V. Ročestere

DIVAS SFINKSAS

ROMĀNS

Rīga «Vieda»

LATVIJAS EKOLOĢISKĀS IZGLĪTĪBAS APGADS

Vienā no Memfisas kvartāliem, tālu projām no senās galvaspilsētas pārapdzīvotā centra, liela dārza ieskauts, slējās skaists nams. Tas bija uzcelts pašā Nīlas krastā uz mākslīga paugura, no kura pavērās krāšņs skats uz pretējo krastu un kuģu izraibināto upi. No terases, ko ieskāva margas, bija redzams «Baltais cietoksnis», kas pacēlās pāri pilsētai, — tā dievnami, pilis un obeliski rietošās saules staros laistījās zeltā un purpurā.

Aiz mājas, blakus dārzam, atradās liels palmu un vīģeskoku ieskauts pagalms, kas acīmredzot tika izmantots kā tēlnieka darbnīca. Par to liecināja vis­apkārt izmētātie granīta, māla un bazalta bluķi, sa­sistās statujas un daži jau pabeigti darbi, kas bija novietoti zem nojumes. Pagalma vidū uz augstiem melna bazalta pjedestāliem atradās divas sfmksas, bet to priekšā uz saliekamās taburetes sēdēja pats mākslinieks, kas acīmredzot tikko bija pabeidzis savu darbu.

Tas bija vēl jauns cilvēks — viņam varēja būt gadu trīsdesmit. Spilgts ēģiptieša tips — slaids, kalsnējs. Viņa bronzas krāsas seja ar lielajām mel­najām, samtainajām acīm, smalkajiem pareizajiem vaibstiem un biezajām, gandrīz kopā saaugušajām uzacīm izstaroja enerģiju; mazā, skaisti veidotā mute ar tikko jaušami nolaistajiem lūpu kaktiņiem radīja mazliet pašapzinīgu izteiksmi, bet viegli uzkumpušā deguna platās, kustīgās nāsis liecināja par dedzīgu, kaislīgu raksturu.

Tobrīd viņš bija aizsapņojies, un viņa skatiens klīda tālumā. Viņš līdzinājās brīnišķai jauna dieva statujai.

Beidzot tēlnieks piecēlās un ar sajūsmu uzlūkoja sfinksas. Tas bija lielisks darbs. Skulptūras pārstei­dza ar neparasti bagātīgo apdari: to galvas rotāja klafti no emaljas plāksnītēm — vienai baltās mijās ar zilām un zelta, otrai — ar zaļām un zelta plāks­nītēm, bet pieres greznoja lotosa ziedi — zili un sārti. Ziedlapiņas bija tik maigas un smalki veidotas un zeltītās auglenīcas tik lokanas, ka ziedus varētu noturēt arī par īstiem.

Vienas sfinksas sejā varēja saskatīt paša māksli­nieka vaibstus, bet otrai bija izcili skaistas sievietes seja. Statuju lūpas bija viegli iekrāsotas, acu vietā vienai bija iestrādāti safīri, otrai — smaragdi. Dārg­akmeņu mirdzums un caurspīdīgums piešķīra ak­mens veidojumiem neparastu dzīvīgumu un kaut ko dēmonisku. Kada veidā granīts bija noklāts ar emal­ju un kā pie krāsainajām plāksnītēm bija piestipri­nāti lotosa ziedi — tas bija mākslinieka noslēpums, un šis mākslinieks ar lepnu, pašapzinīgu smaidu tīksminājās par savu veikumu.

Kaut gan skulptūras likās pati pilnība, senajam ēģiptietim būtu ne mazums iebildumu: pirms dažiem gadsimtiem šāds izpildījums uzslavas vietā būtu sa­gādājis māksliniekam bargu sodu.

Ēģiptē māksla bija pakļauta nemainīgiem, svētiem likumiem, no kuriem nedrīkstēja atkāpties, lai ne­tiktu apsūdzēts zaimošanā. Poza, locekļu izmēri un ornamenti — viss bija precīzi paredzēts un noteikts.

Abu sfinksu veidojumā visi šie svētie kanoni bija lielā mērā pārkāpti. Gan graciozajās, nepiespiestajās pozās, gan ornamentos jautās kas cits — šķita, ka ir izlauzusies jaunas, varenas un brīvas māk­slas svaigā elpa. Un šī māksla būtiski atšķīrās no novecojušajiem, sastingušajiem «svētajiem» parau­giem.

Tajā laikā, uz kuru attiecas mūsu stāsts, māksli­nieks jau bez bailēm varēja atļauties šādas vaļības. Ēģiptē valdīja Amess II (Amaziss Hērodots). Viņš bija grieķu draugs, aizstāvēja ārzemniekus un atbal­stīja viņu mākslu un rūpalus. Viņš kaismīgi vēlējās, lai jaunais, dzīvesspēka pārpilnais Hellādas ģēnijs ar grieķu ieceļotāju starpniecību ietekmētu Ēģiptes diženo, taču jau vecīgo civilizāciju un iepludinātu t^jā jaunu dzīvības spēku.

Pats faraons bija apprecējis grieķieti Ladiki. Viņa labvēlīgā attieksme pret joniešu un kariešu apmet­nēm, kas bija izveidojušās Nīlas krastā Psammetiha I valdīšanas laikā, vilināja aizvien jaunus un jaunus emigrantus. Viņu skaits pieauga tiktāl, ka pirms dažiem gadiem Amess II bija pārvietojis kādus div­simt tūkstošus ieceļotāju uz Memfisu un tās tuvāko apkaimi, lai gan tas izraisīja ēģiptiešu neapmierinā­tību. Saprotams, ka šādos apstākļos tēlnieks varēja droši iedvesmoties no grieķu paraugiem, nebaidoties, ka senatnes aizstāvji varētu viņu par to vajāt.

Bija jau kļuvis par paradumu sūtīt vietējo iedzī­votāju bērnus pie kolonistiem apgūt grieķu valodu, mākslu un arodus. Arī Rameri — tā sauca jauno mākslinieku — vairākus gadus bija pavadījis doriešu tēlnieka darbnīcā un uztvēris mākslas jauno garu, taču tas nebūt netraucēja viņam savā dvēselē palikt īstenam ēģiptietim — fanātiķim, kurš pielūdz tēvu seno reliģiju, un sirds dziļumos pat just naidu pret svešzemniekiem, kurus viņš uzskatīja par ienaidnie­kiem un savas zemes postu.

Taču šobrīd Rameri nedomāja nedz par politiku, nedz mākslu. Viņš bija apmierināts ar savu darbu, un viņa domas bija aizņemtas ar citām rūpēm. Māk­slinieks veikli uzlēca uz augstās un platās bazalta pamatnes, kas balstīja sfinksu ar sievietes galvu, un uzspieda uz lotosa kausiņa. Atskanēja atsperes sauss sprakšķis, tad sfinksa lēni izkustējās no savas vietas, atklājot platu spraugu, kas bija izcirsta pa­matnē.

Š^jā kastē, kas formas ziņā atgādināja sarkofagu, atradās biezs paklājs, izšūts spilvens un zīda drānas gabals.

Brīdi aplūkojis šo dīvaino guļasvietu, Rameri no­spieda lotosa auglenīcu, un sfinksa bez skaņas pa­griezās un hermētiski noslēdza sarkofagu.

Rameri nervozi izlaida pirkstus caur savām bie­zajām, īsajām cirtām, kas ieskāva viņa pieri, un, piegājis pie galda, vienā paņēmienā izdzēra vīna kausu. Pēc tam, apsedzis abas sfinksas ar audeklu, iegāja mājā.

Ienācis istabā, tēlnieks ar metāla veseri trīs rei­zes uzsita pa bronzas disku, kas bija pakārts pie viņa guļasvietas. Pusatvērtajās durvīs tūlīt parādījās etiopieša sprogainā galva.

—  Pasaki Totam un Psaram, lai sagatavo manu laivu, pēc tam parūpējies par manu apģērbu! — pavēlēja Rameri.

Mākslinieks jau beidza mazgāties, kad atgriezās etiopietis. Viņš pasniedza tēlniekam plānas sniegbal­tas audekla drānas, no lazurīta darinātu skarabeju figūriņu kaklarotu un jostu, aiz kuras tas aizbāza dunci ar zeltā kaltu rokturi.

Ticis ar to galā, Rameri uzlika galvā klaftu, ie­tinās tumšā apmetnī un izgāja no mājas.

—  Ja kāds pēc manis jautās, saki, ka esmu aiz­gājis un tu nezini, kad atgriezīšos, — viņš teica vergam, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, padevīgi paklanījās.

No terases tieši uz Nīlu veda akmens kāpnes, kuru pakājē gaidīja laiva ar diviem airētājiem.

Rameri apsēdās, un laiva, plaši vēzēdama airus gluži kā putns spārnus, traucās pa gludo ūdens virsmu prom no pilsētas.

Rietošās saules pēdējie stari vēl lēja purpursārtu gaismu pār Lībijas kalnu virsotnēm, taču arī tā jau dzisa; strauji tuvojās dienvidu nakts, kam svešas garās krēslas stundas.

Bya jau pilnīgi tumšs, kad laiva pēc mākslinieka pavēles piestāja krastā. Izkāpis un pavēlējis vergam gaidīt, Rameri uzskrēja augšā pa stāvo nogāzi un, nokļuvis līdz sienai, sāka iet gar to kā jau cilvēks, kurš labi pazīst apkārtni.

Plašā četrstūrveida žoga iekšpusē varēja būt dārzs, jo nekas cits, izņemot kokus, nebija redzams. Vietas vientulīgums un dziļais klusums uzvēdīja skumjas. Taču Rameri, šķiet, neko tādu neizjūta, viņš droši soļoja, mētādams plaukstā atslēgu, ko bija izņēmis no jostas.

Tēlnieks apstājās pie maziem, krūmu aizsegtiem vārtiņiem, atslēdza tos un, iegājis iekšā, atkal rūpīgi aizslēdza.

Zem vīģeskoku biezās lapotnes nekas nebija sa­skatāms, taču viņš droši turpināja ceļu. Pagājis ga­rām otrai sienai, kas sadalīja dārzu divās daļās, viņš nokļuva smiltīm nokaisītā un puķu ieskautā alejā. Tālumā bija redzams nams, kura apakšējais stāvs bija apgaismots.

Tā bija liela divstāvu «ēka ar augstu torni astro­nomisko novērojumu izdarīšanai. Uzskrējis mazajā terasē, Rameri pieklauvēja.

— Ienāc! — atsaucās skanīga balss.

Rameri atgrūda durvis, atvirzīja sāņus biezo vil­nas aizsegu un nokļuva iegarenā zālē, ko spilgti apgaismoja smaržeļļu lampas.

Istabas iekārtojums norādīja uz to, ka šeit dzīvo zinātnieks: visur bija redzamas plāksnītes un papi­rusa tīstokļi; uz galda atradās kaut kādi dīvaini instrumenti, bet uz plauktiem, kas bija izvietoti gar sienām, — milzum daudz visdažādākās formas un lieluma stikla pudelīšu un trauku, kaltētu augu saišķi, maisiņi ar dažādiem pulveriem, kā arī kausi un izkrāsotas kastītes.

Telpas dziļumā bija redzamas vītņu kāpnes, kas veda uz torni, bet tās vidū pie liela galda sēdēja pats mājas saimnieks, noliecies pār senu papirusa tīstokli.

Tas bija kalsns gara auguma cilvēks. Pēc izskata viņam varēja dot tiklab trīsdesmit, kā piecdesmit gadus — tik ļoti viņā bija apvienojies brieduma miers ar jaunības kustīgumu un dedzību.

Viņam bija pareizi sejas panti, āda vizēja kā vecs ziloņkauls; lielajās zaļganajās acīs dega stipras, ne­lokāmas gribas uguns. Ērgļa deguns un mute ar plānajām bālajām lūpām piešķīra sejai bargu, pat cietsirdīgu izteiksmi.

esi sveicināts, Rameri! — viņš teica, snieg-

dams roku māksliniekam, kas zemu paklanījās. Tad,

norādījis uz krēslu, piebilda: Apsēdies un brītiņu pagaidi gribu pabeigt lasīt, šo maģisko tekstu.

rameri klusēdams apsēdas. Ar vāji ptu nepa­cietību viņš ēroja magu, kuram mugurā bija garš, žilbinoši balts tērps, bet galvā balts klafts, ko rotāja mirdzošs mēness attēls.

Amenhoteps bija slavens visā Memfisā ar savām neparastajām zināšanām un varenību. Viņam nebija noslēpumu nedz pagātnē, nedz nākotnē. Viņam klau­sīja gari im dabas spēki, vienkāršus akmeņus pār- vērzdami zelta stieņos, bet ogles — dārgakmeņos. Viņa talismani un mīlas dzērieni salieca un pakļāva pat visspītīgākos. Putni nogādāja viņa vēstījumus visur* kurp vien tos sūtīja.

Pabeidzis lasīt, Amenhoteps sarullēja papirusu un nolika to plauktā. Tad, piestūmis sev tuvāk ziloņ­kaula lādīti, teica:

—  Esmu izpildījis savu solījumu! Skaties! Šajā lā­dītē ir eliksīri, kuri palīdzēs tev un princesei īste­not jūsu vēlmes.

Ainenhoteps atvēra lādīti un parādīja Rameri di­vas pudelītes ar zelta aizbāžņiem un plānu, senām rakstu zīmēm klātu papirusa tīstoklīti.

—  Vai redzi šo pudelīti? Tajā ir tāds kā šķidrs zelts; šī viela dod dzīvību. Otrā ir eliksīrs, kas iz­raisa nāvei līdzīgu miegu. Par to es tev jau stāstīju.

—  Neaptverami ir dabas noslēpumi, kas nav pie­ejami cilvēka prātam, — nomurmināja Rameri, al- kaini noliecies pār lādīti. — Bet saki, kā šīs vielas jālieto un cik ilga ir to iedarbība?

—  Lūk, divi auduma gabaliņi. Pietiek tos samēr­cēt miega zāļu šķidrumā un uzlikt uz sejas; tiklīdz cilvēks būs ieelpojis, viņš ieslīgs nāvei līdzīgā miegā un gulēs pat vairākus gadsimtus, līdz viņam ielies mutē siltu vīnu, kam pievienoti trīs pilieni šā zel­tainā šķidruma. Tad aizmigušais atmostas, atkār­toju — kaut vai pēc tūkstoš gadiem — tikpat možs kā pēc parasta nakts miega. Tātad, ja princesei iz­dosies nemanāmi aiziet no kāzu dzīrēm, jūs mierīgi varēsit apgulties sfinksu sarkofagos. Tā viņa izvai­rīsies no negribētajām laulībām, un jūs abi, būdami pilnīgā drošībā un nebaidoties no vajāšanas, varēsit mierīgi gaidīt savas atmošanās brīdi. Es pats jūs sargāšu.

—  Pateicos tev, gudrais Amenhotep, par tavu pre­timnākšanu! Bez mazākajām šaubām es nododu ta­vās rokās gan savu, gan mīļotās sievietes dzīvību.

—  Uz mani tu vari paļauties. Jūsu sfinksas es apsargāšu kā uzticams draugs. Ceru, ka pēc dažiem gadiem varēšu jūs atbrīvot no sarkofagiem un no­drošināt jums mierīgu un laimīgu dzīvi. Tie šķēršļi, kas tagad jūs šķir, būs zuduši. Tuvojas zīmīgi no­tikumi, un liela nelaime piemeklēs Kemas zemi. Svešzemju iekarotāju nekaunīgās kājas mīdīs mūsu svēto zemi. Izlaupītā, paverdzinātā zeme būs lieci­niece tam, kā ies bojā tās labākie dēli. Amess aiz­migs uz mūžu un nonāks pie Ozīrisa. Psammetihs, Tīfona elles izdzimums, kuru paši dievi ir iezīmē­juši, mirs kaunpilnā nāvē, bet reizē ar viņu noti­kumu virpulī pazudīs arī princis — tavs konku­rents. Kad viss daudzmaz nomierināsies, tu un Nuita varēsit atgriezties dzīvē.

—  Amenhotep! Ja tev tas viss ir zināms, kāpēc tu nebrīdini faraonu? — viņu pārtrauca uztraukumā nobālušais Rameri. — Varbūt vēl ir iespējams no­vērst nelaimi?

—  Kad un kur tu esi redzējis, ka cilvēku slava vai vara būtu spējušas apturēt notikumus, kurus paredzējuši nemirstīgie? — mierīgi atbildēja Amen­hoteps. — Tici man, sargā pats savu likteni, bet tautām ļauj iet to ceļu, kuru tām sagatavojusi Ne­satricināmā Griba. Tagad ejam! Paēdīsim kopā va­kariņas un stiprināsimies ar kausu laba vīna. Tev jāsaudzē savi spēki. Ne jau tāpēc es atklāju tev nākotni, lai tevi satrauktu un apbēdinātu.

—  Es nedrīkstu būt vājš, ja reiz tu mani tā at­balsti! Ļauj uzdot tev vēl vienu jautājumu: vai tu vari kopā ar mani atnākt uz piramīdu?

—  Princis arī mani ir ielūdzis uz kāzām, tāpēc man nebūs grūti iejukt pūlī un novērot, kurā brīdī nozudīs princese. Tad es nemanīts aiziešu un izda­rīšu visu, kas vajadzīgs.

Abi sarunbiedri piecēlās un izgāja no maga darb­istabas. Kad soļu troksnis pieklusa, aizkars zāles otrā galā pašķīrās un parādījās sievietes galviņa. Uzmetusi ātru skatienu istabai un pārliecinājusies, ka tā tukša, sieviete līdzīgi ēnai slīdēja uz Amenho- tepa galda pusi.

Šī sieviete, vēl gluži bērns, bija brīnumains radī­jums. Slaida, maiga, gaisīga — viņa drīzāk atgādi­nāja vīziju, nevis dzīvu būtni ar miesu un asinīm.

Caurspīdīgā auduma tunika tikai mazliet apslēpa viņas daiļo augumu. Klaidā palaistie gaiši rūsganie mati sniedzās līdz ceļiem, un to kuplums viņas mazo, gaišo sejiņu, kas līdzinājās kamejai, darīja valdzinoši skaistu. Lielās safīrzilās acis, ko ieskāva garas melnas skropstas, mirdzēja, bet mazā sārtā mutīte pauda enerģiju.

Sarauktās uzacis un cieši sakniebtās līipas lieci­nāja, ka viņa ir par kaut ko norūpējusies. Pārlaidusi vērtējošu skatienu galdam, viņa aizslīdēja līdz lādei, kas stāvēja pie sienas un bija pilna ar dažādām tukšām stikla pudelītēm, un izvēlējās divas vismazā­kās Atgriezusies pie galda, viņa atvēra ziloņkaula lādīti un daļu no t^jā noglabāto pudelīšu satura ielēja savos stikla trauciņos. Pēc tam, tikpat viegli un ātri kā nākusi, nozuda aiz aizkara, kas slēpa dziļu nišu. Tur atradās guļasvieta, galds un tabu­rete. Mazas šauras durvtiņas labajā pusē veda uz kādu istabu.

Rūpīgi noglabājusi abas pudelītes savā jostā, jaunā meitene iekrita guļasvietā un, paslēpusi seju spilve- noSj iegrima pārdomās.

Sīs dīvainās un burvīgās būtnes vārds bija Erik- so, un pēc izcelsmes viņa bija grieķiete. Kādā no sadursmēm, kas bieži notika starp ēģiptiešiem un viņu nīstajiem svešzemniekiem kolonistiem, tika nogalināts Erikso tēvs. Māti viņa bija zaudējusi jau sen. Vecā radiniece, kas meiteni pieskatīja, neuzdro­šinājās protestēt, kad viens no uzvarētājiem aizveda Erikso un pēc tam pārdeva verdzībā. Tolaik mei­tenei bija seši gadi. Viņu nopirka Amenhoteps, un, pārliecinājies, ka šajā mazajā, maigajā būtnē slēpjas liels noslēpumains spēks, mags sāka viņu izmantot * savos eksperimentos. To spīdošie rezultāti pārspēja visas viņa cerības.

Mags meiteni aizmidzināja «svētajā» miegā, kas atbrīvo cilvēka dvēseli no ķermeņa važām un atdod

tai visas brīnišķās spējas, un Erikso lasīja pagātnē un nākotnē kā atvērtā grāmatā. Viņa kļuva magam par nenovērtējamu darbarīku, bet ar laiku mazpa- mazām iekaroja ari viņa sirdi.

Amenhoteps mīlēja Erikso, taču šīs vēlīnās jūtas tomēr nebija viendabīgas. Būdams mags, viņš mei­teni jo augstu vērtēja kā šķīstu jaunavu gaišreģi, okulto spēju ziņā vienreizēju būtni. Kā vīrietis viņš juta kvēlu, greizsirdības pilnu kaisli, kas kļuva aiz­vien stiprāka tieši tāpēc, ka nekad netika apmieri­nāta.

Neviens no apmeklētājiem nekad nebija redzējis Erikso. Savukārt nedaudzie kalpotāji, ja arī bija viņu manījuši, neuzdrošinājās par to pat ieminēties. Jaunā meitene dzīvoja kā vientuļniece, kuras vienīgā sabiedrība bija viņas kungs un veca kalpone. Erikso daudz lasīja. Amenhoteps izklaidējās, iepazīstinādams viņu ar zinātnes noslēpumiem vai ietērpdams greznās drēbēs un izrotādams ar dārgakmeņiem. Viņš ļāva meitenei noklausīties savas sarunas ar draugiem, taču viņai bija jāsēž nišā aiz biezā aizkara, kas sargāja no ziņkārīgām acīm.

Tā viņa bija vērojusi Rameri, kas bieži viesojās pie maga, un kaislīgi iemīlējās skaistajā tēlniekā, kurš pat nenojauta par viņas esamību. Sēdēdama savā slēptuvē, viņa bija uzzinājusi par Rameri un princeses Nuitas mīlestību un maga pārdrošo ieceri savienot abus.

Erikso nemīlēja Amenhotepu, taču baidījās no viņa, jo apzinājās maga noslēpumaino varu pār sevi. Tagad viņa Amenhotepu ienīda. Greizsirdība lika uzbangot meitenes sirdī jaunām jūtām un negaidītai enerģijai. Pēdējos mēnešos viņai bija nācies daudz pārdzīvot, jo abu jauno cilvēku mīlestība bija dzimusi un attīstīju­sies gandrīz vai viņas acu priekšā.

Nu ir īstais brīdis, lai mēs atgrieztos nesenā pa­gātnē un izskaidrotu darbojošos personu savstar­pējās attiecības.

Amenhotepa un Rameri draudzība bija sākusies jau sen. Tēlnieka tēvs savulaik izglāba maga dzīvību, kad viņam uzbruka kāds greizsirdīgs vīrs, kuru māca aizdomas, ka mags ar burvju dziras palīdzību atvīlis viņam sievas mīlestību.

Amenhoteps deva pajumti savam glābējam, izglī­toja viņa dēlu Rameri un turpināja jaunekli atbal­stīt, palīdzēdams viņam taisīt spīdošu karjeru, jo mags bija ievērojama persona Memfisā. Amenhoteps bija ļoti bagāts, tāpēc vienkāršā un pieticīgā dzīve vientulīgajā mājā tika uzskatīta par vienu no viņa dīvainībām.

Princese Nuita bija Amazisa priekšgājēja valdnieka Vahibri radiniece. Gribēdams sasaistīt savu ģimeni ar seno dinastiju, faraons saderināja Nuitu ar vienu no saviem brālēniem — princi Puarmu, kurš kaislīgi iemīlējās savā daiļajā un augstdzimušajā līgavā. Kaut gan jaunā meitene bija vienaldzīga pret Puarmu, viņa laulībām piekrita.

Visu mainīja gadījums.

Nuita smagi saslima, un viņas dzīvība karājās mata galā. Pēc faraona pavēles ataicinātajam Amen- hotepam izdevās viņu glābt.

Pēc izveseļošanās princese ieradās pie Amenhotepa, lai pateiktos viņam, un maga namā sastapa Rameri. Viņa iemīlējās no pirmā skatiena un meklēja iespēju tikties ar jaunekli. Tēlnieku uzaicināja ierasties pilī un vispirms pasūtīja veidot Nuitas, pēc tam arī viņas mirušā brāļa krūšutēlu. Tad jaunieši sāka bieži tikties pie Amenhotepa un tur tad arī deva viens otram mī­lestības zvērestu.

Skaidrs, ka princesei, kuras sirdi bya iekarojis cits, laulības ar Puarmu tagad šķita neiespējamas. Kādā tikšanās reizē viņa atzinās, ka šo laulību vietā labāk izvēlētos nāvi. Rameri, kurš jau bija saņēmis

Amenhotepa solījumu visu nokārtot, nomierināja viņu, taču savu noslēpumu neatklāja.

Tāda bija situācija tajā dienā, kad sākās šis stāsts un kad Erikso uzzināja maga iecerēto plānu.

Iegrimusi domās, jaunā meitene pat nepamanīja, kā nišā kāds ieslīdēja un apsēdās guļasvietas kāj­galī. Tas bija neparasti kroplīgs punduris divgadīga bērna augumā. Mājā pret viņu izturējās kā pret dzīvnieku, turklāt par viņu vienmēr ņirgājās. Nelai­mīgais atrada sev aizstāvi Erikso personā un mazpa- mazām pieķērās viņai kā uzticīgs suns. Erikso zi­nāja, ka punduris viņas labā izdarīs visu. Amenho­teps bija pilnīgi vienaldzīgs pret šo draudzību starp valdzinošo jauno meiteni un atbaidošo kropli. Un, lūk, šīs neglītās un nelaimīgās būtnes krūtīs sirds iedegās kaislē pret savu skaisto aizbildni.

Kvēlojošu lūpii pieskāriens mazajai, kailajai kā­jiņai iztraucēja Erikso viņas pārdomās. Meitene sa­rāvās. Ieraugot punduri, viņas acīs iemirdzējās ap­mierinātība.

— Tas esi tu, Bizu! Tu esi ieradies tieši laikā,— viņa teica.

Tad, pieliekusies pundurim tuvāk, Erikso ilgi kaut ko čukstēja viņam ausī, nemanīdama, kā krop­līša izdēdējušajā un grumbainajā sejā atainojas pār­steiguma, greizsirdības, uztraukuma un citu jūtu vir­pulis.

Izdzirdusi tuvojamies kādus soļus, Erikso ap­klusa. Viņa tramīgi piespieda Bizu sev klāt.

Rameri maga pavadībā bija atnācis pēc lādītes.

Šo to vēl pārjautājis, tēlnieks atvadījās un aiz­gāja, bet Erikso un Bizu kā ēnas izslīdēja no nišas un nozuda katrs savā istabā. Amenhoteps apsēdās un turpināja strādāt, un parasti tas ilga līdz rīt­ausmai.

Nākamajā dienā, tiklīdz uzlēca saule, Rameri sāka gatavot sfinksas pārvešanai uz Puarmas pili. Pārgu­ris, sviedriem noplūdis, viņš atlaidās atpūsties tikai pēc tam, kad abi akmens milži, strādniekiem skaļi klaigājot, beidzot bija novietoti barkās, ar kurām bija paredzēts tos nogādāt uz prinča pili, kas ari, kuplu dārzu ieskauta, pacēlās Nīlas krastā.

Nedaudz atpūties un uzvilcis tīras drānas, Ra­meri pavēlēja sagatavot ratus un devās uz Puarmas pili.

Puarma, izskatīgs slaids cilvēks, dažus gadus jau­nāks par Rameri, laipni un sirsnīgi sagaidīja tēl­nieku. Abi bija mācījušies vienā un tajā pašā grieķu skolā un, lai gan piederēja pie dažādām aprindām, bija saglabājuši draudzīgas attiecības.

Puarma bija laimes pārpilns un visas savas rūpes veltīja pils sagatavošanai, lai varētu uzņemt jauno sievu. Uzskatīdams, ka mīlestība ir abpusēja, viņš nevarēja vien izvēlēties rotājumus, kas patiktu die­vinātajai Nuitai.

Priekā starodams, viņš rādīja Rameri vāzes, pa­klājus un dažādas dārglietas, kas bija paredzētas nākamajai sievai. Uzzinājis, ka atvestas pasūtītās sfinksas, viņš kopā ar tēlnieku devās uz izkrau­šanas vietu.

Kad kolosi bija nostiprināti uz sliecēm, Rameri pavēlēja noņemt pārklājus. Saules staros iemirdzējās zelta un emaljas inkrustācijas, bet smaragda un sa­fīra acīs iedzirkstījās uguns.

Princis, kļuvis gluži mēms no sajūsmas un pār­steiguma, beidzot iesaucās:

—  Rameri! Parasto sfinksu vietā, ko es pasūtīju, tu esi radījis brīnumu! Man nepietiks līdzekļu, lai par to samaksātu. Tu taču man dāvini pašu pilnību!

—  Esmu ieguldījis tikai nedaudz darba, un tas man sagādāja prieku. Lūdzu pieņemt to kā dāvanu kāzu dienā, — paklanoties atbildēja Rameri. — Var­būt tu novietosi sfinksas dārzā pie terases, kas ved uz tavas nākamās dzīvesbiedres apartamentiem, ne­vis agrāk iecerētajā vietā, kas saistīta ar tik sma­gām atmiņām?

—  Vai tu esi traks, Rameri? Kā tādu dārgumu drīkst pakļaut gaisa iedarbībai? Nē un vēlreiz nē! Es tās novietošu tur, kur biju nolēmis, — piramīdā. Redzu, ka sfinksu sejām esi piešķīris Nuitas un savus vaibstus. Tātad manas visdārgākās atmiņas sargās mīlestība un draudzība.

Puarma pateicībā paspieda tēlniekam roku, nema­nīdams dīvaino izteiksmi, kas uz mirkli parādījās Rameri sejā.

Drīz viņi sasniedza piramīdu. Šī augstā, no ap­dedzinātiem ķieģeļiem mūrētā piramīda atradās dārza malā, Nīlas tuvumā, un to ieskāva palmu un vīģeskoku birzs.

Uz upuraltāra viss bija sagatavots rituālam.

Abas sfinksas tika novietotas līdzās upuraltārim. Pie sienas piestiprinātais gaismeklis piešķīra to acīm fosforiscējošu mirdzumu, un pār Rameri ķer­meni pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas. Ko gan viņš grib darīt — un vēl tādā vietā! Jā, šeit viņš un Nuita varēs mierīgi dusēt, līdz Amenhoteps viņus atmodinās.

Tās pašas dienas vakarā, kad pār zemi tikko bija nolaidusies nakts, Rameri klusi kā ēna ielavījās Nuitas pils dārzā un, noslēpies krūmu biezoknī, čet­ras reizes iekliedzās naktsputna balsī.

Pēc kādām desmit minūtēm parādījās maza nēģe- riete.

—  Seko man! Es tevi aizvedīšu pie trim palmām, kur viņa atnāks pie tevis.

Tur, starp kokiem, kas bija devuši šai vietai no­saukumu, stāvēja akmens sols.

Rameri apsēdās, taču viņam nenācās ilgi gaidīt, jo drīz vien parādījās tumšā apmetnī ietinusies sie­viete. Rameri pielēca kājās, apskāva viņu un nosēdi­nāja sev līdzās.

—  Kā ir, Rameri, vai tu mani nomierināsi un beidzot pastāstīsi par solīto glābšanās iespēju? — jautāja princese, nometusi apmetni.

Nuita bija ļoti skaista: slaida, ar lielām melnām acīm un tādiem pašiem melniem matiem. Šajā brīdī viņas vaigi bija nobāluši, bet acīs vīdēja bailes un nemiers.

—  Nomierinies, mana mīļā! Tūlīt tu pilnīgi pārlie­cināsies, ka glābiņš ir iespējams. Viss ir nokārtots un sarunāts ar dižo magu Amenhotepu, viņš mūs atbalsta. Tomēr piesardzības dēļ es tev tagad visos sīkumos šo plānu neizklāstīšu. Tikai kāzu dienā pēc ceremonijas tu visu uzzināsi. Vai tu zini, kur Puar- mas dārzā atrodas piramīda?

—  Vai tā, kurā ir viņa vecāku un māsas statu­jas?— ieinteresēta atsaucās Nuita. — Jā, es to zinu. Pirms dažām dienām, kad mēs ar māti ciemojāmies pie Puarmas, viņš mums parādīja šo piramīdu. Es tur lūdzos un ziedoju. Puarma sacīja, ka gatavojas šo vietu izdaiļot ar divām sfinksām, kuras esot tev pasūtījis.

—  Lieliski! Sfinksas es viņam šorīt nogādāju, tās jau atrodas savā vietā. Tā nu es lūdzu tevi steigties pie manis uz piramīdu, tiklīdz būsi ieraudzījusi, ka es savu dunci esmu pārlicis no kreisās puses uz labo. Kad tu atnāksi, tad uzzināsi pārējo.

—  Ceru, ka nelikšu tev ilgi gaidīt. Cik es būšu laimīga, kad beigsies šī neziņa un šī nepieciešamība slēpt visu un izlikties! Tu nespēj iedomāties, cik pretīgi jūtos, krāpjot Puarmu. Ja tu nebūtu izraisījis manī tik spēcīgu un aklu mīlestību, es nekad tam nebūtu piekritusi, — ar saviļņojumu un asarām acīs čukstēja Nuita.

Rameri kaismīgi pievilka viņu sev klāt. Mīlas vārdi, ko viņš meitenei čukstēja, apklusināja bailes un sirdsapziņas pārmetumus. Jaunības bezrūpībā abi aizmirsa priekšā stāvošās briesmas: nākotne pie­derēja viņiem, dižais mags bija solījis savu atbal­stu— ko citu vēl varēja vēlēties?

II

Pienāca Puarmas un Nuitas kāzu diena. Bet ne jau līgavainis bija vienīgais, kas ar nepacietību to gaidīja: arī Erikso skaitēja stundas. Iegrimusi sevī, viņa nemanīja Bizu drūmo vaigu. Meiteni pārņemtu šausmas, ja vien viņa spētu lasīt vētrainās domas, kas trakoja pundura satrauktajās smadzenēs. Taču Erikso neko neievēroja un nenojauta. Viņas acis ļaunā priekā iegavilējās, kad, paēdis pusdienas, Amenhoteps lika atnest kausu vīna uz savu guļamis­tabu, — visu nakti nostrādājis, viņš vēlējās pāris stundas nosnausties, pirms doties uz kāzu dzīrēm.

Neviens, izņemot Erikso un Bizu — maga vistuvā­kos kalpotājus, nezināja, kur atrodas viņa guļamis­taba un kā tajā nokļūt.

Kā jau teicām, magam nebija daudz kalpotāju. Vecā nēģeriete vadīja visu saimniecību un gatavoja pieticīgu maltīti Amenhotepam, kurš pārtika galve­nokārt no piena, augļiem un dārzeņiem. Pārējo kal­potāju štatu veidoja vecs durvju sargs un vēl četri cilvēki.

Pirms dažiem gadiem, rokoties pazemē, kur mags gribēja ierīkot savu dārgumu glabātavu, kā arī veikt dažādus slepenus eksperimentus un rituālus, strād­nieki uzgāja pazemes avotu, no kura nāca ass, taču neparasti dzīvinošs aromāts. Un tieši tur Amenho­teps nolēma ierīkot sev guļamtelpu. Viņa bagātība un zināšanas bija izraisījušas ne mazums skaudības un ienaida. Tieši tādēļ tika ierīkotas vairākas sav­starpēji saistītas apakšzemes telpas, un vienā no tām mags iekārtoja greznu guļamistabu, kura bija pasargāta no karstuma un smacīguma, kas tik rak­sturīgi ēģiptiešu pagrabiem, savukārt avots to no­drošināja ar svaigu un dzīvinošu gaisu.

Tajā dienā, par kuru stāstām, Amenhoteps no­kāpa savā pazemes mītnē un apgūlās, bet Erikso, kas gluži kā taurenītis bija lidinājusies magam pa priekšu ar vīna kausu rokās, apsedza viņa kājas ar panteras ādu. Tad piemīlīgā balsī jautāja:

—  Vai drīkstu tev padziedāt, līdz iemigsi?

—  Labprāt paklausīšos tevī. Ņem arfu un apsē­dies! — atbildēja Amenhoteps, norādīdams uz ta­bureti līdzās galvgalim.

Erikso apsēdās. Viņas maigie pirksti izvilināja klusus akordus, un sāka plūst vienmuļa, miegu uz- vēdinoša melodija.

Amenhoteps sajiismināts klausījās, rotaļādamies ar meitenes zeltaino matu cirtām.

—  Neaizmirsti mani pamodināt pēc divām stun­dām, — mags nomurmināja, juzdams, ka miegs sāk viņu pievārēt.

Erikso pamāja ar galvu un dziedāja aizvien klu­sāk un klusāk. Kad viņas pavēlnieka dziļā un mie­rīgā elpa apliecināja, ka viņš ir aizmidzis, meitene apklusa.

Vēl stundas ceturksni viņa sēdēja, domīgi un pē­tījoši skatīdamās uz magu. Tad izņēma aiz jostas paslēpto pudelīti un auduma gabalu. Uzpilinājusi uz drānas dažus pilienus miega zāļu, viņa uzlika to magam uz sejas. Tad, sajutusi pēkšņu reiboni, metās prom, pāris lēcienos bija pie durvīm, kur piespiedās pie palodas.

—  Guli, guli! Lai nākamie gadsimti tevi atmo­dina! — ļauni un izsmējīgi nomurmināja Erikso, ne­novērsdama skatienu no Amenhotepa. — Tu man atņēmi visas cilvēka tiesības un saskatīji manī vie­nīgi mēmu un aklu savas zinātnes darbarīku. Un nu būtne, kuru tu esi tā aizvainojis, kuru, kā tev šķita, turi savā dzelžainajā dūrē, ir tevi uzvarējusi un pārspējusi viltībā. 1b tu nebiji paredzējis. Lai cik lielas ir tavas zināšanas un varenība, tu esi bez­spēcīgs tā nezināmā stihiskā spēka priekšā, kuru pats atklāji un kurš tagad ir piekalis tevi pie gultas tik ilgi, cik vien es vai kāds cits to vēlēsies.

Meitene izslējās.

—  Esmu brīva, brīva! — viņa kliedza, pēkšņas sa­jūsmas pārņemta. — Pateicos tev Hatora, ka palīdzēji atgūt man brīvību! Es varu mīlēt, priecāties par sauli, satikt cilvēkus, baudīt savu skaistumu… un tavu ba­gātību! — viņa piebilda, klusi iesmējusies.

Aizspiedusi degunu un muti ar tuniku, viņa skrie­šus atgriezās pie Amenhotepa un sāka steidzīgi ap­taustīt jostu, līdz beidzot atrada mazu oriģinālas formas atslēdziņu.

Kad viņa pagriezās pret durvīm, tad ieraudzēja, ka tās ir atvērtas un uz sliekšņa sēž Bizu, nenolaiz- dams skatienu no guļošā maga. Priecīga satraukuma pārņemta, Erikso nepievērsa uzmanību kroplīša drū­majam, ļaunajam skatienam.

—  Ejam, ejam, Bizu, — viņa nomurmināja, piecel­dama viņu kā mazu bērnu.

Meitene aizslēdza pazemes durvis un kāpņu augšpusē nospieda atsperi: rāmis, ko klāja ķieģeļu kārta, nosedza durvis tik cieši, ka siena šķita mono­līta.

—  Ej un gaidi manā istabā, Bizu. Tu palīdzēsi man apģērbties.

Kamēr punduris, zemu noliecis galvu, devās prom, Erikso izskrēja iekšējā pagalmiņā, kura vidū atradās liels baseins; ūdens tajā ieplūda no sienā ierīkotās strūklakas.

Mirklī viņa nometa drēbes un, saspraudusi uz augšu kuplos matus, ielēca baseinā.

Atsvaidzinājusies Erikso uzvilka tuniku un devās uz savu istabu, kurā varēja nokļūt no dārza puses.

Uz soliņa sadrūmis sēdējs Bizu. Līksmi tērzē­dama, Erikso sāka posties. Viņa sasukāja matus un iesmaržojās, tad apāva apzeltītas sandalītes, uzvilka zeltā izšūtu tuniku, izrotājās ar diadēmu, smaragda un briljanta kaklarotu un rokassprādzēm. Pēc tam ietinās sudrabaina auduma apmetnī, kas bija tik plāns un caurspīdīgs, it kā būtu austs no gaisa.

Šajā greznajā tērpā Erikso izskatījās kā brīniš­ķīgs, nereāls tēls. Viņas skaistuma pārņemts, Bizu nokrita uz ceļiem un raudzījās viņā kā dievietē.

Paņēmusi spogidi ar zeltā kaltu rokturi, Erikso pašapzinīgi aplūkoja sevi.

—  Kad Rameri mani ieraudzīs, viņš mani iemīlēs, jā, tikai mani vienīgo! — viņa uzvaroši nočukstēja. Tad, pagriezusies pret kroplīti, kura sejā, dzirdot Rameri vārdu, parādījās nejauka grimase, sacīja: — Klausies, Bizu! Es vēlreiz tev jautāju: vai tu zvēri, ka precīzi visu izpildīsi?

—  Es tevi sargāšu kā uzticams suns, — atbildēja punduris.

—  Paldies, draugs! Es zinu, ka varu uz tevi pa­ļauties, tāpēc bez bailēm uzticu tev kā savu, tā arī Rameri dzīvību. Labi iegaumē — sfinksu var pa­griezt, ja piespiež lotosa kausiņu, un šķidrums, kas mani atmodinās, atrodas š^jā pudelītē ar balto zel­tīto vāciņu. Pilnīgi pietiek ar trim pilieniem siltā vīnā. Dzīvo šeit kopā ar veco Snefri. Neviens jums pāri nedarīs un no šejienes ārā nedzīs, jo neviens nezinās, kas noticis ar Amenhotepu. Domās, ka viņš vai nu izbraucis darīšanās, vai arī slēpjas no ļaužu acīm, lai nodarbotos ar augstāko maģiju. Bailes sar­gās maga mājokli labāk par jebkādu sardzi. Izkrāso­tajā koka lādē, kurā es glabāju savas drēbes un kuras atslēgu tev uzticu, tu atradīsi divus maisiņus: vienu ar zelta, bet otru — ar sudraba gredzeniem.

Tos es tev dāvinu. Tādējādi tev nekā netrūks, un tu mierīgi varēsi sagaidīt manas atmošanās brīdi. Amenhoteps pareģoja svarīgus notikumus, kas iz­mainīs Ēģiptes tagadējo iekārtu. Un tomēr modini mani ne agrāk kā pēc divdesmit, mazākais — piec­padsmit gadiem. Tad Nuita, ja vien būs dzīva, būs jau veca un neglīta, bet mēs ar Rameri atdzimsim skaistuma un jaunības plaukumā. Vai tu mani labi saprati, Bizu?

—  Jā, kundze.

—  Tad ej un liec sagatavot nestuves!

Palikusi viena, Erikso piekārtoja istabu un piesēja pie jostas no Amenhotepa paņemto atslēgu. Viņas sejā atkal parādījās cietsirdīgs smaids.

Beidzot aizelsies atsteidzās Bizu un paziņoja, ka nestuves gaida. Erikso ietinās savā apmetnī un no­kāpa lejā. Pie dārza vārtiem viņu gaidīja nestuves. Meitene apsēdās, bet Bizu iekārtojās pie viņas kā­jām.

Visu ceļu abi klusēja. Erikso bija iegrimusi sap­ņos par skaisto nākotni, arī pundura domas klejoja tālumā. Ari viņš domāja par nākotni, taču ar naidu un rūgtumu. Tumša vētra trakoja viņa sirdī. Iedo­mājoties laimi, kāda sagaida Rameri, viņu pārņēma mežonīga greizsirdība.

Pie Puarmas pils spoži apgaismotās ieejas nesēji apstājās. Erikso, kas gadiem ilgi bija dzīvojusi maga nomaļajā mājā, ziņkārīgi aplūkoja milzīgo, ar karo­giem un ziedu vītnēm rotāto namu, kuru apmirdzēja lielās vāzēs degošo sveķu sārtā atblāzma, un grezni ģērbušos jautru ļaužu pūli, kas devās uz pili.

Pārsteigti un ziņkārīgi skatieni pavadīja nepazīs­tamo grezni tērpto un kā dievieti daiļo meiteni. Pirmoreiz atrazdamās starp tik daudziem cilvēkiem, Erikso jutās tik apmulsusi, ka neievēroja nedz vī­riešu apbrīnas, nedz sieviešu skaudības pilnos ska­tienus. Bizu pavadībā (viņš nesa lādīti ar pudelī­tēm) viņa ātri izgāja cauri namam un nokļuva dārzā.

Tur Erikso, paklausot pundura norādījumiem, jo viņš jau iepriekš bija iepazinies ar apkārtni, stei­dzīgi devās uz piramīdu, baidīdamās, ka tikai prin­cese viņu neapsteidz un līdz ar to neizjauc visu plānu. Viņas naids pret Amenhotepu auga ar katru soli.

Ar kādām tiesībām mags drīkstēja viņu ieslodzīt, liegdams visus jaunības priekus un izklaides? Toties viņa pilnā mērā bija atriebusies: dzīvs iemūrēts pa­zemē, kuras ieeju neviens nezināja, viņš tur varēs gulēt gadsimtiem ilgi. Nekad viņam vairs neredzēt šo baudu pilno pasauli, kuru pats tik cietsirdīgi bija liedzis viņai.

Meiteni tik ļoti bija pārņēmis savā varā naids un nākotnes nodomi, ka vienīgi pundura pieskāriens atsauca viņu īstenībā.

— Kundze, lūk, piramīda!

Erikso sarāvās, gluži kā pamodusies no sapņa, un samulsusi bailīgi pavērās uz kapliču, kuras si­luets drūmi melnēja koku lapotnes ēnā. Caur atvēr­tajām durvīm vīdēja vājš gaismas stars, vēl vairāk sabiezēdams nakts melnumu.

Acumirklīgais vājums, kas bija pārņēmis Erikso, izgaisa. Meiteni pārņēmusī kaislība stiprināja viņai raksturīgo drosmi un enerģiju. Viegli un izveicīgi kā ēna viņa ieslīdēja kapličā. Atskatījās un pārlieci­nājās, ka tuvumā neviena nav. Griestu lampa maigi apgaismoja ieeju kapu velvē. Dziļumā, slīgdams tum­sā, vīdēja upuraltāris un abas sfinksas, kuru mir­dzošās acis lūkojās tieši uz Erikso. Pār meitenes ķermeni pārskrēja trīsas. Uz lieliem trijkājiem dega ogles, un, viegli sprakšķēdamas, liesmoja kvēpinā­mās zāles "(acīmredzot tikko ieliktas), metot vāju sarkanīgu gaismu uz Puarmas vecāku statujām un sfinksām, kuru neparasti dzīvajās sejās bya sastin­dzis noslēpumains smaids.

Apvaldījusi satraukumu, Erikso aizslīdēja \iz pašu tumšāko stūri, paslēpa tur aiz kādas no kolonnām Bizu un sāka gaidīt. Pagāja diezgan ilgs laiks, un Erikso sirds mežonīgi sitās gaidās. Beidzot zem steidzīgiem soļiem iečirkstējās smiltis un pie pira­mīdas ieejas parādījās Rameri staltais siluets.

Apstājies pie sliekšņa, viņš satraukti pavērās vis­apkārt. Erikso nosvieda apmetni un ātri tuvojās tēlniekam.

Ieraudzējis no tumsas iznirstam sievietes stāvu, Rameri paspēra soli pretim un nočukstēja:

—  Tu esi mani apsteigusi?

Bet tūlīt ari apklusa, mēmā pārsteigumā lūkoda­mies uz nepazīstamo sievieti. Lampas gaismā Erikso brīnišķie mati šķita kā zeltains oreols, bet dārgak­meņi laistījās visdažādākajās krāsās. Kā apburts Ra­meri raudzījās uz nepazīstamo sievieti, aizmirsis gan Nuitu, gan sava nāciena mērķi. Viņam šķita, ka vēl nekad nav redzējis tik brīnišķu būtni, tik daiļas, ideālas formas.

—  Kas tu esi — sieviete vai dieviete? Ko tu vē­lies no manis? — viņš nomurmināja.

—  Esmu tāda pati mirstīgā kā tu, cēlsirdīgais Rameri, — ar smaidu atbildēja Erikso. — Mani at­sūtīja mans tēvs Amenhoteps.

—  Kā? Vai tad Amenhotepam ir meita? Es to nezināju! — viņš izbrīnā iesaucās.

—  Tāda bija mana tēva griba: lai līdz piecpadsmit gadu vecumam mani neieraudzītu neviens sveši­nieks, — atbildēja meitene. — Taču tas nav svarīgi. Esmu atsūtīta, lai palīdzētu tev un tavai iemīļota­jai,— viņa turpināja. — Manu tēvu aizkavēja, un viņš nevarēja šurp atnākt kā bija tev solījis, tāpēc uzdeva man viņu aizstāt. Lai tu nešaubītos par ma­nas misijas patiesumu, tēvs man visu izstāstīja un siitija man līdzi savu uzticamo punduri, kuru tu pazīsti.

Un Erikso pasauca Bizu.

—  Vai es varu neuzticēties Amenhotepa meitai? Ko tēvs lika pateikt?

—  Viņš lūdza pasteigties, jo tavs plāns ir apdrau­dēts. Ja tu kavēsies, viss var izjukt. Tāpēc, cēlsir­dīgais Rameri, pasteidzies ieņemt savu vietu sfin­ksas postamentā! Es sagaidīšu princesi, paskaidrošu viņai visu un palīdzēšu iegulties otrā slēptuvē.

—  Bet ja nu Nuita sāks šaubīties vai izbīsies, mani neredzēdama? — iebilda Rameri.

—  Ja viņa šaubīsies vai baidīsies, es parādīšu vi­ņai tevi jau guļam slēptuvē. Paskaties! Tēvs katram gadījumam iedeva man šīs divas pudelītes. Bet, lū­dzu, pasteidzies! — ar manāmu nepacietību turpi­nāja Erikso.

Rameri gribēja atbildēt, ka vērtīgā lādīte ir pa­slēpta zem sfinksas, taču, negaidītās situācijas sa­traukts, bija par to aizmirsis. Pakļaudamies lielo zilo acu valdonīgajam, dzirkstošajam skatienam, viņš nospieda atsperi un apgūlās sarkofagā. Erikso, sa­mērcējusi audumu atnestajā šķidrumā, noliecās pie spraugas un pielika to Rameri pie deguna.

Tajā pašā brīdī tēlnieka skaistā seja kļuva bāla un acis aizvērās. Noliekusies pār viņu, Erikso no­skūpstīja bālās lūpas un, pārklājusi Rameri seju ar sazāļoto auduma gabalu, pati aizvēra slēptuvi.

Nolēkusi no postamenta, viņa pieskrēja pie otras sfinksas un droši nospieda lotosa kausiņu. Koloss bez skaņas pagriezās, atklādams ieeju slēptuvē.

—  Veikli, Bizu! Pasniedz man audumu! Baidos, ka tūlīt būs klāt princese, — viņa nomurmināja, kā ķirzaka ieslīdēdama sarkofagā.

Tiklīdz viņa bija apgūlusies un apklājusi kājas, Bizu pasniedza viņai auduma gabalu, ko ar drebošu roku bija samitrinājis.

—  Nē, vispirms iedod man lādīti! Šeit tā biis lie­lākā drošībā. Tu to paņemsi, kad būs pienācis laiks mani pamodināt, — teica Erikso un nolika lādīti sev līdzās.

Tad viņa paķēra auduma gabalu un piespieda to pie sejas. Acumirklī viņas galva noslīga uz zeltā izaustā spilvena.

Bizu sēdēja uz sarkofaga malas un drūmām, alka­tīgām acīm skatījās uz jauno meiteni.

—  Dusi saldi, daiļā Erikso! Līdz savai nāves stun­dai es tevi sargāšu, taču tu nekad vairs nepamodī- sies! — aiztrūkstošā balsī viņš čukstēja. — Neviens tevi neatradīs, neviens tevi neiemīlēs, un nīstais Rameri nekad nebaudīs tavu mīlestību.

Punduris kaislīgi noskūpstīja jaunās meitenes zel­taino matu cirtu un ar ledainu, no uztraukuma sa­stingušu roku pārklāja viņas seju ar maģiskajā šķid­rumā samitrināto audumu.

Ar grūtībām uzrāpies sfinksai uz muguras, viņš, sasprindzinājis visus spēkus, iedarbināja atsperi, kas lika kolosam ieņemt iepriekšējo stāvokli.

Aizelsies, sviedriem noplūdis, Bizu nokļuva zemē un tūlīt izdzirdēja ātrus soļus. Paslēpies aiz zie­dokļa, viņš ar interesi vēroja sievieti, kas parādījās uz piramīdas sliekšņa. Viņai lieliski piestāvēja grez­nais, brīvi krītošais tērps un ziediem rotātā purpur- krāsas galvassega.

—  Rameri, Rameri, kur tu esi? — viņa uztraukti čukstēja.

Nesaņēmusi atbildi, apsēdās uz sfinksas pamatnes un piekļāva galvu granītam.

—  Ak nemirstīgie dievi, kur viņš ir? — viņa klusi ierunājās pēc visai ilgas veltīgas gaidīšanas un, uz­lēkusi kājās, sāka satraukta staigāt.

Protams, Nuita gaidīja velti — Rameri nenāca. Skumju un nemiera mocīta, viņa nekādi nespēja iz­skaidrot notikušo. Viņa tikko bija redzējusi Rameri dzīrēs, un viņš parādīja norunāto zīmi, bet tagad viņa nav, līdz ar to nezināms paliek noslēpumainais glābiņš. Nebija ari maga. Ko tas viss varēja nozī­mēt?

Aizritēja gandrīz stunda. Nuitas satraukums un izmisums bija sasniedzis augstāko pakāpi. Rūgtas asaras plūda pār viņas vaigiem, bet galvā iešāvās doma, ka viņas vīrs ir atklājis un izjaucis Rameri plānu. Ja nu Puarma atrod viņu šeit? Tas tikai pa­lielinās viņa dusmas.

Ar smagu sirdi un zemu noliektu galvu Nuita devās atpakaļ uz pili un atkal parādījās viesu vidū. Dzīvesbiedra priecīgais smaids un kaisles jpilnais skatiens apliecināja, ka viņš neko nenojauš. So pār­liecību nostiprināja arī jautājumi par viņas prombūt­nes iemesliem. Bet kas tad īsti ir noticis?

Pārvarējusi bailes un satraukumu, Nuita izvairījās no tiešas atbildes. Viņa pat mēģināja būt jautra, centās jokot ar draudzenēm, taču slimīgais bālums bija pretrunā ar uzspēlēto jautrību. Drūmā izmisumā viņa nolieca galvu, kad sievietes viņu apstāja, lai aizvestu uz jaunlaulāto guļamistabu.

Ak, kādēļ gan Rameri neizpildīja viņas lūgumu un neīstenoja maga ieceri vēl pirms šīm laulībām!

Ģimenes dzīve jaunajai sievietei izvērtās par smagu, murgainu sapni, un no šīs drūmās apātijas viņu pēkšņi izrāva dīvainās baumas, kas bija sa­traukušas visu Memfisu.

Varenais, briesmīgais mags Amenhoteps, pie kura palīdzību bija meklējusi vai visa Ēģipte, bija pazudis, turklāt tik noslēpumaini, ka neviens nespēja iedo­māties, kas ar viņu noticis.

Neviens nebija redzējis viņu izejam no mājas, ne­viens no kalpotājiem nebija saņēmis nekādas in­strukcijas par to, kas darāms kunga prombūtnes laikā. Viņš bija paēdis un kā vienmēr devies uz savu darbistabu. Kopš tā brīža neviens viņu nebija redzējis.

Pats faraons lika uzsākt meklēšanu, taču tā nekādus rezultātus nedeva un lietu vēl vairāk sa­režģīja, jo pirmoreiz atklātībā izskanēja Erikso vārds, par kuras esamību neviens nebija nojautis. Nesēji pavēstīja, ka viņu kunga nestuvēs iesēdusies kāda sieviete, kuru pavadījis Bizu. Savukārt nopratinā­šanā punduris viņu teikto apstiprināja un piebilda, ka šī sieviete bija jauna meitene, kas dzīvoja mājā, bet par viņas izcelšanos neviens neko nav zinājis un par viņu bijis aizliegts runāt. Šī meitene teikusi, ka pēc kunga pavēles viņa dodas uz Puarmas pili, un pavēlējusi pundurim sevi pavadīt. Ieradusies pilī, viņa likusi nesējiem un Bizu doties mājās, pazi­ņodama, ka atgriezīsies viena.

Bizu atzinās, ka esot nedaudz aizkavējies, jo ska­tījies brīnišķīgo uguņošanu. Atgriezies mājās, viņš tūlīt devies pie miera un kopš tā vakara nav re­dzējis nedz kungu, nedz Erikso.

Vecā nēģeriete vispār neko nezināja. Toties dau­dzi Puarmas viesi atcerējās daiļo svešinieci, kuru bija redzējuši pilī, un nepārstāja aprakstīt viņas skaistumu.

Sabiedrības uztraukumu līdz baltkvēlei noveda tēlnieka Rameri neizprotamā pazušana. Memfisā jauno cilvēku pazina un mīlēja. Neziņa, kas klājās pār viņa likteni, izraisīja cilvēkos patiesu nožēlu.

Vairākas nedēļas galvaspilsētā par to vien runāja, taču neatklājās neviens jauns fakts, kas varētu ienest skaidrību š^jā noslēpumainajā lietā. Neviens no pazudušajiem neuzradās, un sabiedrības uztrau­kums pamazām pierima. Tikai viens cilvēks nespēja aizmirst noslēpumainās drāmas darbojošās personas, un tā bija Nuita. Kad viņa uzzināja, ka reizē ar Rameri pazudusi ari noslēpumainā skaistule Erik­so — meitene, kuras atbalstītājs bijis Amenhoteps, viņas sirdī iezagās greizsirdība. Kas zina, varbūt tēlnieks mīlēja šo daiļo svešinieci un tikai izlikās iemīlējies viņā, Nuitā, lai atvieglotu sev tikšanos ar Erikso Puarmas pilī! Aizdomas, kas bija iezagu­šās sirdī, viņai čukstēja, ka lielais plāns, kurš tika no viņas slēpts un kura sīkāks izskaidrojums tika atlikts līdz viņas kāzām, ir izdomājums, jo tagad viņa ir saistīta uz mūžu un vairs nespēj traucēt mīlētājiem.

Šādi neticīguma un ļaunas greizsirdības brīži to­mēr bija īslaicīgi. Kad viņa atsauca atmiņā pēdējo tikšanos ar Rameri, viņa lūpās skanošo un acīs mir­dzošo dziļo mīlestību, viņas aizdomas gaisa un dvē­selē atdzima ticība mīļotajam cilvēkam. Jā, viņš taču varēja no viņas atbrīvoties, — būtu tikai klusējis un nepieskāries kastu uzceltajam žogam.

Šī iekšējā cīņa bija Nuitu tā nomocījusi, ka viņa kļuva pilnīgi vienaldzīga pret visu, pat pret vīru, kas viņu dievināja un bija izmisumā par sievas sli­mīgo izskatu un drūmajām skumjām. Nuita apzinā­jās, ka ir nepateicīga pret vīru, jo viņš vienmēr bija maigs un iecietīgs. Viņa centās pieskaņoties Puarmas vēlmēm un ar pateicību pieņēma viņa mī­lestības apliecinājumus un brīnišķīgās dāvanas, ar kurām burtiski tika apbērta. Taču viņas nomāktajā skatienā nekad neuzdzirkstīja bezrūpīgas jautrības vai mīlestības uguntiņa. Nuitas dvēsele bija slima, visa viņas būtne bija saistīta ar Rameri.

Kaut kas instinktīvi vilka Nuitu uz piramīdu, kur dusēja mīļotais cilvēks. Viņa bieži tur stundām ilgi sapņoja un lūdza Dievu, skatīdamās uz sfinksu, kurai bija Rameri vaibsti. Kad Nuita bija pārlieci­nāta, ka neviens viņu nenovēro, viņa uzrāpās uz postamenta un, apvijusi rokas ap sfinksas kaklu, skūpstīja tās granīta lūpas.

Nopietni noraizējies par sievas veselību, Puarma lūdza padomu tempļa ārstiem. Pēc nopietnas ap­spriešanās viņi pavēstīja, ka tieši kāzu dienā kāds uzsūtījis jaunajai sievietei burvestību, lai sabojātu viņas laulības dzīvi. Nuitas apātiju nespēja kliedēt nedz kvēpināšana, nedz amuleti, nedz upurējumi — jaimā sieviete acīmredzami dzisa.

Apmēram pusotru gadu pēc Amenhotepa pazuša­nas neviens par viņu vairs nedomāja, taču cilvēkos iedvestās bailes bija pietiekami labs sargs viņa mā­jai. Visi baidījās pieskarties lielā maga īpašumam — ja nu viņš pēkšņi uzrodas un atriebjas zagļiem?

Bizu un vecā Snefru turpināja dzīvot Amenho­tepa mājā — visi pārējie kalpi bija aizbēguši. Pun­duris un nēģeriete uzturēja kārtībā istabas, apkopa augļu un sakņu dārzu, bet Erikso atstātie zelta gre­dzeni nodrošināja viņiem pārticību.

Taču Bizu nejutās laimīgs. Viņš bija vientuļš šajā lielajā un tukšajā namā. Dažkārt viņu mocīja sirds­apziņas pārmetumi par pazemē atstāto kungu vai arī pārņēma vēlēšanās redzēt Erikso. Tad viņš devās uz Puarmas pili un gaidļja izdevību, lai nokļūtu dārzā un tālāk piramīdā. Apsēdies līdzās sfinksas postamentam, kurā bija paslēpta dievinātā sieviete, viņš dienām ilgi sapņoja, taču neriskēja atvērt slēptuvi, jo baidījās, ka viņu var pieķert nozieguma vietā.

Aizsapņojies tumšajā nišā, viņš bieži redzēja Nuitu, kas nāca uz piramīdu izraudāties un lūgt Dievu. Dažkārt viņam iešāvās prātā doma atklāt princesei noslēpumu un palīdzēt atmodināt viņas iemīļoto. Kas viņam daļas gar Nuitas un Rameri laimi, ka tikai Erikso nevienam citam nepieder!

Šo ieceri viņš nekad neīstenoja. Punduri stindzi­nāja kaut kādas neizprotamas, nepārvaramas bailes. Un tad kādu dienu viņš uzzināja, ka Nuita devusies svētceļojumā uz Abidosu.

Un, lūk, kas izraisīja šo braucienu.

Nuitas vecā aukle bija vienīgā, kas zināja viņas skumju patieso iemeslu. Reiz viņa princesei kā no­slēpumu pavēstīja, ka nelielajā Sohetas dievnamā, kas uzcelts pilsētas nomalē, var satikt brīnišķīgu gaišreģi, kura var visu pateikt gan par pagātni, gan nākotni. Varbūt viņa Nuitai atklās, kur atrodas Rameri, vai viņš ir dzīvs vai miris un vai ir nodevis mīlestību, ko zvērējis.

Jaunā sieviete pieķērās šai negaidītajai cerībai un nolēma to pašu vakaru apmeklēt dievnamu. Vi­ņas vīrs bija devies uz Saišu inspicēt karaspēku, viņu gaidīja atgriežamies tikai pēc vairākām die­nām. Tā Nuita bija pilnīgi brīva. Vakarā kopā ar aukli viņa iesēdās nestuvēs un pavēlēja doties uz Sohetas templi.

Šis templis bija ļoti sena svētvieta, ko ieskāva augsts mūris. Tā bronzā kaltie vārti bija aizslēgti. Uzzinājis apmeklētājas vārdu un sabiedrisko stā­vokli, vārtsargs tūlīt ielaida nestuves. Nuitu sagai­dīja vecs priesteris, kas aizveda viņu uz tempļa dārzu. Tur atradās svētais dīķis ar septiņām granīta statujām — dievietēm ar kaķa galvu. Gigantiskās ēnas, ko meta šīs dīvainās dievības statujas, īpaši baismīgas kļuva spožajā mēnessgaismā, sidrabaini atspulgojoties uz ūdens gludās virsmas.

Vispirms Nuita noslīga lūgšanu pozā, tad ziedoja vīnu un kvēpināja vīraku, lūgdama dievieti būt lab­vēlīgai un dot atļauju gaišreģes izvaicāšanai.

Uzzinājis augstās viešņas vēlmi, priesteris labprāt piekrita izpildīt viņas lūgumu un ieveda Nuitu tem­plī. Vienā no sienām bya izveidots kaut kas līdzīgs mākslīgai grotai, no kuras plūda smags sēra smārds. Lampas gaismā Nuita ieraudzīja, ka vienā pusē at­rodas akmens ziedoklis, bet otrā melnē ar metāla režģi aizklāta sprauga. Nišas dziļumā bija redzams no kaut kādas melnas masas veidots un spožs kā spogulis nopulēts četrstūris.

Pie ziedokļa sēdēja vecs priesteris, pavadonis pie­veda viešņu pie viņa un pēc tam aizgāja.

Nuita izteica savu vēlmi tikties ar gaišreģi un ziedoja dievietei maisiņu ar zelta gredzeniem. Tad priesteris iznāca no grotas pa durvīm, kas atradās aiz ziedokļa, un pēc dažām minūtēm atgriezās kopā ar slaidu, bālu un ļoti kalsnu meiteni. Viņas garie melnie mati bija palaisti vaļā, kaklu rotāja neskai­tāmi amuleti, bet seja pauda padevību. Gausi, ar apdzisušu un vienaldzīgu skatienu meitene uzkāpa pa kāpnēm un, izstiepusi rokas, noliecās uz priekšu. Priesteris paņēma nelielu trijkāji ar degošām oglēm un uzbēra uz tām kaut kādu pulveri, kas sprak­šķēdams sadega. Tad viņš sāka dziedāt kādu mono­tonu himnu.

Pēc dažām minūtēm uzšāvās dzeltenas un zilas liesmas, šķita, ka tās ar savām garajām mēlēm laiza gaišreģes seju. Drīz dūmu mutuļi ietina viņu tik biezā aizsegā, ka kādu mirkli viņa vispār nebija redzama.

Kad dūmi izklīda, piepildīdami grotu ar asu sēra dvaku, Nuita ieraudzīja, ka gaišreģe joprojām stāv tgjā pašā vietā, taču viņas ķermenis bija kaut kā dīvaini atliecies atpakaļ, seja savilkta baismīgā gri­masē, acis izvalbītas, bet uz lūpām parādījušās pu­tas.

Tad priesteris izvilka aiz jostas aizbāzto garo zizli, pacēla to pār gaišreģi un trīs reizes skaļi ie­saucās:

— Esi pret mums labvēlīga, varenā dieviete, un ar jaunavas, tavas uzticamās kalpotājas, starpniecību dod atbildi: kas noticis ar tēlnieku Rameri? Vai viņš ir dzīvs vai miris? Vai viņš ir kļuvis neuzticīgs sievietei, kurai zvērēja mīlestību, vai ir iemīlējis citu?

Kādu brīdi valdīja kapa klusums, tad jaunās mei­tenes ķermenis sāka raustīties drausmīgās kon­vulsijās, un viņa ierunājās piesmakušā, aprautā balsī:

—  Viņa nav ēnu valstībā, viņa dvēsele nav stāju­sies Ozīrisa un četrdesmit divu tiesnešu priekšā, viņa sirds nav svērta mūžības taisnās tiesas svaros. Viņš ir dzīvs un saglabājis uzticību sievietei, kura šeit atrodas. Viņš guļ, un viņa miegu sargā sfinksa. Laiks viņu atmodinās. Lai uzzinātu pārējo, dodies ie Abidosu, ziedo pie lielā Dieva kapa, gavē un lūdz viņu trīs dienas un naktis — un viņš tev at­bildēs. Tā teica dieviete. Esmu vīya un akla būtne, neko vairāk tev pateikt nevaru.

Kad gaišreģe runāja, viņas teiktie vārdi ugunī­giem burtiem parādījās uz melnā četrstūra virsmas, bet priesteris tos pārrakstīja uz plāksnītēm, kuras pēc tam atdeva Nuitai.

Gaišreģe apklusa, it kā saguma un būtu nokritusi, ja vien priesteris viņu nesatvertu. Priesteris meiteni pacēla un noguldīja uz sola.

Ierīvējis viņas rokas un deniņus ar aromātisku esenci, priesteris paņēma kausu ar siltu vīnu un ielēja dažus malciņus viņai mutē.

Maigā būtne nodrebēja un atvēra acis. Tās dru­džaini mirdzēja. Kad uztrauktā trīcošā meitene pie­cēlās, priesteris uzlika viņai roku uz galvas un vai­rākas minūtes skaitīja lūgšanu. Redzēdams, ka mei­tene ir nedaudz nomierinājusies, priesteris pavēlēja viņai izdzert vīnu un maigi piebilda:

— Tagad ej, mana meita! Atsvaidzinies vannā un atpūties.

Saviļņotā Nuita pateicās jaunajai meitenei un sniedza piemiņai greznu sprādzi, kuru noņēma no sava tērpa.

Nuita atgriezās pilī ļoti satraukta. Viņa nekādi nespēja izskaidrot gaišreģes dīvainos vārdus, taču nešaubīgi tiem ticēja. Tas, ka Rameri ir dzīvs un joprojām viņai uzticīgs, piepildīja sirdi ar dziļu prieku. Taču viņa veltīgi lauzīja galvu par to, kur un kā viņš varētu tik ilgi gulēt.

Pēc ilgām pārdomām Nuita nolēma doties uz Abidosu. Kad atgriezās Puarma, princese viņam pa­vēstīja, ka sapnī redzējusi Ozīrisu un tas pavēlējis viņai doties uz Abidosu, lai lūgtos un upurētu viņa kapenēs.

Kā jau īsts ēģiptietis, Puarma ticēja sapņiem un uzskatīja par gluži dabisku to, ka Dievs izvēlējies tik vienkāršu un ērtu veidu savas gribas pavēstī- šanai. Puarma ne mirkli nešaubījās, ka šis svētceļo­jums beidzot uzlabos viņa mīļotās sievas veselību, tāpēc pats personiski izrīkoja sagatavošanās darbus.

Jauno sievieti dziļi aizkustināja tāda labestība. Viņas dvēseli plosīja kauns un sirdsapziņas pārme­tumi. Ar meliem un nodevību viņa atmaksāja vīram par šīm rūpēm.

Pēdējās dienās pirms aizceļošanas Nuitu pārņēma dziļas skumjas un savāds uztraukums. Viņai šķita, ka nekad vairs neredzēs šīs mīļās vietas, tuvās un labi pazīstamās lietas. Kad Nuita atvadījās no vīra, viņas satraukums izlauzās raudās. Saviļņotais Puar­ma piekļāva viņu pie sevis.

—  Nomierinies, dārgā! Tu taču zini, cik kaitīgi tev ir uztraukties. Nav īstais brīdis raudāt, ja pats lielais Ozīriss tev sola atveseļošanos! — viņš maigi teica. — Tomēr, pirms šķiramies, mana mīļā, pasaki, ka tu kaut mazliet mani mīli. Lai gan es nešaubos par tavām jūtām, taču šie^ vārdi atvieglos man šķiršanos.

Saviļņota līdz sirds dziļumiem un asarās mirk­dama, Nuita apvija rokas ap vīra kaklu un nočuk­stēja:

—  Jā, Puarma, es mīlu tevi no visas sirds! Taču tu mani mīli vairāk, nekā esmu pelnījusi.

Ieradusies Abidosā, Nuita devās pie tempļa virs­priestera un lūdza atļauju pavadīt trīs dienas un trīs naktis Ozīrisa kapličā, jo pats Dievs viņai to pavēlējis darīt. Ar kannu un bailēm Nuita vēlreiz atkārtoja šos melus, jo Puarma bija viņu nodrošinājis ar faraona vēstuli virspriesterim, kurā tas lūdza izpildīt radinieces lūgumu, atsaukdamies uz viņas zīmīgo sapni.

Virspriesteris deva savu piekrišanu un lika Nuitai nomazgāties un pagaidīt, kamēr dievlūdzēju grupa pabeidz upurēšanas rituālu.

Noteiktās dienas rītā Nuita nomazgājās vannā, uzvilka garu baltu tuniku, uzlika galvā lotosziedu vainagu. Kailām kājām, bez jebkādām rotaslietām viņa devās uz templi, lai piedalītos dievkalpojumā un ziedošanas rituālā. Apsegusi galvu ar lielu pār­klāju, viņa nometās uz ceļiem starp diviem pries­teriem, kuri turēja rokās aizdegtas vaska sveces. Virspriesteris viņu apslacīja un apvēdināja ar vīraku, lai lūdzēja spētu saklausīt lielā Dieva balsi un saņemt viņa žēlastību.

Kad sagatavošanās ceremonija bija pabeigta, virs­priesteris saņēma Nuitu pie rokas un aizveda uz kapliču, kur atradās Ozīrisa kapenes.

Dieva statuja mūmijas izskatā dusēja uz lauvām, un to sargāja divi piekūni. Tur atradās arī galds, kas bija nokrauts ar veltēm, un trijkāji, kuros tika kvēpināts vīraks.

Māņticības raisīti drebuļi pārskrēja pār Nuitas augumu, kad viņa nogūlās uz zemes. Virspriesteris uzpilināja viņai uz galvas svēto eļļu, ielika rokā aizdegtu vaska sveci, bet līdzās novietoja nelielu vīna krūku un upurmaizi. Tad viņš svētīja Nuitu un teica:

— Lai Ozīrisa svētā gaisma izkliedē ap tevi val­došo neziņas tumsu un lai apskaidro tavas acis to lielo patiesību uztverei, kuras nemirstīgie slēpj no mirstīgo acīm. Lūdzies, mana meita, ar dedzīgu ti­cību, lai tu būtu cienīga palikt nomodā šajās svē­tajās kapenēs. Šis vīns un šī maize uzturēs tavu nīcīgo miesu, ja sāksi just vārgumu.

Palikusi viena, Nuita vēlreiz nogūlās uz zemes. Tad, izstiepusi rokas, viņa sāka dedzīgi lūgt Ozī- risu, lai tas atklāj mīļotā cilvēka likteni un norāda ceļu, kāds viņai ejams savā grūtajā dzīvē.

Trīs dienas un trīs naktis Nuita pavadīja asarās un lūgšanās, miegam atļaudamās tikai īsus brīžus, taču Dievs klusēja. Ne mazākā vēsmiņa netraucēja pazemes dziļo klusumu, un nekāda zīme nenāca no dievības. Trešās nakts beigās Nuitu pārņēma izmi­sums. Drebēdama pie visām miesām un noplūdusi sviedriem, jaunā sieviete pierāpoja pie Ozīrisa kap- vietas un, piespiedusi karsto pieri pie sarkofaga aukstajiem akmeņiem, izmisumā iesaucās:

— Lielais un varenais Dievs, tu, kas esi žēlsir­dīgs pret katru, kas tev tuvojas! Kāpēc tu esi akls un kurls pret manām asarām un lūgšanām? Vai tiešām esmu tik ļoti necienīga? Vai varbūt esi sa­niknots par to, ka sameloju, teikdama redzējusi tevi sapnī? Bet dievības balss ar gaišreģes lūpām taču man lika doties šajā svētceļojumā uz tavām svētajām kapenēm.

Raudas noslāpēja viņas vārdus. Bet gandrīz tajā pašā mirklī viņa nodrebēja un izslējās: sejā iesitās ledaina vēja brāzma, un visu pazemi piepildīja spē­cīgas vētras auri.

Sastingusi šausmās, Nuita palika stāvam uz ce­ļiem. Viņas skatiens kā piekalts sekoja bāli gaišam mākonītim, kas parādījās dažu soļu attālumā. Zibens šautrām izraibināts, tas griezās, sprakšķēdams un mētādams dzirksteļu kūļus.

Pēkšņi tas it kā izgaisa, pārvērzdamies par melnu mutuli, kas savukārt izplūda, un tā vietā, pašā ka­peņu centrā, parādījās slaids, baltā tērpā ģērbies cilvēks ar klaftu galvā.

Kāds gan bija Nuitas pārsteigums, kad š^jā parā- dlbā viņa pazina Amenhotepu, kas bya pazudis vien­laikus ar Rameri.

Mags, kā likās, bija ļoti satraukts. Viņa seja bija nāves bāla, lūpas drebēja, bet acis liesmaini mir­dzēja.

—  Nedzirdēta vardarbība ir izdarīta pret mani,— viņš teica aizsmakušā, aiztrūkstošā balsī. — Esmu dzīvs un guļu savas mājas pazemē. Nicināmais Bizu zina šo vietu. Rameri guļ sfinksas postamentā. At­ver…

Maga stāvs kļuva blāvāks un sāka gaist. Viņš apklusa. Tad, kā saspringtas gribas piespiests, tēls atkal atguva reālo veidolu. Atskanēja balss, nu jau vājāka un dobjāka, kas atkārtoja:

—  Atver! Tu tur atradīsi Rameri, bet viņam pie kājām ir lādīte ar līdzekli viņa atmodināšanai. Tu atradīsi iespēju atbrīvot ari mani!

Parādība kļuva pavisam blāva un attālinājās. Nuita pielēca kājās un iekliedzās:

—  Noslēpums! Kā atvērt sfinksu?!

Nesaņēmusi atbildi, Nuita metās pie Amenhotepa

un, aizmirsusi, ka viņas priekšā ir vienīgi maga atveids, satvēra viņu aiz rokas.

Šajā pašā mirklī atskanēja šausmīgs brīkšķis. Maga balto tērpu pārklāja uguns joslas, un tālumā nodunēja pērkona dārdi. Kad Nuita satvēra parā­dību, viņai šķita, ka roka pieskārusies ugunij. Kāds nezināms spēks sievieti atsvieda atpakaļ: viņa no­kļuva tādā kā ugunīgā mākonī un visā ķermenī sa­juta drausmīgas sāpes. Caur biezo miglu viņa re­dzēja, kā Amenhotepa stāvs pārvēršas dzirksteļu kūlī un ar svelpjošu troksni izgaist. Tad Nuitas galvu ķēra briesmīgs sitiens, un viņa sabruka uz akmens plātnēm.

Princesei atvēlētais uzturēšanās laiks svētajā vietā jau sen bija beidzies, taču Nuita nerādņās, lai gan dežurējošais priesteris jau vairākas reizes bija skaļi pavēstījis, ka viņu gaida virspriesteris. Nesaņēmis nekādu atbildi, viņš nolēma ieiet kapličā. Redzēdams, ka visas ugunis apdzisušas, viņš izbijās un steidzīgi iededza lāpu. Tās gaismā svētais vīrs ieraudzīja, ka Nuita guļ zemē bez jebkādām dzīvības pazīmēm un drēbes viņai ir gluži kā norautas. Prieste­ris izbijās im aizskrēja paziņot par redzēto virspriesterim

Drīz Ozīrisa kapenēs ieradās virspriesteris un vairāki citi priesteri, taču viņi varēja secināt vienīgi to, ka Nuita mirusi savādā un neizskaidrojamā kārtā. Viņas apģērbs bija pārogļojies, bet ķermeni klāja zili plankumi. Varēja nodomāt, ka viņai iespē­ris zibens, taču nekāda negaisa nebija un neviens nebija dzirdējis pērkona dārdus.

Tā ari neviens neuzzināja, kas bija noticis. Miru­šās sievietes cieši slēgtās ltīpas nevienam neizpauda viņas dzīves pēdējās stundas noslēpumu.

Nuitas mirstīgās atliekas tika aiznestas uz mirušo pilsētu un nodotas balzamētājiem. Pie Puarmas tika aizsūtīts ziņnesis ar vēsti par viņa laulātās draudze­nes nāvi.

Nav aprakstāms Puarmas izmisums. Viņš sev pārmeta, ka ļāvis sievai doties ceļojumā vienai. Puarmam šķita: ja viņš būtu bijis tur, nelaime ne­būtu notikusi.

Puarma pats ieradās Abidosā pēc mūmijas, kuru svinīgi aizveda uz Memlisu.

Priesteri centās Puarmu mierināt, teikdami, ka Nuitas nāve Dieva kapenēs ir neparasta žēlastība un ka Ozīriss pats pieņēmis Niiitas tīro dvēseli. Viņš pats arī izvedīšot Nuitu cauri Amentas šaus­mām, lai ievestu viņu mūžīgās gaismas valstībā.

Puarmas bēdas tomēr nebija remdināmas. Viņa mīlestība pret Nuitu bija tik liela, ka viņš nespēja laulāto draudzeni apbedīt tālumā no sevis — mi­rušo pilsētā. Nuitas mūmija tika novietota dzimtas piramīdā starp abām sfinksām.

Sapnis, ko viņš redzēja pirms došanās uz Abi­dosu, pārliecināja par nodoma pareizību… Viņš bija redzējis, ka Nuita kāzu tērpā sagaida viņu pie pira­mīdas. Satvērusi vīru pie rokas, viņa aizvilka to līdz sfinksai, kurai bija pašas Nuitas sejas vaibsti, un, lūdzoši salikusi rokas, vairākas reizes atkārtoja:

— Rameri… Rameri…

Puarma izskaidroja šo sapni kā aizgājējas vēlmi tikt apbedītai viņa tuvumā — starp abām sfinksām, viena no kurām atgādināja par pazudušo draugu, bet otra — par mīļoto sievieti. Tāpēc viņš lika ierī­kot dziļu nišu virs upurēšanas galda, un tur tad arī nolika mūmiju. Nišu aizsedza ar augstu akmens plātni, uz kuras tika iekalts tur dusošās sievietes vārds un tituls. Tika nolemts, ka vienīgi pēc Puar­mas nāves viņa un Nuitas mūmija tiks pārnestas uz ģimenes kapenēm.

Puarma katru dienu nāca uz piramīdu lūgt die­vus, ziedot un nolikt puķes upurvietā. Pēc vairā­kiem mēnešiem faraons, vēlēdamies kliedēt sava brālēna dziļās skumjas un noskaņot viņu uz otrām laulībām, kuras bija iecerējis, aizsfitija viņu veikt dažādus uzdevumus. Taču pirms aizbraukšanas no Memfisas Puarma pavēlēja aizvērt piramīdu un aiz­zīmogoja ieeju ar savu zīmogu, lai neviens cits tur nevarētu iekļūt.

Bizu tas bija briesmīgs trieciens. 'Viņš bija lauzis kāju un vairākus mēnešus nogulējis mājās. Kad pēc atveseļošanās punduris aizgāja līdz piramīdai, viņš to atrada aizslēgtu. Satriektais Bizu nolēma atklāt princim patiesību un lūgt, lai viņš atmodina Erikso un Rameri. Taču Puarma bļja aizbraucis. No kalpo­tājiem Bizu uzzināja, ka viņa atgriešanās laiks nav zināms un ka ceļojums biis ilgstošs.

Punduris atgriezās mājās drūms un izmisis. Pēc ilgām pārdomām viņš nolēma atmodināt savu kungu, taču mēģinājums bija neveiksmīgs. Bizu bija spiests samierināties un gaidīt Puarmas atgriešanos. Viņu pārņēma dziļas skumjas, kas pamazām izvērtās pil­nīgā apātijā. Viņam pietrūka svētceļojuma pie sfin­ksām, turklāt mocīja bailes, ka Erikso nosmaks aiz­slēgtajā piramīdā.

Būdams vājš un slimīgs, punduris ātri izdzisa. Kādu rītu Snefru atrada viņu gultā mirušu. Sirds plīsums darīja galu Bizu mokām, un viņš aiznesa sev līdzi kapā divu sfinksu noslēpumu.

Kad Puarma atgriezās Memfisā, pār Ēģipti jau bija savilkušies tumši mākoņi. Faraons Amaziss bija nomiris. Pret viņa mantinieku Psammetihu III cēlās cīņai lielais Persijas valdnieks Kambīzs, kurš pie­prasīja Kemas zemi kā savas sievas Nitetises man­tojumu. Nitetise bija faraona Vahibri meita, un vi­ņas tēvam savulaik Amaziss bya atņēmis troni.

Ēģiptiešu sirdis pildījās ar ļaunām priekšnojau­tām. Bija skaidrs, ka Ēģipte nespēs turēties pretī gandrīz visai Āzijai. Kauja pie Peluzijas, kurā ēģip­tieši tika sakauti, lai gan cīnījās ar izmisīgu drosmi, parādīja, cik pamatotas ir bijušas šīs priekšnojautas.

Pēc šīs sakāves Psammetilis pilnīgi zaudēja galvu. Viņš nevis savāca sakautās armijas daļas, lai aizsar­gātu kanālus, bet gan paslēpās Memfisā, kas tika ieņemta pēc dažām aplenkuma dienām.

Puarmu līdz ar faraona dēliem un citiem dižciltī­giem ēģiptiešiem uzvarētāji notiesāja uz nāvi. Kad viņš ieraudzīja, kā faraona radinieces un citas augst- dzimušas ēģiptietes, ģērbušās kā verdzenes, smēla Nīlā ūdeni, viņš domās pateicās Ozīrisam, ka tas aizsaucis pie sevis Nuitu, tādējādi aiztaupīdams vi­ņai šādu pazemojumu un bēdas. Jā, priesteri bija teikuši taisnību: Nuitas nāve patiesi bija varenās dievības žēlsirdības izpausme.

īsi pirms došanās kaujā Puarma, dīvainas un ne­pārvaramas priekšnojautas vadīts, pavēlēja piramīdu apbērt ar zemi. Darbaroku netrūka, tāpēc nepilnās trijās nedēļās uz pakalna, zem kura tagad slēpās piramīda, tika izveidota terase un uzcelts paviljons. Kad Memfisā bija ieņemta, persiešu garnizons ap­metās Balto sienu citadelē, bet faraona pilī sāka dzīvot Ēģiptes pārvaldītājs persietis Ariands. Puar­mas pils tika kādam augstdzimušam persietim, kurš to pārveidoja pēc savas gaumes un kuram patika atpūsties improvizētajā terasē, nemaz nenojaušot, ka zem kājām aprakts dīvains noslēpums.

Taisnība bija Sohetas dievnama gaišreģei: vienīgi laika ziņā bija atmodināt trīs guļošos, ja vien lik­tenim labpatiks, lai viņi jelkad pamostos.

Ritēja gadsimti. Persijas monarhija sabruka tāpat kā faraonu varenība. Ēģiptes scepteri mantoja dižais maķedonietis, kas nodibināja Aleksandriju, tādējādi parakstot nāves spriedumu Kemas zemes senajai galvaspilsētai.

Aleksandrija auga un kļuva par vienu no pasau­les skaistākajām un bagātākajām pilsētām. Ptolem^ji to izdaiļoja, un, kad Romas ērglis gāza lagidu impē­riju, Aleksandrija kļuva vēl diženāka un skaistāka. Savukārt Memfisā kļuva aizvien tukšāka, līdz pār­vērtās par diženām drupām. Tās varenā mantiniece nolaupīja vislabākos rotājumus, lai pati ar tiem grez­notos.

Memfisas liktenis bija piepildījies. Pamazām tai cilvēku barbariskās rīcības dēļ nācās pazust tuks­neša smiltīs līdz tam brīdim, kad alkatīgā un ziņkā­rīgā jaunā paaudze atnāks, lai ieraktos tās smilšai­najā līķautā, meklējot to, kas saglabājies no kādrei­zējās varenības.

Otra daļa

ĒĢIPTES NOSLĒPUMI

1

—  Tātad nolemts, Valērij?

—  Te mana roka solījuma apstiprinājumam. Mana meita būs tava dēla sieva. Atzīšos, ka vienmēr esmu sapņojis par šādu savienību. Šo domu esmu lolojis ilgus gadus, neiedrošinoties cerēt uz tās īstenoša- nos.

—  Jādomā, ka mūsu bērai ar šo savienību būs tikpat apmierināti kā mēs.

—  Un kāpēc gan ne? Valērija ir mana vienīgā mantiniece, turklāt skaistule. Viņa noteikti iepatik­sies tavam dēlam. Savukārt viņai būtu grūti atrast skaistāku, bagātāku un apdāvinātāku dzīvesbiedru par Gailu.

—  Ja tā, mums atliek tikai vienoties par kāzu dienu. Valērij, draugs, vai tu piekristu tās svinēt pēc pāris mēnešiem?

—  Brīnišķīgi! Pa šo laiku es tikšu galā ar Valēri­jas pūra lietām. Pēc trim dienām braukšu visu no­kārtot, bet pēc sešām nedēļām atvedīšu līgavu uz Romu.

Šī saruna notika uz liela, brīnišķīga dārza ie­skauta nama terases Celijas pakalnā. Pie galda, uz kura atradās groziņš ar augļiem, liela vīna krūka un sudrabā kalti kausi, sēdēja divi pusmūža vīri. Šeit, iemalkodami aromātisku vīnu, viņi nupat bija izlēmuši savu bērnu likteni.

Senators Kajs Marcijs Dolabelli un viņa viesis — bijušais kvestors Lūcijs Valērijs biju bērnības draugi. Untumainais liktenis bija viņus i/.sķiris uz daudziem gadiem. Nejaušā satikšanas pirms dažām nedēļām bija atmodinājusi seno draudzību. Atjauno­jās labās attiecības, un galu galā radās doma sa­vienot bērnus ar laulības saitēm.

Abi draugi bija pilnīgi atšķirīgi.

Piecdesmit divus gadus vecais senators bija pašā spēku plaukumā. Viņa biezajos melnajos matos ne­bija manāms neviens sirms pavediens; svaigā sejas krāsa, dzirkstošās acis un staltais augums izstaroja majestātisku mieru. Lai gan no viņa nepārprotami vēdīja dižciltība, tomēr atsaucība un dzīvesprieks liecināja, ka mūsu priekšā ir cilvēks, kas mīl piln- asinīgu dzīvi.

Lūcijs Valērijs bija nedaudz jaunāks, taču pēc iz­skata viņam varēja dot gadus sešdesmit. Kaut kas cietsirdīgs un bargs gailēja viņa zaļganīgajās iekri­tušajās acīs.

Iztukšojuši kausus uz līgavaiņa un līgavas vese­lību, draugi turpināja sarunu. Vispirms viņi apsprie­dās, kā iekārtos nākamā laulātā pāra dzīvi jaunajā vietā, jo Galls bija iecelts par Aleksandrijas prefekta Emiliāna legātu im pēc diviem mēnešiem viņam va­jadzēja pavadīt savu priekšnieku uz dienesta vietu.

No šīs intīmās tēmas viņi nemanāmi pārgāja uz politiku un pievērsās nemieriem, kas satricināja im­pēriju, un biežajām valdnieku maiņām. Sakarā ar Dēcija nāvi viņi atcerējās arī vecu biedru, kuru Va­lērijs bija pazaudējis no redzesloka kopš tiem lai­kiem, kad bija devies uz Āziju, kur ieņēma visai augstu posteni armijā.

— Bet nabaga Sulpīcijs dabūja sliktu galu, — no­pūzdamies teica senators. — Viņu noveda neceļos pretīga kristiešu sekta. Nelaiķa imperatora Dēcija laikā, kad kristiešus nikni vajāja, kāds viņu nosū­dzēja. Visi mēģinājumi pārliecināt viņu par maldiem bija veltīgi. Kā tu zini, šo nelaimīgo neprāts parasti nav ārstējams. Arī Sulpīcijs palika nelokāms. Sīkāku informāciju ieguvu no mūsu kopīgā paziņas prefekta Vijcīnija. Nespēdams glābt neprāti, viņš pavēlēja tam nocirst galvu.

Izdzirdis pieminam kristiešus, Valērijs pārvērtās, un viņa acīs iedzirkstījās ļauna uguns. Aizsmakušā balsī viņš paziņoja, ka tik saudzīga izturēšanās pret nicināmajiem sektantiem, kuri grauj impērijas pa­matus un pakļauj ģimenes kaunam un negodam, viņaprāt, ir reizē noziedzīga un smieklīga. Ja die­višķie imperatori Gallijēns un Valeriāns atkal izslu­dinās vajāšanu, viņš atgriezīsies dienestā, lai perso­nīgi iznīcinātu šos nolādētos, un, protams, neļausies liekām emocijām.

Viņa balsī skanēja tāds naids, tāda cietsirdība, ka senators palūkojās vecajā draugā ar izbrīnu. Kad Valērijs bija izteicis savus lāstus un noguris apklusa, Kajs Marcijs saņēma viņa roku un līdzjūtīgi iejau­tajās:

—  Kāpēc tu tā ienīsti kristiešus? Es jau ievēroju, ka viņu pieminēšana vien tevi tracina. Cik man zi­nāms, nevienu no tavējiem viltus mācība nav saindē­jusi, tātad tavam naidam ir kāds cits cēlonis. Uztici noslēpumu savam vecajam draugam.

Valērijs ar elkoņiem atspiedās pret galdu, nolieca galvu un ieslīga domās. Pēc brīža viņš izslējās un ar rūgtu smaidu atbildēja:

—            uzminēji! Kristieši ir vainīgi pie tā, ka vienā naktī nosirmoju un priekšlaicīgi novecoju. Brūce manā dvēselē joprojām nav sadzijusi. Domāju, ka tas ir pietiekams iemesls viņus ienīst, vai nav tiesa? Tikai vārds «naids» ir pārāk maigs, lai iz­teiktu to, ko jūtu pret šiem neliešiem. Es tev visu pastāstīšu.

Valērijs brīdi sakopoja domas un, izdzēris vīna kausu, uzsāka stāstījumu:

— Vispirms daži vārdi jāsaka par manām laulī­bām Ar Fabiju iepazinos vienā no saviem braucie­niem. Viņa nāca no dižciltīgas dzimtas, taču bija bārene, turklāt nabadzīga. Man izdevās viņai pakal­pot, un es meitenē neprātīgi iemīlējos. Fabija bija daiļa kā Afrodīte. Viņas piekrišanu kļūt par manu sievu uzskatīju par īstu dievu žēlastības izpausmi. Es sniedzu viņai uzmanību, mīlestību un greznību.

Septiņus gadus baudīju neaptumšotu laimi, bet tad gadījums visu sagrāva.

Ugunsgrēkā cieta mans nams. Tolaik dzīvoju Spo­lēto. Vajadzēja ķerties pie tā atjaunošanas. Gleznu restaurēšanai ātrijā un triklīnijā man ieteica kādu talantīgu mākslinieku.

Kamēr tika veikti šie restaurācijas darbi, die­nesta darīšanās biju spiests aizbraukt uz vairākām nedēļām. Kad atgriezos, ievēroju, ka Fabija savādi pārvērtusies. Bija zudusi viņas jautrība, viņa izvairī­jās no manis, ignorēja mazo Valēriju, kurai tolaik bija pieci gadi. Kādudien pamanīju, kā sieva apmai­nās aizdomīgiem skatieniem ar mākslinieku. Neru­nāšu par to, ko tobrīd pārdzīvoju.

Tu sapratīsi: ja jau reiz man bija radušās aizdo­mas, es gribēju noskaidrot patiesību. Tāpēc izlikos, ka dodos divu nedēļu ilgā ceļojumā, taču otrā rītā atgriezos un slepus devos uz triklīniju, pie kura apdares strādāja šis nicināmais cilvēks.

Noslēpies aizkara krokās, kļuvu liecinieks abu spraigai sarunai, un manas aizdomas apstiprinājās. Kļūdījos tikai vienā lietā: abus saistīja nevis mīles­tība, bet gan kas sliktāks. Nelietis bija ne vien no­laupījis man Fabijas sirdi, bet arī novērsis viņas dvēseli no tēvu ticības, no sievas un mātes pienāku­miem. Viņš bija saindējis Fabiju ar savas sektas fa­nātismu un neprātu, jo bija kristietis.

Šis cilvēks kaismīgi stāstīja Fabijai par Labo Ganu, pie kura ganāmpulka viņa tagad piederot, par šķīstīšanos kristīšanās ceļā un, visbeidzot, par moceklības doto svētlaimi.

Fabija saviļņota klausījās šajās muļķībās, tad sāka raudāt, žēlodamās, ka ir grūti nodoties diev­bijībai, kā to liek jaunā ticība, jo dvēseli nomācot vīra neiecietība un nešķīstā lepnība. Tu tikai iedo­mājies! Šis nīstamais suns iedrošinājās viņu mudi­nāt uz bēgšanu! Manas prombūtnes laikā viņai vaja­dzēja doties uz Milānu, pie viena no bīskapiem. Viņš iedošot Fabijai ieteikuma vēstuli, kas nodroši­nāšot viņas uzņemšanu draudzē — vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa jau ir kristīta.

— Tur, — viņš turpināja, — tevi paslēps, un tev būs iespēja strādāt Dieva vīna dārzā, kopjot slimos, palīdzot nabagajiem un stāstot par ticību mūsu brā­ļiem, kuri iet maldu ceļus.

Man šķita, ka mani tūlīt ķers trieka. Mana sie­va— kristiete!… Viņa jau ir kristīta! Viņa ir gatava bēgt no ģimenes, pamest mani un Valēriju!

Lai gan biju nikns un izmisis, tomēr vīrišķīgi klusēju un nogaidīju, līdz Fabija aiziet uz savu is­tabu. Tad es pasaucu divus vergus, pavēlēju šo ne­lieti sasiet un kopā ar manu pavadvēstuli aizvest pie prefekta, kurš savukārt tam pasniedza ilgoto mocekļa vainagu.

Taču taisnīgā atriebība nelietim nepasargāja mani no nelaimes. Negods klimta ap manas mājas sliek­sni: Fabija jebkurā brīdī varēja atklāt savu neprātu, un tam sekotu arests.

Biju nolēmis sievu novērot, nesakot, ka zinu vi­ņas noslēpumu. Taču arī vergu vidū acīmredzot bija kristieši, kuri paziņoja Fabijai par mākslinieka arestu. Vēl pirms pusdienām viņa ieskrēja manā istabā — basām kājām, kvēlojošu seju — un pa­ziņoja, ka pēc Jevsevija, tā sauca mākslinieku, ne­krietnās denunciācijas viņa uzskata sevi par brīvu, ka vēlas ciest ticības vārdā un pati pieteiksies.

Manas dusmas un pavēle klusēt uz Fabiju tomēr iedarbojās — viņa ļāva sevi aizvest uz istabu, kur es viņu ieslēdzu.

Pavadāju ellišķīgās pārdomās vairākas stundas. Atvēsinājis Fabiju, vairs nejutos izmisis, taču stingri nolēmu, ka labāk tikt galā ar viņu pašam nekā atdot pūļa apsmieklam.

Pienāca nakts. Iebāzu aiz jostas pudelīti ar indi un devos pie sievas. Lampas gaismā ieraudzīju, ka Fabija noslīgusi ceļos pie nišas, kura, domājams, bija aizbīdāma, jo par tās esamību neko pat neno­jautu. Nišā bija uzzīmēts cilvēks, kurš nes plecos jēru. Sieva bija piespiedusi pie krūtīm krustu un ar iedvesmu dziedāja kaut kādu bezjēdzīgu himnu.

Baltajā tunikā viņa izskatījās brīnišķīga! Šķiet, es nekad viņu nebiju mīlējis tik ļoti kā šajā brīdī.

Kad ierunājos, viņa piecēlās un bezkaislīgi teica:

—  Liec mani mierā, Valērij! Tagad es piederu ne­vis tev, bet gan Kristum. Viņš sauc mani, un esmu nolēmusi viņam sekot, lai ko tas man maksātu. Mani nebaida nedz nāve, nedz mokas.

Fabija sarunāja vēl daudz muļķību. Es no tā visa neko nesapratu, pareizāk sakot, pat neklausījos. Es mēģināju viņu pārliecināt, apelēju pie veselā saprāta, lūdzot atteikties no muļķīgās ticības, kas viņu vie­nīgi pazudinās. Es raudāju, rāpoju pie viņas kājām, lūdzu iežēloties par mani un bērnu, kas kļūs par bāreni, taču viss velti. Viņa bija kā akmens. Kad Fabija teica, ka lūgs savu Dievu, lai tas apskaidro meitu un lai Valērija kļūst moceklības cienīga, ka pati pieteiksies pretoram, mani pārņēma neprātīgs naids.

Paķēris kausu, es ielēju tajā indi un teicu:

—  Dzer! Ja jau esi nolēmusi mirt, tad dari to šeit, mājās, nevis forumā. Varbūt tu, bezkaunīgā, vēlies izrādīt savu miesu kareivjiem un kļūt par ciniskā, rēcošā piiļa apsmiekla objektu? Vai patiesi līdz ar ticību tu, bezsirdīgā, nekrietnā būtne, esi zaudējusi arī kaunu?

Spilgts sārtums ielija Fabijas sejā. Izrāvusi no manām rokām kausu, viņa to aizgūtnēm iztukšoja, tad atkal nokrita uz ceļiem un turpināja lūgšanu.

Valērijs apklusa un noslaucīja mitro pieri. Atmi­ņas viņu nospieda. Vienīgi tad, kad draugs pieliecās pie viņa un līdzjūtīgi paspieda roku, viņš izslējās un turpināja stāstījumu:

— Nav aprakstāms tas, ko toreiz pārcietu! Kā neprātīgs vāļājos pa akmens plātnēm, zaudēdams prātu no izmisuma. Tad manī atkal ielija niknums. Kad izdzirdēju, kā viņa lūdzas un piesauc savu Dievu, man šķita, ka viņa ņirgājas par manām sāpēm. Es metos viņai klāt, lai nožņaugtu, bet viņa nokrita līdzās gultai un viņas galva noslīga sāņus. Kad es jau gribēju satvert viņas kaklu, Fabija tā dīvaini paskatījās uz mani un divas lielas asaras noritēja pār bālajiem vaigiem. Vai tajā mirklī viņa nožēloja, ka mirst jauna, skaista un mīlēta? Kas to lai zina? Viņas acis aizvērās. Mani spēji pārņēma zaudējuma sāpes: kā nemaņā viņu apkampu, kratīju, saucu, taču sievas galva nokarājās bez dzīvības. Viņa bija mirusi.

Par to, kas notika tālāk, man nav ne mazākā priekšstata. Pēcāk Jevdors, mans brīvlaistais, stās­tīja, ka es, kā izrādās, atnācis uz triklīniju, kur bi­jis klāts vakariņu galds, turot uz rokām sievas mir­stīgās atliekas, kaut ko nesaprotamu nomurminājis un nokritis bez samaņas.

