Vasilijs Žukovskis

UNDĪNE

Sendienu stāsts

Atdzejojis Paulis Saiva

RĪGA «Liesma» 1985

В. А. Жуковский УНДИНА Старинная повесть Издательство «Советская Россия» Москва 1974

(C) Tulkojums latviešu valodā,

pēcvārds, ilustrācijas, izdevniecība «Liesma», 1985

1. nodala

par to, kā bruņinieks atjāja uz zvejnieka

būdiņu

Liekas, pirms piecsimt gadiem, pat vairāk, reiz vakarā jaukā Vienkāršas būdiņas priekšā kāds godīgs, jau pavecāks zvejnieks Sēdēja, lāpīdams tiklu. Šis mierīgais nostūris šķita Pati visskaistākā vieta, jo ziedošā pļava, uz kuras Pacēlās būdiņa, stiepās kā strēmele šaura un gara Jūrā. Un likās, ka krasts, it kā ietērpies brīnišķās smaržās, Glaužas kā mīlētājs maigs pie pērļaini vizošiem viļņiem, Kamēr savukārt jūra ar mitrām, saldtrīsošām krūtīm Kļaujas jo liegi tam klāt, apskauj mīļoto, izbaudot zāles Spirdzlgo elpu un puķu vissaldākās smaržas, un dzestro Dvesmu, ko biezoknis dveš. Bet, starp citu, vēl jāteic, ka apkārt Nemita cilvēku daudz: tikai zvejnieks ar sievu; turklāt vēl Zemes strēmeli mežs no pasaules šķira. Un daudziem Iedvesa šausmas šis mežs, krēslains damaksnis; piedevām tautā Briesmīgi nostāsti klīda par to, ka tā vieta nav šķista Un ka mājas sev rod tur un slēptuvi visādi mošķi, Kuri cilvēkus baida, tiem neļaujot tuvoties. Tomēr Vecais, mlļlādzlgais zvejnieks no mošķiem, šķiet, nebijās, bieži Zivis uz pilsētu nesdams aiz meža; viņš, dievbijīgs cilvēks, Droši caur damaksni gāja, un nebija ne reizes, kad viņam, Esošam debesu ziņā, kāds lūkojis aizšķērsot ceļu. Tā nu viņš tovakar sēd, savā nodabā strādādams, pēkšņi Iešķindas mežā kaut kas -— tā kā bruņas, kā pakavi; zvejnieks Saausās: troksnis nāk tuvāk, līdz pamazām sirmgalvi pārņem

Bailes, un damakšņa rēgi, kas agrāk jau retumis naktis Skatīti murgainos sapņos, kad nelaiks aiz loga, tā domās Uzverd un rosīties sāk, bet it īpaši viens, varen plecīgs Tēvocis, sirmbalto galvu kas dīvaini svaida. Blenž zvejnieks Pārbijies tumšajā mežā, un tagad tam liekas, ka tiešām Plandās starp kokiem šis rēgs, kaut kā savādi svaidīdams galvu. Taču, kad attapās vīrs, ka nebij tam agrāk ne reizi Gadījies sastapt ko sliktu ne mežā, ne būdiņā, kurā Kopā ar sievu viņš mīt, tā ka ļaunais, šķiet, viņam nav bīstams, Sāka tas lūgšanu skaitīt un, atguvis drosmi, bij tūdaļ Pasmieties gatavs par sevi, kad juta, cik muļķīgu joku Atļāvies baiļpilnais prāts, jo tas rēgs, balti plandošs starp zariem, Pārvērtās ritošā strautā, kas, traukdams no damakšņa dzīlēm, Saputots ezerā gāzās; bet dīvainās, šķindošās skaņas Sacēla bruņinieks kāds, sava baltā, tramīgā zirga Mugurā izniris pēkšņi no damakšņa tumsas un jādams Tieši uz būdiņas pusi. Tā gaumīgi piegrieztam svārkam, Sūtam no vadmalas mēļas un rotātam zeltā, pār pleciem Plīvoja apmetnis sārts, kamēr samta cepuri melno Apvija pienbaltas spalvas; pie sāna vēl karājās zobens, Izcila meistara darbs, zeltā atlietu spalu, un arī Baltais jātnieka zirgs bij tik stalts un tik sprigans, ka tikko Skāra ar pakaviem zāli, un brīžam pat šķita, ka drīzāk Slīd tas pa gaisu, ne iet; viņa kakls bij lokans. Zirgs grauza Iemauktu dzelžus, un putas tam krita no mutes. Bet zvejnieks, Aizgrābts no lieliskās ainas, jau nolicis tīklu un rokās Cepuri turēdams, nāca ar smaidu tiem pretim. Tad jātnieks Vaicāja, piejājis tuvāk: «Vai man te ar zirgu šo nakti Pajumti atrast būs ļauts?» —• «Ar vislielāko prieku, mans viesi, Tikai tavs lieliskais zirgs var, manuprāt, pieguļā palikt Pļavā zem lapotiem kokiem, kur leknu un sulīgu zāli Pratīs tas sameklēt pats, kamēr tev, viņa saimniekam, vietu Lūkosim izbrīvēt mēs savā būdiņā, arīdzan azaids Vienkāršais netiks tev liegts.» Un jau bruņinieks lēca no zirga, Noņēma iemauktus tam un, palaidis zaļajā pļavā Paskraidīt brīvībā, griezās pie zvejnieka: «Sirmgalvi krietno, Labi, ka pieņem tu mani tik laipni un vēlīgi, taču, Arī ja nelaipnāks būtu, no manis tu netiktu vaļā. Priekšā, kā redzu, ir jūra un nav vairs ne ceļa, ne takas, Tālāk kas vestu, bet doties nolādētā mežā, kad vakars Krēslo, — ak pasargi dievs!» — «Par to nu gan labāk šai stundā Neklātos runāt,» — tā zvejnieks, uz damaksni bailīgi blenzdams, Paklusām teica un veda jau istabā ciemiņu gurdo. Tīrā un sakoptā telpā, kur priecīgi sprakstēja pavards, Ērtā atpūtas krēslā, kam rotāta atzveltne, cēli

Sēdēja zvejnieka sieva, šīs mājiņas saimniece vecā. Redzot, ka ieradies viesis, tā piecēlās kājās, ar cieņu Pielieca sveicienam galvu, tad apsēdās atkal, šo vietu Nesteidzot ciemiņam atdot, bet namatēvs iesmējās: «Tālab Nedusmo, bruņiniek augstais, ka mājiņas saimniece krēslu Nevēlas piedāvāt tev, mūsu viesim, jo paruna māca — Labāko vietu aizvien patur vecākais.» — «Nevajag, tētiņ,» Iesaucās sieva, pēc brīža vēl bilzdama smaidot: «Man liekas, Viesis ir gluži tāds pats mirstīgs cilvēks kā visi, un diez vai Jauneklim tīkami būtu, ka vecāki cilvēki viņam Atdod vislabāko vietu? Nāc piemeties, bruņiniek labais, Raug, uz šī vienkāršā ķebļa,» tā sacīja, piebilstot: «Sēdi Mierīgi, nedīdies, tāpēc ka sēdeklim aizlauzta kāja.» Bruņinieks pievilka ķebli jo saudzīgi pavardam tuvāk, Apsēdies juta, ka miers un mājīgums iegulstas sirdī. Liekas, viņš pārnācis būtu no svešatnes savējo vidū. Aizsākās valodas. Ciemiņš par briesmīgo damaksni sāka Zvejniekam prašņāt, bet tas, rādās, baidījās vakara stundā Pieminēt mežu, jo ilgāk un labprātāk stāstot par grūto Zvejnieka darbu un dzīvi šai notuļā pasaules stūrī. Savukārt laulātais pāris ar skaudību klausījās viesī, Kad tas aizsāka runas par zemēm, kur ciemojies citreiz, Un par sentēvu pili, kas Donavas augštecē stāvot Lieliskā vietā, pēc mirkļa vēl piebilzdams: «Mani sauc Gulbrands. Pils par Ringštētenu saucas.» Tā runājot, jauneklim likās, It kā aiz lodziņa rūts kaut kas dīvaini šķīstu un šļāktos; Varēja domāt — tur kāds tašķa ūdeni aumaļām logā. Vecais zvejnieks, kas arī jau ausījās, dzirdēdams šļakstus, Sarauca dusmīgi pieri, līdz pēkšņi, kad lietavas brīzēm Dauzīja stiklus un ūdens pa spraugām pat būdiņā šļācās, Pielēca kājās un metās pie lodziņa, sirdīgi saukdams: «Undīn, ko ālējies, mājās mums ieradies ciemiņš!» Un, raugi, Ārpusē iestājās miers, kuru retumis pārtrauca klusi, Tikko dzirdami čuksti un smiekli. «Mans godātais viesi, Neņem jel ļaunā,» — tā zvejnieks, no lodziņa atgājis, teica. «Manuprāt, nedarbi šie, ko tu redzi, nav pēdējie, tomēr Žēlīgi piedot tev būs mūsu meitiņai Undīnei (kura Pašu meita gan nav, bet pieņemta), allaž vēl draiskai, Jebšu pēc vecuma tā skaitās jaunavas kārtā, jo sirdī Meičai ļaunuma nav.» Taču sieva, šo valodu dzirdot, Grozīja galvu: «Jā, jā, tev jau viegli tā runāt; kad dažkārt Pārnācis esi no zvejas drūms, noguris, draiskules stiķi Tev pat tīkami šķiet, kamēr man, kurai diendienā mājās Jādzīvo kopā ar viņu un jādzird un jāredz šīs blēņas, Bieži sen apriebies viss, tā ka nezinu citreiz, ko iesākt.» — «Nekurni,» atsaucās zvejnieks, «tev ciņa ar Undīni jāved, Man ar niķīgo jūru, kas saplosa izmestos tiklus, Noārda tačus, ko ceļu, un aizsprostus manus, bet tomēr Mīļa tā man; ari tu, jebšu parasti vaidi un kurni, Undīni mīli, vai ne?» — «Ko lai atbildu: tiesa kas tiesa, Grūti to izmest no sirds,» beidzot atzinās zvejniekam sieva, Kaunīgi nodurot acis. Bet notika tā, ka tai brīdī Atsprāga durvis līdz galam un viegla kā debesu būtne Istabā iespurdza līksma un smejoša gaišmate, saucot: «Tētiņ, kur paliek tavs viesis? Ak, kālab tu mānies?» Bet pēkšņi, Ieraugot svešnieku, runa tai aprāvās, gaišzilās acis Iedegās spoži kā zvaigznes aiz tumšajām skropstām un tiecās Ciemiņam pretim, bet tas, dziļi aizgrābts no daiļuma retā, Palika sastindzis sēdam, vairs nespēdams skatiena novērst. Likās, ka sapni viņš redz, tālab steidzās pie brīnišķā tēla Veldzēties, iekam tas gaist, kamēr savukārt Undīne viņā Vērās kā mazulis mīļš sārtām, izbrīnā pavērtām lūpām. Tad kā bezbēdīgs putniņš tā traucās pie jaunekļa, žigli Nometās ceļos tā priekšā un, važiņu raustot, pie kuras Piekārts bij jaunekļa zobens, to sveica ar vārdiem:

«Ak, skaisto,

Vēlīgo viesi, kāds likteņa lēmums tev iegriezties licis Būdiņā mūsu? Vai ilgi tu klīdi pa pasauli, kamēr Atradi ceļu pie mums? Un vēl stāsti, kā izjāji cauri Mežam?» Bet jauneklis nebij pat pavēris muti, kad vecā Dusmīgi apsauca meiču: «Beidz, Undīne, uzplīties viesim. Celies un — žigli pie darba!» Un Undīne tūdaļ bez strīda Paņēma rokdarbu savu, tad paķēra soliņu, veikli Apsēdās Gulbrandam blakus un čukstus tam sacīja: «Labi, Te tad strādāšu es.» Bet, kad vecais, kas izlikās šoreiz Neredzot spītīgo skuķi, bij atsācis valodu, meiča Liedza tam turpināt, saucot: «Es jautāju tev, mīļo viesi: Teic jel, no kurienes nāc! Nu atbildi beidzot es gaidu!» — «Meitene jaukā, caur mežu ceļš atveda mani.» — «Tad stāsti, Kas tev bij meklējams mežā un ko tu tur redzēji jādams?» Puisis, kam sarāvās sirds, domās atsaucot damakšņa šausmas, Neviļus pavērās logā, pirms mirkļa kur pazibam juta Briesmīgu, sirmbaltu rēgu. Bet nieki! Neviena tur nebij, Pagalmā biezēja nakts tumši melna. Un, atguvis drosmi, Bija viņš gatavs jau sākt savu stāstu, kad zvejnieks to strauji Pārtrauca, sacīdams: «Šobrīd nav, manuprāt, īstenā stunda Pieminēt mežu, par ko varēs pamēļot rītdien.» To dzirdot, Undīne pielēca kājās ar neganti zibošām acīm: «Tagad, šai brīdī, tūlīt lai viņš runā! Nu stāsti,

teic žiglāk!»

Niknumā savilktu pieri tā sprēgāja dusmās un kliedza, Sākot ar kājiņu mazo sist neganti grīdu; šai brīdī Gulbranda acīs tā kļuva it īpaši mīļa un jauka, Valdzinot jaunekļa sirdi ar bērnišķo tiepšanos vairāk Nekā pirmajā mirklī ar rīcību draisko un runu, Kamēr zvejnieks, kas tagad no tiesas bij apskaities, sāka Undīni nopietni bārt, ka tā necienot augstdzimtus ļaudis. Bet, kad māmuļa arī vēl gāja tam palīgā, meiča, Saukdama: «Labi, ja patīk jums mūžīgi bārties, bet to, ko Lūgusi esmu, man liegt, tad palieciet sveiki un varat Vieni šai drūmajā būdā, kur tumsa un garaiņi, čurnēt!» —

un

Izmetās ārā pa durvīm un pazuda aklajā tumsā.

2. nodala

par to, ka Undīne pirmo reizi nokļuva zvejnieka būdiņā

Bruņinieks uztrūkās kājās, tam sekoja zvejnieks, un abi Metās uz durvīm, bet tomēr par vēlu, jo Undīne prata Tumsā tik manīgi izgaist, ka nebija nojaušams, kurpu Iešāvies prātā tai bēgt. Bet, kad bruņinieks baijpilnām acīm Zvejniekam padoma lūdza, tas īdzīgi atrūca: «Neba Pirmoreiz atgadās tā, jo ar bēgšanu viņa it bieži Vecumā aplaimo mūs, un nu vajadzēs šonakt man atkal Vārtīties cietajās cisās no sāna uz sānu bez miega, Gaidot, kad izausīs rīts, jo par to, kas ar viņu var naktī Notikt, man domāt pat bail.» — «Tad jau nevajag kavēties!

Steigsim

Viņai pa pēdām!» — «Ai, nē, viss tas velti, pats redzi, cik akla Apkārt ir tumsa un nakts. Kas lai zina, kurp doties, un uzmin, Kur tā slēpusies sēd?» — «Bet ja nu mēs tagad,» tā Gulbrands, «Lūkotu vārdā to saukt?» Un viņš iekliedzās: «Undīne, Undīn, Atsaucies, Undīn!» Bet zvejnieks tik grozīja galvu: «Par velti, Bruņiniek mīļais, tu kliedz, jo tā atsaukties nevēlas, kazi, Tumsā netālu kur tup; tev pat aptvert to grūti, cik dažkārt

Nikni tā spītēties spēj.» To pateicis, večuks ar bažām Lūkojās dziļajā tumsā, tad, nespēdams valdīties, arī Iekliedzās gluži tāpat kā bruņinieks: «Undīnīt, bērniņ!» Taču, kā teicis jau bija: par velti, ne čiku, ne grabu! Ilgi tie saukdami gāja un klaiņoja tumsā, līdz beidzot Atgriezās būdiņā, kura bij tinusies krēslā, jo vecā, Rūpes par zudušo meitu kam nebij tik lielas kā vīram, Tobrīd jau gulēja miegā, un ugunis pavardā plaka. Pašas pēdējās ogles vēl gailēja, liesmiņām zilām Uzplandot drebošā gaismā uz brītiņu īsu un dziestot. Iemetis pavardā malku un uzpūtis uguni, zvejnieks Pielēja paprāvu krūku ar vīnu un, ciemiņam sniegdams, Ieteicās: «Bruņiniek, mēs nez vai aizmigsim šonakt, vai tālab Nešķiet tev prātīgāk pabūt pie uguns un iemalkot vīnu, īsinot sarunās laiku, bet nevis pa cietajām cisām Nabaga locekļus mētāt, ar bezmiegu kaujoties? Kā tev Liekas, mans viesi?» Un Gulbrands, tam piekrizdams, māja ar

galvu.

Licis, lai ciemiņš tūlīt sēstas brīvajā atzveltnes krēslā, Piemetās godīgais zvejnieks netālu no viņa, un abi Iesāka sarunu vērpt, gribot īsināt laiku, bet, tiklīdz Dzirdams bij ārā aiz loga kaut mazākais troksnis vai citbrīd Dzirdams kaut nebij nekas, viņiem piepeši aprāvās runa, Brīdinot pacēlās pirksts, kamēr acis bij piekaltas durvīm; Tā tie klausījās ilgi, ik brītiņu izdvešot: «Viņa!» Taču neviena tur nebij, un abi pēc nopūtas smagas Atsāka pārtraukto runu, līdz vecajam zvejniekam beidzot Jautāja bruņinieks: «Teic, kā jums laimējās Undīni atrast?» — «Atrast mums laimējās tā,» krietnais sirmgalvis, atmiņās

grimdams,

Iesāka: «Gadījās reiz man pirms apmēram divpadsmit gadiem

Zivis uz pilsētu nest cauri biezajam mežam, bet sieva

Palika mājās kā allaž, un tolaik it īpaši viņai

Pienākums lika te būt. Bet tu jautāsi — kālab? Visaugstais

Tolaik mums, vecīgiem ļaudīm, bij dāvājis meitiņu jauku.

Neba to pametīs vienu. Es, pilsētā pārdevis preci,

Mierīgi nācu uz mājām, un, godīgi sakot, man mežā

Nestājās ceļā neviens, un es soļoju droši kā allaž,

Tālab ka debesu vara pār mani bij nomodā, cikkārt

Nācās caur mežu man iet; un, tās sargāts, pat bīstamā gaitā

Cilvēks bez baiļu var būt.» To pateicis, sirmgalvis aizgrābts

Noņēma cepuri savu no galvas un, salicis rokas,

Klusēdams gremdējās svētās un cerīgās domās, tad atkal

Uzlika cepuri galvā un atsāka: «Tā nu bez bažām

Gāju es mājup, bet tur mani satrieca briesmīga ziņa

Tobrīd, kad izskrēja pretim man asarās mirkstošā sieva. «Žēlīgais debesu tēvs, kas tev lēcies, jel saki, kur mūsu Mīļotā meitiņa?» — «Viņu, mans nabaga draugs, tagad meklēt Vajag pie tā, kura vārdu tu piesauci,» izdvesa sieva. Asaras valdīdams, gāju tai nopakaļ būdā, ar acīm Meklēdams vietu, kur dus mūsu mīlules stingušais augums. Velti! Jo noticis bij kaut kas neticams: bridi, kad sieva Sēdēja mierīgi pļavā netālu no ūdens, bet bērniņš Priecīgās rotaļās tinās tai apkārt un čaloja, mazā Negaidot rociņām sniedzās pēc ūdens, jo vizošā straumē, Liekas, tai rādījies bij kaut kas vilinošs; redzēja sieva Smejošo bērniņu vēl, viņa ņirbošās rociņas, pēkšņi Nezināms, nevaldāms spēks mazo satvēra cieši, un viļņos Ierauts bij nabaga bērns, pēc mirkļa jau pazuzdams dzelmē. Ilgi es klīdu pēc tam pa krastu — no zudušā bērna Nebij ne ziņas, ne miņas. Un tā nu mēs tovakar divi Veci un vientuļi putni pie pavarda klusējot nīkām, Tālab ka runāt bij bail, pat ja plūstošās asaras ļautu. Sēdējām, klusējām, acis bij piekaltas dziestošām liesmām. Piepeši likās: kaut kas it kā skrapstina durvis, pēc mirkļa Bailīgi pavērās tās — un ko nu mēs redzam? Uz sliekšņa Mīlīgi smaidoša stāv tā kā eņģelis debesu tērpā Meitiņa, kurai var būt gadi seši. Aiz brīnumiem mēmi Sākumā domājām mēs, sak, vai viņa, ko redzam, maz dzīva. Drīzāk kāds mošķis vai rēgs, kas mūs māna, bet brītiņu vēlāk, Ieraugot ūdeni pilam no maziņās matiem un drānām, Iešāvās prātā: ak vai! šis bērns taču ūdenī bijis. Tālab tam jāpalīdz ir nu jo ātrāk. Tad nopūties teicu Nabaga sievai: «Kaut tobrīd, kad mūsējais pazuda viļņos, Neradās glābējs neviens, taču lūkosim palīdzēt citiem, Viņiem, kas nespēja mums mūsu nelaimē līdzēt, kad jūrā Zuda un pazuda tā, kas mums pasaulē dārgākā bija.» Ņēmām un noģērbām bērnu, to ielikām gultā un devām Dzērienu karstu, bet viņa ne vārda mums neteica, tikai Smaidīga lūkojās mūsos ar savām gaišzilajām acīm, Kamēr tās pieveica miegs, bet, kad pamodās nākamā rītā Spirgta kā aprīļa ziediņš un izjautāt sākām, no kādas Ģimenes nākusi viņa, kāds vējš to šurp atpūtis, visas Dotās atbildes mums bez sajēgas likās: pat tagad, Veselus divpadsmit gadus kaut dzīvojam līdzās, mums īsti Noskaidrot izdevies nav, kā tas noticis toreiz, jo viņas Bērnišķā runa liek spriest — it kā tieši no augšas, no mēness Tovakar nākusi tā; jo par kristāla pilīm, par sārtām Koraļļu birzīm, par grotām, kas celtas no pērlēm, un citām Brīnumu lietām tā melš vēl šobaltdien; daudz prašņājot, vienu

Beidzot mēs noskaidrot spējām, ka kopā ar māmuļu laivā Nācies pa jūru tai braukt, kur vilnis to sagrābis, nesdams Tālāk un tālāk, līdz beidzot te izmetis krastā. Bet nemiers Urdīja mani un sievu, un, jebšu mums nelikās grūti Pašu meitiņas vietā, uz mūžu mums zudušās, pieņemt Svešo, ko sūtījis dievs, bija šaubas par citu: vai viņa Kristīts vai nekristīts bērns. Sai sakarā meitene pati Nespēja pateikt neko, kaut gan saprata ari, ka dzīvot Pasaulē turpmāk tā nevar, un tālab bij gatava darīt Visu, ko cilvēkam liek pildīt augstais dievišķais likums. Šaubās un neziņā abi ar sievu mēs nolēmām beidzot: Ja tā kristīta nav, protams, gaidīt vairs nedrīkst un jāsauc Priesteris nokristīt, tomēr, ja kādreiz jau kristīta, neba Grēks būs nokristīt vēl, jebšu otrreiz. Tik izlemt bij grūti, Kādu vārdu lai dod. Mums iešāvās prātā, ka to par Doroteju būs saukt, kas ļautiņu valodā būtu — «Balva, ko dāvājis dievs», jo likās, ka bērniņu tiešām Sūtījis būtu mums viņš par atspaidu rūgtajās bēdās. Tomēr meitenei vārds nebij īsti pa prātam. Tā teica: «Allaž jūs mani — gan tēvs, gan māte — par Undīni saucāt, Undīne vēlos tad būt un palikt.» Mums abiem ar sievu Uzmācās šaubas: šāds vārds nez vai kristot maz cilvēkam dodams. Izlēmu pilsētā nokļūt un aiziet pie dvēseļu gana. Beigās tas gatavs bij doties man līdzi. Vārds «Undīne» viņam Izlikās nešķīsts, tāpat kā mums abiem ar sievu, bet bērniņš, Ieģērbts tais smalkajās drānās, ar kurām bij atnācis, likās Garīgam kungam tik jauks un tik piemīlīgs, piedevām prazdams Risināt bērnišķu strīdu bez naida, ka nebij tā spēkos Mīlulei atteikt, un viņš tad nu deva tai Undīnes vārdu. Kristību sakraments nebij vēl galā, kad, visiem par prieku, Pazuda meitenes draiskums, tā klusa un rāma kā jēriņš Stāvēja priestera priekšā, šķiet, jaušot un izjūtot pati Topošo pārmaiņu sevi. Kaut, atzīšos, arī man vēlāk Viņas dēļ raižu bij daudz, tā ka grūti to izteikt. ..» Tai brīdī Iesaucās bruņinieks: «Klau, vai tu dzirdi šo šņākoņu laukā?» Tālab ka, zvejniekam stāstot, bij ausīties sācis, jo likās: Mostoši ūdeņi šņāc, bet nu šobrīd bij dzirdama skaidri Netālā strautiņa balss, ik mirkli kas pieauga spēkā. Abi pielēca kājās un izbailēs metās uz durvīm. Mēness zilbālajā gaismā bij redzams, ka strautiņš, kas allaž Čalodams skrēja no meža, jau pārkāpis krastus un, raudams Akmeņus līdzi un lauzdams kā skangalus kokus, ar joni Gāžas uz jūru, un debess šķiet sakulta putās tāpat kā Vētras šaustītā jūra, bet mākoņu draudīgās grēdas Kraujas mēnesim virsū, pa brīdim to aizsedzot; gaisma

Dzisa un šķilās, it viss kļuva svešāds un spokains, caur vētras Auriem bij dzirdams, kā elš dusmās jūra un krakšķot kā liecas Nabaga koki, kā sitas ar troksni un rīvējas zari. «Undīn! Ak debesu tēvs! Mīļo Undīnīt!» vecītis sauca. Atbildes nebij. Un tad viņi katrs kā patapdams skrēja, Spītējot negaisa varai, uz mežu; caur viesuļa gaudām Skanēja melnajā naktī to kliedzieni: «Undīne! Undīn!»

