdā jūs paņemsit že­tonu ar savu numuru un, ierazdamies darbā, pa­rādīsit to man. Septiņos vakarā, darbam beidzo­ties, jūs to iemetīsit pie darbnīcas durvīm kastītē, kura ir atvērta tikai šai noteiktajā laikā.

—  Noteikumi man ir zināmi… Vai es varu ap­mesties rūpnīcas teritorijā? — Svarcs jautāja.

—   Nē. Jums jāatrod mājvieta ārpus tās, bet ēst jūs varēsit sava ceha ēdnīcā par ļoti mērenu maksu. Sākumā jūsu alga būs viens dolārs dienā. Ik pēc trim mēnešiem to paaugstinās par divdes­mit procentiem … Vienīgais soda veids — atlai­šana. Par katru noteikumu pārkāpumu es rakstu atlaišanas pavēli, ko apstiprina ceha inženieris… Vai sāksit strādāt šodien?

—   Kāpēc ne?

—   Tā būs tikai puse dienas, — meistara pa­līgs piemetināja, vadīdams Svarcu uz kādu no iekšējām galerijām.

Viņi abi soļoja pa platu gaiteni, šķērsoja kādu pagalmu un iegāja plašā hallē, kas gan ar savu apjomu, gan vieglo konstrukciju bija līdzīga lie­las stacijas peronam. Uzmetis ceham profesionālu skatienu, Svarcs sajūsmā sasita plaukstas.

Abās pusēs garajai hallei virknējās divas rindas milzīgu cilindrisku kolonnu, kas tiklab diametrā, kā augstumā bija līdzīgas Svētā Pētera katedrā­les kolonnām Romā. Tās slējās no zemes līdz stikla kupolam, noteiktās vietās izvirzīdamās ār­pusē. Tie bija pudlingēšanas krāšņu dūmeņi. Katrā rindā bija piecdesmit tādu krāšņu uz mūrēta pa­mata.

Vienā telpas galā lokomotīves ik brīdi atveda vagonus ar čugunu, ar kuru piepildīja krāsnis, otrā galā tukši vagoni uzņēma un aizveda šo ču­gunu jau pārvērstu tēraudā.

Pudlingēšanas rezultātā notiek šī pārvērtība. Te enerģiski darbojas veselas brigādes puskailu, ar garu dzelzs kāsi apbruņotu ciklopu.

Ar izdedžiem izklātā krāsnī tiek iemesti čuguna stieņi un karsēti līdz ļoti augstai temperatūrai. Lai iegūtu dzelzi, čuguna kausējumu sāk maisīt, tiklīdz tas kļuvis valkans. Lai iegūtu tēraudu, pēc ķīmiskā sastāva dzelzij tik radniecīgo metālu, kas ar savām īpašībām tomēr ļoti atšķiras no dzelzs, jāgaida, kamēr kausējums kļūst pavisam šķidrs, un jāuztur krāsnīs daudz lielāks karstums. Tad pudlingētājs ar savu garo kāsi mīca, maisa un groza liesmās metāla masu, kamēr tā, sajauku- sies ar izdedžiem, iegūst zināmu elastīguma pa­kāpi. Pēc tam viņš to sadala četrās lodēs jeb po­rainās «lupās», kuras citu pēc citas nodod palīg­strādniekiem uzsitējiem.

Darbs turpinās tai pašā halles daļā. Iepretim katrai krāsnij atrodas tvaika āmurs, kuru iedar­bina tvaiks, kas nāk no pašā krāsnī iemontēta vertikāla katla. Te darbojas uzsitējs. Tērpies bru­ņās no galvas līdz papēžiem, garos zābakos, ar skārda uzročiem, aizsējies biezu ādas priekšautu, uzlicis galvā metāla sietu, sejas aizsargu, šis rūp­niecības bruņinieks ar garām knaiblēm satver līdz baltkvēlei nokaitēto «lupu» un paliek to zem āmura. Milzīgā un ārkārtīgi smagā āmura uzsi- tieni izspiež no tās gluži kā no sūkļa visus ne­tīros piejaukumus, dzirkstelēm līstot un šļakstot uz visām pusēm.

Bruņās tērptais uzsitējs atkal nodod «lupu» pa­līgstrādniekiem, kas vēlreiz iemet to krāsnī un no­kaitē, lai pēc tam no jauna liktu zem āmura.

Sai neparasti milzīgajā kalvē valdīja nemitīga kustība, nepārtraukti griezās dzensiksnas, nebei­dzamas rūkoņas pavadījumā skanēja dobji dār­diem, gaisā šāvās dzirksteļu sarkanie zvīguļi, plaiksnījās līdz baltkvēlei nokaitēto krāšņu lies­mas. Pakļautās matērijas niknajā rūkoņā cil­vēks likās gandrīz kā bērns.

Cik tomēr spēcīgi un izturīgi puiši bija šie pud- lingētāji! Stāvēt pie liesmojošas krāsns un izstiep­tām rokām šai ellišķīgajā karstumā vairākas stundas no vietas maisīt divsimt kilogramu smago, līdz baltkvēlei nokaitēto metāla masu, kas apžil­bina acis, kuras nedrīkst ne mirkli nolaist, — tāds katorgas darbs sabeidz cilvēku desmit gados.

Svarcs, it kā gribēdams parādīt meistaram, ka ir spējīgs to izturēt, novilka savu matroža blūzi un vilnas kreklu, atsegdams atlēta augumu ar vingriem, spēcīgiem muskuļiem, satvēra kāsi, ar kuru darbojās viens no pudlingētājiem, un sāka strādāt.

Redzēdams, ka viņš lieliski tiek galā ar savu uzdevumu, meistars nevilcinoties atgriezās kan­torī.

Jaunais strādnieks līdz pusdienas pārtrauku­mam cītīgi pudlingēja čuguna stieņus. Bet — vai nu viņš strādāja pārlieku dedzīgi, vai arī nebija brokastīs kārtīgi iestiprinājies darbam, kas prasa tādu fizisku spēku, — drīz vien viņš likās paga­lam noguris un pārpūlējies. Tik pārpūlējies, ka to ievēroja brigādes vecākais.

—   Tu, puis, nederi par pudlingētāju, — viņš sacīja, — un darītu labi, ja tūlīt lūgtu, lai tevi pārceļ uz citu sektoru. Vēlāk tas vairs nebūs iespē­jams.

Svarcs pretojās. Tas esot tikai pārejošs nogu­rums! Viņš varot pudlingēt tāpat kā jebkurš cits.

Tomēr brigādes vecākais uzrakstīja ziņojumu, un jaunekli nekavējoties izsauca galvenais inže­nieris.

Inženieris pārbaudīja viņa dokumentus, pakra­tīja galvu un bargi noprasīja:

—   Vai Bruklinā jūs strādājāt par pudlingē­tāju?

Svarcs samulsis nodūra acis.

—   Es redzu, ka man neatliek nekas cits kā at­zīties, — viņš sacīja. '— Tur es strādāju par me­tāllējēju. Cerēdams vairāk nopelnīt, gribēju izmē­ģināt roku pudlingēšanā.

—   Visi jūs esat vienādi, — inženieris sacīja, paraustīdams plecus. — Divdesmit piecu gadu ve­cumā jūs gribat veikt to, kas tikai retumis trīsdes- mitpiecgadīgam vīram pa spēkam! Vai jūs esat labs metāllējējs galu galā?

—   Pēdējos divus mēnešus man bija pirmā ka­tegorija.

—   Tādā gadījumā jūs būtu pareizāk darījis, pa­likdams turpat! Seit jūs sāksit ar trešo katego­riju. Jūs vēl varat būt laimīgs, ka tik viegli ļauju jums mainīt sektoru!

Inženieris uzrakstīja dažus vārdus uz caurlai­des, sazinājās pa stiepju telegrāfu ar kantori un

sacīja:

—   Atdodiet žetonu, izejiet no ceha un dodieties tieši uz «O» sektoru pie vecākā inženiera.

Tās pašas formalitātes, kas bija aizkavējušas Svarcu pie «K» sektora vārtiem, sagaidīja viņu «O» sektorā. Arī tur, tāpat kā no rīta, viņš tika iztaujāts, pieņemts un nosūtīts pie meistara, kas viņu ieveda metāllietuvē. Seit darbs ritēja klusāk un metodiskāk.

—   Sis ir mazs cehs, kur lej tikai četrdesmit- divmilimetrīgos lielgabalus, — sacīja meistars. — Vienīgi pirmās kategorijas strādnieki tiek ielaisti hallēs, kur lej lielos lielgabalus.

Tomēr «mazais» cehs bija vismaz simtpiecdes- mit metrus garš un savus sešdesmit piecus met­rus plats. Pēc visai pavirša Svarca aprēķina, tajā bija vismaz sešsimt tīģeļu, kas — atkarībā no ap­mēriem — pa četri, astoņi vai divpadsmit bija no­vietoti krāsnīs visgarām ceha sienām.

Cauri visam ceham pa vidu stiepās tranšeja ar veidnēm, kur lēja izkausēto tēraudu. Abās pu­sēs tranšejai bija sliedes, pa kurām brīvi slīdēja celtnis, kas pārvietoja milzum smagos metāla stieņus, kur vajadzīgs. Tāpat kā pudlingēšanas cehā, arī šai hallē vienā galā bija dzelzceļa slie­des, pa kurām vagoni atveda kausēto tēraudu, bet otrā galā — sliedes, pa kurām aizveda izlietos lielgabalus.

Pie katras veidnes stāvēja strādnieks ar dzelzs stieni rokās un uzraudzīja kušanas temperatūru tīģeļos.

Darba paņēmieni, kurus Svarcs bija redzējis jau citur, te bija pilnīgoti līdz iespējamām robežām.

Kad kausējums bija gatavs un vajadzēja no­tikt liešanai, ieskanējās signālzvaniņš. Tūlīt pie katras krāsns saskaņotā, stingri ritmiskā solī pie­gāja pa divi vienādā auguma strādniekiem, turot uz pleciem garu dzelzs stieni.

Pie veidnes nostājās brigadieris ar svilpīti un hronometru rokās. Pēc viņa svilpiena abi strād­nieki, kas stāvēja pie pirmās krāsns, ar knaib­lēm izvilka tīģeli no uguns un pakāra uz kāša stieņa galā. Sekoja vesela virkne citas nokrāsas svilpienu, un abi vīri līganām kustībām izgāza tīģe]a saturu atbilstošā caurulē. Pēc tam tukšais, nokaitušais tīģelis tika iemests lielā kubulā.

Bez pārtraukuma, ar precīzi aprēķinātiem starp­laikiem, kas nodrošināja regulāru un pastāvīgu metāla plūsmu, citu krāšņu apkalpes rīkojās tieši tāpat.

Precizitāte bija tik ārkārtīga, ka desmitdaļu se­kundes pēc beidzamā tīģeļa izgāšanas tas jau bija iesviests kubulā. Šķita, ka to visu veic kāds akls mehānisms, nevis simt cilvēku sasprindzināts gribasspēks. Tomēr šo brīnumu panāca nelokāma disciplīna, pieredzē iegūta prasme un ārkārtīgi ritmiska visu kustību saskaņotība.

Svarcs, liekas, bija pieradis pie šāda darba procesa. Viņu nostādīja pārī ar tāda paša auguma strādnieku un pēc izmēģinājuma ne visai svarīgā lējumā atzina par loti labu sava amata pratēju. Dienas beigās brigādes vecākais pat apsolīja vi­ņam drīzu paaugstinājumu.

Septiņos vakarā atstājis «O» sektoru un izgā­jis no Tērauda pilsētas, Svarcs vispirms devās uz viesnīcu pēc savas ceļasomas. Iedams tālāk pa vienu no ārējiem ceļiem, viņš drīz vien sasniedza ēku puduri, ko bija ievērojis jau no rīta, un tur bez kādam grūtībām atrada mitekli pie kādas lā­dzīgas sievietes, kura «pieņēma pansijā».

Tomēr šis jaunais strādnieks pēc vakariņām negāja vis meklēt alus pārdotavu kā citi. Viņš tūlīt ieslēdzās savā istabā, izvilka no kabatas tē­rauda gabaliņu, kuru, bez šaubām, bija pacēlis pudlingēšanas cehā, un «O» sektorā paņemtu ših- tas gabalu; kūpošās lampas gaismā viņš tos ļoti uzmanīgi apskatīja.

Pēc tam viņš izņēma no ceļasomas biezu kladi kartona vākos un, pāršķīris vairākas lappuses, kas bija pierakstītas dažādām piezīmēm, formu­lām un aprēķiniem, sāka rakstīt labā franču va­lodā, taču piesardzības dēļ lietodams šifru, kura atslēga bija zināma tikai viņam:

«10. novembris. Stālštatē. — Pudlingēšanas metodē nav nekā sevišķa, ja nerunā, protams, par dažādām un relatīvi zemām temperatūrām, izda­rot pirmo un otro kausēšanu saskaņā ar Cernova likumiem. Metālliešana notiek pēc Krupa paņē­mieniem, tikai ar patiešām apbrīnojamu kustību precizitāti. Tieši šī precizitāte ir vāciešu panā­kumu pamatā. Tā izskaidrojama ar ģermāņu ra­sei iedzimto muzikalitāti. Angļi nekad nesasniegs tādu pilnību: kaut arī viņiem būtu disciplīna, to­mēr trūkst tik attīstītas dzirdes. Turpretī frančiem, kas ir labākie dejotāji pasaulē, tas būtu viegli pa­nākams. Tātad pagaidām nav nekā noslēpumaina šīs apbrīnojami labi organizētās ražošanas panā­kumos. Rūdas paraugi, kurus paņēmu kalnos, ir ļoti līdzīgi mūsu labākajai dzelzs rūdai. Akmeņ­ogļu kvalitāte patiešām ir ļoti augsta un metal­urģijai piemērota, tomēr nekādas citas neparas­tas īpašības tām nepiemīt. Nav šaubu, ka Sulces rūpnīcā izejvielas vispirms tiek rūpīgi attīrītas no visiem piejaukumiem, taču tas nemaz nav tik grūti izdarāms. Tagad, lai Šī problēma būtu pil­nīgi noskaidrota, man tikai jānosaka ugunsdrošo mālu sastāvs, no kuriem izgatavoti tīģeļi un me- tālliešanas veidnes un caurules. Kad tas būs skaidrs un mūsu metāllējēji iemanīsies rīkoties tikpat precīzi un disciplinēti, manuprāt, mēs veik­sim to pašu, ko viņi! Pagaidām gan esmu redzē­jis tikai divus sektorus, bet to ir vismaz divdes­mit četri, nerunājot par centrālo aparatūru, plānu un modeļu daļu un slepeno kabinetu. Ko gan viņi varētu perināt šai alā? No kā jābaidās mūsu drau­giem pēc Sulces draudiem tagad, kad viņš saņē­mis savu mantojuma daļu?»

Ar šiem jautājumiem Svarcs beidza. Juzdamies diezgan noguris pēc pirmās darba dienas, viņš iz­ģērbās, ielīda šaurā gultiņā, kas bija neērta kā visas vācu gultas, aizkūpināja pīpi un sāka smē­ķēt, lasīdams kādu vācu grāmatu. Bet viņa do­mas bija citur. Pakšķinādams pīpi, viņš laida gaisā gaišus smaržīgus dūmu gredzenus.

Beidzot viņš nolika grāmatu un ilgi gulēja ne­kustīgi, domās nogrimis, it kā risinādams kādu grūtu problēmu.

— Lai tas man maksātu ko maksādams, — viņš pēkšņi izsaucās, — un kaut arī pats velns man stātos ceļā, es tomēr atklāšu profesora Sulces noslēpumu un izzināšu, kādus nodomus viņš pe­rina pret Franču pilsētu!

Svarcs aizsnaudās, pusmiegā izrunādams dok­tora Sarrazena vārdu, taču miegā viņa lūpas čuk­stēja citu vārdu — mazās meitenes Zannasvārdu. Viņa atmiņās tā aizvien vēl bija maza meitene kā viņu šķiršanās brīdī, lai gan pa to laiku Zanna jau bija izaugusi par jaunavu. Tāda parādība viegli izskaidrojama ar parastajiem domu asoci- ēšanās likumiem: doma par labo doktoru Sarra- zēnu dabiski saistījās ar atmiņām par viņa meitu. Un, kad, otrā rītā pamodies, Svarcs jeb, pareizāk sakot, Marsels Brukmanis, vēl arvien domāja par Zannu, viņš nebūt nebrīnījās par to, bet saska­tīja šai faktā vēl lielāku pierādījumu tam, cik pa­reizi ir Stjuarta Milla psiholoģijas principi.

VI NODAĻA Albrehta šahta

Bauera kundze, labā sieviete, kuras viesmīlību baudīja Marsels Brukmanis, bija kalnrača at­raitne, pēc izcelsmes šveiciete. Viņas vīrs pirms četriem gadiem bija aizgājis bojā kādā no ka­tastrofām, kas ik mirkli var apdraudēt og|rača dzīvību. Rūpnīca maksāja viņai nelielu pensiju — trīsdesmit dolāru gadā; tai klāt nāca niecīgā īres maksa par mēbelētu istabu un alga, ko ik svēt­dienu pārnesa viņas dēlēns Kārlis.

Lai gan zēnam bija tikai trīspadsmit gadu, viņš jau strādāja akmeņogļu raktuvēs: viņa uzdevums bija, kad brauca garām vagonetes ar oglēm, aiz­vērt un atvērt vienu no vārstuļiem, kas šahtā ne­pieciešami ventilācijai un nodrošina pareizu gaisa cirkulāciju. Tā kā mājiņa, kuru rentēja viņa māte, atradās pārāk tālu no Albrehta šahtas, lai zēns varētu katru vakaru pārrasties dzīvoklī, tad viņam tika uzticēts vēl papildu naktsdarbiņš turpat rak­tuvē: viņam bija jāuzrauga un jāsukā seši zirgi apakšzemes stallī, kamēr īstais zirgkopis nakšņoja mājās.

Tā gandrīz visa mazā Kārļa dzīve pagāja piec­simt metru dziļumā zem zemes. Diena viņš stā­vēja savā sargpostenī pie ventilatora, naktī gulēja uz salmiem blakus zirgiem. Tikai svētdienu rītos viņš atgriezās virszemē, dienas gaismā, un va­rēja dažas stundas baudīt to, ko dzīve sniedz kat­ram cilvēkam: saules spožumu, debess zilumu un mātes smaidu.

Viegli iedomāties, ka, pēc tādas darba nedējas iznākot no šahtas, viņam nebūt nebija «labi kopta» bērna izskats. Viņš drīzāk līdzinājās pasaku rū­ķītim, skursteņslauķim vai nēģerēnam. Tāpēc Bau­era kundze parasti vairāk nekā stundu ņēmās viņu mazgāt, nežēlodama ziepes un karstu ūdeni. Tad māte lika viņam apģērbt labu biezas zaļas vadmalas uzvalciņu, kas bija pašūts no tēva ve­cajām drēbēm un visu nedēļu karājās lielajā eg­les koka skapī, un no šā brīža līdz pat vakaram viņa nebeidza priecāties par savu Kārli, uzskatī­dama to par glītāko zēnu pasaulē.

Nomazgāts no ogļu putekļiem, Kārlis patiešām neizskatījās sliktāks par citiem zēniem. Gaišie, zīdainie mati un zilās, maigās acis ļoti labi sa­derējās ar viņa ārkārtīgi bālo sejas ādu; taču sa­vam vecumam viņš bija pārlieku maza auguma. Dzīve bez saules padarīja viņu mazasinīgu un vārgulīgu kā nīkulīgu stādu pagrabā, un droši vien, ja kāds pārbaudītu zēna asiņu sastāvu ar doktora Sarrazena izgudroto asinsķermenīšu skai­tītāju, tas atklātu, ka viņam trūkst sarkano asins­ķermenīšu.

Pēc rakstura viņš bija kluss, flegmātisks, rāms zēns, tomēr ar zināmu lepnumu, ko pastāvīgi draudošo briesmu apziņa, regulārais darbs un gandarījums par pārvarētajām grūtībām piešķir visiem ogļračiem.

Vislielākā laime zēnam bija apsēsties blakus mātei pie četrstūrainā galda istabas vidū un spraust uz kartona gabala šausmīgus kukaiņus,

kurus viņš lielā vairumā pārnesa no pazemes. Mitrajā un nemainīgajā raktuvju atmosfērā ir sava īpaša dzīvnieku pasaule, ko dabzinātnieki vēl maz izpētījuši, tāpat kā uz akmeņogļu šahtas sie­nām sastopami dīvainas augu valsts pārstāvji: zaļganīgas sūnas, vēl neaprakstīti sēņaugi, spil- vots pelējums. To bija ievērojis inženieris Maul- smīls, kaislīgs entomologs, kurš bija apsolījis Kārlim vienu ekī par katru jaunas sugas paraugu, ko zēns viņam atnesīs. Tādas izredzes vispirms pamudināja zēnu rūpīgi pārmeklēt visus raktu­ves kaktus un pamazām padarīja arī viņu pašu par kolekcionāru. Tagad jau viņš vāca kukaiņus pats savai kolekcijai.

Turklāt viņš neaizrāvās tikai ar zirnekļiem un mitrenēm vien. Savā vientulībā viņš bija cieši sa­draudzējies ar diviem sikspārņiem un vienu lielu lauku peli. Viņš pat apgalvoja, ka šie trīs dzīv­nieki esot visgudrākie un visjaukākie zvēri pa­saulē, gandrīz vēl vairāk attīstītu prātu nekā viņa zirgi ar garu, zīdainu spalvu un spīdīgu muguru, lai gan arī par zirgiem Kārlis stāstīja tikai ar sa­jūsmu.

Sevišķi mīļš Kārlim bija gudrais Blērs-Atols, vecākais zirgs stallī: pirms sešiem gadiem tas bija nolaists pazemē, piecsimt metru zem jūras līmeņa, un kopš tā laika nekad vairs nebija redzē­jis dienas gaismu. Tagad jau zirgs bija kļuvis gandrīz pavisam akls. Bet cik labi viņš pazina apakšzemes labirintus! Kā viņš prata, vagoneti vilkdams, pagriezties pa labi un kreisi, nekad ne par soli nekļūdoties! Kā viņš vienmēr īstajā brīdī apstājās pie ventilatora, turklāt tādā atstatumā, lai varētu atvērt tā vārstuli! Cik draudzīgi viņš zvie- dza rītos un vakaros, kad viņu baroja! Tik jauks, labs, piemīlīgs zirdziņš!

— Tici man, māt, •— Kārlis stāstīja, — viņš patiešām nobučo mani, berzēdams purnu gar manu vaigu, kad es pieliecu galvu viņam klāt! Un vai zini, cik tas ir ērti, ka Blēram-Atolam ir pašam savs pulkstenis galvā! Ja nebūtu viņa, mēs visu nedēju tā ir nezinātu, vai ir diena vai nakts, rīts vai vakars.

Tā puišelis pļāpāja, un Bauera kundze sajūs­mināta klausījās viņā. Arī Kārļa māte mīlēja Blēru-Atolu, kam tik ļoti bija pieķēries dēlēns, un laiku pa laikam aizsūtīja zirgam kādu cukura ga­baliņu. Ko viņa dotu, lai varētu kaut reizi uzmest acis vecajam, labajam zirgam, kuru bija pazinis viņas nelaiķa vīrs! Tai pašā laikā viņai gribējās arī paskatīties uz drūmo vietu, kur pēc sprādziena tika atrasts nabaga Bauera pārogļojies līķis … Bet sievietes nelaida iekšā raktuvēs, un viņai va­jadzēja apmierināties ar dēlēna bezgalīgajiem stāstiem.

Bet viņa jau labi pazina šo raktuvju šahtu, lielo, melno bezdibeni, no kura nebija atgriezies viņas vīrs! Cik reižu viņa bija gaidījusi pie mil­zīgās, astoņpadsmit pēdu diametra vaļējās rīkles, ar skatienu pavadīdama dubultsienu ozolkoka ka­bīni, kurā gar tēstu akmeņu mūri slīdēja trosēs piestiprinātās, uz tērauda trīšiem uzkārtās lifta mucas! Cik bieži viņa bija aplūkojusi šahtas aug­sto ārējo karkasu, tvaika mašīnas telpas, tabeļ­veža kabīni! Cik reižu viņa bija sildījusies pie vienmēr kvēlojošām oglēm milzīgam dzelzs gro­zam līdzīgajā kaltētavā, kur ogļrači, izniruši no šahtas bezdibeņa, žāvē savas drēbes un nepacie­tīgākie pīpmaņi aizsmēķē pīpes! Cik pierasta vi­ņai bija šo elles vārtu čīkstoņa! Gan saņēmēji, kas atkabina ar akmeņoglēm pielādētās vagone­tes, gan piekabinātāji, gan šķirotāji, gan mazgā-

taji, gan mehāniķi un kurinātāji — visi viņai bija pazīstami, visus viņa bija vairākkārt redzējusi ejam uz darbu un atkal atgriežamies.

To, ko viņai nebija iespējams redzēt, viņa ska­tīja gara acīm, iztēlodamās, kā lifta muca slīd aizvien dziļāk, aiznesot līdzi cilvēku saujiņu, kuru vidū kādreiz bija viņas vīrs, bet tagad — viņas vienīgais bērns.

Viņa dzirdēja, kā ogļraču balsis un smiekli kļūst arvien tālāki un klusāki, līdz izgaist kaut kur dzi­ļumā. Domās viņa pavadīja lifta kabīni, kas slī­dēja aizvien zemāk un zemāk pa šauro, vertikālo eju, kamēr nolaidās piecsimt vai sešsimt metru dziļumā: pieci vai seši simti metru — tas jau četrreiz pārsniedz vislielākās piramīdas augstumu! Iztēlē viņa redzēja, kā apstājas kabīne un cilvēki steidzas izkāpt.

Nu jau tie izklīst savā apakšzemes pilsētā, cits nogriezdamies pa labi, cits pa kreisi; vedēji dodas pie savām vagonetēm; atšķaidītāji, apbruņojušies ar dzelzs kapli, steigšus brūk virsū akmeņogļu slānim; uzbērēji aizpilda atšķaidījuma vietas ar drošu materiālu; nostiprinātāji apšuj ar koka pa­neļiem neapmūrētās ejas; ceļa strādnieki labo dzelzceļu, liek sliedes; mūrnieki mūrē velves.

No galvenās šahtas sākas centrālā eja, kura kā plats bulvāris aizstiepjas līdz otrai šahtai trīs vai četrus kilometrus tālāk. No turienes taisnā leņķī uz visām pusēm ved šaurākas ejas un tām para­lēli vēl papildejas. Starp šiem ceļiem slejas mūri, akmeņogļu vai klinšu izveidoti pīlāri. Un tas viss ir regulārs, četrstūrains, masīvs, melns!

Un šai labirintā ar vienādi platām un garām ejām gāzes drošo lampu gaismā kustas, strādā, sarunājas vesela armija puskailu ogļraču.

Bauera kundze to visu bieži fitēlojās, kad, pali­kusi viena, domās iegrimusi, sēdēja pie pavarda.

Sajā eju krustojumā viņa sevišķi skaidri redzēja vienu eju, kuru pazina labāk par citām, — to, kuras ventilatora durtiņas atvēra un aizvēra vi­ņas mazais Kārlis.

Kad pienāca vakars, dienas maiņas strādnieki atkal uzbrauca virszemē un viņus aizstāja nakts maiņas strādnieki. Bet mazais Kārlis nekāpa līdz ar citiem lifta kabīnē. Viņš devās uz zirgu stalli pie sava mīluļa Blēra-Atola, pabaroja to ar auzām un sienu, tad pats paēda aukstas vakariņas, ko viņam atsūtīja no virszemes, kādu brīdi parotaļā­jās ar lauku peli, kas gulēja viņam pie kājām, un abiem sikspārņiem, kuri smagi lidinājās ap galvu, pēc tam turpat arī aizmiga uz salmu ci­sām.

Cik skaidri Bauera kundze to visu iztēlojās, cik labi jau no pusvārda saprata katru sīkumu, par ko stāstīja Kārlis!

—   Vai zini, māmiņ, ko man vakar pateica inže­nieris Maulsmīla kungs? Viņš sacīja: ja es kādā no tuvākajām dienām pareizi atbildēšot uz viņa jautājumiem aritmētikā, viņš ņemšot mani par pa­līgu un likšot turēt mērlenti, kad ar kompasu nospraudīs plānus raktuvē. Liekas, viņi domā tai­sīt jaunu eju, kas savienos mūsu šahtu ar Vēbera šahtu, un tur būs pamatīga noņemšanās, lai viss iznāktu precīzi.

—   Patiešām! — Bauera kundze sajūsmināta iesaucās. — Un Maulsmīla kungs runāja par to ar tevi!

Un viņa jau iztēlojās, kā dēls tur mērlenti, kas stiepjas pa visu garo eju, kamēr inženieris, rau­dzīdamies kompasā, pieraksta skaitļus piezīmju grāmatiņā un nosaka jaunā štreka virzienu.

—   Diemžēl nav neviena, kas man paskaidrotu to, ko es aritmētikā nesaprotu, — Kārlis turpi­nāja, — un es baidos, ka nepratīšu atbildēt pareizi uz visiem jautājumiem.

Tad Marsels, kas klusēdams sēdēja kaktā pie pavarda un smēķēja savu pīpi, iejaucās sarunā un sacīja zēnam:

—   Parādi man, kas tev nav saprotams, varbūt es varēšu tev to izskaidrot.

—   Jūs? — Bauera kundze neticīgi iejautājās.

—   Protams, — Marsels atbildēja. — Vai jūs domājat, ka es neko neiemācos vakara kursos, ku­rus kārtīgi apmeklēju ik dienas pēc vakariņām? Skolotājs ir ļoti apmierināts ar mani un saka, ka es varētu viņam palīdzēt, nodarbodamies ar ne­sekmīgajiem.

Marsels tūlīt iegāja savā istabā un pēc brīža atgriezās ar tīru burtnīcu. Apsēdies blakus zē­nam, viņš jautāja, kas tam uzdevumā esot nesa­protams, un tik labi visu paskaidroja, ka mazais Kārlis izbrīnījies pavisam viegli atrisināja uzde­vumu.

No šīs dienas Bauera kundze sāka cienīt savu īrnieku un Marsels arvien vairāk pieķērās savam mazajam draugam.

Turklāt arī rūpnīcā viņš bija priekšzīmīgs strādnieks un drīz vien viņu paaugstināja sākumā par otrās, pēc tam — par pirmās klases metāllē­jēju.

Katru ritu tieši septiņos Marsels iegaja pa sek­tora «O» vārtiem un katru vakaru pēc vakariņām devās uz kursiem, ko vadīja inženieris Trubners. Vienlīdz cītīgi viņš mācījās ģeometriju, algebru un rasēšanu, un viņa neparasti straujās sekmes pārsteidza skolotāju. Divus mēnešus pēc iestāša­nās darbā Sulces rūpnīcā visi uzskatīja jauno strādnieku par visspējīgāko puisi ne tikai «O» sektorā, bet pat visā Tērauda pilsētā. Ziņojums, ko viņa tiešais priekšnieks nosūtīja trimestra bei­gās, ietvēra šādu oficiālu raksturojumu:

«Svarcs (Johans), divdesmit sešus gadus vecs, pirmās klases metāllējējs. Uzskatu par savu pie­nākumu vērst centrālās administrācijas uzma­nību uz šo ārkārtīgi spējīgo darbinieku, kas iz­ceļas tiklab ar savām teorētiskajām zināšanām, kā praktiskajām iemaņām un ļoti spilgtām izgud­rotāja spējām.»

Tomēr bija vajadzīgs ārkārtējs gadījums, lai augstākā priekšniecība beidzot pievērstu Marse- lam uzmanību. Tāds gadījums radās, kā tas al­laž notiek agri vai vēlu; tikai diemžēl tas radās ļoti traģiskos apstākļos.

Kādu svētdienas rītu, dzirdēdams pulksteni no­sitam desmit, Marsels bija ļoti izbrīnījies, ka viņa mazais draugs Kārlis vēl nav pārradies mājās. Viņš nokāpa lejā pajautāt, vai Bauera kundze ne­zina aizkavēšanās iemeslu. Bauera kundze pati bija ļoti satraukta: Kārlim vajadzējis būt mājās jau vismaz pirms divām stundām. Redzēdams mā­tes bažas un nemieru, Marsels piedāvājās iet un uzzināt, kas noticis, un viņš sāka soļot uz Al- brehta šahtas pusi.

Ceļā viņš satika vairākus kalnračus un apjau­tājās, vai tie nav zēnu redzējuši. Saņēmis nolie­dzošu atbildi un uzsaucis «Glūck auf!», kas ir pa­rastais vācu ogļraču sveiciens un nozīmē «Lai­mīgi izkļūt virszemē!», Marsels devās tālāk.

Ap vienpadsmitiem viņš sasniedza Albrehta šahtu. Šodien te nebija rosīgās kņadas kā darb­dienu rītos. Tikai kāda jauna «modiste» (tā kaln­rači jokodamies iedēvējuši ogļu šķirotājas) tēr­zēja ar tabeļvedi, kura pienākums bija pat svētku dienās dežurēt pie šahtas ieejas.

—       Vai neesat redzējis iznākam ārā mazo Kārli Baueru, kam ir 41902. numurs? — Marsels jau­tāja ierēdnim.

Dežurants paskatījās sarakstā un pakratīja galvu.

—   Vai ir vēl kāda izeja no raktuves?

—       Nē, šī ir vienīgā. Otra, ko cērt ziemeļu pusē, vēl nav gatava.

—   Tātad zēns ir lejā?

—       Noteikti. Un tas ir patiešām savādi, jo svēt­dienās tur paliek tikai pieci dežurējošie uzraugi.

—   Vai es drīkstu nolaisties lejā ievākt ziņas?

—   Bez atļaujas nedrīkst.

—       Bet varbūt noticis nelaimes gadījums? — ieminējās jaunā «modiste».

—       Svētdienās nekādi nelaimes gadījumi nav iespējami.

—       Bet man taču jāzina, kas noticis ar zēnu! — Marsels neatlaidās.

—        Parunājiet ar mašīnu daļas meistaru, ja tikai viņš vēl ir šeit…

Par laimi, meistars bija aizkavējies kantorī. Ģērbies svētdienas uzvalkā ar tik cieti iestīvinātu apkaklīti, ka tā izskatījās it kā no skārda, viņš vēl kaut ko skaitļoja. Būdams gudrs un cilvēcīgi atsaucīgs vīrs, viņš tūlīt saprata Marsela bažas.

—        Iesim paskatīties, kas tur īsti ir, — viņš sa­cīja.

Devis rīkojumu dežurējošajam mehāniķim ķer­ties pie troses, viņš jau grasījās nolaisties šahtā kopā ar jauno strādnieku.

—       Vai Galibēra aparātu jums nav pie rokas? — Marsels jautāja. — Tie varētu noderēt. ..

—  Jums taisnība. Nekad nevar zināt, kas tur apakšā notiek.

Meistars sameklēja skapī divus cinka rezervu­ārus, kas izskatījās stipri līdzīgi šifoniem, ar ku­riem uz muguras atspirdzinošu dzērienu pārdevēji staigā pa Parīzi. Tie bija trauki ar saspiestu gaisu, ko divas gumijas caurules ar raga uzgali aizva­dīja līdz mutei. Sos traukus ar gaisu piepilda īpa­šas plēšas, kas konstruētas tā, ka pašas pilnīgi iztukšojas. Kad nāsis aizspiestas ar koka knaib- lītēm, cilvēks, apgādāts ar tādām gaisa rezer­vēm, var droši uzturēties visindīgākajā atmosfērā.

Pienācīgi sagatavojušies, meistars un Marsels iekāpa mucveidīgajā kabīnē, trose sāka ritināties vaļā, un viņi pamazām slīdēja aizvien zemāk. Divu nespodru elektrisko spuldzīšu gaismā tērzēdami, viņi nolaidās pazemē.

—   Jums nu gan ir dzelzs nervi, jūs taču ne­piederat pie mūsējiem! — meistars sacīja. — Esmu redzējis cilvēkus, kas nekādi nevar saņemt dūšu un laisties lejā vai arī tup kā trusīši, ierāvušies mucas kaktā.

—   Tiešām? — Marsels atjautāja. — Man tas nav nekas. Taisnība, es gan jau pāris reižu esmu bijis raktuvēs.

Drīz viņi sasniedza šahtas galu. Arī sargs, kas dežurēja galvenajā laukumā, nebija redzējis mazo Kārli.

Viņi devās uz stalli. Zirgi tur bija vieni paši un acīmredzot briesmīgi garlaikojās. Vismaz to varēja secināt pēc priecīgajiem zviedzieniem, ar kādiem Blērs-Atols apsveica šos trīs cilvēkus. Uz naglas bija pakārta Kārļa mugursoma, un kakta blakus zirgu skrāpim mētājās aritmētikas grā­mata.

Marsels tūlīt vērsa uzmanību uz to, ka stallī nav Kār]a laternas: vēl viens pierādījums, ka zēnam jābūt tepat raktuvēs.

—   Var jau būt, ka viņu apracis kāds neliels nogruvums, — meistars sacīja, — bet tas ir maz ticams. Kas gan viņam svētdienā meklējams cir­tnē?

—   Bet varbūt viņš pirms došanās mājup gājis medīt kukaiņus? — ieminējās sargs. — Viņš jau ir traks uz kukaiņiem!

Pa to laiku pienākušais staļļpuisis apstiprināja šādu iespēju. Viņš bija redzējis Kārli aizejam jau pirms septiņiem ar laternu rokā.

Neatlika nekas cits kā sākt cītīgu meklēšanu. Ar svilpieniem tik atsaukti pārējie sargi, pēc lielā raktuvju plāna sadalīja iecirkņus, un katrs ar savu lampu rokā devā"S pārmeklēt viņam norādītās ejas un sānejas.

Divās stundās visas raktuves bija izstaigātas, un visi septiņi vīri atkal sastapās galvenajā lau­kumā. Nekur nebija atrastas ne mazākā nogru­vuma pēdas, bet nekur nebija arī ne pēdu no Kārļa. Meistars, kuru varbūt jau sāka mocīt iz­salkums, izteica domu, ka zēns varējis arī nepa­manīts iziet no šahtas un tagad, kas zina, sēž mierīgi mājās, taču Marsels, tādu iespēju nepie­ļaudams, uzstāja, ka jāturpina meklēšana.

—   Un kas ir te? — viņš jautāja, norādīdams raktuvju plānā uz rajonu, kas bija apzīmēts ar tādiem pašiem punktiņiem, ar kādiem ģeogrāfis­kās kartēs mēdz apzīmēt vēl neizpētītas zemes Arktikā.

—   Tā ir pagaidām pamestā josla, — meistars atbildēja. — Tur pārtrauca darbus, jo akmeņogļu slānis bija pārlieku plāns.

—   Un tur ir pamestas ejas? Tad tieši tur arī jāmeklē! — Marsels sacīja ar tādu pārliecību, ka neviens neiedrošinājās iebilst.