Trīs nedēļas mana dzīvība karājās mata galā. Kad beidzot piecēlos no gultas, biju kļuvis tāds, kādu tu mani redzi, — vājš, nevarīgs vecis. Tagad, — naida sārtums atkal ielija Valērija bālajā sejā un dūres savilkās, — tu saproti, kāpēc es ienīstu kris­tiešus un kāpēc no sirds vēlētos, lai šai sektai būtu viena galva, ko es varētu nocirst vienā atvēzienā.

Kajs Marcys piecēlās, apkampa draugu un mieri­noši sacīja:

—  Es saprotu un jūtu līdzi tavām bēdām. Paldies par uzticību. Man žēl, ka esmu modinājis tevī tik smagas atmiņas. Taču pagātne nav atgriežama, labāk padomāsim par nākotni. Tsic, vai Valērija nav man­tojusi savas mātes eksaltēto raksturu?

—  Nedomāju vis! Viya ir ļoti rāma, klusa un cen­tīgi izpilda savus reliģiskos pienākumus. Grūti pa­teikt, vai viņas dvēselē varētu pamosties iedzimtības inde. Katrā gadījumā Gailam vajadzētu būt uzma­nīgam.

—  Es viņu brīdināšu. Aleksandrijā kristieši čum un mudž. Viņš rīkosies prātīgi, ja pasargās sievu no jebkādas saskares ar viņiem.

Ienākušie viesi pārtrauca draugu sirsnīgo sarunu.

Noteiktajā laikā Valērijs devās uz savu villu Ka- pujas tuvumā.

Ieradies mājās naktī un nevēlēdamies meitu trau­cēt, viņš pavēlēja pateikt Valērijai, lai viņa no rīta, tiklīdz piecelsies, atnāk pie viņa.

Nākamajā rītā Valērijs strādāja kabinetā, kārto­dams papīrus un dokumentus, kas bija nepiecie­šami, lai realizētu to kapitāla daļu, kas paredzēts meitas pūram, kad līdzās ieskanējās bikla balss:

—  Labrīt, tēvs! Esmu atnākusi, kā tu liki.

Iegrimis aprēķinos, Valērijs nebija pamanījis atve­ramies durvis un nebija dzirdējis vieglos soļus. Pa­gāja vairākas minūtes, pirms meita iedrošinājās viņu uzrunāt.

Valērija bija skaista meitene: gara auguma, slaida, ar pareiziem sejas pantiem un blāvu ādas krāsu. Viņai pietrūka jaunības svaiguma un jautras pār­galvības. No viņas dvesa skumjš domīgums.

—  Sveika, meitiņ, — Valērijs atbildēja. Noskūp­stīja viņu uz pieres un apsēdināja. — Es tevi at­aicināju, lai paziņotu par lielu laimi. Kajs Marcijs

Dolabella lūdza tavu roku savam vienīgajam dēlam Gailam, un es devu savu piekrišanu. Pēc sešām nedēļām mēs dosimies uz Romu, bet pēc pāris mē­nešiem nosvinēsim kāzas.

Nāves bālums ieplūda Valērijas sejā, un no acīm izsprāga asaras.

—  Nē, nē, es negribu precēties! — aiztrūkstošā balsī viņa izsaucās, lūdzoši izstiepdama rokas pret tēvu. — Es vēlos palikt kopā ar tevi!

Valērijs, savilcis uzacis, jautāja:

—  Paskaidro, lūdzu, kāpēc tu pretojies tik izde­vīgai savienībai!?

—  Es nevēlos! Es ienīstu laulību! — atkārtoja Va­lērija, uztraukumā aizmirsusi bailes, ko parasti juta tēva klātbūtnē.

Valērijs aizsmakušā balsī iekliedzās:

—  Nelaimīgā, ko tu iedrošinies teikt! Tu ienīsti laulību — to, kas sievietei ir pats svētākais, pats godpilnākais? Vai tikai neesi kļuvusi par kristieti? Vai tikai tev nav sagrozījusi galvu tā nolādētā sekta, iedvešot nepatiku pret laulību?

Valērija klusēja. Tad tēvs viņu spēcīgi sapurināja un atkārtoja:

—  Atzīsties! Atzīsties! Vai tiešām tu esi iedroši­nājusies apkaunot manu vārdu, pievienojoties šim nabagu un prātā jukušo pūlim? Runā taču! Atzīsties! Vai arī tev ir mānija uz moceklību? Tad zini, ka es tevi nogalināšu pats savām rokām, bet nepieļaušu, lai forumā pletne dancotu pa tavu muguru vai arī lai gladiatori vilktu tavu sakropļoto un asiņaino ķermeni pa arēnas smiltīm!

Viņš pieskrēja pie sienas, norāva sīriešu dunci ar līku asmeni un, draudīgi to vicinādams, metās pie Valērijas, kura, bailēs sastingusi, nokrita uz ce­ļiem. Tajā mirklī viņš patiesi bija briesmīgs: seja saviebta, acis pieplūdušas asinīm, bet lūpu kaktiņos trīcēja putas.

—  Atzīsties un mirsti, ja esi kristiete! — viņš atkārtoja pērkondimdošā balsī.

—  Nē, es neesmu kristiete, — nomurmināja Valē­rija. — Bet es nepazīstu Dolabellas dēlu. Es ne­spēju mīlēt nepazīstamu cilvēku un gribu palikt kopā ar tevi.

Valērija roka nolaidās, un duncis nokrita uz grī­das. No viņa krūtīm izlauzās neaprakstāma atvieglo­juma nopūta.

—  Tik vien tās vainas? Tādā gadījumā izmet no galvas šīs muļķības. Vīrs tev vairs nebūs svešs, turklāt Galls ir pietiekami skaists un labi audzināts, lai spētu iekarot sievietes sirdi. Par tavām laulībām viss jau ir izlemts.

Tēvs piecēla Valēriju kājās, un viņa klusēdama, galvu zemu noliekusi, grīļodamās izgāja no kabineta. Nokļuvusi savā istabā, viņa zaudēja samaņu. Tajā pašā vakarā meitenei sākās drudzis, viņa murgoja, un viņas dzīvība ilgu laiku bija apdraudēta. Kad pēc vairākām nedēļām Valērija varēja piecelties no gultas, viņa izturējās pilnīgi mierīgi un bez kādiem iebildumiem sāka gatavoties braucienam uz Romu. Tagad viņa alka pēc iespējas ātrāk tikt projām no tēva Arī līdz viņai bija nonākušas baumas, kas klīda starp vergiem, par mātes dīvaino nāvi. Tagad viņa nešaubījās, ka māti nogalinājis tēvs.

Šādā noskaņojumā viņa devās uz Romu.

Jau pirmajā dienā Valērijs aizgāja pie drauga, lai vienotos par saderināšanās laiku. To noteica uz parītu, jo Galls varēja atgriezties tikai ceremonijas priekšvakarā.

Kad Valērija, mierīga un koncentrējusies, ieradās bazilikā, tur jau bija sapulcējušies radinieki, draugi un cita izmeklēta publika. Arī senators ar dēlu bija klāt. Pēc senas paražas ceremonijai bija izraudzīta dienas pirmā stunda, jo tā, kā tika uzskatīts, solīja laimīgu savienību.

Galls bija izskatīgs divdesmit septiņus gadus jauns cilvēks — slaids, izveicīgs, gudrs un izglītots. Romā viņš tika augstu vērtēts. Pret savām laulībām jauneklis izturējās vienaldzīgi un neko neiebilda. Jaunā meitene, kuru tēvs bija izvēlējies, nāca no senas patriciešu dzimtas, bija bagāta un, kā runāja, ari skaista. Ar to Gailam pilnīgi pietika, jo viņa sirds bija brīva.

Un tomēr brīdī, kad jauneklis ienāca Valērija mā­jas bazilikā, lai noslēgtu laulības līgumu ar sievieti, kuru tikai tagad pirmoreiz ieraudzīs, viņu pārņēma dīvaina ziņkāre un bailes. Galls nervozi un nepacie­tīgi skatījās uz durvīm, pa kurām vajadzēja ienākt līgavai. Kad viņa parādījās, kautrīgi nolaidusi acis, Gailam gandrīz izlauzās sajūsmas kliedziens. Viņš nebija iedomājies, ka Valērija varētu būt tik daiļa, un viņam šķita, ka vēl nekad nav redzējis kaut ko tik apburošu.

Valērijs pieveda meitu pie līgavaiņa. Meitenes sirds sāpīgi sitās krūtīs un galva vēl aizvien bija noliekta. Vienīgi tad, kad kāda roka stingri sa­spieda viņas rociņu un jauna skanīga balss viņu uzrunāja, Valērija uzdrošinājās paskatīties uz cil­vēku, ar kuru tagad savienosies uz mūžu. Galls klusi, lai nedzirdētu pārējie, jautāja:

—  Valērija, vai tu nevēlies paskatīties uz mani, lai pateiktu, ka nejūti pretīgumu, nākot pie manis par sievu?

Jaunā meitene pacēla galvu un sastapās ar lielu brūnu acu maigo skatienu, kurā bija jaušama sa­jūsma un apbrīna. Viņa mirklī atguva drosmi, un izmisīgās bailes atkāpās. Līgavainis, kuru viņa re­dzēja pirmoreiz mūžā, likās neparasti pazīstams. Viņas dvēselē ieplūda uzticēšanās un miers.

—  Es labprāt pakļaujos tēva gribai, — viņa kautri nomurmināja.

Un tā bija patiesība! Galls viņā izraisīja simpāti­jas. Dzīvot kopā ar viņu šķita tūkstošreiz labāk nekā palikt pie tēva.

Pēc stundas, kad bija parakstīts saderināšanās līgums un Galls pasniedza viņai gludu dzelzs gre­dzenu kā noslēgto saistību simbolu, jaunā meitene ar patiku to pieņēma un smaidīdama uzvilka pirk­stā.

Līdz kāzām atlikušās trīs nedēļas bija pārpilnas ar svētkiem un dažādām izklaidēm. Galls, kas aiz­vien ciešāk pieķērās savai kautrajai un apburošajai līgavai, gribēja iepazīstināt viņii ar Romu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tūlīt pēc kāzām jaunajiem bija jā­dodas uz Ēģipti.

Beidzot pienāca kāzu diena. No paša rīta jaunas meitenes — līgavaiņa un arī līgavas jaunās pazi­ņas— sapulcējās Valērija namā, lai sapostu līgavu. Izaugusi un audzināta vientulībā, Valērija jutās lai­mīga, atrazdamās starp vienaudzēm. Skaļi un līksmi viņas ietērpa Valēriju baltā gludā tunikā, kas snie­dzās līdz zemei, apāva dzeltenus ādas puszābaciņus, ietina viņas stāvu un galvu sarkanā pallā — kā jau tas klājas līgavai. Sarkanā krāsa simbolizēja šķīstību un nevainību. Līgava bija saposta. Viņa no­skūpstīja draudzenes un novēlēja tām ātrāk nosvi­nēt tikpat laimīgu dienu. Tad kopā ar dižciltīgu matronu, kas aizstāja viņas mirušo māti, jaunā mei­tene devās uz baziliku, kur jau bija sapulcējušies kāzu viesi.

Gaidot virspriesteri un Flaminu Diolu, kuriem vajadzēja svētīt laulību, viesi apstāja līgavu un ap­bēra ar apsveikumiem un laimes vēlējumiem. Bei­dzot klauvējieni pie durvīm liecināja par priesteru ierašanos.

Ar godpilnu uzmanību Valērijs un senators pava­dīja abus priesterus uz mājas sakvāriju. Viņiem se­koja jaunlaulājamie, daži radinieki un desmit lie­cinieki — kā to prasīja likums. Valērijs lika atvērt peristilu, un pārējie viesi sapulcējās zem portikiem, no kurienes varēja vērot ceremoniju.

Galls un Valērija apsēdās uz krēsla, kas bija pār­klāts ar upurētas aitas ādu. Flamins Diols nostājās viņiem pretim, savienoja abu labās rokas un svinīgi salaulāja.

Pēc tam laulību aizbildnei Junonai tika ziedots vīns, piens un medus, kā ari svētīta Valērijas at­nestā kviešu maize. Maizes atnešana piešķīra cere­monijai citu raksturu, un tā ieguva citu nosaukumu. Šāda laulība kļuva par konfereāciju un deva sievai visplašākās tiesības; tā būtiski atšķīrās no tolaik Romā bieži praktizētajām «pirkšanas» laulībām, kad sieviete pilnīgi nonāca vīra varā un ieguva nevis cienījamas matronas titulu, bet gan ģimenes mātes nosaukumu un viņas stāvoklis ģimenē līdzinājās ver­dzenes stāvoklim. Turklāt tobrīd Romā par ne­šķiramām uzskatīja vienīgi priesteru svētītās laulī­bas, kuras slēdzot tika ievērots noteikts ceremo­niāls, kā tas arī notika Valērija namā.

Pēc ceremonijas visi liecinieki parakstīja laulības aktu, kas pēc tam bija jānosūta uz sabiedrisko tabulāriju, savukārt kopija jāglabā mājas arhīvā. Tajā pašā vakarā, stundā, kad pie debesīm iemirdzas Ve­nera, jauno sievu svinīgi aizveda uz Galla namu. Kad Valērija un viņas pavadītāju pulks lāpu gaismā ieradās pie Galla mājas, kas bija izrotāta ar zaļumu un ziedu vītnēm un apgaismota ar iluminācijas spul­gām, jaunais vīrs stāvēja pie ieejas un, vērsdamies pie Valērijas, jautāja:

—  Kas tu esi?

—  Tur, kur tu esi Kajs, es būšu Kaja, — atbildēja jaunā sieviete.

Šī zīmīgā atbilde, kas apliecināja vienlīdzību starp vīru un sievu un deva viņai tiesības pieda­līties vīra dzimtas piekoptajos reliģiskajos kultos, tika izteikta tik kautrīgi, ka bija pilnīgi skaidrs:

Valērija būs paklausīga sieva. Tad viens no patri- miem (zēns no patriciešu dzimtas), kas viņu pava­dīja, pasniedza Valērijai degošu lāpu un ūdeni. Jaunā sieviete iemērca ūdenī roku, tādējādi parādī­dama, ka šķīstās un ka turpmāk dalīs ar vīru uguni un ūdeni, citiem vārdiem sakot, — dzīvi. Pēc tam viņa piesēja pie durvīm baltas vilnas lentes, tā ap­liecinādama, ka būs gādīga saimniece, un apzieda tās ar cūkas un vilka taukiem, lai atvairītu burves­tību. Lai jaunlaulātās sievas kājas neskartu slieksni, draudzenes viņu pacēla un ienesa namā.

Tiklīdz Valērija bija ienākusi, Galls pasvieda bēr­niem, kas pavadīja kāzu gājienu, vairākas saujas riekstu, tā simboliski pavēstīdams, ka atsakās no tukšās, dīkās vecpuiša dzīves, lai sevi veltītu ģime­nes tēva godpilnajam pienākumam.

Tolaik skeptiski noskaņotajā un izvirtušajā Romā, kas bija pārpilna ar svešzemniekiem, šīs senās, kād­reiz godā turētās paražas bija gandrīz aizmirstas, taču Valērija naids pret kristiešiem pamudināja viņu savas meitas laulības noslēgšanā iekļaut visas senču reliģiskās un pilsoniskās ceremonijas.

Nama iekšējā pagalmā Valērijai kā jaunajai saim­niecei tika pasniegtas atslēgas, bet vīrs viņu apvel­tīja ar vairākām zelta monētām, kas bija uzliktas uz nelielas paplātes. Pēc tam visi devās uz triklī- niju, kur viņus gaidīja lieliskas vakariņas.

II

Pārcelšanās uz Aleksandriju Valērijā izraisīja mil­zīgu interesi. Uzaugusi kā vientuļniece tēva klusajā muižā, viņa nepazina dzīvi, un tagad viss viņu sais­tīja un izklaidēja. Kad Valērija, stāvēdama blakus vīram uz trirēmas klāja, ieraudzīja seno Ēģiptes zemi, viņu pārņēma neskaidra laimes un nemiera sa­jūta.

Iekārtošanās jaunajā vietā sagādāja abiem jaunas izklaidēšanās iespējas. Legātam paredzētais nams bija brīnišķīgs. Tas bija celts vēl Kleopatras laikos, un tajā bija jaušama grieķu izsmalcinātība un aus­trumu greznība. Tā kā Galls bija atvedis no Romas milzum daudz dārgu mantu un daudz vergu, drīz vien visi iekārtošanās darbi bija paveikti. Vīrs un sieva baudīja dzīvi, un nekas neapēnoja viņu laulību šajā greznajā namā. Galls aizvien vairāk pieķērās savai lēnīgajai un maigajai dzīvesbiedrenei. Valērija gan nekvēloja kaislē, tomēr pie vīra viņu saistīja dziļas un mierīgas jūtas. Viņa bija pateicīga Gailam par pastāvīgo uzmanību un labestību.

Tā aizritēja vairāki mēneši. Galls jau bija izvei­dojis sev plašu paziņu un draugu loku. Viņu vidū bija kāds grieķu filozofs Filatoss un Izīdas tempļa priesteris Pentaurs — vecs ēģiptietis, kurš tika uz­skatīts par senas valdnieku dinastijas pēcnācēju un kura bargais izskats darīja viņu līdzīgu bazalta sta­tujai.

Valērijai patika sarunāties ar Filatosu. Viņš palī­dzēja jaunajai romietei apgūt grieķu valodu, jo viņa to prata visai vāji. Bet no vecā Pentaura Valērija baidījās un ikreiz notrīsēja, kad sajuta viņa melno acu ciešo skatienu. Taču Galls bija iemīlējis priesteri un bieži aicināja pie sevis, un tad viņi stundām ilgi runāja par Ēģiptes pagātni. Galla sirdī bija mo­dusies dīvaina interese par faraonu seno zemi, un viņš ar neparastu aizrautību apmeklēja un pētīja drupas, kas liecināja par kādreizējo varenību.

So jūtu vadīts, Galls nolēma apmeklēt Memfisu, pareizāk sakot, tās drupas. Sī senā galvaspilsēta, kur gandrīz neviens vairs nedzīvoja, jau ilgu laiku bija Aleksandrijai tas avots, no kura smelt mākslas darbus, skulptūras un kolonnas, lai sevi izrotātu.

Valērija, būdama nevesela, vīram līdzi nedevās.

Galla prombūtne ieilga. Jaunā sieviete sāka uz­traukties un jau grasījās doties pie viņa, kad legāts pēkšņi ieradās — sveiks un vesels, sajūsmināts par savu ceļojumu. Izlūdzies sievai piedošanu par sagā­dātajiem uztraukumiem, viņš pastāstīja, ka gluži ne­jauši atradis Memfisā ko ļoti interesantu un viņu aizkavējuši tieši šie izrakumi.

—  Ko tad tu atradi? — ziņkāri vaicāja Valērija.

—  Es pastāstīšu visu pēc kārtas, — atbildēja Galls, iekārtodamies līdzās sievai. — Vispirms jā­saka, ka Memfisas drupas uz mani atstāja ļoti dī­vainu iespaidu. Viss šķita tik pazīstams. Redzot tuk­šos tempļus un pamestās pilis, manī kaut kas ie­trīsējās. Ja Pentauram ir taisnība, ka dvēseles vai­rākkārt iemiesojas citos ķermeņos, tad esmu pār­liecināts, ka kādreiz esmu dzīvojis Memfisā. Šo dī­vaino jūtu pārņemts, es klīdu pa tukšajām ielām, nespēdams šķirties no man nezin kāpēc tik mīļajām vietām. Tā es nonācu Nīlas krastā.

Izskatījās, ka tur kādreiz ir bijis dārzs, taču ugunsgrēks visu iznīcinājis. No visām celtnēm pali­kušas vien nomelnējušu ķieģeļu kaudzes. Pašā upes krastā slējās milzīgs uzbērts paugurs, un tas mani nezin kāpēc ieinteresēja. Sāku to aplūkot. Ievēroju, ka vienā pusē zeme ir nobrukusi, pareizāk sakot, izveidojusies plaisa, pavērdama acīm ķieģeļu sienu.

T^jā pašā mirklī man radās nepārvarama vēlēša­nās uzzināt, kas slēpjas zem šā uzbēruma, tāpēc nolēmu sākt izrakumus. Manu vēlmi īstenoja Porcijs. Viņš savāca gandrīz divsimt drupās dzīvojošo nabagu, kuri bija priecīgi par iespēju kaut ko nopelnīt.

Darbiem virzoties uz priekšu, kļuva skaidrs, ka zem paugura ir neliela piramīda. Ieeju aizsedza aug­stas un šauras bronzas durvis, kas bija aizzīmogotas. Nevaru tev izstāstīt, Valērij, ko izjutu, kad uzmanīgi noņēmu zīmogu un mani ļaudis, krietni nopūlēju­šies, beidzot atvēra durvis…

—  Tu atradi dārgumus? — pārtrauca Valērija, kas ar pieaugošu interesi sekoja vīra stāstījumam.

Galls pasmaidīja un pamāja ar galvu.

—  Tu gandrīz uzminēji! Piramīda slēpa mākslas dārgumus — divas sfinksu skulptūras. Tik brīniš­ķīgu darbu es nekad vēl nebiju redzējis. No dārgak­meņiem veidotās acis šķiet dzīvas, klafti klāti ar emalju… Jā, bet tu pati tās drīz ieraudzīsi! Taču visneparastākais un satriecošākais ir tas, ka viena kolosa sievietes galva ir ārkārtīgi līdzīga tev!

—  Kā? Sfinksas galva ir līdzīga man? — ieklie­dzās satriektā Valērija.

—  Apbrīnojami! Protams, ir neliela atšķirība, taču vispārējais tēls, profils, izteiksme un, visbeidzot, kaut kas netverams, kas tomēr neviļus piesaista, — tas viss rada pārsteidzošu līdzību.

—  Bet otra sfinksa?

—  Otrai ir vīrieša un, jāatzīst, skaista vīrieša gal­va. Bet ļauj man izstāstīt līdz galam.

Kad mēs iekļuvām piramīdā un apgaismojām tel­pu ar lāpām, es tūlīt sapratu, ka atrodamies kape­nēs. Sānu nišās bija novietotas dažāda lieluma statu­jas, bet telpas galā stāvēja ziedojumu galds, uz kura vēl atradās atnestās veltes. Virs galda bija akmens plāksne, ko klāja hieroglifi, bet malās stāvēja abas sfinksas un vairāki trijkāji. Pie griestiem karājās lampas, kas kādreiz apgaismoja šo telpu.

Es pavēlēju noņemt plāksni ar uzrakstu, bet aiz tās nišā atradās sievietes mūmija lieliskā apzeltītā un inkrustētā sarkofāgā.

Nolēmu paņemt sev līdzi visu, ko atradu. Mani aizkavēja iepakošana, jo pats gribēju pārliecināties, ka nekas netiks sabojāts. Drošības dēļ atstāju tur Porciju ar konvoju.

—  Kad būs klāt tavi atradumi?

—  Pēc trim četrām dienām. Ceru, ka atrastais uzraksts palīdzēs mums atminēt šo mīklu.

—  Tu taču neproti lasīt hieroglifus!

—  Ne jau es. Tos mums izlasīs Pentaurs.

Pēc dažām dienām ieradās Porcijs, kas bija veik­smīgi atgādājis visus kunga atradumus. Tūlīt pat sākās izsaiņošana. Abas sfinksas un mūmiju novie­toja lielajā pusatvērtajā zālē dārza pusē.

Izbrīns un kaut kādas sāpīgas izjūtas pārņēma Valēriju, kad viņa pārliecinājās par līdzību starp sevi un vienu no sfinksām. Toties otras sfinksas seja viņai šķita neparasti simpātiska. Taču šīs jūtas aizēnoja saspringtā ziņkāre, kad ieradās Pentaurs.

Sīki izprašņājis Gailu, vecais priesteris ilgi ap­lūkoja abas sfinksas, bet pēc tam pievērsās kapu plāksnes uzrakstam.

—  Uzraksts mums pavēsta vienīgi mirušās vārdu un sabiedrisko stāvokli, — viņš teica, iztaisnodams muguru. — Lūk, kas rakstīts uz šā akmens: «Še Ozīrisa valstībā dus princese Nuita — Rahotepa un Tiliotas meita, faraona Vahibri māsa un prinča Puarmas, faraona Amesa miesassargu priekšnieka, sieva.»

Tālāk seko visai neskaidrs stāstījums par to, ka princese, kuru mocījusi kāda noslēpumaina slimība, kas viņai pieburta, pēc vieda sapņa devusies svētce­ļojumā uz Abidosu un tur, pie pašām dieva Ozīrisa kapenēm, mirusi, debesu uguņu satriekta.

—  Par sfinksām un to, kāpēc piramīda apbērta ar zemi, šeit nekas nav teikts, — piebilda sirmgal­vis.

Tās pašas dienas vakarā Gailu pie sevis kādā steidzīgā lietā izsauca prokonsuls. Tā kā legāts do­māja, ka atgriezīsies ļoti vēlu, Valērija paēda vaka­riņas viena un devās gulēt.

Lai kā viņa centās aizmigt, lai kā grozījās no vieniem sāniem uz otriem, viss velti — miegs bēg- tin bēga no viņas. Valērija netika vaļā no domām par vīra atrastajām sfinksām, un viņai atkal gribējās tās redzēt. Beidzot, vairs nespēdama pretoties savai vēlmei, Valērija klusu piecēlās no gultas un nokāpa apakšstāvā.

Neparasti spoži mirdzēja pilns mēness. Pa plato logu bija redzams gaismas pielietais dārzs un kolo­nādes. Zālē, kurā atradās sfinksas, bija gaišs kā dienā, un vienīgi tās otrā galā valdīja noslēpumaina pustumsa. Tai cauri izlauzusies šaura gaismas strēle lika iemirdzēties grīdas mozaīkai un sarkofaga rotā­jumiem. Sfinksu acis liesmoja kā dzīvas.

Šausmu pārņemta, Valērija apstājās uz sliekšņa. Viņu vēl aizvien pievilka statujas, un šī vēlme bija stiprāka par bailēm. Viņa pārskrēja pāri zālei, ap­stājās pie sfinksas ar vīrieša galvu un sāka to ziņ­kāri aplūkot. Kur viņa būtu varējusi redzēt šos pa­reizos vaibstus, smalki iezīmēto muti un ērgļa de­gunu? Valērija veltīgi rakņājās savā atmiņā — tā klusēja. Pēkšņi viņai noreiba galva un šķita, ka no sfinksas plūst kāds dīvains, smacējošs aromāts. Va­lērijas locekļi kļuva smagi, un, pati neapjauzdama, viņa noslīga uz ceļiem, nenovērsdama skatienu no sfinksas smaragda acīm, kas caururbjoši lūkojās viņā.

Tagad Valērijai šķita, ka viņa lidinās gaisā un visa apkārtne iegūst citu veidolu: zāles velvju vietā parādījās koku zari, bet sfinksa sakustējās un pa­mazām ieguva cilvēka izskatu. Šis cilvēks noliecās, apskāva viņu un kaislīgi noskūpstīja. Valērijas sirdi piepildīja nepazīstamas, līdz šim nekad neskārušas izjūtas. Viņu pārņēma neizsakāma svētlaime. Tas ilga tikai īsu mirkli. Tad visu apņēma dziļa tumsa, un Valērijai šķita, ka viņa krīt tumšā bezdibenī. Pēdējais apziņas uzplaiksnījums apdzisa…

Bija jau pāri pusnaktij, kad Galls iznāca no pro- konsula pils. Nakts bija tik silta un brīnumainu smaržu pilna, ka Gailam radās vēlme pastaigāties. Aizsūtījis nestuves, viņš lēnām soļoja mājup. Vistu­vākais bija ceļš caur dārzu. Galls jau sen bija pavē­lējis izkalt sienā vārtiņus, kuru atslēgu vienmēr nēsāja līdzi.

Izgājis cauri dārzam un uzkāpis pa kāpnītēm, kas veda uz zāli, kur stāvēja sfinksas, viņš apstājās un atspiedās pret vienu no kolonnām, domīgi raudzī­damies uz tālo gadsimtu pieminekļiem. Pēkšņi vi­ņam šķita, ka mūmija sakustas un no sarkofaga paceļas Valērijai līdzīga sieviete, ģērbusies ēģiptiešu tunikā un klaftu galvā.

Galls izbrīnējies izberzēja acis un, būdams skep­tiķis, ātri piegāja pie mūmijas, lai sevi pārbaudītu, bet tad apstājās kā iemiets. Mūmija nekustīgi gulēja savā vietā, uzsmaidīdama viņam ar savām emaljas acīm, toties vienas sfinksas mugurā sēdēja tik daiļa sieviete, kādu Galls vēl nekad nebija redzējis. Caur­spīdīgā tunika tikai mazliet apslēpa viņas brīnišķo augumu, kas bija tik viegls un slaids, it kā ķerme­nis bīitu veidots no gaisa.

Lielās mirdzošās safīrzilās acis ziņkāri raudzījās viņā. Mazā bālā sejiņa līdzinājās kamejas ziedam; zeltainie mati gluži kā zaigojoša sega ieskāva šo liego stāvu.

Galls pats nezināja, cik ilgi bija tā nostāvējis kā apburts. Pēkšņi nepazīstamās sievietes tēls sāka bā­lēt, sarukt, līdz pavisam pazuda sfinksā. Galls no­drebēja kā atmodies no sapņa un pārvilka ar roku pār pieri. Kas ar viņu notiek? Nekad nekas tamlī­dzīgs ar viņu nebija atgadījies. Pametis visapkārt izklaidīgu skatienu, viņš pēkšņi ieraudzīja sievieti baltās drānās. Viņa gulēja pie otras sfinksas pamat­nes, un, sev par lielu pārsteigumu, Galls konstatēja, ka tā ir viņa sieva.

Valērija bija bezsamaņā. Viņas ķermenis bija auksts, plati ieplestās acis — stiklainas. Pārbie­dētais Galls pacēla viņu un, ienesis blakustelpā, no­guldīja gultā. Valērija nodrebēja un atvēra acis.

— Kas notika ar tevi, mīļā? Kā tu šeit nokļuvi? — noraizējies vaicāja Galls.

Jaunā sieviete sarkdama atzinās, ka gribējusi vēl­reiz paskatīties uz sfinksām. Kad atnākusi uz še­jieni, viņu pārņēmušas neizskaidrojamas jūtas. Sākumā viņa redzējusi vīziju, par kuru tūlīt pa­stāstīja, bet to, kas noticis, nekādi nevarēja atcerē­ties.

Dīvainā sakritība, ka sieva bijusi lieciniece tikpat fantastiskai vīzijai kā viņš pats, legātu pārsteidza. Par to, ko piedzīvojis pats, viņš neteica ne vārda, aizveda Valēriju uz guļamistabu, iedeva nomierino­šus pilienus, un viņa aizmiga.

Bet Galls gulēja vaļējām acīm, pārdomādams noti­kušo. Pēkšņi viņa uzmanību saistīja viegla un har­moniska skaņa. No pārsteiguma gluži sastindzis, viņš ieraudzīja, kā sakustējās un pavērās aizkars un kā uz sliekšņa parādījās tā pati sieviete ar rudi zeltainajiem matiem. Viegli kā ēna viņa aizslīdēja līdz istabas vidum un sāka dejot. Viņas augumu ie­skāva tāda kā caurspīdīga dūmaka, kuras gaismā mirdzēja dārgakmeņi un tērpa izšuvumi, bet rudie mati vizuļoja kā zelts. Plati ieplestām acīm Galls vēroja šo dīvaino deju, kas atšķīrās no visa, ko viņš bija redzējis līdz šim. Dejotājas lēnās un gra­ciozās kustības bjja neizsakāmi plastiskas. Viņas lo­kanais maigais ķermenis te izslējās, te saliecās kā niedre vējā. Augstu paceltās rokas ļāva apbrīnot viņas formu ideālo pilnību. Kustības kļuva aizvien straujākas un straujākas. Viņa griezās uz pirkstga­liem un lidoja kā taurenītis, zeltainās cirtas plīvoja gaisā, bet sudrabainā šalle, ko viņa turēja virs gal­vas, piepūtās kā bura. Ar pusaizvērtām acīm un mazliet pavērtām lūpām viņa šķita esam kaisles iemiesojums. Dejodama aizvien ātrāk, viņa drīz vien pārvērtās sudrabainā mākoni, kurā viņas auguma līnijas pilnīgi izgaisa.

Galls ar smagu nopūtu piecēlās, bet tad atkal atkrita spilvenos. Vai tikai viņš nejūk prātā?

Satraukums neļāva aizmigt, un tikai pret rītu viņš uz pāris stundām ieslīga smagā miegā.

Kad Galls pamodās, nakts vīzijas atstātais ie­spaids bija gandrīz pagaisis, un viņš nokaunējās par šīm muļķībām, kas acīmredzot bija pārpūles rezul­tāts. Turpmākās nedēļas laikā nekas pārdabisks ne­notika, un dzīve ritēja savu gaitu. Galls nomieri­nājās un būtu šo epizodi pilnīgi aizmirsis, ja vien ik reizi, kad viņi atradās sfinksu zālē, Valērija ne­būtu sūdzējusies par galvassāpēm. Viņa apgalvoja, ka jūtot smacējošu aromātu, kas izraisa galvassāpes. Tā kā neviens cits īpašu smaržu nejuta, visi Valēriju sāka ķircināt, bet Filatoss jokoja, ka laikam gan princesei Nuitai skaužot viņas skaistums un tāpēc tā uzsūtot galvassāpes, saindēdama gaisu ar Valēri­jai vien jūtamu aromātu.

Kādu vakaru legāts atgriezās mājās īpaši noguris. Jau laizdamies miegā, viņš sajuta sejā iesitamies aukstu pūsmu un izdzirda jau pazīstamo trīsošo, harmonisko skaņu, kas viņu pamodināja. Atvēris acis, Galls dažu soļu attālumā no gultas ieraudzīja sievieti, kuras vīzija jau divreiz bija viņam rādīju­sies. Šoreiz viņa izskatījās noskumusi, lielajās zilajās acīs mirdzēja asaras. Pieslīdējusi pie gultas, viņa noliecās pār Gailu un vārā balsī čukstēja:

— Pamodini mani! Atbrīvo no drausmīgā sapņa, kas gluži kā važas saista manu ķermeni! Cik bries­mīgi ir tik ilgi gulēt, būt nolemtai nekustīgumam, kad dvēsele klaiņo kā sikspārnis, nespējot dzīvot cilvēka dzīvi un negūstot brīvību, kāda piešķirta visām būtnēm š^jā pasaulē! Ak, nāc! Es atklāšu tev noslēpumu, un tu atgriezīsi mani dzīvē. Nāc taču!

Galls sajuta aukstas, maigas, gaisīgas rokas pie­skārienu. Viņš jau cēlās un gluži mehāniski bija gatavs sekot savai noslēpumainajai viešņai, kad pēk­šņi atskanēja šaušalīgs kliedziens. Tā bija Valērija. Viņas acis bija plaši ieplestas im seja baiļu izķē­mota. Tajā pašā mirklī vīzija izgaisa. Kad Galls bei­dzot atģidās, viņš redzēja, ka stāv istabas vidū; viņu kratīja auksti drebuļi. Ar grūtībām saņēmies, viņš piegāja pie Valērijas gultas un vaicāja sievai, kas viņu tā izbiedējis.

—  Ak dievs, kādu šausmīgu sapni es redzēju! — atbildēja Valērija, piekļaudamās vīram. — Es re­dzēju, ka sfinksa ar sievietes galvu ienāca mūsu istabā un pacēla pār mums abiem savu smago ak­mens ķepu.

—  Zvēru pie Plutona un visām elles dievībām, ka vairs nešaubos — šīs nolādētās sfinksas ir nobur­tas! — dusmīgi iekliedzās Galls. — Kopš šie bries­moņi atrodas manā pajumtē, nav vairs miera ne dienu, ne nakti.

Un viņš pastāstīja sievai par savām vīzijām, pie­bilzdams:

—  Rīt pat likšu tās aizvākt uz paviljonu dārza galā. Man šie kaimiņi ir līdz kaklam. To pirmais saimnieks, šķiet, gluži pamatoti tās paslēpa zem zemes.

Valērija atbalstīja vīra nodomu, lai gan viņai ļoti patika sfinksa ar vīrieša galvu. Galla sajūsma par šiem mākslas darbiem bija noplakusi, un tika no­lemts, ka nākamajā rītā sfinksas tiks izraidītas.

No rīta pirms brokastīm ieradās Filatoss un Pen­taurs. Pirmais — mācīt Valērijai grieķu valodu, otrais — ar sava tempļa līīgumu. Galls uzaicināja abus pie galda un, malkojot vīnu, kā pa jokam pie­dāvāja draugiem piedalīties sfinksu izraidīšanā par to, ka tās traucē viņu mieru.

Redzot viesu izbrīnu, Galls īsi pastāstīja par sa­vām un sievas halucinācijām, tad smiedamies pie­bilda:

—  Ja vēlaties, pēc brokastīm iesim visi pavērot, kā sfinksas tiks pārvietotas. Es gan tās izraidu, to­mēr nebūt nevēlos, lai tās tiktu sabojātas.

Kad saimnieki un viesi iegāja sfinksu zālē, tur jau strādāja vesels bars vergu. Pie pašiem pakāpie­niem bija nolikti veltņi, un vairāki cilvēki rosījās ar virvēm. Sēdēdams statujas mugurā, viens no ver­giem tina tauvu ap sfinksas kaklu. Pēkšņi viņš ne­uzmanīgas kustības dēļ zaudēja līdzsvaru un instink­tīvi pieķērās pie lotosa zieda. Pats to nemaz nema­nīdams, viņš nospieda zieda auglenīcu.

Kaut kas nokrakšķēja, un sfinksa lēnām izkustē­jās no vietas, pavērdama lielu dobumu pamatnē.

Vergs izbīlī iekliedzās un novēlās zemē, bet klāt­esošie šausmās atkāpās: kur tas redzēts, ka sfinksa kustētos. Galls pirmais pieskrēja pie sfinksas un pārsteigts iesaucās:

—  Skatieties! Pamatnē ir dobums, bet tur, ja ne­maldos, guļ mūmija.

Pienāca arī pārējie un ziņkāri ielūkojās pavērtajā pamatnē. Uz purpurkrāsas spilveniem ar panteras ādu uz kājām tur, spriežot pēc gaišajiem, garajiem matiem, atradās sievietes ķermenis. Viņas seja bya apsegta ar sadzeltējušu audeklu.

Galls nepacietīgi norāva apsegu un aiz pārstei­guma sastinga, neticēdams savām acīm: viņa priekšā bija nakts vīzijās redzētā sieviete. Erikso gulēja savā sarkofagā gluži kā vaska figūra. Saules staru apmir­dzēti, neskaitāmās krāsās zaigoja viņas kaklarotas dārgakmeņi.

—  Tā taču ir īsta Afrodīte! Nekad neesmu redzē­jis brīnišķīgāku cilvēcisku būtni! — sajūsmā iesaucās Filatoss.

Tad, pievērsies priesterim, piebilda:

—     Paskaties, Pentaur! Vai tu kādreiz esi skatījis tik labi saglabājušos ķermeni? Tādu mākslās darbu spēja radīt vienīgi tavu senču diženā zinātne.

Priesteris noliecās un pēc uzmanīgas apskates piebilda:

—  Es nekad neesmu redzējis neapsaitētu, turklāt tik labi saglabājušos mūmiju. Lūk, tur, līdzās ķer­menim, ir lādīte, varbūt tajā slēpjas šā noslēpuma izskaidrojums.

Galls veikli izvilka nelielu ziloņkaula lādīti un atvēra to. Lādītē atradās divas nelielas pudelītes un plāns papirusa tīstoklis.

—  Tā ir tava joma, cienījamo Pentaur, izlasi mums, kas tur rakstīts! — sacīja legāts, sniegdams ēģiptietim tīstokli.

Priesteris sāka lasīt, un viņa bronzas krāsas sejā parādījās izbrīns.

—  Lūk, kas šeit rakstīts: «Pievieno siltam vīnam pusi no dzeltenās pudelītes satura, pēc tam lēnām, pilienu pa pilienam, ielej šo maisījumu man mutē», — izlasīja Pentaurs.

Visi pārsteigti saskatījās. Mīkla kļuva vēl neizpro­tamāka. Galls ierunājās pirmais:

—  Draugi, mēģināsim ievērot šo norādījumu! Pā­rējais ir dievu ziņā. Vispirms izņemsim šo noslēpu­maino līķi un novietosim tur, uz sola. Bet tu, Fila- tos, liec atnest kausu silta vīna.

Viņi uzmanīgi pacēla Erikso un iznesa dārzā. Ķer­menis bija elastīgs. Dienasgaismā tas izskatījās pe­lēks kā zeme, nagi un plaksti bija zilgani.

—  Viņa ir mirusi! Kāda gan liktenīga nolemtība viņu, tik jaunu un neparasti skaistu, ir aprakusi šajā sarkofagā? — līdzjūtīgi sacīja Valērija.

Tobrīd atgriezās Filatoss ar vīna kausu, kurā Pen­taurs atbilstoši norādījumam ielēja pusi šķidruma no dzeltenās pudelītes. Vīns sāka putot un kļuva asinssarkans. Erikso sakostos zobus izdevās atvērt vienīgi ar dunča asmeni. Un tad viņas mutē ielija pirmās vīna lāses.

Sākumā nekas nemainījās, un šķidrums lēnām pazuda kaut kur iekšā. Klātesošie bija nostājušies visapkārt solam un nenolaida acis no Erikso. Tad ķermenis pamazām zaudēja zemes nokrāsu, pazuda zilganums no nagiem un plakstiem, āda kļuva aiz­vien baltāka, līdz sāka sārtoties. Stundas ceturksnis visiem šķita garš kā mūžība. Pēkšņi tādas kā trīsas pārskrēja pār nekustīgo ķermeni, mazās rokas kon­vulsīvi sažņaudzās un smaga nopūta izlauzās no vi­ņas krūtīm.

—  Viņa ir dzīva! Zvēru pie Jupitera bārdas, viņa ir dzīva! — uzgavilēja Galls, alkaini noliecies pār sievietes ķermeni.

Gulētāja jau ritmiski elpoja, viņas skropstas trī­sēja, un bija jūtams, ka acis teju teju atvērsies.

«Vai šīs acis būs tikpat zilas kā vīzijai?» legātam kā zibens prātā iešāvās doma.

Atbilde uz šo jautājumu nebija ilgi jāgaida. Jau­nas. daudz spēcīgākas trīsas pārņēma sievietes mai­go ķermeni, un tad viņa lēnām piecēlās sēdus un atvēra savas lielās, ka Ēģiptes debesis zilās acis, kas tagad bailīgi lūkojās uz apkārtstāvošajiem sveša­jiem cilvēkiem. Tie savukārt atkāpās pārcilvēciskās bailēs no šīs neparastās būtnes.

Vairākas minūtes aizritēja nospiedošā klusumā. Nepazīstamā piecēlās no sola, taču tūlīt pat atslīga pret sienu — viņas kājas trīcēja un atteicās klausīt. Pēc brīža sieviete ēģiptiešu valodā jautāja:

—  Kur es atrodos? Kas jūs esat, man svešie ļau­dis?

Vienīgi Pentaurs viņu saprata un, piegājis tuvāk, maigi atbildēja:

—  Tu atrodies starp draugiem. Taču vispirms at­klāj mums, bērns, kā tevi sauc un kas tu esi.

—     Mani sauc Erikso. Esmu lielā maga Amenbo- tepa gaišreģe. Manu kungu ciena un no viņa baidās visa Memfisā. Tsvi, mans tēvs, es pēc tērpa pazīstu: tu esi Izīdas lielā tempļa priesteris. Pieņem manus cieņas apliecinājumus!

Tb teikusi, viņa zemu paklanījās priesterim.

—  Esi mans aizstāvis! — viņa turpināja. — Palūdz šiem nepazīstamajiem cilvēkiem nestuves, lai es va­rētu atgriezties mājās. Vai, vēl labāk, aizsūti kādu pakaļ manam pundurim Bizu un mūsu nesējiem.

Nožēla un līdzjūtība parādījās ēģiptieša sejā. Viņš jau grasījās atbildēt, kad Filatoss nepacietīgi iejau­cās sarunā:

—  Ko viņa saka? Pastāsti mums, Pentaur. Vai tad tu neredzi, ka mēs vai mirstam aiz ziņkārības?

—  Zvēru, ka viņam taisnība! — iesmējās Galls.

Viņi sarunājās grieķiski. Varat iedomāties, cik

pārsteigti abi jutās, kad Erikso, pagriezusies pret viņiem, priecīgi jautāja:

—  Jūs esat grieķi? Nu, protams, jūs esat pries­teri, kas ieradušies no manu senču zemes! Ak, cik es esmu priecīga! Sakiet, kur es atrodos? Es gri­bētu atgriezties mājās, jo esmu ļoti nogurusi un iz­salkusi.

Kādu bridi padomājusi, viņa piebilda:

—  Man jāredz Bizu! Nesaprotu, kāpēc viņš nav precīzi izpildījis manus norādījumus!

Tagad visi saprata, ko Erikso teica, jo viņa ru­nāja grieķiski, un viņas vārdi izraisīja vispārēju in­teresi. Tomēr neviens neuzdrošinājās bez iepriek­šējas sagatavošanas atklāt sievietei baiso patiesību, ka kopš tā brīža, kad nezināmi cēloņi bija pamudi­nājuši viņu gulties sfinksas pamatnē ierīkotajā slēp­tuvē, ir aizritējuši daudzi gadsimti.

Pirmais saņēmās Galls. Paņēmis Valēriju aiz ro­kas, viņš piegāja pie Erikso un draudzīgi teica:

—  Tu esi manās mājās. Tā ir mana sieva Valērija, viņa tagad būs tev māsas vietā. Mēs abi sveicam

tevi mūsu namā. Tu teici, ka esi izsalkusi. Atļauj man tev piedāvāt cienastu, lai tu atgūtu spēkus, bet par pārējo parunāsim vēlāk.

Erikso pateicās un gāja viņiem līdzi uz triklīniju, kur jau bija klāts galds. Taču viņa izskatījās no­raizējusies un ar aizdomām raudzījās visapkārt. Iz­dzērusi kausu vīna un apēdusi dažus medus raušus, Erikso atkal lūdza, lai viņu nogādā m^jās.

—  Kas ir šis Amenhoteps, pie kura tu vēlies at­griezties? — jautāja Galls.

—  Kā, tu nepazīsti Amenhotepu?! Tu nepazīsti lielo magu, kas pavēl dabas spēkiem? Viņam kalpo izplatījuma gari, viņš spēj pacelties gaisā un ar vienu rokas vēzienu uzburt pili! — iesaucās Erikso.

Tad viņa ar aizdomām piebilda:

—  Tu laikam zobojies par mani! Memfisā visi, sākot ar faraonu un beidzot ar pēdējo ūdensnesēju, pazīst Amenhotepu un zina viņa mājokli Nīlas krastā.

—  Un kā sauc faraonu, kura uzticību iemantojis tavs kungs? — pajautāja Pentaurs.

Erikso nobālēja. Acīmredzot viņas sirdī modās ap­jausma par ko nezināmu un drausmīgu, jo viņa at­bildēja klusā, drebošā balsī:

—   Dižais faraons Amess II — lai viņam dzīvība, spēks un veselība — nēsāja Kemas zemes divkāršo kroni, kad es aizmigu. Sakiet taču reiz, — viņa ie­kliedzās, redzēdama klātesošo izbrīnītos un izbiedē­tos skatienus, — kur es esmu? Kas jūs esat? Varbūt jūs esat tie ienaidnieki, par kuriem runāja Amenho­teps? Cik ilgi esmu gulējusi? Kur jūs mani atra­dāt? — jautājumu lavīna nobira pār klātesošajiem.

Viņas vārdos bija jūtamas tādas skumjas un izmi­sums, ka visiem kļuva meitenes žēl. Galls piegāja pie Erikso, paspieda viņas roku un sacīja:

—  Nomierinies un drosmīgi uzņem visu notikušo! Tu esi gulējusi ļoti ilgi, un laiks ir bez žēlastības iznīcinājis visu, kas tev bija tuvs. Bet nekrīti iz­misumā, jo žēlsirdīgie dievi ir atveduši tevi pie draugiem, kuri tevi mīlēs un centīsies aizstāt zau­dēto.

Uzmanīgi, vārds pa vārdam, Galls pastāstīja mei­tenei, kur un kā viņu atradis un kādas pārmaiņas notikušas pasaulē septiņsimt astoņdesmit gados kopš Amazisa valdīšanas laikiem.

Erikso klausījās, pavisam nobālusi, plati atples­tām acīm, piespiedusi rokas pie krūtīm. Kad mei­tene pilnībā aptvēra, ka no visa, kas kādreiz bija ap viņu, palikušas vienīgi drupas, ka viņa ir vien­tuļa šajā svešajā pasaulē, viņu pārņēma izmisums. Saķēruši rokās galvu, viņa izmisīgi skraidīja pa triklīniju, sizdama sev pa krūtīm un plēsdama ma­tus. Beidzot nespēkā nokrita uz grīdas un sāka rau­dāt. Visi klusēja, saprazdami, ka nelaimīgajai jāļauj izraudāties. Tikai tad, kad Erikso asaru plūdi iz­sīka, Valērija nometās pie viņas uz ceļiem un sāka mierināt, teikdama, ka viņu namā meitene atradīs sev jaunu ģimeni un jaunus draugus. Tad Valērija viņu piecēla, bet Galls piedāvāja vīna kausu.

Erikso automātiski paklausīja. Viņa izskatījās ļoti nomākta, taču vīns, šķiet, atjaunoja spēkus. Meitene izslējās un nogurušā balsī sacīja:

—  Ļaujiet man apskatīt mūmiju un sfinksu, kurā jūs mani atradāt! Kad es piramīdā aizmigu, tur mū­mijas nebija. Nesaprotu, kam tā varētu piederēt!

—  Iesim. Es parādīšu tev visus mūsu atradu­mus,— atbildēja Galls.

Sfinksu zālē viss bija palicis neskarts. Virves mē­tājās uz plāksnēm, veltņi stāvēja pie pakāpieniem, bet mūmija gulēja zemē. Ieraudzījusi abas sfinksas, Erikso klusi iekliedzās.

—  Abas ir šeit! — viņa uztraukusies nomurmi­nāja. — Tātad Rameri vajadzētu gulēt otrā sfinksā. Varbūt pamatne ir tukša?

—     Nezinādami noslēpumu, mēs otrajā pamatnē neko nemeklējām, — atbildēja ne mazāk satrauktais Galls, uzzinājis, ka otrā sfinksā guļ vēl kāda cil­vēciska būtne.

Tb dzirdot, Filatoss pacēla rokas un tā arī pār­steigts sastinga. Piedzīvojums vērsās arvien plašāks, sasniedza negaidītus apmērus, un viņš alka uzzināt vairāk par neparasto drāmu, ko Erikso vēl nebija atklājusi. Tajā brīdī jaunā meitene ieraudzīja mūmiju un, noslīgusi uz ceļiem, sāka to aplūkot.

—  Tā ir Nuita… Ak dievs, ko gan teiks Rameri, kurš viņu tik ļoti mīlēja? — Erikso satraukta čuk­stēja.

Aizvien vairāk un vairāk viņu nospieda apziņa par sava nodarījuma negaidītajām sekām. Kas no­ticis ar Amenhotepu? Vai viņš ir miris?…

Viņa to kaismīgi vēlējās un cerēja, ka tas ir noti­cis, jo tikai doma vien par maga dusmām uzdzina meitenei drebuļus.

—  Paklau, Erikso! Pastāsti, kādi apstākļi izraisīja tavu neparasto miegu! Mēs esam pelnījuši, lai tu mums uzticies, — teica Galls, kurš līdz šim klusē­dams bija vērojis jaunās meitenes sejas izteiksmi.

Viņš vairs nespēja apvaldīt savu ziņkāri. Erikso saprata, ka viņai ir jāsniedz paskaidrojumi šiem cilvēkiem, no kuriem tagad bija atkarīga, taču vis­pirms vajadzēja pārdomāt tālākās rīcības plānu, pirms modināt Rameri, lai kā viņa vēlējās iespējami ātrāk ieraudzīt tēlnieku.

-—Taisnība! Tev ir tiesības zināt manu pagātni. Es jums pavēstīšu senu noslēpumu, — viņa atbil­dēja, rūgti pasmaidījusi un lepni izslējusies.

Apsēdusies līdzās Valērijai uz sola, Erikso lako­niski, ar dažiem saprātīgiem īsinājumiem pastāstīja par savu dzīvi pie maga, par savu mīlestību uz Ra­meri un viņa kaislību uz Nuitu, prinča Puarmas lī­gavu, pavēstīja par maga ieceri, kā darīt iemīlējušos laimīgus, un viltību, ar kuras palīdzību izmantojusi šo plānu savā labā.

Kad viņa pabeidza stāstījumu, iestājās ilgstošs klusums. Tālās pagātnes drāma uz visiem bija at­stājusi smagu iespaidu.

—  Vajadzētu atmodināt arī nelaimīgo tēlnieku, — ieteicās Pentaurs. — Tas jādara tev pašai, tieši tev, kas tik neprātīgi esi rotaļājusies ar uguni un uz­drīkstējusies nākt saskarsmē ar spēkiem, kuru va­renību pat neapjauti.

—  Jā, Erikso, uzmodini nabaga Rameri! Lūk, lā­dīte ar pudelītēm, — piebilda Galls. — Mēs dosi­mies prom, lai tad, kad tēlnieks atmodīsies, viņš ierauga tikai tevi, kuru pazīst. Es tūlīt atsūtīšu vīnu.

Erikso izklaidīgi paņēma lādīti un palika sēžam, iegrimusi savās domās. Vienīgi tad, kad Galls pats atnesa vīna kausu, viņa piecēlās un klusēdama ar žestu pateicās. Valērija un Galls ar draugiem devās uz blakus zāli, lai pa aizkara spraugu vērotu notie­košo.

Vēl brīdi Erikso domīgi sēdēja. Tad, papurinājusi galvu, pieskrēja pie sfinksas, veikli uzlēca uz pa­matnes un nospieda lotosa ziedu. Statuja tūlīt sa­kustējās, pavērdama viņas acīm tumšu iedobumu. Erikso noliecās pār to.

Bija redzams, kā viņa noņem sadzeltējušo au­duma gabalu un nomet to uz grīdas. Tad meitene pieskrēja pie galda, uz kura atradās kauss un lādīte. Sagatavojusi dzērienu, viņa atkal atgriezās pie sfin­ksas, apsēdās uz iedobuma malas un ik pa brīdim noliecās, acīmredzot lai ielietu gulošā mutē vīnu.

Pagāja stundas ceturksnis. Pēkšņi Erikso strauji iztaisnojās un nolēca uz grīdas. Atskanēja neliels troksnis, un virs padziļinājuma parādījās vīrieša galva. Brīdi viņš sēdēja, saņēmis to rokās, tad iz- kapa 110 sarkofaga, kura bya nogulējis tik daudzus gadus.

Tas bija gara auguma kalsns jauns cilvēks ar bronzas krāsas ādu. Viņa lielās melnās acis izbrīna un nemiera pilnas raudzījās uz nepazīstamajiem priekšmetiem. Beidzot viņš pamanīja nobālušo Erik­so, kas bija piespiedusies pie otras sfinksas un tu­rēja rokās kausu ar atlikušo vīnu. Priecīgs smaids atplauka Rameri sejā, atklājot viņa sniegbaltos zo­bus. Ātri piegājis pie jaunās meitenes, viņš teica:

—  Tā atkal esi tu, Amenhotepa meita! Vai tu at­nāci mani pamodināt? Pateicos tev! Taču pabeidz savu labdarību un ļauj man izdzert šo atlikušo vīnu.

Joprojām līksmi smaidīdams, viņš izņēma mei­tenei no rokām kausu un iztukšoja to. Tad, izstai­pījis stingos locekļus, iesaucās:

—  Laikam esmu ilgi gulējis — rokas un kājas gluži kā pārakmeņojušās. Saki, kādēļ nav atnācis tavs tēvs pats, kā bija solījis? Pēc tam, kad bija turējis savu solījumu un…

Viņš apklusa, jo bija pamanījis mūmiju. Nobālis viņš noliecās un steidzīgi lasīja uzrakstu.

—  Nuita! — viņš pēkšņi iekliedzās, atkāpies no mūmijas. — Nuita! Viņa ir mirusi gadu pēc savām kāzām. Ak, kādēļ gan Amenhoteps mani modināja?!

Bezgalīgas sāpes un izmisums skanēja šajos vār­dos. Noslīdzis blakus mūmijai, viņš sāka rūgti rau­dāt.

Šī aina pilnīgi šokēja vērotājus. Bija savādi re­dzēt cilvēku, kas apraudāja pirms septiņiem gadsim­tiem mirušu sievieti. Visa pieredzētā iespaidā viņi bija aizmirsuši, ka tam, kurš bija augšāmcēlies, šī nāve attiecās uz vakardienu, ka cilvēka sirdī mīles­tībai nav laika ierobežojumu un ka šo jūtu dievišķā uguns ir mūžīga kā pati mūžība.

Beidzot Rameri piecēlās un bezcerīgi noslīga uz marmora sola, satvēris galvu rokas. Pēkšņi viņa asaru aizmiglotais skatiens skāra Erikso.

—  Amenhotepa meita, paskaidro man visu. Es neko nesaprotu. Redzu savas sfinksas… Kāpēc tās izņemtas no piramīdas? Kā tās kopā ar Nuitas mū­miju nokļuvušas šajā nepazīstamajā vietā? Kāpēc viņa nav gulējusi tāpat kā es? Cik ilgi esmu gulējis? Un kādēļ dižais aizbildnis mani pamodināja, ja mana iemīļotā gājusi bojā no kādas nezināmas, noslēpumainas slimības, kā vēsta šis uzraksts?

Erikso lēnām piegāja pie viņa — bāla, ar dru­džaini mirdzošām acīm.

—  Otrā sfinksā gulēju es! — viņa klusi sacīja. — Mēs ilgi gulējām, tik ilgi, ka pa to laiku faraonu valdīšanas ēra ir beigusies, bet Memfisā pārvērtu­sies drupās. Mūs nejauši atrada svešzemnieki. Viņi mani šorīt atmodināja, un mēs atrodamies pilsētā, kuras mūsu laikos vēl nebija…

—  Tu esi zaudējusi prātu vai arī smejies par mani? — uzlēkdams kājās, meiteni naidīgi pār­trauca Rameri. — Runā! Atzīsties, ka meloji! Atbildi, kāpēc slēptuvē, kuru bija sagatavojis tavs tēvs, ie­gūties tu, nevis mana mīļotā Nuita?

—  Rameri! — viņu uzrunāja Erikso, noslīgusi ce­ļos un lūdzoši izstiepusi viņam pretī rokas. — Uz­klausi mani un piedod man, ja to spēj. Ja ne, tad nogalini! Tu uzzināsi patiesību. Mīlestība, kuru tu man biji iedvesis, pamudināja mani uz noziegumu.

Uztraukumā drebošā balsī viņa īsi pastāstīja par savu mīlestību un viltību, aizstājot Nuitu ar sevi cerībā, ka atmodīsies jauna un daiļa, bet princese pa to laiku būs novecojusi. Viņa nezinot, kas kavējis īstenot šo plānu, taču esot pārliecināta, ka vienīgi šā nezināmā apstākļa dēļ viņi ir nogulējuši vairākus gadsimtus un pamodušies šajā jaunajā un viņiem svešajā pasaulē.

Salīcis, smagi elpodams un savilcis rokas dūrēs, Rameri klausījās viņā.

—  Ak dievs! — viņš nikni iekliedzās, atgrūzdams Erikso. — Riebekle, ko tu esi izdarījusi? Kādām mokām tu esi mani nolēmusi?

Dusmās vai prātu zaudējis, viņš meklēja aiz jostas aizbāzto dunci.

Galls uzskatīja, ka pienācis laiks iejaukties, un Pentaurs tam piekrita. Abi pāris lēcienos nokļuva pie Erikso, kas vēl arvien bija nometusies uz ceļiem un neko nedarīja, lai sevi aizsargātu. Ieraudzījis priesteri un nepazīstamu cilvēku svešādā apģērbā, Rameri nolaida roku. Naidā saviebtā seja noskaid­rojās, kad priesteris uzlika roku uz viņa pleca un ēģiptiešu valodā sacīja:

—  Attopies, mans dēls, un drosmīgi, kā jau tas vīrietim pieklājas, uzņem to, ko tev lēmuši dievi. Šī nelaimīgā būtne ir grēkojusi mīlestības vārdā. Lai cik lielas ir tavas bēdas, tu nedrīksti būt ciet­sirdīgs. Sodu ir pelnījusi nevis Erikso, bet gan tas neuzmanīgais mags, kurš pieļāva, ka viņa uzzina šo noslēpumu un šī baismīgā, noslēpumainā dzira nokļūst viņas rokās.

—  Cienītais tēvs, tātad viss, ko dzirdēju, ir tais­nība? Vai tā var būt? — nomurmināja Rameri.

—  Diemžēl! Mans dēls, viss ir taisnība, un viss ir iespējams, ja jau tu esi dzīvs. Tevi sauc par Ra­meri, vai ne? Rameri, tavā nelaimē dievi tomēr ir bijuši žēlsirdīgi. Šīs mājas saimnieka cildenā Galla personā viņi tev ir devuši draugu un aizbildni, kas palīdzēs iekārtot tavu jauno dzīvi. Ja tu, tāpat kā Erikso, runā grieķiski, tad jīis sapratīsit viens otru.

—  Es runāju grieķiski, — klusu atbildēja ēģiptie­tis.

—  Priecājos to dzirdēt, — sacīja Galls, paspiez- dams viņa roku. — Neļaujies izmisumam! Tavas bēdas ir lielas un saprotamas, taču mēs tās centīsi­mies tev atvieglot. Tu esi zaudējis mīļoto sievieti, tomēr laiks dziedē visas brūces, un šeit tu atradīsi draugus. Tu esi izcils mākslinieks! — turpināja Galls, rādīdams uz sfinksām. — Māksla tev sniegs mierinājumu un palīdzēs aizmirsties. Dzīvo manā namā kā mans draugs un brālis. Šis nams ir pie­tiekami plašs, lai tu varētu te ierīkot darbnīcu, kādu vien vēlies. Tagad iesim, tev jāatgūst spēki.

Rameri stingri paspieda jaunā patricieša roku.

—  Pateicos tev par tavu augstsirdību im labajiem vārdiem. Jau iepriekš lūdzu piedot, ja grēkošu pret jfisu paražām.

—  Tu ieraudzīsi savus jaunos laikabiedrus, un var gadīties, ka viņi nav sliktāki par iepriekšējiem, — jautri atbildēja Galls, sirsnīgi apskaudams jauno cil­vēku.

Pa to laiku Pentaurs piecēla kājās Erikso. Pa­griezies pret viņu, tēlnieks skumji, taču bez naida sacīja:

—  Neraudi, neprātīgā! Tu esi vienīgais, kas palicis no manas pagātnes. Labāk būsim draugi.

Erikso zilās acis līksmi iemirdzējās. Satvērusi Rameri roku, viņa to noskūpstīja.

Galls pavadīja savu jauno draugu uz vannasis- tabu. Viņš vēlējās, lai Rameri atsvaidzinās un atbrī­vojas no asā, smacīgā aromāta, kas no viņa vēdīja.

Legāta kaldārijs bija iekārtots ar romiešiem rak­sturīgo izsmalcināto greznību. Vanna bija darināta no porfīra, sienas izgreznotas ar statujām un apglez­notas — tur bija jūras skati ar tritoniem, sirēnām un citām ūdens dievībām. Ar purpurkrāsas audumu apvilktā guļasvieta aicināja atpūsties.

Rameri aplūkoja šo greznību ar naivu ziņkāri. Viņa uzmanību saistīja Veneras statuja.

—  Cik tā ir brīnišķīga! Kā progresējusi jūsu māk­sla! — viņš sajūsmināti iesaucās, apbrīnodams sta­tuju. — Redzu, ka man vispirms vajadzēs pa­mācīties pie kāda jūsu tēlnieka, jo negribu atpalikt. Gail, kā tu domā, vai tas būtu iespējams?

—  Protams, iespējams! Es šeit pazīstu brīnišķīgu tēlnieku, viņš ar prieku tevi pamācīs. Man gan šķiet, ka viņam nebūs daudz ko mācīt tik izcilam māksliniekam kā tu. Tavas sfinksas ir pilnības kaln­gals!

—  Paldies tev par uzslavu un solījumu mani ie­kārtot.

—  Ar to vari droši rēķināties! Atkārtoju — tu ātri vien apgūsi to jomu, kurā mūsu māksla apstei­gusi jūsējo. Pagaidām atpūties un aprodi ar mūsu tikumiem un paražām. Vēlāk tava māksla palīdzēs tev atgūt dvēseles mieru. Māksla taču ir kā die­višķa uguns, un tas, kuru tā silda un apgaismo, nevar justies vientuļš. Šī nemirstīgo velte vienmēr atjauno viņa spēkus, ar iedvesmu vada mākslinieka roku un ļauj viņam smelt no mūžīgā avota nevīstoši skaistus tēlus.

Rameri skatienā mirdzēja prieks un lepnums.

—  Vai tu pats arī esi mākslinieks, ja tik labi izproti mākslas diženumu?

—  Nē, — smaidīdams atbildēja Galls, — es ne­esmu mākslinieks, es esmu filozofs! Esmu lasījis zinātniskus sacerējumus par mākslu, esmu sapratis tās skaistumu un tā cilvēka svētlaimi, kurš spēj īstenot savu domu.

Vergi nomazgāja Rameri, iesmaržin^ja viņa īsos, cirtainos melnos matus un pašu ietērpa romiešu apģērbā. Pēc tam Rameri devās uz istabu, kur Galls un Filatoss ar dažiem draugiem un klientiem ap­sprieda šīsdienas nedzirdēto un saviļņojošo noti­kumu.

Visi ziņkāri aplūkoja jauno ēģiptieti, kurš tik iz­nesīgi valkāja togu, ka tas viņus pat pārsteidza. Un tomēr visā Rameri stāvā bija jaušamas cita laik­meta atstātās pēdas.

Kad savstarpējā iepazīšanās bija beigusies, visi pārgāja uz ātriju, kur drīz vien ieradās arī Valērija un Erikso romiešu tērpā, kas uz ātru roku bija vi­ņai pielāgots no Valērijas drānām.

Erikso piesaistīja vispārēju uzmanību. Bija grūti noticēt, ka šī brīnišķīgā jaunā sieviete nesa uz sa­viem maigajiem pleciem tik daudzus gadsimtus.

Visi pārgāja uz triklīniju, kur vakariņas kā pa­rasti aizritēja brīvā atmosfērā, vienīgi Rameri un Erikso bija domīgi un nerunīgi. Jaunie apstākļi, ne­ierastie ēdieni un latīņu sarunvaloda, kuru viņi ne­saprata, — tas viss viņus sasaistīja. Ari tad, kad aiz cieņas pret ciemiņiem klātesošie sarunājās grie­ķiski, Rameri nespēja iedziļināties viņu problēmās. Ēģiptietim nebija saprotami viņu spriedumi par Ro­mas imperatoru, par prokonsula pavēlēm, par dek­rētiem pret kristiešiem un par leģionu uzvarām. Vārdu sakot, viņš nespēja orientēties šajā jaunajā dzīvē, kas mutuļoja visapkārt, un viņa sirds sāpīgi sažņaudzās, jo bija rūgtas vientulības pārņemta.

Arī Valērija bija nerunīga. Viņa nespēja novērst acis no Rameri, kurš bija iegrimis savās skumīgajās domās: tēlniekā viņa atpazina to pa pusei sfinksu, pa pusei cilvēku, kas bija viņai parādījies kolosu atvešanas dienā un tik dīvaini viņu saistīja.

Tagad, kad vīzija bija vērtusies realitātē, jaunā sieviete sajuta pret Rameri dziļas simpātijas un līdz­jūtību, turklāt šis vīrietis šķita viņai apbrīnojami pazīstams. Viņa sev nosolījās darīt visu iespējamo, lai atvieglotu tēlnieka smago stāvokli.

Pēc vakariņām Rameri vērsās pie Pentaura ar lūgumu pastāstīt par tiem notikumiem, kas risinā­jušies pēc viņa aizmidzināšanas. Priesteris labprāt piekrita. Apsēdušies zem peristila arkādes, abi ēģip­tieši vairākas stundas veltīja visām vēsturiskajām pārmaiņām, kas bija skārušas viņu tēvzemi no Ama- zisa slavas pēdējām dienām līdz pat Romas ērgļa galīgajai uzvarai. Kad priesteris bija beidzis, Rameri piecēlās un pateicās viņam. Izskatījās, ka tēlnieks piepeši ir novecojis. Viņa nogurušajā sejā tik skaidri bija lasāma nepieciešamība atpūsties, ka Galls steidzīgi pavadīja ēģiptieti uz viņam paredzēto is­tabu. Nodevis viņa rīcībā divus vergus, legāts novē­lēja labu nakti un aizgāja.

Būdams garīgi un fiziski noguris, Rameri tomēr nevarēja aizmigt. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, ieklausīdamies pie durvīm guļošā verga skaļajā elpā. Rameri centās ne par ko nedomāt, taču velti: kā straume, kas izkāpusi no krastiem, domas viņu sagrāba savā varā un mocīja. Ar klusu vaidu viņš piecēlās no gultas un sāka staigāt pa istabu. Pēc brīža bez spēka noslīdēja uz krēsla un aizklāja seju ar rokām. Vai tiešām viņš zaudē vai varbūt jau ir zaudējis prātu?

Vēl vakar viņš bija piedalījies Nuitas kāzās, un viņa atmiņā dzīvoja katrs svinību sīkums: gan smaids, kas parādījās viņas lūpās, kad viņš deva norunāto zīmi, gan viņu saruna pēdējās tikšanās naktī. Šķiet, viņa lūpās vēl aizvien kvēloja atvadu skūpsts. Bet šodien viņš redzēja Nuitas mūmiju, kas bija nogulējusi vairākus gadsimtus.

Lai kur vērsās viņa doma, tā allaž atdūrās pret šo drausmo, neizprotamo noslēpumu, un viņam nekādi neizdevās aizpildīt bezdibeni, kas viņu šķīra no pagātnes un vēl aizvien viņam bija «vakar». Nē, tas nav iespējams! Tikai pirms kādām trim die­nām viņš redzēja faraonu kopā ar tā dēlu Psamme- tihu un visu ģimeni, kad viņi svinīgi devās uz Pta templi, lai upurētu dievam, bet šodien viņš ir pamo­dies pilsētā, kuras toreiz vispār nebija. No vakardie­nas līdz šim rītam bija pazudusi vesela pasaule, aizraudama sev līdzi faraonus ar viņu valstību un pārvērzdama gruvešos Memfisu.

Rameri dobji novaidējās. Viņu pārņēma neprātīgs izmisums, sirds sažņaudzās, apjaušot savu vientulību šajā jaunajā pasaulē, kurā viņu nekas nesaistīja.

Bija miris viņa brālis, kas dzīvoja Heliopolē, — varbūt ari šīs pilsētas vairs nav; aizgājusi viņā saulē brāļa jaunā sieva Nita un ari viņa labā māte, kura dzīvoja pie abiem. Radinieki, draugi, biedri — viss, viss pārvērties pīšļos. Neviena roka nepasniegsies pretī un viņu nenoglāstīs. Neviena mīloša sirds par viņu neaizlīigs. Cilvēki, kas viņu pieņēmuši, pro­tams, ir laipni, tomēr viņam — sveši.

Lūgties! Jā, ja vien viņš spētu vēl lūgties! Ra­meri, tāpat kā visi ēģiptieši, bija dievbijīgs, taču drausmīgais trieciens viņa iekšējai un ārējai pasau­lei bija satricinājis arī viņa ticību. Vai tad Pentaurs ar rūgtumu nebija teicis, ka Ozīriss aizmirsts un nomainīts ar Jupiteru? Vai nestāstīja, ka pēdējā laikā parādījies jaūns Dievs — krustā sistais Dievs, kurš draudot uzvarēt visus pārējos dievus, jo uz Viņa altāra plūst cilvēcisku upuru asinis, labprātīgu upuru asinis, viņi ar prieku mirstot Viņam par godu.

Rameri galva kaisa, deniņos klauvēja. Viņš juta, ka smok nost šajā plašajā, greznajā telpā. Pēkšņi viņa skatiens nejauši apstājās pie galda, uz kura atradās pirms vannošanās noņemtās dārglietas. Lūk, amuletu kaklarota, starp kuriem ir Ozīrisa figūra, kas veidota no lazurīta. Šo statueti viņam uzdāvi­nāja Nuita. Viņš nekad no tās nebija šķīries un simtām reižu bija skaitījis lūgšanu, turot to rokās… lūk, kur viņa glābiņš.

Ar līksmu saucienu viņš metās pie galda, noņēma statueti no kaklarotas un piespieda pie lūpām. Tad, nokritis uz ceļiem, sažņaudza to pret debesīm iz­stieptajās rokās. Lampas gaisma apspīdēja figūriņu, veidojot ap to tādu kā oreolu.

— Ozīris, visa esošā tēvs, pazemes valstības vis­varenais valdniek, Ra — Saules dievs, kas sasildi ar saviem stariem visu pasauli! Kāpēc tu pameti savu tautu? — viņš godbijīgi murmināja. — Tu mani cietsirdīgi sodīji par to, ka es vieglprātīgi rotaļājos ar dabas spēkiem. Piedod man! Apžēlojies par mani, diženais dievs! Es ticu tev, Ozīris, un noliecos tavas varenības priekšā! Kāds cits dievs gan spēj tevi aizstāt? Kas cienīgāks par tevi saņemt upurus? Ap­kauno nomaldījušos, kas tevi nav iepazinuši! Ak, iedvesmo manu roku, ļauj man no jauna radīt tavu tēlu visā tā nevīstošajā slavā un bezgalīgajā varenī­bā, lai visi tevi atzītu un locītu ceļus tavā priekšā!

Rameri acīs liesmoja ekstāze, un kaismīgā lūg­šana pacēlās pretī dievībai no viņa izmocītās dvēse­les, pretī dievībai, uz kuru viņš tiecās ar visu savu būtni. Pēkšņi viņam likās, ka dieva statuete sāk augt un ka no tās plūst gaisma, kas to atdzīvina un piepilda ar varenu spēku. Dieva tēls aizvien auga un auga, un to ieskāva staru kūļi; uz tā krū­tīm tagad dega milzīga liesma, izplatot visapkārt žilbinošu gaismu. Dievišķais tēls pauda diženumu, no tā plūda dzīvības spēks, un tas bez vārdiem vēstīja mirstīgā cilvēka samulsušajai sirdij:

— Neļaujies izmisumam, mans dēls, mana elpa! Es nemirstu, neviens mani nevar atstādināt, jo esmu mūžīgs! Laiku vainags ir man galvā, un vienīgi laiks, kas nes uz saviem spārniem paaudzi pēc pa­audzes, dod man noteiktu veidolu. Tas, kurš man tic, vienmēr mani pazīs. Mīlestības uguns, kas lies­mo ticīgā sirdī, apskaidros viņu un atklās viņam manu patieso veidolu, jo es mītu ikvienas manis radītās būtnes sirdī. Lūgšanu aizrautībā tu visur atradīsi mani nemainīgu — gan svētvietas paēnā, gan Jupitera tronī vai krustā — mūžīgās dzīvības simbolā. Visos veidos esmu vienots un rodu iz­pausmi visur, kur kaut viens manis radītais izdveš vārdu «Dievs»!

Vīzija pagaisa, stari apdzisa, atstājot aiz sevis vienu mirdzošu punktu, tad pazuda arī tas. Rameri nolaidās uz zemes no tiem noslēpumainajiem aug­stumiem, kur mīt patiesība un uz kurieni viņu bija aizrāvusi ekstāze. Tagad viņš izbrīnīts aplūkoja figūriņu, kuru turēja rokā, — cik niecīga tā šķita pēc diženuma, ko bija skatījis. Toties viņa dvēselē valdīja priekpilns miers, tagad viņš vairs nebija vientuļš, jo bija atradis savu dievu. Viņam piederēja maģiska formula, kā pazīt dievu visās tā izpausmēs. Un, tāpat kā kādreiz, viņš varēs nolikt pie tā kājām savu sirdi un talantu.

Pateicības un mīlestības uzplūdā Rameri pie­spieda statueti pie lūpām un devās pie miera. Miegs vēl nenāca, taču domas bija rimtas un prieka pil­nas. Rīt pat viņš parādīs cieņu dievain, kaut ari tā jaunajā veidolā. Viņa darbīgajā prātā jau rosījās doma izveidot dieva tēlu tādu, kādu tikko bija ska­tījis. Š<yā mirklī Rameri sajuta vēlmi dzīvot, ilgi dzīvot, lai spētu īstenot savu ieceri.

Domājot par šiem jaunajiem plāniem un projek­tiem, viņu uzveica miegs, tomēr prāts darbojās arī miegā. Tagad viņš aiztraucās milzīgā augstumā bez­galīgajā izplatījumā. Visapkārt peldēja mākoņi un spīdēja saule. No šā gaismas un ēnas maisījuma viņš mēģināja radīt formu, kas izteiktu Dievības noslēpumu. Tas viņam nekādi neizdevās; gaisma un ēnas kusa viņa rokās, tomēr ar katru mēģinājumu viņš cēlās aizvien augstāk un augstāk. Pēkšņi viņš atradās brīnišķi zilā bezgalīgā plašumā un viņa priekšā pacēlās gigantiska aizsegta figūra, kas iz­staroja tik spēcīgu gaismu, ka Rameri nespēja to izturēt.

— Ak, kādēļ gan es nevaru redzēt cauri gaismas pārsegam, kas slēpj tevi, ak, visvarenā, žēlsirdīgā dievība! Atļauj man uzlūkot tavu veidolu, lai pa­rādītu to ļaudīm tā patiesajā skaistumā un diže­numā!

Tad atskanēja harmoniska, varena balss: — Uz savas dvēseles spārniem tu pacēlies līdz Visvarenā tronim, taču Dieva patiesais veidols tev jārada atbilstoši savas sirds sapratnei, jo neesi spē­jīgs aptvert visu pasauli Atgriezies uz Zemes un radi visu, kam piemīt skaistums, labestība un har­monija, — lūk, tās ir Dieva īstenās iezīmes!

III

Nemanāmi aizritēja dienas. Filatosa un Pentaura pavadībā Rameri apskatīja Aleksandrijas tempļus un ievērojamākos pieminekļus, jūsmoja par lagidu sa­vāktajām mākslas un zinātnes vērtībām, taču ziņkāre par viņa personu mulsināja tēlnieku un atstāja tik smagu iespaidu, ka viņš visbeidzot pat neizgāja no legāta mājas. Seit viņš bija savu labvēļu augstsir­dības un labestības ieskauts.

Savukārt Erikso piemērojās apstākļiem apskau­žami ātri. Apkārtējo ļaužu ziņkāre, kas tēlniekam bija tik netīkama, viņai gaužām patika, tā meiteni uzjautrināja un iedvesa viņai pašapziņu. Neparastā vēsts, ka Galla uzietajās sfinksās atrastas divas dzī­vas būtnes no faraona Amazisa laikiem, zibensāt- rumā aplidoja Aleksandriju un vilināja uz legāta viesmīlīgo namu apmeklētāju barus. Un visi sajūs­minājās par Erikso neparasto daiļumu. Viņas pie­lūdzēju pulks auga, un pie tā, protams, slepeni, piederēja arī mājas saimnieks, kura dedzīgajā sirdī grieķietes zeltainie mati bija izraisījuši ugunsgrēku, kuru viņš pats dēvēja par mākslinieka sajūsmu.

Lai gan Galls bija sirsnīgi pieķēries Valērijai, vi­ņas atturīgais daiļums nobālēja līdzās šim spožajam taurenītim. Tomēr jaunā sieviete, kurai bija sveša gan greizsirdība, gan koķetēšanas māksla, pastāvīgi izrādīja Erikso savu draudzību, izturējās pret viņu kā pret sev līdzīgu un lutināja ar dāvanām un dārglietām.

Sājā brīvības, greznības un glaimu atmosfērā Amenhotepa bijusī verdzene atplauka kā ziediņš saulē. Jautrajā skaistulē bija grūti saskatīt sadrū- mušo un kautrīgo meiteni, kura kā ēna slīdēja pa maga nama plašajām telpām, mūžīgi slēpdamās labo­ratorijas alkovā no svešu cilvēku skatieniem. Tā vairs nebija gūstekne, kurai bija atļauts iziet ārpus mājas vienīgi lielu reliģisko svētku reizēs, turklāt rūpīgi aizsegtai un vecās Tua modrajā uzraudzībā. Ar šausmām un pretīgumu viņa atcerējās šo skumjo verdzības laiku, kād viņas daiļuma vienīgie vērtētāji bija Bizu un Tua un kad viņa pati drebēja zem sava kunga bargā skatiena. Protams, sievietes in­stinkts Erikso teica, ka viņa patīk Amenhotepam. Ne reizi vien meitene bija ievērojusi, kā maga no­laistajās acīs iedegās kaisles uguntiņa, kad viņa dejoja un dziedāja, sēdēdama pie viņa kājām. Pār­liecinājusies par to, Erikso vēl stiprāk ienīda Amen­hotepu, kas bija atņēmis viņai visus jaunības prie­kus. Ar slepenu tīksmi viņa domāja par savu bais­mīgo atriebību.

Dažkārt Rameri, ieklausīdamies viņas smieklos vai jautrajā triekšanā ar Gailu vai svešiniekiem, jautāja sev, kā gan iespējams līdz tādai pakāpei aizmirst visu pagātni, meklēt izklaidēšanos un tik labi justies svešu cilvēku sabiedrībā. Dziļās domās iegrimis, viņš pat nemanīja, kā zeltcirtainā daiļava apveltīja viņu drūmiem, dedzīgiem skatieniem, kas lika saprast, ka viņš nav aizmirsts.

Redzot, cik skumjš un sadrūmis ir Rameri, Valē­rija ar sev raksturīgo delikātumu centās viņu iz­klaidēt, atraisīt viņā enerģiju un radīt mērķi, kas piesaistītu tēlnieku jaunajai dzīvei. Lai to panāktu, Galls atļāva viņai ierīkot Rameri darbnīcu. Bildams izšķērdīgi devīgs pret Erikso, viņš ir nedomāja iero­bežot Valēriju, turklāt Galls bija pilnīgi drošs par sievas stingro tikumību, lai justu greizsirdību.

Rameri jutās bezgala priecīgs, kad kādurīt Valē­rija ieveda viņu lielā telpā, kas tagad bija pārvērsta par darbnīcu. Šeit bija sarūpēti visi vajadzīgie ins­trumenti, māls, marmora gabali, kā arī Grieķijas labāko tēlnieku darbu modeļi. Šī Valērijas sagādātā velte bija īsti karaliska, un Rameri tā bija divkārši vērtīga, tāpēc viņš pateicās no visas sirds. Pret šo kautro, nopietno jauno sievieti, kas dīvainā kārtā viņam atgādināja Nuitu, tēlnieks juta dziļas simpā­tijas. Lielās samtainās acis bija tikpat sapņainas un mierīgas. Pat tīkamajā krūšu balsī dažkārt ie­skanējās kas pazīstams.

Rameri vislabāk jutās Valērijas sabiedrībā. Viņa prata nomierināt, kad lepno ēģiptieti bija aizvaino­jusi kāda pilsētnieka netaktiskā, rupjā ziņkāre. Pie­tika viņai ierimāties vai pasmaidīt, lai aizdzītu grūt­sirdību un slikto garastāvokli, kas tik bieži viņu pārņēma savā varā. Apmierināta par Rameri prieku, Valērija ieteica tēlniekam uzsākt kaut ko nopietnu, piemēram, izveidot kāda dieva vai dievietes statuju tempļa izgreznošanai, lai iemūžinātu savu vārdu un izpelnītos jauno laikabiedru cieņu un labvēlību.

—  Ja tev vajadzīgs modelis, mūsu draugs tēlnieks Anaksagors to sagādās, — viņa piebilda.

—  Es sekošu tavam gudrajam padomam, cēlā sie­viete, taču esi labdarīga līdz galam un ļauj man iz­veidot tavu krūšutēlu. Lai tas kļūst par manu pirmo veikumu jaunajā dzīvē! Man būs neizsakāmi patīkami atveidot savas labvēles sejas pantus, kas? tik ļoti atsauc atmiņā inanas nelaimīgās Nuitas vaib­stus.

—  Vai tiešām esmu tik līdzīga princesei Nuitai? Cik tas dīvaini! — apmulsusi un nosarkusi jautāja Valērija. — Katrā gadījumā es ar prieku atļauju tev veidot manu krūšutēlu.

Kopš šīs dienas ar Galla atļauju, nereti klātesot arī Erikso, Rameri ķērās pie Valērijas krūšutēla radīšanas. Diezgan bieži jaunie cilvēki palika gan­drīz vieni, ja neskaita veco kalpotāju. Viņiem tās kļuva par vispatīkamākajām stundām, kad varēja runāt par pagātni. Tēlnieka stāstījums izraisīja Valē­rijā aizvien lielāku interesi par Nuitu un Amenho­tepu. Viņa aizvien karstāk vēlējās pārliecināties, vai tiešām ir tik līdzīga ēģiptiešu princesei. Savukārt maga liktenis izraisīja jaunajā sievietē žēlumu un līdzcietību.

—  Zini ko, Rameri, manuprāt, tavs pienākums ir meklēt un atrast vietu, kur dzīvs aprakts tavs ne­laimīgais draugs. Tevis labā viņš radīja brīnišķo dzē­rienu un tevis dēļ kļuva par šīs trakās Erikso upuri: apmāta kaislē pret tevi, viņa nespēja pare­dzēt savas rīcības sekas.

—  Viņas lielā mīlestība pret mani gan kaut kā ātri ir norimusi, — zobgalīgi piebilda Rameri. — Viņa tik ļoti aizņemta ar legāta Fullija, bagātnieka Tele- maka un čitu patriciešu uzmanības apliecinājumiem, tā aizrāvusies ar izklaidēšanos un tērpiem, ka par tādām muļķībām vairs nedomā.

—  Tikai nepievilies! Esmu manījusi skatienus, kuri liecina par gluži pretējo — ka viņa tev ir bezgala uzticīga, — smaidot atbildēja Valērija.

—  Vienīgais, kas patiešām nav mainījies, tas ir Erikso naids pret Amenhotepu. Doma par viņa at­brīvošanu nepamet mani ne dienu, ne nakti, bet man ir nepieciešama Erikso palīdzība. Taču ikreiz, kad par to ieminos, viņa vai nu izvairās no atbildes, vai arī viņas acīs iedegas tāds naids, ka neuzdrīk­stos uzstāt. Katrā gadījumā es izmantošu visu savu ietekmi un panākšu, ka viņa kopā ar mani dosies uz Memfisu, lai palīdzētu šajos meklējumos.

Pēc dažām dienām saruna atkal ievirzījās par Nuitu un par viņas noslēpumaino nāvi. Rameri uz­skatīja, ka bēdas, ko radīja viņa pazušana, iedragāja princeses veselību, taču nekādi nespēja izskaidrot to, kā zibens viņu varēja nogalināt pie Ozīrisa kapa. Tad Valērija ieminējās, ka šā noslēpumainā noti­kuma pēdas varētu būt saglabājušās uz Nuitas ķer­meņa, — atliek vienīgi attīt mūmiju.

Uz šādu padomu Valēriju mudināja slepenā vēl­me pārliecināties par savu līdzību ar mirušo Nuitu. Viņa jau sen biitu apskatījusi mūmiju, ja vien ne­būtu baidījusies apbēdināt tēlnieku, aizskarot viņa reliģiskās jūtas.

Pirnu^ā mirklī Rameri biedēja pat doma par pie­skaršanos ķermenim, kas sagatavots mūžībai. Kā īstens ēģiptietis viņš baidījās arī sabojāt Nuitas astrālo ķermeni, jo pēc saišu noņemšanas viņas fi­ziskais ķermenis tiktu pakļauts sairšanai.

Taču dvēseles dziļumos arī Rameri pats alka vēl­reiz skatīt mīļās un maigās sejas pantus un uzzināt Nuitas noslēpumainās nāves cēloni, tāpēc ļāva sevi viegli pārliecināt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Valērija nosauca vairākus Aleksandrijā dzīvojošus balzamētā­jus, kuri pēc tam saites atkal savestu kārtībā. Arī Pentaurs vai kāds cits priesteris neatteiktos atkār­tot apbedīšanas ceremoniju. Valērija uzskatīja, ka ķermenis jāapbedī pilsētas kapsētā un ka tas ne­drīkst mētāties apkārt kā nevajadzīga lieta.

Šo viņa apslēptajai vēlmei atbilstošo argumentu uzvarēts, Rameri beidzot piekrita. Tika nolemts at­vērt kasti, kurā atradās mūmija, jau nākamajā rītā.

Diena iegadījās veiksmīga. Galls bija uzaicināts uz dzīrēm pie prokonsula. Erikso kopā ar kādu dāmu, ar kuru bija iedraudzējusies, gribēja doties uz cirku, bet Valērija, kurai nepatika gladiatoru cī­ņas, nolēma palikt mājās. Tā nu viņi varēja būt droši, ka neviens netraucēs.

Kad Galls un Erikso aizbrauca, Valērija un tēl­nieks devās uz attālo telpu, kur legāts bija licis novietot mūmiju, kad uzzināja, kādas attiecības bija saistījušas mirušo un tēlnieku. Kas attiecas uz abām sfinksām, tad tās tika svinīgi uzstādītas iepriekšējā vietā.

Ne bez māņticīgām bailēm Rameri paņēma ins­trumentus un sāka atvērt kasti. Inkrustētais vāks padevās viegli. Viņi ieraudzīja apsaitētu ķermeni, kas spēcīgi smaržoja pēc sveķiem. Satrauktais Ra­meri bezspēcīgi atspiedās pret sienu un ar roku aizsedza acis. Šajā mirklī aizritējušie gadsimti iz­gaisa un viņu atkal pārņēma mīļotās sievietes zau­dējuma sāpes.

Atri pārvarējis vājuma brīdi, viņš izslējās un dru­džainām, nepacietīgām kustībām, Valērijai piepalī­dzot, sāka atritināt saites. Arī viņa bija ļoti uztrau­kusies: drebuļi skrēja pār ķermeni, bet sirds sku­mīgi sažņaudzās.

Drīz ķermenis bija atbrīvots, un parādījās daiļa sievietes galva, ko ieskāva garu melnu matu cirtas. Ķermenis bija brīnišķīgi saglabājies, vienīgi āda vie­tām nomelnējusi. Pateicoties balzamētāju prasmei saglabāt mirušā cilvēka pēdējo brīžu izteiksmi, Nui­tas sejā bija sastingušas neizsakāmas ciešanas un šausmas. Pusatvērtās lūpas atklāja cieši sakostus zobus; uz vaiga, pleca un rokas bija saskatāmi dī­vaini gari un dziļi apdegumi. Kad Rameri atbrīvoja līķa labo roku, atklājās, ka plauksta un pirksti bija pārogļojušies.

No Rameri krūtīm izlauzās žēlabains kliedziens. Vai gan iespējams, ka zibens tik drausmīgi būtu izkropļojis Nuitu? Vai viņa nav kļuvusi par kāda nedzirdēta nozieguma upuri?

Asarām plūstot, viņš piekļāva pie lūpām šo mazo rociņu, kuras karsto un mīlestības pilno spiedienu viņš, kā likās, juta vēl tagad. Šajā mirklī viņš aiz­mirsa gan Valēriju, gan savu jauno dzīvi — viņa acu priekšā bija atdzimusi pagātne.

Valērija klusu izgāja, atstādama viņu vienu.

— Laimīgā Nuita! Kā tevi mīl! — jaunā sieviete nočukstēja, un viņas sirds sažņaudzās greizsirdībā un skumjās.

Izraudājies Rameri apsēdās līdzās mūmijai un, nenolaizdams acu no dievinātās sejas, iegrima rūg­tās pārdomās.

Viņš bija nolēmis līdz rītausmai palikt pie miru­šās, bet no rīta doties uz Izīdas templi pēc balzamē­tājiem. Taču dīvaino apdegumu atklāšana mainīja domu virzienu un atmodināja viņā naidu pret Erikso.

Tikai viņa bija Nuitas noslēpumainās nāves un viņa paša nelaimes vaininiece! Ja ari Amenhotepa plāns kādu iemeslu dēļ nebūtu īstenojies, tomēr pamodušies biitu viņi abi — Rameri un Nuita. Ja viņi būtu kopā, kāda gan viņiem būtu bēda par aizritējušajiem gadsimtiem? Zem Valeriāna sceptera varētu baudīt dzīvi un justies laimīgi tikpat lielā mērā kā tad, ja valdītu Amess II. Un pēkšņi šī svešzemniece, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis, iedrošinājās iejaukties viņa liktenī un ievirzīt to citā gultnē! Nepateicīgā verdzene, kas bija sasaistī­jusi milzi — savu pavēlnieku!

Cauri šim niknumam un naidam neatvairāmi lau­zās uz ām vēlme uzzināt Nuitas nāves cēloni.

Pēkšņi viņa galvā uzzibsnīja lieliska doma. Vai tad nav cilvēka, kurš spēj ielūkoties pagātnē un nākotnē? Vai tad Ēģiptes likteņa pareģojums nav piepildījies? Ja laimīgas nejaušības dēļ Amenhoteps nav gājis bojā, tad viņš turpina gulēt savā pazemē. Vajag tikai viņu atrast un atmodināt, gan viņš zinās pastāstīt, kas noticis Ozīrisa kapenēs. Viņš, Rameri, dosies uz Memlisu meklēt Amenhotepu, tiklīdz būs apbedījis Nuitu. Varbūt pat agrāk, lai mags varētu aplūkot viņas ķermeni. To Rameri izlēma pavisam noteikti. Savā nepacietībā viņš gribēja doties ceļā jau nākamajā rītā.

Atgriezusies no cirka, Erikso vakariņoja divatā ar Valēriju. Kaut gan viņa bija izbrīnīta par Rameri prombūtni, tomēr neiedrošinājās izjautāt Valēriju, jo patriciete šķita domīga, norūpējusies un mazru­nīga. Pēc maltītes katra devās uz savu istabu.

Erikso istabai bija grezna apdare, tajā bija mil­zums spožu, dārgu nieciņu, kas romietēm tik ļoti patika. Galls ar sievu bija meiteni vai apbēruši ar dāvanām un uzposuši viņu kā lellīti. Abus uzjaut­rināja šīs skaistās būtnes naivais prieks un vētrainā pateicība.

Tobrīd Erikso pat ar skatienu nepagodināja nedz šo grezno iekārtojumu, nedz lielisko zeltā izšūto zīda šalli, kas gulēja uz galda. Mazā nēģeriete uz to norādīja kā uz patricieša dāvanu. Erikso klusē­dama pamāja ar galvu un turpināja staigāt pa istabu. Dvēseles dziļumos Erikso bija greizsirdīga uz Valēriju, viņai ļoti nepatika abu sarunas un tas, ka tēlnieks veidoja patricietes krūšutēlu. Erikso gri­bējās pastāvīgi abus novērot, taču spēcīgāka par greizsirdību izrādījās tieksme baudīt brīvību un iz­klaidēties.

Šodien Valērijas klusēšana un raižpilnais izskats Erikso šķita aizdomīgs. Viņi visu dienu bija mājās vieni. Kas gan starp abiem noticis, ja Rameri ne­ieradās uz vakariņām? Pēc ilgām pārdomām Erikso pasauca nēģerieti un pajautāja, kur ir tēlnieks. Tā uz bridi izgāja un drīz atgriezās ar ziņu, ka Rameri kopš paša rīta atrodas istabā, kur novietota atrastā mūmija, un ka viņa vergs nezinot, kad viņš atgrie­zīšoties.

Erikso greizsirdība tūlīt novirzījās uz citu ob­jektu. Tātad viņš apraud Nuitu! Viņai tūlīt sagri­bējās redzēt, ko viņš dara pie šā vecā līķa.

Steidzīgi sakārtojusi savu tērpu, Erikso aplika ap kaklu zelta ķēdīti ar skarabeju. Šo dārglietu viņa bija nozagusi Amenhotepam, domādama, ka tā izraisa mīlestību. Un tagad viņa to aplika ap kaklu, lai gan tā izplatīja spēcīgu un nepatīkamu smārdu.

Pašapzinīgi ieskatījusies spogulī, Erikso uz pirkstgaliem devās norādītās istabas virzienā. Caur aizkaru spraugu viņa ieraudzīja Rameri sēžam pie atvērtas kastes. Pie viņa kājām mētājās saites. Bronzas lampa uz augstas pamatnes apgaismoja tēl­nieka drūmo un skarbo seju. Erikso kā ēna aizslī­dēja viņam aiz muguras un pār plecu paraudzījās uz līķi. Viņa tūlīt pazina Nuitu, un viņu pārņēma traka greizsirdība.

Rameri ātri pagriezās: lai cik viegli bija meitenes soļi, tēlnieka smalkā dzirde bija tos uztvērusi. Ie­raudzījis Erikso, viņš sarauca uzacis un, satvēris viņas roku, bargi teica:

—  Skaties! — un norādīja uz mūmiju. — Tas ir tavu roku darbs. Ja tu nebūtu iejaukusies manā dzīvē, Nuita tagad būtu dzīva un es nejustos tik vientuļš!

Erikso izrāva roku im nobālusi atkāpās.

—  Jā! — viņa čukstēja, nolaizdama acis. — Ja nebūtu manis, viņa būtu dzīva, un tu to apraudi. Amenhotepa verdzene spēja ieņemt Nuitas vietu tikai sfinksā, bet nespēja viņu aizstāt tavā sirdī. Es apzinos savu neprātu, taču nav manos spēkos kaut ko mainīt.

Erikso stāvēja puspagriezienā, un šī poza reljefi iezīmēja viņas lokanā auguma līniju pilnību. Rameri pamodās mākslinieks. Neviļus viņš salīdzināja šo trauslo skaistumu ar raupjo sievieti, kiiru kā mo­deli bija atsūtījis Anaksagors. Nē, tieši Erikso ir ideāls materiāls Izīdai, Aurorai vai Psihei. Apbrīna mazināja Rameri naidu, un viņš jau gandrīz žēloja šo bērnu, kurš bija grēkojis mīlestības dēļ un kurš galu galā bya vienīgais, kas viņam palicis no pagāt­nes.

—  Piedod man, Erikso! Cietsirdīgos vārdus man lika izrunāt tikko pārdzīvoto stundu sāpes, — viņš teica skumīgi un bez naida. — Es nedrīkstu aiz­mirst, ka tu tā rīkojies savas bērnišķīgās neapdomī­bas dēļ un nespēji izvērtēt savas rīcības sekas. Es centīšos aizmirst sāpes, ko esi man sagādājusi. Mēs nevaram būt ienaidnieki, mēs esam avāriju cietušie un atrodamies uz vientuļas klints.

Erikso bālajā sejā ielija sārtums, pār vaigiem sāka plūst asaras. Viņa nokrita uz ceļiem un piespieda galvu pie tēlnieka rokas.

—  Ak Rameri, nenosodi mani par šo kļūdu! Es pati nezinu, kā viss notika. Tu- biji pirmais vīrietis, kas izraisīja mīlestību manī — verdzenē, kura bija mūžīgi ieslodzīta Amenhotepa namā. Noslēpta labo­ratorijas nišā, es tvēru katru tavu vārdu. Tavas at­nākšanas dienas man bija svētki: es baudīju tavu balsi, bet tu tajā pašā laikā runāji par mīlestību pret citu! Es biju iedomājusies, ka, tiklīdz tu mani ieraudzīsi, tā iemīlēsies. Turklāt mani bija pārņē­mušas brīvības alkas, vēlme redzēt cilvēkus un gaismu, atbrīvoties no Amenhotepa smagā, nomācošā skatiena. Šī bija mana vienīgā iespēja saraut važas un vienlaikus — izcīnīt laimi. Tagad, kad pagātne nav labojama, kad, kā tu pats saki, mēs esam divi katastrofu pārcietušie, kaut nedaudz iemīli mani, Rameri! Man neko nenozīmē šie bagātie romieši, kas apliecina*» savu mīlestību un piedāvā laulību! Atļauj man dzīvot tavā tuvumā, kalpot tev, un es būšu laimīga.

—  Nabaga bērns, — nomurmināja Rameri, līdzjū­tīgi viņā klausīdamies. — Viņai taisnība, ka bijusi gūstekne, ja jau es, Amenhotepa tuvs draugs, neno­jautu par viņas esamību. Kādi iemesli lika magam tā rīkoties? Vai viņš mīlēja Erikso? Varbūt bija vi­ņas mīļākais? Tāds skaistums varēja aizraut pat magu.

—  Erikso! — viņš jautāja, noliecies pie meitenes un pētoši lūkodamies viņas zilajās acīs. — Saki man taisnību. Va Amenhoteps tevi mīlēja? Kāpēc viņš tik rūpīgi slēpa tevi no svešiem skatieniem? Vai tu viņam piederēji?

Erikso lepni atmeta galvu, un viņas acīs iedegās nicinājums un naids.

—  Nekad es viņam neesmu piederējusi! Viņam es biju gaišreģe. Viņš mani iemidzināja svētītā miegā, no kura es parasti pamodos kā samalta un izsūkta. Es zinu, ka viņam patiku, tomēr viņš nekad nerunāja ar mani par mīlestību. Vai tad viņš ir spējīgs mīlēt! Nē! Viņš prot vienīgi pavēlēt stihijām, izsaukt garus no vakara puskrēslas vai sava dārza dīķa un gatavot dažādas dziras. Un paldies dieviem, ka viņš mani nemīlēja, jo es viņu ienīstu un baidos no viņa! Kad viņš skatījās uz mani, man šķita, ka manī ieduras duncis, — es trīcēju un akli viņam pakļāvos.