3. nodala

par to, kā atrada Undīni

Dīvainas sajūtas mākts, vējam aurojot, taustījās Gulbrands Veltīgi melnajā tumsā, jo nespēja zudušo atrast; Un jo mirkli jo vairāk tam šķita, ka Undīne pati Arīdzan rēgs, tāds kā tie, kuri mežā, un, dzirdot, kā vētra Svilpo, kā ūdeņi krāc, lūst koki, un, redzot, cik spēji Uzbrucis negaiss un vētra, un plūdi šai klusajai vietai, Gatavs bij domāt, ka viss — gan jūra, gan būda, pat zvejnieks, Ieskaitot sarunas, kuras tie vērpa, un bailes par meiču — Vienīgi dvēseles māns un mulsums, kaut sirmgalvja klaigas, Undīni saucot, joprojām bij tālumā dzirdamas. Beidzot

Klaiņodams atdūrās viņš pie strauta, kas, kļuvis par lielu, Strauju un duļķainu upi, no biezokņa satrakots gāzās, Atšķeldams pussalu šauro no meža un pārvērzdams salā Pļavu ar būdu. «Ak dievs,» pēkšņi atskārta Gulbrands, «bet,

ja nu

Undīnei pieticis drosmes, lai skrietu uz mežu, tad tagad Netiek vairs atpakaļ tā, sēd tur raudoša tumsā, kur apkārt Rēgu un ķēmu, ka mudž.» Un viņš izdvesa vaidu, bet, ātri Attapies, satvēra prāvu un mezglainu ozola zaru, Kuru bij nolauzis vējš, lai, to turēdams rokās par balstu, Lūkotu aizbrist līdz mežam, kaut pašam bij jānodreb bailēs, Atsaucot atmiņā briesmas, kas dienā tam draudēja; tagad Likās, ka stāv tur tas pats dienā redzētais sirmbaltais milzis, Augumā dižens kā koks, un, draudīgi atiezis zobus, Purina ķeraino galvu, bet tieši vislielākās briesmas Iedvesa jaunekli vēlmi tikt ātrāk līdz mežam, kur bailēs Trīcēja Undīne viena bez glābēja rokas. Viņš droši Spēra jau ūdenī kāju, kad izdzirda gluži netālu Burvīgu balstiņu saucam: «Turp neej, turp neej; no straumes Piesargies: vecais ir ļauns,- turklāt viltīgs.» Šīs burvīgās skaņas Bruņinieks pazina jau, un tās šķita tik mīļas, bet pēkšņi Balstiņa apklusa, velti viņš ausījās; ietinās mēness Melnu mākoņu vālos, un apkārt bangoja ūdens; Celdams kājas uz augšu, viņš atspēries turējās straumē, Savāda vājuma važots, un galva tam reiba, bet acis Velti nakts melnumā urbās. Viņš sāpīgi iekliedzās: «Undīn! Kur tu, Undīne, esi? Man atsaucies. Bet, ja tu slēpsies, Metīšos straumē pie tevis; jel atsaucies! Labāk tad nomirt Nekā bez tevis te būt.» Un viņš brida jau dziļāk, kad pēkšņi Balstiņa atkal tā pati tam sacīja: «Atskaties, lūdzams!» Tagad no mākoņu spraugas bij izspraucies mēness, tā gaismā Manīja Undīni viņš: jo, raugi, netālu no krasta Traucošo ūdeņu klaidā bij radusies neliela sala, Kuras biezajā zālē zem varenu lapotņu juma Gaišais Undīnes tēls viņam vīdēja pretim. Sai vietā Ūdeni šķērsot bij viegli, un laimīgais Gulbrands pēc brīža Noslīga mīkstajā zālē pie Undīnes kājām, bet meiča Paslējās pretim un rokas ap kaklu tam apvija, liekot Apsēsties blakus: «Nu tā, un tagad, mans mīļais, tu vari Netraucēts pastāstīt visu, ko solīji, šeit, kur mēs vieni Un kur veči mūs nedzird un nejaucas starpā ar savu Mūžīgo rāšanos; man šī te lapotņu telts patīk labāk Nekā to dūmainā būda.» — «Es šeitan kā debesīs jūtos!» Iesaucās laimīgais Gulbrands, ar skūpstiem to kļaudams pie

krūtīm.

Tikmēr zvejnieks, kas meitu joprojām vēl meklēja, arī Nejauši atklīda šurp un, tos ieraugot, sauca no krasta: «Bruņiniek, tas, ko tu dari, nav uzslavas cienīgs; mēs tevi Pieņēmām pajumtē savā kā godīgu vīru, bet nu tu Knaksties ap meitiņu mūsu, tai slepus ko čukstot, kad tumsā Nākas man, sirmgalvim, vienam aiz bailēm kā negudram

skraidīt,

Velti to saucot.» — «Man arī,» tam atteica Gulbrands, «tik tikko laimējies sameklēt viņu šai notuļā stūrī.» — «Jo labāk; Steidzieties žiglāk pie manis, kur pamats būs drošāks

zem kājām.»

Tomēr Undīne, kurla pret sirmgalvja saucienu, drīzāk Dotos šai brīdī uz mežu, ja skaistais, tai tīkamais viesis Sekotu viņai, ne ietu uz ienīsto būdu, kur vecie Nevēlas izpildīt to, ko viņa tiem lūdza, un kuru Pametīs agrāk vai vēlāk tās brīnišķais viesis. Un tālab, Kļaudamās cieši tam klāt, viņa iesāka sapņaini dūkot: «Vientuļš un noskumis strauts cauri smacīgai ielejai laužas, Jūrā kam pabūt bij ļauts, tam pēc jūras būs ilgoties gauži.» Izplūda asarās zvejnieks, šo dziesmiņu izdzirdis, taču Meitenei sirmgalvja sāpes, šķiet, pagāja secen. Tā glaudās Jauneklim maigi pie krūts. Bet bruņinieks ieteicās: «Undīn, Raugi, cik gauži raud tēvs! Kam tu tiepies? Mums jādodas

tomēr,

Noteikti jādodas abiem pie viņa!» Aiz izbrīna platas Undīnes actiņas zilās tam lūkojās pretim, bet lūpas Neviļus dvesa: «Labprāt, ja vien tu tā vēlies, mans mīļais, Esmu es gatava iet.» Un ar kautrīgi nodurtām acīm Slējās jau kājās, un Gulbrands, to saudzīgi nesdams

uz rokām,

Pārbrida straumi bez briesmām. Bet večuks ar asarām acīs, Priecīgs un laimīgs kā bērns, savu dārgumu spieda

pie krūtīm.

Paskat, pēc brīža bij klāt arī māmuļa; atgūto meitu Apbēra abi ar skūpstiem un aizmirsa pukoties; arī Lādzīgās Undīnes sirdī bij rimušas dusmas, un viņa Sirsnīgi apkampa vecos un lūdza, lai piedodot, reizē Smejot un raudot un saucot tos abus vismīļākos vārdos. Tikmēr svīda jau rīts, bija rimusi vētra, un putni Vīterot sāka ik zarā, kas mazgājās lietavu rasā. Bet, kad iesila diena un Undīne Gulbrandam atkal Uzplīties sāka un lūgt, lai viņš turpinot stāstāmo, visi Nolēma brokastis paēst zem kuplajām lapotnēm. Meiča Nometās zaļajā zālē pie Gulbranda kājām, jo citur Nebij tai patikas sēdēt, bet bruņinieks atsāka stāstu.

4. nodaļa

par to, kas bruņiniekam  atgadījās mežā

«Nu jau nedēļa apkārt, kopš jāšus es ierados jūsu Pilsētā brīvā un dižā, kas paceļas viņpus šī meža, Tālab ka turnīrs tur risa, kur bruņneši krustoja šķēpus. Cirtos es arī, cik jaudas man pašam un zirgam. Pēc cīņas Piemetos barjeras malā, lai atpūstos. Noņēmu arī Ķiveri, atdodams to savam ieroču nesējam; pēkšņi Ieraugu jaunavu ložā jo lieliski tērptu, turklāt vēl Izcilu skaistuli. Vēlāk man teica: tā Bertalda jaunā, Kura mājojot te, visuslavenā hercoga pilī, Pieņemta meitiņas vietā. Un likās, ka jaunava laipni Noraugās manī; šis skatiens man dāvāja divkāršu sparu. Jāteic, es cīnījies biju ar kaismi jau iepriekš, bet turpmāk Kļuvu vēl stiprāks un drošāks. Bet vakarā, sākoties dejām, Bijām mēs nešķirams pāris, un tā nu tas gāja ik dienas, Iekam bij turnīram gals.» Bet, to pateicis, negaidot Gulbrands Sajuta kreisajā rokā, ko turēja nolaistu, sāpes. Pagriezis galvu, viņš redz, ka Undīnes zobiņi baltie

Urbjas tam pirkstā, bet pierīte saraukta dusmās un spožās

Actiņas asaru pilnas, pēc mirkļa bij jaušamas tajās

Sāpes un pārmetums, tad viņa kratīja pirkstiņu, beigās

Izdvesa nopūtu smagu un nolieca galviņu skumjās.

Bruņinieks apmulsis jutās un neziņā klusēja, vēlāk

Saņēmies atsāka stāstu: «Jā, Bertalda tiešām bij skaista,

Tikai bez apvalda lepna un splīnīga, otrajā reizē

Mazāk tā patika man nekā pirmajā, trešajā mazāk

Nekā otrajā. Taču, kā likās, no visiem visvairāk

Guvu tās vēlību es un, atzīšos, sajutos glaimots.

Pēkšņi man iešāvās prātā tai palūgt pa jokam, lai cimdu

Savu tā dāvina man. «To tu dabūtu,» atteica smīnot

Bertalda lepnā, «tik tad, ja tev, bruņiniek, pietiktu drosmes

Doties uz apburto mežu un atnest mums ticamas vēstis,

Kas tur tai mežā tāds mīt, par ko ļautiņi mēļo.» Kaut cimds man

Nelikās jājiena vērts, bet kā bruņinieks kaunā es kristu,

Laizdams šos vārdus gar ausīm, un tālab es taisījos ceļā.» —

«Vai tu tai nebiji mīļš? Kā tev liekas?» to Undīne sāka

Tincināt… «Manuprāt, es viņai patiku,» novilka Gulbrands. —

«Tad tā jocīgā skuķe, man liekas, ir jukusi prātā.»

Undīne sasita plaukstas un iesmējās. «Prātīga meita

Nelaidīs mīļoto prom, turklāt pati to, nabagu, sūtot

Bīstamā, apburtā mežā. No manis lai laipnību tādu

Negaida apburtais mežs!» Bet Gulbrands, to dzirdēdams, viņai

Uzmeta šķelmīgu skatu, tad atsāka stāstu: «Es vakar

Izjāju agri no rīta, kad koki vēl mazgājās ausmas

Pirmajos staros, kas plūda caur zariem un zeltīja zāli;

Rēnā vēsmiņā maigi un sapņaini šalkoja lapas,

Ēnainu pajumti solot; es sašutis iesaucos: «Brīnums,

Kas tā par muļķību, kura liek ļaudīm šai jaukajā vietā

Ķēmus un briesmoņus redzēt!» — un jāju bez bailēm pa mežu,

Taču sajuzdams drīz, kāds visapkārt man drūmums un klusums.

Vēlāk jau likās, ka mežs gāztin gāžas man virsū, ka mani

Sagrābt grib tūkstošiem roku, es, baidoties atpakaļceļu

Pazaudēt, apturu zirgu un pavērot gribu, cik augstu

Saule pie debesīm stāv, taču, pacēlis acis uz augšu,

Redzu, ka suinās un kust kaut kas netālā ozola zaros.

Domāju: lācis, kas cits, un jau izrauju zobenu. Pēkšņi

Tāda kā cilvēka balss iesāk skaļi un spiedzīgi taurēt:

«Mīļais, jūs nākat, kā saukts: laipni lūdzam, mēs dikti jūs

gaidām.

Zari vissausākie te sen jau salauzti, tagad tik atliek Jūsu gaišību izcept.» Un briesmonis, atņirdzis zobus, Sāka tik pretīgi smieties un drebināt koku. Mans zirgs tam Sabiedēts paskrēja garām, man neļaujot aplūkot tuvāk

Velnu, kas ozolā mājo.» Tad vecīši abi, to dzirdot, Pārmeta bijīgi krustu, bet Undīne noteica čukstus: «Labākais, protams, ir tas, ka tu neizcepts, bruņiniek mīļais, Tagad te sēdi pie mums. Bet nu turpini, lūdzams.» Un

Gulbrands

Atsāka: «Tikmēr mans zirgs gauži satrakots skrēja, un spēka Trūka man savaldīt to; pēkšņi pamanu — ceļā mums stāva Krauja, kur jāgāžas būs, taču tieši šai mirklī kāds sirmbalts

Spēkavīrs ķerainu galvu krīt zirgam zem kājām un ceļu Aizšķērso. Aizcērtas zirgs, raujas atpakaļ, apstājas, kļūdams Padevīgs saimnieka gribai. Man nokrīt kā zvīņas no acīm: Glābējs mans spēkavīrs nav, bet kāds strauts, kas no augstuma

gāžas,

Sakūlies putās sirmbalts.» — «Par to nu gan, strautiņ mans

mīļais,

Jāteic tev paldies jo liels!» sauca Undīne, sizdama plaukstas, Kamēr zvejnieks bij drūms un izdvesa nopūtu. Gulbrands Stāstīja stāstāmo tālāk: «Es, satvēris pavadu ciešāk, Iegrozos sedlos, kā nākas, te pamanu pēkšņi, ka zirgam Līdzās kāds cilvēciņš stāv, netīrs, preteklīgs kuprītis, kuram Seja šķiet pelēki melna kā smulim, bet milzīgais deguns Aras, var sacīt, pa zemi. Šis riebeklis atieztiem zobiem

Locījās, svlkāja kājas un, vēderu turēdams, smējās. Es to pagrūdu nost no ceļa un, apgriezis zirgu, Gribēju atpakaļ jāt, no kurienes ieradies (saule, Kamēr es triecos pa mežu, bij launagam pāri), bet kroplais Punduris, veikls kā kaķis, jau atkal man ceļā. Es kliedzu: «Piesargies, tevi var samīt!» Bet punduris, vairoties zirga, Iespiedzās: «Maksā man ciet to, kas pienākas: pirmiņ no kraujas Nogāztos tu un tavs zirgs, ja es nebūtu tuvumā bijis.» — «Nemelo!» atcirtu pikts. «Mani nejauši izglāba strautiņš, Neļaudams dziļumā krist. Bet, ja gribi, še nauda, tik vācies Žiglāk no ceļa mums nost.» Un es iemetu cepurē kroplim Zelta dālderi vienu un palaidu rikšos; pēc brīža Skatos — šis blakus man rikšo, es piespiežu piešus, zirgs auļo, Auļot sāk punduris mans un vēl spiedz, un vēl ņirdz, un vēl

vaikstās,

Izkāris sarkano mēli vai aršīnas garu. Lai tomēr Tiktu no riebekļa brīvs, es iemetu cepurē vēlreiz Zelta dālderi tam, tikai šoreiz viņš pērkona balsi Iesmējās: «Kālab tu dod man šo neīsto zeltu? Man pašam Pazemē zelta vai cik. Gribi pamielot acis? Tad veries!» Skatos un brīnos: kas tas? Zeme kļuvusi viegla un gaiša, Velēna, kura to sedz, — dzidrs dārgakmens, ļaudama acīm Ietiekties dziļi jo dziļi, un pēkšņi man atklājās raibā Rūķu pazemes dzīve, no cilvēkiem slēpta; tie lipa Kamolos ciešos kā bites vai tecēja rindām kā skudras, Rakdami metāla rūdas un rausdami dimantus, draiski Bērdami kaimiņam zeltu kā putekļus acis. Mans kroplis Skraidīja lejup un augšup pa pazemes gaņģiem, bet rūķi Sniedza tam zeltu, kas atliets bij milzīgos stieņos, viņš stieņus Smiedamies rādija man un tad dziļumā meta pa vienam, Kur tie ripoja skanot, līdz pazuda. Dālderi manu Tagad, neganti smiedams, viņš iemeta dzīlē, no kuras Tūdaļ bij dzirdami smiekli un svilpoņa, šņākoņa, auri. Pēkšņi es izbailēs jūtu, ka netīrie pazemes rēgi Spiežas pa ejām uz augšu, ka pirksti, kas rausuši rūdu, Kārlgi sniedzas pēc manis, ka pazemes radības visas Slējušās kājās un plūst baru bariem, nāk tuvāk un tuvāk. Briesmīgā izbīlī piešus es iespiedu zirgam un drāzos Auļos pa mežu. Kas zina, cik ilgi tā auļoju, beidzot Jutu, ka esmu es viens, ka vairs pakaļ man nedzenas, mežā Manāms jau vakara dzestrums, slīd saule uz rietu, bet cauri Lapotnēm nojaušams taks, kas caur mežu uz pilsētu aizved. Pūlējos izkļūt jo ātrāk uz taka, bet tieši tai brīdī Manīju pazibam priekšā starp krūmiem un zariem sirmbaltu, Grūti pat pasacīt — ko: tā kā vakara miglu, kā valgi

Plūstošus dūmus, kas gāzās man mutuļiem pretim; es centos Apjāt ar likumu apkārt, bet velti, jo visur, kurp tiecos, Mūžīgi priekšā tie bij, un, kad saskaities metos tur iekšā, Putas un šļakatas aukstas man šķīda visapkārt, bet kumeļš Atpakaļ rāvās, un es, kam vairs nebij ne vīlīte sausa, Griezu pa labi, pēc tam — prom pa kreisi, tik taciņai tuvāk Dīvainais, sirmbaltais rēgs man neļāva piekļūt. Ko darīt? Lūkoju atpakaļ griezties, šis slīd man jo cieši pa pēdām, Taču daudz vēlīgāks būdams un ļaudams, lai jāju, bet, tiklīdz Centos uz taciņas izkļūt, šis atkal bij priekšā un šļāca Sejā man ledainas putas un šļakatas, piespiezdams beigās Paklausīt viņam un jāt turp, kurp dzina viņš mani. Un tagad Ceļā tas nestājās vairs, tikai virzījās nopakaļ, līdzīgs Neskaidri vīdošam stabam, bet allaž, kad vēros pār plecu, Likās, ka pelēkais stabs iegūst galvu un nespodrām acīm Lūkojas manī, šīs acis tā savādi miedzas, bet galva Laipni un vēlīgi māj, it kā mudinot mani, lai jāju Mierīgi tālāk. Sad tad man vēl iešāvās prātā, sak, tas, kurš Ceļu man spraudis, nav rēgs, bet vienkārši ūdenskritums. Taču, kad izjājis biju no meža un sastapos šeitan, Godīgie ļaudis, ar jums, pēkšņi pagaisa ceļvedis sirmais.» Tikko bruņinieks stāstu bij pabeidzis, ieteicās zvejnieks: «Augstdzimto viesi, mums gods bij tev pajumti dāvāt, bet tagad Kopīgi padomāt laiks, kā tev atgriezties.» Undīne, dzirdot Vārdus, ko izteicis tēvs, klusi iesmējās, liekas, aiz prieka. Bruņinieks, padzirdis smieklus, bij pārsteigts un jautāja: «Saki, Undīn,— vai tiešām tev prieks, ka mums jāšķiras? Kālab tu

smejies?» —

«Ja es smejos, tad tas nav bez iemesla,» atteica meiča. «Kā gan tu pārpeldēt ceri šo ūdeni nikno — vai zirga Mugurā sēdošs vai laivā? Viss velti! Bet, ja nu tu domā Laisties pār jūru, tad zini: tā cerība tukša, pat tētis, Jūrā kas parasti iet, tomēr turas gar krastu, un tāpēc, Gribi vai negribi, būs tev te jāpaliek. Tālab es smējos.» Bruņinieks piecēlās smaidošs, lai skatītu pats, vai ir tiesa Tas, ko Undīne melš, viņam sekoja zvejnieks, visbeidzot Undīne pati. Jā gan, kļuva redzams, cik briesmīgu postu Atnesis viesulis mežam, kā pārvērtis krācošais ūdens Pussalas mēli par salu, un Gulbrandam velti bij cerēt Drīzumā atpakaļ tikt, un viņš spiests bij te palikt un gaidīt, Kamēr kritīsies ūdens. Un, atpakaļ iedams uz būdu, Čukstus viņš meitenei teica: «Nu, Undīn, tu priecīga jūties, Redzot, ka palieku te?» — «Labāk klusē,» tam atcirta meiča, Dusmīgi blenzdama pretim, «ja pirmiņ tev nekostu pirkstā, Būtu tu gatavs nez ko par šo pretīgo Bertaldu samelst.»

5. nodala

par to, kā Bruņinieks dzīvoja zvejnieka būdiņā

Iespējams, lasītāj mīļais, ka arī tev gadījies dzīvē Kādreiz pēc tam, kad tu ilgi pa pasauli klaiņojis, nonākt Vietā, kur kļūst tev ap sirdi tik silti, kur mīla pēc mājas Pavarda, ģimenes dzīves, kas cilvēka dvēselei tuva, Atkal tev uzbango krūtīs, un liekas: tu atgriezies būtu Mīļajā, dzimtajā pusē, un jaunības noreibums, laime, Kādu tu izjuti toreiz, kad pirmoreiz mīlēji, sen jau Mirusī, ceļas no kapa un uzzied no jauna, tev liekot Izdvest: cik labi man šeit, te, kur jūtos starp savējiem, mājās Tagad, kad atsaucis esmu tev atmiņā, lasītāj, saldās Svētlaimes mirkli, ko grūti pat izsacīt vārdos, kad lemts bij Baudīt tev šīszemes laimi, tu zini, ko sajuta Gulbrands, Atradis mājvietu sev klusā nostūrī tālu no kņadas. Bieži ar slepenu prieku viņš vēroja upi, kur ūdens Tūkumā tūka jo dienas, ka sala jo dienas jo dziļāk

Ietiecās jūrā, bet zeme pret apvārsni slīdēja, kļūstot Tāla kā pasaules gals, kamēr jaunekļa mīlošā sirdi Valdīja klusums un laime. Pats zvejnieks, kaut vienkāršs, bet

gudrs,

Pazina cilvēka prātu, bij grozījies ļaudis, pat kādreiz Jaunībā ieročus nesis un mācēja atpūtas bridi Saistoši stāstīt par kariem, par laimes un nelaimes dienām, Būdams kā hronika, kurai ir dāvāta mēle. Un stundas Ritēja sarunās dzīvās starp veco un jaunekli, kurā Kūsāja dzīvības uguns, bet večuka gudrība rimtā, Smelta no pieredzes akas, un piedevām ticība dievam Ielija Gulbrandam sirdī un darīja viedīgas acis. Darbīgais večuks joprojām bij aizņemts ar zveju, bet ari Gulbrandam gadījās darbs, jo būdiņā, viņam par laimi, Atradās šaujamais rīks, kuru savedis kārtībā, tagad Sāka viņš medībās iet vai ik dienas, bet vakara stundās Pulcējās visi, kas mita šai būdā, pie pavarda uguns. Tērzējot piesita viri pa brītiņam kausus, jo vīna Pagaidām netrūka vēl; dažkārt sarunas ievilkās naktī, Kamēr Undīne bija šīs būdiņas dvēsele. Viņa Jauneklim, atšķirtam pēkšņi no kņadas un cilvēkiem, likās Gaiša kā debesu stars un tik tīra kā eņģelis, reizē Nerātns, lutināts bērns un jaunava kautra, te tiepša Nike, te Silfīda jautrā un mainīgā, līdzīga upei. Mīļa un jauka līdz sāpei un prata ar daiļumu savu Valdzināt Gulbranda sirdi kā ziedoņa dvesma, kā skaņas, Sapņotājs apburts ko dzird, kad tam dvēsele gremdējas ilgās. Tomēr Undīnes prāts, draiski gražīgs un svaidīgs, palaikam Lika tam arīdzan ciest, un tad vecīši abi, to redzot, Aprāja audzēkni savu, tik niekkalbe nožēlas vietā Prata vēl lūpiņu uzmest un uzsāka ķīviņu, šķelme. Beigās pielūdzās vecos un salīga mieru, drīz atkal Parādot spītnieces dabu un saņemot bārienu. Tikmēr Sapinās Gulbranda sirds gluži nemanot ciešāk un ciešāk Undīnes burvības valgos. Un nu jau ik domā, ik jūtā Bija viņš vienots ar to, kamēr viņa, pār Gulbrandu valdot, Pati bij pakļauta mīlas saldburvīgai varai; kaut arī Gražojās turpmāk tāpat kā iepriekš, kaut tiepās, kaut smējās, Klusībā mīlēja viņa kā bezbēdīgs cīrulis, dziesmā Pacēlies debesu kalnā. Bet zvejnieks ar sievu, tos redzot Tagad ik kustībā blakus, mazpamazām iesāka ticēt: Tie, kas iet līdzās un triec, šķiet, būs saderīgs pāris.