Drīz viņi sasniedza ieeju galerijā, kur, sprie­žot pēc noglumējušajām, appelējušajām sienām, darbi laikam gan bija pārtraukti jau pirms vai­rākiem gadiem. Labu brīdi viņi gāja, neatklā­dami nekā aizdomīga, bet tad pēkšņi Marsels vi­ņus apturēja un jautāja:

—   Vai jūs nejūtat smagumu locekļos un sāpes galvā?

—   Patiešām! Kā tad! — biedri atbildēja.

—   Man jau pirms mirkļa uznāca reibonis, — Marsels turpināja. — Te noteikti ir ogļskābā gāze! Vai jūs neatļautu man aizdegt sērkociņu? — viņš jautāja meistaram.

—   Protams, manu zēn, aizdedziniet.

Marsels izņēma no kabatas sērkociņu kārbiņu, uzvilka sērkociņu un noliecies tuvināja liesmiņu zemei. Tā acumirklī nodzisa.

—   Tā jau es domāju… — viņš sacīja. — Gāze, kas ir smagāka par gaisu, turas pie pašas ze­mes… Nevajag te palikt. Es runāju par tiem, kam nav Galibēra aparāta. Ja esat ar mieru, meistar, meklēsim tālāk divatā.

Tā arī vienojušies, meistars un Marsels katrs paņēma zobos sava aparāta uzgali, aizspieda nā­sis ar koka knaiblītēm un devās tālāk pa vienu no pamestajām ejām.

Pēc minūtēm piecpadsmit viņi atgriezās, lai at­jaunotu gaisa rezerves, un, to izdarījuši, turpi­nāja meklēšanu.

Pēc trešās atelpas viņu pūles vainagojās pa­nākumiem. Tālu tumsā spulgoja zilgana laternas gaismiņa. Viņi skriešus devās turp …

Pie mitrās sienas nekustīgs, jau sastindzis, gu­lēja mazais Kārlis. Nozilējušās lūpas, sarkanā, asinīm pieplūduši seja, pulss, kas bija apstājies, pauda visu notikušo.

Droši vien viņš bija gribējis kaut ko pacelt no zemes, noliecies un vārda tiešā nozīmē noslīcis ogļskābajā gāzē.

Visas pūles viņu atdzīvināt bija veltīgas. Nāve bija iestājusies jau pirms četrām piecām stun­dām.

Nākamās dienas vakarā Stālštates jaunajā kap­sētā bija par vienu kapa kopiņu vairāk, un Bau­era kundze, nabaga atraitne, bija pazaudējusi, tā­pat kā agrāk vīru, savu vienīgo bērnu.

VII NODAĻA

Centrālais iecirknis

Doktora Enternaha, Albrehta šahtas galvenā ārsta, spoži uzrakstītais raports vēstīja, ka trīs­padsmit gadus vecais Kārlis Bauers, Nr. 41902, 228. ejas «ventiļnieks», miris no asfiksijas, kas radusies, elpošanas orgāniem uzsūcot lielā vai­rumā ogļskābo gāzi.

Inženiera Maulsmīla ne mazāk spoži uzrakstī­tais raports norādīja uz nepieciešamību paplaši­nāt ventilācijas sistēmu un iekļaut tajā arī XIV plāna «B» joslu, kuras ejās lēnām, gandrīz ne­manāmi iesūcas indīgā gāze.

Visbeidzot, īss tā paša inženiera ziņojums vērsa priekšniecības uzmanību uz meistara Raijera un pirmās klases metāllējēja Johana Svarca pašaiz­liedzīgo rīcību.

Astoņas vai desmit dienas vēlāk, kad jaunais strādnieks iegāja vārtu sarga istabiņā paņemt savu žetonu, viņš atrada uz naglas šādu pavēli:

«Metāllējējam Svarcam šodien pulksten desmi­tos ierasties ģenerāldirektora kantori, Centrālajā iecirknī, «A» iela un vārti. Drēbes — izejamās.»

«Beidzot!» Marsels nodomāja. «Ilgi viņi lika man gaidīt, bet nu tas brīdis ir klāt!»

Sarunās ar biedriem un savās svētdienas pa­staigās ap Stālštati Marsels bija uzzinājis par pil­sētas vispārējo organizāciju pietiekami daudz, lai saprastu, ka atļauja ieiet Centrālajā iecirknī nav tik viegli iegūstama. Par to pat klīda visādas le­ģendas. Stāstīja, ka ziņkārīgie, kas mēģinājuši ielavīties aizliegtajā joslā, tā arī neesot vairs at­griezušies; ka strādniekiem un ierēdņiem, pirms viņus tur ielaiž, jāizpildot vesela virkne noslēpu­mainu ceremoniju, viņiem esot svinīgi jāzvēr, ka viņi nevienam nestāstīs, ko tur redzējuši un dzir­dējuši; par zvēresta pārkāpšanu nežēlīgā, slepenā tiesa piespriežot nāves sodu … Apakšzemes dzelz­ceļš savienojot šo svētnīcu ar pilsētas ārējo joslu. Naktīs vilcieni turp aizvedot nepazīstamus vie­sus … Reizēm tur notiekot pašas augstākās pa­domes sēdes un apspriedēs piedaloties noslēpumai­nas personas…

Marsels nebūt nebija tik lētticīgs, lai uzskatītu šos nostāstus par patiesiem, taču viņš zināja, ka to pamatā ir gluži reāls fakts: iekļūt centrālajā sektorā bija ārkārtīgi grūti.

No visiem strādniekiem, ko viņš pazina — un Marsela draugu vidū bija gan kalnrači, gan ogļ­rači, gan formētāji, gan domnas strādnieki, gan brigadieri, gan namdari un kalēji —, neviens ne­kad nebija iegājis pa «A» vārtiem.

Juzdams dziļu ziņkāri un tai pašā laikā sle­penu prieku, viņš noteiktajā stundā ieradās pie šiem vārtiem. Drīz vien viņš varēja pārliecināties, ka te tiešām ievēro visstingrāko piesardzību.

Pirmkārt, Marselu jau gaidīja. Divi vīri pelēkos formas ģērbos ar zobenu pie sāniem un revolveri aiz jostas stāvēja vārtu sarga ložā. Sai telpai, tāpat kā mūķenes vārtsardzes ložai slēgtā klos­terī, bija divas durvis: vienas vērās uz āru, ot­ras — uz iekšu, turklāt tās nekad neatdarījās vienlaikus.

Marsels pasniedza caurlaidi, kas tika rūpīgi pār­baudīta un apzīmogota. Pēc tam, neizrādīdams ne mazāko pārsteigumu, viņš redzēja pavīdam kaut ko baltu: tas bija mutautiņš, ar kuru abi formā ģērbtie vīri cieši aizsēja viņam acis.

Pēc tam, paņēmuši Marselu zem rokas, viņi sāka soļot, nebilzdami ne vārda.

Pēc kādiem divtūkstoš vai trīstūkstoš soļiem bija jāuzkāpj pa kāpnēm, tad atvērās un atkal aizvērās durvis, un Marselam atļāva noņemt ap­sēju.

Viņš atradās plašā, ļoti vienkāršā telpā, kur bija tikai daži krēsli, melna tāfele un plats rasējamais galds ar visiem rasēšanai nepieciešamajiem pie­derumiem. Gaisma telpā ieplūda pa augstiem ma­tēta stikla logiem.

Pēc mirkļa ienāca divi cilvēki, kuru stāja un izturēšanās lika domāt, ka tie varētu būt kādas universitātes profesori.

— Jūs rekomendē kā izcili apdāvinātu jau­nekli, — viens no viņiem sacīja. — Mēs pārbau­dīsim jūsu zināšanas un konstatēsim, vai iespē­jams jūs pārcelt uz modeļu sekciju. Vai esat ar mieru atbildēt uz mūsu jautājumiem?

Marsels pazemīgi atteica, ka esot gatavs.

Tad abi eksaminētāji pēc kārtas uzdeva viņam jautājumus ķīmijā, ģeometrijā un algebrā. Jau­nekļa atbildes bija tik skaidras un precīzas, ka viņus pilnīgi apmierināja. Ģeometriskās ; figūras, ko jaunais strādnieks ar krītu uzzīmēja uz tāfeles, bija stingras, noteiktas, smalkas. Vienādojumu ci­pari virknējās cieši un pareizi kārtīgās rindās kā izlases pulka karavīri parādē. Viens no viņa pie­rādījumiem bija pat tik izcils un eksaminatoriem neparasts, ka tie izteica savu izbrīnu un jautāja, kur viņš mācījies.

—   Savā dzimtenē Safhauzenā, pamatskolā.

—   Jūs, liekas, esat labs zīmētājs.

—   Zīmēšana un rasēšana bija mans mīļākais priekšmets.

—   Izglītība, ko gūst Šveices skolās, patiešām ir apbrīnojama! — viens no eksaminētājiem sa­cīja otram. — Mēs jums dodam divas stundas laika šim rasējumam, — viņš turpināja, pasnieg­dams Marselam visai sarežģītu tvaika mašīnas šķērsgriezuma shēmu. Ja arī šo uzdevumu labi veiksit, jūs tiksit pieņemts ar novērtējumu «Pil^ nīgi apmierinoši, ārpus konkursa».

Palicis viens, Marsels dedzīgi ķērās pie darba.

Kad tieši pēc divām stundām eksaminatori at­griezās, Marsela zīmējums izraisīja viņos tādu ap­brīnu, ka abi vienprātīgi pierakstīja apsolītajam vērtējumam vēl šādu piezīmi: «Mums nav otra tik apdāvināta rasētāja.»

Tad pelēkie pavadoņi atkal satvēra jauno strād­nieku un ar tādām pašām ceremonijām, tas ir, aizsējuši viņam acis, aizveda uz ģenerāldirektora kabinetu.

. — Jūs iesaka nodarbināt vienā no rasēšanas darbnīcām modeļu daļā, — direktors vērsās pie

Marsela. — Vai esat ar mieru pakļauties visierll mūsu nosacījumiem?

—  Man tie nav zināmi, — Marsels atbildēja, — bet es domāju, ka tie būs pieņemami.

—   Tie ir šādi: pirmkārt, visu laiku, kamēr tur strādāsit, jums būs jādzīvo savā iecirknī. No tā jūs drīkstat iziet vienīgi ar īpašu atļauju un tikai ārkārtējā gadījumā. Otrkārt, jūs tiekat pakļauts militāram režīmam un no jums prasa absolūtu paklausību priekšniekiem; par katru pārkāpumu draud sods pēc militāriem likumiem. No otras pu­ses, jūs tiekat pielīdzināts aktīvās armijas apakš­virsniekiem un ar kārtējiem paaugstinājumiem va­rat iegūt visaugstāko dienesta pakāpi. Treškārt, jūs zvērat nekad nevienam neizpaust to, ko re­dzēsit jums pieejamajā iecirkņa daļā. Ceturtkārt, jūsu vēstules pārbaudīs priekšniecība un sarak­stīties jūs drīkstat tikai ar savu ģimeni.

«īsi sakot, es atrodos ieslodzījumā,» Marsels nodomāja, taču atbildēja skaidri un vienkārši:

—  Sie noteikumi man liekas taisnīgi, un esmu gatavs tiem pakļauties.

—   Labi. Paceliet roku … Dodiet zvērestu … Jūs esat pieņemts par rasētāju ceturtajā darbnīcā. Dzīvokli jums ierādīs. Maltītes varēsit ieturēt te­pat, pirmšķirīgā ēdnīcā. Vai mantas jums ir līdzi?

—  Nē, kungs. Es jau nezināju, ko no manis vē­las, tāpēc atstāju tās pie saimnieces.

—   Tās jums atnesīs, jo tagad jūs vairs nedrīk­stat iziet no iecirkņa teritorijas.

«Cik labi, ka manas piezīmes rakstītas šifrā!» Marsels nodomāja. «Tā tikai vēl trūka, lai viņi tās saprastu!»

Pievakarē Marsels jau bija iekārtojies glītā is­tabiņā kādas lielas ēkas ceturtajā stāvā. Mājas

priekšā bija piašs pagaims, un Marselam radas pirmais priekšstats par turpmāko dzīvi.

Tā nebūt nelikās tik bēdīga, kā viņš sākumā bija domājis. Viņa biedri, ar kuriem viņš iepazinās ēdnīcā, likās rāma, jauka rakstura cilvēki kā jau visi cītīgi darbinieki. Lai mazliet izklaidētos, — jo šai mehāniski vienmuļajā dzīvē ļoti trūka jaut­rības, — vairāki no viņiem bija izveidojuši or­ķestri un ik vakaru muzicēja. Sie koncerti nemaz nebija slikti. Retajās brīvajās stundās varēja aiz­iet uz bibliotēku vai lasītavu, kur bija bagātīgs vērtīgu zinātnisko grāmatu klāsts. Turklāt visiem darbiniekiem obligāti bija jāmācās kursos, kur lekcijas lasīja profesori speciālisti, un diezgan bieži jāiztur pārbaudījumi un konkursi. Tomēr šaurajā vidē trūka gaisa, trūka brīvības. Tā bija pieaugušiem cilvēkiem domāta koledža ar ļoti stingru mācību sistēmu. Lai gan šie ļaudis bija pieradināti pie dzelzs disciplīnas, tomēr apkārtējā atmosfēra nomāca garu.

Ziema pagāja vienā darbā, kam Marsels node­vās ar sirdi un dvēseli. Viņa neizsīkstošo centību, precizitāti rasējumos un izcilās sekmes visos mā­cību priekšmetos vienprātīgi atzīmēja visi profe­sori un eksaminētāji, un drīz vien viņš kļuva savā ziņā slavens darbabiedru vidū. Visi atzina viņu par visveiklāko, visatjautīgāko rasētāju, par kon­struktoru, kam piemīt visbagātākā izdoma. Ja ra­dās kādas grūtības, visi allaž meklēja Marsela pa­līdzību. Pat priekšnieki viņa prasmi un pieredzi vērtēja ar cieņu, kādu, par spīti nenoslēpjamai skaudībai, izraisa patiesi nopelni.

Taču, ja, nonākdams modeļu daļas pašā centrā, jauneklis bija cerējis izdibināt visus Tērauda pil­sētas noslēpumus, tad viņa cerības nebūt nepie­pildījās.

Viņa dzīve ritēja aiz dzelzs restēm, kas trīs­simt metru diametrā ieskāva Centrālā iecirkņa sektoru, kur viņš bija ieslēgts. Viņa prāta dar­bība aptvēra metalurģiskās rūpniecības vistālākās nozares, taču praktiski viņa darbība aprobežojās ar tvaika mašīnu rasēšanu. Viņš konstruēja vis­dažādākā apjoma un jaudas tvaika mašīnas jeb­kurai rūpniecības nozarei, tiklab karakuģiem, kā tipogrāfijai, bet tālāk viņa specialitāte nesnie­dzās. Līdz galējībai novestā darba dalīšana tu­rēja viņu savos žņaugos.

Nostrādājis četrus mēnešus Centrālajā iecirknī, Marsels par Tērauda pilsētas produkciju kopumā zināja tikpat maz kā pirmajā darba dienā. Vi­ņam tikai bija izdevies ievākt dažas vispārīgas ziņas par tā milzu mehānisma uzbūvi, kurā viņš, par spīti saviem nopelniem, bija bezgala sīks zob- ratiņš. Viņš tagad zināja, ka Stālštates, šā milzu zirnekļa tīkla, centrs ir tā sauktais Vērša tornis — ciklopiska būve, kas pacēlās augstu pāri visām apkārtējām ēkām. No leģendārajiem stāstiem ēd­nīcā viņš bija uzzinājis, ka Sulces kunga perso­niskā mītne atrodas torņa pamatnē un tā centru aizņem slavenais «slepenais kabinets». Vēl runāja, ka šī velvētā zāle esot pilnīgi nodrošināta pret ugunsgrēku un no iekšpuses nosegta ar tādām pašām bruņām kā karakuģis no ārpuses, ka tai esot vesela tērauda durvju sistēma ar ātršāvējiem slēdžiem, kas būtu jebkuras vismodernākās ban­kas lepnums. Starp citu, visi domāja, ka Sulces kungs patlaban beidz darbu pie kāda briesmīga, vēl nebijušas jaudas ieroča, kas nodrošina Vācijai virsvaldību pār visu pasauli.

Lai beidzot izzinātu noslēpumu, Marsels ilgi lau­zīja galvu, kā iekļūt tornī, un kala vispārdrošā­kos plānus, apsvērdams arī iespēju pārģērbties un

rāpties pāri mūrim ar virvju kāpnēm. Taču gribot negribot viņš bija spiests atzīt, ka neviens no plāniem nav realizējams. Tumšie, masīvie mūri, ko naktī apgaismoja spožas starmešu gaismas straumes un nepārtraukti apsargāja pieredzējuši sargkareivji, bija un palika nepārvarams šķērslis, par spīti visām pūlēm. Un, ja arī viņam gluži ne­ticamā veidā izdotos kādā vietā tikt pāri sienai, ko viņš redzētu? Tikai mazu da]iņu, tikai kādu sī­kumu, nekad ne visu kopumā!

Vienalga! Viņš bija pats sev zvērējis nepiekāp­ties un nepiekāpsies. Ja arī šis pārbaudes laiks ilgtu desmit gadus, viņš gaidīs kaut vai desmit gadus. Bet pienāks brīdis, kad noslēpums atklā­sies! Tas bija nepieciešami. Un tikmēr Franču pilsēta, laimīgā pilsēta, plauka un zēla, tās iestā­des sekmēja vispārējo labklājību un pavēra jaunu, gaišu. apvārsni izmisušajām tautām. Marsels ne­šaubījās, ka, ņemot vērā tādus latīņu rases panā­kumus, Sulce stingrāk nekā jebkad nolēmis izpil­dīt savus draudus. Tam pierādījums bija pati Tē­rauda pilsēta un darbi, kas tika veikti šim mēr­ķim.

Tā pagāja vairāki mēneši.

Kādā marta dienā, kad Marsels jau tūkstošo reizi bija sev atkārtojis šo Hanibāla zvērestu, pie viņa ieradās viens no pelēkajiem vīriem un pa­vēstīja, ka ģenerāldirektors vēloties ar viņu runāt.

Augstais amata vīrs viņam sacīja:

— Es saņēmu Sulces kunga rīkojumu aizsūtīt viņam mūsu labāko rasētāju konstruktoru. Tas esat jūs. Sakravājiet savas mantas, lai dotos uz iekšējo sektoru. Līdz ar to jūs esat paaugstināts par leitnantu.

Tā nu tai brīdī, kad Marsels jau gandrīz bija zaudējis visas cerības, viņa varonīgā darba rezul-

tātā radās ilgotā iespēja; tas bija gluži loģiski un dabiski. Marsels par to kļuva tik priecīgs, ka viņa seja neviļus sāka starot.

Direktors turpināja:

— Priecājos, ka man uzdots jums paziņot labo vēsti. Varu tikai mudināt jūs nenovērsties no ceļa, pa kuru tik droši esat gājis līdz šim. Jūs gaida visspožākā nākotne. Ejiet, kungs.

Beidzot, pēc ilga pārbaudījumu laika, Marsels tuvojās mērķim, kuru bija zvērējis sasniegt!

Pāris minūtēs viņš salika drēbes ceļasomā un savu pelēko sargu pavadībā izgāja cauri pēdējai nocietinājumu sienai, kuras vienīgie vārti no «A» ielas tik ilgi bija palikuši viņam slēgti.

Marsels stāvēja nepieejamā Vērša torņa pa­kājē; līdz šim viņš bija redzējis tikai tā lepno galvu, kas slējās līdz pat mākoņiem.

Aina, kas viņam pavērās, bija kaut kas negai­dīts. Iedomājieties, kā var justies cilvēks, kas pēk­šņi, bez kādas pārejas, no trokšņainas un paras­tas Eiropas rūpnīcas darbnīcas nokļuvis tropu pirmmežā. Tāds pārsteigums sagaidīja Marselu pašā Tērauda pilsētas centrā.

Pirmmežs, protams, liekas valdzinošs, kad mums to attēlo lieli rakstnieki, turpretī Sulces kunga parks bija ārkārtīgi rūpīgi kopts košumdārzs. Tur auga visslaikākās palmas, viskuplākie banānkoki, visresnākie kaktusi. Liānas liegi vijās ap traus­liem eikaliptiem, nokarādamās lejup zaļām vīt­nēm vai izveidodamas biezu, krokotu aizkaru. Vi­sur ziedēja neticamas formas puķes dažnedažādās krāsās. Līdzās apelsīniem brieda ananasi un gvajavi. Spilgtajām spalvām spulgojot, lidinājās paradīzes putniņi un kolibri. Visbeidzot, ne tikai augu pasaule, bet arī temperatūra bija gluži kā tropos.

Marsels ar skatienu meklēja stikla jumolu un kaloriferus, kas uzbūruši šo brīnumu pasauli, bet pārsteigts redzēja tikai zilas debesis un labu brīdi nespēja atjēgties.

Tad viņš atcerējās, ka netālu no šejienes atro­das akmeņogļu raktuves, kur notiek nepārtraukts degšanas process, un saprata, ka Sulces kungs at­jautīgi izmantojis dārgo apakšzemes siltumu, sa­vākdams to metāla caurulēs, un tā uztur dārzā pastāvīgu tropiskās joslas temperatūru.

Taču, lai cik ātri jaunā elzasieša prāts atrada izskaidrojumu šim brīnumam, viņa acis joprojām kā apburtas raudzījās mauriņa spilgtajā zaļumā un nāsis tīksmi ieelpoja smaržpilno gaisu. Tas bija it kā atalgojums par ieslēgtībā aizvadīto pusgadu, kad viņš nebija redzējis ne zāles stiebriņu. Smil­tīm nokaisīta aleja pa gandrīz nemanāmu nogāzi aizveda līdz skaistām marmora kāpnēm ar diže­nām kolonnām. Aizmugurē slējās milzīga, masīva četrstūraina celtne, kas bija it kā pjedestāls Vērša tornim. Kāpņu malās stāvēja septiņi vai astoņi sulaiņi sarkanās livrejās un pie durvīm šveicars ar trejstūrainu cepuri galvā un āvu rokā. Starp kolonnām Marsels ievēroja greznus bronzas kan- delabrus un, kāpdams augšup, saklausīja tālu du­noņu, kas vēstīja, ka viņam zem kājām iet apakš­zemes dzelzceļa līnija.

Marsels nosauca savu vārdu, un viņu tūliņ ieveda vestibilā, kas bija īsts tēlniecības muzejs. Taču viņš nepaguva apstāties, jo sulainis viņu ieveda salonā, kura sienas bija apsistas ar drēbi sarkanā un zelta krāsā, pēc tam salonā, kur do­minēja melns un zelts, un beidzot dzeltenā un zelta tonī ieturētā salonā, kur viņam bija minūtes piecas jāuzgaida. Tad viņu ielaida greznā, ar zaļu un zeltu rotātā darba kabinetā.

Pats Sulces kungs sēdēja pie galda un smēķēja garu pīpi. Turpat blakus bija nolikts milzīgs alus kauss, kas visā šai greznībā izskatījās kā dubļu traips uz spoža lakādas zābaka.

Nepieceldamies, pat nepagriezdams galvu, tē­rauda karalis salti un strupi noprasīja:

—   Vai jūs esat tas rasētājs?

—  Jā, kungs.

—       Esmu redzējis jūsu rasējumus. Tie ir ļoti precīzi. Bet jūs laikam protat zīmēt tikai tvaika mašīnas?

—   No manis nekad nekas cits nav prasīts.

—  Vai jums ir kāda jēga par ballistiku?

—       Esmu to studējis vaļas brīžos, pats sava prieka pēc.

Tāda atbilde bija Sulces kungam pa prātam. Viņš visžēlīgi paskatījās uz savu padoto.

—       Nu tad tā: vai jūs uzņematies manā vadībā uzzīmēt lielgabalu? Palūkosimies, kā jūs tiekat galā ar tādu uzdevumu! Grūti jums būs aizstāt muļķi Zoni, kas šorīt aizgāja bojā, neuzmanīgi rīkodamies ar dinamītu. Tas stulbais lops varēja mūs visus uzspridzināt!

Jāatzīst, ka no Sulces kunga mutes šie necie­nīgie vārdi nebūt nelikās aizvainojoši.

VIII NODAĻA Pūka ala

Lasītājs, kas uzmanīgi sekojis jaunā elzasieša veiksmīgajai karjerai, droši vien nebrīnīsies, uz­zinādams, ka pēc dažām nedēļām jauneklis jau bija iemantojis Sulces kunga uzticību. Viņi abi bija kļuvuši nešķirami. Viņi kopā strādāja, ietu­rēja maltītes, pastaigājās pa parku, smēķēja ga­rās pīpes un sēdēja pie alus kausa. Nekad vēl bi­jušajam Jēnas universitātes profesoram nebija lai­mējies atrast tik piemērotu līdzstrādnieku, kas viņu saprata, tā sakot, no pusvārda un tik ātri uztvēra un prata likt lietā viņa teorētiskās do­mas.

Marsels bija ne tikai apbrīnojams speciālists visās sava aroda nozarēs, bet arī vispiemērotākais sarunu biedrs, viscentīgākais darbinieks, talantīgs izgudrotājs bez mazākās iedomības.

Sulces kungs bija sajūsmā par viņu. Vai desmit­reiz dienā profesors savā nodabā atkārtoja: «Kāds lielisks atradums! Sis puisis ir īsta pērle!»

īstenībā Marsels pēc pirmā acu uzmetiena bija uzminējis sava briesmīgā šefa raksturu. Viņš bija ievērojis, ka tā galvenā iezīme ir milzīgs, nerem­dināms egoisms, kas izpaudās nežēlīgā godkārē, un svēti apņēmies vienmēr un visur koriģēt savu izturēšanos, paturot prātā šo faktu.

Nedaudzās dienās jaunais elzasietis bija tik labi iepazinis šā rakstura klaviatūru, ka Sulce kļuva viņa rokās par mūzikas instrumentu, no kura viņš prata izvilināt kādu skaņu vien gribēja. Taktika bija vienkārša: viņš, kur un kad vien gribēja, pa­rādīja savas spējas tā, ka otram tomēr aizvien tika atstāta iespēja apliecināt savu pārākumu. Piemēram, viņš pabeidza rasējumu, kas bija tīrs un precīzs, tikai ar vienu, viegli pamanāmu un izlabojamu kļūdu, uz kuru bijušais profesors vi­ņam tūlīt ar sajūsmu aizrādīja.

Ja Marselam bija kāda jauna teorētiska doma, viņš centās ievirzīt sarunu tā, ka Sulces kungam radās iespaids, it kā viņš pats to būtu atradis. Dažreiz jauneklis aizgāja vēl tālāk, sacīdams, pie­mēram:

—   Ēs uzzīmēju modeli, ko jus man prasījāt, kuģi ar noņemamu tarānu.

—   Es prasīju? — atjautāja Sulces kungs, kuram nekas tamlīdzīgs nekad nebija ienācis prātā.

—   Nu jā! Vai tad jums aizmirsies? Noņemams tarāns, kas atstāj ienaidnieka kuģa bortā vārpst- veida torpēdu, kura sprāgst pēc trim minūtēm.

—   Es to biju pavisam piemirsis. Man taču tik daudz visādu domu galvā!

Un Sulces kungs ar mierīgu sirdsapziņu uzska­tīja sevi par jaunekļa izgudrojuma autoru.

Var jau būt, ka viņš īsti nenoticēja tam visam. Viņš, ļoti iespējams, apzinājās, ka Marsels ir spē­jīgāks un apdāvinātāks par viņu. Bet varbūt kāds no noslēpumainajiem procesiem, kas norisinās cil­vēka smadzenēs, lika viņam apmierināties ar «šķie­tamo» pārākumu un vispirms radīt tādu iespaidu savā padotajā.

«Ar visu savu prātu un atjautību šis puika ir gatavais vientiesis!» viņš reizēm nodomāja, ne­skanīgos smieklos atņirgdams visus trīsdesmit di­vus savu žokļu domino kauliņus.

Starp citu, viņa godkāre tik un tā bija ganda­rīta. Tikai viņam — vienīgajam visā pasaulē — bija pa spēkam realizēt tādas rūpnieciskās ieceres! Tikai ar viņa varu un viņa dēļ šīm iecerēm bija kāda vērtība! Marsels galu galā nebija nekas vai­rāk kā mazs zobratiņš milzu mehānismā, kuru bija radījis Sulce!

Un tomēr, par spīti visam, Sulce nekad neat­klāja Marselam savus plānus līdz galam. Pēc pie­ciem Vērša tornī pavadītiem mēnešiem Centrālā iecirkņa noslēpumi Marselam joprojām palika ne­atklāti. Tikai viņa aizdomas apstiprinājās. Jau­neklis aizvien vairāk pārliecinājās par to, ka Tē­rauda pilsētai ir kāds noslēpums un ka Sulces kungam ir vēl citi mērķi, ne tikai peļņas iegūšana. Teorētisko nodarbību un pašas ražošanas raksturs apstiprināja pieņēmumu, ka profesors izgudrojis kādu jaunu karamašīnu.

Taču mīklas atminējums joprojām palika nezi­nāms.

Drīz vien Marsels saprata, ka ar gaidīšanu neko nepanāks, ka vajadzīgs ārkārtējs gadījums, lai at­klātu noslēpumu. Tā kā tāds neradās, viņš no­lēma pats to izraisīt un sagatavot.

Tas bija 5. septembra vakarā pēc vakariņām. Tieši pirms gada šai dienā Marsels bija atradis Albrehta šahtā sava draudziņa Kārļa līķi. Ameri­kas Šveices garā un bargā ziema jau bija pārklā­jusi apkārtējos laukus ar baltu sniega apmetni. Bet pilsētas parkā bija tikpat silts kā jūnijā un sniegs izkusa gaisā: tas nekrita pārslām, bet klā­jās pār zemi kā spirgta rasa.

—   Desiņas ar kāpostiem garšoja labi, vai ne? — ieminējās Sulces kungs, kuru begumas miljoni ne­bija atradinājuši no iecienītajiem ēdieniem.

—   Ļoti labi, — atbildēja Marsels, kas katru vakaru varonīgi notiesāja savu porciju, lai gan desiņas ar kāpostiem jau bija viņam apriebušās.

Nelabums kuņģī galu galā lika viņam izšķirties par jau sen pārdomāto mēģinājumu.

—   Es reizēm sev jautāju, — Sulces kungs no­pūzdamies prātoja, — kā gan tautas, kam nav ne desiņu, ne kāpostu, ne alus, spēj paciest savu no­žēlojamo dzīvi!

—   Tāda dzīve droši vien ir tīrā mocība, — Marsels atbildēja. — Visaugstākais īsta humā­nisma apliecinājums būtu to pievienošana fāter- landei.

—   Ohoho! Tas notiks … gan tas reiz notiks! — tērauda karalis izsaucās. — Mēs jau esam iekār­tojušies pašā Amerikas centrā. Ļaujiet mums pie­vākt vienu otru salu Japānas tuvumā, un jūs re­dzēsit, kādiem milzu soļiem mēs pārstaigāsim visu zemeslodi!

Sulainis atnesa pīpes. Sulces kungs piebāza savu pīpi un ar baudu aizkūpināja. Marsels jau iepriekš bija izraudzījies tieši šo bridi, kad šefs ik dienas ļāvās pilnīgai svētlaimei.

—   Jāatzīstas, es īsti neticu pasaules iekaroša­nai, — jauneklis pēc klusuma brīža sacīja.

—   Kādai iekarošanai? — jautāja Sulce, kas jau bija aizmirsis sarunas tematu.

—   Neticu, ka vācieši spēs iekarot pasauli.

Profesoram šķita, ka viņš pārklausījies.

—  Jūs neticat, ka vācieši iekaros pasauli?

—   Nē, neticu.

—   Tas nu ir par daudz! Interesanti zināt, kāds pamats ir jūsu šaubām?

—   Pavisam vienkāršs: franču artilērija galu galā izrādīsies pārāka un pieveiks mūs. Mani tau­tieši šveicieši, kas pazīst francūžus, apgalvo, ka francūzis, kurš guvis labu pieredzi, esot divu vīru vērts. 1870. gada mācība galu galā vērsīsies pret tiem, kas to devuši. Manā mazajā dzimtenē neviens par to nešaubās, kungs, un, ja gribu būt pavisam atklāts, tāpat domā arī tālredzīgākie valstsvīri Anglijā.

Sos vārdus Marsels izrunāja saltā, sausā, skarbā tonī, kam vajadzēja pastiprināt iespaidu, ja tas vispār vēl bija iespējams, ko šādi zaimi izraisītu tērauda karalī.

Sulce bija satriekts, pārskaities, bez elpas. Asi­nis viņam sakāpa sejā tik spēji, ka jauneklis jau baidījās, vai nav aizgājis par tālu. Tomēr, redzē­dams, ka upuris, gandrīz smakdams nost aiz nik­numa, šoreiz vēl neizlaidīs garu, viņš turpināja:

—   Jā, to ir grūti atzīt, bet tā tas ir. Ja mūsu sāncenši neceļ lieku troksni, tas nenozīmē, ka viņi neko nedara. Vai jūs domājat, ka viņi kopš pē­dējā kara nav neko mācījušies? Kamēr mēs muļ­ķīgā kārtā tikai palielinām savu lielgabalu svaru, viņi, varat būt drošs, gatavo kaut ko jaunu, un pirmajā izdevīgajā gadījumā mēs to dabūsim re­dzēt!

—   Kaut ko jaunu! Gatavo kaut ko jaunu! — Sulce murmināja. — It kā mēs to nedarītu!

—   Jā, ko tad mēs darām? Mēs izlejam no tē­rauda to, ko mūsu priekšteči taisīja no bronzas, tas ir viss! Mēs divkāršojam mūsu lielgabalu ap­jomu un tālšāvīgumu!

—   Divkāršojam! — Sulces kungs atkārtoja ni­cīgā tonī, kam vajadzēja nozīmēt: «īstenībā mēs darām daudz ko vairāk!»

—   Jā, — Marsels turpināja, — būtībā mēs esam tikai atdarinātāji. Vai gribat, lai pasaku jums pa­tiesību? Mums trūkst izdomas spēju. Mēs neko jaunu neizgudrojam, bet francūži gan izgudro, varat būt drošs!

Sulces kungs bija kaut cik atguvis ārēju mieru. Taču pēc drebošajām lūpām un krīta bālumu sejā, ko pirmajā pārsteiguma mirklī bija klājuši sar­kani plankumi, varēja spriest, cik liels ir viņa sa­traukums.

Vai tiešām viņam jāpacieš tāds pazemojums? Viņam, Sulcem, kuram pieder visvarenākā un vis­plašākā lielgabalu rūpnīca pasaulē, kurš redz pie savā kājām karaļus un parlamentus, jānoklausās, kā nožēlojams rasētājs, muļķa šveicietis, apgalvo, ka vāciešiem trūkst izdomas spēju un kaut kāds franču artilerists esot pārāks! Un tas viss jādzird šeit, kad tepat blakus, aiz biezās, bruņām noklā­tās sienas atrodas kaut kas tāds, ar ko viņš var pilnīgi satriekt bezkaunīgo nejēgu, aizbāzt tam muti, izgaisināt tā muļķīgos argumentus! Nē, šīs mocības vairs ilgāk nav izturamas!

Sulces kungs pielēca kājās tik spēji, ka pīpe salūza. Tad, uzlūkodams Marselu ar nicīgu, iro­nisku skatienu, viņš, sakodis zobus, sacīja vai drīzāk izšņāca šos vārdus:

— Sekojiet man, kungs, un jūs pats varēsit spriest, vai man, profesoram Sulcem, ir izdomas spēja vai nav!

Marsels bija spēlējis ļoti bīstamu spēli un uz­varējis, vispirms pagalam apmulsinādams Sulci ar savu pēkšņo, pārdrošo teicienu un pēc tam iekvēlinādams viņā neprātīgas dusmas, jo kādrei­zējā Jēnas profesora godkāre bija stiprāka par piesardzību. Sulce dega aiz nepacietības atklāt savu noslēpumu. It kā paklausot kādam svešam spēkam, viņš ieveda jaunekli savā darba kabinetā, kura durvis tūlīt rūpīgi aizvēra, piegāja pie grā­matu skapja un pieskārās vienam no plauktiņiem. Tūlīt sienā parādījās sprauga, kas bija maskēta ar grāmatu rindām. Pa to varēja nokļūt šaurā ejā, kuras akmens kāpnes aizveda līdz pat Vērša torņa pakājei.

Tur viņi ieraudzīja smagas ozolkoka durvis, ko profesors atslēdza ar mazu atslēdziņu, kuru vien­mēr nēsāja līdzi. Aiz tām bija vēl vienas durvis, atdarāmas ar šifra alslēgu: tādas atslēgas mēdz lietot ugunsdrošos naudas skapjos. Sulces kungs salika pa zilbēm vajadzīgo vārdu un atvēra sma­gās dzelzs durvis, kas iekšpusē bija nodrošinātas ar sarežģītu spridzekļu ierīci, kuru Marsels aiz tīri profesionālas ziņkāres labprāt būtu izpētījis, taču tam nebija laika, jo pavadonis veda viņu tā­lāk.

Tad viņi abi atradās pie trešajām durvīm, kam nebija nekādas slēdzenes: tās profesors atgrūda pavisam vienkārši, taču laikam jau ar kādu no­teiktu paņēmienu.

Aiz šīm trešās nocietinājumu līnijas Sulces kungam un viņa ceļabiedram vēl bija jāuzkāpj div­simt pakāpienu pa stāvām dzelzs kāpnēm, un viņi sasniedza Vērša torņa virsotni, kas slējās pāri vi­sai Tērauda pilsētai.

Nesagraujamā granīta torņa pašā augšā bija kaut kas līdzīgs apaļam kazemātam ar vairākām šaujamlūkām. Kazemāta vidū stāvēja milzīgs tē­rauda lielgabals.

—   Redziet! — sacīja profesors, kas visu ceļu nebija bildis ne vārda.

Tas bija lielākais aplenkuma lielgabals, kādu Marsels jebkad bija redzējis. Tas droši vien svēra vismaz trīssimt tūkstoš kilogramu un bija lādē­jams pa stobra apakšdaļu. Stobra cauruma dia­metrs bija pusotra metra. Lielgabals bija uzmon­tēts uz tērauda lafetes un slīdēja pa tērauda šļū­cām; īpaša zobratiņu sistēma padarīja to tik viegli kustināmu, ka ar to varētu rīkoties pat bērns. Re­gulācijas atspere lafetes aizmugurē mazināja at­sitiena spēku un pēc katra šāviena automātiski at­bīdīja lielgabalu sākotnējā stāvoklī.

—   Un kāds ir šā lielgabala caursites spēks? — jautāja Marsels, neviļus apbrīnodams neredzēto ieroci.

—   Ar pilnu lādiņu tas divdesmit kilometru at­tālumā caururbj četrsimt collu biezu plāksni tik viegli, it kā tā būtu sviestmaize!

—   Bet kāds tālšāvīgums?

—   Tālšāvīgums! — Sulce iesaucās, arvien vai­rāk sajūsminādamies. — Nupat jūs sacījāt, ka mēs, nabaga atdarinātāji, nevarot neko vairāk kā divkāršot mūsu liegabalu tālšāvīgumu. Labi, ar šo lielgabalu es apņemos pietiekami precīzi notē­mēt šāviņu līdz desmit ljē attālumam.