—  Es saprotu, ka tu esi daudz pārcietusi, būdama ļoti vientuļa, toties tu esi atriebusies Amenhotepam tik cietsirdīgi, ka varētu viņam tagad piedot. Tur­klāt, ja viņš tagad pamostos, viņam uz tevi nebūtu ne mazāko tiesību. Pēc likuma tu piederi saviem aizbildņiem Gailam un Valērijai. Neviens tev nevar atņemt brīvību. Vai, to apzinoties, tu nepalīdzētu man atrast Amenhotepu vai vismaz norādītu vietu, kur tu viņu dzīvu apglabāji? Man vajadzētu zināt viņa likteni. Ja tu piekritīsi man palīdzēt, tu mani ļoti iepriecināsi, un es tev būšu patiešām pateicīgs.

Pēdējos vārdus viņš izrunāja maigā balsī, pievilka meiteni sev klāt un noskūpstīja.

Erikso sejā ielija spilgts sārtums.

—  Rameri, vai tu maz saproti, ko no manis prasi?— viņa iekliedzās, viscaur drebēdama. — Ja tu būtu prasyis manu dzīvību, es ar prieku to at­dotu par tavu skūpstu un labajiem vārdiem! Bet palīdzēt tev atrast šo briesmīgo cilvēku — tas ir neprāts! Nemeklē viņu, Rameri! Nemodini sasaistītu lauvu! Bīsties no viņa, jo arī viņa draudzība ir bīs­tama. To saku es, jo pazīstu viņu labāk par tevi. Tu saki, ka Amenhotepam uz mani vairs nav ne­kādu tiesību, ka likums mani darījis brīvu šajā namā, kur mani atrada. Bet vai tad eksistē cilvēku likumi tam, kas pārvalda baisos maģijas likumus? Kas gan spēj apturēt cilvēku, kuram atliek tikai pacelt roku, lai no klints sāktu plūst avots, kurš ar skatienu spēj izkaltēt krūmu, bet no pazemes izsaukt nāvējošu uguni? Nē, nē, Rameri, prasi no manis visu, ko gribi, tikai ne to! Es viņu ienīstu, es no viņa baidos un tāpēc nekad viņu nemeklēšu.

Viņas balsī strāvoja tāds naids un pretīgums, acīs iedegās tāds niknums, ka Rameri domīgs pašūpoja galvu. Kaut gan viņš apbrīnoja Amenhotepa gudrību, tomēr nebūt neuzskatīja viņu par tik varenu, kā apgalvoja Erikso. Bet viņai gan laikam labāk zi­nāms, ja jau bija magu tik daudz vērojusi.

— Es, protams, nespiedīšu tevi meklēt Amenho­tepu, ja jau tas tev tik ļoti derdzas, — viņš teica. — Taču es pats pamēģināšu, jo uzskatu par savu pienākumu, ja vien tas iespējams, atbrīvot draugu, kurš manis dēļ atklāja noslēpumaino dziru, neno­jauzdams, ka viņa paša laboratorijā slēpjas nodevība. Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, visu, ko par pienākumu uzliek draudzība un taisnīgums. Taču tu, Erikso, esi nepateicīga pret cilvēku, kurš, ne­skatoties uz visu, ir bijis tavs labdaris. Padomā, kāds liktenis tevi gaidīja, ja cits būtu tevi nopircis? Būdams tavs kungs, viņš tevi cienīja, atbrīvoja no jebkāda darba un deva tev kā sievietei neparastu izglītību. Māja, kuru tu dēvē par cietumu, bija tava pajumte. Ja viņš tevi arī turēja ieslēgtu, tad, pro­tams, vienīgi tādēļ, lai tavs prāts un ķermenis no- briestu, pirms izprecināt tevi cienīgam cilvēkam. Ko gan viņš tālāk ar tevi iesāktu? Ko gan īpašu bērns varēja nozīmēt ar tik neparastu varenību ap­veltītam cilvēkam? Erikso, tu rīkojies muļķīgi, nevē­lēdamās atgriezt dzīvē tik diženas zinātnes glabā­tāju, kuru tu nesaproti un nenovērtē. Tu spried bērnišķīgi.

Sarkdama un bālēdama Erikso klausījās, ko saka tēlnieks. Prāts viņai teica, ka Rameri runā taisnību, bet instinkts čukstēja, ka Amenhoteps ir bīstams un ka atdot viņam brīvību nozīmē no jauna kļūt par pelēnu tīģera ķetnās. Ja mags arī nevēlējās viņu sev, viņš tomēr nedeva ne mazāko mājienu, ka nolēmis viņu izdot pie vīra, pilnīgi aizmirsdams, ka viņa ir dzīva un jauna būtne, ka viņas dzīslās plūst karstas asinis, bet sirds alkst laimes.

—  Nē! Lai viņš paliek tur, kur atrodas šobrīd! — viņa iesaucās.

Ātri apgriezušies, Erikso izmetās ārā no istabas: viņai trūka gaisa. Piespiedusi rokas pie krūtīm, viņa traucās cauri zālēm un galerijai dārza virzienā.

Iegrimusi savās domās, Erikso neko neredzēja un nedzirdēja. Skriedama lejup pa kāpnēm, viņa pa­klupa un būtu nokritusi, ja vien divas spēcīgas ro­kas nebūtu uztvērušas viņu šajā lidojumā. Tas bija Galls, kas atgriezās no prokonsula. Viņš bija vīna apreibināts, jo dzīres bija grandiozas. Kad Galls sa­juta rokās Erikso maigo un lokano augumu, viņa parastā mākslinieciskā jūsma pārvērtās kaislē.

—  Kas tev noticis, daiļākā no daiļākajām? No kā tu bēdz kā mednieka vajāta gazele? — Galls jautāja, pacēlis meiteni kā spalviņu.

Viņš brāzmaini piekļāva Erikso pie krūtīm un noklāja kaislīgiem skūpstiem.

Pirmajā mirklī apmulsusi un pārsteigtā meitene pilnīgi sastinga un nepretojās, tomēr bridi vēlāk ar gluži negaidītu spēku izrāvās no legāta apskāvie­niem, divos lēcienos jau bija uz terases un pazuda.

Nokļuvusi savā istabā, meitene aizelsusies atkrita krēslā un abām rokām atmeta no pieres mitrās cir­tas. Atceroties patricieša kaislīgos apskāvienus, viņa liesmojošo skatienu un skūpstus, Erikso nepatikā nodrebinājās.

— Ak, ja Rameri būtu mani tā apskāvis — cik tas būtu jauki! Ir labi, ja tevi mīl, bet vienīgi tad, ja pati vari atbildēt ar to pašu, — viņa nomurmi­nāja. — Bet šis Valērijas vīrs… Nē, nē, viņa mīles­tību es nevēlos un darīšu visu, lai tas vairāk neat­kārtotos, — viņa piebilda, iedama uz gultu.

Arī Galls bija ļoti satraukts. Viņš devās pie miera, taču galva bija pilna ar domām par Erikso. Viņam šķita, ka nekad vēl nav redzējis tik apburošu būtni Ar lielu baudu viņš atcerējās brīdi, kad bija kļāvis meiteni pie savām krūtīm un kad viņas smar­žīgie mati bija glāstījuši viņa vaigu un kaklu. Iztēle viņu aizrāva aizvien tālāk un tālāk, līdz beidzot viņš aizmiga, noguruma un vīna pievārēts.

Redzēdama, ka vīrs atgriežas ar kaistošu seju un mirdzošām acīm, Valērija izlikās aizmigusi. Viņa nebija noskaņota sarunai. Viņā bija iemājojušas jau­nas jūtas. Valēriju vajāja Rameri tēls. Viņš šķita tik pazīstams, tuvs un simpātisks ar savu nopietno un sapņaino raksturu, brīnišķo talantu un aizkusti­nošo uzticību mīļotajai sievietei. Aina pie Nuitas mūmijas, par kuras aculiecinieci viņa šodien bija kļuvusi, uzkurināja viņas iztēli un modināja sirdī jaunu, bīstamu interesi par jauno ēģiptieti. Tas bija greizsirdības un neskaidras mīlestības sajaukums. Taču šīs jūtas bija daudz spēcīgākas par to mierīgo cieņu, kādu viņa juta pret Gailu. Tiesa, vīrs pret viņu bija labsirdīgs, pretimnākošs, maigs un dažkārt pat ļoti kaislīgs, taču viņš mīlēja arī dzīres un pie izdevības — ari skaistas sievietes un, protams, ne­būtu par viņu sērojis tā, kā savu Nuitu apraudāja Rameri.

Ari Rameri pavadīja nakti savādā saviļņojumā.

Kad Erikso aizskrēja, viņam iešāvās prātā doma, ka, būdama tik uztraukta, viņa ir spējīga uz ko neprātīgu, tāpēc tēlnieks sekoja meitenei, kaut arī nevarēja viņu panākt. Pie zāles durvīm viņš kļuva legāta un Erikso tikšanās liecinieks.

Asinis saskrēja Rameri galvā, un viņš, protams, būtu iejaucies, ja vien nebūtu ieraudzījis, ka Erikso izraujas no Galla apskāvieniem un kā bulta aiz­šaujas viņam garām. Stipri uztraukts, viņš atgriezās savā istabā un sāka visu pārdomāt, mēģinādams nomierināties.

Sev par kaunu Rameri pārliecinājās, ka viņa sirdī ienākuši un iztēlē dzīvo triju sieviešu tēli. Viena no viņām — maigs, uz visiem laikiem zudis tēls, un atmiņās par to saglabājies nevīstošs valdzinā­jums. Otra — Valērija — apbur un pievelk ar savu atturīgo, aristokrātisko daiļumu, ar samtainajām acīm un Nuitas skatienu, ar savu savaldību un pašcieņu. Trešā — Erikso — reibina un rosina iztēli ar neparasto skaistumu un to kaismīgumu, ko iz­staro visa viņas būtne.

Rameri zināja, ka šī apburošā būtne mīl viņu — par to liecināja viņas skatieni, un bija pieradis viņu uztvert kā sev vien piederošu īpašumu, turklāt — divkāršu īpašumu, jo Erikso reizē ar viņu bija pie­cēlusies no tālās pagātnes gruvešiem. Jau vairāk­kārt Rameri bija uztvēris izteiksmīgos skatienus, ko Galls raidīja brīnišķajai meitenei, un jutās dziļi aizskarts. Cilvēka sirdī mīt dīvainas pretrunas. Ra­meri gan nemīlēja Erikso, tomēr necieta, ja kāds cits viņai pieskārās. Šīs domas neļāva viņam aizmigt līdz pat ausmai. Nespēdams orientēties paša jūtu jūklī, Rameri no jauna atgriezās pie domas atrast un pamodināt Amenhotepu, savu gudro un vareno

draugu, kurš bīitu vislabākais padomdevējs šajā dvēseles labirintā, kurā viņš bija apmaldījies.

No rīta Rameri jutās mierīgāks, tomēr vēlēšanās atrast Amenhotepu vēl arvien bija spēcīga. Tiklīdz Galls bija piecēlies, Rameri devās pie viņa, izklāstīja savu plānu un lūdza palīdzību tā īstenošanā.

Patricietis atbildēja uz viņa lūgumu ar parasto labvēlību.

—  Lieliska doma, Rameri. Būtu interesanti sa­meklēt magu, kurš kļuvis par paša radītā dzēriena upuri. Es likšu pārvaldniekam nodrošināt tevi ar cilvēkiem un līdzekļiem, tu ar viņu pats vienojies par visu vajadzīgo. Esi mierīgs, es, kā tu vēlies, saglabāšu tavu noslēpumu.

Nokārtojis šo lietu, Rameri devās pie Pentaura ar lūgumu atkārtot mfimijas apbedīšanas ceremoniju.

Vecais priesteris viņu bargi izrāja par to, ka tuk­šas ziņkāres dēļ ir iztraucējis ķermeni, kas jau svē­tīts mūžīgajam mieram, tomēr apsolīja viņa lūgumu izpildīt.

Kad, neizpaudis sava brauciena patieso mērķi, Rameri ieminējās, ka ceļos uz Memfisu, Pentaurs dziļi nopīītās:

—  Skumji tev būs skatīt šīs Tēbu un Babilonijas līdzinieces drupas, jo tu esi redzējis to spožākajā plaukumā.

—  Vai gan tas iespējams, ka Memfisā ir pilnīgi sagrauta un neapdzīvota? Vismaz tempļi būs spējuši turēties pretī laika spiedienam.

—  Akmeņi gan stāv, bet dvēsele ir tālu prom. Visi, kas bija bagāti un darbīgi, pamazām vien ir pārcēlušies uz Aleksandriju. Priesteri sekoja ticīga­jiem uz jaunajiem dievnamiem, bet vecajos kvartālos vēl dzīvību velk skrandaiņi. Runā, ka tur sev ligzdu novijuši kristieši, kuri slēpjas pamestajās pilīs. Kopš tiem laikiem, kad Okhoss to sagrāva, Memfisā vairs nav spējusi atjaunoties. Var droši teikt, ka ta ir mirusi pilsēta. Gan jau pats' redzēsi.

IV

Rameri aktīvi sāka gatavoties savai ekspedīcijai. Erikso negaidīti paziņoja, ka brauks līdzi, un tēl­nieks iedomājās, ka tieši viņa teiktais ir meiteni tā ietekmējis, ka viņa, nokaunējusies par savu ne­pateicību, nolēmusi palīdzēt Amenhotepa meklēju­mos.

Erikso klusēdama noklausījās viņai veltītos slavi­nājumus. Par laimi, Rameri neredzēja meitenes smīnu un nedzirdēja, kā grēku nožēlniece viņam aiz muguras nopurpināja:

— Muļķis! Tu pat nenojaut, ka es braucu vienīgi tādēļ, lai neļautu tev viņu atrast.

Erikso aizbraukšana ļoti nepatika Gailam, tomēr viņš neriskēja meiteni satracināt, bez kādas motivā­cijas aizliedzot viņai doties līdzi Rameri. Pēc trim dienām tēlnieks un Erikso devās ceļā.

Jo tuvāk Memlisai, jo sāpīgāk sažņaudzās Rameri sirds. Šīs kādreiz ziedošās, iekoptās vietas, kur mu­tuļoja dzīve, tagad lielākoties bija pārvērtušās tuksnesī. Pamazām visu bija aprijušas smiltis.

Vēl smagāku iespaidu atstāja pati pilsēta, kuras tukšās ielas šķita kā milzīga skeleta locekļi. Kā bija teicis Pentaurs, jaunākajos kvartālos vēl bija redzami daži dzīvojamie nami; lielie dievnami arī stāvēja, taču bija pamesti un zaudējuši savus labākos rotājumus.

Tur, kur kādreiz plauka vecā Memfisā, bija vie­nīgi sagrauti nami un ugunsgrēkā nomelnējuši gru­veši. Uz vietu, kur kādreiz bija atradies «Baltais cietoksnis» un kura senos nocietinājumus Okhoss bija licis nopostīt, norādīja vienīgi daži dievnami, arī Pta templis.

Rameri iepriekšējā mītne im Amenhotepa nams tolaik atradās vienā no pilsētas vecākajiem kvartā­liem Nīlas krastā, tāpēc tēlnieks virzīja karavānu uz upes pusi. Un tomēr viņš nezināja, kā orientē­ties Š3jos gruvešos.

Viņam bija smagi ap sirdi. Pamestās svētvietas, sagrautās pilis, nogāztās kolonnas — tas viss izrai­sīja rūgtas asaras.

Pēc ilgiem veltīgiem meklējumiem Rameri atcerē­jās, ka no Amenhotepa mājas terases bija saskatāmi Turnas dievnama piloni. Šie piloni vēl atradās savā vietā, tātad atlika atrast tādu skata punktu, no kura tie būtu redzami kādreizējā perspektīvā, un tad būtu skaidrs, ka esi nonācis Amenhotepa mītnes teritorijā vai vismaz tās tuvumā. Noteicis šo rajonu, Rameri turpināja meklēt vēl rūpīgāk.

Erikso sekoja viņam kā ēna un, cenzdamās sevi neatklāt, uzmanīgi apskatīja sienas, ciļņiem grezno­tās durvis un kolonnas. Orientēdamās daudz ātrāk un labāk par Rameri, viņa meklēja nevis nama drupas, kas līdzinājās simtiem citu drupu, bet gan kaut ko nozīmīgāku, ko varētu uzreiz atpazīt. Šis «kaut kas» bija tik izturīgs, ka droši varēja saglabā­ties, arī sabrūkot visam apkārtējam.

Maga dārza pašā galā, no svešām acīm paslēpts aiz dzeloņainu krūmu dzīvžoga, reiz bija stāvējis milzīgs granīta bluķis, kura viena mala bija noslī­pēta pilnīgi gluda un uz tās iekaltas divas čūskas: viena no tām stāvēja uz astes, bet otra — uz galvas. Virs tām bija īss uzraksts — tikai daži hieroglifi.

Erikso kopš bērnības zināja par šo akmeni, taču tikai divas dienas pirms Nuitas kāzām atklāja, ka šis bluķis aizsedz ieeju pazemē, kur atradās Amen­hotepa guļamtelpa.

Pieminētajā dienā pie Amenhotepa ieradās kāds svešinieks, kuru viņš pieņēma ar īpašu cieņu. Abi ilgi sarunājās viņai nesaprotamā valodā, pēc tam nokāpa pazemē un vairs neparādījās.

Tā kā Amenhoteps neparādījās arī nākamajā dienā, Erikso, degdama ziņkārē, sāka novērot ap­kārtni. Pēcpusdienā viņa sev par lielu pārsteigumu ieraudzīja Amenhotepu dārzā, turklāt ļoti norūpē­jušos. Tā vietā, lai dotos uz mājas galvenajām dur­vīm, mags pagriezās uz dārza pretējo malu.

Erikso viņam sekoja, slēpdamās aiz krūmiem. Un tad viņa ieraudzīja, ka Amenhoteps apstājas pie granīta bluķa, nospiež uz astes stāvošās čūskas aci un pazūd mazās durtiņās, kas atvērās akmenī.

Šis atklājiims Erikso tik ļoti ieinteresēja un iekvēlināja viņas ziņkāri, ka, aizmirsusi jebkādas bailes, viņa nolēma uzzināt, kurp ved šīs durvis.

Nākamajā dienā, izmantodama Amenhotepa prom- bīītni, aizvien vēl rūpju pārņemta, viņa atkal aizgāja pie akmens, nospieda čūskas aci, un viņas priekšā pavērās sprauga, pa kuru bija redzami pakāpieni.

Erikso nokāpa lejā un gāja pa tumšu koridoru, kuru apgaismoja ar līdzpaņemto lāpu. Koridora galā bija durvis, kas viegli atvērās, taču aizcirtās, tiklīdz viņa bija ienākusi iekšā. Tajā pašā brīdī iedegās tik spilgta gaisma, ka pārsteigtā Erikso uz mirkli aizvēra acis.

Kad viņa tās atkal atvēra un palūkojās apkārt, tad ieraudzīja, ka atrodas garā zālē vai galerijā, ko balstīja caurspīdīgas, gluži kā no kristāla veidotas kolonnas. No sienām un griestiem plūda zilgana liesma, kas radīja dienasgaismai līdzīgu spozmi un atstarojās kristāla kolonnās visās varavīksnes krā­sās. Gar galerijas abām sānu malām bija dziļas nišas, kurās bija izvietotas simboliskas statujas, bet tās centrā atradās strūklaka, kuras burbuļojošās strau­mītes izplatīja spēcīgu dzīvinošu aromātu. Starp ni­šām bija novietotas milzīgas lazurita vāzes ar viņai nepazīstamiem ziediem. To ziedlapiņas — gan lielās, gan mazās — bija vienlīdz baltas, caurspīdīgas un tik spēcīgi fosforiscēja, ka šķita zilganā dūmakā ieskautas. Ziedu kausiņi dzirkstīja visdažādākajās krāsās, it kā būtu veidoti no rubīna, safīra, sma­ragda vai ametista, bet dažādas formas un lieluma lapas šķita kā nokaisītas ar sniegu un apklātas ar baltām mirdzošām dūnām.

Kaut ko tādu Erikso nekad nebija redzējusi. Bezgala sajūsmināta viņa apskatīja visu, tad devās uz blakus zāli, kas bija apaļa un nedaudz mazāka, taču tikpat spožas gaismas pielieta. Šeit mēbeles un rotājumi bija no zelta, bet uz galdiem atradās kaut kādi neparasti instrumenti. Trešā istaba bija iegrimusi maigā puskrēslā. T^jā bija ierīkots kaut kas līdzīgs upurvietai. No šejienes kāpnes veda uz durvīm, kuras sedza biezs aizkars. Atvērusi tās, Erikso sev par izbrīnu nokļuva maga guļamtelpā.

Viņa bija domājusi, ka aiz šīs istabas atrodas pa­grabs, kura durvju atslēgu Amenhoteps vienmēr nē­sāja sev līdzi un kur, pēc meitenes domām, viņš glabāja savus dārgumus. Viņa nebija pat nojautusi par šo durvju esamību — tik meistarīgi tās bija nomaskētas.

Tagad Erikso zināja gan ieeju, gan izeju. Viņa iznāca no pazemes un atgriezās savā istabā. Amen­hotepu viņa ieraudzīja tikai nākamajā dienā. Viņš acīmredzot neko nebija pamanījis vai arī domāja par ko citu, bet pēcpusdienā aizmiga un no šā miega nav pamodies līdz pat šim brīdim.

Lūk, šo bluķi — slepeno ieeju pazemē — tad arī meklēja Erikso. Tieši šai klintij, kas bija iztu­rīgāka par dievnama piloniem, vajadzēja atrasties savā vietā.

Nepievērsdama uzmanību ceļabiedram, kurš tur­pināja meklējumus, baidīdamies izlaist no redzesloka Turnas dievnama pilonus, Erikso viegli slīdēja starp gruvešiem, rūpīgi aplīikodama namu drupas. Šķiet, viņa bija tuvu mērķim, jo pamanīja akmens arku, kas bija kalpojusi par ieeju namā. Šī arka, kas bija izkalta no viena akmens bluķa un centrā izrotāta ar Apisa galvu, bija izturējusi, pateicoties savai smagnējībai. Tā atradās pie kāda veca Pta tempļa priestera nama.

Erikso steidzīgi devās lejup pa ielu, lēkdama pāri gruvešu kaudzēm, un drīz vien stāvēja pie kāda nama drupām. Tā neapšaubāmi bija vieta, kur kād­reiz bija pacēlies maga nams, taču drupas liecināja par citādu konstrukciju.

Aiz šīm drupām stiepās pamests, krūmiem aiz­audzis plašs laukums ar daudziem kokiem. Šeit acīmredzot tolaik bija dārzs. Erikso apstājās un nodrebēja, ieraudzījusi milzīgu vīģeskoku un netālu no tā — meklēto granīta bluķi.

Smagi elpodama, viņa piegāja un sāka to aplūkot. Akmens bija vesels, un abas čūskas bija skaidri re­dzamas. Ja atsperes vēl darbojas, viņa varēs nokļūt pazemē, kur guļ Amenhoteps, un viņu iznīcināt. Tāds bija atriebīgās Erikso nodoms.

No pārdomām viņu iztraucēja Rameri balss.

—  Kādu pieminekli tu esi atradusi? — viņš jau­tāja, slaucīdams sviedriem noplūdušo seju, jo todien bija svelmīgs karstums.

Ievērojis, cik bāla ir Erikso un kā trīc viņas ro­kas, tēlnieks piebilda:

—  Tu esi nogurusi! Par daudz esi skraidījusi tādā karstumā. Ari es pats jūtos kā samalts. Šodienai pietiks. Bet līdz ar saules lēktu atkal turpināsim meklējumus. Es uzgāju norādes, kas palīdzēja man atrast pareizo ceļu. Drīz būsim pie mērķa. Bet ta­gad ieturēsim maltīti un kārtīgi atpūtīsimies.

—  Jā, esmu krietni nogurusi, — aizgriezusies at­bildēja Erikso.

—     Apsēdīsimies zem šā vīģeskoka. Tas, šķiet, ir mūsu laikabiedrs, — smiedamies piebilda Rameri. — Paskaties uz šo vareno stumbru un milzīgajiem zariem. Puse no tiem ir nokaltuši, bet atlikusī lapotne tomēr veido zaļu kupolu, kam saules stari netiek cauri.

Pēc tēlnieka norādījuma viens no vergiem aiz­skrēja pasaukt pārējos kalpotājus. Drīz tika atvesti mūļi un izsaiņota pārtika.

Pēc vakariņām Rameri un Erikso meklēja piemē­rotu vietu nakšņošanai. Tika nolemts apmesties vecā Pta priestera namā, jo tas bija vislabāk saglabājies, kā varēja spriest pēc ārējā izskata. Jumts bija ve­sels, bet vienā no zālēm viņi uzgāja pat durvis un grīdu no emaljētiem ķieģeļiem.

Valērija tik bagātīgi bija apgādājusi savus draugus ar paklājiem, spilveniem, pārsegiem un visu nepie­ciešamo, ka zālē pāris mirkļos tika ierīkotas divas mīkstas guļasvietas tēlniekam un Erikso. Vergi ie­kārtojās pie durvīm. Visi bija pārguruši, tāpēc saule vēl nebija pazudusi aiz apvāršņa, kad karavāna jau slīga miegā.

Iestājās dziļš klusums, ko šad tad pārtrauca vie­nīgi guļošo skaļie elpas vilcieni. Erikso tomēr ne­gulēja un lietišķi apsvēra, kā nokļūt pazemē. Vis­pirms viņa bija nolēmusi iekļūt slepenajā istabā, kuras atslēgu bija paņēmusi līdzi. Tur, pēc viņas domām, vajadzēja atrasties Amenhotepa dārgumiem. Erikso gribēja paņemt no šīs krātuves, cik vien būs viņas spēkos panest, jo tādējādi cerēja nodro­šināt sev neatkarīgu stāvokli. Pēc tam viņa nodurs magu vai arī aizdedzinās drapērijas, lai viņš sa­degtu. Tā viņa atbrīvosies no Amenhotepa uz visiem laikiem. Lai Rameri tad atrod maga kaulus un apglabā tos, godinot, kā vien vēlas, ja tas viņam sagādā gandarījumu.

Apmēram stunda pagāja, apcerot šo plānu. Bei­dzot bija pienācis laiks rīkoties. Kaut tikai viņa varētu būt droša, ka Rameri ir aizmidzis. Meitene ieklausījās, un viņai šķita, ka dzird dziļu un vien­mērīgu elpošanu. Dienā noguris, viņš, protams, guļ kā beigts. Erikso klusu piecēlās, iededza mazu luk­turīti, ko bija laikus sagādājusi, ietinās tumšā ap­metnī un kā ēna izslīdēja no istabas.

Taču viņa bija kļūdījusies. Rameri negulēja. Arī viņu nodarbināja savas domas. Pēkšņi tēlnieks pa­manīja, ka jaunā meitene ļoti uzmanīgi aizdedz lukturi un tramīgi ieklausās viņa elpošanā.

Ieintriģēts viņš izlikās guļam. Kad Erikso izgāja no istabas, arī viņš piecēlās un iztālēm sāka viņai sekot. Rameri ļoti gribēja uzzināt, kurp viņa tik noslēpumaini taisījās doties, turklāt vēl naktī. Vi­ņam par lielu pārsteigumu Erikso taisnā ceļā devās pie granīta bluķa, kur viņš bija meiteni atradis dienā. Neaizg^jusi līdz bluķim, Erikso nolika lukturi zemē un, kā Rameri šķita, pacēla lielu akmeni. Kad tēlnieks piezagās tuvāk, viņš aiz pārsteiguma sa­stinga: granīta bluķī bija izveidojusies tik liela sprauga, ka pa to varēja ieiet cilvēks. Dziļumā bija manāmi kāpņu pakāpieni. Erikso atnestais akmena bija ielikts durvīs, lai tās neaizvērtos.

Ne mirkli nešaubīdamies, tēlnieks sāka kāpt pa kāpnēm lejā. Vāri mirguļojošs gaismas stars lieci­nāja, ka Erikso iet pa priekšu.

Nokāpis pazemē, Rameri ieraudzīja spraišļotu ko­ridoru, kura galā Erikso pazuda nākamajās durvīs. Lai gan tajā pašā brīdī iestājās tumsa, viņš gandrīz skriešus metās uz priekšu un satvēra durvju rok­turi. Tās tik viegli atvērās, ka viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru un paklupa uz sliekšņa. Nākamajā mirklī Rameri pārsteigts apstājās un ar pūlēm apvaldīja apbrīnas kliedzienu: viņa priekšā pavērās pazemes galerija ar kristāla kolonnām, apgaismota kā dienā. Visapkārt bija daudz neparastu un interesantu lietu. Lai kā viņam gribējās to visu apskatīt, taču laika tam nebija, jo Erikso neatskatīdamās turpināja skrē­jienu. Tagad Rameri vairs nešaubījās, ka viņas mēr­ķis ir sasniegt telpu, kurā guļ Amenhoteps. Tēlnieks nojauta, ka Erikso niknums, kā arī apstāklis, ka viņa bija slēpusi no Rameri savu atklājumu, magam neko labu nesola. Nepievērsdams vairs uzmanību brīnumainajai apkārtnei, Rameri sekoja Erikso, cenz­damies palikt nepamanīts. Meitenei pat prātā ne­nāca, ka viņai kāds varētu sekot. Iegrimusi savās domās, viņa izskrēja cauri otrai zālei, tad — svēt­vietai, līdz beidzot uzkāpa pa kāpnēm un apstājās pie smaga aizkara, kas sedza ieeju Amenhotepa gu- ļamtelpā.

Mirkli svārstījusies, meitene iegāja telpā. Rameri steidzīgi sekoja. Viņš nokļuva grezni iekārtotā is­tabā, ko vāji apgaismoja divas bronzas lampas uz augstām pamatnēm. Telpas dziļumā līdzās galdam novietotajā guļasvietā bija redzams cilvēka ķerme­nis. Viņa seju kl^ja balts audekls.

Drebošu sirdi Rameri paslēpās un vērīgi sekoja katrai Erikso kustībai. Meitene nolika lukturi uz grīdas un lēni tuvojās guļasvietai. Vēl brīdi viņa neizlēmīgi stāvēja, tad droši norāva audeklu, atklā­dama Amenhotepa seju. Viņš izskatījās kā miris. Acis bija aizvērtas. Kamēr Erikso domīgi stāvēja līdzās magam, Rameri ievēroja, ka uz galda atrodas duncis ar kaltu rokturi. Tā asmens spoži mirdzēja lampas gaismā, it kā tikai vakar būtu meistara darināts.

Noliekusies pār guļošo, Erikso skatījās viņā ar nepielūdzamu naidu.

— Nekad vairs nepamodīsies tu, Amenti izdzi­mums! Mirsti, pirms tevi atrod! Ej bojā līdz ar savu nolādēto zinātni! — viņa skaļi iekliedzās. Paķērusi no galda dunci, Erikso atvēzējās, taču Rameri zibe­nīgā lēcienā nokļuva viņai līdzās, izrāva no rokām ieroci un, atgrūdis meiteni sāņus, nostājās pie gul­tas, gatavs aizsargāt savu aizbildni.

—  Ak tu, nekrietnā! Tu kā ķirzaka šeit ielavījies, lai nogalinātu savu labvēli. Tad, lūk, kāpēc tu no manis slēpi, ka esi atradusi ieeju pazemē! — viņš iesaucās lielās dusmās.

Erikso dažus soļus atkāpās, kļuva pilnīgi bāla un abām rokām saķēra galvu. Auksti sviedri noklāja visu viņas ķermeni. Meitene saprata, ka viss pa­galam.

—  Rameri! Neprātīgais! Kāpēc tu neļauj man no­galināt šo mums abiem tik bīstamo radījumu? — viņa iekliedzās izmisīgā balsī. Nokritusi uz ceļiem, viņa lūdzoši izstiepa pret tēlnieku rokas.

—  Nekavē mani! Mums nāksies piedzīvot lielas bēdas, ja šis cilvēks, tik visspēcīgs savās zinībās, atvērs acis! Mans instinkts pareģo mūsu bojāeju.

—  Tu esi nepateicīga muļķe! Man Amenhoteps vienmēr ir bijis draugs, un ne jau nu tavi vārdi sēs manā sirdī neuzticēšanos viņam, — naidīgi at­bildēja tēlnieks. — Sargies, ļaunais radījum, viņam pieskarties, kamēr viņš nav pamodies, citādi šis duncis darīs galu tavai dzīvībai, — viņš draudīgi piebilda.

Erikso pielēca k^jās. Viņas acis gailēja kā ogles.

—  Lai nolādēta tā stunda, kurā tu neprātīgi izai­cini likteni! — viņa iesaucās nevaldāmās dusmās. — Tagad pats atbildi par sekām un ar savu dzīvību maksā par uzticību šim šakālim!

Negaidīdama atbildi, Erikso izmetās no istabas. Kā viesulis viņa izdrāzās cauri pazemes zālei un koridoram un izņēma akmeni, kas saturēja durvis. Tās tūlīt aizcirtās.

—  Paliec kopā ar viņu, muļķi! — viņa nomurmi­nāja.

Meitenes aiziešana Rameri neuztrauca. Viņš mie­rīgi izņēma no kabatas sainīti ar pudelīti, kurā at­radās noslēpumainais dzīvības eliksīrs, un nolika to uz galda. Pēkšņi abas lampas nodzisa, un viņš palika tumsā.

Uz mirkli Rameri sastinga no bailēm. Viņš taču nevarēs atmodināt Amenhotepu! Kas gan nodzēsa gaismu?

Tēlnieku pārņēma izmisums. Taču pēc brīža acis nedaudz aprada ar tumsu un viņš kaktā pamanīja vāju, trīcošu gaismiņu. Piegājis tuvāk, ieraudzīja luk­turi, ko bija atnesusi un promskrienot aizmirsusi Erikso.

Nezaudēdams ne mirkli, viņš sāka meklēt visu atmodināšanai nepieciešamo. Vienīgi tad, kad pamo­dīsies Amenhoteps, viņš būs drošībā.

Rameri atgriezās pie galda un apskatīja groziņu. Pirms daudziem gadiem tajā ieliktie augļi tagad bija sažuvuši un kļuvuši gluži melni. Krūkā vaja­dzēja būt vīnam. Vai tas nebūs sabojājies gandrīz astoņu gadsimtu laikā? Ar drebošu roku viņš pacēla krūku, pieliecās pie kausa un — kāda laime! — no tās sāka plūst tumšs, biezs šķidrums, piepildīdams ceturto daļu kausa. Tas bija pilnīgi pietiekami. Ta­gad vajadzēja izdomāt, kā vīnu sasildīt.

Ar lukturi rokā viņš pārmeklēja visu istabu, to­mēr neatrada neko noderīgu. Tad Rameri izstaigāja blakus esošās zāles, kas slīga tumsā. Toties svēt­vietā uz ziedokļa viņš atrada smagu svečturi ar septiņām vaska svecēm un milzīgii vāzi, kas bija pārklāta ar svītrainu zīda lakatu. Šeit bija arī nazis ar mirdzošu asmeni un vēl daudz citu lietu, kuras aplūkot viņam nebija laika.

Rameri saprata, ka tie visi ir maģiski priekšmeti. Un tomēr viņš paņēma svečturi un aizdedza vienu no svecēm.

Tad viņš atcerējās, ka galerijā bija redzējis strūkl­aku. Paņēmis nelielu trauku, Rameri devās pie tās. Strūklaka vairs nedarbojās, taču baseinā vēl bija ūdens, kas izplatīja patīkamu un dzīvinošu aromātu

Rameri piepildīja trauku, veikli atgriezās pie guļošā un steidzīgi ķērās pie pēdējiem priekšdarbiem. Viņš atšķaidīja vīnu ar ūdeni, sasildīja to virs sveces im tad ielēja t^jā pudelītes saturu. Ar atlikušo ūdeni viņš nomazgāja Amenhotepa seju, rokas un kājas. Maga ķermenis šķita kā no vaska veidots, taču lo­cekļi bjja saglabājuši lokanumu. Ar dunci pavēris maga zobus, Rameri pilienu pa pilienam ielēja gu­ļošā vīra mutē sagatavoto dzērienu.

Pagāja stundas ceturksnis, kas Rameri šķita kā mūžība. Bailīgi noliecies pār magu, viņš vēroja, kā Amenhotepa sejā ieplūst dzīvība: sāka cirkulēt asi­nis un āda ieguva veselīgu nokrāsu. Visbeidzot ner­vozas trīsas pārskrēja pār ķermeni, no krūtīm izlau­zās smaga nopūta, un viņa acis atvērās.

Pārlaidis Rameri nogurušu skatienu, mags ner­vozi saslējās un, šķiet, atkal gribēja aizmigt.

—  Skolotāj! — izbailēs iesaucās tēlnieks.

Pēc šā izsauciena Amenhoteps nodrebēja un pie­cēlās sēdus. Viņa izbrīnītais skatiens apstājās pie Rameri saspringtās sejas un maģiskā svečtura, kas atradās uz galda. Saspiedis rokās galvu, viņš, cenz­damies koncentrēties, jautāja:

—  Ko nozīmē tava atrašanās šeit, Rameri? Vai noticis kas tāds, kas izj aucis mūsu plānus? Vai arī esmu par ilgu gulējis?

—  Mans labais skolotāj! To gadsimtu laikā, kad mēs gulējām, daudz kas ir noticis, — trīcošām lū­pām atbildēja Rameri.

īsos vārdos viņš pastāstīja, kā Erikso bija uzzinā­jusi noslēpumu un izmantojusi to saviem mērķiem.

Amenhoteps klausījās, un viņa acis zvēroja. Pama­zām viņš visu atcerējās.

—  Labi, mans draugs, tagad es visu zinu, — viņš pārtrauca tēlnieku. — Nicināmā būtne gribēja mani nogalināt, un, tikai pateicoties tev, esmu atmodies no šā drausmīgā miega.

Amenhoteps piecēlās un apskāva Rameri. Tad viņš nodzēsa vaska sveci. Tūlīt pat iedegās abas lampas. Pēc tam Amenhoteps smaidīdams teica:

—  Tagad man jāatgūst spēki, pēc tam tiksim skaidrībā ar pagātni un nākotni.

—  Skolotāj, ļauj man iziet! Tepat Suzu mājas dru­pās man ir pārtika. Es atnesīšu tev vīnu, augļus, gaļu — visu, ko vēlies.

—  Neuztraucies! Arī šeit es atradīšu, ar ko rem­dēt izsalkumu. Iesim!

Viņš paņēma svečturi un devās uz svētvietu. No­licis to atpakaļ uz ziedokļa, mags piegāja pie sienas un nospieda atsperi. Tūlīt pat atvērās neliels sienā paslēpts skapītis, no kura Amenhoteps izņēma krūku, kausu un lādīti, kas bija rotāta ar zeltu un dārgakmeņiem. Tad viņš kopā ar Rameri devās uz blakus zāli, kas arī tagad bija gaismas pielijuši. Ap­sēdies pie maza apzeltīta galda, mags aicināja Ra­meri apsēsties līdzās un līksmi teica:

—  Kamēr es pusdienošu, pastāsti man, ko tu dari, kā dzīvo tu un šis viltīgais skuķis, kurš iz­strādājis ar mums tik ļaunu joku. Draugs, mēģini saprast, cik briesmīgi ir Visuma negrozāmie likumi: tie nekad nepieļauj izņēmumu. Viela, kuru radīju un tev iedevu, pilnā mērā iedarbojās arī uz mani neatkarīgi no manām zināšanām un pārliecības, ka būšu spējīgs tai pretoties.

To teikdams, Amenhoteps atvēra lādīti, kuras iekšējās sieniņas bija darinātas no kristāla. Lādīte līdz pusei bija piepildīta ar kaut kādu lipīgu tumši sarkanu vielu. Ar mazu karotīti, kas bija piestip­rināta pie lādītes vāka, Amenhoteps paņēma no šīs masas rieksta lieluma gabaliņu un norija to. Tad viņš attaisīja krūku un iepildīja kausā pēc izskata dīvainu šķidrumu, kas nebija līdzīgs nedz pienam, nedz vīnam, taču izplatīja spēcīgu un patīkamu aro­mātu.

Mierīgi iekārtojies krēslā, viņš malkoja savādo dzērienu un klausījās tēlnieka stāstījumu par to, kā Galls atradis sfinksas un Nuitas mūmiju. Rameri pieminēja arī dīvaino noslēpumu, kas apvija prin­ceses nāvi, pastāstīja par rētām un apdeguma pē­dām, kas klāja viņas ķermeni.

—  To es tev varu izskaidrot, — sacīja Amenho­teps. — Pēc tavas pazušanas Nuitas sāpes bija ne­remdināmas, tāpēc viņa devās uz Abidosu, lai lūgtu padomu dieviem. Tajā laikā es visiem spēkiem pū­lējos atbrīvoties no sastinguma, kas mani bija pie- kalis pazemei. Mana dvēsele, kas bija izrāvusies no ķermeņa, visur meklēja tā atbrīvošanas iespējas. Nuitas svētceļojums man šķita piemērots brīdis, un es viņai parādījos dieva kapenēs, lai atklātu, ka tu guli sfinksā. Tagad vairs neatceros, kāda iemesla dēļ neprātīgā satvēra manu roku. Tas arī bija viņas bojāejas cēlonis. Izplatījuma uguns, ar kuru biju piepildīts, nogalināja viņu kā zibens spēriens un radīja drausmīgos apdegumus, ko redzēji. Skaties!

Amenhoteps atmeta plato piedurkni un izstiepa roku. Uz ādas bija redzams tumšs sievietes rokas nospiedums.

—  Pretsitiens bija tik spēcīgs, ka mani apdullināja un atmeta atpakaļ ķermenī. Biju tik ļoti novājināts, ka iekritu tādā kā nebūtībā, no kuras tu mani pa­modināji.

Kad satraukums bija pierimis, Rameri turpināja aprakstīt savu un Erikso dzīvi legāta namā.

—  Lai viņa paliek pie saviem jaunajiem draugiem! Es neizvirzīšu savas tiesības uz viņu. Nevēlos savā mājā ielaist sievieti, kura tik ļoti ienīst mani, ka pat gatava nogalināt,— piebilda Amenhoteps. — Tu, iespējams, nāksi dzīvot pie manis, kad iekārtošos. Mēs esam tuvāki viens otram nekā svešzemnieki, kas devuši tev pajumti. Tu droši vien rit vēlēsies atgriezties Aleksandrijā.

—  Nē, skolotāj! Vispirms es gribu uzmeklēt vietu, kur atradās mana māja. Pirms aizmigt ilgajā miegā, es tur apraku savas dārglietas, vērtīgākos traukus un zelta gredzenus. Ja vien iespējams, es gribētu to visu atrast. Ir tik grūti dzīvot, ja tev nav nekā sava.

—  Pareizi! Vienīgi nav vērts rakņāties drupās tādu sīkumu dēļ. Vēl jo vairāk tāpēc, ka to visu kāds sen varbūt jau ir nozadzis. Mans pienākums ir atlīdzināt tev to, ko esi zaudējis manas vainas dēļ. Iesim, un pats varēsi izvēlēties!

Šokēts un reizē laimīgs Rameri sekoja savam lab­vēlim. Kāda neliela telpa bija pilna ar ārkārtīgi vērtīgām lietām. Starp citām mantām atradās arī vienas viņa darinātās sfinksas miniatūrmodelis.

—  Es nevēlos neko ņemt no tādas bagātības! Neviens neticēs, ka nabadzīgam tēlniekam varēja kaut kas tāds piederēt, — nomurmināja Rameri.

—  Manuprāt, neviens nav spējīgs pārbaudīt, kas piederēja Rameri — Amazisa laikabiedram, — smai­dīdams atbildēja Amenhoteps. — Es pats izvēlēšos, bet tu rīt noorganizē izrakumus blakusmājā — tajā vietā, kur ieraudzīsi sarkanus ķieģeļus. Tur tu atra­dīsi visu, ko tev novēlu, un neviens nevarēs noliegt, ka to visu esi atradis zem savas kādreizējās mājas drupām.

—  Amenhotep, kā lai tev pateicos par tavu pa­tiesi karalisko atigstsirdību? — sacīja Rameri.—Ja tu neuzskatītu manu lūgumu par pārdrošu, tad uz­dāvini man arī šo mazo sfinksu ar mīļās Nuitas seju — šo modeli, ko es pēc tava norādījuma izgata­voju no brīnišķīga man nezināma materiāla, kas bija kā vasks salīdzinājumā ar akmeni.

—  Tavs lūgums ir tik pieticīgs, ka es labprāt to izpildīšu. Rīt tu atradīsi sfinksu kopā ar citām lie­tām. Bet tagad paliec sveiks, Rameri! Ej atpūties! Pēc kāda laika tu par mani saņemsi ziņu.

r*

Amenhoteps pavadāja tēlnieku līdz pašai izejai. Atvadoties Rameri iesmējās:

—  Es sarīkošu lielisku scēnu nekrietnajai Erikso par viņas noziedzīgajiem nodomiem.

—  Tu viņu atradīsi aizmigušu. Lūdzu, nepiemini mani ne ar vārdu. Es vēlos, lai viņa neko neuzzina par to, kas notika starp mums.

Vārīdamās aiz dusmām un galīgi izmisusi, Erikso pārnāca apmetnē un tūlīt iekrita gultā. Rītausmā viņa nolēma atgriezties Aleksandrijā. Šajā mirklī Rameri liktenis viņai bija pilnīgi vienaldzīgs. Vien doma par to, ka viņš vēlas atgriezt dzīvē Amenho­tepu, aplēja viņas mīlestību kā ar auksta ūdens šalti. Viņa karsti vēlējās, lai Rameri, neatmodinājis zintnieku, uz mūžiem paliktu kopā ar viņu pazemē.

Pēkšņi prātā iešāvās doma, ka Galls un Valērija būs izbrīnīti par viņas ceļabiedra pazušanu, varbūt pat meklēs viņu. Erikso mēģināja sagudrot kādu attaisnojumu. Viņa nolēma pēc kāda laika šurp at­griezties, uzzināt, kas noticis ar Rameri, un, ja viņš nebūs Amenhotepu atmodinājis, katrā ziņa iznīcināt magu. Šo domu satraukta, viņa nemierīgi grozījās savā guļasvietā. Pēkšņi viņu pārņēma nogurums un sastingums, acis aizvērās, un viņa ieslīga smagā, dziļā miegā.

Tādu viņu atrada Rameri, kad atgriezās no paze­mes. Arī viņš apgūlās un drīz vien aizmiga.

Kad Erikso pamodās, bija jau diena. Viņas acis nedroši uzmeklēja Rameri tukšo guļasvietu. Meitene pārsteigumā sastinga, kad ieraudzīja tur viņu cieši aizmigušu.

Viņa domās izsvēra visas tēlnieka parādīšanās iespējas. Un, lūk, viņš atvēra acis. Rameri piecēlās un, neteikdams Erikso ne vārda, pasauca vergu. Viņš pavēlēja pasniegt brokastis un noteica, ka pēc tam visiem jābūt gataviem, lai kopā ar viņu dotos uz vietu, kur bija paredzēti izrakumi.

—  Rameri, kā tu izkļuvi no pazemes? Vai Amen­hoteps tev atvēra durvis? — nedroši pajautāja Erikso.

Rameri apveltīja viņu ar nicinošu skatienu.

—  Kā es izkļuvu ārā, par to tev nav nekādas daļas! Pietiek jau ar to, ka es pazemē neesmu no­miris bada nāvē, kā tu, slepkava, to vēlējies! Kas attiecas uz magu, tad es tev aizliedzu jebkad izrunāt viņa vārdu manā klātbūtnē.

Viņš novērsās un ķērās pie maltītes. Pēc brokas­tīm tēlnieks aizveda sev līdzi visus vergus, izņemot divus, kuriem pavēlēja sakārtot visu prombrauk­šanai.

Erikso saprata, ka tēlnieks ir nikns, tačii vairāk nekā Rameri dusmas viņu mocīja nemiers un neziņa par Amenhotepa likteni. Vai viņš ir dzīvs vai miris? Vēlēšanās uzzināt patiesību bija tik liela, ka viņa aizskrēja pie granīta bluķa un nospieda čūskas aci, taču akmens nekustējās. Nokārusi galvu, viņa devās atpakaļ un, ejot garām kādam namam, izdzirdēja Rameri balsi. Viņš acīmredzot izrīkoja vergus, kuri veica izrakumus.

Pēc pāris stundām vergi atnesa trīs lielas kastes un senatnīgas formas pītu groziņu, iejūdza mūļus un iekrāva visu ratos; pēcpusdienā karavāna sāka atpakaļceļu uz Aleksandriju.

Mūsu ceļotāji atgriezās legāta mājā saspringtā un naidīgā noskaņā. Galls un Valērija sāka viņus ziņ­kāri izjautāt par ekspedīcijas rezultātiem.

Erikso ar nepacietību bija gaidījusi šo bridi, cerē­dama, ka Rameri kaut ko pastāstīs, tomēr viņas cerības nepiepildījās. Tēlnieks paziņoja, ka diemžēl nav atradis ne vismazākās maga pēdas, toties izra­kumi viņa kādreizējās mājas vietā ļāvuši atgūt krietnu daļu īpašuma.

Pēc Galla lūguma tika atnestas un atvērtas kas­tes, kurās atradās zelta gredzeni un milzums citu dārglietu. Valērija un viņas vīrs bija sajūsmināti. Patricietei visvairāk iepatikās sfinksa. Viņa kā ro­taļādamās to vēra vaļā un taisīja ciet.

Rameri uzdāvināja saviem labvēļiem dažus īpaši vērtīgus mākslas darbus, bet Valērijai arī sfinksu dārglietu glabāšanai. Erikso viņš neko nedeva, un viņa atgriezās savā istabā greizsirdīga un saniknota. Meiteni pārņēma nemiers, jo tas, ka Rameri neko neteica par magu, iedvesa viņai instinktīvas bailes.

V

Pagāja vairākas nedēļas, bet no Amenhotepa ne­bija ne ziņas, ne miņas. Mazpamazām ikdienas rū­pes un dažādi politiskie notikumi pieklusināja Ra­meri nepacietīgo vēlmi kaut ko uzzināt par maga tālāko likteni.

Sākās nemierīgi laiki, jo pēc imperatora pavēles kristiešu sekta tika nežēlīgi un nesaudzīgi vajāta. Aleksandrijā bija daudz jaunās ticības piekritēju un, pateicoties Romas dekrētiem, pavērās plašas iespē­jas nokārtot personiskos rēķinus: denunciācijas bira kā krusa, cietumi un prefektūras bija pārpildītas. Cilvēki tika pratināti, spīdzināti, sodīti ar nāvi. Daudzus piemeklēja nelaime, lija asinis, un pilsētas iedzīvotājus pārņēma šausmas. Vienīgi paši kristieši bija mierīgi. Neatkarīgi no tā, pie kāda sabiedrības slāņa viņi piederēja, kristieši bija vienlīdz lēnprā­tīgi, noslēgti un, kā tika uzskatīts, padevīgi. Pa­tiesībā viņi bija neatlaidīgi, nepiekāpīgi, nicināja nāvi, bet moceklību uzskatīja par svētlaimi. Viņu ekstātiskā ticība spēja aizraut arī citus un radīja daudz piekritēju, un tiesnešu priekšā stājās aizvien vairāk un vairāk upuru.

Rameri, būdams dedzīgs Ozīrisa pielūdzējs un kā jau ēģiptietis, kas audzis sava laika reliģiozajā pa­saulē, bjja izbrīnīts un satraukts par visu dzirdēto un redzēto. Ar dziļu interesi, bet dažbrīd ar šaus­mām viņš apmeklēja arēnas un prefektūru, vēroja nāvessodu izpildi un pusdienojot stāstīja par saviem iespaidiem legātam, kurš dažkārt cietsirdīgi ņirgājās par Rameri entuziasmu. Galla uztverē kristieši bija sabiedrībai bīstami sektanti, valsts un noteiktās kārtības ienaidnieki, klaidoņu, zagļu un neprāšu banda, kas veikli ievilina savos tīklos bagātos, lai izmantotu viņu īpašumu savas draudzes labā. Vi^u izturību, paciešot mocības, Galls izskaidroja ar maģi­jas ietekmi, jo visus kristiešus uzskatīja par ļau­niem burvjiem.

Vīra uzskati, viņa naids un dziļais nicinājums pret apspiestajiem ļoti nomāca Valēriju. Jaunā sie­viete juta žēlumu un patiesas simpātijas pret kris­tiešiem. Kristīgajai ticībai bija pievērsusies viņas māte, par kuru Valērija bija saglabājusi neparasti gaišas un spilgtas atmiņas un kuras nāve bija smags trieciens viņas sirdij.

Nevarēja būt tā, ka ticība, ko bija pieņēmusi māte un kas radīja šos varoņus, kuri nicināja nāvi un ciešanas, bet mocības uzskatīja par svētlaimi, ir tik nesaprotama un pelna tādu izsmieklu un nici- nājumu.

Valērija dedzīgi vēlējās uzzināt kristiešu ticības noslēpumus un iepazīties ar tās kulta īpatnībām. Viņa neuzdrīkstējās vērsties pie vīra ar šādu jautā­jumu, bet visi kristieši no legāta mājas bija padzīti. Rameri stāsti par to, ko viņš redzējis un dzirdējis kristiešu procesu laikā, vēl vairāk iekvēlināja viņas interesi un ziņkāri. Turklāt Valērija izmisīgi centās sevi novērst no domām, kas aizvien biežāk un bie­žāk viņu mocīja.

Viņas sirdī nodevīgi bija iezagusies mīlestība pret Rameri. Tēlnieka skaistums, talants un, visbeidzot, fantastiskais oreols, kas viņu apņēma, iedarbojās uz Valērijas iztēli, un viņas jaunā sirds, kuru neap­mierināja Galla sirsnīgā pieķeršanās un kuru bieži aizvien uzstājīgāk aizvainoja viņa neuzticība, pie­teica savas tiesības.

Pagaidām šīs jūtas bija neskaidras un haotiskas, tās drīzāk līdzinājās dedzīgai tieksmei pēc kaut kā nezināma. Bija jānāk apjausmai, ka laime, pēc kuras viņa tā alka, ir mīlestība.

Beidzot patricietei izdevās apmierināt savu ziņ­kāri attiecībā uz kristiešiem. Un šis gadījums izmai­nīja viņas likteni.

Kādu vakaru legāts atgriezās no prokonsula no­raizējies un pavēstīja sievai, ka nonācis visai nepa­tīkamā situācijā: bijis neērti atteikt prokonsulam, kaut arī tā lūgums viņam ļoti nepatīkot. Kad sieva sāka viņu iztaujāt, Galls pastāstīja, ka Sabīne un viņas vīrs Diomēds, kuri ir Aleksandrijas augstākās sabiedrības pārstāvji, apsūdzēti piederībā pie kris­tiešiem. Lai gan prokonsuls par viņiem interesējies kā par sievas radiniekiem, abiem noziedzniekiem piespriests nāvessods, nocērtot galvu. Tiesneši nav spējuši salauzt viņu stūrgalvību un fanātismu.

Sabīnei un Diomēdam palikusi vienīgā meita Lēlija. Bērnam tikko apritējuši trīspadsmit gadi, un prokonsuls ļoti gribējis viņu glābt. Lai gan meitene atklāti atzinusi sevi par kristieti, viņu neaizveda uz pretoriju, bet tur ieslodzītu pašas mājā. Emiliāns vēloties iekārtot viņu kādā romiešu ģimenē, kura varētu meiteni ietekmēt un vest pie prāta.

—  Tas viss būtu ļoti labi, ja vien par Lēlijas glā­bēju netiktu izraudzīta tu, — neapmierināti piebilda Galls.

—  Es? — pārsteigta vaicāja Valērija. — Kāpēc prokonsuls uzskata, ka es labāk par citiem varu veikt šo brīnumu? Visiem taču labi zināma kristiešu stūrgalvība.

—     Viņš cer, ka tava labsirdība, prāts un stingrie uzskati iedarbosies uz Lēlyu. Viņa vēl ir jauna, tur­klāt zaudējusi vecākus un tāpēc ilgosies pēc kāda tuvības un sapratnes. Šajā sakarībā Emiliāns izteica man neskaitāmus komplimentus, un man bija neērti viņam atteikt, lai gan es pat pasacīt nevaru, cik pretīgi man ir dot pajumti kādam no šiem apsēsta­jiem. Tā vien šķiet, ka līdz ar viņu mūsu slieksni pārkāps arī nelaime. Vai mazums gadījumu, kad šie sektanti par viesmīlību atmaksājuši ar negodu, bēdām un nāvi.

—  Kāpēc saskatīt šgjā nelaimīgajā bērnā vienīgi ļauno? Es nebaidos ietekmēties no viņas un būšu laimīga, ja spēšu glābt Lēliju. Saki Emiliānam, ka es pieņemšu bāreni kā pašas bērnu. Es tūlīt likšu sagatavot nestuves!

—  Nē, tu dosies pie viņas rīt! Man jābrīdina pro­konsuls par tavu piekrišanu.

Nākamajā dienā tūlīt pēc brokastīm Valērija posās ceļā. Viņa saprata, cik vientuļš un izmisis ir nelai­mīgais bērns pēc abu vecāku zaudēšanas.

Diomēds un Sabīne, kuri bija pazīstami kā bagāti cilvēki, dzīvoja pilsētas nomalē lieliskā villā. Tās greznajās zālēs kādreiz bija pulcējusies Aleksandrijas labākā sabiedrība. Valēriju satrieca mājas pamestība, ko viņa sajuta, ejot cauri plašajam dārzam, kas ieskāva villu un slīga retu ziedu bagātībā. Visur bija redzami tukši cokoli, šur un tur mētājās sasistu statuju atlūzas, bet peristilā divi kareivji spēlēja uz kauliņiem. Viens no viņiem goddevīgi pieteicās pavadīt legāta dzīvesbiedri.

Lielās zāles, kurās vairs nebija mākslas darbu, kas tās agrāk greznoja, izskatījās tukšas. Visa māja šķita kā izlaupīta.

—  Vai tad šeit nav kalpotāju? — jautāja Valērija, izbrīnīta par valdošo klusumu un tukšumu.

—  Gandrīz visi bija kristieši, un viņus arestēja, — atbildēja kareivis.

Kaut kur skanēja smiekli un skaļas balsis. Ka­reivis ieveda Valēriju zālē, kur divi citi kareivji kopā ar divām sievietēm sēdēja pie galda un dzīroja.

Ieraugot patricieti, visi uzlēca kājās. Kad Valērija jautāja, kur atrodas Lēlija, viena no sievietēm pa­raustīja plecus:

—  Tepat līdzās — savā istabā. Ārā nenāk un cau­rām dienām lūdzas savu krustā sisto Dievu. Mums pavēlēts viņu netraucēt, vienīgi raudzīties, lai pie viņas neielavās kāds kristietis. Tā nu mēs viņu sargājam. Atļauj, cienītā kundze, paziņot viņai par tavu ierašanos.

—  Tas ir lieki. Es pati iešu. Parādi, kuras ir vi­ņas istabas durvis.

Valēriju pārņēma žēlums un līdzjūtība, kad viņa iegāja nabadzīgi iekārtotajā istabā. Tumšie aizkari bija pa pusei nolaisti, un istabā valdīja krēsla. Pie tālākās sienas iepretī nišai jauna meitene, vēl gluži bērns, bija noslīgusi uz ceļiem un, rokas salikusi, dedzīgi skaitīja lūgšanu. Viņas skatiens bija pie­vērsts nišas dziļumā piekārtajam melnkoka kras­tam, uz kura bija attēlots krastā sists cilvēks.

Zīmējums bija lielisks — ne tik daudz izpildī­juma, cik tajā iemiesotās iedvesmas ziņā. Dievišķi skaistajā Kristus sejā bija jaušama neparasta lēn­prātība un pacietība, bet viņa dziestošajā skatienā bija tik daudz žēlsirdības un mīlestības, ka tam va­jadzēja balstīt un mierināt ikvienu, kurš ticot viņā lūkojās.

Valērija bija pārsteigta, ka asaru un izmisuma vietā, ko viņa bija domājusi ieraudzīt, Lēlijas sejā un acīs virmoja mierīgs prieks. Tas bija brīnišķīgs bērns — slaida un maiga meitene ar pareiziem sejas pantiem un bieziem tumšiem matiem. Vien­kāršais baltais vilnas auduma tērps iezīmēja viņas skaisto augumu.

Pagaidījusi kādu bridi, līdz jaunā kristiete beigs lūgšanu, Valērija pieliecās un viegli pieskārās viņas plecam.

Lēlija nodrebēja un pagriezās. Acīmredzot patri- cietes labsirdīgā un skaistā seja iedvesa meitenei uzticību un simpātijas, jo viņa piecēlās, pastiepa roku un smaidot sacīja:

—  Tu laikam esi legāta Galla sieva Valērija. Šķiet, jūsu mājā prokonsuls ir pavēlējis man dzīvot.

—  Jā, esmu atbraukusi tev pakaļ, Lēlij. Saki, vai tu man sekosi bez riebuma?

, —Es labprāt iešu tev līdzi. Lai gan tu esi elku pielūdzēja, godājamā kundze, es tavās acīs redzu visus kristiešu tikumus, — dedzīgi atbildēja Lēlija.

Ievezdama Lēliju savā namā, Valērija cerēja iegūt meitenes uzticību un mazpamazām novērst viņu no liktenīgās ticības. Prokonsuls vēlējās Lēliju appreci­nāt, lai jaunie pienākumi liktu viņai aizmirst bīs­tamos maldus. Taču ar jauno kristieti bija ļoti grūti saprasties. Jau no pirmajām ierašanās dienām Lēlija noslēdzās sevī, un viņas izturēšanās veids izslēdza jebkādu intimitāti. Meitene bija nerunīga, atturīga un pieklājīga pret visiem, taču konsekventi izvairījās no Erikso, kuras kvēlais skatiens, milzīgais clzīves- spars un alkas pēc baudām viņu biedēja.

Toties ar Valēriju viņa sarunājās labprāt. Patricie- tei gan neizdevās pārliecināt savu audžumeitu un atkal pievērst viņu senču ticībai, toties Valērija daudz uzzināja par kristiešu ticību, jo šajā jomā Lēlija bjja daiļrunīga. Meitenes acis iedegās, kad viņa stāstīja savai uzmanīgajai klausītājai par Kris­tus zemes dzīvi, par Viņa dievišķo mācību, par Viņa žēlsirdību un nāvi pie krusta, lai izpirktu pasaules grēkus. Viņa jūsmoja par atsacīšanās prieku, pauda nicinājumu pret zemes dzīves baudām un slavināja nāvi— tiesa, smagu pāreju, taču šis smagums, vi­ņasprāt, bija nieks salīdzinājumā ar to debesu svēt­laimi, kas gūstama caur moceklību.

Šādas sarunas dziļi un bīstami iespaidoja Valē­rijas dvēseli brīdī, kad viņa sāka apjaust, ka jūt pret Rameri kaut ko vairāk par draudzību. Patri- ciete cīnījās pret šo noziedzīgo vājību ar visu viņai piemītošo enerģiju.

Reiz Valērija ar Lēliju kā parasti tērzēja, kad pie viņām pienāca Rameri. Lēlija piesardzīgi ap­klusa, taču patriciete viņu nomierināja. Patiesā inte­rese, kādu Rameri izrādīja, kā arī daži godpilnas sajūsmas vārdi par viņas ticību, kas spēj apveltīt savus piekritējus ar tādu neparastu varonību, drīz vien radīja jaunajā kristietē simpātijas pret tēlnieku. Viņa pamazām sāka Rameri uztiepties. Kad viņš iz­teica Lēlijai līdzjūtību sakarā ar smago zaudējumu, viņa noraidoši pakratīja galvu un, acīm mirdzot, atbildēja:

—  Es nesēroju par saviem vecākiem! Pirmkārt, tādēļ, ka zinu: viņiem tagad ir augstāka dzīve. Otr­kārt, tāpēc, ka es viņus redzu katru dienu. Tiklīdz es iedziļinos lūgšanā, viņi man parādās, gaismas apspīdēti. Viņu sejas staro mierpilnā priekā, un viņi stāsta man par tā Kunga diženumu, par bezgalīgo svētlaimi, ko bauda, un apgalvo, ka nāves stunda nes atbrīvošanos no zemes dzīves važām.

—  Tas, ko tu stāsti, Lēlij, ir kas skaists un cil­dens, taču nav piemērots taviem gadiem, — piebilda Rameri, līdzjūtīgi raudzīdamies uz bālo meiteni, ap kuru staroja gaismas oreols. — Man šķiet neiespē­jami, ka tu nekad nebūtu kārojusi dzīves piedāvātos jaukumus. Tu esi jauna, skaista un bagāta! Tu ie­mantosi mīlestību, tevi godās. Kā tu vari noniecināt visus zemes dzīves labumus, dodot priekšroku na­badzībai, ļaužu nicinājumam un kaunpilnai, bries­mīgai nāvei?

Lēlija veltīja viņam apgarotu skatienu.

—  Pēc visiem tevis uzskaitītajiem labumiem alkst vienīgi akli nabagi, kuri nezina patiesību, kurus saista vienīgi mantas raušana un miesiskas bau­das, — tajās viņi saskata augstāko svētlaimi. Tāpēc tad, kad atnāk nāve, viņi cīnās ar to kā ar niknāko ienaidnieku. Miesa protestē, bet dvēsele bailēs trīc, stāvot uz tumšās, nezināmās takas, pa kuru tai ne­izbēgami būs jāiet pretī mūžīgajai taisnajai tiesai, lai atskaitītos par saviem darbiem. Mēs, kristieši, mūžam atrodamies kapa malā un zemes dzīvi visai augstu nevērtējam, jo mūsu bagātība ir ticība un lūgšanas. Td visu atņemt mums neviens nespēj. Mūs sauc par neprāšiem, jo mēs meklējam laimi aizkapa dzīvē, bet jūs, kas uzskatāt sevi par gudriem, — ko jūs esat atraduši š^jā pasaulē? Laiks visu aprij un neko jums neatstāj, jo viss lemts iznīcībai: skaistums novīst, veselība sašķobās, bet baudītspēja notrulinās. Visbeidzot pienāk brīdis, kad ir jāpamet gan pilis, bagātība un slava, gan nīcīgā miesa. Viss pazūd un pārvēršas pīšļos, vien nemirstīgā dzirk­stele paceļas, nometusi zemes dzīves skrandas, lai pēc tam vai nu ložņātu tumsā, vai arī triumfāli un līksmi aizlidotu Dieva Valstības bezgalīgajos plašu­mos.

Š^jā brīdī Lēlija patiesi mirdzēja dievišķā skais­tumā: viņas būtne izstaroja tādu skaidrību un tik varenu pārliecību, ka tā, līdzīgi spēcīgai narkotiskai vielai, apreibināja klausītājus, likdama viņiem aiz­mirst visas šaubas, vēlmes un cerības, un pakļāva šā bērna viedajai gudrībai. Jo šis bērns bija lab­prātīgi atteicies no visiem zemes dzīves priekiem, bija gatavs satikties ar nāvi, un nezināmā mūžība viņam mirdzēja pretī gaismas pārpilna.

Meitenes vārdi atstāja uz viņiem smagu iespaidu, un nākotne šķita tumša un tukša, bet laime, pēc kuras viņi tā alka, — tikai ilūzija un iedomāts sap­nis. Saviļņoti līdz dvēseles dziļumiem, visi domīgi izklīda pa savām istabām.

Tbnakt Valērijas spilvens kļuva mikls no asarām, viņas domas pastāvīgi atgriezās pie jaunās kristietes teiktā. Tad, lūk, kāda ir šī ticība, kuras vārdā mira viņas māte! Pirmoreiz viņā radās vēlēšanās pieņemt šo ticību un turpmāk no dzīves neko neprasīt.

Kamēr Valērijas dvēselē risinājās šis bīstamais pavērsiens, pilsētā izplatījās kāds jaunums, kas tik ļoti uzkurināja vispārēju interesi un ziņķāri, ka uz laiku pat tika piemirsta kristiešu vajāšana. Pēc tam tā atsākās ar vēl lielāku nežēlību.

Šo ziņkāri bija izraisījis kāds svešinieks, kurš nesen bija nopircis milzīgu, kādreiz Kleopatrai pie­derējušu pili un iekārtojis to tik grezni, ka izraisījis apbrīnu pat bagātākajos aleksandriešos.

Pilsētā baumoja gluži neticamas lietas par šā sve­šinieka bagātību, par brīnumainām lietām un dār­gumiem, ar kuriem viņš piepildījis savu namu, par viņa vergu skaitu. Taču tas gan bija «runā, ka» lī­menī, jo neviens neko nebija redzējis savām acīm. Pili apjoza augsts mūris, bet par tās īpašnieku, kuru arī neviens nebija redzējis, bija zināms vienīgi tas, ka viņš ir augstdzimis indietis un viņu sauc As- garta.

Viņš bija ieradies Aleksandrijā kādu nakti ar kuģi, kas izcēlās ar savu apdari un piesaistīja lielus barus ziņkārīgo, kuri laivās braukāja tam apkārt, lai aplūkotu trirēmu rotājošās zelta un ziloņkaula inkrustācijas, purpurkrāsas buras un zeltītos mastus.

Asgarta iepazinās ar pilsētu, sēdēdams slēgtās nestuvēs, kuras pavadīja milzīga svīta un lāpneši. Kopš tā brīža, kad aiz viņa aizvērās bronzas vārti, neviens viņu nebija redzējis.

Rameri dzirdēja stāstus par noslēpumaino sveš­zemnieku, kā arī fantastiskās baumas, un viņam radās aizdomas, vai tikai šis svešinieks nav kaut kādā ziņā saistīts ar Amenhotepu. Tēlnieku midsi- nāja vienīgi svešā vīra vārds un tas, ka viņš bjja indietis.

Kādu dienu legāta mājas priekšā apstājās greznas nestuves, kuras nesa astoņi nūbieši, un kalpotājs pasniedza Rameri plāksnītes, uz kurām bija rak­stīts, ka Asgarta aicina ēģiptiešu tēlnieku apmeklēt viņu.

Pirmajā mirklī šis ielūgums Rameri ļoti pārstei­dza, taču tad viņš atcerējās savas aizdomas par Amenhotepu. Tēlnieks steidzīgi apģērbās un iesēdās nestuvēs, kas viņu nogādāja indieša namā. Kad aiz viņa aizcirtās noslēpumainās mītnes smagie vārti, Rameri nekādi nespēja atbrīvoties no drūmas priekš­nojautas. Viņš nokļuva lielā pagalmā, kas bija iz­klāts ar baltu marmoru; tā centrā atradās baseins ar strūklaku. Pils portiku greznoja lieliskas statujas un vāzes ar ziediem, bet tālāk dārzā bija redzami vīģeskoki, palmas un citi krāšņi koki.

Svītrainās zīda drānās tērpies kalpotājs veda viņu pa platām kāpnēm, cauri vairākām ārkārtīgi grezni iekārtotām zālēm. Šajā mirklī Rameri vēlējās, lai viņam būtu vismaz desmit acu, kas spētu reizē uz­tvert visu šo telpu burvību. Visur bija daudz ziedu, un gaisā virmoja spēcīgs, patīkams aromāts.

Pie smaga, zeltītām bārkstīm rotāta aizkara kal­potājs apstājās un ar žestu aicināja tēlnieku turpi­nāt ceļu vienam. Samulsušais Rameri iegāja nāka­majā istabā un pārsteigts apstājās uz sliekšņa. Viņš bija nokļuvis nelielā pusapaļā zālē ar perlamutra sienām. No tumši zilajiem kupolveidīgajiem gries­tiem nokarājās un pa sienām aizvijās pērļu un tir­kīza ziedu virtenes ar zeltītām lapām. Aizkari no mirdzoši zila zīda bija izšūti ar sudrabu un izrotāti pērlēm. Smalkās mēbeles, kas bija apvilktas ar to pašu mirdzoši zilo zīdu, zvīļoja dārgakmeņu inkrus- tācijās. Istaba bija maigi zilganas gaismas pielijuši. Dīvainas formas vāzēs bija balti, lilijām līdzīgi ziedi. Rameri kā apburts stāvēja pie durvīm. Pēkšņi no kāda dīvāna piecēlās gara auguma slaids, baltās drānās tērpies vīrietis, kuru tēlnieks savā satrau­kumā nebija pamanījis.

—  Kas ar tevi notiek, Rameri? Tu, šķiet, esi pār­vērties par statuju, — viņu atskurbināja skanīga, labi pazīstama balss.

—  Amenhotep, tas esi tu! — viņš iesaucās, mez­damies maga apskāvienos.

—  Es pats! Vai tad es tev neteicu, ka tu saņemsi no manis ziņu, tiklīdz būšu iekārtojies?

—  Tava iekārtošanās ir lieliska: tā jau ir īsta sapņu valstība! Atzīstos, es nedomāju, ka esi tik bagāts!

—  Bagātība ir nosacīts jēdziens, — mags pasmai­dīja. ' — Vajadzēja taču parūpēties par šiem grez­numiem, lai mazliet izklaidētu labos aleksandriešus, kuriem gribu sarīkot svētkus savā namā. Tagad ie­sim uz manām personiskajām istabām — tur es jū­tos daudz labāk.

Viņi izgāja cauri vēl dažām zālēm, kas bija tikpat greznas un oriģinālas. Beidzot mags apstājās pie sienas, kuras centrā bija brīnišķīgs ēģiptieša galvas veidojums. Viņš pieskārās kādai vietai galvassegas rotājumā, un tūlīt pat atvērās apslēptas durvis, pa kurām viņi iegāja plašā zālē, ko apgaismoja tikai dažas lampas uz augstām pamatnēm, tādēļ tur val­dīja puskrēsla.

Rameri nojauta, ka tā ir maga laboratorija. Plašā un dziļā nišā stāvēja upuraltāris garu izsaukšanai. Uz galdiem un paliktņiem atradās dīvaini instru­menti, bet plauktos — papirusa tīstokļi un visda­žādākās formas un izmēra kastītes un trauciņi. No aizdegtajiem trijkājiem plūda brīnumjauks un Ra­meri labi pazīstams aromāts.

—  Šeit es patiesi esmu mājās, tajā pasaulē un tādos apstākļos, kādi man vislabāk patīk, — teica Amenhoteps, ar baudu atlaizdamies kādā vienkāršā, ērtā krēslā pie galda, kas bija apkrauts ar tīstok­ļiem un plāksnītēm. ■— Manuprāt, šeit ir daudz labāk nekā tajās zālēs, kas tev šķiet tik brīnišķīgas. Tur ir spilgta gaisma, košas gleznas un tracinošs troksnis, kad sanāk viesi.

—  Es nepiekrītu tik skarbai tavas lieliskās pils kritikai. Lai cik pārpilna ar zinību noslēpumiem ir šī telpa, es tomēr dodu priekšroku perlamutra is­tabai, — smiedamies atbildēja Rameri. — Starp citu, kāpēc tu mainyi vārdu un dēvē sevi par in­diešu princi Asgartu?

—  Man ir īpašumi Indijā, un es tur dažkārt pa­vadu vairākus gadus. Tur man ir skolnieki, un tur mani pazīst kā Asgartu, tāpēc man ir tiesības sauk­ties šai vārdā. Bet tagad pietiek runāt par mani! Labāk pastāsti, kā tu dzīvo! Vai Erikso ir nomieri­nājusies, redzēdama, ka es neatgriežos?

—  Domāju, ka sirds dziļumos viņa nav mierīga un baidās tevi atkal ieraudzīt. Viņa, protams, jūtas vainīga, tomēr es nekādi nesaprotu, kāpēc viņa tik ļoti baidās no tevis — labākā, viedākā un augst­sirdīgākā cilvēka un varenākā maga, ar kura aiz­bildnību viņai btītu jālepojas?

—  Pats redzi, cik zemu Erikso vērtē to visu, do­dot priekšroku tavai jaunībai un dedzīgajām melna­jām acīm.

—  Tas tāpēc, ka viņa ir muļķe! — nosarkdams iesaticās Rameri.

—  Tāpēc, ka viņa ir sieviete! Un es nebūt nepeļu viņas gaumi. Esmu iecerējis sarīkot vairākas vie­sības, uz kurām noteikti ieradīsies arī Erikso un pazīs mani. Tad arī pateikšu, ka man nav ne ma­zākās vēlēšanās, lai viņa atgriežas pie manis, un ka es dodu viņai iespēju izbaudīt brīvību.

Mazpamazām saruna ievirzījās mākslas un poli­tikas gultnē. Rameri ar rūgtumu ieminējās par savas dzimtenes sabrukumu, par Ozīrisa kulta gāšanu, par to, ka tas visur nomainīts ar jaunām dievībām. Sai sakarībā viņš ierunājās par kristiešiem un viņu va­jāšanu Ar līdzjūtību, kādu viņam, iedvesa šī jaunā ticība, Rameri pastāstīja par dažām briesmīgām ainām, kuru liecinieks viņš bijis prefektūrā un fo­rumā.

—  Amenhotep! — viņš iesaucās, satvēris maga roku. — Saki, tu, gudrais, iesvaidītais, ko nozīmē šis ticību haoss, kurā tagad dzīvojam! Ozīriss, kas daudzus gadsimtus bija Kemas zemes aizbildnis, vairs nav ēģiptiešu dievs. Viņa dievnamu aizēno lieliskas celtnes, kas radītas par godu Jupiteram, Venerai, Apollonam, Serapīdam un citām dievībām, kuras man neko nenozīmē. Tālāk! Šos lieliskos die­vus kristieši nicina un noraida, pielūgdami naba­dzīgu krustā sistu amatnieku, kuru uzskata par die­vības iemiesojumu zemes virsū, par pasaules glābēju. Savas ticības vārdā viņi mirst drausmīgās mokās ar smaidu uz lūpām! Saki, vai tiešām ir iespējams, ka Dievs būtu nonācis uz zemes un kļuvis par pa­rastu mirstīgo? Vai tiešām Viņa slavas vārdā Viņam nepieciešama ticīgo briesmīgā nāve? Lūdzams, iz­skaidro man, kur slēpjas patiesība! Kam taisnība? Kuru dievs ir īstais?

Amenhoteps atspiedās ar elkoņiem pret galdu un domīgi klausījās. Kad Rameri apklusa, mags apvel­tīja viņu ar savu caururbjošo, viedo skatienu, izslē­jās un teica:

—  Visiem ir taisnība! Visi pielūdz vienu Dievu, tikai katrs to sauc citādi, jo Dievs ir visur. Dievs — tā ir dzīvības diženā, pirmatnējā elpa, kas visu at­dzīvina.

Uz galda stūra stāvēja liels koka toveris, kurā auga krūms ar ziliem ziediem, kas izplatīja patī­kamu, spēcīgu aromātu. Rameri jau bija redzējis līdzīgu augu maga darba telpā Memfisā un uzskatīja to par maģisku.

Amenhoteps pieliecās, nolauza ziedošo zariņu un, pastiepis to tēlniekam, teica:

—  Skaties! Dievs parādās visā, ko radījis. Šo puķi dzīvu dara dievišķais siltums, un tajā ietverts lielais pilnveidošanās likums, tās nezūdošais skaistums un tīkamais aromāts ir Dievības dvesma.

Amenhoteps paņēma papirusa lapu un pakratīja virs tās zariņu. Uz papirusa nokrita smaragdzaļš kukainis, gluži kā putekļiem noklāts.

—  Tagad paskaties uz otru Dižā Radītāja bezgalī­gās pilnveidošanas mākslas pārstāvi. Tas jau atrodas pakāpi augstāk, un tu par to tūlīt pārliecināsies.

Nolicis zariņu uz papirusa malas, Amenhoteps turpināja:

—  Es paņemšu zāles stiebru un apturēšu kukaiņa kustību. Skaties, tas nokrita un guļ kā beigts. Ta­gad pieceļas un rāpjas augšā pa stiebru taisnā ceļā uz zieda auglenīcu, no kuras es viņu nokratīju. Vai saproti, ka šī mazā būtne jau ir apveltīta ar dižu un noslēpumainu dvēseles spēku — gribu, kas to virza uz iecerēto mērķi? Tas ir tāda cilvēka pirm- tēls, kurš nokrīt pārbaudījumu priekšā, tad ceļas, iemiesojas citā ķermenī un atkal turpina rāpties pa savu kaislību stiebru. Pārvarot šķēršļus, viņš virzās uz pilnību, kas ir viņa mērķis — starojošs zieda kausiņš, kur mīt pasaules Radītājs. Dievs tev parādās visur! Viņš runā debesu zilgmē, viļņu šal­koņā, putnu dziedāšanā, vētras auros, zibens spī­dumā un saules dzīvinošajos staros. Visur izpaužas pasaules ēkas Dižais Radītājs. Neskaitāmās pasau­les, kuras tu vēro nakts tumsā, ir viņa gribas ra­dītas. Viņš liek tām kustēties tik nevainojamā kār­tībā, ka tās nekad nesaduras, nekad netiek izjaukta to kustības harmonija un to ceļu var izskaitļot gad­simtiem uz priekšu. Tu vēl nezini un nespēj apjaust, ka zeme, uz kuras tu stāvi un k\ira tev šķiet tik caurspīdīga, griežas neizmērojamā tukšumā, un tās ceļā to notur vienīgi Radītāja griba. Vai tu zini, kas ir šī griba, kura slēpjas ikvienā Dieva radībā? Kaislību un miesas apdullināti, cilvēki neapjauš, ka viņos snauž gigantisks draudīgs dzinējs. Griba, Rameri, ir pašas Dievības daļiņa, kas atbrīvojusies no visa materiālā. Kad tā izpleš savus varenos spārnus, tās lidojumam nav robežu, un viss pa­kļaujas tās pavēlēm. Griba — tā ir visu noslēpumu atslēga, kas «izredzētajam», kurš prot gribēt, atver visas durvis. Tā atklāj viņam noslēpumus, pakļauj kosmiskos likumus un iemāca darboties Radītāja di­žajā laboratorijā. Viņš nav greizsirdīgs un nav skops. Viņš savos bezgalīgajos valdījumos dod vietu visiem īstenajiem skolniekiem. Vislielākās zināšanas nav nekas, ja nevada un nevirza Viņa griba! Savu domu es paskaidrošu ar piemēru. Paņem, lūk, to trauku, kas atrodas pa labi uz galdiņa, un piepildi to ar zemi no kastes, kas stāv uz grīdas.

Kad Rameri bija izpildījis teikto, Amenhoteps pa­ņēma kastīti ar sēklām un dažas no tām iekaisīja zemē.

— Es zinu, ka ikvienā no šīm sēklām slēpjas astrāls spēks. Ja to virza varena griba, tad var pa­ātrināt dabas darbu un piespiest augu izaugt dažās stundās vai dažās minūtēs. Es to varu izdarīt, jo mana griba atšķirībā no tavējās ir apzināta. Tu varētu šeit sēdēt mēnešiem ilgi, svīzdams asins sviedrus un pūlēdamies koncentrēt savu nelaimīgo gribu, un tomēr neko nepanāktu. Tava griba kā ne­droša laiva bez stūres traucas pa nedisciplinētās domas viļņiem, kas to satver un aiznes sāņus no iecerētā mērķa. Bet tagad klusē un vēro!

Amenhoteps piebīdīja tuvāk nelielu galdiņu, uz­lika uz tā trauku un pacēla virs šā trauka roku. Viņa uzacis saraucās, veidojot dziļu rievu, bet uz pieres satūka zila dzīsla. Šķita, ka no viņa valdonīgā skatiena plūst stari, un pamazām viss maga augums sāka izstarot fosforiscētu gaismu, kurā viņa baltais apģērbs kļuva daudzkrāsains. Ap galvu izveidojās plašs gaišzils oreols. Arī no slaidajiem pirkstiem sāka plūst stari, kas traucās uz trauku gluži kā magnēta pievilkti. Tajā iebērtā zeme tos mirklī uz­sūca.

Pārsteigtais Rameri saviļņots vēroja šo nepiere­dzēto parādību. Viņa ķermenim pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas, kādas parasti pārņem cilvēku, kura priekšā tiek pacelts aizkars, kas slēpis neredzamo pasauli.

Viņš pats nevarētu pateikt, cik ilgi bija palicis šādā stāvoklī, kad visa dzīve koncentrējusies vienīgi acīs. Pēkšņi viņš ieraudzēja, ka no trauka sāk plūst zaļgani tvaiki, kas spirālveidīgi cēlās augšup, tad krita atpakaļ, un zeme tos kāri uzsūca.

Tad zeme pašķīrās un no tās lēnām sāka līst ārā tievs asniņš, pēc mirkļa parādījās mazas sma­ragdzaļas lapiņas. Augs strauji stiepās garumā, pie- brieda, tad parādījās pumpurs un pārsteigtā tēl­nieka acu priekšā uzplauka sārts ziediņš, ko klāja mirdzoši rasas pilieni. Gaisma, kas ieskāva magu, apdzisa, tomēr viņa pirksti, šķiet, vēl aizvien izsta­roja kādu dzīvinošu plūsmu, kas sašūpoja graciozo augu.

Amenhoteps pasmaidīja, nolaida roku un paska­tījās uz viesa bālo un satraukto seju:

— Redzi, Rameri, šis augs ir disciplinētas, apzinā­tas gribas redzama izpausme. Šī griba atbilstoši da­bas likumiem prot izmantot ēterā izkaisītās matēri­jas daļiņas, kuras tavas raupjās acis nespēj uztvert. Kas prot gribēt, tas spēj vadīt stihiju spēkus, pēc savas vēlmes apvienot vai nošķirt kosmiskās vielas un pat pakļaut sev zemākās un mazāk attīstītās būtnes, kuras klaiņo izplatījumā un maga skolā ap­gūst «gribu» — jebkuru zināšanu alfu tin omegu. Līdzīgi tam, kā cilvēka vājajā saprašanā Augstākā

Būtne tiek dēvēta dažādos vārdos un ietērpta vis­dažādākajās formās atbilstoši tā cilvēka garīgajai attīstībai, kurš šo bīītni pielūdz, tā arī augstākās zināšanas var iegūt ar dažādiem paņēmieniem. Viens to panāk ar atsacīšanos, cits — ar pacietību, vēl cits — ar mīlestību, bet cits — ar naidu vai spītību. Gan tas, kurš prot lūgties, mīlēt un dzie­dināt, gan tas, kurš spēj vienīgi nīst un iznīcināt, apmierinot savu godkāri, — abi attīsta sevī varenu dzinēju, kas vedīs viņus augšup pa tikumiskās un garīgās pilnveidošanās kāpnēm.

Kristiešu reliģija — tā ir viena no gribas izkop­šanas diženajām skolām. Ar savu pašuzupurēšanos, pazemību, šķīstību un labprātīgi pieņemtu nabadzību kristieši iemācās uzveikt savas dvēseles vētrainās kaislības. Moku un nāves nicināšana ļauj viņiem valdīt pār ķermeni, iemāca mērdēt miesu un uzkrāt astrālo spēku, kas vajadzīgs augšupgaitai. Augstā­kajai Būtnei, kuru viņi pielūdz, šīs fiziskās ciešanas kā viņu ticības apliecinājums, protams, nav vaja­dzīgas, nav vajadzīga arī šo cilvēku nāve. Šī Būtne ir dižena visur, kur vien izplatījumā izpaužas tās varenā elpa. Taču šis Varenais un Dievišķais gars priecājas, ka ir kļuvis par cilvēka gara cildeno cen­tienu mērķi. Līdzīgi spožajai zvaigznei, kura kādreiz atveda gaišreģus pie viņa šūpuļa, viņš norāda šīm dvēselēm ceļu un mudina tās pakļaut un mērdēt miesu, kas aizkavē pilnveidošanos.

—  Vai viņi sasniedz šo augsto mērķi? — nomur­mināja Rameri.

—  Viņi tiecas uz to, šis mērķis viņiem ir kā de­besīs mirdzoša zvaigzne. Nejēgām tā šķiet ttivu esam, viņi neapzinās, ka viņus no zvaigznes šķir bezgalīgs izplatījums. Ja šie cilvēki to aptvertu, viņi zaudētu pašpaļāvību, bet, par laimi, viņi redz šo brīvo dvēseļu mirdzošo balvu un ceļas tai pretī, nemanīdami attālumu. Kristietim šā mērķa iemieso­jums ir mirdzošs krusts, iesvaidītajam — maga zvaigzne, elku pielūdzējam — Jupitera diženais tēls, bet tev — Ozīriss, ar kuru tu ceri saplūst.

Amenhotepa balss pamazām kļuva klusāka, un viņa nekustīgais skatiens bija aizklīdis tālumā… Šķiet, mags bija aizmirsis par Rameri, kas saviļņots raudzījās viņā.

—  Ak, šis ceļš uz zvaigznēm pa gribas taku! Kur ir tā gals? — viņš ierunājās, izslējies un izstiepis augšup rokas. — Nav tāda skaitļa, kurš spētu iz­teikt attālumu, kas šķir mūs no mērķa!

Amenhoteps apklusa, smagi elpodams, tad apsē-" dās un sažņaudza rokās galvu.

—  Šaubas! Baigais briesmoni Amenti! Prom, prom!… — viņš drudžaini iekliedzās, ar žestu at­grūzdams no sevis ko neredzamu. Viņa drūmais ska­tiens atkal ietiecās izplatījumā.

Šausmās drebēdams, Rameri kāpās atpakaļ un bezspēcīgi noslīga krēslā. Viņam šķita, ka jūt kāda baismīga neredzama spēka klātbūtni, un viņš aizvēra acis.

—  Es tevi nobiedēju, mans nabaga draugs, — pēc kāda brīža atskanēja Amenhotepa balss.

Kad Rameri iedrošinājās atvērt acis, viņa priekšā stāvēja mags, tiesa, mazliet bāls, tomēr mierīgs, un smaidīdams sniedza viņam roku.

—  Vai tu redzēji briesmoni Amenti? — Rameri vaicāja.

Pār maga seju pārslīdēja skumju ēna.

—  Es redzēju briesmoni, kurš apstāj cilvēku, kad tas iedrošinās bezbailīgi ielūkoties neaptverami pla­šajās nezināmžģās sfērās. Tev, par laimi, vēl nav priekšstata par to bezdibeni, kura malā bieži vien izmisīgi cīnās cilvēka dvēsele, kad to nomācis bez­spēks un niecīguma apziņa bezgalības priekšā. Ie­malko šo dzērienu, tas tevi stiprinās, un tad — šķi­ramies! Man vēl jāstrādā.

Rameri paņēma kausu un iztukšoja to. Pateicies Amenhotepam, viņš jau grasījās atvadīties, kad mags, pastiepis viņam roku, teica:

— Lūdzu, nevienam nestāsti, ka mani pazīsti. Lai izskaidrotu savu ciemošanos Asgartas pilī, saki, ka esmu tev pasūtījis dievietes Hēbes statuju. Es to patiešām pasūtu. Par modeli tev varētu noderēt Erikso.

Rameri atgriezās mājās nomākts. Viņš vienmēr bya jutis pietāti Amenhotepa zināšanu priekšā, bet tagad šī bijāšana robežojās ar bailēm, un nu viņš sāka saprast Erikso. Vai tikai meitenei nav gadījies izbaudīt šā neparastā cilvēka dusmas, ja jau viņa magu tik ļoti ienīda, ka baidījās kā no viņa drau­dzības, tā ienaida?

VI

Bija pagājušas divas nedēļas vai mazliet vairāk kopš tā brīža, kad Rameri redzēja savu labvēli. Viņš tagad veidoja Hēbes statuju, un Erikso bija ļoti ap­mierināta, ka varēja pozēt.

Ik dienas tēlnieks dzirdēja runājam par Asgartu. Viņš esot apmeklējis prokonsulu un dažas citas aug­sti stāvošas personas un ne reizi vien aicinājis šos cilvēkus pie sevis. Pilsētā runāja vienīgi par Asgar­tas rīkotajām viesībām, par viņa pils greznību, par dejotāju un dziedātājas brīnumaino skaistumu un, visbeidzot, par paša prinča dīvainībām. Viņš katru dienu dodoties izjādē uz balta ziloņa, kura kaklu greznojot kaklarota, bet snuķi — milzum dārgas aproces. Pats viņš sēžot nelielā baltā teltī dzīvnieka mugurā un neesot redzams.

Galls dega ziņkārē un karsti vēlējās iekļūt uzaici­nāto pulkā, taču apstākļi allaž sakrita tik nelabvē­līgi, ka neļāva viņam satikties ar indieti.

Bet kādudien viņš atgriezās mājās ļoti apmieri­nāts un pastāstīja, ka ticies ar Asgartu pie prokon- sula Abi iepazīstināti, un princis izturējies pret viņu neparasti uzmanīgi.

Nākamajā dienā Galla pils priekšā apstājās Asgar- tas nestuves. Taču legāta nebija mājās — viņš ar visu ģimeni bija devies noskatīties sacensības. Prin­cis atstāja Gailam uz rakstīšanai paredzētas plāksnī­tes ziņu, ka uzaicina viņu kopā ar cēlo dzīvesbiedri uz lieliem svētkiem, kas tiks rīkoti pēc dažām die­nām.

Satracināts par tādu neveiksmi, legāts jau nāka­majā dienā devās pie Asgartas un saņēma ielūgumu uz svētkiem arī Lēlijai, Erikso un Rameri, par kuru likteņgaitām princis jau bija dzirdējis.

Dāmas aktīvi pievērsās savām tualetēm, vienīgi Lēlija kategoriski atteicās doties uz svinībām.

Valērija kā parasti augstsirdīgi piedāvāja Erikso dārgus audumus un savu šuvēju pakalpojumus. Pēk­šņi pašā svētku priekšvakarā kāds svešinieks atnesa uz legāta namu lielu pītu grozu, kas bija izrotāts ziediem un lentēm un paredzēts Erikso.

Aleksandrijas bagāto jaunekļu vidū meitenei bija tik daudz pielūdzēju, ka bīītu visai grūti uzzināt, kurš ir noslēpumainais dāvinātājs. Sākumā Rameri domāja, ka tas ir pats Galls, taču patricieša pa­tiesais izbrīns lika atzīt, ka viņš ir maldījies. Groza neparasti bagātais saturs pateica viņam priekšā citu vārdu.

Priecīga, mirdzošām acīm Erikso izņēma no groza greznu tērpu, kas bija darināts no sudrabā izšūta auduma, un vieglu caurspīdīgu apmetni ar pērļu apdari, tad kaklarotu, jostu, diadēmu, vairākas agra- fes un rokassprādzi. Viss bija bagātīgi rotāts ar bril­jantiem, pērlēm un smaragdiem. Dāvinājuma vērtība bija tik liela, ka klātesošie pārsteigti saskatījās. Ne­lielā groziņā uz zīda spilventiņa atradās no baltiem ziediem vīts vainadziņš. Ziedi atgādināja lilijas, taču to ziedkausiņi izstaroja zilganu gaismu. Šī ziedu vītne Rameri visu izskaidroja.

Šādus ziedus tēlnieks bija redzējis Amenhotepa perlamutra istabā. Tātad viņš ir atsūtījis Erikso tik karalisku dāvanu! Vai tiešām magu saistīja pie meitenes dziļākas jūtas nekā tās, par kurām viņš bija runājis?

Pati izredzētā acīmredzot neko nenojauta. Viņa jūsmoja par gaumīgajām un greznajām veltēm un nemaz neslēpa savu prieku. Meitenei rūpēja vienīgi tas, lai šie brīnišķie ziedi līdz rītvakaram nenovīstu.

Nākamajā dienā Rameri pirmais bija sagatavojies svētkiem. Viņš bija uzvilcis togu un nemaz neizska­tījās pēc Amazisa laikabiedra. Zināmas šaubas varēja izraisīt vienīgi ēģiptietim tik raksturīgie vaibsti. Ra­meri bija skumjš. Tukšuma un vientulības sajūta, kas laiku pa laikam viņu pārņēma, nospieda arī tagad. Līdz noteiktajam laikam bija palikusi kāda pusstunda, un Rameri, apsēdies pie loga, domīgi skatījās uz dārzu, kas jau grima naksnīgā krēslā.

Neliels troksnis un mazas rociņas pieskāriens lika tēlniekam strauji pagriezties. Viņa priekšā stā­vēja Erikso savā brīnišķīgajā tērpā. Istabas pus­krēslā viņa šķita kā burvju tēls. Viss viņas stāvs mirguļoja un liesmoja. Zeltainie mati fosforiscējoši laistījās zem baltajām lilijām, kas bija tik svaigas un samtainas kā tikko pliīktas. Nekad Erikso vēl nebija starojusi tādā apburošā dailē kā šajā brīdī. Viņas acis liesmoja, bet pusatvērtās lūpas liegi ro­tāja kaismīgs smaids.

—  Erikso! Zvēru pie Ra un Ozīrisa: tu esi tik daiļa, ka spētu savaldzināt pašu dievu! — iesaucās pārsteigtais Rameri.

Erikso uzlika viņam uz pleciem rokas un pa pu­sei jokojot, pa pusei nopietni teica:

—     Man nav vēlēšanās savaldzināt dievu, man pie­tiktu ar tavu sirdi. Vai tad es pacietīgi negulēju gadsimtiem ilgi, lai uzvarētu Nuitu?

To teikdama, viņa piekļāvās pie Rameri kā īsta kārdinātāja. Meitenes zeltainās cirtas glāstīja viņa vaigu, liliju aromāts reibināja, un šajā mirklī viņš aizmirsa visu pasauli. Rameri strauji pievilka Erikso sev klāt un noskūpstīja uz līīpām. Vēlreiz noskūpstīt viņš vairs nepaguva, jo Erikso kā glodene izslīdēja no viņa rokām un pazuda.

Apmulsušais un sapīkušais Rameri noskaloja auk­stā ūdenī savu sakarsušo seju un sakārtoja togu. Tajā brīdī ieradās vergs, lai pateiktu, ka viņu gaida.

Kad Rameri ienāca ātrjjā, visi jau bija sapulcēju­šies. Pietika viņam uzmest skatienu Valērijai, lai Erikso iedvestā kaisle izgaistu bez pēdām.

Patriciete bija tērpusies ar sudrabu izšūtā sārtā peplā. Viņas melnajiem matiem lieliski piestāvēja rožu vainags un rotaslietas ar rubīniem. Viņas mie­rīgā, majestātiskā stāja, lielo tumšo acu atturīgais, kautrais skatiens un slaidais augums — tas viss kontrastēja ar Erikso, kas līdzinājās mazam, mai­gam, caurspīdīgam raibam taurenītim. Valērijas stin­grais un atturīgais daiļums atstāja uz Rameri lielu iespaidu. Kad viņš juta sev pievērsto patricietes dziļo un tīro skatienu, nekādai citai ietekmei pār viņu vairs nebija varas. Tāpēc viņš palika auksts un vienaldzīgs, redzot, kā Galls sievas klātbūtnē apber Erikso ar komplimentiem.

Kad Asgartas pilī ieradās legāts ar ģimeni, tā jau bija ļaužu pilna. Visur bya gaišs kā dienā, un viss — gan krāšņās istabas un brīnumainais dārzs, gan statujas, dārgakmeņi un strūklakas — radīja burvīga sapņa iespaidu.

Pils saimnieks pats sagaidīja viesus pie ieejas lielajā zālē. Legāta ierašanās brīdī apkārt Asgartam bija tik daudz cilvēku, ka Gailam ar sievu nācās diezgan ilgi gaidīt, līdz izdevās piekļūt tuvāk, lai sasveicinātos ar viņu.

Nepacietīgajai Erikso ātri vien apnika gaidīšana, un viņa īsināja laiku, ziņkāri aplūkodama tuvējās istabas. Kad meitene atgriezās, Asgartas zālē vairs nebija, un Galls viņu norāja par neprasmi uzvesties, taču jaunā vīrieša acis runāja ko citu: meitenes skaistums bija licis uzvirmot viņa notrulinātegām jūtām. Erikso nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Viņa meklēja Rameri, līdz ieraudzīja, ka tas saru­nājas ar vairākiem jauniešiem. Valērija bija pie­vienojusies prokonsula sievai un dažām matronām. Legātu uzrunāja kāds no viņa biedriem. Tā Erikso palika gluži viena.

Meitene dega vēlmē atrast perlamutra istabu, par kuru bya stāstījis Rameri, tāpēc ar sev piemītošo drosmi apstaigāja zāles un galerijas, tīksminādamās par statujām, dārgajām vāzēm, zeltītajiem audumiem un raibajiem paklājiem. Drīz viņa nokļuva līdz ēdamistabai, kur vesels pulks vergu pārvaldnieka uzraudzībā rindoja uz galdiem zelta un sudraba šķīv­jus un traukus ar kūpošiem ēdieniem, augļiem un saldumiem. Beidzot viņa attapās ilgi meklētajā is­tabā ar perlamutra sienām. Šī gaismas pielietā telpa vakara nokrēslī likās vēl noslēpumaināka nekā dienā. Paceltā portjera atsedza ieeju grotā, kuras sienas, šķiet, bija veidotas no safīra kristā­liem. To rotāja lielas palmas un rožu krūmi, bet dziļumā klusi urdzēja strūklaka, kuras ūdeņi ie- pliida baseinā, kas izskatījās kā no milzīga rubīna izkalts. Koku ēnā atpūsties vilināja marmora soli. Pašā vidū uz nelielas kolonnas bija novietota Erota skulptūra. Mīlas dievs turēja rokās bultas caururbtu sirdi.

Erikso apstājās, ar baudu aplūkodama visu šo krāšņumu, ar patiku ieelpodama brīnišķīgo aromātu, kas piepildīja grotu. Pēkšņi pie ieejas nozibēja kāda

ēna, un uz sliekšņa parādījās Asgartas slaidais stāvs.

—  Erikso! — uzsauca mags.

Šī pazīstamā metāliskā balss lika meitenei no­drebēt un apgriezties. Grīļodamās viņa kāpās at­pakaļ, šķita, ka Amenhotepa skatiens viņu hipno­tizē. Šis skatiens kā allaž bija valdonīgs, taču tajā nebya nedz naida, nedz barguma.

Erikso noslīga uz ceļiem un padevīgi čukstēja:

—  Kungs, piedod man!

Amenhoteps strauji piegāja viņai klāt.

—  Piecelies! Tevi kāds var ieraudzīt! Kāpēc tu drebi? Kāpēc tu mani tik ļoti ienīsti, ka gribēji no­galināt? Ko esmu tev nodarījis?

Kauns, bailes un haotisks citu jūtu jūklis, kurā Erikso pati nespēja orientēties, trakoja viņas dvē­selē, acīs sariesās karstas asaras. Satvērusi maga roku, viņa to piespieda pie lūpām un skumīgi no­murmināja:

—  Es pati nezinu, kāpēc tevi ienīstu.

