VAMIREHS

Akmenslaikmeta cilvēks

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ - 1961

TULKOJUSI L. JANSONE ILUSTRĒJIS A. ORLOVS VĀKU ZĪMĒJIS A. STANKEVIČS

CIŅA NAKTI

CIŅA NAKTI

Tas notika akmenslaikmetā.

Eiropas līdzenumos mamuti jau sāka izmirt, lielie plēsīgie zvēri jau bija aizklejojuši uz siltākām zemēm, bet ziemeļbriedis — uz saltajiem apgabaliem, mežos un stepēs ganījās sumbru, pirmvēršu tauru un lielragu briežu bari. Bija jau aizritējuši gadu simteņi kopš tā laika, kad izmira milzu lāči, kas mitinājās dziļās alās.

Tajos laikos slaidi, gargalvaini cilvēki apdzīvoja visu Eiropu no Baltijas jūras līdz Vidusjūrai un no austru­miem līdz rietumiem. Viņi mitinājās alās un klejoja no vienas vietas uz otru. Šie klejotāji jau pieprata dažu amatu un tiecās pēc mākslas. Ar trauslu akmens as­meni viņi darināja zīmējumus, kuros bija jūtama tieksme atveidot dabu.

Tas notika dienvidaustrumos pavasara naktī pirms rītausmas. Palsā mijkrēslī plašā ielejā skanēja plēsīgu zvēru balsis; kad tās pieklusa, viļņu melodijās varēja saklausīt upes mūžīgo stāstu. Šai dziesmai čukstus pie­balsoja alkšņi un apses.

Upes krastā pie vientuļa klints raga netālu no alas, kur mitinājās cilvēki, parādījās tumšs mednieka silu­ets. Mednieks stāvēja sastindzis un kluss, vērīgi ieklau­sīdamies naktī un laiku pa laikam paraudzīdamies uz rīta zvaigzni.

Viņa spēcīgais ķermenis liecināja par dzelzs vese­lību; nakts vēja pūsmas glāstīja mednieka seju, un viņš tīksminājās par pirmatnējās dabas skaņām un klusumu, nejuzdams nekādu baiļu un lepni apzinādamies savu spēku.

Rīta zvaigzne staroja blāvā, tikko jaušamā gaismā. Parādījās mēness disks; gaismas straume lija pāri upei un kokiem. Tad kļuva redzams mednieka slaidais stāvs ar plecos uzmestu taiļra ādu. Viņa bālo, plato seju ro­tāja ar sarkanu krāsu uzvilkti raksti. Metamais šķēps ar raga uzgali karājās pie viņa jostas, labā roka bija stingri satvērusi milzīgu ozola rungu.

Mēness gaismā ainava šķita maigāka; varēja noģist, ka daba trīs noslēpumainās šalkās. Apšu čukstošās sud­rabainās lapas ieņirbējās kā tauriņu spārni, koki sašū­pojās, it kā cīnīdamies ar ēnu mijkrēsli. Zvēru balsis šķita skanam dobjāk, klusāk, lielo plēsoņu cīņa tuvējā meža biezokņos vairs nelikās tik nikna un nežēlīga.

Mednieks, noguris pēc nekustīgās stāvēšanas, devās projām gar upes krastu vieglā, piesardzīgā solī kā cil­vēks, kas pieradis vajāt medījumu. Nogājis kādas tūk­stoš piecsimt olektis, viņš apstājās, vērīgi ieklausīda­mies un pacēlis metamo šķēpu acu augstumā. Kļavu birzs malā iznāca liels briedis ar desmit žuburu ragiem.

Mednieks vilcinājās, acīm redzot, viņa ciltij gaļas netrūka; viņš nevēlējās vajāt briedi un klusēdams no­raudzījās pakaļ aizskrejošajam dzīvniekam, tīksmināda­mies par tā garajām, slaidajām kājām, atpakaļ atmesto galvu, skaisto ķermeni, ko apgaismoja sarkanīga rīt­ausmas atblāzma.

— Lo! Lo! — no mednieka krūtīm izlauzās uzmun­drinošs sauciens.

Viņš instinktīvi nojauta, ka tuvumā slapstās kāds spē­cīgs kaķu dzimtas plēsonis, kas vajā medījumu. Patie­šām — pēc dažiem mirkļiem pie alu cilvēku klints no biezokņa milzu lēcieniem izskrēja leopards. Cilvēks, turēdams gatavībā sviežamo šķēpu un rungu un alka­tīgi elpodams, sasprindzinātā uzmanībā satraukts gai­dīja, kas notiks… Tomēr leopards aizšāvās garām kā putas upes viļņos un drīz nozuda tālumā. Mednieka smalkā dzirde vēl kādu brīdi uztvēra zvēra soļus skrē­jienā pa mīksto zemi.

—    Lo! Lo! — viņš no jauna iesaucās, mazliet uzbu­dināts, bet turēdamies tikpat stalti un izaicinoši kā pirmīt.

Laiks gāja, un mēness aizvien biežāk iznira mākoņu plaisās. Sīki dzīvnieciņi rosījās piekrastes krūmos; ūdens augu biezokņos kurkstēja milzīgi krupji. Cilvēks izjuta klusu prieku, apzinādamies, cik labi dzīvot pie šiem plašajiem ūdeņiem gaismas un ēnu mijkrēsli. Pec tam viņš no jauna pakāpās atpakaļ, ieklausīdamies, vērīgi ielūkodamies nakts krēslā un nojauzdams bries­mas.

—    E!? — viņš jautājoši novilka, paslēpdamies krūma ēnā.

Tālumā vispirms atskanēja neskaidra dipoņa, pēc tam tā nāca aizvien tuvāk un kļuva skaidrāk saklau- sama. Līdzenumā no jauna parādījās briedis, joņodams tikpat žigli, taču viņa skrējiens, cik varēja nojaust, vairs nebija tik drošs un pārliecības pilns, — putās sa­triektais briedis skaļi elsa. Piecdesmit soļu aiz viņa pa­rādījās lunkans, skaists leopards, un nekas neliecināja, ka zvērs būtu noguris.

Cilvēks neapmierināts un izbrīnījies vēroja, ka plēso- nis gūs vieglu uzvaru; mednieks iedegās kaujas alkās un grasījās iejaukties cīņā, kad pēkšņi klajumā parā­dījās kāds cits plēsīgs zvērs, kas iedvesa šausmas. Lejā, kļavu birzs malā, mēness gaismas mirdzumā varēja sa­manīt spēcīgu plēsoni. Pēc dobjās rūkšanas, divdesmit olekšu garajiem lēcieniem un smagajām krēpēm cil­vēks pazina lauvu. Nelaimīgais briedis, bailēs zaudējis sajēgu, neveikli cirtās sānis un nokļuva asajos leoparda nagos.

Pēc īsas, nežēlīgas cīņas un izmisīga pirmsnāves brē­ciena briedis saļima bez dzīvības pie uzvarētāja kājām, taču arī leopards savukārt sastinga šausmās: cīņas vie­tai lēnām tuvojās lauva. Soļu trīsdesmit atstatu lielais plēsonis, dobji rūkdams, apstājās. Leopards vilcinājās: viņa cīnījās rijība un gļēvums, viņš pat grasījās sadū­šoties un uzsākt ar lauvu cīņu. Tomēr zvēru valdnieka rēciens no jauna vēl skaļāk aizvēlās pāri ielejai, aici­nādams uz kauju, un leopards atkāpās. Zemu noliecis galvu uzvarētāja priekšā, viņš lēnītiņām vilkās projām, ņurdēdams bezspēcīgā niknumā un pazemojumā.

Lauva jau plosīja briedi, milzīgiem gabaliem aprī­dams atņemto laupījumu un nepievērsdams uzmanību uzvarētajam, kurš joprojām atkāpās un mežonīgi glū­nēja mijkrēslī ar savām zeltaini zaļganīgajām acīm. Lauvas tuvums lika medniekam būt piesardzīgam; viņš vēl rūpīgāk paslēpās kuplā krūma lapotnē, taču bez bailēm, sagatavojies uz visu, lai nāktu kas nākdams.

Pēc kāda brīža zvērs pārtrauca negausīgo mielastu; visa viņa poza, trīcošās krēpes, satraukuma pilnās gai­das atspoguļoja nemieru un bailes. Lauva pēkšņi, vairs nevilcinādamies, vienā mirklī sagrāba briedi, pārsvieda pār muguru un metās projām. Zvērs jau bija noskrējis vairākus simtus olekšu, kad no kļavu birzs, gandrīz tajā pašā vietā, kur pirms kāda brīža iznāca lauva, pa­rādījās kāds cits drausmīgs nezvērs. Tas izskatījās lī­dzīgs lauvam un tīģerim, tikai daudz lielāks, un šķita īsts spēka iemiesojums. Cilvēku sagrāba šausmas.

Pakavējies uz vietas dažus mirkļus, nezvērs kā vie­sulis metās pakaļ lauvam, kas bēga uz rietumiem; leo­pards kā sastindzis vēroja šo ainu. Abi silueti, kļūdami aizvien mazāki, beidzot pagaisa. Cilvēks jau grasījās atstāt paslēptuvi, tāpēc ka nepavisam nebaidījās no leo­parda, bet te pēkšņi no jauna parādījās lauva: viņš laikam gan bija sastapis savā ceļā kādu nepārvaramu šķērsli — gravu vai ezeru.

Mednieks pavīpsnāja: viņu uzjautrināja doma, ka zvērs nav pratis izraudzīties īsto ceļu bēgšanai, tomēr cilvēks paslēpās vēl dziļāk krūmos, jo abi naidnieki skrēja gandrīz tieši viņa virzienā. Stiepdams smago neš- ļavu, noguris veltīgajās pūlēs paglābties no vajātāja, lauva vairs nespēja paskriet tik ātri kā šausmīgais ne­zvērs. Medniekam draudēja nāves briesmas. Viņš palūkojās visapkārt: līdz tuvākajai apsei bija ne mazāk par divsimt olektīm, bez tam alu lauva (tā sauca briesmoni) prata rāpties kokos; līdz klintij, kur miti­nājās alu cilvēki, bija desmit reižu tālāk. Mednieks nosprieda, ka labāk būs nogaidīt zvēru kaujas iznā­kumu tepat uz vietas.

Viņam nenācās gaidīt ilgi. Pēc dažiem mirkļiem zvēri jau atradās pie krūmiem, aiz kuriem slēpās med­nieks. Manīdams, ka bēgšanai vairs nav nekādas jēgas, lauva nosvieda briedi zemē un sāka gaidīt. Sī situācija, šis klusums atgādināja nesen aizgājušo bridi, kad laupī­jums vēl atradās leoparda nagos. Visapkārt valdīja klusums; tuvojās stunda, kas vēstī rītausmu, stunda, kad nakts dzīvnieki dodas pie miera, bet dienas dzīv­nieki pamostas no snaudas.

Koku galotnes tinās palsā pirmsausmas mijkrēšļa mig­las plīvurā, zāļu stiebri trīcēja vieglajās rietumu vēju pūsmās; viss likās trauksmains, nenoteikts, it kā kaut kas slēptos pašā dabā — mežā un upes līčos, un pie de­besīm slīdošajos zīdainajos mākonīšos.

No debesu augstumiem uz zemi vēl raudzījās dzies­tošie zvaigznāji.

Mēness staros uz paugura iezīmējās alu lauvas bai­sais stāvs, zvēra augstais, lepnais profils un krēpes, kas klājās pāri plankumainajiem pleciem, plakanā piere un milzu žokļi. Zemāk nokalnē rēgojās lauva, uzlicis smago ķetnu uz brieža, elsodams, tā ka viņa krū­tis augstu cilājās; milzīgā nezvēra priekšā lauva jutās nedrošs gluži tāpat kā pirmīt leopards; šausmas un nik­nums zvēroja lauvas redzokļos. Ar visu sirdi un dvēseli piedalīdamies šajā drāmā, pustumsā slēpās cilvēks.

Atskanēja dobjš rēciens; briesmīgais zvērs, sapuri­nājis krēpes, slāja lejup no pakalna. Lauva, atņirdzis zobus, kāpās atpakaļ un uz brīdi pameta laupījumu; bet tad pēkšņi, izmisuma un aizskarta lepnuma mudi­nāts, griezās atpakaļ, vēl skaļāk ierēkdamies, no jauna iecirta ilkņus brieža ķermenī. Tā bija zīme, ka izaici­nājums pieņemts.

Milzis tūliņ neatsaucās, kaut arī bija neparasti spē­cīgs. Nekustīgs, viss sasprindzis — viņš vēroja lauvu, vērtēdams pretinieka spēku un veiklību. Lauva stāvēja, izslējies viņa sugai raksturīgajā lepnajā pozā, un vējš plivināja viņa krēpes. Uzbrucējs ierēcās vēlreiz, lauva pērkona balsī viņam atsaucās… un tad ienaidnieki jau atradās lēciena attālumā viens no otra.

— Lo! Lo! — mednieks čukstēja.

Alu lauva vienā lēcienā pārvarēja attālumu, kas šķīra zvērus, pacēla milzīgo ķetnu; tā sastapās ar ienaid­niekā nagiem. Dažus mirkļus rūsganā, plankumiem klātā ķetna palika pacelta pret lauvas ķepu. Pēc tam sekoja uzbrukums: ienaidnieku žokļi sacirtās, krēpes sajaucās, atskanēja nikna rēkšana, pašķīda asinis… Sākumā lauva atsprāga atpakaļ, tikko atvairīdams ne­žēlīgo uzmākšanos. Tomēr viņš atģidās un sāniskā lē­cienā uzklupa ienaidniekam; šķita, ka cīņa beigsies neizšķirti, jo alu lauvas uzbrukums likās atsists …

Bet tad šausmīgs ķetnas zvēliens notrieca zvēru pie zemes, un alu lauva, vienā mirklī uzklupis upurim, sāka plosīt viņa vēderu. Lauva bija uzvarēts. Tālu vis­apkārt atbalsodamies, aizskanēja viņa gārdzošie pirms­nāves rēcieni, kļūdami aizvien vārgāki, mīdāmies ar vaidiem un nopūtām. Beidzot apklusa arī tie …

Alu lauva, nebūdams drošs par ienaidnieka nāvi, joprojām plosīja savu upuri. Beidzot nomierinājies, viņš ar nicināšanu atsvieda lauvu sānis un, kaut gan viņa plecus un krūtis vagoja dziļas brūces, skaļā rēcienā pavēstīja par savu uzvaru un meta jaunu izaicinājumu citiem ienaidniekiem, kas varbūt vēl slēpās mijkrēslī… Ausa diena; pie apvāršņa iemirdzējās sudrabaina svītra, un mēness nobāla, it kā pagaisdams debesu jumā. Ap­laizījis brūces, alu lauva jutās izsalcis un devās pie atkarotā brieža. Nogurušā zvēra midzenis atradās tālu, un viņš lūkoja atrast klusu vietu, kur varētu netraucēts pamieloties. Tuvējie krūmi, aiz kuriem slēpās mednieks, saistīja alu lauvas uzmanību, urt zvērs nolēma savu laupījumu aizstiept uz turieni.

Cilvēks, diženās cīņas valdzināts, vēl joprojām jūs­moja par uzvarētāju, kad pēkšņi pamanīja, ka tas nāk tieši šurp.

Fizisku baiļu trīsas pārskrēja pār mednieka augumu, taču viņš nezaudēja aukstasinību, nospriezdams, ka pēc cīņas zvērs gribēs atpūsties un pamieloties un netrau­cēs cilvēku viņa paslēptuvē. Tomēr mednieks nepa­visam nebija par to pārliecināts, viņš atcerējās, ko sirmgalvji bija stāstījuši vakaros pie ugunskura par milzīgā plēsoņa naidu pret cilvēku. Alu lauva bija no­lemts pakāpeniskai izmiršanai un, šķiet, instinktīvi no­jauta, kurš ir vainojams viņa cilts izzušanā, un katru reizi, sastapdamies ar cilvēku vaigu vaigā, izgāza uz viņu savas dusmas.

Šīs atmiņas atplaiksnījās mednieka smadzenēs, viņš prātoja, vai uzbrukuma gadījumā palikt paslēptuvē vai arī iziet klajajā pļaviņā. Tiesa, krūmi kavētu zvēru, turpretim klajumā mednieks varētu veicīgāk rīkoties ar sviežamo šķēpu un rungu. Vilcināties nenācās ilgi: alu lauva jau pašķīra krūmus. Tad mednieks, vienā mirklī izšķīries, izlēca no biezokņa un metās sānis. Izdzirdis švīkstam zarus, alu lauva satraukts pagājās gar krūmiem, ieraudzīja cilvēku un ierūcās. Šis drauds vienā mirklī izkliedēja visas šaubas: mednieks pacēla sviežamo šķēpu, sasprindzināja muskuļus un nomēr­ķēja. Ierocis sašūpojās un ieurbās plēsoņa rīklē.

—   Eo! Eo! — mednieks kliedza, vicinādams augstu gaisā pacelto rungu.

Nemitīgās cīņās rūdītais sava laika varonis, musku­ļains, skaists un spēcīgs, ar mirdzošu skatienu sastinga gaidās. Alu lauva tuvojās, mazliet pieplacis zemei, un pēkšņā lēcienā metās viņam virsū. Cilvēks apbrīnojami veikli atlēca sānis un izvairījās no zvēra; nākamajā mirklī, kad alu lauva pagriezās pret mednieku, tas pār­gāja uzbrukumā pats un smagā runga triecās uz leju kā milzu āmurs. Zvēra mugurkauls nobrīkšķēja. Atska­nēja īss, apspiests rēciens un kritiena troksnis, pēc tam iestājās klusums, un cilvēks vēlreiz kareivīgi iekliedzās uzvaras priekā:

—    Eo! Eo!

Un tomēr mednieks aizvien vēl palika modrs, baidī­damies jauna uzbrukuma, un uzmanīgi vēroja zvēru, tā lielās, plati atplestās acis, milzīgos muskuļus, atņirgto lauvas un brieža asinīm nošķiesto purnu, spēcīgo ķer­meni ar gaišo vēderu un dzelteniem plankumiem rotāto melno muguru … Briesmīgais alu lauva gulēja beigts, un nekad viņš vairs nesēs šausmas nakts tumsā! Cilvēka dvēseli saviļņoja cildens, svētlaimīgs lepnums, viņš likās izaudzis pats savās acīs. Līksms un uzbudināts viņš noraudzījās, kā austrumos spožās krāsās iedegās rīta blāzma.

Pie apvāršņa uzliesmoja pirmās purpursārtās joslas, un sāka pūst viegls rīta vējš. Cits pēc cita pamodās dienas dzīvnieki, un putni dziesmās slavināja rītu. Vieglā miglas plīvurā tītā upe sākumā šķita blāva, ne­spodra kā alva, taču migla drīz izklīda, upes spožajā līmenī sāka spoguļoties krāsaini mākoņi, un iedzirk- stījās vesela krāsu un formu pasaule. Tā paša dzīvības viļņa sašūpotas, iedrebējās lielo apšu galotnes un sīkie zāļu stiebri. Pāri tālajam mežam pacēlās dienas spīdek­lis, tā stari plūda pāri ielejai, kam pāri klājās smalkas, bezgalīgi garas koku ēnas. Cilvēks izstiepa rokas mulsā sajūsmā. Viņš vēl neprata skaitīt lūgsnas, tomēr jau apzinājās, cik vareni ir saules stari un cik īss ir cilvēka mūžs. Pēc tam mednieks sāka smieties un no jauna iekliedzās uzvaras priekā:

— Eo! Eo! Eo! …

Pie alas parādījās cilvēki.

PZANNU CILTS

PZANNU CILTS

Sajā smaidošajā rīta stundā pie ieejas alā pēc agrīnā mielasta apdzisa ugunskura gruzdošās pagales. Simt olekšu augstā bēru koka kuplajos zaros karājās mū­žīgā dusā aizmigušo alu cilvēku bālganie skeleti. Šķita, ka vājās vēja pūsmas laiku pa laikam šajā miroņu kokā iešalcas kā gari stieptas, ritmiskas nopūtas. Kāds sirmgalvis pietjupies ar savām tālredzīgajām acīm lū­kojās galvaskausos, kas rēgojās starp ēnainajiem za­riem, un atcerējās viena vai otra slavena mednieka mūža gaitas, savas jaunības biedrus, kurus bija nolau­pījusi nāve.

Pzannu cilts baudīja pavasara rīta spirgtumu. Bērni skraidelēja un lēkāja pļaviņā, kas aizsniedzās līdz upes krāstam; zem vītoliem sēdēja kāda puskaila sieviete un kārtoja sarkanīgo, kuplo matu viļņus, vīrieši ne­steigdamies apsprieda nākamās medības un darbus. Gandrīz visi viņi bija ar spēcīgiem muskuļiem un ga­rām, enerģiskām karotāju galvām. Karavīri saberza krama traukā sarkano krāsu mīniju un sajauca to ar pirmvērša taura smadzenēm; tad viņi ar smalkām augu šķiedru otiņām uztriepa uz sejas un krūtīm neveiklas svītras, atdarinādami dabā sastopamas formas. Daži iz­greznoja ceļus, pieri, kaklu un kājas ar dārgām ro­tām — ilkņu karuļiem (lauvas, vilka, lāča, sumbra, brieža zobos izurba caurumiņus pie pašas saknes un zobus savēra virknē), ar zivju asaku muguras skrieme­ļiem, dažādiem akmentiņiem un gliemežvākiem.

Pzannu cilts jau bija pacēlusies tajā cilvēku attīstī­bas pakāpē, kad parādās mīlestība uz darbu un mākslu. Pzanni bija mednieki, nevis plēsonīgi zvēru izskaudēji; viņiem vēl nebija nekādas īpašas reliģijas, tomēr viņi jau apzinājās, ka bez redzamās pasaules pastāv vēl kāda cita — noslēpumaina un nesaprotama. Pzannu cilts pie­derēja pie gargalvaino cilvēku rases, kas tajos laikos mita Eiropā. Viņi dzīvoja mierīgu dzīvi atsevišķās ko­pienās, nepazīdami pazemojošu verdzību, un viņu rak­sturam piemita skarbs cildenums, augstsirdība un lab­sirdība. Pzanni aizņēma plašus apgabalus, kur netrūka pārtikas, un tāpēc šajā ciltī nevarēja ieviesties varmā­cīgas laupīšanas instinkti vai zemiska viltība. Cilts virsaiši, ko ievēlēja, cienot viņu pieredzi un gudrību, valdīja bez varmācības un neapspieda cilts locekļus.

Pēc rīta mielasta un uzpošanās sievietes un tie vīrieši, kas nepiedalījās tās dienas medībās, ķērās pie darba.

Daži ar smalku adatu sašuva zvērādas, kurās iepriekš ar kaula īlenu izdūra caurumiņus. Citi apstrādāja jēl­ādas ar nažiem un kasīkļiem. Trešie gatavoja akmens cirvjus, nažus, zāģus un kaltus. Akmeņu apskaldīšana viegliem sitieniem prasīja neparastu izveicību un pa­cietību un deva iespēju tikai pavisam lēnām izgatavot asmeņus un smailes; tomēr meistars, ilgu laiku pa­stāvīgi rīkodamies ar materiālu, izkopa līdz pilnībai savu mākslu un gandrīz aizvien uzminēja, kādā vir­zienā visizdevīgāk būtu jāapskalda akmens.

Citi darīja vēl smalkāku darbu: viņi izgrieza no kaula un raga īlenus, žebērkļus un makšķeru āķus; šie rīki bija tik smalki un precīzi darināti, ka cilvēks varēja pilnveidot to izgatavošanu tikai pēc tam, kad akmens rīku vietā sāka izmantot metāla rīkus.

Adatu varēja uzskatīt par izgudrotāja spēju paraugu: kaula šķēpeli ar robotu krama asmeni noapaļoja, pēc tam adatas virsmu noslīpēja ar smalkām smiltīm un izurba aci, virpinot asu smaili; šo darbu darīja ārkārtīgi gausi, allaž bažīdamies, ka tikai tievā adata nepārlūst.

Pa to laiku mednieki sapulcējās pie alas ieejas. Kāds jauneklis ar sevišķi asu redzi uzkāpa pašā augstākajā klintī, lai pavērotu apkārtni. Pa kreisi aiz upes pie ap­vāršņa iezīmējās neskaidras, maigas blāvi violeta meža kontūras. Tieši priekšā pletās ielejas, lēzenas stepes ieplakas ar tikko manāmiem nolaideniem pauguriem. Aiz muguras pacēlās kalnu grēda ar palsos mākoņu vālos tītām virsotnēm. Līdzenumā visur varēja manīt klaiņājam dzīvniekus: mednieks saskatīja meža zirgu un pirmvēršu tauru barus. Viņš skaļā balsī pavēstīja to saviem biedriem, ar roku parādot medību vietu. Iz- dzirduši šo vēsti, visi devās pēc ieročiem un pēc kāda brīža atgriezās, apbruņojušies ar lokiem, bultām, že­bērkļiem, metamajiem šķēpiem un rungām. Kad visi jau bija gatavi doties ceļā, sirmais virsaitis atskatījās un uzsauca:

— Vamireh!

Atbildot uz šo saucienu, pie alas parādījās jaunais alu lauvas uzvarētājs. Viņš nevarēja izšķirties, vai tur­pināt darbu pie vakar aizsāktā zvērādu apmetņa vai arī piebiedroties medniekiem. Jaunība, vilinošā ieleja, kas bija pamodusies no snaudas, un biedru saucieni guva virsroku. Viņš atgriezās alā un drīz atkal iznāca, apbruņojies ar loku un rungu. Tad visi devās ziemeļu virzienā. Pirmatnējo cilvēku prātu, ko bija satraucis straujais gājienā un brīnišķīgā rīta iespaidi, drīz vien sāka mākt nogurums, un viņi cits pēc cita apklusa.

Drīz no kāda paugura virsotnes mednieki ieraudzīja tauru baru. Lielie zālēdāji, kuru skaits sasniedza vai­rākus simtus, ganījās trijstūrainā līdzenumā kādu div­tūkstoš olekšu apkārtmērā. Rūsganie vērši ar vareniem lauvu skaustiem un platiem galvaskausiem gausā gaitā soļoja šurpu turpu starp govīm un teļiem. Viss šis dzīv­nieku bars liecināja par brīnišķīgo, rāmo, mierīgo dzīvi un tajā pašā- laikā lika nojaust bara vareno spēku.

Pēc bara vadoņa pirmā aicinājuma vēršiem vajadzēja pulcēties un sāktcīņu. Savvaļas dzīvnieku attapība — īpašība, ko viņu Āzijas ciltsbrāļi vēlāk zaudējuši ilgajā verdzības jūgā, padarīja viņus spējīgus pareizai aizsar­dzībai un arī patstāvīgiem uzbrukumiem.

Mednieki apstājās. Paugura aizsegā viņi apsprieda medību plānu. Apvidus reljefs un dzīvnieku atrašanās deva iespēju rīkoties divējādi: vai nu, slēpjoties aiz pauguru virknes, uzbrukt tauriem vienlaikus no labās un kreisās puses, vai arī apiet tauru baram apkārt un visiem reizē uzbrukt no vīģes koku birzs. Vairums med­nieku pēc īsa brīža atzina par labāku pirmo plānu; otrs — izdošanās gadījumā gan solīja vairāk medījuma, taču nelikās tik drošs, jo dzīvniekus varēja izbiedēt kāda nejaušība, iekām mednieki paspētu tikt līdz savai paslēptuvei.

Mednieki sadalījās divos pulkos: vienu vadīja vīrs ar griezumiem rotātu zizli — viņa amata zīmi rokā, otru — milzīga auguma sirmgalvis.

Zvēru lencēji izmantoja visus apvidus nelīdzenumus, prasmīgi slēpdamies aiz pakalniņiem un ieplaciņās.

Pirmais mednieku pulciņš, mazliet aizsteidzies priekšā otrajam, jau bija aizlavījies pie tauru bara bultas lido­juma atstatumā, kad pēkšņi bara vadonis kļuva tramīgs. Pacēlis rūsgano, baltiem lāsumiem izraiboto galvu, taurs sāka uzmanīgi ausīties un vērot apkārtni. Tad atska­nēja dobja maurošana, skaista un majestātiska kā lau­vas rēciens. Izklīdušie zālēdāji satrūkās un sablīvējās ciešā barā. Šaubu vairs nebija, dzīvniekiem pār muguru pārskrēja šermuļi: pamanīts ienaidnieks, nežēlīgais div­kājainais ienaidnieks, ko tauri labi pazina. Pēc signāla milzīgais ganāmpulks vienā mirklī sakustējās un me­tās bēgt, un visa ieleja drebēja dzīvnieku soļu dunoņā.

Atteikušies no sava plāna, alu ļaudis uzkāpa pauguru virknē, aiz kuras līdz šim bija slēpušies. Žiglākie uz­skrēja pašā virsotnē; dzīvnieki, pat no bēgošā bara at­palikušie, jau atradās atstatumā, kas desmit reižu pār­sniedza bultas lidojuma tālumu. Dzīvnieki auļoja pro­jām ātri, un mednieki skaidri redzēja, ka medības nav izdevušās. Tomēr paši karstasinīgākie no viņiem, īsti spēcīgās rases barbari, neklausīdami vecākos, bez kāda aprēķina, tikai sacenzdamies cits ar citu, metās pakaļ medījumam. Trīs mednieki pēc kāda brīža jau atradās bultas lidojuma atstatumā no tauru bara. Iespindzās bultas — un viens no vēršiem sagrīļojās, otrs skaļi iemaurojās. Tad atskanēja kaujas sauciens:

—    Eo! Eo!