—  Desmit ljē! — Marsels iesaucās. — Veselas desmit ljē! Bet kādu jaunu pulveri tad jūs izman­tojat?

—   O, tagad es varu jums izstāstīt visu! — sa­vādā tonī atteica Sulces kungs. — Nu vairs mani nekas nekavē atklāt jums visus noslēpumus. Rupjā, graudainā pulvera laiks ir pagājis. Es lie­toju bezdūmu pulveri, kura eksplozijas spēks ir četrreiz lielāks par parastā pulvera eksplozijas spēku, un vēl es to pieckāršoju, piejaukdams asto­ņas desmitdajas kālija nitrāta.

—   Bet neviens lielgabals, kaut arī tas būtu iz­gatavots no visaugsvērtīgākā tērauda, nevar iz­turēt tāda sprādziena spiedienu. Pēc trim, čet­riem vai pieciem šāvieniem jūsu lielgabals kļūs nederīgs!

—  Kaut arī tas izšautu tikai vienu vienīgu reizi, ar to pilnīgi pietiks.

—   Tāds šāviens dārgi maksā.

—  Vienu miljonu. Tieši tāda ir šī lielgabala pašizmaksa.

—   Veselu miljonu par vienu šāvienu!

—  Vienalga, jo tas nodarīs postījumus par ve­selu miljardu!

—   Par miljardu! — Marsels izsaucās.

Tomēr viņš novaldīja un apslēpa šausmas vien­laikus ar apbrīnu, ko iedvesa varenais, nāvējošais ierocis. Mierīgā tonī viņš piebilda:

—  Tas, protams, ir lielisks, apbrīnojams artilē­rijas ierocis, taču, par spīti visām savām izcila­

jām īpašībām, tas atkal apstiprina manis izteikto domu: ir uzlabojumi, pilnīgojumi, bet atdarinā­šana paliek atdarināšana, izdomas trūkums.

—   Izdomas trūkums! — Sulce nošņācās, pa­raustīdams plecus. — Atkārtoju, ka negribu jums vairs neko slēpt. Iesim!

Tērauda karalis ar savu padoto izgāja no ka- zemāta un ar hidraulisku liftu nolaidās vienu stāvu zemāk. Tur bija redzams zināms daudzums iegarenu cilindriskas formas priekšmetu, kurus iz­tālēm varēja noturēt par nomontētiem lielgaba­liem.

—   Tie ir mūsu šāviņi! — Sulces kungs sacīja.

Šoreiz Marselam bija jāatzīst, ka neko tamlī­dzīgu viņš nav redzējis. Tie bija milzu cilindri divu metru garumā, metru un desmit centimetrus diametrā. No ārpuses tos ietvēra svina čaula ar viegli iezīmētām rievām; aizmugurē cilindru no­slēdza tērauda disks ar bultu, bet priekšgalā tam bija smails tērauda uzgalis ar belzeņa pogu.

Ar ko atšķīrās šie šāviņi? Pēc ārējā izskata tas bija grūti nosakāms. Varēja tikai nojaust, ka tie slēpj sevī briesmīgu eksplozijas spēku, kas pār­spēj visu līdz šim pieredzēto.

—   Nevarat uzminēt? — Sulces kungs iejautā­jās, redzēdams Marselu neizpratnē klusējam.

—   Tik tiešām ne, kungs! Kam vajadzīgs tik garš un, spriežot pēc izskata, smags šāviņš?

—   Ārējais izskats maldina, — Sulce atbildēja. — Tā svars neko daudz nepārsniedz tāda paša kalibra parastā šāviņa svaru. Es jums tūlīt visu izskaidrošu. Tas ir šāviņš raķete, izgatavots no stikla ozolkoka apšuvumā un pielādēts ar šķidru ogļskābo gāzi, nodrošinot septiņdesmit divas at­mosfēras augstu iekšējo spiedienu. Krītot svina apvalks sasprāgst un šķidrums pārvēršas atkal gāzē. Sekas: visā apkārtējā joslā temperatūra pa­zeminās līdz simt grādiem zem nulles un vienlai­kus gaisu saindē milzīgs daudzums ogļskābās gāzes. Katra dzīva radība, kas atrodas trīsdes­mit metru rādiusā no sprādziena vietas, nosalst un nosmok reizē. Es saku — trīsdesmit metru, izvēloties šo skaitli par izejas punktu, lai gan sprādziena iedarbība droši vien sniedzas daudz tālāk, varbūt pat simt vai divsimt metru rādiusā. Te jāpatur vērā vēl viens mums labvēlīgs apstāk­lis: ogļskābā gāze, kas ir smagāka par gaisu, ļoti ilgi paliek atmosfēras zemākajos slāņos, tāpēc gaiss bīstamajā joslā ir saindēts vēl vairākas stun­das pēc sprādziena, un katra dzīva būtne, kas pār­kāpj tās robežas, neglābjami iet bojā. Tādam šā­viņam ir divkāršs efekts — acumirklīgs un ilg­stošs! Turklāt, izmantojot manu sistēmu, ievai­noto nav, ir tikai līķi!

Profesors ar neslēptu prieku klāstīja sava izgud­rojuma priekšrocības. Labā oma bija atgriezusies, piesarcis aiz lepnuma, viņš atsedza smaidā visus zobus.

— Iedomājieties, — viņš turpināja, — ka zi­nāms skaits tādu lielgabalu stobru pagriezti pret aplenktu pilsētu. Pieņemsim, ka katram hektāram vajadzīgs viens lielgabals. Tātad tūkstoš hektāru lielas pilsētas iznīcināšanai vajadzīgas simt ba­terijas, pa desmit lielgabaliem katrā. Tagad iztē­losimies šādu ainu: visi mūsu lielgabali novietoti pozīcijās, katram izraudzīts mērķis, laiks ir pie­mērots, rāms un skaidrs, pa elektrības stiepli bei­dzot tiek dots vispārējs signāls… Un pēc minū­tes uz tūkstoš hektāru lielas platības vairs nebūs nevienas dzīvas radības. Vesels ogļskābās gāzes okeāns pārplūdinās pilsētu! Sī doma man radās pērn, kad lasīju ziņojumu par kāda ogļraču zēna nāvi Albrehta šahtā. Lai gan pirmo ierosmi jau biju guvis Venēcijā, kad aplūkoju Suņa alu. [2] to mēr tikai pēc šā pēdējā nelaimes gadījuma manai idejai radās īstais virziens. Tagad jums ir skaidrs mana izgudrojuma princips, vai ne? Mākslīgi ra­dīts tīras ogļskābās gāzes okeāns! Vesels okeāns, kad jau viena piektdaļa šīs gāzes piejaukuma pa­dara gaisu neelpojamu!

Marsels cieta klusu. Viņam patiešām trūka vārdu. Sulces kungs izbaudīja pilnīgu triumfu un tāpēc pat atļāvās piebilst:

—   Tikai viens faktors man nepatīk…

—   Un kas tieši? — Marsels jautāja.

—   Tas, ka man nav izdevies novērst eksplozijas troksni. Šāviena troksnis tikpat kā neatšķiras no visparastākā lielgabala šāviena trokšņa. Iedomā­jieties, kā tas būtu, ja laimētos panākt bezskaņas šāvienu! Nāve pilnīgā klusumā pēkšņi kādā rāmā, skaidrā naktī pārņem simtiem tūkstošu cilvēku…

Iztēlotā aina apbūra Sulces kungu un padarīja sapņainu, un varbūt šī aizsapņošanās, kas būtībā nebija nekas cits kā ieniršana patmīlības dzīlēs, ieilgtu, ja Marsels to nepārtrauktu, piezīmēdams:

—  Ļoti labi, kungs, ļoti labi! Bet tūkstoš tādu lielgabalu taču prasa milzumu naudas un laika!

—   Naudas? Tās mums ir atliku likām! Un laiks — laiks ir mūsu ziņā!

Un patiešām šis vācietis, īstens ģermāņu rases pārstāvis, ticēja katram vārdam, ko pats runāja.

—   Lai tā būtu, — Marsels noteica. — Bet jūsu šāviņš, kas pielādēts ar ogļskābo gāzi, nav nekas

īpaši jauns: Šāviņi ar smacējošām gāzēm izgud­roti jau pirms daudziem gadiem. Tā nāvējošais spēks varbūt patiešām ir milzīgs, par to es nestrī­dos. Tikai…

—   Tikai?

—   Tas ir par vieglu savam apjomam, un es šaubos, vai tas aizlidos desmit ljē.

—    Pietiks, ja tas aizlidos divas ljē tālu, — pa­vīpsnādams atbildēja Sulces kungs. — Bet paska­tieties, — viņš piebilda, rādīdams kādu citu šā­viņu, — tā ir čuguna bumba. Turklāt ar pildī­jumu. Tajā ir simt mazu, simetriski izkārtotu liel- gabaliņu, kas ieiet cits citā kā cilindri tālskatī. Pēc izšāviena tie lidodami savukārt izšauj mazas lodes, kas pildītas ar aizdedzinošām vielām. Tas ir tas pats, kas raidīt izplatījumā veselu bateriju: visu pilsētu pārņems liesmas un nāve, pār to nolīs nenodzēšamu uguņu lietus! Un šāviņa svars ir precīzi aprēķināts, lai tas nolidotu desmit ljē, kā es jau sacīju. Drīzumā es to izmēģināšu, tā ka neticīgie varēs paši savām rokām aptaustīt simt­tūkstoš līķus, ko mans šāviņš būs noguldījis gar zemi!

Sai brīdī baltie ilkņi Sulces kunga mutē tik ne­ciešami spoži iemirdzējās, ka Marselam uznāca neganta vēlēšanās kādu duci no tiem izdauzīt. To­mēr viņš ar pūlēm savaldījās. Vēl viņš nebija uz­zinājis visu, kas vajadzīgs.

Patiešām, Sulces kungs atkal ierunājās:

—   Es jau teicu, ka drīzumā tiks izdarīts izšķi­rošais eksperiments!

—   Kā? Kad? — Marsels iesaucās.

—   Kā? Ar vienu no šiem šāviņiem, kas pārlidos pār Ūdenskritumu kalnu grēdu, izšauts no mana lielgabala! Kur? Pilsētā, no kuras mūs šķir ne vai­rāk kā desmit ljē un kura nepavisam negaida tādu pērkona grāvienu! Un, ja ari gaidītu, tā nespētu atvairīt nāvējošo triecienu. Šodien ir piektais sep­tembris… Labi, trīspadsmitajā septembrī pulk­sten vienpadsmitos četrdesmit piecās Franču pil­sēta pazudīs no Amerikas zemes virsas! Tur plo­sīsies tāds pats ugunsgrēks kā savā laikā Sodomā! Profesors Sulce liks pār to nolīt liesmu lietum!

No šīs negaidītās vēsts asinis Marsela dzīslās sastinga, viņš kļuva bāls kā krīts. Par laimi, Sul­ces kungs nepamanīja, kā jauneklis pārvērtās, un turpināja gaužām vaļsirdīgā tonī:

—   Mēs te rīkojamies pilnīgi pretēji Franču pil­sētas izgudrotājiem. Mēs mēģinām saīsināt cil­vēku mūžu, turpetī viņi meklē līdzekļus, kā to pa­ildzināt. Taču viņu sasniegumi ir lemti bojāejai, un tikai no nāves, ko sēsim mēs, jādzimst jaunai dzīvei. Lai būtu kā būdams, dabā visam ir sava jēga, un doktors Sarrazens, nodibinādams izolētu pilsētu, ir nodevis manā rīcībā, pats to nemaz ne- apjauzdams, lielisku izmēģinājumu lauku.

Marsels nespēja ticēt nupat dzirdētajiem vār­diem.

—   Bet Franču pilsētas iedzīvotāji taču nav da­rījuši jums nekā ļauna! — viņš iebilda neviļus drebošā balsī, kas uz brīdi pievērsa tērauda ka­raļa uzmanību. — Cik man zināms, jums nav ne mazākā iemesla naidoties ar viņiem.

—   Mans mīļais, — Sulces kungs atbildēja, — jūsu citādā ziņā labi iekārtotajās smadzenēs ir saglabājušās dažas ķeltiem raksturīgas idejas, kas varētu jums stipri kaitēt, ja jums būtu lemts ilgāks mūžs. Tiesības, labums, ļaunums ir tīri re­latīvi un nosacīti jēdzieni. Pasaulē nav nekā abso­lūta, tādi ir vienīgi dižie dabas likumi. Vitālās konkurences likums ir tikpat neapstrīdāms kā gra­vitācijas likums. Neprātīga ir vēlēšanās no tā izvairīties; tam pakļauties un rīkoties tā, kā tas prasa, ir gudri un saprātīgi, tāpēc es iznīcināšu doktora Sarrazena pilsētu. Ar mana lielgabala palīdzību piecdesmittūkstoš vāciešu viegli tiks galā ar simttūkstoš sapņotājiem, kas tur lemti bojā­ejai.

Marsels, saprazdams, ka būtu veltīgi Sulcem kaut ko iebilst, nemēģināja vairs viņu atrunāt.

Viņi abi izgāja no šāviņu zāles, kuras durvis ar slepenu bultu atkal aizdarījās, un atgriezās ēdamistabā.

Visdabiskākajā izskatā Sulces kungs atkal ap­sēdās, pielika pie lūpām alus kausu, piezvanīja, pavēlēja atnest citu pīpi salūzušās vietā un, pie­vērsies sulainim, jautāja:

—   Vai Armīnijs un Sigimers ir šeit?

—  Jā, kungs.

—   Sakiet, lai viņi nekur neaiziet, drīz es viņus pasaukšu.

Kad sulainis bija izgājis no ēdamistabas, tē­rauda karalis pagriezās pret Marselu un cieši ielū­kojās viņam sejā.

Jauneklis, acis nenolaidis, izturēja šo skatienu, kas bija kļuvis ass un ciets kā metāls.

—   Un patiešām jūs īstenosit savu plānu? — Marsels jautāja.

—   Patiešām jā. Man ar precizitāti līdz vienai desmitdaļai sekundes zināmi Franču pilsētas pla­tuma un garuma grādi, un trīspadsmitā septem­bra vakarā pulksten vienpadsmitos četrdesmit mi­nūtēs šī pilsēta beigs pastāvēt.

—   Varbūt pareizāk būtu bijis, ja jūs savu plānu turētu pilnīgā slepenībā.

—   Mans mīļais, — Sulces kungs atbildēja, — jūs taču nemaz neprotat loģiski domāt. Tāpēc man nav ko nožēlot, ka jums jāmirst tik jaunam.

Dzirdot šos vārdus, Marsels piecēlās.

—   Kā gan jūs tūlīt nesapratāt, ka par saviem plāniem es runāju tikai ar tiem, kuri nekad neva­rēs neko atstāstīt? — Sulces kungs salti piebilda.

Viņš piezvanīja. Uz sliekšņa parādījās divi milži — Armīnijs un Sigimers.

—   Jūs gribējāt uzzināt manu noslēpumu, — Sulces kungs sacīja. — Nu jūs to zināt. Tagad jums atliek tikai mirt.

Marsels neatbildēja.

—   Jūs taču esat pārāk gudrs, lai iedomātos, ka es varētu jūs atstāt dzīvu tagad, kad jums zināms viss par maniem plāniem, — Sulces kungs turpi­nāja. — Tā būtu nepiedodama vieglprātība, tas būtu neloģiski. Mans mērķis ir tik dižens, ka, lai to sasniegtu, es nedrīkstu riskēt, rēķinoties ar tik relatīvu un nenozīmīgu vērtību kā cilvēka dzī­vība, — pat tad, ja šis cilvēks esat jūs, mans dār­gais, kura smadzeņu spējas es protu cienīt. Tādēļ es patiesi nožēloju, ka aizskartā patmīlība pamu­dināja mani aiziet pārāk tālu un tagad esmu spiests jūs iznīcināt. Bet — jums tas jāsa­prot — augstākas intereses, kam esmu veltījis vi­sus savus pūliņus, liedz man pakļauties jūtām. Tagad varu jums pateikt, ka arī jūsu priekštecis Zone aizgāja bojā, nevis dinamītam eksplodējot, bet gan tāpēc, ka viņš bija izdibinājis manu no­slēpumu. Sim likumam nav izņēmumu, tas ir nelo­kāms! Un es tur neko nevaru darīt.

Marsels raudzījās Sulces kungā. Pēc viņa balss, pēc dzīvnieciskās stūrgalvības, ko pauda plikā pakauša forma, jauneklis saprata, ka viss zaudēts, un tāpēc pat nepūlējās protestēt.

—   Kad man jāmirst un kādā nāvē? — viņš jau­tāja.

—   Neraizējieties par tādiem sīkumiem, — Sul­ces kungs mierīgi atbildēja. — Jūs nomirsit, bet ciešanas jums tiks aiztaupītas. Kādā jaukā rītā jūs vairs nepamodīsities, tas ir viss.

Pēc tērauda karaļa mājiena Marsels tika aiz­vests uz viņa istabu, kuras durvis tagad apsar­gāja abi milži.

Kad Marsels palika viens, viņš sāka drebēt aiz nemierpilnām bēdām un dusmām; viņš domāja par doktoru Sarrazenu, par savējiem, par saviem tau­tiešiem, par visiem, kas viņam bija tuvi un mīļi.

—   Nāve, kas man gaidāma, nav nekas, — viņš sacīja sev. — Bet kā novērst briesmas, kas draud viņiem?

IX NODAĻA Bēgšana

Stāvoklis tiešām bija ārkārtīgi nopietns. Ko gan varēja darīt Marsels, kura dzīves stundas tagad bija skaitītas un kurš, saulei norietot, varbūt re­dzēja satumstam sava mūža pēdējo nakti?

Viņš ne uz mirkli nepievēra acis, — nevis aiz bailēm, ka varētu vairs nepamosties, kā bija sa­cījis Sulces kungs. Visas viņa domas bija Franču pilsētā, kurai draudēja nenovēršama nelaime.

«Ko lai iesāk?» viņš jau kuro reizi domās atkār­toja. «Iznīcināt lielgabalu? Vai uzspridzināt torni ar kazemātu? Bet kā to izdarīt? Bēgt! Kā es varu aizbēgt, ja manu istabu apsargā šie abi milži? Un kaut arī man izdotos pirms šā datuma, pirms trīspadsmitā septembra, tikt projām no Stālštates, kā lai es aizkavēju katastrofu? Tomēr — jā! Ja ari neizdotos pasargāt mūsu dārgo pilsētu, es va­rētu vismaz izglābt tās iedzīvotājus, nokļūt tur un kliegt: «Bēdziet! Bēdziet bez kavēšanās! Jums draud nāve, uguns un tērauda lietus! Bēdziet!»»

Tad Marsela domas sāka traukties citā virzienā.

«Nelietis Sulce!» viņš domāja. «Ja arī pieļau­jam, ka viņš pārspīlējis sava briesmīgā šāviņa nāvējošo iedarbi un nedzēšamas liesmas nevar pārņemt visu pilsētu, tomēr nav šaubu, ka ar vienu vienīgu šāvienu viņš var aizdedzināt ievē­rojamu pilsētas daļu! Viņš izgudrojis briesmīgu ieroci! Tā šāviņš viegli pārvarēs attālumu, kas šķir abas pilsētas, jo sākotnējais ātrums tam ir divdesmitreiz lielāks par līdz šim panākto ātrumu. Apmēram desmittūkstoš metru, divarpus ljē se­kundē! Tā taču ir gandrīz trešā daļa ātruma, ar kādu Zeme riņķo pa savu orbītu! Vai tas maz iespējams? Jā, jā, tomēr. Ja vien viņa lielgabals nesasprāgst pēc pirmā šāviena. Bet nesasprāgs, jo tas izgatavots no metāla, kura pretestība sprā­dzienam ir gandrīz bezgalīga. Sim nelietim ļoti noteikti zināma Franču pilsētas atrašanās vieta. Nemaz neiziedams no savas alas, viņš ar mate­mātisku precizitāti notēmēs lielgabalu, un šāviņš, kā viņš teica, nokritīs pašā pilsētas centrā. Kā lai par to brīdina nelaimīgos iedzīvotājus?»

Marsels vēl nebija pavēris acis, kad jau ausa gaisma. Tad viņš piecēlās no gultas, kurā bija pavadījis šo drudžainā bezmiega nakti.

«Tātad tas notiks nākamnakt,» viņš nodomāja. «Bende, kas gribot man aiztaupīt ciešanas, bez šaubām, gaidīs, kamēr, bažās nomocījies, es aiz- migšu aiz noguruma. Un tad … Bet kādu nāvi viņš man gatavo? Vai viņš nodomājis mani noga­lināt ar zilskābes tvaikiem, kamēr es gulēšu? Vai varbūt viņš ielaidīs manā istabā ogļskābo gāzi, kas ir viņa rīcībā? Vai ari izmantos šo gāzi šķidrā veidā, kādu viņš to iepilda savos stikla šāviņos, lai, šķidrumam atgriežoties gāzveida stāvoklī, rastos simt grādu aukstums. Un otrā rītā «manis» vairs nebūs, šā spēcīgā, vingrā, dzīvības pilnā ķer­meņa vietā atradīs nekustīgu, sausu, sastingušu mūmiju … Ai, nelietis! Lai! Lai mana sirds ap­stājas, lai dzīvība sastingst neizturamajā auk­stumā, bet kaut tikai doktors Sarrazens, viņa ģi­mene, Zanna, mana mazā Žanna, izglābtos! Un tāpēc man jābēg… jābēg… Un es izbēgšu!»

Atkārtojis savā nodabā šos vārdus, Marsels gluži mehāniski, — jo vajadzēja taču domāt, ka viņš ir ieslēgts savā istabā, — pieskārās durvju rokturim.

Viņam par lielu pārsteigumu durvis atvērās, un viņš kā allaž varēja iziet dārzā, kur mēdza pa­staigāties.

— Ā! — viņš izsaucās. — Es esmu gūsteknis Centrālajā iecirknī, bet neesmu ieslodzīts savā is­tabā! Tas jau ir labāk.

Bet, tiklīdz Marsels bija izgājis ārā, viņš sa­prata, ka, būdams šķietami brīvs, tomēr nevar spert ne soli bez abu milžu pavadības, kuri sau­cās vēsturiskos vai, pareizāk sakot, aizvēsturiskos vārdos — Armīnijs un Sigimers.

Agrāk, tos sastapdams, jauneklis vairākkārt bija nodomājis, kāds uzdevums gan varētu būt šiem abiem pelēkos mēteļos ģērbtajiem milzīgā auguma vīriem ar vērša kakliem, Hērakla musku­ļiem, sarkanām sejām, ko greznoja biezas ūsas un kupla vaigu bārda.

Tagad šo vīru uzdevums viņam bija skaidrs. Tie bija Sulces kunga algotie bendes un vienlai­kus arī tā miesassargi.

Abi milži ne mirkli neizlaida Marselu no acīm, gulēja pie viņa istabas durvīm, sekoja viņam pa pēdām, kad viņš izgāja parkā pastaigāties. Vēl skaidrāku viņu uzraugu lomu darīja apbruņo­jums — revolveri, pistoles, dunči.

Un tomēr viņi bija mēmi kā zivis. Kad Marsels diplomātiskos nolūkos gribēja uzsākt ar viņiem sarunu, viņi atbildēja vienīgi ar mežonīgiem ska­tieniem. Veltīgs bija arī mēģinājums piedāvāt vi­ņiem kausu alus, no kura, pēc Marsela domām, vajadzētu būt grūti atturēties. Visu dienu vērojis savus pavadoņus, Marsels konstatēja, ka viņiem piemīt tikai viena vājība — pīpe: viņi atļāvās smēķēt, pat mīdami tam uz papēžiem. Vai šo vie­nīgo vājību Marsels nevarētu izmantot savam glā­biņam? To viņš nezināja, vēl nekas nebija izdo­māts, bet viņš bija nozvērējies bēgt, un tālab bija jāņem vērā viss, kas varētu sekmēt izbēgšanu.

Tas bija jādara ātri. Tikai — kā lai to izdara?

Tiklīdz viņš izrādīs mazāko pretošanās zīmi vai grasīsies bēgt — Marsels par to bija pārlieci­nāts —, viņš saņems divas lodes galvā. Un, kaut arī pieļautu iespēju, ka tās netrāpīs, viņš taču at­radās trīskāršu nocietinājumu centrā un viņu ap­sargāja trīs rindas sargkareivju.

Pēc sena Centrālās skolas paraduma tās biju­šais audzēknis ķērās pie šīs problēmas kā pie ma­temātiska uzdevuma risināšanas.

«Ja cilvēku apsarga divi dūšīgi vīri, kuri ir daudz spēcīgāki par viņu, turklāt nepazīst sirds­apziņas pārmetumu un ir apbruņoti līdz zobiem, kas gūsteknim darāms? Vispirms viņam jātiek laukā no uzraugu modrības loka. Kad tas izdarīts, viņam jāizkļūst no cietokšņa, kura visas pieejas stingri apsargātas …»

Marsels nemitīgi lauzīja galvu par šo jautā­jumu, taču atrisinājums kā neradās, tā neradās.

Bet varbūt galu galā tieši ārkārtīgi smagā si­tuācija deva viņa izdomas spējām visspēcīgāko pātagas cirtienu? Vai arī šis atradums bija tikai laimīga nejaušība? To grūti pateikt.

Bet notika tā, ka nākamajā dienā, kad Marsels pastaigājās parkā, viņa skatiens apstājās pie kāda zema krūma, kura izskats viņu ļoti pārsteidza.

Tas bija zālāju augs ar ovālām, asām lapām un lieliem, sarkaniem, zvanveida ziediem uz gara kāta.

Marselam, kurš nekad nebija nopietni nodarbo­jies ar botāniku, šķita, ka šim krūmam piemīt nakteņu dzimtas augiem raksturīgās pazīmes. Kat­ram gadījumam viņš, garām iedams, noplūca vienu lapiņu un sāka to košļāt.

Viņš nebija maldījies. Smagums, kas ielija vi­sos locekļos, un nelabā dūša liecināja, ka viņa rīcībā ir dabiska beladonnas laboratorija, un be- ladonna jeb vilkogas, kā zināms, ir viena no spē­cīgākajām narkotiskajām vielām.

Klīzdams tālāk pa parku, Marsels nonāca pie mākslīga ezeriņa, kura dienvidu pusē bija ūdens­kritums, tieši tāds pats kā Buloņas mežā.

«Uz kurieni plūst šā ūdenskrituma ūdeņi?» Mar­sels domāja.

Tie ietecēja nelielā upītē, kas, apmetuši vairā­kus līkumus, pazuda aiz parka robežām.

Tātad kaut kur tuvumā jābūt novadgrāvim un droši vien upīte, ietecēdama tajā, aizplūst pa vienu no apakšzemes kanāliem, kas tālāk apūdeņo līdze­numu ārpus Stālštates.

Marsels te saskatīja durvis uz brīvību. Protams, tie nebija plaši atvērti vārti, tomēr izeja.

«Bet ja nu kanals ir nožogots ar dzelzs res­tēm?» piesardzības balss viņu brīdināja.

«Kas neriskē, tas nepanāk neko! Vīles taču nav izgudrotas korķu pieslīpēšanai, un laboratorijā vīļu ir, cik uziet!» sacīja viņā otra, ironiskā balss, kas mēdz diktēt vispārdrošākos lēmumus.

Divās minūtēs Marsels bija izlēmis. Viņam bija radusies kāda doma — ideja, kā mēdz sacīt, var­būt nerealizējama, bet viņš par katru cenu mēģi­nās to realizēt, ja vien nāve viņu priekšlaikus ne­pārsteigs.

Viņš lēnām atgriezās pie krūma ar sarkanajiem ziediem un noplūca divas trīs lapas tā, ka uz­raugi to noteikti ievēroja.

Vēlāk, jau savā istabā, viņš uzraugu acu priekšā izžāvēja lapas pie uguns, saberza saujās un pie­jauca pie tabakas.

Nākamajās sešās dienās Marsels, sev par milzu pārsteigumu, ik rītu pamodās sveiks un vesels. Vai Sulces kungs, kuru viņš vairs nekad nere­dzēja un nesastapa savās pastaigās, būtu atteicies no nodoma tikt no viņa vaļā? Protams, nē, tāpat kā profesors Sulce, bez šaubām, nebija atteicies no sava plāna iznīcināt Franču pilsētu.

Marsels, izmantodams šo sava mūža pagarinā­jumu, katru dienu atkārtoja izdarības ar tabaku un beladonnu. Viņš, protams, ir nedomāja smēķēt beladonnu, un tāpēc nēsāja līdzi divas paciņas ta­bakas: vienu lietošanai, otru — parastajam trikam. Jaunekļa nolūks bija pamodināt Armīnija un Sigi- mera ziņkāri. Tā kā abi milži bija kaislīgi pīp­maņi, viņiem vajadzēja drīz vien ievērot krūmu, kura lapas Marsels piejauca pie savas tabakas, un sekot gūstekņa piemēram, lai izmēģinātu tāda sajaukuma garšu.

Marsela aprēķins izrādījās pareizs, un tā sekas bija gluži dabiskas.

Sestās dienas rītā, tas ir, dienu pirms likte­nīgā trīspadsmitā septembra, Marsels, pastaigā­damies pa parku, pameta skatienu atpakaļ un re­dzēja, ka viņa pavadoņi noplūc vairākas zaļas la­pas.

Stundu vēlāk jauneklis priecīgs vēroja, kā viņi tās kaltē uguns siltumā, saberž savās lielajās, biezādainajās plaukstās un sajauc ar tabaku. Šķiet, viņi pat aplaizījās!

Vai Marsels gribēja tikai iemidzināt Armīniju un Sigimeru? Nē. Ar to bija par maz, lai izbēgtu no uzraudzības. Vajadzēja rast iespēju nokļūt pa novagdrāvi kanālā un izpeldēt ārā, kaut arī kanāls būtu vairākus kilometrus garš. Marselam šķita, ka viņš atradis līdzekli, kā to izdarīt. Tiesa, iz­redzes izglābties bija niecīgas, bet viņš taču jau bija notiesāts uz nāvi un tāpēc neko vairs neva­rēja zaudēt.

Pienāca vakars un līdz ar to — vakariņu laiks, bet pēc tam — beidzās pastaigas stunda. Nešķi­ramais trio iegāja parkā.

Nevilcinādamies, nezaudēdams ne mirkli, Mar­sels lēnā gaitā devās uz kādas paaugstas ēkas pusi parka dziļumā: tur bija modeļu darbnīca. Viņš apsēdās uz nomaļa sola, piebāza pīpi un sāka smēķēt.

Tūlīt Armīnijs un Sigimers, kuru pīpes jau bija piebāztas, apmetās uz blakussola un ar baudu ievilka pamatīgu dūmu.

Uz narkotisko vielu iedarbi nebija ilgi jāgaida.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad abi smagnējie teitoņi jau sāka žāvāties un staipīties kā divi lāči krātiņā. Acis viņiem aizmiglojās, ausīs sāka du­nēt, sārtās sejas kļuva tumšsarkanas, rokas slā­bani nolaidās gar sāniem, galvas atslīga uz sola atzveltnes.

Pīpes noripoja zemē.

Beidzot divu vīru skaņā krākšana pievienojās putnu čivināšanai, kas Stālštates parka mūžīgajā vasarā nekad neapklusa.

Tikai šo brīdi Marsels bija gaidījis. Var sa­prast, ar kādu nepacietību gaidījis, jo nākamajā vakarā vienpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs Franču pilsētai pēc Sulces kunga sprieduma bija jātiek noslaucītai no zemes virsas.

Marsels steigšus metās uz modeļu darbnīcu. Tās plašajā zālē bija savākts vesels muzejs. Tur rin­dojās mazas hidrauliskās mašīnas, lokomotīves, tvaika mašīnas, lokomobiles, sūkņi, turbīnas, urbj­mašīnas, kuģu dzinēji, kuģu korpusi, vairāki mil­joni koka modeļu, īstu meistardarbu. Tur bija viss, kas Sulces rūpnīcā ražots no tās nodibināšanas līdz pēdējam laikam. Protams, netrūka arī visda­žādāko lielgabalu, torpēdu un šāviņu modeļu.

Nakts bija tumša, un tas palīdzēja jaunajam elzasietim realizēt pārdrošo plānu. Pirms bēgša­nas Marsels bija nodomājis iznīcināt modeļu mu­zeju. Ai, ja viņš varētu tāpat iznīcināt arī milzīgo, nesagraujamo Vērša torni ar kazemātu un bries­mīgo lielgabalu! Bet par to nebija ko domāt.

Vispirms Marsels paņēma mazu tērauda zāģīti, kas karājās pie sienas starp citiem rīkiem, un iebāza kabatā: ar to varēja pārzāģēt viscietāko dzelzi. Tad viņš uzvilka sērkociņu un, rokai neno­drebot, pielika uguni rasējumu kaudzei un vieg­lajiem egles koka modeļiem zāles kaktā.

Pēc tam Marsels izgāja no modeļu darbnīcas.

Pēc brīža uguns jau bija pārņēmusi viegli aiz­dedzināmo materiālu un milzu liesmas lauzās pa zāles logiem. Tūlīt sāka skanēt trauksmes zvans un elektriskie signāli visās Tērauda pilsētas ma­lās, no visām pusēm saskrēja ugunsdzēsēji, vilk­dami savus tvaika sūkņus.

Tai pašā mirklī parādījās ari pats Sulces kungs, kura klātbūtne pamudināja viņa padotos rīkoties vēl rosīgāk.

Pēc dažām minūtēm tvaika katlos jau bija ne­pieciešamais spiediens un sāka darboties varenie sūkņi, pārplūdinot modeļu muzeja sienas un jumtu ar veselām straumēm. Taču uguns šoreiz pieveica ūdeni, kas, ar to saskardamies, pārvērtās garaiņos, un drīz vien liesmas pārņēma visu ēku. Pēc pie­cām minūtēm tā jau dega tik spēcīgi, ka gribot negribot bija jāatmet visas cerības apdzēst uguns­grēku. Skats bija grandiozs un baismīgs.

Marsels, paslēpies nomaļus, nenolaida acis no Sulces kunga, kas skubināja savus ļaudis it kā trie­cienuzbrukumā kādai pilsētai. Bet neviens negri­bēja mesties liesmās. Modeļu darbnīca bija sav­rupa celtne vienā parka galā, un tagad jau bija skaidrs, ka tā nodegs līdz pamatiem.

Sai mirklī^ saprazdams, ka pašu celtni neizdo­sies glābt, Sulces kungs spalgā balsī iesaucās:

— Desmittūkstoš dolāru tam, kurš izglābs 3175. numura modeli, kas atrodas zāles vidū vit­rīnā!

Tas bija Sulces kunga pilnīgotā, slavenā lielga­bala modelis, kas viņam bija dārgāks par visiem citiem muzeja eksponātiem.

Bet, lai izglābtu modeli, vajadzēja mesties liesmu jūrā, lauzties cauri melniem dūmiem, kas smacēja elpu. Tāpēc, lai cik vilinoša alga bija desmittūkstoš dolāru, uz Sulces kunga aicinājumu tomēr neviens neatsaucās.

Tad atradās viens cilvēks.

Tas bija Marsels.

—   Es iešu, — viņš sacīja.

—   Jūs? — Sulce pārsteigts iesaucās.

—   Jā, es.

—   Bet ziniet, ka tas jūs neglābs no pasludi­nātā nāves sprieduma!

—   Es nebūt negribu no tā izvairīties, es gribu izglābt vērtīgo modeli!

—   Tad ej, — Sulces kungs atbildēja. — Es zvēru: ja tev laimēsies, tad desmittūkstoš dolāru tiks godīgi samaksāti taviem mantiniekiem.

—   Paļaujos uz jums, — Marsels sacīja.

Tur bija atnesti vairāki Galibēra aparāti, kas vienmēr sagatavoti ugunsgrēka gadījumam un dod iespēju ieiet gluži neelpojamā atmosfērā. Marsels jau bija tādu izmantojis, mēģinādams izglābt mazo Kārli, savas saimnieces Bauera kundzes dē­lēnu.

Tūlīt viens no šiem aparātiem, kas bija pildīts ar gaisu zem vairāku atmosfēru augsta spiediena, tika uzsiets viņam uz muguras. Aizspiedis nāsis ar knaiblītēm, paņēmis mutē cauruļu uzgali, Mar­sels pazuda dūmu mutulī.

Pats par sevi saprotams, ka Marselam nebija ne prātā glābt Sulces kunga lielgabala modeli. Viņš tikai, riskēdams ar dzīvību, gribēja izskriet cauri dūmu pilnajai zālei. Pār viņu gāzās pār- ogļojušās sijas un apdegušu baļķu gali, taču brī­numainā kārtā nenotrieca viņu zemē, un, kad iebruka jumts, paceļoties gaisā veselam dzirksteļu spietam, ko vējš aiznesa līdz pat mākoņiem, Mar­sels pa pretējām durvīm izskrēja parka otrā pusē.

Dažās sekundēs viņš sasniedza upīti, nokāpa līdz novadgrāvim, kas aiznesa tās ūdeņus ārpus Stāl- štates robežām, un nevilcinoties ienira straumē.

Ātrā straume viņu ierāva septiņas līdz astoņas pēdas lielā dziļumā. Nebija nekādas vajadzības

domāt par virzienu, jo straume viņu vadīja, it kā viņam rokās būtu Ariadnes pavediens. Pēc mirkļa viņš pamanīja, ka ir ienests šaurā pazemes kanālā, ko līdz malām piepildīja upītes ūdeņi.

«Kāds varētu būt kanāla garums?» Marsels do­māja. «No tā ir atkarīgs viss. Ja pēc ceturtdaļ­stundas netikšu galā, man pietrūks gaisa, un es būšu pagalam.»

Marsels nezaudēja aukstasinību. Tā straume viņu nesa minūtes desmit, un tad pēkšņi viņš pret kaut ko atsitās.

Tie bija uz virām uzmontēti dzelzs reliņi, kas noslēdza kanālu.

— No tā jau es baidījos! — Marsels tikai no­teica.

Un, nezaudēdams ne sekundi, viņš izvilka no kabatas zāģīti un sāka zāģēt aizbīdni skavas malā.

Viņš zāģēja minūtes piecas, bet aizbīdnis turē­jās. Restes joprojām palika slēgtas. Marselam kļuva grūti elpot, retinātais gaiss no aparāta piūda nepietiekamā daudzumā. Dunoņa ausīs, sārtā migla acu priekšā, asins pieplūdums galvā liecināja, ka viņam draud nosmakšana! Tomēr viņš nepadevās, viņš centās aizturēt elpu, lai sa­glabātu beidzamās, nepieciešamās skābekļa atlie­kas tvertnē, taču dziļi aizzāģētais aizbīdnis vēl ar­vien turējās.

Sai brīdī zāģis izslīdēja viņam no rokām.

«Dievs nevar būt pret mani!» Marsels domāja.

Un, ar abām rokām ieķēries reliņos, viņš rāva tos ar vislielāko spēku, kādu pašsaglabāšanās dziņa piešķir cilvēkam briesmu mirklī.