 Amenhotepa sejā uzplaiksnīja noslēpumains smaids. Piecēlis Erikso kājās, viņš aizveda meiteni līdz soliņam un apsēdināja sev līdzās.

—  Nomierinies! Ko domās mani viesi, ja ieraudzīs tevi šeit raudam? — viņš laipni teica. — Nomieri­nies taču! Man nav nodoma piespiest tevi atgriezties pie manis, jā tev sirdij tuvāka citāda dzīve. Paliec pie krietnās Valērijas, esi laimīga starp sev līdzīga­jiem, baudi dzīvi un izklaidējies, kamēr tas tevi saista. Taču atceries vienu: ja tev kādreiz būs ne­pieciešams patvērums un aizstāvis, tad šeit tu vien­mēr atradīsi tēva mājas un tiksi draudzīgi, mīļi uzņemta.

Erikso tramīgi un neticīgi paskatījās uz viņu, bet, sastapusi maga labestīgo, gaišo skatienu, nosarka un, mulsi nolaidusi galvu, klusā balsī atbildēja:

—  Kungs, tu esi tik labs un augstsirdīgs, bet

es— prātā jukusi un nepateicīga. Taču mēģini sa­prast, cik drausmīgi ir aizvadīt dienas vientulībā, kad alksti dzīvot, mīlēt un pilniem malkiem ieelpot brīvības gaisu!

—  Tev taisnība! Man vajadzēja saprast, ka mana māja var likties kā cietums tādai jaunai, enerģijas pilnai būtnei kā tu. Taču man šķita, ka tu vēl esi bērns, un es baidījos tevi tik jaunu un skaistu rādīt katram pretimnācējam. Tagad esi laimīga pēc sava prāta.

—  Es esmu laimīga, kungs! Es mīlu un mani mīl.

Maga plakstiņi ar garajām skropstām notrīcēja

un nolaidās, aizslēpdami acis. Kad viņš atkal sāka runāt, balss bija kļuvusi pavisam dobja:

—  Nabaga bērns, tu tici tam, ko pati vēlies. Ne- pievilies: tu iedarbojies uz Rameri līdzīgi uzbudi­nošam vīnam. Viņš ir mākslinieks, tāpēc nespēj ne- sajūsmināties par tavu skaistumu, taču viņa sirds klusē, jo mīl citu.

—  Viņš mīlēja Nuitu, bet viņa taču ir mirusi.

—  Nuita dzīvo. Saskaņā ar negrozāmo likumu, kas valda pār dvēselēm, viņas gars tagad iemiesojies Valērijā. Viņi instinktīvi pazina viens otru, un viņu mīlestība ir atdzimusi.

Erikso nobālēja. Tātad Valērija ir Nuita! Kā viņa to nesaprata agrāk — abas taču ir tik līdzīgas viena otrai! Daži nenozīmīgi gadījumi, kuriem viņa agrāk nepievērsa uzmanību, tagad parādījās jaunā gaismā.

Amenhoteps vēroja meitenes seju, kurā atspogu­ļojās jūtas, kas viņu bija sagrābušas savā varā.

—  Man laiks atgriezties pie viesiem, — viņš teica pieceldamies. — Lūk, mans pēdējais vārds: ja tavas cerības piepildīsies, es nodrošināšu tevi ar pūru; ja izrādīsies, ka man ir bijusi taisnība, un pienāks brīdis, kad tu ieradīsies šeit ar salauztu sirdi, tad zini, ka tiksi uzņemta kā meita un atradīsi manā personā tēvu un draugu.

Amenhoteps izgāja, bet Erikso nekustīgi nosēdēja vairākas minūtes, pēc tam piecēlās un, neko sev apkārt neredzēdama, devās uz ļaužu pilnajām zālēm. Ne troksnis un jautrība, kas valdīja visapkārt, ne pielūgsme, ar kādu daudzi uz viņu skatījās, meiteni vairs neskāra — viņa palika auksta un vienaldzīga. Amenhoteps bija ievainojis viņu tieši sirdī, turklāt ar saindētu ieroci, jo viņa cieta. īpaši sāpīgi bija redzēt, kā Rameri sarunājas ar Valēriju. Abi bija jautri un smaidīgi. Mags bija teicis taisnību. Tēl­nieka skatiens ar neslēptu apbrīnu kavējās pie pat- ricietes slaidā auguma. Viņu, Erikso, Rameri bija pilnīgi aizmirsis, lai gan viņa bija daiļāka par Va­lēriju, turklāt tik ļoti mīlēja viņu. Šī rūgtā atziņa lika apdzist jebkurai interesei par Asgartas brīnišķī­gajiem svētkiem.

Pirmās pēcsvētku dienas visiem legāta nama ie­mītniekiem, ieskaitot pašu saimnieku, bija ļoti sma­gas. Jutekliskais un sieviešu izlutinātais Galls jau sen bija iemīlējies Erikso un alka viņu iegvit. Mei­tenes neparastais skaistums, kas svētkos bija īpaši žilbinošs, lika uzvirmot viņa kaislei un uzvēdīja do­mas, vienu par otru bīstamākas.

Savukārt Erikso, kuru nodarbināja pašas mīles­tība un greizsirdība, neievēroja nedz viņa kaislīgos skatienus, nedz centienus palikt ar viņu divatā. Bū­dama aizdomīga un kaprīza, viņa visur sekoja Ra­meri un uzmanīja viņu, lika lietā visu savu ko­ķetēšanas māku, lai ar sava skaistuma spēku pa­kļautu viņu un atņemtu sāncensei.

Un nevar teikt, ka Erikso pūliņi būtu bijuši pil­nīgi veltīgi. Rameri bija straujas dabas cilvēks, un viņa dzīslās phīda afrikāņu karstās asinis. Viņa sirds piederēja Valērijai, bet ugunsgrēkam līdzīgā kaisle vilka pie Erikso, kura arī pati atklāti izrādīja savu mīlestību pretēji Valērijai, kas vienmēr noslē­dzās lepnā atturībā, nedodama nekādas cerības.

Šī mūžīgā pretrunīgo tieksmju mija beidzot no­gurdināja Rameri.

Divas sievietes centās iegūt viņa sirdi: viena — nevaldāma, kaislīga un karsta kā tuksneša vējš; otra — mierīga, maiga un labdabīga kā dzīvinošs avots, kura ūdeņi rada oāzi neauglīgās smiltīs.

Tomēr vairāk par visiem cieta Valērija.

Apziņa, ka viņa nemīl vīru, ka sirds tiecas pēc tēlnieka, pildīja jaunās sievietes dvēseli ar kaunu, šausmām un pretīgumu pašai pret sevi. Būdama godīga, labestīga un tīra līdz dvēseles dziļumiem, viņa pārmeta sev noziedzīgās jūtas — kā būtu pār­metuši laulības pārkāpšanu. Visiem spēkiem viņa centās pārvarēt mīlestību pret Rameri un izraut to ar visām saknēm no savas sirds. Valērija izvairījās no tēlnieka un izturējās pret viņu ar augstprātīgu vēsumu, cerot, ka tas attālinās no viņas jauno cil­vēku. Pilnīgi nodevusies šai iekšējai cīņai, ko visiem spēkiem centās slēpt no vīra, Valērija nepievērsa nekādu uzmanību tam, kas notika viņas tuvumā, tāpēc arī nemanīja nedz Galla gandrīz neslēpto kaisli pret Erikso, nedz pēdējās koķetēšanu ar Ra­meri.

Kādu vakaru, kad Galla nebija mājās, Valērija agri devās uz savām istabām, lai pabūtu viena, taču nekādi nespēja atbrīvoties no mīlestības un sirdsap­ziņas pārmetumiem. Šo jūtu izraisītās rūgtās domas nedeva mieru un neļāva aizmigt. Viņa ar skumjām sev jautāja, ar ko šis haoss beigsies. No Rameri viņu šķīra bezdibenis, bet dzīve ar Gailu bija kļu­vusi izmisuma un pretīguma pilna.

Nespēdama aizmigt, Valērija piecēlās, apģērbās un, nevienu netraucējot, izgāja no istabas. Sākumā viņa staigāja pa terasi, bet tad devās uz priekšu pa garu un platu galeriju, kas stiepās visgarām mā­jai dārza pusē.

Viņa aizgāja pa galeriju krietni tālāk nekā pa­rasti. Pēkšņi viņa izdzirda liras skaņas. Valērija sa­rāvās, apstājās un nosarka, jo saprata, ka ir apstā­jusies dažus soļus no Rameri istabas loga. Pirmā jaunās sievietes doma bija griezties atpakaļ, bet to­brīd atskanēja dziedāšana liras pavadījumā. Tas bija Rameri, kurš pusbalsī dziedāja senu melanholisku ēģiptiešu āriju. Kādas neizprotamas izjūtas pārņemta, Valērija noslīga uz soliņa. Šī dīvaini pazīstamā me­lodija viņu apbūra.

Alejā atskanēja viegli soļi, bija saklausāma smilšu čirkstoņa. Patriciete izbrīnīta ieraudzīja, ka Erikso apstājas zem tēlnieka loga un sajūsmināta klausās dziesmā.

Mēness blāvajā gaismā Valērija saskatīja, ka jaunā meitene bija tērpusies vieglā baltā tunikā, pār kuru gluži kā apmetnis līdz ceļiem klajās viņas rudās cirtas.

Pēc brītiņa Erikso paķēra akmentiņu un iemeta to istabā. Dziedāšana apklusa, un. logā parādījās tēlnieka seja.

—  Erikso! Trakā! Ko tu šeit dari? Ja nu kāds tevi ierauga? — kā jokodamies, kā rādamies jautāja Rameri.

—  Gribu ar tevi parunāt bez lieciniekiem. Dienā es to nevaru izdarīt, jo vienmēr kāds traucē. īpaši apnicis Galls — viņš seko man kā ēna.

Rameri veikli uzrāpās uz palodzes un izlēca dārzā.

—  Ko tad tu tā gribi man teikt? — viņš jautāja, apskaudams meitenes tievo vidukli un skūpstīdams viņas samtaino vaigu.

Erikso viegli atbrīvojās no Rameri apskāviena un, nostājusies viņa priekšā, dusmīgi iekliedzās:

—  Ne jau skūpsti ir galvenais. Es gribu, lai tu beidzot skaidri pasaki, vai tu mani mīli. Es labāk mirstu nekā ilgāk paciešu šo mīlestības un vienal­dzības sajaukumu.

—  Protams, ka mīlu. Kāpēc tu par to šaubies? Iesim! Apsēdīsimies uz soliņa pie terases un papļā­pāsim.

Valērija dzirdēja, kā viņi apsēdās krūmu ēnā. Tad Rameri turpināja:

—  Vēlreiz atkārtoju: es mīlu tevi! Tikai es neesmu tik ekspansīvs kā tu.

—  Ja tu mani mīli, tad appreci! Es vēlos, lai tu piederētu vienīgi man.

—  Es pats vēlētos ar tevi apprecēties, taču šāds svarīgs solis ir nopietni jāpārdomā. Vajag iekārtoties un atrast līdzekļus nodrošinātai dzīvei. Mēs taču nevaram dzīvot pie Galla ar bērniem un saviem ļaudīm, — kā šaubīdamies atbildēja Rameri.

—  Amenhoteps apsolīja man dot pūru, ja es ar tevi apprecēšos; tātad no šīs puses nav nekādu grū­tību. Bet zvēri man, — viņa apvija rokas ap tēl­nieka kaklu, — zvēri pie Ozīrisa, ka tu nemīli Valē­riju!

Rameri nodrebēja.

—  Kā gan es varētu uzdrošināties iemīlēt krietno un lepno Valēriju, — viņš atbildēja dobjā balsī. — Es uz viņu skatos kā uz ģēniju aizbildni. Viņa būs lai­mīga par mūsu savienību un, protams, visiem spē­kiem to veicinās.

Ja Erikso nebūtu tik ļoti kaisles apžilbināta, viņa būtu pamanījusi gan Rameri nepārliecinošo intonā­ciju, gan izvairīšanos no tiešām atbildēm. Viņš ne­iedrošinās mīlēt Valēriju, bet, ja saņemtu drosmi, tad varbūt arī iemīlētu!… Dedzīgā aizrautība trau­cēja viņai iedziļināties tēlnieka vārdu jēgā. Meitene saprata vienīgi to, ka Rameri no Valērijas neko negaida un uzskata viņu tikai par savu labvēli.

Jūtu uzplūdumā Erikso metās Rameri ar kaklu. Valērija dzirdēja dedzīgus skūpstus un kaisles pilnus vārdus, kurus nesaprata, jo viņu bija pārņēmis briesmīgs satraukums. Pec brīža Rameri un Erikso aizgāja.

Viss redzētais un dzirdētais ļoti nomāca Valēriju. Viņā pamodās spēja greizsirdība, pārvērzdama vien­mēr apspiestās un atvairītās jūtas spēcīgā kaislē, par kuras esamību viņa nebija pat nojautusi. Valēri­jai šķita, ka viņa stāv bezdibeņa malā un ka viņu tajā grūž naids pret Erikso un kaut kādas nepa­zīstamas jūtas, kas plosīja viņas sirdi. Smagi elpo­dama, viņa kā salauzta sēdēja uz soliņa. Tad, pie­spiedusi pieri pie balustrādes aukstā marmora, sāka raudāt, aizmirsusi visu, pat to, kur atrodas.

Rameri, pavadījis Erikso, domīgs nāca atpakaļ, kad izdzirdēja kādu raudam. Viņš satrūkās un ap­stājās, mēģinādams noteikt, no kurienes skan rau­das. Jaunais cilvēks bija satraukts un neapmierināts. Viņu nomāca šīs nenoteiktās saistības, ko pats bija uzņēmies attiecībā uz Erikso. Viņš baidījās, ka mei­tene gribēs viņu izmantot. Rameri jau sāka apsvērt, vai nevajadzētu lūgt Amenhotepa palīdzību šajā ku­telīgajā situācijā, kad izdzirdēja raudāšanu.

— Droši vien kāda no patricietes kalponēm, — viņš neapmierināti nomurmināja. — Nu gan es viņai parādīšu, ko nozīmē nākt izraudāties pāris soļus no mana loga!

Beidzot Rameri izdevās noteikt virzienu. Piegājis pie terases, viņš uzmanīgi pašķīra lapotni. Pazinis Valēriju, kas vēl aizvien raudāja, piespiedusies pie balustrādes, viņš palika stāvam kā pienaglots. Vienā mirklī Rameri saprata, kas šeit noticis: patriciete ir dzirdējusi viņa un Erikso sarunu un asaru cēlonis ir greizsirdība.

Jaunā cilvēka sirdi piepildīja laimes, mīlestības un lepnuma reibinošā sajūta, kas pat lika aizmirst par skaistās grieķietes esamību. Beidzot viņš ir pār­liecinājies, ka viņu mīl! Tiesa, arī agrāk viņš reizēm bija uztvēris skatienus, kas lika straujāk iepukstē- ties sirdij, taču šie uzplaiksnījumi bija tik reti un jaunās sievietes sirsnīgā labvēlība tik prasmīgi no­slēpa viņas patiesās jūtas, ka viņš nekādi nespēja atbrīvoties no šaubām.

Rameri pārņēma tāda reibinošas laimes saldme, kādu viņš nebija izjutis kopš tā laika, kad Nuita atzinās savā mīlestībā. Vienlaikus viņš juta ari dziļu žēlumu un vēlēšanos mierināt Valēriju, noslaucīt vi­ņas asaras. Viņa izskatījās tik neizsakāmi daiļa šajā izmisuma pozā.

Neapzinādamies, ko dara, Rameri uzskrēja pa te­rases kāpnēm, nokrita uz ceļiem jaunās sievietes priekšā un, saņēmis viņas rokas, kas aizsedza asa­rās mirkstošo seju, nočukstēja:

—  Valērija!

Jaunā sieviete mirklī izslējās. Kad viņa sastapa Rameri mīlestības pilno skatienu, viņas sejā atmir­dzēja neaprakstāmas laimes, pārsteiguma un mīles­tības gaisma. Ja līdz tam Rameri vēl bija kādas šaubas, tad šis mirklis pilnībā tās izkliedēja.

Taču Valērija tikai īsu bridi ļāvās vijumam. Tūlīt to nomainīja dusmas un sašutums. Viņa piecēlās un, atgrūdusi jauno ēģiptieti, bargi jautāja:

—  Ko tev no manis vajag, tēlniek? Ka tu iedroši­nies mani traucēt?

Rameri saprata, kāpēc Valērija nevis draudzīgi un familiāri uzrunāja viņu vārdā, bet gan nosauca par «tēlnieku». Tas ēģiptieti nebūt neaizvainoja, jo viņš apjauta, ka tās ir sievišķīgas greizsirdības izrai­sītas dusmas un piktums, ka viņa sevi nodevusi. Šā toņa un šo vārdu uzdevums bija radīt viņā vil­šanos un attālināt no sevis.

—  Kāpēc tu raudi, Valērija? — viņš atkārtoja pie­celdamies.

—  Tas uz tevi neattiecas! Man nav tev jāatskaitās par saviem priekiem un bēdām.

—  Tu nevēlies tās uzticēt pat draugam?

—  Man nav draugu, un man tie ari nav vajadzīgi, lai cik maz manā dzīvē būtu mīlestības, — Valērija teica rūgtuma pilnā balsī. — Bet tagad paej nost! — viņa piebilda ar pavēlošu žestu, un samtainajās acīs pavīdēja drīīmas ugunis.

Rameri klusēdams atspiedās pret sienu, ļaudams jaunajai sievietei paiet garām. Kad slaidais stāvs pagaisa galerijas tumsā, viņš atgriezās savā istabā tādā pašā veidā, kādā bija to atstājis, līksmi murmi­nādams:

—  Esmu pacietīgs, Valērija! Tagad es zinu, ka pienāks brīdis, kad tu atzīsies, ka mīli mani.

Valērija aizvadīja mokošu bezmiega nakti. Nāka­majā dienā viņa teicās esam slima un neizgāja no istabas. Viņā cīnījās vispretrunīgākās jūtas. Viņa ju­tās neizsakāmi nelaimīga un bija ar sevi ļoti neap­mierināta.

Pret vakaru Valērijas slimīgās jutoņas sasniedza kulmināciju. Nošķirtība un istabā valdošais dziļais klusums viņai šķita neizturams. Galls pusdienoja pie prokonsula un tādās reizēs parasti atgriezās vēlu. Erikso un Rameri, bez šaubām, kaut kur maigi dūdo tāpat kā vakar. Jau doma vien, ka atkal va­rētu ieraudzīt abus kopā, Valērijai šķita neciešama, tāpēc viņa nolēma doties pie Lēlijas. Pēdējā laikā abas bija ļoti satuvinājušās. Jaunās kristietes miers labestīgi iedarbojās uz patricietes satraukto dvēseli. Valērija zināja, ka Lēlija ilgi paliek nomodā un no­dodas lūgšanām, tomēr baidīdamās, ka meitene va­rētu būt jau gultā, steidzīgi izgāja no istabas. Ie­dama garām nelielai telpai, kas bija savienota ar triklīniju un kalpoja par bibliotēku, Valērija izdzir­dēja Erikso satracinātā balsī kliedzam:

—  Liec mani mierā, Gail! Es tev jau teicu, ka mīlu Rameri un viņš mīl mani.

—  Tu aizmirsīsi šo nožēlojamo tēlnieku! Iemīli mani, Erikso, un es tev zvēru…

Valērija piegāja pie durvīm. Ar satraukumā dre­bošu roku viņa mazliet pavēra portjeru un ieskatījās istabā.

Erikso stāvēja līdzās plauktam, kas bija piekrauts ar tīstokļiem un plāksnītēm. Viņas priekšā ceļos bija nometies Galls; rokas izstiepis, viņš tiecās ap­skaut meiteni. Erikso viņu skarbi atgrūda.

—  Ak, nebārsties ar solījumiem! — viņa nepacie­tīgi pārtrauca Gailu brīdī, kad patriciete pavēra portjeru. — Es aizmigu kā maga verdzene, tagad esmu brīva. Ko gan tu, precēts patricietis, spēj man dot? Kas es tev varu būt? Atstāj mani mierā un mīli, kā tas pieklājas, savu krietno un daiļo sievu.

—  Erikso, tu būsi mana sieva! Es šķiršos no Valērijas, kuru itin nemaz nemīlu. Es nespēju mīlēt šo vienmēr maigo, apnicīgo sievieti, kurā nav ne kripatiņas ugunīgas kaisles un kura līdzinās mar­mora statujai. Es padarīšu tevi par patricieti! Es nolikšu pie tavām kājām visu, ko spēj dot bagātība! Nebūs tādu svētku, banketa vai dārglietu, kuras es tev nepiedāvātu, lai tevi iepriecinātu.

Erikso skaļi iesmējās.

—  Atradis, ar ko mani iekārdināt! Ja vien gribētu, es varētu dzīvot Asgartas pilī un manā rīcībā būtu visa viņa bagātība. Bet es atteiktos no visa, ja tā dēļ man būtu jāupurē Rameri mīlestība. Saproti, Gail, es nemīlu un nevēlos tevi.

Neklausīdamās tālāk, Valērija kā ēna aizslīdēja prom. Viņas krūtis šķita kā sažņaugtas, un kaut kāda dīvaini sāpīga izjūta spieda sirdi. Patricieti neuztrauca tas, ka Galls viņu nemīl, — ari Valērija pati vīru nemīlēja; taču viņa nebija iedomājusies, ka vīrs pret viņu ir tik vienaldzīgs un viņa kļuvusi tik nevajadzīga, ka Galls grib no viņas atbrīvoties. Jaunajai sievietei šķita, ka viņas priekšā pavēries bezgalīgs tukšums. Kādēļ gan viņa cīnījās pati ar sevi? Tas, kurš viņai bija iedvesis šīs noziedzīgās jūtas, arī viņu nemīl. Kas notiks ar viņu šajā tuk­snesī bez jebkāda dzīves mērķa, bez mīlestības un pat bez draudzības, kas varētu sniegt atbalstu?

Valērija gluži mehāniski turpināja ceļxi, atvēra durvis un iegāja Lēlijas istabā. Jaunā meitene sēdēja pie maza galdiņa un lampas gaismā lasīja. Ierau­dzēsi satraukto un bālo Valēriju, kas stāvēja pie durvīm ar neko neredzošu skatienu sejā, Lēlija ātri pieskrēja viņai klāt, apskāva un aizveda uz guļas­vietu.

—  Kas tev kaiš, Valērija? — viņa jautāja, apsēdu­sies līdzās. — Redzu, ka tevi kaut kas ir ļoti sa­rūgtinājis. Vai tu nepastāstīsi, kas noticis? Varbūt Dievs man dos apskaidrību, kā tev palīdzēt.

—  Ak, esmu tik nelaimīga! — nočukstēja Valērija, apvīdama rokas Lēlijai ap kaklu un izplūzdama asa­rās.

Jaunā meitene nopūtās.

—  Pasaule, kurā tu dzīvo, žņaudz tevi līdzīgi čūs­kai un ieurbjas tavā dvēselē ar savu indīgo dzeloni. Tu veltīgi meklē to, ko cilvēku vidū nav iespējams atrast, — zemes dzīves laimi. Ja tu meklētu debesti priekus, tie dāvātu tev dvēseles mieru. Pasaule nes vienīgi vilšanos, ciešanas, sadragātas cerības un al­kas pēc baudām. Pasaiile gluži kā drūms sargka­reivis aizšķērso ceļu uz debesīm. Cilvēki, kas alkst vienīgi pēc bagātības un savas godkāres un dzīvnie­cisko instinktu apmierināšanas, maldās tumsā. Viņi kā akli paiet garām īstajai dzīvei — gara dzīvei. Esi taču atklāta! Atver nesarkstot man savu sirdi, parādi man savas brūces, jo es mīlu tevi ar visu dvēseli un vēlos atvieglināt tavas sāpes.

—  Vai tu spēsi mani saprast, Lēlij? Tu esi tik jauna un skaidra! Tu nekad neesi pazinusi laicīgās dzīves mīlestību, kas liek liesmot sirdij un jūtām, — klusi teica Valērija. — Vai sapratīsi tādu mīlestību, kuru tu, būdama tik tīra un šķīsta, droši vien uz­skati par netīru? Es esmu divkārt netīra, jo kaisles pilnas jūtas manī modušās nevis pret savu vīru, bet pret svešu cilvēku, kurš turklāt mīl citu sievieti. Un tomēr es šo cilvēku tik un tā mīlu, un greizsir­dība plosa manu sirdi, un es jūtu, kā zeme pazūd zem manām kājām.

Lēlija domīgi klausījās patricietes vārdos.

— T\i kļūdies, Valērij, domādama, ka nesapratīšu tavas jūtas, — viņa pēc brīža ierunājās. — Es mī­lēju, tāpat kā tu, kādu jaunekli, ar kuru kopš bēr­nības biju saderināta. Mēs apprecētos, tiklīdz viņš būtu apvilcis vīra togu. Taču Dievs savā gudrībā bija lēmis citādi. Man tev jāsaka, ka mani vecāki, kaut gan bija kristieši, necentās mani pievērst savai ticībai, bet gaidīja, lai es tiktāl attīstītos, ka spētu saprast šīs ticības diženumu. Mans līgavainis Anas- tasijs bija mūsu Kunga Jēzus Kristus dedzīgs pie­kritējs. Viņa sirds bija šķīsta kā nevainīgai jaunavai, un viņš nebija spējīgs nodoties ar sievieti laicīgajai mīlestībai. Viņš mani ievadīja mūsu svētās ticības mācībā un nopina vainagu, ko es uzliku galvā kris- toties. Kad pēc šīs ceremonijas mēs pirmoreiz pa­likām divatā, Anastasijs mani noskūpstīja un teica: «Mana mīļotā līgava, mūsu svētajai baznīcai pienācis grūts laiks — cīņas un upuru laiks. Pret mums tiks izdoti nežēlīgi edikti. Priekšnojauta man saka, ka arī mans aicinājums būs ciest par ticību. Tāpēc mūsu savienība tiks slēgta nevis šeit, uz zemes, bet gan debesīs, pie glābēja troņa. Viņš savienos mūsu dvēseles uz mūžību.»

Kad sāku raudāt, jo mīlēju Anastasiju no visas sirds, viņš sacīja: «Neraudi, Lēlija! Atri pārejošā laicīgā laime nekad nav pilnīga, to saduļķo greizsir­dība, slimības un vilšanās, no kā dzīvē nav iespē­jams izvairīties. Bet mūsu mīlestību neviens nespēs aptumšot, un nekas mūs neizšķirs, jo mūsu mūžīgā savienība plauks mūžīgā miera gaišajās sfērās.» Viņa priekšnojautas drīz vien piepildījās. Pēc sešām ne­dēļām kāds slepeni nosūdzēja, ka Anastasijs ir kris­tietis, un viņš kā varonis stoiski mira cirka arēnā. Man tas bija smags laiks. Kad Anastasija nāves dienas vakarā viņa māte atnesa dēla asinis samēr­cētu sūkli, visu manu būtni pārņēma dīvains miers. Es raudāju, taču bez sāpēm. Man pat pietika spēka pateikties Kungam par viņa dvēseles atbrīvošanu un par viņam piešķirto žēlastību pieņemt mocekļa vainagu. Naktī man parādījās Anastasijs. Viņš bija tērpies sniegbaltā tunikā, bet viņa gaišajās cirtās liesmoja žilbinoša uguns. Rokās viņš turēja palmas zaru. Viņš pasmaidīja un teica: «Tu sekosi man, Lē- lij, tomēr tavs pārbaudījums vēl nav beidzies.» Kopš tā laika es viņu bieži redzēju. Nāve mani vairs ne­baidīja, un es iepazinu laimi, ko sniedz garīgā mī­lestība. Bet tagad, ja vēlies, es parādīšu tev savus dārgumus.

—  Jā, lūdzu, — atbildēja Valērija, būdama jau mazliet mierīgāka.

Lēlija aizgrūda durvju aizbīdni. Tad viņa izņēma no skapja paprāvu lādīti un atvēra to ar nelielu atslēdziņu, kas karājās viņai kaklā. Lādītē atradās kristāla pudelīte, kas bija piepildīta ar sarkanu šķidrumu, sūklis, sakaltis vainags un neliels ziloņ­kaula krustiņš.

—  Skaties! Šis sūklis bija pakārts Anastasijam kaklā, kad viņš cīnījās cirka arēnā, bet mazo zi­loņkaula krustiņu viņš turēja rokā. Šo vainagu viņš nopina manai kristīšanai.

Lēlija paņēma pudelīti, kas bija piepildīta ar asi­nīm, un noskūpstīja to.

Satrauktā Valērija izbrīnīta skatījās uz viņu.

—  Tu esi laimīga, Lēlij, tev ir kas tāds, kas tev norāda dzīves ceļu, — viņa teica. — Tavi vecāki un tavs līgavainis tev parādās, mierina tevi un dod padomus. Man ir tikai manis pašas spēki, un es klīstu tumsā, neatrazdama glābjošas durvis.

Lēlija, kas bija iegrimusi savās domās, pacēla galvu.

— Varbūt tu neesi meklējusi palīdzību tur, kur to var atrast. Vai nevēlies kopā ar mani lūgt Die­vu? Tas Kungs savā bezgalīgajā žēlsirdībā iedvesīs tev, kas jādara, lai iegūtu dvēseles mieru, un varbūt sūtīs kādu no saviem vēstnešiem, kas norādīs tev ceļu.

Lēlija izņēma no lādītes ziloņkaula krustu un ie­lika to patricietes rokās. Pēc tam, apskāvusi viņu ap vidukli, jaunā meitene noslīga uz ceļiem. Ne­droši, taču nespēdama pretoties, Valērija sekoja vi­ņas paraugam, ieklausīdamās lūgšanas vārdos, ko čukstēja Lēlija.

Patriciete nekad vēl nebija nevienu redzējusi tā lūdzamies. Šķita, ka visa jaunās meitenes būtība ir atrāvusies no matērijas un tiecas uz to miera, svēt­laimes un mīlestības vietu, kurā viņa saskatīja glābiņu. Lēlijas ekstātiskā degsme un viņas dvēseles varenais lidojums labvēlīgi iedarbojās uz Valērijas sāpju plosīto dvēseli. Viņai šķita, ka šūpojas fos- foriscējošos viļņos, kas ceļ viņu pretī izplatījumam. Viņa sajuta dziļu, vārdos neizsakāmu mieru, gaiss piepildījās ar patīkamu aromātu, bet no krusta vi­ņas rokā sāka plūst zeltaini stari.

Šo jauno izjūtu pārņemta, ari Valērija sāka lūg­ties. Klusa, bet dedzīga lūgšana plūda no viņas sirds pie nepazīstamā Dieva, kuru bija pielūgusi viņas māte. Pēkšņi Valērija ieraudzīja, ka uz krusta, ko Lēlija bija izņēmusi no skapja un pakārusi pie sienas, parādījās mirdzošs disks. Tas kļuva aizvien lielāks, izplatīdams žilbinošu gaismu. Uz šā mirdzošā fona, kas līdzinājās briljantu kaskādei, sāka viegli iezīmēties divas zili baltās tunikās tērptas figūras.

Viens no debesu sūtņiem bija brīnumskaists jau­neklis, kas turēja rokās palmas zaru. Otra bija ne mazāk daiļa sieviete, kuras sejā staroja svētlaime. Viņas melnajos matos laistījās liliju vainags. Valērija saviļņota pazina savu māti, kuras tēlu bija sagla­bājusi sirdī.

Gaišais tēls ar maigu smaidu sejā noliecās pie Valērijas un ar savu mirdzošo roku pieskārās pie viņas pieres. Jaunā sieviete juta, ka pagaist greiz­sirdība, naids un rūgtums, kas bija iemājojuši viņas dvēselē, un t^jā ieplūst dziļš miers. Tad harmoniska, bet dobja balss, kurā bija jaušama bezgalīga mīles­tība, teica:

—  Mans mīļotais bērns! Es lūdzos, lai Dievs tevi apskaidro un virza pa savu ceļu, kurš vienīgais ved uz mērķi un atklāj cilvēkam dzīves jēgu. Zemes dzīves vēlmes ir smagākas par granītu, un, kamēr vien cilvēks cīnās ar matēriju, viņš nebūs mierīgs un patiesi laimīgs. Mūžīgi uzbudināts, viņš izdzers aizvien jaunu kaislību kausu, nevarēdams gūt sātu un vienmēr atrazdams kausa dibenā vienīgi rūgtas mieles.

Tēls paņēma no jaunekļa rokām palmas zaru un sniedza to Valērijai.

—  Ņem un esi tās cienīga! Šī palma ir kāpnes, kas aizvedīs tevi līdz Debesu vārtiem, kad būsi at­brīvojusies no matērijas, kas velk uz leju tavas dvē­seles spārnus. Tu mums pievienosies kopā ar savu draudzeni. Esi nelokāma. Kas gan ir ātri pārejoši sarūgtinājumi salīdzinājumā ar mūžīgajiem debesu priekiem!

Tēls kļuva blāvāks un izgaisa atmosfērā. Strauji noslīdējusi no ekstāzes virsotnēm, Valērija sagrīļojās un būtu nokritusi uz grīdas, ja vien Lēlija nebūtu viņu satvērusi.

Pēkšņi jaunā sieviete izslējās. Pavisam nobālusi, plaši atplestām acīm viņa ar roku norādīja uz svaigo palmas zaru, kas bija atsliets pret galdu. No zara plūda spēcīgs aromāts, un uz tā vēl mirdzēja rasas lāses.

—  Ko tas nozīmē? — viņa iekliedzās, drebēdama pie visām miesām.

Lēlijas sejā parādījās neizsakāms prieks.

—  Valērija! Tu nekad neesi stāstījusi, ka tava māte bija kristiete. Tagad es to zinu. Viņa ieradās kopā ar Anastasiju, lai norādītu ceļu, pa kuru tev jāiet. Šis palmas zars, ko atstāja debesu sūtņi, ir viņu aizbildnības zīme. Tas ir kā pavēstījums, ka tev paredzēta mocekles nāve. Ak, Valērij! Esi stipra un vīrišķīga! Nāve ticības vārdā — tas ir zemes dzīves ciešanu gals, tas ir mūžīgs miers, bezgalīga svētlaime un atbrīvotās dvēseles pārliecība par to, ka, šodien būdamas matērijas verdzenes, jau rit kļū­sim par bezgalīgā izplatījuma valdniecēm.

Valērija neko neatbildēja. Stāvēdama uz ceļiem līdzās palmas zaram, viņa to bijīgi aptaustīja, pēc tam, atbalstījusies pret Lēlijas guļasvietu, aizvēra acis. Pēdējo dienu uztraukumi, cīņa starp kaisli, pienākumu, greizsirdību un vilšanos — tas viss bija satriecis jauno sievieti, iedragājis viņas garīgo līdz­svaru un atņēmis spēkus. Tagad Valērija ļāvās jau­najai straumei, kas bija paņēmusi viņu savā varā ekstāzes brīdī.

Tikko redzētais un dzirdētais, brīnišķā izplatī­juma velte un, visbeidzot, priekpilnais miers, kas bija iestājies pēc dvēseles vētras, — tas viss sek­mēja jaunās sievietes izšķirošo izvēli.

Šajā mirklī pasaule viņai vairs neko nenozīmēja, dzīve šķita slogs, bet mīlestība pret Rameri atbrī­vojās no tā rūgtuma, kuru parasti atrod baudu kausa dibenā. Pretēji savam apdomīgajam un bikla­jam raksturam Valērija tagad bija spējīga pieņemt viskrasākos lēmumus.

Kad jaunā sieviete piecēlās, viņas seja pauda ne­parastu enerģiju.

—  Pateicos tev, Lēljj, ka atvēri man acis. Tagad, kad esmu redzējusi savu māti, es vairs nešaubos, kur meklējama patiesā ticība. Tu sapratīsi, ka es nekavējoties vēlos iepazīt jūsu Dieva mācību un ie­mantot to debesu valstību, ko Viņš lej dvēselēs. Bet tu pati saproti, ka šeit to nav iespējams izdarīt. Mani sievas un mājas saimnieces pienākumi, svētki un pieņemšanas, kurās man jāpiedalās, un, visbei­dzot, apstāklis, ka mani nemitīgi vēro klienti, viesi un kalpotāji, — tas viss man traucē nodoties vienīgi lūgšanām un pārdomām, kā to alkstu darīt. Dod padomu, ko man iesākt!

Lēlija dedzīgi noskūpstīja savu jauno ticības māsu un apsveica ar to, ka tas Kungs viņu apskaidrojis un iedvesis tikko sacītos vārdus. Tad jaunā meitene iegrima dziļās pārdomās.

—  Es varētu dot tev padomu, tikai baidos, ka mans plāns tev šķitīs pārdrošs, — viņa nedroši ie­runājās.

— Vienalga, runā! Pēc tam varēsim apspriest un mainīt tavu priekšlikumu.

—  Tātad klausies: ja tu vēlies pilnībā pievērsties Pestītājam, tev jāatstāj šis nams, kur tev uz katra soļa uzglūn kārdinājums un ļaunums. Arī es pati alkstu atgriezties pie savējiem; lai gan tu esi ļoti labestīga, man tomēr ir smagi dzīvot starp mūsu slepkavām un Kristus noliedzējiem. Ja tu piekriti, tad nekas nevar mūs aizkavēt tūlīt pat aiziet, jo nekad neklājas atlikt labus nodomus.

Valērija bija tādā dvēseles stāvoklī, ka priekšli­kums atstāt vīra māju viņu nenobaidīja. Viņā vienīgi ietrīsējās kaut kas līdzīgs pašpārmetumiem, tāpēc patriciete nedroši nomurmināja:

—  Mani sāks meklēt un ātri atradīs, ņemot vērā Galla rīcībā esošos līdzekļus.

—  No tā nebaidies! Jāpagūst tikai aiziet pirms tava vīra atgriešanās. Nakts ir gara, un es paspēšu tevi aizvest līdz priekšpilsētai. Tur nomaļā namiņā dzīvo brīnišķīga sieviete, kura jau ne reizi vien ir devusi patvērumu neofitiem. Marija un viņas dēls pārdod dārzeņus, un viņus neviens aizdomās netur. Tur tu bez bailēm varēsi palikt, līdz tiksies ar mūsu bīskapu. Viņš tevi noslēps vienā no mūsu visdrošā­kajām slēptuvēm, kamēr tu stiprināsies jaunajā ti­cībā un caur kristīšanos neatdzimsi jaunai dzīvei.

—  Labi! Esmu gatava tūlīt pat doties projām, — atbildēja Valērija pēc īsa pārdomu brīža un devās uz savu istabu.

Lēlija tikko bija paguvusi salikt nedaudz veļas un paņemt savu lādīti ar dārgumiem, kad, tumšā ap­metnī ietinusies, ar divām paciņām rokās ieradās Valērija. Vienā bija tunika un dažas sīkas mantas, bet otrā — dārglietas.

Klusi un piesardzīgi _ abas sievietes šķērsoja ga­leriju, nokāpa dārzā un izgāja tam cauri. Tad pa mazajiem vārtiņiem, kurus izmantoja dārznieks un kuri bija aiztaisīti no iekšpuses vienīgi ar aizbīdni, viņas izgāja uz ielas. Neierastais smagums nogurdi­nāja Valēriju, un viņa aizelsusies apstājās ielas stūrī.

—  Vēl mazliet pacietības! — viņai čukstēja Lēlija. — Drīz mēs nokļūsim līdz ziedu veikaliņam. Tur sa­tiksim jaunu kristieti, kuru es pazīstu.

Kā jau meitene bija teikusi, pagriezienā uz pirmo ieliņu atradās veikaliņš, kurā bija redzami grozi un podi ar puķēm.

—  Klit! — pusbalsī uzsauca Lēlija.

—  Nāku! — atsaucās skanīga balss.

Pēc brīža parādījās gadus piecpadsmit vecs zēns, kas tūlīt paņēma saiņus.

Pēc stundu ilga gājiena viņi apstājās pie augstas un biezas sienas pašā priekšpilsētas nomalē. Klits paņēma pie sienas piekārto āmuriņu un četras reizes piesita pie aizslēgtajām durvīm.

—     Tā kristieši ir vienojušies ziņot cits citam, — paskaidroja Lēlija. — Trīs reizes piesit Svētā Gara vārdā.

- Pēc diezgan ilgas gaidīšanas durvis čīkstot atvērās, un uz sliekšņa parādījās paveca vienkāršu ļaužu sie­viete, kas ielaida atnācējus.

Lēlija saskūpstījās ar sievieti. Tad, norādīdama uz Valēriju, teica:

—  Māsa Elizabete, es atvedu neofiti. Viņai nepiecie­šams miers. Vai varēsit viņai dot mājvietu?

—  Protams. Lai Dievs svētī tavu atnākšanu, dārgā māsa, — atbildēja sieviete, pagriezusies pret Valēriju.

Bet viņa nebija spējīga pat atbildēt. Pieradusi vie­nīgi pie īsām pastaigām vai nestuvēm, jaunā sieviete pirmoreiz mūžā bija tādu gabalu nogājusi kājām. Viņa bija tik pārguruši, ka kājas ļodzījās un galva reiba. Valērija būtu nokritusi, ja Lēlija un Elizabete nebūtu viņu satvērušas.

Sievietes nosēdināja patricieti uz sola. Kad Valērija bija nedaudz atpūtusies, viņu izveda cauri biezi sa­augušam dārzam un namā, kas atradās tā otrā galā, ierādīja nelielu izbalsinātu istabu, kurā stāvēja vien­kārša, taču tīra un ērta gulta. Kamēr māsa Elizabete palīdzēja Valērijai noģērbties, atnāca mājas saimniece Marija— labsirdīga sieviete, kuras seja neizcēlās ne ar ko īpašu. Viņa bija atnesusi jaunajai viešņai glāzi silta vīna un gabaliņu gaļas, ko piespieda apēst. Pēc tam patriciete mirklī iekrita smagā un dziļā miegā.

Kad Valērija pamodās, bija jau diezgan vēls un saules stari lauzās cauri vienkāršajiem aizkariem. Jaunā sieviete pārsteigta aplūkoja kailās sienas, vien­kāršo koka galdu, tādus pašus krēslus un raupjo vil­nas segu, kas bija aizklāta priekšā gultai. Pēkšņi patriciete visu atcerējās, un viņu pārņēma tādas bai­les, ka viņa, apslāpējusi kliedzienu, paslēpa seju spil­venos. Ekstāze bija izgaisusi, un tagad viņa visā pil­nībā apjēdza, ko izdarījusi. Ko teiks Galls, kad uz­zinās par viņas bēgšanu? Vai viņš ir pelnījis šo kau­nu un nelaimi, ko viņa ir nodarījusi vīram un tā namam? Jā, viņš atzinās mīlestībā Erikso, un viņa vienaldzība Valēriju aizvainoja. Bet viņa taču zināja, ka Galls mēdz aizrauties. Pret savu sievu viņš vien­mēr bija izturējies laipni, uzmanīgi un iecietīgi. Vai viņai bija tiesības vīru nosodīt, ja pati loloja nozie­dzīgas jūtas pret ēģiptieti? Jauno sievieti pārņēma tāds kauns un nožēla, ka viņa nolēma atgriezties pie vīra un izlūgties piedošanu par savu neprātīgo rī­cību.

Pieņēmusi šādu lēmumu un nomierinājusies, Va­lērija piecēlās un jau grasījās ģērbties, kad skatienu piesaistīja uz galda gulošais palmas zars. Jaunā sie­viete nodrebēja, viņas acis aizmiglojās, un viņu savā yarā atkal paņēma iepriekšējā vakarā pārdzīvotais. Šo debesu velti viņai bija atnesusi māte! Kurš gan vēl labāk zina, kas ir labs un spēj sniegt mieru un mūžīgu svētlaimi?

Atkal viņa sajuta pretīgumu pret dzīvi, iekšējo cīņu un augstākās sabiedrības tukšumu. Atkal viņa alka gūt to apskaidrību, kas spulgoja mocekļu sejās. Jā, viņas mātei ir taisnība! Ko vērtas ir zemes dzīves ciešanas un atsacīšanās no šīs pasaules labumiem salīdzinājumā ar mūžīgo svētlaimi! Dvēseles glābšana ir svarīgāka par visu pārējo.

Atguvusi mieru un pārliecību par izvēles pareizību, Valērija piecēlās un steidzīgi apģērbās. Viņa jau bei­dza kārtot matus, kad atskrēja Lēlija.

— Tu jau esi gatava? Un bez citu palīdzības? Nu, redzi, cik ātri jaunā dzīve tevi iemācījusi būt patstā­vīgai! — viņa jautri tērgāja. — Bet tagad iesim! Pati Providence šorīt ir atvedusi šurp mūsu bīskapa draugu diakonu Rustiku. Es viņam jau pastāstīju par tevi, un viņš darīs visu iespējamo, lai paslēptu tevi no vīra.

Valērija satvēra draudzeni pie rokas, un abas devās uz lielo istabu, kur jau bija sapulcējušies kādi div­desmit vīrieši, sievietes im pat bērni. Klātesošo lielākā daļa bija vienkārši ļaudis. Viņi dziedāja himnu, un visu sejas pauda ekstātisku ticību.

Kad dziedāšana beidzās, Lēlija pieveda Valēriju pie stalta auguma sirmgalvja un pieteica viņu kā jaunu ticīgo.

Rustiks — jo tas bija viņš — uzlūkoja Valēriju ar ilgu, pētošu skatienu, tad svētīja viņu un sacīja:

—  Sveicināta, mana meita! Lai žēlsirdīgais Kungs dziedē visas tavas dvēseles brūces! Bet, lai šo žēlsir­dību iemantotu, tev vispirms jāiemācās lūgties. Lūg­šana, meit, — tā ir gaisma aklajiem, balsts vājajiem un neuzvarams ierocis Kristus cīnītajiem. Tu bēdz no tumsas, lai iemantotu mūžīgo gaismu? Apsveicu tevi! Taču mans pienākums ir tevi brīdināt, ka esi atnā­kusi pie mums bīstamā laikā. Mūs vajā un ienīst. Ikviens no mums ik bridi riskē ar savu dzīvību, un tev ir jābūt gatavai nomainīt savu iznīcīgo tērpu pret mocekles šķīsto tuniku. Vai jūti sevī tik daudz spēka, lai uzveiktu savu miesu un vajadzības gadī­jumā godam aizstāvētu savu ticību? Protams, tev ne­viens un nekad neliks iet nāvē par Kristu, tomēr at­sacīšanās no viņa saindētu visu tavu atlikušo dzīvi. Nedrīkst kalpot diviem kungiem.

—  Tēvs, es vēlos būt kristiete un lūdzu tevi ļaut man kristīties.

—  Pirms kristīšanās tev jāapgūst mūsu ticības mā­cība.

Sirmgalvis uzlika rokas uz Valērijas noliektās gal­vas un svinīgi piebilda:

—  Lai tas Kungs virza tavus soļus un lai izlemj tavu likteni! Viņa ziņā ir izvēlēties līdzekļus un likt tos lietā pēc sava prāta.

VII

Pēc vētrainās scēnas, kad Erikso zobgalīgi noraidīja viņa mīlestību, Galls bija tik saērcināts, ka ilgi klīda pa dārzu. Beidzot viņš atgriezās mājās, lai izdzertu kausu vīna un nomierinātos, pirms doties uz Valērijas istabu. Taču šajā naktī viņam nebija lemts atpūsties. Vergs tikko bija pasniedzis Gailam prasīto dzērienu, kad viņam tika nodota prefekta vēstule, kurā tas zi­ņoja par viņu kopīgā drauga negaidīto arestu. Šis augstais ierēdnis tika apsūdzēts piederībā kristietībai. Prefekts lūdza Gailu nekavējoties ierasties, lai palī­dzētu pārliecināt šo nelaimīgo par viņa maldiem, pirms vēl nav izplatījusies vēsts par viņa neprātu.

Galls tūlīt devās ceļā, nenojauzdams, ka viņa māju skārusi tāda pati nelaime.

Viņš vēl nebija atgriezies mājās, kad viena no verdzenēm jau visiem bija pastāstījusi, ka patriciete ir pazudusi līdz ar savām dārglietām un ka māju atstājusi arī sodīto kristiešu meita.

Filozofs Filatoss, kas dzīvoja Galla namā, pirmais izdzirdēja šo vēsti un tūlīt saprata šīs dubultās pa­zušanas nozīmi. Viņš nekavējoties paziņoja par no­tikušo Rameri un piedāvāja savu palīdzību abu sie­viešu meklēšanā pirms legāta pārrašanās. Satriektais jauneklis tūlīt viņam piekrita. Kā jau to varēja gaidīt, meklējumi bija veltīgi. Satraukti un noguruši viņi atgriezās mājās brīdī, kad uz brokastīm ieradās Galls.

Klātesošo samulsums un bālums viņu pārsteidza. Pārliecinājies, ka nav Valērijas, Galls apvaicājās, kas noticis.

Kad filozofs, cik iespējams piesardzīgi, atklāja vi­ņam bēdīgo patiesību, legāts sagrīļojās, it kā būtu saņēmis vesera sitienu. Ja Filatoss un Rameri nebūtu viņu satvēruši, Galls būtu nogāzies uz grīdas. Ar viņu palīdzību legāts nokļuva līdz savai istabai. Uz­brukusi nelaime bija tik negaidīta, ka pilnīgi satrieca viņu. Tikai pēc pāris stundām legāts bija spējīgs ap­svērt savu stāvokli.

Viņu savā varā sagrāba te niknums, te izmisums. Galu galā viņš nolēma katrā ziņā atrast Valēriju un piespiest viņu atteikties no šīs ticības vai arī pazust no viņa dzīves. Jebkurā gadījumā viņš mēģinās par katru cenu glābt savas ģimenes godu. Ja Valērija būtu mirusi, viņš varētu par sievu sērot, sarīkot grez­nas bēres, godināt viņas piemiņu. Būdama dzīva, viņa riskēja mirt no bendes rokas, un no šāda kauna un negoda bija jāizvairās, lai tur vai kas.

Mazliet nomierinājies, Galls devās pie prokonsula un pastāstīja par notikušo. Emiliāns bija ļoti sa­traukts, jo uzskatīja sevi par šīs nelaimes galveno vaininieku.

—  Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai tev palīdzētu un pasargātu tevi no negoda, — viņš teica, spiezdams legāta auksto un miklo roku. — Centies pēc iespējas ātrāk atrast patricieti. Ja tev neizdosies vest viņu pie prāta, dabū projām no Aleksandrijas, lai neviens neuzzinātu par notikušo. Kas attiecas uz to čūsku, ko tik neapdomīgi biju iemitinājis tavā na­mā, tad es viņai likšu dārgi samaksāt par šo nepatei­cību.

— Ja vien es zinātu, kur viņa slēpjas, — sacīja Galls, drebēdams naidā un sāpēs.

—  Mēs meklēsim šo kristiešu midzeni ar īpašu ne­atlaidību, — skarbi atbildēja prokonsuls.

Kaut gan notikušais tika turēts slepenībā, ziņa par Galla sievas bēgšanu aplidoja visu Aleksandriju. Domas dalījās vienīgi jautājumā par šīs bēgšanas mo­tīviem. Neviens neko sīkāk nezināja.

Legāta allaž viesmīlīgā pils, kur parasti dzirkstīja jautrība, tagad visiem bija slēgta. Plašajās telpās val­dīja tukšums un klusums, un pār pils iemītniekiem, šķiet, bija savilcies tumšs mākonis. Drūmais un ner­vozais Galls lietišķi vadīja meklējumus, kuriem diem­žēl nebija panākumu. Zem šā rūpju smaguma, kā likās, bija aprimusi pat viņa kaisle pret Erikso. Galls aizsūtīja ziņnesi pie Lūcija Valērija un gaidīja viņu ierodamies Aleksandrjjā, jo bija nolēmis nodot Valēriju sievastēvam, ja viņa turpinās turēties pie savas jaunās ticības.

Rameri bija galīgi satriekts un izmisis. Sāpes un atšķirtība izraisīja tēlniekā naidu pret Erikso, tāpēc viņš izvairījās no meitenes un izturējās pret viņu ar ledainu vienaldzību, kaut gan Erikso sevi jau uzska­tīja par viņa līgavu. Pārsteigtā un aizvainotā meitene sāka meklēt izskaidrojtimu šai pārmaiņai. Viņa bija pārāk gudra, lai nenojaustu patiesību.

Erikso saprata, ka šādu bēdīgu pārmaiņu Rameri jūtās izraisījusi Valērijas pazušana, un viņas sirdī uzliesmoja neprātīgs naids un mežonīga greizsirdība pret iespējamo sāncensi.

Bija pagājušas jau vairāk nekā divas nedēļas kopš patricietes pazušanas, taču viņas pēdas vēl nebija uzietas. Lai gan Galls juta sevī mutuļojam naidu un nepacietību, viņš tagad bija daudz mierīgāks. Negods, ko Valērijas dēļ nācās piedzīvot, uzkurināja viņa naidu pret sievu, toties ar jaunu spēku iedegās viņa kaisle pret Erikso. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš savu laulību uzskatīja par šķirtu.

Gluži nejauši Rameri bija ievērojis, kādas ir legāta jūtas pret Erikso. Šis atklājums palīdzēja dzimt plā­nam, kas varēja glābt viņus visus. Tēlnieks sāka Gailu uzmanīgi novērot. Pārliecinājies par savu pie­ņēmumu pareizību, viņš kādu vakaru devās uz legāta istabu un lūdza sarunu zem četrām acīm.

Kad viņi palika vieni, ēģiptietis pēc īsa šaubu brīža sacīja:

— Gail, esmu tev bezgalīgi pateicīgs par visu, ko esi manā labā^ darījis, un par tavu draudzību, ko esi man dāvājis. Šī draudzība arī mudināja mani uz at­klātu sarunu par kādu jautājumu, kas ir svarīgs mums abiem. Vai varu cerēt, ka tevi neaizvainos mana atklātība?

—  Runā droši, Rameri.

—  Tādā gadījumā saki man, vai tā ir taisnība, ka tu mīli Erikso tik spēcīgi, ka tas laupa tev visus dvēseles spēkus?

Legāta vaigus pārklāja košs sārtums. Bridi svārstī­jies, viņš ātri izlēma un atbildēja:

—  Tā ir taisnība! Šī sieviete ir mani apbūrusi, likusi kvēlot manām asinīm un satraukusi manu prātu. Erikso rudie mati vijas ap mani kā čūskas un žņaudz, un es nevaru no tiem atbrīvoties.

—  Vai tu viņu apprecētu, ja bīitti brīvs?

—  Protams. Bet kāpēc tu man par to jautā, Ra­meri? Tu taču pats viņu mīli un saņem pretmīlu! — rūgti piebilda legāts.

—  Tāpēc, ka arī es vēlos tev atzīties. Erikso zaigo­jošais skaistums mani dīvaini apbur, tomēr es viņu nemīlu. Manā sirdī dzīvo daudz tīrāka un dziļāka mīlestība… — uz mirkli apklusis, Rameri turpināja: — …uz Valēriju. Piedod man, bet patricietes acīs es redzu Nuitas skatienu. Viņai ir tas pats smaids un tā pati balss, kāda bija manai mirušajai līgavai. Dī­vainu apstākļu sakritības dēļ arī Valērija mani mīl, un es sev bargi pārmetu, ka neviļus esmu kļuvis par viņas un tavas nelaimes cēloni.

Pastāstījis par savu nakts tikšanos un sarunu ar Valēriju, viņš piebilda:

—  Ja tu nolemsi atteikties no savas sievas, kura ir tik nelaimīgi sakompromitējusies, tad es viņu tur­pināšu meklēt un, izmantojot visas priekšrocības, ko sniedz mūsu abpusējā mīlestība, izraušu viņu no lik­tenīgās vides. Mēs salaulāsimies un atstāsim Ēģipti, un neviens neuzzinās, kas ar viņu noticis. Visi domās, ka patriciete gājusi bojā, bet tu, kļuvis brīvs, apprecēsi Erikso.

Galls kvēlojošu seju uzlēca kājās.

—  Paši dievi iedvesuši tev šo plānu! Protams, es ar prieku atdošu tev sievieti, kuru esmu mīlējis tikai kā māsu. Esiet abi laimīgi un dzīvojiet bez rūpēm, jo es atdošu jums divus miljonus sesterciju, ko man kā pūra naudu izmaksāja Valērijs, un nodošu jūsu rīcībā kuģi, kas jūs aizvedīs, kurp vien vēlēsities. Līdz ar to es būšu atbrīvots no publiska negoda. Tev taisnība! Neviens neuzzinās, kas ar viņu noticis, un meklējumi tiks pārtraukti. Bet kā tu viņu atradīsi?

—  Man jau ir izstrādāts plāns. Esmu neievērojams cilvēks, un neviens neturēs mani aizdomās, ja izlikšos, ka pievienojos kristiešiem un pieņemu viņu muļķīgo ticību. Kad būšu draudzes loceklis, es zināšu visus viņu midzeņus un varēšu iekļūt arī tajā, kur atrodas Valērija. Tad es mēģināšu viņu pārliecināt. Ja man tas neizdosies, es lūgšu tavu palīdzību, lai ar varu atņemtu viņu šiem neprāšiem. Ja reiz viņa būs at­brīvota no kristiešu ietekmes, tad mana mīlestība veiks pārējo.

—  Vari paļauties uz manu palīdzību. Tavs plāns ir lielisks, un tam noteikti būs panākumi. Vēl viens jautājums. Mani ļoti satrauc Erikso — vai tiešām viņa gribēs no tevis atteikties?

—  Erikso ir jāatsakās no manis. Bijušajai maga verdzenei ir ļoti vilinoši kļūt par legāta, patricieša sievu un iemantot visus tos pagodinājumus un cieņu, kas saistīti ar tik augstu sabiedrisko stāvokli!

Vīrieši šķīrās, draudzīgi paspieduši viens otram roku. Pēc ilgstošām pārdomām Rameri nolēma jau nākamajā rītā izskaidroties ar Erikso.

Pēdējais laiks jaunajai grieķietei bija īpaši smags. Pirmajā mirklī viņa visai vienaldzīgi uztvēra Valērijas pazušanu, un pieņēmums, ka patriciete atrodas starp kristiešiem, izraisīja viņā gan žēlumu, gan nicinājumu.

Šo vienaldzību drīz vien nomainīja baiļpilns aizdo­mīgums, bet vēlāk — jau neprātīga greizsirdība, kad viņa ieraudzīja, kā patricietes bēgšana iespaidojusi

Rameri. Erikso sāka prātot, kombinēt, izsekot un, pateicoties savam sievietes vērīgumam, ko bija sa­asinājusi greizsirdība, gandrīz bija uzminējusi patie­sību.

Naida pirmajos uzplūdos viņai radās doma lūgt Amenhotepa palīdzību, un viņa aizsteidzās uz maga pili, bet tur viņai pateica, ka Asgarta aizbraucis uz nenoteiktu laiku. Erikso atgriezās mājās saniknota un zaudējusi pašpaļāvību. Sadrūmusi viņa sēdēja savā istabā, kad ienāca Rameri. Ieraudzījusi tēlnieka bālo un satraukto seju, Erikso saprata, ka pienācis izšķi­rošās izskaidrošanās brīdis. Neatbildējusi uz sveicienu un nepastiepusi viņam pretī roku, viņa atlaidās uz purpursārtajiem spilveniem un vērtējoši palūkojās uz Rameri. Tēlnieks vēl vairāk samulsa. Erikso ideālais skaistums vienmēr bija satraucis viņa jūtas, taču ne sirdi. Pēc īsas šaubīšanās Rameri stingrā balsī teica:

—  Piedod man, Erikso, par tām bēdām, ko esmu tev sagādājis, taču mans pienākums ir tev visu pa­skaidrot.

—  Šis ievads, protams, nozīmē to, ka tu mani ne­mīli un vēlies kļūt brīvs? — ledainā tonī attrauca jaunā meitene. — Ja tā, neuztraucies: es labprāt atsakos no tavas melīgās mīlas un melīgajiem solī­jumiem. Es, protams, netraucēšu tev skriet pakaļ ne­tīrajai kristietei, kura dod priekšroku savam krustā sistajam Dievam. Tā ir tava darīšana. Es tikai ne­gribu, lai tu iedomātos, ka es rāpošu putekļos uz ce­ļiem, lai izlūgtos tavu mīlestību.

—  Naids iedvesis tev šos ļaunos vārdus. Piedod man, Erikso! Esmu ļoti vainīgs tavā priekšā, bet tu pati labi zini, ka sirdij nevar pavēlēt.

Erikso sakrustoja rokas un apklusa, bet viņas acīs kvēloja nāvīgs naids.

—  Esi apdomīga un mierīgi izvērtē situāciju, kādu tev piedāvā liktenis. Tev var būt daudz laimīgāka un spožāka dzīve nekā tā, ko es varētu piedāvāt, — lūdzošā un pārliecinošā balsī turpināja Rameri. — Galls mīl tevi. Patricietis ir jauns, izskatīgs un ieņem augstu posteni, kas paver ceļu uz augstākajiem amatiem valstī. Pie mīļotās sievas kājām viņš noliktu visas savas bagātības, sabiedrisko stāvokli un visas zemes dzīves baudas.

—  Nenogurdini sevi, uzskaitīdams Galla mīlestības priekšrocības, — aizsmakušā balsī viņu pārtrauca Erikso. — Es tās zinu un atbilstoši novērtēju. Pateicos tev par labajiem padomiem, kurus es pacentīšos ņemt vērā, lai neapgrūtinātu tevi. Ja par patikšanu Valē­rijai tu kļūsi par kristieti \in jums abiem būs tas prieks pasniegt sevi plēsoņām brokastu vietā, es ne­laidīšu garām izdevību būt klāt tik interesantā iz­rādē, — viņa nicinoši piebilda.

Rameri sarauca uzacis.

—  Valērija nekad nebūs kristiete! Pat tad, ja viņa ari tā bīītu, manis dēļ viņa atsacīsies no šīs muļķīgās ticības.

—  Ak tā! Tu uzskati, ka esi neatvairāmāks par viņu Dievu? Tādā gadījumā vēlu tev veiksmi — un ardievu!

Jaunā meitene ar enerģisku žestu parādīja uz dur­vīm Ar nolaistu galvu un smagu sirdi Rameri izgāja no istabas. Sirdi nospieda smaga priekšnojauta par tuvojošos nelaimi.

Palikusi viena, Erikso uzlēca kājās un kā tīģeris krātiņā sāka skraidīt pa istabu. Tad, nokritusi uz paklāja, sāka konvulsīvi raudāt. Kad pirmais sāpju, naida un greizsirdības vilnis bija norimis, viņa apgū­lās uz dīvāna un iegrima dziļās pārdomās…

Neskaidrs bija tikai viens: vai viņš piedāvāja legātu par vīru un tik atklāti runāja par savu mīlestību pret Valēriju ar Galla piekrišanu vai bez tās?

Meitene pasauca savu verdzeni Gorgo un pavēlēja sevi apģērbt. Sagaidījusi bridi, kad Galls parasti devās ēst brokastis, Erikso iegāja zālē, kur atradās sfinksas, apsēdās uz soliņa un ieslīga tik dziļās pārdomās, ka pat nedzirdēja legāta soļus. Ieraudzījis, viņu, Galls apstājās kā apburts. Šajā skumju un melanholijas pilnajā pozā Erikso patiesi izskatījās apburoša. Viņas tērps bija uzsvērti vienkāršs.

—  Kāpēc esi tik domīga un skumja, Erikso? — Galls jautāja.

—  Tāpēc, ka skaistums ne vienmēr sniedz laimi, turklāt vari gan būt apbrīnas objekts, tomēr vienlai­kus justies pamesta un vientuļa, — atbildēja meitene.

Legāts tūlīt saprata, ka starp viņu un Rameri no­tikusi izskaidrošanās. Ātri noliecies pie Erikso, viņš sacīja:

— Varbūt tu meklē laimi tur, kur to nav iespējams atrast?

—  Tsv taisnība! Es meklēju to nepateicīga cilvēka sirdī. Vēl jo smagāk ir apzināties, ka esmu vientuļa šajā pasaulē.

—  Tikai tu pati, Erikso, vari sevi atbrīvot no vien­tulības. Tu esi pārāk sievišķīga, lai nejustu, ka mīlu tevi vairāk par dzīvību Tin par vislielāko laimi uz­skatu padarīt skaistu tavu dzīvi.

Sāpīgs un zobgalīgs smaids parādījās meitenes sejā.

—  Tu, patriciet, mūždien aizmirsti, ka esi precējies! Kur liksi savu sievu, lai sniegtu man solīto laimi? Ja domā, ka piekritīšu būt par tavu rotaļlietu un pieņemšu maksu par savu skaistumu, tad tu maldies. Es nekad neienākšu vīrieša mājā citādi kā vien bū­dama viņa likumīgā sieva.

—  Zvēru pie visa, kas man svēts, ka man nekad nav bijušas tik zemiskas domas! Es vēlos tevi par sievu un ceru, ka ar savu mīlestību, pastāvīgām rū­pēm un visām baudām, ko tev sniegšu, es likšu tev aizmirst smagās atmiņas kā nejauku sapni.

Šķita, ka Erikso ir aizkustināta un saviļņota.

—  Bet kā tu domā šķirties no Valērijas?

—     Pateicoties viņas bēgšanai, esmu jau šķīries no viņas. Likums man ļauj viņu padzīt, bet pati šķirša­nās ir tikai vienkārša formalitāte.

—  Vai tev ir zināms, ka Valērija mīl Rameri?

—  Jā, lai mīl uz veselību. Mūsu laulība bija ģi­menes lieta, un mūsu sirdis tajā nepiedalījās. Bet, ja tu reiz aizskāri šo jautājumu, tad atklāšu tev, ka mēs ar Rameri esam vienojušies un ka viņš palīdzēs man izvairīties no publiska skandāla. Kad būšu no­kārtojis visas formalitātes, mēs ar tevi salaulāsimies.

—  Tādā gadījumā vēlos, lai viņš pēc iespējas ātrāk atrod savu daiļo kristieti, — koķeti smaidīdama, teica Erikso. — Tikai es baidos, ka viņu būs visai grūti atrast. Runā, ka šie sektanti esot ļoti viltīgi.

—  Lai viņus apmānītu, Rameri izliksies, ka pieņem viņu ticību, — smejot stāstīja Galls.

Tad, apskāvis Erikso vidukli, viņš piebilda:

—  Bet tagad, mana daiļā līgava, dāvā man skūp­stu.

Meitene nepretojās, kad Galls kaislīgi noskūpstīja viņu uz līipām. Pēc īsas draudzīgas sarunas viņi šķī­rās, vienojušies, ka pagaidām visu paturēs noslēpumā. Dabūjusi visas vajadzīgās ziņas, Erikso sāka apsvērt darbības plānu. Viņa nolēma par katru cenu izjaukt Rameri tikšanos ar Valēriju. Valērijai ir jāmirst. Tikai tad Erikso varēs būt mierīga un spēs atkal iekarot Rameri sirdi. Vajadzēja iekļūt kristiešu nometnē, bet tieši to izdarīt bija visgrūtāk.

Taču Erikso piederēja pie tām sievietēm, kuras neapstājas grūtību priekšā. Kādudien viņa pasauca savu kalponi Gorgo, un abas ilgi sarunājās. Un tad Gorgo tika atļauts aiziet uz veselu dienu.

Gorgo bija jauna un skaista nūbiete — viltīga kā lapsa, caur un cauri izvirtusi. Viņa tūlīt saprata, ko cenšas panākt kundze, tāpēc pastāstīja, ka jau divas reizes satikusi Lēliju un patricieti, turklāt abas vien­kāršu sieviešu drānās. Tā kā Gorgo nekā nebūtu ie­guvusi, nododot abas bēgles, un neviens nebija par to interesējies, viņa bija klusējusi.

Šī ziņa lika Erikso saausīties. Viņa apsolīja kalpo­nei bagātīgas dāvanas un brīvību, ja tā viņai palī­dzēs, un tūlīt pat uzdāvināja Gorgo kleitu un zelta riņķus ausīm.

Vakarā atgriezusies mājās, Gorgo sīki atskaitījās Erikso par savu ekspedīciju.

—  Ceru, kundze, ka viss ritēs pēc tava plāna, — viņa smējās, atsegdama savus baltos zobus. — Man ir draugs, cirka kalpotājs, kuram ir kontakti ar kris­tiešiem. Es viņam izstāstīju, kas par lietu, un lūdzu man palīdzēt, tavā vārdā apsolīdama atlīdzību…

—  S^jā ziņā viņš var būt mierīgs: es viņu apzel­tīšu, — pārtrauca Erikso.

Gorgo noskūpstīja Erikso tērpa malu un priecīgi turpināja:

—  Viņš man teica, ka pazīstot kādu jaunu kristieti Damasu, kuram šī ticība esot apriebusies, bet kurš baidoties to atklāti pateikt. Damasam patīkot jautra dzīve. Par nenozīmīgiem niekiem, par sīku mīlas intrigu ar cirka dejotāju kristieši esot sacēluši pama­tīgu troksni un uzlikuši viņam kaunpilnu publisku sodu. Viņš teicis manam draugam, ka nespējot to aizmirst un gaidot piemērotu brīdi, lai atriebtos un nodotu visus tos, kuri viņu pazemojuši. Šim jauneklim mans draugs Ingo uzdeva atrast patricieti un novērot Rameri.

Pēc astoņām dienām Erikso uzzināja, ka Valērija kopā ar Lēliju slēpjas mājā, kas atrodas ārpus pilsētas un pieder augļu tirgotājam Rustikam, kurš ir arī draudzes diakons. Turpat šim mērķim īpaši pielāgotā alā iekārtota baznīca, kur ticīgie pulcējas divas reizes mēnesī. Damass pavēstīja arī to, ka Rameri ir nodi­binājis sakarus ar draudzi un dedzīgi apgūstot jauno mācību.

No nākamā ziņojuma Erikso uzzināja, ka Valērija ir jau nokristīta un ka visi ļoti cienot Rameri par viņa dedzību. Tēlnieks jau reizi esot piedalījies diev­kalpojumā Rustika namā, bet nav ticies ar Valēriju, jo, pirmkārt, sievietes lūdzoties atsevišķi no vīriešiem un, otrkārt, patricieti slēpjot īpaši rūpīgi, turklāt arī viņa pati izvairoties no satikšanās ar svešiniekiem.

Dzirdētais Erikso ļoti satrauca. Ja reiz Rameri guvis tādus panākumus, tad jebkuru mirkli nejaušība var savest viņu kopā ar Valēriju, un tad viss viņas, Erikso, plāns sagrūs. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk da­būt no turienes projām Rameri un pavēstīt prefektam Rustika mājas noslēpumu. Tiesas spriešana bija īsa. Arestētos un apsūdzētos kristiešus tūlīt pat tiesāja un nekavējoties sodīja ar nāvi. Taču, ņemot vērā Ra­meri vienošanos ar Gailu, dabūt viņu prom no turie­nes nebija viegli.

Pēc bezmiega nakts Erikso bija izdomājusi viltību.

Pateicoties bagātīgajām dāvanām, ar kādām viņa bija apveltījusi Gorgo, Ingo un arī Damasu, šo līdz­dalībnieku centība bija sasniegusi kulmināciju. Tāpēc tad, kad Erikso izteica vēlēšanos personiski tikties ar kristiešu atkritēju, tas tika veikli nokārtots, turklāt veicot tādus drošības pasākumus, ka nevienam nera­dās pat mazākās aizdomas.

Šīs tikšanās laikā, ņemot palīgā Damasu, kam nebija svešas kristiešu ieražas un frazeoloģija, Valē­rijas vārdā tika uzrakstīta Rameri adresēta vēstule:

«Mans mīļotais ticības brāli! No Rustika es uzzināju par tavas pievēršanas brīnumu un neatrodu vārdus, lai izteiktu laimi, kas piepildījusi manu dvēseli. Uz zemes mēs esam vienoti ticībā, un mūsu dvēseles kopā var pacelties debesu sfērās. Es biju cerējusi satikt tevi tuvākajā sanāksmē — man to apsolīja, taču vakar vakarā viens no mūsu brāļiem paziņoja par mūsu draudzei drau­došajām briesmām. Bīskaps pavēlēja mums izklīst. It īpaši viņš nevēlas pakļaut bries­mām neofitus, jo tie vēl nav pietiekami nobrieduši lielajai cīņai. Esmu starp tiem, kuri atstāj Aleksandriju. Mani sūta uz Tē- bām. Tur senajās kapenēs un klinšu alās dzīvo ticības brāļi, kuri sevi nolēmuši vien­tulībai, un to meklējam arī mēs. Nezinu, vai arī tev liks doties projām. Es vēlētos tevi ieraudzīt Tēbās, kur ieradīšos pēc des­mit dienām, un pirmajai apsveikt tevi ar svētās kristietības pieņemšanu.

Brālis Damass nodos tev šīs plāksnītes, kā arī Tēbās dzīvojošā kristieša adresi. No viņa tu saņemsi visus tālākos norādījumus, kurus atnesīs bīskapa ziņnesis.

Tava ticības māsa Valērija.»

Nākamajā dienā Damass nodeva šo sūtījumu Ra­meri. Tēlnieks jutās ļoti laimīgs par tik ātru rezul­tātu; viņš ne mirkli neapšaubīja vēstules īstumu un pasteidzās tās saturu pavēstīt Gailam.

Abi nolēma, ka Rameri dosies projām jau nākamajā dienā. Galls iedeva viņam visiem provinces romiešu ierēdņiem adresētu pavēli palīdzēt Rameri.

Kopš abu izskaidrošanās Erikso izturējās pret Ra­meri vienaldzīgi, pat naidīgi, bet pret Gailu bija tik mīļa, ka viņš galīgi zaudēja galvu. Slepus viņa no­vēroja ēģiptieti, ļaūni smiedamās par viņa prieku un cerībām. Kad viņš aizbrauca, nenojauzdams par lama­tām, jaunās meitenes sirdī ielija cietsirdības pilna pašapmierinātība.

Divas dienas pēc Rameri aizbratikšanas Ingo iera­dās pie prefekta un uzrādīja Rustika māju kā kris­tiešu pulcēšanās vietu. Tbnakt bija paredzēts dievkal­pojums, un līdz ar to radās iespēja notvert visus ie­tekmīgākos draudzes locekļus.

Naktī, kad vāji apgaismotajā grotā sirmgalvis mā­cītājs vadīja dievkalpojumu, māju aplenca kareivju vienība. Otra vienība centuriona vadībā iekļuva ma­zajā pazemes baznīcā un arestēja kādus divdesmit cilvēkus, kuri tobrīd, noslīguši ceļos, skaitīja lūgšanu. Starp apcietinātajiem, kurus aizveda uz Aleksandriju un ieslodzīja prefektūras cietumā, bija arī Valērija un Lēlija.

No rīta viņus visus aizveda pie prefekta. Ieraudzījis legāta sievu, prefekts žēli un pārmetoši vijņu uzrunāja:

—  Vai tiešām arī tu, dižciltīgā patriciete? Vai patie­šām tevi atveda no šā kaunpilnā midzeņa kopā ar zagļiem, noziedzniekiem un viszemākās izcelsmes ļau­tiņiem? Attopies! Neapkauno savu vīru, kuram es tū­līt paziņošu par tavu arestu!

—  Pateicos tev par labajiem nodomiem, — atbildēja Valērija. — Taču izpildi savu pienākumu. Mana pār­liecība ir nesatricināma, un es vēlos tās vārdā mirt.

Prefekts neuzstāja, bet tūlīt aizsūtīja pakaļ Gailam. Legāts, kas bija uzskatījis, ka Valērija ir drošībā, pilnīgi satriekts nekavējoties ieradās prefektūrā. Kad Galls ieraudzīja sievas bālo, novājējušo seju, kurā bija sastingusi sāpju pilna izteiksme, viņa acīs sarie- sās asaras.

—  Piedod man, Gail, ka sagādāju tev tādas sāpes, taču dvēseles glābšana ir svarīgāka par visiem citiem apsvērumiem, — saviļņota nomurmināja Valērija.

Legāts mēģināja sievu pārliecināt, klāstīdams, kādu negodu un nelaimi viņas kaunpilnā nāve nesīs gan viņam, gan Valērijas pašas tēvam, kurš kuru katru brīdi var ierasties.

—  Tu zini, cik ļoti Valērijs ienīst kristiešus, kuru dēļ viņš zaudēja karsti mīļoto sievu. Tava pievēršanās kristietībai viņu pilnīgi satrieks. Vai patiešām tu esi zaudējusi jebkādu mīlestību pret tēvu un kaut nie­cīgākās draudzības jūtas pret mani, zaudējusi savu sievietes pašcieņu, ja paliec kurla pret manām lūg­šanām, pret saprāta balsi, ja nemaz nejūti kaunu un bez apdoma tiecies pretī savai bojāejai? — gluži izmi­sis viņai teica Galls.

—  Tavi pūliņi ir veltīgi, jo es vairs nepiederu šai aizspriedumu pilnajai, aklajai un godkārīgajai pasaulei. Tas, ko tu uzskati par negodu, man ir nevīstoša slava. Mokpilna nāve ir durvis uz debesīm, un melīga kauna dēļ es nekļūšu neuzticīga savam Dievam, — mierīgi atbildēja Valērija.

Pēkšņi Galls pieliecās viņai tuvāk un čukstēja:

—Rameri devās projām, domādams, ka tu kopā ar citiem kristiešiem esi Tēbās. Viņš cer tevi izglābt un darīt laimīgu, kļūdams par tavu vīru. Es piekritu šķirties un piekāpjos viņa priekšā. Es došu tev līdzek­ļus un palīdzēšu bēgt! Dzīvo un esi laimīga ar mīļoto cilvēku! Tikai pasargā mani no kauna redzēt tevi mirstam no bendes rokas.

Valērijas sejā ieplūda spilgts sārtums. Grīļodamās viņa atslējās pret sienu un aizvēra acis, taču šis vā­juma brīdis bija pavisam īss. Jaunā sieviete izslējās un papurināja galvu.

—  Nē, es atsakos no laicīgās mīlestības un vēlos piederēt vienīgi Kristum. Ja Rameri mani mīl, tad es lūgšu to Kungu, lai viņš lej viņa dvēselē patiesas ticības gaismu, lai mūsu dvēseles varētu savienoties svētlaimīgajā debesu mājvietā.

Valērijas sejā staroja tāda enerģija un ekstāze, ka Galls saprata: pārliecināšana un lūgšanas ir veltīgas. Sajutis sirdī nāves saltumu, viņš pagriezās un izgāja.

Pēdējā vārā cerība mudināja viņu doties pie pro- konsula. Tas bija izmisis un satracināts.

—  Gail, es neko nevaru izdarīt! Es nevaru glābt tavu sievu, ja viņas arests noticis visu acu priekšā, — viņš teica, nikni staigādams pa istabu. — Viņai jā­mirst. Lai pasargātu tevi no negoda par viņas kaun­pilno nāvi forumā, es jau šonakt likšu aizvest Valēriju uz tavn namu, kur viņu nosmacēs viņas pašas kal- dārijā. Tev būs iespēja viņu apglabāt ar godu. Pro­tams, viss tiks aizmirsts, ja viņa kaut pēdējā brīdī nāks pie prāta.

Kad Galls atgriezās mājās, viņa dvēselē plosījās vētra. Šajā brīdī viņš izprata kvestora jūtas un ap­ņēmību nogalināt Valēriju. Devis nepieciešamos rīko­jumus, legāts ieslēdzās savā kabinetā. Tobrīd viņš nevēlējās redzēt pat Erikso.

Kad pār Aleksandriju nolaidās nakts, ieroču šķinda pagalmā vēstīja par drūmās kortežas ierašanos.

Portikos un galerijās drūzmējās noskumušie un klusējošie kalpotāji, klienti un vergi. Viņu žēluma un baiļu pilnie skatieni bija pievērsti jaunajai, skais­tajai sievietei, kura kā gūstekne atgriezās savā pa­jumtē, lai šeit nomirtu. Valērija bija mierīga. Bālā, bet smaidošā Lēlija bija viņai cieši piekļāvusies. Pa­klausot sievas lūgšanām un asarām, prokonsuls bija atļāvis Lēlijai iet nāvē kopā ar savu draudzeni.

Galls, brīdināts par centuriona un abu apcietināto sieviešu ierašanos, bāls un satraukts ienāca ātrijā kopā ar Filatosu un dažiem klientiem. Viņš piegāja pie virsnieka, lai nokārtotu pēdējās formalitātes, un ieraudzīja Lēliju, kuru bija uzņēmis savā namā kā meitu un kuru uzskatīja par savas nelaimes vaini­nieci. Gailu pārņēma neprātīgs naids.

— Nožēlojamā čūska! Par manu viesmīlību un pre­timnākšanu tu atmaksāji ar kaunpilnu nodevību! — viņš kliedza aizsmakušā balsī. — Tad mirsti, nicinā­mais radījumi Nenotraipi ar savu klātbūtni namu, kuru esi apkaunojusi!

Pirms kāds paguva aptvert viņa nodomu, legāts izrāva kādam kareivim aiz jostas aizbāzto garo dunci un līdz pašam spalam ietrieca to Lēlijas krūtīs.

Filatoss un centurions metās pie Galla un atvilka viņu nost, baidīdamies, ka viņu var ķert trieka, — legāta seja bija kļuvusi zilgana, bet asinīm pieplūdu­šās acis izspiedušās uz āru.

Lēlija, neizdvesusi nevienu skaņu, noslīga uz ak­mens grīdas. Valērija, šausmās iekliegušies, atlēca at­pakaļ, bet, ieraudzījusi, ka meitene sakustas, nolaidās uz ceļiem un pacēla mirstošo tā, lai viņai būtii vieg­lāk. No brūces Lēlijas krūtīs plūda asinis, notraipīda­mas patricietes rokas un tērpu.

—  Es mirstu… Uz drīzu redzēšanos… — čukstēja Lēlija, atvērusi acis. Pēkšņi meitene spēji izslējās: vi­ņas bālajā sejā iemirdzējās prieks:

—  Viņi nāk man pakaļ… Ai, cik daudz gaismas, siltuma un debesu harmonijas!

Meitenes ķermenim pārskrēja trīsas, galva bezspē­cīgi noslīga. Lēlija bija mirusi.

Valērija kā paralizēta joprojām turēja saļimušo ķer­meni, nenolaizdama acis no Lēlijas sejas. Pēkšņi viņai likās, ka asinis, kas vēl aizvien sūcās no brūces uz viņas rokām, maina krāsu un kļūst caurspīdīgas, bal­tas, tad sudrabainas. Virs mirušās ķermeņa pacēlās mirdzošs mākonītis, kas drīz vien ieguva aizgājējas apveidus. Caurspīdīgo stāvu ieskāva žilbinošu staru kūļi. Šķiet, visu atmosfēru piepildīja varena un patī­kama harmonija. Kaut kāds dīvains smacējošs aromāts aizžņaudza elpu. Jaunajai sievietei noreiba galva, un viņa bez samaņas nokrita uz akmens plātnēm.

Kad Valērija atguvās, viņa jau gulēja kaldārijā savā gultā. Gaiss bija smags, taču ne smacīgs. Valērija apsēdās un aplūkoja labi pazīstamo telpu. Tur stāv marmora tualetes galdiņš ar esencēm, aromātiskajām eļļām un smaržvielām. Griestu lampa vāji apgaismoja skulptūras un mozaīkas rotājumus. Un tad viņa pa­manīja kājgalī mazu galdiņu, uz kura bija nolikts vīna kauss, kūka, augļi un auksts cepetis.

Valērija jutās ļoti nogurusi. Kopš vakardienas viņa nebija ēdusi, tāpēc ieraudzītais izraisīja apetīti.

—     Man nedaudz jāieēd, lai pietiktu spēka lūgties tajā smagajā brīdī, kas tuvojas, — viņa pieceldamās nomurmināja. Līdzās kausam viņa atrada plāksnīti, uz kuras ar Galla roku bija rakstīts: «Ja tu nāksi pie prāta un atteiksies no nejēdzīgās un veltīgās nā­ves, lai baudītu laimi kopā ar Rameri, paskandini zvanu, kas piekārts pie durvīm, un tu būsi glābta.»

Jaunā sieviete vienaldzīgi pārlaida acis šīm rindām. Viņa bija nelokāmi izlēmusi mirt. Nolikusi vēstījumu uz galda, viņa iedzēra pāris malkus vīna, apēda ga­baliņu maizes un dažas vīnogas.

Pēc tam Valērija izsukāja savus brīnišķīgos matus un uzvilka tīru tuniku, ko bija sagatavojusi uzticamā kalpone, kura blakusistabā rūgti raudāja, gaidīdama savas kundzes uzaicinājumu. Bet Valērija ir nedomāja kādu saukt. Viņa pārģērbās un gribēja jau nodoties lūgšanai, kad izdzirdēja trīs klusus klauvējienus. Šķita, ka tie skan aiz nolaistā ādas aizsega. Jaunā sieviete mazliet atvirzīja to sāņus un ieraudzīja ne­lielas zemas durvis, par kurām viņai agrāk nebija ne miņas. Valērijai par lielu pārsteigumu šīs durvis nebija aizslēgtas un veda šaurā koridorā, kura galā atradās aizrestots logs, kas vērās uz klusu šķērsielu. Kāds klauvēja tieši pie šā loga. Valērija steidzīgi piegāja pie tā un ieraudzīja pazīstamo sirmgalvi mā­cītāju.

—  Es atnācu dot tev savu svētību un atnesu debesu maltīti pirms tava pēdējā zemes dzīves ceļojuma, — teica sirmgalvis, pasniegdams viņai cauri režģiem la­katiņu, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu un pērlēm. Jaunā sieviete, laimē drebēdama, noslīga uz ceļiem un godbijīgi baudīja svēto vakarēdienu.

—  Paldies, tēvs, par man sagādāto augstāko prieku un par debesu atbalstu. Kad es tādējādi esmu savie­nojusies ar to Kungu, zeme man vairs neko nespēs sniegt, — sacīja Valērija, atdodama mācītājam lakatu.

—  Zini, mana dārgā meita, ka mēs visi esam sapul­cējušies un lūgsim par tevi grūtajos mirkļos, kas tu­vojas. Es tūlīt došos pie mūsu brāļiem. Par Lēliju neuztraucies: vergi mums atdeva viņas mirstīgās atlie­kas, un mēs meiteni apbedīsim kā kristiešiem pie­klājas.

—  Nodod manu pateicību brāļiem un māsām par viņu uzticību un lūgšanām, kuras dos man spēku godam nopelnīt mocekles vainagu.

Viņi pēdējoreiz paspieda viens otram roku. Tad Valērija atgriezās kaldārijā un rūpīgi aizslēdza aiz sevis durvis. Acīmredzot starp vergiem bija kāds kris­tietis, kas bija atvēris aizbīdni, — nebūtu labi, ja vi­ņam par to nāktos ciest.

Sataustījusi uz krūtīm paslēpto koka krustiņu, jau­nā sieviete nometās uz ceļiem un ieslīga dedzīgā lūgšanā.

Pamazām gaiss ap viņu kļuva aizvien karstāks un smagāks. Tad parādījās balti tvaiki, kas apņēma visus priekšmetus. Valērija bija ekstāzes pārņemta un sākumā neievēroja, kas notiek. Jaunajai sievietei reiba galva un bija grūti elpot, tomēr viņa turpināja lūgt debesu palīdzību. Pēkšņi Valērija sajuta bries­mīgas sāpes. Šķita, ka smadzenes saraujas čokurā, bet galvaskauss tūlīt plīsīs pušu. Ar katru elpas vil­cienu viņā ieplūda īsta uguns. Viss iegrima tumsā, un kā pēdējais apziņas uzplaiksnījums sāpošajās sma­dzenēs uzzibsnīja doma:

— Jēzu Kristu! Mani vadītāji! Vai tiešām esat mani pametuši?

Tajā pašā mirklī viņai sejā iesitās liliju un rožu brīnišķīgā aromāta piesātināta atsvaidzinoša un vēsa pūsma. Valērija sajuta milzīgu atvieglojumu. Vienlai­kus tumsa izklīda, un viņas pārsteigtajam skatienam pavērās brīnumaina ainava. Viņa ieraudzīja smaragd­zaļu, viscaur ziediem klātu pļaviņu ar vairākiem mil­zīgiem kokiem un kristāldzidru strautiņu. Tālumā bija redzamas dīvainas gaisa kāpnes. To zeltaini mir­dzošie pakāpieni it kā pazuda bezgalībā. Pa šīm kāp­nēm, kurām, šķiet, nebija gala, kāpa dažāda vecuma vīrieši, sievietes un bērni. Visi bija ģērbušies sniegbal­tās tunikās, katram galvā bija liliju vainags. Viņi visi turēja rokās lampas, kas izstaroja apžilbinošu gaismu. Viņu dziedātās svinīgās himnas skaņas piepil­dīja izplatījumu ar varenām vibrācijām.

—  Valērija! — atskanēja harmoniska balss, un viņas priekšā parādījās trīs gaiši stāvi.

Tā bija Valērijas māte, Lēlija un viņas līgavainis Anastasijs. Visu triju acīs Valērija lasīja prieku un mīlestību.

—  Ko tas viss nozīmē? Kur es atrodos? Kas tās par kāpnēm un kurp tās ved? — iesaucās Valērija.

—  Tas ir ceļš uz bezgalību, — smaidot atbildēja viņas draugi. — Mēs visi tagad atrodamies šo gigan­tisko, no gaismas un vibrācijām veidoto kāpņu pakājē. Tb pakāpieni iztur vienīgi vieglus ķermeņus, kas ir atbrīvojušies no rupjās matērijas un zemiskām kaislī­bām. Tu tagad dzirdi sieru mūziku un ieelpo tīrā iz­platījuma aromātu. Nesaskaņas un disharmonija, kas plosa zemi, ir cilvēku neizkopto dvēseļu netīro emanā- ciju rezultāts. Seko mums un neskumsti par zemes dzīvi ar tās ātri gaistošajām baudām un priekiem.

—  Es nemaz neskumstu pēc zemes! Es alkstu pa­celties pretī gaismai, kas mirdz bezgalībā! — iesaucās Valērija un gribēja traukties uz priekšu, bet viņu tu­rēja pie zemes tādas kā nokaitētas bronzas bruņas. Ķermeni plosīja neciešamas sāpes.

—  Žēlsirdīgais Dievs! Sarauj ķēdes, kas mani pieka- lušas pie zemes! Ļauj man pacelties pie Tevis! — čukstēja Valērija kaismīgā ticības un mīlestības uz­plūdā.

Tajā pašā mirklī cauri visai viņas būtnei izskrēja trīsas. Valērija nokļuva tādā kā uguns jūrā, kur viņu plosīja vētras brāzmas. Tad no viņas atdalījās kaut kas tik smags kā klints bluķis, un viņa — viegla kā pūciņa, tērpusies mirdzošās gaisīgās drānās — līdzīgi bultai traucās gaismas pielietajā izplatījumā. Valērija uz brīdi zaudēja samaņu, bet, kad atguvās, ieraudzīja savus izplatījiima draugus un sajuta no viņiem plūs­tošās siltās, svētīgās strāvas. Rokā Valērija turēja lampu, kas turpmāk apgaismos viņas ceļu, bet pie viņas lūpām dzirkstīja kauss ar mūžīgās gaismas avota esencēm. Viņa ar baudu to izdzēra un sajuta, kā visu būtni piepilda jauna enerģija un kvēlas alkas pēc zināšanām. Tad žilbinošas gaismas kaskādē viņa ieraudzīja savu Dievu — to Dievu, kuru pielūdza ar tik neuzvaramu ticību un kuram bija ziedojusi savu nīcīgo miesu.

Viņa sžļjuta tik neizsakāmu laimi un tādu mīles­tību, ka šķita nieks aplidot visu bezgalīgo Visumu.

—  Ko nozīmē šis varenais spēks, kas manī ieplū­dis?— viņa nomurmināja.

No izplatījuma dzīlēm viņai atbildēja harmoniska un varena balss:

—  Tava griba guva uzvaru pār matēriju, un tas ir šīs uzvaras rezultāts. Tavās rokās tagad ir noslēpumu atslēga. Tagad ej uz priekšu pa zināšanu un darba taku uz pilnīgu svētlaimi.

Valērija juta, kā viņai izaug spārni, bet dvēseli piepilda neparasts miers. Un tomēr viņa atcerējās zemi un tos, kurus tur bija atstājusi. T<yā pašā brīdī viņa ieraudzīja kaldāriju, ko bija piepildījuši zilgani tvaiki, un cilvēka līķi uz mitrajām grīdas plātnēm. Viņa paskatījās uz līķi pilnīgi vienaldzīgi. Zilgana gaisma ieskāva cilvēka mirstīgās atliekas, pa tām lē­kāja liesmu mēles, bet apkārt pulcējās vairāki gaiši gari, kuri priecīgi vēstīja par mocekles atbrīvošanu.

Draugu aicināta, Valērija pacēlās caurspīdīgajā ēte­rā, un viņi visi izgaisa žilbinošās gaismas jūrā.

Valērija jau bija mirusi, kad atvērās mazās durvis, kas veda uz koridoru, un uz sliekšņa parādījās Amen­hoteps ar nelielu trauciņu rokās. Viņš izlēja tā sa­turu, un tvaiki kā uz burvju mājienu pazuda. Maga skaidrais skatiens tūlīt pamanīja izplatījuma garus, kas sargāja mirušo. Viņš sadzirdēja arī sieru mūziku un iegrima dziļā lūgšanā.

Soļu troksnis, skaļas balsis un ieroču šķinda iztrau­cēja maga lūgšanu. Viņš piecēlās un paslēpās aiz ādas aizsega.

Pēc brīža no ārpuses tika atvērti ventilatori, kas izsūknēja smago un sabiezējušo gaisu. Kaldārija lielās durvis ar troksni atvērās, un uz sliekšņa parādījās Galls kvestora Lūcija Valērija un centuriona pavadībā. Aiz viņiem drūzmējās kareivji un vergi.

Nelaimīgais tēvs, šķiet, bija vēl vairāk nosirmojis. Pelēkbālo seju izraibināja sarkani plankumi, un tajā bija lasāms izmisums un niknums.

Lūcijs Valērijs bija ieradies pirms divām stundām. Kad viņš uzzināja, ka tieši tobrīd mirst viņa meita, turklāt tik drausmīgā nāvē, notiesāta par nīsto ticību, kas viņam bija visu atņēmusi, viņš zaudēja samaņu.

Ieraudzījis Valērijas nedzīvo ķermeni, kvestors sa­grīļojās, pār viņa lūpām izlauzās sāpju pilns vaids. Galls aizsedza seju. Pēkšņi kvestoru pārņēma neprā­tīga naida lēkme.

—  Kristiešu kuce! Esi nolādēta šajā dzīvē un ēnu valstībā! — viņš iekliedzās, ar kāju atgrūzdams mei­tas nedzīvo ķermeni. Viņš droši vien būtu vēlreiz ie­spēris nelaiķei, ja centurions nebūtu atturējis no šādas rīcības.

—  Savaldies, Lūcij Valērij! Neprāts, kas noveda postā tavu meitu, ir nelaime, nevis negods.

Pēc tam, pagriezies pret Gailu, viņš jautāja:

—  Kādi būs tavi norādījumi attiecībā uz mirušās ķermeni? Vai ļausi to paņemt man, lai rīkotos atbil­stoši likumam?

Kvestors kā elektrizēts satvēra Gailu pie rokas un drebēdams iekliedzās:

—  Gail, vai tiešām tu to pieļausi?

Jaunais cilvēks skumji pakratīja galvu.

—  Notiesātās ķermeni atstāj šeit, centurion! Likums ir izpildīts, un par apbedīšanu es parūpēšos pats.

Kad centurions un kareivji bija aizgājuši, Galls pagriezās pret savu pārvaldnieku.

—  Liec sagatavot sārtu trešajā pagalmā! Lai līdz vakaram viss būtu kārtībā! — viņš pavēlēja un izgāja, atbalstīdams kvestoru, kas grīļojās kā piedzēries.

Kad kaldārija durvis aizvērās, Amenhoteps iznāca no slēptuves un, piegājis pie mirušās, ilgi skatījās uz viņu. Balta, maiga un gracioza — viņa līdzinājās vētras nolauztai lilijai. Viņas sejā nebija nekādu cie­šanu pēdu. Pusatvērtajās lūpās bija sastindzis smaids. No maga krūtīm izlauzās smaga nopīīta. Tad viņš izņēma no jostas tur aizbāzto dunci ar plānu, asu asmeni un vienā paņēmienā nogrieza līķim roku. Paņēmis no tualetes galdiņa pudelīti, viņš izlēja no tās smaržas un piepildīja ar asinīm.

Ietinis visu audekla gabalā, mags izgāja pa durvīm, kas veda uz mirušās apartamentiem. Istabas bija tuk­šas, vienīgi no tālienes atbalsojās kalpoņu raudas. Uz galda, pie kura Valērija mēdza strādāt, stāvēja sfinksa, kuru viņš bija dāvinājis Rameri. Mags to paņēma, ielika slēptuvē roku un pudelīti un, pabāzis visu zem apmetņa, neviena nepamanīts izgāja no mā­jas.

Kopš brīža, kad Valēriju arestēja un Galla namā ienāca sēras un bēdas, Erikso jutās aizvien sliktāk un sliktāk. Viņa tik ļoti bija centusies* to panākt, bet tagad, kad iecerētais bija īstenojies, sirdi nospieda pašpārmetumi un šausmas.

Viņu pārņēma vilšanās, kas slēpjas katra cilvēciskas kaislības uzliesmojuma dzīlēs, saindējot uzvaras prieku un gandarījumu redzēt savu sāncensi iznīcinātu.

Erikso redzēja, kā tika nogalināta Lēlija, un to, kā kvestors zaudēja samaņu. Tajā laikā, kad Valērija mira, Erikso, drebēdama pie visām miesām, sēdēja ieslēgusies savā istabā. Sakairinātā iztēle lika viņai slimīgi skaidri pārdzīvot visas mocības. Gaidītā ganda­rījuma vietā Erikso aizvadīja briesmīgas stundas, līdz nogurusi ieslīga smagā un nemierīgā miegā.

Diena pagāja, visiem drūmi klusējot. Kunga bēdas un kauns nospieda nama iemītniekus. Erikso nevienu neredzēja, tomēr no Gorgo uzzināja, ka notiks Valē­rijas bēres un ka sārts jau sagatavots. Pēkšņi viņai radās vēlēšanās piedalīties tās traģēdijas pēdējā cē­lienā, kuras galvenā izraisītāja pati bija.

Vienlaikus juzdama gan pretīgumu, gan nevaldāmu ziņkāri, Erikso devās uz galeriju, no kuras bija re­dzams trešais pagalms, — tur jau pacēlās no sveķai­nām šķilām sakrauts sārts.

Plašais pagalms vēl bija tukšs, vienīgi daži vergi pabeidza pēdējos sagatavošanas darbus, spriezdami par mirušās negaidīto sakropļojumu. Vispārējais viedoklis bija tāds, ka kaldārijā iekļuvis kāds nolādēts kris­tietis, lai aiznestu upura roku, kas, bez šaubām, kal­pos jaunai burvestībai.

Visi bez izņēmuma žēloja patricieti, jo viņa bija darījusi tiem vienīgi labu. Neliekuļotie slavinājumi un patiesās asaras, kas tika lietas, godinot Valērijas piemiņu, pildīja Erikso sirdi ar kauna un greizsirdības jūtām.

Vai Rameri aizmirsīs šo kristieti? Vai traģiskā nāve nepadarīs viņu tēlniekam vēl dārgāku? Un vai viņš nesāks nīst Erikso, ja kādreiz uzzinās, kāda bijusi viņas loma šajā drūmajā notikumā?

Šī doma atkal uzvandīja dusmas un naidu, un, skatoties uz nestuvēm, ar kurām tika atnestas Valē­rijas mirstīgās atliekas, viņas acis palika sausas. Brīdī, kad Valērijas ķermeni novietoja uz sārta, ie­radās Galls, kvestors, Filatoss un vēl daži veci klienti. Visi bija bāli, satraukti un noskumuši.

Drīz vien sārts liesmoja no visām pusēm. Lūcijs Valērijs ar drūmu, izmisuma pilnu skatienu lūkojās uguns jūrā, kas aprļja viņa meitu. Nervozas trīsas pārskrēja pār viņa ķermeni, kad pēdējo reizi parādījās Valērijas maigā seja, ap kuru liesmas bija izveidojušas purpurkrāsas oreolu. Pēkšņi nelaimīgais vīrs nobālēja un atkāpās atpakaļ; viņa acis iepletās, un viņš pa­stiepa uz priekšu abas rokas. Virs ugunskura, pašās dūmu melnajās grīstēs, viņš ieraudzīja žilbinoši baltā tunikā tērptas sievietes stāvu. Sieviete turēja rokās palmas zaru, bet viņas mirdzošās acis pārmetoši lū­kojās kvestorā.

—  Fābija! — aizsmakušā balsī iesaucās Valērijs.

Tad, paspēris uz priekšu dažus grīļīgus soļus, viņš

nokrita kā zibens ķerts. Kad viņu pacēla, lai ienestu namā un sniegtu nepieciešamo palīdzību, atlika vienīgi konstatēt, ka kvestoru ķērusi trieka.

Satrauktā un pie visām miesām trīcošā Erikso at­stāja galeriju. Meiteni sāka biedēt uzturēšanās namā, kur par viesmīlību viņa bija maksājusi, ienesot tajā nāvi un negodu. Kad Erikso atgriezās savā istabā, Gorgo pasniedza viņai plāksnītes, ko bija atnesis kāds nepazīstams kalpotājs. Prieka stars uzdzirkstīja mei­tenes acīs, kad viņa izlasīja šādas rindiņas:

«Ja tev ir smagi atrasties Galla namā, tad atgrie­zies pie manis. Nešaubos, ka arī Rameri ieradīsies pie manis.

Asgarta».

Erikso noglabāja plāksnītes uz krūtīm, pavēlēja Gorgo pasniegt tumšu apmetni un biezu plīvuru un paziņoja, ka aiziet darīšanās, bet drīz atgriezīsies. Viņa izvēlējās apkārtceļu pa dažādām klusām ieliņām. Kad meitene sasniedza Asgartas pili, viņu nekavējoties aizveda pie maga. Amenhoteps viņu sagaidīja ar cie­ņas pilnu labvēlību.