_No jauna lidoja bultas — viens no vēršiem pakrita, pēc tam saļima arī kāda govs. Tad divi vērši, šķiet, bija nolēmuši upurēt savu dzīvību: viņi apstājās, dodot iespēju baram aiziet tālāk. Kādu brīdi abi cildenie aiz­stāvji ar nagiem kašņāja zemi, stingri vērdamies ienaid­niekos ar lielām, aizmiglotām acīm, un beidzot metās viņiem virsū.

Vēršiem pretim lidoja bultas, iecirzdamas dziļas brū­ces, taču satracinātie dzīvnieki, šķiet, nemaz to nema­nīja un, tuvodamies medniekiem, kļuva vēl niknāki. Pārliecināti par uzvaru, mednieki nesteidzās ar uzbru­kumu un izklīda katrs uz savu pusi; divi jaunekļi saskatījās un nostājās vēršiem tieši ceļā, viens pacēlis šķēpu, otrs — rungu.

Dramatisko mirkļu satraukti, apstājās arī pārējie mednieki, izklīduši plašā puslokā.

Pirmais vērsis, zemu noliecis ragus, pilnos auļos drausmā ātrumā metās virsū pašam slaidākajam no jau­najiem medniekiem. Tas veikli pašāvās sānis, izvairīda­mies no uzbrukuma, un ietrieca šķēpu dzīvnieka sānos. Vērsis, asinīm pārplūzdams, sagrīļojās, taču tūliņ no jauna metās uzbrukumā, kaut arī ne tik strauji, taču ar vēl lielāku niknumu. Mednieka šķēps otru reizi vēl dziļāk, vēl nesaudzīgāk iecirtās viņa sānos. Dzīvnieks sagrīļojās un saklupa uz ceļiem, it kā gatavodamies sa­ņemt nāves dūrienu. Tomēr tajā mirklī, kad šķēps no jauna pacēlās, vērsis pietrūkās kājās un ar ragu pa­svieda mednieku gaisā. Taču viņu bija skāris nevis raga smailais gals, bet gan ieapaļais līkums; medniekam iz­devās atlēkt sānis, un trešais — izšķirošais dūriens, trā­pījis vērša sirdī, atnesa jauneklim pilnīgu uzvaru.

—    Terans nogalināja lielo vērsi! — mednieks ieklie­dzās.

Līdzās risinājās gluži citāda divkauja.

Tajā mirklī, kad Terans pieveica savu pretinieku, otrs vērsis metās virsū medniekam, kurš bija apbruņo­

jies ar rungu. Sastapies aci pret aci ar satracināto vērsi, cilvēks drošsirdīgi zvēla viņam ar rungu, cerēdams sa­dragāt dzīvnieka galvaskausu. Taču vērsis, pagriez­dams ragus, atvairīja sitienu, un runga aizslīdēja sānis, zaudējot pusi trieciena spēka. Vērsis kā zibens uzklupa medniekam, aizrāva viņu sev līdzi desmitiem olekšu tālu, mīdīja kājām un badīja, ar ragiem plosīdams jaunekļa krūtis. Mednieki šausmās nodrebēja, nospindza dažas bultas, ko raidīja pieredzējušas rokas; drošsirdīgākie metās palīgā savam biedram. Satracinātais dzīvnieks bez bailēm metās virsū ienaidniekiem. Bultas lidoja bez mitas, cita pēc citas ieurbdamās viņa skaistajā ķermenī, tomēr neapturēdamas auļojošo vērsi. Sastapis savā ceļā sirmgalvi, kurš nepaspēja izvairīties no uzbrukuma, vērsis notrieca viņu pie zemes. Zemu noliecis galvu, dzīvnieks jau grasījās pacelt veco vīru uz ragiem, kad vērša plecā ietriecās metamais šķēps un piespieda vērsi atlēkt sānis; pa to laiku palīgā sirmgalvim atstei­dzās Terans.

—    Teran! Teran! — mednieki iekliedzās.

Terans izvairījās no vērša ragiem un zvēla viņam ar rungu, taču tā noslīdēja uz dzīvnieka lāpstiņām, un tajā pašā mirklī mednieks tika notriekts pie zemes; asie ragi jau bija noliekušies pār pakritušo, un visi viņu jau uzskatīja par bojā gājušu, bet tad straujš un veikls ar augstu paceltu rungu piesteidzās Vamirehs. Viņš sa­tvēra Teranu un aizsvieda to sānis.

Tad visapkārt atskanēja kliedzienu

—   Vamirehs ir spēcīgs kā mamuts!

Vamirehs ar zīmēm noraidīja biedru palīdzību un, apstājies dažu soļu atstatumā no taura, ierunājās:

—    Ej projām, drošsirdīgais! Tu esi cienīgs, lai dzī­votu un kļūtu par diženu ciltstēvu, tev vēl ilgi jāganās šā līdzenuma leknajā zālē.

Vērsis nekustēdamies raudzījās medniekā ar savām lielajām, zilganīgajām acīm, un Vamireha dvēselē mo­dās līdzjūtība pret majestātisko dzīvnieku, kuram lik­tenis bija lēmis kļūt par cilvēka upuri. Asinis straumēm plūda no dzīvnieka brūcēm un aiznesa līdzi dzīvības spēku, taču vērsis vēl aizvien gatavojās cīņai un, zemu noliecis ragus, gaidīja uzbrukumu.

Taču Vamirehs turpināja:

— Nē, drošsirdīgais! … Vamirehs neaizskars uzva­rēto … Vamirehs nožēlo, ka līdzenums zaudēs drošsir­dīgo, kurš varētu pasargāt savu cilti no lauvas un leo­parda uzbrukuma…

Noslīdzis uz ceļiem, vērsis, zaudēdams samaņu, šķiet, klausījās mednieka vārdos. Pēkšņi dzīvnieka galva no­drebēja, un vārga gārdzoņa izlauzās no viņa krūtīm; taurs saļima un, aizvēris smagos plakstus, pēdējo reizi smagi nopūtās.

Tā beidzās medības, atstādamas smagas atmiņas. Pieci nogalinātie vērši, kas gulēja līdzenumā, bija maksājuši dzīvību Vangabam, Džeba dēlam. Pzannu karavīri vēl vienu reizi bija iepazinuši vēršu spēku un drošsirdību, taču jūtas, kas saviļņoja karotājus, vairāk līdzinājās skumjām nekā niknumam. Viņi simpatizēja Vamireha pēdējiem vārdiem, viņi zināja, ka zālēdāji dzīvnieki nepieciešami cilvēka pastāvēšanai. Tāpēc jau tūkstošiem

gadu pirms dzīvnieku pieradināšanas cilvēki centās medīt ar apdomu un saudzēt visus dzīvos radījumus, atskaitot plēsīgos zvērus un parazītus; viņi aizvien jūs­moja par spēcīgajiem tēviņiem un vēlējās, lai briežu, vēršu un zirgu bari kļūtu aizvien lielāki un varētu dot pretsparu lielajiem plēsoņiem.

VANGABA APBEDĪŠANA

VANGABA APBEDĪŠANA

Vakara mijkrēslī, kad saule jau šķita pārvērtusies ugunīgā lodē, no alas iznāca vecie vīri un viņiem no­pakaļ visi cilts locekļi dziļās skumjās. Divi jauni ka­ravīri nesa mirušo Vangabu; sarkanīga gaisma krita uz viņa bālās sejas, uz saplosītajām krūtīm, tas bija it kā dienas spīdekļa atvadu sveiciens jaunajai būtnei, kas tik nelaikus gājusi bojā. Gājiens gausi virzījās pāri pļavai, un mēmajā klusumā varēja saklausīt vienīgi mirušā sievas un mātes apslāpētās raudas.

Beidzot procesija sasniedza apbedīšanas koku, un ne­sēji uzkāpa pakalnā. Tad Vangaba mirstīgajām atlie­kām tuvojās sirmgalvis, un visi gaidīja viņa vārdus, tāpēc ka viņu daudzināja kā cilvēku, kurš prot runāt ar cilts ļaudīm. Kādu brīdi sirmgalvis stāvēja nekus­tēdamies un tad sāka runāt:

—    Ļaudis … Vangabs, Džeba dēls … kurš dzimis mūsu ciltī… bija drošsirdīgs mednieks un prasmīgs darba darītājs… taurs, leopards, hiēna zināja, cik viņš ir spēcīgs… no zvēru ādām viņš prata darināt sev ap­ģērbu, no viņu kauliem — ieročus… viņš taisīja darba rīkus no cildenā akmens … Ļaudis … Vangabs, Džeba dēls, aizgājis no dzīves… viņš vairs neies medībās, viņš vairs nenovilks zvēriem ādu, viņš vairs netaisīs no akmens darba rīkus. Viņš bija mums uzticams biedrs … tāpēc mums ir žēl Vangaba, Džeba dēla …

—    Mums ir žēl Vangaba, Džeba dēla, — visi atkār­toja.

Pec tam iestājās klusums, vel smagaks neka pirms tam; visi pacēla skatienus uz apbedīšanas koku, kurā šajā brīdī uzrāpās viens no veiklākajiem medniekiem. Viņš slīdēja no zara zarā starp senču skeletiem.

Izraudzījis brīvu zaru, mednieks sāka vilkt augšup siksnu, kuras vienu galu līdz tam bija turējis rokā. Siksnas otrā galā bija piesiets Vangaba līķis, kas tagad lēnītiņām cēlās uz augšu koka lapotnē. Siltajā, augstajā debesu jumā strāvoja tik maigas vēsmas, tik brīnišķīga dzīvības elpa, tik cildens klusums, ka Vangaba cilts ļaudis, viņa māte un sieva neviļus aizmirsa nāves rūg­tumu un šausmas. Līķi beidzot piesēja pie koka zara, un mirušais tagad viegli šūpojās starp skeletiem. Dzies­tošās dienas atblāzma blāvi vizuļoja upes sēkļos un kalnu virsotnēs, mezdama spokainu, izkliedētu gaismu. Drīz vien zem apbedīšanas koka vairs nebija palicis neviens pzannu cilts loceklis, tikai mirušā radinieki un tuvākie draugi. Mirdzošā debess ietinās krēslā. Vēl viena diena bija izgaisusi laika dzīlēs. Savā neattīstī­tajā iztēlē jaukdami nāvi ar nakti, aizvēsturiskie ļau­dis, šausmās drebēdami, domāja par nāvi un tajā pašā laikā loloja neskaidrus sapņus par nemirstību.

Jaunā atraitne, sāpēs saļimusi, gulēja knūpu zālē, un viņas mati vijās starp ziediem un zāļu stiebriem, kā sēru vītola zari liecas pār dīķi ar ūdens lilijām. Terans, Van­gaba draugs, no visas sirds juta viņai līdzi. Jauneklis čukstus viņu mierināja; atraitne uzlūkoja Teranu un ar pateicību domāja par to, cik labsirdīgs pret sievietēm un bērniem ir šis mednieks, viens no spēcīgākajiem starp visiem cilts spēkavīriem. Nakts nolaidās pār zemi, līdzenumā iegaudojās vilki, no upes krastiem atskanēja hiēnas smiekli, un lielie plēsīgie zvēri parādījās visā savā spēkā un varenībā.

SALIŅA

SALIŅA

Par Vamirehu, Zoma dēlu, brīnījās visa pzannu cilts, kaut ari viņš vēl bija jauns. Veiklais, spēcīgais, lieliski noaugušais mednieks bija arī apdāvināts mākslinieks. Augu un dzīvnieku formas valdzināja viņa iztēli. Viņam patika vienam pašam klejot pakalnos, lauzties cauri meža biezokņiem, irties pa upes straumi ne vien dienā, bet arī naktī, ar baudu ielūkoties dabā, uztvert lietu slēptās īpašības. Eiropas toreizējo gargalvaino cilšu ļau­dis nesmējās par tādiem cilvēkiem un pret Vamirehu izturējās ar dziļu cieņu, apbrīnojot viņa prasmi izgriezt zīmējumus uz kaula un raga, kā arī darināt koka un ziloņkaula figūras. Mīlēdams savu mākslu, Vamirehs kļuva labākais mākslinieks starp visām ciltīm, kas, pa­vasarim tuvojoties, bija aizklejojušas uz dienvidaus­trumiem. Augām dienām un nedēļām Vamirehs slēpās no saviem cilts locekļiem, uzmeklēdams patvērumu kādā vientuļā vietā, lai netraucēts varētu nodoties dar­bam. Visa cilts jūsmoja par griezumiem un zīmējumiem, ko jauneklis pārnesa no saviem klejojumiem. Ne Zoms, viņa tēvs, ne Namira, viņa māte, neraizējās par dēla ilgo prombūtni, neskaidri ticēdami viņa laimei.

Kādu rītu Vamirehs iesēdās savā mazajā, nedrošajā laiviņā, kas, likās, apgāzīsies vismazākajos viļņos, un sāka laisties lejup pa upi, stūrēdams ar kaut ko airim līdzīgu. Pēc tam kad viņa skatienam izgaisa alu ļaužu patvērums, upe kļuva platāka, toties seklāka, un tās gultni šur tur aizsprostoja sūnām un ķērpjiem apaugu­šas klintis. Viļņi krākdami sašķīda pret akmens bluķiem, dziedādami diženu melodiju, un klinšu sienas, vietām sliedamās uz augšu, veidoja plašas velves, kurās brīvi klaiņoja vējš un skanēja apspiestām raudām un šņuk­stiem līdzīgas atbalsis.

Upes mežonīgajos krastos parādījās mežs ar lokaniem vītoliem pie paša ūdens, ar pelēcīgām apsēm un sēru ošiem, ar augstienēs izklaidus augošiem bērziem, bet aiz tiem sākās īsts mežu okeāns ar milzu kokiem, liā­nām un citiem parazītaugiem, kas žņaudza cits citu.

Vamirehs, majestātiskās panorāmas valdzināts, no­lika airi un līksmoja, raudzīdamies koku drebošajos atspulgos ūdenī un labpatikā ieelpodams spēcīgās smar­žas, kas pildīja gaisu.

Biezoknī un garajā zālē pavīdēja zālēdāju galvas; klinšu pakājē pret straumi bariem vien peldēja stores. Parādījās saliņa. Vamirehs ķērās pie aira un, stūrēdams vienkoci uz salas dienvidu galu, piestāja nelielā vīto­liem apaugušā līcītī. Milzīgas vardes izbijušās metās upē, bet ūdensvistiņas un prīkšķes pacēlās spārnos. Va­mirehs pašķīra koku zarus un nokļuva klusā, vientuļā paslēptuvē; zeme šeit bija cieti nomīdīta un zāle izrauta ar visām saknēm, acīm redzot, tīšām. Vamirehs pa­smaidījis iebāza roku melnalkšņa dobumā un izvilka no turienes kasīkļus, plāksnītes, asas krama šķēpeles, kaulus un ozolkoka gabalus, kā arī stopa stiegru. Kādu brīdi viņš klusu ciezdams vēroja aizsāktu, vēl neizvei­dotu statueti, kurai varēja samanīt vienīgi galvas aug­šējo daļu, pieri un acis. Viņu pārņēma mākslinieka svēt­laimīgais satraukums.

— Tā tiks pabeigta pirms pilnmēness naktīm! — jau­neklis iesaucās, nosviezdams apmetni.

Vamirehs aizgāja pie vienkoča, lai paņemtu līdzi at­vestos kaulus un zobus, un kādu brīdi vilcinājās, neva­rēdams izšķirties, vai turpināt aizsākto statueti vai arī izgriezt kaut ko no kaula. Jaunekli visvairāk kārdināja alu lauvas ilkņi, un viņš vairāk reižu tos paņēma rokās. Ar krama asmens smaili, piemiedzis acis un sakniebis lū­pas, viņš iezīmēja uz ilkņiem iedomātās kontūras. Pēc tam jauneklis devās klaiņāt pa saliņu, uzmanīgi rau­dzīdamies visapkārt, it kā meklēdams modeli — koku, putnu vai zivi.

Viņš noplūca lielu gundegas ziedu ar dzeltenu vaina­dziņu un vērīgi aplīīkoja šo augu. Lielās, maigi mirdzo­šās vainaglapas, smalkās putekšņlapas un iesārtais stieb­riņš izraisīja jaunajā māksliniekā sajūsmu; tomēr vēl vairāk viņu saistīja pati zieda forma, ko varēja atvei­dot ar krama asmeni. Cenzdamies piešķirt ziedam da­bisku stāvokli, Vamirehs iesprauda to starp zariem un uztrina kaltu. Satvēris alu lauvas ilkni, viņš viegliem vilcieniem sāka ieskicēt gundegu, viss iegrimis darbā; nopietni un kaislīgi atdodamies savai mākslai.

Jaunekļa vingrā roka bija lieliski piemērotā māksli­nieka darbam. Uz ilkņa jau iezīmējās smalks zieds ar izplestām vainaglapām un putekšnīcām tievu, maigu stiebriņu galos. Saviļņotais Vamirehs brīdi aplūkoja paveikto un, piemiedzis acis, vēl ciešāk saknieba lūpas; darbs bija izdevies — zieds glezni izcēlās uz maigās baltā kaula virsmas. Vamirehs klusītiņām iesmējās un piespieda rokas pie krūtīm. Tomēr drīz vien, neapmie­rināts ar dažām līnijām, viņš tās izdzēsa ar kasīkli un uzvilka no jauna; taču ari šoreiz viņam kaut kas ne­patika: bija pienācis brīdis, kad jāuzsāk cīņa, kad darbs kļūst smags un izraisa īgnumu un niknumu.

Ar milzīga bērna žestiem, rokas nolaidis un sizdams pa gurniem, skaizdamies uz lietām, ko turēja rokās, Vamirehs reizes divas vai trīs nosvieda kaltu. Viņa ciltij raksturīgā neatlaidība tomēr drīz vien piespieda mākslinieku no jauna ķerties pie darba un izlabot vi­sas neveiklās līnijas. Tad jauneklis noguris piecēlās, pat nevēlēdamies paraudzīties uz savu darinājumu. Viņa dvēseli pārņēma skumjas, jūtot, cik niecīgs ir cilvēks dabas priekšā. Jauneklis ilgi kavējās pie upes. Straumē ņudzēja dažādas zivis, peldēdamas lielos baros; tās bija atnākušas no jūras un devās pa upi uz augšu, uz nārsta vietām. Palu laiks jau bija beidzies, un upē aizvien re­tāk gadījās straumes nesti zari un ar saknēm izrauti koki.

Tuvojās pusdienas laiks, ēnas kļuva īsākas, sakarsu­šais gaiss virmoja augšup kāpjošajās, spēcīgajās plūs­mās. Taču miklajā saliņā zem zaļajiem vītoliem un alkšņiem šīs stundas likās sevišķi valdzinošas. Lejāk, upes pretējā krastā, Vamirehs ieraudzīja milzīgu, ra­gainu dzīvnieku. Tas bija sumbrs. Dzīvnieks nesteigda­mies iznāca upes krastā uz garas, akmeņainas zemes mēles.

Milzīgā zālēdāja tuvošanās lika straujāk iepukstēties mednieka sirdij, un viņš sajūsmināts raudzījās uz sumbra plato galvu, kas bija noliekusies pār upi, uz viņa slaidajām kājām un varenajām krūtīm.

—    Eo! Seit ir Vamirehs! … Vamirehs! — viņš ieklie­dzās spalgā balsī.

Dzīvnieks izbrīnījies pacēla galvu.

—    Vamirehs dāvina tev dzīvību!

Sumbrs padzēries devās projām. Vamirehs salūkoja gabalu taura gaļas, ko bija izcepis jau agrāk, remdināja ar to izsalkumu, atlaidās uz zemes un drīz iemiga. Pēc kāda laika viņu uzmodināja čabēšana. Vamirehs ierau­dzīja rosāmies kādu pusduci ūdensžurku. Vienā mirklī pietrūcies kājās, ar pūlēm atvēris acis, viņš tūliņ atce­rējās nepabeigto zīmējumu. Paņēmis ilkni rokās, viņš ieraudzīja precīzu, ļoti smalku auga zīmējumu, nevis tikai neskaidras zieda kontūras, kā bija domājis. No jauna satvēris asmeni, Vamirehs ļoti rūpīgi padziļināja līni­jas un, izurbis ilknī pie gundegas stiebra caurumiņu uzvēršanai, pasmaidīja, apmierināts ar savu jauno rotu.

Tomēr šajā dienā viņa radošie spēki jau bija izsī­kuši, un viņš veltīgi pūlējās pilnveidot statueti; nepār­varams nogurums, kaut kāda dīvaina neveiklības sajūta saistīja viņa kustības. Galīgi paguris jauneklis paslēpa materiālus un darba rīkus koka dobumā un paraudzī­jās debesīs, lai noteiktu laiku. Līdz vakaram vēl bija tālu, lai gan saule slīga uz rieta pusi un koku paēnā bija jūtams spirgts dzestrums. Kukaiņi bariem riņķoja gaisā, un pāri mežam baloja rēni mākoņi. Vamirehs juta, ka viņu kaut kas nospiež, — tas bija ziedošās veselības un strauji briestošā spēka slogs. Viņa būtni pildīja nenoteiktas vēlmes, ilgas pēc medībām un bīs­tamiem piedzīvojumiem.

Viņu vilināja tālās zemes, kas atradās upes lejtecē viņpus lielajiem mežiem. Viņa ziņkāri iekvēlināja ne­pazīstamās ciltis, kas tur dzīvoja. Kālab lai viņš nedotos turp? Būdams jauns un drosmīgs, izslāpis pēc bīstamām dēkām, pieradis pie klejojumiem vienatnē, apveltīts ar dedzīgu mākslinieka iztēli, viņš pakļāvās šai vēlmei, kas auga augumā un beidzot ieguva pilnīgi noteiktu formu.

Tad, rūpīgi apskatījis savus sviežamos šķēpus, rungu, žebērkli ar divām atkārpju rindām un pārliecinājies, ka laivai nav sūces, Vamirehs satvēra airi un žirgts un priecīgs devās lejup pa upi. Mežs kļuva aizvien biezāks, bet krastu līniju aizvien nenoteiktāku padarīja dūņaini trūdi, kustīgi sanesumi un augu paliekas. Tumšais ūdens tecēja lēnāk, klintis izzuda, vietumis pacēlās tūkstoš­gadīgi koki, uz kuru saknēm snauda milzīgas ķirzakas, un papagaiļu klaigas pārmāca visas pārējās majestā­tiskās dabas skaņas.

MEŽA CILVĒKS

MEŽA CILVĒKS

Kad upi ietina vakara krēsla, Vamirehs aptvēra, ka iebraucis ļoti dziļi meža biezoknī. Viņš piestāja krastā, uzcepa pāris gabalu stores, kuru bija nodūris pa ceļam ar žebērkli, un, remdinājis izsalkumu, atcerējās savas cilts neskaidrās teiksmas.

Kāds sirmgalvis, kas bija nodzīvojis simt divdesmit ziemas, bet saglabājis skaidru atmiņu, stāstīja par kalnu sagrūšanu. Trīs paaudzes pirms viņa dienvidaustrumos atradušies ezeri un kalni, aiz kuru robežām savu kāju nekad nebija spēruši nedz pzanni, nedz kāda cita viņiem zināma cilts. Pēkšņi uzliesmojusi pazemes uguns, kalnu dzīles atvērušās, un bezdibenis aprijis visu ezeru ūdeni. Ļaudis nav varējuši attapties pēc pārdzīvotajām šaus­mām. Izaugusi vesela paaudze, kas nav iedrošinājusies doties uz jaunām zemēm. Beidzot lielais mednieks Garms tēva Taha un vairāku jaunu drosminieku

pavadībā nolēma iziet caur aizām, kas izveidojušās pēc milzīgās nelaimes. Tādā veidā tikušas atklātas plašās dienvidaustrumu stepes…

Virs Vamireha galvas šalca apse. Sīs atmiņas viņu satrauca, un viņš ar skaudību domāja par tiem, kuri, tāpat kā Garms, atklājuši tālas zemes un kļuvuši sla­veni. Viņš atcerējās vēl citas leģendas: par uzņēmīga­jiem pzanniem, kuri gadsimtiem ilgi bija mēģinājuši izlauzties cauri mežam; kā daži no viņiem pazuduši bez vēsts, bet citi atgriezušies un stāstījuši, ka upe tekot starp milzīgiem kokiem bez gala tālu un ceļojums ar katru dienu kļūstot bīstamāks. Taču šie nostāsti nelau­pīja klejotājam drosmi. Viņa ziņkāri un vīrišķību vēl vairāk iekvēlināja naksnīgās skaņas un briesmas, kādas slēpās nakts mijkrēslī. Jauneklis vēl ilgi sēdēja no­modā zem koka. Kad nogurums lika sevi manīt, viņš piecēlās, izvilka krastā vienkoci un, izraudzījies sausu vietu, noklāja zemē alu lauvas ādu. Pēc tam, apgāzis vienkoci uz mutes, viņš apsedzās ar to, lai pasargātos no nejaušībām. Sažņaudzis rungu vienā rokā un svie­žamo šķēpu otrā, Vamirehs beidzot aizmiga.

Nedz tajā naktī, nedz arī nākamajās naktīs plēsīgi zvēri netraucēja Vamireha mieru. Nakts briesmoņi klimta ap viņa laivu, bet neviens nemēģināja uzbrukt. Vamirehs piestāja pie mežiem apaugušiem krastiem un salām. Visur bija tik daudz augļu un medījuma, ka viņš nekad neizjūta nekāda pārtikas trūkuma. Ne vienu reizi vien, skatot šo nebeidzamo mūžamežu, no kura iztecēja platas straumes, ieplūdinādamas savus ūdeņus lielajā upē, Vamirehu pārņēma skumjas, un viņš sāka nožēlot, ka devies šādā dēkā. Viņš prātoja, ka atpakaļ­ceļš būs vēl smagāks; atmiņas par tiem, kuri nebija atgriezušies no līdzīgiem ceļojumiem, viņu satrauca. Bezgalīgs maigums ielija jaunekļa sirdī, kad viņš do­māja par saviem vecākiem — Zomu un Namiru, par jaunākajiem brāļiem un māsām. Protams, Zomam un Namirai ne vienu reizi vien bija nācies gaidīt viņu atgriežamies divus vai trīs mēness ceturkšņus, un ve­cāki jau bija apraduši ar viņa prombūtni;- bet kas var pateikt, cik ilgi viņš būs projām šoreiz? Ceļā aizvien biežāk gadījās visdažādākie šķēršļi; visvairāk ceļotāju kavēja krāces, kurām viņš varēja tikt pāri, vienīgi vel­kot laivu pa krastu cauri brikšņiem, pāri ciņiem un saknēm, vairoties no rāpuļiem un plēsīgiem zvēriem. Šie pārgājieni bija grūti, taču pārvarētie šķēršļi vēl vairāk stiprināja jaunekļa neatlaidību, viņa apņēmību gūt panākumus.

Kādu rītu Vamirehs pamodās tai laikā, kad putni beidza dziedāt dziesmas uzlēcošajai saulei un rīta rasa pilēja no koku pazarēm kā smalks lietus. Viņa uzma­nību saistīja čaboņa biezoknī. Jauneklis ieraudzīja kādu radījumu, kas tuvojās grīļīgā solī, palēkdamies un pietupdamies; šī būtne bija mazliet lielāka par pan­teru. Redzēdams četras rokas, seju ar apaļām acīm un smailām ausīm, Vamirehs pēkšņi atcerējās, ko bija stāstījis Sbozs, pzanns, kurš bija visdziļāk ielauzies noslēpumainajā mežā. Vamirehs nojauta, ka šis fantas­tiskais radījums ar nesamērīgi garajām rokām un spē­cīgajām, platajām krūtīm ir meža cilvēks. Būdami nai­dīgi Eiropas un, iespējams, ari Āzijas ciltīm, šie radī­jumi laika gaitā tika atspiesti aizvien tālāk uz siltajām zemēm; dienvidu mežos pēc tam, kad šī suga bija pa­metusi savu dzimteni, šur tur vēl bija patvērušies atse­višķi meža cilvēku pārstāvji.

Vamirehs sajuta simpātijas pret meža cilvēku; izslē- jies visā augumā, jauneklis izkliedza pzannu aicinā­jumu. Meža cilvēks satraukts apstājās, lūkodamies ar savām apaļajām acīm biezoknī. Pašķīris zarus, Vami­rehs pēkšņi nostājās viņa priekšā un uzsauca:

— Goi! .. . Lai vienmēr tevi pavada laime!

Meža cilvēks piecēlās. Viņš bija noaudzis ar pūkainu spalvu, retiem matiem uz galvas, augumā mazāks par Vamirehu, taču krietni platāks plecos un, šķiet, apvel­tīts ar milzu spēku. Vamirehs nevarēja vien nobrīnī­ties par viņa nikno izskatu, briesmīgajiem žokļiem un uzacīm, kas bija pārkārušās pār dzeltenajām acīm, par viņa melno, raupjo ādu. Tomēr meža cilvēks joprojām likās viņam simpātisks. Pēc tik daudzām vientulībā pavadītām dienām Vamireham bija patīkami redzēt sev līdzīgu būtni.

Pastiprinādams vārdus ar izteiksmīgu žestu, viņš ieru­nājās atkal:

>— Vamirehs ir draugs … draugs!

Meža cilvēks ierūcās, atiezis zobus, acīm redzot, šau­bīdamies par Vamireha nolūku patiesīgumu. Apzinā­damies, ka vārdiem nav nekādas nozīmes, jauneklis mēģināja saprasties, ņemot talkā žestus; taču žesti tikai pavairoja meža cilvēka neuzticību.

Nelikdamies par to ne zinis, Vamirehs paspēra dažus soļus viņam pretī, bet meža cilvēks, sažņaudzis milzī­gās dūres, zibinādams acīm, iesita sev pa krūtīm un nostājās draudīgā pozā.

Tad jauneklis pārskaities iekliedzās:

— Vamirehs nebaidās ne lauvas, ne mamuta… ne cilvēka viltības!

