DIVPADSMITĀ NAKTS

PERSONAS

Orsino, Ilīrijas hercogs Sebastians, jauns džentlmenis, Violas brālis Antonio, kuģa kapteinis, Sebastiana draugs Kuģa kapteinis, Violas draugs Valentīns )

Kurio galminieki Sers Tobijs Belčs, Olīvijas tēvocis Sers Andrejs Eigjūčiks (Bālģīmis) Maivolio, Olīvijas nama pārvaldnieks Fabians (Fabio)  Fests, āksts olivijas kalpi Olīvija, bagāta grāfiene Viola, iemīlējusies hercogā Marija, Olivijas istabene

Lordi, garīdznieki, jūrnieki, virsnieki, muzikanti un kalpi.

Notiek kādā Ilīrijas pilsētā un tās tuvumā, jūras krastā.

PIRMAIS CELIENS

PIRMĀ AINA Istaba hercoga pilī.

Ienāk Hercogs, Kurio, lordi un muzikanti.

Hercogs.

Ja mūzika ir mīlas barība, Tad spēlējiet! Lai tiek man pilnām tās Un ilgas mirst no baudu pārmēra. — To melodiju vēl! Tā tikās man, Jo ausīm pieskārās kā dienvidvējš, Kas vijolīšu laukos lidinās Un smaržas izkaisa. — Nē, diezgan nu! Vairs nedod sirdij pirmā salduma. Ak mīlas gars, tu esi mūžam jauns! Gan visu sevī uzņemt spējīgs tu, Kā okeāns, bet viss, kas iegrimst tevī, Lai cik tas stiprs, lai cik tas būtu bagāts, No vērtības daudz zaudē vienā mirklī! Tik dīvaina un sapņaina ir mīla, Ka, tiešām, mīlā vien var sapņus gūt. Kurio.

Vai nav uz medībām jums, hercog, prāts? Hercogs.

Ko lai es medītu? Kurio.

Var stirnas, hercog. Hercogs.

Jā, stirna cēla medījama man! Ak, Olīviju redzot pirmoreiz,

No viņas elpas dzidrāks šķita gaiss; Tai brīdī kļuvu es par briedi pats, Un kaislības kā negants suņu bars Nu mani trenc.

Ienāk Valenlins. Nu, nu, ko teica tā?

Valentins.

Kungs, piedodiet, es viņu neredzēju, Ar kalponi tā atbildēja man: Vēl septiņiem ir gadiem jāpaiet, To neredzēs bez plīvura neviens; Ar seju aizklātu, kā mūķene, Tā dzīvot grib un savu celli slacīt Ik mīļu dienu gaužām asarām; Un viss tik tādēļ, ka grib saglabāt Sev piemiņu par nomirušo brāli.

Hercogs.

Ak, viņa, kurai ir tik maiga sirds, Ka brāli spēj tik dziļi iemīlēt, Kā viņa mīlēs tad, kad zelta bulta Reiz nokaus jūtas, kuras viņā mīt, Kad viņas sirdi, prātu, dvēseli, Sos augstos, brīnišķīgos jūtu troņus, Viens vienīgs kungs un valdnieks pārvaldīs! Uz priekšu — projām maigās puķu pļavās! Par mīlu sapņot saldi ziedu skavās.

Visi aiziet.

OTRA AINA Jūras piekraste.

Ienāk Viola, kāds kuģa kapteinis un matroži.

Viola.

Kas šī par zemi, sakiet, draugi, man.

Kapteinis.

To sauc par Ilīriju, sinjora.

Viola.

Bet kas tad man ir darāms Ilīrijā? Mans brālis klīst nu Elizijas laukos. Var būt, ka viņš nemaz nav noslīcis? Ko domājat jūs, jūras braucēji?

Kapteinis.

Jūs pati tikko, tikko izglābāties.

Viola.

Mans nabags brālis! Varbūt tomēr dzīvs?

Kapteinis.

Varbūt; un, lai kaut cik jūs mierinātu, Es, lūk, ko stāstīšu: kad mūsu kuģis Bij sadragāts un jūs ar nedaudz ļaudīm Uz krastu laiva glābjot aiznesa, Es redzēju, ka jūsu brālis, drošs Un manīgs, sevi piesēja pie masta, Kas milzīgs jūras bangās peldēja (To mācīja tam cerība un drosme); Kā Arions uz delfīnmuguras — Viņš draugos cieši turējās ar viļņiem, Cik ilgi vien to manas acis sniedza.

Viola.

Par vēsti šo, lūk, zelts. Es esmu glābta — Tas cerēt ļauj, ka arī viņš var glābties, Un tavi vārdi apstiprina to. So zemi pazīsti?

Kapteinis.

Jā gan, un labi.

Trīs stundas gājienā no šejienes Es esmu piedzimis un uzaudzis.

Viola.

Un kas te valdnieks?

Kapteinis.

Kāds hercogs cēlu sirdi, cēlas cilts.

Viola.

Teic viņa vārdu man!

Kapteinis. Orsino.

Viola.

Orsino! Jā, mans tēvs to minēja, Un hercogs toreiz nebij precējies.

Kapteinis.

Vēl tagad nav un nesen nebija, Jo es kopš mēneša tik esmu prom, Un tad es baumas dzirdēju (jūs zināt — Par lielo lietām mazie pļāpāt mīl), Pēc Olīvijas hercogs tīkojot.

Viola.

Un kas tā tāda?

Kapteinis.

Tā — grāfa meita; krāšņa tikumā; Grāfs nomira pirms gada, atstādams To dēla — viņas brāļa apsardzībā. Drīz mira arī viņš, un mīlas sērās Ir zvērējusi tā ar vīriešiem Vairs netikties.

Viola.

Ak, kaut tai kalpot spētu,

Lai Jaudis nezinātu, kas es tāda,

Līdz maniem plāniem pienāk īstais laiks.

Kapteinis.

Tas grūti izdarāms, Jo grāfiene nevienu neuzklausa, Ne lūgumu, ne arī padomu.

Viola.

Tu, kaptein, uzvedies kā goda vīrs; Un, kaut zem skaistas ārienes jo bieži Slēpj daba Jaunumu, es ticēšu, Ka tava patīkamā āriene Ar cēlu dvēseli ir saskaņā.

Es lūdzu tevi, labu algu solot, — Nevienam neizpaud, kas esmu es, Un palīdzi man pārģērbties, kā prasa To nodoms mans. Jo kalpot hercogam Es gribu. Dziedoni teic mani esam. Tu vari droši mēģināt, jo dziedāt Es dziedu labi, spēlēju turklāt, Ar vārdu sakot, būšu vienmēr vietā. Kas tālāk notiks, to jau laiks gan paudīs, Tik neļauj noslēpumam iziet ļaudīs.

Kapteinis.

Jums jābūt dziedonim, bet man — bez mēles, Par to es gatavs acis likt uz spēles.

Viola.

Tad labi viss, tik ved nu mani tālāk.

Aiziet.

TREŠA AINA Istaba Olīvijas namā.

Ienāk sers Tobijs Belčs un Marija.

Sers Tobijs. Ko, pie velna, domā mana krustmeita, ka viņa tik briesmīgi bēdājas par sava brāļa nāvi? Esmu pārliecināts, ka rūpes ir ienaidnieces dzīvei.

Marija. Es jums gribētu sacīt, ser Tobij, ka jums vaka­ros vajag agrāk mājās nākt. Jūsu krustmeitai, cienī­tai jaunkundzei, ir daudz iebildumu pret jūsu vēla­jām gaitām.

Sers Tobijs. Lai viņa papriekš nogaida savu laiku.

Marija. Jā, jā, bet kārtīgāks dzīves veids jums daudz labāk piestāvētu.

Sers Tobijs. Labāk piestāvētu? Es nedomāju, ka man va­jadzētu labāk ģērbties nekā tagad. Sie svārki ir tik

labi, ka dzert viņos var, zābaki gluži tāpat — tādas ir manas domas šai lietā, — un, ja ne, lai tad viņi pakaras paši savās saitēs!

Marija. Žūpošana un draugu būšana ievedīs jūs postā. Es dzirdēju jaunkundzi vēl vakar par to runājam un arī par muļķi, kuru jūs kādu vakaru bijāt atvedis pie viņas kā precinieku.

Sers Tobijs. Par ko jūs runājat? Par seru Andreju Bāl- ģīmi?

Marija. Jā, tieši tā.

Sers Tobijs. Tas vīrs nav nevērtīgāks par dažu labu Ilī- rijā.

Marija. Kāda gan tam nozīme?

Sers Tobijs. Nu, gadā viņam ienāk savi trīs tūkstoši du­kātu.

Marija. Visu viņa dukātu tam pietiks labi ja vienam ga­dam: viņš ir muļķis un izšķērdētājs.

Sers Tobijs. Ai, kā jūs tā varat runāt! Viņš spēlē basu, runā trīs vai četras valodas vārdu vārdā no galvas un ir no dabas apveltīts ar dažādām un daudzām la­bām dāvanām.

Marija. Jā, patiešām, apveltīts. Jo viņš nav tikai nejēga vien, bet arī liels kašķis, un, ja tas nebūtu apveltīts ar gļēvumu, kas palīdz apslāpēt viņa kašķēšanās garu, tad drīz vien tas tiktu apveltīts ar kapu.

Sers Tobijs. Zvēru pie savas dūres! Neģēļi un meļi ir visi tie, kas tā izsakās par viņu. Kas tie ir?

Marija. Tie paši, kas apgalvo arī, ka viņš katru vakaru piedzeroties kopā ar jums.

Sers Tobijs. Tas tiek darīts uz manas krustmeitas vese­lību. Un to es darīšu tik ilgi, kamēr vien spēšu dzē­rienu norīt un kamēr vēl būs kas dzerams Ilīrijā. Zaķapastala un plukata ir katrs, kas nedzer par godu manai krustmeitai tik ilgi, kamēr viņam galva ne­griežas apkārt. Pag, skuķi! Castiliano vulgo! Nāk sers Andrejs Bālģlmis.

Ienāk sers Andrejs Bālģlmis (Eigjūčiks).

Sers Andrejs. Ser Tobij Belč! Kā labi sviežas, ser?

Sers Tobijs. Sirdsdraudziņ, ser Andrej!

Sers Andrejs. Esiet sveicināta, skaistā lapsiņa!

Marija. Jūs tāpat, kungs.

Sers Tobijs. Ņem ciet, ser Andrej, ņem ciet!

Sers Andrejs. Par ko tu runā?

Sers Tobijs. Par šo pašu, manas krustmeitas istabas meitu.

Sers Andrejs. Mīļlabā Ņemciet mamzele, es vēlētos iepazīties ar jums tuvāk.

Marija. Mani sauc par Mariju, kungs.

Sers Andrejs. Labā Marija Ņemciet…

Sers Tobijs. Jūs mani neesat sapratuši pareizi; «ņem ciet» nozīmē: uzsāc valodas ar viņu, centies to iegūt, iesturmē.

Sers Andrejs. Goda vārds, šai sabiedrībā es to neuzdro­šinātos darīt. Tātad to nozīmē «ņem ciet»?

Marija. Man ir tas gods, mani kungi.

Sers Tobijs. Ja jūs ļausiet viņai tā aiziet, ser Andrej, es novēlu jums nekad vairs zobenu neizvilkt no maksts.

Sers Andrejs. Ja jūs tā aizejat, tad lai es nekad vairs ne- izvelku zobena no maksts. Daiļais sievišķi, ko gan jūs domājat, jūs gribat vazāt mūs aiz deguna?

Marija. Nē, kungs, es nevazāju jūs aiz deguna.

Sers Andrejs. Bet tu to darīsi; še mana roka.

Marija. Domas, kungs, ir brīvas; ludzu, novietojiet savu roku pagrabā un ļaujiet tai padzerties.

Sers Andrejs. Kāpēc, eņģelīt? Ko nozīmē šī puķu va­loda?

Marija. Jūsu roka ir sausa, ser.

Sers Andrejs. Nu, es domāju gan, es neesmu tāds muļ­ķis, ka neprastu paturēt savu roku sausu. Bet kāds ir tavs joks?

Marija. Ser, tas ir sauss joks.

Sers Andrejs. Vai tu esi joku pilna?

Marija. Jā, ser. Tie man vienmēr pie rokas. Bet tagad es atlaižu jūsu roku un palieku tukša.

Aiziet.

Sers Tobijs. Ak ser, tev vajadzētu glāzi vīna! Man šķiet, es neesmu redzējis tevi tā izsitam no segliem.

Sers Andrejs. Visā mūžā tas nebūs jums gadījies, es do­māju, varbūt izņemot gadījumus, kad vīns mani izsit no segliem. Man liekas, ka dažbrīd manī nav vairāk asprātības kā katrā ikdienišķā kristīgā cilvēkā. Bet es noēdu milzumu vērša gaļas, un tas galvenokārt, man rādās, nāk par sliktu manai asprātībai.

Sers Tobijs. Bez šaubām.

Sers Andrejs. Ja es stingri tā domātu, tad man vajadzētu pavisam atsacīties no vērša gaļas. Rīt es dodos uz mājām, ser Tobij.

Sers Tobijs. Pourquoi, mīļo bruņiniek?

Sers Andrejs. Kas tas ir, pourquoi: «jā» vai «nē»? Jā­teic, es būtu varējis izlietot priekš valodām to laiku, kas iztērēts rapieru cīņās, dančos un lapsu medībās. Ak, vai es nevarēju likties uz mākslām!

Sers Tobijs. Ja, tad tava galva butu izgreznota lieliskam cirtām.

Sers Andrejs. Kā tā? Vai mani mati tad paliktu labāki?

Sers Tobijs. Bez šaubām, tu taču redzi, ka dabiski viņi negrib cirtoties.

Sers Andrejs. Bet piestāv tomēr man labi? Vai ne?

Sers Tobijs. Lieliski! Tie karājas kā linu kodeļa pie ra­tiņa, un es ceru vēl piedzīvot, ka kāda sieva ieņems tevi starp ceļiem un sāks tos vērpt.

Sers Andrejs. Patiešām, rīt es taisos uz mājām, ser To- bij. Tava krustmeita negrib rādīties. Un, ja ar tā pa­rādītos, varu derēt uz desmit pret vienu, ka viņa manis negrib: pats hercogs, tepat blakus, tīko pēc viņas.

Sers Tobijs. Hercogu viņa negrib; viņa negrib iziet pie vīra, kas būtu pārāks par viņu dzimumā, gados vai prātā. Esmu dzirdējis viņu apzvēram to. Paliec jaut­rāks! Šī lieta vēl nav zaudēta, draugs.

Sers Andrejs. Tad es palikšu te vēl vienu mēnesi. Es esmu cilvēks ar visīpatnējāko dvēseles iekārtu pa­saulē; lāgiem man liekas, ka nevar būt nekas labāks kā masku balles un svētku spēles.

Sers Tobijs. Vai tad tev ir kāda jēga arī šādās blēņās, mans godāts kungs?

Sers Andrejs. Tikpat, cik kuram katram Ilīrijā, lai tas būtu kas būdams; par tiem, kas augstāki par mani, es nerunāju.

Sers Tobijs. Cik tālu tu esi nokļuvis dejas mākslā?

Sers Andrejs. O, man iznāk lieliski lēcieni, un soļus es iztaisu ne sliktāk kā dažs labs Ilīrijā.

Sers Tobijs. Kādēļ tad šie talanti tiek slēpti? Kādēļ priekškars aizsedz šīs dāvanas? Vai tu baidies, ka viņas apputēs? Kādēļ gan tu neaizdejo uz baznīcu un neatgriezies mājup dejas solī? Es tavā vietā neietu citādi kā vien dejodams; es ir ūdens nenolaistu, kāda dejas loka neizgriezis. Kas ar tevi noticis? Vai šī pa­saule ir tāda, ka svece jātur zem pūra? Es vienmēr esmu domājis, pēc tavas lieliskās kāju būves sprie­žot, ka tev vajag būt dzimušam zem dejojošas zvaig­znes.

Sers Andrejs. Jā, kājas ir dūšīgas un sarkanās zeķēs lie­liski izceļas. Vai nesarīkosim godīgu iedzeršanu?

Sers Tobijs. Ko tad lai mēs citu darītu? Vai mēs neesam dzimuši zem Mežāža zvaigžņāja?

Sers Andrejs. Mežāža? Tas nozīmē badīšanos un plēša­nos.

Sers Tobijs. Nē, draudziņ, tas nozīmē lēcienus un dan­čus. Nu, parādi savu gaisa mākslu: hopsa, augstāk! Tā, tā — lieliski!

Aiziet.

CETURTĀ AINA Istaba hercoga pilī.

Ienāk Valenlins un Viola vīrieša drēbēs.

Valentins. Ja hercogs arī uz priekšu būs pret jums tik žēlīgs, Cezario, tad jūs tālu tiksiet. Viņš pazīst jūs tikai trīs dienas, un jūs neesat vairs nekāds sveši­nieks pie viņa.

Viola. Jūs baidāties vai nu no viņa nepastāvības, vai no manas paviršības, ja šaubāties par viņa labvēlības il­gumu. Vai viņa žēlastība mēdz būt nepastāvīga?

Valentins. Nē, tiešām ne.

Ienāk hercogs, Kurio un pavadoņi.

Viola.

Es pateicos juras; lūk, pats grāfs.

Hercogs.

Kas redzējis Cezario?

Viola.

Šeit, gatavs pakalpot jums, valdniek. Hercogs

svītai.

Jūs nostājieties pagaidām še malā. Cezario, tev zināms viss: es esmu Sirdsgrāmatas visslepenākās lapas Tev atšķīris, steidz atkal tu pie viņas Un neļauj atraidīties, neej projām, Teic, ka tev kājas grīdā ieaugušas, Līdz viņa pieņem tevi.

Viola.

Bet, mans kungs,

Ja tiešām viņas bēdas ir tik dziļas, Kā ļaudis pauž, tā mani nepieņems.

Hercogs.

Tu vari ālēties, būt nepieklājīgs, Bet uzdevums tev mans ir jāizpilda.

Viola.

Un, ja tā pieņem mani, — talak kas? Hercogs.

O, tad tev jāpauž manas mīlas vara Un mana uzticība brīnišķā; Tev manas sāpes izteikt viegli būs: Tavs jaunais vaigs tai liksies tīkamāks, Kā sūtnis bargs ar nopietnību sejā.

Viola.

Es šaubos gan.

Hercogs.

Ak, tici, mīļo zēn!

Jo gauži apmelos tas tavus gadus,

Kas tevi viru sauks; pat Diānai Nav lūpas maigākas un sārtākas; Tev dzidra balstiņa, kā meitenei, Un sievišķīga visa tava būtne. Es zinu, tava zvaigzne šajā lietā Būs labvēlīga tev. Trīs četri jūs Tam ejiet līdz; ja gribat, ejiet visi. Man vieglāk ir, kad apkārt ļaužu nav. Ak, paveic laimīgs savu uzdevumu, Un brīvs tu būsi — tā kā valdnieks tavs Un visā dalīsies ar viņu.

Viola. Es gribu

Jums grāfa meitu tiešām iekarot.

Sāņus.

Nu vajag man priekš viņa citu gūt, Kur pati vēlētos tam sieva būt.

Aiziet.

PIEKTĀ AINA Istaba Olīvijas namā.

Ienāk Harija un āksts.

Marija. Nu, saki man, kur tu vazājies, citādi es nepa- vēršu i lūpas, lai tevi aizstāvētu; mana pavēlniece liks tevi par tādu blandīšanos pakārt.

Āksts. Man nekas nav pretī: kas šai pasaulē kārtīgi pa­kārts, tam nav vairs jāstaigā pēc bungu pavēles.

Marija. Kādēļ tad ne?

Āksts. Tādēļ, ka tas vispār nevar vairs neko daudz stai­gāt.

Marija. Bēdīga atbilde. Es varu tev pateikt arī, no kurie­nes cēlies izteiciens «staigāt pēc bungu pavēles».

Āksts. No kurienes tad, mana salda Marija?

Marija. No kara, un savā muļķībā tu to vari droši at­kārtot.

Āksts. Lieliski, dievs lai piešķir gudriem gudrību, muļķi lai aizdod cits citam no savām dāvanām.

Marija. Par to, ka tu tik ilgi blandījies apkārt, tevi tik un tā pakārs vai arī aizdzīs projām; un vai tas priekš tevis nenozīmē to pašu kā karāties?

Āksts. Kārtīgi karāties ir labāk nekā slikti apprecēties. Un, kas attiecas uz projāmdzīšanu, tad vasaras laikā es par tādām lietām nebēdāju.

Marija. Tu, acīm redzot, esi labi savu vēderu sajozis.

Āksts. Nevar teikt, ka taisni labi, bet mani satur divējas jostas.

Marija. Ja viena satrūkst, otra vēl tur; bet, kad abas beigtas, tad tavas platbikses nobrauc lejā.

Āksts. Smalki sacīts, jānudien! Laid tik tālāk! Ja sers To­bijs pamestu dzeršanu, tu būtu asprātīgākā sieviete visā Ilīrijā.

Marija. Klusu, āksts! Ne vārda vairāk, nāk mana pavēl- niece. Tu darītu labi, ja atvainotos, kā pienākas.