Pats Gulbrands

Pieķēra sevi jo bieži pie domas, ka atpakaļceļa

Tagad jau viņam vairs nav uz pasauli plašo pie ļaudīm.

Tikai, kad dažubrīd zirgs, atstāts savvaļā klīstam pa pļavu, Iezviedzies atrāva viņu no domām un sapņiem, šķiet, prasot: «Saimniek, kad atkal būs Jauts traukt mums cīņā?» — vai citbrīd,

kad ceļā

Trāpījās nomestais vairogs vai zobens, kas, karājies aizmirsts Vientuļš uz naglas pie sienas, no ietveres izšļūcis, skanot Nokrita zemē, caur galvu tam izskrēja doma par slavu, Gūstamu kaujā. Bet sirdi, kas pukstēja straujāk, viņš centās Klusināt, teikdams, ka ceļu, raug, aizšķērso straume; starp citu, Sāka tam likties, ka meiča nav dzimusi necilai dzīvei Un ka viņus te kopā nav savedis gadījums, drīzāk Likteņu lēmēja prāts. Un tā nemanot ritēja tālāk Diena pēc dienas, tik klusas, tik tīkamas sirdij, līdz pēkšņi Izjauca mierīgo dzīvi kāds negaidīts apstāklis. Bieži Vakara stundās, kad azaids bij ieturēts, zvejnieks un Gulbrands Tīkamās sarunās laiku sev kavēja, cilājot kausus. Pēkšņi tie brīnās: kas tas? — nav vairs vīna, jo zvejnieka mazais Krājumiņš galā, bet jaunu nav iespējams dabūt. Un todien Sēdēja Gulbrands un zvejnieks pie galda tik drūmi, ka meičai, Vērojot nelaimes brāļus, bij jāmirst aiz smiekliem. Sis vakars Bija tiem skumīgs un garš, un tie aizgāja agri pie miera. Nākamā dienā, kad vakara azaids bij ieturēts, meiča Iesaucās: «Ak, kā man riebj jūsu nelaipnās sejas un jūsu Garās, pretīgās žāvas!» To teikusi, Undīne strauji Izmetās ārā pa durvīm, tās aizcērtot. Tovakar atkal Plosījās negaiss un vējš skaļi svilpa, un bangoja jūra. Pārbijās zvejnieks un Gulbrands un lēca jau kājās, jo prātā Abiem bij briesmīgā nakts ar Undīnes niķiem. Bet iekam Paguva atjēgties viņi, lai steigtu uz durvīm, kad meiča Atkal jau atpakaļ traucās un priecīgi sauca: «Jel nāciet, Nāciet jel žiglāk man līdzi, kur jūra mums cienastu sūta. Krastā izmesta guļ prāva muca, šķiet, pilna ar vīnu.» Abi sekoja meičai pa pēdām, līdz uzdūrās ejot Liedagā guļošai mucai. Kad viņi to trijatā steigšus Sāka uz būdiņu velt, vētra pieņēmās spēkā un krēslā Vīdēja sakultā jūra, kur snaicija sirmbaltos skaustus Draudīgi viļņi, tie rēca pēc debesu valgmes; pār galvu Gājējiem mākoņi traucās un draudēja vēlīnos viesus Apšļākt ar lietu; skat, krita jau pilieni pirmie, te pēkšņi Undīne pacēla galvu un, draudīgi pirkstiņu kratot, Uzkliedza mākoņu milzim kā cilvēkam: «Pielūko, vecais, Nedomā samērcēt mūs, mums vēl gabaliņš ejams līdz mājai!» Apskaitās zvejnieks, to dzirdot, un iesaucās: «Negrēko, Undīn!» Meitene pārstāja kliegt, tik vēl paklusām irdza. Un tomēr Lietus neskarti, sausi tie sasniedza būdu, bet tiklīdz

Muca bij ievelta iekša, tai izsista spunde un žigli Nogaršots iegūtais vīns, kad lietavas aumaļām gāzās, Kokus kad lauzīja vējš un stenēja jūra. Bet vētru Būdiņā aizmirsa žigli, jo, sēdot pie pilnajiem kausiem, Atri atspirga gars un sprēgāja smiekli, bet tērzēt īpaši vedās tiem tālab, ka līdzās bij uguns, kas dara Cilvēku mājokli jauku un siltu, kaut plosās aiz sienas Nelaiks, rēc jūra un vējš skaļi gaudo. Bet negaidot zvejnieks Pieklusa — liekas, ka bij tam kas iešāvies prātā, — tad teica: «Esi, dievs, grēcniekam žēlīgs! Jo, kamēr mēs šeitan bez bēdām Iebaudām lielisko vīnu un jokojot aizvadām stundas, Tikām tā īstenais saimnieks sen noslīcis jūrā un, izmests Vientuļā krastā kaut kur, paliek neaprakts guļam.» Tai brīdī Undīne Gulbrandam kausu, kā valšķīga viltniece smaidot, Piestūma tuvāk. «Nem dzer!» viņa čukstus tam teica, bet

Gulbrands,

Satvēris zvejnieku veco aiz piedurknes, dedzīgi sauca: «Zvēru, ja cerība rastos šo nelaimē esošo izglābt, Šķērslis man nebūs ne nakts, ne vētra, es, pametis visu, Dzīvību likdams uz spēles, tam palīgā steigtos, bet šobrīd Svinīgi solu: ja man kādreiz laimētos atgriezties ļaudis, Samaksāt divkārt un trīskārt tā bērniem, ja nespēju viņam, Par šo lielisko dziru, kas nejauši kļuvusi mūsu.» Pamāja lādzīgais večuks ar galvu, šiem jaunekļa vārdiem Piekrizdams, turpmāk viņš jutās daudz drošāks un tukšoja kausu, Izbaudot dzēriena garšu, bet Undīne aizskarta sauca: «Naudu tu vari, ja vēlies, pēc patikas tērēt, bet tas, ka Gatavs tu ūdenī skriet, liekot dzīvību ķīlā, ir muļķīgs, Nevietā pasacīts joks. Teic — kas notiks ar mani, ja, mīļais, Bojā aiziesi tu? Vai tā nav, vai tā nav? Labāk paliec Vienmēr pie Undīnes savas.» — «Jā, tā ir, jā, tā ir!»

smējās Gulbrands.— «Nesmejies!» Undīne rājās, «un nemels visvisādus niekus. Kāda mums bēda par citiem, jo katrs sev tuvāks …» To dzirdot, Nopūtās vecā, bet vīrs, cilvēks godprātīgs, nespēdams klusēt, Uzbrēca Undīnei: «Ko, vai pie turkiem tu augusi, kuriem Krūtīs nav kristieša sirds? Vai tu, grēcīgā dvēsele, apjēdz To, ko dusmās nupat atkal samelsi?» Undīne pēkšņi Apklusa, glauzdamās bikli pie Gulbranda pleca un čukstot: «Ko tad tiem pateicu es kaut ko tādu? Var būt, ka tu arī Dusmojies, mīļotais draugs?» Bet viņš spieda tās rociņu mazo, Pieglauda nerātnos matus, kas meitenei slīdēja acīs, Neteikdams tomēr neko, — viņam sāpēja zvejnieka vārdi. Turpmāk sēdēja tie, mēmais četrinieks, drūmi un klusi. Un šis klusums bij ilgs — stundas ceturksni, neba vēl vairāk.

6. nodala »

par to kā Bruņinieks apprecējās

Bet te pēkšņi kaut kas it kā piesitās klusi pie durvīm, Likdams nodrebēt bailēs it visiem, kas būdiņā mita, Tālab ka draudpilnais mežs tos no pasaules šķira un cilvēks Nespētu būdiņai piekļūt, turklāt kas tik vēlīnā stundā Būtu gan varējis nākt pie viņiem? Tie bažīgi vērās Acis cits citam, līdz troksnis no jauna bij dzirdams; jau Gulbrands Sniedzās pēc zobena. «Velti, te zobens nav glābējs,» pusčukstus Izdvesa zvejnieks un krustu sev pārmeta, «šoreiz, kad draud

mums,

Bailes pat atzīties, kas — tumšs un briesmīgs.» Bet tieši šai bridi Undīne pielēca kājās un, namdurvis raugoties, kliedza: «Paklau, ja esat tie jūs, tumšās pazemes gari, tad ziniet: Plāni jums klāsies, jo liels ir un varens mans tēvocis Paisums.» Pārbijās tagad tie trīs, šādu valodu dzirdot, jo vairāk. Pārmija večuks ar veču pa skatienam biklam, bet Gulbrands Piecēlās, Undīnei gatavs ko pajautāt. Tieši tai brīdī Ārā bij dzirdama balss: «Nē, es neesmu mošķis, bet cilvēks, Atveriet debesu vārdā un ielaidiet!» Undīne veikli

Atrāva bultu no durvīm un, lākturi turot virs galvas, Lūkojās melnajā nakti, kur stāvēja sirmgalvis pāters. Ieraugot Undīni, sāka tas atpakaļ kāpties, jo viņu Biedēja jaunavas skaistums, kas satrieca. Vienkāršā būdā Sastapdams daiļumu tādu, aiz bailēm, ka sātans tam acis Aizmiglo, iekliedzās viņš: «Glāb, dievs augstais un dievmāte

svētā!» —

«Nebīsties, neba es velns,» viņam Undīne smiedamās teica. «Lūdzams, garīgo tēv, nāc jel iekšā, te godīgi ļaudis.» Ienāca istabā pāters un padeva labdienu; tīkams Izskata ziņā viņš bija, šis pāters, tik laipns un mīlīgs. Bet no paltraka garā pa krokām, no sirmbaltās bārdas Un no baltajiem matiem, kas risa pār pleciem, tam straumēm Tecēja ūdens — viņš lietū bij izmircis. Zvejnieks to tūdaļ Ieveda kambari pārģērbt, bet vecā ar Undīni steidzās Apžāvēt pilošās drānas pie pavarda uguns, un pāters Saimniekiem rīkoties ļāva, tiem teikdams daudz paldies;

pēc brīža,

Uzvilcis zvejnieka drānas, kaut vecas, viņš iznāca ārā. Tagad sasēdās visi ap uguni gaišo kā pirmāk. Vecā atdeva viesim vislabāko krēslu, bet meiča Pabāza soliņu savu zem pātera kājām. Kad Gulbrands Pieliecās Undīnei tuvāk un gribēja pajokot, meiča Pateica nopietnā balsī: «Viņš debesīm kalpo, un tālab Nebūs to apsmieklā likt.» Un pēc sātīga azaida tētiņš, Cienāts ar teicamo vīnu, tiem iesāka stāstīt, kā vakar Agrīni posies jau ceļā no klostera sava pie jūras. «Proti, man jādodas bija pie bīskapa mūsu, kurš dzīvo Pilsētā,» runāja viņš, «un, jebšu turp varēja aizkļūt Arī gar līci, man likās — pār jūru būs tuvāk, un tālab, Nolīdzis laivu un vīrus, es braucu, bet šorīt no rīta Kuģoju atpakaļ, vējš nu bij iegriezies pretim, vēl vairāk — Sāka pret vakaru celties vistrakākā auka, tā vīriem Izrāva airus no rokām, un turpmāk mēs nolemti bijām Jūras un negaisa varai, kad rēcošās bangas kā skaidu Mētāja laivu drīz augšup — drīz lejup, mūs, nabagus, nesot Tieši uz šejieni šurp; cauri miglai un putām bij jaušams Tālumā melnējām krasts, kuram nācām mēs tuvāk, tad laivu Sagrāba virpulis traks, un tai brīdī ar dārdoņu pāri Pārgāzās vilnis kā kalns; grūti pateikt, vai nabaga laivu Notrieca dziļumā tas, vai es izkritis biju, tik pēkšņi Atjēdzos ūdenī viens. Taču neļāva debesu valdnieks Aiziet man bojā, jo drīz bangu rotaļa izmeta mani Dzīvu šai salā.» — «Jā, salā,» tad nopūtās zvejnieks, «kas

kādreiz

Daļa no cietzemes bija. Bet tagad to jūra ar upi Vienotā gredzenā slēdz.» — «Jā, man arī tā iešāvās prātā,» Noteica pāters, «jau tad, kad es pārguris, iedams pa krastu, Nejauši uzdūros takai, kas vīdēja krēslā, pa to tad Sāku mazpamazām vilkties, bet taciņa īsi pirms meža Aprāvās pēkšņi pie straumes. Tai brīdī es redzēju spīdam Jūsu būdiņā gaismu un nācu uz šejieni. Paldies Debesu tēvam, kas mani visžēlīgi glābis un ļāvis Nokļūt pie godīgiem ļaudīm, kaut arī es zinu, ka turpmāk Ieraudzīt nebūs man nolemts bez jums vairs neviena, kaut

turpmāk

Pasaules sākums un gals būs šis atšķirtais stūris.» Te pēkšņi Iesaucās Gulbrands: «Kā tā?» — «Kas zina,» tam atteica pāters, «Kad šī cīņa, ko ved dabas spēki, reiz norims un beigsies? Tā kā esmu jau vecs, tad var notikt, ka spēki man galā, Iekam izsīkst un rimst trakā straume; kas zin, vai tā turpmāk Neies plašumā vēl un jo dienas jo dziļāka nekļūs, Tā ka jūra no zemes jūs atšķirs vēl vairāk, līdz beidzot Ļaudis pat aizmirsis to, ka jūs kādreiz te bijāt, jo ātrāk Tālab, ka atdala jūs no viņiem un pasaules lielās Pirmatnīgs mežs, kamēr straume, kā vēroju, likās tik plata, Ātra un nikna turklāt; vai visstiprākais kuģis, es šaubos, Varētu pāri tai tikt?» — «Ak, jel esi, dievs, grēcniekam žēlīgs!» Iesaucās večiņa bailēs un pārmeta krustu. Bet zvejnieks Dusmīgi apsauca viņu: «Par ko tu tā baiļojies, saimniec? Ir nu gan dīvains tas cilvēks! Vai nākamais laiks šķiet tev

drūmāks

Nekā bijušās dienas, kad vieni te mitām? Tu gadiem Netiki spērusi kāju par mūsu mežmalu tālāk. Ko tev bez Undīnes, meitas, un manis vēl laimējies redzēt? Tagad turpretim pie mums nav vairs vientuļi — debesu valdnieks Ir mums ciemiņus krietnus uz dzīvi šurp sūtījis, tālab Kāda vaina ar tiem, pat no pasaules aizmirstam, dzīvot Draudzīgā pulkā kā tagad.» — «Kas tiesa, tas tiesa, tik jāteic,» Nopūtās vecā, «tik jāteic, man baigi kļūst, zinot, ka mūžam Vieniem mums jādzīvo būs un ka kļūsim mēs pasaulei sveši.» Māmuļas žēlabas dzirdot, pie Gulbranda piekļāvās meiča, Žņaudzīja karstajos pirkstos tā plaukstu un, šķildama skaisto Acu mirdzošos zibšņus, kā dūja tam dūdoja ausī: «Jā, tev jāpaliek te, tev te jāpaliek, mīļais, uz mūžu!» Gulbrands klusēja, skatiens tam sapņaini tālumā klīda, Taču viņš domās bij pats pie Undīnes, juzdams, ka tajā, Nejauši sastaptā, laimi sev atradis dzīvē, pat īsti Nedzirdot Undīnes, draiskās, bet burvīgās niekkalbes, runu. Tagad bij izšķirīgs brīdis, jo vārdi, ko garīdznieks teica,

Izdzēsa cerību glābties un pasaule plašā un ļaudis

Nogrima tālāk un tālāk aiz biezokņa tumsā, bet sala

Ziedošā, kurā tik jauki bij dzīvot, jo mirkli jo vairāk

Saistīja jaunekļa sirdi ar zaļumu košo vēl ciešāk

Tālab, ka līgava jauna te plauka kā rasaina roze,

Daiļa un šķīsta, turklāt ari dvēseļu gans tagad likās

Tieši vai debesu sūtīts, ne nejauši ieklīdis, tad vēl

Patapa ievērot Gulbrands, cik nopietnu skatienu zvejnieks

Uzmeta Undīnei savai, kad niekkalbe daiļā, par spīti

Pātera klātbūtnei, viņam tik mīlīgi pieglaudās. Žigli

Aplicis Undīnei roku ap augumu, piecēlās Gulbrands,

Sacīdams: «Garīgo tēv, te mēs divi, sirdsmīloši, stāvam,

Iesvaidi laulībā mūs, ja to atļaus šie godīgie ļaudis,

Kuri tai māte un tēvs.» To dzirdēt bij vecīšiem brīnums.

Tiesa, jau agrāk šad tad viņiem iešāvās prātā, ka tā tam

Jānotiek agri vai vēlu, un tomēr viens otram šo domu

Baidījās atklāti izpaust, un tālab jaunekļa lūgums

Neliegt Undīnes roku tos lieliski pārsteidza. Viņi

Nespēja pasacīt ilgi ne vārda, bet Undīne tikmēr

Stāvēja rātna un klusa ar kaunīgi nolaistām acīm.

Bet tad garīgais tēvs, ar vecīšiem apspriedies, sāka

Palēnām gatavot visu, kas vajadzīgs laulībām; vecā

Piekopa istabu, kurā ar vīru tā mita, no lādes

Izvilka sveces, tās divas no vaska, kas toreiz, kad viņu

Laulāja, aizdegtas tika, bet bruņinieks noņēma zelta

Ķēdei, kas karājās kaklā, vēl gredzenus divus, ko pirkstā

Uzmaukt līgavai savai un sev; drīz jau svinīgi pāters

Iededza laulību sveces un sacīja jaunajam pārim:

«Bērni, jel pasniedziet roku viens otram.» Un Undīne sarkstot

Bikli pameta skatu uz Gulbranda pusi, tad roku

Kautrīgi pasniedza draugam un dreboša nostājās līdzās.

Laulības rituāls ātri bij galā, to pabeigdams, pāters

Pārmeta jaunajiem krustu, bet vecīši, asarām ritot,

Gluži kā miesīgais tēvs un māte tos apskāva. Tobrīd

Iesaucās garīgais tēvs: «Cik jūs dīvaini ļaudis, vai sen, kad

Teicāt, ka mītot šai vietā tik četri, ka cita neviena

Salā nav bijis un nav, taču, laulājot jaunos, man likās,

It kā aiz loga kāds stāv, garš un sirms, tērpies apmetnī baltā.

Liekas, pat tagad viņš ir vēl aiz durvīm un gaida, lai ielaiž.» —

«Sargi visžēlīgi mūs, svētā dievmāte,» iesaucās vecā,

Kamēr vecītis pats tikai grozīja galvu, bet Gulbrands

Metās pie loga, tik tur — tukšs un kluss, jebšu šķita, ka krēslā

Pazib un izgaist kaut kas sirmi plūstošs, bet bruņinieks teica:

«Šoreiz tu kļūdījies būsi, tēvs svētais.» Un beidzot bez rūpēm

Varēja apsēsties visi ap pavardu gaišo kā pirmiņ.

7.nodala

par to, kas notika kāzu vakarā

Kamēr garīdznieks jaunos vēl laulāja, Undīne rātni Stāvēja mīļotam līdzās, bet, tikko bij pasacīts «āmen», Pēkšņi kāds nevaldāms spēks, akla spīts, kas to dīdīja bieži, Lauzās ar joni uz āru. Tā tincināt sāka un tirdīt Visus pēc kārtas — gan tēvu, gan māti, gan viru, visbeidzot Vecajam dvēseļu ganam pat nedodot miera. Bij vecā Gatava draiskuli apsaukt jau bargākā balsi, te Gulbrands Uzmeta Undīnei skatienu stingru un pateica: sieva! Vainīgā aprāvās. Protams, ka bruņinieks nejutās priecīgs, Redzot, cik spītīga viņa, un tomēr, vienalga, vai centās Undīni pierunāt kāds vai to aprāt, — viss velti! Kaut, tiesa, Bridi tā valdījās, jūtot, cik nelaimīgs Gulbrands šīs viņas Mūžīgās aušības dēļ, un pat mīlīgi piekļāvās draugam, Paijāja maigi tā vaigu un, gaiši kā eņģelis smaidot, Aizgūtnēm čukstēja ausī vismaigākos vārdus, bet ātri Aizmirsa nodomus labos un tagad jo nešpetnāk, niknāk Iekaisa ķīviņā. Pāters, to redzot, vairs nespēja klusēt: «Reizēm šāds gražīgums, Undīn,» viņš teica, «var patikt,

bet tagad,

Esot jau laulātai sievai, jums derēja pārlikt, kā labāk Savienot dvēseli savu, šo kristieša balvu, ar otru, Kuru nes laulātais draugs.» — «Savu dvēseli?» Undīne smējās. «Vārdiņš šis lieliski skan, tik nav dažureiz zināms, vai tajā Meklējams saturs kaut kāds? Un es, piemēram, šaubos, vai manī Dvēsele bija vai ir!» Dziļi aizskartais garīdznieks viņai Uzmeta skatienu stingru un apklusa. Undīne, liekas, Sabijās, piegāja bikli kā bērns viņam tuvāk, pusčukstus Runājot: «Garīgo tēv, lūdzams, nedusmo, arī man pašai Sirds aiz žēlabām lūst. Manu rīcību nevada ļaunums. Tālab jel neesi bargs, bet jo zemīgi uzklausi manu Grēksūdzi, kuru es vēlos tev izteikt ar atklātu sirdi.» Skaidri bij jūtams — kāds liels, briesmīgs noslēpums Undīni

nomāc.

Mute jau vērās, te bālums tai pārklāja seju, un acīs Sariesās asaras. Tagad nu visiem bij brīnums, kaut arī Nespēja nojaust neviens to, kas nabaga Undīnei jācieš. Beidzot tā pārstāja raudāt un, spiezdama pāteram rokas, Satraukta sauca: «Mans tēvs, ak, jel saki, vai dvēsele krūtīs Nav tas vislielākais posts? Vai nav labāk, vai tomēr nav labāk Mūžam bez dvēseles būt?…» Te tā aprāvās, vērdamās ilgi Satraukta pāteram sejā, kā atbildi prasot, bet visi Uztrausās bailīgi kājās, un atbildes nebij. Tad viņa Izdvesa nopūtu grūtu un teica: «Jā, dvēsele tiešām Ir tā vislielākā nasta; jau tagad, tās dzimšanu gaidot, Skumjās es beidzos vai nost, kamēr agrāk, pat vakar, vēl jutos Brīva un viegla kā putns,» — un pēkšņi tā aprāvās elsās, Aizklāja seju ar plaukstām un nolieca galviņu, sākot Zēli kā mazulis raudāt, bet biezie un zeltainie mati Noslīga pāri kā aizkars tās daiļajai pierei un vaigiem. Pāters tai piegāja klāt un sacīja nopietnā balsī: «Undīn, es debesu vārdā tev pavēlu: izsūdzi grēkus, Visus, kas dvēseli māc, un, pat ja tev dvēselē ļaunums, Žēlīgais debesu tēvs tev piedos.» Un Undīne tūdaļ Nometās pātera priekšā uz ceļiem ar saliktām rokām, Pacēla acis uz augšu, tad pārmeta krustu un, dievu Dedzīgi piesaucot, teica ar asarām acīs, ka sirdī Neesot ļaunuma tai pat vismazākā. Garīdznieks tagad Griezās pie Gulbranda, teikdams: «Jums uzticu viņu, ar kuru Esmu vienojis jūs, un, kaut dvēsele viņai ir tīra, Tomēr tur slēpjas kaut kas, tālab varu jums ieteikt: pret sievu Uzmanīgs esiet un mīlošs, bet stingrs; par pārējo gādās Mūsu visžēlīgais dievs.» To pateicis, garīdznieks vēlreiz Pārmeta jaunajiem krustu un gāja uz durvīm, bet viņam Sekoja zvejnieks ar sievu un krustījās, lūgšanas skaitot.

Nabaga Undīne mēma uz ceļgaliem stāvēja, kamēr Izgāja ārā tie trīs, tad pavērsa lēni un bikli Vaigu uz Gulbranda pusi un pašķīra zeltainās cirtas — It kā no nemanas mostot, tā paslēpa galvu un spožām, Asaru pārpilnām acīm skumjskumīgi Gulbrandā vērās. «Mīļais, nu tagad tu arī, šķiet, atstāsi mani,» tā vāji Izdvesa, «tomēr vai es, vai gan es tālab vainīga būtu?» Rokas tik lūdzoši sniedzās, tik versmaini mīļotam pretim, Actiņas kļuva tik daiļas, tik spulgas kā aprīļa debess, Drebošā balstiņa plūda no dvēseles dzīlēm, un Gulbrands Mīlošais, aizmirsis visu, tai aicinot pastiepa rokas. Undīne pielēca kājās un, priecīgi kliegdama, metās Mīļotā skavās, pie krūts viņam pieglaudās, pamirstot laimē.