Meža cilvēks atkal ierūcās, tomēr no vietas neizkus­tējās, joprojām grasīdamies aizstāvēties. To redzēdams, Vamirehs klusēja; viņa dusmas aprima, bet ziņkāre auga augumā. Kādu brīdi viņi raudzījās viens uz otru, un tas, acīm redzot, izkliedēja meža cilvēka neuzticību. Saspringtā izteiksme viņa sejā izzuda, un rupjajos vaibstos parādījās zālēdāja rāmums. Arī meža cilvēks, kaut arī ne tik skaidri kā Vamirehs, apjēdza, ka redz līdzīgu būtni. Taču mīklainie instinkti, paša piedzīvo­jumi vai arī bailes, kas mantotas no priekštečiem, da­rīja cilvēka klātbūtni viņam nepatīkamu.

Neizkustēdamies no vietas, meža cilvēks pētīja sve­šinieku ar savām dzeltenbrūnajām acīm, taču jau ar mazāku neuzticību. Vamirehs, pārliecinājies, ka meža cilvēks nesaprot viņa žestus un nav nekādas iespējas saprasties, atgriezās pie vienkoča, lai to iestumtu ūdenī. Atskatījies atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka meža cilvēks nāk pakaļ pa pēdām, ziņkāri lūkodamies. Kad Vami­rehs iesēdās vienkocī un atstūmās no krasta, meža cil­vēka plānajās, pelēcīgajās lūpās pavīdēja labsirdīga izteiksme, un viņa spalvainās rokas pamāja kaut kādu nenoteiktu draudzīgu žestu. Vamirehs tūdaļ atbildēja ar smaidu, piedodams meža iemītniekam viņa pirmī­tējo neuzticību. Vēl ilgi piekrastes briksnājā rēgojās nekustīgā, saspringtā seja, kamēr Vamireha vienkocis izgaisa skatienam.

JAUNĀ ZEME

JAUNĀ ZEME

Dienas nomainīja cita citu; joprojām nebija redzams nekas cits kā vienīgi mežs. Vamirehs jau sāka domāt, ka tam nebūs gala. Kāpēc lai šis mežs nebūtu pasaules robeža? Krāces tikmēr gadījās aizvien retāk un retāk. Arī briesmu nebija pārlieku daudz; tikai vienu reizi no koka viņam uzklupa pantera un tūdaļ samaksāja par uzbrukumu ar savu dzīvību; daudz moku viņam sagādāja uzmācīgie, dzēlīgie kukaiņi un pagalam ap­nika dažādi rāpuļi.

Ceļojuma sešdesmitajā dienā mūžamežs kļuva ma­nāmi retāks; parādījās klajumi, dažviet jaunaudzes, koki vairs nekuploja tik vareni, un simtgadīgie milzeņi sāka izzust. Arī pēc citām pazīmēm — pēc sastaptajiem klaju vietu dzīvniekiem, pēc augsnes pārmaiņām — Vamirehs varēja secināt, ka viņa ceļojums vainagosies panākumiem. Pēc divām dienām izgaisa visas šaubas: upes kreisajā krastā pavērās stepe, kurā tikai vietumis auga reti koki.

Sešdesmit otrajā dienā Vamirehs piestāja mazā līcītī un, apbruņojies ar sviežamajiem šķēpiem un rungu, devās kājām rietumu virzienā, lai izlūkotu apkārtni. Zeme bija cieta; zāles un krūmi aizvien vairāk stājās koku vietā. Pēc dažām stundām Vamirehs uzkāpa pa­kalnā, kas slējās pāri plašai apkārtnei. Ziemeļu pusē melnoja bezgalīgs mūžamežs; dienvidos pletās stepe, kurā šur tur zaļoja birzis, un jaunekļa skatienam pavē­rās zeme, kur varēja ērti medīt un kur nekas nenošķīra cilvēkus. Tā bija jauna zeme, kuru Vamireham tik ļoti gribējās iepazīt; viņa krūtis, raugoties uz šo ainavu, pildīja bezgalīgs uzvaras prieks.

Klusi smiedamies, viņš domāja par to, cik pārsteigti būs pzanni, kad viņš tiem pastāstīs par savu ceļojumu, cik sajūsmināti būs Zoms un Namira. Svinīgā aizgrāb­tībā viņš vēl ilgi stāvēja pakalnā. Pēkšņi debesis virs galvas satumsa, mākoņi strauji savilkās; divi milzīgi negaisa mākoņi saplūda vienkop. Sacēlās viesulis, plo­sīdams zāli un pieliekdams kokus; negaisa mākoņus pāršķēla zibens, un pār mežu nogranda vareni pērkona dārdi. Vamireham negaiss sagādāja baudu: tas vairoja viņa enerģiju un spēku, tas atbilda viņa satraukumam. Kad no padebešiem sāka gāzties lejup lietus straumes, viņš atsedza plecus, priecādamies par svaigā ūdens plūsmu.

Negaiss drīz pārgāja, saplosītie mākoņi nozuda; uz zāles stiebriem nepalika gandrīz nekāda valgme: to visu uzsūca izslāpusi zeme. Pēc lietus Vamirehs devās tālāk, izjuzdams vēl lielāku prieku; pēdējās meža pa­zīmes izgaisa, visapkārt pletās vienīgi bezgalīga stepe, kurā vietumis kuploja birztalas. Izkliedētie mākoņi uz mirkli aizsedza sauli; tikko manāma ēna mazināja die­nas svelmi.

Tuvojās vakars. Kad sāka krēslot, Vamirehs apmetās birzs malā un pārlaida tur nakti. Nākamajā dienā viņš atkal devās ceļā, nolēmis griezties atpakaļ, ja nekas nenotiks, jo viņš jau bija atradis to, pēc kā bija tie­cies, — jaunu medību apgabalus. Pirmvēršu tauru un sumbru, lielragu briežu un zirgu pēdas solīja bagātas medības, un viņš jau prātoja, ka uz šejieni būtu jāat­ved viņa cilts jaunie mednieki. Taču dienas beigās jau­neklim atgadījās neparasts piedzīvojums. Kad Vami­rehs, apmeties zem vīģes kokiem, atpūtās un pabeidza mieloties ar divām pa ceļam nomedītām paipalām, viņš netālu ieraudzīja sievieti, kas nāca tieši uz viņa pusi. Sieviete bija maza auguma, tērpusies no koka mizas un lapām darinātā apģērbā. Drīz vien jauneklis varēja saskatīt nācēju gluži skaidri; tā bija pavisam jauna meitene, kas itin nemaz neizskatījās līdzīga pzannu cilts sievietēm. Galva viņai bija nevis garena, bet, gluži otrādi, īsa, apaļa, seja — bāla, ovāla, acis — lielas, spriganas, ar melnām skropstām un mati — gari, tumši. Vamirehs ziņkārīgi noskatījās uz nepazīstamo meiteni, un pēkšņi viņam galvā iešāvās doma, ka būtu patīkami paņemt līdzi šo dīvaino, bet skaisto būtni. Tēvs un māte jau sen bija teikuši jauneklim, ka viņam jāizrau- goties sieva, jo arī visiem viņa draugiem bija sievas; viņš pārvedīs mājās šo svešzemnieci, un viņa būs tam sieva. Ilgi domāt Vamirehs nebija radis. Meitene at­radās no viņa kādu desmit soļu attālumā. Jaunais med­nieks pēkšņi izskrēja no slēpņa un metās pie svešinie­ces. Meitene pārbijusies žēli iekliedzās un laidās pro­jām. Lai gan meitene skrēja viegli un ātri, Vamirehs drīz vien viņu panāca. Sajuzdama, ka vajātājs jau ir tuvu, meitene apstājās, pavērsa pret viņu šausmu pil­nas acis un, lūdzoši stiepdama pretim rokas, sāka kaut ko ātri runāt. Vamirehs pārsteigts klausījās. No teiktā viņš nesaprata neviena vārda: acīm redzot, meitenes valoda bija tikpat maz līdzīga viņa ciltsbrāļu valodai kā viņas ārējais izskats. Taču Vamirehs nevarēja ne­saprast svešinieces sejas izteiksmi un žestus. Un jauna­jam medniekam pēkšņi kļuva žēl pārbiedētās meitenes; viņam iegribējās to nomierināt un apmīļot. Jauneklis sāka ar vārdiem un žestiem skaidrot, ka nevēloties da­rīt neko ļaunu. Meitene mazliet nomierinājās un savu­kārt ar izbrīnu raudzījās uz gaišmataino milzi.

Viņa brīnījās vēl vairāk, kad, atraisījis vienu no savām kaula rotām, Vamirehs sniedza to viņai. Ar ma­nāmu neuzticību meitene aplūkoja mazajā plāksnītē iegriezto zīmējumu: plēsoņa vajātu bēgošu tauru; viņa turēja zīmējumu ar kājām uz augšu, nesaprazdama tā nozīmi. Vamirehs smaidīdams parādīja viņai zīmējumu un izskaidroja to ar žestiem. Meiteni tas samulsināja vēl vairāk.

Taču Vamireha skatieni un viņa izsaucieni pamazām nomierināja svešinieci, un tagad viņa jau smaidīja. Va­mirehs iepriecināts uzlika viņai roku uz pleca. Mei­tene no jauna šaubīdamās neuzticīgi atrāvās.

—   Vamirehs ir labs, — jauneklis nomurmināja.

Pēkšņi meitene atlēca sāņus un, ielūkojusies tālē,

sasita plaukstas. Arī Vamirehs paraudzījās turp un ne­apmierināts pamanīja pulciņu cilvēku, kas skriešus viņiem tuvojās. Meitene zobgalīgi norādīja jaunajam medniekam ar roku, lai viņš bēg uz rietumiem. Kram­pjaini sažņaugtām rokām Vamirehs aptaustīja ieročus un pārskaitīja tuvojošos cilvēkus; viņi bija divpadsmit, visi bruņojušies ar lieliem lokiem un šķēpiem.

—   Vamirehs ne no kā nebaidās! — jauneklis lepni noteica.

Nepazīstamā devās pretī bruņotajam pulciņam. Va­mirehs panāca viņu un satvēra aiz rokas. Skaļi klieg­dama, meitene centās izrauties. Tad Vamirehs sakampa viņu rokās un metās bēgt; viņš skrēja neparasti ātri, vajātāju kliedzienu satraukts. Pirmajā brīdī šķita, ka uzvara viņam ir droša. Viņa vajātāji bija mazāka auguma, drukni; viņi, liekas, nebija tik veikli med­nieki kā gargalvainie rietumu cilšu ļaudis. Taču vajā­tāji skrēja viegli un droši vien nepagurs tik ātri kā Vamirehs, kuru apgrūtināja nasta. Viņš steidzās uz tu­rieni, kur bija palikusi viņa laiva. Bija jānoskrien krietns gabals, un tik ātrā skrējienā viņš tomēr neva­rēja cerēt, ka sasniegs šo vietu, iekāms iestāsies nakts un mēness uzkāps augstu pie debesīm.

Pagāja kāda stunda; Vamirehs joņoja kā apmāts, aizvien vairāk attālinādamies no saviem ienaidniekiem. Rietošās saules maigā gaisma ietērpa stepi dzintardzel- tenā mirdzumā, un mednieka milzīgā ēna ar laupījumu ātri slīdēja uz austrumiem. Pēkšņi Vamirehs atskatī­jies vairs nevarēja saskatīt vajātājus. Uzkāpis pakalnā, jauneklis redzēja, ka viņus šķir vismaz pieci tūkstoši olekšu liels attālums. Viņa lūpas savilkās uzvarošā smaidā.

—    Eo! Eo! — jauneklis iesaucās un, vērsdamies pie meitenes, piebilda.

—    Vamirehs ir stiprāks!

Svešiniece novērsās, Vamireha smieklu un triumfē­jošā izsauciena aizvainota. Jauneklis apsēdās. Kādu brīdi viņi klusēja. Sākumā sēcošā un straujā elpa pa­mazām kļuva vienmērīgāka; viņa krūtis cilājās rāmāk.

—   Vamirehs ir stiprāks … — viņš noteica vēlreiz.

Tikmēr vajātāji nāca tuvāk — atkal vajadzēja glāb­ties no viņiem. Arī šoreiz Vamirehs aizsteidzās viņiem tālu priekšā; tagad jau bija skaidrs, ka nevis viņš, bet gan vajātāji nogurs ātrāk. Vajātāju pulciņš, kas sā­kumā turējās kopā, sadalījās: divi vai trīs vairs netika biedriem līdz. Pārējie skrēja vienkop; neviens necen­tās, aizsteigties priekšā, bīdamies noslēpumainā gar- galvainā mednieka milzīgā auguma un neparastā āt­ruma.

Diena dzisa. Pieklusušajai stepei pāri lija dzeltena gaisma; gaisā, šķiet, strāvoja skumjas, un iestājās miera stunda. Līdzenumā izkaisītās birztalas vēdīja spirgtumu. Virs miklām vietām riņķoja knišļu mākoņi. Visur bija dzirdamas melodiskas spārnu vēdas, putnu

čivināšana. Tā bija stunda, kad dienas dzīvnieki ne­baidās no plēsoņiem, kad lielie zālēdāji droši guļ līdze­numā, kad dienas beigās, šķiet, atdzimst rīta spir­gtums . ..

Vamirehs skrēja aizvien gausāk un ar lielāku pie­pūli; taču vajātāji, acīm redzot, vairs nedzinās pakaļ. Līdz pašam apvārsnim nemanīja lokiem apbruņotus cilvēkus; mednieks velti centās saskatīt viņus no pa­kalna virsotnes. Viņš atļāvās atpūsties otrreiz un no­lika zemē jauno meiteni. Noskumusi viņa stāvēja bla­kus nolaupītājam, apzinādamās, cik veltīgs būtu jeb­kurš bēgšanas mēģinājums. Vamirehs jutās pārlieku noguris, lai izpaustu savu uzvaras prieku; jauno med­nieku darīja nemierīgu apziņa, ka viņš nespēj skriet tālāk. Toties viņu nomierināja doma, ka arī vajātāji droši vien zaudējuši pēdējos spēkus.

Skrējiena laikā Vamirehs un viņa ceļabiedre nebija pārmijuši neviena vārda. Tuvojās vakara krēsla. Rie­tumu pamalē lēni un majestātiski dzisa bezgala dažādie saules stari. Pēkšņi Vamirehs nodrebēja; viņš ierau­dzīja, ka ceļabiedre noliec galvu un izstiepj rokas pret debesīm, teikdama rietošajam spīdeklim kaut kādus vārdus. Būdams rietumu mednieku dēls, kurš nepazina reliģiskos rituālus un kura prātu saistīja māņticība, Va­mirehs nesaprata, ko dara šī austrumu cilts meitene; ar ziņkāri un pat ar bažām jauneklis skatījās uz mei­teni, taču netraucēja viņu. Kad uzlēca mēness, Vami­rehs sacīja viņai:

— Ejam!

Meitene saprata jaunekļa žestu un bez pretošanās sāka iet viņam blakus. Vientulīgajā pusnakts stundā, kad stepē sāka gaudot vilki un šakāļi, svešais vīrietis kļuva par viņas aizstāvi. Meitene vērīgi nopētīja sveši­nieka masīvo rungu, kas bija pārmesta siksnā pār plecu. Viņas dvēselē pamodās klusas padevības jūtas. Bet Vamirehs, noguruma mākts, bija nerunīgs; agrā­kās enerģijas vairs nebija. Ilgi viņu silueti virzījās blakus. Mēness kāpa augstāk. Stepē melnoja aizvien vairāk birztalu, koku grupas liecināja par meža tu­vumu, mēness gaisma sidraboja zāli. Vamirehs domāja, ka viņa ceļabiedrei nepieciešams ēdiens un miegs; viņu pašu mocīja vienīgi slāpes.

— Atpūties! — viņš teica. — Vamirehs pasargās tevi no zveriem.

Meitene padevīgi apsēdās. Tai vietā auga trīs pa­zemi vīģes koki, kas vēdīja pavasara smaržas. Trīsuļo­jošā mēness gaisma stīgoja cauri koku lapotnei, un austrumu cilts meitene sekoja tai ar skumju skatienu. Viņa it kā saskatīja šajā gaismā savu bezspēcību, atce­rējās ģimeni, dzimto cilti, vakaru ugunskurus, pries­terus, vēršu ganāmpulkus, un pār vaigiem viņai ritēja asaras.

Vamirehs tikmēr vērīgi ielūkojās naktī. Brīžam pa­vīdēja neskaidri plēsīgu zvēru silueti. Tālumā bija re­dzams bēgošs briedis. Tad, ostīdams gaisu, vīģes ko­kiem tuvojās vilks; tai pašā mirklī no krūmiem izlēca kāds izbiedēts dzīvnieks: tas bija zaķis. Viņš skrēja līkumodams. Vamirehs nogaidīja, kamēr zaķis pienāks viņam vistuvāk; mednieka sviežamais šķēps pacēlās, nosvilpa gaisā — un zaķis saļima zālē. Ieraudzījis med­nieku, vilks metās bēgt, un Vamirehs pievāca medī­jumu.

Atri novilcis dzīvnieciņam ādu, mednieks uzkāra to uz zara; pēc tam, savācis sausu zāli un zariņus, izņēma no maisiņa kramakmeņus, ar kuriem viņa cilts parasti ieguva uguni, savāca sausus stiebrus un sāka šķilt. Pēc vairākiem mēģinājumiem parādījās uguntiņa, sākumā tikko saredzama, tad, prasmīgi uzturēta, tā iedegās aiz­vien spēcīgāka. Zaķis sāka čurkstēt. Aziāte noliecās uguns priekšā, tāpat kā pirms kāda laika bija nolieku­sies rietošās saules priekšā, sacīdama tādus pašus ska­nīgus vārdus. Vamirehs, nepievērsdams viņai uzma­nību, turpināja savu darbu. Kad zaķis bija izcepies, viņš piedāvāja to savai ceļabiedrei, un viņi klusēdami sāka ēst.

Vakariņas neturpinājās ilgi. Vamirehs bija pārāk no­guris, bet meitene pārāk satraukta, lai daudz ēstu; tur­klāt viņus mocīja negantas slāpes: nevarēja ne domāt par naktsguļu, iekāms netiks atrasts ūdens. Viņi atkal devās ceļā, taču ūdens nebija ilgi jāmeklē. Nenogājis ne tūkstoš soļus, Vamirehs saklausīja ūdens čalošanu,

un drīz vien parādījās strautiņš, pie kura viņi dzesēja slāpes.

— Gulēt! — Vamirehs sacīja.

Mēness nespodrajā gaismā viņa seja šķita bāla un no­gurusi, niknuma tajā nemaz nemanīja.. Taču meitene joprojām baidījās; viņa apsēdās uz zemes, atspiedās ar muguru pret bērza stumbru un pievēra acis, apņēmu­sies negulēt.

Tomēr nogurums prasīja savu; nepagāja ne stunda, kad viņa jau gulēja ciešā miegā. Ar Vamirehu notika tas pats; strauta klusā čalošana drīz vien viņu ieaijāja, un mēness jau tuvojās apvārsnim, kad viņš pamodās. Ātri pārlaidis skatienu apkārtnei, jauneklis pārlieci­nājās, ka viņa ceļabiedre nav aizbēgusi, pēc tam pie­cēlās un sāka uzmanīgi vērot stepi. Nekas aizdomīgs nebija manāms, un jaunais mednieks nosprieda, ka va­jātāji atstājuši meiteni savam liktenim vai arī noguruši vairāk nekā viņš. Juzdamies spirgts un spēcīgs, Vami­rehs nolēma izmantot izdevīgo stāvokli un turpināt ceļu. Ar krama nazi viņš pārdalīja uz pusēm atlikušo zaķa cepeti un apēda pusi. Pēc tam, apslacījis galvu ar strauta ūdeni, pamodināja meiteni. Viņa apjukusi, miega pilnām acīm, lēni piecēlās. Kad austrumu cilts meitene aptvēra, kur atrodas, viņas sejai pārslīdēja skumju ēna; viņa grūtsirdīgi raudzījās uz mēness ap­mirdzēto stepi, uz sarkanīgo nakts spīdekli, kas slīdēja uz rieta pusi. Tomēr viņa neatsacījās no vienkāršajām brokastīm, ko piedāvāja Vamirehs, un ar baudu ņēmās mieloties ar cepto zaķi.

VAJAŠANA

VAJAŠANA

Tikko bija uzaususi gaismiņa, Vamirehs un viņa ceļa­biedre beidzot sasniedza upi, Vienkocis vēl atradās tur­pat krūmos, kur noslēpts. Vamireham tikai bija tas jāaizstiepj uz pleciem un jāielaiž ūdenī. Bet, kad viņš aicināja meiteni sēsties laivā, viņa pretojās tik izmi­sīgi, ka bija jāpiespiež ar varu. Taču, laivai attālino­ties no krasta, meitene skumīgi padevās savam likte­nim.

Vamirehs, turēdamies krasta tuvumā, kur vieglāk va­rēja pārvarēt straumi, lēnām sāka irties augšup pa upi. Bija jaukākais dienas cēliens; slīpie saules stari, kas vēl nesvilināja, piešķīra stepei jaunības svaigumu. Arvien biežāk krastā gadījās koki, liecinot par meža tuvumu. Vamirehs cerēja sasniegt biezokni, pirms saule vēl nebūs pacēlusies pārāk augstu. Viņš nebija airējis ne pusstundu, kad atkal viņu pārņēma satraukums. Ar savām vērīgajām acīm jauneklis tālu līdzenumā pama­nīja vai nu cilvēku, vai dzīvnieku baru. Drīz vien vairs nebija ne mazāko šaubu, ka tie ir cilvēki, kas izskatījās pēc vakarējiem vajātājiem, — visas pazīmes liecināja, ka tie paši vien ir. Tā kā šeit viss krasts bija noaudzis ar kokiem, Vamirehs cerēja, ka viņa vien­koci tik drīz nepamanīs, bet viņš pats pa koku starpām varēja vajātājus novērot. Vajātāji virzījās uz priekšu bez mazākās steigas, bieži vien apstādamies; mednieks noprata, ka tie seko viņam pa pēdām. Jauneklis to ne­teica savai ceļabiedrei un ņēmās airēt vēl spēcīgāk, lai drīzāk varētu sasniegt mežu un nokļūt otrā krastā. Bet tad pēc kāda brīža arī meitene pamanīja tuvojošos cilvēkus. Viņas vaibstos pazibēja satraukums, un no krūtīm izlauzās apslāpēts kliedziens. Meitene pagrie­zās pret savu nolaupītāju un paraudzījās viņā ar lū­dzošu skatienu. Vamirehs samulsis nolaida acis. Tomēr tanī pašā mirklī viņā uzliesmoja dusmas, un stingra apņemšanās lika pateikt tos pašus vārdus, ko vakar:

— Vamirehs ir stiprāks!

Meitene sēdēja nekustīgi, tomēr slepus vēroja ļaudis tālumā. Vamirehs sprieda tā: ja viņam izdosies paslēp­ties agrāk, iekām vajātāji nonāks krasta tuvumā un varēs pārredzēt upi, tiem izvirzīsies grūts uzdevums — noteikt bēgļa turpmāko ceļu, vai viņš devies pa upi uz augšu vai uz leju, vai arī pārcēlies pāri upei otrā krastā un turpina ceļu uz austrumiem. Iroties ar tādu pašu ātrumu kā pašreiz, viņš varētu sasniegt garo, šauro, kokiem apaugušo saliņu, kas bija redzama kādu divu tūkstošu olekšu attālumā. Ja no turienes viņš pagriez­tos pa labi, vajātāji viņus vairs nespētu saskatīt. Taču Vamirehs tikai aptuveni varēja noteikt attālumu un braukšanas ātrumu, un viņa izglābšanās varēja būt

atkarīga no kādām pārdesmit olektīm. Tādēļ jauneklis sāka airēt, cik vien jaudas, un ātri tuvojās saliņai. To­brīd arī vajātāji piesteidzās pie upes. Vamirehs pār­dzīvoja liela satraukuma mirkļus, ieraudzīdams, ka viens no tiem apstājas un, pielicis pie pieres plaukstu, lai pasargātu acis no saules, sāk vērīgi raudzīties lai­vas kustības virzienā. Taču, redzot, kā roka drīz no­laidās uz leju, Vamirehs nojauta, ka vajātājs nav vi­ņus pamanījis. Taču koku puduri krastā kļuva retāki un kādam no vajātājiem varēja ienākt prātā palūkoties caur tiem vērīgāk. Saliņa, par laimi, vairs nebija tālu. Vēl daži aira vēzieni, un Vamirehs jau būs aiz zemes raga. Tad pēkšņi viņa ceļabiedre, sapratusi nolaupītāja pārdrošo manevru, pietrūkās kājās un iekliedzās. Va­mirehs ar pāris vēzieniem aizīrās aiz krūmiem ap­augušā salas gala un nikni uzsauca:

—    Klusu!

Ar savu spēcīgo roku viņš sagrāba meiteni un sapu­rināja. Viņa nobijās un paklausīgi nokāra galvu. Va­mirehs vēl labu brīdi nespēja valdīt dusmas, un viņa seja kvēlot kvēloja; bet tad viņš atkal nomierinājās, pārliecinājies, ka vajātāji kliedzienu nav dzirdējuši. Jauneklis lūkojās stepē. Nebija nekādu šaubu, ka viņš aizsteidzies saviem vajātājiem priekšā labu gabalu. Tie vilcinājās, šaubījās, sasnieguši vietu, kur tauru pēdas bija sajukušas ar Vamireha pēdām, un, acīm redzot, vēl nevarēja pārredzēt upi. Vamirehs, ar uzvarošu žestu parādīdams uz viņiem, teica savai ceļabiedrei:

—    Nekad viņi man tevi neatņems . . . nekad!

Viņš pavēlēja meitenei apsēsties, ķērās pie aira un sāka irties augšup pa upi, turēdamies cieši pie salas.

Kādu laiku laiva slīdēja uz priekšu pilnīgā klusumā. Sala kļuva arvien platāka. Tā bija aizaugusi bieziem krūmiem un liānām apvītiem kokiem. Vietām parādījās milzīgi krupji un purva putni. Pavasara smaržām, ziedu aromātam pie jaucās gan trūdu, gan amfībiju smaka, gan satrunējušu koku smārds, kas plūda no meža bie­zokņa pustumsas. Ik uz soļa bija jāapbrauc kāds zemes rags, un zem ūdens paslēpušies augi visu laiku kavēja laivas gaitu. Pār ūdeņiem pārkārušies ošu un alkšņu zari šaustīja gan Vamirehu, gan viņa ceļabiedri.

Vamirehs bija jau veicis pusceļu. Tālāk sala kļuva aizvien šaurāka, veidojot smaili, kas atgādināja kuģa priekšgalu. Ūdens te šķita zilāks, un drīz vien upe at­klājās visā plašumā. Apmēram trīs tūkstoši olekšu at­tālumā iezīmējās meža josla. Vamirehs saprata, ka, tu­roties pa kreisi, salas aizsegā var palikt nepamanīts tik ilgi, kamēr ienaidnieki sasniegs tādu vietu, no kurienes redzami abi upes krasti. Pat tādā gadījumā, ja tie pār­celtos otrā krastā, viņš nepamanīts sasniegtu mežaino apvidu, kur viņam būtu lielas priekšrocības — viņš uz ūdens būtu pilnīgi brīvs, bet vajātājiem, ejot pa krastu, uz katra soļa gadītos visādi šķēršļi.

BĒGŠANA

BĒGŠANA

Atkal nakts . .. Jūdzēm tālu stiepjas meži, dzīvības un nerimtīgas kustības pilni. Uz zemes visur čab un šalc, koki slienas augšup pret debesīm, drebēdami vēja pūsmās, apkārt klejo baiļu un bada trenkti zvēri, no augstumiem lejup noraugās bāls dzintara dzeltens spī­deklis, kas klīst pa tuksnesīgo debess velvi.

Starp apsūnojušām klintīm Vamirehs ierīkoja patvē­rumu, apjumdams un apjozdams to ar lieliem koku zariem un apvīdams ar liānām. Te varēja justies dro­šībā; ja kāds nikns zvērs iedrošinātos uzbrukt, Vami­rehs ar metamo šķēpu, kurš uzmaukts uz oša roktura un kura smaile aptriepta ar stipru indi, varētu pa zaru starpu dot tam nāvīgu triecienu.

Ap pusnakti Vamirehu uzmodināja skrāpēšanās, un viņš sāka uzmanīgi vērot apkārtni. Ap patvertni slāja vilki, un uz gaismas un ēnas robežas pazibēja pantera. Tai pašā mirklī atskanēja piesmacis rēciens, un Vami­rehs ieraudzīja tīģeri plosām antilopi.

Jau trešo nakti viņš ar savu ceļabiedri pavada mežā, bet nezina, vai vajātāji viņiem seko vai ne. Bēgšana nav viegla: visur slēpjas briesmas — gan uz upes, gan mežā. Vamirehs tomēr no tām visām izvairījās.

Iebrikšķas zari, klajumiņā atskan soļu dunoņa, vilki dod kājām vaļu. Krastā parādās mamuts. Tā milzīgo ķermeni balsta kolonām līdzīgas kājas, mēness staros

spīd baltie ilkņi. Milzīgo dzīvnieku urdī nemiers vai arī varbūt nepārvarama vēlēšanās atvēsināties upes viļņos. Viņš majestātiski tuvojas, pat tīģeris ar visu medījumu aizvelkas projām. Vamirehs satraukts prie­cājas par milzīgo dzīvnieku. Jaunais mednieks jūt pret to cieņu, ko viņam iedvesuši sirmie tēvutēvi. Vamirehs zina, ka šis dzīvnieks ir drosmīgs un miermīlīgs; viņš arī zina šā dzīvnieka skumjo izmiršanas vēsturi.

— Lo! Lo!— Vamirehs uzrunā dzīvnieku.