Restes atvērās. Aizbīdnis bija salauzts, un straume iznesa pusnoslāpušo, pēdējos spēkus zau­dējušo Marselu svaigā gaisā.

Otra dienā, kad Sulces kunga ļaudis ieradās ugunsgrēka vietā, viņi nedz drupās, nedz vēl kar­stajos pelnos neatrada neko tādu, kas varētu būt cilvēcīga radījuma atliekas. Bija skaidrs, ka droš­sirdīgais strādnieks kļuvis pats par savas pašaiz­liedzības upuri. Biedri, kas bija kopā ar viņu strā­dājuši rūpnīcas darbnīcās, par to nemaz nebrī­nījās.

Tā vērtīgais modelis netika izglābts, bet cilvēks, kas zināja tērauda karaļa noslēpumus, bija mi­ris.

«Debesis mans liecinieks, ka es tiešām gribēju viņam aiztaupīt ciešanas,» Sulces kungs gandrīz vai labsirdīgi nodomāja. «Taču desmittūkstoš do­lāru tagad paliek man!»

Tā bija visa sēru runa jaunajam elzasietim!

X NODAĻA Raksts vācu žurnālā

Apmēram mēnesi pirms šeit aprakstītajiem no­tikumiem vācu žurnālā «Unsere Centurie» («Mūsu Gadsimts») parādījās raksts par Franču pilsētu, raksts, kuru ar baudu lasīja visizsmalcinātākie ģermāņu impērijas aizstāvji, droši vien tāpēc, ka tajā šī pilsēta bija aplūkota tikai no tīri mate­riāla viedokļa.

«Mēs jau esam informējuši savus lasītājus par neparasto parādību, kas vērojama Savienoto Val­stu rietumu piekrastē. Lielā Amerikas republika, kuras iedzīvotāju vidū ir ievērojama daļa emig­rantu, jau sen pieradinājusi pasauli pie dažādiem

pārsteigumiem. Taču pēdējais un visnegaidītākais pārsteigums patiešām ir tā sauktā Franču pilsēta, no kuras pirms pieciem gadiem nebija ne miņas, bet kura šodien ir ziedoša pilsēta, kas pēkšņi sa­sniegusi visaugstāko labklājības līmeni.

Kā pēc burvja mājiena šī pilsēta izaugusi Klusā okeāna krastā, kur gaiss ir tīrs un smaržīgs. Mēs šeit neiztirzāsim, vai, kā to apgalvo, doma par pilsētas dibināšanu un tās sākotnējais plāns ra­dies kādam francūzim doktoram Sarrazenam. Tas ir pilnīgi iespējams, jo šis franču ārsts var lepo­ties ar to, ka viņš ir attāls radinieks mūsu slave­najam tērauda karalim. Garāmejot jāpiebilst, ka Franču pilsētas dibināšanā liela nozīme bija ievē­rojamam mantojumam, kuru sagrāba Sarrazens, lai gan tas likumīgi pienācās Sulces kungam. Va­ram būt pārliecināti: visur, kur pasaulē notiek kaut kas labs, tā pamatā ir ģermāņu rases sēkla; šo patiesību mēs ar lepnumu lieku reizi atkārto­jam. Lai būtu kā būdams, šoreiz mūsu mērķis ir sniegt lasītājiem sīkas un autentiskas ziņas par pēkšņo paraugpilsētas izaugšanu.

Nemeklējiet tās nosaukumu uz kartes. Pat mūsu izcilā ģeogrāfa Tuhtigmaņa lielajā atlantā ar vi­siem tās trīssimt septiņdesmit astoņiem sējumiem in folio, kur precīzi atzīmēts katrs Vecās vai Jau­nās Pasaules koku puduris vai krūms, pat šai grandiozajā ģeogrāfijas zinātnes monumentā, kas domāts artilēristiem, vēl nav ne vēsts no Franču pilsētas. Tai vietā, kur tagad paceļas jaunā pil­sēta, vēl pirms pieciem gadiem pletās tuksnesīgs klajums. Pilsētas precīzo atrašanās vietu uz kar­tes nosaka ziemeļu platums 43°H'3" un rietumu garuma 124°41/ 17// pēc Grīničas. Tātad mēs re­dzam, ka pilsēta atrodas Klusā okeāna piekrastē, Klinšu kalnu otrās grēdas, tā saukto Ūdenskri- ļumu kalnu pakājē, divdesmit ljē uz ziemeļiem no Malta raga, Oregonas štatā Ziemeļamerikā.

Visnoderīgākais rajons tika rūpīgi meklēts un izraudzīts. Tā izvēli noteica vairāki faktori, pir­mām kārtām jau mērenais klimats ziemeļu pus­lodē, kas vienmēr bijusi zemes civilizācijas priekš­gala; politiskā ziņā izdevīga ir atrašanās federa­tīvas republikas centrā un vēl jaunā valstī, kas nule dibinātajai pilsētai garantē zināmu laiku pil­nīgu neatkarību un tādas pašas tiesības, kādas Eiropā ir Monako prinča valstij, ar nosacījumu, ka pēc noteikta gadu skaita tā iestāsies Savienībā; ģeogrāfiski izdevīgs ir Klusā okeāna tuvums, jo visas zemeslodes tirdzniecības ceļi iet pa šo oke­ānu; tāpat jāmin izdevīgais reljefs, auglīgā zeme, veselīgie dabas apstākļi; tuvējie kalni aiztur tik­lab ziemeļu, kā dienvidu un austrumu vējus, ļau­dami Klusā okeāna liegajām vēsmām atsvaidzi­nāt pilsētas gaisu; caur pilsētu tek maza upīte, kuras dzidrais, vēsais ūdens spēcīgās straumes un daudzo ūdenskritumu dēļ pilnīgi tīrs ieplūst jūrā; visbeidzot, tur ir dabiska osta, kuru izveido garš, ieliekts zemesrags un kuru viegli var paplašināt ar moliem un dambjiem.

Varam aizrādīt arī uz dažām mazāk svarīgām šā rajona priekšrocībām: tuvumā ir skaista mar­mora raktuves un akmeņlauztuves, kaolīna slāņi un pat zelta rūdas pēdas. Patiesību sakot, šis pē­dējais apstāklis gandrīz lika pilsētas dibinātājiem atteikties no izraudzītās vietas, jo viņi baidījās, ka zelta drudzis varētu aizkavēt viņu plānu realizē­šanu. Taču, par laimi, tīrradņi bija niecīgi un ga­dījās reti.

Teritorijas izvēle, lai gan to noteica ļoti rūpīgi un nopietni pētījumi, prasīja tikai nedaudzas die­nas, un nebija nekādas vajadzības rīkot speciālu ekspedīciju. Zinātne par zemeslodi mūsu laikos ir attīstījusies tik tālu, ka cilvēks, neiziedams no sava kabineta, var iegūt precīzas un noteiktas zi­ņas par visnomaļākajiem Zemes nostūriem.

Kad jautājums bija izlemts, divi organizācijas komitejas pārstāvji iekāpa Liverpūlē pirmajā tvai­konī, kas devās ceļā, pēc vienpadsmit dienām sa­sniedza Ņujorku un no turienes pēc nedēļas San­francisko, kur viņi nonomāja nelielu kuģīti, kas viņus desmit stundās nogādāja norādītajā vietā.

Vienoties ar Oregonas štata likumdevējām iestā­dēm, iegūt koncesiju uz apmēram četras ljē platu zemes gabalu, kas stiepjas no jūras piekrastes līdz Ūdenskritumu kalniem, ar dažiem tūkstošiem dolāru dabūt piekrišanu no kāda pusduča planta- toru, kuriem uz šo zemi bija likumīgas vai šķieta­mas tiesības, — tas viss prasīja ne vairāk par mēnesi laika.

1872. gada janvārī zemes gabals jau bija iegūts īpašumā, pārmērīts, izpētīts, norobežots ar stig- mietiem, un divdesmit tūkstoši ķīniešu kūliju piec­simt eiropiešu inženieru un meistaru vadībā ķērās pie darba. Visā Kalifornijā izlīmētie plakāti, īpašs reklāmas vagons, kas tika piekabināts ātrvilcie­nam, kurš ik rītu izbrauc no Sanfrancisko un šķērso visu kontinentu, kā ari regulārie sludinā­jumi visos divdesmit trijos pilsētas laikrakstos no­drošināja darbaspēka pieplūdumu. Nebija pat ne­kādas vajadzības pēc plašākas reklāmas, ko par mē­renām cenām piedāvāja kādas sabiedrības kanto­ris, — iekalt milzu burtiem paziņojumu Klinšu kalnu smailē.

Jāpiebilst, ka ķīniešu kūliju pieplūdums Rietum- amerikā togad radīja nopietnus sarežģījumus darba algas noteikšanā. Daudzi štati pat bija spiesti masveidā izraidīt nelaimīgos ieceļotājus, lai nodrošinātu saviem pilsoņiem iztikas līdzekļus un aizkavētu asiņainas sadursmes. Franču pilsēta tika nodibināta īstajā brīdī, lai paglābtu nelaimī­gos no bojāejas. Viņiem noteica cietu algu — viens dolārs dienā, bet to izmaksāja tikai pēc darbu pabeigšanas, turklāt uzturu viņi saņēma par brīvu. Tādējādi tika novērstas nekārtības un nekautrīga darbaspēka ekspluatēšana, kas pār­lieku bieži ir iedzīvotāju masveida pārvietošanās apkaunojošās sekas. Nopelnītā alga katru ne­dēļu strādnieku pārstāvju klātbūtnē tika nogul­dīta Sanfrancisko pilsētas bankā, un katram kū- lijam bija jādod solījums, ka viņš, to izņēmis, darbā vairs neatgriezīsies. Tāda piesardzība bija nepieciešama, lai tiktu vaļā no dzeltenās rases iedzīvotājiem, kas vēlāk noteikti būtu nelabvēlīgi ietekmējuši jaunās pilsētas iemītnieku tipu un spējas. Tā kā pilsētas dibinātāji, starp citu, bija paturējuši tiesības piešķirt vai noraidīt atļauju apmesties tajā, tad šis noteikums nebija sevišķi smags.

Pirmais lielākais pasākums bija uzbūvēt dzelz­ceļa līniju, kas savienoja jauno pilsētu ar Klusā okeāna dzelzceļa maģistrāli Sakramento stacijā. Turklāt, cik iespējams, izvairījās no spridzinā­šanas un dziļu tuneļu rakšanas, jo tas varētu kaitēt veselīgiem dzīves apstākļiem. Dzelzceļu, kā arī ostu būvēja ar neredzētu enerģiju, tā ka jau aprīlī pirmais vilciens tiešā ceļā no Ņujor­kas atveda Franču pilsētas stacijā organizācijas komitejas locekļus, kuri līdz tam bija palikuši Eiropā.

Pa šo laiku jau bija galīgi izstrādāts pilsētas vispārīgais plāns, dzīvojamo namu, sabiedrisko ēku un pieminekļu projekti. Būvmateriālu netrūka: padzirdējuši par jaundibināto pilsētu, ame- rikaņu rūpnieki steidzās nogādāt Franču pilsētas ostā visus iespējamos celtniecības materiālus. Vienīgās grūtības dibinātājiem sagādāja izvēle. Nolēma būvakmeņus izmantot sabiedriska­jām celtnēm un rotājumiem, bet dzīvojamās mā­jas celt no ķieģeļiem. Protams, ne jau no rup­jiem, pavirši apdedzinātiem ķieģeļiem, bet gan no viegliem pilnīgi vienādas formas, svara un blīvuma ķieģeļiem, kurus gareniski šķērso para­lēli cilindriski caurumi. Ja liek ķieģeļus citu pie cita, caurumu pret caurumu, tad visas sienas biezumā izveidojas abos galos atvērti cauruļ­vadi, tā ka gaiss brīvi cirkulē tiklab mājas ār­sienā, kā šķērssienās. Šādam izvietojumam ir vēl viena priekšrocība: tas apslāpē skaņas.

Starp citu, komiteja nebūt necentās uzspiest konstruktoriem vienu noteiktu celtniecības tipu. Gluži pretēji, tā vēlējās, lai pilsētas arhitektūrā nebūtu nomācošās un bezgaumīgās vienveidības, un tāpēc apmierinājās ar dažiem noteikumiem, kuriem arhitektiem bija jāpakļaujas:

1)   Katra māja tiek celta uz atsevišķa zemes gabala, kas jāapstāda ar kokiem, jāapsēj ar mauriņu un puķēm. Māja un zemes gabals domāti vienai vienīgai ģimenei.

2)   Nevienai mājai nedrīkst būt vairāk par trim stāviem; gaisu un gaismu nedrīkst sagrābt vieni par ļaunu citiem.

3)   Katras mājas fasāde atrodas desmit metru atstatumā no ielas, kuras malā ir žodziņš elkoņa augstumā. Starp žodziņu un mājas fasādi jāiekopj puķu dārzs.

4)   Ēkas sienas mūrētas no patentētiem dobajiem ķieģeļiem. Kas attiecas uz izrotājumiem, tad šajā ziņā arhitektiem atstāta pilnīga brīvība.

5)   Jumti ceļami terašu veidā, ieslīpi uz visām četrām pusēm, un, lai izvairītos no nelaimes gadī­jumiem, to malas iežogo paaugsta balustrāde; jumtiem ir asfalta segums un rūpīgi ierīkotas ūdens notekas.

6)   Visas mājas būvējamas uz augsta pamata, kas zem apakšējā stāva izveido atvērtu velvi — pagrabu, kurš izmantojams tiklab vēdināšanai, kā produktu uzglabāšanai. Ūdens notekas un kanali­zācijas caurules grupējas nesegti ap velves pa- matbalstu, tā ka vienmēr ir viegli pārbaudīt to stāvokli un ugunsgrēka gadījumā nekavējoties nodrošināt nepieciešamo ūdens strūklu. Pagrab­telpas klons, kas paceļas piecus sešus centimetrus virs ielas līmeņa, nokaisīts ar tīrām smiltīm. īpašas durvis un kāpnes savieno pagrabu ar virtuvi un saimniecības telpām, tā ka ēdienu gatavošana un citi saimniecības darbi nevar aizskart mājas iedzī­votāju ožu un redzi ar netīkamu smaržu vai skatu.

7)   Virtuve un citas saimniecības telpas pretēji paradumam izvietotas augšstāvā un savienotas ar jumta terasi, kas tādējādi piemērota mājsaimnie­cības darbiem zem klajas debess. Mehāniski dar­bināms celtnis uzceļ jebkuru smagumu augšējā stāvā. Par celtni, apgaismojumu un ūdenspievadi iedzīvotāji maksā ļoti mērenu cenu.

8)   Dzīvokļa iekšējo plānojumu un apdari no­saka iedzīvotāji paši pēc savas gaumes un izdo­mas. Tikai divi kaitīgi elementi, kas var kļūt par īstiem infekcijas perēkļiem, ir stingri noliegti: pa­klāji un tapetes. Parkets, ko no dārgiem kokiem mākslinieciskās mozaīkās veidojis prasmīgs meis­tars, zaudētu visu savu skaistumu, ja to noklātu ar apšaubāmas tīrības uzkārstas vilnas audumu. Tapat ar glazētiem podiņiem izliktas sienas ieprie­cina acis ar savu spožumu un krāsu košumu un dažādību kā savā laikā Pompejos, un nekādas ta­petes, kas turklāt mudž no baciļiem, nekad nav varējušas tiem līdzināties nedz skaistumā, nedz izturīgumā. Šādas sienas var mazgāt, kā mazgā spoguļus un rūtis, var berzt, kā berž grīdu un griestus. Neviena kaitīga baktērija nevar tur pa­slēpties.

9)   Katrai guļamistabai jābūt atdalītai no tuale­tes telpām un vannas istabas. Sai telpai, kurā pa­iet trešā daļa no cilvēka mūža, jābūt ļoti plašai, ļoti labi vēdinātai un tai pašā laikā ļoti vienkār­šai. Tā domāta tikai miegam, tāpēc vienīgās te ne­pieciešamās mēbeles ir četri krēsli un dzelzs gulta ar atsperēm un vilnas matraci, kas bieži jāizpu­rina. Nav pieļaujami nekādi pēļi, dūnu spilveni, vatētas segas vai citi priekšmeti, kas varētu izpla­tīt infekciju. To vietā ieteicams lietot vieglas, sil­tas vilnas segas, kas viegli mazgājamas. Nav aiz­liegti aizkari un drapērijas, taču ieteicams tos iz­vēlēties no tādas drānas, kuru var bieži mazgāt.

10)   Katrā istabā ir kamīns, ko var pēc vēlēša­nās kurināt vai nu ar malku, vai akmeņoglēm, bet katram kamīnam jābūt arī ventilācijas speltei. Dūmi neizplūst gaisā pa skursteņiem virs namu jumtiem, bet pa īpašiem apakšzemes dūmvadiem tiek savākti speciālās krāsnīs, kas ierīkotas uz pil­sētas rēķina — katriem divsimt iedzīvotājiem viena krāsns ārpus apdzīvojamās platības. Sais krāsnīs dūmus attīra no oglekļa daļiņām un pēc tam bez­krāsainā stāvoklī izvada atmosfērā trīsdesmit piecu metru augstumā.

Tādi ir šie desmit noteikumi, kas jāievēro visu dzīvojamo namu celtniecībā.

Tikpat rūpīgi apsvērts pilsētas vispārīgais plā­nojums.

Pilsētas plāns būtībā ir ļoti vienkāršs un regu- liirs, tā ka Franču pilsētai ir visas iespējas attīs­tīties un augt. Vienāda platuma ielas, kas krusto- j.'is taisnstūros, nospraustas vienādā attālumā cita no citas, apstādītas ar kokiem un apzīmētas nu­muriem.

Ik pēc puskilometra stiepjas iela, kas par vienu trešdaļu platāka nekā citas un ko sauc par bulvāri vai avēniju. Vienā pusē tai ir nesegta iedobe tramvaja vai metropolitēna sliedēm. Visos krusto­jumos ir skvēri, kurus rotā skaistas tēlniecības šedevru kopijas, — pagaidām, kamēr Franču pil­sētas mākslinieki vēl nav radījuši oriģināldarbus, kas būtu cienīgi tās aizstāt.

Franču pilsētas iedzīvotāji var brīvi darboties jebkurā rūpniecības vai tirdzniecības nozarē.

Lai iegūtu tiesības apmesties Franču pilsētā, pietiek ar labām atsauksmēm, kas apliecina, ka cilvēks spēj strādāt derīgu darbu kādā rūpniecības nozarē, zinātnē vai mākslā, turklāt viņam jāapso­lās ievērot pilsētas likumus. Dīkdienība tur netiks pieļauta.

Pilsētā jau ir daudz sabiedrisko celtņu. No tām nozīmīgākās — katedrāle, vairākas baznīciņas, muzeji, bibliotēkas, skolas un sporta zāles, kas iekārtotas ļoti grezni un atbilst visstingrākajām higiēnas prasībām kā īstā lielpilsētā.

Lieki piebilst, ka jau no četru gadu vecuma bēr­niem ir obligāti fiziski un garīgi vingrinājumi, kas vienīgie var attīstīt viņu muskuļu spēku un sma­dzeņu spējas. Bērnus pieradina pie tik stingras tīrības, ka traipu uz sava ikdienas apģērba viņi uzskata par lielu negodu.

Ikviena atsevišķa pilsoņa un visu pilsoņu ko­pējā tīrība ir, starp citu, Franču pilsētas dibinā­tāju galvenās rūpes. Nerimtīgi gādāt par tīrību, nekavējoties iznīdēt un iznīcināt baktērijas, kas allaž rodas tur, kur dzīvo lielākās ļaužu kopas, — tāds ir pilsētas administrācijas svarīgākais uzde­vums. Tālab novadgrāvji aiznes netīrumus ārpus pilsētas robežām, kur tie ik dienas tiek apstrādāti un kondensēti, bet pēc tam izlietoti lauku mēslo­šanai.

Ūdens visur tek straumēm. Asfaltētais koka bru­ģis un akmens trotuāri spīd tāpat kā holandiešu pagalmu plātnes. Pārtikas tirgi tiek nemitīgi uz­raudzīti, un stingri jo stingri soda tirgotājus, kas uzdrīkstas kaitēt sabiedrības veselībai. Ar cilvēku, kurš pārdod vecas olas, bojātu gaļu, atšķaidītu pienu, apietas gluži vienkārši kā ar indētāju, kas viņš īstenībā arī ir. Ļoti nepieciešamais un sarež­ģītais sanitārās inspekcijas pienākums ir uzticēts pieredzējušiem cilvēkiem, īstiem speciālistiem, kas šim uzdevumam sagatavoti īpašās skolās.

Viņi pārzina arī veļas mazgātavas, kas iekārto­tas atbilstoši jaunākajām tehnikas prasībām, ap­gādātas ar tvaika mašīnām, mākslīgajām žāvēta­vām un katrā ziņā ar dezinfekcijas kamerām. Apakšveļu īpašnieks vienmēr saņem atpakaļ žilbi­noši baltu, bez tam stingri raugās uz to, lai kat­ras ģimenes veļu mazgātu atsevišķi. Tāda vien­kārša piesardzība ir ārkārtīgi svarīga.

Slimnīcu nav daudz, jo visiem pieejama ārsta palīdzība mājās; hospitāļi domāti galvenokārt svešzemniekiem un dažiem ārkārtējiem gadīju­miem. Varbūt nav vērts piebilst, ka Franču pilsē­tas dibinātājiem nenāca ne prātā uzcelt slimnī­cas ēku lielāku par citiem namiem un paredzet tajā vietu septiņsimt vai astoņsimt slimniekiem, līdz ar to radot īstu infekcijas perēkli. Gluži pre­tēji, rūpēdamies par visas pilsētas labklājību un katra atsevišķa pilsoņa veselību, viņi centas nevis novietot vairākus slimniekus vienkopus, bet gan tos izolēt no citiem. Pat mājās ieteikts saslimušo ievietot atsevišķā istabā, ja vien tas iespējams. Tālab slimnīcu ēkas ir gluži parastas celtnes un to skaits visai ierobežots: tās piemērotas īslaicīgai ārstēšanai dažādos steidzamos gadījumos.

Franču pilsētas slimnīcas var uzņemt katra vien­laikus ne vairāk kā divdesmit trīsdesmit cilvēku, turklāt katram slimniekam ierāda atsevišķu telpu. Slimnīcu ēkas ir vieglas egles koka barakas, tās katru gadu sadedzina un ceļ atkal no jauna. Sīm lazaretēm, kas veidotas no jau gatavām īpaša pa­rauga detaļām, ir vēl tāda priekšrocība, ka tās var ērti pārvietot uz jebkuru pilsētas rajonu un vajadzības gadījumā ātri uzcelt jaunas.

Iedzīvotāju medicīniskajai apkalpošanai pilsētas administrācija uztur veselu personālu pieredzējušu sanitāru, kuras īpaši apmācītas šim amatam. Sīs ar sevišķu atlasi izraudzītās sievietes ir ārstiem vērtīgas, neaizstājamas palīdzes. Viņas apmāca saslimušā ģimenes locekļus un sniedz tiem nepie­ciešamās praktiskās zināšanas, kuru bieži pietrūkst briesmu brīdī. Kopdamas slimnieku, viņas tai pašā laikā dara visu, lai aizkavētu slimības tālāku iz­platīšanos.

Bet mēs nekad netiktu galā, ja mēģinātu uz­skaitīt visus higiēniskos pasākumus, ko pilnīgo­juši jaunās pilsētas dibinātāji.

Katrs pilsonis, ieradies Franču pilsētā, saņem brošūru, kur vienkāršā un skaidrā valodā izklās­tīti pamatnoteikumi, kas jāievēro, ja grib dzīvot regulāru, veselīgu, zinātnes principiem atbilstošu dzīvi.

Viņš uzzina, ka viens no veselības priekšnotei­kumiem ir visu funkciju līdzsvars; ka cilvēka or­ganismam vajadzīgs tiklab darbs, kā atpūta; ka smadzenes nogurst tāpat kā muskuļi; ka deviņām desmitdaļām slimību ir par cēloni baciļi, ar ko inficēts gaiss vai uzturvielas. Tāpēc cilvēkam al­laž jābūt nomodā par sava mājokļa un sava paša «sanitāro» stāvokli. Viņam jāvairās lietot uzbudi­nošas indes, jāvingro, katru dienu apzinīgi jāveic savs uzdevums, jādzer tīrs ūdens, jāēd veselīga un vienkārši sagatavota barība, saknes un gaļa, jā­guļ regulāri septiņas līdz astoņas stundas dien­naktī. Tāda ir veselības ābece.

Mēs sākām šo rakstu, minēdami paraugpilsētas dibinātāju pamatprincipus, bet gluži nemanot esam nonākuši tiktāl, ka attēlojam savādo pilsētu tā, it kā tā jau būtu uzcelta līdz galam. Tik tie­šām, līdzko bija uzbūvēti pirmie nami, pārējie kā pēc burvja mājiena izauga no zemes. Ja cilvēks nav bijis Tālajos Rietumos, viņam grūti aptvert tik strauju pilsētu uzplaukumu. Izraudzītajā vietā, kur 1872. gada janvārī vēl bija klajš lauks, 1873. gadā jau pacēlās seši tūkstoši namu. 1874. gadā jau bija pabeigtas visas sabiedriskās celtnes un dzīvojamo māju skaits sasniedza deviņus tūksto­šus.

Liela loma šais nedzirdētajos panākumos bija pārdomātam aprēķinam. Uz lielajiem zemes ga­baliem masveidā celtās mājas tika iznomātas ar ļoti izdevīgiem noteikumiem, par lētu cenu. Tā kā nekādi nodokļi nebija jāmaksā, nelielās, atseviš­ķās teritorijas politiskā neatkarība, pasākuma vien- reizīgums, apvidus maigais klimats vilināja iece­ļotājus. Pašreiz Franču pilsētā ir jau gandrīz simt­tūkstoš iedzīvotāju.

Visvairāk mūs var interesēt jaunās paraugpil­sētas sanitāro pasākumu pārliecinošie rezultāti. Ja vecās Eiropas un Jaunās Pasaules lielpilsētās ar vislabākajiem dzīves apstākļiem gadskārtējā mir­stība nekad nav bijusi daudz zemāka par trim procentiem, tad Franču pilsētā šais piecos gados ta vidēji nepārsniedz pusotra procenta. Turklāt šo skaitli tik lielu dara purva drudža epidēmija, kas uzliesmoja pilsētas dibināšanas laikā. Toties pērn mirstības procents bija tikai viens un viena ceturt­daļa. Jāmin vēl kāds ļoti svarīgs apstāklis: ar da­žiem izņēmumiem, gandrīz visu reģistrēto nāves gadījumu cēlonis ir hroniskas un lielākoties iedzimtas slimības. Parastie saslimšanas gadījumi ir daudz retāki, daudz mazāk bīstami nekā jeb­kurā citā vietā. Par epidēmijām tiešā vārda no­zīmē nevar būt ne runas.

Interesanti būs izsekot šā mēģinājuma tālākai attīstībai, proti, noskaidrot, vai šāds zinātniski pamatots higiēnas režīms vienas vai vairāku pa­audžu laikā nevarētu labvēlīgi ietekmēt pēcnācē­jus un vājināt vai iznīcināt iedzimto slimību izpla­tību.

«Tās nav pārdrošas cerības,» rakstīja viens no šās apbrīnojamās kopienas dibinātājiem, «un, ja tās attaisnosies, rezultāti būs lieliski! Cilvēki dzīvos deviņdesmit vai simt gadu ilgu mūžu un mirs tikai aiz vecuma tāpat kā lielākā daļa dzīv­nieku, tāpat kā augi.

Tas ir vilinošs sapnis!

Taču, ja mums atļauts izteikties vaļsirdīgi, mēs īsti neticam, ka mēģinājumam varētu būt tādi pa­nākumi. Mēs šeit saskatām būtisku un patiešām liktenīgu trūkumu, proti: pasākumu vada komi­teja, kurā pārsvarā ir latīņu elements un no kuras sistemātiski tiek izslēgts ģermāņu elements. Tas ir nepatīkams simptoms. Kopš pasaules radīšanas visu, kas tajā pastāvīgs, ierosinājusi un veikusi Vācija, un bez Vācijas nekad nekas nozīmīgs nenotiks. Franču pilsētas dibinātāji varbūt būs sagatavojuši augsni, noskaidrojuši dažus speciālus jautājumus, taču nevis šai Amerikas nostūri, bet gan pie SIrijas robežām mēs kādudien redzēsim paceļamies īsto nākotnes paraugpilsētu.»

XI NODAĻA Vakariņas doktora Sarrazetia mājās

Trīspadsmitajā septembrī, tikai dažas stundas pirms tā brīža, kad Sulces kungs bija nodomājis iznīcināt Franču pilsētu nedz gubernatoram, nedz kādam no iedzīvotājiem nebija ne jausmas par draudošajām briesmām.

Bija septiņi vakarā.

Paslēpusies oleandru un tamarindu zaļumā, gleznainā pilsēta gozējās Ūdenskritumu kalnu pa­kājē, un Klusā okeāna vilnīši liegi glāstīja tās marmora krastmalas. Rūpīgi aplaistītajās ielās, kur pūta spirgts jūras vējiņš, valdīja līksma ro­sība. Koki bulvāru malās maigi šalkoja. Zaļoja mauri. Dārziņos puķes, atvērušas ziedkausus, iz­platīja visjaukākās smaržas. Baltās, rotaļīgās mā­jas šķita klusi smaidām. Gaiss bija silts, debesis tikpat zilas kā jūra, kuru redzēja mirgojam garo avēniju galā.

Ceļinieku, kas ierastos pilsētā, droši vien pār­steigtu iedzīvotāju veselīgais izskats un možā kus­tība ielās. Tieši tai stundā slēdza mākslas akadē­miju, mūzikas skolu un bibliotēku, kur tika orga­nizētas ļoti vērtīgas lekcijas nelielām grupām, lai katrs klausītājs varētu pilnībā apgūt priekšlasī­juma vielu, un, tā kā šīs iestādes bija koncentrē­tas vienā rajonā, tad cilvēki, kas plūda no tam

ārā, uz neilgu laiku radīja drūzmu ielās; taču ne­viens negrūstījās, neizrādīja nepacietību, nebija dzirdami nekādi izsaucieni. Visi izturējās rāmi un izskatījās apmierināti.

Sarrazenu ģimenes mītne atradās nevis pilsē­tas centrā, bet gan Klusā okeāna krastā. Šī māja tika uzcelta viena no pirmajām, un doktors Sar- razens ar sievu un meitu 2annu tūlīt apmetās tajā uz pastāvīgu dzīvi.

Oktāvs, juzdamies kā miljonārs, gribēja palikt Parīzē, bet viņam nu bija jāiztiek bez Marsela padoma un palīdzības.

Abi draugi bija tikpat kā pazaudējuši viens otru no redzesloka, kopš vairs nedzīvoja divatā Sicīli­jas KaraJa ielā. Pēc doktora Sarrazena un ģime­nes pārceļošanas uz Oregonas štatu Oktāvs bija pats sev kungs un pavēlnieks. Tēvs gan vēlējās, lai viņš turpinātu studijas, bet drīz vien mācības tika pamestas novārtā, un gala eksāmenā, kuru draugs nolika ar izcilību, Oktāvs izgāzās.

Līdz šim Marsels bija bijis nabaga Oktāvām sava veida kompass, pēc kura vadīties. Kad jau­nais elzasietis aizbrauca, viņa bērnības draugs Pa­rīzē pamazām sāka, tā sakot, traku dzīvi. «Traka dzīve» šai gadījumā ir jo pareizāks apzīmējums tāpēc, ka lielāko daļu dienas viņš pavadīja uz aug­sta sēdekļa lielā četrjūga karietē, nemitīgi brau­kādams no Mariņī avēnijas, kur bija noīrējis dzī­vokli, uz dažādiem priekšpilsētas hipodromiem. Oktāvs Sarrazens, kas pirms trim mēnešiem tik tikko prata noturēties seglos jāšanas stundā ma­nēžā, bija pēkšņi kļuvis par vienu no lielākajiem hipoloģijas speciālistiem Francijā. Savas zināša­nas šai nozarē viņš bija aizguvis no angļu grūma, kuru bija pieņēmis dienestā un kuram pilnīgi pa­kļāvās tā plašās un dziļās pieredzes dēļ.

Oktāva priekšpusdienas stundas piederēja drēb­niekiem, segliniekiem un kurpniekiem. Vakarus viņš pavadīja teātrī, operetē un Tronšē ielas stūrī nule atvērtā kluba salonos. So klubu Oktāvs bija izvēlējies tāpēc, ka tā apmeklētāji izrādīja viņa naudai cieņu, kādu viņš pats ar savām īpašībām nekur citur nevarētu iemantot. Tur sastopamie cil­vēki viņam likās dižciltības ideāls. Lai cik dī­vaini tas būtu, grezni ierāmētajā sarakstā, kas ka­rājās uzgaidāmajā zālē pie sienas, bija lasāmi gandrīz vienīgi ārzemnieku uzvārdi. Tur bija tituls pie titula, un, tos lasīdams, cilvēks varētu nodo­māt, ka nokļuvis heraldikas profesora kabinetā. Taču salonā iegājušam viņam liktos, ka atrodas dzīvā etnoloģijas izstādē. Šķita, ka tur tiklab no Vecās, kā Jaunās Pasaules savākti visi ērgļa de­guni un dzeltenīgas ādas krāsas paraugi. Visi šie kosmopolitiskie tipi bija eleganti ģērbušies, taču, skaidri redzams, priekšroku deva gaišas krāsas drānām, lidz ar to atklādami dzeltenās un melnās rases mūžīgo tiekšanos pēc «bālģīmju» krāsas.

So divkājaino indivīdu vidū Oktāvs Sarrazens likās kā jauns dievs. Viņa vārdus atkārtoja, viņa manieres atdarināja, pat kaklasaites sēja tāpat kā viņš, un viņa spriedumus uzskatīja par likumu. Un Oktāvs, apreibis no vīraka, ko viņam kvēpi­nāja, pat nemanīja, ka viņš sistemātiski vienmēr zaudē gan kabaras spēlē, gan hipodromā. Varbūt daži kluba locekļi, būdami pēc izcelsmes austrum­nieki, domāja, ka viņiem ir tiesības uz begumas mantojumu. Katrā ziņā viņi prata krietnu daļu no tā lēnām, bet neatlaidīgi ievilkt savās kabatās.

Oktāva uzsāktā jaunā dzīvesveida dēļ draudzības saites, kas viņu saistīja ar Marselu Brukmani, drīz vien atslāba. Labi, ja vecie draugi laiku pa laikam apmainījās ar kādu vēstuli. Kas gan kopējs va­

rēja būt neatlaidīgajam censonim, kuram rūpēja vienīgi izkopt savas prāta spējas un papildināt savas zināšanas, ar skaisto, bagātības apreibināto jaunekli, ko interesēja vienīgi kluba tenkas un zirgu staļļi?

Kā zināms, Marsels aizbrauca no Parīzes, lai izsekotu Sulces kungu, kurš vienā no Amerikas Savienoto Valstu neatkarīgajiem apgabaliem nu­pat bija nodibinājis Stālštati, Franču pilsētas kon­kurenti; pēc tam viņš ar tādu pašu nolūku iestā­jās tērauda karaļa dienestā.

Divus gadus Oktāvs dzīvoja nekur nederīgu, vieglprātīgu dīkdieņa dzīvi. Beidzot viņam apnika tāda tukša izklaidēšanās, un kādā jaukā dienā, jau paguvis izputināt vairākus miljonus, viņš aiz­brauca pie tēva; tas viņu paglāba no morālas un fiziskas bojāejas. Tātad šai laikā viņš jau dzīvoja Franču pilsētā, doktora mājā.

Viņa māsa Zanna bija izaugusi par pievilcīgu, deviņpadsmitgadīgu jaunavu, kurai četri jaunajā dzimtenē pavadītie gadi bija piešķīruši visas ame­rikānietes manieres, kas lieliski apvienojās ar iedzimto francūzietes grāciju. Viņas māte dažkārt sacīja, ka agrāk, pirms viņas ar Zannu vēl nepa­vadīja kopā augas stundas, tai nekad nebūtu ienācis prātā, ka tuvība ar meitu var sagādāt tik daudz prieka.

Ja runājam par Sarrazena kundzi, tad viņa, kopš pazudušais dēls, dzimtas turpinātājs, ar kuru saistījās tik daudz cerību, bija atgriezies ģimenes klēpī, tagad jutās vislaimīgākā sieviete šai zemē, jo viņa piedalījās un palīdzēja vīram visos laba­jos pasākumos, ko tas ar savu milzīgo bagā^rou varēja šeit realizēt.

Tai 13. septembra vakarā doktora Sarrazena mājā uz vakariņām bija ielūgti divi viņa vistuvākie draugi: pulkvedis Hendons, pilsoņu kara ve* terāns, kas bija zaudējis roku kaujā pie Pitsbur- gas, bet ausi — pie Sevenoksas un kas tomēr tik­pat veiksmīgi kā jebkurš cits cīnījās pie šaha galdiņa, un Lenca kungs, jaunās pilsētas mācību iestāžu ģenerāldirektors.

Saruna risinājās par pilsētas pārvaldes projek­tiem, par sasniegumiem dažādos sabiedriskos pa­sākumos un iestādēs, runāja par skolām, slimnī­cām, savstarpējās palīdzības kasēm.

Saskaņā ar doktora Sarrazena programmu, kurā nebija aizmirsta reliģiskā audzināšana, Lenčs bija nodibinājis vairākas pamatskolas, kur skolo­tāji centās attīstīt bērnu prātu ar intelektuāliem vingrinājumiem, kas bija īpaši izraudzīti skolēnu iedzimto spēju pilnīgošanai. Bērnos vispirms ieaudzināja mīlestību uz zinātni, nevis centās pie­bāzt viņu galvas ar zināšanām, «kas peld pa sma­dzeņu virspusi», kā saka Montēņs, kas nepadzi­ļina izpratni, nepadara cilvēku ne gudrāku, ne labāku. Tā sagatavots un ievirzīts prāts vēlāk pats pratīs izraudzīties ceļu un ies pa to, nesdams ba­gātīgus augļus.

Labi organizētajā audzināšanas sistēmā vislie­lākās rūpes tika veltītas higiēnai. Jo cilvēkam vienlīdz svarīgi ir miesa un gars, tie abi kalpo viņam; ja viens no tiem atsakās kalpot, cilvēks cieš, un gars, pamests savā vaļā, drīz vien aizietu bojā.

Tai laikā Franču pilsēta bija sasniegusi tiklab materiālā, kā intelektuālā uzplaukuma augstāko pakāpi. Tur zinātniskos kongresos pulcējās abu pasauļu slavenākie zinātnieki. Tālu izdaudzinātā pilsētas slava vilināja uz turieni māksliniekus, gleznotājus, tēlniekus, mūziķus. So izcilo meistaru vadībā mācījās jaunie Franču pilsētas mākslinieki, no kuriem varēja gaidīt, ka tie kādreiz padarīs pasaulslavenu šo amerikāņu zemes nostūri. Patie­šām bija paredzams, ka pēc neilga laika šīs jau­nās franču Atēnas būs pirmajā vietā starp visām galvaspilsētām.