Aiziet.

Ienāk Olivija un Malvolio.

Āksts. Asprātības gars, lai notiek tavs prāts, palīdzi man labu joku iztaisīt! Gudri cilvēki, kuri domājas asprā­tīgi esam, bieži viļas; es, kas skaidri zinu, ka neesmu gudrs, varu viegli iegūt gudra vīra slavu. Jo, kā saka Kvinapals: «Prātīgs muļķis ir labāks nekā muļķīgs prātnieks.» Esiet sveicināta, augsti cienījamā!

Olīvija. Gādājiet projām āksta ģīmi!

Āksts. Dzirdat, labie ļaudis? Vāciet jaunkundzi projām!

Olīvija. Liecies jel mierā, tu esi pavisam sakaltis un sauss āksts; es negribu tevi vairs redzēt. Un pie tam tu sāc pavisam slikti uzvesties.

Āksts. Divi trūkumi, kurus var novērst ar dzērienu un labu padomu. Dodiet sausam muļķim dzert, un viņš nebūs vairs sauss. Dodiet sliktam cilvēkam padomu laboties — un, ja viņš labosies, tad nebūs vairs slikts cilvēks; ja viņš nevar to izdarīt, tad lai drēbnieks viņu salāpa. Jo viss, kas ir izlabots, patiesībā ir tikai salāpīts; ieplīsušam tikumam ir grēka ielāpi; labojies grēks ir aizlāpīts ar tikumu. Ja šis vienkāršais slē­dziens der — labi, neder — nekā nevar darīt! Jo tik tiešām, — kā nav nekādas laimes būt par vīru ar ra­giem, tā skaistums vienmēr un visur ir puķei lī­dzīgs. — Jaunkundze vēlējās, lai aizvācot projām āk­sta ģīmi, un tādēļ es atkārtoju vēlreiz: vāciet projām grāfienes jaunkundzi!

Olīvija. Auša, es gribēju, lai tevi aizved.

Āksts. Neganta maldīšanās! — Jaunkundz, cucullus non iacit monachum; ar to gribu teikt: manas smadzenes nav gluži tik raibas kā mans svārks. Visužēlīgā ma­donna, atļaujiet man pierādīt jūsu dumjību.

Olīvija. Vai tu varēsi to?

Āksts. Pie tam ļoti ātri, jaukā madonna.

Olīvija. Tad pierādi!

Āksts. Vispirms man kaut kas jums jāpajautā, madonna; atbildiet man!

Olīvija. Es esmu ar mieru. Tā kā man pašlaik nav labā­kas izpriecas, tad es noklausīšos jūsu pierādījumos.

Āksts. Labā madonna, par ko tu sēro?

Olīvija. Par sava brāļa nāvi, labais āksts.

Āksts. Es domāju, viņa dvēsele ir ellē, madonna.

Olīvija. Āksts, es zinu, ka viņa dvēsele ir debesīs.

Āksts. Jo lielāka tādēļ ir jūsu muļķība sēroties par to, ka jūsu brāļa dvēsele atrodas debesīs. — Vāciet šo muļķi prom, labie ļaudis!

Olīvija. Ko jūs domājat par šo ākstu, Malvolio? Vai viņš nepaliek labāks?

Malvolio. Jā gan, un viņš attīstīsies tālāk līdz pēdējam elpas vilcienam. Vecuma vājības satriec prātīgu cil­vēku, bet ģeķi tās dara arvien pilnīgāku.

Āksts. Lai dievs dod jums agru vecumu, un jūsu ģeķība lai izplaukst visā krāšņumā! Sers Tobijs apzvērēs, ka es neesmu lapsa, bet viņš nederēs ne uz graša, ka jūs neesat ēzelis.

Olīvija. Ko jūs par to teiksiet, Malvolio?

Malvolio. Es brīnos, kā jūsu žēlastībai var patikt tāds nejēdzīgs neģēlis. Es nesen redzēju, ka gluži ikdie­nišķs ģeķis, kuram nebija vairāk smadzeņu kā sētas mietam, izsita viņu no segliem. Redziet, viņš ir jau sabijies: ja jūs nesmejaties, tad mute viņam kā aiz- šūta. Goda vārds, visi prātīgie ļaudis, kas tā priecā­jas par šiem dienesta ākstiem, paši ir tikai šo ākstu āksti.

Olīvija. O, jūs slimojat ar patmīlību, Malvolio, un jūsu gaume ir stipri samaitāta. Kas ir cēls, nevainīgs un prot brīvi domāt, tas šinīs niekos, kurus jūs uzskatāt par lielgabala lodēm, redz tikai ziepju burbuļus. Li­kumīgs āksts nevienu neapmelo, lai gan vienmēr iz­smej, tāpat kā cilvēks, kurš ir pazīstams kā gudrs vīrs, nekad neizsmej, lai gan nosoda.

Āksts. Lai Merkuiijs apveltī tevi ar mūžīgu mēli par to, ka tu tik labi par ākstiem izsakies.

Ienāk Marija.

Marija. Cienītā jaunkundz, pie durvīm gaida kāds jau­neklis, kurš ļoti vēlas ar jums runāt.

Olīvija. Droši vien no grāfa Orsino?

Marija. Es nezinu, cienīta jaunkundze; kads skaists, jauns cilvēks ar krietnu svītu.

Olivija. Kas viņu aiztur?

Marija. Sers Tobijs, jūsu krusttēvs.

Olivija. Viņu jūs lūkojiet dabūt projām: viņš runā mūž­dien kā traks cilvēks.

Marija aiziet.

Ejiet arī jūs, Malvolio. Ja tas ir sūtnis no grāfa, tad es esmu slima vai arī manis nav mājās. Sakiet, ko jūs gribat, lai tiktu no viņa vaļā.

Malvolio aiziet.

Nu, redzi, āksts, ka tavi joki sāk ieskābt un ļaudīm apnikt.

Āksts. Bet tu pati tā izrunājies mūsu labā, madonna, it kā tavam vecākajam dēlam būtu nolemts palikt par ākstu; bet lai dievi pilda viņa galvaskausu līdz ma­lām ar smadzenēm, jo tepat nāk viens no taviem ra­diem, kuram prātiņš ir ļoti ļoti vājš.

Ienāk sers Tobijs.

Olivija. Patiešām, viņš ir pa pusei piedzēries. — Kas tur pie durvīm, tēvoc?

Sers Tobijs. Cilvēks.

Olīvija. Cilvēks? Kas par cilvēku?

Sers Tobijs. Tur ir cilvēks . ..

Nožagojas.

Velns būtu parāvis tās siļķes!

Ākstam.

Ko tu te dari, plānais prātiņ? Āksts. Godāts ser Tobij . . .

Olivija. Tevoc, tēvoc, tik agri un jau tada nekārtīgā iz­skatā!

Sers Tobijs. Ārkārtīgā izskatā? Liela nelaime! — Bet pie durvīm tur viens ir un ir.

Olivija. Nu labi, bet kas?

Sers Tobijs. Manis dē] tas varētu būt pats velns, ja vi­ņam tiktos; man tur maza bēda. Es esmu sirsnīgs kristīgs cilvēks, to es jums varu sacīt. — Tjā, un galu galā tā kā tā no visa iznāk viens un tas pats.

Aiziet.

Olīvija. Ar ko var salīdzināt piedzērušu?

Āksts. Ar slīkoni, ģeķi un vājprāti. Pirmais malks pāri slāpēm padara viņu par ģeķi, otrais par vājprāti un trešais — par slīkoni.

Olīvija. Tad ej nu pēc kaprača, lai viņš parūpējas par manu tēvoci, jo tēvocis jau ir trešajā dzeršanas sta­dijā. Ej pielūko viņu!

Āksts. Pagaidām viņš vēl ir tikai traks, madonna; un ģe­ķis nu uzraudzīs vājprāti.

Aiziet.

Malvolio nāk atpakaļ.

Malvolio. Jaunkundz, šis jaunais cilvēks zvēr, ka viņam jārunājot ar jums. Es teicu viņam par jūsu nevese­lību, bet viņš apgalvo, ka esot jau par to dzirdējis un taisni tādēļ atnācis runāt ar jums. Es teicu viņam, ka jūs guļat, — viņš arī to it kā būtu jau zinājis un at­nācis, lai taisni tādēļ izrunātos ar jums. Ko lai es vi­ņam vēl saku, cienītā? Viņš ir apbruņojies pret katru iebildumu.

Olīvija. Sakiet vienkārši, ka es negribu ar viņu runāt.

Malvolio. To es viņam jau teicu, bet viņš aizrāda, ka stāvēšot pie durvīm kā sarga būda, kamēr jūs viņu pieņemšot.

Olīvija. Kāda ir viņa uzvedība?

Malvolio. Viņš ir pavisam nekaunīgs; viņš runāšot ar jums, vai nu jūs gribat vai ne.

Olīvija. Kāds viņš no izskata, cik vecs?

Malvolio. Priekš vīra nepietiekoši vecs, priekš zēna ne­pietiekoši jauns; ne īsti zivs, ne gaļa, tā — uz robe­žas starp vīru un zēnu. No sejas mīlīgs un gludens, runā stipri vīzdegunīgi; īsāk saņemot, viņš izskatās pēc memmes dēliņa.

Olīvija. Nu, lai viņš ienāk, bet pasauc arī manu istabas meitu.

Malvolio. Marija, cienītā jaunkundze tevi sauc.

Aiziet.

Marija atgriežas.

Olīvija. Padod man plīvuru un palīdzi apmest apkārt; es vēlreiz uzklausīšu Orsino sūtni.

Ienāk Viola.

Viola. Kura no jums ir šīs mājas cienījamā kundze?

Olīvija. Griezieties pie manis, es runāšu viņas vārdā. Ko jūs vēlaties?

Viola. Vismirdzošākā, vispārākā, visdaiļākā skaistule, lūdzu, sakiet man — vai jūs esat mājas kundze? Es viņu neesmu redzējis, un man negribētos veltīgi uz­stāties ar savu runu, jo tā ir ne vien lieliski sacerēta, bet prasīja arī daudz pūļu, to iemācoties. Cēlās skaistules, nesāciet mani izsmiet, esmu ļoti jūtīgs pat pret mazāko apvainojumu.

Olīvija. No kurienes jūs nākat, mans kungs?

Viola. Es nezināšu neko daudz vairāk teikt kā to, ko esmu iemācījies, un šī jautājuma manā lomā nav. Labā, cēlā dvēsele, sakiet man skaidri un gaiši — vai jūs esat šīs mājas kundze, lai es varu turpināt savu runu?

Olīvija. Vai jūs esat aktieris?

Viola. Nē, visugudrā! Un tomēr es zvēru jums pie visām blēžu cilpām, es neesmu tas, par ko izliekos. Tātad jūs esat kundze šai namā?

Olīvija. Ja es neuzņemos uz sevis pārāk daudz, tad — jā.

Viola. Patiešām, ja jūs tā esat, jūs uzņematies uz sevis daudz: jo kas jums jādod, to jūs nedrīkstat aizturēt. Un tas viss neiederas manā uzdevumā; es turpināšu slavas runu un beigās pasniegšu pašu lietas kodolu.

Olīvija. Ķerieties tūliņ pie kodola, no uzslavām es jūs atsvabinu.

Viola. Ak! Es tā nopūlējos mācīdamies, un pie tam tur ir daudz dzejas iekšā.

Olīvija. Jo vairāk viņās tādēļ nepatiesības; esiet tik labi, paturiet šīs uzslavas pie sevis. Es dzirdēju, jūs esot nepieklājīgi uzvedušies manu durvju priekšā, un liku jūs ielaist, vairāk lai pabrīnītos par jums nekā klau­sītos jūsu valodās. Ja jūs neesat gluži bez apdoma, tad ejiet projām; ja jums ir prāts, tad esiet īss; šo­dien man nemaz netīk piedalīties šādā aušīgā sarunā.

Marija. Vai jūs nedomājat uzvilkt buras, kungs? Jūsu ceļš ved plašā pasaulē.

Viola. Nē, mans mīļais kuģa puika; es vēl papeldēšu te­pat. Savaldiet taču mazliet savu milzi, daiļā princese!

Olīvija. Sakiet — ko jūs gribat?

Viola. Es nāku ar vēstīm.

Olīvija. Jādomā, ka jūsu vēstis būs pavisam briesmīgas, ja jau tās jāievada ar tik baigām ceremonijām. Sa­kiet, kas jums sakāms.

Viola. To var dzirdēt tikai jūsu ausis. Es nenāku karu pieteikt, es turu rokās olīvas zaru un runāju tikai miera vārdus.

Olīvija. Bet iesākāt jus diezgan vētraini. Kas esat jus? Ko gribat?

Viola. Ja es neesmu bijis visai pieklājīgs, tad tikai tādēļ, ka tiku saņemts tāpat. Kas es tāds un ko es gribu — ir tāds pats noslēpums kā jaunavības daiļumi; jūsu ausīm tas skanēs kā mūzika, visus citus tikai aiz­skars.

Olīvija. Atstājiet mūs divatā!

Marija aiziet.

Paklausīsimies jūsu mūzikā. Nu, mans kungs, kā tā skan?

Viola. Visudaiļā jaunkundz!

Olīvija. Vārdi ir jūsmīgi, un par viņiem var daudz ru­nāt. Kur tie ierakstīti?

Viola. Orsino krūtīs.

Olīvija. Viņa krūtīs? Kurā nodaļā?

Viola. Atbildot metodiski — pirmajā.

Olīvija. O, to es esmu lasījusi! Tā ir nepatiesa. Vairāk jums nekā nav ko sacīt?

Viola. Mīļā jaunkundz, parādiet man savu seju.

Olīvija. Vai tad hercogs ir uzdevis jums vest sarunas ar manu seju? Jums sajukuši vārdi. Es tomēr atsegšu priekškaru un parādīšu pašu gleznu.

Atmet no sejas plīvuru.

Nu, redziet, kungs, tāda es pašlaik izskatos. Vai nav labs darbs?

Viola. Smalks, ja dievs viens pats to pastrādājis.

Olīvija. Krāsas ir īstas, mans kungs; tās iztur vēju un lietu.

Viola.

Patiešām skaistums tīrs, kur spožas krāsas No dabas maigā mākslas darbā jauktas.

Jūs būsiet nežēlīgākā virs zemes, Ja ļausiet kapā nīkt šim daiļumam Un pasaulei ne miņas neatstāsiet.

Olīvija. O, es nebūšu tik nežēlīga; es laidīšu klajā savu jaukumu sarakstu, kurā es ievedīšu visu savu inven­tāru, un katrs nieciņš, katrs sīkumiņš tiks pievienots manam testamentam, kā, piemēram, divas krietni sār­tas lūpas, divas zilas acis ar acu skropstām, tālāk kakls, zods un citas lietas. Vai jūs neesat atsūtīts tās novērtēt?

Viola.

Nu redzu es: par lepnu esat jūs; Bet lai, jūs esat skaista bezgalīgi. Mans kungs un pavēlnieks jūs dziļi mīl, Un šādu mīlu nevar neapbalvot, Kaut būtu skaistākā jūs pasaulē.

Olīvija.

Kā mīl viņš mani?

Viola.

Ar pielūgsmi, ar karstām asaram, Ar svētu bijību, ar lūgšanām, Ar klusām nopūtām un kaisles liesmām.

Olīvija.

Viņš zin, ka mīlēt viņu nevaru, Es ticu, ka viņš cēls, es zinu ari, Ka cēlies viņš no senas, dižas cilts, Vēl nevainīga jaunība to kronē; Un darbā vada griba, cīņā — drosme, Tam dabas dāvanas ir saskaņotas Ar cēlu izskatu, — bet viņu mīlēt Es nevaru, tas zināms bij tam sen.

Viola.

Ja es jūs mīlētu, kā mīl mans kungs, Ar tādu kaislību un nāves ilgām, Es jūsu lepno atsacīšanos Pavisam nesaprastu.

Olīvija.

Bet ko jūs darītu?

Viola.

Es uzceltu pie jūsu sliekšņa mītni Un dienām naktīm piesauktu tur jūs; Par mīlu atraidīto dziesmās paustu, Nakts klusumā es dziedātu par jums, Lai skan pār kalniem, lejām jūsu vārds Un atbalss atkārtotu simtiem reižu: Olīvija! Jums miera nebūtu Starp debesīm un zemi vairs nemūžam, Līdz žēlums pārņemtu tad jūsu sirdi!

Olīvija.

Kas zin, cik tālu jūs tā noietu!

Bet sakiet man — kur esat dzimis jūs?

Viola.

Nav grūts mans likten's, pelnīts tomēr labāks: Es esmu dižas cilts.

Olīvija.

Nu mājup ejiet; Es jūsu kungu mīlēt nevaru; Nu sūtņu diezgan būs, varbūt tik jūs Vēl nāciet pastāstīt, ko sacīs viņš. Paldies par pūlēm! Te būs piemiņai! Viola.

To varat paturēt, jo neesmu algots, Ne es, bet hercogs gaida atmaksu. Lai tam, ko mīlēsiet jūs reiz, kā akmens Tiek cieta sirds, lai nicina viņš jūs, Kā nicināt jūs mana kunga jūtas! Ardievu, cietsirdīgā skaistule!

Aiziet.

Olīvija.

«Nav grūts mans likten's, pelnīts tomēr labāks: Es esmu dižas cilts.» — Es ar to zvēru: Tavs izskats, valoda un vaibsti, drosme,

Tavs stāvs — lūk, vapenis tev pieckārtējs. Bet steigties nevajag! Var pārsteigties. Ja kunga vietā būtu kalps? — Vai tiešām Tik viegli uzliesmot var mūsu sirdis? Man liekas, ka šis jauneklīgais tēls Pavisam nemanot un negaidot Ir manās acīs iezadzies. — Lai notiek! Malvolio, steidz šurp!

Malvolio ienāk.

Malvolio.

Te esmu es! Kā varu pakalpot?

Olivija.

Jums grāfa lepnais sūtnis jāpanāk: Viņš savu gredzenu te atstāja; Es negribu no viņa dāvanu, Un hercogam lai ar tas neglaimo Un nemāna — es viņa nebūšu. Varbūt, ja jaunais cilvēks rītu atnāk, Es viņam teikšu savus iemeslus. Nu, steidz, Malvolio!

Malvolio.

Es steidzos jau.

Aiziet.

Olivija.

Ko daru, tiešām nezinu vairs pati. Vai tikai sirdi vīluši nav skati? Lai notiek tas, kam reiz ir jānotiek! — Mēs darām to, ko likten's darīt liek.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Jūras krasts.

Ienāk Antonio un Sebaslians.

Antonio. Jūs tātad negribat palikt ilgāk? Un negribat arī, ka es eju jums līdz?

Sebaslians. Ar jūsu atļauju, ne. Mana zvaigzne spīd tum­ši; mana likteņa ļaunums varētu varbūt skart arī jūs. Tādēļ man jālūdz jūsu atļauja izciest savu nelaimi vienam.

Antonio. Sakiet man vismaz — kurp jūs dodaties tagad?

Sebastians. Nē, mans kungs, atvainojiet! Ceļojums, kas stāv man priekšā, ir bezmērķa iedoma. Bet es redzu, ka jums piemīt jauka īpašība neizvilināt noslēpumus; jo vairāk tādēļ pieklājība mudina mani atklāties jums. Tad nu jums jāzin, Antonio, ka mani sauc par Sebastianu, kaut gan es dēvēju sevi par Rodrigo. Mans tēvs bija Sebastians no Mesalīnas, par kuru, kā tas man zināms, jūs esat jau dzirdējuši. Viņš atstāja mani un māsu, abus vienā stundā dzimušus; ak, kaut debesu griba būtu, lai mēs arī nomirstam reizē! Bet jūs neļāvāt tam notikt: pirms stundas, kad jūs mani izglābāt no viļņiem, mana māsa bija jau noslīkusi.

Antonio. Ak vai!

Sebastians. Lai gan runāja, ka viņa līdzinoties man, ļoti daudzi tomēr uzskatīja viņu par skaistuli; un, ja arī es nevarētu piebalsot pārāk pārspīlētai sajūsmai, man tomēr būtu jāsaka, ka viņas dvēsele bija tik brīnišķi cēla, ka pat skauģiem tā būtu jāsauc par skaistu. Viņa ir jau noslīkusi sālītos viļņos, un nu viņas at­miņas tēls slīkst manās asarās.

Antonio. Neņemiet ļaunā slikto uzņemšanu.

Sebastians. Ak labais Antonio, piedodiet man par visiem apgrūtinājumiem.

Antonio. Ja jūs negribat nokaut mani par manu mīlu, tad atļaujiet man būt jūsu kalpam.

Sebastians. Ja jūs negribat iznīcināt visu, ko esat darī­juši, tas ir, ja jūs negribat nokaut cilvēku, kuru esat izglābuši, tad neprasiet to. Ardievu uz visiem lai­kiem! Mana sirds ir tik maiga un jūtīga un vispār es tik daudzas īpašības esmu mantojis no savas mā­tes, ka manas acis pārplūdīs asarām, ja jūs vēl kaut kādā ziņā pavedināsiet uz to. Es dodos uz grāfa Or­sino galmu. Ardievu!