Milzenis pienāk tuvāk, un puskrēslā skaidrāk iezī­mējas tā platās galvas apveidi. Vamirehs labi saskata . viņa spalvu, tumšo snuķi, kas lēnām šūpojas, varenos sānus. Milzīgais dzīvnieks gandrīz aizķer cilvēka patvē­rumu, bet tad pagriežas uz upes pusi un nozūd. Vami­rehs, nolēmis, ka tagad var kādu brīdi atpūsties, apgu­ļas un aizver acis. Viņu pārņem gurdenums; domas pāriet sapņos, pēc tam izgaist, un vienmērīga elpo­šana liecina, ka miegs Vamirehu paņēmis savā varā.

Šinī brīdī atveras viņa ceļabiedres melnās acis. Mei­tene ieklausās meža trokšņos un nopūšas. Viņu vajā domas par atbrīvošanos. Kā būtu, ja viņa, kamēr Vami­rehs aizmidzis, pašķirtu zarus un bēgtu uz austrumiem, uz to zemi, kur mīt viņas cilts? Bet Vamirehs katrā ziņā izdzirdēs un pamodīsies. Meitene nodreb, tikai iedo­mājoties vien, cik dusmīgi tad kliegtu svešinieks. Viņa nevar aizmirst savas cilts piederīgos, kuru vidū pava­dīta bērnība, nevar aizmirst savu dzimtu, savu valodu. Ja viņai pietiktu drosmes! Taču vēl vairāk par Vami­reha dusmām meiteni biedē briesmas, kas slēpjas lie­lajā, asinskārīgajā mežā. Viņa skaidri saprot, cik neva­rīga būtu bez sava nolaupītāja rungas un šķēpa.

Steidzīgās bēgšanas satraukumā un briesmās Vami­rehs un Elema — tā sauca meiteni — bija jau kaut cik iepazinušies. Jauneklim izdevās dzirdēt no meitenes dziesmas, ar kādām viņas cilts piederīgie vadīja darba gaitas. Vamirehs klausījās meitenes dziedāšanā ar ne­slēptu sajūsmu, sekoja dziesmas ritmiem, pamazām pie­rodot pie svešās valodas skaņām. Kā bērns, kas tikko sācis šļupstēt, viņš mēģināja atkārtot piedziedājumu, centās atdarināt Elemas izrunu, mācījās nosaukt priekš­metus viņas valodā. Meitene savukārt ar interesi

apskatīja Vamireha ieročus: dažādus šķēpus ar divzaru uzgaļiem, ar smailu pamatni, ko iedzina kāta spraugā, gludus žebērkļus vai arī ar atkārpēm, dunčus, nažus. Tomēr visvairāk viņa jūsmoja par smalku adatu ar aci un par ziemeļbrieža cīpslas pavedienu. Šie priekšmeti bija sveši viņas ciltij, kas pazina gan augu šķiedras pi­numu mākslu, bet par īlenu tālāk nebija tikusi. Ne ma­zāk viņu pārsteidza izgrieztās figūras un zīmējumi. Viņa nevarēja vien nobrīnīties par līniju precizitāti, par pacietību, kas nepieciešama to veidošanai, par jau­nekļa smalkajām novērošanas spējām. Ar interesi mei­tene klausījās Vamirehā, kas mēģināja viņai ieskaidrot pzannu dzīves veidu. Vērodama jaunekļa žestus, viņa centās iedomāties zemi, ko pzanni apdzīvo, to parašas, mītnes.

Tomēr patiesībā Vamirehs un- Elema vāji saprata viens otru un nekādās dziļākās sarunās ielaisties neva­rēja. Ilgas stundas viņi abi pavadīja klejojumos, me­dībās, gatavojot ēdienu. Elema padevīgi pakļāvās jau­nekļa rīkojumiem un ļāva aizvest sevi visur, kur vien viņš gribēja.

Vamirehs pret meiteni izturējās draudzīgi, sirsnīgi, bez jebkādas rupjības.

KAUJA

KAUJA

Jau kopš ausmas vienkocis rīta dzestrumā slīd pa plato upi. Spēcīga gaisma līst no augšas cauri lapotnes spraugām. Tālē manāmas salas un koku atspulgi krasta tuvumā. Koku melnās ēnas ir dzīvības šalku, brīnu­maina skaistuma pilnas. Visapkārt tumst mežs kā drūma ala ar tūkstoš atverēm, kur skan dzīvība, mūžīgas cī­ņas drausmīgais lauks, naidīgu sugu patvērums, kur uzglūn uzbrucēji un paslēpjas vajātie, kur gūst iztiku gan graudēdāji, gan gaļasēdāji, gan rāpuļi un putni.

Vamirehs tur rokā žebērkli ar atkārpēm, sagatavo­jies nodurt kādu zivi. Pēc ilgajām pēdējo dienu gaitām nepieciešamība pēc atpūtas bieži liek jauneklim apstā­ties niecīgu iemeslu dēļ: viņam vai nu jālabo ieroči vai apģērbs, vai arī jāizseko kāds dzīvnieks ar garšīgu gaļu mielastam. Šorīt viņš aizrāvies ar zivju zveju. Jau di­vas reizes viņš nav trāpījis; zivs pazūd dzelmē ātrāk, nekā spēj nolaisties uz leju cilvēka roka. Nu jau trešo reizi viņš triec žebērkli, un tas iecērtas jaunas stores ķermenī. Zivs lokās un raustās, bet žebērkļa atkārpes neļauj tai norauties, tomēr upuris raustīdamies var pārraut auklu, kas savieno harpūnu ar kātu, un Vami­reham veikli jāmanevrē, lai zivs rāvieni nebūtu pārāk spēcīgi. Ar kreiso roku viņš airē, bet ar labo velk lomu tuvāk krastam; te viņš ietriec žebērkli vēl dziļāk un tad izsviež krastā asiņaino stori.

Tad viņš steigšus gatavo pusdienas. Sausie zari un zāļu stiebri liesmās ātri pārvēršas par pelniem, kuros Vamirehs ierauš gabalos sagriezto zivi. Pēc kāda brīža viņš izņem izceptos gabalus, un jaunie cilvēki kāri ēd gardo, sulīgo zivi.

Ceļinieki bija apsēdušies patālāk no krasta apaļā pļaviņā, ko no visām pusēm ietvēra milzīgi dižskābarži. Te bija saauguši daždažādi krūmi, visur majestātiski izslējušies lieli, pūkaini dadži.

Elema un Vamirehs mierīgi atpūtās, kad pēkšņi ga­rām jauneklim olekts attālumā aizlidoja bulta. Vami­rehs pietrūkstas kājās un tver ieročus. Viņa pieredzē­jusī acs skaidri saskata aiz dižskābaržu stumbriem cil­vēku stāvus. Tie iznāk no koku aizsega, un vesels bultu spiets spindz gaisā. Sākas kauja. Ienaidnieki, skaitā septiņi vīri, uzbrūk strauji. Tie ir austrumu ļaudis, drukni, melnām acīm. Viņi zina, cik ātri spēj skriet Vamirehs, un metas viņam virsū izklaidus, lai neļautu viņam izvairīties no triecieniem . .. Loki uzvilkti, sa­indētās bultas sagatavotas baismīgajam lidojumam. Bet šajā mirklī atskan brīdinošas balsis, ka briesmām pa­kļauta arī Elema, un karotāju rokās loku vietā parā­dās šķēpi.

Vamirehs lepni raugās uz ienaidniekiem, un viņa kaujas sauciens liek nodrebēt visdrosmīgākajām sir­dīm. Viņš ievēro, ka uzbrucēji un Elema pieder pie vienas un tās pašas rases: melnīgsnēja āda, tumšas acis. Pieres un rokas rotā tetovējumi. Viņus vada žirgts sirmgalvis. Vamirehs tver šķēpu. .. Melnīgsnējie ienaidnieki paslēpjas aiz koku stumbriem… Tad

Vamirehs satver Elemu un sāk atkāpties uz upes pusi, kur cer sēsties laivā … Pēc barveža komandas bultu spiets lido uz Vamirehu, bet viņš tās veikli atvaira un sāk skriet vēl ātrāk.

Šāda taktika sadusmo austrumu ļaudis, un trīs no viņiem metas pakaļ Vamireham. Taču viņa metamais šķēps visizveicīgāko vajātāju ievaino. Pzanns smejas skaļiem uzvaras smiekliem, redzēdams, ka pārējo divu spēki par vājiem, lai cīnītos ar viņu … Ar izaicinošu pārgalvību viņš vicina rungu. No viņa krūtīm izlaužas kaut kas līdzīgs rēcienam. Roka sagatavojusies nesau­dzīgam, nāvējošam triecienam. Barvedis, redzēdams savu karotāju nenovēršamo galu, pavēl tiem apstāties, un vīri paklausa vadoņa pavēlei.

Kauja pierimst. Vajātāji paslēpjas aiz milzīgajiem dadžiem un nogriež atkāpšanās ceļu uz upi. Vamirehs redz pelēkos dižskābaržu stumbrus, mūžīgo mijkrēsli zem to smalkajiem zariem. Saule apspīd visu apaļo klajumiņu un biezi saaugušos krūmus, aiz kuriem noslē­pušies vajātāji -— austrumu ļaudis. Viņa kareiviskajam noskaņojumam pievienojas skumjas.

No visiem viņa ieročiem palicis tikai žebērklis. Aus­trumu karotāju virsaitis dod vispārēja uzbrukuma pa­vēli, lai viena nāves gadījumā pārējie varētu to atriebt. Viņi Elemas nolaupītājam uzbrūk izklaidus, lai apgrū­tinātu tā aizstāvēšanās iespēju. Žebērklis nevienu ne­ievaino: raga harpūna nokritusi no kāta pirms trie­ciena. Jauneklis tver citu ieroci, kāds viņam vēl pali­cis, — ieapaļu krama gabalu. Viņš trāpa ar to tieši ve­cajam barvedim. Tas saknūp no smagā trieciena un klusēdams cīnās ar nežēlīgajām sāpēm. Viņa sejā re­dzamas gan ciešanas, gan niknums.

Vamirehs atkal mēģina bēgt. Viņš sagrābj Elemu un metas projām. Saindētās bultas trauc viņam pakaļ. Pie­tiek ar vienu brūci, lai bēglis nokristu miris. .. Smagā nasta neļauj Vamireham aizbēgt, un ienaidnieki jau min viņam uz papēžiem, viņu droši vien sagrābs tepat krastā, iekām viņš pagūs ielaist vienkoci ūdenī. Va­mirehs apstājas un nolaiž meiteni zemē. Elema ir brīva, bet, baiļu pārņemta par jaunekļa likteni, nekustas. Va­mirehs viņu saprot un, pēdējo reizi atcerējies Zomu un

Namiru, dzimtas alas un plašos līdzenumus, metas cīņā …

Viņi saduras aci pret aci. Ar bultām šaut nav iespē­jams. Austrumu karotājiem sākumā nemaz neveicas: vienu šķēpu Vamirehs sadragā ar rungu, otru izrauj ienaidniekam no rokām. Tad jauneklis, cīnīdamies vie­nādi veikli ar abām rokām, vienā tur šķēpu, otrā rungu … Gan atkāpdamies, gan atkal uzbrukdams, viņš atvaira piecu īsgalvaino ļaužu spiedienu un vienu pat viegli ievaino krūtīs .. . Taču mainīgā kaujas laime viņu aizvedusi projām no Elemas. Jauneklis redz mei­teni ienaidnieka rokās un metas uz priekšu, lai viņu atgūtu. Sinī mirklī viņam sānos ieurbjas šķēps. Asinis plūst straumēm . .. Šausmīgi atriebdamies par šo brūci, viņš vienām ienaidniekam sadragā galvaskausu, otru notriec pie zemes ar salauztu plecu, bet barvedim ietriec gurnā šķēpu.

Tomēr pzannam uznāk gurdenums. Pēdējos spēkus viņš vēl sakopo, lai aizsargātos. Elema žēli kliedz, bet viņas ciltsbrāļi gatavojas pēdējam uzbrukumam. Cīņas kvēle liek vecajam barvedim aizvilkties līdz ievaino­tajam ienaidniekam. Bet tās arī ir beigas. Vamirehs taisās bēgt. Viņa runga vēlreiz atvēžas, un krīt vēl viens upuris… Pēc tam jauneklis steidzīgi satver šķēpu un žebērkli, skrien uz upi, metas laivā, un trīs aira vēzieni viņu aiznes upes vidū. Viņa ienaidnieki apsver, cik bīstama būs cīņa uz ūdens, un vadonis ne­ļauj viņiem uzsākt šo cīņu …

Tad visi viņi tver lokus, bet arī bultas nespēj sa­sniegt ienaidnieku, jo viņa laiva jau ir nozudusi aiz saliņas.

VAMIREHS

VAMIREHS

Izstiepies guļus mazajā laiviņā, Vamirehs spieda ciet ar sarecējušām asinīm klāto brūci. Bija jau pagājusi stunda, kamēr viņš gaidīja spēku atgriešanos, lai va­rētu nokļūt līdz nometnei; no asins zaudējuma jaunek­lis bija ieslīdzis pussnaudā, pusnesamaņā un vairs skaidri nesajuta savu paša ķermeni. Priekšmeti viņa priekšā griezās, likās maziņi, sīciņi, krūtis bija pielijušas ar karstu vilni, kas nezin kāpēc likās patīkams, kaut arī smacēja un uztrauca.

Tomēr krīze beidzās. Reizē ar drudžaino satraukumu atgriezās arī spēki. Vamirehs jau spēja aizirties līdz krastam, izkāpt malā un savākt dziedinošas lapas un sveķus, lai pārsietu ievainojumu. Vispirms viņš to ap­mazgāja ar ūdeni, saspieda tuvāk brūces malas, pēc tam uzlika brūcei ar sveķiem notrieptas lapas un tās piesēja ar platu ādas strēmeli. Šis izturīgais pārsējs netraucēja gaisa pieeju ievainojumam. Pēc nedēļas to vajadzēs atjaunot, bet pagaidām aromātiskās lapas un sveķi pasargāja brūci no strutošanas.

Vamirehs sāka justies daudz labāk, neskaidrais sa­traukums, kas pavada katru slimību, pamazām izzuda, un viņā atkal pamodās lepnums un uzvaras prieks. Viņš ar baudu remdināja slāpes un izsalkumu un de­vās meklēt koku, kas bija nepieciešams jaunu ieroču izgatavošanai. Jauneklis ātri drāza kātus — divpadsmit īsus metamajiem šķēpiem un vienu garu — šķēpam. Strādājot viņš iedomāja izgatavot tādu loku un bultas, kādus lietoja austrumu karotāji, — no cieta, apdedzi­nāta koka. Loka līksts bija plakana, bet plata, ar ne­lielu, apaļu iedobi bultas lidojuma virzīšanai. Vamirehs izrāva ar visām saknēm jaunu osīti un apdedzināja to no abiem galiem, pēc tam viņam vajadzēja ilgi apdrāzt stumbru, lai to padarītu tievāku, ņemot talkā gan krama asmeni, gan uguni.

Saule norietēja ātrāk, iekām Vamirehs spēja pabeigt iesākto. Viņš saprata, ka darba pabeigšanai vēl vajag ne mazāk kā dienas divas, neskaitot laiku bultu no- smaiļošanai. Meklēdams drošu patvērumu naktij, viņš nolēma pabeigt vispirms šķēpu, metamos šķēpus un žebērkļus uzbrukuma gadījumam, kuru tomēr grūti bija gaidīt. Nezin vai austrumu cilšu ļaudis, kad divi vīri bija krituši, kā arī vairāki ievainoti, tajā skaitā virsai­tis, iedomāsies atsākt cīņu. Domājams, ka viņi steigsies cik vien ātri iespējams atpakaļ uz savām stepēm kopā ar meiteni. Vamirehs pavīpsnāja, domājot, ka mei­tene vēl nav viņam pavisam zudusi. Jauneklis nevarēja aizmigt; viņu satrauca doma par meitenes otrreizēju nolaupīšanu.

Otrā rītā atmodies, Vamirehs juta lielu nespēku, kas neļāva piecelties. Sākās brūces dzīšana. Ar lielām grū­tībām jauneklis aizvilkās līdz krastam, lai dzesētu ne­ciešamās slāpes. Viņš padzērās, bet atpakaļceļam vi­ņam vairs nepietika spēka.

Jauneklis aizmiga turpat upes krastā, pakļaudams sevi briesmām — viņš viegli varēja kļūt par plēsīgu zvēru upuri. Saule jau bija pacēlusies augstu, kad ievainotais atguva samaņu. Viņš atkal remdēja slāpes. Galvā viņam dūca, sirds spēcīgi dauzījās, domas bija nomāktas. Jauneklis saprata, ka diena zaudēta, un at­zina par nepieciešamu paslēpties stāvā krasta tuvumā zem laivas. Ar. nelieliem pārtraukumiem, pussnaudā remdēdams slāpes, viņš nogulēja nesamaņā līdz pašai ausmai. Vamirehs bija tuvu bojā ejai, visu nakti viņa spēcīgais organisms cīnījās ar nāvi. Bet līdz ar rītausmu atnāca miers, miegs viņu spirdzināja, un, kad saule bija nogājusi ceturto daļu sava ceļa, viņš pamodās izsalcis. Vamirehs apskatīja apsēju: sāpes bija zudušas, maz­liet uztūkušās brūces malas jau bija paguvušas gandrīz aizvilkties. Galva bija skaidra. Jauneklis devās meklēt sev barību, apbruņojies ar vienīgo palikušo šķēpu un žebērkli. Šajā laikā krūmu biezoknis nesolīja bagātu medījumu, bez tam upuri vajadzēja gaidīt no slēpņa, jo atklāti uzbrukt neatļāva brūce. Pagāja stundas trīs, un pa visu šo laiku garām paslēptuvei aizslīdēja tikai daži sīki plēsoņi, kuru gaļa nebija riebīgās garšas dēļ ēdama. Izsalkums jau sāka nežēlīgi mocīt mednieku. Tad viņš pēkšņi ieraudzīja aļņu baru lieliska tēviņa vadībā. Tas bija liels, bīstams medījumsx un tāpēc jo vairāk vilinošs, jo tēviņa ragus varēja izmantot šķēpu, žebērkļu un metamo šķēpu uzgaļu izgatavošanai. Va­mirehs šajā mirklī vēl vairāk nožēloja, ka viņam nav loka, kas dotu iespēju nogalināt dzīvnieku iztālēm, jo alnis bieži vien nežēlīgi atriebjas par mātīšu nogalinā­šanu. Barvedis bija milzīgi liels, viņa platie ragi saza­rojās virs galvas gluži kā dižskābardis bez lapām.

Mednieks, izmantojot krūmu aizsegu, ar vislielāko piesardzību zagās tuvāk aļņu baram, bet attālums līdz tam vēl arvien bija pārāk liels, lai varētu bez kļūdīša­nās ietriekt upurī vienīgo atlikušo žebērkli.

Tāpēc jauneklis sāka nogaidīt. Aļņi plūca zāli un spē­lējās, un viena no mātītēm draiskojās tuvu mednie­kam. Žebērklis nošvīkstēja gaisā un ietriecās dzīvnieka ķermenī. Ar pirmsnāves žēlu nopūtu mātīte nogāzās pie zemes, bet pārējie aļņi metās krūmos. Palika tikai tēviņš, vērīgi skatīdamies uz meža biezokni. Mirkli vēlāk viņš jau bija blakus upurim, satraukumā kārpīja ar nagiem zemi un reizē alka gan atriebības, gan bai­dījās no nezināmā. Pa šo laiku Vamireha uzmanību ne­atlaidīgi saistīja dzīvnieka lieliskie ragi; ar neapdo­mātu, vārgu kustību viņš iznāca no paslēptuves uz aļņa pusi ar šķēpu un lauvas ādu rokā.

Alnis vilcinājās, pavērsis savas iegarenās acis uz meža mijkrēšļa pusi, bet cilvēks pakāpās atpakaļ, un dzīvnieks instinktīvi novērtēja šo kustību kā mednieka vājumu. Zemu noliecis galvu, alnis strauji metās virsū cilvēkam. Vamirehs atlēca sāņus un uzsvieda savu ap­metni uz aļņa žuburainajiem ragiem. Kamēr dzīvnieks, gribēdams atbrīvoties, neatlaidīgi purināja galvu, med­nieks ietrieca viņam šķēpu starp ribām, trāpīdams pašā sirdī. Alnis sabruka, bet Vamirehs no lielās piepūles sa­ļima bezspēkā. Taču viņš drīz piecēlās, uzkurināja uguni un izcepa gabalu aļņa gaļas.

Kad izsalkums bija remdēts, Vamirehu atkal pār­ņēma dziļas skumjas. Viņam vairs nebija Elemas, viņš skuma pēc tās. Vamirehs atcerējās, ka meitene nebija gribējusi pamest viņu briesmu brīdī, viņš atkārtoja meitenes vārdu un neatmeta domu viņu sagūstīt no jauna.

Mežs šajā karstajā dienas laikā bija pieklusis. Saule atstarojās rāmajā upes spogulī, un cauri koku lapot­nei ņirbēja saules zaķīši. Krūmi stāvēja nekustīgi, starp augstajiem kokiem staroja gaiši klajumiņi, kā arī vī­dēja krēslainas spraugas un bezdibeņiem līdzīgas iedo- bes. Skumjais vientulības radītais noskaņojums kaut kā sevišķi ietekmēja Vamirehu. Viņš juta vajadzību gan pēc atpūtas, gan pēc mākslas darba, skaidri atce­rējās dienu dzimtajās alās, kad viņš izgrieza cilts vir­saiša zizli, sēdēdams savas ģimenes lokā; tas ierosināja

jaunas domas, un jauneklis atcerējās aizsākto darbu — ieroču izgatavošanu.

Paņēmis krama asmeni smalkiem robiņiem kā zāģim, Vamirehs ķērās pie darba. Līdz vakaram viņš jau bija nozāģējis aļņa ragus. Rokas kustības kairināja brūci, un viņam atkal sākās viegls drudzis. Pametis darbu, jauneklis tomēr nevarēja iemigt: viņu mocīja vēlēša­nās uzmeklēt Elemas pēdas. Jauneklis iesēdās laivā un sāka braukt lejup pa straumi.

Bieza nakts tumsa ietina vienkoci. Tikai upes čalo­šana bija saklausāma klusumā, kur tikko dzirdamos čukstus pārskanēja skumjā varžu kurkstēšana. Virs ūdens nemitīgi laidelējās sikspārņi, bet tumšajā upes dzelmē drebēdamas mirgoja zvaigznes.

Ar dažiem aira vēzieniem Vamirehs tuvojās krastam, kur viņš bija cīnījies pret austrumu cilšu ļaudīm, pēc tam palaida vienkoci pa straumi, apgūlies tajā tā, ka pa gabalu to varēja noturēt par vētras izrauta koka stumbru.

Sākumā piekraste likās kā izmirusi, un nakts klu­sumu netraucēja neviens dzīvnieks; tālāk neskaidras pazīmes jau norādīja, ka tuvumā ir ienaidnieki. Beidzot Vamirehs pamanīja akmens krāvumus, kas iezīmēja kritušo karotāju kapus, bet pēc stundas ugunskurs rā­dīja, ka arī ienaidnieks ir nomodā.

Vamirehs ilgi lūkojās nakts tumsā. Viens karotājs stāvēja sardzē; laiku pa laikam viņš augstu pacēla roku, lai neaizmigtu, un, pavadot šo kustību, milzīga ēna pārsviedās pāri upei līdz otram krastam. Žņaug­dams rokā žebērkli, Vamirehs apdomāja uzbrukuma plānu, un drudzis izraisīja viņā neprātīgu drosmi. _ Nakts vējiņš sacēla mežā aizvien pieaugošu troksni. Odens spīdēja bālā fosforescējošā gaismā; nakts mir­dzumā atdzīvojās meldriem aizaugušie līči. Skrejošie mākoņi pēkšņi mainīja ainavu, gan pārmetot ūdeņiem svina pelēku segu, gan atspoguļojot vientuļu trīcošu zvaigzni vai veselu zvaigznāju straumi.

Pēkšņi ugunskura atblāzmā pavīdēja spilgti apgais­mota Elemas seja. O, ja viņš būtu varējis satvert mei­teni un aiznest viņu tāpat kā iepriekš! Bet, sasprindzi­nājis muskuļus, jauneklis juta, ka brūce nav vēl aizvērusies un roka ir bezspēcīga! Vēl dažas dienas, un atgriezīsies agrākais spēks. Pagaidām viņš var tikai sekot ienaidniekam un nogaidīt izdevīgu mirkli. Jaunais mednieks uzmanīgi nolika laivā žebērkli, paņēma airi un pirms atgriešanās uz savu slēptuvi ļāvās straumei, kas laivu aiznesa uz pretējo krastu. Tur viņš sāka uz­manīgi airēt, sākumā lēnām, pēc tam arvien ātrāk un ātrāk.

Pagāja kāda stunda. Laiva slīdēja uz priekšu ar grū­tībām, kaut arī Vamirehs turējās krasta tuvumā. Va­jadzēja cīnīties ne tikai ar straumi, bet arī ar ūdens augiem, kas ķērās pie vienkoča un apvija airi. Vami­rehs jau bija izlēmis, ka piestās krastā, kad ieraudzīja starp meldriem kaut ko līdzīgu brīvai caurtekai. Viņš virzīja laivu uz turieni, un kādu laiku tā slīdēja ne­traucēti; bet drīz brīvo caurteku atkal noslēdza gari ūdens augi. Cerēdams tuvumā atrast klajus ūdeņus, drudžainā steigā šķirdams augus, Vamirehs devās uz priekšu. Taču visur viņš uzdūrās meldriem, ūdens augiem un grīslim.

Vamirehu māca smags nogurums, un viņam uz kādu laiku bija jānoguļas laivas dibenā.

Tuvojās rīts, debesis virs galvas nobālēja pirmajā rītausmas atspulgā, medņa kliedzieni atbalsojās meža biezoknī. Klusumā varēja saklausīt vienīgi cieto, aso lapu šalkšanu, kas atgādināja spārnu švīkstoņu, ūdra šļakstināšanos un upes nerimtīgo čalošanu. Priekšmeti likās aplieti ar rēnu, pelēku miglu; pretējā krastā tikko iezīmējās melnā meža strēmele starp upi un nobāluša- jām debesīm.

Vamirehs piecēlās. Neparasts stingums saistīja viņa locekļus. Viņam ātrāk gribējās nokļūt savā slēptuvē, un viņš ar acīm nomērīja attālumu no krasta līdz tai. Tas likās diezgan ievērojams — jo vairāk tāpēc, ka šeit auga vēl biezākas ūdenszāles. Bija brīdis, kad viņš domāja atteikties no jaunas piepūles un taisījās pār­nakšņot laivā; taču pietiktu vismazākās neuzmanīgās kustības, lai apgāztu nedrošo vienkoci, bet brūce ne­ļautu plaši vēzēt rokas un kavētu peldēšanu.

Izlēmis viņš īrās uz krastu, cilādams airi, sagraizī­dams rokas ar niedru asajām lapām, vilkdams un stum­dams vieglo laiviņu, noguris, uzbudināts, spiests bieži apstāties un ilgi atpūsties.

Atausa diena; izmocītajam cilvēkam viss likās bāls: gan ūdens, gan debesis, gan mežs. Platā upe iznira no miglas un atkal pagaisa palsajos vālos.

Beidzot sasniegts krasts. Vamirehs, izkāpdams malā un šķirdams garos zāļu stiebrus, ieraudzīja panteru uz­brūkam mamuta mazulim. Nožēlojamais jaunais zāl- ēdājs veltīgi pūlējās ar snuķi atvairīt uzbrucēju. Tā­lumā bija redzama mamuta māte, kura steidzās palīgā mazulim, bet meldros atskanēja tēviņa brēciens — dzīvnieks, acīm redzot, centās peldus nokļūt krastā. Bet pantera vienā lēcienā jau bija uzklupis mamuta mazulim uz muguras un jau ietrieca nagus tā biezajā ādā, gatavodamies ar zobiem saplosīt skaustu, kad cīņā iejaucās līdzjūtības pārņemtais mednieks. Izkliegdams kaujas saucienu, viņš svieda savu žebērkli un metās virsū plēsonim. Trieciens bija vājš — žebērklis tik tikko nokrāsoja ar asinīm plankumaino zvēra ādu; taču pantera rūkdams palaida vaļā savu upuri. Šajā brīdī parādījās mamuta tēviņa platā galva, un gandrīz vienā laikā ar viņu ieradās arī mātīte. Tad pantera no­zuda krūmos, bet milzīgo biezādaino ģimene aizgāja, šūpodama savus snuķus.

Vamirehs noskatījās viņiem pakaļ, priecādamies, ka ir tiem pakalpojis. Pēc tam viņš uzvēla plecos laivu un gāja uz meža malu. Jauneklis saņēma pēdējos spē­kus, lai savāktu lielus zarus un nostiprinātu slēptuvi zem laivas. Sajuzdams visā ķermenī smagumu un klup­dams nespēkā, viņš sāka dzīt zemē liela koka pakājē visstiprākos zarus, taču bija spiests darbu pārtraukt. Viņu pārņēma neatvairāms nespēks, viņš gribēja ap­sēsties, bet nogāzās zemē gandrīz bez samaņas un drīz iegrima ciešā, murgainā miegā.

MAMUTS

MAMUTS

Starp dižskābaržiem, ozoliem un gobām vīdēja ne­liels klajums, noaudzis ar biezu, sulīgu zāli, un vietu vietām ziedēja gundegas un nātres. Zem asajām zālēm, pa lapām, ziediem, stublājiem un saknēm šaudījās mil­zum daudz kukaiņu.