8. nodala

par to, kas notika nākamajā dienā

pēc kāzām

Pamazām izausa rīts, likdams jaunajiem pamosties. Kamēr Undīnei staroja vaigs gaišā laimē, pats bruņinieks likās Iegrimis domās un kluss — visu nakti to vajāja miegā Sķebīgs un uzmācīgs murgs; brīžam šķita, ka aizpekles gari Dvēseli savažot grib, sūtot daiļavas citu par citu Skaistākas, kuras pēc tam par glodenēm pārvērtās. Bailēs Drebēdams, uztrūkās viņš no miega — vai Undīne līdzās, Un vai viņa arvien vēl tā pati, kas bijusi? . . . Ārā Valdīja klusums, jo negaiss bij norimis; spīdēja mēness, Undīne gulēja ciešā un laimīgā miegā — tās karstais Vaidziņš bij nolikts uz plaukstas — un mierīgi elpoja; siltās, Pavērtās lūpiņas miegā pa brītiņam čukstus ko teica. Bruņinieks atguva mieru un iegrima snaudā, te atkal Klāt bij nelāgais murgs, bet, kad izausa gaisma un abi Pamodās, Gulbrands bij spiests visu izstāstīt Undīnei, lūdzot Piedot šo muļķīgo sapni un izbīli. Sieviņa skumji Nopūtās, pasniedza roku un klusēja. Spožzilo acu

Skatiens, tik bezgala maigs, mīlas tvīkumā apreibis, kādu Bruņinieks agrāk nekad nebij dzīvē vēl redzējis, pauda Vairāk par vārdiem. Un viņš, tagad piecēlies, mierīgu sirdi Devās pie pārējiem trim, kuri sēdēja klusi, kaut sejā Bija tiem nojaušams nemiers un saspringtas, mokošas gaidas. Šķita, ka garīgais tēvs skaita pātarus, lūdz, lai visaugstais Palīdzīgs nokratīt valgus, ko izlicis sātans. Bet, redzot Jauno, precēto vīru tik laimīgu, vecajiem ļaudīm Neviļus atplauka vaigs; abi vecīši raudāja, kamēr Garīdznieks pateicīgs acis pret debesīm vērsa. Sai brīdī Undīne pavēra durvis; tie steidza tai pretim, bet pēkšņi Sastinga šaubās: vai tā, kas tur stāvēja daiļuma rotā Līdzīga eņģelim, ir vai nav viņu Undīne. Pāters Pirmais tai piegāja klāt, bet nebij vēl paguvis roku Pacelt un svētību dot, kad, krizdama priestera priekšā Ceļos, tā lūdza, lai viņš tai visžēlīgi piedod un aizmirst Nejaukos vārdus, ko vakar tam teikusi, piebilstot: «Palūdz Debesu tēvu, mans draugs, manas grēcīgās dvēseles labad.» Tad tā uzslējās kājās, lai apskautu vecos, un turpmāk Viss, ko runāja viņa, bij sacīts no sirds, veco ausij Likdamies nedzirdēts, jauns, ne vairs tāds, kāds tiem

rādījās iepriekš — Ārēji jauks, bet bez sirds, tagad abi aiz laimes tie sāka Raudot visvareno lūgt, bet Undīni vēlīgi sauca Brīžam par eņģeli, citbrīd par miesīgo meitu, bet viņa Apbēra abus ar skūpstiem, un tāda tā palika vienmēr — Padevīgs laulātais draugs savam vīram un saimniece, vienlaik Šķīsta kā jaunavas sirds un laipna kā debesu būtne. Un, kaut vecīši abi, pat nabaga Gulbrands, kam miņā Undīnes untumi bija un bērnišķie niķi, ar bailēm Gaidīja mirkli, kad tā savus niķus un untumus atsāks Gluži kā agrāk, bet nē, par laimi, tie kļūdījās ļoti, Tālab ka Undīne bija un palika lēnīga. Pāters Sajūsmā iesaucās: «Ak, kā jūs, bruņiniek, priecāties varat, Jo visžēlīgais dievs jums caur mani ir dāvājis laimi Lielu, kas neatstās jūs ne virs zemes, ne aizkapa dzīvē, Ja vien pratīsit paši to nosargāt. Dievs lai jums žēlīgs!» Bija jau vakara stunda, kad laulātās draudzenes roka Pieskārās Gulbrandam kautri un maigi, to vedinot laukā. Skaidrajās debesīs saulīte laidās uz rietu — tās stari, Spraukdamies lapotnēm cauri, vēl rotāja zāli, caur kokiem Vizēja jūra kā zeltā. Bet jaunās sieviņas acis Dega un laistījās mīlā kā lapotnēs rasa, un tomēr, Liekas, kāds noslēpums skumjš viņai neļāva runāt, kaut brīžam Nopūta lauzās no krūts. Un tālab tā klusējot veda

Gulbrandu tālāk; kad viņš kaut ko teica vai jautāja, vienmēr Vienīgā atbilde bij viņas burvīgo actiņu skatiens, Kurā izlasāms viss — karsta mīla un pakļāvīgs maigums. Beidzot tie nonāca abi pie straumes, kas gāzās no meža . . . Bruņinieks skatās: kas tas? Upe atpakaļ krastos, tās vietā Burbuļo nevainīgs strauts. Bet Undīne, asaras valdot, Iesaucās: «Nebūs vēl rīts, kad tas aprims un apstāsies tecēt. Izausīs diena, un viss pēkšņi beigsies, tev turpmāk vairs šķēršļu Nebūs, kas aizceļot liedz, un tu aizjāsi pasaulē, mīļais.» — «Aizjāšu, Undīnīt, jā, taču kopā ar tevi!» sauc Gulbrands. — «Dari, mans mīļais, kā labāk,» caur asarām smaidot, tā atbild. «Jūtu un saprotu, draugs, ka tu Undīni mīli. Un viņa Mūžīgi piederēs tev ar sirdi un dvēseli. Tagad, Mīļotais, paklausies, pārnes jel mani, raug, tur uz to zaļo Saliņu strautā, kur mums būs jo tīkamāk. Nebūtu grūti Pašai bez pūlēm turp aizkļūt pār ūdeni, tomēr jo saldāk Dusēt tev rokās. Un, pirms abiem nāktos uz mūžu mums šķirties, Ļauj, lai es izbaudu vēl zemes lielāko laimi, ko gūstu, Kļaudamās cieši tev klāt.» Bet bruņinieks, aizgrābts un laimīgs, Pacēla sieviņu rokās un pārnesa ūdenim pāri. Protams, ka nebij tiem sveša šī saliņa zaļā, kur abi Atrada toreiz viens otru tai negaisa naktī. Un Gulbrands, Nolicis Undīni zālē, jau gribēja noslīgt tai līdzās. «Nevajag, nevajag, draugs,» viņa lūdzoši sacīja, «labāk Apsēdies iepretim man, jo es gribu, lai, iekam tu vārdos Ietērpis atbildi savu, to neslēptu varu no acīm Iepriekš tev nolasīt, mīļais. Tad paklausies: tagad tu zini Labāk par citiem, ka mīt šeitan pasaulē īpašas būtnes, Izskatā līdzīgas jums, tikai citādas, svešādas cilmes. Reti jums parādās tās. Dzīvo, piemēram, gunskura liesmās Vijīgās salamandras, bet pazemes dziļumos tumsā Mitinās viltīgie rūķi, un gaisos kā vēsmiņas plīvo Silfīdas vieglās, bet jūrās un ezeros, upēs un strautos Piemājo ūdeņu gari. Ved brīvu un teiksmainu dzīvi, Slēpti zem kristāla velvēm un zilganām lūkām, caur kurām Ieskatās debess un saule un atmirdz vai spīguļo zvaigznes. Sārtajos koraļļu kokos, kas sakņojas dzelmē, vīd augļi Tumšo safīru krāsā; tur pastaiga jauka pa mīkstiem Smilšu paklājiem, kuros vietvietām kā rotājums laistās Krāsaini gliemežu vāki, tur tālu, sen zudušu gadu Godības atliekas greznās guļ drupās zem sudraba zilās, Dārgās ūdeņu segas, un ūdens tās mīļi un maigi Apskauj un pušķo ar sūnām un teiksmainiem zemūdens ziediem, Apvij to sirmbaltās galvas ar niedrēm kā vainagiem kupliem. Būtnes, kam ūdenī mājas, ir bezgala jaukas, tās dailē

Cilvēku pārspēj. Vai reizēm nav dzirdēts, ka selgā kāds zvejnieks Jūras jaunavu redz, kad tā paslepen iznirst no dzelmes, Šūpojas viļņos un dzied; viņš vairs aizmirst to nespēj un seko Jaunavai dzestrajā dzelmē. Par undīnēm cilvēki daiļās Jūras meitenes sauc, un nu tagad, mans mīļais, patiešām Tā, ko tu skati nupat, ir visīstākā undine.» Gulbrands Sajuta izbaiļu tirpas pār muguru skrējām; ne vārda Nevarot dabūt pār lūpām, viņš daiļavā lūkojās, velti Gribēdams skatienu atraut no mīļotās būtnes. Bet viņa Māja ar galvu — tā ir! — dziļi nopūtās, atsākot stāstu: «Arējā izskata ziņā mēs cilvēkam līdzīgas, dažkārt Tikumā pārspējam to, taču liktenis nolemts mums citāds — Beigušas dzīvi, mēs zūdam kā migla, kā rēgi, jo miesa Izgaist, kad izgaisis gars, pēkšņi pazūd bez pēdām, ja jums no Pīšļiem būs piecelties ļauts, mums ir jāatiet atpakaļ savā Ūdeni, liesmā vai gaisā, vai pazemē, kurā reiz mitām, Jo mums dvēseles nav, taču, kamēr vēl dzīvas, tik ilgam Dzimtā stihija ir mūsu varā, bet nomirstot pašas Kļūstam par upuri tai, un viņa bez žēlām mūs izdzēš. Jautras mēs esam — jo rūpes un bēdas mums svešas — kā putni Birztalā, tauriņi pļavā vai zivtiņas ūdeņu dārzos. Taču mums mērķis ir viens — kļūt par cilvēkiem, tālab mans

mīļais,

Varenais tētis, kas valda pār ūdeņiem Vidusjūrā, Bija nolēmis man, savai mīlulei, vienīgai meitai, Dvēseli dāvāt, kaut pats, protams, nojauta arī to postu, Kuru būs uzvēlis man tā kā visiem, kam dvēsele dota. Bet pie dvēseles tikt mums tik iespēja viena: ir jākļūst Vienotam mīlā ar otru, kam cilvēka dvēsele. Tagad, Mīļais, man dvēsele dota uz mūžu, par kuru tev vienam Sacīšu mūžīgu paldies, jo lielāku paldies, ja mani Paturēt vēlēsies tu un glābsi no dvēseles sāpēm.

Ko lai Undīne iesāk bez tevis šai pasaule? Nu tev, Mīļotais, zināms, lūk, viss. Un, ja mani tu nolēmis atstumt, Dari to, lūdzams, tūlīt, atstāj vienu un dodies uz krastu, Ļaujot man ūdenī mesties, — viņš tēvocis mans, kas šai mežā Jau kopš sendienām ved brīvu vientuļa īpatņa dzīvi Tālu no radiem un draugiem, kaut spēka tam gana un reizēm Spētu viņš līdzinieks būt arī dižajām upēm un straumēm. Kādreiz viņš atnesa mani, tik gaišu, tik priecīgu bērnu, Šurpu šai būdiņā, kurā bij vientuļi ļaudis, un atkal Aiznesīs projām jo drīz, tik ne priecīgu bērnu, bet dziļi Skumstošu, mīlošu sievu, kam ielikta dvēsele krūtīs.» Vārdi tai aizlūza sāpēs, bet bruņinieks, aizgrābts un satriekts, Apskāvis pacēla viņu uz rokām un pārnesa pāri

Ūdenim krastā, kur, acis pret debesīm pacēlis, deva Zvērestu nepamest to, bet dalīties priekos un bēdās. Dvēseļu saskaņā liegā tie saķērās rokās un gāja Lēni uz būdiņas pusi. Un Undīne, juzdama lielo Debesu laimi, ko gūst tāds, kam dāvāta dvēsele, beidza Gremdēties ilgās pēc jūras un zemūdens valstības greznās.

9. nodala

par to, kā Bruņinieks kopā ar jauno sievu atstāja

būdiņu »

Pamodies nākamā rītā, bij bruņinieks pārsteigts, ka viņam Undīnes līdzās vairs nav, un viņš, nabags, jau atkal ar bailēm Iesāka domāt, ka viss, kas bij noticis pēdējā laikā, — Vienīgi sapnis un māns, taču tieši tai brīdī pie viņa Iesteidzās Undīne, blakus tam apsēdās gultā un teica: «Biju es lūkot nupat, vai mans tēvocis turējis vārdu. Skatos — jā, turējis gan; beidzot savācis straumi un kļuvis Atkal par nelielu tērci, kas vientuļi burbuļo mežā. Gaisa un ūdeņu gari ir atlaisti mājup, un silā

Iestājies klusums un miers tāds kā sendienās. Tagad mums, mīļais, Šķēršļu nekādu vairs nav, kas aizceļot liegtu.» Bet Gulbrands Klausījās Undīnes vārdos ar nedrošu sirdi, jo viņam

Nebij pa prātam nemaz sievas drūmie un bīstamie radi. Tomēr Undīnes siltais un burvīgais maigums no jauna Lēja tam dvēselē mieru. Un bruņinieks, pārlaidis acis Zaļumā grimstošam krastam, kas, mazgājies pērļainā rasā, Šķita tik jauns un spirgts, un tīrs, tūdaļ iesaucās: «Kālab, Undīne, jāsteidzas mums prom no šejienes? Šaubos, vai citur Lemts vēl izbaudīt būs tik daudz mierīgas laimes kā šajā Klusajā pasaules stūri. Jel paliksim vēl, nav kurp steigties.» — «Notiks, mans mīļotais, tā, kā tu vēlies,» tam Undīne atbild, «Tikai paklausies vēl: maniem vecīšiem abiem jau tagad Grūti būs šķirties, un tomēr tiem sveša vēl Undīne jaunā: Mīlošā, maigā un rātnā; tie raduši domāt, ka viss šis Undīnes maigums un rātnums ir šķietams — kā klusums pirms

vētras;

Cerams, tie aizmirsīs mani kā rudenī aprīļa ziedu,

Pirmā cīruļa lidu vai mākoni baltu; mans mīļais,

Ļauj šai brīdī, kad man no viņiem uz mūžu būs šķirties,

Neatklāt dvēseli savu, ar tevi ko guvusi esmu.

Bet, ja ilgāk mums nāktos te palikt, tad nez vai es spētu

Mūžīgi tēlot, lai viņiem mans noslēpums nekļūtu zināms.»

Bruņinieks teica: «Kas tiesa, tas tiesa!» — un, saposies ceļam,

Sedloja zirgu, bet pāters tam pieteicās biedros, jo arī

Vēlējās pilsētā nokļūt, un abi ar Gulbrandu žigli

Cēla jau Undīni sedlos; bij pienācis šķiršanās brīdis.

Undīne šņukstēja klusi, bet godīgais zvejnieks ar sievu

Raudāja balsi, ar acīm tos izvadot ceļā, šķiet, pēkšņi

Guvuši atskārsmi skaidru, kāds mīļums, kāds neparasts dārgums

Šodien uz mūžu tiek zaudēts. Bet ceļnieki, grimdami skumjās,

Klusējot gāja uz priekšu, līdz sasniedza mežu, un tagad

Jauki bij vērot pret tumšzaļo lapotņu sienu gan jauno

Jātnieci, sēdošu staltā un pušķotā zirgā, gan veco

Pāteru paltrakā baltā no viņas pa labi, gan skaisto

Jaunekli ietērpā greznā, kurš soļoja kreisajā pusē.

Gājiens virzījās lēni caur mežu, jo Gulbrands kā apburts

Lūkojās Undīnei sejā, bet savukārt viņa no mīļā

Nespēja actiņas atraut, aiz sajūsmas valgās; starp abiem

Norisa saruna mēma, kur vārdus, ko cilvēki lieto,

Aizstāja skatieni maigi un nopūtas. Pēkšņi šo laimi

Izjauca savādi čuksti, jo, turoties pāteram līdzās,

Nu jau kāds ceturtais gāja. Un tas tad bij čukstētājs, tērpies

Paltrakā baltā kā pāters; bet svešnieka galvu un seju

Vienlaidus aizsedza auts, kura paplatās krokas kā viļņi

Slīdēja lejup līdz zemei; viņš griezās kā vilciņš, palaikam

Auta stērbeles vilkdams uz augšu un mezdams pār roku.

Paklau, ko čukstēja viņš tajā brīdī, kad jaunieši abi

Aušīgi kļuva: «Ak vai, kur tie laiki, kopš mitu šai mežā, Vezdams, kā cilvēki teic, mūka svēto un bezvainas dzīvi; Tiesa, man nevajag gavēt un kārības apspiest, bet toties Varu pēc patikas klaiņot zem kuplajām lapotnēm, tērpies Ērtajās, baltajās drānās, kas veļas kā viļņi; to krokas Burvīgi laistīties sāk, tiklīdz apmirdz tās saule, bet citreiz, Paslepus lienot caur krūmiem, to priecīgā čaboņa sirdi Ielīksmo …» — «Jūs, kā man šķiet, esat neparasts cilvēks,»

te pāters

Iejaucās, «tālab man gods būtu pazīt jūs tuvāk.» — «Nu, ja jau Jautāt un atbildēt sākam, tad stādies man priekšā,» sauc

svešais. —

«Esmu es Laurencijs, pāters un Marijas klostera brālis.» — «Jauki, bet es, ja var teikt, šī te damakšņa eremlts brīvais, Kuram gan amata nav, vārds man Paisums; bez kunga vai kalpiem Klaiņoju apkārt te brīvs, un tas tad mans amats. Bet tagad Pačukstēt gribu kaut ko jūsu daiļavai zirgā.» To teicis, Gāja pie Undīnes viņš un uzmilzis sirmbalto galvu Piebāza jātnieces ausij, bet nabaga Undīne šausmās Atgrūda viņu no sevis un iesaucās: «Pazūdi ātrāk, Turpmāk nevienu no jums es vairs nevēlos pazīt!» — «Nu, pavei, Pavei, cik tagad pēc kāzām tā kļuvusi spiva, vairs negrib Savējo tēvoci pazīt. Jel, lūdzama, saki — bez manis, Tēvoča Paisuma, kurš gan cits tevi, uzcēlis plecos, Toreiz no zemūdens valsts šajā piekrastē nestu? Vai to tu Aizmirsi, mīļā?» — «Pie dieva visžēlīgā lūdzu, ej projām!» Undīne sauca. «Man bail, ka mans mīļotais draugs sāks no manis Vairīties, tālab ka es ar šādiem te tēvočiem pinos.» — «Neba es piestājies tev kādas izpriecas labad, tik gribu Paieties blakus, jo ceļš šis caur mežu nav drošais. Bet pāters Teica: viņš pazīstot mani, jo redzējis pazibam laivā Toreiz, kad nokļuvis viņš jūras skāvienos. Tiesa kas tiesa, Toreiz ar ūdeņu šalti es iegāzos laivā un, viņu Satvēris, izrāvu ārā un iznesu krastā, lai svētnieks Rastos, kas salaulā jūs.» Bet jaunieši abi, to dzirdot, Pameta skatienu žiglu uz pātera pusi, tik pāters Soļoja kurls un akls pret visu, kas norisa apkārt. «Liekas, jau mežam ir gals,» teica Undīne tēvocim, «nu vairs Palīga nevajag mums, tālab atstājies, aizej ar labu, Zūdi un pazūdi.» Paisums, šķiet, apskaitās; savilka seju Briesmīgā grimasē, acis tam zvēroja. Undīne šausmās Kliedza, bet bruņinieks tvēra pēc zobena sava, lai tūdaļ Pāršķeltu pretīgo viepli, bet ierocis svilpodams šķēla Ūdenskrituma valgmi; un gaisā bij dzirdami klusi Smiekli kā ūdeņu šļaksts, bet Gulbrandu apšļāca putas.

Atjēdzās pāters šai brīdī un iesaucās: «Tas jau bija gaidāms, Ūdenskritums kur šalc mums tik tuvu, kaut likās, ka čukstošs Cilvēks kāds nopakaļ nāk.» Bet Gulbrands no jauna šai brīdī Dzirdēja dvešam pie auss: «Jā, tu, bruņiniek, modrs un drosmīgs, Tomēr es arī, kaut stiprs, kaut ņiprs, kaut grandošs, kaut plandošs, Neturu naidu uz tevi, nedz nievu, tik gribu, lai sievu Jauniņo mīlētu tu kā es ūdeņus savus.» Un pēkšņi Apklusa dīvainie čuksti, kā murdoņa apklust, kad vilnis Krastmalā sašķīdis. Mežu jau tīrumi mija, un priekšā Pacēlās pilsēta, torņi kam laistījās vakara saulē.

10. nodaļa

par to, kā viņi dzīvoja Hercoga pilsētā

Hercoga pilsētā visiem jau šķita, ka bruņinieks brašais Aizgājis bojā, un visiem bij nabaga žēl, bet visgaužāk Bertaldai, kura turklāt par vainīgu jaunekļa nāvē Skaitīja sevi un tālab jo grūtāk ar sirdēstiem kāvās, — Mirušā Gulbranda tēls viņas sirdī bij apvīts ar skumjām. Pēkšņi viņš atgriezās vesels un precējies, līdzi tam nāca Pāters Laurencijs, būdams tā laulību liecinieks; ļaudis Satrauca gadījums šāds, grūti ticams, bet Undīnes daiļums Brīnumains likās, un vēsts ātri paklīda visur, ka mežā

Bruņinieks izrāvis meiču no pesteļu nagiem, bet viņa Nākot no labdzimtas cilts. Kamēr Gulbrands, kad ļaudis to sāka Izprašņāt, palika mēms, ari pāters bij mazrunīgs, tūdaļ Posdamies tālākā ceļā uz klosteri savu, un tālab Pamazām pierima baumas; tik Bertaldai vienai joprojām Sāpēja aizlauztā sirds, jo, pēc bojā gājušā skumstot, Klusībā viņa to bija par mīļoto saukusi, tomēr Pamazām uzveica sāpi un pierima; būtībā viņa Nelikās jaunava slikta, tik nespēja dziļākas jūtas Saglabāt dvēselē ilgi, un tagad šī svaidlba bija Nelaimē glābiņš. Jau drīz viņa pieķērās Undīnei, ari Savukārt Undīnei, allaž tik vienkāršai, labai un mīļai, Patika vairāk un vairāk tās vienaudze jaukā. Jo bieži Mēdza tā atkārtot: «Man, mīļā Bertalda, šķiet, ka mēs būtu Paziņas senas vai ari, ka vieno mūs kopsakars dīvains. Grūti pat ticēt, ka tā bez nekā, ka bez cēloņa dziļa Varēji patikt tu man, turklāt tūdaļ, no skatiena pirmā.» Arī Bertaldas sirds kaut ko līdzīgu juta, kaut dažkārt Mocīja skaudība to. Bet, lai būtu kā būdams, tik turpmāk Abas turējās kopā jo cieši kā māsas. Bet Gulbrands Tikām jau saposās ceļam uz Donavas augšteci, kurā Slējās Ringštētenas pils, un tā diena, kad jāšķiras, ātri Tuvojās. Undīnes sirds grima skumjās; te pēkšņi tai galvā Iešāvās doma, ka, sak, viņi varētu Bertaldu paņemt Līdzi uz Gulbranda pili, un hercogu pāris, ja lūgtu, Atļautu meitenei iet. Kādreiz, būdami trijatā kopā — Undīne, Bertalda, Gulbrands —, tie sāka to pārrunāt. Tumsa Mīlīgs vasaras vakars pār pilsētas mūriem, kad viņi Soļoja laukumam pāri, virs galvas jau mirgoja zvaigznes, Logi visapkārt bij gaiši, bet priekšā tiem kustējās melnās Pastaigas ļautiņu ēnas, un gājēji čaloja, kopā Sajaucās mūzika, dziesmas un smiekli, un mazuļu klaigas, Piepildot gaisu, kas liegi un sapņaini zumēja, grimdams Smaržās, ko dvesmoja liepas; tās kuploja cieši visapkārt Pilsētas strūklakai; šeit, mazliet šķirti no trokšņa un kņadas, Apstājās viņi uz brīdi pie baseina izbaudīt veldzi, Klausoties ūdeņu čalā un veroties mijkrēslī tītās, Baltās strūklakas šaltīs, kas plīvoja vieglas kā migla. Priecēja viņus vēl tas, ka šai pilsētā, cilvēku pilnā, Laimējies pabūt te vieniem un runas, kas gaismā nereti Nevedas, tagad, kad nakts un tāds svētsvinīgs klusums

visapkārt,

Varēja novadīt galā: jā, Bertalda piekrīt, ka dosies Līdzi uz Gulbranda pili. Bet brīdī, kad noteica dienu, Kurā būs jādodas ceļā, no mijkrēšļa izniris, viņiem

Tuvojās pēkšņi kāds virs slaida auguma, iesirms, ar cieņu Padeva sveicienu visiem, tad pasauca Undīni, sākdams Čukstēt tai ausī kaut ko, no kā Undīne saviebās, tomēr Pagājās sirmajam līdzi, un tagad tie pārējiem svešā, Dīvainā valodā sāka klusītiņām risināt runas. Gulbrandam likās, ka viņš kaut kur redzējis savādo vīru. Tikmēr Bertalda centās to dažādi izprašņāt, tomēr Bruņinieks, kurls un mēms, satraukts vēroja svešo un sievu. Pēkšņi tā iesaucās līksmi un, priecīgi sizdama plaukstas, Rāvās no svešnieka prom; viņai staroja seja, bet svešais Dusmīgi sarauca pieri un grozīja galvu, tad cēli Iekāpa baseinā, mirkli tur izgaisdams. Gulbrandam tagad Šaubu vairs nebij nemaz, kamēr Bertalda jautāja: «Undīn, Ko tev tas strūklakas uzraugs tur teica?» Bet Undīne smaidot Pameta viņai ar galvu: «To, Bertaldiņ mīļā, tev tavā Vārda dienā, ko parīt mēs kopīgi svinēsim, gribu Zināmu darīt; es tevi un tavējos sirsnīgi lūdzu Ierasties viesos pie mums.» Nu, kas sakāms, bij pateikts, un viņi Draudzeni pavadīt devās līdz hercoga slieksnim, kur šķīrās. Bruņinieks, tiklīdz bij atstāts ar Undīni divatā stāvam Tumsā pie hercoga pils, sievai jautāja satraukts: «Vai

Paisums? » —

«Paisums!» tā teica. «Jā gan, bet kādas gan tenkas un blēņas Steidza viņš pačukstēt man, taču neviļus izpauda arī Kaut ko tādu, no kā man nu valdīties grūti aiz laimes. Protams, ja, mīļais, par to tu man pastāstīt liksi, es tūdaļ Gatava paklausīt tev, taču Undīnes prieks būs jo lielāks Tad, ja tu atļausi man viņai neteikt ne vārda un klusēt.» Gulbrands piekrita visam, ko Undīne lūdza; starp citu, Kurš gan atsacīt spēs tādai burvīgai lūdzējai? Tonakt Undīne, slīgdama miegā ar eņģeļa smaidu uz lūpām, Runāja čukstus: «Kāds prieks gaida Bertaldu! Ak, kāda laime!»

