TOMASS MAINS RĪDS

Jātnieks bez galvas

PROLOGS

Tieši pusnakti teksasas briedi no miega iztraucē pakavu klaboņa. Taču briedis nepamet savu paslēptuvi, pat nepieceļas kājās. Varbūt tumsā auļo kāds mustangs, kas arī mīt šajā apvidū? Briedis maz­lietiņ paceļ galvu; virs augstās zāles parādās viņa ragi — dzīv­nieks ieklausās. Atkal dzirdama pakavu klaboņa, šoreiz gan ar citu pieskaņu: šķind metāls, it kā tērauds atsistos pret akmeni.

Šī skaņa briedim nozīmē jau kaut ko vairāk, un dzīvnieka izturēšanās mainās. Viņš uztrūkstas kājās no savas guļas vietas un, nojoņojis pa prēriju krietnu gabalu, apstājas, lai palūkotos atpakaļ, kas tad īsti iztraucējis viņa naktsmieru.

Dzidrajā mēnesnīcā briedis ierauga savu niknāko ienaid­nieku — cilvēku. Tas tuvojas jāšus.

Instinkts skubina bēgt, taču jātnieks izskatās tik neparasti, ka briedis paliek stāvam kā zemē iemiets. Sagatavojies lēcienam, lepnos ragus atpakaļ atmetis, viņš vēro un vēro; lielajās, brūna­jās acīs, kas pievērstas miera traucētājam, atspoguļojas izbailes un mulsa.

Kas tad piespiedis briedi tik ilgi skatīties?

Zirgs — kā jau zirgs, ar segliem, iemauktiem, segu un visu pārējo. Ne tādu ko apbrīnot, ne no tāda ko bīties. Bet cilvēks, kas tam mugurā? Ak vai, uz cilvēku baigi skatīties, it kā tam kaut kā trūktu.

Ak dievs, jātniekam nav galvas!

Pat muļķa dzīvnieks to apjēdz. Pēdējo reizi pametis klīstošo skatienu atpakaļ, kā mēģinādams izprast, kas ir šis ķēmīgais briesmeklis, viņš, šausmu pārņemts, joņo tālāk. Šoreiz briedis vairs neapstājas, iekams nav pārpeldējis pāri Leonai, kuras otrā krastā viņš jūtas drošībā.

Nelikdamies zinis par izbiedēto briedi, it kā nemaz nebūtu ievērojis tā zibenīgo skrējienu, jātnieks bez galvas turpina savu ceļu.

Viņš dodas uz to pašu pusi, uz upi, tikai bez jebkādas stei­gas, lēnā, mierīgā, gandrīz vai ceremoniālā solī.

Šķiet, ka viņš ir dziļu domu varā, tāpēc neredz neko sev ap­kārt un zirgs ik pa brīdim var noplūkt zāles kumšķi. Jātnieks neizdod ne skaņas, nepakustina ne roku, lai paskubinātu zirgu, pat tad, kad, piestājis apošņāt viņu pēdas, iekaucas prērijas vilks.

Tā vien šķiet ka jātnieku pilnīgi pārņēmusi kāda doma un nekas nespēj atraut viņu no tās. Neviena skaņa, pat neviens čuksts neatklāj viņa noslēpumu. Izbiedētais briedis, zirgs, vilks un mēness ir vienīgie viņa vientulības liecinieki.

Jātniekam uz pleciem uzmests serapē[1], kura viens gals, vēja plandīts, pa daļai atsedzis viņa stāvu. Kājās viņam gari jaguār- ādas zābaki. Tādējādi pasargāts no nakts mitruma un tropiskā lietus gāzēm, viņš jāj tālāk mēms kā zvaigznes, kas mirgo virs viņa, bezrūpīgs kā cikāde, kas sisina zālē, vai kā prērijas vējiņš, kas rotaļājas ar viņa apģērba krokām.

Piepeši kaut kas it kā iztraucē jātnieka pārdomas un zirgs pieliek soli. Papurinājis galvu, tas līksmi iezviedzas, tad, izstiepis kaklu un iepletis nāsis, sāk rikšot un pamazām pāriet auļos. Tu­vumā upe — lūk, kādēļ zirga solis kļuvis raitāks.

Zirgs apstājas tikai tad, kad ir līdz vēderam iebridis kristāl­dzidrajā ūdenī. Jātnieks iegrimst ūdenī līdz ceļiem.

Dzīvnieks alkaini apdzesē slāpes, pārpeld pāri upei un ātrā riksī pieveic pretējā krasta slīpumu.

Ticis augšā, tas apstājas, it kā jātnieks gaidītu, lai zirgs no­purina ūdeni. Nočīkst segli un kāpšļu siksnas, un nakts klusumā šie trokšņi kā pērkona grāvieni aizveļas cauri garaiņu mākonim, kas ir balts kā ūdenskrituma šļāce.

No šā miglas nimba iznirst jātnieks bez galvas un turpina ceļu.

Zirgam sānos acīmredzot iedūries piesis, un, klausīdams pava­dai, dzīvnieks naigi skrien, it kā reiz jau būtu mērojis šo ceļu.

Priekšā plešas kailā savanna, pār kuru jumjas naksnīgā zilgme, un noslēpumainajā mēness gaismā šķiet, ka tālumā zeme saplūst ar debesīm.

I N O D A Ļ A

IZDEGUSI PRĒRIJA

Pār milzīgo Teksasas līdzenumu, ap­mēram simts jūdzes uz dienvidiem no vecās spāņu pilsētas Sanantonio, no gaiši zilajām debesīm līst pusdienas saules spožums. Zelta stari apspīd priekšmetu grupu, kas galīgi neiederas prērijas ainavā. Šajā vietā, kur parasti nav ne ziņas, ne miņas no cilvēkiem, tā liecina par cilvēku klātbūtni.

Tomēr pat no liela attāluma nav grūti pateikt, kas tie par priekšmetiem. Tie ir furgoni; katrai kulbai pāri pusapaļš snieg­balts pārklājs.

To ir desmit. Karavāna izskatās pārāk trūcīga, lai tā piede­rētu tirgotājiem vai arī lai tā būtu valdības pajūgu rinda. Drīzāk jādomā, ka tur savu mantību ved kāds pārceļotājs, dodamies uz vienu no jaunajām apmetnēm Leonas krastos. Furgoni velkas pa savannu tik lēni, ka liekas stāvam uz vietas.

Aizjož dienas vidus atpūtā iztraucēta antilope, un, spalgi iebrēkdamās, gaisā paceļas garkājainā kuitala — tas liecina, ka pajūgu rinda tomēr virzās uz priekšu; putns un dzīvnieks ir pār­steigti par nīlzirgiem līdzīgajām kulbām, kas iebrukušas viņu klusajā valstībā.

Nekur citur prērijā nav manāma ne mazākā kustība, ne putns, ne četrkājainis. Ir stunda, kad visa dzīvā radība tropu joslā kļu­vusi kūtra vai meklē glābiņu ēnā; vienīgi iedzīvošanās alku vai godkāres dzīts cilvēks ignorē dabas likumus un spītē svelmei.

Tāds laikam ir arī apjumto kulbu īpašnieks; karstums vēl tikai sāk pierimt, bet šis cilvēks turpina ceļu.

Pēc visa spriežot, tam jābūt izceļotājam un ne jau paras­tam izceļotājam. Katram lielajam Pitsburgā būvētajam furgonam priekšā astoņi spēcīgi mūļi. Tajos ir milzums pārtikas, dārgas mēbeles, pat luksa mēbeles, un dzīvais inventārs — krāsainās sievietes un bērni. Līdzās pajūgiem soļo vai noberztām kājām nopakaļ klumzā melnie un dzeltenie vergi. Pa priekšu brauc div­jūgs, kuru velk labi kopti Kentuki mūļi un, livrejā svīzdams, vada nēģeris. Viss liecina, ka jaunu vietu meklē nevis nabaga pārceļotājs no Ziemeļu štatiem, bet gan bagāts dienvidnieks, kas jau nopircis īpašumu un dodas turp ar visu iedzīvi.

Furgoni patiešām pieder plantatoram, kas izkāpis malā India- nolā, Matagordas līča krastā, un tagad šķērso prēriju ceļā uz savu īpašumu.

Pajūgu rindas korteža priekšgalā, kā paradis, jāj pats planta- tors — Vudlijs Poindeksters, garš, tievs, skarbi lepns piecdesmit gadus vecs vīrs ar iedzeltenu sejas krāsu. Ģērbies viņš vien­kārši, bet gaumīgi: brīvi krītoši alpaka svārki, melna atlasa veste un kokvilnas bikses. Vestes izgriezumā saskatāms smalka auduma krekls, kura apkaklīte nošūta ar melnu lentu. Kāpšļos iemauk­tajās kājās mīkstas ādas zābaki. Seju apēno salmenīcas platās malas.

Viņam blakām jāj divi vīri, viens labajā, otrs — kreisajā pusē. Viens no viņiem ir jauneklis, kuram tikko palicis div­desmit gadu, otrs — sešus vai septiņus gadus vecāks. -Pirmais ir Poindekstera dēls, kura atklātā, dzīvespriecīgā jaunekļa seja kon­trastē ne tikai ar tēva bargajiem, bet arī ar brālēna drūmajiem vaibstiem.

Jauneklim mugurā ir debeszila kokvilnas blūze un kājās tādas pašas bikses. Apģērbs, kuru papildina panama, ne vien atbilst dienvidu klimata prasībām, bet arī lieliski piestāv jauneklim.

Radinieks, atvaļināts brīvprātīgo virsnieks, ir ģērbies tumši zilā formas tērpā, galvā viņam naģene.

Drusku attālāk no šiem trim jāj vēl viens baltais. Viņa sejas panti ir rupjāki, apģērbs pieticīgāks. Spriežot pēc tā, kā viņš tur labajā rokā pletni un cik izveicīgi ar to rīkojas, var droši apgal­vot, ka tas ir melno ceļinieku uzraugs un pātagotājs.

Karietē, kuru sauc par «carriole» (kaut kas vidējs starp Džer- sijas ori un divasu karieti ar nolaižamu jumtu), sēž divas meite­nes. Vienai no viņām āda ir žilbinoši balta, otrai — cik melna var būt. Pirmā ir Vudlija Poindekstera meita, vienīgā meita, melnā — viņas kalpone.

Pārceļotāj  brauc no Misisipi krastiem, no Luiziānas štata. Pats plantators nav dzimis šajā štatā, viņš nav kreols Turpretī viņa dēla sejā un it īpaši jaukajā sejiņā, kas nejauši pavīd karie­tes aizkaru spraugā, tās smalkajos vaibstos spilgti izteikts pirms simts gadiem pāri Atlantijas okeānam atbraukušo senču francis­kais daiļums.

Vudlijam Poindeksteram pieder milzīgas cukurniedru plantā­cijas dienvidos. Viņš ir viens no augstprātīgākajiem savas šķiras pārstāvjiem, viesmīlīgs līdz izšķērdībai. Tās dēļ izputējis, viņš bijis spiests atstāt savas plantācijas Luiziānā un ar visu «saimi» un atlikušajiem melnādainajiem kalpiem pārcelties uz Dienvidrietumteksasas mežonīgajām prērijām.

* *

*

Saule ir gandrīz zenītā. Ceļotāji min virsū paši savām ēnām. Karstuma nomocītie baltie jātnieki klusi sēž seglos. Pat noputē­jušie kājām gājēji, kas vairāk pieraduši pie tveices, beiguši savas garlaicīgās sarunas un gurdos bariņos mēmi slāj nopakaļ furgo­niem.

Klusumā, kas atsauc atmiņā bēru gājienu, paretam kā pistoles šāviens noplīkšķ pātaga vai, pavēris biezās lūpas, basā ieklie­dzas kāds no melnajiem dzinējiem.

Karavāna virzās uz priekšu lēni, it kā taustītu ceļu. Nekāda īsta ceļa te nav. To iezīmē agrāk braukušu ratu atstātā sliede, kas tikko samanāma pieliektajā zālē.

Kaut lēnām, pajūgi tomēr kustas. Plantators lēš, ka viņi atro­das nepilnas divdesmit jūdzes no ceļojuma gala mērķa. Viņš cer sasniegt to pirms tumsas iestāšanās, tāpēc pavēlējis braukt pat dienas vidus svelmē.

Piepeši uzraugs ar zīmēm liek visiem apstāties. Viņš jāj simts jardus pa priekšu un negaidot apstājas, it kā būtu atdūries pret kādu šķērsli.

Uzraugs rikšiem laiž atpakaļ pie saimnieka. Pēc viņa žestiem noģiedams, ka kaut kas nav labi. Ko tas varētu nozīmēt?

Klīst baumas, ka šajā,apvidū varot satikt indiāņus.

Vai tiešām tie būtu sarkanādainie laupītāji? Diezin vai — uzrauga žesti nevēstī briesmas.

—   Kas noticis, mister Sansom? — uzraugam tuvojoties, jautā plantators.

—    Zāle ir nodegusi. Prērijā plosījies ugunsgrēks.

—    Plosījies, bet vai šobrīd arī plosās? — raudzīdamies uz priekšu, atjautā furgonu īpašnieks. — Es nekur neredzu dūmus.

—    Nē, ser, nē, — stostīgi atbild uzraugs, pārliecinājies, ka velti sacēlis trauksmi. — Es neteicu, ka pašlaik deg. Es teicu tikai to, ka prērija ir degusi un viscaur kļuvusi melna.

—   Nu un tad? Manuprāt, mēs varam braukt tikpat labi kā pa melnu, tā pa zaļu prēriju.

—     Cik muļķīgi, Džon Sansom, nieku dēļ sacelt tādu traci un biedēt ļaudis! Ei, nēģeri, kustieties! Uz priekšu! Veicīgāk, vei­cīgāk!

—    Bet sakiet, kapteini Kolhaun, — uzraugs iebilst kungam, kas viņu tik nepelnīti sarājis, — kā tad mēs atradīsim ceļu?

—   Kā atradīsim ceļu! Ko tu muldi? Vai tad mēs esam to pa­zaudējuši?

—   Baidos, ka jā. Riteņu sliedi vairs neredz. Tā ir nodegusi līdz ar zāli.

—    Un kas par to? Es domāju, ka mēs tiksim pāri prērijas nodegušajai daļai arī bez šīs sliedes. Gan mēs otrā pusē to atkal uziesim.

—   Jā-ā, — vientiesīgi novelk uzraugs, kas diezgan labi pazīst prēriju, — ja vien tur ir palikusi otra puse. Vismaz es, zirgā sē­žot, nevaru to saskatīt.

—    Veicīgāk, nēģeri! Veicīgāk! — neatbildējis uzraugam, uz­kliedz Kolhauns un, iecirtis zirgam sānos piešus, drāžas uz priekšu, likdams saprast, ka viņa pavēle nav apstrīdama.

Karavāna sakustas, bet, nonākusi izdegušās prērijas malā, atkal apstājas, šorēiz bez jebkāda rīkojuma.

Baltie cilvēki pajāj sāņus, lai apspriestos. Tas ir nepieciešams, jo priekšā, cik tālu vien sniedzas skatiens, plešas izdegusi, melna prērija. Velti meklēt kaut sīkāko zaļumiņu — nevienas lapiņas, neviena stiebra vai nezāles! Nelaime notikusi pēc vasaras saul­griežiem. Nobriedušo graudzāļu stiebrus un prērijas puķu kātiņus uguns iznīcinošā elpa pārvērtusi pelnos. Priekšā, pa labi un pa kreisi tāltālu vērojama postaža. Pat gaiši zilais debesu jumols te izskatās tumšāks. Lai gan sauli neaizsedz mākoņi, tās spožums liekas apmācamies, raugoties uz drūmo zemi.

Uzraugam tomēr bijusi taisnība — prērijā nav nekādu pēdu. Līdz ar zāli uguns iznīcinājusi arī riteņu sliedes.

—    Ko lai iesākam?

Jautātājs ir pats plantators; viņa balsī saklausāms apjukums.

—   Kas ir, tēvoci Vudlij? Skaidrs, ka jābrauc tālāk. Upei jābūt otrā pusē. Ja neizdosies atrast pāreju pusjūdzes attālumā, mēs dosimies uz augšu vai uz leju gar upi, atkarībā no apstākļiem.

—    Bet ja nu mēs pazaudējam ceļu, Kasij?

—   Tas nav iespējams. Man liekas, izdegusī vieta nav liela. Ja mēs arī pazaudēsim ceļu, nebūs nekāda nelaime — agri vai vēlu mēs to atkal atradīsim.

—    Lai tā būtu, draugs, tu zini labāk. Es tev sekošu.

—   Nebaidieties, tēvoc. Esmu meklējis ceļu vēl ļaunākos ap­stākļos. Braucam, nēģeri! Turieties aiz manis!

Iedomīgi paskatījies uz karietes pusi — aizkaru spraugā ir

parādījusies skaista sejiņa, kuru mazliet apēnojis satraukums —, atvaļinātais virsnieks iecērt zirgam sānos piešus un pašapzinīgi aizrikšo uz priekšu.

Pātagu plīkšķu korim pievienojas astoņdesmit mūļu pakavu dipoņa, kas sajaucas ar riteņu čīkstoņu. Furgonu rinda ir atkal sakustējusies.

Tagad mūļi cilā kājas naskāk. Dzīvnieku acīm neparastā melnā zeme viņus biedē: tikko pieskārušies ar pakaviem pelniem, viņi steigšus rauj tos nost. Jaunie dzīvnieki tramīgi sprauslā. Pama­zām viņi tomēr nomierinās un, tāpat kā vecākie dzīvnieki, pāriet vienmērīgākā solī.

Nobraukusi jūdzi vai nedaudz vairāk, karavāna atkal apstā­jas. Tas notiek, paklausot Kolhauna pavēlei. Viņš tur pavadu pie­vilktu un vairs nesēž seglos tik pašpārliecināts. Šķiet, ka viņš ir pazaudējis ceļu.

Ainava, ja tā to var nosaukt, ir izmainījusies, pie tam ne jau uz labo pusi. Viss ir melns līdz pašam apvārsnim. Taču šeit rel­jefs vairs nav līdzens: nelieli pauguri mijas ar ielejām. Nevar teikt, ka te nemaz nebūtu koku, kaut gan tos, kas redzami, diezin vai var saukt par kokiem. Pirms ugunsgrēka te atsevišķi un gru­pās augušas ceratonijas un citas akācijas. To gaisīgo, spalvām līdzīgo lapotni liesmas iznīcinājušas bez žēlastības. Palikuši tikai pārogļojušies stumbri un nomelnējuši zari.

—    Tu pazaudēji ceļu, mans draugs? — ātri piejādams klāt, jautā plantators.

—    Nē, tēvoc, pagaidām vēl ne. Es apstājos, lai apskatītu apkārtni. Ceļam jābūt tur, tajā ielejā. Lai karavāna brauc pa to. Virziens ir pareizs, es par to atbildu.

Furgoni ripo tālāk, šoreiz lejup pa nogāzi, tad pa ieleju, tad augšā stāvā nokalnē, lai tur atkal apstātos.

—    Tu tomēr esi pazaudējis ceļu, Kasij? — atkārto savu jau­tājumu plantators, vēlreiz piejādams tuvāk savam māsasdēlam.

—    Velns parāvis, laikam gan, tēvoc! — Kolhauns atbild, un viņa balsī saklausāmas šaubas. — Un kā lai arī atrod ceļu tādā ellē? Nē, nē! — viņš turpina, redzēdams, ka kariete piebraukusi pavisam tuvu, un nevēlēdamies izrādīt savu apjukumu. — Tagad man viss ir skaidrs. Mēs braucam pareizi. Upei jābūt tajā vir­zienā. Uz priekšu!

Un viņš paskubina zirgu, nebūdams pārliecināts, vai jāj pa­reizi.

Nēģeri gan izskatās vienaldzīgi, taču ir pamanījuši, ka Kol­hauns šaubās. Viņi zina, ka nevis brauc taisni, bet līkumo starp v apdegušajiem krūmiem un pa melnajām ieplakām.

Bet ce]veža uzmundrinošais sauciens vieš viņos jaunu cerību. Par atbildi atskan daudzo pātagu plīkšķi un priecīgas klaigas.

Viņi atkal ir uz ceļa, pa kuru pirms viņiem braukuši rati. Pie tam ne pārāk sen: pakavu nospiedumi liek domāt, ka apmēram pirms stundas. Pa izdegušo prēriju braukuši tādi paši furgoni.

Nav šaubu, ka arī to mērķis bijusi Leona. Varbūt valdības pajūgi devušies uz Indžas fortu? Tādā gadījumā vajadzētu braukt pa viņu pēdām.

Viņiem tieši jābrauc garām fortam, bet no turienes nav tālu līdz ceļojuma gala mērķim.

Tas ir labākais, ko var vēlēties. Atguvies no apmulsuma, ceļ­vedis neslēptā pašapmierinātībā dod rīkojumu braukt tālāk.

Kādu jūdzi vai pat vairāk karavāna virzās pa atrastajām pēdām — nevis taisni, bet līkumu līkumiem apkārt krūmu skele­tiem. Pašpārliecinātībā starojošā Kasija Kolhauna seja mazpama- zām nomācas. Tagad tā pauž galīgu izmisumu, jo viņš ir sapratis, ka četrdesmit četru riteņu sliedes, pa kurām viņi brauc, atstājuši desmit Pitsburgas furgoni un kariete — tie paši, kas seko viņam un ar kuriem kopā viņš mērojis ceļu jau no . Matagordas līča!

II N O D A Ļ A

LASO PĒDAS

Nebija vairs nekādu šaubu, ka Vudlija Poindekstera furgoni brauc paši pa savu riteņu pēdām.

—    Mūsu pašu pēdas! — apturējis zirgu, nomurmināja Kol- bauns un piebilda spēcīgu lamuvārdu.

—   Mūsu pēdas? Ko tu ar to gribi teikt, Kasij? Tu taču ne­gribēsi teikt, ka mēs braucam …

—   Jā, tā ir — paši pa savām pēdām. Mēs esam apmetuši pilnu apli. Raugiet, kur mana zirga puspakava nospiedums, bet tur — nēģeru pēdas. Bez tam es pazīstu vietu. Tas ir tas pats uzkalns, no kura mēs braucām lejā pēc pēdējās apstāšanās. Traka neveiksme — veltīgi esam nobraukuši apmēram divas jūdzes.

Runātāja sejā tagad atspoguļojas ne tikai vilšanās, bet arī īgnums un kauns. Viņa vainas dēļ karavāna ir palikusi bez ceļ­veža. Viens, kuru viņi bija nolīguši Indianolā, bija atvedis viņus

līdz pēdējai apmešanās vietai. Tur, sastrīdējies ar iedomīgo kap­teini, šis cilvēks bija viņus atstājis un aizjājis atpakaļ.

Plantatora radinieks nezina, kur dēties aiz kauna, kad tuvojas kariete un skaistās acis pārmetoši veras viņā.

Poindeksters vairs neatkārto savu jautājumu. Visiem tāpat ir skaidrāks par skaidru, ka viņi ir nomaldījušies. Pat nēģeri ir pazinuši savas lielās pēdas un saprot, ka iet otrreiz pa to pašu ceļu.

Karavāna apstājas, baltie dzīvi apspriežas. Pats plantators ir pārliecināts, ka stāvoklis ir nopietns. Šodien ceļojums nebeig­sies, kā viņš bija cerējis.

Ļaunāk vairs nevar būt. Šajā izdegušajā līdzenumā viņiem draud briesmas. Iespējams, ka viņi būs spiesti pārlaist prērijā nakti un nekur nebūs atrodams ūdens, ar ko padzirdīt mūļus un zirgus. Bet varbūt ne vienu nakti vien, kas to lai zina?

Bet kā lai tiek uz ceļa? Saule jau liecas uz vakariem, kaut gan ir vēl diezgan augstu pie debesīm. Drusku jāpagaida, un tad pēc kompasa varēs noteikt debess puses.

Bet kāda jēga noteikt, kur austrumi un rietumi, kur ziemeļi un dienvidi, ja viņi nezina, uz kuru pusi braukt?

Kolhauns ir kjuvis piesardzīgs. Viņš vairs nepiedāvājas būt par ceļvedi. Izgāšanās laupījusi viņam drosmi.

Desmit minūtes ilgā spriešana neko nav devusi. Neviens ne­var ieteikt nekādu prātīgo rīcības plānu. Neviens nezina, kā izrau­ties no melnā tuksneša skavām, kuras ne tikai aptumšo sauli un debesis, bet iedzen izmisumā katru, kas sper kāju uz šīs zemes.

Tālumā parādās melnu liju bars. Tas nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Daži putni nolaižas zemē, citi lidinās virs nomaldījušos ceļinieku galvām. Vai tie nenes ļaunas vēstis?

Aizrit vēl desmit drūmas minūtes. Piepeši visi ir kā spārnos.' Iemesls? Pajūgu rindai tuvojas jātnieks.

Kāds pārsteigums! Kas to būtu domājis, ka tādā vietā var sa­stapt cilvēku! Acīs uzdzirkstī cerība — jātniekā visi saskata savu glābēju.

—   Viņš jāj šurp, vai ne? — jautāja plantators, neticēdams savām acīm.

—   Jā, tēv, tieši pie mums, — atbildēja Henrijs, noņemdams cepuri un pavicinādams to. Bez tam viņš iekliedzās, lai pievērstu jātnieka uzmanību.

Taču jātnieks jau bija pamanījis apstājušos furgonus un au­ļoja viņiem pretī. Neapstādinājis zirgu pie karavānas, svešais piejāja klāt plantatoram un viņa ceļabiedriem.

—    Meksikānis, — nočukstēļa Henrijs, uzmezdams skatienu jātnieka apģērbam.

—    Jo labāk, — tikpat klusi atbildēja Poindeksters. — Jo vai­rāk cerību, ka viņš zinās ceļu.

—    Viņā nav nekā no meksikāņa, — nomurmināja Kolhauns,

—    Nebūt ne, — svešais atbildēja ar protestējošu smaidu. — Es neesmu meksikānis. Es varu sarunāties ar jums spāniski, ja gri­bat, bet man šķiet, ka jūs sapratīsiet labāk, ja runāšu angliski. Ja nemaldos, tā ir jūsu dzimtā valoda?

Kolhauns nomanīja, ka, runājot spāniski, ir kļūdījies, un iz­vairījās no atbildes.

—    Jā, ser, mēs esam amerikāņi, — atbildēja Poindeksters, mazliet aizskarts savās nacionālajās jūtās. Tad, it kā baidīdamies aizkaitināt cilvēku, no kura viņš gaidīja palīdzību, piemetināja:

—   Jā, ser, mēs visi esam amerikāņi, no Dienvidu štatiem.

—    To var redzēt no jūsu karavānas pavadoņiem, — teica jāt­nieks ar tikko manāmu nicinājumu, uzmetis acis melnajiem ver­giem. — Tāpat var redzēt, — viņš piebilda, — ka jūs pirmo reizi ceļojat pa prēriju. Vai esat pazaudējuši ceļu?

—    Jā, ser, un mums ir maz cerību atrast to, ja vien jūs nebū­siet tik laipns un mums nepalīdzēsiet.

—    Par laipnību te nav ko runāt. Jūsu pēdas es ieraudzīju pil­nīgi nejauši, jādams pa prēriju. Es redzēju, ka esat nomaldīju­šies, un jāju šurp, lai jums palīdzētu.

—    Ļ6ti mīļi no jūsu puses. Mēs būsim jums ļoti pateicīgi, ser. Mani sauc Poindeksters, Vudlijs Poindeksters no Luiziānas. Es nopirku īpašumu pie Leonas, netālu no Indžas forta. Mēs cerējām aizkļūt līdz turienei pirms tumsas iestāšanās. Vai mēs pagūsim?

—    Katrā ziņā, ja vien klausīsiet man.

To pateicis, svešinieks pajāja tālāk, it kā lai izpētītu apkārtni un noteiktu virzienu, kādā viņiem jābrauc.

Zirga un jātnieka siluets gleznaini iezīmējās augstā uzkalna virsotnē.

Tīrasiņu bēris, kuram pats arābu šeihs nekaunētos kāpt mu­gurā. Krūtis platas, kājas slaidas kā niedres, krusti vareni, aste kupla un krāšņa kā varavīksne. Jātnieks — gadus divdesmit pie­cus vecs, smuidrs un no vaiga tīkams jauneklis, ģērbies skaistajā meksikāņu rančero[3] tērpā: samta jaka, sānos sašņorējamas bik­ses, jaguārādas zābaki ar lieliem piešiem, ap vidu koši sarkana šalle, galvā melna glazēta platmale ar zelta bārkstīm. Iztēlojieties tādu gleznu — dziļi koka segli, tumsnējs stāvs meksikāņu tērpā, ar senlaicīgiem rakstiem izrotātas zirglietas, kādas nesa greznie konkvistadoru zirgi —, iztēlojieties tādu gleznu, un jums radīsies priekšstats par cilvēku, kas bija piesaistījis plantatora un viņa ļaužu uzmanību.

No karietes uz jātnieku tika raidīti skatieni, kas liecināja par īpašām jūtām. Pirmo reizi mūžā Luīza Poindekstere bija ierau­dzījusi cilvēku, kas atbilda viņas cildenajam sapņu tēlam. Viņš varētu būt lepns, ja vien zinātu, kā ar savu klātbūtni saviļņojis jaunās kreolietes sirdi.

Taču svešinieks nekā nezināja. Viņš pat nezināja, ka ir tāda meitene. Viņa skatiens aizslīdēja pār noputējušo karieti: tā cil­vēks pārlaiž acis pērlenes raupjajai čaumalai, ne sapņos nespē­dams iedomāties, kādu dārgumu tā slēpj sevī.

—    Zvēru pie sava goda, — jauneklis teica, pagriezies pret furgonu saimnieku, — ka nevaru ieraudzīt nevienas pazīmes, pēc kuras jums būtu iespējams atrast ceļu. Jums būs jāiet pāri Leo- nai piecas jūdzes lejpus forta, un, tā kā man jājāj pāri turpat, jūs varat braukt pa mana zirga pēdām. Uz redzēšanos, kungi!

Tik negaidīti atvadījies, svešinieks iecirta zirgam sānos piešus un aizauļo ja.

«Cik negaidīti, bezmaz vai nepieklājīgi!» nodomāja planta­tors un viņa ļaudis. Taču pēc īsa brīža jātnieks atkal parādījās. Pēc desmit sekundēm viņš bija klāt.

—    Baidos, ka jums būs maz labuma no mana zirga pēdām. Pēc ugunsgrēka te bijuši mustangi. Tie atstājuši tūkstošiem pa­kavu nospiedumu. Mans zirgs gan ir apkalts, bet jūs .neesat pie­raduši atšķirt pēdas un jums būs grūti, jo vairāk tāpēc, ka sau­sajos pelnos visas zirgu pēdas ir gandrīz vienādas.

—    Ko tad lai mēs darām? — izmisis jautāja plantators.

—    Ļoti žēl, mister Poindekster, bet es nevarēšu palikt, lai pavadītu jūs. Man steidzami jānogādā fortā svarīgs ziņojums. Ja pazaudēsiet manas pēdas, turieties tā, lai saule būtu pa labi no jums, lai jūsu ēnas kristu pa kreisi, aptuveni piecdesmit pēdu leņķī pret jūsu kustības virzienu. Kādas piecas jūdzes dodieties taisni. Tad jūs ieraudzīsiet cipreses galotni. Šā koka lapas ir sar­kanas. Dodieties taisni uz šo koku. Ciprese aug upmalā, netālu no pārejas.

Jaunais jātnieks grasījās jau pievilkt pavadu, te pēkšņi kaut kas lika viņam apturēt zirgu. Viņš pirmo reizi ieraudzīja tumšas, mirdzošas acis nolūkojamies viņā pa karietes logu.

Meitene sēdēja ēnā, taču bija pietiekami gaišs, lai redzētu

ka viņa ir pārsteidzoši skaista. Šajās tieši viņam pievērstajās acis jātnieks izlasīja satraucoši maigu atzīšanos.

Viņš nevilšus atbildēja ar apbrīnas pilnu skatienu, veltīgi pūlēdamies apslēpt uzliesmojušās jūtas. Baidīdamies, ka to neuz­tver kā nekaunību, jauneklis strauji pagriezās pret plantatoru, kas dedzīgi pateicās viņam par laipnību.

—   Es neesmu pelnījis pateicību, — jauneklis atbildēja, — jo man jāpamet jūs likteņa varā, bet, kā jau teicu, man nav laika.

Viņš paskatījās pulkstenī, it kā nožēlotu, ka jājāj vienam.

—    Jūs esat ļoti labs, ser, — sacīja Poindeksters. — Ceru, ka, paklausot jūsu norādījumiem, mēs nenomaldīsimies. Gan saule mums parādīs …

—    Baidos, ka tikai laiks nemainās. Ziemeļos savelkas mākoņi. Vienā stundā tie var aizsegt sauli. Tas katrā ziņā notiks ātrāk, nekā jūs sasniegsiet vietu, no kuras saredzama ciprese. Pagai­diet, — viņš turpināja, kādu brīdi apsvēris, — man ir kāds yēl labāks priekšlikums — turieties mana laso pēdās!

To teikdams, jātnieks noņēma no seglu loka saritinātu virvi, brīvo galu nometa zemē, bet otru atstāja piestiprinātu pie seglu gredzena. Tad viņš ar skaistu kustību pacēla cepuri, paklanījās uz karietes pusi un, iecirtis zirgam sānos piešus, aizauļo ja pa prēriju.

Laso, nostiepies aiz zirga, atstāja uz pelniem klātās zemes čūskas jpēdām līdzīgu nospiedumu.

—    Ārkārtīgi interesants puisis, — teica plantators, nolūkoda­mies pakaļ jātniekam, kas ātri pazuda melnā putekļu mākonī. ~

—   Man_vajadzēja pajautāt, kā viņu sauc.

—    Ārkārtīgi iedomīgs puisis, es gribētu teikt, — nomurmi­nāja Kolhauns, pamanījis, ka svešinieks paskatās uz karietes pusi.

—    Kas attiecas uz viņa vārdu, tad tam nav nekādas nozīmes. Diez vai viņš būtu nosaucis savu īsto vārdu. Teksasa čum un mudž no šādiem frantiem, kas slēpj savus īstos vārdus, jo ir at­sūtīti uz šejieni izciest sodu vai kāda cita iemesla dēļ.

—    Paklau, Kasij, — iebilda jaunais Poindeksters, — tu esi netaisns pret svešo. Man viņš atstāj izglītota un kārtīga cilvēka iespaidu.

—    Velnišķi grūti iedomāties — kārtīgs cilvēks, bet izģērbies pēc āksta! Es vēl nekad neesmu redzējis meksikāņu lupatās ģēr­bušos cilvēku, kas nebūtu bijis nelietis. Varu apzvērēt, ka viņš ir no tās pašas sugas.

Šīs īsās sarunas laikā skaistā pasažiere bija pabāzusi galvu no karietes un ar acīm pavadīja ātri aizjājošo jaunekli. Varbūt tieši tas arī piešķīra Kolhauna vārdiem manāmu sīvumu.

—    Kas noticis, Lū? — jādams blakus karietei, viņš jautāja tik klusi, lai pārējie nedzirdētu. — Tu, liekas, ļoti steidzies? Varbūt tu labprāt jātu kopā ar to lielībnieku? Vēl nav par vēlu — es aizdošu tev savu zirgu.

Meitene atlaidās sēdeklī, pārsteigta par šiem vārdiem un toni, kādā tie tika izteikti. Taču viņa ne rādīja dusmīgu seju, ne pikti atcirta, bet apslēpa vilšanos zem skanīgu smieklu maskas.

—    Apkaunies, Kasij!

—    Jākaunās ir tev, Lū! Veltīt savu uzmanību kaut kādam vazaņķim, pēc spoka apģērbtam puisim! Nav ne mazāko šaubū, ka viņš kalpo forta virsniekiem par kurjeru.

—   Par kurjeru, tu domā? Ak, cik patīkami būtu saņemt mīles­tības vēstules no tāda pastnieka!

—   Tad pasteidzies un pasaki viņam to. Mans zirgs ir tavā rīcībā.

—    Ha-ha-ha! Cik tu gan neattapīgs! Ja es arī joka pēc gri­bētu panākt šo prērijas pastnieku, ar tavu kleperi tas tik un tā nebūtu iespējams, par to nu nevar būt divu domu. Viņš pazustu skatienam, pirms tu būtu paguvis apmainīt seglus. Ak, nē, man viņu nepanākt, lai kā es gribētu! Un var jau būt, ka es to gribu.

—    Pielūko, ka tēvs tevi neizdzird.

—    Pielūko, ka viņš neizdzird tevi, — meitene atteica, pirmo reizi ierunādamās nopietni. — Lai gan tu esi mans brālēns un tēvs uzskata tevi par pašu pilnību, es tam nepiekrītu. Es nekad neesmu tev to slēpusi, vai tā nav?

Par atbildi uz šo sāpinošo jautājumu Kolhauns tikai sarauca pieri.

—    Tu esi mans brālēns, — meitene turpināja tonī, kas krasi atšķīrās no bezrūpīgā toņa, kādā viņa bija sākusi sarunu, — bet tu man neesi nekas vairāk . .. nekas vairāk kā kapteinis Kasij s Kolhauns. Tev nav nekādu tiesību būt manam padomdevējam. Ir viens vienīgs cilvēks, kura padomi vai pārmetumi man jāuz­klausa. Tāpēc lūdzu tevi, Kaš, nekad vairs nelasi man tādus spre­diķus. Man nevienam nav jāatbild par savām domām un arī par

savu rīcību, iekams nebūšu atradusi tā cienīgu cilvēku. Bet tas nebūsi tu!

To pateikusi, jaunā kreoliete nomērīja savu brālēnu ar sašu­tuma un nicinājuma pilnu skatienu un aizrāva ciet karietes aiz­karus. Kapteinim vajadzēja saprast, ka viņa vairs nevēlas runāt.

Satriektais kapteinis bija priecīgs, kad izdzirdēja dzinēju ska­ļos «Aiziet!», un furgoni brauca tālāk pa drūmo apvidu, kas bija tikpat drūms, cik viņa domas.

III N O D A Ļ A

PRĒRIJAS CEĻRāDIS

Braucēji vairs neraizējās par ceļu.

Laso atstātās pēdas vijās kā bezga­līga čūska, un pat bērns nenomaldītos, turēdamies pie tām.

Pēdas gāja nevis pa taisnu līniju, bet līkumoja starp krūmiem, vietumis nogriežoties sānis, kad ceļš veda pa pilnīgi kailu līdze­numu. Tas bija darīts ar nepārprotamu nolūku — lai furgoniem neiznāktu aizkavēšanās: katrā tādā līkumā ceļinieki redzēja, kur ir dziļas gravas vai citi šķēršļi.

—    Cik jaunais cilvēks bijis rūpīgs! — teica Poindeksters. — Es tiešām nožēloju, ka nepajautājām, kā viņu sauc. Ja viņš ir saistīts ar fortu, mēs varētu viņu satikt.

—    Es ceru, ka mēs viņu vēl satiksim, — atsaucās Henrijs.

Poindekstera meita dzirdēja šo sarunu. Viņa neko neteica,

taču skatiens pauda, ka viņa lolo tādu pašu cerību.

Iepriecināts, ka nogurdinošais ceļojums drīz būs galā un ka vēl pirms saulrieta viņš varēs aplūkot savu jauno īpašumu, plan­tators bija pacilātā noskaņojumā. Viņa aristokrāta sirdi pildīja labvēlība pret visiem apkārtējiem. Viņš draudzīgi tērzēja ar uz­raugu, apstājās, lai pajokotu ar tēvoci Skipio, kas klumburoja ar noberztām kājām, un uzmundrināja krustmāmiņu Hloju, kas brauca kopā ar bērneļiem.

«Brīnišķīgi!» iesauktos nomaļš vērotājs, pārsteigts par tādu ārkārtīgu gadījumu, ko tik patētiski jau aprakstījuši daži skri­benti. «Cik jauks patriarhāls iestādījums tomēr ir verdzība! Pat pēc visa tā, ko esam runājuši un veikuši, lai darītu tai galu! Mēģinājums iznīcināt šo seno ēku, šo «bruņinieku» nācijas dižo stūrakmeni nav nekas vairāk kā vienkāršs filantropisks joks. Ak, jūs, verdzības iznīcināšanas fanātiķi! Kādēļ gan jūs esat pret to? Vai tad nezināt, ka vieniem ir jācieš, jāstrādā un jābadojas, lai citi varētu dzīvot dīkā? Ka vieniem ir jābūt vergiem, lai citi varētu būt brīvi?»

Tādi argumenti, par kuriem pasaulei būtu jāraud, tiek likti lietā pārāk bieži. Ak vai tam, kas tos min, un tautai, kas tos Uz­klausa!

* * *

Plantatora labais noskaņojums pielipa visiem, izņemot Kol- haunu. Tas pārņēma arī viņa melnos kalpus, kuriem viņš bija visvarens, gandrīz kā pats dievs. Kalpi mīlēja viņu mazāk nekā dievu, bet baidījās no viņa vairāk, kaut gan Poindeksters nekādā ziņā nebija slikts saimnieks — vismaz salīdzinājumā ar citiem vergu īpašniekiem ne. Viņam nesagādāja baudu vergu spīdzinā­šana. Viņam patika redzēt tos labi paēdušus un apmierinātus. Tas viss runāja viņu saimniekam par labu. Šad tad viņš samizoja tos ar pītu govsādas pātagu — viņš bija pārliecināts, ka tas nebūt nekaitē. Un tomēr šis vergu īpašnieks no Misisipi bija lepns, ka neviens no viņa «saimes» locekļiem nestaigā ar nežēlīgas spīdzi­nāšanas pēdām uz melnās ādas.

Nebija nekāds brīnums, ka plantatora labais garastāvoklis pielipa arī viņa ceļabiedriem, un tie sāka atkal pļāpāt.

Tomēr pēc kāda laika priecīgais noskaņojums izkūpēja. Vai­nīgi bija apstākļi, pār kuriem ceļiniekiem nebija varas.

Piepildījās svešinieka paredzējums: saule nozuda, kad ņo cipreses vēl nebija ne miņas.

Taču bažām pagaidām nebija iemesla. Laso pēdas joprojām bija labi saskatāmas, un viņiem nevajadzēja vadīties pēc saules. Nomāca pats fakts, ka saule iegrimusi mākoņos.

—    Var domāt, ka saule jau riet, — ierunājās plantators, iz­vilkdams zelta pulksteni, — bet ir tikai trīs. Laime, ka puisis atstājis mums tādas pēdas. Ja nebūtu viņa, mēs maltos pa šiem pelniem līdz vakaram. Varbūt vajadzētu nakšņot tepat.

—   Tā nu gan būtu melna gulta! — mēģināja jokot Henrijs. — Un, ja man te būtu jāguļ, man rādītos briesmīgi sapņi!

—    Hi-hi-hi! — ieķiķinājās uz bukas sēdošais nēģeris Džehu, kas plantācijas grāmatās bija ierakstīts ar iesauku Pluto Poin­deksters. — Jaunā mis sapnī ieraudzīs mani šitās mellās prērijas vidū. Šitas gan ir joks! Hi-hi-hi!

—    Nelīksmojiet par agru, — piejādams tuvāk un iejaukda­mies sarunā, teica saērcinātais Kolhauns. — Nevar zināt, vai mums nebūs jāguļ tepat. Ka tikai neatgadās vēl kas ļaunāks.

—    Ko tu ar to gribi teikt, Kaš? — jautāja tēvocis.

—    Es domāju, tēvoc, ka tas zellis ir apvedis mūs ap stūri. Galvot es nevaru, bet tā rādās. Mēs esam nobraukuši jau piecas, varbūt pat visas sešas jūdzes, bet kur ir koks? Man ir laba redze, es nopētīju apvārsni, bet nekas tamlīdzīgs nav saskatāms.

—    Bet kāpēc svešais lai būtu mūs krāpis?

—    Kāpēc? Kā lai es to zinu? Varbūt viņam ir vairāki iemesli.

—    Nosauc kaut vai vienu! — no karietes atskanēja sidra­baina balss. — Mēs klausāmies.

—   Jūs klausīsieties visā, kam būs sakars ar svešinieku, — dzēlīgi atteica Kolhauns. — Zinu, līdzko pateikšu, ko domāju, jūs to mīļuprāt nosauksiet par trauksmi nevietā.

—    Tas atkarīgs no tā, ko tu pateiksi, Kasij. Pamēģini mūs pārliecināt. Vai nu tā būs, ka tik pieredzējis karavīrs un ceļotājs cels trauksmi ne par ko!

Kolhauns saprata izsmieklu un laikam būtu atturējies no tālā­kiem paskaidrojumiem, ja uz to nebūtu pastāvējis Poindeksters.

—    Klāj vaļā, Kasij! — stingri noteica plantators. — Ar sa­viem vārdiem tu esi pamodinājis vairāk nekā ziņkāri vien. Kāda iemesla dēļ svešais jauneklis būtu mūs maldinājis?

—    Labi, tēvoc, — atbildēja atvaļinātais virsnieks, un viņa balsī vairs nebija iepriekšējās pārliecības. — Es neapgalvoju, ka tas patiešām tā ir, man tikai tā izliekas.

—    Pēc kā tu to spried?

—   Vai nu maz kas var gadīties! Šajās prērijās ir notikuši uzbrukumi vēl stiprākām karavānām nekā mūsējā, laupīšanas, pat slepkavības.

—    Šausmas! — mākslotās izbailēs iesaucās Luīza.

—    Laupītāji ir indiāņi? — jautāja Poindeksters.

—    Bez šaubām. Bet dažreiz baltie pārģērbjas par indiāņiem, dažreiz arī meksikāņi. Šim nolūkam vajadzīga tikai tumša ādas krāsa, astru parūka ar tajā saspraustām spalvām un pēc iespējas pamatīgāks jandāliņš. Ja mūs aplaupīs baltie indiāņi, nebūs pir­mais gadījums, kad notiek kaut kas tamlīdzīgs. Un mēs varēsim vainot paši sevi — par naivo uzticēšanos svešam cilvēkam.

—    Dievs pasargi, Kasij, tā ir smaga apsūdzība. Vai tu gribi teikt, ka šis kurjers — ja vien viņš ir tas, par ko uzdodas, — gatavo mums .. . gatavo lamatas?

—    Nē, tēvoc, to es nesaku. Es tikai saku, ka tādas lietas ir notikušas un ka arī viņš varbūt ir spējīgs uz to.

—    Maz ticams, — no karietes atskanēja nievājoši zobgalīga balss.

—    Nē, — iesaucās jaunais Henrijs, kas bija jājis gabaliņu pa priekšu un noklausījies sarunu, — tavas aizdomas ir nepa­matotas, brālēn Kasij. Es teiktu, ka tas ir apmelojums. Vēl vai­rāk — es varu tev to pierādīt. Paskaties!

Jauneklis bija apturējis zirgu un rādīja uz kādu priekšmetu stipri iesāņus no ceļa. Tas bija augsts kaktuss, kura zaļais, sulī­gai stumbrs bija paglābies no uguns.

Taču Henrijs Poindeksters pievērsa ceļabiedru uzmanību ne- f vis pašam augam, bet mazam, baltam papīra gabaliņam, kas bija uzdurts uz vienas no tā adatām. Nemaldīgi varēja pateikt, ka tā ir vizītkarte.

—    Paklausieties, kas uz tās rakstīts, — jauneklis turpināja, piejājis tuvāk, un skaļi izlasīja, kas uzšņāpts uz kartona gaba­liņa: — «Redzama ciprese».

—    Kur? — jautāja Poindeksters.

—    Te ir uzzīmēta roka ar pirkstu, — atbildēja Henrijs, — un nav šaubu, ka tas norāda uz koku.

Visu skatieni pavērsās norādītajā virzienā.

Ja spīdētu saule, ciprese būtu redzama no pirmā acu uzme­tiena. Taču dzidri zilās debesis bija tapušas svina pelēkas, un varēja vai acis izskatīt, bet nekas koka galotnei līdzīgs pie ap­vāršņa nebija samanāms.

—    Tur nekā nav, — pārliecināts teica Kolhauns un tūlīt at­kārtoja savu apsūdzību. — Tā nav nekas vairāk kā viltība, ko tas vazaņķis izspēlējis ar mums.

—    Tu maldies, Kasij, — iesaucās Luīza. — Paskaties binoklī. Ja tava lieliskā redze nav pavājinājusies, tu redzēsi kaut ko ļoti līdzīgu kokam, augstam kokam. Tā acīmredzot ir ciprese, ja vien tāda kādreiz augusi Luiziānas purvos.

Kolhaunam ne prātā nenāca ņemt binokli no māsīcas rokām. Viņš zināja, ka Luīza saka taisnību.

Tad Poindeksters paņēma binokli un, noregulējis asumu, ieraudzīja sarkanlapainu cipresi, kas slējās pār prēriju.

—    Taisnība, — viņš teica, — koks ir redzams. Puisis ir go­dīgs cilvēks, un veltīgi tu esi viņu apvainojis, Kaš. Man negri­bējās ticēt, ka viņš spētu rīkoties tik zemiski, lai apvestu mūs ap stūri. E, mister Sansom, dodiet rīkojumu saviem dzinējiem!

Nevēlēdamies turpināt šo sarunu, aizkaitinātais Kolhauns pie­rāva pavadu un aizrikšoja.

—    Lūdzu, padod man to vizītkarti, Henrij, — klusinātā balsī teica Luīza. — Man gribas redzēt bultu, kas izdarījusi mums tik lielu pakalpojumu. Ņemsim karti līdzi, brāļuk: tā kā mēs esam jau ieraudzījuši koku, nav nozīmes to te atstāt.

Henrijs, ir nenojauzdams, kas licis māsai izteikt šo lūgumu, paklausīja, noņēma kartona gabaliņu no kaktusa un iesvieda viņai klēpī.

—    Moriss Džeralds! — jaunā kreoliete nočukstēja, izlasījusi otrā pusē vārdu. — Moriss Džeralds! — viņa saviļņota atkār­toja, paslēpdama vizītkarti uz krūtīm. — Lai tu būtu kas būdams, lai tu nāktu no kurienes nākdams, lai tu ietu kurp iedams, no šā brīža mūs saista kopīgs liktenis. Es zinu to, es jūtu tikpat skaidri, kā redzu debesis virs galvas!

IV N O D A Ļ A

MELNAIS ZIEMELIS

meitene kā apburta sēdēja savu  sapņu varā, saspiedusi ar baltajām rokām deniņus, un likās, ka viņa ar visiem dvēseles spēkiem pūlas vai nu izskaidrot pagātni, vai paredzēt nākotni.

Ilgi ļauties sapņiem viņai tomēr nebija lemts. Viņu iztraucēja brāļa balss, kurā jautās satraukums:

—    Paskaties, tēv! Vai tu tos neredzi?

—    Kur, Henrij, kur?

—    Tur, aiz furgoniem. Nu, vai tagad redzi?

—   Redzēt redzu, bet nesaprotu, kas tie tādi varētu būt. Tie izskatās kā … kā … — Poindeksteram pietrūka vārdu. — Nu­dien nezinu, kas tie tādi.

—     Ūdens stabi? — ieminējās atvaļinātais kapteinis, kas, ieraudzījis neparasto skatu, bija pievienojies pārējiem. — Jūra ir pārāk tālu no šejienes. Neesmu dzirdējis, ka tie būtu novēroti prērijā. .

—    Vienalga, kas tie arī būtu, tie kustas, — sacīja Henrijs. — Rau, tie saiet kopā un tad izšķiras. Tie izskatās pēc melnā marmora obeliskiem.

—    Vai nu milži, vai dēmoni, — zobgalīgi piemetināja Kol­hauns. — Cilvēkēdāji no kādas citas pasaules, kuriem ienācis prātā pastaigāties pa šo riebīgo prēriju.

Tas izklausījās pēc karātavu humora. Tāpat kā visi pārējie, arī virsnieks bija dīvainu izjūtu varā.

Un par to nebija ko brīnīties. Ziemeļos pie apvāršņa bija ne­gaidot pacēlušies vairāki pilnīgi melni stabi. Tiem nebija noteik­tas formas, tie nemitīgi mainīja lielumu, apveidu un vietu, uz brīdi apstājās, tad slīdēja pa izdegušo zemi, reizēm fantastiski izlocīdamies un noliekdamies cits pret citu.

Nebija vajadzīga sevišķi spilgta iztēle, lai šajos briesmoņos saskatītu atdzīvojušos senlaiku titānus, kas pēc mežonīgām Bakha dzīrēm atnākuši paklejot pa Teksasas prērijām. Cilvēkiem, kas pirmo reizi vēroja tik dīvainu parādību, tā šķita pārdabiska, un viņiem mati slējās stāvus no šausmām. Visi ticēja, ka redz pašu prēriju nelabo.

Karavāna apstājās. Nēģeri un dzinēji, drausmās kliegdami, nokrita ceļos. Dzīvnieki instinktīvi apstājās, zirgi zviedza un trī­cēja, mūļi spalgi brēca.

Taču tās nebija vienīgās skaņas. No melno torņu puses vēlās ūdenskrituma šņākoņai līdzīga skaņa, kuru lāgiem pārtrauca tādi kā šauteņu zalvju spraksti vai attāla pērkona grāvieni.

Šīs skaņas pamazām kļuva stiprākas un skaidrāk izšķiramas. Briesmas tuvojās.

«•Visu ceļinieku — arī Kolhauns nebija izņēmums — sejās atspoguļojās bailes. Kapteinis vairs nemēģināja izlikties. Visi skatījās uz zemajiem padebešiem un melnajiem stabiem, kas nesa viņiem iznīcību.

Šajā mirklī pretējā pusē atskanēja kliedziens, un, kaut gan tajā bija saklausāms satraukums, tas tomēr uzmundrināja baiļu pārņemtos. Pagriezušies ceļinieki ieraudzīja aulekšiem tuvojošos jātnieku.

Zirgs bija ogles melnumā, jātnieks no galvas līdz kājām tāpat. Tomēr viņu pazina — tas bija svešais jauneklis, pa kura laso pēdām viņi brauca.

Sievietei ir stiprāka nojauta nekā vīrietim: meitene karietē pazina viņu pirmā.

—    Uz priekšu! — jauneklis uzsauca. — Cik ātri vien varat!

—   Kas noticis? — šausmu pārņemts, jautāja plantators. — Vai mums draud briesmas?

—   Jā. Es negaidīju to, kad jāju prom no jums. Tikai sasnie­dzis upi, es ieraudzīju draudīgas pazīmes.

—    Ko tās liecināja, ser?

—    Ka tuvojas ziemelis.

—    Tā jūs saucat vētru?

—    Jā.

—    Nekad neesmu dzirdējis, ka tas būtu tik briesmīgs, — iestarpināja Kolhauns. — Uz jūras gan. Es zinu, ka tas nes līdzi stindzinošu aukstumu, bet…

—    Ne tikai aukstumu, ser, — jauneklis pārtrauca Kolhaunu,

—   ja jūs neesat paguvis paiet tam nost no ceļa. Mister Poindek- ster, — viņš nepacietīgi turpināja, pagriezies pret plantatoru,

—    jums un jūsu ļaudīm draud briesmas. Ziemelis ne vienmēr ir bīstams, bet šis.. . Palūkojieties pats! Vai jūs redzat tos melnos stabus?

—    Mēs skatāmies un nevaram saprast, kas tie ir.

—    Tie ir vētras vēstneši. Paskatieties turp! Vai jūs neredzat to melno mākoni, kas aizklājis debesis? Lūk, no kā jums jābīstas. Es negribu jūs velti biedēt, bet tāds mākonis nes nāvi. Tas nāk šurp. Jūsu vienīgais glābiņš ir ātra rīcība. Ja nepasteigsieties, būs par vēlu. Desmit minūtēs tas būs klāt, un tad… Ātrāk, ser, es jūs lūdzu! Lieciet saviem dzinējiem braukt, cik ātri vien var.

Plantators ir nedomāja neklausīt enerģiskajam lūgumam. Viņš pavēlēja braukt un braukt, cik ātri vien iespējams.

Dzīvniekus, tāpat kā dzinējus, bija sagrābušas tādas bailes, ka pātaga izrādījās lieka.

Kariete un jātnieki joprojām virzījās pa priekšu. Svešais pa­lika aizmugurē, it kā gribētu pasargāt karavānu no draudošajām briesmām. • *

Reizi pa reizei viņš apturēja zirgu un paraudzījās atpakaļ. Viņa skatienā jautās aizvien lielākas bažas.

To pamanījis, plantators piejāja jauneklim klāt un jautāja:

—   Vai briesmas vēl nav garām?

—   Diemžēl es nevaru pateikt jums neko iepriecinošu. Es cerēju, ka vējš mainīs virzienu.

—    Vējš, ser? Nekāda vēja taču nav, vismaz es nemanu.

—    Ne jau te. Bet tur plosās viesulis, un tas tuvojas mums. Ak dievs, cik ātri! Diez vai mēs pagūsim šķērsot izdegušo prēriju.

—    Ko tad lai dara? — iesaucās plantators paniskās bailēs.

—    Vai jūsu mūļi nevar paskriet veicīgāk?

—    Nē, tas nav iespējams.

—    Es baidos, ka tādā gadījumā mēs nepagūsim.

Izteicis šo drūmo minējumu, jātnieks vēlreiz paskatījās atpa­kaļ uz mākoņu kolonnām, it kā lēstu to ātrumu. Jaunekļa vaibsti bija pietiekami daiļrunīgi.

—    Jā, ir jau par vēlu! — viņš izsaucās. — Tie virzās, ātrāk nekā mēs, daudz ātrāk. Mums nav nekādu cerību izbēgt.

—    Mans dievs, ser! Vai tiešām briesmas ir tik lielas? Vai mums nav nekādas iespējas izvairīties no tām?

Svešais vilcinājās atbildēt. Brīdi viņš klusēja un, skatīdamies nevis uz debesīm, bet uz furgoniem, saspringti domāja.

—   Vai tiešām nav iespējams izvairīties no briesmām? — iz­misis jautāja plantators.

—    Ir iespējams, — kā laimīgas domas spārnots, priecīgi at­bildēja jātnieks. — Man agrāk tas neienāca prātā. Vētra mums

nepaies secen, bet no briesmām mēs izvairīsimies. Atri, mister Poindekster! Dodiet saviem ļaudīm rīkojumu, lai apsien mūļiem un zirgiem galvas, citādi dzīvnieki tiks padarīti akli un sāks tra­kot. Segas, lakati — viss noderēs. Kad tas būs izdarīts, lai ļaudis kāpj iekšā furgonos. Tiem jābūt noslēgtiem no visām pusēm. Es pats parūpēšos par karieti.

Poindeksters un viņa uzraugs ar skubu steidza izpildīt šos no­rādījumus, bet jaunais jātnieks devās pie karietes.

—    Kundze, — viņš teica, apturēdams zirgu pie karietes un runādams, cik laipni šajos apstākļos vien bija iespējams, — jums jānolaiž visi aizkari. Jūsu kučierim jākāpj iekšā karietē. Un jums, džentlmeņi, arī, — viņš turpināja, uzrunādams Henriju, Kolhaunu un nupat piejājušo Poindeķsteru. — Vietas pietiks visiem. Kāpiet iekšā, es jūs ļoti lūdzu! Nezaudējiet laiku. Pēc da­žām minūtēm vētra būs klāt.

—    Bet jūs, ser? — jautāja plantators, izlikdamies norūpējies par cilvēku, kas gādāja par viņu drošību. — Ko jūs pats darīsiet?

—    Par mani neraizējieties. Es zinu, kas mūs sagaida. Nav pirmā reize, kad man jācīnās ar vētru. Kāpiet iekšā, kāpiet, es jūs lūdzu! Jūs nedrīkstat vilcināties vairs ne sekundi. Ieklausie­ties tajā svilpoņā! Atri, citādi mūs apņems putekļu mākonis!

Plantators un viņa dēls reizē nolēca no zirgiem un iekāpa karietē.

Kolhauns atteicās kāpt zemē un spītīgi palika sēžam seglos. Kādēļ lai viņš atkāptos kaut kādu šķietamu briesmu priekšā, ja tas, meksikāņa apģērbā, neslēpās?

Jātnieks neuzstāja. Viņš lika uzraugam kāpt tuvākajā fur­gonā, un tas paklausīja bez ierunām. Tagad svešinieks varēja padomāt arī par sevi.

Atri izpletis serapē, viņš uzmeta to zirgam uz galvas un sasēja tam ap kaklu. Tikpat veikli viņš noņēma ķīniešu krepa šalli, ap­tina to ap sombrēro un, vienu galu aizbāzis aiz lentes, bet otru nolaidis lejā, izveidoja kaut ko līdzīgu vizīram.

Pirms aizsegt seju, jauneklis vēlreiz pagriezās pret karieti un pārsteigts ieraudzīja, ka Kolhauns joprojām sēž zirgā.

Līdzjūtība guva virsroku pār sākotnējo nepatiku.

—   Vēlreiz lūdzu jūs, ser, kāpt karietē! Lai nebūtu jānožēlo. Pēc desmit minūtēm jūs būsiet beigts.

Šie vārdi nepalika bez sekām. Aci pret aci ar mirstīgu ienaid­nieku Kasijs Kolhauns nebija gļēvulis, bet šis ienaidnieks nebija no mirstīgajiem. Tas jau pieteica sevi pērkonīgā balsī, tas tuvo­jās melns kā pusnakts. Kuram gan nenodrebētu sirds tāda postī­tāja priekšā?

Kapteinis paklausīja zemes un debesu brīdinājumiem; viņš šķietami negribīgi noslīdēja no segliem un iekāpa karietē.

* * *

Tālākie notikumi ir grūti aprakstāmi. Neviens neredzēja šo dabas izrādi, jo neviens neiedrošinājās paskatīties uz to. Ja arī kāds būtu mēģinājis, tas neko nebūtu redzējis. Piecas minūtes pēc tam, kad mūļiem bija aptītas galvas, karavāna pazuda aklā tumsā.

Ceļinieki redzēja tikai pašu viesuļvētras sākumu. Viena no baisajām kolonnām atdūrās pret furgoniem, sašķīda melnos putek­ļos un nolija kā pulvera lietus. Tas bija ievads tālākajiem noti­kumiem.

Tad uzdvesa tāds karstums kā no cepļa. Pēc tam sacēlās brāz­mains vējš, kas nesa līdzi stindzinošu aukstumu un tādu troksni, it kli visas Eola kokles sludinātu vētru valdnieka ierašanos.

Brīdi vēlāk ziemelis bija klāt. Subtropu joslā apstājušos kara­vānu apņēma tāds aukstums, kāds parasts Ziemeļu Ledus okeānā.

Neko vairs neredzēja, neko vairs nedzirdēja, ja neskaita vēt­ras kaucienus un aizsmakušos rēcienus, tai triecoties pret furgonu pārklājiem. Mūļi klusi stāvēja, pagriezuši muguras pret vētru. Cilvēku balsis aprija viesuļa auri.

Visi caurumi bija ciet, jo izbāzt degunu no audekla apakšas nozīmētu nosmakt. Gaiss bija pilns ar putekļiem, kurus trakojošā stihija bija pacēlusi no izdegušās prērijas un samalusi smalkā jo smalkā pulverī.

Smacējošie mākoņi neizklīda apmēram stundu, un visu šo laiku ceļinieki sēdēja kā cietumā.

Beidzot pie pašas karietes atskanēja svešinieka balss. Viņi bija brīvi.

—   Varat kāpt laukā, — teica jauneklis, noņemdams no sejas krepa šalli. — Vētra nav mitējusies, tā turpināsies visu jūsu ceļojuma laiku, varbūt pat vēl trīs dienas ilgāk, bet jums nav ko baidīties. Visi pelni ir aizmēzti. Tie ir aiznesti jums pa priekšu, un maz ticafhs, ka jūs tos panāksiet šaipus Riograndes.

—    Ser, — sacīja plantators, steigšus izkāpdams no karietes, — mēs esam jums pateicību parādā par… par…

—    … savām dzīvībām, tēv! — pabeidza Henrijs. — Ceru, ka jūs būsiet tik laipns, ser, un nosauksiet savu vārdu.

—   Moriss Džeralds, — atbildēja svešinieks, — kaut arī fortā mani vairāk pazīst kā mustangu mednieku Morisu.

—   Mustangu mednieks! — nicīgi nopurpināja Kolhauns, bet tik klusu, ka vienīgā to dzirdēja Luīza.

«Nekas vairāk kā mustangu mednieks!» nodomāja aristokrāts Poindeksters, kvēlajām pateicības jūtām stipri atsalstot.

—   Tagad es jums vairs neesmu vajadzīgs, — teica savvaļas zirgu mednieks. — Ciprese jau ir saredzama, brauciet taisni turp. Pārkļuvuši pāri upei, jūs ieraudzīsiet virs forta plīvojam karogu. Jūs būsiet galā vēl pirms tumsas iestāšanās. Esmu spiests atva­dīties no jums.

Pats sātans tartariesu zirga mugurā neizskatītos velnišķāks' par mustangu mednieku Morisu, kad viņš pēc īsa brīsniņa jau jāja prom no plantatora un viņa ceļabiedriem.

Taču nedz viņa pelniem klātā seja, nedz paziņojums par ne­cilo nodarbošanos nemazināja svešinieka pievilcību Luīzas Poin- deksteres acīs.

Izdzirdējusi viņa vārdu, Luīza vēl maigāk piekļāva kartona gabalu pie savām sniegbaltajām krūtīm un čukstēja:

— Mustangu mednieks Moriss! Par spīti savam nokvēpuša­jam apģērbam, par spīti savai vienkāršībai, tu esi satraucis kreolu meitenes sirdi. Mon Dieu, mori Dieu! Viņš man nozīmē pārāk daudz, lai es viņu nicinātu!

V N O D A Ļ A

MUSTANGU MEDNIEKA MĀJOKLIS

Tur, kur Riodenuesesa (Riekstu upe) savāc ūdeņus no simtiem pieteku, kas aizstīdz pa karti kā milzu ģenealoģiskā koka zari, jūsu ska­tienam atklājas sevišķi skaistas vietas. Paugurainajā prērijā pa­rādās ozolu un valriekstu koku puduri, kas piekrastēs šur un tur veido birzis.

Dažviet sastopami īsti biezokņi, kur kopā ar akācijām aug balzāma koki un kreozota krūmi, savvaļas alojes, lielziedu kak­tusi un kokveidīgā juka.

Šie dzeloņainie krūmi, kas atbaida zemkopi, jo tie mīl liesu augsni, pievelk botāniķi un dabas draugu, īpašie kad savas it kā no vaska darinātās milzīgās ziedlapiņas pleš lielziedu kaktuss vai augstu pār apkārtējiem krūmiem savus greznos ziedus kā sar­kanu karogu slej Fouquiera splendens

Taču šajā apgabalā ir arī dāsnākas vietas, kur melnās kaļķai­nās augsnes baro kokus, lai tie stiprāk tiektos pretī saulei ūn plestu kuplāku lapotni. Te draudzīgi sadzīvo indiāņu ziepju koki, Ziemeļamerikas valriekstu koki, vīksnes, cipreses, vairāku sugu ozoli un Kanādas apses, veidojot mežu, kas sava zaļuma dažādo nianšu un mūždien mainīgo aprišu dēļ ir pelnījis, ka to sauc par skaistu.

Upes šajā apvidū ir kristāltīras un, tāpat kā debesis, safīra krāsā. Sauli, mēnesi un zvaigznes reti kad aizsedz mākoņi. Ne­viena slimība pagaidām nav atradusi ceļu uz šo paradīzes dārzu.

Un tomēr, par spīti šīm priekšrocībām, civilizēts cilvēks te savu kāju vēl nav spēris. Pa mežu takām klīst vienīgi lipano jeb komanči[8] un arī ne citādi kā jāšus. Varbūt tieši tādēļ — kaut gan dažreiz šķiet, ka galvenais iemesls ir gleznainās dabas valdzi­nājums, — šo vietu par mājotni izvēlējušies īstie dabas bērni un savvaļas dzīvnieki. Nekur citur Teksasā jūsu priekšā tik bieži neizlēks briedis vai biklā antilope. Tāpat bieži redzams trusis. Sesks, oposums un ziņkārā meža cūka sastopami nedaudz retāk.

Ainavu atdzīvina arī skaistu formu un krāsu putni. No takas uzspurdz paipalas; gaisā līganus lokus met karaliskais ērglis; val­riekstu koku birzes malā vizošās krūtis saulē gozē milzīgu apmēru meža tītars; starp spalvainajiem akāciju zariem garo, šķērēm līdzīgo asti zibina šuvējputns, kuru vietējie mednieki pazīst ar nosaukumu «paradīzes putns».

Krāšņi tauriņi plivina platos spārnus vai atpūzdamies sēž uz ziediem, ar savu spilgtumu daudz neatšķirdamies no tiem. Milzī­gas bites zumzina ziedošajos krūmos, strīdēdamās par tiesībām uz saldo guvumu ar vanagkodēm un kolibri, kas nav daudz lie­lāki par viņām pašām.

Ne visi šā jaukā dabas stūrīša iemītnieki ir nekaitīgi. Klabur- čūska visā Ziemeļamerikā nesasniedz tādu garumu kā šeit un slēpjas turpat, kur indīgais rāpulis, kas pazīstams ar nosaukumu «mokasins».-Bez tam te savu briesmīgo dzeloni šauda tarantuls, te dzīvību apdraud skorpions, te cilvēkam uz miesas uzrāpjas simtkājis, pārnesot drudzi, kas var izrādīties liktenīgs.

Upju mežainajos krastos siro plankumainais ocelots[9], puma un tās krietni stiprākais radinieks jaguārs; te stiepjas šā dzīvnieka ģeogrāfiskās izplatības ziemeļu robeža.

Gar briksnāju vientuļš un kluss ložņā kārnais Teksasas vilks, bet tam radniecīgais mazdūšīgais koijots medī atklātā līdzenumā kopā ar saviem brāļiem.

Tajā pašā prērijā starp šiem mežonīgajiem četrkājaiņiem ga­nās viscēlākais un skaistākais dzīvnieks — varbūt pat cēlāks un skaistāks par cilvēku —, gudrākais no cilvēka draugiem — zirgs.

Te viņš ir brīvs no cilvēka iegribām, viņa žokļi nepazīst lauž­ņus, muguru nekropļo nasta vai segli, te viņš var izklejoties pēc sirds patikas, pilnīgi ļaujot vaļu ugunīgajam straujumam.

Tomēr pat šajā neapdzīvotajā apgabalā zirgam reizēm nav miera no cilvēka. Viņu nolūko, sagūsta un pieradina mustangu mednieks Moriss.

* *

*

Alamo bija viena no straujākajām Riodenuesesas pietekām. Tās krastā stāvēja vienkārša, bet izskatīga mājiņa, kādu Teksasā ir bez sava gala.

Mājiņa bija celta no stāvus zemē iedzītiem, uz pusēm pāršķel­tiem kokveidīgās jukas stumbriem un apjumta ar šīs pašas gigan­tiskās lilijas garajām, durkļveidīgajām lapām. Stabu starpas bija nevis «aizsmērētas» ar māliem, kā Austrumteksasā parasts, bet pārklātas ar zirgu ādām. Tās savukārt bija piestiprinātas nevis ar dzelzs nagliņām, bet gan ar Meksikas alojes lapu asajiem dzelo­ņiem.

Upes kraujajos krastos pārpārēm auga materiāls, no kura bija celta būda. Te varēja atrast jukas un agaves, bet auglīgajā ielejā zaļoja mīkleņu, ozolu un valriekstu koku mežs, kas aizstiepās jūras jūdzēm tālu. Vietām šajā zaļajā blīvā no upes puses ietie­cās nelielas pļavas ar sulīgu jo sulīgu zāli, kuru meksikāņi sauc par gramu.

Vienā no šādām pusapaļām ieplakām stāvēja iepriekš aprak­stītā primitīvā mājiņa. Tai garām tecēja koku ieskautā upe; stumbri līdzinājās kolonnām, uz kurām balstās meža kolizeja jumts.

Ēciņa slēpās ēnā un bija tikko samanāma starp kokiem, it kā vieta būtu ar nodomu izraudzīta svešām acīm nepieejamāka. To varēja redzēt tikai no upes puses un arī tikai tad, ja novērotājs atradās tieši pretī. Mājiņas vienkāršība un rūsganā krāsa vērta to vēl neuzkrītošāku.

Mājiņa tiešām nebija nekas vairāk kā būda, ne lielāka par tirgus telti, ar vienu vienīgu caurumu — durvīm, ja neskaita slaido māla skursteni no pavarda, kas bija izmūrēts pie sienas. Vieglās, ar zirga ādu apsistās durvis turējās no tās pašas ādas izgrieztās virās.

Aiz būdas atradās no mietiem celta un ar jukas lapām klāta nojume. To iejoza neliels iežogojums, kas bija taisīts, piesienot kārtis pie tuvējo koku stumbriem.

Otrs, mazāks iežogojums bija ierīkots ap akru lielu laukumu starp būdu un krauju. Pakavu izdangātā zeme norādīja, kādaņi nolūkam iežogojums kalpo: tas bija korals savvaļas zirgiem mus­tangiem. Tajā tiešām bija ieslodzīti savi desmit vai pat vairāk zirgi, kuru baiļpilnās acis un satrauktās kustības nepārprotami liecināja, ka dzīvnieki saķerti pavisam nesen un ka tiem nav viegli panest nebrīvi šajā ēnainajā aplokā.

Būdas iekšējam iekārtojumam piemita zināma pievilcība un komforts. Skatienu priecēja pie istabas sienām izplātas mustangu ādas — melnas, bēras, sniegbaltas un dārkas. To izvietojumā bija jūtama gaume.

Mēbeles bija gaužām trūcīgas: ar zirgādu pārvilkti āži, pāris

paštaisītu krēslu un no jukas nomaļiem sasists rupjš galds. Kaktā bija redzams kaut kas līdzīgs otrai gultai.

Priekšmets, kuru tādā vietā varēja gaidīt vismazāk, bija plaukts ar grāmatām, spalvaskātiem, tinti un vēstuļu papīru; uz nomaļu galda gulēja avīze.

Te bija vēl arī dažas citas lietas, kas atgādināja civilizāciju; liela ādas ceļasoma, divstobru šautene ar Ričarda Vestlija firmas zīmi uz aizslēga, kalts sudraba kauss, mednieka rags un suņu pātaga.

Uz grīdas stāvēja daži trauki, lielāko tiesu no alvota skārda, kaktā — ar klūdziņām appīts balons, kurā droši vien bija kaut kas stiprāks par Alamo ūdeni.

Citas mantas nebija pretrunā ar kopainu. Tur bija meksikāņu segli ar augstu loku, no zirga astriem pīta pavada un iemaukti, divi vai trīs rezerves serapē un šādi tādi virvju gali. Tāds bija mustangu mednieka mājoklis, tā apkārtne un iekārta.

Uz viena no krēsliem istabas vidū sēdēja cilvēks, kas neizska­tījās pēc mustangu mednieka. Viņu nekādā ziņā nevarēja saukt par saimnieku. Gluži otrādi — visas pazīmes vedināja domāt, ka šis vīrs ir kalps.

Ne jau tādēļ, ka viņš būtu noplucis vai izdēdējis. Tas bija resnulis ar rudu matu kodaļu un sārtu seju; mugurā viņam bija golfa bikses, kājās getras. Kādreiz tumši zaļā samta jaka ar lie­lām kabatām uz krūtīm un sānos bija izbalējusi un kļuvusi gan­drīz brūna. Apģērbu papildināja uz vienas auss nošķiebta mīksta filca platmale. Vēl var piebilst, ka šim cilvēkam mugurā bija rupjš katūna krekls, ap kaklu nevīžīgi apsiets sarkans kaklauts, bet kājās vienkāršas nemītas ādas kurpes.

Taču, lai noteiktu šā cilvēka tautību, nebija vajadzīgas ne kurpes, ne golfa bikses. Viņa lūpas, deguns, acis, izturēšanās un manieres nepārprotami norādīja, ka šis cilvēks ir īrs.

Jebkuras šaubas izklīda, līdzko resnulis pavēra muti, lai sāktu runāt. Tādu žargonu lieto tikai Galvejas grāfistē. Likās, ka, viņš atrodas būdā viens un sarunājas pats ar sevi. Tā tomēr nebija. Pavarda priekšā uz zirgādas, noguldījis purnu pelnos, zvilnēja milzīgs īru briežu suns. Šķita, ka viņš saprot sarunu biedra valodu.

Vai nu suns saprata vai ne, bet runa bija domāta viņam, it kā dzīvnieks saprastu katru vārdu.

— Nu, Tara, manu dārgum, — iesaucās cilvēks golfa biksēs, — vai tu negribi atgriezties Balibalahā? Vai tev nepatiktu atkal bizot pa vecās pils pagalmu un maķenīt uzbaroties? Citādi tev jau visas ribas var izskaitīt. Draudziņ, kā man pašam gribas tur pabūt! Bet ej nu sazini, kad jaunais saimnieks atgriezīsies un ņems mūs līdzi. Nekas, Tara. Viņam drīz jābrauc uz koloniju, manu veco suni. Viņš apsolīja paķert mūs līdzi, un tas mani kaut cik nomierina. Piķis un zēvele, jau trīs mēnešus neesmu bijis fortāl Varbūt nesen atbraukušo .kareivju vidū es sastapšu kādu no sa­viem vecajiem paziņām. Tad nu gan bez iemešanas neiztiks, vai tā nav, Tara?

Izdzirdējis savu vārdu, suns pacēla galvu un par atbildi uz ērmoto jautājumu nošņaukājās.

—    Šobrīd nebūtu par ļaunu ieraut, — īrs turpināja, kāri uz­skatīdams appīto balonu, — bet pudele gandrīz jau iztukšota un jaunais saimnieks var atķerties. Bez tam nebūtu jau arī īsti go- digi dzert bez atvēlēs, vai ne, Tara?

Suns atkal pacēla galvu no pelniem un nošķaudījās.

—    Vai tas nozimē «jā»? To pašu ko iepriekšējo reizi? Saki man, Tara!

Suns vēlreiz nošķaudījās, it kā būtu saķēris iesnas vai ierāvis nāsīs pelnus.

—    Atkal «jā»? Nekārdini mani, vecais blēdi! Nē, nē, es ne- ķeršos klāt viskijam. Es tikai izraušu korķi un .pasmaržošu. Ne­kas, saimnieks nedabūs zināt. No pasmaržošanas nekāds ļaunums arīdzan necelsies.

Irs atstāja savu vietu un gāja uz kaktu, kur stāvēja pudele.

Kaut gan nodoms bija šķietami nevainīgs, viņa kustības bija zaglīgas.

īsu brīdi īrs stāvēja, pagriezies pret atvērtajām durvīm un ieklausīdamies, tad paņēma kārdinošo "trauku; izrāva korķi un piecēla kakliņu pie deguna.

Viņš palika tādā stāvoklī, izdvesdams skaņas, kas izklausījās pēo suņa pirmītējās šņaukāšanās un kuras viņš gribīgi izskaidrotu . kā piekrītošu atbildi uz savu jautājumu. Tas pauda labpatiku, ko sagadaja dzēriena smarža.

Taču smarža vien apmierināja īru pavisam īsu brīdi. Pamazām trauka dibens cēlās augstāk, bet kakliņš tuvojās izstieptajām lū­pām.

—    Piķis un zēvele! — īrs izsaucās, pavērdamies uz durvīm. ■— Cilvēks ar miesu un asinīm taču nevar noturēties, nenobau­dījis šo burvīgi smaržojošo viskiju. Es tikai ieņemšu mazu mal­ciņu, lai apslapinātu mēles galiņu. Var gadīties, ka tas norauj mēlei ādu, bet lai iet!

Bez liekas prātošanas viņš pielika appīto pudeli pie mutes. «Mazais malciņš», kuram vajadzēja apslapināt mēles galiņu, jau

bija nobaudīts, bet viskijs joprojām guldzēja, un tas bija neap­strīdams pierādījums, ka šķidrums plūst tālāk par mēli.

Iebaudījis vairākus malkus un bezgala tīksmi nošmakstinājis lūpas, galvejietis knaši iebaza atpakaļ korķi, nolika pudeli vietā un atkal apsēdās uz krēsla.

—   Tara, tu vecais blēdi! ;— viņš uzrunāja četrkājaino draugu. — Tu biji tas, kas ieveda mani kārdināšanā! Bet nekas, saimnieks nedabūs zināt. Bez tam viņš drīz brauks uz fortu un man būs jauni krājumi.

Brīdi zaglītis klusēja, vai nu domādams par pastrādāto palaid­nību vai izbaudīdams alkohola iedarbību. Tomēr drīz klusums pārvērtās sarunā ar sevi.

—    Nekādi nespēju apjēgt, — viņš murmināja, — kas mūsu saimnieku Morisu velk atpakaļ uz koloniju. Viņš teicās doties turp, kolīdz būšot dabūjis rokā to raibo mustangu, kuru viņš ne­sen redzējis. Kam viņam tas zvērs? Man rādās, ka tur ir kāds āķis. Saimnieks teica, ka nelikšoties mierā, pirms nebūšot panācis savu. Cerams, ka tas viņam izdosies, citādi mēs tupēsim te līdz pastar­dienai. Ei, kas tur nāk?

Tara pietrūkās kājās no savas guļamvietas un ņurdēdama me­tās pie durvīm.

—    Felim! — atskanēja balss ārpusē. — Felim!

—   Tas ir saimnieks, — nobubināja pie sevis Felims, seko­dams sunim.

VI N O D A Ļ A

LĀSUMAINAIS MUSTANGS

Felims nebija kļūdījies: tā bija viņa saimnieka Morisa Džeralda balss.

Izgājis pa durvīm, galvejietis ieraudzīja mustangu mednieku netālu no būdas.

Kā jau kalps bija paredzējis, saimnieks sēdēja bērā zirgā, Kas, caur un cauri nosvīdis, izskatījās gandrīz melns; sāni un kakls tam bija putās.

Bēris nebija viens. Pie seglu loka piestiprinātā laso galā tas vilka savu biedru, pareizāk sakot — gūstekni, ar siksnu ap apakšr- žokli un laužņiem zobos.

Tas bija neparastas krāsas mustangs. Pat vislielākajos baros, kas ganās prērijās un kuros sastop visdažādākās krāsas, tāda spalva bija retums.

Šim-zirgam spalva bija tumšā šokolādes krāsā ar baltiem plan­kumiem kā jaguāram.

It kā lai uzsvērtu acij patīkamo krāsu, dzīvnieks bija arī ne­vainojami veidots — ar platām krūtīm, apaļiem sāniem, tievām kājām un galvu, kas varēja noderēt par zirgu skaistuma paraugu. Tas bija no lielākajiem mustangiem, kaut gan daudz mazāks par parasto angļu zirgu un pat par bēro — arī mustangu — kas bija piedalījies tā gūstīšanā.

Skaistais gūsteknis bija ķēve, viens no daudzajiem mustan­giem, kas klīst gar Alamo. Tur mustangu mednieks trīs reizes neveikmīgi bija mēģinājis skaistuli noķert.

Šoreiz gara virve ar slīdošu cilpu galā bija palīdzējusi Mori- sam notvert un droši piesiet viņam vienīgajam zināmu iemeslu dēļ dedzīgi iekāroto dzīvnieku.

Felims nekad nebija redzējis savu saimnieku atgriežamies no medībām tik satrauktu — pat tad, kad viņš jāja mājup, kā bieži gadījās, ar pieciem vai sešiem noķertiem un pie laso vaļīgi pie­sietiem mustangiem.

Taču nekad agrāk Felims nebija redzējis tādu skaistuli. Lāsu- mainā ķēve liktu iedegties sajūsmā pat tādam, kas maz ko saprot no zirgiem.

—    Hip, hip, urā! — Felims iesaucās, ieraudzīdams gūstekni un uzsviezdams gaisā cepuri. — Lai slavēts svētais Patriks[10], ka mūsu saimnieks beidzot noķēris lāsumaino! Piķis un zēvele, tā tik ir ķēve! Skaista gan! Kāds tur brīnums, ka viņš kā traks dzinās

# tai pakaļ. Velns parāvis, ja viņa būtu Balinaslojas gadatirgū, mēs ' par viņu izsistu jebkuru cenu. Skaista gan! … Kur mēs viņu lik­sim, saimniek? Koralā pie pārējiem?

—    Nē, tur viņu var saspārdīt. Mēs piesiesim viņu nojumē. Kastro kā viesmīlīgam saimniekam būs jāpavada nakts zem kla­jās debess. Vai tu, Felim, esi kādreiz redzējis tik skaistu zir­dziņu?

—    Nekad, mister Moris, nekad savā mūžā! Dažus līdzīgus esmu redzējis Balibalahā. Zirgs ir tik jauks, ka gribas to vai ap­ēst, bet pieraugi, ka viņš pats tevi neapēd. Jūs vēl neesat viņu iejājis?

—    Nē, Felim, pagaidām man nav laika viņu dīdīt. Vēlāk. —

jā, tad ņemšu priekšā pamatīgi. Tādu pilnību taču nedrīkst bojāt. Es sākšu pieradināt mustangu, kad būšu nogādājis to kolonijā.

—    Kad jūs jāsiet uz turieni, saimniek?

—   Rīt. Mums jāizjāj mazā gaismiņā, lai sasniegtu fortu vienā dienā.

—    Prieks to dzirdēt. Priecājos ne jau par sevi, bet par jums. Varbūt jūs nezināt, ka viskijs iet uz beigām. Maz kas tur ir atli­cis. Tie forta iemītnieki nav diez cik godīgi. Šie amerikāņu blēži, kā jeņķi paši viņus nokristījuši, prot šmaukties, viņi gan atšķaida, gan neielej, cik vajag.

—    Neraizējies par viskiju, Felim. Ceru, ka šo vakaram pietiks un rīt no rīta arī vēl būs ko ieliet pudelēs mūsu ceļojumam. Ne­nokar degunu, vecais Balibalah! Iekārtosim viešņu un tad apru­nāsimies, kā papildināt dzērienu, kuru, es zinu, tu mīli vairāk par visu pasaulē, izņemot pats sevi.

—   Un jūs, saimniek Moris! — iesaucās galvejietis, šķelmīgi pamirkšķinādams.

Mustangu mednieks iesmējās un izlēca no segliem.

Drīz lāsumainais bija novietots nojumē, bet Kastro piesiets pie koka.

Dienas darbu nogurdinātais mustangu mednieks atkrita savā guļamvietā. Šīs yegua pinta[11] medības bija bijušas nepieredzēti ilgas un grūtas.

Medību iemeslu, izņemot Morisu pašu, nezināja neviens cits — ne Felims, ne Kastro, ne kāda cita dzīva būtne.

Kaut gan^ Moriss bija nosēdējis seglos vairākas dienas, no tām pēdējās trīs — nepārtraukti vajājot lāsumaino, viņš nevarēja iemigt. Laiku pa laikam viņš piecēlās un sāka nemierīgi staigāt pa būdu.

Vairākas naktis mustangu mednieks svaidījās savā catre[12], līdz beidzot ne vien viņa kalps Felims, bet arī Tara sāka prātot, kas viņam lēcies.

Likās, ka, sagūstījis dzīvnieku, saimnieks nevis nomierinās, bet, gluži otrādi — kļūst vēl satrauktāks. Beidzot Felims nolēma izmantot savas audžu brāļa tiesības un izdibināt viņa nemiera cēloni.

Kad saimnieks atkal saknosījās, Felims jautāja:

—    Sakiet, Moris, kas ar jums notiek?

—    Nekas, Felim, nekas. Kāpēc tu tā jautā?

—    Kā lai nejautā! Es nevaru ne uz mirklīti iemigt pēc jūsu pēdējās atgriešanās no kolonijas. Varbūt jūs esat redzējis kaut ko tādu, no kā māc bezmiegs? Vai tik pie tā nav vainojama kāda meksikāņu meitene? Nē,- tam es neticu. Tas nav jūsu gaumē.

—    Nemels nu! Ar mani nekas nav noticis. Tev rādās.

—    Nekā nebij, saimniek, jūs alojaties. Ja ar mani kaut kas nav kārtībā un man rādās, kas tad lēcies jums? Kas ar jums no- tieK miega, kaut arī pēdējā laikā jūs guļat maz?

—    Miegā? Ko tu ar to gribi teikt, Felim?

—   Ko es gribu teikt? Kolīdz jūs aizverat acis un domājat, ka esat aizmidzis, jūs sākat runāt kā pie bikts.

—    Ak tā? Un ko tad es esmu pateicis?

—    Es nekā no tā nesajēdzu, saimniek. Jūs allažiņ mēģināt izrunāt kādu garu vārdu. Tas ir tik garš, ka rādās — tam nebūs gala, un tas sākas ar «poind».

—    Vārdu? Kādu vārdu?

—    Es skaidri nepateikšu. Tas ir pārmēram garš, lai es to pa­turētu prātā. Bet pirms tā jūs minat vēl vienu vārdu, un to es atceros. Tas ir sievietes vārds — Luīza, un tad nāk tas «poind».

—    Ak! — jaunais īrs pārtrauca viņu, acīmredzot nevēlēda­mies turpināt sarunu par šo tematu. — Tādu vārdu laikam esmu kaut kur nejauši dzirdējis. Ko gan visu sapņos nesaplāpā!

—    Jā, tur jums taisnība. Jūs, saimniek, sapņos runājat par kādu meiteni, kas lūkojas pa karietes lodziņu, un sakāt viņai, lai velk ciet aizkarus, jo draud briesmas un jūs gribat viņu izglābt.

—    Nudien jābrīnās, kur es esmu sagrābis tādas blēņas!

—   Man arī jābrīnās, — Felims piekrita, pētoši raudzīdamies savā saimniekā.

—    Lai nu paliek, — atteica jaunais īrs. — Tu aizmirsti, ka neesmu ēdis kopš rīta. Kas tev ir pieliekamajā?

—    Jāatzīstas, ka nekā liela nav, saimniek. Tajās trijās drenās, kamēr jūs dzināties pakal lāsūmainajam, nekas klāt nav nācis. Ir nedaudz aukstas brieža gaļas un kukurūzas maize. Ja gribat, es uzsildīšu galu.

—    Labi, uzsildi. Es varu pagaidīt.

—    Vai jums vispirms labāk neiedzert glāzīti Vīna?

—    To var.

—    Tīru vai ar ūdeni?

—    Glāzi groka. Tikai atnes svaigu ūdeni no upes.

Felims paņēma sudraba kausu un grasījās jau iet, kad Tara ierējusies metās pie durvīm. Kalps pabailīgi sekoja.

Suņa rējieni pārvērtās līksmos smilkstienos, kas liecināja, ka Tara apsveic kādu vecu paziņu.

—   Tas ir vecais Zebs Stamps, — sacīja Felims, pabāzis degunu pa durvīm, un devās izpildīt rīkojumu.

Atnācējs bija pavisam cita tipa cilvēks nekā būdas iemītnieki.

Tas bija ne mazāk kā sešas pēdas garš vīrietis miecētas kro- kodilādas zābakos. To platajos stulmos bija sastūķētas pašaustas vilnas bikses, kas zem netīrumiem bija zaudējušas sākotnējo krāsu. Uz kailas miesas bija uzvilkts briežādas krekls, bet tam virsū — kādreiz zaļš, bet tagad stipri izbalējis un novalkāts kam­zolis. Pieticīgo, pat nabadzīgo apģērbu papildināja daudz cietusi iepelēka platmale.

Zeba Stampa apbruņojums, kas raksturīgs Ziemeļamerikas medniekiem, nebija mazāk pieticīgs kā vina ietērps: pie labajiem sāniem pār plecu pārliktā siksnā karājās patronu soma un sirpj­veidīgs pulvera rags; kamzoli apņēma plata ādas josta; pie tās karājās ādas maksts, no kuras rēgojās no brieža raga rupji dari­nāts mednieka naža rokturis.

Šis vīrs nedižojās nedz ar mokasīniem vai stulpiņiem, nedz ar bārkstīm izgreznotu briežādu kā vairums Teksasas mednieku. Uz viņa raupā apģērba nebija nekādu izšuvumu, uz ieročiem — nekādu izgriezumu, viņa tout ensemble] — nekā tāda, ko varētu saukt par rotājumu. Viss bijd pagalam primitīvs, it kā Zebs nīstu švītību.

Pat uzticamais ierocis šautene — viņa galvenais darba rīks^— izskatījās pēc apaļa dzelzs stieņa ar neēvelētu brūnu koka gabalu galā. Kad laidi atspieda pret zemi, stobrs sniedzās Zebam līdz plecam.

Zebam Stampam varēja būt ap piecdesmit gadu. Ada viņam bija melnīgsnēja, bet vaibsti pēc pirmā acu uzmetiena likās bargi. Taču, ielūkojoties vērigāk, varēja just, ka šim cilvēkam nav svešs rāms humors; pēc liesmiņām mazajās, pelēkajās acīs bija nopro­tams, ka viņam patīk joki un reizreizēm viņš pat ir spējīgs pa­laist pa jokam.

īrs bija izrunājis viņa vārdu: tas bija Zebulons Stamps jeb vecais Zebs Stamps, kā viņu sauca biežāk ļoti šaurā paziņu lokā.

«Dzimis un audzis esmu Kentuki štatqi,» jautāts par dzimša­nas vietu, atbildētu Zebs. Jaunību viņš bija pavadījis Le^asmisi- sipi mūžamežos, nodarbodamies vienīgi ar medniecību. Tagad, mūža novakarē, viņš darīja to pašu Dienvidrietumteksasas mežu biezokņos.

Suņa lēkāšana atnācēja priekšā liecināja par draudzīgām at­tiecībām starp Zebu Stampu un mustangu mednieku Morisu.

— Labsvakars! — īsi sveicināja Zebs, nostājies būdas durvīs.

—   Labvakar, mister Stamp! — atbildēja saimnieks, piecelda­mies, lai saņemtu viesi. — Nāciet iekšā un apsēstieties.

Mednieks nelika lūgties un, pārkāpis pār slieksni, smagnēji apsēdās uz krēsla, uz kura nesen bija sēdējis Felims. Sēdeklis bija tik zems, ka Stampa ceļgali sniedzās turpat vai līdz zodam, bet garais šautenes stobrs kā pīķis slējās dažas pēdas virs viņa galvas.

—    Sasodītie krēsli! — Stamps norūca, acīm redzami neapmie­rināts ar neērto stāvokli. — Kurš katrs klucis tādā ziņā ir labāks. Vismaz tev nav jābaidās, ka bluķis zem tevis sāks šļūkt prom.

—   Pamēģiniet to, — teica namatēvs, norādīdams uz ādas ceļa­somu stūrī. — Uz tās būs drošāka sēdēšana.

Vecais Zebs neiebilda un pārsēdās uz lielās ceļasomas.

—    Kājām, mister Stamp, kā vienmēr?

—    Nē, mana vecā grabaža stāv ārā, piesieta pie koka. Es ne­biju medībās.

—    Jūs laikam nekad nemedījat jāšus?

—    Neesmu nekāds pienapuika, lai to darītu. Visi, kas medī jāšus, ir gatavie muļķi.

—    Bet Teksasā taču visi tā dara!

—    Visi vai nevisi, bet tas ir muļķu paradums, laisku muļķu paradums. Stāvēdams kājās, es vienā dienā nošauju vairāk medī­juma nekā veselā nedēļā, sēdēdams zirgam mugurā. Protams, jums kā mustangu medniekam zirgs ir nepieciešams, bet, ja jūs medījat lāci, briedi vai meža tītaru, sēdēdams zirgā, jūs daudz neko vis neredzēsiet, tikai iztramdīsiet zvērus. Savu veco ķēvi es turu, lai būtu kas nes medījumu.

—   Jūs teicāt, ka esat atstājis to ārā? Lai Felims aizved uz nojumi. Jūs taču pārnakšņosiet pie mums?

—    Tencinu. Par ķēvi neraizējieties — viņa ir stingri piesieta.

—    Vai negribat kaut ko iekost? Felims pašreiz tieši gatavo vakariņas. Diemžēl nekādus sevišķus gardumus piedāvāt nevaru, man ir tikai brieža gaļa.

—    Kas var būt labāks par labu brieža gaļu? Ja nu vienīgi lāča šķiņķis … Bet, ja cep uz oglēm, tad abi ir labi. Varbūt es palīdzēšu jums sagatavot. Mister Felim, ja tas jūs neapgrūtina, aizejiet pie mana klepera un atnesiet meža tītaru, tas ir piesiets pie seglu loka. Es nošāvu putnu pa ceļam.

—    īsta dieva dāvana! Mūsu krājumi ir stipri sarukuši, īste­nībā — pilnīgi izsīkuši. Pēdējās trīs dienas es biju ļoti aizņemts, medīju vienu lielisku mustangu un nemaz nebiju paņēmis līdzi šauteni. Felims, es un arī Tara esam pa šo laiku galīgi izbadē­jušies.

—    Kas tas par mustangu? — ieinteresēts jautāja mednieks, nelikdamies dzirdot pēdējo piezīmi.

—    Ķēve tumšas šokolādes krāsā ar baltiem plankumiem. Skaists zirgs!

—    Velns parāvis! Tieši tādēļ es esmu atjājis!

—    Ak tā?

—    Esmu redzējis šo mustangu, redzejis vairākas reizes prē­rijā. Jūs sakāt, tā ir ķēve? Es to nezināju, jo tā nelaida mani klāt tuvāk par pusjūdzi. Es gribēju, lai jūs pamēģinātu viņu no­ķert. Es jums pateikšu, kāpēc. Biju kolonijā. Tur ieradās kāds cilvēks, ko es pazinu jau Misisipi. Tas ir bagāts plantators. Dzī­voja zaļi un bija sevišķi izdaudzināts ar savām godībām. Daudz briežu un tītaru esmu sagādājis viņa galdam. Viņu sauc Peintdeksters.

—    Poindeksters?

—    Jā. Viņa vārds Misisipi krastos zināms visur — no Orleā- nas līdz Sanluī. Viņš bija bagāts, jā, es domāju, ka arī tagad nav nekāds nabags, tāpēc ka atvedis līdzi simts nēģeru. Bez tam kopā ar viņu dzīvo māsasdēls vārdā Kolhūns, kuram ir dolāri, un viņam nav ar tiem ko darīt. Viņš var tos aizdot savam tēvocim. Tagad, mans draugs, es pateikšu, kāpēc gribēju ar jums tikties. Planta­tora vienīgā meita, kuru viņš dievina, ir kā apsēsta uz zirgiem. Luiziānā viņa jāja ar vismežonīgākajiem, kādus vien varēja at­rast. Viņa reiz dzirdēja, kad stāstīju vecajam par lāsumaino mus­tangu. No tā laika viņa nedeva tēvam miera, kamēr tas nebija apsolījis, ka nežēlos naudu tam, kas noķers šo zirgu. Viņš teica, ka došot divsimt dolāru. Es zināju, ka visi kolonijas mustangu mednieki uz karstām pēdām liksies pakaļ mustangam, līdzko būs to uzzinājuši, tāpēc, nevienam ne pušplēsta vārda neteicis, stei­dzos ar savu veco ķēvi šurp.

—    Nāciet līdzi, mister Stamp, — sacīja jaunais īrs, piecelda­mies un iedams uz durvīm.

Mazliet pārsteigts par negaidīto uzaicinājumu, mednieks se­koja viņam.

—   Vai šis zirgs kaut cik līdzinās tam mustangam, par kuru jūs runājāt, mister Stamp?

—    Lai velns par stenderi, ja tas nav tas pats mustangs! Ga­tavs, jau rokā! Divi simti dolāru kā no gaisa! Puis, jūs esat lai­mes bērns. Veikli nostrādāts! Un lai es nolādēts, ja šis dzīvnieks nav vērts katra penija no šīs summas! Mis Peintdekstere gan būs priecīga! Viņa pazaudēs prātu no sajūsmas!

VII N O D A Ļ A

NEMIERĪGA NAKTS

Negaidītais atklājums, ka lāsumainais mustangs jau noķerts, neiedo­mājami iepriecināja veco mednieku. Liels nopelns bija arī pude­lei, kurā, par spīti Felima bažām, pirms ceptā tītara nogaršošanas katram atradās pa viskija malkam.

Saruna pa to starpu ritēja tālāk, skardama jautājumus, kurus labprāt pārspriež visi prērijā dzīvojošie, — par indiāņiem un mednieku piedzīvojumiem.

Tā ka Zebs Stamps bija dzīva medniecības jautājumu enciklo­pēdija, viņam lāva runāt visvairāk, un viņš arī runāja tā, ka pārsteigtais Felims tikai laiku pa laikam skali iesaucās izbrīnā.

Tomēr saruna apsīka jau ilgi pirms pusnakts. Droši vien tukšā pudele vairāk nekā citi iemesli spieda vīrus domāt par atpūtu, kaut gan bija vēl cits, svarīgāks iemesls. Mustangu mednieks bija nolēmis no rīta doties uz koloniju. Lai sagatavotos šim ceļo­jumam, celties vajadzēja agri jo agri. Savvaļas zirgus vajadzēja sasiet stingrāk kopā, lai tie pa ceļam nepaspruktu.

Mednieks jau bija piesējis garā Saitē savu «veco ķēvi», kā viņš saukāja nožēlojamo zirglopu, un paķēris līdzi vecu, izbalē­jušu segu — savu vienīgo gultas piederumu.

—    Liecieties manā gultā, — viņam laipni piedāvāja saim­nieks. — Es paklāšu ādu un gulēšu uz grīdas.

—    Nē, — atteica viesis, — Zebam Stampam neder neviens no jūsu plauktiem. Vislabprātāk es gulu zemē, tad man ir pat cie­šāks miegs. Bez tam nav jābaidās nogāzties.

—    Ja jums tā patīk, liecieties uz grīdas. Te būs vislabāk. Es noklāšu jums ādu.

—    Jaunais cilvēk, esiet bez rūpēm, nav ko velti laiku tērēt. Tāds puisis kā es nevar gulēt ne uz kādas grīdas. Viņa gulta ir zaļā prērijas zāle.

—    Vai tiešām jūs gulēsiet zem klajas debess? — brīnījās mustangu mednieks, redzēdams, ka viesis, pārmetis pār plecu savu veco segu, iet uz durvju pusi.

—    Jā, es nedomāju darīt neko citu.

—    Bet nakts taču ir stindzinoši auksta!

—    Nieki! Labāk maķenīt pasalt nekā smakt nost zem jumta.

—    Jūs jokojat, mister Stamp?

—   Jaunais cilvēk! — dedzīgi atsaucās mednieks, tieši neat­bildēdams uz jautājumu. — Pēdējos sešos gados Zebs Stamps vēl ne reizi nav izstiepis savus vecos kaulus zem jumta. Man reiz bija kaut kas līdzīgs mājai kalnu kļavas dobumā. Tas bija pie Misisipi, kad mana vecene vēl bija dzīva un es turēju šo mā-' jokli, lai izdabātu viņai. Pēc viņas nāves pārcēlos uz Luiziānu, bet pēc tam uz šejieni. Kopš tā laika, vai gulos vai ceļos, Teksa- sas zilās debesis ir bijušas mans vienīgais jumts.

—    Ja nu jums tā patīk gulēt ārā . ..

—   Jā, man patīk, — īsi atteica mednieks, pārkāpdams pār slieksni un dodamies uz mauriņu starp būdu un upīti.

Viņš nesa līdzi ne tikai novalkāto segu — pār roku viņam bija pārmesta sešus septiņus jardus gara astru virve. Tas bija gabals no kabriesto, kuru parasti lieto zirgu piesiešanai ganībās, kaut gan šajā gadījumā kabriesto kalpoja citam nolūkam.

Mēness gaismā rūpīgi apskatījis zāli, Zebs salocīja virvi iega­renā cilpā un nolika zemē.

Iegājis šajā savdabīgajā nožogojumā, viņš ietinās vecajā segā, apgūlās, un pēc brīža jau likās, ka viņš ir aizmidzis. Vienmērīgā elpa liecināja, ka Zebam Stampam ar viņa spēcīgo organismu un tīro sirdsapziņu vajag tikai gribēt, un miegs būs klāt kā saukts.

Tomēr ilgi atpūsties viņam nebija lemts. Katru viņa kustību vēroja izbrīnītu acu pāris — Felima O'Nīla acis.

—   Svētais Patrik, — čukstēja galvejietis, — ko tas nozīmē? Kāpēc vecajam apkārt virve?

īra ziņkāre sākumā cīnījās ar pieklājību, tomēr beidzot ziņ­kāre guva virsroku. Līdzko gulētājs bija iekrācies, galvejietis pielavījās viņam klāt un sāka viņu purināt, lai tiktu skaidrībā par neatminēto jautājumu.

—    Sasodītais īru ēzeli! — Stamps iesaucās, saniknots par traucējumu. — Es jau domāju, ka ir rīts. Kāpēc es lieku sev ap­kārt virvi? Taču lai' pasargātu sevi no visvisādiem mūdžiem!

—    No kādiem mūdžiem, mister Stamp? Jūs gribat teikt — no čūskām?

—    Kā tad, ka no čūskām. Ej gulēt!

Par spīti asajai atbildei, Felims atgriezās būdā apmierināts. Ja Teksasā bija kaut kas tāds, no kā viņš baidījās vairāk nekā no indiāņiem, kā viņš mēdza teikt, tad tikai indīgie rāpuli. Vēl nevienu nakti viņš šajā zemē nebija varējis nogulēt mierīgi, iedo­mādamies vai sapņodams, ka apkārt rāpo pretīgas odzes. Cik žēl, ka svētais Patriks pirms aiziešanas viņā saulē nebija apmeklējis Teksasu un atpestījis to no čūskām!

Dzīvodams šajā tālajā nostūrī, Felims ne ar vienu nesatikās, tāpēc arī nezināja par kabriesto maģiskajām īpašībām.

Viņš nekavējās likt lietā iegūtās zināšanas. Klusītēm iezadzies būdā, lai neuzmodinātu aizmigušo saimnieku, viņš noņēma no vadža kabriesto un, izgājis atkal pa durvīm, novilka to visap­kārt būdai.

Pabeidzis «apvaļņošanu», Felims - atgriezās būdā, čukstēdams pie sevis:

— Felim O'Nīl, beidzot tu varēsi gulēt mierīgi, lai cik čūsku būtu Teksasā!

Ta.d mustangu mednieka mājokli apņēma pilnīgs klusums. Arī pašā būdā valdīja klusums. Svētā Patrika tautietis, kas vairs ne­baidījās no čusnakiem, izstiepies uz zirgādas, vienā acumirklī iemiga.

Kādu laiku šķita, ka visi bauda naktsmieru, arī Tara un sagūs­tītais mustangs. Klusumu traucēja vienīgi Zeba Stampa ķēve, plūkdama lekno zāli.

Drīz tomēr atklājās, ka vecais mednieks ir nomodā. Viņš ne­vis gulēja, bet mētājās no vieniem sāniem uz otriem, it kā kāda uzmācīga doma neliktu viņu mierā. Beidzot Stamps uzrausās sē­dus un sadrūvējies aplaida skatienu visapkārt.

—    Kaut velns rāvis to īru stulbiķi! — viņš izspieda caur zobiem. — Iztraucēja man miegu, nolādētais! Nebūtu par ļaunu ielingot viņu upē, tikai negribas aizvainot to otru īru. Droši vien tagad man nenāks miegs līdz rītam.

Atvieglinājis sirdi, mednieks vēlreiz ietinās segā un nolikās guļus. >

Taču miegs nenaca ne akls. Zebs Stamps čubinājās un trinas, līdz beidzot atkal piecēlās sēdus. Šoreiz, piedraudot izpeldināt Felimu upē, viņš lietoja stiprākus vārdus.

Viņš jau sakustējās, it kā vīkštos izpildīt savus draudus, kad piepeši ieraudzīja kaut ko tādu, kas pievērsa viņa uzmanību.

Nepilnas divdesmit pēdas no tās vietas, kur mednieks sēdēja, pa zāli slīdēja garš, tievs ķermenis. Nebija pārāk grūti pateikt, ka gludā, eļļaini spīdīgā āda, kas atstaroja mēness sudrabaino gaismu, pieder rāpulim.

—    Čūska! — mednieks nomurmināja. — Diez kas tā varētu būt par sugu, kas ložņā tik vēlā nakts stundā? Pārāk liela, lai būtu klaburčūska, kaut gan šajā apvidū pagadās gandrīz tāda paša lieluma klaburčūskas. Šai tomēr par daudz gaišs vēders. Nē, tā nav tā. A, nu es saprotu! Tas ir «cālītis», kas iznācis mek­lēt olas. Ak, tu, riebeklis, lien man taisni virsū!

Mednieka balsī nejautās bailes pat tad, kad bija skaidrs, ka rāpulis tuvojas. Viņš zināja, ka čūska nevis līdīs pāri kabriesto, bet, pieskārusies tam, griezīsies atpakaļ, it kā astru virve būtu uguns josla. Juzdamies šā maģiskā apļa vidū drošībā, Zebs Stamps varēja mierīgi skatīties uz nelūgto viešņu, kaut tā būtu visindī­gākā no prērijas čūskām.

Tomēr tā nebija indīga. Gluži otrādi — tā bija viena no visne­kaitīgākajām čūskām, miermīlīga kā cālis, kaut gan Ziemeļame­rikas rāpuļu sarakstā skaitījās viena no lielākajām.

Zeba sejā atspoguļojās ziņkāre, nekas vairāk. Mednieks, kas bija radis gulēt zālē, nejutās ne pārsteigts, ne izbijies. Pat tad, kad rāpulis pielīda pie paša kabriesto un, mazliet pacēlis galvu, paberzēja purnu gar virvi.

Pēc tam bija vēl mazāk iemesla uztraukties: čūska tūdaļ pa­griezās un līda.atpakaļ.

Mednieks nekustēdamies vēroja čūsku. Šķita, ka viņš ir ne­ziņā, ko iesākt — steigties pakaļ un nosist vai ļaut, lai tā iet, no kurienes nākusi. Ja tā būtu klaburčūska jeb «mokasins», viņš rīkotos kā Ēdenes dārzā un ar smagā krokodilādas zābaka papēdi sašķaidītu rāpulim galvu. Taču pret nekaitīgo «cālīti» Zebs Stamps nejuta naidu. To varēja secināt no viņa vārdiem:

—» Nabaga radījums! Lai lien. Tas nav mans ienaidnieks, kaut arī izsūc tītaru olas un iecērt robu tītaru dzimtā. Tāda nu reiz tai daba, un man nav ko dusmoties uz to. Uz muļķa īru man gan ir zobs. Ko varētu,, izdomāt viņam par soduT bet tā, lai neaizvai­noju jaunekli? Zinu! Tā ir viena doma, tikpat droši, kā mani sauc Zebs Stamps!

Izrunājis pēdējos vārdus, mednieks pielēca kājās un naski steidzās pakaļ rāpulim. Daži soļi, un garais, spīdīgais ķermenis jau locījās viņa rokās.

—    Nu, mister Felim, — Zebs iesaucās, kā uzrunādams čūsku, — es tā satrūcināšu tavu jēra dvēseli, ka tu neaizmigsi līdz pa­šam rītam. Es tev pagādāšu blakusgulētāju!

To teicis, viņš devās uz būdu. Klusītiņām ielavījies iekšā, viņš ielaida čūsku kabriesto aplī, ar kuru Felims bija nodrošinājis savu guļamvietu.

Tad mednieks atgriezās savās zāles cisās un, vēlreiz pārvilcis veco segu pār pleciem, nomurmināja:

—    Tas kukainis netiks laukā no apļa, skaidrs kā diena. Bez tam rāpulis izpētīs vietu, kur atrodas, tas ir ne mazāk skaidrs. Ja stundas laikā tas neuzrāpsies virsū tam muļķa īram, tad vecais Zebs Stamps pats ir muļķis. E, kas tad tas? Vai tiešām tas ir viņš?

Ja mednieks arī būtu vēl kaut ko teicis, tik un tā nekas ne­būtu dzirdams: šajā brīdī sacēlās tāds troksnis, kas varētu pamodināt ikvienu dzīvu radību Alamo piekrastē vairāku jūdžu plašā apkaimē.

Vispirms atskanēja cilvēka kliedziens, pareizāk sakot, kau­ciens, — tāds, kas varēja nākt tikai no galvejieša rīkles. Felims O'Nīls tiešām bija ellišķās kņadas vaininieks.

Viņa kaucienam drīz pievienojās rējieni, sprauslāšana un zviedzieni, kas neapklusa pāris minūtes.

—    Kas noticis? — jautāja saimnieks, izlēkdams no gultas un steigdamies pie sava pārbiedētā kalpa. — Kāds velns tevi dīda, Felim? Varbūt tev rādās spoki?

—   Vai, saimniek, vēl ļaunāk! Mani sakoda čūska! Tā līda man pa miesu. Ak svētais Patrik, es, nabaga pazudinātais grēcinieks! Es droši vien miršu.

—    Sakoda, tu saki? Kurā vietā? — taujāja Moriss, ar skubu iedegdams gaismu, lai kopā ar būdā ienākušo veco mednieku apskatītu Felima ķermeni.

—    Es neredzu nekādas kodiena pēdas, — izgrozījis uz visām pusēm un rūpīgi apskatījis kalpu, sacīja mustangu mednieks.

—    Nav ne skrambiņas, — piemetināja Stamps.

—   Nav iekodusi? Tad ir labi. Bet līst tā līda man pāri. Vēl tagadīt jūtu, cik tā auksta.

—    Diezin vai tā vispār bija čūska? — šaubīdamies jautāja Moriss. — Tu to visu esi nosapņojis, Felim, citādi nebūs.

—    Kas tas par sapni, saimniek! Tā bija īsta čūska. Kā es še stāvu, tā bija!

—    Var jau būt, ka bija čūska, — sausi ierunājās mednieks. — Palūkosimies, ja tā vēl būs atrodama. Izklausās gan jocīgi. Visapkārt mājai taču ir astru virve. Jābrīnās, kā tad čū^ka būtu varējusi pārrāpties tai pāri. Rau, rau, kur tā ir!

To teikdams, mednieks rādīja uz stūri, kur, saritinājusies gre­dzenā, gulēja čūska.

—    Tas taču ir tikai «cālītis»!—viņš turpināja. — Tas nav bīs­tamāks par balodi. Iekost šis kukainis jums nevarēja, mister Fe­lim, bet mēs tomēr izrēķināsimies ar to.

Mednieks paķēra čūsku, pacēla augstu gaisā un trieca pret zemi tā, ka rāpulis gandrīz vairs nespēja pakustēties.

—    Darīts, mister Felim! — Zebs iesaucās, ar smagā zābaka papēdi uzmīdams čūskai uz galvas. — Mierīgi liecieties gultā un guliet līdz rītam, vismaz čūskas jūs vairs netraucēs.

Sperdams pa priekšu beigto rāpuli, Zebs Stamps izgāja no būdas. Ķiķinādams pie sevis, viņš trešo reizi izstiepās maurā visā savā milzeņa augumā.

VIII N O D A Ļ A

SIMTKĀJA PĒDAS

Pēc izrēķināšanās ar čūsku pār visu atkal nolaidās miers. Suņa rējieni bija norimuši reizē ar Felima brēcieniem. Mustangi atkal rāmi stāvēja koku ēnā.

Arī būdā valdīja klusums, tikai lāgiem varēja dzirdēt, ka uz zirgādas knosās Felims, kas vairs neticēja kabriesto brīnumai­najam spēkam.

Ārpusē vienīgā skaņa, kas jauca klusumu, bija kaut kas vi­dējs starp krokodila šņākšanu un vērša vardes kvarkšanu, bet, tā kā šī skaņa nāca no Zeba Stampa nāsīm, tā varēja būt tikai vecā mednieka krākšana. Tātad Zebs bija aizmidzis.

Jā, viņš bija aizmidzis tūlīt pēc iekārtošanās kabriesto apļa vidū. Atmaksa traucētājam bija iedarbojusies uz viņa nerviem nomierinoši, un tagad Zebs dusēja kā dieva ausī.

Šis koncerts ilga apmēram stundu. Retumis tajā ar sava brē­ciena rečitatīvu iejaucās ūpis vai ar sērīgu kaucienu prērijas vilks.

Mežonīgi ieaurodamies, šo koncertu pārtrauca īrs.

—   Palīgā! — viņš kliedza, uzmodinādams ne vien saimnieku būdā, bet arī laukā gulošo viesi. — Svētā dievmāte! Neaizsargātu nevainīgo aizstāve! Glāb mani, glāb mani!

—    No kā lai tevi glābj? — jautāja saimnieks, vēlreiz izlēk- dams no gultas un steigšus iedegdams gaismu. — Kas noticis, tu nejaukais?

—    Cita čūska, jūsu žēlastība! Oh, goda vārds, tā bija vēl slik­tāka čūska nekā tā, ko nomaitāja misters Stamps. Tā sakoda man visas krūtis. Es jūtu, ka visu miesu ģilina, kur tas briesmonis līdis pāri, itin kā zirgu kalējs Balibalahā būtu apdedzinājis ar nokaitētu dzelzi.

—    Velns tevi rāvis! — iekliedzās Zebs Stamps, parādīdamies durvīs ar segu pār plecu. — Tu jau otro reizi uzmodini mani, muļķi tāds! Atvainojiet, mister Džerald. Man rādās, ka muļķu visās zemēs ir papilnam — tiklab Īrijā, kā Amerikā, bet tadu idiotu kā jūsējais es neesmu redzējis. Piķis un zēvele, nezinu, vai šonakt mēs vairs aizmigsim. Varbūt tikai pēc tam, kad būsim pamērcējuši viņu upē . . .

—     Vai, dārgo mister Stamp, nerunājiet tā. Zvēru jums abiem, ka tā ir cita čūska. Esmu pārliecināts, ka tā vēl ir būdā. Vēl pirms minūtes es jutu, ka tā rāpjas man pāri.

—    Vai tu nebūsi sapņojis? — mednieks iejautājās mazliet iecietīgākā tonī. — Es tev saku, Teksasā nav tādas čūskas, kura līstu pāri astru virvei. Pirmā droši vien jau bija būdā, iekams tu biji paguvis nolikt kabriesto. Neticu, ka varēja ielīst divas uz­reiz. Nekas, drīz mēs to izdibināsim.

—    Oi, glābiet! Skatieties! — kliedza galvejietis, noplēsdams sev kreklu. — Rau, kur rāpuļa pēdas, taisni pār ribām. Vai es neteicu, ka te bija vēl viena čūska? Ak svētā dievmāte, kas ar mani notiks? Es degu kā ugunī!

—    Čūska! — iesaucās Stamps, tuvodamies pārbiedētajam īram un turēdams virs viņa sveci. — Nudien čūska! Zvēru pie elles, ka tā nav čūska! Tas ir kaut kas vēl ļaunāks.

—   Ļaunāks par čūsku? — izmisis jautāja Felims. — Ļaunāks, jūs sakāt, mister Stamp? Jūs domājat, ka tas ir bīstami?

—   Var būt un var nebūt. Viss atkarīgs no tā, vai es atradīšu tuvumā kādas zāles un cik ātri atradīšu. Ja ne, mister Felim, tad es neatbildu …

—    O, mister Stamp, nebiedējiet mani!

—    Kas noticis? — jautāja Moriss, jau no pirmā acu uzme­tiena kalpam šķērsām pāri krūtīm ieraudzīdams tādu kā iededzi­nātu svītru. — Kas noticis galu galā? — viņš atkārtoja pieaugošā satraukumā, pamanījis, cik nopietni mednieks aplūko dīvainās pēdas. — Es neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Vai jūs esat par to nobažījies?

—   Ļoti, mister Džerald, — atbildēja Stamps, izvezdams Mo­risu ārā no būdas un sarunādamies ar viņu tā, lai Felims nedzir­dētu.

—    Nu, kas tad tas ir? — jautāja mustangu mednieks.

—    Tās ir indīgā simtkāja pēdas.

—    Indīgā simtkāja?! Vai tas iekodis Felimam?

—   Nedomāju vis. Bet tas nemaz nav vajadzīgs. Pietiek ar to, ka simtkājis rāpojis pāri, — tas vien jau nes nāvi.

—    Žēlīgais dievs, vai tiešām?

—   Jā, mister Džerald. Ne reizi vien esmu piedzīvojis, ka lāga cilvēki aiziet viņā saulē ar tādu švīku uz ādas. Ja neko nedarīs, pie tam ar skubu, viņam sāksies neiedomājami karstumi un viņš zaudēs samaņu kā pēc traka suņa kodiena. Taču nav vērts priekš­laicīgi biedēt cilvēku, iekams neesmu pagudrojis, kas būtu da­rāms. Šajā apvidū ir sastopams kāds augs. Ja es to ātri sadabūšu, izārstēt Felimu nebūs grūti. Par nelaimi, mēness ir aiz mākoņiem un man būs jāmeklē taustoties. Kraujas malā tās zāles ir, cik

uziet, es zinu. Ejiet iekšā, nomieriniet puisi, bet es raudzīšu kaut ko izdarīt. Pēc brītiņa būšu atpakaļ.

Tas, ka runāts tika čukstus un pie tam aiz durvīm, Felimu nevis nomierināja, bet iedzina paniskās bailēs. Tieši tajā brīdī, kad vecais mednieks pazuda tumsā, lai sameklētu glābēju zāli, īrs, vaimanādams vēl izmisīgāk, izskrēja no būdas. Saimniekam ar lielām pūlēm izdevās viņam iestāstīt, ka nekādas briesmas ne­draud.

Pēc dažām minūtēm durvīs parādījās Zebs Stamps, un viņa sejas izteiksme iepriecināja klātesošos. Tā skaidrāk par vārdiem liecināja, ka zāle ir atrasta. Labajā rokā mednieks turēja vairākas ovālas, tumšzaļas lapas, kas bija biezi un vienmērīgi nosētas ar asiem dzeloņiem.

Moriss pazina šo augu — tas bija cactus oregano.

— Esi bez bailēm, mister Felim, — vecais mednieks mierinoši sacīja, kāpdams pār būdas slieksni. — Nu vairs nav ko baiļoties. Es dabūju puķīti, kas izvilks karstumu no tavām asinīm. Beidz jel gaudot! Tu, jādomā, esi piecēlis visus putnus, zvērus un rā­puļus vairāk nekā divdesmit jūdžu attālumā uz augšu un uz leju gar upi. Ja turpināsi tādā pašā garā, komanči iznāks no kal­niem, un kazi tie būs briesmīgāki par simtkāji. Mister Džerald, sagatavojiet pārsēju, kamēr es preperēšu augu.

Vispirms mednieks ar nazi notīrīja dzelkšņus, tad, novilcis mizu, sagrieza kaktusa sulīgās lapas astotdaļcollu biezās šķēlēs. Tās viņš salika uz tīras lupatas, kuru jau bija sameklējis mustangu mednieks, lai pēc tam izveicīgi kā jau mednieks pārsietu, kā viņš izteicās, iededzināto švīku. Zebs sprieda, ka simtkājis izraisījis iekaisumu, nevis vienkārši pārrāpojot pāri, bet tūkstoš reižu iecērtot savus indīgos žokļus gulošā īra miesā.

Kaktuss iedarbojās gandrīz vai zibenīgi. Auga sīvā sula bija laba pretinde. Nomierinājies pacients iegrima dziļā, spirdzinošā miegā.

Veltīgi izmeklējies simtkāji — šis riebīgais rāpulis, kuru Mek­sikā sauc par alakranu, pretstatā klaburčūskai nebaidās no kab­riesto —, nediplomētais ārsts klusi izslīdēja no būdas, atlaidās

savās zaļajās cisās un netraucēts nogulēja līdz rītam.

* *

*

Rītam austot, visi trīs bija kājās. Felimu vairs nemocīja ne bailes, ne drudzis. Agrīnajā maltītē notiesājuši ceptu tītaru, viņi posās ceļā. Kādreizējais Balibalahas staļļpuisis kopā ar Teksasas

mednieku gatavoja savvaļas zirgus vešanai pāri prērijai. Viņi sasēja tos stingri kopā, bet Moriss pa to laiku sarīkoja savu zirgu un lāsumaino ķēvi. Visvairāk uzmanības viņš veltija skais­tajai gūsteknei: rūpīgi izsukāja krēpes un asti, notīrīja no spī­dīgās ādas dubļu traipus, kas stāstija par izmisīgo bēgšanu, pirms mustanga lepnais kakls bija padevies laso žņaugiem.

— Liecieties mierā, draudziņ! — uzsauca Zebs, pārsteigts vērodams mustangu mednieku. — Veltīgi tā pūlaties. Vudlijs Peintdeksters nav no tiem vīriem, kas atsakās no saviem vārdiem. Jūs saņemsiet savus divsimt dolārus, kā mani sauc Zebs Stamps. Un lai velns par stenderi, ja ķēve nav šīs naudas vērta!

Moriss neko neatbildēja, bet smaids viņa lūpu kaktiņos lieci­nāja, ka kentukietis nav sapratis, kādēļ īsti mustangu mednieks tā dzinies pēc lasumainā.

Pēc nepilnas stundas Moriss Džeralds devās ceļā uz sava bērā, vezdams līdzi laso piesieto gūstekni. Pārējie mustangi rikšoja aiz Feiima.

Zebam Stampam vajadzēja nepārtraukti vālēt ar papēžiem savai vecajai ķēvei pa sāniem, lai tiktu līdzi.

Visiem nopakaļ pa^urstigo zaļi apātiski tipināja Tara.

Būda palika neapsargāta. Durvīm priekšā bija aizvilkta ādaf lai neiemalditos kads zvērs. Apkārt valdošo klusumu palaikam iztraucēja vienīgi ūpja brēcieni, pumas griezīgie kaucieni un izsaikusa koijota gaudas.

IX N O D A Ļ A

PIEROBEŽAS FORTS

Virs Indžas forta garā karogkātā plīvo zvaigznēm nosēts karogs; tas met nemierīgu ēnu uz savdabīgu un neparastu ainavu.

Tā ir īsta pierobežas dzīve — puslīdz militāra un puslīdz civila, puslīdz mežonīga un puslīdz civilizēta. Visur raibo balti un krāsaini cilvēki.

Pat mizanscēna — forts — izskatās neparasta. Te nav nocie­tinājumu un mūru, nav kazematu vai slepenu eju, grāvju vai uzbērumu — nekā tāda, kas atgādinātu cietoksni. Nojume" div­simt zirgiem apjozta ar vienkāršu algarobijas mietu iežogojumu. Ārpus tā — kādas desmit pieticīgas ēciņas, dažas ar pītām un

māliem apmestām sienām. Lielākās no tām ir kazarmas. Aizmu­gurē izvietojies hospitālis un noliktavas, vienā pusē — sargbūda, otrā, daudz dižmanlgāk — ēdnīca un virsnieku dzīvokli. Viss ārkārtīgi vienkāršs, apmests un nobalsināts ar kaļķi, kura pie Leonas netrūkst, viss tīrs un kārtīgs. Tāds ir īndžas forts.

Netālu redzama cita māju grupa, ne lielāka par to, kas tika aprakstīta kā forts. Kaut gan pār tām nekrīt karoga ēna, šīs mā­jas tomēr atrodas zvaigžņotā karoga aizsardzībā un ir tam patei­cību parādā par savu izveidošanos un pastāvēšanu Tās ir dīglis vienam no tiem ciematiem, kas parasti izveidojas amerikāņu militāro atbalsta punktu -tuvumā un neilgā laikā izaug par pilsē­tām, varbūt pat par lielpilsētām.

Patlaban ciematā dzīvo markitants, kura noliktavā ir armijas devās neparedzēti našķi, viesnīcas saimnieks, kura krodziņš ar balto smilšu grīdu un šķautnainām pudelēm piekrautajiem plauk­tiem vilināt vilina dīkdieņus, saujiņa profesionālu spēlmaņu, kas ar faraonu un montē[13] izvelk kareivjiem no kabatas lielāko dalu viņu algas, dažas apšaubāmas reputācijas meičas, pārdesmit med­nieku, lopu dzinēju, mustangu mednieku un nenosakāmas nodar­bošanās cilvēku — tādu, kas visās zemēs veido katras karaspēka apmetnes neatņemamu sastāvdaļu.

Mājas šajā raibajā draudzē izvietotas zināmā kārtībā. Iespē­jams, ka tās pieder kādam spekulantam. Tās stāv ap «laukumu», kur laternu stabu vai statuju vietā pār izmīdīto zālāju sliedz trū­došs cipreses stumbrs un pāris krūmelu.

Pagriezies pret ziemeļiem, jūs negaidot ieraugāt vairākus simtus pēdu augstu savmaļu konusveida kalnu. Aiz tā dūmakainā tālē iezīmējas Gvādalupes kalnu izlauzītās aprises.

Paskatieties augstāk. Jūs ieraudzīsiet tādas kā safīra, kā tirkīza debesis. Dienā no tām līst saules zelts, naktī tās rotājas ar zvaigznēm, kas liekas no tīra tērauda kaldinātas, un mēnesi, kura disks izstaro sudrabainu spožumu.

Paskatieties uz leju stundā, kad mēness un zvaigznes jau no­zuduši un vējš, pievilcis pilnu krūti ar puķu smaržām, pūš no Matagordas līča puses un izpleš rītausmas priekšā zvaigžņoto karogu — paskatieties uz leju, un jūs ieraudzīsiet daudzkrāsainu un spilgtu ainu, kuru nav iespējams aprakstīt.

Šajā gleznā jūs atšķirsiet Savienoto Valstu kājnieku gaiši zilos formas tērpus, dragūnu zilos apģērbus un zirgos sēdošo strēlnieku gaiši zaļos formas tērpus. Pilnā ietērpā ir tikai dežu­rējošais virsnieks, sardzes kapteinis un pats sargs. Viņu brīvie biedri sarkanos flaneļa kreklos, mīkstās platmalēs un nespodrinā- tos zābakos slaistās gar barakām vai zem nojumēm.

Virsnieks tērzē ar ļaudīm, kas nav ģērbušies armijas drēbēs. Tie ir gara auguma mednieki briežādas apģērbos un stulpiņos, gani un mustangu mednieki meksikāņu tērpos un īsti meksikāņi platās biksēs, ar serapē ap pleciem, garos zābakos ar milzīgiem piešiem un nebēdnīgi nošķiebtos spīdīgos sombrero. Virsnieki pļāpā ar indiāņiem, kas ieradušies fortā uz draudzīgām sarunām, vai nu par tirdzniecību, vai par miera līgumu. Attālāk uzslietas indiāņu teltis. Viņiem pašiem ap pleciem sarkanas, zaļas un zilas seģenes, kas dara tos neparasti, gandrīz vai klasiski skaistus, pat par spīti neglītajiem smērējumiem, ar kuriem izķēmota viņu āda, un no netīrības salipušajiem garajiem, melnajiem matiem, kas vTrl pagarināti ar astru pīnēm.

Iztēlojieties šo tautību sajaukumu dažādu rasu, dzīves ap­stākļu un profesiju tērpos, šur tur piezīmējiet klāt pa āfrikāņu atvasei — pa virsnieka raitniekam vai blakus kolonijas plan­tatora ziņnesim, iedomājieties, ka tie stāv pūlīšos un mēļo vai valkājas pa klajumu starp furgoniem, iedomājieties pāris smagos lielgabalus uz riteņiem un munīcijas ratus tiem cieši līdzās, vienu vai divas stūrainas teltis virsniekiem, kas, gribēdami būt oriģi­nāli, labprātāk nakšņo zem telts audekla, vairākus sargkareivjus ar durkļotām šautenēm — iedomājieties to visu, un jūsu acīm ticamā gleznā pavērsies militārs forts uz Teksasas robežas, pašā civilizācijas nomalē.

Viņi visi bija jauni, vecākajam nebija vairāk par trīsdesmit gadiem.

Spriežot pēc uzplečiem ar diviem taisnstūriem, viens bija kap­teinis, otrs, ar vienu taisnstūri, — vecākais leitnants, bet trešais, jaunākais, ar gludām piedurkņu uzšuvēm, — jaunākais leitnants.  Būdami brīvi no dienesta pienākumiem, virsnieki sprieda par Kasadelkorvo «jaunajiem», tas ir, par Luiziānas plantatoru un viņa ģimeni.

—   Tagad jābūt jaunās mājas iesvētībām, — teica kājnieku virsnieks, atcerējies ielūgumu, kuru bija saņēmuši visi garnizona virsnieki. — Vispirms pusdienas, pēc tam — dejas. īsta izprieca! Jādomā, ka tur mēs redzēsim visu kolonijas aristokrātiju un skaistules.

—    Aristokrātiju? — smiedamies atsaucās dragūnu leitnants. — Man rādās, ka aristokrātu nebūs 'vairāk kā še, bet skaistuļu būs vēl mazāk. .

—    Jūs alojaties, Henkok. Leonas krastos atrodams viss. Uz šejieni pārcēlušās vairākas dižciltīgas Savienoto Valstu ģimenes. Mēs tiksimies ar tām svinībās pie Poindekstera, man nav ne ma­zāko šaubu. Kas attiecas uz aristokrātismu, tad — lūdzu piedot man šo mazo jociņu — pašam saimniekam tas piemīt tik lielā mērā, ka viņa klātbūtne vien jau būs aristokrātisma izpausme. Tās viņam pietiks, lai iepotētu visiem viesiem. Bet, runājot par skaistulēm, lieku galvu ķīlā, ka viņa meita ir visskaistākā šaipus Sabīnes. Intendanta brāļameitai būs jāatdod pirmās daiļavas vieta. ,

—   Ak tā? — izsmējīgi novilka strēlnieku leitnants. — Tātad mis Poindeksterei jābūt velnišķi skaistai.

—   Tā arī ir, kad es jums saku, ja vien viņa nav kļuvusi neglī­tāka kopš tā laika, kad pēdējo reizi redzēju viņu Lafurša ballē. Toreiz vairāki jauni kreoli mēģināja iegūt viņas labvēlību un nonāca gandrīz līdz divkaujai.

—    Koķete, jādomā? — ieminējās strēlnieks.

—   Nekā tamlīdzīga, Krosmen. Gluži otrādi, ticiet man. Viņa ir gudra meitene un necieš pārmērīgu familiaritāti. Viņa manto­jusi tēva lepnumu. Tā ir Poindeksteru ģimenei raksturīga iezīme.

—    Meitene tieši manā gaumē, — jautri sacīja jaunais dra­gūns. — Un, ja viņa ir tik skaista, kā jūs, kapteini Slomen, sakāt, es viņā noteikti iemīlēšos. Mana sirds ir brīva, ne tā kā Krosme- nam. Paldies dievam!

—   Paklausieties, mister Henkok, — atsaucās prātīgais kap­teinis, — man nepatīk slēgt derības, bet varat būt drošs, ka, ieraudzījis Luīžu Poindeksteri, jūs vairs nerunāsiet par viņu tādā- tonī.

—    Par mani neraizējieties, Slomen. Pārāk bieži esmu bijis skaistu acu ugunīs, lai baidītos no tām.

—    Tik skaistas jūs nebūsiet redzējis.

—    Velns lai parauj, jūs liekat cilvēkam iemīlēties sievietē;' pat neuzmetot viņai aci! Viņai jābūt izcili skaistai un valdzi­nošai.

—    Tāda viņa arī bija, kad redzēju viņu pēdējo reizi.

—    Pirms cik ilga laika tas bija?

—    Lafurša balle? Pag, pag … Turpat vai pirms astoņpadsmit mēnešiem. Mēs tikko bijām atgriezušies no Meksikas. Toreiz viņa parādījās sabiedrībā «kā jauna zvaigzne debesīs, kam degt un apburt lemts».

—    Astoņpadsmit mēneši ir ilgs laiks, — prātīgi ieteicās Kros- mens, — ilgs laiks jaunavai, it īpaši kreolietei. Nereti viņas taču apprecas, nesasniegušas ne sešpadsmit gadu vecumu. Varbūt vi­ņas daiļumam jau nobirusi kāda ziedlapiņa? %

—    Domāju, ka ne. Majors ir bijis Kasadelkorvo un atgriezies stāstīja par mis Poindeksteres skaistumu brīnuma lietas.

—    Zvēru pie savas dvēseles, kapteini Slomen, — apgalvoja dragūnu leitnants, — jūs esat uzkurinājis manu ziņkāri līdz tādai pakāpei, ka esmu jau puslīdz iemīlējies Luīzā Poindeksterē!

—    Pirms iemīlaties galīgi, — nopietni sacīja kājnieku virs­nieks, — atļaujiet man jūs brīdināt. Ģimenē ir cilvēks, kas var sagādāt jums nepatikšanas.

—    Brālis, jā? Brāji parasti traucē.

— Ir arī brālis, bet neba viņš stāsies ceļā. Tas ir izskatīgs jauneklis, vienīgais no Poindeksteriem, kuru negrauž lepnuma tārps. Viņš ir pilnīgs pretstats.

—   Tātad aristokrātiskais tēvs? Viņš negribētu dalīties ar Hen- kokiem?

—   Par to es neesmu pārliecināts. Bet arī vecais Poindeksters tas nav.

—    Kas tad tas ir par zvēru, ja ne cilvēks?

—   Zināmā mērā tomēr cilvēks. Viņas brālēns, dīvains sub­jekts vārdā Kasijs Kolhauns.

—    Fs tā kā būtu dzirdējis šo vārdu.

—    Es arī, — teica strēlnieku leitnants.

—    Par viņu laikam dzirdējis ikviens, kam bijis jel kāds sakars ar meksikāņu karu, tas ir, ikviens, kas piedalījies Skota karagā­jienā. Par viņu nav palikušas diez cik labas atmiņas. Kā jau šajā štatā dzimušais, viņš bija kapteinis Misisipi brīvprātīgo pulkā.

Taču biežāk viņš bija sastopams pie kāršu galda nekā pulka štābā. Ar diviem vai trim skandāliem viņš nodrošināja sev ķild­nieka reputāciju. Taču šo slavu viņš bija iemantojis jau pirms meksikāņu kara. Ņuorleānas trakuļu vidū viņš pazīstams kā bīs­tams cilvēks.

—    Un kas par to? — jautāja jaunais dragūns ar neticības pieskaņu balsī. — Kas kādam par dalu, vai misters Kasijs Kol­hauns ir vai nav bīstams cilvēks? Man vienalga. Jūs taču teicāt, ka viņš esot meitenes brālēns?

—   Laikam gan kaut kas vairāk. Man ir pamats domāt, ka viņš mīl meiteni.

—    Un viņa atbild ar pretmīlu?

—    To es nezinu. Zinu vienīgi to, ka viņš ir tēva mīlulis. Kā lielu noslēpumu man pačukstēja šo simpātiju iemeslu. Tas izklau­sās ticams. Vecvecais stāsts — viss balstās uz naudas. Poindek­sters vairs nav tik bagāts kā agrāk, citādi mēs viņu neredzētu te.

—   Ja dāmai piemīt tāds valdzinājums, kā jūs stāstāt, domā­jams, ka arī kapteinis Kasijs drīz būs te.

—    Drīz! Vai tas ir viss, ko jūs par to zināt? Viņš jau ir iera­dies reizē ar visu ģimeni un dzīvo kopā ar Poindeksteriem. Daži runā, ka viņš piedaloties spekulācijās ar plantācijām. Es viņu redzēju šorīt pat. Sēdēja lejā viesnīcas bārā, cilāja glāzīti un pa paradumam plātījās.

—    Apmēram trīsdesmit gadus vecs melnīgsnējs vīrietis ar tumšiem matiem un ūsām? Valkā zilus svārkus, armijas cepuri, bet pie gurna karājas kolts?

—   Jā, un, ja tu būtu ieskatījies vērīgāk, uz krūtīm zem svār­kiem paslēpts mednieku duncis. Tas ir viņš.

—   Diezgan atbaidošs, — piezīmēja jaunais strēlnieks. — Iz­skatās tiešām pēc ķildnieka.

—    Izskatās! — ērcīgi iesaucās dragūns. — Tēvoča Sema armi­jas vīriem nav bail ne no izskata, ne no lielības. Lai tik man patrāpās tāds plātībnieks, tad es viņam parādīšu, ka protu ietriekt lodi paurī ne sliktāk par viņu.

Šajā mirklī taure aicināja uz rīta skati — uz ceremoniju, kas mazajā pierobežas fortiņā tika ievērota, it kā tas būtu vesels ar­mijas korpuss, un trīs virsnieki šķīrās, lai dotos katrs pie savas dafas un sagatavotos skatei, kad ieradīsies majors, forta koman­dants.

X N O D A Ļ A

KASADELKORVO

Kasadelkorvo muižas jeb hasiendas īpašumi gar Leonas mežainajiem krastiem pletās vairāk nekā trīs jūdzes, bet uz dienvidiem, uz prērijas pusi aizņēma divreiz lielāku platību.

Pati māja, kuru mēdz nepareizi saukt par hasiendu, atradās lielgabala šāviena attālumā no Indžas forta, no kurienes bija daļēji saredzamas tās baltās sienas. Pārējo mājas daļu savā ēnā slēpa augstie upmalas koki.

Vieta ēkai, bez šaubām, bija izraudzīta ar aprēķinu, lai būtu vieglāk aizsargāties: tolaik, kad mājai lika pamatus, mūždien vajadzēja baidīties no indiāņu uzbrukumiem, un ari tagad tife kuru katru brīdi varēja sākties. Upe te veidoja pakavam līdzīgu līkumu, tādēļ arī hasienda bija mantojusi nosaukumu Kasadel­korvo — «māja līkumā».

Tās fasāde bija pavērsta pret zaļojošo prēriju, kas aizstiepās līdz pašam apvārsnim un kurai blakām katrs pils parks izska­tītos pēc zirgaploka.

Kasadelkorvo, tāpat kā jebkurā citā lielā Meksikas hasiendā, ēka bija celta mauru-meksikāņu stilā. Tai bija viens vienīgs stāvs, plakans jumts ar margām visapkārt, iekšpusē — ar plāk­snēm izlikts pagalms, tajā savukārt — strūklaka un akmens kāp­nes uz jumta. Lielie vārti ar masīvām koka durvīm tnrējās sma­gās virās. Katrpus vārtiem atradās pa diviem vai trim lodziņiem ar izturīgiem dzelzs režģiem priekšā. Tā lielos vilcienos rakstu­rojama meksikāņu hasienda, un Kasadelkorvo maz atšķīrās no v gandrīz visā spāņu Amerikas teritorijā izplatītā tipa.

Tāda bija Luiziānas plantatora nopirktā hasienda.

Ne ēkas ārējā izskatā, ne iekārtojumā līdz šim izmaiņas ne­bija notikušas, mainījušies bija vienīgi iemītnieki. Tīra spāņu tipa seju vietā pagalmā un gaiteņos tagad redzēja angļu un franču sejas, kuplās un daiļskanīgās andalūziešu valodas vietā dzirdēja gārdzošas rīkles skaņas.

Ārpus kungu mājas sienām — ciematam līdzīgā ēciņu pu­durī, kur agrāk bija piemituši peoni un citi ar hasiendu saistīti ļaudis, — izmaiņas bija jūtamākas. Kur kādreiz, piešus šķindinā­dami, apkārt ganāmpulkam bija drasējuši slaiki, kalsnēji gani melnās platmaļu cepurēs un rūtainos serapē, tur tagad pātagu plīkšķināja džersija vai vienkāršas vilnas svārkos ģērbies «uz­raugs»; kur agrāk, aitādās ietinušies, sēri svinīgā klusumā bija klaidojuši mazie, sarkanādainie acteku un anahuaku pēcteči, ta­gad dzirdēja klaigājam melnos Etiopijas dēlus un meitas, kas no rīta līdz vakaram mundri čaloja vai arī dziedāja un dejoja, kā

negribēdami atzīt, ka verdzība ir nelaimes māte.

* *

Luīza Poindekstere, atlaizdamās krēslā pie spoguļa un lik­dama savai kalponei Florindai sapost viņu drīzajai viesu sagai­dīšanai, domāja pavisam par ko citu.

Līdz pusdienām, kas tika rīkotas sakarā ar mājas iesvētībām, bija atlikusi apmēram stunda. Varbūt ar to bija izskaidrojams jaunās kreolietes nemiers, kuru Florindai būtu vajadzējis pamanīt katrā ziņā. Taču viņa to neievēroja. Kā liecināja abu sieviešu saruna, kalpone iztulkoja kundzes satraukumu pēc sava prāta.

Diezin vai to varēja saukt par sarunu. Drīzāk Luīza skaļi do­māja, bet kalpone kā atbalss atsaucās. Kreoliete bija radusi visu mūžu raudzīties uz savu melno verdzeni kā uz lietu, no kuras var neslēpt domas, tāpat kā no krēsliem, galda, sofas vai citām mēbelēm. Starpība bija tā, ka Florinda bija dzīva būtne un spēja atbildēt uz jautājumiem. *

Pirmās desmit minūtes pēc ienākšanas istabā Florinda bija vienā laidā tērgājusi par visādiem sīkumiem, bet viņas kundze tikai dažureiz iebildusi pa vārdam.