—  Esi laipni lūgta manā namā! — viņš teica, maigi noglāstīdams Erikso gaišās cirtas, kad meitene, noslī- gusi uz ceļiem, skūpstīja viņa roku.

—     Ak skolotāj! Ja tu zinātu, ko esmu izdarījusi un cik ātri ir piepildījušies tavi vārdi, — caur asarām nomurmināja Erikso.

—  Es zinu. Tu rīkojies, ļaunu jūtu vadīta, un ļaunuma atmaksa nāca pār tevi pašu, — atbildēja mags, cieši raudzīdamies Erikso zilajās, asaru aizmig­lotajās acīs.

—  Skolotāj, vai tiešām Rameri nekad mani neiemī- lēs?

—  Nākotne to rādīs, tomēr, kā jau es tev teicu, viņa sirds labākā daļa pieder Valērijai. Vai tu aizsūtīji Rameri uz Tēbām?

—  Jā, skolotāj!

—  Es nosūtīšu pie viņa ziņnesi un norādīšu vietu, kur pēc kāda laika viņš mums pievienosies. Bet tagad ej atpūsties: atpūta tev ir nepieciešama!

Palicis viens, zintnieks iegrima domās. Tad viņš iegāja blakus telpā. Tur uz liela galda atradās sfinksa un stikla trauks, kura dibenā bezkrāsainā šķidrumā gulēja Valērijas roka. Turpat uz galda bija arī balta audekla gabals un instrumenti.

Amenhoteps sāka ar to, ka uzskicēja uz audekla visai sarežģītu plānu un pierakstīja malā paskaidro­jumus. Tad paņēma roku, kas izskatījās kā dzīva, un nostiprināja uz griezuma vietas rokassprādzi. Ietinis roku uzzīmētajā plānā, viņš šo sainīti kopā ar pudelīti, kurā bija asinis, ievietoja sfinksas slēptuvē. Arī uz sfinksas pamatnes viņš kaut ko uzrakstīja. Brīdi pa­domājis, mags paņēma vairākas plāksnītes un uzrak­stīja īsu vēstījumu par pēdējiem notikumiem un pat- ricietes nāvi, kā arī aicināja Rameri pēc astoņiem mēnešiem pievienoties viņam norādītajā vietā, kur būs arī Erikso.

Ielicis sfinksu kastē un aizzīmogojis to ar savu zī­mogu, Amenhoteps pasauca kalpu, iedeva viņam saga­tavoto saini un plāksnītes un pavēlēja doties uz Tē­bām.

Rameri nokļuva galā bez starpgadījumiem. Kristie­tis, pie kura viņš tika sūtīts, bija laipns un pretim­nākošs, kaut arī nebija saņēmis ziņu no bīskapa. Viņš domāja, ka sūtnis droši vien ir aizturēts vai arestēts. Baiļodamies par Rameri, viņš aizveda tēl­nieku uz kādām senām kapenēm, kur jau slēpās kāds kristietis vientuļnieks. Jaunais cilvēks neprotestēja, jo negribēja izraisīt aizdomas, taču, kad bija pagājušas desmit vai divpadsmit dienas un Valērija vēl aizvien nebija ieradusies, viņu pārņēma dziļš nemiers. Viņš jau grasījās atgriezties Aleksandrijā, kad ieradās Amenhotepa sūtnis.

Vēsts par mīļotās sievietes briesmīgo galu un šīs tīrās un brīnišķās būtnes nāvi apliecinošo atlieku skatīšana savām acīm tik ļoti satrieca Rameri, ka viņš nopietni saslima. Pateicoties vientuļnieka gādībai un rūpēm, tēlnieks pamazītēm sāka atlabt. Tikai pēc izveseļošanās viņš kārtīgi iepazinās ar Amenhotepa instrukcijām un nolēma rīkoties saskaņā ar tām.

Mags rakstīja, ka dosies uz Indiju. Rameri nolēma, ka laiku, kas palicis līdz viņa atgriešanās brīdim, pavadīs kopā ar vientuļnieku, jo bija ar viņu sadrau­dzējies. Jaunais cilvēks jutās salauzts gan fiziski, gan garīgi. Viņam bija pretīga Aleksandrijas burzma un kristiešu nežēlīgā vajāšana, kas vēl aizvien tur­pinājās. Turklāt kāds kristietis, kas tikko bija ieradies no galvaspilsētas, pastāstīja, ka Galls ir smagi saslimis sakarā ar Erikso mīklaino pazušanu un, juzdams pre­tīgumu pret Ēģipti, atgriezies Romā.

Rameri jutās bezgala vientuļš. Tuksneša klusums un nošķirtība viņu ietekmēja labvēlīgi, turklāt viņš ar lielu interesi klausījās kristieša stāstus par viņa vētraino jaunību.

Šajā laikā Rameri ierīkoja slēptuvi, kur noglabāja savu lielāko dārgumu — sfinksu.

Kad līdz Amenhotepa noliktajam laikam bija pa­likuši divi mēneši, vientuļnieks nomira. Rameri palika viens senajās kapenēs, kas bija kļuvušas par viņa patvēruma vietu.

Rameri nenojauta, ka nedaudzās zelta monētas, ko bija redzējis cilvēks, kurš arī dēvēja sevi par kristieti un reizi nedēļā nesa vientuļniekam pārtiku, bija iekvēlinājušas viņā alkatību. Pēc vientuļnieka nāves šis cilvēks piegādāja pārtiku Rameri. Viņš bija iedomājies, ka divos ādas maisos, ko Rameri atvedis līdzi, tēlnieks glabā savas bagātības. Lai tās iegūtu, vīrs nolēma Rameri nogalināt.

Kādudien viņš atnesa produktus nevis no rīta, kā to darīja parasti, bet gan vakarā un paziņoja, ka vē­las grotā pārnakšņot. Rameri, kas neko nenojauta, tam piekrita. Kad tēlnieks aizmiga, alkatīgais vīrs viņu nogalināja. Maisos viņš atrada ne tikai zeltu, bet arī Romas varas iestādēm adresētus dokumentus ar norādījumu sniegt to uzrādītājam jebkura veida palīdzību.

Slepkava nobijās un iedomājās, ka nogalinājis aug­stu ierēdni, kas šeit bija uzturējies kādu slepenu ap­svērumu dēļ. Baidīdamies no sekām, viņš nolēma val­sti atstāt, bet pirms tam sacelt trauksmi kristiešu kolonijā, lai novērstu Rameri meklēšanu. Līķi slep­kava nolēma iemest apbedījumu bedrē. Kad viņš ie­gāja tumšajā nodalījumā, kur gulēja viņa upuris, viņu pārsteidza fosforiscējošā gaisma, kas plūda no sienas. Slepkava šausmās metās bēgt.

Vēlreiz ieiet šajā nolādētajā vietā viņš neuzdroši­nājās. Lai noslēptu līķi, viņš tik meistarīgi aizkrāva ieeju, ka nezinātājs pat nenojauta par telpas otra no­dalījuma esamību.

* * *

Nogurusi Erikso, neko nenojauzdama, aizmiga kādā no Asgartas pils istabām, uz kuru viņu aizveda viena no kalponēm. Kad meitene pamodās, viņa nevarēja pateikt, cik ilgi bijusi miega varā, tikai ievēroja, ka guļ uz zema dīvāna lielā pazemes zālē ar zaļām ko­lonnām.

Erikso piecēlās un ziņkāri paraudzījās visapkārt. Līdzās zālei atradās otra telpa — tā bija mazāka pusapaļa istaba ar sandalkoka mēbelēm un sarkanu drapējumu. Uz neliela galda bija nolikti augļi, vīns un kūciņas. Meitene bija izsalkusi un, apsēdusies pie galda, paēda. Tad izgāja uz terases. Viņas priekšā pavērās plašs dārzs, to viņa izstaigāja krustu šķērsu.

Pēc pusdienām Erikso aicināja pie sevis Amenho­teps. Mags paziņoja, ka neatliekamu darīšanu dēļ paliks šeit vēl pāris nedēļas, bet pēc tam viņi citā vietā satiksies ar Rameri. Meitene neiebilda. Viņa dzīvoja karaliskā greznībā, un Amenhoteps pret viņu izturējās ļoti laipni. Viņš mācīja Erikso, cenzdamies pacelt līdz savam līmenim viņas mazattīstīto prātu. Dažkārt viņa dejoja mēness apmirdzētā pļaviņā, kas pletās terases priekšā, bet zintnieks, atspiedies pret kolonnu un sakrustojis rokas uz krūtīm, vēroja viņu. Maga acis bija dzedras un domīgas.

Drīz vien Erikso apnika tāda nošķirta un mono­tona dzīve. Zinību apguve viņai bija pretīga, un mei­tene skuma pēc skaļās un izklaidēm bagātās dzīves Aleksandrijā. Rameri nerādījās, bet Amenhotepu, kas teicās esam aizņemts, viņa redzēja aizvien retāk. Pie­nāca brīdis, kad šo dedzīgo būtni pārņēma patiess izmisums. Un reiz, trīcēdama naidā, viņa ieskrēja zintnieka kabinetā un apbēra viņu ar pārmetumiem, ka viņš ir tikai mānījies, solīdams Rameri ierašanos, un ir nodevīgi ievilinājis viņu šajā pretīgajā namā, kur jāmirst vai nost aiz garlaicības. Sī scēna beidzās ar asaru plūdiem, ko daļēji izraisīja bailes par savu spontāno rīcību. Taču Amenhoteps gluži mierīgi uz­klausīja visus pārmetumus. Kad sākās asaru plūdi, viņš sagatavoja dzērienu un, sniegdams kausu rau­došajai Erikso, pavēlēja to izdzert, tad piebilda:

—  Rīt es tev. ļaušu ieraudzīt Rameri.

Erikso uzlēca k^jās un, smaidīdama caur asarām, pateicīgi noskūpstīja maga roku. Atgriezusies savā istabā, viņa acumirklī aizmiga. Kad Erikso pamodās, viņa atradās pazemes zālē, ko gaišu darīja maiga zilgana gaisma. Pie papirusa tīstokļiem nokrauta ak­mens galda sēdēja Amenhoteps.

—  Kur ir Rameri? — bija meitenes pirmais jautā­jums.

—  Tu redzēsi viņu, — atteica zintnieks, aizdedzinā­dams trijkājī ogles un uzkaisīdams tām šķipsniņu balta pulvera. — Atgulies un gaidi, — viņš piebilda, sniegdams Erikso karoti ar zaļganu, lipīgu un garšas ziņā ne visai tīkamu masu.

Erikso to paklausīgi norija, jo cerība ieraudzīt Ra­meri lika viņai aizmirst visu pārējo.

Ar drebošu sirdi viņa gaidīja, vērodama biezos dū­mus, kas piepildīja zāli ar asu un smacīgu aromātu. Erikso noreiba galva. Pēkšņi dūmi izklīda, un viņa ieraudzīja sevi Galla namā — sfinksu zālē. Pats le­gāts, Valērija un Rameri — visi tur bija sapidcējušies un jautri tērzēja. Tēlnieks atklāti izrādīja viņai savu mīlestību. Apskāvis ap vidukli, viņš kopā ar Erikso pastaigājās pa ēnainajām alejām. Viņa sajuta uz lū­pām Rameri kaislīgos skūpstus, dzirdēja viņa mīles­tības vārdus un zināja, ka abu savienība tiks noslēgta jo drīz.

Tad pienāca viņas kāzu diena. Valērija bez jebkādas greizsirdības posa viņu ceremonijai, un tad arī tā jau bija aiz muguras. Bet tajā brīdī, kad viņa kopā ar Rameri devās uz laulāto istabu, viss pagaisa, un Erikso atkal atradās pazemes zālē. Tomēr redzētais šķita tik reāls, ka meitene bija gandrīz pārliecināta: tas viss patiešām ir noticis.

Kad saskarsmē ar skumjo īstenību šī ilūzija tomēr zuda, mags to atkal atdzīvināja un uz kādu laiku Erikso nomierināja. Bet viņš to darīja aizvien retāk un retāk, jo bija tik ļoti aizņemts ar zinātnisko dar­bu, ka aizmirsa visu, arī — Erikso.

Reiz šāds pārtraukums pārāk ieilga. Satracinātā un izmisusī Erikso skraidīja kā zvērs sprostā, pētī­dama, kas notiek visapkārt un kā no šā cietuma iz­bēgt.

Koncentrēdama uz šo mērķi visu sev piemītošo enerģiju, viņa izzināja ne vienu vien noslēpumu un izstrādāja atriebības plānu, paredzēdama iznīcināt gan šo cietumu, gan visu, kas tajā atrodas. Zināšanu drumslas, kuras Erikso bija ieguvusi, pateicoties maga sniegtajām mācībstundām, darīja viņu īpaši bīstamu. Iespējams, ka Erikso plāns būtu īstenojies, ja viens no Amenhotepa skolniekiem nebūtu atklājis viņas no­domus un brīdinājis magu. Amenhoteps bija ļoti neap­mierināts, ka viņu atrauj no darba, taču saprazdams, cik bīstama viņa slepenajai patvērumvietai var kļūt šī spītīgā un uzņēmīgā būtne, atkal aizdedza trijkāji un iegremdēja Erikso. ilūziju pasaidē, kur viņa bija lai­mīga.

Šoreiz Rameri rēgs pasniedza meitenei baudu pilnu kausu. Neatmodusies no sava sapņa, viņa nonāca letarģiskā stāvoklī. Amenhoteps uzlika viņai uz sejas audekla gabalu, kas bija samitrināts noslēpumainajā šķidrumā, kura iedarbības rezultātā viņa jau bija gulējusi vairākus gadsimtus.

Erikso kaislā un nepakļāvīgā dvēsele atkal bija sasaistīta, lai gaidītu nezināmo un tālo atmodas brīdi. Amenhoteps atkal iegrima savā darbā, dzīvodams tik dīvainā pasaulē, ka pat nemanīja, kā viņam garām aiztrauc dzīves un laika varenā straume.

-. .

Treša daļa

MAGA ZVĒRESTS

I

Pašā Nīlas krastā, vietā, kur kādreiz pacēlās Tēbas un vēlāk visgarām upei tālu stiepās varenu drupu grēdas, tagad atradās divi palmu ieskauti nami. Viens no tiem bija viesnīca ceļotājiem — moderni būvēta celtne ar arābu stila iezīmēm. Otrā ēkā, kas atradās tuvāk upei, bija restorāns un ēdnīca. Šī ēka skaidri liecināja par tās saimnieka arheoloģiskajām nosliecēm, jo nedaudz atgādināja seno ēģiptiešu namu.

Nelielās koka kolonnas, kas bija nokrāsotas un veidotas kā lotosa stublāji, balstīja verandu, kurā bija izvietoti koši krāsoti galdi un soli.

Virs ieejas uz milzīga vairoga bija attēlots seno ēģiptiešu valdnieks ar dubultkroni galvā; viņš gatavo­jās izdzert kausu, ko sniedza ceļos nometies, baltā tunikā tērpies cilvēks. Uz gaišzilā fona greznojās uz­raksts «Ramzesa atpūta». Katram kļuva skaidrs, ka šajā viesmīlīgajā pajumtē noguris ceļinieks varēs rem­dēt gan izsalkumu, gan slāpes. Ar verandu savienotā lielā zāle bija tīra un oriģināli iekārtota. Sienas bija apgleznotas, bet zāles vidū atradās baseins, kuru ie­skāva ziedoši augi; tur bija ierīkota arī strūklaka, no kuras šaltīm plūda vēss ūdens, radīdams patīkamu svaigumu. Telpas dziļumā bija novietota liela bufete; uz tās atradās senlaicīgas pudeles, alus kausi, glāzes ar limonādi, lielas krūkas, augļi un visdažādākie ēdie­ni. Tas viss bija tik apetītlīgs, tik tīrs un gaumīgi izkārtots, ka varēja iekārdināt jebkuru.

Bija agra rīta stunda, un viesnīcas zāle vēl bija tukša. Tikai kalpone un krodziņa kalpotājs klāja uz galdiņiem sniegbaltus galdautus un izvietoja glāzes un traukus uz diviem gariem, pie sienas novietotiem galdiem.

Pie bufetes sēdēja neliela auguma plikgalvis nan- kina uzvalkā. Zem priekšauta pie jostas viņam karā­jās liels virtuves nazis. Tas bija pats saimnieks — brašais vācietis Gotlībs Maidels. Gadu gaitā sarūpējis solīdu īpašumu, viņš tomēr bija taupīgs un darbīgs, paspēdams pabūt visur un strādādams vairāk par sa­viem kalpiem.

Šajā brīdī labsirdīgā Maidela tuklā un laipnā seja izskatījās visai norūpējusies. Mazās zilās ačeles, kurās allaž sprēgāja jautrība, tagad nemierīgi lūkojās uz pretī stāvošo sievieti, kura kaut ko enerģiski stāstīja.

Sieviete bija apaļīga, sprigana un tik ļoti līdzīga saimniekam, ka abos nebija grūti sazīmēt brāli un māsu. Viņas iedegušo seju ieskāva biezi sniegbalti mati. Tobrīd arī viņa bija par kaut ko noraizējusies un nepacietīgi teica brālim:

—  Gotlīb, es atkārtoju: tev jāparunā ar ārstu. Pie- tūkums celī ir diezgan nopietns — vismazākā kustība sagādā neciešamas sāpes. Es zinu, ka tev nepatīk rādīt Almerisu svešiem cilvēkiem, taču šis ir īpašs gadījums. Nedrīkst taču pieļaut, ka nabaga bērns tā cieš. Viņa uz mūžu var palikt krople, tāpēc piesar­dzība nebūt nav lieka: ārsts ir tepat — dažu soļu attālumā!

Ar neiecietīgu žestu Maidels pastūma savu melno zīda banīti vispirms uz pieri, pēc tam uz pakausi.

—  Zinu, zinu! Ja nu tas nepieciešams, iešu un pa­lūgšu doktoru Lejerbahu apskatīt bērna kāju, taču atzīšos, ka man tas ļoti nepatīk. Es allaž esmu teicis, ka šī mūžīgā klaiņošana pa drupām pie laba gala nevedīs, bet tev, Tusnelda, vienmēr ir trūcis stingrības.

Tā vietā, lai aizliegtu, tu atļauj Almerisai darīt visu, ko viņa vēlas.

— Pamēģini pats viņai kaut ko aizliegt! — iebilda sadusmotā Tusnelda. — Paklupt var visur, pat uz lī­dzenas vietas.

Sieviete apgriezās un izgāja no istabas, bet viņas brālis atspiedās pret galdu un iegrima domās.

Gotlībs Maidels ieradās Ēģiptē pirms gadiem trīs­desmit kopā ar kādu vācu baronu, kas bija aizrautīgs arheologs un īpaši interesējās par izrakumiem Tēbās. Viņš bya šā barona kambarsulainis un pavārs. Bū­dams gudrs, zinātkārs un uzticīgs savam kungam, Gotlībs pamazām ieinteresējās par viņa darbu. Par bijušā kalpotāja arheoloģisko gaumi vēl šobrīd lieci­nāja liela vitrīna ar skulptūriņām, skarabej vabolēm, amuletiem, gredzeniem un citiem priekšmetiem.

Pēc dažiem gadiem kvēlais arheoloģijas cienītājs nomira un saskaņā ar paša vēlēšanos tika apglabāts kādās tukšās kapenēs Tēbu senajā nekropolē. Savā testamentā barons nebija aizmirsis uzticamo kalpu: Gotlībs Maidels mantoja ievērojamu naudas summu. Un Gotlībs, kuram, izņemot māsu, citu radinieku ne­bija un kurš jau bija iedzīvojies Ēģiptē, nolēma ap­mesties šeit uz pastāvīgu dzīvi: nopirka no kāda arāba zemesgabalu pašā Nīlas krastā un uzcēla tur viesnīcu, bet no Vācijas ataicināja palīgā māsu Tus- neldu Šneideri. Viss gāja lieliski. Šajā uzņēmumā Gotlībs ielika savu dvēseli, iekopa pasakainu dārzu. Mērenās cenas un teicamā virtuve piesaistīja tūristus, un gadu gaitā necilais krodziņš pārvērtās brīnišķīgā hotelī, kuru bija iecienījuši arheologi, kas šeit ieradās, lai mēnešiem ilgi strādātu izrakumos. Līdzās viesnīcai izauga restorāns «Ramzesa atpūta», un Gotlībs ar to bezgalīgi lepojās. Sev pašam viņš bija uzbūvējis ne­lielu ērtu namiņu, kuru ieskāva dārzs un augsts mūris. Tiir Maidels no svešām acīm slēpa savu audžu­meitu Almerisu, tur — iekšpagalmā — Tusnelda au­dzēja savas zosis, pīles, vistas un tītarus.

Uzņēmums plauka. Maidels jau sen varēja uzskatīt sevi par bagātu, un viņam it kā vajadzēja justies laimīgam, taču šā cilvēka pagātnē bya kaut kas tāds, kas viņu nomāca. Mazajam dzīvespriecīgajam cilvēkam savulaik bya mīlestības romāns, kas ātri un traģiski izira.

Ibrahims — zemnieks, no kura Maidels nopirka zemi, bija izlūdzies sev tiesības līdz pat nāves stundai dzīvot savā pussabrukušajā būdā kopā ar četrgadīgo meitu.

Maidels un viņa māsa labi sapratās ar drūmo un allaž klusējošo vīru. Tā aizritēja trīs gadi. Pienāca Ibrahima nāves stunda. Viņš lūdza viesnīcnieku nepa­mest likteņa varā nelaimīgo meiteni, kas tagad palika apaļa bārene, jo Ibrahims bija atraitnis.

1\isnelda, kas dievināja bērnus un bija zaudējusi savu vienīgo meitu, labprāt uzņēmās rūpes par mei­tenīti. Maidelam pret to nekādu iebildumu nebija.

Mazā Fatma dzīvoja viņu namā kā pašu meita. Kad meitene kļuva piecpadsmit gadus veca, Maidels viņā kaismīgi iemīlējās un viņu apprecēja.

Kādu gadu viss ritēja mierīgi. Šķita, ka Fatma ir apmierināta ar laulību, taču patiesībā viņas jūtas pret Gotlību bija vienīgi meitas mīlestība pret tēvu. Fatma satika kādu jaunu arābu, kas dažkārt šeit iegriezās dienesta darīšanās, iemīlējās viņā un aizbēga kopā ar jaunekli.

Fatmas bēgšana nabaga Maidelam bija drausmīgs trieciens. Viņš nopietni saslima, bet pēc atveseļošanās kļuva kluss, nerunīgs un kategoriski atteicās meklēt aizbēgušo sievu.

Vairāk nekā gadu par Fatmu nebija ne ziņas, ne miņas. Tad kādudien Tusnelda ieraudzīja viņu klīstam ap māju. Fatma bija tuvu nāvei un tik ļoti pārvērtu­sies, ka viņā gandrīz nevarēja atpazīt to skaistuli, kura pirms pusotra gada bija šo namu pametusi. Viņa raudādama atzinās Tusneldai, ka jau vairākas dienas klīstot ap māju, baidīdamās nākt iekšā.

Būdama gaidībās, slima un bez jebkādiem līdzek­ļiem, Fatma bya iztikusi no žēlastības dāvanām. Ar pēdējiem spēkiem viņa nokļuva līdz savai kādreizējai mītnei, taču pārkāpt tās slieksni drosmes pietrūka. Fatma jau bija izlēmusi mesties Nīlā, kad satika Tusneldu. Tajā pašā vakarā Tusnelda pastāstīja brālim par notikušo. Viņai nebija daudz jānopūlas, lai pieru­nātu Gotlību atkal pieņemt bēgli mājās. Kad ieradās Fatma un, nometusies uz ceļiem, raudādama lūdza viņam piedošanu, Maidela dusmas izgaisa kā nebiju­šas. Viņš maigi pacēla sievieti, apsolīja aizmirst pa­gātni un paglābt viņu no negoda, atzīstot gaidāmo bērnu par savu.

Tbmēr liktenis viņai nebija lēmis ilgi baudīt vīra augstsirdīgo piedošanu. Fiziskās grūtības un morālās ciešanas bya salauzušas viņas jauno organismti. Pē­dējās dienās pārdzīvotās bailes un sasprindzinājums nepagāja bez pēdām. Fatma iegūla slimības gultā un priekšlaicīgi dzemdēja tik vārgu un slimīgu meitenīti, ka ārsts, kas gluži nejauši atradās viesnīcā, nedeva nekādas cerības, ka viņa varētu izdzīvot.

Pēc dažām stundām Fatma nomira. Pirms nāves nelaimīgā sieviete pasauca Gotlību un lūdza viņa augstsirdīgo piedošanu attiecināt uz bērniņu, kā arī neatdot meitenīti īstajam tēvam, ja tam kādreiz ie­nāktu prātā viņu pieprasīt.

Gotlībs zvērēja atzīt bērnu par savu, un Fatma aizgāja viņsaulē, priecīgi smaidīdama, ar pateicības un svētības vārdiem uz lūpām.

Pretēji gaidītajam meitenīte izdzīvoja un kļuva par brāļa un māsas lielāko dārgumu, par viņu dievinā­šanas un aklas mīlestības objektu.

Labsirdīgā Tusnelda pēc dabas bija romantiska, kā jau visas vācietes. Viņa nosauca meitenīti par Alme- risu — kāda tolaik populāra un viņai iepatikušās ro­māna varones vārdā. Audžuvecāki iemīlēja meiteni viņas brīnišķīgā rakstura, kautrības un paklausības, skaistuma un neparastā prāta dēļ.

Almerisas dzimšanas laikā ģimenē ienāca vēl kāds cilvēks, un proti — jauna angliete. Viņa bija kāda lorda sekretāra sieva. Šis lords sava prieka pēc ceļoja pa Ēģipti, vadādams līdzi vienu no saviem dēliem. Džonsona kundze bija šā zēna guvernante.

Ieinteresējies par izrakumiem, kas tobrīd tika veikti Deirelbahrī, kas bija ievērojama ar valdnieces Hatasu un viņas tēva Tutmosa I kapeņu terasēm, lords ie­radās Tēbās un apmetās Maidela viesnīcā. Tad arī Džonsona kundze iedraudzējās ar Tusneldu. Draudzība bija tik cieša, ka pēc tam, kad vīrs saules dūriena rezultātā nomira, atstādams viņu gaidībās, Džonsona kundze atteicās sekot lordam, kas atkal devās ceļo­jumā, un palika pie Maidela.

Trīs dienas pēc Almerisas piedzimšanas Dora Džon- sone laida pasaulē bērniņu, kas jau nākamajā dienā nomira. Kaut arī jaunā māte bya izmisusi, viņa pie­krita zīdīt Almerisu un drīzumā tik ļoti pieķērās meitenītei, ka nolēma apmesties uz pastāvīgu dzīvi pie saviem jaunajiem draugiem.

Almerisa auga šo divu sieviešu sabiedrībā; abas meiteni neprātīgi dievināja. Viņa bija savāds bērns — sapņaina, zīmīgus sapņus un vīzijas redzoša. Viņai bija vajadzīgas pavisam citādas audzinātājas. Krust­māte un zīdītāja bija brīnišķīgas, taču mazizglītotas sievietes, turklāt ļoti romantiskas.

Tusnelda bija aizņemta ar saimniecības rūpēm, un viņai nebija laika audzināt brāļameitu. Šo pienākumu uzņēmās Dora. Viņa iemācīja meitenei visu, ko vien pati prata: lasīt un rakstīt angliski, vāciski un ne­daudz franciski, vēsturi, ģeogrāfiju un matemātikas pamatus. Visbeidzot viņa iemācīja meiteni spēlēt ģi­tāru un dziedāt vācu un franču dziesmas.

Almerisai bija ass prāts, un viņa ātri visu apguva, īpaši meitenei iepatikās romāni, kurus Dora lasīja priekšā, un tie vēl vairāk iekvēlināja viņas austrum­niecisko iztēli.

Meitenes uzticības persona bija Dora. Viņai vienmēr pietika laika sajūsmināti noklausīties Almerisas stās­tījumu par baismīgajiem sapņiem un vīzijām.

Almerisa ar katru gadu kļuva aizvien sapņaināka un noslēgtāka. Aizvien vairāk viņu pievilka senās drupas, starp kurām pati bija uzaugusi. Stundām ilgi viņa klejoja pa seno pilsētu, apbrīnodama kādu pussagruvušu templi vai senās nekropoles kapenes.

Izrakumos strādājošie viņu pazina, mīlēja un bieži dāvināja kādus sīkus atrastus priekšmetus. Vienā no tādām pastaigām Almerisai gadījās nelaime, par kuru bija runa iepriekš.

Pēc ilgām pārdomām Maidels nopūtās un devās pie ārsta. Viņš nevarēja ciest, ka viņa meitu redz ārzemnieki, īpaši — gados jaunie. Šobrīd viesnīcā bija apmetušies arheologi, viņu vidū arī jauns ārsts.

Tā kā ekspedīcija strādāja tālu un bieži vien pus­dienot viesnīcā neatgriezās, bet ņēma pārtikas produk­tus sev līdzi, tad Maidels neaizliedza meitenei ierastās pastaigas. Viņa vienīgā prasība bija — atgriezties mājās pirms arheologiem. Nerunīgais viesnīcnieks de­vās uz lielo namu, kur no vārtsarga uzzināja, ka zi­nātnieki jau aizbraukuši un mājās palicis vienīgi ārsts, sekretārs un vēl kāds kungs.

Maidels pieklauvēja pie istabas durvīm.

Skanīga balss atbildēja:

— Ienāciet!

Maidels iegāja un paklanījies apstājās dažus soļus no galda, kas bija piekrauts ar sīkām senlietām. Pie šā galda sēdēja doktors Lejerbahs un caur lupu pētīja uzrakstu uz kāda amuleta.

Tas bīja jauns gara auguma kalsns cilvēks ar lie­lām samtaini melnām acīm un melniem cirtainiem matiem. Viņa sejas panti bija pareizi un patīkami veidoti, ādu klāja bronzas krāsas iedegums.

Redzēdams, ka viesnīcnieks neveikli gumza rokās cepuri, ārsts viņam uzsmaidīja, atklādams sniegbaltu zobu rindu:

—  Ko teiksit, Maidel? Kāpēc tik agri esat atnācis pie manis? Ar ko varu palīdzēt?

Uzklausījis viesnīcnieku, ārsts piecēlās, paņēma cepuri un jautri atbildēja:

—  Tik vien tās nelaimes? Protams, es ar prieku apmeklēšu jūsu meitu un paskatīšos, kas noticis. Vilt­nieks! Cik veikli esat slēpis, ka jūsu ģimenē ir pie­augusi jaunkundze, par kuras esamību mēs pat neno­jautām!

Ārsts paņēma ceļojuma aptieciņu un sekoja vies­nīcniekam. Šķērsojuši pagalmu, viņi pa nelieliem vār­tiņiem iegāja dārzā, kas ieskāva Maidela māju. Saim­nieks veda ārstu uz lielo terasi, kuras jumtu un ko­lonnas sedza vīteņaugi. To lapotne bija tik bieza, ka veranda slīga zaļganā krēslā.

Š^jā pustumsā ārsts saskatīja vienīgi turku dīvānu, uz kura spilvenos gulēja kāda baltās drānās tērpusies sieviete. Lejerbaha acis drīz vien aprada. Dažus soļus no dīvāna ārsts apstājās kā apburts: viņam šķita, ka nekad vēl nav redzējis tik apburošu būtni kā šī mei­tene, kas gulēja viņa priekšā. Baltie muslīna rīta- svārki iezīmēja viņas slaidā auguma aprises. Rokās viņa turēja pāva spalvu vēdekli ar ziloņkaula rokturi. Meitenes lielās, miklās, maigās acis, kas bija gluži kā gazelei, raudzījās pretī ar šausmām un izbrīnu. Pēkšņi viņa apslāpēti iekliedzās, aizvēra acis un at­krita atpakaļ.

Maidels un Lejerbahs metās pie viņas. Ārsts pa­taustīja Almerisas piUsu un nomierināja pārbiedēto Gotlību.

—  Nieki, Maidel! Jūsu meita straujāk sakustējās, un viņai kļuva slikti no sāpēm ievainotajā kājā, — viņš teica, izņemdams no kabatas pudelīti ar ožamo sāli.

Pieliecies pie slimnieces, ārsts pacēla viņas galvu un pielika pudelīti pie deguna.

Sniegdams palīdzību, Lejerbahs atkal ar sajūsmu aplūkoja meitenes pareizos, smalkos vaibstus un caur­spīdīgo, blāvo ādu. Almerisas mazā, nekustīgā sejiņa šķita dīvaini pazīstama, taču viņš nespēja atcerēties, kur agrāk ir redzējis šo profilu, šos plakstus, ko ap­ņēma garas, izliektas skropstas, šo mazo mutīti un pieri, ko ieskāva zīdainu melnu matu cirtas.

Pēc brīža Almerisa atvēra acis. Lai gan bija ma­nāmi satraukusies, viņa klusi, tomēr skaidri atbildēja uz ārsta jautājumiem un nepretojās, kad viņš ap­skatīja satūkušo kāju.

Nobālusi un zobus sakodusi, meitene vīrišķīgi — bez neviena vaida — pārcieta sāpīgo izmežģītā locekļa ievilkšanu.

Apbrīnodams viņas izturību, Lejerbahs apsaitēja kāju, iedeva nomierinošus pilienus un noteica pilnīga miera režīmu. Viņš apsolījās, ka nākamajā dienā vēl­reiz apmeklēs slimnieci.

—  Ja jums paliek slikti, sauciet mani jebkurā dien­nakts laikā, jo visu šo dienu es pavadīšu viesnīcā, — viņš piebilda.

—  Pateicos! Šobrīd jūtos diezgan labi, — atbildēja Almerisa.

Ja Lejerbahs būtu pamanījis, kā iedzirkstījās Alme­risas acis, kad viņa tam sniedza roku, viņš būtu pārsteigts un sajūsmināts, jo arī pats sajuta pret meiteni aizvien pieaugošas simpātijas.

Palikusi viena, Almerisa iegrima dziļās pārdomās, no kurām viņu iztraucēja Džonsona kundzes ieraša­nās.

Almerisa piekļāva sev klāt labo auklīti, piespiedās viņai pie pleca. Meitenes seja bija sasārtusi, kad viņa nomurmināja:

—  Doras tant, ja jūs zinātu, ko es tikko redzēju! Es no uztraukuma zaudēju samaņu.

—  Ko tad tu varēji ieraudzīt? Cik zinu, šeit bija vienīgi ārsts, — neizpratnē ievaicājās Dora.

—  Tas tiesa, bet tieši viņš arī ir cilvēks sfinksa Rameri! Cik viņš ir skaists, labestīgs un simpātisks! Arī viņš kaut kā dīvaini manī lūkojās, it kā saskatī­dams manā sejā ko pazīstamu. Varbūt arī viņš mani pazina! — turpināja Almerisa ar kaistošiem vaigiem un mirdzošu skatienu.

—  Nomierinies, dārgumiņ! Satraukums tev var kai­tēt. Ja tu pazini cilvēku sfinksu un jūs esat atraduši viens otru, tad ir skaidrs, ka liktenis piepildīsies un jūs beidzot tiksit savienoti, — ar pārliecību piebilda Dora. — Jā, kad es tagad salīdzinu ārstu ar tevis doto Rameri aprakstu, es brīnos, ka agrāk viņu ne­pazinu. Viņi abi ir līdzīgi kā divas ūdens "lāses.

—  Nē, atšķirība tomēr ir, taču tik un tā es viņu pazinu no pirmā acu uzmetiena.

—  Jo labāk, mīļā! Bet tagad guli, lai ātrāk izvese­ļotos un baudītu laimi, kas katrā ziņā tevi gaida. Cik zinu, ārsts nav precējies.

Almerisa strauji atlaba. Ārsts apmeklēja viņu ik dienas, un šīs vizītes kļuva aizvien garākas. Kad meitenes lielās acis lūkojās viņā tik koķeti un maigi, jaunā vīrieša sirds sāka pukstēt straujāk. Jūtas, kas viņā auga un kļuva aizvien stiprākas, neatvairāmi vilka pie šā dīvainā, noslēpumainā bērna, kas dažkārt stās­tīja tādas lietās, ka ārsts sāka apšaubīt viņas sa­prātu. Turklāt Lejerbahs pārliecinājās, ka Almerisas ve­selība nebūt nebļja stipra. Viņas plaušas bjja vārgas, sirds strādāja neritmiski, bet nervu sistēma bņa slimīgi jūtīga.

Pēc nedēļas Almerisa jau varēja celties un staigāt pa māju.

Tagad ārsts steidzās mājās no izrakumiem ar sev neraksturīgu nepacietību. Jaunais cilvēks zināja, ka istabā viņu gaida kāds pārsteigums: brīnišķīgs lotos- ziedu pušķis, rets auglis vai cits šāda paša veida uz­manības apliecinājums. Viņš zināja, ka istabu izrotā Almerisa, jo reiz bija viņu tur pārsteidzis kārtojam ziedus vāzē. Meitenes jūtas tik nepārprotami bļja la­sāmas viņas acīs, ka jaunais ārsts, būdams aizrāvies un aizkustināts, labprāt viņu apskautu un ar skūpstu atzītos mīlestībā. Tbmēr viņš to nedarīja, jo juta savā sirdī norisam savādu cīņu.

Tonakt Ričards Lejerbahs ne uz mirkli neaizmiga.

Lai lasītājs izprastu visas šaubas un mokas, kas laupīja ārstam miegu, īsumā jāpastāsta par viņa pa­gātni. Lejerbahs nāca no augstdzimušas, taču naba­dzīgas ģimenes. Viņa tēvam — jaunākajam dēlam ģi­menē — bija paredzēta militārā karjera. Viņa laulības ar jaunu itālieti izjauca ģimenes ieceres, tāpēc viņš nonāca konfliktā ar visiem tuviniekiem. Jauneklis tomēr nezaudēja drosmi, viņš iekārtojās darbā pie kāda baņķiera un uzsāka pieticīgu, toties laimīgu dzīvi, apmierinādamies ar mazumiņu. Drīzumā viņš nomira.

Lejerbahu vienīgais dēls Ričards ieguva lielisku izglītību un izvēlējās ārsta karjeru, kas šķita prak­tiska un labi atalgota. Izraudzītajai profesijai viņš pievērsās ar visu sirdi un sev piemītošo enerģiju, tā­pēc drīz vien kļuva par populāru un iecienītu speciā­listu.

Prieku par pirmajiem panākumiem aizēnoja mātes nāve. Viņai drīz sekoja arī māsa. Palicis viens, Ri­čards pilnībā nodevās zinātnei.

Darba nogurdināts, viņš uz pāris nedēļām paņēma atvaļinājumu un aizbrauca ciemos pie kāda sava stu­diju biedra. Tur viņa kā ārsta palīdzību lūdza viens no kaimiņos dzīvojošajiem muižniekiem — grāfs Kron- burgs, kura meitai bija bīstams plaušu karsonis. Pa­teicoties Ričarda mākai, Tea Kronburga atveseļojās, un jaunieši iemīlējās viens otrā. Jau atveseļošanās laikā abi noskaidroja savas attiecības nn zvērēja viens otram mūžīgu mīlestību.

Kad grāfs par to uzzināja, viņš kategoriski norai­dīja šo savienību, paziņodams, ka nevēlas sev par znotu nabadzīgu ārstu. Pēc trim mēnešiem grāfs Kron- burgs piespieda savu meitu saderināties ar vienu no viņu radiniekiem — ļoti tuvu un bagātu kaimiņu vi­dējos gados. Tea pakļāvās tēva gribai, tomēr piepra­sīja, lai kāzas tiktu uz gadu atliktas.

Tea nebija no tām sievietēm, kas klusējot atsakās no mīļotā cilvēka. Viņa vienīgi vēlējās iegūt laiku un bija stingri izlēmusi darīt visu, lai tikai nebūtu jāsavienojas ar netīkamu cilvēku.

Liktenis, šķiet, bija labvēlīgs mīlētajiem, jo Ričards Lejerbahs negaidīti saņēma lielu mantojumu un līdz ar to ieguva spīdošu sabiedrisko stāvokli. Viņa brā­lēns, gvardes virsnieks, tika nogalināts divkaujā, un, tā kā Ričards bija pēdējais šajā dzimtā, viņš mantoja majorātu un barona titulu. Apspiedis sevī aizskarto lepnumu, jaunais barons Lejerbahs uzrakstīja grāfam vēstuli, kurā atkārtoja savu bildinājumu. Tie apstākļi, kuru dēļ Ričards bija atraidīts, vairs nepastāvēja, to­mēr grāfs Kronburgs bija nepiekāpīgs. Viņš atbildēja, ka atzīstot Ričardu par savas meitas cienīgu partiju, taču nevarot lauzt radiniekam doto solījumu, tāpēc lūdzot Lejerbahu uz visiem laikiem atteikties no šā nodoma un atstāt viņa meitu mierā.

Šis atkārtotais atteikums dziļi aizvainoja Ričardu. Lai gan Ttea slepus no tēva rakstītajās vēstidēs zvērēja viņam mīlestību un lūdza pacietīgi gaidīt, Lejerbahs nolēma aizbraukt. Kā vienkāršs ārsts viņš pievienojās zinātniskai ekspedīcijai, kas devās uz Ēģipti un Nū- biju, lai veiktu izrakumus. Tā Ričards nokļuva Tēbās, kur nejaušība saveda viņu kopā ar Almerisu.

Kopš šā brīža viņa mīlestība uz Teu strauji gāja mazumā. Jaunas, daudz spēcīgākas jūtas saistīja Ri­čardu pie Maidela meitas, un viņš jau vairākkārt ie­domājās par to, ka grāfienes Kronburgas saderināša­nās atbrīvo viņu no saistībām. Ričards pat bija no­lēmis uzrakstīt Teai, ka atsakās no viņas, jo nevēlas ienākt ģimenē, kas izturējusies pret viņu tik noraidoši.

Gāja dienas, bet Ričards aizvien atlika šā lēmuma īstenošanu. Viņš zināja, ka Tea viņu kaislīgi mīl, un arī viņš pats bija solījies meiteni mūžīgi mīlēt. Ie­dzimtais godīgums lika saprast, ka viņš izdomājis ne visai labu attaisnojumu un — ja reiz viņš nolēmis no Teas atteikties — viņa pienākums ir atklāt pa­tiesību. Taču ikreiz, kad viņš paņēma rokā spalvu, lai uzrakstītu: «Es tevi nemīlu! Mana sirds pieder citai,» — drosme viņu pameta.

Kādu vakaru, kad Ričards atgriezās no izraku­miem, kalpotājs pasniedza viņam vēstuli, kas no rīta bija pienākusi ar kuģi. Kādu brīdi viņš neizlēmīgi turēja vēstidi rokā. Adrese bija rakstīta ar Teas roku. Vārdos neizsakāma nepatīkama jutoņa sažņaudza Ri­čarda sirdi. Beidzot viņš atvēra sūtījumu, un pirmais, ko ieraudzēja, bya jaunās grāfienes fotoattēls.

Ričards nodrebēja. Sadrūmis viņš lūkojās uz brīniš­ķīgo sejiņu, kas smaidīdama vērās pretī. Jā, Tea bija skaista, varbūt pat skaistāka par Almerisu! Viņas klasiski pareizi veidoto seju varēja salīdzināt ar grie­ķu statuju. Meitenes gaišie mati spilgti izcēlās uz tumšā fona un gluži kā oreols ieskāva viņas seju. Katrs vaibsts izstaroja kaisli un enerģiju. Šajā attēlā bija jaušama viņas dedzīgā dvēsele. Šķita, ka taisnā deguntiņa nāsis viegli trīc, bet mazā pusatvērtā mute aicina to noskūpstīt.

Acīmredzot fotografējoties Tea visas savas domas bija koncentrējusi uz mīļoto cilvēku, un katra viņas būtnes šūniņa vibrēja kaislē. Ričards nervozi paķēra Almerisas fotogrāfiju un sāka salīdzināt abas sievie­tes. Viņš vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka Teas apburo­šais daiļums nobāl Almerisas tīrā tēla priekšā, — vi­ņas maigā sejiņa bya tik harmoniska, bet lielo acu kautrajā un skumjajā skatienā un mazās mutes me­lanholiskajā smaidā jautās kaut kas tāds, kas nebija no šīs pasaules. Jā, šī maigā mi burvīgā būtne spēja mīlēt līdz nāvei, spēja ciest bez žēlošanās, bet zemes dzīves netīrajām kaislībām nebija pār viņu varas.

Smagi nopūties, Ričards nolika abus portretus uz galda un atvēra vēstuli. To lasot, viņa seja sadrūma aizvien vairāk.

«Mans mīļais!» rakstīja Tea. «Kad Tu saņemsi šo vēstuli, es jau būšu sadedzinājusi aiz sevis visus tiltus un pametusi tēva mājas. Man ir radusies vienīgā ie­spēja, kā ar Tevi savienoties, un es to izmantošu.

Mana draudzene Laufordas jaunkundze ir saņēmusi mantojumu un dodas pie sava brāļa uz piramīdu ze­mi. Es braucu viņai līdzi, jo man izdevās viņu no­skaņot sev par labu. Tiklīdz ieradīsimies Kairā, es nosūtīšu pie Tevis ziņnesi, lai Tu pēc iespējas ātrāk atbrauktu pie manis.

Esmu pilngadīga un atvedīšu līdzi visus nepiecie­šamos dokumentus, lai mēs nekavējoties varētu salau­lāties. Tu pats saproti, cik ļoti sakompromitēta ir mana reputācija. Mājās neviens nezina, kurp esmu aizbēgusi, tāpēc skandāls būs pamatīgs. Starp citu, mani tas neuztrauc. Es bez bailēm uzticu Tev savu godu un likteni, bet Tavas sievas tituls aizsargās mani no pasaules. Arī tad, ja sabiedrība uz visiem laikiem mani nosodītu, es nešaubītos, jo pat nāve ir labāka par nīstamu laulību, ko tēvs man uzspiež. Pēc dažām dienām mans līgavainis aizbrauc kārtot darīšanas, un mēs nolēmām izmantot viņa prombūtni. Manas draudzenes brālis Lauforda kungs strādā angļu konsulātā, no viņa Tu varēsi iegūt nepieciešamās zi­ņas, ja ieradīsies Kairā ātrāk par mums. Viņš ir brī­dināts.»

Tālāk sekoja dažādi norādījumi un mīlestības aplie­cinājumi.

Ričards pikti nosvieda vēstuli uz galda. Tbbrīd viņš juta pret Teu vienīgi nepatiku. Kā viņa varēja tā riskēt, sperot šādu soli, un turklāt vēl nelaikā?

Ibnakt ārsts nespēja aizmigt. Viņa sirdī notika sīva cīņa starp mīlestību un pienākumu. Taču Ričards bija godīgs cilvēks, tāpēc līdz ar pirmajiem austošās saules stariem viņš bija izlēmis: pienākums bija guvis virsroku.

Tea brauc šurp, uzticēdamās viņa godaprātam. Mī­lestības vārdā viņa ir sarāvusi visas saites ar savu ģimeni. Viņa brauc, ticot Ričarda mīlestībai, un viņai ir tiesības to darīt. Viņš taču nedrīkst šādu uzticē­šanos sabradāt ar zemisku nodevību. Stingri apņēmies apprecēt grāfieni, Ričards nolēma doties projām ar to pašu kuģi, kas bija atvedis liktenīgo vēstuli. Viņš gribēja pirms grāfienes ierašanās visu sagatavot — sameklēt atbilstošas telpas un nokārtot visas formali­tātes.

Ričards aizmiga ļoti vēlu un gulēja tikai dažas stundas. Viņa miegs bija smags un murgains. Kad viņš pamodās, zinātnieki jau bija aizbraukuši uz izra­kumu vietu. Ārsts nolēma nekavējoties doties turp, lai bndinātu ekspedīcijas vadītāju, ka ģimenes ap­stākļu dēļ divas vai trīs nedēļas viņa šeit nebūs. Kalpotājam viņš pavēlēja salikt ceļasomā pašas nepie­ciešamākās lietas un aiznest to uz tvaikoni, jo pats gribēja doties turp tieši no izrakumiem. Ričards no­lēma tikties ar Almerisu vēlāk, kad viss jau būs galā. Tad viņš atbrauks pēc atlikušās bagāžas un at­vadīsies no meitenes.

II

T^jā rītā Almerisa pamodās vēlu. Viņa jutās no­gurusi, galva bija smaga.

— Vai neesi slima, mīļā meitiņ? — brokastojot ie­jautājās Dora, uztraukta par viņas bālumu un skumjo, nomākto izskatu. — TU pat pienu neesi dzērusi. Kas noticis?

—  Nekas, Dora, es tikai šonakt redzēju nelaimi vēstījošu sapni, — atbildēja Almerisa, atstumdama pilno krūzīti.

—  Tad pastāsti, ko tu īsti redzēji! Varbūt tavam uztraukumam nav nekāda pamata, — mudināja sa­trauktā Dora.

Viņa ticēja Almerisas sapņiem, jo daži no tiem pa­tiesi bija piepildījušies. Almerisa domīgi atspiedās ar elkoņiem pret galdu un papurināja galvu.

—  Nē, Dora, mani sapņi nekad nemelo, īpaši šis. Paklausies un spried pati!

Es redzēju, ka pastaigājos Nīlas krastā kopā ar dakteri jeb Rameri, — sauc viņu, kā vēlies. Viņš stāstīja man par savu mīlestību, un es biju bezgala laimīga. Pēkšņi no ūdens pacēlās melns mākonis, kas virzījās uz mūsu pusi. Pieskāries krastam, mākonis pārvērtās milzīgā tumšā lotosziedā. Ziedkausiņš atvē­rās, un es ieraudzīju gaišmatainu sievieti, kura pacēla galvu un nosauca sevi par Erikso. Viņas tumšās acis liesmoja, bet zeltainie mati plīvoja vējā. Viņas lūpās rotājās zobgalīgs smaids, kad viņa noliecās pie manis un iesaucās: «Es esmu liktenis! Es vienmēr tevi uz­varēšu!» Viņa iespiedās starp mani un Rameri, turklāt tik spēcīgi mani pagrūda, ka es sajutu briesmīgas sāpes krūtīs un zaudēju samaņu.

Kad es atguvos, protams, sapnī, es redzēju sevi guļam uz klints dziļā un šaurā aizā. Man līdzās uz ceļiem stāvēja Rameri un raudāja. Es jutu, kā viņa asaras plūst pār manām rokām. Es apzinājos, ka mirstu, taču nejutu ne mazāko baiļu. Nāve man likās neizsakāmi patīkama, un es biju ļoti laimīga, jo gulēju Rameri apskāvienos. Mana galva dusēja uz viņa krū­tīm, un viņš čukstēja man mīlas vārdus.

Es sāku it kā izkust viņa apskāvienos, un izmisu­šais Rameri veltīgi pūlējās mani noturēt. Un es pati tik ļoti vēlējos palikt kopā ar viņu! Bet, neraugoties uz maniem pūliņiem un karsto vēlēšanos dzīvot, es jutu, ka mans ķermenis izkūst, kļūdams viegls un caurspīdīgs kā gaiss. Parastā apģērba vietā mani ap­ņēma kaut kāds mirdzošs apsegs. Manu galvu rotāja gaiša stīpa, bet rokās es turēju palmas zaru.

Es uzlidoju gaisā un sāku ātri celties augšup, vairs nejuzdama nedz greizsirdību, nedz nožēlu, tikai vienu vienīgu bezgalīgu svētlaimi. Gan Nīla, gan aiza iz­zuda, tālumā es redzēju vienīgi Rameri, kurš turpi­nāja raudāt. Un dīvaina lieta: viņa asaras kā mirdzo­šas pērles savienojās virtenē, kas saistīja mūsu abu sirdis, lai gan mūs šķīra liels attālums, un es jutu katru viņa pidsa sitienu. Pēc tam viss satumsa — un es pamodos. Dora, tu taču saproti, ka tādam sap­nim ir liktenīga nozīme. Esmu pārliecināta, ka mūs abus kaut kas izšķirs.

Dora mēģināja viņu pārliecināt par pretējo, taču pati bija pārāk māņticīga, lai neļautos nelāgai priekš­nojautai. .

Noskumusi Almerisa izgāja dārzā, saplūca lielu rožu pušķi, ko gribēja aiznest uz Lejerbaha istabu. Bija jau vēls, saule pacēlusies augstu, un jaunajam ārstam jau sen vajadzēja atrasties izrakumos. Kad durvju sargs apstiprināja, ka ārsts aizbraucis, Almerisa tiešā ceļā devās uz Ričarda istabu.

Tur valdīja neparasta nekārtība. Kumodes atvilk­tnes bija vaļā, un visdažādākās mantas mētājās uz grīdas, jo sulainis, sakārtojis ceļasomu, vispirms stei­dzās to aiznest uz tvaikoni, bet istabu nolēma sakār­tot vēlāk.

Pārsteigtā Almerisa piegāja pie rakstāmgalda, lai ieliktu vāzē ziedus; viņas skatienu pēkšņi saistīja Teas vēstule un fotogrāfija, ko Ričards steigā bija aizmirsis nolikt. Uzmetusi acis fotogrāfijai, meitene apslāpēti iekliedzās un nobāla. Viņas sirds sāka sāpīgi sisties.

Šo smaidošo seju Almerisa labi pazina — meitene to daudzkārt bija redzējusi savos sapņos un vīzijās. Tā bija tās pašas gaišmatainās sievietes seja, kura iepriekšējā naktī viņai parādījās no melnā mākoņa un kliedza: «Es esmu liktenis! Es vienmēr tevi uzva­rēšu.»

Un šie draudi bija pamatoti, jo viņas portrets at­rodas šeit, uz ārsta rakstāmgalda, un tā acīmredzot ir viņas vēstule.

Almerisai noreiba galva, un viņa iekšēji nodrebēja, kādu līdz šim nezināmu jūtu pārņemta, aizmirsusi, ka būtībā viņai nav nekādu tiesību uz Ričardu.

Meitene paķēra vēstuli un sāka drudžaini lasīt sāncenses rakstīto. Jo tālāk viņa lasīja, jo vairāk no­bālēja, kaklā sakāpa kamols un aizrāvās elpa, ner­vozas trīsas pārskrēja pār visu augumu.

Vēstule izkrita no Almerisas ledusaukstajām rokām, un bridi viņa nekustīgi stāvēja, mehāniski murminā­dama:

— Lūk, liktenis, kas mani ir uzveicis. Ak, kaut es varētu nomirt!

Tad viņa ātri pagriezās un skriešus metās cauri visam namam, pagalmam un dārzam. Meitene apstā­jās tikai pie tempļa drupām, kas viņai bija īpaši mī­ļas.

Almerisa nolīda kaktā zem tumšās velves un pie­spieda galvu pie sienas. Sviedri viņai lija aumaļām, bija grūti atgūt elpu. Sirds neprātīgi sitās, un krūtīs iedūrās asa sāpe. Viņai gribējās raudāt, taču asaru nebija.

Almerisa nebūtu varējusi pateikt, cik ilgi bijusi šajās drupās. Viņu bya pārņēmusi viena vienīga do­ma: viss pagalam! Ričards viņai zudis uz visiem lai­kiem! Nekārtība, ko meitene ieraudzīja viņa istabā, nepārprotami norādīja uz gatavošanos prombraukšanai. Aizmirsis visu, viņš vēja spārniem traucās pie tās, kuru mīlēja. No Almerisas krūtīm izlauzās smags, žēlabains vaids.

Drausmīgas sāpes un salti drebuļi visā ķermenī izrāva meiteni no sastinguma. Viņa piecēlās un gribēja steigties mājup, bet nevarēja paiet. Kājas trīcēja un ļodzļjās, bet sāpes krūtīs traucēja elpot.

Ar mokām aizvilkusies līdz mājām, kur viņu jau sen meklēja, Almerisa devās uz savu istabu, aizbildi­nādamās ar galvassāpēm, jo vēlējās palikt viena. Ne­tikusi līdz gultai, viņa nodrebēja un apstājās. Kaut kas karsts sakāpa kaklā. Tajā pašā mirklī no mutes izšļācās asinis un sarkanās straumītēs tecēja pa viņas balto kleitu lejup. Almerisa izstiepa uz priekšu rokas un, zaudējusi samaņu, nokrita uz paklāja.

Dora, visur izmeklējusies meiteni, atrada viņu bez­samaņā nokritušu un ar saviem kliedzieniem sacēla kājās visu māju. Atskrēja Maidels ar māsu. Kopīgiem spēkiem viņi dabūja meiteni pie samaņas. Bēdas un nemieru vēl lielāku padarīja tas, ka ārsts bļja kaut kur aizbraucis. No kāda ekspedīcijas dalībnieka vies­nīcnieks uzzināja, ka Lejerbaha prombūtne varētu ilgt divas līdz trīs nedēļas.

Neviens tā arī neuzzināja lēkmes cēloni, jo Alme­risa, protams, neko neizpauda.

Lai gan Almerisa negribēja gulēt gultā, viņa tomēr jutās tik vārga, ka stundām ilgi bija spiesta palikt uz dīvāna. Parādījās viegls, sauss klepus, bet viņas maigo seju klāja slimīgs bālums. Šie simptomi izrai­sīja mājiniekos nemieru. Almerisas fiziskais stāvoklis bija bīstams, toties mazpamazām atgriezās dvēseles miers. Viņa skaitīja lūgšanas un samierinājās ar lik­teni, apspiezdama jebkādas personiskas un egoistiskas jūtas. Ja vien «viņš» bija laimīgs, tad viņai ar to bija jābūt gana.

Pēc kādām desmit dienām atgriezās Lejerbahs. Viņš bija jautrs, apmierināts un izskatījās laimīgs. Tsas vietā viņu sagaidīja vecā grāfa vēstule, kas bija rakstīta dažas dienas vēlāk nekā Teas sūtītā. Grāfs paziņoja, ka viņa meitas līgavainis gājis bojā dzelzceļa katastrofa un ka viņš šajā negaidītajā nāvē saskatot likteņa lēmumu par labu viņam, Ričardam. Viņš infor­mēja baronu, ka gatavs atdot viņam savu meitu, bet vēlas, lai tas tiktu paturēts noslēpumā līdz pat brīdim, kad Ričards atgriezīsies no Ēģiptes, tas ir, vēl kādus astoņus mēnešus.

Šo laiku Tea sēros, kā tas pienākas sakarā ar ra­dinieka un līgavaiņa traģisko nāvi. Ja barons un Tfea būs saglabājuši iepriekšējās jūtas, viņu laimei vairs nebūs nekādu šķēršļu.

Arī Ričards uzskatīja šo gadījumu par likteņa pirk­stu, dodot viņam laiku pārbaudīt sevi un iespēju ne­pieņemt pārsteidzīgu lēmumu. Vēstulē, kas bija pie­vienota grāfa sūtītajai, Ttea pavēstīja, ka piekrīt tēvam un tāpēc vairs nerakstīs līdz pat viņa pārbraukšanas brīdim.

Tā nu Ričards atgriezās senajās Tēbās lieliskā no­skaņojumā, taču to drīz vien nomainīja uztraukums, kad kalpotājs pastāstīja par Almerisas slimību, pie­bilzdams, ka viņš tiekot gaidīts kā glābējs un ka jaunkundzei esot ļoti slimīgs izskats.

Bija jau ap desmitiem vakarā, tomēr Lejerbahs nolēma nekavējoties doties pie Maidela. Viņš nemitīgi lauzīja galvu par to, kas gan varēja izsaukt tik ne­gaidītu pārmaiņu meitenes veselībā. Pēkšņi uzzibsnīja aizdomas.

—  Vai Almerisa bija šeit ienākusi manas aizbrauk­šanas dienā? — viņš jautāja sulainim.

—  Jā, baron, jaunkundze bija šeit ienākusi laikā, kad es nesu jūsu ceļasomu uz tvaikoni. Durvju sargs man stāstīja, ka viņa esot atnesusi brīnišķīgu ziedu pušķi un izskatījusies laimīga. Pēc minūtēm desmit viņa esot iznākusi no šejienes bāla un uztraukta un gluži kā neprātīga aizskrējusi uz drupām. Pēcpusdienā

Doras kundze atradusi viņu guļamistabā bez samaņas un asinīm noplūdušu.

Ričards nobālēja un atslīga krēslā, slaucīdams sviedru lāses uz pieres. Tātad viņš nebija kļūdījies! Almerisa bija atradusi Teas fotoattēlu un vēstuli, ko viņš bija aizmirsis uz galda. Un, lūk, greizsirdība un uztraukums bija izraisījuši liktenīgās sekas, no kurām viņš bļja baidījies.

Satrauktais Ričards devās uz viesnīcnieka namiņu. Pats Maidels vēl bija aizņemts, bet Doru un Tusneldu viņš sastapa uz terases. Abas bija ļoti priecīgas par viņa atgriešanos un sīkāk pastāstīja par Almerisas slimību.

Kad ārsts vaicāja, kur viņa atrodas tagad, Tusnelda ar tikko jaušamu sarūgtinājumu atbildēja, ka Almerisa neuzklausot viņu lūgumus un katru nakti spītīgi do­doties uz kāpnēm, kas ved uz Nīlu, un sēžot tur stundām ilgi.

Ričards paziņoja, ka nekavējoties atvedīs meiteni un izmeklēs viņu, un devās uz upi. Nakts bija silta, smaržu pilna, gaiss dzidrs, debesīs spīdēja zvaigznes un spožs mēness sirpis.

Kāpnes, kuru senie pakāpieni tika nejauši atklāti, būvējot «Ramzesa atpūtu», atradās palmu pudiņa ēnā. Ričards jau pa gabalu ieraudzīja Almerisu. Viņa sēdēja uz pirmā pakāpiena un bija tik dziļi iegrimusi domās, ka neko nedz redzēja, nedz dzirdēja.

Viņa kā parasti bya ģērbusies vienkāršā balta mus- līna kleitā. Ar kailajām rokām meitene bija aptvērusi savus ceļgalus. Viņas biezos melnos matus saturēja šaura dzeltena lente, kas mēness gaismā līdzinājās zelta stīpai, aiz kuras bija iesprausts lotosa zieds. Kad Almerisa tā sēdēja palmu ēnā pašā Nīlas krastā, viņa izskatījās pēc faraonu laika ēģiptietes, kas atkal augšāmcēlusies.

Ričards savaldzināts apstājās. Viņa dvēselē uzvir­moja kaut kādas miglainas atmiņas, bet cauri galvai izskrēja acumirklīga vīzija kā tālas pagātnes noslēpu­maina dvesma. Viņam šķita, ka ir jau redzējis līdzīgu ainavu, tikai tur, pie apvāršņa, skumīgo drupu vietā tad slējās dievnamu un obelisku staltie silueti.

Šī vīzija kā zibens uzplaiksnīja acu priekšā un iz­gaisa Almerisa bija novājējusi un kļuvusi vēl bālāka. Sapņainība un biklums neparasti labi iederējās viņas maigajos un harmoniskajos vaibstos.

Lejerbaha sirdi līdz malām piepildīja mīlestība un žēlums. Š^jā mirklī viņš skaidri juta, ka Almerisa viņam ir dārgāka par visu un ka Tea, neskatoties uz savu skaistumu, attīstīto prātu un dižciltīgo izcelsmi, nekad neieņems viņa sirdī tādu vietu kā šis maigais, naivais bērns.

Viņš ātri piegāja pie meitenes un teica:

—  Labvakar, Almerisa! Par ko jūs šeit sapņojat?

Almerisa satrūkās un, strauji pagriezusies, nomur­mināja:

—  Rameri!

Tūlīt attapusies, viņa sniedza Ričardam savu mazo rociņu:

—  Labvakar, Lejerbaha kungs! Vai var jūs apsveikt?

Ričards jautri iesmējās un, turēdams savā plaukstā

viņas drebošo roku, apsēdās līdzās meitenei un ievai­cājās:

—  Apsveikt? Ar ko gan? Redziet, kā jūs pati parā­dījāt savu ziņkārību…

Ričards apklusa, jo Almerisa nokaunējusies izrāva savu roku un mēģināja aizbēgt.

—  Palieciet, greizsirde, un nomierinieties! — viņš teica, ar varu nosēdinādams Almerisu. — Mani nav ar ko apsveikt. Es atgriežos brīvs un nekad neprecēšos ar citu, jo mīlu vienīgi jūs, Almerisa. Vai vēlaties kļūt par manu dzīvesbiedri? Vai piedosit manu no­ziedzīgo aklumu, kas sagādāja jums tik daudz bēdu?

Kādu bridi Almerisa sēdēja klusēdama. Viņas sejā parādījās neizsakāmas svētlaimes izteiksme.

—  Kaut kas tāds man pat sapņos nerādījās! Es jūs mīlēju! Ak, kā man pateikties Dievam par šo milzīgo laimi, ko viņš man dāvājis pirms nāves?

—  Kāpēc jūs runājat par nāvi, Almerisa? — iesau­cās Ričards, kuru šie vārdi ļoti nomāca. — Jūs dzī­vosit man par prieku! Es jūs izārstēšu, un mēs ilgi un laimīgi dzīvosim manā vecajā pilī Vācijā, ja vien jūs vēlēsities braukt man līdzi. Jūs, nejaukā, taču vēl arvien neesat atbildējusi, vai vēlaties kļūt par manu sievu!

—  Vai tad var jautāt, vai es vēlos būt laimīga? Ja es palikšu dzīva, es jums piederēšu visu mūžu, — atbildēja Almerisa ar priecīgu smaidu. — Un es tā vēlos dzīvot! Dzīve kopā ar jums būtu tik brīnišķīga. Bet, — meitene pakratīja galvu, un viņas lūpās pa­rādījās skumjš smaids, — es zinu, ka esmu nolemta. Liktenis ir labvēlīgs Erikso. Viņa, šī sieviete no por­treta, uzvarēs, dzīvos un būs laimīga kopā ar tevi. Bet es gulēšu zem senās Ēģiptes smiltīm.

Ričarda sirds sažņaudzās bailēs un skumjās.

Viņš apskāva meiteni, piespieda viņu pie krūtīm un nomurmināja:

—  Kāpēc tu runā par tik skumjām lietām šajā laimīgajā stundā, kad esam sāvienojušies? Tu esi kā tāds maziņš Otello. Nomierinies un dzen projām drū­mās domas. Sievieti uz fotogrāfijas sauc Tea, nevis Erikso. Viņa neuzvarēs, jo es mīlu vienīgi tevi un precēšos vienīgi ar tevi.

Ričards īsi pastāstīja par savām attiecībām ar Tfeu, kas tagad tiek pilnībā sarautas. Tad, lai novirzītu meitenes domas uz ko citu, viņš piebilda:

—  Tagad, kad tu visu zini, pastāsti, kāpēc tu sauc mani par Rameri un kāpēc tu grāfienē Kronburgā saskati kaut kādu Erikso?

Almerisa noslēpumaini pasmaidīja.

—  Es saucu tevi vārdā, kuru tu kādreiz jau esi nesis, jo ne jau pirmoreiz mēs dzīvojam kopā un mīlam viens otru, taču jau toreiz liktenis neļāva man staigāt laimes taku. Es tevi pazinu gan tagad, gan toreiz, kad biju romiete Valērija. Arī tu mani sirdī pazini, ja ne ar acīm skatot. Un ikreiz, kad mēs satikāmies, tu mani mīlēji! Gaišmatainā Erikso ir skaistāka par mani, taču viņai nekad nav piederē­jusi tava sirds.

—  Ja tu atceries, ka mani sauca par Rameri, tad tev arī jāzina, kas mēs abi bijām tajā dzīvē, — jo­kodams neticīgi ierunājās ārsts.

—  Visu precīzi es neatceros, — atbildēja Almerisa, nemanīdama viņa ironiju. — Zinu tikai, ka tu biji izcils tēlnieks un izkali divas sfinksas, kas tika no­vietotas piramīdā. Sfinksām bļja kāds noslēpums, kuru es nezinu, bet kuru izdomāja mums laimi vēlošais viedais mags Amenhoteps, jo es biju cita vīra līgava un mūsu labvēlis vēlējās izjaukt šīs laulības. Taču Erikso, kas bija tevī iemīlējusies, visu sabojāja. Tas, šķiet, ir noticis ļoti sen, jo tad cilvēki nēsāja tādu apģērbu, kāds redzams uz dievnamu sienām zīmē­tajām figūrām. Daudz vēlāk, kad es jau biju romiete Valērija, es atkal tevi mīlēju, bet ļaunā Erikso atkal man tevi atņēma.

—  Kas es biju tad, kad tu biji Valērya? Arī romie­tis?

—  Nē, tu paliki Rameri. Gan tu, gan Erikso. Bet es no bēdām, ka esmu zaudējusi tavu sirdi, kļuvu par kristieti un gāju bojā. Neatceros, kā tas notika, tikai zinu, ka mana nāve bija drausmīga.

Un Almerisa nodrebēja.

—  Nedomā, ka esmu zaudējusi prātu: viss, ko stās­tu, ir patiesība. Amenhoteps vēl aizvien dzīvo milzīgā piramīdā, jo viņam ir zināms ilgdzīvošanas noslē­pums,— meitene piebilda, ievērojusi, ka ārsts skumji lūkojas viņā.

Patiesi, stāstījuma beigu daļa atstāja uz Ričardu ļoti smagu iespaidu, radot aizdomas, ka meitene ir psihiski traumēta.

— Labāk iesim mājās! Mitrums, kas nāk no upes, var kaitīgi ietekmēt tavu veselību. Iesim taču!

Ričards pacēla viņu kā spalviņu, un abi smiedamies atgriezās mājās. Tur viņus jau gaidīja Tusnelda, Dora un tikko pārnākušais Maidels. Redzot kopā visu ģi­meni, Lejerbahs, turēdams meiteni pie rokas, piegāja pie viesnīcnieka un lūdza viņa piekrišanu un svētību laulībai ar Almerisu.

Pirmajā mirklī visi bija pārsteigti, taču šaubas iz­zuda, kad Lejerbahs pāris vārdos raksturoja savu sa­biedrisko un finansiālo stāvokli. Maidels apskāva līga­vaini un līgavu un apsveica viņus, bet Dora un Tus­nelda lepnumā un priekā staroja, iedomādamās, ka viņu mīļotā Almerisa kļūs par baronesi.

Visi jautri tērzēja. Kāzu diena netika atlikta uz tālu laiku. Ievērojis drudžaino sārtumu Almerisas sejā un nedabisko spīdumu viņas acīs, Ričards paziņoja, ka laiks doties pie miera, jo baidījās par sekām, kā­das uz meitenes organismu varētu atstāt spēcīgais saviļņojums.

Ričards atgriezās mājās laimīgs, taču arī norūpē­jies. Viss bija norisinājies ātrāk, nekā viņš bija iedo­mājies. Mīlestības pārņemts, viņš jau bija pieņēmis lēmumu, kuru bija grasījies kārtīgi apsvērt. Tagad viņš uzskatīja par savu pienākumu atklāt Teai pa­tiesību, un šī atzīšanās nebija no vieglajām. Juzdamies pārguris, viņš nolēma uz dažām dienām atlikt atvadu vēstules nosūtīšanu savai bijušajai līgavai. Ārsts bija gulējis aptuveni stundu, kad viņu uzmodināja šausmās nobālušais Maidels. Almerisai atkal bija sākusies asi­ņošana.

Ričards steidzīgi apģērbās un metās pie slimnieces. Meitene gulēja bezsamaņā, viņa bija bāla kā audekls. Tikai pēc stundu ilgiem pūliņiem ārsts panāca, ka Almerisa atver acis. Viņa bija tik vārga, ka tikko spēja pakustēties. Ieraudzījusi pār sevi noliekušos Ri­čardu, meitene viņam mīļi uzsmaidīja, paklausīgi ie­dzēra zāles un, turēdama viņa roku, ieslīga mierīgā, spēcinošā miegā.

Lejerbahs nosēdēja pie slimnieces gultas līdz pat rītausmai. Sirds bija smaga. Kā ārsts viņš saprata, ka Almerisas dzīvībai draud briesmas, bet, tā kā cil­vēks vienmēr cer uz to, ko vēlas, tad arī viņš sevi pārliecināja, ka viņa zināšanas, piepalīdzot mīlestībai un jaunajam organismam, uzveiks slimību.

Nākamās dienas Ričardam bija ļoti mokošas. Kā ārsts viņš krita izmisumā, bet kā iemīlējies cilvēks turējās pie cerības, kuru viņa saprāts uzskatīja par iluzoru. Pati Almerisa izskatījās laimīga un mierīga. Tikai reiz viņa pajautāja Ričardam, vai kāzas nevaja­dzētu uz dažiem mēnešiem atlikt.

— Gluži otrādi — es vēlos tās paātrināt. Tad man būs ērtāk tevi kopt, bet pārliecība, ka tu esi uzvarē­jusi likteni un uz mūžu piederi man, sekmēs drīzāku atveseļošanos, — viņš smaidot atbildēja.

Šādu lēmumu Ričards bija pieņēmis jau pirms vai­rākām dienām. Ja Almerisai lemts mirt, tad viņai jāizbauda visa iespējamā laime.

Neaprakstāmu skumju izteiksme iezagās Almerisas sejā, taču viņa neiebilda. Pēc sava nākamā znota lū­guma Maidels paātrināja gatavošanos kāzām. Almerisa uz laiku pārcēlās pie Doras, lai varētu iekārtot viņas istabu un divas blakus istabas jaunlaulātajiem. Nerau­goties uz šiem priekpilnajiem pārkārtojumiem un uz mīlestību, kādu viņai veltīja Ričards un tuvinieki, meitenes veselība ar katru dienu pasliktinājās. Uzzi­nājis no Tusneldas par Almerisas mātes likteni, Le­jerbahs saprata, ka šī slimība ir iedzimta un ka Fat- mas ciešanas un pārdzīvojumi tagad atsaucas uz viņas bērnu.

Kāzu dienas priekšvakarā Almerisa izskatījās daudz priecīgāka un spēcīgāka nekā iepriekš. Kad Ričards ienāca pie līgavas, viņa sēdēja pie neliela skapīša, no kura ņēma ārā dažādas senlietas un izvietoja tās uz galda.

—  Tu esi ieradies tieši laikā, Ričard, — meitene priecīgi teica, sniegdama skūpstam savas sārtās lūpi­ņas. — Palīdzi man izņemt kastīti no apakšējā noda­lījuma. Tur atrodas kāda lieta, ko gribu tev uzdāvināt.

Ričards izpildīja meitenes vēlēšanos un izņēma no skapīša diezgan smagu, palielu kasti. Uzlicis uz galda, viņš to ziņkāri aplūkoja. Kaste acīmredzot bija ļoti sena, tomēr ne ēģiptiešu izcelsmes. Tās sienas un vāku greznoja ziloņkaula inkrustācijas, kurās bija redzami amoriņi, kas spēlējās ar satīriem. Šo kāda grieķu mākslinieka brīnišķīgo darbu bija stipri sabo­jājis laiks vai arī barbaru rokas. Vietām trūka ziloņ­kaula un bija redzama koka virsma, vietām bija no­berzts gleznojums vai izlauzts kokgriezums.

—  Mans Dievs, kā varēja sabojāt tik brīnišķīgu lietu? — iesaucās Lejerbahs.

—  Tādu šo kasti jau atrada. Domāju, ka tas, kas tur atrodas, tev patiks, — smiedamās atbildēja Alme­risa Atvērusi vāku, jaunā meitene izņēma dažus vates kumšķus un tad ne bez pūlēm izvilka kādu audeklā ietītu priekšmetu.

—  Skaties! — viņa turpināja, attīdama audeklu.

Ričards ziņkāri noliecās un sajūsmā iekliedzās.

Uz sarkanā ahāta pjedestāla gulēja no melna ba-

zalta izcirsta sfinksa. Tās galvu sedza emaljēts zili zeltīts svītrots klafts. Pieri rotāja miniatūrs lotosa zieds — tik meistarīgi veidots, ka izskatījās gluži kā dzīvs.

—  Varenais Dievs! Kāds brīnišķīgs mākslas darbs! — dedzīgi iesaucās Ričards.

Pēkšņi viņš satrūkās un, pacēlis senlietu, piebilda:

—  Paskaties, Almerisa! Šī sfinksa ir tik līdzīga tev, ka grūti noticēt savām acīm. Tās vaibsti gan ir vairāk nobrieduši un skarbāki nekā tavējie. Tas ir brīnums! Kā šis dārgums nokļuva tavās rokās?

— Es to atradu. Tas gadļjās, lūk, kā. Apmēram pirms diviem gadiem šurp bija atbraucis kāds anglis, kas apmetās pie mums. Ik dienas viņš kopā ar diviem kalpiem devās uz drupām, lai it kā kopētu hieroglifus, bet patiesībā viņš veica izrakumus senajās kapenēs un slēpa tur atrastās senlietas.

Šajos meklējumos viņam palīdzēja divi arābu zem­nieki, protams, par labu samaksu un ar noteikumu, ka viss tiks turēts slepenībā. Tā kā es vienmēr klai­ņoju pa drupām, tad drīz vien atklāju slepeno izra­kumu vietu. Bet, tā kā mani tas neinteresēja, es klusēju. Kad viņi uzzināja, ka man viss ir zināms, viņi sākumā nobijās, tad sadusmojās, bet, pārliecinā­jušies, ka esmu nekaitīga, nomierinājās un pat atļāva doties viņiem līdzi.

Kādudien vecajā nekropolē viņi uzgāja kapenes, kas laikam gan piederējušas kādai bagātai dzimtai, jo sastāvēja no divām telpām. Viena no tām bija aiz­mūrēta, arī ieeja bija noslēgta.

Anglis bija sajūsmā. Viņš iedomājās, ka uzgājis kādu dārgumu pilnu slēptuvi. Kad kapenes atvēra, tajās neko neatrada, vienīgi solu un tārpu saēstu galdu. Telpas dziļumā gulēja skelets. Anglis bija bries­mīgi saniknots im paskaidroja, ka šeit, bez šaubām, dzīvojis un nomiris kāds klaidonis, kura līķi iemūrē­juši viņa biedri.

Savukārt manī šis kaktā iemestais skelets iedvesa neaprakstāmu prieku. Pēc dažām dienām es vēlreiz atgriezos kapenēs. Un tad stūri, kur atradās kauli, es ievēroju fosforiscējošu gaismu. Līdz pat šim brīdim nesaprotu, kāpēc es toreiz nenobijos. Tagad, to at­ceroties vien, pār ķermeni pārskrien drebuļi. Toreiz es jutu vienīgi ziņkāri un tādu apņēmību, ka bez ma­zākās šaubīšanās piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka gaisma spiežas pa spraugām starp sakrautajiem ak­meņiem. Kāds liels akmens padevās manas rokas spiedienam un, pagriezies uz neredzamiem šarniriem, atklāja dziļu slēptuvi. Tur, fosforiscējošas dūmakas ieskauta, stāvēja šī kaste.

Slepus, lai neviens neredzētu, es atnesu kasti uz šejieni un atradu tajā sfinksu, no kuras tad arī plūst šī dīvainā gaisma, un es zinu, ka šī lieta glabā sevī kādu noslēpumu. Nakts klusumā šī sfinksa runā. Tā man pavēstīja dīvainas lietas un parādīja drausmīgas vīzijas. Šajās vīzijās es redzēju tevi, Rameri! Taču esmu nogurusi pēc tik garas runāšanas, citreiz pastās­tīšu vairāk.

Redzēdams, cik Almerisa ir bāla un nogurusi, Ri­čards viņu noskūpstīja un pateicās par šo neparasto dāvanu. Noslēpumiem un vīzijām viņš lielu uzmanību nepievērsa, jo uzskatīja tās par halucinācijām, taču pati sfinksa bija brīnišķīgs mākslas darbs.

Nākamajā dienā lielajā istabā tika ierīkots altāris. No Kairas speciāli ieradās vecs mācītājs — Maidela draugs. Viņš bija kristījis Almerisu un tagad ar dzi­ļām skumjām vēroja viņas bēdīgo veselības stāvokli.

Asaras ritēja pār Doras un Tusneldas vaigiem, kad abas ietērpa līgavu vieglā baltā kleitā ar garu plmiru un izrotāja viņas melnos matus ar pomeranču ziedu vjjām. Almerisa bija pasakaini daiļa, taču bāla un caurspīdīga kā bezmiesīgs rēgs.

Kad jaunā meitene bija gatava, viņa apskāva savas labvēles un pateicās abām par mīlestību, pieķeršanos un rūpēm, ko tās viņai veltīja kopš dzimšanas brīža. Tad, apvijusi rokas Dorai ap kaklu, piebilda:

—  Ja es miršu, tad uzvelc man šo pašu tērpu, kurā esmu bijusi tik laimīga.

—  Kā gan tu vari runāt tādas muļķības savā kāzu dienā? — sarūgtināta atteica labsirdīgā sieviete. — Pē­dējā laikā tev kļuvis krietni labāk. Tagad tu esi stiprāka un spirgtāka. Laime paveiks pārējo, un pēc dažiem mēnešiem tu būsi aizmirsusi šo nejauko sli- mibu, — piebilda Tusnelda, piespiezdama sevi pa­smaidīt.

Bet Almerisa domīgi pakratīja galvu.

—  Nē, mans sapnis pavēstīja, ka drīzumā es atgrie­zīšos neredzamajā pasaulē. Mani sapņi piepildās. Bet lai! Es miršu laimīga, ka piederu Ričardam, kaut arī būs grūti aiziet no šīs pasaules brīdī, kad dzīve ir tik brīnišķīga.

Laulības ceremonija bija vienkārša un īsa, lai ne­nogurdinātu bālo līgavu, kuras acis gan mirdzēja lai­mē, bet kura pati vairs nepiederēja zemes dzīvei. Arī Ričards bya bāls un koncentrējies. Viņš jau juta, ka nāve nostājas starp viņu un mīļoto sievieti, turklāt viņu mocīja atmiņas par Tfeu. Viņš neko nebija uz­rakstījis bijušajai līgavai.

Pirmajā laikā pēc kāzām Almerisa šķita atdzim­stam. Bija brīži, kad Ričards, apšaubīdams zinātni, sāka ticēt, ka neizdibināmā daba paveiks brīnumu un no jauna iedvesīs dzīvību šim izdziestošajam orga­nismam. Taču šis sapnis nebija ilgstošs. Divas nedēļas pēc kāzām jaunās sievietes veselības stāvoklī sākās straujas un liktenīgas pārmaiņas. Atsākās asiņošana, un Ričards saprata, ka viņa sapnis drīz beigsies.

Satrauktais ārsts ne uz mirkli nepameta sievu, kas gan bija vārga, taču jautra un mierīga.

«Viņa nesaprot savu stāvokli,» domāja Ričards.

Taču Almerisa drīz vien izkliedēja šos maldus.

Kādurīt Ričards iznesa Almerisu terasē un nosēdi­nāja krēslā. Pēc ilgstošas klusēšanas viņa satvēra vī­ra roku un, to stipri saspiedusi, sacīja:

—  Mans labais Ričard! Es jūtu, ka pēdējā stunda tuvojas, un gribētu vēlreiz pirms mūsu šķiršanās no­pietni ar tevi aprunāties.

Lejerbahs tikai pamāja ar galvu. Kakls sažņaudzās, un viņš nebija spējīgs runāt.

—     Nerunā par šķiršanos, tu dzīvosi man par prie­ku,— viņš beidzot nomurminaja, apskaudams jauno sievu.

Almerisa piekļāva galvu pie viņa krūtīm. Laimīgs, bet skumjš smaids parādījās viņas sejā.

—  Rameri, mans mīļotais! Nebēdājies! — viņa čuk­stēja. — Mirst vienīgi ķermenis, un atšķirtība ilgst tikai kādu laiku. Tā neredzamā saikne, kas saista mūs cauri gadsimtiem un dzīvēm, ir nesaraujama. Mēs atkal atdzimsim jaunā veidolā, pazīsim viens otru un atkal iemīlēsim. Es no visas sirds pateicos tam Kungam par manu tagadējo dzīvi. Laime, ko Viņš man dāvāja, bija īsa, toties pilnīga. Es piederu tev, tu mīli mani, tu izvēlējies mani, nevis Erikso. Es miršu tavos apskāvienos, un tavs skūpsts aizvērs ma­nas acis. Neviena ēna nav aptumšojusi manu svētlaimi. Ko gan labāku man varētu sniegt garš mūžs? Teikšu vairāk: tā ir liela tā Kunga žēlsirdība, ka Viņš aiz­sauc mani jaimības un skaistuma plaukumā. 1\i, Ra­meri, novecosi. Gadi un rūpes salieks tavu augumu, nosudrabos tavas melnās cirtas un ievilks grumbas tavā sejā.

Almerisa maigi noglāstīja vīra noliekto galvu.

—  Toties es tavās atmiņās būšu mūžam jauna — tāda, kādu tu mani mīlēji. Katra cilvēka mūžs reiz beidzas, vai tad nav labāk mirt tā, kā mirstu es?

—  Tu aizmirsti vienu: pat tad, ja tavs liktenis ir apskaužams, es taču palieku viens,— piebilda Ričards.

—  Kāpēc viens? — tūlīt iebilda Almerisa. — Vai tad tu esi aizmirsis, ka, pirms iepazini mani, tu mī­lēji citu sievieti un ka šī cita sieviete arī mīl tevi? Tieši par to es gribēju ar tevi aprunāties, kā arī lūgt tevi darīt visu iespējamo, lai panāktu Teas pie­došanu un apprecētu viņu… Nepārtrauc mani! Ttev ti­kai jāizpilda savs pienākums. Es negribu, lai nelai­mīgā Erikso ciestu visu mūžu, kā es cietu tajās bries­mīgajās dienās, kad uzskatīju, ka esmu tevi zaudējusi. Viņa sapratīs, ka cilvēks ir bezspēcīgs, kad viņu savā varā pārņem tas noslēpumainais un varenais spēks, ko sauc par mīlestību. Viņa piedos, jo tu būsi darījis skaistākas un atvieglojis manas pēdējās mūža dienas. Es ceru, ka jūs savienosities, lai kopā aizvadītu ilgu un laimīgu mūžu, jo ar mani saistīsies tikai atmi­ņas. Mirusi sāncense vairs nav bīstama!

Neatbildējis ne vārda, Ričards cieši apskāva Alme- risu. Kaklu aizžņaudza bēdas un saviļņojums. Beidzot viņam tomēr izdevās sevi pārvarēt, un viņš pacentās sarunu pabeigt ar joku.

Aizritēja dažas dienas bez būtiskām pārmaiņām slimnieces stāvoklī.

Tad kādu ritu Almerisa pamodās īpaši uzbudināta. Viņai nekas nesāpēja, taču viņa nekādi nespēja nomie­rināties un ne uz mirkli nelaida vīru projām.

Ričards skumji vēroja sievu, saprazdams, ka tuvojas šķiršanās brīdis.

Vakarā Almerisai sāka trūkt elpas un parādījās sirdsdarbības traucējumi.

—  Gaisu!… Gaisu!… Es smoku! — viņa kliedza, atkritusi uz spilveniem.

Ričards paņēma viņu uz rokām un iznesa uz tera­ses.

Svaigais nakts gaiss, šķiet, nāca Almerisai par labu, un pēc dažām minūtēm viņa atvēra acis. Sasta­pusi vīra izmisušo skatienu, Almerisa pēkšņi apvija rokas viņam ap kaklu un aiztrūkstošā balsī nomur­mināja:

—  Cik gan grūti mirt, kad dzīve ir tik jauka!

Tad saņēmusies piebilda:

—  Nē, tas, ko es teicu, ir tikai vājuma izpausme. Neraudi, mans mīļotais Rameri! Ļauj man saukt tevi šajā vārdā, kas man ir tik tuvs, un pateikties tev par tavu mīlestību.

Viņa apklusa, elpa kļuva smaga, bet acis aizmig- lojās.

—  Almerisa, nemirsti! — iesaucās Ričards un ne­prātīgās skumjās piekļāva sev sievu.

Pēc šā sauciena Almerisa strauji izslējās, viņas acis iemirdzējās, bet vaigos iesitās košs sārtums. Ne­kad agrāk, šķiet, viņa nebija izskatījusies tik daiļa kā šajā brīdī. Ar negaidītu spēku jaunā sieviete pie­vilka sev klāt vīra galvu un noskūpstīja viņu uz lū­pām. Šī piepūle sarāva pēdējo saikni starp miesu un dvēseli. Viņas rokas atslāba, acis aizvērās, bet ķer­menis bezspēcīgi saļima. Almerisa bija mirusi.

Ričards gluži mehāniski, it kā neaptvēris notikušo, noguldīja sievu uz dīvāna, sakārtoja spilvenus un sa­krustoja uz krūtīm viņas vēsās rokas.

Tikai tagad, pēkšņi sapratis, ka viss ir beidzies, viņš nokrita uz ceļiem un ar apslēptu vaidu iespieda seju viņas kleitas krokās. Viņš nezināja, cik ilgu laiku ir pavadājis vienatnē ar aizgājušo. Kad Ričards beidzot piecēlās, visapkārt valdīja klusums. Mēness, kuru Almerisa tā mīlēja, bija uzlēcis, it kā sveikdams viņu un pēdējo reizi liedams pār viņu savu rāmo gaismu.

Ričards jutās kā salauzts. Viņš mehāniski izvilka kabatlakatu un noslaucīja miklo pieri un izspūrušos matus. Viņa skatiens negaidīti skāra mirušo, un viņš bailēs atkāpās atpakaļ, neticēdams savām acīm.

No tumšās terases puses plūda plata fosforiscētas gaismas josla, kas ieskāva Almerisas ķermeni zilganā dūmakā. Virs viņas galvas parādījās zeltīta, gluži kā briljantiem nobārstīta stīpa. Gultas galvgalī, nolieku­šās pār aizgājēju, stāvēja baltās drānās tērpušās būt­nes ar mierīgām, apgarotām sejām. Viņu rokās bija palmu zari.

Pēkšņi viegls pieskāriens lika Ričardam nodrebēt un pagriezties. Viņa priekšā stāvēja Almerisa — daiļa, priecīga, smaidoša. Viņas galvu rotāja baltu ziedu vainags. Arī viņa turēja rokās uzvarošo palmas zaru.

—     Miris ir vienīgi mans ķermenis, — viņa teica maigā un apslāpētā balsi. — Mans gars dzīvo, jūt un mīl vēl stiprāk nekā tad, kad bija iesprostots miesā.

Almerisa pamāja atvadu sveicienu un pasmaidīja, tad sāka lēnām celties augšup. Vēl mirkli viņas sud­rabainā tunika mirdzēja mēness gaismā, tad vīzija kļuva aizvien blāvāka, līdz pilnīgi izgaisa.

Ričards stāvēja kā sastindzis. Galva reiba, zeme šūpojās zem kājām, viss griezās. Tad viņš zaudēja samaņu.

Kad viņš atvēra acis, bija jau diena. Viņš gulēja uz dīvāna mazajā viesistabā, kas bya savienota ar terasi. Līdzās stāvēja Maidels, viņa māsa un Dora. Visi bija bāli un satraukti, visiem acis bija sasarku­šas.

—  Almerisa nomira! — iekliedzās Ričards, uzlēk­dams kājās.

Maidelam izkrita no rokām aukstā ūdenī saslapē­tais dvielis, ar kuru viņš bija slaucījis Lejerbaha seju. Vecais vīrs atslīga krēslā, un no viņa acīm sāka plūst asaras.

—  Jā, mēs jau zinām par šo nelaimi, — vienā balsī atbildēja Dora un Tusnelda, nevaldāmi raudāda­mas.

Mazliet vēlāk visi iegāja guļamtelpā, uz kurieni jau bija aiznesta nelaiķe. Almerisa izskatījās kā aizmi­gusi, bet ugunīgās stīpas virs viņas galvas vairs ne­bija.

III

Pēc Almerisas apbedīšanas Lejerbahu pārņēma dzi­ļas skumjas. Viņš nespēja nedz lasīt, nedz strādāt un apātiski aizvadīja laiku. Vienīgā izklaidēšanās viņam bya sievas kapa izrotāšana. Drūms, draudīgs klusums ienāca visā namā, kura dvēsele bya aizlidojusi.

Un tad kādu dienu Maidels pavēstīja Ričardam, ka viņš savu iestādījumu nolēmis pārdot.

—  Man nav vairs kam strādāt. Mums, vecajiem, pilnīgi pietiek ar to, kas ir, — viņš skumji sacīja. — Bet jums, Ričard, derētu aizbraukt un izklaidēties, citādi vēl saslimsit, — viņš piebilda, draudzīgi pa- spiezdams ārsta roku.

Šī saruna atmodināja Lejerbaliu no sastinguma. Maidelam bija taisnība: viņam jāpārvar apātija. Pēc neilgām pārdomām viņš nolēma pavadīt dažas nedēļas Aleksandrijā un tur tikt skaidrībā, ko darīt tālāk. Viņš ātri sakravājās, vēlēdamies izmantot tvaikoni, kas, uzņēmis tūristus, nākamajā dienā devās prom no Tēbām.

Savas aizbraukšanas priekšvakarā Ričards aizgāja uz Almerisas kapu, pēdējo reizi nolika uz tā lotosziedu vainagu, ko pats bija nopinis, un ilgi skaitīja lūgša­nas. Tad, smagi nopūties, atspiedās pret nožogojumu, nespēdams atstāt vietu, kas raisīja sirdij tik dārgas atmiņas. Viņa iztēlē atdzima brīnišķā būtne, kas ta­gad gulēja šeit, zem šā akmens, un neviļus Ričards atcerējās viņas nāves naktī redzēto baismīgo vīziju.

—  Neskumsti, mans mīļotais! Es sekošu tev visur, kur vien tu dosies, — ļoti skaidri viņa ausī iečukstēja Almerisas balss.

Ričards nodrebēja un pagriezās, taču neviena ne­bija.

—  Jā, ir tiešām laiks braukt projām, citādi šajā slimīgi nervozajā atmosfērā man sākas halucināci­jas, — viņš nomurmināja, atgriezdamies mājās.

Ceļojums un lietu kārtošana Aleksandrijā mazliet palīdzēja Lejerbaham atgūt viņam raksturīgo prāta elastību. Vienīgi brīžos, kad viņš aplūkoja Almerisas portretu, atgriezās skumjas. Pēc kādām sešām nedē­ļām Ričards bija tiktāl nomierinājies, ka jau spēja domāt par Teu un attiecībām, par kurām bija jātiek skaidrībā.

— Pēc diviem mēnešiem beidzas vecā grāfa noteik­tais termiņš, un tad es varu atgriezties. Braukšu, iz­stāstīšu Tfeai visu, kas šeit noticis, un tad lai viņa pati izlemj, vai vēl aizvien vēlas mani sev par vīru.

Tāds bija barona lēmums.

Sēras, ko Ričards glabāja sirdī, neļāva viņam ie­kļauties pilsētas trokšņainajās izklaidēs, toties viņš ar jaunu sparu pievērsās to seno laikmetu liecību iz­pētei, ar ko Aleksandrijas vēsture bija tik bagāta.

Apskatot kādu no šādām pagātnes atmiņu pilnām vietām, Ričards iepazinās ar kaislīgu arheologu dok­toru Emanuilu Bēru, bijušo etnoloģļjas profesoru vienā no Vācijas universitātēm. Būdams bagāts un neatka­rīgs cilvēks, Bērs bija atstājis darbu un nu jau vai­rākus gadus dzīvoja Ēģiptē, sev par prieku nodarboda­mies ar izrakumiem.

Kaut arī viņam bija jau sešdesmit gadu, profesors tomēr bija mundrs un spēcīgs. Jautrais un dzīvesprie­cīgais raksturs padarīja viņu par lielisku biedru, tā­pēc, neraugoties uz gadu starpību, Bērs un Lejerbahs drīz vien kļuva labi draugi.

Reiz Lejerbahs sēdēja mājās, nolēmis pievērsties lietišķām vēstulēm. Lai atbrīvotu savu rakstāmgaldu, viņš sāka kārtot skapī dažādas nesen nopirktas sen­lietas, un gluži nejauši redzeslokā nokļuva kaste, kurā glabājās Almerisas dāvātā sfinksa.

Kā viņš varēja aizmirst šo brīnišķīgo un dārgo lietu? Kā nebija iedomājies to parādīt draugam pro­fesoram? Ričards uzmanīgi izņēma kasti, nolika uz galda un sāka vērīgi aplūkot.

Tikai tagad viņš pamanīja, ka sfinksa bya darināta nevis no bazalta, bet gan no cita, viņam nezināma materiāla. Ar pieaugošu apbrīnu viņš aplūkoja meista­rīgo darinājumu un tā filigrānos ornamentus. Ričarda interese vēl vairāk pieauga, kad viņš atklāja, ka ap­kārt ahāta cokolam trīsceturtdaļmetra garumā un gandrīz pusmetra platumā stiepjas hieroglifu josla.

— Bēram būtu šis uzraksts jāizlasa. Žēl, ka viņš atgriezīsies no savas ekskursijas tikai parit, — nomur­mināja Ričards, priecādamies par sfinksas galvu.

Neviļus viņš pieskārās ziedam uz sfinksas galvas un acīmredzot ar pirkstu uzspieda uz zeltītās aug- lenīcas. Tajā pašā mirklī atskanēja viegls knakšķis, un Ričardam uzvēdīja miklums un tik spēcīgs aro­māts, ka viņam noreiba galva un viņš atslīga pret krēsla atzveltni. Vājums tomēr drīz pārgāja, Ričards izslējās un pārsteigts ieraudzīja, ka sfinksa ir novir­zījusies sānis no pjedestāla, atklādama iegarenu spraugu, kurā atradās neliela pudelīte un kāds priekš­mets, kas bija ietīts sadzeltējušā audeklā.

Vispirms Ričards uzmanīgi izņēma kristāla pudelīti ar kaut kādu sārtu šķidrumu. Uz sudraba aizbāžņa bija redzams sarkans emaljas krusts.

Tad Ričards izņēma otru priekšmetu. Attinis au­deklu, viņš nodrebēja un acumirklī visu nolika atpakaļ uz galda. Tā bļja sievietes roka, tik labi saglabājusies, ka šķita esam dzīva. Uz viena no maigajiem un lo­kanajiem pirkstiem ar sārtajiem nadziņiem bya vien­kāršs un masīvs zelta gredzens. Ričardam šķita, ka tieši no rokas plūst patīkamais, bet uzbudinošais aro­māts, kas bija piepildījis istabu un apgrūtināja elpo­šanu.

Tieva zelta stīpa apņēma roku, bet pie šīs aproces ķēdītē bija piekārta metāla plāksnīte ar uzrakstu, kuru Ričards saburtoja ar grūtībām, jo tas bija latīņu valodā. Uzraksts vēstīja: «Valērija, patriciete, mirusi kā kristiete.» Tālāk sekoja nāves diena un gads.

Ričardam pārskrēja māņticīgu baiļu drebuļi, kad viņš, atbalstījies pret galdu, sāka pētīt roku. Cik gan daiļai vajadzēja būt sievietei, kuras roka ir tik ideāli veidota! Un šī sieviete bijusi mocekle, viena no tām apbrīnojamām varonēm, kuras mūsdienu izvirtusī un skeptiskā paaudze nesaprot, tāpat kā savulaik nesa­prata romiešu sabiedrība. Bija skaidrs, ka sarkanais šķidrums pudelītē ir Valērijas asinis. Bet kā izskaidrot to, ka šīs asinis ir saglabājušās vairāk nekā divu tūkstošu gadu garumā un izskatās tik svaigas un šķidras, it kā nule būtu izplūdušas no šīs maigās, graciozās rokas dzīslām?

Noslēpums! Un noslēpums ir arī tas, kā šīs kristie­tes roka nokļuvusi senā ēģiptiešu sfinksā.

Kā viņam gribētos atminēt šo tālās pagātnes mīklu! Kādā dzīves drāmā piedalījusies šī brīnumskaistā roka? Kā lūpas klājušas skūpstiem šos smalkos pirk­stiņus? Uz kā rokasspiedienu tie ir atbildējuši?

Pēkšņi Ričards satrūkās un abām rokām satvēra galvu. Viņš atcerējās Almerisas kādreiz teiktos vārdus: «Es biju romiete Valērija. Mēs mīlējām viens otru, bet ļaunā Erikso atkal nolaupīja man tavu sirdi. Aiz bēdām es kļuvu par kristieti un aizgāju bojā.»

Lejerbakam šķita, ka šie vārdi vēl aizvien skan ausīs. Viņa priekšā guļ mocekles Valērijas roka, kas tika noslēpta sfinksā, kuras vaibsti tūlīt atsauc at­miņā Almerisas maigo seju.

— Ak Dievs! Cik akli mēs esam un cik maz zi­nām! — viņš nočukstēja, slaucīdams no pieres aukstus sviedrus. — Varbūt šajā mirklī manā priekšā atvēru­sies manas nezināmās pagātnes lappuse, bet es to nespēju izlasīt! Vai tad Almerisa man nestāstīja, ka mēs jau esam dzīvojuši citos ķermeņos un mīlējuši viens otru? Vai drīkstu to noliegt, saņemot tādus pierādījumus? Protams, sirds, kas pukst manās krūtīs, ir jauns orgāns. Bet kas pierāda, ka gars, kas atdzī­vina šo sirdi, un saprāts, kas funkcionē manās sma­dzenēs, nedomāja un nedarbojās jau agrāk? Kā pierā­dīt, ka mana mīlestība uz Almerisu nav pagātnes at­balss?

Iegrimis savās domās, Ričards nemanīja, ka viņa locekļi kļūst svina smagi un ledainas trīsas pārskrien pār ķermeni. Pēkšņi viņam noreiba galva un visa apkārtne sāka līgoties un griezties. Aromāts, kas pie­pildīja istabu, viņam likās smacējošs un neizturams, un Ričards bezspēcīgi atkrita krēslā. Tomēr viņš ne uz mirkli nezaudēja samaņu, pat vairāk — redze un dzirde, šķiet, ieguva slimīgu jutīgumu.

Ričards redzēja, ka visi priekšmeti izstaro fosforis- cējošu gaismu, istaba piepildās ar sudrabainu dū­maku, bet virs pudelītes uzšaujas liesma. Tā vispirms paplašinājās, tad kļuva blāvāka, saplaka un pamazām ieguva neparasti daiļas sievietes veidolu. Sieviete līdzi­nājās Almerisai, tomēr nebija viņa. Viņa bija augumā lielāka, majestātiskāka un lepnāka.