Līdzās parastajām mācībām skolās notika ari audzēkņu militārā apmācība. Pēc skolas beigšanas audzēkņi prata apieties ar ieročiem un bija apgu­vuši stratēģijas un taktikas pamatprincipus.

Kad saruna pie galda pieskārās šim jautāju­mam, pulkvedis Hendons paziņoja, ka viņš esot sajūsmināts par jauniesaucamajiem.

— Viņi ir pieradināti pie tāliem pārgājieniem, nogurdinošiem manevriem, ļoti labi trenēti, — pulkvedis sacīja. — Mūsu armijā ietilpst visi pil­soņi, un visi, kad tas būs vajadzīgs, kļūs par dis­ciplinētiem norūdītiem karavīriem.

Franču pilsētai gan bija vislabākās attiecības ar visām kaimiņvalstīm, jo tā nekad neatteicās izdarīt kaimiņiem kādu pakalpojumu, taču, kad ierunājas pašlabuma intereses, nepateicība kļūst pasaules alga, un tāpēc doktors Sarrazens un viņa draugi, neaizmirsdami gudro principu «Palīdzi pats sev, tad dievs tev palīdzēs», gribēja paļauties tikai paši uz saviem spēkiem.

Vakariņas bija paēstas, deserta trauki novākti, un dāmas, pēc anglosakšu paraduma, piecēlās no galda.

Doktors Sarrazens, Oktāvs, pulkvedis Hendons n 11 Lenca kungs turpināja iesākto sarunu, kas ta­gad jau skāra sarežģītus politekonomijas jautāju­mus, kad ienāca kāds no kalpiem un pasniedza doktoram laikrakstu.

Tas bija «New York Herald». Sis cienījamais laikraksts aizvien bija ar visdziļāko labvēlību zi­ņojis par Franču pilsētas dibināšanu un uzplau- kurnu, un pilsētas ievērojamākie vīri parasti at­rada tā slejās daždažāda rakstura Savienoto Val­stu sabiedrības domas un uzskatus par viņu pil­sētu.

Laimīgo, brīvo, neatkarīgo ļaužu kopai, kas ap­dzīvoja šo nelielo teritoriju, bija daudz skauģu, un, ja Franču pilsētas iedzīvotājiem Amerikā ne­trūka piekritēju un aizstāvju, tad tāpat netrūka ari ienaidnieku, kuri viņiem nikni jo nikni uz­bruka. Katrā ziņā «New York Herald» vienmēr nostājās Franču pilsētas pusē un savās slejās al­laž apliecināja tai visdziļāko apbrīnu un cieņu.

Nepārtraukdams sarunu, doktors Sarrazens bija noplēsis avīzei aplīmēto sloksni ar adresi un pa­virši uzmetis acis pirmajam rakstam.

Klusu izlasījis dažas rindas, viņš pilnīgi ap­stulba un tad nolasīja lo pašu skaļi, par vislie­lāko pārsteigumu un sašutumu draugiem:

«Ņujorkā, 8. septembrī. Tuvākajā laikā notiks varmācīgs uzbrukums, kas ir vislielākajā pretrunā ar cilvēku tiesībām. No drošiem avotiem zināms, ka Stālštatē izgatavoti šausmīgi ieroči ar nolūku uzbrukt franču nodibinātajai pilsētai un to iznī­cināt. Nav mūsu ziņā pateikt, vai Savienotās Val­stis būs spējīgas iejaukties un vai tām jāiejaucas šai cīņā, kur atkal sadursies latīņu un sakšu rase. taču mēs gribam darīt zināmu visiem godīgiem cilvēkiem, ka liek gatavots ļaunprātīgs, varmā­cīgs tiesību pārkāpums. Lai Franču pilsēta, nezau­dējot ne mirkli, sāk domāt par aizsardzību … utt., utt.»

XII NODAĻA

Padomes sede

Nebija nekāds noslēpums, ka tērauda karalis nīst doktora Sarrazena iecerēto un nodibināto labklājības pilsētu. Tāpat bija zināms, ka savu Stālštati viņš bija uzcēlis par spīti doktoram. Taču neviens nekad neticētu, ka var ne no šā, ne no tā uzbrukt mierīgai pilsētai un ar rupja spēka triecienu to izpostīt. Tomēr «New York Herald» raksts neatstāja nekādu šaubu. Sās ietekmīgās avī­zes korespondenti bija izdibinājuši Sulces kunga nodomus, un — kā viņi brīdināja — nedrīkstēja zaudēt ne mirkli!

Cienījamais doktors vispirms jutās galīgi ap­mulsis. Kā visi krietni un godīgi cilvēki viņš, cik ilgi vien spēja, atteicās ticēt ļaunumam. Viņam šķita pretdabiski, ka bez kāda iemesla, tikai aiz tīras plātīšanās un untuma kādam var ienākt prātā iznīcināt pilsētu, kas savā ziņā ir visas cil­vēces kopējs īpašums.

— Padomājiet taču, ka vidējais mirstības pro­cents niiisu pilsētā šogad būs zemāks par vienu un vienu ceturtdaļu! — viņš vientiesīgi izsaucās.

- Un ka nav neviena bērna, kurš desmit gadu vecumā neprastu lasīt un rakstīt! Un ka Franču pilsētā kopš tās nodibināšanas nav notikusi ne­viena slepkavība, neviena zādzība! Un tagad bar­bari nāks un iznīcinās jau pašā sākumā tik izde­vušos mēģinājumu! Nē! Nē, es nevaru pieļaut domu, ka zinātnieks, ķīmiķis, kaut arī viņš būtu simtkārt vācietis, ir spējīgs uz kaut ko tamlīdzīgu!

Tomēr vajadzēja rēķināties ar ziņām, ko snie­dza doktora darbībai labvēlīgā avīze, un nekavē­joties parūpēties par pilsētas aizsardzību. Pārva­rējis pirmā brīža pārsteiguma un nomāktības sa­jūtu, doktors Sarrazens atguva pašsavaldīšanos un uzrunāja savus draugus.

—   Kungi! — viņš sacīja, — jūs visi esat Pil­soņu padomes locekļi, un jums, tāpat kā man, jā­dara viss nepieciešamais, lai glābtu pilsētu. Ar ko mums vajadzētu sākt?

—   Vai nav iespējams panākt vienošanos? — Lenčs jautāja. — Vai nevarētu, nekaitējot mūsu godam, izvairīties no kara?

—   Tas nav iespējams, — Oktāvs atteica. — Skaidri redzams, ka Sulces kungs grib karu, lai tas maksātu ko maksādams. Viņa naids nepie­ļaus nekādu izlīgumu.

—   Labi! — doktors iesaucās. — Tādā gadījumā mēs gatavosimies atsist viņa triecienu. Kā jūs do­mājat, pulkvedi, vai mēs esam spējīgi noturēties pret Stālštates lielgabaliem?

—   Jebkurš cilvēku radīts spēks var cīnīties pret kādu citu cilvēku spēku, turklāt veiksmīgi, — pulkvedis Hendons atbildēja, — bet mums nav ko domāt aizstāvēties ar tiem pašiem līdzekļiem un tādiem pašiem ieročiem, kādus izmantos Sulce, lai mums uzbruktu. Pārāk ilgu laiku prasītu tādu lielgabalu izgatavošana, kuri būtu piemēroti veik­smīgai kaujai ar viņa lielgabaliem, un, starp citu, es šaubos, vai mums vispār izdotos tādus lielga­balus ražot, jo mums taču nav speciālu darbnīcu. Tātad atliek tikai viena izeja — aizkavēt ienaid­nieku, neļaut viņam tuvoties pilsētai un to ap­lenkt.

—   Es tūlīt sasaukšu padomi, — doktors Sarra­zens sacīja.

Viņš piecēlās un devās uz savu darba kabinetu, kurp viesi viņam sekoja.

Tā bija vienkārši mēbelēta istaba, kuras trīs sienas aizņēma plaukti ar grāmatām, bet pie ce­turtās sienas zem gleznām un citiem mākslas priekšmetiem bija vesela rinda numurētu taurīšu, tādu kā akustisko radziņu.

—   Tā kā mūsu rīcībā ir telefons, — doktors sa­cīja, — mēs varam sasaukt Pilsoņu padomi, pa­liekot katrs savās mājās. Viņš nospieda signālpo- dziņu un acumirklī savienojās ar visu padomes lo­cekļu dzīvokļiem. Nepagāja ne trīs minūtes, kad katra vada galā jau bija atskanējusi atbilde: «Iera­dies!»; tas nozīmēja, ka padomes locekļi sapulcē­jušies sēdei.

Tad doktors nostājās pie mikrofona, paskandi­nāja zvaniņu un sacīja:

—   Pasludinu sēdi par atklātu… Vārds mūsu godājamam draugam pulkvedim Hendonain, kas pavēstīs Pilsoņu padomei kaut ko ārkārtīgi sva­rīgu.

Pulkvedis savukart nostājās pie telefona mik­rofona un, nolasījis «New York Herald» rakstu, pieprasīja tūlīt ķerties pie pilsētas aizsardzības organizēšanas.

Līdzko viņš bija beidzis, sestais numurs jautāja, vai pulkvedis domājot, ka pilsētu iespējams aiz­sargāt arī tādā gadījumā, ja līdzekļi, uz kuriem viņš cerot, tomēr nebūtu pietiekami efektīvi, lai atturētu ienaidnieku.

Pulkvedis Hendons atbildēja apstiprinoši. Jau­tājumu un atbildi, kā arī iepriekšējo ziņojumu vienlaikus dzirdēja visi neredzamie Pilsoņu pado­mes locekļi.

Tad septītais numurs jautāja, cik ilgs sagata­vošanās laiks, pēc pulkveža domām, esot pilsēt­nieku rīcībā.

Pulkvedis to nezināja, taču rīkoties vajadzēja tā, it kā uzbrukums butu gaidāms jau tuvākajās divās nedeļās.

Otrais numurs vaicāja:

—       Vai mums jāgaida uzbrukums? Vai labāk nebūtu to novērst?

—        Protams, jādara viss, lai to novērstu, — pulkvedis atbildēja. — Un, ja mums draud de­santa izcelšana, jāmēģina nogremdēt Sulces kuģi ar mūsu torpēdām.

Pēc šī priekšlikuma doktors Sarrazens ierosi­nāja sasaukt izcilāko ķīmiķu, inženieru un piere­dzes bagātāko artilērijas virsnieku sapulci, lai ap­spriestu pulkveža Hendona izstrādātos pilsētas aizsardzības plānus.

Tad jautājums radās pirmajam numuram:

—       Cik liela summa nepieciešama, lai tūlīt sāktu aizsardzības darbus?

—       Vajadzīgi apmēram līdz divdesmit miljoni dolāru.

Ceturtais numurs ierosināja:

—       Iesaku nekavējoties sasaukt visu Franču pil­sētas iedzīvotāju kopsapulci.

Padomes priekšsēdētājs Sarrazens:

—   Balsosim par šo priekšlikumu!

Katrs telefons nozvanīja divreiz: tas nozīmēja, ka priekšlikums pieņemts vienbalsīgi.

Pulkstenis bija pusdeviņi. Pilsoņu padomes sēde bija ilgusi astoņpadsmit minūtes, turklāt nevienam tā nebija sagādājusi nekādas neērtības.

Ar tikpat vienkāršu un ātru paņēmienu tika sa­saukta tautas kopsapulce. Tiklīdz doktors Sarra­zens pa telefonu bija paziņojis rātsnamam Pil­soņu padomes lēmumu, visu divsimt astoņdesmit kolonnu galos pilsētas ielu krustojumos ieskanējās elektriskie zvaniņi un rādītāji uz kolonnu spīdoša­jām ciparnīcām apstājās pie pusdeviņiem: šai stundā vajadzēja sākties sapulcei.

Izdzirdējuši zvanīšanu, kas turpinājās vairāk nekā stundas ceturksni, visi steidzās laukā no mā­jas vai arī pacēla galvu un paskatījās uz tuvāko ciparnīcu, un, saprazdami, ka pilsoņa pienākums liek ierasties rātsnamā, devās turp.

Nosacītajā laikā, tas ir, nepilnās četrdesmit pie­cās minūtēs, visi bija sapulcējušies. Doktors Sar­razens jau sēdēja goda vietā un ap viņu — visi Pilsoņu padomes locekļi. Pulkvedis Hendons stā­vēja tribīnes pakājē un gaidīja, kad varēs sākt runāt.

Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju jau zināja, kā­pēc sasaukta šī sapulce. Pilsoņu padomes sēde, kā parasts, bija pieslēgta rātsnama fonogrāfam, tā tika automātiski stenografēta un stenogrammas nekavējoties izsūtītas laikrakstiem, kas tās iespieda speciālizdevumā un sludinājumu veidā izlīmēja pa visu pilsētu.

Rātsnama zāle bija milzum plaša telpa ar stikla jumtu un priekšzīmīgu ventilāciju. To spoži ap­gaismoja vesela rinda gāzes radziņu, kas bija pie­stiprināti pie augstajām velvēm.

Ļaužu pūlis stāvēja mierīgs un kluss. Sejas bija priecīgas. Sie veselīgie cilvēki, kas bija pieraduši pie pilnvērtīgas, regulāras dzīves, apzinājās savu spēku un tāpēc nepakļāvās satraukumam, bailēm vai dusmām.

Tieši pusdeviņos priekšsēdētājs paskandināja zvaniņu, un zāle iestājās pilnīgs klusums.

Pulkvedis uzkāpa tribīnē.

Skopiem, vienkāršiem, izteiksmīgiem vārdiem, bez daiļrunīgām frāzēm un liekiem valodas izro­tājumiem — kā jau cilvēks, kurš zina, ko grib pa­teikt, un tāpēc skaidri un gaiši runā par lietām, ko saprot, — pulkvedis Hendons pastāstīja par Sulces senseno naidu pret Franciju, Sarrazenu un viņa darbu un par to, ka pēc «New York Herald» ziņām, Sulce gatavojas iznīcināt Franču pilsētu un tās iedzīvotājus.

— Tagad pašiem pilsētniekiem jāizšķiras, kā la­bāk rīkoties, — pulkvedis turpināja. — Varbūt daudzi cilvēki, kuriem trūkst drosmes un patrio­tisma jūtu, labāk piekāptos un atdotu iebrucējiem savu jauno tēvzemi. Taču es esmu pārliecināts, ka mūsu pilsoņu vidū nav gļēvuļu. Cilvēki, kas sa­pratuši, cik dižs ir mērķis, pēc kā tiecas paraug- pilsētas dibinātāji, cilvēki, kas labprātīgi pakļā­vušies tās likumiem, katrā ziņā ir drosmīgi un sa­prātīgi ļaudis. Viņi, dedzīgie cīnītāji par progresu, darīs visu, lai izglābtu savu nesalīdzināmo pilsētu, kas ir slavens piemineklis centieniem uzlabot cil­vēka likteni zemes virsū! Tāpēc mūsu pienākums ir ziedot dzīvību par šo cēlo mērķi.

Runas nobeigumu pāršalca skaļi aplausi.

Pēc tam vēl citi runātāji atbalstīja pulkveža Hendona priekšlikumu.

Doktors Sarrazens aizrādīja, ka nepieciešams nekavējoties nodibināt Aizsardzības padomi, kuras uzdevums būtu steigšus veikt visus vajadzīgos pa­sākumus, kam jānorit slepenībā, jo tiem būs mili­tārs raksturs. Ārī šis priekšlikums tika pieņemts.

Tad kāds no Pilsoņu padomes locekļiem ieteica balsot par kredītu, apmēram piecu miljonu dolāru apjomā, kas būtu piešķirams pirmajiem darbiem. Visas rokas pacēlās par zīmi, ka atbalsta arī šo priekšlikumu.

Desmitos divdesmit piecās minūtēs sapulce bija beigusies, un, ievēlējuši Aizsardzības padomes lo­cekļus, Franču pilsētas iedzīvotāji jau dzīrās iz­klīst, kad pēkšņi notika kaut kas negaidīts.

Uz tribīnes, kas jau labu brīdi bija tukša, neiz­skaidrojamā kārtā parādījās pavisam dīvaina iz­skata svešinieks.

Viņa enerģiskā seja pauda ārkārtīgu satrau­kumu, taču izturēšanās bija mierīga un noteikta. Saplēstās, dubļiem notraipītās drēbes, kas lipa pie ķermeņa, asiņojošā piere lika domāt, ka viņš ne­sen pārdzīvojis kaut ko šausmīgu.

Viņu ieraudzījuši, visi palika stāvam. Pēc svešā enerģiska mājiena iestājās klusums.

Kas viņš bija? No kurienes ieradies? Nevienam, pat doktoram Sarrazenam, neienāca prātā to pa­jautāt.

Taču drīz viss kļuva skaidrs.

—   Es nupat izbēgu no Stālštates, — nepazīsta­mais cilvēks sacīja. — Sulce man piesprieda nāves sodu. Taču, paldies dievam, esmu ieradies laikā, lai mēģinātu jūs glābt. Ne jau visiem jums es esmu svešs. Mans cienījamais skolotājs doktors Sarrazens, es ceru, apliecinās, ka, par spīti izska­tam, kas ir tāds, ka pat viņš mani nepazīst, uz Marselu Brukmani tomēr var paļauties.

—  Marsels! — doktors Sarrazens un Oktāvs vienā balsī izsaucās.

Abi jau grasījās mesties viņam klāt, bet viņš ar žestu tos atturēja.

Tas patiešām bija brīnumainā kārtā izglābies Marsels. Ar pēdējiem spēkiem uzlauzis kanāla res­tes, viņš bija zaudējis samaņu. Straume rāva viņu līdzi tā kā līķi. Bet, par laimi, šīs restes iekļāvās Stālštates ārējā nocietinājumu joslā. Pēc pāris minūtēm straume jau bija iznesusi Marselu upes krastā ārpus Tērauda pilsētas robežām. Viņš būtu beidzot brīvībā, ja tikai atgūtu samaņu!

Vairākas stundas drosmīgais jauneklis bija ne­kustīgi nogulējis tumsā, klajā, tuksnesīgā laukā, kur nebija neviena, kas varētu sniegt viņam pa­līdzību.

Kad viņš atguva samaņu, bija jau gaišs. Un tad viņš visu atcerējās! Paldies dievam, viņš bija ticis projām no nolādētās Stālštates! Viņš vairs nebija gūsteknis. Tagad viņam prātā bija tikai doktors Sarrazens, viņa draugi, viņa tautieši.

«Pie viņiem! Pie viņiem!» Marsels tobrīd izsau­cās.

Ar neiedomājamām pūlēm jauneklim izdevās uzrausties kājās.

Desmit ljē viņu šķīra no Franču pilsētas, des­mit ljē — bez dzelzceļa, bez pajūga, bez zirga! Un šis attālums pa laukiem, kas pamesti pletās ap briesmīgo Tērauda pilsētu, bija jāveic kājām. Sīs desmit ljē, tas ir, četrdesmit kilometru, Mar­sels nogāja, ne mirkli neatpūzdamies, un ceturksni pāri desmitiem viņš nonāca pie pirmajām doktora Sarrazena pilsētas mājām.

Pēc sludinājumiem, kas bija uzlīmēti uz namu sienām, viņš noprata, ka Franču pilsētas iedzīvo­tāji ir brīdināti par draudošajām briesmām; taču Marsels arī saprata, ka frančiem nav ne jausmas, kādas ir šīs briesmas un cik drīz tās draud.

Profesora Sulces plānotajam uzbrukumam, šaus­mīgajai katastrofai, vajadzēja notikt šai pašā va­karā vienpadsmitos un četrdesmit piecās minū­tēs… Tagad pulkstenis rādija ceturksni pāri des­mitiem.

Sakopojis pēdējos spēkus, Marsels vienā elpas vilcienā izskrēja cauri pilsētai līdz rātsnamam un desmitos divdesmit piecās minūtēs, kad sapulce jau bija beigusies un ļaudis grasījās izklīst, uz­kāpa tribīnē.

— Draugi! — viņš izsaucās. — Nedomājiet, ka briesmas jums draud pēc mēneša vai nedēļas! Ne*

paies ne divas stundas, kad sāksies neredzēta ka­tastrofa, kad pār Franču pilsētu nolīs uguns un dzelzs lietils. Šobrīd, kad es ar jums runāju, vel­nišķīgs, pašas pekles cienīgs ierocis, kura šāviņi sasniedz desmit ljē atstatumā katru mērķi, ir jau notēmēts pret jūsu pilsētu. Es pats savām acīm to redzēju. Lai sievietes un bērni meklē patvē­rumu pagrabos vai tūlīt dodas ārā no pilsētas un paslēpjas kalnos. Lai spēcīgie vīrieši sagatavojas cīņai pret uguni ar visiem iespējamiem līdzekļiem! Uguns — jūsu vienīgais ienaidnieks šobrīd! Pa­gaidām vēl nekāda armija, nekādi kareivji netu­vojas Franču pilsētai. Pretinieks nedomā iet parastā uzbrukumā. Jūs zināt, ka Sulces ļaunvēlībai nav . robežu, un, ja viņa aprēķini izrādīsies pareizi, ja viņš realizēs savu plānu, ja vien profesors pirmo­reiz mūžā nebūs kļūdījies, tad visu Franču pil­sētu vienā mirklī apņems liesmas! Ugunsgrēki iz­celsies simt dažādās vietās vienlaikus, un visur vajadzēs stāties pretim liesmām. Taču vispirms jāglābj iedzīvotāji, jo galu galā, ja arī jūsu mā­jas un pieminekļus mums neizdotos izglābt, pat ja nodegtu visa pilsēta, ar laiku un naudu to va­rēs uzcelt no jauna!

Eiropā Marselu droši vien uzskatītu par ārprā- _ tīgu. Taču Amerikā cilvēki nemēdza brīnīties pat par vispārsteidzošākajiem zinātnes sasniegumiem. Franču pilsētas iedzīvotāji uzklausīja jauno inže­nieri un, ņemdami vērā doktora Sarrazena vie­dokli, ticēja viņam.

Ļaudis, kurus runātāja balss noskaņa ietekmēja vairāk nekā paši vārdi, pakļāvās viņam, pat ne­domādami strīdēties pretī. Doktors atbildēja par Marselu Brukmani. Ar to pilnīgi pietika.

Tūlīt tika doti vajadzīgie rīkojumi, un uz visām pusēm steidzās sūtņi pavēstīt tos tālāk.

Pilsētas iedzīvotāji izklīda: daļa devās mājās un nokāpa pagrabos, nolēmuši izturēt tur bom­bardēšanas briesmas, citi, gan kājām, gan jāšus, gan jātos, šķērsoja laukus aiz pilsētas un patvē­rās Ūdenskritumu kalnu aizās.

Spēcīgie vīrieši tikmēr savāca pilsētas galvenajā laukumā un citās doktora norādītajās vietās visu, kas varēja noderēt cīņā ar liesmām, proti, ūdeni, smiltis, zemi.

Pa to laiku sēžu zālē turpinājās apspriede sa­runas veidā.

Taču Marselu, likās, bija apsēdusi viena vienīga doma, kas nomāca visas pārējās. Viņš vairs ne­runāja neko, tikai lūpas neviļus čukstēja: «Vien­padsmitos četrdesmit piecās! Vai tas var būt, ka nolādētais Sulce ar savu neģēlīgo izgudrojumu gūs virsroku?»

Pēkšņi Marsels izvilka no kabatas piezīmju grā­matiņu. Ar spēju mājienu viņš aicināja visus ap­klust un, satvēris zīmuli, ar drudžainu roku uz­rakstīja dažus skaitļus uz vienas no grāmatiņas lapām. Un tad pamazām krunkas viņa pierē izlī­dzinājās un seja sāka starot.

— Draugi! — viņš iesaucās. — Draugi! Vai nu šie skaitļi melo, vai mums draudošās briesmas iz­gaisīs kā murgi! Man tagad ir skaidrs ballistikas jautājums, kuru agrāk velti centos atrisināt. Sul­ces kungs ir kļūdījies! Briesmas, kas mums drau­dēja, ir iedoma! Vienreiz profesoram misējies! Ne­kas no tā, ko viņš pareģoja, nenotiks, nevar no­tikt! Viņa briesmīgais šāviņš aizlidos pāri Fran­ču pilsētai, to neskarot, un, ja mums vēl ir no kaut kā jābīstas, tad varbūt tālākā nākotnē.

Ko Marsels ar to gribēja sacīt? Neviens neko īsti nesaprata.

Tad jaunais elzasietis izklāstīja, pie kādiem re­zultātiem nonācis savos aprēķinos. Skaļā, viegli trīcošā balsī viņš tik pārliecinoši un saprotami visu pierādīja, ka pat tiem, kas no matemātikas nesajēdza neko, viss kļuva skaidrs. Pēc tumsas atausa gaisma, pēc bažām iestājās miers. Sulces šāviņš neskars ne tikai doktora Sarrazena pilsētu, tas vispār neskars neko. Tam bija lemts pazust izplatījumā!

Doktors Sarrazens māja ar galvu, apstiprinā­dams Marsela vārdus, bet tad pēkšņi pacēla pirk­stu un, rādīdams uz zāles pulksteņa spīdošo ci­parnīcu, sacīja:

—   Pēc trim minūtēm mēs uzzināsim, kam tais­nība — Sulcem vai Marselam Brukmanim. Bet, lai būtu kā būdams, draugi, neaizmirsīsim pie­sardzību! Ja arī šoreiz Sulces plānotais trieciens, kā Marsels liek cerēt, ies mums secen, tas nebūs pēdējais! Sulces naids ir tik liels, ka viņš nekad neatzīs sevi par sakautu un vienas neveiksmes dēļ nerimsies!

—   Nāciet! — Marsels iesaucās.

Un visi gāja viņam līdzi uz rātslaukumu.

Apritēja trīs minūtes. Torņa pulkstenis nosita vienpadsmit un trīs ceturkšņus.

Pēc dažām sekundēm augstu debesīs parādījās tumšs ķermenis un zibens ātrumā aiztraucās pāri pilsētai ar draudīgu svilpoņu.

—   Laimīgu ceļu! — Marsels, skaļi smiedamies, nokliedza. — Ar tādu sākotnējo ātrumu Sulces kunga šāviņš tagad jau ir ārpus atmosfēras un nekādi nevar atgriezties un nokrist uz Zemes!

Pēc pāris minūtēm kļuva dzirdams dobjš sprā­dziena troksnis, kas it kā nāca no pašām zemes dzīlēm.

Tas bija Vērša torņa lielgabala šāviena trok­snis, kas sasniedza šo vietu simt trīspadsmit se­kundes vēlāk nekā pats šāviņš, kurš lidoja ar simt piecdesmit ljē ātrumu minūtē.

XIII NODAĻA

Marsels Brukmanis profesoram Sulcem Stālštatē.

Franču pilsētā, 14. septembri

«Manuprāt, pieklājība prasa darīt zināmu Tē­rauda karalim, ka aizvakar vakarā es laimīgi pār­gāju viņa īpašumu robežu, jo uzskatīju, ka sva­rīgāk ir glābties pašam, nekā izglābt Sulces kunga lielgabala modeli.

Nosūtīdams jums atvadu sveicienus, es uzskatu par savu pienākumu atmaksāt laipnību ar laipnību un savukārt atklāt jums manus noslēpumus; taču — varat būt mierīgs — par to jums nebūs jāsamaksā ar dzīvību.

Mans uzvārds nav Svarcs, un es neesmu švei­cietis. Esmu dzimis Elzasā. Mani sauc Marsels Brukmanis. Esmu tīri ciešams inženieris, ja var ticēt jūsu vārdiem, taču vispirms es esmu francū­zis. Jūs esat kļuvis par nežēlīgu ienaidnieku ma­nai zemei, maniem draugiem, manai ģimenei. Jūs perināt neģēlīgus plānus pret visu, ko es mīlu. Es uzdrošinājos visu, es darīju visu, lai tos izzinātu. Un es darīšu visu, lai tos izjauktu.

Steidzos jums pavēstīt, ka jūsu pirmais trie­ciens nav izdevies, ka jūsu mērķis, paldies die­vam, nav sasniegts un nevarēja tikt sasniegts! Jūsu lielgabals ir un paliek īsts superlielgabals, tomēr tā šāviņi, kas pielādēti ar tādu daudzumu

pulvera, nevar un nekad nevarēs nevienam kai­tēt. Tie nekad netrāpīs mērķī, tie nekad nekur ne­nokritīs. Es jau to nopratu, bet tagad tas ir pierā­dījies fakts, par vislielāko slavu jums, profesor Sulce, kas esot izgudrojis briesmīgu un… pilnīgi nekaitīgu lielgabalu.

Cerams, jūs priecāsities, uzzinādams, ka vakar­nakt vienpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs un četrās sekundēs mēs redzējām jūsu pārlieku pil­nīgoto šāviņu traucamies pāri mūsu pilsētai. Tas aizdrāzās uz rietumiem, riņķodams bezgaisa iz­platījumā, kur tas riņķos mūžīgi. Šāviņš, kura sākotnējais ātrums ir divdesmitreiz lielāks par pašreiz pieņemamo ātrumu, tas ir, desmit kilo­metru sekundē, nevar vairs «nokrist». Tā virzes kustība kopā ar zemes pievilkšanas spēku padara to par lidķermeni, kam lemts nemitīgi riņķot ap mūsu planētu.

To nu gan jums būtu vajadzējis zināt.

Turklāt es ceru, ka pēc šī pirmā izmēģinājuma šāviena Vērša torņa lielgabals ir kļuvis pilnīgi nederīgs. Lai gan divsimttūkstoš dolāru nav pā­rāk dārga maksa par prieku apveltīt izplatījumu ar jaunu zvaigzni un Zemi — ar otru satelītu.

Marsels Brukmanis.»

So vēstuli kurjers nekavējoties nogādāja no Franču pilsētas uz Stālštati. Un nevar taču pār­mest Marselam puicisko prieku pazoboties par Sulces kungu.

Marselam tik tiešām bija taisnība, ka slavenais šāviņš, tādā ātrumā riņķodams virs atmosfēras slāņa, nevar vairs nokrist uz Zemes, tāpat kā bija taisnība, ka pēc milzīgā lādiņa izšaušanas Vērša torņa lielgabals, kā jau viņš cerēja, vairs nebija lietojams.

Sī vēstule sagādāja Sulces kungam rūgtu vilša­nos, tas bija briesmīgs trieciens viņa neierobežo­tajai patmīlībai. To lasīdams, viņš nobāla kā līķis, un, kad viņš to bija izlasījis, galva noslīga viņam uz krūtīm, it kā viņam kāds būtu iebelzis ar bozi. Galīgi satriekts, Sulce tā nosēdēja minūtes piec­padsmit, bet tad viņu pārņēma ārprātīgas dus­mas. Vienīgi Arrnīnijs un Sigimers varētu pastās­tīt, cik briesmīgs bija šis niknuma uzliesmojums.

Taču Sulces kungs nav tas cilvēks, kas atzīs sevi par uzvarētu. Tagad viņš sāks ar Marselu cīņu uz dzīvību un nāvi! Vai gan viņam nepalika ar šķidru ogļskābo gāzi pielādētie šāviņi, ko ne tik spēcīgi, toties daudz praktiskāki lielgabali var izšaut mazākā atstatumā?

Ar pūlēm nomierinājies, tērauda karalis atgrie­zās savā kabinetā un turpināja darbu.

Pats par sevi saprotams, ka Franču pilsēta bija tagad apdraudēta vairāk nekā jebkad un ka tās pilsoņiem bija jādara viss, lai nodrošinātu tās aiz­sardzību.

XIV NODAĻA

Gatavošanās kaujai

Kritiskais brīdis bija garām, taču stāvoklis jo­projām palika ļoti nopietns. Marsels pastāstīja doktoram Sarrazenam un draugiem visu, ko zi­nāja par profesora Sulces gatavošanos karam un drausmīgajiem iznīcināšanas ieročiem.

Jau nākamajā dienā Aizsardzības padome, kurā arī viņš piedalījās, sāka apspriest pretošanās plānu un veikt priekšdarbus tā realizēšanai.

Vislabākais palīgs it visur Marselam bija Ok- tavs, kura raksturs pēdējā laikā bija stipri mai­nījies, cildenajām īpašībām gūstot pārsvaru.

Kādi tad bija Aizsardzības padomes lēmumi? Sīkāk par to neviens nekā nezināja. Tikai vispā­rīgos vilcienos par to ik dienas rakstīja presē. Un nebija grūti uzminēt, ka šais pasākumos liela loma ir Marsela praktiskajam prātam.

Franču pilsētā runāja:

— Jebkurā aizsardzībā ļoti svarīgi ir pazīt ienaidnieka spēkus un atbilstoši tiem organizēt pretošanos. Bez šaubām, Sulces lielgabali ir bries­mīgi ieroči. Tomēr labāk stāties pretim šiem liel­gabaliem, kuru skaits, kalibrs un tālšāvīgums ir zināms, nekā cīnīties pret gluži nezināmiem iero­čiem.

Pats galvenais bija aizkavēt ienaidnieka ielau­šanos pilsētā tiklab no sauszemes, kā no jūras puses.

Ar šo problēmu nenogurstoši nodarbojās Aizsar­dzības padome, un tai dienā, kad sludinājums pa­vēstīja, ka šis jautājums atrisināts, neviens par to nešaubījās. Pilsētnieki visi kā viens steidzās pie­dāvāt savu palīdzību un bija ar mieru veikt jeb­kuru darbu aizsardzības labā. Visdažādākā ve­cuma, visdažādāko profesiju cilvēki šais apstāk­ļos kļuva par vienkāršiem strādniekiem. Darbs veicās ātri un līksmi. Pilsētu apgādāja ar pārti­kas krājumiem diviem gadiem. Tāpat lielā vai­rumā pieveda akmeņogles un dzelzi: dzelzs ir bru­ņojumam nepieciešama izejviela, akmeņogles va­jadzīgas apsildei un satiksmes līdzekļiem.

Tai pašā laikā, kad pilsētas laukumos pacēlās dzelzs un akmeņogļu kalni, tirgus hallēs, kas ta­gad bija pārvērstas par pārtikas noliktavām, aug- tin auga miltu maisu grēdas, žāvētas gajas un dažnedažādu sieru kaudzes, tika savākts milzums konservu, žāvētu augļu un dārzeņu. Pilsētas dār­zus un parkus pārvērta par aplokiem, kur vese­liem ganāmpulkiem sadzina mājlopus.

Kad beidzot pasludināja mobilizāciju visiem vī­riešiem, kuri spējīgi nest ieročus, sajūsma, ar kādu iedzīvotāji uzņēma mobilizācijas pavēli, lieku reizi apliecināja šo pilsoņu karavīru augsto morālo līmeni.

Ģērbušies plānās vilnas blūzēs, audekla biksēs, ar ērtiem puszābakiem kājās un mīkstas ādas ce­purēm galvā, apbruņoti ar Verdera šautenēm, jauniesauktie soļoja pa avēnijām.

Kūliju bari raka grāvjus un tranšejas, cēla no­cietinājumus un redutes visās piemērotajās vietās. Ar skubu tika lieti lielgabali un citi artilērijas ieroči. Te ļoti noderīgas bija pilsētas dūmkrās- nis, kuras viegli varēja pārveidot par kausējamām krāsnīm.

Sai nerimtīgajā rosībā, kas valdīja pilsētā, Mar­sels likās nenogurdināms. Viņš piedalījās visos darbos un visur parādīja vislielāko atjautību un prasmi. Ja radās kādas teorētiskas vai praktiskas grūtības, viņš tūlīt zināja, kā tikt ar tām galā. Ja bija vajadzīgs, viņš atrotīja piedurknes un ātri un uzskatāmi parādīja vispareizāko darba paņē^ mienu. Tāpēc viņš bija iemantojis milzu autori­tāti, un visas viņa pavēles allaž tika precīzi iz­pildītas.

Marselam līdzās arī Oktāvs darīja, ko varēja. Ja vispirms viņš bija cerējis izgreznot savu kara­vīra formas tērpu ar zelta uzšuvēm, tad drīz vien no tā atteicās, saprazdams, ka sākumā viņam jā­būt vienkāršam kareivim.

Oktāvs iestājās norādītajā bataljonā un ar savu uzvedību rādīja priekšzīmi citiem. Tiem, kas sā­kumā likās viņu žēlojam, viņš atbildēja:

— Katram pēc nopelniem. Varbūt es nemaz ne­prastu komandēt. Tagad es vismaz mācos paklau­sīti

Kāda vēsts, — taisnība, tā gan izrādījās nepa­tiesa, — lika vēl vairāk paātrināt aizsardzības darbu tempu. Runāja, ka profesors Sulce gribot vienoties ar kādām kuģniecības sabiedrībām par lielgabalu transportu. Sai «pīlei» gandrīz vai katru dienu sekoja jauna «pīle». Te tās bija bau­mas, ka Sulces karakuģu flote tuvojoties Franču pilsētai, te, ka Sakramento dzelzce]a līniju pār­rāvuši «ulāni», acīmredzot nokrituši no debesīm.

Bet visas šīs baumas, kas tūlīt tika atspēkotas, joka pēc izdomāja dīkdienīgi avīžu korespondenti, lai uzturētu lasītāju interesi. īstenībā Stālštate neizrādīja nekādas dzīvības zīmes. Pilnīgais klu­sums pretinieka nometnē gan deva iespēju sek­mīgi turpināt Franču pilsētas aizsardzības dar­bus, taču tas arī mazliet uztrauca Marselu, kad viņam pagadījās brīvs brīdis pārdomām.

«Vai tikai šis laupītājs nav mainījis savus plā­nus un negatavo kādu jaunu, nelabu triku?» viņš pats sev retajos vaļas brīžos jautāja.

Tomēr aizsardzības plānā bija paredzētas visas iespējas: gan kā aizturēt ienaidnieka kuģus, gan kā atsist uzbrukumu no sauszemes; tāpēc, pārva­rējis bažas, Marsels pēc šādām pārdomām ķērās pie darba ar divkāršu dedzību.

Pēc garās darba dienas viņa vienīgais prieks un vienīgā atpūta bija īsā stunda, ko viņš ik va­karu pavadīja Sarrazena kundzes salonā.

Jau pirmajā dienā doktors bija uzstājis, lai Marsels vienmēr nākot pusdienot viņa mājās, protams, ja vien to nekavējot kāds cits uzaicinā­jums. Lai cik savādi tas būtu, tomēr līdz šim acīm­redzot Marsels nebija saņēmis nevienu tik vilinošu ielūgumu, kas mudinātu viņu atteikties no prieka pusdienot doktora ģimenē. Diezin vai viņa neiz­trūkstošo ierašanos var izskaidrot ar interesi no­skatīties doktora un pulkveža Hendona kārtējo pēcpusdienas šaha partiju. Laikam jau viņu vili­nāja kas cits, kaut gan viņš pats to varbūt nemaz neapzinājās, taču nebūtu grūti uzminēt, kas tas bija, vērojot, kādu prieku viņam sagādāja vaka­ros patērzēšana ar Sarrazena kundzi un Zannas jaunkundzi, kad viņi trijatā sēdēja pie lielā galda, kur abas krietnās sievietes gatavoja visu nāka­majām lazaretēm nepieciešamo.