—    O, mis Luī, —. teica nēģeriete, ļaudama pirkstiem maigi slīdēt pār jaunās kundzes matu laistīgajām sprogām, — cik jums skaisti mati! Kā garā spāņu sūna, kas nokarājas no cipreses. Tikai mati jums citā krāsā un spīd kā cukursīrups.

Kā jau minējām, Luīza Poindekstere bija kreoliete, tādēļ die­zin vai ir vērts atgādināt, ka mati viņai bija tumši un, kā nēģe­riete bija naivi izteikusies, spīdīgi kā spāņu sūna. Tie bija nevis melni, bet kastaņbrūni kā dažkārt bruņurupucis vai ziemā nome­dīta cauna.

— Ak, — Florinda turpināja, izplādama šķipsnu, kas vizēja uz viņas tumsnējās delnas kā kastanis, — būtu man jūsu brīniš­ķīgie mati un nevis šis nepaklausīgais ērkulis, tie visi līdz pēdē­jam gulētu pie manām kājām.

—    Par ko tu runā? — iejautājās jaunā kreoliete, it kā atmo dusies no sapņiem. — Ko tu teici? Gulētu pie tavām kājām? Kas?

—    Ejiet nu, vai tad jūs mani nesaprotat?

—    Goda vārds, nē.

—    Es liktu viņiem iemīlēties manī. To es gribēju teikt.

—    Bet kam?

—    Visiem baltajiem džentlmeņiem. Jaunajam plantatoram, forta virsniekiem — visiem, visiem. Ar jūsu matiem, mis Luī, es viņus visus apburtu.

—    Ha-ha-ha! — iesmējās meitene, iedomādamās, kāda izska­tītos Florinda ar šo krāšņo rotu. — Tu domā, ka vīrieši nebūtu spējīgi turēties pretī, ja tev būtu mani mati?

—    Nē, ne jau mati vien … arī jūsu piemīlīgā sejiņa, jūsu ala­bastra baltā āda, smuidrais augums.. . cēlais izskats. Ak, mis Luī, jūs esat tik skaista! Es dzirdēju baltos džentlmeņus tā sa­kām. Bet man nemaz nav jādzird, ko viņi saka. Es pati redzu.

—    Tu esi iemācījusies glaimot, Florinda.

—   Nē, mis, nudien ne. Zvēru, ka šajos vārdos nav glaimu. Zvēru pie apustuļiem!

Tam, kas pamestu skatienu uz Luīžu, kalpones zvēresti liktos lieki, lai cik pārspīlēti tie arī izklausītos. Apgalvot, ka Luīza Poindekstere ir skaista, nozīmēja atkārtot apkartējās sabiedrības vispārējo spriedumu. Pietika ar vienu skatienu, lai par to pār­liecinātos kā svešs, tā pazīstams. Tāds skaistums nav jaatklāj, un tomēr to grūti aprakstīt. Spalva šādos gadījumos neklausa. Pat zīmulis dotu vienīgi bālu priekšstatu par šo seju, jo nav tāda gleznotāja, lai cik liels meistars -viņš būtu, kas prastu uz nedzivā audekla attēlot mirdzumu, ko izstaroja meitenes acis un kas šķita apspulgojam viņas sejuf Luīzas vaibsti bija absolūti kla­siski: tie atsauca atmiņā Fīdija un Prāksitela sieviešu statujas. Un tomēr diezin vai visā grieķu Panteonā atrastos līdzīga seja, jo tā bija nevis salta akmens tēla, bet dzīvas, valdzinošas sievie­tes seja.

Juteklīgais apakšlūpas izliekums nelaupīja sejai tās apgaro­tību. li vīrieši, kas šajā atvirzē no dievišķā tipa saskata vislie­lāko pievilcību. Viņi arī Luīzā Poindeksterē saskatītu nevis pielū­dzamu dievību, bet milamu sievieti.

Uz Florindas nopietnajiem apgalvojumiem viņa iecietīgi atbil­dēja ar smiekliem. Tie bija bezbēdīgi, bez šaubu pieskaņas. Jau­najai kreolietei nebija vajadzigs atgādinājums, ka viņa ir skaista. Viņa pati to apzinājās, jo sēdēja spoguļa priekšā. Nēģerietes glaimi Luīzai bija vienaldzīgi kā izlutināta klēpja sunīša lunci- nāšanās, un viņa atkal lavās pārdomām.

Florindu tas nemulsināja. Acīmredzot meitenei bija kāds no­slēpums, un to vajadzēja izdibināt

—   Ak, — kalpone turpināja, it kā sarunādamās ar sevi, —ja Florindai būtu kaut puse no tā skaistuma, kas jaunajai mis, viņa ne par vienu neliktos zinis un neviena dēl smagi nenopūstos!

—   Nenopūstos? — atjautāja Luīza, pārsteigta par šādu runu. — Ko tu ar to gribi teikt?

—    Dieviņ tētīt, mis Luī, Florinda nav ne tik akla, kā jūs do­mājat, ne arī kurla. Viņa redz, ka jūs ilgi sēžat vienā vietā, ne vārda nerunājat un tikai nopūšaties, smagi nopūšaties. Kad dzī­vojām vecajā plantācijā Luiziānā, jūs nekad tā nedarījāt.

—    Florinda! Es baidos, ka tu zaudē prātu vai arī esi to atstā­jusi Luiziānā. Varbūt šejienes klimats slikti iedarbojas uz tevi. Vai tā nav, meiten?

—    Dieviņ tētīt, mis Luī, tas nu jums jāprasa pašai sev. Ne­dusmojieties, ka es klāju vaļā to, kas man uz sirds. Florinda mīl jūs kā īsto māsu. Viņa ir nelaimiga, dzirdot jūsu nopūtas. Jūs neesat uz mani dusmīga?

—    Protams, nē. Kādēļ lai es būtu dusmīga uz tevi, bērniņ? Es nedusmojos. Tikai tu loti alojies. Tas, ko tu esi redzējusi un dzirdējusi, nav nekas vairāk kā tava fantāzija. Nopūtas, iedomā-' jies! It kā man šobrīd nebūtu n^kā cita, par ko.domāt! Man būs jāsaņem gandrīz simts viesu, turklāt lielākā daļa sveši. Viņu vidū būs jauni plantatori un virsnieki, kurus tu savaldzinātu, ja tev būtu mani mati. Ha-ha-ha! Man nav vēlēšanās sagrozīt vi­ņiem galvas, nevienam no viņiem, tā ka es atļauju tev vilināt viņus savos slazdos.

—    O, mis Luī, jūs runājat no tiesas? — ar neslēptu ziņkāri jautāja nēģeriete. — Jūs sakāt, ka jums nepatīk neviens no šiem džentlmeņiem? Bet būs taču ļoti, loti skaisti vīrieši! Būs tas jau­nais plantators un tie divi jaunie virsnieki, nē, trīs. Jūs viņus pazīstat? Viņi izrādīja jums uzmanību. Vai jūs esat pārliecināta, mis, ka viens no viņiem nav vainigs pie jūsu nopūtām?

—    Atkal nopūtas! Ha-ha-ha! Pasteidzies, Florinda, laiks ne­gaida. Liec vērā, ka man jāsaņem simts viesu. Man vajadzīga vismaz pusstunda, lai es nomierinātos un būtu mājasmātes uzde­vumu augstumos.

—    Esiet bez bažām, mis Luī, esiet bez bažām. Saposīšu jūs viens divi. Jūs apģērbt nav grūti. Dieviņ tētīt, kurā katrā kleitā jūs esat burvīga! Jūs būtu pirmā skaistule pat tad, ja uzvUktu plantācijas strādnieces drānas.

—    Esi gan tu iemācījusies glaimot, Florinda! Man ir aizdomas, ka tu gribi kaut ko izspiest. Vai tu gribi, lai palīdzu tev salabt ar Pluto?

—     Nē, mis, es nekad vairs nedraudzēšos ar Pl'uto. Viņš bija tāds gļēvulis, kad mums melnajā prērijā uzbruka vētra. Ak, mis Luī, ko mēs būtu iesākušas, ja nebūtu atsteidzies tas jaunais džentlmenis bērajā zirgā?

—    Ja nebūtu viņa, Florinda, iespējams, ka neviens no mums nebūtu te.

—    O, mis! Vai viņš nebija skaists? Atcerieties viņa seju. Viņa biezie mati bija tādā pašā krāsā kā jūsējie, tikai mazāk sprogoti kā man. Kas tad salīdzinājumā ar viņu ir jaunais plantators vai forta virsnieki! Mēs, melnie, sakām, ka tie nekur neder — tie ir balti atkritumi. Bet viņš? Par tādu vīrieti ir vērts nopūsties.

Līdz šim jaunajai kreolietei bija izdevies saglabāt mieru, bet ilgāk viņa vairs to nespēja. Vai nu nejauši, vai tīšām, bet Flo­rinda bija aizskārusi visjūtīgāko stīgu savas kundzes dvēselē.

Luīza negrabēja atklāt noslēpumu pat savai verdzenei, un viņa jutās iepriecināta, kad izdzirdēja pagalmā skaļas balsis. Tas bija labu labais iemesls ātrāk pabeigt tualeti un vienlaikus arī kute­līgo dialogu, kuru viņai negribējās turpināt.

XI N O D A Ļ A

NEGAIDĪTS CIEMIŅŠ

Ei, tu, nēģeri, kur ir tavs saim­nieks?

—    Misters Poindeksters, ser? Vecais vai jaunais?

—    Kam man jaunais! Es jautāju par misteru Peintdeksteru. Kur viņš ir?

—    Jā, jā, ser, viņi abi ir mājā… tas ir, viņu abu nav mājā — ne vecā saimnieka, ne jaunā mistera Henrija. Viņi ir lejā pie upītes, kur ļaudis taisa jaunu žogu. Jā, jā, tur jūs viņus atradī­siet.

—    Lejā pie upes? Cik tālu tas ir, kā tu domā?

—    O, ser, nēģeris domā, ka trīs vai četras jūdzes, ja ne vai­rāk.

—    Trīs vai četras jūdzes? Esi gan tu muļķis! Mistera Peint- dekstera plantācija nemaz nesniedzas tik tālu, un, manuprāt, viņš nav tas vīrs, kas taisīs žogu uz svešas zemes. Paklau, kad jūs gaidāt viņu atpakaļ? Ceru, ka tu to zini?

—    Viņiem abiem jābūt atpakaļ pavisam drīz, jaunajam saimniekam, vecajam saimniekam un arī misteram Kolhūnam.

O, mums šodien lieli svētki, to jūs manīsiet paši pēc smaržām no virtuves. Būs varens mielasts. Mūsu saimnieks sarīkos ne sliktākas dzīres kā vecos laikos pie Misisipi! Lai dzīvo vecais misters Poindeksters! Bet vai jūs, cienījamais, neesat saimnieka draugs?

—    Vai tad tu mani neatceries? Es tevi gan.

—    Vai patiesi misters Tamps, tas pats, kas nesa medījumu vecajam plantatoram? Nudien! Atceros jūs, mister Tamp, it kā vēl vakar būtu redzējis. Es tagad esmu kučieris, vadāju jauno kundzi, skaisto mis Lū. Viņa ir loti jauka meitene. Visi saka, ka viņa sitot pušu Florindu. Bet jūs, mister Tamp, pagaidiet, kamēr pārradīsies vecais saimnieks. Galvoju, ka viņš drīz būs mājās.

—    Lai notiek, ja tu tā saki, es pagaidīšu, — teica vecais mednieks, kāpdams zemē no zirga. — Bet tu, veco zēn, — viņš piebilda, sniegdams nēģerim pavadu, — ieber manai ķēvei drus­ciņ auzu. Es drāzos šurp kā zibens tava saimnieka labā.

—    Ko es redzu, misters Zebulons Stamps? — atskanēja sud­rabaina balss, un uz verandas parādījās Luīza Poindekstere. — Tā jau domāju, ka tas esat jūs, — viņa turpināja, pienākdama pie margām, — bet, ka tik drīz — to gan negaidīju. Jūs taču solī­jāties doties tālā ceļojumā. Bet es ļoti priecājos jūs redzēt. Tētim un Henrijam arī būs prieks. Pluto! Aizej tūlīt pie Klū un pa­jautā, ko viņa varētu iedot misteram Stampam paēst. Jūs taču neesat pusdienojis, vai ne? Jūs esat vienos putekļos. Laikam tālu jājāt? Florinda, žigli aiztec pie bufetes un sameklē ko dzeramu. Misters Stamps droši vien ir izslāpis, diena ir karsta. Kam jūs dodat priekšroku — portvīnam, šerijam vai sarkanvīnam? Ak tā, atceros — jūs bijāt Monongahelas viskija piekritējs. Mums, man šķiet, vēl drusku ir. Florinda, apskaties. Nāciet uz verandu, mīļo mister Stamp, un apsēdieties. Jūs gribējāt satikt tēti? Viņam kuru katru brīdi jābūt. Līdz viņa atnākšanai es centīšos jūs izklaidēt.

Ja meitene arī būtu beigusi runāt ātrāk, uzreiz atbildi viņa nebūtu saņēmusi. Pat tagad pagāja dažas sekundes, iekams Zebs sāka runāt. Kā valodu zaudējis, viņš stāvēja un nenolaida acu no meitenes.

—    Ak kungs, mis Luīza! — viņš beidzot izdvesa. — Kad re­dzēju jūs Misisipi, man likās, ka esat visskaistākā būtne zemes virsū. Bet tagad es domāju, ka jūs esat skaistākā gan zemes virsū, gan debesīs.

Vecā mednieka cildinājumā nebija nekāda pārspīlējuma. Tikko sasukātie krāšņie mati spoži vizēja, vaigi pēc aukstā ūdens kvēlot kvēloja, iznesīgo augumu sedza viegls balta indiešu mus- lina tērps. Skaistāka būtne par Luīžu Poindeksteri pasaulē laikam nudien nebūtu atrodama

—    Esmu savā mūžā redzējis daudz daiļavu, — mednieks tur­pināja, — ari mana veča nebija zemē metama, kad pirmo reizi ieraudzīju viņu Kentuki. Bet jums, mis Luīza, es sacīšu, rau, ko: ja visas šīs skaistules saliktu kopā, neiznāktu ne tūkstošā daļa no tāda eņģeļa kā jūs.

—    Nu, nu, nu, mister Stamp! Esmu pārsteigta, kā jūs tā runājat. Teksasa ir padarījusi jūs par galminieku. Ja turpināsiet tādā pašā gara, es baidos, ka jūs aizmirsīsiet runāt vienkārši, kā runājāt agrāk. Es domāju, ka pēc tādiem komplimentiem jums kārtīgi jāiedzer. Ko tu gaidi, Florinda! Jūs laikam teicāt, ka do­dot priekšroku viskijam?

—    Ja es arī tā nebūtu teicis, tad es būtu tā domājis, un tas ir gandrīz viens un tas pats. Jums taisnība, mis, es dodu priekš­roku amenkaņu dzērienam un nevis ārzemju vīniem, un, kur vien varu, turos pie tā. Teksasa dzeršanas ziņā nav mani pārau­dzinājusi.

—    Mister Stamp, vai jūs atšķaidāt viskiju ar ūdeni? — jau­tāja Florinda, rādīdama glāzi, kas bija līdz pusei pielieta ar mo- nongahelieti.

—    Nē, meitiņ. Negribu ne acīs redzēt ūdeni. Šodien tas man jau ir līdz kaklam. Kopš paša rīta neesmu ņēmis mutē ne lāsīti vīna.

—    Dārgo mister Stamp, vai nu tā var dzert? Viskijs apde­dzinās jums rīkli! Vai jūs nepaņemtu klāt mazliet cukura vai mpdus?

—    Nosviest mantu zemē? Viskijs ir lielisks dzēriens arī bez šīm zālēm, it īpaši, ja esi uz to paskatīiies. Tūlīt jūs redzēsiet, vai es varu iedzert to neatšķaidītu. Pamēģināsim.

Vecais mednieks pielika glāzi pie lupām un, nepilnos četros malkos izdzēris tukšu, atdeva Florindai. Skalo čāpstināšanu gan­drīz nomāca jaunās kreolietes un viņas kalpones pārsteiguma saucieni.

—    Jūs teicāt, ka man apdedzinās rīkli? Lika pagaidīt! Tas. man tikai izskaloja rīkli, un tagad es esmu gatavs runāt ar jūsu tēvu . . . par lāsumaino mustangu.

—    Ak, jā, es biju piemirsusi . . . Nē, to es negribēju teikt. Bet es nedomāju, ka jūs būsiet kaut ko par to uzzinājis. Vai tad jums ir kādi jaunumi par šo skaistuli?

—    Skaistuli — tas pareizi teikts. Tā tiešām ir. Bez tam tā ir ķēve.

—    Ķē-ve! Ko tas nozīmē, mister Stamp? Es nesaprotu..

—    Ķēve, es teicu. Jūs droši vien zināt, kas ir ķēve.

—   Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par šo mustangu kopš pēdē­jās reizes, kad bijāt pie mums?

—    Esmu ne tikai dzirdējis par šo mustangu, bet arī to redzē­jis un pat aptaustījis.

—    Vai patiešām?

—    Mustangs ir noķerts.

—    Noķerts? Cik brīnišķīgi jaunumi! Kāds man būs prieks redzēt šo skaisto dzīvnieku un jāt ar to! Kopš esmu Teksasā, man nav bijis zirga, kas būtu apelsīna mizas vērts. Tētis apsolīja man nopirkt šo mustangu, lai tas maksātu ko maksādams. Bet kurš ir tas laimīgais, kas viņu sāgūstījis?

—    Kas noķēris ķēvi?

—    Nūja, nūja, kurš?

—    Mustangu mednieks, protams.

—    Mustangu mednieks?

—    Jā, pie tam tāds, kāda otra nav visā prērijā. Neviens ne­var sacensties ar viņu ne jāšanā, ne laso mešanā. Ko jūs man teiksiet par saviem meksikāņiem? Es vēl neesmu redzējis nevienu meksikāni, kas tā prastu apieties ar zirgiem kā šis jauneklis.

—    Kā vīnu sauc?

—    Kā viņu sauc? Jāatzīstas, ka viņa famīlijās vārdu es nekad neesmu dzirdējis. Viņa kristīts vārds ir Moriss. Forta apkaimē viņš ir pazīstams kā mustangu mednieks Moriss.

Vecais mednieks nebija pietiekami vērīgs, lai pēdējā jautā­jumā uztvertu sakāpinātu interesi un pamanītu jautātāju pietvīk­stam, izdzirdot atbildi.

Toties Florindai tas nebija paslīdējis garām.

—    A, mis Luī, — viņa iesaucās, — tas taču būs tas pats droš­sirdīgais jaunais džentlmenis, kas izglāba mūs izdegušajā prērijā!

—    Kā tad, kā tad, — pasteidzās atbildēt mednieks. — Tagad es atceros — šorīt pirms izjāšanas viņš atstāstīja man šo noti­kumu. Tas ir tas pats jauneklis, kas noķēris lāsumamo. Viņš ar saviem gūstekņiem jau ir ceļā uz šejieni. Viņam jābūt klāt pirms saulrieta. Es paskubināju savu veco ķēvi, lai brīdinātu jūsu tēvu un viņš apsvērtu, pirkt vai nepirkt. Es darīju to jūsu labā, mis Luīza. Jums tagad atliek izvēlēties. Tagad jūs varat būt mierīga, mustangs būs jūsu. Vecais Zebs Stamps par to liek galvu ķīlā.

—    O, mister Stamp, cik jūs esat laipns! Esmu loti, loti patei­cīga. Bet tagad atvainojiet mani, es jūs uz brītiņu atstāšu. Tēvs drīz būs mājās. Šodien mums ir goda mielasts, un man jāsagata­vojas viesu uzņemšanai. Florinda, pasaki, lai iedod misteram Stam- pam uzkost. Ej žigli! Jā, vēl kas, mister Stamp, — pavirzījusies tuvāk medniekam, meitene turpināja klusākā balsī. — Ja jau­nais … jaunais cilvēks atjās, kad te būs viesi — viņš tos droši vien nepazīst —, gādājiet, lai par viņu parūpējas. Te uz verandas stāv vīns, tepat ir arī uzkožamie. Jūs saprotat, par ko es runāju, mister Stamp?

—    Lai velns par stenderi, mis Luīza, ja es kaut ko saprotu! Es saprotu visu, kam sakars ar iedzeršanu un pārējo, bet par kādu jauno cilvēku jūs runājat, man nav ne mazākās sajēgas.

—    Kā nu jūs nesaprotat! Par jauno džentlmeni, jauno cilvēku, kas ved šurp zirgus, kā jūs teicāt.

—    Ak tā, par mustangu mednieku Morisu, vai ne? Jūs neesat kļūdījusies, nosaukdama viņu par džentlmeni. Nav pārāk daudz tādu mustangu mednieku, kas būtu pelnījuši šo tituli. Viņš caur un cauri ir tāds — dfcimis džentlmenis, kaut arī nodarbojas ar zirgu medībām, un piedevām vēl īrs.

Luīzas Poindeksteres acis iedzirkstījās, dzirdot, ka Zeba Stampa vārdi saskan ar viņas pašas novērojumiem.

—    Man jūs tomēr jābrīdina, — mednieks turpināja, it kā vi­ņam būtu radušās šaubas, — ka šis puisis jutīsies aizvainots, ja viņam viesmīlību parādīs kāds cits. Viņš, kā mēdz teikt pie mums Misisipi, ir lepns kā Peintdeksters. Piedodiet, mis Luīza, ka es tā runāju. Es aizmirsu, ka runāju ar Peintdeksteri — ja ne vislep nāko, tad ar visskaistāko šīs ģimenes locekli.

—    O, mister Stamp, jūs drīkstat teikt man visu, ko gribat. Jūs taču zināt, ka es neturēšu ļaunu prātu uz jums, veco labo milzi!

—    Viņš kļūtu ļaunāks par punduri, ja kāds jums, mis, pa­teiktu kaut ko aizskarošu vai nodarītu pāri.

—    Paldies, paldies, es zinu, ka jums ir zelta dvēsele. Var­būt kādreiz… kādreiz, mister Stamp, — Luīza teica un gandrīz aprāvās, — man būs vajadzīga jūsu draudzīgā palīdzība.

—    Tādā gadījumā ilgi jums tā nebūs jāgaida. To vecais Zebs- Stamps var apsolīt, mis Peintdekstere. Ja jums vajadzēs, viņš līdz pēdējam elpas vilcienam būs niknāks par skunksu un viltī­gāks par koijotu.

—    Tūkstoškārt paldies. Bet ko jūs gribējāt teikt, runādams, par viesmīlību?

—    Es gribēju teikt, ka nebūtu jēgas man piedāvāt mustangu medniekam Morisam jūsu mājā iekost vai iedzert. Ja to nedarīs jūsu tēvs, jauneklis aizies, neko nepielicis pie mutes. Saprotiet, mis Luīza, viņš nav no tiem, kurus var sūtīt uz virtuvi.

Jaunā kreoliete neatbildēja. Šķita, ka viņa par kaut ko sa­springti domā.

—    Nekas, — viņa beidzot sacīja, it kā būtu kaut ko izlēmusi. — Nekas, mister Stamp. Jums viņš nebūs jācienā. Tikai padodiet man ziņu, kad viņš ieradīsies. Ja tas notiks pusdienu laikā, vi­ņam, protams, neviens nebūs jāgaida. Bet, ja viņš atjāj ātrāk, aizturiet viņu. Jūs man to apsolāt?

—    Jums es nespēju atteikt.

—    Tātad jūs darīsiet man zināmu, kad viņš atjās. Es pati piedāvāšu viņam iekost.

—    Ja jūs to darīsiet, mis, es baidos, ka jūs sabojāsiet viņam apetīti. Redzot jūs, dzirdot jūsu melodisko balsi, pat izbadējies vilks aizmirsīs savu tukšo vēderu. Kad ierados te, es biju tā izsalcis, ka biju gatavs aprīt jēlu tītaru. Bet tagad man ēšana nav ne prātā. Es varu veselu mēnesi iztikt bez gaļas.

Uz šiem eifēmismiem Luīza atbildēja ar skanīgiem smiekliem. Šajā brīdī virtuves durvīs parādījās kalpone ar vieglu paplāti, bet aiz viņas — Pluto ar lielāku un vairāk apkrautu paplāti.

Jautri izmetusi šos vārdus, Luīza Poindekstere vieglā solī aiz­gāja no verandas. Iegājusi savā istabā, viņa vienatnē ļāvās vēl dziļākām pārdomām, kuras izteica noslēpumainā čukstā:

—    Tas ir mans liktenis. Es jūtu to, es zinu. Man bail iet tam pretī, bet nav spēka no tā izvairīties. Es nevaru un negribu izvai­rīties!

XII NODAĻA

SAVVAĻAS ZIRGA SAVALDĪŠANA

Meksikāņu mājas jaukākā daļa ir azote ja, kuras grīda ir hasiendas plakanais jumts, bet griesti — debesu jums. Labā laikā — bet šajā svētīgajā klimatā laiks vienmēr ir labs — priekšroku dod azotejai, nevis viesistabai, it īpaši pēcpusdienā, kad rietošā saule sārto Orizabas, Popokatepetlas, Talukas un «Dvīņu māsu» sniego­tās virsotnes, kad izdzertais vīns sakarsējis Andalūzijas dēlu un meitu — konkvistadoru pēcnācēju — iztēli un liek viņiem pa­kāpties augstāk, lai pārredzētu visu pasauli.

Šo patīkamo ieražu pavadīt tuvojošās krēslas stundas uz jumta ievēro visi, kuriem vien iznāk apmesties meksikāņu mājā. Arī Luiziānas fermera ģimene, gluži dabiski, nebija atteikusies no šīs tradīcijas.

Arī tovakar, kad ēdamistaba bija kļuvusi tukša, visi salasījās nevis viesistabā, bet uz jumta. Rietošās saules slīpie stari apspī­dēja tik bezbēdīgu un spožu sabiedrību^ kāda diezin vai kādreiz bija pulcējusies Kasadelkorvo. Pa rūtainajiem kārniņiem pastai­gājās vai pie margām stāvēja tik skaistas sievietes un tik dros­mīgi vīrieši, kādi te nebija redzēti pat vecos laikos, kad iepriek­šējais saimnieks mēdza parādīt savu viesmīlību kaimiņu idalgo.

Šajā sabiedrībā, kas bija sapulcējusies, lai apsveiktu Vudliju Poindeksteru ar ierašanos Teksasā, bija viesi ne vien no koloni­jas, bet arī no vēl tālākiem novadiem — no Gonzalesas, Kastro- vilas, pat no Sanantonio — veci plantatora draugi, kas, tāpat kā viņš, bija izvēlējušies par apmešanās vietu Dienvidrietumteksasu un jājuši — daži pat vairāk nekā simts jūdzes —, lai piedalītos pirmajā lielajā «pieņemšanā».

Plantators nebija žēlojis ne naudu, ne pūles, lai viss izdotos teicami. Ielūgto forta virsnieku greznie formas tērpi un uzpleči, kara orķestri, bagātie Kasadelkorvo vīna pagrabi, kas piederēja pie pirkuma, — tas viss piešķīra Poindekstera dzīrēm Leonas krastos līdz šim neredzētu vērienu.

Taču sabiedrības galvenā rota bija plantatora mīļotā meita Luīza, kādreizējā Luiziānas pirmā skaistule, kas staigāja starp vie­siem smaidoša kā karaliene un piemīlīga kā dieviete.

Šodien Luīza bija kā zvaigzne, kurai pievērsti simtiem acu pāru. Daži šo skaistumu vēroja ar apbrīnu, citus mocīja skaudība.

Vai viņa pati jutās laimīga?

Jautājums var likties aplams.

Kāda gan viņa lai būtu, ja ne lepna un neizsakāmi laimīga starp draugiem, apbrīnotājiem, pat pielūdzējiem, starp cilvēkiem, kuru mīlestība pārvērtīsies dievināšanā, starp jauniem plantato- riem, juristiem, topošiem valsts darbiniekiem un tādiem, kas jau iemantojuši attiecīgu reputāciju, starp Marsa dēliem, kas dien vai drīz aizies no dienesta?

Tā varētu jautāt svešinieks, kas nepazīst kreolu, it īpaši kreolu sieviešu raksturu.

Šajā drūzmā varēja redzēt cilvēku, kuram kreolu raksturs ne­bija mīkla un kas tomēr varbūt vairāk nekā jebkurš cits no klāt­esošajiem sekoja katrai Luīzas kustībai. Tas bija Kasijs Kolhauns.

Viņš sekoja meitenei visur, ne cieši kā ēna, taču neatlaidīgi, pāriedams no vienas vietas uz otru. Te Kolhauns gāja augšup, te lejup pa kāpnēm, te kā pārģērbts policists šķietami izklaidīgi stāvēja stūrī, ne mirkli neizlaizdams no acīm māsīcu.

Savādi, ka Kolhauns nepievērsa uzmanību tam, ko viņa at­bildēja uz komplimentiem, ar kuriem meiteni apbūra viņas smaida tīkotāji. Viņu nesatrauca pat dragūna Henkoka lakstoša- nās. Kolhauna sejā nenodrebēja ne muskulis, it kā šīs sarunas būtu viņam pilnīgi vienaldzīgas.

Tikai tad, kad viesi bija uzkāpuši azotejā un Luīza, atspiedu­sies pret margām, ilgu pilna vērās tālē, Kolhauns nodeva sevi. Visi tuvāk stāvošie ievēroja viņa pētīgo skatienu.

Kasadelkorvo jaunā saimniece diezgan bieži piegāja pie mar­gām un palūkojās tālumā. Kāpēc viņa to darīja, neviens nezināja un neviens par to galvu nelauzīja. Vienīgi Kasiju Kolhaunu mo­cīja aizdomas.

Kad prērijā no rietošās saules zelta stariem iznira kaut kāda grupa un vērotāji no azotejas drīz vien varēja izšķirt zirgu baru un dažus jātniekus, bijušais brīvprātīgo virsnieks vairs nešau­bījās, kas vada šo kavalkādi.

Ātrāk par Poindekstera viesiem zirgu bara tuvošanos pama­nīja viņa meita — pēc apvāršņa malā izaugušā nelielā, drusku caurspīdīgā putekļu mākonīša, kuru ieraudzīt varēja tikai tas, kas gaidīja to parādāmies.

—    Savvaļas zirgi! — paziņoja majors, Indžas forta koman­dants, aši paskatījies binoklī. — Kāds tos ved šurp, — viņš pie­metināja, vēlreiz pielicis binokli pie acīm. — A, es redzu, tas ir mustangu mednieks Moriss, kas dažreiz piegādā mums zirgus. Rādās, ka viņš jāj tieši uz šejieni, mister Poindekster.

—    Ja tas ir jauneklis, kuru jūs minējāt, tad tas ir patīkami,— atteica Kasadelkorvo īpašnieks. — Mēs salīgām, ka viņš pagādās man pārdesmit zirgu, un droši vien viņš jau ved tos. Jā, tā ir, — viņš piebilda, paskatījies binoklī.

—   Esmu pārliecināts, ka tas ir viņš, — teica plantatora dēls. — Es pazīstu — tas jātnieks ir Moriss Džeralds.

Plantatora meita izlikās, ka nav pazinusi un ka notiekošais viņu nepagalam neinteresē. Meitene juta sev pievērstas brālēna ļaunās acis, kas dzeldēja viņu.

Kavalkāde tuvojās. Moriss stalti jāja priekšgalā, vezdams laso piesieto lāsumaino mustangu.

—    Cik skaists dzīvnieks! — daži iesaucās, kad sagūstītais mustangs, neparasto apstākļu satraukts, drebēdams stāvēja mājas priekšā.

—    Ir vērts nokāpt lejā, lai paskatītos uz tādu mustangu, — ierunājās major/a spridzīgā sieva. — Ierosinu visiem nokāpt lejā. Ko jūs par to sakāt, mis Poindekstere?

—   Protams, — atsaucās jaunā saimniece, un daudzi viņai pie­balsoja:

—    Iesim lejā, iesim ātrāk!

Dāmas ar majorieni priekšgalā noskrēja pa akmens kāpnēm. Vīrieši sekoja. Pēc brīža mustangu mednieks, nepaguvis nokāpt no zirga, līdz ar savu gūstekni atradās izmeklētas sabiedrības centrā.

Henrijs Poindeksters bija noskrējis pats pirmais un draudzīgi apsveica mustangu mednieku.

Luīza viegli paklanījās viņam, ne vairāk.

Sirsnīgu sasveicināšanos ar zirgu tirgotāju, kaut arī viņam pienāktos gods tikt iepazīstinātam, šī sabiedrība uzskatītu par familiaritāti un diezin vai nenosodītu.

No dāmām vienīgi majora sieva sasveicinājās ar Morisu laip­nāk, taču viņas tonī jautās pārākuma apziņa. Toties viņu aplai­moja ašais un izteiksmīgais jaunās kreolietes skatiens.

Starp citu, labvēlību pauda ne tikai Luīzas skatiens. Mustangu mednieks no tiesas arī bija lielisks pat noputējušajā apģērbā. Vairāk nekā divdesmit jūdžu garais ceļojums nebija viņu ne drusku nogurdinājis. Prērijas vēja appūstie vaigi ziedēja. Atpo­gātais krekls bija atsedzis spēcīgu, saules nobronzētu kaklu, kas izcēla jaunekļa vīrišķīgo skaistumu. Pat sprogās sabirušie putekļi nespēja noslēpt matu spīdumu un kuplumu. Labi veidotais au­gums liecināja par neikdienišķu spēku un izturību. Neviens vien acu pāris zagšus mēģināja ielūkoties jaunā īra acīs. Intendanta glītā radiniece jūsmīgi uzsmaidīja viņam. Runāja, ka arī inten­danta sieva metusi acis uz viņu, bet tās varēja būt nevalodas, kuras palaidusi forta ārsta Tīzla laulātā draudzene, pazīstama tenku vācele.

—    Tas, — teica Poindeksters, aplūkojis sagūstīto mustangu, — laikam ir tas pats zirgs, par kuru man stāstīja Zebs Stamps?

—    Jā, tas ir tas pats, — atbildēja vecais mednieks, pieiedams klāt, lai palīdzētu Morisam. — Jā-ā, mister Peintdekster, tā pati ķēve, kā jūs pats redzat.

—    Jā, jā, — steigšus atsaucās plantators, gribēdams izvairīties no tālākiem paskaidrojumiem.

—    Puisis bija noķēris to jau pirms mūsu abu sarunas. Labi, ka paspēju vēl laikā. Mustangs varēja nonākt citās rokās, un mis Luīza justos apbēdināta.

—    Tas taisnība, mister Stamp. Tas ir ļoti mīļi no jūsu puses. Es nezinu, kā lai atmaksāju par jūsu laipnību.

—    Atmaksāt? Jūs gribat teikt, ka labprāt izdarītu man kaut ko patīkamu? Tas būs pavisam viegli. Vispār es neko sevišķu neesmu paveicis — mazliet pajāju pa prēriju, un tas ir viss. Bet papriecāties par tādu skaistuli kā jūs jāšus uz šīs ķēves, pie tam vēl tajā cepurē ar spalvu un kleitā ar šlepi — ar to vecajam Zebam Stampam atliku likām būtu atlīdzināts jājiens gar visu Klinšu kalnu grēdu un atpakaļ.

—   O, mister Stamp, jūs esat nelabojams glaimotājs! Paraugie- ties apkārt. Te netrūkst sieviešu, kas būtu pelnījušas jūsu kom­plimentus vairāk nekā es.

—    Labi, labi, — Zebs atbildēja, pārlaizdams paviršu skatienu dāmām. — Nenoliedzu, ka te ir daudz skaistu sieviešu, sasodīti daudz skaistu sieviešu' Bet, kā mēdza teikt vecajā Luiziānā, Luīza Peintdekstere ir tikai viena.

Smieklu šalts, kurā varēja saklausīt pavisam nedaudzas sie­viešu balsis, bija atbilde uz Zeba galanto runu.

—    Man jāmaksā jums divi simti dolāru, — teica plantators Morisam, norādīdams uz lāsumaino mustangu. — Šķiet, par tādu summu ar jums vienojies misters Stamps.

—    Es neslēdzu šo darījumu, — daudznozīmīgi smaidīdams, atbildēja mustangu mednieks. — Es nevaru pieņemt jūsu naudu. Šis zirgs netiek pārdots.

—    Tiešām? — pakāpdamies atpakaļ, jautāja plantators, aiz­skarts savā lepnumā. Plantatora draugi un forta virsnieki neprata apslēpt izbrīnu, ka cilvēks var atteikties no tādas naudas. Divsimt dolāru par neiejātu mustangu,. kad parastā cena bija no desmit līdz divdesmit dolāriem! Vai tam mustangu medniekam viss bija mājā?

Moriss tūlīt pierādīja, ka ir pie pilna prāta.

—    Mister Poindekster, — viņš turpināja, — jūs man esat tik labi samaksājis par citiem maniem gūstekņiem, pie tam pirms to saņemšanas, ka gribu lūgt jūs pieņemt šo dāvanu. Tāda ir īru paraža. Bez tam pie mums pieņemts apdāvināt nevis to, ar kuru noslēgts darījums, bet kādu no viņa ģimenes locekļiem. Vai jūs neatļautu man ieviest šo īru paražu arī Teksasā?

—   Saprotams, par to nevar būt runas! — atbildēja dažas bal­sis, divas vai trīs neapšaubāmi ar īru akcentu.

—   Es neiebilstu, mister Džerald, — izpildot sabiedrības gribu un apspiežot savu konservatīvismu, atteica plantators. — Kā jūs vēlaties.

—   Pateicos, kungi, pateicos, — sacīja mustangu mednieks un palocījās cilvēkiem, kas uzskatīja sevi par viņa saimniekiem.

—    Šo mustangu es dabūju laimīgas nejaušības dēļ, un, ja mis Poindekstere būs ar mieru to pieņemt, es jutīšos vairāk nekā at­algots par triju dienu pakaļdzīšanos, ko man prasīja šis dzīv­nieks. Pat visviltīgāko koķeti nebūtu bijis tik grūti savaldīt.

—    Es pieņemu jūsu dāvanu, ser, un pieņemu ar pateicību,— atbildēja jaunā kreoliete, pirmo reizi paceldama balsi un nepie­spiesti panākdamās uz priekšu. — Bet man liekas, — viņa tur­pināja, rādīdama uz mustangu un vienlaikus skatīdamās acīs mustangu medniekam, — man liekas, ka jūsu gūsteknis vēl nav pieradināts. Dzīvnieks dreb neziņā, kas nu būs. Tas var noraut iemauktus, kas var tam nepatikt, un ko tad lai es, nabadzīte, iesāku?

—    Pareizi, Moris, — teica majors, lāgā neizpratis šo vārdu apslēpto jēgu un uzrunādams cilvēku, kas vienīgais no klāteso­šajiem bija to uztvēris. — Mis Poindeksterei taisnība. Šis mus­tangs vēl nav iejāts, tas katram redzams. Nāc, draudziņ, pamāci to. Lēdijas un džentlmeņi, — majors turpināja, uzrunādams sa­biedrību, — tagad būs ko redzēt, īpaši tiem, kas neko tamlīdzīgu vēl nav redzējuši. Paklausieties, Moris, kāpiet mugurā mustan­gam un parādiet mums to prēriju mežoni. Viņa izskatās tā, it kā pati gribētu pārbaudīt jūsu māku.

—   Jums taisnība, major, viņa tiešām to grib, — atbildēja mustangu mednieks, žigli paskatījies nevis uz četrkājaino gūs­tekni, bet gan uz jauno kreolieti, kas, par spīti izrādītajai dros­mei, bija iejukusi viesu pūlī.

—    Nekas, manu zēn, — majors nomierinošā tonī kala savu,

—    lai gan acis tai zvēro kā pašam nelabajam, es lieku desmit pret vienu, ka jūs izdzīsiet no tās visas aušības. Pamēģiniet!

Nepieņemt majora piedāvājumu mustangu medniekam nozī­mētu aptraipīt savu labo slavu. Tas bija aicinājums parādīt savu izmaņu un drosmi, kas Teksasā tika turēta lielā cieņā.

Savu piekrišanu Moriss izteica tādējādi, ka ātri izlēca no seg­liem, pasniedza pavadu Zebam Stampam un sāka ņemties gar lāsumaino.

Tad viņš palūdza atbrīvot vietu. Tas tika izdarīts vienā acu­mirklī — lielākā daļa viesu, tajā skaitā visas dāmas, sakāpa atpa­kaļ azotejā.

Apmetis laso ap dzīvnieka apakšžokli un virves galus sasējis kā iemauktus uz galvas, Moriss uzlēca ķēvei mugurā.

Dzīvnieks pirmo reizi sajuta cilvēka svaru un uzņēma to kā apvainojumu.

Griezīgie, naidīgie zviedzieni pauda nepārprotamu protestu. Mustangu mēģinās pazemot un padarīt par vergu!

Dzīvnieks saslējās uz pakaļkājām un kādu brīdi palika šādā stāvoklī. Jātnieks neapjuka un abām rokām apķērās mustangam ap kaklu. Ar visu spēku aizžņaudzis mustangam rīkli, viņš turē­jās pie tā kā pieaudzis. Citādi mustangs būtu vēlies atmuguriski un nospiedis jātnieku.

Tad mustangs izmēģināja nākamo «paņēmienu» — sāka mest gaisā pakaļkājas. Nebija viegli noturēties tam mugurā. Pārlieci­nāts par savu izveicību, jātnieks bija atteicies no segliem un pavadas, kas tagad būtu lieti noderējuši. Taču, lietojot tos, viņš nevarētu lepni saukties par prēriju varoni, kas spēj savaldīt ne- apseglotu mustangu.

Un viņš tika galā bez šiem piederumiem. Līdzko ķēve pa­svieda gaisā pakaļkājas, jātnieks ātri apgriezās tai uz muguras un ar rokām aptvēra zirga ķermeni, tādējādi neļaudams mustan­gam nolidināt viņu zemē.

Mustangs atkārtoja šo mēģinājumu divas vai trīs reizes, tomēr jātnieks veiklībā bija pārāks. Piepeši, it kā atskārtis, ka preto­ties ir bezjēdzīgi, satracinātais dzīvnieks mitējās spārdīties un kā plēsts likās prom pa prēriju.

Šim skrējienam kaut kur tomēr vajadzēja beigties, un viesi palika gaidām Morisu atgriežamies. ,,

Azotejā sēdošie vairākkārt ieminējās, ka viņš varētu būt no­galināts vai vismaz sakropļots. Viens no klātesošajiem to arī vēlējās, bet otrs baiļojās par Morisa dzīvību kā par savējo. Kā­dēļ Luīza Poindekstere, lepnā cukurniedru plantāciju īpašnieka meita, tālu izdaudzinātā skaistule, kurai pietiktu pamest ar pirk­stiņu, lai dabūtu par vīru visbagātāko un visdižciltīgāko štata cilvēku, — kādēļ viņa bija aizrāvusies ar nabadzīgu Teksasas mednieku, tas viņai pašai nebija skaidrs. Viņa juta dīvainu inte­resi pret šo neparasto cilvēku, kas stipri atšķīrās no apkārtējās izmeklētās sabiedrības. Luīza arī apzinājās, ka šī interese, ko izdegušajā prērijā bija ierosinājuši daži vārdi, skatieni un žesti, nevis plok, bet nemitīgi pieņemas spēkā.

Meitenes sirds sāka pukstēt straujāk, kad atkal parādījās mus­tangu mednieks Moriss uz zirga, šoreiz nevis uz mežonīga, bet uz savaldīta zirga, kas vairs nemēģināja nokratīt jātnieku un padevīgi apliecināja pasaulei, ka atzīst to par savu saimnieku.

Jaunā kreoliete gan neizrādīja to citiem, taču atzina jātnieku par savas sirds pavēlnieku.

— Mis Poindekstere, — sacīja mustangu mednieks, nolēk­dams zemē un izlikdamies nedzirdam viņam veltītos aplausus, — vai drīkstu lūgt jūs pienākt pie zirga, apmest tam ap kaklu laso un aizvest uz stalli? Ja jūs to izdarīsiet, dzīvnieks uzskatīs jūs par savu pieradinātāju un vienmēr pakļausies jūsu gribai.

Klīrīga sieviete tielētos, koķete noraidītu tādu priekšlikumu, bet kautrīga meitene gluži vienkārši sabītos.

Luīza Poindekstere ne mirkli nešaubījās, neizrādīja ne mazā­kās bailes vai vēlēšanos izlocīties. Viņa atstāja savus aristokrā­tiskos sarunu biedrus, kā Moriss bija ieteicis, satvēra astru virvi, apmeta to pieradinātajam mustangam ap kaklu un veda gūstekni uz Kasadelkorvo zirgu stalli.

Pravietīgi atbalsojoties sirdī, viņai ausīs nepārtraukti skanēja mustangu mednieka vārdi:

«Dzīvnieks uzskatīs jūs par savu pieradinātāju un vienmēr pakļausies jūsu gribai.»

XIII N O D A Ļ A

PIKNIKS PRĒRIJA

Austošās saules pirmie rožainie stari apgaismoja priekšmetus, kas stā­vēja Indžas forta virsnieku dzīvokļu priekšā.

Grupas centrā atradās neliels furgoniņš, kurā bija iejūgts meksikāņu mūļu pāris. Spriežot pēc tā, kā dzīvnieki dīdījās, nikni vicināja astes un grozīja ausis, tie kādu laiku bija nostāvējuši iejūgti un gaidīdami nevarēja sagaidīt, kad varēs doties ceļā. Ar savu izturēšanos mūļi brīdināja dīkdieņus, lai tie nepienāk pa spērienam.

Patiesību sakot, nekādu dīkdieņu tur nebija, ja neskaita mil­zīga auguma cilvēku filca cepurē. Pat krēslā šajā cilvēkā varēja pazīt mednieku Zebu Stampu. Viņš sēdēja uz savas «vecās gra­bažas», kas, pretēji mūļiem, stāvēja kā sālsstabs.

Toties apkārt valdīja rosība. Ļaudis skraidīja šurp un turp, no furgona uz virsnieku dzīvokļiem un atpakaļ pie braucamā.

Tur bija apmēram desmit cilvēku, kas atšķīrās kā ar apģērbu, tā ar ādas krāsu. Vairums bija ārrindas kareivju, divi, jādomā, pavāri, bet pārējie — virsnieku raitnieki.

Starp pēdējiem sevišķi izcēlās kāds labi ģērbies nēģeris, kas cienīgi staigāja turp un atpakaļ un kalpoja par sulaini pie forta komandanta. Šīs raibās sabiedrības vadītāja lomu izpildīja ser­žants, kas deva rīkojumu likt furgonā ēdamo un dzeramo — īsi sakot, visu piknikam nepieciešamo.

Ka paredzēts plaši uzdzīvot, to liecināja bagātīgi piekrautais vezums. Tajā bija Teksasai neparasti dažāda lieluma un formas grozi, kārbas un trauki.

Lai cik izsmalcināti un daudzveidīgi būtu pārtikas krājumi, ne visi piknika sagatavošarias dalībnieki bija apmierināti. Šis nepie­pildāmais Lukulls bija Zebs Stamps.

—    Paklau, seržant, — viņš teica, — es nejūtu smaržojam kukurūzu un neesmu manījis, ka tu būtu to iekrāvis furgonā. Bet man šķiet, ka tur, prērijā, daži priekšroku dos kukurūzai, nevis kaut kādai spranču.suslai. Jūs laikam saucat to par šam- piņieti?

—    Dot priekšroku kukurūzai un nevis šampanietim! Jūs runā­jat par zirgiem? >

—   Pie velna zirgus! Es runāju nevis par zirgu kukurūzu, bet par Monongahelas viskiju.

—    A, nu es saprotu. Jums taisnība, mister Stamp. Viskiju nedrīkst aizmirst, Pump. Man šķiet, ka es redzēju izbraucienam piemērotu pudeli.

—   Jā, seržant, — atsaucās melnais dieninieks. — Te tā ir, — viņš piebilda, nesdams uz furgonu prāvu pudeli.

Uzskatīdams, ka gatavošanās pabeigta, vecais Zebs Stamps sāka rosīties.

—   Vai viss kārtībā, seržant? — viņš jautāja, nemierīgi šūpo­damies kāpšļos.

—    Ne gluži, mister Stamp. Pavārs saka, ka cāļi vēl jāpacep.

—    Velns parāvis tos cāļus līdz ar visu pavāru! Kur tie der salīdzinājumā ar prērijas tītaru? Majors piekodināja, lai es vienu nošaujot. Nav joka lieta nošaut tītaru, kad saule nogājusi savas desmit jūdzes un pa pēdām velkas šitādi rati. Nedomā, seržant, ka putns ir tik dumjš kā forta kareivis. No visiem prērijas iemīt-' niekiem tītars ir visslīpētākais, un, ja tu gribi viņu apšmaukt, tev jābūt kājās līdz ar sauli, ja ne agrāk.

—   Kas tiesa, tas tiesa, mister Stamp. Es zinu, ka majors kāro meža tītaru. Viņš teica, ka paļaujoties uz jūsu māku.

—    Kā tad, kā tad. Kazi viņš gaida arī, ka celšu viņam galdā bizoņa mēli un šķiņķi, kaut gan šo dzīvnieku Dienvidteksasas prērijās vairs nav un nav bijis jau gadu divdesmit. Eiropiešu rakstnieki savās grāmatās gan skrīvē pavisam ko citu, cik esmu dzirdējis, sevišķi grēkojot spranči. Te vairs nav ne smakas no bizoņiem. Ir sastopami lāči, brieži, kalnu kazas, ir daudz meža tītaru, bet, lai nošautu kādu no tiem pusdienām, jums jāietur brokastis pietiekami agri. Ja man jāmīdās uz vietas, es nevaru apsolīt tītaru. Tātad, ja tu, seržant, gribi, lai tavi augstie viesi šodien gremotū'tītaru, visprātīgākais būtu dot rīkojumu kustēties.

Mednieka pārliecinošā runa ietekmēja seržantu, un viņš pa­vēlēja saviem ļaudīm doties ceļā. Zebs Stamps jāja pa priekšu,

Tai šķērsotu plašo līdzenumu starp Leonu un Riekstu upi.

* *

Kopš pārtikas furgona aizbraukšanas nebija apritējušas ne divdesmit minūtes, kad tajā pašā vietā sāka pulcēties cita kom­pānija.

Jāšus parādījās dāmas, kuras pavadīja nevis zirgu puiši, kā parasts Anglijā, izjājot medībās, bet gan viņu tēvi, brāļi, līga­vaiņi un vīri. Drīz jo drīz te bija gandrīz visi Poindekstera viesi.

Ieradās arī pats plantators, viņa dēls Henrijs, māsasdēls Kasijs Kolhauns un meita Luīza uz lāsumainā mustanga, kas bija saposts par godu svinībām Kasadelkorvo.

Pikniks bija atbilde uz Poindekstera viesmīlību. Majors un virsnieki bija saimnieki, bet plantators un viņa draugi — lūgtie viesi. Ja arī pikniks nebija tik spožs, tad tomēr iecerēts ar zi­nāmu vērienu. Lai iepriecinātu kolonijas viesus, bija paredzēta reta izrāde — savvaļas zirgu medības.

Arēna šim sporta veidam varēja būt vienīgi prērija divdesmit jūdzes uz dienvidiem no Indžas forta. Tāpēc vajadzēja ātrāk sa­posties un ņemt līdzi pietiekami daudz pārtikas.

Līdzko uz Leonas spoguļainās virsmas sāka rotāties saules stari, ekskursija divdesmit dragūnu apsardzībā bija gatava doties ceļā. Tāpat kā iepriekš aizbraukušajai grupai, arī tai bija ceļ­vedis, nevis vecs mežinieks nonēsātā filca cepurē un izbalējušos svārkos, bet labi ģērbies jātnieks staltā zirgā — īsti piemērots pavadonis tādai izmeklētai sabiedrībai.

—    Jājam, Moris! — uzsauca majors, redzēdams, ka visi ir kopā. — Lēdijas un džentlmeņi, šis jaunais cilvēks pazīst savva­ļas zirgu uzturēšanās vietas un ieražas kā savus piecus pirkstus. Ja Teksasā ir kāds, kas var parādīt, kā tie jāmedī, tad tas ir mus­tangu mednieks Moriss.

—    Jūs nepelnīti cildināt mani, major, — atsaucās jaunais īrs, pieklājīgi palocīdamies klātesošajiem. — Neko tamlīdzīgu es ne­esmu teicis. Varu tikai apsolīt, ka parādīšu jums, kur dzīvo mus­tangi.

«Cik pieticīgs!» nodomāja Luīza.

—    Tad ved mūs! — atkal uzsauca majors, un, rīta vējiņa plan­dītā karoga pavadīta, jautrā kavalkāde atstāja parādes laukumu,

* *

*

Teksasā vīriešiem, sievietēm un zirgiem divdesmit jūdžu jā- jiens pa prēriju pirms brokastīm ir tīrais nieks, nekas vairāk kā izprieca.

Šis attālums tika veikts nepilnās trijās stundās, un viss būtu bijis labi, ja beigās sevi nebūtu licis manīt izsalkums.

Par laimi, furgons ar pārtiku brauca cieši aiz jātniekiem un jau krietnu joni pirms pusdienlaika viņi bija apmetušies milzīga riekstu koka ēnā Riodenuesesas krastā.

Ceļā nekas ievērības cienīgs nebija atgadījies. Moriss jāja pa priekšu un reizēm parādīja savu izveicību, pārlēkdams pāri kādai upītei, nevis meklēdams braslu vai šaurāku vietu.

Daži tādā rīcībā saskatīja bravūru, vēlēšanos izcelties pārējo acīs. Vismaz Kasijs Kolhauns bija par to pārliecināts. Ej nu sa­zini, var jau būt, ka atvaļinātajam kapteinim bija taisnība.

Bet, ja tā, tad bija arī attaisnojums. Vai esat kādreiz pieda­lījies medībās, kad jums visapkārt lepni līgojas ar spalvām izro­tātas cepures? Esat? Tādā gadījumā nesteidzieties nosodīt Teksa- sas mustangu mednieku. Iegaumējiet, ka viņu vēroja ne viens vien spožs acu pāris un to skaitā bija arī Luīzas Poindeksteres acis. Padomājiet par to, un diezin vai jūs pārsteigs vēlēšanās «paspīdēt».

Bija arī citi, kas vēlējās izcelties ar savu drosmi. Jaunais dragūns Henkoks bieži raudzīja pierādīt, ka nav nekāds iesācējs uz zirga. Strēlnieku leitnants ik pa brīdim pajāja tālāk no inten­danta radinieces, lai izpildītu kādu jāšanas triku, neskatoties uz viņu, savu iecerēto, tikai gaidot klusos aplausos izteiktu atzinību.

Ak, Poindekstera meita! Lai kur tu būtu, civilizētās Luiziānas salonos, vai mežonīgās Teksasas prērijās, tavā klātbūtnē velti meklēt mieru! Ej kur iedama, visur tu liec dzimt romantiskām domām.

XIV NODAĻA

MANADA

Te bija iespējams izvēlēties mustangu  medībām piemērotāku vietu par to, kādā ceļiniekus bija atvedis Moriss Džeralds.

Līdzko Sanantonio vīna pagrabos pirktais dzirkstošais joha- nesburgietis bija padarījis debesis zilākas un zāli zaļāku, atska­nēja sauciens:

—    Mustenos!

Saucējs bija meksikāņu vakero1 , kas bija nolikts par novēro­tāju.

Moriss, zibenīgi iztukšojis glāzi, ielēca seglos un uzsauca:

—    Nē, — atbildēja meksikānis, — manada.

—    Ko viņi tur pļāpā? — jautāja kapteinis Kolhauns.

-— Mustetios — tā meksikāņi sauc mustangus, •— paskaidroja majors, — bet par manadu viņi sauc savvaļas ķēvju baru. Sai laikā ķēves turas kopā, atsevišķi no ērzeļiem, ja vien . ,.

—    Ja vien? … — nepacietīgi jautāja kapteinis, pārtraukdams skaidrojumu.

—    Ja vien tām neuzbrūk ēzeļi, — nevainīgi atbildēja majors.

Visi iesmējās, un tas lika apšaubīt majora atbildes naivitāti.

Brīdi Kolhaunu mocīja nepatiKa par tādu aplamu uztveri, bet

tikai brīdi. Viņš nepiederēja pie tiem vīriem, kurus tādi klu- pieni spēj izsist no līdzsvara.

—   Jā, nudien, — viņš sacīja, nevienu īpaši neuzrunādams, — es nezināju, ka tāds bars šajā apvidū var būt tik bīstams.

Manada pa to laiku tuvojās.

—    Seglos! — visi kā viens iesaucās.

Zirgiem, kas cītīgi mala dzeltenos graudus, zobos steigšus tika ielikti laužņi, uz mugurām, kas vēl kūpēja pēc ātrā jājiena tropiski tveicīgajā rītā, uzmestas pavadas, un drīz dāmas un kungi jau sēdēja seglos.

Savvaļas zirgu bars acīmredzot joņoja pār uzkalna kori, uz kuras stāvēja novērotājs. Arī viņš jau sēdēja seglos un pēc mirkļa atradās bara vidū ar laso rokā. Dzīvnieki brāzās neprā­tīgos auļos, it kā tos vajātu kāds briesmīgs radījums. Skatīda­mies atpakaļ, tie neredzēja ne grezno furgonu, ne ap to saspie­dušos jātniekus.

—    Tiem dzenas pakaļ, — ieteicās Moriss, vērodams satrauk­tos dzīvniekus. — Kas tur notiek, Krespīno? — viņš jautāja mek­sikānim, kuram no savas vietas vajadzēja redzēt vajātāju.

Gaidot atbildi, visi apklusa. Dažu sejās atspoguļojās nemiers un pat izbailes. Droši vien indiāņi vajāja mustangus!

—    O, tā jau es domāju! — nomurmināja Moriss. — Tas ne­lietis ir jāapstādina, citādi viņš sabojās mums visas medības. Ka­mēr savvaļas ēzelis dzīsies pakaļ zirgu baram, to neapturēs ne­kāds spēks. Vai ēzelis ir tālu?

—    Pavisam tuvu, don Morisio. Skrien taisni man virsū.

—    Pamēģini uzmest tam laso. Ja neizdodas — aizšauj. Kaut kā galā ir jātiek.

Neviens no klātesošajiem nezināja, kas īsti vajātājs ir par zvēru. Tikai mustangu mednieks saprata, ko nozīmē vārdi «un asiņo cimarron» un «un macho».

—    Paskaidrojiet, Moris, — lūdza majors.

—    Paskatieties turp, — īrs atbildēja un norādīja uz uzkalnu.

Ar šiem vārdiem pietika, lai visi pievērstos uzkalnam, kur kā

spārnos pacēlies putns traucās dzīvnieks, kas patasti noder par gausības un aprobežotības paraugu.

Taču savvaļas ēzelis stipri atšķiras no pieradināta ēzeļa. Vajā­tājs bija gandrīz tikpat liels kā mustangi, kuriem tas dzinās pa­kaļ, un, ja arī neskrēja ātrāk par ātrāko no mustangiem, tad nekādā ziņā neatpalika no tiem savā stūrgalvībā.

Zaļā prērija te pletās kā skatuve vai hipodroms. Vērotāji ne­paguva pārmīt pat dažus vārdus, kad savvaļas ķēves bija klāt.

Tad, it kā pirmo reizi ieraudzījušas jātnieku grupu, tās aizmirsa ienīsto vajātāju un pagriezās sāņus.

—   Lēdijas un džentlmeņi, — Moriss Džeralds uzsauca cilvē­kiem, kas centās savaldīt savus zirgus, — turiet zirgus! Es zinu, kur šis bars ganās. Pašreiz tie skrien uz turieni. Arī mēs dosi­mies turp un tad varēsim pamedīt. Ja dzīsimies pakal tūlīt, dzīv­nieki izklīdīs birzī, un varu galvot, ka tad mums tos vairs ne­redzēt. Olā, senjor Krespīno! Ielaidiet taja drausmoni lodi. Viņš taču ir šāviena attālumā no jums, vai ne?

Meksikānis ātri noņēma no segliem savu īso šauteni un, aši piesviedis pie pleca, izšāva uz mežonīgo ēzeli.

Izdzirdējis šāvienu, ēzelis iebrēcās, bet tā bija tikai atbilde uz izaicinājumu. Acīmredzot viņš bija palicis neskarts. Krespīno bija aizšāvis garām.

—   Man ēzelis jāaptur, — iesaucās Moriss, — citādi tas nemi­tēsies vajāt līdz pašam vakaram.

Mustangu mednieks piecirta piešus. Kastro kā bulta drāzās pakaļ ēzelim, kas patlaban lēkšoja garām.

Daži bērā lēcieni, un jātnieks bija laso metiena attālumā no ēzeļa. Vēl mirklis, un laso cilpa zibenīgi noslīdēja uz garajām ausīm.

Uzmetis laso, Moriss izdarīja puspagriezienu. Zirgs apcirtās kā vārpsta un palika uz vietas gaidām, kad savilksies virve.

Raudamies uz priekšu, ēzelis savilka virvi, tad saslējās pakaļ­kājās, smagi nozvēlās uz muguras un palika guļam nekustīgi, it kā lode būtu trāpījusi tieši sirdī.

Taču kritiens bija tikai apdullinājis dzīvnieku un laso mazliet aizžņaudzis tam rīkli. Meksikāņa asā mačete izdzēsa ēzeļa dzī­vību.

* * *

Starpgadījums bija aizkavējis medības. Visi gaidīja, ko darīs pavadonis, kas bija nokāpis zemē, lai satītu laso. īra kustības kļuva steidzīgas, un varēja domāt, ka atkal kaut kas nav kārtībā. Piepeši viņš metās pie zirga.

Tikai nedaudzi ievēroja mustangu mednieka satraukumu — katrs centās nomierināt savu zirgu. Kas to pamanīja, jutās pār­steigts. Līdz šim Moriss bija rīkojies prātīgi. Neviens nezināja iemeslu, kādēļ viņa izturēšanās tik spēji-mainījusies. Varbūt vai­nīga bija Luīza Poindekstere, kas, atšķīrusies no pārējiem, it kā apņēmusies apdzīt visus, auļoja pakaļ savvaļas ķēvēm?

Mustangu mednieks vienīgais pareizi paredzēja, kā izturēsies gūsteknis. Viņš ievēroja, ka tas ir tas pats bars, pie kura kādreiz piederējis lāsumainais mustangs, un nebija ne mazāko šaubu, ka tas ar savu jātnieci joņo prom, lai pievienotos baram.

Tā domāja Moriss, par to drīz bija pārliecināti arī visi pārējie.

Vēlēdamies izrādīt savu drosmi, meitenei pakaļ metās Kol­hauns, Henkoks un Krosmens, aiz viņiem vēl kāds ducis jaunu plantatoru, advokātu un tiesnešu. Katrs cerēja, ka viņam uzsmai­dīs laime.

Taču gandrīz neviens no viņiem nebija patiešām uztraukts. Visi zināja, ka Luīza Poindekstere ir lieliska jātniece. Priekšā pletās milzīgs līdzenums, gluds kā cirka arēna. Mustangs auļos, kamēr nogurs. Meiteni zemē tas nenosviedīs. Diezin vai viņai draud nopietnas briesmas.

Tikai viens cilvēks domāja citādi. Tas bija mustangu med­nieks.

Viņš pēdējais izkustējās no vietas. Viņš aizkavējās, tinot kopā laso, tāpēc, sākot vajāšanu, bija krietnu gabalu iepakaļ citiem.

Pa priekšu traucās Kolhauns, kas centās izspiest no sava zirga visu iespējamo;'dragūns un strēlnieks bija mazliet atpalikuši, bet pēdējie joņoja pārējie sacensību dalībnieki.

Moriss apdzina viņus citu pēc cita, un drīz vien Kasijs Kol­hauns redzēja priekšā zibam Morisa zirga pakavus. Nevarīgās dusmās kapteinis raidīja nopakaļ lāstus.

Pusdienas saule apspīdēja neparastu ainu. Pa prēriju neticamā ātrumā drāzās savvaļas zirgu bars. Viens no tā paša bara zirgiem ar jātnieci mugurā sekoja piecsimt jardu attālumā. Tādā pašā attālumā no viņas bērā zirgā jāja krāšņi ģērbies cilvēks, kuram bija izredzes panākt viņu pirmajam, bet vēl tālāk — vesela vir­tene jātnieku. Kavalkādi noslēdza aulekšojošs dragūnu eskadrons, kas tikko bija atdalījies no satraukti žestikulējošu sieviešu un vī­riešu grupas.

Divdesmit minūtē's aina bija izmainījusies. Darbojošās perso­nas bija tās pašas, taču sakārtojums citāds — cilvēkus šķīra lie- ļāki attālumi. Manada bija atrāvusies no lāsumainā mustanga, mustangs — no bērā, bet pārējos sāncenšus vispār vairs nere­dzēja. Varbūt tos saskatīja vienīgi acīgais ērglis, kas meta lokus augstu pie safīra debesīm.

Savvaļas zirgi, mustangs ar savu jātnieci un bērais ar jāt­nieku bija palikuši plašajā savannā vieni.

XV NODAĻA

BēGLE IR PANĀKTA

Vēl kādu jūdzi skriešanās turpinājās bez pārmaiņām.

Savvaļas ķēves joprojām drāzās ātri, tomēr ne vairs baiļu dzītas. Aizmugurē bija dzirdami lāsumainā mustanga aprautie krācieni, bet vecie biedri tos it kā nedzirdēja.

Jātnieks bērajā zirgā bija ļoti satraukts, viņa izturēšanās pauda izmisumu un bezcerību.

—    Aiziet, Kastro! — nepacietīgi uzsauca Moriss. — Kas ar tevi šodien ir? Neaizmirsti, ka iepriekšējo reizi tu to panāci, kaut arī ar pūlēm. Bet tagad tā taču ir ar jātnieku. Ar jātnieku, kas man dārgāks par visu pasaulē, par kuru es atdotu savu un tavu dzīvību. Nu, ātrāk, ātrāk! …

Un Moriss traucās, nenolaizdams acu no jātnieces, kas attāli­nājās aizvien vairāk. Reizēm viņa skatiens izmērīja attālumu, kas šķīra abus.

«Vai neuzkliegt?» piepeši Morisam iekrita prātā. «Balss ska­ņas viņu varbūt sasniegs, bet vai viņa sadzirdēs vārdus un sa­pratīs brīdinājumus un padomus? Diez vai no tā kaut kas iznāks.»

Un Moriss atteicās no šīs domas, pa daļai tāpēc, ka šajā brīdī viņā atdzīvojās cerība panākt bēgli, pa daļai tāpēc, ka viņš zi­nāja — mustangs ir apstādināms ar rīcību, nevis ar vārdiem.

Visu laiku viņš loloja cerību, ka piejās tik tuvu, lai varētu uzmest mustangam kaklā laso un piespiest dzīvnieku paklausīt. Taču šī cerība palēnām izplēnēja.

Pašreiz manada zibēja starp birzīm, kas auga te no vienas vietas; šur un tur birzis saplūda nepārtrauktā zaļā blīvā.

Mustangu mednieku pārņēma jaunas bažas. Jātniece varēja nonākt biežņā, kuru katru mirkli izzust no redzesloka uz līkumo­tajām takām.

Jaunekļa satrauktā iztēle zīmēja šaušalīgas ainas, citu par citu drūmāku — bojā ejas un katastrofas ainas.

—    Ak dievs! — viņš izsaucās. — Ja nu te ieklīst ērzeļi! Tās taču ir viņu iemīļotās vietas. Dzīvnieki bijuši te pirms nedēļas, un šis … jā, šis ir tieši tas mēnesis, kad tie trako!

Mustangu mednieka pieši iecirtās zirgam sānos tā, ka uz tiem parādījās asinis. Kastro, kas skrēja pilnos auļos, pārmetoši pa- blenza atpakaļ uz saimnieku.

Šajā brīdī manada pazuda no redzesloka. Tur nebija nekā mistiska: ķēves bija iesprukušas starp diviem krūmu puduriem.

Tas maģiski iedarbojās uz lāsumaino mustangu. It kā saņēmis zīmi izbeigt pakaļdzīšanos, dzīvnieks piepeši palēnināja soli un tad apstājās pavisam.

Kad Moriss izauļoja pļaviņas vidū, viņš ieraudzīja Luīžu mie­rīgi sēžam seglos kā marmora tēlu un it kā gaidām, ka viņš piejās klāt.

—    Mis Poindekstere! — Moriss izdvesa. — Priecājos, ka šis mežonīgais radījums atkal jums klausa. Es biju ļoti noraizē­jies …

—    Par ko, ser? — neizpratnē jautāja meitene.

—   Par jūsu drošību, par ko gan citu, — viņš nedroši atbil­dēja..

—    Pateicos, mister Džerald, bet es nekādas briesmas nema­nīju. Vai tiešām man draudēja briesmas?

—' Nemanījāt briesmas! — pieaugošā izbrīnā iesaucās īrs. — Jāšus uz mustanga, kas nes jūs pa prēriju!

—    Un kas tur sevišķs? Viņš nevarēja nosviest mani zemē. Seglos es jūtos pārāk labi, ser.

—   To es zinu gan, bet daudz netrūka, un jūs būtu apmaldī­jusies brikšņos, kur pat visvecākie teksasieši ar grūtībām atrod ceļu.

—    Apmaldījusies? Ak, tādas briesmas man draudēja!

—   Vai maz kas vēl varēja atgadīties. Pieņemsim, ka jūs va­rējāt ieskriet krūtīs …

—    Indiāņiem? — Luīza pārtrauca, neļaudama mustangu med­niekam pabeigt teikumu. — Un kas tad būtu? Vai pašlaik starp mums un komančiem nevalda miers? Viņi taču ir pieklājīgi un neaizskartu mani, kā teica majors, kad jājām šurp. Goda vārds, ser, es priecātos par tādu izdevību, vismaz nevairītos no tās. Man gribētos redzēt šos cēlos mežoņus auļojam pa dzimto prēriju. Līdz šim esmu tos redzējusi tikai koloniju tuvumā, pie tam ar mūsu viskiju apdzirdītus.

—    Es apbrīnoju jūsu drosmi, bet, tā kā man ir tas gods būt vienam no jūsu draugiem, tad atļaušos jūs brīdināt. «Cēlie me­žoņi», kā jūs tos dēvējat, ne vienmēr ir prātīgi un tik pieklājīgi, kā jūs domājat. Ja jūs tos būtu sastapusi…

—    Ja es būtu tos sastapusi un viņi būtu mēģinājuši man uz­brukt, es kā bulta būtu aizšāvusies viņiem garām un atgriezusies pie draugiem. Maz ticams, vai kādam izdotos panākt tik ātru

būtni kā mans mustangs. Jums taču nebija viegli, vai tā nav?

Jaunais īrs skatījās uz kreolieti platām acīm, kas bija apbrī­nas un sajūsmas pilnas.

—    Bet, — viņš atsāka pēc garākas pauzes, — jūs taču negri­bat teikt, ka varējāt apstādināt mustangu pēc savas vēlēšanās? Es biju pārliecināts …

—    Nē, nē, nē! — mazliet apmulsusi, atbildēja skaistā jātniece. — Sākumā ķēve tiešām nesa mani, bet tad es sapratu, ka varu to apturēt. Tā es arī izdarīju, jūs taču redzējāt.

—    Bet vai jūs varējāt izdarīt to agrāk?

Šis jautājums Morisam paspruka nevilšus, un viņš nepacietīgi gaidīja atbildi.

—    Varbūt… varbūt… Droši vien, ja es būtu stingrāk pie­vilkusi pavadu. Bet jāatzīstas, ser, ka man ļoti patīk auļot, it īpaši pa prēriju, kur nav jābaidās samīt kādu cūku, vistu vai cilvēku.

Moriss izskatījās pārsteigts. Pat savā dzimtenē, kur sievietes izcēlās ar drošprātību, viņš nebija sastapis nevienu šai jātniecei kaut cik līdzīgu.

—    Taisnību sakot, — meitene turpināja neviltotā vienkār­šībā, — es nenožēloju, ka mustangs aiznesa mani prom. Pārlieku garas un tukšas runas dažreiz nogurdina. Gribējās ieelpot svaigu gaisu un pabūt vienai. Galu galā, mister Džerald, viss ir iznācis ļoti labi: ir atkritušas izskaidrošanās un atsveicināšanās.

—    Jūs vēlējāties būt viena? — vīlies jautāja mustangu med­nieks. — Ļoti nožēloju, ka iztraucēju jūsu mieru. Ticiet man, mis Poindekstere, es jums sekoju tikai tādēļ, ka jums draudēja briesmas.

—    Ārkārtīgi laipni no jūsu puses, ser. Zinot, ka man patiesi draudējušas briesmas, esmu jums no visas sirds pateicīga. Es uzminēju: droši vien jūs baidījāties no indiāņu uzbrukuma.

—    Nē, par indiāņiem es nedomāju.

—    Par ko tad? Sakiet man, lūdzu, lai turpmāk es būtu piesar­dzīgāka.

Moriss vilcinājās atbildēt. Viņš saklausīja skaņu, kas lika viņam pagriezties.

Kreoliete saprata, ka kaut kas pievērsis Morisa uzmanību. Viņa izdzirdēja vairākus griezīgus kliedzienus, tad dipoņu.

Zirgu mednieks pazina šīs skaņas. Vārdi, kas nāca no viņa mutes, bija tieša atbilde uz kreolietes jautājumu.

—   Savvaļas ērzeļi! — viņš iesaucās satrauktā balsī. — Es zināju, ka tiem jābūt šajā apvidū, un tā patiešām ir.

—    Vai tas ir tas briesmas, par kurām jūs runājat?

—    Jā.

—    Kāpēc no tiem jābaidās? Tie taču ir tikai mustangi!

—   Jā gan, parasti no tiem nav ko baidīties. Bet tieši tagad, šajā gada laikā, tie kļūst mežonīgi un tikpat zvērīgi kā tīģeri. No tāda trakuma pārņemta ērzeļa ir jābaidās vairāk nekā no vilka, pantera vai lāča.

—    Ko lai mēs darām? — jautāja meitene, šoreiz acīm redzami baiļu mākta. Viņa piejāja cieši klāt Morisam, kas reiz jau bija izglābis viņu no nelaimes, un, atbildi gaidot, lūkojās tam acīs.

—    Ja tie mums uzbruks, — Moriss atbildēja, — mums ir di­vas iespējas, kā izvairīties. Pirmā — uzkāpt kokā un pamest zir­gus, lai tos saplosa.

—    Un otra? — mierīgi jautāja kreoliete. — Visu ko, tikai ne pamest mūsu zirgus! Tā būtu nožēlojama glābšanās.

—    Mums tas nemaz nebūs jādara, jo, kā redzams, te nav ne­viena pietiekami liela kokaVJa mustangi uzbruks, mums atliek paļauties uz mūsu zirgu žiglajām kājām. Diemžēl, — viņš turpi­nāja, uzmanīgi apskatījis lāsumaino ķēvi un pēc tam pats savu zirgu, — šorīt tie pārāk nodzīti. Abi ir pamatīgi nokausēti. No tā mums jābīstas visvairāk. Toties savvaļas zirgi ir spēka pilni.

—    Vai jūs domājat, ka mums jau vajadzētu jāt prom?

—    Pagaidām vēl ne. Jo ilgāk mēs ļausim saviem zirgiem at­pūsties, jo labāk. Varbūt ērzeļi vispār neatskries šurp, bet, ja arī atskries, nav teikts, ka bruks mums virsū. Viss atkarīgs no tā, kādā stāvoklī tie ir. Ja tie plēsīsies paši savā starpā, arī mēs būsim apdraudēti. Tādās reizēs tie kļūst traki un metas virsū saviem brāļiem pat tad, ja tiem mugurā jātnieks. Ahā, tā arī ir — starp viņiem notiek cīņa. Par to es spriežu pēc viņu zviedzie- niem. Un viņi skrien šurp.

—    Mister Džerald, kāpēc mēs nevarētu jāt uz otru pusi?

—    Tam nav nozīmes. Tur nav kur paslēpties, priekšā ir līdze­nums. Mēs nebūsim paguvuši nojāt ne pāris soļus, kad ērzeļi būs panākuši mūs. Mums jābēg citā virzienā, turp, kur ir piemēro­tāka vieta. Ja ausis mani neviļ, pašlaik tie virzās taisni. Ja sāk­sim jāt par ātru, mēs ieskriesim tiem rīklē. Mums jānogaida un jāmēģina zagties tiem nopakaļ. Ja tas izdosies un mēs varēsim noauļot divas jūdzes, mēs būsim glābti. Es zinu vietu, kur varē­sim justies droši kā Kasadelkorvo aplokā. Vai esat pārliecināta, ka tiksiet galā ar mustangu?

—   Noteikti, — bez vilcināšanās un izlikšanās atbildēja kreo­liete.

XVI NODAĻA

MUSTANGU VAJĀTIE

Jātnieki palika sēžam seglos. Luīza uztraucās mazāk, jo paļāvās uz Mo­risu. Viņa saprata, ka draud lielas briesmas, kaut gan pilnīgi tās neapzinājās. Ja tāds cilvēks kā Moriss Džeralds ir uztraukts, tas nozīmē, ka vairs nav joki. Apziņa, ka viņa satraukums daļēji saistīts ar viņas drošību, viesa Luīzas sirdī prieku.

—    Es domāju, ka mums tagad jāriskē, — īsu brīdi paausījies, teica Moriss. — Šķiet, ka tie jau ir garām ieplakai, pa kuru mums jāatkāpjas. Jājiet uzmanīgi, es jūs lūdzu! Turieties stingri seglos un neizlaidiet pavadu no rokām. Auļojiet man blakām, kur vien ir iespējams, un neatpalieciet vairāk par mana zirga astes ga­rumu. Es jāšu pa priekšu un rādīšu ceļu. Re, viņi dodas tieši uz klajumu. Drīz būs pāri tam. Jāsim nu!

Prērijas sākotnējais svinīgais klusums bija iztraucēts. Tā vietā bangoja troksnis, kas atgādināja pārpildīta trako nama rēkoņu. Ērzeļu zviedzieni līdzinājās maniaku kliedzieniem, tikai šīs ska­ņas bija desmitreiz stiprākas. Tās .sajaucās ar pērkonīgu pakavu dimdoņu, ar zaru švīkstoņu un brīkšķiem, ar mežonīgu sprauslā- šanu un zobu klabināšanu, ar dobjiem būkšķiem, kas rodas, kā­jām atsitoties pret sāniem un gūžām, ar spīta un sāpju brēcie­niem, kas visi kopā veidoja griezīgu skaņu kombināciju un lika zemei drebēt kā pirms izlēkšanas no orbītas.

Tas liecināja par drausmīgu cīņu starp savvaļas ērzeļiem, kas vēl nebija redzami, bet jau tuvojās.

Kad Moriss deva zīmi jāt, raibais bars parādījās spraugā starp divām saaudzēm. Vienā mirklī tas piepildīja eju un neap­turami kā lavīna izlauzās līdzenumā.

Cilvēks nekad nav redzējis lieliskāku skatu par savvaļas ēr­zeļu kavalkādi, kas drasē pa prēriju, it īpaši laikā, kad tie savā trakumā gatavi cits citu iznīcināt. Skats ir vairāk kā lielisks — tas ir briesmīgs, pārāk briesmīgs, lai to vērotu vīrietis, kur nu vēl bikla sieviete. Jo vairāk, ja vērotājs nav paslēpies un līdz ar to ir apdraudēts.

Tādā situācijā patlaban bija bērā un lāsumainā mustanga jātnieki. Moriss zināja to no pieredzes, Luīza nekļūdīgi secināja no redzētā.

—    Šurp! — iesaucās Moriss un iecirta zirgam sānos piešus,

dodamies uz bara aizmuguri. — Ak dievs, tie tomēr pamanījuši mūs! Ātrāk, ātrāk! Mis Poindekstere, neaizmirstiet, ka jūs glābjat savu dzīvību!

Vārdi bija lieki. Ērzeļu izturēšanās lika secināt, ka lāsumainā mustanga un tā jātnieces vienīgais glābiņš ir ātrums.

Izskrējuši atklātā vietā un ieraudzījuši jātniekus, savvaļas ērzeļi piepeši bija mitējušies plosīties un, it kā paklausot piedzī­vojuša barveža pavēlei, nostājušies vienā līnijā gatavi uzbruku­mam.

Brīdi dzīvnieku vispārējais naids likās aizmirsts, it kā būtu jāatvaira parasts ienaidnieks vai jānovērš parastas briesmas.

Klusuma brīdi varēja izskaidrot ar pārsteigumu, taču, lai nu kā, bēgļiem tas bija izdevīgi. Divdesmit sekundēs apmetuši lī­kumu, viņi atradās ienaidniekam aiz muguras un varēja domāt par glābšanos.

Briesmas tomēr vēl nebija garām, jo ērzeļi, uzminējuši bēgļu

nodomu, spēji apsviedās un, apņēmīgi krākdami un sprauslādami, auļoja viņiem pakaļ.

Ar šo brīdi sākās izmisīga skriešanās sacensība starp zirgiem bez jātniekiem un zirgiem ar jātniekiem.

Laiku pa laikam Moriss paraudzījās atpakaļ, un, kaut gan attālums, ko viņiem bija izdevies iegūt sākumā, neruka, Moriss joprojām izskatījās noraizējies.

Būtu viņš viens, viņš pasmietos par saviem vajātājiem. Viņš zināja, ka bērais — pats izbijis prēriju iemītnieks — pārspēta jebkuru savu ciltsbrāli. Bažas viesa ķēve. Tā skrēja lēnāk nekā jebkad agrāk, it kā negribētu izbēgt, kā dzīvnieks, kas to vien gudro, kā tikt prom no mājām.

—    Ko tas varētu nozīmēt? — murmināja mustangu mednieks, pieturēdams zirgu, lai jātu blakām savai ceļabiedrei. — Ja paga­dīsies kāds šķērslis, mēs esam pagalam. Dārga ir katra sekunde.

—    Viņi taču nepanāks mūs, vai ne?

—    Pagaidām vēl ne. Par nelaimi, priekšā ir šķērslis. Redzēsim,.

kā mēs tiksim tam pāri. Es zinu, ka esat laba jātniece un varat lēkt augstu. Bet jūsu zirgs? Par ķēvi es neesmu drošs. Jūs to pazīstat labāk. Vai tā var pārlēkt…

—    Pāri kam, ser?

—    Tūliņ redzēsiet. Tā vieta drīz būs klāt.

Tā viņi sarunājās, auļodami viens otram blakām un veikdami gandrīz jūdzi minūtē.

Kā Moriss bija pareģojis, drīz viņi atdūrās pret šķērsli — kaut ko līdzīgu upes gultnei, piecpadsmit pēdu platu un tikpat dziļu gravu, kas aizstiepās uz abām pusēm, cik tālu vien sniedza ska­tiens.

Nogriezties sāņus, vienalga, vai pa labi vai pa kreisi, nozī­mētu sagādāt vajātājiem iespēju aizsteigties priekšā, bet to ne­drīkstēja pieļaut. Bezdibenis bija jāpārvar, citādi viņiem no ērze­ļiem neizbēgt. Lēcienam vajadzēja būt vismaz piecpadsmit pēdas tālam. Moriss zināja, ka bērais to veiks, nebija jau pirmā reize. Bet ķēve?

—   Vai jūsu mustangs tiks pāri? — Moriss norūpējies jautāja, piejādams pie gravas malas.

—    Galvoju, ka tiks, — pārliecināta atbildēja Luīza. J

—    Bet vai jūs galvojat, ka noturēsieties tai mugurā?

—    Ha-ha-ha! — nicinoši iesmējās kreoliete. — Kā nu īrs tā var jautāt! Jūsu tautiete noteikti ņemtu ļaunā tādu runāšanu. Pat es, purvainās Luiziānas iedzimtā, neuzskatu, ka tā būtu se­višķi galanta. Vai es noturēšoties tai mugurā! Es noturēšos vien­mēr, lai ķēve nes mani kurp nesdama.

—    Bet, mis Poindekstere, — nedroši turpināja Moriss, jopro­jām šaubīdamies par lāsumainā mustanga spējām, — ja nu tas nepārlec? Ja jums ir kaut kripatiņa šaubu, vai labāk nebūtu to pamest? Es zinu, ka mans zirgs nogādās otrā pusē mūs abus, pie tam tas ir pilnīgi droši. Ja upurēsim mustangu, ļoti iespējams, ka mēs tiksim vaļā no tālākas vajāšanas. Savvaļas ērzeļi…

—    Pamest Lunu! Pamest, lai to saplosa gabalos! Nē, nē, mis­ter Džerald. Pārāk augstu es vērtēju lāsumaino mustangu. Mēs mēģināsim pārvarēt bezdibeni. Nu, manu mīluli! Tas ir cilvēks, kas tevi vajāja, sagūstīja un pieveica. Parādi viņam, ka, vaja­dzības spiesta, tu spēj izbēgt kā draugiem, tā ienaidniekiem. Pa­rādi viņam vienu no saviem labākajiem lēcieniem. Lido!

Drosmīgā kreoliete mierīgi tuvojās gravai, un mustangs tie­šām parādīja vienu no saviem labākajiem lēcieniem.

Vērojot notiekošo, mustangu mednieku pārņēma trejādas jū­tas. Pirmās bija vienkāršs pārsteigums, otras — apbrīna. Trešās nebija tik viegli definējamas. Tām pamatā bija Lulzas vārdi: «Pārāk augstu es vērtēju lāsumaino mustangu.»

«Kāpēc?» viņš prātoja, iecirzdams bērajam sānos piešus.

Lai cik veiksmīgi bija izdevies šķērsot gravu, bēgļi vēl ne­jutās pilnīgā drošībā. Grava nevarēja būt šķērslis savvaļas ērze­ļiem. Moriss lūkojās atpakaļ ar neslēptām bažām.

Briesmas bija kļuvušas vēl lielākas. Lai cik ilgi, viņi tomēr bija aizkavējušies un zaudējuši laiku. Vajātāji bija tuvāk nekā jebkad! Tie nekavēsies ne mirkli un būs pāri gravai vienā stie- pienā.

Un tad, kas notiks tad?

To mustangu mednieks vaicāja pats sev. Viņš nobālēja, jo atbilde bija satriecoša.

Pārlēcis pāri gravai, Moriss auļoja tālāk līdzās otram bēglim. Tomēr viņš pamazām atpalika. Šķita, ka viņu vai nu moka ne­ziņa, vai kavē kāds pusgatavs lēmums.

Piepeši Moriss apstādināja zirgu un pagriezās, it kā būtu no­lēmis jāt atpakaļ.

—   Mis Poindekstere, — viņš uzrunāja meiteni, — jājiet tālāk viena.

—   Kāpēc, ser? — Luīza jautāja, strauji apstādinādama mus­tangu.

—    Ja turēsimies kopā, ērzeļi mūs panāks. Kaut kas ir jādara, lai aizkavētu šos mežonīgos radījumus. Vēl ir iespēja. Tikai bez jautājumiem! Vēl desmit sekundes, un viss būs pagalam. Parau- gieties uz priekšu. Vai redzat spīguļojam ūdeni? Tas ir dīķis. Jājiet tieši uz .turieni. Jūs nonāksiet starp diviem žogiem. Pie dīķa tie saiet kopā. Jūs ieraudzīsiet ar kārtīm aizkrautu robu. Ja es nepagūšu, jājiet iekšā, nokāpiet no zirga un aizsprostojiet caurumu ar kārtīm.

—    Bet jūs, ser? Vai jums nedraud briesmas?

—    Par mani neuztraucieties. Es sevišķi neriskēju. Tas taču ir mustangs . .. Bet tagad — uz priekšu! Neizlaidiet no acīm dīķi. Lai tasjioder jums par bāku. Neaizmirstiet aiztaisīt caurumu. Ātrāk! Ātrāk!

Meitene svārstījās, kā negribēdama šķirties no cilvēka, kas, glābdams viņu, varbūt riskēja ar savu dzīvību.

Par laimi, viņa nepiederēja pie tām gļēvajām meitenēm, kas grūtā brīdī pazaudē galvu un noslīcina savu glābēju. Viņa ticēja sava padomdevēja spēkiem, ticēja, ka viņš zina, ko dara, un, paskubinājusi ķēvi, auļoja tieši uz dīķi.

Vienlaikus arī Moriss pierāva pavadu un jāja uz pretējo pusi — uz to vietu, kur viņi bija pārlēkuši pāri gravai.

Moriss izvilka 110 seglu somas lieliskāko ieroci, kāds jebkad pacelts pret prērijas iemītnieku, vienalga,"uzbrūkot vai aizstāvo­ties, pret indiāņiem, bizoņiem vai lāčiem. Tas bija pulkveža Kolta sešpatronu magazīnas revolveris. Nevis kaut kāds lēts Dīna Adamsa un citu firmu atdarinājums, bet īsts «muskatriek­stu zemes»[20] ražojums ar zīmi «Hartfords» uz stobra pakaļējās daļas.

«Viņi lēks pāri tai pašā šaurajā vietā, kur mēs,» sprieda Mo­riss, skatīdamies uz ērzeļiem, kas vēl aizvien atradās otrpus gra­vas. «Ja man izdosies noguldīt kaut vienu no tiem, tas var attu­rēt pārējos no lēkšanas vai vismaz novilcināt lēkšanu. Mustangs pa to laiku paspēs aizbēgt. Liels bēris skrien pa priekšu. Tas lēks pirmais. Tā, tagad var šaut.»

Nosprakstēja šāviens. Vislielākais no ērzeļiem nogāzās zemē, ar savu ķermeni aizsprostojot ceļu.

Vairāki mustangi, kas drāzās aiz tā, tūlīt apstājās, bet. pēc tam arī visi pārējie.

Mustangu mednieks nevilcinājās. Izmantojot apjukumu, ko bija izraisījis ērzeļu barveža kritiens, viņš vairs nešāva, bet pa­griezās uz rietumiem un auļoja pakaļ lāsumainajam mustangam uz tālumā spīguļojošā dīķa pusi.

Vai nu barveža bojā eja bija atņēmusi drosmi, vai arī tā līķis bija aizšķērsojis ceļu vienīgajā vietā, kur bija iespējams tikt pāri gravai, bet ērzeļi izbeidza vajāšanu.

Moriss atrada Luīžu dīķmalā aiz žoga. Viņa bija izpildījusi visus norādījumus, izņemot vienu, — aiztaisīt ciet caurumu. Ieeja bija vaļā, kārtis mētājās zemē. Luīza joprojām sēdēja seg­los un bija tā uztraukusies, ka neprata izteikt savu dziļo patei­cību.

Briesmas bija garām.

XVII NODAĻA

MUSTANGU LAMATAS

Tagad, kad vairs nedraudēja bries­mas, jaunā kreoliete ziņkāri ska­tījās apkārt. Viņa ieraudzīja nelielu ezeriņu — Teksasā to sauc par dīķi — ar savvaļas zirgu izdangātiem krastiem. Acīmredzot te

tiem bija iemīļota dzeršanas vieta. Ezeru iejoza augsts vabu žogs, kura abi gali kā izplesti spārni ietiecās prērijā, veidojot piltuvei līdzīgu gaiteni uz lamatām.

—    Kas tas? — jautāja meitene, rādīdama uz žogu.

—    Mustangu lamatas, — Moriss atbildēja.

—    Mustangu lamatas?

—    Ierīce savvaļas zirgu ķeršanai. Tie klaiņo starp spārniem, kas, kā redzat, aiziet tālu līdzenumā. Tos vilina ūdens vai arī dzen šurp mustangu mednieku bars. Tā tie iekļūst lamatās. Kad dzīvnieki ir iekšā, vairs nav grūti dabūt tos rokā. Tos itin viegli noķer ar laso.

—   Nabadziņi! Vai tās ir jūsu lamatas? Jūs taču esat mustangu mednieks. Jūs mums tā teicāt?-

—   Jā, es esmu mustangu mednieks, taču es nemedīju tā. Es labprātāk medīju viens un reti kad tiekos ar savas profesijas ļaudīm. Tādēļ arī es nevaru lietot šo ierīci, kurai vajadzīgi vis­maz savi divdesmit dzinēji. Mans ierocis, ja vien to tā var no­saukt, ir laso.

—   Jūs rīkojaties ar to ārkārtīgi izveicīgi. Esmu par to dzir-* dējusi, un man pašai arī bija izdevība redzēt.

—   Jūs esat ļoti laipna, taču maldāties. Šajās prērijās ir dzi­muši laso metēji — meksikāņi. To, kas jums ir šķitis māksla, viņi nosauktu par tīru neveiklību.

—   Vai jūsu pieticība, mister Džerald, neliek novērtēt jūsu sāncenšus par augstu? Es esmu dzirdējusi tieši pretējo.

—    No kā? '

—    No jusu drauga mistera Zebulona Stampa.

—    Ha-ha! Vecais Zebs ir vāja autoritāte laso jautājumos.

—    Man gribētos iemācīties mest laso, — teica jaunā kreo­liete. — Saka gan, ka tas neesot sieviešu darbs. Un kas par to, ja tas sagādā prieku?

—    Neesot sieviešu darbs! Vai tas nav tāds pats sports kā šau­šana ar loku vai slidošana? Es pazīstu meiteni, kas to lieliski pie­prot.

—    Viņa ir amerikāniete?

—   Nē, meksikāniete un dzīvo pie Riograndes. Dažreiz viņa atbrauc uz Leonu — tur dzīvo viņas radi.

—    Viņa ir jauna?

— Jā. Manuprāt, jūsu gados, mis Poindekstere.

—    Gara?

—    Mazāka par jums.

—    Bet droši vien skaistāka? Esmu dzirdējusi, ka meksikāņu sievietes esot daudz skaistākas par mums, amerikānietēm.

—    Man šķiet, ka kreolietes nepieder pie šīs kategorijas, — diplomātiski atbildēja Moriss.

—    Interesanti, vai es varētu apgūt šo mākslu? — jaunā kreo­liete Jautāja, it kā nebūtu dzirdējusi komplimentu. — Vai neesmu tam par vecu? Man stāstīja, ka meksikāņi pierodot pie tā jau no bērna kājas. Tāpēc laikam viņi arī ir tik brīnum izveicīgi.

—    Nē, vēl nav par vēlu, — iedrošinoši atbildēja Moriss. — Gadu vai divus gadus jāpavingrinās, un jūs būsiet lietpratīga laso metēja. Es, piemēram, nodarbojos ar to trīs gadus un…

Viņš aprāvās, baidīdamies izlikties par lielībnieku.

—    Un tagad esat visizveicīgākais laso metējs visā Teksasā? — nobeidza sarunu biedre, uzminējusi līdz galam neizteikto domu.

—    Nē, nē, — smiedamies protestēja Moriss. — Zebs Stamps alojas, jo spriež par manu māku, par paraugu ņemdams pats savējo.

«Vai tā ir atturība?» prātoja kreoliete. «Bet varbūt šis cil­vēks mani izsmej. Nē, tas nevar būt, citādi es sajukšu prātā.»

—    Jums droši vien gribas atgriezties pie draugiem, — teica Moriss, ievērojis meitenē tādu kā izklaidību. — Jūsu tēvs būs uztraucies, ka jūs tik ilgi pazūdat. Jūsu brālis, jūsu brālēns…

—    Jā, jums taisnība, — meitene skubīgi atbildēja tonī, kurā bija jaušams tāds kā aizvainojums, kā nožēla. — Man tas nebija ienācis prātā. Paldies, ser, ka atgādinājāt manus pienākumus. Jāsim atpakaļ!

Viņa uzlēca zirgā, pievilka pavadu un nošķindināja plānos piešus. To visu viņa darīja negribīgi, it kā mīļuprāt vēl būtu

uzkavējusies mustangu lamatās.

—   Cik skaisti! — sajūsma iesaucās kreoliete, nevilšus aptu­rēdama zirgu.

—    Jums te patīk, mis Poindekstere?

—    Patīk? Vēl vairāk, ser. Es redzu savā priekšā visu, kas dabā skaists, -— zaļu zāli, kokus, puķes, visu, ko cilvēks audzē ar tādām pūlēm. Un tomēr nav cilvēka spēkos radīt kaut ko lī­dzīgu. Šī glezna neprasās papildināma, tik pilnīga tā ir.

—    Te trūkst māju.

—    Mājas visu sabojātu. Es gribu ainavu bez mājām, šīfera, skursteņiem un kārniņiem, kas traucē uztvert koku kontūras. Šo koku paēnā man gribētos dzīvot, šo koku paēnā man gribētos…

Luīzai bija uz mēles vārds «mīlēt», bet viņa attapās un ap­mainīja'to ar pavisam citu vārdu — «mirt».

No jaunā īra puses bija nežēlīgi neatzīties, ka meitene izsaka viņa paša jūtas, ka šie vārdi ir viņa jūtu atbalss.

Mustangu mednieka atbilde izskanēja aprauti un sausi:

—   Baidos, mis, ka jums drīz vien apniktu tāda dzīve — bez pajumtes, bez sabiedrības, bez …

—    Bet jums, ser? Kā tad jums tā nav apnikusi? Ja man nav samelots — jūsu draugam misteram Stampam es ticu —, jūs tā dzīvojat nu jau vairākus gadus. Tā ir?

—    Pilnīgi pareizi. Es arī nejūtu citu aicinājumu.

—    Kaut es varētu teikt to pašu! Es apskaužu jūs un esmu pārliecināta, ka man nekad neapniktu dzīvot šajā skaistajā vietā.

—    Vienai? Bez draugiem? Pat bez jumta virs galvas?

—   To es neesmu teikusi. Bet jūs neesat pastāstījis man, kā jūs dzīvojat. Vai jums ir mājas?

—   Mans miteklis nav pelnījis tik daiļskanīgu apzīmējumu, — smiedamies atbildēja mustangu mednieks. — Tā drīzāk ir būdiņa, pie tam viena no visneizskatīgākajām šajā novadā.

—    Kur tā atrodas? Varbūt mēs šodien bijām netālu no tās?

—    Netālu no šejienes, jūdzi, ne vairāk. Vai redzat rietumos koku galotnes? Tās pasargā manu būdu no saules un vētras.

—   Ak tā? Kā man gribētos paskatīties uz to! īsta būda, jūs sakāt?

—    Kad es jums saku.

—    Stāv savrup?

—    Es nezinu nevienu mītni desmit jūdžu attālumā.

—    Kokos? Gleznaina?

—    Kā kuram liekas.

—    Man gribētos paskatīties uz to un pateikt savu vērtējumu. Tikai jūdzi no šejienes, jūs sakāt?

—    Jūdze turp, jūdze atpakaļ, kopā divas.

—    Tas nekas. Ar divdesmit minūtēm mums pietiks.

—    Vai tas nebūs pārāk liels pārbaudījums jūsu tuvinieku pacietībai?

—    Varbūt jūs gribat teikt — jūsu viesmīlībai? Piedodiet, mis­ter Džerald, — meitene turpināja, un pār viņas seju aizslīdēja skumju ēna, — to es neiedomājos. Varbūt jūs nedzīvojat viens? Vai jūsu būdiņā dzīvo vēl kāds?

, — O, jā. Man ir draugs, ar kuru es turos kopā …

Ena kļuva vēl tumšāka.

Mustangu mednieks nebija beidzis runāt, kad viņa klausītāja domās jau skatīja Morisa drauga tēlu: meitene viņas vecumā, varbūt ar stiprāku noslieci uz tuklumu, āda bronzas brūnumā, ieslīpas mandeļveida acis, vaigi sārti, zobi baltāki par pērlēm, mati garāki par Kastro asti, ap kaklu, rokām un kājām krelles un sprādzes, skaisti izšūti īsi svārciņi, mazajās kājiņās mokasini, ap kājām bārkstaini stulpiņi. Tāda izskatījās mustangu mednieka draudzene, kuru bija uzbūrusi Luīzas Poindeksteres iztēle.

—    Jūsu draugam varbūt nepatiks viesi, īpaši sveši?

—     Gluži-otrādi — apmeklētāji viņam vienmēr sagādā prieku, vienalga, sveši vai pazīstami. Manam audžu brālim patīk grozī­ties sabiedrībā, bet tagad viņam, nabadziņam, reti ar kādu iznāk tikties.

—    Jūsu audžu brālim?

—    Jā, Felimam O'Nīlam. Viņš arī ir īrs, no Smaragda Salas[21], Galvejas grāfistes. Tikai viņš varbūt runā ar vēl briesmīgāku akcentu nekā es.

—    Ar īru akcentu? Man gribētos paklausīties, kā runā īsts galvejietis. Esot interesanti. Vai tas taisnība, mister Džerald?

—    Tā kā es pats esmu galvejietis, man grūti par to spriest, bet, ja jūs būtu ar mieru pusstundu izmantot Felima viesmīlību, jūs, bez šaubām, varētu spriest par to pati.

—    Esmu sajūsmā. Tas būs kaut kas jauns. Lai tētis un pārējie pagaida. Tur dāmu tāpat pietiek, bet vīrieši lai papūlas uzmeklēt mūsu pēdas. Tas būs ne sliktāk par zirgu medībām. Es labprāt izmantošu jūsu viesmīlību, ser.

—    Baidos, ka neko sevišķu piedāvāt jums nevarēšu. Felims vairākas dienas bija palicis viens, un, tā kā viņš nav nekāds mednieks, pieliekamais droši vien ir tukšs kā izslaucīts. Labi, ka patapāt iekost pirms bēgšanas.

Ne jau Felima pieliekamais vai vēlēšanās dzirdēt viņa izrunu bija likuši Luīzai Poindeksterei mainīt virzienu. Tā nebija ari ziņkāre aplūkot mustangu mednieka būdiņu: meiteni vadīja

daudz stiprākas jūtas, kurām viņa nespēja pretoties.

* *

*

Luīza apmeklēja vientuļo būdiņu Alamo, pabija zem tās jumta, ar šķietamu interesi aplūkoja tās trūcīgo iedzīvi un, patī­kami pārsteigta, ieraudzīja grāmatas, papīru un citas lietas, kas raksturoja būdiņas saimnieku kā kulturālu cilvēku. Ar manāmu interesi viņa klausījās Felima pļāpāšanā, nogaršoja visu, ko viņš piedāvāja, izņemot galvejieša iemīļoto dzērienu, un beidzot bez­gala iepriecināta aizjāja.

Taču viņas jūsmīgajam noskaņojumam nebija lemts ilgs mūžs, jauno iespaidu izraisītais satraukums norima. Jādama pa puķēm nokaisīto prēriju, Luīza sāka pārcilāt atmiņā iespaidus. Un tad uzradās doma, kas aizskāra viņu līdz sirds dziļumiem.

Vai Luīžu mocīja pašpārmetums, ka viņa likusi tēvam, brālim un draugiem tik ilgi gaidīt un raizēties par viņas drošību? Varbūt viņa juta, ka izturējusies tā, kā sievietei nepieklātos?

Nē, tādas domas Luīžu nemocīja. Garastāvokli aptumšoja pa­visam citas, daudz sāpīgākas atmiņas. Visu dienu, ceļā no forta, tiekoties iežogojumā, bēgot no ērzeļiem, kad Moriss Džeralds bija viņas aizstāvis, atpūšoties pie ezeriņa, jājot atpakaļ pa prē­riju, zem viņa paša jumta — īsi sakot, visur viņas ceļabiedrs bija izturējies pieklājīgi, bija uzvedies kā džentlmenis!

XVIII NODAĻA

GREIZSIRDĪBA MIN UZ PAPĒŽIEM

No četrdesmit jātniekiem, kas bija metušies glābt Luīžu, tikai dažiem pietika izturības sekot ilgāk. Izlaiduši no acīm zirgu baru, mus­tangu un mustangu mednieku, viņi sāka zaudēt cits citu un drīz klimta, izkaisīti pa prēriju pa vienam, pa diviem vai grupās pa trim un četriem. Vairums no viņiem, neprazdami orientēties, drīz

pazaudēja manadas pēdas. Viņi nomaldījās uz citām pēdām, kuras varbūt agrāk bija atstājusi tā pati manada.

Dragūni, kurus vadīja jauns virsnieciņš — zaļknābis no Vest- pointas —, ar saviem padotajiem jāja tieši pa tādu atzarojumu.

Meklēšana notika paugurainā prērijā, kurā pārvidiem auga krūmi. Tie drīz jo drīz paslēpa meklētāju grupas citu no citas, un pēc divdesmit minūtēm putns no sava lidojuma augstumiem varēja redzēt gandrīz pussimt jātnieku, kas katrs, cik jaudas, steidzās uz savu debess pusi.

Tikai viens ieturēja pareizu virzienu — jātnieks spēcīgā kas- taņbrūnā zirgā, kas gan neizcēlās ar eleganci, toties bija izturīgs un ātrs. Zilais armijas piegriezuma apģērbs un zilā cepure lieci* nāja, ka šis cilvēks nav nekas cits kā atvaļinātais brīvprātīgo kavalērijas kapteinis Kasijs Kolhauns. Viņš vadīja zirgu pa pa­reizajām pēdām, skubinādams gan ar pātagu, gan ar piešiem. Viņu pašu dzina uz priekšu doma, asa kā pieši.

Kā izbadējies suns Kolhauns pielieca galvu, iznākumā cerē­dams ieraudzīt pēdas, kas atalgotu viņa pūles.

Kapteinis jau neskaidri apjauta, kāds būs iznākums, bet ne­jaušs skatiens uz revolveru makstīm, no kurām laukā rēgojās spali, atklāja, ka viņš perina ļaunu nodomu.

Kolhauns, tāpat kā citi, bija nomaldījies. Taču salīdzinājumā ar citiem viņam bija viena priekšrocība — viņš vadījās pēc di­vām agrāk redzētām pakavu sliedēm. Vienu, lielāko, viņš atce­rējās sevišķi labi. Šīs pēdas viņš bija redzējis iespiestas pārog- ļotajā zemes virskārtā izdegušajā prērijā. Paklausot instinktam, viņš bija paturējis tās prātā un tagad atcerējās.

Pa šīm pēdām ci-devant[22] kapteinis nonāca līdz krūmiem un izjāja klajumā, kur tik negaidīti bija apstājies lāsumainais mus-, tangs. Nokļūt līdz šejienei viņam nebija nācies grūti. Tagad viņš atradās strupceļā. Starp savvaļas ķēvju pēdām vēl varēja izšķirt pakavu nospiedumus, taču tālāk zirgi vairs nebija auļojuši. Tā­tad tie bija apstājušies un stāvējuši viens otram blakām.

Kurp tālāk? Starp manadas pēdām vairs nemanīja pakavu nospiedumus, nekur. Zeme viscaur bija cieta un oļaina. Auļojošs zirgs būtu izsvaidījis oļus, tomēr zeme izskatījās neskarta.

Tātad šajā vietā lāsumainais mustangs un bērais bija izšķī­rušies. Pārdesmit jardus tie bija nogājuši soļos un tad aulekšiem drāzušies uz mustangu lamatām.

Nepacietīgais meklētājs bija apjucis. Viņš izpētīja savvaļas ķēvju pēdas krustām šķērsām, bet neparko nevarēja izdibināt, uz kuru pusi devies katrs zirgs.

Sev par lielu brīnumu, Kolhauns ieraudzīja jāšus tuvojamies kādu cilvēku. Milzīgais stāvs raupjā apģērbā uz visnožēlojamākā zirga, kāds vien atrodams simts jūdžu plašā apkaimē, nebija ne­kāds svešinieks. Kasijs Kolhauns pazina Zebulonu Stampu, un Zebs Stamps pazina Kasiju Kolhaunu jau sen pirms ierašanās Teksasā.

—    Vai jūs neesat matījis jauno lēdiju, mister Kolhūn? — piejājis tuvāk, neparasti moži jautāja mednieks. — Nē, neesat, — viņš turpināja, paskatījies uz Kolhaunu un izdarījis attiecīgu secinājumu. — Lai velns par stenderi! Sazin, kur tā ķēve viņu aiznesusi! Tādu jātnieci kā viņa! Nu, nekas, sevišķas briesmas, viņai nedraud. Mustangu mednieks droši vien noķers ķēvi ar laso un darīs galu tās niķiem. Kāpēc jūs te stāvat?

—    Nevaru saprast, uz kuru pusi viņi aizjājuši. Spriežot pēc pēdām, viņi te apstājušies, bet es neredzu, kurp pēdas ved tālāk.

—    Uhu, jums taisnība, mister Kasij. Te viņi ir stāvējuši, pie tam cieši blakus. Tālāk viņi nav jājuši pa savvaļas ķēvju pēdām. Tas ir kā āmen baznīcā. Bet uz kurieni tad viņi aizjājuši?

Zebs Stamps uzmanīgi palūkojās lejup, it kā gaidītu atbildi nevis no Kasija Kolhauna, bet no zemes.

—    Es nekur nevaru uziet viņu pēdas, — teica kapteinis.

—   Ak tā? Es gan varu. Paraugieties šurp. Vai jūs neredzat piemītu zāli?

—    Nē.

—   Te nu bija! Ieskatieties vērīgi. Liels pakavs, bet blakus; mazāks. Viņi aizjājuši uz to pusi, tātad nav dzinušies pakaļ sav­vaļas ķēvēm tālāk par šo vietu. Mēģināsim pasekot?

—    Katrā ziņā!

Bez kādas prātošanas Zebs devās pa jaunajām pēdām, kuras viņa ceļabiedrs nespēja saskatīt. Pēc neilga laika Kolhauns tās tomēr ieraudzīja — vietā, kur bēgļi bija dzinuši zirgus auļos, lai attālinātos no vajātājiem, un kur pakavi bija iecirtušies zemē sevišķi dziļi.

Drīz pēdas atkal pazuda vai, pareizāk sakot, bija saskatāmas tikai tādam piedzīvojušam pēddzinim kā Zebs Stamps, kas prata atrast vajadzīgās pēdas starp simtiem citu.

—    O! — tāds kā pārsteigts iesaucās vecais mednieks. — Kas tad te noticis? Tas ir kaut kas interesants …

—   Tikai savvaļas ķēvju pēdas, — sprieda Kolhauns. — Viņi it kā apmetuši līkumu un griezušies atpakaļ.

—    Manuprāt, viņi te apmainījušies lomām.

—    Ko jūs ar to gribat teikt, mister Stamp?

—    To, ka nevis jātnieki dzinušies pakaļ ķēvēm, bet ķēves viņiem.

—    Kā jūs to zināt?

—    Vai tad jūs neredzat, ka ķēvju pēdu nospiedumi atstāti vēlāk? Ķēvju? Nē. Šīs pēdas ir par veselu collu lielākas. Lai velns par stenderi, ka tikai tie nav…

—    Ko?

—    Dzinušies pakaļ lāsumainajam. Ja tā, tad mis Peintdekstere bijusi briesmās. Jāsim tālāk!

Neielaizdamies sīkākos paskaidrojumos, mednieks pievilka pavadu, bet Kolhauns viņam sekoja, gaidīdams izsmeļošāku atbildi.

Zebs tikai atmeta ar roku, it kā teikdams: «Atšujies, esmu aiz­ņemts.»

Kādu joni viņa uzmanība bija pievērsta apkalto zirgu pēdām. Tās izšķirt nebija viegli, jo vietām ērzeļi tās bija pilnīgi nomīdī­juši.

Tikai tuvojoties gravai, no Zeba sejas nozuda satraukuma ēna. Pieturējis ķēvi, viņš tagad bija gatavs dot paskaidrojumus.

—    Tas tiešām nav bijis nekāds joks, : — uzklausījis tos, teica Kolhauns. — Bet kā jūs zināt, ka viņiem izdevies izbēgt?

—    Paraugieties šurp!

—    Beigts zirgs. Nesen kā nogalināts. Ko tas nozīmē?

—    Ka mustangu mednieks to nogalinājis.

—   Jūs domājat, ka tas nobiedējis pārējos un tie tālāk nav dzinušies pakaļ?

—   Jā, bet ne jau tas atturējis ērzeļus. Kas tas bijis par lē­cienu!

Zebs rādīja uz gravu, kuras malā viņi tagad stāvēja.

—    Jūs gribat teikt, ka viņi pārlēkuši pāri gravai? — jautāja Kolhauns. — Neiespējami!

—    Vairāk kā skaidrs, ka viņi ir pārlēkuši. Vai tad jūs nere­dzat pēdas šitajā un viņā pusē? Un mis Peintdekstere pati pirmā! Lai velns par stenderi, tā nu gan ir meitene! Vispirms viņiem abiem bija jāpārlec pāri un pēc tam jānokniebj ērzelis. Citur zirgs pāri netiek. Brašs puika mustangu mednieks! Nolaidis to no kātiem visšaurākajā vietā.

—    Vai jūs domājat, ka viņš un mana māsīca te ir lēkuši pāri kopā?

—    Gluži kopā ne, — atsaucās Zebs, nenojauzdams, kas slēp­jas aiz šā jautājuma. — Es jau teicu, ka lāsumainais ir gājis pa priekšu. Jūs taču redzat pēdas otrā pusē?

—    Redzu.

—    Tātad… Vai tad jūs neredzat, ka mustangu mednieks jā­jis aiz viņas?

—    Pareizi, pareizi.

—    Kas attiecas uz ērzeļiem, tad neviens no visa bara nav lēcis pāri. Es varu iedomāties, kā tas notika. Puisis pārlēca pāri un raidīja lodi pret vajātājiem. Tas bija tikpat kā aizcirst vārtus. Ērzeļi uzdeva un griezās atpakaļ. Tur tie ir gājuši projām. Te ir pēdas gar pašu malu.

—    Bet ja nu tie šķērsojuši gravu citā vietā un turpinājuši vajāšanu?

—    Ja ērzeļi būtu to darījuši, tiem būtu bijis jānoiet desmit jūdzes — piecas turp un piecas atpakaļ. Nē, tas ir izslēgts, mister Kolhūn. Jums nav ko raizēties, ka tie būtu dzinušies pakaļ mis Luīzai vēl tālāk. Pēc lēciena viņa jāja kopā ar mustangu med­nieku — vienā mierā kā divi jēriņi. Briesmas vairs nedraudēja, un viņi droši vien uzdūrās pārtikas furgonam.

—• Jāsim! — iesaucās Kolhauns, it kā zinātu, ka viņa māsīca ir lielās briesmās. — Jāsim, mister Stamp! Jāsim atpakaļ, cik ātri vien iespējams!

—    Nesteidzieties, lūdzu, — Zebs atteica, rāmi nokāpdams no zirga un izvilkdams nazi. — Pagaidiet mani kādas desmit minū­tes»

—    Gaidīt? Kāpēc? — īdzīgi jautāja Kolhauns.

—    Man jānovelk āda šitam ērzelim. Tai jābūt ādai uz goda. Kolonijā es par to dabūšu piecus dolārus. Šitajā prērijā katru dienu pie pieciem dolāriem vis netiek.

—    Velns lai parauj ādu! — nikni atcirta Kolhauns. — Jāsim, lai tā paliek!

—    Nenāk ne prātā, — vēsi noteica mednieks, ar kodīgo asmeni pārgriezdams nogalinātajam dzīvniekam uz vēdera ādu. — Varat jāt, ja jums tīk, mister Kolhūn, bet Zebs Stamps nespers ne soli, iekams nebūs uzkrāvis ādu mugurā savam kleperim.

—    Jāsim, Zeb. Jūs tīri labi zināt, ka viens es nezinu ceļu.

—    Tas izklausās pēc patiesības. Es neesmu apgalvojis, ka jūs zināt.

—    Paklausieties, vecais tiepša. Tieši šobrīd man dārga katra minūte, bet jūs ķēpāsieties ar ādu veselu pusstundu.

—    Nepaies ne divdesmit minūtes.

—    Labi, teiksim, divdesmit minūtes. Bet divdesmit minūtes man ir svarīgākas par pieciem dolāriem. Jūs teicāt, ka āda maksā tik daudz? Lai tā paliek, es jums par to samaksāšu.

—    Tas ir traki cēlsirdīgi, taču man jānoraida jūsu piedāvājums. Lai es ņemtu no jums naudu! Tas būtu zemiski. Jo vairāk tāpēc, ka mēs neesam nekādi svešinieki un mums abiem ir pa ceļam. No otras puses, es nevaru atstāt guļam zemē piecus dolā­rus, atstāt ādu, lai tā sapūst, lai klijāni un koijoti to saplēš lupatu lēveros.

—    Nudien traks var kļūt! Ko lai es daru?

—    Vai tad jums jāsteidzas? Diemžēl man jūs jāapbēdina. Bet pag! Kāpēc jums mani jāgaida? Jūs pats varat atrast furgonu. Vai redzat to koku apvāršņa malā, to augsto papeli?

—    Redzu.

—    Vai jūs to kādreiz esat redzējis? Tas ir ērmīgs koks, izska­tās drīzāk pēc baznīcas torņa.

—    Jā, jā, — sacīja Kolhauns, — tagad, kad jūs man to parā­dījāt, es to atceros. Mēs pajājām tai garām, dzenoties pakaļ ķē­vēm?

—    Tieši tā. Un vai tagad, kad jūs to zināt, jums būtu grūti jāt atpakaļ pa ķēvju pēdām? Tā jūs nonāksiet pie furgona, kur atradīsiet savu māsīcu mis Peintdeksteri kopā ar draugiem dze­ram to spranču dziru, ko sauc par šampiņieti. Ceru, ka mononga- helietis vēl nebūs cauri, kad atgriezīšos. To gan gribētos iebaudīt.

Kolhauns vairs nevilcinājās. Ieraudzījis pazīstamo koku, viņš iecirta savam bērim sānos piešus un auļoja prom, atstādams veco Zebu dīrājam iekāroto ādu.

—    Ak jēziņ! — iesaucās mednieks, pacēlis galvu un redzē­dams Kolhaunu aizjājam ar tādu nepieklājīgu skubu. — Nav jā­būt sevišķi gudram, lai uzminētu, kur šis tā drāž kā apsvilis. Skaidrs kā diena, ka viņam greizsirdība min uz papēžiem.

Iespējams, ka tā arī būtu bijis, ja Kolhauns tik labi nepazītu Luīzas Poindeksteres raksturu. Bet, kopš bērnu dienām zinot, ka meitene cienī pilnīgu neatkarību un nepazīst nekādus šķēršļus, viņš nedeva ne pušplēsta graša par viņas smalko audzināšanu. Citām sievietēm tā kalpotu par barjeru ja ne pret nevien­līdzīgām laulībām, tad pret pārsteidzīgu rīcību, taču Kasija Kolhauna samaitātā iztēle nepiešķīra šim apstāklim ne mazāko no­zīmi.

Skaizdamies par neizdevušos dienu, kas viņam šķita sevišķi nelabvēlīga, Kolhauns steidzās atpakaļ uz piknika vietu. Tornim līdzīgais koks uzveda viņu uz manadas pēdām, un tad jau vairs nebija jābaidās nomaldīties. Vajadzēja tikai turēties vecajās pē­dās.

Kolhauns trenca nogurušo zirgu bez žēlastības. Viņu tirdīja skaudras domas, kas jau vairāk nekā stundu bija viņa vienīgās ceļabiedres. Domu skaudrumu vēl stiprāk lika izjust prērijas klu­sums.

Kolhauns kaut cik nomierinājās, ieraugot divus jātniekus, kas devās uz to pašu pusi, kur viņš. Kaut gan viņš redzēja tos no mugurpuses un viņus šķīra prāvs atstatums, nebija šaubu, kas tie tādi. Šie cilvēki bija viņa sāpīgo pārdzīvojumu vaininieki.

Tāpat kā Kolhauns, viņi jāja atpakaļ pa savvaļas ķēvju pē­dām, tik cieši blakām viens otram, ka segli gandrīz saskārās. Abi acīmredzot bija aizrāvušies interesantā sarunā, tā ka nemanīja tuvojamies vientuļo jātnieku.

Viņi jāja mērenos rikšos, kā redzams, pretēji Kolhaunam pārāk nesteigdamies pievienoties sabiedrībai.

Abu tuvība, pozas, nevērība pret apkārtni, gliemeža gaita — tas viss saasināja Kolhauna aizdomas un sadzina viņam galvā asinis.

Pieauļot klāt un rupji izjaukt šo divvientulību — tāda bija bruņnieciskā dienvidnieka pirmā doma. Paklausot tai, viņš vēl­reiz piespieda savu nomocīto zirgu pielikt soli.

Pēc dažām minūtēm Kolhauns tomēr sāka jāt lēnāk, it kā būtu grozījis savu lēmumu. Jātnieki vēl nedzirdēja Kolhauna zirga pakavu dipoņu, kaut gan viņš atradās tikai divsimt jardus aiz tiem. Viņš dzirdēja māsīcas sidrabaino balsi, kas bija dzir­dama visvairāk. Cik saistošai vajadzēja būt sarunai, ja jātnieki nemanīja viņa tuvošanos!

Kaut izdotos noklausīties, par ko viņi tērzē!

Te bija šim nolūkam visnepiemērotākā vieta. Un vai no tā kas iznāktu?

Sarunas biedri bija tā aizrāvušies, ka Kolhaunam noklausīša­nās tomēr šķita iespējama. Zāle bija mīksta kā samts. Zirgs gāja pilnīgi bez trokšņa.

Pakavi slīdēja pār zāli, paceļoties labi ja collu virs zemes, tā ka viņš tuvojās ātri un klusi, tik ātri, ka pēc dažām sekundēm bija pavisam tuvu klāt lāsumainajam mustangam un Morisa bē­rajam.

Kolhauns pielāgojās abu jātnieku solim un, paliecies uz priekšu, alkatīgi klausījās. Viņa izskats liecināja, ka viņš gatavs uzbrukt tiem ar nekrietniem pārmetumiem vai arī, ja būtu va­jadzīgs, ar nazi un revolveri.

Ja abi jātnieki bija kurli pret savu apkārtni, tad viņu zirgi nebija tik aizņemti. Kolhauna nogurušais bēris smagi lika soļus. Bēris un lāsumainais mustangs sasmailēja ausis, nopurināja gal­vas un iezviedzās.

Kolhauns bija atklāts.

—   A, brālēns Kašs! — Luīza iesaucās drīzāk aizkaitināta nekā pārsteigta. — Tu te? Kur ir tēvs, Henrijs un pārējie?

—    Kāpēc tu to jautā, Lū? Tu, jādomā, zini ne sliktāk par mani.

—    Kā, vai tad tu neesi atjājis mums pretī? Tavs zirgs ir vie­nās putās. Tas izskatās tā, it kā tu būtu noauļojis tādu pašu ga­balu kā mēs.

—    Tā arī ir. Jau pašā sākumā es džinos tev pakaļ, cerēdams tev palīdzēt.

—   Tiešām? Es nezināju, ka tu jāj aiz mums. Paldies, brālēn. Es nule pateicos šim laipnajam džentlmenim, kas arī jāja man pakaļ un izglāba mani un Lunu no ļoti lielām nepatikšanām, es pat teiktu — no bojā ejas. Zini, mūs vajāja bars savvaļas ērzeļu, un mums vārda tiešā nozīmē vajadzēja bēgt, lai glābtu savas dzī­vības.

—    To es zinu.

—    Tātad tu redzēji pakaļdzīšanos?

—    Nē. Es uzzināju par to pēc pēdām.

—    Pēc pēdām! Un tu prati noteikt to pēc pēdām?

—    Jā, pateicoties Zeba Stampa paskaidrojumiem.

—   O, tu biji kopā ar viņu? Bet cik… cik tālu jūs mums izse­kojāt?

—    Līdz gravai. Zebs teica, ka jūs esot pārlēkuši tai pāri. Vai tā bija?

—    Luna pārlēca.

—    Kopā ar tevi?

—    Kā gan citādi! Kas tas par jautājumu, Kaš! Kur tad lai es būtu bijusi? Ieķērusies tai astē? Ha-ha-ha! Vai tu ari pārlēci? —

Luīza apjautājās, piepeši mainījusi toni. — Vai tu jāji vēl tālāk pa mūsu pēdām?

—    Nē, Lū. No gravas taisnā ceļā devos šurp, domādams, ka tu būsi atgriezusies agrāk. Tā es arī satiku jūs.

Šķita, ka meitene ir apmierināta ar atbildi.

—    Priecājos, ka esam satikušies. Mēs jājām lēni. Luna ir bez­gala nogurusi. Nabadzīte! Nezinu, kā mēs tiksim atpakaļ līdz Leonai.

Kopš tikšanās brīža mustangu mednieks nebija bildis ne puš­plēsta vārda. Lai cik patīkama būtu bijusi domu apmaiņa ar jauno kreolieti, viņš bija to pārtraucis bez acīm redzamas nožēlas un tagad klusēdams jāja pa priekšu, it kā atkal uzņēmies pava­doņa lomu.

Un tomēr kapteinis nenovērsa no viņa s^vu stingo skatienu, kurā reizumis uzzibsnīja velnišķa uguntiņa, redzot, ka Luīza jūs­mīgi lūkojas uz to pašu pusi.

Trīs jātnieku ilgais ceļojums varēja novest pie traģiskām bei­gām. Tomēr šāds fināls pagāja secen, jo parādījās piknika da­lībnieki, kas ielenca un vienā balsī apsveica bēgli, izkliedējot visas pārējās domas.

XIX N O D A Ļ A

VISKIJS AR ŪDENI

VI etālu no Indžas forta nodibinātajā mazajā pilsētiņā «viesnīca» bija visievērojamākā ēka. Tā tas ir jebkurā Teksasas pilsētā, vienalga, vai tā ir jauna vai radusies pirms četrdesmit gadiem. Izņēmumi ir nedaudzas spāņu un meksikāņu izcelsmes pilsētas, kur pār citām ēkām paceļas cietoksnis un sieviešu klosteris, bet arī šīs pagātnes relikvijas lielāko tiesu ir pārvērstas par krodziņiem.

Kaut gan Indžas forta krogs bija vislielākā celtne pilsētā, sevišķi cēla un iespaidīga tā neizskatījās. Tās āriene nepārstā­vēja nekādu arhitektūras stilu. Tā bija burta T veidā celta koka ēka. Spārnu, kas veidoja burta vertikālo daļu, aizņēma ēdam­istabas un guļamistabas, bet augšējā daļa bija liela telpa, kur varēja dzert, smēķēt un pat spļaut uz grīdas. Šo telpu sauca par bāru jeb bufeti.

Durvju priekšā ozolā, kas pārdesmit pēdu augstumā bija ap­zāģēts, karājās pazīstamā vietējā varoņa ģenerāļa Zaharija Tei- lora[23] attēls. Nebija nekādas vajadzības lasīt uzrakstu zem tā, lai uzzinātu, kā sauc viesnīcu. Zem tāda portreta nevarēja būt rak­stīts nekas cits kā «Uz ātru roku».

Šim nosaukumam bija sava pieskaņa. Ja ārpusē nebija nekā pievilcīga, tad iekšā, īpaši bārā, jūs sagaidīja piparmētru deg­vīns, augļu dzēriens, ruma un džina vai vēl kāds cits maisījums, ko labi pazīst pudeles brāļi viņpus Misisipi, protams, ja vien jums ir pietiekami biezs maks.

Ja esat ceļojis pa Amerikas dienvidu vai dienvidrietumu šta­tiem, nav vērts sīki aprakstīt bāru. Tad nekas nevar izdzēst no jūsu atmiņas viesnīcas bāru vai krodziņu, kurā jums bijusi tā nelaime iekulties. Gar telpas malu stiepjas lete, aiz tās pie sienas plaukti ar rindās nostatītām karafēm un pudelēm; dzērieniem tajās nav pieticis ar visām varavīksnes krāsām — tiem bijuši vajadzīgi arī visdažādākie šo krāsu sajaukumi; starp leti un plauktiem stāv vai sāniski staigā elegants puisis, ko sauc par bārmeni — nesauciet viņu par krodzinieku, citādi dabūsiet ar pudeli pa zobiem —, elegants jauns puisis zilā kokvilnas blūzē vai baltos audekla svārkos, vai arī kreklā ar dievs zina kad kro- kotām mežģīnēm. Šis cilvēks, gatavodams dzeramo, var lūkoties jums tieši acīs un runāt par dienas jaunākajiem notikumiem, kamēr ledus, vīns un ūdens, līstot no vienas glāzes otrā, pārvēr­šas par oreolu, kas apvij viņa sasmaržoto galvu. Jūs, kas esat braukājis pa Amerikas dienvidu štatiem, protams, neesat viņu aizmirsis?

Ja esat aizmirsis, mani vārdi atsauks atmiņā visu — bāru ar pārzini, ar plauktiem un krāsainajām karafēm, leti, ar baltām smiltīm nokaisīto grīdu, uz kuras redz cigāru galus un brūnus spļaudekļus, piparmētru smaržu, citronu mizas, pa kurām čāpo parastās melnās mušas, gaļas mušas un sāpīgi dzeļošais moskīts. Tam visam spilgti jāatdzīvojas jūsu atmiņā.

Kaut gan «Uz ātru roku» bija daudz kopīga ar citām Teksasas viesnīcām, tai bija dažas īpatnības. Tās īpašnieks bija nevis ap­sviedīgs jenkijs,c bet vācietis, kuru visur uzskata par labāko pro­duktu piegādātāju. Viņam piederēja pašam savs bārs, tādēļ jūs apkalpoja nevis elegants jauns cilvēks ar kruzuļotu kreklu un sasmaržotu frizūru, bet gan mierīgs vācietis, kas, par spīti kārdi­nājumam, izskatījās tik atturīgs, it kā savu mūžu nebūtu nobau­dījis gardos dzērienus, kurus viņš pasniedza saviem apmeklē­tājiem. Dzimteni viņš bija atstājis kā Oberdofers, bet teksasieši bija iesaukuši viņu par veco Daferu.

Viesnīcas «Uz ātru roku» bāram piemita vēl viena īpatnība, ja tikai tā pelnījusi šādu apzīmējumu. Kā jau minēts, ēka bija celta burta T veidā. Bārs atradās burta augšējā daļā. Gar vienu sienu stiepās lete, bet abos galos bija durvis, kas vērās uz topo­šās pilsētas laukumu.

Šādam iekārtojumam vajadzēja veicināt gaisa cirkulāciju, kas bija sevišķi svarīgi te, kur termometrs pusgadu rādīja deviņdes­mit grādus ēnā.

Viesnīcas Teksasā, tāpat kā visā Amerikā, bija vienlaikus bir­žas un klubi. Pat Atlantijas piekrastes lielākajās pilsētās klubi nav nepieciešami. Viesnīcu mērenās cenas, lieliskās virtuves un ērtības kavē šo iestādījumu izplatīšanos. Šī piezīme vēl aizvien ir spēkā attiecībā uz dienvidu un dienvidrietumu štatu pilsētām, kur bāri ir galvenās sapulču un satikšanās vietas.

Arī sabiedrība tajos ir raibāka. Lepnais plantators, degunu nesaraucis — viņš nemaz neiedrošinās to darīt —, cilā glāzi tajā pašā telpā, kur «nabaga baltie salašņas», kas nereti ir tikpat lepni kā viņš.

Te nav zemnieku; vismazāk to ir štatā, kuru sauc par Tek- sasu, tādēļ viesnīcas «Uz ātru roku» bārā bieži pārstāvētas visas šķiras un profesijas, kas sastopamas kolonijā.

Droši vien kopš pastāvēšanas sākuma vecā Dafera krodziņā nebija redzēts tik kupls skaits apmeklētāju, kā tajā vakarā, kad Indžas fortā atgriezās zirgu mednieki.

Bezmaz visi ekskursijas dalībnieki, izņemot dāmas, uzskatīja, ka vakaru nepieciešams pavadīt bārā. Holandiešu pulkstenis, kas tikšķēja starp krāsainajām karafēm, rādīja vienpadsmit, kad bārs sanāca pilns ar forta virsniekiem, tuvumā dzīvojošajiem planta- toriem, armijas sagādniekiem, uzņēmējiem, avantūristiem un daž­nedažādiem dīvaiņiem. Katrs devās tieši pie letes, pasūtīja savu iemīļoto dzērienu un atkal pievienojās pārējiem.

Viena grupa sevišķi piesaistīja uzmanību. Tajā bija astoņi vai desmit cilvēki, puse no tiem formas tērpos. Trīs virsniekus lasī­tājs jau pazīst: kājnieku kapteini un divus leitnantus — dragūnu Henkoku un strēlnieku Krosmenu. Šajā grupā bija vēl kāds ve­cāks virsnieks, pēc uzplečiem spriežot, majors, tātad forta koman­dants.

Šie cilvēki sarunājās kā līdzīgi, sarunas tēma bija aizvadītās dienas notikumi.

— Sakiet, lūdzu, major, — jautāja Henkoks, — vai jūs zināt, kur bija aizjājusi meitene?

—    Kā lai es to zinātu? —- uzrunātais atteica. — Pajautājiet viņas brālēnam misteram Kasijam Kolhaunam.

—    Mēs jautājām, bet nekā prātīga neuzzinājām. Skaidrs, ka viņš zina ne vairāk par mums. Viņš saticis tos atceļā un netālu no tās vietas, kur mēs bijām apmetušies. Viņi bija projām ļoti ilgi un, spriežot pēc sasvīdušajiem zirgiem, bija jājuši kaut kur tālu. Pa to laiku viņi varēja aizjāt līdz Riograndei un vēl tālāk.

—   Vai ievērojāt, kāds izskatījās Kolhauns, kad viņš atgrie­zās? — jautāja kājnieku kapteinis. — Viņš bija drūms kā māko­nis, laikam kaut kas nospieda sirdi.

—    Viņš tiešām izskatījās nelaimīgs, — atbildēja majors.

—   Bet jūs, kapteini Slomen, taču nesaistāt to ar …

—    Greizsirdību? Nekā cita nevar būt.

—    Uz mustangu mednieku Morisu? Neiespējami! Katrā ziņā maz ticams.

—    Kāpēc ne, major?

—   Manu dārgo Slomen, Luīza Poindekstere ir lēdija, bet Mo­riss Džeralds…

—    Varbūt arī džentlmenis, jo mēs taču nekā par viņu nezi­nām. •

—    Phe! — nicīgi izsaucās Krosmens. — Zirgu tirgotājs! Ma­joram taisnība — tas ir neticami, neiespējami.

—    Džentlmeņi, — teica kājnieku virsnieks, zīmīgi nošūpojis galvu, — jūs nepazīstat Luīžu Poindeksteri tik labi kā es. Ekscen­triska jauna sieviete, lai neteiktu vairāk. Jums pašiem bija izde­vība par to pārliecināties.

—    Turpiniet, turpiniet, Slomen, — zobgalīgi ieteicās majors.

—    Baidos, ka jūs grasāties patrīt mēli. Varbūt jūs pats neesat vienaldzīgs pret mis Poindeksteri, lai gan tēlojat sieviešu ienaid­nieku? Es varētu saprast, ja jūs būtu greizsirdīgs uz laipno Hen- koku vai Krosmenu, bet uz vienkāršu mustangu mednieku…

—   Viņš ir īrs, major, un, ja viņš ir tas, par ko es viņu turu …

—   Lai viņš būtu kas būdams, — majors pārtrauca, pametis acis uz durvju pusi, — viņš ir klāt, lai pats atbildētu. Un, tā kā viņš ir atklāts cilvēks, jūs varat uzzināt no viņa it visu, kas jūs interesē.

—    Diez vai jūs to darīsiet, — nomurmināja Slomens, kad Henkoks un vēl daži pagriezās pret ienākušo, lai darītu, kā ma­jors bija teicis.

Klusēdams piegājis pie letes, mustangu mednieks ieņēma brīvo vietu.

—   Glāzi viskija ar ūdeni, lūdzu, — viņš pieklājīgi uzrunāja bāra saimnieku.

—   Viskiju ar ūdeni? — tas nelaipni atsaucās. — Jūs vēlaties viskiju ar ūdeni? Tas maksā divus penijus glāzē.

—    Es neprasīju, cik tas maksā, — atbildēja mustangu med­nieks. — Es lūdzu, lai jūs man iedodat glāzi viskija ar ūdeni. Vai jums tas ir?

—    Ir jau, ir, — asā toņa nobiedēts, pasteidzās atbildēt vācie­tis. — Cik uziet, viskija ar ūdeni ir, cik uziet. Lūdzu.

Kamēr bāra saimnieks lēja viskiju, Moriss laipni sasveicinājās ar virsniekiem. Lielāko daļu no tiem viņš pazina, jo viņu ar fortu saistīja darījumi.

Virsniekiem jau bija mēles gala majora ierosinātais jautā­jums, kad bārā ienāca vēl kāds cilvēks, un viņi nolēma nogaidīt.

Ienācējs bija Kasijs Kolhauns. Viņa klātbūtnē laikam nebūtu visai ērti cilāt šo jautājumu.

Ar parasto iedomīgo izteiksmi tuvodamies armijas vīru un civilo grupai, Kolhauns sveicināja, kā pieņemts tādos gadījumos, kad kopā aizvadīta diena un kad cilvēks bijis prom pavisam īsu laiciņu. Ja Kolhauns arī nebija pilnā, tad nenoliedzami jautrā prātā gan. Acis dīvaini spīdēja, seju klāja nedabisks bālums, cepure bija nošļaupta uz vienas auss, pār pieri krita izspūrušas matu šķipsnas.

—    Ei, džentlmeņi! — viņš uzsauca virsniekiem, pieiedams pie letes. — Lai tā būda rūc, un lai vecais Donnerveters nesaka, ka viņš mūsu dēļ veltīgi tērē gaismu. Dzersim visi! Kā jūs domājat?

—    Lai notiek, lai notiek! — atbildēja vairākas balsis.

—    Un jūs, major?

—    Ar lielāko prieku, kapteini Kolhaun.

Visi uzrunātie piegāja pie letes un pasūtīja to, ko šajā brīdī visvairāk kāroja. Tika pasūtīts tik daudz šķirņu, cik cilvēku bija šajā kompānijā. Kolhauns pieprasīja heresu un tūlīt pat piebilda:

—    Un piesperiet klāt viskiju.

—   Jūs prasījāt keresu un viskiju, mister Kolhūn? — jautāja vācietis, iztapīgi noliecies pār leti.

—   Kā tad, tu, stulbais vācieti! Vai es teicu, vai neteicu «heress»?

Vietas pie letes bija aizņemtas līdz pēdējai. Vai nu nejauši vai tīšām, bet Kolhauns, ieņēmis malējo vietu, atradās blakām Morisam Džeraldam, kas stāvēja viens, mierīgi sūca viskiju ar ūdeni un kūpināja nupat aizdedzināto cigāru. Abi stāvēja ar muguru viens pret otru un it kā nelikās redzam viens otru.

—    Tostu! — ierēcās Kolhauns, paņemdams glāzi no letes.

—    Lai notiek! — atsaucās vairākas balsis.

—    Lai dzīvo Amerika amerikāņiem, un lai iznīkst visi ār­zemju klaidoņi, it īpaši nolādētie īri!

Norunājis savu tostu, Kolhauns pastreipuļoja atpakaļ un uz­grūdās virsū mustangu medniekam, kas cēla pie lūpām glāzi. Viskijs izšļakstījās un nolija mustangu medniekam uz krekla.

Vai tā bija nejaušība? Neviens ne mirkli nešaubījās, ka tā nav. Savienojumā ar tādu jūtu izpausmi šo rīcību varēja iztulkot tikai kā iepriekš pārdomātu aizskārumu.

Visi klātesošie gaidīja, ka apvainotais tūlīt metīsies virsū ap­vainotājam. Viņi bija vīlušies un pat pārsteigti par mustangu mednieka izturēšanos. Daži iedomājās, ka viņš laidīs apvainojumu pār galvu.

—    Ja viņš klusēs, — Henkoks čukstēja ausī Slomenam, — viņš kūleniski jāizmet no šejienes.

—    Neuztraucies par to, — pusbalsī atbildēja kājnieku virs­nieks. — Nebūs tā, kā tu domā. Tu zini, ka man nepatīk derēt, bet es varu saderēt uz savu mēnešalgu, ka mustangu mednieks viņam pamatīgi sados. Es nešaubos arī, ka misteram Kasijam Kol­haunam tas būs ciets rieksts, kaut gan šobrīd Džeraldam, šķiet, vairāk rūp skaistais krekls nekā apvainojums. Ir gan viņš dīvains kukainis!

Kamēr viņi sačukstējās, Moriss nesatricināmā mierā stāvēja pie letes.

Nolicis glāzi, viņš izvilka zīda mutautu un ņēmās tīrīt nolieto kreklu.

Viņa kustībās bija apbrīnojams miers, ko diezin vai varēja uzskatīt par mīkstčaulības izpausmi, un tie, kas bija šaubījušies par Morisu, nomanīja, ka kaut kam ir jānotiek. Klusēdami viņi gaidīja, kas būs tālāk.

Ilgi nebija jāgaida. Viss notiekošais, ieskaitot sačukstēšanos, vilkās ne vairāk kā divdesmit sekundes.

—    Es esmu īrs, — teica mustangu mednieks, iebāzdams mut­autu kabatā.

Atbilde šķita gaužām vienkārša un mazliet nosebojusies, to­mēr neviens nešaubījās par tās nozīmi. Tas bija nepārprotams izaicinājums. Atbildes īsums uzsvēra apvainotā nopietno apņē­mību.

—    Jūs? — nicinoši jautāja Kolhauns, pagriezdamies un izplez- dams rokas. — Jūs? — viņš turpināja, ar skatienu nomērīdams mustangu mednieku no galvas līdz kājām. — Jūs esat īrs? Mans dievs, es to nekad nebūtu domājis, ser! Spriežot pēc jūsu ap­ģērba un izšuvumiem uz krekla, es uzskatītu jūs par meksikāni.

—    Es nevaru saprast, kāda jums daļa par manu apģērbu,, mister Kolhaun. Bet, tā kā jūs apšļakstījāt manu kreklu ar vis­kiju, tad es atļaušos tādā pašā veidā sabojāt jūsu iestīvināto kreklu.

To teikdams, mustangu mednieks paņēma savu glāzi un, iekams bijušais kapteinis patapa novērsties vai pavirzīties sānis, iešļāca viņam sejā neizdzerto viskiju. Par lielu iepriecinājumu vairumam klātesošo, Kolhauns sāka neganti kāsēt un šķaudīt.

Piekrišanas murdoņa drīz noklusa. Šajos apstākļos nevienam netikās vērt vaļā muti, tāpēc valdīja kapa klusums. Visi saprata, ka strīds ir nopietns. Tam vajadzēja beigties ar divkauju. Nekāds spēks nevarēja to novērst.

XX NODAĻA

BĪSTAMS STĀVOKLIS

saņēmis viskija šalti, Kolhauns satvēra un izrāva no maksts revolveri. Viņš tikai gaidīja, lai acis kļūst tīras un viņš varētu uzbrukt savam ienaidniekam.

Mustangu mednieks, to paredzot, izvilka tādu pašu ieroci un stāvēja, gatavs uz šāvienu atbildēt ar šāvienu.

Bailīgākie apmeklētāji, cits citu grūstīdami, jau bēga laukā pa durvīm. Daži palika vienkārši aiz apjukuma, vēl daži — ap­zināti, ar saltu apņēmību vai arī saprātīgas piesardzības vadīti — lai nedabūtu lodi mugurā.

Atkal uz pāris sekundēm iestājās klusums, kad varētu dzirdēt adatu nokrītam uz grīdas. Tā bija parastā starpspēle starp lē­mumu un rīcību, laika sprīdis, kad prāts savu ir paveicis un jā­sāk darboties ķermenim.

Iespējams, ja pretinieki būtu citi, šis laika sprīdis būtu īsāks. Divi mazāk rūdīti cilvēki būtu šāvuši uzreiz, bez garas domā­šanas. Bet šie vīri nebija no tādiem. Abi bija redzējuši «ielu cī­ņas», pat piedalījušies tajās un zināja, cik bīstami ir netrāpīt.

Katrs gribēja būt drošs par iznākumu. Tieši tas paildzināja bez­darbību.

Tiem, kas stāvēja ārpusē un pat neuzdrošinājās pabāzt degunu durvju spraugā, šī vilcināšanās bija gandrīz vai mokoša. Revol­veru sprakšķi, kurus viņi gaidīja atskanam kuru katru brīdi, sa­gādātu viņiem atvieglojumu. Tāpēc viņi jutās gandrīz vīlušies, izdzirdot kopā ar nedaudzajiem iekšā palikušā majora skaļo, au­toritatīvo balsi.

—    Mierā! — viņš nokomandēja kā cilvēks, kas radis, ka vi­ņam paklausa, izraudams zobenu un atšķirdams ar to pretinie­kus. — Es jums abiem pavēlu nešaut. Nolaidiet ieročus, citādi es atņemšu to pirmajam, kas pieskarsies gailim. Mierā, kad es jums saku!

—    Kāpēc? — iekliedzās Kolhauns, piesarcis nevaldāmās dus­mās. — Kāpēc, major Ringvud? Pēc tāda apvainojuma un vēl no tāda nelieša …

—    Sācējs bijāt jūs, kapteini Kolhaun.

—    Nu un tad? Es neesmu no tiem, kas atstās to nesodītu, Nost no ceļa, major! Uz jums šis strīds neattiecas, un jums nav tiesību iejaukties.