11. nodala »par to kas notika Bertaldas vārda dienā

 Viesi jau sēdēja sen pie galda, bet Bertalda — viņai Svētki šie rīkoti tika — ar ziediem un zeltu, un pērlēm Rotāta, kuras tai draugi kā dāvanas pasniedza, — cēli Ieņēma godpilno vietu starp saimniekiem abiem, un cienasts Tuvojās beigām, jo galdā jau pasniegts bij saldais, kad zālē Saplūda vienkāršie ļaudis no kalpu un dienderu kārtas, Tālab ka paraža senā, no priekštečiem mantotā, teica: Svētkos neviens lai nav lieks un lai līksmo gan kungi, gan kalpi. Ļautiņiem dalīja kausus ar vīnu un uzkodas gardas; Valdīja troksnis un līksme; tik Gulbrands un Bertalda cieši Lūkojās Undīnē, gaidot ar ziņkāri lielu, kad beidzot

Pateikts tiks noslēpums, kuru tā solīja atklāt, bet viņa Klusēja, jebšu bij redzams, cik ļoti tai jāvaldās, turot Lolotos vārdus aiz lūpām, kas trīsēja laimīgā smaidā. Taču kā bērniņš, kas grib gardo kumosu pataupīt beigām, Turējās viņa, cik spēja, un klusēja, vairojot baudu. Bruņinieks sajūsmā acis no Undīnes nespēja novērst; Būdama naiva kā bērns un tik mīļa, tik laba, tā likās Drīzāk eņģelis balts, nevis šīszemes būtne. Te viesiem Iešāvās prātā to lūgt kaut ko padziedāt viņiem. Un tūdaļ Ielija daiļajās acīs jauns debesu mirdzums, kad viņa Satvēra cītaru pirkstos un iesāka paklusām dziedāt: «Vizuļo saule, un jūra tik rāma, gar vientuļo krastu Rotājas vilnīšu raksts. Ak, kas tur tai ziedošā norā Saulstaru apmirdzēts ņirb? Varbūt ziediņš, ko zaļajai pļavai Dāvina debess? Nē, nē, tā ir zilace meitiņa, kura Tekā pa zāli un dej. Kas tu, mazulīt, esi, no kāda Pasaules nostūra nāc, un kā tu šeit radies? Ai, bēda! Dzimtajā krastmalā to pēkšņi sagrāba viltīgā jūra. Ko gan tu, nabadziņ, ceri te, ziedošā klajumā, atrast? Puķes gan smaržo, kad zied, bet pret cilvēka bēdu ir trulas. Nedzird, kad meitiņa sauc, nespēj aizstāt tai māmiņas glāstu. Dzīvē visdārgākais tev, mīļo nabadziņ, agri jau atņemts. Tieši tai brīdī gar jūru brauc hercogs ar svītu, viņš mazo Sērdieni paņem sev līdzi uz pili, bet laulene labā Rūpējas turpmāk par bērnu kā miesīga māte, līdz bērniņš Izaug par jaunavu, kura tiem priecina acis un sirdi. Viņš, kas debesīs mīt, bij tai piešķīris bagātas balvas, Bet vai iedot kāds spēj visudārgāko: māti un tēvu?» Undīne nolaida roku ar cītaru skumīgā smaidā. Visi par dzirdēto dziesmu bij aizgrābti; hercogu pāris Raudāja. «Gadījums līdzīgs,» tad sacīja hercogs, «jau kādreiz, Bertalda, bārenīt mīļā, mums bija, kad debesu valdnieks Deva visžēlīgi tevi, bet taisnība dziesmai: mēs velti Centāmies dāvāt tev to, kas ikvienam visdārgākais dzīvē — īsteno māti un tēvu.» Bet Undīne atsāka dziesmu: «Māmiņa bēdīga iet, sauc vārdā … neatbild bērniņš. Staigā un meklē — nekā, viss velti, māja tai tukša, Vietiņa vecā, kur māmuļa agrāk dienu un nakti Varēja skūpstīt un paijāt, un apmīļot meitiņu savu. Gan jau atmirdzēs vēl pie debess austoša diena, Gan jau atsteigsies atkal smaržīgie ziedoņa rīti. Bet ne austošā diena, ne smaržīgie ziedoņa riti Nespēs remdināt sāpes un žēlabas māmuļas sirdī. Apkārtne sveša un auksta, nav ne vājākā cerību stara, Zudis, pazudis viss tai ar meitiņu mīļo uz mūžu!» —

«Undīne, dieva dēj, teic, ak, jel pasaki žiglāk — tev taču

Zināms, kur vecāki mani? Sī ziņa būs dāvana, kuru

Slepus tu gatavo man? Teic, kur viņi? Vai šeitan? Ak, runā!»

Bertalda mirdzošām acīm bij gatava vecākus meklēt

Labdzimto ciemiņu pulkā ap galdu. Bet tieši tai brīdī

Undīne labā, kam acīs bij asaras, padeva zīmi

Ļaudīm, kas stāvēja durvīs, un iesaucās: «Nāciet jel tuvāk

Jūs, kas vecāki esat te atrastai meitai.» Tad pūlis

Trokšņodams pašķīra ceļu, un tagad iznāca priekšā

Mūsu zvejnieku pāris, kas samulsis Undīnē vērās.

«Skatieties,» iesaucās viņa, uz Bertaldu rādot, «kur jūsu

īstenā meitiņa sēd!» Abi vecīši, asarām ritot,

Piesteidzās Bertaldai klāt, gribot apmīļot. Bertalda, bailēs

Kliegdama, atgrūda tos, un no izbrīna bālajā sejā

Vīdēja šausmas un naids. Jo viņa, ko augstprātes daba

Urdīja slepeni sapņot par augstdzimtiem vecākiem, tagad

Apsmieta, pievilta likās un bezgala satriekta. Tad jau,

Tad jau iznāk, ka šie viņas vecāki — ļautiņi zemi?!

Pēkšņi tai iešāvās prātā, vai Undīne nemāna viņu,

Cenzdamās apkaunot to augsto viesu un Gulbranda priekšā.

«Blēde, tu melo, tāpat kā jūs, kas te uzpirkti,» viņa

Kliedza uz draudzeni savu un vecajiem zvejniekiem naidā. —

«Pasargi, žēlīgais dievs, cik tā neganta kļuvusi,» vecā

Izdvesa čukstošā balsī, «kaut sirds mana nojauš un saka:

Sis ir mans zudušais bērns!» Bet vecītis, salicis rokas,

Lūdza, lai nesoda dievs viņus abus par pēcnieci šādu.

Tikmēr Undīne labā kā eņģelis, debesu durvis

Pēkšņi kam aizcirstas ciet, baiļu mulsumā dreboša, bāla

Lūkojās neziņā apkārt, tad iesaucās: «Bertalda, paklau,

Vai tu maz, Bertalda, apjēdz, ko runā? Kā sirds tev to atļauj?»

Cenzdamās draudzeni saukt pie prāta, bet velti, tā, liekas,

Nespēja valdīt pār sevi un, niknumā svildama, kliedza.

Vecais zvejnieks ar sievu kā izkulti raudāja; viesi,

Kuriem šis notikums šķita tik neparasts, iedegās strīdā

Vieni par Undīnes, citi par Bertaldas taisnību, telpā

Valdīja ellišķa kņada un sajukums briesmīgs, līdz beidzot

Undīne, būdama droša par taisnību savu, ar cēlu,

Nosvērtu mājienu lika, lai ķildnieki apklust. Tad viņiem

Rāmā, bet noteiktā balsī tā sacīja: «Dīvainie ļaudis!

Kas jūs tā satrauc, un kas jums ir darījis pāri? Par ko jūs

Izjaukt un sagandēt gribat šos svētkus, ko svinam? Ak debess,

Jāteic, par ieražām jūsu, kā varā jūs esat, un to, ko

Jūtat un domājat jūs, man ne jausmas nav bijis un nebūs.

Tagad es redzu, cik viss, pēc kā tiecos, ir aplams, bet tālab

Vainot būs vienīgi jūs, nevis mani. Kaut, pavirši spriežot,

Liktos, ka taisnība viņai, bet viss, ko es teicu, ir tiesa, Jebšu man līdzekļa nav, kā to pierādīt. Piesaucot dievu, Apzvērēt varu, ka neesmu blēde, ne mele, bet visu, Ko par Bertaldu teicu, man stāstīja viņš, kurš bij toreiz Ievīlis maziņo viļņos un atnesis neskartu šajā Zaļajā krastā, kur to gluži nejauši atrada hercogs.» — «Tagad jūs dzirdējāt paši,» to Bertalda pārkliedza, «viņa Tiešām ir vellata, kura ar pesteļiem pinas, pat ļaudīm Dzirdot, tai nebija kauns mums to pateikt.» — «Nav tiesa,

nav tiesa,»

Atsaucās Undīne, kurai bij eņģeļa skaidrība acīs. «Kas es par vellatu, ja man nav ļaunuma sirdī?» — «Tai kauna Melot un aprunāt nav. Lai tad pierāda visiem un tūdaļ, Ka šis zvejnieks mans tēvs, bet šī sievele — māte. Jel braucam Ātrāk no šejienes prom un no pilsētas, kurā man nācies Pieredzēt šitādu kaunu.» — «Nē, Bertalda,» pretojās hercogs, «Ātrāk es neeju projām no šejienes, iekam nav šaubas Izdevies izkliedēt mums.» To izdzirdot, večiņa bikli Pienāca hercogam klāt un, to zemīgi sveicinot, teica: «Augstais un cienītais kungs, gudrais hercoga vārds,

ko mums teicāt, Pēkšņi man atklāsmi deva. Ja audzēkne jūsu tik tiešām Mūsu pēcniece ir, tad tai labajā padusē jābūt Dzimuma zīmītēm trim, kuras āboliņlapiņu veido. Labajā kājā tāpat uz pēdas trim zīmītēm jābūt Redzamām. Atļaujiet, kungs, fnan ar viņu uz brītiņu iziet.» Nabaga Bertaldai vaigi bij kļuvuši bāli, bet hercogs Palūdza kundzēni savu, lai dodas kā trešā tām līdzi. Ātri tās atpakaļ bij, un nu hercoga kundzene sauca: «Tiesa kas tiesa, tā ir, tālab visam, ko teikusi mūsu Mielasta saimniece, jātic — šie godīgie ļaudis patiešām Mūsu audzēknei ir, kā nu izrādās, vecāki īstie.» Kad tas pasacīts bij, hercogs kopā ar sievu un arī Bertaldu, vedot sev līdzi pēc hercoga pavēles abus Vecīšus, taisījās iet, viņam sekoja pārējie, kamēr Undīne raudāja rūgti, līdz ieslīga mīļotā skavās.

12. nodala

par to kā Bruņinieks un Undīne aizbrauca no hercoga pilsētas

Dziļi mīlošais Gulbrands uz Undīni lūkojās, domās Teikdams: «Kāds eņģeļa smaids šajā dvēselē ietverts, vienalga, Kāds tai rašanās sākums — caur mani vai citādā veidā.» Un kā uzticams draugs viņš tai norausa asaras, maigi Pārklādams pieri un acis, un vaigus, un muti ar skūpstiem. Hercoga pilsētu, kura tai naidīga likās, viņš tagad Nolēma atstāt jo drīz, tālab nodeva pavēli žigli Sapost un sakārtot visu, kas vajadzīgs ceļam, un, tiklīdz Izausa nākamais rīts, skat, jau stāvēja rati pie durvīm. Gulbranda spriganais zirgs, tāpat aizjūga zirgi, kam mutē Laužņi bij ielikti, zemi ar pakaviem ara, kad saimnieks

Iznāca kopā ar sieviņu jauno uz lieveņa, gatavs Pasniegt tai galanti roku un palīdzēt iekāpt, bet tobrīd Viņiem piesteidzās klāt kāda zivju tirgoņa meita, Nesdama tiklu. «Paldies, tava prece mums neder, mēs braucam,» Iesaucās Gulbrands, bet meičai bij asaras acis, un tagad Pazina viņi, ka tā taču Bertalda; laulātais pāris Tūdaļ to palūdza namā, kur raudošā Bertalda sāka Stāstīt, kā saskaities hercogs, ka viņa tik ļauna un rupja Bijusi vakar, kā licis to aizraidīt projām, gan iepriekš Piešķirdams bagātu pūru, kā zvejnieki vecie, kam ari Dāvanas krietnas viņš devis, pat negaidot izaustam ritu, Steigušies mājup. «Es arī jau gatava biju iet līdzi,» Raudošā Bertalda teica, «bet večukiņš, kuram es esot — Cilvēki apgalvo — meita …» — «Tu, Bertalda, esi tam meita, Esi tam meita, jā gan,» sauca Undīne, «atceries, tonakt Parkā mums pienāca klāt tas, kurš šķita tev strūklaku uzraugs, Pūloties pierādīt man, lai es tevi uz Gulbranda pili Neņemot līdzi, un tā dziļais noslēpums, saistīts ar tevi, Tika man neviļus atklāts…» — «Nu, ja jau es esmu tā meita,» Bertalda teica, «tad viņš, ko man turpmāk būs dēvēt par tēvu, Šķiroties sacīja tā: «Es tev aizliedzu atgriezties, kamēr Dzīvs vēl tavs lepnības gars, bet, ja drosmes tev pietiktu iziet Vienai caur lielmežu drūmo, es noticēt gatavs, ka vēlies Vecāku cienīga kļūt; tikai novelc šo tērpu un atnāc Zvejnieka meitenes drānās . . .» Es nolēmu pakļauties viņam, Ļaujot, lai notiek tā prāts, jo te viena un pamesta jūtos. Labi, es aiziešu turp un kā trūcīga zvejnieku skuķe Paslēpšos būdiņā vecā un tumšā, kur ātri aiz skumjām Aiziešu bojā. Tik bail man no apburtā meža, kur, stāsta, Klaiņojot savvaļā mošķi, jo neesmu drosmīga; tomēr Izejas citas man nav. Bet pie jums es te ierados šorīt Pateikt, ka vainīga biju, un lūgt, lai man piedod un aizmirst Mani, nelaimes putnu; kad atceros tagad, kas biju Vakar no rīta, pat tad, kad vēl vakarā sēdējām visi Priecīgās dzīrēs pie jums, man ir jāraud . . .» Tā paslēpa seju Plaukstās un iesāka raudāt tik gauži, ka asaru lāses Slacīja pirkstus. Un tad labā Undīne ciešanās mēmās Piekļāvās Bertaldai klāt un caur asarām dvesa: «Nē, Bertald, Tagad tu brauksi mums līdzi, lai piepildīts top tas, ko toreiz Trijatā nolēmām mēs, un tu būsi pie manis kā allaž. Nebaidies, saki man «tu», teic kā agrāk. Nu, paskat, cik jauki! Liekas, jau toreiz, kad kāds bij mūs nolēmis samainīt, radās Apslēpta saite starp mums, taču tagad mēs pašas ciešciešā Mezglā sasiesim to, lai neviens, kas šai pasaulē mājo, Nespēj nemūžam mūs šķirt. Un tālab tev tūdaļ, šai stundā,

Jāsēstas ratos un jābrauc mums līdzi; par to, kā mums

turpmāk

Dzīvot Ringštētenas pilī kā miesīgām māsām, būs laika Pārspriest un izdomāt tad, kad mēs nokļūsim galā.» To dzirdot, Bertalda pavērās bikli uz Gulbranda pusi; tam arī Padzītās meičas bij žēl, un viņš roku tai pasniedza,

teikdams:

«Manuprāt, Undīnei sevi jūs uzticēt varat bez rūpēm. Bet pie vecākiem, tiklīdz mēs sasniegsim pili, tiks sūtīts Steidzīgi ziņnesis kāds, kas tiem pateiks, kur turpmāk jūs

meklēt.»

Līdzējis viešņai vispirms ietikt ratos, tad Undīnei, Gulbrands Uzlēca mugurā zirgam un palaida rikšos, tad lēkšos, Sekodams ātrajiem ratiem, un hercoga pilsēta strauji Gaisa no ceļnieku acīm, bet līdzi tai pagaisa visas Nejaukās atmiņas. Ceļš tālāk vijās pa novadu skaistu, Kurā bij cilvēku daudz; tagad atminēt grūti, vai ilgi Brauciens šis vilkās vai ne, līdz tiem vasaras vakarā jaukā Vērās Ringštētenas pils augstie vārti. Tās saimniekam tūdaļ Uzgūla rūpestu slogs, jo tik daudz kas bij kārtojams; tikmēr Jaunā saimniece steidzās ar draudzeni aplūkot pili, Kura bij būvēta augstu virs kraujas ar lielisku skatu Lejup uz Svābijas zemi, tās leknajām druvām. Rokrokā Soļoja draudzenes abas pa cietokšņa valni; te ceļā Nostājās viņām kāds sirms gara auguma cilvēks; tā seja Bertaldai redzēta šķita; kad Undīne nelaipnu vaigu Lika tam pazust un viņš, galvai kratoties, izgaisa krūmā, Bertalda atskārta: jā, šis bij tovakar pilsētas parkā Skatītais strūklaku uzraugs. «Tev, Bertalda, nevajag bīties,» Sacīja Undīne. «Viņš, tavs tā dēvētais strūklaku uzraugs, Tici man, bīstams mums nav.» Un tad Undīne iesāka stāstīt Visu par sevi, par jūru, par tēvoci savu, kas mazo Bertaldu aiznesis toreiz uz citzemes krastu, par to, kā Pati tā iznesta krastā pie zvejniekiem; Bertaldai tirpas Klausoties skrēja pār miesu, un viss, ko tā dzirdēja, likās Bezjēdzīgs murgs, taču drīz viņa juta, ka nesapņo, tikai Brīnījās gauži, ka šī tālās bērnības pasaku būtne Dzīva, kaut turpmāk no tās dvesa dzestrums, un, šķita,

starp abām

Iespraucies netverams rēgs, liekot nodrebēt sirdij. Kad vēlāk Pilī bij atgriezies Gulbrands un apskāva Undīni mīļi, Bertaldai grūti bij aptvert (šai brīdī, kur Undīnes pašas Teiktais vēl skanēja ausīs), kā glāstīt var radību, kurā Nepulsē cilvēka asins, bet viltīgi iemājo citas, Svešādas pasaules rēgs, auksts un cilvēka dvēselei naidīgs.

13. nodala par to, kā viņi dzīvoja Ringštētenas pilī

Labo lasītāj, tagad mums apstāties atļauj un piedod Arī, ja tālāk par visu, kas bija, tik nedaudzos, skopos Vārdos tev pavēstīts tiks, jo es varēju, protams, daudz sīkāk Stāstīt, kā Gulbranda sirds pret Undīni atsala, reizē Sliecoties vairāk un vairāk uz Bertaldas pusi; kā beidzot Arī Bertaldas sirds viņam atbildēt sāka un drīz jau Iedegās apslēpta mīla tās krūtīs ik mirkli jo karstāk Un kā vairīties abi no Undīnes centās, tās tēlā Jauzdami citzemes rēgu, kā Undīne raudāja un kā Bruņinieks pārmeta sev, viņas asaras redzēdams, tomēr Nespējot modināt krūtīs vairs dzisušo mīlu, kā žēlums Teica, ka Undīne jāmīl, bet svešādas bailes no viņas Atgrūda nost, kamēr acis tik Bertaldu meklēja, pašam Tuvu un līdzīgu būtni… to, lasītāj labo, es spētu Secīgi attēlot tev, taču piedod un atļauj, ka labāk Klusēdams paturu šo skumjo stāstu pie sevis. Vai visi

Neesam jutuši mēs to, cik mānīga laime, pat tevi

Kādreiz tā krāpusi būs, un tāds liktenis katram mums nolemts.

Jāteic, ka laimīgs vēl tas, kuram pašam ir jācieš; daudz sliktāk

Viņam, kas sāpina citu; ja pirmais kļūst ciešanās svēts,

Otram šis svētības nav. Bet, ja nu tu, lasītāj, būtu

Kāds no pirmajiem bijis, no cietēju vidus, tad stāsts mans,

Iespējams, atmiņā atsauks reiz pārciesto sāpi un sirdi

Pārņems mazpamazām sēras un skumjas, sen zudušais celsies

Augšā no dvēseles kapa un asaru lāses kā veldze

Rasinās ziedus, kas reiz tavai sirdij un acīm par prieku

Izplauka dārzā, ko kāds vēlāk samina pīšļos. Bet pietiks!

Lasītāj, pietiks mums skumt! Tagad paklausies, tieši to pašu

Nolemts bij redzēt un just mūsu Undīnei — viņai bij jācieš.

Tomēr Bertalda ari ar Gulbrandu nejuta prieka.

Tiklīdz Undīnes griba kaut nedaudz bij citāda nekā

Bertaldas, pēdējai likās, ka nabaga laulātā sieva

Perina naidu pret viņu, un Bertaldas vaigā jo biežāk

Jaušams bij iecirtīgs lepnums un ļaunums, bet Undīne labā

Klusējot pacieta to, kamēr pilskungs bij Bertaldas pusē.

Bet bez nelaimes šīs labo saskaņu pēdējā laikā

Jauca jo vairāk kas cits: tagad pilskungam pašam un arī

Satrauktai Bertaldai sāka ik gaiteni, ejā un kaktā

Aizšķērsot ceļu kāds rēgs, ļauns un uzmācīgs, kuru te agrāk

Manījis nebij neviens, — gara auguma sirmgalvis, tajā

Gulbrands Paisumu juta, bet Bertaldai likās, ka pilī

Iekļuvis strūklaku uzraūgs; viņš vajāja sevišķi nikni

Bertaldu, kura aiz bailēm jau bija kā slima un labprāt

Aizietu projām no pils, ja vien būtu kur piemesties. Zvejnieks,

Saņēmis vēstuli, kurā tam bruņinieks ziņo, ka meita

Bertalda taisoties dzīvot Ringštētenas pilī, tiem šādu

Atbildi sūtījis bij: «Pēc visvarenā lēmuma šobrīd

Būdā es palicis viens, vecs un vientuļš, kopš sieviņas nāves

Atraitņa kārtā, un, kaut mana māja nu tukša, es tomēr

Dzīvošu labāk bez tās mūsu Bertaldas, viņa var palikt

Mierīgi turpmāk pie jums, tikai uzmaniet labi, lai mīļā

Undīne nedabū ciest, jo mans lāsts tad pār vainīgo kritis.»