Vīzija smaidīdama tuvojās Ričardam, noskūpstīja viņu uz pieres un apslāpētā balsī iečukstēja ausī:

— Šo pagātnes lappusi, kuru tava dvēsele, ko nospiež jaunais miesas apvalks, velti cenšas izsaukt no at­miņas, es tev uzrakstīšu, un tavā priekšā atdzims zem gadsimtu pīšļiem apbedītā dzīve.

Vienu roku sieviete uzlika Ričardam uz galvas, bet otru pastiepa pret galdu. Tikai tagad ārsts ie­vēroja, ka viņai trūkst labās rokas delnas. Tiklīdz viņa pieskārās uz galda gulošajai delnai ar savu delmu, abas daļas savienojās, un roka bija vesela. Sieviete paņēma papīru un zīmuli un sāka neticami ātri rakstīt. Gan roku, gan zīmuli kā čūska apvija fos- foriscējoša gaismas lente.

Pēkšņi no rokas, kas gulēja Ričardam uz pieres, izšāvās dzirksteļu spiets un apžilbināja viņu. Ārstam šķita, ka viņam kāds būtu iesitis ar koku pa galvu un pašu iemetis izplatījumā. Taču šo triecienu drīz vien nomainīja apmierinātības un maiguma sajūta. Elpot kļuva vieglāk, un viņš vairs nesēdēja, bet gan lidinājās ap savu krēslu. Taču viņš skaidri redzēja baltās drānās tērpušos sievieti, kura, noliekusies pār viņa galdu, turpināja rakstīt. Toties visa apkārtne bya kļuvusi citāda. Kabineta sienas bija attālinājušās un gluži vai izzudušas dūmakā. Varena vēja brāzma, likās, attīrīja izplatījumu, un tagad to apmirdzēja spoža gaisma. Uz šā žilbinošā fona gluži kā dzīvas gleznas slīdēja garām ainavas un it kā pazīstamu, bet reizē nepazīstamu cilvēku mājas dzīves ainas. Šo brīnumaino panorāmu pavadīja vesels skaņu, melodiju un balsu virpulis. Ainas ātri nomainīja cita citu un, kas bija visdīvainākais, ieplūda viņā, te uzdvešot le­dainu aukstumu, te pusdienas svelmi.

Ričards sasprindzināja visu savu gribu, cenzdamies uztvert vai saskatīt garām slīdošajās ainās kādas kon­krētas detaļas, bet tas viņam neizdevās. Uz īsu brīdi parādījās kāds seno ēģiptiešu pilsētas nams vai tem­plis, naksnīgā Nīla, romiešu tribunāls, ļaužu pārpilna iela, mīlas scēna vai asiņainas kaujas skats. Ainas nomainīja cita citu gluži kā kaleidoskopā. Pamazām Ričardu pārņēma nogurums. Šis skaņu un tēlu vir­pulis viņu nospieda un smacēja. Pēkšņi viņam līdzās atskanēja stiprs brīkšķis, kas palīdzēja izrauties no šā dīvainā stāvokļa.

Trīcēdams kā drudzī, Ričards izslējās un ieraudzīja, ka durvis ir uzlauztas. Uz sliekšņa stāvēja viņa kal­potājs Fridrihs, policijas komisārs, atslēdznieks un viesnīcas apteksne.

—  Ko tas nozīmē? Ar kādām tiesībām jūs, komisāra kungs, ielaužaties pie manis tik savdabīgā veidā? — nikni vaicāja Lejerbahs, pieceldamies no krēsla.

—  Pēc viesnīcas saimnieka un jūsu kalpotāja lū­guma. Viņš paziņoja, ka jau divas diennaktis jūs esat ieslēdzies un neizrādāt nekādas dzīvības zīmes. Tā kā durvis bija no iekšpuses aizbultētas ar aizbīdni, bet uz mūsu daudzkārtējiem saucieniem jūs neatbil­dējāt, es pavēlēju tās uzlauzt, — atbildēja komisārs.

Tad paklanījies pieklājīgi piebilda:

—  Tā kā esat dzīvs un vesels, baron, man atliek vienīgi atvadīties un lūgt jums piedošanu.

—  Fridrih, tu laikam esi galīgi prātu zaudējis! Bez kāda iemesla satrauci visu māju un sacēli tādu skan­dālu! — trakās dusmās kliedza Ričards.

—  Gribot negribot satrauksi, kad jūs te ieslēdzies sēžat jau trešo dienu un neizrādāt dzīvības zīmes…

—  Ienāc un aizver durvis! Bet jūs varat iet, — Ričards viņu pārtrauca. — Un tu uzdrošinies melot, ka trīs diennaktis neesi varējis šeit iekļūt, kad vēl vakar vakarā pasniedzi man aukstās vakariņas un es tev aizliedzu mani traucēt, jo man vajadzēja uzrak­stīt svarīgas vēstules!

—  Mans Dievs! Tas taču bija ceturtdienas vakarā, barona kungs, bet šodien ir svētdiena. Ja jūs man neticat, paskatiet avīzes, un jūs pats par to pārliecinā­sities! Mans Dievs! Ko es pārdzīvoju! Sākumā no­domāju, kas jūs nodarbojaties ar spiritismu, tāpat kā lēdļja no 5. numura, kuras seansi ilgst bezgalīgi un kura iedeva jums grāmatas ar padomiem, kā jāizsauc gari. Ņemot vērā baroneses nāvi un jūsu bēdas, es iedomājos, ka vēlaties izsaukt viņas dvēseli. Mani pārliecināja, ka tas nav bīstami. Kad nu jūs tomēr nerādījāties vairākas dienas, uzskatīju jūs par mirušu un ataicināju komisāru.

Ričards gandrīz neklausījās, ko stāsta Fridrihs. Viņš prātoja, nekādi nespēdams saprast, kā gan laiks, kas viņam šķita tikai dažas minūtes, varēja izstiepties tryu dienu garumā. Tfe viņš pamanīja uz galda krietni biezu papīru kaudzi. Ričards pārliecinājās, ka lapas ir rūpīgi sanumurētas un sīkā rokrakstā aizpildītas. Sfinksa stāvēja savā vietā, bet lietas, ko viņš tajā atrada, bija pazudušas, kaut gan viņš neatcerējās, ka būtu tās paslēpis.

—  Labi, Fridrih! — viņš pārtrauca pļāpīgo sulaini. — Atnes man brokastis un pēc tam atstāj mani vienu. Nebaidies, es neieslēgšos. Turklāt likšu visu šeit salabot, kamēr viesošos pie profesora Bēra.

Lejerbahs steidzīgi paēda brokastis, vēlēdamies pēc iespējas ātrāk palikt viens, lai pārliecinātos, vai viņš ir gulējis vai arī sfinksas cokolā patiesi atrodas re­dzētās lietas.

Tiklīdz Fridrihs bija aizgājis, Ričards apsēdās pie galda, pievilka sev tuvāk sfinksu un nospieda zilā lotosa zeltīto auglenīcu. Tūlīt atskanēja sprakšķis un atvērās sprauga, kurā gulēja pudelīte un sainis ar mocekles roku.

Tātad viņš nebija sapņojis! Ričardam radās vēlēša­nās vēlreiz aplūkot roku, kas bija tik labi saglabāta, izmantojot kādu viņam nezināmu metodi. Atritinot sadzeltējušo audeklu, viņš pārsteigts ievēroja, ka tā iekšpusē atrodas zīmējums, kurā attēlota sfinksa un piramīda. Virs zīmējuma bija uzskicēts sarežģīts plāns, bet zem tā — teksts.

— Jāpalūdz Bēram, lai viņš to izlasa! Šis notikums kļūst aizvien noslēpumaināks un interesantāks, — Ričards nomurmināja, ielikdams roku atpakaļ slēptuvē.

Tad, apskatījis lapu kaudzi, viņš pārliecinājās, ka tas ir pabeigts stāsts, turklāt uzrakstīts tik pareizā un izsmalcinātā latīņu valodā, ka būtu darījis godu pašam Ciceronam; tas bija vēstījums par kaut kādu Valēriju.

Ričards ieslēdza rokrakstu galda atvilktnē. Viņš jutās pārāk satraukts, lai spētu izlasīt šo neparasto hroniku, ko bija uzrakstījusi citas pasaules iemītniece. Viņš ļoti skaidri atcerējās šīs sievietes skaisto au­gumu, viņas skūpstu uz pieres un vārdus: «Es aprak­stīšu tev kādu dzīvi, kas apglabāta zem gadsimtu pīšļiem.»

Lai gan Ričards jutās ļoti noguris, viņš alka pēc tīra gaisa un kustībām, lai tiktu skaidrībā par savām jūtām. Tāpēc viņš tūlīt pat devās pie profesora Bēra, nospriedis, ka tas katrā ziņā jau ir atgriezies no sa­vas ekskursijas. Rūpīgi ieslēdzis dārgo sfinksu, viņš atstāja istabu.

Profesors bija mājās un tobrīd kopēja un kārtoja virkni līdzatvesto uzrakstu. Viņš ar prieku sagaidīja Lejerbahu, bet, pārsteigts par drauga slimīgo izskatu, apjautājās par viņa veselību.

Uz profesora jautājumiem Ričards atbildēja izvairīgi un tūlīt novirzīja sarunu uz citu tematu, pastāstī­dams, kā Almerisa atrada sfinksu. Visbeidzot viņš lūdza profesoru izlasīt hieroglifus, kas bija iegravēti cokolā.

Bērs bija ieintriģēts un tūlīt pat vēlējās redzēt tik interesantu atradumu. Viņš paņēma vārdnīcu, biezu burtnīcu, lupu, un viņi devās ceļā.

Ieraudzējis kasti un sfinksu, Bērs izbrīnā iekliedzās.

—  Jā, tas ir pilnības kalngals! Tas ir kaut kas nenovērtējams! — viņš atkārtoja, apbrīnodams māk­slas darbu.

Beidzot vecais vīrs ķērās pie hieroglifu atšifrēšanas. Pēc divu stundu ilga darba viņš izslējās un noslaucīja no pieres sviedrus.

—  Nu, kas tur rakstīts? Vai apradāt kādas norādes par šīs interesantās lietas izcelsmi? — jautāja Lejer­bahs, kas ar nervozu nepacietību bija vērojis profesora ilgo darbošanos.

—  Jā, sfinksa, izrādās, nav tik sena, kā biju iedo­mājies. Tā attiecas uz Amazisa valdīšanas laiku, tas ir, uz periodu neilgi pirms persiešu iebrukuma. Sfin­ksas sejā atainoti princeses Nuitas vaibsti. Šīs sfink­sas autors ir tēlnieks Rameri, bet…

—  Rameri! Tēlnieku sauca par Rameri! — viņu pār­trauca Ričards, uzlēkdams kājās.

—  Kāpēc jūs tā satraucaties? Rodas iespaids, ka jūs esat pazinis šo Rameri. Ha, ha, ha!

Un profesors smēja savus sulīgos un jautros smiek­lus. Tad viņš turpināja:

—  Starp citu, uzraksts ir ļoti neskaidrs, un tajā vēstīts par vairākām personām.

—  Varbūt par Amenhotepu un Erikso?

Tagad bija Bēra kārta izbrīnā pavērt muti.

—  Kā, vai tad jūs jau esat izlasījis un tikai gribē­jāt mani pārbaudīt? — viņš jautāja pēc īsa klusuma brīža.

Ričards nepacietīgi paraustīja plecus.

—  Kas par muļķībām! Es neko neesmu izlasījis, jo neko nesaprotu no hieroglifiem. Taču savā ziņā esmu iejaukts tik neparastā notikumā, ka patiesi var sajukt prātā. Tagad, lūdzu, vārds vārdā nolasiet man cokolā iegravēto uzrakstu.

—  Atkārtoju: uzraksts ir ļoti neskaidrs, kaut kas nav pateikts līdz galam. Tam, šķiet, ir divi autori. Sākumā ir tāda kā norāde, kurā pieminēts tēlnieks, Amazisa laikabiedrs, un princese Nuita, kuras seja iemūžināta sfinksas vaibstos. Pēc tam — tas ir pil­nīgi nesaprotami — šis pats tēlnieks dāvina sfinksu kādai romietei Valērijai un sauc to par sava pirmā darba kopiju. Tad seko otrs uzraksts kā vēstījums Rameri no kāda Amenhotepa, kurš sevi dēvē par varenu magu. Tajā tiek pavēstīts, ka Amenhoteps un Erikso atrodas drošā vietā un ka visus norādījumus un precizējumus Rameri atradīs viņam zināmajā slēp­tuvē. Lūk, vārds vārdā šā uzraksta saturs. Ja jūs, Lejerbah, tajā visā saprotat kaut ko vairāk nekā es, tad jūs mani bezgala aplaimotu, ja paskaidrotu…

Ričards saķēra galvu rokās un vairākas reizes šķēr­soja istabu. Tad, apstājies profesora priekšā, teica:

—  Labi! Es jums visu pastāstīšu, jo pats vairs ne­orientējos šajā jūklī.

īsos vārdos viņš pastāstīja visu, ko bija dzirdējis no Almerisas un ko uzskatīja par halucinācijām. Viņa atradums un zinātnieka atšifrētais uzraksts apstiprina faktus, kurus bya pieminējusi nelaiķe, lai cik neticami tas arī šķistu.

Bērs tikai skeptiski krekšķināja un kasīja sev aiz auss.

—  Neiedrošinos apstrīdēt tādu neparastu faktu sa­kritību, bet vai jūs esat pārliecināts, ka neesat to visu nosapņojis — nogriezto roku un to, kā hroniku rakstīja sieviete no citas pasaules?

Ričards klusējot izņēma no galda atvilktnes aprak­stītu lapu žūksni, pēc tam atvēra sfinksu, izņēma pudelīti un aprakstītajā audeklā ietīto roku. Kā ne­ticēdams savām acīm, profesors rūpīgi apskatīja katru lietu, tad pašūpoja galvu.

—  Lai velns mani parauj, ja es kaut ko saprotu! Šīs asinis, ja vien šķidrums patiesi ir asinis, un roka, kuru uzskatot drebuļi pārskrien pār ķermeni un kura tik maz līdzinās īstena kristieša rokai, bet galvenais — šis rēga rakstītais manuskripts — tas viss ir tik pretdabisks, ka tādu kokteili uzreiz grūti norit. Viss ir jāapdomā un jāizpēta, ko es ari darīšu, vispirms izlasot uzrakstu virs zīmējuma. Ir skaidrs, ka jūs esat atklājis slēptuvi, uz ko norāda uzraksts uz cokola. Vispirms iepazīsimies ar Rameri dotajām instrukcijām. Tā kā šis darbs prasīs ne mazāk kā pāris stundas, tad es jums, draugs, iesaku nedaudz pagulēt. Jūs pats esat līdzīgs rēgam. Visi šie pret­dabiskie piedzīvojumi ir jūs nomocījuši un satraukuši jiīsu nervus. Dievs vien zina, ar kādu atklājumu es jūs pārsteigšu, kad jūs atmodīsities.

Ričards apzinājās, ka šāds padoms nāk īsti laikā. Viņš aiz noguruma gluži vai krita no kājām un juta, ka galva reibst. Viņš neatminējās, kad vēl būtu juties tik noguris. Tāpēc, ieņēmis pilienus im iztukšojis kau­su vīna, viņš atgūlās uz dīvāna un tūlīt pat cieši aizmiga.

Kad Ričards pamodās, bya jau nakts un uz rak­stāmgalda dega sveces. Profesors vēl aizvien pētija sev priekšā izklāto zīmējumu. Viņa sejā bija vērojama tāda iedvesma un drudžaina interese, ka Lejerbahs jutās pārsteigts.

—  Kā ir, profesor? Jūsu izskats rāda, ka esat uz­zinājis ko interesantu, — teica Ričards, pieceldamies no dīvāna.

Bērs pielēca kājās un, uzlicis abas rokas Ričardam uz pleciem, priecīgi iesaucās:

—     Vai zināt, Lejerbah, ko es atradu? Lielās piramī­das un galerijas, kas to savieno ar Gīzas sfinksu, slepeno pazemes plānu. Es gribētu kopā ar jums do­ties turp un uz vietas visu izpētīt. Tieši tagad man ir brīvs laiks. Esmu tā ieintriģēts, ka došos turp, lai vai kas, bet jūs — kā vēlaties.

—  Es nevēlos neko citu kā vien doties jums līdzi. Bet vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka iespējams ie­kļūt pazemes telpās zem piramīdas? — priecīgi jautāja Lejerbahs. — Esmu lasījis, ka okultisti uzskata lielo piramīdu par templi, kurā notiek iesvaidīšana senajās mistērijās, un par patvēruma vietu, kur slēpjas aug­stāko pakāpju magi. Pat tad, ja tā būtu patiesība, es baidos, ka ejas būs aizgruvušas un laika zoba skartas.

—  Tieši to mēs arī noskaidrosim. Šiem norādīju­miem ir jābūt pareiziem, jo tie bija domāti nevis mums, bet gan Rameri, kas pieminēts uzrakstā. Acīmredzot sfinksa nenonāca pie tā, kam bija pare­dzēta, vai ari šis cilvēks nevarēja izmantot vēstījumu, jo dižais mags Amenhoteps lika viņam ierasties lielajā piramīdā, kur atrodas pats kopā ar Erikso. Starp citu — par viņu! Jāatzīstas, ka pāršķirstīju manu­skriptu Ari tur pieminēta šī persona, kurai, šķiet, bijusi liktenīga loma visu šo cilvēku dzīvē. Cik varu spriest, Erikso bija iemīlējusies Rameri, bet viņu savukārt mīlējis Amenhoteps. Tur pieminētas arī miega zāles, ar kurām var aizmidzināt uz veseliem gadsimtiem. Lūk, izskaidrojums tam, kā Amazisa lai­kabiedrs Rameri varēja izrādīt simpātijas romietei Valērijai…

Profesors no sirds iesmējās. Ričards nopietni iebilda:

—  Mūsu skeptiskajam prātam tas viss šķiet smiek­līgs un neiespējams, taču pēc tā, ko pēdējā laikā esmu pārdzīvojis un redzējis, viss kļūst iespējams. Es neko vairs neiedrošinos noliegt un jautāju sev, vai tikai mans skepticisms gluži vienkārši nav tumsonība?

—  Velns parāvis! Vai tad cilvēks var palikt skepti­ķis, ja pie viņa ierodas mocekle, kas skūpsta viņu un pavēsta par notikumiem, kas risinājušies pirms diviem tūkstošiem gadu? — ironiski ierunājās Bērs. — Taču atgriezīsimies pie piramīdas izpētes. Manu­prāt, šo izpēti veikt ir jūsu pienākums. Almerisa, kā jūs stāstījāt, dēvēja jūs par Rameri, un, tā kā neap­strīdami fakti apstiprina, ka tēlnieks ar šādu vārdu patiesi ir dzīvojis, tad mums nekas netraucē ticēt, kā to darīja ēģiptieši, ka jūs esat jauniemiesojies Ra­meri un ka jums ir pienākums parādīt godu Amenho- tepa mirstīgajām atliekām.

—  Tātad nolemts — mēs braucam. Jebkurā gadī­jumā esmu ieinteresēts tikpat lielā mērā kā jūs. Nav svarīgi — esmu vai neesmu Rameri, svarīgi ir, ka mēs esam nokļuvuši uz kādas dīvainas drāmas pēdām. Laimīgā nejaušība, ka sfinksa ir atkal atrasta, tikai palīdz mīisu pētījumiem. Profesor, vai esat ar mieru mūsu braucienu turēt noslēpumā?

—  Bez šaubām! Par mums tikai smietos. Nevienam ne vārda! Runāt varēsim pēc tam, kad būsim atklājuši sfinksas un piramīdas noslēpumu.

IV

Pēc nedēļas Lejerbahs un profesors jau bija sasnie­guši Memfisas drupas un vakarā gluži kā čigāni ap­metās lielās piramīdas pakājē. Viņu ierašanās oficiā­lais mērķis bija veikt arheoloģiskās izpētes darbus. Viņiem bija telts, arābs pavadonis un divi kalpotāji. Un tā vakarā pēc maltītes viņi iegāja savā teltī, bet arābi nogūlās pie ugunskura un aizmiga.

Bērs un Ričards veica pēdējos sagatavošanās dar­bus. Katrs no viņiem bija paņēmis izturīgas virves rituli, vairākas lāpas, cērti un āmuru. Viņi bija pa­ņēmuši līdzi arī pazemes galeriju plāna kopiju. Ja šis plāns atbilda īstenībai, tad pazemes galeriju kop­garums bija visai ievērojams, tāpēc viņi bija apgādā­jušies arī ar pārtikas krājumiem.

Tā sagatavojušies, pētnieki devās ceļā. Nakts bija silta. Kad viņi bija nokļuvuši līdz sfinksas pamatnei, uzlēca mēness, un tā gaismā simboliskā briesmoņa gigantiskais siluets līdzīgi kalnam iezīmējās uz tumš­zilās debess fona.

Starp sfinksas ķepām, kas bya attīrītas no smiltīm, vīdēja augsta akmens plātne, ko faraons Tutmoss IV bija dāvājis dievībai Kopri, kas bija parādījusies vi­ņam sapnī, kad tas vēl bija princis, un lūgusi attīrīt smiltis, kas bya aizsegušas tās attēlu.

Ričards un profesors vērīgi aplūkoja šo plātni. Pēc plāna šeit vajadzēja atrasties ieejai. Lai gan viņi cī­tīgi pētīja un iztaustīja akmeni, izklauvēja to ar āmu­riem, cenzdamies uziet tukšumu, visi pūliņi bija vel­tīgi: plāksne bija tik cieši sakļāvusies ar akmeni, ka, šķiet, veidoja vienu veselumu.

Pēc stundu ilgiem nesekmīgiem meklējumiem profe­sors nometa āmuru un apsēdās smiltīs.

—  Klausieties, baron! Viss šis stāsts par pazemi ir tikai joks, bet mēs abi esam senās mistifikācijas upuri, — viņš vīlies secināja, slaucīdams nosvīdušo pieri.

—  Pagaidiet! — atbildēja Ričards, kas stāvēja, at­spiedies pret plāksni, un par kaut ko prātoja. —Var­būt mēs neesam pareizi sākuši. Plānam pievienotajā norādē bija teikts, ka noteiktā secībā jāuzsit pa da­žādiem uzraksta burtiem, lai tiem, kas ir iekšā, pa­vēstītu…

—  …par Rameri ierašanos! — smiedamies viņu pār­trauca profesors un, slaucīdams acis, piebilda:

—  Mans dārgais draugs, jūs esat aizmirsis, ka šis norādījums ir divus tūkstošus gadu vecs, un ir maz ticams, ka tur vēl kāds gaidītu ierodamies Rameri, kaut arī tagad viņš kļuvis par baronu Lejerbahu.

—     Es neesmu tik godkārīgs, lai uz to cerētu, bet, iespējams, noteiktā secībā izdalīti piesitieni iedarbinās kādu apslēptu atsperi. Ja jau mēs atrodamies šeit, tad vajadzētu izmēģināt visu. Padodiet man āmuru un vēlreiz izlasiet piezīmi.

—  Pamēģināsim! — atbildēja Bērs.

Viņš vēlreiz izlasīja instrukcijā attiecīgo vietu un palīdzēja Rameri atrast norādītās zīmes.

Un naksnīgajā klusumā vienmērīgi sāka skanēt āmura dobjie sitieni.

—  Kungs Jēzu! Man likās, ka dzirdu kaut ko lī­dzīgu zvana skaņām! — pēkšņi iekliedzās profesors, aiz pārsteiguma palēkdamies.

Ričards neko neatbildēja. Arī viņš dzirdēja attālas zvana skaņas, un viņa sirds sāka strauji pukstēt. Pēc mirkļa viņš satrūkās un atlēca atpakaļ: plāksne izkustējās no vietas un izveidoja šauru spraugu, pa kuru varēja ieiet viens cilvēks. Ar gluži saprotamu ziņkāri Bērs un Ričards iegāja iekšā un nokļuva tumšā koridorā, uz kura sienām nebya nedz glezno­jumu, nedz uzrakstu.

—  Sākums ir, bet kā mēs ceļu turpināsim? Par otrām durvīm norādē nav teikts ne vārda. Saskaņā ar plānu galerijai jāstiepjas taisnā virzienā, tad jāno­griežas pa kreisi, — domīgi piebilda profesors, nolik­dams lukturi zemē.

Šajā brīdī kaut kas viegli nočīkstēja. Koridora otrā galā atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās gara auguma vīrietis baltās drānās un klaftu galvā. Viņš pacēla lāpu, kuras trīcošā liesma neskaidri izgaismoja šā cilvēka bronzas krāsas seju.

—  Kas jūs esat, svešzemnieki? Ko šeit meklējat? — viņš jautāja senēģiptiešu valodā, kā šķita profesoram.

Uztraukumā Bērs neatrada vārdus atbildei un tikai mehāniski murmināja:

—  Amenhoteps… Rameri…

Lai gan atbilde bija lakoniska, ieejas sargu tā, šķiet, apmierināja, un viņš ar žestu lika abiem sekot.

Tad viņš nospieda slepenu atsperi, un ieejas sprauga, pa kuru iespīdēja bālganā mēnessgaisma, klusi aizvē­rās, neatstājot nekādas pēdas.

Lejerbahs un profesors tramīgi saskatījās. Viņi at­radās gūstā, tomēr, lai cik riskants bija šis pasākums, atkāpties bija par vēlu, un abi klusēdami sekoja pa­vadonim. Otrās durvis aizvērās tāpat kā pirmās. Ta­gad viņi gāja pa garu galeriju, kas bija tikpat kaila un šaura kā pirmā.

«Vai tikai šeit neatrodas kāda slepena biedrība — masonu loža vai kas līdzīgs?» nodomāja profesors. «Protams, ir savādi, ka vārdi «Rameri un Amenho­teps» vēl aizvien saglabājuši savu nozīmi un ka, pa­teicoties tiem, mūs pieņēma. Bet mēdz būt arī tādi dīvaini gadījumi! Būtu labi, ja ar šo subjektu varētu aprunāties kādā valodā, runāt senēģiptiski nebūt nav interesanti, ja esi tik uztraucies.»

Profesors tomēr apvaicājās, kurp viņus ved. Taču viņš veltīgi atkārtoja savu jautājumu angļu, vācu un pat arābu valodā — noslēpumainais pavadonis klusēja.

— Viņam acīmredzot pavēlēts neatbildēt un izlikties neko nesaprotam, — noburkšķēja Bērs.

Ričards bļja tik satriekts, ka mehāniski gāja aiz pavadoņa un nebija spējīgs pat domāt.

Koridors strauji nogriezās, un viņi nokļuva nelielā apaļā istabā ar samērā zemu un resnu kolonnu vidū. Visur bya redzami košām krāsām veidoti zīmējumi, bet gaismas bija par maz, turklāt pētnieki bija pārāk uztraukušies, lai spētu visu uzmanīgi apskatīt. Ar dažiem aprautiem vārdiem un izteiksmīgu žestu pava­donis pavēlēja viņiem nolikt zemē visas mantas. Ar sāpošu sirdi Bēram un Lejerbaham vajadzēja šķirties no savām virvēm, āmuriem, lāpām un cita aprīko­juma, — maiss ar pārtiku bija palicis ārpusē.

Kad viss bija sakrauts pie sienas, pavadonis aizgāja kolonnas otrā pusē, un abi pētnieki pat nepamanīja, ka viņš atvēra durvis. Tad viņi devas lejup pa šauram kāpnēm.

Nokāpuši, pēc Bēra aprēķina, vairāk nekā trīsdes­mit pakāpienus, viņi apstājās pie apzeltīta režģa. Kad pavadonis to atvēra, abi ieraudzīja sev priekšā paze­mes kanālu ar akmens velvi. Pie apakšējā pakāpiena atradās balti krāsota laiva. Tās augsti paceltais pa­kaļgals bija izveidots sfinksas formā. Tur dega uguns, kas izplatīja spožu gaismu, līdzīgu elektriski ai. Tā izgaismoja ar gleznojumiem klātās sienas un kanāla gludo virsmu.

Visi trīs iekāpa laivā. Pavadonis paņēma īsos airus, un laiva sāka viegli slīdēt uz priekšu. Tunelis bija garš, un acs nevarēja saskatīt tā galu. Pēkšņi laiva apstājās pie kāpnēm, kas izauga gluži kā no sienas. Pavadonis pieairēja tām klāt, veikli uzskrēja augšā un nospieda atsperi, kas bya paslēpta sienas apglezno­jumā Atvērās eja uz diezgan lielu, spoži apgaismotu istabu. Tajā atradās guļasvieta, ko klāja panteras āda, liela izkrāsota koka lāde, plaukti, kuros bija sa­liktas dažādas kastes un tīstokļi, daži ļoti senlaicīgi krēsli un divi akmens galdi. Uz viena no tiem stāvēja divas krūkas un divi kausi; otrs, kas atradās istabas vidū, bija nokrauts ar manuskriptiem un neparastas formas instrumentiem. Pie viena no galdiem, pārliecies pār attītu tīstokli, sēdēja baltās drānās ģērbies vīrie­tis. Viņam galvā bija tāds pats klafts kā pavadonim.

Šā vīrieša vecumu bīja grūti noteikt. Bronzas krā­sas seja bija majestātiski mierīga. Kad pavadonis sāka viņam kaut ko stāstīt, viņš pētoši aplūkoja Ričardu un Bēru, kuri vēl arvien sēdēja laivā. Barons bija bāls kā audekls. Viņa satraukums bija tik spēcīgs, ka brīžiem acīs satumsa un aizrāvās elpa. Arī Bērs bija satraukts, taču zinātnieka ziņkāre lika viņam aizmirst, kādas briesmas var būt saistītas ar šo dī­vaino piedzīvojumu.

Tobrīd profesors saspringti ieklausījās abu sveši­nieku sarunā. Bez šaubām, viņi sarunājās senēģip- tiešu valodā, bet profesors uzskatīja sevi par šīs va­lodas speciālistu un ne mirkli nešaubījās, ka būtu varējis teikt apsveikuma runu pašam Ramzesam II. Tagad, juzdamies dziļi pazemots, viņš bya spiests atzīt, ka gandrīz neko nesaprot. No visas sarunas viņš uz­tvēra vienīgi Amenhotepa un Rameri vārdus un seci­nāja, ka tieši maga pieminēšana ļāvusi viņiem šeit iekļūt.

— Klausieties, Lejerbah! — ierunājās profesors, pie­liecies pie ceļabiedra. — Es domāju, lai Dievs man piedod, ka jūs šeit gaida, tas ir, nevis jūs, bet Rameri. Acīmredzot viņiem šeit nav nedz pulksteņa, nedz ka­lendāra, un viņi ir aizmirsuši, ka kopš kristiešu va­jāšanas aizritējis krietni daudz laika.

Ričards nepaspēja atbildēt, jo pie galda sēdošais cilvēks piecēlās un ar žestu aicināja viņus tuvoties. Mūsu pētnieki nedroši uzkāpa pa kāpnēm un iegāja istabā, toties viņu pavadonis nokāpa laivā, un durvis aizvērās. Svešinieks apveltīja viņus ar uzmanīgu, ne visai laipnu skatienu, tad, atvēris sienā paslēptas durvis, ar žestu aicināja sekot.

Visi trīs nokļuva garā un vāji apgaismotā galerijā. Tās abās pusēs bija nišas, kuru dziļumā iezīmējās augstas, tumšas statujas.

Ričards atcerējās, ka kādā okultismam veltītā grā­matā bļja lasījis par pārbaudījumiem, kādi bya jāiztur tiem, kuri gribēja piebiedroties iesvaidītajiem. Bet vai tas iespējams, ka šāda slepena vieta varēja saglabāties līdz mūsdienām?

Māņticīgas bailes iezagās dziļi satrauktā Ričarda sirdī; viņš centās apskatīt apkārtni, bet uztraukums ik brīdi lika pazaudēt domas pavedienu. Viņš pat neievēroja, kā bija šķērsojis bronzas durvju slieksni un nokļuvis caurstaigājamā telpā, kas bija divreiz lielāka par to, kurā viņi sastapa savu tagadējo pa­vadoni. Šo istabu piepildīja spoža, bet maiga gaisma, kuras avots nebija nosakāms.

Iekārtojums bija gandrīz tāds pats kā pirmajā telpā Arī šeit vidū stāvēja akmens galds, pie kura sēdēja baltās drānās ģērbies vīrietis.

—  Amenhotep! — viņu uzrunāja pavadonis.

Tad, norādījis uz abiem apmeklētājiem, piebilda vēl dažus vārdus, no kuriem Bērs saprata, ka tiek runāts par Rameri, par viņa negaidīto ierašanos.

Ričards pārsteigumā sastinga. Pat viņš saprata, ka tiek uzrunāts Amenhoteps, kura vārds līdz šim bija kalpojis par caurlaidi un aizsargājis viņus. Prāts spītīgi atteicās atzīt, ka šis vīrs ir ēģiptiešu gudrais, kurš, pēc Almerisas vārdiem un manuskriptā lasītā, byis viņa draugs un labvēlis kopš Amazisa laikiem un kura sejas vaibsti viņam šķita tik savādi pazīs­tami.

Par Amenhotepu nosauktais cilvēks ātri piecēlās un ar noslēpumainu smaidu uz lūpām aplūkoja abus atnācējus. Pēc izskata tas varēja būt gadus četrdesmit vecs vīrietis ar klasiskiem sejas pantiem un asu, caururbjošu skatienu.

—  Rameri! Tas esi un neesi tu. Kas tas par savād­nieku, kas tevi pavada, ģērbies, tāpat kā tu, tik smieklīgās drānās? — pēc īsa klusuma brīža vaicāja ēģiptietis, pastiepis abas rokas pretī jaunajam cilvē­kam.

Ričards bya tik satraukts, ka nespēja parunāt, tur­klāt viņš saprata vienīgi draudzīgo žestu, nevis Amen- hotepa teiktos vārdus. Bērs bya kaut ko sapratis, jo, pagājis uz priekšu, sāka izskaidroties drausmīgā va­lodā, kuru pats uzskatīja par vistīrāko ēģiptiešu va­lodu.

Amenhoteps, nenolaizdams acis no Ričarda, izklai­dīgi klausījās Bēra pļāpāšanā. Pēkšņi viņš nodrebēja un, satvēris Ričarda roku, iesaucās — šoreiz latīņu valodā:

—  Rameri! Tu esi paguvis no jauna iemiesoties un esi ieradies pie manis saskaņā ar mūsu vienošanos! Cik nemanāmi aizrit laiks, šeit strādājot!

—  Paldies Dievam! Beidzot es dzirdu cilvēcisku va­lodu! Tagad mēs varēsim saprasties, — viņu pārtrauca Bērs, priecīgi berzēdams rokas. — Atļaujiet man pie­bilst, godājamais Amenhotep, ka ir pagājuši aptuveni divi tūkstoši gadu kopš tā laika, kad sūtījāt Rameri laipno uzaicinājumu jūs šeit apmeklēt.

—  Jā, — pievienojās Ričards. — Tā ir dīvaina sa­gadīšanās, ka mūsu rokās nonāca sfinksas cokolā paslēptais plāns. Es un mans draugs ieradāmies šeit, lai pētītu drupas, un atrodam dzīvus cilvēkus, kuriem laiks acīmredzot neeksistē. Esmu aizmirsis savu pa­gātni un zinu tikai atsevišķus tās fragmentus. Saki man, vai tas ir iespējams, ka tu būtu Amenhoteps? Ja tā, tad kā tu vēl aizvien esi jauns un spēkpilns? Kā varēja notikt, ka gadsimti aizplūda, bet tu tos neievēroji? Kāpēc laiks tevi neiznīcina vai vismaz neliek novecot?

Amenhotepa lūpās parādījās noslēpumains smaids.

r

—  Kas skaita laiku, tas skaita savas dzīves atliku­šās stundas! Tikai sliņķis mūžīgi gaida no nākotnes kaut ko labāku par to, kas viņam jau ir, un tādēļ pienācīgi nenovērtē tagadni un ir neapmierināts ar pagātni. Cilvēka domāšanas nepastāvība, nepiepildītās cerības, neapmierinātās vēlmes un viņa paša radītās veltīgās ciešanas ir tie vampīri, kas sagrauž un aprij viņa miesisko apvalku. Tas, kurš atbrīvo savu dzīvi no šiem graujošajiem stimuliem, pretī saņem iespēju smelt no izplatījuma vielas, kas spējīgas uzturēt un atjaunot ķermeni veidojošo matēriju, un līdz ar to var ilgstoši saglabāt savas dvēseles miesisko apvalku. Mums vēl būs gana laika parunāties par šīm svarīga­jām matērijām. Bet tagad — laipni lūdzu savā mītnē! Rameri, mana draudzība pieder tev, lai kādu vārdu nestu tev lemtais cilvēciskais veidols. Es mīlu tavu

mūžīgo «es»! Tas skatās manī ar tavām acīm, un es to visur atpazīs tu. Kas attiecas uz tavu draugu, kuru esi atvedis sev līdzi, tad ceru, ka viņš kļūs arī par manējo.

Amenhoteps apskāva Ričardu, paspieda roku Bēram un aicināja abus apsēsties. Vīrs, kas bija atvedis ne­gaidītos apmeklētājus, neuzkrītoši aizgāja.

Amenhoteps sāka iztaujāt, kā viņu rokās nokļuvis piramīdas plāna noslēpums, taču viesi bija kļuvuši izklaidīgi un norūpējušies.

Patiesi, Ričardu nospieda viss notikušais, un viņa smadzenes atteicās darboties, savukārt Bērs vai mira no izsalkuma. Pateicoties savam dzīvespriecīgajam un bezrūpīgajam raksturam, zinātnieks šo neparasto pie­dzīvojumu uztvēra visai mierīgi, un līdz ar mieru atgriezās arī apetīte.

Amenhoteps, gluži kā nolasījis arheologa domas, piecēlās un sacīja:

— Vai nevēlaties iestiprināties, mans cienījamais draugs? Jūs abi katrā ziņā esat izsalkuši.

Viņš laipni aizveda savus viesus uz citu istabu, kuru ar šo telpu savienoja garš un šaurs koridors. Šo telpu darīja gaišu tā pati dīvainā gaisma, t^jā at­radās galds, bet uz tā — divi grozi ar kūkām un augļiem, trauks ar vārītiem dārzeņiem, medus un divas krūkas: vienā bija piens, bet otrai bija pagari­nāts kakliņš, ko noslēdza zeltīts aizbāznis. Turpat stāvēja vairāki kausi.

Bērs apsēdās pie galda un ar neslēptu vilšanos palūkojās uz ēdieniem.

—  Cienījamais Amenhotep, tas viss ir brīnišķīgs, taču nebūtisks tik ļoti izsalkušam cilvēkam kā es. Daudz piemērotāks būtu gabals labi izceptas gaļas,— viņš piebilda, pakasīdams aiz auss.

Amenhoteps pasmaidīja.

—  Tādi rupji ēdieni nepiedien šeit valdošajai atmo­sfērai, tomēr turpmāk es pacentīšos labāk apmierināt jūsu gaumi. Tagad baudiet to, kas šeit ir, — viņš uzjautrināts atbildēja.

Bērs nopūties ķērās pie maltītes un stundas ceturk­snī notiesāja visu, kas atradās uz galda, jo Ričards nekam nepieskārās — vienīgi iedzēra nedaudz piena un iztukšoja kausu vīna.

—  Tagad dodieties pie miera! Šeit jūsu rīcībā ir divas gultas. Par pārējo parunāsim vēlāk, — aizie­dams sacīja Amenhoteps.

Nelikdami lūgties, Ričards un Bērs atlaidās purpur­sārtajos spilvenos un vienā mirklī aizmiga.

Abi pamodās spirgti un spēka pilni.

—  Tas tik bija miegs! Ja pirms trim dienām kāds man būtu teicis, ka es tik brīnišķīgi gulēšu lielās piramīdas dzīlēs Heopsa laika gultā, es viņam ie­spļautu acīs, — sacīja profesors, tīksmīgi izstaipīda­mies.

—  Jā, var droši teikt, ka mūsu piedzīvojums ir pavisam īpašs. Mēs esam vienīgie cilvēki, kas var palielīties, ka ir runājuši ar vīru, kurš nodzīvojis jau aptuveni trīs tīīkstošus gadu, — smiedamies atbildēja Ričards.

Pēkšņi viņš satraucās.

—  Profesor, vai ievērojāt, ka mūsu apģērbs ir aiz­nests ifn tā vietā noliktas šīs audekla tunikas?

—  Velns parāvis! Tiešām! Un, ja mēs nevēlamies pastaigāties Ādama kostīmā, tad vajadzēs atgriezties pie Amazisa laiku modes, — jautri atbildēja profesors, rausdamies ārā no gultas.

Ar komisku nopietnību viņš apvilka pītās sandales un uzģērba garo tuniku ar īsajām piedurknēm.

—  Mazliet gaisīgi, toties ērti un viegli. Tā kā šeit nav dāmu, es šo tērpu neuzskatu par nepieklājīgu, — piezīmēja Bērs, pašapzinīgi sevi aplūkodams.

Ričards, kas tobrīd ģērbās, veltīdams tam visu savu uzmanību, pacēla galvu un smejoties atkrita uz krēs­la. Profesora korpulentais stāvs šajā neparastajā un primitīvajā tērpā izskatījās vairāk nekā komisks.

Arī pats Bērs jautri smējās, tad, uzmetis skatienu draugam, iesaucās:

—  Cik jūs lieliski izskatāties, Lejerbah! Tunika jums neparasti labi piestāv. Nekad iepriekš nebiju ievērojis, cik ļoti jūsu seja līdzinās ēģiptiešu tipam. Jūs esat kā figūra, kas nokāpusi no bareljefa!

Beidzot abi bija sakārtojušies un stāvēja neziņā, ko iesākt. No istabas iziet viņi neuzdrošinājās. Tur­klāt viņiem nebija ne mazākās nojausmas par laiku, jo uz galda gulošais pulkstenis bija apstājies, un viņi nevarēja atrast atslēgu, ar ko to uzvilkt. Vai viņi to bija pazaudējuši vai ari tā bija aiznesta prom — tas palika noslēpums.

Ilgi nebija jāprāto, jo ieradās Amenhoteps. Viņi aizsāka sarunu, tad divi punduri pasniedza brokastis. Šis ēdiens atšķīrās no iepriekšējā, jo viesi varēja nobaudīt lieliski pagatavotu zivi.

Bērs jutās kā septītajās debesīs un viens pats to notiesāja, jo Ričards, kaut ari bija atguvies, nejutās izsalcis un apmierinājās ar maizi un pienu.

Pēc brokastīm darbīgais un jautrais profesors pa­lūdza Amenhotepu sniegt viņam kaut ko pamācošu, ko viņš pēcāk varētu izmantot savā grāmatā par seno ēģiptiešu dzīvi un kas noskaidrotu dažus arheolo­giem līdz šim neskaidrus jautājumus. īsos vārdos pro­fesors raksturoja tagadējās zinātnes līmeni un mērķi, uz kuru viņš tiecas.

—  Man šķiet, ka visderīgākais, ko varu jums piedā­vāt, ir ēģiptiešu valodas apgūšana, jo jūsu vakardienas runa bija tik drausmīga, ka es neko nesapratu, — ironiski smaidīdams, atteica Amenhoteps. — Ticiet man un sāciet tieši ar to. Es jaii lūdzu savu draugu Meneftu parādīt jums visu, kas saglabājies no mūsu senajiem iesvaidīšanas tempļiem, un parunāties ar jums. Izmantojiet šo iespēju! Bet tagad ejam! Es jūs aizvedīšu pie viņa. Pagaidi mani šeit, Rameri! Man ar tevi jāaprunājas.

Amenhoteps drīz atgriezās un aizveda savu viesi uz istabu, kur iepriekšējā vakarā bya strādājis. Nosē­dinājis Lejerbahu pie galda, viņš uzlika tam roku uz galvas un sacya:

—  Skaties uz mani! Pirms sākam nopietnu sarunu, tev ir jāatceras pagātne un jāatjauno saikne starp tava jaunā ķermeņa astrālo saprātu un materiālajām smadzenēm.

Ričardam likās, ka no maga tumšajām acīm izšāvās spožs zibens un kā ugunīga strūkla izskrēja cauri viņa galvai, radīdams tik neciešamas sāpes, ka viņš iekliedzās un zaudēja samaņu.

Ričards neapjauta, cik ilgi bya atradies tādā stā­voklī. Kad viņš atguva samaņu, tad juta, ka galvā notiek kaut kas dīvains, zināmā mērā atgādinādams to sajūtu, kāda viņu pārņēma laikā, kad Valērijas rēgs rakstīja stāstu par viņu abu pagātni. Tāpat kā toreiz, viņa atmiņā atdzima dažādi tēli, taču bez toreizējā haotiskā trokšņa. Atmiņas uzšķīlās kā zibens, grupēdamās harmoniskā veselumā. Kad Ričards izslē­jās, viņa priekšā reāli bya atdzimusi Rameri dzīve un tās konkrētās detaļas bya tikpat skaidras un labi pazīstamas kā viņa tagadējās eksistences dažādi sī­kumi.

—  Nu, kā ir, Rameri? Vai atcerējies savu pagātni? Vai atminējies savu seno dzimto valodu? — smaidī­dams vaicāja Amenhoteps.

—  Jā, skolotāj, tu esi paveicis brīnumu, — atbildēja Ričards, abām rokām saķerdams galvu, jo pretēji sa­vai gribai runāja senās Ēģiptes valodā.

—  Jo labāk — parunāsimies! Sākumam pastāsti man par savu tagadējo dzīvi un apstākļiem, kas tevi šurp atveduši.

Ričards mirkli padomāja, jo, atgriežoties pagātnes atmiņām, tagadne it kā atkāpās otrā plānā. Viņš pa­stāstīja par savu dzīvi, pieminēja tikšanos ar Almerisu un dīvainos notikumus, kas bija viņu atveduši uz pi­ramīdu.

—  Almerisa — tā ir tā pati Nuita un Valērija, — uzmanīgi noklausījies, piebilda Amenhoteps.

— Jā, un Tea ir atkaliemiesojusies Erikso, — at­bildēja Ričards.

Amenhoteps noliedzoši pakratīja galvu.

—  Erikso ir šeit, manā tuvumā. Tā ir spītīga un nepakļāvīga dvēsele. Liktenīgā mīlestība uz tevi viņu aizrāva, un es viņu sodīju pēc nopelniem. Es mīlu Erikso, un tā ir mana vienīgā vājība, kuru pārvarēt man nepietiek vīrišķības. Tā kā Erikso mani satrauca un traucēja strādāt, es viņu iemidzināju, un viņa guļ pāris soļu attālumā no šejienes.

—  Piedod man, skolotāj! Es neuzdrīkstos apšaubīt tavus vārdus, bet ļauj man norādīt uz dažiem apstāk­ļiem, — samulsis un apjucis teica Ričards. — Alme­risa, kas visu tik labi zināja, teica, ka Tea esot tā pati Erikso. Tagad, kad esmu atguvis atmiņu, varu droši apgalvot, ka Tfea ir viņas dzīvs portrets.

Tumšs sārtums ielija maga bronzas krāsas sejā, un viņa uzacis bargi savilkās.

— Iesim un tūlīt pārliecināsimies! — viņš aizsmacis skarbi noteica.

Pa šauru koridoru, kuru Ričards vēl nebija redzējis, abi iegāja pazemes zālē. Tās vidū Ričards pārsteigts ieraudzīja sfinksu, kuru pats kādreiz bija izkalis un kurai bija viņa sejas vaibsti.

Amenhoteps piestiprināja lāpu pie sienas un, uzlē­cis uz cokola, iedarbināja atsperi, kas bija paslēpta lotosa ziedā.

Kad slēptuve atvērās, abi alkaini noliecās pār to. Viņu priekšā, pārklāts ar sudrabotu autu, gulēja sie­vietes ķermenis.

Amenhoteps norāva pārsegu, un no viņa krūtīm izlauzās nikns kliedziens. Erikso izskatījās pēc līķa, tomēr, par spīti nāves bālumam un melnajiem riņķiem ap acīm, viņa bija brīnišķīga. Maiga un caurspīdīga, ietīta garajos zeltainajos matos kā apmetnī, viņa gulēja kā dižena mākslinieka sapņa iemiesojums.

Amenhotepa acis gailēja dusmās. Viņš aptaustīja ķermeni un teica:

—  Almerisai bya taisnība! Izmantodama to, ka saik­ne starp astrālo ķermeni un matēriju kļuvusi vājāka, šī spītīgā dvēsele ir uzdrošinājusies tik ļoti attālinā­ties, ka spējusi iemiesoties jaunā ķermenī un tādējādi saraut lielāko daļu saišu, kas viņu še turēja. Vēl ne­daudz piepūles, un viņa būtu atbrīvojusies pilnīgi. Bet es viņai nedošu tam laiku! Es piespiedīšu šo no­devēju atgriezties savā miesiskajā apvalkā, kas, par laimi, vēl nav bojāts, un iemācīšu klausīt savam pa­vēlniekam!

Ričards klusēja un nenovērsa skatienu no Erikso. Viņš apzinājās, ka pat šajā nāves izraisītajā nekustī­gumā viņa ir tūkstoškārt daiļāka gan par Teu, gan Almerisu un ka jūtu reibums, ko šī sieviete vienmēr bija viņā izraisījusi, atkal sāk mosties.

—  Skolotāj! — viņš šausmās iekliedzās. — Apstājies! Ļauj man aiziet, pirms Erikso atmostas. Esmu vāgš cilvēks, un kārdinājums ir jo lielāks tāpēc, ka viņa mīl mani. Viņa var mani piespiest aizmirst, ka pieder tev, un pateicības vietā par tavu viesmīlību es kļūtu par nodevēju.

—  Nomierinies! — atbildēja Amenhoteps, uzlikdams roku viņam uz pleca. — Erikso ir tev bīstama vienīgi tad, ja tavā tuvumā nav tās, ar kuru tevi saista tīra un nesaraujama mīlestība. To otru, kuru sauc par Nuitu, Valēriju vai Almerisu, es atsaukšu atpakaļ no izplatījuma, kur lidinās ēnas, un atdzīvināšu. Tu būsi laimīgs viņas apskāvienos, un Erikso tēlam pār tevi nebūs nekādas varas. Tā ka nomierinies un uzticies man. Taču vispirms es vēlos atgriezt š^jā ķermenī grēcinieces dvēseli, grēcinieces, kura iedomājas, ka spēj no manis aizbēgt.

Galvu nolaidis, Ričards sekoja magam, kas viņu atstāja savā istabā, licis tur pagaidīt.

Ričards tūlīt pat aizmiga. Viņu pamodināja Amen- hotepa balss. Mags pavēlēja Ričardam, lai nāk viņam līdzi. Abi devās uz pazemes zāli, kur stāvēja sfinksa.

—  Paņem ķermeni un seko man, — teica Amenho­teps. — Pats es to nevaru nest, jo tas jau ir sairšanas fluīda apņemts.

Uzmanīgi pacēlis Erikso trauslo ķermeni, Ričards to nesa, kā bija pavēlēts. Viņa rokas drebēja, kaut gan nasta bija ļoti viegla. Ja meitenes lokanie locekļi nebūtu tik auksti un pati — tik bāla, varētu likties, ka viņa ir aizmigusi.

Viņi gāja pa jaunu, Ričardam nepazīstamu ceļu, kur galerijas un koridori krustojās kā labirintā, līdz beidzot sasniedza apaļu istabu, ko apgaismoja pieci lieli un augsti gaismekļi, kuru bronzas traukos dega smaragdzaļa uguns.

Istabas vidū bya paaugstinājums, uz kiiru veda vairāki pakāpieni. Uz tā atradās melni drapēta zema gulta. Uz auduma, kas klāja pakāpienus, spilvenus un pašu gultu, bija izšūtas kaut kādas zīmes un hie­roglifi. Ap gultu stāvēja septiņi trijkāji, kuros jau bija saliktas ogles, sausas zālītes un sveķaina koka pagales, kas bya apbērtas ar baltu pulveri.

—  Noliec viņu gultā un novelc drānas! — aprauti pavēlēja Amenhoteps.

Ričards klusējot paklausīja. Šķita, ka viņam vairs nebija savas gribas. Tikai viena skumja doma: «Ko Amenhoteps ar meiteni darīs?» gailēja viņa izmocītajās smadzenēs. Ričards iekšēji trīcēja, kad norāva no mei­tenes ķermeņa pēdējos apģērba gabalus.

Pa to laiku Ainenhoteps novilka savu garo audekla tuniku, atstādams vienīgi audekla jostu, kas apņēma viņa gurnus.

— Nostājies tur! — teica mags, norādīdams Ričar­dam uz vienu no eļļas gaismekļiem, pret kuru tad arī jaunais vīrietis atslējās.

Amenhoteps atvēra palielu lādīti, kas stāvēja uz pakāpieniem, izņēma no tās zizli ar septiņiem mez­gliem un aizbāza to aiz jostas, tad nelielu maisiņu ar sarkanu pulveri, ko iebēra visos septiņos trijkājos, un visbeidzot — kausu un nelielu pudelīti.

Mags ielēja kausā šķidrumu, kas atradās pudelītē, tūlīt pacēlās biezi tvaiki un bija dzirdama burbuļo- šana. Iztukšojis kausu, viņš paņēma krīta gabalu, ko bija noglabājis aiz jostas, un novilka ar to apli, kurā ietvēra guļasvietu, septiņus trijkājus un sevi pašu.

Ričards nenolaida no viņa acis un ar šausmām vēroja, kā mainās maga izskats. Viņa ķermenis kļuva sarkanīgs, zem ādas, šķiet, tecēja nevis asinis, bet gan uguns, no pirkstiem plūda gaismas stari, elpa lī­dzinājās ugunīgam mutulim. Viss ķermenis drebēja un raustajās kā drudzī, bet. ikvienas kustības rezultātā uzvirmoja tādi kā purpursārti viļņi, kas nāca no lo­cekļiem un ekstremitātēm. Visbeidzot, uz visa, kam mags pieskārās, palika fosforiscējoši plankumi.

Satvēris zizli ar septiņiem mezgliem, Amenhoteps saberzēja to starp delnām. Zižļa galā parādījās lies­ma, un tajā pašā mirklī iedegās ari visi trijkāji, turklāt katrā gailēja citas krāsas liesma. Kopā tās veidoja septiņas varavīksnes krāsas.

Uguns mēles, celdamās augšup, veidoja savdabīgu velvi virs Erikso nekustīgā ķermeņa, apgaismojot to ar daudzkrāsainiem stariem, kuri gan brīžam savijās, taču nesaplūda vienā veselumā.

Tad Amenhoteps sāka rāmi dziedāt kādu dīvainu dziesmu, kas brīžiem skanēja varenāk, brīžiem pār­gāja vieglos čukstos. Zizli viņš grieza sev virs galvas, bet ar otru roku, kā likās, rādīja kaut kur tālumā.

Sgģā brīdī viņš bija neparasti skaists ar savu fos- foriscējošo ķermeni, virs galvas degošo žilbinošo lies­mu un nesatricināmas gribas izteiksmi, kas staroja viņa skatienā.

Pēkšņi pie Amenhotepa kājām parādījās viegli dū­mi. Zeme drebēja, un spēcīgas, svelpjošas vēja brāzmas satricināja istabas sienas. Negaidīta vājuma pievārēts, Ričards pieķērās pie bronzas gaismekļa. Visā ķermenī ieplūda svina smagums. Viņš jutās kā paralizēts, tomēr apziņa ne uz mirkli neaptumšojās — viņš visu redzēja un dzirdēja ar tādu kā slimīgu jutīgumu.

Tad atskanēja spēcīgs grāviens, un Ričardam likās, ka istaba it kā atraujas no savas vietas un sāk griezties neaptveramā ātrumā. Šķita, ka tā ir pacēlu­sies gaisā un svelpjot drāžas cauri izplatījumam. Sie­nas un griesti izgaisa pelēcīgā dūmakā, ko caurauda zibens šautras. Uz šā fona vēl skaidrāk kļuva redzams zem uguns velves gulošais Erikso ķermenis un Amen­hoteps, kas līdzinājās sakaitētas dzelzs statujai. Ne­spēdams izturēt žilbinošo gaismu, ko izstaroja šī aina, Ričards aizvēra acis.

Galvu reibinošais lidojums cauri izplatījumam vēl aizvien turpinājās, bet pēc kāda brīža kustība kļuva lēnāka, tad pavisam izbeidzās. Ričards atvēra acis.

Pārsteigts viņš vēroja ainu, kas pavērās acīm. Viena no pazemes istabas sienām bija pazudusi, un, it kā veidojot šīs telpas turpinājumu, tai bija pievienojusies cita, Vato stilā grezni iekārtota istaba. Pie griestiem karojās lampa ar sārtu abažūru, lejot maigu gaismu uz mēbelēm, tualetes galdiņu, kas bija drapēts ar mežģīnēm, un spoguli sudraba rāmī, grāfa ģerboni un gultu ar izšūtajiem spilveniem, kurā gulēja jauna meitene, ieslīgusi smagā un nemierīgā miegā.

. Ričarda sirds it kā apstājās. Viņš acumirklī pazina šo istabu — tā bija Teas guļamistaba, bet tur, aiz pusatvērtajām durvīm, atradās viņas darba kabinets. Pati Tea locījās un stenēja savos zīda palagos. Dažus soļus no viņas atradās drūmais melnais paaugstinā­jums, uz kura gulēja Erikso nekustīgais ķermenis.

Ričards instinktīvi apzinājās, ka jānotiek kaut kam šausmīgam, ka Teai draud nāves briesmas. Bailes, žēlums un mīlestība uzvirmoja viņa dvēselē. Viņam gribējās kliegt, mesties pie Teas un glābt viņu, taču visi pūliņi bya veltīgi. Ričards nespēja izdarīt nevienu kustību, no viņa aizžņaugtā kakla neizlauzās neviena skaņa. Ričardam šķita, ka paša nespēks viņu nosma­cēs. Viņš redzēja, kā Amenhoteps ieiet Teas istabā, atmet nost segu, paceļ jauno meiteni un nes uz pa­augstinājumu. Ar vienu roku turēdams Teu, ar otru viņš norāva tai batista naktskreklu. Tad, izvilcis no jostas dunci, kura asmens, likās, darināts no liesmas, kas vijās un dzirksteļoja, viņš iedūra to Teas krūtīs līdz pašam spalam. Izvilcis dūmojošo nazi, viņš to ie­trieca Erikso ķermenī.

Tfea nekustīgi gulēja maga rokās. No brūces viņas krūtīs plūda kaut kāds dīvaini dūmojošs, asinīm lī­dzīgs sarkans šķidrums. Amenhoteps pacēla savu upuri tā, lai šī dzīvinošā straume kristu uz Erikso ķermeni, kas drīz vien kļuva maigi sārts, turpretī Teas ķermenis sāka līdzināties līķim. Kad šī straume izsīka, Amenhoteps plakaniski piespieda nazi pie brūces, un āda mirklī kļuva pilnīgi vesela. Iznīcinājis dūriena pēdas arī uz Erikso ķermeņa, mags iemeta Tfeas ķermeni gultā. Tajā pašā mirklī melna caurspī­dīga siena nošķīra abas istabas.

Amenhoteps pacēla zizli un atsāka dziedāt, bet is­taba sakustējās. Kā caur miglu Ričards redzēja Kron- burgas pils torņus un dārzus, pēc tam viss izgaisa. Viņi ar svelpjošu skaņu brāzās izplatījumā, līdz atkal sajuta grūdienu. Galvu reibinošā kustība tūlīt pat norima, un viss ieguva savu iepriekšējo izskatu.

Tajā pašā mirklī Erikso necilvēciski iekliedzās. Tad viņa piecēlās sēdus un piespieda abas rokas pie sirds. Kādu brīdi nekustīgi sēdējusi, kā slāpdama, ar plaši ieplestām acīm, viņa pēkšņi ieraudzīja Amenhotepu.

Pazinusi magu, Erikso ar smagu vaidu atkrita atpa­kaļ.

Amenhoteps stāvēja un vērās viņa nicinājuma pil­nām acīm. Tajās staroja lepna savas varenības apziņa. Viņš valdya pār dabas spēkiem un vadīja tos pēc sa­vas vēlēšanās. Kurš gan drīkstēja pretoties viņa gri­bai?

Tad mags nesteidzīgi uzvilka savu garo tuniku, savāca un ieslēdza lādē mantas. Piegājis pie Erikso, kas vēl aizvien sēdēja, aizklājusi seju ar rokām, viņš mierīgi un ar vieglu ironiju teica:

—  Nodevēja! Tu iedomājies, ka vari mani ignorēt. Tā vietā, lai šeit gaidītu, kamēr es pabeidzu svarīgu darbu, tu ieguvi jaunu ķermeni, cerēdama no manis aizslīdēt un sasniegt mērķi, uz kuru tu neatlaidīgi tiecies, un proti: iegūt cilvēku, kuru tu mīli, bet kurš tevi nemīl. Tu aizmirsi vienu — to, ka tu esi «mana lieta», kurai neviens nekad nepieskarsies bez manas atļaujas. Kā redzi, tavai dvēselei nācās atstāt nolaupīto ķermeni un atgriezties šajā. Tagad es tevi piesaistīšu ar daudz varenākām saitēm. Pagaidām dzīvo man piederošajā piramīdā. Tev es šeit radīšu pili un visas zemes dzīves baudas. Taču sargies vēlreiz mani piekrāpt! Tas tev dārgi maksās.

Erikso pacēla galvu un klausījās, vērdamās viņā naidpilnām acīm.

—  Nolādētais! — aiz satraukuma drebošā balsī viņa iekliedzās, strauji pielēkdama kājās. — Mācītais lau­pītājs! Tu esi sagrābis savā varā cilvēku, lai viņu mocītu, padaritu par savu lietu, atņemtu viņam visas likumīgās tiesības. Es tevi ienīstu un nicinu! Lai kā­das važas tu izdomātu manis piesaistīšanai, es tevi ienīstu, es aizbēgšu un izdarīšu visu iespējamo, lai atbrīvotos no tavas tirānijas! Ja pastāv debesu taisnā tiesa, tad drīz tā darīs galu taviem noziegumiem.

Šajā mirklī viņa ieraudzīja Ričardu, kas vēl aizvien stāvēja kā piedzēries, atspiedies pret bronzas gais­mekli, un ar izbrīna un prieka saucienu metās viņam ap kaklu.

—  Ričard, glāb mani!… Paglāb mani no viņa! — izmisīgi kliedza Erikso.

Amenhoteps zobgalīgi pārtrauca viņu:

—  Tu veltīgi ceri, ka viņš glābs tevi. Viņš vienmēr ir devis priekšroku Nuitai. Tagad viņš to ir atradis, iemīlējis un, kamēr tu viņu gaidīji kā savu līgavaini, apprecējis tavu sāncensi.

Erikso nobālēja un atkāpās.

—  Vai šis briesmonis runā patiesību? — viņa jautāja.

Ričards nokāra galvu. Šajā brīdī Erikso viņam

šķita daiļākā un iekārojamākā sieviete pasaulē. Pat atmiņas par Almerisu bālēja un gaisa šīs jaunās sie­vietes valdzinājuma priekšā.

Amenhoteps pieliecās pie Erikso un iečukstēja viņai ausī dažus vārdus, kurus Ričards nevarēja saklausīt. Meitene nobālēja un, drebēdama šausmās, paskatījās uz viņu. Tad, ātri pagriezusies, izskrēja no istabas.

—  Iegaumē, Rameri, ka Erikso pieder tavam skolo­tājam un labvēlim! — turpināja mags, smagi uzlik­dams roku viņam uz pleca. — Lai uzturētu tevī ne­lokāmību, es turēšu doto vārdu un palīdzēšu tev atgūt to, ar kuru tevi saista maģiskās laulības saites. Tava Almerisa atdzims. Šobrīd tev ļoti nepieciešama atpūta, jo tas, ko tu redzēji, ir pārāk spēcīgi iedarbojies uz taviem nerviem.

—  Jā, tiesa, — atbildēja Ričards, slaucīdams no pieres sviedrus. — Šobrīd es patiesi nezinu, kas ar mani noticis: vai esmu zaudējis prātu, vai sapņoju, vai arī viss redzētais ir neticami brīnumi.

Amenhoteps pasmaidīja.

—  Tu neesi nedz zaudējis prātu, nedz sapņo. Tas, ko tu redzēji, ir nevis brīnumi, bet gan dabas spēku izpausme, pareizāk sakot, prasme tos vadīt, ko neprot darīt tajā tumsonīgajā materiālajā pasaulē, no kuras tu esi atnācis.

Ričards bija galīgi zaudējis jebkādu laika izjūtu. Pēc neparastajiem notikumiem, kurus bija piedzīvojis, viņš cieši aizmiga, un pats vēlāk nevarēja pateikt, cik ilgi bija gulējis. Viņa pulkstenis bija apstājies, un ŠЈyā dīvainajā un nemainīgajā apgaismojumā ne­bija ne dienu, ne nakšu. Profesoru viņš vairs nere­dzēja, bet atstāt ierādīto istabu neiedrošinājās, tāpēc aizvadīja laiku kaut kādā apātijā. Punduris, kas viņu apkalpoja, pasniedza pusdienas, kas allaž sastāvēja no augļiem, kūkas, piena un medus.

Taču Ričards nejuta izsalkumu. Viņu grauza skum­jas un nemiers. Galvā drūzmējās Teas, Erikso un Al­merisas tēli. Pirmā, ja vien viņš to nebija nosapņojis, bija mirusi, un viņš pats bija šīs slepkavības aculieci­nieks. Kas notiks ar otro? Kādas jaimas važas izgud­ros mags, lai piesaistītu sev upuri? Visbeidzot — vai atdzims Almerisa, kā mags bija apsolījis? Tas likās pilnīgi neiespējami, bet vai tad Amenhotepa varenībai ir kādas robežas?

Iegrimis domās, Ričards bija aizsedzis seju ar ro­kām un nepamanīja, ka ienācis Amenhoteps. Pēdējais uzlūkoja viņu ar savu domīgo skatienu, tad, uzlicis roku Ričardam uz pleca, smaidīdams teica:

— Jā, manai varenībai ir robežas. Tā beidzas tur, kur beidzas manas zināšanas par likumiem, kas pār­valda dabas spēkus un vielas, no kurām veidots Vi­sums. Zināšanas, kas tev šķiet bezgalīgas, īstenībā ir ļoti ierobežotas, un es esmu tāds pats šo likumu vergs kā tu, kaut arī man to darbība ir daļēji zi­nāma, savukārt tev tie vispār ir sveši. Bet tagad ie­sim! Es turēšu doto solījumu un palīdzēšu tev atgūt mīļoto sievieti.

Ričards pārsteigts ievēroja, ka viņi atkal iet pa viņam nepazīstamu pazemes daļu. Viņš ieraudzīja milzīgu zāli, kas bija piepildīta ar dārgiem kulta priekšmetiem. Šeit bija gan brīnišķīgi zelta kalumi, gan visdažādāko formu vāzes, mistiski simboli un nekad neredzētas formas lādītes, gan arī paklāju un dažādu audumu saiņi un papirusa tīstokļi. Tas viss simetriskās rindās bija izkārtots plauktos.

—  Šeit jums ir īsts muzejs! — secināja Ričards.

—  Jā, jūsu laika zinātniekiem būtu interesanti ap­skatīt šo kolekciju. Šajā nepieejamajā slēptuvē no­vietoti paši vērtīgākie Ēģiptes dārgumi, taču diez vai ziņkārīgajiem tik drīz izdosies šeit iekļūt, — atbildēja Amenhoteps, vedinot tālāk savu ceļabiedru, kurā bija pamodies arheologs un kurš neziņā bya apstājies.

Beidzot viņi nokļuva apaļā un pavisam tumšā zālē. Kad Amenhoteps iededza lāpu, Ričards ieraudzēja, ka telpas vidū uz augsta cokola stāv liela pārklāta sta­tuja.

Amenhoteps nospieda atsperi, un cokolā tūlīt atvē­rās šauras durvis, atsegdamas acīm lejupejošas kāpnes. Beidzot mags apstājās pie bronzas durvīm im nodzēsa lāpu. Brīdi viņi atradās pilnīgā tumsā, tad durvis bez trokšņa atvērās, un pārsteigtais Ričards ieraudzīja grotu ar mirdzošām sienām. Visapkārt valdīja tāda pati nenosakāmas izcelsmes gaisma kā visur citur, vienīgi šeit tā bija spēcīgāka un ar spilgtāku zilganu nokrāsu. Gaisā viļņojās kaut kādi tvaiki, kas neļāva skaidri saskatīt attālākos priekšmetus un spriest par grotas apjomu.

Amenhoteps izvilka aiz jostas aizbāzto zizli ar sep­tiņiem mezgliem tin ātri un enerģiski uzvilka ar to gaisā krustu. Gaisu pāršķēla zibens, un no zemes sāka plūst biezi dūmi, kas visu aizsedza. Kad tie daļēji izklīda, Ričards ieraudzēja, ka stāv pie tāda kā liela apaļa loga, pa kuru bija redzama mēness gaismā slīgstoša kapsēta — tā, kurā bija apglabāta Almerisa. Viņš redzēja balto marmora krustu, kura pakājē, pie­spiedis galvu pie apbedīšanas urnas, ceļos bija noslī- dzis raudošs marmora ģēnijs, redzēja ziedus, kas auga pie monumenta. Naksnīgajā vējā klusu šalca koki. Zem tiem atradās soliņš, uz kura viņš bija pavadījis tik daudzas stundas, sapņodams par aizgājēju.

Un tas viss bija tik tuvu, ka šķita — atliek vienīgi izlēkt pa šo dīvaino logu, lai nokļūtu iekšpus aizslēgtā režģu žoga. Pēkšņi Ričards nodrebēja. Mazajā, smiltīm nobērtajā lauktimiņā pieminekļa priekšā parādījās Amenhoteps. Viņa baltās drānas vietām klāja fosforis- cējoši plankumi, ap galvu mirdzēja plats gaismas aplis, un bya skaidri dzirdams, kā viņš kādā nezināmā va­lodā izrunāja maģiskas formulas.

Mags turpināja kratīt savu zizli, un šķita, ka viņš zīmē ar to debesīs kabalistiskas zīmes, kas ugunīgā veidolā parādījās virs kapa, metot sarkanu atblāzmu uz baltā marmora.

Pēkšņi spoža zibens šautra pāršķēla tumšās debesis. Kapa pieminekli apspīdēja tāda kā ugunsgrēka at­blāzma, tad tas ar sprādzienam līdzīgu troksni sa­šķēlās. No izveidojušās spraugas pacēlās balts, lodei līdzīgs mākonis, kas griezdamies sāka pārvietoties loga virzienā. Kaps un tā apkārtne izgaisa.

Pēc mirkļa grota atguva savu iepriekšējo izskatu. Taču līdzās Amenhotepam virpuļoja baltais mākonis, kurā sāka iezīmēties Almerisas augums. Viņai mugurā bija kaut kas gaišs, mati brīvi viļņojās. Viņa dusmīgi uzhikoja magu, kas, pacēlis roku, šķiet, caururba vī­ziju ar savu skatienu.

— Nāc šurp, Nuita, Valērija, Almerisa, un ieņem savu vietu līdzās cilvēkam, kuru tu mīli un kurš mīl tevi. Es apveltīšu tevi ar miesu, ar dzīvīgo sil­tumu un spēju just ar visām tavas būtnes šūnām. Baudi dzīves un mīlestības prieku!

Amenhotepam runājot, Almerisa aizvien vairāk ma­terializējās. Viņas vaigi un lūpas ieguva sārtumu, bet acīs atgriezās kādreizējais mirdzums. Atskanēja viņas maigā un apslāpētā balss, kas tobrīd drebēja dusmās:

—  Kā tu iedrošinies izsaukt mani ar tādu spēku, ka izraisi nekārtību manā astrālajā būtnē? Tas, ko tu vēlies man dot, ir ilgu objekts vienīgi tiem, kuri vēl alkst dzīvot. Es jau esmu uzvarējusi nāvi! Esmu jau izgājusi caur drūmajām neziņas durvīm, kas mani biedēja tad, kad vēl ar visu dvēseli alku dzīvot kopā ar savu vīru. Tagad ir par vēlu! Nāve ir sarāvusi miesisko saikni, kas mūs saturēja kopā. Esmu iz­baudījusi atbrīvošanās prieku, nometusi matērijas čau­lu un iepazinusi tos diženos likumus, kuri ar cieša­nām un nāvi virza mūs uz pilnveidošanās ceļu. Es nevēlos, lai tu man atņem to, ko esmu jau ieguvusi!

—  Almerisa! Almerisa! — sauca Ričards, izstiep­dams viņai pretī rokas. — Vai esi pārstājusi mani mīlēt, ka atsakies no dievišķās veltes — dzīvības?

—  Nē, nē, es mīlu tevi vairāk nekā jelkad agrāk! Bet tieši tādēļ, ka manas acis ir kļuvušas redzīgākas, es atsakos no šā nodevīgā zinātnes kalpa baismīgās veltes. Viņš gaismas spēkus izmanto tumsas lietām un vardarbībai pār garu. Nekrīti izmisumā! Es tev visu paskaidrošu.

Turpinādama rimāt, Almerisa tuvojās, it kā viņu neatturami pievilktu mīļotā cilvēka lūdzošais skatiens. Pēkšņi Amenhoteps zibens ātrumā apvilka ap viņu ugunīgu apli. No zemes izšāvās liesma. Sarkanīgu tvaiku vilnis ieskāva Almerisas gaišo stāvu un it kā piepildīja to ar asinīm. Purpursārtie tvaiki iesūcās viņas sudrabotā tērpa krokās, bet ķermenis kļuva sārts un dzīvīgs. Viņas acis bija aizvērtas.

—  Ko tu ar viņu izdarīji? — iekliedzās Ričards, gandrīz aizmirsis, ka Almerisa ir mirusi un viņa priekšā ir tikai tās rēgs.

—  Viņa uzņem dzīvības strāvas, kas materializēs viņas astrālo ķermeni. Viņa būs gars un sieviete, un viņai nebūs bīstama nedz nāve, nedz vecums, — smaidot atbildēja Amenhoteps.

Almerisai apkārt apvilktais aplis sāka dzist, tad mags piegāja pie sievietes, pacēla viņu un noguldīja gultā.

Tikai tagad Ričards pamanīja grotā gultu un dažus krēslus. Pie sienas stāvēja septiņi caurspīdīgi skapji, kas bija darināti no kristālam līdzīgas vielas. Katrā no tiem bija dažādas krāsas krūkas: smaragdzaļas, rubīnsarkanas, salirzilas, zeltītas, un no tām visām plūda daudzkrāsaina fosforiscēta gaisma. Plauktos rin­dojās dažādi kausi un trauki.

Amenhoteps paņēma vienu no kausiem un piepildīja to ar kādu vielu, kas tūlīt pat uzliesmoja un kādu brīdi dega ar žilbinoši spožu liesmu, kas pēc tam ap­dzisa, izplatīdama patīkama un dzīvinoša aromāta dūmus.

Nolicis kausu uz galda līdzās gultai, mags atkāpās atpakaļ. Šajā brīdī Almerisa atvēra acis un izslējās. Tagad viņa bija pilnībā atguvusi dzīvas sievietes iz­skatu.

—  Nelietis! — viņa teica aiz dusmām drebošā balsī. — Tu izmanto savas zināšanas noziedzīgiem eksperi­mentiem. Tu vēlies mani pazemot, tāpat kā tevi pašu pazemo tava netīrā kaislība pret Erikso. Bet es ne­dzeršu tavu brūvējumu.

Almerisa ar asu kustību apgāza dūmojošo kausu — tā saturs izlija uz grīdas un iztvaikoja.

—  Esmu stipra! Es visiem spēkiem pretošos asiņu kārdinājumam, ar kurām tu esi piepildījis manas dzīslas, un neaptraipīšu savu liliju vainagu.

Redzot nokritušo kausu, maga sejā uz mirkli parā­dījās naidpilna izteiksme.

Almerisa pagriezās pret Ričardu, kura acīs atspogu­ļojās dziļš satraukums, un teica:

—  Neskumsti, mīļotais! Saproti, ka es tev nevaru būt nekas cits kā vien dārgas atmiņas.

Kamēr viņa runāja, Amenhoteps izņēma no nišas trijkāji ar oglēm. Viens pavēlošs žests — un ogles uzliesmoja. Paņēmis vienu no krūkām, viņš daļu tās satura izlēja uz oglēm, kur tūlīt uzšāvās zila liesma, bet otru daļu uzšļakstya Almerisai. Viņa izmisīgi ie­kliedzās, ātri sāka bālēt, kust un beidzot pārvērtās spožā zeltītā uguntiņā.

—  Spītīgā! Spīguļo šeit kā malduguns, kamēr lies­mu, kas tevi klāj, nebūs aprijusi mīlestības uguns un kamēr tu nebūsi iegremdējusies šajā kausā un ne­kļūsi par sievieti garu, par kādu es tevi izveidoju!

Viņam atbildēja vāja, tikko sadzirdama balss:

—  Es lūgšos un par spīti savai nezināšanai būšu varenāka nekā tu, savu zinību apbruņots, jo tā die­višķā uguns, kas ir manī, pakļaujas daudz augstā­kiem un varenākiem likumiem.

Ričards mēmās šausmās uzlūkoja magu, bet tas, šķiet, neko neievēroja.

—  Iesim! — viņš teica. — Tfev ir laiks atgriezties savā istabā, bet man jāstrādā. Atceries: no manis jābai­dās vienīgi tiem, kuri nodod manu uzticību. Ikvienu es sodu un apbalvoju atbilstoši tam, ko viņš ir pelnījis.

Ričards neko neatbildēja. Ap sirdi viņam bya smagi, un kakls likās kā aizžņaugts. Pēc brīža Ričards jau bya savā istabā un sev par lielu pārsteigumu sastapa tur profesoru.

—  Bēr, beidzot jūs esat uzradies! Kur jūs bijāt visu šo laiku? — jautāja barons, paspiezdams roku savam draugam.

—  Kur gan citur kā šajā nolādētajā peļu slazdā! Kas attiecas uz laiku, tad tikai velns zina, cik tā ir pagājis, kopš mēs atrodamies šeit, — atbildēja profe­sors, acīmredzami būdams ne visai labā omā.

—  Arī es atzīstu, ka daudz prātīgāk būtu bijis pa­likt Aleksandrijā nekā iesaistīties tik neticamā piedzī­vojumā, — nopūtās Ričards. — Bet, kas izdarīts — izdarīts, tur nekas vairs nav labojams. Labāk pa­stāstiet, kur jūs bijāt un ko redzējāt! Es šodien gāju cauri muzejam, kas liktu arheologiem palēkties, ja vien viņiem rastos iespēja to skatīt.

—  Arī es esmu redzējis daudz interesantu lietu, nedrīkstēdams tās izbaudīt, jo šeit valda saprātīgas ekonomijas princips: parādīt brīnišķīgu cepeti, ļaut to paostīt, bet neļaut ēst.

—  Kurš bija tas, kas lika jums ciest tādas Tantala mokas? — smiedamies jautāja Lejerbahs.

—  Jūsu dārgais Amenhoteps un viņa draugs, ar kuru viņš mani iepazīstināja, lai tas man iemācītu senēģiptiešu valodu. Taču es nevarēju sadraudzēties ar šo kungu! Viņa acīs bya redzams tik nekaunīgs izsmiekls, ka … ka… man niezēja rokas un es lūdzu Amenhotepu, lai viņš iedod palasīt kaut ko noderīgu manai nākamajai grāmatai. Viņš piekrita, tomēr pirms tam pajautāja, vai esmu pietiekami labi apguvis hie­roglifus, lai iedziļinātos tik senos dokumentos. Atbil­dēju, ka vairāk nekā trīsdesmit gadus pētu hieroglifus un uzskatu sevi par spējīgu atšifrēt jebkuru uzrak­stu. — «Tādā gadījumā ņemiet! Jūs šeit atradīsit Ēģiptes vēsturi kopš pašiem tās pirmsākumiem, kā arī ziņas par Indijā notikušo revolūciju, kas izraisīja emigrāciju.» Es viņam pateicos un ķēros pie darba. Jūs, Lejerbah, sapratīsit manu vēlēšanos uzzināt jaunus faktus par cilvēces pastāvēšanas sākumposmu, bet kāda bija mana vilšanās un dusmas, kad ierau­dzīju, ka neesmu spējīgs saprast ne vārda, — pabeidza profesors, nikni atkrizdams gultā.

Ričards dziļi ievilka elpu. Viņš saprata drauga sa­rūgtinājumu. Arī pats jutās kā izsists no sliedēm šajā dīvainajā un anormālājā pasaulē.

Atkal aizritēja kāds laiks, kura garumu Ričards nespēja noteikt, tomēr domāja, ka pagājušas vairākas dienas. Profesors pazuda. Erikso viņš neredzēja, tāpat ari Almerisu. Baronu pārņēma dziļas skumjas, tāpēc viņš bija ļoti apmierināts, kad sudrabainais un trīco­šais zvans pavēstīja, ka viņu gaida Amenhoteps. Mags izskatījās cienīgs, koncentrējies un tērpies greznāk nekā parasti. Viņa krūtis rotāja dārgakmeņi, bet uz pieres zelta trijstūra vidū mirguļoja briljanta acs.

—  Es tevi pasaucu, lai tu būtu liecinieks manām laulībām ar Erikso, — paziņoja Amenhoteps.

Ievērojis, ka Ričards nodreb un izbrīnīts lūkojas viņā, mags piebilda:

—  Es vēlos atpūsties no sava gadsimtu ilgā darba un gribu iegūt dēlu, kas būtu manis cienīgs skolnieks un manu zināšanu mantinieks.

Negaidīdams atbildi, Amenhoteps izgāja. Nolaidis galvu, Ričards viņam sekoja. Viņš tagad baidījās no maga, un viņa sirds dziļumos brieda asa nepatika pret to.

Istaba, kurā viņi ienāca, bija pilnīgi tukša, izņe­mot tās vidū stāvošo trijkāji. Uz sienām bija uzzīmē­tas kabalistiskās zīmes.

Gandrīz tajā pašā brīdī pa pretējām durvīm ienāca Erikso pundurītes pavadībā. Viņa bija tērpusies garā tunikā ar sudrabaina auduma plīvuru. Jaunās mei­tenes kaklu, jostu un rokas rotāja neaprakstāmas vērtības dārglietas. Zeltītajos matos dusēja vainags no baltiem ziediem ar fosforiscējošu auglenīcu.

Nekad vēl Erikso daiļums nebija izcēlies tik spoži, tomēr viņas klasiskajos sejas pantos bija it kā sastin­gusi izmisuma izteiksme. Viņas acis bija nolaistas.

Ričarda sirds iepukstējās straujāk. Viņš atkal sajuta to valdzinājumu, kādu izstaroja Tea, liekot aizmirst Almerisu un radot mežonīgu greizsirdību uz Amenho- tepu.

Pat nepaskatījies uz viņu, Amenhoteps satvēra Erikso aiz rokas un pieveda pie trijkāja. Tad viņš virs šā kvēpināmā trauka savienoja savu un Erikso roku, un tūlīt no trijkāja uzšāvās liesma. Erikso ie­kliedzās un atlēca atpakaļ. Uz viņas pirksta bija pa­rādījies gredzens ar neparasti mirdzošu purpurkrāsas akmeni.

—  Es savienoju tevi ar sevi caur izplatījuma uguni.

Sargies pārkāpt likumu, kas vada šo briesmīgo stihiju, jo citādi tu saņemsi bargu sodu! Kas attiecas uz tevi, — Amenhoteps pagriezās pret Ričardu, — tad, lai pārvarētu nešķīsto vēlmi, kādu tev iedvesusi tava skolotāja labestība, ej pie Almerisas, ar kuru esi sais­tīts maģiskajām laulības saitēm. Ja tev izdosies pie­runāt viņu, lai atgriežas pie tevis, jūs iziesit no še­jienes bagāti un neatkarīgi, lai ilgus gadus baudītu harmonisku mīlestību. Ej, izmanto savu varu un neie­drošinies man rādīties acīs, kamēr tavs mēģinājums nebūs vainagojies ar panākumiem.

Ričards nodrebēja zem maga pavēlošā skatiena un kā automāts devās uz istabu, kur atradās aizklātā statuja. Tur viņš kādu brīdi šaubījās, tad tikpat me­hāniski nospieda atsperi, kas atvēra durvis, un kāpa lejā pa kāpnēm.

Pazeme bija apgaismota, bet Ričards to pat nema­nīja. Kā automāts viņš piegāja pie gultas, bezspēcīgi atkrita tajā, lai tūlīt pat ieslīgtu nāvei līdzīgā miegā.

Pamodies viņš pārbijās, kad ieraudzīja, kur atrodas. Ričards neatcerējās, kā šeit nokļuvis, bet viņa smadze­nēs notika kaut kas slimīgs. Ar smagu nopūtu Ričards atkrita gultā im abām rokām saspieda galvu, mēģinā­dams sakārtot savas domas. Viņš katrā ziņā nebija sajucis prātā un nesapņoja, tomēr viss apkārt notieko­šais līdzinājās dīvainiem murgiem. Jā, šī bija tā pati grota, kur mags izsauca Almerisu un pēc tam pārvērta liesmā. Lūk, skapji ar daudzkrāsainajām krūkām, kas piepildītas ar nezināmiem šķidrumiem. Tur ir kvēpi­nāmais trauks ar kausu, kurā Almerisai vajadzēja iegremdēties, lai kļūtu redzama un taustāma. Ričards piecēlās, piegāja pie trijkāja un apskatīja neparasto šķidrumu, tad atkal apsēdās uz gultas. Viņš bija skumjš; viņš mira aiz slāpēm, bet baidījās jel kam pieskarties. Ričards bija iegrimis savās domās, kad pēkšņi uz galda sev līdzās ieraudzīja vīna kausu un nolēma iedzert pāris malciņus: vīns bija lielisks, tādu viņš jau bija dzēris pie Amenhotepa, un Ričards ar baudu iztukšoja pusi kausa. Pēkšņi viņš satrūkās: grotas dziļumā parādījās zilganzeltaina uguntiņa, kas tuvojās viņam un beidzot apstājās uz kausa malas.

Ričards to ziņkāri vēroja, līdz pašā vidii saskatīja divus tumšus punktiņus, kas dīvainā kārtā līdzinājās cilvēka acīm.

—  Almerisa, vai tā esi tu? — skumīgi nomurmināja Ričards.

Uguntiņa ietrīcējās, un tad vēja vēsmai līdzīga balss atbildēja:

—  Jā, tā esmu es! Es ļoti ciešu.

—  Kāpēc labprātīgi ciest? Tu vari kļūt par sievieti un būt laimīga.

—  Es nevaru kļūt par sievieti, jo esmu tikai gars, kas tevi mīl — mīl patiesi, nemateriāli. Tas, ko «viņš» vēlas mums dot, ir nevis laime, bet gan pa­grimšana un grēks.

Ričardu pārņēma neaprakstāmas jūtas.

Viņā, liekas, ar jaunu spēku atdzima Almerisas iedvestā mīlestība, bet vienlaikus tai piejaucās neaptu­ramas alkas pēc brīvības. Viņš nespēja aizmirst maga vārdus: ja Almerisa kļūs par sievieti, tad viņi abi pametīs piramīdu.

Uzlēcis no gultas, Ričards pastiepa abas rokas uguntiņas virzienā.

—  Ko tu runā par grēku un nāvi, ja tas viss vairs neeksistē! — viņš lūdzās. — Amenhoteps atdeva tfev dzīvību un apsolīja mums laimi, mīlestību, neat­karību un brīvību. Ko vēl tu vari vēlēties? Pirms nāves tu man teici: «Ak, cik smagi ir mirt, kad dzīve ir tik brīnišķīga!» Un tagad, kad starp mani un tevi atrodas vienīgi šis kvēpināmais trauks, tu bēdz no manis un atbildi uz manu mīlestību ar auk­stiem vārdiem. Man taču galu galā ir tiesības uz tevi!

Jūtu pārņemts, Ričards metās uz priekšu un centās satvert ar rokām uguntiņu, kas šūpojās un kāpās atpakaļ.

Ar strauju kustību Lejerbahs apgāza trijkāji un kausu, šķidrums izlija, tālu izšļakstīdams ugunīgas dzirkstis, kas trāpīja ari tobrīd nekustīgajai uguntiņai. Tā kļuva aizvien blāvāka, tad sāka plesties plašumā, līdz ieguva Almerisas apveidus. Kad Ričards ar priek­pilnu saucienu metās pie viņas, Almerisa atkāpās, pacēla roku, it kā gribēdama viņu apstādināt, un skumji teica:

—  Apstājies un apmierinies, atkārtoju, ar manu nemirstīgo mīlestību — tīro un svēto uguni, kas pār­dzīvo nāvi un nav atkarīga no matērijas! Neļauj ne­cienīgajam apžilbināt tevi ar savām varenajām bur­vestībām! Pazīdams gaismu, viņš izmanto tumsu savos netīrajos darījumos. Visbeidzot apvaldi savu egoismu, jo tieši tas tevi mudina sagandēt visu, ko esmu pa­veikusi savas šķīstīšanās labad.

Ričards nobālēja un nolaida galvu.

—  Kas notiks ar mums? — viņš ierunājās pēc īsa klusuma brīža. — Tagad tu esi dzīva sieviete ar miesu un asinīm, mums ir jāpieņem kāds lēmums.

Viegls troksnis lika Ričardam apgriezties, un viņš bija pārsteigts, ieraugot Amenhotepu. Maga seja pauda dziļu apmierinājumu.

—  Gods un slava tavai veiklībai, Rameri! — viņš teica, divdomīgi smaidīdams. — Ja jūs esat reiz vie­nojušies, tad arī es turēšu savu solījumu.

Skaļš prieka sauciens izlauzās no Rameri krūtīm. Beidzot viņš pametīs šo drausmīgo piramīdu, kurā var sajukt prātā, atkal elpos lauku tīro gaisu, ierau­dzīs cilvēkus un savu dzimteni, atkal iekļausies ikdie­nas dzīvē gan ar tās trokšņiem un rūpēm, gan ar brīvību un rosīgumu. Ričards tiecās pēc iespējas ātrāk tikt projām no šīs iluzorās dzīves, projām no šiem cilvēkiem, kuriem nebija noteikta vecuma un kurus mūždien ieskāva šie smacējošie aromāti un šī pretīgā vienveidīgā gaisma, kas neatgādināja nedz saules dzī­vinošos starus, nedz mēness maigo starojumu.

—  Ak, pateicos tev, Amenhotep! — viņš iekliedzās, starodams priekā. — Ļauj mums ātrāk aiziet, ļauj man aizvest sievu uz dzimteni, uz savu senču mītni! Es tev ļoti pateicos par viesmīlību, par parādītajiem brīnumiem un par nenovērtējamo brīvības velti, ko tu man dāvā.

Amenhoteps pakratīja galvu.

—  Tu prasi neiespējamo, Rameri! Neviens mirstī­gais, kas šeit dzīvs ienācis, vēl nav aizgājis no šīm sienām Atgriezties pasaulē, atceroties šeit redzēto, aizliedz mūsu statūti. Bet, tā kā tu tik ļoti alksti svaiga gaisa un saules gaismas, tad es tev tos došu un saskaņā ar maniem solījumiem nodrošināšu tev greznību un visus zemes dzīves labumus. Iesim!

Amenhoteps satvēra Ričardu aiz rokas un vilka sev līdzi. Barons nodrebēja no maga smalkās, tēraud- stiprās un kā uguns karstās rokas pieskāriena un, nolaidis galvu, kopā ar Almerisu viņam sekoja.

Viņi iegāja garā, šaurā un tumšā koridorā, kura galā mirguļoja vāra gaisma. Maga drānas, kas tumsā spīdēja, norādīja Ričardam ceļu, jo š^jā pazemes gale­rijā varēja iet tikai pa vienam. Pēdējā gāja Almerisa. Viņa klusu pie sevis skaitīja lūgšanu.

Pēkšņi no kādas tumšas nišas atdalījās ēna. Tā satvēra Almerisas roku, un balss čukstēja:

—  Ņem šo sainīti. To, kas tajā atrodas, uzliec uz altāra un tā priekšā aizdedz vaska sveci. Pēc tam ietriec sev krūtīs svēto nazi, un tavs gars atbrīvosies no miesas, kas tevi sasaista. No savām asinīm dūmo­jošo asmeni iedur zemē.

Ēna pazuda. Prieka pārņemta, Almerisa paātrināja soli un paslēpa zem tunikas iegareno sainīti.

Beidzot galerija, kas šķita bezgalīga, pagriezās un pēc simt soļiem beidzās ar sienu. Amenhoteps atvēra durvis, un Ričardam sejā iesitās tīra un svaiga gaisa plūsma. Viņu priekšā pletās meness apspīdēts tuksne­sis.

Paspēris dažus soļus, Ričards ieraudzīja, ka viņi atrodas lielās piramīdas pakājē. Tālumā vīdēja Gīzas sfinksas gigantiskais siluets. Nē, tas nebija sapnis. Viņš bija brīvs!

— Pateicos tev, Amenhotep, — teica Ričards, izstiep­dams viņam pretī rokas. — Tu gribēji mani tikai nobaidīt. Paldies, ka ļauj man atgriezties dzīvē.

—  Apklusti! — pavēlēja mags, lieliem soļiem iedams uz priekšu.

Ričards kā apburts kopā ar Almerisu viņam sekoja.

Mags apstājās un, pacēlis zizli, apvilka gaisā apli. Tūlīt pat no zižļa izšāvās ugunīga čūska un, apskrē­juši iedomātu loku, atgriezās sākumpunktā. Tad Amenhoteps paklanījās uz četrām debess pusēm, izru­nādams vārdus nepazīstamā valodā un sizdams ar kāju pie zemes.

Kļuva dzirdami apslāpēti pērkona dārdi. Visu aiz­sedza bieza migla, no zemes izšāvās dzeltenas lies­mas, un atmosfēru piepildīja smacējošs aromāts.

Ričardam reiba galva, un viņš noslīga uz zemes. Apkārt viss drebēja un viļņojās, bet zeme, šķiet, sa­šķēlās gabalos. Viņš dzirdēja ūdens burbuļošanu, pēc tam viņam likās, ka šūpojas viļņos, un tad viņš zau­dēja samaņu.

Kad Ričards atvēra acis, viņš gulēja svaiga, maiga zālē liela vīģeskoka pakājē. Netālu no viņa, atspiedu­sies pret palmas stumbru, stāvēja Almerisa. Viņa bija mierīga, un viņas skatienā bija jaušama mīlestība un skumjas.

Ričards uzlēca kājās, pavērās visapkārt un no brī­numiem apstulba: viņš atradās plašā ēnainā dārzā. Visos virzienos stiepās rožu krūmu, jasmīnu un puķu dobju ieskautas alejas. Tālumā bya redzams marmora baseins ar sudrabainu ūdeni, bet plašās alejas pašā galā greznojās arābu stilā celta pils, apzeltīta kā rotaļlieta, vienās emaljas mežģīnēs.

Atklātajā galeryā ar slaidām kolonnām bija jau uzklāts galds. Kalpi svītrainās tunikās lika uz tā ēdienus, krūkas un grozus ar ziediem.

Ričards skriešus devās uz terasi, un Almerisa vi­ņam klusu sekoja. Viņš uzskrēja terasē un, izberzējis acis, sāka aplūkot brīnumaino greznību, priecājās par brīnišķīgo galda servējumu un aptaustīja smagās, ar zeltu izšūtās purpurkrāsas portjeras. Viņš atcerējās tuksnesi, līdzenuma neauglīgās smiltis, kur atradās Memfisa, un mēnesi, kas apspīdēja sfinksu un pira­mīdu. No kurienes šeit uzradies šis lieliskais dārzs un šī brīnumainā, karaliski greznā pils?

Un visas šīs bagātības viņam dāvā Amenhoteps!

Ričards priecīgi pagriezās pret jauno sievieti, ap­skāva viņu un cieši noskūpstīja.

—  Almerisa, mana mīļotā! Atsakies no savām veltī­gajām mokām! Ja reiz tev atdota dzīvība, dzīvosim un mīlēsim viens otru! Laime ir pārāk rets ciemiņš, lai to dzītu projām tad, kad tā ienākusi mūsu pa­jumtē.

Almerisa nepretojās un noskīīpstīja Ričardu. Viņas lūpās parādījās liegs smaids.

—  Lai notiek tā! — viņa sacīja. — Es mīlu tevi, un tava laime man ir dārgāka par visu. Tikai atļauj man vientulībā noskaitīt lūgšanu, pirms tev piederu un sāku jaunu dzīvi. Un vēl apsoli man…

—  Visu, ko vēlies! — atbildēja laimē starojošais Ričards.

—  Apsoli, ka bez manis tti nepieskarsies šiem ēdie­niem, kuri tev šķiet tik brīnišķīgi. Tas viss uzburts ar maģijas palīdzību, tā ir tukša mirāža, ko var iznīcināt viegla pūsmiņa. Brīnišķīgā mītne un šie mākslas dārgumi — tas ir pagātnes atspulgs, ko at­dzīvinājusi maga varenā griba; un kalpi — tie ir zemākie gari, kas paklausa sava pavēlnieka balsij.

Taču ticība un lūgšanas ir stiprākas par jebkādu maģiju. Tās vadīs un norādīs mums ceļu, pa kuru jāiet. Mana mīlestība pasargās tevi no visām bries­mām.

—  Nomierinies! Lūdzies, bet tikai ne pārāk ilgi, jo es mirstu no izsalkuma. Es tevi gaidīšu, — jautri atbildēja Ričards.

Almerisa iegāja istabā, kas bija savienota ar terasi, un drīz vien atrada nomaļu telpu. Iegājusi tiā, viņa aizslēdza durvis un, izņēmusi sainīti, attina plāno balto audumu. Tajā bija ļoti sena kaluma metāla krucifikss, neliels gaismeklis, eļļas trauciņš, vaska svece un duncis ar ziloņkaula rokturi, kura zilgani mirdzošais asmens bija noklāts ar maģiskām zīmēm.

Almerisa nolika krucifiksu uz galda, iededza gais­mekli un sveci un noslīga uz ceļiem.

—  Kungs Jēzu Kristu, žēlsirdīgais Pestītāj! Iznīcini tava necienīgā kalpa radītos burvības valgus, — viņa godbijīgi čukstēja. — Viņš grib aptraipīt manu dvēseli, pakļaut mani zemes dzīves kaislībām un atņemt man godpilno nāves zīmogu, ko esmu saņēmusi.

Almerisai lūdzoties, no krucifiksa sāka plūst žilbi­noša gaisma, kas ietina viņu tādā kā sudrabainā mākonī. Viņai šķita, ka neciešamais smagums ar katru brīdi samazinās.

Pateicības un prieka pilna jaunā sieviete pacēla lūgšanā sakļautās plaukstas.

—  Mans Debesu Tēvs! Ja mana lūgšana ir Tevi sasniegusi, atbrīvo manu dvēseli, kuru vairs nekārdina zemes dzīves prieki, un lai asinis, kuras es izliešu, sarauj visus maģijas valgus un liek tai atgriezties šo pili apdzīvojošo zemāko garu tumšajā valstībā.

Almerisa, skatīdamās uz krucifiksu, no kura tagad plūda žilbinošs staru kūlis, satvēra dunci un iedūra to sev sirdī.

No brūces izšāvās sarkanīgi dūmi, un tajā pašā mirklī zemi līdz pašām tās dzīlēm satricināja pēr­konam līdzīgs grāviens. Zibens caurausti tumši mā­koņi sāka griezties, līdz izklīda uz visām pusēm. Almerisa pacēlās gaisā un pazuda gaismas staros.

VI

Sajutis aukstumu un mitrumu, Ričards atguva sa­maņu un izbrīnīts ieraudzīja Erikso, kas bļja nometu­sies viņa priekšā uz ceļiem un berzēja viņa seju ar mitru dvieli.

—  Ātrāk celieties augšā! Mums jābēg, bet mūsu rīcībā ir tikai divas stundas, lai atstātu piramīdu, — aprautā balsī teica meitene. Viņas seja bija pavisam bāla, acis liesmoja, bet rokas drebēja. Aiz jostas bija aizbāzts noslēpumainais nazis, kas bija sarāvis bur­vības valgus.

Ričards instinktīvi juta, ka viņam draud briesmas. Viņš piecēlās, taču galva bija tik smaga un kājas tik vārgas, ka viņš atslējās pret sienu, mēģinādams sa­kopot domas. Viņš atcerējās, ka staigāja pa arābu pils terasi, tad atskanēja pērkona grāviens un viss pazuda.

Erikso neļāva viņam ilgi kavēties pārdomās.

—  Nāciet taču! Varbūt jiis gribat uz visiem laikiem palikt šīs vietas gūsteknis? — viņa iekliedzās, spēcīgi raustīdama jauno cilvēku aiz rokas.

Vārds «gūsteknis» vienā mirklī lika Ričardam kļūt drosmīgam un enerģiskam. Viņš tūlīt izslējās un se­koja Erikso. Pēc dažām minūtēm viņš attapās tuksnesī netālu no piramīdas, uz kuru tik steidzīgi vedināja pavadone.

—  Ko jūs darāt? Mums jābēg uz pretējo pusi! — iesaucās Ričards.

—  Uz to pusi mēs nevaram skriet. Maģiskais aplis, kurā Amenhoteps jūs ieslēdza, nav sarauts. Mums jātiek ārā pa to pašu ceļu, pa kuru šurp atnācāt. Un tas jāizdara, pirms iestāsies diena, — atbildēja Erikso, paātrinot soli.

Kad viņi sasniedza pusaizbrukušo ieeju piramīdā, abi viens pēc otra t^jā iespraucās. Vienā no korido­riem meitene nospieda atsperi un atvēra sienā pa­slēptās durvis. Apgaismodami sev ceļu ar lāpu, bēgļi nokāpa lejā pa bezgalgarām kāpnēm, tad pa otrām durvīm nokļuva garā, vāji apgaismotā galerijā ar ni­šām abās malās. Ričards šo galeriju pazina. Pēc da­žām minūtēm viņi nonāca apaļajā zālē, kur viņš un Bērs bya nolikuši no Aleksandrijas līdzpaņemtās man­tas izrakumu veikšanai. Tur vēl aizvien, kaudzē salik­tas, gulēja cirtes, virves un lukturi, bet līdzās, at­spiedies pret sienu, stāvēja uztrauktais Bērs.