—    Ak tā? Ha-ha! Slomen! Henkok! Krosmen! Vai jūs dzirdat? Man neesot tiesību iejaukties! Paklausieties, atvaļinātais kapteini mister Kasij Kolhaun, neaizmirstiet, kur jūs atrodaties. Neiedo­mājieties, ka esat Misisipi štatā, starp saviem «bruņiniekiem», kas mizo vergus. Te, ser, ir kara forts, te pastāv kara likumi, un jūsu padevīgajam kalpam ir uzticēts komandēt šo fortu. Tādēļ es pavēlu jums atbāzt revolveri atpakaļ tur, no kurienes jūs to izvilkāt. Pie tam uz karstām pēdām, citādi es jūs nosūtīšu uz virssardzi kā vienkāršu'kareivi.

—    Ejiet nu! — ņirdzīgi atteica misisipietis. — Par kādu skaistu zemi jūs gribat pārvērst Teksasu! Tātad, lai cik smagi apvainots būtu cilvēks, viņam nav tiesību duelēties bez jūsu at­ļaujas, major Ringvud? Un vai šis likums attiecas uz visu zemi?

—    Nebūt ne, — atbildēja majors. — Es nekad neesmu licis šķēršļus godīgam strīda atrisinājumam. Neviens neliegs jums un jūsu pretiniekam nogalināt vienam otru, ja tas jums patīk. Tikai ne tagad. Jums jāsaprot, mister Kolhaun, ka jūsu divkauja ap­draud citus cilvēkus, kas tajā nemaz nav ieinteresēti. Man ne prātā nenāk ļaut sevi caururbt lodei, kas domāta kādam citam. Pagaidiet, kamēr mēs atkāpsimies drošā attālumā, un tad gāziet vaļā pēc sirds patikas. Nu, ser, vai tagad jūs esat apmierināts?

Ja majora vietā būtu parasts cilvēks, diezin vai viņa rīko­jumu kāds būtu uzklausījis. Bet viņš bija oficiāla persona, forta komandants, cienījama vecuma cilvēks, kas piedevām vēl prata lieliski rīkoties ar ieroci un neļautu nevienam noniecināt viņa autoritāti.

Zobena izvilkšana nebija teatrāls žests. Ķildnieki to zināja un reizē nolaida ieročus, taču joprojām turēja tos rokā.

Kolhauns stāvēja, uzacis saraucis, šņirkstinādams zobus kā plēsīgs zvērs, kuram nav ļauts uzbrukt upurim. Turpretī mus­tangu mednieks uzņēma visu mierīgi, it kā nebūtu ne sadus­mots, ne īrs.

—    Jādomā, ka jūs neatteiksieties no divkaujas? — jautāja majors, labi saprazdams, ka maz izredžu samierināt pretiniekus.

—    Man nav īpašas vēlēšanās šauties, — rāmi atbildēja Moriss.

—    Ja misters Kolhauns atvainosies par to, ko viņš teicis un ko izdarījis…

—    Viņam tas jādara, viņš sāka strīdu! — iejaucās daži no palikušajiem.

—    Nekad! — nicīgi atcirta bijušais kapteinis. — Kašs Kol­hauns nav radis atvainoties. Nolūgties, padomā! Un vēl tādam pārģērbtam pērtiķim!

—    Pietiks! — iesaucās jaunais īrs, pirmo reizi īsti saniknots.

—    Es devu viņam iespēju glābt savu dzīvību. Viņš atteicās. Bet tagad, zvēru pie visiem svētajiem, viens no mums neizies no šīs istabas dzīvs! Major, es pieprasu, lai jūs un jūsu draugi atstātu šo telpu. Es vairs nevaru paciest šo nekaunību.

—    Ha-ha-ha! — zobgalīgi iesmējās dienvidnieks. — Iespēju glābt savu dzīvību! Ejiet projām, visi projām! Es viņam parādīšu!

—    Pagaidiet! — uzsauca majors, vilcinādamies pagriezt mu­guru duelantiem. — Tā neiet. Jūs varbūt nospiežat gaili sekundi ātrāk, nekā vajag. Iekams jūs sākat, mums vispirms jāiziet ārā.

—    Bez tam, džentlmeņi, — viņš uzrunāja pārējos, — ir nepie­ciešams ievērot kaut kādus noteikumus. Ja viņi gatavojas cīnīties, lai tas notiek vienādos apstākļos. Abiem jābūt vienādi apbruņo­tiem un jāizturas vienam pret otru godīgi.

—    Noteikti! — piebalsoja vairums klātesošo, vērodami, kā šo priekšlikumu uzņems strīdnieki.

—    Vai kādam no jums ir iebildumi? — majors jautāja.

—    Es neiebilstu pret taisnīgām prasībām, — piekrita īrs.

—    Es cīnīšos ar ieroci, kas ir man rokā! — ietiepīgi noskal­dīja Kolhauns.

—    Piekrītu. Tas ir arī man piemērots ierocis, — atbildēja viņa pretinieks.

—     Es redzu, ka jums abiem ir Kolta sešpatronu 2. numura

revolveri, — teica majors, aplūkodams viņu ieročus. — Tiktāl viss būtu kārtībā. Jūs esat apbruņoti vienādi.

—    Vai viņiem nav vēl kāds ierocis? — jautāja jaunais Hen- koks, kuram bija radušās aizdomas, ka Kolhaunam zem svār­kiem paslēpts nazis.

—    Man vairāk nekā nav, — mustangu mednieks atbildēja tik neliekuļoti, ka neviens nešaubījās par viņa vārdu patiesīgumu.

Visi paskatījās uz Kolhaunu, kas vilcinājās ar atbildi. Viņš saprata, ka ir jāatzīstas.

—    Jā, — viņš teica, — man ir arī zobu bakstāmais. Vai jūs gribat man to atņemt? Katram ir tiesības lietot ieroci, kas viņam ir klāt.

—    Bet, kapteini Kolhaun, — turpināja Henkoks, — jūsu pre­tiniekam nav naža. Ja jūs nebaidāties tikties ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu, jums jāatdod nazis.

—    Protams, viņam jāatdod! — pievienojās vairākas balsis. — Jāatdod, jāatdod!

—    Dodiet nazi, mister Kolhaun, — teica majors. — Sešām patronām vajadzētu apmierināt katru saprātīgi domājošu cilvēku. Jums nebūs nepieciešamības lietot auksto ieroci. Pirms būsiet beiguši šaut, viens no jums …

—    Pie velna nazi! — iekliedzās Kolhauns, pogādams vaļā svārkus. Tad viņš izvilka nazi, ielidināja to bāra pretējā kaktā un izaicinoši teica: — Tādam ar vizuļiem apkarinātam sīlim man tas nav arī vajadzīgs. Es izpūtīšu viņam dzīvību ar pirmo šā­vienu.

—    Jums būs laika diezgan parunāt par to. Biedējiet kaķi ar pūsli, bet mani_ ar tādiem vārdiem jums iebiedēt neizdosies, mis­ter Kolhaun. Atri, džentlmeņi! Man jādara gals šai plātībai un zaimiem.

—Suns! — pārskaities izgrūda cēlais dienvidnieks. — Nolā­dētais īru suns! Es likšu tev kaukt savā būdā. Es …

—    Kaunieties, kapteini Kolhaun! — viņu pārtrauca majors, izsakot vispārējo sašutumu. — Tādas runas ir liekas un nepieklā­jīgas cienījamā sabiedrībā. Mazliet pacietieties un tad sakiet, ko gribat. Tagad vēl viens noteikums, kas jums jāņem vērā. Jūs nedrīkstat šaut, pirms mēs neesam izgājuši ārā no šejienes.

Izpildīt šo prasību izrādījās grūti. Kā sākt divkauju? Vai šādā gadījumā pietiktu ar vienkāršu solījumu? Sāncenši — vismaz viens no viņiem — diezin vai rēķinātos ar to, kad viņiem atļauts nospiest gaiļus.

—    Ir jāsāk pēc signāla, — turpināja majors. — Neviens ne­drīkst šaut ātrāk. Vai kāds var ieteikt, kādam jābūt signālam?

—    Man ir priekšlikums, — ierunājās saprātīgais kapteinis Slomens, panākdamies tuvāk. — Lai misters Kolhauns un misters Džeralds iznāk laukā kopā ar mums. Kā jau būsiet pamanījuši, telpas abos galos ir durvis. Tās izvietotas pilnīgi vienādi. Lai viņi nāk atpakaļ katrs pa savām durvīm un iegaumē, ka viņi ne­drīkst šaut, pirms nav spēruši kāju pār slieksni.

—    Lieliski! Tieši tas, kas vajadzīgs, — vairāki piebalsoja.

—    Bet kas noderēs par signālu? — jautāja majors. — Šāviens?

—    Nē, krodziņa zvans.

—   Tas ir vislabākais, ko var izdomāt, — secināja majors, dodamies pie durvīm.

—    Mein Gott1 , major! — iekliedzās vācietis, izskriedams no sava aizgalda, kur viņš līdz pat šim brīdim bija stāvējis, sastin­dzis bailēs. — Mein Gott, vai tiešām šie džentlmeņi šaudīsies manā bārā? Ah, viņi saplēsīs man visas pudeles, manus skaistos spoguļus un manu kristāla pulksteni, kas man izmaksāja simt… nē, divsimt dolāru! Viņi pazudinās manus labākos vīnus … Ma­jor, viņi izputinās mani, mein Gott, izputinās …

—    Neraizējieties, Oberdofer, — atteica majors. — Es nešau­bos, ka zaudējumi tiks jums atlīdzināti. Lai nu kā, bet pašreiz jums būtu labāk kaut kur paslēpties. Ja paliksiet tepat, jums ir izredzes dabūt lodi ribās, un tas būs sliktāk nekā pazaudēt pu­deles.

Ar šiem vārdiem majors atstāja nelaimīgo krodziņa saimnieku un izsteidzās laukā, kur sastapa sāncenšus, kas jau agrāk bija izgājuši katrs pa savām durvīm.

Vecais Dafers ilgi nekavējās. Vienas durvis vēl nebija aizcir­tušās aiz majora, kad otras aizcirtās aiz krodzinieka. Bārs ar tā terpentīna eļļas lampām, dzirkstošajiem dzērienu traukiem un dārgajiem spoguļiem palika tukšs un kluss, un bija dzirdama vienīgi kristāla pulksteņa tikšķēšana.

XXI N O D A Ļ A

DIVKAUJA BĀRA

Izgājis no krodziņa, majors vairs neiejaucās strīdā. Kā forta komandie­rim viņam neklātos kūdīt uz divkauju, pat novērojot, vai tā notiek saskaņā ar visām prasībām. Ar to nodarbojās jaunākie virsnieki, kas bija uzņēmušies organizēt divkauju.

♦ 1 Mans dievs. (Vācu vai.)

Daudz laika tas neprasīja. Noteikumi jau bija pasludināti, atlika tikai norīkot kādu par zvanītāju.

Tas bija vienkāršāk par vienkāršu, šo uzdevumu varēja uz­ticēt jebkuram. Pat bērns varētu piesist zvana mēli un pavēstīt briesmīgās asinsizliešanas sākumu.

Svešinieks, kuram šajā brīdī gadītos apstāties viesnīcas «Uz ātru roku» priekšā, justos nepatīkami pārsteigts. Nakts bija diez­gan tumša, taču gaismas pietika, lai saredzētu ļaužu pūli netālu no viesnīcas. Lielākā daļa bija armijas apģērbā. Te bija salasī­jušies ne tikai no bāra iznākušie virsnieki: citi, arī kareivji, padzirdējuši, ka «laukumā» notiek kaut kas interesants, bija at­skrējuši no forta. Te bija arī steigšus saģērbušās sievietes — kareivju sievas, veļas mazgātājas un dažas aušīgas senjoritas, kas par varītēm gribēja uzzināt no jau sanākušajiem visus sīkumus.

Runāts tika čukstus. Kļuva zināms, ka te atrodas arī majors un citas ievērojamas personas, un tas atturēja no lieka skaļuma.

Pūlis stāvēja mazliet tālāk no viesnīcas, taču visu skatieni bija pievērsti tai kā aizraujošas izrādes gaidās. Ļaudis skatījās, ko dara abi pie smagnējās ēkas gala durvīm stāvošie cilvēki.

Kaut gan abus šķīra divas biezas sienas un viņi neredzēja viens otru, viņi rīkojās kā viena dzinuļa vadīti. Viņi stāvēja katrs pie savām durvīm, pa kuru spraugām laukā spraucās gaisma un platās strēlēs krita uz grantētā laukuma. Abi stāvēja nevis tieši pretī durvīm, bet drusciņ iesāņus, abi stāvēja nevis taisni, bet pieliekušies — ne tā, it kā būtu nobijušies, bet kā lē­cienam gatavi skrējēji pirms starta.

Abi lūkojās uz bāra durvīm, aiz kurām vientuļi tikšķēja pulk­stenis. Viņi dega nepacietībā mesties iekšā un nevarēja vien sagaidīt norunāto signālu.

Dažas pazīmes liecināja, ka cīņa nebūs pa jokam. Sāncenši bija izmetušies kreklos, bez cepurēm, vispār atteikušies no katra apģērba gabala, kas varētu traucēt kustības. Viņu sejas pauda negrozāmu apņēmību.

Nekas neliecināja par cēliem nodomiem. Laukumā iemaldījies svešinieks acumirklī nojaustu, ka te risināsies kaut kas šauša­līgs. Uzvilktie un rokās cieši sažņaugtie revolveri, abu šo cilvēku milzīgais sasprindzinājums, klusējošais pūlis un sakāpinātā inte­rese, ar kādu tas sekoja sāncenšiem, skaidrāk par vārdiem at­klāja, kam te jānotiek, īsi sakot — ka te staigā nāve.

Divkaujas dalībnieki stāvēja, nenolaizdami acu no durvīm, pa kurām viņiem būs jāiet iekšā, lai varbūt nemūžam neatgriez­tos. Viņi gaidīja signālu, lai kāptu pāri slieksnim un cīniņā

izšķirtu, kuram jāiet bojā — vienam vai otram, vai ari abiem kopā.

Viņi klausījās, vai kāds neteiks liktenīgo: «Viens, divi, uguni!» — bet nē, atskanēja cits signāls.

Kāds skaļā balsī uzsauca:

— Zvani!

Pie apzāģētā stumbra, pie kura karājās krodziņa zvans, rēgo­jās trīs četri tumši stāvi. Izdzirdējuši pavēli, tie sarosījās, un tūlīt iedudzējās zvans. Tā skaņas, kas līdz šim bija vēstījušas prieku un pulcējušas ļaudis uz svinībām, tagad aicināja uz nāves kauju.

Zvans nedimdēja ilgi. Tas nebija nošūpojies ne divdesmit reižu, kad pēc tā vairs nebija vajadzības. Sāncenši jau bija ieskrējuši bārā, spalgi nosprakstēja šāvieni, nodzinkstēja saplēs­tais stikls, un zvanītāji nosprieda, ka nav vērts turpināt, un, pa­laiduši virvi, līdz ar pārējiem klausījās, kas notiek iekšā.

Izdzirdējuši pirmo zvana skaņu, pretinieki iedrāzās krodziņā. Neviens nevilcinājās. Tā rīkoties nozīmētu graut savu reputā­ciju. Simtiem acu vēroja notiekošo, un visi zināja divkaujas no­teikumus — ne viens, ne otrs nedrīkst šaut, iekams nav pār­kāpis pāri slieksnim.

Līdzko viņi bija iekšā, atskanēja pirmie šāvieni, telpu piepil­dīja dūmi. Abi pretinieki turējās kājās, kaut gan bija ievainoti. Pa smiltīm nokaisīto grīdu plūda asinis.

Otrreiz abi izšāva vienlaikus, bet uz labu laimi — traucēja dūmi. Tad noskanēja viens šāviens pēc otra un iestājās klusums.

Vai viņi bija nogalinājuši viens otru? Vai abi sāncenši bija beigti? Nē. Divi šāvieni lika noprast, ka viņi vēl dzīvi. Pārtrau­kums bija radies tādēļ, ka pretinieki bija pūlējušies saskatīt viens otru caur dūmu aizsegu. Ne viens, ne otrs nerunāja un ne­kustējās, baidīdamies nodot, kur atrodas.

Klusumu pārtrauca divi šāvieni, pēc tam divi ķermeņi smagi nokrita uz grīdas. Tad kļuva dzirdams, ka viens it kā rāpo, ap­gāzās krēsli un atskanēja vienpadsmitais, pēdējais šāviens.

Ārpusē stāvošie redzēja sēra dūmus strūklojam pa abām dur­vīm un padarām nespodru lampu gaismu. Tas bija vienīgais, ko acumirkļa uzliesmojumā ieraudzīja acis.

Toties ausīm bija vairāk ko dzirdēt. Pēc zvana dzirdēja šāvie­nus, saplēstu stiklu šķindoņu, apgāztu mēbeļu brīkšķus, kāju dipoņu uz dēļu grīdas, tikai ne mežonīgā naidā iedegušos cilvēku balsis.

Pūlis laukumā dzirdēja trokšņu jūkli, ievēroja klusuma brīžus, bet lāgā nesaprata, ko tas nozīmē. Vienīgi revolveru šāvieni lie­cināja, ka divkauja rit pilnā sparā. Noskanēja vienpadsmitais šāviens, un visi, elpu aizturējuši, gaidīja divpadsmito.

Tā vietā viņi izdzirdēja cilvēka balsi. Runāja mustangu med­nieks.

—    Mans revolveris ir pie jūsu deniņiem. Man ir atlikusi viena patrona. Lūdziet piedošanu vai arī jūs mirsiet!

Tagad ļaudis saprata, ka cīņa tuvojas noslēgumam. Daži dros­mīgākie, paskatījušies pa logu, ieraudzīja neparastu ainu. Abi vīrieši gulēja uz grīdas asiņainās drēbēs, smagi ievainoti. Baltās smiltis ap viņiem bija sarkanas no asinīm un līkumiem izvagotas, sāncenšiem rāpojot tuvāk, lai raidītu izšķīrēju šāvienu. Viens nO viņiem, samta biksēs ar šķēlumiem un ar sarkanu kaklautu, no­liecies pār otru un pielicis tam pie deniņiem revolveri, draudēja izdzēst tam dzīvību.

Tāda aina pavērās skatītājiem, kad caurvējš bija izklīdinājis bārā biezos dūmus.

Tad atskanēja otra balss, Kolhauna balss. Tajā nebija vairs ne miņas no bramanības. Kolhauns gaudulīgi čukstēja:

—    Pietiek … Nolaidiet revolveri… Es lūdzu piedošanu …

XXII NODAĻA

MĪKLAINĀ DĀVANA

Teksasā divkauja nav nekāds brī­nums. Pēc trim dienām parasti to vairs nepiemin, bet pēc nedēļas neatceras, ja nu vienīgi paši div­kaujas dalībnieki vai arī to tuvākie draugi un radi.

Tā ir pat tad, kad ķildnieki ir populāri un sabiedrībā augstu stāvoši cilvēki. Ja divkaujas dalībnieki ir vienkārši ļaudis vai, kā bieži gadās, svešinieki, notikums jau otrā dienā ir nodots aiz­mirstībai un to atceras tikai pats cīnītājs — biežāk viens nekā abi — un varbūt vēl kāds nelaimīgs skatītājs, kas nepelnīti saņē­mis lodi vai dūrienu ar nazi.

Ne vienu reizi vien esmu bijis aculiecinieks «ielu cīņām», kas notikušas tieši uz bruģa un padarījušas par saviem upuriem dažus bezrūpīgi garām ejošus pilsoņus. Neesmu dzirdējis, ka šā­dos gadījumos būtu piespriests sods vai piedzīti zaudējumi. Šā­dus notikumus pieskaita pie «negadījumiem».

Kaut gan Kasijs Kolhauns un Moriss Džeralds kolonijā bija

samērā maz pazīstami — pēdējais paretam bija redzēts fortā —, viņu divkauja izraisīja neparastu ievērību un par to spriedelēja veselas deviņas dienas. Kolhaunu pazina kā nelabojamu kausli, Džeraldu — kā vienkāršu un godīgu puisi, tādēļ viņu divkauja sevišķi dūrās acīs. Par šo cilvēku cildināmajām un peļamajām īpašībām tika spriedelēts vairākas dienas pēci divkaujas un nekur citur ar tādu aizrautību kā notikuma vietā — viesnīcas bārā, kur viņi bija izlējuši viens otra asinis.

Uzvarētājs bija iemantojis slavu un draugus. Tikai nedaudzi atbalstīja viņa pretinieku". Tomēr tādus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, jo īsā laikā pēc Kolhauna ierašanās ne viens vien krogusbrālis bija izbaudījis viņa nekaunību.

Daudzi uzskatīja, ka jaunā īra uzvara ir nākusi par svētību, un gandrīz visi bija apmierināti ar iznākumu.

Kā bijušais kapteinis pārcieš sakāvi, to neviens nezināja. Bārā viņš vairs nerādījās, un visi saprata, kāda iemesla dēļ. Vai­nīgas bija nevis bēdas, bet gulta, pie kuras viņu bija piekaluši ievainojumi. Pienācīgi neārstēti, tie varēja iedzīt Kolhaunu kapā.

Tā paša iemesla dēļ no mājām nedrīkstēja izkustēties Moriss. Viņa ievainojumi bažas gan neradīja, tomēr viņam bija nepiecie­šams pagulēt vecā Dafera viesnīcas mazajā un skopi mēbelētajā istabelē, kur pat uzvarētāja lauri nepasargāja viņu no nevērīgas izturēšanās.

Zaudējis daudz asiņu, Moriss pēc uzvaras bija paģībis. Viņu nekur nedrīkstēja vest. Guļot kailajā būcenī, viņš būtu varējis apskaust savu izšķērdīgi aprūpēto sāncensi. Par laimi, kopā ar viņu bija Felims, citādi viņam klātos pavisam plāni.

—    Svētais Patrik! Tā tak ir nejēdzība! — puslīdz pats ar sevi runāja uzticamais kalps. — Kauns pār visu ģīmi iestūķēt džentlmeni tādā alā kā šī, kas šaura kā cūkas aizgalds. Tādu džentlmeni kā jūs, mister Moris! Un kas tas par ēdienu un dzē­rienu? Cūka savu šņukuru neliktu tādam klāt. Un ko jūs domā­jat, ko tas vecais Dafers tur lejā vēl muldēja?

—    Man nav ne mazākās nojausmas, dārgo Felim, un es arī negribu zināt, ko misters Oberdofers tur lejā runājis. Bet, ja tu vēlies, lai viņš nedzirdētu, ko tu runā te augšā, tad mazliet pie­klusini balsi. Neaizmirsti, draudziņ, ka te ir nevis sienas, bet plāni dēlīši ar apmetumu.

—    Rauj velns visas sienas! Lai velns tās sadedzina, ja viņam patīk. Ja jums ir viens pīpis, ko par jums runā, tad man viens pīpis, ka mani dzird. Briesmīgāk spīdzināt mūs tas vācietis vairs nevar. Un tomēr, mister Moris, es jums izstāstīšu.

—    Labi, stāsti. Ko tad viņš teica?

—    Rau, ko. Es dzirdēju — viņš teica kādam apmeklētājam—r ka piespiedīšot jūs samaksāt ne vien par istabu, galdu un maz­gāšanu, bet arī par visām tonakt saplēstajām pudelēm, spoguļiem un citām mantām.

—    Mani piespiedīs samaksāt?

—    Jā, jūs, mister Moris. Bet no tā jeņķa viņš neņemšot ne penija. Tas ir velns zina kas! Un neviens cits, izņemot zemisku vācieti, nav spējīgs izgudrot kaut ko tādu. Ja kādam vispār ir jāmaksā, tad lai maksā tas, kas ievārīja putru, nevis Balibalahas Džeraldu atvase.

—    Vai tu nedzirdēji, kādēļ viņš grib piespiest mani maksāt?

—    Dzirdēju, saimniek, kā nu ne. Tas blēdis teica, ka jūs esot kā putniņš viņam rokā un viņš nelaidīšot jūs vaļā, iekams viss nebūšot samaksāts.

—    Viņš redzēs, ka ir drusku kļūdījies. Labāk būtu, ja viņš savu rēķinu uzrādītu tam putniņam, kas slēpjas krūmos. Esmu ar mieru atlīdzināt pusi no nodarītajiem zaudējumiem, bet ne vairāk. Ja iznāk runa, vari to viņam pateikt. Patiesību sakot, Felim, es nezinu, kā ar to pašu tikšu galā. Jādomā, ka tur ir sa­dauzīts diezgan daudz. Man palicis prātā, ka, mums cīnoties, tur pamatīgi šķindēja. Ja nemaldos, saplīsa spogulis vai pulkstenis, vai kaut kas tamlīdzīgs.

—    Lielais spogulis, saimniek, un pulkstenis. Tas maksājot div­simt dolāru. Es neticu, ka tas maksā pat pusi no šīs naudas.

—    Pat ja tā, es netikšu cauri. Baidos, Felim, ka tev būs jābrauc uz Alamo un jāatgādā uz šejieni šis tas no mūsu mantām. Lai izkultos no šīs ķezas, man vajadzēs upurēt savus piešus, sudraba kausu un varbūt arī šauteni.

—    Nerunājiet tā, saimniek. Kā mēs dzīvosim, ja pārdosim šauteni?

—    Gan iztiksim, draudziņ. Ēdīsim zirga gaļu, un laso mums palīdzēs.

—    Droši vien mūsu ēdiens nebūs draņķīgāks par to, ko mums ceļ galdā sasodītais vecais Dafers. Man allažiņ sāp vēders, kad es to ieēdu.

Šajā brīdī bez klauvēšanas atvērās durvis. Ienāca slampīga apteksne, kuras dzimumu pēc ārējām pazīmēm bija grūti no­teikt. Garajā cīpslainajā rokā viņa nesa pītu grozu.

—    Ko tu gribi, Ģertrūde? — jautāja Felims, kas likās pazīs­tam šo sievieti.

—    Kāds džentlmenis sūta jums šo.

—    Džentlmenis? Kāds džentlmenis, Ģertrūde?

—    Nezinu, mein Herr, agrāk nekad nebiju viņu redzējusi kolonijā.

—    Sūta džentlmenis? Kurš tas varēja būt? Paskaties, Felim, kas tur ir.

Felims pacēla groza vāku. Tur viņš atrada pāris pudeles, acīmredzot ar vīnu un zālēm, pīrādziņus, saldumus un gaļu. Ne vēstules, pat ne zīmītes nebija, bet glītais un kārtīgais iesai­ņojums liecināja, ka sūtījumu gatavojušas sievietes rokas.

Moriss pārcilāja un aplūkoja groza saturu, pēc Felima do­mām, lai noteiktu, cik tas vērts. Taču viņš neatrada ne raksta galiņa.

Augstsirdīgā dāvana, kas nāca īstajā laikā, lika noprast, ka sūtītājs ir turīgs cilvēks. Bet kurš tas varēja būt?

Tā prātojot, Moriss atcerējās cilvēku, kuru nekādi nespēja saistīt ar nepazīstamo labdari. Vai tā tiešām būtu Luīza Poindek­stere?

Kaut gan tāds pieņēmums šķita neiespējams, Moriss domāja, ka tā tas ir, un viņa sirdi pildīja slepens prieks.

Risinot domu tālāk, tā likās vēl nepieņemamāka; Morisa ticība sašķobījās, un tās vietā palika vāja cerība.

—    To sūta kāds džentlmenis, — atkārtoja Felims. — Viņa teica, ka džentlmenis. Var redzēt, ka lāga dvēsele. Kā jūs, saim­niek, domājat, kas tas tāds varētu būt?

—    Nevaru iedomāties. Iespējams, ka kāds no forta virsnie­kiem, kaut gan diez vai kādam būtu ienācis prātā parūpēties par mani.

—    Ne arī tas jums ir vajadzīgs. Virsnieks tas nav bijis. Ne virsnieks, ne vispār vīrietis salicis to visu grozā.

—    Pēc kā tu spried?

—    Pēc kā es spriežu? Un to jautājat jūs! Vai tad te nesmaržo pēc sievietes rokām? Paraugiet, kā viss ietīts papīrā. Vīrietis tā nemūžam nesaliktu. To darījusi sieviete, pie tarri, es par to gal­voju, īsta lēdija.

—    Blēņas, Felim! Es nepazīstu nevienu sievieti, kas varētu izrādīt man tādu uzmanību.

—    Nav tiesa. Es zinu, kas to būtu varējis izdarīt. Un, ja viņa to nebūtu darījusi, tā būtu melna nepateicība'pēc tā, ko jūs esat darījis viņas labā. Vai tad jūs neizglābāt viņai dzīvību tajā jezgā?

—    Par ko tu runā?

—    Neizliecieties nu par nezinīti, saimniek. Es, protams, runāju par to skaistuli, kas atjāja uz jūsu būdu ar lāsumaino ķēvi, par kuru jūs neņēmāt ne dolāru. Ja tā nav viņa, kas atsūtījusi šo grozu, tad Felims O'Nīls ir lielākais muļķis, kāds jebkad piedzi­mis Balibalahā. Ko šī zilace teiktu, ja zinātu, kādās briesmās jūs atrodaties?

—   Briesmas? Tās jau ir pāri. Ārsts teica, ka pēc nedēļas es drīkstot celties. Bet neskumsti par to.

—    Nē, saimniek, es tikai tā runāšanas pēc. Es nedomāju par briesmām. Jūs tīri labi zināt, par ko es domāju. Skaistās acis jūs varbūt ievainojušas smagāk nekā svina lodes. Viņa arī būs atsū­tījusi to visu.

—    Tu esi galīgi sapinies, Felim. Sūtījums nāk no forta. Bet lai no kā tas būtu, mums nav iemesla taisīt ar to garas ceremo­nijas. Ņemsim un nogaršosim!

Kaut gan viss, kas bija nācis no pagraba un virtuves, sagā­dāja slimajam acīm Tedzamu baudu, ēdot un dzerot Morisa domas nodarbināja cilvēks, kuram viņš bija pateicību parādā par šo dāvanu.

Vai tiešām tā būtu jaunā kreoliete — viņa niknākā ienaid­nieka māsīca un iecerētā?

Tas likās neiespējami.

Bet kas cits?

Mustangu mednieks būtu ar mieru atdot zirgu, atdot veselu

ganāmpulku, ja droši zinātu, ka to darījusi Luīza Poindekstere.

• •

Dienas ritēja, bet noslēpums palika neatklāts.

Drīz slimnieku vēlreiz iepriecināja tāda pati dāvana — grozs ar jaunām pudelēm un svaigiem kārumiem.

Atkal tika iztaujāta kalpone bavāriete, taču bez panākumiem. Grozu nodevis džentlmenis, tas pats džentlmenis, kas iepriekšējo reizi. Viņa varēja piebilst tikai to, ka džentlmenis bijis ļoti schwarz ar spīdīgu cepuri galvā un ka tas piejājis pie krodziņa uz mūļa.

Morisu ne visai apmierināja šis nezināmā devēja apraksts, kaut gan viņš nevienam savas domas neuzticēja, pat Felimam ne.

Pēc divām dienām, saņēmuši trešo grozu, kuru bija nodevis tas pats melnais džentlmenis spīdīgajā cepurē, viņi atraisījās no saviem sapņiem.

Pārmaiņas nebija izskaidrojamas ar groza saturu — tas maz atšķīrās no pirmo divu satura. Tām bija sakars ar vēstuli, kas, lentītē piesieta, karājās pie groza roktura.

1 Melns. (Vācu vai.)

—    Tā ir tikai Isidora, — nomurmināja Moriss, ieraudzīdams parakstu.

Tad viņš vienaldzīgi sāka lasīt spāņu valodā rakstīto vēstuli.

Dārgais senjor!

Veselu nedēļu es ciemojos pie tēvoča Silvio. Līdz manīm at­klīda baumas par Jūsu slimību, kā arī par to, ka viesnīcā Jūs slikti apkalpo. Man gribējās Jums palīdzēt. Pieņemiet, lūdzu, šo mazo dāvaniņu kā pateicību par lielo pakalpojumu, ko Jūs man izdarījāt. Rakstu, sēžot zirgā, pirms došanās uz Riograndi.

Mans labdari, manas dzīvības un, kas sievietei ir vēl dār­gāks, mana goda glābēj, ardievu, ardievu!

Isidora Kovarubio Deloslanosa.

—    Paldies, paldies, mīļā Isidora! — čukstēja mustangu med­nieks, salocīdams vēstuli un nevērīgi nomezdams to uz segas. — Vienmēr pateicīga, uzmanīga, laipna… Ja nebūtu Luīzas Poindeksteres, iespējams, ka es būtu iemīlējis tevi.

XXIII NODAĻA

ATRIEBĪBAS ZVĒRESTS

Kolhaunu neviens tā nelutināja. Pat šajā grezni iekārtotajā istabā viņu grauza neapmierinātība, ka neviens par viņu nerūpējas. Šis iesīk­stējušais egoists neticēja draudzībai un, kamēr vien bija piesais­tīts pie gultas, baiļojoties, ka tā var kļūt par nāves gultu, izjuta, cik nožēlojams ir cilvēks, kura liktenis citiem ir pilnīgi vienal­dzīgs.

Ja kāds arī pievērsa viņam uzmanību, tad tikai radniecīgo attiecību dēļ. Citādi nemaz nevarēja būt. Ar savu izturēšanos pret māsīcu un brālēnu viņš nebija izpelnījies cieņu. Viņa tēvocis, lepnais Vudlijs Poindeksters, izjuta pret viņu tādu kā ar apspies­tām bailēm jauktu riebumu.

Tiesa, tādas jūtas vecajam plantatoram bija radušās nesen un izaugušas no īpašajām attiecībām starp tēvoci un viņa māsasdēlu. Kā jau minēts, Poindeksters bija Kolhauna parādnieks. Parāds bija sasniedzis tādus apmērus, ka Kolhauns bija Kasadelkorvo faktiskais īpašnieks un kuru katru brīdi varēja pasludināt sevi par tās saimnieku.

Apzinoties savu varu, pēdējā laikā viņš visiem spēkiem bija pūlējies iegūt ilgi mīlētās sievietes, savas māsīcas Luīzas, roku. Taču viņš saprata, ka uz meitenes piekrišanu nav ko cerēt, jo viņa neslēpa, ka Kolhauns viņai ir tukša vieta. Tāpēc viņš bija nolēmis panākt savu ar Luīzas tēva starpniecību.

Ņemot vērā šīs attiecības, nebija nekā pārsteidzoša, ka radi smagi slimajam kapteinim izrāda mazāk uzmanības, nekā tas va­rētu būt citos apstākļos.

Kamēr Kolhauna dzīvība karājās mata galā — kā tas tiešām bija —, viņš izturējās pret apkārtējiem pielaidīgāk. Taču ne ilgi. Atgūdams spēkus un piedevām sajuzdams kaunpilnās sakāves rūgtumu, viņš kļuva vēl nevaldāmāks.

Kolhaunam sagādāja neaprakstāmu prieku izrādīties par veik­smīgu dūres varoni un jebkuras kompānijas barvedi. Tagad viņa labā slava Teksasā bija aptraipīta, un šī apziņa kremta līdz sirds dziļumiem.

Iedomāties, ka kolonijas sieviešu un it īpaši dievinātās sie­vietes acīs viņš tagad ir sakauts vīrietis un var teikt par to pal­dies savam sāncensim mīlestībā, bija pāri viņa spēkiem. Šī apziņa mocītu pat parastu cilvēku. Kolhaunu tā sāpināja neizsakāmi.

Viņš nezināja, kā mazināt savas ciešanas. Tā kā izvairīties no negoda nebija izdevies, viņš cieši apņēmās atriebties. Un, kad par dzīvību vairs nevajadzēja baiļoties, Kolhauns apsvēra šo domu vispusīgi.

Mustangu medniekam Morisam jāmirst! Ja ne no viņa, Kol­hauna, tad no kāda cita rokas, ja vien izdotos atrast šo citu. Te nebija grūti sameklēt sabiedroto. Plašajās Teksasas prērijās, tāpat kā Itālijas pilsētās, netrūkst pērkamu slepkavu. Ak vai, pasaulē nav tāda stūrīša, kur zelts nevadītu slepkavas dunci! Kolhaunam zelta bija papilnam, un lai nu kam, bet šim nolūkam viņš to ne­žēlotu.

Istabas vientulībā dziedēdams brūces, viņš kaldināja savus asiņainos plānus.

Kolhaunam nenāca ne prātā darīt to pašam. Pēc pēdējās ne­veiksmes viņš baidījās no līdzīga iznākuma atkārtošanās, pat ja izdotos pārsteigt sāncensi nesagatavotu. Viņš bija kļuvis pārāk gļēvs, lai spēlētu slepkavas lomu. Vajadzēja atrast kādu, kas nogalinātu mustangu mednieku viņa vietā. Bet kur lai to meklē?

Par nelaimi, Kolhauns atcerējās kādu cilvēku. Tas bija mek­sikānis, kas tobrīd uzturējās ciematā, tāpat kā Moriss, medīja mustangus, un ar kuru jaunais īrs vairījās draudzēties.

Šie savdabīgās profesijas cilvēki nav sevišķā cieņā. Pa lie­lākajai daļai tie ir meksikāņi vai indiāņu jaukteņi, reizēm, gan ne visai bieži, arī francūži vai amerikāņi. Parasti tie ir civilizētās pasaules padibenes, visbiežāk tās izstumtie, kuru aizvainotā paš­cieņa rod glābiņu medību kaislībā un ar to saistītajās briesmās.

Kamēr šie cilvēki dzīvo kolonijās, ar saviem kautiņiem un plītēšanu viņi nereti ir īsta sērga apkārtējai sabiedrībai. Tikties ar viņiem prērijā nozīmē riskēt ar dzīvību. Teksasas vēsturē ne vienreiz vien aprakstīts, kā mustangu mednieki sabiedrojušies laupītāju bandās vai, pārģērbušies par indiāņiem, aptīrījuši prē­rijā ceļiniekus.

Vienu no tādiem vīriem ieģidās Kasijs Kolhauns. Viņš atce­rējās redzējis to krodziņā, arī divkaujas vakarā. Šis vīrs bija palīdzējis ar nestuvēm aizgādāt viņu uz mājām, un no dažām kodīgām piezīmēm Kolhauns bija secinājis, ka meksikānis nav mustangu medniekam nekāds draugs. Vēlāk viņš uzzināja, ka meksikānis ir Morisa niknākais ienaidnieks.

Izvēlējies šo cilvēku, Kolhauns ataicināja meksikāni pie sevis, un abi bieži apspriedās, ieslēgušies istabā.

Nevienam tas nelikās aizdomīgi. Kolhauna apmeklētājs bija zirgu un ragulopu tirgotājs. Uz šā pamata viņiem varēja būt lietišķas attiecības. Tādā pārliecībā bija visi. Sākumā arī pats meksikānis, jo pirmajā viņu tikšanās reizē runa bija pavisam par ko citu. Lapsīgais misisipietis gluži labi saprata, ka nedrīkst uz­reiz atklāt kārtis svešam cilvēkam. Tikai kad bija noslēgts un apslacīts izdevīgs darījums, Kolhauns manīgi izprašņāja viesi par viņa attiecībām ar mustangu mednieku Morisu.

Pirmajā sarunā kapteinis pārliecinājās, ka uz šo cilvēku var paļauties, ka viņš darīs visu, ko vajadzēs, pat nogalinās.

Meksikānis neslēpa savu svelošo naidu pret jauno mustangu mednieku. īsto iemeslu viņš gan neatklāja, taču Kolhauns no­manīja, ka iemesls ir tas pats, kas viņam un kas licis vīriešiem krustot šķēpus jau senajā Trojā — sieviete.

Helena šajā gadījumā bijusi kāda melnace, kas dzīvojusi pie Riograndes un pie kuras Moriss mēdzis iegriezties. Viņa devusi priekšroku Morisam, nevis savam tautietim.

Viņš nenosauca meitenes vārdu, un Kolhauns klusībā cerēja, ka meitene, kas parādījusi šim puisim garu degunu, palīdzēs pie­veikt viņa sāncensi.

Slimības laikā Kolhauns un viņa līdzzinātājs tikās un apsprie­dās vairākkārt — iespējams, pietiekami daudz, lai pilnīgi izstrā­dātu rīcības plānu.

Vai nu tas bija vai nebija gatavs un kādi bija velnišķie no­domi, to zināja viņi vienīgie. Apkārtējiem dūrās acis tikai tas, ka kapteinis Kasijs Kolhauns un Migels Diass, pēc palamas Koi­jots, ir kļuvuši nešķirami, un lielākā daļa ļaužu brīnījās par šo dīvaino draudzību.

XXIV NODAĻA

AZOTEJĀ

Teksasas plantācijās nepazīst miega pūžņus. Diena sākas ar ausmu, zvana, gonga vai gana raga signāls, kas aicina darbā melnos, izceļ no siltajām cisām arī vergu īpašniekus.

Tāda kārtība Kasadelkorvo bija ieviesta jau vecā saimnieka laikā, un amerikāņu plantatora ģimene saglabāja šo paražu — ne tāpēc, lai turētos pie tradīcijas, bet gluži vienkārši paklausot dabas prasībai. Tur, kur valda mūžīgs pavasaris, rīta stundas žēl novārtīties pa gultu. Ap pusdienlaiku visa daba jau šķiet sarā­vusies čokurā, it kā tai būtu apnicis lielā spīdekļa dāsnums.

Kad saule atkal parādās otrā rītā, to sagaida ar jaunu līksmi. Siltzemju putni izpleš savus spilgtos spārnus, un puķes atver rasotās ziedlapiņas, lai saņemtu saules kvēlos skūpstus. Daba labprāt uzsūc tās siltumu.

Koša kā putns, kas lidinās starp Dienvidrietumteksasas koku lapām, un skaista kā puķe, kas zied tās līdzenumos, bija tā, kas iznāca Kasadelkorvo azote jā.

Pati Aurora, piecēlusies no savas rožainās guļvietas, nespētu līdzināties jaunajai kreolietei, kas stāvēja, domīgi vērodama, kā cauri mākoņu aizkariem no savas guļvietas kāpj laukā Teksasas liesmainā saule.

Viņa stāvēja azotejas austrumu malā, ar balto roku atspie­dusies pret margām, kas vēl bija slapjas no rasas. Viņas priekšā bija dārzs upes ielokā, otrā pusē — kraujais krasts, bet vēl tā-, lāk — nepārredzami plašā prērija.

Vai viņa jūsmoja par ainavu, kas reti kādu spēja atstāt vien­aldzīgu? Nē.

Tāpat viņa neredzēja lēcošo sauli, kaut gan kā daiļa pagāniete šķita pielūdzam to.

Varbūt viņa klausījās putnu dziesmās, kas aizvien skaļāk tricināja dārzu un birzi?

Nē, Luīzas ausis neko nedzirdēja un acis neko neredzēja. Vi­ņas skatiens bezmērķīgi klīda apkārt.

Debesis bija bez mākoņiem, bet uz meitenes sejas krita ēna un putnu vīterošana nespēja aizgainīt skumju izteiksmi.

Viņa bija viena. Nevienam nebija daļas par viņas sērīgo no­skaņojumu un tā iemeslu.

Šo iemeslu neviļus atklāja meitenes lūpas:

—    Varbūt viņš ir smagi ievainots vai pat mirst?

Par ko viņa bažījās? Par slimnieku, kas gulēja turpat hasiendā». par savu brālēnu Kasij u Kolhaunu?

Diezin vai. Ārsts vakar bija paziņojis, ka Kolhauna dzīvībai vairs nedraud briesmas un ka viņš drīz vien būs uz kājām. Kurš katrs, ieklausījies Luīzas skumjajā balsī, pateiktu, ka viņa domās kavējas citur.

—    Es nevaru nevienu aizsūtīt pie viņa. Es pat nedrīkstu ap­jautāties par viņu. Mūsu ļaudīm es neuzticos. Varbūt viņš guļ kādā nožēlojamā graustā, varbūt ar viņu apietas necilvēcīgi? Ja varētu nogādāt viņam ziņu vai kaut ko vairāk… Un kur pazudis Zebs Stamps?

Jaunā kreoliete paskatījās pāri upei, kur augšup un lejup vijās ceļš, it kā cerēdama ieraudzīt tuvojamies Zebu. Tas bija parasts ceļš starp Indžas fortu un Leonas lejteces plantācijām. Tas šķērsoja prēriju netālu no upes, pienākdams tai pavisam tuvu klāt tikai vienā punktā — kur straume spēji sametās līkumā. Uz forta pusi bija pārredzams pusjūdzi garš ceļa gabals, kā arī taciņa, kas šķērsoja ceļu un veda uz fortu, bet no turienes uz hasiendu. Uz augšu pa upi varēja redzēt apmēram tikpat tālu.

Meitene skatījās uz ceļu. Ja Zebs Stamps jātu, tad tikai pa to. Bet uz ceļa nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Luīza nevarēja justies vīlusies. Viņai taču nebija iemesla gai­dīt Zebu. Un tomēr, nojautas mudināta, viņa bija pacēlusi acis.

Pēc kāda laika vēl stiprāka nojauta lika viņai pagriezties uz otru pusi.

Šoreiz viņa nebija vīlusies savās gaidās. Birzī starp kokiem parādījās zirgs. Sākumā likās, ka jātnieks ir vīrietis, bet, ielūko­joties ciešāk, kļuva skaidrs, ka tā ir sieviete, kas sēž zirgā kā vīrietis. Saskatīt jātnieces seju traucēja caurspīdīga šalle, un to­mēr Luīza redzēja, ka tā ir ovāla, melnīgsnēja, ar sārtiem vai­giem un tik spulgu acu pāri, ka otru tādu grūti būtu atrast zemes virsū vai debesīs.

Nedz brīvās krokās krītošā šalle, nedz šīs sievietes ekscen­triskā poza nekavēja vērotāju secināt, ka viņas augums skais­tumā neatpaliek no sejas.

Svešiniecei sekoja otrs jātnieks uz mūļa. Spriežot pēc ap­ģērba, tas bija viņas kalps.

—    Kas tā par sievieti? — nočukstēja Luīza Poindekstere un piesvieda pie acīm lorneti, lai labāk saskatītu dīvaini ģērbto jāt­nieci. — Kas viņa varētu būt? — viņa atkārtoja, nolaizdama lor­neti. — Kas cits, ja ne meksikāniete, bet tas uz mūļa — viņas kalps. Droši vien kāda ievērojama senjorita. Es domāju, ka viņas visas pārcēlušās pāri Riograndei… Viņas pavadonim rokā grozs. Interesanti, kas tajā iekšā un ko viņa meklē fortā vai kolonijā. Šonedēļ jau trešo reizi redzu viņu jājam garām. Viņa, jādomā, ir no kādas lejteces plantācijas. Cik svešādi viņa jāj! Esmu dzirdē­jusi, ka meksikānietes tā paradušas. Kā būtu, ja arī es tā jātu? Tā, bez šaubām, ir ērtāk, bet, ja to redzētu Savienotajās Valstīs, teiktu, ka tas nav sievišķīgi. Varu iedomāties, cik sašutušas būtu mūsu tikumīgās māmuļas! Ha-ha-ha!

Taču prieks bija īss. Kreolietes seja ātri pārvērtās, kā pārvēr­šas saules disks, kad tam priekšā aizslīd mākonis. Viņa piepeši nobālēja. Tās tomēr nebija skumjas, kas pirms tam bija aptum­šojušas meitenes seju, kaut gan, spriežot pēc piepeši nobālušajiem vaigiem, tās bija ne mazāk dziļas jūtas.

Pārmaiņas vienīgais iemesls varēja būt jātniece viņpus upes. No ceļmalas krūmiem izlēca antilope. Brīdi vē1_ k lieliskais zirgs jau auļoja pakaļ pārbiedētajai «smailradzei», bet jātniece, norā­vusi no sejas šalli un ļaudama tās bārkstīm plivināties vējā, ar labo roku aprakstīja gaisā vairākus lokus.

—    Ko viņa darīs? — čukstēja Luīza. — A, kā es te stāvu — tas taču ir laso!

Senjorita nekavējās pierādīt, cik pilnīgi pārvalda šo nacionālo ieroci: viņa uzmeta antilopei kaklā cilpu, un dzīvnieks nozvēlās zemē.

Kalps piejāja klāt, kad antilope spārdīdamās jau gulēja zemē, nolēca no mūļa un nodūra dzīvnieku. Uzcēlis to mūlim uz mugu­ras, viņš ierāpās atpakaļ seglos un piecirta piešus, lai panāktu savu pavēlnieci, kas bija paguvusi saritināt laso, sakārtot šalli un jāja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

Kreoliete pārvērtās sejā tieši tajā brīdī, kad laso cilpa grie­zās gaisā. Iemesls bija nevis pārsteigums, bet kāda doma, nesa­līdzināmi ļaunāka par to.

Tā neatkāpās, kamēr vien Luīza caur lorneti varēja saredzēt abus jātniekus, un pat pēc tam, kad tie bija nozuduši aiz akāciju skupsnas.

«Vai tiešām tā būtu viņa? Manos gados, viņš teica, ne tik gara kā es. Uz mata saskan ar aprakstu, cik nu vien no tālienes var spriest. Viņa dzīvo pie Riograndes. Šad un tad atjāj līdz Leo- nai pie radiem. Kas viņa ir? Kāpēc es nepajautāju, kā viņu sauc? Vai tiešām tā būtu viņa?»

XXV NODAĻA

NEATDOTA DĀVANA

Vēl pāris minūtes pēc tam, kad veiklā sieviete un viņas pavadonis bija ārpus redzes loka, Luīza Poindekstere stāvēja vienaldzīga pret visu pasauli. Meitenes izturēšanās un grūtsirdīgais izskats lieci­nāja, ka viņas domas nav kļuvušas gaišākas.

Pat vēl ļaunāk: ja pirms tam Luīza bija prātojusi par pirm­klasīgo jātnieci un apsvērusi šīs sievietes ierašanās iemeslus, tad nesenais starpgadījums bija pārvērtis viņas minējumus par grau- zīgām aizdomām.

Viņai kā akmens novēlās no sirds, ieraugot kādu izjājam no birzes; vēl vieglāk kļuva, kad jātnieks nogriezās pa celiņu, kas veda uz hasiendu. Izrādījās, ka tas ir vecais mednieks Zebs Stamps.

Kreoliete atplauka. Godīgā mežavīra ierašanās šķita daudz­sološa.

—    Tieši viņš man ir vajadzīgs! — Luīza atviegloti iesaucās. — Iespējams, ka viņš nes kādu vēsti un varēs pateikt, kas ir viņa. Viņš droši vien būs to saticis uz ceļa. Es uzzināšu to, kas man nepieciešams, un Zebam neradīsies ne mazākās aizdomas. Pēc visa notikušā man jābūt uzmanīgai pat ar viņu. Ak vai! Ja es zinātu, ka patīku Morisam, man būtu viss vienalga. Kā var kaitināt viņa vēsums! Un pret mani, Luīžu Poindeksteri! Ja tā turpināsies, man jātiek vaļā no šīm važām, kaut… kaut arī sirds salūztu sāpēs!

Pa to laiku Zebs Stamps jau bija piejājis pie hasiendas.

—    Dārgo mister Stamp! — vecais mednieks izdzirdēja balsi, kurā tik labprāt klausījās. — Cik priecīga esmu, jūs redzot! Kā­piet nost no zirga un nāciet pie manis. Es zinu, ka jūs labi pro­tat kāpt un uzskriet augšā pa šīm akmens kāpnēm jums būs tī­

rais nieks. No šejienes paveras tāds skats, ka jūsu pūliņi tiks atlī­dzināti.

—    Tur augšā tiešām ir ko redzēt, — atbildēja mednieks, —un šitā skata dēļ Zebs Stamps būtu ar mieru rāpties kaut vai tvai­koņa skurstenī. Jūsu dēļ, mis Luīza, ir vērts. Es iešu augšā, tikai ievedīšu savu veco ķēvi stallī. Jūs nepagūsiet ne aci pamirkšķi­nāt. Kusties, vecā! Nenokar galvu, varbūt Pluto pacienās tevi brokastā ar kukurūzu.

—    Ho-ho, mister Tamp, — iestājies staļļa durvīs, ierunājās melnais kučieris. — Ho-ho, kāpiet vien augšā pie mis, un nēģe­ris pabaros jūsu ķēvi.

—    Tu esi lāga puisis, Pluto. Nākamreiz atvedīšu tev oposumu, tik mīkstu kā divus gadus vecu cālēnu. To es visādā ziņā izda­rīšu.

Tad Zebs, lēkdams pāri diviem, pat trim pakāpieniem, uz­skrēja azotejā, kur viņu vēlreiz sirsnīgi sveica jaunā saimniece.

Meitenes satraukums un steiga, ar kādu viņa veda Zebu uz azotejas attālāko stūri, lika apķērīgajam medniekam noprast, ka viņš ataicināts šurp ne jau tādēļ, lai jūsmotu par skaisto skatu.

—    Sakiet man, mister Stamp, — Luīza teica, ar saviem slai­dajiem pirkstiem aizskardama vecā vīra piedurkni un jautājoši ielūkodamās viņa pelēkajās acīs, — vai jūs kaut ko zināt? Kā viņam ar veselību? Vai viņš bīstami ievainots?

—    Ja jūs par misteru Kolhūnu …

—    Nē, nē, nē, par viņu es zinu visu. Es nerunāju par misteru Kolhaunu.

—    Cik man zināms, mis Luīza, šajā apvidū ievainoti ir divi. Otrs ir mustangu mednieks Moriss. Vai tas var būt, ka jūs jau­tājat tieši par viņu?

—    Jā gan. Jūs saprotat, ka man nevar būt vienaldzīga šā cilvēka labklājība, kaut arī viņš sastrīdējies ar manu brālēnu. Jūs labi zināt, ka viņš divas reizes izglābis man dzīvību. Sakiet man, — vai viņa dzīvjba ir lielās briesmās?

Tas bija pateikts tik nopietni, ka jokus vajadzēja mest pie malas. Zebs nekavējās atbildēt:

—    Nemaz ne. Viena lode izskrējusi cauri kājai virs potītes. Šis ievainojums nav bīstamāks par kaķa skrambu. Otra lode trā­pījusi puisim kreisās rokas mīkstumā. Arī tas nav nekas nopietns, tikai sarkanā sula notecēja tā pavairāk. Tagad viņš jau jūtas labi un cer pēc pāris dienām tikt uz pekām. Viņš smejas, ka būtu derējis pasēdēt seglos un izmest līkumu pa prēriju. No tā būtu bijis vairāk labuma nekā no visiem Teksasas dakteriem kopā.

Es ari tā domāju. Bet viņu ārstē forta ķirurgs, un tas pagaidām neļauj viņam celties.

—    Kur viņš guļ?

—    Viesnīcā, turpat, kur viņi kāvās.

—    Varbūt viņu nekopj, kā pienākas? Esmu dzirdējusi, ka tā esot nejēdzīga viesnīca. Varbūt slimo neēdina tā, kā pienākas? Pagaidiet, mister Stamp, es drīz būšu atpakaļ. Gribu viņam kaut ko aizsūtīt. Es zinu, ka jūs izdarīsiet to manis dēļ. Vai nav tiesa? Es galvoju par to. Pagaidiet mani, viens divi būšu atpakaļ.

Atbildi negaidīdama, meitene devās uz kāpnēm un ātri no­skrēja lejā. Drīz viņa atgriezās ar paprāvu grozu, kurā acīmre­dzot bija salikts ēdamais.

—    Nu, mīļo mister Stamp, vai aizvedīsiet to misteram Džeral­dam? Neko lielu jau Florinda nav ielikusi — drusku vīna, ievārī­jumu un vēl šo to slimniekam uz kārā zoba. Ej nu sazini, vai viesnīcā var dabūt kaut ko garšīgu. Nesakiet viņam, kas sūta, ne viņam, ne arī kādam citam. Neteiksiet, vai ne? Es zinu, ka neteiksiet, jūs, labais milzi.

—    Varat paļauties uz Zebu Stampu, mis Luīza. Nevienam ne­būs ne jausmas, kas šos gardumus sūta. Bet kāds jau esot viņam sanesis kārumus papilnam, nezinot, kur likt.

—    Tā? Jau sanesis? Kas?

—    Ko nezinu, to nezinu, mis Luīza. Esmu tikai dzirdējis, ka uz krodziņu grozus atvedis meksikānis, kāda kalps. Es pats to vīru esmu redzējis. Vēl pirms pāris minūtēm sastapu. Viņš pava­dīja sievieti, kas sēdēja seglos kā vairums meksikāniešu. Izska­tījās, ka tas ir kalps, jo viņš jāja labu gabalu iepakaļ un turēja rokā grozu, uz mata tādu, kādu Moriss nesen jau saņēmis. Droši vien viņi atkal veda slimniekam visādus našķus.

Vairāk neko Zebam Stampam nevajadzēja stāstīt. Viss bija skaidrs kā diena: Luīzai Poindeksterei bija sāncense, varbūt pat kaut kas vairāk. Sieviete ar laso bija vai nu Morisa Džeralda līgava, vai mīļākā!

Tā nebija nejaušība — kaut gan Zebam Stampam varēja tā likties —, ka uz azotejas margām novietotais grozs, kuru turēja jaunā kreoliete, pēkšņi izšļuka viņai no rokām un nokrita uz akmeņiem.

Pudeles sašķīda drumslās, un to saturs nošļakstīja visu sienu.

Noliecoties pār margām un vērojot lauskas, Luīza Poindek­stere jutās tā, it kā viņas sirds būtu satriekta drumslās līdzīgi apakšā spīguļojošajam stiklam.

—    Cik žēl! — viņa teica, pūlēdamās apslēpt uztraukumu. — Visi gardumi pagalam! Ko teiks Florinda? Galu galā, ja jau

misters Džeralds ir tik labi apgādāts, kā jūs sakāt, liela vajadzība pēc tiem viņam nav. Esmu priecīga, ka viņš nav aizmirsts. Es taču esmu viņam pateicību parādā! Tikai, mister Stamp, nevie­nam ne pušplēsta vārda. Arī par to, ka es apvaicājos par Morisu Džeraldu. Jūs taču zināt, ka viņa nesenais pretinieks ir mums tuvs radinieks, un tas var izraisīt kolonijā nevajadzīgas pārru­nas. Mīļo Zeb, vai jūs man apsolāt?

—   Ja gribat, varu kaut apzvērēt. Neviena vārda, mis Luīza, neviena vārda. Paļaujieties uz veco Zebu.

—   Ticu. Nāciet, saule sāk cepināt. Nokāpsim lejā un paskatī­simies, vai neatradīsies kāda glāze jūsu iemīļotā monongahe- lieša. Nāciet!

Un jaunā kreoliete šķietami bezbēdīgi devās lejup pa kāp­nēm, dungodama «Jaunorleānas valsi».

Labprāt paklausot Luīzas uzaicinājumam, vecais mednieks se­koja viņai uz pēdām, un, kaut gan sievietes burvības tuvumā viņš palika salts kā akmens un šajā brīdī vairāk domāja par apsolīto monongahelieti, viņš nevarēja neapbrīnot kā no ziloņkaula dari­nātos meitenes plecus, kas durtin dūrās acīs.

Kad viņi bija nokāpuši lejā, skaistā namamāte pameta Zebu Stampu. Neuzkrītoši izzinājusi no viņa visu, ko vēlējās, meitene atstāja mednieku monongahelieša sabiedrībā, lai pati steigtos uz savu istabu un paliktu viena ar .savām bēdām.

Pirmo reizi mūžā Luīžu Poindeksteri mocīja greizsirdība. Tā bija viņas pirmā īstā mīlestība, jo viņa bija iemīlējusies Morisā Džeralda.

Diezin vai tādas meksikānietes rūpes varēja izskaidrot ar vienkāršu draudzību. Starp viņiem vajadzēja pastāvēt ciešākām attiecībām. Mokošās pārdomas ne soli neatkāpās no sadrūvējušās kreolietes. ,

Spriežot pēc tā, ko Moriss bija teicis un ko viņa pati bija redzējusi, tai vajadzēja būt sievietei, kas spējusi sagrozīt viņam galvu. Viņa bija apbrīnas vērta.

Šīs sievietes augums šķita pati pilnība. Seju gan neizdevās aplūkot pamatīgāk. Vai tā saderēja ar augumu? Vai tā bija tik skaista, lai savaldzinātu tādu vīrieti kā mustangu mednieks, kas, šķiet, prata valdīt pār savām jūtām?

Kasadelkorvo saimniece nezināja, kur dēties. Viņai par katru cenu vajadzēja redzēt meksikānieti. Līdzko Zebs Stamps bija prom, Luīza lika apseglot lāsumaino mustangu un pārjāja pāri upei.

Tuvojoties fortam, viņa, kā jau bija paredzējusi, satika meksikāņu senjoru, nē, pareizāk sakot, — senjoritu, kas nebija vecāka par viņu.

Šajā vietā ceļu apēnoja koki. Meksikāniete jāja ar kailu galvu. Šalle bija noslīdējusi uz pleciem, atsedzot matus, kas kuplumā varēja sacensties ar zirga asti, bet pēc krāsas atgādināja kraukļa spārnu. Mati iekļāva tumsnēju, tomēr pievilcīgu sejiņu.

Pieklājība atļāva meitenēm tikai žigli saskatīties. Taču, pa­jājušas tālāk, viņas nespēja pārvarēt kārdinājumu, pagriezās abas atpakaļ un saskatījās vēlreiz.

Acīmredzot viņas domāja apmēram vienu un to pašu, un ne vien Luīza bija dzirdējusi šo to par meksikānieti, bet tā zināja arī par viņu.

Nemēģināsim iztēloties, ko pēc šīs satikšanās domāja senjo­rita. Pietiks, ja pateiksim, ka kreoliete kļuva vēl drūmāka nekā pirms iz jāšanas un atpakaļ uz Kasadelkorvo devās gluži satriekta.

«Skaista gan,» viņa nodomāja, jādama garām savai iedomā­tajai sāncensei. «Jā, pārāk skaista, lai būtu viņam tikai drau­dzene. Man nav ne mazāko šaubu, kādas attiecības pastāv starp viņiem. Moriss mīl viņu! Moriss mīl viņu! Vienīgi tā izskaidro­jams viņa vēsums pret mani. Esmu bijusi traka, riskēdama savas laimes meklējumos iekulties nepatikšanās. Bet kā lai atraisās no šīm jūtām? Aizmirst viņu? Viegli pateikt. Vai es to spēšu? Es vairs nedrīkstu tikties ar viņu. Vismaz tas ir manos spēkos. Pēc tā, kas noticis, viņš vairs nerādīsies mūsu mājā. Bet mēs varam satikties nejauši, un no šīs nejaušības man jācenšas izvairīties. Ak, Moris Džerald, tu vēl ilgi liksi man ciest, un šo rūgto mā­cību es varbūt neaizmirsīšu līdz kapa malai.»

XXVI NODAĻA

ATKAL AZOTEJĀ

Tam, kas kaislīgi mīlējis, nav iespē­jams nedomāt. Laiks mazina sāpes, atšķirtībā vēl vairāk. Taču nedz laiks, nedz atšķirtība nevar iznī­cināt atmiņas par mīļoto cilvēku vai nomierināt nepiepildītās ilgās smeldzošo dvēseli.

Luīzai Poindeksterei nebija viegli apslāpēt kaislību. īsā brīdī tā bija uzliesmojusi ar pilnu spēku un kļuvusi tik stipra, lai pār­varētu tādus šķēršļus kā vecāku iebildumi vai atšķirīgais sabied­riskais stāvoklis. Kā vairums viņas tautības sieviešu, Luīza jutās pietiekami nobriedusi, lai pati atbildētu par sevi. Un galu galā — kurš īsti iemīlējies ņems vērā šķiru vai kastu aizspriedumus? Mīlestības dabā nav tāda zemiskuma. Katrā ziņā Luīzas Poindek- steres mīlestībai tas bija svešs. Tā nebūt nebija Luīza3 pirmā aizraušanās. Bet tā bija pirmā vilšanās, kas iztraucēja viņas dvē­seles mieru.

Sākumā viņai šķita, ka ar gribas spēku izdosies remdēt dvē­seles smeldzi un ka talkā nāks iedzimtais dzīvesprieks. Taču die­nas ritēja, bet nelīdzēja ne viens, ne otrs. Par spīti pūliņiem, viņa nespēja izdzēst no atmiņas cilvēku, kuram piederēja visas viņas domas.

Dažbrīd meitene ienīda vai vismaz mēģināja ienīst jauno īru. Tad viņai šķita, ka viņa spētu bez žēlastības nonāvēt Morisu. Bet tie bija īslaicīgi uzplūdi un, mierīgi apsvērusi, Luīza secināja, ka tā ir tikai viņas vaina un tikai viņas nelaime.

Un kas par to? Kaut viņš būtu meitenes vai visas cilvēces ienaidnieks, kaut viņš būtu pats Lucifers, ar kuru viņa reiz Mo­risu bija salīdzinājusi, Luīza būtu mīlējusi viņu tāpat!

Un viņas jūtās nebūtu nekā pārsteidzoša, nekā tāda, ar ko viņa atšķirtos no citām sievietēm. Vīriešu un arī sieviešu izpratnē starp tikumību un kaislību nav nekāda sakara. Tās atšķiras viena no otras kā uguns no ūdens. Tās var plūst pa vienu gultni, bet var tiekties arī diametrāli pretējos virzienos. Citiem vārdiem, mēs varam mīlēt būtni, kuru nīstam, jā, pat nicinām.

Luīza Poindekstere nespēja nedz nīst, nedz nicināt Morisu Džeraldu. Viņa tikai centās būt vienaldzīga pret šo cilvēku.

Taču tās bija veltas pūles. Viņa nespēja atturēties, neuzkā­pusi azote jā un neskatījusies uz ceļu, uz kura pirmo reizi bija ieraudzījusi savu sāncensi. Un to viņa darīja katru dienu un gan­drīz katru stundu.

Vēl vairāk: kaut gan Luīza bija apņēmusies vairīties no satik­šanās ar cilvēku, kas bija padarījis viņu nelaimīgu, viņa bieži kāpa zirgam mugurā un jāja pa ciemata ielām ar vienu vienīgu nolūku — satikt viņu.

Trīs dienas pēc nepatīkamā atklājuma Luīza no azotejas atkal ieraudzīja uz ceļa sievieti ar laso. Tāpat kā iepriekšējo reizi, viņu pavadīja kalps ar grozu, ar šo Pandoras kasti, kas slēpa sevī tādu ļaunumu. Luīza drebēja aiz greizsirdības, apskauzdama to, kas rūpējās par slimnieku.

Tagačl viņa zināja vairāk un tomēr ne visai daudz. Viņa bija izpētījusi savas sāncenses vārdu un sabiedrisko stāvokli. Tā bija Isidora Kovarubio Deloslanosa — bagāta hasiendas īpašnieka meita — un dzīvoja pie Riograndes. Viņas tēva brālim piederēja īpašums pie Leonas, netālu no Kasadelkorvo. Daži uzskatīja viņu par ekscentrisku jaunavu, kas prot mest laso, savaldīt jebkuru mustangu un visu ko, tikai ne savus untumus.

Tā par meksikāņu senjoritu sprieda kolonijas amerikāņi.

Bet kreolietei, to zinot, nekļuva vieglāk. Gluži otrādi — viņa vēl vairāk iekvēlojās greizsirdībā. Luīzai pašai patika neatkarība. Viņai šķita, ka arī visi pārējie apbrīno tādas īpašības un maz ticams, vai jaunais īrs būtu izņēmums.

Dažas dienas meitene ar laso nerādījās.

«Vai viņš būtu jau izveseļojies?» prātoja kreoliete. «Laikam viņam vairs nav vajadzīgas pastāvīgas rūpes.»

Tā Luīza sprieda, stāvēdama azotejā un lūkodamās tālumā. Saule tikko bija uzlēkusi. Ap šo laiku mēdza parādīties meksi- kāniete.

Pagriezusies uz otru pusi, Luīza pārsteigta ieraudzīja pa ceļu jājam Morisu Džeraldu.

Kaut gan cilvēks sēdēja zirgā pastīvi un jāja rāmos rikšos, tas tomēr bija viņš. Acis nevīla meiteni. Vienlaikus viņa pama­nīja, ka Morisa kreisā roka ir pakārta saitē.

Pazinusi Morisu, jaunā kreoliete parāvās aiz margām; no viņas krūtīm izlauzās apslāpēts kliedziens. Tajā neizskanēja pār­steigums. Tajā neizskanēja arī žēlums, ieraugot nevarīgi nokā­rušos roku un bālo seju. Tas bija sāpēm piemilzušas sirds klie­dziens.

Slimnieks bija vesels. Viņam vairs nebija nepieciešama žēl­sirdīgās māsas gādība. Moriss jāja pie viņas!

Paslēpusies aiz ziedošas jukas apēnotajām margām, Luīza Poin­dekstere ar acīm sekoja jātniekam. Ar lorneti bija saskatāma katra viņa kustība, pat sejas izteiksme.

Viņa juta nelielu iepriecinājumu, pamanījusi, ka Moriss šad un tad palūkojas uz Kasadelkorvo pusi. Sirds atvilga vēl vairāk, kad, sasniedzis krūmu skupsnu iepretī hasiendai, jātnieks aptu­rēja zirgu un ilgi stāvēja, it kā pētītu māju.

Luīzai pat atplaiksnīja cerība, ka Moriss domā par šīs mājas saimnieci!

Tomēr tas bija ātri gaistošs prieks. Kā sauli aptumsuma brīdī aizsedz ēna, tā šo prieku nomāca skumjas, kas likās piepildām visu pasauli.

Moriss Džeralds aizjāja garām. Drīz viņš nozuda skatienam.

Kurp veda viņa ceļš? Droši vien pie Isidoras Kovarubio Delos- lanosas.

Tam, ka pēc stundas viņš jāja atpakaļ, nebija nozīmes. Viņi taču varēja satikties mežā, greizsirdīgās vērotājas acu priekšā, vieglās lapotnes aizsegti. Ar stundu pietika, lai mīlētāji, kas va­rēja katru dienu izrunāties pēc sirds patikas, pārmītu dažus vār­dus.

Tam, "ka Moriss, jādams garām, atkal skatījās uz Kasadel­korvo, netālu no krūmu skupsnas atkal apstājās un it kā pētīja māju, arī nebija nozīmes.

Tā bija vai nu zobošanās, vai gaviles. Jā, Moriss varēja jus­ties kā uzvarētājs. Bet kāpēc viņam vajadzēja izturēties tik necil­vēcīgi, kad uz viņa lūpām vēl nebija atdzisuši Isidoras Kovaru­bio Deloslanosas skūpsti?

XXVII N O D A Ļ A

«ES MlLU TEVI! ES MĪLU TEVI!»

Luīza Poindekstere atkal stāvēja azo- tejā, un atkal viņu mocīja greiz­sirdība. Šķita, ka platās akmens kāpnes ved uz turieni, kur ap­kārtnes vērošana sagādā tikai sāpes. Viņa bija nozvērējusies nekāpt augšā, vismaz ilgāku laiku. Kaut kas stiprāks tomēr pie­spieda viņu lauzt zvērestu. Un tas notika jau otrā dienā, kad saule vēl nebija paguvusi nožāvēt prērijā rasu.

Tāpat kā iepriekšējā dienā, Luīza stāvēja azote jā un skatījās pāri upei; tāpat kā iepriekšējā dienā, viņa ieraudzīja jātnieku ar saitē iekārto roku; tāpat kā iepriekšējā dienā, viņa paslēpās aiz margām. 1

Jātnieks arī šoreiz tuvojās pa ceļu un ilgi skatījās uz Kasa­delkorvo koku pudura pusi.

Luīzas sirdi plosīja cerības un bailes. Viņa pat dzīrās atstāt savu paslēptuvi, taču bailes guva virsroku, un pēc brītiņa jāt­nieks jau bija gabalā.

Kurp viņš devās? Vakardienas jautājumam nevarēja būt citas atbildes. Protams, uz satikšanos ar Isidoru! Par to nebija nekādu šaubu.

Ja tā, tad drīzāk jātiek skaidrībā. Pēc nepilnām divdesmit minūtēm uz tā paša ceļa zirgā, kas bija plankumots kā leopards, parādījās kāda sieviete. Viņa jāja tajā pašā virzienā.

Greizsirdīgā kreoliete vairs nespēja izturēt. Lai kāda būtu patiesība, tā nesagādātu viņai lielākas ciešanas par tām, kuras sagādāja aizdomas. Luīza nolēma uzzināt patiesību, kaut arī pēc tam pīšļos sabruktu pēdējā vārā cerība.

Viņa devās uz birzi, kurā pirms minūtēm divdesmit bija iejā­jis mustangu mednieks. Virs galvas šūpojās akāciju zari. Meitene jāja pa mīksto ceļmalas zāli, lai pakavi neatsistos pret akmeņiem un nesaceltu troksni. Zemu nolīkušie spalvveida zari jauca viņas cepures rotājumu. Viņa sēdēja seglos uzkumpusi, it kā gribētu sarauties pēc iespējas mazāka, un vienlaikus uzmanīgi raudzījās uz priekšu.

Luīza sasniedza uzkalnu, no kura bija pārredzama visa ap­kārtne, un ieraudzīja augstu koku ieskautu māju. To varēja no­saukt par hasiendu. Tajā dzīvoja Silvio Martiness, Isidoras tēvo­cis. Tik daudz viņa jau bija noskaidrojusi.

Līdzenumā bija redzamas arī citas mājas, bet kreolietes satrauktais skatiens bija pievērsts šai vienai un ceļam, kas veda uz to.

Meitene nenolaida acis, taču nedz pie mājas, nedz tās tuvumā neviena neredzēja. Nedz uz ceļa, kas veda uz hasiendu, nedz uz lielceļa tāpat nemanīja nevieņas dzīvas dvēseles. Ganībās klimta daži zirgi bez jātniekiem.

«Varbūt senjorita izjājusi viņam pretī vai arī Moriss iegājis iekšā. Kur viņi ir patlaban — mežā vai mājā? Ja mežā, vai dons Silvio to zina? Ja mājā, vai viņš pats arī ir mājā? Un kā izturas pret ciemiņu?»

Tādi jautājumi mocīja kreolieti, kad piepeši viņa izdzirdēja prūšļājam zirgu un pakavus šķindam pret akmeņiem.

Luīza palūkojās lejup. Pa stāvo nogāzi augšup jāja mustangu mednieks — jāja tieši pie viņas. Viņa būtu pamanījusi to ātrāk, ja nebūtu raudzījušies tālumā.

Mustangu mednieks bija viens, tāpat kā jājot garām Kasadel­korvo. Nekas neliecināja, ka viņš būtu bijis kopā ar kādu.

Luīza vairs nevarēja izvairīties. Lāsumainais mustangs jau bija atbildējis sava vecā paziņas sveicienam. Jātniecei gribot ne­gribot vajadzēja palikt uz vietas un gaidīt Morisu.

— Labdien, mis Poindekstere, — teica mustangu mednieks, jo prērijās nav pieņemts, ka sieviete uzrunā pirmā. — Jūs viena?

—    Viena, ser. Un kādēļ lai es nebūtu viena?

—   Tā jāt ir garlaicīgi. Pareizi, ja nemaldos, jūs taču teicāt, ka jums labāk patīkot jāt vienai.

—   Šķiet, jums arī, mister Džerald. Jūs taču negarlaikojaties, vai ne?

—    Jums taisnība, man patīk jāt vienam, lai būtu tālāk no cilvēkiem. Par nelaimi, rtian iznāca dzīvot krodziņā jeb, kā to lepni dēvē saimnieks, viesnīcā. Tur no trokšņa galva plīsa pušu, it īpaši man, tādam savārgušam, tā ka pastaiga pa šo kluso ceļu ir īsts baudījums. Akācijas met spirdzinošu ēnu, vēdekļiem līdzī­gajā lapotnē nepagurdams šalko vējiņš… Te jau pēdējais vār­gulis var atgūt spēkus. Vai jūs tā nedomājat, mis Poindekstere?

—   Jums jāzina labāk, ser, — pēc brīža skanēja atbilde. — Jūs taču jājat tik bieži. *

—    Bieži! Kopš esmu piecēlies no slimības gultas, jāju pa šo ceļu tikai trešo reizi. Bet vai drīkstu jautāt, mis, Poindekstere, kā jūs zināt, ka esmu jājis pa šo ceļu?

—    O, — Luīza atbildēja sarkdama un bālēdama, — kā es to varēju nepamanīt? Es daudz uzturos azote jā. No turienes pave­ras jauks skats, tur uzpūš maigs vējiņš, apakšā dārzā dzied putni — labāku vietu nevar vēlēties, īpaši agri no rīta. No mūsu mājas jumta pārskatāms viss ceļš. Es nevarēju neredzēt jūs, kad jājāt garām, bet, kad jūs pazudāt akācijās, tad gan vairs nere­dzēju.

—   Tātad jūs mani redzējāt? — jautāja Moriss, samulsis nevis par meitenes pēdējos vārdos apslēpto mājienu, kuru viņš nebija uztvēris, bet atceroties pats savu izturēšanos uz ceļa.

—    Kā gan citādi? — skanēja atbilde. — Attālums nav lielāks par sešsimt jardiem. Pat sieviete, kas sēdēja par jūsējo krietni mazākā zirgā, bija gluži labi saskatāma. Kad redzēju, cik veikli viņa uzmet laso nabaga antilopītei, es nojautu, ka tai jābūt tai pašai meitenei, par kuru jūs man toreiz stāstījāt.

—    Isidora?

—    Isidora!

—    Pareizi, viņa taču te viesojās.

—    Un bija ļoti laipna pret misteru Morisu Džeraldu?

—    Jā, jums taisnība. Viņa bija ļoti laipna, kaut arī man nav bijusi izdevība viņai pateikties. Mēs gan draudzējāmies, taču viņa acu galā necieš ārzemniekus un nemūžam nebūtu ar mieru spert kāju pār mistera Obērdofera viesnīcas slieksni.

—    Ko jūs sakāt? Viņai droši vien labāk patīk satikties ar jums akāciju paēnā?

—    Nu jau būs vairāki mēneši, kopš vispār neesmu viņu sa­ticis, un iespējams, ka tuvākajos mēnešos arī nesatikšu. Viņa ir aizbraukusi atpakaļ uz Riograndi.

—    Vai tas taisnība, ser? Jūs neesat redzējis viņu, kopš viņa aizbraukusi prom no sava tēvoča?

—    Jā, neesmu, — izbrīnījies atbildēja Moriss. — Tik tiešām neesmu redzējis. Par to, ka viņa te ciemojas, es uzzināju tikai no tā, ka viņa sūtīja man visādas delikateses, kamēr es gulēju slims. Atklāti sakot, man tās bija vajadzīgas. Viesnīcas virtuve nav no labākajām, pie tam misteram Oberdoferam es nebiju sevišķi pa prātam. Donja Isidora devīgi atlīdzināja man par kādu nelielu pakalpojumu.

—    Pakalpojumu? Vai drīkstu jautāt, par kādu, mister Dže­rald?

—    Bez šaubām. Tā bija nejaušība, nekas vairāk. Reiz man radās izdevība paglābt Isidoru no indiāņiem, kuru nagos viņa bija iekritusi, jādama no Riograndes uz Leonu pie sava tēvoča dona Silvio Martinesa. Viņa māja no šejienes ir redzama. Nelieši bija pilnā un draudēja, ne jau nu laupīt dzīvību, kaut arī tai draudēja briesmas, bet. .. Vārdu sakot, nabaga meitene bija ķezā, un viņai grūti būtu nācies izrauties no indiāņu gūsta, ja es pēdējā brīdī nebūtu piesteidzies palīgā.

—    Un to jūs saucat par nelielu pakalpojumu? Jūs esat pieti­cīgs savos vērtējumos, mister Džerald. Cilvēks, kas būtu izdarījis to manā labā …

—    Kā jūs atlīdzinātu viņam? — jautāja mustangu mednieks; sevišķi uzsvērdams pēdējo vārdu.

—    Es viņu iemīlētu, — ātri atbildēja Luīza.

—    Tādā gadījumā, — piejādams tuvāk lāsumainajam mustan­gam, čukstēja Moriss, — es atdotu pusi mūža, lai redzētu jūs Meža Kaķa un viņa apdzērušos biedru rokās, un otru pusi, lai glābtu jūs no briesmām.

—    Vai patiešām, Moris Džerald? Nejokojiet ar mani, es taču neesmu bērns. Sakiet taisnību.

—    Tā ir taisnība. Es zvēru!

Saldāko skūpstu, kuru esmu saņēmis savā mūžā, man dāvāja skaista sieviete medībās, kad mēs sēdējām katrs savā zirgā.

Neviens nebija apskāvis Morisu Džeraldu tik maigi kā Luīza Poindekstere, kad, piecēlusies seglos stāvus un uzlikusi roku Morisam uz pleca, viņa dedzīgi teica:

—    Es piederu tev. Es mīlu tevi! Es mīlu tevi!

XXVIII NODAĻA

AIZLIEGTAIS PRIEKS

Kopš eiropiešu kolonistu, var pat teikt, kopš konkvistadoru pēcnā­cēju ierašanās Teksasā vissvarīgākais jautājums ir bijis attiecī­bas ar indiāņiem.

Vai nu tie, zemes likumīgie saimnieki, atklāti karoja ar kolo­nistiem vai ari bija noslēguši ar ienācējiem pamieru, par mieru runāja tik un tā. Katrā ziņā indiāņi bija ikdienas pārrunu centrā. Pirmajā gadījumā sprieda par to biežajiem uzbrukumiem, otrajā — vai sarkanādainie uz ilgu laiku norakuši tomahaukus.1

Gan meksikāņu, gan amerikāņu laikos tas bija galvenais sa­runu temats pie brokastu, pusdienu un vakariņu galda. Kā plan- tatora hasiendā, tā mednieka namiņā vārdi «lācis», «briedis», «puma» un «meža cūka» tika izrunāti retāk un ar mazāku bijību nekā vārds «indiānis». Ar to un nevis ar pazīstamo bubuli Tek­sasā biedēja bērnus, un tie naktīs trūkās augšā no savām sūnu cisām, ne mazāk satraukdami arī vecākus.

Pat stiprās akmens sienas, kas vairāk atgādināja cietoksni nekā miermīlīgu iedzīvotāju mitekli, nespēja pasargāt Kasadelkorvo iemītniekus no vispārējām bailēm. Pagaidām viņi maz ko zināja par indiāņiem un to pašu pēc nostāstiem, taču viņi iepa­zina šīs bailes ar katru dienu dziļāk.

Tas vairs nebija nekāds biedēklis, kuram Poindeksteru ģimene sāka ticēt. Ja kāds vēl šaubījās, tad no forta komandanta saņem­tajai ziņai divas nedēļas pēc piknika vajadzēja pilnīgi izkliedēt neticību.

Šo ziņu atveda jātnieks agri no rīta, kad plantators kopā ar Luīžu, Henriju un Kasiju Kolhaunu vēl brokastoja.

—   Nepatīkami jaunumi! — Poindeksters iesaucās, pārlaidis acis papīram. — Ne visai iepriecinoši, ja tas ir taisnība. Man šķiet, ka.nav pamata šaubīties, ja pats majors par to ir pārlie­cināts.

—    Nepatīkami jaunumi, tēt? — nosarkusi jautaja meita un nodomāja: «Ko majors varētu būt uzrakstījis? Vakar es viņu sa­tiku birzī. Viņš redzēja mani kopā ar… Vai par to? Mon dien, ja tēvs to uzzinās …»

.

—    «Komanču cilts uz kara takas,» raksta majors.

—    Ko? Un tas ir viss? — Luīza jautāja tā, it kā šajā vēstī nebūtu nekā briesmīga. — Tu mūs nobiedēji, tēt. Es domāju, ka noticis kaut kas ļaunāks.

—    Kaut kas ļaunāks? Kādas muļķības tu pļāpā, mans bērns! Teksasā nav nekā briesmīgāka par komančiem.

Luīza bija citās domās. Varbūt viņa kavējās atmiņās par mus­tangu medībām vai domāja par laso pēdām. Viņa neatbildēja. Sarunu turpināja Kolhauns.

—   Vai majors ir pārliecināts, ka draud karš ar indiāņiem? Ko viņš raksta, tēvoc?

—    Ka jau pirms dažām dienām klīdušas baumas, bet viņš nav piegriezis tām vērību. Tagad tās apstiprinājušās. Pagājušo nakti fortā ieradies seminolu virsaitis Meža Kaķis ar vairākiem šīs cilts pārstāvjiem. Viņi paziņojuši, ka komanči visā Teksasā uzslē- juši savās apmetnēs krāsotus stabus un jau vairāk nekā mēnesi dejo kara deju. Daži no viņiem jau devušies laupīšanas gājienā un kuru katru brīdi var parādīties kolonijas tuvumā.

—    Un Meža Kaķis? Kā ar viņu pašu? — jautāja Luīza. — Vai var uzticēties šim indiāņu nodevējam, kuram starp viņa ciltsbrā­ļiem, šķiet, ir tikpat daudz ienaidnieku, cik starp baltajiem?

—    Tev taisnība, meit. Tu raksturoji seminolu virsaiti gandrīz tiem pašiem vārdiem kā majors savas vēstules beigās. Viņš iesaka mums būt piesardzīgiem ar šo veco divkosi» kas noteikti pāries komanču pusē, līdzko viņam liksies izdevīgi. Labi, — plantators turpināja, nolikdams vēstuli un atgriezdamies pie kafijas un vafe­lēm, — cerēsim, ka te sarkanādainie nerādīsies — ne seminoli, ne komanči, un ka, ieraudzījuši Kasadelkorvo robotās sienas, tie liks mierā hasiendu.

Neviens nepaguva atbildēt, jo uz ēdamistabas sliekšņa parā­dījās nēģeris. Tas bija kučieris Pluto. Saruna ievirzījās citā gultnē.

—    Ko vajag, Pluto? — jautāja saimnieks.

—   Šoreiziņ es nenāku pie jums, mister Vudlij. Gribu tikai paraudzīties, vai mis Luīza ir paēdusi brokastis, un pateikt, ka lāsumainais apseglots un laužņi tam jau mutē. Tam lopiņam ne­patīk stāvēt pagalmā uz akmeņiem, viņš rautin raujas uz prērijas mīksto zāli.

—   Tu taisies kaut kur jāt, Luīza? — neslēpdams savu neap­mierinātību, jautāja plantators.

—    Jā, tēt.

—- Nedari to.

—    Kāpēc?

—    Es negribu, ka tu jāj viena. Tas nav'pieklājīgi.

—    Kāpēc tu tā domā, tēt? Es bieži esmu jājusi viena.

—    Jā, varbūt pat pārāk bieži.

Pēc šīs piezīmes jaunā kreoliete mazliet pietvīka, taču nesa­prata, ko tā nozīmē. Kaut gan piezīme šķita divdomīga, Luīza neprasīja sīkākus paskaidrojumus.

—    Ja tu tā domā, tēt, es nejāšu. Bet vai tiešām tu esi apņē­mies turēt mani iesprostotu šajā drūmajā mājā, kamēr jūs, vīrieši, esat darbā? Vai tādu dzīvi tu esi paredzējis man Teksasā?

—    Tu mani pārproti, meit. Man nav iebildumu, ka tu izjāj tad, kad tev iepatīkas. Bet kādam tevi jāpavada — vai nu Henri­jam, vai Kasijam. Es aizliedzu tev jāt vienai. Man ir savi iemesli.

—    Iemesli? Kādi?

Šis jautājums Luīzai paspruka negribot. Viņa nožēloja, ka nav pratusi savaldīties, un satraukta gaidīja atbildi.

Atbilde viņu nedaudz nomierināja.

—    Tu gribi zināt, kādi iemesli? — teica plantators. — Vai nepietiek ar šo majora vēstuli? Iegaumē, mans bērns, — tu dzīvo nevis Luiziānā, kur sieviete var jāt it visur, nebaidoties, ka viņu kāds aizskars vai apvainos, bet Teksasā, kur viss kas var gadī­ties. Te tu nevari būt droša pat par savu dzīvību. Neaizmirsti indiāņus.

—    Es nekad neesmu aizjājusi tik tālu prom no mājām, lai man būtu jābaidās no indiāņiem. Ne tālāk par piecām jūdzēm.

—    Piecas jūdzes! — sarkastiski smaidīdams, iesaucās kaptei­nis. — Tas ir tas pats, kas aizjāt piecdesmit jūdzes tālu, māsīc Lū. Uzdurties sarkanādainajiem var tikpat labi simts jardu, kā simts jūdžu attālumā no vārtiem. Kad viņi ir uz kara takas, viņi sagaidāmi jebkurā vietā un jebkurā laikā. Manuprāt, tēvocim Vudlijam ir taisnība. Tu rīkotos bērnišķīgi, jādama viena.

—    O, tu tā domā? — asi attrauca jaunā kreoliete, nicīgi pa­griezusies pret brālēnu. — Saki, lūdzams, kā tu man palīdzēsi, ja es sastapšu komančus, kaut gan vispār es par to stipri šaubos? Tas gan būs jauks skats — mēs divi starp kareivīgiem izkrāso­tiem mežoņiem! Ha-ha! Briesmas draudēs tev,' nevis man. Es katrā ziņā aizbēgšu un pametīšu tevi likteņa varā. Padomā, kā­das briesmas — piecas jūdzes no mājām! Teksasā nebūs neviena jātnieka, ieskaitot indiāņus, kas varētu panākt manu mazo Lunu. Diez vai tev tas izdosies, Kaš.

—    Klusē, meit! — apsauca Poindeksters. — Nepatīk klausī­ties, kad tu runā tādas aplamības. Neņem par pilnu, Kasij. Ja arī te nebūtu indiāņu, netrūkst visādu citādu salašņu, no kuriem jā­baidās ne mazāk> Turpmāk aizliedzu tev jāt vienai, kā tu biji paradusi darīt.

—    Lai notiek tava griba, tēt, — Luīza atbildēja un piecēlās no galda, lai atstātu istabu. — Bet liec aiz auss, ka es riskēju pazaudēt veselību, dzīvojot bez kustēšanās. Ej, Pluto, — viņa uzrunāja nēģeri, kas zobus atviezis, vēl stāvēja durvīs. — Palaid Lunu aplokā vai ganībās, kur gribi. Lai skrien atpakaļ uz savu prēriju, ja patīk. Man tā vairs nav vajadzīga.

Ar šiem vārdiem meitene izgāja no istabas, atstādama trīs vīriešus sēžam un domājam par šajos vārdos ietverto ironiju.

Iedama pa gaiteni uz savu istabu, Luīza pusbalsī murmināja. Viņa it kā jautāja kaut ko sev, it kā minēja:

—    Ko tētis varētu būt padzirdējis? Varbūt tās ir tikai viņa aiz­domas? Vai kāds būtu viņam pastāstījis? Vai viņš zina par mūsu tikšanos?

XXIX NODAĻA

KOIJOTS SAVA MĀJĀ

Kolhauns piecēlās no brokastu galda gandrīz tikpat pēkšņi kā viņa mā­sīca, taču izgājis nevis atgriezās savā istabā, bet steidzās prom no mājām.

Ievainojumi gan vēl sāpēja, tomēr Kolhauns jutās pietiekami stiprs, lai apstaigātu dārzu, staļļus un aplokus turpat mājas tu­vumā.

Šoreiz viņš devās tālāk. Vai nu nesenās sarunas mudināts, vai arī sakarā ar saņemto ziņu Kolhauns jutās pietiekami stiprs un, sparīgi cilādams ķeģi, devās gar upi uz augšu, uz Indžas fortu.

Noklibojis pa saules izdedzināto zemi pusi no attāluma starp hasiendu un fortu, viņš sasniedza nāciena mērķi — akāciju birzi, pār kuru ēnu meta vairāki augsti koki. Šā zaļā biezokņa vidū stāvēja ar māliem apmestā klūgu būda, kurā Dienvidrietumteksasā sauc par hakali.

Tajā mitinājās meksikāņu mustangu mednieks Migels Diass. Būda pilnīgi atbilda tās saimniekam, pusmežonim, kas bija ieman­tojis trāpīgu iesauku «Koijots».

Ne vienmēr vilks atrodams migā — labāku nosaukumu Mi- gela Diasa būda nav pelnījusi. Te viņš šad un tad pārnakšņoja. Tikai retumis, pēc veiksmīgām mustangu medībām, viņš varēja atļauties kādu laiku padzīvot kolonijā, baudot visas pieejamās izpriecas.

Kolhaunam laimējās — viņš atrada saimnieku būdā, diemžēl ne visai skaidrā, kaut gan pēc izgulēšanās gluži pilnā meksikānis arī vairs nebija. Tas bija viņa parastais stāvoklis.

—   Allo, senjor! — Koijots nomurmulēja, ieraudzīdams durvīs ciemiņu. — Kāds vējš jūs atpūtis? Apsēdieties. Ņemiet krēslu. Tur stāv. Krēsls! Ha-ha-ha!

Viņš iesmējās, paskatījies uz priekšmetu, kuru asprātīgi bija nosaucis par krēslu. Tas bija mustanga galvaskauss, kuram vaja­dzēja kalpot par krēslu un kas kopā ar rupji apdarinātu jukas nomaļu galdu un tādu pašu primitīvu niedru gultu, pa kūru vār­tījās būdas saimnieks, veidoja šā mitekļa trūcīgo iekārtu.

Ilgās pastaigas nogurdinātais Kolhauns nelika divreiz lūgties un apsēdās uz galvaskausa. Nezaudēdams laiku, viņš ķērās vēr­sim pie ragiem.

—    Senjor Dias, — viņš sāka, — esmu ieradies, lai…

—    Senjor americano, — iesaucās pusiereibušais zirgu med­nieks, — kam lieki tērēt vārdus? CarambaZ[25] es tīri labi zinu, kā­lab esat atnācis. Jūs gribat, lai es apgriežu rīkli tam velna īram!

—    Jā!

—   Pašreiz ir īstais laiks! — iesaucās kārdinātājs, pieliecies tuvāk meksikānim. — Jūs teicāt, ka varētu to viegli izdarīt, ja sāktos jezga ar indiāņiem.

—    Tā es teicu gan. Ja tā būtu…

—    Tātad jūs vēl neesat dzirdējis jaunumus?

—    Kādus tad?

—    Ka komanči izgājuši uz kara takas.

—    Caray! — Koijots izsaucās, pielēkdams no savām niedru cisām un kļūdams rosīgs kā viņa vārdabrālis, kad tam nāsīs iesi- tusies laupījuma smaka. — SvēJ;ā jaunava! Vai tas taisnība, sen­jor kapteini?

—    Vistīrākā. Šī ziņa nule saņemta no forta. Man ir vēl dro­šākas ziņas — no paša komandanta.

—    Ja tā, — domīgi atteica meksikānis, — ja tā, tad donam Morisio ir jāmirst. Viņu taču var nogalināt komanči. Ha-ha-ha!

—    Jūs esat drošs par to?

—    Es būtu vēl drošāks, ja par viņa skalpu maksātu nevis piecsimt, bet tūkstoš dolāru.

—    Viņš ir tā vērts.

—    Cik?

—    Tūkstoš dolāru.

—    Jūs to apsolāt?

—    Apsolu.

—    Tad komanči viņu nogalinās, senjor kapteini. Jūs varat atgriezties Kasadelkorvo un mierīgi likties uz auss. Tikko radīsies izdevība, jūsu ienaidnieks paliks bez matiem. Sapratāt?

—    Sapratu.

—    Gādājiet rokā tūkstoš peso.

—    Tie jūs gaida.

—    Caray! Es tos nopelnīšu ātri vien. Ardievu! Ardievu! Svētā jaunava! — iesaucās rūdītais rīkļurāvējs, līdzko viņa apmeklē­tājs bija aizgājis. — Tas nu gan ir varens ķēriens! Tūkstoš dolāru par to, ka nomušīšu cilvēku, ko es pats gribēju nomušīt par tīru velti! Komanči uz kara takas! Caramba! Vai tas varētu būt tais­nība? Ja tā ir, man jāsameklē vecās drēbes, kas jau trīs gadus guļ neaiztiktas. Viva la guerra de los Indios!1 Kaut nu man veik­tos tajā prērijas masku ballē!

XXX NODAĻA

BULTU PASTS

Luīza Poindekstere, aizraudamās ar dažādiem sporta veidiem, kurus dē­vēja par vīrišķīgiem, neniecināja arī šaušanu ar loku. Šis ierocis klausīja viņai kā rotaļlieta. Rīkoties ar loku viņai bija iemācījuši

kādreiz stiprās jurnas cilts indiāņi, kuras pārstāvjus vēl varēja atrast Misisipi deltā, Pointkupē apkārtnē un pie Atčafalajas līča.

Ilgu laiku nesaliektais loks bija nostāvējis neizsaiņots kopā ar citām furgonos atvestajām mantām. Kbpš ierašanās Kasadel- korvo Luīzai nebija izdevies pavingrināties ar šo Diānas ieroci. Apelsīna koka loks un spalvotās bultas mētājās skapī.

Bet pienāca brīdis, kad radās vajadzība pēc tiem. Tas notika drīz pēc sarunas pie brokastu galda, kad tēvs bija aizliedzis Luī­zai izjāt vienai.

Viņa bez ierunām paklausīja, pat vēl vairāk — ne tikai neiz- jāja viena, bet vispār atteicās izjāt, kaut vai citu pavadībā.

Lāsumainais mustangs nīka stallī vai arī lēkšoja pa aploku, izbrīnījies, kāpēc tam neliek mugurā seglus vai smago segu, kas vairāk par visu atgādināja nebrīvi.

Taču Luīza nebija aizmirsusi savu mīluli. Skaistā meitene viņu nekad vairs neapsegloja, toties aprūpēja katru dienu, gandrīz vai katru stundu. Lunai lika priekšā visgardāko zāli, kāda vien auga prērijā, bēra silē vislabākos graudus, kādi vien bija atro­dami Kasadelkorvo, deva dzert vēso, dzidro Leonas ūdeni.

Pluto ar prieku kopa lāsumaino, un viņa suka piešķīra zirga spalvai spīdumu, kas atgādināja paša Pluto melno ādu.

Atteikusies no sava mīluļa pakalpojumiem, mis Poindekstere vai nu piekopa mājas soli, vai šāva ar loku. Šis sports tagad aiz­stāja jāšanu, kas viņai ārkārtīgi patika.

Iemīļota vieta šai nodarbībai bija dārzs vai tuvējie krūmi — dzīvs žogs, kuru savukārt no trim pusēm, izliekusies kā pakavsr ieskāva upe; no ceturtās puses tam piekļāvās hasiendas  siena.

Luīza Poindekstere tikai retumis vingrinājās šo akmens tēlu sabiedrībā, kaut gan šad un tad viņa stāvēja Malinčes statujas priekšā un vērīgi aplūkoja indiāņu jaunavas juteklīgo augumu, ar nicinājumu nodomādama par to, ka šī tumšādainā Ievas meita savaldījusi pat tādu iekarotāju kā Kortess. Jaunā kreoliete pati juta, ka viņai nav tiesību pārmest šai statujai. Viņa pati būtu ar mieru atdot savu sirdi daudz neievērojamākam cilvēkam kā Kortess, kaut gan, pēc viņas domām, šis cilvēks bija ne mazāk pelnījis slavu.

Šaušanai Luīza bija izvēlējusies birzi starp upi un dārzu. Tajā auga pa lielākai daļai mīklenes un valriekstu koki, kuriem daba bija atļāvusi palikt tur, kur varbūt pirms vairākiem gadsimtiem bija izkaisījušās to sēklas.

Jaunā kreoliete vai nu sēdēja zem šā dzīvā baldahīna, vai arī klaiņoja gar upi, kas miegaini plūda garām.

Te viņa bija viena un netraucēta. Tēvs pat visbargākā noska­ņojumā brīžos nespēja liegt meitai šo nevainīgo izklaidēšanos. Ja prērijā draudēja briesmas, tad te varēja justies pilnīgā dro­šībā: nebija viegli tikt pāri platajai un dziļajai upei un augstajām sienām. Plantators pat priecājās par šīm vientuļajām pastaigām. Aizdomas, kas viņam bija radušās — un ne bez pamata —, pamazām izgāja no prāta.

Galu galā tas viss varēja būt pasakas. Ļaunas mēles ir neno­gurdināmas, un varbūt šoreiz tām par upuri bija izraudzīts viņš. Ļoti iespējams, ka viņa meita un mustangu mednieks Moriss sati­kušies birzī nejauši. Luīza taču nevarētu pajāt garām cilvēkam, kas divas reizes izglābis viņai dzīvību. Tas nenozīmēja neko vai­rāk kā vienkāršu pateicību.

Šo pieņēmumu apstiprināja meitas labprātīgā atteikšanās no pastaigām. Parasti nenācās viegli grozīt viņas gribu, īpaši, ja tas bija pretrunā ar viņas vēlēšanos. Turpretī tagad likās, ka Luīza mīļu prātu klausa stingrajai pavēlei.

Tā sprieda apmierinātais tēvs, kas neuzdrošinājās vēl vairāk ierobežot sava bērna tieksmes. Kādā citā zemē vai citās aprindās viņš būtu varējis uzdot tiešus jautājumus un saņemtu tiešas at­bildes. Misisipi tāda metode nederēja: te desmit gadus vecs dēls un gadus piecpadsmit veca meita saceltos pret šādu pārbaudi un nosauktu to par inkvizīciju.

Kaut gan Poindeksters bija Luīzas tēvs un padomdevējs, viņš apzinājās, ka zaudēs teikšanu, ja rīkosies pretēji meitas gribai. Tāpēc viņš jutās apmierināts ar meitas izturēšanos, iepriecināts par to, ka viņa pārtraukusi pārgalvīgos izjājienus pa prēriju un ar loku un bultām rokā, par nelaimi mazajiem putniņiem, klīņā pa dār»zu.

Diezin vai Vudlijs Poindeksters, kreolu skaistules tēvs, varēja gaidīt paklausību no meitas, kas pēdējos gados bija pieradusi, ka viņu pielūdz un apber ar komplimentiem, bet tas nereti maitā cilvēku. Kādēļ piecdesmit gadus vecais Luīzas tēvs rīkojās tik aplami? Vai viņš bija aizmirsis savu jaunību, spārnotās domas, maldus, viltības un «stāstus», kurus bija sagudrojis, lai slēptu to, kas galu galā bija cilvēka dabas cēlākā izpausme?

Šķita, ka skaistās Luīzas tēvam šīs atmiņas patiešām izkūpē­jušas, kaut gan viņa jaunība nebija aizritējusi gluži bez traku­lībām. Ja Poindeksters nebūtu to aizmirsis, viņš sekotu meitai dārzā un, pats paliekot neredzams,- tīksmi vērotu viņu upmalas krūmos.

Tad viņš atklātu, ka meitas darbošanās nav tik peļama, kā varēja domāt. Luīza nešāva nevainīgos putnus, kas vientiesīgā uzticībā laidelējās apkārt; viņa piestiprināja pie bultas uzgaļa papīra lapiņu un raidīja to pāri upei, kur tā nokrita akāciju biezoknī.

Viņš kļūtu aculiecinieks kaut kam vēl pārsteidzošākam. Viņš redzētu, ka tā pati bulta pēc īsa brīža, it kā būtu neapmierināta ar vietu, kur nokritusi un ilgotos nokļūt atpakaļ skaistajās rokās, kas to raidījušas, atgriežas dārzā ar to pašu vai līdzīgu papīra lapiņu!

Nomaļš vērotājs netiktu gudrs, kas īsti te notiek. Taču te ne­bija neviena lieka vērotāja, izņemot abus notikuma dalībniekus, kas pēc kārtas uzvilka loku un šāva vienu un to pašu bultu, un viņi visu saprata.

Mīlestība smejas par atslēdzniekiem. Šī vecvecā paruna die­zin vai ir piemērota Teksasai, kur tādu atslēdznieka amatu ne­pazīst.

Kas grib, tas var. Šis teiciens nozīmē to pašu un ir piemērots visiem laikiem un jebkurai zemei. Nekas to nebija pierādījis tik spoži kā vēstuļu apmaiņa pāri Leonai. Nevarēdami satikties, Luīza un Moriss bija izdomājuši bultu pastu.

XXXI nodaĻa, VEIKSMĪGA PĀRCELŠANĀS

Ar bultu pastu mīlētājiem nepietika.

Abu sirdīs uzliesmojušai kaislībai vajadzēja saplūst vienā kvēlē, vienai sirdij vajadzēja just otras pukstus. «Ja pasaulē ir paradīze, tad tā ir te!»

Abi mīlētāji ilgojās pēc tā, un tas arī notika. Ne nodevīgi gaišā dienā, bet klusā pusnakts stundā, kad vienīgi zvaigznes redzēja izzūdam sabiedrisko atšķirību starp viņiem.

Divas reizes viņi satikās šajā birzij līdzīgajā dārzā, divas rei­zes zvērēja mīlestību tēraudzilajā zvaigžņu gaismā. Bija norunāta trešā .satikšanās.

Plantatoram, kas visvairāk lepojās ar savu meitu, ne prātā nenāca, ka tā viņu nežēlīgi krāpj. Viņa paša meita, viņa vienīgā meita, kuras dzīslās ritēja visīstākās Dienvidu aristokrātijas asi­nis, skaistā, labi audzinātā Luīza, kuru tēvs cerēja izdevīgi appre­cināt, katru nakti zagās uz satikšanos ar zirgu mednieku! Ja viņš to nosapņotu, tad gan trūktos augšā no siltās guļas vietas, kā pastardienas bazūnes izdzirdējis!

Taču Poindeksteram nebija ne jausmas. Tas arī liktos pārāk neticami, pārāk briesmīgi, un viņš laikam justos kā no laivas izmests, ja visu uzzinātu.

Poindeksters bija apmierināts, ka meita bez kurnēšanas pa­kļaujas viņa prasībai, kaut gan labprātāk redzētu viņu izjājam kopā ar brāli vai brālēnu. Luīza tomēr palika pie sava. Tēvs arī nepastāvēja uz to. Šādu kaprīzi varēja gluži labi paciest.

Redzot, cik meita padevīga, Poindeksteram dažreiz gandrīz vai gribējās atcelt savu aizliegumu.

* *

Tādas naktis ir tikai dienvidos. Pār safīra debesīm slīd pilns mēness. Dzidrajā gaisā kalni izskatās kā ar roku aizsniedzami. Vējš ir norimis, un tropu koku platās lapas nekustas, it kā klau­sītos zvēru, putnu, rāpuļu un kukaiņu balsu korī.

Tādu nakti jūs izvēlaties pastaigai ar to vienu vienīgo būtni, kas, paklausot dabas noslēpumainajai balsij, ir savaldzinājusi jūsu sirdi; tādā naktī jūs nevaldāmi ilgojaties, lai jums ap kaklu apvītos maigas rokas un lai jums pretī vērtos spulgu acu pāris, kura burvība īsti izjūtama tikai mēnesnīcā.

Bungas un taure jau bija pasludinājušas Indžas fortā vakara jundu — pareizāk sakot, nebija vairs tālu līdz pusnaktij —, kad kāds izjāja pa Oberdofera viesnīcas vārtiem. Jātnieks nogriezās pa ceļu, kas veda uz upi, un drīz viņu neredzēja vairs neviens no vēlīnajiem ceļiniekiem, kas steidzās nokļūt ciematā.

Ir jau zināms, ka šis ceļš pa upes otru krastu vijās garām Kasadelkorvo hasiendai. Sasniedzis akāciju birzi, jātnieks nolēca zemē, ieveda zirgu krūmos un ar pavadu piesēja pie' lokanajiem zariem. Tad viņš noņēma no seglu «raga» garu astru virvi, uz­mauca rituli uz rokas un klusi devās uz hasiendas pusi.

Pirms iziešanas no ēnas cilvēks pameta skatienu uz debesīm un spožo mēnesi.

«Nav vērts gaidīt, kad šis skaistulis aizies gulēt,» viņš īgni nodomāja. «Acīmredzot tas apņēmies valdīt līdz rītam.»

Pēc brīža šā naktsputna vaigs kļuva gaišāks, lai atkal sa- tumstu pēc vēl īsāka brīža, kad viņš apstājās un ar acīm mērīja atklāto vietu, kas šķīra viņu no upes krasta. Kasadelkorvo ha- sienda atradās tieši pretī, otrā krastā.

— Bet ja nu kāds tur vēl staigā? Maz ticams, ir jau vēls. Varbūt vienīgi kāds, kuram netīra sirdsapziņa neļauj gulēt… Patiesi! Tur taču viens tāds ir. Ja vien viņš ir nomodā, ieraudzīs mani kā likts. Es nepagalam neraizētos, ja ēna kristu tikai uz mani. Bet citas izejas nav. Nevar taču gaidīt, kad norietēs mē­ness, kaut viņu nelabais! Tas spīdēs vēl stundām, bet pie debe­sīm ne mākonīša. Es nedrīkstu likt viņai gaidīt. Nē, man jāriskē. Tātad — aiziet!

Ar šiem vārdiem bez zirga palikušais jātnieks ātri un pie­sardzīgi šķērsoja klajo vietu un iznāca Leonas kraujajā krastā.

Ne mirkli nekavēdamies, viņš pa līkumotu taku veikli nokāpa līdz pašai upei.

Līkumā pāri pretī milzīgas papeles ēnā stāvēja piesieta laiva.

Kādu laiku cilvēks stāvēja un pētīja pretējā krasta krūmus. Pārliecinājies, ka tur neviena nav, viņš aizlidināja laso — uz rokas uzmauktā virve bija laso —, pāri upei. Cilpa nokrita uz laivas priekšvadņa, un viņš pārvilka mazo kuģīti savā pusē.

Iekāpis laivā, cilvēks paņēma airus, ielika tos duļļos un atstū- mās. Ticis malā, viņš piesēja laivu un nostājās zem papeles. Likās, ka viņš gaida vai nu atskanam signālu, vai parādāmies kādu, ar ko norunāta satikšanās.

Ja kāds viņu tagad redzētu, tas noturētu viņu par laupītāju, kas tīko ielauzties Kasadelkorvo. Ja kāds dzirdētu, ko šis cilvēks saka, tam kļūtu skaidrs, ka viņam nav nekādu zemisku nodomu. Tiesa kas tiesa, hasienda viņu vilināja, bet ne ar naudu, sudraba traukiem vai dārglietām, ja neskaita visvērtīgāko dārglietu — pašu nama saimnieci.

Diezin vai nebūs lieki teikt, ka cilvēks, kas bija atstājis zirgu krūmos un tik veiksmīgi pārcēlies pāri upei, bija mustangu med­nieks Moriss.

XXXII NODAĻA.

GAISMA UN ĒNA

Ilgi Morisam nebija jāgaida. Tajā pašā mirklī, kad viņš iekāpa laivā, hasiendā atvērās un kādu laiku palika pusviru logs, kas izgāja uz dārzu. Šķita, ka to kāds pietur, kamēr pārliecināsies, vai gaiss ir tīrs.

Mazā, baltā roka, uz kuras mēness gaismā viznīja dārgakmeņi, lika noprast, ka logu atvērusi skaistā dzimuma pārstāve, bet snidrais stāvs, kas drīz parādījās uz kāpnēm, — ka tā nav ne­viena cita kā Luīza Poindekstere.

Tā tiešām bija viņa.

Kādu brīdi Luīza stāvēja klausīdamās. Viņa dzirdēja airu šļakstus. Bet vai ausis viņu nevīla? Viņa varēja būt maldījusies, jo gaisu tricināja cikādu apdullinošā sisināšana. Vienalga. Tikša­nās brīdis tuvojās, un Luīza kaisa nepacietībā, kuru vēl vairoja divas vientuļās gaidās aizvadītās stundas, kas bija likušās garas kā dienas.

Nedzirdamiem soļiem notecējusi lejā pa akmens kāpnēm, viņa kā silfīda slīdēja starp statujām un krūmiem, līdz beidzot, nonā­kusi papeles ēnā, ieslīga dedzīgi izstieptās rokās.

Vai var aprakstīt, cik maigi ir šādi apkampieni, it īpaši,, ja tie ir zagti? Vai spalva ir spējīga attēlot šā mirkļa izjūtas?

Pirmā ierunājās Luīza:

—    Nākamo nakti mēs tiksimies atkal, vai ne, dārgais?

—    Ja vien varētu, es tev teiktu — jā, nākamo nakti, aiznā­kamo nakti, katru nakti.

—    Un kādēļ ne? Kādēļ tu to nevari teikt?

—    Rīt no rīta man jājāj uz Alamo.

—    Ak tā? Vai tas ir nepieciešams?

Šis jautājums izskanēja kā negribēts pārmetums. Luīza Poin­dekstere allaž sadrūma, iedomājoties vientuļo būdiņu Alamo. Kā­dēļ? Viņa bija tur ciemojusies. Varēja domāt, ka šis apmeklējums pieder pie jaukākajām atmiņām viņas mūžā. Un tomēr nē!

—    Man ir svarīgi iemesli, — Moriss atbildēja.

—    Svarīgi iemesli? Vai tevi kāds gaida?

—    Mans draugs Felims un neviens cits. Ceru, ka nabadziņam nekas nav lēcies. Es aizsūtīju viņu uz turieni pirms dienām des­mit, kad vēl nebija paklīdušas baumas par indiāņiem.

—   Tevi gaida tikai Felims? Vai tas taisnība, Džerald? Mīļais, nemelo man! Tikai viņš?

—    Kādēļ tu man to vaicā, Luīza?

—   Nevaru tev pateikt, kādēļ. Es nomirtu aiz kauna, ja atzī­tos, kas man reizēm iekrīt prātā.

—   Nebaidies, saki droši. Es neko neslēpju no tevis, pat ne­varu slēpt. Nu, saki, mīļotā!

—    Tu to gribi, Moris?

—    Gribu, katrā ziņā gribu. Es zinu, ka spēšu tev visu izskaid­rot. Ja kāds uzzinās par mūsu attiecībām, sāksies visādas neva­lodas. Tieši šā iemesla dēļ man jāatgriežas Alamo.

—    Lai tur paliktu?

—    Vienu vai, augstākais, divas dienas. Tikai lai savāktu man­tas un pateiktu ardievas dzīvei prērijā.

—    Ak tā?

—    Tu esi neapmierinātā?

—   Nē, esmu neziņā. Es tevi nesaprotu. Varbūt nekad arī nesa­pratīšu.

—    Tas taču ir ļoti vienkārši. Es zinu, tu man piedosi, kad dzir­dēsi, ko esmu izlēmis.

—    Piedot tev, Moris? Par ko tu lūdz piedošanu?

—   Par to, ka neesmu atklājis tev kādu noslēpumu… ka ne­esmu tas, par ko tu mani uzskati.

—    Galvenais, ka tu esi cēlsirdīgs, skaists un drosmīgs. Tādi cilvēki ir retums! Ak, Moris, kaut tu zinātu, kā es tevi cienu, kā mīlu!

—    Es tevi tāpat. Šīs laimes vārdā man jāšķiras no tevis.

—   Jāšķiras?

—    Jā, mīļā, bet, cerams, ne uz ilgu laiku.

—    Uz cik ilgu laiku?

—   Cik vajag tvaikonim, lai šķērsotu Atlantijas okeānu turp un atpakaļ.

—    Vesela mūžība! Bet kādēļ?

—    Man jāaizbrauc uz savu dzimteni, uz daudz nicināto Īriju. Pirms divdesmit stundām saņēmu uzaicinājumu. Atgriezīšos, cik ātri vien varēšu, un pierādīšu tavam lepnajam tēvam, ka nabaga mustangu mednieks, kas iekarojis viņa meitas sirdi… Vai esmu to iekarojis, Luīza?

—    Muļķīti! Iekarojis? Vēl vairāk — tu esi to sagūstījis tā, ka tai nav nekādu izredžu atbrīvoties no važām. Neapsmej mani, Moris, un manu ievainoto sirdi — no šā brīža uz mūžīgiem lai­kiem esmu tava verdzene!

Šai kaismes pilnajai runai sekoja jūsmīgas skaujas, un augst- dzimusī, daiļā meitene ar miesu un dvēseli ļāvās mīļotajam cil­vēkam.

Sienāzis zaļajā zālē, cikāde uz lapas, dzeltenais ķauķis aug­stajā papelē un vēl kāds^ gaisā uzspurdzis putns piepeši apklusa, it kā aiz godbijības negribētu traucēt Luīzas un Morisa kluso divvientulību.

Taču negaidītajam klusumam bija pavisam cits cēlonis: uz dārza grantētā celiņa tikko dzirdami nošņirkstēja soļi.

Mīlētāji šajā brīdī bija kurli. Viņi nemanīja melno stāvu, kas slīdēja caur puķēm, paslēpās aiz statujas, notupās krūmos un bei­dzot, izslējies visā augumā, nostājās aiz koka nepilnus desmit soļus no tās vietas, kur Luīza un Moriss ļāvās skūpstiem.

Viņi nenojauta, ka šajā klusumā kvēlie vārdi aizskan sevišķi tālu un ka nodevīgais mēness ļauj viņus saskatīt sevišķi skaidri.

Aiz koka stāvošais klausītājs bija liecinieks visam. Bez seviš­ķas piepūles viņš saklausīja katru vārdu, pat nopūtas un čukstus. Mēness sudrabainajā gaismā viņš saskatīja katru visniecīgāko kustību.

Gandrīz vai nebūtu vajadzības nosaukt šā nelietīgā izspiego­tāja vārdu. Tas bija Kasijs Kolhauns.

XXXIII N O d a l a

SATRIECOŠS ATKLĀJUMS

Kā Luīzes Poindeksteres brālēns šajā vēlajā stundā gadījās dārzā? Vai kāds bija viņu brīdinājis par satikšanos? Varbūt neskaidras aiz­domas bija likušas Kolhaunam atstāt guļamistabu un pārmeklēt dārzu?

Citiem vārdiem sakot, vai viņš bija kļuvis par izspiegotāju nejauši vai bija'rīkojies ar iepriekšēju nodomu?

Lai nu kā, bet fakts palika fakts — atklājums bija iededzis kapteiņa dvēselē elles ugunis.

Ap pusnakti kapteinis stāvēja uz hasiendas jumta — kādēļ viņš bija tur uzkāpis, to še neminēsim, — un, smēķēdams cigāru, klīdināja lielziedu kaktusa smaržu. Nelikās, ka viņu tirdītu ne­miers. Divkaujā ar mustangu mednieku dabūtie ievainojumi bija sadzijuši, un, kaut gan viņu vēl aizvien mocīja atmiņas par sa­kāvi, pēdējā laikā šo atmiņu rūgtumu nedaudz mazināja doma par drīzo atriebību.

Kolhauns, tāpat kā Luīzas tēvs, jutās apmierināts, ka meitene vairs nesper ne soli ārpus mājas; viņš pats taču bija slepeni iero­sinājis aizliegt viņai tālās pastaigas. Tāpat kā Luīzas tēvam, vi­ņam neradīja aizdomas meitenes aizraušanās ar loku, un viņš iztulkoja to pēc sava prāta. Viņš pat sāka glaimot sev ar cerību, ka māsīcas vienaldzība pret viņu galu galā varētu būt tikai izlik­šanās. Pēdējā laikā viņa vairs neizturējās tik asi, un tas lika Kolhaunam šaubīties, vai greizsirdīgajiem minējumiem maz ir pamats.

Līdz šim Kolhauns nebija pieķēris, ka Luīza ilgotos pēc jaunā īra. Ritēja diena pēc dienas, un, tā kā šādu pierādījumu joprojām nebija, viņā nostiprinājās pārliecība, ka uztraukums bijis veltīgs.

Atguvis pašpaļāvību un mieru, Kolhauns uzkāpa azote jā. Kaut gan bija dziļa nakts, bezrūpība, ar kādu viņš aizdedzināja un kūpināja cigāru, liecināja, ka viņš stāv te bez īpaša iemesla. Var­būt cilvēks bija iznācis no guļamistabas ieelpot svaigu gaisu, varbūt viņu bija izvilinājis laukā spožais mēness, kaut gan viņš nejuta tieksmi pēc šādiem romantiskiem vērojumiem.

Lai būtu kā būdams, Kolhauns bija aizdedzinājis cigāru un tīksmi sūca to, atspiedies pret margām un pagriezies uz upes pusi. Viņš nebija pārsteigts, kad otrā krastā parādījās jātnieks. • Viņš nosprieda, ka tas ir kāds ceļinieks, kas izmanto vēso nakti, jo tāda nakts vilinātu pat visnogurušāko ceļavīru. Tas varēja būt kāds krodziņā pārāk ilgi aizkavējies plantators, kas atgriezās mājās no ciemata.

Dienā cilvēku būtu bijis vieglāk pazīt; mēness gaismā varēja pateikt vienīgi to, ka tas sēž zirgā.

Kapteiņa skatiens neapzināti sekoja vēlīnajam jātniekam, kā dažreiz cilvēks domīgi vēro skaidiņu aizlīgojam pa upi. Tikai tad, kad ceļinieks bija iejājis birzī, Kolhaunam tas sāka likties dīvaini.

— Pie velna, ko tas nozīmē? — viņš murmināja, izrāvis no mutes cigāru. — Viņš ir nokāpis no zirga un nāk šurp uz upes līkumu, it kā varētu tikt pāri. Viņš nokāpj pie% upes. Redzams, labi pazīst šo vietu. .Vai tiešām viņš domā iekļūt dārzā? Tad vi­ņam jāpeld, bet te nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts pūlēties. Kas viņam te meklējams? Varbūt tas ir zaglis?

Tas bija Kolhauna pirmais minējums, kuru viņš tūlīt pat no­raidīja. Amerikā pat ubags jāj ar zirgu, kur nu vēl zaglis. Tātad bija maz ticams, ka noslēpumainajam cilvēkam būtu padomā zagt augļus vai dārzeņus.

Bet kas tad viņu dzina šurp?

Tas, ka nepazīstamais atstāja zirgu krūmos, tālāk nāca kājām un ar acīm redzamu piesardcību, cik nu mēnesnīcā varēja saska­tīt, mudināja domāt, ka viņam ir kaut kas aiz ādas. Bet kas?

Kādu laiku Kolhauns cilvēku neredzēja. Tas bija nozudis at­augā upes otrā krastā.

«Kas viņš tāds galu galā varētu būt?»

Jau kuro reizi atkārtojis šo jautājumu, kapteinis satrūkās — izklausījās, it kā upe ar plunkšķi iekristu kaut kas smags.

— Klaudz airi, — viņš čukstēja. — Nudien! Svešais pārvilcis, laivu un iras uz dārzu. Ko viņam te vajag?

Kolhauns9 gribēja klusi nokāpt lejā, pamodināt Poindeksteru, Henriju un dažus kalpus un saņemt naktsmiera traucētāju aiz čupra.

Viņš jau grasījās iet, kad auss uztvēra citu skaņu. Viņš no­liecās pār margām un ielūkojās dārzā.

Jaunais troksnis vairs neizklausījās pēc airu klaudzoņas, un tas arī nenāca no upes puses. Šķita, ka nočīkst durvis vai logs — tieši zem tās vietas, kur stāvēja klausītājs.

Piepeši viņš kļuva bāls kā mēness, bet sirds viņam sāka dau­zīties kā neprātīga. Māsīcas Luīzas guļamistabas logs bija vaļā. Viņa pati bija iznākusi uz dārza kāpnēm un acīmredzot grasījās kāpt lejup.

Ģērbusies vaļīgā baltā tērpā un apsējusi mazu lakatiņu, Luīza izskatījās pēc apburošas nakts nimfas, ap kuru sajūsminātais mē­ness liek plūsmot sudrabainam mirdzumam.

Kolhauns tūlīt apģida, ka jābūt sakaram starp Luīzas parā­dīšanos dārzā un svešinieka tuvošanos pa upi.

Kas tas varēja būt par cilvēku? Kas cits, ja ne mustangu med­nieks Moriss?

Slepena satikšanās! Pie tam vēl norunāta!

Par to nevarēja būt šaubu, un, ja tādas bija, tad tām vaja­dzēja izgaist, redzot balto stāvu klusi noejam pa kāpnēm, stei­dzamies pa grantētajiem celiņiem un visbeidzot nozūdam starp kokiem, kas meta ēnu pār krastā piestājušo laivu.

Kapteinis aiz pārsteiguma nespēja ne pakustēties. Tikai pēc tam, kad baltais stāvs vairs nebija redzams un dārzā kļuva dzir­damas balsis, viņam radās jauns plāns.

Viņš nosprieda, ka nav ko modināt māj niekus, vismaz pagai­dām ne. Viņš vienīgais kļūs Luīzas negoda liecinieks, un tad . . . un tad ,.. Kolhauns vairs ilgi neprātoja, kā rīkoties. Kaila instinkta dzīts, viņš noskrēja dārzā.

Viņš sajuta nespēku. Kājas bija ļodzījušās, jau steidzoties lejup pa pakāpieniem. Tās negribēja klausīt arī tad, kad viņš zagās pa celiņiem, paslēpās aiz koka un ( nevienam neredzams vēroja skatu, kas sagādāja viņam neizsakāmas ciešanas.

Viņš dzirdēja mīlētāju zvērestus, abpusējo atzīšanos, mus­tangu mednieka apņemšanos rīt no rīta doties prom un solījumu drīz būt atpakaļ.

Vēl dziļāk sāpināts viņš jutās, dzirdot, kā Luīza lūdz Morisu nējāt prom un kā beidzot piekrīt. Viņš redzēja arī kaislos atvadu apkampienus un ar kāju nervozi paspēra oļus, tādējādi apklusi­nādams cikādes.

Kāpēc Kolhauns šajā brīdī nedrāzās ārā no savas paslēptuves un nedarīja galu neciešamajai ainai, nodurot sāncensi viņa mī­ļākās acu priekšā? Kāpēc viņš nebija darījis to jau pašā sākumā, kad pēc noklausītās sarunas nebija nepieciešami tālāki pierādī­jumi, ka viņa māsīca ir kritusi negodā?

Citreiz kapteinis nebūtu bijis tik savaldīgs. Kas tad viņu at­turēja? Varbūt viņa sāncensim aiz jostas pazibējušais Kolta revol­veris?

Varbūt. Lai nu kā, bet, par spīti briesmīgajam kārdinājumam, kaut kas ne vien liedza viņam tūlīt atriebties, bet arī spieda sa­tracinošās izrādes pēdējā cēlienā neparasti mierīgi atstāt savu vietu un steigšus doties atpakaļ uz māju, ļaujot atvadīties mīlē­tājiem, kas tā arī palika neziņā, ka viņus kāds novērojis.

XXXIV NODAĻA

«BRUŅNIECISKA» RĪCĪBA

Kurp devās Kasijs Kolhauns?

Protams, ne jau uz savu istabu. Tā mocīts cilvēks nevarēja gulēt.

Kolhauns gāja uz brālēna istabu. Gāja tik taisni, cik ļāva līku­motie gaiteņi, pat netērējot laiku, lai uzmeklētu sveci.

Lielas vajadzības pēc sveces arī nebija, jo slēģi bija vaļā un istabā iespīdēja mēness. Tā gaismā varēja redzēt pieticīgo ista­bas iekārtu — mazgājamo galdiņu, tualetes galdu, pāris krēslus un gultu ar moskītu tīklu.

Jauneklis gulēja bezrūpīgā miegā kā cilvēks ar neaptraipītu sirdsapziņu. Viņa skaistā galva atdusējās uz spilvena, pār kuru nekārtīgā klaidā vijās viņa laistīgās cirtas. Kolhauns pacēla aiz­segu, ļaujot mēness stariem krist uz jaunekļa sejas.

Kas tas bija par kontrastu starp šim divām sejām! Arēji glītās sejas piederēja cilvēkiem, kās savā būtībā atšķīrās kā Hiperions no Satīra.

—   Celies, Henrij, celies! — Kolhauns sauca, purinādams gu­lētāju aiz pleca.

—    A, tas esi tu, Kaš? Kas noticis? Indiāņi uzbrūk, vai?

—    Kaut kas vēl ļaunāks! Žigli! Celies augšā un paskaties. Žigli, citādi būs par vēlu! 2igli, un tu pats redzēsi savas ģimenes negodu. Ja nepasteigsies, Poindeksteru vārds kļūs par apsmieklu visai Teksasai!

Pēc tāda brīdinājuma nevienam no P.oindeksteriem vairs ne- w nāktu miegs. Atmetis nost moskītu tīklu, jauneklis vienā lēcienā bija ārā no gultas un mēms aiz pārsteiguma palika stāvam istabas vidū. ^

—    Nav ko laiku tērēt, — sauca uztrauktaļs padomdevējs. — Velc kājās bikses. Pārējais lai paliek. Ātrāk! Ātrāk!

Jaunais plantators uzrāva mugurā savu vienkāršo apģērbu, kas sastāvēja no biksēm un kokvilnas blūzes, un, joprojām neap­tverdams, kāpēc brālēns izcēlis viņu no gultas, skrēja pa gran­tētajiem celiņiem.

—    Kas lēcies, Kaš? — Henrijs jautāja, kad Kolhauns beidzot ar zīmēm lika saprast, ka jāapstājas. Ko tas viss nozīmē?

—    Skaties pats. Nostājies man tuvāk. Skaties pa spraugu starp kokiem uz to pusi, kur stāv tava laiva. Vai tu kaut ko tur redzi?

—    Kaut ko baltu. Izskatās pēc sievietes apģērba. Jā, nudien. Tā ir sieviete.

—    Jā, tā ir sieviete. Un kā tev šķiet, kas viņa ir?

—    Nezinu. Kā tu domā?

—    Viņai blakām ir otrs stāvs, tumšākās drēbēs.

—    Tā kā būtu vīrietis … Tiešām — vīrietis!

—    Un kā tev šķiet, kas ir viņš?

—    Kā lai es to zinu, Kaš? Varbūt tu zini?

—    Jā, es zinu. Tas ir mustangu mednieks Moriss.

—    Bet sieviete?

—    Luīza, tava māsa, kuru viņš tur savās rokās!

Luīzas brālis rāvās uz priekšu, it kā viņam sirdī būtu ieur­bušies lode.

—    Stāvi! — uzsauca Kolhauns, satverdams un apturēdams Henriju. — Tu aizmirsti, ka neesi apbruņots. Tam puisim ir iero­cis, es zinu. Ņem šo un šo, — viņš turpināja, iedodams brālēnam savu nazi un revolveri. — Es gribēju tos laist darbā pats, bet nospriedu, ka labāk būs, ja tu, brālis būdams, atriebsi māsas ne­godu. Ej, manu zēn! Pielūko, ka netrāpi viņai, bet to otru neaiz­laid prom. Uzbrūc bez brīdinājuma. Šauj vēderā, bet, ja visas sešas lodes aiziet garām, nodur viņu ar nazi. Es būšu tuvumā un palīdzēšu tev, ja vajadzēs. Skrien! Pielavies klāt un aizraidi to nelieti uz elli!

Henrijam Poindeksteram nebija nepieciešami šie zemiskie pa­domi. Viņš metās glābt māsas labo slavu. Pēc brīža viņš stāvēja aci pret aci ar māsu un viņas iedomāto pavedēju.

—   Nožēlojamais nelieti,' — Henrijs kliedza, — laid vaļā manu māsu! Luīza, paej sānis, lai varu viņu nogalināt. Paej sānis, kad es tev saku!

Ja Luīza būtu paklausījusi šai pavēlei, ļoti iespējams, ka Mo­riss tajā brīdī būtu aizraidīts uz , viņpasauli, — ja vien viņam netrūktu drosmes nonāvēt Henriju Poindeksteru.

Taču Moriss nevis tvēra revolveri, lai aizstāvētos, bet izmisīgi mēģināja atraisīties no meitenes rokām, jo baidījās par viņu. Šaujot mustangu medni-ekam, Henrijs riskētu ar māsas dzīvību, tādēļ viņš vilcinājās nospiest gaili.

Šī vilcināšanās glāba viņus visus. Aptvērusi situāciju, kreo­liete piepeši palaida vaļā savu draugu un satvēra brāļa rokas. Viņa zināja, ka no Morisa revolvera nav ko baidīties. Tikai Hen­riju vajadzēja atturēt no pārsteidzīgas rīcības.

—    Bēdz! Bēdz! — viņa uzsauca mustangu medniekam, cenz­damās noturēt saniknoto jaunekli. — Mans brālis ir maldināts. Es viņam visu izstāstīšu. Glābies, Moris, ātrāk!

—    Henrij Poindekster, — teica jaunais īrs, kas jau dzīrās pa­klausīt draudzīgajam padomam, — velti jūs uzskatāt mani par nelieti. Dodiet man laiku, un es pierādīšu, ka esmu jūsu māsas cienīgs. Man vajadzīgi seši mēneši. Ja izrādīsies, ka neesmu pel­nījis viņas uzticību un mīlestību, nogaliniet mani visu acu priekšā kā gļēvu koijotu, kas gadījies jūsu ceļā. Bet pagaidām — ardievu.

Dzirdot, šos vārdus, Henrijam izzuda vēlēšanās atbrīvoties no māsas tvēriena. Pretestība kļuva aizvien vājāka un vājāka, un brīdī, kad pusnakts miera traucētājs laidās peldus, lai'atgrieztos savā prērijā, jauneklis nolaida rokas.

Moriss pirmo reizi šķērsoja upi peldus. Abas iepriekšējās rei­zes viņš bija izmantojis laivu, kuru gādīgas rokas ar laso atvilka atpakaļ vietā.

—    Brāl, viņš nav tāds, kā tu dom^Ļ — teica Luīza. — Ak, Henrij, kaut tu zinātu, cik viņš ir labs! Viņš nedara man pāri un arī neļaus mani apvainot. Tici man, brāl, viņš ir godīgs cilvēks, un, ja arī tā nebūtu, es vairs neko nevarētu līdzēt… es nevarētu, jo es mīlu viņu!

—   Luīza, saki man taisnību. Runā ar mani nevis kā ar brāli, bet kā pati ar sevi. No tā, ko te redzēju, es sapratu, ka tu mīli šo cilvēku. Vai viņš nav ļaunprātīgi izmantojis tavu paļāvību?

—    Nē, nē, nē! Zvēru tev. Viņš ir pārāk cēls, lai tā rīkotos. Viņš nav darījis man pāri. Ja vispār var būt runa par pārmetu­miem, tad tos esmu pelnījusi es. Henrij, kāpēc tu viņu apvainoji?

—    Es viņu apvainoju?

—    Jā, Henrij, rupji, nepatiesi.

—    Esmu gatavs atvainoties. Ja vien tu nemelo, man tas jā­dara. Es panākšu viņu. Tu taču zini, ka man viņš iepatikās no pirmās reizes. Es neticu", ka viņš spētu būt zemisks. Ej mājā, mīļā Luīza, un liecies gulēt. Es steigšos uz viesnīcu, varbūt vēl sa­stapšu viņu tur. Man nebūs miera, iekams nebūšu izlabojis savu kļūdu.

Tā runādams, brālis veda māsu uz hasiendu, lai pats steigtos panākt jauno īru un atvainoties viņam par vārdiem, kas šajos apstākļos bija piedodami.

Kad viņi bija iegājuši mājā, parādījās trešais stāvs, kas līdz šim bija slēpies krūmos, un sekoja viņiem pa kāpnēm. Tas bija Kasijs Kolhauns.

Arī viņš domāja, ka jāaiziet pie mustangu mednieka.

XXXV N O D A Ļ A

NEVIESMĪLĪGAIS SAIMNIEKS

Zaķpastala! Muļķis! Pats arī esmu īsts muļķis, lolodams tādu cerību! Man vajadzēja paredzēt, ka viņa pratīs apvārdot šo kucēnu un dos Iespēju tam nelietim aizšmaukt. Man pašam vajadzēja nolaist viņu no kājas, pataisīt beigtu kā slīkstošu žurku. Un bez nekāda riska, pat neaptraipot savu labo slavu! Tēvocis Vudlijs pateiktu man paldies, kolonijā visi atzītu, ka esmu darījis pareizi. Manu māsīcu, jaunu meiteni, pavedis kāds vazaņķis zirgu tirgotājs! Kurš mani par to nosodītu? Palaist garām tādu izdevību! Velns un elle, ej nu gaidi, kad atkal tāda radīsies!»

Tā domāja kapteinis, nelielā attālumā sekodams Luīzai un Henrijam.

— Interesanti, — viņš murmināja pie sevis, ieiedams pagalmā, — vai tas pienapuika tiešām grib atvainoties cilvēkam, kas

piemuļķojis viņa māsu? Ha-ha! Tas nu gan būtu labs joks, ja ne­būtu tik skumīgs. Acīmredzot viņš to domā nopietni, citādi stallī nebūtu tāds troksnis. Viņš seglo savu zirgu! Nu kā tad!

Staļļa durvis, kā visās meksikāņu hasiendās, veda uz bruģētu pagalmu. Durvis bija pievērtas, bet, kad Kolhauns paskatījās uz to pusi, tās tika atgrūstas vaļā līdz kājai un, vezdams zirgu, pa tām iznāca kāds vīrietis.

Galvā viņam bija panama, bet uz pleciem apmetnis. Kolhauns pazina savu brālēnu Henriju un viņa tumši brūno zirgu.

—    Muļķi tāds! Tu izlaidi viņu no nagiem! — noskaities rūca kapteinis, kad jauneklis tuvojās viņam. — Atdod man nazi un revolveri. Šīs rotaļlietiņas nav piemērotas tavām smalkajām roci­ņām. Kāpēc tu nedarīji tā, kā es tev teicu? Kāpēc tu spēlēji tādu vientiesi?

—    Tā bija, — mierīgi atbildēja jaunais plantators. — Es to zinu. Esmu apvainojis, pie tam nepamatoti, kārtīgu cilvēku.

—    Apvainojis kārtīgu cilvēku! Ha-ha-ha! Tu esi traks, kā dievs debesīs, tu esi traks!

—    Tāds es būtu bijis, ja būtu klausījis tavam padomam, Kaš. Par laimi, es to nedarīju. Esmu pelnījis, ka mani sauc ne tikai par vientiesi, kaut gan, ņemot vērā apstākļus, manai rīcībai va­rētu atrast attaisnojumu. Lai būtu kā būdams, es bez vilcināšanās jāju izlūgties viņam piedošanu.

—    Uz kurieni tu jāsi?

—    Pie mustangu mednieka Morisa atvainoties viņam par savu neglīto izturēšanos.

—    Neglīta izturēšanās! Ha-ha-ha! Vai tu nejoko?

—    Nē. Es runāju nopietni. Ja tu jāsi man līdzi, pats redzēsi.

—    Tad es teikšu vēlreiz — tu esi traks! Ne tikai traks, bet nelabojams idiots!

—    Tu neesi visai pieklājīgs, Kaš. Kaut gan pēc tā, ko es pats esmu sarunājis, labprāt piedodu tavu asumu. Varbūt arī tu se­kosi manam paraugam un atvainosies par savu rupjību.

To pateicis, jauneklis — viens no retajiem Dienvidu bruņi­niekiem — ielēca seglos, uzsauca zirgam un kā vējš izdrāzās pa vārtiem.

Kolhauns stāvēja, kamēr tālumā noklusa pakavu klaboņa, tad, kā pēkšņas iedomas vadīts, caur verandu iesteidzās savā istabā. Drīz viņš iznāca no tās vecā apmetnī, aizgāja uz stalli un izveda no tā savu zirgu, jau apseglotu. Viņš veda zirgu pa akmeņiem izlikto pagalmu tik klusi, it kā būtu to nozadzis. Ticis laukā no pagalma, viņš uzlēca zirgam mugurā un auļoja prom.

Jūdzi vai divas viņš jāja pa to pašu ceļu, pa kuru bija aizjājis Henrijs Poindeksters. Acīmredzot Kolhauna nodoms nebija pa­nākt jaunekli, jo tas jau bija aizjājis labi tālu. Kolhauns nesteidzās.

Pusceļā starp Kasadelkorvo un fortu viņš apturēja zirgu, pār­laida vērīgu skatienu tuvējai birzij, spēji nogriezās pa sānceļu un jāja uz upi.

—    Vēl ir iespēja, — viņš murmināja, — pie tam laba, kaut gan dārgāka par to, kuru es palaidu garām. Tas maksās man tūkstoš dolāru. Un kas par to? Galvenais ir tikt vaļā no tā nolā­dētā īra, kas laupījis man visu dzīves prieku. Ja vien viņš nav melsis niekus, rīt agri no rīta viņš būs ceļā uz savu būdu. Intere- ' santi, cikos? Ja prērijas iedzīvotājs novārtās pa gultu līdz gais­mai, viņš jau uzskata, ka ir piecēlies vēlu. Nekas, Koijotam laika būs gana aizsteigties Morisam priekšā. To es zinu. Tāpat mēs dzenamies pakaļ savvaļas zirgiem. Viņš sacīja, ka viņa būda atro­doties pie Alamo. Tā sauc upīti, pie kuras bija sarīkots mūsu pik­niks. Būda nevar būt tālu no šejienes. Meksikānis droši vien zina to vietu vai vismaz ceļu uz turieni. Viņam un man ar to pilnīgi pietiks. Lai būdele pagaida savu saimnieku. Viņš nekad vairs tajā neatgriezīsies. Ceļā taču var pagadīties indiāņi! Tiem Jābūt, ka­mēr nav uzausis rīts!

Tā prātojot, Kolhauns bija sasniedzis citu būdu — meksikāņu mustangu mednieka būdu. Tā bija viņa ceļa mērķis.

Nolēcis no zirga un piesējis pavadu pie zara, viņš kāpa pār slieksni.

Durvis bija līdz galam vaļā. Iekšā kāds krāca.

Laiku pa laikam krākšanu pārtrauca gan klusuma brīži, gan cūkas rukšķēšanai līdzīgas skaņas, gan ar stīvu mēli izrunāti vārdi, jo gulētājs bija pilns kā mārks.

Kolhauns palika uz sliekšņa un klausījās.

—    Tas lops ir galīgi pilnā! — viņš skaļi teica.

—    Allo, senjor! — atsaucās būdas saimnieks, izdzirdējis cil­vēka balsi. — Kam tāds gods? Nē, vai man ir tāda laime … ka mani, Migelu Diasu … Ko .. . Koijotu, kā mani sauc klaidoņi. .. Ha-ha! Koijo . . . Koijots .. . Pag, pag, kā jūs sauc? Kā jūsu vārds, senjor? Mii demonios5 , kas jūs tāds esat?

Mazliet piecēlies savā niedru gultā, piedzērušais bridi palika sēdus stāvoklī, ar klīstošu skatienu blenzdams uz nelūgto viesi, kas bija pārtraucis viņa sapņus. Pēc tam būdas saimnieks, mur­minādams kaut ko nesaprotamu, atkal izstiepās gultā. Mežonīgā murdoņa, kuru nomainīja pērkonīgi krācieni, liecināja, ka Koijots vairs neapzinās viesa klātbūtni.

—   Vēl viena izdevība vējā! — nikni nošņācās Kolhauns, vīlies pagriezdamies uz durvju pusi. — Nedzēris stulbenis un piedzēries nelietis — divi dārgi rīki, kas nepieciešami mana mērķa sasnieg­šanai! Tā tik ir laime! Visu nakti man nevedas. Var paiet trīs stundas, kamēr tas cūka izguļ dullumu. Veselas trīs stundas! Un tad ej nu sazini, vai no viņa būs kāds labums! Tad jau var būt par vēlu …

Kolhauns saņēma zirgu aiz pavadas, it kā būtu neziņā, kurp doties.

—   Palikt te nav nekādas jēgas. Var uzaust gaisma, kamēr viņš atžirgst. Tikpat labi es varu jāt atpakaļ uz hasiendu un gaidīt tur … vai arī… vai arī…

Galīgo lēmumu Kolhauns neizteica skaļi. Lai kāds tas arī būtu, viņa nenoteiktībai bija darīts gals.

Raušus norāvis pavadu no zara, viņš uzlēca zirgā un jāja prom nevis uz to pusi, no kuras bija ieradies, bet uz pretējo pusi.

XXXVI nodaĻa trls uz viena ceĻa

Neviens nevar noliegt, ka jāt pa mīksto prērijas zāli ir viens no lie­liskākajiem baudījumiem zemes virsū. To nenoliegs neviens, ku­ram bijusi laime izjust to pašam. Ar ugunīgu zirgu, bagātīgi pie­bāztu ceļa somu un līdz kakliņam piepildītu blašķi pie segliem, un pilnu cigāru kārbu jūs varat jāt neapnicis.

Ja draugs, kas jās jums līdzās, arī pratīs apjūsmot dabas skaistumu, viņš pārvērtīs citkārt nogurdinošo ceļojumu, pat ja tas būs ilgs, par gadiem neaizmirstamu notikumu.

Ja šis draugs būs sieviete, kurai pieder jūsu sirds, tāda nakts paliks jums atmiņā līdz kapa malai.

Tātad jūs dodaties prērijā un, tikko esat ārā no kolonijas un nogriežaties no lielā «ceļa», kuru iezīmējušas piecu sešu zirgu

pēdas, jūs varat jāt stundām, dienām, nedēļām, mēnešiem, iespē­jams, pat veselu gadu un nesastapt nevienu cilvēku.