—   Vai šīs jaunās tērauda bultas būs labākas par tām, kuru rasējumus jūs mums rādījāt pagā­jušo reizi? — jautāja Zanna, kuru interesēja visi aizsardzības darbi.

—  Bez šaubām, Zannas jaunkundze, — Mar­sels atbildēja.

—  Es par to ļoti priecājos. Cik daudz pūļu un izdomas prasa vissīkākā tehniskā detaļa! Jūs sa­cījāt, ka sapieri vakar izrakuši jaunu tranšeju piecsimt metru garumā? Tas ir daudz, vai ne?

—   Nebūt ne, tas ir par maz! Ja mēs turpināsim tādā tempā, tad līdz mēneša beigām nocietinā­jumu josla vēl nebūs gatava.

—   Kaut tā būtu drīzāk gatava, un tad lai nāk tie briesmoņi šulcieši! Vīrieši ir apskaužami, viņi var strādāt un būt derīgi. Gaidīšana tad neliekas tik ilga kā mums, sievietēm, kas nederam nekam.

—   Ko jūs runājat — «nederam nekam»! — iz­saucās parasti tik mierīgais un nosvērtais Mar­sels. — Bet kā labad, pēc jūsu domām, krietnie vīri pametuši visu un kļuvuši par kareivjiem? Kā dēļ viņi strādā un pūlas? Vai ne tāpēc, lai nodro­šinātu mierīgu un laimīgu dzīvi savām mātēm, sievām, līgavām? Kur rodas viņu dedzība? Kas iedvesmo viņus visus, ja ne jūs? Un kāpēc viņi ir gatavi ziedoties, ja ne aiz mīlestības un …

Te Marsels, mazliet samulsis, sastomījās un ap­klusa. Arī Zanna klusēja. Un lādzīgā Sarrazena kundze bija spiesta pabeigt šo sarunu, sacīdama, ka dedzību un pašaizliedzību laikam gan varot iz­skaidrot galvenokārt ar pienākuma mīlestību.

Kad Marselu kāds neatliekams uzdevums, steig­šus pabeidzams projekts vai aprēķins atrāva no šīm jaukajām sarunām, viņš katrreiz aizgāja ar nesatricināmu apņēmību izglābt Franču pilsētu un visus tās iedzīvotājus.

Viņš nebūt negaidīja notikumus, kas drīz vien pārsteidza pasauli un kas tomēr bija gluži dabis­kas un nenovēršamas sekas pretdabiskajam stā­voklim, kad viens cilvēks tur savās rokās varu pār visiem citiem; taču tieši tāds bija Tērauda pilsētas pamatlikums.

XV NODAĻA

Sanfrancisko birža

Sanfrancisko birža — koncentrētā formā it kā pasaules rūpniecības un tirdzniecības algebriska izteiksme — ir viena no rosīgākajām un dīvainā­kajām biržām virs zemes. Kalifornijas galvaspil­sētas ģeogrāfiskais stāvoklis, gluži dabiski, pie­šķir tai īpatnējas iezīmes, no kurām spilgtākā — tās kosmopolītiskais raksturs. Zem tās skaistajiem sarkana granīta portikiem slaids, gaišmatains sakšu rases piederīgais saduras ar trauslu, bālu, tumšmatainu ķeltu. Nēģeris tur sastop somu un indieti. Polinēzietis tur pārsteigts ierauga gren- landieti. Šķībacainais ķīnietis ar rūpīgi sapītu bizi tur lūko pārspēt viltībā savu senseno ienaid­nieku japāni. Tur sajaucas visas valodas, visi dia­lekti, visi žargoni kā mūsdienu Bābelē.

12. oktobra diena šajā pasaules vienīgajā tādā biržā sākās kā parasts, nebija manāms nekas se­višķs. Kad tuvojās vienpadsmitā stunda, sāka pul­cēties galvenie mākleri un darījumu aģenti, bez­bēdīgi vai nopietni, atkarībā no rakstura, pa­spieda cits citam roku un devās uz bufeti, lai pirms kārtējām biržas operācijām ziedotu vīna dievam. Tad viņi atgriezās vestibilā, kur gar sienām stā­vēja skapji ar numurētām pastkastītēm. Ikviens atslēdza savas pastkastītes vara durtiņas un iz­ņēma no tās veselu saini vēstuļu, kuras uz ātru roku pārskatīja.

Drīz pēc tam noskaidrojās šāsdienas biržas kurss, un gluži nemanāmi ļaužu saradās aizvien vairāk un vairāk un pieauga troksnis un kņada.

Tad no visām zemeslodes malām sāka pienākt telegrammas. Katru minūti šai izsaucienu un klie­dzienu orkānā kāda spalga balss nolasīja nule sa­ņemtā zilā papīra tekstu, un pēc tam kāds no biržas kalpotājiem pielīmēja to pie ziemeļpuses sienas, kur jau rēgojās vesela telegrammu kolek­cija. Rosība kļuva ar katru brīdi drudžaināka. Ko­miji skraidīja šurp un turp, joņoja uz telegrāfa biroju, atnesa atbildes. Mākleriem rokās bija at­vērtas piezīmju grāmatiņas, tur kaut kas tika pie­rakstīts, pārsvītrots, tad — izplēsta lapa. Pūli bija pārņēmis tāds kā vispārējs ārprāts, kad ap

pulksten vieniem satrauktās laužu grupas pāršalca noslēpumainas, dīvainas trīsas.

Viens no Tālo Rietumu bankas akcionāriem nu­pat bija atnesis pārsteidzošu, negaidītu, neticamu vēsti, kas zibens ātrumā izplatījās pa visu zāli.

Vieni sacīja:

—       Kādas mu|ķības! Tas ir tikai manevrs! Kurš gan ticēs tādiem niekiem?

—       Nē, nē, — citi iebilda, — nav dūmu bez uguns!

—   Vai tad tādā situācijā iespējams sabrukums?

—   Jebkurā situācijā iespējams sabrukums!

—       Bet paklausieties! Ēkas un iekārta vien jau ir vairāk nekā astoņdesmit miljonu dolāru vērts! — viens iesaucās.

—       Nemaz nerunājot par kausējumiem, tēraudu, izejvielu krājumu un gatavo produkciju! — otrs atsaucās.

—        Pie velna! Es taču teicu! Sulce ir savus de­viņdesmit miljonus vērts, un esmu ar mieru tos realizēt, kad vien gribat.

—       Bet kā tad jūs izskaidrojat to, ka viņi pār­traukuši maksājumus?

—       Es nemaz nemēģinu to izskaidrot! Es tam neticu!

—       It kā kaut kas tamlīdzīgs nenotiktu katru dienu pat ar visslavenākajām un vissolīdākajām firmām!

—       Stālštate nav nekāda firma, tā ir vesela pil­sēta!

—        Galu galā nav iespējams tā noiet dibenā! Jūs redzēsit, ka radīsies jauna akciju sabiedrība, kas pārņems viņa darījumusl

—       Kāpēc tad velna Sulce pats to nenodibināja, pirms lika protestēt savus vekseļus?

—   Pilnīgi pareizi, kungs! Tas ir tāds absurds, ka nav ko vārdus tērēt! Šī ziņa neatbilst patiesī­bai, tā ir gluži vienkārši «pīle», ko droši vien pa­laidis Našs, kuram briesmīgi vajag paaugstināt savas tērauda akcijas.

—  Tā nav vis «pīle»! Sulce ir ne tikai bankro­tējis, viņš ir aizbēdzis!

—   Ko jūs sakāt!

—  Aizbēdzis, kungi. Tas sacīts telegrammā, kuru nupat pielīmēja!

Milzīgs ļaužu vilnis vēlās uz sienas pusi, kur karājās dēlis ar telegrammām. Uz nupat pielīmē­tās zilās papīra strēmeles bija rakstīts:

«Ņujorka. 12.10. Centrālā banka. Stālštates rūp­nīca. Maksājumi pārtraukti. Pasīvā četrdesmit septiņi miljoni dolāru. Sulce pazudis.»

Šoreiz, lai cik pārsteidzoša būtu šī ziņa, vairs nebija ko šaubīties, un sāka klīst visdažādākās baumas un minējumi.

Ap diviem cita pēc citas pienāca ziņas par da­žādu uzņēmumu zaudējumiem, ko izraisījusi Sul­ces bankrotēšana. Visvairāk bija zaudējusi Ņu­jorkas kalnrūpniecības banka; firma «Vesterlejs un dēls» Čikāgā bija zaudējusi septiņus miljonus dolāru; Milvoki uzņēmums Bufalo bija zaudējis piecus miljonus, Sanfrancisko rūpniecības banka — pusotra miljona, nerunājot par šādu tādu sīkāku uzņēmumu zaudējumiem.

Arī sīkākām ziņām trūkstot, šā notikuma sekas bija neiedomājamas.

No rīta, pēc ekspertu vērtējuma, vēl tik gausā tirgošanās Sanfrancisko bankā, protams, tāda vairs nebija pulksten divos. Kāda negaidīta pārvēr­tība! Kāds satraukums! Cik spēji lēcieni! Kāda drudžaina spekulācija!

Ar katru minūti paaugstinājās tērauda akciju kurss. Pieauga akmeņogļu akciju vērtība. Pieauga metāllietuvju akciju vērtība visās Savienotajās Valstīs. Paaugstinājās dzelzsrūpniecības produk­cijas vērtība. Cēlās arī Franču pilsētas apbūves gabalu cenas. Kopš kara pieteikuma pēc tiem vairs nebija pieprasījuma un biržā tie nemaz vairs ne- kotējās, bet tagad pēkšņi par tiem solīja simtas- toņdesmit dolāru akrā!

Vakarā avīžu kioskus ielenca ļaužu masas. Bet neviens no laikrakstiem ne «Herald», ne «Tribune», ne «Alta», ne «Guardian», ne «Echo», ne «Globe», neko plašāk nepavēstīja, tajos milzu burtiem bija iespiesta tā pati skopā informācija, ko korespon­denti bija varējuši savākt, un to jau visi zināja.

Bija zināms, ka 25. septembrī Bufalo firma «Džeksons, Elders un Ko» nosūtījusi tērauda ka­raļa baņķieriem «Srings, Strauss un Ko» Ņujorkā Sulces kunga parakstītu pārvedu vekseli par as­toņiem miljoniem dolāru. Konstatējuši, ka viņu klienta kredīts bankā ir nepietiekams, lai segtu vekseļa milzīgo summu, baņķieri bija nekavējo­ties telegrafējuši par to Sulcēm, taču telegramma palikusi bez atbildes.

Tad viņi steigušies pārbaudīt savas rēķinu grā­matas un, sev par ārkārtīgu pārsteigumu, atklā­juši, ka jau trīspadsmit dienas no Stālštates nav pienākusi neviena vērtsvēstule, neviens naudas pārvedums.

No šā brīža visi Sulces kunga parakstītie vek­seļi un čeki katru dienu tika savākti un nosūtīti atpakaļ iesniedzējam ar piezīmi «Tekošajā kontā naudas nav».

Četras dienas Ņujorkas bankas kantorim «Srings, Strauss un Ko» nebija miera: kā no pilnības raga bira pieprasījumi pēc tuvākām ziņām, satrauktas telegrammas, nikni jautājumi, un bankas kantoris savukārt nelika mierā Stālštati.

Beidzot pienāca izšķirīgā atbilde.

«Sulces kungs pazudis kopš 17. septembra,» vēs­tīja telegramma. «Neviens nespēj izskaidrot šo no­slēpumaino pazušanu. Nekādus rīkojumus profesors Sulce nav atstājis, un sektora kase ir tukša.»

Nu vairs nebija iespējams noslēpt patiesību. Gal­venie kreditori nobijās un iesniedza savus vērts­papīrus komerctiesā. Dažās stundās atklājās pil­nīgs krahs, kam tūlīt sekoja vesela virkne sīkāku bankrotu. 13. oktobra pusdienas laikā Sulces pa­sīva kopējā summa jau bija četrdesmit septiņi miljoni dolāru. Varēja paredzēt, ka, turpinoties vekseļu protestēšanai, pasīvs sasniegs ap sešdes­mit miljonu dolāru.

Tas bija viss, ko zināja, un vairāk vai mazāk izpušķotu šo informāciju varēja lasīt katrā avīzē. Pats par sevi saprotams, ka visi laikraksti solīja nākamajā numurā publicēt gluži jaunas un se­višķi svarīgas ziņas.

Un patiešām nebija tādas avīzes, kas nekavē­joties nebūtu sūtījusi savu korespondentu uz Stāl­štati.

14. oktobra vakarā Tērauda pilsētu ielenca ve­sela armija reportieru, kas visi bija bruņojušies ar bloknotiem un zīmuļiem. Taču šī armija atsitās kā vilnis pret Stālštates ārējo nocietinājumu mūri. To joprojām apsargāja, un reportieri velti lika lietā visu savu kārdināšanas māku: sardzes vīri palika nepielūdzami.

Tomēr avīžniekiem kļuva skaidrs, ka strādnieki joprojām neko nezina un ka ikdienējā darba kār­tībā nekas nav mainījies. Tikai meistari iepriekšējā vakarā saskaņā ar priekšniecības pavēli bija pa­ziņojuši, ka atsevišķo cehu kasēs vairs naudas nav un, tā kā nav arī konkrētu rīkojumu no Cen­trālā sektora, nākamajā sestdienā darbi tiks pār­traukti, ja vien līdz tam laikam netiks saņemta cita pavēle.

Tas viss ne tikai nenoskaidroja apstākļus, bet gan vēl vairāk sarežģīja stāvokli. Nebija nekāds noslēpums, ka profesors Sulce pazudis jau vairāk nekā pirms mēneša. Bet, kāpēc viņš pazudis un uz cik ilgu laiku, to neviens nezināja. Pāri satrau­kumam valdīja tāda jutoņa, ka noslēpumainā per­sona var kuru katru brīdi atkal parādīties.

Pirmajās dienās darbi rūpnīcā bija turpināju­šies, kā parasts, pēc inerces. Katrs norobežotā ceha strādnieks veica savu sīko uzdevumu. Atse­višķo sektoru kases katru sestdienu kārtīgi mak­sāja algu. Centrālā kase līdz pat pēdējām dienām bija apmierinājusi visas vietējās prasības. Taču varas centralizācija Stālštatē bija sasniegusi tik augstu pakāpi, saimnieks visu nozaru vadības grožus turēja tik stingri savās rokās, ka viņa prombūtnes dēļ sarežģītā ražošanas mašīna drīz vien bija spiesta apstāties.

No 17. septembra, kad tērauda karalis pēdējo reizi bija parakstījis pavēles, līdz 13. oktobrim, kad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca ziņa par maksājumu pārtraukšanu, Stālštates pastā bija saņemts tūkstošiem vēstuļu — un daudzas no tām katrā ziņā bija svarīgas vērtsvēstules —, ko pēc tam iemeta Centrālā sektora pastkastītē un, pro­tams, nogādāja profesora Sulces kabinetā. Bet tikai viņam vienīgajam bija tiesības šīs vēstules atvērt, ar sarkanu zīmuli uzšņāpt savu rezolū­ciju un vēstuļu saturu nodot galvenajam kasierim.

Pat visaugstākajiem rūpnīcas ierēdņiem nekad neienāktu prātā pārkāpt savas pilnvaras. Viņu vara pār padotajiem bija gandrīz neierobežota, to­ties Sulces kunga priekšā, — pat šefa ēnas priekšā, — viņi visi bija absolūtas nulles bez sa­vas gribas, bez autoritātes, bez jebkādas iniciatī­vas, pat bez balss tiesībām. Tāpēc ikviens ieslē­dzās savu kompetenču šaurajā atbildības lokā, no­gaidīja, vilcinājās, vēroja «briestam notikumus».

Beidzot notika katastrofa. Tā nobrieda palēnām. Sāds dīvains stāvoklis ilga līdz tam brīdim, kad galvenie ieinteresētie uzņēmumi, pēkšņi trauksmes pārņemti, sāka telegrafēt, pieprasīt atbildi, pa­skaidrojumus, kāpēc pārtraukti maksājumi, sāka protestēt, ar vārdu sakot, aizstāvēja savas liku­mīgās tiesības. Lai tiktāl aizietu, bija vajadzīgs laiks. Grūti bija ticēt, ka tāds plaukstošs, visā pa­saulē pazīstams uzņēmums balstās uz māla kājām. Beidzot kļuva skaidrs fakts: Sulces kungs izvairās no saviem kreditoriem.

Tas arī bija viss, reportieriem izdevās uz­zināt.

Pat populārajam Meikldžonam, kas kļuva sla­vens ar to, ka viņam laimējās izvilināt politisku atzīšanos no prezidenta Granta, sava gadsimta visnoslēgtākā valstsvīra, pat nenogurstošajam Blunderbusam, kurš, būdams toreiz vēl vienkāršs «World» korespondents, pirmais pavēstīja krievu caram par Pļevnas kapitulāciju, pat šiem dižajiem avīžniekiem šoreiz neveicās labāk kā viņu kolē­ģiem. Viņi bija spiesti atzīt, ka ne «Tribune», ne «World» nevarēs pavēstīt saviem lasītājiem neko noteiktu par Sulces bankrotu.

Drūmajam notikumam gluži neparastu, vienrei­zīgu raksturu piešķīra Stālštates īpašais stāvoklis: tā bija neatkarīga, izolēta pilsēta, kur sistemā­tiska, likumīga izmeklēšana nebija iespējama. Sul­ces kunga paraksts, taisnība gan, bija protestēts Ņujorkā, un viņa kreditoriem bija pamats cerēt,ka ar Stālštates rūpnīcas vērtībām varētu zināmā mērā kompensēt to prasības. Taču kādā tiesā griezties, lai šo īpašumu apķīlātu vai sekvestrētu? Stālštate neietilpa nevienā no Savienoto Valstu štatiem, tā bija pilnīgi neatkarīga teritorija, kur viss piederēja Sulces kungam. Ja vismaz viņš būtu atstājis vietnieku, pilnvaroto vai administratīvo padomi! Bet nekā! Stālštatē nebija ne tiesas, ne juridiskās padomes. Sulce bija vienīgais valdnieks savā pilsētā, viņš bija reizē augstākais tiesnesis, virspavēlnieks, notārs, advokāts un komerclietu pilnvarnieks. Viņš bija vienvaldības ideāla iemie­sojums. Tāpēc līdz ar viņa pazušanu vairs nebija nekā, un grandiozā Tērauda pilsēta sabruka līdzīgi kāršu namiņam.

Jebkurā citā tamlīdzīgā situācijā kreditori varētu apvienoties sindikātā, pārņemt Sulces īpa­šumu savās rokās, izmantot tā aktīvu un vadīt uzņēmumu pēc sava prāta. Droši vien drīz viņi atskārstu, ka vajag tikai mazliet naudas un vadīt- prasmes, lai mašīna atkal sāktu darboties. Taču, trūkstot juridiskai legalizācijai, tas bija un palika neiespējami. Sī morālā barjera, ja tā var sacīt, bija vēl grūtāk pārvarama nekā nocietinājumu mūri, kas apjoza Tērauda pilsētu. Nelaimīgie kreditori redzēja ķīlu, kas varētu nodrošināt viņu vekseļiem segumu, taču nekādi netika tai klāt.

Vienīgais, ko viņi varēja darīt, — sasaukt vis­pārēju sapulci, apspriesties, savstarpēji vienoties un iesniegt kongresam lūgumu, lai tas, aizstāvot savu pilsoņu intereses, pasludina Stālštates anek­siju, pievieno to Amerikas teritorijai un tādējādi pakļauj šo briesmīgo mašinēriju civilizētās pasau­les vispārējiem likumiem. Vairāki kongresa locekļi bija paši ieinteresēti šādā lietas atrisinājumā, tur­klāt lūgums vairāk?nekā atbilda amerikāņu rak­

sturam, un bija pamats domāt, ka tas vainagosies panākumiem. Diemžēl kongresa sēdes patlaban bija beigušās, un vajadzēja gaidīt līdz nākamajai sesijai, kurā apelāciju izskatītu.

Pa to laiku Stālštatē pamazām iestājās sastin­gums un krāsnis cita pēc citas izdzisa.

Smaga nospiestība valdīja apkārtējos ciematos, kur desmittūkstoš strādnieku ģimeņu, darbam rūpnīcā izbeidzoties, bija palikušas bez iztikas. Ko iesākt? Turpināt darbu cerībā, ka algu varbūt saņems pēc pusgada, bet varbūt nesaņems nemaz? To nevienam negribējās. Turklāt vai tad varēja būt runa par darbu, ja pasūtījumi vairs nepienāca? Visi Sulces kunga klienti bija nolēmuši nogaidīt, kāds būs atrisinājums. Daju priekšnieki, inženieri un meistari, kas vairs nesaņēma nekādas pavēles, nevarēja rīkoties uz savu galvu.

Strādnieki gan pulcējās, runāja, apsprieda dažā­dus plānus, taču neviens no tiem netika pieņemts, jo nebija nekādas iespējas plānu realizēt. Bezdar­bam sekoja trūkums, izmisums, tikumisks pagri­mums. Darbnīcas bija tukšas, krogi —pilni. Tiklīdz mitējās kūpēt kāds dūmenis rūpnīcā, tūlīt tuvējā ciematā atvērās jauns krogs.

Gudrākie un vairāk pieredzējušie strādnieki, kas bija sagatavojušies uz visu un iekrājuši kādu mazumiņu nebaltai dienai, savāca savu man­tību — darbarīkus, mājasmātes sirdij dārgos pēļus un gultas veļu un steidzās projām no Tērauda pil­sētas līdz ar apaļvaidžiem bērniņiem, kurus sajūs­mināja neredzētās ainas, ko varēja vērot pa vagona logu. Viņi aizbrauca, izklīda uz visām četrām de­bespusēm un drīz vien cits austrumos, cits dienvi­dos, cits ziemeļos atrada jaunu darbavietu, jaunu rūpnīcu, jaunu mitekli…

Taču tādu laimīgo bija maz, bet cik daudzus saistīja nabadzības važas! Tie palika ar izdzisušu skatienu iekritušās acīs un noskumušu sirdi.

Tie palika un izpārdeva savu nožēlojamo iedzīvi divkājainiem plēsoņām, kurus allaž pievilina citu cilvēku posts un kuri ar viltu prot atņemt otram pēdējo; drīz vien šiem nelaimīgajiem vairs nebija ne naudas, ne mantas, ne darba, ne cerības, un nākotne tiem rēgojās melna un bēdīga kā tuvās ziemas tumsa.

XVI NODAĻA Divi franči pret vienu pilsētu

Kad vēsts par Sulces nozušanu sasniedza Franču pilsētu, Marsela pirmie vārdi bija:

— Vai tikai tā nav kara viltība?

Vēlāk, visu loģiski apsvēris, viņš, protams, atzina, ka šādas viltības sekas būtu Stālštatei pārāk smagas un tāpēc šāda varbūtība nav pieļau­jama. Taču tai pašā laikā viņš arī atzina, ka naids nepakļaujas saprātam un ka tādu cilvēku kā Sulce negantais naids var kādubrīd padarīt spējīgu uz visu. Lai būtu kā būdams, Franču pilsētas iedzīvo­tājiem tomēr jāpaliek modriem.

Pēc viņa lūguma Aizsardzības padome tūlīt uzrakstīja uzsaukumu, kurā aicināja pilsoņus neticēt baumām, ko izplata ienaidnieks, lai iemi­dzinātu iedzīvotāju modrību.

Iedzīvotāji nosprieda, ka vispienācīgākā atbilde uz iespējamo Sulces viltus manevru — ar divkāršu sparu turpināt darbu pilsētas aizsardzībā.

Bet sīkās ziņas, — lai tās būtu vairāk vai mazāk patiesas, — ko sniedza Sanfrancisko, Čikāgas un Ņujorkas avīzes, kā arī Stālštates katastrofas finansiālās un komerciālās sekas tik pārliecinoši pierādīja notikušo, ka šaubām vairs nebija vietas.

Un kādā skaistā rītā doktora Sarrazena pilsētas iedzīvotāji piecēlās ar drošu apziņu, ka ir glābti, gluži kā gulētājs, kas pamozdamies atbrīvojas no murgaina sapņa. Ja, Franču pilsētai vairs nedrau­dēja briesmas, nevajadzēja vairs gatavoties kau­jai, un to, izmantodams visus viņa rīcībā esošos informācijas līdzekļus, pilsētniekiem pavēstīja Marsels, kas beidzot bija nācis pie šīs noteiktās pārliecības.

Vispārējais sasprindzinājums atslāba, visus pār­ņēma prieks un atvieglinājuma sajūta, pilsēta izskatījās kā svētkos. Cilvēki spieda cits citam roku, apsveica cits citu, ielūdza svinīgās pusdie­nās. Sievietes uzvilka savus greznākos tērpus, vīrieši tūlīt pameta nocietinājumu darbus, kara apmācības, manevrus. Visi jutās droši, apmieri­nāti, laimīgi. Šķita, ka pilsēta pēc grūtas slimības sāk atveseļoties.

Bet vispriecīgākais no visiem, bez šaubām, bija doktors Sarrazens. Sis cēlsirdīgais vīrs jutās atbil­dīgs par to cilvēku likteni, kuri, paļaudamies uz viņa aizgādību, bija atbraukuši uz Franču pilsētu un apmetušies te uz pastāvīgu dzīvi. Veselu mēnesi viņu bija mocījusi bažu pilnā doma, ka viņš, kam rūpēja šo cilvēku labklājība un laime, pašam negribot, ievilcis tos nelaimē un tiem draud bojāeja. Beidzot viņš bija brīvs no briesmīgajām bailēm un atviegloti uzelpoja.

Tomēr kopīgās briesmas bija ciešāk apvieno­jušas visus Franču pilsētas iedzīvotājus. Visda­žādāko sabiedrības šķiru cilvēkus tuvināja vienas un tās pašas jūtas, rūpes un intereses, un viņi jutās kā brāļi. Ikvienam sirdī modās kaut kas jauns. Visi apjauta, ka viņiem ir sava tēvija. Viņi bija baiļojušies un cietuši tās dēļ, un tagad jo skaidri apzinājās, cik tā viņiem ir dārga.

Pilsētas aizsardzības un nocietināšanas darbi bija nākuši tikai par labu. Franči nu apzinājās savus spēkus, bija tos izmēģinājuši. Viņi jutās droši par sevi. Lai ko nākotne nestu, viņi bija gatavi uz visu.

Galu galā tomēr šķita, ka doktora Sarrazena loloto pilsētu gaida visspožākais liktenis. Un — tas gan reti mēdz tā būt — cilvēki nebija nepatei­cīgi un neaizmirsa Marselu. Jaunajam inženierim, aizsardzības organizētājam, kura pašaizliedzīgā rīcība būtu izglābusi pilsētu arī tad, ja Sulcem būtu izdevies realizēt savus plānus, tika izteikta publiska pateicība.

Marsels tomēr domāja, ka viņa uzdevums vēl nav galā. Viņš uzskatīja, ka noslēpumainajā klu­sumā, kas ietina Stālštati, var slēpties kādas bries­mas. Viņš jutīšoties mierīgs tikai tad, kad būšot pilnīgi izkliedēta tumsa, kas vēl apņem Tērauda pilsētu.

Tāpēc Marsels nolēma atgriezties Stālštatē un nelikties mierā, pirms nebūs atklāts pēdējais tās noslēpums.

Velti doktors Sarrazens mēģināja viņu atrunāt, attēlodams, cik tas ir grūts un bīstams pasākums, kur ik uz soļa var draudēt neparedzētas briesmas, pat salīdzināja šo gājienu ar nokāpšanu ellē… Sulces kungs, kādu Marsels to aprakstījis, neesot tas cilvēks, kas pazudīšot, nenodarījis citiem nekā ļauna, viņš pat mirdams mēģināšot kaitēt saviem ienaidniekiem… No tāda cilvēka pat pēdējā brīdī jāblstoties … Viņa nāve esot salīdzināma varbūt ar haizivs agoniju . ..

—   Tieši tāpēc, mīļo doktor, ka esmu ar jums vie­nis prātis un pilnīgi pieļauju visu, par ko jūs runā­jat, — Marsels atbildēja, — tieši tāpēc es uzskatu par savu pienākumu doties uz Stālštati. Tā ir bumba, kurai jāizrauj deglis, pirms tā sprāgst. Un es pat gribēju lūgt jūsu atļauju ņemt līdzi Oktāvu.

—   Oktāvu? — doktors iesaucās.

—   Jā. Viņš tagad ir dūšīgs puisis, uz kuru var paļauties, un es jums galvoju, ka šī pastaiga nāks viņam tikai par labu.

—   Labi. Lai dievs jums abiem stāv klāt! — vecais vīrs atbildēja un aizkustināts apskāva Marselu.

Otrā rītā Marsels un Oktāvs iekāpa ratos, kas cauri pamestajiem strādnieku ciematiem aizveda viņus līdz Stālštates vārtiem. Abi jaunekļi bija apgādājušies ar visu nepieciešamo, labi apbruņoti un cieši apņēmušies neatgriezties mājās, pirms nebūs noskaidrots Tērauda pilsētas tumšais no­slēpums.

Viņi soļoja plecu pie pleca pa ceļu, kas vijās gar ārējo nocietinājuma mūri, un Marsela paša acīm atklājās patiesība, kuru viņš līdz pat šim brī­dim bija ietiepīgi apšaubījis.

Darbi rūpnīcā bija pilnīgi pārtraukti, tas bija skaidrs. No ceļa, pa kuru viņi ar Oktāvu soļoja tumšajā naktī, kad pie debesīm nemirdzēja ne­viena zvaigzne, viņš agrāk būtu redzējis gāzes gaismu, būtu manījis nozibam sargkareivja dur­kli, ievērojis tūkstoš citu dzīvības zīmju. Atsevišķo sektoru apgaismotie logi būtu laistījušies vienās ugunīs. Tagad visur valdīja tumsa un klusums. Šķita, ka pati nāve lidinās pār pilsētu, kuras augstie dūmeņi slējās pret apvārsni kā skeleti. Mar- sela un viņa pavadoņa soļi uz šosejas dobji dunēja šai tuksnesīgajā klusumā. Pamestības un sabru­kuma iespaids bija tik satricinošs, ka Oktāvs nevi­ļus izsaucās:

—   Savādi, bet es nekad neesmu izjutis tik dīvainu un dziļu klusumu! Liekas, mēs ejam pa kapsētu!

Bija septiņi no rīta, kad viņi piegāja pie grāvja iepretim Stālštates galvenajiem vārtiem. Uz nocie­tinājumu vaļņa, kur agrāk noteiktā atstatumā cits no cita gluži kā stabi bija stāvējuši sargkareivji, tagad neredzēja nevienas dzīvas būtnes. Taču nolaižamais tilts bija pacelts, un vārtu priekšā rēgojās piecus sešus metrus plats dziļš jo dziļš grāvis.

Vairāk nekā stundu viņi nopūlējās, mēģinādami uzmest virves cilpu uz viena no vārtu stabiem. Beidzot Marselam tas izdevās, un Oktāvs, pieķē­ries pie virves, uzrausās pa to līdz vārtu augšai. Pēc tam Marsels pārsvieda pāri ieročus, munīciju un visu pārējo un savukārt pa virvi pārrāpās pāri grāvim.

Tagad tikai vajadzēja pārlikt virvi otrpus vaļņa, nolaist pa to visu «kravu» un pašiem nošļūkt lejā.

Tagad abi jaunekļi atradās uz apļa ceļa, pa kuru Marsels bija soļojis pirmajā dienā pēc ierašanās Tērauda pilsētā. Visur bija pilnīgs klusums un tukšums. Viņu priekšā melnas un mēmas slējās rūpnīcas ēkas. Tās raudzījās abos pārdrošniekos ar savu tumšo logu tūkstoš rūtīm, it kā sacīdamas: «Ejiet projām, nepiederīgie! Velti jūs gribat izzi­nāt mūsu noslēpumus!»

Marsels un Oktāvs brīdi apspriedās.

—   Vislabākais būs, ja iesim uz «0» vārtiem, kurus es zinu, — Marsels sacīja.

Viņi pagriezās uz rietumiem un drīz vien sasnie­dza monumentālo arku, uz kuras bija apzīmē­jums «O». Maslvie, ar dzelzi apkaltie ozolkoka vārti bija ciet. Marsels pacēla no zemes pamatīgu akmeni un ar to vairākkārt zvēla pa vārtiem.

Vienīgi atbalss viņam atbildēja.

—   Nu tad pie darba! — viņš uzsauca Oktāvām.

Atkal vajadzēja mest un mest virvi pāri vārtiem,

līdz tā beidzot aizķērās aiz pietiekami stingra šķēršļa. Beidzot viņi tika pāri mūrim un nokļuva uz «O» sektora galvenās ielas.

—   Atkal par velti! — Oktāvs izsaucās. — Ko līdz pūlēties, ja mēs netiekam ne soli tālāk? Tikko vienam mūrim pāri, otrs mūris priekšā!

—   Klusēt ierindā! — Marsels atcirta. — Paska­ties, te ir mans vecais cehs! Man nav nekas pretim tur vēlreiz iegriezties un paņemt vienu otru instru­mentu, kas mums noteikti noderēs. Neaizmirsīsim turklāt paķert dažus maisiņus dinamīta.

Viņi iegāja plašajā metālliešanas ceha hallē, kur jaunais elzasietis bija sācis savu darbu rūpnīcā. Cik drūma tā tagad izskatījās ar izdzisušajām krāsnīm, sarūsējušajām sliedēm, noputējušajiem celtņiem, kuru milzīgās rokas izmisīgi slējās gaisā gluži kā karātavas! Šis skats stindzināja sirdi, un Marsels noprata, ka nepieciešams mazliet izklai­dēt draugu.

—   Te būs interesantāka vieta, — viņš sacīja, iedams Oktāvām pa priekšu uz ēdnīcas pusi.

Oktāvs klusēdams pamāja ar galvu, bet viņa kustības kļuva mundrākas, kad viņš ieraudzīja uz koka plaukta veselu rindu sarkanu, dzeltenu un zaļu pudeļu. Turpat bija arī vairākas vislabākās markas konservu kārbas. Te varēja ieturēt krietnas brokastis, un starp citu, abi ceļinieki jau juta izsalkumu. Viņi salika ēdamo uz alvas letes un pamatīgi iestiprinājās, lai pietiktu speķa turpināt ekspedīciju.

Azaida laikā Marsels apsvēra, kas tālāk darāms. Pārrāpties pār Centrālā sektora mūri nebija ko domāt. Sis mūris bija ārkārtīgi augsts, pilnīgi izolēts no visām citām celtnēm, pie tam absolūti gluds, bez mazākā izcilnīša, kur varētu aizāķēt virvi. Lai atrastu vārtus, — droši vien vienīgos vārtus šai mūrī, — vajadzētu iziet cauri visiem sektoriem, un tas nebūt nebija tik viegli. Atlika vienīgi izmantot dinamītu. Protams, tas bija diez­gan bīstami, jo likās neticami, ka Sulces kungs varētu pazust, neizlicis atstātajā teritorijā lama­tas; viņš taču būs rēķinājies ar to, ka nelūgtajiem viesiem, kas gribēs ielauzties pamestajā Stālštatē, būs līdzi spridzekļi, un tāpēc droši vien mīnējis šo joslu. Taču, par spīti visam, Marsels ir nedomāja atkāpties.

Redzēdams, ka Oktāvs ir iestiprinājies un atvil­cis elpu, Marsels sāka soļot pa ielu, kas veidoja sektora galveno asi. Tā izbeidzās pie augstā akmens mūra.

—   Ko tu teiktu, .ja mēs to uzspridzinātu? — Marsels jautāja.

—   Viegli tas nebūs, bet mēs jau neesam nekādi baltrocīši, — Oktāvs atbildēja, būdams gatavs izmēģināt visu.

Viņi tūlīt ķērās pie darba. Vajadzēja atrakt sie­nas pamatni, iebāzt sviru starp divi akmeņiem, vienu no tiem izlauzt, ar svārpstu izurbt tajā vai­rākus paralēlus caurumiņus un ielikt tur dinamītu. Pulksten desmitos viss bija padarīts, un viņi pie­laida uguni deglim.

Marsels zināja, ka deglis degs minūtes piecas. Viņš bija jau iepriekš nolūkojis tuvumā apakšze­mes bufeti, īstu, velvētu pagrabu, kur tagad abi ar Oktāvu patvērās.

Pēkšņi visa ēka un pagrabs nodrebēja kā zemes­trīcē. Grūdieniem sekoja briesmīgs sprādziens, it kā trīs vai četras lielgabalu baterijas būtu vien­laikus izšāvušas. Tad, pēc divām trim sekundēm, vesela drupu lavīna gāzās pār zemi.

Labu brīdi gaisā nemitējās dārdoņa, iebruka jumti, krakšķēja sijas, gāzās sienas, šķindēja izbi- rušo logu stikli.

Beidzot drausmīgais troksnis noklusa. Oktāvs un Marsels izlīda no savas patvertnes.

Lai gan Marsels bija pieredzējis puisis un labi zināja, kāda ir sprāgstvielu iedarbe, tomēr šoreiz rezultāti pārsteidza arī viņu. Puse «O» sektora bija uzsprāgusi gaisā. Visiem cehiem Centrālā sektora tuvumā bija sabrukušas sienas. Te izskatī­jās kā pēc pilsētas bombardēšanas. Zemi klāja gru­veši, stikla lauskas, ģipša nogulsnes, bet no debe­sīm lēnām slīdēja lejup putekļu mākoņi, ko sprā­dziens bija pacēlis gaisā, un kā sniegs nolaidās pār drupu kalniem.

Marsels un Oktāvs skrēja pie iekšējās sienas. Arī tajā bija izrauts caurums apmēram piecpa­dsmit līdz divdesmit metru platumā, un pa to kād­reizējais Centrālā sektora rasētājs ieraudzīja labi pazīstamo pagalmu, kur viņš bija pavadījis tik daudz vienmuļu stundu.

Pagalmam apkārt bija dzelzs režģu sēta, bet, tā kā to vairs neviens neapsargāja, tai pāri tikt nebija liela māksla… Pēc brīža jaunekļi jau bija otrā pusē.

Visur valdīja tas pats nāves klusums.

Marsels apstaigāja modeļu darbnīcas, kur kād­reiz biedri bija apbrīnojuši viņa rasējumus. Kādā stūrī uz rasējamā dēļa viņš ieraudzīja nepabeigtu tvaika mašīnas zīmējumu — to pašu, kuru bija sācis rasēt tai brīdī, kad Sulces kunga rīkojums lika viņam ierasties parkā. Lasītavā viņš redzēja pazīstamos žurnālus, grāmatas.

Visi priekšmeti it kā liecināja par kādu pēkšņi pārtrauktu kustību, negaidot rimušu dzīvi.

Jaunekļi sasniedza Centrālā sektora iekšējo ro­bežu un drīz vien apstājās pie sienas, kura, pēc Marsela domām, viņus šķīra no parka.