Aiziet.

Antonio.

Lai visi labie gari tevi sarga!

Orsino galmā naidnieku man daudz,

Es citādi ar tevi tiktos drīz.

Bet lai! Man vajag tomēr līdz tev doties,

Ar briesmām tīk man labprāt pajokoties.

Aiziet.

OTRA AINA Iela.

Ienāk Viola, viņai seko Malvolio.

Malvolio. Vai jūs nupat nebijāt pie grāfienes Olīvijas?

Viola. Taisni tā, mans kungs, lēni iedams, esmu paguvis nonākt tikai līdz šai vietai.

Malvolio. Viņa sūta jums atpakaļ šo gredzenu, kungs; jūs varējāt man aiztaupīt pūles un paņemt paši to līdz. Bez tam viņa lūdz jūs pateikt hercogam skaidri un gaiši, ka viņa atraida visus priekšlikumus. Un bei­dzot, neiedrošinieties ierasties vēl kādu reizi hercoga uzdevumā, varbūt tikai pavēstīt, kā jūsu kungs būs saņēmis visas šīs ziņas. Papūlieties iegaumēt to!

Viola. Gredzenu viņa no manis saņēma, atpakaļ es to vairs negribu.

Malvolio. Paklausieties: gredzenu jūs esat sviešus no­svieduši viņas priekšā, un viņa grib, lai es to atdodu jums atpakaļ tādā pašā veidā. Ja ir vērts pēc viņa noliekties, tad, lūk, viņš; ja ne, lai paceļ viņu pirmais garāmgājējs.

Nosviež gredzenu un aiziet.

Viola.

Es viņai neatstāju it nekā!

Tā būs vēl manī ieskatījusies!

Tik cieši viņa manī raudzījās,

Ka brīžiem runāt aizmirsa pavisam;

Tik saraustīti bij tai visi vārdi!

Tā mani mīl, patiešām! Mīlas viltus

Caur sūtni bargo ieaicina mani.

Nekāda gredzena nav hercogs devis:

Tā mani grib, bet tad gan būtu labāk,

Ka nabadzīte sapni iemīlētu.

Tu, apģērbs, esi ļaunā ierocis,

Ko naidnieks savā viltū izmanto.

Cik viegli savaldzināt sievietes

Var mānīgs liekulis ar skaistu seju!

Mēs neesam vainīgas! Par daudz mēs vājas;

Kā esam radītas, tā jādzīvo.

Kā beigsies viss? Orsino viņu mīl,

Orsino mīlu es, ak, nelaimīgā,

Un viņa, pieviltā, šķiet, mīl nu mani.

Kas iznāks tur? Ja palieku par vīru,

No kunga mīlas jāatsakās man;

Ja mainos sievietē — ak debess gari,

Kā velti Olīvijai jācieš tad!

Ak laiks! Šo mezglu atsiet būs tev zināt!

Man jausmas nav, kā var to atrisināt.

Aiziet.

TREŠA AINA Istaba Olīvijas namā.

Ienāk sers Tobijs un sers Andrejs.

Sers Tobijs. Panācieties šurp, ser Andrej! Pēc pusnakts gultā nebūt, tas nozīmē — agri nomodā būt, un dilu- culo surgere, jūs zināt. . .

Sers Andrejs. Nē, piķis un zēveles, nezinu! Bet tas priekš manis ir skaidra lieta, ka ilgi negulēt tā i no­zīmē ilgi negulēt.

Sers Tobijs. Nepareizs secinājums: man tas tikpat pre­tīgs kā tukša kanna. Nosēdēt pāri pusnaktij un tad iet gulēt, tas ir agri; tātad pēc pusnakts gulēt iet — nozīmē agri gulēt iet. Vai mūsu dzīve nesastāv no četriem elementiem?

Sers Andrejs. Tiešām tā runā; bet man liekas, ka dzīve drīzāk gan sastāv no ēšanas un dzeršanas.

Sers Tobijs. Tu esi mācīts cilvēks; lai tad nu ēdam un dzeram. E, Marij, kādu lāsīti vīna!

Ienāk āksts.

Sers Andrejs. Re, ku nāk āksts!

Āksts. Ko jūs te darāt, mīļie puisēni? Vai neiegriezīsi- mies triju ākstu viesnīcā?

Sers Tobijs. Esi sveicināts, ēzelīt! Sadziedēsim visi trīs.

Sers Andrejs. Nudie, ākstam ir pamatīga rīkle! Es dotu pusduci dukātu, ja man būtu tādi kāju ikri un tāds

jauks tonis pie dziedāšanas kā ākstam. Goda vārds, vakar vakarā tu taisīji varenus jokus, stāstīdams par Pigrogromitusu un vapiaņiem, kas pārgājuši pār Kve- busas robežām. Tas bija smalki, jānudie! Es nosūtīju dukātu priekš tavas mīļās — vai tu dabūji to?

Āksts. Tavu veltījumu es nobāzu kabatā, jo Malvolio deguns nav suņu pātaga, manai mīļai ir smalkas, baltas rociņas, un mirmidonieši nav nekādi alus bod­nieki.

Sers Andrejs. Lieliski! Labākus jokus nevar nemaz iedo­māties. Bet tagad uzdziedi kaut ko!

Sers Tobijs. Še, saņem vienu naudas gabalu no manis un pūt vaļā!

Sers Andrejs. Saņem no manis ar, — ko jau viens var .. .

Āksts. Vai jūs gribat mīlestības dziesmu vai kaut ko par kārtīgu dzīvošanu?

Sers Tobijs. Mīlestības! Tikai tā!

Sers Andrejs. Jā, jā, gar kārtīgu dzīvošanu man nav daļas.

Āksts

dzied.

Sirsniņ mīļā, kur tu staigā? Mīļais dūdo balsī maigā, Augst' un zemos toņos dzied. Bērniņ, kam tu projām raujies? Mīlai atdodies un ļaujies, Šaubas projām svied.

Sers Andrejs. Lieliski, jānudie!

Sers Tobijs. Labi! Labi!

Āksts

dzied.

Mīlai ātri mainās mājas, Tūļam cerības ir vājas,

Mīlu palaist — milzīgs grēks! Tiešām, kavēties nav labi, Sabučoties varam abi, Kamēr bučoties vēl spēks.

Sers Andrejs. Medus balstiņa, zvēru pie sava muižnieka goda!

Sers Tobijs. Rīkle kā dzintars!

Sers Andrejs. Medus un dzintars, jānudie!

Sers Tobijs. Jā, ja ar degunu klausās, tad no tāda sal­duma ātri var nelabi palikt. Vai mēs neiztaisīsim vienu pamatīgu traci? Vai neizbaidīsim ar vienu kora

dziesmu visus ūpjus — ar vienu tādu dziesmu, kas visiem pintiķiem izvelk trīs dvēseles ārā? Ko? Vai tas nebūtu derīgi?

Sers Andrejs. Jā, ja jūs mani mīlat, tas būtu derīgi. Es uz koriem esmu velnišķi kārs. Dziediet tik līdz: «Blēdi…»

Āksts. «Turi muti, blēdi?» Bet tad jau es būšu spiests jūs, ser, saukt par blēdi.

Sers Andrejs. Tā nebūs pirmā reize, kad es piespiežu sevi par blēdi saukt. Sāc par jaunu, āksts! Jāiesāk ir tā: «Turi muti!»

Āksts. Ja es to darīšu, es nekad nevarēšu iesākt.

Sers Andrejs. Labi sacīts, labi sacīts! Bet nu iesāc!

Visi trīs sāk dziedāt.

Ienāk Marija.

Marija. Kas te jums par kaķu koncertu? Ja grāfienes jaunkundze neliks savam nama pārvaldniekam Mal­volio padzīt jūs no mājām, varat mani saukt, kā jums tīk.

Sers Tobijs. Grāfienes jaunkundze ir Ķīnas driģene, mēs esam pudeļu pūtēji; Malvolio ir no murkšķiem.

Dzied.

Trīs jautri zeļļi esam še.

Vai es neesmu viņas radinieks? Vai man nav tādas pašas asinis kā tavai jaunkundzei?

Dzied.

Viens vīrs reiz mita Bābelē …

Āksts. Dievs sodi! Jūsu gaišība taisa varenus jokus!

Sers Andrejs. Jā, joki viņam padodas, kad labs garastā­voklis, un man arī, nevar neko sacīt, tikai viņam tie iznāk veiklāki, man — dabiskāki.

Sers Tobijs

dzied.

Reiz vēlā ziemas vakarā … Āksts. Kungs žē . . . nu kļūsiet!

Ienāk Malvolio.

Malvolio. Kungi, vai jūs esat traki vai prātā jukuši? Vai jūs ne kauna, ne goda neprotat, bļaudami tik vēlu naktī, it kā jums zobu rautu? Vai varbūt jūs gribat cienītās jaunkundzes mājā ierīkot krogu, tik nežēlīgā balsī savas kurpniekzeļļu dziesmas izbļaudami? Ne mēra, ne laika jums vairs nav.

Sers Tobijs. Mūsu dziedāšanā bija ievērots i mērs, i laiks. Taisieties, ka tiekat!

Malvolio. Ser Tobij, man jāizrunājas ar jums reiz vaļ­sirdīgi. Grāfiene uzdeva man pateikt jums, ka jūsu nekārtības viņa turpmāk pavisam vairs negrib pa­ciest, lai arī jūs piemājojot še kā viņas radinieks. Ja jūs varat izlabot savu nejēdzīgo dzīves kārtību, viņa jūs redz savā mājā ar lielu prieku. Ja ne un ja jums labpatīk doties projām, viņa labprāt no jums atva­dīsies.

Sers Tobijs

dzied.

Ardievu, dvēselit! Tavs draugs iet projām!

Malvolio. Es jus ludzu, ser Tobij . . .

Āksts

dzied.

Un redzams skaidri, ka tas aizies bojā. Malvolio. Vai patiešām . ..

Sers Tobijs

dzied.

Nemūžam nenomirs sers Tobijs!

Āksts

dzied.

Tu melo — izbirs reiz tev zobi! Malvolio. Tas viss jums tiešām dara godu.

Sers Tobijs

dzied.

Man šķiet, šis kungs še gluži lieks!

Āksts

dzied.

Lai pastāvas, ja tam tāds prieks.

 Sers Tobijs

dzied.

Vai lai vēl ilgāk mēs to ciešam?

Āksts

dzied.

To padzīt dūšas nav jums tiešām.

Sers Tobijs. Ne mēra, ne laika! Nelga, kā tu iedrošinies tā melot! Varbūt tu domā, ka esi kaut kas vairāk nekā nama pārvaldnieks? Varbūt iedomājies, ka tā­dēļ, ka tu esi tikumīgs, pasaulē nebūs ne pīrāgu, ne vīna?

Āksts. Pie svētās Katarinas, tiem būs būt! Ingvers mū­žīgi apdedzinās muti.

Sers Tobijs. Tev taisnība. — Un jus, kungs, vācieties ārā! Lāsīti vīna, Marij!

Malvolio. Ja tu, Marij, kaut cik vērtētu grāfienes lab­vēlību, tad gan neveicinātu šādas nelādzības. Viņa dabūs visu to zināt, goda vārds!

Aiziet.

Marija. Ej nu, ej un izņurdies pēc sirds patikas.

Sers Andrejs. Tas būtu tikpat labs darbs kā iedzert izsal­kumā, — izaicināt viņu un tad neierasties pretī, un tā viņu apmuļķot.

Sers Tobijs. Dariet to, ser, es uzrakstīšu izaicinājumu vai arī aprakstīšu viņam mutes vārdos tavu niknumu.

Marija. Godātais ser Tobij, esiet mierīgs jel šo nakti. Jaunais grāfa sūtnis atkal bija pie jaunkundzes, un nu viņa ir pavisam uztraukta. Ar mesjē Malvolio es pati tikšu galā. Ja es nepataisu viņu par sakāmvārdu un apsmieklu ļaužu priekšā, jūs varēsiet domāt, ka es nevaru taisni gultā nogulēt. Es zinu, ka es varu to izdarīt.

Sers Tobijs. Nu, nu, stāsti, stāsti! Ko tu zini par viņu?

Marija. Jāsaka, brīžiem viņš uzvedas kā īsts puritānis.

Sers Andrejs. O, būtu es to zinājis, es izpērtu viņu kā suni.

Sers Tobijs. Ko? Tādēļ ka viņš puritānis? Kādi iemesli mudina jūs uz šādiem darbiem, godāts bruņiniek?

Sers Andrejs. Vai viņi mudina vai ne, bet mani iemesli ir nopietni.

Marija. Lai viņš būtu puritānis vai cits kas, jupis viņu rauj; galu galā viņš ir tikai nelga, kas ļaujas aiz- pūsties no vēja; ēzelis, kas samācījies augstas va­lodas un muld uz visām pusēm; milzīgi apmierināts ar sevi un pilnīgi pārliecināts, ka piebāzts ar tiku­miem un labām īpašībām kā maiss; svēti tic, ka ik­viens, kas paskatas uz to, iemīlas viņa. Šis notikums man lieliski palīdzēs viņam atriebties.

Sers Tobijs. Kas tev padomā?

Marija. Es nometīšu viņam ceļā miglainas mīlestības vēstules, kurās būs nepārprotami aprakstītas viņa kājas, bārda, gaita, acis, piere un sejas krāsa. Es protu rakstīt taisni tā kā jūsu krustmeita, cienītā jaunkundze; kad mums pagadās priekšā kāda aiz­mirsta aprakstīta papīra strēmele, mēs tikai ar lielām pūlēm varam izšķirt savus rokrakstus.

Sers Tobijs. Lieliski! Es jau manu, kas tur būs.

Sers Andrejs. Arī mans deguns kaut ko nojauš.

Sers Tobijs. Viņš iedomāsies, ka šīs vēstules nāk no manas krustmeitas un ka tā ir iemīlējusies viņā.

Marija. Jā, tāds patiešām ir mans nodoms.

Sers Andrejs. O, tas ir brīnišķīgs nodoms!

Marija. Lielisks joks, ticiet man, es zinu, mana dzira viņu apreibinās. Abiem jums un ākstam vēl klāt va­jadzēs gadīties tur, kur viņš atradīs vēstuli. Ievēro­jiet labi, kā viņš to iztulkos. Šodien pietiks, novēlu jums redzēt tos jokus sapnī. Arlabunakt!

Aiziet.

Sers Tobijs. Arlabunakt, amazone!

Sers Andrejs. Dūšīgs, es tev sacīšu, meitiet's.

Sers Tobijs. Labi audzināta un dievina mani; nu, un to viņai nevar pārmest.

Sers Andrejs. Arī es tiku reiz dievināts.

Sers Tobijs. Liksimies gulēt, mans bruņiniek. — Nebūtu slikti, ka tev vēl atsūtītu naudu.

Sers Andrejs. Ja jūsu krustmeita nebūs dabūjama, es būšu stipri pārtērējies.

Sers Tobijs. Liec tik, lai tev atsūta naudu; ja viņa galu galā nebūs tava, sauc mani par zirgēzeli.

Sers Andrejs. Ja es to neizdaru, tad es zaudēju savu godu — saprotiet, kā jums patīk.

Sers Tobijs. Nāc, nāc! Es esmu nodomājis sataisīt karst­vīnu; gulēt iet nu ir stipri par vēlu. Nāc, brāl, nāc!

Aiziet.

CETURTA AINA Istaba hercoga pili.

Ienāk hercogs, Viola, Kurio un citi.

Hercogs.

Lai atskan mūzika! — Jūs sveiki, draugi! Cezario mans mījais, lūdzu tevi, Vēl nodziedi to dziesmiņu, ko vakar! Man izlikās, tā skumjas kliedēt spēj Daudz vairāk nekā visi skaistie vārdi, Kas mūsu raibam laikam ir tik mīļi. Tik vienu pantu, vienu vien!

Kurio. Jūsu žēlastība piedos, ka tā, kas to varētu nodzie­dāt, te nav.

Hercogs. Kas tad bija tas?

Kurio. Fests, joku meistars, jūsu žēlastība; āksts, kurš savā laikā ļoti patika Olīvijas tēvam. Bet viņam va­jag būt tepat tuvumā.

Hercogs.

Tas jārod jums. Bet tikmēr spēlējiet!

Kurio aiziet. Atskan mūzika.

Nāc tuvāk, draugs! — Kad iemīlēsies reiz, Tad saldās mokās mani piemini. Man visi mīlētāji līdzinās,

Tāpat tie mainās, spītējas un cieš; Uz visiem laikiem paliek sirdī tiem Tik mijās tēls. — Ko, tīk šīs skaņas tev?

Viola.

Tā liekas man kā atbalss brīnišķa No mīlas pils.

Hercogs.

Tu zini īstos vārdus. Es gatavs apzvērēt, kaut jauns tu vēl, Bet mīļās acīs būsi raudzījies. Vai ne?

Viola.

Mazdrusciņu, mans pavelniek.

Hercogs.

Teic, kā tā izskatās.

Viola.

Jums līdzinās.

Hercogs.

Tad tevis vērts tā nav. Un gadu cik? Viola.

Būs apmēram tikpat kā jums.

Hercogs.

Tā pārāk veca! Sieva izvēlas Arvien sev vīru vecāku. Tad vīrs To mūžam savā sirdī patur dārgu. Mans draugs, lai kā mēs sevi slavējam, Tak jāatzīst, ka vairāk pastāvības Ir sievietēm.

Viola.

Tās arī manas'domas.

Hercogs.

Tad izvēlies sev mījo jaunos gados, Lai mīla pārāk agri nenomirst. Ar rozēm sievietes ir tiešām rados: Tik tikko uzzied, skaties — ziedi birst.

Viola.

Jā, viņu liktenis tāds bijis sen: Mirt ziedoni, kad daba asnus dzen.

Atgriežas Kurio ar ākstu.

Hercogs.

Puis, uzdziedi mums vakarējo dziesmu! Tā, draugs Cezario, ir sena, vienkārša, To vērpējas mēdz dziedāt vakarstundā Un jaunas meitas, pūru darinot, Nav viņā tiešām lielas gudrības; Tur staro nevainīgas mīlas saldums Kā senlaiks tāls.

Āksts.

Vai iesākt man?

Hercogs.

Jā, lūdzams, sāc!

Āksts

dzied.

Nāc, nāve, drīzāk nāc! Sedz mani, miroņauts, Lai izgaist elpa, prāts, Nav meiču mīlēt ļauts.

Lai zārku apskauj rozmarīns, Kā pēdējais mans draugs! Šīs bēdas stipras tā kā vīns, Kā nāves dzēriens jauks.

Lai ne puķes, lai neviens pats zieds Manu melno zārku neizdaiļo, Lai neviens vairs galvas nenoliec, Redzot kapa vietu baiļo.

Par mani nebūs asru liet. Lai dziesmas neskan man, Lai ceļš uz kapu aizaug ciet Un zvani neatskan.

Hercogs. Te tev būs par pūlēm.

Āksts. Kas par pūlēm, kungs? Dziesmas man dara prieku.

Hercogs. Tad saņem par prieku.

Āksts. To var; par priekiem agri vai vēlu mums visiem jāmaksā.

Hercogs. Atļauj man tevi atlaist.

Āksts. Lai tevi apsvētī grūtsirdības gars, un drēbnieks lai uzšuj tev kamzoļus no neredzama zīda — tavs gars ir kā opāls, kas laistās visās krāsās! Tik pastā­vīgus cilvēkus vajadzētu sūtīt jūrā, lai viņi tur no­darbojas ar visu, ar ko uz jūras var nodarboties, un zēģelē pa visiem vējiem bez kāda mērķa, jo vistālāk var tikt tas, kam nav nekāda mērķa. — Dzīvojiet veseli!

Aiziet.

Hercogs.

Jūs varat iet.

Kurio un galminieki aiziet. Cezario, vēlreiz

Pie lepnās skaistules tev vajag doties. Teic — mana mīla tā kā debess augsta, Un zemes putekļi to nespēj vilt; Teic — visi dārgumi, kas tai no laimes, Ir manās acīs nīcīgi kā laime. Tik viņas tēls ir dārgums vienīgais, Kas mani ielīksmo un sirdi saista.

Viola.

Bet, kungs, ja tā jūs nevar mīlēt?

Hercogs.

Es neklausos.

Viola.

Bet tas jums jādara. Ja jaunava — var būt, ka tāda ir, — Cieš jūsu dēļ tās pašas sirdssāpes, Ko izciešat jūs Olīvijas dēļ, Tai jūsu atbilde ir jāuzklausa.

Hercogs.

Nē, sieviete nemūžam neizcietīs To bargo kaisles negaisu, kas plosās Man sirdī sen; nevienas sievas sirds Tik liela nav, ka sevī tvert to spētu. Ak, mīla viņām ir tik īsa bauda, Kas vairāk asinis, ne dvēsli skar, Kam vēlāk apnikums un riebums seko. Man mīla izsalkusi tā kā jūra, Nav viegli pildīt to: nemūžam mīlu, Ko sieviete var just, tu nelīdzini Ar manējo.

Viola.

Bet tomēr zinu es .. .

Hercogs.

Ko vari zināt tu? Nu, saki man!

Viola.