Tikai tiem, kas šķērsojuši milzīgo Teksasas līdzenumu, ir pa­reizs priekšstats par tā neaptveramo plašumu, kas atstāj ne ma­zāku iespaidu kā pārdomas par bezgalību.

Jūrnieki sapratīs, ko es ar to gribu teikt. Tāpat kā kuģis rei­zēm pārbrauc pāri Atlantijas okeānam, pat uz rosīga kuģu ceļa nepamanījis nevienu buru, tā Dienvidrietumteksasas prērijās ceļi­nieks var jāt mēnešiem ilgi pilnīgā vientulībā, kas, šķiet, nekad nebeigsies.

Pat okeāns nerada tik bezgalīgu izplatījuma iespaidu. Jūs braucat pa to, bet nekas neliecina, ka jūs virzītos uz priekšu. Ap un virs jums visu laiku plešas debeszils klajums ar tādas pašas krāsas, tikai mazliet gaišāk tonētu velvi, un jūs neredzat nekādas izmaiņas. Jums sāk likties, ka jūs stāvat lodes un apļa centrā. Jums nav iespējams visā pilnībā aptvert viļņojošā līdzenuma varenību.

Prērijā ir citādi. Gar acīm pastāvīgi slīd mežu saliņas, pau­guri, atsevišķi koki, kalnu grēdas un klintis, atgādinot, ka jūs kustaties telpā, un tādējādi liekot izjust plašumu.

Ceļiniekam prērijā reti kad izdodas papriecāties par dabas burvību vienatnē, it īpaši Dienvidrietumteksasā. Parasti te jāj divi kopā, bet biežāk — grupās pa desmit divpadsmit cilvēkiem, jo baidās no šā līdzenuma, kuru komanči dēvē par savu senču zemi.

Un tomēr retumis pagadās pa kādam vientuļam ceļiniekam. Tā, piemēram, tajā naktī, kad norisinājās drāma Kasadelkorvo dārzā, līdzenumu, kas plešas uz dienvidrietumiem no Leonas kras­tiem, pa vienam šķērsoja trīs tādi jātnieki.

Tieši tajā laikā, kad pārkaitinātais Kolhauns jāja prom no meksikāņu mustangu mednieka būdas, pirmais no šiem nakts ceļi­niekiem pa ciemata nomali devās uz Nuesesas vai kādas tās pietekas pusi.

Diezin vai ir liela vajadzība piebilst, ka viņš sēdēja zirgā. Ārpus pilsētas vai plantācijas robežām Teksasā neviens neiet kājām.

Ceļinieks sēdēja lieliskā zirgā, kura ātrais un vingrais solis liecināja, ka var droši paļauties uz tā izturību tālā ceļā.

Spriežot pēc paša jātnieka, bija jāšaubās, vai viņu gaida tik tāls ceļš. Viņš bija ģērbies kā ikviens teksasietis, kuram jānojāj labi ja desmit jūdzes, teiksim, līdz savām mājām. Ņemot vērā vēlo stundu, atkrita pieņēmums, ka viņš varētu jāt prom no mā­jām. Uz pleciem uzmestajam serapē vajadzēja pasargāt tikai no ņakts drēgnuma.

Bet, tā kā tonakt rasas nebija un tajā virzienā, kurp jātnieks devās, tuvumā nebija neviena ciemata, atlika domāt, ka viņam priekšā tāls ceļš. Un tomēr šis cilvēks nesteidzās, it kā viņam būtu vienalga, kad viņš nonāks galā.

Vēl vairāk — šķita pat, ka viņš kavējas atmiņās, aizmirsis visu apkārtējo pasauli un nelikdamies zinis, ko dara zirgs.

Juzdams pavadu brīvi nokarājamies, zirgs jāja savā vaļā, taču ne apstājās, ne arī līkumoja, bet gāja droši kā pa sen pazīstamu ceļu.

Tā ceļinieks vienā mierā jāja pa prēriju, kamēr nozuda mē­ness vāji apspīdētajā dūmakainajā tālē.

Gandrīz tajā pašā brīdī, kad pirmais jātnieks nozuda, it kā paklausot neredzamam mājienam, ciemata nomalē parādījās otrs jātnieks un devās pa pirmā pēdām.

Spriežot pēc apģērba, kuram vajadzēja pasargāt no nakts drēg­numa, arī šim cilvēkam bija tāls ceļš zem kājām. Viņš bija cieši ietinies apmetnī, kura brīvi krītošās krokas aizmugurē sedza arī zirgu.

Atšķirībā no pirmā šis jātnieks steidzās un nepārtraukti sku­bināja zirgu ar pātagu un piešiem. Šķita, ka viņš grib kādu pa­nākt. Varbūt to, kas nule kā bija nozudis skatienam? Ik brīdi viņš noliecās uz priekšu un vērās tālumā, it kā cerētu ieraudzīt kādu pie apvāršņa. Pēc kāda laika nozuda arī otrais jātnieks — tieši tajā vietā, kur pirmais. Tā būtu licies katram, kas ar acīm sekotu viņam no forta vai ciemata.

Kādas savādas nejaušības dēļ — ja vien tāda bija — tieši tajā brīdī mazās Teksasas pilsētiņas nomalē parādījās trešais jāt­nieks, kas uzņēma to pašu virzienu, ko abi iepriekšējie.

Arī viņš bija ģērbies tā, it kā dotos tālā ceļā. Sarkans apmet­nis pilnīgi paslēpa viņa augumu. No apmetņa apakšas līda laukā īsa šautene, kas bija greizi piestiprināta pie segliem.

Tāpat kā pirmais jātnieks, arī viņš nesteidzās. Viņš ļāva zir­gam soļot pavisam lēni, tā ka ikviens būtu varējis viņu panākt. Taču viņš nespēja apslēpt iekšēju nemieru, un šajā ziņā viņš līdzinājās cilvēkam, kas bija aizjājis otrais.

Tomēr šo cilvēku izturēšanās stipri atšķīrās. Ja otrais jāt­nieks par katru cenu it kā gribēja kādu panākt, tad sarkanajā apmetnī tērptais nepārtraukti skatījās atpakaļ. Dažreiz viņš pats pa pusei apgriezās seglos, dažreiz pagrieza zirgu, lai pārlūkotu pēdas, pa kurām jāja, un visu laiku ausījās, it kā baidītos no kāda sekotāja.

Drīz arī šis jātnieks nozuda tālumā, nevienu nepanācis un ne­viena nepanākts.

Kaut gan visus trīs jātniekus šķīra vienāds attālums, viņi vir­zījās pa prēriju, neredzēdami cits citu. Neviens nespētu aptvert ar skatienu visus trīs reizē, varbūt tikai augsta koka galotnē tupošā Teksasas pūce vai vēl augstāk nakts tauriņu medībās uz­lidojušais vakarlēpis.

* * *

Stundu vēlāk desmit jūdzes no Indžas forta trīs ceļinieku sav­starpējais stāvoklis bija stipri mainījies.

Pirmais jau tuvojās tādai kā alejai cauri mežam, kas pletās, cik tālu vien sniedza skatiens. Šo aleju varēja salīdzināt ar jūras šaurumu: tās zaļā virsma krasi atšķīrās no apkārtējo koku tumšā zaļuma — kā ūdens no sausas zemes. Mēness apspīdēja aleju tikai līdz pusei. Tālāk tā iegriezās ēnā.

Sasniedzis mežu, pirmais no jātnieku trijotnes apturēja zirgu un brīdi lūkojās uz priekšu. Visa viņa uzmanība bija pievērsta ceļam. Atpakaļ viņš nepaskatījās ne reizi.

Ceļa izlūkošana tomēr nevilkās ilgi. Acīm redzami apmieri­nāts, jātnieks uzsauca zirgam un devās iekšā mežā.

Viņš neredzēja nevienu, toties viņu redzēja otrais jātnieks, kas sekoja pa pēdām un tagad atradās ne vairāk kā pusjūdzes attālumā.

Ieraudzījis priekšā jātnieku, cilvēks melnajā apmetnī ne visai skaļi uzkliedza. Viņš piecirta piešus un arī uzjāja uz stigas. To­mēr bija jau par vēlu — cilvēks, kuru viņam nebija izdevies panākt desmit jūdzes, pazuda koku ēnā tajā vietā, kur stiga meta līkumu.

Otrais jātnieks nevilcinādamies sekoja.

Trešais jātnieks tuvojās mežam pēc garāka laika sprīža nekā otrais.

Viņš nevis uzjāja uz stigas kā pārējie, bet nogriezās sānis, pajāja gar mežmalu, piesēja zirgu pie koka un cauri biezoknim izgāja uz stigas.

Viņš vēl aizvien lāgiem paraudzījās atpakaļ, it kā tas, kas notiek priekšā, viņu interesētu mazāk. Kādā ēnainā līkumā viņš piepeši iekrita kā akā.

Pēc stundas nakts dzīvnieki, kurus divas reizes bija iztraucē­jusi zirgu pakavu dipoņa un vienu reizi — cilvēka soļi, jau bija atsākuši savu tūkstošbalsīgo dziesmu.

Bet tad iestājās daudz ilgāks klusums, kuram par iemeslu bija pavisam citāda skaņa nekā pakavu dipoņa vai cilvēka soļu čaboņa.

Skarbi norībēja šāviens.

Kā diriģenta zizlis pavēl nekavējoties apklust orķestrim, tā, negaidītā sprādziena sabiedēti, vienlaikus apklusa visi prērijas dziedoņi — biezoknī ņaudošais tīģerkaķis, mežmalā kaucošais koijots, pat ņurdošais jaguārs, kuram nav jābaidās ne no viena ienaidnieka.

Pēc negaidītā trokšņa nebija dzirdama neviena cita skaņa — ne ievainota cilvēka vaidi, ne aizšauta dzīvnieka spiedzieni, un jaguārs atkal ņēmās biedēt meža iemītniekus ar savu aizsma- kušo ņurdoņu. Tā draugi un ienaidnieki — putni, zvēri, kukaiņi un rāpuļi —, saklausījuši jaguāra balsi tālumā, atsāka dziedāšanu ar tādu sparu, ka divi blakām stāvoši cilvēki varētu sarunāties tikai kliedzot.

XXXVII NODAĻA

CILVĒKS PAZUDIS

Kasadelkorvo rags un zvans aicināja visus brokastīs.

Vergi, kas strādāja tuvumā, nometās zālē vai uz baļķiem, lai ar gardu muti notiesātu savas parastās brokastis.

Plantatora ģimene jau bija salasījusies ēdamistabā un gribēja sēsties pie galda, kad atklājās, ka viena ģimenes locekļa trūkst. Nebija Henrija.

Sākumā tam nepiešķīra nekādu sevišķu nozīmi. Visi gaidīja, ka viņš kuru katru mirkli ieradīsies. Pagāja vairākas minūtes, bet Henrijs nerādījās. Plantators brīnījās, kas dēlam varētu būt atga­dījies, un minēja, kur viņš varētu būt aizķēries.

Amerikas dienvidrietumos brokastis ēd noteikta stunda un pie galda sapulcējas visa ģimene.

Šo paražu diktējusi nepieciešamība, kurai savukart ir sakars ar dažām vietējās ēdienu kaites īpatnībām: piemēram, Virdžīni- jas biskvītu, griķu plāceņus un vafeles ēd tikko no krāsns iz­vilktus, tā ka tajā laikā, kad ēdamistabā tiek pasniegtas brokastis, pavārs vaiga sviedros raujas pa virtuvi. Sliņķim vai ilggulētajam jāiztiek ar aukstu biskvītu, bet no vafelēm un griķu plāceņiem pāri nepaliek neniekā, tādēļ Dienvidu plantācijās visi ceļas laikus.

Ņemot vērā šo paražu, tas patiesi likās savādi, ka Henrijs Poindeksters vēl nav redzēts.

— Kur tas zēns palicis? — nevienu īpaši neuzrunādams, jau ceturto reizi jautāja tēvs.

Ne Kolhauns, ne Luīza neatbildēja. Luīza jautāja to pašu. Viņas skatienā, tāpat kā tonī, bija kaut kas neparasts, kas būtu uztverams, vērīgi ielūkojoties meitenes sejā.

Diezin vai tam par iemeslu bija brāļa kavēšanās. Maz ticams, ka tāds sīkums varētu kādu uztraukt, bet Luīza šajā brīdī nepār­protami bija uztraukta.

Par ko? Neviens vairs neko nejautāja. Vecais Poindeksters nemanīja meitas sejā neko dīvainu. Vēl mazāk Kolhauns, kas uzkrītoši pūlējās apslēpt zem liekuļotas vientiesības maskas kādu nepatīkamu domu.

Pēc ienākšanas istabā viņš sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmis un pretēji paradumam neskatījās uz māsīcu.

Kolhauns nervozi trinās uz krēsla un pāris reizes pat satrū­kās, kad istabā ienāca kalps. Nebija ne mazāko šaubu, ka viņš ir ārkārtīgi uzbudināts.

—     Savādi gan, ka Henrija nav pie galda! — jau kuro reizi ierunājās plantators. — Vai tiešām viņš vēl guļ? Nē, nē, viņš nekad neceļas tik vēlu. Un, ja viņš arī būtu kaut kur aizgājis, tad ne jau tik tālu, lai nedzirdētu ragu. Varbūt Henrijs ir savā istabā? Kas to zina . .. Pluto!

—    Jūs mani saucāt, mister Vudlij? Esmu te.

Melnā kučiera pienākums bija ari apkalpot pie galda.

—    Aizej uz Henrija guļamistabu. Ja viņš tur ir, pasaki, ka mēs drīz beidzam brokastot.

—    Viņa tur nav, mister Vudlij.

—    Vai tad tu jau biji viņa istabā?

—     Kā tad. Tas ir… nē, viņa istabā es nebiju. Bet es biju stallī apraudzīt un pabarot mistera Henrija zirgu. Bet tur nebija ne zirga, ne seglu, ne iemauktu, un no mistera Henrija arī ne smakas. Droši vien viņš aizjājis jau tad, kad visi vēl gulēja.

—    Vai tu esi par to pārliecināts? — jautāja plantators, kuru šī ziņa bija nopietni satraukusi.

—     Kā citādi, mister Vudlij. Stallī stāv tikai mistera Kolhūna zirgs. Lāsumainais skraida pa aploku. Bet mistera Henrija zirga nav nekur.

—    Tas vēl nenozīmē, ka misters Henrijs nav savā istabā. Tū­līt aizej paskatīties!

—    Es iešu, mister, bet jūs redzēsiet, ka Pluto nemelš niekus. Jaunā kunga tur nav. Kur ir vecais zirgs, tur arī misters Henrijs.

—     Neko nesaprotu, — sacīja plantators, kad Pluto bija izčā- pojis no istabas. — Henrijs aizjājis no mājām, pie tam vēl naktī. Uz kurieni viņš aizjājis? Nespēju iedomāties, pie kā viņš varētu būt devies tik vēlu. Ja var ticēt nēģerim, tad viņš bijis prom visu nakti. Laikam taču būs aizjājis uz fortu. Ceru, ka ne uz krogu.

—     O, nē, uz turieni gan viņš nebūs jājis, — ierunājās Kol­hauns, kas likās pārsteigts ne mazāk par pašu Poindeksteru. Taču par notikumu naktī viņš nebilda ne vārda.

«Jācer, ka viņš neko nezina par to,» domāja Luīza. «Ja tā, tam jāpaliek brāļa un manam noslēpumam. Šķiet, ka man izdo­sies pierunāt Henriju. Bet kāpēc viņš kavējas? Es nosēdēju visu nakti, viņu gaidīdama. Viņš droši vien panācis Morisu, un abi būs salīguši mieru. Ceru, ka tas ir noticis, manis dēļ, kaut vai krogā. Henriju tādas lietas gan nevelk, bet varbūt pēc trim spē­jiem jūtu uzplūdiem un tik pēkšņas nožēlas viņš ir atteicies no sava ieraduma. Un vai viņam drīkst pārmest? Kas tur peļams, ja viņš iemaldījies labā sabiedrībā?»

Luīzas pārdomu pavedienu aprāva Pluto. Pēc kalpa izskata bija noprotams, ka viņam ir svarīgi jaunumi.

—    Nu, — plantators uzsauca, negaidīdams, ka Pluto sāks ru­nāt, — vai viņš ir tur?

—     Nē, mister Vudlij, — ārkārtīgi satraukts, atbildēja Pluto, — viņa tur nav… mistera Henrija nav. Bet… bet… — Pluto stomīgi turpināja, — Pluto jāsaka kaut kas … ka … ka … viņa zirgs ir tur.

—    Viņa zirgs ir tur? Taču ne guļamistabā?

—    Nē, ser, bet stallī ari nav. Tas ir ārā pie lielajiem vārtiem.

—    Viņa zirgs pie vārtiem? Kāpēc tas tevi apbēdina?

—    Tāpēc ka, mister Vudlij, tāpēc ka zirgs … tas ir, mistera Henrija zirgs … tāpēc ka lopiņš …

—    Runa jel, stostiķi! Kas «tāpēc ka»? Cerams, ka galva zir­gam ir vesela? Bet varbūt tam pazudusi aste?

—    Ak, mister Vudlij, jūsu nēģeris nebaidās, ka varētu trūkt galvas vai astes. Es baidos, ka tikai tas vecais zirgs nav pazau­dējis jātnieku.

—    Ko? Zirgs nosviedis Henriju? Nepļāpā niekus, Pluto! Mans dēls ir pārāk labs jātnieks. Tas nav iespējams, ka viņš varētu būt izmests no segliem, nav iespējams!

—    Es jau ari nesaku, ka zirgs izsviedis to no segliem. Baidos, vai nav vēl ļaunāk. Ak, dārgais kungs, es jums vairāk nekā ne­teikšu. Aizejiet pats līdz vārtiem un paskatieties.

Pluto balss un žesti kļuva aizvien uztrauktāki. Visi steigšus piecēlās un nēģera pavadībā devās pie hasiendas ārējiem vār­tiem.

Tas, ko viņi ieraudzīja, varēja modināt visdrūmākās aizdomas.

Viens no plantācijas nebrīvajiem nēģeriem turēja aiz pava­das apsegloto zirgu. Dzīvnieks bija slapjš no nakts rasas un sprauslāja un mīdījās, it kā nupat būtu pieredzējis kaut ko bais­mīgu. Tas bija notraipīts ar kaut ko tumšāku par rasu, tumšāku par bēro spalvu. Sāni, kājas, segli — viss bija vienos sarecējušu asiņu traipos.

No kurienes zirgs bija atskrējis?

No prērijas. Nēģeris bija noķēris zirgu līdzenumā, kad tas, pīdamies pavadā, bija instinktīvi devies uz hasiendu.

Kam zirgs piederēja?

To neviens nejautāja. Visi zināja, ka tas ir Henrija Poindek- stera zirgs.

Tāpat neviens nejautāja, kas tās par asinīm uz segliem. Trīs visvairāk satrauktie Kasadelkorvo iedzīvotāji domāja par vienu cilvēku — par dēlu, par brāli, par brālēnu. Viņi nešaubījās, ka tās ir Henrija Poindekstera asinis.

XXXVIII NODAĻA

ATRIEBĒJI

gandrīz prātu zaudējušais tēvs ielēca asiņainajos seglos un auļoja taisnā ceļā uz fortu. Kolhauns uz sava zirga viņam sekoja.

Vēsts par noziegumu ātri aplidoja visu apkārtni. Jātnieki vēja spārniem aiznesa to līdz visattālākajām plantācijām.

Indiāņi bija klāt un tīkoja ievākt skalpu ražu! Jaunais Poin­deksters bija viņu pirmais upuris. Henrijs Poindeksters, šis klu­sais jauneklis, kuram visā Teksasā nebija neviena ienaidnieka! Kurš cits, ja ne indiāņi, būtu izlējis nevainīgas asinis? Vienīgi komanči spēja būt tik nežēlīgi.

Neviens no jātniekiem, kas bija sapulcējušies Indžas forta parādes laukumā, nešaubījās, ka tas ir komanču roku darbs. Jau­tājums bija vienīgi par to, kā, kad un kur tas viss noticis.

Asiņu traipi nepārprotami atbildēja, kā tas noticis. Jātnieks bija nošauts vai nodurts seglos. Visvairāk asiņu bija uz zirga labā sāna, un tās izskatījās kā izsmērētas. Tas droši vien bija noticis, jātnieka nedzīvajam ķermenim izslīdot no segliem.

Daži minēja, kad noziegums pastrādāts — veciem karavīriem tādās lietās ir pieredze. Viņi apgalvoja, ka «asinis ir labi ja desmit stundas vecas», citiem vārdiem sakot, tās izlietas pirms nepilnām desmit stundām. Tā kā patlaban bija pusdienas laiks, tas nozīmēja, ka slepkavība notikusi divos naktī.

Trešais jautājums varbūt bija pats svarīgākais, vismaz tagad, kad noziegums jau bija pastrādāts.

Kur pastrādāts noziegums? Kur lai meklē līķi?

Un visbeidzot — kur lai meklē noziedzniekus?

Šos jautājumus risināja steidzami sasauktā Indžas forta garni­zona un civiliedzīvotāju apspriedē, kuru vadīja forta komandants. Satriektais tēvs klusi stāvēja malā.

Pēdējais jautājums bija pats svarīgākais. Prērijā ir daudz ceļu, gluži kā okeānā, un nodaļai, kas dotos meklēt komančus, nebūtu viegli atrast pareizo.

Tam, ka šie klejotāji dzīvoja rietumos, nebija nekādas nozī­mes. Tas bija pārāk nenoteikti, jo komanču apmetnes varēja būt izkaisītas simtiem jūdžu plašā apvidū.

Bez tam indiāņi pašreiz bija izgājuši uz kara takas, un tādā savrupā vietā kā pie Leonas viņi varēja parādīties arī no aus­trumiem. Vēl ticamāk bija, ka tas ir šo viltīgo karotāju parastais stratēģiskais gājiens.

Jāt uz labu laimi būtu gatavais neprāts. Priekšlikums sadalī­ties nelielās grupās un jāt dažādos virzienos neguva piekrišanu, un majors to noraidīja.

Indiāņu varēja būt vesels tūkstotis, bet pret viņiem varēja izsūtīt labi ja desmito daļu no šā daudzuma — piecdesmit dra­gūnus un tikpat daudz civiliedzīvotāju vidū savervētu jātnieku. Visiem būtu jāturas kopā, lai tos nevarētu pārsteigt un apkaut pa vienam vien.

Šis arguments izklausījās pārliecinošs. Pat bēdu sagrauztais Poindeksters un viņa māsasdēls, kas izskatījās ne mazāk apbēdi­nāts, piekrita šim vairākuma viedoklim, kuru autoritatīvi atbal­stīja pats majors.

Nolēma, ka meklēt dosies viena saliedēta grupa.

Bet uz kuru pusi? Tas vēl bija jāizspriež.

Prātīgais kājnieku kapteinis guva ievērību ar to, ka ierosināja iztaujāt tos, kas pēdējie tikušies ar Henriju Poindeksteru.

Pirmos, protams, uzrunāja Henrija tēvu un brālēnu.

Tēvs pēdējo reizi bija redzējis dēlu pie vakariņu galda un nospriedis, ka pēc tam tas aizgājis gulēt.

Kolhauna atbilde bija neprecīzāka un varbūt arī mazāk pār­liecinoša. Viņš bija runājis ar brālēnu pēc vakariņām, novēlējis tam labu nakti, un jauneklis bija aizgājis uz savu istabu.

Kāpēc Kolhauns slēpa to, kas bija noticis īstenībā? Kāpēc viņš klusēja par tikšanos dārzā, kuras liecinieks bija?

Vai Kolhauns baidījās pazemojuma, ja atklātos, kāda loma viņam bijusi šajā notikumā?

Lai kāds būtu iemesls, patiesība palika neatklāta.

Izvairīšanās būtu likusies uzkrītošāka, ja būtu bijis kaut ma­zākais pamats aizdomām vai arī ja klātesošajiem būtu bijis vairāk laika.

Bet tad lieta negaidot tika apgaismota no pavisam citas puses. Izlauzies cauri pūlim, apspriedē nelūgts ieradās viesnīcas saim­nieks, kas pavēstīja, ka gribot liecināt. Viņam esot ziņas, kas palīdzēšot noskaidrot, kad Henrijs Poindeksters pēdējo reizi re­dzēts un uz kuru pusi aizjājis.

Lauzītā angļu valodā Oberdofers pastāstīja, lūk, ko.

Mustangu mednieks Moriss, kas pēc divkaujas ar kapteini Kolhaunu uzturējies viņa viesnīcā, tonakt izjājis vēlu, tāpat kā iepriekšējās naktis. Atgriezies viņš stipri vēlu. Viesnīca vēl bijusi vaļā, jo tur uzdzīvojuši jaunieši. Mustangu mednieks palūdzis

rēķinu, ko viņš sen jau nebija darījis, un, vecajam Duferam par brīnumu, samaksājis visu līdz pēdējam centam.

Kur viņš grābis naudu, zinot vienīgi «Gott», un kāpēc viņš ar tādu steigu atstājis viesnīcu, arī neesot skaidrs. Oberdofers zināja liecināt arī to, ka Moriss paņēmis līdzi visus savus «krā­mus», kurus viņš parasti ņēmis līdzi, dodoties mustangu medībās.

Bāra saimnieks nospriedis, ka Moriss Džeralds devies medībās.

Bet kāds tam visam bija sakars ar lietu? Ļoti ciešs, kaut gan tas atklājās pašās liecības beigās, kad Oberdofers minēja daudz svarīgākus faktus. Apmēram divdesmit minūtes pēc mustangu mednieka aizjāšanas pie durvīm pieklauvējis «Heinrihs Poindek­sters». Viņš gribējis satikt misteru Morisu Džeraldu. Kad viņam pateikts, ka Moriss aizjājis, «jaunais džentlmenis» vēl apjautā­jies, vai aptuveni neesot zināms, uz kuru pusi, un ātri aizjājis, it kā gribētu panākt mustangu mednieku.

Tas bija viss, ko Oberdofers zināja, un neko vairāk no viņa arī negaidīja.

Kaut gan liecībā bija dažas neskaidrības, tās tomēr noderēja par pavedienu meklētājiem. Ja pazudušais cilvēks bija jājis kopā ar mustangu mednieku Morisu vai nopakaļ viņam, meklēt vaja­dzēja uz tā paša ceļa, pa kuru bija devies mustangu mednieks.

Vai kāds zinot, kur dzīvo mustangu mednieks?

Neviens lāgā nevarēja pateikt, kaut gan daži sprieda, ka tas ir kaut kur Nuesesas augštecē, tās pietekas Alamo tuvumā.

Tādējādi tika nolemts doties uz Alamo pusi, meklēt pazudušo Henriju vai viņa līķi, vai varbūt arī nogalināto mustangu med­nieku Morisu un atmaksāt slepkavām.

XXXIX NODAĻA

ASIŅU PEĻĶE

Kaut gan grupa bija diezgan liela, tā virzījās uz priekšu ārkārtīgi pie­sardzīgi. Tam bija nopietns iemesls — indiāņi bija uz kara takas.

Pa priekšu tika sūtīti izlūki un profesionāli pēddziņi, kuru uz­devums bija atrast pēdas un izskaidrot to nozīmi.

Prērijā desmit jūdzes uz rietumiem no Leonas neatrada nekā­das pēdas. Cietajā, izkaltušajā zemē pēdu nospiedumus bija atstā­jis tikai auļojošs zirgu bars. Pašus zirgus meklētāji ir acīs nere­dzēja.

Desmit jūdzes no forta līdzenumu virzienā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem šķērsoja mežs. Tie bija Teksasas džungļi, kas pievijušies ar liānām un ir gandrīz necaurejami cilvēkam un zirgam.

Cauri šiem džungļiem tieši pretī fortam veda stiga, pa kuru bija iemīta taka — īsākais ceļš uz Nuesesas augšteci. Taka atgā­dināja pašas dabas veidotu gatvi starp kokiem, kas ciešās rindās slējās abās pusēs, taču atturējās tuvoties cits citam. Iespējams, ka tā bija veca taka, kuru bija ieminuši komanči savos karagā­jienos uz Tamolipasu, Koahuilu vai Nuevoleonu.1

Pēddziņi zināja, ka tā ved uz Alamo, tāpēc visa ekspedīcija devās pa to.

Drīz pēc iejāšanas mežā viens no pēddziņiem apstājās, it kā gribētu kaut ko teikt.

—    Kas ir? — jautāja majors, piejādams pie viņa. — Pēdas?

—   Nūja, major, pie tam daudz pēdu. Skatieties! Šajā mīkstajā zemē jūs redzat.. .

—    Zirga pēdas.

—    Divu zirgu, major, — godbijīgi pārlaboja pēddzinis.

—    Pareizi, divu zirgu.

—    Tālāk iet it kā divas pēdas, kaut gan tās atstājuši tie paši divi zirgi. Sākumā tās ved pa stigu uz augšu, bet tad pagriežas atpakaļ.

—    Labi, mīļo Spengler. Ko tu no tā secini?

—   Neko sevišķu, — atbildēja Spenglers, kas bija viens no algotajiem izlūkiem. — Tālāk neesmu bijis, bet man tāpat ir skaidrs, ka notikusi slepkavība.

—    Kādi tev ir pierādījumi? Vai tu esi atradis līķi?

—    Nē, ne mazo pirkstiņu, nevienu matu.

—    Ko tad?

—   Asinis. Lielu asiņu peļķi, it ka tas butu tecējušas no bizoņa dzīslām. Ejiet un paskatieties pats. Bet, — izlūks turpināja pus­balsī, — ja jūs gribat, lai es pamatīgi izpētu pēdas, pavēliet vi­siem pārējiem palikt uz vietas, pirmām kārtām tiem, kas pie­jājuši vistuvāk.

Tas visvairāk zīmējās uz plantatoru un viņa māsasdēlu, jo, teikdams šos vārdus, pēddzinis slepus palūkojās uz abiem.

—    Katrā ziņā, — atteica majors. — Jā, Spengler, es darīšu visu, lai atvieglotu tev darbu. Džentlmeņi, lūdzu jūs dažas minūtes palikt tur, kur jūs stāvat. Manam pēddzinim jāizpētī šis laukums. Viņš ņems līdzi tikai mani.

Majora lūgums, pats par sevi saprotams, bija pavēle, kurai paklausīja pat tie, kas nebija viņam tieši pakļauti. Visi palika uz vietas, bet pēddzinis un majors aizjāja.

Jardus piecdesmit tālāk Spenglers apstājās.

—    Vai redzat, major? — viņš jautāja, rādīdams uz zemi.

—    Es būtu akls, ja neredzētu, — atbildēja majors. — Asiņu peļķe patiešām ir tik liela, ka gandrīz vai jādomā, ka te pār­griezta rīkle bizonim. Ja asinis ir iztecējušas no cilvēka dzīslām, tad esmu ar mieru derēt, ka viņš vairs nav starp dzīvajiem.

—    Miris, — teica pēddzinis. — Miris ātrāk, nekā šīs asinis kļuvušas tumšas.

—    Kā tu domā, Spengler, kā asinis tās varētu būt?

—    Meklējamā cilvēka, vecā plantatora dēla asinis. Tādēļ es negribēju, ka viņš nāktu šurp.

—    No viņa nav ko slēpt patiesību. Ar laiku viņš to tik un tā uzzinās.

—   Pareizi, major, bet mums vispirms jānoskaidro, kādos ap­stākļos notikusi slepkavība. Es netieku gudrs.

—   Nav divu domu, ka to izdarījuši indiāņi. Komanči, kas cits?

—    Tikai ne viņi, — pārliecināts atbildēja pēddzinis.

—    Kāpēc tu tā saki, Spengler?

—   Ja te būtu bijuši indiāņi, mēs atrastu nevis divu, bet četr­desmit zirgu pēdas.

—   Tas taisnība. Jāšaubās, vai komanči iedrošinātos uzbrukt vienatnē, pat lai nogalinātu …

—    Slepkavas nav ne komanči, ne kādas citas cilts indiāņi. Uz stigas redzamas divu zirgu pēdas. Kā redzat, abi tie bijuši ap­kalti. Komanči nejāj ar apkaltiem zirgiem, vienīgi, ja viņi kādu nozaguši. Abi jātnieki bijuši baltie. Vienu pēdu rindu atstājis mustangs, otru — amerikāņu zirgs. Ceļā uz rietumiem mustangs gājis pa priekšu. Atceļā pa priekšu gājis amerikāņu zirgs, bet mustangs tam sekojis, kaut gan grūti noteikt, kādā attālumā. Pa­teikšu to precīzāk, ja aizjāsim uz to vietu, kur abi pagriezušies atpakaļ. Tālu tas nevar būt.

—   Labi, jāsim turp, — piekrita majors. — Es pateikšu, lai pārējie paliek savās vietās.

Nodevis rīkojumu, viņš sekoja pēddzinim.

Pēdas veda vēl piecsimt jardus tālāk. Apstiprinājās pēddziņa

pieņēmums, ka uz rietumiem mustangs gājis pa priekšu, bet at­ceļā sekojis amerikāņu zirgam.

Šajā vietā pēdas izbeidzās: kā jau zinām, te abi zirgi bija pagriezušies un devušies atpakaļ pa savām pēdām. Taču pirms griešanās atpakaļ tie kādu laiku bija stāvējuši zem Kanādas ap­ses. Par to liecināja ap koku izmīdītā zeme.

Pēddzinis nokāpa no zirga un ņēmās uzmanīgi aplūkot zemi.

—    Te viņi bijuši kopā, — pēc dažām minūtēm secināja pēd­dzinis, — un diezgan ilgi, kaut gan abi palikuši seglos. Viņi drau­dzīgi sarunājušies, tādēļ lieta kļūst vēl mīklaināka. Viņi laikam sastrīdējušies vēlāk.

—    Ja ir tā, kā tu saki, Spengler, tu esi īsts burvis. Saki, — kā tu to visu vari zināt?

—    Pēdas pasaka, major, pēdas. Tas ir diezgan vienkārši. Es redzu, ka pēdas šur un tur pārklāj viena otru, tātad jātnieki bi­juši tuvu viens otram, bet zirgi nav varējuši nostāvēt mierīgi un dīdījušies. Kas attiecas uz laiku, tad viņi uzkavējušies tik ilgi, lai varētu izsmēķēt veselu cigāru. Te ir arī gali. Redziet, nosmē­ķēti līdz pēdējam.

Pēddzinis pieliecās, pacēla cigāra galu un pasniedza to majo­ram.

—    No tā es secinu, — viņš turpināja, — ka abi jātnieki, lai viņi būtu kas būdami, stāvēdami zem šī koka, nav bijuši naidīgi noskaņoti viens pret otru. Vīri nesmēķē kopā, lai pēc brīža pār­grieztu viens otram rīkli. Ķilda varēja izcelties tikai pēc tam, kad viņi bija beiguši smēķēt. Ka ķilda notikusi, par to es nešaubos. Kā es te stāvu, viens no viņiem nogalējis otru. Kurš no viņiem to izdarījis, tas ir diezgan skaidrs. Nabaga misters Poindeksters, viņš nekad vairs neredzēs savu dēlu starp dzīvajiem!

—    Tas ir ļoti mīklaini, — piezīmēja majors.

—    Tā nu tas ir, goda vārds!

—    Bet līķis — kur tas varētu būt?

—    Tas mani mulsina visvairāk. Ja tie būtu bijuši indiāņi, es nebrīnītos, ka līķis pazudis. Ievainotu cilvēku viņi aizstieptu līdzi, lai izmantotu par dzīvu mērķi, bet beigtu varbūt apēstu. Bet te nav bijis ne smakas no indiāņiem. Ticiet man, major, viens no jātniekiem nolaidis no kājas otru. Bet ko viņš izdarījis ar līķi, to es nevaru pateikt un var būt, ka neviens nevar pateikt.

—    Bezgala dīvaini! — iesaucās majors, uzsvērdams abus vār­dus. — Bezgala dīvaini!

—    Var gadīties, ka mēs vēl atminam šo noslēpumu, — turpi­nāja Spenglers. — Mums jāatrod zirgu pēdas pēc tam, kad tie atstājuši nozieguma vietu. Varbūt kaut ko izdosies uzzināt. Te mums vairs nav ko darīt. Varam jāt atpakaļ, major. Vai teikt viņam?

—    Kam? Misteram Poindeksteram?

—    Jā.

—    Tu esi pārliecināts, ka nogalinats tieši viņa dēls?

—    O, nē! Galvot es nevaru. Esmu pārliecināts tikai par to. ka vecais Poindeksters atjājis šurp ar vienu no tiem zirgiem, kas bijuši pagājušās nakts notikuma liecinieki. Es salīdzināju pēdas. Ja vien jaunais Poindeksters sēdējis tieši tajā zirgā, baidos, ka dzīvu viņu mēs vairs neredzēsim. Man nepatīk, ka tas otrs jājis aiz viņa.

—    Spengler, vai tev ir kādas aizdomas, kas bijis tas otrs?

—    Nav ne jausmas. Ja vecais Oberdofers nebūtu stāstījis, man ne prātā nenāktu mustangu mednieks Moriss. Tas gan ir apkalts mustangs, tomēr es neņemos apgalvot, ka tas bijis tieši viņa mustangs. Skaidrs, ka tas nav iespējams. Jaunais īrs nav no tiem, kas ceļ traci nieka dēļ un spēj nogalināt ar saltu aprēķinu.

—    Es domāju, ka tev taisnība.

—    Ja jaunais Poindeksters ir nogalēts un to izdarījis Moriss Džeralds, tad viņi droši vien godīgi cīnījušies un plantatora dēls šajā cīņā zaudējis. Mani mulsina vienīgi tas, kur palicis līķis un kāpēc izlijis tik daudz asiņu. Mums jāiet vēl tālāk pa pēdām. Varbūt izdosies secināt kaut ko prātīgu. Vai pateikt vecajam, ko es domāju?

—    Nesaki vis. Viņš jau zina pietiekami daudz. Labāk būs,'ja viņš uzzinās šo drausmīgo patiesību pamazām. Nesaki ne vārda par to, ko mēs te redzējām. Tu jāsi tālāk pa pēdām no tās vietas, kur atradām asinis, bet es centīšos vest visus tev līdzi tā, lai ne­viens nemanītu.

—    Lai notiek, major, — teica pēddzinis. — Es jau varu iedo­māties, no kurienes pēdas ved atpakaļ. Dodiet man desmit minū­tes laika, un tad es jūs pasaukšu.

To pateicis, Spenglers jāja atpakaļ pie asiņu peļķes. Pārlaidis tai šķietami paviršu skatienu, viņš iegriezās sānstigā.

Norunātajā laikā atskanēja griezīgs svilpiens. Pēc skaņas va­rēja spriest, ka pēddzinis aizjājis gandrīz jūdzi no asiņainās drā­mas vietas.

Ekspedīcijas vadītājs, kas jau bija atgriezies pie pārējiem, deva rīkojumu jāt tālāk. Kopā ar Poindeksteru un citiem bagā­tiem plantatoriem viņš jāja pa priekšu, neuzticēdams nevienam sava pēddziņa mīklainos atklājumus.

XL N O D A Ļ A

IEZĪMĒTA LODE

Majors veda ekspedīciju nevis pa  stigu, bet šķērsām cauri mežam. Tas tika darīts, lai nesagādātu nomāktajam tēvam nevajadzīgas mokas, ieraugot dēla asinis. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki neko nenojauta par šo atradumu.

Tagad viņi virzījās pa lopu taciņu, uz kuras divi jātnieki tikko varēja turēties blakām. Šur un tur taciņa kļuva par dažiem jar­diem platāka, lai tūlīt atkal sašaurinātos.

Vienā tādā klajumā no biezokņa izlēca jaguārs. Skaistā dzel­tenbrūnā āda bija nosēta ar spīdīgām rozetēm, stiprās, lokanās kājas balstīja gludu ķermeni, kas nobeidzās ar garu asti. Tas bija īsts dzīvais zibens, rets dzīvnieks pat šajā vientuļajā stūrī.

Tieši tas arī mudināja vīrus izmēģināt laimi. Aizmirsuši eks­pedīcijas svarīgo uzdevumu, divi tās dalībnieki izšāva uz ja­guāru.

Tie bija Kasijs Kolhauns un kāds jauns plantators, kas jāja viņam līdzās.

Zvērs saļima, lode bija ieurbusies tā ķermenī un skārusi mu­gurkaulu.

Kuram no viņiem piederēja veiksmīgā šāviena gods? Abi, Kolhauns un jaunais plantators, to piedēvēja sev.

Šāvieni bija atskanējuši reizē, un viens no tiem bija nesis nāvi.

— Es jums pierādīšu, — pašapzinīgi teica kapteinis, nolēk­dams no zirga un izvilkdams nazi. — Lode ir palikusi iekšā. Ja tā būs manējā, jūs uz tās atradīsiet manus iniciāļus — «K. K. K.». Es speciāli pasūtu lodes, tā ka vienmēr pazīstu zvērus, kurus esmu nomedījis.

Kolhauns lielīgi turēja izņemto lodi, tāpēc nebija grūti uzmi­nēt, ka viņš teicis taisnību. Visziņkārīgākie piegāja aplūkot lodi. Uz tās tiešām bija minētie iniciāļi, tādējādi strīds beidzās par labu Kolhaunam.

Drīz vien ceļinieki satika pēddzini un devās tālāk pa jaunām pēdām.

Tās vairs nebija divu apkaltu zirgu pēdas. Te bija jājis viens zirgs, vietvietām atstājot tik vājus nospiedumus, ka tos spēja saskatīt vienīgi pats izlūks.

Pēdas vijās cauri biezoknim, laiku pa laikam šķērsoja kādu klajumu un beidzot, apmetušas līkumu, izveda viņus atklātā vietā mazliet tālāk uz rietumiem.

Spenglers jāja tā, lai pārējie varētu tikt līdzi. Viņš zināja, ka šīs pēdas pieder tam pašam mustangam, kas bija stāvējis zem Kanādas apses, kamēr viņa saimnieks bija smēķējis cigāru, tam pašam mustangam, kura pakavu nospiedumi pazuda asiņu lāmā.

Palicis viens un mazu gabaliņu pasekojis amerikāņu zirga pē­dām, Spenglers noskārta, ka tās aizvedīs atpakaļ uz prēriju, pa kuru viņi bija jājuši šurp, un pēc tam droši vien uz apmetni pie Leonas.

Bet ne jau tur slēpās asiņainā noslēpuma atminējums; likās, ka apkaltā mustanga pēdas palīdzēs atklāt visu — varbūt pat slepkavas midzeni.

Taču šīs pēdas mulsināja ne mazāk kā divu zirgu pēdu sajau­kums.

Tās neveda taisni, kā parasti, kad dzīvnieks tiek vadīts uz noteiktu mērķi; pēdas te gāja līkločiem, te meta nelielas cilpas, tad pavirzījās uz priekšu un atkal meta cilpas, it kā mustangs būtu bijis bez jātnieka vai arī jātnieks seglos būtu gulējis.

Vai pa šo ceļu būtu jājis noziedznieks pēc pastrādātā asins­darba?

Spenglers tā nedomāja. Vispār viņš nezināja, ko domāt. Viņš bija apjucis vairāk nekā jebkad. Par to viņš atzinās majoram, kad tas apvaicājās, ko rādot pēdas.

Skats, kas drīz pavērās ekspedīcijas dalībnieku acīm, vērta šo mulsumu vēl dziļāku. Pat vairāk. Ja līdz šim visus bija nospie­dusi neziņa, tad šīs jūtas negaidot nomainīja šausmas, kas pār­ņem, ieraugot kaut ko pārdabisku.

Ikviens saprata, ka ir jābūt kādam iemeslam.

Ko jūs domātu, ieraugot jātnieku, kas sēž seglos, stalti izslē- jies, kājas stingri kāpšļos iebāzis, tur rokā pavadu un pēc pirmā acu uzmetiena šķiet līdzīgs kuram katram citam jātniekam? Un iedomājieties, ka, ielūkojušies uzmanīgāk, jūs redzat, ka jātnie­kam kaut kā trūkst un šis kaut kas ir galva.

Tāds skats pavērās ekspedīcijas dalībniekiem. Viņi visi reizē strauji apstādināja zirgus, it kā priekšā piepeši būtu atvēries bez­dibenis.

Saule jau bija zemu, gandrīz zāles līmenī. Kad raudzījās uz rietumiem, tā spīdēja taisni acīs. Iesārtie stari traucēja saskatīt visu skaidri. Un tomēr viņi redzēja, ka dīvainais stāvs ir jātnieks bez galvas.

Ja to būtu redzējis tikai viens no klātesošajiem, biedri viņu izsmietu un nosauktu par jukušu. Pat divi tiktu izzoboti.

Bet par to, ko vienlaikus bija ieraudzījuši desmitiem cilvēku, šaubu nevarēja būt. Gluži otrādi — ja kāds neticētu savām acīm, pārējie teiktu, ka viņš nav pie pilna prāta.

Taču neviens to nedarīja. Visu skatieni bija vērsti uz vienu pusi — uz jātnieku bez galvas. Bet varbūt tas bija prasmīgi uz­taisīts biedēklis?

Kas tas tāds īsti bija?

Šo jautājumu uzdeva visi vienlaikus. Neviens tomēr nevarēja atbildēt uz to, pat sev ne. Kareivji un civiliedzīvotāji klusi sēdēja zirgos, velti gaidīdami cits no cita izskaidrojumu. Bija dzirdami tikai čuksti, kas pauda vai nu pārsteigumu, vai izbailes. Neviens neizteica minējumus.

Jātnieks bez galvas, vienalga, rēgs vai īstenība, kad to ierau­dzīja pirmo reizi, patlaban jāja iekšā pa stigu, uz kuras bija apstājušies meklētāji. Turpinot ceļu, viņš būtu iejājis tiem taisni krūtīs, ja vien meklētājiem pietiktu drosmes gaidīt viņu. Taču arī viņš apstājās un neuzticīgi vēroja cilvēkus.

Klusums abās pusēs bija tāds, ka būtu varējuši dzirdēt no­krītam cigāra galu. Dīvaino parādību tuvāk aplūkoja tikai daži drosmīgākie, jo vairums ekspedīcijas dalībnieku sēdēja seglos, drebēdami šausmās, nespēdami pat domāt.

Šiem dažiem traucējot acīs iespīdēja rietošā saule. Viņi pa­guva saskatīt, ka tas ir liels, skaists zirgs ar jātnieku. Cilvēka stāvs nebija saskatāms, jo to sedza apmetnis.

Kas bija šis cilvēks, kurš brīvi un iznesīgi sēdēja seglos, ar vienu roku turēdams pavadu, otru nolaidis uz gurna, cilvēks ar zibošiem piešiem un bez galvas?

Augstais dievs, ko tas nozīmēja? Vai tiešām tas bija spoks?

Tie, kas redzēja briesmīgo skatu, neticēja ne spokiem, ne pār­dabiskām parādībām. Daudzi no viņiem zemes visattālākajos no­stūros bija cīnījušies ar dabas visnegaidītākajiem untumiem. Tādiem cilvēkiem spoki bijuši nebijuši.

Un tomēr, šā neparastā, pilnīgi pārdabiskā skata pārsteigti, pat visdrošsirdīgākie ekspedīcijas dalībnieki pret savu gribu do­mās atkārtoja: «Tas ir spoks! Tas taču nevar būt cilvēks!»

Jātnieka apmēri runāja par labu pieņēmumam, ka tas ir kaut kas pārdabisks. Tas likās divreiz lielāks par parastu cilvēku pa­rastā zirgā. Jātnieks vairāk atgādināja milzeni milzīgā zirgā, kaut gan pie tā bija vainojams maldinošais apgaismojums: saules stari krita gandrīz līmeniski cauri izsvelmētās prērijas trīsošajai atmosfērai.

Taču filozofēt nebija laika. Aizklājuši acis pret žilbinošo gaismu, ļaudis aplūkoja noslēpumaino jātnieku.

Nevarēja atšķirt ne viņa apģērba, ne zirga spalvas krāsu. Uz zeltainā debesu fona izcēlās vienīgi melnais auguma siluets. Un tomēr bija nepārprotami redzams, ka jātnieks ir bez galvas.

Vai tas bija spoks? Vai tiešām tas nebūtu cilvēks?

— Tas ir nelabais zirga mugurā! — izsaucās viens no bijuša­jiem robežsargiem, kas parasti nebija ne ar ko samulsināms. — Pie visvarenā dieva, tas ir pats sātans!

Šķita, ka trakie smiekli pēc pārdrošā runātāja zaimojošajiem vārdiem, kas tikai vairoja viņa mazāk drosmīgo biedru bijību, atstājuši iespaidu arī uz jātnieku bez galvas.

Jātnieks strauji pagrieza zirgu, tas iezviedzās tā, ka zeme un debess nodrebēja, un auļoja prom.

Jātnieks devās pretī saulei un beidzot pazuda, it kā būtu iejā­jis žilbinošajā diskā.

XLI N O D A Ļ A

ČETRI JĀTNIEKI

Majora vadītā meklētāju grupa nebija vienīgā, kas šajā notikumiem bagātajā rītā izjāja no Indžas forta.

Daudz agrāk par to, gandrīz līdz ar rītausmu, krietni mazāka grupiņa — tikai četri jātnieki — devās no ciema Nuesesas vir­zienā.

Šīs grupas nolūks nebija atrast Henrija Poindekstera līķi. Šajā stundā nevienam ne prātā nenāca, ka jauneklis ir gājis bojā, neviens pat nezināja, ka viņš ir pazudis. Bez jātnieka palikušais zirgs vēl nebija atskrējis pavēstīt par drausmo notikumu. Kolo­nija vēl gulēja, nenojaušot, ka ir izlietas nevainīgas asinis.

Kaut gan abas grupas bija izjājušas gandrīz no vienas un tās pašas vietas un devušās apmēram uz vienu pusi, starp tām nebija ne mazākās līdzības. Šie četri jātnieki bija meksikāņi.

Nebija vajadzīga sevišķa pieredze vai ass skatiens, lai to no­teiktu. Šo vīru jāšanas veids, spēcīgā kāju muskulatūra, ko izcēla dziļie segli, ap pleciem apņemtie spilgti krāsainie serapē, platās velvetona bikses, lielie pieši pie zābakiem un sombrero ar pla­tajām malām liecināja, ka tie ir vai nu meksikāņi, vai cilvēki, kas uzvilkusi meksikāņu drānas.

Nebija apstrīdams, ka tie ir meksikāņi. Iedzeltenā āda, smai­lās bārdiņas, melnie, biezie un īsie, bet ne ar dzirklēm apgriez­tie mati, pareizie vaibsti raksturoja spāņu-acteku tipu, kas tagad apdzīvo seno Montesumas teritoriju.

Viens no jātniekiem bija augumā lielāks par saviem biedriem. Viņam bija labāks zirgs, bagātāks apģērbs, smalkāk izstrādāti ieroči un ceļa piederumi, un arī pēc visa pārējā varēja spriest, ka viņš ir šā četrinieka vadītājs.

Šim cilvēkam bija apmēram trīsdesmit četrdesmit gadu, kaut gan, spriežot pēc gludajiem, apaļajiem vaigiem, kurus rotāja īsa un rūpīgi kopta bārdiņa, viņam varēja dot mazāk gadu, nekā īstenībā bija. Ja nebūtu ledainā, zvēriskā skatiena un rupjo vaibstu, kas liecināja par noslieci uz brutalitāti, šo cilvēku va­rētu saukt pat par glītu.

Skaisti veidotā mute ar līdzenu, baltu zobu rindām pat smai­dot atstāja nepatīkamu iespaidu. Tas atgādināja ironisko smīnu, ar kādu kārdinātājs, panācis savu, atskatās uz radības māti.

Tomēr ne jau šā skatiena dēļ viņš kā palamu bija iemantojis visā Teksasā labi pazīstamā dzīvnieka vārdu.

Neapskaužamo iesauku «Koijots» viņš bija izpelnījies ar sa­viem darbiem un raksturu.

Kā tas varēja gadīties, ka Koijots šajā agrajā rīta stundā citu priekšgalā jāja pa prēriju, pie tam pilnīgi skaidrā, ja pirms da­žām stundām viņš bija redzēts piesūcies savā būdā, piesūcies tā, ka nespēja uzņemt viesi un pateikt tam kaut ko jēdzīgu?

Šo pēkšņo un zināmā mērā dīvaino pārmaiņu nebija grūti izskaidrot. Tā kļuva saprotama, ja izsekoja katrai viņa kustībai no Kolhauna aiziešanas līdz tam brīdim, kad viņš kopā ar saviem biedriem jau sēdēja seglos.

Jādams prom, Kolhauns nebija aizvēris būdas durvis, un tās stāvēja vaļā līdz rītam.

Ap saullēktu Koijotu pamodināja drēgnums. Tas viņu mazliet atskurbināja. Izlēcis no savas ar ādu apklātās gultas, viņš klup­dams sāka steberēt pa būdu un lādēties par aukstumu un vaļā atstātajām durvīm.

Varēja gaidīt, ka Koijots durvis nekavējoties aizvērs, taču viņš to nedarīja. Tas bija vienīgais caurums, pa kuru būdā iespī­dēja gaisma, un gaisma Koijotam bija vajadzīga, lai izdibinātu, kas īsti viņu pierāvis kājās.

Agrā rīta pelēkā gaisma vēl vāji apspīdēja būdu, un tikai pēc laba laika, iztaustījies visapkārt, vairākkārt paklupis un sulīgi nolamājies, Koijots atrada meklēto — paprāvu, ķirbim līdzīgu trauku ar siksnu ap vidu; parasti viņš tajā glabāja ūdeni, bet visbiežāk kādu stiprāku dzērienu. Smarža to gan apliecināja, taču, īpašniekam par sarūgtinājumu, izrādījās, ka trauks ir tukšs.

—    Sangre de Cristo! — Koijots iesaucās un vēlreiz sakratīja trauku, lai pārliecinātos, ka tas no tiesas tukšs. — Ne lāsītes uz paģirām! Mēle līp pie zobiem. Rīkle deg tā, it kā tai būtu izlaista cauri vesela panna kvēlojošu ogļu. Velns parāvis, tas nav iztu­rams! Ko lai iesāk? Ko, jau gaišs? Nudie. Būs jālaiž uz pilsēteli. Var gadīties, ka senjors Dofers jau attaisījis savas lamatas, lai ķertu agros putnus. Ja tā, tad Koijots būs viņa apmeklētājs. Ha- ha-ha!

Pārmetis trauka siksnu pār plecu un iemaucis galvu serapē, viņš devās uz ciematu.

Krodziņš atradās pāris simtu jardu no Koijota būdas, tajā pašā upes pusē. Šo taku viņš pazina tik labi, ka būtu varējis iet pa to ar aizsietām acīm. Pēc divdesmit minūtēm viņš jau bija aizklunkurojis līdz izkārtnei ar uzrakstu «Uz ātru roku».

Koijotam laimējās. Oberdofers bija bārā un apkalpoja savus agros apmeklētājus — dažus kareivj us, kas bija aizlavījušies garām sardzei, lai iestiprinātos jau no paša rīta.

—    Mein Gott, mister Dies! — teica saimnieks un bez liekām ceremonijām atstāja sešus klientus, kas dzēra uz parāda, lai ap­kalpotu vienu naudīgo. — Mein Gott, vai tiešām jūs tik agri augšā? Es zinu, ko jūs gribat. Jūs gribat, lai es iepildu jūsu pu­delē to meksikāņu dzērienu ag … ag … Nu, ka jūs to saucat?

—    Agvardiente1 . Jūs uzminējāt, kavaljero. Tas ir tieši tas, ko es gribu.

—    Vienu dolāru, tas maksā vienu dolāru.

—    Caramba! Esmu maksājis pietiekami bieži, lai zinātu cenu. Te būs nauda, un te būs trauks. Lej iet pilnu, bet veicīgi!

—    Jūs j steidzaties, mein Herr? Es jūs ilgi neaizkavēšu. Jūs droši vien dodaties uz prērijas zirgiem. Baidos tikai, ka, ja baros būs labi zirgi, īrs jums tos nocels. Viņš izjāja pagājušajā naktī. Viņš atstāja manu māju vēlu pēc pusnakts, ļoti vēlu. Dīvains viesis ir šis mustangu mednieks, misters Moriss Šeralts. Neviens nezina, kas no viņa sagaidāms. Es nevaru teikt par viņu nek© sliktu. Man viņš bija labs apmeklētājs. Viņš samaksāja kā bagāts vīrs, naudas viņam bija kā spaļu. Mein Gott, kabatas viņam bija piebāztas pilnas ar dolāriem.

Oberdofera paziņojums, ka īrs izjājis «uz prērijas zirgiem», stipri ieinteresēja meksikāni. Par to liecināja izbrīnās izsauciens un nepacietīgās kustības, klausoties juceklīgos paskaidrojumus.

Tomēr viņš negribēja, ka to kāds manītu. Viņš nevis izpraš­ņāja stāstītāju, bet, nevērīgi stiepdams vārdus, atteica:

—    Kāda man da]a, kavaljero. Prērijā mustangu ir, cik uziet, pietiek visiem Teksasas zirgu medniekiem. Palieciet sveiks, sen­jor, un dodiet man agvardienti.

Drusku apbēdināts, ka viņam nav ļauts izmēļoties līdz galam, vācietis steidza pieliet ķirbi; nemēģinot atjaunot sarunu, viņš to pār leti pasniedza meksikānim, saņēma pretī dolāru, iemeta to atvilktnē un gāja atpakaļ pie kareivjiem, kas dzēra uz parāda.

Par spīti slāpēm, Diass, izgājis no krodziņa, netaisīja vaļā trauku, šķita, pat nedomāja par to. Dzeršana viņam vairs nebija prātā. Viņu bija satraucis kaut kas stiprāks par vēlēšanos remdēt slāpes.

Lai kas tas arī būtu, meksikānis nejāja taisnā ceļā uz mājām: vispirms viņš iegriezās trijās tādās pašās būdās ciemata nomalē, kur dzīvoja viņam līdzīgi vīri, un tikai tad devās uz savu būdu.

Atgriezies viņš pirmo reizi pamanīja pakavu nospiedumus tajā vietā, kur netālu no viņa mitekļa bija stāvējis pie koka pie­siets zirgs.

—    Caramba! — Koijots iesaucās. — Šonakt te bijis kapteinis amerikānis. Velns parāvis! Man kaut kas nāk prātā… Un es domāju, ka esmu nosapņojis. Es nojaušu, kas šim uz sirds. Viņš dabūjis zināt par dona Morisio aizjāšanu. Varbūt viņš ieradīsies vēlreiz, cerēdams, ka es būšu uz pekām? Ha-ha! Tam vairs nav nozīmes. Man viss ir skaidrs, un man viņa padomi nav vajadzīgi. Man jānopelna tie tūkstoš dolāri. Mii pesos!1 Tāda laime! Tikko būšu tos saņēmis, jāšu atpakaļ uz Riograndi, un tad paskatīsi­mies, ko mēs darīsim ar Isidoru.

Koijots neuzkavējās būdā pārāk ilgi. Ar steigu notiesājis dažus kumosus žāvētas gaļas, viņš uzdzēra virsū agvardienti. Pēc tam viņš saķēra un apsegloja zirgu, pielika smagos piešus, pie­sēja pie segliem īso šauteni, iebāza makstīs pāris revolverus, pie­stiprināja pie jostas mačeti, uzlēca zirgā un ātri aizjāja.

Pirms izjāšanas prērijā Koijots vēlreiz iegriezās ciemata no­malē, lai sagaidītu savus trīs biedrus, kuriem bija lemts kļūt par viņa pasākuma līdzdalībniekiem.

Trijotne, šķiet, jau bija iepazīstināta ar Koijota plānu. Vismaz viņi zināja, ka darbības vieta būs Alamo. Kad drīz pēc izjāšanas prērijā Diass nogriezās sānis, viņi uzsauca, ka tas jāj pa nepa­reizu ceļu.

—    Es pazīstu Alamo labi, — teica viens no viņiem, arī mus­tangu mednieks. — Daudzkārt esmu ķēris tur zirgus. Tas ir uz dienvidrietumiem no šejienes. Visīsākais ceļš uz turieni ved pa to stigu. Jūs esat par daudz nogriezies uz rietumiem, don Migel.

—    Vai tas var būt? — nicīgi atsaucās četrinieka vadītājs. — Jūs esat gringo1 , senjor Visente Baraho! Jūs aizmirstat, ka mūsu zirgi ir apkalti. Indiāņi nejāj no Indžas forta taisni uz Alamo, nekādā ziņā ne. Jūs mani saprotat?

—    Pareizi! — atbildēja Visente Baraho. — Lūdzu, piedodiet, don Migel. Caramba! Es to neiedomājos.

Visi trīs Koijota palīgi bez tālākām pārrunām jāja viņam no­pakaļ, retumis pārmīdami pa vārdam. Beidzot viņi sasniedza mežu dažas jūdzes no stigas, uz kuru bija norādījis Baraho.

Nokļuvuši koku aizsegā, visi četri nokāpa no zirgiem un, pie­sējuši tos pie kokiem, sāka pārģērbšanos, kas atgādināja ainu ārpilsētas teātra ģērbtuvē pirms asinis stindzinošas drāmas.

XLII nodaĻa lijas pacĒluŠĀs spĀrnos

Tas, kas ceļojis pa Dienvidteksasas prēriju, katrā ziņā būs novērojis raksturīgu ainu — spārnos pacēlušos melnu liju baru.

Simts vai pat vēl vairāk putnu, kas met gaisā līganus lokus vai lido pa spirāli, beigās gandrīz skardami zāli vai koku galot­nes, tad ceļas augšup uz nekustīgi izplestiem spārniem, skaidri iezīmējoties pret dzidrajām debesīm, ir ārkārtīgi interesanta, tropu joslai īsti raksturīga parādība.

Ceļinieks, kas redz to pirmo reizi, nevilšus apturēs zirgu, lai papriecātos par putniem. Pat tas, kuram liju bars nav nekāds jau­nums, nevar paiet garām, nemēģinot uzminēt, kāpēc gan spār­notie plēsoņas sapulcējušies.

Taču nav grūti iedomāties, kas šos putnus atvilinājis šurp. Zemē, tieši tajā vietā, virs kuras laidelējas putni, vai nu ceļi­nieks to redz vai neredz, guļ nogalināts zvērs, bet varbūt arī cilvēks — miris vai mirstošs.

Otrā rītā pēc drūmās nakts, kad līdzenumu šķērsoja trīs vien­tuļi jātnieki, virs meža tajā vietā, kur tie bija nozuduši mežā, griezās melnu liju bars. Putni laidelējās zemu pār koku galotnēm netālu no stigas līkuma.

Saulei lecot, nebija redzama vēl neviena lija. Pēc nepilnas stundas virs šīs vietas lidinājās jau simtiem liju, mezdamas ēnas meža zaļajā lapotnē.

Teksasietis, uzjājis uz stigas un ieraudzījis ļaunu vēstījošo baru, uzreiz nopratīs, ka pa šo ceļu staigājusi nāve. Iedams tālāk, viņš atradīs neapgāžamu pierādījumu zirgu izbradātā asiņu peļķē.

Taču ne jau šī vieta pievilka plēsoņas. Viņu upuris šķita atro­damies nedaudz tālāk starp kokiem.

Šajā agrajā rīta stundā te nebija neviena ceļinieka — ne tek- sasieša, ne iebraucēja —, kas varētu pierādīt minējuma parei­zību. Un tomēr tas bija pareizs.

Biezoknī, apmēram jūdzi no asiņu peļķes, zemē gulēja tas, kas bija piesaistījis maitas putnu uzmanību. Tas bija nevis četr- kājainis, bet cilvēks. Jauneklis ar patīkamiem sejas vaibstiem un slaidu augumu — ciktāl tas bija saredzams zem apmetņa. Pat miris viņš izskatījās skaists.

Vai viņš bija miris?

Pēc pirmā acu uzmetiena tā šķita, un arī melnie putni bija pārliecināti, ka tā ir. Ķermeņa stāvoklis un sejas izteiksme ne­ļāva šaubīties par to.

Viņš gulēja uz muguras, ar seju pret debesīm, nejuzdams, ka saule spīd tieši acīs. Uz akmeņainās zemes noplātie locekļi bija tik stīvi, it kā būtu zaudējuši spēju valdīt pār sevi.

Tuvumā auga dižs ozols, bet tā ēna nesargāja jaunekli. Saules stari, kas nupat kā bija sākuši spiesties cauri lapotnei, slīdēja pār bālo seju, kuru vēl bālāku vērta atspīdums no gaišās panamas.

Pēc vaibstiem grūti bija spriest, vai jauneklis ir miris vai aiz­midzis. Drīzāk šķita, ka viņš guļ nāves miegā. Plakstiņi bija pus­pievērti, un cauri skropstām varēja saskatīt ieplestas stiklainas zīlītes.

Vai šis cilvēks tiešām bija miris?

Melno putnu izturēšanās pierādīja, ka par to nav nekādu šaubu.

Taču melnie putni bija sprieduši pavirši un šoreiz kļūdījušies.

Varbūt pie tā bija vainojama sejā iespīdējusī saule, varbūt atpūta bija atdevusi spēkus, bet gulošais atvēra acis un jūtami sakustējās.

Drīz jauneklis mazliet piecēlās un, atspiedies uz elkoņa, neiz­pratnē palūkojās visapkārt.

Maitas putni pacēlās augstu gaisā.

—    Vai es esmu dzīvs vai miris? — jauneklis murmināja. — Vai tas ir sapnis vai īstenība? Kas tas ir? Kur es atrodos?

Saule bija viņu apžilbinājusi. Viņš nevarēja skatīties, iekams nebija aizsedzis acis ar roku, un arī tad redzēja visu kā miglā.

—    Koki pār mani, ap mani… Akmeņijzem manis… Ne velti man sāp kauli. Mežs! Kā es te gadījos? A, atceros, — viņš tur­pināja pēc īsām pārdomām. — Es atsitos ar galvu pret koku. Are, tur jau ir tas zars, kas izsita mani no segliem. Kreisā kāja sāp. Vai tiešām tā būtu lauzta?

Jauneklis mēģināja uzrausties kājās, bet tas viņam neizdevās. Slimā kāja atteicās klausīt, tā bija ceļgalā pietūkuši — satriekta vai izmežģīta.

«Kur palicis zirgs? Aizgājis, protams. Tagad tas droši vien jau ir Kasadelkorvo stallī. Par to man nav ko raizēties. Es ne­jaudātu uzkāpt zirgā, pat ja tas stāvētu man blakām. Ak dievs, kas tas bija par skatu! Nav brīnums, ka zirgs sabijās. Ko lai es daru? Kāja man, jādomā, ir lauzta. Bez otra palīdzības es netieku ne no vietas. Lieku desmit… nē, simtu… tūkstoti pret vienu, ka neviens te nerādīsies. Drīzāk es kļūšu par barību šiem riebī­gajiem putniem. Uh, briesmoņi! Tie jau snaiksta savus knābjus, it kā būtu droši, ka varēs pamieloties ar manām miesām! Cik ilgi es esmu te nogulējis? Saule vēl nav sevišķi augstu. Kad es kāpu seglos, ausa rīts. Tātad esmu bijis bez samaņas veselu stundu. Ir gan ķeza! Visticamāk, ka esmu salauzis kāju, tā sāp kā lauzta. Ķirurga pie rokas nav… Akmens gulta pašā Teksasas džungļu vidū … Mežs jūdzēm tālu visapkārt… Pats saviem spēkiem es ārā netikšu, un neviena dzīva dvēsele šurp nenāks. Vilki uz ze­mes un maitas putni gaisā… Ak dievs, kāpēc es jāju, atlaidis vaļā pavadu?! Varbūt es jāju pēdējo reizi…»

Jaunā cilvēka vaigs aptumšojās. Tas kļuva aizvien drūmāks un drūmāks, jo skaidrāk viņš apzinājās, cik neapskaužamā stā­voklī nokļuvis niecīga negadījuma dēļ.

Viņš vēlreiz raudzīja piecelties, piecēlās arī un tūlīt atklāja, ka klausa tikai viena kāja. Ilgi tā nostāvēt nebija iespējams, un jauneklis noslīga zemē.

Tā viņš nekustēdamies nogulēja divas stundas, laiku pa lai­kam iekliegdamies, lai sasauktu kādu palīgu. Beidzot viņš ap­klusa, pārliecinājies, ka tik un tā neviens viņu nedzirdēs.

No kliegšanas rīkle bija kļuvusi sausa un mokoši gribējās dzert. Slāpes pieņēmās spēkā un piespieda aizmirst pat savainoto kāju.

«Es aiziešu bojā no slāpēm, ja palikšu te,» jauneklis prātoja. «Jāmēģina aizkļūt līdz ūdenim. Ja atmiņa mani neviļ, tepat kaut kur jābūt strautam. Man jātiek līdz tam kaut vai rāpus — uz rokām un ceļiem. Ceļi? Viens celis ir pilnīgi nelietojams. Un to­mēr jāmēģina. Jo ilgāk es palikšu te, jo ļaunāk. Saule sāk svel- mēt. Tā jau dedzina man galvu. Es varu zaudēt samaņu, un tad … vilki, lijas …»

Viņš nodrebēja no briesmīgās domas un apklusa.

Pēc brīža ievainotais ierunājās:

— Ja tikai es zinātu pareizo ceļu! Strautu es atceros diezgan labi. Tas tek uz krīta prēriju. Tātad tam jābūt uz dienvidaustru­miem no šejienes. Mēģināšu vilkties uz to pusi. Par laimi, es varu vadīties pēc saules. Ja atradīšu ūdeni, viss var beigties labi. Kaut pietiktu spēka!

Ievainotais sāka rāpus līst caur biezokni. Viņš līda pa akme­ņaino zemi, vilkdams slimo kāju kā milzu ķirzaka, kurai kāds ielauzis mugurkaulu.

Katrs solis sagādāja neaprakstāmas ciešanas, bet vēl moko­šākas bija slāpes, un tās skubināja neapstāties.

Jauneklis labi apzinājās, ka var krist par upuri slāpēm, varēja gandrīz galvot, ka tā notiks, ja neizdosies atrast ūdeni. [

Šī apziņa viņu stiprināja. Ik pēc pāris soļiem viņam vajadzēja apstāties un mazliet atpūsties. Rāpot uz rokām un ceļiem nav joka lieta, it īpaši, ja kāds loceklis neklausa.

Jauneklis virzījās uz priekšu lēni un ar piepūli. Taču visvai­rāk nomāca doma, ka viņš varbūt uzņēmis nepareizu virzienu. Tikai nāves bailes spieda viņu turpināt šo ceļu.

Ievainotais bija norāpojis kādu ceturtdaļjūdzi, kad viņam ie­nāca prātā, vai nevarētu pārvietoties citādi. Vismaz būtu pārmaiņa.

«Varbūt pamēģināt paklibot, ja izdotos sadabūt kādu kruķi? A, man taču ir nazis. Tavu laimi! Un rau, kur ir piemērots ko­ciņš. Tā es arī darīšu.»

Izvilcis nazi, jauneklis nogrieza pundurozolu, un drīz vien kruķis bija gatavs. Koka žuburs noderēja par kruķa galvu. Tad jauneklis uzslējās kājās, atspiedās pret to un vilkās tālāk. Viņš saprata, ka nedrīkst novirzīties no iesāktā ceļa, tādēļ gāja jopro­jām uz dienvidrietumiem.

Tas nebija viegli. Vienīgais orientieris bija saule, bet šajā gadalaikā pusdienas saule Teksasā atrodas gandrīz vai zenītā. Turklāt bieži no ceļa viņu novirzīja brikšņi, tā ka nācās līkumot pa skrajākām vietām. Par ceļvedi noderēja ari zemes slīpums: jauneklis zināja, ka strautam jātek kaut kur lejāk.

Bieži apstādamies, lai atvilktu elpu, jauneklis nogāja vēl vienu jūdzi un sasniedza zvēru taku. Pēdas bija vāji saskatāmas, bet gāja taisni, acīmredzot uz dzeršanas vietu — strautu, dīķi vai avotu.

Lai tas būtu kas būdams, tas tomēr nozīmēja glābiņu, un, vairs nevērodams ne sauli, ne zemes slīpumu, ievainotais stei­dzās pa pēdām — gan balstīdamies uz kruķa, gan, kad nogura, četrrāpus kā iepriekš.

Taču līksmo noskaņojumu drīz nomainīja vilšanās. Zvēru taka izbeidzās. Pareizāk sakot — tā izveda necaurejamu krūmu iejoztā klajumā. Jauneklis saprata, ka dzeršanas vieta meklējama takas otrā galā. Viņš bija gājis pa nepareizu ceļu!

Neatlika nekas cits kā doties atpakaļ. Palikt klajumā nozī­mētu tepat arī nomirt.

Slāpju mocīts, viņš sasprindzināja pēdējos spēkus, bet slāpes kļuva aizvien neciešamākas.

Apkārt slējās galvenokārt akācijas, kaktusi un agaves. Šie koki tikpat kā nedeva nekādu patvērumu no saules, kuras stari spiedās cauri smalkajai lapotnei un dedzināja bez saudzības.

Jo vairāk ievainotais svīda, jo vairāk viņam slāpa.

Ar roku varēja aizsniegt meskitas lipīgās pākstis, pilnas ar medainu sulu. Bet jauneklis zināja, ka tās neremdēs slāpes, tāpat kā agaves un kaktusi, kuru sula bija asa. Tās tikai vēl vairos slāpes.

Viņš nenoplūca nevienu pāksti. Viņš neizurba caurumu ne­vienā kaktusā.

Piedevām jauneklis juta, ka savainotā kāja kļūst smagāka un smagāka. Tā bija piepampusi neticami resna. Katrs solis sagā­dāja sāpes. Diezin vai viņš sasniegs strautu, pat ja ies pareizā virzienā? Ja ne, tad viņš ir pazudis. Viņam atliek nogulties bie­zoknī un gaidīt nāvi.

Nāve neatnāks uzreiz. Kaut gan viņš ir sāpīgi sasitis galvu un satriecis celi, viņš mocīsies ilgi. Nāve draudēja nevis no ievainojumiem, bet gan no slāpēm. Viņš mirs no slāpēm — var­būt pat visbriesmīgākajā nāvē.

Šī doma lika jauneklim vēlreiz sasprindzināt spēkus, un, spī­tējot sāpēm, viņš devās uz priekšu.

Melnie putni pavadīja ievainoto. To pat saradās aizvien vai­rāk — putni matīja, ka te gaidāms laupījums. Cilvēks gan vēl bija dzīvs un cilāja kājas, tomēr viņa stunda bija situsi. In­stinkts — bet varbūt pieredze — teica, ka drīz viņam būs beigas.

Liju ēnas atkal un atkal parādījās uz jaunekļa ceļa, viesda­mas viņā nāves bailes.

Nedzirdēja neviena troksnīša: pat ieraudzījušas laupījumu, lijas neklaigāja. Dedzinošā saule bija piespiedusi apklust sienā­žus un vardes. Pat riebīgā ragainā ķirzaka snauda zem akme­ņiem.

Vienīgās skaņas, kas traucēja meža klusumu, bija cietēja drēbju švīkstoņa, spraucoties cauri spalvainajiem augiem, un retie vārgie palīgā saucieni.

Tagad jauneklim pār seju plūda ar sviedriem sajaukušās asi­nis. Kaktusu adatas un ilkņiem līdzīgie agavju dzelkšņi darīja savu, un uz viņa sejas, rokām un kājām nebija vairs nevienas nesaskrambātas vietas.

Viņš bija tuvu izmisumam, jo iekliedzies nokrita zemē, paļau­damies savam liktenim.

Bet tieši izmisums izrādījās glābējs. Gulēdams ar ausi pie zemes, jauneklis izdzirdēja skaņu — tik vāju, ka stāvot viņš to nebūtu saklausījis. Saasinātie jutekļi bija uztvēruši ilgoto skaņu. Tur burbuļoja strauts!

Priecīgi iekliedzies, cilvēks pielēca kājās, it kā viņam nekas nesāpētu, un steidzās skaņas virzienā.

Viņš cilāja savu kruķi ar divkāršu sparu. Pat slimā kāja šķita kļuvusi stiprāka. Možums un dzīvotgriba cīnījās ar nespēku un nāves bailēm.

Uzvarēja dzīvotgriba, un pēc desmit minūtēm jauneklis gu­lēja izstiepies zālē kristālskaidrā strauta malā, brīnīdamies, kā vēlēšanās dzert varējusi sagādāt viņam tik neaprakstāmas cie­šanas. *

XLIII NODAĻA

KAUSS UN PUDELE

Ielūkosimies vēlreiz mustangu med­nieka mājiņā. Viņa uzticamais kalps atkal sēž jāteniski uz krēsla istabas vidū. Viņa suns atkal guļ izstiepies uz ādas, gandrīz vai iebāzis purnu oglēs.

Cilvēks un suns, šķiet, nav izkustējušies no vietām un nav mai­nījuši pozu. Citādi aina ir mainījusies, pie tam uzkrītoši.

Ar zirgādu apvilktās durvis joprojām karājas virās, un gludās zirgādas joprojām grezno sienas. Kā stāvējis, tā stāv no nomaļiem sasistais galds, gultiņa uz skrāģiem, divi krēsli un Felima cisas.

Bet citi priekšmeti, kas parasti bija izvietoti pie ādu gobelē­niem, vai nu nozuduši vai pārlikti citur. Divstobrene, sudraba kauss, medību rags un suņu pātaga vairs nekarājas katrs uz sava vadža; segli, iemaukti, virves un serapē ir nozuduši; no grāma­tām, tintes, spalvaskātiem un papīriem nav vairs ne smakas.

Pēc pirmā acu uzmetiena var iedomāties, ka būdiņu apciemo­juši un izlaupījuši indiāņi.

Bet tā nav. Ja tas būtu bijis īstais iemesls, Felims tik vienal­dzīgi vis nekluknētu uz krēsla un nešūpotu savu rudo cekulu.

Kaut gan sienas ir kailas, nekas nav aiznests. Mantas ir te­pat, tikai citā vietā. Vairāki ar auklu pārsieti saiņi, kas izsvaidīti uz grīdas, — starp tiem arī ādas ceļasoma — izskaidro pārvieto­šanas nolūku.

Kaut gan izpārdošana vēl nav notikusi, nav šaubu, ka tāda ir paredzēta.

Viskija pudele joprojām stāv kaktā. Felims redz to biežāk nekā jebkuru citu priekšmetu istabā: lai kur viņš arī skatītos, acis vienmēr atgriežas pie klūgām appītā kārdinošā trauka.

—    Ak, manu dārgum! — viņš saka, droši vien jau divdesmito reizi paraudzīdamies uz pudeli. — Tavā skaistajā vēderā ir vai­rāk par divām kvartām, un tomēr no tevis nav nekāda labuma. Ja kaut desmitā daļa nonāktu manā vēderā, cik tas būtu svētīgi manai gremošanai! Kā tu domā, Tara?

Izdzirdējis savu vārdu, suns pacēla galvu un palūkojās apkārt, it kā jautātu, ko no viņa grib.

Nopratis, ka cilvēks runā pats ar sevi, suns snauda tālāk.

—    Es negaidu no tevis atbildi, vecais draugs. Es pats zinu, man nemaz nav jāsaka. Man pietiktu ar vienu glāzīti, bet es ne­uzdrošinos nobaudīt ne lāsīti pēc tā, ko man pateica saimnieks. Pēc visas tās kravāšanās mēle līp pie aukslējām, it kā es būtu mēģinājis norīt piķi. 2ēl gan, ka misters Moriss izspieda no ma­nis solījumu, ka neduršu pudelei klāt ne pirkstu. Un vēl tagad, kad tā nevienam nav vajadzīga! Viņš teica, ka nepalikšot te ilgāk par vienu nakti pēc atgriešanās. Viņš taču neizdzers vienā vakarā divas kvartas! Ja nu vienīgi tas vecais grēkāzis Stamps atnāk viņam līdzi… Velns lai parauj to pļēguru! Nu, tad tai dzirai beigas! Tas iztemps vairāk par pašu saimnieku. Vienīgais mierinājums, ka mēs brauksim atpakaļ uz savu veco Balibalahu. Hip, hip, urā! Tur es dzeršu īstu īru šņabīti, nevis šito amerikāņu suslu. To iedomājoties vien, var zaudēt prātu. Hip, hip, urā!

Aušīgi smiedamies, Felims meta līdz griestiem un ķēra savu

filca cepuri. Tad nomierinājies viņš kādu laiku sēdēja kluss, do­mās izbaudīdams tos priekus, ko solīja Balibalaha.

Taču sapnis drīz pievērsa Felima uzmanību apkārtējiem priekš­metiem — īpaši viskija pudelei kaktā. Viņa skatienā jautās aiz­vien lielāka iekāre.

—    Manu dārgum! — īrs uzrunāja apklūgoto trauku. — Tu esi bezgala skaista, kad tā paskatās, nudie. Tu taču mani nenodosi, ja es tevi vienu reizīti nobučošu? Tikai vienu buču. Gabals tādēļ taču nenokritīs. Pat saimnieks neko neteiks, ja dabūs zināt, kā es noņēmos ar saiņošanu un cik putekļu sarijos. Ceru, ka viņš ne­turēs mani pie vārda — mēs taču braucam prom. Kā lai dodos ceļā, ne malciņu neiebaudījis? Tā es saimniekam arī pateikšu, kad viņš atgriezīsies, un viņš nedusmosies. Bez tam ir vēl viens attaisnojums. Viņš kavējas jau desmit stundas. Teikšu viņam, ka ieņēmu vienu muti, lai nevajadzētu domāt par viņu. Skaidrs, ka misters Moriss nebūs dusmīgs. Piķis un zēvele! Es tikai druscītiņ paostīšu, un pēc tam gan jau redzēs, kā būs … Guli, Tara, es neiešu ārā.

Redzēdams, ka runātājs pasper soli uz durvju pusi, suns bija piecēlies.

Bet mēmais radījums bija pārpratis Felimu, kas izgāja laukā palūkoties, vai saimnieks netuvojas, lai pārtrauktu viņa mīlinā- šanos ar pudeli.

Redzēdams, ka gaiss ir tīrs, Felims ieslīdēja kaktā, attaisīja pudeli un, pacēlis pie lūpām, izdzēra mazliet vairāk par «vienu muti».

Nolicis pudeli vietā, viņš atkal apsēdās uz krēsla. Pēc kāda laika viņš uzrunāja sevi:

—    Nudie netieku gudrs, kur tas saimnieks aizķēries . .. Tei­cās būt atpakaļ ap astoņiem no rīta, bet tagad jau nāk vakars, jābūt sešiem, ja Teksasas saule nemelo. Kas viņam varētu būt lēcies? Kā tu domā, Tara?

Šoreiz Tara piekrītoši nošķaudījās — bija iegrūdusi degunu pārāk dziļi pelnos.

—    Vai nav noticis kaut kas nelabs? Ja tā, vecais draugs, kas būs ar mums? Tad mums ilgi neredzēt Balibalahu. Ja nu izdotos pārdot saimnieka mantas .. . Dzeramais kauss viens pats — tas ir īsts sudrabs — segs visus ceļa izdevumus. Piķis un zēvele! Es tak nekad neesmu dzēris no tā mazā trauka! Droši, ka no tā vis­kijs garšos daudz labāk. Tagadīt ir īstā reize pamēģināt.

To teikdams, Felims izņēma kausu no ceļasomas un piepildīja no pudeles. Iztukšojis kausu vienā rāvienā, viņš stāvēja un šmakstināja lūpas, it kā vērtētu dzērienu.

—    Ak tētīt, es tak nezināju, ka tā tiešām garšo labāk!—viņš sacīja, turēdams vienā rokā kausu, otrā pudeli. — Rādās, ka vis­kijs ir pavisam cits.

Tagad kalps pielika pie mutes pudeli, pēc tam atkal domīgi šmakstināja lūpas kā īsts lietpratējs.

—    Jā, no sudraba trauka tomēr garšo labāk. Bet varbūt man tā tikai liekas? Vienīgais, ko es varu darīt, lai būtu par to pilnīgi drošs, ir vēlreiz iedzert no kausa. Tad es zināšu skaidri, jo taga- dīt no pudeles esmu ierāvis divreiz, bet no tā trauka vienreiz. Taisnība dārgāka par visu. Kālab mazajai, jaukajai krūzītei nepa­rādīt tādu pašu godu kā lielajai appītajai pudelei?

Kauss vēlreiz tika pieliets un tā saturs nekavējoties nogādāts neapmierinātā lietpratēja kārajā mutē.

Vai Felims pārliecinājās par kausa pārākumu, vai atzina, ka priekšroka tomēr dodama pudelei, nav zināms. Pēc ceturtās no­garšošanas viņš acīmredzot nosprieda, ka pagaidām baudīts gana, un nolika abus traukus.

Bet tad viņam iešāvās prātā iziet laukā un paskatīties, vai nenāk saimnieks.

— Iesim, Tara! — viņš uzsauca. — Pastaigāsim pa prēriju. Ja saimnieks vispār atgriezīsies, mēs viņu ieraudzīsim. Nāc šurp, vecais kranci! Misteram Morisam būs patīkami redzēt, ka mēs par viņu uztraucamies.

Sunim sekojot cieši pa pēdām, galvejietis izgāja cauri ar krū­miem pieaugušajai gravai un sāka rāpties kraujā. Ticis augšā, viņš apstājās.

No šejienes pavērās skats uz līdzenumu.

Saule jau bija zemu, pie paša apvāršņa, bet labi apgaismoja prēriju. Redzēt varēja tālu. Šur un tur līdzenumā auga pa vien­tuļam kaktusam vai jukai. Citādi līdzenums bija kā galds, un pat koijots nevarētu aizlobt pāri nepamanīts.

Tālu tālu bija redzama tumša meža josla.

Galvejietis skatījās uz to pusi, no kuras vajadzēja parādīties saimniekam.

Ilgi nebija jāgaida. No kokiem iznira jātnieks. Viņš devās uz Alamo.

Līdz jātniekam vēl bija vesela jūdze, bet uzticamais kalps jau pazina tajā savu saimnieku. Nevarēja būt divu domu, ka tas ir Morisa košais svītrainais serapē — īsts navaho cilts indiāņu au­dums. Tas mirdzēja rietošās saules staros, sarkanajām, baltajām un zilajām joslām kontrastējot ar līdzenās prērijas tumšo no­krāsu.

Tiesa, Felims brīnījās, kāpēc saimnieks tādā tveicīgā vakarā uzmetis serapē uz pleciem un nevis piesējis pie segliem.

—    Izskatās ērmoti, vai ne, Tara? Akmeņi nokaituši tā, ka vai cep uz tiem gaļu, bet saimniekam tā neliekas. Vai tik viņš nav saķēris iesnas tai ūķī, vecā Dufera kroģelī? Pat cūkai negribētos tur dzīvot. Mūsu mājele salīdzinājumā ar to ir gatavā pils.

Kādu laiku Felims klusēdams vēroja tuvojošos jātnieku, kas jau atradās pus jūdzi atstatu.

Kad Felims atkal ierunājās, viņa balss skanēja citādi. Tajā gan vēl jautās izbrīna un prieks, bet tas bija samocīts prieks.

—    Mozus māte! — viņš iesaucās. — Ko viņš sadomājis? Piķis un zēvele! Uzmetis serapē nevis uz pleciem, bet uz galvas! Viņš grib mūs izāzēt, Tara. Viņš grib mūs abus pārsteigt. Ak djevs, bet tas tomēr ir ērmoti. Izskatās tā, itin kā viņam nebūtu galvas. Nudie nav! Ko tas var nozīmēt? Svētā jaunava! Ja es nezinātu, ka tas ir saimnieks, iztrūktos pa īstam. Bet vai tas ir saimnieks? Mūsu saimnieks tā kā būtu garāks. Bet galva? Pasargi mūs, svē­tais Patrik, kur viņam galva? Tā tak nevar būt ievīstīta serapē! Neizskatās vis. Ak, Jēzus, te kaut kas nav labi! Ko tas nozīmē, Tara?

Runātāja tonis atkal bija mainījies. Tagad tajā bija saklau­sāmas izbailes. Tas pats bija lasāms Felima sejā.

Arī suns bija pārvērties. Tas stāvēja Felimam mazliet priekšā, pa pusei pietupies, pa pusei sagatavojies lēcienam, ar plati ieplēs­tām acīm veroties jātniekā, kas tagad jau bija labi ja divsimt jardus no viņiem.

Kad Felims bija izteicis pēdējo jautājumu, ar kuru noslēdzās viņa monologs, suns, it kā atbildot, žēli iekaucās.

Tad suns kā instinkta dzīts metās pretī dīvainajam jātniekam. Neatturami drāzdamies uz priekšu, tas griezīgi smilkstēja, un šie smilkstieni stipri atšķīrās no maigajām, skanīgajām rejām, ar kurām tas mēdza apsveikt atgriezušos mustangu mednieku.

Kad suns bija pieskrējis tuvāk, bērais, kurā Felims jau sen bija sazīmējis sava saimnieka zirgu, strauji apsviedās un kā bulta aizjoņoja pa prēriju.

Nenovērsdams acu no jātnieka, Felims redzēja — vai arī iedo­mājās, ka redz, — to, kas viņu ne vien pārsteidza, bet lika asinīm sastingt dzīslās un drebuļiem skriet pār kauliem.

Tā bija jātnieka galva. Tā atradās nevis tur, kur tai pienācās atrasties, uz pleciem, bet gan jātniekam rokās, pie seglu priek­šējā loka!

Zirgam pagriežoties pret viņu ar sāniem, Felims redzēja —

vai arī iedomājās, ka redz, — ar sarecējušām asinīm klātu miroņa seju, kuru aizsedza sapinkājušās revolvera maksts bārkstis.

Vairāk neko viņš neredzēja. Mirkli vēlāk viņš jau bija pa­griezies ar muguru pret līdzenumu un drāzās pa nogāzi, cik ātri viņa pagurušās kājas vien spēja nest.

XLIV NODAĻA ČETRI KOMANČI

Ugunīgajām cirtām plīvojot un gan­drīz ceļot cepuri nost no galvas, galvejietis joza neapstādamies un atpakaļ neskatīdamies, līdz ieskrēja būdā, aizrāva ciet ar ādu apsistās durvis un aizbarikā- dēja tās ar vairākiem lieliem saiņiem, kas gulēja turpat uz grīdas.

Bet ari tad viņš vēl nejutās drošs. Vai tad aizvērtās, aizslēg­tās un aizbarikādētās durvis varēja pasargāt no tā, ko viņš nupat biļa redzējis?

Un tas taču bija kaut kas pārdabisks! Zemes virsū tādi brī­numi nav pieredzēti — cilvēks sēž zirgā un tur rokā savu galvu! Vai kāds kaut ko tamlīdzīgu ir dzirdējis? Felims O'Nīls jau nu nekādā ziņā ne.

Šausmu pārņemts, viņš šaudījās pa istabu, sēdās uz krēsla, cēlās kājās un zagās pie durvīm, taču neiedrošinājās atvērt tās vai palūkoties pa spraugu.

Reizēm viņš plēsa sev matus, spieda plaukstas pie deniņiem un sparīgi berzēja acis, it kā gribētu pārliecināties, ka nav gulē­jis un ka patiešām ir redzējis šo šaušalīgo tēlu.

Viens apstāklis Felimu tomēr nomierināja, kaut nedaudz. Skrienot lejup pa gravu, viņš bija pametis skatienu atpakaļ. Jāt­nieks bija pagriezis muguru Alamo un auļoja prom pa prērija.

Ilgi, ilgi Felims nerunāja, tikai izgrūda pa nejaušam izsau­cienam.

Pamazām viņš atguva runas spēju, ne tāpēc, ka būtu atgrie­zusies drošības sajūta, bet gan tāpēc, ka viņam bija nepiecie­šams visu izprast. Jautājumi un izsaucieni tagad bira kā no pil­nības raga. Tie visi bija domāti viņam pašam. Tara vairs nebija mājā, un tā sarunā piedalīties nevarēja.

Saruna notika čukstus, it kā Felims baidītos, vai viņa balsi nesadzirdēs ārpus būdas.

— Ak vai! Ak vai! Tas tak nevar būt viņš! Svētais Patrik, stāvi man klāt! Bet kas tad tas bija? Viss bija viņa — zirgs, svītrainā sega, jaguāra ādas zābaki un pati galva, tikai seja ne­bija viņa. Uz to es arī paskatījos, bet kā lai pazīst cilvēku pēc sejas, ja tā visa vienās asinīs? Ak, tas nevar būt misters Moriss, nekad, nekad! Es to esmu nosapņojis. Vai tiešām es būtu gulējis un sapņojis? Bet varbūt tas viss no viskija? Nē, tik pilns es ne­biju. Divi mazi kausiņi un vēl pāris malku no pudeles — ar to es nevaru piedzerties. Esmu ierāvis divreiz vairāk, un tad vēl man mēle nav mežģījusies. Bez tam, ja tas būtu no tās velna dzi­ras, es vēl tagadīt kaut ko manītu. Nav pagājusi ne pusstunda, kopš es redzēju to, un es esmu skaidrs kā tiesnesis pirms prāvas. O, tieši tagad noderētu kāda lāsīte! Citādi man nenāks miegs un visu nakti būs jādomā. Ak, kas tas galu galā varētu būt? Un kur palicis saimnieks, ja tas nebija viņš? Svētais Patrik! Pievērs savu vaigu nabaga grēciniekam, kas palicis galīgi viens starp spokiem un parādībām!

Pēc šā lūguma katoļu svētajam īrs vēl dedzīgāk pievērsās pavisam citam dievam, kas no senseniem laikiem pazīstams ar vārdu Bakhs.

Šajā ziņā Felims guva izcilus panākumus: jau nepilnu stundu pēc zemošanās šim pagānu dievam, kuru pārstāvēja pudele Mo- nongahelas viskija, viņš bija atbrīvojies no visām riešanām — ja ne no grēkiem — un gulēja būdā uz grīdas, ne tikvien neatce­rēdamies drausmo skatu, kas bija satriecis viņu līdz pašiem dvē­seles dziļumiem, bet arī neapzinādamies, ka pats eksistē.

* *

*

Mustangu mednieka Morisa būdā nav dzirdama neviena skaņa — pat netikšķ pulkstenis, apliecinot, ka stundas aizrit mū- žībā_un ka pasauli ietin jauna nakts.

Ārpusē gan ir dzirdamas skaņas, taču tikai parastās nakts bal­sis — strauta burbulošana, vieglas vējpūtas sakustināto lapu čaboņa, cikadu sisināšana, kāda zvēra kliedziens.

Ir pienākusi pusnakts, uzlēcis mēness. Tā gaisma līst pīr zemi, šur un tur ielauzdamās meža biezoknī un mezdama platas sudra­bainas strēles starp kokiem.

Cauri šai gaismas un ēnu mijai, cik vien iespējams, priekšroku dodot ēnām, virzās jātnieki.

Kaut gan viņu nav daudz — tikai četri —, viņus aplūkojot, šermuļi skrien pār kauliem. Viņu kailie, spilgti izkrāsotie ķermeņi,

svītras un blaiskumi uz vaigiem, uz galvas saslējušās ugunīgās spalvas un rokās zibošie ieroči — viss brīdina, ka tas ir mežonīgs un bīstams spēks.

No kurienes viņi nāk?

Jātnieki ir komanču kara tērpos. Ap deniņiem šiem vīriem ir siksniņas, aiz kurām aizspraustas ērgļa spalvas, krūtis un rokas, kailas, kājās ar stirnādu apšūtas bikses.

Tiem jābūt komančiem, jo viņi jāj no rietumiem.

Bet uz kurieni viņi jāj?

Atbildēt uz šo jautājumu nav grūti. Viņi dodas uz būdu, kurā guļ līdz nemaņai piedzēries cilvēks. Viņu uzbrukuma mērķis ir Morisa Džeralda miteklis.

Ka šie cilvēki nejāj kā draugi, tas secināms no viņu kara tēr­piem. Arī no tā, kā viņi tuvojas būdai. Kad būda tikpat kā ar roku aizsniedzama, visi četri nokāpj no zirgiem, piesien tos pie kokiem un tālāk iet kājām.

Viņi sper soļus zaglīgi, cenšas nečabināt nobirušās lapas un , turēties ēnā, bieži apstājas, lai raudzītos uz priekšu un ieklausī­tos. Tas, kas izskatās pēc barveža, ar žestiem dod pavēles. Pēc visa tā noprotams, ka viņu nodoms ir pielavīties pie būdas ne­manītiem.

Pagaidām tas viņiem ir izdevies. Gandrīz neredzami viņi stāv pie mietu iežogojuma.

Būdā valda pilnīgs klusums. Nav dzirdama neviena skaņa — pat circeņa čirkstēšana ne.

Un tomēr būdā ir cilvēks.

Četri komanči piezogas pie durvīm. Tās ir aizslēgtas, bet gar malām ir spraugas. Visi četri mežoņi vienlaikus pieplok pie tām ar ausīm un, aizturējuši elpu, klausās.

Nav dzirdama ne krākšana, ne elpošana, vispār neviena skaņa,

— Iespējams. — barvedis čukstus saka labā, gramatiski pa­reizā kastīliešu dialektā, — ļoti iespējams, ka viņš vēl nav pār- radies mājā, kaut gan viņam sen jau vajadzēja būt te. Varbūt viņš atkal kaut kur aizjājis? Man ienāca prātā, ka aiz būdas ir nojume zirgiem. Ja mustangu mednieks ir mājā, viņa zirgu mēs atradīsim tur. Pagaidiet te, draugi, es aiziešu paskatīties.

Pēc dažām minūtēm barvedis ir atpakaļ. Zirga zem nojumes nav.

Viņš ņemas pētīt pēdas, kas ved uz turieni. Neviena pakavu, nospieduma, vismaz neviena svaiga.

Neko neatradis, vadonis atgriežas pie biedriem, kas vēl aiz­vien stāv pie durvīm.

—   Maldito! — viņš izsaucas pilnā balsī. — Viņa te nav, un pēdējās dienās viņš nav arī bijis.

—    Vai labāk neiet iekšā un neapskatīties? — ierosina viens no karotājiem, kas diezgan labi runā spāniski. — Kas tur slikts, ja mēs palūkosimies, kā īrs iekārtojies prērijā?

—    Skaidrs, ka nekā slikta tur nav! — piebalso trešais, kas runā Servantesa valodā tikpat labi. — Iemetīsim aci arī viņa pie­liekamajā. Esmu tā izsalcis, ka varētu rīt jēlu gaļu.

—   Por Dios! — tajā pašā skanīgajā valodā pievienojas cetur­tais un pēdējais. — Esmu dzirdējis, ka viņam ir arī pagrabiņš. Ja tas tā …

Barvedis neļauj viņam pabeigt sakāmo. Doma par pagrabu acīmredzot spēcīgi iedarbojusies uz viņu un liek bez vilcināšanās rīkoties.

Viņš sper ar kāju durvīs, bet tās neveras vaļā.

—    Caramba! Tās no iekšpuses aizšautas! Droši vien, lai viņa prombūtnes laikā neielauztos lauvas, tīģeri, lāči, bizoņi un varbūt arī indiāņi! Ha-ha-ha!

Barvedis sper stiprāk. Durvis nepadodas.

—   Aizbarikādētas ar kaut ko diezgan smagu. Ar speršanu mēs neko nepanāksim. Tūlīt redzēsim, kas tur iekšā ir.

Viņš izvelk no maksts mačeti, un uz viegla rāmja uzstieptajā ādā parādās liels caurums. Indiānis iebāž tajā roku un mēģina sataustīt šķērsli.

Saiņi drīz ir atbīdīti nost un durvis līdz galam vaļā.

Mežoņi iet iekšā. Viņiem ceļu rāda mēness.

Būdas vidū uz grīdas guļ kāds cilvēks.

—    Caray!

—    Vai viņš aizmidzis?

—    Laikam beigts, ja jau nedzirdēja mūs.

—    Nekā, — saka barvedis, aplūkojis gulošo, — tikai pilns kā maiss, borracha'/ Tas ir īra kalps. Esmu viņu redzējs. No tā vien var secināt, ka viņa saimnieks sen nav bijis mājā. Ceru, ka tas lops nebūs izlacis visu pagrabu, lai justos tik svētlaimīgs. Are, kur pudele. Smaržo uz mata kā roze! Tāds mazumiņš vēl ir atlicis. Lai paldies par to Gvādalupes madonnai.

Dažās sekundēs apklūgotās pudeles satura pārpalikums ir sa­dalīts starp klātesošajiem. Katram iznāk pa malkam, bet barve­dim pat vairāk. Viņš, protams, neiebilst pret šādu nevienlīdzību. Vienā mirklī pudele ir tukša.

Ko tālāk?

Agri vai vēlu mājas saimniekam jābūt atpakaļ. Viesi grib tik­ties ar viņu, citādi nebūtu ieradušies tik vēla stundā. Sevišķi to vēlas barvedis.

Kas četriem komančiem vajadzīgs no mustangu mednieka Morisa?

Tas atklājas indiāņu sarunā, jo nevienam no viņiem nav no­slēpums, kāpēc viņi te atrodas.

Viņi atjājuši nogalināt Morisu!

Barvedis ir kūdītājs, pārējie nekas vairāk kā viņa rīki un palīgi.

Pasakums ir pārak svarīgs, lai atļautos aušības. Par to viņš saņems tūkstoš dolāru un, pats par sevi saprotams, arī gandarī­jumu. Pārējie trīs drošuļi katrs dabūs pa simtniekam — pietie­kami daudz, lai apmierinātu komanča iekāri un nopirktu, ko sirds vēlas.

Ilgāk nav vērts spēlēties. Ir jānoņem maskas. Mūsu komanči ir tikai meksikāņi, viņu vadonis — mustangu mednieks Migels Diass.

—    Vajadzētu sagaidīt viņu slēpnī.

Tas ir Koijota priekšlikums.

—   Tagad ilgi vairs nebūs jāgaida. Tu, Baraho, aizej līdz klin­ti, un vēro, kad viņš parādīsies prērijā. Pārējie paliek tepat. Vi­ņam jānāk no Leonas puses. Mēs varam sagaidīt viņu nokalnē pie lielās cipreses. Tā ir vispiemērotākā vieta.

—    Vai labāk nebūtu pataisīt aukstu to? — ierunājas asins­kārais Baraho, norādīdams uz galvejieti, kurš, par laimi, nemana, kas ap viņu notiek.

—    Mirušie tur mēli aiz zobiem, — piekrīt otrs sazvērnieks.

—    Būs vēl sliktāk, ja mēs viņu nogalināsim, — atsaka Diass. — Kāda tam jēga? Šis jokupēteris tāpat ir kluss. Lieciet viņu mierā. Esmu vienojies nogalināt tikai viņa saimnieku. Ej, Baraho! U?kt p uz klints. Dons Morisio var parādīties kuru katru brīdi. Misēšanās nedrīkst notikt. Otrreiz tāda izdevība mums vairs ne­būs. Stāvi uz klints un turi acis vaļa! No tās vietas ir pārskatāms viss līdzenums. Tik gaišā naktī viņš nevar piejāt klāt nepama­nīts. Kolīdz ieraugi viņu, steidzies šurp un dod ziņu. Mums jāpa- gūst aizskriet līdz cipresei.

Baraho gan čāpo prom, lai izpildītu rīkojumu, taču diezgan negribīgi. Pagājušo nakti viņš kāršu spēlē pazaudējis Koijotam prāvu summu. Viņam gribas atspēlēties, jo viņš tīri labi zina, ko biedri diris viņa prombūtnes laikā.

—    Ātrāk, senjor Visente! — pavēl Diass, redzēdams, ar kādu

nepatiku Baraho paklausa. — Ja mēs izgāzīsim šo pasākumu, tu zaudēsi vairāk nekā laimētu montē partijā. Ej vien, draugs, — Koijots turpina iedrosminošā tonī. — Ja stundas laikā viņš ne­būs parādījies, kāds tevi nomainīs. Ej!

Baraho paklausa un, izgājis no būdas, dodas uz klinti. Pārējie, iededzinājuši gaismu, apsēžas.

Šādiem ļaudīm lielāko tiesu ir pie rokas līdzekļi, ar kuriem īsināt laiku. Uz nomaļu galda drīz parādās nevis vakariņas, bet spāņu kāršu komplekts, ko katrs meksikāņu dīkdienis nēsā līdzi zem serapē.

Kārtis tiek sajauktas, un spēle sākas.

Vīri tā aizraujas, ka laiks aizrit nemanot.

Koijots tur banku un ir arī krupjē.

Laiku pa laikam atskan izsaucieni «Cavallo en la puertaU un «Soto mozo!» («Karaliene vārtos!» un «Kalps laimē!»).

Uz raupjā galda šķind sudraba dolāri, klusi švīkst kārtis.

Bet tad spēli pārtrauc ļoti stipra skaņa.

Felims ir atmodies no dziļā miega un spalgi iekliedzas, ierau­dzīdams dīvaino sabiedrību, kas atradusi patvērumu zem būdas jumta.

Spēlmaņi uztrūkstas kājās un izrauj mačetes. Felimam ir lie­liska iespēja ātri nokļūt viņpasaulē.

Viņu glābj nejaušība — durvīs aizelsies parādās Baraho.

—    Viņš jāj … jau tuvojas klintij. Ātrāk, draugi, ātrāk!

Galvejietis ir glābts. Pat ja būtu vajadzība nogalināt viņu,

nepietiktu laika. Un maskētie vīri spriež, ka tādas vajadzības nav. Viņi atstāj Felimu un steidzas ārā, lai pastrādātu ienesīgāku asinsdarbu.

Pēc brīža viņi ir jau klints piekājē. Viņi nobēdzinās aiz kup­lās cipreses un gaida parādāmies savu upuri.

Viņi ieklausās un drīz izdzird pakavu dipoņu. Tā ir nevien­mērīga, it kā zirgs ietu pa nelīdzenu vietu. Viņš droši vien jāj lejup pa nogāzi.

Gaidītāji viņu vēl neredz. Nokalni, tāpat kā ieleju, klāj garas cipreses ēna.

Vienā vietā mēness tomēr apspīd zemi. Par nelaimi, šī vieta neatrodas uz upura ceļa. Viņam jānonāk cipreses ēnā!

—    Nenogaliniet viņu! — pavēloši čukst Migels Diass. — Vēl par agru. Lai vēl kādu stundiņu padzīvo. Man ir savi iemesli. Aizturiet viņu un viņa zirgu. Nav ko baidīties, jo mēs pārsteig­sim viņu nesagatavotu. Ja viņš pretosies, šausim nost. Bet ļau­jiet man šaut pirmajam.

Līdzdalībnieki padevīgi apsola.

Ilgi nav jāgaida. Jātnieks jau nokļuvis cipreses ēnā.

— Abajo las armas! A tierra/' — kliedz Koijots, pieskrie- dams ķlāt un satverdams pavadu; pārējie metas virsū jātniekam.

Tas nepretojas, nesit, nerauj ārā nazi, nešauj, pat ne ar vienu vārdu neprotestē. Cilvēks sēž zirgā, kā jau pieklājas, to viņi paši redz; viņi ar rokām pieskaras jātnieka ķermenim, bet tas liekas nejūtīgs. Pretojas vienīgi zirgs. Tas saslejas divkājās, kāpjas at­pakaļ un velk līdzi gūstītājus.

Viņi iekļūst mēness apgaismotajā joslā.

Žēlīgais dievs, ko tas nozīmē?

Gūstītāji palaiž zirgu vaļā un pārbīlī iekliedzas. Pēc brīža viņi diebj ko nagi nes uz mežu, kur piesieti viņu zirgi, uzlec tiem mugurā un bēg, atpakaļ neskatīdamies.

Viņi ir ieraudzījuši to, kas jau iedvesis šausmas daudz dros­mīgākiem cilvēkiem — jātnieku bez galvas!

XLV NODAĻA

MEKLĒŠANA UZ LABU LAIMI

Kas bija šis rēgs? vai tiešām cil­vēks?

Tā jautāja Koijots un viņa pārbiedētie biedri. Tāpat bija jau­tājis galvejietis, līdz beidzot, iedzēris kārdinošo viskiju, bija uz laiku aizmirsis bailes.

Līdzīga doma radās majora vadītajai meklētāju grupai, kas ieraudzīja jātnieku bez galvas agri no rīta prērijā.

Viņi skatījās uz rietumiem. Saule spīdēja acīs, un nekas vai­rāk par siluetu nebija saredzams — vismaz nekas tāds, kas lieci­nātu par līdzību ar mustangu mednieku Morisu.

Galvejietis bija skatījies no rietumiem, no saules puses, un saredzējis pietiekami daudz, lai domātu, ka jātnieks stipri atgā­dina viņa saimnieku.

Mēness gaismā četri meksikāņi, kas pazina Morisu Džeraldu pēc izskata, secināja to pašu.

Kā Felims, tā meksikāņi izjuta vistrakākās bailes.

Majora ekspedīcijas dalībnieki gan nebija tādu baiļu varā, taču jutās ne mazāk satraukti un neprata izskaidrot šo dīvaino parādību.

—    Nu, ko jūs teiksiet, kungi? — majors uzrunāja tos, kas bija sanākuši viņam apkārt. — Jaatzistas, ka es nekā nesaprotu.

—    Vai ta nav indiāņu viltība? — kāds ieminējās. — Mēģinā-, jums ievilināt mūs lamatās?

—    Parak slikta ēsma, — otrs atteica. — Mani ar tādu nepa- ķertu.

—   Es domāju, ka tie nav indiāņi, — sacīja majors. — Kādas ir jūsu domas, Spengler?

Pēddzinis neziņā papurināja galvu.

—    Vai tas nevarētu būt kads pārģērbies indiānis? — majors atkal uzrunāja Spengleru.

—    Es nezinu vairāk par jums, major, — pēddzinis atbildēja. — Droši vien kaut kas tamlīdzīgs. Kas gan cits? Viens no di­viem — vai nu cilvēks, vai putnu biedēklis.

—   Skaidrs, ka putnu biedēklis! — iesaucās vairāki, kurus acīmredzot apmierināja šī hipotēze.

—    Lai kas tas būtu — cilvēks, biedēklis vai velns, — ierunā­jās viens no ekspedīcijas dalībniekiem, kas reiz jau bija izteicis veselīgu spriedumu, — es neredzu iemesla, kādēļ mums būtu jā­baidās sekot tam pa pēdām, ja vien tādas ir palikušas.

—    Ja ir palikušas, — atbildēja Spenglers, — drīz mēs tās ieraudzīsim. Mēs jājam uz to pašu pusi. Vai varam .jāt tālāk, major?

—    Noteikti. Tāds sīkums nedrīkst mūs aizkavēt. Uz priekšu!

Jātnieki turpināja ceļu, daži diezgan negribīgi. Ekspedīcijā

bija cilvēki, kas labprāt grieztos atpakaļ, ja vien viņiem ļautu vaļu. Fie viņiem piederēja arī Kolhauns, kas bija satriekts vai­rāk par visiem. Ieraugot dīvaino parādību, acis viņam bija kļu­vušas nedabiski stiklainas, lūpas nobālējušas, apakšžoklis atkāries un atsedzis zobus, kurus viņš ar mokām valdīja, lai tie nesāktu klabēt.

Ja nebūtu vispārēja apjukuma, to ievērotu visi. Taču tagad visu skatieni bija pievērsti vienam punktam, un, kad jātnieks bez galvas beidzot pazuda un nodaļa devās tam pa pēdām, kap­teinis jāja pats pēdējais, lai nevienam nekristu acīs.

Pēddzinis bija spriedis pareizi. Vieta, kur noslēpumainais jāt­nieks kādu laiku bija stāvējis, atradās tieši viņu ceļā.

Bet, it kā gribēdams pierādīt, ka nav cilvēks, jātnieks nebija atstājis nevienu pēdu.

Izskaidrojums tam tomēr bija gluži dabisks. Tur, kur zirgs bija pagriezies, sākās ar baltiem oļiem klāts līdzenums. Pēddziņu valodā to sauca par krīta prēriju. Šur un tur bija izsvaidīti ak­meņi, un uz tiem varēja saskatīt švīkas — acīmredzot no paka­viem. Taču šīs zīmes spēja atklāt vienīgi pēddziņa asais ska­tiens. Bet arī šīs pēdas drīz pazuda, jo pāri bija gājis savvaļas zirgu bars.

Viņi varētu doties tālāk uz to pašu pusi, kurp devies jātnieks bez galvas. Ceļu viņiem rādītu saule, bet vēlāk — vakarzvaigzne. Taču viņus interesēja apkaltā mustanga pēdas, un pusstunda pa­gāja veltīgos pēdu meklējumos. Kad saule nogrima aiz apvāršņa, Spenglers atmeta tiem ar roku.

Neatlika nekas cits kā griezties atpakaļ un iekārtoties uz naktsguļu krūmos.

Tika nolemts otrā rītā atsākt meklēšanu.

Tomēr to neizdevās izdarīt. Notika neparedzētais.

Līdzko viņi bija iekārtojuši nometni, ieradās kurjers ar ziņo­jumu majoram. To sūtīja apgabala pavēlnieks, kura štābs atra­dās Sanantoniodebeharā. Vispirms papīrs bija nogādāts Indžas fortā, bet no turienes tālāk.

Kas teikts ziņojumā, to varēja noprast no majora pavēles «ne- vilkt nost zābakus un neņemt nost seglus». Zirgi vēl nebija pa­guvuši nožūt, kad dragūni atkal kāpa tiem mugurā.

Papīrs darīja zināmu, ka komanči pastrādājuši varasdarbus, ne pie Leonas, bet piecdesmit jūdzes uz austrumiem, netālu no Sanantonio.

Tagad tās vairs nebija baumas vien. Laupītāji tuvojās, slepka­vodami vīriešus, sievietes un bērnus, dedzinādami viņu mājas.

Majoram tika pavēlēts nezaudēt laiku un steigties turp.

Civiliedzīvotāji varēja palikt, bet draudzībai un vecāku mīles­tībai vajadzēja piekāpties nepieciešamības priekšā. Vairums no viņiem bija pievienojušies ekspedīcijai bez iepriekšējas sagata­vošanās, uzmetot plecā tikai šautenes. Tagad izsalkums lika sevi manīt.

Neviens nemēģināja atteikties no iesāktās meklēšanas. Vaja­dzēja tikai apmainīt zirgus un nodrošināties ar ēdamo, un tad varēja turpināt meklēšanu.

Neliela grupiņa palika ar Spengleru, lai uzmeklētu amerikāņu zirga pēdas, kurām, kā paredzēja pēddzinis, vajadzēja vest atpa­kaļ uz Leonu. Pārējie kopā ar dragūniem jāja uz fortu.

Pirms šķiršanās no Poindekstera un viņa draugiem majors pa­stāstīja viņiem par to, par ko līdz šim bija klusējis — par asinīm un to, kā pēddzinis izskaidro šo atradumu. Tā kā majoram pašam nebija paredzams piedalīties meklēšanā, viņš uzskatīja par savu pienākumu atklāt visu tiem, kas turpinās dzīt pēdas.

Viņš ar skumjām izteica aizdomas par jauno īru, ar kuru viņam vienmēr bija bijušas labas attiecības. Pienākums tomēr bija stādāms augstāk par visu, un, kaut gan viņš neticēja, ka mustangu mednieks varētu būt vainīgs, pareizāk sakot — uzska­tīja, ka tas nav iespējams, viņš nevarēja neatzīt, ka pierādījumi vēršas pret jaunekli.

Plantators un viņa draugi gan vairs nešaubījās. Tagad, kad jautājums par indiāņiem atkrita, visi vienbalsīgi pasludināja Morisu Džeraldu par slepkavu.

Oberdofera stāsts apgaismoja tikai traģiskā notikuma sākumu, Henrija Poindekstera zirgs, atgriezdamies ar asiņainiem seg­liem, — beigas. Trūkstošos posmus ātri vien aizpildīja gan pēd­dziņa skaidrojums, gan minējumi.

Taču neviens nemēģināja izdibināt slepkavības motīvus, vis­maz neviens nopietni par to nedomāja. Džeralda naidīgo noska­ņojumu saistīja ar viņa un Kolhauna ķildu. Nosprieda, ka viņš savas dusmas izgāzis uz visu Poindeksteru ģimeni.

Spriedums bija aplams, taču iedomātā slepkavas pēdu meklē­tāji galvu par to daudz nelauzīja. Viņiem prātā bija tikai atmaksa.

Ar tādu apņemšanos viņi arī šķīrās. Tika nolemts turpināt meklēšanu otrā rītā. Vajadzēja līdz galam izpētīt abas pēdas un

atrast abus pazudušos dzīvus vai mirušus.

* *

*

Grupa ar Spengleru priekšgalā palika turpat, kur vieitu pār- nakšņošanai bija izvēlējies majors.

Viņu bija apmēram desmit cilvēku. Pēc lielākas nodaļas ne­bija nekādas vajadzības. Briesmas no komančiem šajā rajonā vairs nedraudēja.

No šiem deviņiem vai desmit daži bija palikuši aiz ziņkārības, daži aiz biedriskuma. Galvenokārt tie bija jauni vīrieši — plan- tatoru dēli. Viņu vidū bija arī Kolhauns, atzīts grupas vadītājs, kaut gan par vīru, kura pavēlēm visiem būs jāklausa bez ieru­nām, tika atzīts Spenglers.

Vakarā grupas dalībnieki nevis gāja gulēt, bet salasījās ap ugunskuru, kas jau sprakstēja izcirtumā.

Netrūka ne ēdamā, ne dzeramā. Daudzi no tiem, kas bija aiz­jājuši, zinādami, ka viņi nav nepieciešami, bija atstājuši savas mugursomas un blašķes palicējiem. Viskija pietiktu visai nak­tij — pat tad, ja dzertu vienā dzeršanā.

Par spīti bagātīgajiem dzeramā krājumiem un bezbēdīgajiem pagaļu sprakstiem, vakariņotāji jutās nomākti. Dienā gūtie iespaidi neļāva atraisīties priekam.

Jūs varat jūsmot par mērenām izpriecām pie ģimenes pa­varda. Reizēm, atrazdamies prērijā, pats esmu ilgojies pēc tā, bet tagad, pamezdams skatienu atpakaļ un salīdzinādams prēriju un mājas pavardu, es nevaru neizsaukties:

«Dodiet man ugunskuru un piecus sešus manus medību bied­rus ap to, dodiet man vēlreiz, un es atdošu jums visu savu uz­krāto bagātību un visu savu nevajadzīgo slavu. Es ar prieku at­došu jums visu to līdz ar rūpēm un darbu, kas nepieciešams, lai noturētu bagātību un slavu.»

Ap ugunskuru sēdošo cilvēku noskaņojums bija vienkārši iz­skaidrojams. Visiem joprojām rēgojās spokainais tēls. Visi vēl joprojām bija baiļu varā. Viņi neparko nespēja izskaidrot, kas ir šis lietuvēns. To nezināja ne Spenglers, ne Kolhauns.

Kolhauns likās satriekts visvairāk. Savilcis uzacis, viņš sēdēja tālāk no ugunskura, koku paēnā, un kopš dragūnu aizjāšanas nebija pavēris muti. Šķita, ka viņš neilgojas pievienoties tiem, kas sildās pie sārta, un nolēmis turēties tālāk, lai nenokļūtu ska­tienu krustugunīs. Acis viņam joprojām nedabiski spīdēja, sejā bija izbaiļu atspulgs.

— Paklau, Kaš Kolhaun! — uzsauca viens no jaunekļiem, kas jau bija krietni iesilis. — Nāc šurp, veco zēn, iedzersim! Mēs visi jūtam tev līdzi un darīsim visu, lai atriebtos par tevi un ta­viem tuviniekiem. Bet nevajag taču visu laiku staigāt ar nokārtu degunu, kā tu patlaban. Nāc šurp un ļauj, lai tevi ielīksmo mo- nongahelietis! Tev uzreiz kļūs labāk, tici man.

Vai nu Kolhaunu iepriecināja tas, kā iztulkota vdņa klusē­šana, kas visiem bija dūrusies acīs, vai viņš izjuta iekšēju aicinā­jumu pievienoties draugu pulkam, bet viņš pienāca pie uguns un apsēdās starp iereibušajiem jaunekļiem. Pirms apsēšanās viņš iedzēra pamatīgu malku no pasniegtās pudeles.

No šā brīža Kolhauns pārvērtās kā uz burvja mājienu. Drū­mums izgaisa bez miņas, un Kolhauns kļuva tik jautrs, ka dažs labs no klātesošajiem nobrīnījās. Nebija saprotams, kā var tā uz­vesties cilvēks, kuram, kā domāja, vēl no rīta nogalināts brālēns.

Kaut gan Kolhauns bija atnācis kā viesis, drīz viņš sāka jus­ties kā saimnieks. Kad katrs bija iztukšojis savu pudeli, izrādījās, ka viņam to ir neizsmeļami krājumi. No viņa ietilpīgajām seglu somām iznira pudele pēc pudeles, kuras bija atstājuši kopā ar majoru aizjājušie dragūni.

Kolhauna skubinātajiem un viņa piemēra iedvesmotajiem jaunajiem plantatoriem asinis sāka ritēt straujāk; viņi lēkāja ap ugunskuru, pļāpāja, dziedāja, dejoja, auroja un pat vārtījās pa zemi, līdz beidzot alkohols tos pievārēja. Daba prasīja savu, un jaunekli lāvās miegam, dažs varbūt pirmo reizi tik stipri iereibis.

Kapteinis atlaidās zālē pēdējais.

Viņš apgūlās pēdējais, bet piecēlās pirmais. Līdzko dzīres bija beigušās un gulētāji cieši iemiguši, Kolhauns uzrausās kājās un, laipodams starp tiem, manījās pazust. Viņš atsēja zirgu, ielēca seglos un bez trokšņa jāja prom.

Kolhauna rīcība neliecināja, ka viņš būtu iereibis. Gluži otrādi — šķita, ka viņš ir skaidrāks par skaidru un ir apņēmies piepildīt kādu iepriekšēju nodomu.

Kas viņam nedeva miera? Varbūt, brāļa mīlestības dzīts, viņš gribēja uzmeklēt noslepkavoto un atklāt noslēpumu? Varbūt, aiz­jājot viens, gribēja parādīt savu centību?

Pēc vairākām frāzēm, kas Kolhaunam neviļus paspruka, jājot cauri mežam, bija noprotams, ka viņam tiešām ir tāds nodoms.

— Paldies dievam, pašreiz spīd mēness, un tie puiši ātrāk par sešām stundām nepamodrsies. Man pietiks laika pārmeklēt katru krūmu nostūri pāris jūdžu apkaimē. Ja vien līķis ir tur, es to atradīšu. Bet ko tas varētu nozīmēt? Ja es vienīgais to būtu re­dzējis, es domātu, ka sāku jukt. Bet to redzēja visi, līdz pēdējam cilvēkam. Visvarenais dievs, kas tas varētu būt?

Viņš nepaguva izteikt šos vārdus, kad viņam pār lūpām izlau­zās baiļu kliedziens. Viņš apturēja zirgu, it kā draudētu bries­mas.

Jādams pa sānceliņu, Kolhauns tuvojās iepriekš minētajai sti­gai. Jau grasīdamies uzjāt uz tās, viņš redzēja, ka nav vienīgais, kas izvēlējies ceļošanai šo vēlo nakts stundu.

Svešinieks jāja Kolhaunam pretī pa stigu — ne lēni kā viņš, bet ātros rikšos.

Jau ilgi pirms tam, kad mēness apspīdētais svešinieks bija paguvis piejāt tuvāk, Kolhauns redzēja, ka tam nav galvas.

Acis nevīla Kolhaunu. Spožo gaismu, kas apsudraboja nepa­zīstamā plecus, neatstaroja seja ne uz tiem, ne starp tiem. Tā nevarēja būt mēness radīta ilūzija. Šo pašu tēlu Kolhauns bija redzējis arī saules gaismā.

Tagad viņš redzēja vēl vairāk: nāves bālo un asinīm aptaš­ķīto galvu jātnieks turēja klēpī. Kolhauns pazina zirgu, jātnie­kam plecos uzmesto svītraino serapē, jaguārādas zābakus, zirga segu — tas viss piederēja mustangu medniekam Morisam.

Kapteinim laika bija gana apbrīnot «visu sīki. Šausmu sava- žots, viņš stāvēja uz sānceliņa kā sasalis. Šķita, ka viņa zirgs pār­dzīvo to pašu. Dzīvnieks drebēja pie visām miesām un nemēģi­

nāja kustēties pat tad, kad jātnieks bez galvas atradās jau pavi­sam tuvu un viņa zirgs sprauslādams uz mirkli apstājās pret! pārbiedētajam Kolhauna zirgam.

Tikai tad, kad bērais mežonīgi iezviedzās un pavisam tuvu tam iekaukdamies atsaucās suns, tikai tad, kad bērais bija pagrie­zies atpakaļ uz stigas un jau rikšoja tālāk, Kolhauns juta atvieg­lojumu, juta, ka atgūst runas spēju.

— Debesu tēvs! — viņš iesaucās drebošā balsī. — Ko gan tas nozīmē? Vai tas ir cilvēks? Varbūt nešķīstais gars mozē mani? Vai visa diena būtu bijis murgs? Bet varbūt es esmu sajucis prātā … sajucis . .. sajucis? …

Ne visai sakarīgajai runai sekoja acumirklīga rīcība. Lai kāds būtu bijis meklēšanas iemesls, tagad Kolhauns acīmredzot attei­cās no sava mērķa, jo, pagriezis zirgu, viņš pa to pašu ceļu jāja atpakaļ, tikai daudz ātrāk, neapstādamies, kamēr nebija sasniegta nometne.

Tad, piezadzies pie ugunskura, Kolhauns nogūlās starp jau­nekļiem — nevis lai iemigtu, bet gan lai drebinādamies sagaidītu, kad rīts apspīdēs viņa seju un izdzēsīs drausmo spulgoņu iedubu- šajās acīs.

XLVI NODAĻA

SLEPENA ATZĪŠANĀS

Jau mazā gaismiņā ap Kasadelkorvo hasiendu bija manāma rosība.

Pagalmā drūzmējās apbruņoti ļaudis, kaut gan pēc kareivjiem .tie neizskatījās. Vieni cilāja smagas mednieku šautenes vai div- stobrenes, citi — pistoles, revolverus un lielus nažus, daži pat tomahaukus.

Sarkanos flaneļa kreklos, no krāsainām segām un Kentuki parķa šūtās jakās, brūnās pašaustās vadmalas un zilās kokvilnas biksēs ģērbušies brašie vīri ar filca un ādas cepurēm galvā un garos mītas ādas zābakos un briežādas stulpiņos veidoja Teksasas pierobežas kolonijās bieži vērojamu ainu.

Kaut gan viņu izturēšanās bija neparasta un viņi visi cilāja ieročus, nevarēja pateikt, kāpēc šie ļaudis te salasījušies. Pat tad, ja viņiem būtu vismiermīlīgākie nolūki, viņi būtu bruņojušies un ģērbušies gluži tāpat.

Taču viņu mērķis jau ir zināms.

Daudzi bija ieradušies jau iepriekšējā dienā kopā ar dragū­niem. Citi, tālāk dzīvojošie un daži mednieki, bija pienākuši klāt nupat. Šajā rītā Kasadelkorvo pagalmā ļaužu bija vairāk nekā iepriekšējā dienā, kaut gan pirmajos meklējumos bija piedalīju­šies arī kareivji.

Visi bija civiliedzīvotāji, un tomēr daļa no viņiem izcēlās ar zināmu organizētību. Tos varēja noturēt par brīvprātīgajiem, kaut gan viņus sauca par regulatoriem[37].

Nekā īpaša nedz viņos, nedz viņu apģērbā, ieročos vai ceļa piederumos nebija. Nezinātājs nepateiktu, ka tie ir regulatori. Viņi cits citu pazina. Viņi sprieda par Henrija Poindekstera no­slepkavošanu un atzina mustangu mednieku Morisu par vainīgo..

Otrs sarunu temats bija radniecīgs. Aculiecinieki stāstīja pā­rējiem, ko viņi redzējuši iepriekšējās dienas vakarā prērijā.

Daži sākumā neticēja un uzņēma to kā joku. Taču tas tika stāstīts ar tādu nopietnību, ka pat skeptiķi vairs nešaubījās, ka ir tāds jātnieks bez galvas.

Protams, daži mēģināja atrast dīvainajai parādībai izskaidro­jumu. Vienīgais, kas apmierināja visus, bija robežsarga izvirzī­tais izskaidrojums, — ka zirgs bijis īsts, bet jātnieks gan ne.

Kādā nolūkā šāds triks izstrādāts un kas to izgudrojis, to ne­viens neņēmās izskaidrot.

Pasākumam, kas bija viņus sapulcinājis, vajadzēja sagatavo­ties ātri. Visi jau zināja, kas būs darāms, un gaidīja Vudliju Poindeksteru, kuram vajadzēja vadīt šīsdienas ekspedīciju, gai­dīja viņa rīkojumus.

Plantators savukārt kavējās, cerēdams sameklēt pavadoni — cilvēku, kas varētu aizvest viņus uz Alamo, uz mustangu med­nieka Morisa būdu. Tāda cilvēka nebija. Plantatori, tirgoņi, vei­kalnieki, juristi, mednieki, zirgu un vergu tirgotāji — visi vien­līdz maz zināja par Alamo.

Izrādījās, ka kolonijā ir tikai viens cilvēks, kas varētu uzņem­ties šo pienākumu — vecais Zebs Stamps. Taču Zebs nebija at­rodams. Viņš bija devies kaut kur tālu uz medībām, un vairāki ziņneši cits pēc cita atgriezās tukšā.

Pašā hasiendā bija sieviete, kas varētu parādīt meklētājiem ceļu līdz iedomātā slepkavas pavardam.

Vudlijs Poindeksters to nezināja, un labi vien bija. Ja lep­nais plantators zinātu, ka miesīgā meita var aizvest viņu uz vien­

tuļo būdu pie Alamo, viņa bēdas par pazaudēto dēlu padziļinātu apziņa, ka meita nomaldījusies neceļos.

Arī pēdējais cilvēks, kas bija aizsūtīts sameklēt Zebu Stampu, atgriezās hasiendā viens. Atriebības alkas vairs nebija valdāmas, un regulatori devās ceļā.

* *

Līdzko nodaļa vairs nebija saredzama, pašā hasiendā satikās divi cilvēki, kas būtu varējuši izpalīdzēt meklētājiem.

Viņu sarunā nebija nekā nosodāma, nekā iepriekš paredzēta. Tā bija vienkārša sagadīšanās. Zebs Stamps tikko bija atgriezies no medībām un atvedis uz hasiendu «laupījumu», kā viņš to dē­vēja, kuru bija sagādājusi uzticamā šautene.

Zebam Stampam Luīza, protams, bija mājā. Vēl vairāk — viņa gaidīja tikšanos ar nepacietību, ar tik svelošu nepacietību, ka viņa visu iepriekšējo dienu no rīta līdz vakaram nenolaida acu no ceļa.

Drīz pēc tam, kad trokšņainais pūlis bija nozudis, parādījās Zebs uz savas vecās ķēves. Tā bija apkrauta ar medījumu un lēni kulcināja pa ceļu otrpus upes, jau griezdamās uz hasiendas pusi.

Luīza nopriecājās, ieraugot sirmgalvja milzīgo augumu. Šajā cilvēkā viņa saskatīja īstu draugu, kuram varēja droši uzticēt vis­apslēptākās domas. Un tagad viņa gribēja atdot tam noslēpumu, kas bija gruzdējis sirdī nakti un dienu.

Zebs vēl nebija spēris kāju ar akmens plāksnēm izliktajā pa­galmā, kad Luīza jau gaidīja viņu azote jā. Bezbēdīgais smaids, ar kādu viņš nāca, liecināja, ka cilvēks vēl nekā nezina par no­tikušo nelaimi. Bija manāma vienīgi neizpratne, kad viņš ievē­roja, ka lielie vārti ir aizvērti un aizbultēti. Hasiendā to nemē­dza darīt, vismaz pašreizējā īpašnieka laikā ne. Vēl vairāk Zebu izbrīnīja nēģera drūmā sejas izteiksme, un viņš jautāja:

—   Kas tev noticis, Pluto, veco zēn? Tu izskaties pēc suņa, kuram līdz saknei nocirsta aste. Un kāpēc gaišā, dienas laikā vārti ir ciet un nobultēti? Vai tad kaut kas ir noticis?

—   Kā tad, mister Tamp, ka noticis. Ir notikusi nelaime. Vai, liela, liela nelaime!

—   Ej nu! — mednieks iesaucās, drūmā toņa satraukts. — Vai tiešām kas ļauns? Saki jel ātrāk, Pluto. Nevar būt nekā ļaunāka par to, kas rakstīts tev uz sejas. Vai kaut kas atgadījies tavai jaunajai saimniecei? Mis Luīza . ..

—   Nē, nē, mis Luīzai nekas nav noticis. Bet kaut kas līdzīgs.

Jaunā mis ir iekšā. Nāciet, mister Tamp. Viņa pati pastāstīs jums briesmīgo jaunumu.

—   Vai saimnieks arī ir iekšā? Viņš taču ir mājā, vai ne?

—   Nav gan. Pašreiz nav. Saimnieks ir tālu piom no mājām. Viņš aizjāja pirms ceturtdaļstundas. Pašreiz viņa tur nav. Viņš aizjaja-prērijā, kur savvaļas zirgi, tur, kur pirms mēneša notika lielas medības. Jūs tak zināt, mister Zeb?

—   Prērijā, kur savvaļas zirgi? Kas viņam tur meklējams? Kas aizjāja viņam līdzi?

—   Tur ir misters Kolhūns un citi. Bija vesels bars. Pluto saka taisnību.

—   Un jaunais misters Henrijs — vai viņš arī aizjāja?

—   Ak, mister Tamp! Tā jau ir tā mūsu nebaltā diena. Misters Henrijs arī ir aizjājis. Viņš nekad vairs neatgriezīsies. Viņa zirgs pārskrēja mājā viss vienās asinīs. Oi, oi, ļaudis runā, ka misters Henrijs esot jau beigts.

—   Beigts? Vai tu dzen jokus vai runā nopietni, nēģeri?

—   Pavisam nopietni, mister Tamp. Man grūti to pateikt. Viņi visi aizjāja meklēt līķi.

—   Še, aizstiep to visu uz virtuvi. Tur ir tītars un pāris meža vistu. Kur atrodama mis Luīza?

—   Esmu te, mister Stamp. Nāciet iekšā, — mednieku uzru­nāja labi pazīstamā balss, kas šoreiz skanēja tik bēdīgi, ka viņš to gandrīz vai nepazina. — Ak, vai, viss, ko Pluto jums stāstīja, ir tīrā patiesība. Mans brālis nav redzēts kopš aizvakarvakara. Viņa zirgs atgriezās ar asiņainiem segliem. Ak, Zeb, par to pat briesmīgi domāt!

—   Jā, tie patiesi ir bēdīgi jaunumi. Viņš kaut kur aizjāja, un zirgs atgriezās bez viņa? Es negribu jūs lieki sāp nāt, mis Luīza, bet, tā kā viņš tiek meklēts, tad es varu palīdzēt, tāpēc es gribētu zināt kaut ko vairāk.

Luīza pastāstīja visu, ko zināja. Viņa noklusēja vienīgi to, kas bija noticis dārzā un pirms tam. Viņa atsaucās uz Oberdoferu, apgalvojot, ka Henrijs sekojis mustangu medniekam.

Zebs bija sašutis, padzirdot, ka ļaudis tur Morisu aizdomās par slepkavību.

—   Tie ir meli! — mednieks kliedza. — Neķītri meli! Tas ir netīrs lops, kas to izdomājis. Tas nav iespējams. Mustangu med­nieks nav no tiem, kas darītu tādas lietas. Un kāpēc lai viņš būtu to darījis? Ja nu vēl viņiem būtu bijušas sliktas attiecības .. . Bet tā taču nebija. Es pats esmu dzirdējis, ka mustangu mednieks saka par jūsu brāli visu to labāko. Jūsu brālēnu Kašu gan viņš necieta ne acu galā, bet tad man jājautā, kurš gan viņu ieredz?

Atvainojiet, ka es tā runāju. Ja nu jūsu brālis sastrīdējies ar mustangu mednieku un viņi saplēsušies, tad …

—   Nē, nē! — iesaucās jaunā kreoliete, savās bēdās aizmirsusi visu. — Starp viņiem viss bija nokārtots. Henrijs neko neiebilda. Viņš tā teica, un Moriss . . .

Sarunas biedra skatiens lika meitenei apklust. Aizklājusi seju ar rokām, viņa lāva vaļu asarām.

—   Ak tā . .. — nomurmināja Zebs. — Tātad starp viņiem kaut kas bija? Jūs sakāt, mis Luīza, ka izcēlās ķilda starp jūsu brāli…

—   Manu dārgo, dārgo Zeb! — viņa iesaucās, atņemdama ro­kas no sejas un skatīdamās apjukušajam medniekam tieši acīs. — Apsoliet, ka neizpaudīsiet nevienam manu noslēpumu! Apso­liet to kā draugs, kā godīgs un kārtīgs cilvēks! Vai apsolāt?

Mednieks kā zvērot pacēla savu plato roku un iezvēla sev pa krūtīm.

Pēc piecām minūtēm viņš jau zināja noslēpumu, ko sieviete reti kad izpauž un, ja izpauž, tad tikai tādam, kuram var pilnīgi uzticēties.

Mednieks brīnījās mazāk, nekā varēja gaidīt.

—   Nekas, mis Luīza, — viņš līdzjūtīgi sacīja. — Zebs Stamps tur neredz nekā tāda, par ko vajadzētu kaunēties. Sievietes vien­mēr ir un paliek sievietes — prērijā tāpat kā visā pasaulē. Un, ja kāds apgalvos, ka, iemīlot mustangu mednieku, jūs neesat izvē­lējusies īsto, tā būs rupja kļūda. Viss pārējais, ko jūs man stās­tījāt, apstiprina to, ko es teicu, — ka mustangu mednieks nav iejaukts tc dā netīrā lietā, ja kaut kas tamlīdzigs vispār ir noticis. Cerēsim, ka viss būs labi. Kādi ir pierādījumi? Tikai tas, ka zirgs atgriezies ar asins traipiem uz segliem?

—   Ir vēl cits. Ļaudis vakar bija izjājuši meklēt, sekojuši pē­dām un atraduši kaut ko tadu, par ko negribēja man teikt. Es nojautu, ka tēvs negrib man stāstīt, ko viņi redzējuši. Citiem es baidījos jautāt. Viņi atkal ir prom, aizjāja īsi pirms jūsu iera­šanās.

—   Bet mustangu mednieks? Ko saka viņš pats?

—   Ak, es domāju, ka jūs zināt. Viņš vēl nav atrasts. Mori Dieu, mori Dieu! Viņš varbūt kritis no tās pašas rokas, kas noga­linājusi manu brāli.

—   Jūs sakāt, ka viņi jājuši pa pēdām? Un vai viņi atrada pē­das? Ja vien viņš ir dzīvs, viņam jābūt Alamo. Kāpēc viņi ne­jāja uz turieni? A, saprotu. Neviens cits lāgā nezina, kur tas ir. Un, ja viņus veda tas pienapuika Spengleis, viņš krīta prērijā neieraudzīja nevienu pēdu. Vai viņi atkal aizjāja pa to pašu ceļu?

—   Jā. Kāds teica, ka jāšot.

—  Nu, ja jau viņi devušies meklēt mustangu mednieku, es arī varu jāt. Es noteikti atradīšu viņu ātrāk.

—   Tāpēc es arī ļoti vēlējos jūs redzēt. Tētim līdzi aizjāja daudz visādu salašņu. Viņu vidū bija vairāki tādi, kurus sauc par regulatoriem. Viņi runāja par linčošanu. Daži zvērēja nežēlīgi atriebties. Ak dievs, ja viņi atradīs viņu un Moriss nevarēs pie­rādīt savu nevainību, aklās dusmās … un ja vēl ir tāds palīgs kā Kasijs… jūs saprotat, ko es domāju. Kas to lai zina, ko vi­ņam var izdarīt? Dārgais Zeb, manis dēļ, viņa, sava drauga, dēļ steidzieties, steidzieties! Jums jānokļūst Alamo pirmajam un jā­brīdina Moriss. Jūsu zirgs nav nekāds ātrais. Ņemiet manējo, vienalga, kuru jūs atrodat stallī…

—   Jums ir sava taisnība, — mednieks viņu pārtrauca, grasī­damies iet. — Puisim var iziet čābiski, un es darīšu visu, lai vi­ņam palīdzētu. Neraizējieties, mis Luīza. Sevišķi nav ko steigties. Mana ķēve labi -zina ceļu. Ar jūsu lāsumaino man ne visai gribas jāt. Es labāk pats ar savu kleperi. Bez tam ar to varu jāt kaut vai tūlīt, ja vien Pluto nav noņēmis seglus. Varbūt jūsu brālim nekas ļauns nav noticis. Un, kas attiecas uz mustangu mednieku, man ir skaidrs, ka viņš ir nevainīgs kā bērns mātes klēpī.

Zebs lācīgi paklanījās un izgāja no azotejas, bet jaunā kreo­liete devās uz savu istabu.

XLVII NODAĻA

AIZTURĒTA VĒSTULE

Panisku baiļu pārņemtais Koijots un trīs viņa biedri metās pie saviem zir­giem un steigšus ielēca seglos.

Viņi vairs nedomāja par atgriešanos pie Morisa Džeralda bū­das. Gluži otrādi, viņi domāja, kā tikt pēc iespējas tālāk no vien­tuļā mājokļa, kura saimnieks bija parādījies viņiem tik dīvainā izskatā.

Ka tas bijis «dons Morisio», par to neviens no viņiem nešau­bījās. Visi četri pazina viņu — Diass labāk par visiem —, bet katrs »© viņiem pietiekami labi, lai varētu apgalvot, ka tas bijis īrs. Tas bija viņa zirgs, viņa jaguārādas zābaki, viņa serapē, kuru bija auduši navaho cilts indiāņi un kas atšķīrās no parastajiem meksikāņu serapē, un viņa galva!

Viņi nebija apstājušies, lai izpētītu vaibstus, bet cepure vēl bija galvā, un viņi pazina melno, spīdīgo sombrero, kuru mēdza valkāt Moriss. Iekļuvis mēness gaismas joslā, tas bija paspīdējis viņu acu priekšā.

Bez tam viņi bija redzējuši lielo suni, un Diass zināja teikt, ka tas ir mustangu mednieka suns. Nikni rūkdams, suns bija me­ties viņiem virsū, kaut gan bez visa tā uzbrucēji bija pārbijušies līdz nāvei.

Ko kājas nes viņi drāzās caur brikšņiem un, uzjājuši pa stāvo nogāzi — ne pa gravu, kur bija paredzēts sagaidīt upuri, — sa­sniedza līdzenumu.

Arī te viņi ne'uz mirkli nepiestāja, bet auļoja tālāk pāri līdze­numam, līdz sasniedza krūmus, kur viņi tik veiksmīgi bija pār­vērtušies par komančiem.

Pretējā metamorfoze notika paviršāk un tāpēc arī ātrāk. Viņi ar skubu nomazgāja no ķermeņa kaujas krāsojumu (ūdens bija paņemts līdzi lielās pudelēs), ar skubu izvilka no koka dobuma savus meksikāņu apģērbus un, ar ne mazāku skubu uzvilkuši tos mugurā, uzlēca zirgos un jāja uz Leonu.

Atceļā viņi runāja tikai par jātnieku bez galvas, bet, neizsa­kāmu šausmu pārņemti, viņi nekādi nespēja izskaidrot šo pārda­bisko parādību. Joprojām būdami neziņā, ciema nomalē viņi šķīrās un devās katrs uz savu būdu.