—  Vai arī šī sētiņa būs jāsper gaisā? — Ok­tāvs apvaicājās.

—   Var gadīties… bet vispirms pameklēsim vārtiņus, varbūt pietiks ar vienkāršu petardi.

Abi sāka soļot gar mūri, kas apjoza parku. Brī­žiem viņiem bija jāpagriežas, jāmet līkums, jāap­iet kāds izvirzīts ēkas gals, jāpārkāpj pār režģu sētiņu. Taču visu laiku viņi neizlaida no acīm mūra sienu, un beidzot viņu pūles vainagojās sek­mēm: viņi ieraudzīja mūrī mazas, zemas durtiņas.

Divās minūtēs Oktāvs izurba ozola dēlī cau­rumu. Marsels pielika pie tā aci un, sev par dziļu apmierinājumu, ieraudzīja otrā pusē tropisko, mū­žam zaļo parku.

—   Jāuzspridzina tikai šīs durtiņas, un mēs esam galā! — viņš sacīja savam ceļabiedram.

—  Tērēt pulveri tādam dēļa galam? — Oktāvs atteica. — Nē, tas nav tā vērts.

Un viņš metās pret durvīm ar lauzni.

Pēc vairākiem laužņa triecieniem durvis jau sa­ļodzījās, kad pēkšņi viņi dzirdēja noskrapstam atslēgu un nočīkstam divus aizbīdņus, ko kāds atvilka vaļā.

Durvis pavērās, cik ļāva iekšpusē aizāķētā resnā ķēde, un kāda piesmakusi balss noprasīja:

—   Wer da? Kas tur ir?

XVII NODAĻA

Izskaidrošanās ar šāvieniem

Lai nu ko, bet šādu jautājumu abi jaunekļi bija vismazāk gaidījuši. Ja aiz sienas būtu atskanējis šāviens, tas viņus nebūtu tik ļoti pārsteidzis.

Marsels bija paredzējis visādas varbūtības šai aizmigušajā pilsētā, bet nekad viņam nenāca ne prātā, ka kāda dzīva būtne varētu viņam mierīgi noprasīt, ko viņš te meklē.

Viņa pasākums, ko varētu uzskatīt gandrīz vai par gluži likumīgu, ja pieļāva, ka Stālštate ir pil­nīgi tukša, ieguva pavisam citu raksturu, kopš atklājās, ka pilsētā vēl ir iedzīvotāji. Ja pirmajā gadījumā tā bija sava veida arheoloģiska ekspe­dīcija, tad otrajā gadījumā — jau bruņots iebru­kums.

Sīs domas tik spēcīgi atbalsojās Marsela sma­dzenēs, ka sākumā viņš palika stāvam kā valodu zaudējis.

—   Wer da? Kas tur ir? — balss atkārtoja jau mazliet nepacietīgi.

Nepacietība šoreiz laikam gan bija vietā. Pār­varēt tik daudz dažādu šķēršļu, lai nonāktu līdz durtiņām, pārrāpties pāri mūriem, uzspridzināt veselus kvartālus un galu galā nezināt, ko atbil­dēt uz vienkāršu jautājumu «kas tur ir?» — tas jau nu bija par daudz.

Ar pusminūti Marselam pietika, lai apjaustu, cik kļūmīgā stāvoklī viņi nonākuši. Viņš tūlīt atguvās un sāka runāt vāciski.

—   Draugs vai ienaidnieks — tas jāizšķir jums pašiem. Man jāsatiek Sulces kungs, — elzasietis atbildēja.

Marsels vēl nebija pabeidzis teikumu, kad aiz pavērtajām durvīm atskanēja pārsteiguma pilns izsauciens:

—   Ah!

Durvju sprauga Marsels ieraudzīja sarkanas vaigubārdas kušķīti, izspūrušu ūsu un trulu aci, ko viņš tūlīt pazina. Tas viss piederēja Sigime- ram, viņa agrākajam miesassargam.

—       Johans Svarcs! — milzis iesaucās, apstulbis un priecīgs reizē. — Johans Svarcs!

Gūstekņa negaidītā atgriešanās, liekas, pārstei­dza milzi gandrīz tāpat kā savā laikā viņa noslē­pumainā nozušana.

—       Vai es varu satikt Sulces kungu? — Marsels atkārtoja, saprazdams, ka vienīgā atbilde uz viņa jautājumu ir šis izsauciens.

Sigimers pakratīja galvu.

—       Nav pavēles! — viņš teica. — Bez pavēles ielaist nedrīkst!

—       Vai jūs vismaz nevarētu pateikt Sulces kun­gam, ka esmu šeit un vēlos ar viņu runāt?

—       Nav Sulces kunga! Seit nav! — milzis gan­drīz bēdīgi atbildēja.

—   Bet kur tad viņš ir? Kad viņš atgriezīsies?

—       Nezinu! Rīkojums paliek spēkā! Nevienu ne­laist iekšā bez pavēles!

Sie strupie teikumi bija viss, ko Marsels varēja izdabūt no Sigimera, kurš uz visiem viņa jautā­jumiem atbildēja ar ēzeļa ietiepību.

Galu galā Oktāvs zaudēja pacietību.

—       Kas tur ko lūgties? — viņš teica. — Ejam iekšā, un cauri!

Un viņš metās pret durvīm, mēģinādams tās atgrūst. Bet ķēde tās noturēja, un spēcīgāks grū­diens par viņa grūdienu aizcirta durvis, tad tika aizšautas arī abas bultas.

—       Tur, aiz tiem dēļiem, droši vien ir vairāki! — Oktāvs iesaucās, juzdamies mazliet pazemots par tādu iznākumu

Viņš pielika aci pie izurbtā caurumiņa un pār­steigts iekliedzās:

—   Tur ir vēl viens milzis!

—   Varbūt Armīnijs? — Marsels atbildēja.

Un savukārt palūkojās pa caurumiņu.

—   Jā, tas ir Armīnijs, Sigimera biedrs.

Pēkšņi kāda balss, kas šķita skanam no pašām debesim, lika Marselam pacelt galvu.

—   Kas tur ir? — balss jautāja.

Šoreiz tā bija Armlnija balss.

Sargs bija pabāzis galvu pāri mūra augšai, lai­kam jau paguvis piesliet kāpnītes.

—       Tu taču mani pazīsti, Armīnij! — Marsels atbildēja. — Vai jūs laidīsit iekšā vai ne?

Viņš nepaguva izrunāt šos vārdus līdz galam, kad virs sienas parādījās stobrs. Atskanēja šā­viens, lode nosvilpa gar Oktāva cepures apmali.

—        Nu tad še tev! — Marsels iesaucās un, pali­cis dinamītu zem durtiņām, uzspridzināja tās.

Līdzko eja bija vaļā, Marsels un Oktāvs ar ka- rabīnēm rokās un dunčiem zobos metās parkā.

Otrpus mūra, kurā sprādziens bija izsitis spraugu, vēl stāvēja pieslietas kāpnītes, un to pa­kājē bija manāmas asiņu pēdas. Taču ne Sigimers, ne Armīnijs nestājās viņiem ceļā.

Abu iebrucēju priekšā pletās parks pilnā krāš­ņumā. Oktāvs bija sajūsmināts.

—        Cik brīnum skaisti! — viņš sacīja. — Bet bū­sim piesardzīgi! Labāk iesim izvērstā frontē. Ļoti iespējams, ka šie lutauši tup tepat aiz krūmiem.

Oktāvs un Marsels sāka iet katrs pa savu ale­jas malu, virzīdamies uz priekšu piesardzīgi no

koka līdz kokam, no aizsega līdz aizsegam, kā māca visvienkāršākā taktika,

Piesardzība attaisnojās. Viņi nebija nogājuši ne simt soļu, kad nodunēja otrs šāviens. Lode norāva mizu kokam, zem kura Marsels nupat bija stāvējis.

—   Bez muļķošanās! Liekamies garšļaukus! — Oktāvs pusbalsī komandēja.

Un, rādīdams priekšzīmi, viņš nolikās uz vē­dera un, balstīdamies uz ceļiem un elkoņiem, aiz- rāpoja līdz biezajam krūmājam, kas ieskāva plašo, apaļo laukumu, kura centrā pacēlās Vērša tornis. Marsels, kurš pietiekami ātri nesekoja drauga priekšzīmei, tik tikko izvairījās no trešās lodes un labi ka paguva paslēpties aiz palmas stumbra, kad gar ausīm nosvilpa ceturtā lode.

—   Par laimi mums, šie ķēmi šauj kā jauniesauk­tie! — Oktāvs uzsauca biedram, no kura viņu šķīra kādi trīsdesmit soļi.

-— Csss… — Marsels vairāk ar skatienu nekā ar lūpām viņu apklusināja. — Vai redzi dūmus, kas nāk no tā loga apakšstāvā? Tur tie nelieši pa­slēpušies. Nekas, es viņus tūlīt pamatīgi izjokošu!

Vienā acumirklī Marsels bija nogriezis aiz krūma pamatīgu maiksti; tad viņš novilka blūzi un uz­meta uz šīs kārts, tās galā uzmaukdams savu cepuri: nu bija gatavs kaut kas līdzīgs manekenam. Tad viņš uzslēja kārti tai vietā, kur pats bija stāvējis, tā, lai būtu redzama cepure un abas piedurknes. To padarījis, Marsels aizlavījās līdz Oktāvām un iečukstēja viņam ausī:

—   Pakaitini viņus, šaudams drīz no sava slēpņa, drīz no mana! Es mēģināšu uzbrukt viņiem no aiz­mugures.

Un, atstājis Oktāvu šaujam, Marsels ieslīdēja biezajos krūmos, kas ieskāva apaļo laukumu.

Pagāja stundas ceturksnis, kura laikā abas puses apmainījās pārdesmit šāvieniem bez jebkādā rezultāta.

Marsela cepure un blūze bija vienos caurumos, bet pats viņš tālab nejutās sliktāk. Oktāva kara- bīne savukārt bija pārvērtusi skaidās apakšstāva loga slēģus.

Pēkšņi šaušana apklusa, un Oktāvs skaidri dzir­dēja apslāpētu kliedzienu:

—   Šurpu! Pie manis! Viņš man ir rokā!

Oktāvs nekavējoties izlēca no slēptuves, pār­skrēja pāri apaļajam laukumam un uzlēca uz pa­lodzes. Pēc mirkļa viņš jau ievēlās pa logu salonā.

Uz paklāja, savijušies kā divas čūskas, nikni cīnījās Marsels un Sigimers. Marsels bija negaidot ielauzies pa kādām iekšējām durvīm un pārsteidzis ienaidnieku, tā ka viņš nepaguva vērst pret iebru­cēju ieroci. Taču Sigimers ar savu Hērakla spēku, kaut gan jau bija nogāzts gar zemi, izrādījās, bija briesmīgs pretinieks, kas nebūt nezaudēja cerību gūt virsroku. Arī Marsels cīnījās ar izcilu veik­lību un sparu.

Cīņa noteikti būtu beigusies ar viena pretinieka nāvi, ja laikā nebūtu iejaucies Oktāvs, novērsdams šādu traģisku iznākumu. Viņš satvēra Sigimeru aiz abām rokām, atbruņoja un tad sasēja tā, ka milzis nevarēja ne pakustēties.

—   Un kur ir tas otrs? — Oktāvs jautāja.

Marsels norādīja telpas galā uz dīvānu, kur, asi­nīm noplūdis, gulēja Armīnijs.

—  Vai viņu trāpījis šāviens? — Oktāvs jautāja.

—  Jā, — Marsels atbildēja.

Tad viņš piegāja pie Armīnija.

—  Miris, — Marsels konstatēja.

—   Nelietis pats bija vainīgs! — Oktāvs izsaucās.

—   Tagad mēs esam šeit noteicēji, — Marsels atbildēja. — Vajag visu pamatīgi apskatīt. Sāk­sim ar Sulces kunga kabinetu!

No uzgaidāmās zāles, kurā bija norisinājies šī aplenkuma pēdējais cēliens, abi jaunek]i pa grezno telpu anfilādi devās uz tērauda karaļa svētnīcu.

Oktāvu sajūsmināja visa šī greznība.

Marsels smīnēdams noraudzījās viņā un citu pēc citas vēra vaļā durvis, līdz viņi nonāca ar zaļu un zeltu tapsētajā salonā.

Marsels jau sen bija ilgojies tur vēlreiz nokļūt, bet nebija gaidījis, ka viņa acīm pavērsies tik ne­parasts skats. Varētu domāt, ka Ņujorkas vai Pa­rīzes galvenais pasts pēkšņi izlaupīts un visi sūtī­jumi juku jukām sasviesti šai telpā. Uz galda, krēs­liem, paklāja — visur mētājās neatplēstas vēstu­les, bandroles, paketes. Kājas iegrima sūtījumu kaudzē līdz ceļiem. Visa Sulces kunga korespon­dence — gan personiskā, gan komerciālā un finan­siālā —, kuru Armīnijs un Sigimers diendienā izņēma no kastītes parka galā, bija savākta šeit, saimnieka kabinetā.

Cik daudz jautājumu, ciešanu, bažīgu gaidu, cik daudz nelaimes, trūkuma un asaru slēpa Sulces kungam adresētās mēmās vēstules! Bez šaubām, te bija arī veseli miljoni vērtspapīros, čekos, vek­seļos, visāda veida pārvedumos! Un tas viss gu­lēja te sastindzis, jo trūka vienīgās rokas, kam bija tiesības atvērt neaizskaramās, taču viegli uz­plēšamās aploksnes.

—   Tagad mums jāatrod slepenās durvis uz labo­ratoriju, — sacīja Marsels.

Viņš_ piegāja pie plauktiem, citu pēc citas ņēma ārā grāmatas, bet — veltīgi. Viņš mēģināja izkus­tināt paneļus, tad, paķēris no kamīna dzelzs stieni, uzlauza tos. Velti viņš pētīja sienas, klauvēja, ce­

rēdams uztvert dobjāku skaņu, kas liecinātu, ka aiz sienas ir tukša telpa. Drīz kļuva skaidrs, ka Sulce, nobažījies par atklāto noslēpumu, vecās dur­vis uz laboratoriju aizdarījis uz visiem laikiem.

Bet tad katrā ziņā kaut kur jābūt citām durvīm.

«Kur? Kur?» Marsels domās jautāja sev. «Tās var būt tikai šeit, šai telpā, jo uz šejieni taču Ar­mīnijs un Sigimers nesa vēstules! Un šai telpā Sulce joprojām uzturējies arī pēc manas aizieša­nas. Es pietiekami pazīstu profesoru Sulci un zinu viņa paradumus, lai secinātu, ka pēc veco durvju aizmūrēšanas viņš tepat savā tuvumā licis ierīkot citas slepenas durvis. Varbūt zem paklāja grīdā ir lūka?»

Uz paklāja nebija nekādu griezuma pēdu. Arī parkets, ko viņi izpētīja dēlīti pēc dēlīša, nelikās aizdomīgs.

—   Kāpēc tev liekas, ka eja uz laboratoriju sā­kas šai istabā? — Oktāvs jautāja.

—   Es par to esmu pilnīgi pārliecināts, — Mar­sels atbildēja.

—   Tad atliek vienīgi izpētīt griestus, — Oktāvs sacīja, uzkāpdams uz krēsla.

Viņš gribēja uzrāpties līdz lustrai un ar šautenes laides sitieniem izpētīt ciļņos veidoto rozeti griestu vidū.

Bet Oktāvs vēl nepaguva pieķerties pie kande- labra apzeltītā stieņa, kad tas viņa saujā sāka slīdēt lejā ar visu lustru. Griestos pavērās plaisa, un no tās līdz pat grīdai automātiski nolaidās vieglas tērauda kāpnītes.

Tas bija it kā uzaicinājums kāpt tikai augšā.

—   Tik tālu nu mēs esam. Ejam! — Marsels mie­rīgi sacīja.

Un viņš pirmais sāka kāpt augšup, un Oktāvs viņam tūlīt sekoja.

XVIII NODAĻA

Noslēpums nak gaisma

Tērauda kāpnīšu augšējais kāpslis bija piestip­rināts pie parketa grīdas plašā, apaļā zālē bez logiem un durvīm. Sai zālē valdītu pilnīga tumsa, ja ozolkoka grīdas vidū nebūtu ierīkots ilumina­tors vērša acs veidā. Caur tā biezo stiklu sūcās spoža, bālgana gaisma. Pati vērša acs atgādināja pilnmēness disku, kad tas šai fāzē parādās pie de­besīm visā savā spožumā.

Sais aklajās un kurlajās sienās, kas nelaida cauri ne skaņu, ne gaismu, valdīja pilnīgs kusums. Abiem jaunekļiem šķita, ka viņi nokļuvuši kapli­čas priekštelpā.

Marsels brīdi vilcinājās, grasīdamies noliekties pār mirdzošo stiklu. Viņš bija sasniedzis mērķi! Nebija šaubu, ka tur atklāsies neizdibināmais no­slēpums, kuru viņi bija ieradušies noskaidrot.

Taču mulsums ilga tikai mirkli. Jaunekļi notu­pās pie diska uz ceļiem un pielieca galvu tā, lai varētu redzēt visu apakšējo telpu.

Skats, kas pavērās viņu acīm, bija negaidīts un šausmīgs.

Sis abās pusēs izliektais stikla disks, sava veida lēca, bezgalīgi palielināja visus priekšmetus, uz kuriem caur to skatījās.

Tur apakšā bija Sulces kunga slepenā laborato­rija. Spēcīgā gaisma, kas plūda caur disku, it kā tas būtu kādas bākas dioptriskais aparāts, nāca no divkāršas elektriskās spuldzes, kura vēl joprojām dega savā bezgaisa kupolā un kurai strāvu jopro­jām ražoja vesela galvanisko elementu baterija. Sai spilgtajā apgaismojumā viņi pašā istabas vidū ieraudzīja lēcas refrakcijas milzīgi palielinātu cil­vēka stāvu — kaut ko līdzīgu sfinksai Lībijas tuk­snesī —, kas sēdēja krēslā stings kā marmors.

Visapkārt šim rēgam grīda bija nokaisīta šā­viņa šķembām.

Nebija šaubul Tas bija Sulces kungs savā slepe­najā laboratorijā, Sulces kungs, ko varēja pazīt pēc pretīgo žokļu ņirdzīgā smīna un spoži baltajiem ilkņiem, bet tas bija neiedomājami milzīgs Sulce, kurš pēc viena no viņa briesmīgo šāviņu sprādzie­niem šķidrās ogļskābās gāzes iedarbē bija noslāpis un sastindzis ledus bluķī!

Tērauda karalis sēdēja pie rakstāmgalda, turē­dams rokā milzīgu spalvu pīķa lielumā, un šķita, ka viņš vēl arvien kaut ko raksta. Nebijis izval­bīto acu nespodrā skatiena un sastingušo lūpu, varētu domāt, ka viņš vēl ir dzīvs. Kā mamuti, ku­rus izrok polāro apgabalu ledājos, tā arī šis līķis jau veselu mēnesi gulēja te sastindzis, nevienam nezināms. Visapkārt viss vēl bija sasalis — rea­ģenti burkās, ūdens traukos, dzīvsudrabs termo­metrā.

Marsels šausminājās par šo ainu un izjuta zināmu apmierinājumu, saprazdams, cik viņi ir laimīgi, ka var to vērot no ārpuses, jo, tiklīdz viņi spertu kāju laboratorijā, acumirklīga nāve būtu neizbēgama.

Kā tad bija noticis drausmīgais nelaimes gadī­jums? Marselam nebija grūti to uzminēt, kad viņš ievēroja, ka uz grīdas izkaisītās šāviņa šķembas nav nekas cits kā sīkas stikla lauskas. Sulces kunga slāpējošo, ar šķidru ogļskābo gāzi pildīto šāviņu iekšējais apvalks taču bija darināts no īpaši lieta stikla, kura pretestība, ņemot vērā ārkārtīgo spiedienu, kas tam jāiztur, bija desmit līdz div­padsmit reižu lielāka nekā parastajam stiklam;

bet viens no šās gluži jaunās produkcijas trūku­miem bija tāds, ka vēl nenoskaidrotu molekulāru pārmaiņu dēj šis stikls reizēm bez noteikta iemesla pēkšņi sasprāgst. Tas ari šoreiz acīmredzot bija noticis. Var būt arī, ka ārkārtīgi augstais iekšē­jais spiediens bija izraisījis sprādzienu, kad šāviņš tika novietots laboratorijā. No spiediena pēkšņi at­brīvotā ogļskābā gāze, atgriezdamās gāzveida stā­voklī, bija radījusi drausmīgu apkārtējās tempera­tūras pazemināšanos.

Tas viss bija noticis zibens ātrumā. Profesors Sulce, kuru nāve bija pārsteigusi tādā pozā, kādā viņš sēdēja eksplozijas brīdī, šai neiedomājamajā aukstumā — simt grādu zem nulles! — bija acu­mirklī sasalis un pārvērties mūmijā.

Viens apstāklis sevišķi pārsteidza Marselu: nāve bija uzbrukusi tērauda karalim tai brīdī, kad viņš rakstīja.

Bet ko viņš rakstīja uz šīs papīra lapas ar spalvu, kuru vēl arvien turēja viņa pirksti? Būtu interesanti uztvert tāda vīra beidzamo domu, zināt viņa pē­dējos vārdus.

Bet kā lai tiek pie papīra lapas? Doma par no­kāpšanu laboratorijā, pats par sevi saprotams, bija izslēgta. Ja sasistu stikla disku grīdā, ogļskābā gāze izlauztos no laboratorijas telpas un ar saviem indīgajiem tvaikiem nosmacētu katru dzīvu radību. Tas nozīmēja drošu nāvi. Un diezin vai bija vērts riskēt ar dzīvību, lai dabūtu papīra lapu.

Ja nebija iespējams izraut no Sulces rokām pē­dējās viņa rakstītās rindas, tad varbūt iespējams tās izlasīt, jo lupas refrakcija droši vien stipri pa­lielināja burtus? Turkāt visus priekšmetus labora­torijā spēcīgi apgaismoja divkārša elektriskā spuldze.

Marsels pazina profesora Sulces rokrakstu, un diezgan viegli viņam izdevās izlasīt nedaudzās rindas.

Kā viss, ko Sulce rakstīja, tā bija sava veida pa­vēle vai rīkojums:

«Pavēle B. K R. Z. par divām nedēļām paātrināt ekspedīcijas nosūtīšanu pret Franču pilsētu. Tik­līdz pavēle saņemta, nekavējoties rīkoties pēc ma­niem iepriekšējiem norādījumiem. Šoreiz eksperi­mentam jābūt satriecošam un iznīcinošam. Nepie­ļaut manā lēmumā ne mazākās izmaiņas. Es vē­los, lai pēc divām nedēļām Franču pilsēta būtu mirusi pilsēta un lai neviens no tās iedzīvotājiem nepaliktu dzīvs. Man vajadzīgi mūslaiku Pompeji, lai tas būtu par šausmām un pārsteigumu visai pasaulei. Ja manas pavēles tiks precīzi izpildītas, vēlamais rezultāts būs sasniegts.

Jūs man atsūtīsit doktora Sarrazena un Marsela Brukmaņa līķus. Es gribu tos redzēt un paturēt pie sevis.

SULC …»

Vēstule nebija pilnīgi pabeigta. Parakstam trūka pēdējā burta un īpatnējās astītes.

Marsels un Oktāvs brīdi mēmi un nekustīgi no­raudzījās neparastajā ainā: Sulces ļaunums bija sasniedzis fantastisku apjomu, tā jau bija sava veida zintniecība.

Taču vajadzēja izrauties no drūmās atmosfēras. Abi draugi satraukti atstāja telpu, kas atradās virs laboratorijas.

Tur apakšā, šai kapā, kur valdīs pilnīga tumsa, kad pietrūks strāvas un nodzisīs elektriskā spul­dze, tērauda karaļa līķis paliks viens, izkaltis kā viena no faraonu mūmijām, kuras divdesmit gad­simtu laikā nav sabirušas pīšļos!

Stundu vēlāk, atraisījuši rokas un kājas Sigi- meram, kurš bija ļoti apjucis par atgūto brīvību, Oktāvs un Marsels izgāja no Tērauda pilsētas un devās atpakaļ uz Franču pilsētu, kuru sasniedza tai pašā vakarā.

Doktors Sarrazens patlaban strādāja savā ka­binetā, kad viņam pavēstīja par abu jaunekļu atgriešanos.

—   Lai nāk šurp! Lai drīzāk nāk šurp! — viņš iesaucās.

Ieraudzījis Oktāvu un Marselu, doktors spēja izdabūt pār lūpām vienu vienīgu vārdu:

—   Nu?

—   Doktor, — Marsels sacīja, — vēsts, kuru mēs jums atnesām no Stālštates, pilnīgi un uz ilgu laiku nomierinās jūsu prātu. Sulces vairs nav. Sulce ir miris!

—  Miris, — doktors Sarrazens atkārtoja.

Labais doktors ilgi sēdēja, domās nogrimis, un

nebilda ne vārda.

—   Saproti, manu zēn, — viņš, beidzot atguvies, ierunājās, — kā šai vēstij vajadzēja mani ieprie­cināt, jo tā mūs paglābj no kara, ko es neieredzu par visu vairāk pasaulē, no visnetaisnākā, visne­pamatotākā kara! Bet vai tu saproti, ka, par spīti veselajam saprātam, šī vēsts apbēdina manu sirdi! Kāpēc gan šis ārkārtīgi talantīgais vīrs kļuva par mūsu ienaidnieku? Kāpēc viņš nelika lietā savas prāta spējas, lai kalpotu labajam? Cik daudz veltu pūļu, kuras varēja nest augļus, ja mēs vienotiem spēkiem būtu cīnījušies par kopīgu mērķi! Tas mani visvairāk satrieca, kad tu sacīji: «Sulce ir miris.» Bet tagad pastāsti, draugs, kas tev zināms par viņa pēkšņo nāvi.

—       Sulces kungs gāja bojā savā noslēpumainajā laboratorijā, kuru viņi ar velnišķīgu izdomu un veiklību bija iekārtojis nevienam nepieejamu. Ne­vienam nebija ne jausmas, ka tāda ir, un tāpēc arī neviens pat nemēģināja sniegt viņam palīdzību. Viņš krita par upuri pats saviem uzskatiem, ka visai varai jābūt koncentrētai vienās, proti, viņa rokās. Viņam vienīgajam bija zināma sava darba atslēga, viņš bija noteicējs par visu. Bet liktenīgā brīdī varenais spēks, ko viņš turēja savās rokās, vērsās pret viņu pašu un viņa mērķi.

—   Citādi nemaz nevarēja būt, — doktors Sar­razens atbildēja. — Sulce balstījās uz gaužām ap­lamas pamatdomas. Vai tad vislabākā pārvaldes forma nav tā, kuras zobratiņu sistēmā nav nekā slepena? Tad pēc valdnieka nāves cits stājas viņa vietā un mašīna tikpat precīzi darbojas tālāk.

—   Jūs redzēsit, doktor, — Marsels atbildēja, — ka tas, kas noticis Stālštatē, tik tiešām apstiprina jūsu vārdus. Mēs atradām Sulces kungu pie rak­stāmgalda pašā Stālštates centrā, no kurienes viņš allaž sūtīja savus rīkojumus, kam pakļāvās visa Tērauda pilsēta un ko neviens neuzdrīkstējās ap­spriest. Nāve bija viņu pārsteigusi brīdī, kad viņš patlaban rakstīja pavēli, un tādā pozā, ka viņš iz­skatījās gluži kā dzīvs un pat šķita — tūlīt šis rēgs sāks runāt. Bet izgudrotājs krita par upuri pats savam izgudrojumam! Viņu nogalināja viens no briesmīgajiem šāviņiem, ar kuriem viņš bija nolē­mis iznīcināt mūsu pilsētu. Ierocis salūza viņa rokā tai pašā brīdī, kad viņš grasījās vilkt pēdējo burtu pavēlē par mūsu iznīcināšanu. Klausieties!

Un Marsels skaļi nolasīja drausmīgās rindas, ko bija rakstījusi profesora Sulces roka un kuras viņš pēc tam bija atzīmējis savā kabatas grāma­tiņā.

Tad viņš turpināja:

—   ja agrāk es vēl varēju šaubīties par Šulces nāvi, tad tas, ko redzēju Stālštatē, man pierādīja skaidrāk par skaidru, ka viņš miris. Tērauda pilsētā visa dzīve ir apstājusies! Nekas neelpo. Kā Erkšķ- rozītes pilī miegs pārtrauca jebkuru kustību, jeb­kuru dzīves norisi, tāpat Tērauda pilsētas vald­nieka nāve sastindzinājusi visu.

—   Jā, — doktors Sarrazens noteica, — tas bija likteņa pirksts. Tieši tad, kad Sulce lika lietā visus līdzekļus, lai pasteidzinātu uzbrukumu mums, viņam bija lemts iet bojā.

—   Jā, tā tas ir, — Marsels apstiprināja. — Bet tagad, doktor, nedomāsim vairs par pagātni. Pie­vērsīsim uzmanību tagadnei. Profesors Sulce ir miris. Mums tas nozīmē ilgu mieru, bet tai pašā laikā viņa nodibinātajai lieliskajai rūpnīcai tas no­zīmē izputēšanu, pat bankrotu. Tērauda karaļa nepiesardzība, kā viss, ko viņš iedomājās vai da­rīja, bijusi kolosāla. No vienas puses, viņu apžil­bināja panākumi, no otras puses, viņa skatu ap­tumšoja niknais naids pret Franciju un jums; tāpēc viņš bez pietiekamām garantijām piegādāja uz kredīta bruņojumu vairākām valstīm, kuras, kā viņš cerēja, varētu kādreiz nostāties pret mums. Un kaut arī tas tā būtu, un kaut arī uz kredīta maksājumiem droši vien būs ilgi jāgaida, es tomēr domāju, ka stingra roka varētu nostādīt Stālštates rūpnīcu atkal uz kājām un likt cēlu mērķu labā darboties spēkiem, kas tur koncentrēti ļaunos nolū­kos. Sulces kungam ir tikai viens mantinieks, dok­tor, un tas esat jūs. Nevajadzētu pieļaut, ka aiziet postā viņa darbs, viņa uzņēmums. Cilvēki šai pa­saulē nezin kāpēc domā, ka konkurenta spēka iznī­cināšana vienmēr ir ieguvums. Tas ir pavisam ap­lam, un, es ceru, jūs man piekritīsit, ka jārīkojas gluži pretēji un pēc šā milzu sabrukuma jāglābj viss, kas var būt noderīgs, lai kalpotu cilvēcei. Esmu gatavs ziedot visus savus spēkus šim uz­devumam.

—   Marselam taisnība, — Oktāvs sacīja, spiez­dams draugam roku. — Un ar tavu piekrišanu, tēvs, esmu gatavs strādāt viņa vadībā.

—   Es piekrītu, mī]ie bērni, — doktors Sarra­zens atbildēja. — Jā, Marsel, naudas mums pie­tiks, un ar tavu enerģiju un neatlaidību mēs at­jaunosim Stālštati un padarīsim to par tādu arse­nālu, ka neviens visā pasaulē vairs nedomās mums uzbrukt! Un, tā kā mēs būsim visstiprākie, tad mē­ģināsim arī tai pašā laikā būt vistaisnīgākie, mēs mācīsim visu apkārtējo pasauli iemīļot mieru un taisnīgumu, kas nodrošina cilvēces labklājību. Ai, Marsel, cik skaisti sapņi! Un, kad es apjaušu, ka tu darīsi visu, lai es varētu redzēt kaut daļu no šiem sapņiem piepildāmies, tad es jautāju sev… jā . . . Tad es jautāju: kāpēc man nav divi dēli? Kāpēc tu neesi Oktāva brālis? Man šķiet, mums trim nekas nebūtu neiespējams!

XIX NODAĻA Sirdslietas

Varbūt šai stāstā pārāk maz uzmanības pie­vērsts varoņu personiskajai dzīvei. Tāpēc mēģi­nāsim šo trūkumu labot un padomāsim beidzot par viņiem pašiem.

Labais doktors, kurš visu savu mūžu gan bija kalpojis cēliem kolektīviem ideāliem, tomēr nepie­derēja pie ļaudīm, kas neliekas zinis gar otra cilvēka jūtām un pārdzīvojumiem. Tā viņu pārsteidza pēkšņais bālums, kas parādījās Marsela sejā pēc viņa pēdējiem vārdiem. Viņa skatiens cen­tās izlasīt jaunekļa acīs, ko nozīmē tāds spējš sa­traukums. Vecais ārsts vēroja jauno inženieri un varbūt gaidīja, ka tas pārtrauks ieilgušo klusumu, taču Marsels, sasprindzinājis visus gribas spēkus, atguva pašsavaldīšanos un aukstasinību. Bālums sejā izzuda, un jaunekļa poza liecināja, ka viņš gaida sarunas turpinājumu.

Doktors Sarrazens, kuru varbūt mazliet aiz­skāra Marsela atturība, piegāja klāt jaunajam draugam, ar ierastu ārsta kustību satvēra viņa delnu un turēja, it kā viņš būtu slimnieks, kuram slepus jāpārbauda pulss.

Marsels stāvēja un cieta klusu, it kā neapjauz- dams, ko doktors Sarrazens vēlas. Tad doktors pats draudzīgi turpināja:

—   Manu lielo Marsel, gan mēs vēl pagūsim parunāt par Stālštates nākotni. Bet vai tam, kas ziedo savus spēkus, lai uzlabotu visu cilvēku lik­teni, būtu liegts parūpēties arī par savu vistuvāko vismīļāko cilvēku likteni? Es domāju, ir laiks pa­stāstīt, ko kāda jaunava, kuras vārdu es tev tūlīt nosaukšu, vēl nesen atbildēja tēvam un mātei, kad tie jautāja, kāpēc viņa noraida visus bildināju­mus ..

Sai brīdī Marsels spēji izrāva roku no ārsta skāviena, bet doktors Sarrazens likās to nemanām un turpināja:

—  «Bet galu galā, lūdzu, paskaidro,» sacīja māte meitai, tai pašai jaunavai, par kuru es ru­nāju, «paskaidro, kāpēc tu noraidi visus, kas lūdz tavu roku, pat viņus neuzklausīdama! Tevi bildi­nājuši tik daudzi izglītoti, bagāti, izskatīgi, cie­nījami jaunekļi ar augstu stāvokli! Kādēļ tu tik ātri, tik noteikti, tik kategoriski atbildi «nē» uz visiem bildinājumiem, pat neapdomādamās? Pa­rasti tu visu izlem nesteidzoties.»

Uzklausījusi mātes paskarbos pārmetumus, mei­tene nolēma beidzot runāt, un, tā kā viņai bija skaidra sirds un taisns prāts, viņa sacīja: «Es at­bildu «nē» tikpat godīgi un atklāti, kā atbildētu «jā», mīļo māmiņ, ja šis «jā» patiešām nāktu no sirds. Es nenoliedzu, ka daudzi no pretendentiem uz manu roku bijuši visādā ziņā pieņemami; bet, tiklīdz es iedomājos, ka bildinājums adresēts ne tikdaudz man kā «visskaistākajai partijai pilsētā», kā mēdz sacīt, tas ir, visbagātākajai līgavai, man vairs nav nekādas vēlēšanās atbildēt ar «jā». Un es uzdrīkstēšos sacīt, ja gribat zināt visu, ka ne­viens no šiem bildinājumiem nav tas, ko es gai­dīju, ko es vēl joprojām gaidu un laikam gan vēl ilgi gaidīšu, ja vispār sagaidīšu!»

«Ko es dzirdu, mans bērns?» apjukusī māte ie­saucās. «Tad jau …» — viņa aprāvās, nezinādama, kā pabeigt teikumu, un pievērsa skumji lūdzošu skatienu vīram, saukdama viņu palīgā.

Bet, — vai nu vīram negribējās piedalīties strīdā, vai arī viņš gribēja nogaidīt, kamēr kaut kas vairāk noskaidrojas, un tad iejaukties, — viņš izlikās nesaprotam sievas lūdzošos skatienus, un nabaga bērns, tā jaunava, par kuru es stāstu, pie­tvīkusi aiz mulsuma un varbūt arī dusmām, pēk­šņi nolēma atklāt visu.

«Es jau jums sacīju, mī]o māt,» viņa turpināja, «ka bildinājums, uz kuru es ceru, varbūt būs ilgi jāgaida, un iespējams pat, ka es to nekad nesa­gaidīšu. Turklāt šī vilcināšanās mani nebūt neaiz­vaino un es par to nemaz nebrīnos. Es, sev par ne­laimi, esmu ļoti bagāta, kā runā; bet tas, kuram vajadzētu mani bildināt, ir ļoti nabags, tāpēc viņš nelūdz inanu roku, un viņam ir taisnība. Tagad viņam jāgaida, kamēr …»

«… kamēr mēs to nokārtosim!» māte pastei­dzās pabeigt teikumu, neļaudama meitai izrunāt vārdus, kuri no viņas lūpām varbūt skanētu sāpīgi.

Tikai tagad sarunā iejaucās tēvs.

«Mīļo draudziņ,» viņš sacīja, sirsnīgi saņem­dams sievas rokas savās saujās, «vai gan tev pa­šai tas jau nebija skaidrs? Ko citu tu vari gribēt, ja mūsu meitiņa, kas jau kopš mazotnes radusi tevi uzklausīt un cienīt, diendienā to vien dzirdē­jusi, kā tu dziedi slavas dziesmas skaistam un drosmīgam jauneklim, kurš tikpat kā uzaudzis mūsu ģimenē, ja viņas klātbūtnē tu visiem stāsti par jaunā puiša neatlaidību un rakstura stingrību, ja tu tik dedzīgi piekriti vīram, kad tas savukārt lepojas ar jaunā cilvēka izcilajām prāta spējām un pašaizliedzīgo pieķeršanos mūsu ģimenei! Ja mūsu meita savukārt nebūtu pievērsusi uzmanību jau­neklim, kuru vairāk par visiem cienī un godā viņas vecāki, tad būtu jāatzīst, ka mēs neesam pratuši izaudzināt labu meitu!»

«Ai, tēt!» meitene iesaucās, mezdamās mātes skavās, lai slēptu savu mulsumu. «Ja jūs jau bi­jāt uzminējuši manas jūtas, kāpēc tad spiedāt mani runāt?»

«Kāpēc?» tēvs atjautāja un pats tūlīt atbildēja: «Tāpēc, manu drostaliņ, lai tu mūs iepriecinātu, lai pēc taviem vārdiem es vēl vairāk pārliecinātos, ka neesmu maldījies; visbeidzot, tāpēc, lai mēs ar māti varētu tev pateikt, ka mēs atzīstam tavas sirds tieksmes par labām un pareizām, ka tava izvēle ir visu mūsu vēlmju piepildījums! Lai na­badzīgajam un lepnajam jauneklim nebūtu jālūdz tava roka, es pats ar viņu runāšu. Jā! Es to darīšu, jo pazīstu viņa sirdi tikpat labi kā tavu. Esi mie­rīga! Tiklīdz radīsies izdevība, es pajautāšu Mar- selam, vai viņš negribētu kļūt par manu znotu!»