—  Kas notiek? Uz kurieni mēs ejam? Kas tā par jaunkundzi, kura mani uz šejieni atveda un iestāstīja, ka izkļūsim uo šā peļu slazda? — iekliedzās profesors, pieskrējis klāt Ričardam.

Ričards gribēja atbildēt, taču drudžaini nepacietīgā Erikso viņu tūlīt pat pārtrauca.

—  Pēcāk parunāsities! Tagad dārga katra mi­nūte! — viņa iesaucās, paņemdama lādīti, kurā pa­slēpa maģisko nazi.

Tad viņa ietinās tumšā apmetnī, un visi devās ceļā.

Laiva atradās savā vietā, un viņi tajā nobrauca pa kanālu krietnu gabalu. Pēc tam izgāja cauri kori­doram un nelielā zālē ieraudzīja noslēpumaino sargu, kas sēdēja pie galda un strādāja. Bērs un Ričards nodrebēja. Viņi domāja, ka viss pagalam, bet Erikso droši piegāja pie vīra, iečukstēja viņam ausī dažus vārdus un parādīja gredzenu, ko rotāja žilbinoši mir­dzošs dārgakmens.

Sargs klusēdams piecēlās. Viņi atkal gāja pa ko­ridoru, tad šaurā sprauga atvērās, un visi trīs attapās ārpusē netālu no plāksnes, kas atradās starp sfinksas ķepām.

Viņu priekšā tagad pletās tuksnesis. Lai gan vēl bya nakts, taču spirgtais vējš vēstīja, ka tuvojas rīts.

—  Beidzot mēs esam brīvi! Bet ko mēs tagad ie­sāksim? — jautāja Ričards, dziļi ieelpodams svaigo nakts gaisu.

—  Vispirms mums jāaiziet projām no šejienes un pēc iespējas ātrāk jānokļūst līdz Aleksandrijai, — at­bildēja Erikso.

—  Vai tu baidies, ka Amenhoteps sāks mūs vajāt?

—  Ne tagad! Viņš saņēma sarauto burvības valgu atbildes triecienu un tagad ir bez samaņas, taču šis nespēks ātri pāries, un tad es vēlētos atrasties pēc iespējas tālāk no viņa.

Bēgļi turpināja ceļu. Kad atausa rīts, visi trīs jutās tik pārguruši, ka vajadzēja kaut nedaudz atpūs­ties.

Sākumā viņi klusēdami gulēja smiltīs, iegrimuši katrs savās domās, bet tad profesors pirmais atgriezās realitātē.

—  Klausieties, Lejerbah, un jūs, jaunkundz •— mūsu glābēja! Mums jāapspriežas, kā nokļīit līdz Aleksan­drai vai vismaz līdz Kairai, — piecēlies kājās, viņš iesaucās. — Tas nebūs viegli vispirms jau mūsu tērpu dēļ Amazisa laikiem tie, protams, ir ļoti eleganti, taču mūsdienām — pārāk gaisīgi. Turklāt man nemaz nav naudas. Šķiet, arī jums tās nav vairāk.

Šajā brīdī ari Ričards pirmoreiz paskatījās uz sa­vām pītajām sandalēm un primitīvo tuniku ar īsajām piedurknēm un, neraugoties uz visai sarežģīto situāciju, sāka smieties. Vienīgi Erikso, no galvas līdz kājām ietinusies savā tumšajā apmetnī, nerādīja savu tērpu.

—  Tādā apģērbā patiešām tālu netiksim — mūs uzskatīs par jukušiem un saņems ciet. Attiecībā uz naudu esmu tādā pašā stāvoklī kā jūs un nezinu, ko iesākt, — pa pusei jokojot, pa pusei nopietni sacļja Ričards.

—  Naudas ziņā es, cerams, varēšu palīdzēt, — smai­dīdama ierunājās Erikso. — Tiesa, naudas man nav, toties esmu paņēmusi līdzi dažas dārglietas, kas, do­mājams, ir visai vērtīgas.

Erikso pavēra apmetni, un abu vīriešu acis apžilbi­nāja daudzkrāsainu uguņu kaskāde, kas veidoja ap viņu mirdzošu oreolu. Šo pārsteidzošo efektu radīja meitenes pieri rotājošā, dārgakmeņiem klātā zelta stīpa, milzīgā kaklarota, josta un rokassprādze. Ri­čards un profesors kā apburti skatījās uz šīm senajām dārglietām, ko greznoja pasakainas vērtības dārgak­meņi.

—  Tās ir karaliskas rotaslietas! — iesaucās profe­sors. — Kas par pērlēm! Un šie apbrīnojamie sma­ragda piekariņi, kas rotā diadēmu un kaklarotu, — tie taču ir nenovērtējami!

—  Tas man ir mazs mierinājums. Atzīšos, ka biju domājusi šīs dārglietas pārdot, lai mēs varētu apģērb­ties un aizbraukt no Ēģiptes.

—  Tam pilnīgi pietiek ar gredzenu vai vienu pie­kariņu. Šobrīd es jums ieteiktu šos dārgumus paslēpt lādīte tālāk no ziņkārīgām acīm.

—  Jums, šķiet, ir taisnība! — atbildēja Erikso.

Noņēmusi dārglietas, viņa tās salika lādītē un pa­sniedza profesoram gredzenu ar lielisku safiru.

—  Vai ar to pietiks?

—  Bez šaubām! Ja jūs man uzticēsit šo gredzenu un aizdosit savu apmetni, es apņemos nokļūt Kairā. Pārdošu gredzenu un nopirkšu apģērbu, arī sev, ja vien jūs atļautu uz īsu bridi kļūt par jūsu parādnieku.

—  Jūs mani apvainojat ar šādu lūgumu. Mēs paši būsim jums pateicīgi par tādu milzīgu pakalpojumu. Bet kur mēs varētu nogaidīt, līdz jūs atgriežaties? Šeit nebūs pārāk ērti.

—  Cik žēl, ka pazuduši mūsu pavadoņi ar telti un visiem pārtikas krājumiem, — piebilda Ričards, dziļi nopūzdamies.

—  Viņi mūs nevarēja sagaidīt. Manuprāt, mēs esam pavadājuši šajā nolādētajā piramīdā vismaz divas nedē­ļas. Lūk, ko jums piedāvāšu: pagājušegā gadā es pie­dalījos izrakumos šajā apkaimē un bieži iegriezos pie kāda veca zemnieka, kura mītne atrodas pavisam netālu. Pēc mana lūguma vecais Selims dos jums pajumti, līdz es atgriezīšos, un neviens neredzēs nedz jūs, nedz dārglietu lādīti, — ierosināja profesors.

Priekšlikums tika vienprātīgi pieņemts, un pēc da­žām stundām Ričards un Erikso jau bya iekārtojušies vecīša nabadzīgajā būdiņā. Pats Selims kopā ar pro­fesoru devās uz Kairu, lai palīdzētu atnest pirkumus.

Kad profesors un zemnieks bija aizgājuši, Ričards gribēja apspriesties ar Erikso par viņu kāzām, bet meitene bija tik nogurusi un satraukta, ka viņš uz­skatīja par prātīgāku ļaut viņai atpūsties un ieteica pagulēt, lai spētu turpināt ceļu pēc Bēra atgriešanās.

—  Mums taču jāpasteidzas, jo Amenhoteps varbūt jau ir atjēdzies, — viņš piebilda.

—  Nu nē! Trieciens, ko viņš saņēma, bya tik stiprs, ka viņam būs vajadzīgs daudz laika, lai pilnībā atgūtu spēkus. Mani visvairāk biedē viņa tuvums, tāpēc vēlos aizbraukt pēc iespējas ātrāk, — atbildēja Erikso, ap­guldamās uz zemē noklātā zāļu klēpja un aizvērdama acis.

Lejerbahs drīz vien aizmiga, bet Erikso bija pārāk satraukta, lai gulētu. Vesels domu spiets drūzmējās viņas galvā.

Kas viņu sagaida nākotnē? Kas ar viņu notiks šajā pasaulē — tik vientuļu, bez vārda, bez likumīga sociālā stāvokļa? Ričards acīmredzot mīl viņu, parei­zāk sakot, viņš mīlēja Teu, bet Tea ir mirusi. Un vai gan viņa varēja ticēt tāda cilvēka mīlestībai, kuram pietika dažu mēnešu, lai viņu aizmirstu un apprecētos ar citu? Un šī cita bija Nuita, kurai viņš vienmēr ir devis priekšroku! Bet Nuita, kļuvusi par

Almerisu, viņu vairs nevelējas un zemes dzīves pār­ejošo prieku vietā izvēlējās debesu svētlaimi.

Pat tad, ja viņa apprecēsies ar Ričardu, viņas laime nebūs pilnīga. Kā melns un draudīgs mākonis viņas dzīves ceļā stāvēja drausmīgais Amenhoteps. Erikso pārāk labi magu pazina — gan viņa kaisli, gan greizsirdību — un saprata, ka viņš atkal ieradīsies un mēģinās viņu iegūt. Ak, kā viņa ienīda šo burvi, kas bija padarījis viņu par savu verdzeni un, pārvaldī­dams slepenos dabas spēkus, bija bezgalīgi turpinājis viņu dzīvi!

Šajā brīdī Erikso alka nāvi kā atbrīvotāju. Bet viņš, šis nīstamais cilvēks, vēl gribēja padarīt viņu par savu sievu, lai iegūtu no viņas savu noziedzīgo un tirānisko zinību mantinieku! Šī doma viesa mei­tenē šausmas un pretīgumu.

Nē, tas nekad nenotiks. Viņa vienmēr ir cīnījusies ar savu kungu un, būdama vājš un niecīgs puteklītis salīdzinājumā ar magu, uzvarējusi. Tagad viņa atkal bija tikusi prom no burvja brīdī, kad viņš gribēja padarīt viņu, Erikso, par savu sievu. Viņa redzēja sev sagatavoto kausu un, ja būtu to izdzērusi, būtu saistīta ar Amenhotepu uz visiem laikiem, jo dzēriens modinātu viņā neprātīgu kaisli pret šo vīru.

Bet ne jau velti Erikso bija maga skolniece. Ne velti viņa bija pētījusi un izspiegojusi ne vienu vien Amenhotepa noslēpumu. Viņai daļēji bija zināms ma­ģiskais rituāls. Viņa zināja, kādus līdzekļus mags lika lietā, lai radītu vai iznīcinātu savus efemeros veidojumus un lai izsauktu no izplatījuma būtnes, kuras tajos nomitināja. Viņai pat izdevās iekļūt Amenhotepa paša slepenākajā svētvietā un paņemt no upurvietas maga svēto dunci un gredzenu. Erikso zināja, ka neviens, izņemot Amenhotepu, nebija pieskā­ries šīm lietām un ka tikmēr, kamēr tās viņai pieder, viņa ir pietiekami labi apbruņota pret savu pavēl­nieku. Un tomēr meiteni mokoši nomāca vientulība un savas bezpalīdzības apziņa. Aizklājusi seju ar ro­kām, Erikso sāka rūgti raudāt. Taču nogurums da­rīja savu — izraudājusies viņa cieši aizmiga.

Nākamās dienas pievakarē atgriezās Bērs. Viņš bija eleganti ģērbies, lieliskā noskaņojumā. Profesors bija atvedis drānas arī Ričardam un Erikso, kuri bija pamodušies īsi pirms viņa atgriešanās. Bēra iera­šanās izklaidēja, bet viņa asprātīgais stāstījums par ceļojumu abu visai drūmo garastāvokli krietni uzlaboja.

Pēc stundas visi bija pārvērtušies par eiropiešiem. Erikso lieliski piestāvēja vienkāršā melnā kleita un mazā salmu cepurīte, tomēr pat nevainojami elegantajā kostīmā viņas stāvs izstaroja kaut ko dīvaini ekso­tisku, un tas saistļja ļaužu uzmanību gan Kairā, gan vilcienā, kas viņus veda uz Aleksandriju.

Lejerbahs un profesors bija visai noraizējušies par to, kas viņus sagaida, un jutās ļoti šokēti, kad jau Kairā uzzināja, ka abu prombūtne ilgusi sešus mēne­šus, nevis divas nedēļas, kā viņi bija iedomājušies. Piramīdas fantastiskajā pazemes labirintā laiks patiesi neeksistēja, taču reālajā pasaulē viņus droši varēja uzskatīt par bojā gājušiem, un tādai pārliecībai pa­rasti bija ļoti nepatīkamas sekas.

Tbmēr viss beidzās labāk, nekā viņi bļja gaidījuši. Flegmātiskā atraitne, kura vadīja profesora saimnie­cību, bya pieradusi pie Bēra ekscentriskajiem gājie­niem, tāpēc par viņa prombūtni nesatraucās un mie­rīgi gaidīja viņu atgriežamies. Savukārt uzticamais Fridrihs bija nolēmis veselu gadu saglabāt neskartu kunga istabu. Šim mērķim viņš bija izlietojis ievēro­jamu summu, ko barons bija saņēmis no Vācijas un atļāvis tērēt savas prombūtnes laikā. Tā nu Ričards atrada visu tādā pašā stāvoklī, kādā bija atstājis. Ieraudzījusi uz galda noslēpumaino figūru, Erikso no­drebēja un klusi teica:

—  Lūk, tās sfinksas kopija, kuru tu kādreiz izvei­doji. Šeit, cokolā, jābūt Valērijas rokai — tai jāizska­tās kā dzīvai, jo pēc nogriešanas Amenhoteps to pie­sūcināja ar vielu, kas saglabā ķermeņa dzīvīgumu.

Erikso tuvojās sfinksai un gribēja iedarbināt mehā­nismu, bet Ričards viņu apturēja.

—  Erikso, atstāsim pagātni mierā! Tagad mums jāpadomā par nākotni un jāpieņem kaut kāds lēmums. Apspriedīsimies, kad būsim kaut cik atspirguši gan garīgi, gan fiziski.

Vakarā atnāca Bērs, un visi trīs dzēra tēju Erikso istabā. Profesors jutās lieliski, viņš ēda un dzēra par diviem, jokoja un ironizēja, atceroties viņu ekspedīciju.

—  Tajā piramīdā mēs līdzinājāmies kalifam un viņa vezīram, kurus burvis pārvērtis par stārķiem, — viņš smiedamies atkārtoja. — Gribētu vienīgi uzzināt, kā­pēc Erikso, kas prata izvest ārā mūs, pati tur bija palikusi?

Rūgtuma pilns smaids parādījās meitenes sejā.

—  Kur tad es būtu gājusi — viena un bez liku­mīga sabiedriskā stāvokļa? Starp citu, visa mana dzī­ve ir tik neparasta, ka jūs mani uzskatītu par jukušu, ja es teiktu, ka esmu dzīvojusi jau Amazisa laikā, ka esmu gulējusi vairākus gadsimtus un tad atmodu­sies Aleksandrijā romiešu valdīšanas laikā un ka ta­gad es vēl aizvien atrodos tajā pašā neiznīcīgajā ķer­menī?

Bērs, kas klausījās ar acīmredzamu saviļņojumu, nervozi sakārtoja brilles.

—  Pirms sešiem mēnešiem es katrā ziņā uzskatītu par nepieciešamu ievietot jūs vājprātīgo namā. Bet tagad, pēc uzturēšanās piramīdā, es vairs neuzdrošinos nedz ko noliegt, nedz ko apgalvot.

Pēc pāris dienām vēlā pēcpusdienā Ričards un Erikso bija vieni. Barons nervozi staigāja pa istabu un beidzot apstājās jaunās meitenes priekšā. Viņa domīgi sēdēja uz dīvāna.

Cik ļoti viņa līdzinājās Teai un tomēr bija gluži cita sieviete — daudz skaistāka un apburošāka! Erikso meitenīgais veidols bija pārdzīvoto gadsimtu apzīmogots. Lai kas viņa arī būtu — Tea vai Erikso, viņa Ričardu neparasti apbūra. Apsēdies meitenei līdzās, barons cieši satvēra viņas roku un sacīja:

—  Erikso, mums ir jāaprunājas un jāpieņem kāds lēmums. Tu, jauna un daiļa sieviete, nevari dzīvot viena, bet es nevaru būt tavs likumīgs aizstāvis, ja tu neesi mana sieva. Tu zini, ka es mīlu tevi tāpat kā esmu mīlējis Tfeu un ka mana karstākā vēlēšanās ir tevi apprecēt, ja vien…

Viņa strauji izrāva savu roku.

—  Uz ko īsti attiecas tava nepastāvīgā mīlestība: uz grāfieni Tsu, kuru tu tik ātri aizmirsi viesnīcnieka meitas dēļ, vai uz Erikso, kuru tu divreiz esi upurējis Nuitai un Valērijai? — viņa pārtrauca Ričardu ar rūgtu izsmieklu.

Erikso sirdī bya modušās dalītas jūtas. Greizsirdība un dziļā pārestība, kas bija nodarīta Teai, viņā cīnījās ar nevaldāmu mīlestību, ko grieķu verdzenē bija pa­modinājis jaunais tēlnieks, izraisīdams viņā sunim raksturīgo padevīgo pieķeršanos, kas lika izlūgties mīlestību un paciest sliktu izturēšanos.

Ričards nobālēja. Iestājās klusums.

—  Tavs pārmetums ir pamatots, kaut arī ne­taisns, — viņš teica, saraucis uzacis. — Tu aizmirsti, ka Rameri mīlēja Nuitu jau tad, kad pat nenojauta par Erikso esamību, turklāt viņa patvarīgi iejaucās manā dzīvē un neapdomīgi izmantoja varenus okultos spēkus, kuri joprojām neliek mūs mierā. Ir pilnīgi dabiski, ka mana mīlestība atkal pamodās, kad sa­tiku, gan citā veidolā, to, kura pirmā iekaroja manu sirdi. Tu, Erikso, vienmēr esi mani dziļi ietekmējusi ar savu daiļumu un prātu. Es augstu vērtēju tavu mīlestību un ari mīlu tevi — tikpat patiesi kā Teu. Tagad es teikšu tev to, ko gribēju sacīt Teai. Jā, es mīlēju Almerisu un apprecējos ar viņu, lai sniegtu mirstošajam ziediņam pēdējo gaišo prieku. Nāve sa­rāva saites, kas mūs vienoja, un viņa pati deva priekšroku izplatījuma brīvībai, nevis dzīvei kopā ar mani. Tāpēc man ir tiesības piedāvāt tev savu mīles­tību un savu vārdu, ja vien tu vēlēsies to visu pie­ņemt.

—  Ak, ja vien es spētu aizdzīt jūs, briesmīgās at­miņas! — nočukstēja Erikso, ar abām rokām satvērusi galvu.

Ričardam kļuva viņas žēl. Viņš maigi pievilka mei­teni sev klāt un noskūpstīja.

—  Nabadzīte! Aizmirsti taču pagātni un mēģini rast laimi tagadnē!

Erikso piespieda galvu pie viņa krūtīm. Kādu bridi abi klusēja, tad Erikso izslējās. Viņas acīs mirdzēja asaras, bet sejā parādījās laimīgs smaids.

—  Tev taisnība, Rameri! Kāpēc gan sagandēt ta­gadni ar atmiņām par pagātni? Pieņemsim, ka es piekritīšu kļūt par tavu sievu. Ko tu vedīsi pie altāra? Erikso taču nav vārda — viņa ir iznākusi no pira­mīdas un ir tūkstošiem gadu veca. Viņai nav nedz ģimenes un tuvinieku, nedz likumīgu dokumentu. Ko te var līdzēt?

—  Tb nav grūti izdarīt. Es jau runāju ar Bēru, un mēs nolēmām, ka viņš tevi adoptēs. Ar to pilnīgi pietiek, lai radītu tev likumīgu stāvokli. Mani uztrauc kas cits.

Ričards uz brīdi iegrima domās.

—  Tu taču esi Amenhotepa sieva.

Erikso noraidoši papurināja galvu.

—  Viņš mani piesaistīja sev ar izplatījuma uguni, bet es nekad neesmu viņam piederējusi. Viņš gaidīja, kad būs labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis, lai stātos ar mani laulībā, bet es laikus aizbēgu.

—  Tādā gadījumā mums atliek vienīgi pateikties tam Kungam un būt laimīgiem! — līksmi iesaucās

Ričards. — Nomierinies taču, mazā greizsirde, Alme­risa vairs nav tev bīstama sāncense.

Erikso nopūtās un paskatījās uz baronu.

—  Es neesmu greizsirdīga, Rameri, bet, tāpat kā tu, baidos no Amenhotepa. Ar to, ka neesmu viņam piederējusi, ir par maz, lai es justos mierīga. Atceries, kā viņš uzmeklēja manu garu jaunā ķermeņa ap­valkā, izrāva to no dzīvības pilnā organisma un pie­spieda atgriezties šajā ķermenī, kurš savus gadus skaita simtos un kuram pīšļos pārvērsties neļauj vie­nīgi maga zināšanas. Agri vai vēlu Amenhoteps mani atradīs un sagraus mūsu laimi, jo viņš mani ir pie­saistījis sev ar briesmīgas stihijas palīdzību. Manā pirkstā ir maģisks gredzens, un es nevaru to no­vilkt — tas it kā saaudzis ar roku.

—  Nolādētais burvis! Viņš pārāk ilgi ir pratis iz­slīdēt no varas iestāžu rokām. Es izdošu šo laupītāju bandu, un viņu atradīs, lai cik labi būtu nomaskēta viņu slēptuve! — iekliedzās Ričards.

—  Dieva dēļ! Liec mierā un neizaicini piramīdā dzīvojošos cilvēkus! — drebošā balsī lūdzās Erikso.

—  Amenhoteps taču nav viens. Pazemē es redzēju divpadsmit magu sanāksmi, turklāt viņiem ir mācekļi, kuru skaits man nav zināms. Nepiesauc viņu atrie­bību. Kamēr man pieder maģiskais duncis, Amenho­teps pret mani ir bezspēcīgs. Un es pacentīšos sa­glabāt šo dārgumu!

Ričards nodūra galvu. Erikso bija taisnība. Ko gan viņš ar saviem parasta cilvēka spēkiem var iesākt pret cilvēku, kurš ieguvis gandrīz neierobežotu vare­nību un kuram neeksistē nedz laiks, nedz telpa? Kāda būs viņa atriebība tam, kurš uzdrošinājies no­laupīt mīļoto sievieti? Ričardu pārņēma šausmas, to­mēr vājuma brīdis bija īss, un viņš atkal apņēmīgi pacēla galvu.

—  Dievs mums palīdzēs! — viņš enerģiski sacīja.

—  Lai cik varens un dižens būtu Amenhoteps, tas Kungs ir visuvarens.

—  Lai notiek pēc tava prāta un lai Dievs svētī mūsu mīlestību un savienību, — saviļņota atbildēja Erikso.

Tad viņi konkrētāk apsprieda savu aizbraukšanu un gaidāmās kāzas. Tika nolemts, ka viņi dosies prom no Aleksandryas uz Brindizi pēc trim dienām un ka laulības notiks Eiropā.

Bērs, kas ļoti nopietni uztvēra savu audžutēva lomu, brauca kopā ar viņiem. Aizbraukšanas priekšva­karā Ričards devās iepirkties un satika Maidelu. Vies­nīcnieks bija ļoti pārvērties un novecojis. Viņš prie­cājās par tikšanos un pastāstīja, ka izdevīgi pārdevis savu iestādījumu un tagad pārcēlies uz Aleksandriju, kur nolēmis dzīvot pastāvīgi, piebilzdams, ka Tēbas viņam kļuvušas pretīgas pēc dīvainā atgadījuma uz Almerisas kapa.

—  Kas tad ir noticis?

—  Pirms pieciem mēnešiem sašķēlās kapa piemi­neklis.

—  Lūdzu, pastāstiet man sīkāk, — nobālēdams sa­cīja Ričards.

Viņam atausa atmiņā aina, kad Amenhoteps iz­sauca Almerisas garu un zibens sašķēla kapakmeni.

—  Nāciet pie manis un visu uzzināsit no aculieci­nieka, — atbildēja Maidels. — Jūs, protams, atceraties veco Sebastjanu, kapsētas sargu. Viņš bija klāt, kad viss notika, un tas viņu tik ļoti satrauca, ka viņš atdeva savu vietu māsasdēlam, bet pats kopā ar mani pārceļas uz šejieni.

Satrauktais Lejerbahs tūlīt pat vēlējās doties pie sava byušā sievastēva, kas dzīvoja piepilsētā. Tusnelda un Dora sagaidīja viņu kā mīļu tuvinieku. Abas bija stipri novecojušas. Acīmredzot dievinātās Almerisas nāve bija viņas satriekusi.

Vecais Sebastjans strādāja dārzā un pēc Maidela uzaicinājuma tūlīt pat ieradās, tomēr bija jūtams, ka viņam nav patīkami atcerēties šo mīklaino notikumu.

Beidzot, redzēdams Ričarda satraukumu, viņš pastās­tīja, ko bija piedzīvojis.

— Saprotu, cik ļoti tas jūs interesē, barona kungs, bet zvēru, ka pat atmiņas par šo notikumu uzdzen man drebuļus, un es vēlētos to visu aizmirst, — viņš teica. — Tad, lūk, ko es redzēju pirms pieciem mē­nešiem.

Pa dienu man bya daudz darba, un, tā kā līdz nākamajam rītam vajadzēja savest kārtībā angļa kapu, kas atrodas netālu no jūsu sievas kapavietas, es devos turp vakarā. Mēness spīdēja spoži, un strādāt varēja gandrīz tāpat kā dienā. Biju nedaudz iekavējis, bet darbu katrā ziņā vajadzēja pabeigt, jo angļa at­raitne, kaut arī bija paziņojusi, ka ieradīsies pēc pā­ris dienām, varēja atbraukt agrāk.

Pabeidzis visu, nokaisīju ar smiltīm celiņu. Pēkšņi sev aiz muguras izdzirdu vēja aurus un tādu krakšķē- šanu, it kā degtu koks. Es atskatījos un sastingu. Virs baroneses kapa pacēlās liels mākonis tintes mel­numā, viscaur dzirksteļu izraibināts. No šā mākoņa augšup cēlās dzeltenīgu dūmu grīste. Nepaspēju ap­tvert, kas tas varētu būt, kad pēkšņi atskanēja bries­mīgs pērkona grāviens un ugunīgs zibens trāpīja kapakmenī. Man noreiba galva, un spēcīga vēja brāz­ma pašu notrieca gar zemi. Kad piecēlos, ausīs zva­nīja, es neko vairs neredzēju un šausmās bēgu, do­mādams, ka sākas bargs negaiss. Tomēr nekas neno­tika: debesis bija tīras, gaiss mierīgs un silts. Es neko nesapratu.

Mans māsasdēls Greguārs arī bija dzirdējis grā­vienu, bet domāja, ka kāds tūrists šāvis ar pistoli. Taču es varu apzvērēt, ka tas bija pērkons. Kad no rīta aizgājām uz kapsētu, ieraudzījām, ka marmora plāksne uz jūsu sievas kapa ir pāršķelta un ir bojāta pat eņģeļa statujas roka, bet visi pārējie kapi ir neskarti.

Mēs visi nobrīnījāmies, bet angļa atraitne pat iz­teica domu, ka marmora plāksne sašķēlusies tāpēc, ka, sairstot ķermenim, uzkrājušās gāzes, taču, manu­prāt, tās ir blēņas. Skaidrs, ka tā ir sātana roka, bet kā viņš iedrošinājās pieskarties mūsu svētās Al­merisas kundzes kapam?

Un vecītis pārmeta krustu.

Šis stāstījums ļoti satrauca Ričardu. Viņš neko nestāstīja Maidela ģimenei par savām precībām, lai viņus nesarūgtinātu, tikai atvadoties paziņoja, ka do­das projām t^jā pašā dienā, solīdams rakstīt un nākamajā gadā apmeklēt Almerisas kapu.

Kad Ričards atgriezās viesnīcā, Bērs sēdēja pie Erikso. Viņš pastāstīja abiem visu, ko bija dzirdējis, bet Erikso, šķiet, nemaz nebija izbrīnīta, toties pro­fesors sāka skraidīt pa istabu kā lauva krātiņā, te raustīdams savu garo bārdu, te jaukdams sirmos matus. Beidzot viņš apstājās un, pa pusei jokodams, pa pusei dusmodamies, sacīja:

— Esmu zaudējis jebkādas tiesības brīnīties un šaubīties, lai kas tas arī būtu. Viss ir iespējams! Varbūt arī tas, ka mēness nolaidīsies mums uz galda un kalpos par gaismekli. Basta!

Nākamajā dienā agri no rīta tvaikonis atstāja Alek- sandrijas ostu. Stāvēdama uz klāja, Erikso domīgi skatījās uz tālumā gaistošo seno piramīdu zemi. Vai arī Reinas krastos viņu vajās tas pats liktenis, kas bija sagādājis tik daudz ciešanu pie Nīlas?

VII

Pēc trim nedēļām mūsu ceļotāji ieradās Ķelnē un apmetās viesnīcā. Jau nākamajā dienā Ričards devās meklēt piemērotu vasarnīcu, kurai, kā vēlējās Erikso, vajadzēja atrasties Kronburgu pils tuvumā.

Kopš ierašanās Eiropā ar Erikso bija notikušas dīvainas pārmaiņas. Viņas tālā pagātne bija it kā atkāpusies un pabalējusi, un meiteni aizvien vairāk un tizstājīgāk pārņēma atmiņas un iespaidi, kas at­tiecās uz dzīvi Teas veidolā. Šā jaunā dvēseles stā­vokļa likumsakarīgs rezultāts bija atdzimusī mīlestība pret tēvu un neremdināmā vēlēšanās vēlreiz ieraudzīt tās vietas, kur viņa kādreiz bya tik laimīga.

Ričardam un profesoram bija jākārto bezgala dau­dzas formalitātes, turklāt barons līdz kāzām gribēja izdarīt pilī dažus pārkārtojumus, tāpēc tika nolemts, ka Erikso šo laiku pavadīs kaut kur grāfa pils tu­vumā.

Viņiem palīdzēja nejaušība: gandrīz pie pašas Kron- burgu parka robežas tika izīrēta neliela komfortabli iekārtota vasarnīca, un barons to pasteidzās noīrēt. Nākamās dienas vakarā slēgtā karietē tur ieradās Erikso.

Kad pēc divām nedēļām pārbrauca barons un Bērs, viņi atrada Erikso ļoti satrauktu. Meitene pastāstīja, ka baidījusies iziet no mājas un izvairījusies tikties pat ar kalpotājiem, lai kāds neievērotu viņas līdzību ar Tfeu. Pāris reižu viņa bija redzējusi paejam garām grāfu, kas byis stipri pārvērties, novecojis un allaž sadrūmis.

Reiz Erikso bya gandrīz izskrējusi ārā un metusies grāfam ap kaklu, taču prāta balss bija laikus viņu apturējusi. Sirds sāpēs asiņoja, un vēlēšanās nokļūt pilī, atkal ieraudzīt tēvu un visas pazīstamās dārgās vietas mocīja viņu tikpat stipri kā mūžīgās bailes no Amenhotepa.

—  Nabaga meitene! — sacīja Ričards, maigi skūp­stīdams Erikso asarām klāto seju. — Lai atbrīvotu tevi vismaz no šīm bēdām un ļautu tev atgriezties tēva apskāvienos, es riskēšu izdarīt pārdrošu mēģinā­jumu: es aiziešu pie grāfa un izstāstīšu viņam visu patiesību.

—     Un viņš tevi uzskatīs par vājprātīgu, bet mani — par nekaunīgu piedzīvojumu meklētāju, — piebilda Erikso, smaidīdama caur asarām.

—  Iespējams, pat ļoti iespējams! Un tomēr — ris­kēsim! Būtībā mums ir dīvaini, tomēr pārliecinoši pierādījumi, un tās ir atmiņas, kādas var būt vienīgi Teai. Turklāt tu esi tik bagāta, ka jebkuras aizdomas par šantāžu un finansiālu interesi atkrīt pašas par sevi Arī profesors Bērs ir uzticības cienīgs liecinieks, kuru nevar neņemt vērā.

Erikso aizvadīja bezmiega nakti. Neticību Lejer­baha drosmīgā mēģinājuma labvēlīgam iznākumam padziļināja neskaidrās pastāvīgās bailes, kādas iedvesa viņas vajātājs. Meitenes dzirde bija slimīgi saasināta, un viņa nodrebēja pie vismazākā troksnīša, ik brīdi sagaidīdama Amenhotepa parādīšanos. Viņam taču neeksistēja ne sienas, ne attālumi — ieradīsies, lai viņu iznīcinātu vai ari paņemtu atpakaļ pie sevis. Tikai doma vien par atgriešanos piramīdā izraisīja viņā šausmas. Pēc tam, kad Erikso vairākas nedēļas bļja elpojusi tīru gaisu, jutusi saules dzīvinošo siltumu un gaismu, skatījusi ap sevi dzīvi un kustību, viņai šķita neiespējami atkal paciest silto, mūžam vienvei­dīgo atmosfēru un zilgano monotono gaismu, kas ne­līdzinājās ne dienai, ne naktij. Nē, nāve ir tūkstoš­kārt labāka par tādu nedabisku eksistēšanu.

Nākamajā dienā Lejerbahs, kā bija nolēmis, devās uz Kronburgu pili un aizsūtīja grāfam savu vizītkarti. Sulainis tūlīt pat atgriezās un līidza baronu nākt līdzi. Ričards iegāja kabinetā.

Grāfs sēdēja pie rakstāmgalda, uz kura gulēja at­vērta grāmata. Ienākot Lejerbaham, viņš ātri piecēlās un pastiepa pretī abas rokas.

—  Laipni lūdzu, mans dārgais, kaut arī tā, pēc kuras esat ieradies, ir mirusi, kamēr es tirgojos par viņas laimi!

Grāfs apklusa un ar roku notrausa asaru. Norādījis Ričardam uz krēslu, viņš piebilda:

—  Es jums telegrafēju uz Aleksandryu par Teas nāvi, bet man atbildēja, ka jūs esot aizbraucis pirms vairākām nedēļām un neviens nezinot, kur atrodaties un kas ar jums noticis. Vai sen kā atgriezāties? Vai par mūsu nelaimi uzzinājāt tur vai tikai šeit?

—  Es visu zināju jau agrāk, vēl pirms jūsu tele­grammas pienākšanas Aleksandrijā. Tea nomira nevis no slimības, bet bija okultiskas slepkavības upuris, un es biju tās liecinieks, — ar dziļu nopūtu teica Ričards.

Grāfs paskatījās viņā ar izbrīnu un neizpratni.

—  Esmu ieradies šeit, — turpināja Ričards, — lai pastāstītu jums kaut ko neticamu, un lūdzu jūs uz­manīgi noklausīties mani līdz galam. Iespējams, ka uzskatīsit mani par vājprātīgu. Un tomēr tā ir tais­nība.

—  Runājiet! Apsolu, ka klausīšos ar saspringtu uz­manību, — sacīja grāfs, juzdams pieaugošu izbrīnu un ziņkāri.

Ričards sāka stāstījumu. Kad viņš nonāca līdz savām laulībām ar Almerisu, grāfs pielēca kājās un naidīgi iekliedzās:

—  Kā? Tajā brīdī, kad es jums solīju savas meitas roku, jūs izvēlējāties par sievu viesnīcnieka meitu? Tsa acīmredzot uzzināja par jūsu nodevību, un šīs bēdas izraisīja sirds plīsumu.

—  Grāf, nomierinieties! Jūs kļūdāties, Tea neko ne­zināja. No tālākā stāstījuma jūs sapratīsit, ka manai mīlestībai uz Almerisu, tāpat kā grāfienes mīlestībai uz mani, pirmsākums meklējams tālā pagātnē. Kas attiecas uz manām precībām ar Almerisu, tad tas bija pēdējais prieks, kas apstaroja dziestošo jauno dzī­vību, un man kā ārstam bija zināms, ka viņas stun­das ir skaitītas. Pēc Almerisas nāves es gribēju at­braukt pie Teas, lai visā atzītos un dotu iespēju viņai pašai izlemt — piedot man vai nepiedot. Tagad atkal pievērsīšos savam stāstam.

Grāfs piekrītoši pamāja un, vairs ne vārda neteicis, apsēdās. Kad Ričards savā vēstījumā nonāca līdz atra­dumam sfinksas cokolā, līdz rakstošajam rēgam un, visbeidzot, līdz barona un Bēra īstenotajai ekspedīcijai, sirmgalvja sejā parādījās žēluma un līdzjūtības izteik­sme, bet acīs bija skaidri lasāms, ka viņš šaubās par Lejerbaha veselo saprātu.

Savu stāstījumu Ričards pabeidza ar šādiem vār­diem:

—  Teas dvēsele tagad mājo Erikso ķermenī, bet viņas mīlestība pret jums nav mainījusies. Viņa ļoti cieš. Es pie jums ierados tāpēc, lai palīdzētu viņai atgūt tēvu, bet jums — zaudēto meitu.

Grāfs pašūpoja galvu, un viņa smaids bija nožēlas pilns.

—  Mans nabaga draugs! Jūs esat slims. Bēdas un Āfrikas saule — tas viss ir izraisījis halucinācijas un traumējis jūsu nervu sistēmu. Jūs acīmredzot pat ne­saprotat, cik absurds ir viss, ko jūs man stāstījāt. Mani pārsteidz vienīgi tas, ka profesors Bērs, par kuru esmu tik daudz dzirdējis kā par nopietnu zināt­nieku un kuru jūs dēvējat par savu draugu, tā vietā, lai censtos jūs vest pie prāta, apstiprina šādas muļķī­bas. Tiesa, jūsu stāstījumā ir dažas patiesas Teas nāves detaļas. Viņa nomira naktī, krekls bija saplēsts, taču neviens nav redzējis viņai maģisku zīmi sirds apvidū, kuru, kā apgalvojat, pats redzējāt. Kas attie­cas uz bēdīgi slaveno Erikso, kurā it kā mājojot ma­nas meitas dvēsele, manuprāt, šī veiklā persona sav­tīgi izmanto jūsu uzticēšanos, lai mani šantažētu. Par laimi esmu pie pilna prāta, un mani būs grūti pārliecināt par Erikso un Teas identitāti.

Ričards pasmaidīja.

—  Viss, ko jūs sakāt, ir pareizi, ja balstās uz ieras­tajiem uzskatiem, izņemot domu, ka Erikso iecerējusi jūs šantažēt: viņa ir pārāk bagāta. Ja jūs nāktu man līdzi un pats aplūkotu šo neparasto būtni, jūsu pārliecība stipri vien sašķobītos.

—  Nē, nē! Šī persona, protams, ir ļoti līdzīga Teai, un viņas izskats uzplēstu manas brūces, — sacīja grāfs, tad savaldījies piecēlās no krēsla.

—  Labi! Es iešu jums līdzi un paņemšu Nemvrodu, nelaiķes meitas mīļoto suni. Nemvrods bija ļoti pie­ķēries Teai, un es paskatīšos, vai viņš atzīs Erikso par savu saimnieci.

—  Jūs pārāk daudz prasāt no dzīvnieka, kas spēj sajust vienīgi ķermeņa emanāciju. Bet lai būtu tā! Izdarīsim eksperimentu un paskatīsimies, vai instinkts vēlreiz negūs virsroku pār prātu.

Un Ričards noglaudīja galvu sunim, kas lūkojās viņā ar savām gudrajām un skumjajām acīm.

Klusēdami viņi izgāja cauri parkam un nonāca alejā, kas veda uz vasarnīcu. Tiklīdz viņi bija iegājuši pa dārza vārtiņiem, Nemvrods, kas līdz tam soļoja līdzās saimniekam, galvu nokāris, pēkšņi kļuva nepa­cietīgs un tad, priecīgi smilkstēdams, kā bulta metās terases virzienā un sāka lēkāt apkārt un laizīt rokas un pat vaigus tur sēdošajai sievietei, kura, grāfam tuvojoties, piecēlās.

—  Vai redzat? Suns tika galā ar viņam uzticēto uzdevumu, — pavisam nopietni atzīmēja Ričards. — Instinkts viņam norādīja, ka šajā ķermenī, kuru tas nekad agrāk nav redzējis, mājo viņam zināms un mīļš gars. Vai jūs vēl aizvien šaubāties?

Grāfs neko neatbildēja. Bāls kā audekls viņš stā­vēja terases pakājē: viņu satrieca Erikso un Teas līdzība. Tie paši klasiskie vaibsti, tie paši skaistie zeltainie mati un tā pati žilbinošā sejas krāsa, vienīgi augums mazāks un pats stāvs smalkāks un maigāks. Sejai pietrūka svaigā sārtuma, bet mazajai mutei — laimīgās un bezrūpīgās izteiksmes. Meitenes lielajās skumjžOās un nopietnajās acīs bija lasāms viņas dzī­ves noslēpums. Vārdu sakot, tā reizē bija un nebija Tea.

Arī satrauktā Erikso nedroši vērās grāfa. Ja nu pēkšņi viņš negribēs viņu atzīt? Meitenes apziņai kā vilnis izskrēja cauri doma, ka viņa, Erikso, ir maga verdzene, ka šo pašu ķermeni ir redzējusi Amazisa laiku Memfisa un ka acis, kas tagad lūkojas grāla, ir skatījušas Amazisu. Viņa juta, ka zaudē spēkus. Izstiepusi rokas pret grāfu, viņa tikko dzirdami no­murmināja:

—  Tēvs, tā esmu es!

Grāfs atkāpās soli atpakaļ un ar žestu viņu it kā atturēja.

—  Pierādi!… Pierādi…, ka tu esi mana meita! — viņš dobjā balsī iesaucās.

Erikso nobālēja un bezspēcīgi nolaida rokas. Viņā pamodās mežonīga lepnība. Pierādīt savu identitāti? Bet kā un kāpēc? Viņa nepretendēja uz mantojumu un neprasīja nekādas tiesības.

—  Kam vajadzīgi pierādījumi, ja sirds un asinsbalss klusē? — Erikso nicinoši atbildēja un aizskrēja kopā ar Nemvrodu, kas neatkāpās no viņas ne soli.

Grāfs sagrīļojās, saķēra ar abām rokām galvu un būtu nokritis, ja Bērs un barons nebūtu viņu satu­rējuši.

—  Ak Dievs, es jūku prātā! Tā ir viņas balss, bet vēl dziļāka un skanīgāka, — vecais vīrs murmināja, kamēr viņu sēdināja krēslā.

Ričards aizsteidzās pēc vīna. Kad grāfs nomieri­nājās un nedaudz atguvās no satraukuma, Lejerbahs viņu iepazīstināja ar profesoru. Dzīvespriecīgais Bērs savukārt pastāstīja par neticamo piedzīvojumu, kurā bija meties iekšā bez šaubīšanās, cerēdams īste­not parastu zinātnisku pētījumu, kas balstījās uz tik interesantu dokumentu kā piramīdas pazemes telpu plāns.

—  Zvēru jums, grāf, ka līdz tam es visu savu mūžu biju pozitīvists un fanātisks zinātnes kalps. Kamēr nebiju nokļuvis š^jā neticamajā pasaulē un nebiju iepazinies ar šo dēmonu Amenhotepu, es neti­cēju ne Dievam, ne velnam, — viņš jautri pabeidza stāstījumu.

—  Profesor, vai jūs tiešām ticat, ka cilvēciska būtne var dzīvot vairākus gadu tūkstošus un ka viens un tas pats gars var iemiesoties divos ķermeņos? — jautāja grāfs jau mazāk skeptiski nekā iepriekš.

—  Es nevaru apgalvot, ka Erikso ir dzīvojusi fa­raona Amazisa laikos, jo pats tad nedzīvoju. Man viņa noslēpumaini parādījās tikai piramīdā. No kurie­nes? — 1b es nezinu. Kā apgalvo Lejerbahs, tas ir jūsu meitas dzīvs veidols. Varu apzvērēt, ka jau pi­ramīdā viņš man sīki pastāstīja par grāfienes nogali­nāšanu. Tā bya Erikso, kas izveda mūs no piramīdas. Dārglietām, ko viņa iznesa, ir kolosāla vērtība. Iesim! Es tās jums parādīšu. Pietiek šīm rotām uzmest acis, lai saprastu, ka tās attiecas uz ļoti tālu senatni.

Grāfs kā sapnī sekoja profesoram, kas ieveda viņu kādā aizslēgtā istabā. Tajā atradās liels seifs. Bērs to atvēra un vispirms parādīja tuniku no nezināma sudrabaina auduma, ko rotāja brīnišķīgs izšuvums, tad atvēra lādīti un izlika grāfa priekšā brīnumainās dārglietas, kuru senums nebija apšaubāms.

Satrauktais grāfs apsēdās, nervozi saspiedis rokās galvu, un iegrima domās. Tad izslējies viņš mierīgi un noteikti sacīja:

—  Piedodiet, kungi, manas šaubas un neuzticēša­nos, taču es pats piedalījos savas vienīgās meitas apglabāšanā. Ārsti man apgalvoja, ka viņa mirusi no sirds plīsuma. Un pēkšņi nez no kurienes uzrodas kaut kāda Tbai līdzīga sieviete un grib man iestāstīt, ka viņa ir mana meita. No tā var zaudēt prātu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viss notiekošais pārāk tieši skar mani. Jūsu autoritāte un godīgums piešķir stāstīju­mam pārāk lielu ticamību, lai es neizmantotu visas iespējas patiesības atklāšanai. Lai sargās Amenhoteps, ja es pārliecināšos, ka viņš izdarījis šo noziegumu! Es viņu dabūšu ārā ne tikai no piramīdas pazemes telpām, bet ari no pašām zemes dzīlēm, lai atriebtu par savām ciešanām un par to, ka viņš manu bērnu izraudzījās par savas velnišķīgās burvestības upuri.

Grāfs piecēlās, bargi kratīdams dūri. Nomierinājies viņš turpināja:

—  Tagad man vajadzīgas tikai divas lietas. Pirm­kārt, es vēlos, lai šī jaunā sieviete, ko jūs saucat par Erikso, uzraksta pēdējos vārdus, kurus pirms savas nāves izrunāja mana sieva, ieliek šo lapiņu aploksnē un to aizzīmogo. Mēs ar Tteu vienīgie bijām klāt šajā brīdī. Tikai tas Kungs un mēs zinām šos vārdus, kas attiecas uz kādu rūpīgi glabātu ģimenes noslēpumu. Otrkārt, es lūdzu jūs abus atnākt šovakar pie manis uz pili. Jūs pavadīsit mani uz kapliču, un mēs visi apskatīsim manas meitas ķermeni. Es gribu pārliecināties, vai sirds apvidū ir zīme, par kuru ru­nāja Lejerbahs un kura ir šā okultā nozieguma zī­mogs.

Saņēmis abu piekrišanu, grāfs aizgāja, paziņojis, ka šobrīd viņam nepieciešams klusums un vientulība.

Pēc grāfa aiziešanas Ričards iegāja pie Erikso. Par to, cik grūti viņai bijuši aizvadītie brīži, liecināja sa­raudātās acis. Kad barons pastāstīja par viņas tēva izvirzītajām prasībām, Erikso pirmajā brīdī atteicās.

—  Lai viņš liek mani mierā! Es viņam neko ne­vēlos pierādīt, — viņa teica.

Lejerbahs sāka meiteni pārliecināt, uzsvērdams, cik dabiska un saprotama ir grāfa neuzticēšanās. Beidzot Erikso nomierinājās, paņēma papīra lapu, uzrakstīja uz tās dažus vārdus, ielika aploksnē un to aizzī­mogoja. Nodevusi vēstuli līgavainim, viņa izteica vēlē­šanos palikt vienatnē.

Vakarā Lejerbahs un profesors devās' uz pili. Grāfs viņus gaidīja — naktī veicamajai pārbaudei viss jau bija sagatavots. Uz galda atradās iedegts lukturis, svece un divas atslēgas.

Runāts tika maz. Grāfs bija bāls un koncentrējies gājienam. Viņš paņēma atslēgas un lukturi, Ričardam iedeva sveci un aicināja abus sekot. Viņi izgāja dārzā un devās uz ģimenes kapliču, kas atradās parka pre­tējā malā.

Grāfs un viņa pavadoņi iegāja parkā pa sāndurvīm un pa kāpnēm nokāpa plaščgā velvētajā kapličā, kuras otrā galā bija redzams ar melnu samtu pārvilkts altāris. Uz tā atradās krucifikss un sudraba svečturi.

Visur stāvēja dažādu izmēru un formu zārki. Vieni bija nomelnējuši un laika zoba skarti, citi — daudz jaunāki. Starp pēdējiem uzmanību saistīja smags me­tāla zārks, kas bya bagātīgi noklāts ar ziediem, —. bija jūtama tēva mīlošā roka.

Grāfs kā šaubīdamies apstājās, tad piegāja un at­slēdza zārku. Ričards palīdzēja viņam nocelt smago metāla vāku. Sākumā nekas nebija redzams — vienīgi šķidrauts un sakaltušu ziedu kaudzes. Ričarda ķerme­nim pārskrēja saltas trīsas, kad viņa atmiņā slimīgi skaidri atausa Amenhotepa izdarītās slepkavības aina.

Grāfs ar trīcošu roku noņēma šķidrautu. Tad luk­tura blāvajā gaismā parādījās aizgājējas skaistā, bet sadzeltējusī, satumsusī seja. Viņas brīnišķie zeltainie mati, sapīti divās smagās bizēs, gulēja uz baltās zīda kleitas. Mirušās sakļautajās rokās bya ielikts kruci­fikss.

Grāfs izņēma no kabatas šķēres, nolika sāņus mi­rušās meitas rokas un gribēja pārgriezt kleitu sirds apvidū, taču pēkšņi zaudēja spēku, atkāpās atpakaļ un ar roku meklēja atbalstu.

— Ļaujiet to izdarīt man! Jums tas ir pārāk smagi, — sacļja profesors. Ričards tobrīd pieturēja ne­laimīgo tēvu.

Bērs ātri pārgrieza kleitu, tad batista kreklu un atkailināja sirds apvidu. Uz nodzeltējušās ādas, gluži kā ar tušu uzzīmēts, bija skaidri redzams trijstūris ar apvērstu krustu.

Ričardam noreiba galva, un viņš klusēdams lūkojās uz noslēpumaino zīmi. Grāfam no krūtīm izlauzās aizsmacis kliedziens.

—  Manu bērnu nožņaugušā sātana zīmogs!… Zvēru jums, ka nekā nebija, kad ārsti apskatīja ķermeni! — viņš kliedza, zaudējis savaldību.

Redzēdams grāfu tik uzbudinātu, Bērs steidzīgi aizvēra zārku un gandrīz ar varu aizveda veco vīru uz pili. Lai viņu kaut nedaudz nomierinātu, Ričards pasniedza sirmgalvisn vēstuli ar Erikso atbildi, bet, to izlasījis, Kronburgs zaudēja samaņu. Tikai pēc ilgiem pūliņiem Ričardam un profesoram izdevās viņu dabūt pie samaņas. Kad beidzot Lejerbahs un Bērs atvadījās no grāfa Kronburga, viņš stingri paspieda Ričarda roku un nomurmināja:

—  Es vēlos viņu redzēt! Atvediet rīt manas meitas garu!

Nakts grāfam pārvērtās par elli. Neraugoties uz acīmredzamo, par spīti dīvainajai apstākļu sakritībai, kas apstiprināja nedzirdētu faktu, viņa prāts atteicās to pieņemt.

Bija jau diena, kad grāfs aizmiga. Viņš pamodās ap četriem pēcpusdienā, vēl aizvien juzdamies fiziski salauzts, toties garīgi jau mierīgāks.

Pēc pusdienām Kronburgs devās uz savu kabinetu, kas bija savienots ar bibliotēku. Tā bija viņa mīļākā istaba un, patiesību sakot, sastāvēja no divām telpām, ko savienoja arka. To sedza violeta samta portjera. Istaba bija iekārtota viduslaiku stilā.

Domīgs un norūpējies grāfs staigāja pa istabu, un viņa skatiens izklaidīgi slīdēja pār grāmatu un ma­nuskriptu pilnajiem plauktiem. Pēkšņi viņš apstājās pie neliela ar sudrabu un ziloņkaulu rotāta rakstām­galda, kurā bija bezgala daudz nodalījumu, kastīšu un slēptuvju. Teai tas bija īpaši mīļš, un viņa pār­zināja visus tā noslēpumus. Ja Erikso pratīs to atvērt un tajā orientēsies, tas būs izšķirošais pierādījums viņas identitātei ar nelaiķi.

Grāfs paķēra papīra lapu un drudžaini uzrakstīja pāris rindu, kurās lūdza Ričardu un Erikso atnākt pie viņa. Pēc divām stundām grāfa kabinetā Ričarda pavadībā ienāca Erikso, ietinusies platā mantiļā un aizsegusi seju ar biezu plīvuru.

Kad Erikso pacēla plīvuru, nometa no pleciem mantiļu un neizlēmīgi apstājās, grāfs satvēra abas viņas rokas, un alkatīgi vērās viņas sejā.

—  Tfea, Tea! Tā esi vai neesi tu? Tās ir tavas acis, bet to izteiksme ir mainījusies; tas ir tavs smaids un t^jā pašā laikā — pavisam citāds, — viņš skuinji čukstēja.

Tad pēkšņā jūtu uzplūdumā iekliedzās:

—  Mans bērns! Piedod manas šaubas, bet mana vecā galva atsakās atzīt tavas atkaliemiesošanās nedzirdēto brīnumu. Teic man — un lai tas ir pē­dējais pārbaudījums —, kurā šā rakstāmgalda at­vilktnē atrodas tava mirušā brāļa portrets? Ja tft spēsi to izdarīt, es vairs nešaubīšos.

To pateicis, viņš sniedza jaunajai meitenei atslēgu saišķi.

Skunyi smaidīdama, Erikso piegāja pie rakstām­galda un nospieda slepeno atsperi. Tūlīt pat atvērās priekšējais panelis, atklādams bezgala daudz durtiņu un kastīšu. Izvēlējusies atslēgu, meitene atvēra kādu nodalījumu un izņēma no tā futlāri.

—  Lūk, Ervīna portrets! — viņa teica. — Bet tajā kastītē ir tēvoča Adalberta asinīs mirkušais un lodes caururbtais kabatas portfelis. Šeit, pa kreisi, atrodas mātes dārglietas un vēstules, kuras viņa tev kā līgava rakstīja, bet tur glabājas mani pirmie zābaciņi un…

Grāfs neļāva viņai turpināt. Ar dobju vaidu viņš apskāva Erikso un, asarām plūstot, sāka viņu skiip- stīt. Tad atkrita krēslā. Erikso noslīga uz ceļiem un ar galvu piespiedās pie grāfa krūtīm.

—  Tēvs! Mīļais tēvs! Tu atzīsti mani par savu meitu!

Neaprakstāmas jūtas, kas nebija pazīstamas Teai, kura nezināja pagātni, tagad pārņēma Erikso. Viņas atmiņā spilgti uzvirmoja visas abu savu eksistenču fāzes. Erikso — bārene, Amenhotepa verdzene un mūžīgais upuris — bya laimīga, viņai bya dārga šī tēva mīlestība, kuru nekad nebija jutusi.

Kad beidzot tēvs un meita bija nedaudz nomie­rinājušies, grāfs pieglauda pie sevis Erikso gaišcir- taino galviņu un līksmi teica:

— Tagad, mana mīļā, mums jāpadomā, kā radīt tev manā namā likumīgu stāvokli. Teikt patiesību mēs nedrīkstam, un es varu tevi vienīgi adoptēt. Šajā sakarībā man radusies brīnišķīga ideja. Man bija brālēns, arī Kronburgs, bet nelietis un avan­tūrists, no kura visa mūsu ģimene atteicās. Viņš emigrēja uz Turciju un nesen tur nomira. Pirms nāves viņš man atrakstīja. Es došos uz Konstantinopoli, kur lūgšu tevi aizbraukt ātrāk, un pārvedīšu tevi no turienes kā viņa meitu.

Plāns tika pieņemts. Visi nolēma, ka jau nākamajā dienā Erikso kopā ar profesoru dosies uz Konstan­tinopoli, kur viņiem pievienosies grāfs. Savukārt Le- jerbaham vajadzēja atgriezties savā pilī un vēlāk pa­rādīties kā līgavainim.

Šī programma tika precīzi izpildīta, un pēc sešām nedēļām grāfs atgriezās pilī kopā ar Erikso un ie­pazīstināja viņu ar kaimiņiem kā ar sava brālēna Osvalda meitu, kurai ekscentriskais tēvs devis tik dīvainu vārdu.

Jaunās meitenes neparasto līdzību ar Tfeu visi uztvēra kā pašu par sevi saprotamu lietu. Sabiedrība viņu uzņēma ļoti silti. Dažas dīvainības, kas izpaudās Erikso manierēs un uzskatos, tika saistītas ar viņas savdabīgo audzināšanu.

Tad ieradās Lejerbahs, un pēc kāda laika tika paziņots par viņa saderināšanos ar Erikso. Kāzas nolēma rīkot pēc trijām nedēļām.

Erikso baudīja laimi, tēva un Ričarda mīlestību, kas viņai solīja rūpju neaizēnotu nākotni, tomēr sirdī aizvien iezagās nemiers, kas darīja viņu tramīgu un nervozu.

Ričards saprata: iemesls ir bailes, ka varētu uzras- ties viņas vajātājs. Pa laikam arī viņa paša sirds žēlumā sarāvās, atceroties Amenhotepu, tomēr abi ar grāfu viņi centās Erikso pārliecināt, ka bailēm nav pamata: ja ēģiptietis spētu viņu atgūt, viņš jau sen to būtu izdarījis.

Erikso šādos brīžos vienmēr klusēja, tomēr reiz tēvs un līgavainis viņu izveda no pacietības.

— Tu, tēvs, nepazīsti Amenhotepu, taču Ričardam vajadzēja būt skaidrībā par viņa varenību. Šis mags spēj pielavīties pie manis ķirzakas izskatā un tad uzbrukt man kā viesuļvētra, sagrābjot un aizraujot līdzi izplatījumā. Viņam paklausa zibens, un «Viņa griba spēj sašķelt akmeņus. Mana vienīgā cerība ir tā, ka viņš negribēs mani nogalināt, bet no visiem pārējiem uzbrukumiem mani pasargās viņa svētais duncis, kuru es paņēmu un no kura nekad nešķiros. Pagatavot jaunu — tas viņam prasīs pārāk daudz laika.

Tuvojās kāzu diena. Dzīve pilī mierīgi ritēja savu gaitu.

Pēc grāfa lūguma arī Bērs bija apmeties pilī. Abi sirmgalvji bija sadraudzējušies un, būdami kaislīgi šaha cienītāji, ik vakaru to spēlēja. Profesors bija vecpuisis, viņam nebija ģimenes.

Kāzu priekšvakarā visi bija sanākuši kopā. Grāfs un profesors kā parasti spēlēja šahu, bet līgavainis un līgava sēdēja līdzās salonā un sarunājās. Erikso šķita norūpējusies un nemierīga vairāk nekā jebkad agrāk. Uzlikusi galvu Ričardam uz pleca, viņa izklai­dīgi klausījās līgavaiņa apgalvojumos, ka mags acīm­redzot ir gājis bojā no paša izsaukto spēku pretsi­tiena.

—  Dod, Dievs, lai kāds 110 taviem pieņēmumiem būtu īstenojies! — nopūzdamās noteica jaunā meitene.

Šgjā brīdī kaut kur tālu tālu skaidri ieskanējās zvaniņa sudrabainās skaņas.

Erikso nobālēja un uzlēca kājās.

—  Viņš! Vai dzirdi? Šis zvans vēsta par viņa tuvo­šanos, — viņa nomurmināja.

Erikso skatiens izmisīgi klīda pa istabu.

Ričards, kas arī bija dzirdējis zvanīšanu, piecēlās un atspiedās pret galdu. Pēkšņi uz sienas viņam iepretī parādījās milzīga kaķa siluets. Tā zaļganās acis sāka fosforiscējoši spīdēt. Pirms viņš paspēja ko aptvert, Erikso kā ēna tuvojās vīzijai. Meitenes rokā iedzalkstijās Amenhotepa duncis, un viņa ar to spēcīgi iecirta sienā. Atskanēja skaļš brīkšķis, no naža asmens uzšķīlās dzirksteļu spiets, pārsteigtā un pārbaidītā barona acu priekšā uz sienas, gluži kā uzzīmēts, parādījās milzīga kaķa attēls.

Atvieglojuma im triumfa nopūta izlauzās no Erikso krūtīm. Viņa vēlreiz bija uzvarējusi magu ar viņa paša ieroci un paralizējusi pret sevi pavērstos nagus.

Atguvies Ričards aizsteidzās pie profesora un grāfa, lai pastāstītu par notikušo.

Klusēdami viņi apskatīja uz sienas palikušo zīmē­jumu. Vietā, kur bija cirtis nazis, bjja redzams no­slēpumainais trijstūris ar apvērsto krustu.

—  Hm! — beidzot izmocīja profesors. — Acīmredzot Amenhotepa kungs nevēlas mūs atstāt mierā un vēl sevi parādīs.

Kaut gan bija guvusi uzvaru, Erikso jutās īpaši satraukta.

Kāzu diena atausa skaidra un saulaina, toties ne tik saulaini jutās tie, kuri zināja Erikso noslēpumu.

Tiklīdz Ričards bija gatavs, viņš iegāja pie grāfa, kas, baidīdamies no jauna uzbrukuma tieši ceremo­nijas laikā, sāka satraukti apspriest maga iespējamās intrigas.

—'Esmu pārāk neizglītots š^jās lietās, lai paredzētu visu, kas var notikt. Spriežot pēc tā, kam biju lieci­nieks, jāatzīst, ka mums jābūt gataviem uz visu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis neparastais cilvēks ir noslēdzis ar Erikso kaut ko līdzīgu laulībai. Protams, šim ma­ģiskajam rituālam, kas tika īstenots pretēji viņas gribai, ir nozīme vienīgi Amenhotepa acīs, turldāt viņš droši vien ir iedomājies, ka ieguvis tiesības uz viņu, tāpēc visiem spēkiem centīsies aizstāvēt savu īpašumu. Es daudz ko atdotu, lai šī laulību ceremo­nija būtu jau garām! — grāfs nopūzdamies teica. — To­mēr es ceru uz tā Kunga palīdzību.

Erikso bija nervoza un domīgi posās laulību cere­monijai. Viņa bija apburoša savā baltajā tērpā ar garo plīvuru un vainadziņu, kas rotāja viņas zeltainās cirtas. Iegrimusi domās, viņa pat neaplūkoja sevi spo­gulī un vienīgi tad brīvi uzelpoja, kad bija piestipri­nājusi pie jostas maga svēto dunci un aizsegusi to ar ziedu pušķi un lielu lenti.

Laulību ceremonijai bjja jānotiek draudzes baznīcā, kas atradās kādu versti no pils. Laiks bija brīnišķīgs. Erikso kopā ar tēvu iesēdās karietē, kurai garā virknē sekoja ekipāžas ar viņas draudzenēm un citiem vie­siem.

Kāzu brauciens bija jau pusceļā, kad sauli pēkšņi aizsedza tumši mākoņi.

—  Paskaties, tēvs, — tuvojas negaiss, — sacīja Erikso, bažīgi lūkodamās debesīs.

—  Pēdējā laikā pieturējās tāds tropisks karstums, ka tas ir gluži dabiski, mīļais bērns. To uzskata par labu zīmi, ja lietus apslaka līgavas vainagu, — at­bildēja grāfs.

—  Jā, ja vien šis negaiss būtu dabisks, — nopūtās Erikso.

—  Bailēm lielas acis, dārgumiņ! Tavu uzbudināto nervu dēļ tev visur rādās rēgi. Visbeidzot, vai tad tev nav ieroča, kas jau reiz lieliski noderēja? Varbūt esi to aizmirsusi m^jās? — viņš izbijies piebilda.

— Nē! Lūk, tas ir šeit, tēt, zem manām rokām. Par nelaimi, man nav zināmas visas tā īpašības un lietošanas veidi. Manai līdzšinējai veiksmei ir bijis tikai gadījuma raksturs.

Šajā brīdī kariete apstājās portāla priekšā, un runātāji apklusa. Desmit minūšu laikā negaiss bija klāt. Debesis kļuva melnas, gaiss smags im smacējošs, bet dienas gaismu nomainīja pelēcīga krēsla. Brīdī, kad Erikso tēvam pie rokas gāja iekšā baznīcā, zemi satricināja bargs pērkona grāviens, apslāpējot ērģeļu skaņas, un ugunīga zibens šautra pāršķēla tumšās debesis.

Svinīgi uzposto ļaužu rindām pārskrēja satraukuma vilnis. Sākumā cilvēku uzmanību saistīja līgavas bā­lums un līgavaiņa nemiers un apjukums, bet tad priekšplānā izvirzījās bailes no trakojošās vētras. Zibens uzliesmojumi un pērkona dārdi sekoja cits ci­tam. Vējš svilpa, gaudoja un stenēja, liekdams un lauzdams kokus. Kaut arī durvis bija aizvērtas, tā brāzmas ielauzās pat baznīcā, draudēdamas apdzēst sveces.

Bālā Erikso, kas bija pilnīgi nonākusi draudošo briesmu iespaidā, noslīga ceļos altāra priekšā. Viņas apņēmība nebija kļuvusi mazāka, tomēr ceremonijai viņa gandrīz nepievērsa uzmanību — mācītāja vārdi, ērģeļu mūzika un dziedātāju balsis skanēja viņas ausīs kā neskaidrs, tāls un dobjš troksnis.

Brīdī, kad jaunlaulātie apmainījās gredzeniem, pa baznīcas jumtu sāka dārdināt krusa, un šis troksnis nomāca visu pārējo. Milzīgie krusas graudi izsita vai­rākus logus. Un tad cauri vētras auriem un lietusgā­zes šņākoņai kļuva dzirdamas sidrabainas zvanu ska­ņas, kas aizvien tuvojās.

Mācītājs apklusa, bet uzaicinātie viesi, šausmu pār­ņemti un glābdamies no lietus, cits citu grūstīdami.

metās uz baznīcas pretējo pusi, kur krusa vēl nebija sasitusi logu stiklus. Pēkšņi ēku līdz pašiem pama­tiem satricināja baismīgs pērkona grāviens. Logā ie­lauzās lodveida zibens un traucās tieši uz Ričardu.

Šajā brīdī Erikso metās uz priekšu un, izrāvusi maģisko dunci, virzīja tā asmeni pretī ugunīgajai lodei, kas pārplīsa, sēdama uz visām pusēm dzirksteļu kūļus. Bija dzirdama mežonīga rēkšana, kuru pavadīja tāds kā cilvēka pirmsnāves gārdziens. Vētra, it kā būtu izsmēlusi visus savus spēkus, sāka pierimt. Lietus vairs nelija, vējš kļuva aizvien rāmāks, debesis noskaidrojās, un pēc kādām desmit minūtēm parādījās saule. Tagad viss atkal bija mierīgs, un par vētru liecināja vienīgi peļķes, lelapjie krūmi, ar saknēm iz­rautie koki un baznīcas izsistie logi.

Vispārējā panikā, ko izraisīja lodveida zibens, ne­viens nebya ievērojis līgavas pēkšņo iejaukšanos un neviens nebija redzējis viņas rokā spīguļojam noslēpu­maino ieroci. Tomēr viss šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja klātesošos: ikvienā neviļus sarosījās doma, ka vētra, kas pārtrauc laulības noslēgšanu, ir slikta pazīme jaunajam pārim.

Un tomēr līdz ar sauli un skaidrajām debesīm atgriezās jautrība un rosība. Jaunlaulātos apbēra ar apsveikumiem un laimes vēlējumiem. Tagad, kad briesmas bija garām, viesi smējās un jokoja par pār­dzīvotajām šausmām. Ričards uz rokām aiznesa jauno sievu līdz ekipāžai. Tā tomēr bija nedaudz cietusi, lai gan kučieris un sulaiņi visiem spēkiem bija centu­šies savaldīt satracinātos zirgus. Jaunajam pārim se­koja viesi. Dāmas, rūpīgi sacēlušas šlepes un līksmi tērzēdamas, gāja, pat nevairīdamās no peļķēm.

Kad jaunlaulātie palika vieni un sēdēja karietē, Ričarda uzspēlētā jautrība pazuda. Viņš nevarēja neapzināties, ka izvairījies no nāves briesmām. Apskā­vis Erikso, viņš piekļāva jauno sievu sev klāt un maigi, ar pateicību nočukstēja:

—  Paldies tev, mana mīļā, mana varonīgā glābēja! Bez tevis es būtu jau miris.

—  Diemžēl tā ir tikai īslaicīga uzvara, tā nav atbrīvošanās, tā ir vienīgi liktenīgā brīža atlikšana uz vēlāku laiku, — satraukta atbildēja Erikso. — Es tagad sev pārmetu, ka esmu novirzījusi uz tevi Amen­hotepa atriebību un pakļāvusi tevi mūžīgām bries­mām. Viņš nebeigs mūs vajāt un neļaus baudīt laimi.

—  Dievs mūs pasargās, kā ir jau to darījis! Viņš mums iedvesīs domu, kā uzvarēt un iznīcināt magu ar viņa paša ieroci, — pārliecības pilnā balsī sacīja Ričards.

Tālāk svinības noritēja bez starpgadījumiem. Pēc lieliskajām pusdienām svētku viesi dejoja un pa­staigājās parkā. Pēdējie ciemiņi aizbrauca jau tālu pāri pusnaktij.

Erikso tūlīt devās uz savu kabinetu, lai sīki pār­runātu dīvaino un baismīgo atgadījumu, kas apēnoja laulību noslēgšanas ceremoniju.

Atbrīvojusies no sava smagā līgavas tērpa, jaunā sieva uzvilka izšūtu batista peņuāru ar platām pie­durknēm, kas atklāja skatienam viņas brīnišķīgās, kā no ziloņkaula veidotās rokas. Viņai ļoti patika šādi brīvi krītoši tērpi, kas atgādināja tuniku. Iz­laidusi savus brīnumskaistos matus, Erikso iegāja buduārā, kas bija gluži fantastiski izrotāts ziediem un mākslas darbiem. Viņa uz mirkli apstājās un pār­laida greznajai istabai izklaidīgu skatienu, tad atvēra platas durvis un izgāja uz terases, no kuras daži pakāpieni veda lejā uz dārzu.

Nakts bija klusa un brīnišķīga, gaiss — silts un smaržu pilns. No puķu dobes plūda reibinošs rožu un liliju aromāts. Tieši viņai pretī pletās pļaviņa, ko ieskāva parka tumši zaļā lapotne. Uzlēca mēness, tā maigi zilā, mierpilnā gaisma rāmi apmirdzēja visu paritu Atspiedusies pret balustrādi, Erikso domīgi vērās tālumā.

No jaunās baroneses krūtīm izlauzās dziļa nopūta. Cik laimīga viņa varētu šeit būt, beidzot izrāvusies brīvībā no piramīdas gūsta un dzīvojot kopā ar mīļoto cilvēku, ja līdzīgi baisam rēgam ceļā nebūtu nostājies Amenhoteps! Atceroties magu, Erikso ķermenim pār­skrēja ledainas trīsas, un viņa bažīgi satvēra jostu. Sataustījusi dunča rokturi, nomierinājās un no jauna ļāvās domām.

Kad reiz beigsies šī dzīve, kas velkas gadsimtiem ilgi? — viņa sev satraukti vaicāja. Vai viņa vienmēr būs jauna un skaista? Varbūt arī viņu piemeklēs parasto mirstīgo liktenis?

Nejauši Erikso paraudzījās uz savu roku, kas rāmi gulēja uz balustrādes, u% rūgti pasmaidīja. Kas gan noticēs, ka šī roka ar atlasam līdzīgo ādu un sārtajiem nadziņiem kādreiz ir pinusi vītnes par godu vērša Apisa svētkiem un upurējusi dievam templī, kura drupas tagad klāj tuksneša smiltis?

Pārdomas iztraucēja auksta vēja brāzma, kas atnesa līdzi tālas sudrabaina zvana skaņas. Nobālusi Erikso atkāpās dažus soļus atpakaļ. Izrāvusi dunci, viņa ātri apvilka sev apkārt loku. No asmens izšāvās tāds kā fosforiscējošs pavediens un līdzīgi ugunīgai čūskai apskrēja viņai apkārt. Erikso stāvēja nekustē­damās, smagi elpodama, piespiedusi pie krūtīm dimci. Viņa juta sev tuvojamies liktenīgo cilvēku.

Dabā risinājās kaut kas neparasts: gaiss visapkārt skanēja un trīcēja, uzdvesdams viņai smacējošu aromātu. Pie apvāršņa parādījās sarkana zvaigznīte, kas sāka strauji augt, tuvodamās neticamā ātrumā.

Jau pēc brīža zvaigznes asinssarkanais disks aiz­sedza debesis un apkārtējos priekšmetus apspīdēja tāda kā ugunsgrēka atblāzma. Kā caur miglu Erikso redzēja palmas, starp kurām griezās bālgani fosfo­riscējošs mākonis. Pats gaiss šķita kļuvis citāds, uz­dvesdams viņai tuksneša svelmi.

Dīvainā mirāža slīdēja Erikso virzienā kā vēja nesta, tad pēkšņi, sadūrusies ar viņas apvilkto apli, apstājās. Miglas auts pašķirās, un viņa ieraudzīja labi pazīstamo maga dārzu viņa Memfisas nama tuvumā.

Pie pašas terases sākās plata aleja. No vienas puses to ieskāva vīģeskoku un akāciju rinda, bet otrā pusē pletās palmu puduriem apaugusi pļaviņa. Koku ēnā stāvēja granīta sfinksa, kuras pakājē ur­dzēja avotiņš.

Bālganais mākonis sāka iegūt noteiktu formu, un Erikso ieraudzīja Amenhotepu, kas stāvēja dažu soļu atstatumā un vērās viņā ar savu ugunīgo skatienu. Ap viņa labo roku bija apvijusies smaragdzaļa čūska, bet kreisajā viņš turēja gaismekli, kura žilbinošie stari ieskāva visu maga augumu. Daudzkrāsainā uguntiņa virs viņa galvas brīžam spoži uzliesmoja, tad bālēja un dzisa, liecinot par viņa nogurumu.

Nervozas trīsas pārskrēja pār Erikso augumu. Viņai, maga ierocim un māceklei, kas daudz ko zināja, bija skaidrs, ka lampas izstarotajai astrālajai gaismai vajadzēja viņu apžilbināt un sastindzināt, kā tas no­tika ar katru, pret kuru Amenhoteps vērsa šo noslē­pumaino gaismu. Tad čūska šķērsotu viņas uzvilkto apli, nolaupītu maģisko ieroci, bet viņa, būdama ne­aizsargāta, nonāktu sava slepkavas rokās.

Ar milzīgu piepūli Erikso sakopoja visu savu gribu un izslējās:

— Ko tu no manis gribi, Amenhotep? — viņa vai­cāja dobjā balsī. — Sargies! Nenoved mani līdz izmisumam! Es drīzāk ietriekšu sev krūtīs šo dunci un darīšu galu savai nolādētajai, nelaimīgajai dzīvei nekā kļūšu par tavu verdzeni un gūstekni tavā pretīgajā piramīdā. Dzīvu tu mani nedabūsi! Es tevi ienīstu un tava skūpsta vietā labāk izvēlos čūskas dzēlienu. Tagad, kad beidzot esmu savienojusies ar mīļoto cilvēku, es neļaušu sevi dzīvu izraut no viņa apskāvieniem!

Amenhotepa acīs iegailējās drūma uguns.

—  Nepateicīgais radījums! — draudīgi dārdēja viņa balss. — Tu esi čūska, kuru es sasildīju pie savām krūtīm un kuru sev par nelaimi iemīlēju! Tikai šī vājība — vienīgā, kuru neesmu pārvarējis, — neļauj man tevi iznīcināt. To, kuram tu uzdrošinājies dot priekšroku, es samīšu kā tārpu! Tu, Erikso, piederi man, un es pratīšu pastāvēt par savām tiesībām ar visiem manā rīcībā esošajiem spēkiem.

Redzot, ka Erikso nodreb un konvulsīvi piespiež pie krūtīm dunci, Amenhoteps mīkstināja toni.

—  Kāpēc tu vēlies karu? Atdod ieroci un labprātīgi seko man, tad es jums abiem piedošu. Es sniegšu tev aizmiršanos. Es izdzēsīšu no tavas sirds aklo un postošo mīlestību. Pie tavam kajam nolikšu visu manis iegūto zinību varenību. No manām rokām tu saņemsi mūžīgās dzīvības un skaistuma kausu. Tavi zeltainie mati nekad nenosirmos, un atlasam līdzīgo ādu nekad nepārklās grumbas, un tavas acis nekad nezaudēs mirdzumu. Manā mīlestībā tu baudīsi augstāko laimi, ugunīgu kaislību un baudu. Mani tu vienmēr skatīsi tādu, kāds esmu tagad: laikam nav varas pār manu izskatu. Vai tevi nevilina iespēja kļūt par maga ie­mīļoto im dalīties viņa varenībā? Atver acis, aklā, un paskaties uz mani! Vai esmu sliktāks par šo niecīgo cilvēku, kas nolemts slimībām un iznīcībai un kas pēc nedaudz gadiem pārvērtīsies pretīgā, ne­varīgā vecī? Vai tiešām esmu sliktāks par šo svārstīgo un neuzticamo cilvēku, kurš vienmēr ir mīlējis tevi tikai pa pusei līdz brīdim, kamēr viņa ceļā parādījās tā otra? Nuitai, Valērijai, Almerisai — lūk, kam vienmēr ir piederējusi Rameri dvēseles labākā daļa, bet tu viņu reibināji ar kaisli! Un šādām pretīgām, pazemojošām jūtām tu gribi visu upurēt!

Amenhotepam runājot, viņa āriene pārmainījās. Drudžains sārtums pārklāja allaž bālos vaigus, plānās nāsis trīsēja, bet ierasti bargo izteiksmi nomainīja domīga nopietnība.

Erikso bija kā pieaugusi pie zemes un nenolaida no maga skatienu. Viņai šķita, ka redz kādu citu, nepazīstamu cilvēku. Pirmo reizi viņa saskatīja Amenhotepā nevis pavēlnieku, bet vīrieti, tāpēc ziņ­kāri aplūkoja viņa garo, slaido augumu. Viņam nebija galvā klafta kā parasti, tāpēc viņš izskatījās jauneklī­gāks. Melnie mati vijās ap viņa pieri nepaklausīgās cirtās, un tas vērta seju pilnīgi citādu.

Sajūsmā Erikso sirds iepukstējās straujāk. Jā, Amenhoteps bija lielisks, turklāt ne tikai ārēji vien — no viņa plūda zināšanu apgarota daile, acīs kvēloja nesatricināma griba un enerģija, kas jebkuru varēja nospiest pie viņa kājām. Visbeidzot viņš bija skaists savā lepnajā mierā, ko izstaroja visa viņa būtne, neraugoties uz jauneklīgi slaido augumu, kas skaidri iezīmējās uz mirāžas tumšsarkanā fona. Erikso at­miņā uzzibsnīja Ričarda pievilcīgā seja, un tagad pir­moreiz vīra skaistie vaibsti nobālēja salīdzinājumā ar to dzīves, gribas un varenības gigantu, kas stāvēja viņas priekšā. Erikso domīgi noglauda pieri. Šajā mirklī viņa apzinšgās, ka vēl nekad nav bijusi pa­kļauta tik lielām briesmām un vēl nekad nav bijusi tik tuvu bojāejai kā šobrīd. To, ko Amenhoteps neva­rēja panākt ar gudrību, viņš iekaroja ar savu valdzi­nošo personību, dodams iespēju Erikso to novērtēt. Divi pirmsākumi — aktīvais un pasīvais, spēks un vājums, radīšanas nesatricināmā likuma vadīti, sav­starpēji pievilkās.

Amenhoteps nenolaida skatienu no Erikso satrauk­tās sejas, lasīdams, šķiet, katru viņas domu. Mags pasmaidīja, un šis smaids līdzīgi saules staram ielēja gaišumu viņa stingrajos vaibstos, piešķirdams tiem neatvairāmu valdzinājumu. Erikso sirds sāka pukstēt, jaunu, līdz šim nepiedzīvotu jūtu rosināta. Viņā uz­virmoja sajūsma par Amenhotepu un līdzās tai — sava niecīguma apziņa, kaut kāda neskaidra un dedzīga vēlme. Uz Erikso pieres izspiedās auksti sviedri, bet Amenhoteps, nenolaizdams acis, ar iro­nisku, uzvarošu smaidu pusatvērtajās lūpās lēni tu­vojās maģiskajam aplim! Vēl daži soļi — un viņš to būtu pārkāpis ātrāk, pirms satriektā un paralizētā Erikso spētu viņu atgrūst. Pēkšņi viņa sadzirdēja trīsuļojošu skaņu un vecais pils pulkstenis lēni nosita divpadsmito stundu.

Amenhoteps nodrebēja, nobālēja un atkāpās, it kā viņu būtu atgrūdis kāds varens spēks. Vīzija turpināja atkāpties, līdz pacēlās gaisā. Vēl brīdi Erikso caur tādu kā miglu redzēja Amenhotepa slaido augumu, kas bija atbalstījies pret sfinksas cokolu. Viņa acis bija aizvērtas, apgāztā lampa viņa rokā apdzisa, bet pie kājām kā smaragda lente saritinājusies gulēja čūska. Tad viss izplūda, līdz pavisam izgaisa spožajā mēnessgaismā.

Erikso spēki bija galā: galva noreiba, un viņa nemaņā saļima uz terases akmens plātnēm. Tādu viņu atrada Ričards un grā^s. Līdz nāvei pārbijušies, viņi aiznesa baronesi uz buduāru un pēc ilgiem pūliņiem dabūja pie samaņas.

—  Vai tu piedzīvoji jaunu uzbrukumu? Vai viņš tevi neievainoja? — abi apbēra Erikso ar jautājumiem.

—  Nē, nē! Mana ģīboņa cēlonis ir dienā pārdzī­votais satraukums, — viņa izvairīgi atbildēja.

Erikso skaidri atcerējās vīziju, taču kādas neizpro­tamas jūtas lika viņai klusēt. Nevienam visā pasaulē viņa neparko nestāstītu, kas tikko bija atgadījies.

Pārliecinājies, ka ar meitas veselību viss ir kārtībā, grāfs devās prom, bet laimīgais Ričards nosēdināja sievu uz dīvāna. Nolikusi galvu uz vīra pleca, Erikso klusēja un izklaidīgi klausījās Ričarda vārdos. Viņas domas bija tālu. Ar kaut kādu dīvainu ziņkāri jaunā sieviete salīdzināja Lejerbahu un Amenhotepu, un barona tēls nobālēja otrreiz. Viņa skatiens likās ne­izteiksmīgs, vārdi banāli, bet maigais smaids itin nemaz nelīdzinājās tam valdzinošajam smaidam, kas viņu tā satrauca un pakļāva.

Jā, Amenhoteps bija viņas pavēlnieks, taču ne tas drūmais un bargais mags, kuru viņa iepriekš pazina un ienīda un kurš mūžam sēdēja pie saviem ma­nuskriptiem, bija auksts kā viņa garais baltais tērps, kas viņu vērta statujai līdzīgu. Nē, jaunais pavēlnieks, kas nodarbināja visas viņas domas, bija valdzinošs un bīstams cilvēks, kas valdīja pār stihijām! Un, lūk, šis cilvēks tagad izlūdzas viņas mīlestību, solot pretī mūžīgu jaunību un neizbaudītu laimi.

Erikso domas traucās aizvien tālāk. Un kā būtu, ja piramīdas drūmās pazemes vietā, kur valdīja mū­žīgs klusums un mākslīgs apgaismojums, Amenhoteps dzīvotu lieliskā pilī, kas būtu saules gaismas pielieta un svaiguma pilna, un valkātu mūsdienīgu elegantu uzvalku? Tad viņš būtu ļoti bīstams cilvēks! Ak, kāpēc viņš nekad neparādījās tāds kā šodien? Tad Erikso katrā ziņā būtu iemīlējusi tieši viņu, un cik daudz sarūgtinājumu būtu gājis secen!

Viņa nodrebēja un izslējās, skaidri sajuzdama, ka pierei pieskaras kāda roka ar gariem smalkiem pirk­stiem. Kad Erikso paskatījās uz Ričardu, viņa šaus­mās ieraudzīja, ka vīrs kļuvis bāls kā audekls un viņa acis ir gluži stiklainas. Pēkšņi Ričarda nespodra­jās acu zīlītēs uzliesmoja maga ugunīgais skatiens, bet vīra nekustīgās rokas pacēlās, lai dedzīgā apskā­vienā piekļautu pie sevis viņas augumu. Taču tas viss ilga vienu mirkli. Tad Ričarda ķermenis nodre­bēja, un viņš smaidīdams maigi noliecās pie Erikso un kaisli viņu noskūpstīja.

Jaunā sieviete, viscaur trīcēdama, apvija rokas vī­ram ap kaklu un cieši piespiedās viņam klāt. Viņa vairs negribēja domāt. Viņa alka vienīgi pēc mīles­tības un mierīgas laimes, ko bija izdevies izcīnīt ar tādām pūlēm.

Kopš Erikso kāzām bija pagājuši gandrīz astoņi mēneši. Nekas netraucēja jaunā pāra laimi un nekas neliecināja par to, ka Amenhoteps turpinātu viņus vajāt. Mags bija pazudis bez pēdām! Taču netika aizmirsts. Erikso bieži domāja par pēdējo vīziju. Dažreiz, sēdē­dama viena buduārā, viņa saspringti gaidīja, vai kaut kur uz sienas neparādīsies ēģiptieša siluets, vai neat­skanēs par viņa tuvošanos vēstījošais sudrabainais zvans, taču visur valdīja klusums. Tātad viņa bija aizmirsta un atraidīta.Vispār jau Erikso par to priecājās, tomēr dažkārt viņu pārņēma tāda kā nožēla un uzmācās drūmas domas. Tad viņa meklēja vientulību. Erikso, protams, bija laimīga, pat ļoti laimīga, tomēr ne tā, kā bija sapņojusi. Būdama pēc dabas kaismīga un enerģiska, Erikso nerada Ričardā atbalsi savām jūtām, bet vīra mierīgā un savaldīgā mīlestība viņu aizvai­noja un tracināja.

Erikso dvēselē pamodās dziļa greizsirdība uz Al­merisu. Tieši viņa — šī mirusī un reizē mūžam dzīvā būtne — atņem viņai, Erikso, vīra sirds labāko daļu! Jaunā sieviete skaidri sajuta to, ka Ričarda dzīvē viņa vienmēr ir bijusi otrā vietā. Barons to nemaz neslēpa un uz sava rakstāmgalda turēja Alme­risas portretu, kuru atteicās novākt pat pēc sievas vairākkārtēja lūguma. Šādas scēnas attālināja dzīves­biedrus, protams, ne uz ilgu laiku, un atstāja nere­dzamas brūces.

Ziemā, bet īpaši tuvojoties pavasarim, veco grāfu mocīja reimatisma sāpes kājās, un pēc ārstu ietei­kuma viņam vajadzēja iziet dziedniecības kursu vienā no Dienvidaustrijas kūrortiem.

Lai izrautos no garlaicības, Erikso nolēma braukt tēvam līdzi, un viņai nenācās īpaši nopūlēties, lai pierunātu ari vīru piedalīties ceļojumā. Bet Bērs jau bija tik labi iekļāvies šā nama dzīvē, ka neviens nešaubījās par viņa vēlmi pievienoties.

Ceļotāji iekārtojās ļoti komfortabli. Kamēr grāfs vannojās, dušojās un dzēra minerālūdeņus, bet pro­fesors devās arheoloģiskās ekskursijās pa tuvāko ap­kaimi, jaunais pāris izklaidējās pēc sava prāta, jo sezona tikko bija sākusies un atbraucēju nebija daudz. Būdams kaislīgs zirgu cienītājs un labs jātnieks, Ri­čards ari sievai palīdzēja apgūt jāšanas prasmi. Erikso drīz vien aizrāvās ar šo sportu un allaž pavadīja vīru izjādēs.

Reiz abi devās tālākā izjādē un kādā no ēnainajām alejām, kas iznāca uz šosejas, ieraudzīja zirgkopi ve­dam pie pavadas neparasti skaistu zirgu.

—  Paskaties, kāds brīnišķīgs dzīvnieks! — iesaucās sajūsminātais Ričards.

Piejājis tuvāk, viņš apjautājās, kam zirgs pieder.

—  Manam kungam Adumantam Odearam, — atbil­dēja zirgkopis.

Barons pat nokāpa no sava zirga, lai apskatītu šo dzīvnieku, kas patiesi bija lielisks: zilganmelnā spalva laistījās, aste un smalkās krēpes, kas bija tik zīdainas un viļņainas kā sievietes mati, arī bija melnas, un tikai uz pieres tam bija sniegbalts plankums. Slaidais un stingrais stāvs liecināja, ka tas ir arābu izcelsmes zirgs. Tbbrid tas zviedza, pacēlies uz pakaļkājām, tad nepacietīgi sāka kārpīt ar pakavu zemi.

Redzēdams barona sajūsmas pilno skatienu, zirg­kopis paziņoja:

—  Zirgs tiek pārdots. Nez kāpēc tas manam kun­gam nav pa prātam. Divi angļi jau gribēja Sala­mandru nopirkt, tomēr darījums nenotika.

—  Kāda laime! — iesaucās ieintriģētais Ričards. Tad, ieslidinājis zirgkopja rokā monētu, viņš vaicāja: — Saki, mans draugs, kur tavs kungs dzīvo un vai es varu viņu tagad satikt?

—     Viņš dzīvo tur, tajā lielajā dārza ieskautajā villā, — paskaidroja zirgkopis, rādīdams uz sānu aleju. — Šobrīd viņa nav mājās, bet nāciet rīt ap pusdienlaiku.

Atgriezušies mājās, Ričards un Erikso tik sajūs­mināti aprakstīja brīnišķīgo ķēvi, ka arī grāfs iein­teresējās par to. Visi vienprātīgi nolēma, ka Sala­mandra ir jānopērk.

Nākamajā dienā zirgkopja norādītajā laikā barona ekipāža apstājās pie villas ieejas. Tā bija liela itāļu stilā būvēta māja, ko ieskāva plašs dārzs.

Vestibilā baronu sagaidīja sulaiņi — nēģeri un indieši. Tad nelielā caurstaigājamā viesistabā viņu pieņēma vecs indietis, ģērbies baltās drānās, un cie­nīgi apvaicājās par vizītes mērķi. Kad Lejerbahs pa­skaidroja, kāpēc ieradies, indietis izgāja, bet pēc minūtēm desmit atgriezās un svinīgi pavēstīja, ka viņa kungs ir gatavs baronu pieņemt.

Ričards viņam sekoja. Abi izgāja cauri vairākām lielām istabām, kas bija grezni iekārtotas Austrumu stilā. Taču logu aizkari visur bija nolaisti, un šī pustumsa, kā arī dziļais klusums, kas valdīja milzī­gajā namā, dīvainā kārtā atsaucaJbarona atmiņā pi­ramīdas pazemes telpas.

Beidzot pavadonis pacēla smagu zilu portjeru, un viņi iznāca uz terases, kas bija bagātīgi rotāta ar retiem augiem un no visām pusēm aizsegta ar no­laistiem gaišzila zīda aizkariem. Tikai viena no portjerām bija pa pusei pacelta un atklāja uz dārzu vedošās kāpnes.

Terases viņā galā vienā pusē karojās svītrains zīda guļamtīkls, bet otrā atradās plats un zems dīvāns. Tā priekšā uz galda stāvēja divi groziņi: viens ar augļiem, bet otrs ar kūkām, kā arī zelta krūka, ko greznoja emaljas rotājumi. Turpat bija redzama neliela tasīte ar pusizdzertu melnu kafiju.

Uz dīvāna spilveniem atlaidies vīrietis lasīja kādu angļu žurnālu. Baronam ienākot, viņš to nolika malā, pieklājīgi sveicināja viesi un aicināja apsēsties.

Ričards nopētīja svešinieku un jutās izbrīnīts, ka šis kolosāli bagātais cilvēks pārdod tik brīnišķu un retu zirgu.

Nabobs Adumanta Odears bļja gadus trīsdesmit pie­cus vecs vīrietis, slaids, kalsns, ar bronzas krāsas seju. Viņa pieri ieskāva biezi melni mati, muti aiz­sedza pagarā bārda un ūsas, aiz garajām un biezajām skropstām acis gandrīz nebija redzamas. Viņš bļja ģērbies gaiši zilā uzvalkā, vidukli apjoza plata zīda šalle, bet uz taburetes gulēja platmaļu salmu cepure.

Ričards izteica savu vēlmi un apjautajās par cenu.

—  Tā tas tiešām ir. Vienu brīdi es gribēju pārdot Salamandru, bet tagad esmu pārdomājis, — nabobs vienaldzīgi atbildēja.

Redzot barona sarūgtinājumu, viņš smaidīdams piebilda:

—  Ved esat tik ļoti iededzies par šo pirkumu?

—  Atzīšos jums, ka dievinu zirgus un labāku par jūsējo man nav gadījies redzēt, turklāt arī mana sieva ļoti vēlas iegūt šo zirgu.

—  O! Ja tā ir dāmas vēlēšanās, tad mēs par to vēl parunāsim, kaut gan es neieteiktu baronesei sēs­ties Salamandras mugurā, — laipni sacīja Adumanta.

Iepriecinātais Ričards steidzīgi pateicās viņam, un starp abiem aizsākās dzīva saruna. Indietis pastāstīja, ka mītot šeit jau vairākas nedēļas un mirstot vai nost aiz garlaicības. Bet viņam tā gribējies atpūsties no ilgā un nogurdinošā ceļojuma pa Ēģipti, Nūbjju un Tibetu.

Šis temats Ričardu ieinteresēja. Kad pēc stundu ilgas sarunas barons sāka atvadīties, jaunais indietis viņam šķita ļoti simpātisks, un viņš to uzaicināja cie­mos. Adumanta pateicās un pieņēma uzaicinājumu. Atva­dīdamies Ričards riskēja vēlreiz ieminēties par zirgu, taču indietis pašūpoja galvu un smaidīdams atbildēja:

—  Pagaidām atstāsim šo sarunu nepabeigtu. Par Salamandras pārdošanu es aprunāšos ar baronesi.

Visu ģimeni ieintriģēja Ričarda stāstījums par vizīti pie naboba, tāpēc ar lielu interesi tika gaidīta viņa atbildes vizīte. Pēc divām dienām, kad ģimene nule bija beigusi brokastot, pie nama ieejas apstājās pajūgs, kurā bija iejūgti divi lieliski rikšotāji- Kučieris nēģeris bija ģērbies vienkāršā tumšā livrejā. Uz vizītkartes, ko pasniedza sulainis, bya rakstīts: "Adumanta Odears Allans."

Erikso vēl domīgi pētīja vizītkarti, brīnīdamās par indiešu un angļu vārdu dīvaino apvienojumu, kad viesistabā ienāca nabobs. Kad Ričards viņu bija ie­pazīstinājis ar visiem ģimenes locekļiem, Adumanta piegāja pie baroneses un noskūpstīja viņas roku. Visi apsēdās un aizsāka sarunu, kurā Erikso ņēma visai mazu dalību. Jau uzmetot pirmo skatienu indietim, viņa sajuta krūtīs savādu smagumu. Lai gan baronese nekad agrāk šo cilvēku nebija redzējusi, viņai likās pazīstams Adumantas staltais augums. Eiikso klusē­dama vēroja katru ciemiņa kustību. Roka, no kuras viņš novilka cimdu, bija maiga un kopta kā sievietei, pirkstā zaigoja gredzens ar neparasti skaistu safīru.

Ciemiņa krīišu balss skanīgais tembrs lika Erikso satrūkties, jo atgādināja labi pazīstamo un baiso balsi. Baronese veltīgi mēģināja ieraudzīt Adumantas acis: biezās un garās skropstas slēpa to krāsu un skatienu. Erikso kļuva sērīgi ap sirdi. Pati nezinādama kāpēc, viņa svešiniekā centās saskatīt Amenhotepu. Tomēr nē, tas nebija viņš, — baronese galu galā secināja, nolēmusi, ka sāk redzēt rēgus gaišā dienas laikā. Amenhoteps taču nekad nepamet savu dārgo piramīdu un foliantus, pie kuriem nīkst bez sava gala. Nokra­tījusi uzmācīgās domas, viņa iesaistījās kopīgajā sa­runā.

Piemērotā brīdī Erikso smaidot apvaicājās, kāpēc viņš savam vārdam pievienojis arī anglisko.

— Mana māte bija angliete, pulkveža Allana meita, — bez kāda samulsuma paskaidroja Adumanta. — Re­dziet, mans tēvs bija kvēli iemīlējies gaišmatainā skaistulē, kura atbildēja uz viņa mīlestību. Taču mā­tes ģimene nostājās pret šīm laulībām ar pagānu, kuru uzskatīja par mežoni. Tad Allanas jaunkundze aizbēga no mājām un, par spīti visiem šķēršļiem, kļuva par radžas sievu. Esmu šīs laulības atspulgs, un proti: pa pusei eiropietis, pa pusei indietis. Savai mātei man jāpateicas par Eiropas valodu prasmi, par iepazīstināšanu ar jūsu pasaules ieražām im arī par mērenu naidu pret angļiem. No viņas esmu mantojis arī ceļošanas kāri. Saņēmis no tēva visai lielu man­tojumu, es kā jaunākais dēls varu dzīvot pilnīgi neat­karīgi un man nav jāpakļaujas nevienam citam liku­mam kā vien savas fantāzijas lidojumam, bet tā liek man meklēt aizvien jaunus un jaunus iespaidus, — smaidīdams pabeidza Adumanta.

Pavadījis pie viņiem aptuveni stundu, viesis atva­dījās un aizbrauca.

Ievērojis, ka Erikso nepiedalās indieša slavināšanā, grāfs ironiski ierunājās:

—  Skaties, Ričard, tava sieva kļuvusi tāda sapņaini domīga! Vai tikai skaistais indietis nav iekarojis viņas sirdi?

—  Man šķiet, ka starp viņu un Amenhotepu pastāv dīvaina līdzība. Es mūžam baidos, ka viņš atkal ie­radīsies kādā jaunā veidolā, — skumji noteica Erikso.

Klātesošo homēriskie smiekli bija atbilde uz viņas vārdiem.

—  Nē, baronese! Nekad nebūtu domājis, ka jūs esat tāda bailule!.. Protams, jums ir pamatots iemesls baidīties no Amenhotepa kunga, tomēr identificēt viņu ar šo simpātisko Adumantu, kuram austrumniecisks ir vienīgi vārds, — tas jau ir komiski! Padomājiet pati: Amenhoteps — moderni ģērbies, Amenhoteps, kas runā par teātri, zirgu skriešanās sacīkstēm un zirgu īpašībām! Ha, ha, ha! Es nespēju par to domāt nopietni! — zobojās Bērs.

—  Profesoram taisnība. Vecais burvis neizkustēsies no savas piramīdas un mēģinās tevi sasniegt citādā veidā, — iejaucās grāfs. — Tas patiesi ir smieklīgi — mēģināt saskatīt veco laupītāju laipnajā Adumantā! Turklāt pagājis jau gandrīz gads, kopš ēģiptietis neizrāda nekādas dzīvības pazīmes. Aizmirsti šo pa­gātnes lappusi, kas, šķiet, ir aizvērta uz visiem lai­kiem. Katrā gadījumā tev ir maģiskais ierocis, pret kuru Amenhoteps ir bezspēcīgs.

—  Jā, es nekad nešķiros no šā ieroča, bet jums ir taisnība: šis nabobs nevar būt Amenhoteps, — at­viegloti uzelpodama, sacīja Erikso.

No šīs dienas Adumanta kļuva par biežu viesi grāfa ģimenē un izpelnījās vispārēju labvēlību ar savu laipno izturēšanos, bruņniecisko uzmanību pret Erikso un elastīgo, attīstīto prātu. Jaunajam indietim piemita viņa gadiem neparasta erudīcija, kas tomēr^netraucēja viņam šad un tad piedalīties augstākās sabiedrī­bas izpriecās, doties pastaigās vai uz kazino, kur Erikso parasti izcēlās ar savu skaistumu. Kur vien šī sieviete parādījās, tūlīt ap viņu pulcējās pielūdzēji, un neviens nebrīnījās, to pulkā redzot jauno indieti. Arī Erikso ne reizi vien bija uztvērusi apbrīnu, kas uzliesmoja Adumantas tumšajās acīs, taču viņa tik ļoti bija apradusi ar pielūgsmi, ka nepiešķīra tam īpašu vērību.

Reiz Adumanta uzaicināja grāfa ģimeni pie sevis pusdienās. Nebija nekāda iemesla atteikt, tāpēc no­runātajā dienā visi devās uz villu. Jaunais saimnieks uzņēma ciemiņus ar ierasto sirsnību un apbūra viņus ar savu laipnību.

Pasniedzis Erikso roku, namatēvs veda viņu cauri garai istabu virtenei, kas bija iekārtotas ar austrum­niecisku greznību, uz mazu viesistabu, kas visus ap­būra ar savu oriģinalitāti. Tās sienas bija drapētas ar austrumnieciskiem zeltā izšūtiem purpurkrāsas audu­miem. Reti sastopami ziedi un tropiskie augi, kas šeit bija bagātīgi izvietoti, lika apmeklētājiem justies kā Indijā.

— Jūs dzīvojat brīnišķīgā pilī. Trūkst vienīgi jaunas un daiļas laulātās draudzenes, kura ar savu klātbūtni ienestu dzīvīgumu visā šai greznībā, — smaidīdama ierunājās Erikso.

—  Sis trūkums, baronese, diemžēl nav atkarīgs no manis. Esmu precējies, bet sieva mani nodevīgi pa­meta, un kopš tā brīža esmu spiests dzīvot viens.

Erikso sirds sāpīgi sažņaudzās, pamanot to naidu, kāds uzdzirkstīja zem indieša nolaistajām skropstām.