— Caray! — iesaucās Koijots, pārkāpis pār savas būdas sliek­sni un atkritis niedru gultā. — Gaidi vien, ka pēc visa tā nāks miegs. Santos Dios! Tādu skatu! Asinis stingst dzīslās. Un man nav ar ko sasildīties. Pudele ir tukša, krogs ciet, visi guļ. Madre de Dios! Kas tas varētu būt? Spoks? Nē. Es pats aptaustīju tā miesu un kaulus, Visente no otras puses tāpat. Santissima! Acis taču nebūtu mani vīlušas! Ja tas ir biedēklis, tad kam un kāpēc tas vajadzīgs? Kam, izņemot mani un manus biedrus, nāktu prātā prērijā rīkot karnevālu? Mii demonios, cik riebīgs karnevāls! Caray, vai kāds nav aizsteidzies man priekšā? Varbūt šo piedā­vājumu pieņēmis kāds cits un nopelnījis tūkstoš dolāru? Varbūt tas bija īrs, nogalināts, ar nocirsto galvu rokās? Nē, nevar būt, tas ir smieklīgi, neticami, neiespējami. Bet kas tad? A, sapratu. Jā, tā tas noteikti ir. Kāds viņu brīdināja, ka mēs ieradīsimies, vai vismaz viņam pašam radās aizdomas. Šī komēdija tika izspē­lēta, lai izbiedētu mūs. Iespējams, ka viņš pats bija tuvumā un redzēja mūsu apkaunojošo bēgšanu. Maldito! Bet kas mūs būtu nodevis? Neviens. Neviens taču nezināja par mūsu nodomu. Bet kā tad viņš spēja sagatavot tādu velnišķu pārsteigumu? A, es aizmirsu, ka mēs jājām pa prēriju gaišā dienas laika. Mūs droši vien redzēja. Tā būs, tā būs. Un, kamēr mēs krūmos ģērbāmies, tas otrs izsekoja mūs un izstrādāja tādu pašu triku. Tas ir vienī­gais izskaidrojums. Muļķi tādi! Iztrūkties no putnu biedēkļa! Caramba! Nav ko vilcināties. Rīt pat došos atpakaļ uz Alamo. Tas tūkstotis būs mans, kaut arī man vajadzētu pelnīt to vesela gadu. Šā vai tā, bet tas darbs ir jāpadara. Pietiek ar to, ka es pazaudēju Isidoru. Varbūt tas tā nav, bet jau pati doma nav iztu­rama. Ja vien man nāks ausīs, ka viņa to mīl, ka viņi ir satiku­šies pēc tam … pēc tam … Ak dievmāte! Es zaudēšu prātu un dusmās iznīcināšu ne tikai šo nīstamo cilvēku, bet arī sievieti, kuru es mīlu. Ak, donja Isidora! Daiļuma eņģeli un viltības dē­moni Es varu nožņaugt tevi savos apkampienos vai nodurt ar dunci! Izvēlēties ļaušu tev pašai.

Uzskatīdams, ka briesmas ir garām, un juzdams atvieglojumu pēc pieņemtā lēmuma, Koijots drusku nomierinājās un drīz iemiga.

Viņš pamodās, kad kopā ar rīta gaismu pa durvīm ielūkojās viesis.

—  Hosē! — Koijots iesaucās pārsteigts un manāmi ieprieci­nāts. — Tu esi te?

—   Si1 , senjor, tas esmu es.

—  Prieks tevi redzēt, mans labais Hosē. Vai donja Isidora aTl ir te… tas ir, pie Leonas?

—   Si, senjor.

—  Tik ātri atgriezusies? Viņa bija te pirms nepilnām divām nedēļām, vai ne? Es nebiju kolonijā, bet dzirdēju par to. Es gai­dīju ziņas no tevis, mans labais Hosē. Kāpēc nerakstīji?

—  Tikai tāpēc, senjor don Migel, ka nebija uzticama cilvēka. Man kaut kas bija ziņojams, bet uz svešu nedrīkstēja paļauties. Kaut kas tāds, par ko jūs diemžēl man paldies neteiksiet. Bet mana dzīvība ir jūsu rokās, un es taču apsolīju, ka darīšu jums zināmu visu.

Prērijas vilks pietrūkās kājās kā dzelts.

—  Par viņiem abiem? Es redzu to no tavām acīm. Tava kun­dze ir tikusies ar viņu?

—  Nē, senjor, vismaz, cik man zināms, pēc tās pirmās reizes viņi vairs nav tikušies.

—    Kas tad? — jautāja Diass, acīmredzot mazliet nomierinā­jies. — Viņa bija te, kad viņš dzīvoja krogā. Vai viņiem ir bijis kāds sakars?

—   Jā, don Migel, ir bijis. Es to labi zinu, jo pats biju starp­nieks. Es tris reizes vedu viņam no donjas Is.doras grozu ar ēdamo. Pēdējo reizi klāt bija ari vēstule.

—   Vēstule! Vai tu zini tās saturu? Vai tu to lasīji?

—  Pateicoties jūsu labajai sirdij, nabaga kalps varēja to izda­rīt. Vēl vairāk — es vēstuli pārrakstīju.

—   Tā tev ir līdzi?

—  Jā. Redziet nu, don Migel, jūs neesat velti sūtījis mani skolā. Te būs donjas Isidoras vēstule.

Diass nepacietīgi izrāva viņam no rokām zīmīti un kāri sāka lasīt. Šķita, ka zīmīte viņu pat nomierina.

—   Caramba! — Koijots bezrūpīgi sacīja, salocīdams papīru. — Te nav nekā sevišķa, mans labais Hosē. Tava saimniece patei­cas cilvēkam, kas viņai izpalīdzējis. Ja tas ir viss …

—  Tas nav viss, senjor don Migel. Tieši tāpēc es atnācu pie jums. Mani sūta ar uzdevumu uz koloniju. Izlasiet.

—   A, vēl viena vēstule!

—   Si, senjor. Šoreiz tā ir īsta, nevis mani ķeburi.

Diass drebošām rokām paņēma papīra lapiņu, atlocīja to un lasīja:

SENJORAM DONAM MORISIO DŽERALDAM

Dārgais draugs!

Es atka! esmu te, viesos pie tēvoča Silvio. Es nespēju dzīvot, nesaņemdama no Jums ne raksta galiņa. Mani moka neziņa. Sa­kiet man, vai esat izveseļojies? Ak, kaut tā būtu! Kā es gribu ielūkoties Jūsu skaistajās, izteiksmīgajās acīs, lai zinātu, ka esat pilnīgi vesels! Lūdzu, sagādājiet man lo prieku. Izdevība būs. Pēc pusstundas būšu pakalnā aiz sava tēvoča mājas.

Atnāciet, kavaljero, atnāciet!

ISIDORA KOVARUBJO DELOSLANOSA

—   Caraiļ! Satikšanās! — gandrīz kliegšus izkliedza pārskaities Diass. — Un aicinātāia ir viņa! Ha! Viņa saņems a bildi, bet ne jau no tā, kuru tik mīļi lūdz. Zvēru, ka nenokavēšu n° minūti! . . . Tā, Hosē. Šī zīmīte vairs nav vaiadzīga. Vīrs, kuram tā adresēta, nav ne ciematā, ne tā tuvumā. Dievs vien zina. kur viņš ir. Tas nav īsti skaidrs. Bet tas arī nekrīt svarā. Ej uz krogu un izdibini, ko vari. Tev tas jādara, lai izpildītu uzdevumu. Papīriņš paliks pie manis. Varēsi to paņemt, kad jāsi atpakaļ pie savas kundzes. Še dolārs, iedzer krogā. Senjoram Doferam ir lielisks agvardiente. Hasta luego!

Hosē nejautāja, kāpēc tāds rīkojums, paņēma dolāru un, apso­lījis, ka darīs, kā vēlēts, izgāja no būdas.

Līdzko viņš bija prom, arī Diass izgāja no būdas. Veicīgi ap­seglojis zirgu, viņš uzlēca tam mugurā un aizjāja uz pretējo pusi.

XLVIII NODAĻA

ISIDORA

Caule ir tikko pacēlusies virs prērijas k 'apvāršņa. Tās apaļais disks iemirdzas virs zāles kā nospodrināts zelta vairogs. Stari ielaužas pa savannu izsvaidītajās birzēs. Akācijās vēl mirguļo rasas lāses, novelkot uz leju pūkainos zarus un kā asaras birstot zemē, it kā kokiem būtu žēl šķirties no nakts, kuras spirdzinošās vēsmas un valgums tiem patīk labāk par dienas karstajiem vējiem. Putni gan jau čivina — kurš putns vēl gulēs tik jaukā rītā? —, bet kaut kur citur, izņemot Teksasas prērijas, maz cerību atrast kādu cilvēku nomodā.

Gar Leonu trīs jūdzes no Indžas forta jāj kāds cilvēks. Zirgs nav skubināms. Sākumā šķiet, ka jātnieks ir vīrietis, bet nedrīkst aizmirst, ka darbība notiek Dienvidteksasā, kur paretam sastop arī meksikāņus un kur ar zirgiem jāj arī sievietes. Galvā jātnie­kam var būt apaļa cepure, ap pleciem serapē, un pēc tumsnējās glītās sejas jūs nospriedīsiet, ka tas ir kāds jauns spāņu idalgo.

Kas attiecas uz meksikāņu sejas pantiem, tie var būt vīrišķīgi un tomēr maldināt. Tā arī šoreiz — agrīnais jātnieks, izrādās, ir sieviete!

Ielūkojoties vērīgāk, par to viegli pārliecināties. To pierāda graciozā rociņa, kas satvērusi pavadu, mazās kājiņas, kas uz pa­šiem pirkstu galiem turas no koka izgrieztajos smagajos kāpšļos un tādēļ liekas vēl mazākas, sievišķīgi apaļais augums, kas saska­tāms pat zem biezā serapē, un krāšņie mati, kas pakausī satīti spožā kamolā un balsta sombrero malas. Jūsu priekšā ir sieviete. Tā ir donja Isidora Kovarubio Deloslanosa.

Jūs pārsteidz viņas dīvainais apģērbs, vēl vairāk tas, kā viņa sēž zir^ā. Jums, kas neesat pieradis pie meksikāņu modes, tas var šķist nesievišķīgi, varbūt pat nepieklājīgi.

Donjai Isidorai nenāk ne prātā, ka tas būtu kaut kas nepa­rasts. Un tas ir gluži dabiski, jo viņa ievēro savas tautas tradī­cijas. Viņa nekādā ziņā nav īpatnēja.

Isidora ir jauna, un tomēr viņa ir sieviete. Aiz muguras div­desmit vasaras, varbūt mazliet vairāk. Dienvidu saulē meitenes nobriest agrāk.

Isidoras sejā nav ne mazāko vājuma pazīmju. Viņa ir skaista. Nedomājiet, ka tumšā virslūpa kaitē sejai. Tā drīzāk vairo pievil­cību.

Pavērojiet vēl mazliet, un jūs pārliecināsieties, ka jauna, skaista brunete ar tumšu virslūpu ir viens no lieliskākajiem ska­tiem, ko labdarīgā daba piedāvā vīrietim.

Tāds skaistums ir iemiesots Isidorā Kovarubio Deloslanosā. Ja viņā ir kaut kas nesievišķīgs, tad to pastiprina kaislā, gandrīz vai mežonīgā izteiksme, zem melnajām «ūsiņām» paspīdot baltajiem zobiem. Bet arī tad viņa ir skaista kā jaguāru mātīte, kaut gan šis skaistums iedveš drīzāk bailes nekā maigu mīlestību.

Šī seja liek noprast, ka Isidorai piemīt sieviešu dzimumam neparastas īpašības. Patstāvība, noteiktība, drosme, kas robežojas ar pārgalvību, — lūk, kas lasāms meitenes vaibstos. Tajos nav ne miņas no bailēm vai noguruma. Cauri ādas brūnumam izlauzies sārtums ir tik spilgts, ka šķiet — tas nenozudīs pat nāves briesmu priekšā.

Meitene jāj viena pa Leonas mežaino krastu. Netālu stāv māja, bet tai viņa pajāj garām. Tā ir viņas tēvoča dona Silvio Martinesa hasienda.

Viņa turas seglos stingri kā āda, ar ko tie pārvilkti. Zirgs ir ugunīgs un neprot lēni iet. Bet par jātnieci nav ko raizēties — viņa prot to valdīt.

Pie seglu loka piesiets viegls, sievietei piemērots laso. Var redzēt, ka tas vienmēr tiek rūpīgi satīts. No tā jūs secināt, ka sieviete prot rīkoties ar laso. Tā tiešām ir — Isidora met to ne sliktāk par mustangu mednieku.

Viņa jāj nevis pa lielo ceļu gar upmalu, bet pa taciņu, kas ved no tēvoča hasiendas uz tuvējo pakalnu, vienīgo paaugstinā­jumu Leonas ielejā. Viņa jāj augšup pa taciņu, kas ir pietiekami stāva, lai pārbaudītu zirga izturību. Tikusi augšā, Isidora pievelk pavadu, bet ne jau, lai ļautu zirgam atpūsties. Viņa ir sasniegusi mērķi.

Šajā vietā taciņa savienojas ar braucamo ceļu. Netālu no tā — divus trīs akrus liels laukumiņš. Šajā miniatūrajā prērijā koku nav, ir tikai zāle. Laukumiņu ieskauj koki, bet ne tādi, kādi aug pašā ielejā. Šajā biezokni ielaužas trīs teju teju nesaskatāmas taciņas.

Isidora izjāj laukumiņa vidū un apstājusies pliķē zirgam pa kaklu, lai tas nomierinās. Kāpiens izrādījies diezgan grūts. Zirgs vairs neraujas uz priekšu un arī nedīžājas.

— Esmu ieradusies pirms norunātā laika, — Isidora nomur­mina, izvilkusi no serapē apakšas zelta pulksteni. — Ja vien viņš vispār atnāks. . . Bet ja nu neatnāk? Ak, kaut viņš varētu! Es drebu? Bet varbūt zirgs dreb? Nē, tie ir mani nervi. Es nekad neesmu tā jutusies. Vai tās būtu bailes? Laikam gan. Savādi, ka es baidos no mījotā cilvēka, no vienigā, kuru esmu mīlējusi. Ma­nas attiecības ar donu Migelu diez vai var saukt par mīlestību. Meitenes iedoma, nekas vairāk. Par laimi, es ātri izārstējos no tās. Par laimi, es atklāju, ka viņš ir mīkstčaulis. Tas mani atskur- bināja, izkliedēja manu romantisko sapni par viņu. Cik labi, ka esmu maldījusies! Tagad es viņu nicinu, jo esmu dzirdējusi, ka viņš kļuvis . . . Santissima! Vai tas var būt taisnība, ka viņš kļu­vis par laupītāju?

ūn tomēr es nebaidītos satikt viņu pat šajā malienā.

Cik savādi! Baidīties no cilvēka, kuru tu mīli, kuru tu uzskati par viscēlāko, un tajā pašā laikā nejust bailes no tā, kuru tu nicini, zinot, ka viņš ir ļauns un cietsirdīgs! Tas ir savādi… neizprotami …

Nē, nekā savāda tomēr nav. Es drebu nevis bailēs no bries­mām, bet bailēs, ka mani var nemīlēt. Tādēļ es arī drebu pie visām miesām. Tādēļ neesmu aizdarījusi acis nevienu nakti pēc tam, kad tiku atbrīvota no indiāņu gūsta.

Es nekad viņam neesmu to teikusi un nezinu, kā viņš izturē­sies pret manu atzīšanos. Bet viņam tas jāzina. Šī neziņa ilgāk nav paciešama. Labāk izmisums, pat nāve, ja es viļos savās cerī­bās^

A, es dzirdu pakavu klaboņu. Kāds jāj pa ceļu. Vai tas būtu viņš? Jā, caur kokiem pavīd viņa apģērba spilgtās krāsas. Viņam patīk to valkāt. Nav arī nekāds brīnums — tas viņam piestāv.

Svētā jaunava! Esmu ietinusies serapē, un man galvā som- brero . . . Viņš noturēs mani par vīrieti! Nost muļķīgo masku, lai viņš redz, ka esmu sieviete!

Viss notiek ātrāk nekā pantomīmā. Tiek norauts serapē, un atklājas augums, kuru varētu apskaust pati Afrodīte; tiek no­ņemta cepure, un parādās Kanovas[38] kalta cienīga galva. Klusajā vietā uz dzeloņaino krūmu fona parādās glezna, kas ir pelnījusi, ka to ierāmē, un koki it kā sargajot izstiepj uz priekšu matainās zaru rokas.

Jātnieces poza ir nepārspējama. Viņa puslīdz sēž seglos, pus­līdz stāv kapsļos, ir saredzama katra viņas sievišķīga auguma kustība.

Lai ko Isidora būtu teikusi, viņas sejā nav baiļu — vismaz neviena pazīme tās nenodod. Lūpas nedreb, vaigus neklāj bā­lums. Acis pauž gluži ko citu. Tas ir zem lepnas paļāvības mas­kas noslēpts mīlošas sievietes skatiens, ar kādu ērglene gaida atlidojam ērgli.

Jūs varat nodomāt, ka tā ir pārspīlēta glezna, varat nosaukt to par nesievišķīgu. Un tomēr tā ir īstenības kopija, un es pats to esmu redzējis ne vienu reizi vien.

Piepeši Isidora pārvēršas. Iemesls ir jātnieks, kas auļo pa līdzenumu. Zelta izšuvumi ir sievieti mald nājusi. Jātnieks mek­sikāņu tērpā ir nevis Moriss Džeralds, bet M gels D ass!

Isidoras pacilātais noskaņojums saplok. Viņa gurdi atslīgst seg­los, un skaņas, kas izlaužas pār viņas lūpām, ir drīzāk izmisīgi saucieni nekā nopūtas. Taču viņas sejā nav baiļu, ir tikai ar izai­cinājumu sajaukta vilšanās.

Koijots ierunājās pirmais.

—    'bdien, senjorita. Kas to būtu domājis, ka ieraudzīšu jūs šajos dzeloņainajos brikšņos!

—    Kāda jums par to dala, don Migel Dias?

—    Aplams jautājums, senjorita. Jūs zināt, ka ir un jābūt, un zināt arī, kādēļ. Jūs labi zināt, cik neprātīgi es jūs mīlu. Es biju muļķis, atzīdamies toreiz, ka esmu jūsu vergs. Tas bija tas, kas jūs viens divi atvēsināja.

—    Jūs maldāties, senjor. Es nekad neesmu teikusi, ka mīlu jūs. Ja es apbrīnoju jūsu jāšanas prasmi un atklāti to pateicu, jums nebija tiesību izdarīt no tā secinājumus. Es apbrīnoju to un nevis jūs. Tas bija pirms trim gadiem. Toreiz es biju meitene, un tajā vecumā tādas lietas atstāj spēcīgu iespaidu. Mēs esam tik dumias, ka ārējais spožums mūs pievelk vairāk nekā morālās īpašības. Tas viss pieder pagātnei, un . . . tā tam ari iāhūt.

—    Nē, tā nav, don Migel Dias. Ne ar vienu vārdu, ne ar Vienu skatienu neesmu likusi jums manīt, ka mīlu jūs. Izveicīgs jātnieks — lūk, kas jūs man bijāt, vairāk nekas. Toreiz jūs tāds bijāt, bet varbūt arī šķitāt. Bet kas jūs esat tagad? Jūs labi zināt, ko par jums runā šeit un ne tikai šeit, bet arī pie Riograndes.

—    Es neuzskatu par vajadzīgu atbildēt uz tenkām, vienalga, vai tās palaiduši nodevīgi draugi vai melīgi ienaidnieki. Esmu ieradies nevis lai dotu, bet gan lai uzklausītu paskaidrojumus.

—    No kā?

—    No jums, daiļā donja Isidora.

—    Jūs esat pašpārliecināts, don Migel Dias. Neaizmirstiet, senjor, ar ko jūs runājat! Ņemiet vērā, ka mans tēvs ir …

—    … viens no lepnākajiem plantatoriem pie Riograndes un jūs — brāļameita vienam no lepnākajiem hasiendas īpašniekiem Teksasā. Es par to visu esmu domājis. Esmu domājis arī par to, ka man pašam kādreiz piederēja hasienda, bet tagad es esmu tikai zirgu mednieks. Caramba! Un kas par to? Jūs neesat no tām sievietēm, kas nicina cilvēku tādēļ, ka viņš nav bagāts. Jūsu acīs nabadzīgs mustangu mednieks ir līdzvērtīgs simts zirgu ganām­pulku saimniekam. Man ir pierādījums, cik jums cēla dvēsele,

—    Kāds pierādījums? — Isidora jautāja, pirmo reizi juzda­mās neērti. — Kur ir šis pierādījums?

—    Šajā skaistajā vēstulītē, kas man rokā un kuru parakstījusi donja Isidora Kovarubio Deloslanosa. Tā adresēta tādam pašam zirgu tirgotājam kā es. Nav nepieciešamības dot to jums rokā. Jūs taču pazīsiet vēstuli arī no tālienes?

Viņa pazina vēstuli. To pierādīja viņas spējā sakustēšanās un Diasam veltītais zvērojošais skatiens.

—    Kā tā nonākusi jūsu rokās, senjor? — viņa jautāja, pat nemēģinādama slēpt sašutumu.

—    Nav svarīgi. Tā pieder man, un sen jau esmu centies to dabūt. Ne tādēļ, lai uzzinātu, ka vairs neinteresējaties par mani — tas man tāpat ir skaidrs —, bet ka esat aizrāvusies ar viņu. Šajā vēstulē teikts, ka jūs mīlat mustangu mednieku Morisu. Skaidrāk vairs nevar pateikt. Jūs ilgojaties ielūkoties viņa skaistajās acīs, Mii demonios! Jūs viņu savu mūžu vairs neredzēsiet!

—    Ko tas nozīmē, don Migel Dias?

Jautāts tika drebošā balsī. Un nebija arī nekāds brīnums: Koi­jotam bija tāda seja, kurai vajadzēja iedvest bailes.

To pamanījis, viņš atbildēja:

—    Jūsu bailes ir pamatotas. Es jūs esmu pazaudējis, cienītā, bet nevienam citam arī jūs nepiederēsiet. To es esmu izlēmis.

—    Ko tieši?

—    To, ko es teicu, — ka neviens cits nesauks jūs par savu un mustangu mednieks Moriss vismazāk.

—    Ak tā?

—    Jā, tā gan. Apsoliet man, ka vairs nesatiksieties ar viņu, vai arī jūs neaiziesiet no šīs vietas!

—    Jūs jokojat, don Migel?

—    Es runāju pilnīgi nopietni, donja Isidora.

Ka tie nav tukši draudi, tas bija acīm redzams. Koijots gan bija gļēvulis, tomēr viņa skatienā varēja lasīt saltu apņēmību, bet roka jau sniedzās pēc mačetes spala.

Pat drosmīgajai Isidorai sametās neomulīgi. Draudēja bries­mas, bet izvairīties no tām nebija iespējams. Kaut ko viņa bija nomanījusi jau satikšanās sākumā, bet viņa bija cerējusi, ka ne­patīkamo sarunu pārtrauks viņas draugs. Tāpēc viņa bija ausī- jusies, vai neatskanēs pakavu dipoņa, un laiku pa laikam zagšus palūkojusies uz krūmu pusi, no kurienes viņa gaidīja šo skaņu.

Šī cerība tagad bija vējā. Vēstule nebija sasniegusi adresātu Zaudējusi pēdējo cerību, Isidora iedomājās, ka vajadzētu bēgt. Taču tas bija saistīts ar grūtībām un briesmām. Viņa varētu ap- cirsties un auļot prom, bet tad viņu panāktu lode. Koijota roka bija tikpat tuvu revolverim kā mačetes spalam.

Isidora pilnīgi saprata, cik lielas ir briesmas. Kura katra cita sieviete viņas vietā būtu apjukusi. Bet Isidora Kovarubio DpIos- lanosa nebija no bailīgajām. Viņa pat nelika manīt, ka draudi būtu viņu iespaidojuši.

—    Muļķības! — viņa izsaucās liekuļotā neticībā. — Jūs rota­ļājaties ar mani, senjor. Jūs gribat mani iebiedēt. Ha-ha-ha! Kā­dēļ lai es baidītos no jums? Es jāju ne sliktāk par jums, laso arī metu tikpat viegli un tikpat tālu kā jūs. Paskatieties, cik veikli es ar to rīkojos.

Ar smaidu teikdama šos vārdus, viņa bija noņēmusi laso no seglu loka un tina ap roku, it kā vēlētos parādīt savu māku.

Taču meitenei bija cits nodoms. Viņas izturēšanās pārsteig­tais Diass to nesaprata un klusēdams sēdēja zirgā.

Tikai tad, kad ap viņa elkoņiem savilkās cilpa, meksikānis saprata, bet bija jau par vēlu. Nākamajā mirklī rokas jau bija mostieptas gar sāniem un sasietas, tā ka viņš vairs nevarēja

aizsniegt ne revolveri, ne mačeti. Viņš nepaguva pat pieskarties laso, kad tas sažņaudzās vēl ciešāk un ar spēcīgu rāvienu izli- dināja viņu no segliem.

—    Tā, don Migel Dias! — iekliedzās Isidora, stingri piesējusi laso pie segliem un pagriezusi zirgu uz māju pusi. — Draudus pie malas! Nemēģiniet atbrīvoties. Ja pakustināsiet kaut pirkstu, es laidīšu auļos. Ļaunais nelietis! Kaut gan jūs esat zaķapastala, jūs būtu mani nogalinājis, to es redzēju pēc jūsu acīm. Bet lomas ir mainījušās un tagad …

Nesaņēmusi atbildi, Isidora apklusa. Laso vēl bija nostiepts, un viņa nenovērsa acu no nokritušā cilvēka.

Koijots gulēja zemē nekustīgs un mēms kā klucis. Krītot no zirga, viņš bija zaudējis samaņu. Šķita, ka viņš ir miris. Krūmos zviedza meksikāņa zirgs.

—    Svētā jaunava! Vai tiešām es būtu viņu nogalinājusi? — Isidora iesaucās, mazliet apvaldīdama zirgu un tomēr būdama gatava kuru katru mirkli iecirst tam sānos piešus. — Dievmāte, to es negribēju! Un, ja es tā arī būtu izdarījusi, man nevar pār­mest: viņš taču bija cieši apņēmies nonāvēt mani! Vai viņš ir miris vai vienkārši izliekas, lai es pieietu tuvāk? To lai izlemj citi. Tagad es varu droši jāt mājup, viņš mani nepanāks. Bet, ja viņa dzīvība ir briesmās, es pagūšu atsūtīt no hasiendas palīgā ļaudis. Ardievu, don Migel Dias! Hasta luego!

Ar šiem vārdiem, kuru vieglums liecināja, ka viņas sirdsap­ziņa ir tīra, Isidora izvilka no ņiebura apakšas mazu asu nazīti, pārgrieza virvi netālu no seglu loka un, sparīgi piecirtusi piešus, auļoja mājup, atstādama Diasu guļot zemē.

XLIX NODAĻA

LASO IR ATRAISĪTS

No nolauzta koka galotnes iekliegda­mies gaisā paceļas ērglis. Dusmīgu balsu satraukts, tas dodas izlūkos.

Pāris reižu pavēzējis platos spārnus, ērglis ir virs līdzenuma. Tur, grozīdamies vienā vietā, taš pārskata klajumu un tuvējos krūmus. Klajumā guļ kaut kas tāds, kas putnu pievelk visvai­rāk — no zirga nokritis cilvēks. Zirgs zviegdams skrien tam ap­kārt. Acīmredzot cilvēks vairs nav pie. dzīvības. Krūmos redzami divi jātnieki: viena sieviete ar kailu galvu un vējā plīvojošiem matiem auļo prom, otra sieviete lāsuimaiiiā zirgā jāj tai pretī. Mugurā viņai jājamtērps, galvā cepure; viņa jāj lēnāk, taču izskatās ne mazāk nopietna.

Abas skaistās jātnieces ir mums jau pazīstamas. Tā, kas jāj prom, ir Isidora Kovarubio Deloslanosa, tā, kas tuvojas, Luīza Poindekstere.

Ir jau zināms, kādēļ pirmā steidz atstāt šo vietu. Atliek no­skaidrot, kāda iemesla dēļ otra steidzas šurp.

* * *

Pēc sarunas ar Zebu Stampu jaunā kreoliete atgriezās savā istabā, nokrita ceļos svētbildes priekšā un veldzēja garu lūg­šanās.

Nav sevišķas vajadzības teikt, ka Luīza, būdama kreoliete, piederēja pie katoļticības un tāpēc stipri ticēja lūgšanas spē­kam. Tā bija dīvaina un skumja: viņa lūdza par cilvēku, kas tika uzskatīts par viņas brāļa slepkavu.

Viņai nebija ne mazāko šaubu, ka Moriss Džeralds nav vai­nīgs drausmīgajā noziegumā. Tas nebija iespējams. Doma par to plosīja viņas sirdi.

Luīza gaidīja nevis piedošanu, bet aizstāvību. Viņa pazemīgi lūdza svēto jaunavu Mariju glābt Morisu no ienaidniekiem — viņas pašas draugiem.

Elsas apslāpēja meitenes vārdus. Viņa mīlēja brāli ar visu māsas maigumu. Viņa bija dziļi satriekta, un tomēr bēdas ne­spēja nomākt jūtas, kas bija stiprākas par radniecības saitēm. Skumdama par brāļa zaudēšanu, meitene lūdza par mīļotā glāb­šanu.

Piecēlusies viņa nejauši uzmeta acis lokam, kas tik gudri bija palīdzējis viņai sazināties ar mīļoto cilvēku.

«Ek, kaut es varētu raidīt bultu un brīdināt Morisu, ka viņam draud briesmas! Es to vairs nekad nelietošu.»

Tūlīt pat viņai ienāca prātā kaut kas cits. Vai no slepenās sarakstes nevarēja būt palikušas kādas pēdas? Luīza atcerējās, ka Moriss bija nevis cēlies pāri upei ar laivu, bet peldējis. Laivā droši vien bija palicis viņa laso. Dienu iepriekš satriekta viņa nebija to ieģidusies. Varēja nākt atklātībā viņu nakts satikšanās noslēpums.

Saule jau bija pakāpusies krietni augstu un spoži iespīdēja pa logu. Luīza atgrūda durvis vaļā un izgāja ārā, lai dotos pie lai­vas. Verandā viņa apstājās, izdzirdējusi balsis augšā.

Sarunājās divi — kalpone Florinda un melnais kučieris, kuri saimnieka prombūtnes laikā bija nolēmuši paelpot svaigu gaisu azotejā.

Viņu vārdi apakšā bija labi saklausāmi, kaut gan jauno saim­nieci saruna maz interesēja. Tikai padzirdējusi sev dārgo vārdu, viņa sāka ieklausīties.

—    Viņi sauc jauno puisi par Džeraldu. Viņa vārds ir Moriss Džeralds. Stāsta, ka viņš esot īrs, bet, ja tas taisnība, tad viņš nemaz nelīdzinās tiem īriem, kurus esmu redzējis Jaunorleānā. Viņš vairāk izskatās pēc plantatora. Lūk, pēc kā viņš izskatās.

—    Tu nedomā, Pluto, ka viņš nogalinājis Henriju?

—    Es nedomāju neko tamlīdzīgu. Ho-ho! Viņš nogalinājis Henriju! Tikpat labi varētu teikt, ka es to esmu izdarījis. Paskat, Florinda, kas tur!

—    Kur-ē?

—    Tur, viņpus upes. Vai redzi vīrišķi zirgā? Tas ir Moriss Džeralds, tas pats cilvēks, kuru mēs sastapām melnajā prērijā. Tas pats, kas uzdāvināja mis Lū lāsumaino zirgu. Tas pats, kuru visi meklē tur, kur viņa nav. Šodien viņi to neatradīs!

—    Ak, Pluto, lieku galvu ķīlā, ka viņš nav vainīgs, šis jau­nais, brašais džentlmenis. Viņš nav tāds, kas …

Tālāk Luīza neklausījās. Viņa ieskrēja atpakaļ mājā un tad devās uz azoteju. Sirds viņai dunēja gandrīz tikpat skaļi kā soļi uz pakāpieniem. Viņai grūti nācās noslēpt savu satraukumu tiem, kuru saruna bija tam par iemeslu.

—    Ko jūs tādu ieraudzījāt, ka runājat tik skaļi? — cenzdamās izlikties stingra, jautāja Luīza.

—    O, mis Luīza, paskatieties turp! Jauns puisis!

—    Kāds jauns puisis?

—    Tas, kuru meklē … tas pats …

—    Es neviena neredzu.

—   Viiņš nupat pazuda aiz kokiem. Skatieties turp, turp! Vai redzat melno spīdīgo platmali, samta svārkus un spožās sudraba pogas? Tas ir viņš. Esmu pārliecināts, ka tas ir tas puisis.

—    Tu droši vien maldies, Pluto. Te daudzi tā ģērbjas. Attā­lums ir par lielu, lai pazītu cilvēku, it īpaši, kad viņš gandrīz vairs nav saredzams … Nekas, Florinda. Noskrien lejā un atnes man cepuri un jājamtērpu. Es mazlietiņ izjāšu. Bet tu, Pluto, cik ātri vien vari, apseglo Lunu. Es negribu jāt, kad saule ir pārāk augstu. Žigli, žigli!

Līdzko kalpi bija noskrējuši pa kāpnēm, Luīza satraukta vēl­reiz piegāja pie margām. Tagad neviens netraucēja vērot prēriju un krūmus.

Bet bija jau par vēlu. Jātnieks vairs nebija redzams.

«Līdzība ļoti liela, un tomēr tas nebija viņš. Ja tas bija Moriss, kādēļ viņam vajadzēja jāt uz to pusi?»

Luīzai atkal iedūrās sirdī. Vienu reizi viņa jau bija tā jau­tājusi. ^

Luīza vairs nekavējās. Pēc desmit minūtēm viņa jau bija upes otrā krastā un iejāja krūmos, kur bija nozudis jātnieks. Viņa jāja ātri, uzmanīgi skatīdamās uz priekšu.

Uzjājusi pakalnā, no kura bija pārredzama Leona, viņa pie­peši apstājās. Viņa bija izdzirdējusi balsis.

Luīza klausījās. Kaut gan skaņas nāca vēl no tālienes, varēja jau izšķirt, ka runā vīrietis un sieviete. Kas tas bija par vīrieti? Kas tā bija par sievieti? Luīzai sāpīgi sažņaudzās sirds.

Viņa piejāja tuvāk, atkal apstājās, atkal klausījās.

Runāja spāniski. Tas meitenei nebija nekāds mierinājums. Moriss Džeralds varēja sarunāties spāniski ar Isidora Kovarubio Deloslanosu. Kreoliete pārvaldīja šo valodu pietiekami labi, lai saprastu, par ko tiek runāts, taču viņa atradās pārāk tālu, lai at­šķirtu vārdus. Spriežot pēc toņa, abiem runātājiem vajadzēja būt satrauktiem. Klausītāju tas nebūt nesarūgtināja,

Luīza piejāja tuvāk, atkal apstājās un atkal klausījās. Vīrieša balsi vairs nedzirdēja. Sieviete runāja skanīgā un stingrā balsī, it kā draudētu.

Tad iestājās klusums, aizdipināja zirgi, atkal iestājās klusums, draudīgi ierunājās sieviete, vēlreiz klusums, kuru pārtrauca pa­kavu klaboņa, it kā viens zirgs auļotu prom. Gaisā iebrēcās balsu satraukts ērglis.

Luīzai šī vieta nozīmēja daudz. Balsis nāca no turienes. Viņa pēdējo reizi apstājās netāiu no šā klajuma. No jāšanas tālāk viņu atturēja bailes uzzināt rūgtu patiesību.

Beidzot izlēmusi, Luīza pievilka pavadu un izjāja klajumā.

Šurp turp skraidīja apseglots zirgs, zemē gulēja kāds cilvēks ar sasietām rokām. Visas pazīmes liecināja, ka viņš ir miris. Sombrero un serapē, kas turpat mētājās, acīmredzot nepiederēja šim cilvēkam. Kas te vaTēja būt noticis?

Vīrietim mugurā bija krāšņs meksikāņu rančero apģērbs. Zirga sega bija ne mazāk koša un dārga.

Luīzas sirds pielija ar prieku. Dzīvs vai miris, bet šis nebija tas cilvēks, kuru viņa bija redzējusi no azotejas, un tas nebija Moriss Džeralds. Viņa bija šaubījusies, cerējusi, un cerības bija piepildījušās.

Luīza piejāja tuvāk un aplūkoja zemē gulošo. Tas gulēja uz muguras. Meitenei šķiita, ka viņa šo cilvēku ir jau redzējusi, bet droši apgalvot nevarēja.

Bija skaidrs, ka viņš ir meksikānis. Pierādījums tam bija ne vien apģērbs, bet katrs vaibsts. Šis cilvēks nebija neglīts. Gluži otrādi — viņu varēja saukt pat par pievilcīgu.

Bet ne jau tādēļ Luīza nolēca no zirga un līdzjūtīgi 'noliecās pār gulošo. Prieks, ka sasietais cilvēks nav izrādījies tas, kuru viņa bija baidījusies atrast, mudināja viņu uz šo humāno rīcību.

«Liekas, viņš nav miris. Viņš taču elpo!»

Laikam virve bija traucējusi viņam elpot. Luīza pavilka cilpu vaļīgāk.

«Tagad viņam būs vieglāk. Kas gan te noticis? Sagūstīts ar laso un norauts zemē. Tas ir visticamāk. Bet kas to varētu būt izdarījis? Es dzirdēju sievietes balsi. Vai es neesmu pārklausīju­sies? Nē, nekādā ziņā. Tā tomēr ir kāda cita vīrieša, nevis viņa platmale un serapē. Vai kopā ar sievieti būtu aizjājis vēl kāds? Nē, aizauļo ja tikai viens zirgs. Ak, viņš nāk pie samaņas! Paldies dievam! Viņš visu izstāstīs.»

—    Vai jums kļūst labāk, ser?

—    Senjorita, kas jūs esat? — dons Migels Diass jautāja, pa­celdams galvu un tramīgi skatīdamies apkārt. — Kur ir viņa?

—   Par ko jūs runājat? Es neviena cita, izņemot jūs, neesmu redzējusi.

—   Caramba! Tas ir jokaini. Vai tad jūs nesatikāt sievieti pe­lēkā zirgā?

—    Jājot šurp, es dzirdēju sievietes balsi.

—    Sakiet labāk — sātana balsi, tas Isidorai Kovarubio Delos- lanosai vairāk piestāvēs!

—    Vai tad to izdarīja viņa?

—    Maldito, jā! Kur viņa ir? Sakiet man, senjorita.

—    Es nezinu. Spriežot pēc pakavu dipoņas, viņa aizjāja pa taku uz_leju. Droši vien tā bija, jo es jāju no otras puses.

—    A, pa taku uz leju .. . Tātad uz mājām, pie … Jūs bijāt ļoti laipna, senjorita, ka atraisījāt cilpu. Kas cits lai to būtu darī­jis? Varbūt jūs palīdzēsiet man uzrāpties zirgā? Cerams, ka spēšu noturēties. Lai nu kār bet palikt te es nedrīkstu. Mani ienaidnieki nav tālu. Nāc šurp, Karlito! — viņš uzsauca zirgam un uzsvilpa tam. — Nāc tuvāk, nebaidies no šīs jaukās sievietes. Tā nav tā, kas izšķīra mūs abus gandrīz uz mūžiem. Nāc šurp, mīļo zirdziņ, nāc!

Izdzirdējis svilpienu, zirgs pieskrēja saimniekam klāt un ļāva saņemt sevi aiz pavadas.

—    Jūs mazliet piepalīdzēsiet, laipnā senjorita, un es būšu seglos. Tikko sēdēšu zirgam mugurā, man vairs nav ko baidīties no vajātājiem.

—    Jūs domājat, ka jums dzīsies pakaļ?

—    Es jau sacīju, ka man ir ienaidnieki. Bet tas nekas. Es jūtos ļoti vārgs. Vai jūs neatteiksieties man palīdzēt?

—    Kāpēc lai es atteiktos? Es labprāt palīdzēšu, cik būs manos spēkos.

—    Mii gracias, senjorita! Mii, mii graciasP

Ar lielām pūlēm kreolietei izdevās uzdabūt meksikāni zirgā. Gatavodamies jāt prom, viņš pievilka pavadu.

—    Ardievu, senjorita! — viņš teica. — Es nezinu, kas jūs esat. Redzu, ka neesat no mūsējiem. Es domāju, ka amerikāniete. Bet tas nav svarīgi. Jūs esat tikpat laba, cik skaista. Un, ja vien kādreiz radīsies izdevība, Migels Diass neaizmirsīs šo pakalpo­jumu.

Un Koijots aizjāja, lēni, it kā viņam būtu grūti noturēt līdz­svaru. Drīz viņš nozuda aiz kokiem. Viņš aizjāja nevis pa vienu no trim ceļiem, bet pa šauru taciņu, kas tikko saredzama vijās cauri krūmiem.

Jaunajai kreolietei viss notikušais šķita kā sapnis un drīzāk savāds nekā nepatīkams.

Bet šis noskaņojums ātri mainījās, kad viņa bija pacēlusi un izlasījusi Diasa atstāto vēstuli. Tā bija adresēta Morisam Džeral- dam. Paraksts — «Isidora Kovarubio».

Uzkāpt atpakaļ zirgā Luīzai bija gandrīz tikpat grūti kā aiz­jājušajam cilvēkam.

Atceļā uz Kasadelkorvo jādama pāri Leonai, meitene upes vi<dū apturēja zirgu un ilgi lūkojās strauimē, kas ņirbinājās viņai gandrīz pie pašām kājām. Viņas seja pauda dziļu izmisumu. Vēl mazliet tālāk, un viļņi apklātu skaisto augumu uz mūžīgiem lai­kiem.

L NODAĻA

KAUJA AR KOIJOTIEM

Pār zemi nolaidās Teksasas krēslas violetās ēnas, kad ievainotais, nogā­jis garu ceļu cauri dzeloņainajiem krūmiem, beidzot sasniedza strautu.

Remdējas slāpes, viņš atlaidās zālē un it kā aizmirsa pārcies­tās mokas. Kāja sāpēja, bet ne sevišķi stipri, un viņš bija pār­lieku noguris, lai lauzītu galvu par nākotni. Viņš ilgojās viena — atpūsties, un spirgtais vakarvējš, kas šūpoja vieglos akāciju za­rus, viesa cerību, ka viņš varēs atpūsties. Plēsīgie putni jau bija atgriezušies savās ligzdās, un, neviena netraucēts, cilvēks iemiga.

Tomēr ilgi gulēt viņam nebija lemts. Sāpes atkal lika sevi manīt, un viņš pamodās.

Nevis koijota kaucienu, bet sāpju dēļ nakts atlikušo daļu viņš pavadīja nomodā.

Viņam nebija bail no nekrietnā prēriju vilka — īsta šakāļa—, kas uzbrūk tikai mirušiem vai mirstošiem. Viņš nedomāja, ka nāve ir tuvu.

Nakts cietējam vilkās bezgala gausi, un šķita, ka rīts vispār neatnāks. Beidzot parādījās saule, bet nekāda prieka no tās ne­bija. Līdz ar to savas gaitas atsāka putni. Jaunās dienas gaismā pār viņu slīdēja liju spārnu tumšās ēnas. Krūmos ņurdēdami lož­ņāja koijoti.

Aizrāpojis līdz strautam, cilvēks vēlreiz dzesēja slāpes.

Tagad viņš juta izsalkumu un lūkojās apkārt, vai neatradīs kaut ko ēdamu.

Netālu auga lazda. Tās zaros pēdas sešas no zemes karājās rieksti.

Ievainotais aizrāpoja līdz kokam, kaut gan tas sagādāja viņam necilvēcīgas ciešanas. Ar kruķi viņš nosita zemē dažus riekstus un ieturēja brokastis.

Ko darīt tālāk?

Aiziet no šejienes bija neiespējami. Katra visniecīgākā kus­tība sagādāja sāpes un lika saprast, ka bez citu palīdzības viņš nekur netiks. Jauneklis arī lāgā nezināja, kas viņam atgadījies, it īpaši kājai: tā bija saspangājusies kā bluķis. Nelaimīgais sprieda, ka viņam vai nu lauzts ceļa skriemelis, vai izmežģīta locītava. Lai būtu kā būdams, pāris dienas kāja neklausīs. Un ko tad lai viņš iesāk?

Tikpat kā nebija cerību, ka pa šo ceļu kāds nāks. Viņš klie­dza līdz aizsmakumam, bet neviens nerādījās, un izmisums mācās virsū neatvairāmi kā melns mākonis.

Ievainotajam atlika gulēt turpat, kur viņš bija, un, samieri­nājies ar šo domu, viņš izstiepās zālē, apņēmies bruņoties ar pa­cietību, cik vien tas būs iespējams.

Vajadzēja sakopot visus spēkus, lai neļautos galīgam izmisu­mam. Laiku pa laikam jauneklis ievaidējās.

Sāpju nomocīts, viņš nemanīja, kas notiek apkārt. Virs viņa joprojām riņķoja melnie putni, bet viņš jau bija pieradis pie tā un nepievērsa putniem uzmanību — pat tad, kad daži nolaidās pavisam zemu un novēzēja spārnus viņam gar pašu galvu.

Bet kas tad tas? Vēl kaut kādas skaņas?

Pa strauta smilšaino krastu varēja dzirdēt čabinam mazas kājas, kāds saraustīti elpoja, it kā tur nāktu tramdīts dzīvnieks.

Ievainotais atskatījās, lai uzzinātu, kas ir nācēji.

«Tikai koijoti,» viņš nodomāja, ieraudzījis veselu baru plē­soņu, kas tekalēja gar strautu un tupēja zālē.

Līdz šim viņš nebija izjutis bailes; gļēvie koijoti radīja viņā vienīgi riebumu. Bet, redzot šo radījumu skatienus un izturē­šanos, viņš saprata, kas tiem aiz ādas.

Tagad viņš atcerējās dzirdējis, ka šie parasti riekaitīgie dzīv­nieki uzbrūk cilvēkam, kas nespēj vairs aizstāvēties. It īpaši, ja tos pievilinājusi asiņu smaka.

Kaktusu adatu sadurstītais jauneklis bija zaudējis daudz asiņu. Drēbes bija piesūkušās ar tām un jau pa pusei izžuvušas. Tveicīgajā gaisā izplatījās īpatnēja smaka. Koijoti to saoda; tā viņus kaitināja. Cilvēks vairs nešaubījās, ka tie izvēlējušies viņu par savu upuri.

Viņa vienīgais ierocis bija mednieku nazis, kas, par laimi, bija palicis aiz jostas. Pie segliem piesieto šauteni un revolverus bija aiznesis zirgs. Ievainotais izvilka nazi un, atbalstījies uz la­bās kājas ceļa, sagatavojās aizstāvēties.

Vēl mirklis, un būtu jau par vēlu. Ilgās gaidīšanas sakairi- nāti, asiņu smakas iedrošināti un rijības mudrināti, vilki metās virsū nelaimīgajam cilvēkam. Seši zvēri vienlaikus zibenīgi iecirta zobus viņam rokās, kājās un ķermenī.

Sasprindzinot visus spēkus, viņš ar nazi padzina koijotus nost. Viens vai divi bija sadurti un kaukdami aizjoza. Taču kaujas laukā saradās citi, līdz beidzot uzbrucēju bija vesels bars. Ta bija izmisīga cīņa uz dzīvību un nāvi. Daži zvēri tika nogalināti.

Bet kritušo ciltsbrāļu liktenis neatturēja dzīvos. Viņi pat uzbruka vēl sīvāk.

Stāvoklis kļuva bezcerīgs. Koijoti līda cits citam virsū, lai iekostos upura miesā. Durts tika uz labu laimi, roka ar nazi kļuva ik brīdi nevarīgāka, un dūrieni aizvien retāk sasniedza mērķi.

Ievainotajam strauji izsīka spēki. Viņam kļuva bail par savu dzīvību. Un nebija arī nekāds brīnums — viņš skatījās acīs nāvei.

Un šajā bezcerības mirklī jauneklis iekliedzās. Dīvaini, tas bija nevis izmisuma, bet prieka kliedziens. Un vēl pārsteidzošāk bija tas, ka, izdzirdējuši kliedzienu, koijoti mitējās uzbrukt. Kaujā iestājās pārtraukums, īss klusuma brīdis.

Kļuva dzirdama pakavu dipoņa un skaļas suņa rejas.

Ievainotais joprojām sauca palīgā. Šķita, ka zirgs ir pavisam tuvu. Jātnieks nevarēja nedzirdēt viņa lūgumu. Taču atbildes ne­bija. Cilvēks aizjāja garām. Pakavu dipoņa izdzisa. Nelaimīgo atkal pārņēma izmisums.

Drosmi atguvušie plēsoņas no jauna metās uzbrukumā. Atsā­kās kauja. Spēkus zaudējušais cilvēks uzskatīja, ka viņa stunda ir situsi, un atgainījās pavisam vārgi.

Piepeši koijoti palaida savu upuri vaļā: šoreiz bija ieradies aizstāvis, kura klātbūtne spēcināja cilvēku. -

Jātnieks neatsaucās, bet suns steidzās palīgā. Milzīgs suns devās uz kaujas vietu. Lieliem lēcieniem un skaļiem rējieniem tas lauzās cauri krūmiem.

— Draugs! Kāda laime! Draugs!

Izkļuvis laukā no brikšņiem, suns, zobus atņirdzis, drāzās virsū koijotiem. To ieraudzījuši, koijoti palaida vaļā upuri un bēga ko nagi nesa. Vienu no bēgļiem suns sakampa, sapurināja kā žurku un nosvieda zemē ar pārkostu rīkh.

Otru piemeklēja tāds pats liktenis. Trešā upura nebija: b&jā gājušo pārbiedētie 'ciltsbrāļi, astes iežmieguši, žēlabaini kauk­dami, dieba prom. Visi kā viens tie iespruka krūmos.

Nomocītais cilvēks vairāk neko neredzēja. Viņa spēki ^a galā. Viņš tikai pastiepa roku, smaidot apskāva savu glābēju un,

kaut ko nočukstējis, iegrima aizmirstībā.

Klajumā parādījās jātnieks bez galvas. Viņa zirgs nokāpa lejā pie strauta, padzērās, uzkāpa otrā krastā, pārrikšoja pāri klaju­mam, kur gulēja ievainotais, un pazuda krūmos.

Jātnieks nebija licies zinis par zemē gulošo, bet zirgs, ierau­dzījis viņu, bija tikai nosprauslājies un gājis tālāk, līkumodams starp beigtajiem koijotiem.

Zirgs bija neliels, bet skaisti veidots, ar veseliem locekļiem. Turpretī jātniekam trūka galvas!

Galva gan bija, bet ne savā parastajā vietā. Šķita, ka cilvēks tur to rokā. Briesmīgs skats!

Suns riedams aizšāvās līdzi zirgam, bet, atteicies no sava bez- galvainā ceļabiedra, drīz atgriezās un apgūlās blakām ievai­notajam.

Tieši tajā brīdī viņš atguva samaņu. Noglāstījis suni, viņš noslīga atpakaļ zemē, uzvilka uz galvas apmetņa malu, lai aiz­sargātos no svelmējošās saules, un aizmiga.

Suns gulēja ievainotajam pie kājām un arī snauda, bet bieži pamodās. Laiku pa laikam tas pacēla galvu un nikni ierūcās, kad plēsīgie putni novēzēja spārnus gar pašām ausīm.

Jaunais cilvēks murgoja. Pār viņa lūpām juku jukām nāca gan kvēli mīlas apliecinājumi, gan nesakarīgi vārdi par kaut kādu slepkavību.

LI N O D A Ļ A

DIVKĀRT PIEDZERIES

Atgriezīsimies vientuļajā būdiņā pie Alamo, kuru negaidot pameta kāršu spēlmaņi, kas bija te ieradušies saimnieka prombūtnes laikā.

Drīz būs otrās dienas pēcpusdiena, bet Morisa kā nav, tā nav. Felims atkal ir būdiņā viens, atkal guļ uz grīdas reibulī, taču tas vairs nav tas reibulis, no kura viņš pamodās. Viņu nogāzusi no kājām jauna dievišķā dzēriena deva.

Lai visu paskaidrotu, mums jāpastāsta, kas notika tālāk tajā naktī, kad montē spēlmaņi ar tādu steigu atstāja būdiņu.

Ieraugot trīs sarkanādainus mežoņus, kas sēdēja pie nomaļu galda un aizrautīgi sita kārtis, Felimam dzērums pārgāja daudz ātrāk nekā no gulēšanas. Kaut gan aina bija komiska, Felimam par to smiekli nenāca, un viņš iekliedzās kā aizkauts.

Ari tālāk nebija nekā smieklīga. Viņš gan īsti neatcerējās, kas bija noticis tālāk. Izkrāsoto indiāņu trijotne piepeši pārtrauca spēli, nometa kārtis uz grīdas, izvilka nažus, brīdi pastāvēja pie viņa, apdraudot viņa dzīvību, tad, paklausot ceturtajam indiānim, kas bija atnācis viņiem pakaļ, pagriezās un pa galvu, pa kaklu izlikās ārā.

Tas viss norisinājās kādās divdesmit sekundēs. Attapies no pārsteiguma, Felims redzēja, ka atkal ir būdā viens.

Vai viņš gulēja vai bija nomodā? Vai bija vīra dūšā vai sap­ņoja? Vai notikušais bija īstenība? Varbūt tā bija kāda jauna, viņa prātam neizdibināma parādība, kas bija saglabājusies atmiņā kā dzīva?

Nē, tas nebija, tas nevarēja būt sapnis. Viņš bija redzējis mežoņus pārāk tuvu, lai būtu varējis kļūdīties. Viņš bija dzirdē­jis tos runājam svešā valodā. Kas cits tas varēja būt, ja ne indi­āņu žargons? Bez tam uz grīdas palika izkaisītas kārtis.

Felims ir nedomāja pacelt kādu, lai pārliecinātos, ka tās ir īstas. Viņš bija pietiekami skaidrā, bet viņam vienkārši trūka drosmes. Vai kāds varēja galvot, ka šīs ērmīgās kārtis neapde­dzinās viņam pirkstus? Un ja nu tās pieder pašam nelabajam?

Par spīti domu sajukumam, Felims apjēdza, ka ilgāk palikt būdā ir bīstami. Izkrāšļotie spēlmaņi varēja atgriezties, lai pa­beigtu partiju. Viņi bija atstājuši te ne vien savas kārtis, bet arī visu, kas atradās būdā, un, kaut gan drāzties ārā viņus bija spiedis kaut kas svarīgs, tikpat pēkšņi viņi varēja parādīties no jauna.

Galvejietis nolēma nekavējoties rīkoties: piesardzīgi nopūtis sveci, viņš izlavījās no būdas.

Iziet pa durvīm viņš neuzdrošinājās. Laukumiņu būdas priekšā spoži apspīdēja mēness. Mežoņi varēja būt kaut kur tuvumā. Viņš norāva no sienas zirgādu un iespiedās starp latām. Izkļuvis ārpusē, Felims ieslīdēja koku ēnā.

Viņš nepaguva aiziet necik tālu, kad pamanīja priekšā tumšu priekšmetu skupšķi. Izklausījās, it kā zirgi grauztu zāli, un pa rei­zei noklindzēja pakavi. Felims apstājās un paslēpās aiz cipreses.

Drīz īrs pārliecinājās, ka tie patiešām ir zirgi. To bija četri, un tie droši vien piederēja tiem četriem karotājiem, kas bija pārvērtuši mustangu mednieka būdu par spēļu namu. Šķita, ka dzīvnieki ir piesieti pie kokiem, bet to tuvumā varēja būt arī saimnieki'.

To iedomājoties, Felims jau gribēja griezties un doties uz citu pusi, bet tajā brīdī izdzirdēja pretējā pusē balsis — vairāki vī­rieši kliedza un draudēja kādam. Tad atskanēja aprauti baiļu kliedzieni, suņa rējieni un iestājās klusums, kuru redzēm pār­trauca švīkstoņa un zaru brīkšķi, it kā vairāki cilvēki, līdz nāvei pārbiedēti, bēgtu cauri krūmiem.

Felims joprojām klausījās, skaņa tuvojās. Cilvēki diedza uz cipreses pusi, pie saviem zirgiem.

Skriedami garām, viņi izmeta pa vārdam īram nesaprotamā valodā, bet balsīs skanēja baismas. To pašu pauda kustības. Acīm­redzot viņi bēga no kāda ienaidnieka.

Netālu no cipreses bija mēness apspīdēta josla. Lai nokļūtu līdz zirgiem, bēdzējiem vajadzēja to šķērsot, un Felims ieraudzīja spilgti sarkanus kailus ķermeņus.

Felims pazina četrus indiāņus, kas bija sēdējuši būdā. Viņš ne­kustējās no vietas, iekams svešie nebija uzlēkuši zirgos un aiz­jājuši un iekams viņš nebija noteicis, ka viņi pa stāvo nogāzi sasnieguši līdzenumu un aizauļo kā cilvēki, kas nedomā griez­ties atpakaļ.

—    Piķis un zēvele! — viņš murmināja, iznākdams no savas paslēptuves un izbrīnā sasizdams rokas. — Ko tas nozīmē? Kas tiem velniem te meklējams? Un kas viņiem dzenas pakaļ? Skaidrs, ka viņiem kāds licis pamatīgi trūkties-. Droši vien tas pats. Gal­voju, ka tas pats. Es dzirdēju, ka rūc suns, bet tas tak aizskrēja viņam līdzi. Ak dievs, kas gan tas varētu būt? Bet varbūt viņš, dzīdamies tiem pakaļ, jās uz to pusi?

Bailēs atkal ieraudzīt noslēpumaino jātnieku Felims parāvās atpakaļ aiz koka, kur viņš drebuļodams nostāvēja diezgan ilgu laiku.

—    Droši vien tas ir mistera Morisa stiķis. Varbūt viņš gribēja pabaidīt mani, pārjāja īstajā reizē un izbiedēja tos sarkanādai- nos, kas tīkoja mūs aplaupīt un nogalināt. Jādomā, ka tā. Kad es viņu redzēju pirmo reizi? Hm, būs jau krietns laiciņš. Atce­ros, ka biju iemetis kārtīgi, bet tagadīt galva ir skaidra. Diez vai tie indiāņi redzēja manu pudeli? Esmu dzirdējis, ka viņiem patī­kot iedzert ne mazāk kā mums, baltādainajiem. Vī-ī, ja viņi sa­jutuši smaržu, tad tur nebūs palikusi pāri ne lāsīte! Jāiet uz būdu un jāparauga. No viņiem vairs nav ko baidīties. Spriežot pēc tā, kā viņi aizlikās, viņiem jau sen jābūt gabalā.

Vēlreiz iznācis no savas paslēptuves, Felims devās uz būdu. Viņš tuvojās tai piesardzīgi, ik pa brīdim apstādamies un ieklau­sīdamies, vai kāds nav tuvumā. Kaut gan Felims bija sagudrojis hipotēzi sevis nomierināšanair viņš vēl aizvien baidījās tikties ar jātnieku bez galvas.

Ja viņam nebūtu cerība atrast pudelē vēl kādu «lāsīti», viņš neietu atpakaļ visu nakti. Taču vēlēšanās iedzert bija trīskārt stiprāka par bailēm, un, paklausīdams tai, viņš nedroši turpināja ceļu.

Gaismu viņš nemēģināja iedegt. Viņš pazina katru grīdas collu, īpaši kaktu, kur vajadzēja būt pudelei.

Viņš pastiepa roku un iekliedzās — pudeles nebija.

— Kaut velns viņus parāvis! — viņš purpināja, grābstīdamies pa tumsu. — Rādās, ka viņi ir tikuši tai klāt. Nudie, jo kāpēc tā nav savā vietā? Es to atstāj,u tur, to es labi atceros. Āre, kur tu esi, manu dārgum! — viņš turpināja, sataustījis pinumu. — Ak tu, rijīgie lopi tādi! Izlakuši tukšu kā olas čaumalu! Būtu es to zinājis, būtu salējis trīsreiz vairāk tās ugunsdziras, lai dzer un aizrijas. Kaut jūs sadegtu elles ugunīs, sarkanādainie zagļi, tad jūs redzētu, kā zagt viskiju gulošam cilvēkam! Ai, ai, ai, ko lai tagad iesāku? Likties atkal uz auss? Diezin vai varēšu, kad jā­domā par tiem un to otru. Neiedzērušam miera man nebūs. Kaut viena lāsīte būtu palikusi… Pag! Svētā jaunava un svētais Patrik, un visi pārējie, ko es muldu? Bet blašķe, blašķe? Piķis un zēvele! Tā ir somā, pilna līdz kaklam. Es tak gribēju iedot līdzi misteram Morāsam, kad viņš pēdējo reizi posās uz koloniju. Un viņš, šķiet, aizmirsis to paņemt. Lai dievs nedod, ka indiāņi ar savām netīrajām ķepām būtu pieskārušies arī tai! Tad es zau­dēšu prātu. Hip, hip, urā! — Felims iekliedzās, kādu brīdi vandī­jies pa ceļasomu. — Urā! Paldies dievam, sarkanādainie nav at- tapuši ielūrēt tajā. Pudele ir pilna kā ērce, neviens nav tai piedū­ries. Hip, hip, urā!

Pēc šā iepriecinošā atklājuma īrs sāka triumfa deju.

Tad iestājās klusums, un beidzot no īskaklainā trauka, ātri guldzēdams, sāka plūst šķidrums.

Pēc kāda laika šo skaņu nomainīja lūpu šmaukstināšana un apmierinātības izsaucieni.

Atkal guldzēja viskijs, šmaukstēja lūpas, līdz beidzot tukšā pudele nokrita uz grīdas.

Pēc tam piedzērušā bļaustīšanās mijās ar saraustītu dziesmu, smiekliem un nesakarīgu pļāpāšanu par indiāņiem un jātnieku bez galvas. Tas viss atkārtojās, bet ar katru reizi klusāk un bei­dzās ar nepārtrauktu skaļu krākšanu.

LII N O D A Ļ A

ATMODA

Šoreiz Felims gulēja ilgāk neka pirmo reizi. Jau tuvojās dienas vidus, kad viņš atmodās, un arī tikai pēc tam, kad viņam uz galvas bija uzgāzts spainis auksta ūdens un reibulis izkūpējis tik ātri, it kā būtu parādījušies sarkanādainie.

Šo dušu viņam bija sagādājis Zebs Stamps.

Izjājis pa Kasadelkorvo vārtiem, vecais mednieks bija devies pa taisnāko ceļu, pareizāk sakot, taciņu, uz Nuesesas augšteci. Nevērojot nekādas pēdas vai zīmes, viņš jāja pa prēriju uz jau minēto stigu.

No tā, ko bija stāstījusi Luīza Poindekstere un ko viņš bija uzzinājis no meklētājiem, vecais mednieks noprata, ka Morisam Džeraldam draud briesmas. Viņš centās izvairīties no satikšanās ar Poindekstera nodaļu un nokļūt Alamo ātrāk par to.

Viņš zināja, ka satikt regulatorus ir bīstami: gribot negribot būs jārāda ceļš uz iespējamā slepkavas mājokli.

Stigas līkumā Zebs tieši priekšā ieraudzīja meklētājus, kas, galvas kopā sabāzuši, acīmredzot pētīja pēdas. Taču viņš nomie­rinājās, jo neviens viņu nebija pamanījis.

— Kaut velns viņus rāvis! — Zebs murmināja. — Kā man bija to zināt, ka viņi ir te? Jājāj atpakaļ un jāmeklē cits ceļš. Tas prasīs vismaz stundu. Kusties, vecā! Tas nu gan nebūs tev pa prātam. Būs jāmēro liekas sešas jūdzes. Nū-ū, vecais kraķi! Jājam atpakaļ!

Un viņš ar stingru rokii pievilka pavadu.

Ticis ārā no krūmiem, Zebs jāja gar malu, līdz sasniedza taku, pa kuru iepriekšējā dienā bija jājis Diass ar saviem biedriem. No šīs vietas viņš turpināja ceļu bez jebkādas aizkavēšanās vai starpgadījumiem, līdz nonāca Alamo zemajā krastā netālu no mustangu mednieka būdas, kaut gan tā vēl nebija redzama.

Te viņš nokāpa no zirga un, kā parasts, piesardzīgi gāja uz būdu.

Ar zirgādu apvilktās durvis bija ciet, bet to vidū rēgojās liels caurums. Ko tas nozīmēja?

Zebam nebija ne jausmas. Viņš kļuva vēl piesardzīgāks un nedzirdami zagās tuvāk, it kā viņam būtu jāpielavās klāt antilo­pei.

Viņš gāja no otras puses, izmantojot koku ēnu, un beidzot, sasniedzis zirgu nojumi, notupās uz ceļiem un klausījās.

Pašā priekšā rēgojās caurums, kur bija atlauzts viens dēlis un saplēsta zirgāda. Tas Zebu izbrīnīja, bet, iekams viņš bija paguvis kaut ko izprātot, viņš izdzirdēja būdā skaļu krākšanu. Tādi krācieni, pēc viņa domām, varēja nākt vienīgi no īra de­guna.

Ielūkojies pa caurumu, vecais mednieks redzēja, ka nav mal­dījies. Gulētājs bija Felims.

Piesardzība bija kļuvusi lieka. Mednieks piecēlās un, apgājis apkārt būdai, atvēra neaizslēgtās durvis.

Viņš nemodināja Felimu, kamēr nebija salasījis pa grīdu izmē­tātās mantas.

«Viņi ir posušies ceļā,» Zebs domāja, pārlaidis skatienu tel­pai. «A, tagad atceros. Jauneklis sacīja, ka gribot šajās dienās jāt prom no šejienes. Sitas zellis nevis vienkārši guļ, bet ir pie­dzēries kā lops. To pēc smakas vien var pateikt. Diez vai kāda lāse ir palikusi pāri? Jāšaubās. Grūdīs taksim taukus! Rau, kur pudele mētājas uz sāniem, korķis izrauts. Blakus plakanā blašķe — arī tukša. Kaut viņš aizrītos! Viņš spēj uzņemt vairāk šķidruma nekā krīta prērija. Spāņu kārtis! Vesela paciņa nomesta uz grīdas. Ko tad viņš darījis ar tām? Droši vien dzēris un licis pasjansu. Bet kas izgriezis durvīs caurumu un kā sienā gadījusies sprauga? Jādomā, ka viņš zinās pateikt. Pamodināšu viņu un pajautāšu.»

—    Felim! Felim!

Felims neatbildēja.

—    Felim, tas esmu es! Felim!

Atbildes atkal nebija. Kaut gan pēdējo reizi Zebs iekliedzās tik skaļi, ka droši vien varēja dzirdēt pusjūdzes attālumā, gulē­tājs necēla ne ausu. Zebs sapurināja viņu kā pelavmaisu, bet arī tas nelīdzēja. Felims tikai norūcās un krāca tālāk.

«Ja īrs nekrāktu, es domātu, ka viņš nolicis karoti. Viņš ir pilnā kā mārks, par to nu nav šaubu. Sist nav nekādas jēgas. Sasodīts, to gan es pamēģināšu…»

Vecais mednieks ieraudzīja kaktā spaini. Tas bija pilns ar ūdeni, ko Felims sev vienīgajam zināmu iemeslu dēļ bija atne­sis no strauta. Sev par nelaimi, viņš nebija to izlējis.

Pavīpsnājis Zebs paņēma spaini un iešļāca tā saturu gulētā­jam tieši acīs.

Tas deva vēlamo rezultātu, un izsaucienu straume, kas lauzās pār viņa lūpām, saplūda ar mednieka dārdošo smējienu.

Beidzot abi norima un varēja sākties nopietna saruna. Kaut gan Felimam skurbulis vēl nebija izgājis, viņš joprojām atradās pārdzīvoto šausmu iespaidā un tā priecājās, redzot Zebu Stampu, kā neņēma pat ļaunā viņa rupjo joku.

Cik vien pastīvā mēle un dūmā galva ļāva, Felims nejautāts sāka atstāstīt briesmīgos notikumus, kas gandrīz vai bija laupī­juši viņam saprātu.

No viņa Zebs Stamps pirmo reizi uzzināja par jātnieku bez galvas.

Kaut gan baumas par šo noslēpumaino cilvēku šorīt bija klī­dušas pa Indžas fortu un gar Leonu, Zebs, rīta agrumā jādams cauri kolonijai un apstādamies tikai Kasadelkorvo, nebija saticis nevienu, kas būtu pavēstījis šo satraucošo jaunumu. īstenībā viņš bija pārmijis dažus vārdus ar Pluto un Luīžu Poindeksteri, taču iepriekšējā vakarā neviens no meklētāju grupas nebija neko stās­tījis par dīvaino parādību. Plantators kaut kāda iemesla dēļ bija bijis ļoti nerunīgs, un viņa meita nebija mēģinājusi runāt ar kādu citu.

Sākumā Zebs izsmēja Felimu, teica, ka viņš pārdzēries un cilvēks bez galvas ir viņa «iztēles auglis». Taču kad īrs palika pie sava, Zebs kļuva domījgs.

—    Nu, kā tad es varēju kļūdīties! — Felims iebilda. — Vai tad es neredzēju misteru Morisu tikpat skaidri, kā šobrīd redzu jūs? Redzēju visu, izņemot galvu. Bet, kad viņš pagrieza zirgu, lai auļotu prom, redzēju arī to. Bez tam viņam bija meksikāņu serapē, segli ar sarkanu drēbi un gari zābaki no plankumainas ādas. Un kā lai es nepazītu viņa skaisto zirgu? Un ēs laikam vēl nepateicu, ka Tara skrēja viņam pakaļ un rēja uz indiāņiem …

—    Indiāņiem? — mednieks iesaucās un neticīgi pašūpoja galvu. — Indiāņi, kas spēlē spāņu kārtis! Baltie indiāņi, es gribēju teikt.

—    Jūs domājat, ka tie nebija indiāņi?

—   Nav svarīgi, ko es domāju. Tagad nav laika spriedelēt. Stāsti tālāk, ko tu redzēji un dzirdēji.

Beidzot Felimam galva noskaidrojās un Zebam vairs nevaja­dzēja jautāt. Izgājis ārā no būdas, viņš pēc indiāņu paradumi izstiepās zālē.

Zebs gribēja tikt skaidrībā ar savām domām, jo, kā viņš nereti izteicās, «iekšā nevedās domāt». Galvejieša stāsts'bija visu vēl vairāk samudžinājis.

Līdz šim bija zināms tikai par Henrija Poindekstera pazušanu; tagad klāt nāca tas, ka mustangu mednieks nebija atgriezies savā būdā, kaut gan bija zināms, ka viņš ir aizjājis un, pēc kalpa vārdiem, apsolījis būt atpakaļ vakarrīt.

Vēl neticamāks izklausījās stāsts, ka mustangu mednieks re­dzēts jājam pa prēriju bez galvas vai arī turot galvu rokā. Kas cits tas varēja būt, ja ne triks?

Tomēr savādi būtu dzīt tādus jokus laikā, kad notikusi slepka­vība un puse kolonijas iedzīvotāju meklē slepkavu. Vēl jo savā­dāk bija tas, ka par vainīgo uzskatīja tieši Morisu.

Zebs Stamps ieraudzīja neparastu apstākļu virkni, pareizāk sakot, notikumu ņudzekli, notikumus bez iemesliem, iemeslus bez sekām, noziegumus bez saprotamiem motīviem — kaut ko tādu, "kas varēja likties pārdabisks.

Monisa Džeralda un Luīzas Poindeksteres satikšanās naktī, strīds ar brāli pēc šīs satikšanās, Monisa aizjāšana prērijā, Hen­rija vēlēšanās panākt viņu un izlūgties piedošanu — tas viss bija dabisks un saprotams. Tālāk sākās sajukums un pretrunas.

Zebs Stamps zināja, ka Moriss Džeralds ir noskaņots labvēlīgi pret Henriju Poindeksteru. Viņš nevienu reizi vien bija dzirdējis mustangu mednieku runājam par jauno plantatoru. Viņš nekad nebija manījis naidīgu noskaņojumu; gluži otrādi — Moriss bieži bija jūsmojis par jaunekļa apdāvinātību un augstsirdību. Šķita neticami, ka viņš varētu būt kļuvis par sava drauga slepkavu. Zebs Stamps ticētu vienīgi tad, ja redzētu to pats ar savām acīm.

Pusstundu lauzījis galvu, viņš tomēr nebija spējis neko izdo­māt. Kaut gan viņam bija neparasti skaidrs prāts un spriešanas spēja, viņš nevarēja atrast jēgpilnu atrisinājumu šai noslēpumai­najai daudzcēlienu drāmai.

Skaidrs viņam bija tikai tas, ka četri jātnieki — viņš neticēja, ka tie būtu bijušā indiāņi, — uzbrukuši mustangu mednieka bū­dai un ka viņiem ir kāds sakars ar notikušo slepkavību. Taču šo vīru ierašanās būdā un tās saimnieka ilgā prombūtne uzvedināja Zebu uz vēl bēdīgākām domām, — ka slepkavām par upuri kļu­vuši vairāki cilvēki un ka biezoknī jāmeklē nevis viens, bet divi līķi.

No vecā mednieka krūtīm izlauzās smaga nopūta. Viņš bija pieķēries jaunajam īram, mīlēja to gandrīz vai kā savu dēlu, un doma, ka viņš neģēlīgi noslepkavots un guļ tumšā biezoknī un viņa miesas plosa lijas knābis un koijota zobi, sāpināja viņu līdz sirds dziļumiem.

Jo vairāk Zebs domāja, jo smagāk nopūtās. Beidzot, juzdams, ka domu slogs viņu nospiedīs, viņš pielēca kājās un sāka staigāt šurp turp, skaļi zvērēdams atriebties.

Zebs bija tā iegrimis savās rūgtajās pārdomās, ka nepamanīja garām aizskrienam lielo suni.

Zebs dzirdēja, ka Felims mīlīgi uzsauc sunim, bet palika vien­aldzīgs pret to tik ilgi, kamēr sadzirdēja viņam domātu uzsau­cienu.

—    Kas noticis, Felim? Vai kas ļauns? Tev iekoda čūska?

—   Ak, mister Stamp, paskatieties uz Taru! Rau, viņai kaut kas apsiets ap kaklu. Tā nebija, kad suns aizskrēja.

Mednieks tūlīt paskatījās uz suni. Sunim patiešām bija ap kaklu briežādas siksniņa. Bet zem tās rēgojās vēl kaut kas — tāds kā mazs vīstoklītis.

Zebs izvilka nazi un liecās pie suņa, bet tas bailēs atsprāga atpakaļ. Beidzot pielabināts, dzīvnieks saprata, ka nekas ļauns nenotiks, un pienāca klāt.

Siksniņa tika pārgriezta, vīstoklis attaisīts. Tajā bija vizīt­karte.

Uz kartes kaut kas bija rakstīts, rakstīts ar roku un it kā ar sarkanu tinti, bet tās bija asinis.

Pat visneaptēstākie mednieki prot lasīt. Zebs Stamps nebija izņēmums un diezgan ātri atšifrēja uzrakstīto.

Beidzis viņš atviegloti nopūtās. Tā bija īsta prieka nopūta.

—    Lai slavēts augstais dievs! — Zebs teica. — Un paldies manam vecajam Kentuki skolmeistaram, ka viņš iemācīja mani lasīt. Viņš ir dzīvs, Felim! Viņš ir dzīvs! Paskaties. Ak vai, tu taču neproti lasīt! Bet nekas. Viņš ir dzīvs! Dzīvs!

—   Kurējais? Misters Moriss? Lai slavēts dievs!

—    Pag, pašreiz nav laika domāt par dievu. Sadabū segu un siksnas. Izdari to, kamēr es aiziešu pēc savas vecās ķēves. Vei­cīgi! Nedrīkst zaudēt ne pusstundu, citādi būs par vēlu.

LIII N O D A Ļ A

PAŠĀ LAIKĀ

Nedrīkst zaudēt ne pusstundu, citādi  būs par vēlu.»

Ar šiem vārdiem mednieks devās ceļā. Tie bija pareizi vārdi, tikai ne attiecībā uz laiku. Ja viņš būtu teicis «pusminūti», tas būtu tuvāk patiesībai. Tajā ibrīdī, kad šie vārdi tika teikti, cilvē­kam, kas, rakstīdams ar savām asinīm, bija saucis palīgā, atkal draudēja nāves briesmas — viņš vēlreiz bija nokļuvis koijotu ielenkumā.

Taču viņam draudēja vēl lielākas briesmas, un ievainotais do­māja, ka viņa dienas ir skaitītas.

Morisam Džeraldam — lasītājs droši vien jau ir sapratis, ka cilvēks, apmetnī un panamā ir viņš, — pēc aprakstītās kaujas ar vilkiem, kad viņu izglāba uzticīgā Tara, sāka nākt miegs.

Būdams drošs, ka suns spēs aizsargāt viņu pret melnajiem put­niem un četrkājainajiem plēsoņām, viņš ļāvās miegam.

Pēc vairākām stundām viņš pats pamodās. Tagad viņš jutās daudz možāks un varēja apsvērt stāvokli.

Suns bija izglābis viņu no maitu rijējiem un pasargās viņu arī turpmāk, ja tie atkal mēģinās uzbrukt. Bet kas būs tālāk? Uzticī­gajam dzīvniekam nebija pa spēkam aizvilkt viņu mājā, bet pa­likt šeit nozīmēja nomirt badā vai arī no ievainojumiem.

Jauneklis piecēlās kājās, bet izslieties taisni nejaudāja. Tagad klāt bija nācis vājums, un, paspēris pāris soļus, viņš atkal atlai­dās guļus.

Šajā grūtajā brīdī Morisam ienāca prātā laimīga doma: «Tara var aiznest uz būdu zīmīti.»

—    Ja vien es varētu piespiest viņu iet prom, — viņš teica un jautājoši pagriezās pret suni. — Panāc šurp, veco zēn, — Moriss uzrunāja mēmo draugu. — Es gribu, lai tu būtu mans pastnieks un aiznestu vēstuli. Tu saproti? Pagaidi, es uzrakstīšu. Pēc tam paskaidrošu sīkāk. Par laimi, man ir vizītkarte, — viņš teica, ap­taustījis kabatu. — Bet zīmuļa gan nav. Nekas, iztiksim. Tintes ir, cik uziet, bet par spalvu man noderēs šīs agaves dzelonis.

Moriss pierāpoja pie auga, nolauza vienu no tā garajiem ērk­šķiem, ar kuriem nobeidzās lapas, iemērca to turpat netālu guloša koijota asinīs un, izņēmis no kabatas vizītkarti, kaut ko uzrak­stīja uz tās.

Ietinis, vēstuli no panamas izplēstā oderes gabalā, viņš ar briežādas siksniņu uzsēja to sunim kaklā.

Atlika vienīgi pierunāt suni izpildīt pastnieka pienākumus.

Tas bija grūti izdarāms. Kaut gan mēmais dzīvnieks bija ap­brīnojami gudrs, tas nevarēja saprast, kāpēc jāpamet nelaimē cilvēks, kuram viņš ir bezgala uzticīgs, un ilgi palika kurls pret lūgšanos un bāršanos, ar ko saimnieks gribēja dabūt viņu prom.

Tikai tad, kad cilvēks, kuram suns nesen bija izglābis dzī­vību, liekuļotās dusmās uzkliedza un iezvēla tam ar kruķi, suns padevās un gāja.

Un tomēr suņa sirds nespēja to izturēt, un Tara pirms ieieša­nas krūmos vairākas reizes pagriezās atpakaļ un pārmetoši palū­kojās uz Morisu.

—    Nabadziņš! — viņš noteica, kad suns bija nozudis biezoknī. — Tas ir tikpat kā sist sev vai vistuvākajam draugam. Nekas, parādā es tev nepalikšu, ja vien man uzsmaidīs laime un mēs

kādreiz vēl tiksimies. Bet tagad man jādomā par tiem nekrietna­jiem koijotiem. Sajutuši, ka esmu palicis viens, tie noteikti nāks atpakaļ.

Rīcības plāns jau bija gatavs.

Netālu no lazdas auga koks ar diviem resniem līmeniskiem zariem, kas atradās tuvu viens otram sešu septiņu pēdu aug­stumā no zemes.

Noņēmis un izklājis zālē apmetni, Moriss izdūra tā malās vai­rākus caurumus. Tad viņš notina savu krepa jostu un pārplēsa gareniski uz pusēm. Iznāca divas vairākus jardus garas lentes. Tad viņš izpleta apmetni starp zariem un stingri piesēja ar jostu. Šajā šūpuļtīklā cilvēks varēja gulēt, izstiepies visā augumā.

Taisītājs zināja, ka koijoti nerāpjas kokos un, iekārtojies savā gaisa gultā, viņš varēs mierīgi noraudzīties, kā tie uzbrūk.

Moriss netaupīja pūļu, zinādams, ka koijoti katrā ziņā atgrie­zīsies. Un patiešām, drīz jo drīz tie cits pēc cita glūnēdami sāka līst laukā no krūmiem, patipināja uz priekšu, apstājās, lai parē- gātos apkārt, un devās atpakaļ uz iepriekšējās kaujas vietu.

Redzot, ka bīstamākā ienaidnieka vairs nav, drīz salasījās viss bars, vēlreiz parādot savu pretīgo rijību, ar kuru šie gļēvie radī­jumi tik slaveni.

Vispirms tie sāka plosīt savus bojā gājušos brāļus. Tie tika aprīti ātrāk, nekā Moriss spēja izskaitīt koijotus.

Pēc tam koijoti nostājās zem koka. Iekārtojot šūpuļtīklu, Mo­riss nebija mēģinājis to nomaskēt. Viņš bija uzkāris to pietie­kami augstu, lai plēsoņas netiktu klāt, un domāja, ka atrodas drošībā.

Melnais apmetnis un tajā ievīstītais stāvs likās aizdomīgi. Koijoti drūzmējās apakšā: acīmredzot asiņainā maltīte bija sakai- rinājusi ēstgribu vēl vairāk. Drausmīgi bija skatīties, kā zvēri laiza savus asiņainos purnus.

Moriss gandrīz nemaz nelikās zinis par koijotiem pat tad, kad tie palēcienā bezmaz 'skāra viņa kājas vai arī lūkoja uzrāpties kokā. Viņš domāja, ka nav ko baidīties.

Tomēr pastāvēja briesmas, kuras Moriss nebija paredzējis. Redzēdami, ka pūliņi ir veltīgi, plēsoņas elsodami nogūlās zem koka.

No visiem prērijas un meža iemītniekiem koijots ir visviltī­gākais. Mednieks jums teiks, ka tas ir «visviltīgākais mūdzis pa­saulē». Tas ir blēdīgs kā lapsa, nežēlīgs kā vilks. Šis dzīvnieks ir pieradināms, bet kuru katru brīdi var iekost rokā savam labvē­lim. Bērns var aizbaidīt koijotu ar stibu, bet spēkus zaudējošam vīrietim jābaidās no tā uzbrukuma. Viens koijots ir līdzīgs zaķim, bet barā — un tie medī tikai baros — mazdūšība tā neduras acīs. Kad koijoti galīgi izbadējušies, tie dažkārt uzbrūk mežonīgi, šķiet, pat drosmīgi.

No koijota viltības ir jābaidās, un tieši tā sāka uztraukt mus­tangu mednieku.

Pārliecinājušies, ka netiek viņam klāt, vilki nevis izklīda, bet visi kā viens notupās zālē; citi vēl nāca klāt. Moriss bija ielenkts. Par to viņam nevajadzēja uztraukties, jo viņš jutās neaizsnie­dzams savā šūpuļtīklā. Ar katru brīdi vairāk viņu īsāka uztraukt kaut kas cits — tas, no kā viņš ar lielām pūlēm bija izglābies. Atkal sāka mocīt slāpes.

Moriss pārmeta sev neattapību: būtu padomājis pirms kāpša­nas kokā! Viņš jo viegli būtu varējis paņemt līdzi ūdens krā­jumu. Strauts nebija tālu, un agaves ieliektās lapas noderētu,, par trauku.

Taču bija par vēlu nožēlot. Strauts tecēja garām, sagādādams viņam neciešamas mokas, un vēlēšanās padzerties auga augumā, Lai nokļūtu pie strauta, vajadzētu izlauzties cauri ciešajam koi­jotu lokam, un tā būtu droša nāve. Morisam bija vāja cerībaf ka suns atgriezīsies un izglābs viņu otrreiz; vēl mazāk viņš ticēja, ka zīmīti saņems cilvēks, kuram tā domāta.

Noasiņojušam cilvēkam slāpst sevišķi stipri. Mokas nelika ševi ilgi gaidīt. Cik ilgi tās varēja paciest?

Šoreiz ciešanām pievienojās halucinācijas. Likās, ka vilku ir nevis simts, bet desmitreiz vairāk. Melnais tūkstotis bija apsēdis koku, piepildījis visu klajumu! Tie nāca aizvien tuvāk un tuvāk. To acis drūmi zalgoja. Sarkanās mēles skāra pakārto apmetni; vilki plosīja to ar zobiem. Kad zvēri palēcās, Morisam degunā iesitās smirdoša elpa.

Gaišākos brīžos viņš redzēja, ka to visu radījusi slimīga iztēle. Vilki gan bija te, bet ne jau tūkstotis; tie gulēja zālē un gaidīja beigas. Vienā tādā brīdī mustangu mednieks ieraudzīja tikpat neizskaidrojamu, cik negaidītu pārmaiņu. Koijoti pēkšņi uzšāvās stāvus un iejoza krūmos. Klajumiņā nepalika neviens.

Vai arī tie nebija murgi? Moriss neticēja savām acīm. Viņš jau domāja, ka ir sajucis prātā.

Acis tomēr nebija vīlušas. Koijoti bija pazuduši visi kā viens. Kas gan viņus būtu izbiedējis?

No Morisa krūtīm izlauzās prieka kliedziens. Droši vien at­griezusies Tara. Varbūt tai līdzi ir arī Felims? Bija pagājis krietni ilgs laiks. Viņš bija atradies koijotu ielenkumā divas stundas.

Moriss pagriezās uz ceļiem, noliecās lejup un paskatījās vis­apkārt. Neredzēja ne suni, ne kalpu. Nekā, tikai krūmi un zari.

Viņš ieklausījās. Ne skaņas, izņemot bēgošo koijotu kaucie­nus. Laikam taču atkal viņam bija licies. Bet kāpēc koijoti laidās lapās? Vienalga, ceļš bija ibrīvs. Tagad varēja tuvoties strautam bez bailēm. Ūdens dzirkstīja Morisa acu priekšā, tā burbuļošana skanēja kā skaistākā mūzika.

Nokāpis no koka, jauneklis aizstreipuļoja līdz strautam. Pirms noliekties pie ūdens, viņš vēlreiz paskatījās apkārt. Kam viņš bija pateicību parādā par šo dīvaino izglābšanu?

Par spīti cerībai, ka tas varētu būt suns, Moriss nojauta bries­mas.

Nojauta nebija vīlusi. StaTp lapām pazibēja dzeltena, planku­maina āda; kā čūska locīdams garo, lokano ķermeni, no krūmiem laukā līda dzīvnieks, kuru nevarēja nepazīt. Tas bija Jaunās pa­saules tīģeris — ne mazāk bīstams par savu Vecās pasaules radi­nieku —, jaguārs.

Tagad bija skaidrs, kāpēc aizbēguši koijoti.

Par plēsoņas nodomiem nevarēja būt šaubu. Arī jaguārs bija

saodis asiņu smaku un steidzies šurp, lai piedalītos asiņainajās dzīrēs. Acis nenovērsdams, tas līda tuvāk zemē nokāpušajam cilvēkam, sākumā lēni, tad ātrāk un ātrāk, it kā gatavotos lēcie­nam.

Rāpties atpakaļ kokā būtu bijusi gatavā muļķība. Jaguārs kā­pelē pa kokiem kā kaķis. Mustangu mednieks to zināja. Taču, ja viņš to arī nezinātu, tikpat būtu par vēlu. Dzīvnieks jau bija pa­gājis garām kokam, kurā Moriss bija 'atradis patvērumu, bet otra koka, kurā varētu uzkāpt, tuvumā nebija.

Bet mustangu medniekam koks nenāca ne prātā, tik apmulsis viņš bija.

Instinkta vadīts, viņš metās ūdenī. Ja viņš būtu kaut mazliet padomājis, tad atcerētos, ka tas neko nelīdz. Jaguārs ne vien kāpelē kā kaķis, bet arī peld kā ūdris un ūdenī ir ne mazāk bīstams kā uz zemes.

Moriss necerēja, ka strauts, kurā viņš bija ielēcis līdz jostas vietai, glābs viņu. To viņš saprata, kad jaguārs, iznācis ūdens malā, notupās un sagatavojās lēkt. Izmisušajam cilvēkam neatlika nekas cits kā gaidīt ļaunā dzīvnieka uzbrukumu. Viņam nebija nekā, ar ko aizstāvēties, — ne naža, ne revolvera, pat ne kruķa! Ar plikām rokām uzvarēt šajā cīņā nebija nekādu izredžu.

Nelaimīgais iekliedzās kā ārprātīgs, kad dzeltenbrūnais ķer­menis saspringa lēcienam.

Taču vienlaikus ierēcās arī jaguārs. Viņš nevis metās virsū savam upurim, bet beigts iegāzās ūdenī.

Kā mustangu mednieka kliedziena atbalss krūmos atskanēja kliedziens, bet pēc tam sausi nosprakšķēja šāviens.

Milzīgs suns izskrēja no krūmiem un ielēca ūdenī tajā vietā, kur bija iegāzies jaguārs. Strauta malā parādījās garš vīrs, otrs, mazāka auguma, sekoja viņam, līksmi klaigādams.

Ievainotajam šis skats un skaņas vairāk likās kā sapnis. Tie šajā dienā bija viņa pēdējie iespaidi. Ciešanu nomocīts, Moriss vairs neattapa, ko dara. Viņš .gribēja nožņaugt uzticamo suni, kas iepriecināts peldēja apkārt, un centās atbrīvoties no stipra­jām rokām, kas bija pacēlušas viņu, lai saudzīgi iznestu malā.

Viņš vairs neuztvēra šaušalaino īstenību un iegrima vēl šau- šalainākā aizmirstībā — sākās drudzis.

LIV N O D A Ļ A PRĒRIJAS PALANKINS

Morisu Džeraldu saudzīgi nesa Zebs Stamps.

Turoties pie zīmītē minētajiem norādījumiem, mednieks pilnā sparā bija steidzies šurp. Viņš bija ieradies īstajā laikā — tieši tajā brīdī, kad jaguārs gatavojās lēkt.

Lode neaizkavēja zvēra pēdējo lēcienu, kaut gan izurbās cauri tā sirdij.

To aptvēra tikai vēlāk, jo tajā brīdī domāt nebija laika.

Kad mednieks iebrida ūdenī pārbaudīt, vai šāviens bijis nā­vējošs, viņam pašam uzbruka, viņu sagrāba nevis jaguāra ķetnas, bet nule izglābtā cilvēka rokas.

Zebam par laimi, mustangu mednieka nazis bija palicis uz zemes. Līdzko viņš piegāja tuvāk, Moriss sāka viņu žņaugt, un, tikai nometis šauteni, Zebs ar lielām pūlēm spēja aizsargāties no negaidītā uzbrucēja. Beidzot viņam izdevās pacelt jauno īru uz rokām un iznest malā.

Bet tas vēl nebija viss. Ticis vaļā, slimais šāvās uz priekšu un skrēja pie lazdas tik ātri, it kā savainotā kāja vairs nesāpētu.

Mednieks uzminēja viņa nodomu. Viņš ieraudzīja uz apmetņa guļam asiņaino nazi. Mustangu mednieks gribēja dabūt to rokā.

Zebs metās viņam pakaļ un, sagrābis savās lāča skavās, at­vilka neprātīgo nost no koka.

—    Ātrāk, Felim! — viņš uzsauca. — Aizvāc to mantiņu. Pui­sis galīgi pazaudējis prātu. Viņš deg kā ugunī. Viņam ir drudzis.

Felims tūlīt paklausīja un, pieskrējis pie koka, paņēma nazi savā ziņā.

Taču cīņa vēl nebija galā. Slimais metās virsū savam glābē­jam ar dūrēm — nevis klusēdams, bet kliegdams un draudēdams, acīm neganti zvērojot. Cīņa turpinājās desmit minūtes. Beidzot, pilnīgi zaudējis spēkus, Moriss nokrita zālē un, vairākas reizes noraustījies un dziļi nopūties, apklusa, it kā viņā būtu apdzisusi dzīvības uguntiņa.

Galvejietis, kuram tā šķita, ņēmās žēli vaimanāt.

—    Beidz igaudot, sasodītais muļķi! — uzkliedza Zebs. — Pie­tiek ar vienu tavu kaucienu, lai dvēsele atvadītos no miesas. Viņš ir miris tikpat daudz, cik tu. Tas ir ģībonis. Spriežot pēc tā, kā viņš iekaustīja mani, nekā nopietna nav. Nē, — viņš turpi­nāja pieliecies un paskatījies, — neviena ievainojuma. Celis gan ir pamatīgi sapampis, bet kāja nav sadragāta, — citādi viņš ne­būtu varējis paspert ne soli. I-r skrambas, bet nedaudz. No kā tās varētu būt? No jaguāra jnagiem diezin vai. Drīzāk izskatās pēc mājas kaķa skrāpējuma. A, es zinu! Pirms plankumainā zvēra uzbrukuma (bijusi plēšanās. Jauneklim uzklupuši koijoti! Kas to būtu domājis, ka šie gļēvie radījumi varētu ķerties klāt cilvēkam? Bet tie ķeras, ja patrāpās tāds novārdzis cilvēks kā Moriss. Kaut nelabais viņus rāvis!

Mednieks runāja pats ar sevi. Felims, redzot, ka saimnieks ir dzīvs un ka viņam vairs nedraud nāve, spēji atplauka un, sizdams knipjus, sāka lēkāt kā negudrs.

Viņa līksmais satraukums ietekmēja arī suni, un drīz vien arī tas kā apmāts griezās īru džigā.

Zebs nepievērsa uzmanību šai komiskajai izrādei. Viņš vēl­reiz noliecās pār slimo. Pārliecinājies, ka nekādu nopietnu ievai­nojumu nav, viņš piecēlās un sāka aplūkot zemē izsvaidītās lietās. Viņš jau bija ievērojis panamu, kas joprojām karājās Morisam uz muguras, un viņam bija ienākušas prātā dīvainas domas.

Cepures no Gvajakilas zāles, kuras nepareizi sauca par pana­mām, nebija nekas neparasts. Dienvidos tās valkāja ne mazāk kā visā Teksasā. Bet Zebs zināja, ka jaunais īrs paradis valkāt mek­sikāņu sombrēro — pavisam citādu /galvassegu. Iespējams, ka mustangu mednieks bija atteicies no sava paraduma. Jo vairāk Zebs skatījās, jo vairāk viņam likās, ka viņš jau redzējis kādam galvā šo cepuri.

Nešaubīdamies, ka cepure iegūta godīgā ceļā, mednieks pie­liecās un noņēma to, lai aplūkotu pamatīgāk. Tai vajadzēja iz­skaidrot noslēpumu vai arī vairākus noslēpumus.

Cepures iekšpusē Zebs atrada divus vārdus: dibenā ielīmētu Jaunorleānas cepuru fabrikanta vārdu un otru, ar roku uzrakstītu, viņam labi pazīstamu vārdu — «Henrijs Poindeksters».

Tad viņš ķērās pie apmetņa. Uz tā viņš atrada pazīmes, kas pierādīja, ka apmetnis pieder tam pašam cilvēkam.

— Sasodīts, ko tas viss nozīmē? — vecais norūca, domīgi ska­tīdamies zemē. — Cepures nav galvā tiem, kam vajadzētu, gal­vas nav savās vietās! Goda vārds, te kaut kas nav kārtībā. Ja es nejustu zem kreisās acs sāpes no tā puiša sitiena, būtu jāsāk do­māt, vai mans smadzeņu pods ir uz pleciem. No viņa nav ko gaidīt paskaidrojumus, — Zebs piemetināja, paskatīdamies uz Morisu. — Vismaz tikmēr, kamēr viņš nav izgulējis savu drudzi. Bet ej nu sazini, kad tas būs. Labi, — pēc kāda laika viņš turpi­nāja. — Nav nekādas jēgas palikt te. Mums jāaizgādā slimais uz būdu, un tas izdarāms vienīgi ar nešanu. Zīmītē viņš raksta, ka pats nespēj paiet ne soli. Viņš ir maķenīt kustējies tikai baiļu dzīts. Kāja izskatās aizvien sliktāk un sliktāk. Būs vien viņš jā­nes. No tā nekādu palīdzību nav ko gaidīt, — Zebs turpināja, paskatījies uz galvejietii, kas jautri tērgāja ar Taru. — Sunim galvā ir vairāk nekā viņam. Nu, nekas. Būs jāliek arī viņam pa­svīst. Kā lai dara? Vajadzētu dabūt nestuves. Tās mēs varam uz­taisīt no pāris kārtiņām un apmetņa vai arī no segas, kuru Felims paķēris līdzi. Jā-ā, nestuves! Tas ikurāt ir tas, kas mums vaja­dzīgs.

Tagad īrs tika aicināts palīgā.

Viņi nogrieza un atzaroja divus apmēram desmit pēdas garus kociņus. Divus īsākus izmantoja par šķēršiem. Uz kokiem vis­pirms uzklāja serapē, pēc tam, lai nestuves būtu izturīgākas, — apmetni. Improvizētās nestuves bija gatavas. Paredzot, ka Moriss var*sākt atkal trakot, Zebs piesēja viņu pie nestuvēm.

Tās nesa nevis, kā parasts, divi cilvēki, bet cilvēks un zirgs — zirgs gāja pa priekšu, bet cilvēks nopakaļ.

Otrs nesaderīgajā pārī bija īrs. Vecais mednieks bija turējis vārdu, ka «būs jāliek arī viņam pasvīst».

Zebs pats uzņēmās vieglāko pienākumu — gāja pa priekšu.

Izdoma nebija nekāda oriģinālā. Nestuves līdzinājās meksi­kāņu nestuvēm, kuras Zebs varēja būt redzējis Ziemeļteksasā; vienīgā atšķirība bija tā, ka viņa darinātajām trūka jumta un tās nesa nevis divi mūļi, bet zirgs un cilvēks.

Šajā improvizētajā palankīnā Moriss Džeralds tika nogādāts savā mājoklī.

* * *

Jau bija nakts, kad šī savādā procesija sasniedza būdu.

Stiprās un maigās mednieka rokas pārnesa ievainoto no nes­tuvēm uz viņa gultu.

Džeralds nesaprata, kur atrodas, un nepazina ne Zebu, ne Felimu, kas bija noliekušies pār viņu. Jaunekļa domas vēl klīda tālumā, kaut gan viņš vairs netrakoja. Viņš bija nomierinājies.

Kluss gan Moriss nebija, kaut neatbildēja uz laipnajiem jau­tājumiem vai arī atbildēja tik nesakarīgi, ka gandrīz vai gribējās smieties. Taču neparastie vārdi, kas nāca pār viņa lūpām, atturēja no tā un rosināja nopietnas pārdomas.

Mustangu mednieka draugi pārsēja viņa brūces, cik labi vien prata, un tas arī bija viss, ko viņi varēja darīt. Atlika gaidīt rītu.

Felims apgūlās, bet Zebs palika sēžam pie slimnieka gultas. Tas notika nevis tāpēc, ka Zebs neuzticētos Morisa audžu brā­lim, bet vienkārši tāpēc, ka Zebs bija lūdzis viņu iet gulēt, jo abiem neesot nozīmes palikt nomodā.

Vecajam medniekam bija savi apsvērumi. Viņš negribēja, ka slimnieka murgus izdzirdētu vēl kāds, pat Felims. Un tā viņš no­sēdēja viens visu cauru nakti, tverdams katru vārdu.

Daudz kas Zebu pārsteidza, dažus vārdus viņš pazina. Viņš nebrīnījās, ka Moriss bieži piemin Luīžu un kvēli atzīstas mīles­tībā.

Bet diezgan bieži slimajam paspruka vēl kads vārds, un to vairs nebija patīkami dzirdēt. Tas bija Luīzas brāļa vārds. Moriss runāja saraustīti, juceklīgi, gandrīz nesaprotami.

Zebs Stamps salīdzināja dzirdēto ar jau zināmo un, kad būdā iespīdēja rīta gaisma, bija nonācis pie secinājuma, ka Henrija Poindekstera vairs nav starp dzīvajiem.

LV N O D A Ļ A

JAUNUMU DIENA

Dons Silvio Martiness piederēja pie tiem meksikāņu bagātniekiem, kas bija palikuši Teksasā pēc tam, kad zemi bija iekarojuši ziemeļu kolonisti.

Šis padzīvojušais vīrs, kas bija miermīlīgas dabas un nejau­cās politikā, diezgan viegli samierinājās ar jauno situāciju. Viņam palīdzēja apziņa, ka zaudēto nacionālo neatkarību atsver drošība pret komanču iesirojumiem; pirms kolonistu ierašanās komanči bija terorizējuši visu zemi. Tiesa gan, mežoņi vēl nebija pilnīgi pakļauti, tomēr uzbrukumi notika daudz retāk. Un arī tas jau šķita sasniegums.

Dons Silvio bija ganadero — plaša vēriena lopkopis. Viņa ganības stiepās daudzas jūdzes garumā un platumā, viņa ganām­pulkos bija tūkstošiem zirgu un ragulopu.

Viņš dzīvoja lielā taisnstūrainā vienstāva mājā, kas vairāk atgādināja cietumu nekā dzīvojamo ēku. Tai visapkārt bija ap­loki.

Parasti dzīve te ritēja mierīgi, tikai rudenī, kad zīmogoja lo­pus, vairākas dienas te gāja kā pa svētkiem. Taču tas notika ne biežāk kā vienu reizi gadā.

Pārējā laikā vecais hasiendas īpašnieks, pārliecināts vecpui­sis, klusi un vientuļi dzīvoja kopā ar savu māsu, kas bija vēl vecāka par viņu. Taču paretam gadījās arī izņēmumi — kad no Riograndes krastiem ciemos ieradās dona Silvio pievilcīgā brāļa­meita. Tādās reizēs viņa mājoklis atdzīvojās.

Isidoras ierašanās sagādāja prieku vienmēr; viņa atjāja un aizjāja, kad viņai labpatika; zem tēvoča jumta viņa drīkstēja darīt visu, ko sirds vēlas. Vecajam patika meitenes spriganums, jo viņš pats arī nebija nekāds čīkstulis. Tās rakstura īpašības, kas citās zemēs varētu likties vīrišķīgas, nedūrās acīs zemē, kur māja bieži ir pārvērsta par cietoksni, bet pavards šad un tad tiek sla­cīts ar saimnieku asinīm.

Pārsteidzoši, ka šādā zemē atrodamas sievietes, kas mantoju­šas tādas pašas īpašības kā Isidora? Jā, tā tas ir.

Dona Silvio jaunība bija pagājusi pastāvīgās briesmās, un viņš nedusmojās par Isidoras drosmi, kas nereti robežojās ar pār­galvību; viņš pat jutās iepriecināts.

Vecais meksikānis mīlēja Isidoru kā savu miesīgu meitu, un, ja viņa tā būtu bijusi, viņai nenāktos šaubīties, kam paliks dona Silvio īpašumi. Ikviens zināja, ka dienā, kad dons Silvio Marti- ness šķirsies no dzīves, Isidora Kovarubio Deloslanosa kļūs par nepārredzamo ganību un kuplo ganāmpulku īpašnieci.

Tāpēc nebija arī brīnums, ka visi senjoritu cienīja un Martinesa saimes ļaudis godāja par nākamo saimnieci.

Tomēr visi rančero cienīja Isidoru arī neatkarīgi no tā, un dona Silvio mājā nebija neviena, kas nebūtu gatavs raut laukā mačeti un aizstāvēt viņas godu.

Migels Diass nebija melojis, teikdams, ka viņam draud bries­mas. Tas izklausījās ticami. Ja Isidorai būtu iešāvies prātā sa­saukt kopā tēvoča ganus un sūtīt tos pārmācīt Migelu, viņi izda­rītu to uz karstām pēdām un varbūt pat pakārtu bezgodi tuvākajā kokā.

Tāpēc nebija ko brīnīties, ka meksikānis drāzās prom ko nagi nes.

Kā jau minējām, Isidora dzīvoja otrpus Riograndes, sešdesmit jūdzes no Martinesa hasiendas. Bet tas netraucēja viņu it bieži apmeklēt radus pie Leonas.

Šajā rīcībā nebija nekā savtīga. Tai nebija sakara ar izre­dzēm saņemt bagātu mantojumu. Isidora tik un tā kļuva par man­tinieci: viņas tēvs arī bija pārticis cilvēks. Taču viņai patika būt kopā ar tēvoci un krustmāti. Bez tam viņai patika nojāt no upes līdz upei vienā dienā un nereti bez pavadoņa.

Pēdējā laikā Isidora bija pasākusi ierasties aizvien biežāk. Varbūt Teksasas radi bija viņai sevišķi iepatikušies un viņa gri­bēja sagādāt itiem prieku vecumdienās? Kāds vēl varēja būt iemesls?

Atbildēsim ar meitenei pašai raksturīgo vaļsirdību: viņa bie­žāk jāja uz Leonu cerībā sastapt Morisu Džeraldu. Viņa mīlēja mustangu mednieku. Jaunais īrs bija iekarojis meitenes sirdi, iz­palīdzēdams viņai. Tas gan varbūt bija vairāk cēls žests nekā nepieciešamība, un tomēr skaistā Isidora bija sapinusies mīles­tības valgos.

Varbūt viņa saskatīja Morisā citas, vārdos grūtāk izsakāmas īpašības. Vai tās bija izpaudušās nejauši vai izrādītas ar nolūku savaldzināt, to zināja tikai viņš. Grūti noticēt, ka vienkāršs mir­stīgais varētu ielūkoties Isidoras Deloslanosas acīs vienaldzīgi.

Moriss varbūt bija teicis taisnību, taču mums būtu vieglāk noticčt viņam, ja viņš Luīžu Poindeksteri būtu saticis pirms iepa­zīšanās ar Isidoru.

Tomēr, spriežot pēc visa, bija pamats domāt, ja ne pateikt skaļi, ka Moriss nav gluži vienaldzīgs pret viņu.

Isidorai vairs nebija mēra. Viņas impulsīvā daba nespēja paciesit nenoteiktību. Viņa zināja, ka mīl Morisu. Viņa bija no­lēmusi atzīties mīlestībā un tikpat atklāti noprasīt, vai šīs jūtas ir abpusējas. Tālab viņa noteica satikšanos, uz kuru Džeralds ne­ieradās.

«No šīs dienas starp mums nostājies dons Migels Diass,» Isi­dora nodomāja, izjādama klajumā, lai steigtos atpakaļ uz tēvoča hasiendu.

* * *

Isidora palaiž savu pelēci auļos. Galva viņai kaila, mati iz­jukuši, skaistās resnās pīnes nokritušas uz muguras. Aois kvēlo satraukumā, vaigi deg kā ugunī.

Iemesls tam zināms. Ir zināms arī, kādēļ viņa tā steidzas. Viņa pati to ir pateikusi.

Tuvojoties mājai, Isidora pievelk pavadu. Zirgs palēnina gaitu — pāriet uz rikšiem, tad uz soļiem, līdz beidzot tiek apstā­dināts ceļa vidū.

Jātniecei vai nu kaut kas cits padomā, vai arī viņa grib vēl kaut ko apsvērt.

«Varbūt labāk neaiztikt viņu? Izcelsies briesmīgs skandāls. Pagaidām neviens nezina par… Bez tam, ko es varu teikt, vie-, nīgā lieciniece? Ak, ja izstāstītu visu šiem laipnajiem teksasie- šiem, aT manu liecību pietiktu, lai viņu smagi sodītu. Nē, lai viņš dzīvo. Viņš ir nelietis, bet es no viņa nebaidos. Pēc visa noti­kušā viņš neuzdrošināsies nākt man tuvumā. Svētā jaunava! Ja tā padomā, kā gan es varēju aizrauties ar viņu, kaut arī uz īsu brīdi! Jāaizsūta kāds, lai palaiž viņu vaļā. Tāds, kas saglabātu manu noslēpumu. Bet kurš? Benito, māj zinis. Viņš ir uzticams un drosmīgs. Are, tur jau viņš ir! Kā vienmēr skaita savus lopus.»

—    Benito! Benito!

—    Ko pavēlēsiet, senjorita?

—   Labais Benito, gribu lūgt, lai tu man izpalīdzi. Vai esi ar mieru?

—    Ko pavēlēsiet, senjorita? — māj zinis atkārto, zemu palo­cīdamies.

—    Es nepavēlu, Benito, es lūdzu man izpalīdzēt. '

—    Klausos, senjorita.

—    Vai tu zini vietu uzkalnā, kur saiet kopā trīs ceļi?

—    Ne sliktāk kā aploku pie jūsu tēvoča hasiendas.

—    Labi. Dodies turp. Tu atradīsi tur zemē guļam cilvēku. Ro­kas viņam sasietas ar laso. Atbrīvo viņu un lai iet, kurp deguns rāda. Ja viņš ir krītot sasities, palīdzi viņam, cik vari, bet nesaki, kas tevi sūtīja. Iespējams, ka tu viņu pazīsti, es domāju, ka pa­zīsti. Bet tas nav svarīgi. Neko nejautā viņam un arī neatbildi, ja viņš jautā. Līdzko būsi dabūjis viņu uz kājām, lai darās ar tām, kā pašam patīk. Saprati?

^ — Pilnīgi, senjorita. Jūsu rīkojums tiks izpildīts, kā nākas.

—    Paldies, mans labais Benito. Tēvocim Silvio neko nesaki. Atstāj to manā ziņā. Pavisam drīz vienā hasiendā pie Riograndes būs vajadzīgs uzticams pārvaldnieks. Es domāju, ka tu būsi pie­mērots.

—    Visi zina, ka donja Isidora ir tikpat laba, cik skaista.

—    Paldies, paldies. Vēl viens lūgums. Par to, ko'tu izdarīsi manā labā, drīkst zināt tikai trīs cilvēki. Trešais ir tas, pie kura es tevi sūtu. Pārējos divus tu pazīsti.

—    Es saprotu, senjorita. Būs tā, kā jūs vēlaties.

Mājzinis iecērt zirgam sānos piešus. Tādi kā viņš reti kad iet kājām, pat tad, ja veicams tikai jūdzi igarš ceļš.

—    Pagaidi! Es aizmirsu! — Isidora iesaucas. — Tu atradīsi tur cepuri un serapē. Tie ir mani. Paņem tos līdzi. Es tevi gai­dīšu te vai arī kaut kur pa ceļam.

Palocījies Benito jāj prom. Bet viņam atkal ir jāapstājas.

—    Es pārdomāju, Benito. Es jāšu tev līdzi.

Dona Silvio mājzinis ir pieradis pie sava saimnieka brāļamei­tas kaprīzēm. Viņš bez vārda runas paklausa un vēlreiz pagriež zirgu.

Isidora jāj nopakaļ. Viņa likusi Benito jāt pa priekšu. Ir savs iemesls, kādēļ viņa atteikusies no aristokrātiskā paraduma.

Benito ir kļūdījies savos minējumos. Tā nav Isidoras kaprīze, ka viņa jāj līdzi. Iemesls tam ir visai nopietns.

Viņa ir aizmirsusi ne tikvien savu serapē un cepuri, bet arī mazo vīstoklīti, kas viņu tā sarūgtinājis.

«Labais Benito» nedrīkst to zināt. Tas var izraisīt skandālu, kas būtu nepatīkamāks par strīdu ar donu Migelu Diasu.

Viņa jāj nopakaļ cerībā, ka pati dabūs atpakaļ vēstuli. Cik muļķīgi, ka viņa neapdomāja to jau laikus!

Bet kā vēstule nonākusi Koijota rokās? Droši vien viņš dabū­jis to no Hosē. Vai viņas kalps būtu nodevējs? Varbūt Diass sa­ticis viņu ceļā un piespiedis atdot vēstuli?

Neviena no šīm iespējām nav ticama.

No Diasa to varētu sagaidīt, bet, runājot par Hosē … Nav taču pirmā reize, kad viņa tam uzticas.

Beidzot klajums ir sasniegts, Isidora tagad jāj blakām māj- zinim.

Migela Diasa te vairs nav, vispār — ne dzīvas dvēseles. Taču visvairāk viņu sarūgtina tas, ka nav arī ne miņas no vēstules.

Zemē guļ vikuņas[41] vilnas cepure, viņas serapē un viņas laso gals, nekā vairāk.

—    Vari jāt mājā, senjor Benito. No zirga nokritušais ir nācis pie samaņas. Un, manuprāt, aizjājis. Paldies dievam! Bet neaiz­mirsti, mīļais Benito, ka visam jāpaliek starp mums. Saprati?

—    Sapratu, donja Isidora.

Mājzinis aizjāj un drīz nozūd aiz uzkalna kores.

* *

*

Laso metēja ir viena klajumā.

Viņa nolec no zirga, ietinas apmetnī, uzliek galvā sombrero un atkal pārvēršas par jaunu idalgo. Viņa kāpj seglos lēnām, automātiski, it kā viņas domas klīstu kaut kur tālumā. Viņa gausi ceļ pāri kāju. īsu mirkli tā paliek gaisā. Apakšsvārku mala atsedz to līdz potītei, kas atgādina Prāksiteļa veidojumu. Kad tā nolai­žas zirgam gar otru sānu, šķiet, ka saulei priekšā aizgājis mā­konis.

Taču šo skatu neredz neviens, pat ne nožēlojamais Hosē, kas brīdi vēlāk, apkārt .glūnēdams, iznāk klajumā.

Isidora aplinkus iejautājas par vēstuli.

—    Ko tu ar to izdarīji, godātais?

—    Nodevu, kam vajag, kundze.

—    Kam?

—    Es atstāju to . .. atstāju .. . viesnīcā, — stostīdamies un bālēdams atbild Hosē. — Dons Morisio bija izgājis.

—   Meli, tu nelieti! Tu atdevi to Migelam Diasam. Neliedzies, godātais! Es pati redzēju vēstuli.

—   Piedodiet, senjorita, piedodiet! Es neesmu vainīgs, es nu­dien neesmu vainīgs.

— Muļķi, būtu izgudrojis kaut ko ticamāku. Tu pats sevi nodevi. Cik dons Migels tev samaksāja par tavu nodevību?

—    Zvēru pie savas dzīvības, kundze, ka tā nebija nodevība. Viņš … viņš … piespieda mani. . . draudēja, sita. Man … man … nemaksāja neko.

—   Tad es tev samaksāšu. Es tevi atlaižu, un te būs tava alga. Še tev, še tev!…

Isidora atkārto šos vārdus reizes desmit, un tikpat daudz reižu pātaga nolaižas uz negodīgā kalpa pleciem. Viņš mēģina bēgt. Veltīgi. Viņa panāk Hosē, un viņš apstājas bailēs pakļūt zem iekarsušā zirga pakaviem. Tikai kad uz melnīgsnējās ādas parā­dās zilas švīkas, mocības beidzas.

—    Bet tagad, godātais, prom no šejienes! Un tā kā nerādītos man acīs!

Kalps laiž Iekas vaļā. Kā iztraucēts kaķis kalps aizskrien no klajuma. Viņš ir laimīgs, ka var ar savu kaunu paslēpties dzelo­ņainajā biežņā.

Taču arī Isidora nepaliek klajumā ilgi. Viņas dusmas nomaina dziļas bēdas. Ir ne vien izjaukta satikšanās — viņas sirds noslē­pums ir nodevēju rokās.

Viņa dodas mājup.

Kad viņa pārrodas mājā, tur valda satraukums. Peoni, gani un kalpi skraida kā sadeguši, no lauka uz aploku, no aploka uz pa­galmu, un kliedz cits caur citu.

Vīrieši steigšus bruņojas, sievietes, uz ceļiem nokritušas, lū­dzas debesīm žēlastību.

—    Kāpēc tāds satraukums? — Isidora jautā.

Jautājums domāts mājzinim, kas pagadījies vistuvāk.

Kaut kur prērijā esot nogalināts cilvēks. Nogalinātais esot viens no tiem, kas nesen apmetušies Kasadelkorvo, kāda ameri­kāņu plantatora dēls. Runājot, ka tas esot indiāņu roku darbs.

Indiāņi! Šis vārds ir par iemeslu dona Silvio ļaužu satrauku­mam. Lūk, kāpēc vīrieši bruņojas, bet sievietes lūdz dievu.

Pats fakts, ka nogalināts kāds cilvēks, šajā neapvaldītu kais­lību zemē nav nekas sevišķs, īpaši, ja nogalināts svešinieks — amerikānis. Bet ziņa, ka vainīgi indiāņi, ir pavisam kas cits. Tās ir briesmas.

Isidora jauno ziņu uzņem citādi. Viņai nav bail no mežoņiem. Vārds «slepkavība» atsauc atmiņā domas, kas viņu jau sāpinā­jušas. Viņa zina, ka ir vēl otra apbrīnojami skaista sieviete. Viņa pati ir to redzējusi un gandrīz vai netic savām acīm.

Vēl vairāk sāpina tas, ka šī būtne redzēta kopā ar Morisu Džeraldu. Tā ir nevis greizsirdība, bet gan uz brīdi atdzīvojusies nepatika.

Taču drīz šīs jūtas atdod vietu vienaldzībai: kāda viņai dala par cilvēkiem, kurus viņa nepazīst!

Pēc dažām stundām vienaldzību nomaina skaudra interese, pareizāk sakot, bažas. Ir paklīdušas jaunas ziņas par slepkavību. To pastrādājuši nevis indiāņi, bet baltais cilvēks — mustangu mednieks Moriss! Tuvumā nav neviena indiāņa.

To izdzirdējuši, dona Silvio saimes ļaudis nomierinās, bet viņa brāļameitu, gluži otrādi, pārņem satraukums. Baumas nedod viņai mieru, un pēc pusstundas viņa aptur .zirgu pie viesnīcas durvīm.

Nezināmu iemeslu dēļ Isidora jau vairākas nedēļas mācījusies «amerikāņu valodu». Viņas vārdu krājums nav sevišķi bagāts, bet ar to pietiek, lai izvaicātu nevis par slepkavību, bet par cil­vēku, kas tiek apvainots slepkavībā.

Krodzinieks, zinādams, kas viņa ir, atbild pazemīgā pieklā­jībā.

Isidora uzzina, ka Moriss Džeralds vairs neuzturas viesnīcā. Sīki jo sīki tiek aprakstīta arī slepkavība.

Meitene ar bēdīgu sirdi jāj atpakaļ uz Martinesa hasiendu.

Tur atkal valda satraukums. Jauno satraukuma iemeslu var uzskatīt par smieklīgu, bet māņticīgie peoni domā citādi. Klīst baumas, ka prērijā netālu no Nuesesas parādījies jātnieks bez galvas.

Izklausās neticami, taču par ziņu pareizību nevar būt nekādu šaubu. Tās izplatās pa visu koloniju.

Trīs gani ir gatavi apzvērēt redzēto. Taču viņu baiļpilnās acis ir vislabākais apstiprinājums viņu vārdu patiesīgumam.

Nedz baumas, nedz dona Silvio un viņa māsas iebildumi ne­spēj atturēt kaprīzo Isidoru no piepeši nobriedušā nodoma jāt atpakaļ uz Riograndi. Viņai vienalga, ka slepkavība notikusi uz ceļa, pa kuru viņai jājāj. Vēl mazāk viņu uztrauc jātnieks bez galvas. Tas, kas citos ceļiniekos viestu bailes, liekas pievelkam Isidoru.

Vēl vairāk — viņa paziņo, ka jāšot viena! Dons Silvio pie­dāvā pavadoņus — desmit līdz zobiem apbruņotus ganus. Isidora noraida piedāvājumu.

Vai viņa neņems līdzi Benito?

Nē. Viņa labāk jās viena. Viņa tā ir izlēmusi.

* * *

Otrā rītā Isidora izpilda savu solījumu. Tikko aust gaisma, viņa jau ir seglos un pēc nepilnām divām stundām jāj nevis taisni uz Riograndi, bet gar Alamo.

Kāpēc viņa mainījusi virzienu? Varbūt viņa ir nomaldījusies?

Isidora neizskatās pēc cilvēka, kas būtu pazaudējis ceļu. Nedz viņa ir noraizējusies, nedz taujā ceļu. Zirgs knaši soļo uz priekšu, paklausot jātniecei.

Isidora nav nomaldījusies, viņa nav pazaudējusi ceļu.

Labāk būtu bijis, ja viņa būtu pazaudējusi ceļu.

LVI N O D A Ļ A

ŠĀVIENS UZ VELNU

Cauru nakti slimais neaizdarīja acu; te viņš gulēja mierīgi, te svaidījās aeprāta murgos. Cauru nakti mednieks neatgāja nost no viņa gultas un klausījās nesakarīgajā runā.

Tā apstiprināja divus Zeba minējumus: ka Luīza Poindekstere ir iemīlējusies un ka viņas brālis ir noslepkavots. Tas bija satrie­coši.

Zebs domāja par ķildu … par cepuri… par apmetni.. . Viņa domas šaudījās kā tumšā, noslēpumainā labirintā. Savu mūžu viņa asais prāts nebija stāvējis tādu grūtību priekšā. Zebs Stamps ievaidējās, apzinādamies savu bezspēcību.

Durvis viņš nepieskatīja. Viņš zināja — ja viņi nāks, tad ne jau naktī.

Vienu vienīgu reizi Zebs izgāja ārā — uz rīta pusi, kad mē­ness gaisma sāka jaukties kopā ar dienas gaismu.

Viņu bija iztraucējusi kāda skaņa. Krūmos gari, žēlabaini bija i-ekaukusies Tara. Pēc brīža tā satrūkājusies iespruka būdā.

Zebs nodzēsa uguni, klusiņām,izgāja ārā un ieklausījās.

Nakts balsis aprāvās, kā riešanas iztraucētas. Bet kas licis kaukt Tarai?

Mednieks vispirms paskatījās uz laukumiņu būdas priekšā, tad uz krūmiem un visbeidzot ielūkojās koku ēnā. Nekas nebija re­dzams. Tumsā uz debesu fona iezīmējās klints aprises. Abās pusēs

klintij auga pāris augstu koku. Zebs zināja, ka aiz pēdas piec­desmit platās spraugas starp tiem plešas līdzenums.

Tieši virs klints spoži spīdēja mēness, un apkārtne bija pār­skatāma kā uz delnas. Pat čūska nevarētu aizlīst nepamanīta.

Nekas nebija redzams.

Toties kaut kas bija dzirdams. Skaņa nāca no līdzenuma pu­ses, un šķita, ka tā radusies netālu no klints. Izklausījās, it kā pakavs būtu atsities pret izkustinātu akmeni.

Tā sprieda Zebs, vērīgi ieklausīdamies, vai skaņa neatkār­tosies.

Skaņa neatkārtojās, tomēr Zebs nebija kļūdījies: aiz kokiem parādījās zirgs, kas gāja pa kraujas malu. Tam mugurā sēdēja cilvēks. Zirga un jātnieka tumšais siluets izcēlās pret safīra debe­sīm.

Zirgs bija kā zirgs, turpretī jātnieka stāvu varēja saskatīt tikai no segliem līdz pleciem. Kājas saplūda ar dzīvnieka ēnu, kaut gan pazibēja pieši un kāpšļi, liekot noprast, ka tie ir savā vietā. Augstāk par pleciem nebija nekā, ne miņas no galvas.

Zebs Stamps vairākas reizes izberzēja acis, bet parādība kāda bijusi, tāda arī palika. Viņš varēja berzēt acis astoņdesmit reižu, taču viņš redzētu vienu un to pašu — jātnieku bez galvas.

Zirgs attālinājās lēnā, bet vienmērīgā solī, klusi, bez nevienas skaņas, it kā nevis ietu, bet slīdētu kā kosmorāmas[43] grozāmā ska­tuve.

Zebs ar acīm .ilgi sekoja dīvainajam jātniekam, pietiekami ilgi, lai ievērotu daudzus sīkumus un pārliecinātos, ka acis viņu ne­viļ un ar jutekļiem arī viss kārtībā.

Jātnieks attālinājās lēnām un pamazām: vispirms nozuda zirga galva, tad kakls un pleci, rēgainais jātnieka stāvs, zirga gūžas un visbeidzot — garā plīvojošā aste.

—    Ak jēziņ! — Zebs iesaucās, redzētā pārsteigts. — Ak jē- ziņ! — viņš atkārtoja savu iemīļoto izsaucienu, kas šoreiz lieci­nāja, ka vecais vīrs ir bezgala pārsteigts.

Zebs nenoliedzami bija drosmīgs cilvēks, taču viņam pār mu­guru pārskrēja šermuļi un no tabakas zelēšanas brūnās lūpas kļuva bālas.

Kādu laiku viņš stāvēja kā valodu zaudējis, līdz atguva runas spēju.

—   Lai velns par stenderi! — viņš paklusām nomurmināja, ne­novērsdams skatienu no tās vietas, kur pēdējo reizi bija redzējis zirga asti. — Lai mani nesauc Zebulons Stamps, ja tas nebija īsts cilvēks! īram tomēr bijusi taisnība Es domāju, ka viņš, pilnā būdams, nosapņojis. Bet nekā. Viņš tiešām to redzējis, un es pats arī redzēju. Nav brīnums, ka puisis pārbijies. Man pašam arī iekšā viss dreb. Ak jēziņ! Kas tas varētu būt? Kas tas varētu būt? — viņš pēc brīža atkārtoja. — Lai velns par stenderi, ja es šā vai tā netieku skaidrībā!^ Ja būtu diena un es varētu apskatīt to jātnieku pamatīgāk … A, bet kāpēc lai nepamēģinātu pieiet tam tuvāk?.-Lai velns par stenderi, ja es nemēģinu to izdarīt! Cerams, ka tas mani neapēdīs, kaut arī tas būtu pats nešķīs­tais. Un, ja jātnieks tiešām ir viņš, es ar savu lodi pārbaudīšu, vai nevar viņu izsist no segliem. Tātad — iepazīsimies ar to ne­labo garu, vienalga, kas viņš būtu.

Ar šiem vārdiem mednieks devās pa taku uz klinti.

Iet iekšā pēc šautenes vairs nevajadzēja — viņš bija paķēris to līdzi, nākdams ārā no būdas. Ja vien jātnieks bez galvas būs ar miesu un asinīm, vienalga, vai no šīs vai citas pasaules, Zebs Stamps noteikti vēlreiz ieraudzīs viņu.

Kad mednieks skatījās no būdas durvīm, jātnieks devās tieši uz gravu, pa kuru no augšējā līdzenuma varēja nokļūt Alamo ielejā, Zebs devās pa to pašu taku, paredzēdams satikties ar jāt­nieku kraujas malā, ja vien tas nemainīs virzienu vai nesāks auļot.

Jau pirms tam Zebs bija aplēsis laiku un attālumu, kāds būs jānoiet. Aprēķins izrādījās pareizs līdz sekundei, līdz collai. Kāp­dams augšā pa stāvo taku, viņš ieraudzīja jātnieka plecus.

Vēl viens solis augstāk, un parādījās viss augums. Vēl solis, un visā pilnībā kļuva redzams zirgs.

Zirgs stāvēja, pagriezies pret klinti, acīmredzot grasīdamies kāpt gravā. Šķita, ka tā gribējis jātnieks, lai izvairītos no sastap­šanās. Bet varēja arī gadīties, ka zirgs dzirdējis mednieku kāp­jam pa taku vai, visticamāk, saodis viņu.

Lai būtu kā būdams, Zebs Stamps atradās aci pTet aci ar no­slēpumaino jātnieku.

Ieraugot to, Zebs sastinga. Kuram katram citam viņa vietā mati būtu saslējušies stāvus, un nevar noliegt, ka vecajam med­niekam, kā viņš vēlāk pats atzinās, «kļuva pavisam čābiski ap dūšu».

Tomēr viņam pietika drosmes izpildīt savu nodomu 1 — uzzi­nāt, vai viņam darīšana ar cilvēku vai ar velnu.

Viņš zibenīgi piesvieda pie pleca šauteni un notēmēja. Mēness gaismā varēja labi redzēt, un pēc brīža lode ieurbtos jātniekam bez galvas tieši sirdī. Tad medniekam pavīdēja doma: ja nu viņš

izdara slepkavību? Viņš nolaida stobru un kādu joni stāvēja ne­ziņā.

—    Vai tas varētu būt cilvēks? — viņš murmināja. — Tā kā neizskatās. Rādās, ka galvas viņam nav, arī zem apmetņa. Cilvē­kam, es domāju, būtu mēle, bet šim nav galvas, kur mēlei turē­ties. Hallo, svešiniek! Vēlu gan tu te jādelē, ko? Vai tu neesi aiz­mirsis paņemt līdzi galvu?

Atbildes nebija. Padzirdējis cilvēka balsi, zirgs nosprauslājās, un tas bija viss.

—    Paklau, svešiniek! Ar tevi runā vecais Zebs Stamps no Kentuki štata. Ar viņu nav joki. Labāk ir nemēģini dzīt velnu. Es gribu, lai tu pastāsti, kas tā par spēlīti. Ja tu izliecies miris, tad pacel roku. Runā, citādi ietriekšu ribās lādiņu!

Tāpat kā iepriekš, atbildes nebija. Šoreiz zirgs tikai pakratīja galvu.

—    Lai velns tevi parauj! — mednieks kliedza, ieilgušā klu­suma saniknots. — Dodu vēl sešas sekundes laika . .. Sešas sekun­des, un, ja tu neatbildēsi, es šaušu. Ja tu esi lelle, nekas ļauns nenotiks. Ja esi velns, arī ne, es domāju. Bet, ja tu esi cilvēks, kas tēlo mironi, tad esi pelnījis lodi par savu muļķību! Nu, at­bildi! Atbildi, kad tev saka! Ak tā, tu negribi? Es šauju. Viens … divi. . . trīs … četri… pieci.. . seši!

«Septiņi» vietā sausi nosprakšķēja šāviens, aizspindza lode un atskanēja dobjš būkšķis, it kā nāvējošais metāls būtu ietriecies cietā priekšmetā.

Šāviens satrūcināja zirgu. Jātnieks sēdēja seglos kā sēdējis!

Tagad radās šaubas, vai zirgs maz sabijies. Skaidri sadzirda­mais zviedziens, kas atbildēja šāvienam, izklausījās pēc zoboša­nās.

Zirgs aizauļo ja kā viesulis, bet Zebs, mēms aiz pārsteiguma, palika tupam. Vairākas sekundes pēc šāviena viņš nespēja pa­kustēties.

Ja pirms šāviena Zebam pa muguru bija tekalējušas skudri­ņas, tad tagad viņš viscaur trīcēja un drebēja. Viņš varēja gal­vot par to, ka lode trāpījusi cilvēkam sirdī — vai vismaz tajā vietā, kur jābūt sirdij, — tikpat cieši kā par to, ka turējis ieroci piespiestu pie pleca.

Vai tad tas nebūtu bijis cilvēks? Ja nebūtu iezviedzies zirgs, viņš gandrīz vai būtu noticējis tam. No pārdabiski mežonīgā zviedziena mati saslējās stāvus, un vecais vīrs sāka drebēt kā drudzī.

Viņš gribēja bēgt, bet kājas neklausīja. Viņš palika tupam uz ceļiem un kā pārakmeņojies vēroja pa mēness apspīdēto līdzenumu aizauļojošo parādību. Tikai pēc tam viņš saņēmās un devās atpakaļ uz būdu. Un, tikai nonācis līdz tai, viņš atguvās un varēja rāmā garā pārdomāt notikušo.

Vecais mednieks ilgi nevarēja atkratīties no uzmācīgās domas, ka viņam bijusi darīšana ar pašu nelabo. Apprātojis viņš tomēr secināja, ka tas nav iespējams, bet izprast, kas tas īsti bijis, vi­ņam neizdevās.

—    Galu galā, — viņš murmināja, — galu galā tas tomēr būs bijis atnācējs no citas pasaules. Kāpēc tad mana lode to neno­gāza? … Nē, lode atsitās pret kaut ko cietu, bet, cik es zinu, spoka miesā nekā cieta nav. Viens no diviem: vai nu tā bijusi

lupatu pauna, vai pats elles valdnieks!

* *

*

Kad Zebs Stamps iegāja būdā, viņam līdzi iezagās zilgā rīta gaisma. Vajadzēja modināt Felimu, lai tas nomaina viņu pie slimā gultas.

Irs, tagad jau gluži skaidrā, labprāt uzņēmās šo pienākumu.

Pirms laist pie teikšanas nepieredzējušo vietnieku, mednieks no jauna pārsēja brūces, izmantojot mežos uzkrāto pieredzi sav­vaļas augu lietošanā.

Nopals[44] nebija tālu jāmeklē; tā sula ātri sadziedēs ievainoja­mus. Zebs zināja, ka pēc divdesmit četrām stundām tie sāks vilk­ties ciet, bet pēc trim dienām būs pilnīgi sadzijuši.

Ar šo paļāvību, kas piemīt katram ar kaktusiem apaugušās Meksikas iedzīvotājam, Zebs Stamps neuzticējās ārstiem, un, ja šajā brīdī viņam būtu pie rokas kaut vesels bars ārstu, viņš ne­aicinātu pie slimā nevienu. Viņš bija drošs, ka Moriss Džeralds nemirs — vismaz no ievainojumiem ne. Morisam draudēja citas briesmas.

—    Tā, mister Felim, — teica Zebs, beigdams pārsiešanu, — mēs esam darījuši visu, ko varējām, un tagad vajadzētu padomāt par ēšanu. Tu saki, ka te nekā ēdama nav?

—    Ne kripatiņas, mister Stamp. Bet visļaunākais ir tas, ka nav ne lāsītes dzeramā.

—    Nelieti, pie tā esi vainīgs tu, — pikti uzkliedza Zebs. — Ja tu nebūtu izlacis, dzeramā pietiktu visam slimības laikam. Ko nu lai dara?

—   Velti, mister Stamp, jūs mani apvainojat. Es iedzēru tikai no mazās pudelītes. Lielo iztukšoja indiāņi. Ticiet man.

—' No mazās pudelītes vien tu nevarēji piedzerties. Pārāk labi es pazīstu tavu sasodīto rīkli, lai ticētu. Tu krietni esi ierā­vis no lielās pudeles.

—    Pie visiem svētajiem …

—    Liec mierā savus svētos! Vai tu domā, ka saprātīgs cilvēks tic šitādiem ērmiem? Labi, vairāk par to nav vērts muti dzesēt. Tu esi izlacis kukurūzas dziru, un beigta balle. Tuvāk par divdes­mit jūdzēm to neatradīsim, un mums būs jāiztiek bešā.

—    Ak dievs, bet tad ir traki!

—    Turi muti un uzklausi, ko es teikšu. Bez dzeramā mēs iztik­sim, bet sprāgt nost aiz bada nav nekāda pamata. Es nešaubos, ka slimais ir stipri izsalcis. Es varētu apēst koijotu, bet no tītara es nepavisam neatteiktos. Tas, protams, būtu labāks par koijotu. Paliec te un pieskati jaunekli, bet es došos uz upīti un palūko- košu, vai nevar kaut ko nošaut.

—   Neraizējieties, mister Stamp, viss būs, kā vajag. Goda vārds . ..

—    Paturi goda vārdu pie sevis, kamēr es runāju.

—    Esmu kluss kā pelīte!

—    Tad klausies. Es gribu, lai tu kaut ko nepalaistu garām. Rau, ko. Ja manas prombūtnes laikā te kāds iemaldās, dod man ziņu. Nekavējies ne mirkli, ar steigu dod ziņu.

—    Esiet drošs, es to darīšu.

—    Pielūko, ka nepiešmauc.

—    Bet kā, mister Stamp? Kā lai es to izdaru, ja jūs būsiet tālu un nedzirdēsiet manu balsi?

—    Ceru, ka tik tālu iet man nevajadzēs. Meža tītariem jābūt tepat tuvumā. No rītiem tie mēdz te uzturēties. Bet ej nu sa­zini,— Zebs pēc īsa brītiņa turpināja. — Vai būdā ir tāda lieta kā šautene? Revolvers arī nebūtu smādējams.

—    Nav ne vienas, ne otras. Saimnieks abas paņēma līdzi, kad pēdējo reizi jāja uz ciematu. Droši vien būs atstājis tur.

—    Savādi… Es varu nesadzirdēt tavu kliedzienu.

Zebs, jau pārkāpis pāri slieksnim, apstājās.

—   Rokā ir! — viņš iesaucās. — Es izdomāju. Vai tu redzi manu veco ķēvi?

—    Kā tad, ka redzu, mister Stamp. Kā lai neredz?

—    Labi. Vai tu redzi asos kaktusus pašā laukumiņa malā?

—   Skaidri redzu.

—    Labi, t.u esi prātīgs puisis. Tagad uzklausi, ko es teikšu. Tev jāskatās uz durvīm, un, ja kāds manas prombūtnes laikā nāk, joz taisna ceļā uz kaktusiem, nogriez vienu zaru, tadu, kam vai­rāk dzeloņu, un pagrūd manai ķēvei zem astes.

—    Svētais Patrik! Kāpēc tad tā?

—    Lai notiek, mēģināšu tev iestāstīt, — Zebs domīgi sacīja. — Kazi izdarīsi vēl aplam. Redzi, ja kāds te iekuļas, iT labāk, ja es esmu klāt. Es neiešu nekur tālu, bet var gadīties, ka es tevi nedzirdu. Lai kliedz ķēve — tai skaļāka balss. Pielūko, Fe­lim, ka izdari visu, kā nākas.

—    Izdarīšu, izdarīšu.

—    Liec aiz auss, ka no tā atkarīga tava saimnieka dzīvība.

Atdevis pēdējo rīkojumu, mednieks uzsvieda šauteni plecā un

iizgāja no būdas.

—    Tas vecais nav no muļķa mājām, — teica Felims, līdzko Zebs nevarēja vairs sadzirdēt. — Gribētos zināt, ko tas nozīmē, ka saimniekam draud briesmas, ja kāds ienāktu būdā. No tā esot atkarīga viņa dzīvība? Jā, tā viņš teica. Viņš piekodināja, lai stāvot pie durvīm. Iešu ārā.

Felims izgāja no būdas un nostājās pie sliekšņa tā, lai būtu pārredzama taka.

LVII NODAĻA

NORUNĀTAIS SIGNĀLS

Felimam nenācās stāvēt sardzē ilgi.

Nebija pagājušas ne desmit minū­tes, kad viņš izdzirdēja pakavu klaboņu. Kāds pa krastu jāj-a šurp uz būdu.

Felimam nodrebēja sirds. Biezi saaugušie koki traucēja saska­tīt tuvojošos jātnieku, un viņš nevarēja pateikt, kas tas tāds ir. Spriežot pēc pakavu klaboņas, tur bija tikai viens jātnieks, un tieši tas satrauca viņa iztēli. Viņš būtu mazāk nobažījies, dzirdot jājam vairākus. Kaut gan īrs zināja, ka tas nav viņa saimnieks, viņam papēži svila drāzties prom, lai vaigu vaigā nesatiktos ar svešinieku bez galvas.

Sākumā Felims gribēja skriet pāri laukumiņam un darīt, kā bija licis Zebs. Taču bailes bija piekalušas viņu pie vietas, un tad viņš redzēja, ka nav ko baidīties. Svešajam jātniekam bija galva.

—    Kā tad, ka viņam ir galva, — Felims teica, kad jātnieks parādījās starp kokiem un apstājās laukumiņa malā. — īsta galva un skaista seja. Bet tā neizskatās apmierināta. Gandrīz vai jā­domā, ka cilvēks nupat apbedījis savu vecmāmiņu. Ir gan brī­nišķīgs jauneklis, un ūsas viņam kā divas dienas veca zoslēna pūciņas. Un paskat, cik maza kājiņa! Mīļā stundiņ, tā tak ir sie­viete!

Svešiniece pa to starpu pajāja mazliet uz priekšu un atkal ap­stājās.

Ieskatījies uzmanīgāk, Felims pārliecinājās, ka pareizi notei­cis jātnieces dzimumu. Ka ūsas, sēdēšanas veids, cepure un serapē īru maldinājuši, tas tādam kā viņš bija piedodams.

Tā bija sieviete. Tā bija Isidora.

* *

*

Felims pirmo reizi redzēja meksikānieti, un arī meitene re­dzēja viņu pirmo reizi. Viņi bija viens otram vienlīdz sveši.

Felims bija teicis taisnību, ka viņas seja nav priecīga. Gluži otrādi — tās izteiksmē viedās skumjas, vēl vairāk»— gandrīz vai izmisums.

Kad Isidora parādījās starp kokiem, pār viņas seju aizslīdēja baiļu ēna. Izjājot laukumiņā, viņas vaigs kļuva nevis gaišāks, bet vienlaikus pauda ir pārsteigumu, ir izmisumu.

Bet ne jau tāpēc, ka Isidora bija ieraudzījusi būdu. Viņa zi­nāja, ka tāda ir. Tā bija viņas ceļojuma gala mērķis. Taču viņa bija cerējusi ieraudzīt citu cilvēku. Šis nebija īstais.

—    Vai es neesmu kļūdījusies? — viņa nedroši jautāja lauzītā angļu valodā. — Piedodiet, bet es . . . es . .. domāju, ka dons Morisio dzīvo te.

—    Dons Morišo, jūs teicāt? Nē. Tāds te nedzīvo. Dons Morišo? Es pazinu vienu Morišu, viņš dzīvoja netālu no Balibala- has. Es atceros to puisi labi, jo mēs reiz sarunājāmies zirgu tirgū. Bet viņu nesauca Dons. Nē, viņš bija Pets. Viņu sauca Pets Mo­riss, kaut velns viņu rāvis!

—    Dons Morisio, Mo-riss, Mo-riss!

—   A, Moriss! Varbūt jūs jautājat par manu saimnieku mis­teru Džeraldu?

—    Si, si, senjoru Žeralu.

—    Ja misters Džeralds ir tas, ko jūs meklējat, tad viņš dzīvo šajā pašā būdā, pareizāk sakot, iegriežas te pēc savvaļas zirgu medībām. Viņš te apmetas tikai medību laikā. Ja jūs redzētu, cik lielā mājā viņš dzīvo Īrijā un cik skaista zilace ar ilgošanos un asarām gaida viņu atgriežamies! Ak, ja jūs viņu redzētu!

Kaut gan Felimam ar runāšanu gāja kā pa celmiem, Isidora saprata viņu lieliski. Greizsirdība ir piemērots tulks. Isidorai iz­lauzās kaut kas nopūtai līdzīgs, kad Felims izrunāja īso vārdiņu «viņu».

—   Es nevēlos redzēt viņu, — Isidora steidza atbildēt. — Es vēlos sastapt tavu saimnieku. Vai viņš ir mājā?

—    Vai viņš ir mājā? Tas ir tiešs jautājums. Pieņemsim, es jums atbildēšu, ka ir. Un kas būs tālāk?

—    Es vēlos viņu redzēt.

—    Ak tā? Vajadzēs pagaidīt. Jūs esat skaista, kaut arī uz virslūpas jums ir melna josliņa. Bet saimnieks šobrīd nejūtas tik labi, lai kādu pieņemtu. Izņēmums ir mācītājs vai dakteris. Es jūs nelaidīšu iekšā.

—    Es ļoti vēlos viņu redzēt, senjor.

—    Ak tā gan? To jūs vienreiz jau teicāt. Bet es teicu, ka es jūs nelaidīšu. Felims O'Nīls reti kad atsaka skaistajam dzimu­mam, it īpaši tādām melnacainām būtnēm kā jūs. Šoreiz es tomēr nevaru laist jūs iekšā.

—    Kāpēc ne?

—    Kāpēc? Ir ne mazums iemeslu. Vispirms — es jums teicu, ka viņš pašreiz nevar pieņemt viesus un sievietes jau nu vis­mazāk.

—    Bet kāpēc, senjor, kāpēc?

—   Tāpēc, ka viņš nav pienācīgi apģērbies. Viņam mugurā ir tikai krekls, ja neskaita lupatas, ar kurām misters Stamps viņu viscaur notinis. Piķis un zēvele! To laikam pietiktu, lai uzšūtu veselu uzvalku — žaketi, vesti un bikses.

—    Senjor, es jūs nesaprotu.

—    Nesaprotat? Vai es pietiekami skaidri nepateicu, ka saim­nieks ir gultā?

—    Gultā? Šajā laikā! Ceru, ka nekas nav . ..

—    … noticis, jūs gribējāt teikt? Diemžēl ir noticis, kaut kas nelāgs. Viņam būs jāpaguļ zem segas vēl vairākas nedēļas.

—    Ak, senjor, vai tiešām viņš ir slims?

—    Vai tad es jums neteicu? Bet kāds no tā labums? No mūsu runāšanas viņam ne silts, ne auksts. Jūs varat runāt, bet viņš jums neatbildēs.

—   Tātad viņš ir slims. Ak, ser, sakiet, — kas viņam kait un kāpēc viņš saslimis?

—    Es nudie varu atbildēt tikai uz vienu no jūsu jautāju­miem — uz pirmo. Viņa slimība cēlusies no sliktas apiešanās, bet dievs zina, kas pie tā vainīgs. Viņam sāp kāja, bet āda izskatās tā, it kā viņš būtu bijis iebāzts vienā maisā ar desmit sakaitinā­tiem kaķiem. Jūsu maigā rociņa neatradīs uz tās nevienu veselu vietu. Bet Jaunākais ir tas, ka viņš guļ nesamaņā.

—    Nesamaņā?