Man zināms pārāk labi, Cik stipri sieviete spēj iemīlēt. Man māsa bij, kas mīlēja tik dziļi, Kā es varbūt, ja būtu sieviete, Jūs, hercog, mīlētu.

Hercogs.

Teic viņas dzīvi man.

Viola.

Tā bij kā tukša lapa, Mans kungs. Tā savu mīlu neizpauda, Un noslēpums, kā pumpurā slēpts tārps, No viņas purpurvaigiem barojās. Tā dziļās domās, tumšās, smagās skumj Kā pacietības eņģel's zārka vākā Par sāpēm smaidīja. Vai tā nav mīla? Mums, vīriešiem, gan viegli runāt, Bet mūsu solījumi pārsniedz gribu: Mēs stipri zvērestos, bet mīlā vāji.

Hercogs.

Vai tava māsa nomira no mīlas?

Viola.

Es vienīgais no brāļiem un no māsām, Kas dzīvo vēl. Bet tomēr nevar zināt. . Vai nav man laiks pie Olīvijas doties?

Hercogs.

Jā, tas tev jādara. Un pasteidzies! Se, dodies ar šo gredzenu pie viņas Un nenes atpakaļ man sliktas ziņas.

Abi aiziet.

PIEKTĀ AINA Olīvijas dārzs.

Ienāk sers Tobijs, sers Andrejs un Fabio.

Sers Tobijs. Panāc šurp, sinjor Fabio.

Fabio. Saprotams, ka iešu. Ja es zaudēju kaut gramu no šī joka, lai tad es izvāros melanholijas virā.

Sers Tobijs. Vai tev nebūs prieks, ka šis gnīda, nelga un blēdis kritīs tādā kaunā?

Fabio. Jā, draugs, tas man ies pie sirds; jūs zināt: sa­karā ar kādām lapsu medībām viņš mani reiz apru­nāja grāfienes priekšā.

Sers Tobijs. Nu viņš pats paliks par lapsu, un mēs pa­taisīsim viņu brūnu un zilu. Vai ne, ser Andrej?

Sers Andrejs. Ja mēs to neizdarām, lai debesis ir mums žēlīgas!

Ienāk Marija.

Sers Tobijs. Te jau nāk mūsu velnēns. Nu, nātrīt, kas jauns?

Marija. Nostājieties visi trīs te aiz krūmiem; Malvolio nāk šurp. Viņš tur nostāvēja veselu pusstundu saulē

un grozījās pats savas ēnas priekšā. Pie visiem jaut­riem gariem, novērojiet viņu labi! Es zinu, ka šī vēs­tule pārvērtīs viņu par filozofisku ēzeli. Klusu, ja jums jautrība svēta.

Vīrieši noslēpjas.

Tu guli te

nosviež vēstuli,

jo tur jau peld nēģis, kas mums jāizzvejo.

Aiziet.

ienāk Malvolio.

Malvolio. Laime un laime. Marija man reiz teica, ka grā­fiene neesot vienaldzīga pret mani; un es pats esmu dzirdējis viņu izsakāmies diezgan skaidri, ka viņa varētu iemīlēties tikai tādā vīrietī, kura miesas būve līdzinātos manējai. Pie tam man viņa izrāda lielāku cieņu nekā jebkuram citam kalpotājam. Kas no tā būtu secināms?

Sers Tobijs. Lielības pūslis!

Fabio. Klusu! Tā prātojot, viņš izskatās pēc varenākā Kalkutas gaiļa. Kā viņš izpleš savu asti!

Sers Andrejs. Dieva vārds! Tā i gribas piekaut šo draņķi…

Sers Tobijs. Turi muti!

Malvolio. Būt par grāfu Malvolio .. .

Sers Tobijs. Neģēlis!

Sers Andrejs. Lodi ribās viņam! Lodi ribās!

Sers Tobijs. Klusu! Klusu!

Malvolio. Līdzīgi gadījumi ir bijuši: galma virsmeista- riene apprecējās ar kambarsulaini.

Sers Andrejs. Kauns!

Fabio. Klusu! Nupat viņš ir līdz ausīm iekšā; paskatie­ties tikai, kā iedomas to uzpūš!

Malvolio. Pagajuši trīs mēneši pec musu kazam, un es sēžu smalkā atzveltnī…

Sers Tobijs. O, dodiet viņam ar akmeni pa pieri!

Malvolio. Sapulcinu savus ļaudis sev apkārt, sēžu pu­ķainos samta svārkos, tikko piecēlies no gultas, kur Olīvija vēl palikusi guļot…

Sers Tobijs. Pie joda!

Fabio. Klusu, klusu!

Malvolio. Un tad man uznāk kungu niķi; es apskatu visus nopietnām acīm, saku viņiem — es zinu savu vietu, ziniet jus savu, un beigās prasu pēc sera To­bija.

Sers Tobijs. Pie visiem velniem!

Fabio. O, klusu, klusu! Nu sākas!

Malvolio. Septiņi no maniem ļaudīm ar pakalpīgu de­dzību traucas viņu uzmeklēt; es pa to laiku savelku pieri krunkās, skatos varbūt pulkstenī vai rotaļājos ar dārgu gredzenu. Ienāk sers Tobijs, paklanās manā priekšā.

Sers Tobijs. Vai tiešām mēs lai atstājam to dzīvu?

Fabio. Cietiet jel klusu, kaut jums vārdus ar zirgiem vilktu no mutes ārā.

Malvolio. Tad es izstiepju viņam pretī savu roku, ap­spiezdams labvēlības smaidu ar stingru pārmetuma skatienu …

Sers Tobijs. Un Tobijs nekrauj tev pa purnu?

Malvolio. Un saku viņam: «Labo Tobij, tā kā liktenis ir savienojis mani ar jūsu radinieci, man ir tiesības izteikt jums šādas piezīmes …»

Sers Tobijs. Ko? Ko viņš teica?

Malvolio. Jums ir jāatsakās no dzeršanas.

Sers Tobijs. Ciet klusu, ķēms!

Fabio. Pacietieties, es jūs lūdzu, jo citādi viss izputēs.

Malvolio. Pie tam jūs tērējat savu dārgo laiku ar kādu ākstu.

Sers Andrejs. Tas esmu es — varat būt pārliecināti.

Malvolio. Ar kādu seru Andreju .. .

Sers Andrejs. Redziet, es zināju, ka es tas būšu, jo daudzi mani sauc par ākstu.

Malvolio. Bet kas tad te?

PaceJ vēstuli.

Fabio. Nu irbe ir zem sieta.

Sers Tobijs. Klusu! Un lai joku dievs pavedina to lasīt skaļi.

Malvolio. Zvēru pie savas dvēseles, tas ir cienītās jaun­kundzes rokraksts! Tieši šādi ir viņas «C», «U» un «T», un taisni tā viņa raksta lielo «P».

Sers Andrejs. Viņas «C», viņas «U» un viņas «T»? Ko tas nozīmē?

Malvolio

lasa.

«Manam nezināmajam draugam šī vēstule un mani vislabākie novēlējumi.» Tas ir taisni viņas stils. Pag, ari zieģelis ir viņas: Lukrēcijas veidols, kuru tā bieži lieto. Grāfienes vēstule! Bet kam viņa domāta?

Fabio. Nu viņš ir beigts — ar miesu un dvēseli!

Malvolio

lasa.

«Ka mīlu es, to dievi jauš,

Bet ļaudīm nav par to ne osmes, —

To manas lūpas neizpauž,

To vārdā nosaukt nav man drosmes.»

«To vārdā nosaukt nav man drosmes.» Kas tālāk?

Zilbju skaits mainās. «To vārdā nosaukt nav man

drosmes.»

Kaut tu tas būtu, Malvolio!

Sers Tobijs. Pakārt tevi vajadzētu!

Malvolio.

«Es varu pavēlēt tam, ko es mīlu, Bet sirdī bailes slēpjas dziļdziļ, Kaut gatava es dzīvi likt par ķīlu. — M. O. A. I. ir tas, kas mani viļ.»

Fabio. Nesaprotama mīkla!

Sers Tobijs. Tas skuķis ir lielisks!

Malvolio. «M. O. A. I. ir tas, kas mani viļ.» Bet pa priekšu . . . Pag, pag … pag . . .

Fabio. Skat, tam jau drīz siekalas aptecēsies!

Sers Tobijs. Putniņš nu ir cilpā!

Malvolio. «Es varu pavēlēt tam, ko es mīlu.» Nu, sapro­tams, viņa var man pavēlēt; es kalpoju viņai, viņa ir mana kundze. Tas ir skaidrs katram vesela cilvēka prātam, te nekādu grūtību nav. Bet beigas? Ko gan nozīmē šī burtu kārtība? Kaut man izdotos tos šā vai tā pielāgot manam vārdam. Pag! M. O. A. I. …

Sers Tobijs. Nupat viņš ir uz pēdām.

Fabio. Suns iesāka riet, kā medījumu saodis.

Malvolio. M — Malvolio — M — nu ar M taču sākas mans vārds.

Fabio. Vai es neteicu, ka viņš ātri saodīs? Viņam ir smalks deguns.

Malvolio. M. Bet tad nav nekādas saskaņas ar tālāko; tālāk šis izskaidrojums neder; vajadzētu A, bet ir O.

Fabio. Un ar O, es ceru, viss ari beigsies.

Sers Tobijs. Jā, vai ari es ņemšos to piekaut, kamēr viņš kliegs «O»!

Malvolio. Un beigās I, un vidū vēl A.

Fabio. J-ā! Ēzelis tāds!

Malvolio. M. O. A. I. — tas vairs nav tik skaidri kā pā­rējais. Bet, ja drusku tos pagroza, tad tie nemaz nav zemē metami, manā vārdā viņi visi ir iekšā. Oho, un te sākas proza. — «Ja šī vēstule nāk tavās rokās, pār­domā labi. Mana zvaigzne spīd augstu pār tevi, bet neiztrūcinies no viņas spožuma. Daži piedzimst spo­žumā, daži to iekaro, bet citi to saņem dāvātu. Tavs liktenis sniedz tev savu roku; ķer to ciet ar miesu un dvēseli. Un, lai pierastu pie tā, kas tevi sagaida, no­met savu pazemību un parādies jaunā izskatā. Esi rupjš pret manu radinieku, esi nemierā ar kalpiem; no tavām lūpām lai atskan politiskas runas; izturies kā savādnieks. To ieteic tev tā, kas ilgojas pēc tevis. Atceries, kas slavēja tavas dzeltenās zeķes un vien­mēr vēlējās tevi redzēt ar krusteniski sasietām kāju siksnām, es saku tev: atceries! Esi drošāks! Laime stāv tavā priekšā, nelaid to garām. Ja tu palaidīsi to, tad paliksi uz visiem laikiem tikai nama pārvald­nieks, sulaiņu līdzbiedrs, necienīgs pieskarties For­tūnas rokai. Dzīvo vesels! Tā, kura gribētu būt par kalpu tavā vietā. Laimīgā nelaimniece.» Saules gaisma nevar būt gaišāka! Par to nav šaubu. Es būšu lepns; lasīšu politiskas grāmatas; satriekšu pīšļos seru Tobiju; nošķīstīšos no saviem zemās kārtas pa­zīstamiem; līdz beidzamam matiņam palikšu tāds, kādam man vajag būt. Man nav vairs ne mazākā iemesla domāt, ka es nokuļos ar tukšiem māņiem; katra pārdomā apstiprina, ka jaunkundze mīl mani. Nesen viņa uzslavēja manas dzeltenās zeķes, apbrī­noja manas kāju siksnas; te nu viņa atklāj man savu mīlestību un smalkā veidā pavēl ģērbties pēc viņas gaumes. Es pateicos savai zvaigznei — es esmu lai­mīgs. Es palikšu par savādnieku, būšu lepns, sākšu valkāt dzeltenas zeķes un kāju siksnas siešu vienmēr krusteniski. Lai slavēti ir dievi un mana zvaigzne! — Te ir vēl kāda piezīme. «Tu tagad pazīsi mani. Ja tu pieņem manu mīlu, tad izrādi to ar smaidiem. Smaidi tev Joti labi piestāv, tādēļ smaidi manā klātbūtnē vienmēr, mans mīļotais, es tevi lūdzu.» Dievi, es pa­teicos jums! Es smaidīšu, es darīšu visu, ko tu gri­bēsi.

Aiziet.

Fabio. Es savu līdzdalību šai jokā nepārdotu par turku sultāna gada ienākumiem.

Sers Tobijs. To skuķi es būtu ar mieru ņemt par sievu.

Sers Andrejs. Arī es būtu ar mieru to darīt.

Sers Tobijs. Un es negribētu nekā cita pūrā kā vēl vienu šitādu joku.

Sers Andrejs. Es ar negribētu nekā cita.

Ienāk Marija.

Fabio. Lūk, tur nāk mūsu gudriniece.

Sers Tobijs. Vai tu negribi uzlikt savu kāju uz manas muguras?

Sers Andrejs. Vai varbūt uz manas arī?

Sers Tobijs. Vai lai es paspēlēju savu brīvību dambretes spēlē un palieku par tavu vergu?

Sers Andrejs. Jeb vai lai es arī palieku par tavu vergu?

Sers Tobijs. Tu viņam esi uzsūtījusi tādu sapni, ka viņš paliks traks, kad sapņi atkal pazudīs.

Marija. Nē, sakiet nopietni — tiešām tas atstāja uz viņu iespaidu?

Sers Tobijs. Kā brandvīns uz vecu sievu.

Marija. Tad, ja jūs gribat redzēt mūsu joka augļus, nepa­laidiet garām viņa pirmo parādīšanos pie žēlīgas

grāfienes. Viņš ieradīsies dzeltenās zeķēs, un dzel­teno krāsu viņa neieredz, krusteniskās kāju siksnās, ko tā nevar paciest; viņš uzsmaidīs tai, un tas tik slikti saskanēs ar viņas skumjo garastāvokli, ka viņš pilnīgi pazaudēs grāfienes labvēlību. Ja jūs gribat to redzēt, nāciet man līdz.

Sers Tobijs. Līdz pašiem elles vārtiem, nepārspējamais asprātības velns.

Sers Andrejs. Es ar līdz pašas elles vārtiem.

Visi aiziet.

TREŠAIS CELIENS

PIRMĀ AINA Olīvijas dārzs.

Ienāk Viola un āksts ar bungām.

Viola. Lai dievs svētī tevi un tavu mūziku! Kā labi dzīvo pie bungām?

Āksts. Es, kungs, dzīvoju pie baznīcas.

Viola. Vai tu esi baznīcnieks?

Āksts. Nē, tas ne, es dzīvoju pie baznīcas tādēļ, ka dzī­voju savā mājā, un mana māja atrodas pie baznīcas.

Viola. Nu, tā tu vēl beigās teiksi, ka baznīca ir uzcelta pie bungām, ja bungas ir pie baznīcas.

Āksts. Tu to teici, kungs. Ir gan tagad laiks. Valoda gudrai galvai ir kā ādas cimds: vienā mirklī to var apgriezt uz otru pusi.

Viola. Jā, tur tev taisnība: kas pārāk blēņojas ar vār­diem, tas ātri var palikt vieglprātīgs.

Āksts. Tādēļ es vēlētos, ka manai māsai nebūtu kristīta vārda.

Viola. Kādēļ tā, draugs?

Āksts. Ē, kungs, arī kristīts vārds ir tikai vārds, un nie­košanās ar vārdiem varētu padarīt manu māsu viegl­prātīgu. Patiešām visi vārdi ir bezgoži.

Viola. Kadi tev iemesli tā runāt?

Āksts. Bet, kungs, es tos nevarētu izstāstīt bez vārdiem, un visi vārdi ir tā viltoti, ka man nepatīk ar vārdiem pierādīt iemeslus.

Viola. Es varu derēt, ka tu esi jautrs puisis un nerūpē­jies ne par ko.

Āksts. Nē, kungs, es rūpējos gan par kaut ko; bet pēc savas sirdsapziņas, kungs, es varu sacīt, ka nerūpējos par jums. Ja tas nozīmē nerūpēties ne par ko, es vē­lētos padarīt jūs neredzamu.

Viola. Vai tu neesi lēdijas Olīvijas āksts?

Āksts. Nepavisam. Olīvijai trūkst ģeķības; viņai tikmēr nebūs āksta, kamēr tā nebūs apprecējusies; un pret vīriem āksti ir tādās pašās attiecībās kā sardīnes pret siļķēm: precējies vīrs ir lielākais āksts no abiem. Es īstenībā neesmu viņas āksts, bet vārdu apgriezējs.

Viola. Nesen es tevi redzēju pie grāfa Orsino.

Āksts. Muļķība, mans kungs, kā saule staigāju pa visu pasauli un spīdu visās malās. Būtu žēl, ja āksts ne­apmeklētu jūsu kungu tikpat bieži kā manu kundzi. Man šķiet, es arī Jūsu Gudrību redzēju pie viņas.

Viola. Ja tu gribi smieties par mani, tad man ar tevi nav vairāk ko runāt. Se, saņem ko dūšu uztaisīt.

Āksts. Lai Ceiss tev dāvina pirmo bārdas kušķi, kas tam gadās pie rokas!

Viola. Patiešām, man jāteic tev, es ilgojos pēc bārdas, tikai ne pie mana zoda. — Vai grāfiene mājā?

Āksts,

uz naudas gabalu rādīdams. Vai šāds pāris nevarētu arī radīt bērnus?

Viola. Jā, ja viņiem neļauj šķirties un pienācīgi tad rī­kojas ar viņiem.

Āksts. Es labprat spēlētu Frīģijas Pandara lomu, lai sa­vestu kopā šo Troilu ar Kresidu.

Viola. Es saprotu jūs: jūs ubagojat lieliski.

Āksts. Es domāju, tā lieta nav tik svarīga, jo es ubagoju tikai priekš ubadzes. Kresida bija ubadze. Grāfiene ir mājā, kungs. Es pastāstīšu viņai, no kurienes jūs nākat; kas jūs tāds un ko vēlaties — tas ir ārpus manas sfēras; es varētu sacīt — ārpus mana hori­zonta, bet šis vārds ir jau pārāk nolietots.

Aiziet.

Viola.

Šim vīram prāta pietiek āksta lomai, Un godam spēlēt to nemaz nav nieks. Tam jāzin, raksturs kāds un parašas, Un sejas ļaudīm tiem, par kuriem smej; Kā vanagam tam jāšaujas uz spalvām, Kas pazib acu priekšā tam. Tikpat Kā grūti gudram, grūt' ar ākstam būt. Labs muļķa joks ir bieži meistardarbs, Bet gudrā kļūdas gaida izsmiekls skarbs.

Ienāk sers Tobijs un sers Andrejs.

Sers Tobijs. Esiet sveicināts, mans kungs!

Viola. Jūs tāpat, kungs!

Sers Andrejs. Dieu vous garde, monsieur.

Viola. Et vous aussi; votre serviteur.

Sers Andrejs. Es ceru, ka tas tā ir, un es esmu jūsējais.

Sers Tobijs. Vai jūs negribat apciemot mūsu māju? Mana krustmeita vēlas, lai jūs ienākot iekšā, ja jums pie viņas kāda darīšana.

Viola. Ļoti pateicos jūsu krustmeitai. Ar to es gribu teikt, ka viņa ir mana ceļa mērķis.

Sers Tobijs. Nu tad kājas kabatā — un uz priekšu!

Viola. Manas kajas saprot mani labak neka es jusu vār­dus.

Sers Tobijs. Es gribētu sacīt, ka jums jāiet, jāiet iekšā.

Viola. Es atbildēšu ar darbiem; bet mums, lūk, jau aiz­steigušies priekšā.

Ienāk Olīvija un Marija.

Apburošā, visubrīnišķā grāfieni Lai debesis sūta pār jums smaržu lietu!

Sers Andrejs. Jaunais cilvēks ir smalks galminieks. «Smaržu lietus». Jauki sacīts.

Viola. Mans uzdevums, grāfien, ir mēms visiem, izņe­mot jūsu laipnās un dzirdīgās ausis.

Sers Andrejs. Smaržas! Laipnās! Dzirdīgās! Ņemšu vērā šos visus trīs vārdus.

Olīvija. Aiztaisiet dārza vārtus un Jaujiet man uzklausīt sūtni.

Sers Tobijs, sers Andrejs un Marija aiziet. Sniedziet man savu roku! Viola.

Es gatavs pakalpot jums, grāfien, mūžam.

Olīvija.

Kā sauc jūs?

Viola.

Princese par visām daiļākā, Cezario ir jūsu kalpa vārds.

Olīvija.

Mans kalps jūs, kungs? Nevienam nebūs prieks, Ka pieklājība pārvēršas par glaimiem. Orsino kalps jūs esat, jaunais cilvēk.

Viola.

Un viņš ir jūsu; jūsu kalpa kalps Ir arī jūsējais, patiešām, grāfien.

Olīvija.

Par viņu nedomāju es, un viņš Ar varētu par mani nedomāt.

Viola.

Es nāku jūsu labvēlību gut Priekš viņa . . .

Olīvija.

Lūdzu mani atvainot,

Bet es jums aizliedzu par viņu runāt;

Varbūt jums cita vēlēšanās būs?