Tālab Bertaldai šobrīd vairs izvēles nebij, un viņa

Palika pilī. Bet kādreiz, kad pilskunga nebija mājās,

Undīne pasauca ļaudis, kas kalpoja pilī, un viņiem

Nodeva pavēli uzvelt vissmagāko akmeni pāri

Lielajai avota akai pils pagalma vidū. «Mums, kundze,

Turpmāk būs jādodas tālu pēc ūdens,» kāds bilda, bet tūdaļ

Saņēma atbildi šādu no skumīgi smaidošās kundzes:

«Puiši, es pati labprāt ņemtu krūzi un ietu pēc ūdens,

Tikai šo avota aku — jūs varat man ticēt! — mums vajag,

Vajag aizdarīt ciet, lai novērstu nelaimi lielu.» Kalpi, kas raduši bija ar patiku paklausīt savai Labajai saimniecei, tālab bez tālākām izrunām ķērās Smagajam akmenim klāt, turklāt likās, ka milzīgais bluķis Ieveļas rokās tiem pats, slietin slejas uz augšu — drīz uzguls Avota akai kā vāks un to aizdarīs. Tieši tai brīdī Izskrēja ārā no pils un piesteidzās Bertalda, skaļi Saukdama: «Vācieties projām no akas, tās ūdenī allaž Paticis mazgāties man, un es aizliedzu uzlikt tai slogu.» Taču Undīne, kurai bij paradums piekāpties, šoreiz Palika cieši pie teiktā un piebilda, skumīgi smaidot: «Manuprāt, saimniece te, šajā pilī, es viena un tālab Raugos, lai kārtība valda, bet pavēlnieks man ir viens vienīgs — Pilskungs, mans laulātais draugs.» — «Ļaudis, skatieties,

skatieties!» pēkšņi Bertalda aizskarta sauca, «var likties, ka nabaga ūdens, Iejaukts šai ķildā bez vainas, pats arīdzan nevēlas nogrimt Pazemes tumsā, ak dievs, kā tas izmisis trīc un kā raustās!» Ļautiņi skatās: jā gan, no nelielās spraugas zem akmens Urdzēdams, murdēdams plūst spēcīgs avots, un šķiet, ka ar varu Pūlas sev ceļu kāds spēks lauzt uz gaismu un brīvību. Tālab Undīnes pavēle bij vēl jo stingrāka šoreiz, bet kalpi Darīja visu, ko liek: viņi Undīni mīlēja, kamēr Bertaldas lepnības gars daudzus atgrūda, tālab tie savai Pilskundzei izdabāt steidzās, lai sariebtu jaunkundzei; akmens Cieši jo cieši kā vāks beidzot noslēdza avota aku. Undīne piegāja klusi pie akmens un domīgi sāka Vilkt ar pirkstiņu daiļo svešdīvainas zīmes, tad smagi Nopūtās, aplaida mēmu un skumīgu skatienu apkārt, Sākdama palēnām soļot uz pili; bet turpmāk uz akmens Vīdēja dīvainas zīmes, ko ļautiņiem nebij tur agrāk Gadījies redzēt nekad. Bet, tiklīdz bij vakara pusē Atgriezies bruņinieks pilī, tam Bertalda raudoša steidzās Stāstīt, kas noticis tagad ar aku, un bruņinieks sievai Uzmeta skatienu bargu, bet nabaga Undīne skumjām Actiņām lūkojās grīdā, līdz atguva drosmi un čukstus Sacīja vīram: «Mans kungs allaž taisnīgs ir bijis, pat vergu Nesteidzot sodīt, pirms nav viņu izprašņāt licis, un tālab Uzklausīs sievu jo vairāk un atļaus, lai, aizstāvot sevi, Pateic tā vārdu nedaudz.» — «Vari pasacīt!» bruņinieks sauca. — «Teikšu, bet vienīgi tad, ja mēs divatā!» Undīne lūdzās. — «Nieki, es vēlos, lai te paliek viņa,» tai pretojās Gulbrands, Rādot uz Bertaldas pusi. — «Ja vajag, es paklausu, tomēr Neliec, lai rīkojos tā, ak, jel neliec man!» Undīnes balsī Skanēja prasīgums ciets, bet no daiļajām, valgajām acīm

Strāvoja padevīgs maigums, kas Gulbranda nīgrajā sirdī Krita kā žilbinošs stars no sen zudušās laimes, viņš laipni Paņēma sieviņu savu zem rokas un ieveda kādā Blakus istabā, kur viņam Undīne teica: «Tu, protams, Mīļotais, pazīsti sen manu viltīgo tēvoci, tagad Bieži pa pili viņš klīst, un es bīstos, ka Bertalda kādreiz Nenomirst bailēs. Viņš — rēgs, dabas atspulgs, tās ierocis aklais, Būdams bez dvēseles pats, nespēj cilvēka dvēseles dzīvi Apjaust un saprast, tā mūžam tam sveša. Un tālab viņš spējīgs Saskatīt vienīgi čaulu, ne kodolu. Redzot, ka citreiz Neprotu izdabāt tev un ka tālab kā bērns žēli raudu, Kamēr Bertalda tobrīd, var gadīties, sakarā citā Tērzē un priecīgi smejas, viņš, nebūdams saprātīgs, dusmās Domā, ka skatījis to, kas, kā zināms, nav tiesa, un iesāk Visādi dumpoties, jaucas bez saukšanas cilvēku dzīvē, Viņam vienalga, ka es uz to citreiz dusmojos, rājos, Draudu vai raidu pat prom, bet viņš, stūrgalvis, pretojas, netic. Esot bez dvēseles, nabags un aplaupīts, vada tas dienas, Nespēdams apjēgt, ka sirdī, kas mīloša, parasti kopā Savijas sāpes un prieks, it kā apburti dvīņi, ko izšķirt Nespēj zem saules neviens, kad asaras pārtop par smaidiem, Smaidi par asarām kļūst.» To teikusi, Undīne smaidot Pievērsa Gulbrandam savas no asarām pārpilnās acis, Vērdamās bikli tam vaigā, bet priecīgi satrauktais Gulbrands Juta, ka iedrebas sirds atkal saulainā mīlā kā senāk. Undīne, jauzdama to, viņam pieglaudās maigi un, saldām Mīlas asarām plūstot, tam stāstīja tālāk: «Un, tā kā Dumpīgo Paisumu velti es pūlējos apsaukt, mēs šodien Aizslēdzām ieeju ciet, jo šī darbīgā avota aka Bija tam vienīgais ceļš, pa ko ielauzties pilī; ar citiem Šejienes ūdeņu gariem viņš saieties negrib, bet paša Valstība sākas tam lejāk pa Donavas straumi, un tad vēl Drošības labad uz akmens es uzvilku zīmes — to priekšā Tēvocis Paisums kļūst vājš, un turpmāk ne tevi, ne arī Bertaldu nemocīs viņš, nu vairs nespēdams akmeni, kuru Vairāki cilvēki vēla, pat kustināt. Pildi, ja vēlies, Bertaldas gribu, mans draugs, tik tā neapjēdz pati, ko prasa. Tālab ka Paisums pret to ir jo īpaši naidīgs, un, ja reiz Būtu, kā pareģo viņš, tad tu, mīļotais (jebšu pret tevi īpaša naida tam nav), arī nokļūtu briesmās.» Un Gulbrands, Pašos sirds dziļumos aizgrābts par Undīnes cēlumu, spieda Sievu jo cieši pie krūts karstā mīlā kā senāk . . . «Tad, protams, Akmenim jāpaliek guļam, bet turpmāk, vienalga, ko pilī Kādam sacīsi tu, tiks pildīts jo svēti kā pašreiz, Undīnīt mīļā, mans draugs,» karsti solījās Gulbrands, bet labā

Undīne, saklausot atkal tik mīļo, sen aizmirsto vārdu, Satvēra Gulbranda roku un skūpstīja, dvesdama bikli: «Tagad, mans mīļotais draugs, kur tu esi pret mani tik gauži Pieļāvīgs, žēlīgs un labs, man tev vēl ir kas jāteic un jālūdz. Kā lai es iesāku? Tu esi mīļš man kā vasaras debess, Augstā un spožā, ko drīz pušķo mākoņu vainags, grand pērkons, Zibeņi šaudās, un tad tā, šķiet, pārvēršas varenā, bargā Pasaules valdniekā — dievā; šai debesu bardzībai līdzīgs Kļūsti, mans mīļotais, tu tajās reizēs, kad, aizsvilies dusmās, Dārdi un zibeņus šķil gan ar acīm, gan vārdos, un tāds tu Liecies man īpaši skaists, jebšu pašai aiz muļķības dažkārt Sariešas asaras acīs. Bet tagad, draugs, vērīgi klausies: Ja mums gadītos braukt reiz pa ūdeņiem, lūko pret mani īpaši uzmanīgs būt un nerāj; vārds, dusmīgi pateikts, Pēkšņi var liktenīgs kļūt, un man klausīt būs ūdeņu radiem, Kuri, atriebjot tev par aizskartu godu, var mani Aiznest atpakaļ jūrā, kur, ieslēgtai pilī zem balti Zilajām ūdeņu velvēm, man mūžam būs jāsēd un jāraud, Zinot, ka nespēšu tikt vairs pie tevis. Bet, ja nu man tomēr Atgriezties liktu … ak dievs, tad mans nāciens tev atnestu nāvi. Tālab, sirdsmīļotais draugs, esi žēlīgs, lai ietu man secen Biķeris rūgtais.» Bet Gulbrands jo svinīgi solīja viņas Lūgumu paturēt prātā, un abi ar priecīgām sejām Atgriezās istabā, kur tos gaidīja Bertalda; viņa Tikmēr bij likusi kalpiem būt visiem pie akas un gaidīt Pilskunga zīmi, kas liks" tūdaļ akmeni novelt. «Pie akmens Nedrīkstat pirksta jūs piedurt,» tiem pateica bruņinieks,

«turpmāk

Ziniet, ka Undīne viena te pilī ir saimniece, kuras Pavēles pildāmas svēti.» To dzirdot, aiz niknuma bāla Bertalda aizmetās prom. Klāt jau vakara azaids, tik bēgli Nedzird un neredz nekur. Gulbrands meklēt to lika, bet velti! Bertaldas istabā, kurā vairs nebij neviena, tās gultā Atrada zīmīti kādu, kas Gulbrandam rakstīta: «Kādreiz, Bruņiniek, patika jums gluži vienkāršai zvejnieka skuķei Ierādīt pajumti pilī, kur mītot es dzimumu zemo Aizmirsu; tagad par to sevi sodu un dodos pie tēva Zvejnieka būdiņā tumšā, kur jāaizmirst šīszemes laime. Toties es novēlu jums allaž laimi pie laulenes sāniem.» Undīni sagrāba skumjas — tā lūdza, lai bruņinieks steigtos Bertaldu panākt, bet viņš, liekas, mudināms nebij, tai brīdī Gatavs jau darīt to pats. Tikai vienīgais kavēklis bija Neziņa, kurpu lai jāj, un neviens tam to nespētu pateikt. Bruņinieks, sēdēdams zirgā, jau gribēja paļauties laimei, Bet te uzradās gans, kurš, kā sacīja, redzējis nesen

Bertaldu vietā, kur sākums ir Melnajai ielejai. Gulbrands Traucās jau žigli kā bulta uz turieni, laizdams gar ausīm Logā stāvošās Undīnes saucienu: «Nejāj! Turp nejāj! Pagaidi, Gulbrand, mans draugs, jo tā ieleja bīstama, sargies! Apstājies, atpakaļ griezies! Ja citādi nevar, tad atļauj, Mīļais, lai dodos tev līdzi!» Bet Gulbrands jau gabalā. Tālab Undīnei nācās ar steigu kāpt zirgā un dzīties tam pakaļ.

14. nodala »

par to, kā atrada bertaldu

Tolaik to ieleju, kurai netālu no pils bija sākums,

Dēvēja visi par Melno; nav zināms, vai arī vēl tagad

Palicis tautā šis vārds; taču toreiz par Melno, šķiet, sauca

Tālab, ka iestiepās tā dziļā aizā starp klintīm, uz kurām

Pacēlās egle pie egles, un arī vēl tālab, ka cauri

Aizai zem tumšajām eglēm pār radzēm un akmeņiem, putās

Sakults, lēkāja strauts, melnum melns, kura duļķainā straumē

Debesu zilums nekad nebij vīdējis. Tagad, kad krēslo,

Aizā zem eglēm starp klintīm viss šķita jo tumšāks un baismāks.

Bruņinieks ceļu ar pūlēm virs kraujas sev lauza; sirds bailēs

Drebēja Bertaldas dēļ, un viņš steidzās, lai pagūtu atrast

Meklēto, kamēr nav tumšs, tālab saspringti vērās visapkārt,

Bailīgi lēsdams, kas notiks ar bēgli šai drūmajā vietā

Naktī, kad plosīsies negaiss (tas, peldēdams mākoņu vālos,

Vēlās pār ieleju šurp, nāca tuvāk un tuvāk). Tad pēkšņi

Mijkrēslī redzēja viņš kaut ko baltu pret nogāzi spīdam.

Iekrita prātā, ka tās varbūt Bertaldas drānas, un Gulbrands

Piespieda piešus, bet zirgs kļuva tramīgs un, saslējis ausis,

Iecirtās, negribot iet ne uz priekšu, ne atpakaļ. Jātnieks,

Izlēcis žigli no sedliem un piesējis zirgu pie kādas

Vējā nolauztas egles, caur biezajiem krūmiem un brikšņiem Traucās klupdams un krizdams uz priekšu, bet spītīgie zari Sita un skrāpēja sejā un savijās kopā, šķiet, tīši Neļaujot tālāk tam tikt, un viņš lauza šos zarus, bet tikmēr Melnēja mākoņu vāks katru brīdi jo smagāks, pār kalniem Iesāka ducināt pērkons, un apkārtne nemanot kļuva Cilvēka dvēselei sveša, un baigums tam iezagās sirdī, Kad viņš tuvojās vietai zem klintīm, kur tumsā joprojām Bija kas pelēki balts, zemē gulošs un nekustīgs. Gulbrands, Pamazām atguvis drosmi, pie gulošā piegāja, sākdams Modinot purināt zaru, tad grabināt zobenu. Klusums. «Bertalda, Bertalda!» sauca viņš, sākumā bikli un klusi, Vēlāk jau drošāk un skaļāk, vēl skaļāk, bet atbildes nebij. Beidzot kliedza, cik spēka: «Ū! Bertalda, Bertalda!» Klintīs Locīja atbalss šo vārdu kārtkārtām. Bet veltīgi! Klusums. Bažīgi noliecās tuvāk pie gulošā, taču šai brīdī Tumsa jau bija tik dziļa, ka badīja acis vai ārā. Izmisis piespieda vaigu pie zemes, un tieši tai mirklī Nošķīda zibens — bij gaišs kā dienā, bet ko viņš šai gaismā Redzēja? Jāteic, turpat gandrīz deguna priekšā no tumsas Dziļumiem iznira ķēmīgs un preteklīgs vieplis; tas tūdaļ Aizsmacis ieķērcās: «Ganiņ, nāc tuvāk, nāc, neliedz man buču!» Bruņinieks satrūkās, lūkoja atpakaļ kāpties, bet vieplis Ņirgdams un kaukdams tam nāca pa pēdām. «Nu ko tu te lodā, Tumsības gari kur mīt? Zūdi ātrāk, ja dzīvība dārga!» Kaucošais, riebīgais vieplis jau stiepa pēc Gulbranda rokas Tievas un garas, bet tas, kaut ko atskārtis, iesaucās: «Panāc Tuvāk, nolādētais Paisum, nāc, dabūsi buču!» Un, roku Spēcīgi atvēzis, cirta ar zobenu vieplim, bet ūdens Šļakatas pašķīda gaisā, un bruņinieks bija pēc mirkļa Noliets no galvas līdz kājām, nu saprazdams skaidri, ar ko te Sastapies. «Redzams, viņš mani grib aizturēt šeitan,» — tā

Gulbrands

Prātoja skaļi, «jo domā — es nobīšos, redzot šos viņa

Sātana niķus un stiķus, un aizbēgšu, atstādams mūsu Nabaga Bertaldu mošķu un pesteļu varā. Vai dēmons, Kuram nav dvēseles, saprot, cik dižena cilvēka griba?» Tūdaļ viņš sajuta pats nule sacītā spēku, jo krūtīs Ieplūda drosme un spars, un vēl apziņa radās, ka visās Turpmākās gaitās būs laime, jo, atpakaļ iedams pie zirga, Skaidri dzirdēja viņš cauri viesuļa auriem un cauri Dobjajiem pērkona dārdiem, kas auga un nāca tam tuvāk, Meklētās Bertaldas balsi. Tā žēli pēc palīga sauca. Skriedams uz kliedzienu pusi, viņš uzdūrās Bertaldai, kura, Cenzdamās drošībā izkļūt no šausmpilnās ielejas, rāpās Augšā pa nogāzi stāvo, bet tieši šai brīdī tai ceļā Nostājās Gulbrands, un kaut, savā lepnumā aizskarta, viņa Bēgusi bija no pils, tūdaļ atmaiga, glābēju redzot. Šausmas, kas pārciestas ceļā, šķiet, remdēja dusmas, bet drošā, Mierīgā idille pilī tik jauka nu likās, ka Gulbrands Pierunāt spēja jo drīz meiču doties sev līdzi. Tik spēka Bertaldai nebij nemaz, tālab bruņinieks, nabags, ar pūlēm Dabūja viņu līdz zirgam un gatavs bij palīdzēt ietikt Sedlos, tad atraisīt zirgu, lai vestu aiz pavadas, tomēr Rēga satrauktais zirgs kļuva mežonīgs, trakoja, krāca, Sliedamies stāvus un zemi ar pakaviem cirzdams; viņš, protams, Bertaldu nelaida klāt, un tai ceļā bij jādodas kājām. Bruņinieks paņēma bēgli zem rokas un niķīgo zirgu Pavadā nopakaļ vilka, bet nabaga Bertalda kājas Cēla ar mokām, un, jebšu cik spēdama pūlējās, gurdums Spieda to smagi kā svins; tikmēr vētra vēl auga un pērkons Dārdēja biežāk un skaļāk, un zibeņi šķilās, un tumsā Vaidēja koki, bij mežs mošķu apsēsts, un Bertalda, baiļu Pieveikta, saļima zemē, kur palika guļam, par postu Arī Gulbranda zirgs atkal mežonīgs kļuva un sāka Trīties un dīdīties. Saimnieks aiz bailēm, ka satrauktais

dzīvnieks

Nesamin guļošo, centās prom aizdabūt zirgu; to redzot, Bertalda iekliedzās bailēs un lūdzās, lai nepamet; tomēr Kustoni brīvībā palaist viņš baidījās, zinot, cik viegli Vaļā palaistais lops var ar smagajiem pakaviem samīt Zemē guļošu; tagad vairs nezinot, īsti ko iesākt, Bruņinieks palika stāvam, te pēkšņi tam iesitās ausīs Klaudzošu riteņu troksnis: tur, dauzoties akmeņu grambās, Kustējās ore; viņš kliedza, lai vēlīnais braucējs nāk talkā. Tumsā atsaucās kāds rešņā balsī, pēc brīža no ēnām Iznira pāris sirmbaltu un milzīgu zirgu, uz bukas Sēdēja tēvainis dižs baltā apmetnī, arīdzan ores Audekla pārsegs bij balts, tādu uzvelk, kad vedama prece.

Važonis uzkliedza zirgiem, tie apstājās tūdaļ; tad svešais, Steigdams pie Gulbranda, kurš velti pūlējās savējo valdīt, Runāja mierīgā balsī: «Jā, tā jau tas bieži te gadās; Atceros, līdzīgā ķezā es iekūlos, pirmajā reizē Braukdams pa ieleju šo, jo te mājo kāds ūdeņu mošķis, Visādi niķi un stiķi kam prātā; viņš ceļniekus bieži Paradis muļķot, bet man burvju vārds pret šo jokdari

zināms.

Ļauj, lai es iečukstu to tava satrauktā zirdziņa ausī.» — «Dari, mans mīļais, kā tīk, tikai rīkojies, lūdzams,

jo žiglāk!»

Iesaucās Gulbrands, kas jutās no cīniņa pārguris. Svešais, Satvēris kustoņa kaklu un noliecis zemu kā zaru, Čukstus tam teica kaut ko, bet pēc mirkļa jau aidinieks trakais, Garaiņu mākonī tīts, smagi elpodams, palika stāvam. Gulbrands, kam nebij ne laika, ne gribas šo brīnumu

skaidrot,

Tagad važonim lūdza, lai paņemot Bertaldu ratos. Pats viņš gatavs bij jāt ratiem nopakaļ, taču tā zirdziņš Vilka aiz nespēka kājas. «Klau, nāciet un sēdieties orē, Bruņiniek, arīdzan jūs,» tagad ieteicās braucējs, «jo vairāk Tālab, ka lejup ved ceļš, kamēr zirgu var piesiet aiz ratiem.» Zirgs bij piesiets, un Gulbrands ar Bertaldu sēdēja orē. Švīkstēja pātaga, rumaki rāvās uz priekšu, un ore Iesāka ripot. Bij nakts; kaut kur tālumā dunēja kalnos Aizejošs negaiss, bet orē nakts vēlīgā tumsā, kad sirdis Aijāja klusums saldgurds, pēc pārciestām briesmām starp

abiem

Raisījās saruna, kļūdama brīva un sirsnīga. Gulbrands Pārmeta Bertaldai, taču bez naida un dusmām, kam viņa Bēgusi projām no pils, kamēr Bertalda savukārt lūdza Maiguma pārpilnā balsī tam piedot. Tā jaunava naktī Degošu sveci liek logā, lai mīļotais redz, ka to gaida. Gulbrands aiz laimes vai kusa, bet tieši tai brīdī šo laimi Izjauca važoņa balss: «Nū-ū! Kleperi, kustiet, jel kustiet!» Bruņinieks pabāza galvu no kulbas un sastinga šausmās: Zirgi pat nebrida vairs, drīzāk peldēja duļķainā straumē, Kamēr riteņi griezās kā sudmalu rati un, putām Šļakstoties, ūdeni šķēla, bet kučieris valdīja zirgus, Pakāpies stāvus uz bukas, līdz ceļgaliem ūdenī mirkdams. «Ir nu gan ievilkts te ceļš!» pārsteigts iesaucās bruņinieks.

«Tieši

Upes straumei pa vidu.» — «Es sacītu otrādi,» viņam Smiedamies atkliedza vedējs, «te upe iet tieši pa vidu Ceļam; jel skatieties paši, kā ūdeņi ceļas — mums beigas.»

Bruņinieks skatās — jā gan! — visa ieleja viļņo kā jūra. Ūdens kāpj augstāk un augstāk. «Te vienīgais vaininieks atkal Mūžīgais ļaundaris Paisums,» sauc atguvies bruņinieks.

«Draudziņ,

Saki — vai zināms tev nav arī vārds kāds, kas apvalda viņu?» — «Zināms jau ir, tik vispirms vai jūs negribat uzzināt vārdu, Kādā dēvējos es?» jautā smīkņādams svešais. — «Nav laika,» Attrauc tam bruņinieks, «šobrīd mums nodoties mīklām, kad

ūdens

Turpina celties, tavs vārds man ir mazsvarīgs.» —

Mazsvarīgs?» vedējs Aizrijās smieklos, «pat tad, ja es esmu šis Paisums?»

Uz bukas

Tagad bij samanāms vieplis, kas blenza uz pajūgu, taču Pajūgs jau arī šai brīdī vairs nebija pajūgs un zirgi Nebija zirgi; tas viss vienā rāvienā pārvērtās baltās, Sakultās putās, kas šķīda un bruka, bet nesenais vedējs Pārtapa draudīgā vilnī, kas, sagrābis Gulbranda zirgu, Uzcēla stāvus sev plecos, tad aizrāva dzelmē, pēc mirkļa Iznirdams virspusē tukšs, lai no jauna, drīz tūkdams un milzdams, Kļūtu par šļūdošu grēdu, kas, citu, tai līdzīgu, stumta, Grūtu kā lavīna balta pār cilvēku galvām … šai brīdī Ūdens šņākoņai cauri bij balstiņa dzirdama; mēness Pašķīra mākoņu vālus, tā gaismā pār ieleju gaisos Plīvoja Undīnes tērps; viņa pacēla pirkstu, un tūdaļ Saplaka krācošais vilnis un aizplūda urgās, tai vietā Atstādams nelielu strautu, kur laistījās mēness, bet pāri Ielejai Undīne traucās kā mirdzoša dūja un roku Pasniedza Gulbrandam savam un Bertaldai, izvedot abus Ara no gravas, kur elpu tie atvilka; Undīnes zirgā Uzcēla Bertaldu vārgo, bet bruņinieks kopā ar sievu Jātniecei nopakaļ gāja — un tā nu tie atgriezās pilī.