Milzīga muša lidinājās pirmajos saules staros, lap­sene spindza ap ziedu vainagiem, milzīgi tauriņi šū­pojās, plivinādami samtainos spārnus, odu mākoņi cē­lās no upes, meklēdami slēptuvi zem lapotnes; skudru leģioni stiepa augu utis, auglenīcas, graudus, zirneklis uzglūnēja medījumam, kapraču vabole meklēja beigtos dzīvniekus, lai iedētu tajos savas oliņas. Ķirmis tikši- nāja vīksnas mizā; zemesvēži iesnaudās, piekusuši pēc sparīgās čirkstēšanas; spīļastes pacēla savas spīles no ziedu vainagu dziļuma, un veiklā skrejvabole, līdzīgi tīģerim, uzklupa kādam kukainim . ..

Zemē guļošais cilvēks sacēla mežā trauksmi. Apkārt divkājainajam valdniekam drūzmējās dzīvās radības, kas pētīja sausos stumbrus un zarus, klausījās, skatī­jās un ošņāja; smailie deguni, smalkās ausis, melnām pērlēm līdzīgas apaļās acis, garie taustekļi sajuta cil­vēku, nojauta viņa vājumu. Tuvojās žurkas, ko pievi­lināja ar kaulu smadzenēm ieziestās siksnas; pēc tam augšā zaros savus ziņkārīgos purniņus sāka snaikstīt vāveres, kurām uzglūnēja liels lūsis.

Laiks gāja. Saules gaisma lija meža klajumā. Dzīvī­bas straume auga līdz ar staru spēku, salidoja arvien vairāk un vairāk mušu, kamenes un bites dūca arvien neatlaidīgāk un skaņāk, putni ašāk šaudījās pa koku pazarēm.

Tukšā atgriezusies no nakts medībām, izsalkusi hiēna klīda starp krūmiem savā šļūcošajā gaitā. Viņa sajuta cilvēka ķermeņa smaku, kas sajaucās ar ādas un tauku smaku, un piegāja tuvāk; žurkas pamuka projām kur kurā; līķu novācēja, neiznākdama no krūmiem, saprata, ka cilvēks nav miris, taču viņa nezaudēja cerības un laiski paslēpās ēnā.

Garie maigās gaismas stari aizvien stāvāk lauzās cauri lapotnei; ēnas sarāvās īsas jo īsas un tad atkal sāka stiepties garumā. Cilvēks aizvien vēl gulēja, un hiēna to apsargāja. Putni kļuva gurdi, un viņu balsis lielajos kokos noklusa; skudra ložņādama šūpoja asos zāles stiebrus; sirsenis, ķerdamies pie tieva puķes kā­tiņa, lieca to pie zemes; nenoklusdamas dūca mušas;

brīkšķēja sausie zari zem auļojošā dambriežu bara kājām.

Pēc pāris stundām — dienas otrā pusē, sajutuši hiēnas riebīgo smaku, šai meža nostūrī atklīda šakāļi un sapulcējās turpat tuvumā. Arī viņi paslēpās krūmos; ša­kāļu alkatīgais nemiers un nelaimi vēstošie kaucieni lika noprast kraukļiem, ka gaidāms bagāts laupījums. Tie, skaļi ķērkdami, laidās šurp veseliem bariem un kā tumšs mākonis aizsedza debesis virs klajumiņa, iekāms nosēdās izraudzītajā dižskābardī. No milzīga augstuma kraukļu baru pamanīja trīs maitu lijas, galvu reibinošā ātrumā metās lejā un notupās tuvākajā kokā.

Šie alkatīgie sāncenši, kas bija ielenkuši uz zemes guļošo Vamirehu, cits pret citu juta neuzticību; nakts dzīvnieki ar nepacietību gaidīja krēslas iestāšanos, bet dienas dzīvnieki baiļojās, ka tikai nepienāk vakars. Sākumā visi nogaidoši vēroja cits citu; tad šakāļi, no­bijušies no hiēnas tuvuma, atkāpās; pēkšņi uznākušas bailes uz mirkli lika pacelties spārnos arī maitu lijām. Vienīgi kraukļi nelikās traucēties, jo apzinājās savu skaitlisko pārsvaru un ik mirkli bija gatavi saplosīt ienaidnieku ar saviem cietajiem knābjiem.

Kraukļi sadomāja padraiskoties; satupušies komiskā nopietnībā uz dižskābarža zariem, viņi uzsāka kaut ko līdzīgu dejai: visi virzījās pa zaru uz tā galotni tik ilgi, kamēr malējais krita lejup; nokritušais kādu brītiņu plivinājās gaisā, ķērca nelabā balsī un tad atkal notu­pās zarā. Kraukļu brēcieni un rotaļas pārbiedēja nakts dzīvniekus; kad beidzot ķērcēji ar troksni, kas atgādi­nāja krusas negaisu mežā, kā mākonis nolaidās pār cil­vēku, hiēna pakāpās nost, bet šakāļus pārņēma apju­kums.

Kraukļi virzījās arvien tuvāk cilvēkam; viņu kustībās varēja nojaust kaut ko neveiklu un jocīgu. Pāris soļu no Vamireha viņi šaubīdamies apstājās; ķērkšana mitē­jās, un vecie kraukļi sāka apspriesties, izgrūzdami rup­jas rīkles skaņas un reizē griezdamies uz vietas kā dejā. Taču Vamirehs pakustējās un piespieda kraukļus atkāp­ties; viņi no jauna satupās koka zaros.

Iestājās klusums, kurā bija dzirdama vienīgi hiēnas soļu dipoņa un šakāļu gaudas; tad kāda pilnīga klusuma brīdī atskanēja smagas spārnu vēdas, un trīs maitu li­jas vienā mirklī nolaidās uz zemes. Viņas izstiepa kai­los, stipros kaklus ar skaistu, baltu pūku kaklarotu un ilgi stāvēja nekustīgi kā sargi, izslējušas plecus asā leņķī; kauli šķita spraucamies ārā tieši no krūtīm; spārni atgādināja apmetņus, ko rotāja gaišu, īsu spalvu bārkstis. Šie putni piederēja pie spēcīgas dzimtas; viņu izstiepto spārnu garums sasniedza astoņas pēdas; ar spēcīgajiem, līkajiem nagiem viņi alkatīgi plosīja tikai maitas, bet dzīvā laupījumā iecirtās vienīgi tad, ja bija galīgi badā… Varbūt putni apspriedās, cik šim cilvē­kam atlicis dzīvot, cik daudz vēl spēka glabā viņa stip­rie muskuļi, spēcīgais kakls un krūtis, kas augstu cilā­jās? Maitu lijas nekustējās, bet izsalkušie šakāļi, pār­guruši no gaidīšanas, sāka klaiņot pa krūmiem; to padzirdušas, lijas ar troksni sa viciņā ja spārnus; pārbie­dētie šakāļi apstājās, un visvecākā maitu lija tuvojās Vamireha gaišmatainajai galvai.

Pār seju izrisušie mati daļēji aizsedza jaunekļa acis; bālās lūpas drebēja smagā, drudžainā elpā; likās, iz­aicinošs smīns bija pavilcis augšup virslūpu, kamēr mu­tes kaktiņos iegūlusies bikla pazemības izteiksme, Pus­kailais plecs šķita kā no pulēta akmens izcirsts; lauvas āda pārsedza krūtis, kurās nemierīgi sitās sirds.

Kraukļi, ieinteresēti par lijas rīcību, lēnām virzījās tuvāk; šakāļi žāvādamies pievēra acis, vairīdamies no žilbinošās saules stariem, hiēna ar priekškājām raka zemi; mežā varēja dzirdēt neskaidras skaņas: klusus kliedzienus, tikko saklausāmu dziedāšanu, nobriedušu augļu krišanu.

Pa to laiku lielā lija caur matu šķipsnām paglūnēja uz pievērto plakstū, zem kura vīdēja acs ābols. Plēsīgie putni, instinkta dzīti, izknābj acis, arī lija šai nolūkā sāka lēnām tuvoties Vamireham. Vecajai maitu lijai sekoja pārējās divas, un viena no tām uzlika kāju uz vīra kailā pleca.

Vamireha roka neapzinīgi pastiepās uz to pusi un uzgūlās uz putna spārna; maitu lija iecirta ar knābi jau­nekļa delnā. Sāpju sajūta atmodināja cilvēkā spējas aizsargāties: viņš pusnemaņā ar saviem atlēta pirkstiem sažņaudza putna kaklu… Kādu brīdi maitu lija ar līka­jiem nagiem pūlējās ieķerties lauvas ādā, tad putns no­slāpa, taču Vamireha pirksti vēl joprojām žņaudza jau beigtā putna kaklu. Pa to laiku abu dzīvo liju platie spārni pāršķēla gaisu; putni uzlidoja līdz koku galot­nēm, bridi tur neziņā pakavējās un tad pa plašo joslu, kas vīdēja starp kokiem, pacēlās augstu gaisā.

Vamirehs pēc piepūles atkal iekrita nesamaņā un izskatījās kā īsts mironis; kraukļi norīkoja no sava bara desmit izlūkus, lai tie pārliecinās, vai cilvēks no tiesas miris. Kokos palikušie sāka apspriesties, spalgi brēk­dami. Desmit izlūki drīz vien atklāja, ka brangais lau­pījums vēl joprojām ir bīstams; taču kraukļu uzmanību saistīja beigtā maitu lija, un viņi to sāka appētīt sīkāk. Cilvēks turēja putnu krampjaini sažņaugtajā rokā. Kraukļi ar savai sugai raksturīgo ļoti lielo piesardzību pavalstīja liju un beidzot metās virsū tās kailajam kak­lam; pāris mirkļos kaklā parādījās caurums, kuru asie knābji vēl padziļināja, un pēc neliela brītiņa Vamireha rokās bija palikusi tikai plēsīgā putna galva. Kraukļi visi reizē ieķērās laupījumā un atvilka to dažas olektis nostāk.

Šakāļi šo brīdi nolēma izmantot savā labā; viņu sa­celtā soļu dipoņa, ko pavadīja kaukšana un gaudošana, izklausījās kā lietus gāzma koku lapās. Desmit kraukļi, nikni ķērkdami, pacēlās spārnos, taču pārējie veseliem simtiem metās no augšas uz četrkājaino plēsoņu mugu­rām, kuri, negaidītā uzbrukuma pārsteigti, pasteidzās ātkāpties. Melnais kraukļu bars palika uzvarētājos un ķērās notiesāt maitu liju.

Hiēna pārstāja rakt zemi. Izsalkums, kas aizvien spē­cīgāk plosīja viņas iekšas, padarīja viņu drosmīgāku. Zemu nolaidusi auguma pakaļdaļu — kā visi dzīvnieki, kas paraduši rāpot, — un ostīdama gaisu, viņa tuvojās lēnā gaitā, turot uz priekšu izstieptu galvu, ik brīdi sajuzdama aizvien lielākas bailes. Viena lēciena attā­lumā hiēna apstājās un, pētīdama cilvēka kaklu, ap­svēra, kā labāk uzbrukt. Tomēr zvēram pietrūka dros­mes, un hiēna satraukumā sāka skrāpēt zemi.

Kamēr hiēna vilcinājās, atjaunojās cīņa starp šakā­ļiem un kraukļiem. Šakāļi negaidot metās uzbrukumā, un šoreiz putni aizlaidās, atstādami uzbrucējiem maitu

lijas atliekas. Taču šakāļiem tas bija tikai nieka iegu­vums. Slaikie un lunkanie zvēri, miegdami acis spožajā gaismā, piesardzīgi grauza putna kaulus. Sakairinājuši ēstgribu, viņi gudroja, kā tikt pie lielākā laupījuma. Hiēna necēla iebildumus; redzams, abas puses pat uz­mundrināja viena otru. Hiēnas smiekli jaucās ar šakāļu gaudošanu, soļu dipoņu, skraidelēšanu, lēkāšanu un niknu zobu ņirgšanu.

Ar sparu pašķīrās krūmi; mežā atskanēja zaru brīk­šķēšana kā vētras laikā, un biezoknī parādījās mamuta galva. Meža klajumiņš milzenim iepatikās, un viņš

šūpojās ar visu savu milzīgo augumu, plūkdams ar snuķi zāli tik draiski kā jauns dzīvnieks, pēc tam ap­gūlās un iesnaudās.

Hiēna un šakāļi, kas bija paslēpušies zemos krūmos netālu no klajumiņa, reizē pakāpās labi tālu atpakaļ; taču viņi izbijās ne jau no mamuta: cits smagnējs, lem­pīgs zvērs lēnām lauzās cauri krūmājam un iznāca kla­jumā. Tas bija pelēkais lācis. Mamuts mierīgi nogaidīja, kamēr lācis pienāks tuvāk. Pekainis apstājās un sāka cieši lūkoties snuķainajā. Lācis bija pamodies savā alā netālu no upes un izdzirdis šakāļu gaudošanu, kas to ieinteresēja; patlaban viņš cerēja pamieloties ar zemē guļošo cilvēku un nosprieda, ka miermīlīgais mamuts viņu netraucēs. Pirmajā brīdī šķita, ka lāča aprēķins ir pareizs: mamuts, redzams, taisījās projām; tomēr meža milzenis ievēroja metrus desmit atstatu guļošo cilvēku, pagrieza snuķi uz viņa pusi, pienāca klāt, apostīja un cieši aplūkoja. Pēc tam dzīvnieks draudoši ietaurējās un pavērsa ilkņus pret plēsoņu. Lācis aklā, stūrgalvīgā niknumā ierēcās un izslējās pakaļkājās; zvēra izplestie asie nagi un plaši atvērtā rīkle alka atriebības. Mamuts sagaidīja pretinieku, izslējis snuķi un izliecis ar lielu piepūli milzīgo muguru …

Tie bija divi spēcīgi dzīvnieki. Lāča pinkainās ķet­nas bija apbruņotas ar milzīgiem nagiem; ilkņi un mus­kuļainie žokļi nebija mazāk spēcīgi ieroči. Viņš varēja, stāvot uz pakaļkājām, sagrābt un nožņaugt pretinieku. Biezā, sprogainā vilna netraucēja cīnīties ar plēsoņu, pat ar lauvu un leopardu; arī smagais augums lācim nāca tikai par labu; viņa kustības bija lēnas, toties drausmīgi precīzas.

Tomēr mamuta spēks bija nesalīdzināmi pārāks. Viņa šaurās ačteles pretstatā lāča acīm bija apveltītas ar asu skatienu; viņa apbrīnojamais snuķis bija veiklāks un spēcīgāks nekā cilvēka roka; viņa līkie ilkņi, kas sa­sniedza desmit olekšu garumu, spēja nodurt un aiz­sviest projām ienaidnieku gluži kā sumbra ragi. Viss dzīvnieka augums, ko balstīja četras stabiem līdzīgas kājas un kas bija pārklāts ar biezu, rūsganu vilnu un tumšām krēpēm, izrādījās kustīgs un lokans. Gan me­žos, gan stepēs, gan kalnu aizās — visur šis izmirsto­šais snuķaino dzīvnieku pārstāvis bija varens zālēdāju valdnieks.

Mamuts pirmais sāka rīkoties. Ierēcies briesmīgā balsī, viņš metās virsū savam tuvredzīgajam, platpē- dainajam pretiniekam. Lāci paglāba vienīgi koks; ķe- painis paguva tajā uzrāpties labi augstu. Tad mamuts ar plecu sāka šūpot resno koka stumbru, lācis nenotu­rējās un uzkrita mamutam tieši uz platās muguras, iecirzdams ilkņus milzeņa pakausī un ar nagiem ieķer- damies mamuta ausu skrimšļos. Taču biezādainais dzīv­nieks nopurinājās, it kā izkāpdams no ūdens, un vien­laikus spēcīgi iezvēla pretiniekam ar snuķi; lācis novē­lās zemē no muguras un aizripoja, kūleņus mezdams; mamuts viņu pacēla uz ilkņiem un aizsvieda liānu bie­zoknī. Redzēdams, ka mamuts atkal grasās uzbrukt, lācis pietrūkās kājās un aizmuka smagā gaitā.

Miermīlīgais zālēdājs samierinājās ar šādu cīņas iz­nākumu un jau taisījās projām, kad lācis negaidot at­griezās un bez kādas gudrošanas metās virsū mamutam, nikni iekozdamies tā snuķī. Mamuts aiz sāpēm ierēcās, pieliecās pie zemes un papurināja galvu. Lācis zaudēja līdzsvaru un krizdams nokļuva starp ilkņiem. Mamuts, pieturēdams lāci ar snuķi, dūra zvēram ar ilkņiem un sāka mīdīt viņu ar resnajām, stabiem līdzīgajām kājām, kamēr lācis izlaida garu. Aiz dusmām zaudējis jēgu, mamuts vēl kādu brītiņu mīdīja beigto ienaidnieku, pēc tam aizsvieda līķi tālu projām no klajumiņa. Hiēna un šakāļi tagad varēja remdināt savu izsalkumu.

Apmierinājis atriebes kāri, biezādainais dzīvnieks at­griezās pie cilvēka. Viņš no jauna apostīja guļošo un, apstājies no tā piecu olekšu attālumā, stiepti iebrēcās. Atsaukdamās uz aicinājumu, ieradās mamuta mātīte ar mazuli. Visi trīs palika Vamireha tuvumā.

Tuvojās nakts. Lielās, zilās aizvēsturisko laiku mušas meklēja patvērumu zem lapām; kukaiņi veseliem ba­riem lidoja uz ūdens pusi; zemesvēži no jauna atsāka savu melodisko dziesmu, skudras stiepa pēdējos stieb­rus uz pazemes noliktavām; kapraču vaboles rūpīgi ap­raka beigtu peli; putnu balsis noklusa koku zaros; kraukļi jau sen bija aizlidojuši. Pēdējie izkliedētie gaismas stari vēl meta drebošu, sarkanīgu atblāzmu uz ziediem; gaisma dzisa ar katru brīdi, līdz beidzot apspī­dēja vienīgi atsevišķus smilšu graudiņus; un majestā­tiskie mamuti rāmi vēroja šo pēdējo gaismas atblāzmu, kamēr tai pašā laikā zem kokiem skanēja šakāļu drau­dīgā gaudošana un hiēnas smiekli: plēsoņi bija pieēdu- šies pelēkā lāča gaļas.

Beidzot melna tumsa nolaidās pār zemi, ietīdama savā noslēpumainajā segā mežu un upi; krūmos sāka mir­guļot spīgainīši, sāka laidelēties naktstauriņi, ņirbinā­dami maigos spārnus, tiem dzinās pakaļ sikspārnis; ozola dobumā atskanēja pūces nopūtas, un mežu pildīja plēsoņu triumfējošie rēcieni. Gan leopardi, gan vilku bari šai naktī saoda guļošo cilvēku, taču neviens zvērs neuzdrošinājās traucēt lielā, pinkainā, platpierainā ma­muta neuzvaramo ģimeni.

Mamutu ģimene palika cilvēka tuvumā līdz pašai rīt­ausmai, kad Vamirehs pēc ilgā stinguma stāvokļa at­guva samaņu; viņš jutās tik mundrs un spēcīgs kā pēc labas peldes karstā dienā. Piecēlies kājās, viņš izmēģi­nāja savu roku un krūšu muskuļu spēku; tikai tagad viņš pamanīja aizejčšos mamutus. Tos redzot, viņš atcerējās vakarrīta notikumus un skaļi nosauca tiem pakaļ svei­cienu, neapjauzdams, cik daudz pateicības tiem bija parādā. To jaunais mednieks saprata tikai mazliet vē­lāk, kad uzgāja krūmos svaigās lāča atliekas un sadra­gātos kaulus, un viņa sirdi pildīja pateicības jūtas.

VAJATAJU VIRSAITIS

VAJATAJU VIRSAITIS

Bija aizritējušas piecas dienas. Lēnām, ceļā bieži ap­stādamies, austrumu novadu klejotāji devās atpakaļ uz savu zemi. Ievainotie pamazām atlaba. Sestajā dienā viņi apstājās atpūtā uz ilgāku laiku un cerēja līdz jauna mēneša ceturkšņa beigām ieraudzīt savu ciltsbrāļu ap­metni. Atveseļojies ātrāk par citiem, virsaitis ne reizes nebija sūdzējies. Mundrais, izturīgais sirmgalvis pacieta sāpes, ko radīja sadragātais plecs, ar tādu varonību, it kā šāds ievainojums nemaz neietekmētu visu organismu. Ik dienas rītos un vakaros viņš apstaigāja ievainotos karotājus un pārsēja kā savas, tā viņu brūces, lietodams vienkāršus, tikai pašam zināmus līdzekļus pret iekai­sumu.

Elema padevīgi sekoja karavīriem, taču domās bieži kavējās pie plecīgā, muskuļainā, slaidā klejotāja ar enerģisko, nosvērto izteiksmi bālajā sejā; meitene at­cerējās viņa dusmu uzliesmojumus un jautrību, gudro prātu, kas atspoguļojās gaišzilajās acīs, viņa tieksmi pēc mākslas un lielo darba mīlestību.

Viņas ceļabiedri jau sāka aizdomīgi izturēties pret Elemas uzslavām, ar kādām viņa neskopojās, runājot par Vamirehu, kad viņai par to jautāja. Tikai virsaitis domīgi un rāmi joprojām izvaicāja meiteni. Viņš kāri tvēra katru vārdu par šā gaišmatainā vīra spēku, veik­lību, zināšanām un mākslu, kā arī par tālās zemes pa­ražām. Naida jūtas virsaiša sirdī daļēji aprima kā dau­dzo gadu, tā ziņkārības dēļ — viņam gribējās izdibināt vilinošo noslēpumu. Virsaitis nožēloja, ka gaišmatai­nais milzis nebija saņemts gūstā; varbūt viņš zināja, cik tālu plešas mežs, no kurienes tek upe, kurā vietā de­besis saskaras ar zemi…

Austrumu ļaudis — klejotāji un mednieki — jau prata izmantot savā labā augus, viņi saberza graudus miltos, no kuriem pagatavoja dažādus ēdienus. Pļavās savāktā zāle viņiem deva iespēju barot zirgu un vēršu barus, kurus turēja nebrīvē iežogotās vietās; dzīvnieki vēl nebija īsti pieradināti, un tos turēja vienīgi gaļai.

Tas viss, kā arī auglīgā zeme austrumu klejotāju ciltis atturēja no tāliem klejojumiem, ko atļāvās rie­tumu ciltis. Viņu mežos dzīvoja dažādi dzīvnieki — reti sastopami pērtiķi, šakāļi, brieži kopā ar auksto stepju dzīvniekiem mamutiem, lāčiem, hiēnām, sumbriem, tauriem un mošus vēršiem. Iestājoties aukstam laikam, sākās pērtiķu, šakāļu un briežu pārceļošana uz lielajiem dienvidu mežiem, vasarā dzīvnieki pārvietojās pretējā virzienā.

Austrumu zālainajās stepēs aziāti bija sadraudzēju­šies ar suņiem, kas milzīgos baros klīda stepēs. Sīkstie, saprātīgie dzīvnieki kopā ar cilvēku cīnījās pret liela­jiem plēsīgajiem zvēriem, palīdzēja tam medīt taurus un zirgus, par to saņemot daļu medījuma. Tāpat kā cilvēki, arī suņi bija sapratuši šādas kopdzīves priekšrocības: viņi pulcējās baros kā uz sapulcēm, vi­ņiem bija sava drošsirdīga armija, savi vadoņi, kas no­sirmoja dzīves likstās gadu gaitā …

Austrumu klejotāju ciltis vecos vīrus uzskatīja par gudrajiem. Apspieduši mežonīgos instinktus, viņi cen­tās iegūt zināšanas un iespiesties dabas noslēpumos, iedrošinādamies pat izskaidrot mēness fāzes un zvaigžņu kustību. Viņu nopelns bija arī tas, ka austrumu ciltis noslēdza savienību ar suņiem; bez tam sirmgalvji vi­sādi atbalstīja mēģinājumus pieradināt dažus putnus un zvērus: tauru, zirgu, lāci, meža cūku. Viņi pazina visas dzīvnieku rakstura īpatnības, zināja, kurš no zvē­riem stiprākā priekšā padodas un kurš uzskata par la­bāku iet nāvē. Sirmgalvji devās tālos ceļos, lai apmek­lētu Lietus cilti, kuras burvis Nada audzēja bites, vai Mēness cilti, kuras jaunais karotājs jādelēja zirga mu­gurā, vai Pērkona cilti, kur pie ļaudīm dzīvoja trīs lāči.

To atcerēdamies, austrumu cilts karotāju virsaitis vēl vairāk nožēloja, ka viņam nebija iznācis iepazīties ar Vamirehu. Viņš uzskatīja par prātīgāku dzīvot mierā ar šiem drosmīgajiem un izveicīgajiem gaišmatainajiem milžiem. Ja abām attālām tautām izdotos sabiedroties, tās kļūtu daudz spēcīgākas. Tad kopējiem spēkiem va­rētu izpētīt nezināmus apgabalus — lielo bezdibeni, ra­gaino ziloņu dzimteni, iepazīt ūdens nezvērus, briesmīgo pūķi, it visu, par ko jau gadsimtiem ilgi stāstīja leģen­das.

Vecais vīrs ņēma jauno meiteni savā aizsardzībā. Viņš ne tikai aizliedza rupji izturēties pret meiteni, bet arī atļāva viņai pilnu brīvību. Kā dienu, tā nakti Elema varēja staigāt, kur vien vēlējās, — iet pa priekšu saviem ceļabiedriem vai palikt iepakaļ, un virsaitis tik stingri apvaldīja savu karotāju neapmierinātību, ka tie neuz­drīkstējās runāt viņam pretī. Elema bija ļoti pateicīga labsirdīgajam sirmgalvim.

Palikusi garus cēlienus vienatnē, meitene raudzījās uz upi, uz slīdošajiem ūdeņiem, kas bija nesuši viņu pzanna laivā daudzas dienas.

Septītajā dienā viņai šķita, ka rīta miglā starp meld­riem manāma Vamireha laiva. Parādība neskaidri pa­vīdēja kaut kur tālumā, taču Elema bija pārliecināta, ka patiešām redzējusi pzannu. Todien viņa vairākkārt atpalika no savējiem, te nozuzdama krūmu biezokņos, te palēninādama soļus kraujajā upes krastā. Kad uz­nāca nakts, viņa nespēja aizmigt un caur puspievērta­jiem plakstiem trauksmaini raudzījās nakts miglā.

OTRREIZEJA NOLAUPĪŠANA

OTRREIZEJA NOLAUPĪŠANA

Naktī, kamēr karavīri gulēja, vecais virsaitis vēroja, kā ugunskura liesmās strauji izgaist koku zaru dzīvība. It kā slēpdamas sevī neskaitāmas smalkas, krāsainas būtnes, kas lēkā un sprikst, uguns liesmas brīžiem krā­sojas maigi zilas, brīžiem spoži dzeltenas, brīžiem pur­pursārtas, tad pieplok pie pelniem un trīsuļojot trauc tālāk; tās tramīgi izslienas, kāpj pa zariem uz augšu un izzūd tur, kur sākas dūmi. Un liesmās vecais vīrs re­dzēja tūkstošiem fantastisku tēlu: alas, mežus, lielus, mirdzošus ezerus, veselu lidojošu pasauli, kas reizumis iekvēlojās spožāk, reizumis apdzisa, uzpūšot nezināmai vēja pūsmai; viņš redzēja pasauli, kas reizumis virda naidā, reizumis nomierinājās, atkal trakoja un atkal sa­valdījās, un tomēr tā bija briesmīga, jo spēja aprīt ve­selus mežus un rasties no bērna rokas.

—    Esi sveicināta, uguns! — austrumu zemju cilvēks sacīja. — Tu esi krāšņāka par viļņiem, kas ir tavi ienaidnieki; tevi mīl zeme, kurai tu dod auglību, un cilvēks, ko tu sasildi ar savu maigumu!

Sirmgalvis iegrima sapņos . . . Varbūt viņš nojauta nākotnes dižo brīnumu — metāla apstrādes laikmetu. Viņš zināja, ka zemes daļiņas vai akmeņi ugunī izkūst un ka pelnos dažreiz var atrast nelielus, cietus, saku­sušus gabaliņus. Katrs, kam laimējās tos atrast, glabāja kā dārgumu šīs sastingušās metāla lāses.

Tās bija dažādas — dzeltenas, pelēkas, baltas. Dau­zot ar akmeni, tās varēja visādi veidot un saplacināt plānas; šīs plāksnītes tomēr bija trauslas, viegli lūza un liecās, un tolaik arī nevienam ne prātā nenāca, ka tās spēs sacensties ar akmeni, kaulu un ragu.

—    Mūsu dzīslās plūst uguns, — vecais čukstēja,

—    tāpēc mums pār lūpām veļas tvaiks kā no uguns­kura, kad to aplej ar ūdeni.

No šādām domām tīksmīgs lepnums pārņēma sirm­galvi; nakts apcerēs viņa dvēsele guva it kā spārnus. Ugunskura gaisma aizēnoja zvaigznes, bet debess pa­malē, pie upes, dzirkstīja spoži zvaigžņu pūļi.

—    Mēness uguns un zvaigžņu uguns ir auksta kā cilvēka acu skatiens …

Viņš apklusa. Meža naksnīgās skaņas pierima. Kaut kur tālumā rūca lauva, un zvēra spēcīgā balss atplūda it kā no bezdibens dzīlēm vai nogranda kā kalnu at­balss — tik daudz tajā bija diženuma un spēka. Gaisā nejuta ne mazākās vēsmiņas. Uz gaišā upes līmeņa iezīmējās tumša lapotņu blīva; tumsa slēpa kaut ko trauksmīgu. •

Vecais vīrs, kurš tikko rāmi bija apcerējis dabu, no­trīsēja. Viņš piecēlās kājās, un ugunskura liesmas ap­gaismoja visu viņa plecīgo augumu. Viņu māca bažas par Elemu, kas gulēja plaši atvērtām acīm, un sirm­galvis sāka ieklausīties. Melnajā tumsā varēja sadzir­dēt vieglu čabēšanu, it kā pa zemi līstu kāds dzīvnieks; tūlīt pēc tam nošvīkstēja strauji sašūpotie zari un ap­rauti, sausi nokliķstēja it kā viens pret otru atsisti ak­meņi.