Tad jūsu vārdos klausītos daudz mīļāk

Nekā pat debess sfēru mūzikā.

Viola.

Ak grāfien …

Olīvija.

Vēl vārdu man! Pēc pagājušās reizes, Kad jūs tik ļoti apbūrāt mūs visus, Es gredzenu jums liku nodot, tā Es sevi pievīlu, varbūt i jūs. To iztulkot nu var par sliktu man, Jo piespiedusi esmu es ar viltu Jūs pieņemt lietu, nepieder kas jums. Ko domājat jūs gan? Vai manu godu Par mērķi savām bultām izvēlējāt Un raidījāt tam virsū visas domas, Kas vien var rasties bargā dvēselē? Priekš prāta gaišredzīga, tā kā jums, Es esmu atklājusi jau par daudz. Tad runājiet nu tagad arī jūs.

Viola.

Man ļoti žēl. ..

Olīvija.

Tas solis jau uz mīlu.

Viola.

Nemaz; no piedzīvojumiem mēs zinām, Ka daudzreiz nožēlot var ienaidniekus.

Olīvija.

Es redzu, atkal laiks ir nācis smieties! Cik nabags viegli paliek iedomīgs! Bet, ja par laupījumu jākrīt, labāk Tad lauvas nagos krist, ne vilka zobos.

Nosit pulkstenis.

Lūk, atgādinājums, ka laiks tiek izšķiests. Mans jaunais draugs, pēc jums es neilgojos, Jūs varat mierīgs būt. Bet vīra gados Būs jūsu sievai teicams laulāts draugs. Uz rietumiem ved tagad jūsu ceļš.

Viola.

Uz rietumiem, lai iet! Lai debesis Jums piešķir mierīgu un līksmu garu! Priekš hercoga jums vārda nav neviena?

Olīvija.

Ak, paliec! Teic — ko domā tu par mani? Viola.

Jūs domājat, ka neesat tā, kas esat. Olīvija.

Par jums man, jāteic, tādas pašas domas. Viola.

Un pareizas: es neesmu es pats. Olīvija.

Kaut spētu tāds jūs būt, kā vēlos es! Viola.

Ja labāks kļūtu, vēlētos es arī, Jo tagad jābūt man ir jūsu ākstam.

Olīvija.

Ak, kāda burvība pie jums tā saista! Pat izsmieklā ir jūsu seja skaista. Tev, mīla, drīz no sejas plīvurs slīd. Un tava nakts kā gaiša diena spīd. Cezario, pie ziedu pavasara,

Pie nevainīgas sirds un skaidra gara

Es zvēru: mīlu jūs, kaut jūs tik bargs,

Pret jūtām kaislām prāts man nav vairs sargs.

Kā varat klusu ciest un būt tik ciets,

Kad mīla mani izmisumā triec!

Cezario, ir saldas mīlas mokas,

Bet saldāk tomēr ieskauj laimes rokas.

Viola.

Pie savas jaunības es zvēru! Spars Sais krūtīs mīt, un uzticīgs mans gars, — Bet jūtas nav pie sievietēm man sietas, Uz manas dvēsles troņa nav tām vietas. Ardievu, sinjora! Un, ja jums prieks, Orsino vaidi jūs vairs neaizsniegs.

Olīvija.

Jel atgriezies! Vairs sevi nepazīstu, Tu vari man likt mīlēt to, ko nīstu.

Abi aiziet.

OTRA AINA Istaba Olivijas namā.

Ienāk sers Tobijs, sers Andrejs un Fabians.

Sers Andrejs. Nē, goda vārds, es te nepalikšu vairs ne minūtes.

Sers Tobijs. Kādēļ, ak debešķīgais niknum! Saki mums, kādēļ!

Fabians. Tas jums katrā ziņā jāsaka, ser Andrej.

Sers Andrejs. Ē, es redzēju jūsu krustmeitu pret grāfa kalpu izturamies laipnāk nekā jebkad pret mani, tur, lejā, dārzā es to redzēju.

Sers Tobijs. Bet vai viņa redzēja arī tevi, veco zēn? Pa­stāsti man to!

Sers Andrejs. Tikpat skaidri, kā es tagad jūs redzu.

Fabians. Tas taisni pierāda, ka viņa mii jūs.

Sers Andrejs. Velns lai parauj! Vai jūs gribat mani par ēzeli pataisīt?

Fabio. Es pierādīšu jums to vispamatīgākā veidā, un prāts un saprāts to apzvērēs.

Sers Tobijs. Un tie abi bija zvērinātie jau tad, kad Noass vēl nenodarbojās ar kuģniecību.

Fabians. Viņa bija pret jauno cilvēku jūsu acu priekšā laipna tikai tādēļ, lai pamodinātu jūsu aizsnaudušos dūšu, lai piepildītu jūsu sirdi ar sēru un liesmām. Jums tad nu vajadzēja iejaukties vidū; jums vaja­dzēja šo jaunkungu padarīt mēmu ar vissmalkākiem un svaigākiem jokiem. To sagaidīja no jums, bet velti. Jūs ļāvāt, ka laiks noskalo šī retā gadījuma divkāršo apzeltījumu, un žēlīgās jaunkundzes acīs jūs nu esat aizzēģelējuši uz ziemeļiem, kur jūs arī paliksiet karājoties kā lāsteka pie holandieša bārdas, kamēr jūs neizlabosiet notikušo ar kādu slavējamu drošsirdības uzliesmojumu vai smalku politiku.

Sers Andrejs. Ja jau tas vajadzīgs, tad labāk ar drošsir­dības uzliesmojumu; politiku es nevaru ieredzēt, es gandrīz labāk paliktu par puritāni nekā par politiķi.

Sers Tobijs. Lai notiek! Uzbūvēsim tavu laimi uz droš­sirdības pamatiem. Izaicini grāfa sūtni uz divkauju; ievaino viņu vienpadsmit vietās; mana krustmeita to uzzinās, un vari būt pārliecināts, ka neviens savedējs neieteiks tevi sievietei tik labi kā drošsirdības slava.

Fabians. Citu līdzekļu nav, ser Andrej.

Sers Andrejs. Vai kāds no jums ir ar mieru nonest viņam manu izaicinājumu?

Sers Tobijs. Ej un uzraksti to ar Marsa roku; apvaino­joši un īsi. Asprātība šoreiz lomu nespēlē, kaut tik būtu daiļrunīgi un veikli. Ļauj savai spalvai pilnu vaļu; ja tu nosauksi viņu sešas septiņas reizes par «tu», tas lietai par ļaunu nenāks; un plāj vaļā tik daudz melu, cik uz papīra vietas. Ej un pielūko, ka tavā tintē būtu krietna žults; tu gan raksti ar zosu spalvu, bet tas nav svarīgi. Tik ķeries pie darba!

Sers Andrejs. Kur es jūs atradīšu?

Sers Tobijs. Mēs pasauksim tevi ex cubiculo. Ej tik.

Sers Andrejs aiziet.

Fabians. Šis cilvēciņš jums ir dārgs, ser.

Sers Tobijs. Es jau viņam arī esmu bijis dārgs — mak­sājis vienu otru tūkstoti, varu sacīt.

Fabians. Mēs dabūsim no viņa ievērojamu vēstuli, bet jūs taču to nenodosiet?

Sers Tobijs. Saprotams, ka ne. Bet kūdīt abus jaunos cil­vēkus vajag. Es domāju, ka viņus ar vēršiem neva­rētu kopā savilkt. Un, kas attiecas uz godājamo seru — ja viņu uzšķērstu un atrastu iekšā tik daudz asiņu, ka pietiktu odam priekš brokastīm, — es būtu gatavs apēst visu pārējo.

Fabians. Un viņa pretinieks, šis jaunais cilvēks, spriežot pēc sejas, arī nevarēs parādīt sevišķu niknumu un nežēlību.

Ienāk Marija.

Sers Tobijs. Redziet, tur laižas mūsu putniņš.

Marija. Ja jūs gribat dabūt dūrēju sānos, nāciet man līdz. Šis muļķis Malvolio ir palicis par pagānu, pil­nīgs atkritējs. Jo neviens kristīgais, kas cer iegūt de­besu valstību caur patiesu ticību, savu mūžu neticēs tādam blēņu mistram. Viņš jau staigā dzeltenās zeķēs.

Sers Tobijs. Un krustām sietām kāju siksnām?

Marija. Jā, un izskatās pēc skolmeistara, kas notur savas stundas baznīcā. Es viņam sekoju kā vipa slepkava. Viņš paklausa katram punktam vēstulē, kuru es tam nodevīgi nosviedu ceļā. Smaidīdams viņš savelk vai­rāk līniju sejā nekā uz jaunās pasaules kartes ar abām Indijām. Visu to jūs nevarat nemaz iedomāties; es tikko noturējos neiesviedusi viņam ar kaut ko pa galvu. Es esmu pārliecināta, ka grāfiene iecirtīs vi­ņam pliķi sejā, un viņš smaidīdams saņems to par lielu žēlastības pierādījumu.

Sers Tobijs. Iesim, iesim! Rādi mums, kur viņš ir.

Visi aiziet.

TREŠA AINA Iela.

Ienāk Antonio un Sebastians.

Sebastians.

Es negribēju apgrūtināt jūs,

Bet, ja jau jums šīs pūles prieku dara,

Tad arī nebāršos vairs ilgāk.

Antonio.

Es nevarēju jūs tā atstāt: ilgas Pēc jums bij asākas kā piešu tērauds; Un ne tik ilgas vien (lai arī tās Var piespiest mani uzsākt tālu ceļu), Bet arī rūpes, kā jums ceļš būs veicies, Jo zeme šī, kas jums ir gluži sveša, Var izlikties pēc barga tuksneša, Ja viņā draugu nav. Šie iemesli Un baiļās rūpes, vienotas ar mīlu, Bij tās, kas mani ceļā dzina.

Sebastians.

Draugs,

Par to es varu jums tik pateikties Un vēlreiz pateikties; mēdz bieži maksāt Par labiem darbiem šādā vieglā naudā.

Ja maks tik pārpilns būtu man kā dvēsle, Es labāk atalgotu jūs. — Bet nu, Ko darīt mums? Iet skatīt pilsētu?

Antonio.

To rit; pirms dzīvoklis jums jāatrod.

Sebastians.

Es neesmu noguris, un nakts vēl tālu, Es gribu lūgt jūs, ļausim savām acīm Pie pieminekļiem slaveniem un ēkām Vēl pakavēties.

Antonio.

Atvainojiet mani: Šai pilsētā man visur briesmas draud, Ar grāfa galerām reiz jūras kaujā Man tāda satikšanās bij, ka tagad, Ja mani saķertu, patiešām grūt' Man attaisnoties būtu nu.

Sebastians. Daudz ļaužu

Jūs esat apkāvuši hercogam?

Antonio.

Nē, nav tik asiņaina mana vaina, Kaut arī apstākļi bij tiešām tādi, Kas asiņainus notikumus rada; Bet visu varēja par labu griezt, Par mantām nolaupītām atlīdzināt, Ko arī daudzi darīja no mums, Lai nekaitētu veikaliem; es viens To negribēju. Tādēļ dārgi tagad Var iznākt maksāt man.

Sebaslians.

Tad nestaigājiet apkārt jūs tik klaji.

Antonio.

To zinu pats. Še, ņemiet manu maku! Vislabākās ir dienviddaļas mājas; Un, kamēr, staigādams pa ielu ielām,

Jūs jaunas ziņas gūsiet, maltīti Pie «Elefanta» pasūtīšu es — Tur mani satiksiet.

Sebastians.

Kādēļ man maks?

Antonio.

Varbūt jums acis iekāro ko nopirkt, Tad maks jums varētu nākt palīgos.

Sebastians.

Labs ir! Es būšu jūsu mantzinis. Uz redzēšanos!

Antonio.

Pie «Elefanta» . . .

Sebastians.

Labi!

Abi aiziet.

CETURTA AINA Olīvijas dārzs.

Ienāk Olivija un Marija.

Olīvija.

Es sūtīju pēc viņa; ja tas atnāk,

Kā lai to cienāju? Ko lai tam dodu?

Jo vieglāk nopirkt jaunību, ne pielūgt.

Es pārāk stipri runāju.

Kur ir Malvolio? Viņš laipns un svinīgs

Un šoreiz der par kalpu man.

Kur ir Malvolio?

Marija.

Tur nāk viņš, jaunkundz, Bet izturas tā, it kā būtu jucis.

Olīvija.

Kas noticis? Viņš trako?

Marija.

Nē, nemaz,

Viņš tikai smaida. Derētu jums kādu Pie sevis paturēt; Malvolio Patiešām nav pie pilna prāta.

Olīvija.

Ej, sauc to šurp! Es esmu tikpat traka, Ja trakums smaidus asarām vēl slaka.

Ienāk Malvolio ar Mariju. Kā klājas jums, Malvolio? Malvolio

smaida dīvaini.

Daiļā grāfien, he! he!

Olīvija. Tu smaidi? Es tevi ataicināju šurp bēdīgā lietā.

Malvolio. Bēdīgā lietā, jaunkundz? Es varētu būt bēdīgs, jo šie kāju apsēji traucē asinsriņķošanu, bet tas nav svarīgi. Ja tas ir patīkami vienai, tad es varu sacīt līdz ar pazīstamo sonetu: «Ja es patīku vienai, tad es patīku visām.»

Olīvija. Kas ar tevi noticis, Malvolio? Vai esi vesels?

Malvolio. Prāts man nav melns, lai ari kājas man tagad ir dzeltenas. Vēstule ir manās rokās, un visas pavēles tiks izpildītas. Es domāju, mēs pazīstam šo jauko, romisko rokrakstu.

Olīvija. Vai tev nevajadzētu likties gultā, Malvolio?

Malvolio. Gultā? Jā, manu sirsniņ, kopā ar tevi.

Olīvija. Dievs ar tevi! Kādēļ tu tā smaidi un visu laiku sūti man skūpstus?

Marija. Kā jums klājas, Malvolio?

Malvolio. Jums patiktos to zināt? Jus domājāt, lakstīga­las atbild žagatām?

Marija. Kā jūs varat ierasties pie grāfienes ar šo smiek­līgo bezkaunību?

Malvolio. «Neiztrūcinies no spožuma.» Tas bija labi sa­cīts.

Olīvija. Ko tu ar to gribi sacīt, Malvolio?

Malvolio. «Daži piedzimst spožumā …»

Olīvija. Un tad?

Malvolio. «Daži iekaro spožumu …»

Olīvija. Ko tu runā?

Malvolio. «Un daži saņem to par dāvanu …»

Olīvija. Dievs, stāvi viņam klāt!

Malvolio. «Atceries, kas slavēja tavas dzeltenās ze­ķes …»

Olīvija. Tavas dzeltenās zeķes?

Malvolio. «Un vēlējās redzēt tevi ar krusteniski sietām kāju siksnām…»

Olīvija. Ar krusteniski sietām kāju siksnām?

Malvolio. «Uz priekšu! Satver laimi, pēc kuras tu ilgo­jies …»

Olīvija. Laimi?

Malvolio. «Ja ne, tad paliec uz visiem laikiem par kal­pu …»

Olīvija. Nu, viņš ir pilnīgi traks!

Ienāk kāds sulainis.

Sulainis. Jūsu gaišība, jaunais kavalieris no grāfa Or­sino galma ir atkal te, un es tikko pierunāju viņu uz­gaidīt. Viņš gaida jūsu pavēles.

Olīvija. Es tūliņ iešu.

Sulainis aiziet.

Mi]ā Marij, parūpējies par šo cilvēku. Kur Tobijs? Lai pāris manu cilvēku uzrauga viņu labi. Es ne­parko negribētu, ka ar viņu notiktu kāda nelaime.

Olīvija un Marija aiziet.

Malvolio. Ha, ha! Vai nu tā lieta nav vēl skaidrāka? Ne­vienam citam kā pašam seram Tobijam jārūpējas par mani! Tas saskan burts burtā ar vēstuli. Viņa ar no­domu sūta to pie manis, lai es apietos ar viņu stin­grāk — tas ir pieminēts ari vēstulē. «Nosvied savu pazemību,» viņa raksta, «esi rupjš pret maniem radi­niekiem, pastāvīgi nemierā ar apkalpotājiem; lai no tavām lūpām atskan politiskas valodas; izturies kā savādnieks.» Un līdz ar to viņa dod ari sīkākus no­rādījumus: jāpieņem nopietna seja, svinīga izturē­šanās, lēna valoda pēc augstu kungu parauga un tā tālāk. Nu viņa man ir rokā, protams, caur dieva žēlastību, bet dieviem es par to arī būšu pateicīgs! Un ko viņa teica nupat, prom ejot: «Parūpējies par šo cilvēku.» Par šo cilvēku! Nevis «Malvolio» vai «nama pārvaldnieks», bet «cilvēks». Jā, viss ir vis­labākā saskaņā, ne grana, ne vismazāko šaubu, ne mazākā šķēršļa, nekādas neskaidrības vairāk. Kas tur vēl būtu iebilstams? Nekas vairs nestāv starp mani un manu cerību izredzēm. Dievi, ne jau es, ir to vei­kuši, un viņiem pienākas pateicība.

Marija atgriežas atpakaļ ar seru Tobiju un Fabianu.

Sers Tobijs. Dieva žēlastības vārdā, kur viņš ir? Ja arī visi elles gari būtu ieperinājušies viņā, ja viņu būtu tur vesels leģions, es gribu runāt ar viņu.

Fabians. Redziet, redziet, tur viņš ir. Kas ir ar jums, draugs? Kas ir ar jums?

Malvolio. Ejiet! Es atlaižu jūs. Ļaujiet man vientulību baudīt! Ejiet!

Marija. Paklausieties tik, ļaunais gars jau sāk runāt viņā. Vai es jums neteicu? Ser Tobij, grāfiene lūdz jūs parūpēties par Malvolio.

Malvolio. He, he! Patiešām!

Sers Tobijs. Klusu, klusu! Ar viņu jāapietas mīlīgi; at­ļaujiet man to izdarīt. Kas jums noticies, Malvolio? Kā stāv ar jūsu veselību? Ē, draugs, velnam vajag turēties pretī: neaizmirstiet, ka viņš ir cilvēku ienaidnieks no vissenākajiem laikiem.

Malvolio. Vai jūs zināt ar, ko jūs runājat?

Marija. Redziet, cik ļoti viņš ņem pie sirds, kad jūs par sātanu runājat. Lai dievs dod, ka viņš nav vēl ap­burts!

Fabians. Vajadzētu parādīt zīlniecei ūdeni, ko viņš no­laiž.

Marija. Tik tiešām, kā es dzīvoju, rīt no rīta tas jāiz­dara. Žēlīgā jaunkundze neparko negribētu viņu zaudēt.

Malvolio. Vai tā gan, jaunava?

Marija. Kungs Jēzus!

Sers Tobijs. Lūdzu, esi tu mierīga! Jūs neejat pareizo ceļu: vai jūs neredzat, ka tas viņu tikai uztrauc? Lai­diet man vienam rīkoties.

Fabians. Te var līdzēt tikai maiga laipnība. Laipnība un mīlība! Ļaunais gars ir kašķīgs un necieš ierunas.

Sers Tobijs. Nu, kā tev klājas, balodīt manu? Kā tev iet, cālīt, cabulīt?

Malvolio. Mans kungs!

Sers Tobijs. Nu nācī, nācī šurp! Tiba, tiba, tib! — Nē, cilvēks. Tas nesaietas ar goda sajēgumu, ar sātanu bumbu spēlēt. Atkāpies, tu elles skursteņslauķi!

Marija. Piedabūjiet viņu, lai viņš noskaita tēvreizi, la­bais ser Tobij! Piespiediet viņu dievu lūgt!

Malvolio. Tēvreizi noskaitīt, pērtiķi?

Marija. Redziet, vai es jums neteicu: viņš negrib ne dzirdēt no dievbijāšanas.

Malvolio. Ejiet jūs kārties! Jūs visi esat ģeķi un gnīdas. Es nepiederu pie jūsu sfēras; jūs vēl dzirdēsiet par mani.

Aiziet.

Sers Tobijs. Vai tas ir iespējams?

Fabians. Ja to izrādītu teātrī, es droši vien nosauktu to par neticamu izdomājumu.

Sers Tobijs. Mūsu joks ir aizņēmis visu viņa galvu.

Marija. Tad nu nelaidiet tikai viņu mierā, lai šis joks neizgaro.

Fabians. Es redzu, mēs viņu padarīsim gluži traku.

Marija. Jo mierīgāka dzīve tad būs mājā.

Sers Tobijs. Iesim sasiesim viņu un ieslodzīsim tumšā istabā. Mana krustmeita ir jau pārliecināta par viņa trakumu; mēs varam to lietu turpināt sev par jaut­rību un viņam par sodu tik ilgi, kamēr mums pašiem apniks, un tad varēs apžēloties. Mēs nokārtosim to joku tiesas ceļā, un tu, sieviete, apliecināsi viņa tra­kumu. Bet paskatiet, paskatiet!

Ienāk sers Andrejs.

Fabians. Atkal jauna smiešanās.

Sers Andrejs. Saņemiet izaicinājumu, izlasiet; galvoju, ka sāls un piparu būs diezgan.