Straujais, negaidītais pavērsiens runas nobei­gumā pagalam pārsteidza Marselu, viņš pielēca kājās kā dzelts. Oktāvs klusēdams spieda viņam roku, bet doktors Sarrazens apskāva viņu un pie­vilka sev cieši klāt. Jaunais elzasietis bija bāls kā krīts. Bet vai tādā izskatā neparādās laime, kad tā nebrīdinot ielaužas vīrišķīgā sirdī?

XX NODAĻA Epilogs

Franču pilsēta, brīva no bailēm un bažām, dzīvo mierā ar saviem kaimiņiem, saprātīgā pārvalde un iedzīvotāju augstais attīstības līmenis nodro­šina tās labklājību, un pilsēta plaukst un zeļ. Tās pelnīto laimi neviens neapskauž, un tās spēks iedveš bijību visnegantākajiem ķildniekiem.

Tērauda pilsētu, kas agrāk bija tikai drausmīga kara rūpnīca, tikai iznīcināšanas ierocis Sulces kunga dzelžainajās rokās, Marsels Brukmanis pārvērtis par izcilu rūpniecības centru ar visda­žādākajām ražošanas nozarēm.

Marsels jau vairāk nekā gadu ir Zannas laulā­tais draugs, un nule piedzimušais bērniņš padara viņu ģimenes laimi vēl pilnīgāku.

Oktāvs labprātīgi strādā svaiņa vadībā un ir vi­ņam pirmais palīgs visos pasākumos. Māsa Zanna grib viņu apprecināt ar kādu no savām draudze­nēm, pievilcīgu jaunavu, kuras gaišais prāts tur­klāt būtu garantija, ka vīrs nekad vairs nenoklīdīs neceļos.

Doktora Sarrazena un viņa sievas vēlēšanās tā­tad ir piepildījušās. Varētu piebilst, ka viņi bauda vislielāko laimi un pat slavu, — ja vien slavai jeb­kad būtu bijusi kāda nozīme šo krietno cilvēku acīs.

Tagad var droši sacīt, ka nākotne pieder doktora Sarrazena un Marsela Brukmaņa centieniem un ka Franču pilsētas un Tērauda pilsētas paraugs noderēs nākamām paaudzēm.

PAR ROMĀNIEM <rMETEORA MEDĪBAS» UN BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU»

Zils Verns (1828.—1905.) ir rakstnieks ar laimīgu lik­teni. Pasaules slavu viņš iekaroja savā dzīves laikā, tur­klāt jau ļoti agri. Viņa vairāk nekā četrdesmit gadus ilgās radošās darbības kopējais devums ir sešdesmit trīs romāni un divi stāstu krājumi, kas veido daudzsējumu sēriju «Ne­parastie ceļojumi».

Neizsīkstošs iedvesmas avots rakstniekam bija visdažādā­kie zinātniskie pētījumi, izcili izgudrojumi, ģeogrāfiskie at­klājumi. Zinātnes vēsture, tās lielie sasniegumi un milzīgās iespējas ierosināja bezgala daudz dažādu jaunu tēmu, aizrau­jošu sižetu, neskaitāmus drosmīgu, varonīgu zinātnieku, inženieru, izgudrotāju un ceļotāju tēlus.

Zils Verns mēdza vēlamo attēlot kā īstenotu. Tieši tas viņam arī ļāva kļūt par jauna, jaunatnes iecienīta romānu veida celmlauzi. Tagad šādus romānus saucam par zinātniski fantastiskajiem.

Taču ne jau uzreiz rakstnieks atrada savu īsto žanru, kas nosacīja viņa darbības jēgu. Vairāk nekā desmit gadus viņš sacerēja lugas, vienkāršas vodeviļas, komisko operu libretus, retumis publicēdams stāstus par vēsturiskām un ģeogrā­fiskām tēmām, un tikai 1862. gadā, kad viņam apritēja 34 gadi, uzdūrās «zelta dzīslai» — iecerēja un uzrakstīja zinātnisku romānu «Piecas nedēļas gaisa balonā», patiesi novatorisku darbu, kuram piemita visas viņa briedumgadu daiļrades galvenās īpatnības — meistarīgi veidots dēkpilns vēstījums, spēcīgs populārzinātniskais elements un, visbei­dzot, zinātniski fantastiska iecere.

Laimīga nejaušība jauno romānistu saveda kopā ar pro­gresīvo izdevēju Pjēru Zilu Etcelu, kas uzreiz saskatīja un prata novērtēt viņa literāro novatorismu. Grāmatai bija pa­nākumi, un Etcels ar viņu noslēdza ilgtermiņa līgumu par «zinātnisko romānu» sēriju — divas grāmatas gadā. Autors apņēmās «aprakstīt romānos visu zemeslodi»: dažādu klimatisko zonu dabu, dzīvnieku un augu pasauli, visu planētas tautu tikumus un paražas. Viņš apņēmās saistošā formā, balstoties uz jaunākajiem pētījumiem, sniegt lasītājiem derī­gas ziņas no dažādām zinātnes nozarēm.

Līgumu vairākkārt atjaunoja, un tas bija spēkā līdz pat brīdim, kad spilgtiem notikumiem ne sevišķi bagātais, toties pilnskanīga radošā darba piesātinātais Zila Verna mūžs izbeidzās.

Katrs nākamais romāns vairoja «Neparasto ceļojumu» au­tora slavu, piepulcēja viņa sajūsmināto lasītāju leģioniem dažādās zemēs un valstīs aizvien jaunus tūkstošus «volon- tieru».

«Piecas nedēļas gaisa balonā», «Ceļojums uz Zemes centru», «Ceļojums uz Ziemeļpolu», «Kapteiņa Granta bērni», «Divdesmit tūkstoši ljē pa jūras dzelmi», «No Zemes uz Mē­nesi» un «Apkārt Mēnesim» — šie septiņi romāni, kas sarak­stīti nepilnos septiņos gados, ir iegājuši zinātniskās fantasti­kas un piedzīvojumu literatūras zelta fondā.

Vēlāk, 70. gados, tiem pievienojās tādi šedevri kā «Apkārt pasaulei astoņdesmit dienās», «Noslēpumu sala», «Mihails Strogovs», «Hektors Servadaks», «Piecpadsmitgadīgais kap­teinis» …

Gandrīz visi Zila Verna romāni vispirms parādījās «Žurnālā audzināšanai un laika kavēklim», kas iznāca reizi divās nedēļās, bet pēc tam — atsevišķos sējumos ar grez­niem vākiem, ilustrēti ar talantīgu mākslinieku gravīrām.

1881. gadā «Žurnālam audzināšanai un laika kavēklim» radās vēl viens pastāvīgs autors — kāds nepazīstams Andrē Lorī, kas publicēja romānu pēc romāna. Viņš ātri iekaroja popularitāti, taču nevienam nebija ne jausmas (un arī šo­dien tas maz kam zināms), ka Andrē Lorī ir viens no vairā­kiem pseidonīmiem, ar kuriem savus darbus paraksta Paskāls Grusē (1845.—1909.), publicists un politisks darbinieks, Pa­rīzes Komūnas dalībnieks. Savos rakstos un vēstulēs viņu vairākkārt pieminējuši Kārlis Markss un Fridrihs Engelss.

Paskāls Grusē bija cilvēks ar progresīviem uzskatiem, kūsājošu enerģiju, plašām interesēm. 60. gadu otrajā pusē viņš pievērsa sev sabiedrības uzmanību ar asprātīgiem pamfletiem, kas šaustīja bonapartisko kliķi, kura bija sekmē­jusi monarhijas atjaunošanos. (Atgādināsim lasītājiem, ka 1851. gada decembrī republikāņu partijas prezidents Luijs Bonaparts bija izdarījis valsts apvērsumu un pasludinājis sevi par Francijas imperatoru.)

Sevišķu naidu bonapartistos izraisīja laikraksts «Marsel­jēza», kurā līdzdarbojās arī Paskāls Grusē. Viņu ieslodzīja cie­tumā «līdz īpašam imperatora rīkojumam». Brīvību viņš at­guva kopā ar citiem politieslodzītajiem Republikas proklamē­šanas dienā, 1870. gada 4. septembrī, kad Sedānas ka­tastrofa — franču armijas sakāve franču-prūšu karā — Napoleona III kaunpilnajai valdīšanai bija pielikusi punktu.

Kopš Parīzes Komūnas pirmajām dienām Grusē bija ievērojams tās darbinieks, pēc uzskatiem tuvs revolucionā­rajam vairākumam. Viņš Komūnas padomē vadīja ārējo attie­cību komisiju, tātad, citiem vārdiem, bija ārlietu ministrs. Reizē viņš izdeva laikrakstu «Atbrīvošana». Kādā no tajā ievietotajiem rakstiem bija uzsvērta strādnieku šķiras loma revolūcijā: «18. marts uz visiem laikiem paliks mūsu zemes vēsturē kā viena no pašām skaistākajām tās lappusēm. Pirmo reizi politiskajā arēnā iznāca strādnieku šķira.»

Komūnas vadoņu, arī Grusē, nepārdomātā taktika paāt­rināja Komūnas bojāeju. Tomēr šī cilvēka vārds uz visiem laikiem saistīts ar varonīgo 72 dienu vēsturi. Paskāls Grusē bija starp tiem, kas, stādamies pretī ģenerāļa Galifē kara­spēkam, uz barikādēm aizstāvēja revolūcijas iekarojumus. Parīzes Komūnas sagrāvei sekoja asiņainas versaliešu orģi­jas. Grusē kādu laiku dzīvoja slēptuvē, taču tika atklāts un nodots karatiesai. Kopā ar citiem komunāriem, kuri palika dzīvi, viņu izsūtīja «mūža nometinājumā» uz Jaunkaledoniju, Francijai piederošo Klusā okeāna salu.

Vajadzēja ārkārtīgu drosmi, aukstasinību un attapību, lai izstrādātu gandrīz bezcerīgu bēgšanas plānu un, galve­nais, sekmīgi to realizētu! Nakts aizsegā, norunātajā datumā un stundā, Grusē un divi viņa draugi peldus devās atklātā jūrā. Par spīti augstajiem viļņiem, viņiem izdevās sasniegt aiz tuvējā atola paslēpušos laivu, kas bija atsūtīta no kāda Austrālijas ogļu kuģa. Bēdzēji laimīgi aizkļuva līdz Mel­burnai, bet no turienes, daudz ko pieredzēdami un izciez- dami, aizbrauca uz Angliju.

Ieradies Londonā, Grusē vispirmām kārtām sadarbībā ar komunāru 2urdu, otru no bēdzēju trijotnes, sarakstīja at­maskojošu grāmatu «Politieslodzītie Jaunkaledonijā», kur pa­saulei tika stāstīta līdz tam slēptā patiesība par republikā­niskās Francijas valdības necilvēcīgo apiešanos ar cēlajiem brīvības mocekļiem. Tai pašā 1874. gadā Zenēvā grāmatu izdeva, un tā atstāja bumbas sprādziena iespaidu.

Londonā Paskāls Grusē dzīvoja un rakstīja ar Filipa Darila vārdu, kaut kā iztikdams no rakstiem un reportā­žām Parīzes laikrakstiem. Politiskā karjera bija sabrukusi. Žurnālistika panākumus nesolīja. Grusē nolēma izmēģināt spēkus jaunatnes beletristikā. Viņa starpnieks griezās pie izdevēja Etcela un «nezināmas personas» vārdā piedāvāja neliela romāna «Lanževola mantojums» manuskriptu.

Sižets izrādījās interesants, bet pats darbs nevarīgs. To­mēr Etcels manuskriptu nopirka — atpirka par pusotru tūkstoti franku, bet ar nosacījumu, ka «nezināmā persona» atsakās no autora tiesībām un jebkādām vēlākām pretenzi­jām: manuskriptu pārstrādāšot, padarīšot «pieņemamu» pie­redzējis romānists, varbūt pats Zils Verns.

Grusē dzīvoja lielā trūkumā. Cerēdams, ka šis darījums atvieglos nākotni, viņš priekšlikumu pieņēma. Zils Verns pēc Etcela lūguma iepazinās ar manuskriptu un izteica savas piezīmes.

«Romānam pietrūkst darbības,» viņš izdevējam rakstīja. «Intriga pavājināta un nespēj piespiest lasītāju, lai viņam gribētos izlasīt līdz galam.» «Kontrasts starp labklājības pilsētu (Franču pilsētu) un vācu pilsētu (Stālštati) krietni jāpastiprina.»

1878. gada 16. oktobra vēstulē Etcelam Zils Verns uz- skicēja jaunu kompozīciju un formulēja savu uzdevumu tā: «Nepieciešams situāciju novadīt līdz atrisinājumam.» Sie vārdi attiecās uz Marsela apcietināšanu un viņa bēgšanu, kā arī uz sava sātaniskā izgudrojuma pazudinātā Sulces bojāeju.

No starpnieka uzzinājis, ka Zils Verns piekritis manu­skriptu pārstrādāt, Grusē sagādāja un aizsūtīja Etcelam Krupa kara rūpnīcu fotogrāfijas — Vācijas lielgabalu karaļu «dinastijas» ciltstēvs bija tumsoņa Sulces tēla prototips. Mākslinieks Leons Benets pēc šīm fotogrāfijām radīja lie­liskas ilustrācijas.

Romāns ar nosaukumu «Begumas pieci simti miljonu» nāca klajā 1879. gadā, kad Grusē vēl dzīvoja Anglijā.

Komerciālu apsvērumu vadīts, Etcels palika pie tā, ka uz vāka jābūt minētam tikai viena autora vārdam.

Sākotnējais manuskripts, diemžēl, ir gājis zudumā. Taču, salīdzinot galīgo tekstu ar Zila Verna vēstulēm, jāsecina, ka radikālai pārstrādāšanai viņam nav pieticis laika. Pamatvil­cienos visu saglabādams, kā bija iecerējis Grusē, viņš ir krietni uzlabojis tieši tās epizodes, kuras bija kritizējis vēstulēs, un tādējādi aizvadījis situāciju līdz efektīgam un pārliecinošam atrisinājumam. Taču visbūtiskākais ir tas, ka Zils Verns ar savu pieredzējuša literāta spalvu šo neprasmīgi uzrakstīto romānu ir noslīpējis un bagātinājis tiktāl, ka tas gandrīz nemaz neatšķiras no viņa paša darbiem.

Tā dzima divu autoru radītā grāmata, kurai sērijā «Ne­parastie ceļojumi» ir godpilna vieta. Un šis svarīgais fakts ārkārtīgi ceļ Paskāla Grusē nozīmi franču literatūras vēsturē.

Izdevēja noslēpums atklājās nesen — pēc tam, kad Etcela arhīvs, kuram ir milzīga kultūrvēsturiskā vērtība, pārgāja valsts glabāšanā, t. i., tika nodots Francijas Nacionālajai bibliotēkai.

Izpētot vēstules, ko Zils Verns rakstījis izdevējam, ir at­klājies, ka šāda nekur neizpausta sadarbība ar Grusē noti­kusi vēl vienu reizi. Proti, pēc vairākiem gadiem Grusē, tagad jau diezgan pazīstams rakstnieks, pārdevis Etcelam manuskriptu, kas zem Zila Verna spalvas pārvērties par «Dienvidu zvaigzni» (1884.) — romānu, kurš nav no labā­kajiem un sēriju nerotā. Atšķirībā no pirmā, idejiski piesāti­nātā romāna, šis ir tikai izklaidējošs sižets ar ekskursiem zinātniskajā fantastikā (mākslīgo dimantu iegūšana).

Kā izskaidrojams, ka slavenais romānists abus šos dar­bus, kas pēc pārstrādāšanas faktiski piederēja diviem auto­riem, bija ar mieru parakstīt viens pats?

Tais gados Zils Verns nereti sūdzējās par nogurumu, atzīdamies Etcelam, ka izdomāt interesantus sižetus viņam kļūstot aizvien grūtāk. Bet romānu fabrikai, kuras vārds bija «Zils Verns», vajadzēja strādāt nepārtraukti. Francijas un citu zemju lasītāji bija pieraduši ik gadu saņemt divus jaunus «Neparasto ceļojumu» sējumus, kas firmai «Etcels un Co.» deva vislielākos ienākumus. Izdevējs, vēlēdamies Zilam Vernam atvieglot smago darbu, sagādāt kaut kādu laika rezervi, «piespēlēja» viņam neizveidotos manuskriptus «Lanževola mantojums» un «Dienvidu zvaigzne».

Taču tas ne mazākajā mērā nemet ēnu uz Zila Verna radošo varoņdarbu: savas nozīmīgākās grāmatas viņš jau bija radījis, bet atlikušajā gadsimta ceturksnī viņam vēl nācās sarakstīt vairāk nekā četrdesmit romānu!

Tātad «Begumas pieci simti miljonu» — Indijas prince­ses milzīgās bagātības, kas sadalītas starp diviem manti­niekiem, francūzi un vācieti…

Grāmatas pamatā ir krasi kontrasti. Asi nosodīts prūšu militārisms, laupīšanas kari, nacionālā uzpūtība. Draudīgā Tērauda pilsēta — nāves citadele, placdarms, no kura «augstākajai», t. i., sakšu, rasei jāiekaro pasaules virskun­dzība. («Mēs jau esam iekārtojušies pašā Amerikas centrā. Ļaujiet mums pievākt vienu otru salu Japānas tuvumā, un jūs redzēsit, kādiem milzu soļiem mēs pārstaigāsim visu zemeslodi!») Sviedrēšanas sistēma, pēc kuras ekspluatē strādniekus — drausmīgās karamašīnas skrūvītes. («Līdz galējībai novestā darba dalīšana turēja viņu savos žņau­gos.» «Tāds katorgas darbs sabeidz cilvēku desmit gados.»)

Un līdzās — utopiskā Franču pilsēta, kurā iemiesots demo­krātijas, brīvības, vienlīdzības un brālības ideāls. Pilsēta, kur darba un domas augstākie iekarojumi kalpo laimei un cilvēku labklājībai.

Sarrazenam gribētos darīt laimīgu visu pasauli. Uz Franču pilsētu viņš aicina politiskos trimdiniekus, jebkuras tautības godīgos cilvēkus, kurus trūkums un bezdarbs dzen proļām no pārapdzīvotajām zemēm.

Sulcem gribētos iznīcināt visas tautas, kas nevēlas «sa­plūst ar ģermāņu rasi un pievienoties «fāterlandei»». Cik pazīstama mums šī neģēlīgā frazeoloģija, kas izplatījās Prūsijā jau ilgi pirms Hitlera!

Nesamierināmu spēku divcīņa, kurā labais uzvar ]auno.

Jaunais inženieris elzasietis Marsels Brukmanis, kas laikā atminēja Sulces neģēlīgos nodomus, personificē jaunās pa­audzes sociālās aktivitātes lomu. Sī, jaunā paaudze aicināta piepildīt Sarrazena cildenās idejas — uzcelt gaišu nākotni atbilstoši Sensimona, Furjē un Kabē sociālo utopiju garam.

Kas pacēlis zobenu, tas no zobena ari krīt!

Uz Franču pilsētu notēmētais gigantiskais tālšāvējs liel­gabals izšauj pirmo un pēdējo reizi. Šāviņš, kas pildīts ar indīgu gāzi, izraujas no stobra ar tik milzīgu ātrumu — desmit kilometru sekundē —, ka pārvēršas «par lidķermeni, kam lemts nemitīgi riņķot ap mūsu planētu».

Indīgā gāze, kas domāta brīvajiem Franču pilsētas dar­baļaudīm, iznicina pašu Sulci.

Laboratorijā notiek eksplozija. «No spiediena pēkšņi at­brīvotā og]skābā gāze, atgriezdamās gāzveida stāvoklī, bija radījusi drausmīgu apkārtējās temperatūras pazemināšanos.. Profesors Sulce, kuru nāve bija pārsteigusi tādā pozā, kādā viņš sēdēja eksplozijas brīdī, bija acumirklī sasalis un pār­vērties mūmijā.»

«Un, tā kā mēs būsim visstiprākie,» saka doktors Sar­razens, nolēmis pamesto Tērauda pilsētu pārvērst par Franču pilsētas aizsardzības arsenālu, «tad mēģināsim arī tai pašā laikā būt vistaisnīgākie, mēs mācīsim visu apkārtējo pasauli iemīļot mieru un taisnīgumu, kas nodrošina cilvēces labklā­jību.»

Franču-prūšu kara iznākumā Francijai tika atņemtas di­vas ziedošas provinces — Elzasa un Lotringa. Parīzes Ko­mūna iezīmēja pasaules vēsturē jaunu robežlīniju. Komunāri, «debesu sturmētāji», pirmie mēģināja revolucionārā ceļā īstenot utopistu gaišo sapni — radīt ideālu nākotnes valsti. Sie notikumi, kas dziļi skāra abus autorus, kuri, tiesa gan, tos izprata katrs citādi, romānā «Begumas pieci simti mil­jonu» atbalsojas spēcīgi. Žils Verns, saglabādams Gruse idejas un viņa izstrādāto sižeta shēmu, vājo uzmetumu pār­vērtis lieliskā romānā, kas zinātniski fantastiskajā ietērpā pauž dziļas pilsoniskas jūtas.

Vēlāk romānu atzina par pravietisku. Sulces izgudrotā tālšāvēja lielgabala prototipu saskatīja … «Lielajā Bertā», no kuras vācieši apšaudīja Parīzi pirmā pasaules kara laikā.

Gados, kad Pretošanās kustība cīnījās pret hitlerisko okupāciju, franču patrioti pastiprināti izplatīja romānu «Be­gumas pieci simti miljonu» kā iedarbīgu pretfašisma propa­gandas ieroci.

… 1880. gadā komunāriem pasludināja amnestiju, un Paskāls Grusē varēja atgriezties dzimtenē. Viņam bija 35 gadi. Tādā pašā vecumā kā savā laikā Zils Verns, viņš pilnībā pievērsās jaunajam darbalaukam un atrada to pašu izdevēju — Pjēru Zilu Etcelu. Grusē fantastiskos un piedzī­vojumu romānus, parakstītus ar pseidonīmu Andrē Lorī, pub­licēja «Žurnālā audzināšanai un laika kavēklim» līdzās «Ne­parastajiem ceļojumiem». Andrē Lorī sevi uzskatīja par Zila Verna skolnieku, kaut gan viņam nebija nedz tā talanta, nedz plašo zināšanu, kādas bija viņa skolotājam.

Paskāls Grusē kā viens no Parīzes Komūnas organizē­tājiem un kā politisks publicists ir iegājis vēsturē; kā rakst­nieks Andrē Lorī viņš ir sen un uz neatgriešanos aizmirsts. Tiesa, viņa daudzo grāmatu vidū ir arī kāds neliels romāns, kas, atšķirībā no «Begumas pieciem simtiem miljonu», izdots ar diviem autoru vārdiem: Zils Verns un Andrē Lorī. Tas ir arī pie mums pazīstamais romāns ««Cintijas» šķembas» (1885.). Divdesmit astotais romāns «Neparasto ceļojumu» sarakstā.

Aiz cieņas pret Zila Verna līdzautoru — nevis abu rakst­nieku dzimtenē, bet Padomju Savienībā — viņu lieliskā grā­mata «Begumas pieci simti miljonu» pirmo reizi izdota kā divu autoru darbs.1

Kopš tā laika, kad iznāca šis romāns, izcilā fantasta daiļradē bija vērojamas jaunas tendences. Zils Verns, 1848. gada republikānis, kas bija izaudzis spēcīgā Sensimona ideju ietekmē un nosodīja jebkuras cilvēka apspiešanas formas, gadu no gada aizvien skaidrāk saprata, ka attiecībā uz buržuāziskās demokrātijas konstruktīvajām iespējām viņš ir vīlies; īresās republikas apstākļos šī demokrātija pierādīja, ka tā nespēj nodrošināt tautai labāku nākotni. Zinātnes un tehnikas progresa cildinātājs, kas Zinātni uzskatīja par universāllīdzekli pret visām cilvēces nelaimēm, sava lūzum- punkta romānā «Robūrs Iekarotājs» (1886.) rūgti secina: «Zinātnes panākumi nedrīkst apsteigt tikumu izaugsmi.» Citādi izsakoties, zinātnes sasniegumi var kalpot ne vien labajam, bet arī Jaunajam, tos var izmantot pret cilvēkiem un cilvēcību. Viss atkarīgs no tā, kādās rokās nonāk atklā­jumi un kam kalpo zinātnieki…

Līdz ar to Zila Verna romānos, it sevišķi vēlajos, pil­nībā vēl nenovērtētajos, vairs nebija jūtams agrākais opti­misms. Skeptiskā attieksme pret dzīves īstenību bija saasi­nājusi viņa iekšējo redzi. Viņš kritizēja amerikānisko gigan- tomāniju, nekautrīgo iedzīvošanās kāri, koloniālās politikas ekscesus, zinātniekus, kas savas zināšanas atdod despo­tiem. Ar satīru viņš vēršas pret lielvalstu sāncensību un po- šanos uz karu. Visi šie motīvi skaidri iezīmējas tādos romā­nos kā «Ar kājām gaisā» (1889.), «Peldošā sala» (1895.), «Dzimtenes karogs» (1896.), kā arī pēc rakstnieka nāves izdotajās grāmatās «Zelta vulkāns» (1906.), «Meteora medī­bas» (1908.), «Džonatāna bojāeja» (1909.), ««Barsaka» eks­pedīcijas neparastie piedzīvojumi» (1914.).

Zila Verna daiļrades evolūciju kritiskas saasinātības vir­zienā konstatē arī pētnieki, kuru uzskati nav ne tuvu mar­ksistiski, to vidū — viņa mazdēls Zans Zils Verns, kas 1973. gadā publicēja piašu monogrāfiju par sava slavenā vectēva dzīvi un daiļradi.1

Zila Verna vēlo romānu galveno tēmu viņš formulējis pavisam skaidri: «Zinātne ļaunuma kalpībā». Un atšifrējis šo formulu tā: «Apsteigdams savu laikmetu par piecdesmit gadiem, rakstnieks jau uzminēja sociālus satricinājumus un karus, kuri nāks kā neizbēgama atmaksa par mānīgo lab­klājību, kādā dzīvo saujiņa cilvēku, kas sevi pretstata naba­dzīgo masām.»

«Meteora medības» tad, lūk, arī pieder pie šī darbu cikla.

… Vecumdienās Zils Vems bija kļuvis akls, mokoši un ilgi slimoja, taču strādāt nepārstāja, varbūt pat darīja to vēl intensīvāk. Mākslinieciskajā spēkā un izteiksmīgumā viņa vēlās grāmatas krietni atpaliek no agrajām. Vairāk­kārt šajos pēdējos gados viņš tika žurnālistiem sacījis, ka Grāmata izdota tulkojumā krievu valodā ar šo rindu autora priekšvārdu:

viņam rezervē esot uzkrājušies daži manuskripti, kas pie izdevēja nonākšot pēc viņa nāves. Un rakstnieka nāve tie­šām nepārtrauca viņa jauno grāmatu izdošanu. Līdz pat 1910. gada beigām sērija «Neparastie piedzīvojumi» jopro­jām papildinājās tikpat regulāri kā autora dzīves laikā — divi sējumi gadā. Un tad, pēc četru gadu pārtraukuma, laik­rakstā «Matin» tika publicēts pēdējais romāns, kas atse­višķā grāmatā iznāca tikai 1919. gadā. Tātad visas grandi­ozās sērijas publicēšana ilga vairāk nekā pusgadsimtu.

Zila Verna biogrāfiem viņa pēcnāves romānu liktenis vienmēr licies mīklains. Rakstniekam dzīvam esot, ikviens viņa darbs izgāja vismaz piecas līdz septiņas korektūras, kamēr galīgais teksts bija pilnīgi noslīpēts. Pirmais variants, lielā mērā vēl tikai melnraksts, kas tika nodots tipogrāfijā, krietni atšķīrās no tā teksta, kas nonāca pie lasītāja. Tāda bija Zila Verna darba metode.

Tāpēc nav grūti secināt, ka pēcnāves romānu manuskrip­tus vēl vajadzēja labot, rediģēt, pabeigt. Cik lielā mērā tajos saglabājies oriģināla gars, varēja tikai domāt un minēt. Vis­vairāk pētnieki šaubījās par pēdējo publicēto grāmatu ««Džo- natāna» bojāeja» un ««Barsaka» ekspedīcijas neparastie pie­dzīvojumi» autentiskumu.

Manuskriptus mantoja rakstnieka dēls Mišels Verns. Viņš tos arī gatavoja publicēšanai. Jaunākie meklējumi (itāļu pētnieks P. Gondolo della Riva atradis Zila Verna oriģinā­los manuskriptus) acīm redzami parādīja, ka Mišels bijis talantīgs literāts, bet par to, lai publicēšanai gatavotie teksti atbilstu tēva atstātajiem manuskriptiem, rūpējies vismazāk. Romāni, kas publicēti kā Zila Verna pēcnāves darbi, ir pa­visam brīvs oriģinālu apstrādājums. Tiesa, būdams cilvēks ar progresīviem uzskatiem, Mišels Verns šo manuskriptu kritisko ievirzi ir ne tikai saglabājis, bet pat vēl izcēlis un pastiprinājis.

Kas attiecas uz «Meteora medībām», varbūt pašu spil­gtāko no Zila Verna pēcnāves romāniem, tad, kā pierāda Gondolo della Riva, arī tas ticis pārstrādāts.

Bet, lai būtu kā būdams, visas šīs grāmatas ir stabili iegājušas vairāku lasītāju paaudžu apziņā, un diez vai kas var mainīties, ja tiks publicēti (bet Gondolo ir nodomājis to izdarīt) acīm redzami nepabeigtie oriģināli.

Romānu «Meteora medības» mēs pieņemam tajā veidā, kādā tas tiek izdots jau septiņdesmit gadus — daudzos pār- publicējumos, dažādu pasaules tautu valodās.

Zelta postīgā vara ir Zila Verna vēlo darbu pastāvīga tēma. Seit tā risināta satīriski.

Zemes pievilcējspēka sfērā ielido meteors, kas sastāv no tīra zelta. Franču zinātniekam Zefirenam Ksirdalam, dīvai­nim, kurš dzīvo tikai zinātnei un neievēro, kas notiek ap­kārt, ar īpašas mašīnas palīdzību izdodas panākt, ka meteors lido tieši uz Zemi. Kad kļūst zināms, ka milzīgais zelta gabals nokritīs, Eiropā un Amerikā sākas panika: zelts zaudē vērtību, akcijas pārvēršas tukšos papīros, vājprātīgo nami pildās ar tūkstošiem izputējušu cilvēku, visā pasaulē izjūk finansiālais un politiskais līdzsvars. Pie Grenlandes krastiem, kur šim debess ķermenim vajag nokrist, sarodas karakuģi un bruņotie spēki. Kuru katru bridi var izcelties pasaules karš.

Ksirdals, redzēdams, kādas postošas sekas ir viņa zināt­niskajam eksperimentam, ir sarūgtināts. Pārbūvējis savu mašīnu, viņš pasakaini vērtīgo bluķi apšauda ar «atomiem» un ietriec jūrā. Zelta mirāža izzūd, un viss atgriežas līdzši­nējā stāvoklī; eskadras un bruņotie spēki vācas mājās, biržās akcijas atkal ceļas, strīdi un naids norimst. Starp citu, iegu­vējs paliek «lielais finansu cīņu kapteinis» baņķieris Lekērs. Laikā izdibinājis sava krustdēla nodomus, viņš ātri atpērk vērtību zaudējušos zeltrūpnieku papīrus un pēc dažām stun­dām kļūst par miljardieri.

Romāna alegoriskā jēga akcentēta, humoristiski attēlo­jot, kā pakāpeniski sanaidojas divi amerikāņu astronomi amatieri, kas katrs domā, ka tieši viņam pienākas zelta meteora atklājēja gods, un kā vēlāk, neparastā meteora or­bītai aizvien pazeminoties, visu pasauli pārņem «zelta dru­dzis», trako kaislības. Ar smalku ironiju notēlots, kā starp­tautiskā konference Vašingtonā nekādi nespēj diplomātiskā ceļā atrisināt jautājumu par «debesu pīrāga» brālīgu sada­līšanu suverēno valstu starpā.

Smalks humors, šaržēti, bet ārkārtīgi izteiksmīgi portre- tiskie raksturojumi, spoži izstrādāta un līdz pēdējam sīkumam pārdomāta kompozīcija (darbība, it kā noiedama riņķi, at­griežas izejpunktā) — visa šī izteiksmes līdzekļu bagātība un daudzveidība romānu tuvina Zila Verna agrākajām satī­riskajām fantāzijām — «Doktora Oksa eksperiments», «Krust- tētiņa Antifera apbrīnojamie piedzīvojumi», «Ar kājām gaisā», «Peldošā sala».

Var jau būt, ka šeit mums ir darīšana ar imitāciju, kas paspilgtinājusi un atdzīvinājusi oriģināla bālo kanvu. Taču nevar neatzīt, ka tādā gadījumā imitēšana ir izdarīta ļoti prasmīgi un rezultāts pilnīgi atbilst Zila Verna labāko gadu daiļrades stila īpatnībām. Te ir gan viņam raksturīgi iztei­cieni un jokojošais tonis, gan viņa nereti lietotie komēdijiskie kompozīcijas izveides un personu raksturošanas paņēmieni: divu astronomijas amatieru muļķīgā sāncensība, kuras dēļ izšķiras viņu bērni — līgavainis un līgava; otrā mīlētāju pāra (Arkādija Vokere un Sets Stenforts) saķīvēšanās un salabšana; komiskie tēli — vecā jocīgā kalpone (Mica), dī­vainais filozofējošais tiesnesis (Džons Prots), labsirdīgais, izklaidīgais zinātnieks (Zefirens Ksirdals). Tas viss romānā rada tipiski komēdijiskas, dažkārt vodeviliskas situācijas, kas Zila Verna darbos sastopamas diezgan bieži.

Bet laikam gan pats būtiskākais ir fantastisku paņēmienu izmantošana satīriskās ieceres īstenošanai. Un atkal, kā tas raksturīgs Zilam Vernam, idejas netiek paustas tieši, atklātā publicistiskā formā. Tās skan darba zemtekstā un izriet no pašas darbības, kas rosina uz pārdomām par visnopietnāka­jām lietām.

Pilnīgi iespējams, ka doma par milzīgo enerģiju, kas ieslēgta neizmērojami mazās matērijas daļiņās, pieder Miše- lam Vernam un ir radusies sakarā ar radioaktīvo vielu atomu spontānās sairšanas atklāšanu. Zils Verns domāja klasiskās fizikas un mehānikas kategorijās. Taču galveno fantastisko hipotēzi, bez šaubām, izstrādāja viņš pats. Pro­tams, viņš lieliski zināja, ka meteoru no pasaules telpas ieraut noslēgtā orbītā Saules sistēmas apstākļos nav iespē­jams — varbūtība, ka kaut kas tāds varētu notikt, praktiski līdzinās nullei. Sis paņēmiens bija vajadzīgs, lai varētu brīvi risināt sociāli satīrisko tēmu. Taču arī šeit Zils Verns paliek uzticīgs stingri matemātiskiem aprēķiniem un Ņūtona mehānikai, kuras atziņas viņš savā daiļradē ievijis vairāk­kārt (šāviņvagona trajektorija «Mēness diloģijā», mākslī­gais Zemes pavadonis romānā «Begumas pieci simti mil­jonu»).

Zinātniekiem, protams, vajag precīzi noskaidrot, cik lielā mērā Mišels Verns iejaucies sava tēva atstātajā nepa­beigtajā «Meteora medību» tekstā. Turpretī lasītāji darbu uztver kā pabeigtu neatkarīgi no tā tapšanas vēstures. Mūsu priekšā ir romāns, kas sajūsmina ar asprātīgo ieceri, ar rūpīgi izstrādātajām detaļām un epizodēm, kā arī visu kopējo kompozīciju, ar patieso māksliniecisko meistarību.

«Meteora medības» ir viens no labākajiem darbiem sērijā «Neparastie ceļojumi».

J. Brandiss

SATURS

BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

I nodaļa, kurā ierodas misters Sārps…………………… 255

II nodaļa. Divi draugi…………………………………… 268

III     nodaļa. «Notikumu hronika»………………………. 280

IV     nodaļa. Mantojuma dalīšana……………………….. 292

V nodaļa. Tērauda pilsēta………………………………. 305

VI  nodaja. Albrehta šahta……………………………… 319

VII nodaļa. Centrālais iecirknis……………………….. 332

VIII nodaļa. Pūķa ala………………………………….. 342

IX nodaļa. Bēgšana……………………………………… 360

X nodaļa. Raksts vācu žurnālā…………………………. 371

XI nodaļa. Vakariņas doktora Sarrazena mājās . . 384

XII nodaļa. Padomes sēde……………………………… 391

XIII  nodaļa. Marsels Brukmanis profesoram Sulcem, Stālštatē 403

XIV  nodaļa. Gatavošanās kaujai………………………. 405

XV nodaļa. Sanfrancisko birža………………………….. 410

XVI nodaļa. Divi franči pret vienu pilsētu …. 420

XVII nodaļa. Izskaidrošanās ar šāvieniem …. 429

XVIII nodaļa. Noslēpums nāk gaismā……………………… 436

XIX nodaļa. Sirdslietas………………………………… 443

XX nodaļa. Epilogs……………………………………… 447

. Brandiss. Par romāniem «Meteora medības» un

«Begumas pieci simti miljonu»……………………… 449

ZILS VERNS METEORA MEDĪBAS

BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Redaktors O. Jansons Mākslinieciskais redaktors G. Ķrutojs Tehniskā redaktore E. Poča Korektore L. Brahmane HB >N°

Nodota salikšanai 21.12.78. Parakstīta iespiešanai 09.04.79. Formāts 70X100/32. Tipogr. papīrs Nr. 1. Latīņu garnitūra. Augstspieduma tehnika. 14,50 fiz. iespiedi.; 18,71 uzsk. iespiedi.; 18,80 izdevn. 1. Me­tiens 40 000 eks. Pašūt. Nr. 3385-D. Maksā 1 r. 60 k. Izdevniecība «Zinātne», 226018 Rīga, Turgeņeva iela 19. Iespiesta Latvi­jas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Gīna», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Verns Ž.

Ve 656 Meteora medības. Begumas pieci simti miljonu. — Rīga: Zinātne, 1979. — 464 lpp., il. — (Fantastikas pasaulē).

Grāmatā ietverti divi zinātniskās fantastos pamat­licēja Zila Verna romāni. Romānā «Meteora medības» satīriski tēlota vispasaules finansu katastrofa, ko izraisa zelta meteora tuvošanās zemeslodei. «Begumas pieci simti miljonu» ir viens no tiem rakstnieka darbiem, kur zinātniskā fantastika cieši savijusies ar sociālo. Romāns kategoriski nosoda militārismu, pauž humānisma un de­mokrātijas ideālus.

[2] suņa ala neapoles apkaimē savu nosaukumu dabūjusi neparastās atmosfēras dēļ, ko rada ap sešdesmit centimetru biezs ogļskābās gāzes slānis pie pašas zemes; tas noindē suni vai jebkuru četrkājainu dzīvnieku, bet stāvošam cilvēkam nav kaitīgs.