Man tev, lasītāj, jāteic, ka turpmāk Ringštētenas pilī Valdīja klusums un miers. Tagad Gulbrands jo dienas jo

skaidrāk

Juta, cik labestīgs prāts viņa Undīnei, kura tai naktī Steigusies sāncensi glābt, kamēr labajai Undīnei, liekas, ♦ Miņā bij pagaisis viss un it īpaši sliktais: ar maigi Mīlošu sirdi tā gāja pa nosprausto ceļu, kas šķita Vienīgais pareizais dzīvē, jo solīja prieku un laimi Šodien un tālākām dienām. Un Bertalda pieķērās viņai Gluži kā pirmajā laikā ar sirdi un dvēseli, kļūstot Bezgala bikla un jauka. Var sacīt — Ringštētenas pilī

Turpmāk sev mājvietu drošu bij guvusi laime. Un dienas Ritēja ritumā raitā; te ziema, te ziema jau galā, Atsteidzies ziedonis jauns, tērpdams smaržīgā zaļumā āres. Zilais debesu jums, spožs un zvīļojošs, smaidīja pretim Pilī mītošo sirdīm, tur viezdams gan prieku, gan trauksmi. Tā jau palaikam mēdz notikt, ka, pamanot debesu zilgmē Kliedzošās aprīļa dzērves vai kustīgos bezdelīgbarus, Iedrebas cilvēka sirds aiz ilgām pēc tāles. Tai laikā Gadījās Gulbrandam doties ar sievu un Bertaldu garā Rīta pastaigā turpu, kur aizsākas Donavas tērces. Bruņinieks stāstīja viņām par slaveno upi, kas, lejāk Plezdamās plašumā, skarot daudz bagātu zemju, līdz beidzot Iztālēm atvizot saulē visskaistākā pilsēta Vīne, Un cik lieliski kuģis tad ūdeņus šķeļot, cik ātri Traucoties atpakaļ krasti, kā priecējot skatienu zaļās Pļavas un auglīgās druvas, un pilsētas, kalngalos pilis. Bertalda iesaucās: «Ai, cik gan jauki tas būtu mums doties Lejup pa upi uz Vīni. . .» Tik attapās tūdaļ un sarkstot Kaunīgi nolaida acis, bet aizgrābtā Undīne roku Sniedza tai, gatava pildīt šo draudzenes vēlmi. «Nē, kas gan,» Iesaucās viņa, «mums liedz visiem kopīgi aizbraukt uz Vīni?» Bertaldas sajūsmai tagad, šķiet, nebija gala, un abas Nodevās laimīgiem sapņiem par gaidāmo braucienu, iepriekš Domās jau izbaudot priekus, ko solīja nākotne. Gulbrands Necentās pretoties viņām, tik brīdinot čukstēja sievai: «Atceries, Paisums vēl dzīvs un pār Donavu valda.» — «Ak,

mīļais,»

Undīne smējās, «lai viņš tikai lūko mums braucienu kavēt! Redzot, ka esmu starp jums, tas nebūs tik pārdrošs un nesāks Mūžīgos niķus un stiķus.» So atbildi izdzirdis, Gulbrands Atmeta šaubas, un viņi, visjaukāko cerību spārnos Pacelti, taisījās ceļā. Ak, ticiet man, mīļie, vai bieži Gadās, ka piepildās tas, ko mēs lolojam cerībās savās? Ļaunā un viltīgā Vara pirms nāvīgā cirtiena dažkārt Upurim dūko pie auss maigu dziesmu vai pasaku mīļo, Cenzdamās ieaijāt viņu jo dziļākā mierā. Bet citreiz Eņģelis, kuru pats dievs mums kā glābēju sūtījis, skarbi Klauvē pie durvīm. Lai būtu kā būdams, bet pirmajā laikā Ceļojums patīkams bij mūsu draugiem pa Donavu, kura Plašumā pletās jo dienas, un arī tās krasti jo dienas Skaistāki, krāšņāki kļuva. Bet tieši tai brīdī, kad viņi Sasniedza vietu, kas likās visjaukākā, negantnieks Paisums Atsāka nedarbus senos, gan sākumā niecīgus, likdams Bezvējā viļņoties upei, tad uzsūtot brāzmas, visbeidzot Svaidot un šūpojot kuģi, bet pietika Undīnei pateikt

Asāku vārdu vai nikni tam uzbrēkt, lai nākamā mirkli Aprimtu ūdens un gaiss. Bet cik ilgi? Pēc brītiņa Paisums Atsāka nedarbus savus un Undīnei apsaukt to nācās. Protams, ka brauciena prieks tādā kārtā bij traucēts. Pat vīri, Sēdoši kuģī pie airiem, šos brīnumus redzot un dzirdot, Sajuta izbīli sirdī un čukstus cits citam ko teica. Turpmāk tie sekoja visam, kas notika, aizdomu pilni. Arī Gulbranda kalpi, ko nelabu jauzdami, sāka Bažīgi novērot kungus, bet saimnieks bij sadrūmis, domās Skumīgi teikdams pats sev: «Re, kā iznāk, kad jādzīvo kopā Būtnēm, kas dažādas cilmes, un miesīgām saitēm ja saistīts Šīszemes cilvēks ar tādu, kam ūdeņu dziļumos mājas.» Taču pēc brīža viņš vēl, sevi attaisnot gribēdams, teica: «Vai tad sākumā man lemts bij zināt, kas viņa, bet tagad Visur pa pēdām, šķiet, sec sievas aizpekles radi, un tā man, Cilvēkam gluži bez vainas, te jācieš.» Pēc pārdomām šādām Kļuva viņš brašāks mazliet, kaut uz neilgu laiku; bet toties Bija jo brīdi jo grūtāk tam izturēt kādureiz mīļās Undīnes tuvumu; viņa, kas juta, jā, juta to labāk Nekā parastais cilvēks, kā aizšauts kustonis vērās Gulbranda drūmajā sejā. Reiz, bēdu un izbīļa mākta, Gurda no mūžīgās cīņas ar dumpīgo Paisumu kādā Vakarā apsēdās tā pie masta un, ļaudamās kuģa Klusajām, liegajām šūpām, drīz iegrima miegā, bet, tiklīdz Slēgušās bija uz brīdi tās spožzilās acis, kad pēkšņi Braucējiem visiem, vienalga, kurp raudzījās katrs šai mirklī, Likās, ka iznirst ar šļakstu no ūdeņiem briesmoņa galva Atplestu zobainu muti un izvalbtām acīm. To redzot, Iekliedzās braucēju pulks gandrīz reizē; ikvienam bij sejā Šausmas, un dzīrās ikviens savu briesmoni parādīt, saukdams: «Skatieties, redziet, kur viņš!» Nu jau likās: cik viļņu, tik galvu Draudīgu iznirst no dzelmes un pretīgi vaikstās, un visa Donava kustas un murd, ik vilnī zib šaudīgas acis, Šņakstina ilkņus, ņirdz, smej gandrīz pērkona balsī, šņāc, šķauda. Uztrūkās Undīne mīļā no miega; viens pārmetošs skatiens Lika šiem briesmoņiem norimt un izgaist, bet, redzot, cik gauži Bruņinieks dusmojas, viņa tam lūgdamās teica: «Dievs pasarg, Kamēr zem klāja mums ūdens, jel nerāj un nesodi mani!» Bruņinieks aprāvās, apsēdies iegrima domās: «Ak, mīļais,» Undīne čukstus tam teic, «var būt, ka mums braucienu pārtraukt. Dosimies atceļā labāk uz savu Ringštētenu. Pilī Varēsim mierīgi būt.» — «Jā!» atrūca errīgi Gulbrands. «Pajumtē savā, kur lemts vadīt gūstekņa nebrīvo dzīvi, Kur pat elpot nav ļauts, tiklīdz neguļ uz avota akas Uzvāztais akmens! Lai velns būtu rāvis šos radus! …» Tai mirklī

Mīlošā Undīne muti ar roku tam aizspieda maigi, Neļaujot turpināt runu. Viņš aprāvās, apņēmies turēt Vārdu, kas sievai bij dots. Bet Bertalda tikmēr uz laivas Apmales sēdoša domās pie redzētā kavējās, ļaujot Skatam pār ūdeņiem klīst, te tā neviļus noņēma skaistās Gulbranda dāvātās krelles, kas karājās kaklā, tām ļaujot Slīdēt pa mierīgo straumi uz leju, bet pati, kā sapnī Grimdama, vēroja spožās un gludenās pērles, kas zibot Traucās pār dzidrajiem viļņiem, ko sārtoja rietošā saule. Bet te pašķīrās ūdens, kāds izbāza milzīgu roku, Satvēra Bertaldas krelles un pazuda Donavas dzelmē.

Bertalda iekliedzās šausmās, tās kliedziena atbalss bij smiekli, Briesmīgi, dārdoši smiekli, kas pāršalca ūdeņus. Gulbrands Tagad jo dusmīgāks kļuva, viņš pārskaities pielēca kājās, Sākdams kā negudrs kliegt, lai jel nākot un stājot tam pretim Visi ūdeņu mošķi un nikses, un sirēnas. Skaļās Bertaldas raudas pēc rotas vēl vairoja niknumu. Tikmēr Undīne izliecās ārā no laivas un, Jaudama rokai Slīdēt caur dzidrajiem viļņiem, tiem čukstus ko bilda, pēc brīža Pārtrūka čuksti un viņa, pie Gulbranda griezdamās, laipni, Mīlīgi teica: «Mans draugs, lūdzams, atceries, draugs, kur mēs

esam;

Manējos vari tu rāt, cik vien gribi, tik vienīgi mani, Vienīgi mani nav ļauts tev aizskart, tu zini.» Un Gulbrands Pūlējās savaldīt dusmas pret sievu. Bet tieši tai mirklī Undīne izvilka roku, vēl mitru no ūdens, tai pirkstos Laistījās koraļļu krelles tik košas un spožas, ka visiem Apžilba acis, tagad, tās Bertaldai sniedzot, tā sauca: «Paskat, ko ūdeņi sūta tev zudušā dārguma vietā. Turpmāk tās piederēs tev, nāc un saņem, un mitējies raudāt.» Gulbrands aiz dusmām vai traks pie Undīnes pieskrēja, viņai Izrāva krelles no rokām un iesvieda Donavā, kliegdams: «Paskaties, blēde! Tu tomēr ar viņiem vēl pinies: jel zūdi Ātrāk ar dāvanām savām un radiem, un draugiem! Lai miņas Turpmāk no tevis te nav un mēs varētu mierīgi dzīvot!» Bāla aiz bailēm, ar stingām, bet asaru pārpilnām acīm Brīdi vēl vērusies lūpāš, kas bilda šos briesmīgos vārdus, Undīne iesāka elsot un izplūda asarās, raudot Zēli kā nabaga bērns, kuram, esot bez grēka un vainas, Gadījies pērienu saņemt; no sāpēm un asarām gurda, Vārgā, pusaizlauztā balsī visbeidzot tā izdvesa klusi: «Labais, sirdsmīļotais draugs, laiks mums šķirties uz mūžu;

no viņiem

Turpmāk tev jābaidās nav — kamēr spēsi būt uzticīgs, tikmēr Esmu tev uzticams sargs. Bet nu tagad man jāiet, un turpmāk Vilksies mans jaunības laiks kaut kur tālu bez tevis; ai, mīļais, Kālab tu darīji tā? Ai, mans posts, mana nelaime, bēda . . .» Izgaisa pēdējais vārds, viņai ieslīdot upē; vai ūdens Steidzīgi aprija viņu vai pati par ūdeni kļuva, Nespēja pateikt neviens no ļaudīm, kas laivā, kaut vēlāk Spriedelēt sāka gan šā, gan tā; tikai Undīne pati Zuda un pazuda straumē, kaut ilgi vēl vilnīši sīki Tinās un pinās ap kuģi kā raudas, kā čuksti, kam cauri Skanēja vārdi tie paši: «Mans posts, mana nelaime, bēda! …» Bruņinieks, iekliedzies sāpēs un žēlumā, saļima; dziļā Nemaņa paglāba to kaut uz laiku no dvēseles mokām.

16. nodala »

par to kas pēc tam notika ar

bruninieku »

Kā man, lasītāj, teikt — mums par laimi vai nožēlu — bēdas Pasaulē mūžīgas nav. Turklāt es te domāju bēdas, Cilvēka sirdi kas skar dziļi, dziļi, kas pārvērš tā dzīvi, Bēdas, ko bēdājot mēs it kā vienoti kļūstam ar mīļo, Viņu, kas zudis, un tā citbrīd zaudētais zaudēts pat nešķiet. Divatā nāve šķiet dzīve, bet dzīve ir mūžīga tieksme Drīzāk to robežu sniegt, aiz kuras mēs sastapsim viņu, Pirmais kas pārkāpis pāri. Jā, gadās jau pasaulē dažkārt Izcilas dvēseles, kurās gail skumjas kā svētbildes priekšā

Aizdegta svece — tā deg, kamēr izdeg, un tomēr šīs skumjas, Jāatzīst, beigās vairs nav nedz tik patiesas, tīras, nedz dziļas, Kādas tās sākumā bija, jo, aizritot laikam, daudz sveša Nemanot krājas starp mums un starp viņu, kas zaudēts. Šis

piemērs

Pierāda skaidri, cik viss tomēr pasaulē plūstošs un mainīgs, Ieskaitot skumjas, un tālab — man jāteic par nožēlu — bēdas Pasaulē mūžīgas nav, un tās Gulbrandam arī reiz beidzās. Vai nu par nelaimi pašam, vai laimi, mums nākotne rādīs. Sākumā nespēja viņš neko citu kā raudāt, jā, raudāt Rūgti jo rūgti, kā labā, sirdsmīļotā Undīne laivā Raudāja tobrīd, kad viņš dusmās paķēra krelles, ar kurām Sieviņa gribēja vērst atkal visu par labu; un nu tam Roka paslējās augšup kā mīļajai būtnei, bet acīs Sariesās asaras žēlas. Un jāteic, ka Bertalda arī Lēja daudz asaru rūgtu un patiesu pilskungam līdzi. Turpmāk tie dzīvoja abi skumjvientuļi Gulbranda pilī. Undīni piemiņā turot jo svētā, bij aizmirstas pašu Klusībā lolotās jūtas, turklāt vēl pie Gulbranda tagad Miegā ieradās bieži jo bieži tā mīļotā ciemos. Skumīga nostājās līdzās pie gultas un cieši jo cieši Lūkojās Gulbrandam sejā ar asarām acīs, ne vārda Nebilstot, gāja jau prom, kamēr bruņinieks pamodies īsti Nespēja apjēgt, vai tās, no kā vaigi tam kļuvuši mitri, Paša asaras būtu vai Undīnes. Pamazām tomēr Sapņi par zudušo draugu jau retāki kļuva. Un sirdi Palēnām pārņēma miers, dabas dāvāts, un pierima sāpes. Iespējams tomēr, ka viņš arī turpmāk vairs nespraustu citu, Labāku mērķi par to, kā paturēt cildenā miņā Zudušo sievu un skumt mēmās ilgās pēc viņas, ja pilī Nebūtu ieradies reiz vecais, godīgais zvejnieks pēc meitas Bertaldas. Dabūjis dzirdēt no ļaudīm par Undīnes galu, Nespēja pieļaut viņš to, ka Bertalda turpina dzīvot Pilī, kur vīrietis mīt, kam nav sievas. «Un tālab man tagad,» Runāja sirmgalvis krietnais, «nav svarīgi, vai man šī meita īsti pa prātam vai ne; proti, allaž kad runa par godu, Rīkoties nevar, kā grib, bet kā vajadzīgs.» Tieši šai laikā Gulbrands atsāka just seno tieksmi pēc Bertaldas, kuru, Skumstot pēc Undīnes, bij it kā aizmirsis; piedevām arī Palikt te vienam bij bail. Bet, kad aizsākās runa par kāzām, Zvejnieks, Bertaldas tēvs, nikni pretojās, dusmīgi saukdams: «Iznāk, ka Undīnes nav nemaz pasaulē bijis? Starp citu, Vai tās augumiņš guļ, bez dievvārda izvadīts, dziļā Donavas dzelmē vai klīst jūras viļņos bez kapa, vienalga, Bertalda vainīga ir pie šīs bēdīgās, pāragrās nāves,

Talab vislielākais grēks butu Bertaldai stāties tas vieta, Kurai viņas dēļ bija no pasaules jāšķiras.» Jebšu Vecais taisnību teica, tam bruņinieks pretojās; beidzot Zvejnieks pierunāts bija un palika pilī. Un tūdaļ Sūtītais ziņnesis steidzās ar vēsti uz klosteri, kurā Svētaistēvs Laurencijs mita; bij Gulbranda griba, ka viņu Laulātu pāters tas pats, kas tālajā, skaistajā dienā Roku vienoja tam ar Undīnes roku. Bet pāters, Ziņneša lūgumu dzirdot, šķiet, iztrūcies bija un tūdaļ Taisījās ceļā; viņš gāja gan dienas, gan naktis, kaut gurdums Māca; vienalga, vai vējš vai lietus, vai saule. «Kungs Jēzu, Atļauj par labu man vērst lielu ļaunumu!» lūgdams, līdz kādā Vēlā vakara stundā pils pagalmā ienāca, kurā Zaļoja liepu jo daudz, bet zem vecajām, kuplajām liepām Sēdēja bruņinieks kopā ar līgavu līksmo un domās Grimstošais līgavas tēvs. Mūsu bruņinieks, ieraugot mūku, Saviļņots pielēca kājās un veda to savējo vidū. Garīdznieks tomēr bij nospiests un mazrunīgs; likās, viņš vēlas Pilskungam vienam ko teikt, tikai bruņinieks, jauzdams,

ka sliktu

Vēsti tam pāters šis nes, no sarunas divatā centās Visādi vairīties. Tad pāters Laurencijs nopūtās: «Labi, Manuprāt, slēpties nav vērts, vēl jo īpaši tālab, ka tas, ko Teikšu, jūs vienādi skar. Vai jūs, bruņiniek, ticat, ka jūsu Sieviņa mirusi ir? Es tam, piemēram, neticu. Agrāk, Atceros, baumoja daudz gan par pilskundzi pašu, gan viņas Dīvaino izcelsmi; man grūti taisnību zināt, bet toties Zinu, ka, bruņiniek, jums tā bij dvēselē godīga, tīra, Laipna un lēnīga sieva, un tad es vēl atzīšos: viņa Pēdējā laikā man sāk nakti rādīties sapņos; jā, atnāk, Lauza aiz žēluma rokas, raud balsī un vaimanā, saucot: «Lūko jel, garīgo tēv, viņu atrunāt, teic, ka es dzīva, Izglāb tā miesu un glāb viņa dvēseli! .. .» Tobrīd man tiešām Grūti bij saprast, ko grib sapnī skatītā viešņa; te pēkšņi Ierodas sūtnis no jums, un es steidzos tad šurp, tik ne laulāt, Nācu, lai izšķirtu jūs. Gulbrand, atjēdzies, Bertaldu atstāj! Bertalda, bruņinieks tavs nevar būt, jo viņš citai jau pieder. Paklausiet man, ja ne, jums šī laulība nenesīs laimi.» Gulbrandam nebij pa prātam tāds pātera padoms, un viņi Strīdējās abi jo ilgi un karsti, līdz Laurencijs beidzot Aizgāja dusmīgs no pils, vairs tās pajumtē negribot pārlaist Nakti nevienu, bet Gulbrands, sev teikdams, ka Laurencijs vecais Mūžam jau stūrgalvis bijis un sapņotājs, lika, lai pasauc Pāteru citu tepat no tuvākā klostera; sauktais Gatavs bij laulību slēgt, tai nolikdams dienu un laiku.

17. nodaļa par to, kā bruņinieks redzēja sapni

 Bija jau vēlīna stunda, laiks pusnaktij pāri, un Gulbrands, īsti ne nomodā būdams, ne aizmidzis, nemanot laidās Miegā; te sajuta viņš, ka tam nostājies līdzās pie gultas Biedējošs bezveida rēgs, un bij dzirdama balss, kura čukstus Sacīja: «Neguli, brāl, jo pie tevis ir atnācis ciemiņš.» Bruņinieks pūlējās miegu no sevis kā smagumu novelt. Dzi, vai tur nešalca gaiss spārnu vēdās, ko sacēla gulbji? Murdēja viļņi, un viņš, salda gurduma apņemts un aijāts, Atlaida spilvenā galvu un iegrima tīkamā snaudā. Tagad šķita, ka miegs beidzot pieveicis miesas, un iepriekš Dzirdētais troksnis, tik līdzīgs tām vēdām, ko saceļ ar spārniem Gulbji, nu pārvērtās īstos, pat taustāmos spārnos, un spārni Cēla to augšup un nesa pār zemi un ūdeņiem, liekot Gaisam sapņaini šalkt. Apkārt skanēja klaigas. «Raud gulbji,» Miegā viņš sacīja sev, teica skumji, «raud gulbji, bet gulbju Vaimanas cilvēkam pauž, ka tam drīzumā jāmirst.» Un pēkšņi Likās, ka lejā viz jūra, ne jūra kā tāda, bet plašā Vidusjūra; un gulbji tam skandēja: «Paveries lejup!» Bruņinieks pavērās turp, kur dzidri un spoži kā kristāls Vizēja pērļaini viļņi, kas pētošam skatienam ļāva Ietiekties ūdeņu dzīlēs; un ko viņš tur redzēja? Savu Undīni, sēdošu pilī zem kristāla velvēm un gauži

Raudošu; mīļotās seja bij svešādi skumja, no gaišās, Laimīgās Undīnes, kura reiz mita Ringštētenas pilī, Palicis nebij nekas; citkārt spožajās, zilajās acīs Izdzisis mirdzums, bet vaidziņš tik slimīgi bāls. Un to visu Bruņinieks skatīja skaidri un gaiši, kaut likās, ka viņa Nemana Gulbrandu savu. Viņš redzēja Paisumu strauji Pieejam Undīnei klāt un noprasot stingri, vai gana Nebūšot asaras liet. Bet te Undīne saslējās spīva Tēvocim pretim, un tas it kā samulsis aprāvās. «Jebšu Tagad man jādzīvo te, jūras dzelmē,» tā sacīja, «tomēr Nākdama paņēmu sev dzīvu dvēseli līdzi. Tik tev to Nesaprast, kālab es raudu, bet asaras manas kļūst svētas Tādam, kas svētumu jūt un kam pašam pukst, ielikta krūtīs, Dziļi mīloša sirds.» Paisums šūpoja galvu, kā redzams, Pārlikdams sevī kaut ko; beidzot noteica: «Labi, ja vēlies, Mokies ar dvēseli savu joprojām, tik zini, ka mūsu Dzelžainos likumus būs tev jo punktīgi ievērot, pašai Izpildot piespriesto sodu, kad stāsies viņš laulībā jaunā.» — «Šobrīd vēl atraitnis viņš, mani sirsnīgi mīlošs un skumstošs,» Undīne sauca. — «Jā, jā, protams, protams,vēl atraitnis.» Paisums Valšķīgi smējās. «Bet tomēr jau saderēts citai, jo drīzi Kļūs tai pielaulāts vīrs, un tad nu tev — smejies vai raudi — Jāpilda uzdevums savs, bet tas uzdevums, ceru, tev zināms: Atnest tam nāvi.» — «Jā gan, tas man zināms, tāpat ka tā pilī Nespēšu iekļūt nekad,» smaidot attrauca Undīne viņam, «Tālab ka akmens tur guļ, uzvāzts akai.» — «Tad gaidi,

līdz viendien

Upuris izies no pils,» sauca Paisums. «Kas zina, vai pats viņš Neliks, lai akmeni noveļ, jau aizmirsis draudus.» — «Un tieši Tālab,» te atplauka smaids skumjās cietējas sejā, «viņš šobrīd Lidinās gaisos kā gars pāri jūrai un sapnī spēj dzirdēt Skaidri, ko runājam mēs. Beidzot atzīties varu, ka tīši Sāku es sarunu šo, viņu brīdinot.» Pieviltais Paisums, Zinot, ka bruņinieks klausās, aiz niknuma piecirtis kāju, Aizvēlās, kūleņus mezdams, un pārvērtās valzivī zilā. Un tad skanēja gaiss atkal gājputnu raudās un gaudās, Šalkoja, švīkstēja spārni, un sajuta Gulbrands, ka atkal, Pacēlies lidus, viņš trauc pāri ūdeņiem, kalniem un mežiem, Atgriežas atpakaļ savā Ringštētenas pilī un mostas. Modās un pamodās viņš no dīvainā sapņa; tai brīdī Pilī bij ieradies mūks, kas zināja stāstīt, ka mežā Pāters Laurencijs redzēts; tas saslējis būdu no zariem. «Bet, kad jautāju es, kālab nepošas mājup, ja laulāt Pilskungu atteicies, viņš it kā brīnījās: «Brāli, vai tikai Nākas mums laulības slēgt? Un vai dvēseļu ganam nereti

18. nodaļa

par to, kā Bruņinieks svinēja kāzas

Ja es, lasītāj, tagad tev pūlētos sīki jo sīki Tēlot, kā ritēja kāzas Ringštētenas pilī, tu, protams, Skatītu dārgumus daudzus jo retus un daiļus, ko apvij Sēru vismelnākais auts, un tev liktos — pats nelabais

smejas,

Ņirdzīgi apsmiedams to, ko nereti mēs saucam par laimi. Tiesa, tai dienā, kad kāzas bij svinamas, briesmu nekādu Nejuta pilī, jo ceļš visiem ūdeņu gariem, kā zināms,

Pildāms nav rituāls cits, mazāk priecīgs? Kas palaidis secen Pirmo, var noderīgs kļūt drīz jau otram. Ai, cikkārt pēc dejām Nenākas asaras liet! Jo stāv rakstīts — «kam acis, lai skatās, Un, kam ausis, lai dzird un iegaumē labi».» Pēc teiktā Bruņinieks sēdēja ilgi un domāja, cenzdamies saprast Dīvaino sapni un to, ko bij runājis pāters, bet, tiklīdz Skatīja līgavu jauno, tā, aizmirsis rūpes un bažas, Smaidošs steidzās tai pretim, un pilī viss bija, kā bijis.