Fabians. Vai tiešām izaicinājums tik ass?

Sers Andrejs. Zināms, par to es galvoju. Lasiet tikai.

Sers Tobijs. Dod šurp! «Jaunais cilvēk, tu vari būt kas būdams, tu esi tomēr tikai suns.»

Fabians. Jauki un varonīgi!

Sers Tobijs. «Nejūties pārsteigts un nebrīnies savā prā­tā, kādēļ es tevi tā saucu, iemeslus es tev nekādus neuzdošu.»

Fabians. Smalks āķis! Jūs nedodiet viņam nekāda pie­turas punkta.

Sers Tobijs. «Tu apmeklē grāfieni Olīviju, un viņa ir laipna ar tevi manu acu priekšā. Bet tu melo kā zirgs, — tas nemaz nav tas iemesls, kādēļ es tevi iz­aicinu.»

Fabians. Apbrīnojami īsi un nesakarīgi.

Sers Tobijs. «Es sagaidīšu tevi pie mājupiešanas un ja tu būsi tik laimīgs, ka nokausi mani…»

Fabians. Lieliski!

Sers Tobijs. «Tad tu nokausi mani kā neģēlis un blē­dis.»

Fabians. Jūs visu laiku turaties sāņus no šāviena.

Sers Tobijs. «Ardievu — un lai tas kungs apžēlojas par vienu no mūsu dvēselēm! Viņš var apžēloties arī par manējo, bet es ceru tomēr to labāko, un tādēļ — piesargies. Tavs draugs, raugoties pēc tā, kā tu viņu saņemsi, un tavs nāvīgais ienaidnieks Andrejs Eigjū- čiks-Bālģīmis.» Ja šī vēstule neuzsper viņu gaisā, tad arī pulveris nekā nelīdzēs. Es nodošu to viņam.

Marija. Jūs tagad pat varat to izdarīt: viņš runā pašlaik ar grāfienes jaunkundzi un drīz ies projām.

Sers Tobijs. Dodies, ser, uz dārza vārtiem un uzmani viņu, kā mednieks zaķi; tikko tu ieraugi viņu, velc zobenu ārā un reizē ar to lieto spēcīgus lamu vārdus, ja tos ceļ priekšā krietnā basa balsī, rada daudz lie­lāku varonības slavu nekā nopietni cīņas darbi. Ne­kavē laiku.

Sers Andrejs. Nu, kas attiecas uz lamāšanos, tad ļaujiet man tik vaļu.

Aiziet.

Sers Tobijs. Viņa vēstuli es, zināms, nenodošu. ŠI jaunā cilvēka izturēšanās pierāda, ka viņš ir saprātīgs un labi audzināts; viņa starpniecība hercoga lietā pie manas krustmeitas arī apliecina to; tādēļ šī vēstule, pateicoties savai ārkārtīgai muļķībai, neiedvesīs jau­najam cilvēkam ne mazākās bailes; viņš tūliņ no­jēgs, ka to raksta āksts. Vēstules vietā es nodošu izaicinājumu mutiski, sarunāšu lielas lietas par Bāl- ģīmja varonību un iedvesīšu viņam visaugstākās do­mas par sera niknumu, izveicību un straujumu. Viņš ir tik jauns, ka noticēs visam. Abi divi būs tā no­bijušies, ka iznīcinās viens otru ar acīm kā pūķi. Ienāk Olivija un Viola.

Fabians. Tur viņš nāk kopā ar tavu krustmeitu. Atstā­sim viņus divatā atvadīties, un tad ķersimies klāt.

Sers Tobijs. Es pa to laiku apdomāšu šausmīgus izteicie­nus izaicinājumam.

Sers Tobijs un Fabians aiziet.

Olivija.

Par daudz jau esmu izteikusi es Priekš akmenscietas sirds. Mans gods ir briesmās. Par soli šo kaut kas man dvēslē pārmet, Bet sirds par visiem pārmetumiem smejas.

Viola.

Tās pašas kaislības, kas jūs, Dziļbaigām sāpēm moca manu kungu.

Olīvija.

Es lūdzu jūs, šo prieku dariet man Un ņemiet gredzenu, tur attēls mans, Viņš netraucēs jūs daudz. Rīt nāciet atkal: Jūs varat visu lūgt, viss tiks jums dots, Ja lūgums manu godu neaizskars.

Viola.

Es jūsu sirdi savam kungam lūdzu. Olīvija.

Kā varu atdot, godu neaizskarot, Es grāfam to, kas atdots jums?

Viola.

Es atļauju.

Olīvija.

Nu, labi; sveiks! Bet atnāc atkal rit, Tu vari mani elles liesmās dzīt.

Aiziet.

Ienāk sers Tobijs un Fabians.

Sers Tobijs. Labdien, jauno cilvēk!

Viola. Labdien, kungs!

Sers Tobijs. Lai tev būtu kādi ieroči būdami, ņem tos rokā; pie kādas sugas pieder apvainojumi, ar kuriem tu esi viņu aizskāris, es nezinu; bet tavs pretinieks, saniknots un asinskārīgs kā mednieks, gaida tevi pie dārza vārtiem. Izvelc savu zobenu! Taisies žigli! Tavs pretinieks ir straujš, veikls un nāvīgs.

Viola. Jūs maldāties, kungs, esmu pārliecināts. Nevie­nam cilvēkam nav strīda ar mani. Manā atmiņā nav nevienas netaisnības, kuru es būtu varējis kādam nodarīt.

Sers Tobijs. Es varu jums apgalvot, ka jūs pārliecināsie­ties par pretējo. Ja dzīvība jums kaut drusciņ vērta, turiet acis un ausis vaļā, jo jūsu pretiniekam ir viss, ko var dot jaunība, spēks, veiklība un drošsirdība.

Viola. Piedodiet, kungs, bet kas tad viņš ir?

Sers Tobijs. Bruņinieks, kurš pacelts šai godā ar neasi- nātu šķēpu uz izšūtas grīdsegas; bet divkaujā viņš ir tīrais velns, un viņa niknums pašlaik ir tik nesamie­rināms, ka viņš neatzīst nekādu citu gandarījumu kā vien nāvi un kapu. Cērt un smērē! — ir viņa devīze; un otra: vai es, vai tu!

Viola. Es atgriezīšos atpakaļ un izlūgšos no augstās dā­mas pavadoņus. Es neesmu nekāds plēsoņa. Man ir gadījies dzirdēt par ļaudīm, kuri ar nodomu min ci­tiem uz papēžiem, lai ta pieradītu savu varonību; varbūt viņš arī pieder pie šīs sugas.

Sers Tobijs. Nē, kungs; viņa dusmas pamatojas uz ļoti nopietniem apvainojumiem; tādēļ — uz priekšu! Jums jākaujas. Mājā atpakaļ jūs netiksiet, kamēr būsiet izkāvušies ar mani, un tad jau labāk jūs va­rat izčīkstēties ar viņu pašu. Tādēļ vēlreiz — uz priekšu, ja jūs negribat, ka es sašķērēju jūsu ādu šķiedrās; jums jākaujas vai jāatsakās uz visiem lai­kiem nēsāt zobenu.

Viola. Tas ir tikpat nepieklājīgi, cik dīvaini. Es lūdzu, esiet tik laipni un apvaicājieties pie bruņinieka, kā es esmu viņu apvainojis; droši vien tas būs noticis aiz neuzmanības, bez iepriekšēja nodoma.

Sers Tobijs. To es varu izdarīt. Sinjor Fabian, palieciet pie šī kunga, kamēr es atgriežos.

Aiziet.

Viola. Varbūt jūs, mans kungs, zināt kaut ko par šo strīdu?

Fabians. Es zinu tikai to, ka bruņinieks ir neganti nikns uz jums un sitīsies uz dzīvību un nāvi; vairāk nekā es nezinu.

Viola. Sakiet —■ kas viņš ir par cilvēku?

Fabians. Viņa āriene nav tik ārkārtīga kā viņa drošsir­dība, ar kuru jums tagad būs jāiepazīstas. Patiešām, viņš ir pats veiklākais, asinskārīgākais un bīstamā­kais pretinieks, kādu jūs varat sastapt visā Ilīrijā. Varbūt jūs gribat piekāpties? Es mēģināšu jūs sa­mierināt, ja vien tas būs iespējams.

Viola. Es būtu par to jums ļoti pateicīgs; man labāk pa­tiktos nākt sakaros ar garīdznieku nekā ar bruņi­nieku; es nerūpējos neko daudz, vai mani uzskata par varonīgu.

Abi aiziet.

PIEKTĀ AINA Iela pie Olīvijas dārza.

Ienāk sets Tobijs un sers Andrejs.

Sers Tobijs. Jā, draudziņ, tas ir velna zellis, tāda kaušļa es vēl neesmu redzējis. Es pārmiju ar viņu pāris cir­tienu, tā, mēģinājuma dēļ, un viņš taisa visus dūrie­nus un sitienus ar tādu ellišķu zibens ātrumu, ka nav vērts i pretī cirst; un, ja viņš atsit cirtienu, tad tūliņ pats dod tādu triecienu, kas trāpa tikpat neizbēgami, kā ejot kāja skar zemi. Runā, ka viņš esot bijis pir­mais rapieru sitējs pie Indijas lielmogula.

Sers Andrejs. Lai viņš iet kārties, es negribu ar viņu kauties.

Sers Tobijs. Jā, bet nu viņš nepaliks mierā: Fabians tikko savalda viņu.

Sers Andrejs. Kaut viņš sapūtu! Ja es būtu zinājis, ka viņš tik dūšīgs un tāds meistars uz zobeniem, tad velns būtu viņu drīzāk parāvis nekā es viņu izaici­nājis. Mēģiniet pierunāt viņu, lai viņš izbeidz šo lietu, un es atdošu savu ābolaino ērzeli.

Sers Tobijs. Es griezīšos pie viņa ar šo priekšlikumu; palieciet še un esiet vīrišķīgs.

Sāņus.

Viss beigsies bez asinīm un slepkavības. Dieva vārds, es jāšu uz jūsu zirga, ser, tāpat kā uz jums paša.

Ienāk Fabians un Viola.

Sers Tobijs

Fabianam.

Viņš dod savu zirgu par miera salīgšanu. Es iestās­tīju viņam, ka jaunais cilvēks ir pats sātans.

Fabians

Tobijam.

Tas atkal ir tādās pašās domās par mūsu bruņinieku: dreb no galvas līdz kājām un ir bāls, it kā viņam lā­cis mītu uz papēžiem.

Sers Tobijs

Violai.

Glābiņa nav, kungs, viņš grib ar jums kauties, jo esot tā nozvērējies. Bet, kas attiecas uz jūsu strīdu, tad viņš pēc tuvākas pārdomāšanas atrod to par gluži niecīgu; tādēļ velciet tikai zobenu ārā, lai vi­ņam nav zvērests jālauž. Viņš apgalvo, ka nenoda­rīšot jums nekādas vainas.

Viola

sāņus.

Dievs, stāvi man klāt! Vēl mazliet, un es atzīšos vi­ņam, ka neesmu vīrietis.

Fabians. Kad jūs pamanāt, ka viņš iekarst, kāpieties at­pakaļ.

Sers Tobijs. Nav glābiņa, ser Andrej. Bet kavalieris grib pārmīt ar jums dažus cirtienus tikai goda dēļ; pēc divkaujas likumiem viņš nevar vairs atkāpties, bet viņš deva man savu bruņinieka vārdu, ka neno­darīšot jums nekāda ļaunuma. Tad nu ātrāk, ātrāk!

Sers Andrejs. Lai dievs dod, ka viņš turētu vārdu!

Izvelk zobenu. Ienāk Antonio.

Viola. Ticiet man, tas notiek pret manu gribu.

Izvelk zobenu.

Antonio.

Nost zobenus, ja jaunais cilvēks šis

Jūs aizskāris, es stājos viņa vietā;

Ja vainīgs jūs, jūs izaicinu es.

Izvelk zobenu.

Sers Tobijs. Ko? Jus, mans kungs? Bet kas jūs esat tads? Antonio.

Kāds vīrs, kas draugus aizstāvēt mēdz darbos, Bet nemīl labprāt iztērēt daudz vārdu.

Sers Tobijs. Ja jūs pats kauslis esat, nāciet priekšā.

Izvelk zobenu. Ienāk divi tiesas sulaiņi.

Fabians. Apstājieties, ser Tobij! Te sāk vazāties apkārt tiesas kalpi.

Sers Tobijs

Antonio.

Mēs vēl ar jums parunāsim! Viola

seram Andrejam,

Bāziet zobenu makstī, ja jums tīk.

Sers Andrejs. Dieva vārds, tas man tīk, kungs, — un attiecībā uz to, ko es jums solīju, es turēšu vārdu. Viņš ir labi iejādīts un klausa pavadai.

Pirmais tiesas sulainis. Tur viņš ir; dari savu pienā­kumu!

Otrais tiesas sulainis. Antonio, pēc hercoga Orsino pa­vēles es apcietinu jūs.

Antonio.

Jūs maldāties, mans kungs.

Pirmais tiesas sulainis.

Nebūt, es pazīstu jūs tīri labi,

Kaut matrožcepures jums nav vairs galvā.

Ņem viņu ciet! Viņš pazīst arī mani.

Antonio.

Es paklausu.

Violai.

Un tas viss notiek tādēj,

Ka devos līdz es jums; bet ko nu vairs!

Jel sakiet man — ko domājat jūs darīt?

 Nu vajadzība piespiež manu maku

 Jums atprasīt; tas mani tagad moca

Daudz vairāk nekā paša nelaime.

Jūs esat pārsteigts. Nenoskumstiet, draugs!

Otrais tiesas sulainis. Kungs, nāciet līdz.

Antonio.

Es esmu spiests kaut pusi atprasīt.

Viola.

No kādas naudas, kungs?

Par draudzību, ko jūs man parādījāt,

Par daudzām likstām, kuras jums nu uzbrūk,

No saviem maziem līdzekļiem labprāt

Es gribu jums ko dot; man mantu maz:

No tā, kas klāt man, es jums pusi došu.

Te būs.

Antonio.

Jūs negribat vairs pazīt mani? Vai tiešām mana uzticība jums Vēl jāpierāda būs? Ak, nekārdiniet Un nelieciet man bēdās krist tik zemu, Ka darbus uzskaitu, kas paveikti Priekš jums.

Viola.

Es neatceros it neviena, Un arī jūsu seja sveša man. Es nīstu nepateicību daudz vairāk Par meliem, lielību un uzdzīvi, Daudz vairāk nekā visus netikumus, Kas tā kā inde maitā asinis.

Antonio.

Kungs dievs!

Otrais tiesas sulainis.

Bez kavēšanās nāciet līdz!

Antonio.

Tik acumirkli vēl! Šo jaunekli Es nāvei izrāvu gandrīz no rīkles, Ar svētu mīlu glabāju un kopu Un viņa priekšā zemu galvu liecu, Jo viņa cēlam garam ticēju.

Pirmais tiesas sulainis. Kas dajas mums! Nu taisieties mums līdz!

Antonio.

Bet ak! Cik zema mana dievība! Ak Sebastian! Tu samin sevi pats! Es redzu nu, ka dvēsele tev melna, Ar Jaunu tagad atmaksā tu labu. Ir daiļums tikumā, bet ļaunums daiļš Ir pielīdzināms tikai zārkam greznam.

Pirmais tiesas sulainis. Šis cilvēks sāk jukt prātā. Vedī­sim viņu projām. Ātrāk, ātrāk!

Antonio.

Es eju, eju.

Aiziet kopā ar tiesas sulaiņiem.

Viola.

Viņš runāja tik vētraini, un pats Viņš saviem vārdiem tic; kā ticēt man? Ak, kaut jūs piepildītos, sapņi mani, Kaut izglābts būtu brālis Sebastians!

Sers Tobijs. Nāc šurp, ser! Nāc šurp, Fabian! Sabāzīsim galvas kopā, varbūt pa visiem trim ko izdomāsim.

Viola.

Par Sebastianu nosauca viņš mani! Mans brālis tiešām bij man stipri līdzīgs Un arī drēbes valkāja tās pašas … Ak, ja tam glābties palaimējies būtu, Man negaisi un viļņi mīļi kļūtu!

Aiziet.

Sers Tobijs. Visnegodīgākais un neldzīgākais zeņķis un bailīgs kā zaķis. Viņa negodīgumu pierāda tas, ka viņš pameta savu draugu postā un noliedza savu draudzību, un par viņa gļēvumu var ievākt ziņas pie Fabiana.

Fabians. Bāba, pilnīgs bāba, gļēvākais cilvēks visā pa­saulē.

Sers Andrejs. Velns lai parauj! Dzīšos viņam pakaļ un krietni sadauzīšu.

Sers Tobijs. Tas man patīk! Samīci viņu labi, tikai ne­sāc ar zobenu rīkoties.

Sers Andrejs. Samīcīšu, goda vārds, samīcīšu!

Aiziet.

Fabians. Iesim paskatīsimies, kā tas viss beigsies.

Sers Tobijs. Esmu gatavs derēt, ka tik un tā nekas no visa neiznāks.

Abi aiziet.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Iela Olīvijas mājas priekšā.

Ienāk Sebastians un āksts.

Āksts. Tātad jūs gribat pārliecināt mani, ka es neesmu pie jums sūtīts?

Sebastians. Nu pietiek man. Tu esi varen veikls, bet mani mierā liec.

Āksts. Labi nospēlēts, jānudien! Tātad es jūs nepazīstu; grāfiene nav sūtījusi mani pie jums uzaicināt jūs pie sevis uz pāris vārdiem; jūsu vārds nav Cezario, un šis te nav mans deguns. Nekas nav tā, kā tas ir.

Sebastians. Ej izšķied savu muļķību citur, es svešinieks tev.

Āksts. Manu muļķību izšķiest! Šo izteicienu viņš būs dzirdējis par kādu lielu vīru un nu pielāgo to āk­stam. Manu muļķību izšķiest! Es baidos, pasaule, šis lielais ģeķis, paliks vēl beigās par modes pērtiķi. At­stāj, lūdzams, savas dīvainības un pasaki man, kas man jāizšķiež žēlīgās jaunkundzes priekšā. Vai lai es šķiežu solijumus, ka tu nāksi?

Sebastians.

Jel atstāj mani, dumjais savedēj! Še nauda, — bet, ja vilcināsies vēl, Tad drusciņ sliktāk samaksāšu tev.

Āksts. Zvēru pie sava goda, ka tev ir devīga roka. Tādi gudrinieki, kas dod ākstiem naudu, iegūst labu slavu, ja turpina tādā pašā garā gadus desmit, divpadsmit.

Ienāk sers Tobijs, sers Andrejs un Fabians.

Sers Andrejs. Aha, kungs, beidzot jūs esat man rokā. Te jums būs.

Sit Sebastianam.

Sebastians

sit seram Andrejam.

Te būs arī tev! Un vēl! Un vēl! Vai te visi traki pa­likuši?

Sers Tobijs. Apstājieties, kungs, vai arī jūsu zobens aiz­lidos pie velna.

Āksts. Tūliņ visu to pastāstīšu žēlīgai jaunkundzei. Es i par dukātu negribētu būt kādā no jūsu ādām.

Aiziet.

Sers Tobijs. Nu, pietiks, pietiks!

Grib turēt Sebastianu.

Sers Andrejs. Laid vaļā! Gan es tikšu ar viņu galā pa­visam citādā veidā: es iesūdzēšu viņu par kaušanos, un Ilīrijā, es domāju, likumi un taisnība vēl godā. Es viņam pirmais iesitu, bet tas nav svarīgi.

Sebastians. Rokas nost!

Sers Tobijs. Bet es negribu! Apmierinieties, jauno va­roni. Briesmīgi dūšīgs jūs esat, bet tomēr nu pietiks.

Sebastians.

No tevis, draugs, es gribu vaļā tikt; Jel atkāpies! Ja ne — tad saņem šo!

Izvelk zobenu.

Sers Tobijs. Ko? Ko? Tātad katrā ziņā man jānolaiž pā­ris unču tavu nekaunīgo asiņu?

Izvelk zobenu.

Ienāk Olīvija.

Olīvija. Ja dzīvība tev dārga, mierā, Tobij!

Sers Tobijs. Bet jaunkundz!

Olīvija.

Vai mūžīgi tas turpināsies tā? Tu nepateicīgais! Tev dzīvot alā, Kur laužu nav. No manām acīm prom! Cezario mans labais, neļaunojies! Prom, nekauņa!

Sers Tobijs, sers Andrejs un Fabians aiziet.

Es lūdzu tevi, mīļais, šoreiz

Tu prātu uzklausi, bet nevis dusmas,

Lai arī smagā, mežonīgā veidā

Tavs miers ir apdraudēts. Nāc līdz man māj

Tur pastāstīšu tev par rupjiem jokiem,

Ko dauzoņa šis piedzīvoj's: es ticu,

Tu pasmiesies par tiem, tev jānāk līdz.

Lai nolādēts šis uzpūtīgais nelga!

Viņš, tevi skardams, apvainojis mani.

Sebastians.

No kurienes šīs fantastiskās ainas? Vai esmu neprātā vai dziļā miegā? Kaut aizmigtu uz mūžiem manas jūtas. Pēc tādiem sapņiem negribu es mosties!