—    Nūja. Viņš gvelž tā, it kā būtu ieķēris pāri mēram, un domā, ka viņam dzenas pakaļ ar krāsns biguli. Varu derēt, ka vislabākās zāles viņam tagadīt būtu lāsīte vīna, ja vien mēs tiktu pie tā. Bet būdā no vīna nav ne smakas. Ne pītajā pudelē, ne blašķē… Pag, pag, bet vai jums nav līdzi kāda blašķīte? Drus- cītiņ agvardientes, kā jūs to saucat. Man ir gadījies baudīt vēl draņķīgāku suslu. No viena tās malciņa saimniekam kļūtu labāk, kā likts. Sakiet jel taisnību, kundze: vai jums nav līdzi kāda lāsīte?

—    Nē, senjor, man nekā tāda nav. Diemžēl nav.

—   Skāde! Žēl mistera Morisa. Tas būtu viņam krietni palī­dzējis. Nekas, būs viņam jāiztiek tāpat.

—    Bet, senjor, vai tiešām es nevaru viņu satikt?

—    Nu nemaz. Un kāds no tā arī labums? Viņš tā vai tā neat­šķirs jūs no savas vecmāmiņas. Es atkārtoju, ka ar viņu ir slikti apgājušies un ka viņš guļ nesamaņā.

—   Tad vēl jo vairāk man viņš jāredz. Varbūt viņam vaja­dzīga mana palīdzība. Esmu viņam parādā par … par …

—    Ak tā? Jūs esat viņam parādā? Un jūs gribat nomaksāt pa­rādu? Nu, tā ir pavisam cita lieta. Bet tad jau jums viņš nav jā­redz. Es esmu viņa pilnvarotais, un es kārtoju visas viņa darīša­nas. Es gan neprotu rakstīt, bet es varu uzšņāpt krustus uz jūsu zīmītes, un ar to pilnīgi pietiek. Jā, kundze, samaksājiet to nau­diņu man, un es jums apsolu, ka saimnieks nekad neprasīs to otr­reiz. Tagad tā būs pašā laikā — mēs braucam prom, un nauda ir vajadzīga kā ēst. Tā ka, ja jums nauda ir līdzi, tad spalvu, tinti un papīru mēs sadabūsim būdā. Sakiet, ka piekrītat, un es parakstīšos.

—   Nē, nē, nē! Es nerunāju par naudu. Tas ir . . . tas ir patei­cības parāds.

—    Ak, tikai tāds … To nav grūti nomaksāt, un paraksts arī­dzan nav vajadzīgs. Bet tagadīt nav īstā reize kārtot tādu parādu, jo saimnieks tik un tā neapjēgs, ko jūs teiksiet. Kad viņš nāks pie samaņas, es viņam pateikšu, ka jūs te bijāt un nomaksājāt parādu.

—    Sakiet, — vai es varētu viņu redzēt?

—    Kad es jums saku — nevar!

—    Bet man jāredz, senjor!

—   Še tev nu bija! Es esmu nolikts par sargu, un man ir stingri pavēlēts nelaist nevienu iekšā.

—   Tas nevar attiekties uz mani. Es esmu viņa draugs, dona Morisio draugs.

—    Kā lai Felims O'Nīls to zina? Kaut jūs izskatāties piemī­līga, jūs varat būt viņa niknākais ienaidnieks.

—    Man viņš jāredz … jāredz … Es redzēšu viņu!

Isidora nolēca no zirga un gāja pie durvīm.

Redzēdams meitenes sejā nelokāmu apņēmību, galvejietis sa­prata, ka laiks izpildīt Zeba Stampa norādījumus un ka viņš pā­rāk ilgi ļāvis apvārdot sevi. Viņš iedrāzās būdā, izskrēja ar toma­hauku rokā un — sastinga, ieraudzījis, ka viešņai rokā revolveris un viņa tēmē tam tieši galvā.

—    Abajo la hacha! — viņa uzsauca. — LepeioZ[45] Pamēģini pa­celt roku pret mani. Otrreiz tu vairs necelsi!

—    Uzbrukt jums, kundze? Uzbrukt jums? — murmuļoja Fe­lims, attapies no izbīļa. — Svētā jaunava! To ieroci es nepaņēmu jūsu dēļ, nemaz arī ne. Ja gribat, varu apzvērēt pie visiem svē­tajiem. Nudie, kundze, es to tomahauku nepaņēmu jūsu dēļ.

—    Kādēļ tad? — jautāja Isidora, saprazdama, ka ir pāršāvusi buku, un nolaizdama revolveri. — Kādēļ tad jūs tā apbruņojā­ties?

—   Tā kā es dzīvoju vienīgi tādēļ, lai izpildītu pavēles, es pa­ņēmu tomahauku, lai nocirstu tam tur kaktusam zaru un pabāztu vecajai ķēvei zem astes. Jūs tak neiebildīsiet pret to?

Šoreiz apklusa senjorita — viņa nezināja, kā izskaidrot tādu dīvainu nodomu.

Viņas priekšā stāvošais ērms diezin vai varēja iedvest bailes. Viņa izskats, žesti un kustības drīzāk bija komiski nekā drau­doši, vairāk smīdināja, nekā biedēja vai saniknoja.

—    Klusuciešana ir piekrišana. Paldiesiņ, — nomierinājies teica Felims un, vairs nebaidoties, ka var dabūt lodi mugurā, skrēja pāri laukumiņam un izdarīja visu uz mata, kā Zebs Stamps bija piekodinājis. 1

Meksikāniete pa to laiku stāvēja kā bez valodas. Viņa netika gudra, ko nozīmē ķēves zviedzieni, sirdi plosošā suņa gaudošana un meža iemītnieku atbildes kliedzieni. Viņai neatlika nekas cits kā stāvēt un brīnīties. Kamēr ellišķais troksnis nebija rimis, ne­bija ne mazāko cerību no tā vaininieka uzzināt trokšņa iemeslu.

Felims atgriezās pie būdas durvīm un nostājās savā sargpos­tenī apmierināts kā aktieris, kas labi nospēlējis savu lomu un tagad ar mierīgu sirdi var ierindoties skatītājos.

LVIII N O DAĻA

SAINDĒTAIS SKŪPSTS

Mežonīgais koncerts ilga desmit mi­nūtes: ķēve kvieca kā aizkauta cūka, suns drūmi piebalsoja aprautiem rējieniem, kas pieskanēja visu upes ieleju. Troksnis bija dzirdams jūdzes attālumā, un, tā kā Zebs Stamps diezin vai bija tik tālu no būdas, viņam noteikti vajadzēja to dzirdēt.

Pārliecināts, ka citādi nevar būt un ka mednieks drīz atsauk­sies, Felims stāvēja uz sliekšņa kā stabs, cerēdams, ka viešņa paliks ārpusē vismaz tik ilgi, kamēr viņš varēs novelt no sevis atbildību par to, ka ielaidis viņu iekšā.

Kaut gan svešiniece bija dievojusies, ka ieradusies draudzīgos nolūkos, Felimu joprojām tirdīja aizdomas, ka viņa grib nodarīt saimniekam kaut ko ļaunu. Vai citādi Zebs būtu licis saukt viņu atpakaļ?

Felims jau bija gatavs izbeigt pretošanos. Šis spožais revol­veris, kas vēl aizvien rēgojās viņam acu priekšā, bija atņēmis jebkuru patiku ķīvēties ar savādo jātnieci, un, ciktāl tas bija atkarīgs no īra, viņa mierīgi būtu varējusi iet iekšā būdā.

Taču Morisam bija vēl viens aizstāvis, kas sirdīgāk par Fe­limu sargāja būdas durvis un kuru nevarētu aizdzīt pat vesela lielgabalu baterija. Tā bija Tara.

Suns juta neuzticību pret nelūgto viešņu. Aprautie rējieni no­zīmēja sašutumu. Meksikānietes izturēšanās šķita naidīga, un, iz­darījis attiecīgus secinājumus, suns tieši pretī Felimam aizstājās priekšā durvīm nepārprotamā apņēmībā iecirst savus briesmīgos ilkņus stilbos katram, kas mēģinātu iekļūt būdā.

Isidora negribēja riskēt. Viņa pilnīgi bija pārsteiguma varā un, nespēdama bilst ne vārda, stāvēja un gaidīja. Pēc tik neparastas prelūdijas vajadzēja nākt atbilstošam finālam. Kaut apmulsusi, viņa tomēr pacietīgi gaidīja to.

Sākotnējais uztraukums bija izzudis. v Tas, ko Isidora redzēja, bija pārāk smieklīgs, lai modinātu bažas, kaut gan arī pārāk ne­saprotams, lai izvilinātu smieklus.

Cilvēkam, kas bija izturējies tik ērmoti, prāts acīmredzot ne­nesās uz jokiem. Nopietnā sejas izteiksme kontrastēja ar Felima komiskajām izdarībām, un tas skaidri un gaiši lika saprast, ka viņš nedzen velnu. Tā Isidora stāvēja ar nevarīga apjukuma izteiksmi sejā, kamēr starp kokiem parādījās liela auguma vīrietis izbalojušā apmetnī un ar sešas pēdas garu šauteni pār plecu. Viņš nāca taisnā ceļā uz būdu.

Ieraugot atnācēju, Isidora pārvērtās. Tagad viņas sejā varēja lasīt bažas, un mazā roka no jauna pacēla revolveri. Šī kustība bija pa daļai apzināta, pa daļai automātiska. Redzot būdai tuvo­jamies aizdomīgo cilvēku, tā šķita dahiska.

Iznācis laukumiņā un apstājies tā malā, cilvēks izskatījās ne mazāk pārsteigts kā meitene. Viņš kaut ko izspieda caur zobiem, bet ko īsti, tas nepārtrauktajā troksnī nebija sadzirdams, kaut gan pēc žestiem varēja noģist, ka tiem jābūt laipniem vārdiem. Tad Zebs Stamps pagriezās, piesteidzās klāt ķēvei un, pacēlis tai asti — neviens cits mirstīgais to nebūtu iedrošinājies darīt —, atbrīvoja nabaga lopiņu no ilgajām mocībām.

Iestājās klusums, tikai ķēve labu laiku vēl nevarēja nomieri­nāties.

Isidora joprojām neko nesaprata. Pametusi skatienu sānis, viņa noprata, ka durvīs stāvošais jokupēteris ir sekmīgi izpildījis vi­ņam uzticēto pienākumu.

Taču Felima pašapmierinātība izkūpēja, līdzko Zebs Stamps, atpestījis nomocīto četrkājaini, apsviedās uz būdas pusi; viņa grumbaino vaigu klāja mākonis, kas vēstīja dusmu negaisu. Pat skaistules klātbūtne nespēja atturēt viņa lamu izvirdumu.

—    Muļķadesa, īru idiots tāds! Tad tāpēc tu sauci mani atpa­kaļ? Un es tikko biju paņēmis uz grauda pamatīgu tītaru, jādomā, ne mazāk kā trīsdesmit mārciņas svarā. Es jau gribēju nospiest mēlīti, kad iebrēcās tā nolādētā ķēve. Mūsu brokastis tagad vējā.

—    Bet mister Stamp, vai jūs pats neteicāt, lai es tā daru? Jūs teicāt: ja kāds tuvojas būdai…

—    Esi gan tu aitasgalva! Vai tad tas attiecās uz sievieti, ko?

—   Es nezināju, ka tas ir sievišķis. Jums vajadzēja redzēt, kā viņa sēž zirgā — uz mata kā vīrišķis!

—    Un kas par to, ka viņa tā sēdēja? Vai tad tu, pienapuika, nekad nebiji redzējis? Visas meksikānietes tā mēdz jāt. Tu esi vairāk sievišķis nekā viņa un piedevām vēl divdesmit reizes dumjāks. Mazliet pazīstu viņu pēc izskata un pa ausu galam esmu par viņu arī dzirdējis. Grūti pateikt, kāpēc viņa atjājusi. Un ej nu sazini, vai viņa var to paskaidrot, jo viņa runā tikai, savā meksikāņu mēlē. Es no tās ne velna nesaprotu un arī negribu sa­prast.

—    Jūs maldāties, mister Stamp. Viņa runā arī angliski. Vai tā nav, kundze?

—   Mazliet, — atbildēja meksikāniete, kas visu laiku bija klu­sējusi. — Angliski poco pocito

—    Ak tā-ā… — pārsteigts novilka Zebs. — Atvainojiet, sen­jorita. Jūs drusciņ pļāpājat angliski? Jo labāk. Tad jūs varēsiet man pateikt, kāpēc esat atjājusi. Jūs taču nebūsiet apmaldījusies?

—    Nē, senjor, — Isidora pēc brīža atbildēja.

—    Tātad jūs zināt, kur atrodaties?

—    Si, senjor, si… jā … Pie dona Morisio Zerala mājas.

—    Apmēram tā meksikāņi izrunā šo vārdu. Grūti šo būdu no­saukt par māju, un tomēr tā tas ir. Kazi jūs gribat sastapt mājas saimnieku?

— O, senjor, jā! Tāpēc jau arī esmu atjājusi.

—    Lai notiek, pret to iebildumu nevar būt. Es tā spriežu, ka jums nav ļaunu nodomu pret šo zēnu. Bet nekāda lielā labuma no runāšanas ar viņu tagad nebūs. Viņš taču neatšķirs jūs no savas pazoles.

—   Jā. Es viņai to teicu, — iestarpināja Felims, kas savu bur­kānu krāsas matu dēļ bija pagodināts par «sargu».

—    Pareizi, — atbildēja Zebs. — Viņš ir drusku ievainots un pašlaik murgo. Es domāju, ka nekā nopietna nav. Gan viņš drīz nāks pie samaņas.

—    Lai notiek, es tur neredzu nekā slikta. Sievietes ir visla­bākās slimnieku kopējas. Man pašam nav bijusi iespēja to pār­baudīt, kopš esmu apglabājis savu veču Misisipi krastos. Ja gribat pasēdēt pie puiša gultas, lūdzu, jo jūs esat viņa draugs. Pieskatiet viņu, kamēr mēs būsim prom, lai viņš neizlec no gul­tas un nenorauj apsējus, kuros es viņu esmu ietuntulējis.

— Ticiet man, ser, es rūpēšos par viņu, cik labi vien pratīšu. Bet sakiet — kā tas notika? Indiāņi? Bet viņi taču nav tuvumā! Vai viņš ar kādu sastrīdējās?

—    Par to, senjorita, jūs zināt tikpat daudz, cik es. Viņš kāvies ar koijotiem, bet ne jau tāpēc viņam savainots ceļgals. Es at­radu viņu vakar īsi pirms saulrieta dziļi krūmos. Viņš stāvēja līdz viduklim strautā, kad viņam gatavojās uzbrukt plankumainais zvērs, kuru jūsējie dēvē par tīģeri. Es izglābu viņu no šīm

nelielajām briesmām, bet kas bijis pirms tam, to es nezinu. Jau­neklis pazaudējis saprātu, un tagad no viņa nekā nevar uzzināt. Viņš vēl nav nācis pie samaņas, tāpēc mums neatliek nekas cits kā gaidīt.

—   Bet vai jūs esat pārliecināts, ser, ka viņam nav nekā no­pietna? Vai viņa ievainojumi nav bīstami?

—    Nekādā ziņā ne. Viņu tikai krata neliels drudzis. Kas attie­cas uz ievainojumiem, tad tās ir tikai skrambas. Kad viņš būs at­guvis samaņu, arī ievainojumi, es domāju, būs sadzijuši. Pēc ne­dēļas viņš būs vesels kā rutks.

—    Ak, es kopšu viņu rūpīgi.

—    Jūs esat ļoti laipna, bet.. . bet. ..

Zebs sāka šaubīties, jo viņam bija uzplaiksnījusi piepeša doma. Tai sekoja citas. Lūk, ko viņš domāja:

«Tā ir tā pati, kas sūtīja viņam uz viesnīcu kārumus. Ka viņa līdz ausīm iemīlējusies puisī, tas ir skaidrs kā Misisipi ūdeņi. Bet tikpat skaidrs ir, ka viņam prātā cita, nevis šī. Ja meiča dzirdēs viņu runājam par citu, kā viņš to darīja visu iepriekšējo nakti, viņas sirds plīsīs vai pušu aiz bēdām. Nabadzīte! Man viņas žēl. Viņa nav slikta. Taču jaunais īrs nevar piederēt abām. Trakoti nelāga būšana. Labi būtu, ja man izdotos pierunāt viņu netuvo­ties puisim, lai viņa nedzirdētu to murgojam par Luīžu.»

—    Bet, mis, — Zebs beidzot uzrunāja meksikānieti, kas bija stāvējusi, degdama nepacietībā, — vai jums labāk nejāt uz mā­jām un neatjāt tad, kad viņš būs uz pekām? Kā jau teicu, viņš jūs pat nepazīs un nav nekādas jēgas palikt te — viņš ir nedomā mirt.

—   Tas nekas, ka viņš mani nepazīs. Es kopšu viņu tāpat. Var­būt viņam kas vajadzīgs — es varu dabūt un atsūtīt.

—    Ja esat nolēmusi palikt, — piekāpīgi teica Zebs, — es jums šķēršļus nelikšu. Tikai neņemiet ļaunā to, ko viņš samelsīs. Viņš var runāt par slepkavību un tamlīdzīgi. Tas ir dabiski, kad cil­vēks murgo. Neņemiet to pie sirds. Bez tam viņš daudz runās par kādu sievieti, viņš to atceras.

—    Par sievieti?

—    Tieši tā. Jūs dzirdēsiet viņas vārdu.

—    Viņas vārdu? Senjor, kā viņu sauc?

—   Tas, jādomā, ir viņa māsas vārds. Es pat esmu pārliecināts, ka tā ir viņa māsa.

—    Ak, mister Stamp, ja jūs runājat par misteru Morisu …

—    Muti ciet, stulbiķi! Kāda tev daļa, par ko es runāju? Tev par tādām lietām nav nekādas sajēgas. Nāc! Es gribu, lai tu drusku panāktos man līdzi. Kāpjot augšā krastā, es nositu klabureni un

atstāju turpat. Aizej un pārnes to mājā, ja vien kāds mūdzis nav jau aizvilcis.

—    Klabureni? Jūs gribat teikt — klaburčūsku?

—    Ko tad citu?

—   Jūs taču neēdīsiet čūsku, mister Stamp? Ak dievs, var taču saindēties!

—   Saindēties! Es nocirtu rāpulim galvu, līdz ar to tur vairs nav nekā no indes.

—    Fī, tik un tā es neņemtu mutē ne gabaliņu tā pretekļa, kaut arī mirtu nost aiz bada!

—    Mirsti vesels! Kas tev liek ēst? Es tikai gribu, lai tu pār­nes to mājā. Ej un dari, kā teicu. Citādi, lai velns par stenderi, es likšu tev apēst rāpuļa galvu ar visu indi un visām ķeskām!

—    Goda vārds, mister Stamp, es nepavisam negribēju jums neklausīt. Felims O'Nīls izdarīs visu, kā teicāt. Esmu gatavs pat norīt visu čūsku! Svētais Patrik, piedod man!

—    Pie velna tavu svēto Patriku! Ejam!

Felims bez vārda runas sekoja medniekam.

* *

*

Isidora iegāja būdā un tuvojās slimnieka gultai. Viņa kvēli skūpstīja Morisa karsto pieri, vēl kvēlāk viņa mēmās lūpas un piepeši atsprāga atpakaļ kā skorpiona sadzelta.

Tas, kas bija licis viņai atlēkt atpakaļ, bija sliktāks par skor­piona dzēlienu. Tas bija viens vienīgs vārds, īss, divzilbīgs vār­diņš. Bieži vien vārds, piemēram, īsais «jā», nozīmē cilvēkam dzī­ves laimi, bet bieži, pat pārāk bieži iegrūž izmisumā.

LIX N O D 1 A Ļ A

VEL VIENA, KURAI NAV MIERA

Melna, varbūt vismelnākā diena Luīzas Poindeksteres mūžā bija tā diena, kad viņa atbrīvoja no laso donu Migelu Diasu.

Viņas bēdu kausā skumjas par zaudēto brāli bija sajauktas ar raizēm par mīļoto cilvēku. Vēl rūgtāku šo kausu vērta tum­šākā no visām kaislībām — greizsirdība. Skumjas, raizes,

greizsirdība … Kā ir ap sirdi cilvēkam, kuru plosa tādas jūtas? Šāda cilvēka dvēselē valda domu juceklis.

Tā jutās Luīza Poindekstere, izlasījusi vēstuli, kas pierādīja viņas mīļotā neuzticību.

Tiesa, vēstuli nebija rakstījis viņš un tā nebija sevišķi pār­liecinoša, bet dusmu uzplūdumā jaunā kreoliete to neaptvēra. Vēstules saturs lika secināt, ka attiecības starp Morisu Džeraldu un meksikānieti ir intīmākas, nekā viņš bija teicis, tātad viņš bija Luīzai melojis.

Kāpēc šī sieviete rakstīja tik atklāti, pauzdama savu sajūsmu par viņa acīm? «Kā es gribu ielūkoties Jūsu skaistajās, izteiksmī­gajās acīs!» Vēstulē nebija neviena mājiena uz draudzību, to caurstrāvoja neslēpta kaislība. Jaunā kreoliete saprata to gluži labi, jo vēstule izteica viņas pašas domas.

Un tad vēl lūgums atnākt uz satikšanos. Tā bija tikai ārējā čaula, par sevi drošas sievietes koķetēšana. Vēstule beidzās ne vairs ar lūgumu, bet gan ar pavēli: «Atnāciet, kavaljero, atnā­ciet!»

To lasot, Luīzā modās kaut kas vairāk par greizsirdību. Atrie­bības jūtu vadīti, viņas slaidie pirksti saburzīja vēstuli.

«Tā, tagad man viss ir skaidrs,» viņa domāja. «Ne jau pirmo reizi viņš atsaucas tādam lūgumam. Ne jau pirmo reizi viņi satie­kas tajā vietā, «pakalnā aiz sava tēvoča mājas». Nav aprakstīts gari un plaši, bet labi saprotams, jo viņi tur bieži satikušies.»

Atriebības alkas drīz nomainīja dziļš izmisums. Luīzas sirds līdzinājās tai uz grīdas nomestajai papīra lapai. Tajā mājoja tikai sāpes.

Kādu laiku viņa ļāvās skumjām pārdomām. Dvēselē plosījās vētra. Viņai pat ienāca prātā, ka vajadzētu doties atpakaļ uz mīļo Luiziānu un remdēt sāpes klosterī. Ja sieviešu klosteris būtu bijis tuvāk, jaunā kreoliete uz karstām pēdām būtu pametusi tēva mā­jas un meklējusi patvērumu tā svētajās sienās.

Tā tiešām bija visdrūmākā diena Luīzas dzīvē.

Pēc vairākām sāpīga pārdzīvojuma stundām viņa nomierinājās un sāka spriest saprātīgāk. Viņa vēlreiz pārlasīja vēstuli un ļāvās pārdomām. Tomēr palika viena cerība — ka Moriss Džeralds nav bijis kolonijā.

Labākajā gadījumā tas bija vājš mierinājums. Viņa noteikti zināja, viņa, kas bija ierosinājusi satikties un tik vaļsirdīgi runā­jusi par savām jūtām. Bet viņš tomēr varēja būt aizbraucis, kā bija solījis, un tas arī uzturēja dzīvu Luīzas vārgo cerību zvaigzni.

Šajā situācijā Luīzai būtu grūti izdibināt patiesību, taču citas izejas nebija. Kad pār ciematu nolaidās krēsla, viņa uz sava lāsu- mainā mustanga jāja uz viesnīcu, kur pirms pāris stundām bija bijusi Isidora.

Tā kā visi vīrieši tovakar bija prom — daļa dzina pēdas slep- kavam, daļa komančiem —, Oberdofers bija vienīgais Luīzas no­sodāmās rīcības liecinieks. Taču viņš nekā nosodāma nesaskatīja. Likās dabiski, ka nogalinātā cilvēka māsa grib uzzināt kaut ko jaunu.

Flegmātiskais vācietis nenojauta, cik alkatīgi skaistā jautātāja uzklausa viņa atbildes un kāda sūrme ielīst viņas sirdī, liekot pēkšņi aprauties dialogam.

Padzirdējusi, ka viņa nav pirmā sieviete, kas todien ievākuši ziņas par mustangu mednieku Morisu, Luīza Poindekstere galīgi satriekta jāja atpakaļ uz Kasadelkorvo.

Visu nakti viņa mētājās bez miega; īsajos aizmirstības brīžos meiteni mocīja murgaini sapņi.

Rīts neatnesa mierinājumu, toties radīja stingru, drosmīgu, gandrīz vai pārgalvīgu apņēmību. Vismaz Luīzai Poindeksterei tā bija pārgalvība jāt vienai uz Alamo, bet nebija neviena, kas atturētu, neviena, kas pateiktu: «Nē!». Naktī nebija atgriezies ne­viens meklētājs. Kasadelkorvo nesaņēma nevienu jaunu ziņu. Luīza bija vienīgā mājas saimniece, vienīgā savas rīcības notei­cēja.

Luīžu nebija grūti saprast. Viņa nebija no tām sievietēm, kas samierinās ar aizdomām. Pat mīlestība, kas pakļauj visstiprāko cilvēku, nebija padarījusi viņu gļēvi padevīgu. Viņa nespēja dzīvot neziņā, un no tā izrietēja viņas lēmums. Viens no diviem — vai nu viņa iegūs sirdsmieru, vai tiks pazudināta. Pat otrā iespēja šķita labāka par mokošajām šaubām.

Luīza sprieda gandrīz tāpat kā viņas sāncense!

Pēdējā muļķība būtu Luīžu atrunāt, ja vien atrastos kāds, kas mēģinātu to darīt. Maz ticams, vai pat tēvs ar savu autoritāti spētu aizkavēt viņu piepildīt savu nodomu. Tas būtu tas pats, kas runāt ar satracinātu tīģerieni. Glāstu alkstošā Ēģiptes valdniece nebūs bijusi pavēlnieciskāka par šo tīru jūtu pārņemto kreolieti. Viņa neuzklausītu iebildumus, aizmēztu visus šķēršļus un neat­kāptos pat nāves priekšā.

Tādi cilvēki ir retums. Netraucēti viņi ir maigi kā rītausma un tīri kā bērna lūgšana, bet, kad dvēseli sabangojusi mīlestība vai arī tās neiztrūkstošā pavadone, viņi kļūst lepni un bīstami kā elles liesma.

Luīza Poindekstere bija tāda tipa cilvēks. Viņai bija vajadzīgi pierādījumi, kas vai nu darītu galu aizdomām, vai apstiprinātu tas, pierādījumi, kas būtu neapgāžamāki par jau esošajiem, jo vēstulē galu galā varēja arī melot.

Luīza bija gatava meklēt pierādījumus, un Alamo viņa tos atradīs.

* * *

Saulei lecot, Luīza izjāja pa Kasadelkorvo vārtiem un pa jau pazīstamo taku devās prērijā.

Jājot garām vietām, kas bija saistītas ar meitenes visjaukā­kajām atmiņām, viņas domas jo bieži aizklīda pagātnē. Domā­dama, kā ātrāk nokļūt pie mīļotā un izglābt viņu no ienaidnie­kiem, Luīza reizēm aizmirsa sava ceļojuma īsteno mērķi. Kaut gan viņa bija noraizējusies par Morisa likteni, tie tomēr bija laimīgi brīži.

No Kasadelkorvo līdz vientuļajai mustangu mednieka būdai bija divdesmit jūdzes. Eiropietim tas liekas vesels ceļojums, bet īsts prēriju iedzīvotājs nojāj šo attālumu nepilnās divās stundās, ātri kā briežu vai lapsu medībās.

Pat tad, ja zirgs nav nekāds čaklais rikšotājs, tas ir ātri, bet spriganā slaidkāje Luna, kas labprāt atgriezās dzimtajā prērijā, par iepriecinājumu jātniecei, pieveica šo attālumu, ka nebija ko redzēt. Luīzai vēl aizvien mirdzēja ceribu zvaigzne.

Taču tā nodzisa, līdzko viņa spēra kāju pār būdas slieksni. No ievainotās dvēseles dziļumiem izlauzās apslāpēts kliedziens.

Būdā bija sieviete!

No šīs sievietes mutes jau bija nācis kliedziens, un Luīzas kliedziens atskanēja kā tā atbalss. Kā otra, vēl stiprāka atbalss atskanēja Isidoras kliedziens, pagriežoties un ieraugot durvīs sievieti, kuras vārdu Moriss nupat bija izrunājis ar dedzīgu mai­gumu.

Jaunajai kreolietei viss kļuva skaidrs, smeldzoši skaidrs. Viņa redzēja savā priekšā mīlestības vēstules autori. Viņi acīmredzot bija tomēr satikušies.

Jā, tā bija vaļsirdīgās vēstules autore, kas bija nosaukusi Mo­risu Džeraldu par mīļoto, jūsmojusi par viņa acīm, aicinājusi uz satikšanos un tagad kopa slimnieku ar tādu rūpību, it kā Moriss piederētu viņai. Luīzas sāpes nebija vārdos izsakāmas.

Ne mazāk skaidri un ne mazāk mokoši bija Isidoras secinā­jumi. Viņa jau zināja, ka zaudējusi vietu Morisa sirdī. Pārāk ilgi viņa bija klausījusies slimnieka nesakarīgajā runāšanā, lai šau­bītos par viņa vārdu patiesīgumu. Uz sliekšņa stāvēja sieviete, kurai bija laimējies vairāk nekā viņai.

Tā viņas stāvēja, acīm kvēlojot, krūtīm strauji cilājoties, abas vienas drausmīgas domas stindzinātas. Abas iemīlējušās vienā un tajā pašā cilvēkā, abas greizsirdības plosītas, viņas at­radās līdzās tam, kas nejuta neko. Katra no viņām uzskatīja otru par laimīgo sāncensi, jo Luīza nebija dzirdējusi vārdus, kas būta viņu veldzējuši, vārdus, kas vēl skanēja ausīs Isidorai, sagādājot viņas dvēselei neizsakāmas ciešanas.

Tā bija mēma naida aina, jo briesmīgāka tādēļ, ka netika bilsts ne vārds. Neviena no sievietēm neprasīja otrai paskaidro­jumus, un tie arī nebija vajadzīgi. Brīžiem vārdi ir lieki, un abas nojauta, ka šis ir tieši tāds brīdis. Tas bija aizskartas mīlestības abpusējs izaicinājums, kas lika sevi manīt acu ugunīs un nicīgi savilktajās lūpās.

Šī aina ilga labi ja pārdesmit sekundes. Luīza Poindekstere pa­griezās un izgāja ārā. Morisa Džeralda būdā viņai nav vietas!

Arī Isidora izgāja ārā, gandrīz uzmīdama uz sāncenses kleitas trena. Viņa domāja to pašu: «Morisa Džeralda būdā man nav vie­tas!»

Šķita, ka abas nolēmušas pēc iespējas ātrāk atstāt vietu, kur sabrukušas viņu cerības. Pelēkais zirgs stāvēja tuvāk, mustangs — tālāk. Isidora pirmā ielēca seglos un pirmā sāka jāt. Kad viņa jāja garām Luīzai, arī tā jau bija uzkāpusi zirgā un turēja pavadu rokā.

Sāncenses atkal saskatījās — šoreiz gan ne triumfējoši, bet arī ne piedodoši. Kreolietes skatiens bija skumju, dusmu un izbrīnās pilns, bet Isidoras pēdējais skatiens, kuru pavadīja naidīgs «Caray!» — pārāk vulgārs vārds no sievietes mutes —, atgādi­nāja skatienu, ar kādu Efesas dieviete uzlūkoja Atēnu pēc ābola pārdalīšanas.

LX N O D A Ļ A

SKAISTĀ CEĻA RADĪTĀJA

Ja lietas var salīdzināt ar pārdzīvoju­miem, tad visspilgtāko kontrastu ieraudzīsim starp saulainajām debesīm virs Alamo un Isidoras smagajām domām, steidzoties prom no būdas. Viņas sirdī plosī­jās visdažādākās jūtas, bet virsroku ņēma atriebības alkas.

Tās bija līdzīgas velnišķam priekam un pasargāja no izmi­suma, citādi Isidora būtu saļimusi zem bēdu nastas.

Nomākta viņa pajāj zem kokiem. Viņas vaigs nebūt neap- skaidrojas, redzot laipni smaidošas debesis virs galvas. Meksikā- niete uztver to kā izsmieklu.

Pirms jāt tālāk, viņa uz brīdi apstājas. Virs viņas plešas cip­reses kuplie zarv— piemērots apsegs noskumušai sirdij. To mestā ēna šķiet tīkamāka par spožajiem saules stariem, bet ne jau tā­dēļ Isidora ir te apstājusies. Viņas sirdī iemājojusi doma, kas ir tumšāka par cipreses ēnu. To liek nomanīt sarauktās uzacis un plēsonīgā izteiksme, kas kontrastē ar balti vizošajiem zobiem zem melnūksnējās virslūpas.

—    Man vajadzēja nogalināt viņu. Vai nejāt atpakaļ un neiz- aicināt viņu uz nāves cīņu? Bet, ja es viņu nogalināšu, kāds no tā būs labums? Viņa sirdi es tikpat neatgūšu, tā man ir zudusi, zudusi uz visiem laikiem. — Jā, šie pusčukstus teiktie vārdi nāk no visapslēptākajām dvēseles dzīlēm, kur tagad ir vieta vairs tikai atmiņām. — Man nav nekādu cerību. Nē, mirt vajadzēta viņam, kas izpostījis manu laimi. Un ja nu es viņu nogalinātu? Par ko pārvērstos mana dzīve? Par nebeidzamām mocībām. Bet vai tagad tās nav mocības? Es nevaru vairs izturēt. Vienīgais mie­rinājums būtu atriebība. Ir jāmirst ne tikai viņai, bet arī viņam, abiem! Bet ne tūlīt, citādi viņš nesapratis, kas to izdarījis. Ak, lai viņš izjūt atmaksas sūrumu un zina, no kuras puses tā nāk i Svētā jaunava, dod man spēku atriebt!

Isidora iecērt zirgam sānos piešus un strauji uzjāj augšā pa nogāzi.

Sasniegusi līdzenumu, viņa neļauj dzīvniekam atvilkt elpu, bet aizauļo, kā. viesuļa rauta. Ne ar roku, ne ar balsi viņa nenosaka virzienu, un, atstāts savā vaļā, zirgs griežas atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nācis šurp. Šis ceļš ved uz Leonu.

Jātniece, šķiet, to nemana. Galvu noliekusi, viņa vienaldzīgi sēž seglos, it kā pilnīgi ļautos atmiņām un būtu aizmirsusi ap­kārtējo pasauli. Arī jātnieku grupu, kas tepat vai ar roku aiz­sniedzama, viņa pamana tikai tad, kad zirgs brīdinoši iekrācas un pēkšņi paliek stāvam. Jā, tagad arī viņa redz kavalkādi.

Vai tie ir indiāņi? Nē. Spriežot pēc zirgu segām un jāšanas, veida, tie ir baltie. To liecina arī jātnieku bārdas, jo sejas visiem ir izkaltušas prērijas putekļu krāsā.

—   Teksasieši, — Isidora nomurmina. — Laikam siro, meklē­dami komančus. Bet vai tad indiāņi ir te? Ja neesmu kolonijā pārklausījusies, tad viņiem jābūt tālu otrā pusē.

Kaut gan meksikāņu meitenei nav ko baidīties no jātniekiem, šobrīd viņa nevēlas tikties ar «teksasiešiem». Citkārt viņa no tiem nevairītos, bet tagad, kad viņu māc tādas bēdas, negribas nokļūt jautājumu un ziņkārīgu skatienu krustugunīs.

Vēl Isidorai ir iespējams izvairīties. Netālu ir krūmi, un jāt­nieki, šķiet, vēl nav viņu pamanījuši. Ja viņa strauji pagrieztos un nozustu biezienā, viņa arī paliktu nepamanīta.

Meksikānietes nodomu izjauc zirgs ar savu iezviegšanos. Tam atsaucas divdesmit citi zirgi.

Taču vēl ir iespējams aizbēgt. Jātnieki katrā ziņā dzīsies pa­kal, bet diezin vai panāks, it īpaši pa līkumotajām taciņām, kuras viņa pazīst kā savus piecus pirkstus.

Viņa jau grib pievilkt pavadu, kad ierauga pilnos au|os tuvo­jamies jātniekus. Pēc tā, ko viņa nomurmina, var spriest, ka viņa izlēmusi citādi.

—    Laupītāji? Nē. Pārāk labi ģērbti, lai būtu klaidoņi. Varbūt meklētāju nodaļa, kuru, kā esmu dzirdējusi, vadot nogalinātā tēvs … Jā, jā, tie ir viņi. Ay Dios! Lūk, iespēja atriebties, kā n© gaisa! Tā ir dieva griba.

Isidora nevis mēģina slēpties krūmos, bet izjāj atklātā vietā un izaicinoši dodas pretī jātniekiem, kas tagad jau ir pavisam tuvu. Viņa apstādina zirgu un gaida svešiniekus. Viņa ir izlēmusi, kā rīkoties.

Brīdi vēlāk meksikānieti no visām pusēm jau ielenkuši jāt­nieki.

To ir apmēram simts — bruņojušies un ģērbušies kā nu ku­rais. Kaut gan ir iemesls baidīties no tādiem vīriem — sievietei jo sevišķi —, Isidora neuztraucas. Viņa nav nemaz nobijusies no cilvēkiem, kas viņu tik nekautrīgi apstājuši. Dažus viņa pazīst. Padzīvojušo vīrieti, kas laikam ir viņu vadonis un izjājis visiem priekšā, gan Isidora nepazīst, taču viņa nojauš, ka tas ir tēvs no­galinātajam jauneklim un meitenei, kuru viņa gribētu redzēt gu­ļam bez dzīvības un apkaunotu. Cik lieliska izdevība!

—   Vai jūs runājat franciski, jaunkundz? — jautā Vudlijs Poindeksters, cerēdams, ka tā viņu sapratīs labāk.

—    Ļoti maz, ser. Labāk runājiet angliski.

—    O, angliski? Mums jo labāk. Sakiet man, mis, vai jūs ne­esat kādu te redzējusi… es gribēju teikt — vai neesat kādu sati­kusi jājam? Varbūt kāds kaut kur apmeties?

Isidora it kā šaubās, it kā pārdomā atbildi.

Plantators turpina iztaujāt, cik pieklājīgi šajos apstākļos vien iespējams.

—    Vai drīkstu jautāt, kur jūs dzīvojat?

—    Pie Riograndes, senjor.

—    Jūs jājat tieši no turienes?

—    Nē, no Leonas.

—    No Leonas?

—    Tā ir vecā Martinesa brāļameita, — paskaidro kāds no jāt­niekiem. — Viņa plantācija atrodas blakus jūsējai, mister Poin- dekster.

—    Si… jā, tā ir. Dona Silvio Martinesa sobriria, brāļameita.

—   Tātad jūs jājat tieši no mājām? Tas var likties uzbāzīgi, bet ticiet man, mis, mēs neizvaicājam jūs aiz dīkas ziņkāres vai nekaunības. Mums ir nopietni iemesli, pat vairāk kā nopietni.

—    Tieši no Martinesa hasiendas, — atbild Isidora, izlikdamās,, •it kā nebūtu dzirdējusi pēdējo frāzi. — Es izjāju no tēvoča mā­jām tieši pirms divām stundām.

—    Tad jūs noteikti būsiet dzirdējusi par slepkavību?

—    Jā, senjor, vakaT pie tēvoča Silvio par to runāja.

—   Bet vai šodien, kad jūs izjājāt no mājām, nebija nekādu jaunu ziņu no kolonijas? Mēs šo to zinām, bet tas vairs nav nekas jauns. Varbūt jūs esat kaut ko dzirdējusi, mis?

—    Ka ļaudis aizjājuši meklēt slepkavu. Tie esat jūs, senjor, vai ne?

—    Jā, jā, tie esam mēs. Un neko vairāk jūs neesat dzirdējusi?

—   Kā nu ne! Pie tam kaut ko bezgala dīvainu, senjor. Jūs varbūt domāsiet, ka es dzenu jokus.

—   Ko? — iejautājas vairāki reizē. Visi ar acīm ieurbjas skais­tajā jātniecē.

—    Stāsta, ka šajā apkārtnē redzēts kāds cilvēks bez galvas. Vai tas nav tepat tuvumā? Gani teicās redzējuši viņu pie Nuese- sas, netālu no forta, kur ceļš ved pāri Riograndei.

—    To redzējuši vairāki gani?

—    Si, senjori, un daži pat bija gatavi apzvērēt, ka redzējuši paši savām acīm.

Isidora jūtas mazliet izbrīnīta, ka dīvainais gadījums ne visai satrauc «teksasiešus». Viņi klausās ieinteresēti, bet ne pārsteigti

—   Mēs paši iztālēm redzējām jātnieku bez galvas, — kāds ierunājas. — Vai jūsu gani bija piejājuši viņam tik tuvu klāt, lai redzētu, kas tas par cilvēku?

—    Santissima, nē.

—    Un jūs pati, mis?

—   Es? Es neesmu redzējusi. Kā jau teicu, man stāstīja citi. Kas gan tas varētu būt?

Brīdi valda klusums, visi, šķiet, pārdomā dzirdēto.

Pirmais ierunājas plantators. Viņš atkārto savu pirmo jautā­jumu.

—    Vai jūs šajā apvidū esat kādu sastapusi vai redzējusi, mis?

—    Si… jā, esmu.

—    Esat? Kas tas tāds bija? Esiet tik laipna un aprakstiet.

—    Tā bija sieviete.

—    Sieviete? — iesaucas vairāki reizē.

—    Si, senjori.

—    Kas par sievieti?

—    Amerikāniete.

—    Amerikāniete? šajā aipvidū? Vienat

—    Si, senjori.

—    Kas tā bija?

—    Es nezinu.

—    Jūs viņu nepazīstat? Kāda viņa izskatījās?

—    Kāda izskatījās?

—    Jā, kas viņai bija mugurā?

—    Vestido de caballo

—    Tātad viņa bija zirgā?

—    Zirgā.

—    Kur jus sastapat sievieti, par kuru jūs runājat?

—    Netālu no šejienes, otrpus mežam.

—    Uz kuru pusi viņa jāja? Vai tur ir kāda māja?

—    Jacal. Es zinu vienu pašu.

Poindeksters uzrunā kādu no saviem ļaudīm, kas prot spāniski.

—    Jacal?

—    Tā viņi sauc savas būdas.

—    Kam šī būda pieder?

—    Donam Morisio, el mustenero.

—    Mustangu medniekam Morisam, — pārtulko spāņu valodas pratējs.

Pūliis iepriecināts nodūc. Pēc divu dienu meklējumiem, tikpat neveiksmīgiem, cik neatlaidīgiem, viņi beidzot ir nokļuvuši uz pēdām slepkavam.

Tie, kas pasteigušies nokāpt no zirgiem, lec atpakaļ seglos. Visi viņi ir gatavi doties tālāk.

—    Mēs negribam būt uzbāzīgi, mis Martinesa, ja tā jūs sauc, bet mēs esam spiesti lūgt jūs parādīt ceļu uz to vietu.

—    Man būs jāmet neliels līkums. Bet nekas, jāsim. Es jūs pa­vadīšu, ja esat apņēmušies jāt uz turieni.

Isidora atkal šķērso krūmu joslu, viņai nopakaļ gurdi velkas simts jātnieku.

Viņa apstājas joslas rietumu malā. Starp viņiem un Alamo plešas atklāta prērija.

—    Vai redzat, — saka Isidora, izstiepusi roku, — to melnumu pie apvāršņa? Tā ir cipreses galotne. Koks aug Alamo zemajā krastā. Jājiet turp. Tur ir nogāze, pa kuru var nokļūt gravā. No­kāpiet lejā. Mazliet tālāk būs jacal, par kuru es jums stāstīju.

Meklētāji vairāk neko nejautā. Gandrīz aizmirsuši to, kas vi­ņiem parādījusi ceļu, jātnieki aizdrāžas pa prēriju taisni uz cip­resi.

Tikai viens jātnieks vēl kavējas. Viņš prot Isidoras valodu ne sliktāk par savu dzimto valodu.

—    Sakiet man, senjorīna, — piejādams cieši blakām un runā­dams bēdīgā, turpat vai lūdzošā balsī, — vai jūs ievērojāt zirgu, ar kuru jāja šī sieviete?

—    Caramba, jā! Kas tas par jautājumu! Kas to varēja neie­vērot?

—    Kādā krāsā tas bija? — jautātājs izdveš.

—    Lāsumains mustangs.

—    Lāsumains mustangs? Ak dievs! — ievaidēdamies nokliedz Kasijs Kolhauns un aizauļo pakaļ pārējiem.

Isiidorai ir skaidrs, ka bez viņas vēl kādam sirdi dzeldē ne­dziestoša liesma, kuru apdzēst var tikai nāve.

LXI N O D A Ļ A

EŅĢEĻI ZEMES VIRSŪ

Sāncenses ātra un negaidīta aizbēg­šana pārsteidza Luīžu Poindeksteri kā pērkons no skaidrām debesīm. Viņa jau bija seglos un gribēja patlaban iecirst piešus Lunai sānos, kad pēkšņi sastinga neziņa, tik ļoti viņu izbrīnīja redzētais.

Pirms brīža, ielūkojusies būdā, viņa taču bija redzejusi savu sāncensi, kas jutās tur kā savās mājās, kā būdas un tas saimnieka pavēlniece.

Kā izskaidrot šo negaidīto bēgšanu? Kā izskaidrot šo naidpilno skatienu? Kāpēc tajā nebija triumfējošās pārliecības, kuru dod sava spēka apziņa?

Isidoras skatiens un izturēšanās nebija aizvainojuši Luīžu, — tie bija viesuši viņā klusu prieku. Viņa nevis joņoja prom, kurp acis rāda, bet izlēca no segliem un vēlreiz iegāja būdā.

Ieraugot bālos vaigus un mežonīgi klīstošās acis, jaunā kreo­liete aizmirsa viņai nodarīto pārestību.

—    Mon Dieul Mon Dieul — viņa iesaucās. — Moriss ievai­nots … mirst… Kas to izdarījis?

Neviens neatbildēja. Rija dzirdama tikai nesakarīga murminā­šana.

—   Moris! Moris! Atbildi man! Vai tu nepazīsti mani? Luīžu? Savu Luīžu! Tu taču mani tā sauci! Atkārto šo vārdu!

—    Ak, tu esi skaista kā eņģelis debesīs. Ļoti skaista. Jā, jā, skaties tā … acīs … acīs … Bet nesaki, ka zemes virsū nav otras tādas kā tu. Ir … ir … Es pazīstu vienu, pat vairāk nekā pazīstu, kas pārāka par jums visiem, debesu eņģeļi! Ar savu skaistumu. Par labo sirdi es nerunāju, nē, nē.

—   Moris, dārgais Moris! Kāpēc tu tā -runā? Tu taču neesi de­besīs, tu esi kopā ar mani, Luīžu.

—    Es esmu debesīs, jā, debesīs. Bet, lai viņi saka ko sacīdami, man nav vajadzīgas debesis, ja nav viņas. Tai jābūt skaistai vie­tai, bet ne bez viņas. Ja viņa būtu te, es justos apmierināts. Dzir­diet to, eņģeļi, kas lidināties man apkārt! Jūs esat ļoti skaisti, man jāsaka, bet neviens no jums nav līdzīgs viņai… viņai, ma­nam eņģelim. Ak, te ir arī velns, skaists velns, bet es domāju tikai par prēriju eņģeli.

—    Vai tu atceries, kā viņu sauc?

Murgu mocītam cilvēkam laikam gan nekad nav uzdots jautā­jums, atbildi uz kuru jautātājs būtu gaidījis ar tādu nepacietību. Luīza noliecās pār Morisu un vēroja katru viņa lūpu kustību.

—   Kā sauc? Kā_sauc? Vai kāds jautāja, kā viņu sauc? Vai te kādam ir vārds? A, atceros — Miķelis, Gabriels, Azrails. Visi vīriešu vārdi. Eņģeļi, bet ne tādi kā mans eņģelis . .. viņa ir sie­viete. Viņu sauc . ..

—    Kā?

—    Luīza … Luīza . .. Luīza … Kāpēc lai es slēptu no tevis, kas visu zina? Droši vien tu pazīsti arī Luīžu. Neviens tā nespētu mīlēt viņu kā es.

Toreiz, kad šie vārdi tika izrunāti zem akācijas, runātājam esot pie pilna saprāta un ieliekot tajos visu kaismi, tie nesagā­dāja Luīzai tādu prieku. Cik viņa bija laimīga!

Maigi skūpsti atkal klāja slimnieka degošo pieri un bālās lūpas.

Ielīksmotā Luīza atliecās taisna, piespiedusi roku pie trauk­smaini pukstošās sirds. Viņa bija neizsakāmi laimīga un baiļojās, ka šie mirkļi neaizlido pārāk ātri.

Viņas bažas izrādījās pamatotas. Kaut kas aizsedza gaismu no durvīm. Uz sliekšņa parādījās cilvēks.

Ienācējs neiedvesa bailes. Gluži otrādi — viņa izskats un ap­ģērbs šajā vietā un laikā šķita smieklīgi. Vienā rokā šis cilvēks turēja tomahauku, otrā — garu klaburčūsku.

Ja šajā ērmīgajā sejā vēl varēja parādīties kāda jauna izteik­sme, tad tas bija galīgs apmulsums, pārkāpjot pār slieksni un ieraugot, kas noticis būdā viņa prombūtnes laikā.

—    Svētais Patrik! — viņš iesaucās, ļaudams izkrist no rokām ir čūskai, ir tomahaukam un ieplezdams acis. — Vai es sapņoju, vai? Nudie! Tā tak neesat jūs, mis Peindikstere? Tas nevar būti

—   Tā tomēr ir, mister O'Nīl. Cik slikti, ka esat mani aizmir­sis, pie tam vēl tik ātri!

—    Aizmirst jūs? Nevainojiet nu mani, mis. īrs, kas ielūkojies jūsu skaistajās acīs, nespēj aizmirst jūs. Tur ir cilvēks, kas ne­spēj aizmirst jūs pat miegā.

Felims zīmīgi paskatījās uz gultu. Pār Luīzas miesu noskrēja patīkamas tirpas.

—    Bet ko tas viss nozīmē? — Felims turpināja, atgriezdamies pie mīklainajām pārmaiņām. — Kur palicis tas puisis vai sieviš­ķis, vai kas nu viņš bija? Vai jūs nesatikāt te sievieti, mis Pein­dikstere?

—    Jā, jā.

—    Ak satikāt? Un kur viņa palika?

—    Aizjāja, es domāju.

—    Aizjāja! Piķis un zēvele, tad jau viņa pati nezina, ko grib. Es atstāju viņu te būdā tikai pirms desmit minūtēm. Viņa noņēma savu galvassegu, vienkāršu vīriešu cepuri, un iekārtojās te it kā uz palikšanu. Aizjāja, jūs sakāt? Man nav nepatīkami to dzirdēt. No tāda sievišķa labāk turēties tālāk. Pārāk manīga uz šaujamā cilāšanu. Jūs neticēsiet, mis PeindiksteTe, bet viņa piebāza revol- verķi man pie paša deguna.

—    Ak dievs! Kāpēc?

—    Kāpēc? Tikai tāpēc, ka es nelaidu viņu iekšā būdā. Bet viņa tik un tā ienāca. Kad atgriezās Zebs, viņš tai ceļā nestājās. Viņa sacīja, ka saimnieks esot viņas draugs un viņa gribot to aprūpēt.

—   Tiešām? Savādi, ļoti savādi, — domīgi nomurmināja kreo­liete.

—    Pareizi, tā ir. Un visu laiku te notiek kaut kas jocīgs. Es priecājos, ka jūs esat te, mis, un droši vien arī saimnieks būs priecīgs, ja …

—    Dārgo Felim, izstāstiet visu, kas noticis.

—   Labi, mis, bet, ja es gribu izstāstīt visu, jums būs jānoņem cepure un jāuzkavējas te ilgāk. Lai izstāstītu visu, kas noticis kopš aizvakardienas, būs vajadzīgs daudz laika.

—    Kas šajā laikā te ir bijis?

—    Kas bijis?

—    Izņemot…

—    Izņemot to vīrišķi ne vīrišķi, sievišķi ne sievišķi, jūs do­mājat?

—    Jā. Vai vēl kāds te ir bijis?

—    Kā nu ne, daudzi ir bijuši. Un visvisādi. Visupirms viens tāds jocīgs jāja šurp, kaut arī līdz būdai neatjāja. Bet es nedrīkstu stāstīt jums par viņu, citādi jūs sabīsieties, mis.

—    Stāstiet. Es nebaidos.

—   Labi. Es pats nesaprotu, kas tas bija — cilvēks uz zirga, bet bez galvas.

—    Bez galvas?!

—    Bet visbrīnumainākais ir tas, ka viņš izskaitījās kā izspļauts misters Moriss. Nudie! Viņa zirgs, viņa meksikāņu apmetnis uz pleciem, uz mata viss kā jaunajam misteram, kad viņš sēž zirgā. Kā es pārbijos! Man dūša saskrēja papēžos.

—    Bet kur jūs viņu redzējāt, mister O'Nīl?

—    Tur, uz kraujas. Es biju izgājis sagaidīt saimnieku, kad viņš atgriezīsies no ciemata. Viņš bija solījies to,rīt būt atpakaļ. Sā­kumā es domāju, ka tas ir viņš. Piejāj tuvāk … galvas uz pleciem nav . .. Drusku piestāj un tad auļo prom. Tara kaukdama pakaļ zirgam, pāri līdzenumam^ un tā viņi pazuda. Es atgriezos būdā, ieslēdzos un likos uz auss. Un tad, kad es jau biju krietnā no- midzī, kad jau sapņoju par . . . Nē, mis, jums nudie būs par grūtu visu laiku stāvēt kājās. Vai jūs nenoņemtu savu mazo, smuko cepurīti un neapsēstos uz tās lādes? Tur ir ērtāk nekā uz krēsla. Lūgtum, sēdieties. Es vēl neesmu visu izstāstījis …

—    Neraizējieties par mani, stāstiet vien. Lūdzu, sakiet, — kas bez tā dīvainā jātnieka vēl bijis te? Kāds, jādomā, ir dzinis ar jums jokus.

—    Jokus! Vecais Zebs saka to pašu.

—    Tātad viņš ir bijis te?

—    Jā, bija, bet maķenīt vēlāk par citiem.

—    Par citiem?

—    Jā, mis. Zebs ieradās tikai vakarrīt. Viņš apciemoja mūs iepriekšējā naktī, pie tam vēlā stundā. Es gulēju saldā miegā.

—    Kas tad bija tie «citi»?

—    Kas tad cits kā indiāņi!

—    Te bija indiāņi?

—    Kā tad, ka bija, vesela cilts. Kā jau teicu, mis, es saldi gulēju. Te uzreiz dzirdu — būdā man pie pašas galvas sarunājas, čaukstina papīru, it kā kāds dalītu kārtis . . . Svētais Patrik, ko tas nozīmē?

—    Kas?

—    Vai tad jus neko nedairdejāt? Atkal! Nudie pakavu kla- boņa. Viņi ir klāt!

Felims skrēja pie durvīm.

—    Svētie cietēji! Mūs ielenkuši jātnieki. Vesels tūkstotis, un vēl nāk klāt. Piķis un zēvele, jādod ziņa vecajam Zebam . . . Ak dievs! Varbūt jau ir par vēlu!

Paķēris kaktusa zaru, kuru drošības labad bija ienesis būdā, Feliims izspruka laukā.

—    Mon Dieu! — iesaucās kreoliete. — Tie ir viņi! Mans tēvs, un es esmu te! Ko lai viņam saku? Svētā jaunava, pasargā mani no kauna!

Luīza instinktīvi metās pie durvīm un aizslēdza tās. Bet apdo­mājusies viņa saprata, cik bērnišķīga ir šāda rīcība. Tie, kas atra­dās ārpusē, neapstāsies tāda šķēršļa priekšā. Viņa jau pazina regulatoru balsis.

Luīzai acīs iekrita sprauga sienā. Varbūt viņai iespējams aiz­bēgt nepamanītai?

Taču bija jau par vēlu. Pakavi klabēja arī aiz būdas. Jātnieki bija aplenkuši būdu no visām pusēm.

Bez tam būdas priekšā stāvēja piesiets viņas mustangs. Lāsu- maino dzīvnieku nevarēja nepazīt. Visā droši vien bija to jau pamanījuši.

Tomēr kaut kas atturēja meiteni no bēgšanas. Viņam draudēja briesmas, un kurš cits varēja viņu aizstāvēt?

«Lai zūd mana labā slava!» viņa nodomāja. «Pazaudēšu tēvu, draugus — visu, tikai ne viņu, ja tāda būs dieva griba. Vai nu es tikšu apkaunota vai ne, bet viņam es palikšu uzticīga.»

Ar šīm domām Luīza palika stāvam pie vājnieka gultas, ga­tava ziedot sava sirdsmīļotā labā visu, pat dzīvību.

LXII NODAĻA

SASPRINGTĀS GAIDĀS

Kopš būdas pastāvēšanas nekad vēl ap to nav tā dipējuši pakavi — pat tad, kad aploks bijis pilns ar tikko noķertiem mustangiem.

Pa durvīm izskrējušajam Felimam liek apstāties vairāki des­miti balsu.

Viena balss pārskan visas pārējās, un pēc pavēlošā toņa no­protams, ka tā pieder nodaļas vadonim.

—   Stāvi, nelieti! Nemēģini bēgt! Vēl viens solis, un tu vairs nemūžam nekustēsies no vietas. Stāvi, tev saka!

īram, kas gribējis doties pie Zeba Stampa ķēves, neatliek ne­kas cits kā paklausīt. Viņš apstājas.

—    Es nemaz netaisos bēgt, džentlmeņi, — viņš drebošā balsī apzvēr, stāvēdams daudzu sīvu skatienu un tikpat daudzu stobru priekšā. — Man nebija tāda nodoma. Es tikai gāju …

—    Skrieni, ja tev izdodas. Sākums bija labs. Nāku, Dik Trei- sij! Apmet viņam apkārt tā pavairāk cilpu. Palīdzi viņam, Šel- ton! Izskatās gan pēc ķēmekļa! Diez vai tas ir tas, kuru mēs meklējam, džentlmeņi.

—    Nē, nē, tas nav viņš. Tas air viņa kalps.

—    Ei, jūs, ielenciet būdu! Neizlaidiet to no acīm. Vēl viņš nav mums rokā. Neļaujiet ne kaķim izsprukt cauri. Bet tagad saki: kas ir tur iekšā?

—    Kas ir iekšā? Jūs gribat teikt — kas ir būdā?

—    Atbildi, teļapakausi, uz jautājumu! — uzkliedz Treisijs, uzšaudams savam gūsteknim ar virvi. — Kas ir būdā?

—   Ak dievs! Nu vairs nav joki. Tur vispirms ir mans saim­nieks.

—    Bet kas tas? — jautā pie grupas piejājušais Vudlijs Poin- deksters, ieraudzīdams lāsumaino mustangu — Tas tā kā būtu Luīzas zirgs …

—   Jā, ir, tēvoc, — atbild Kasiijs Kolhauns, kas piejājis reizē ar viņu.

—    Interesanti, kas to atvedis šurp.

—    Droši vien pati Luīza.

—    Blēņas! Tu joko, Kaš?

—    Nē, tēvoc, es runāju nopietni.

—    Tu gribi teikt-, ka mana-meita bijusi te?

—    Ir bijusi un vēl ir. Es par to nešaubos.

—    Nevar būt!

—    Paskatieties!

Durvis ir tikko atvērtas. Būdā redzama sieviete.

—    Ak dievs, mana meita!

Poindeksters nolec no zirga un steidzas uz būdu. Kolhauns viņam seko. Abi ieiet iekšā.

—    Luīza, ko tas nozīmē? Ievainots? Vai tas ir … Henrijs?

Luīza nepagūst atbildēt, kad tēvs jau ieraudzījis Henrija ap­metni un platmali.

—    Tas ir viņš! Dzīvs! Paldies dievam!

Poindeksters metas pie gultas.

Viņa prieks vienā mirklī izplēn. Šis .bālais cilvēks nav viņa- dēls. Plantators ievaidēdamies atstreipuļo nost.

Kolhauns šķiet ne mazāk satraukts. Viņam pasprūk šausmu kliedziens, un viņš pārbijies izdrāžas no būdas.

—    Ko tas nozīmē? — čukst plantators. — Vai tu vari paskaid­rot, Luīza?

—    Nevaru, tēt. Esmu te tikai dažas minūtes. Es jau atradu viņu tādā stāvoklī. Viņš ir bez samaņas.

—    Bet… bet… Henrijs?

—    Viņi man neko nav teikuši. Misters Džeralds bija viens, kad es ienācu. Kalpa nebija, viņš tikko atgriezās. Neesmu vēl pa­guvusi viņu izjautāt.

—    Bet… bet kā tu te gadījies?

—    Es nevarēju palikt mājā. Es nevarēju ilgāk paciest neziņu. Tas bija baigi — mājā nevienas dzīvas dvēseles. Un doma par nelaimīgo brāli… Mon Dieul Mon Dieu!

Poindeksters jautājoši paveras meitā.

—    Es domāju, ka varbūt atradīšu te Henriju.

—    Te? Bet kā tu zināji ceļu uz šejieni? Kas tevi pavadīja? Tu esi te viena?

—     Ak, tēt, es zināju ceļu. Atceries medību dienu, kad mus­tangs aizrāva mani prom. Tas skrēja garām šai vietai. Atpakaļ­ceļā misters Džeralds man pastāstīja, ka viņš te dzīvojot. Es iegaumēju šo vietu.

Poindekstera skatienā joprojām jaušama neizpratne, bet tagad viņa seja paradās cita izteiksme Tēva uzacis savelkas, kaut gan viņš neprot izteikt vārdos domu, kas viņu nomāc.

—    Tu esi rīkojusies vieglprātīgi, meit. Neapdomīgi, diezgan riskanti. Tu esi rīkojusies kā muļķa skuķēns. Iesim, iesim prom. Te nav vieta meitenei. Kāp savā zirgā un jāj atpakaļ uz mājām. Kāds tevi pavadīs. Te var notikt kaut kas tāds, ko tev nebūtu veļams redzēt. Iesim, iesim!

Tēvs iziet no būdas, meita viņam acīm redzami negribīgi seko un tikpat negribīgi iet pie zirga.

Meklētāji ir nokāpuši no zirgiem un drūzmējas būdas priekšā.

Te ir visi. Kolhauns jau pastāstījis, kas notiek iekšā, un viņus tas vairs sevišķi nesaista.

Ļaudis sadalījušies grupiņās. Daži klusē, citi sarunājas. Vis­vairāk ļaužu ir ap Felimu, kas, stingri sasiets, guļ zālē. Runāt Felims var, un viņš arī tiek izprašņāts, taču sevišķu ievērību viņa atbildes neizpelnās.

Kad parādās tēvs ar meitu, visi klusēdami pagriežas pret vi­ņiem. Tomēr viņi deg nepacietībā uzzināt, kas notiek. To var redzēt no viņu skatieniem.

Vairums pazīst meiteni, kaut vai vārda pēc. Viņi jūtas pār­steigti, gandrīz izbrīnījušies, redzēdami viņu te. Noslepkavotā cilvēka māsa zem slepkavas jumta!

Vairāk kā jebkad viņi visi ir pārliecināti, ka vainīgs mustangu mednieks. Fakti, kurus minējis no būdas izskrējušais Kolhauns, liekas nostiprinām šo pārliecību. Viņš pastāstījis par cepuri, ap­metni un pašu slepkavu, kas cietis nāvīgajā cīņā.

Bet kāpēc te ir Luīza Poindekstere, viena, bez pavadoņa? Vi­ņas brālēns to nepaskaidro, laikam nezina. Un tēvs? Spriežot pēc tā, cik apjucis viņš izskatās, jādomā, ka arī nezina.

Visi sačukstas. Visiem ir aizdomas, bet neviens tās skaļi ne­izsaka. Pat rupjie robežsargi baidās aizskart tēva jūtas un pa­cietīgi gaida paskaidrojumus.

—    Sēdies zirgā, Luīza. Misters Jensijs pavadīs tevi uz mājām.

Pagodinātais jaunais plantators nekad nav bijis tik ieprieci­nāts. Viņš ir viens no tiem, kas sevišķi apskauduši Kasīja Kol- hauna laimi. Klusībā viņš saka Poindeksteram paldies par šo izde­vību.

—    Bet, tēt, — meitene iejautājas, — kāpēc es nevaru pagaidīt tevi? Tu taču nepaliksi te?

Jensijs mana, ka nebūs labi.

—    Es gribu, meit, lai tu dari, kā es tev teicu, un ar to pietiek.

Jensijs atgūst pašapziņu, taču ne pilnīgi. Viņš pazīst šo lepno

būtni pietiekami ilgi, lai šaubītos, vai viņa klausīs, kaut gan tēvs pavēlējis.

Luīza paklausa, bet ar vāji slēptu nepatiku, nelīkdamas ne zinis, ka viņā urbjas desmitiem acu pāru.

Viņi jāj prom — jaunais plantators pa priekšu, Luīza lēnam aiz viņa, Jensijs — ar pūlēm slēpdams savu prieku, Luīza — sa­vas skumjas.

Jensijs ir vairāk nomākts nekā saniknots par savas ceļabied­res melanholisko noskaņojumu. Kā ciitādi, ja viiņas sirdi nospiež tāds bēdu slogs? Viņš, protams, to saista ar notikušo nelaimi.

Tomēr viņš neizprot visu līdz galam. Ja viņš ielūkotos Luīzas Poindeksteres acīs uzmanīgāk, viņš redzētu tajās mazāk skumjas nekā bailes par nākotni.

Viņi jāj starp kokiem, bet vēl dzird troksni aizmugurē.

Piepeši kreolietes seja pārvēršas. Tā kļūst gaišāka, it kā mei­tenes dvēseli būtu apspīdējis cerības stars.

Luīza apstājas, pavadonis ir spiests darīt to pašu.

—    Mister Jensij, — viņa saka pēc īsa brīža, — man seglu siksna kļuvusi vaļīga. Man vairs nav ērti sēdēt. Esiet tik laipns un pievelciet.

Iepriecināts par uzticēto uzdevumu, Jensijs nolec zemē. Viņš aplūko seglu jostu. Viņam šķiet, ka nav vajadzības pievilkt to stingrāk. Taču viņš neko nesaka un, attaisījis sprādzi, no visa spēka savelk siksnu.

—    Pagaidiet, — saka skaistā jātniece, — ļaujiet man nokāpt. Tad jums būs vieglāk.

Negaidīdama Jensija palīdzību, Luīza izlec no segliem un no­stājas blakām mustangam.

Jauneklis joprojām dairās ar siksnu. Pēc ilgāka, cīniņa, pie­tvīcis kā biete, viņš beidzot saīsina to par vienu caurumu.

—    Tagad, mis Poindekstere, man šķiet, ka viss ir kārtībā.

—   Laikam gan, — viņa atbild, uzlikusi roku uz seglu loka un mazliet paraustījusi seglus. — Noteikti. Bet, ziniet, man žēl jāt tik drīz atpakaļ. Es nesen atjāju un drāzos pilnos auļos. Mana nabaga Luna vēl nav paguvusi atvilkt elpu. Kā būtu, ja mēs maz­liet apstātos un ļautu tai atpūsties? Tas ir cietsirdīgi — likt zir­gam skriet atpakaļ bez atelpas.

—    Bet jūsu tēvs … Viņš gribēja, lai jūs . . .

—    Lai es tūlīt dodos uz mājām. Tas nekas. Viņš vienkārši gribēja dabūt mani talak no tiem rupjajiem vīriem, tas bija viss. Kad es esmu nost no acīm, viņš vairs neuztrauksies. Te ir jauka vietiņa. Zem skaistajiem kokiem patīkams vēsums, kad prērijā saule svelmē bez žēlastības. Brītiņu pakavēsimies un ļausim Lunai atpūsties. Paskatieties, kā upē lēkā zivtiņas. Paskatieties, mister Jensij! Cik tās skaistas!

Jaunais plantators jūtas glaimots. Kāpēc daiļā ceļabiedre grib ar viņu te uzkavēties? Kāpēc viņa grib noskatīties zivtiņu mīlas rotaļā?

Jensijam piedāvājums ir pa prātam. Viņš neliek sevi divreiz lūgties.

—   Mis Poindekstere, — viņš saka, — esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Priecājos uzkavēties kopā ar jums te tik ilgi, kamēr jums patiks.

—    Tikai līdz tam laikam, kad Luna būs atpūtusies. Patiesību sakot, es tikko biju paguvusi nokāpt no zirga, kad piejāja jūsu nodaļa. Redziet, kā nabaga lopiņš vēl elšā pēc ilgā skrējiena.

Jensiju neinteresē, vai lāsumainais mustangs elšā vai ne. Viņš ir kā septītajās debesīs, ka var izdabāt tā saimniecei.

Viņi apstājas pie upes.

Jensijs ir mazliet pārsteigts, ka viņa ceļabiedre pievērš pā­rāk maz uzmanības sudrabainajām zivtiņām vai lāsumainajam mustangam. Jauneklis justos iepriecināts, ja Luīza vairāk uzma­nības veltītu viņam.

Diemžēl tā nav. Meitenes skatiens klīst tukšumā, bet ausis tver katru skaņu, kas nāk no laukumiņa.

Kaut gan Jensijs ir aizrāvies ar meiteni, arī viņam gribot ne­gribot ir jāieklausās. Viņš nomana, ka būdas priekšā risinās kaut kas nopietns — nopratināšana pirms Linča tiesas, kuru spriež regulatori. Dzirdamas satrauktas balsis. Pēc tām noprotams, ka nobriest kaut kādi svarīgi notikumi.

Luīza klausās kā traģēdijas aktrise pirms iziešanas uz skatu­ves. Var izšķirt vairākas vīriešu balsis; viena ir skaļāka par pā­rējām.

Luīza pazīst šo balsi. Runātājs ir viņas brālēns Kasijs. Viņš runā ātri, reizēm dusmīgi, reizēm it kā pierādīdams, it kā pārlie­cinādams pūli darīt to, ko tas nevēlas darīt. Tad viņš beidz, un tajā pašā mirklī atskan skaļi piekrišanas saucieni.

Klausīdamies Jensijs ir aizmirsis savu daiļo blakusstāvētāju. Viņš atceras Luīžu tikai tad, kad viņa apņēmības pilna jau skrien uz būdu.

LXIII NODAĻA

REGULATORU TIESA

Kliedziens, kas bija licis jaunajai kreolietei negaidot pamest savu pa­vadoni, bija tiesas spriedums, kura grubuļainais formulējums ietvēra arī sprieduma būtību.

Izdzirdējusi vārdu «pakārt», Luīza traucās uz būdu.

Viņa tikai bija izlikusies vērojam sudrabaino zivtiņu rotaļu, īstenībā visu laiku klausīdamās, kas notiek būdas priekšā. Kaut gan skatu aizsedza koki, viņa zināja, kas runā, un varēja pēc bal­sīm pateikt, kā risinās notikumi.

Ļaudis vairs nestāv atsevišķās grupiņās, bet ir salasījušies aplī. Apļa vidū slejas regulatoru vadoņa garais augums. Blakām stāv Vudlijs Poindeksters un Kasijs Kolhauns. Viņi acīmredzot piedalās tiesas drāmā ne vairs kā lēmēji, bet gan kā skatītāji vai liecinieki.

Linča tiesa izskata jautājumu par slepkavību. Kā apsūdzētājs uzstājas regulatoru vadonis, tiesas priekšsēdētāja pienākumus pilda viss pūlis, izņemot divus arestētos. Šie divi ir Moriss Dže­ralds un viņa kalps Felims.

Viņi guļ apļa vidū zālē ar stingri sasietām rokām un kājām.

Viņiem pat liegta iespēja runāt. Felimu piespieduši klusēt ar draudiem, bet viņa saimnieks klusē tāpēc, ka viņam mutē iestū­ķēts sprungulis.

Pat cieši savilktās virves nav jaudājušas noturēt slimnieku. Lai neļautu Morisam piecelties, divi tur viņu aiz pleciem, bet trešais tup viņam uz ceļiem. Vienīgi acis atstātas brīvas, un tās raugās uz gūstītājiem ar neaprakstāmu naidu.

Galvenais apvainojums vērsts pret Morisu, Felims tiek uzska­tīts par līdzvaininieku. Viņam vienīgajam liek izstāstīt visu, ko viņš zina. Viņa saimniekam nav nozīmes jautāt.

Felima stāstam neviens netic, un to daļu, kas attiecas uz jāt­nieku bez galvas, visi uzskata par neiespējamu. Kalps nevar to izskaidrot, tādējādi vēl stiprākas kļūst aizdomas, ka spokainā pa­rādība ir daļa no slepkavības plāna.

— Viss par jaguāra uzbrukumu un indiāņiem, — saka tie, kuriem Felims stāsta, — ir caurcaurēm meli, lai maldinātu mūs, nekas vairāk.

Nopratināšana ilgst ne vairāk kā desmit minūtes. Zvērināta­jiem secinājums jau bijis skaidrs. Lielākā daļa klātesošo ir svēti pārliecināti, ka Henrijs Poindeksters nogalināts un Moriss Dže­ralds ir atbildīgs par viņa nāvi.

Katrs jau agrāk zināms apstāklis tiek vēlreiz apsvērts, un tiem klāt nāk jauni fakti — visnepatīkamākais tas, ka būdā atrasts nogalinātā apmetnis un cepure. Galvejieša juceklīgie un pretru­nīgie paskaidrojumi neizklausās ticami. Un kāpēc lai tiem ticētu? Tie taču ir līdzvaininieka meli.

Daži nepacietībā kliedz: «Pakārt slepkavu!»

It kā spriedums būtu bijis zināms jau iepriekš, zemē guļ virve ar cilpu galā. Tiesa, tas ir tikai laso, bet šim nolūkam tas noder ne sliktāk par Kolkrafta virvi. Netālu augošā vīģu koka līme­niski izstieptais zars ir labu labās karātavas.

Astoņdesmit no simts zvērinātajiem balso par nāves sprie­dumu Morisam Džeraldam. Šķiet, ka viņa dienas ir skaitītas. Un tomēr spriedums vēl netiek izpildīts. Virve guļ kā gulējusi zemē. Neviens neizrāda vēlēšanos ķerties tai klāt.

Kādēļ tāda vilcināšanās, it kā no zirga astriem pītā virve būtu indīga čūska?

Vairākums ir izteikušies par, nāves spriedumu, daži apstipri­nājuši savu lēmumu ar rupjām, pat zākājošām lamām. Kādēļ tas netiek izpildīts?

Kādēļ? Tādēļ, ka trūkst vienprātības: daudzi skubina neka­vējoties rīkoties, citi prasa pierādījumus. Neapmierinātie ir ma­zākumā. Viņi skaļi neklaigā, bet rāmi pasaka savu «nē».

Šajā mazākumā ietilpst pats Sems Menlijs, regulatoru vado­nis. Viņš vēl nav teicis savu galavārdu.

—    Pilsoņi! — viņš skaļi uzrunā pūli, tikko tas mazliet pie- klusis. — Es uzskatu, ka šis gadījums nav sevišķi skaidrs un ka jādod apsūdzētajam iespēja visu pastāstīt, kad viņš pats varēs parunāt. Kā redzat, pašreiz ar viņu nav vērts runāt. Rokā viņš mums ir un, ja būs vainīgs, no soda neizbēgs. Tāpēc es ierosinu atlikt tiesāšanu līdz .. .

—    Kāda jēga atlikt? — Menlija runu pārtrauc Kasi ja Kolhauna balss. — Kāda jēga, Sem Menlij? Jums viegli tā runāt, bet, ja jūsu draugs būtu neģēlīgi noslepkavots, — es neteikšu, ka brā­lēns, bet dēls, brālis — jūs laikam inebūtu tik piekāpīgs. Kas vēl jums vajadzīgs, lai pārliecinātos par šā smerdeļa vainu? Papildu pierādījumi?

—    Tieši tā, kapteiin Kolhaun.

—   Vai jums tādi ir, mister Kolhaun? — ar stipru īru akcentu jautā kāda balss ārpus loka.

—    Varbūt ir.

—    Tad klājiet vaļā.

—   Pierādījumu ir pietiekami. Vainīgā aprobežoto tautiešu tiesa …

—    Valdieties! — uzsauc vīrs, kas prasījis papildu pierādīju­mus. — Neaizmirstiet, mister Kolhūn, ka esat Teksasā un nevis Misisipi. Lieciet to aiz auss, citādi jūs ar savu aso mēli iekulsie- ties nepatikšanās.

—   Es negribēju nevienu apvainot, — saka Kolhauns, aptvēris, kur novedušas viņa antipātijas pret īriem.

—    Labi, tad runājiet tālāk, — nomierinājies saka milēzietis.

—   Kā jau teicu, pierādījumu ir pietiekami un, manuprāt, pat vairāk, kā vajag. Bet, ja vēlaties, varu minēt vēl.

—    Stāstiet, stāstiet! — sauc pārdesmit balsu, kad Kolhauns it kā vilcinās.

—    Džentlmeņi! — viņš uzrunā pūli. — To, ko es jums teikšu, man vajadzēja pateikt jau agrāk. Bet es domāju, ka nebūs vaja­dzības. Jūs visi zināt, kas notika starp šo cilvēku un mani, un es negribu, ka jūs turētu mani par atriebīgu. Nē, tāds es neesmu. Un, ja es nebūtu pārliecināts, ka viņš izdarījis slepkavību, tāpat kā esmu pārliecināts, ka man ir galva uz pleciem .. .

Kolhauns sastostās, redzot, ka nejauši pasprukusi frāze atstāj dīvainu iespaidu uz klātesošajiem.

—    Ja es nebūtu pārliecināts, es… es neatklātu to, ko re­dzēju, pareizāk sakot, ko dzirdēju, jo tas notika naktī un es neko neredzēju.

—    Ko tad jūs dzirdējāt, mister Kolhaun? — jautā regulatoru vadonis, atguvis savu tiesneša cieņu, kuru bija iedragājusi pirmī­tējā balsošana. — Jūsu un apsūdzētā strīdiņam, par kuru, es do­māju, zina visi, nav nekāda sakara ar jūsu liecību. Neviens ne­domā apvainot jūs nepareizas liecības došanā. Lūdzu, turpiniet, ser. Ko jūs dzirdējāt, kur un kad jūs dzirdējāt?

—   Tātad kad. Tas bija tajā naktī, kad pazuda mans brālēns, kaut gan mēs to uzzinājām tikai no rīta. Tas bija otrdienas naktī.

—    Otrdienas naktī. Tālāk.

—    Es gāju uz savu istabu un domāju, ka Henrijs jau guļ. Bet bija neciešami karsts un moskīti mācās virsū, tā ka es nevarēju aizmigt. Es piecēlos, aizdedzināju cigāru un, mazliet pasmēķējis istabā, nolēmu iziet uz jumta. Jūs taču zināt, vecajai hasiendai ir lēzens jumts. Tā nu es izgāju ārā paelpot svaigu gaisu. Varēja būt ap pusnakti vai mazliet agrāk. Es īsti nezinu, jo es vāļājos pa gultu un neskatījos pulkstenī. Līdzko biju paguvis izsmēķēt cigāru un grasījos jau ņemt otru, es izdzirdēju balsis. Divi saru­nājās. Balsis nāca no upes otras puses, kā man toreiz likās. Ja viņi būtu sarunājušies mierīgi, es nebūtu viņus saklausījis. Bet nē, viņi sarunājās skaļi un dusmīgi. Es sapratu, ka notiek strīds. Nodomāju, ka laikam piedzērušies virsnieki jāj mājup no Ober- dofera kroga, un gribēju jau likt prātu pie malas. Bet ieklausījies es pazinu vienu balsi, pēc tam arī otru. Pirmais bija mans brālēns Henrijs, otrs — lūk, šis cilvēks, viņa slepkava.

—    Lūdzu, turpiniet, mister Kolhaun. Vispirms mēs gribam dzirdēt jūsu liecību. Gan pagūsiet izteikt savus secinājumus.

—   Kā jūs varat iedomāties, džentlmeņi, es biju ne mazumu pārsteigts, dzirdot sava brālēna balsi: es taču biju domājis, ka viņš jau guļ. Es biju pārliecināts, ka tas ir viņš, un man nenāca ne prātā iet uz viņa istabu un pārbaudīt, vai viņš ir tur. Es zināju, ka tas ir viņš un ka tas otrs ir šis zirgu ķērājs. Sevišķi dīvaini man šķita, ka Henrijs, pretēji ieradumam, ir izgājis tik vēlā stundā. Bet tas bija viņš. Es nevarēju būt kļūdījies. Sāku ieklausīties, lai uzzinātu, par ko viņi strīdas, taču, kaut gan es izšķīru balsis, vārdus nesapratu. Vienīgais, ko es skaidri sadzirdēju, bija daži izteicieni, kurus Henrijs veltīja viņam, it kā mans brālēns būtu ticis apvainots. Tad īrs piedraudēja, ka Henrijs to vēl nožēlošot. Viņi skaļi sauca viens otru vārdā, un man vairs nebija nekādu šaubu. Man vajadzēja iziet ārā un palūkoties, kas tur notiek, bet man kājās bija rīta kurpes, un, kamēr es uzvilku zābakus, šķita, ka viss jau ir cauri. Pusstundu gaidīju, kad atgriezīsies Henrijs. Viņš nerādījās. Tad es nospriedu, ka viņš aizjājis atpakaļ pie Oberdofera, saticis draugus no forta un var nosēdēt krogā vēl ilgi. Es likos gulēt. Tā, džentlmeņi, esmu izstāstījis jums visu, ko zināju. Mans nabaga brālēns vairs neatgriezās Kasadelkorvo, viņa gulta bija palikusi tukša, kā redzējām otrā rītā. Tonakt viņš gu­lēja kaut kur prērijā vai krūmos, bet tieši kur, to zina vienīgi šis cilvēks.

Kolhauns triumfējoši norāda uz apsūdzēto, kura stiklainās acis liecina, ka viņš neapzinās, cik smagā noziegumā tiek apvainots, un ka nejūt viņam no visām pusēm pievērstos atriebīgos skatie­nus.

Kolhauna izsmeļošā runa ir izklausījusies pēc patiesības, un visi pieprasa izpildīt spriedumu.

—    Pakārt! Pakārt! — kliedz no visām pusēm.

Pats tiesnesis, šķiet, ir sācis šaubīties. Mazākums ir sarucis vēl mazāks: tagad šo vārdu atkārto nevis astoņdesmit, bet deviņ­desmit no simta. Visatturīgākos pārspēj asinskāru kliedzienu plūdi. Pūlis viļņojas kā pirms vētras.

Beidzot sasprindzinājums uzsit visaugstāko vilni. Kāds skrien pēc virves. Neviens nav ievērojis, ka viņš sačukstējies ar Kol- haunu. Tas ir viens no tiem Ziemeļu pierobežas klaidoņiem, kuri allaž gatavi izlikties par filantropiem vai mocekļiem un kuri vē­lāk ar saviem asinsdarbiem Jamaikā uz laiku laikiem apkaunoja angļu vārdu.

Viņš paņem laso un veicīgi apmet cilpu ap kaklu notiesāta­jam, kuram joprojām nav ne jausmas par tiesu un sodu.

Neviens nekustas no vietas, lai aizkavētu šo rīcību. Ar med­nieka nazi un revolveriem bruņotajam kārējam apkārt ir vesels bars tādu pašu rīkļurāvēju, kas apsargā arestēto.

Pārējie mierīgi vēro notiekošo. Vairums klusuciešot piekrīt, daži skubina bendes:

—    Pie zara viņu! Pakārt!

Daži ir apstulbuši no pārsteiguma, nedaudzi jūt Morisam līdzi, bet neviens neuzdrošinās to izrādīt, lai viņu nepiemeklētu sodītā liktenis.

Cilpa jau aplikta Morisam ap kaklu. Virves otrs gals jau ap­mests ap vīģu koka zaru.

«Drīz Morisa Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava dieva.»

LXIV NODAĻA

INTERMEDIJU SĒRIJA

«"Pv rīz Morisa Džeralda dvēsele at- U griezīsies pie sava dieva,» tā do­māja katrs šīs traģēdijas dalībnieks. Neviens nešaubījās, ka mirkli vēlāk Morisa ķermenis šūposies vīģu koka zarā.

Bet tad atgadījās programmā neparedzēta intermēdija. Tra­ģēdiju, var teikt, uz tās pašas skatuves, nomainīja farss. Šoreiz traģēdija bija saistošāka un komēdija risinājās bez skatītājiem.

Taču aktieri darbojās visā nopietnībā. To bija divi — cilvēks un ķēve. Felims vēlreiz nospēlēja skatu, kas bija izbrīninājis Isi­doru.

Regulatori, kurus bija pieveikuši Kolhauna argumenti, vēl vairāk sakāpinot atriebības alkas, visu uzmanību bija pievērsuši galvenajam vaininiekam. Neviens nelikās redzot, ko dara viņa biedrs, vai nu tas bija, vai nebija līdzzinātājs. Naidīgie skatieni urbās mustangu medniekā.

Vēl mazāk Felimu ievēroja, kad sodītāji saklupa apkārt Mo­risam, lai sakārtotu cilpu. Par galvejieti neviens vairs nelikās zinis.

Šķita, ka nu ir īstā reize laist ļekas vaļā, un Felims nekavē­joties izmantoja šo izdevību.

Izpinies no virvēm, viņš palēnām rāpoja ārā no ņudzekļa. Neviens to neredzēja. Satracināti līdz pēdējai iespējai, viņi spie­dās cits pie cita, nenovērsdami acu no karātavu koka.

Ja kāds redzētu Felimu lavāmies prom, tam rastos iespaids, ka kalps glābj savu ādu un nedomā par saimnieku. Felims to sa­prata, bet citas izejas viņam nebija. Viņš savu aizstāvja pienā­kumu bija izpildījis, un tālāka iejaukšanās būtu veltīga, varbūt pat vēl vairāk sakaitinātu tiesātājus. Nebūtu arī nekāda lielā nodevība — tikai pašsaglabāšanās instinkts —, ja viņš domātu glābties, zagdamies prom starp kokiem. Tā spriestu dažs labs.

Taču tāds spriedums par Felimu būtu netaisns. Uzticamais kalps ir nedomāja pamest savu saimnieku, it īpaši vēl tādā ligā, nemēģinot atbrīvot no divkājainajiem asinssuņiem, kuru nagos viņš atradās. Viņš apzinājās, ka pats nevar izdarīt nenieka. Viņš cerēja sasaukt Zebu Stampu, izmantojot signālu, kas bija izrā­dījies tik iedarbīgs.

Izkļuvis laukā no pūļa, Felims pazuda kokos un dieba uz to vietu, kur ganījās sapītā ķēve. Mežmalā stāvēja piesieti svešo zirgi, veidojot dzīvu sienu. Tās aizsegā Felims, neviena nepama­nīts, sasniedza mērķi.

Bet tad viņš atskārta, ka ir atskrējis bez nepieciešamajiem piederumiem. Kaktusa zars bija palicis tur, kur viņu saņēma ciet, un joprojām mētājās svešiniekiem pa kājām. Ja viņš mēģinātu zaru atdabūt, viņu atkal saņemtu ciet, un tad labais nodoms būtu vējā. Viņam nebija arī naža vai cita griežamā, lai tiktu pie jauna zara.

Viņš vilcinājās dzeldējošā neziņā, ko lai iesāk. Bet tikai īsu mirkli. Nedrīkstēja zaudēt laiku. Saimnieka dzīvībai draudēja tuvas briesmas, un kavēšanās varēja izrādīties liktenīga. Nebija tāda upura, kuru uzticīgais Felims nebūtu gatavs nest. Viņš pie­skrēja pie kaktusa un ar kailām rokām nolauza vienu dzeloņaino zaru.

Pirksti bija saskrambāti vienās asinīs, bet vai tam bija kāda nozīme, kad svaru kausos atradās viņa mīļotā saimnieka dzīvība? Kalps bez jebkādas piesardzības pieskrēja klāt ķēvei un, riskē­dams dabūt spērienu, pagrūda tai zem astes mocību rīku.

Pa to starpu cilpa ap mustangu mednieka kaklu jau bija pie­lāgota un pārbaudīta, lai neatgadītos kāds misēklis. Pār zaru pār­sviestās virves otru galu turēja divi bārdaini bendes, kuriem pirksti kņudēt kņudēja paraut virvi. Viņa acis un izturēšanās pauda nežēlīgu apņēmību. Viņi gaidīja pēdējo pavēli.

Taču nevienam nebija tiesību dot šo pavēli. Šķita, ka neviens negrib uzņemties atbildību iun dot signālu, kuram lemts aizraidīt jaunekli pie senčiem. Visi vairījās no asiņainā pienākuma. Pat Kolhauns turējās tālāk. Ne tāpēc, ka trūktu vēlēšanās. Tās ne­trūka ne bijušajam kapteinim, ne regulatoriem. Neviena pazīme neliecināja, ka viņi būtu noskaņoti atteikties no pasāktā. Atlika nokārtot formalitāti. Vētra bija pierimusi, lai atsāktos ar vēl lie­lāku spēku.

Tas bija svinīgs brīdis — ikviens stāvēja kluss kā kaps. Visi apzinājās, ka tepat līdzās ir nāve, nāve savā visatbaidošākajā izskatā. Lielākā daļa nojauta, ka viņi tai palīdz. Visi ticēja, ka tā ir tuvu.

Sarunādamies klusinātās balsīs, viņi stāvēja stingi tāpat kā koki ap viņiem. Vai izšķirošais mirklis būtu pienācis?

Jā, bet ne tāds, kādu visi bija gaidījuši. Viņi neieraudzīja Mo­risu Džeraldu uzrautu pie zara.

Šķita, ka vecā ķēve — visi zināja, ka tā pieder Zebam Stam- pam, — pēkšņi kļuvusi traka. Tā sāka lēkāt pa zāli, mezdama pa­kaļkājas augstu gaisā un zviegdama kā aizkauta. Tas bija mājiens simts zirgiem, kas bija piesieti pie kokiem: tie visi sāka atdarināt ķēves mežonīgo lēkāšanu un zviegt līdzi.

Diezin vai burvis spētu mainīt notikumu gaitu ātrāk. Soda izpilde un sodāmais tika aizmirsti.

Šī kņada nebūt neizklausījās komiska. Regulatoru sejās atspo­guļojās satraukums, atskanēja izbaiļu kliedzieni. Daži skrēja pie saviem ieročiem, citi — pie zirgiem.

— Indiāņi! — visi kliedza, bet vispārējā troksnī atsevišķi kliedzieni nebija sadzirdami. Tādu apjukumu varēja izraisīt tikai komanču uzbrukums.

Vīri .skraidelēja pa nelielo pļaviņu vai arī stāvēja nobijušies. Daudzi, nokļuvuši pie saviem zirgiem, paslēpās aiz tiem kā aiz dzīviem vairogiem, lai viņus netrāpītu indiāņu bultas. Tikai ne­daudzi bija pieraduši pie šādām prērijas izrādēm un neļāvās pa­nikai.

Satraukums nemitējās, kamēr saimnieki nebija nomierinājuši savus zirgus. Tikai Zeba ķēve nerimās.

Un tad atklājās satraukuma īstais cēlonis un arī tas, ka gal- vejietis ir kā akā iekritis.

Felims tālredzīgi bija izglābis savu ādu, jo tagad viņa dzīvība bija ne mazāk vērta kā saimnieka dzīvība.

Kādi pārdesmit vīri paķēra šautenes un notēmēja uz veco ķēvi. Bet, pirms viņi bija paguvuši izšaut, kāds no tuvumā stāvo­šajiem apmeta ķēvei ap kaklu laso un apklusināja zviedzēju.

* *

*

Miers ir atjaunots, un visu uzmanība atkal pievērsta notiesāta­jam. Regulatoru dusmas nav mazinājušās. Smieklīgais starpgadī­jums viņus nevis uzjautrinājis, bet, gluži otrādi — apkaitinājis. Daži ir nokaunējušies par savu izbīli, turpretī citus saniknojis pārtraukums svinīgajā ceremonijā. Lādēdamies un klaigādami vēl negantāk, viņi atgriežas soda vietā. Degdami atriebības kārē, viņi 1 vēlreiz ielenc sodīto, un viss atkal ir tāpat kā pirmīt.

Bandīti atkal satver virvi, un katram klātesošajam pavīd doma: «Drīz Morisa Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava dieva.»

Un atkal asiņainajam nodomam nav lemts piepildīties.

No koku paēnas saules gaismā izskrien kāds stāvs.

«Sieviete! Skaista sieviete!» tā katrs nodomā pie sevis, jo nav īstais laiks runāt.

Kā meteorīts viņa izdrāžas cauri pūlim un, ne uz vienu ne­skatīdamās, ne vārda nebilzdama, noliecas pār notiesāto, kas jo­projām guļ zālē.

Viņa strauji satver laso, kuru abi pārsteigtie kārēji palaiduši vaļīgāk. Ieķērusies virvē ar abām rokām, viņa mēģina to izraut.

—   Teksasieši! Nelieši! — viņa kliedz, nievīgi uzlūkodama pūli. — Kauns! Kauns!

Bendes izlaiž virvi no rokām.

—    Tā esot tiesa! Jauka tiesa! Apsūdzētais bez aizstāvja… viņam nav pat ļauts runāt! Un to jūs saucat par taisnību? Tek- sasiešu taisnība! Es jūs nicinu. Zvēri, ne cilvēki!

—    Ko tas nozīmē? — jautā Poindeksters, pieskriedams klāt un satverdams meitu aiz rokas. — Tu esi zaudējusi prātu, Lū, tu esi galīgi bez prāta! Kā tu te gadījies? Vai es tev neteicu, lai tu dodies uz mājām? Prom, uz karstām pēdām prom un nebāz savu degunu tur, kur nevajag!

—    Tēt, tas attiecas uz mani!

—    Kādā ziņā? A, tu taču esi māsa! Šis cilvēks ir tava brāļa slepkava.

—    Es tam neticu, es nevaru ticēt. Nekad, nekad neticēšu 1 Slepkavībai nebija pamata. Cilvēki, ja jūs patiesi esat cilvēki, ne­rīkojieties kā mežoņi. Ir vajadzīga taisnīga tiesa, un tad… tad …

—    Tā bija taisnīga tiesa, — sauc kāds no pūļa, un šķiet, ka šis vīrs tiek kūdīts. — Neviens nešaubās, ka viņš ir vainīgs. Viņš nonāvējis jūsu brāli un neviens cits. Un tas ir ļoti neglīti — piedodiet, ka es tā saku, — ļoti nelāga, ka jūs cenšaties izpestīt viņu no pelnītā soda.

—    Pareizi, — daži piebalso.

—    Taisnībai ir jābūt, — kāds izmet nodeldētu frāzi.

—    Ir jābūt, ir jābūt! — kā atbalss atsaucas vesels koris.

—    Mums ļoti žēl, ka nevaram izpildīt jūsu prasību, taču mums jālūdz jūs iet prom no šejienes… Mister Poindekster, būtu labi, ja jūs aizvestu savu meitu.

—    Nāc, Lū! Te tev nav ko darīt. Tev jāiet prom. Tu atsakies? Ko tas nozīmē? Tu atsakies man paklausīt? Kaš, ņem viņu pie rokas un ved prom. Ja tu neiesi ar labu, mēs piespiedīsim tevi ar varu, Lū. Esi nu prātīga. Dari tā, kā es saku. Ej, ejl

—   Nē, tēt, es neiešu. Es neiešu, kamēr tu nebūsi apsolījis… kamēr šie cilvēki nebūs apsolīj uši…

—    Mēs neko nevaram jums apsolīt, mis, lai kā mēs arī gri­bētu. Tā vispār nav sieviešu darīšana. Ir izdarīts noziegums, slep­kavība, kā jūs pati zināt. Spriedums nav grozāms. Slepkavam ne­var būt žēlastības!

—    Nekādas žēlastības! — atkārto desmitiem dusmīgu balsu. — Pakārt viņu! Pakārt! Pakārt!

Regulatorus vairs nemulsina daiļavas klātbūtne. Tā varbūt pat paātrina liktenīgā brīža tuvošanos. Kasijs Kolhauns šajā pūlī nav vienīgais skaudības urdītais. Daudzi griež zobus uz zirga mednieku par viņa veiksmi.

Pieklājība šajā tracī ir aizmirsta. Paklausot Poindekstera pavē­lei, Kolhauns ved — drīzāk velk, nevis ved — Luīžu prom. Rau­dādama kā -izpērta un skaļi protestēdama pret necilvēcīgo apieša­nos, viņa cīstas izrauties no ienīstajām rokām.

—    Izdzimteņi! Slepkavas! — viņa kliedz.

Taču meitenes spēki ir par vājiem un viņas vārdi neatrod dzir­dīgas ausis. Viņa jau ir izvilkta no pūļa un vairs nespēj palīdzēt tam, kura labā būtu gatava ziedot savu dzīvību.

Kolhauns ir spiests uzklausīt skarbus vārdus, kas birst kā krusa pār viņa galvu. Labāk viņš nebūtu ķēries Luīzai klāt.

Pārliecība, ka viņa atriebības alkas būs piepildītas, nesniedz sevišķu mierinājumu. Viņa sāncenša drīz vairs nebūs, bet kāds no tā labums? Skaistā roka, kuru Kolhauns sagrābis, nemūžam ne­piederēs viņam. Viņš var nogalināt meitenes mīļoto, bet meiteni pašu viņam neiegūt!

LXV NODAĻA

VEL VIENA INTERMEDIJA

Trešo reizi pie būdas iestājas bais­mīgs klusums — asiņainās drāmas skatītāji un aktieri atkal ieņēmuši savas vietas.

Laso vēlreiz tiek uzmests uz zara. Tie paši divi bendes pa­ņem virves brīvo galu un šoreiz stingri pievelk.

«Drīz Morisa Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava dieva.»

Šoreiz nelaimīgais ir tik tuvu nāvei kā vēl nekad. Pat mīles­tība izrādījusies par nevarīgu, lai glābtu viņu! Kāds spēks vēl var novērst nenovēršamo?

Šķiet, ka nav vairs iespējams palīdzēt viņam, nav arī vaiis laika. Regulatoru skatienos velti meklēt žēlsirdību — ir tikai ne­pacietība. Kārēji arī steidzas, baidās jaunas aizķeršanās. Viņi trušinās ar virvi kā rūdīti bendes. Uzreiz redzams, ka pieraduši pie sava amata. Nepaies ne sešdesmit sekundes, un «darbiņš» būs padarīts.

—   Nu, Bil, tu esi gatavs? — viens no bendēm jautā otram, nolēmis vairs negaidīt rīkojumu.

—    Viss kārtībā! — atsaucas Bils. — Rauj augšā to suni! Velc!

Virve tiek parauta, bet ne tik stipri, lai paceltu ķermeni no

zemes. Tā savelkas Morisam ap kaklu, mazliet paceļ galvu, bet ne vairāk. Tikai viens no kārējiem ir vilcis no visa spēka.

—   Velc, nolādētais! — kliedz Bils, pārsteigts par sava biedra bezdarbību. — Kāpēc tu nevelc?

Bils stāv ar muguru pret mežu un neredz, ka starp kokiem parādās cilvēks. Otrs bende stāv kā akmens tēls.

—   Nu, — kliedz galvenais bende. — Raujam abi reizē! Aiziet! Raujam augšā!

—   Nē, jūs to nedarīsiet! — nodārd pērkonīga balss. No meža izskrien milzīga auguma vīrs ar šauteni plecā. Pēc īsa brīža viņš ir jau pašā pūļa vidū.

—    Nē, jūs to nedarīsiet! — viņš atkārto, noliekdamies pār zemē gulošo un pavērsdams savas garās šautenes stobru pret abiem cilpas varoņiem. — Laidiet vaļā, citādi šaušu. Ei, Bil Gri- fin, pamēģini tik pievilkt cilpu kaut drusciņ, un tu dabūsi vēderā tādu lādiņu, ka nez vai jaudāsi pagremot. Laidiet vaļā virvi, no­lādētie! Laidiet vaļā!

Pat ķēves mežonīgie brēcieni nebija atstājuši tādu iespaidu kā Zeba Stampa negaidītā parādīšanās.

Viņu pazina gandrīz visi, cienīja vairums, un no viņa baidī­jās daudzi. Pie pēdējiem piederēja arī Bils Grifins un viņa biedrs. Kad atskanēja pavēle: «Laidiet vaļā!» — virve izslīdēja abiem no rokām un nokrita zemē.

—   Kas tā par ērmošanos, puiši? — milzis turpina, uzrunādams no pārsteiguma vēl aizvien mēmo pūli. — Vai tiešām jūs gatavo­jaties kārt, ko?

—    Gatavojamies, — atbild barga balss.

—    Un kāpēc gan ne? — jautā otrs.

—    Kāpēc ne? Jūs pakārtu Teksasas pilsoni bez tiesas, jā?

—    Padomā, cik svarīgs pilsonis! Bez tam te bija tiesa, tais­nīga tiesa.

—    Ak tā gan? Bezsamaņā gulošam cilvēkam piespriest nāves sodu! Aizraidīt uz viņpasauli, kad cilvēks pats to neapzinās! To jūs saucat par taisnīgu tiesu?

—    Un kas par to, ja mēs zinām, ka viņš ir vainīgs? Mums ar to pietiek.

—    Padomā — pietiek! Labi. Tādam kā tu, Džim Stoders, es pat negribu vārdus tērēt. Bet tu, Sem Menlij, un jūs, mister Peint- dekster, — vai tiešām arī jūs piekrītat tam, kas šeitan notiek un kas, manuprāt, ir īsta slepkavība?

—    Tu nezini visu, Zeb Stamp, — iejaucas regulatoru vadonis, vēlēdamies attaisnot savu piedalīšanos šajā pasākumā. — Ir fakti…

—    Pie velna visus faktus! Es nemaz negribu tos dzirdēt. Laika būs gana izspriest, kad notiks īsta tiesa, pret kuru neviens, pro­tams, neiebildīs.

—   Jūs pārāk daudz uzņematies uz sevis, Zeb Stamp. Vai mēs drīkstētu zināt, kāda jums daļa? Nogalinātais puisis nebija ne jūsu dēls, ne brālis, ne arī brālēns. Ja tā būtu, jūs droši vien domātu citādi.

Runātājs ir Kolhauns.

—    Nesaprotu, kāds jums ar to sakars, — viņš turpina.

—    Man ir ar to sakars. Tas attiecas uz mani. Vispirms tāpēc, ka šis jauneklis ir mans draugs, kaut gan viņš ir īrs un ieceļo­tājs. Otrkārt, tāpēc, ka Zebs Stamps nedomā stāvēt malā un no­raudzīties negodīgā spēlē, kaut arī tā risinās Teksasas prērijās.

—    Negodīga spēle! Nekā tamlīdzīga. Un kas attiecas uz malā stāvēšanu, tad mēs vēl redzēsim. Puiši! Vai tiešām jums bail no šā lielībnieka? Izdarīsim līdz galam to, ko esam iesākuši! Noga­linātā asinis sauc pēc atriebības. Ņemiet virvi!

—    Pamēģiniet tikai! Pirmais, kas mēģinās to pacelt, novel­sies, nepaguvis tai pieskarties. Pamēģiniet vien piedurties. Jūs pakārsiet nelaimīgo tikai tad, kad Zebulona Stampa nedzīvais ķermenis būs nogāzies zemē un vēl daži no jums līdz ar viņu. Nu? Es gribu redzēt, kurš smerdelis aiztiks virvi.

Iestājas pilnīgs klusums. Neviens nekustas — pa daļai aiz bailēm no Zeba izaicinājuma, pa daļai aiz cieņas pret viņa drosmi un cēlsirdību. Bez tam daži regulatori šaubās, vai ir lietderīgi un godīgi rīkoties tā, kā mudina Kolhauns.

Vecais mednieks izmanto situāciju.

—    Sarīkojiet jauneklim taisnīgu tiesu, — viņš uzstāj. — Aiz­vedīsim viņu uz koloniju, un lai viņu tiesā tur. Jums nav neap­gāžamu pierādījumu, ka viņa rokas ir aptraipītas ar asinīm, un lai es nolādēts, ja ticēšu tam, iekams nebūšu pats redzējis. Es zinu, kā viņš izturējās pret jauno Peintdeksteru. Viņš ne tikai nebija tā ienaidnieks: zemes virsū nav otra tāda, kas būtu bijis viņam tik labs draugs.

—   Jūs, mister Stamp, varbūt nezināt to, ko mēs nupat 'dzir­dējām, — rāmi iebilst regulatoru vadonis.

—    Ko tad jūs dzirdējāt?

—   Liecību, kas ir pretrunā ar jūsu apgalvojumiem. Mums ir pierādījumi, ka starp Džeraldu un jauno Poindeksteru izcēlies strīds, vēl vairāk — tas izcēlies pagājušajā naktī.

—    Kas to teica, Sem Menlij?

—    Es to teicu, — atbild Kolhauns, panākdams uz priekšu, lai Stamps viņu redzētu.

—   A, tas esat jūs, mister Kaš Kolhūn? Vai jūs zināt, ka viņi abi sastrīdējušies? Vai bijāt klāt, kad viņi strīdējās?

—    To es neesmu teicis, Zeb Stamp. Bez tam es nedomāju at­bildēt uz jūsu jautājumiem. Esmu nodevis savu liecību tiem, ku­riem tiesības to uzklausīt, un ar to pietiek. Es domāju, džentl­meņi, ka jūs visi piekrītat spriedumam. Es nesaprotu, kāpēc šim vecajam muļķim būtu jāmaisās .. .

—    Vecs muļķis? — spalgi iekliedzas mednieks. — Vecs muļ­ķis? Jūs nosaucat mani par vecu muļķi? Zvēru, ka jums būs jā­ņem šie vārdi atpakaļ, vai arī mani nesauc Zebulons Stamps no Kentuki. Pagaidām par to nav ko muti dzesēt. Visam savs laiks, un jūsu laiks, mister Kaš Kolhūn, varbūt pienāks ātrāk, nekā jūs domājat. Kas attiecas uz strīdu starp Henriju Peintdeksteru un šo jauno cilvēku, — Zebs turpina, uzrunādams regulatoru vadoni,

—    es tam neticu un neticēšu, kamēr nebūs drošāku pierādījumu par viņa grābšķiem. No tā, ko zina tas puišelis, vēl neko nevar secināt. Jūs sakāt, ka jums ir jauni fakti? Man arī ir. Un fakti, kas, man tā rādās, var ienest zināmu skaidrību šajā lietā.

—   Kādi fakti? — jautā regulatoru vadonis. — Mēs klausā­mies, Stamp.

—    To ir vairāki. Vispirms jūs paši redzat, ka jauneklis ir ievainots. Es nerunāju par tām skrambām. Jādomā, ka viņam uz- klupuši koijoti. Bet paskatieties uz viņa celi. Tas nu nekādā ziņā nav koijotu darbs. Ko tu par to domā, Sem Menlij?

—    Tas … Daži domā, ka tas noticis, viņam cīnoties ar …

—    Ar ko? — asi jautā Zebs.

—    Ar pazudušo cilvēku.

—    Jā, tā mēs domājam, — ierunājas viens no «dažiem».

—    Mēs visi zinām, ka Henrijs Poindeksters neļāvās nogalināties kā telēns. Vini ir kāvušies, un mustangu mednieks kritis no klints. Tāpēc celis ir piemilzis. Bez tam viņam galvā ir rēta. Izskatās, ka viņam iegāzts ar revolveri. Kas attiecas uz skram­bām, mēs nezinām, kā tās radušās. Varbūt tās atstājuši ērkšķi vai ari vilku zobi, ja jums tā tīk. Tas viņa jokmīlis bija izzīdis no pirksta pasaciņu par jaguāru, bet mums ar to miglu acīs ne­iepūtīs.

—    Par kādu jokmīli jūs runājat? Par īru Felimu? Kur viņš ir?

—    Aizlaidās, glābdams savu ādu. Gan mēs viņu dabūsim rokā, līdzko būsim tikuši galā te. Liksim viņam drusku paspirināties gaisā, un tad, es domāju, viņš izliks visu kā uz delnas.

—    Ja gribat uzzināt par jaguāru, nekā jauna jūs no viņa ne- izdabūsiet. Es pats redzēju to zvēru un pēdējā brīdī izrāvu puisi tam no nagiem. Bet tas nav galvenais. Jūs runājāt ar īru. Ko vēl viņš jums pastāstīja?

—   Viņš gari un plaši stāstīja par indiāņiem. Bet kurš tam ticēs?

—    Man viņš stāstīja to pašu, un tas izklausās pēc patiesības. Bez tam viņš teica, ka indiāņi esot spēlējuši kārtis, un, rau, te tās ir. Es atradu tās izsvaidītas būdā uz grīdas. Tās ir spāņu kārtis.

Zebs izvelk no kabatas kāršu kāvu un pasniedz to regula­toru vadonim.

Tas uzmanīgi aplūko kārtis un beidzot atzīst, ka tās ir mek­sikāņu ražojums un ka tādas parasti lieto montē spēlē: dāmas uz tām attēlotas ačgārni, pīķi apzīmēti ar zobeniem, bet kāravi — ar milzīgiem veseriem.

—    Kur tas dzirdēts, ka komanči spēlētu kārtis? — iesaucas tas, kurš apstrīdēja indiāņu parādīšanās iespēju. — Vienkārši smieklīgi!

—    Smieklīgi, jūs sakāt? — atsaucas kāds vecs mednieks, kas gadu sabijis komanču gūstā. — Lai cik smieklīgi, tas tomēr ir taisnība. Ne vienreiz vien ir gadījies redzēt, kā šie mežoņi spēlē kārtis uz bizoņa ādas kā uz galda. Šo pašu meksikāņu montē. Es domāju, ka viņi to iemācījušies no sagūstītajiem meksikāņiem, kuru dažādās ciltīs kopā ir ap trim tūkstošiem. Tā tas ir, — med­nieks nobeidz. — Komanči ne vien šauj, bet arī spēlē kārtis.

Zebu Stampu iepriecina šī liecība, viņš to nebija zinājis. Tā runā par labu apsūdzētajam. Indiāņu parādīšanās šajā apvidū liek pārdomāt regulatoriem, kas līdz šim bijuši pārliecināti, ka ko­manči siro tikai otrpus kolonijas.

—    Protams, tā ir, — Zebs turpina, cenzdamies panākt, lai tiesu atliek. — Te bijuši indiāņi vai kaut kas trakoti līdzīgs viņiem. No kurienes tad viņa jāj?

Šajā mirklī visi sadzird no meža puses pakavu klaboņu. Atkrīt vajadzība minēt, kāpēc Stamps izteicis tādu jautājumu. Uz krau­jas uzauļo jātniece. Mati viņai izspūruši, cepure kūļājas uz mu­guras, un, ja to neturētu aukliņa, tā sen būtu nokritusi pavisam.

Zirgs auļo kā negudrs un ir jau tik tuvu pie kraujas malas, ka jādomā — vēl mirklis un jātniece nokūleņos lejā. Taču nē. Šķiet, ka jātniece nav apmierināta ar tādu ātrumu: ar pātagu, piešiem un balsi viņa skubina zirgu vēl un vēl.

Lejā stāvošajiem tas ir skaidrs, kaut gan viņus mulsina un pārsteidz, ka jātniece auļo gar pašu kraujas malu.

Viņi stāv kā sālsstabi. Ne tāpēc, ka nepazītu sievieti. Būtu savādi, ja viņi nepazītu. Šī jātniece, kas sēž seglos kā vīrietis, vienu reizi redzēta, nav aizmirstama.

Visi pazīst viņu no pirmā acu uzmetiena. Tā ir tā pati sie­viete, no kuras viņi pirms pusstundas šķīrās prērijā.

LXVI NODAĻA

KOMANCU VAJATĀ

Tā bija Isidora, kas bija parādījusies tik negaidīti. Kas bija spiedis viņu atgriezties? Un kāpēc viņa jāja tik mežonīgos auļos?

Lai to izskaidrotu, mums jāatgriežas pie viņas drūmo pārdomu brīža pēc tikšanās ar teksasiešiem.

Jājot prom no Alamo, viņai nebija ne prātā nācis palūkoties, vai kāds neseko. Kaldinādama atriebības plānus, viņa bija jājusi, ne reizi nepamezdama skatienu atpakaļ.

Tas bija vājš mierinājums, ka arī Luīza Poindekstere bijusi spiesta aiziet no būdas. Isidora nojauta iemeslu, kaut gan pār­lieku labi zināja, ka tas ir nepamatots. Tomēr palika vēl viens mierinājums: viņas sāncense, neapzinādamās savu laimi, cieš tā­pat kā viņa.

Bez tam palika cerība, ka šis starpgadījums atsvešinās lepno kreolieti no karsti mīļotā cilvēka. Isidora tam gan sevišķi neti­cēja. Viņa no savas pieredzes zināja, kāds spēks slēpjas mīlošā sirdī. Un tomēr Isidora juta gandarījumu, ka viņas klātbūtne būdā ir sāpinājusi Luīžu un var aptumšot nīstās sāncenses laimi. Isi­dora domāja par to ar klusu prieku, kamēr satika teksasiešus.

Tālāk viņa jāja citāda noskaņojuma. Pa šo pašu ceļu vaja­dzēja jāt arī Luīzai, taču neredzēja nevienas sievietes.

Kreoliete droši vien bija pārdomājusi un palikusi būdas tu­vumā. Tagad Isidoru stiprināja cerība, ka viņa liks sarkt sievie­tei, kas bija izpostījusi viņas laimi.

Poindekstera un viņa ceļabiedru jautājumi pietiekami no­skaidroja situāciju. Vēl skaidrāka tā kļuva pēc Kolhauna pēdējā jautājuma. Kad nodaļa bija prom, Isidora prātoja, vai doties uz Leonu, vai jāt atpakaļ un kļūt par pašas samezglotā, satraucošā notikuma aculiecinieci.

* *

Viņa ir apstājusies mežmalā zem kokiem un skatās uz cipresi, kuras tumšā virsotne slejas pār Alamo stāvo krauju. Meklētāji izgaist tālumā un līdz ar viņiem cilvēks, kas bija viņu sīki iztau­jājis.

Isidoras domas ir neapskaužami smagas. Atriebība nav sevišķi salda. Ja viņa arī sagādājusi pazemojumu sievietei, kuru neieredz, līdz ar to var pazudināt mīļoto cilvēku. Par spīti visam notiku­šajam, viņa mīl Morisu.

«Ko es esmu izdarījusi?! Ja šie vīri, šie izdaudzinātie bries­mīgie tiesneši, atzīs viņu par vainīgu, ar ko tas beigsies? Viņu sodīs ar nāvi! Dievmāte! To es negribu. Tikai ne no viņu rokām, nē, nē! Cik atbaidoši viņi izskatās, cik bargi! Kad es parādīju viņiem ceļu, cik mudīgi viņi drāzās uz priekšu! Par mani vairs nelikās zinis. Ak, viņi jau ir izlēmuši. Donam Morisio jāmirst. Esmu dzirdējusi, ka viņš ir svešzemnieks. Viņš te ir viens, bez draugiem, bet ar daudziem ienaidniekiem. Santissima! Vai tas, kas nupat atstāja mani, nav tas brālēns, par kuru esmu dzirdējusi runājam? Tagad saprotu, kāpēc viņš mani iztaujāja. Viņa sirds ir tāda pati kā manējā!»

Meitene sēž, ļaudama skatienam klaidot pa prēriju. Zirgs ne­beidz vien dīžāties, kaut gan kavalkāde sen vairs nav saredzama. Tas it kā šaubās līdzīgi savai pavēlniecei, kas ir galīgā neziņā.

Zirgs pirmais pamana briesmas vad kaut ko tādu, kas ož pēc briesmām. Tas paklusām iezviedzas, dodams zīmi, un pagriež galvu uz krūmu pusi, rādīdams, ka ienaidnieks gaidāms no turie­nes.

Kas tas ir?

Zirga brīdinātā Isidora arī pagriežas un skatās uz taku, pa kuru pirms īsa brīža jājusi. Tas ir ceļš uz Leonu. Tas pārredzams tikai kādus divsimt jardus, jo tālāk aizlīkumo krūmos.

Nekas nav redzams, izņemot divus trīs izkāmējušus koijotus, kas ložņā zem kokiem, ošņādami pakavotās pēdas cerībā atrast kaut ko, kas varētu būt izkritis jātniekiem.

Taču ne jau koijoti satraukuši pelēko. Zirgs tos redzējis pie­tiekami bieži. Ir jābūt vēl kaut kam — kaut kam saožamam vai sadzirdamam.

Isidora ausās. Koijotu kaukšana nekad nav viesusi viņā bai­les, kur nu vēl līksmajā dienas gaismā. Bet neko citu viņa ne­dzird.

Viņa domās atkal atgriežas pie «teksasiešiem», īpaši pie tā, kas aizjāja pats pēdējais. Viņa lauza galvu par šā cilvēka nopiet­najiem jautājumiem, kad atkal ievēro, cik nemierīgs ir zirgs.

Tas mīņājas, ošņā gaisu, sprauslā un beidzot nozviedzas, daudz skaļāk nekā iepriekš. Šoreiz tam atsaucas vairāki zirgi, kas šķiet tuvojamies pa ceļu, bet nav vēl saredzami aiz kokiem. Dzirdama tikai pakavu klaboņa.

Bet ne ilgi. Zirgi ir vai nu apstājušies, vai sākuši iet klusākā solī.

Isidora nospriež, ka tie apstājušies. Zirgi droši vien nav bez jātniekiem, un -tie apstādinājuši zirgus, tikko izdzirdējuši viņas pelēkā zviedzienus.

Isidora nomierina savu zirgu .un klausās. Krūmos dzirdams kaut kāds troksnis. Tās ir cilvēku balsis. Sarunājas čukstus.

Tad viss atkal apklust. Lai jātnieki būtu kas būdami, viņi stāv uz vietas, varbūt baidās tuvoties.

Isidorai par to maza bēda un baiļu ne tik. Droši vien ceļinieki jāj uz Riograndi vai arī kāds noklīdis no iteksasiešu nodaļas un, saklausījis zirga zviedzienus, piesardzīgi apstājies patālāk. Laikā, kad indiāņi ir uz kara takas, tas ir dabiski.

Un tomēr arī viņai jābūt piesardzīgai, vienalga, kas būtu jāt­nieki. Ar šo domu Isidora pajāj sānis, apstājas zem akācijas un atkal sasprindzina dzirdi.

Drīz vien atklājas, ka svešie tuvojas viņai — nevis pa ceļu, bet caur krūmiem. Un ne visi kopā, bet izklaidus, it kā mēģinā­dami viņu ielenkt. Par to Isidora spriež pēc pakavu klaboņas, kas dzirdama no dažādām pusēm. Zirgi sper soļus tikko sadzirdami, turpretī jātnieki klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši. Varbūt viņiem kaut kas nelabs aiz ādas?

Varbūt svešie zina, kur viņa atrodas? Varbūt zirga zviedzieni ir viņu nodevuši? Acīmredzot viņi nolēmuši ielenkt Isidoru no visam pusēm, lai viņai nebūtu kur sprukt. Kā lai uzzina, kas vi­ņiem padomā? Isidorai ir ienaidnieki, viens sevišķi labi pazīs­tams — dons Migels Diass. Bez tam vēl ir komanči, kuriem ne­kad nevar uzticēties.

Meiteni pārņem satraukums. Līdz šim viņa bijusi mierīga, bet neredzamo jātnieku izturēšanās šķiet aizdomīga. Vienkārši ceļi­nieki jātu tālāk, bet šie zogas caur brikšņiem.

Isidora paskatās apkārt, meklēdama vietu, kur varētu paslēp­ties. Taču nekā iepriecinoša nav. Caurspīdīgā akāciju lapotne nav nekāds drošais aizsegs. Cik var spriest pēc pakavu klaboņas, jāt­nieku ir vairāki. Drīz tie ieraudzīs viņu.

Isidora piecērt piešus, izjāj no krūmiem un pa līdzenumu steidz uz Alamo.

Viiņa pajās divsimt vai trīssimt jardus tālāk, lai bulta vai lode nevarētu sasniegt, apstāsies un mēģinās uzzināt, kas tuvojas — draugi vai ienaidnieki. Ja izrādīsies, ka ienaidnieki, viņa liks sa­vam pelēkajam skaistulim vēja spārniem traukties pie «teksasiešiem».

Taču Isidoras nodomam nav lemts piepildīties. Gandrīz tajā pašā mirklī no krūmiem izdrāžas noslēpumainie jātnieki un liekas viņai pakaļ.

Pametusi skatienu pār plecu, meitene ierauga puskailus bron­zas krāsas cilvēkus ar sarkani izkrāsotām sejām un ugunīgām spalvām matos.

— Los indios!1 — meksikāniete izdveš, iecērt zirgam sānos piešu ritentiņus un auļo uz cipresi.

Nav nemaz jāskatās atpakaļ, lai zinātu, ka vajātāji ir viņai uz pēdām. Indiāņi ir tik tuvu, ka, pretēji savam paradumam, ne­kliedz. Šī klusēšana liecina, ka viņi stingri apņēmušies noķert meiteni un ir droši par iznākumu.

Līdz šim Isidora maz baidījusies sastapt sarkanādainos prērijas klejotājus. Jau ilgus gadus viņi mierīgi sadzīvo kā ar teksasie- šiem, tā ar meksikāņiem. Viiņi kļūst bīstami vienīgi tad, kad ir piedzērušies. Isidora ir piedzīvojusi tādas briesmas, un tās viņai iespiedušās atmiņā.

Tagad apstākļi ir mainījušies. Miera laiki ar pagājuši. Kuru katru brīdi var izcelties karš. Viņas vajātājus nav apdullinājusi ugunsdzira. Viņi alkst asiņu, un Isidora bēg, ne vien lai izvairī­tos no pazemojuma, bet varbūt arī no nāves.

Viņa trenc savu zirgu ar pātagu, piešiem un izsaucieniem.

Dzirdama tikai viņas balss. Vajātāji ir klusi — klusi kā spoki.

Vienu reizi Isidora pamet aci atpakaļ. Vajātāju ir četri, četri- pret vienu, pie tam šis viens ir sieviete.

Vienīgā cerība — atrast .glābiņu pie teksasiešiem. Isidora auļo uz cipreses pusi.

LXVII NODAĻA

«LOS INDIOS!»

Vajātā jātniece ir trīssimt jardus no kraujas, pār kuru slij ciprese. Viņa vēlreiz pamet aci atpakaļ.

Nē, viņa nepagūs.

Priekšējais vajātājs jau noņēmis laso no seglu loka un griež ap galvu.

Iekams Isidora būs sasniegusi gravu, cilpa aizžņaugs viņai kaklu, un tad . . .

Piepeši meitenei iekrīt prātā laimīga doma. Tā sola glābiņu no briesmīgajiem žņaugiem.

Klints, kas paceļas pār Alamo, ir viņai tuvāk nekā grava, kas ved uz upi. Viņa atceras, ka kLints redzama no būdas.

Jātniece spēji maina virzienu un dodas nevis uz cipresi, bet taisni uz krauju.

Vajātāji tā kā apjūk, bet tad nopriecājas. Viņi labi pazīst šo vietu un saprot, ka bēgle ir sprukās. Nav šaubu, ka viņi dabūs to rokā.

Barvedis no jauna ņem laso. Būdams drošs par veiksmi, viņš nesteidzas ar mešanu.

—    Cingaro! — viņš iesaucas. — Vēl maķenīt — un viņa iegā­zīsies bezdibenī!

Taču viņš ir alojies. Isidora jāj tālāk, bet ne bezdibenī. VēJ viens spējš pagrieziens, un Viņa jau jāj gar pašu gravas malu, tādējādi pievērsdama teksasiešu uzmanību un likdama pārsteig­tajam Zebam Stampam iesaukties: «Lai velns par stenderi!»

Kā atbilde vecā mednieka izsaucienam atskan jātnieces klie­dziens:

—    Los indios! Los indios!

Katrs, kas pabijis Dienvidteksasā kaut trīs dienas, nekļūdīgi sapratīs šo vārdu nozīmi, lad kādā valodā tie tiktu izrunāti. Tas ir brīdinājuma kliedziens, kas jau trīssimt gadu skan trīstūkstoš jūdžu garajā pierobežas joslā trīs dažādās valodās: «Les indiens! Los indios! The IndiansV

Tiem, kas dzird šo kliedzienu pie būdas, nav vajadzīgs tulko­jums. Viņi saprot, ka kliedzēju vajā indiāņi, saprot tik laba, it kā tas būtu pateikts viņu, sakšu, mātes valodā.

Viņiem nepietiktu laika to pārtulkot, pat domās ne, kad tā pati balss atkal kliedz:

—    Teksasieši! Glābiet mani! Glābiet! Los indios! Man pakaļ dzenas vesels bars! Viņi jau ir pavisam tuvu … tuvu…

Viņa saka vēl kaut ko, bet tālākais vairs nav sadzirdams. Bet nav arī vairs vajadzības skaidrot, kas notiek tur augšā.

Līdz koku .pudurim atlikuši vēl nepilni divdesmit jardi, kad turpat parādās arī pirmais indiānis. Pret dzidrajām debesīm viņš labi saredzams.

Viņš griež laso kā lingu ap galvu. Viņš ir tā aizrāvies, ka liekas nedzirdam, ko kliedz bēgle. Ja viņš to dzirdētu, droši vien nodomātu, ka tas ir lūgums saudzēt.

Piepeši gravā sausi nosprakšķ šāviens. Viņam iedzeļ skaudra sāpe, laso izslīd no ievainotās rokas, bet vajātājs izbrīnā veras apkārt.

No apakšas kāpj dūmu mākulītis. Indiānis ierauga gravā simts vīru ar šautenēm.

Vienlaikus to ierauga arī viņa sekotāji. Kā sarunājuši visi četri pagriež zirgus un drāžas prom tikpat ātri, kā jājuši šurp.

—    2ēl gan, — novelk Zebs Stamps, no jauna pielādēdams šau­teni. — Ja nebūtu vajadzējis glābt viņu, es būtu piespiedis šos nonākt lejā. Ja mēs būtu viņus sagūstījuši, mēs varētu šo to izdi­bināt par šo mīklaino lietu. Izdevība palaista garām. Tagad nav ko domāt viņus panākt, un, kamēr mēs tiksim augšā, viņi jau būs lielā gabalā.

* * *

Pēc indiāņu parādīšanās noskaņojums pūlim mustangu med­nieka būdas priekšā ir mainījies.

Vairākums, kas uzskatīja Morisu Džeraldu par slepkavu, ir kļuvis par mazākumu, bet tos, kas ticēja, ka viņš nav vainīgs,, tagad visi uzklausa.

Kolhauns un viņa rīkļurāvēji vairs nav stāvokļa noteicēji, un regulatoru vadonis pasludina, ka tiesa tiek atlikta.

Jaunais rīcības plāns top divreiz ātrāk. Lai to Izklāstītu, ne­vajag daudz vārdu. Apsūdzētais jānogādā kolonijā, un tur viņu tiesās saskaņā ar zemē pastāvošo likumu.

Bet ko darīt ar indiāņiem, kuru negaidītā parādīšanās bijusi par iemeslu šīm krasajām izmaiņām kā jūtās, tā nodomos? Dzīties viņiem pakaļ? Katrā ziņā. Bet kad? Tūlīt? Piesardzība iesaka ne­steigties.

Redzēti tika četri. Bet tie noteikti nebija vienīgie. Varbūt tie- bija vairāku simtu avangards?

— Pagaidīsim, lai sieviete nojāj lejā, — kāds bikli iesaka. — Neviens viņai neseko. Es dzirdu viņu jājam pa gravu.

Ierosinājums tiek pieņemts. Regulatori gaida, kad parādīsies- Isidora.

Visi jau ir zirgos, daži pabēguši starp kokiem. Tie ir tie, kas bažījas, vai kopā ar meksikānieti vai cieši aiz viņas nejāj ko­manči.

Zebs Stamps pa to laiku izņem nelaimīgajam no mutes sprun­guli un atraisa stingri savilkto virvi. Viņu uzmanīgi vēro Luīza. Viņa savu jau izdarījusi, tāpēc turas malā, jo baidās modināt aiz­domas.

Bet kur palikusi dona Silvio Martinesa brāļameita?

Viņas joprojām nav. Viņas zirga pakavu klaboņa vairs nav dzirdama. Laika atjāt līdz būdai bija atliku likām. Viņas kavēša­nās vieš izbrīnu, satraukumu, bailes. Klātesošo vidū ir daudz mek- sikānietes pielūdzēju, un tas nav nekāds brīnums.

Vai tas varētu būt, ka viņa notverta un saņemta gūstā?

Teksasieši jūtas neērti. Viņiem taču bija raidīts palīgā sau­ciens: «Teksasieši! Glābiet mani!»

Vai sieviete būtu kritusi vajātāju nagos? Vai šī skaistule jau būtu izkrāsoto mežoņu apkampienos?

Sirdīm neprātīgi dauzoties, visi klausās.

Viņi klausās veltīgi. Nedzird ne pakavu klaboņu, ne sievietes balsi — neko, izņemot laužņu žvadzēšanu.

Vai tiešām viņa būtu sagūstīta?

Pret vienu no viņu pašu rases pārstāvjiem vērstās atriebības alkas pēkšņi ieplūst citā gultnē. Tās iekvēlojas vēl karstāk: ir jāatriebj sarkanādainajiem.

Jaunākie un degsmīgākie, kuru vidū ir meksikāņu meitenes pielūdzēji, vairs nevar izturēt neziņu. Viņi lec seglos un skaļi paziņo par savu apņēmību sameklēt un izglābt meiteni, kaut arī tas prasītu dzīvību.

Kas viņiem to liegs? Varbūt vajātāji, iespējamie meitenes sa- gūstītāji, ir tie paši, kurus viņi meklē, — Henrija Poindekstera slepkavas?

Neviens neattur jaunekļus. Viņi dodas meklēt Isidoru un vajāt prērijas pirātus.

Paliek nedaudzi, viņu vidū arī Zebs Stamps.

Vecais mednieks klusē. Viņš rūpējas tikai par slimnieku, kas vēl nav nācis pie samaņas un kuru joprojām apsargā regulatori.

Taču Zebs nav vienīgais draugs, kas nepamet mustangu med­nieku nestundā. Ir vēl divi ne mazāk uzticīgi draugi. Viens no tiem ir skaistā dzimuma pārstāve, kas iztālēm nenolaiž no viņa acis, par visu vari cenzdamās apslēpt savas kvēlās jūtas. Otrs ir parupjš, gandrīz smieklīgs vīrelis, kas zemē gulošo godā par saimnieku. Tas ir Felims, kas nupat nolēcis no savas laktas kupla ozola zaros, no kurienes vērojis notikumus pie būdas. Situācijas maiņa novilinājusi viņu zemē un likusi viņam atgriezties pie pienākumiem, kuru dēļ viņš šķērsojis Atlantijas okeānu.

Tiesa pie Alamo beigusies. Drīz pie būdas nav vairs neviena cilvēka. Varbūt mustangu mednieks Moriss savu mūžu vairs ne­spers kāju pār tās slieksni.

LXVIII NODAĻA

NEVEIKSMĪGS KARAGĀJIENS

Karagājiens pret komančiem bija viens no īsākajiem — tas ilga trīs vai četras dienas. Atklājās, ka rietumu indiāņi netaisās karot, vis­maz plašā mērogā ne. Viņu uzbrukumi kolonijām bijuši vienīgi dažu jaunekļu aušošanās, kas izskaidrojama ar cenšanos izpelnī­ties drošuļu slavu, iegūstot pāris skalpus un nolaupot kādu zirgu vai ragulopu.

Starp Teksasas indiāņiem šādi uzbrukumi nav izplatīta parā­dība. Tie tiek sagatavoti uz savu roku, bieži bez virsaiša vai cilts vecākā ziņas. Laupītāji parasti ir jaunie indiāņi, kas vēlas pārvest mājā kaut ko vairāk par medību trofejām, un lielākajai daļai cilts locekļu nav ne noģiedas par to. Pretējā gadījumā viņiem to varētu aizliegt vecākie, kuriem nepatīk tādi laupīšanas izjājieni

un kuri uzskata, ka tie ir ne vien neprātīgi, bet arī kaitē cilts interesēm. Tikai kad pārgalvjiem ir veicies, viņi tos uzlieli.

Ka Valērijas strēlnieku nodaļa panāca sarkanādainos Sansabas pakalnos. Indiāņi bija spiesti pamest savu četrkājaino laupījumu un paši glābties, iebēgot Ljanoestakado aizās.

Lai vajātu viņus šajā neauglīgajā plakankalnē, nodaļai vaja- . dzētu būt labāk apgādātai, un, kaut gan noskalpēto kolonijas iedzīvotāju piederīgie, ceļos krizdami, lūdza atriebt indiāņiem, to varēja apsolīt tikai pēc ilgāka laika un sagatavošanās.

Tā kā komanči bija atkāpušies aiz neitrālās joslas robežām, tēvoča Sema kareivjiem neatlika nekas cits kā atgriezties savos fortos un gaidīt tālākos rīkojumus no galvenā štāba.

Indžas forta nodaļa bija pārsteigta, atklājusi, ka viņi jājuši nepareizā virzienā un sadursme ar indiāņiem gājusi secen. Daži — tajā skaitā arī jaunais Henkoks — vai zaudēja prātu aiz dusmām, ka nav piepildījies viņu sensenais sapnis mēroties spēkiem ar sarkanādainajiem. Uzzinājuši, ka viņu prombūtnes laikā indiāņi redzēti arī austrumos, viņi atkal bija kā spārnos. Vēl varēja ras­ties izdevība pacilāt šķēpus, kas pēc Vestpointas kara skolas beig­šanas nebija iepazinuši asinis un bija notruluši.

Taču viņus gaidīja jauna vilšanās: civilisti, kas bija dzinušies pakaļ pie Alamo redzētajiem laupītājiem, pastāstīja, ka no indiā­ņiem tur nav ne vēsts. Jaunekļiem pašiem radās iespēja pārlie­cināties par šo vārdu patiesīgumu.

Par pierādījumu noderēja dažādi priekšmeti — jocīgas mantas, kā teiktu ūtrupnieks, — astru parūkas, zilas, zaļas un spilgti sar­kanas gaiļa spalvas, briežādas bikses, tāda paša materiāla moka­sīni un vairākas krāsu kārbas, kuras civilisti bija uzgājuši papeles dobumā.

Nebija ko sapņot par jaunu karagājienu pret indiāņiem, un Indžas forta censoņiem vajadzēja uz kādu laiku apslāpēt savas alkas un samierināties ar ikdienas dzīvi.

Kaut gan forts atradās tālu no 'civilizācijas centriem, dzīve tajā neritēja rāmi un neinteresanti. Te bija šis tas, par ko pado­māt un pakulstīt mēles. Vispirms — te bija apmetusies Alamo līdz šim neredzēti skaista sieviete. Tad — viņas brāļa noslēpumainā pazušana un iespējamā slepkavība, vēl noslēpumainākais jātnieks bez galvas, nodeldētais stāsts par vairākiem baltajiem, kas «spē­lējuši indiāņus», un, visbeidzot, ne mazāk intriģējošā ziņa, ka aizdomās turētais notverts un, ieslodzīts viņu pašu virssardzes mūros, patlaban plosās kā traks.

Isidora Kovarubio Deloslanosa ar savu vīrišķīgo, bet apburošo skaistumu bija kļuvusi par iecienītu sarunu tēmu, un daži pat

baumoja vai perināja aizdomas, ka viņai ir sakars ar mīklaino notikumu, kas bija visus tā satraucis.

Par notikumiem pie Alamo — par gultā atrasto slimo mus­tangu mednieku, spriedumu pakārt viņu, soda izpildes atlikšanu sakarā ar Luīzas Poindeksteres iejaukšanos, Zeba Stampa dros­mīgo aizstāvību un gaidāmo tiesu — valodoja visvairāk, un ten­kām nebija gala.

Sprieda par visām šīm tēmām, bet visdedzīgāk par jautājumu, vai apsūdzētais ir vainīgs slepkavībā vai nav.

—    Slepkavība, — teica filozofiski noskaņotais kapteinis Slo- mens, — ir noziegums, ko, pēc manām domām, mustangu med­nieks Moriss nav spējīgs izdarīt. Man šķiet, ka es pazīstu šo puisi pietiekami labi, lai to apgalvotu.

—    Vai jūs varat noliegt, — piezīmēja strēlnieks Krosmens,

—    ka visi apstākļi runā par sliktu viņam? Gandrīz neapgāžami, es gribētu teikt.

Krosmens nekad nebija jutis simpātijas pret jauno īru. Viņam reiz bija licies, ka intendanta meita — forta pirmā skaistule — pārāk mīlīgi palūkojusies uz svešo dēkaini.

—    Nevaru jums piekrist, — atbildēja Slomens.

—    Nav nekādu šaubu par to, ka jaunais Poindeksters ir miris un ka viņš ticis noslepkavots. Neviens to neapstrīd. Kas cits to varēja izdarīt? Brālēns apzvēr, ka viņš dzirdējis Henriju strīda­mies ar Džeraldu.

—    Šis dārgais brālēns apzvērēs visu, kas būs viņam izde­vīgi, — iejaucās dragūns Henkoks. — Bez tam viņa paša nesa­skaņas ar mustangu mednieku modina aizdomas. Vai tā nav?

—    Un ja nu viņi arī sastrīdējās? — turpināja kājnieku virs­nieks. — No tā vēl nav jāsecina, ka notikusi slepkavība.

—    Tātad jūs uzskatāt, ka šis puisis nogalinājis Poiindeksteru godīgā cīņā?

—    Apmēram tā. Tas ir pat visai ticami.

—    Bet par ko viņi varēja saiet matos? — jautāja Henkoks.

—   Esmu dzirdējis, ka jaunajam Poindeksteram bijušas draudzīgas attiecības ar mustangu mednieku, par spīti viņa nesaskaņām ar Kolhaunu. Par ko viņi varēja saķildoties?

—    Dīvains jautājums no jūsu puses, leitnant Henkok, — at­bildēja kājnieku virsnieks, sevišķi uzsvērdams vietniekvārdu.

—   It kā vīrieši ķildotos par kaut ko citu, izņemot…

—    Izņemot sievietes, — iejaucās dragūns iesmiedamies. — Bet es nevaru saprast, kuras sievietes dēļ viņi būtu saķildojušies. Taču ne jaunā Poindekstera māsas dēļ!

—    Ej nu sazini, — novilka Slomens, daudznozīmīgi paraustī­dams plecus.

—    Šausmas! — iesaucās Krosmens. — Zirgu ķērājs uzdrošinās sapņot par mis Poindeksteri! Šausmas!

—    Esat gan jūs briesmīgs aristokrāts, Krosmen! Vai tad jūs nezināt, ka mīlestība ir īsti demokrātiska un nerēķinās ar jūsu idejām par izcelšanos? Es nedomāju, ka ,par iemeslu būtu bijis kaut kas tāds. Mis Poindekstere nav vienīgā sieviete, kuras dēļ var sastrīdēties. Kolonijā ir vēl citas meičas, kuru dēļ ir vērts sakauties, nerunājot nemaz .par skaistajām būtnēm, kas ieradušās fortā, un kādēļ gan …

—    Kaptein Slomen! — viņu skarbi aprāva strēlnieku leitnants. — Tik prātīgam cilvēkam kā jūs, man jāsaka, tie ir gaužām ne­pārdomāti spriedumi. Garnizona dāmām jābūt jums pateicīgām par šādiem mājieniem.

—    Par kādiem mājieniem, ser?

—    Vai tiešām jūs domājat, ka starp viņām atradīsies kaut viena, kas būtu ar mieru runāt ar jūsu minēto cilvēku? 1

—    Ar kuru? Es minēju divus.

—    Jūs mani saprotat pietiekami labi, Slomen, un es jūs tāpat. Mūsu dāmas, bez šaubām, jutīsies ārkārtīgi glaimotas, ka viņu vārdus min kopā ar šā nekrietnā avantūrista, zirgu zagļa un iespējamā slepkavas vārdu.

—    Mustangu mednieku Morisu grūti turēt aizdomās par slep­kavību. Un viņš nav arī nedz avantūrists, nedz zirgu zaglis. Kas attiecas uz to, ka ir zem mūsu dāmu goda runāt ar viņu, tad šajā ziņā jūs, mister Krosmen, maldāties. Esmu ticies ar šo jauno īru biežāk nekā jūs un varu droši apgalvot, ka ar savu kultūras līmeni viņš var līdzināties labākajiem no mums. Lai mūsu cienī­jamās dāmas nemulsina pazīšanās ar viņu, un, ja jau jūs esat pieskāries šai tēmai, man jāpiemetina, ka viņām, vismaz dažām no viņām, nevajadzētu vairīties no iespējas iepazīties ar Dže­raldu, ja vien tāda iespēja rastos. Bet tā nekad nav radusies. Cik man gadījies novērot, jauneklis ir uzvedies kā īsts džentlmenis. Esmu redzējis viņu dāmu sabiedrībā ne reizi vien, un viņš vien­mēr ir izturējies ar pienācīgo cieņu. Tas liek man domāt, ka Dže­raldu absolūti neinteresē nerviena no viņām.

—   Tiešām? Kāda laime tiem, kas pretējā gadījumā varētu kļūt viņa sāncenši!

—    Varbūt tā arī ir, — mierīgi atbildēja kājnieku kapteinis.

—    Kas to lai zina? — jautāja Henkoks, gribēdams ievirzīt kutelīgo sarunu citā gultnē. — Kas to lai zina, kādēļ izcēlās strīds, ja tāds vispār ir notiais. Vai tajā tomēr nav iejaukta skaistā senjorita, par kuru tik daudz runā? Es pats neesmu viņu redzējis, bet dzirdētais liek domāt, ka viņas dēļ puiši var saplēs­ties kā tīģeri. Viņš ietupināts virssardzes telpā. Kopā ar viņu ir tas jocīgais kalps. Interesanti, ka majors devis rīkojumu divkār­šot apsardzi. Ko tas nozīmē, kaptein Slomen? Jūs par šo puisi un viņa darīšanām zināt visvairāk. Tas taču nav iespējams, ka viņš būtu mēģinājās izbēgt no cietuma?

—    Diezin vai, — atbildēja kājnieku virsnieks, — īpaši, ja ņem vērā, ka mustangu medniekam nav ne jausmas, kur viņš sēž. Es nupat biju tur. Viņš ir traks kā zaķis martā un nepazīst pats sevi spogulī.

—    Traks? Kādā ziņā? — jautāja Henkoks un citi, kas vēl ne­zināja visu par mustangu mednieka sagūstīšanu.

—    Viņam ir smadzeņu iekaisums.

—   Tad tāpēc būtu pastiprināta apsardze? Dīvaini pēc velna, ja tā ir. Droši vien majors pats ir drusku sajucis.

—    Bet varbūt tas ir majorienes ierosinājums, pareizāk sakot pavēle? Ha-ha-ha!

—    Bet ko tas nozīmē? Vai vecais majors tiešām baidās, ka apcietinātais neizbēg?

—    Man šķiet, ka ne. Visticamākais, ka baidās no pretējā.

—    Jūs domājat, ka …

—    Es domāju, ka mustagu medniekam drošāk ir sēdēt cie­tumā, nekā atrasties ārpus tā. Ir parādījušies kaut kādi dīvaini tipi, un klīst runas par jaunu Linča tiesu. Vai nu regulatori no­žēlo, ka tiesa atlikta, vai arī kāds sparīgi cenšas pārliecināt sa­biedrisko domu. Mustangu mednieks var būt laimīgs, ka vecais Zebs ir viņam uzticīgs draugs. Labi arī tas, ka mēs atgriezāmies laikus. Vēl diena, un mēs virssardzes telpu atrastu tukšu. Tagad, paldies dievam, nabaga puisim gaidāma taisna tiesa.

—    Kad tā būs?

—    Tikko viņš būs nācis pie samaņas.

—    Tas var vilkties nedēļām ilgi.

—    Bet viss var beigties arī pēc dažām dienām vai pat stun­dām. Fiziski ar viņu acīmredzot nav nemaz tik ļauni. Viņam kaut kas sajucis galvā, droši vien no kāda smaga pārdzīvojuma. Pār­maiņas var notikt vienā dienā. Runā, ka regulatori uzstājot, lai viņu tiesā, līdzko viņš nāks pie samaņas. Viņi negribot gaidīt, kad sadzīs brūces.

—    Varbūt viņš spēs attaisnoties? Es ceru, — teica Henkoks.

—   šaubos, — atbildēja Krosmens un neticīgi nogrozīja galvu. •— Paskatīsimies.

— Es par to esmu pārliecināts, — teica Slomens. — Dzīvo­sim — redzēsim, — viņš vēl piebilda, bet viņa tonī jautās ne tikdaudz pārliecība, cik vēlēšanās, lai tā būtu.