—   Mostieties! — sirmgalvis iesaucās, uzvilkto loku notēmēdams uz aizdomīgo trokšņu pusi.

Tai pašā mirklī, gandrīz virsaiša galvu skardama, no biezokņa izšāvās bulta, un karotāji vēl nepaguva pie­celties no zemes, kad Vamirehs vienā lēcienā , atradās blakus ugunskuram. Vecais vīrs savukārt palaida bultu, bet tā aizlidoja pa kreisi no pzanna. Tas, atvēzējies ar rungu, jau grasījās notriekt pie zemes savu pretinieku, bet pēkšņi ar lūdzošu skatienu viņam priekšā aizstājās Elema. Milzis aši apcirtās uz to pusi, kur gulēja karo­tāji, un viņa skatiens gaiši liecināja, ka viņš nositīs pirmo, kurš iedrošinātos uzbrukt. Redzēdami, ka ir uz­veikti, austrumu ļaudis nekustējās ne no vietas. Vecais virsaitis bez baiļu lūkojās uz uzbrucēju. Ar mājienu viņš pavēlēja saviem vīriem palikt uz vietas.

—    Runā, — viņš sacīja, vērsdamies pie Vamireha.

—  Liec godā taisnīgumu, ne vardarbību!

Vamirehs saprata, ka viņa varā ir uzstādīt no teiku mus; viņš ar žestiem paskaidroja, ka vēlas ņemt sev līdzi Elemu.

—    Ej! — sirmgalvis atvēlēja meitenei. — Bet kālab ar varu jāaizved mūsu cilts meita? — viņš Vamireham noprasīja. — Lai tavas asinis saradojas ar mūsējām, lai miers savieno gaismas dēlus ar nezināmo zemju cil­vēku.

Elema, teikdama mīlīgus vārdus, saņēma Vamireha roku savējā un pieveda viņu pie sirmgalvja. Jauneklis paklausīgi sekoja, austrumu cilvēka sirsnīgās un no­pietnās balss skaņas valdzināts. Bet tobrīd sirmgalvim aiz muguras ar jūsmīgiem saucieniem pietrūkās kājās trīs pārējie karavīri. Vamirehs to iztulkoja ļaunā no­zīmē un, satvēris Elemu, metās bēgt. Pa gabalu viņš vēl apstājās.

—    Melīgais veci! — viņš uzsauca. — Tava balss dūdo par mieru, bet tavs gars alkst kāra. Vamirehs tevi niciņa!

Uzvilcis stopa stiegru, v;ņš notēmēja; Elema arī šo­reiz izjauca viņa nodomu: bulta novirzījās sānis un aiz­lidoja naktī. Kamēr Vamireha pretinieki tvēra pēc iero­čiem, viņš un Elema jau bija nozuduši. Apbēdinātais virsaitis neļāva dzīties bēgļiem pakaļ.

—    Neskrejiet pretī nāvei.. . Viņš nesaprata manus vārdus, un jūsu klaigas viņu nobiedēja …

Ugunskurā piemeta jaunus zarus; kad liesmas gaiši iedegās, karavīri atkal nolikās gulēt, sarūgtināti ļ!>ar nejaušo kļūmi, par to, ka viņu neviltotais prieks, ko svešinieks bija pārpratis, izjaucis virsaiša gudros no­domus.

PALĪGSPĒKI

PALĪGSPĒKI

Virs meža jau iekvēlojās rīta blāzma, bet vecais vir­saitis vēl arvien nevarēja izšķirties. Tagad vairs ne­bija cerību uzveikt gaišmataino ienaidnieku; atklātā cīņā spēks noteikti dos viņam pārsvaru, un modrība neļaus to pārsteigt no paslēptuves. Nebija' arī vairs laika lūkot palīgus radu ciltīs. Varbūt uzzināt, kur

5 — Vamirehs 65 atrodas naidnieka zeme, un vēlāk, pēc atgriešanās ap­metnē, doties turpu ar veselu karapulku? Bet ja nu ceļu aizsprosto kādi nepārvarami šķēršļi? Un vai šim mežam vispār kaut kur ir gals?

Ilgu laiku vecais vīrs kavējās lūgšanās, prātodams par senču ticējumiem; todien viņš raudzīja saskatīt at­bildi uz šiem jautājumiem gan dziestošā ugunskura liesmās, gan dīvaini izlocītajās zaru ēnās; runāt viņš nerunāja ne vārda: saskaņā ar austrumu cilšu gudrību piesardzīgs virsaitis rīkojas, nelikdamies zinis par za­ļās jaunatnes gražīgajiem prātiem. Sirmgalvis pacēla no zemes savu ieroci, pavēroja, kā krīt ēnas un kādā virzienā aizlido zināmi putni, un pamāja ceļabiedriem sekot.

Drīz visi pārliecinājās, ka dodas uz dienvidiem. Tur pletās klaji līdzenumi, kas izbeidzās ar augstiem pau­guriem, neauglīgs apvidus, kur iemaldījās tikai retais: tā bija suņu valstība. Vairāk uz austrumu pusi — sešu dienu gājiena attālumā varētu nokļūt pie draudzīga­jām ciltīm. Jaunie karavīri brīnījās, bet cieta klusu. Viņi gāja visu dienu, apstādamies tikai uz īsu brīdi. Tā tas turpinājās līdz vakaram. Nakts atpūta pagāja smagos apstākļos: stundas četras pirms gaismas svī­duma pār mežu nolija spēcīga lietusgāze.

Ugunskurs apdzisa, ļaudis izmirka līdz kaulam, pār viņiem strūklām plūda ūdens, un viņi drebinājās pie mazākās vēja pūsmas. Vajadzēja uzsliet zaru būdu, un bija jau liela diena, kad ceļotāji atkal devās tālāk.

Vīru sejās iegula dzedrums, un visi četri klusēja. Sadrūmusi bija arī visa daba; lietus sitās cauri bieza­jai lapotnei, kājas stiga mālainajā zemē. Mežā klaiņoja zvēri, kas tīkoja uzbrukt; paredzot ceļinieku drīzo bojā eju, viņiem pa pēdām sekoja vilku bars; arvien biežāk un biežāk koku zaros karājās čūskas. Ziemas tuvums pastiprināja zvēru alkatību; nogalinātas briežu mātes dēļ vajadzēja atkauties no vilkiem. Austrumu ļaužu sirdīs iezāgās ilgas pēc būdām un alām.

Otrā nakts bija sevišķi dzestra. Par laimi, ceļinieki mežā uzgāja aizvēja stūrīti, kur izdevās iekurt uguni. Agri no rīta viņi devās ceļā; sūnas uz kokiem un putni, kas lidoja uz klajuma pusi, palīdzēja ieturēt vēlamo

virzienu. Tomēr vīri par to vairs nebija tik droši kā līdz šim un apstājās biežāk. Jaunie karavīri paslepšus pārmija bažīgus skatienus; viņi stūrgalvīgi meta acis uz austrumiem. Pagāja kādas astoņas stundas, un jau­nekļi jau sāka savā starpā sačukstēties: varēja nojaust, ka viņos bija pamodies pretestības gars.

Bet sirmgalvis soļoja tikpat žigli un lepni uz priekšu kā aizvien. Brīžiem viņš balsī sarunājās pats ar sevi, pat sirsnīgi nosmējās bārdā. Šis vērīgais pirmatnējais cilvēks šķita apveltīts ar divkāršu redzi, viņu it kā vadīja viedīga iekšēja balss.

Dienas vidū mākoņu starpā atspīdēja saule. Zeme silti garoja, gaiss bija liegu smaržu pilns. Vecais vīrs izstiepa rokas pretī saulei un skaļi noskaitīja lūgšanu; tad viņš uzrunāja savus ceļabiedrus:

— Kurš uzdrīkstas nepaklausīt? Ja Padomei vaja­dzīga tava būda, tev būda jāatdod; ja tai vajadzīga tava roka, tev roka jāatdod; ja tai vajadzīga tava dzī­vība, tev dzīvība jāatdod. Vai gan es, kaut arī vecs- vīrs, neesmu stiprāks un viedīgāks par jums visiem? Laiks vēl nav izbalinājis jūsu matus, un gari vēl ne­runā ar jums. Apvaldiet savu lepno prātu, vai arī pār jums nāks liels posts!

Nožēla un šaušalas pārņēma jauno karavīru sirdis; viņi krita pie zemes, jau kuro reizi sirmgalvja gudrības spēka un dzīves pieredzes uzveikti. Virsaitis pavēstīja, ka ap krēslas stundu viņi sasrfiegšot mežmalu; par to liecināja arī sastaptie lielie dzīvnieki, kas parasti uz­turas līdzenumā. Kaut ari gāza lietus un biezajā mežā ložņāja daudz zvēru, kas jau bija izgājuši nakts me­dībās, aziāti naigi soļoja uz priekšu. Saindētas bultas noguldīja sešus vilkus, pārējie izklīda; cilvēks atkal bija guvis virsroku.

Taču lietus straumes kļuva arvien spēcīgākas; vējš brāzmām triecās pret kokiem; meža dziļumā šad tad pavīdēja iztrūcinātie dzīvnieki, un nogurušie ceļinieki izskatījās pavisam nožēlojami. Vilki pulcējās baros, biezoknī reižu reizēm atskanēja lielo hiēnu skaļie smiekli. Vakara pusē ļaunu vēstošās skaņas, kuru cē­lonis bija cilvēkam naidīgas būtnes, pastiprinājās. Ka­ravīri sāka skriet. Aiz muguras sēca vilku saraustītā

elpa; vējš svieda acīs sausu lapu klēpjus. Pāri zemei strauji nolaidās nakts. Virsaitis apstājās.

Acīm zvērojot, vilki saslēdzās arvien ciešākā lokā un iegaudodamies atņirdza asos ilkņus. Bultu bija pa­licis maz; uguni sakurt nebija iespējams. Atlika vie­nīgi ar milzīgu piesardzību virzīties uz priekšu nakts melnumā. Jātiek līdz mežmalai, tas ir vienīgais glābiņš. Lēnām, ar metamajiem šķēpiem noturot vilkus pieklā­jīgā attālumā, aziāti turpināja ceļu . ..

Devītajā stundā pēc pusdienas priekšā pavērās lauce, kas veda uz līdzenumu. Virsaitis gāja pats pēdējais; viņš vēl spēja cīnīties un atvairīt vilku uzmākšanos, kaut arī viņa spēki sāka zust.

Karavīru gaviļu kliedzienam tālumā atsaucās suņu rejas. Lielā apjukumā vilki sāka gaudot; brīkšķēja krūmi, tumsā kūņojās neredzamu ķermeņu masa, pa reizei kāds iesmilkstējās, un pārspētie vilki laidās mukt, piepildot' apkārtni ar negantiem kaucieniem un pirms­nāves kunkstieniem.

Tagad austrumu ļaudis mierīgi tuvojās meža robežai, tur viņus gaidīja sabiedrotie suņi, kas bija sapulcēju­šies pulkā sava barveža vadībā.

LIETUS

LIETUS

Tuvojās lietus periods, kad debesis katru gadu aiz­velkas bieziem mākoņiem.

Šajā laikā aizvien pūta auksts vējš, kokos nereti no­sala ziedi un augļi, un graudēdāji dzīvnieki pēc tam bariem nobeidzās nežēlīgā badā. Upes un strauti pār­plūda. Cilvēks, paslēpies kalnaino apvidu alās, sagādā­jis sev pārtikas krājumus, vadīja dienas, darinot darba rīkus un ieročus.

Vamirehs, paredzēdams šos grūtos laikus, no rīta līdz vakaram cītīgi airēja.

Padevīga, uzveikta Elema viņam palīdzēja. Pēc otr­reizējās nolaupīšanas neizpētīto austrumu zemju meita bija ar mieru kļūt par sievu cilvēkam no rietumiem.

Viņi pārtika no ceptas brieža gaļas, sameklēja sev arī meža augļus, svaigas saknes un vāca olas no vēlī­nām ligzdām. Lai paglābtos no lietus straumēm, viņi ierīkoja nojumi, apgāztu laivu atbalstot uz četriem paliktņiem; paši apsedzās ar lauvas ādu un no sāniem nojumi apspraudīja ar kupliem zariem.

Lietus bungošana un nerimtīgās meža šalkas — viss vēstīja par ziemas tuvošanos. Iestājās pirmās aukstās dienas. Vamirehs atdeva savu silto apģērbu Elemai un pats drebēja saltajā vējā. Nākamās dienas rītā viņš devās meklēt dzīvnieku, kam būtu silts kažoks. Viņam laimējās uzglūnēt lācim un nogalināt to ar metamo šķēpu tieši sirdī. Dzīvnieka smadzenes kopā ar ziemeļ­brieža galvas un muguras smadzenēm izlietoja novil­ktās ādas ieziešanai, to iepriekš rūpīgi nokasot un no­tīrot no taukiem un cīpslām.

Tagad naktī guļot bija silti abiem. Elema jutās ap­mierināta, bet Vamirehu joprojām māca rūpes par lie­tavu tuvošanos. Tādā laikā dzīve mežā kļūst bīstama. Plēsoņi top drošāki; biezoknī arvien neatlaidīgāk uz­mācas vilku bari. Pastāvīgi atkaujoties no plēsīgajiem zvēriem, drīz vien pietrūkst ieroču. Nedēļām ilgi būtu jākavējas kādā alā, kamēr izgatavo jaunus metamos šķēpus un žebērkļus, jāpārlaiž skarbais nakts aukstums steigā uzceltās būdās vai jāmirkst spēcīgā lietū zem klajām debesīm.

Ja, lietavām sākoties, nebūtu vēl pārāk auksts, va­rētu cerēt, ka izdosies sasniegt lielās alas, bet tad gan vajadzēja pasteigties un irties augu dienu. Vamirehs tā arī darīja: no gaismas svīduma līdz vakara krēslai viņa spēcīgā roka cilāja airi. Par nelaimi, vienkocis dabūja sūci, un, kamēr to rūpīgi aizlāpīja, pagāja veselas trīs dienas. Pēdīgi laivu atkal nolaida ūdenī. Uzplūdušie upes ūdeņi jau nesa dūņainas duļķes un pārplūdināja zemākos krastus. Laiva tikai ar grūtībām virzījās uz priekšu, turklāt vajadzēja turēties vairāk gar krastu: pa upi peldošie lielie koku stumbri draudēja uzgrūsties laivai, braucienu apgrūtināja arī ūdenszāļu biezokņi.

Elema lielāko dienas daļu sēdēja, zvērādās ietinusies, lietus trokšņa ieaijāta. Viņas galvenais darbs bija ēdiena gatavošana. Sajutuši izsalkumu, ceļotāji pa­rasti piestājās kādā līcī. Ar paglabāto žagaru klēpi viņi sakūra nelielu uguni un izcepa briežgaļas gabalu vai kādu ūdensputnu, vai zivi, ko braucot bija nodūruši ar žebērkli.

Tajos laikos Eiropas stepēs klimats bija sauss un dzestrs, dienvidaustrumu apgabalos tas gan bija maz­liet maigāks, taču vēl pirms rudens ekvinokciju (dien­nakts vienādības) iestāšanās tur strauji uznāca sals. Tāpēc arī sākās pērtiķu, briežu, šakāļu, grauzēju un purva putnu pārceļošana. Pērtiķi virzījās uz dienvi­diem, arvien lielākā skaitā uzklīda mamuti, un Indijas ziloņa priekšteči pameta kalnus un devās uz ielejām.

Kad upes krastā parādījās pārceļotāju briežu vai ša­kāļu bars, Vamirehs uz brīdi pārstāja airēt; ar patiesu apbrīnu viņš mēdza vērot pērtiķus, kas pārvietojās pa šauru atteku vai starp salām, kur tie pa koku galotnēm varēja pārkļūt otrā krastā. Viņš skatījās, kā pērtiķi, izmisīgi, brēkdami, iešūpojās zaros un, lēcienā pārlido­juši divdesmit olekšu platu joslu, no jauna satvēra zaru un lēca atkal. Viņu sejas savilkās grimasē it kā dziļās domās. Kad šie dzīvnieki berzēja pieri vai notu- pušies ar pirkstiem un zobiem lobīja kādu augli, viņu kustības pilnīgi atgādināja cilvēka žestus. Pareizi vei­dotās ieapaļās ausis, acu taisnais skatiens, izveicība, apdomīgās kustības — viss Vamirehu sajūsmināja.

Reiz kāda pērtiķu māte sadusmojusies nometa savu mazuli zālē. Pērtiķītis žēlabaini brēca; pārējie pērtiķi vienaldzīgi gāja tam garām, neviens, acīm redzot, ne­gribēja uzņemt savā pulkā vārguli. Iežēlojies Vami­rehs pieskrēja klāt, pacēla mazo, kunkstošo zvēriņu un piespieda pie krūtīm. Nokļuvis siltumā, redzot tur­pat pa tvērienam augļus, pērtiķēns nomierinājās. Viņš labprāt snauda Elemai uz ceļiem, rāpās Vamireham uz pleca, smēla saujā ūdeni un pukojās, skatoties uz savu atspulgu upē. Jau uzlūkojot vien šo kustīgo, draisko dzīvnieciņu, Vamireha sirdī ielija prieks.

Vai tā nebija kādu pundurcilvēciņu cilts? Vamirehs par to izprašņāja Elemu, bet viņa tik vien zināja pa­teikt, ka nevienam neesot jausmas, vai viņi varot sa­runāties, un viņu dzīves veids esot tāds pats kā meža zvēriem. Tajā pašā reizē Elema pastāstīja par meža cilvēkiem, kas protot celt zaru būdas; tad Vamirehs atcerējas nesen sastapto dīvaino būtni — ar dzintara krāsas acīm, retiem matiem un spalvainu ķermeni.

Kādudien rieta stundā, kad dižais debess spīdeklis dienas gaismu iekrāsoja liegā, rožainā vizmā, Elema pēkšņi iekliedzās, un Vamirehs nolaida airi. Upes la­bajā krastā parādījās cilvēki. Nepazīstamie bija neliela auguma, sakumpuši, viņu neglītajās sejās it kā bija sastingusi skumju un pazemības izteiksme. Viņu melnie mati plānām šķipsnām nokārās līdz pat pazodei. Viņu vienīgais ierocis bija rungas.

—    Tie ir tārpēdāji, — Elema teica ar riebumu. — Va­saru viņi klejo pa mežiem un pārtiek no gliemjiem, kurus izloba no čaulām; lietavām uznākot, viņi aiz­staigā līdz jūras krastam; neviena no svētajām ciltīm necieš viņus sev kaimiņos.

Vamirehs ar ziņkāri vēroja tārpēdājus, viņu spēcī­gos žokļus, slīpo pieri, kas nobeidzās ar lieliem uzacu izciļņiem, nesamērīgi lielo, smagnējo pakausi. Ejot tārpēdājiem gurni nelocījās, un, lai solis butu drošāks, viņi atspiedās uz rungas.

Patlaban viņi starp ūdens augiem meklēja saknes un augļus ar sēkliņām; ikviens savākto pievienoja kopējai kaudzei, kas atradās virsaiša priekšā. Ceļā viņi bija salasījuši gliemenes un ēdamus augus, un kaudze jau bija itin prāva. Drīz visi sapulcējās apkārt virsaitim, kas sanesto sadalīja visiem vienlīdzīgās daļās.

—   Viņi mīl taisnīgumu! — Vamirehs nopriecājās.

Redzēdams, ka tārpēdāji sakur ugunskuru, viņš, pa­klausot sirdsbalsij, vadīja laivu turp un sveicināja vi­ņus ar draudzīgiem mājieniem.

Pirmajā brīdī tārpēdāji satrūkās, bet, redzēdami, ka svešo skaits ir niecīgs, drīz nomierinājās. Klusēdami un nopietni viņi aplūkoja stalto klejotāju un viņa ceļa- biedreni. Viņi bija pārsteigti par šā vīra milzu augumu, kādu austrumu novados nekad nebija redzējuši, tomēr drīz vien sajuta pret svešo simpātijas, kaut gan pret Elemu izturējās ar klaju neuzticību, sazīmējuši viņā vienu no savu nežēlīgāko vajātāju cilts.

Tārpēdājiem nebija līdzi sieviešu. Tās parasti mēdza juceklīgā pūlī sekot vīriešiem pa lielu gabalu un sati­kās ar viņiem tikai retumis. Tā bija uzvarēto rase. Tārpēdāji atkāpās neauglīgās stepēs vai mežu biezok­ņos; pārāk vāji un nepietiekami apbruņoti, lai medītu žiglos meža zvērus, tārpēdāji arvien vairāk pievērsās augu barībai, veikli prata sameklēt zemē gumus, pa­zina ēdamus augus un saknes, ievāca ziemai arbūzu un saulpuķu sēklas; viņi kāri mielojās ar gliemjiem un šo to izzvejoja jūrā, kuras krastos pavadīja ziemu.

Būdami pēc dabas labsirdīgi, tārpēdājiem ikviena savas cilts locekļa dzīvība bija dārga; iegūto pārtiku dalīja stingri vienlīdzīgās daļās, un, ja bija jāglābj ciltsbrālis no plēsoņa nagiem, neviens nežēloja pat savu dzīvību. Viņi vēl spēja pievārēt lauvu, lāci, leo­pardu un pat zemāko rasu cilvēkus. Taču īsgalvainie mednieki, kas mājoja auglīgajās stepēs, iedvesa tārp­ēdājiem paniskas bailes: viņi bija redzējuši, ka šo mednieku raidītās bultas un metamie šķēpi atnes nāvi tūkstošiem viņu ciltsbrāļu.

Tārpēdāji turējās vismaz sešu dienu gājuma attā­lumā no ienaidnieka apmetnēm un izvairījās no sastap­šanās pat ar nelieliem savu ienaidnieku pulciņiem.

Vamirehs iekaroja šo ļaužu uzticību ar saviem lab­sirdīgajiem smiekliem un augstsirdību, piedāvājot vi­ņiem no pārtikas krājumiem, ko veda laivā, briežgaļas gabalus, laša šķēles un pīļu olas. Pzannam par lielu iz­brīnu, tārpēdāji dāvināto rūpīgi sadalīja visiem vienlī­dzīgi. Bet viņa izbrīns bija vēl lielāks, kad, uzdāvinājis virsaitim lapsas ādu, viņš redzēja, ka pēdējais to visā nopietnībā sagraiza sīkos gabaliņos un izdala pa dris- kai katram cilts loceklim. Vamireha skaļie smiekli un mēģinājums ieskaidrot, cik šāda dalīšana ir bezjēdzīga, pamodināja tārpēdājos zināmu neuzticību; vēl jaušamā­kas šaušalas viņiem iedvesa Elema, un, tā kā meitenei šo ļaužu klātbūtne bija pretīga, Vamirehs, kaut arī no­žēlodams, nolēma no viņiem šķirties.

Viņš atkal sēdās laivā, bet, aizbraucis pietiekami tālu, noslēpās meldros un no turienes vēl ilgi vēroja tārpēdājus, brīžiem pusbalsī kaut ko iesaukdamies. Jau­neklis redzēja, kā viņi piemet zarus ugunskuram un pulcējas pie uguns, kā pēc tam saslej vieglu zaru būdu, kā tajā pazūd virsaitis, bet viņi paši apsēžas zem

klajas debess un, elkoņus atbalstījuši pret ceļiem un seju aizseguši ar plaukstām, aizmieg.

Vamirehu pārņēma dziļš žēlums pret šo zemāko brāļu likteni. Viņš no jauna izkāpa krastā, un pār viņa lū­pām nāca skumju pilni vārdi. Vakariņas ēdot, viņš bija drūms un tonakt aizmiga vēlu. Otrā dienā, piecē­lies mazā gaismiņā, viņš vēroja, kā tārpēdāji pošas ceļā. Jauneklis redzēja, kā tie peld pāri upei un nozūd aus­trumu virzienā. Kad tārpēdāji vairs nebija redzami, viņš pamodināja savu ceļabiedreni un iestūma vienkoci ūdenī.

Pagāja četras dienas grūta ceļa. Ceturtajā naktī sāka plosīties briesmīga viesuļvētra, brīkšķēdami gāzās koki, upē sacēlās milzīgi viļņi, mežs krāca un drebēja. Pa- tvēries zem nokarenas klints, Vamirehs gulēja mierīgi ciešā miegā. Elema pavadīja visu nakti lūgšanās, vērs- damās pie Nezināmā. Mežā skanēja svilpieni un ne­skaidri kliedzieni, šķita, ka tur kāds sauc pēc palīdzī­bas. Koki locījās gandrīz līdz zemei.

Pret rītu negaiss norima. Diena uzausa skaidra, mā­koņi izklīda, uzspīdēja saule, un siltās valgmes piesā­tinātais mežs atdzīvojās. Pa plato, rāmo uzplūdušās un saduļķotās upes virsmu peldēja nakts negaisā izgāztie koki un nolauztie zari. Zivis, kas pavasarī bija gājušas pa upi uz augšu, tagad devās lejup uz jūru. Tās pel­dēja lielos baros tuvu ūdens virsmai. Nogurusi Elema gulēja; Vamirehs ar līksmu sirdi cilāja airi, irdamies uz tālo dzimteni.

Viņš sasprindzināja visu savu uzmanību, ar miesu un dvēseli pilnīgi saplūdis ar dzīvi, kas mutuļoja ūdenī un gaisā. Viļņu šļaksti un gaisa plūsmu maigie glāsti ļāva jauneklim aizmirsties, un viņa acu priekšā dzīvi nostājās tēvs, māte, vīrišķīgais brālis Kuni, viņa māsa, žigla kā kaziņa; Vamirehs redzēja sevi tuvinieku pulkā, iztēlojās savas sarunas ar viņiem.

Ap palaunadža laiku mednieka uzmanību saistīja kāda trauksmaina parādība.

TRAUKSME

TRAUKSME

Upes krastā sāka parādīties straujie, žiglie skrējēji — brieži, stirnas, aļņi. Viņi joņoja milzīgos baros, pa­nisku šausmu pārņemti, kā allaž zālēdāji, un metās peldus pāri upei. Pievakarē viņu skaits arvien vēl pie­auga; starp bēgošajiem dzīvniekiem jau manīja zirgus un taurus.

Vamirehs, pārsteigts par šo dīvaino bēgšanu, veltīgi mēģināja kaut kā to izskaidrot — ar ugunsgrēku vai dzīvnieku pārceļošanu uz citiem apgabaliem. Viņš pār­stāja irties; Elema čukstēja burvības vārdus. Dzīvnieku bēgšana vērsās plašumā. Briežiem, meža vēršiem un zirgiem sekoja vilki, šakāļi un lapsas. Krūmu šūpošanās liecināja, ka bēg arī sīkāki dzīvnieki — zaķi, seski, caunas un ūdri. Beidzot parādījās plēsoņi: lunkanās panteras un neveiklie lāči. Tālumā atskanēja pērtiķu kliedzieni; pērtiķi kā modri sargi ziņoja par briesmām, un viņu brēcieni traucās pa koku galotnēm kā viesuļ­vētras brāzmās, sasniedza upi un noklusa kaut kur tālumā.

Uznāca brīnišķīga nakts; nekas neliecināja, ka tuvo­tos negaiss vai viesuļvētra, tomēr dzīvnieku bēgšana kā briesmīgs stihisks ' spēks satrauca nervus, vēstījot kaut ko baismīgu. Visas balsis klusajā rieta stundā skanēja ārkārtīgu baiļu pilnas, un šausmas pielipa arī pārējiem.

Vamirehs saprata, ka dzīvnieki nevis baidās no da­bas spēkiem, bet tiem iedveš šausmas citas dzīvas būt­nes, ka vājākie bēg no stiprāka ienaidnieka, ka viena suga bezspēkā bēg no otras, kas guvusi virsroku.

Vajadzēja pasargāt sevi no draudošajām briesmām, sameklēt patvērumu, lai cilvēkus nevarētu samīdīt šis aklais zālēdāju skrējiens, kas vēl aizvien nerimās mel­najā tumsā. Vamirehs ieraudzīja upes vidū nelielu, ošiem apaugušu saliņu; viņš pagrieza laivu turp un no žagariem sakūra mazu uguntiņu. Viņš tagad jutās pa­sargāts no negaidīta uzbrukuma un atradās diezgan ērtā vietā, no kurienes varēja pārredzēt apkārtni.

Pēc vakariņām Vamireham un viņa ceļabiedrei miegs

nebija ne prātā. Upes krastos joprojām plūda steidzīgu dzīvnieku straume. Daži uzdrošinājās laisties peldus pāri upei, citi joņoja gar krastu; šie dzīvnieki izturējās visai dīvaini — bēgšana risinājās divos virzienos: dzīv­nieki, kas izskrēja no meža pa kreisi no salas, devās lejup gar upi, bet tie, kas izskrēja pa labi, nogriezās augšup gar upi, it kā gribēdami izvairīties no meža jos­las iepretī salai.

TARPĒDĀJI

TARPĒDĀJI

Tārpēdāji devās lielā ezera virzienā. Vispār viņi bija drūma rakstura, taču, meklējot ēdamo, it sevišķi rītos, viņos pamodās jautrība. Viņi izklīda uz visām pusēm, un, tā kā ikvienam bija tiesības uz visu, ko tas no rīta savāca, tad pēc katra atraduma sekoja līksmi saucieni; viņi bērnišķīgā priekā rādīja cits citam savu guvumu — trifeli, gliemezi, saldās saknes vai saldenskābos augļus.