Droši bij aizdarīts ciet, un tomēr gan Gulbrands, gan viesi, Ielūgti kāzās, gan zvejnieks, pat kalpi un apteksnes

mulsa,

Jūtot, ka atnācis nav kāzu godu pats galvenais ciemiņš Un ka par galveno būt, par vienīgo gaidīto, īsto Tikai Undīne var, visu mīlētā, laipnā un jaukā. Tālab tik trauksmaini atkal un atkal, kad vārstījās durvis, Lūkojās visi uz tām, kaut ko saspringti gaidot, bet, tiklīdz Ienāca cerētās vietā kāds ēdiena devējs vai arī Pagraba pārzinis, nesdams vislabākos vīnus, tie zemu Nodūra kaunpilnās acis un klusēja, grimdami senās, Sāpīgās atmiņās. Jautra bij vienīgi līgava, jebšu, Iespējams, neērti jutās pat viņa, kas varēja tagad Greznā līgavas tērpā un vainagā zaļā pie galda Ieņemt saimnieces pirmo, visgodpilno vietu, kad mīļās Undīnes «augumiņš guļ, bez dievvārda izvadīts, dziļā Donavas dzelmē vai klīst jūras viļņos bez kapa», — šie vārdi, Kurus bij sacījis tēvs, viņai iedūrās sirdi kā duncis, Nebeidzot arī vēl vēlāk, pat šobrīd atbalsot ausīs. Viesi, kas netika galā ar sliktajām nojautām, agri Atstāja pili. Bij pilskungs jau istabā savā, bet jaunā Laulene kalpoņu pulkā uz savējo pārģērbties gāja, Posdamās naktij, un, gribot kaut maķenīt izkliedēt

drūmās,

Tirdošās domas, tā lika, lai kalpones atnes un pasniedz Krelles un pērlīšu virknes, un gredzenus dārgos, un tērpus, Kurus bij dāvājis Gulbrands uz kāzām, un pielaikot sāka. Kalpones, izpatikt gribot, tās daiļumu uzteica, kamēr Bertalda vēlīga ļāva ar uzslavām bārstīties, pati Vērdamās spogulī. Pēkšņi tā iesaucās dusmīgi: «Šausmas! Atkal uz kakla man redz vecos vasaras raibumus, kurus Spētu es nodzīt tūlīt, tiklīdz varētu nomazgāt muti Avota akā, kas stāv mūsu pagalmā; kaut jel man vienu Vienīgo krūzi tās ūdens kāds atnestu!» — «Kas te ko

prātot?»

Iesaucās kalpone kāda un skrēja uz durvīm. — «Ak dieviņ,» Iesmējās Bertalda laipni, ar acīm to pavadot, «viņa, Niekkalbe, domā, ka spēs lielo akmeni uzveikt.» Pēc brīža Ārā jau skanēja kņada un ļaudis, ar bomjiem un svirām Bruņoti, steidzās uz aku. Bet Bertalda, sēdoša logā, Pilnam mēnesim gaiši pār pagalmu spīdot, ar acīm Sekoja visam, kas notiek. Jau kalpi bij gatavi smago Akmeni bīdīt un celt, jebšu dažam ar bēdīgu prātu Klusībā jāatzīst bija, ka tūdaļ viņš ārdīs un gāzīs To, ko vēlis un cēlis bij tolaik, kad kalpoja pirmās,

Labās saimnieces gribai; tik šoreiz tiem jāpūlas nebij Pārlieku ilgi vai grūti, jo likās — no iekšas kāds palīdz Akmeni bīdīt un celt. Un, to juzdami, brīnījās visi, Runājot: «Varētu domāt, ka akā guļ iesprostots spēcīgs Avots, kas izlauzties pūlas no gūsta.» Un tieši tai brīdī Juta, ka akmens sāk pats slieties augšup, bez cilvēka spēka Bīdās mazpamazām nost no akas, līdz noripo zālē. Bet no akas tūlīt sāka, klusi un svinīgi milzdams, Pacelties augšup kaut kas, baltiem tvaikiem vai ūdenim

līdzīgs.

Ļautiņiem likās, ka tur tiešām ceļu lauž avots, bet, augstāk Sliedamies, veidojās tas par sievietes augumu, tītu Plīvurā baltā. Šis tēls, raudošs, žēlabās paslietām rokām, Slīdēja klusi pa mauru, šķiet, neskardams zemi, uz pili. Ļautiņi aizmuka bailēs kur kurais no akas, un tikai Bertalda palika stāvam pils atvērtā logā ar šausmās Stingušiem locekļiem. Tobrīd, kad dīvainā, kustošā būtne Slīdēja lēni gar logu, caur plīvuru Bertaldā cieši Lūkojās skumjpilnas acis un skanēja nopūta grūta, Satriecot Bertaldu, kura zem plīvura domāja redzam Bālo Undīnes vaigu. Bet gājēja, tīšuprāt gaitu Vilcinot, virzījās gausi, kā saukta uz tiesu. «Hei, ļaudis,» Iekliedzās Bertalda, «aiciniet pilskungu šurpu!» Bet kalpi Stāvēja stingi un mēmi aiz bailēm. Tad Bertalda arī Aprāvās, juzdama šausmas pēc kliedziena sava; bet tikmēr Klusā, mīklainā viešņa jau pazuda durvīs; pēc brīža, Tikusi augšā pa kāpnēm, tā izgāja, asarām ritot, Vairākām istabām, viņai tik zināmām, cauri. . . kur kādreiz Smaidoša rotāja tā. Bet bruņinieks Gulbrands šai brīdī Stāvēja spoguļa priekšā un sveces bāldzeltenā gaismā Sakopās naktij. Te kāds pēkšņi klauvēja viegli pie viņa Istabas durvīm … kā to mēdza sendienās Undīne darīt. «Liekas, man spokoties sāk!» viņš teica. «Būs jāliekas

gultā.» —

«Gultā tu tiksi, mans draugs, tikai dzestrā,» tam atsaucās

čukstus

Asarās smokoša balss. Pēkšņi bruņinieks, spogulī blenzdams, Redzēja veramies durvis un ienākam istabā baltā Plīvurā tinušos viešņu, kas svinīgi aizšāva bultu. «Akmens no akas ir nost,» viešņa čukstēja klusi, «un tagad Sataisies, esmu es te, un tev jāmirst.» Saltledaina dvaša Pieskārās Gulbranda sirdij, un pēkšņi viņš juta — jā, tiešām Mirstamā stunda nu klāt. Un viņš, aizspiedis acis

ar rokām,

Izmisis sauca: «Ak vai, neliec sajukt man prātā aiz šausmām.

Tālab, ja briesmīgs tavs vaigs, labāk neatsedz autu un sodu Piespriesto izpildīt nāc man kā bende ar aizsegtu seju.» — «Paklau,» tā izdvesa, «draugs, kālab nevēlies pēdējo reizi Uzmest man skatienu, pirms būsi miris. Es skaista kā toreiz, Pirmajā dienā, kad kļuvu tev līgava.» — «Kaut jel tā būtu!» Bruņinieks saviļņots sauca. «Tad vienu, vispēdējo skūpstu Dāvā uz atvadām man, lai ar skūpstu es aizeju nāvē!» — «To es tev sniegšu labprāt, karsti mīļotais,» iesaucās viņa, Nometa plīvura stūri no sejas, un Gulbranda priekšā Stāvēja Undīne daiļā kā sendienās mīlošā sieva, Kuru viņš mīlēja pats toreiz karsti, un bruņinieks, drebošs Mīlas un pirmsnāves trīsās, tās skāvienos metās, bet viņa Skūpstā tam apvija rokas ap kaklu un, nelaižot vaļā, Kļāvās mīļajam klāt, šķiet, ik mirkli jo ciešāk, jo kaislāk, Kamēr asaras plūda un plūda, un likās, ka viņa Dvēseli izraudāt grib sev no krūtīm, bet asaru lāses Tecēja Gulbrandam acis un krājās, līdz atrada beidzot Ceļu uz trīsošo sirdi, kas kusa un gura aiz saldi Mocīgām sāpēm, bet drīz krūtīs pārtrūka elpa,

un Gulbrands

Pamazām slīdēja ārā no Undīnes skāviena, nedzīvs Atkrizdams atpakaļ gultā. «Viņš noslīka asarās manās,» Undīne pateica kādam, kas gadījās ceļā, tad klusa Pagāja Bertaldai garām un izbaiļu pārņemtiem kalpiem, Dodamās pagalmam pāri uz avota aku, vēl mirkli Noplandot skumji kā ēna, līdz pazuda avota dzelmē.

19. nodala »

par to,

kā bruninieku »

atdeva zemei

Pāters Laurencijs, tiklīdz tam padeva ziņu, ka miris Pēkšņā, dīvainā nāvē Ringštētenas īpašnieks, žigli Steidzās uz netālo pili, kur, iedams zem pagalma liepām, Sadūrās aci pret aci ar mūku, kas laulājis kungu. Mūks, šķiet, izbijies likās un manījās pazust. «Jā, protams, Tā tam jābeidzas bij,» pāters Laurencijs noteica, «tagad Ķeršos pie darāmā es, bet man palīgs nav vajadzīgs.» Pilī Iegājis, gribēja viņš laipnu vārdu teikt atraitnei bēdās.

Veltīgi! Pātera vārds, labi domātais, gāja tai secen, Kamēr zvejnieks jau pats dievu lūdza un raudāja, beigās Mierīgi noteikdams: «Jā, kas gan cits te bij gaidāms? No soda Izbēdzis nav vēl neviens.» Un tālab par Gulbranda nāvi Sāpes visdziļākās ciest lemts bij vienīgi Undīnei, vīra Aizmirstai, nodotai sievai, kam nācās tā dzīvību izdzēst. Tikmēr rīkojās ļaudis pils sienās un ārpusē, gribot Izvadīt augstdzimto kungu ar godu; tā stingušās miesas Pienācās guldīt netālu no baznīcas — kapenēs, kurās Dusēja nelaiķa senči, kas daudzkārt bij devuši dārgas Dāvanas baznīcai savai. Un, palūk, jau zārkam uz vāka Gulēja pilskunga vairogs un ķivere, kopā ar viņu Rokami zemē uz mūžu, jo Gulbrands šai pilskungu dzimtā, Izrādās, pēdējais bija, un tālab, tam nomirstot, dzimta Pastāvēt beidza. Un tad arī sākās jau pēdējā gaita, Bēru meldijai klusi un svinīgi ceļoties pretim Zilajai debesu velvei. Raug, gājiena priekšgalā cēli Soļoja Laurencijs, krustu sev paslējis priekšā, aiz viņa, Turoties kuslajam tēvam pie rokas, ar asarām gaužām Vilkās Bertalda. Pēkšņi starp sievietēm kundzenes svītā, Visas kas tērpušās melnā, bij uzradies gājējs — tā stāvu Apslēpa plīvurs balts; svešais, skumīgi noliektu galvu, Klusēdams slīdēja pulkā un iedvesa bailes ikvienam, Kuram iekrita iet viņam blakus, un ļaudis no viņa Vairījās, raudamies sānis vai atpakaļ. Svinīgais gājiens Draudēja izjukt. Tad pāris, kas drošāki, gribēja aizvākt Nelūgto ciemiņu prom, bet tas šļuka no rokām, pēc mirkļa Būdams jau atkal turpat, kur bijis, un soļoja tālāk. Pietika kādam mazliet bailēs atvilkties malā, lai tūdaļ Vietu šo ieņemtu rēgs, tikdams priekšgalam tuvāk un tuvāk. Beidzot viņš izlauzies bija līdz atraitnei, iesākdams slīdēt Klusējot nopakaļ tai sērās noliektu galvu, līdz gājiens Iegriezās kapeņu ejā un ielenca kapu. Sai brīdī Bertalda, pamanot līdzās sev nelūgto ciemiņu, bailēs Gainīties sāka ar rokām, to dzīdama projām, bet baltais, Plīvurā ietītais rēgs bikli turējās pretim, gan galvu Purinot skumji, gan rokas kā lūgdamies stiepdams, un tagad Bertaldai pazīstams likās šis stiepiens: vai Undīne toreiz, Braucot uz Vīni, tāpat roku nestiepa pretim ar krellēm, Gatava dāvināt tās savai draudzenei, taču pēc brīža Izgaisa Donavas viļņos uz mūžu? Tēvs Laurencijs lika Ļaudīm ar mājienu just, ka būs klusumam valdīt. Un kapā Pamazām slīdēja zārks, kuru kaprači sāka pēc brīža Apbērt ar zemi. Bet drīz pie uzbērtās kopiņas ceļos Noslīga atraitne jaunā, tās piemēram sekoja visi,

(

*

Ieskaitot kapračus, kuri bij beiguši darbu. Kad kājās Piecēlās visi, bij rēgs pēkšņi izgaisis, taču tai vietā, Kurā viņš nometās ceļos pirms brītiņa īsa, no zāles Virmoja avotiņš sīks, spoži mirdzošs, tas urdza un plūda, Apvija kapu, pēc tam, lejup tiekdamies, pārvērtās ņiprā Strautā, kas, burbuļus mezdams, uz ezeru ielejā traucās. Ilgi jo ilgi pēc tam vēl nerima novada ļaudis Stāstīt šo dīvaino stāstu ik svešniekam, ilgi jo ilgi Turējās ticība tautā, ka strautiņš nav strautiņš, bet labā, Mīlošā Undīne, kura no mīļā nav šķirta pat kapā.

DZEJNIEKS UN UNDĪNE

Nenobrlnlties, cik prasmīgi mūsu dzejnieks mācējis saplūdināt lantas- tisko pasauli ar īstenību un cik daudz svētāko sirds noslēpumu viņš ir pratis atklāt un izteikt šajā pasaku garā rakstītajā darbā.

V. Belinskis

Krievu klasiskajā dzejā pirms Puškina ir ne mazums spožu vārdu: Vasilijs Zukovskis, Ivans Krilovs, Gavrila Deržavins, Aleksandrs Radiščevs. Katrs no viņiem bija jaunu ceļu cirtējs literatūrā. Zukovskim krievu dzejas attīstībā pieder psiholoģiskas lirikas aizsācēja, visspilgtākā romantiķa vieta. Viņa elēģijas un balā­des, kā arī atdzejotāja sniegums izceļas ar spožu vārsmošanas tehniku, dzejas muzikalitāti, ritmisku daudzveidību, lirisma smal­kumu. XIX gadsimta sākumā viņu uzskata par Krievijas izcilā­ko dzejnieku — līdz tam brīdim, kad sasniedz briedumu Puškina kvēlais, visaptverošais ģēnijs. 1820. gadā, kad Puškins publicē poēmu «Ruslans un Ludmila», lukovskis dāvā viņam savu portretu ar zīmīgu veltījumu: «Uzvarētājam skolniekam no uzvarētā skolo­tāja.» Krievu dzejā bija sācies jauns laikmets.

Vasilijs Zukovskis dzimis 1783. gada 9. februārī sava tēva Afanasija Buņina dzimtmuižā; viņa māte bija turciete, gūstekne Saļha, kas gūstā iemantoja vārdu Jeļizaveta un dzimtcilvēka likteni. Dzimtkunga nelikumīgais dēls uzvārdu un tēva vārdu ie­guvis no krusttēva, nabadzīgā muižnieka Andreja Zukovska, kurš bija mitis Buņinu mājās.

Vasilija Zukovska bērnība un jaunība pagāja pusmāsas ģime­nē, jauneklim vienmēr sāpīgi apzinoties savu un īpaši mātes stā­vokli. Viņš ir mācījies Maskavas universitātes Muižnieku pansio­nātā, kur likti pamati viņa interesei par literatūru un arī reli­ģiozitātei, kas klajāk izpaužas mūža nogalē. Klasicisma poētikas skola samērā ilgi jūtama viņa dzejā.

Literārajā presē viņa dzejoji sāk parādīties loti agri, kopš 1797. gada. Savā agrīnajā dzejā Zukovskis nostaigā ceļu no kla­sicisma līdz sentimentālismam un beidzot atrod savu aicinā­jumu — paust «elēģiju valodā cilvēka žēlabas par dzīvi» (V. Belin­skis).

1801. gadā Zukovskis atdzejo Tomasa Greja elēģiju «Lauku kapsēta», dara to ļoti brīvi, izmantojot oriģinālu kā metu, ko piepilda ar savām krāsām un noskaņām. So paņēmienu dzejnieks lieto arī vēlāk, strādājot pie savām elēģijām un balādēm. «.. . Man gandrīz viss ir aizgūts vai saistīts ar aizgūto, un viss to­mēr ir mans,» viņš rakstīja. Angļu sentimentālista darbā Zukovski saistīja humānisms, doma par visu cilvēku vienlīdzību nāves priekšā, līdzjūtība pret dzīves pabērniem; šo atdzejojumu viņš uzskatīja par savas literārās darbības īsteno sākumu.

Zukovska dzeja meditē par dzīves īslaicību, nepastāvīgumu. Viņa elēģijās gandrīz nav faktu un notikumu, tās parasti rada emo­cionālo fonu gaišai apjausmai, mājienam, ko bieži pat nenosauc vārdā: tas, kaut kas gaišs, neredzamais, nezināmais… Dzejas audums austs no smalkiem, caurspīdīgiem pavedieniem, piešķirot nenoteiktības noskaņai poētisku vieglumu, mākoņa lidojumu, vēsmas smeldzīgumu.

1808. gadā Zukovskis aizsāk krievu literatūrā balādes žanru, publicējot savu «Ludmilu», kas ir vācu dzejnieka Birgera balādes «Lenora» pārstrādājums. Romantiskajā balādē viņš izmanto arī skarbākus, trauksmainākus toņus, kontrastus, gaismēnu spēli, ne­gaidītus pavērsienus.

Zukovska dzejas smeldzīgumu kāpina arī traģiskā mīlestība. Vairākus gadus viņš ir mājskolotājs pusmāsas ģimenē un iemīl savu audzēkni Mariju Protasovu. Maša izaug un atbild uz jaunā dzejnieka jūtām ar pretmīlestību, bet ģimene kategoriski nostājas pret viņu laulību un aizliedz mīlētājiem tikties. Meiteni drīzumā izdod pie cita, bet 1823. gadā viņa mirst. Neaizsniedzamās laimes, mīlētāju atšķirtības motīvi caurvij Zukovska dzeju. Tajā skan doma, ka dzīve ir asaru un ciešanu ieleja, ka taisnīguma un laimes ideāls nav sasniedzams un ka mierinājums gaida cilvēku tikai pēc nāves; šim uzskatam bija daudz sekotāju. Pa Zukovska iestaigāto ce/u devās pakaļdarinātāju bars, tā ka jaunākās paaudzes dzej­nieki jau bija spiesti «gaudu elēģijai» pieteikt karu.

Napoleona armijai iebrūkot Krievijā, Zukovskis kā brīvprā­tīgais piesakās zemessargos. Viņa spilgtie patriotiskie dzejojumi, kas radušies 1812.—1813. gadā, pievērš arī cara galma uzmanību. Dzejnieks tiek uzaicināts Aleksandra I ģimenē par priekšā lasītāju ķeizarienei un par skolotāju troņmantnieka Nikolaja līgavai, bet vēlāk arī tā dēlam, nākošajam caram Aleksandram II. Beidzies klusais, provinciālais periods Zukovska dzīvē; tagad viņš uz il­giem gadiem saistīts ar galvaspilsētu un cara galmu.

Sapņotājs, nezināmā gaidās meditējošais dzejnieks dzīvē ir noteiktas un drosmīgas rīcības vīrs. Savu ietekmi sabiedrībā viņš izmanto, lai palīdzētu daudziem dekabristiem, atsauktu no trim­das Baratinski un Hercenu, izglābtu no dzimtbūšanas Tarasu

Ševčenko (arī savus dzimtļaudis Zukovskis bija atlaidis brīvē), lai pabalstītu talantīgo iesācēju Alekseju Koļcovu un diendienā gādātu par Puškinu, izlīdzinot asumus viņa attiecībās ar vald­nieku. Pēc Puškina nāves viņš iepazīst arī Ļermontovu, ar viņa gādību tiek publicēta Ļermontova «Dziesma par tirgoni Kalašņi­kovu» (kaut arī anonīmi), kuras sižetā nepārprotami jaužas Puški­na liktenis: poēmas varonis, cara kalpa aizvainots, nemeklē taisnību pie cara, bet pats iznāk divcīņā ar bezgodi. Tiekoties ar Ļermontovu, Zukovskis uzdāvina viņam savu «Undīni».

30. un 40. gados Zukovskis, atskārtis, ka viņa jaunrades posms krievu dzejā ir lielā mērā izsmelts un nostaigāts, pievēršas galve- nām kārtām tulkošanai. Agrāk veiktiem Šillera un Bairona darbu tulko jumiem 1831.—1835. gadā pievienojas «Undīne» — heksa- metrā uzrakstīts dzejdarbs, kas veidots pēc vācu rakstnieka Lamota-Fukes stāsta, Iragments no indiešu eposa, lieliskais Homēra «Odisejas» atdzejojums. Sajā laikā dzejnieks, ticis brīvs no galma dienesta, aizbrauc uz Vāciju, apprecas un pavada tur pēdējos desmit mūža gadus. Mirst 1852. gadā.

«Undīnes» pamatā ir vācu tautas teiksma par ūdensmeitu, kas iemīl cilvēku. So sižetu izmantojuši arī vairāki komponisti: vācu rakstnieks un mūziķis E.T. A. Hol manis, P.Čaikovskis (opera gan vēlāk tika iznīcināta un fragmenti izkliedēti citos darbos), čehs A. Dvoržāks «Nārā».

Pagāniskie ticējumi par zemes, mežu un ūdeņu gariem ir bijuši ļoti izplatīti; joprojām Eiropas upēs vecajās braslu vietās atrod seno monētu krātuves — ziedojumus braslu «saimniekiem». Baisie gari un dievekļi nepazīst žēluma un līdzjūtības, viņu lab­vēlība un naids ir kā likteņa spēle, kuras priekšā cilvēks var glābties vienīgi dziļā dievticībā. Tieši tāda pasaule ir rādīta «Undīnē». Stāsta varone ir nerātna un nepakļāvīga, pirms sastop Gulbrandu; ne velti viņas vārds ir cēlies no viļņa latīniskā ap­zīmējuma. Lai gan Undīne, iemīlot civēku un saņemot pretmīlu, iegūst dvēseli un būtībā kļūst tāda pati kā zemes ļaudis, starp viņu un pārējiem tomēr ik pa laikam gulst noslēpumainības ēna. Vēstījumā ieskanas skaudra, brīdinoša nots par Undīnes mīlas un laimes nolemtību. Sirdsskaidrajai, pašaizliedzīgi mīlošajai Undī­nei jāsastopas ar cietsirdīgu dzīves iekārtu, kur cildenais sa­drūp pret alkatību, patiesais pret ārišķīgo, skaidrība pret savtību un divkosību. Notikumos, kuri risinājušies Adrijas jūras un Donavas krastos XIII vai XIV gadsimtā, Zukovskis no jauna ie­dzīvina savu mūžīgo tiekšanos pēc ideāla un apjausmu par tā neie­spējamību zemes virsū.

Lasītāji un kritika ar sajūsmu uzņēma Zukovska «Undīni»; to cildināja Gogolis, Hercens, Beļinskis. Viena no pirmajām «Undī­nes» literārajām reminiscencēm acīmredzot parādās Ļermontova «Tamaņā». Pečorins, vērojot apburošu, mežonīgu skaistuli, kas iz­rādās ari bezbailīga un bīstama, vairākkārt nosauc viņu par «manu Undīni». Par šo «kontrabandistu Undīnes» tēlu izteiksmīgi rakstī­ja Beļinskis: «Sevišķi apburoša ir meitene: tas ir kaut kāds me­žonīgs, mirdzošs daiļums, viņa ir valdzinoša kā sirēna, nenotvera­ma kā undīne, briesmīga kā nāra, ātra kā burvīga ēna vai vilnis, lokana kā niedre…»

Undīnes tēls rada atbalsi gan XIX, gan arī XX gadsimta dze­jā. Sauciens pēc jūtu skaidrības, uzticības, cilvēku savstarpē­jas paļāvības sasniedz mūsdienu lasītāju arī caur romantiski fan­tastiskiem plīvuriem, pateicoties dzejnieka meistarībai, ar mīles­tību un iedvesmu radītajam darbam.

V .RUGĀJA

SATURS

1.  nodaļa

par to, kā bruņinieks atjāja uz zvejnieka būdiņu

5

2.   nodaļa

par to, kā Undīne pirmo reizi nokļuva zvejnieka būdiņā 10

3.   nodaļa

par to, kā atrada Undīni

14

4.   nodaļa

par to, kas bruņiniekam atgadījās mežā 18

5.   nodaļa

par to, kā bruņinieks dzīvoja zvejniekā būdiņā

23

6.   nodaļa

par to, kā bruņinieks apprecējās

27

7.   nodaļa

par to, kas notika kāzu vakarā

31

8.   nodaļa

par to, kas notika nākamajā dienā pēc kāzām

34

9.   nodaļa

par to, kā bruņinieks kopā ar jauno sievu atstāja būdiņu

38

10. nodaļa

par to, kā viņi dzīvoja hercoga pilsētā

11.  nodaļa

par to, kas notika Bertaldas vārda dienā

45

12.  nodala

par to, kā bruņinieks un Undīne aizbrauca no hercoga pilsētas

50

13.  nodaļa

par to, kā viņi dzīvoja Ringštētenas pilī

53

14.  nodaļa

par to, kā atrada Bertaldu

59

15.  nodaļa

par to, kā viņi brauca uz Vīni

64

16.  nodaļa

par to, kas pēc tam notika ar bruņinieku

69

17.  nodaļa

par to, kā bruņinieks redzēja sapni

72

18.  nodaļa

par to, kā bruņinieks svinēja kāzas 74

19.  nodaļa

par to, kā bruņinieku atdeva zemei

79

Rugaja V. Dzejnieks un Undīne