LXIX NODAĻA NOSLĒPUMS UN SĒRAS

Kasadelkorvo hasiendā sēras, starp Vudlija iPoindekstera ģimenes lo­cekļiem mīklainas attiecības. Kaut gan viņu atlicis vairs tikai trīs, viņi tiekas daudz retāk nekā agrāk un viņu attiecībās jūtams sa­spīlējums, kas nevar būt bez dziļāka iemesla.

Viņi tiekas tikai ēdienreizēs un runā tikai par pašu nepiecie­šamāko.

Bēdas un zināmā mērā arī klusēšanu nav grūti izskaidrot.

Vienīgā dēla un vienīgā brāļa negaidītā un noslēpumainā nāve, par kuru neviens vairs nešaubās, bijusi smags trieciens kā tēvam, tā māsai. Ar to var izskaidrot arī brālēna drūmo no­skaņojumu.

Šķiet, ikvienam no viņiem grūti otra klātbūtnē izdabūt vārdu pār lūpām — pat tajās retajās reizēs, kad nepieciešams runāt par ģimenes nelaimi. Bet šķiet, ka bez kopīgā krusta katram ir savi sirdēsti, kurus viņi neatklāj un nevar atklāt.

Kādreiz lepnais plantators tagad nerādās cilvēkos. Viņš soļo no istabas uz istabu vai pa gaiteni, likdams zem bēdu smaguma, kas salauzis viņa lepnumu un draud saplosīt sirdi. Aplaupītā tēva mīlestība nevar atturēties no vaimanām, kurām nereti seko ap­spiestā balsī izteikti lāsti.

Kolhauns jādēlē apkārt un parādās tikai, kad jāietur maltīte vai jāiet gulēt, un arī tad ne vienmēr. Visu dienu viņš ir prom. Neviens nezina, kur, un neviens nedrīkst prašņāt.

Luīza sēž savā istabā, tiesa, ne visu laiku. Reizēm viņa re­dzama azotejā — vientuļa un domās nogrimusi. Te, tuvāk debe­sīm, Luīza meklē mierinājumu bēdās, kas viņai uzbrukušas uz zemes: atceras zaudēto mīļoto brāli, baiļojas par sirdij vēl tuvāko cilvēku un varbūt mazliet domā arī par skandālu, kas jau saistīts ar viņas vārdu.

Bailes ir visstiprākās. Skandāls meiteni maz uztrauc, un bēdas pamazām pierimst. Toties bailes ik brīdi kļūst stiprākas.

Luīza zina, ka Moriss Džeralds ieslodzīts cietumā — virssar­dzes telpas stiprajās sienās.

Taču viņa nebaidās no stiprajām sienām. Gluži otrādi — viņa baidās, vai tās nav pārāk nedrošas!

Tam ir savi iemesli. Līdz Luīzas ausīm atklīdušas ļaunu vēs­tošas baumas. Visās malās runā par Linča tiesu, kurā vecākais tiesnesis vairs nebūs Sems Menlij,s, bet par piesēdētājiem — regu­latori. Šī itiesa vēl mazāk iedziļināsies lietas būtībā un sastāvēs no bandītiem, kas katrā laikā savācami jebkura pierobežas forta tuvumā.

Šīs ziņas rada vispārēju izbrīnu. Grūti saprast, kāpēc apsūdzē­tais būtu jānodod šīs nelikumīgās tiesas rokās. Fakti, kas nākuši gaismā nesen, neko negroza, vismaz nav nekādu jaunu pierādī­jumu, ka Moriss Džeralds būtu vainīgs.

Ja redzētie četri jātnieki nav bijuši indiāņi — un to neap­gāžami pierādījuši atrastie apģērbi un maskas —, maz ticams, ka viņiem būtu kāds sakars ,ar jaunā Poindekstera nāvi. Bez tam nav nekādas saiknes starp viņiem un mustangu mednieku, vēl jo vai­rāk tādā gadījumā, ja tie bijuši īsti komanči.

Kāpēc tad no 'jauna uzliesmojis naids pret apcietināto? Par to lauza galvu daudzi.

Tikai trīs cilvēki zina vai nojauš naida iemeslu: Zebs Stamps, Luīza Poindekstere un kapteinis Kolhauns.

Vecais mednieks, kas vērīgi seko notikumu gaitai, nomana, ka tiek gatavots kaut kas nelabs un ka šajā netīrajā pasākumā iejaukts Migels Diass ar saviem biedriem un vietējiem rīkļurā­vējiem. Zebs arī izsekojis, ka viņu kūda Kolhauns.

Viņš uzticējis savas aizdomas jaunajai kreolietei, un viņa atzīst, ka tās ir pamatotas. Tieši tas ir viņas skaudrā satraukuma iemesls.

Meitene alkani tver katru jaunu ziņu, nenolaiž acu no ceļa, kas savieno Kasadelkorvo ar fortu, it kā pa šo ceļu varētu atjāt vēstnesis, kas pasludinātu viņai vai nu nāves spriedumu, vai ap­žēlošanu.

Cietuma tuvumā viņa neuzdrīkstas rādīties. Pie durvīm stāv sargkareivji un apkārt drūzmējas ļaudis — vesels bars ziņkāru dīkdieņu, kas sastopami visās zemēs un izjūt kaut ko līdzīgu ze­miskai baudai, uzturoties lielu noziedznieku tuvumā. Šis gadījums ir sevišķi pievilcīgs: noziedznieks ir traks, un ej nu sazini, kad vēl atlabs.

Sargiem par lielu nepatiku, virssardzes telpas durvis mūždien apsēduši ļautiņi, kas kāri ieklausās neprātīgā Džeralda murgo­šanā. Sieviete lai nedomā iziet baram cauri — tai uzreiz pievēr­

šas desmitiem acu pāru. Luīza Poindekstere nevar izturēt šos jau­tājošos skatienus.

Ja Luīzai pašai būtu teikšana, viņa varbūt mēģinātu to darīt. Bet par viņu nomodā bija tēvs, kuru jau urdīja aizdomas; bez tam viņu ne mazāk uzcītīgi pasaules priekšā sargāja kāds tuvs rada­gabals, tā ka meitenei nebija iespējams paspert ne soli.

Viņai neatlika nekas cits kā nīkt mājā. Dažreiz viņa sēdēja viena savā istabā, dažreiz azotejā, smeldamās mierinājumu atmi­ņās par tām jaukajām stundām, kad viņa bija ļāvusies savai tīra­jai kaislībai. Taču atmiņu gaišumu apēnoja domas par mīļoto, kas tagad pazemots un apkaunots bija ieslodzīts cietumā un varbūt dzīvs neiznāks no tā.

Luīza bija bezgala laimīga, kad ceturtās dienas rītā Kasadel­korvo ieradās Zebs Stamps ar ziņu, ka pret indiāņiem izsūtītie strēlnieki atgriezušies fortā. Tagad vairs nebija jābaiļojas, ka mustangu mednieku varētu izzagt no cietuma, nevis lai atbrīvotu, bet lai nonāvētu.

—   Par to vairs nav ko raizēties, — šoreiz ļoti pārliecināti teica Zebs Stamps. — Tagad šīs briesmas ir pāri, mis Luīza. Esmu darījis visu, lai to novērstu.

—    Lai novērstu? Kādā veidā, Zeb?

—    Vispirms es tikos ar majoru tūlītās pēc viņa atgriešanās. Es izstāstīju viņam visu, kas noticis, cik nu es pats zināju. Par laimi, viņš joprojām ir labvēlīgi noskaņots pret puisi. Tad es izstāstīju par to bandu — par amerikāņiem, meksikāņiem un pārē­jiem. Es nepiemiršu arī to nelietīgo spānieti Diasu, kas laikam ir bīstamākais no viņiem visiem. Gala iznākumā majors lika divkār­šot sardzi, un tā viņš darīšot arī turpmāk.

—   Cik es esmu priecīga! Jūs domājat, ka no šīs puses bries­mas vairs nedraud?

—    Ja jūs domājat par misteru Migelu Diasu, tad esmu ar mieru likt galvu uz bluķa. Ja viņš grib kādu izpestīt no cietuma, pirmāk lai tiek laukā pats.

—    Ko? Diass cietumā? Kā? Kad? Kur?

—    Jūs man uzdevāt veselu kaudzi jautājumu, mis Luīza. Ērtī­bas labad, es domāju, sāksim ar pēdējo. Tātad vispirms jautā­jums — kur. Šajā apvidū ir tikai viens cietums, kur viņu varētu turēt. Tā ir forta virssardzes telpa. Viņš ir tur.

—    Kopā ar …

—    Es zinu, jūs gribat saukt vārdā jauno cilvēku. Jā, tieši tā. Viņi atrodas vienā ēkā, kaut gan katrs savā kamerā. Starp viņiem ir šķērssiena, un, ja grib, viņi var sarunāties. Turpat blakus mek­

sikānim sēž viņa drauģeļi. Tiem trim, manuprāt, ir ko pārrunāt savā starpā.

—   Tās ir labas vēstis, Zeb. Vakar jūs man teicāt, ka Diass darot visu, lai…

—    … iekristu, un tas viņam arī izdevās. Labi, ka viņš pats ielīda krātiņā, citādi kāds būtu viņu ietupinājis.

—    Bet kā un kad? Jūs man neesat stāstījis.

—    Mis Luīza! Ļaujiet man atvilkt elpu. Jūsu otrais jautājums bija — kad. Uz to viegli atbildēt. Šis preteklis tika noķerts un ieslodzīts cietumā apmēram pirms stundas. Es biju klāt, kad aiz viņa aizcirtās durvis, un uz karstām pēdām skrēju šurp.

—    Bet jūs vēl neesat pateicis, kāpēc viņš apcietināts.

—   Man vēl nav bijusi izdevība. Tas ir garš stāsts un prasīs daudz laika. Vai gribat noklausīties to tagad vai pēc …

—    Pēc kā, mister Stamp?

—    Kā lai saka, mis Luīza … Pēc tam… pēc tam, kad es būšu aizvedis savu veco ķēvi uz stalli. Rādās, ka viņai gribētos pa- grauzt kukurūzu un izskalot ar kaut ko rīkli. Nepilnā stundā mēs esam veikuši pamatīgu ceļu.

—    Piedodiet, dārgais mister Stamp, ka man tas neienāca prātā. Pluto, aizved mistera Stampa zirgu uz stalli un pieraugi, ka to labi pabaro. Florinda! Florinda! Ko jūs ēstu, mister Stamp?

—    Par mani neraizējieties, mis Luīza. Lielais paldies, bet es vēl neesmu izsalcis. Es domāju tikai par ķēvi. Es vēl pāris stun­diņas varu iztikt bez ēšanas, bet, ja šinī mājā smaržo kaut kas līdzīgs monongahelietim, tas lieti noderētu sirds uztaisīšanai.

—    Monongahelieti? Cik jūs vēlaties. Bet atļaujiet pasniegt jums kaut ko labāku.

—    Labāku par monongahelieti?

—    Jā. Kam jūs dodat priekšroku — heresam, konjakam vai šampanietim?

—    Nē, nevajag tos spranču dzērienus. Tos lai dzer, kam garšo. Var jau būt, ka sprančiem ir arī garšīgi vīni — un, ja ir, tad esmu drošs, ka tos atradīs Peintdekstera mājā, — bet es esmu dzēris tikai tos, kurus pārdod fortā. Ja tās būtu drapes, tad cita lieta. Šitā var izraut krokodilam zarnas. Nē, pie joda to spranču suslu un īpaši konjaku. Dodiet man tīru kukurūzas sulu, ko ved no Pitsburgas pie Monongahilas!

—    Florinda! Florinda!

Kalponei varēja arī neteikt, kāpēc viņa atsaukta. Zeba Stampa klātbūtne nepārprotami liecināja, ko no viņas grib. Negaidīdama rīkojumu, viņa izgāja un pēc brīža atgriezās, nesdama karafē to, ko Zebs bija nosaucis par «tīru kukurūzas sulu», bet kas īstenībā bija rudzu ekstrakts, jo pazīstamo monongahelieti gatavo no ru­dziem.

Vecais mednieks nelika divreiz lūgties. Drīz šķidrums karafē bija noplacis par vienu trešo daļu. Pārējās divas trešdaļas bija atstātas, lai būtu ar ko apslapināt mēli garā stāsta laikā.

LXX NODAĻA

«STEIDZIETIES, ZEB, CIK ATRI VARAT!»

Vecais mednieks nekad neko neda­rīja steigā, pat nedzēra. Viņš mal­koja monongahelieti vienā mierā.

Nepacietībā degošā kreoliete negaidīja, kad viņš pats sāks runāt.

—    Sakiet man, dārgais Zeb, — viņa ierunājās, aizsūtījusi prom kalponi, — kāpēc viņi arestējuši to meksikāni? Migelu Diasu, es gribēju teikt. Man šķiet, ka es šo to zinu par viņu.

—    Jūs neesat vienīgā, kas viņu pazīst, mis Luīza. Jūsu brā­lis… bet par to pagaidām nerunāsim. Ko Zebs Stamps zina vai par ko viņam ir aizdomas, tas ir tas, ka šim Migelam Diasam ir kaut kāds sakars ar… Jūs saprotat, par ko es runāju?

—    Turpiniet, mister Stamp.

—    Tas bija šitā. Līdzko mēs atgriezāmies no Alamo, puiši, kuri bija dzinušies pakaļ indiāņiem, pastāstīja, ka tie nemaz nav bijuši indiāņi. To jau jūs pati esat dzirdējusi. Koka dobumā uz­ietās mantas skaidri pierāda, ka tie, kurus mēs redzējām uz krau­jas, bijuši baltie. Man pašam arī radās tāda doma, kad es redzēju būdā pamestās kārtis.

—    Tātad tie bijuši tie paši, kas naktī ielauzušies būdā, tie paši, kurus redzējis Felims?

—: Par to nav nekādu šaubu. Tie paši meksikāņi.

—    Pēc kā jūs spriežat, ka viņi bijuši meksikāņi?

—    Gaužām vienkārši. Es pats pārliecinājos par to. Es izsekoju, kur palicis katrs no šiem bandītiem.

Jaunā kreoliete vairs neko nejautāja. Zeba stāsts bija daudz­sološs, un viņa gaidīja turpinājumu.

—    Redziet, kārtis, kā arī daži vardi, kurus īrs man atkārtoja, vedināja domāt, ka šie vīri bijuši dzeltenādainie. Kad biju pārlie­cinājies par to, man nenācās grūti apjaust, no kurienes viņi uzradušies. Es pietiekami labi pazīstu vietējos meksikāņus, lai pēc apraksta uzzīmētu jebkuru no šiem četriem. Bez tam vienu no viņiem es iezīmēju. Es biju drošs, ka tas man ir izdevies.

—    Iezīmējāt? Kā?

—    Vai atceraties, ka es izšāvu, stāvēdams pie būdas durvīm?

—   Nu kā tad! Es neredzēju indiāņus, es tajā brīdī biju zem kokiem. Es redzēju, ka jūs uz kādu izšaujat.

—    Mis Luīza, šitas vīrs reti kad izšauj, nenolaižot asinis. Es zināju, ka esmu trāpījis tam draņķim, bet lielā attāluma dēļ lode tika aiznesta sānis un es rēķināju, ka lode šo maķenīt aizķērusi. Es redzēju, kā viņš sarāvās aiz sāpēm, un nodomāju: «Ja tajā ādā nav izrauti caurumi, esmu ar mieru atdot viņam savu ādu.» Pēc tam atgriezās mūsu puiši un stāstīja nevis par baltajiem, bet par sarkanādainajiem. Man jau bija puslīdz skaidrs, kas bijuši šie indiāņi, un es varēju ņemt viņus ciet. Tomēr es to nedarīju.

—   Kāpēc ne, mister Stamp? Jūs taču neļāvāt viņiem aizbēgt? Varbūt tie ir tie paši ļaudis, kas nogalinājuši manu nabaga …

—    Tāpēc jau arī es viņus neaiztiku. Bija vēl cits iemesls. Man negribējās jāt pārāk tālu prom no forta, jo ej nu sazini, kas var notikt manas prombūtnes laikā. Jūs saprotat? Bez tam es uzska­tīju, ka vēl par agru darīt tai lietai galu. Es gribēju būt drošs par iznākumu.

—    Un jūs esat drošs?

—    Pilnīgi. Es nospriedu, ka lietus nelīs, tāpēc nesteidzos jāt prom tā, kā biju nodomājis. Es sagaidīju pārrodamies kareivjus un tad varēju atstāt Morisu drošā apsardzībā. Līdzko viņi bija atpakaļ, es apsegloju savu veco ķēvi, un mēs devāmies uz to vietu, kur tie zeļļi bija nobāzuši savus balles piederumus. Man jau bija pastāstīts, kur tas ir, un es viegli atradu to vietu. Tā kā viņus bija vadījis tas zīdainis Spenglers, es zināju, ka viņi nav noskaidrojuši ne pusi no tā, kas vajadzīgs, un ka man pašam būs jātiek skaidrībā par visu. Es nebiju maldījies. Pēdējais muļķis, kas kādreiz bijis prērijā, būtu atradis šo viltus komanču pēdas atpa­kaļ. Katrs tirgotājs varētu izsekot tām, tikai ne Spenglers vai kāds cits no viņiem. Man bija vienkāršāk par vienkāršu visu pārbau­dīt, kaut gan meklētāju zirgi bija izbradājuši pēdas uz velna pa­raušanu. Es izsekoju «indiāņu» zirgu pēdām līdz pat viņu staļ­ļiem.

—    Un pēc tam?

—    Pēc tam es aprunājos ar majoru. Pēc pusstundas visi skais- tulīši jau tupēja aiz restēm. Barvedi saņēma ciet pirmo, lai viņš nevarētu saostīt, kas gaidāms, un neaizšmauktu. Es nebiju maldī­jies, ka esmu atstājis misteram Migelam Diasam savu zīmi. Lode bija izurbusies cauri viņa kreisajai rokai, un ar to arī bija izskaid­rojams, kāpēc viņš tik viegli ļāva savam upurim aizbēgt.

—    Tātad tas ir bijis viņš! — Luīzai neviļus paspruka. — Ļoti dīvaini. Es redzēju viņu uzkalnā krūmos. Jā, tas bija viņš. Bet šī meksikāniete . .. Isidora? Ak, tur ir kāds noslēpums. Kas to at­klās? Sakiet man, dārgais Zeb, — viņa pabikli turpināja, pieie­dama tuvāk medniekam, — šī sieviete … šī meksikāniete, es gribēju teikt. .. kas .. . kas bija tur .. . Vai viņa bieži apmeklēja viņu?

—    Viņu? Kuru viņu, mis Luīza?

—    Es jautāju par misteru Džeraldu.

—    Varbūt bieži, varbūt arī ne, to es nezinu. Es pats esmu bijis tur reti. Tajā apvidū es parasti nemedīju, tikai paretam iegrie­žos tur pārmaiņas pēc. Pie upītes daudz meža tītaru un briežu. Ja gribat zināt manas domas, tad man jāteic, ka tā meitene tur nekad agrāk nav bijusi. Vismaz es par to neko neesmu dzirdējis. Un, ja tā arī būtu bijis, tad Felims katrā ziņā būtu izpļāpājis. Man ir vēl kāds iemesls, kas liek tā domāt. Esmu dzirdējis tikai par vienu daiļā dzimuma pārstāvi, kas ciemojusies tajā būdiņā.

—    Kas? — kreoliete ātri jautāja, bet tūlīt arī apķērās un pie­tvīka, ieraudzīdama Zeba daudznozīmīgo skatienu. — Bet tas nav svarīgi, — viņa turpināja, nenogaidījusi atbildi. — Tātad jūs, Zeb, domājat, ka šie cilvēki, šie meksikāņi, ir iejaukti mana brāļa slepkavībā?

—    Patiesību sakot, mis Luīza, es tiešām nezinu, ko lai domā. Tas ir vismīklainākais notikums, kāds vien pieredzēts šitajās prē­rijās. Reizēm man rādās, ka tas ir meksikāņu darbs, reizēm — ka tur vēl kāds cits pielicis pirkstu. Es neteikšu, kas.

—    Bet ne jau viņš, Zeb, ne jau viņš!

—    Nē, mustangu mednieks tas nav. Par to nevar būt ne runas. Lai ko saka pret viņu, es ne mirkli nešaubos, ka viņš nav vainīgs.

—    Bet kā lai viņš to pierāda? Stāsta, ka visas liecības vēršo­ties pret viņu. Neviens nesaka ne vārda viņam par labu!

—   Tā gluži nav. Man nav bijis laika visu, kā nākas, noskaid­rot. Tagad man ir iespēja, un es to izmantošu. Prērija ir liela grā­mata, mis Peintdekstere, brīnumaina liela grāmata tiem, kas prot to lasīt. Zebs Stamps nekādās skolās gan nav gājis, bet to viņš pieprot. Varbūt izdodas atrast kādu liecību, kas runā par labu Morisam. Mans skolotājs mēdza sacīt, ka arī akmeņi un lopi ru­nājot. Ja tā, tad Alamo kaut ko vajadzētu atrast.

—    Vai jūs cerat atrast kādas pēdas?

—     Aizjāšu un labi apskatīšos, it īpaši tajā vietā, kur es ierau- dziju puisi jaguāra nagos. Vajadzēja doties turp agrāk, bet, kā jau teicu, man nebija iespējams. Par laimi, tajā laikā nebija lijis, un nedēļu vecas pēdas varēja saskatīt ne sliktāk kā vakar iemītās. Protams, kaut kādai sajēgai par tām ir jābūt. Bet nu man jājāj, mis Luīza. Es ieskrēju pie jums pastāstīt, kas notiek fortā. Ne­drīkst zaudēt laiku. Šorīt man atļāva satikties ar puisi, un es re­dzēju, ka prāts viņam sāk noskaidroties. Līdzko viņš būšot atlabis, regulatori pieprasīšot, lai viņu tiesā. Tas var notikt triju dienu laikā, un man līdz tiesai ir jātiek atpakaļ.

— Steidzieties, Zeb, cik ātri varat, un lai dievs jums stāv klāt. Atgriezieties ar pierādījumiem, ka viņš nav vainīgs, un es jums visu mūžu būšu pateicīga par to… par to, kas man dārgāks par pašas dzīvību.

LXXI NODAĻA

BĒRAIS

Sirsnīgā novēlējuma pavadīts, vecais mednieks steidzās uz Kasadelkorvo stalli, kur stāvēja viņa vienreizējais zirgs.

«Grabaža» grauza kukurūzu, kuru Pluto bagātīgi bija nolicis tai priekšā. Pluto pats stāvēja blakām.

Parasti runātnīgais zirgupuisis tagad nebilda ne vārda. Viņš izskatījās vairāk nobēdājies nekā uztraucies.

Tas bija viegli saprotams. Jaunais saimnieks, kuram Pluto bija ļoti pieķēries, bija pagalam, jaunā saimniece, kas brāli mīlēja ne mazāk, staigāja nobēdājusies, Florinda viņu bija nopaļājusi, kapteinis Kolhauns, kas pēdējās dienās izturējās kā vienīgais noteicējs hasiendā, bija iespēris viņam ar zābaku. Kā lai nabaga nēģeris neizskatītos sadrūvējies?

Zebs bija pārāk aizņemts ar savām domām, lai pamanītu kalpa noskumušo sejas izteiksmi. Viņš tā steidzās, ka neļāva savai veca­jai ķēvei pabeigt maltīti, kas tai bija ļoti vajadzīga.

Saķēris ķēvi aiz purna, viņš iespieda tai zobos aprūsējušos laužņus, uzmauca pār garajām ausīm sasprēgājušās iemauktu sik­snas un, turpat apgriezis to apkārt, gribēja vest laukā.

Ķēve negribēja klausīt — nebija viegli šķirties no gardās barī­bas, kuru tik reti laimējās nobaudīt. Zebam vajadzēja ar varu atraut ķēvi no siles.

— Oi, mister Tamp, — iejaucās Pluto, — kur jūs tā steidza­ties? Nabaga vecā ķēve nav vēl paēdusi. Kāpēc jūs neļaujat pa­ēst pilnu vēderu? Tad šai būtu vairāk spēka.

—   Man nav laika. Es dodos patālā ceļojumā. Nepilnās divās stundās man jānojāj apmēram simts jūdzes.

—    Tas nu gan ir ātrums! Jūs jokojat, mister Tamp.

—    Nē, es runāju nopietni.

—   Taisni jābrīnās, cik ātri jāj pa šīm prērijām! Tur tas zirgs arī droši vien noskrējis divsimt jūdzes vienā naktī.

—    Kurš zirgs?

—    Vecais bēris, malējais pie durvīm. Mistera Kohūna zirgs.

—    Kāpēc tu domā, ka tas noskrējis divsimt jūdzes?

—    Tāpēc ka tas atgriezās vienās putās. Bet, kad es vedu to uz upīti padzirdināt, tas paklupa kā tikko piedzimis telēns. Ja jūs būtu redzējis, cik nomocīts tas bija!

—    Kuru nakti tas bija, Pluto?

—    Kuru nakti? Pag, pag … Nūja, to pašu nakti, kad misters Henrijs pazuda no plantācijas. Agri no rīta, stundu pēc tam, kad bija uzlēkusi saule. Pirms tam es bēro nebiju redzējis, jo es at­nācu tikai no rīta. Tad es ienācu stallī un ieraudzīju to lopu vis­caur slapju, it kā tas būtu peldējis pāri lielai upei. Zirgs elsoja tā, it kā būtu noskrējis veselu gaisagabalu…

—    Kas tonakt jāja ar bēro?

—    Nezinu, mister Tamp. Ar to ir brīv jat tikai misteram Ko- hūnam, nevienam citam. Kur nu! Nevienam nav brīv pat uzsēs­ties tam mugurā.

—    Tātad viņš pats jāja ar to?

—    Nezinu, mister Tamp, es neko nezinu. Es neesmu redzējis, ka kapteinis būtu izvedis to laukā un ievedis atpakaļ.

—   Ja tev taisnība, ka bērais bijis slapjš kā izpeldināts, tad kāds taču to ir izvedis laukā un ir jājis ar to.

—    Kāds ir jājis, noteikti.

—    Paklau, Pluto. Kaut arī tev ir melna āda, tu esi lāga puisis. Es domāju, ka tu nemelo un tiešām nezini, kas tonakt jājis ar bēro. Bet kā tu domā — kas tas tāds varētu būt bijis? Es jautāju tikai tapec, ka, tu jau to zini, misters Peintdeksters ir mans draugs un es negribu, ka slikti apietas ar viņa un tāpat ar kapteiņa Kol- hūna mantu. Droši vien kāds no plantāciju nēģeriem ir paklusām izvedis lopiņu no staļļa un izjādelējis prēriju krustām šķērsām. Tā ir, vai ne?

—    Nē, mister Tamp. Nēģeris nedomā, ka tā varētu būt. Ver­gus no plantācijām te nav atļauts ielaist. Viņi nedrīkst spert stallī savu kāju. Nēģeris no plantācijām nevarēja izvest bēro.

—    Kas tad, velns parāvis? Varbūt uzraugs? Ko tu teiksi par

to?

—    Nē, viņš arī ne.

—    Kas tad tas varētu būt, ja ne pats zirga saimnieks? Ja tā, tad viss ir kārtībā. Viņš var jāt ar savu zirgu, kurp viņam lab­patīk, kaut līdz pašai ellei. Tā vairs nav mana darīšana.

—   Mana arī ne, mister Tamp. 2ēl, ka tas neienāca man prātā šorīt.

—    Kāpēc žēl? Kas šorīt notika un kāpēc tu esi drūms?

—    Kas notika šorīt? Šim nēģerim atgadījās liela nelaime. Ļoti liela nelaime.

—    Kas tad?

—   Ak vai, mister Tamp, es dabūju pa ādu. Tas bija šodien pat, kādu stundu pēc pusdienām.

—    Pa ādu?

—    Jā, es aiz sāpēm skraidīju pa stalli.

—    A, saprotu, tev iespēra zirgs. Kurš tas bija?

—   O, nē, jūs maldāties. To izdarīja nevis zirgs, bet zirgu saimnieks. Man iespēra misters Kohūns.

—    Kāda velna pēc? Ko tu biji nogrēkojies?

—    Nēģeris nemaz nebija nogrēkojies. Es tikai pajautāju kap­teinim, kas šonakt tā notrencis zirgu, kāpēc bērais tā nomocīts. Viņš teica, lai nebāžot degunu, kur nevajagot, iespēra man un tad ņēmās slānīt ar pātagu. Ja es vēl kādreiz palaidīšot mēli, es da­būšot simts sitienu ar pletni. Viņš mani lamāja, kā viņš lamāja! Nēģeris nekad nebija redzējis misteru Kohūnu tik dusmīgu, savu mūžu nebija redzējis!

—   Bet kur viņš ir pašlaik? Viņu nekur nematī. Ja jau bērais ir te, tas nozīmē, ka viņš nav nekur aizjājis.

—    Nē, mister Tamp, viņš ir prom. Pēdējās dienās bieži pazūd un ilgi nerādās atpakaļ.

—    Jāšus?

—    Kā tad. Tagad viņš jāj ar pelēķi. Ar bēro viņš vairs ne­jāj. Pēc tās nakts, par kuru mēs nupat runājām, viņš ir apseglojis to vienu pašu reizi. Varbūt viņš domā, ka ir bēro pārāk nomo­cījis, un ļauj tam atpūsties.

—    Paklau, Pluto, — brītiņu kaut ko apsvēris, teica Zebs, — laikam gan būs labāk atstāt manu veco ķēvi, lai iestiprinās ar kukurūzu. Viņa ir pamatīgi noskrējusies, un būs jāskrien vēl. Lopiņš var neizturēt, tāpēc, es tā spriežu, lai labāk paliek tepat. Kamēr ķēve gremo, es varu darīt to pašu. Aizteci uz virtuvi un sadabū kaut ko ēdamu. Gabalu aukstas gaļas un kādu doniņu kukurūzas maizes — vairāk nekā nevajag. Tava jaunā saimniece

piedāvāja man ēst, bet es baidījos nokavēt un atteicos. Tagad, gaidot, kamēr ķēve iestiprinās, es arī varu iekost.

—    Kā tad, ka varat, mister Tamp. Es drīz būšu atpakaļ.

Nēģeris aizskrēja, un Zebs Stamps palika stallī viens.

Līdzko Pluto bija aiz durvīm, Zeba vienaldzība pazuda kā aiz­pūsta un viņš devās pie steliņģa, kur stāvēja bērais.

Zirgs satrūkās un trīcēdams piespiedās pie sienas: varbūt to biedēja apņēmība, ar kādu mednieks tuvojās.

—    Stāvi mierīgi, dumjais lops! — Zebs uzbrēca. — Tev es nekā nedarīšu, kaut gan tu esi tikpat ļauns kā tavs saimnieks. Stāvi mierīgi, kad tev saka, un ļauj apskatīt tavus pakavus.

Zebs piegāja tuvāk un mēģināja saņemt priekškāju.

Tas neizdevās. Zirgs sāka sperties un krākt kā negudrs, it kā baidītos, ka ar to neizspēlē kādu nelabu joku.

—    Sasodītais ķēms! — Zebs pikti uzkliedza. — Vai tu vari pastāvēt mierīgi? Kas grib darīt tev pāri? Panāc šurp, vecais, — viņš labināja, — es tikai gribu paraudzīt, kā tu esi apkalts.

Zebs no jauna dzīrās saņemt kāju, bet zirgs tiepās.

—    Tādu šķērsli es nebiju gaidījis, — Zebs murmināja, skatī­damies apkārt, vai neatradīs kaut ko tādu, kas palīdzētu tikt galā ar zirgu. — Ko lai iesāk? Saukt palīgā nēģeri nevar. Viņš nemaz nedrīkst redzēt, ko es te daru. Sātans no zirga! Kā lai dabū ciet kāju?

īgni savilcis seju, Zebs stāvēja un domāja.

—    Sasodītais jradījums! — viņš atkal iesaucās. — Ņemt un nosist uz vietas! A, izdomāju! Ka tikai neuznāktu nēģeris. Cerams, ka Florinda viņu aizkavēs. Pagaidi tu man, vai nu tu stāvēsi mie­rīgi, vai arī es tevi nokniebšu kā uti. Ar šito siksniņu ap kaklu  tu dibenu tā vis negrozīsi.

Zebs noņēma no saviem segliem laso un uzmeta bērajam kaklā cilpu. Tad viņš pavilka otru galu tā, ka laso nostiepās kā šau­jamā loka stiegra. Zirgs nikni iekrācās un sāka plosīties pa stalli. Taču drīz krācienus nomainīja šņācoša skaņa, kas ar piepūli plūda bērajam no nāsīm, un dusmas pārvērtās par izbailēm. Cieši savilktā virve darīja savu.

Tagad Zebs gāja klāt zirgam bez bailēm. Stingri piesējis virvi, mednieks sāka aplūkot visas kājas pēc kārtas, ātri, bet vienlai­kus rūpīgi. Šķita, ka viņš pievērš uzmanību naglu formai, skaitam un izvietojumam — īsi sakot, visam, kam varētu būt sakars ar šo lietu.

Kad Zebs bija nonācis līdz kreisajai pakaļkājai, viņam pa­spruka apmierinājuma izsauciens. Pie otrās naglas pakavs bija salūzis, trūka vienas ceturtās daļas.

—    Ja es būtu zinājis, ka tas esi tu, — viņš it kā uzrunāja salauzto pakavu, — es būtu aiztaupījis sev daudz pūļu. Par to nospiedumu nav gandrīz nekādu šaubu. Drošs paliek drošs, pa­ņemšu tevi līdzi.

Zebs izvilka savu milzīgo mednieka nazi, kura asmens pie spala bija ceturtdaļcollu biezs, pabāza zem pakava un norāva to. Kopā ar naglām viņš ielika to vienā no savu svārku ietilpīgajām, kabatām. Tad Zebs veikli atsēja vaļā virvi un ļāva bērajam brīvi uzelpot.

Pēc brīža ienāca Pluto, nesdams visādus labumus, arī karafīti ar monongahelieti. Zebs bez vārda runas ķērās pie ēšanas.

Nēģeris tomēr uzreiz nomanīja, ka ar bēro nav, kā vajag: ticis vaļā, tas stāvēja, drebēdams pie visām miesām, un tramīgi ska­tījās apkārt.

—    Vai dieniņ! — nēģeris iesaucās. — Kas tad tam vecajam zirgam lēcies? It kā viņam būtu bail no jums, mister Tamp.

—    Ak jā-ā, — šķietami bezrūpīgi novilka Zebs. — Es domāju,, ka tam ir drusku bail. Viņš līda pie manas vecās ķēves, un es pāris reizes uzšāvu tam ar virvi. Tāpēc bērais ir tik uzbudināts.

Pluto šī atbilde pilnīgi apmierināja, un par to viņi vairs ne­runāja.

—   Saki, Pluto, — Zebs atkal ierunājās, — kas apkaļ jūsu zir­gus? Jums, jādomā, ir savi kalēji.

—    Ir, kā nu ne. Tos apkaļ dzeltenais Džeks. Kāpēc jūs jau­tājat, mister Tamp?

—    Es domāju, ka mana ķēve ir jāapkaļ. Varbūt Džeks neat­teiksies to izdarīt.

—    Protams, protams, viņš to izdarīs ar mīļu prātu!

—   Jautājums, cik ilgi man būs jāgaida. Cik laika vajag, lai piesistu divus pakavus?

—    Pavisam maz. Džeks ir labs meistars. To visi saka.

—    Varbūt viņam ir jau gatavi pakavi? Tas atkarīgs no tā, ko viņš apkalis pēdējo. Vai viņš sen jau apkalis jūsu zirgus?

—    Pirms vairāk nekā nedēļas, mister Tamp. Pēdējo viņš ap­kala mis Luī zirgu, skaisto lāsumaino mustangu. Bet tas nekas. Es zinu, ka viņam ir gatavi pakavi. Es zinu to, tāpēc ka viņš gri­bēja apkalt bēro. Vecajam zirgam vienai pakaļkājai salūzis pa­kavs. Tas notika pirms desmit dienām. Misters Kohūns lika to noraut. Es dzirdēju, ka viņš šorīt teica Džekam.

—    Es tomēr baidos, — pēkšņi teica Zebs, it kā būtu pārdo­mājis, — ka man būs par maz laika. Lai ķēve paliek bez paka­viem, kamēr es atgriezīšos. Tur, kur man jājāj, ceļš pa prēriju lielākoties ir mīksts, un ķēvei nekas ļauns nenotiks. Nē, man nav laika, — viņš piebilda, izgājis ārā un paskatījies debesīs. — Man ar steigu jādodas prom. Nu, vecenīt, pietiks gremot. Tagad ņem zobos šito dzelzs gabalu. Tā, tu esi labiņa!

Tā sarunādamies gan ar Pluto, gan ar ķēvi, Zebs uzlika dzīv­niekam iemauktus, izveda to no staļļa un, ierāpies seglos, aizjāja.

LXXII NODAĻA

ZEBS STAMPS NOKĻŪST UZ PEDAM

Izjājis pa Kasadelkorvo vārtiem, med­nieks devās gar upi uz augšu, uz forta pusi. Jau pēc stundas ceturkšņa viņš bija galā.

Parasti šis attālums prasīja Zebam trīs ceturtdaļas stundas, taču šoreiz viņu dzina uz priekšu satraukums. Kad vajadzēja, vecā ķēve rikšoja diezgan naigi, un Zebs vienīgais zināja, ar kādu pa­ņēmienu lopiņš paskubināms, un lietoja to tikai galējas nepie­ciešamības gadījumos. Paņēmiens bija vienkāršs: jātnieks paņēma aiz jostas aizbāzto mednieka dunci un iebakstīja ar to ķēvei gurnā.

Efekts bija apbrīnojams. Tā paskubināta, Zeba «grabaža» va­rēja noauļot jūdzi trijās minūtēs. Kad Zebam dzinās pakaļ ko­manči, ķēvei ne vienu reizi vien bija jāparāda, ko tā spēj. Šoreiz tāda vajadzība nebija, un mednieks sasniedza fortu pēc piec­padsmit minūšu ilga jājiena slaidā riksī.

Izlēcis no segliem un atstājis smagi elsojošo ķēvi laukumā, Zebs iegāja komandanta dzīvoklī. Vecajam medniekam nebija grūti satikt Indžas forta priekšnieku. Virsnieki izturējās pret viņu sevišķi labvēlīgi, tā ka Zebam durvis bija vaļā katrā laikā un at­krita arī formalitātes, kuras parasti vajadzēja kārtot civilperso­nām. Sargkareivji palaida viņu garām kā savieti, dežurējošais virsnieks laipni apsveica, bet adjutants bez vilcināšanās pieteica majoram.

Komandanta pirmie vārdi liecināja, ka viņš gaidījis Zebu.

— A, misters Stamps! Priecājos, ka jūs tik ātri klāt. Vai esat atklājis kaut ko jaunu šajā neparastajā lietā? Spriežot pēc tā, cik ātri esat atgriezies, jādomā, ka ir jaunumi. Cerams, ka kaut kas tāds, kas nāk par labu nelaimīgajam puisim. Kaut gan visas lie­cības runā viņam par sliktu, es tomēr palieku pie sava — ka viņš nav vainīgs. Ko jūs uzzinājāt?

—    Man jāsaka, major, — Zebs atbildēja, pieklājīgi noņemdams cepuri, — ka neko sevišķu uzzinājis neesmu un tomēr es uzska­tīju par vajadzīgu atgriezties fortā. Pirms došanās prērijā gribu aprunāties ar jums.

—    Es klausos. Ko jūs gribat teikt?

—    Gribu lūgt jūs novilcināt tiešas sākumu, cik ilgi vien ir iespējams. Es zinu, ka tiek izdarīts spiediens no ārpuses, bet es zinu arī to, ka jūsu rokās ir pietiekami liela vara, lai tam preto­tos. Vēl vairāk, major, — jūs to mīļuprāt darīsiet.

—    Jā, darīšu. Jums ir pilnīgi taisnība, mister Stamp. Kas attie­cas uz varu, tad tā man tiešām ir. Bet, kā jūs labi zināt, mūsu lielajā republikā, arī šeit, Teksasā, militārā vara kalpo civilajai, izņemot gadījumus, kad valstī izsludināts kara stāvoklis, kas ar dieva palīgu, cerams, nekad nenotiks. Es varu darīt visu, kas ma­nos spēkos, lai novērstu atklātus likuma pārkāpumus, bet es ne­varu nostāties pret pašu likumu.

—    Es jūs nespiežu nostāties pret likumu. Nekā tamlīdzīga, major. Jums jānostājas pret tiem, kuri grib sagrābt likumu savās rokās un izkropļot to savā labā. Kolonijā ir tādi ļaudis, un viņi to darīs, ja viņus nesavaldīs. Vienam tas būtu sevišķi pa zobam, un šo vienu es pazīstu …

—    Kurš tas ir?

—    Jūs neizpaudīsiet noslēpumu, major? Es paļaujos uz jums.

—    Mister Stamp, viss, kas šeit notiek, tiks turēts pilnīgā slepe­nībā. Sakiet mierīgi visu, kas jums uz sirds.

—    Rau, kas man uz sirds. Cilvēks, kas izdarījis slepkavību, nav mustangu mednieks Moriss.

—    Tās ir arī manas domas. Jūs to jau zināt. Vai jums vēl kas sakāms?

—    Jā, major, ja jūs gribētu, es varētu vēl šo to piebilst. Bet vēl nav īstā reize klāt vaļā visu, ko esmu izdibinājis. Tas viss galu galā ir tikai aizdomas. Es varu nošaut buku, tāpēc labāk būs, ja es to paturēšu pie sevis, iekams nebūšu atgriezies no Nuesesas. Pēc tam — lūdzu, es pastāstīšu visu, ko zinu un ko varbūt būšu atklājis prērijā.

—    Esmu ar mieru pagaidīt, jo vairāk tāpēc, ka jūs stāvat tais­nības pusē. Bet kas man būtu jādara?

—    Jānovilcina tiesa, major, nekas vairāk. Tad viss būs kār­tībā.

—    Cik ilgi? Jūs zināt, ka tam jānotiek saskaņā ar tiesu liku­miem. Es šā apgabala tiesnesim neesmu nekāds noteicējs, kaut gan viņš varētu uzklausīt manu padomu. Toties te ir ļaudis, kas prasa atriebt, un viņš var pakļauties to gribai.

—    Es zinu, par kuriem ļaudīm jūs runājat. Es pazīstu viņu vadoni, un var gadīties, ka uz apsūdzēto sola nonāk viņš.

—    Tātad jūs neticat, ka šie meksikāņi ir tie . ..

—    Grūti pateikt, major, ir vai nav. Es ticu, ka viņi ir iemaisīti šajā lietā, bet neticu, ka viņi būtu to ievārījuši. Es gribu atmas­kot viņu. Vai varat apsolīt man trīs dienas?

—    Trīs dienas?

—    Jā, līdz tiesas sākumam.

—    Ceru, ka to nebūs grūti izdarīt. Pašlaik apcietinātais ir pa­dots armijas likumiem. Pat ja augstākās tiesas priekšsēdētājs pie­prasītu viņu izdot, es varu atrast ieganstus, lai neizlaistu viņu no forta. Pacentīšos to izdarīt.

—    Major, kad tā parunājas ar jums, taisni vai gribas, lai būtu ievests kara stāvoklis! Gadās, ka tas ir vislabākais, kaut arī mums, brīvajiem pilsoņiem, tas nav pa zobam. Gribu sacīt vēl vienīgi to, ka, ja jūs novilcināsiet tiesu vismaz par trim dienām, uz apsūdzēto sola varbūt nosēdīsies kāds cits, kurš pat nenojauš, ka tiek turēts aizdomās, un nevis tas, kurš patlaban nīkst aiz res­tēm. Vai jūs man dodat trīs dienas?

—    To es jums apsolu, mister Stamp. Kaut gan, būdams ameri­kāņu armijas virsnieks, es riskēju ar savu stāvokli, dodu jums goda vārdu, ka triju dienu laikā mustangu mednieks Moriss ne­izies no manas virssardzes telpas. Vainīgs vai nevainīgs, šajā laikā viņš būs drošībā.

—    Jūs esat uzticams draugs, major, un lai velns par stenderi, ja es kādreiz nepierādu, cik augstu to vērtēju. Man vairāk nav ko teikt, tikai lūdzu, lai viss, ko runājām, paliek starp mums. Ir ļautiņi, kuri, līdzko dabūs zināt, ko es gribu panākt, darīs visu, lai iegrūstu sprunguļus man spieķos.

—    Lai kas viņi būtu, es viņus neatbalstīšu. Mister Stamp, jūs varat ticēt manam vārdam.

—   Es zinu, major. Lai dievs jums to atlīdzina. Kaut Teksasā būtu vairāk tādu kā jūs!

Ar šiem vārdiem atvadījies no majora, mednieks izgāja ārā un devās pie savas vecās ķēves. Apseglojis to, viņš nekavējoties jāja prom.

Izjājis no forta un pēc tam atstājis aizmugurē ciemata nomali, Zebs atgriezās uz tā paša ceļa, kas bija atvedis viņu no Kasadel­korvo. Sasniedzis Poindekstera plantācijas robežas, viņš sāka jāt augšup pa stāvo nogāzi uz līdzenumu. Sasniedzis to tajā vietā, kur krūmi iesniedzas prērijā, viņš apstājās zem akācijas. Viņš palika sēžam seglos un, noliecies uz priekšu, domīgi raudzījās zemē.

—    Lai velns par stenderi! — viņš norūca. — Tas gan ir traki zīmīgi — Kolhūna zirgs to pašu nakti nav bijis stallī un atgriezies viss vienās putās. Ko tas varētu nozīmēt? Lai es uz vietas no­sprāgstu, ja viņš nav iemaisīts šitajā netīrajā lietā! Tā jau es visu laiku domāju, kaut gan smieklīgi pieņemt, ka viņš būtu nomu- šījis pats savu brālēnu. Ja vajag, viņš gan ir spējīgs uz kuru katru nekrietnību. Bet es nevaru izdomāt, kam tas viņam būtu bijis vajadzīgs. Ja viņam būtu cerības kļūt par mantinieku Hen­rija vietā, tad vēl varētu saprast. Taču tā nav. Vecajam Peintdek- steram vairs nepieder ne akrs šitās zemes, neviens nēģeris. To es droši zinu. Tas viss jau ir tā nelieša nagos, un kāpēc viņam vaja­dzēja atkratīties no brālēna? Tur nu es netieku gudrs. Attiecības starp viņiem nav bijušas sliktas, cik man gadījies dzirdēt. Viņš gan ir uz nažiem ar meiteni, kura viņam patīk, to es zinu. Bet vai viņš būtu mēģinājis tuvoties meitenei, nogalinot viņas brāli? Tad iejaucās mustangu mednieks un klāt nāca strīdiņš, par kuru viņa pati man stāstīja, viltus indiāņi, meksikāņu skuķis ar mazajām ūsiņām, jātnieks bez galvas un velns viņu zina kas vēl. Te jau pat labākais tieslietu zinātājs var kļūt dulns! … Taču nav laika prātot. Ar šito dzelzs gabalu, kas man ir, varbūt izdodas tikt vis­maz pie kaut kādas skaidrības tajā asiņainajā padarīšanā, bet var arī gadīties, ka es izdibinu visu. Bet uz kurieni lai jāj?

Zebs paskatījās apkārt, it kā gaidītu no kāda atbildi.

—    Forta vai pilsēteles tuvumā nav jēgas sākt. Zemi tur no vienas vietas nomīdījuši zirgi. Labāk jāšu pāri prērijai uz Rio- grandi. Tā es drīzāk varu uzdurties meklētajām pēdām. Jā, jā-ā, tas būs visprātīgākais.

Pilnīgi apmierināts ar šo lēmumu, Zebs satvēra pavadu, uz­sauca ķēvei un jāja gar krūmmalu prom.

Nojājis aptuveni jūdzi uz Nuesesas pusi, viņš piepeši mainīja virzienu, cik bija noprotams, ar iepriekšēju nodomu.

Tagad vecā mednieka ceļš veda uz rietumiem. Jātnieks pats bija pārvērties līdz nepazīšanai. Viņš vairs vienaldzīgi neraudzījās apkārt, bet sēdēja, sagāzies uz priekšu, uzmanīgi vērodams zemi abās pusēs ceļam.

Nojājis kādu jūdzi, Zebs kaut ko ieraudzīja un pievilka pa­vadu. Ķēve paklausīgi apstājās, un viņš veikli izlēca no segliem. Atstājis ķēvi graužam zāli, viņš pagāja pāris soļus un notupās uz ceļiem. Tad, izvilcis no kabatas līko dzelzs gabalu, Zebs pielāgoja to zemē skaidri saredzamajam pakava nospiedumam. Tie sakrita.

—    Sakrīt! — viņš iesaucās un uzvaroši novēzēja roku. — Sa­krīt, sasodīts! Tās ir vainīgā, bet varbūt ari slepkavas pēdas!

LXXIII NODAĻA SALA PRĒRIJA

Simts zirgu liels, bet dažkārt pat trīs­reiz lielāks bars prērijā, lai cik gran­diozs tas izskatītos, vietējo iedzīvotāju nedz pārsteigs, nedz izbrī­nīs. Viņš vairāk brīnītos, ieraudzīdams prērijā vienu zirgu.

Pirmajā gadījumā viņš nodomātu: «Mustangu bars.» Otrajā var domāt visādi. Viens no diviem — vai nu tas ir no bara izdzīts ērzelis, vai arī no kādas ceļotāju grupas atpalicis zirgs. Prērijas iedzīvotāja ievingrinātā acs ātri noteiks, kas tas par zirgu.

Ja zirgs ganās ar laužņiem mutē un segliem mugurā, nav ne­kādu šaubu, atliek tikai minēt, kā zirgs aizbēdzis no sava saim­nieka. Ja jātnieks sēž zirgā un tas tomēr grauž zāli, atliek domāt, ka šis cilvēks ir tukšgalvis un slinkuma lāpītājs, ja nav vīžojis nokāpt zemē un ļaut lopam ganīties tā, kā ir ērtāk. Turpretī, ja par tukšgalvi noturētajam jātniekam vispār nav galvas, rodas tūkstošiem minējumu, no kuriem neviens netiek patiesībai tuvāk par tūkstoš jūdzēm.

Tieši tāds zirgs un tāds jātnieks tika manīti Dienvidrietum- teksasas prērijās 185… gadā. Minēt precīzu gadu es nevaru, bet desmitgade ir pareiza.

Precīzāk varu norādīt vietu, kaut gan platuma grādus arī ne­pateikšu. Ļaudis bija redzējuši parādību gan prērijā, gan mežā divdesmit jūdžu platā joslā dažādos punktos Riodenuesesas sistē­mas ziemeļos un pie dažām Leonas dienvidu pietekām.

Jātnieku bez galvas bija redzējuši ne tikai daudzi, bet dau­dzas reizes un dažādos laikos. Pirmkārt, Henrija Poindekstera un viņa iespējamā slepkavas meklētāji; otrkārt, mustangu mednieka Morisa kalps; treškārt, Kasijs Kolhauns, pusnaktī pētot krūmus; ceturtkārt, neīstie indiāņi šajā pašā naktī; piektkārt, Zebs Stamps nākamajā naktī.

Bet bija arī citi cilvēki, kas bija redzējuši jātnieku bez galvas citur un citos apstākļos — mednieki, gani, ceļotāji —, un visi bija vienlīdz nobijušies un apmulsuši.

Par to runāja ne tikai kolonijā pie Leonas, bet arī vēl tālākās vietās. Valodas par dīvaino jātnieku ātri sasniedza Riograndi un Sabīnes ezeru. Neviens vairs neapšaubīja šīs valodas. Apšaubīt nozīmētu neticēt vismaz divsimt acu pāriem, cilvēkiem, kas būtu ar mieru apzvērēt, ka tas nav izdomājums. Vienīgais jautājums bija, kā izskaidrot šo neparasto parādību, kas runāja pretī visiem zināmajiem dabas likumiem.

Tika izteikti savi desmit vairāk vai mazāk ticami minējumi. Daži sauca to par indiāņu triku, daži domāja, ka tas ir biedēklis. Citi bija pārliecināti, ka tas ir īsts jātnieks, kuram galva paslēpta, zem serapē, bet serapē izgriezti caurumi, lai varētu redzēt ceļu. Netrūka arī tādu, kas ietiepīgi palika pie sākotnējā uzskata, ka tas ir pats elles valdnieks.

Bez tiešiem mēģinājumiem iztulkot šo nenormālo parādību bija milzums netiešu minējumu, kas attiecās uz to. Daži teicās redzējuši galvu vai kaut ko galvai līdzīgu jātniekam uz krūtīm zem serapē, daži — ka galva bijusi jātniekam rokā; citi gāja vēl tālāk un liecināja, ka galvā bijusi platmale, meksikāņu sombrero ar zeltītu lenti.

Pastāvēja vēl citi minējumi, kas attiecās ne tikdaudz uz spo­kaino parādību, cik uz sakarību starp jātnieku un jaunā Poin- dekstera noslepkavošanu.

Vairums ticēja, ka šie divi noslēpumi ir saistīti, taču neviens nevarēja pateikt, kā. To, kas būtu varējis kaut cik izskaidrot šo noslēpumu, mocīja murgu lietuvēns.

Spriedelēšana turpinājās veselu nedēļu, un šajā laikā cilvēki atkal bija redzējuši jātnieku bez galvas gan auļojam, gan rāmā solī ejam pa kailo prēriju. Zirgs vienu reizi bija stāvējis un truli skatījies apkārt, citu reizi — cītīgi grauzis Dienvidrietumteksasas ganību zāli, par kuru leknākas, pēc manām domām, nav visā pasaulē.

Atmetot neskaitāmos nostāstus par jātnieku bez galvas — lieiākā daļa no tiem ir pārāk neticami, lai tērētu ar tiem laiku —, nedrīkst paiet garām kādai patiesai epizodei, jo tai ir svarīga

vieta šajā dīvainajā notikumā.

* *

Atklātās prērijas vidū paceļas koku puduris, kura platība ir trīs četri akri. Prērijas iedzīvotāji sauc to par salu, un, kad jūs uzmetat acis zaļajai jūrai ap to, jums gribot negribot ir jāpiekrīt. Amerikāņi to nesaprot. Šo salīdzinājumu izdomājuši ieceļotāju pēcteči, kaut gan viņi nekad nav redzējuši okeānu.

Kādus divsimt jardus no salas mierīgi ganās zirgs. Tas ir tas pats zirgs, kas nes jātnieku bez galvas. Spokainais cilvēks jopro­jām sēž tam mugurā, un kopš tās dienas, kad meklētāji viņu ieraudzīja pirmo reizi, nedz viņa apģērbā, nedz izskatā nekas nav mainījies. Plecus joprojām klāj svītrainais serapē, kas ietin ķer­meņa augšdaļu, kājās jaguārādas zābaki.

Cilvēks sēž, nedaudz saliecies uz priekšu, it kā lai zirgam būtu vieglāk plūkt zāli; visā garumā izlaistā pavada arī netraucē, kaut gan jātnieks vēl aizvien tur to rokās.

Tie, kas teikuši, ka redzējuši galvu, nav melojuši. Galva ir, un, kā jau minēts, tajā ir arī cepure — melns sombrero ar apzel­tītu lenti.

Galva atrodas jātniekam uz kreisā gurna ar zodu pie paša ceļ­gala. Tā redzama tikai tad, ja skatās no kreisās puses, un arī ne vienmēr, jo lāgiem to aizsedz serapē stūris.

Lāgiem kļūst redzama arī seja. Tās vaibsti ir skaisti, bet izteik­sme atbaidoša. Zilganās lūpas, atsedzot divas baltu zobu rindas, pavērušās asinis stindzinošā smaidā.

Kaut gan ar pašu jātnieku bez galvas nav notikušas redzamas pārmaiņas, tomēr jāatzīmē kaut kas jauns. Līdz šim jātnieks klīda viens, tagad viņam uzradušies ceļabiedri. Jātniekam pa pēdām seko kādi desmit vilki.

Zirgam tie nekādā ziņā nav pa prātam: tas sprauslā un spār­dās, ja kāds no nelūgtajiem pavadoņiem pienācis par tuvu. Jāt­niekam tie ir ne mazāk vienaldzīgi kā lielo melno putnu bars, kas met lokus viņam ap pleciem. Pat tad, kad kāds drosminieks tīko uzlaisties jātniekam uz pleca, viņš nepaceļ roku, lai atgaiņātos. Viens jau ir pasēdējis uz labā pleca, tad uz kreisā pleca un, vis­beidzot, tajā vietā, kur vajadzētu būt galvai.

Taču ilgi palikt uz šīs īpatnējās laktas putns neuzdrošinās. Ja jātniekam no tā ne silts, ne auksts, tad zirgam gan, un tas, dus­mīgi zviegdams, met pakaļkājas gaisā. Tad putns satrūcies paceļas spārnos, lai pēc īsa brīža laistos atpakaļ.

Uz zirga, kas reizēm mierīgi plūc zāli, reizēm atgaiņājas no uzbāzīgajiem vilkiem un pārdrošajiem putniem, jātnieks bez gal­vas klaido ap prērijas salu.

LXXIV NODAĻA

VIENTUĻAIS ĶĒRĀJS

A prakstītā aina, kuru var nosaukt par ^neparastu, bija pārāk drūma, lai būtu smieklīga. Kaut kas tajā šķita pārdabisks. Cilvēks nevarēja uzlūkot to bez saltām tirpām.

Vai kāds bija redzējis jātnieku bez galvas šajā jaunajā sabied­rībā — ar vilkiem pie kājām un plēsīgajiem putniem virs galvas?

Jā, bija.

Bija redzējis viens vienīgs cilvēks, kas pirmais visā Teksasā sāka izprast šo neatšķetināto noslēpumu.

Taču arī viņam viss vēl nebija skaidrs. Par šo to viņš mocījās minējumos, kaut gan zināja, ka jātnieks bez galvas nav nedz bie­dēklis, nedz elles valdnieks. Un tomēr viņš nebija brīvs no vis­pārējām bailēm. Viņš saprata, kas ir šī rēgainā parādība, un to­mēr viņam pār muguru pārskrēja šermuļi, redzot šo briesmīgo skatu. Viņš lūkojās uz to no prērijas salas «krasta», pats stāvē­dams zem kokiem, un acīmredzot ir nedomāja atstāt šo paslēp­tuvi.

Un tomēr, pārvarot bailes un vēlēšanos palikt neredzamam, šis cilvēks neatlaidīgi sekoja jātniekam bez galvas, it kā magnē­tisks spēks turētu viņus noteiktā attālumā vienu no otra.

Viņš bija redzējis jātnieku jau agrāk, diezgan tālu no salas, un būtu varējis pavisam viegli izvairīties no sastapšanās. Taču viņš, gluži otrādi, nekavējoties bija mēģinājis tuvoties tam. Viņš

bija izmantojis koku aizsegu un rīkojies kā briežu mednieks, ar to starpību, ka briežu medniekam nekad nedreb sirds. Viņš bija jājis un jājis, līdz beidzot apstājies koku paēnā, nevis baiļu dzīts, bet atskārtis, ka cietis neveiksmi.

Viņš nebija jājis desmit jūdzes pa prēriju bez nolūka, tādēļ virzījās uz priekšu tik piesardzīgi, vadīdams zirgu pa vismīkstāko zāli un gar krūmmalu, lai neviens nevarētu viņu ieraudzīt un lai nodevīgi nebrīkšķētu zari.

Ja kāds redzētu šo cilvēku zaļajā salā, tam nebūtu ne mazāko šaubu par viņa nolūku. Viņš nenovērsa acu no jātnieka bez gal­vas, un šķita, ka viņš pieskaņo tam katru savu kustību.

Sākumā viņu māca bailes. Vēlāk tām pievienojās nepacietība, kas viņu nedaudz iedūšināja. Nepacietīgs viņš kļuva, redzot, ka jātnieks bez galvas nevis tuvojas koku pudurim, bet visu laiku turas divsimt jardu attālumā no tā. Ka šis apstāklis viņu kaitina, to liecināja pusbalsī nomurminātais monologs. Tajā netrūka lamu­vārdu, kas raksturoja runātāju.

—    Tavu velna radījumu! Ja viņš būtu pienācis kaut vai par divdesmit jardiem tuvāk, es būtu viņam trāpījis. Tik tālu mans šaujamais nesniedz. Es aizšautu garām kā likts, un tad būtu cauri. Otrreiz tāda izdevība vairs nerastos. Sasodīts! Divdesmit jardu par tālu!

It kā runātājs nebūtu pārliecināts par šo vārdu patiesīgumu, viņš nenolaida acu no jātnieka bez galvas un turēja savu īsstob- raino ieroci pielādētu, uzvilktu un gatavu kuru katru, brīdi izšaut.

—    Nav nekādas jēgas, — viņš turpināja. — Lodes lidojums jau būs pie beigām, un tā tikai sabiedēs zirgu. Jābruņojas ar pacietību un jāgaida, lai pienāk drusciņ tuvāk. Nolādētie vilki! Ja nebūtu to, zirgs nāktu tuvāk. Kamēr tie neatkāpsies, lopiņš turēsies tālāk no meža. Tāds ir šo Teksasas mustangu paradums. Kaut velns viņus parautu! Pag, pag, vai nevarētu zirgu pievilināt? Vai, padzirdējis cilvēka balsi, lopiņš neapstātos? Jāšaubās. Tā viņu tikai sabaidītu. Ieraugot manu zirgu, tas varbūt nāktu klāt, tāpat kā toreiz, bet tad spīdēja mēness. Bez tam toreiz zirgam pakaļ kaukdams skrēja suns. Nav brīnums, ka zirgs kļuvis traks, stiepdams velns zina ko. Bet galu galā tam taču jābūt…

Cilvēks strauji apstādināja zirgu un, pieliecies, lai labāk re­dzētu cauri lapotnei, skatījās uz spokaino jātnieku, kas lēnām jāja gar mežu.

—    Tas ir viņa zirgs, kā āmen baznīcā! Viņa segli, serapē un viss pārējais. Kāds nelabais to atdevis citam? Vai tas ir Vai nav joks, bet lieta nav tīra. Vienalga, kas to izgudrojis, šis cilvēks zina visu, kas noticis tajā naktī. Kā dievs debesīs, ja tas noticis te, es izdibināšu, kas un kā. Cik es dumjš! Lielīties ar tādām lie­tām! Tāda laime kā pie kāķa uzrautam … Nē, viņš nenāk tuvāk. Zirgam bail no meža. Viņš zina, ka klajā laukā ir drošāk. Ko da­rīt? Mēģināšu pasaukt. Kazi lopiņam būs patika dzirdēt cilvēka balsi. Ja man izdotos pievilināt viņu par divdesmit jardiem tuvāk, viss būtu kārtībā. Jāpamēģina.

Pajājis mazliet tuvāk mežmalai, cilvēks sāka saukt zirgu, kā teksasieši parasti sauc noklīdušus zirgus:

—    Nāc šurp, draudziņ! Nāc, vecīt!

Saukšanai nebija panākumu. Šķita, ka Teksasas mustangs to nesaprot, vismaz ne kā draudzīgu aicinājumu. Gluži otrādi — zirgs sabijās, izlaida zāli no mutes, nopurināja galvu un iezvie- dzās tā, it kā no cilvēka tam būtu vairāk bail nekā no vilkiem un plēsīgajiem putniem.

Mustangs zināja, ka tā visļaunākais ienaidnieks ir cilvēks, cilvēks uz zirga, un mustanga nāsis bija brīdinājušas par šā ienaidnieka tuvumu. Tramīgais dzīvnieks nepalika stāvam, lai uzzinātu, kas tas par cilvēku un kas tas par zirgu. Abi tie bija ienaidnieki.

It kā jātnieks būtu nonācis pie tā paša secinājuma un palaidis vaļā pavadu, mustangs aizauļoja pa prēriju.

Ķērājs, neganti lādēdamies, izjāja atklātā vietā.

Lāsti bira kā no pilnības raga, neveiksminiekam ieraugot, ka jātnieks bez galvas ir jau tālumā un nevarīgās dusmās raidītā lode viņam neko vairs nevar padarīt.

LXXV NODAĻA

PA PEDAM

Zebs Stamps apstājās un tikai īsu brīdi uzkavējās tajā vietā, kur bija ieraudzījis salauztā pakava nospiedumu.

Pietika ar sešām sekundēm, lai konstatētu, ka viss saskan, un piecēlies Zebs devās tālāk pa šīm pēdām. Viņš gāja kājām, un vecā ķēve paklausīgi sekoja viņam pieklājīgā attālumā.

Zebs nogāja vairāk nekā jūdzi, reizēm palēninot soli, kad pē­das kļuva neskaidras, reizēm pieliekot soli, kad pēdas bija viegli saskatāmas.

Zebs, kas pētīja prērijas zīmes, atgādināja arheologu, kad tas cenšas atšifrēt hieroglifus, kuri veselu mūžību nogulējuši mirušas pilsētas drupās aprakti un visiem pārējiem liekas smieklīgi.

Pilnīgi iegrimis savos pētījumos un ar tiem saistītajās pārdo­mās, mednieks neredzēja neko ap sevi. Viņš nepameta skatienu nedz uz bezgalīgi plašo, zaļo savannu, nedz uz dzidri zilajām de­besīm. Viņš saspringti lūkojās zālē sev pie kājām.

Piepeši Zebu iztraucēja kāda skaņa. Tas bija šāviens, bet tik tāls, ka vairāk izklausījās pēc pistona paukšķa. Zebs instinktīvi apstājās, pacēla acis, bet neizslējās taisni. Viņš pārlaida skatienu apvārsnim.

Gaisā lēni kāpa zilgs balonveida mākulītis. Tas bija pacēlies no kādas koku saliņas. Meža plankumiņš, dūmi un skaņa bija tik tālu, ka vienīgi pieredzējuša prērijas iedzīvotāja acis varēja sa­skatīt skupsnu un saklausīt skaņu no tās vietas, kur stāvēja Zebs Stamps. Taču Zebs gan redzēja, gan dzirdēja.

—    Velns parāvis, cik savādi! — viņš norūca, joprojām stā­vēdams kā dārznieks, kas stāda kāpostus. — Sasodīti savādi, lai neteiktu vairāk. Kam varētu nākt prātā šeitan medīt? Tā tak ir veltīga pulvera šķiešana! Esmu šajās vietās bijis un zinu, ka tu­vumā nav ne tik, cik melns aiz naga, ja neskaita koijotus. Ej tu sazini, no kā šie iztiek… A! — viņš pēc īsa brīža turpināja. — Kāds veikalnieks, izbraucis no pilsētas ekskursijā, kā viņi to dēvē, uzbrūk tiem pretekļiem, lai vēlāk varētu dižoties, ka ir me­dījis vilkus. Lai, man par to nav daļas. Lai šauj, cik uziet. Pag, kāds nāk šurp. Zirgs ar visu jātnieku, un tas trenc šo, it kā pakaļ dzītos vesels bars velnu ar nokaitētām dakšām. Tas taču bezgal- vainais! Lai velns par stenderi, tas tak ir viņš!

Vecajam medniekam bija taisnība. Acis viņu nevīla — tas bija jātnieks bez galvas.

Nevarēja būt šaubu arī par to, kurp viņš jāj: taisni virsū Ze­bam, it kā cita ceļa nebūtu.

Drosmīgāku cilvēku par veco mednieku Teksasas robežās die­zin vai varētu atrast. Viņš nebaidījās ne no kaguāra, ne no ja­guāra, ne no lāča, ne no bizoņa, arī no sarkanādainajiem ne. Pat saticis komanču verdzi, viņš neapmulstu tā, kā apmulsa, ieraudzī­dams vientuļo jātnieku.

Kaut gan Zebs Stamps bija iedziļinājies dabas noslēpumos un pieredze bija apveltījusi viņu ar stoicismu, viņš nebija gluži brīvs no māņticīgiem aizspriedumiem. Un kurš gan ir brīvs?

Zebam Stampam netrūka drosmes nicināt jebkuru ienaidnieku, kas parādās dabiskā izskatā, vienalga, vai tam būtu divas vai čet­ras kājas, bet viņš nespēja stāties pretī nedabiskajam. Kuram katram būtu sašļukusi dūša, redzot spoku drāžamies uz priekšu un it kā nesot nāvi.

Viņš ne vien bija nobijies, bet drebēja pie visām miesām un meklēja paslēptuvi.

Jātnieks bez galvas jau bija pavisam tuvu un, kā Zebs iedo­mājās, varēja viņu redzēt.

Daži netālu augoši krūmi solīja patvērumu. Bet vai apseglotā ķēve viņu nenodos? Nē, tupdamies Zebs jau bija to apsvēris.

—    Gulsties! — viņš uzkliedza savam mēmajam draugam, kas viņu lieliski saprata. — Zemē, vecā grabaža, vai arī tu iegāzīsies ellē!

It kā sabijusies no tādiem briesmīgiem draudiem, kaulainā ķēve noslīga uz priekšējiem ceļiem un tad, pievilkusi klāt pakaļ­kājas, nogūlās zālē, it kā būtu pārliecināta, ka dienas gaitas bei­gušās un ar mierīgu sirdi var atpūsties.

Līdzko Zebs un viņa zirgs bija paguvuši paslēpties, garām aiz­auļo ja jātnieks bez galvas.

Viņš drāzās pilnā sparā, un Zebs nopriecājās, ka jātniekam acīmredzot ne prātā nenāk apstāties.

Viņš bija auļojis šurp gluži nejauši nevis tāpēc, ka būtu redzē­jis mednieku vai viņa nožēlojamo zirģeli.

Zebs vēroja spokaino jātnieku, un lai nu kam, bet viņam tas vairs nebija noslēpums.

Zirgam šaujoties garām krūmiem, vējš pacēla serapē malu, un Zeba acīm atklājās labi pazīstams stāvs apģērbā, kuru viņš bija jau redzējis. Tā bija zila kokvilnas blūze ar krokām uz krūtīm, un, kaut gan spilgtais zilums bija izraibināts ar sarkaniem trai­piem, mednieks to pazina.

Par galvu, kas balstījās uz jātnieka gurna, viņš nebija drošs. Un nebija ari nekāds brīnums. Tagad to nepazītu pat miesīgā māte, kas bieži lūkojusies maigajā sejā.

Zirgu, seglus, revolveru makstis, svītraino serapē, debeszilo blūzi un bikses, pat cepuri galvā — to visu Zebs pazina. Tāpat kāpšļos izslējušos stāvu. Galvai un sejai arī vajadzēja būt tām pašām, kaut gan galva neatradās savā vietā.

Zirgs aizdrāzās garām desmit soļu attālumā. Zebs nemēģināja to apstādināt, tikai lēni nomurmināja:

— Lai velns par stenderi! Tātad tomēr taisnība! Nabaga jau­neklis ir beigts … beigts …

LXXVI NODAĻA

PAZUDIS KRĪTA PRĒRIJĀ

Zebs Stamps ilgi noskatījās, kā jāt­nieks bez galvas aizauļo, un tikai tad, kad tas bija nozudis aiz akāciju birzs, mednieks piecēlās kājās. Viņš bridi stāvēja, it kā pārdomātu, kurp doties.

Šī dīvainā un negaidītā epizode bija sajaukusi viņam galvu un, šķiet, mudināja mainīt plānus. Vai jāt tālāk pa salauztā pa­kava pēdām vai sekot nupat garām aizauļojušajam zirgam? Pir­majā gadījumā viņš atklātu daudz ko. Bet vai otrajā gadījumā viņš neatklātu vēl vairāk? Vai nevarētu sagūstīt jātnieku bez galvas un uzzināt no viņa, kāpēc viņš tā klejo?

Tā prātodams, Zebs bija aizmirsis dūmu mākulīti un tālā šā­viena troksni.

Pagriezies pret to vietu, kur bija parādījušies dūmi, viņš ierau­dzīja kaut ko tādu, kas spieda viņu atkal paslēpties zem akāci­jām. Vecā ķēve gulēja, kā gulējusi, tāpēc nebija vajadzības to pierunāt.

Šoreiz Zebs ieraudzīja cilvēku zirgā — īstu jātnieku ar galvu uz pleciem.

Viņš vēl bija tālu, un šķita, ka nav redzējis Zeba garo au­gumu. Nekas neliecināja par to.

Gluži otrādi, — jātnieks sēdēja salīcis, ar krūtīm atspiedies pret seglu loku, un ar acīm urbās zemē.

Nebija grūti pateikt, ko svešinieks dara: viņš meklēja spo­kainā jātnieka pēdas.

—    Rau, kā! — Zebs nočukstēja. — Es neesmu vienīgais, kam gribas atminēt šito noslēpumu. Pie joda, kas tas tāds ir? To es gribētu zināt.

Gaidīt atminējumu Zebam nenācās ilgi. Tā kā pēdas bija svai­gas, nepazīstamais jāja pa tām rikšiem un drīz bija pavisam tuvu.

—    Lai velns par stenderi! — mednieks noducināja. — Man vajadzēja saprast, ka tas ir viņš, un, ja es nealojos, tad šeitan sākas tās pašas grāmatas jauna nodaļa, jauns posms, kas palīdzēs man izvilkt visu meklēto pierādījumu ķēdi. Guli mierīgi, tu, gra­baža! Ja tu pakustināsi kaut vai savas garās ausis, es pārgriezīšu tev rīkli!

Pēc šīs sarunas Zebs apklusa un pabāza galvu starp zariem, lai acīgi sekotu jātniekam, kas tuvojās.

Šis cilvēks piederēja pie tiem, kas, reiz redzēti, tik lēti neiziet no prāta. Viņš izskatījās norūpējies, nevis mežonīgu kaislību pār­ņemts. Viņa vaibsti bija maigi. Džentlmenim par tādu seju nebūtu jākaunās, taču ļaunā izteiksme' tajā liecināja, ka šis cilvēks ir nekrietnelis.

Apģērbs . . . Bet kāda vajadzība aprakstīt apģērbu? Jātnieks bija zilā kareivja kreklā un apaļā cepurē, ar mednieka nazi pie jostas un revolveru jostu pār plecu. Šis cilvēks bija kapteinis Kasijs Kolhauns.

Jā, tas bija viņš.

Neba mazo šaujamo rīku baterija atturēja Zebu Stampu no sekošanas. Vecajam medniekam nebija bail no brīvprātīgo kap­teiņa. Kaut gan viņā uzvirmoja naids pret šo cilvēku, pagaidām nebija iemesla to izrādīt. Zebs palika ēnā, lai labāk redzētu, kas notiek klajā laukā.

Kolhauns aizrikšoja garām, uzmanīgi ielūkodamies drausmā jātnieka pēdās.

Zebs Stamps pavadīja Kolhaunu ar skatienu tik ilgi, kamēr tas

nozuda aiz tās pašas birzs, aiz kuras bija nozudis pirmais jātnieks.

* *

*

Vecā mednieka smadzenēs sarosījās jaunas domas. Viņam va­jadzēja no jauna apsvērt visus apstākļus.

Ja viņš jau agrāk bija gribējis doties pa pēdām jātniekam bez galvas, tad tagad bija divtik vērts to darīt.

Pēc nelielām pārdomām viņš nolēma sekot Kasijam Kolhau- nam.

Viņš paņēma pavadu un iespēra vecajai ķēvei pa sāniem. Tā acumirklī bija kājās. Zebs stāvēja ķēvei blakām un gaidīja, kad Kolhauns nozudīs, lai tad kāptu seglos.

Mednieks ir nedomāja paturēt to acīs. Pavadonis viņam nebija vajadzīgs. Pietika ar svaigajām pēdām, un viņš jutās drošs, ka nenomaldīsies, it kā jātu kopā ar jātnieku bez galvas vai jātnieku bez sirds.

Zebs izgāja no paslēptuves un devās pa Kolhauna atstātajām pēdām.

* * *

Pirmo reizi mūžā Zebs Stamps bija kļūdījies. To viņš atskārta, apjājis apkārt akāciju birzij, aiz kuras bija nozudis Kolhauns.

Priekšā pletās krīta prērija. Pa to bija aizjājis tikai viens — jātnieks bez galvas. Otrs grozījās tepat netālu kā putnu suns, kas meklē rugājos irbi. Kapteinis bija pazaudējis pēdas un pūlējās atrast tās.

Paslēpies zem akācijām, mednieks zagšus vēroja Kolhaunu.

Pūliņi bija veltīgi. Krīta slānis neko neatklāja, vismaz Kasijam Kolhaunam ne. Vēl kādu laiciņu pajādelējis šurp turp, viņš acīm­redzot nolēma mest mieru un, nīgri iecirtis zirgam sānos piešus, aizauļo ja uz Leonas pusi.

Līdzko Kolhauns bija nozudis, Zebs nolēma izmēģināt savu laimi. Tomēr, par spīti lielajai pieredzei pēdu meklēšanā, arī viņš bija spiests atteikties no šā nodoma.

Saules apspīdētais krīts žilbināja acis, un varbūt vienīgi sala­mandra spētu kaut ko saskatīt tās gaismā.

Kļuvis gandrīz vai akls, vecais mednieks griezās atpakaļ, lai vēlreiz pievērstos pēdām, kuras nule bija sācis pētīt.

Tagad viņš nešaubījās, ka šīs pēdas viņu dāsni atalgos par visām pūlēm.

Drīz jo drīz Zebs atkal bija vecajā vietā.

Nezaudējot laiku, viņš sāka virzīties pa pēdām. Viņš pārāk labi apzinājās to vērtību, lai nesteigtos. Ķēve joprojām sekoja viņam.

Zebs apstājās vienu pašu reizi — tur, kur divu citu zirgu pē­das pievienojās tām, pa kurām viņš jāja. No šīs vietas trīs pēdas saplūda kopā, reižu reizēm izšķīrās, jardus divdesmit gāja para­lēli, tad atkal pienāca viena otrai tuvāk un krustojās.

Visi zirgi bija apkalti, un mednieks piestāja, lai papētītu pē­das. Viens no tiem bija «Štatu zirgs», otrs — varens mustangs, kuram pakavi bija gandrīz tikpat lieli kā amerikāņu zirgam.

Zebam aina bija skaidra. Viņam nevajadzēja ilgi gudrot: pa priekšu bija gājis mustangs, amerikāņu zirgs bija tam sekojis. Pēdējais bija gājis zirgs ar salauzto pakavu.

Visi trīs bija auļojuši pa vienu un to pašu ceļu dažādā laikā un katrs par sevi. Zebs Stamps noteica to-tik ātri un droši kā cilvēks, kas pasaka, cik ir pulkstenis vai cik rāda termometrs.

Lai ko Zebs domāja, viņš noteica: «Labi,» — un apmierināts devās tālāk. Šķita, ka vecā ķēve atdarina viņa svarīgos soļus.

— Te viņi ir izšķīrušies, — vecais mednieks teica, vēlreiz ap­stādamies un lūkodamies zemē sev pie kājām. — Mustangs un amerikāņu zirgs ir gājuši kopā, es gribēju teikt — pa vienu un to pašu ceļu. Salauztais pakavs aizlicies uz citu pusi. Interesanti zināt, kāpēc. Savu mūžu neesmu redzējis tik sajauktas pēdas. Pat vecais Daniels Būns[49] apstulbtu. Kuru no viņiem lai izsekoju pirmo? Ja sekošu tiem diviem, tad jau tagad varu pateikt, kur nonākšu. Viņi novedīs pie asiņu peļķes. Paskatīsimies, ko rāda trešais. Griez pa labi, vecenīt, un turies aiz manis, citādi pazudīsi krūmos un koijoti vakariņās ēdīs tavus taukus. Nu, nu!

Pasmējies par izdevušos joku, mednieks uzņēma trešā zirga pēdas.

Tās gāja gar krūmmalu, kur viņu bija atvedušas visas trīs sajaukušās pēdas. Pēc divsimt jardiem jaunās pēdas iegriezās krūmos. Piecdesmit jardus tālāk Zebs sasniedza vietu, kur zirgs bija stāvējis, piesiets pie koka. Viņš secināja, ka tālāk tas nav gājis, jo no šejienes pēdas veda atpakaļ uz prēriju, kaut gan pa citu ceļu.

Jātnieks bija aizgājis viens. Apžuvušajos dubļos pie strauta, kura malā bija stāvējis zirgs, varēja redzēt cilvēka pēdu nospie­dumus. Atstājis veco ķēvi tajā pašā «stallī», kur kādu laiku bija dīžājies zirgs ar salauzto pakavu, Zebs devās pa nokāpušā jāt­nieka pēdām.

Drīz viņš atklāja divas tādas pēdas: vienas — turp, otras — atpakaļ. Zebs gāja pa pirmajām. Viņš nebrīnījās, iznācis uz ale­jas netālu no tās vietas, kur bija asiņu peļķe. Koijoti to sen jau bija izlaizījuši sausu.

Iedams tālāk, Zebs atklāja vēl vienu jaunu «zīmi». Tā bija pārāk interesanta, lai nepievērstu tai uzmanību. Krūmu biežņā viņš uzgāja vietu, kur diezgan ilgi bija stāvējis cilvēks. Zāle te neauga, un irdenā zeme bija nomīdīta cieta un gluda, acīmredzot ar zābaku vai kurpju zolēm.

Šo pašu zoļu nospiedumi veda uz asiņu peļķi un atpakaļ. Bet kokā starp šīm divām vietām Zebs ieraudzīja kaut ko tādu, kas bija paslīdējis garām ne tikai meklētāju, bet arī viņu vadoņa Spenglera acīm, — nomelnējušu un pusapdegušu papīra strēmeli, acīmredzot šautenes lādējamo sprūdeni. Tas karājās akācijas zarā, aizķēries aiz kāda ērkšķa.

Vecais mednieks noņēma atradumu no dzeloņa un rūpīgi izglu­dināja uz savas raupjās plaukstas. Uz saburzītā papīra kopā ar nešķiramo titulu bija rakstīti viņam labi pazīstami iniciāļi — «K.K.K.».

LXXVII NODAĻA CITS ĶĒDES LOCEKLIS

Zeba Stampa sejā atspoguļojās ne tik- daudz izbrīns, cik apmierinātība, ka viņam izdevies atšifrēt šo dokumentu.

— Tas ir aploksnes gabals, — viņš nomurmināja. — Tas stāsta par daudz ko. Es domāju, ka vairāk nekā pati vēstule. Nekas, priekšdienās zinās, kā stampāt pilnu šauteni nevis ar papīra skrandu, bet ār sataukotu briežādu, kā pienākas. Rakstīts ar sie­vietes roku, — viņš turpināja, no jauna ieskatīdamies papīrā. — Bet tam nav nozīmes. Tik un tā sūtīta viņam, tātad viņam arī pieder. To nedrīkst izlaist no rokām.

Ar šiem vārdiem vecais mednieks izvilka nelielu ādas tabak- maku, kurā glabāja posu, kramu un šķiļdzelzīti, un, rūpīgi ielicis tajā papīru, iebāza tabakmaku kabatā.

—    Tā, — viņš atkal uzrunāja sevi, — rādās, ka šitam veču­kam izdosies krietni pašķetināt mudžekli. Vietām pavediens gan. pārtrūks, šis tas nebūs īsti skaidrs. Noslepkavotais, lai kas viņš arī būtu, ir atradies tajā vietā, kur asiņu lāma. Cilvēks, kas no­slepkavojis, lai kas viņš būtu, stāvējis aiz tās akācijas. Ja tie pienapuikas nebūtu izmaisījuši, es būtu uzzinājis kaut ko vairāk. Tagad nav ne mazāko izredžu. Viņi izmīcījuši pēdas uz velna pa­raušanu. Jāt uz to pusi nav nekādas jēgas. Vislabāk jāt pa pēdām atpakaļ, ja tas iespējams, un izdibināt, uz kurieni zirgs ar salauzto pakavu aiznesis savu saimnieku pēc mazajām medībām. Tāpēc, veco Zebulon Stamp, griezies atpakaļ pa zābaku pēdām!

Un mednieks devās meklēt pēdas, kas bija izvedušas viņu klajumiņa malā. Tikai divās vai trijās vietās varēja izšķirt pēdu nospiedumus, taču Zebs nepievērsa tām sevišķu uzmanību. Viņš jau bija ievērojis, ka cilvēks, kuram piederēja šīs pēdas, atgrie­zies tajā vietā, kur bija piesējis zirgu, un zināja, ka tās aizvedīs uz turieni.

Zebs nolēma uz laiku atstāt gājēja pēdas. Drīz viņš ieraudzīja skaidri saskatāmas pēdas, taču šoreiz tās bija citādas. Labi iemīta taka vienā pusē izveda klajumā, otrā pusē veda laukā no tā. Tā bija zvēru taka.

Zebs redzēja, ka pirms dažām dienām pa to gājuši vairāki ap­kalti zirgi, tāpēc griezās atpakaļ, lai papētītu šīs pēdas.

Pēc pakavu nospiedumiem vien viņš varēja noteikt dienu un stundu, kad gājuši zirgi, taču šobrīd viņam nebija sevišķas vaja­dzības parādīt savu prasmi. Viņš zināja, ka šīs pēdas ieminuši Spenglera nodaļas zirgi pēc atdalīšanās no galvenās nodaļas, kas majora vadībā bija devusies mājup.

Zebs jau bija dzirdējis stāstu par šiem meklējumiem: kā Spen­glers un viņa biedri izsekojuši Henrija Poindekstera zirga pēdām līdz tai vietai, kur kalps bija zirgu notvēris, — pie plantācijas robežas.

Nezinātājam ar to būtu gana. Viņš uzskatītu, ka nav vērts otr­reiz iet pa tām pašām pēdām, tikpat neko jaunu neatklās. Zebs tā nedomāja. Varēja redzēt, ka viņš svārstās.

—    Ja es zinātu, ka man pietiks laika, — viņš prātoja, — es nekavētos ne mirkli. Bet ar to laiku tā ir, kā ir, tāpēc labāk būs jāt uz ciematu pa salauztā pakava pēdām.

Zebs jau bija pagriezies, lai ietu prom no klajumiņa, bet tad atkal apstājās.

—   Galu galā tās es viegli atradīšu katrā laikā. Es jau iepriekš varu pateikt, kurp tās vedīs, it kā es būtu skrējis līdzās tam nekrietnelim, — taisnā ceļā uz Kasadelkorvo stalli. Trakoti žēl pamest sitās pēdas, kamēr es vēl te esmu. Būs jānostaigā vēl kā­das desmit jūdzes, bet laika nav daudz. Velns parāvis, jāpamēģina paieties pa šitām pēdām. Lai vecā ķēve pagaida, kamēr es atgrie­žos.

Un Zebs ar jaunu sparu devās pa zvēru taku, pa kuru bija aizjājusi ari Spenglera vadītā nodaļa.

Taču par šīm pēdām viņš gandrīz vai nelikās zinis. Viņa uz­manību saistīja tikai Henrija Poindekstera zirga pēdu nospiedumi. Tos viņš atšķīra, kaut gan tie bija stipri izmīdīti. Kā viņš būtu teicis, katrs pienapuika spētu to izdarīt. Jaunā plantatora zirgs bija auļojis, bet meklētāji jājuši lēni. Viņi nebija nedz apstāju­šies, nedz novirzījušies, bet Henrijs gan.

Auļojošais zirgs bija nevis apstājies, bet mazliet novirzījies no ceļa, it kā būtu satrūcies no kāda vilka, jaguāra, kaguāra vai cita plēsīga zvēra. Spenglera nodaļa nebija apstājusies, lai mēģi­nātu noskaidrot, kāpēc zirgs satrūcies.

Zebs Stamps bija ziņkārīgāks un apstājās šajā vietā.

Zāle te neauga, smilšaino ceļu klāja oļi. Pār to pletās milzīgs koks ar horizontāli izstieptiem zariem. Viens no zariem sniedzās pāri takai tik zemu, ka cilvēks nevarēja pajāt garām, nepieliecis galvu. Zebs Stamps apskatīja šo zaru. Viņš ievēroja tā mizā skrambu. Kaut gan skramba nebija liela, tā acīmredzot bija radu­sies no saskares ar kādu cietu priekšmetu.

— To izdarījusi cilvēka galva, — Zebs sprieda, — jātnieka galva. Neviens dzīvs cilvēks nevar izturēt tādu triecienu, neiz­vēlies no segliem. Urā! — viņš iegavilējās, pavirši aplūkojis zemi zem koka. — Tā jau domāju. Te var redzēt, kur kritis jātnieks. Un te viņš rāpojis. Nu man ir skaidrs, no kurienes viņam tas mīk­lainais lielais puns. Es zināju, ka tas nav no nagiem, un neizska­tās, ka būtu ielaists ar akmeni vai iesists. Tā ir tā nūja, kas uz­taisījusi punu.

Vingrā solī ar priekā starojošu seju vecais mednieks gāja prom no koka, šoreiz ne vairs pa zvēru taku, bet pa smagi cietušā cilvēka pēdām. Daļa no tām bija padzisušas, bet Zebs vadījās pēc zīmēm, kuras parasta acs nepamanītu, bet viņš lasīja kā uzrakstus uz ceļmalas stabiņiem. Sānis paliekts zars, no vietas izkustināti ložņaugu taustekļi, švīkas zemē — viss liecināja, ka te gājis cil­vēks. Vēl vairāk — zīmes rādīja, ka cilvēks bijis vārgs, sakrop­ļots.

Zebs Stamps gāja tik ilgi, kamēr sasniedza upīti.

Tālāk iet nebija vajadzības. Bija atrasts vēl viens pārrautā pavediena posms. Vēl mazliet, un viņam rokā būs viss pavediens.

LXXVIII ZIRGU MAIŅA

Sadrūvējies un lādēdamies Kolhauns pagrieza zirgu, lai jātu prom no krīta prērijas, kur viņš bija pazaudējis noslēpumainā jātnieka pēdas.

«Nav nozīmes jāt tālāk. Neviens nezina, uz kurieni viņš aiz- auļojis. Nav nekādu cerību viņu atrast, ja nu vienīgi nejauši. Ja došos atpakaļ uz upīti, varbūt atkal sastapšu viņu. Bet ērzelis ne­laidīs mani tuvumā, it kā tas zvērs zinātu, ko man vajag. Tas ir slīpētāks par savvaļas mustangiem. Pats mustangu mednieks, jā­domā, to iedīdījis. Viens veiksmīgs šāviens, un viņa gaitām būtu gals. Piezagties klāt neizdosies, un panākt viņu ar tādu gliemezi kā manējais, nav ko domāt. Bērais arī nav daudz labāks. Pamē­ģināšu ar to rīt, kad būs piesists jauns pakavs. Ja varētu da­būt zirgu, kas būtu ātrāks par mustangu! Par tādu es maksātu, cik prasa. Kolonijā viens tāds ir. Paskatīšos, kad būšu atpakaļ. Es nežēlotu ne divsimt, ne trīssimt dolāru, ja vien tiktu pie tāda.»

Tā izdomājies, Kolhauns jāja prom no krīta prērijas. Viņš jāja ātri, nesaudzēdams savu nokausēto zirgu. Sviedri tam tecēja aumaļām, tajās vietās, kur sānus bez žēlastības bija kapājuši pieši, rēgojās pussarecējušu asiņu kunkuļi. Drīz sāka ritēt jaunas asiņu lāses.

Pēc nepilnas stundas jātnieks bija sasniedzis plantācijas tu­vumā augošo akāciju birzi.

Šo ceļu Kolhauns pazina. Viņš bija jājis pa to jau agrāk, tiesa, ar citu zirgu. Šķērsojot ilgajā sausuma periodā izsīkušo strautu, viņš ieraudzīja cita zirga pēdu nospiedumus. Vienu no tiem bija atstājis salauzts pakavs, un tas bija apmēram astoņas dienas vecs. Viņš zināja pat stundu, kad tas atstāts.

Noliecies pār pēdām, Kolhauns izjuta pārsteigumu un māņti­cīgas bailes. Pēdas izskatījās pavisam svaigas, ne vecākas par vienu dienu. Bija pūtis vējš, lijis lietus, plosījies negaiss, un to­mēr pēdas nebija izdzēstas. Šķiet, stihija bija saudzējusi tās kā liecību pret dabas varmācīgajiem likumiem.

Kolhauns nokāpa no zirga, lai iznīcinātu trīsceturtdaļpakava pēdas. Taču viņš varēja aiztaupīt sev pūles. Sacietējušajos dub­ļos kā papildu pierādījums, kam piederējis zirgs ar salauzto pa­

kavu, palika viņa zabaku pēdas. Talu nebija kads, kam tās varēja lieti nodepēt.

Uzkāpis atkal zirgā, kapteinis jāja prom. Piepeši viņš izdzir­dēja pakavu klaboņu. Svešais zirgs vēl atradās krūmu aizsegā. Nebija šaubu, ka tas tuvojas, un pēc gaitas varēja pateikt, ka zirgs tiek vadīts, nevis klimst savā vaļā. Tātad tas bija zirgs ar jātnieku.

Brīdi vēlāk Kolhauns ieraudzīja Isidoru Deloslanosu un arī viņa ieraudzīja kapteini.

Tas bija savādi, ka šiem cilvēkiem jāsatiekas — acīmredzot nejauši, kaut ģan varbūt likteņa vadītiem.

Isidora zināja, ka Kolhauns mīl sievieti, kuru viņa ienīst. Kol­hauns zināja, ka Isidora mīl cilvēku, kuru viņš ienīst un apņēmies pazudināt. Šīs abpusējās zināšanas viņiem bija sniegušas pa daļai ļaužu valodas, pa daļai novērojumi, pa daļai arī aizdomīgie ap­stākļi, kādos viņi ne vienu reizi vien bija tikušies. Isidora un Kolhauns gluži labi saprata viens otra sirdēstus, un abi dzīvoja svētā pārliecībā, ka citi neko nenojauš.

Situācija nebija piemērota draudzīgu attiecību nodibināšanai. Tas būtu nedabiski, ja vīrietim vai sievietei patiktu sāncenša pie­lūdzējs. Tādi cilvēki var būt draugi tikai tad, ja savu melno darbu sākusi greizsirdība.

Šādas draudzības jūtas starp Kasiju Kolhaunu un Isidoru Ko- varubio Deloslanosu vēl nebija pamodušās. Isidora, jājot garām, aprobežotos ar galvas mājienu — mazāk uzmanības viņa vairs nevarētu parādīt. Kolhauns, iespējams, darītu tāpat, bet šajā mir­klī viņam ienāca prātā kaut kas tāds, kam nebija sakara ar iepriekšējām pārdomām.

Jauno domu nebija ierosinājusi sieviete. Isidora gan staroja apburošā skaistumā, taču Kolhauns nejūsmoja par viņu. Rūgtuma pilnajā kapteiņa sirdī nebija vietas citai kaislībai, kaut arī tā būtu tīri jutekliska, sastopot tādā nostūrī sievieti un dzirdot dabas kārdinošos čukstus.

Viņš pievilka pavadu, apstājās tieši ceļa vidū, noņēma cepuri un, pieklājīgi paklanījies, sāka sarunāties ar Isidoru.

Tā uzbilstai, viņai neatlika nekas cits kā arī apstāties.

—    Piedodiet, senjorita, — Kolhauns teica, skatīdamies vairāk uz zirgu nekā uz jātnieci. — Es zinu, ka ir ļoti netaktiski jūs tā apstādināt, it īpaši man, diemžēl jums svešam cilvēkam.

—   Nav ko atvainoties, senjor. Ja nemaldos, mēs jau esam tikušies — prērijā netālu no Nuesesas.

—    Pareizi, pareizi! — Kolhauns izstostīja, nebūt nevēlēda­mies, ka to atgādina. — Es gribēju parunāt ar jums ne jau par to, bet par to, ko redzēju vēlāk, kad jūs auļojāt gar kraujas malu. Mēs visi bijām pārsteigti, kur jūs pazudāt.

—    Tur nav ko brīnīties, kavaljero. Kāds no jūsējiem izšāva, un tādējādi es tiku vaļā no vajātājiem. Es redzēju, ka viņi pa­griežas atpakaļ, un mierīgi turpināju savu ceļu.

Kolhauns neizrādīja, ka ir izsists no sliedēm. Sarunu vaja­dzēja risināt tālāk, un varbūt tad viņam veiksies labāk. Viņa skatiens joprojām kavējās pie Isidoras zirga.

—    Es nesaku, senjorita, ka biju viens no tiem, kas brīnījās par jūsu pēkšņo pazušanu. Es nospriedu, ka jums ir savi iemesli, kādēļ jūs nejājat lejā pie mums, un, redzot jūs jājam, neizjutu nekādas bažas par jūsu drošību. Mani, tāpat kā visus manus bied­rus, pārsteidza jūsu jāšanas prasme. Kāds jums zirgs! Likās, ka viņš slīd, nevis auļo. Ja nemaldos, tas ir tas pats, ar kuru jūs jājat patlaban. Vai tā nav, senjora? Piedodiet, ka jautāju tādus sīkumus.

—    Tas pats? Pagaidiet… Es jāju ar daudziem. Jā, todien es laikam jāju ar šo pašu. Jā, jā, tā bija. Es atcerot, kā zirgs mani nodeva.

—    Nodeva? Kā?

—    Pie tam divas reizes. Pirmo reizi, kad tuvojās jūsu nodaļa. Otru reizi, kad caur krūmiem zagās indiāņi… ay Dios! Ne jau indiāņi, kā man vēlāk pastāstīja.

—    Kā tad zirgs jūs nodeva?

—    Zirgs iezviedzās. Tam nevajadzēja to darīt. Zirgs ir pie­tiekami labi trenēts, lai to zinātu. Nu, bet nekas. Aizvedīšu uz Riograndi, un lai paliek tur. Lai iet atpakaļ ganīties.

—    Piedodiet, senjorita, man varbūt neklājās tā teikt, bet man šķiet, ka tas ir netaisni!

—    Kas ir netaisni?

—    Nieka dēļ atteikties no tik brīnišķīga zirga. Es dotu daudz ko, lai tas piederētu man.

—    Jūs jokojat, kavaljero. Nekā sevišķa no šī zirga nav. Var­būt tas ir mazlietiņ skaistāks un ātrāks par parasto. Manam tēvam tādu ir pieci tūkstoši, daudzi vēl skaistāki un daži, bez šaubām, ātrāki par šo. Šis zirgs ir izturīgs, tāpēc es ar to pašlaik jāju. Ja es nebūtu ceļā uz Riograndi, es labprāt atdotu zirgu katram, kas vēlētos to iegūt tikpat ļoti kā jūs. Mierā,, musteno mio! Redzi, kādam tu patīc labāk nekā man.

Pēdējie vārdi bija domāti mustangam, kas, tāpat kā jātniece, ar nepacietību gaidīja sarunas beigas. Turpretī Kolhauns šķita noskaņots turpināt sarunu.

—    Piedodiet, senjorita, — viņš teica, sataisījis nopietnu seju, taču ar zināmu nedrošību balsī, — bet, ja jūs tik zemu vērtējat savu pelēko mustangu, es būtu priecīgs mainīties ar jums. Mans zirgs gan nav tik glīts, bet mūsu Teksasas tirgotāji vērtē to diez­gan augstu. Tas ir pagauss, taču varu apsolīt, ka tas laimīgi no­gādās jūs mājā un labi kalpos jums arī turpmāk.

—    Ko jūs, senjor! — iesaucās sieviete, neslēpdama izbrīnu. — Mainīt jūsu lielisko amerikāņu zirgu pret meksikāņu mus-. tangu? Šis piedāvājums ir pārāk augstsirdīgs, lai neizklausītos pēc joka. Vai jūs zināt, ka pie Riograndes par vienu jūsu zirgu dod vismaz trīs, ja ne sešus mustangus?

Kolhauns zināja to ļoti labi, bet viņš zināja arī to, ka Isidoras mustangs viņam atsvērtu pārdesmit tādu vezumnieku kā viņa zirgs. Viņš pats ar savām acīm bija redzējis, kā tas skrien, un dzirdējis par to arī no citiem. Šis zirgs kapteinim bija vajadzīgs kā ēst. Viņš atdotu par to ne vien savu «lielisko zirgu», bet pie­devām vēl samaksātu pilnu summu par šo prēriju auklējumu.

Par laimi, Isidora nedomāja nodarboties ar izspiešanu. Tas ne­bija viņas dabā. Tēva staļļos stāvēja vai pa ganībām klīda pieci tūkstoši zirgu, tāpēc arī nebūtu vērts blēdīties. Un kāpēc laiviņa liegtu tādu nieka palīdzību svešam cilvēkam, varbūt pat ienaid­niekam?

Nē, viņa to nedarīs.

—   Ja jūs runājat nopietni, senjor, — Isidora teica, — man nav iebildumu.

—    Es runāju ņppietni, senjorita.

—    Tad ņemiet zirgu, — viņa teica, nolēkdama zemē un sāk­dama raisīt vaļā seglu jostu. — Seglus gan mēs nevaram mainīt: jūsējie būs man par lieliem.

Kolhauns bija tik laimīgs, ka neattapa, ko atbildēt. Viņš steidza palīdzēt meitenei noņemt seglus un tad noņēma savējos.

Pēc piecām minūtēm zirgi bija apmainīti; segliem un pavadām saimnieki palika tie paši.

Isidoru šī maiņa uzjautrināja. Viņa ar pūlēm valdīja smieklus.

Kolhauns izturējās citādi. Viņam bija nopietns nolūks.

Viņi šķīrās bez liekas runāšanas, apmainījušies parastajiem atvadu vārdiem. Isidora jāja prom ar amerikāņu zirgu, bet kap­teinis turpināja ceļu uz Kasadelkorvo ar pelēko mustangu.

LXXIX NENOGURSTOŠAIS PĒDDZINIS

Pēc neilga laika Zebs bija atkal tajā vietā, kur gaidīja piesietā ķēve. Krūmu topogrāfiju viņš zināja, un viņš izvēlējās visīsāko ceļu.

Viņš vēlreiz devās pa salauztā pakava pēdām, būdams pilnīgi pārliecināts, ka pa tām iznāks netālu no Kasadelkorvo.

Pēdas veda gar ceļu taisni no kāda Riograndes brasla uz In­džas fortu. Ceļš bija pus jūdzi plats — neparasta parādība Tek- sasā, kur katrs izvēlas pats savu ceļu.

Šur un tur pēdas novirzījās no ceļa, it kā jātnieks būtu devies uz Poindekstera plantāciju. Žebs bija tik drošs par to, ka maz skatījās zemē, bet jāja vien uz priekšu, it kā viņam pastāvīgi blakām būtu ceļa rādītājs.

Zebs sen vairs negāja kājām. Mednieks gan izlikās nicinām «tupēšanu zirgā», kā viņš dēvēja jāšanu, taču viņam nekas nebija pretī beigt ceļojumu seglos, jo viņu bija nokausējusi ilgā jāšana pa prēriju un cauri krūmiem. Retumis vecais vīrs pameta aci uz zemi — ne tikdaudz, lai pārliecinātos, ka nav pazaudējis salauztā pakava pēdas, cik lai nepalaistu garām kādu jaunu zīmi.

Vietvietām prērijā zeme bija tik cieta, ka tajā nebija pali­kuši nekādi pēdu nospiedumi. Parasts ceļotājs nodomātu, ka viņš pa šo ceļu jāj pirmais. Zebs Stamps nebija no tiem cilvēkiem, un, "kaut gan viņš ne vienmēr varēja izšķirt pēdu nospiedumus, viņš nekļūdīgi noteica, kur tās atkal kļūs redzamas mitrākā un mīk­stākā zemē.

Līdz Poindekstera plantācijai bija atlikusi kāda jūdze. Pār akā­ciju galotnēm jau vīdēja azotejas robainās margas, kad Zebs piepeši apstājās^ ieraudzījis kaut ko zemē. Viņš izlēca no segliem, uzmeta pavadu ķēvei uz kakla un gāja tālāk kājām. Ķēve nevis apstājās, bet sekoja — vienaldzīgi, it kā būtu pieradusi pie tādām dīvainībām.

Nezinātājam grūti būtu pateikt, kāpēc Zebs tik pēkšņi nokāpis no zirga. Tas notika vietā, kur it kā nemanīja nedz cilvēka, nedz kāda dzīvnieka pēdu nospiedumus.

— Viņa pēdas atceļā uz mājām, — Zebs klusi noteica un sāka iet pa šīm pēdām.

Pēc īsa brīža tās noveda veco mednieku krūmos, kur viņš ar savu «grabažu» apstājās, it kā netiktu cauri ērkšķu aizsprostam.

Taču tā nebija. Uz takas nebija nekādu šķēršļu. Tieši tas viņu bija pārsteidzis. ✓

Taka aizlocījās lejup uz ieleju — uz ieplaku, pa kuru reizēm tečēja neliela urdziņa. Tagad tā bija izsīkusi, tikai retā vietā rē­gojās pa saglumējušai peļķei. Pa dubļaino gultni, vezdams pavadā zirgu, gāja kāds cilvēks.

Zirgs, kā jau zirgs, vienkārši sekoja zemē nokāpušajam jāt­niekam. Bet ko darīja cilvēks? Viņa kustībās jautās kaut kas ne­parasts, kaut kas tāds, kas varētu mulsināt nomaļu vērotāju.

Zebs Stamps sāprata, ko nozīmē šīj kustības, līdzko bija uz­metis acis cilvēkam.

— Mēģina izdzēst salauztā pakava pēdas. Velti pūliņi, mister Kaš Kolhūn, visādā ziņā velti. Jūs esat atstājis pārāk dziļas pē­das, lai maldinātu mani. Es iešu pa tām, kaut vai tās ievestu mani elles ugunīs!

Pa to starpu cilvēks, kuram bija domāti šie vārdi, padarījis savu, uzlēca zirgam mugurā un aizjāja.

Pēddzinis sekoja, kaut gan necentās paturēt Kolhaunu redzes­lokā. Nebija arī nekāda vajadzība. Asinssuns neietu pa sava upura pēdām naskāk kā Zebs Stamps. Tagad Kolhaunu nevarēja glābt nekādi zaru režģi. Mednieks gāja nesteigdamies un domāja, ka neapstāsies, iekams nebūs sasniedzis Kasadelkorvo.

Šoreiz Zebs bija kļūdījies. Vai kāds varēja paredzēt, ka viņam ceļā gadīsies tāds šķērslis kā Kasi ja Kolhauna un Isidoras Kova- rubio Deloslanosas sastapšanās?

Kaut gan, to redzot, Zebs kļuva mēms no pārsteiguma, lai ne­teiktu vairāk, viņš, negribēdams nodot sevi, neļāva jūtām vaļu.

Gluži otrādi, šķita, ka tās skubina viņu rīkoties vēl piesardzī- gāk.

Klusi pagriezies atpakaļ, Zebs iečuksteja ķēvei ausi kaut kādus burvju vārdus un tad lēni gāja uz akācijām. Ķēve paklausīgi sekoja.

Drīz Zebs apstājās, un viņa ķēve darīja uz mata tāpat.

Bieza krūmu audze šķīra mednieku no diviem cilvēkiem, kas patlaban dzīvi sarunājās.

Baidīdamies, ka viņu var atklāt, Zebs nerādījās tiem acīs, taču viņš tāpat dzirdēja visu līdz pēdējam. Viņš nekustējās tik ilgi, kamēr runātāji nebija vienojušies par zirgu maiņu. Tikai tad, kad viņi bija atvadījušies un aizjājuši katrs uz savu pusi, Zebs izgāja no savas paslēptuves. Apstājies vietā, kur nupat bija notikusi maiņa, mednieks iesaucās:

— Lai velns par stenderi! Divi velni sadevušies rokās! Gribē­tos zināt, kurš no viņiem ir ieguvis vairāk.

LXXX VĀRTI TIEK NOVĒROTI

Zebs nogaidīja, lai aizjāj abi zirgu mijēji. Viņš kavējās, it kā pārliktu, kuram no viņiem sekot. Taču ne jau tādēļ viņš nejāja prom: Zebs bija paradis, kā mēdza teikt, krietni apprātot.

Veco vīru nodarbināja zirgu maiņa, jo viņš bija dzirdējis visu dialogu un Kolhauna priekšlikumu. Tas viņu mulsināja. Kāda vajadzība bija Kolhaunam mainīties zirgiem?

Zebs zināja, ka meksikāniete teikusi taisnību: tirgū amerikāņu zirgu vērtēja daudz augstāk nekā mustangu. Viņš zināja ari to, ka Kasijs Kolhauns nav no tiem cilvēkiem, kas ļaus apvest sevi ap stūri darījumos ar zirgiem. Kāpēc tad viņš bija ielaidies tādā?

Vecais mednieks noņēma savu filca cepuri, pāris reizes izlaida pirkstus «cauri izspūrušajiem matiem, tad noglauda sirmo bārdu, nepaceldams acis no zemes, it kā atbildei uz pārdos neizteikto jautājumu feūtu jāizlec no zāles.

— Te var būt tikai viens izskaidrojums, — viņš beidzot no­murmināja. — Pelēkais mustangs ir ātrāks par amerikāņu zirgu, par to nav šaubu. Tādēļ ari misters Kašs to iekārojis. Citādi kāda velna pēc viņam vajadzētu atdot zirgu, kuru Teksasā viņš katrā laikā varētu pārdot četrreiz dārgāk, bet Meksikā divreiz dārgāk? Kāpēc? Bet es, sasodīts, zinu, kāpēc. Viņš grib panākt jātnieku bez galvas. Tas ir tikpat droši kā tas, ka mani sauc Zebulons Stamps. Viņš mēģinājis ar amerikāņu zirgu, bet tas kustējies pārāk gausi. Tagad viņš domā, ka ar mustangu izdosies panākt to otru, ja vien viņam laimēsies to atrast. Viņš devās to meklēt. Pašreiz Kolhauns jāj uz Kasadelkorvo, varbūt lai kaut ko iekostu. Ilgi viņš tur ne­paliks. Pēc laiciņa kāds atkal redzēs viņu prērijā, un šis kāds būs Zebulons Stamps. Ejam, grabaža! — viņš turpināja. — Tu domā, ka mēs iesim mājā? Lika pagaidīt! Kādas pāris stundiņas, ja ne visu nakti, tu varēsi paganīties. Nekas, nekas, vecenīt! Zāle te nav slikta, un tev pietiks laika to paplūkt. Pieliec pilnu vēderu.

To teikdams, Zebs izņēma ķēvei no mutes laužņus un, piesējis ar pavadu pie koka, atstāja to ganāmies. Pats viņš devās pa Kol­hauna pēdām.

Pēc divsimt jardiem biežņa izbeidzās. Priekšā pletās atklāts līdzenums, kura pretējā malā bija redzama Kasadelkorvo hasienda.

Uz baltās fasādes fona izcēlās jātnieka stāvs. Drīz tas nozuda vārtos. Zebs zināja, kas ir šis cilvēks.

— No šīs vietas, — viņš murmināja, — es redzēšu viņu iznā­kam. Un es viņu sagaidīšu, kaut arī vajadzētu nonīkt līdz rītam. Tātad jāapbruņojas ar pacietību.

Vispirms Zebs notupās uz ceļiem, tad, atspiedies ar muguru pret balto akāciju, apsēdās. Viņš izvilka ņo savas bezdibenīgās kabatas maisiņu ar kukurūzas maizes donu, prāvu gabalu žāvēta speķa un blašķi, kas smaržoja pēc monongahelieša.

Apēdis pusi maizes un gaļas, atlikumu mednieks iebāza atpa­kaļ maisiņā, bet maisiņu pakāra zaros virs galvas. Tad viņš iekampa krietnu malku viskija, aizdedzināja pīpi un atkal atspie­dās pret stumbru. Sakrustojis rokas, viņš sēdēja un nenolaida acu no Kasadelkorvo vārtiem.

Tā viņš nosēdēja divas stundas, nepaskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi. Neviens nevarēja paiet garām nepamanīts.

Pa hasiendas vārtiem nāca ārā ļaudis — vīrieši un sievietes. Zebs pat tālumā saredzēja viņu trūcīgo apģērbu un melnās sejas un secināja, ka tie ir tikai kalpi. Bez tam viņi visi gāja kājām, bet tas, kuru Zebs gaidīja, būtu jāšus, ja vispār izdotos viņu sa­gaidīt.

Saule jau grima aiz - apvāršņa. Kad pār līdzenumu nolaidās violeta krēsla, Zebs piecēlās,ķājās un lēnītēm atspiedās pret koku, it kā šādā stāvoklī būtu vieglāk domāt.

«Ļoti iespējams, ka tas kūmiņš aizšmauc naktī,» viņš prātoja, «vai vismaz pirms rītausmas. Man jāzina, uz kuru pusi viņš dosies prērijā. Nav jēgas vazāt līdzi ķēvi,» Zebs turpināja, pavēries uz to pusi, kur bija atstājis savu četrkājaino draugu. «Tā man tikai traucēs. Bez tam naktīs tagad spīd mēness, un viņu var pamanīt. Labāk lai paliek tepat un pagrauž zāli.»

Zebs aizčāpoja pie ķēves, noņēma seglus, piesēja dzīvnieku ar virvi pie koka, tad noņēma no segliem veco vilnas segu, pār­svieda to pār kreiso roku un devās Kasadelkorvo virzienā.

Viņš gāja ātri, bet uzmanīgi, izmantojot krēslu, tā ka no ha­siendas viņu nevarēja redzēt. Piesardzība nebija lieka: vieta te bija līdzena kā maurs, bez viena krūmu pudurīša, bez zāles kumšķa. Šur un tur auga pa vientuļam kokam — kāds pundurozo- liņš vai algarobija, bet no tiem būtu maz labuma, ja kāds novē­rotu viņu pa logu vai, vēl ļaunāk, no azotejas.

Laiku pa laikam Zebs apstājās nogaidīt, lai krēsla sabiezē vēl vairāk.

Brīdī, kad pie debesīm nodzisa pēdējais saules stars, viņš atradās divsimt jardu attālumā no hasiendas. Viņš bija sasniedzis sava ceļojuma mērķi — vietu, kur bija nolēmis pārlaist nakti.

Te auga pazemi krūmi. Apgūlies zem tiem, Zebs pārcilāja at­miņā aizvadītās dienas notikumus.

*

Apnicīgi garajā naktī Zebs Stamps ne reizi neaizdarīja abas acis vienlaikus. Viena visu laiku bija nomodā, un vecā vīra ne­parasti nopietnais izskats lika noprast, ka uz to viņu mudina ne­parasti iemesli.

Nomoda pirmo stundu vienmuļību traucēja balsu murdoņa, kas nāca no vergu būdām. Lāgiem nodārdēja smiekli, bet tie ska­nēja kā apslāpēti. Nebija dzirdama arī vijole un nēģeru iemīļotais bandžo. Grūtsirdīgais klusums, kas bija ieskāvis «lielo māju», bija apņēmis arī tās melno kalpu sirdis.

Ap pusnakti balsis norima un visapkārt valdošajā klusumā laiku pa laikam kā atbilde uz gari stieptajiem koijotu kaucieniem atskanēja tikai klejojoša suņa rējieni.

Novērotājs bija aizvadījis nogurdinošu dienu un ilgojās gulēt. Reiz, kad Zebam gandrīz aizkrita acis, viņš pietrūkās kājās, pāris reizes pastaigājās pa zāli, tad atkal atgūlās zemē, aizkūpināja un, pabāzis galvu zem krūma, izsmēķēja pīpi.

Visu nakti Zebs nenolaida acu no hasiendas lielajiem vārtiem, taču tie kā bija, tā arī palika aizvērti.

Kā saulriets bija licis, tā tagad saullēkts lika medniekam mai­nīt novērošanas punktu.

Līdzko pie apvāršņa iekvēlojās maigā rīta blāzma, viņš klusī­tēm piecēlās, apņēma ap pleciem segu un, pagriezies ar muguru pret Kasadelkorvo, lēni devās prom pa to pašu ceļu, pa kuru vakar vakarā bija atnācis.

Ik pa brīdim Zebs apstājās, lai palūkotos atpakaļ. Taču ne uz ilgu laiku.

Sasniedzis balto akāciju, zem kuras viņš bija ēdis vakariņas, Zebs atlaidās tajā pašā pozā un ieturēja brokastis.

Pāri palikusī kukurūzas maize un gaļas gabals pazuda kā akā. Tiem sekoja blašķē atlikušais viskijs.

Zebs bija piestampājis pīpi un jau gribēja to aizdedzināt, kad pēkšņi, kaut ko ieraudzījis, steigšus iebāza kramu un šķiļdzelai atpakaļ kabatā.

Cauri zilgajai rīta migliņai varēja redzēt, ka Kasadelkorvo vārtos atvēries tumšāks diskveida caurums. Durvis bija vaļā. Gan­drīz tajā pašā mirklī vārtos parādījās jātnieks uz neliela pelēka zirga. Durvis tūlīt aizvērās aiz viņa.

Zebam galvenais bija noskatīties, uz kuru pusi dosies agrīnais ceļinieks. Jātnieks bija pagriezis zirgu pret Zebu.

Vecais mednieks nezaudēja laiku. Viņš nešaubījās, ka tas ir tas pats cilvēks un tas pats zirgs, kas bija pagājuši garām iepriek­šējā vakarā, un ka arī tagad tie nāks pa to pašu ceļu.

Vispirrfls viņš aizčāpoja pie savas ķēves, ātri apsegloja to un ieveda krūmos tādā vietā, no kuras varēja pārredzēt taku, pats palikdams nemanāms. Paslēpies viņš gaidīja parādāmies jātnieku uz pelēkā zirga. Viņš zināja, ka tas ir kapteinis Kasijs Kolhauns. Zebs gaidīja vēl ilgāk — kamēr Kolhauns bija pajājis garām, šķērsojis krūmu joslu un, rīta dūmakā tīts, pazudis prērijā.

Tikai tad Zebs iekāpa seglos un, iecirtis savam rumakam sānos vienīgo piesi, dzina ķēvi uz priekšu.

Zebs jāja nopakaļ Kasijam Kolhaunam, taču necentās paturēt viņu acīs.

Viņam nebija vajadzīgs pavadonis. Rasas pilnā zāle bija viņam tīra lapa, bet pelēkā mustanga pēdas — raksts, tikpat skaidrs raksts kā iespiestas grāmatas rindas.

LXXXI NODAĻA

AR KĀJĀM GAISA

Kolhauns jāja pa prēriju bez mazā­kajām aizdomām, ka viņu kāds re­dzējis atstājam māju, izņemot Pluto, kas bija apseglojis pelēko mustangu. Tāpat viņam neradās aizdomas, jājot garām tai vietai,- kur bija paslēpies Zebs Stamps. Kolhaunam šķita, ka blāvajā rīta gaismā viņš nav saredzams, un viņš nebaidījās ne no viena.

Izkļuvis laukā no krūmiem, viņš devās uz Nuesesu, brīžiem likdams mustangam rikšot, brīžiem auļot.

Pirmās sešas vai astoņas jūdzes Kolhauns nelikās zinis, kas notiek apkārt. Pietika pārlaist ašu skatienu apvārsnim, lai viņš justos apmierināts. Viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi un tikai vienu reizi pameta acis atpakaļ — pajājis mazliet nost no krūmiem.

Vecais mednieks zināja, par ko domā Kolhauns, it kā kap­teinis pats būtu viņam visu izstāstījis. Zebs zināja, ka Kolhauns meklē jātnieku bez galvas, cerēdams atsākt vakarējās medības un noķert jātnieku.

Kaut gan* zirgs skrēja ātri kā Teksasas briedis, Kolhauns ne visai cerēja uz panākumiem.

Bija sasniegta vieta, kur viņš divas reizes bija sastapis medīto. Varbūt viņi sastapsies te arī trešo reizi?

Tas bija pļavā, kur savannu ieskāva krūmi, netālu no takas, uz kuras, kā domāja, bija notikusi slepkavība.

«Savādi, ka viņš vienmēr atgriežas te,» Kolhauns domāja. Trakoti savādi! It kā viņš zinātu… A, tas tāpēc, ka te garšīgāka zāle un arī ūdens ir tuvumā. Cerēsim, ka arī šorīt viņš izvēlēsies šo vietu. Tādā gadījumā ir izredzes dabūt viņu rokā. Ja ne, tad man neatliek nekas cits kā ielīst krūmos un pakārties kaut vai dienas laikā. Bet no kā īsti lai es baidītos, ja viņš sēž aiz restēm? Nav nekādu pierādījumu, ja neskaita mazu svina gabaliņu. Bet tas man jādabū par katru cenu, kaut vai zirgs būtu jānodzen līdz nāvei.»

— Augstais dievs! Kas tad tas?

Pēdējos vārdus Kolhauns izrunāja skaļi. Viņš pievilka pavadu tā, ka pelēkais mustangs gandrīz vai saslējās uz pakaļkājām, un platām acīm raudzījās pāri klajumam.

Šajā stingajā skatienā bija kaut kas vairāk par izbrīnu — tajā viedās šausmas. Un nebija arī nekāds brīnums: šis skats iedvestu bailes visdrosmīgākajam cilvēkam.

Saule bija pakāpusies virs prērijas apvāršņa un atradās jāt­niekam aiz muguras. Viņam priekšā gar debesmalu pletās ceriņ- krāsas miglas josla — no netālā biezokņa cēlās izgarojumi. Koki nebija saredzami — tos slēpa viegls violets šķidrauts, kas cēlās aizvien augstāk, līdz beidzot saplūda ar debess zilgmi.

Uz šā šķidrauta fona vai arī aiz tā sakustējās tik neparasts stāvs, ka tas, kas nebūtu redzējis to agrāk, neticētu pats savām acīm. Tas bija jātnieks bez galvas.

Tomēr tādu viņu nebija redzējis nedz Kolhauns, nedz kāds cits. Nē. Tagad jātnieks izskatījās pavisam citādi. Pēc apveida viņš nebija mainījies, toties bija kļuvis desmit reizes lielāks.

Tas vairs nebija cilvēks, tas bija milzis. Tas vairs nebija zirgs, tas bija dzīvnieks ar zirga apveidu, bet augsts kā tornis un resns kā mastodonts.

Taču tas vēl nebija viss. Vēl lielākas pārvērtības varēja vērot jātnieka izskatā. Tās bija vēl mīklainākas, ja te vispār bija iespē­jams kaut ko saprast. Viņš jāja nevis vairs pa zemi, bet pa debe­sīm. Pie tam kā zirgs, tā cilvēks bija apgriezti ar kājām gaisā. Zirga pakavus varēja skaidri saskatīt uz šķidrauta augšējās ma­las, bet jātnieka pleci — es gandrīz pateicu «galva» —, tikko ne­skāra apvāršņa līniju. Serapē, pretēji zemes pievilkšanas liku­mam, nekrita no jātnieka pleciem. Tāpat gaisā turējās pavada, krēpes un zirga kuplā aste. Viss krita augšup!

Šis drausmīgais spoks kustējās lēnā gaitā. Kolhauns skatījās uz to, šausmu sastindzināts.

Pēkšņi zirgs pagriezās un rikšoja prom uz pretējo pusi, kaut gan vēl aizvien ar kājām gaisā. Spoks bija manījis kaut ko nelabu un laidās lapās!

Kolhauns, gluži stīvs aiz pārbīļa, būtu palicis uz vietas, ja viņa zirgs negaidot nebūtu apsviedies apkārt un palīdzējis tikt pie skaidrības.

Izdzirdējis pakavu dipoņu, Kolhauns apjēdza, ka tuvumā ir īstais jātnieks, ja vien par īstu jātnieku var saukt to, no kura J)ija kritusi biedinošā ēna.

— Tā ir mirāža! — viņš iesaucās un, dodot vaļu dusmām, iz­grūda lāstu. — Cik dumjš es esmu bijis, ļaudams sevi tā piekrāpt! Te jau ir tas vaininieks, tas pats, kuru es meklēju. Un tik tuvu! Būtu to zinājis, es būtu dabūjis viņu ciet, kad zirgs vēl nebija mflni pamanījis. Bet tagad jādzenas pakaļ. Kā dievs debesīs, es dabūšu viņu rokā, kaut man vajadzētu auļot līdz Teksasas otrai malai!

Kolhauns piecirta piešus, savicināja pletni, un pēc piecām mi­nūtēm pa prēriju kā viesuļi drāzās divi jātnieki. Abus nesa prē­rijā dzimuši mustangi. Viens dzinās pakaļ otram. Vajātais bija bez galvas. Vajātājam bija galva, kurā bija nobriedusi izmisīga apņēmība.

* * *

Vajāšana neturpinājās ilgi, un Kolhauns jau baudīja uzvaras prieku.

Šķita, ka viņa zirgs skrien ātrāk.- Bet tas varēja būt vai nu tāpēc, ka Kolhauns neatlaidīgāk skubināja savu zirgu, vai arī tā­pēc, ka otrs pārāk necentās aizbēgt. Bija skaidrs, ka pelēkais mustangs tuvojas bērajam, un Kolhauns jau gatavojās šaut.

Viņš gribēja nošaut zirgu, tādējādi darot galu vajāšanai. Viņš būtu šāvis tūlīt, ja nebūtu baidījies netrāpīt. Vienu reizi jau pie­dzīvojis kļūmi, Kolhauns vilcinājās nospiest mēlīti, iekams nebūs piejājis drošā atstatumā.

Kamēr Kolhauns tā svārstījās, bērais pēkšņi pazuda krūmos.

To kapteinis nebija gaidījis. Vajāšanu nācās sākt no jauna. Viņš tuvojās labi, pāt ļoti labi pazīstamai vietai, kur bija izlietas asinis.

Citā gadījumā viņš nebūtu spēris ne kāju uz to pusi, bet ta­gad, kad Kolhaunu māca saltas bailes no nākotnes, nebija īstā reize kavēties pagātnes atmiņās. Vienīgi sagūstot dīvaino jāt­nieku, viņš tiktu vaļā no draudošajām briesmām un nokratītu baiļu slogu.

Kolhaunam vēlreiz izdevās panākt briesmīgo jātnieku. Pelēkā mustanga ieplestās nāsis turpat vai skāra bērā plīvojošo asti. Kap­teinis jau turēja šauteni kreisajā rokā, uzlicis labās rokas pirkstu uz mēlītes. Viņš tikai meklēja vietu, uz kuru labāk notēmēt.

Vēl mirklis, norībētu šāviens, un lode ieurbtos bēgošajā zirgā, bet tas, it kā nojautis briesmas, spēji pagriezās un, iespēris vajā­tāja mustangam pa purnu, joņoja prom uz citu pusi.

Šī negaidītā rīcība un bērā spalgais, naidīgais zviedziens, kas lika domāt gandrīz vai par cilvēcisku saprātu, apstulbināja Kol­haunu un viņa zirgu. Tas apstājās un palika stāvam kā iemiets, un tikai asie pieši piespieda mustangu paklausīt un auļot tālāk.

Tagad Kolhauns skubināja to vēl nežēlīgāk, jo bēglis auļ«ja nevis pa taku, bet lauzās cauri biezoknim. Te medības varēja arī beigties, un kapteinim atkal draudēja izredzes palikt tukšā.

Līdz šim Kolhauns bija domājis tikai par izrēķināšanos ar bēro. Tādu iznākumu viņš nebija paredzējis, un viņš izmisīgā ap­ņēmībā vēlreiz pacēla šauteni.

Tagad viņi atkal bija tuvu jo tuvu. Jātnieks bez galvas jau bija pa pusei lapotnes aizsegā, kas švīkstēdama sakļāvās aiz viņa. Kolhaunam neatlika nekas cits kā tēmēt bērajam gūžās.

No šautenes stobra izšļācās dūmi, un tajā pašā mirklī norībēja šāviens. Ar dobju būkšķi zemē nokrita kaut kas melns. Tas palē­cās un paripoja Kolhauna zirgam tieši zem kājām. Paripoja, taču nepalika guļam. Melnais priekšmets vēl kādu brīdi šūpojās no vienas puses uz otru.

Pelēkais mustangs iekrācās un kāpās atpakaļ. Jātnieks necil­vēcīgi iekliedzās.

Un nebija arī nekāds brīnums. Ja Kolhauns būtu lasījis Šek­spīru, viņš atkārtotu vārdus: «Liec mierā asiņainās cirtas», jo zemē gulēja cilvēka galva. Tajā vēl stingri turējās cepure ar cie­tām, apaļām malām.

Seja bija pavērsta pret Kolhaunu. Tā bija notašķīta ar asinīm, bāla un sagrumbota; acis bija vaļā, bet tās raudzījās salti kā divas sasistas stikla bumbas; starp zilajām, šķietami bezrūpīgā grimasē savilktajām lūpām vizēja balti zobi.

Skatoties šajā sejā, Kolhauns drebēja kā apšu lapa. Saruna ar šo mēmo, tomēr izteiksmīgo galvu nebija % ilga. Līdzko tā bija mitējusies šūpoties mīkstajā zālē, Kolhauns pa­grieza zirgu, iecirta piešus tam dziļi sānos un auļoja prom.

Viņš vairs nedzinās pakaļ jātniekam bez galvas. Bērais, krū­mus brīkšķinādams, gāja tālāk, bet Kolhauns drāzās atpakaļ uz Kasadelkorvo.

LXXXII NODAĻA

SAVĀDAIS SAINIS

Vecais mednieks, izkļuvis no krū­miem, jāja tālāk tik lēni, it kā viņa rīcībā vēl būtu vesela diena. Taču, ielūkojoties vērīgāk, Zeba sejā varēja lasīt nepacietību. Viņš sēdēja seglos sasprindzis un uzmanīgi skatījās uz priekšu.

Uz Kolhauna atstātajām «zīmēm» Zebs retu reizi paraudzījās ar acs kaktiņu. Vecā ķēve gāja pa pēdām bez skubināšanas.

Bet ne jau tāpēc Zebs turējās tālāk, jo viņš taču labprātāk ne­būtu izlaidis Kolhaunu no redzesloka. Bet tagad Kolhauns varētu ieraudzīt viņu un viņa labajam nodomam būtu svītra pāri. To pa­turot vērā, Zebs vairāk paļāvās uz savu prātu nekā uz jūtām.

Jādams lēni un uzmanīgi, viņš beidzot nonāca vietā, kur Kol­haunam bija parādījusies mirāža.

Zebs neko tādu neredzēja. Mirāža bija nozudusi, un debesis tagad sniedzās uz leju līdz pašai prērijai, kur to zilums saplūda ar zāles zaļumu taisnā līnijā.

Tomēr mednieks ieraudzīja kaut ko tādu, kas pārsteidza viņu ne mazāk kā spoka parādīšanās, — divas sajaukušās zirgu pēdas. Vienas piederēja Kolhauna jaunajam zirgam, jo Zebs jau bija tās izmērījis. Apakšējās pēdas viņš pazina tik labi, it kā tās būtu atstājusi viņa paša ķēve. ,

— Tas nelietis tomēr sameklējis viņu! — Zebs teica, aplūko­dams divkāršās pēdas. — Bet tas vēl nenozīmē, — Zebs turpināja, gari stiepdams vārdus, — ka viņš ir noķēris jātnieku. Bet ej nu sazini… Var jau gadīties, ka ir noķēris. Kazi vai mustangs ne­pielaida šo pavisai klāt, redzēdams, ka otrs ir no tās pašas sugas. Un ja tā… ek … ja tā . .. Bet ko es te stāvu kā muļķis? Laika ir maz. Ja Kolhūnam laimējies panākt jātnieku bez galvas un da­būt no. šā to, ko viņam vajag, tad es varu palikt ar garu degunu.

Jāpasteidzas. Nur kusties, vecenīt, un parādi, ka vari panākt to pelēko zirgu, kas skrējis te pirms pusstundas. Parādi tagad, ka tu māki lobt ne sliktāk par šiem, kad vajag. Nu-ū!

Vecais mednieks iegrūda ķēvei sānos vienīgo piesi, un tā sāka rikšot. Viņš negribēja jāt ātrāk, nekā ļāva piesardzība, un visu laiku acīgi raudzījās uz priekšu.

-— Pēc pēdām, — Zebs prātoja, — es varu tīri labi noteikt, kur tās izvedīs. Visi ceļi it kā saiet kopā tur. Pa šo ceļu jājis arī viņš, nabaga jauneklis, kuram vairs nav lemts atgriezties. Nu, ko tur lai dara. Ja nav iespējams atdot viņam dzīvību, jāatmaksā tam riebeklim, kas viņu nogalējis. Svētajos rakstos ir sacīts: «Aci pret aci, zobu pret zobu!» Es ceru, ka man izdosies aizvērt viņam acis un izlauzt ilkņus. Rau, tur viņš jāj! Un jātnieks bez galvas arī, lai velns par stenderi! Abi pilnos auļos. Zvēru, ka pelēkais mustangs panāks bēro. Viņi nejāj šurp, tā ka mums nav nekāda vajadzība slēpties, vecenīt. Stāvi rāmi! Ja kustēsimies, viņš mūs var ieraudzīt. Nebaidies. Viņš ir pārāk aizņemts _ar savu spēlīti, lai lūrētu apkārt, viņš redz tikai to, kas priekšā. A, tā jau es do­māju — taisni pa stigu ko nagi nes. Nu, manu ķēvīt, čāpājam tālāk!

Nenolaižot acu no stigas, Zebs aizjāja līdz krūmiem. Kaut gan vajātājs jau sen bija pazudis līkumā, vecais mednieks joprojām turējās stigas malā augošo krūmu aizsegā.

Šāviens Zebu sevišķi nepārsteidza. Viņš bija gaidījis .to jau pašā vajāšanas sākumā un brīnījās, ka tas nav atskanējis agrāk. Kad šāviens beidzot norībēja, Zebs nešaubīgi pateica, kas bijis šāvējs.

Zebu vairāk pārsteidza tas, ka dažas minūtes pēc šāviena Kol­hauns kā plēsts drāzās atpakaļ. Viņš bēga!

— Atkal jāj atpakaļ un tik ātri! — Zebs nomurmināja. — Jo­cīgi gan! Kaut kas nav, kā vajag, jādomā. Drāž tā, it kā pats ne­labais mītu viņam uz papēžiem. Varbūt viņi apmainījušies lomām un pats bezgalvainais dzenas viņam pakaļ. Nudien tā rādās. Es nežēlotu sudraba dolāru, lai papriecātos par tādu skatu. Ha-ha-ha!

Mednieks jau laikus bija nokāpis zemē un kopā ar ķēvi paslē­pies krūmos, lai viņus neieraudzītu bēgošais jātnieks, kuram drīz vajadzēja joņot garām.

Bet Kolhauns drāzās tik ātri un izskatījās tik apjucis, ka viņš diezin vai būtu pamanījis Zebu pat tad, ja tas būtu stāvējis at­klātā vietā.

«Lai velns par stenderi!» mednieks iesaucās domās, ieraudzī­jis tuvumā šausmu izķēmoto seju. «Ja nelabais nedzenas viņam pakaļ, tad tas ir viņā pašā. Savu mūžu neesmu redzējis bāisml- gāku ģīmi. 2ēl tās sievietes, kuru viņš apņems par sievu. Nabaga mis Peintdekstere! Ceru, ka viņai izdosies atkratīties no tāda šaus- moņa, kas taisās kļūt par viņas kungu un noteicēju. Bet kas galu galā ir noticis? Neviens viņam neseko, bet šis ļeko tālāk. Uz ku­rieni viņš laižas? Būs jāpaskatās.»

—    Atkal uz mājām! — Zebs iesaucās, izjājis no krūmiem un redzēdams, ka Kolhauns auļo uz Kasadelkorvo. — Atkal uz mā­jām, skaidra bilde. Nu, vecenīt, — viņš, turpināja, kad pelēkais mustangs gandrīz vairs nebija redzams, — mēs abi jāsim uz otru pusi. Mums jādabū zināt, ko viņš tur šāvis.

Pēc desmit minūtēm Zebs nokāpa no ķēves un pacēla no ze­mes priekšmetu, kuram bez trīsām, pat bez riebuma nevarētu pie­skarties viscietsirdīgākais cilvēks.

Vecais mednieks nebaidījās. Viņš pacēla galvu, kuru pazina ļoti labi. Kaut gan seja bija pārvērsta un klāta ar asinīm, tā vi­ņam bija ļoti ļoti dārga. Viņš bija mīlējis šo galvu, kad tā bija piederējusi puisēnam, viņš saudzīgi turēja to rokās tagad, kad tā nepiederēja nevienam.

Zebs mēģināja noņemt platmali. Tas viņam neizdevās. Galva bija tā piemilzusi, ka platmalei apsietā lente gandrīz vai plīsa pušu. Turēdams galvu sev priekšā, vecais vīrs maigi raudzījās pazīstamajā sejā.

—    Ak dievs, ak dievs! — viņš teica. — Kas tā par dāvanu tēvam, nemaz nerunājot par māsu! Nenesīšu to prom no šejie­nes. Labāk būs, ja aprakšu to tepat un neteikšu nevienam neko. Nē, sasodīta būšana, kas man nāk prātā! Tā būs vajadzīga tiesai kā liecinieks.

Zebs attina savu novalkāto segu un rūpīgi ievīstīja tajā galvu. Tad, pakāris savādo vīstokli pie seglu loka, viņš uzkāpa ķēvei mugurā un domīgs jāja atpakaļ.

LXXXIII N O D A Ļ A LIKUMA SARGI

Trešajā dienā pēc tam, kad Moriss Džeralds bija nokļuvis cietumā, karstumi nokriteās un viņš beidza murgot. Ceturtajā dienā viņš bija gandrīz vesels. Piektajā dienā bija paredzēta tiesa.

Teksasā, kur cilvēku var apsūdzēt, notiesāt un bez garas runāšanas pakārt divdesmit četru stundu laikā, tāda steiga nelie­kas nekas sevišķs.

Morisa daudzie ienaidnieki kaut kādu savu apsvērumu dēļ visādi centās paātrināt notikumus, bet viņa nedaudzajiem drau­giem trūka spēka stāties pretī.

Iedzīvotāji, kā parasts, paklausot mūžsenajai frāzei «izlietās asims sauc pēc atmaksas», prasīja nekavējoties sākt tiesāšanu.

Atrās tiesas piekritējiem negaidot talkā nāca kāds apstāklis. Augstākā tiesa tieši tajā laikā apbraukāja savu apgabalu, un Indžas fortam paredzētās dienas saskanēja ar šo laiku.

Tādējādi kļuva it kā nepieciešams izskatīt Morisa Džeralda lietu kopā ar citām krimināllietām tieši tajās dienās. Tā kā ne­viens neiebilda un nelūdza tiesu atlikt, bija paredzēts lietu izska­tīt šā mēneša piecpadsmitajā datumā.

Varēja gadīties, ka apsūdzētajam ievajagas aizstāvja palīdzī­bas. Kolonijā tāda speciālista nebija, jo garajās mantijās tērptie džentlmeņi mēdza braukāt kopā ar tiesu, bet tā vēl nebija ieradu­sies. Un tomēr kolonijā parādījās jurists, «apgabala padomde­vējs», kas bija braucis šurp no Sanantonio, lai aizstāvētu mus­tangu mednieku. Viņš bija ieradies no laba prāta!

Šādu rīcību varētu uzskatīt par jurista cēlsirdības izpausmi vai par cenšanos iegūt popularitāti pirms kongresa vēlēšanām, ja neklīstu valodas, ka doties šajā ceļojumā viņu pamudinājis daiļas rociņas pasniegts zelts.

Kad līst, tad līst. Šī teksasiešu paruna, kurai sakars ar nokriš­ņiem, šoreiz bija attiecināma uz juristiem. Dienu pirms mustangu mednieka tiesas Indžas fortā ieradās otrs cilvēks, kas vēlējās aiz­stāvēt ieslodzīto.

Šis džentlmenis bija mērojis vēl garāku ceļu: viņš bija at­braucis pāri Atlantijas okeānam no pašas Smaragda Salas galvas­pilsētas. Viņš bija atbraucis tikai tādēļ, lai tiktos ar apsūdzēto. Dublinas advokāts, nolicis Oberdofera viesnīcā mantas un apjau­tājies par Morisu Džeraldu, bija ne mazumu pārsteigts, uzzinot, ka jaunais īrs sēž cietumā. Vēl vairāk viņu pārsteidza apcietinā­šanas iemesls.

— Ko? Mistera Džeralda dēls tiek apvainots slepkavībā? Bala- has pils un skaistā parka mantinieks! Man ir līdzi visi dokumenti. Vediet'mani pie viņa.

Kaut gan Oberdoferam bija aizdomas, ka jaunais viesis ir vāj­prātīgs, viņš tomēr norīkoja kalpu, lai tas pavada atbraucēju līdz virssardzes telpai. •

Ja īru jurists arī bija vājprātīgs, viņa trakuma bija sistēma. Viņam ne tikai neliedza runāt ar ieslodzīto: viņam pat atļāva

to apmeklēt, kad vien ienāk prātā. Viņš bija novicinājis majo­ram gar degunu kādu papīru, un tas bija devis viņam šīs privi­lēģijas, kā arī palīdzējis nodibināt draudzīgas attiecības ar advo­kātu no Sanantonio.

Fortā, kolonijā un apkārtējās plantācijās nerimās pārrunas par īru advokāta ierašanos šajā izšķirošajā brīdī. «Uz ātru roku» bārā murdēja kā stropā, jo viss no saimnieka dzirdētais tikai iekvēlināja interesi par svešo.

Aizokeāna likuma sargs palika uzticīgs sava aroda tradī­cijām. Ja neskaita pirmajā pārsteiguma brīdī aušīgi izmestos vār­dus, vēlāk viņš neizgāzās ne reizi un bija mēms kā bēguma at­stāta austere.

Un nebija arī daudz laika kulstīt mēli. Nākamajā dienā pēc advokāta'ierašanās bija jānotiek tiesai. Advokāts pavadīja laiku vai nu virssardzes telpā kopā ar cietumnieku, vai ieslēdzies kopā ar aizstāvi no Sanantonio.

Paklīda baumas, ka Moriss Džeralds pastāstījis viņam kaut ko neticamu, taču stāsta saturs palika noslēpums, un kolonijas iedzī­votāji dega nepacietībā uzzināt sīkumus.

Tikai viens cilvēks varēja to zināt — Zebs Stamps, bet viņš nekur nerādījās. Vienu pašu reizi viņu redzēja sarunājamies ar īru juristu. Pēc tam mednieks pazuda, un visi domāja, ka viņš, kā parasts, devies brieža, lāča vai meža tītara medībās.

Tomēr visi bija alojušies. Šoreiz Zebs neklaiņāja pa mežiem, lai kaut ko noķertu vai nošautu. Viņš kaut ko gan vajāja, bet tas bija gluži cits zvērs, tāds, kāds nav atrodams ne uz zemes, ne gaisā, — jātnieks bez galvas.

LXXXIV NODAĻA

MĪLOŠAIS MĀSASDĒLS

Viņu tiesās rīt, rīt, paldies dievam!

 Neiedomājami, ka līdz tam laikam kāds varētu dabūt rokā to nolādēto radījumu. Cerēsim, ka tas ne­kad nenotiks.

Tas ir vienīgais, no kā man jābaidās. Lai pamēģina pierādīt bez tā. Lai mani pašu pakar, ja es to zinu!

Dīvaini, kas tam īru mahinatoram te meklējams? Tāpat tam zellim no Sanantonio. Interesanti, kas viņus atsūtījis un kāpēc? Varbūt šiem pasolīta liela nauda …

Lai velns viņus parauj! Man nav bail no viņiem. Ko citu viņi var izgudrot? Tikai to, ka Džeralds ir vainīgs. Visi pierādījumi ir pret viņu, un visi tā domā. Viņi to notiesās.

Tikai Zebs Stamps tā nedomā. Aizdomu pilnā vecā čūska! Viņš nekur nav atrodams. Interesanti, kur viņš pazudis? Stāsta, ka me­dījot. Tā kā nevarētu būt. Bet ja nu Zebs medī viņu? Un ja viņš to noķer? .. .

Es pats vēlreiz pamēģinātu, bet nu jau ir par vēlu. Rītvakar viss būs cauri, un, ja vēlāk sāks rakņāties… Lai! Jānostrādā tā, lai tagad viss būtu kārtībā. Gan redzēs, kā būs vēlāk. Ja vienu pakārs par slepkavību, diez vai kādam nāks prātā apvainot otru. Pat ja atklātos kaut kas aizdomīgs. Viņi vairītos no tiesas, jo tas nozīmētu apsūdzēt pašiem sevi.

Man šķiet, ka uz regulatoriem es varu paļauties. Sems Men­lij s pats liekas diezgan pārliecināts. Kad pastāstīju, ko biju dzir­dējis tajā naktī, viņam izgaisa visas šaubas. Es pastāstīju maķe­nīt vairāk, nekā biju dzirdējis.

Nolādēts! Bet kas bijis, tas izbijis. Viņa bija aizgājusi uz sa­tikšanos, un ar to ir jāsamierinās. Viņa vairs nemūžam nesatiks savu Morisu, tas ir skaidrs. Ja nu vienīgi viņā saulē… Nu, bet tas būs atkarīgs no viņas pašas.