—  Jūsu sieva jūs pameta? Cik savādi! Man liekas, jums piemīt viss nepieciešamais, lai iekarotu sievietes sirdi, — ar izbrīnu un neticību viņa piebilda.

Adumantas sejā parādījās sarkastisks, noslēpumains smaids.

—  Varbūt esmu pārāk netaktiska?

—  Nemaz, baronese! Jūsu vārdi man glaimo, bet, kas attiecas uz manu laulību, tā nav nekāds no­slēpums. Es pieņēmu un uzaudzināju bāreni, kuru vēlāk iemīlēju un vēlējos apprecēt, taču nebiju rēķi­nājies ar to, ka sievietei pirmām kārtām vajadzīgas izpriecas un izklaides. Kā gan es — mūžam aiz­ņemtais domas kalps — spētu tēlot izveicīgu kava­lieri? Vārdu sakot, es nepratu iekarot jaunās meitenes sirdi.

—  Kāpēc tad viņa piekrita kļūt par jūsu sievu? — jautāja Erikso, kuru atkal bija paņēmušas savā varā kaut kādas dīvainas izjūtas.

—  Viņai bija neērti noraidīt mani atklāti, taču vi­ņas patiesā atbilde bjja bēgšana kopā ar citu.

Klātesošie izbrīna pilni saskatījās.

—  Velns parāvis! — iesaucās Lejerbahs. — Kāds gan bija šis pavedinātas, kuram viņa deva priekšroku?

—  Visparastākais mirstīgais, kurš ne ar ko neiz­ceļas ļaužu pūlī. Vai tad jūs nezināt, ka sievietes sirdi ir tik grūti izprast? Sieviete ir nepastāvīga un kaprīza būtne. Gadījums pakļauj viņu vīrietim, un gadījums padara viņu par nodevēju.

Naidīgais skatiens, ko runātājs tobrīd veltīja Ri­čardam, pārsteidza Erikso.

—  Vai viņa bija skaista? — gandrīz neapzināti jau­tāja jaunā sieviete.

—  Vai jūs apšaubāt manu gaumi? Viņa bjja daiļa kā debesu tēls. Laime pie manis atgriezīsies vienīgi tad, kad viņa atkal ieņems savu vietu man līdzās.

—  Jūs piespiedīsit viņu atgriezties? — kļuvusi gluži bāla un smagi elpodama, nomurmināja Erikso.

—  Ak, nē! Es pacentīšos iekarot viņas sirdi un ļaušu viņai apjaust pašas nepateicību, līdz viņa lab­prātīgi atgriezīsies manā pajumtē. Lūk, pusdienas ir gatavas. Atļaujiet, baronese, vest jūs pie galda.

Erikso apsēdās pie galda sadrūmusi. Ar jaunu spēku viņā pamodās neskaidrās aizdomas. Naifļjgi un dru­džaini viņa vēroja katru indieša kustību, domās salī­dzinādama viņu ar Amenhotepu.

Adumanta, kā likās, neko nemanīja un jautri tērzēja, laipni cienādams viesus ar izsmalcinātām pus­dienām. Pats viņš nobaudīja tikai dažus augļus un izdzēra kausu vīna.

—   Redzu, ka jūsu eiropeiskums vēl nesniedzas tik­tāl, lai kopā ar mums baudītu šo brīnišķīgo fazānu, — jautri un viltīgi piebilda profesors.

Indietis pasmaidīja.

—  Jums taisnība — mans eiropeiskums ir samērā virspusīgs. Vecais bramins, kas mani audzināja, iedvesa man nepatiku pret jebkuru ēdienu, kas pa­gatavots no dzīvniekiem un putniem. Turklāt okultās zinātnes prasa, lai tās adepti lietotu vienīgi augu valsts produktus.

—  Kāpēc jūs piespieda studēt šīs zinības? — Erikso apjautājās.

—  Es pats to vēlējos. Vecais Ardžuno bija mana tēva draugs. Viņš dzīvoja mazā pagodā pils dārza attālākajā galā. Šis cilvēks tik saistoši stāstīja par dažādiem noslēpumiem un dabas spēkiem, ka man radās vēlēšanās kļūt par viņu skolnieku. Salīdzinā­jumā ar Ardžuno es, protams, esmu nejēga.

Saruna ievirzījās par Indiju, tās pagātni un īpaši par tām noslēpumainajām zinībām un brīnumiem, ko veic faķīri.

—  Viņi visi pa daļai ir burvju mākslinieki, un visi viņu demonstrētie fenomeni, lai cik neparasti tie liktos, nav nekādi brīnumi, jo dabā brīnumu nav, — skaidroja Adumanta. — Nav pareizi dēvēt par brī­numu prasmi valdīt pār dabas spēkiem. Patiesi vie- dam cilvēkam nekas nepaslīd garām, un īstā maģija nozīmē attīstīt cilvēkā ieliktos spēkus un panākt, lai viņš būtu spējīgs redzēt, dzirdēt un uztvert to, ko citi ne redz, ne dzird, bet, ja arī dažkārt sajūt, tad neko nesaprot. Un, visbeidzot, tā nozīmē attīstīt sevī sesto sajūtu, un proti, spēju iekļūt neredzamajā pa­saulē, kuru jūs pilnīgi neņemat vērā.

—  Vai jums šis spēks piemīt? — ziņkāri vaicāja profesors.

—  Daļēji — jā. Piemēram, š^jā karafe es saskatu kāda ūdensauga aizmetni, kuram trūkst tikai nepiecie­šamo ingredientu, lai sāktu attīstīties. Jūs man ne­ticat? Nu, labi! Es mēģināšu padarīt jūsu acīm pie­ejamu to, ko redzu pats.

Indietis izņēma no kabatas glītu fulāru, no kura vējoja spēcīgs aromāts, kas parasti ieskāva arī pašu Adumantu, un aizklāja ar to savu roku un karafi.

Erikso viņu nemierīgi vēroja, cenzdamās atsaukt atmiņā Amenhotepa roku formu un vienlaikus pār­mezdama sev šīs smieklīgās aizdomas.

—  Ko jūs manī tā lūkojaties, baronese? Vai tikai nebaidāties, ka es izvilkšu no karafes krokodilu? — ironizēja Adumanta.

—  Ja jūs to izdarīsit, tad esat stiprāks par Amenho­tepu, — nepiesardzīgi iesaucās profesors.

Ričards un grāfs sāka no sirds smieties.

—  Par ko stiprāks? — indietis p^jautjya tik mierīgi un vienaldzīgi, ka Erikso, kas nenolaida no viņa acu, atviegloti uzelpoja pārliecībā, ka viņš šo vārdu dzird pirmo reizi.

Samulsušais profesors atbildēja:

—  Es runāju par kādu cilvēku, kas arī nodarbojas ar maģiju un šajā ziņā ir meistars, taču viņš šeit nedzīvo.

—  Bet kur tad? Es vienmēr meklēju kontaktus ar cilvēkiem, kam tuva maģijas māksla, — mierīgi tur­pināja Adumanta.

Šokētais un apmulsušais profesors nomurmināja:

—   Es tiešām nezinu, kur viņš šobrīd atrodas. Par viņu man jau sen nav nekādu ziņu.

Tikko jaušams izsmiekls pavīdēja indieša lūpās. Bija grūti pateikt, vai to izraisīja Bēaa atbilde vai arī pašapmierinātība, ka spējis visus pārsteigt ar ko neparastu, jo šajā brīdī viņš noņēma fulāru, un visiem izlauzās pārsteiguma sauciens.

No kristāldzidrā šķidruma dzīlēm tagad stīdza tievs, lokans stublājs, paceldams virs ūdens salīrzilu ziediņu ar sārtu vainadziņu. Augam bija platas, apa­ļas zaļganbālas lapas, ko klāja sudrabainas pūkas. Karafes dibenā tagad bija visdažādāko formu augi ar pelēcīgu lapotni un iesarkanu dzīslojumu. Starp šiem augiem peldēja mazītiņas zeltainas un sudrabainas zivtiņas un delfiniņi. Neparastā akvārija dzīlēs uz sūnu paklāja gulēja divi miniatūri krokodili mazā pirkstiņa lielumā.

Kamēr klātesošie apbrīnoja viņu acu priekšā uz­burto mazo pasaulīti, Adumanta uzjautrināts piebilda:

—  Kā redzat, baronese, bailēm nebija iemesla. Tas viss ir ļoti vienkārši. Ne jau es radīju šīs būtnes, kas tur kustas, — tās jau agrāk dzīvoja ūdenī, tikai jūsu acīm bija neredzamas. Ar siltuma palīdzību es tās palielināju un padarīju jums redzamas.

Erikso neko neatbildēja. Viņas sirds skumīgi puk­stēja, un viņa nervozi noslaucīja sakarsušo seju ar kabatlakatiņu. Žests, ar kādu indietis izvilka no kaba­tas fulāru, likās viņai dīvaini pazīstams. Un šī dziļā rieva starp uzacīm, un uz pieres pietūkuši dzīsla — viņa to daudzkārt bija skatījusi uz maga pieres. Bet nē! Tas nav iespējams! Slimie nervi viņu nemitīgi biedē ar vienu un to pašu rēgu. Vai tad viņa nezi­nāja, ka nodarbošanās ar maģiju prasa milzīgu gribas koncentrēšanu? Skaidrs, ka arī citiem magiem uz pieres var parādīties tāda pati grumba.

— Jūs, baronese, patiešām esat nobijusies! Man ļoti žēl, — teica Adumanta, līdzjūtīgi vērdamies Erikso satrauktajā sejā.

—  Nē! — viņa strauji iekilda. — Es nen«bij«s, tikai man bail no maģijas un…

—  Un magiem, — pabeidza Adumanta.

Jaunā sieviete samulsusi klusēja.

—  Kāpēc jūs no viņiem baidāties, baronese? Vai esat piedzīvojusi ko sliktu? Tas nav ticams, jo, manu­prāt, jūsu pusē ir neaprakstāms valdzinājums. Tas ir pietiekami spēcīgs ierocis, lai pakļautu visus magus, nebaidoties viņu varenības.

Erikso nosarka, bet Adumanta šķelmīgi piebilda:

—  Jūs izraisāt manī ziņkāri, baronese, un man rodas vēlēšanās parunāties ar savu maģisko spoguli. Es palūkojos tajā, un man viss kļūst skaidrs.

—Ak, parādiet mums šo spoguli! — vienā balsī iesaucās Bērs un grāfs, turklāt ar tik alkainu ziņkāri, ka indietis atgāzās pret krēsla atzveltni un sāka gardi smieties. Viņa smiekli izrādījās lipīgi, jo visi klātesošie arī tiem pievienojās.

—Jums jāpiedod mūsu ziņkāre, Adumanta, — sacīja grāfs. — Taču jūs esat aizskāris jautājumu, kas mūs visus ļoti interesē. Pēc tā, ko jūs parādījāt mums karafe, kādus gan brīnumus varam sagaidīt no jūsu spoguļa!

Erikso ieelpoja ar pilnu krūti. Tagad viņa bjja pilnīgi pārliecināta, ka noslēpumainais svešinieks nav Amenhoteps. Tas nekad nebūtu tā smējies. Viņas atmiņā atausa dzīve Memfisā, Aleksandrijā un pi­ramīdā. Ne reizi viņa vēl nebija dzirdējusi, ka no skarbajām lūpām, kas prata vienīgi pavēlēt un izrunāt buramvārdus, izlauztos tādi smiekli. Bija sajūta, ka no sirds novēlies akmens, un viņa, piesarkusi un priecīga, koķeti uzsmaidīja Adumantam.

—  Tas tiesa! Es turu ļaunu prātu uz magiem. Var­būt tāpēc, ka esmu tos skatījusi no sliktās puses. Tik laipns mags kā jūs noteikti liks man mainīt vie­dokli, parādot zinātni no interesantās puses.

Zem indieša nolaistajām skropstām pazibēja iz­smējīgs skatiens. Laipni paklanījies, viņš smaidīdams sacīja:

—  Jūsu vēlēšanās, baronese, man ir likums. Manas zināšanas, tāpat kā es pats, vienmēr ir jūsu rīcībā. Pēc pusdienām es jūs aizvedīšu uz savu darba ka­binetu, kur parādīšu savu ierobežoto zināšanu drum­slas.

Visi pateicās saimniekam, un pusdienas noslēdzās jautrā noskaņojumā. Pēc kafijas Adumanta aizveda visus uz lielu apaļu zāli, kurā bija dziļa un tumša niša. Tb varēja aizsegt ar violetu portjeru, kas tagad bija pacelta.

—  Baronese un jūs, kungi, — viesus uzrunāja in­dietis, atvērdams durvis, ko aizsedza sienas sega, — varētu ienākt blakus istabā, lai pārliecinātos, ka niša ar to nav savienota un ka tur nav nekādu aizdomīgu aparātu.

Tā bija neliela tukša istaba. Kailās sienas klāja tikai apmetums.

—  Tagad apskatiet arī nišu. Es gribētu jums parādīt savas Deli tuvumā esošās pils pagalmu un savu iemīļoto ziloni.

Profesors ar sev raksturīgo skepticismu piecēlās, paņēma sveci un devās uz nišu — aptaustīja un izklauvēja sienas un tad atgriezās. Sienas bija kapitālas, biezas, bet blakus istaba bya pārāk maza, lai tajā pietiktu vietas zilonim.

Sirsnīgi smiedamies par viņa rūpjpilno izskatu, Adumanta Odears novietoja iepretī nišai krēslus, tad nospieda atsperi, un platajiem logiem priekšā nolaidās slēģi, pēc tam viņš aizvilka tiem priekšā arī biezu aizkaru. Istabu tagad vāji apgaismoja trīcoša sveces liesma.

Pēc šiem priekšdarbiem indietis apsēdās uz telpas vidīī nolikta krēsla, atspiedās pret atzveltni un aiz­vēra acis. Pēc dažām minūtēm, kas klātesošajiem šķita garas kā mūžība, Adumanta izslējās, izņēma no kabatas mazu pudelīti un izlēja tā saturu nišā. Kļuva jūtams ass un ļoti spēcīgs aromāts. Tad sāka celties biezi dūmu mutuļi, kas pilnīgi aizsedza nišu, no kurienes atskanēja viegls sprakšķis, it kā tur kas degtu.

Erikso atkal pārņēma smaguma sajūta. Viņai likās, ka atkal atrodas maģiskajā un noslēpumainajā aplī, kas tik ilgi bija turējis viņu gūstā. Baronese nevarēja saskatīt indieša seju, kas atradās ēnā, toties pustumsā skaidri iezīmējās viņa paceltās rokas. Tās fosforiscējoši spīdēja, bet garie un smalkie pirksti izstaroja gaismu, no tiem uz visām pusēm krita dzirksteles. Pamazām dūmu aizsegs kļuva plānāks, un caur to varēja saska­tīt daudzkrāsainus starus, kas mijās ar zibeni. Tad viss ieslīga mirdzošā, maigā un vienmērīgā gaismā. Pēc brīža dūmu aizsegs pilnīgi pazuda un klātesošo acīm pavērās plašs, ar marmora plāksnēm klāts pa­galms, kura tālākajā malā bija redzama tipiska in­diešu pils. Vairāki pakāpieni veda uz lielu terasi, kuras slaidās kolonnas balstīja jumtu, ko rotāja daudz­krāsaini, ar zeltu un emalju klāti kokgriezumi. Pa­galma vidū marmora baseinā darbojās strūklaka, no kuras plūstošais ūdens laistījās visās varavīksnes krāsās. Visapkārt auga palmas un vīģeskoki. Šo brī­nišķīgo ainavu, no kuras dvesa rāms miers, apmir­dzēja rietošās saules sārtie stari. Līdzās terasei zem palmas skaļi šmakstināja milzīgs balts zilonis, ņem­dams barību no liela bambusniedru groza.

Klātesošie aiz pārsteiguma sastinga kā pārakmeņo- jusies. Adumanta pirmais piecēlās no krēsla, iztrau­cējot telpā valdošo klusumu.

— Kungi, vai nevēlaties apskatīt manu namu? — viņš ierunājās, sniegdams Erikso roku.

Baronese automātiski, kā sapnī kopā ar viņu izgāja cauri pagalmam un uzkāpa terasē, pārējie viņiem sekoja. Neticēdami savām acīm, visi vērīgi lūkojās apkārt. Profesors, lai pārliecinātos, ka neguļ, pat ieknieba sev ausī un tik enerģiski uzkāpa sev uz varžacs, ka nespēja novaldīt sāpju kliecteienu. Nē, šaubu nebija — viņš bija nomodā!

Sekojot Bēra paraugam, arī grāfs un Ričards pār­baudīja savas izjūtas: viens, iegremdējis roku strūkl­akas ūdens šaltīs, sajuta vēsumu; otrs paglaudīja zi­loni, ar pilnu krūti ieelpodams miklo un aromātisko gaisu, kas tik ļoti atšķīrās no ierastā. Nokļuvis terasē, profesors izvilka no kādas vāzes zilu lotosa ziedu un iesprauda to sev pogcaurumā.

Erikso apstājās uz terases un, atbalstīdamās pret naboba roku, nespēja novērst skatienu no svītrainās portjeras, kas sedza ieeju pilī. Viņas galvā rosījās dīvainas domas. Viss, ko viņa tagad redzēja, likās pazīstams un kādreiz jau skatīts. Aiz šīm durvīm vajadzēja būt lielai zālei ar zaļām kolonnām un ze­miem dīvāniņiem. Tālāk sekoja pusapaļa istaba, rotāta ar ziediem, — tajā dominēja sandalkoka greznojumi. No turienes varēja nokļūt citā — mazākā terasē, kas veda uz dārzu.

Erikso strauji devās uz ieejas durvīm. Viņa alka pārbaudīt šīs prātā atausušās atmiņas. Nē, viņa nebija kļūdījusies! Aiz portjeras tiešām bija liela zāle ar dīvāniem, tad — viesistaba ar terasi. Pat sarkanais, ar zīdu pārvilktais krēsls stāvēja savā vietā — līdzās galdam, uz kura bija groziņš, krūka un kauss. Viņa atcerējās, ka šajā pašā laukumiņā ir bieži dejojusi mēnessgaismā, tērpusies baltā gaisīgā tunikā, vaļā palaistiem matiem un rotājusies ar smagām kakla­rotām un rokassprādzēm. Vienīgi tad uz terases, at­spiedies pret kolonnu, stāvēja nevis šis indietis melnā frakā, bet gan Amenhoteps svītrainā tunikā — bargs, bezkaislīgs un auksts kā allaž.

Erikso pārņēma tāds nespēks, ka viņa atslīga uz tuvākā krēsla un piespieda roku savai drebošajai sirdij.

—  Šķiet, jūs esat nogurusi, baronese. Vai nevēlaties atspirdzināties ar palmu vīnu? — šajā brīdī atskanēja Adumantas skanīgā balss. Viņš pasniedza Erikso zelta kausu ar aromātisku vīnu. Viņa to paņēma. Vai nu tas bija nejauši, vai ar nodomu, bet kauss izslīdēja no baroneses trīcošās rokas, un vīns izlija.

Adumanta aizgriezās, tāpēc Erikso nepamanīja viņa acīs dzalkstošās dusmas.

—  Laiks doties projām. Iesim, kungi! — viņš mie­rīgi uzrunāja viesus.

Visi steidzīgi izgāja cauri zālei un devās pāri pa­galmam. Profesors, noslēgdams gājienu, tikko paguva iziet cauri velvētajai arkai, kas veidoja tādu kā garu un tumšu koridoru, kad visi pēkšņi attapās sēžam krēslos sveces apgaismotajā apaļajā zālē. Nišas priekšā vēl mutuļoja biezi dūmi, kas tūlīt pat izklīda.

—  Augstais Dievs, kāds sapnis! — aizelsies iesau­cās grāfs.

—  Jūs nesapņojāt, jūs vienkārši bijāt ekskursijā uz manu pili Himal^jos, — atbildēja Adumanta, smie­damies un berzēdams savu sakarsušo seju.

—  Skaidrs, ka mēs neesam gulējuši! Skatieties — šis zilais lotoss manā pogcaurumā pierāda, ka mēs tiešām bijām Indijā, turklāt tas neprasīja ne kripatiņu laika, — apliecināja starojošais Bērs.

—  Jums taisnība. Manas piedurknes aproce vēl joprojām ir slapja, — piebilda grāfs, aptaustījis pie­durkni.

Ričards klusēdams rādīja dzīvo kolibri, ko turēja rokā.

—  Viņš sēdēja uz balustrādes un ļāva sevi noķert, — skaidroja barons, palaizdams putniņu brīvībā.

—  Nē, tas nu pārsniedz visfantastiskākās iztēles un visneparastākās maģijas robežas. Jūs, Adumanta, esat otrs Amenhoteps! — iesaucās profesors, piespē­dams sevi apvaldīt un nemierīgi skraidīdams pa zāli.

—  Kas tā ir par personu, kuru jūs piesaucat jau otro reizi un kuru uzskatāt par diženu magu? — jautāja indietis, vērīgi lūkodamies Bērā.

Erikso atbrīvoja profesoru no nepieciešamības atbil­dēt uz šo kutelīgo jautājumu. Atri piegājusi pie na- boba, jaunā sieviete pastiepa viņam pretī savu mazo rociņu un aiz satraukuma nervozā balsī teica:

—  Jūsu zināšanas, Allana kungs, ir biedējošas, to­mēr es gribētu tās pakļaut pēdējam pārbaudījumam un lūgt, lai jūs pasakāt, cik man ir gadu un no kurienes esmu cēlusies, protams, ja šo lūgumu neuz­skatīsit par uzmācīgu.

—  Nekādā ziņā! Es labprāt atbildēšu jums.

Adumanta noliecās pār jaunās sievietes sīko plauk­stu, zobgalīgi smaidīdams un atklādams skatam savus žilbinoši baltos zobus.

—  Ja kāds uzzinātu jūsu gadu skaitu, neredzēdams jūsu apburošo sejiņu, viņš šausmās salēktos, bet visi jūsu pielūdzēji, kas sajūsmināti krīt pie jūsu kājām, baronese, šausmās bēgtu. Labāk apsēdieties! Arī jūs, kungi. Lai izpildītu baroneses vēlēšanos, es izsaukšu pagātni, tāpat kā pirmīt izsaucu tagadni. Tas, ko jūs ieraudzīsit, papildinās manu atbildi.

Satrauktie viesi ieņēma savas vietas. Adumanta vienīgais joprojām bija koncentrējies un mierīgs. Izņē­mis no kabatas smilšu šķipsniņu, viņš to iemeta tum­šajā nišā.

Atkal sagriezās biezs dūmu mākonis, un, kad tas izklīda, Ričards un Erikso nespēja atturēties no pār­steiguma sauciena. Viņu priekšā kā pati īstenība pavērās dzīva un reāla, tomēr dīvaina aina. Divu soļu attālumā viņi ieraudzīja piramīdu, ko savulaik bija cēlis princis Puarma savas Memfisas pils dārzā. Divu eļļas lampu gaismā varēja saskatīt divas skulp­tūras, ziedokli, uz kura tika kvēpinātas smaržvielas, un divas sfinksas — noslēpumainas un neparastas savā skarbajā skaistumā, tās it kā lūkojās skatītājos ar mirdzošām acīm.

Tāpat kā tajā drausmīgajā naktī, kad Erikso aiz­miga uz daudziem gadsimtiem, piramīdas durvis bija puspavērtas. Pa tām bija redzami mēness apspīdētie dārza koki un krūmi. Tālumā bļja dzirdamas balsis, dziedāšana un dzīru troksnis. Tika svinētas Nuitas un Puarmas kāzas.

Aizmirsusi, ka tā ir tikai vīzija, nevis īstenība, Erikso bija gatava steigties uz piramīdu — tik ļoti reāla bya šī pagātnes aina, taču ledaina vēja brāzma atsvieda viņu atpakaļ krēslā.

Arī Ričards piecēlās, kļuvis bāls kā audekls, un, izstiepis uz priekšu rokas, klusēdams raudzījās uz sfinksām — savu paša darinājumu, tad viņš sabruka uz grīdas, vien paspējis iesaukties:

—  Manas sfinksas!… Manas sfinksas!

Vīzija mirklī izgaisa.

Erikso raudādama metās pie vīra, kuru nabobs kā bērnu bija pacēlis un nosēdinājis krēslā.

—  Nomierinieties, baronese! Pēc brīža jūsu vīrs at­gūs samaņu, — sacļja Adumanta, likdams Ričardam pie deguna kaut kādu mazu pudelīti. — Jūs esat satrau- kusies gluži veltīgi. Es tikai atdzīvināju pagātnes staru.

Šajā brīdī Ričards atvēra acis. Viņš pats mazliet pazobojās par saviem vājajiem nerviem, tad, aizbil­dinājies ar stiprām galvassāpēm, izteica vēlēšanos at­griezties mājās.

Adumanta necentās atrunāt. Viesi, sirsnīgi patei­kušies saimniekam par laipno uzņemšanu un de­monstrētajām neparastajām spējām, aizbrauca.

— Baidos, ka tikai šis cilvēks neatnes mums ne­laimi. Manuprāt, mēs jau esam nokļuvuši viņa okultā spēka ietekmē, — skumīgi čukstēja Erikso, sēdēdama karietē līdzās vīram.

IX

Smagais iespaids, ko bija radījusi ciemošanās pie Adumantas, un savādā vīzija atkāpās tikai nākamajā dienā, bet pilnīgu sirdsmieru viņi atguva pēc tam, kad ieradās indietis, lai apklaušinātos par savu va­karējo ciemiņu veselību.

Adumanta tik jautri jokoja par savu burvju mākslu un tik mīļi zobojās par viņu nepamatotajām bailēm, ko bija izraisījusi rēgainā vīzija, ka visus sasmīdināja. Bēra un vecā grāfa skepticisms kļuva vēl stiprāks, Ričards nez kāpēc pasīvi piekrita visiem indieša argu­mentiem, un vienīgi Erikso dvēseles dziļumos gruzdēja neskaidra priekšnojauta, kuru viņa nekādi nespēja izskaidrot.

Laiks pagāja jautri. Kādu dienu Adumanta, pie kura visi jau bija pieraduši, pēkšņi paziņoja, ka vi­ņam jābrauc uz Londonu, lai nokārtotu neatliekamas darīšanas. Rudenī viņš atgriezīšoties savā pilī Gmun- denas tuvumā, uz kurieni tad arī aicinot savus drau­gus pavadīt medību sezonu. Tad pie viņa sapulcēšoties arī citi paziņas.

Šis ielūgums bija tik vienkāršs un sirsnīgs, turklāt jaunais indietis bija iemantojis tik nedalītas simpā­tijas, ka grāfs nešaubīdamies to pieņēma. īpaši prie­cājās Ričards, jo bija kaislīgs mednieks. Un tā pēc mēneša grāfa ģimene ieradās Gmundenā, kur nabobs viņus sirsnīgi sagaidīja. Pils bija sen celta, tomēr

ietilpīga un brīnišķīgi iekārtota. Milzīgais parks, pa­reizāk sakot, mežs, kas to ieskāva, bija medījumu pilns. Grāfa ģimenei tika ierādīti grezni apartamenti, īpaši izcēlās Erikso buduārs. Istaba bija iztapsēta ar smalku baltu audumu un mežģīnēm, mēbeles apvilktas ar baltu zīdu. Visās malās bija salikti ziedi.

Visvairāk Erikso iepatikās terase, no kuras pavērās jauks skats uz dārzu un tuvāko apkārtni. Dažkārt viņa tur palika stundām ilgi, kamēr vīrieši spēlēja biljardu, šahu vai diskutēja par politiku.

Pēc nedēļas ieradās ari pārējie viesi: divas angļu ģimenes un vairāki austriešu virsnieki. Pils tūlīt atdzīvojās. Laiks pieturējās brīnišķīgs, tāpēc tika no­lemts doties tālā izjādē un lapsu medībās.

Erikso, kuru mocīja galvassāpes, atteicās piedalīties šajā pasākumā un palika mājās kādas vecas lēdijas un viņas meitas sabiedrībā. Dāmas iznāca uz terases pavadīt aizbraucējus, un Erikso pārsteigta ieraudzīja, ka Ričardam pieved to pašu melno rikšotāju, kas vi­ņus savulaik bija apbūris. Baronese redzēja, ka Ri­čards kaut ko pārrunā ar Adumantu un tad, starojoši smaidīdams, viņam pateicas.

Erikso sirds sažņaudzās. Piegājusi pie vīra, kas glāstīja zirga zīdainās krēpes, viņa iečukstēja tam ausī:

—  Ja tu mani mīli, Ričard, nesēdies šā zirga mu­gurā! Es baidos, un šī ķēve iedveš man baisas priekš­nojautas.

—  Mana mīļā, tavi nervi patiesi nav kārtībā, — nepacietīgi attrauca Ričards. — Adumanta man tikko uzdāvināja Salamandru. Vai man uz šo karalisko dāvanu būtu jāatbild ar nepieklājību un pazemojošu gļēvulību?

Nepievērsdams uzmanību sievai, Ričards pagriezās un ielēca sedlos. Visi viņus apstāja, īpaši virsnieki, greizsirdīgā skaudībā aplūkodami zirgu un jātnieku.

Aizskartā Erikso aizgriezās, saņēma pie rokas jaun­kundzi, un abas devās uz pili.

Viņas priekšnojauta tomēr nepiepildījās. No izjādes Ričards atgriezās sveiks un vesels, lieliskā noska­ņojumā. Parādļjis nošautos zaķus, viņš, skūpstīdams sievu, labsirdīgi viņai iečukstēja ausī:

— Vai redzi, dārgā, cik vērtas ir tavas priekšno­jautas! Nekad vēl man nav tā veicies. Salamandra ir labākais zirgs, uz kāda jebkad esmu jājis.

Turpmākās dienas aizritēja īpaši jautrā noskaņā; nenotika nekas tāds, kas Erikso mulsinātu vai bai­dītu. Un tomēr viņa nebija mierīga, jo bjja pārlie­cināta, ka Adumanta Odears ne vien apbrīno viņu, bet sirds dziļumos lolo daudz bīstamākas jūtas.

Erikso devās pie miera gluži kā salauzta. Viņu bija pārņēmusi apātija un vienaldzība pret visu, sākot jau ar Ričardu, pret kuru viņa šādos brīžos nejuta neko tādu, kas līdzinātos kaislīgai mīlestībai.

Reizēm Erikso izdevās atbrīvoties no šā dīvainā dvēseles stāvokļa. Tad viņa alka aizbraukt prom no šīs pils un indietis viesa viņā bailes un gandrīz pre­tīgumu. Taču šādas izjūtas parasti visai ātri pārgāja, un aizvien biežāk un biežāk viņu sāka vggāt Aduman­tas tēls. Baronese domāja par viņu ar pieaugošu inte­resi un ļāvās viņa oriģinālās, neparastās personības valdzinājumam.

Reiz tika sarīkotas lielas medības. Brīnumskaista brieža vajāšana ieilga. Erikso, aizrautīgi piedalīdamās medībās, nezin kādēļ nošķīrās no pārējiem mednie­kiem un galu galā apmaldījās.

Palaidusi zirgu lēnā solī, viņa mēģināja orientēties svešajā apvidū. Vakars bija lielisks. Ar baudu ieelpo­dama spirdzinošo stepes gaisu, Erikso pa mazu taciņu izjāja klajumā, kura otrā malā starp simtgadīgiem ozoliem laistījās ezera gludais spogulis. Šajā jaukajā dabas nostūrī, ko apmirdzēja rietošās saules sārtie stari, valdīja dziļš miers, un tas dziedēja Erikso no­gurušo dvēseli. Pēkšņi tālumā ieskanējās zvārgulīši, un tad pavisam tuvu iezviedzās zirgs. Baronese strauji pagriezās un ieraudzīja, ka viņai tuvojas Adumanta Odears.

Indietis pacēla cepuri, un viņa skaistā bālā seja atplauka.

—  Es neesmu kļūdījies — jūs tiešām esat apmal­dījusies, baronese, un mans instinkts nekļūdīgi atveda mani pie jums.

—  Drīzāk gan jūsu zināšanas, nevis instinkts, — pasmaidīja Erikso. — Cik šeit ir jauki! Es nenožēloju, ka apmaldījos. Laimīgais! Visās pasaules malās jums pieder kāds paradīzes stūrītis, turklāt pats esat dižens mags.

—  Vai nu tā ir? — jautāja indietis, zobgalīgi smai­dīdams. — Jūs tā sakāt, un arī es tāds gribētu būt, lai iekarotu jūsu sirdi, jo es jūs mīlu, Erikso, un nespēju vairs klusēt, — viņš piebilda, noliekdamies pie viņas un ielūkodamies baronesei acīs ar savu dedzīgo un valdonīgo skatienu.

Erikso neko neatbildēja. Viņas sirds tik vētraini dauzījās, it kā gribētu izlēkt no krūtīm. Viņa juta, ka pakļaujas šā skatiena valdzinājumam. Nekad vēl Adumanta nebija šķitis Erikso tik skaists. Kā caur miglu viņa redzēja tuvojamies indieša roku. Erikso apžilbināja safīra mirdzums, un Adumantas roka ap­skāva viņas vidukli.

Erikso nepretojās: viņu stindzināja skumjas un kaisle, reibums un bailes. Tikai reizi — savā kāzu dienā, kad viņai parādījās Amenhoteps, viņa bya jutusi kaut ko līdzīgu. Erikso galva kā bez spēka noslīga, kad Adumanta pieliecās pie viņas. Jaunajai sievietei šķita, ka viņu apdedzina uguns. Kad indietis viņu kaislīgi noskūpstīja uz lūpām, baronesei aizrāvās elpa un viņa juta, kā liesmojoša strāva izskrien caur dzīs­lām.

Pēc mirkļa indietis izslējās. Viņa sejā parādījās laimīgs uzvarošs smaids. Šokētā un nokaunējusies Erikso nokāra galvu.

— Atgriezīsimies! Es jums rādīšu ceļu, — jautri un bezrūpīgi sacīja Adumanta, it kā nekas nebūtu noticis.

Redzēdams, ka Erikso skubina zirgu, indietis viņu apdzina.

Atgriezusies pilī, Erikso atteicās no vakariņām, aizbildinādamās ar nogurumu, devās uz savu istabu un apgūlās. Viņa bija ļoti satraukta un nemierīga. Viņu vajāja Adumantas tēls. Šā vīrieša austrumniecis­kais, savdabīgais skaistums, varenais spēks, ko izsta­roja visa viņa būtne, dīvainais un noslēpumainais oreols, kas viņu ieskāva, — tas viss apbūra un pa­kļāva sev. Aizsapņojusies viņa tiktāl aizmirsa Ričardu, ka vīra ierašanās izraisīja īgnumu, un Erikso izlikās, ka ir aizmigusi, lai izvairītos no sarunām. Šajā mirklī viņa vīru ne vien nemīlēja, bet gandrīz vai ienīda.

Kad Erikso nākamajā dienā atmodās, viņa jutās daudz mierīgāka. Adumantas iedvestajām kaisles pilnajām jūtām sāka lauzties cauri naidīga neuzticība. Ko nozīmē viņas vienaldzība pret vīru, kuru viņa tik patiesi mīlēja? Ko gan citu kā vien kaunu un negodu varēja nest slepens sakars ar šo noslēpumaino cilvēku, kurš viņai patika un no kura viņa tajā pašā laikā baidījā^ Ne, pēc iespējas ātrāk jābrauc prom! Viņi jau tā pārāk ilgi bauda indieša viesmīlību.

Pieņēmusi šādu lēmumu, Erikso tajā pašā dienā paziņoja tēvam un vīram par savu vēlēšanos braukt m^jās, bet grāfs un Lejerbahs par to negribēja ne dzirdēt. Viņi bija plānojuši doties projām pēc nedēļas, un šādu nemotivētu bēgšanu abi vīrieši uzskatīja par smieklīgu un laipno mājastēvu apvainojošu. Erikso nācās piekāpties, taču viņa nolēma izvairīties no palikšanas divatā ar bīstamo pielūdzēju.

Pēc notikušā starpgadījuma bija aizritējušas vai­rākas dienas. Erikso stingri ievēroja savu apņemšanos un visiem spēkiem vairījās no indieša, taču jauno sievieti pārņēma tāda nervozitāte, ka viņa kļuva vai slima, turklāt brīžam radās tik karsta vēlēšanās re­dzēt Adumantu un sajust viņa skūpstus, ka Erikso vairs nesaprata, ko iesākt. īpaši jauno sievieti tra­cināja viņas jūtu slimīgā nepastāvība, te pildot sirdi ar nevaldāmu kaisli, te — ar neuzticēšanos. Tad viņa atkal centās saskatīt Adumantā Amenhotepu.

Viesi pamazām aizceļoja. Angļi un austrieši jau bija projām, un nākamajā dienā viesmīlīgo pajumti vajadzēja atstāt arī grāfa ģimenei.

Pēcpusdienā Erikso bija viena savā buduārā. Lai nevajadzētu piedalīties pusdienās, viņa bija aizbil­dinājusies ar migrēnu.

Grāfs bija nodevies lietišķai sarakstei, bet profesoru mocīja podagra. Indietis bija aizbraucis uz Gmundenu, bet Ričards devies izjādē.

Gulēdama uz dīvāna, Erikso sapņoja. Viņas ska­tiens apstājās te pie ziediem, te pie mākslas darbiem, iin viņa baudīja to brīnišķīgo noskaņu, ko bija radījusi indieša mīlestība. Katra lieta šeit stāstīja par Adu­mantu, un brīžiem viņa ieslīga tādā kā nemaņā, kad dedzīgā vēlēšanās redzēt indieti pilnīgi pārņēma savā varā, bet jau pēc mirkļa spēcīgāk nekā jebkad agrāk modās aizdomas un skumjas. Šādā morālu moku brīdī jaunajai sievietei pēkšņi radās nepārvarama vēlme iekļūt indieša istabā un palūkoties, vai neatradīsies kaut kas tāds, kas apstiprinātu vai arī izkliedētu šaubas un neticību.

Naboba istabas atradās pils pretējā spārnā. Lai gan Erikso nekad tur nebīja bijusi, viņa atrada ceļu. Savas slimīgās ziņkāres dzīta, Erikso turp devās gan­drīz skriešus. Viņa baidījās vienīgi no tā, ka varētu sastapt kādu no pils kalpotājiem, taču šīs bažas iz­rādījās veltīgas. Nevienu nesatikusi, baronese izgāja cauri vairākām lielām zālēm, kas slīga pustumsā, jo biezie aizkari bija nolaisti, un iegāja plašā krēslainā istabā. Spriežot pēc lielā galda, kas bija nokrauts ar pergamentiem un dīvainiem instrumentiem, tam vaja­dzēja būt Adumantas darba kabinetam.

Erikso ziņkāri apstaigāja istabu, un pēkšņi dziļā nišā pamanīja kaut ko līdzīgu lielam skapim. To viscaur klāja kabalistiskas zīmes un hieroglifi, bet lielās durvis bjja pusatvērtas. Erikso uzmanīgi tās pavēra, ieskatījās iekšpusē un šausmās atkāpās, lai gan ieraudzītais nebija nekas baismīgs.

Šķiet, skapim nebija aizmugurējās sienas, tas drī­zāk līdzinājās atvērtam logam, pa kuru bija skatāma plaša panorāma Zilgani dzidrajā tālē pletās tuksnesis, un tā smiltīs pacēlās milzīga piramīda un Gīzas sfinksa. Šie divi pagātnes pasaules noslēpumainie pieminekļi izskatījās kā īsti, tikai — miniatūrā. Pēkšņi viņa ievēroja, ka slepenās durvis starp sfinksas ķepām ir atvērtas un pie ieejas piramīdā pustumsā kustas maza balti tērpta cilvēka figūriņa ar klaftu galvā.

Erikso satrauktajās smadzenēs pazibēja neprātīga doma. Viņas roka zīda peņuāra krokās sāka steidzīgi meklēt Amenhotepa svēto dunci. Sieviete to izvilka. Dunča rokturis bija stipri sakarsis, un tas liecināja, ka maģiskais ierocis saskāries ar kādu nezināmu va­renu burvju spēku. Taču Erikso neņēma vērā šo brī­dinājumu. Izstiepusi roku, viņa ar dunča asmeni pS&rūda mazās durvis, kas veda piramīdā, un aizcirta tās ciet.

Maģiskā naža asmeni noklāja dzirksteļu kūlis, un pārbiedētā Erikso tūlīt pat sajuta, kā zem kājām sāk līgoties zeme. Viņu satvēra viesulis un aiznesa iz­platījumā. Zem viņas kājām tagad pletās tuksnesis, bet sfinksa un piramīda ieguva savus reālos gigan­tiskos apmērus. Viss kustējās, trīcēja, skanēja un mazpamazām ieslīga dziļā krēslā. Jaunā sieviete juta, kā viņu drausmīgā ātrumā rauj līdzi kāds spēks un iegrūž tādā kā uguns jūrā. No neciešamām sāpēm visā ķermenī viņa zaudēja samaņu.

Kad Erikso atguvās, viņa gulēja Adumantas darba kabinetam līdzās esošajā telpā. Mazākā kustība sagādāja viņai drausmīgas sāpes. Viņa mēģināja sevi aplūkot un ieraudzīja, ka roku, kas vēl arvien bija konvulsīvi sažņaugusi maģisko ieroci, klāj apdegumi. Ar vēl lielākām šausmām viņa secināja, ka ir gandrīz kaila un tikai uz pleciem un pie jostas karājas dažas pusapdegušas zīda un batista stērbeles. Tikai tagad Erikso saprata, ka neapdomīgi iejaukusies sev nezi­nāmu un baismīgu likumu darbībā, un atkal zaudēja samaņu.

Neskaidras balsis un stipras sāpes lika jaunajai sievietei atvērt acis. Ap viņu rosījās tēvs, Bērs un divas kalpotājas. Viņai bija uzklāts peņuārs un pati ietīta segā. Viņu uzmanīgi pārnesa uz guļamistabu un noguldīja gultā. Gaidot ārstu, pēc kura bija aizsū­tīts kalpotājs uz Gmundenu, viņai tika sniegta pirmā palīdzība.

Grāfs un Bērs bija bezgala satraukti. Pērkona grā­viens, kas bjja satricinājis māgu līdz pašiem pamatiem un sākotnēji tika uzskatīts par pulvera izraisītu sprādzienu, sacēla kājās visus iemītniekus. Izcēlās pa­nika, un sākumā neviens nesaprata, kurā pils daļā notikusi nelaime. Tad kāds no kalpotajiem trīcošā balsī paziņoja, ka sprādziens noticis viņa kunga kabinetā. Viņš bija nesis uz kabinetam līdzās esošo telpu kādu grāmatu un žurnālu, kad briesmīgā dār­doņa viņu apdullinājusi. Tad viņš esot ieraudzījis, kā atsprāgst vaļā durvis un pa tām kā lode ielido un nokrīt uz grīdas kāds balts, viscaur dzirkstelēm klāts priekšmets. Kabinetā skaidri bijusi dzirdama uguns sprakšķēšana, un viņam šķitis, ka viss ir liesmu apņemts.

Kad grāfs, Bērs un kalpone atsteidzās uz notikuma vietu, viņi atrada apdegumiem klāto, kā bez dzīvības gulošo Erikso. Kabinetā uguns vairs nebija, taču liesmas bija iznīcinājušas visu — mēbeles, portjeras, grāmatas, tomēr dīvainā kārtā uz kailajām sienām nebija manāmas nekādas dūmu pēdas, toties nišā, kur stāvēja noslēpumainais skapis, siena bija sa- sprāgusi visā garumā.

Kad pirmās izbailes bjja pārgājušas, grāfs apjau­tājās par indieti, gribēdams pavēstīt par notikušo. Viņš domāja, ka pils saimnieks atrodas Gmundenā. Kāds gan bija viņa izbīlis, uzzinot, ka stundu pirms nelaimes Adumanta esot atgriezies mājās un ieslēdzies savā kabinetā, kur neviens neiedrošinājās ieiet bez īpašas pavēles.

Adumanta visur tika rūpīgi meklēts, taču viņa nekur nebija Atlika vienīgi secināt, ka viņš gājis bojā. Satriektais grāfs Kronburgs un Bērs klusēdami stāvēja kabinetā, kad pēkšņi saņēma ziņu par jaunu nelaimi.

Zirgkopis, kas bija pavadījis Ričardu, atgriezās mā­jās, turēdams sedliem šķērsām pāri barona nekustīgo ķermeni. Viņš pastāstīja, ka abi bijuši jau atceļā uz mājām, kad izdzirdējis kaut ko līdzīgu lielgabala šā­vienam un ieraudzījis, kā barona zirgs saslējies pakaļ­kājās. Viņam pat šķitis, ka no zemes uzšāvušās lies­mas. Arī viņa zirgs satrakojies, un bijis krietni jā­nopūlas, lai to nomierinātu. Ticis galā ar savu zirgu, viņš atgriezies iepriekšējā vietā un atradis Lejerbahu guļam zemē, bet Salamandra bijusi bez pēdām pa­zudusi. Izsauktais ārsts paziņoja, ka barons ir miris, bet Erikso stāvoklis ir ļoti nopietns. Jaunajai sievietei bija sācies drudzis. Murgos viņa pārmaiņus sauca gan vīru, gan indieti, kas vēl aizvien nebija atrasts.

Kad vakarā grāfs un profesors palika vieni pie Erikso gultas, pirmais ieteicās:

—  Nav šaubu, ka viņa neuzmanīgi pieskārusies kādam maģiskam aparātam un tādējādi izraisījusi šo nelaimi un nabaga Ričarda nāvi.

—  Ja vismaz būtu iespējams viņu iztaujāt un uz­zināt, ko viņa izdarījusi un kā nokļuvusi maga laboratorijā, — atbildēja līdz sirds dziļumiem sa­triektais Bērs ar asarām acīs, jo kopīgajos ceļojumu gados bija Lejerbahu iemīlējis.

Aizritēja vairākas dienas. Adumanta neuzradās, bet Erikso aizvien vēl bija kritiskā stāvoklī. Varas iestāžu uzsāktā izmeklēšana neko nedeva. Tika nolemts, ka profesors aizvedīs Ričarda zārku uz Kronburgu pili, bet grāfs paliks pie meitas, kamēr viņa nebūs atlabusi tiktāl, ka būs iespējams pārvest mājās arī viņu.

Visiem par lielu pārsteigumu arī pēc piecām die­nām barona ķermenī neparādījās nekādas trūdēšanas pazīmes. Visi locekļi bija elastīgi, un viņš pats iz­skatījās pēc dziļā miegā aizmiguša cilvēka. Profesoram radās doma, ka Ričards ieslīdzis letarģijā, tāpēc viņš nolēma baronu neapglabāt, kamēr neparādīsies skaid­ras trūdēšanas pazīmes.

Ričarda ķermenis tika ievietots kastē ar lielu spraugu, lai pamošanās gadījumā viņš nenosmaktu. Tad profesors aizbrauca, bet grāfs palika.

Erikso stāvoklis kļuva aizvien sliktāks: ārsta iz­rakstītās zāles, šķiet, viņai nāca vairāk par ļaunu nekā labu. Grāfs bļja izmisis. Viņš nejutās labi šajā svešajā mājā, turklāt bez saimnieka. Starp satrauk­tajiem kalpotājiem paklīda dīvainas baumas.

Zirgkopis, kas bija jājis kopā ar baronu, stāstīja, ka Salamandra katru nakti atgriežoties stallī. Viņš bija dzirdējis tās zviegšanu un pat aptaustījis, taču dzīvnieks bya un palika neredzams. Domādams, ka tas viss ir sātana roku darbs, viņš pieprasīja aprēķinu un gatavojās aiziet.

Grāfs ataicināja zirgkopi pie sevis un mēģināja vīru pārliecināt, ka tie ir murgi un būtu prātīgāk nogaidīt, līdz tā vai citādi noskaidrosies saimnieka pazušanas apstākļi vai arī uzradīsies viņa mantinieki.

— Nekas nenoskaidrosies, grāfa kungs, — atbildēja zirgkopis, — jo mūsu kungs bija burvis. Es pats tam neticēju un smējos par Klimentu, kas apgalvoja, ka dažkārt mūsu kungs parādoties Dievs vien zina no kurienes, piemēram, no istabas stūra, kur nav durvju. Turklāt viņš vienmēr zināja, kas notiek pilī, un dzir­dēja tādas lietas, ko nespēj sadzirdēt neviens godīgs kristietis. Reiz viņš aizsūtīja Klimentu pēc kaut kā uz mednieku paviļjonu un lika pasteigties, bet tas sastrīdējās ar mežsargu un tāpēc aizkavējās. Kad viņš atgriezās, kungs viņam pārmeta: "Kā tu iedrošinājies veltīgi šķiest laiku un strīdēties ar mežsargu, kad es tevi gaidu?" Nē, jūsu augstība, sakiet ko gribat, bet Adumantas kungs ir pārdevis dvēseli sātanam, un tas pats ieradās pēc viņa, elles liesmu apņemts. Kas attiecas uz zirgu, tad zvēru jums, ka stāstīju tīru patiesību! Pirmoreiz, kad naktī izdzirdēju tā zvieg­šanu un pakavu dipoņu, man nekādas aizdomas ne­radās — nodomāju, ka Salamandra pati atradusi ceļu uz stalli. Nopriecājos, pieskrēju klāt un, kamēr mek­lēju sērkociņus, papliķēju pa skaustu, un zirgs kā parasti paberzēja galvu gar manu roku. Gribēju pa­skatīties, vai ķēve nav sevi savainojusi, tāpēc iededzu lukturi… Un iedomājieties manu pārbīli, kad ierau­dzīju, ka steliņģis ir tukšs! Kopš tā laika šis elles radījums katru nakti ierodas, zviedz, kārpa zemi ar pakaviem, bet pats nav redzams. Nē, es eju projām. Nevēlos savu dvēseli nolemt iznīcībai!

—  Bet, draudziņ, tās taču ir halucinācijas!

—  Nē, jūsu gaišība, ne es vien esmu pamanījis to velna būšanu, teikšu pat vairāk — Salamandra nekad nav bijis parasts zirgs. Dažkārt viņa skatījās tik dīvaini, bet viņas zviegšana līdzinājās cilvēka smiek­liem. Tas bija dēmons, nevis zirgs.

Nekāda pierunāšana nelīdzēja, un tajā pašā dienā zirgkopis aizgāja. Daļa kalpotāju sekoja viņa parau­gam. Tā kā starp promgājējiem bija arī viena no Erikso istabenēm, grāfam nācās uzaicināt žēlsirdīgo māsu, kas slimnieci apkoptu.

Nākam{yā dienā pēc šīs sarunas pilī ieradās cil­vēks, kas paziņoja, ka Adumantas kungs uzdevis viņam pārvaldīt īpašumu, un uzrādīja attiecīgu doku­mentu.

Tas bija slaida auguma kalsnējs austrumnieku tipa vīrs ar bronzas krāsas seju. Viņš lieliski mnāja an­gliski, bet vācu valodu prata visai vāji. Personiskā sarunā ar grāfu viņš pastāstīja, ka Adumanta Odears ir dzīvs un vesels un ka viņš laimīgas sagadīšanās dēļ pametis pili stundas ceturksni pirms sprādziena, ko izraisījusi baroneses neuzmanīgā rīcība. Viņa, bēr­nišķīgas ziņkāres dzīta, esot pieskārusies milzīga sprieguma elektriskajam aparātam un izlādējusi to. Jaunais pārvaldnieks piebilda, ka ziņa par vecākā brāļa nāvi piespiedusi Adumantu steidzīgi doties uz Indiju, taču nabobs lūdzot grāfu izmantot viņa vies­mīlību, līdz baronese atveseļosies, un nodod pili pil­nīgā viņa rīcībā.

Kopš šīs dienas pilī atkal valdīja kārtība. Jaunais pārvaldnieks apmetās istabās, kurās pirms tam bija mitinājies viņa kungs, un dzīve sāka ritēt savu gaitu. Un tomēr grāfam gribējās pēc iespējas drīzāk nokļūt mājās. Bērs rakstīja, ka Ričarda ķermenis vēl aizvien nav sācis trūdēt. Tas bija novietots ģimenes kapličā, taču profesors bija nokārtojis visu tā, lai Lejerbaham tūlīt tiktu sniegta palīdzība, ja viņš atmostos.

Erikso joprojām jutās ļoti slikti. Tagad fiziskajām sāpēm bija pievienojušās arī morālas ciešanas. No istabenes sarunas ar žēlsirdīgo māsu viņa bija uzzi­nājusi par Ričarda nāvi un indieša pazušanu. Jauno sievieti mocīja sirdsapziņas pārmetumi, un viņa rūgti nožēloja savu neapdomīgo rīcību, kas bija izraisījusi tik daudz nelaimju.

Tad Erikso stāvoklis nedaudz uzlabojās. Drudzis mazinājās, taču brūces un apdegumu vietas neciešami sāpēja, tāpēc, lai kā centās, viņa nespēja apslāpēt vaidus.

Kādu nakti Erikso nevarēja aizmigt: ķermenis dega kā ugunīs, lūpas bija galīgi sausas, un viņu mocīja slāpes. Žēlsirdīgā māsa blakus istabā bija tik cieši aizmigusi, ka slimniece nekādi nevarēja viņu sasaukt. Erikso nomāca smagas domas. Viņa prātoja par Ri­čarda nāvi un skumji secināja, ka par spīti nožēlai viņas bēdas nav tik dziļas kā vajadzētu būt, ka starp viņu un barona zārku ir nostājies Adumantas tēls ar savu dīvaino valdzinājumu, kas pakļāva viņas jūtas un lika sirdij pukstēt straujāk.

Veltīgi viņa dzina projām šīs domas, kuras uzska­tīja par noziedzīgām, cenzdamās koncentrēties uz atmiņām par Ričardu un aizmirsties šā neatgriežamā zaudējuma dzīlēs. Viss velti! Erikso atmiņās pastāvīgi parādījās indietis ar savu noslēpumaino smaidu un lielo, tumšo acu pakļaujošo skatienu, un tad viņa aizmirsa visu — pat mokošās sāpes — un domāja vienīgi par Adumantu.

Erikso nodrebēja, izdzirdusi atveramies durvis, un pārsteigta redzēja, ka pašķiras portjera, lai gan istabā neviens neienāca. Erikso satrūkās, uz viņas pieres izspiedās auksti sviedri, kad kļuva dzirdami stingrie, labi pazīstamie soļi. Tad kāds apstājās pie gīdtas un maiga roka ar gariem un smalkiem pirkstiem nogūlās viņai uz pieres.

Jaunā sieviete gribēja kliegt, bet nebija balss, un viņa gulēja nekustīgi, gluži kā paralizēta.

— Neprātīgā! Ko tu esi izdalījusi! — kā no tālienes atskanēja Adumantas balss. — Man vajadzēja ļaut tev nomirt vai arī pakļaut ilgām un pelnītām cieša­nām, taču man kļuva tevis žēl, jo es mīlu tevi. Uzskatīdams, ka esi pietiekami sodīta, esmu ieradies atvieglot tavas ciešanas.

Erikso juta, kā viņas sāpošajam ķermenim tiek uzlikta vēsa un valga komprese, kas radīja patīkamu svaiguma sajūtu. Pēc tam tās pašas neredzamās rokas noslaucīja viņas seju un pielika pie lūpām kausu ar aromātisku dzērienu. Viņa tūlīt sajuta ķermenī ie­plūstam spēku. Tagad Adumantas smalkie pirksti pieskārās viņas pierei. Erikso būtni piepildīja miers, neizsakāma labsajūta un laimes sajūta. Patīkams snaudiens drīz pārgāja dziļā miegā.

Kad Erikso pamodās, viņa uzzināja, ka nogulējusi vairāk nekā desmit stundas. Šā miega laikā viņas veselības stāvoklis bļja pārsteidzoši uzlabojies. Brūces bija aizdzijušas, apdegumi kļuvuši blāvāki, bet sāpes zaudējušas savu asumu. Ārsti bija ļoti izbrīnīti par tādu negaidītu atveseļošanos.

Kopš tās dienas Erikso veselības stāvoklis strauji uzlabojās. Grāfs, kas to vien bija gaidījis, lai varētu ātrāk aizbraukt, centās meitu pārliecināt, ka ceļojums viņai tagad nebūtu bīstams, taču Erikso ietiepīgi pazi­ņoja, ka ir vēl pārāk vārga, tāpēc nedaudz jānogaida.

Patiesais cēlonis, kas viņu piesaistīja pilij, bya Adumantas iedvestās kvēlās jūtas, kaut gan pats in­dietis vēl aizvien palika viņai neredzams. Erikso vairs nesēroja par Ričardu. Dažbrīd viņa pat aizmirsa, ka tāds Ričards jelkad ir dzīvojis. Tagad jaunā sieviete gaidīja vienīgi indieša atnākšanu. Viņš ieradās katru vakaru, tiklīdz istabā vairs neviena cita nebija.

Erikso jau iztālēm dzirdēja tuvojamies viņa soļus, juta viņa skūpstu uz savām lūpām un viņa maigās rokas pieskārienu saviem matiem. Viņš atbildēja uz baroneses jautājumiem, pats palikdams neredzams. Erikso velti lūdza Adumantu parādīties un mēģināja viņu satvert — baroneses rokas tvēra vienīgi gaisu, un uz visiem lūgumiem indietis allaž atbildēja maigā un skumjā balsī:

— Es to nevaru izdarīt! Tu pati esi vainīga, jo radīji man šo smago stāvokli.

Reiz pēc šādas sarunas Adumanta neatnāca veselu nedēļu. Erikso bija ļoti satraukta. Viņa prombūtne baronesei kļuva par īstām mocībām. Līdz ar veselību viņai bija atgriezusies enerģija un neatkarīgais rak­sturs.

Beidzot kādu vakaru, kad Erikso, degdama nepa­cietībā, plūkāja lielisku ziedu pušķi, ko no rīta bija atsūtījis pārvaldnieks sava kunga vārdā, labi pazīs­tamas rokas spiediens lika viņai satrūkties.

—  Adumanta! — viņa priecīgi iesaucās.

Tad savaldījusies piecēlās un iekliedzās pavēlošā un nepacietīgā balsī:

—  Vai tu mani mīli? Jā vai nē?

—  Es mīlu tevi, mana daiļā Erikso, un saprotu tava jautājuma nozīmīgumu: tu gribi, lai es atkal taptu tev redzams. Es pats nevēlos neko citu kā izpildīt tavu vēlēšanos, taču tu biji tā, kas ar savu neprātīgo rīcību noveda mani šādā stāvoklī.

—  Es noraidu tādu apvainojumu, — uztraukumā trīcēdama, sacīja Erikso. — Atzīstos, ka rīkojos nepa­reizi, un lūdzu tev piedošanu. Tu esi pārāk zinošs un varens, lai nevarētu, ja vien vēlētos, izlabot manis nodarīto ļaunumu.

—  Tev taisnība! Manas zināšanas norāda man uz līdzekli, kas var palīdzēt sagraut burvestību, bet vai tu vēlēsies to izmantot?… Vai tu, Erikso, mīli mani tik stipri, lai dotos man līdzi, lai sarautu važas, kas tevi saista ar šo pasauli, un ienāktu manā Deli pilī kā likumīga laulātā draudzene? Būdams mags, es nevaru ilgi palikt šajā tukšajā un banālajā pasaulē, kas man ir pretīga. Bet kāda gan tev daļa gar pa­sauli, ja mēs piederēsim viens otram un ja es sniegšu tev visus mīlas priekus, bagātības saldmi un visu manu zināšanu radīto varenību?

Adumantas trīcošā un kaislā balss skanēja Erikso ausīs kā maigs glāsts, viņas vaigu skāra indieša karstā elpa, bet neredzamā roka rotaļājās ar viņas zeltainajām cirtām. Dīvains vājums pārņēma jauno sievieti. Vēl kādu brīdi mīlestība viņā cīnījās ar neticību, tad šī cīņa norima.

—  Kas man jādara, lai tu atkal kļūtu redzams? Runā! Es sekošu tev, jo cīņa mani ir nogurdinājusi.

Brīžiem nesaprotu, kādas jūtas tu manī izraisi, taču es nespēju atbrīvoties no tavas ietekmes.

— Šī ietekme ir mīlestība, — nomurmināja indietis, un Erikso sajuta uz lūpām dedzīgu skūpstu. — Bet tagad, mīļotā, uzmanīgi uzklausi mani. Tev jāatgriežas sava tēva pilī. Tur, ģimenes kapličā, guļ barona Lejer­baha ķermenis. Viņš, kā gluži pareizi uzskata pro­fesors, nav miris, bet elektriskā šoka rezīdtātā iegri­mis letarģiskā miegā. Tev jāpaņem maģiskais duncis, ko tu nolaupīji Amenhotepam, jānokāpj kapličā starp nakts vienpadsmito un divpadsmito stundu un jāiedur nazis Ričardam krūtīs. Brīdī, kad viņa asinis slacīs tavas rokas, es kļūšu tev redzams un paņemšu tevi pie sevis. Bet tagad mums jāšķiras. Ja vēlies mani ieraudzīt, tu rīkosies tā, kā es teicu, bet līdz tam — paliec sveika!

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums. Samulsusi Erikso saviļņojumā aizklāja seju ar rokām un sāka raudāt.

Nākamajā rītā viņa paziņoja tēvam, ka vēlas at­griezties mājās. Iepriecinātais grāfs, kas jau sen gai­dīja šo mirkli, nekavējoties visu nokārtoja. Pēc divdes­mit četrām stundām viņi devās ceļā.

Bāla, domīga un satraukta Erikso iegāja tēva pilī. Kā grēcīga dvēsele viņa klaiņoja pa istabām, vispret­runīgāko jūtu mocīta. Viņa kaismīgi vēlējās ieraudzīt Adumantu, bet tgjā pašā laikā sirdī šausmas viesa doma, ka viņa varētu ietriekt dunci vīra ķermenī. Katru rītu viņa stingri nolēma īstenot Adumantas ieteikumu, bet vakarā trīcēja, tikai iedomājoties vien par nokāpšanu kapličā. Dažkārt perspektīva uz mūžu ieslēgt sevi indieša pilī lika viņas sirdij skumjās sa­žņaugties.

Beidzot mokošais nemiers sasniedza kulmināciju. Jau no paša rīta Erikso nezināja, ko iesākt. Kāda par viņu stiprāka griba lika rīkoties. Kad vakarā pulkstenis nosita vienpadsmit, baronese izgāja no kabineta, kur tēvs ar profesoru spēlēja šahu, un nedrošā gaitā devās uz bibliotēku. Tur nelielā skapītī glabājās kapellas un kapličas atslēgas. Paņēmusi abas, Erikso klusi un nemanāmi izgāja dārzā.

Saltais un drēgnais rudens vējš plivināja viņas vieglo balto peņuāru. Jaunā sieviete no aukstuma drebēja, tomēr gandrīz skriešus turpināja savu ceļu pa kailajām alejām.

Beidzot tumsā iezīmējās kapličas gotiskais siluets. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atvērt dxir- vis viņa beidzot nokļuva tumšajā telpā virs kapličas. Trīcēdama kā drudzī, sieviete apņēmīgi devās uz stūri, kur, kā viņa zināja, vienmēr atradās svece un sēr­kociņi.

Erikso iededza sveci, nokāpa lejā pa kāpnēm un iegāja kapličā. Dažus soļus no durvīm atradās Ričarda zārks, kas bija pārsegts ar auduma gabalu. Līdzās uz galda dega naktslampiņa, kas apgaismoja ar vā­ciņu pārsegtu vīna kausu un elektrisko aparātu, kura vadi bija savienoti ar profesora istabu un kuram ar skaļu zvanu vajadzēja pavēstīt, ka aizmigušais pakus­tējies. Bērs vēl aizvien uzskatīja, ka Ričards ieslīdzis letarģiskajā miegā, lai gan ārsti apgalvoja, ka viņš ir miris.

Nolikusi sveci uz galda, Erikso noņēma pārsegu. Kļuva redzama Ričarda seja, ko vāji apgaismoja naktslampiņas vārā liesmiņa. Ja neņemtu vērā Ri­čarda sejas vaska dzelteno bālumu, varētu nodomāt, ka viņš ir aizmidzis. Erikso nebija vīru redzējusi kopš tā liktenīgā rīta, kad viņš bija pēdējo reizi viņu apskāvis, dodamies izjādē, no kuras viņam nebija lemts atgriezties dzīvam.

Karstas asaras sāka plūst no jaunās sievietes acīm. Pārliekusies pār ķermeni, viņa alkaini lūkojās tā cilvēka vaibstos, kuru bija tik dedzīgi mīlējusi. Visas izjūtas, kas pēdējā laikā viņu tā satrauca, pagaisa; palika vienīgi dziļa pieķeršanās Ričardam. Tagad

Erikso dvēseli pārņēma viena vienīga vēlēšanās: atdot viņam dzīvību, uzveikt drausmīgo burvestību, kas bija novedusi viņu — dzīvu cilvēku — šajā kapličā. Kas būs pēc tam, kas notiks ar viņu pašu — par to Erikso pat nedomāja. Apņēmības pilna viņa pacēla maģisko ieroci un iegrūda dunci Ričarda krūtīs.

—  Atdzīvojies! Atmosties, mans mīļotais, un nekad vairs nešķiries no manis! — viņa čukstēja, mirdzošām acīm raudzīdamās uz vīru.

Kaut kas sarkans un dūmojošs, asinīm līdzīgs, izšļācās no mirušā krūtīm un nopilēja uz jaunās sie­vietes rokām. Tajā pašā mirklī Ričards piecēlās, atvēra acis, un no viņa lūpām izlauzās prieka pilns klie­dziens.

Erikso juta, ka viņai noreibst galva, un sagrīļojās. Smacīga aromāta brāzma iesitās sejā un aizrāva elpu. Viņas ķermeni pārņēma drausmīgs slābanums. Kā caur miglu viņa redzēja, ka Ričards pastiepj viņai pretī rokas un sauc:

—  Erikso! Mana dārgā!

Pēdējā apziņas uzzibsnījumā viņa gribēja mesties pie Ričarda, taču kāda dzelžaina roka satvēra viņu ap vidukli. Erikso šķita, ka krīt tumšā bezdibenī, un zaudēja samaņu.

No letarģiskā miega baronu pamodināja neciešamas sāpes un sajūta, ka viņam pieskaras ar nokaitētu dzelzi. Viņš izslējās un tūlīt ieraudzīja Erikso. No viņa lūpām raisījās laimes, mīlestības un pateicības sauciens, bet tajā pašā mirklī viņš atrāvās atpakaļ, jo skatiens izbailēs sastinga pie Amenhotepa varenā stāva. Tomēr ienaidnieka klātbūtne tūlīt lika Ri­čardam atgūt drosmi. Kvēlodams naidā un greizsir­dībā, viņš izlēca no zārka un grasījās mesties virsū ēģiptietim, bet tas pacēla roku, un Lejerbahs sastinga, nespēdams pakustēties.

—  Nepateicīgais! Par manu labestību tu atmaksāji, nolaupīdams man vienīgo sievieti, kuru es mīlēju, — nicinoši sacīja mags. — Es varētu tevi iznīcināt, bet negribu to darīt. Dzīvo un baudi savu nožēlojamo eksistenci, kamēr daba tev to ļaus! Viņu tu nekad vairs neredzēsi!

Kā spalviņu pacēlis Erikso, Amenhoteps ātri pa­griezās un nozuda kapličas tumsā.

Ričards pat nepakustējās. Viņam likās, ka dzird durvju čīkstoņu, tad zirga pakavu dipoņu. Viņš ne­saprata, vai viss tikko pieredzētais ir īstenība vai halucinācija. Ar pārcilvēcisku piepūli viņš atbrīvojās no sastinguma un, satvēris aizdegto sveci, metās ārā no kapličas. Visapkārt valdīja tukšums un klusums. Auksta vēja brāzma nodzēsa sveci. Atri, cik vien to ļāva vājums, kas bya viņu pārņēmis, barons devās uz pili. Tiklīdz viņš iegāja priekštelpā, divi sulaiņi, kas tobrīd taisījās nodzēst lampas, griezīgi iekliedzās un aizskrēja pa galvu pa kaklu, nometuši zemē visu, ko turēja rokās; arī trešais, kuru Ričards satika ko­ridorā, sekoja pirmo divu paraugam.

Šie kliedzieni pievērsa grāfa un profesora uzma­nību. Abi tobrīd spēlēja šahu. Izbrīnījies par troksni, grāfs piecēlās, lai uzzinātu, kas noticis, bet tajā brīdī atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās satrauktais, bālais un rēgam līdzīgais Ričards.

—  Nebaidieties! Tas esmu es. Esmu atmodies no letarģiskā miega, — viņš vārgā balsī nočukstēja.

Bērs un grāfs viņu priecīgi apskāva, pēc tam sāka iztaujāt, kā notikusi negaidītā augšāmcelšanās.

—  Mani atmodināja Erikso. Kā — to es nezinu. Es baidos, draugi, ka esam viņu zaudējuši uz visiem laikiem, — sacīja Ričards aiztrūkstošā balsī un pa­stāstīja par kapličā notikušo.

—  Kā? Šis noziedzīgais burvis vēlreiz iedrošinājies nolaupīt manu bērnu? — zaudējis savaldību, kliedza grāfs. Kratīdams dūres, viņš naidīgi piebilda: — Gan es pratīšu atgūt savu meitu!

Bērs nolaida galvu. Notraucis no vaiga asaru, viņš skumji ierunājās:

— Kā jūs spēsit atņemt Amenhotepam viņa mīļoto sievieti? Kā cīnīsities ar šo gigantu, kas pavēl dabas spēkiem, kuru priekšā mēs esam niecīgāki par pig­mejiem? Mana sirds saka, ka mēs nekad vairs nere­dzēsim nabaga Erikso. Centīsimies vismaz saglabāt to, ko liktenis mums atstājis, — viņš norādīja uz Ričardu, kas bija atslīdzis krēslā. — Šobrīd viņam nepieciešamas visas mūsu rūpes.

Ričardu aizveda uz profesora istabu. Bērs padzirdēja viņu ar siltu vīnu un izmeklēja, jo barons sūdzējās par stiprām sāpēm krūšu apvidū. Uz barona krūtīm Bērs ieraudzīja trīsstūrveida zīmi ar apvērsto krustu, tikai šis noslēpumainais simbols bya sarkans, nevis melns kā uz Teas krūtīm.

X

Kad Erikso nāca pie samaņas, viņa jutās kā sa­lauzta, turklāt neciešami sāpēja galva. Jaunā sieviete atvēra acis un ar izbrīnu pavērās apkārt. Viņa gulēja gultā, visapkārt bīja salikti spilveni. Batista nakts­krekla vietā viņai bija uzvilkta īsa, ar sudrabu izšūta tunika, kājas apautas zeltītās sandalēs, bet uz rokām šķindēja smagas rokassprādzes.

Ko tas nozīmē? Kur viņa atrodas?

Atbrīvojusies no sastinguma, Erikso piecēlās sēdus un nedroši aplūkoja telpu. Viņa atradās lielā istabā. Tās kolonnas klāja emalja. Gar sienām bija novietoti zemi dīvāni, kas bija apvilkti ar purpurkrāsas au­dumu. Telpas vidū bija lazurīta baseins ar strūklaku. Smaržīgi neredzēti ziedi emaljētos podos bija gaumīgi izkārtoti visās malās. Lielas, ar dārgu audumu drapētas durvis veda uz plašu galeriju ar arkādi, no tās pa dažiem marmora pakāpieniem varēja nokļūt dārzā. Brīnišķīgo ainavu apspīdēja pilnmēness spožā un vienlaikus maigi glāstošā gaisma, uz tumsas fona izceldama rožu krūmus, kolonnu ornamentus un kokgriezuma mežģīnēm rotātās arkas.

Kā sapnī Erikso piecēlās, izgāja galerijā un nomur­mināja:

— Cik šeit ir skaisti!

Viņa ar baudu ieelpoja rožu un liliju aromātu, un spirgts vējiņš glāstīja viņas melnīgsnējo vaigu. Pēkšņi viņa skaļi iekliedzās, ar abām rokām satvēra galvu un, viscaur trīcēdama, bezspēkā atslīga uz marmora soliņa. Atgriezās atmiņa, un viņa skaidri apzinājās gaidāmo nelaimīgo eksistenci. Erikso vairs nepievērsa nekādu uzmanību brīnumkrāšņajai apkārtnei. Kāda viņai daļa par šiem rožu puduriem, kas vijas augšup pa sienu, un šīs tukšās pils karalisko greznību, ja viņa šeit ir ieslodzīta uz visiem laikiem! Viņa vēlējās būt brīva, alka pēc darbīgas dzīves, pie kuras bļja pieradusi, pēc dzīves kopā ar mīļoto cilvēku reālā pasaulē. Priekšā stāvošā vienveidīgā un bezgalīgā ek­sistence Erikso likās kā briesmīgs sods, un pār viņas lūpām izlauzās izmisuma pilns kliedziens. Piespiedusi kvēlojošo galvu pie vēsā marmora, viņa aizvēra acis.

Erikso dvēselē trakoja tāda vētra, ka viņa pat nepamanīja, kā galerijas galā parādās Amenhotepa slaidais un vingrais stāvs. Kad mags pienāca klāt, noslīga ceļos pie marmora soliņa un kaislīgi apskāva viņu, sieviete atvēra acis un raudzījās viņā ar pār­steigumu un izbailēm. Erikso trīcēja, redzēdama pie savām kājām to, kuru pazina kā pavēlnieku. Viņai bija baismīgi klausīties, kā šīs bargās lūpas, kas bija radušas pavēlēt stihijām, tagad lūdzas viņai kaut kripatiņu mīlestības.

Drudžainais sārtums, kas kvēloja maga vienmēr bālajā sejā, viņa saraustītā elpa, kaisles pilnais skatiens un jaunie, nedzirdētie vārdi, ko izrunāja viņa trīcošās lūpas, — tas viss liecināja par to, ka dvēsele, kuras jūtu uzplūdumus tik ilgi bija apvaldījis darbs un zināšanas, beidzot ir atmodusies no gadsimtiem ilgā miega un izmisīgi sauc: "Homo sum! Nekas cil­vēcisks arī man nav svešs!"

Kas tas par baismīgo un prātam neaptveramo likumu, kas satriecis šo zintnieku, kurš, šķita, visu jau uzvarējis? Kas novedis šo vareno gigantu līdz lūdzēja lomai? Kas š^jā spītīgajā dvēselē atmodinājis vēlmi izmantot savas cilvēciskās tiesības, kuras viņš vienmēr bya noraidījis?

—  Iemīli mani, Erikso! Sniedz man kaut daļiņu tās laimes, ko bauda ikviena dzīva būtne, un par šo mīlas, svētlaimes un aizmirstības stundu es došu tev visu, ko vien tu lūgsi.

—  Visu? — nomurmināja Erikso, un viņā radās žēlums un līdzjūtība pret šo neparasto cilvēku, kuru tik dīvainā kārtā bija uzvarējis liktenis, bet šīs jūtas ātri nomainīja naids un dvēselē mītošais rūgtums.

—  Visu? — Erikso pārjautāja, un viņas acīs iegai- lējās uguntiņa. — Tu man dosi visu, ko vien tev lūgšu?

Redzēdama, ka Amenhoteps nobāl un samulst, viņa piebilda:

—  Nebaidies! Es nelūgšu, lai tu man ļauj atgriez­ties pie viņa.

—  Tādā gadījumā, mīļotā, es došu tev visu, kas vien ir manos spēkos. Manas zināšanas, tāpat kā mana mīlestība, ir pie tavām kājām.

—  Apzvēri man to kā mags, un es aizmirsīšu gan pagātni, gan nākotni! Es domāšu vienīgi par to labo, ko esi man sniedzis, mīlēšu tevi un sniegšu tev laimes stundas, kuras tu man lūdz.

Amenhoteps izslējās. Viņa acis iezibējās, un balss skanēja stingri, kad viņš pacēla roku un sacīja:

—  Zvēru pie savas maga zvaigznes izpildīt visu, ko tu man lūgsi! — un virs viņa pieres kā zvēresta apliecinājums uzšāvās žilbinoša liesma.

Ar prieka saucienu Erikso metās viņa apskāvienos, apvija rokas viņam ap kaklu un dedzīgi noskūpstīja uz lūpām. Kaisles apreibināts, mags nepamanīja viņas lūpās pazibējušo cietsirdīgo smaidu.

Laimīgs, gluži kā no jauna piedzimis, Amenhoteps nosēdās uz soliņa līdzās Erikso un sāka viņai stāstīt par savu mīlestību, par pārciestajām greizsirdības mokām un par viņu abu laimes pilno nākotni.

Erikso izbrīnā vēroja magu, kurš šķita kļuvis jau­nāks un pievilcīgāks. Vaibstu skarbumu bija nomai­nījusi priecīga, bezrūpīga un maiga izteiksme. Viņš bija nometis no pleciem gadsimtu darba un meklē­jumu slogu, smagumu, kas nāca klāt līdz ar uzvarām pār dabu un sevi, lai atkal kļūtu par cilvēku, kāds bija, pirms pārkāpa piramīdas liktenīgo slieksni.

— Iesim! Nosvinēsim mūsu savienību! — priecīgi iesaucās Amenhoteps, vedinādams Erikso uz plašo bla- kustelpu.

Tur jau bija sagatavots krāšņi klāts galds divām personām. Erikso nespēja attapties no pārsteiguma, kad ieraudzīja, ka askēts, kas agrāk neko nedzēra, iztika ar sauju rīsu, dārzeņiem un glāzi piena, tagad tukšoja vienu vīna kausu pēc otra. Šis vīns kā ugu­nīga straume ieplūda viņa dzīslās, kurās līdz šim bija plūdusi gribai pakļauta valgme. Vai patiesi šis nenogurdināmais darbarūķis, kura ikdienas atpūta bija vienīgi divas atsvaidzinošas vannas, tagad nosita savu dārgo laiku, dzīrodams un ļaudamies mīlas val­dzinājumam?

Erikso sirdī no jauna pamodās līdzjūtība un žē­lums, taču sarūgtinājums' un atmaksas alkas atkal ņēma virsroku. Vai viņa tiešām zaudējusi prātu, ka žēlo šo cilvēku, kas viņu nekad nav žēlojis, kas at­ņēmis viņai jaunību un nekad agrāk nav tiecies pēc viņas mīlestības, bet tagad, kad viņa mīl citu un tam pieder, uzspiež sevi?

Kas gan tā par dzīvi šā cietuma sienās? Ne jau

Amenhotepa dēļ viņa vēlējās dzīvot un būt skaista! Nē! Viņa piespiedīs šo cietsirdi samaksāt par pie­prasītajām mīlas stundām. Un, jo ātrāk šis atmaksas brīdis pienāks, jo labāk!

Kad Amenhoteps piecēlās no galda, arī Erikso smaidīdama cēlās kšļjās un ļāva sevi aizvest uz istabu, kur jau bija klāta laulības gulta. Smagais aizkars lēni noslīdēja lejā…

Austošās saules staros apvārsnis kļuva purpursārts, bet rasas lāses, kas trīsuļoja uz ziediem un zaļumiem, bija pārvērtušās neskaitāmos briljantos, kad uz terases iznāca Amenhoteps un Erikso. Viņa bija pavisam bāla, viņš staroja laimē. Brīdi abi klusēja, tad mags jautāja, jautri un bezrūpīgi smaidīdams:

—  Ko tad tu, mīļotā, neprasi samaksu par to svēt­laimi, ko man dāvāji? Kas man jādara? Ko izdomā­jusi tava mazā sirsniņa? Ko vēlies, lai tev dodu?

Erikso nodrebēja un pagriezās, vērdamās viņā drū­mu skatienu.

—  Ko vēlos, lai tu man dotu?… Nāvi! — viņa at­bildēja, kā skaldīt noskaldīdama katru vārdu.

Satriektais Amenhoteps sagrīļojās un atkāpās at­pakaļ. Viņam aizrāvās elpa, uz pieres izspiedās auksti sviedri.

—  Nāvi? — viņš atkārtoja. — Ko tu prasi, neprā­tīgā? Vai tu zini, kas ir nāve?

—  Jā, zinu, — atbildēja Erikso, un viņas sejā ielija drudžains sārtums. — Nāve — tas nozīmē iznīcību šai matērijai, kurā esmu ieslēgta gadsimtiem ilgi, nejūtot prieku un nedzīvojot īstu cilvēka dzīvi. Nāve — tā ir atgriešanās mūžīgajā izplatījumā, kur tu, cietsir­dīgais tirān, mani vairs nepakļausi sev, jo tava varē­šana beidzas kapa malā. Steidzies atdot man brīvību! Vai arī tu iedrošināsies neizpildīt savu maga goda­vārdu, nicināmais?

Amenhoteps klusēja, aizsedzis seju ar rokām.

Smagā, saraustītā elpa liecināja par viņa dvēselē tra­kojošo vētru. Aizritēja vairākas minūtes, kas Erikso likās kā mūžība. Tad mags izslējās. Viņa seja bya kļuvusi bāla, bet aizmiglotais skatiens — nespodrs un apdzisis.

—  Tikai sieviete varēja izgudrot tādu atriebību un upurēt naidam dārgāko, kas ir cilvēkam, — viņš teica aizsmakušā balsī. — Bet, ja jau dzīve ar mani tev šķiet ļaunāka par nāvi, tad es atdodu tev brīvību. Ej un atgriezies pie vīra, kurš tev ir tik dārgs un… esi laimīga! Cietumsargs vairs neiejauksies tavā dzīvē, bet iztālēm svētīs tevi par to laimes mirkli, ko esi viņam dāvājusi.

Erikso nodrebēja un pārsteigumā sastinga. Viņa ielūkojās Amehotepa satrauktajā un vienā mirklī no­vecojušajā sejā. Viņa acumirklī apsvēra un izvērtēja piedāvāto velti, un pēkšņi dzīve viņai šķita neiz­sakāmi tukša un bezmērķīga, bet nākotne, kurā būs neizbēgami jāzaudē viss, kas viņai bijis dārgs, likās kā drūms bezdibenis, pilns asaru un ciešanu. Erikso iztēlojās vecumu ar tā grumbaino seju, sirmajiem matiem un saliekto muguru, un viņu, kura vienmēr bija bijusi jauna un skaista, pārņēma šausmas.

Nē! Viņa vēlējās nomirt savā dailes plaukumā, gribēja, lai viņu apraud šis pats Amenhoteps un lai Ričarda atmiņās viņa vienmēr dzīvotu kā priekpilna vīzija.

—  Nē! — viņa teica, domīgi pašūpodama galvu, — dod man nāvi! Esmu nogurusi, alkstu miera un, visbeidzot, vēlos izplest savus garīgos spārnus, lai aizlidotu izplatījumā. Vai tiešām tu, kas esi iekļuvis neredzamajā pasaulē, sāksi mani atrunāt no atgrie­šanās tajā?

Gārdzoša nopūta izlauzās no maga krūtīm. Neteicis ne vārda, viņš pagriezās un klusi devās uz labora­toriju, kur gluži bez spēka atslīga krēslā.

Kādu brīdi viņš domāja. Saņemtais trieciens bija salauzis viņa sirdi, tomēr spēcīgais, disciplinētais gars pamazām atguva spēju valdīt pār sevi.

—  Kā grēkoju, tā arī tieku sodīts! Mūžam patiesa ir leģenda par Ahilleja papēdi, — viņš nomurmināja. — Es pieļāvu, ka nevaldāma kaislība ņem virsroku pār veselo saprātu, un savā aklumā nepamanīju, kā šīs sievietes prātā ieperinājās sātaniska doma. Tagad jau ir par vēlu: man jātur dotais vārds.

Viņš pievilka klāt kausu, līdz pusei piepildīja to ar vīnu un pievienoja dažus pilienus bezkrāsaina šķid­ruma. Tad lēniem soļiem atgriezās terasē. Kad viņš gāja cauri istabai, kur vēl vakar bija tik laimīgs, kauss viņam likās smags kā klints.

Erikso, atspiedusies pret kolonnu, viņu gaidīja. Viņa domīgi lūkojās saules lēktā, kuras rietu viņai nebija lemts redzēt. Saklausījusi Amenhotepa soļus, viņa pagriezās. Mags bija atguvis savu ierasti bargo un lepno stāju. Viņa bālo pieri izvagoja dziļa rieva, bet skatiens bija mirdzošs un neizdibināms. Amen­hotepa roka drebēja, kad viņš sniedza Erikso kausu, teikdams:

—  Ņem! Tas nesīs tev nāvi, kuru tu pieprasi kā samaksu par savu mīlestību. Tev tiek samaksāts!

Erikso ar izbrīnu palūkojās uz viņu. Tad lēnām pastiepa roku un paņēma kausu. Kādu brīdi viņas skatiens domīgi kavējās pie brīnišķīgās ainavas, tad apstājās pie Amenhotepa, kas, atspiedies pret kolonnu, drūmi vērās viņā. Erikso ātri pielika kausu pie lūpām un vienā paņēmienā to iztukšoja.

Ledainas trīsas izskrēja cauri visam ķermenim. Erikso izslējās visā augumā, acis plati atvērās, vaigos ielija slimīgs sārtums. Saules stari rotaļājās viņas ga­rajos zeltainajos matos un atspīdēja tunikas izšuvumu sudrabā. Nekad vēl šī sieviete nebija izskatījusies tik daiļa kā š^jā mirklī. Pēkšņi viņa itin kā apdzisa, seja kļuva pelēcīga un augums noslīga uz akmens plātnēm. Pēc mirkļa Erikso atgādināja bezkrāsainu statuju.

Amenhoteps noliecās pie tās un uzpūta: gaisā pacēlās pelēku putekļu mākonis, ko izkliedēja rīta vējš.

—  Kur esi, dvēsele, kas miti š^jā nīcīgajā apvalkā? — nomurmināja mags, paņēmis šķipsniņu pīšļu, kas bya veidojuši Erikso ķermeni.

Bēdu satriekts, viņš ievaidējās un noslīga uz ak­mens plātnēm.

Viņš pats nebūtu varējis pateikt, cik ilgi izmisums turēja viņu savos stingros apkampienos. Atgriezties īstenībā lika kādas rokas pieskāriens un izbrīna pilna balss:

—  Kas tu esi, sirmgalvi? Kā tu iedrošinājies šeit ienākt?

Amenhoteps pacēla galvu un pazina Viashaganu — vienu no saviem skolniekiem. Bet kāpēc tas viņu nepazina? Amenhoteps mehāniski piecēlās un ļāva sevi aizvest līdz dārza vārtiem. Tiklīdz skolnieks bya aizgājis, Amenhoteps nokratīja sastingumu un ātriem soļiem atgriezās pilī, kur ieslēdzās savā laboratorijā.

Kādu brīdi viņš sēdēja, iegrimis domās, tad izlē­mīgi atmeta sānis aizkaru un paskatījās uz sevi spogulī.

—  Kas tu esi? — viņš spēja vienīgi atkārtot Vias- haganas jautājumu, ieraudzījis saliektu, grumbainu un sirmu veci — nolietotā un laika zoba sagrauztā organisma attēlu.

—  Ko es esmu izdarījis? — viņš iekliedzās, bezspē­cīgi atkrizdams krēslā un aizsegdams seju ar trī­cošajām rokām.

Amenhoteps — zintnieks, askēts, kura dvēsele bya mitusi tikai tīrajās darba un zināšanu sfērās, bija pretojies laika iespaidam. Bet tad šo dvēseli bija pārņēmušas miesiskas tieksmes, un pietika ar dažām laimes un mīlestības, vilšanās un bēdu, vārdu sakot, ar dažām spēcīgu izjūtu pilnām cilvēciskas dzīves stundām, lai iznīcinātu gadsimtu balstu, un nepielū­dzamais Kosmosa likums sevi atrieba.

Amenhoteps bija ļāvies kaislei, pieskāries sievietei, kas piederēja pasaulīgam cilvēkam, un rupjās un materiālās strāvas, ar ko tas bija piesātinājis Erikso, līdzīgi indei saēda maga tīro, jauneklīgi neskarto un harmonisko organismu un vienā naktī pārvērta viņu par veci.

Protams, viņš varēja dzīvot un ar zināšanu palī­dzību uzturēt savā nolietotajā ķermenī dzīvības uguni, taču vairs nevarēja kļūt jauns, tāpat kā nevarēja izlīdzināt sejā grumbas un ieliet savos locekļos jau­nības elastīgumu un spēku, vārdu sakot, viņš vairs nespēja izdzēst pēdas, ko bija atstājusi saskare ar ikdienišķo dzīvi. Lēniem soļiem Amenhoteps aizvilkās līdz platajam atvērtajam logam, apsēdās krēslā, at­spiedās pret palodzi un ļāvās drūmām pārdomām.

Ko viņš ir izdarījis? Kam viņam noderējusi ek­sistences likumu izpēte? Lai nokļūtu slazdā, kas pie­dodams vienīgi nejēgam?

Parasts uzdzīvotājs kļūst pats sev bende tajā brīdī, kad, pirmoreiz iepazinis baudas, sāk alkt pēc tām mūžīgi, nebūdams spējīgs apvaldīt savas vēlmes.

Bet viņš, Amenhoteps — zintnieks un mags, kas gadsimtiem ilgi bija sargājis šo sievieti, kuru alka iegūt, līdzinājās skopidim, kas sargāja savu zeltu bau­das brīdim, kuru pats sev noteicis, taču liktenis par viņu bjja cietsirdīgi pasmējies. Viss notika citādi, nekā bija iecerēts, un baudas mirklis, kas tika iegūts par tādu cenu, bija viņam maksājis pārāk dārgi. Ko viņš tagad lai iesāk? Vai atkal ķerties pie darba, pētīt dabas bezgalīgos noslēpumus un vēl daudzus gad­simtus izvairīties no nāves? Viņu pārņēma riebums. Ko gan viņam devusi šī garā dzīve un visi iegūtie zinību dārgumi? Vai viņš ir apmierināts un tuvu savam mērķim? Nē! Pēc bezgalgarā dzīves ceļa, kas jau nostaigāts, viņa priekšā vēl aizvien uz augšu stiepjas kāpnes — bezgalīgas kā pati Augstākā Būtne, uz kuru tiecas cilvēks savā lēnajā augšupgaitā.

Amenhoteps pavērsa savu nogurušo skatienu uz debesīm. Bjja iestājusies nakts. Tumšajā zilgmē kā briljanti zaigoja zvaigžņu miljardi. Domīgi un skumji viņš lūkojās š^jā karaliskajā Mūžības mantijā. At­klājot noslēpumus, tiecoties uz tālo mērķi ar mūžam nesātīgām zināšanu alkām, visur strādāja, cīnījās un cieta cilvēku dvēseles. Kad izmocīti, klupdami un sviedrus liedami, viņi jau gatavojās satvert absolūto zināšanu liesmojošo lāpu, tā aizslīdēja projām necaur­redzamajā tumsā un atkal vilināja pie sevis.

—  Kur gan ir mana ceļa gals? — nomurmināja Amenhoteps.

Viņa galva smagi noslīga uz krūtīm. Viņu pārņēma nāvīgs nogurums un nepārvarama tieksme pēc miera un aizmirstības.

—  Es vēlos nomirt. Varbūt neredzamajā pasaulē es atradīšu jaunus spēkus darbam un pie manis atgrie­zīsies vīrišķība un enerģija, kuru man tagad pie­trūkst, — viņš teica pieceldamies. — Tikai nomirt es vēlos tuksnesī — pie savas piramīdas. Lai neviens nezina, ka esmu kritis; lai neviens nenojauš, kur esmu palicis! 'Viņi", kuri šobrīd vēl ir tālu no šādas sakāves, tikai paraustītu plecus, — Amenhoteps pie­bilda, un viņa acīs iedzirkstījās uguns.

Amenhoteps ietinās tumšā apmetnī, paņēma savu ceļa spieķi un, izgājis no pils, pazuda nakts tumsā. Ceļojums nebija tik bīstams kā parastiem mirstī­gajiem. Viņš valdīja pār vētrām, bet viļņi, pa kuriem viņš staigāja kā pa cietu zemi, nesa maga vieglo ķermeni, tikai mazliet saslapēdami viņa sandales un apmetņa apakšmalu.

Tā, neviena nepamanīts, Amenhoteps sasniedza pi­ramīdu, kurā b\ja pavadījis daudzus gadsimtus. Savā darba kabinetā viņš apsēdās krēslā un ilgi aplūkoja mīļos un labi pazīstamos priekšmetus.

—  Ardievu, manu darbu mēmie liecinieki, un tu, mana mierīgā patvērumvieta, kurā es nejutu laika plūdumu! No šejienes es paņemšu līdzi savu vērtīgāko spēju — spēju labprātīgi saraut savu saikni ar ķer­meni. Mags var nomirt, kad vēlas… — viņš nomur­mināja, un lepns sava spēka apzināšanās smaids vērta gaišu viņa grumbu izvagoto vaigu.

Amenhoteps iegāja blakus telpā, novannojās un uzvilka smalku sniegbaltu tuniku, piesprauda pie tās zelta krūšu zīmi, kuras vidū apžilbinoši mirdzēja piec­staru zvaigzne — visu viņa izzināto nozaru simbols. Tad viņš izņēma no lādītes vainagu, kas bija novīts no brīnišķīgiem un svaigiem, it kā tikko plūktiem ziediem, un uzlika to sev galvā. Paņēmis maģisko zizli, viņš devās uz izeju.

Vēl bija nakts, kad Amenhoteps iznāca no pira­mīdas. Visapkārt pletās tuksnesis, slīgdams tumsā un klusumā. Nebija dzirdams ne vismazākais troksnītis. Nekas netraucēja dziļo un svinīgo klusumu, it kā daba un dzīvnieki saprastu, ka lielais darbarūķis do­das uz miera valstību, un ar cieņu izturētos pret šo noslēpumu.

Amenhoteps nogāja kādus simts soļus, apstājās un pagriezās ar seju pret piramīdu. Kādu bridi viņš koncentrējās, un viņa varenās gribas — stihiju uzva­rētājas un pavēlnieces — sasprieguma rezultātā pie viņa, šķiet, atgriezās jaunības spēks un izskats. Slai­dais stāvs izslējās, grumbas izlīdzinājās, bet acīs iemirdzējās uguns. Pēdējo reizi miesa pakļāvās kā maigs vasks savam varenajam dzinējspēkam — gribai

Pacēlis abas rokas, Amenhoteps sāka ritmiski dzie­dāt, raidot tālē kvēlu lūgšanu nepāzīstamā valodā. Pēc brīža iemirdzējās zaļgana gaisma. Tā pastiprinā­jās, ieguva sārtu nokrāsu un ieskāva magu kā gaišā oreolā. No visām pusēm atskanēja vētras brīkšķi un svelpoņa. Tad, gluži kā izlīzdamas no zemes un atlido­damas pa gaisu, magam sāka tuvoties dīvainas būt­nes. Vienām bija spārni, citas rāpoja; nav iespējams aprakstīt to formu, krāsas un izskata daudzveidību.

Šīs būtnes uzradās kā mākonis un barā apstāja magu, ar cieņu noliecoties viņa priekšā.

Tad atskanēja Amenhotepa skanīgā un vibrējošā balss:

—  Pirmatnējie gari, mani uzticamie kalpi, manas gribas izpildītāji! Nāciet laukā no zemes un debesīm, ūdens un uguns! Es jūs pulcinu kopā, lai atbrīvotu no man dotā zvēresta. Izklīstiet brīvi uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem vai ari ejiet kalpot citam kungam!

Par atbildi atskanēja griezīgi, dvēseli plosoši klie­dzieni. Rēgu masas nodrebēja, saviļņojās un nedroši virzījās viņam tuvāk, it kā gribētu uzbrukt, bet Amenhoteps pacēla roku ar maģisko zizli un skaļi iesaucās:

—  Atpakaļ, pirmatnējie gari! Dodiet magam ceļu!

Zemākās būtnes atkāpās un pazuda tumsā. Zaļganā

gaisma nodzisa, un to nomainīja maigs, zeltains stars. Amenhoteps nolaidās uz viena ceļgala un salauza pret to savu maģisko zizli.

Kā atbildot uz salauztā zižļa vieglo krakšķi, atska­nēja tāla pērkona dārdoņa. Melnās debesis pāršķēla spožs zibens, gluži kā ugunsgrēka atblāzma izgais­mojot tuksnesi un veco piramīdu. Uz purpurkrāsas fona pēkšņi iezīmējās gigantisks vīrieša stāvs, ietīts žilbinoši zaigojošā baltā apmetnī. Viņu apstāja septiņi mirdzoši gari. Amenhoteps nokrita ceļos, un viņa sejā atspoguļojās neizsakāma laime. Izstiepis rokas pretī starojošajai vīzijai, viņš nomurmināja:

—  Hermej! Mans skolotāj un labvēli! Tu atradi par vajadzīgu ierasties šajā nozīmīgajā brīdī pie sava ne­cienīgā skolnieka.

Dižā Ēģiptes Apgaismotāja sejā parādījās bezgalīgas žēlsirdības pilns smaids; viņš noliecās pie Amenhotepa un, pieskāries ar roku viņa pierei, teica:

— Tu esi labi pastrādājis, mans skolniek. Tagad atgriezies neredzamajā pasaulē, lai atbrīvotos no pē­dējām cilvēciskajām vājībām!

No Hermeja caurspīdīgās rokas izšāvās žilbinoša gaisma, pārvērzdama maga ķermeni pīšļos. Amen­hotepa dvēsele pacēlās izplatījumā, sekodama savam dižajam apgaismotājam. Garu virkne vēl mirkli atmir­dzēja debesu dzīlēs, tad viss it kā izkusa pelēcīgajā

krēslā, kas vēstija par rītausmas tuvošanos.

* * *

Bya pagājušas trīs dienas kopš Ričarda atmošanās un Erikso pazušanas. Fiziski barons bya vesels, taču dīvainā un smagā drāma, ko visiem bija nācies pārdzīvot, svina smagumā uzgūlās trīs vīru dvēselēm un smagi ietekmēja visus pils iemītniekus.

Iestājās nakts. Bēdu un baiļu mocīti, visi trīs sapulcējās bibliotēkā. Lampa, ko sedza tumšs abažūrs, vāji apgaismoja viņu bālās un sāpju sagrauztās sejas. Visi domāja par Erikso. Ko ar viņu bya izdarījis tās noslēpumainais un baisais nolaupītājs?

Pēkšņi daži saraustīti klauvējieni pie sienas un griestiem lika viņiem nodrebēt. Tajā pašā mirklī auksta vēja brāzma, it kā būtu ielauzusies caur at­vērtu logu, apdzēsa lampu.

Visi trīs sēdēja kā paralizēti. Viņi juta kādu no­slēpumainu klātbūtni, un salti drebuļi pārskrēja katra augumam.

— Paskatieties uz galdu! — apslāpētā balsī čukstēja Ričards.

Visu skatieni pievērsās lielajam apaļajam galdam, kas bija nokrauts ar grāmatām un papīriem.

Virs galda griezās sniegbalta, kā no vates veidota lode, kas izstaroja zilganu gaismu un uz visām pusēm kaisīja sprēgājošu dzirksteļu kūļus. Pēkšņi viss apdzisa. Bija dzirdama papīru čaukstoņa un kāda priekšmeta krišanas troksnis. Elpu aizturējuši, visi palika savās vietās. Ričards pirmais attapās, metās pie galda un ieraudzīja uz tā papīra lapu žūksni.

Viņš steidzīgi atgriezās pie lampas un noliecās pār manuskriptu — rokraksts viņam bjja labi pazīs­tams.

—  Tas ir Almerisas vēstījums! — viņš priecīgi ie­saucās.

Klusumu, kas bija iestājies pēc Ričarda vārdiem, pārtrauca maiga, žēlabaina, Eola kokles melodijai līdzīga skaņa. Istabas vidū parādījās caurspīdīga ēna — tā bija baltās drānās tērpusies sieviete, kuru kā apmetnis ieskāva garu un zeltainu matu vilnis.

—  Es esmu brīva! Uz redzēšanos mūsu kopīgajā tēvzemē! — atskanēja vāja un apslāpēta balss.

Vīzija pasmaidīja un pamāja atvadu sveicienu, tad, lēni šūpodamās, pacēlās augšup un it kā izkusa gaisā.

Pēc dažām stundām, kad visi bija nedaudz no­mierinājušies, Ričards paņēma lapu žūksni un aiz­trūkstošā balsī nolasīja stāstījumu par Erikso nāvi un par pēdējo viņas un Amenhotepa tikšanos.

Pēc aprakstītajiem notikumiem bija aizritējuši gan­drīz divi gadi. Ričardu un profesoru mēs atrodam Lejerbahu pilī, kur barons pārcēlās pēc sievastēva nāves, kurš mira ar sirdstrieku. Viņi abi sēdēja pie liela rakstāmgalda, uz kura pašā vidū stāvēja sfinksa, bet abās malās — Almerisas un Erikso portreti.

Barons bija stipri novecojis. Viņa melnos matus caurvija sudrabaini pavedieni, bet sejā bjja redzams dziļu un sāpīgu skunīju zīmogs. Acīmredzot neparastie piedzīvojumi bija atstājuši dziļas pēdas ne vien dvē­selē, bet arī ķermenī.

Šobrīd viņš domīgi šķirstīja grezni iesietu grāmatu, uz kuras vāka zelta burtiem bija rakstīts: "Gīzas piramīdas noslēpumi".

— Ričard, manuprāt, mēs tomēr rīkojāmies muļ­ķīgi, publicējot stāstījumu par saviem piedzīvoju­miem. Neviens mums neticēs, — prātoja profesors.

Vienalga! Cilvēki ir apšaubījuši tik daudzas lie­tas, kas vēlāk izrādījušās patiesas, — smaidīdams atbildēja barons. — Ari Galilejam taču neticēja. Es sekoju viņa paraugam un saku: "Un tomēr tā grie­žas!"

SATURS

Pirmā daļa.

 PRINCESES NUITAS MĪLESTĪBA…………………………… 3

Otrā daļa.

ĒĢIPTES NESLĒPUMI…………………………………………. 45

Trešā daļa.

MAGA ZVĒRESTS………………………………………………. 195

Parakstīta iespiešanai 02.04.1998. Reģ. apl. Nr.2-0001. Formāts 84x108/32. Izdevniecība "Vieda" Elijas ielā 17, Rīgā LV-1003. Iespiesta aJs "Preses nams", Balasta dambī3, Rīgā LV-1081.