Garās melno matu pinkas, stipri uz priekšu izvirzītā sejas lejasdaļa, matu šķipsnas uz vaigiem padarīja vi­ņus vairāk līdzīgus suņiem nekā cilvēkiem. īsās rokas, no sāniem saspiestās krūtis, smiekli, kas atgādināja suņu rejas, vēl vairāk izcēla šo līdzību.

Klaiņojot pa plašajiem mežiem, aizsteidzoties cits ci­tam garām biezokņos, ejot ar saliektu muguru, bet rei­zēm pat četrrāpus, tārpēdāji instinktīvi ieturēja pa­reizo virzienu. Viņu valoda, kas aprobežojās ar dažām skaņām, spēja paust tikai bailes, prieku, izsalkumu, slā­pes. Lai izteiktu citas jūtas un vēlēšanās, viņi izman­toja dažādas zīmes; reizēm viņi saprata cits citu instin­ktīvi, ar kaut kādu neizskaidrojamu nojautu.

Sirmgalvji vadīja viņus bez bardzības; divi pārzināja izlūku vienību, trešais, visvecākais, noslēdza gājienu. Ejot pa tādām vietām, kur mājoja lielie plēsoņi, vir­saiši ar spalgu kliedzienu sapulcēja visus savējos vien­kop. Tādās reizēs ciešās savstarpējās vienotības apziņa modināja viņos drosmi, un viņi bez bailēm, apbruņoju­šies vienīgi ar rungām, uzbruka lācim un leopardam.

Pēcpusdienā tārpēdāji vāca iztiku visiem un izdalīja to vakarā pirms gulētiešanas. Katrs atnesa savu daļu,

tai pat nepieskāries. Dalīšana notika pie strauta vai avota; ieturējuši mērenu maltīti un padzēruši, viņi iegrima rāmā miegā.

Tārpēdāji vēl joprojām gāja. Valgmes pilnais mežs viņiem sniedza savu pavēni. Viņiem piemita kaut kas nopietns un reizē bērnišķīgs; viņu uzmanību vienmēr kaut kas novirzīja sāņus, ik pa brīdim uzdzirkstīja viņu nožēlojamie smiekli un tūdaļ apdzisa kā malduguntiņas purvā; visa tārpēdāju dzīve sastāvēja no īslaicīgiem satraukumiem, domas uzliesmojumiem, tik tikko jauša­mām atmiņām un pārdomām. Viņi visu panesa pacie­tīgi — kaut arī viņus šaustīja lietusgāzes vai salts vējš, vai arī ērkšķi saplosīja viņu kājas līdz asinīm, vai arī tūkstošiem parazītu dzēla viņu miesas. Tārpēdājiem piemita iedzimta padevība, ko viena paaudze mantoja no otras.

No tā laika, kopš bija parādījies cilvēks ar garajām rokām, viņi gadsimtiem ilgi vairs neattīstījās, vienīgi turpināja savu eksistenci. Viņiem nekas cits vairs ne­atlika; visa zeme, likās, viņus bija atstūmusi. Daba it kā centās viņus aizsargāt, padarīdama biezāku viņu ādu, apklādama ar spalvām viņu krūtis; tomēr naidīgās rases aplenca tārpēdājus arvien ciešāk, un nebija ne­kādu šaubu, ka šai nelaimīgajai cilvēku ciltij lemts īss mūžs.

Mežiņa puskrēslā viņi sastapa tādus pašus pārceļo- tājus, kuriem jau sen vairs nedarīja nekā ļauna. Tie bija neskaitāmi briežu un šakāļu bari, kas devās uz dienvidiem, un grauzēji, kas virzījās uz rietumiem. Tārpēdāji skaļiem saucieniem apsveica miermīlīgā aus­trumu ziloņa gari stiepto brēcienu un mazo zirdziņu zviedzienus, kad to bari šķērsoja tārpēdāju ceļu.

Viņu ceļojuma otrajā naktī, kad virsaitis gulēja zaru būdā, bet apkārt dziestošajam ugunskuram satupušies tārpēdāji drebinājās aukstumā, pēkšņi atskanēja rē­ciens, kas sacēla visus kājās. Šis rēciens liecināja, ka parādījies lauva, un tārpēdājiem šausmās sāka klabēt zobi.

Virsaitis sapulcināja pie sevis pašus drosmīgākos, un tad arī pārējie pievienojās viņiem, turēdami gatavība savas rungas. Ugunskura gaismas lokā iznāca briesmī­gais lauva un uz brīdi apstājās, klausīdamies cilvēku kareivīgajos kliedzienos.

Bet vai nu tāpēc, ka lauvam medībās nebija veicies, vai arī cilvēka gaļa plēsonim šķita labāka par citu, viņš pietupās un drausmīgā lēcienā metās ļaužu barā. Vadoties no gadu tūkstošiem ilgas pieredzes, tārpēdāji žigli pakāpās aīpakaļ un izklīda; tūlīt pēc tam kādas piecdesmit rungas zvēla zvēram pa galvu, purnu, acīm un muguru. Lauva atsprāga atpakaļ, izslējās un ar trim ķetnas sitieniem notrieca pie zemes četrus pretiniekus. Pārējie, cīņas iedvesmoti, kļuva drošāki; rungas vēl straujāk triecās pret zvēra asiņaino purnu; tārpēdāju spēcīgākais vīrs ar vienu sitienu sadragāja lauvas priekšējo ķetnu, un tajā pašā laikā citi drosminieki pārsita zvēra pakaļkājas. Pieveiktais plēsonis mēģi­nāja aizrāpties projām, bet tārpēdāji aizšķērsoja tam ceļu. Viņi visi reizē metās virsū lauvai, citi turēja zvēru, kamēr daži centās to nožņaugt. Tas viņiem uz­reiz neizdevās, un daudziem zvērs ar briesmīgajiem nagiem iecirta brūces, kamēr beidzot virsaitis iegrūda savu rungu atplestajā zvēra rīklē; lauva iegārdzās, un tad saniknotie ļaudis to galīgi piebeidza.

Sajā cīniņā divi tārpēdāji zaudēja dzīvību, bet pieci tika smagi ievainoti. Tārpēdāji ilgi apraudāja savus mi­rušos biedrus un pēc tam atstāja tos meža biezoknī, turpretī ievainotos visādi aprūpēja. Kad rīta agrumā tārpēdāji no jauna devās ceļā, smagāk cietušos viņi nesa uz rokām. Par spīti zaudējumiem, viņi tomēr lepo­jās ar savu uzvaru pār nikno zvēru un priecīgi nesa savas rungas, ar žestiem pauzdami uzvaras prieku.

Tagad mežs viņiem likās tīkamāks. Viņu basās kā­jas soļoja žiglāk, augums turējās gandrīz taisni; šo dzī­ves pabērnu acis mirdzēja. Uzvaras iespējamības ap­zināšanās un visniecīgākie panākumi, bez šaubām, ietekmēja viņus labvēlīgi; taču viņi spēja pieveikt vie­nīgi dzīvniekus, turpretī īsgalvainie ļaudis pat no liela attāluma iedvesa tārpēdājiem mežonīgas šausmas, kas viņus stindzināja un neļāva viņiem paspert ne soli.

No pašas rītausmas gandrīz līdz pusdienai tārpēdāji gāja bez sevišķiem starpgadījumiem. Mežā viņi sastapa vienīgi nekaitīgus dzīvniekus. Saule sildīja sulīgo zāli meža klajumos. Saules stari ielauzās visdziļāka­jos biezokņos un visur modināja dzīvību. Tārpēdāji sāka pat dziedāt, izjuzdami līksmību, kas strāvoja vis­apkārt.

Pusdienlaikā priekšējā grupa — piecpadsmit cil­vēku — negaidot nokļuva lielā ozolu mežā, kur auga ļoti daudz sēņu trifeļu. Mežā klejoja daudzas meža cū­kas, kas bēga no cilvēka, un virs trifeļu vietām riņķoja mušu leģioni. Gan virzīdamies uz priekšu, gan brīžam apstādamies, lai izraktu no zemes sēnes, izlūki ierau­dzīja lielu pērtiķu ģimeni. Šie pērtiķi gandrīz nekad neuzbruka tārpēdājiem un pat izturējās pret viņiem ar šķietami brālīgām jūtām; tārpēdāji šos pērtiķus uzska­tīja kā noderīgus palīgus cīņā ar lāčiem un kaķu dzim­tas dzīvniekiem.

Izlūki apspriedās un nolēma sūtīt dažus cilvēkus pie pērtiķiem, lai tos pārliecinātu par tārpēdāju miermīlī­gajiem nolūkiem. Sūtņi ar līksmiem kliedzieniem un draudzīgiem žestiem piesaistīja pērtiķu uzmanību. Pir­majā brīdī pērtiķi likās pārsteigti, taču drīz pazina sa­vus sabiedrotos; to viņi lika saprast ar svinīgiem žes­tiem un lēnām tuvojās cilvēkiem. Pēc dažiem mirkļiem cilvēki un pērtiķi satikās. Tārpēdāji piedāvāja pērti­ķiem trifeles, augu sēklas un ēdamas lapas. Pērtiķi dā­vanas pieņēma ar prieku, jo ēda to pašu, ko tārpēdāji.

Pēc tam draugi dziļā klusumā ilgi vēroja cits citu. Tārpēdāji pirmie sāka smieties un uzsāka rotaļas, taču pērtiķi vēl joprojām palika nopietni. Bet tad vienam no tiem ienāca prātā kaut kāds tāls notikums, ko at­sauca atmiņā līdzīgi apstākļi. Pērtiķis ar pūlēm sāka to izskaidrot. Tārpēdāji, noliekušies pie viņa, klausījās un nekā nesaprata; tās pašas atmiņas atausa arī pārējiem pērtiķiem, un viņi pievienojās savam biedram, pūlē­damies kaut ko ieskaidrot tārpēdājiem; tas vēl vairāk padziļināja tārpēdāju neizpratni. Beidzot viens no pēr­tiķiem sāka lasīt žagarus un ar žestiem rādīt, kā pace­ļas liesmas. Tad tārpēdāji saprata, ka runa ir par uguni. Viņu virsaitis ar lepnu žestu, ņemot palīgā divus sausa koka gabalus, ķērās pie uguns iegūšanas. Kad ieplaik- snījās liesma un sāka lodāt dzeltenas un zilas uguntiņas, pērtiķus pirmajā mirklī pārņēma bailes un apmul­sums, bet tārpēdāji skaļi smējās.

Viņi izšķīrās kā draugi; tārpēdāji devās uz austru­miem, bet pērtiķi pagriezās uz dienvidiem. Atvadoties viņi apmainījās dāvanām: tārpēdāji iedeva pērtiķiem rungas, bet tie uzdāvināja cilvēkiem olas, ko bija no­laupījuši ligzdās visaugstāko koku galotnēs.

Dažas stundas pēc tam, kad viņi bija izšķīrušies, tārpēdāji ievēroja dzīvnieku bēgšanas pirmās pazīmes, kas vēlāk tik ļoti satrauca Vamirehu. Sākumā bēga lielragu brieži un meža cūkas, kas tur parasti uzturējās, tāpēc to parādīšanās tārpēdājos neizraisīja nemieru; to­mēr pēc kādām stundām viņi ieraudzīja citus bēgošus dzīvniekus, kas pārvietojās milzīgos baros. Tad arī tārpēdāji, panisku baiļu pārņemti, griezās atpakaļ.

UZ SALAS

UZ SALAS

Elema un Vamirehs sarunājās, gaidīdami, ar ko šis neparastais notikums beigsies. Isgalvaino valodas sva­rīgākos jēdzienus pzanns jau saprata un varēja tos arī izteikt. Tomēr viņš veltīgi iztaujāja austrumu cilts mei­teni par to, kas patlaban notiek. Savā atmiņā viņa ne­varēja atrast šai parādībai nekādu izskaidrojumu. Viņas māņticīgajā prātā pavīdēja seni nostāsti par kaut kādu ūdens nezvēru, kas izdzinis no mežiem visas dzī­vās radības, lai tur nomitinātu uz dzīvi cilvēku. Dzīv­niekus izglābis ragainais zilonis, kas valdījis kalnos; pūķis, ūdens nezvēra sāncensis un cilvēka ienaidnieks, uzlaidis tam nešķīstas būtnes, kuras pārtiekot no tār­piem un kuras iznīcināšot svētās ciltis …

Šie nostāsti maz ko deva Vamireha prātam un pat izraisīja viņā sašutumu. Vai tad cilvēks nepārtiek no dzīvnieku gaļas, un vai stepes un meži nebūtu nožē­lojami bez viņiem? Turklāt jauneklis nespēja iedomā­ties neredzamu būtni. Viņa šaubas mazliet iedragāja Elemas ticību; tomēr meitene joprojām murmināja lūg­snu vārdus, ar reliģiskiem rituāliem cenzdamās pasar­gāt sevi un savu ceļabiedru.

Vērīgi lūkodamies uz upi, viņi gaidīja nakti. Tā pa­mazām tuvojās. Krēslā kustējās skrejošie dzīvnieki; krasām līnijām iezīmējās viņu tumšie augumi, apaļās vai ieliektās, sarainās vai gludās muguras, smalkās, iegarenās vai arī resnās, platās galvas, asie brieža un žuburotie aļņa ragi, zirga plīvojošās krēpes, ūdra vijī­gais, lokanais ķermenis, lāča smagnējā, kumpā mu­gura …

Kad pienāca nakts un melnā tumsa pamazām aprija kokus un upi, iestājās klusums. Bēgoši dzīvnieki parā­dījās arvien retāk, drīz vairs nebija redzams neviens, izņemot gausos kukaiņēdājus vai rāpuļus, kas bēga projām no savām netālajām mītnēvi. Tomēr Vamireha un Elemas sasprindzinātā uzmanība palīdzēja viņiem uztvert tālu troksni, kas līdzinājās vilku gaudošanai vai šakāļu raudulīgajam kaucienam.

Gandrīz tajā pašā laikā uz augstā krasta parādījās liels bars tārpēdāju. Dubļiem un asinīm nošķiesti un salīkuši, viņi šķita pilnīgi bez spēka. Tārpēdāji nesa uz rokām daudzus ievainotos; redzēdami, ka ar tiem netiks pāri upei, viņi jutās bezgala izmisuši. Pēdējās grupas izlūki brīdi pa brīdim izskrēja no patvēruma, ar zīmēm pauzdami savu uztraukumu; tomēr neviens nekustējās no vietas, neviens nedomāja doties pāri upei bez ievainotajiem, un daudzi turēja gatavībā run­gas pēdējai cīņai. Tad Vamirehs ielēca laivā un īrās pie viņiem.

Tārpēdāji pazina gaišmataino milzļ, ko bija sasta­puši pirms četrām dienām, un daudzi priecājās no vi­sas sirds. Citi, noguruma mākti, truli noraudzījās cil­vēkā, kas viņiem tuvojās. Viņš piestāja krastā un ar zīmēm lika saprast tārpēdājiem, lai tie divus ievaino­tos nes uz laivu. Tie, kuri atcerējās jauno mednieku, apzinīgi izpildīja viņa pavēli; citi vienkārši ļāvās lik­teņa gribai. Vamirehs reizes piecpadsmit īrās pāri upei turp un atpakaļ, kamēr pārveda visus ievainotos uz salu, kur pārējie tārpēdāji nokļuva peldus. Vamirehs dalījās ar viņiem savos pārtikas krājumos un ar bultām nošāva trīs skrejošus dambriežus un nelielu zirgu.

Tārpēdāji nomierinājušies devās sameklēt nošauto medījumu un, uzklausījuši mednieka norādījumus, no­vilka dzīvniekiem ādu. Vamirehs juta pret tārpēdājiem žēlumu un bija sarūgtināts par to pretīgumu, ar kādu pret viņiem izturējās Elema. Vamirehs rūpīgi pārsēja viņiem brūces, pēc tam izvietoja uz naktsguļu visvai­rāk nogurušos un tikai tad devās pie Elemas, kas salas otrajā galā vēroja visu notiekošo.

Viņi sarunājās čukstus. Elema ieteica tūliņ pat naktī doties pa upi augšup, taču Vamirehs tam nepiekrita, aizbildinādamies ar vakardienas viesuļvētras izrauta­jiem kokiem, ko uz leju nesa upe, — tie varēja sadra­gāt vai apsviest laivu; viņš norādīja arī uz tārpēdājiem, kas atradās viņa aizgādībā. Elema padevās. Viņa apgū­lās laivā zem lāčādas. Vamirehs palika nomodā, neļāva nodzist ugunij, sagrieza gabalos nogalinātos dzīvniekus un apcepa gaļu, lai saglabātu to priekšdienām.

Nakts tumsa ietina visu apkārtni; tik tikko varēja atšķirt upes krastus. Laiku pa laikam Vamirehs ieklau­sījās vērīgāk. Agrākais dīvainais troksnis, kas atska­nēja gan no labās, gan no kreisās puses, tagad kļuva noteiktāks. Lāgiem tas pazuda, bet tūlīt pēc tam bija dzirdams tuvāk. Viegls vējiņš šalkoja koku lapās, ugunskura liesmu atspulgi šūpojās uz viļņu mugurām; dažbrīd varēja saklausīt kādu iemetamies ūdenī un sa­dzirdēt peldētāja elpošanu; pēc tam zem tumšajām, zvaigžņotajām debesīm no jauna iestājās klusums.

Beidzot mežmalā parādījās cilvēka siluets, taču tū­daļ pazuda ēnā; tajā pašā brīdī ūdens saviļņojās, it kā upē peldētu milzum daudz ķermeņu, gaiss sāka šalkt it kā vētrā, atskanēja skaļas rejas, ko vēl stiprākas da­rīja atbalss, un negaidot tumšās nakts klusumā ielauzās dzīvības un trokšņu straume.

Elema, pavisam satraukta, pieskrēja pie Vamireha un pačukstēja kādu pzannam nezināmu vārdu: meitene bija pazinusi lielo, neauglīgo līdzenumu suņu rejas. Arī tārpēdāji pamodās un ugunskura gaismā meklēja Va­mirehu. Izslējies visā varenajā augumā, jauneklis cen­tās ar skatieniem ieurbties nakts tumsā, lai uzzinātu, kādas briesmas tā satrauc Elemu un tārpēdājus.

Kad tārpēdāji, ko bija izbiedējusi dzīvnieku bēg­šana, lēnām griezās atpakaļ pie upes, tos panāca milzīgs suņu bars. Suņi parasti neaiztika šos senos cilvēkus, kuri, klejodami no vienas vietas uz otru, gāja cauri apvidiem, kur mitinājās suņi. Taču aziāti jau vairākas reizes bija izmantojuši četrkājainos sabiedrotos, lai va­jātu klejojošās ciltis; tārpēdāji, baidīdamies, ka uzbru­kums neatkārtojas, ar skubu gatavojās aizsardzībai. Pa ceļam viņi satika savus ciltsbrāļus; tie viņiem pievieno­jās, un to skaits jau sasniedza vairākus simtus.

Tārpēdāji enerģiski aizstāvējās, un vairākas reizes viņiem izdevās atvairīt briesmīgo ienaidnieku; taču, ap­metušies uz ilgāku atpūtu, pusi dienas ceļa attālumā no upes viņi no jauna piedzīvoja uzbrukumu. Viņu ienaid­nieku skaits nemitīgi pieauga, un šajā kaujā tārpēdāji cieta lielus zaudējumus. Pēc četrkājaino lēnās virzī­šanās pārliecinājušies, ka tos ved aziāti, tārpēdāji pa­ātrināja atkāpšanos. Nokļuvuši vakarā līdz upes kras­tam, izmocīti, nesot līdzi ievainotos, viņi gaidīja tikai nāvi. Vamirehs viņus izglāba …

Miegā suņu reju izbiedēti, tārpēdāji skrēja pie med­nieka kā pie vienīgā aizstāvja. Vamirehs sapulcināja virsaišus. Viņš ierādīja katram kaujas vietu salas krastā un lika saaicināt ļaudis. Paskaidrojumu vietā viņš pa­cēla virs galvas rungu un nolaida to, it kā dragādams iedomāto ienaidnieku. Tārpēdāji viņu pilnīgi saprata, un pzanna satrauktā seja, skaistās acis, kurās dega lepns mirdzums, varenās krūtis, kas augstu cilājās cī­ņas alkās, visus noskaņoja vīrišķīgi. Vamirehs pavē­lēja sakurt lielākus ugunskurus un atkal uzmanīgi vē­rās tumsā.

Kādu laiku upes pretējais krasts tinās tumsā, bet drīz vien tur iedegās milzīgs, gaišs ugunskurs. Tad tālu no uguns — tur, kur tik tikko aizsniedzās liesmu sārtā at| blāzma, Vamirehs ieraudzīja suņus. Elema neatlaidīgi rādīja uz tiem un skaidroja, kādos lielos baros tie sa­lasoties un cik neganti kļūstot, kad cilvēks uzņemoties to vadību.

Pzanns kāri klausījās viņas vārdos. Ugunskurs meta spožu gaismu uz četrkājainajiem.

Lūkodamies uz tiem un redzēdams, ka tie ar saviem platajiem žokļiem, lielo, lunkano augumu vairāk atga- dina hiēnu nekā vilku, Vamirehs saprata, cik bīstami ienaidnieki tie var būt.

Taču viņa uzmanību piesaistīja cilvēka siluets, kurš nostājās pie ugunskura; stingajā klusumā atskanēja cilvēka balss un aiztrauca pāri upei. Vamirehs un Elema pazina aziātu virsaiša balsi. Viņš teica:

— Svešo zemju cilvēk, uzklausi tā vārdus, kura mati jau kļuvuši balti un ar kuru vientulībā runā gudrības gars. Mani vārdi runā par mieru. Mūsu sabiedrotie ir suņi, un mēs varam raudzīties uz cīņu bez bailēm. Cil­vēk no upes augšteces, ko tu vari iesākt pret neskai­tāmiem leģioniem dzīvnieku, kam palīdz mūsu bultas un mūsu rokas? Vienosimies par mieru. Apmainīsimies asinīm, kas tek mūsu dzīslās.

Ar Elemas palīdzību Vamirehs saprata sirmgalvja vārdus. Savukārt iznācis ugunskura gaismā, viņš skaļi izteica savu piekrišanu.

— Pzanns sveicina tevi, sirmgalvi, viņš uzklausa ta­vas cilts meitu un ir ar mieru apmainīties ar tevi asi­nīm. Aizvāc suņus un saudzē tārpēdāju dzīvību.

Otrā krastā trīs jaunie karotāji piegāja pie sirmgal­vja, un starp īsgalvjiem sākās dzīva izskaidrošanās. Viņi nevarēja brāļoties ar čūskas dēliem. Sirmgalvis uzstāja, ka pret tārpēdājiem jāizturas žēlsirdīgi, bet viens no jaunekļiem sāka runāt par ūdens nezvēra ne­žēlīgo gribu, par svētīto cilšu likumu, un visi, izjuz- dami riebumu un naidu pret nicināmo cilti, pārgāja viņa pusē. Virsaitis atkal iznāca priekšā.

—    Kāpēc brālis cilvēks jūt līdz netīrajiem radīju­miem? Lai viņš atdod šo laupījumu suņiem.

Vamirehs iedegās sašutumā.

—    Pzanns neuzdrošinātos stāties citu pzannu priekšā, ja pamestu savus sabiedrotos. Pzanns vēlas mieru, bet vēlas to visiem, kas ir kopā ar viņu.

Austrumu zemju ļaudis no jauna sāka apspriesties. Visi jaunie karotāji, kas vairāk vēlējās uzvaru nekā miermīlīgu jautājuma atrisināšanu, nosliecās uz kaujas pusi. Virsaitis neiedrošinājās rīkoties tieši pretēji viņu gribai, bet norādīja uz Vamireha spēku, uz slavu, kas bija saistīta ar pārgājienu uz ziemeļiem, un uz nepie­ciešamību dzīvot saticībā ar tālajām ciltīm.

Divus jaunekļus viņa vārdi, acīm redzot, pārlieci­nāja, bet viens spītīgi lūkojās zemē. Pienācis tuvāk krastam, viņš uzvilka loku un teica:

—    Padome saka: «Lai tava bulta bez šaubīšanās aiz­vien nogalina netīro radījumu!»

Bulta, apmetuši nāvi nesošu loku, ieurbās tārpēdāja plecā. Ievainotā sāpju kliedziens saplūda ar gaišma­tainā milža naida pilno saucienu un austrumu ļaužu nosodošo kurnēšanu.

—    Cilvēk, — sirmgalvis iekliedzās, — piedod pārāk jauno asiņu straujumu! …

Vamirehs, sašutuma pilns, iebilda:

—    Manas asinis ir tikpat jaunas, un tās nevar piedot nodevību!

Viņš uzvilka loku, un viņa bulta negaidot caururba cīņas uzsācēja krūtis. Pēc tam jauneklis steidzās pie ievainotā tārpēdāja. Viņa biedri sūca no brūces asinis, lai izvadītu indi. Vamirehs no lapām sagatavoja pret­indi, izspieda sulu vaļējā brūcē un pārklāja to ar val­gām lapām.

Austrumu zemju ļaužu nometnē sirmgalvis aprūpēja ievainoto, kas nemitīgi lādēja tārpēdājus. Visi aziāti bija sašutuši par to, ka klejotājs ievainojis cilvēku, lai atriebtos par netīru radījumu.

SALAS APLENKUMS

SALAS APLENKUMS

Iestājās ilgs klusums. Austrumu ļaudis pārcēla savu ugunskuru krūmu aizsegā. Suņus nevarēja redzēt, mežā atskanēja tikai to gaudošana. Tārpēdāji notupušies at­kal sāka snaust, vienīgi daži sirmgalvji palika nomodā. Vamirehs nostiprināja Elemas patvērumu ar lieliem za­riem un ķērās pie ieroču sagatavošanas. Ugunskuru dūmi vēlās mutuļiem virs upes starp sarkaniem uguns atspulgiem. Par mieru vairs -nebija dzirdams neviens vārds. Abas puses gatavojās kaujai. . Nepārtraukdams darbu, Vamirehs vērīgi klausījās un modri raudzījās nakts tumsā. Vienu reizi netālu no ūdens parādījās aziāta augums, kas pacēlās un pazuda mežā; pēc tam pie upes pienāca padzerties suņu bars; taču nekas neliecināja par tuvo uzbrukumu. Vamirehs cerēja, ka aziātu virsaitis sagaidīs ritu, lai atsāktu sa­runas.

Viņš tikko bija nolicis sev blakus divpadsmito ar indi piesūcināto bultu, kad pēkšņi aziātu pusē sākās kustība: upes krastā parādījās milzīga melnu ķermeņu masa.

— Eo! Eo! — viņš uzsauca, un vecie tārpēdāji me­tās modināt savus biedrus.

Tur, otrā krastā, suņi metās ūdenī, un varēja redzēt, kā viņi veseliem tūkstošiem peld uz salu, kā fosfores- cējošā gaismā spīd viņu acis un blāvi mirdz slapjās galvas. Mēmi un briesmīgi viņi drošsirdīgi virzījās uz priekšu zem akmeņu, kaulu un gruzdošu pagaļu kru­sas, kas bira pār tiem.

Vamirehs, pārliecinājies, ka starp suņiem nav cil­vēku, nometa loku un satvēra rungu. Elema, bruņoju- , sies ar šķēpu, spēja pati aizsargāt savu patvērumu. Pzanna apbruņotie tārpēdāji ieņēma stingras pozīcijas, sapulcējušies nelielās grupās, stāvēdami muguru pret muguru, tā ka viņiem bija iespējams rīkoties ar run­gām.

Suņi vēl nebija paguvuši piepeldēt pie krasta, kad tos jau sagaidīja tādi sitieni, ka tiem vajadzēja atkāp­ties. Taču drīz suņi sadalījās divos lielos baros. Viens no tiem devās uz salas vājāk aizsargāto krastu, kur rīkojās tikai Vamirehs viens pats, bet otrs bars uzsāka atklātu uzbrukumu. Steiga, ar kādu tārpēdāji metās aizstāvēt savu glābēju, gandrīz deva panākumus šādai suņu taktikai. Tomēr Vamirehs enerģiski noraidīja viņu palīdzību un lika viņiem atgriezties savās vietās.

Tikko suņu bars, kas uzbruka Vamireham, sasniedza krastu, pzanna spēcīgā roka sāka sēt nāvi un radīja uz­brucējos neiedomājamu sajukumu. Vamireha milzīgais augums, gigantiskā runga, tās varenais vēziens, kas dragāja suņu galvaskausus, ašās kustības, valdonīgā balss — tas viss iedvesa dzīvniekiem gluži māņticīgas šausmas. Nepārvaramu baiļu pārņemti, tie, skaļi kauk­dami, nekārtībā atkāpās. Pa to laiku otrajam suņu ba­ram bija izdevies sasniegt krastu; tomēr suņi nespēja izraisīt sajukumu tārpēdājos, kas joprojām turējās pul­ciņos, sīksti aizsargādamies. Suņi cieta lielus zaudēju­mus, bet no tārpēdājiem cilvēku divdesmit vairs ne­spēja piedalīties kaujā. Dzīvnieki jutās uzvarēti, kad pēkšņi divas saindētas bultas, raidītas no pretējā krasta, ķēra divus upurus. Tārpēdāji mazliet apmulsa, un da­žas grupas atkāpās uz salas vidu. Tad suņi metās uz­brukumā ar divkāršu niknumu, un vienā mirklī ievai­noto cilvēku skaits pieauga briesmīgos apmēros.