Olīvija.

Nāc droši! Ļauns nekas tev nenotiks.

Sebastians. Labprāt!

Olīvija.

Tad sacīts lai ir darīts.

Abi aiziet.

OTRA AINA Istaba Olīvijas namā.

Ienāk Marija un āksts.

Marija. Esi tik labs, apvelc šo mantiju, piesien bārdu un iestāsti viņam, ka tu esi garīdznieks. Pasteidzies, es pa to laiku pasaukšu Tobiju.

Aiziet.

Āksts. Labi, pārģērbties es varu un priesteri izspēlēt arī varu; kaut es būtu pirmais liekulis šādās drēbēs! Es neizskatos tik svarīgs, ka varētu darīt sevišķu godu savam amatam, un es neesmu pietiekoši vājš, lai tiktu izdaudzināts par mācītu vīru, bet būt izslavētam par cienījamu vīru un labu namtēvu, bez šaubām, ir tas pats, kas tikt daudzinātam par saprātīgu cilvēku un lielu zinātnieku. — A, tur jau nāk mani biedri.

Ienāk sers Tobijs un Marija.

Sers Tobijs. Lai tas kungs jūs svētī, mācītāja kungs!

Āksts. Bortos dies, ser Tobij! Tāpat kā vecais Prāgas vientulis, kurš nav mācējis ne lasīt, ne rakstīt, ļoti dziļdomīgi sacījis ķēniņa Gorboduka māsasmeitai: «Kas ir, tas ir,» — tāpat es, cik daudz es esmu mācī­tāja kungs, tik daudz es esmu mācītāja kungs. Jo, kas ir kas, tas ir tas un ir, ir, ir.

Sers Tobijs. Parunājiet ar viņu, godājamo ser Matīs.

Āksts. He, kas tur ir? Lai miers valda šai cietumā!

Sers Tobijs. Labi spēlē blēdis; izmanīgs blēdis!

Malvolio

aiz durvīm.

Kas mani sauc?

Āksts. Dieva kalps Matīss, kurš atnācis aplūkot velna apsēsto Malvolio.

Malvolio. Mīļais mācītāja kungs! Mīļais mācītāja kungs! Noejiet pie žēlīgās milēdijas …

Āksts. Atkāpies, negantais ļaunais gars! Ko vaja tu šo vīru un runā tikai par lēdiju?

Sers Tobijs. Labi sacīts, mācītāja kungs.

Malvolio. Mācītāja kungs, nevienam vēl nav tik ļoti pāri darīts kā man; mīļais mācītāja kungs, neticiet, ka es esmu prātā jucis! Viņi ir iebāzuši mani šaus­mīgā tumsībā.

Āksts. Nešķīstais sātan! Es nosaucu tevi vismaigākā vārdā, jo es piederu pie tām mīlīgajām dvēselēm, kuras pat pret velnu ir pieklājīgas. Tava mītne, tu saki, ir tumša?

Malvolio. Kā elle, mācītāja kungs.

Āksts. Bet viņā taču ir lūkas, kuras tik caurspīdīgas kā logu slēģi, un lielās rūtis dienvidziemeļos mirdz kā melnkoks, un tu vēl žēlojies par tumsību?

Malvolio. Es neesmu prātā jucis, mācītāja kungs; es jums saku, ka šī istaba ir tumša.

Āksts. Ārprātīgais, tu maldies. Nav citas tumsības kā vien nezināšana, kurā tu esi iegrimis vairāk nekā ēģiptieši savā tumsībā.

Malvolio. Es jums saku, ka šī istaba ir tumša kā nezinā­šana, jo nezināšana ir tikpat tumša kā elle; un vēl­reiz es saku, ka nevienam nav tik ļoti pāri darīts kā

. man. Es neesmu neprātīgāks par jums, pārbaudiet manu prātu nopietnā sarunā.

Āksts. Ko tu zini no Pitagora mācības par meža put­niem?

Malvolio. Pitagors saka, ka mūsu vecās mātes dvēsele varot dzīvot kādā putnā.

Āksts. Ko tu domā par šo mācību?

Malvolio. Es esmu par dvēseli labākās domās un nevaru atzīt Pitagora mācību.

Āksts. Ardievu! Paliec savā tumsā. Pirms es atzīstu tavu veselo prātu, tev jāatzīst Pitagora mācība un jāsargās nokaut meža pīli, lai neizdzītu savas vecās mātes dvēseli. Ardievu!

Malvolio. Mācītāja kungs! Mācītāja kungs!

Sers Tobijs. Mīļo Matīsa tēv!

Āksts. Man piestāv visi svārki, vai ne?

Marija. Tu varēji iztikt bez mantijas un bārdas, viņš tevi neredz,

Sers Tobijs. Tagad parunājies ar viņu pats savā balsī un atnāc man pastāstīt, kā viņš uzvedas; labi būtu, ja varētu izbeigt šo joku ar labu. Ja rodas gadījums iz­laist viņu ārā, lai tad viņš iet, kur grib, jo manas at­tiecības pret grāfieni pašlaik tik nelāgas, ka es nezin vai varēšu novest joku līdz galam. Ienāc pēc tam pie manis.

Sers Tobijs un Marija aiziet.

Āksts

dzied.

Kādēļ mana mīļā nenāk? Vai tā mani mīl kā senāk?

Malvolio. Āksts!

Āksts

dzied.

Ak, tā mani aizmirsusi! Malvolio. Ei, āksts! Āksts

dzied.

Sen jau mani atstājusi! Malvolio. Ei, dzirdi, āksts! Āksts

dzied.

Raugas nu uz citu pusi! Kas tur mani sauc?

Malvolio. Mīļais āksts, ja tu reiz gribētu būt labs pret mani, tu varētu atnest man gaismu, spalvu, papīru un tinti. Kā godīgs cilvēks — es tev būšu pateicīgs uz visu mūžu.

Āksts. Malvolio kungs?

Malvolio. Jā, mīļais āksts.

Āksts. Ak kungs, kā jūs tā varējāt pazaudēt visus piecus prātus!

Malvolio. Nevienam nemūžam nav tik ļoti pāri darīts kā man, mani pieci prāti ir tādā pašā kārtībā kā tavi, āksts.

Āksts. Tikai tādā pašā? Tad jūs patiešām esat jucis, ja esat tāds pats kā āksts.

Malvolio. Viņi ir ieslodzījuši mani še, šai tumsā, sūta pie manis garīdzniekus, ēzeļus, un dara visu, ko vien var, lai sajauktu manus prātus.

Āksts. Apdomājiet, ko jūs runājat: dieva kalps ir vēl tepat. «Malvolio, Malvolio, lai debesis atdod tev tavu prātu!» Liecies gulēt un nemuldi vairāk.

Malvolio. Mācītāja kungs . . .

Āksts. «Neielaidies ar viņu nekādās sarunās, mans dēls.» Kas? Es? Mācītāja kungs? Zināms, ka ne, kas jums nāk prātā? «Amen, saku es.» Labi, lai notiek tā.

Malvolio. Āksts, āksts, paklausies . . .

Āksts. Ak mīļais kungs, palieciet mierā! Ko jūs gribat? Mani rāj par to, ka es sarunājos ar jums.

Malvolio. Mīļais āksts, pagādā man drusciņ gaismas un papīra. Nudien, es esmu tikpat saprātīgs kā kurš katrs Ilīrijā.

Āksts. Jā, jā! Kaut tas tā būtu!

Malvolio. Goda vārds, tas ir tā. Mīļais āksts, pagādā man tinti, papīru un gaismu un nodod grāfienei to,

ko es uzrakstīšu; tu dabūsi par to vairak, neka jeb­kad būs dabūjis kāds pastnieks.

Āksts. Pagādāšu ar, labs ir; bet sakiet man vaļsirdīgi: vai jūs patiešām neesat prātā jucis vai tikai izliekaties?

Malvolio. Tici man, es patiešām neesmu prātā jucis.

Āksts. Ei, neprātīgam cilvēkam neticēšu, kamēr nere­dzēšu viņa smadzenes. Tūliņ atnesīšu jums gaismu, papīru un tinti.

Malvolio. Āksts, tu dabūsi labu atalgojumu. Ej, lūdzams.

Āksts

dzied.

Dodos prom, ser, Un tūlīt, ser, Būšu atkal atpakaļ.

Minūtē

Kā vecie āksti, Kuri jūsu plānus kaļ.

Vecais Āksts ar koka dūci Dusmās grib cirst velnam brūci, Uzsaukdams tam ho-ho-ho.

Tev kā velnam Darbam melnam Koka dūcis nagus trin.

Aiziet.

TREŠA AINA Olīvijas dārzs. Ienāk Sebastians.

Sebastians.

Lūk, gaisma plūst, un saule staro gaisos, Lūk, viņas gredzens, — tas ir neapšaubāms;

Kaut brīnums pārņem manu dvēseli,

Tas ārprāts nav. Kur ir Antonio?

Pie «Elefanta» es to neatradu.

Bet bijis viņš tur ir; man saimnieks teica,

Ka pilsētā viņš gājis mani meklēt.

Nu viņa padoms būtu zelta vērts;

Jo jūtas bargā strīdā man ar prātu,

Kaut liekas man, ka te tik kļūda notiek,

Tak laimes dāvanas tik brīnišķīgas,

Tik bagātas un nepārprotamas,

Ka gatavs esmu acīm neticēt

Un kaisli pretī celties paša prātam,

Kas teic, ka viens starp mums ir neprātīgs.

Ka viņai prāti klausa, tas ir redzams —

Jo vai gan neprātīgs tā spētu valdīt,

Dot kalpiem pavēles un pieņemt sūtņus —

Tik mierīgi, tik stingri, saprātīgi?

Kaut kur te slēpjas viltus. — Lūk, tā pati!

Ienāk Olivija ar garīdznieku.

Olīvija.

Ak, piedodiet man lielo steigšanos! Ja labu vēlat man, tad nāciet līdz Šim svētam vīram baznīcā tepat, Un tur zem svētām velvēm viņa priekšā Man zvērat mūžam palikt uzticīgs, Lai mana neticīgā, vājā sirds Reiz mieru rod. Tā savu laimi noslēps, Par laulībām līdz pats jūs ļaudīm teiksiet, Un tad mēs nosvinēsim lepnas kāzas, Kā klājas grāfienei. — Ko teiksiet jūs?

Sebastians.

Es gribu iet ar jums un svēto vīru Un došu zvērestu ar sirdi tīru.

Olīvija.

Tad vediet mūs! — Es laimīga patiešām! Lai dievs mūs savieno ar saitēm ciešām!

Visi aiziet.

PIEKTAIS CELIENS

PIRMĀ AINA Iela Olīvijas nama priekšā.

Āksts un Fabians.

Fabians. Ja tu mīli mani, parādi man viņa vēstuli.

Āksts. Mīļais Fabian, izpildiet tad arī kādu manu lū­gumu.

Fabians. Visu, ko tu gribi.

Āksts. Neprasi no manis šo vēstuli.

Fabians. Tas ir, tu dāvini man suni un kā atmaksu prasi no manis to atkal atpakaļ.

Ienāk hercogs, Viola un svīta.

Hercogs. Jūs esat grāfienes Olīvijas ļaudis, mani draugi?

Āksts. Taisni tā, kungs, mēs esam daļa no viņas inven­tāra.

Hercogs. Tevi es pazīstu labi; kā klājas, lāga virs?

Āksts. Stipri labi, kungs, un, jo vairāk ienaidnieku, jo labāk.

Hercogs. Gluži otrādi: jo vairāk draugu, jo labāk. Āksts. Nē, kungs, jo sliktāk. Hercogs. Kā tas var būt?

Āksts. Ak kungs! Draugi slavē mani un iztaisa no manis ēzeli! Bet mani naidnieki saka man taisni acis, ka es esmu ēzelis! Tātad no saviem naidniekiem es iemā­cos pats sevi pazīt, turpretī draugi mani pieviļ. Tad nu, ja prāta slēdzieni līdzinās skūpstiem, ja no čet­riem «nē» iznāk divi «jā» — jo vairāk draugu, jo sliktāk, un, jo vairāk naidnieku, jo labāk.

Hercogs. Lieliski!

Āksts. Nē, kungs, nav tik lieliski, kaut arī jums labpatīk būt vienam no maniem draugiem.

Hercogs. No manas draudzības tev sliktāk nepaliks; sa­ņem dālderi.

Āksts. Ja tas nenozīmētu atkārtot divas reizes vienu un to pašu, tad jūs varētu šo dālderi dubultot.

Hercogs. O, tu dod man sliktu padomu.

Āksts. Lai jūsu žēlastība nogremdējas vēlreiz kabatā, un lai jūsu miesa un dvēsele pārceļas uz turieni.

Hercogs. Labi, es apgrēkošos vēl reizi; saņem otru dāl­deri.

Āksts. Pirmo, otro un trešo reizi — un tad būs labi, jo vecu vecā paruna saka, ka visas labas lietas ir trīs; trīs astotdaļu takts, mans kungs, ir laba un jautra takts; arī zvans, kurš aicina jūs uz dievlūgšanu, runā to pašu valodu: viens, divi, trīs.

Hercogs. Vairāk naudas no manas kabatas izvilkt tev neizdosies arī ar šo joku. Ja tev labpatiktos paziņot grāfienei, ka es vēlos ar viņu runāt, un atvestu viņu šurp, tad mana devība varbūt pamostos no jauna.

Āksts. Lai tad atpūšas jūsu devība, kungs, līdz manai at- pakaļnākšanai. Es eju, kungs, bet jums nevajadzētu domāt, ka mana naudas kārība ir mantas kārība. Jā, lai tad nu nosnaužas jūsu devība, drīz es viņu at­kal modināšu augšā.

Aiziet.

Ienāk Antonio un tiesas sulaiņi.

Viola.

Lūk, kungs un pavēlniek, nāk glābējs mans.

Hercogs.

$o seju atceros es ļoti labi, Kaut reizi pēdējo tā bija melna Un kara dūmu ieskauta kā vulkāns. Viņš bija kapteinis uz kāda kuģa, Kas neliels bija, tāpat nevērtīgs, Bet uzbruka tik nikni manai flotei — Un taisni viņas spēcīgākai daļai, — Ka skaudībā un sāpēs vajadzēja Tam godu dot. — Par ko nu runa ir?

Pirmais tiesas sulainis.

Orsino, šis ir tas Antonio, Kas atņēma jums «Feniksu» ar mantām Un «Ērgli» lepno saņēma kas gūstā, Kur jūsu brālēns ievainots vēl tika. Nupat uz ielas trakā divkaujā Šo pārdrošnieku saņēmām mēs ciet.

Viola.

Ar zobenu viņš mani sargāt ņēmās, Bet runāt runāja tik dīvaini, Ka viss pēc murgiem tik man izlikās.

Hercogs.

Tu okeāna zagli, ļaunais pirāt, Kas tā par neprātīgu drošsirdību! Kā varēji tu ļaužu rokās krist, Kas tevi nīst?

Antonio.

Orsino, valdniek cēlais,

Man Jaujiet nokratīt šos bargos vārdus.

Antonio nav zaglis, nav ar pirāts,

Kaut arī hercogam viņš naidnieks bijis.

Caur burvju varu esmu šurpu vilts;

No ļauno viļņu rīkles negantās

Šo nejūtīgo zēnu glābu es;

Viņš bij jau pilnīgs nāves laupījums —

Es dzīvību tam atkal dāvāju

Un sirdi, kura mīlā nezin mēra;

Aiz mīlas, viņa dēļ, es devos šurp,

Uz briesmu pilno ienaidnieku zemi,

Un viņa dēļ nupat es metos kaujā.

Kad jūsu kalpu rokās kritu es,

Viņš postu negribēja līdz man ciest

Un novērsās no manis aukstā prātā,

Tai mirklī svešs viņš kļuva man uz mūžiem!

Viņš mani nepazina vairs un liedzās

Pat manu naudas maku atdot man,

Priekš pusstundas ko es tam iedevu.

Viola.

Tie murgi vien.

Hercogs.

Kad ieradās viņš še?

Antonio.

Šorīt, un trijus mēnešus mēs kopā Ar viņu pavadījām dien' un nakti Un nešķīrāmies pat ne minūti.

Ienāk Olivija ar pavadoņiem.

Hercogs.

Nāk grāfiene! Uz zemi laižas debess. — Bet tu, tu runā ārprātīgas runas: Šis jauneklis trīs mēnešus man kalpo! Mēs parunāsim vēl. Bet tagad — sāņus.

Olīvija.

Ko vēlas hercogs? Gatava jums kalpot It visās lietās, vienu izņemot. — Cezario, jūs slikti vārdu turat.

Viola.

Ak grāfien . ..

Hercogs.

Olīvija visudaiļā …

Olīvija.

Cezario, ko teiksiet? — Augstais kungs .. . Viola.

Ar jums grib runāt pats, man jācieš klusu. Olīvija.

Ja veco dziesmu, hercog, gribat uzsākt, Tad jāteic, ka tā manām ausīm riebjas, Pēc mūzikas kā riebjas gaudošana.

Hercogs.

Vēl vienmēr cietsirdīga, daiļā grāfien? Olīvija.

Vēl vienmēr pastāvīga, augstais hercog.

Hercogs.

Jā, pastāvīga savā nežēlībā! Ak dieve daiļā, nepielūdzamā, Tev dvēsles svētumus es upurēju! Tu visu atraidi, — ko darīt man?

Olīvija.

Kas izliekas jums pašam pareizāks. Hercogs.

Vai tiešām nāve palīgā man jāsauc, Kā ēģiptietim tam, kas savu mīļo Ir paša nāves stundā nokāvis? Un vai patiešām greizsirdība barga Nav tuva gara cēlumam? Tad klausiet! Jūs manu mīlu zemu novērtējāt — Es zinu arī to, kas jūsu sirdī Tik cieši manu vietu ieņēmis, — Ardievu, marmorsaltā nežēlniece! Bet jauno lutekli, ko jūs tā mīlat Un ko — jums zvēru — mīlu arī es, Es jūsu lepniem skatiem neatstāšu. Cezario, nāc prom. Man nodoms ļauns: Nu mīļam jēram upurim būs kļūt, Lai dūjas kraukļa sirds tad sāpes jūt!

Grib iet projām.

Viola.

Es gribu labprāt tūkstoš nāves ciest, Lai jūsu dvēslē spēj tas sāpes kliest.

Grib sekot hercogam.

Olīvija.

Cezario, uz kurieni?

Viola.

Tam līdz, kam pieder mana brīvība, Kas mana acu gaisma, dzīvība, Ko mīlu es ar uzticību svētu, Kā mīlēt sievieti gan neiespētu. Un, ja nav taisnība tas viss, lai tiesā Tad mani dievs un satriec dvēslē, miesā!

Olīvija.

Kas jādzird man! Es Jauni pievilta! Viola.

Kas vij te jūs? Kas izmisumā dzen? Olīvija.

Tev viss jau aizmirsies? Vai tas tik sen? Surp priesteri!

Kāds no galminiekiem aiziet.

Hercogs

Violai.

Nāc līdz! Olīvija.

Kur gribi iet? Jel paliec, laulāts draugs!

Hercogs.

Ko dzirdu es?

Olīvija.

Vai noliegt to tev pietiek pārdrošības?

Hercogs.

Nu runā jel!

Viola.

Sais vārdos, hercog, nava patiesības.

Olīvija.

O, tevī runā tikai kalpa bailes. Cezario, tver droši savu laimi Un esi klaji tas, kas vari būt, — Un līdzīgs kļūsi tam, no kā tu baidies.

Ienāk mācītājs.

Teic, dieva vīrs, pie sava svētā darba, Pie sava pienākuma zvēri man — Vai zināms tev šis jauneklis un saites, Kas mani mūžam savieno ar viņu? Gan mēs to apslēpt domājuši bijām, Bet tagad visam jānāk dienas gaismā.

Mācītājs.

Starp jums ir mīlas sadraudzība slēgta; Jūs manā priekšā rokas savienojāt Un pārmainījāt savus gredzenus, Viens otram skūpstus uzspiedāt uz lūpām; Tas apzīmogots, apstiprināts viss Ar manu roku, manu liecību. Kopš noticis tas viss, par divām stundām Es tuvāk savam kapam esmu.

Hercogs.

Ak nodevīgais zēn! Kas būsi tu,

Kad tavus matus sirmus krāsos laiks?

Jeb vai līdz vecumam tu nenokļūsi

Un saļimsi zem savu melu lāsta?

Ņem to! Bet centies nenākt man vairs acīs —

Tik tiešām, asinis tad zemi slacīs!

Viola.

Es zvēru, žēlīgs kungs . .. Olīvija.

Uz zvērestiem lai neceļas vairs pirksti, No bailēm uzšķil uzticības dzirksti.

Ienāk sers Andrejs ar asiņainu galvu.

Sers Andrejs. Debesu vārdā, sauciet šurp ārstu! Un otru, tik tiešām, kā dievs debesīs, sūtiet pie sera Tobija!

Olivija. Kas noticis?

Sers Andrejs. Viņš man iesita galvā caurumu un seru Tobiju arī nokrāsoja ar asinīm. Žēlīgā dieva vārdā, palīdziet! Es dotu simt dālderu, ja varētu atrasties tagad mājās.