Pa to laiku Vamirehs bija pamanījis aziātus, kas rai­dīja bultas, gandrīz neslēpdamies, stāvēdami aiz sīkiem krūmiem. Jauneklis, loku uzvilcis, raidīja savukārt uz otru krastu dažas bultas. Tad austrumu cilšu karotāji bija spiesti atkāpties aiz lielu koku stumbriem, no ku­rienes bultām bija grūtāk sasniegt mērķi. Viņi tikai skaļi mudināja savus četrkājainos sabiedrotos, kas at­saucās ar briesmīgiem rējieniem un ar vēl trakāku nik­numu metās virsū pretiniekam. Stāvoklis kļuva no­

pietns — jo sevišķi tāpēc, ka suņi, kurus Vamirehs bija padzinis, izpeldēja salas otrā galā un nāca talkā saviem ciltsbrāļiem. Nelaimīgie tārpēdāji uzskatīja nāvi par neizbēgamu, un viņu kaujas sauciens pārvērtās žē­labainās gaudās, kas atgādināja pirmsnāves vaidus. Taču šajā brīdī parādījās milzīgais mednieks, noklā­dams sev ceļu ar suņu līķiem. Dzīvniekus sagrāba ap­jukums un bailes, jo viņi pazina šajā balsī uzvarošās rases spēku; pārsvars nu bija tārpēdāju pusē, un suņi no jauna metās ūdenī un atgriezās aziātu nometnē.

Tārpēdāju acis iedegās uzvaras sajūsmā. Vērsdamies pie gaišmatainā milža, viņi sāka dziedāt uzvaras dziesmu, un Vamirehs viņiem piebalsoja ar šausmī­giem kliedzieniem. Otrā krastā, simtgadīgā meža malā,

viņiem atbildēja austrumu cilšu ļaužu lāsti un suņu niknās rejas.

Tārpēdāji steidzīgi pārsēja ievainotos un drošības la­bad pārnesa tos tuvāk Vamireha un Elemas patvēru­mam. Pēc tam viņi iztīrīja salu no ievainotajiem su­ņiem; daži no tiem vēl spēja aizkļūt līdz pretējam krastam, citi turpat nobeidzās.

Vamirehs pa to laiku bija atgriezies pie savas ceļa­biedres. Izjuzdama riebumu pret tārpēdājiem, Elema neatstāja savu patvērumu, kur viņai tā arī nebija vaja­dzējis aizsargāties. Tagad Vamirehs aprakstīja viņai gūto uzvaru, upuru skaitu, ienaidnieku cietsirdību un jaunas sadursmes iespējamību. Meitene, domās nogri­musi, klausījās viņa vārdos, apbēdināta par notikušo un vēlēdamās, lai drīzāk iestātos miers. Viņa cerēja, ka rīt­ausmā atsāksies miera sarunas, un Vamirehs atbalstīja viņas cerības; taču viņš negribēja ne dzirdēt par kaut kādu piekāpšanos par ļaunu tārpēdājiem. Beidzot nogu­rusi Elema aizmiga. Arī vairums tārpēdāju gulēja. Va­mirehs palika nomodā.

SAKĀVE

SAKĀVE

Pagāja kāda stunda; zvaigznes, lēni pārvietodamās, spoguļojās mierīgajā upes dzelmē; ievainotie suņi ne­rimās gaudot, aiz krūmiem liesmoja aziātu ugunskuri, apspīdēdami melnos zaru vijumus un koku galotņu reto lapotni.

Vamirehs piegāja pie upes un kādu brīdi palika tur, it kā aicinādams uz izlīgumu. Pēkšņi pār viņa galvu nosvilpa bulta. Tai sekoja citas; bultas lēni aplieca loku un, nenodarījušas nekāda ļaunuma, krita salas vidū. Vamirehs salasīja tās, priecādamies, ka pretinie­kam izsīkst ieroču krājumi. Bet austrumu zemju karo­tāji drīz saprata, cik neizdevīga ir tāda šaudīšana, un meta mieru.

Uz viņu saucieniem atkal parādījās suņi. Ārprātīgā niknumā rejot, tie tumšā barā plosījās krastā. Ne­skaidrs cilvēka siluets uz mirkli pacēlās starp viņiem, pēc tam atkal it kā noslīga lejup, cits, kaut ko vēro­

dams, parādījās krastā; beidzot no upes atskanēja cil­vēka balss, acīm redzot, kāds no aziātiem peldēja pāri upei. Pzanns saprata, ka šoreiz aziāti paši piedalās uz­brukumā.

Aplenkums izvērtās daudz bīstamāks. Vamirehs ne­kavējoties pavēlēja pamodināt visus, apbruņoja sešus visenerģiskākos sirmgalvjus ar stipriem metamajiem šķēpiem un žebērkļiem ar nekustīgi uzdzītiem uzga­ļiem, bet pats apbruņojās ar rungu un šķēpu un no­stājās izdevīgā vietā. Cilvēka klātbūtne tūlīt piespieda suņus mainīt taktiku: viņi sadalījās trīs baros — viens lēnām virzījās uz salas priekšējo daļu, otrs — uz aiz­muguri, kur atradās Elema, bet trešais sāka apiet salu, lai mestos uzbrukumā no muguras. Tad Vamirehs, no­domājis koncentrēt aizsardzības spēkus, nosūtīja daļu tārpēdāju pretī pēdējam suņu baram un izrīkoja tā, lai nepieciešamības gadījumā visi varētu atkāpties uz viņa pusi. Turēdams šķēpu gatavībā, jauneklis gaidīja uz­brukumu.

Austrumu zemju ļaudis nebija redzami. Viņi droši vien bija nodomājuši vadīt uzbrukumu, neiejaucoties cīņā līdz izšķirošajam mirklim, tāpēc turējās aizmu­gurē. Iespējams, ka austrumu ļaudis bija nokrāsojuši sev melnas sejas, lai viņus nevarētu atšķirt no suņu galvām. Priekšējais suņu bars, pārvarējis straumi, ap­stājās desmit olekšu attālumā no krasta, gaidīdams ap­lencēju bara signālu. Tikko tas bija atskanējis, visi suņi reizē metās uzbrukumā.

Suņu drosme šķita pieaugam vēl vairāk. Viņu acis spīdēja tumsā zilganīgā, fosforescējošā mirdzumā un atņirgtie ilkņi balsnīja. Uzbrucēji pirms izkāpšanas krastā cieta ievērojamus zaudējumus, bet, tiklīdz vi­ņiem izdevās nostāties uz zemes, ļoti daudzi tārpēdāji priekšējās rindās tika saplosīti; tikai biedru varonīgā uzupurēšanās un simtiem suņu bojā eja paglāba tārp- ēdājus no pilnīgas sakāves, un kauja turpinājās ar mai­nīgām sekmēm.

Kaujas sākumā, ievērojuši Vamireha prombūtni, divi no austrumu cilts vīriem izvirzījās priekšā un atbalstīja uzbrukumu, vispirms šaujot ar bultām un tad sviežot vieglus šķēpus. Viņi iedvesa tārpēdājos tādas šausmas un apjukuma, ka biklie ļaudis, bez šaubām, būtu panikā metušies bēgt, ja seši sirmgalvji, apbruņojušies ar že­bērkļiem un metamajiem šķēpiem, nebūtu varonīgi me­tušies pretī ienaidniekiem. Redzēdami, ka viņus ielenks no visām pusēm, aziāti saprata, cik neprātīgs ir bijis viņu risks.

Viņi atkāpās un no šā brīža piedalījās kaujā, vienīgi ar saucieniem iedrošinādami suņus un šaudami ar lo­kiem.

Suņi Vamireha pusē, iztālēm dzirdamo balsu sa­traukti, laimīgi nokļuva krastā. Kaut arī jauneklis ne­bija gaidījis šeit uzbrukumu, viņš metās suņiem virsū ar tādu spēku, ka dzīvnieki, tik tikko izturējuši pirmo triecienu, metās bēgt, pametuši savam liktenim aus­trumu karavīru, kurš bija apbruņots tikai ar vienu me­tamo šķēpu. Vamirehs ar vienu zvēlienu sadragāja ienaidnieka trauslo ieroci, pēc tam, sagrābis viņu aiz spranda, nogāza zemē, sasaistīja un atstāja Elemas uz­raudzībā. Tad Vamirehs metās palīgā saviem sabied­rotajiem.

Uzvara arvien vēl bija viņu pusē. Bet suņu bari pa­mazām saņēma papildspēkus un, aziātu balsu iedves­moti, kļuva arvien niknāki un niknāki, un nebija grūti paredzēt, ka agri vai vēlu cilvēkiem pietrūks spēka un tad viņu bojā eja būs nenovēršama.

Izdzirduši Vamireha kaujas saucienu, suņi sākumā atkāpās, bet pēc tam no jauna metās uzbrukumā. Seši sirmgalvji, apbruņojušies ar žebērkļiem un tieviem me­tamajiem šķēpiem, vēlreiz plecu pie pleca drošsirdīgi stājās pretim ienaidniekam, gatavi atbalstīt savu aiz­stāvi. Jauneklis, izlauzies uz priekšu, mēģināja piekļūt aziātiem, bet viņam tas neizdevās: suņi nikni pretojās, vairīdamies no rungas zvēlieniem. Bez tam kāds ap­stāklis varēja izraisīt katastrofu: tārpēdāji, kas aizsar­gāja salas rietumu krastu, bija pavirzījušies uz priekšu; līdz ar to sākās apjukums un radās nepieciešamība pēc Vamireha palīdzības.

Cīņa risinājās tumsā. Austrumu karavīri apdzēsa ugunskurus, kur vien varēdami, lai iedvestu suņiem lie­lāku drosmi. Tārpēdāji vairījās no tumšajām vietām un pulcējās pie liesmojošajiem sārtiem, kurus viņi rūpīgi

uzmanīja, lai tie neizdziest. Pie ugunskuriem vaidēja daudzi ievainotie, aizspieduši ar rokām šausmīgās brū­ces. Suņi bariem skrēja ārā no tumšā mežiņa un metās gaismas virzienā. Austrumu ļaužu griezīgie kliedzieni, atskanēdami vispārējā juceklī, saniknoja suņus vēl vairāk, viņi krita simtiem, bet tomēr visur izlauzās uz priekšu un sēja šausmas.

Tārpēdājus māca bailes, tikko viņi iedomājās, ka tu­vumā atrodas lielo stepju ļaudis; tikai Vamireha klāt­būtne uzturēja viņos kaujas garu; tārpēdāji jau juta uzmācamies nogurumu: rungas cilājās aizvien gausāk, un neviļus viņi sadrūzmējās lielos baros. Vamirehs to pamanīja un neticamā piepūlē izlauzās uz priekšu, pie­spiezdams suņus atkāpties; pēc tam viņš ar rokas mā­jienu paaicināja pie sevis ar žebērkļiem un metama­jiem šķēpiem apbruņotos sirmgalvjus. Viņi tuvojās jau­neklim, un stiprākie no viņiem visādi pūlējās darīt to pašu, ko drošsirdīgais mednieks. No šā brīža nelielā saliedētā cīnītāju grupa gandrīz viena pati iznesa visu aizsardzības smagumu; pārējie nosita tikai atsevišķus suņus, kas bija iznākuši uz priekšu pārāk tālu, un at­vairīja uzbrukumus no sāniem.

Izmantodams brīžus, kad kauja nedaudz pierima, Va­mirehs parūpējās, lai tiktu sakurts pēc iespējas vairāk ugunskuru, un drīz vien liesmojošu sārtu loks sāka sar­gāt aplenktos. Liesmas pārsviedās uz sauso zāli, krū­miem un birzīm un aizdedzināja sīkos kociņus, izvei­dodamas uguns joslu, aiz kuras Vamirehs un viņa sa­biedrotie beidzot varēja atvilkt elpu.

Suņus sagrāba bailes; austrumu karavīri, pazīdami dzīvnieku dabu, nolēma apiet šo šķērsli. Vamirehs, pa­redzēdams šo manevru, galvenajās ejās izvietoja pāri par trīssimt tārpēdāju; pēc viņa pavēles tārpēdāji mē­ģināja tur sakurt ugunskurus, pārnesot gruzdošas pa­gales kopā ar žagariem, bet ugunis nepaspēja aizdeg­ties, kad suņi jau bija klāt.

Sākumā vājais četrkājaino uzbrukums kļuva aizvien niknāks līdz ar aziātu parādīšanos. Daudzi no tārpēdā­jiem, pārmērīgi noguruši, nometa rungas un, paklau­sīdami dzīvnieciskam instinktam, nometās četrrāpus un aizstāvējās ar nagiem un zobiem. Pirmajā brīdī jaunais manevrs samulsināja suņus; bet drīz vien tas izrādījās izdevīgs tieši suņiem — jo sevišķi tāpēc, ka skaitliskais pārsvars deva dzīvniekiem iespēju uzbrukt trijatā vai četratā vienam cilvēkam.

Sai mirklī Elema devās palīgā Vamireham, un viņas vārdi bija spēcīgāki par ieročiem. Pazinuši draudzīgās rases pārstāvi, suņi, acīm redzot, samulsa, un bija nepie­ciešama austrumu karavīru iejaukšanās, lai piespiestu suņus atjaunot uzbrukumu. Kaujā, kas iedegās no jauna, divas bultas aizskāra pzanna galvu un plecu un šķēps ieurbās krūtīs tārpēdājam, kurš atradās Va- mireha tuvumā.

Jauneklis saprata, ka uz viņu mērķē no tumsas un ka viņš netiks galā ar suņiem, kamēr neizdosies iz­triekt no salas austrumu zemju karavīrus. Tāpēc, savā­cis ap sevi tārpēdājus un ieteicis Elemai paslēpties drošā vietā un no turienes dot rīkojumus, Vamirehs no­zuda krūmos.

Viņš gāja pa tumsu uz turieni, kur skanēja aziātu balsis, un pēc kāda brīža jau atradās netālu no ienaid­niekiem. . Viņiem apkārt pulcējās suņu bars, gatavs kuru katru brīdi mesties kaujā — svaigs karapulks, kas katram gadījumam atradās rezervē. Suņi saoda Vami­rehu un sāka riet, nododami viņa klātbūtni. Taču jau­neklis ātri metās viņiem virsū, izklīdinādams viņu rin­das ar baismīgajiem rungas sitieniem, un jau tuvojās aziātiem. Tai brīdī vecais sirmgalvis kopā ar jauno ka­ravīru metās bēgt, sviezdami tikai šķēpus un atstājuši neaiztiktas bultas. Vamirehs viņus panāca un pacēla rungu, bet tā šķēla vienīgi gaisu; izveicīgie aziāti, lun­kani kā panteras, izvairījās no zvēliena. Vēzienā iero­cis izkrita no Vamireha rokām, taču viņš ar dūres si­tienu nogāza pie zemes jauno karavīru; šai brīdī ve­cais pacēla pret viņu metamo šķēpu, un abu skatieni sastapās.

— Es zinu, tu neesi ļauns, — Vamirehs teica, — es negribu laupīt tev dzīvību.

Virsaitis, nekā neatbildējis, kāpās atpakaļ, turēdams metamo šķēpu gatavībā, kamēr viņa jaunais karavīrs piecēlās kājās; tikai pēc tam viņš no jauna metās bēgt. Vamirehs viņus panāca pie krasta, ietrieca vienā zvē­lienā. jauno karavīru upē, sagrāba sirmgalvja metamo šķēpu un piespieda arī viņu mesties peldus.

Redzēdami cilvēku atkāpšanos, suņi sāka izmisīgi kaukt. Viņu apjukums ātri izplatījās. Uzmundrinātie tārpēdāji pārgāja uzbrukumā; suņu bari atkāpās un drīz vien lielā nekārtībā metās bēgt. Vamirehs un viņa' sabiedrotie palika salas saimnieki. Kaujā bija gājuši bojā tūkstošiem suņu, un no austrumu karavīriem pa­likuši pie dzīvības tikai trīs.

UGUNSGRĒKS

UGUNSGRĒKS

Sala liesmoja… Vējš dzina uguni tādā virzienā, ka tajā salas galā, kur slēpās Elema, nedraudēja nekādas briesmas. Visi tārpēdāji sadrūzmējās šajā salas daļā un pārnesa uz turieni ari ievainotos. Elema, kuru bija aiz­kustinājusi šo nožēlojamo ļaužu vīrišķība un rūpes, kā­das tie veltīja Vamireham, pārvarēja riebumu pret tiem un palīdzēja pārsiet to ievainojumus. Viņu skumīga­jām, nogurušajām sejām pārslīdēja priecīgs smaids katru reizi, kad garām pagāja Vamirehs vai viņa ceļa­biedre. Vairums tārpēdāju aizmiga tiem raksturīgajā pozā, un smagajā miegā tie vēlreiz pārdzīvoja kaujas šausmas, brīžam iekliegdamies, dobji iekaukdamies, pa­celdami baiļu izķēmotās sejas ar platajiem žokļiem.

Vamirehs uzmeklēja sagūstīto aziātu. Pēc neatlai­dīgiem, bet viltīgiem mēģinājumiem pārraut saites aus­trumu karavīrs, valstīdamies pa zemi, bija aizkūleņojies upes krastā, kur centās pārgrauzt siksnas, kas saistīja viņa kājas. Taču gūsteknis nepaspēja to izdarīt, kad parādījās Vamirehs.

Liesmas cēlās pret debesīm, pāršķeldamas nakts tumsu. Putni, kuri ligzdoja koku augšējos zaros, sa­traukti laidelējās apgaismotajā joslā, zvaigznes pazuda aiz dūmu stabiem, kas liesmu atblāzmā atgādināja bal­tus mākoņus, bet tiem cauri vietumis vīdēja bezdibenī- gas plaisas. Vēja dzītie dūmu mutuļi izstiepās garās, viļņveidīgās joslās, slīdēja lejup, trīcēja kā dzīvi vai ari apdzisdami līdzinājās lielām, vienā mirklī sagrūsto­šām klintīm. Zvērojošās spilgti sarkanās liesmu mēles at­kal uzplandīja lepnā svinīgumā, sprakšķēja sausie koku zari, bet no galotnēm lejup lēni bira neskaitāmas dzirk­steles. Visa šī majestātiskā aina atspoguļojās rāmajos upes ūdeņos.

Austrumu karavīri, novietojušies krastā aiz kokiem, raudzījās salas degšanā. Viņu stāvoklis nepavisam nebija apskaužams. Viņi veltīgi mēģināja piespiest suņus do­ties trešajā uzbrukumā. Aziātiem vairs nebija ieroču, izņemot tos, kas bija palikuši pie ievainotā un ko vaja­dzēja glabāt pēdējai kaujai. Jaunie karavīri bija norai­zējušies par sava pazudušā biedra likteni; baidīdamies, ka suņi varētu viņus pamest, viņi nojauta tuvo bojā eju un nožēloja, ka nebija uzticējušies sava virsaiša gudrībai. Sirmgalvis, samierinājies ar likteni, klusēja, noliecies pār uguni ar skumju izteiksmi nopietnajā sejā. Jaunekļi padevīgi uzrunāja viņu un izteica savu sa­traukumu un vēlēšanos samierināties ar ienaidnieku. Vecais virsaitis ilgi klusēdams klausījās viņos un bei­dzot sacīja:

— Jaunekļi! Gudrība, ko dēls manto no tēva, mums māca, ka miers jāpiedāvā kara sākumā, kad karotāju pulki vēl ir stipri, kad vēl nevar paredzēt kaujas iznā­kumu un kad miers nav saistīts ar pazemojumu. Bet tā pati gudrība māca, ka sakāves gadījumā vajag mirt, nevis ļauties uzvarētāja izsmieklam. Miera laikā jūs vēlējāties karu; kara laikā jūs vēlaties mieru. Iespē­jams, ka mūsu ienaidnieks, kurš, pēc visa spriežot, ir gudrs un drošsirdīgs, turēs mieru par labāku nekā kau­jas nejaušības. Varbūt uguns viņu piespiedīs atstāt salu, un, ja viņš gribēs runāt, tad viņš to darīs. Pretējā gadī­jumā mums būs jāgatavojas kaujai, nāvei vai arī bēgšanai. ,

Austrumi iedegās bāli violetā ausmā. Uguns kvēloja vēl spilgtāk, it kā baidīdamās dienas gaismas, kas aiz­ēnotu tās spožumu; liesmu mēles, augstu paceldamās, lēkāja pa koku galotnēm un rēca kā bifeļu bars, kam uzbrukuši plēsīgi zvēri, vai arī sausi un asi sprakšķēja kā siseņu bari, aprīdami zāli. Spožās liesmu spirāles ap­vija resnos stumbrus un uzkāpa līdz lapām, kuras sā­kumā sačokurojās, pēc tam uzliesmoja un šūpojās rīta vējā kā tauriņi vai lapseņu spiets.

Kļuva karsti; tārpēdāji, iztraucēti miegā, pavirzījās tālāk uz salas attālāko galu. Vamirehs domīgi raudzījās ugunsgrēkā. Viņa laiva un ieroči bija drošībā. Elema gulēja savā slēptuvē. Mazais pērtiķītis sēdēja, pieķēries pie koka zara; dzīvnieciņš, tāpat kā viņa saimnieks, negulēja, jo baidījās no spožās gaismas un trokšņa.

Pa to laiku uguns jau bija iznīcinājusi resnos zarus, un nodeguļi kļuva aizvien lielāki. Tie apmeta īsus lokus un, krizdami lejup, lidojumā no jauna iedegās, spīdēdami trīcošā gaismā kā zvaigznes. Kritiena laikā tie šķita

gaisīgi un viegli, bet pret zemi atsitās ar lielu sparu, brīkšķēdami un sašķīda, kaisot spožas dzirksteles.

Pzanns atraisīja gūstekņa kājas un pamodināja Elemu, lai tā būtu starpniece viņu sarunā.

—           Pavaicā savam brālim, — viņš teica meitenei, — vai nav pienācis laiks slēgt mieru?

—    Es nebaidos nāves, — karavīrs atbildēja.

—           Es zinu, ka tu esi drošsirdīgs, — Vamirehs iebilda, — bet neviens nesauks par gļēvuli to, kurš, glābdams savus ciltsbrāļus, glābj arī sevi.

—    Mani brāļi nav uzvarēti!

—          Jā, — Vamirehs sacīja, — taču viņi ir tikai divi, bet dzīvnieki jau iemācījušies bīties no mums.

Iestājās ilgstošs klusums; gūsteknis iegrima domās.

Ausma iekvēlojās vēl spožāk; maigie zilganie toņi pārgāja bronzas krāsā; apkārt valdīja dūkanais mijkrēs­lis, kurā varēja samanīt vienīgi upes horizontu. Koki, debesis, zemie krasti — viss šķita neparasti svaigs salī­dzinājumā ar viļņojošo uguns jūru. Vamireham gribē­jās no jauna doties ceļā pa zaļo ūdens virsmu, irties augšup pa milzīgo upi, vērot mežus, klintis, platās pie­tekas, gaišos, plašos līčus un straujās krāces, klausīties ūdenskritumu rēkoņā un mazo kaskādu klusajā čalo­šanā …

Pa to laiku uguns beidza nežēlīgo darbu, te nobālē­dama jaunās dienas gaismā, te drudžaini uzliesmodama milzīgām liesmu mēlēm, te šaudīdamās sīkajos zaros.

Tālumā meža biezokņos skanēja bēgošo suņu riešana, un šīs skaņas iztraucēja gūstekņa pārdomas. Viņš sa­prata, ka Vamirehs nojauš par dzīvnieku atkāpšanos un zina, ka tagad iespējams pieveikt ienaidniekus.

—    Ko tu gribi no manis? — viņš jautāja pzannam.

—           Lai tu runātu ar saviem brāļiem, — Vamirehs at­bildēja.

Aziāts piecēlās un, Vamireha un Elemas pavadībā aizgājis līdz krastam, izkliedza savas cilts aicinājumu:

—    Re — ha! Re — ha!

īsgalvaino cilts virsaitis jaunā karavīra pavadībā iz­nāca no paslēptuves.

—    Vai mūsu brālis atrodas nezināmo zemju cilvēka gūstā?

—    Jā, viņš ir sagūstīts.

—    Vai viņš vēlas mūsu palīdzību vai atmaksu?

—    Nē, cilvēks no upes augšteces vēlas mieru.

—     Tad lai viņš atraisa tavu roku saites, tāpēc ka gudrība prasa, lai tu par to runātu, būdams brīvs cil­vēks.

Austrumu karavīrs izskaidroja Vamireham sirmgalvja vēlēšanos. Pzanns mirkli vilcinājās, baidīdamies node­vības, bet tad, neteicis ne vārda, atraisīja saites. Gūs­teknis nekustējās ne no vietas un, saglabādams no­pietnu sejas izteiksmi, tikai pacēla rokas virs galvas.

ATGRIEŠANAS

ATGRIEŠANAS

Caur salu starpām un pa plašajām, gaišajām caurte­kām vienkocis traucās augšup pa upi, kas pēc lietavām bija pārplūdusi. Elema un mazais pērtiķītis rotaļājās vai gulēja laivā, bet Vamirehs īrās augām dienām.

Ar austrumu ļaudīm bija noslēgts miers. Suņi atkal bija izklīduši mežu ietvertajās neauglīgajās stepēs, na­baga tārpēdāji varēja pārcelties uz lielajiem ezeriem. Aziāti iegrieza sev rokā, un viņu asinis sajaucās ar Vamireha asinīm. Sirmgalvis austrumu cilšu vārdā at­teicās no jebkuras naidīgas darbības, bet Vamirehs ap­solījās saglabāt mieru rietumu klejotāju vārdā. Nākamā gada pavasarī, trešajā mēnesī pēc pavasara saulgrie­žiem, pzanni izvēlēsies trīsdesmit drošsirdīgus mednie­kus un sūtīs tos Vamireha vadībā pretī tādam pašam skaitam sabiedroto ar sirmgalvi priekšgalā.

Vai upē viļņus sacēla vējš, vai ūdens virsmu vagoja lietus, uzsizdams sīkus, lēkājošus burbulīšus, laiva tur­pināja ceļu uz rietumiem, braukdama no ausmas līdz krēslai. Briežu aurošana, mamutu brēcieni, lauvu dobjā rēkšana sagaidīja cilvēku viņa nedrošajā vienkocī, ska­nēja tam nopakaļ starp salām, koku ēnā, plašajās, gai­šajās caurtekās.

Vamirehs domāja par tārpēdājiem, par viņu dziļa­jām skumjām šķiršanās brīdī, par viņu trulajām sejām, par rejošajām' skaņām, ar kurām viņi izteica smieklus un raudas, par bezgalīgās pateicības izteiksmi viņu acīs un par to, cik ilgi viņi bija stāvējuši blakām jaunajam pzannam pirms šķiršanās. No neliela pakalna virsotnes jauneklis bija sūtījis aizejošajiem draudzīgu atvadu sveicienu, uz kuru tie atbildēja ar savu žēlabaino ceļa dziesmu.

Stipri savā brālīgajā savienībā, kas vienīgā stiprināja viņus pret lielajiem plēsoņiem un citām ciltīm, viņi aiznesa uz rokām savus ievainotos …

Starp salām un plašajām, gaišajām caurtekām gāja nedēļa pēc nedēļas, dažreiz saule apbalvoja ceļotājus ar saviem karstajiem glāstiem, citreiz sacēlās skarbais ziemas vējš vai sāka trakot nikna vētra. Tad vajadzēja apstāties līčos vai slēpties alās, kamēr debesis noskaid­rojās.

Vamireha krūtis lepni cilājās, domājot par to, ka vi­ņam izdevies uzvarēt dabas ļaunos spēkus, atvairīt plēsīgo zvēru uzbrukumus un cilvēka viltību. Viņš no jauna atcerējās, kā vecais Tahs, kurš bija piedzīvojis simt divdesmit ziemu, stāstīja pie vakara ugunskura par kalnu sabrukšanu, par plaisām zemē, par bezdibeni, kas aprijis lielo ezeru ūdeņus. Viņš iztēlojās sevi diže­nāku par Garmu. Siltajos vakaros simtgadīgie sirm­galvji stāstīs par viņa ceļojumu, un viņu teiksmas liks nodrebēt jaunekļu sirdīm, kad tie klausīsies par ļau­najiem rāpuļiem, par niknajiem, plēsīgajiem zvēriem, par meža cilvēku, par jauno zemi, par Elemu, par tārp­ēdājiem. Un šie sirmgalvji stāstīs, ka nepieciešams ne­salaužams gribasspēks, lai uzvarētu skumjas pēc dzim­tenes un ilgās vientulības briesmas.

Debesis aizvien retāk sūta laipnus saules starus, aiz­vien biežāk uznāk spēcīgas lietavas; brīžiem upe šķiet zaļa, brīžiem duļķaina; straume kļūst ātrāka, atkal ga­dās krāces un ūdenskritumi, vienkocis strauji traucas uz priekšu, un Vamirehs nenoguris cilā airi.

Jau jūtama lietus tuvošanās. Taču cilts, patvērusies augstieņu alās, līdz rudens vidum nepametīs dienvid­austrumu zālainās stepes, un Vamirehs satiks savus vecākus — Zomu un Namiru, savus drosmīgos brāļus un savu māsu, kas lēkā gluži kā kazlēns. Un viņš, cie­nīdams sirmgalvjus, pazemīgi atvedīs pie tiem savu sievu, tālās cilts meitu.

SATURS

SATURS

TOC \o "1-3" \h \z Cīņa naktī …………………………………… 5

Pzannu cilts……………………………….. 12

Vangaba apbedīšana …. 19

Saliņa ……………………………………….. 20

Meža cilvēks………………………………. 24

Jaunā zeme………………………………… 29

Vajāšana …………………………………… 35

Bēgšana…………………………………….. 39

Kauja………………………………………… 41

Vamirehs…………………………………… 45

Mamuts ……………………………………. 51

Vajātāju virsaitis…………………………. 59

Otrreizējā nolaupīšana …. 62

Palīgspēki …………………………………. 65

Lietus . …………………………………….. 68

Trauksme………………………………….. 74

Tārpēdāji…………………………………… 75

Uz salas…………………………………….. 79

Salas aplenkums…………………………. 85

Sakāve………………………………………. 88

Ugunsgrēks………………………………… 94

Atgriešanās…………………. . , . 97