Olīvija. Kas tad ir vainīgais, ser Andrej?

Sers Andrejs. Grāfa galminieks, kaut kāds Cezario. Mēs domājām, ka viņš ir zaķapastala, bet no viņa izkū­ņojās pilnīgs sātans cilvēka miesās.

Hercogs. Mans pāžs, Cezario?

Sers Andrejs. Zibens un zobens, tur viņš ir! — Jūs ne par šo, ne par to iedauzījāt man galvu, un, ja es ko darīju, tad tā ir sera Tobija vaina.

Viola.

Ko gribat jūs? Es nedarīju Jaunu; Bez iemesla jūs vilkāt zobenu, Bet es ar laipniem vārdiem atbildēju.

Sers Andrejs. Ja caurums galvaskausā ir kas Jauns, tad jūs man esat Jaunu nodarījuši. Bet jūs, jādomā, cau­rumu galvā uzskatāt par tīriem niekiem.

Āksts Ieved piedzērušos seru Tobiju.

Tur nāk klibodams sers Tobijs, no viņa jūs dabūsiet vēl šo to dzirdēt. Ja viņam būtu mazliet skaidrāka galva, tad viņš gan liktu jums citādi padejot.

Hercogs. Ser, kas ir ar jums?

Sers Tobijs. Ne šis, ne tas; viņš ievainoja mani, un ar to lieta ir izbeigta. — Ķēms, vai tu neesi redzējis dakteri Diku?

Āksts. O, tas ir piedzēries, ser Tobij, un jau kopš stun­das; viņa acis aizdarījās astoņos no rīta.

Sers Tobijs. Tad viņš ir nelietis un miega pūznis. Un pie­dzērušies nelieši ir nejaukākie radījumi pasaulē.

Olīvija. Vediet viņu prom. Kas viņu tā apstrādājis?

Sers Andrejs. Es palīdzēšu jums, ser Tobij; lai mums abiem apsien ievainojumus.

Sers Tobijs. Šis man palīdzēs! — Ēzelis, zaķapastala un nelietis! Pilnīgs un mūžīgs nelietis! Ena un spoks!

Olīvija. Lieciet viņu gultā un pārsieniet ievainojumu. Āksts, sers Tobijs un sers Andrejs aiziet. Ienāk Sebastians.

Sebastians.

Cik žēl, ka jūsu radu ievainoju,

Bet, kaut viņš būtu miesīgs brālis mans,

Man aizstāvēties vajadzēja pašam.

Jūs raugāties tik nemierīgi, grāfien, —

Es jūtu, ka jūs esat apvainota;

Bet piedodiet, kaut atceroties vārdus,

Ko zvērēdami teicām mēs viens otram.

Hercogs.

Lūk, viena seja, viena balss un drēbes, Un tomēr divi! Kas par ēnu spēli!

Sebastians.

Antonio! Antonio, mans dārgais! Kā mani mocīja šīs garās stundas, Kopš pazaudēju jūs!

Antonio.

Sebastians?

Sebastians.

Ko? Tu vēl šaubies, draugs Antonio?

Antonio.

Bet kā tu esi divos sadalījies, Kā ūdens piles līdzinās vien' otrai? Kurš īstais Sebastians?

Olīvija.

Kas to lai saka?

Sebastians.

Vai es tas neesmu? Man brāļa nav, Un nav man tāda dievišķīga spēka,

Ka spētu visur būt un daudzos veidos. Man māsa bija reiz, bet jūras viļņi Man aklā naidā nolaupīja to.

Violai.

Pie svētā dieva, vai mēs neesam radi? No kurienes jūs esat? Kā jūs sauc?

Viola.

No Mesalīnas; tēvs mans — Sebastians; Par Sebastianu sauca arī brāli. Viņš tādās pašās drēbēs noslīka, Un, ja var cilvēksejas pieņemt gari, Gars esat jūs.

Sebastians.

Jā gan, es esmu gars, Bet gars ar kauliem, asinīm un miesu. Ja sieviete es būtu, jūsu vaigus Es asrām slacītu un sāpēs dvestu: Ak Viola, nāc atpakaļ no ēnām!

Viola.

Virs uzacīm bij manam tēvam rēta.

Sebastians.

Bij rēta pierē arī manējam.

Viola.

Un nomira viņš tad, kad trīspadsmit Bij gadu Violai.

Sebastians.

Šo stundu neaizmirsīšu nemūžam! Jā, nāve viņu paņēma sev līdz, Kad manai māsai trīspadsmit bij gadu.

Viola.

Tad mūsu laimei ceļā stāv tik tas, Ka esam ietērpušies svešās drēbēs? Bet neapkampiet mani vēl; vispirms Lai apstākļi un laiks to pierāda, Ka esmu Viola; tādēļ es gribu

Jūs vest pie kāda kuģa kapteiņa, Kur manas īstās drēbes glabājas. Viņš mani izglāba, es iestājos Šai dienestā pie cēlā hercoga; Un viss, kas tālāk noticis ar mani, Stāv sakarā ar grāfu un šo dāmu.

Sebastians.

Tad iznāk nu, ka viņa vīlusies! — Bet dabas balss jums melojusi nav: Ar jaunavu jums savienoties tikās, Un zvēru — piemānīta neesat: Ir nevainīgs jums pielaulātais vīrs.

Hercogs.

Tam ticēt var! Viņš nāk no dižas cilts. Ja tiešamība tā un nav tik sapnis, Tad arī man šai dēkā daļa laimes.

Violai.

Tu tūkstoškārt man tiki sacījis, Par sievieti ka mīlot mani kaislāk.

Viola.

Šos vārdus varu apzvērēt vēlreiz; Tos uzticīgi sirdī paglabāšu, Kā debess velvē mūžam laistās gaisma, Vai diena spīd, vai satumst nakts.

Hercogs.

Sniedz roku

Un ļauj man skatīt tevi īstās drēbēs.

Viola.

Tās glabājas pie kuģa kapteiņa, Kurš mani izcēla šīs zemes krastā; Malvolio par viņu žēlojās, Un tādēļ atrodas viņš cietumā.

Olivija.

Lai brīvs viņš kļūst šo pašu brīdi! Kur ir Malvolio? Ak jā, šis nabags, Cik atceros, ir pazaudējis prātu.

Āksts atgriežas ar vēstuli.

Es pati biju tādā neprātā, Ka gluži piemirsu par viņa likstām. Kā viņam klājas, āksts?

Āksts. Ak ko nu, sinjora! Viņš ķepurojas pretī velnam, cik vien tas viņa apstākļos cilvēkam iespējams. Viņš ir sacerējis jums vēstuli, kuru man vajadzēja nodot jums jau no rīta; bet, tā kā ārprātīgo vēstules nav ne­kāds evaņģēlijs, tad gluži vienalga, kad tās izlasa.

Olīvija. Attaisi to vaļā un izlasi mums priekšā.

Āksts. Skatieties un klausieties: āksts ceļ priekšā ārprā­tīgā darbu. — «Jānudien, žēlīgā sinjora …»

Olīvija. Ko? Vai tu ar esi traks?

Āksts. Nē, visužēlīgā, es tikai lasu trakā vārdus. Ja jūs vēlaties, lai es to nolasu ar jūtām, nepārtrauciet mani.

Olīvija. Nu, labi, bet lasi to ar prātu.

Āksts. To es darīšu, madonna; bet, lai no viņas izdabūtu veselu prātu, tad jālasa pēc manas garšas. Tad nu uz­klausiet mani, augstā princese!

Olīvija. Fabian, lasiet jūs.

Fabians

lasa.

«Jānudien, žēlīgā sinjora, jūs nodarāt man netais­nību, un pasaulei tas jādabū zināt. Kaut arī jūs esat ieslodzījuši mani tumšā bedrē un uzdevuši mani uz­raudzīt savam piedzērušam tēvocim, es tomēr tikpat labi pārvaldu savus piecus prātus kā jūs savus. Ma­nās rokās ir jūsu pašu vēstule, kura mani pamudināja rīkoties tā, kā es rīkojos, un esmu pārliecināts, ka ar šo vēstuli es varu sevi attaisnot un jūs apkaunot. Do­mājiet par mani, ko gribat, uz brīdi es aizmirstu pie­nācīgo godbijību un runāju kā apvainots cilvēks. Par ārprātīgo turētais Malvolio.»

Olivija.

Vai to viņš rakstījis?

Āksts.

Jā, madonna.

Hercogs.

Tas nelīdzinās ārprātībai.

Olīvija.

Tūliņ to izlaidiet un vediet šurp.

Fabians aiziet.

Mans hercog, ja pēc visa pārciestā Jūs varat mani iemīlēt kā māsu, Lai vienā dienā divas kāzas svinam Un, ja jums patīk, abas vienā namā.

Hercogs.

Man jūsu priekšlikums ir patīkams.

Violai.

Mans jaunais draugs, jums jākalpo vairs nav; Man šķiet, bij pāža amats krietni grūts Priekš jūsu miesas sievišķīgiem spēkiem; Tik ilgi es jums biju pavēlnieks, Ka laiks nu jums par mani pavēlēt.

Olīvija.

Jūs māsa man!

Fabians atgriežas ar Malvolio.

Hercogs.

Tad šis ir ārprātīgais?

Olīvija.

Jā, mans hercog.

Kā labi jūtaties, Malvolio?

Malvolio.

Jūs esat netaisna pret mani, grāfien, Pavisam netaisna.

Olīvija.

Pret jums, Malvolio? Tas tiesa nav.

Malvolio.

Un tomēr ir tas tā; lūk, lasiet šo. Jūs nenoliegsiet sava rokraksta! Ja varat, stilu pārmainiet un burtus, Un savu zieģeli un domas liedziet, To nevarat jūs; atzīstieties tādēļ, Kādēļ tik skaidri izrādījāt jūs, Ka mīlat mani, kādēļ likāt man Jums uzsmaidīt, siet kāju siksnas krustām Un staigāt apkārt zeķēs dzeltenās? Kādēļ jūs likāt man pret kalpotājiem Un seru Tobiju būt augstprātīgam? Un, kad es paklausīju padevīgi, Kādēļ jūs likāt mani ieslodzīt Un sūtījāt pie manis garīdznieku, Kā ģeķi un kā ākstu mani smejot Visļaužu valodās? Kādēļ?

Olīvija.

Mans labais draugs! Šī vēstule nav mana, Lai arī rokraksts tiešām manam līdzīgs; Nav šaubu, Marija to rakstījusi. Un nu es atceros: tā pirmā teica, Ka prātā sajucis Malvolio; Pēc tam tu ieradies pie manis Un ģērbies tā, kā vēstulē ir prasīts. Nu, apmierinies, draugs! Par upuri Tu ļaunam jokam esi šoreiz kritis, Bet, tikko atklāsim mēs vainīgos, Tu būsi sūdzētājs un tiesnesis Pats savā lietā.

Fabians.

Uzdrošinos lūgt, Madonna žēlīgā, tik gaišu stundu Lai dusmas neizjauc un jaunas ķildas. Šai cerībā es droši atzīstos, Ka mēs ar Tobiju to izgudrojām,

Lai pārmācītu reiz Malvolio

Par viņa rupjību un uzpūtību,

Kas mums bij apriebusies sen. Sers Tobijs

Pie Marijas pēc palīdzības griezās,

Par vēstuli to apsolīdams precēt.

Šai ļaunā jokā tik daudz jautrības,

Ka tiešām labāk pasmieties, ne atriebt,

Un taisnība būs arī tas, ka diezgan

Nu izcietušas abas puses.

Olivija. Ak draudziņ, kā tu esi apmuļķots!

Āksts. Jā. «Daži piedzimst spožumā, daži iekaro spo­žumu, un daži saņem to kā dāvanu.» Arī man bija loma šai komēdijā, augsti godātie kungi, es spēlēju dieva kalpu Matīsu; bet tas nu tagad vairs nav sva­rīgi. «Patiešām, āksts, es esmu prātā jucis.» Jā, bet vai jūs atceraties arī ko citu? «Visužēlīgā jaunkundz, kā jūs varat smieties par tādu nelieti? Kad jūs ne­smejaties, mute viņam kā aizšūta.» Lūk, tā griežas laika rats, un visam pienāk sava atmaksa.

Malvolio.

Es atriebšos vēl visai jūsu bandai!

Aiziet.

Olīvija.

Patiešām, izsmiets viņš ir nežēlīgi. Hercogs.

Vēl viņu panākt var un salīgt mieru. Lai izstāsta viņš mums par kapteini. Kad viss būs izlīdzināts, zelta dienas Reiz ausīs mūsu dvēsļu sadraudzībai. Es jūsu viesis būšu, dārgā māsa, Līdz kāzu dzīrēm. Nāc, Cezario! Kad ļaudis citā tērpā redzēs jūs, Viola kundze pār Orsino kļūs!

Visi aiziet.

Āksts,

viens palicis, dzied.

Kad es reiz biju maziņš zēns, Ai, trallalla, ai, trallalla! Kā pelīte es biju lēns Un dziedāju tik: trallalla!

Kad zods jau bij ar bārdu klāts, Ai, trallalla, ai, trallalla! Uz niķiem sāka nesties prāts, Un dziedāju es: trallalla!

Bet, tikko apprecējos es, Ak, vai, vai, vai! Ak, vai, vai, vai! Vairs prieka nav uz pasaules, Un nopūšos es: vai, vai, vai!

Pār mani nāca dieva sods, Ak, vai, vai, vai! Ak, vai, vai, vai! Es bieži esmu pilns kā pods Un nopūšos tik: vai, vai, vai!

Bet pasaulē nav nekas jauns, Un tādēļ vērts nav asras liet! So mācību jums sūta klauns, Un tagad laiks mums gulēt iet!

 DIVPADSMITĀ NAKTS

Komēdija sarakstīta ap 1599.—1600. gadu, bet iespiesta tikai krietni vēlāk — in folio izdevumā 1623. gada. Komēdijas nosaukumu iz­skaidro dažādi. Divpadsmitā nakts pēc Ziemsvētkiem bija svētku laika sevišķi jautrs nobeigums. Tiešā nozīmē svētku prieku un jaut­rības noslēgumu tad arī notēlo šī komēdija. Tomēr tai literatūrzinātnē ir arī vēl cits iztulkojums ar pārnestu nozīmi.

Tā kā šāda jautra nakts reizē ir svētku prieka un jautrības no­beigums, tad literatūrpētniekos pastāv uzskats, ka ar šo komēdiju Šekspīrs atvadās no jautrības vispār, jo pēc Divpadsmitās nakts viņš vairs nesaraksta nevienu no savām jautrajām komēdijām. Šekspīra daiļradē pēc tam sākas lielo traģēdiju posms.

Bez tam nosaukumu Divpadsmitā nakts izskaidro arī ar to, ka Elizabetes valdīšanas laikā bijis paradums izrādīt karaļa galmā jaunu lugu katru divpadsmito nakti. Lugas otrais nosaukums Ko jūs vēlaties it kā atbalsojot iepriekšējās komēdijas (Kā jums tik) frivolitāti.

Komēdijas sižetā atkārtojas tēma par dvīņu līdzību, kāda attē­lota jau agrāk — Maldu komēdijā (I sēj., 423.—508. lpp.). Uz šīs līdzī­bas pamata rodas pārpratumi, komiskas situācijas un sarežģījumi, kuru atrisinājumu sniedz komēdijas pēdējais cēliens.

Divpadsmitās nakts varoņi ir dzīvas un reālas būtnes ar miesu un asinīm, viņu jūtas, ilgas, centieni atspoguļo patiesus cilvēku pār­dzīvojumus, tomēr vide, kurā viņi dzīvo un darbojas, ir fantastiska, pasakaina. Komēdijas varoņi dzīvo skaistajā Ilīrijā bez kādām rūpēm. Viņu galvenā nodarbošanās — mīla un izpriecas. Zemes valdnieks Orsino nelaimīgi iemīlējies un pavada laiku, sapņodams par savu iemījoto daiļavu un klausīdamies mūziku, ko viņš sauc par mīlas barību. Sai mīlas un bezrūpības zemē nokļūst Viola pēc kuģa bojā ejas. Pārģērbusies par vīrieti, viņa kļūst par Orsino pāžu. Violas mīla uz Orsino liek meitenei daudz pārdzīvot un ciest, rada sarežģījumus viņas attieksmēs ar Olīviju un apkārtējo sabiedrību.

No visiem trim komēdijas varoņiem — Orsino, Olīvijas un Vio­las — Violai vienīgai ir ne vien patiesi silta sirds, bet arī skaidrs prāts un gudra galva. Olīvija iemīlas skaistajā un gudrajā «jau­neklī» — pārģērbtajā Violā, un šo pārpratumu dēļ rodas īsti komis­kas situācijas. Sis situācijas tomēr parāda tīras un skaidras jūtas, te Divpadsmitā nakts sasniedz komēdijas spilgtāko izskaņu. Komēdijas varoņi ienes dzīvē patiesu skaistumu. Autors izvēlas šādus varoņus, lai paceltu cilvēku līdz visaugstākam cilvēcības līmenim, lai atklātu, ko visu cilvēks spēj savās cildenākajās jūtās. Divpadsmitā nakts ir viena no Šekspīra visgaišākajām komēdijām, kūsājoša dzīves prieka un optimisma pilna.

Latviešu teātros komēdija Divpadsmitā nakts izrādīta tikai, sākot ar 20. gs. 20. gadiem (1921. g. utt.), kad to, ievērojot Raiņa Dailes teātra režisora Eduarda Smiļģa vēlēšanos, pārtulkoja un nodeva teāt­rim Jānis Sudrabkalns. Tāpat kā komēdija Liela brēka, maza vilna E. Smiļģa inscenējumā, arī komēdija Divpadsmitā nakts ilgus gadus turējās Dailes teātra repertuārā.

Sākot ar 1948. gada novembri, to ar sekmēm izrādīja arī Val­mieras teātris.

Atsevišķā izdevumā luga pirmoreiz iespiesta 1924. gadā J. Sud- rabkalna tulkojumā. Sim Šekspīra Kopotu rakstu izdevumam komē­dijas tulkojumu J. Sudrabkalns par jaunu pārstrādājis sadarbībā ai V. Beitāni.

I cēliena 2. ainā

325. Mans brālis klīst nu Elizijas laukos. —

Grieķu mitoloģijā Elizijas lauki — skaista vieta, kas atrodas pašā zemes malā, kur nav ne aukstuma, ne lietus, bet vienmēr pūš maigas Zefīra vēsmas. Sos laukus sauc arī par svētlaimīgo salām, kurās nokļūst varoņi pēc nāves.

325. Kā Arions uz delfīnmuguras. —

Arions — dziedonis un koklētājs grieķu mitoloģijā, kuru no bojā ejošā kuģa izglābis delfins, sajūsminājies par viņa brīniš­ķīgajām dziesmu skaņām.

5. ainā

335. Jo kā saka Kvinapals: «Gudrs muļķis ir labāks par muļķi gudru.»

Kvinapals — izdomāts vārds.

337. Lai Merkurs apveltī tevi ar daiļrunīgu mēli… ■—

Mitoloģijā Merkurs — tirdzniecības dievs, meļu aizbildnis.

II cēliena 1. ainā

346. Mans tēvs bija Sebastians no Mesalīnas… —

Mesalīna — izdomāts pilsētas vai salas nosaukums.

3. ainā

349.     Vai mūsu dzīve nesastāv no četriem elementiem? … —

Senie filozofi atzina, ka pasaule sastāv no 4 elementiem: zemes, ūdens, gaisa un uguns.

350.     Goda vārds, vakar vakarā tu taisīji varenus jokus, stāstīdams par Pigrogramitusu un vapiāņiem, kas pārgājuši par Kvebusas robežām. —

Pigrogramituss, vapiāņi, Kvebusa — izdomāti vārdi un vietu nosaukumi.

III cēliena 1. ainā

371. Es labprāt tēlotu Frigijas Pandara lomu … —

Pandars — Kresidas tēvocis traģēdijā Troils un Kresida.

2. ainā

376. Tad labāk palikt par puritāni, ne politiķi. —

Roberts Brauns atkrita no anglikāņu baznīcas un 1580. gadā nodibināja puritāņu sektu. Tās locekļi vēlāk sevi dēvēja par neatkarigiem. Sabiedrība par viņiem ņirgājās, tāpēc ari Andrejs par viņiem izsakās tik nicinoši.

IV cēliena 2. ainā

400. Nav citas tumsības kā vien nezināšana, kurā tu esi iegrimis vairāk nekā ēģiptieši savā tumsībā. —

Bībeles leģenda stāsta par Ēģiptes tumsību.

400. Ko tu zini no Pitagora mācības par meža putniem? —

Tas ir norādījums uz Pitagora mācību, ka cilvēka dvēsele pēc nāves var pārvietoties kāda dzīvnieka vai putna ķermenī.

V cēliena 1. ainā

420. Kad es reiz biju maziņš zēns… —

Tā ir āksta dziesma — džiga, dziesma ar deju. Šekspīra āksti bieži improvizē tādas bezjēdzīgas dziesmas un dzied publikas uzjautrināšanai palēkdamies un dejodami.