Es nedomāju, ka starp viņiem būtu bijis kaut kas nopietns. Lai cik mežonīgas ir Luīzas izdarības, viņa tomēr nav no tādām. Varbūt tā patiesi bijusi, kā sacīja tā dzeltenā kalpone, tikai patei­cība. Nē, nē! Tas ir izslēgts. Aiz pateicības neviens nakts vidū nekāps laukā no gultas un neskries uz satikšanos dārza dziļumā. Viņa mīl Morisu, viņa mīl Morisu! Pie visiem velniem, lai mīl vesela! Viņš tik un tā nepiederēs Luīzai. Viņa to nekad vairs ne­redzēs, ja tiepsies tāpat kā līdz šim. Un tas nāks viņam par ļaunu. Viens Luīzas vārds, un viņš šūposies cilpā.

Divas reizes viņa mani jau ir atraidījusi. Tfešā reize būs pē­dējā. Vēl viens atteikums, un es parādīšu savu varu. Ne tikai tas īru avantūrists saņems pēc nopelniem. Viņa būs vainīga Morisa nāvē, un plantācija, māja, nēģeri — viss… Ak, tēvocīt Vudlij, kā es gribētu tevi redzēt.»

Tā domāja Kasijs Kolhauns savas istabas vientulībā.

Viņu iztraucēja Vudlijs Poindeksters. Nobēdājies, kluss viņš bija klīdis pa Kasadelkorvo gaiteņiem un nejauši, bez jebkāda iepriekšēja nodoma iegriezies māsasdēla istabā.

— Tu gribēji mani redzēt, Kasij?

Satriektā cilvēka balsī skanēja pazemība, gandrīz vai godde­vība. Lepnais Poindeksters, kura priekšā kādreiz bija drebejuši divsimt vergi, tagad stāvēja pats sava pavēlnieka priekšā. Tiesa, tas gan bija viņa radinieks, viņa māsas dēls, bet no tā Poindek- steram nekļuva vieglāk.

—    Es gribu parunāt ar jums par Lū, — atbildēja Kolhauns.

Tā bija tieši tā tēma, no kuras Vudlijs Poindeksters labprāt

būtu izvairījies. Viņš baidījās pat domāt par to, kur nu vēl ap­spriest to, pie tam ar šo cilvēku.

Taču Poindeksters nenodeva savu pārsteigumu. Visi iepriekšē­jās dienas notikumi bija likuši nojaust, ka tādai sarunai jānotiek un kāda būs tās tēma.

Tonis, kādā Kolhauns sāka sarunu, nevēstīja nekā laba. Tajā izskanēja drīzāk prasība nekā lūgums.

—    Par Lū? Tieši ko? — izlikdamies mierīgs, jautāja Poindek­sters.

—    Redziet… — Kolhauns teica nedroši, it kā viņam būtu grūti sākt sarunu. — Es … es gribēju …

—   Man, — izmantodams māsasdēla svārstīšanos, iestarpināja plantators, — man pagaidām negribētos runāt par viņu.

To viņš pateica gandrīz lūdzoši.

—   Kāpēc ne, tēvoc? — jau noteiktāk jautāja Kolhauns, pretes­tības iedrošināts.

—    Tu taču zini, kāpēc.

—    Es saprotu, brīdis ir smags. Nabaga Henrijs ir pazudis… domā, ka… Bet galu galā viņš vēl var atgriezties, un viss atkal būs labi.

—   Nekad! Mēs nekad vairs neredzēsim viņu, ne dzīvu, ne mi­rušu. Man vairs nav dēla!

—    Jums ir meita, bet viņa …

—    Ir apkaunojusi mani!

—    Es tam neticu, tēvoc, nē.

—    Ko tad nozīmē viss, ko esmu dzirdējis un pats savām acīm redzējis? Kas viņai lika jāt divdesmit jūdzes uz vienkārša zirgu tirgotāja būdu un stāvēt pie viņa gultas? Ak dievs! Un kas viņu spieda glābt viņu… viņu, mana dēla, viņas brāļa slepkavu? Ak dievs!

—    Viņas pašas stāsts visu izskaidro. (Kolhauns pats tam ne­ticēja.) Otrs fakts arī ir saprotams. Katra sieviete būtu rīkojusies tāpat, vismaz tāda kā Lū.

—    Te naVjnevienas viņai līdzīgas. To saku es, viņas tēvs. Ak, kaut es spētu ticēt tam, ko tu saki! Mana nabaga meita! Viņa man vēl dārgāka tagad, kad esmu pazaudējis dēlu!

— Tikai viņa var atrast jums dēlu, cilvēku, kas jums jau tuvs un kas apsola ja ne pilnīgi aizstāt, tad vismaz censties, cik spēka, aizstāt bojā gājušo. Es negribu uzdot jums mīklas, tēvoci Vudlij. Jūs zināt, ko es domāju. Es gribu, lai Lū būtu mana.

Izdzirdot pēdējos vārdus, plantators neizskatījās pārsteigts. Viņš bija to gaidījis. Varēja noprast, ka šis piedāvājums viņu neiepriecina.

Tas varēja likties dīvaini. Līdz pašam pēdējam laikam Poin­deksters bija stāvējis par šīm laulībām un ne vienu reizi vien ļoti smalkjūtīgi bija mēģinājis pierunāt meitu.

Pirms pārcelšanās uz Teksasu viņš bija slikti pazinis savu mā­sasdēlu. Kopš pilngadības sasniegšanas dienas Kolhauns bija dzī­vojis Misisipi štatā un lielāko daļu laika pavadījis izvirtušajā pil­sētā Jaunorleānā. Tēvocis bija redzējis māsasdēlu pavisam ne­jauši, kad tas bija apmeklējis plantāciju Luiziānā. Bet vēlāk, kad Luīza no bērna bija izaugusi par skaistu meiteni, Kolhauns ciemojās biežāk un ar katru reizi ilgāk.

Tad viņš piedalījās karagājienā uz Meksiku, kur viņš gada laikā uzdienēja līdz kapteinim. Pēc uzvarām kaujas laukā Kol­hauns atgriezās mājās pilns apņēmības gūt uzvaru arī mīlestībā — iekarot kreolietes sirdi.

No tā laika viņš visvairāk dzīvoja pie sava tēvoča. Meitenei Kolhauns ne visai patika, toties tēvam viņš bija gaidīts viesis.

Kādreiz bagātais plantators bija nonācis trūkumā. Viņu bija iedzinusi parādos izšķērdība. Māsasdēla nauda palīdzēja Poindek- steram tikt uz kājām, un viņš atkal kļuva bagāts.

Vecie kaimiņi joprojām cienīja Vudliju Poindeksteru, un ne­vienam pat sapņos nerādījās, ka viņš ir atkarīgs no sava māsas­dēla. Kolhauns savukārt atturējās plātīties, ka viņš aizdod naudu.

Tikai pēc pārcelšanās uz Teksasu starp viņiem sāka veidoties īpatnējās aizdevēja un parādnieka attiecības. Tās kļuva redzamā­kas pēc pāris veltīgiem Kolhauna mēģinājumiem izlūgties Luīzas roku.

Tagad plantatoram bija iespēja labāk iepazīt māsasdēla rak­sturu, un pēc ierašanās Kasadelkorvo viņa vilšanās ar katru dienu auga augumā. Kolhauna strīds ar mustangu mednieku nevairoja viņa tēvoča cieņu, kaut gan viņš kā radinieks bija spiests nostā­ties māsasdēla pusē. Šie apstākļi bija mainījuši Poindekstera uz­skatus, un, kaut gan Luīzas un Kolhauna laulības solīja daudz priekšrocību, tagad vecais plantators bija pret tām. Šaubas varbūt vairāk nekā bēdas par zaudēto dēlu diktēja viņa atbildi. Bija vēl citi apstākļi, kas vairoja viņa nepatiku pret māsasdēlu un padarīja šīs laulības nevēlamas, kaut gan tās būtu izdevīgas.

—    Ja es saprotu tevi pareizi, Kasij, tad tu runā par kāzām. Nav īstais laiks domāt par to, kad mājā sēras. Ja par to uzzinās kolonijā, tur sacelsies skandāls.

—    Jūs mani pārprotat, tēvoc. Es nedomāju par kāzām, vismaz pašlaik ne. Es tikai vēlos būt drošs, un tad varētu arī gaidīt pie­mērotāku brīdi.

—    Es tevi nesaprotu, Kaš.

—    Jūs visu sapratīsiet, tikai uzklausiet mani.

—    Runā.

—    Lūk, ko es gribu teikt. Esmu nolēmis precēties. Kā jūs zināt, man jau tuvu pie trīsdesmit, un vīrietim šajos gados jau sāk apnikt skraidīšana pa pasauli. Esmu velnišķi noguris no tās, un man nav vēlēšanās ilgāk dzīvot vecpuisī. Es gribu, lai Lū būtu mana sieva. Steigties mums nevajag. Vienīgais, kas man nepie­ciešams, ir viņas solījums. Tam jābūt parakstītam un apzīmogo­tam, lai nepaliktu vairs nekādu neskaidrību. Es gribu nokārtot to. Kad šīs nepatikšanas būs pāri, būs atliku likām laika izrunāties par kāzām un par šādām tādām lietām.

Vārds «nepatikšanas», tāpat kā visa šī lietišķā runa, grieza ausīs tēvam, kas sēroja par savu nogalināto dēlu. Pamodās Vud- lija Poindekstera lepnums un no tā nešķiramais sašutums.

Taču drīz šīs jūtas pierima. Vienā pusē viņš redzēja zemi, ver­gus, bagātību un stāvokli sabiedrībā, otrā — nabadzību, kas šķita bojā eja. Un tomēr Poindeksters nebija padevies, kā varēja lik­ties no viņa atbildes.

—    Tas ir jauki, Kasij, ka tu biji. tik atklāts. Taču es neesmu ievērojis, ka mana meita būtu labvēlīgi noskaņota pret tevi. Tu saki, ka gribot, lai viņa kļūst tava sieva. Bet vai viņa grib, lai tu kļūtu viņas vīrs? Manuprāt, to vajadzētu ņemt vērā.

—    Es domāju, tēvoc, ka tas lielā mērā būs atkarīgs no jums. Jūs esat Lū tēvs. Vai tad jūs nevarat viņu pierunāt?

—    Es par to neesmu pārliecināts. Viņa nav no tiem, kurus var pierunāt, lai viņi rīkojas pret savu gribu. Tu, Kaš, zini to tikpat labi kā es.

—    Es zinu tikai to, ka esmu nolēmis «pietauvoties», kā saka jūrnieki, un padarīt Lū par Kasadelkorvo saimnieci. Otras tādas kā viņa nav ne kolonijā, ne visā Teksasā.

Vudlijam Poindeksteram iekšā viss sagriezās no šīs nekaunīgās , runāšanas. Pirmo reizi viņam bija pateikts, ka viņš nav Kasadel­korvo saimnieks! Viņš bija sapratis mājienu.

Un Poindeksters atkal iedomājās zemi, vergus, bagātību, stā­vokli sabiedrībā, bet no otras puses — nabadzības rēgu un paze­mojumu pasaules acīs …

' Pēdējais šķita briesmīgs, kaut gan ne tik briesmīgs kā viņa priekšā stāvošais cilvēks, paša māsasdēls, kas tīkoja kļūt par viņa dēlu.

Prātam neapsveramu iemeslu dēļ dievs nereti ļauj uzvarēt vel­nam. Tā notika arī šoreiz. Labais Poindekstera sirdī padevās ļau­najam. Viņš apsolīja palīdzēt māsasdēlam izpostīt savas meitas

laimi… *

* *

—    Lū!

—    Jā, tēt?

—    Es atnācu tev kaut ko lūgt.

—    Ko, tēt?

—   Tu zini, ka tavs brālēns Kašs mīl tevi. Viņš ir gatavs mirt par tevi un lūdz tavu roku.

—    Bet es negribu precēties ar viņu. Nē, tēt, labāk es nomiršu pirmā. Uzpūtīgais nelietis! Es zinu, ko tas nozīmē. Un viņš atsū­tījis tevi ar šo piedāvājumu! Aiznes viņam atbildi, ka drīzāk esmu gatava aizskriet prērijā un pelnīt maizi ar savvaļas zirgu medī­bām nekā kļūt viņa sieva. Pasaki viņam to.

—    Paklausies, meitiņ, tu droši vien nezini…

—    Ka mans brālēns ir tavs kreditors? Es zinu visu, dārgo tēt. Bet es zinu arī to, ka tu esi Vudlijs Poindeksters un es — tava meita.

Smalkjūtīgais mājiens panāca vēlamo rezultātu. Plantatorā sa­slējās bijusī pašcieņa, un viņš atbildēja:

—    Mīļā Luīza! Cik tu esi līdzīga savai mātei! Es šaubījos par tevi. Piedod, manu labo meitiņ! Aizmirsīsim pagātni. Dari, kā zini. Ja gribi, atsaki viņam.

LXXXV N O D A Ļ A

LABAIS BRĀLĒNS

Luīza pilnā mērā izmantoja brīvību, ko viņai bija atļāvis tēvs. Jau pēc nepilnas stundas viņa bez kādiem aplinkiem bija atteikusi Kol­haunam.

Tas bija viņa trešais bildinājums. Pirmās divas reizes viņš bija runājis caur puķēm, nenostādot jautājumu tieši.

Atbilde pēc trešā bildinājuma liecināja, ka tā ir galīga. Tas bija vienkāršs «nē», kuram sekoja izteiksmīgs «nekad», — atbilde bez jebkādas izlocīšanās vai taisnošanās.

Kolhauns uzklausīja to it kā bez sevišķa izbrīna. Visticamā­kais, ka viņš bija to gaidījis.

Kolhauns neļāvās izmisumam, kā mēdz notikt līdzīgos gadīju­mos: viņa sejā nenotaīsēja ne muskulis, viņa vaigi nenobālēja. Vērotājam no malas Kolhauns drīzāk atgādinātu lēcienam sagata­vojušos jaguāru. Viņa skatiens likās sakām: «Nepaies ne minūte, kad tu man dziedāsi citu dziesmiņu.»

Skaļi viņš teica:

—    Tu taču nesaki to nopietni, Lū?

—    Pilnīgi nopietni, ser. Vai tad tas izklausījās pēc joka?

—    Izklausījās tā, it kā tu nemaz nebūtu papūlējusies padomāt.

—    Par ko?

—    Par daudz ko.

—    Tieši par ko?

—    Vispirms par to, kā es tevi mīlu.

Luīza neatbildēja.

—    Mīlu tā, — Kolhauns turpināja tādā kā skaidrojošā, tādā kā lūdzošā tonī, — kā neviens un nekad vēl nav mīlējis. Šīs jūtas ir stiprākas par mani, un tās var mirt tikai līdz ar mani. Tās neiz- dzisīs pat līdz ar tavu nāvi.

Kolhauns apklusa, taču atbildi nesagaidīja.

—    Nav vērts stāstīt par manu mīlestību. Tā uzliesmoja tajā pašā dienā — kur nu, tajā pašā stundā —, kad es pirmo reizi ieraudzīju tevi. Nevar teikt, ,ka ar laiku tā būtu kļuvusi stiprāka. Tas nemaz nevarēja notikt. Kad es pirmo reizi ierados tava tēva mājā — nu jau ir pagājuši seši gadi —, līdzko biju nokāpis no zirga, tu uzaicināji mani pastaigāties pa dārzu, kamēr būs gata­vas pusdienas. Toreiz tu biji pusaudze, Lū, bet jau skaista kā sie­viete, tāda kā patlaban. Tava bērnišķīgā čalošana atstāja uz mani iespaidu, kuru nav spējis izdzēst ne laiks, ne attālums, ne arī uzdzīve. " * ~

Kreoliete joprojām klausījās, kaut gan neizrādīja to. Šie ska­nīgie, nopietnie un glaimojošie vārdi nevarēja atstāt sievieti vien­aldzīgu. Ar tādām runām Lucifers bija panācis visu, ko vēlējās. Luīzas skatienā jautās ja ne atzinība, tad vismaz līdzjūtība. Tomēr viņa klusēja, kā klusējusi,

Kolhauns runāja tālāk:

—    Jā, Lū, tas ir taisnība. Esmu to pārbaudījis ar visiem trim. Seši gadi ir diezgan ilgs laiks. Misisipi no Meksikas šķir prāvs attālums, un es devos prom, tikai lai aizmirstu tevi. Tas nelīdzēja, un atgriezies es metos uzdzīves virpulī. Jaunorleāna to atceras. Es neteikšu, ka mana kaislība būtu kļuvusi stiprāka. Es jau teicu, ka tā nebija. Kopš tās stundas, kad tu saņēmi manu roku un no­sauci mani par brālēnu — ak, tu nosauci mani par mīļo brālēnu, Lū, — kopš tās stundas manas jūtas nav mainījušās ne par matu. Greizsirdīgs gan es kļuvu, jā, tik greizsirdīgs, ka būtu varējis tevi vai nogalināt.

—    Apžēlojies, kā tu runā! Tas ir pat aušīgi!

—    Un tomēr tas ir nopietni. Reizēm es biju tik greizsirdīgs uz tevi, ka tikai ar pūlēm valdījos. Es taču nevaru kļūt citāds.

—    Es neko nevaru tev līdzēt, brālēn. Es nekad neesmu devusi tev iemeslu domāt…

—    Es zinu, ko tu gribi teikt. Vari paturēt šos vārdus pie sevis. Es pateikšu tavā vietā: «Domāt, ka es tevi mīlu.» Šie vārdi tev bija uz mēles. Es nesaku, ka tu mani būtu mīlējusi, — Kolhauns turpināja aizvien izmisīgāk. — Es nepiedošu to, ka tu mani tā kārdināji. Vainīgs vai nu dievs, kas devis tev tādu skaistumu, vai velns, kas licis to uzlūkot.

—    Tavi vārdi mani tikai sāpina. Es nedomāju, ka tu mēģinātu man glaimot. Tu runā pārāk nopietni. Bet tā ir iedoma, brālēn Kasij, no kuras tu itin viegli vari tikt vaļā. Ir vēl citas, par mani skaistākas sievietes, un daudzas justos pagodinātas ar tādām ru­nām. Kāpēc tu neuzrunā viņas?

—    Kāpēc? — kā atbalss atsaucās Kolhauns. — Cik muļķīgs jautājums!

—    Es vēlreiz atkārtoju šo jautājumu. Tas nav muļķīgs. Veltīgi tu esi man pieķēries. Būšu pilnīgi atklāta, Kasij. Es nemīlu … es nevaru mīlēt tevi.

—    Tātad tu neprecēsies ar mani?

—    Tas nu gan ir muļķīgs jautājums. Es jau teicu, ka nemīlu tevi. Ar to, man šķiet, pietiek.

—    Bet es teicu, ka mīlu tevi. Tas ir tikai viens iemesls, kādēļ es gribu, lai tu kļūtu mana sieva. Bet ir vēl citi iemesli. Vai tos tu negribi zinātt

To jautājot, Kolhauna balsī vairs nebija ne miņas no pazemī­bas. Acis viņam atkal zvēroja kā jaguāram.

—    Tu teici, ka esot vēl citi iemesli. Nosauc tos. Nekautrējies, es nebaidos uzklausīt.

—    Ak tā? — Kolhauns nicinoši teica. — Tu nebaidies, jā?

—    Nē. No kā lai es baidītos?

—    Es neteikšu, ka tev būtu jābaidās, bet tavam tēvam gan.

—    Es gribu zināt, no kā. Kas attiecas uz. viņu, tas tādā pašā mērā skar arī mani. Es esmu viņa meita un tagad, ak vai, viņa vienīgais … Runā vien, brālēn Kolhaun. Kāda nelaime tad viņam draud?

—    Tā nav nelaime, Lū, tās ir lielas nepatikšanas. Grūtības, ar kurām viņš vairs nespēj tikt galā. Tu spied mani runāt par lietām, par kurām tev neko nevajadzētu zināt.

—    Tiešām? Tu maldies, brālēn Kaš. Es jau zinu visu. Man ir zināms, ka tēvs iestidzis parādos un ka tu esi aizdevis viņam naudu. Kā es varēju to nemanīt? Iedomība, kas rakstīta tavā sejā, tava augstprātība, kuru tu izrādi katru mīļu brīdi un arī kalpu klātbūtnē, pat viņiem bija pietiekams pierādījums, ka kaut kas nav kārtībā. Tu esi Kasadelkorvo saimnieks. Es to zinu. Bet man tu neesi nekāds noteicējs.

Kolhaunam dūša saskrēja papēžos, dzirdot tik izaicinošu runu. Trumpis, uz kuru viņš bija licis tādas cerības, acīmredzot nelīdzēs.

—    Jā, tā ir, — viņš izsmējīgi atteica. — Labi. Ja man nav nekāda teikšana par tavu sirdi, tad tava laime gan ir vai arī būs manās rokās. Es pazīstu to necienīgo suni, kas piespiedis tevi no­raidīt …

—    Kurš tas ir?

—    Tavu svētu nevainību!

—    Es tiešām nezinu, ja vien tu nesauc pats sevi par necienīgu suni. Tādā gadījumā es tev piekrītu. Apzīmējums ir pārāk reāls, lai varētu kļūdīties.

—    Lai tā būtu, — Kolhauns teica, pietvīkdams aiz dusmām, bet vēl joprojām valdīdamies. — Tā Јā tu esi tik sliktās domās par mani, es diez vai daudz zaudēšu tavās acīs, ja nepastāstīšu, ko es gribu izdarīt ar tevi.

—   Izdarīt ar mani? Esi gan tu pašpārliecināts, brālēn Kaš! Tu runā tā, it kā es būtu tava protežē vai verdzene. Es neesmu ne viena, ne otra!

Izbijies Luīzas sašutuma, Kolhauns apklusa.

—    Gribētos zināt, — meitene turpināja, — ar. ko tu man draudi. Saki, — ko tu esi nodomājis darīt ar mani? Man gribētos zināt..

—    Dabūsi zināt, nebaidies.

—   Es gribu zināt! Mani palaidīs prērijā, kur deguns rāda, vai ieslēgs klosteri? Bet varbūt cietumā?

—   Pēdējais tev, bez šaubām, būtu vairāk 'pa prātam — pro­tams, ja tu būtu ietupināta kopā ar …

—   Tālāk, ser. Kāds liktenis tad mani gaida? Es degu nepacie­tībā to uzzināt.

—    Nesteidzies. Pirmais cēliens tiks izrādīts rit.

—    Tik ātri? Un kur, ja drīkst zināt?

—    Tiesā.

—    Kādā veidā, ser?

—    Tu stāvēsi tiesneša un zvērināto priekšā.

—   Tu esi apmierināts ar savām asprātībām, kaptein Kolhaun. Bet atļauj pateikt, ka man tāds humors nepatīk.

—    Atradusi humoru! Es minu tikai faktus. Rīt ir tiesas diena. Misters Moriss Džeralds vai Maksvīnijs, vai arī O'Hogertijs, vai kā nu viņu sauc, stāvēs pie tiesas galda, apvainots tava brāļa slepkavībā.

—    Meli! Moriss Džeralds nekad …

—    Nespētu pastrādāt tādu noziegumu, tu gribēji teikt? Tas vēl ir jāpierāda. Tas arī tiks pierādīts, un tavas lūpas minēs pierā­dījumus par lielu prieku visiem zvērinātajiem.

Kreoliete iepleta acis kā iztrūcināta gazele. Viņas skatienā jautās bailes, šaubas, aizdomas un neziņa.

Pagāja vairākas sekundes, iekams viņa atguva spēju runāt.

—    Es nezinu, ko tu gribi teikt, — Luīza beidzot sacīja. — Tu saki, ka mani izsauks uz tiesu. Kāpēc? Kaut gan esmu nogalinātā māsa, es nevaru piebilst nekā vairāk pie tā, ko visi runā.

—    Vari gan, pie tam vairāk nekā citi. Ne jau visi zina to, ka tu satikies dārzā ar Džeraldu tieši liktenīgajā naktī. Neviens visā pasaulē nezina labāk par tevi, kas notika šīs slepenās satikšanās laikā: kā Henrijs iejaucās, cik pārskaities bija, iedomājoties kauna traipu, kāds gulstas ne tikai uz viņa māsu, bet uz visu ģimeni, kā viņš draudēja nonāvēt vainīgo un kā nekaunīgi pieviltā sie­viete neļāva viņam to izdarīt. Neviens visā pasaulē nezina, kas notika tālāk: kā Henrijs kā muļķis skrēja pakaļ tam nekrietnelim un kādi bija viņa nodomi. Bez viņiem abiem bija vēl tikai divi cilvēki, kuriem izdevās būt viņu šķiršanās lieciniekiem.

—    Divi? Kas tie bija?

Tas tika jautāts gandrīz saltā mierā. Atbildēts tika tādā pašā tonī.

—    Viens bija Kasijs Kolhauns, otrs — Luīza Poindekstere.

Luīza nenodrebēja. Viņa nelika manīt, ka būtu pārsteigta.

Viņa izmeta tikai divus izaicinošus vārdus:

—    Un tad?

—   Un tad? — kā atbalss atsaucās Kolhauns, saīdzis, ka viņa vārdi atstājuši tik mazu iespaidu. — Man šķiet, ka tagad tu sa- prpti…

—    Ne vairāk kā agrāk.

—    Tu gribi, lai runāju tālāk?

—    Kā tev labpatīk.

—    Lai notiek. Es saku, Luīza, ka ir tikai viena iespēja, kā glābt tavu tēvu no izputēšanas un tevi pašu no kauna. Tu saproti, par ko es runāju?

—    Tagad jau drusku labāk.

—    Lai tā būtu. Tātad rit tu ieņemsi liecinieces vietu?

—   Riebīgais spiegs! Cik tu esi atbaidošs! Prom no manām acīm! Uz karstām pēdām, citādi es pasaukšu tēvu.

—    Nepūlies. Es ilgāk vairs neuzspiedīšu tev savu sabiedrību, ja tā nav tev pa prātam. Es atstāšu tevi, lai tu labi apsvērtu. Var­būt līdz tiesai tu būsi pārlikusi. Ja tā, es ceru, ka tu savlaicīgi dosi man ziņu, lai atceltu izsaukumu uz tiesu. Ar labu nakti, Lū! Es gulēšu un domāšu par tevi.

Ar šiem zobgalīgi izteiktajiem vārdiem, kas viņam pašam iedzēla gandrīz vai sāpīgāk nekā Luīzai, Kolhauns izgāja no ista­bas. Viņš izskatījās drīzāk kā izpērts, nevis kā uzvaras pacilāts.

Luīza klausījās, līdz viņa soļi noklusa gaitenī. Tad, it kā cēlais sašutums piepeši būtu saplacis, viņa atslīga krēslā un, cieši pie­spiedusi rokas pie krūtīm, mēģināja savaldīt neredzēti stiprās baiļu trīsas.

LXXXVI NODAĻA

TEKSASAS TIESA

Ir pienācis otrās dienas rīts. Rožainā ausma, pacēlusies no Rietumindijas jūras viļņiem, uzsmaida visai Teksasai. Gandrīz tajā pašā mirklī maigi sārtā gaisma noskūpsta baltās kāpas Meksikas līča krastā un sveic apmēram'simts jūras jūdzes attālo Indžas fortu.

Zvaigžņotais karogs varbūt nekad nav pieredzējis tik aizrau­jošu skatu, kāds vērojams šorīt.

Līdz ar pirmajiem ausmas stariem no visām debess pusēm uz fortu dodas jātnieki. Tie tuvojas pa diviem, pa trim, dažreiz gru­piņās pa sešiem, atjājuši un nokāpuši zemē, piesien zirgus pie latu žogiem vai arī prērijā pie mietiņiem. Tad viņi sapulcējas ba­riņos laukumā, tērzē vai klīst pa ciematu, reizumis iegriezdamies krodziņā parādīj: godu tā saimniekam.

Te salasījušies dažādu tautību un dažāda tipa cilvēki. Ir pār­stāvētas turpat vai visas Eiropas valstis, tomēr lielum lielais vai­rums no viņiem ir drukni vīri, kuru senči izspieduši indiāņus no viņu zemēm, vigvamu vietā uzcēluši koka būdas, bet pārējo mūža daļu pavadījuši, gāzdami kokus Misisipi mežos. Daži no viņiem sāka iekopt kukurūzu, citi pievērsām kokvilnas audzēšanai. Daudzi jo daudzi pārcēlās no Misisipi štata dienvidu apgabaliem uz Tek­sasu, lai tur nodarbotos ar cukura un tabakas ražošanu. Vairums no viņiem ir īsti plantatori, kaut gan netrūkst arī lopkopju un ]<fpu tirgotāju, mednieku un zirgu mijēju, veikalnieku un visādu citādu komersantu, vergu tirgotājus ieskaitot.

Te ir arī juristi, mērnieki, zemes spekulanti un dažādi neno­sakāmu profesiju darboņi, kas gatavi ielaisties jebkurā avantūrā, vienalga, vai tā būtu lopu zīmogošana, karagājiens pret koman- čiem vai piedalīšanās laupītāju sirojumos otrpus Riograndes.

Šo cilvēku apģērbi ir tikpat dažādi, cik viņu nodarbošanās. Tos mēs jau aprakstījām, jo ar tiem, kas pulcējas Indžas fortā paš­laik, mēs tikāmies Kasadelkorvo pagalmā, starpība tā, ka šodien cilvēku ir vairāk. )

Šī sapulce atšķiras no meklētāju nodaļas vēl vienā ziņā: kopā ar vīriešiem ieradušās arī sievietes — sievas, māsas un meitas. Dažas ir atjājušas un palikušas sēžam seglos. Platmales sargā viņu sejas no spožajiem saules stariem. Dažas iekārtojušās vēl ērtāk — apsēdušās zem furgonu baltajām nojumēm vai aiz ka­riešu greznajiem aizkariņiem.

Šodien notiks tiesa. Par to jau daudz runāts kolonijā. Lieki atgādināt, ka tiesās Morisu Džeraldu, kas pazīstams ar iesauku «mustangu mednieks». Tāpat nav vērts piemetināt, ka viņu ap­sūdz Henrija Poindekstera noslepkavošanā.

Šīs pašas tiesas — apgabala augstākās tiesas — iepriekšējā sesijā, kad tika izskatītas dažādas lietas un pie atbildības saukti dažādi ļautiņi, zagļi, blēži un pat slepkavas, piedalījās labi ja astoņdesmit cilvēku, kas vai nu sekoja tiesāšanas gaitai, vai arī gribēja dzirdēt spriedumu.

Šoreiz lielo pūli pievelk dīvainie apstākļi, kas šķiet saistīti ar šo noziegumu un kas pēdējās dienās ir vienīgais sarunu temats kolonijā. Šos apstākļus nav ko uzskaitīt — tie ir jau zināmi. Visi, kas ieradušies Indžas fortā, cer, ka tiesa atminēs līdz šim neatmi­nēto noslēpumu.

Protams, ir te arī tādi, kas atjājuši neVis aiz tukšas ziņkāres, bet kurus patiesi interesē apsūdzētā liktenis. Citus saviļņojušas vēl dziļākas jūtas — tie ir it kā nogalinātā jaunekļa draugi un radinieki. Nedrīkst aizmirst, ka pagaidām trūkst neapgāžamu pie­rādījumu, ka noziegums tiešām pastrādāts.

Taču šaubas ir izkliedētas. Vairāki cits no cita neatkarīgi ap­stākļi to apstiprina, un visi uzskata, ka asinis ir izlietas, it kā viņi paši būtu bijuši bēdīgā notikuma liecinieki.

Viņi tikai grib dzirdēt sīkumus, grib zināt, kā, kad un kālab tas noticis.

* * *

Pulkstenis rāda desmit. Sākas prāva.

Pūlī nekādas sevišķas izmaiņas nav notikušas, ja neskaita to, ka starp atturīgi ģērbtajiem civiliedzīvotājiem parādījies vairāk košo uniformu. Garnizona kareivji, pabeiguši rīta parādi un tikuši savā vaļā, iejukuši raibajā drūzmā. Dragūni, strēlnieki, kājnieki un artilēristu stāv plecu pie pleca ar plantatoriem, medniekiem, zirgu tirgotājiem un pārgalvīgiem avantūristiem, kas apņēmušies palikt te tik ilgi, kamēr nebūs dzirdējuši no tiesneša mutes svinī­gos vārdus: «Lai dievs ir žēlīgs jūsu dvēselei!»

Starp klātesošajiem diezin vai ir kāds, kas necer izdzirdēt šo frāzi, kuru tiesnesis izrunās, nenoņēmis melno cepuri, līdz ar to pasludinot jauneklim nāves spriedumu.

Ir tikai daži, kas to vēlas, toties daudzi ir ar mieru likt galvu ķīlā, ka vaina tiks pierādīta un ka jau pirms saulrieta Morisa

Džeralda dvēsele atgriezīsies pie sava radītāja.

* *

*

Tiesa nāk.

Jūs droši vien iedomājaties lielu zāli ar paaugstinājumu vienā galā un nožogojumu, aiz kura atrodas galds un tāda kā kaste, kas atgādina auditorijas katedru vai baznīcas kanceli.

Jūs redzat tiesnešus sermuliņādas amattērpos, aizstāvjus pelē­kās parūkās un melnos talāros, sekretārus, sulaiņus, avīžniekus un zilā ģērbušos polismeņus ar spožām pogām, bet aizmugurē — ne vienmēr sasukātu galvu un ne vienmēr tīru seju jūru.

Bez tam jūs redzat publikas pazemīgos skatienus, kas nozīmē ne tikdaudz padevību kā bailes pārkāpt tiesu likumus.

Tas viss jums jāaizmirst, ja gribat gūt priekšstatu, kāda ir tiesa Teksasas pierobežā.

Te nav īpaša tiesas nama, kaut gan ir istaba, kas tiek izman­tota šādā un līdzīgos nolūkos. Taču diena solās būt karsta, tāpēc lietas izskatīšana notiks zem koka — zem milzīga apsūnojuša ozola, kas aug parādes laukuma malā un met ēnu tālu prērijā.

Zem ozola novietots liels no priežu dēļiem sanaglots galds, tam apkārt nolikti desmit ar ādu apvilkti krēsli; uz galda redza­mas dažas izsvaidītas papīra loksnes, tintnīca ar zosu spalvām, viens vai divi pabiezi likumu krājumi, karafe ar persiku viskiju, pāris vienkāršu glāzīšu, Havannas cigāru kārba un sērkociņu kas­tīte.

Aiz šiem atribūtiem sēž tiesnesis. Viņam nav mugurā pat ža­kete, kur nu vēl sermuliņādas mantija: karstuma dēļ viņš nolēmis ķerties pie lietas kreklā. Galvā viņam nevis parūka, bet panama, kas nošķiebta uz vienas auss, lai būtu līdzsvars cigāram, kuru viņš pusizsmēķētu, pusnozelētu tur mutē.

Pārējos krēslus aizņēmuši cilvēki, pēc kuru apģērbiem grūti spriest, kāds katram amats. Tur ir advokāti, šerifs ar saviem pa­līgiem, forta komandants, kapelāns, ārsts, tiesas kalpotāji un daži nenosakāmas nodarbošanās cilvēki.

Mazliet savrup novietojušies divpadsmit vīri. Apmēram puse no viņiem sēž uz neēvelētu nomaļu sola, pārējie tup vai gulšņā zālē. Tie ir zvērinātie, bez kuriem nav domājama tiesa nedz Tek- sasā, nedz Anglijā, taču Teksasā tie ir daudz patstāvīgāki un akli neseko tiesas spriedumam, kā pārāk bieži gadās Anglijā.

Apkārt tiesnesim un zvērinātajiem blīvējas neaprakstāms raibs pūlis. Tajā sajaukušās vadmalas bikses, vilnas svārki — pat šajā nogurdinošajā tveicē —, svītrainas kleitas, baltas un zilas audekla blūzes, sarkana un nebalināta pašausta flaneļa krekli, dragūnu, strēlnieku, kājnieku un artilēristu uniformas. Šur un tur pavīd pa -kādam pieticīgāk ģērbtam meksikānim, kuru sombrero platās malas met ēnu pār melnīgsnējām blēdīgām sejām.

Savā laikā — un tas nebija tik sen —, visi, kas te sapulcējās, bija tā ģērbušies. Bet tad nebija tādu zvērināto un tiesnesis bija visvarens. Viens viņa galvas mājiens nozīmēja nāvi, un apžēlo­šanu itin viegli varēja izlūgties tas, kas mācēja iebāzt viņam ka­batā unci.

Kaut gan te nav acis žilbinošu tērpu, nav baltu sermuliņādu un melna zīda, nav uniformētu tiesas sulaiņu un pogas nespīdina polismeņi, kaut gan civilizētam cilvēkam šis pūlis var likties rupjš, pat mežonīgs, es bez šaubīšanās saku, ka starp šiem sarka­najiem flaneļa krekliem un kokvilnas blūzēm nevainīgais var būt drošs, pat daudz drošāks, ka atradīs taisnību, bet vainīgais — ka saņems sodu, nekā starp mūsu tā saucamās civilizētās pasaules burta kalpiem un matu skaldītājiem.

Šādās sapulcēs iekšējo loku parasti veido izmeklētāka pub­lika. Vietējas sabiedrības krējums meklējams Indžas fortā. Te ir otrādi — smalkākie ļaudis atrodas ārpusē. Dāmas uzvilkušas savus labākos tērpus, stāv furgonos vai sēž elegantās ekipāžās, no ku­rām var redzēt pāri vīriešu galvām.

Neviens neskatās uz tiesnesi vai ari, ja paskatās, tad tikai īsu brītiņu. Visu acis pievērstas trim cilvēkiem. Viens no viņiem sēž, pārējie stāv kājās. Pirmais ir apsūdzētais, tie divi — šerifa palīgi, kuriem uzdots viņu apsargāt.

Sākumā bija nolemts tiesāt par slepkavību arī Migelu Diasu ar viņa biedriem un Felimu O'Nīlu. Tomēr iepriekšējās izmeklē­šanas gaitā meksikāņu mustangu medniekam izdevās pierādīt savu un savu trīs biedru alibi. Viņi atzinās, ka pārģērbušies par indiāņiem: šis fakts bija pierādīts jau agrāk, un nekas cits viņiem neatlika. Bet viņi izlikās, ka tas bijis joks, un, tā kā bija noskaid­rots, ka Henrija Poindekstera pazušanas naktī visi četri bijuši mājā, pie tam Diass galīgi pilnā, tad ilgāk viņus vairs nepratināja.

Kas attiecas uz Felimu, tad tiesa nebija uzskatījusi par nepie­ciešamu sēdināt viņu uz apsūdzēto sola. Ja viņš vispār bija līdz­vainīgs, tad varēja būt rīkojies sava saimnieka sakūdīts un varēja būt vairāk noderīgs kā liecinieks.

Tātad uz apsūdzēto sola — ja vien drīkstam lietot šo apzīmē­jumu — sēž tikai Moriss Džeralds, kuru visi klātesošie pazīst kā mustangu mednieku Morisu.

LXXXVII NODAĻA

VILTUS LIECINIEKS

Te ir tikai daži, kas personiski pazīst apsūdzēto, bet ir arī tādi, kas nekad nav dzirdējuši viņa vārdu. Tas sācis iet no mutes mutē pēc div­kaujas ar Kolhaunu; pirms tam Moriss Džeralds bija pazīstams tikai kā lielisks zirgu mednieks. Visi uzskatīja viņu par glītu, lādzīgu puisi, labu zirgu pazinēju un sieviešu siržu lauzēju.

Taču ne Morisa labās, ne sliktās īpašības nepazina pārspīlē­jumu. Viņa drosme reti kad robežojās ar pārgalvību, viņa runā­šana nekad neizvērtās par tukšu salmu kulšanu. Viņa izturēšanās vienmēr bija nosvērta, vārdi labi pārdomāti, un pat iereibis, pret­statā saviem tautiešiem, viņš nekad nelielījās.

Neviens nezināja, no kurienes šis cilvēks atbraucis, kāpēc apmeties Teksasā un kāpēc izvēlējies tādu dīvainu amatu kā sav­vaļas zirgu medības, amatu, kas tiek turēts ne visai lielā cieņā. Vēl neparastāk tas šķita cilvēkiem, kas zināja, ka Moriss ir ne vien izglītots, bet arī «dzimis džentlmenis»-. Teksasas pierobežā šai frāzei nav nekādas nozīmes.

Tā n$ Moriss stāv ļaužu priekšā, un visi uzskata, ka viņš izlē­jis nevainīga jaunekļa asinis.

Vai tas var būt taisnība? Ja ir, tad lai dievs viņam žēlīgs!

Tā domā visi, kas skatās uz apsūdzēto un gaida, kad sāksies tiesa.

Daži vēro viņu ar vienkāršu ziņkāri, citi jautājoši, bet vai­rums — naidīgi un atriebīgi.

Bet ir vēl kāds acu pāris. Tajā lasāms maigums, satraukums un nelokāma apņēmība. Daudzi pievērš uzmanību šai» bālajai sejai, kas pa pusei paslēpusies aiz karietes aižkariem: tā ir pārāk skaista, lai paliktu nepamanīta.

Tikai daži zina, ko nozīmē šis skatiens. Šo nedaudzo skaitā ir arī apsūdzētais, kuram, to redzot, sirds patīkami notrīs un paze­mojums šķiet vieglāk panesams. Viņš uz brīdi pat aizmirst, ka viņa dzīvībai draud briesmas. Caur aizkariem redzamā sievietes seja ir tā pati, kas līdzīgi sapnim uzsmaidīja viņam pie slimības gultas. Šīs acis saka Morisam, ka starp drūmajiem skatītājiem ir

viens viņa draugs, kas paliks uzticīgs līdz galam, pat nāvē.

* *

*

Sākas tiesa. Sākas bez sevišķām ceremonijām. Tiesnesis noņem panamu, sameklē sērkociņus un aizdedzina nodzisušo cigāru. Se­šas reizes ievilcis dūmu, viņš izņem smēķi no mutes, noliek kū­pošu uz galda malas un saka:

—    Džentlmeņi un zvērinātie! Mēs esam sapulcējušies, lai iz­skatītu noziegumu, kura detaļas jums visiem, jādomā, ir zināmas. Ir noslepkavots cilvēks, kāda cienījama pilsoņa dēls, un apcieti­nātais, kas stāv tiesas priekšā, tiek apsūdzēts šajā noziegumā. Mans pienākums ir rūpēties par pareizu tiesas procedūru. Pēc liecību noklausīšanās jums būs jālemj, vai viņš apvainots pama­toti vai nepamatoti.

Pēc tam apsūdzētajam tiek uzdots tradicionālais jautājums:

—    Vai atzīstat sevi par vainīgu?

—    Nē, — klusā, bet stingrā balsī skan atbilde.

Kasijs Kolhauns un daži strīdoņas, kas stāv viņam blakām, neticīgi smīkņā.

Tiesnesis paņem cigāru. Prokurors, izteicis dažas iepriekšējas piezīmes, kā pirmo liecinieku izsauc Franci Oberdoferu.

Pēc dažiem maznozīmīgiem jautājumiem par nodarbošanos un tamlīdzīgām lietām viņu lūdz pastāstīt, ko viņš zina. Tas ir Tek­sasas tiesas vecvecais paņēmiens.

Oberdofers atkārto gluži to pašu, ko teicis jau agrāk. Tajā naktī, kad pazudis jaunais Poindeksters, Moriss Džeralds vēlu jo vēlu, pēc pusnakts, atstājis viņa viesnīcu. Pirms tam viņš samak­sājis rēķinu, un radies iespaids, ka naudas viņam ir kā spaļu. Oberdofers nekad nav zinājis, ka mustangu mednieks tik bagāts. Viņš jājis uz savām mājām pie Nuesesas. Viņš nav pateicis, kurp dodas. Viņš nav bijis draudzīgās attiecībās ar liecinieku. Lieci­nieks tikai domājot, ka viņš devies turp, jo apsūdzētā kalps aiz­jājis iepriekšējā dienā, paņemdams līdzi visas mantas, visas līdz pēdējai, izņemot to, ko nesis paša mustangu mednieka zirgs.

Ko viņš paņēmis līdzi? Tik sīki liecinieks neatceroties. Vai vi­ņam bijusi šautene, par to viņš neesot stingri pārliecināts. Jā­domā, ka esot bijusi, pēc meksikāņu paražas ietīta un piesieta pie segliem. Revolveri mustangu medniekam gan bijuši, tāpat duncis pie jostas, to viņš pats redzējis. Džeralds bijis ģērbies kā vien­mēr — meksikāņu drēbēs un ar svītrainu serapē. Kad viņš jājis prom, tas bijis viņam uz pleciem. Lieciniekam licies dīvaini, ka šis cilvēks atstāj viesnīcu tik vēlā stundā. Jo dīvaināk tāpēc, ka viņš ieminējies lieciniekam par savu nodomu jāt otrā rītā.

Apsūdzētais bijis prom ilgi, bet bez zirga, kuru viņš turējis viesnīcas stallī. Tūlīt pēc atgriešanās viņš devies prom. Uzkavē­jies tik ilgi, cik vajadzīgs, lai nokārtotu rēķinus. Licies, ka viņš ir uzbudināts un steidzas. Piedzēries nav bijis. Viņš ielējis savā blašķē Kirschwasser bet pirms aiziešanas no viesnīcas nav pie­licis blašķi pie mutes. Liecinieks varot apzvērēt, ka Džeralds bijis skaidrā. Pēc izturēšanās bijis redzams, ka viņš ir uztraukts. Seg­lojot zirgu — to viņš darījis pats —, viņš visu laiku kaut ko dus­mīgi purpinājis. Liecinieks domājot, ka viņš neesot runājis ar zirgu. Viņš domājis, ka mustangu mednieks sagājis ar kādu matos un sirdījies par kaut ko, kas viņam atgadījies pirms atgrieša­nās viesnīcā. Viņam neesot ne jausmas, kur Džeralds varētu būt bijis, tikai vēlāk viņam nācis ausīs, ka viņš redzēts izejam no cie­mata un gar upi dodamies uz mistera Poindekstera plantācijas pusi. Pēdējās trijās vai četrās dienās viņš bieži redzēts mērojam šo ceļu gan dienu, gan nakti, gan kājām, gan jāšus, pāris reizes abējādi.

1 Ķiršu liķieris. (Vācu vai.)

Tāda ir Oberdofera liecība par apsūdzēto. Viņam jautā par Henriju Poindeksteru.

Jauno džentlmeni viņš pazinis tikai mazliet, jo tas ļoti reti iegriezies viesnīcā. Pēdējo reizi viņš bijis tur tajā naktī, kad re­dzēts vispār pēdējo reizi. Liecinieks bijis pārsteigts ir tāpēc, ka jauneklis nav bijis biežs viesis, ir tāpēc, ka ieradies tik vēlu. Jau­nais Poindeksters nav nācis iekšā. Viņš tikai pavēris durvis un pasaucis liecinieku.

Viņš prasījis pēc mistera Džeralda. Izskatījies, ka arī viņš ir skaidrā, bet satraukts. Dabūjis zināt, ka mustangu mednieks jau prom, viņš kļuvis vēl satrauktāks. Teicis, ka viņam uz karstām pēdām esot jāsatiek Džeralds, un vaicājis, pa kuru ceļu viņš aiz­jājis. Liecinieks ieteicis doties uz Riograndi, domādams, ka mus­tangu mednieks devies pa šo ceļu. Jauneklis atbildējis, ka zinot ceļu, un aizsteidzies, it kā gribētu panākt mustangu mednieku.

Vēl daži sīki jautājumi, un Oberdofera nopratināšana ir bei­gusies.

Vispār tā nerunā par labu apsūdzētajam, īpaši fakts, ka Dže­ralds pēkšņi mainījis aizjāšanas laiku. Sevišķi aizdomīgi šķiet tas, ka viņš bijis satraukts un dusmīgs. Ne velti zvērinātie sačukstas.

Bet kāpēc arī Henrijs Poindeksters bijis satraukts? Kāpēc viņš tā steidzies panākt Džeraldu, pie tam tik neparastā laikā, nepa­rastā jaunam plantatoram, kas pazīstams ar savu atturību?

Ja Džeralds būtu steidzies panākt Poindeksteru, tas liktos sa­protamāk. Bet arī tad vēl nebūtu īstas skaidrības.

Tiek izsaukti vairāki liecinieki, taču viņi tikai sarežģī visu. Daži no viņiem apgalvo, ka starp apsūdzēto un noslepkavoto pa­stāvējušas draudzīgas attiecības.

Beidzot tiek izsaukts Јilvēks, kas liecina pretējo. Tas ir kap­teinis Kasijs Kolhauns.

Viņa stāsts rada tiesai pavisam citādu priekšstatu. Tas ne vien atklāj slepkavības motīvus, bet parāda asinsdarbu ārkārtīgi mel­nās krāsās.

Pēc veikli norunāta ievada, kurā Kolhauns deklarē savu nepa­tiku atklāt pilnīgi visu, viņš tomēr izstāsta visu: kā Luīza dārzā satikusies ar mustangu mednieku, kā pēdējais sastrīdējies ar Hen­riju Poindeksteru un draudēdams aizgājis, kā Henrijs sekojis. Kāpēc jauneklis sekojis un kāda ir viņa, Kolhauna, loma šajā notikumā, to liecinieks noklusē.

Atmaskojošā runa rada vispārēju izbrīnu. Pārsteigti ir visi — kā tiesnesis un zvērinātie, tā skatītāji. Ļaudis draudīgi sačukstas, šur un tur atskan pa dusmīgam izsaucienam. Tie vērsti ne jau pret liecinieku, bet gan pret priekšā stāvošo jaunekli, kura nozie-

gurns tagad kļuvis divtik smags: viņš ne vien nogalinājis Poin­dekstera dēlu, bet arī apkaunojis meitu!

Kolhauna biesmīgās runas laikā pūlī kāds ievaidas. Šo pus­mūža vīru visi pazīst — tas ir nelaimīgā jaunekļa tēvs.

Tomēr skatītāju acis ilgi nekavējas pie viņa. Visi pievēršas karietei, kurā sēž meitene, tik skaista, ka viņa sen jau piesaistī­jusi visu uzmanību. Tā ir Luīza Poindekstere.

«Vai viņa ieradusies te pati no sevis, brīvas gribas vadīta?» Šis jautājums iet no mutes mutē. Taču gariem prātojumiem nav laika. Atbildi dod liecinieku izsaucējs:

— Luīza Poindekstere!

Kolhauns ir turējis vārdu.

LXXXVIII NODAĻA

LIECINIECE PRET PAŠAS GRIBU

Iekams izsaukums tiek monotoni at­kārtots trīs reizes, Luīza jau kāpj laukā no karietes. Tiesas kalpotāja pavadīta, viņa ieņem lieci­nieka vietu. Droši, bez mazākajām bailēm viņa raugās tiesnesi.

Visu skatieni pievērsti Luīzai. Dažos lasāms jautājums, dažos tāds kā nicinājums, bet daudzos — apbrīna, šis slepenais pierādī­jums, ka sieviete ir piemīlīga, kaut arī viņas gods būtu aptraipīts.

Viens no klātesošajiem uzlūko meiteni pavisam citādi: viņa acis pauž kvēlu mīlestību un tikko samanāmas šaubas. Tas ir pats apsūdzētais. Turpretī Luīza neskatās ne uz viņu, ne uz kādu citu, izņemot Kolhaunu. Šķiet, ja vien varētu, viņa to nogalinātu ar acīm. Bēgdams no tām, Kolhauns kāpjas atpakaļ, līdz beidzot iejūk pūlī.

—    Kur jūs, mis Poindekstere, bijāt tajā naktī, kad pazuda jūsu brālis? — jautā prokurors.

—    Mājā, sava tēva mājā.

—    Vai jūs tonakt izgājāt dārzā?

—    Jā.

—   Varbūt jūs būsiet tik laipna un pateiksiet tiesai, cikos tas bija?

—    Pusnaktī, to es labi atceros.

—    Jūs bijāt viena?

—    Visu laiku ne.

—    Tātad kādu laiku kāds bija kopā ar jums?

—    Tā bija.

—   Jūsu atklātība, mis Poindekstere, ļauj cerēt, ka jūs neat­teiksieties informēt tiesu, kas tas bija.

—    Protams, ka neatteikšos.

—    Vai drīkstētu zināt, kas bija šis cilvēks?

—    Tas bija mans brālis.

—   Bet vai pirms jūsu brāļa atnākšanas jūsu sabiedrībā nebija vēl kāds?

—    Bija.

—   Mēs gribam dzirdēt viņa vārdu. Es ceru, ka jūs to neslēp­siet.

—   Kāpēc lai es slēptu? Kopā ar mani bija misters Moriss Dže­ralds.

Šī atbilde izraisa pūlī ne vien izbrīnu, bet nicinājumu un pat sašutumu. Turpretī apsūdzētā acis līksmi iemirdzas.

—    Atļaujiet jautāt, vai šī satikšanās bija nejauša vai noru­nāta?

—    Norunāta.

—   Tas ir kutelīgs jautājums, mis Poindekstere, bet pienākums liek man to uzdot: kāds bija šīs satikšanās nolūks?

Lieciniece vilcinās atbildēt. Taču tikai īsu brīdi. Pārlaidusi mie­rīgu skatienu publikai, Luīza saka:

—    Man nenāk ne prātā to slēpt. Es izgāju dārzā, lai satiktos ar cilvēku, kuru es mīlēju un mīlu vēl tagad, kaut gan viņš stāv jūsu priekšā kā apsūdzētais. Ceru, ser, ka atbilde jūs apmierina?

—    Ne gluži, — prokurors turpina, nelikdamies dzirdam pūļa murdoņu. — Man jums vēl kaut kas jājautā, mis Poindekstere. Šī nelielā novirze ietaupīs tiesai laiku, un es domāju, ka nevie­nam nebūs pret to iebildumu. Jūs dzirdējāt, ko teica iepriekšē­jais liecinieks. Vai tas taisnība, ka jūsu brālis šķīrās no apsūdzētā sadusmots?

—    Pilnīgi pareizi.

Pūlis niknumā nodreb. Tātad Kolhauns nav melojis. Tas atklāj slepkavības motīvu.

Zvērinātie negaida tālākus paskaidrojumus. Atskan kliedzieni: «Pakārt, pakārt viņu!» — un ir nepārprotami manāms, ka pūlis pilns apņēmības izdarīt to bez tiesas sprieduma.

—    Lūdzu ievērot klusumu!—uzsauc tiesnesis, izņēmis no mu­tes cigāru un bargi palūkodamies apkārt.

—    Mans brālis nesekoja viņam sadusmots, — Luīza turpina, kaut gan neviens viņai neko nav jautājis. — Viņš bija piedevis misteram Džeraldam un gribēja panākt viņu, lai atvainotos.

—    Man šaja sakarība ir kaut kas piebilstams, — iejaucas Kol­hauns. — Viņi sastrīdējās pēc tam. Es to dzirdēju, jo stāvēju azo- tejā.

—    Mister Kolhaun! — pārmetoši saka tiesnesis. — Ja proku­rors uzskatīs par nepieciešamu, tas ierādīs jums liecinieka vietu. Pagaidām, ser, lūdzu, netraucējiet mums darbu.

Vēl daži jautājumi, un meitene ir brīva no nepatīkamā pienā­kumā.

Luīza iet atpakaļ uz karieti ar smagu sirdi: viņa aptver, ka, teikdama taisnību, ir kaitējusi tam, kuram, pēc viņas domām, tā varēja nākt par labu. Viņa jūt, ka pūlis nicinoši noraugās uz viņu. «Bruņniecību» ir aizkaitinājusi viņas labvēlība, tikumība jūtas šokēta par viņas atzīšanos, daudzi apskauž laimes lutekli, kuru viņa tik drosmīgi aizstāvējusi.

Vēlreiz tiek izsaukts Kolhauns. Viņa papildus liecība vēl vai­rāk uzkurina naidu pret apsūdzēto. Katrs vārds ir meli, tomēr Kolhauna stāsts izklausās pārāk ticams, lai to uzskatītu par izdo­mātu:

Pūlis atkal iedūcās. Atkal dzirdami kliedzieni: «Pakārt!» — šoreiz daudz skaļāki un prasīgāki nekā agrāk. Vīrieši rauj nost svārkus un sviež gaisā cepures. Šķiet, ka sievietes furgonos — arī tās, kas stīvi sēž karietēs, izņemot vienu, — tāpat iedegušās neprātīgā naidā pret apsūdzēto.

Arī Luīza ir neapmierināta, tikai cita iemesla dēļ. Ja viņa dreb, tad ne jau no bailēm: meiteni sāpina apziņa, ka viņa pati ir šā satraukuma vaininiece. Šajā nestundā viņa atceras Kolhauna zīmī­gos vārdus: viņa pati ar savu muti apliecinās, ka Moriss Džeralds ir slepkava.

Klaigāšana pieņemas spēkā. Tienesim Robertsam jābaidās, ka viņš nepazaudē vadības grožus un ka tos nepārņem Linča tiesa. Un kas tad notiks? Nebūs vairs ne pratināšanas, ne tiesāšanas, tās jau ir notikušas. Pāris pieredzējušu kārēju uzmetis apsūdzētajam cilpu kaklā un uzraus kā nieku ozolā, kas izstiepis zaru pār apsū­dzētā galvu.

Tāda doma ienāk prātā gandrīz katram no klātesošajiem, tā stāvot un gaidot, lai kāds drošāks iznāk priekšā un pārņem inicia­tīvu. Paldies dievam, visi skatītāji tā nedomā. Daži ir apņēmušies ievirzīt lietu citās sliedēs.

Grupa uniformētu cilvēku satraukti sarunājas. Tie ir forta virsnieki, viņu vidū arī komandants. Apspriede ir īsa. To pār­trauc taures skaņas. Šis signāls atskanējis pēc majora pavēles.

Gandrīz tajā pašā mirklī parādās pārdesmit dragūnu un tikpat daudz strēlnieku, kas jāj šurp no forta. Viņi klusi izvēršas un no trim pusēm ielenc tiesu. Ļaudis vairs neklaigā, bet, acis ieple­tuši, vēro neparasto izrādi. Iestājas ne vien klusums: visi arī no­mierinās, jo labi saprot, ko tas nozīmē un ka šo drošības pasā­kumu veicis forta komandants. Skaidrs arī tas, ka Linča tiesas piekritēji negūs virsroku un ka godā atkal tiks celts likums.

Tiesnesi Robertsu neviens vairs netraucē, un viņš var turpināt darbu.

—    Pilsoņi! — viņš skaļi saka, un viņa skatienā ir vairāk pār­metuma nekā lūguma. — Likums ir visur vienāds — kā Teksasā, tā Savienotajās Valstīs. Jūs to labi zināt, tāpēc nedrīkstat pakārt cilvēku, vispirms neuzklausījuši, ko viņš var teikt par labu sev. Tas būtu ne likums, ne tiesa, bet tīrā slepkavība.

—    Vai tad viņš nav slepkava? — jautā kāds no strīdoņām, kas stāv netālu no Kolhauna. — Tā būtu tikai pelnīta atmaksa par to, ko viņš nodarījis jaunajam Poindeksteram.

—    Tas nav pierādīts. Jūs vēl neesat dzirdējuši visas liecības. Pagaidiet, kamēr mēs nopratināsim pretējās puses lieciniekus. Iz­saucēji — Robertss uzrunā tiesas darbinieku. — Aiciniet šurp aizstāvības lieciniekus.

Izsaucējs paklausa, un tiesas priekšā nostājas Felims O'Nīls.

Mustangu mednieka kalpa juceklīgais, vietām neticamais stāsts nenāk par labu viņa saimniekam. Aizstāvis no Sanantonio ar nepacietību gaida, kad Felims beigs, — viņš vairāk paļaujas uz nākamo liecinieku. Tas drīz tiek izsaukts.

—    Zebulons Stamps!

Ozola zaros vēl nav izskanējusi sauciena atbalss, kad cauri dzīvajam biezoknim jau laužas garš, brašs vīrs, kuru visi pazīst kā Zebu Stampu, kolonijas labāko mednieku.

Panācies trīs četrus soļus uz priekšu, mežainis apstājas, bet ne tur, kur stāvējuši iepriekšējie liecinieki.

Kā jau pieklājas, viņam tiek pienesta klāt svētā grāmata; ties­nesis norunā pazīstamos zvēresta vārdus, un Zebam ir jānoskūpsta grāmata. To viņš izdara tik skaļi, ka dzird pat pūļa ārmalā stā­vošie.

Kaut gan brīdis ir svinīgs, kāds nervozi iesmejas, taču tūlīt pat apraujas, jo tiesnesis viņu bargi uzlūko un arī Zebs skatās apkārt, it kā meklētu cilvēku, kuram seja savilkta grīnā smaidā. Vecā mednieka raksturs ir labi pazīstams, un visi zina, ka Zebs neļaus smieties par sevi. Redzot viņa caururbjošo skatienu, ļaudis atkal kļūst vai izliekas kļūstam rāmi.

Daži ievadjautājumi, un Zebs tiek lūgts izklāstīt savas domas par zināmo notikumu, kas turējis visu koloniju satraukuma kā spīlēs.

Skatītāji saausās, un iestājas gaidpilns klusums. Visi uzskata, ka Zebam ir noslēpuma atslēga.

—    Tā, mister tiesnesi, — teica Zebs, skatīdamies taisni acīs tiesas priekšsēdētājam. — Man nav iebildumu pastāstīt, ko es zinu par šito lietu, bet, ja jums nekas nebūtu pretī, es labprāt gribētu, lai vispirms jaunais cilvēks sniedz savus paskaidrojumus. Pēc tam es sniegšu savējos, un tie var noderēt par apstiprinā­jumu viņa vārdiem.

—    Par kuru jauno cilvēku jūs runājat? — jautā tiesnesis.

—   Par mustangu mednieku, par ko citu. Par to pašu, kuru apsūdz jaunā Poindekstera noslepkavošanā.

—    Tas būs mazliet pret noteikto kārtību, — iebilst tiesnesis. — Bet galu galā mūsu uzdevums ir uzzināt patiesību. Kas attiecas uz mani, es neesmu par vecajām tiesāšanas formām, un, ja zvēri­nātajiem nav iebildumu, lai notiek pēc jūsu prāta.

Divpadsmit zvērināto vecākais atbild, ka tās ir arī viņu domas. Teksasas pierobežas iedzīvotāji nepiešķir sevišķu nozīmi forma­litātēm, un Zeba lūgums tiek izpildīts.

LXXXIX NODAĻA

APSŪDZĒTĀ LIECĪBA

Apsūdzētais gatavojas izmantot šo iz­devību. Tiesnešu aicināts, viņš pa­nākas uz priekšu; sargi seko viņam divu soļu attālumā.

Lieki teikt, ka tagad valda kapa klusums. Pat sienāži, kas līdz šim čirpstējuši ozola zaros, it kā piepešā klusuma sabiedēti, pār­traukuši spalgo sisināšanu. Visu skatieni pievērsti apcietināta­jam, visi gaida viņa runu, kurai jābūt viņa grēksūdzei.

— Tiesnesi un zvērinātie! — saka Džeralds, sākdams runu Teksasā pieņemtajā formā. — Esmu pateicīgs, ka jūs devāt man iespēju runāt. Es jūs ilgi neaizkavēšu. Vispirms es gribētu teikt, ka, lai gan te tika minēti divi apstākļi, kas jums var likties ne vien dīvaini, bet arī neizskaidrojami, mans stāsts ir gaužām vien­kāršs un daļēji izskaidros šos apstākļus. Ne visam, ko jūs dzirdē­jāt, var ticēt. Dažas liecības ir nepatiesas, tikpat nepatiesas kā cilvēks, kas tās sniedzis.

Runātāji skatās uz Kasiju Kolhaunu, kas nobijies, it kā pret viņu būtu pavērsts revolvera stobrsf

—    Tas ir taisnība, ka es satikos ar mis Poindeksteri. Šī cēlā meitene ar savu atklāto atzīšanos ir paglābusi mani no grēka, un man vairs nav jāmelo. Lūdzu jūs ticēt visam, ko es tagad teikšu.

Taisnība ir arī tas, ka šī satikšanās bija slepena un ka to pār­trauca cilvēks, kurš vairs nevar pastāstīt, kas norisinājās tālāk . . . Taisnība ir tas, ka starp mums notika asa vārdu apmaiņa, pareizāk sakot, viņš mani rāja. Bet tas, ka mūsu strīds atsākās no jauna, — tie ir meli. Un cilvēks, kas to apzvērēja, nebūtu uzdrīkstējies to teikt, ja man būtu iespējams izsaukt viņu uz divkauju, kā viņš to pelnījis.

Apsūdzētais atkal paskatās uz Kolhaunu, kas joprojām slēpjas pūlī. /

—    Gluži otrādi, — Džeralds turpina, — vēlāk, saticis mani, Henrijs Poindeksters atvainojās, un es apliecināju viņam savu

draudzību. Es piedevu viņam pārsteidzīgi izteiktos vārdus un biju neizsakāmi laimīgs, ka esam izlīguši.

—   Tātad jūs izlīgāt? — izmantojot pauzi, jautā tiesnesis. — Kur tas notika?

—    Apmēram četrsimt jardu no slepkavības vietas. Tiesnesis pielec kājās. Zvērinātie arī. Pūlī satraukums. Pirmo

reizi kāds skaidri norāda vietu, kur notikusi slepkavība.

—   Tas bija tur, kur tika atrastas asinis? — nedroši jautā ties­nesis.

—   Es runāju par vietu, kur bija nogalināts Henrijs Poindek­sters.

Zvērinātie ir pārsteigti un paklusām sarunājas. Dzirdami izsau­cieni. Vienlaikus atskan arī Vudlija Poindekstera vaids: beidzot viņam izgaisušas šaubas, ka dēls zudis uz visiem laikiem. Līdz šim tēva sirdī vēl mājoja cerība, ka dēls varbūt tomēr ir dzīvs,

ka viņš varbūt ir apmaldījies, saslimis vai kritis indiāņu gūstā. Pagaidām nebija drošu pierādījumu, ka viņa dēls ir miris, bija tikai nejauši un ne visai pārliecinoši minējumi. Tagad, kad šo faktu apstiprinājis pats apsūdzētais, cerība ir iznīcināta.

—   Tātad jūs esat pārliecināts, ka Henrijs Poindeksters ir mi­ris? — apcietinātajam jautā prokurors.

—   Pilnīgi pārliecināts, — atbild apsūdzētais. — Ja jūs būtu redzējis to, ko es, jūs saprastu, ka šis jautājums ir nevietā.

—    Vai jūs redzējāt līķi?

—   Man jāiebilst pret tādu nopratināšanas metodi, — iejau­cas aizstāvis. — Tā ir nelikumīga.

—    Mūsu zemes tiesa to nepieļautu, — piebalso īru advokāts. — Pie mums prokurors nedrīkst runāt, iekams nav sākusies sīka nopratināšana.

—    Tāds likums pastāv arī šajā zemē, — saka tiesnesis, bargi paceldams pirkstu pret likuma pārkāpēju, — Apsūdzētais, varat turpināt savu stāstu. Jūsu aizstāvim ir atļauts jautāt jums, ko viņš vēlas, bet vairāk nevienam, pirms neesat beidzis runāt. Turpiniet! Mēs gribam dzirdēt visu, kas jums sakāms.

—    Es runāju par izlīgšanu, — apsūdzētais turpina, — un teicu jums, kur tā notika. Tagad man jāpaskaidro viss pārējais. Jūs jau zināt, kā mēs šķīrāmies — mis Poindekstere, viņas brālis un es. Atstājis viņus, es peldēju pāri upei, pa daļai tādēļ, ka biju pārāk uztraukts, pa daļai tādēļ, ka negribēju, lai viņš uzzinātu, kā esmu nokļuvis dārzā. Tam bija savi iemesli. Pārpeldējis pāri upei, es devos uz ciematu. Kā daudzi no jums droši vien atceras, nakts bija ļoti silta, un, kamēr tiku līdz viesnīcai, manas drēbes bija gandrīz jau izžuvušas. Bārs vēl bija vaļā, un saimnieks stāvēja pie letes. Tā kā viņš nebija pret mani visai viesmīlīgs, man vairs ne­gribējās palikt zem šā jumta, un es nolēmu tūlīt jāt atpakaļ uz Alamo, izmantojot nakts vēsumu. Kalpu es jau biju aizsūtījis un pats gribēju jāt otrā rītā, bet notikums Kasadelkorvo mudināja mani doties prom, cik drīz vien iespējams. Nokārtojis rēķinus ar misteru Oberdoferu, tā arī izdarīju.

—   Bet nauda, ar ko samaksāt? — jautā prokurors. — Kur jūs ņēmāt…

—   Es protestēju pret tādu jautājumu! — viņu pārtrauc aiz­stāvis.

—    Ir gan kārtība! — iekliedzas īru advokāts, izaicinoši paska­tīdamies uz prokuroru. — Ja tas būtu noticis Īrijā, ar jums runātu pavisam citādu valodu!

—   Mierā, džentlmeņi! — apsauc tiesnesis. — Lai apsūdzētais stāsta tālāk.

— Es jāju lēni. Man nebija nekur jāsteidzas. Aizmigt tajā naktī es tik un tā nebūtu varējis, un man bija vienalga, kur es pārlaižu nakti — prērijā vai savā būdā. Es zināju, ka varu sasniegt Alamo līdz rītausmai, un ar to man pietika.

Iegrimis pārdomās, es' neskatījos atpakaļ. Man nebija ne ma­zāko aizdomu, ka man kāds seko. Tikai tad, kad biju nojājis ap­mēram pusjūdzi pa krūmiem un sasniedzis vietu, kur iet ceļš uz Riograndi, es aiz muguras izdzirdēju pakavu klaboņu.

Es tikko biju pajājis garām ceļa līkumam — ceļš tur nogrie­žas ļoti spēji —, un man neizdevās ieraudzīt jātnieku. Taču es dzirdēju, ka tas tuvojas rikšiem. «Varbūt labāk izvairīties no sa­stapšanās?» tāda bija mana pirmā doma, kaut gan es sevišķi ne- lauzīju galvu, kas tas varētu būt par cilvēku. Vairāk paraduma pēc — tāds paradums man bija izveidojies, dzīvojot kaimiņos ar indiāņiem, — es nogriezos biezoknī un gaidīju svešo piejājam tu­vāk. Pēc brīža viņš parādījās.

Varat iedomāties manu pārsteigumu, kad es ieraudzīju nevis svešinieku, bet cilvēku, kuru pirms neilga laika biju atstājis ar dusmām! Kad pieminu dusmas, es nerunāju par sevi — es runāju tikai par viņu. Es nezināju, kāds noskaņojums viņam ir pašreiz. Varbūt tikai māsas klātbūtne atturējusi viņu uzbrukt man? Var­būt viņam ir aizdomas, ka esmu apkaunojis viņa māsu, un viņš prasīs gandarījumu? Godātā tiesa! Neslēpšu, ka tāda doma man pavīdēja, ieraugot Henriju.

Es nospriedu, ka nav ko slēpties, ka no manas puses tā būtu mazdūšība. Es nejutos vainīgs. Tiesa, es biju saticies ar viņa māsu slepeni, taču pie tā bija vainīgi citi, nevis es vai viņa. Mana mī­lestība pret viņu bija tīra un neviltota. Es nebaidos atzīties. Es mīlu viņu tikpat stipri vēl tagad!

Luīza Poindekstere, kaut gan sēž aiz pusnolaistiem aizkariem, dzird katru Morisa vārdu. Meitenei ir neizsakāmi smagi ap sirdi, un tomēr viņas acis iemirdzas. Vaigus vienā mirklī pārklāj sār­tums, taču tas nav kauna sārtums — tas ir no prieka.

Luīza neslēpj savas jūtas. Šķiet, viņa ir gatava lēkt laukā no karietes, traukties pie jaunekļa, kas tiek uzskatīts par viņas brāļa slepkavu, aizstāvēt viņu tā, kā spēj aizstāvēt vienīgi mīlošs cil­vēks, un mest izaicinājumu acīs apsūdzētājiem.

Skumju ēna atkal klāj viņas vaigu, bet šo skumju iemesls nav greizsirdība: Luīza labi atceras pie slimnieka gultas dzirdētos vārdus. Vai ir pamats šaubīties par tiem? Viņš tos atkārtoja arī tagad, kad viņa apziņa nav aptumšota, kad viņam draud nāve, kuras priekšā nemēdz melot.

XC N O D A Ļ A

TIESA PĒKŠŅI TIEK PĀRTRAUKTA

Apsūdzētā pēdējie vārdi iepriecinā­juši Luīžu Poindeksteri, bet ne visus. Uz skatītāju vairumu tie atstājuši pilnīgi pretēju iespaidu.

Tāda nu ir mūsu nenovīdīgās dabas īpašība: mums sāp, redzot citu cilvēku mīlestību, it īpaši, ja tā izpaužas kā visaptveroša kaislība. To nav grūti izskaidrot. Mēs taču zinām, ka viņš vai viņa, ja ir iemīlējusies, neliekas redzam mūs. Tas ir sensenais stāsts par pašcieņu, kuru smeldzina doma par vienaldzību. Pat dažus no tiem, kas nav izjutuši kreolietes skaistuma valdzinā­jumu, urda skaudības velniņš; turpretī vairāk, ieinteresētos līdz sirds dziļumiem apbēdina tas, ko viņi sauktu par nekaunīgu atzī­šanos.

Ja apsūdzētais nav minējis savai nevainībai ticamākus pierā­dījumus, tad labāk lai viņš vispār nebūtu vēris muti vaļā. Pagai­dām šī runa tikai palīdzējusi viņa apsūdzētājiem iekvēlināt anti­pātijas tajos, kas citkārt būtu palikuši neitrāli.

Pūlis dūc, un Kolhauna drauģeļi atkal sarosās. Morisam Dže- raldam atkal draud briesmas krist pūļa nagos un tikt pakārtam bez tiesāšanas. Majors atkal pamet zīmīgu mirkli uz savas paklau­sīgās nodaļas pusi. Tiesnesis autoritatīvā balsī uzsauc:

—    Klusu!

Nemiers ir apslāpēts, un apsūdzētais var runāt tālāk.

Viņš turpina savu stāstu:

—    Redzēdams, ka tas ir Henrijs Poindeksters, es izjāju no bie­zokņa un apstādināju zirgu. Bija diezgan gaišs, un viņš tūlīt pa­zina mani. Es biju gaidījis dusmu izvirdumu — tam varbūt bija savs pamats —, tāpēc jutos priecīgi pārsteigts, kā viņš mani uz­ņēma. Jau ar pirmajiem vārdiem viņš lūdza mani piedot to, ko viņš pārsteidzīgi izteicis, un draudzīgi sniedza, roku. Vai man ir vērts teikt, ka es saņēmu un sirsnīgi paspiedu šo roku? Es zināju, ka tā ir patiesa draudzība. Vēl vairāk: es cerēju, ka vienā jaukā dienā tā kļūs man dārga kā paša brāļa roka. Tā bija vienīgā un pēdējā reize, kad es paspiedu šo roku. Pēc īsa brīža mēs novēlē­jām viens otram labu nakti un atvadījāmies. Es nenojautu, ka mēs šķiramies uz mūžu.

Džentlmeņi zvērinātie! Es nekavēšu jūsu laiku, atstāstot mūsu sarunu. Tai nav nekāda sakara ar šo tiesu.

Kādu gabalu mēs jājām kopā un tad apstājāmies zem koka.

Mēs apmainījāmies ar cigāriem un aizsmēķējām. Lai vēl vairāk nostiprinātu labu saprašanos, mēs apmainījāmies vēl ar kaut ko — ar platmalēm un apmetņiem. Tas bija mans ierosinājums. Ar šo paražu es iepazinos pie komančiem. Es iedevu Henrijam Poindek- steram savu meksikāņu sombrero un svītraino serapē un paņēmu viņa apmetni un panamu. Pēc tam mēs šķīrāmies — viņš aizjāja, es paliku.

Es nevaru saprast, kāpēc paliku vietā, kur bija notikusi man tik negaidītā un ļoti gaidītā izlīgšana. Tajā naktī man vairs negri­bējās jāt uz Alamo. Gribējās palikt zem šā koka. Es nokāpu no zirga, piesēju to pie koka, ietinos apmetnī un, panamu nenoņēmis, apgūlos zālē. Pēc trim sekundēm es jau biju aizmidzis. Reti kad es aizmiegu tik ātri. Pirms pusstundas es to nebūtu varējis izdarīt ne akls. Varēju teikt paldies apmierinājumam, kas bija pārņēmis mani pēc pārdzīvotajiem uztraukumiem.

Ilgi gulēt man neiznāca. Varēja būt pagājušas pāris minūtes, kad mani pamodināja kāda skaņa. Tas bija šautenes šāviens. īsti drošs es par to nebiju, man tā tikai izklausījās. Toties mans zirgs šķita drošāk pārliecināts. Kad paskatījos, tas stāvēja ausis saslē­jis un krāca, it kā šauts būtu uz viņu. Es pietrūkos kājās un ausī- jos. Bet, tā kā nekas nebija dzirdams un mustangs drīz nomie­rinājās, es nospriedu, ka mēs abi esam pārklausījušies. Zirgs bija matījis tuvumā klaiņojam kādu zvēru, un es varbūt biju dzir­dējis nevis šāvienu, bet zem zvēra kājām pārlūzuša zara brīkšķi. Bet ej nu sazini, varbūt tā bija viena no neskaitāmajām noslēpu­mainajām skaņām, kas bieži dzirdamas meža dziļumā.

Es izmetu to no prāta, atkal apgūlos zālē un aizmigu. Šoreiz nogulēju līdz pašam rītam, kad mani pamodināja drēgnums, ar kuru bija pievilkušās- drēbes.

Palikt zem koka vairs nebija patīkami, un, apseglojis zirgu, es grasījos jāt tālāk. Taču man ausīs joprojām skanēja šāviens — pat stiprāk nekā pirms aizmigšanas. Man šķita, ka tas atskan no tās puses, kurp bija aizjājis Henrijs Poindeksters. Mani pārņēma nemiers, un es nevarēju noturēties, nejājis atpakaļ uz to pusi un neizdibinājis, kas īsti tur noticis.

Jāt nevajadzēja ilgi. Ak dievs! Ko es ieraudzīju! Es ierau­dzīju . ..

—    … jātnieku bez galvas! — iesaucas kāds no pūļa, un visi pagriežas atpakaļ.

—    Jātnieku bez galvas! — kā atbalss atbild piecdesmit balsis.

Vai tā būtu zobošanās? Tā to neviens neuztver, jo visi klāt­esošie paši redz negaidītā tiesas pārtraukuma iemeslu. Tas ir pats briesmīgais jātnieks bez galvas!

—    Rau, kur viņš jāj! Uz turieni! Uz turieni!

—    Nē, viņš jāj šurp! Skatieties! Viņš jāj taisni uz fortu! Pēdējais pieņēmums liekas pareizākais, bet tikai uz mirkli.

Jātnieks pēkšņi apstājas un vēro ap koku sapulcējušos ļaudis. Zirgam šī aina acīmredzot nepatīk, tas skaļi iekrācas, pēc tam vēl skaļāk iezviedzas.

Lielā interese par apsūdzētā stāstu noplok. Visi ir vienis prā- tis, ka tagad noslēpuma atminējums ir tikpat kā rokā.

Vairums skatītāju metas pie saviem zirgiem. Pat zvērinātie nav nekāds izņēmums, un vismaz seši no divpadsmit pievienojas pārējiem, lai dzītos pakaļ jātniekam bez galvas.

Bet tas ir apstājies uz īsu mirkli — it kā lai novērtētu cilvēkus un zirgus, kas tuvojas viņam. Zirgs vēlreiz mežonīgi iezviedzas, apcērtas apkārt un aizauļo.

XCI N O D A Ļ A

VAJAŠANA BIEZOKNI

Vajātais un garu garā vajātāju vilce dodas taisni pāri prērijai, uz des­mit jūdzes attālajiem krūmiem.

Tie vēl nav sasniegti, kad vajātāju skaits jau ir krietni sarucis. Tie atpaliek cits pēc cita, jo zirgiem nav pa spēkam ilgā un ne­prātīgā auļošana.

Daži tomēr tuvojas krūmiem. Un tikai divi neapstādamies iejāj tajos ne visai tālu no bēgļa.

Viņam vistuvāk ir jātnieks pelēkā mustangā, no kura ar pā­tagu, piešiem un kliedzieniem tiek izspiests viss iespējamais.

Diezgan tālu aiz viņa jāj garš vīrietis saņurkātā cepurē; viņš sēž kaulainā zirgā, no kura neviens nav gaidījis tādu ātrumu. Zirgs tiek skubināts nevis ar pātagu, piešiem un kliedzieniem, bet ar daudz nežēlīgāku paņēmienu: jātnieks laiku pa laikam iedur tam krustos ar nazi.

Šie divi jātnieki, kas vada pakaļdzīšanos, ir Kasijs Kolhauns un Zebs Stamps.

Kolhauns ar savu pelēko mustangu ir izrāvies priekšā. Šķiet, ka viņu dzen izmisuma pilna nepieciešamība par katru cenu pa­nākt bēgli. Vecajam medniekam padomā, šķiet, ir tas pats. Viņš nevis jāj savā parastajā lēnajā solī un pētī pēdas, bet cenšas neiz­laist no acīm to otru, it kā arī viņu spiestu nepieciešamība.

Abi iejāj krūmos un izzūd no atpalicēju redzesloka.

* *

*

Cauri biezoknim drāžas trīs jātnieki, reizēm taisni pa zvēru takām, reizēm strauji nogriezdamies sānis, reizēm līkumodami, lai neietriektos kādā kokā. Viņi neskatās, kur krūmu puduris, kur papardes, viņi neliekas manām aso kaktusu adatu dūrienus. Zari brīkšķ un brākšķ, viņiem laužot ceļu, iztraucētie putni ceļas spār­nos, lai uzmeklētu drošāku vietu. No apskrambāta zara ieķērkda­mies gaisā paceļas arī melnie maitasputni. Instinkts saka viņiem, ka tāds skrējiens var beigties tikai ar nāvi. Platos spārnus vēzē- dami, putni seko jātniekiem.

Vajātajam šajā sacensībā ir zināmas priekšrocības: viņš var izvēlēties ceļu, turpretī vajātājiem neatliek nekas cits kā sekot. Koki palīdz viņam krietni atrauties, un drīz jātnieki vairs neredz cits citu. Toties putni redz visus trīs.

Bēglis ir ticis prom no vajātāju acīm, un tagad viņam ir vēl lie­lākas izredzes atrauties. Viņš var traukties pilnos auļos, bet vajā­tāji spiesti meklēt pēdas. Priekšā vēl gan saklausāma viņa pakavu dipoņa un zaru švīkstoņa, taču vajātāju izredzes kļūst aizvien niecīgākas. Beidzot arī šie trokšņi vairs nav sadzirdami.

—    Nolādētais radījums! — kliedz Kolhauns, izmisumā atmez­dams ar roku. — Atkal viņš man izslīdēs no rokām! Ja vēl te nebūtu neviena cita! Taču šoreiz ir. Tas vecais velns arī ložņā pa krūmiem. Es redzēju viņu iejājam tajos nepilnus trīssimt jardus man aiz muguras. Vai nevarētu kaut kā atkratīties no viņa? Nē. viņš ir pārāk labs pēddzinis. Ak dievs, viena iespēja tomēr ir!

Kapteinis pievelk pavadu, mazliet pagriež zirgu un aplūko taku, pa kuru nupat jājis. Vienlaikus viņa roka nervozi tver šau­teni. Tomēr viņš nevar izšķirties.

—    Nē, tas neder, — Kolhauns čukst. — Pārāk daudzi mums seko, daži tīri labi prot dzīt pēdas. Viņi katrā ziņā atradīs līķi un dzirdēs arī šāvienu. Nē, nē, to nedrīkst darīt.

Kolhauns vēl kādu brīdi paliek uz vietas un ieklausās. Ne priekšā, ne aizmugurē nav dzirdama neviena skaņa, tikai virs galvas švīkst melnie spārni. Savādi, ka putni seko tieši viņam!

«Jā, viņš jāj šurp. Nelāgi, ka pārējie arī tik tuvu. Citādi va­rētu darīt galu tai ošņāšanai. Un tas būtu vienkāršāk par vien­kāršu.»

Nav nemaz tik vienkārši, kā jūs domājat, Kasij Kolhaun! Putni, kas riņķo jums virs galvas — ja vien prastu runāt — teiktu jums to pašu.

Putni redz, ka Zebs Stamps tuvojas, bet tuvojas tā, ka soļi nav dzirdami.

«Traki labi būtu, ja viņš pazaudētu pēdas,» Kolhauns prāto, vēlreiz pagriezdamies atpakaļ. «Bet ko es, dumjais, tērēju laiku! Ja nepamanlšos aizlaisties, vecais suns būs klāt, un tad būs par vēlu šaut. Velns parāvis, tas būtu tas ļaunākais!»

No jauna iecirtis pelēkajam mustangam sānos piešus, Kol­hauns jāj uz priekšu tik ātri, cik ātri vien ļauj līkumotā taka.

Pārsimt soļu tālāk viņš atkal apstājas, pārsteigts un vienlai­kus iepriecināts.

Jātnieks bez galvas ir gandrīz vai ar roku aizsniedzams!

Zirgs ir apstājies starp pazemiem krūmiņiem, kas sniedzas labi ja līdz seglu malai, un nolaidis galvu. Acīmredzot plūc akāciju pākstis.

Ilgi nedomādams, Kolhauns piesviež šauteni pie pleca, bet tūlīt pat arī nolaiž to. Zirgs, kuram viņš gribējis tēmēt, vairs nestāv mierīgi un neplūc pākštis. Iebāzis galvu līdz pusei krūmos, tas it kā stīvējas ar kādu.

Kolhauns saprot, ka zirgs nevar paiet, jo pavada ir aptinusies ap akācijas stumbru.

«Beidzot tu man esi rokā! Paldies dievam, paldies dievam!»

Kapteinis tikko spēj savaldīties neiegavilējies. Viņš kā vējš drāžas uz priekšu. Brīdi vēlāk viņš jau ir līdzās jātniekam bez galvas, šai spokainajai parādībai, kurai viņš tik ilgi veltīgi seko­jis!

XCII NODAĻA

PIESPIEDU ATGRIEŠANAS

Kolhauns satver no segliem noslīdē­jušo pavadu.

Zirgs cenšas izrauties, bet nekas neiznāk. Galva ir stingri pie­sieta, un dzīvnieks var to tikai grozīt, ne vairāk.

Jātnieks pat nemēģina vairīties no gūsta; viņš sēž seglos stīvs un mēms.

Pēc īsas cīņas zirgs ir sagūstīts. Uzvarētājs līksmi iekliedzas. Pēkšņi viņam ienāk prātā kāda doma. Vēl viss nav paveikts līdz galam. Kas? Tas ir Kolhauna noslēpums, un zaglīgais skatiens, ko viņš aplaiž visapkārt, liecina, ka viņam nav ne mazākās patikas dalīties tajā vēl ar kādu.

Nopētījis krūmmalu un pāris sekundes paklausījies, Kolhauns ķeras pie darba. Viņš izvelk nazi, paceļ serapē stūri un noliecas pie jātnieka bez galvas, it kā gribēdams iedurt tam nazi sirdī.

Roka jau pacelta. Dūriens šķiet nenovēršams.

Kolhauna nodoms tomēr paliek nepiepildīts. Kāds ir izjājis laukā no krūmiem un uzkliedz. Šis cilvēks ir Zebs Stamps.

—   Izbeidziet to spēlīti! — ātri jādams šurp cauri zemajiem krūmiņiem, sauc Zebs. — Sasodīta būšana, izbeidziet!

—    Kādu spēlīti? — apjucis jautā kapteinis, nemanāmi iebāz­dams nazi atpakaļ makstī. — Kāda velna pēc jūs bļaustāties? Tas lops ir sapinies pavadā. Es baidījos, ka tas atkal neaizbēg, un gri­bēju pārgriezt tam rīkli.

—   Ak tādas tās lietas! Nu, es domāju, ka nav nekādas vaja­dzības pārgriezt tam lopiņam rīkli. Mēs varam iztikt arī bez asins­izliešanas. Jūs runājat par zirga rīkli, vai ne tā?

—    Protams, par zirga.,

—   Tā. Kas attiecas uz cilvēku, tad tas jau ir izdarīts. Ja tas ir cilvēks … Ko jūs par to domājat, mister Kaš Kolhūn?

—   Ja es zinātu, kas to izdarījis! Man nav bijis laika viņu kār­tīgi apskatīt. Es tikai nule piejāju. Ak dievs! — viņš turpina māk­slotā izbrīnā. — Es domāju, ka tas ir cilvēka ķermenis, pie tam beigta cilvēka …

—   Vārds vietā. Kā lai šis būtu dzīvs, ja galvas nav uz ple­ciem? Vai zem tā apsega nekas nav paslēpts, ko?

—    Nē. Man liekas, ka nav.

—    Paceliet to drusciņ un paskatieties.

—    Man negribas ķerties klāt. Viņš izskatās tik baismīgs!

—   Jokaini! Pirms brīža jums nebija bail. Kas jums pēkšņi uznāca?

—    Ak … — Kolhauns stostās. — Mani bija uztraukuši pakaļ­dzīšanās. Sadusmojos uz to lopu un gribēju darīt galu tā stiķiem.

—    Nekas, — atsaka Zebs, — es pats paskatīšos. Jā-ā, — viņš turpina, piejādams tuvāk un aplūkodams dīvaino stāvu. .— Jā-ā, tas ir cilvēka ķermenis, par to nav divu domu. Beigtāks par beigtu un ciets kā maize lielā salā. Pagaidiet! — viņš iesau­cas, paceldams serapē malu. — Tas tak ir tas pats cilvēks, par kura noslepkavošanu pašreiz notiek tiesa! Jūsu brālēns Henrijs Peintdeksters. Augstā debess, tas ir viņš!

—    Man šķiet, ka jums taisnība. Tas tiešām ir viņš.

—    Lai velns par stenderi! — Zebs turpina, notēlojis pārsteigto.

—   Tas nu ir visdīvainākais. Es domāju, ka mums nav vērts te stā- sēž seglos. Rādās, ka viņš turas stingri. Zirgu arī es pazīstu. Sa- vēt un gari spriedelēt. Labāk vedīsim līķi atpakaļ tā, kā viņš odis manu veco ķēvi, tas nāks līdzi bez spītēšanās. Nu, vecenīt, sasveicinies ar viņu. Redzi nu! Vai tad tu neredzi, ka tas ir tavs vecs paziņa? Pēdējā laikā viņam gan plāni klājas, tā ka ir piedo­dams, ka tu viņu uzreiz nepazīsti. Viņš ir kļuvis diezgan mežo­nīgs.

Kamēr mednieks ta runā, bērais un veca ķeve jau sagrūduši purnus kopā un sasveicinoties nosprauslājušies.

—    Tā jau es domāju! — Zebs izsaucas, atraisīdams pavadu no akācijas. — Manas ķēves sabiedrībā ērzelis mums sekos kā pie­siets. Vismaz nebūs vajadzības griezt pušu viņam rīkli, lai neaiz­laistos lapās. Nu, mister Kolhūn, — viņš turpina, cieši paskatīda­mies uz kapteini, lai redzētu, kādu iespaidu atstās viņa vārdi,

—   vai jūs nedomājat, ka mums būtu jājāj? Tiesa droši vien tur­pinās, un, ja tā, tad mūsu klātbūtne var izrādīties vēlama. Man rādās, ka mēs te esam dabūjuši liecinieku, kas palīdzēs šo to no­skaidrot, un mustangu mednieku vai nu pakārs, vai — kas ir vis­ticamākais — pilnīgi attaisnos. Nu, vai esat gatavs jāt atpakaļ?

—    O, protams. Jums taisnība, nav nozīmes te kavēties.

Zebs sāk jāt pirmais, vezdams līdzi gūstekni. Tas nepretojas,

drīzāk, šķiet, priecājas, ka viņu pavada.

Kolhauns lēni un, kā teiktu uzmanīgāks novērotājs, negribīgi jāj nopakaļ.

Takas līkumā viņš pievelk pavadu un acīmredzot nevar izlemt, jāt uz priekšu vai auļot atpakaļ. Viņš izskatās ārkārtīgi uztraukts.

Zebs Stamps, vairs nedzirdēdams pakavu dipoņu, noprot, ka ceļabiedrs ir apstājies. Viņš pagriež ķēvi un jautājoši uzlūko kap­teini. Viņš ievēro, ka tas ir uztraucies, un tūlīt noprot šā uztrau­kuma iemeslu. Ne vārda neteikdams, Zebs noņem no pleca savu garo šauteni un pavērš pret Kolhaunu. Tā nu viņš sēž un neno­laiž acu no kavalērijas kapteiņa.

Netiek bilsta ne zilbe. Vārdi ir lieki. Pietiek ar Zeba žestu. Tas nepārprotami saka: «Pamēģini tik griezties atpakaļ!»

Kolhauns izliekas neko nemanām un klusi jāj tālāk.

Taču ilgi viņš nepaliek aizmugurē. Vecais mednieks neko gan nesaka, bet laikam taču viņam radušās aizdomas: viņš atvainojas, ka mazliet atpaliks, un viņa ceļabiedrs ir spiests samierināties.

Kavalkāde gausi virzās cauri krūmiem. Drīz viņi izjās atklātā prērijā. Beidzot jātnieki ierauga apvārsni.

Kolhaunu atkal sagrābj bailes, un viņš vēlreiz apstājas. Viņš ir pilnīgi panikas varā. Vai viņš drāzīsies atpakaļ krūmos un pa­slēpsies no ļaudīm? Bet varbūt viņš kā īsts vīrs sagaidīs negaisu, kas jau savilcies pār viņa galvu?

Viņš atdotu visu, kas viņam ir, un visu, ko viņš vēl cerējis iegūt, pat Luīžu Poindeksteri, lai tiktu vaļā no ienīstā Zeba Stampa un kaut desmit minūtes paliktu vienatnē ar jātnieku bez galvas.

Tomēr tas nav iespējams. Sumpurnis,, kas neatlaižas no viņar izskatās nepielūdzams. Kolhauns nojauš, ka par īsto gūstekni ve­cais mednieks uzskata viņu un, ja viņš mēģinās bēgt, dabūs lodi mugurā.

Bet ko Zebs Stamps galu galā var pateikt vai izdarīt? Vēl nav- zvanīts, ka tas mežainis vispār kaut ko zina. Un ko viņš galu galā var zināt?

Zebam ir aizdomas, to var redzēt. Bet kas par to? Tikai tam, kuram nav draugu, ir jābaidās no aizdomām, taču kapteinim draugu netrūkst. Ja vien šis nodevīgais notikums neuzpeldēs virs­pusē, viņam nav ko baidīties. Un kas var galvot, ka tas nāks gaismā? Viens pret desmit, ka lode nevis palikusi tur, kur ieurbu­šies, bet nokritusi kaut kur krūmu biezumā.

Šī cerība iedrosmina Kolhaunu, un viņš šķietami vienaldzīgi izjāj prērijā. Viņam cieši uz pēdām jāj Zebs Stamps ar savu veco ķēvi, kurai savukārt seko bērais ar Henrija Poindekstera līķi.

XCIII NODAĻA

LĪĶIS BEZ GALVAS

TRīs ceturtdaļas skatītāju ir izklīduši, puse zvērināto arī ir prom, un ties­nesim neatliek nekas cits kā pasludināt pārtraukumu.

Pārtraukums ilgst apmēram stundu. Tiesnesis pa to laiku izkū­pina divus cigārus, krietni iestiprinās no viskija pudeles, fami­liāri tērzē ar palikušajiem zvērinātajiem vai tiem skatītājiem, ku­riem nav zirgu vai arī nav bijusi patika auļot.

Viela sarunām tālu nav jāmeklē. Par nesenajiem notikumiem var runāt simts gadu, kur nu vēl stundu. Visi cer, ka jātnieks bez galvas tiks sagūstīts. Visi tic, ka līdz ar to būs ne vien atmi­nēta dīvainā parādība, bet arī izskaidrota slepkavība.

Viens no klātesošajiem zina, kas ir jātnieks, bet nezina neko par slepkavību. To viņš pateiks, kad varēs turpināt runu.

Pēc kāda laika vajātāji atgriežas — ne visi kopā, bet izklai­dus. Visi stāsta vienu un to pašu. Neviens nav piekļuvis jātnie­kam bez galvas tik tuvu, lai uzzinātu par viņu kaut ko vairāk, nekā ir jau zināms. Viņš joprojām ir un paliek mīkla.

Drīz atklājas, ka divi no vajātājiem nav atgriezušies. Tie ir vecais mednieks un brīvprātīgo kapteinis. Pēdējais redzēts auļo­jam pa priekšu, Zebs viņam sekojis. Pēc tam neviens no viņiem vairs nav manīts. Vai viņi turpina dzīties pakaļ? Varbūt viņiem ir laimējies?

Visi saspringti skatās uz prērijas pusi. Viņi cer ieraudzīt abus pazudušos. Varbūt viņiem līdzi būs arī jātnieks bez galvas .. .

Paiet stunda, bet no vajātājiem ne čiku, ne grabu.

Vai tiesa nebūtu jāturpina?

Prokurors uzstāj, ka ir jāturpina, turpretī aizstāvis ne mazāk uzstājīgi pieprasa atlikt tiesu līčJz nākamajai dienai. Savu prasību viņš motivē ar to, ka nav klāt tik nozīmīgs liecinieks kā Zebs Stamps, kas vēl nav uzklausīts.

Atskan balsis, kas pieprasa turpināt lietas izskatīšanu. Šajā teksasiešu barā ir arī uzpirkti ļaudis, tāpat kā Parīzes teātrī. Šie kliedzēji ir īsta sērga. Tomēr viņi panāk savu. Tiek nolemts turpināt tiesāšanu — vismaz tik ilgi, kamēr var iztikt bez neesošā liecinieka. Iespējams, ka viņš pagūst atgriezties laikus. Ja ne, tad tiesa domās par atlikšanu.

Tā ierosina tiesnesis, un zvērinātie piekrīt. Skatītāji arī ne­iebilst.

Atkal tiek izsaukts apsūdzētais, un viņš turpina savu runu.

—    Jūs gribējāt stāstīt mums, ko jūs ieraudzījāt, — saka aizstā­vis, uzrunādams savu klientu. — Stāstiet tālāk. Ko jūs redzējāt?

—. Zālē gulēja cilvēks.

—    Vai viņš bija aizmidzis?

—    Jā, mūžīgajā miegā.

—    Miris?

—    Vairāk kā miris, ja tas ir iespējams. Noliecies pār viņu, ieraudzīju, ka šim cilvēkam ir nocirsta galva.

—    Ko? Nocirsta galva?

—   Tieši tā. Es to nepamanīju, pirms nebiju notupies viņam blakām. Viņš gulēja uz mutes, un galva bija savā vietā. Pat ce­pure nebija nokritusi. Man gribējās domāt, ka viņš ir iemidzis, kaut arī es noģidu, ka kaut kas nav kārtībā. Gulošam cilvēkam nekad nav tik nedzīvi izstieptas rokas. Tāpat kājas. Bez tam zālē es ieraudzīju kaut ko sarkanu, bet vārajā rīta gaismā nevarēju saskatīt, kas tas ir. Kad pieliecos tuvāk, nāsīs man iesitās sājā asins smaka. Es vairs nešaubījos, ka cilvēks ir miris, un sāku ap­lūkot līķi uzmanīgāk. Es ieraudzīju kaklā dziļu brūci, kas bija pilna ar pussarecējušām asinīm. Galva bija pavisam nocirsta!

Klausītāji ir šausmās, un, kā parasts šādos gadījumos, dzirdami satraukti kliedzieni.

—    Vai jūs pazināt šo cilvēku?

—    Ak vai, jā.

—    Pat neielūkojies viņam sejā?

—   Tas man nebija jādara. Man viss bija pārāk skaidrs no ap­ģērba.

—    No kāda apģērba?

—    No svītrainā serapē, kas bija viņam uz pleciem, un no cepures, kas bija viņam galvā. Tie piederēja man. Ja nebūtu no­tikusi šī apmaiņa, varētu domāt, ka es pats guļu zemē. Tas bija Henrijs Poindeksters.

Atkal dzirdams dvēseli plosošs vaids, kas pārskan pūļa dū­koņu.

—   Turpiniet, ser, — saka aizstāvis. — Sakiet, ko vēl jūs at­klājāt?

—    Pataustījis ķermeni, es jutu, ka tas ir auksts un stīvs. Es sapratu, ka nāve iestājusies jau pirms vairākām stundām. Asinis bija gandrīz pilnīgi sažuvušas un kļuvušas melnas. Vismaz pelē­cīgajā gaismiņā tā likās, jo saule vēl nebija uzlēkusi.

Kas attiecas uz nāves cēloni, tad es varēju būt kļūdījies, do­mājot, ka jauneklis nogalināts, nocērtot galvu. Bet tad es atce­rējos naktī dzirdēto šāvienu un nospriedu, ka kaut kur jābūt vēl kādam ievainojumam, ne šim griezumam vien. Es nebiju kļūdī­jies. Apgriezis līķi uz muguras, es atradu serapē caurumiņu. Au­dums ap to bija piesūcies ar asinīm. Es pacēlu serapē un ierau­dzīju nelaiķim uz krūtīm sarkanu plankumu. Nebija grūti pateikt, ka tur gājusi iekšā lode. Atbilstoša ievainojuma mugurā nebija, tātad lode bija palikusi ķermenī.

—   Vai jūs domājat, ka pietika ar vienu šāvienu, lai nogali­nātu šo cilvēku, vai arī viņš nogalināts vēlāk?

—    Šāviens noteikti bijis nāvējošs. Ja nāve neiestājās acu­mirklī, tad pēc pāris minūtēm vai varbūt pat sekundēm visādā ziņā.

—   Jūs sakāt, ka galva bija nocirsta. Vai tā bija pilnīgi atda­līta no ķermeņa?

—   'Pilnīgi, kaut arī tā gulēja cieši klāt pie ķermeņa, it kā ne galva, ne ķermenis pēc sakropļošanas nebūtu pakustējušies.

—    Vai griezums bija gluds, izdarīts ar asu ieroci?

—    Jā.

—    Ar kādu ieroci, pēc jusu domām?

—    Man šķiet, ka ar parasto cirvi, bet var jau būt, ka ar mednieku nazi. Ja ar visu svaru spiež uz nazi…

—    Kā jūs domājat, vai galva bija nogriezta vienā paņēmienā?

—    Šķiet, ka ne.

—   Vai jums neradās aizdomas, kas un kāpēc pastrādājis no­ziegumu?

—    Tobrīd man nebija ne mazāko aizdomu. Es biju tik pār­steigts, ka nespēju pat domāt. Negribējās ticēt savām acīm. Kad biju mazliet nomierinājies un vēlreiz pārliecinājies, ka nozie­gums tiešām pastrādāts, es iedomājos, ka te bijuši komanči un ka viņi, sastapuši jauno Poindeksteru, nogalinājuši to aiz tīrās pārgalvības. Taču skalps nebija noņemts, un pat cepure bija savā vietā.

—    Un jūs nospriedāt, ka tie tomēr nav bijuši indiāņi?

—    Jā.

—    Kas tad tas varētu būt bijis?

—    Tobrīd es neturēju aizdomās nevienu. Es nekad nebiju dzirdējis, ka Henrijam Poindeksteram būtu ienaidnieki te vai kaut kur citur. Bet tad man radās aizdomas. Man tās ir arī tagad.

—    Stāstiet.

—    Es iebilstu pret šo nopratināšanas metodi, — iejaucās pro­kurors. — Mēs nevēlamies iepazīties ar apsūdzētā aizdomām. Pietiek ar to, ka viņam ļauj gari un plaši izklāstīt savu «ļoti ti­camo stāstu».

—   Lai viņš turpina, — pavēl tiesnesis, aizdedzinādams jaunu cigāru.

—    Pastāstiet, kā jūs pats rīkojāties, — saka aizstāvis. — Ko jūs darījāt pēc tam, kad bijāt visu to atklājis?

—    Kādu brīdi es neaptvēru, ko lai iesāk, tik ļoti mani bija satriecis redzētais. Es biju pārliecināts, ka ir notikusi slepkavība un ka jaunekli nogalinājis tas pats šāviens, kuru biju dzirdējis. Bet kas varēja būt šāvējs? Tikai ne indiāņi. Par to es biju drošs.

Man ienāca prātā bandīti, kas varbūt uzbrukuši laupīšanas nolūkā. Taču tas likās tikpat neticami. Mans meksikāņu apmetnis maksāja ne mazāk kā simts dolāru. Tas būtu paņemts. Bet nē. Un vispār Poindeksteram nekas nebija paņemts. Slepkava neko ne­bija aizticis. Pat pulkstenis, kuru viņš nēsāja ķēdītē piesietu, bija palicis vestes kabatā. Es nospriedu, ka tā bijusi atriebība, un mē­ģināju atcerēties, vai neesmu dzirdējis par kādu strīdu ar jauno Poindeksteru vai par naidu pret viņu. Man nekas nenāca prātā. Bez tam — kāpēc tad vajadzēja nocirst galvu? Tas mani pār­steidza un šausmināja visvairāk. Nespēdams izskaidrot šo noti­kumu, es apsvēru, ko darīt tālāk.

Palikt pie līķa nebija nozīmes. Apglabāt to turpat būtu tikpat muļķīgi. Es nolēmu jāt atpakaļ uz fortu un lūgt kādu palīgā, lai nogādātu līķi Kasadelkorvo.

Bet, ja es atstātu līķi mežā, koijoti un lijas to uzietu un saplo­sītu, pirms es būtu paguvis atgriezties. Maitasputni jau bija at- laidušies izlūkot. Lai kā bija sakropļots jaunekļa ķermenis, es nevarēju to atstāt, lai saplosa vēl vairāk. Es domāju par tuvinie­kiem, kas drīz mirks asarās, ieraudzījuši drausmīgo skatu.

XCIV NODAĻA

NOSLĒPUMS TIEK ATMINĒTS

Apsūdzētais apklust. Neviens viņu nepārtrauc, neviens nesteidzina. Visi baidās pārraut stāstījuma pavedienu, kas aizvien vairāk tu­vina atminējumam.

Tiesnesis, zvērinātie un skatītāji, elpu aizturējuši, daudzi pat mutes pavēruši, klausās apsūdzētajā. Viņam liek stāstīt tālāk.

— Tad man ienāca prātā cita doma — ietīt līķi serapē, kas bija palicis viņam ap pleciem, un apsegt ar manu apmetni. Tādē­jādi tas būtu pasargāts no vilkiem un lijām, vismaz tik ilgi, ka­mēr mēs atgrieztos.

Es jau biju noņēmis apmetni, kad man radās vēl labāks plāns. Nolēmu jgiemt līķi līdzi uz fortu. Uzcelšu zirgā un ar laso piesiešu pie segliem. Es atvedu savu zirgu un jau grasījos celt līķi tam mugurā, kad ieraudzīju vēl vienu zirgu. Ar to bija jājis nelaiķis. Zirgs netālu grauza zāli tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Tā kā pavada vilkās pa zemi, man nebija grūti noķert dzīvnieku. Grūtāk nācās piespiest zirgu stāvēt mierīgi, īpaši, kad tas bija pievests pie beigtā saimnieka.

Paņēmis pavadu zobos, es mēģināju uzdabūt līķi zirgā. Tas gan izdevās, taču līķis negribēja turēties. Tas bija sastindzis un slīdēja nost. Bez tam, redzot neparasto nešļavu, zirgs kļuva ļoti nemierīgs. Vēl vairākas reizes pamēģinājis, es sapratu, ka velti pūlos.

Gribēju jau atmest visam ar roku, kad man uzausa jauna doma. Es biju lasījis, ka Dienvidamerikas gaučo, ja pampās no­miris vai nejauši nonāvēts kāds no viņu biedriem, uzsēdina līķi zirgā un piesien pie segliem, lai nogādātu atpakaļ mājās. Viņš sēž zirgā kā dzīvs. Kāpēc man neizdarīt tāpat ar Henrija Poin- dekstera līķi?

Vispirms es pamēģināju uzsēdināt nelaiķi viņa paša zirgā. Bet, tā kā segli nebija pietiekami dziļi un zirgs joprojām niķojās, man nekas neiznāca. Atlika vēl viena iespēja, kā tikt atpakaļ visiem kopā — apmainīties zirgiem. Es zināju, ka manējais ne­pretosies. Bez tam mani meksikāņu segli ar dziļo sēdekli būs šim nolūkam piemērotāki.

Drīz vien nelaiķis bija uzcelts zirgā. Stīvais ķermenis, kas iepriekš bija sagādājis man grūtības, tagad turējās seglos kā dzīvs. Itin viegli izdevās iebāzt sastingušās kājas kāpšļos, un es cerēju, ka ķermenis neslīdēs zemē. Lai tas turētos vēl stingrāk, es nogriezu gabalu laso, apjozu jauneklim ap vidu un galus priekšā un aizmugurē piesēju pie segliem.

Atlika izdomāt, ko darīt ar galvu. Arī tā bija jāņem līdzi.

Es pacēlu to no zemes un mēģināju noņemt cepuri. Tas izrā­dījās neiespējami. Galva bija stipri piemilzusi, un sombrero turē­jās pie tās kā pielipis — cieši kā āda. Nebija ko bažīties, ka cepure varētu nokrist, tāpēc es izvēru auklas galu caur tās sprā­dzi un pakāru cepuri kopā ar galvu pie segliem. Es biju gatavs ceļojumam.

Es uzlēcu nogalinātā cilvēka zirgā, uzsaucu savējam, lai seko — viņš ir tā pieradināts —, un mēs devāmies atpakaļ uz koloniju. Nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad es tiku izsists no segliem un tūlīt pazaudēju samaņu. Ja tas nebūtu noticis, es nestāvētu jūsu priekšā, vismaz kā apsūdzētais, nekādā ziņā ne.

—    Jūs izsita no segliem? — iesaucas tiesnesis. — Kā tas no­tika?

—    Tā bija vienkārši nejaušība, pareizāk sakot, vainojama bija mana neuzmanība. Es biju uzlēcis mugurā svešam zirgam un aizmirsis saņemt pavadu. Esmu radis vadīt savu zirgu tikai ar balsi un ceļiem. Notika negaidītais. Mēs nebijām paguvuši nojāt ne pāris soļus, kad zirgs pēkšņi nez kāpēc metās sāņus un sāka auļot.

Es zināju, kas to iztrūcinājis. Zirgs bija paskatījies atpakaļ un ieraudzījis aizmugurē spokaino jātnieku. Tagad, dienas gaismā, tas varēja sabiedēt tiklab zirgu, kā cilvēku. Gribēju sa­ķert pavadu, bet tas vairs nebija izdarāms, jo zirgs drāzās kā ne­gudrs.

Sākumā es sevišķi neuztraucos, var teikt, nemaz neuztraucos, Sak, gan jau dabūšu ciet pavadu un apstādināšu zirgu. Taču drīz es sapratu, ka tas nav tik vienkārši. Pavada bija noslīdējusi uz priekšu, zirgam līdz pašām ausīm, un man bija grūti to aizsniegt.

Pūloties dabūt ciet pavadu, es neievēroju, uz kurieni zirgs mani nes. Tikai sajutis, ka man sejā sāpīgi sitas zari, es sapratu, ka zirgs nogriezies no ceļa un joņo pa krūmiem.

Vairs nebija laika domāt par pavadu. Es tikai raudzīju izvai­rīties no akāciju zariem, kas stiepa pretī savas dzalkstīgās rokas, lai izrautu mani no segliem. Cīnījos ar šo šķērsli diezgan veik­smīgi, kaut arī bez skrambām neiztika. No kāda resna zara, kas stiepās pāri ceļam, es tomēr nepaguvu izvairīties. Zars bija zems, man krūšu augstumā, un zirgs, atkal no kaut kā izbijies, pašāvās tieši zem tā. Kurp tas aizskrēja tālāk, es nevaru pateikt. Jūs visi, es ceru, zināt to labāk nekā es. Varu pateikt jums tikai to, ka, nogāzies no zirga, es paliku guļam zem šā koka ar nobrāztu pieri un sāpošu celi. Taču to es atklāju tikai pēc divām stundām.

Atguvis samaņu, es redzēju, ka saule jau ir augstu pie debe­sīm un ka virs manis griežas lijas. Pēc tā, kā šie putni snaikstīja kaklus, es nopratu, kādu laupījumu tie gaida. Mani aizvien vai­rāk sāka mocīt slāpes, un tas skubināja doties prom. Piecēlies kā­jās, es atklāju, ka nevaru paiet. Vēl vairāk — es labi ja varēju nostāvēt. Taču palikt uz vietas nozīmēja aiziet bojā, vismaz to­brīd es tā domāju. To apzinoties, es saņēmos un sāku kustēties. Man likās, ka netālu tek upīte, un es, brīžiem rāpodams, brī­žiem balstīdamies,, uz kruķa, kuru turpat krūmos biju sev uztai­sījis, beidzot nokļuvu līdz strautam. Padzēries es jutos kā no jauna piedzimis un drīz vien aizmigu.

Kad pamodos, ieraudzīju sevi koijotu ielenkumā. To bija div­desmit, ja ne vairāk. Zinādams, ka koijoti ir bailīgi, es sākumā neuztraucos, bet pēc kāda laika sāku domāt citādi. Zvēri redzēja, ka esmu nevarīgs, un bija izvēlējušies mani par savu upuri. Tie līda, līda tuvāk, līdz visi kā viens klupa man virsū. Mans vienī­gais ierocis bija nazis, un tā bija mana laime. Bez šā ieroča es būtu saplosīts gabalu gabalos un aprīts. Es dūru, cik jaudāju, un tikai tā atturēju koijotus. Kādi seši, jādomā, turpat arī palika.

Un tomēr nekas labs nebija gaidāms. Brūces sāka stipri asiņot, un man izsīka spēki. Drīz vien man būtu beigas, ja negaidot nebūtu uzsmaidījusi laime. Es pat negribu saukt to par laimi. Vai­rāk gribas domāt, ka tas bija dieva pirksts.

To teikdams, jaunais īrs godbijīgi paceļ acis pret debesīm. Svinīgais klusums liecina, ka visi, pat tie rupjākie klausītāji, jūtas aizkustināti.

— Pie manis atskrēja, — Džeralds turpina, — mans vecais draugs, kas bijis man uzticīgāks par dažu labu cilvēku, — suns Tara. Tas droši vien bija klimtis pa mežu, meklēdams mani. Tas ieradās īstajā brīdī, lai izglābtu mani no plēsoņām. Koijoti izklīda, un es biju paglābts no briesmīga likteņa, var teikt, izrauts nāvei no rīkles.

Tad es atkal aizmigu vai arī iegrimu nebūtībā. Pēc atmošanās es biju spējīgs domāt. Es zināju, ka suns atskrējis no manas bū­das, kas atradās vairākas jūdzes no turienes. Iepriekšējā dienā to uz turieni bija atvedis mans kalps Felims. Vēl viņam vajadzēja tur būt, un es nolēmu sūtīt viņam zīmīti, izmantojot suni par pastnieku. Es uzrakstīju dažus vārdus uz savas vizītkartes.

Es zināju, ka mans kalps neprot lasīt, bet gan jau viņš pazīs vizītkarti un sameklēs kādu, kas izlasīs. Jo vairāk tādēļ, ka rak­stīts bija ar asinīm.

Ietinu vizītkarti cepures oderes gabalā un aizbāzu Tarai aiz siksnas. Ar grūtībām pierunāju suni atstāt mani un doties uz būdu. Mana vēstule tika nogādāta, kur vajag. Tiesa, es uzzināju to tikai vakar.

Drīz pēc tam, kad suns bija aizgājis, es no jauna aizmigu un atmodies ieraudzīju, ka man piezadzies klāt vēl briesmīgāks ienaidnieks. Tas bija jaguārs. Zvērs uzbruka man, bet kā un kad beidzās cīņa, to es nezinu teikt. Par to lai pastāsta mans drosmī­gais glābējs Zebs Stamps. Es ceru, ka viņš drīz atgriezīsies, lai palīdzētu mums visiem atminēt šo noslēpumu.

Kopš tā brīža es atceros tikai baismīgus murgus, kas jaucās ar patīkamiem sapņiem. Vakar es pamodos cietumā un uzzināju, ka tieku apsūdzēts slepkavībā.

Džentlmeņi zvērinātie! Es beidzu.

Viņa grēksūdze ir nākusi viņam par labu vairāk nekā daudz izsmalcinātākā aizstāvja runa. Tomēr — tie ir tikai apsūdzētā vārdi, un ir vajadzīgs vēl viens liecinieks. Kur kavējas šis cil­vēks, no kura tik daudz kas atkarīgs? Kur ir Zebs Stamps?

Piecsimt acu pāru pagriežas uz prērijas pusi un pētī apvārsni. Piecsimt siržu degtin deg nepacietībā, gaidot atgriežamies veco mednieku — ar Kasiju Kolhaunu vai bez viņa, ar jātnieku bez galvas vai bez viņa,, kas vairs nav nekāda pārdabiska parādība. Visi klātesošie zina, ka viņa klejojumos nav nekā pārdabiska. Viņi dzīvo Dienvidrietumteksasā, kas robežojas ar Ljanoesta- kado, kur sākas dzidrā Leona un kur Riodenuesesa savāc sim­tiem strautu ūdeņu; viņi dzīvo zemē, kur trūdēšana nav pastāvīgs nāves pavadonis, kur skrējienā nošauts briedis vai prērijā nejauši bojā gājis savvaļas zirgs, ja vien to neaprij plēsoņas, pēc neilga laika met izaicinājumu trūdēšanas likumam un koijotu zobiem, kur neapbedīts un neapsegts cilvēka līķis pēc četrdesmit asto­ņām stundām kļūst līdzīgs ēģiptiešu mūmijai.

Retais no klātesošajiem nezina klimata īpašības šajā Teksasas daļā, kas atrodas netālu no Sjerramadres kalnu grēdas un it īpaši starp Ljanoestakado atzarēm.

Ja jātnieku bez galvas atvestu zem ozola, neviens nebrīnītos, ka Henrija Poindekstera līķim nav gandrīz nekādu trūdēšanas pazīmju. Šī stāsta daļa nerada klausītājos ne mazākās šaubas.

Viņu nepacietībai ir cits iemesls — aizdomas, kas radušās tie­sas procesa sākumā un kļuvušas aizvien stiprākas, līdz beidzot kļuvušas par pārliecību.

Gandrīz katrs deg nepacietībā dzirdēt liecinieku, kas vai nu atdos apsūdzētajam brīvību, vai arī aizraidīs viņu uz karātavām.

Lūk, kāpēc visi saspringti raugās turp, kur debesu safīra zi­lums saplūst ar prērijas smaragda zaļumu.

XCV NODAĻA

PĒDĒJAIS LIECINIEKS

Saspringtās gaidās svinīgā klusumā' aizrit desmit minūtes. Šad un tad atskan pa vārdam vai pa izsaucienam: te vienam, te otram šķitis, ka viņš redz prērijā kādu punktu. Tad pūlis sa­traukti iedūcās un visi paslejas uz pirkstgaliem, lai labāk redzētu.

Trīs reizes atskan brīdinājuma saucieni, taču izrādās, ka notikusi pārskatīšanās. Pacietība ir jau gandrīz pilnīgi izsmelta, kad atskan ceturtais sauciens, daudz skaļākā un noteiktākā balsī.

Šoreiz laužu cerības nav pieviltas. Pie apvāršņa parādās tumši plankumi, kas ātri vien iegūst apveidu. Pūlī ap ozolu nodimd «urā», kad prērijā kļūst saredzami trīs jātnieki.

Divus no viņiem nav grūti pazīt — Zebu Stampu un Kasiju Kolhaunu. Bet pazīt trešo ir vēl vieglāk — tas ir jātnieks bez galvas, kas tik ilgi devis vielu pārdabiskiem spriedelējumiem un minējumiem. Kaut gan ir noskaidrots, kas ir šis jātnieks, visi to uzlūko ar tādu kā bijību.

Kliedzieni apklust, līdz beidzot trīs jātnieki ir klāt. Pūli pār­šalc čuksti, it kā ļaudis baidītos izteikt savas domas skaļi.

Daudzi iet uz priekšu, lai labāk aplūkotu trīs jātniekus. Drī2 vien tos no visām pusēm apstāj ļaudis. Divi no jātniekiem jau nolēkuši no zirgiem, trešais paliek seglos.

Kolhauns aizved zirgu sānis un iejūk pūlī. Nevienam vairs nav daļas par viņu. Visu acis un domas pievērstas jātniekam bez galvas.

Zebs Stamps, atstājis savu veco ķēvi, saņem Poindekstera zirgu aiz iemauktiem un pieved pie koka.

—    Nu, tiesnesi un zvērinātie, — viņš saka, — te ir liecinieks, kas palīdzēs jums tikt pie skaidrības. Kā būtu, ja jūs apskatītu viņu?

—    Ak dievs, tas ir viņš! — atskan sauciens. Gara auguma vīrs izstreipuļo priekšā un nostājas blakām jātniekam bez galvas. Tas ir Henrija Poindekstera tēvs. Tālāk dzirdams sievietes klie­dziens un apslāpēts vaids. Tā ir vioa māsa.

Pēc kāda laika Vudliju Poindeksteru aizved prom. Viņš nepre­tojas, acīmredzot pat neapzinās, kas notiek ap vinu. Veco plan- tatoru pieved pie karietes un apsēdina blakām meitai.

Taču kariete nekustas no vietas. Luīza apņēmusies palikt te, kamēr tiesa pasludinās spriedumu, jā, pat līdz sodīšanai, ja tāda notiks.

Zebu Stampu aicina ieņemt liecinieka vietu. Nopratināšana turpinās. Daudzas formalitātes tagad atkrīt. Vecajam medniekam, kas vienu reizi ir jau zvērējis, liek stāstīt visu, ko viņš zina un kā prot. Viņš runā aprautām frāzēm, it kā tiesā būtu nepiecie­šams runāt tieši tā.

—    Pirmo reizi par šito nesmuko lietu es uzzināju otrā dienā pēc jaunā Peintdekstera pazušanas. Es tikko biju atgriezies no medībām. Man teica, ka mustangu mednieks tiekot apvainots

slepkavībā. Es zināju, ka viņš nav uz to spējīgs, bet, lai būtu mie­rīgs prāts, aizjāju uz viņa būdu. Morisu neatradu mājā. Viņa kalpu Felimu gan atradu, bet to bija tā pārbiedējuši visādi no­tikumi, ka es netiku gudrs, ko viņš man stāsta.

Kamēr mēs. pļāpājām, atskrēja suns. Skatos, kaut kas piesiets pie kakla. Paskatos tuvāk — mustangu mednieka vizītkarte. Uz tās bija ar asinīm uzrakstīti vārdi. Šie vārdi norādīja, kur puisis meklējams. Kopā ar Felimu un suni steidzos turpu. Mēs ieradā­mies pašā laikā, lai izglābtu mustangu mednieku no tā planku­mainā kaķa, kuru meksikāņi sauc par tīģeri. Es biju dzirdējis, ka jauneklis sauc to par jagvāru. Es ielaidu zvēram lodi ribās, un tas bija uz vietas beigts.

Pēc tam mēs aizvedām mustangu mednieku uz viņa būdu. Mums vajadzēja viņu stiept uz tādām kā nestuvēm, jo mēs redzē­jām, ka viņš pats nevar paspert ne soli. Bez tam prāta viņam ne­bija ne tik, cik tītaram riesta laikā. Tātad mēs nogādājām viņu būdā. Tur viņš arī palika guļam, kamēr ieradās regulatori un atrada viņu.

Liecinieks apklust, it kā pārliktu, vai ir vērts stāstīt par visiem neparastajiem notikumiem, kurus viņš pieredzējis, uzturēdamies būdā. Vai apsūdzētajam nebūtu labāk, ja viņš tos nepieminētu?

Zebs nolemj klusēt.

Prokurors nav ar to mierā un sāk izvaicāt liecinieku. Tādējādi viņam rodas pilnīgs priekšstats par visu, kas noticis pirms tam, kad apsūdzētais saņemts ciet un ieslodzīts fortā.

—    Bet tagad, — saka Zebs Stamps, — kad jūs esat izvilkuši no manis visu, ko zinu, es gribētu piemetināt vēl ko tādu, ko jūs man nejautājāt.

—    Turpiniet, mister Stamp, — saka aizstāvis no Sanantonio.

—    Rau, tas, ko es gribu teikt, attiecas ne tikdaudz uz apsū­dzēto, cik uz cilvēku, kuram, pēc mana prāta, būtu jāstājas viņa vietā. Es nesaukšu šo cilvēku vārdā. Es izstāstīšu jums, ko zinu, bet pārējo jūs, zvērinātie, uzminēsiet paši.

Vecais mednieks ievelk elpu, it kā gatavotos plašai runai. Ne­viens viņu netraucē. Visi nojauš, ka Zebs ir tas, kuram zināms slepkavas vārds. Kas ir jātnieks bez galvas — par to vairs nav jāmokās minējumos.

—    Zvērinātie! — Zebs turpina. — Pēc ta, ko biju dzirdējis un, galvenais, redzējis, es sapratu, ka nabaga jaunais Peintdek- sters ir pagalam, nav vairs starp dzīvajiem. Tāpatās es nešaubī­jos, ka šo neģēlību nav pastrādājis mustangu mednieks Moriss Džeralds. Bet kas tad? . .. Sitas jautājums urdīja mani tāpatās kā jūs visus. Nešaubīdamies, ka īrs nav vainīgs, es nolēmu pats izdibināt patiesību. Es negribu teikt, ka nekas neliecināja pret viņu. Tomēr tas nespēja pārliecināt mani, un es devos prērijā pētīt pēdas.

Es zināju, ka jābūt vienām zirga pēdām, kas ved uz to vietu, un otrām, kas ved prom. Sasodīts! Tur bija tik daudz pēdu, ka nezināju, no kura gala sākt. Mani sevišķi intresēja amerikāņu zirga pēdas. Trīs pakavi tam bija veseli, ceturtais salauzts. Te ir tas dzelzs gabals.

Liecinieks iegremdē roku sava kamzoļa kabatā un izvelk no turienes pakavu. Viņš paceļ to augstu gaisā, lai varētu saredzēt visi — tiesnesis, zvērinātie un skatītāji.

—    Sitas zirgs, mister tiesnesi un zvērinātie, bija šķērsojis prē­riju tajā pašā naktī, kad bija notikusi slepkavība. Tas bija gājis nopakaļ nogalinātā jaunekļa zirgam, kā arī apsūdzētā zirgam. Tas bija gājis tieši pa abu pēdām un apstājies netālu no tās vie­tas, kur notikusi slepkavība. Taču ilgi stāvējis tas jātnieks nebija. Viņš bija devies tālāk līdz asiņu peļķei. Izlietās asinis ir vina roku darbs. Slepkava ir tas, kas jājis ar trešo zirgu, ar to, kuram bija salauzts pakavs.

—   Turpiniet, mister Stamp, — saka tiesnesis. — Paskaidrojiet, ko jūs ar to gribat teikt.

—    Rau, ko, tiesnesi. Cilvēks, par kuru es runāju, paslēpās bie­zoknī un no turienes raidīja lodi, kura nonāvēja nabaga jauno Peintdeksteru.

—    Kas? Kas ir šis cilvēks? Nosauciet viņa vārdu! Viņa vārdu! — vienlaikus iekliedzas vairākas balsis.

—    Man rādās, ka viņa vārdu jūs atradīsiet tur.

—    Kur?

—    Kur? Jātniekā bez galvas. Skatieties, — Zebs saka, norādot uz nekustīgo stāvu, — te uz svītrainā serapē redzams sarkans plankums. Vidū ir caurums. Tā kā uz muguras tāda cauruma nav, tad es domāju, ka lode iestrēgusi ķermenī. Noģērbsim viņu un paskatīsimies.

Visi klusuciešot piekrīt lieciniekam. Divi vai trīs no skatī­tājiem — viņu vidū arī Sems Menlijs — iznāk priekšā un uzma­nīgi noņem līķim serapē. Skatītāji stāv mēmā klusumā kā piemi­nekļa atklāšanas svinībās. Neviens neuzdrošinās pat čukstēt.

Nelaiķis ir ģērbies uz krūtīm krokotā un līdz kaklam cieši aiz­pogātā zilā blūzē un tādas pašas krāsas biksēs ar gaišāku svītru pa vīli. Taču nekas liels no tām nav redzams, jo kājās viņam cieši pieguloši lāsumainas ādas zābaki. Ap vidu divas reizes aptīta zirga astru virve. Priekšā un aizmugurē tā piesieta pie

* segliem. Šī virve notur ķermeni stāvus. Viss ir tā, kā apsūdzētais stāstījis. Jā, bet kur ir galva?

Neviens no klātesošajiem nejautā. Visi, acis nenovērsdami, aplūko līķi.

Redzami divi ložu caurumi: viens virs sirds, otrs — mazliet augstāk par vēderu.

Visu skatienus piesaista otrs caurums, jo ap to sarecējušas asi­nis. Mīkstais blūzes audums piesūcies ar asinīm.

Augšējais caurums ir citāds. Tas vārda tiešā nozīmē ir blūzē izrauts caurums, kurā varētu iebāzt zirni. No tālienes tas gan; drīz nav saskatāms. Arī asinis no tā nav tecējušas.

—    Tam, — ierunājas Zebs Stamps, norādīdams uz mazāko caurumu, — nav nozīmes. To es pats izšāvu. Redziet, ap to nav asiņu, un tas pierāda, ka lode trāpījusi jau līķim. Otrs caurums — tā ir cita lieta. To atstājis nāvējošs šāviens, un, ja nemaldos, lodei vēl jābūt iekšā. Es domāju, ka jūs uzgriezīsiet un paskatīsieties.

Neviens neiebilst pret šo priekšlikumu. Gluži otrādi — ties­nesis mudina darīt tā, k^ ierosinājis Zebs.

Līķi atsien vaļā un noceļ no zirga. Tā rokas un kājas šķiet kā pārakmeņojušās, bet ķermenis jau sažuvis un vairs nav daudz smagāks par mūmiju. To saudzīgi nogulda zālē. Ķirurgi ar Semu Menliju priekšgalā klusēdami sastājas apkārt.

Kreisajā plaušā tiek atrasts meklētais priekšmets. Mednieku naža smaile atduras pret kaut ko cietu. Jā, tā ir lode.

Beidzot lode ir izņemta, notīrīta un to nodod zvērinātajiem.

Par spīti vītņveida nobrāzumam, kas radies, lodei skrienot caur stobru, par spīti iedobei tajā vietā, ar kuru nāvējošais me­tāla gabaliņš atdūries pret ribu, uz tā vēl skaidri saredzams iespiests pusmēness un burti «K.K.K.».

Ak, šie nodevīgie iniciāļi! Daži atceras dzirdējuši par tiem jau agrāk. Daži var apliecināt, ka to īpašnieks lielījies ar iezīmēta­jām lodēm; tas bijis toreiz, kad izcēlies strīds par nogalināto jaguāru. Tagad lielībniekam ir iemesls nožēlot savus vārdus.

«Bet kur viņš ir?» šo jautājumu jau sāk uzdot pūlī.

—   Ko jūs par to teiksiet, mister Stamp? — otro jautājumu uz­dod aizstāvis.

—    Neko lielu, — mednieks atsaka. — Tas jau katram piena­puikam ir skaidrs kā diena, ka jauno Peintdeksteru nogalinājusi šitā lode.

—    Bet kas to izšāvis, kā jūs domājat?

—   Arī tas, rādās, ir ne mazāk skaidrs. Ja cilvēks uzraksta vēs­tule savu vārdu, nevar būt šaubu, kas sūtījis vēstuli. Te gan ir tikai trīs iniciāļi, bet es tā domāju, nav grūti uzminēt, ko tie no­zīmē.

—    Es tur nesaskatu nekā sevišķa, — iejaucas prokurors. — Lode ir iezīmēta, tas taisnība, ar simbolu un burtiem, kas pie­der, bet varbūt arī nepieder visā kolonijā pazīstamam džentlme­nim. Lietas labad pieņemsim, ka pieder. Un ko no tā var secināt? Nav pirmā reize, kad slepkavība tiek izdarīta ar nozagtu ieroci. Tā ir viltība, vecs triks. Kas var apgalvot, ka tā nav? Bez tam, — prokurors turpina, — ar ko motivējama tāda slepkavība? Kāpēc jūs domājat, ka to izdarījis cilvēks, kuru jūs tagad turat aizdo­mās? Nesaucot vārdā, mēs visi zinām, kam pieder šie iniciāļi. Ce­rams, šis džentlmenis nenoliegs, ka tie ir viņa. Taču tas vēl neko nenozīmē, kamēr nav citu pierādījumu, kas dotu iespēju saistīt viņu ar šo noziegumu.

—    Ak tā? — ierunājas Zebs Stamps, kas nepacietīgi gaidījis, kad jurists beigs. — Bet kā jūs sauksiet šito te?

Zebs izņem no sava tabakmaka saburzītu un pulvera dūmu apkvēpinātu papīra gabalu.

—    To es atradu, — vecais mednieks saka, sniegdams papīru zvērinātajiem, — kokā netālu no slepkavības vietas. Tas nācis no tās pašas šautenes, no kuras lode. Uz šitā aploksnes gabala rakstīts vārds, kas pilnīgi atbilst iniciāļiem. Zvērinātie paši var izlasīt vārdu.

Zvērināto vecākais paņem papīra skrandu un, izgludinājis to, lasa:

—    «Kapteinis Kasijs Kolhauns»!

XCVI NODAĻA

AIZBĒDZIS!

Šis vārds atstāj stipru iespaidu uz tiesu.

Vienlaikus pūlī atskan kliedzieni. Tie nav pārsteiguma klie­dzieni: tie nozīmē attaisnojumu tam, kas nepatiesi apsūdzēts, un apsūdzību tam, kas bijis visdedzīgākais apsūdzētājs.

Zeba Stampa liecība savu ir paveikusi. Ar katru jaunu faktu aizdomas kļuva lielākas, līdz beidzot visi bija pārliecināti, ka Mo- riss Džeralds nav tas cilvēks, kuru vajadzētu tiesāt par Henrija

Poindekstera noslepkavošanu. Ne mazāk stingri ļaudis ir pārlie­cināti, ka īstais vainīgais ir Kolhauns.

Netīrā papīra strēmele ir bijusi pierādījumu ķēdes pēdējais posnis. Retais vairs šaubās, kas izlējis nevainīgā jaunekļa asinis.

Kad, laizdami no rokas rokā, zvērinātie ir aplūkojuši papīru, vārdu atkal dod Zebam, kas ieminējies, ka viņam vēl šis tas sa­kāms. Zebs runā par to, ka aizdomas viņam radušās, meklējot prērijā pēdas. Viņš pastāsta, ka Kolhauns šāvis no krūmiem, ka pēc tam sākusies pakaļdzīšanās un apmainīti zirgi. Visbeidzot nāk aina biezoknī, kur jātnieks bez galvas noķerts. Pēdējo epizodi mednieks apraksta visos sīkumos, neslēpdams savas domas par šo gadījumu.

Tad Zebs apklust, it kā gaidītu, ka tiesa kaut ko jautās. Taču pūlī neviens vairs neskatās uz viņu. Ļaudis zina, ka viņš visu izstāstījis, un, ja arī Zebs vēl nav beitfzfš, tad viņiem ir gatavs pašiem savs spriedums.

Ļaudis pat negaida, ko teiks tiesa. Viņiem, kas pieredzējuši, kā tiesa un līdz ar to viņi paši vazāti aiz deguna, un iesvilušies nevaldāmā atriebības kārē, tiesas rīcība šķiet pārlieku gausa. At­skan kliedzieni:

—   Atbrīvojiet īru, viņš nav vainīgs! Mums vairs nekādi pierā­dījumi nav vajadzīgi! Viss ir skaidrs. Laidiet viņu vaļā!

Atskan vēl kāda, ne mazāk uzstājīga prasība:

—    Apcietiniet Kasiju Kolhaunu un nododiet tiesai! Viņš ir pastrādājis noziegumu. Tāpēc viņš tā ēdās uz mustangu mednieku. Ja viņš nebūs vainīgs, viņš to pierādīs. Tiesāt viņu! Tiesnesi, mēs gaidām! Pavēliet misteru Kolhaunu nosēdināt uz apsūdzēto sola! Pietiekami ilgi uz tā ir sēdējis nevainīgs cilvēks. Lai viņa vietu ieņem īstais vainīgais!

Prasība, kuru sākumā izklieguši tikai daži, tagad kļūst vispā­rēja. Tiesnesis neuzdrošinās pretoties un, kaut gan tas nav liku­mīgi, aicina Kasiju Kolhaunu tiesas priekšā.

Saucējs trīs reizes skaļi izsauc viņa vārdu. Atbildes nav, un visi ar acīm meklē Kolhaunu.

Vienīgi Zebs Stamps skatās uz pareizo pusi. Pēkšņi viņš pie­steidzas pie savas vecās ķēves, kas vēl joprojām stāv blakām spokainā jātnieka zirgam.

Ar veiklību, kas pārsteidz visus klātesošos, vecais mednieks ielec seglos un jāj prom.

Vienlaikus visi ierauga kādu lavāmies starp attālāk piesieta­jiem zirgiem. Šis cilvēks kustas piesardzīgi, tomēr ātri.

—   Tas ir viņš! Tas ir Kolhauns! — iekliedzas kāds, kas viņu pazinis.

—    Mēģina aizšmaukt! — kāds piebalso.

—   Noķeriet viņu! — sauc tiesnesis, un tas nozīmē pavēli. — Noķeriet un atvediet atpakaļ!

Rīkojums nav jāatkārto. Vārdi nav paguvuši lāgā izskanēt, kad desmitiem cilvēku reizē metas pie saviem zirgiem.

Kolhauns sasniedz savu mustangu pirmais. Tas ir tas pats pe­lēkais .mustangs, ar kuru viņš nesen vajāja jātnieku bez galvas. Segli tam vēl ir uz muguras un laužņi mutē. Skatītāju satraukums un kliedzieni liek Kolhaunam noprast, ka nu jāglābj āda. Slēp­ties vairs nav nozīmes. Kapteinis liek kājas pār pleciem un drīz ir mugurā savam mustangam. Pametis skatienu atpakaļ, viņš kā plēsts aizauļo prērijā. Viņam pakaļ aizdrāžas piecdesmit jātnieki, kurus spārno majora atvadu vārdi: «Atvediet viņu dzīvu vai mi­rušu!»

Nav svarīgi, kurš to izdarīs. Nekāda oficiāla atļauja vairs nav vajadzīga. Vajātājus iedvesmo naids pret ļaundari un lielā cieņa, kādu viņi izjutuši pret tā upuri. Visi traucas uz priekšu, it kā būtu jāatriebj miesīga brāļa nāve, it kā katrs gribētu būt taisnīgā sprieduma izpildītājs.

Kavalērijas kapteiņa dzīvībai nekad vēl nav draudējušas tādas briesmas: ne tad, kad viņš cīnījās asinīm slacītajā Buena- vistas kaujas laukā, ne tad, kad gulēja uz smiltīm nokaisītās grī­das Oberdofera viesnīcā un kuru katru brīdi varēja dabūt galvā mustangu mednieka lodi.

Viņš to zina, tāpēc triec zirgu, reizēm pamezdams skatienu pār plecu. Tas nav izmisuma skatiens. Tik tālu Kolhauns vēl nav nonācis, kaut gan, redzot tādu vajātāju verdzi, būtu jābrīnās, ka viņš vēl lolo kādu cerību.

Un tomēr Kolhauns lolo cerību. Viņš zina, ka viņam ir ātrs zirgs un ka priekšā ir mežs. Jā, līdz mežam ir nepilnas desmit jūdzes. Bet ko nozīmē desmit jūdzes, ja Kolhauns auļo ar div­desmit jūdžu ātrumu stundā un pēc pusstundas var būt jau krūmu aizsegā?

Vai šī doma viņu stiprina? Maz ticams. Kā lai paglābjas bie­zoknī, ja tev seko desmitiem pieredzējušu pēddziņu ar Zebu Stampu priekšgalā?

Nē, tas nav iespējams. Kolhauns apzinās, ka no Zeba nagiem neizsprukt.

Kas tad glābj viņu no izmisuma? Varbūt dzīvnieks, no kura viņš izspiež visu iespējamo?

Nekā tamlīdzīga. Henrija Poindekstera slepkava nav zaudējis prātu. Mēģinot izvairīties no taisnās tiesas, viņš nepaļaujas ne uz sava mustanga žiglajām kājām, ne uz pamalē zilgmojošo mežu.

Vēl tālāk ir robeža. Par to viņš domā, uz to viņš cer.

Īstenībā ir divas robežas. Viena no tām šķir divas tautas, ku­ras sauc par civilizētām. Tās vienojušās par noziedznieku izdo­šanu. Un tomēr cilvēks, kura rokas aptraipītas ar asinīm, var mēģināt likumu apiet ar līkumu, izmanīgi mainot dzīves vietu un tautību.

Kolhauns tomēr tā nerīkosies. Kaut gan vienošanās starp Tek- sasu un Meksiku netiek ievērota, viņš ir nedomā izmantot šo iespēju. Viņš nevēlas riskēt. Apzinoties, cik smagu noziegumu izdarījis, viņš nevar to atjauties.

Kolhauns auļo uz Riograndi, bet ne lai šķērsotu Meksikas robežu. Viņam prātā ir pavisam cita robeža — tā, aiz kuras klejo mežonīgie komanči, prēriju trimdinieki un dumpinieki, kas vien­mēr gatavi pacelt roku pret jebkuru baltādaino, bet diezin vai pacels roku pret viņu, kas izlējis baltā cilvēka asinis. Komanču vigvamā viņš cer atrast ne tikai patvērumu, bet arī viesmīlību, un iespēju turpināt savu asiņaino karjeru.

Lai kas draudētu priekšā, viss ir sīkums salīdzinājumā ar to, kas draud aizmugurē. Iespējams, ka Kolhauns nožēlos apkau­nojošo izraidīšanu no dzimtenes, zaudēto bagātību, draugus un stāvokli civilizētā sabiedrībā, bet vairāk par visu — atšķirtību no neprātīgi kvēli mīļotās sievietes, kuru viņš varbūt savu mūžu vairs neredzēs. Taču viņam nav laika domāt par Luīžu. Sim bez­godim paša āda ir dārgāka par mīlestību. Viņš cer, ka visa dzīve viņam vēl priekšā, un zina, ka nāve min uz papēžiem.

* *

*

Meksikāņu mustangs auļo, cik ātri vien spēj, ātri kā arābu zirgs, no kura tas varbūt cēlies. Bet vai dzīvnieks izturēs? Šo­dien tas noskrējis jau vairāk nekā divdesmit jūdžu, pie tam lie­lāko daļu auļos.

Taču no paguruma vēl ne miņas. Zirgs ir sīksts kā terjers, tas noauļos piecdesmit, ja vajadzēs — visas simt jūdzes, un kā­jas tam netrīcēs.

«Cik labi, ka apmainījāmies zirgiem ar to meksikānieti!» domā jātnieks. Ja nebūtu šā mustanga, viņš tagad stāvētu zem ozola bargā tiesneša un zvērināto priekšā un Linča tiesa kopā ar regu­latoriem kūdītu likuma kalpus izrēķināties ar viņu.

Tagad Kolhaunam no tā vairs nav jābaidās. Viņam sāk lik­ties, ka vispār nekas vairs nedraud. Viņš atskatās pār plecu un redz, ka vajātāji ir stipri atpalikuši.

Bēglis skatās uz priekšu un redz virs smaragdzaļās prērijas tumstam meža joslu. Viņš nešaubās, ka sasniegs to un tad būs gandrīz pilnīgā drošībā. Ja kāds Kolhaunu arī panāks, viņš p.ār- sēdīsies visātrākajā no vajātāju zirgiem, un tad lai ķer vēju laukā.

Noziedznieks saka paldies laimīgajai nejaušībai, kas piešķī­rusi viņam tādu auļotāju. Tas ir paša velna pirksts. Dievs nebūtu viņam palīdzējis. Un vai dievs ļaus aizbēgt cilvēkam, kura rokas sārtojušas asinis? Vai viņš neizstieps savu visvareno roku un ne­liks slepkavam apstāties?

XCVII NODAĻA

SLEPKAVAS VAJĀŠANA

Vai dievs ļaus aizbēgt cilvēkam, kura rokas sārtojušas asinis? Vai viņš neizstieps savu visvareno roku un neliks slepkavam apstā­ties?» domās jautā tie, kas palikuši zem koka.

Taisnības izjūta viņiem atbild noliedzoši un apstiprinoši, Viņš neļaus, un viņš ļaus.

Tās ir iespējamās atbildes: par labvēlīgu iznākumu jāšaubās, redzot, kā aizauļo Kolhauns, jau mazāk jāšaubās, redzot, ka vi­ņam pakaļ dzenas Zebs Stamps, un vēl mazāk, redzot, ka vajā­šanā iesaistās piecdesmit kareivji un civilie.

Šaubas izgaist, kad no redzesloka pazūd pēdējais vajātājs. Visi ir pārliecināti, ka tieši viņš panāks bēgli pirmais, jo tas ir Mo­riss Džeralds uz mustanga, kura ātrums ir tālu izdaudzināts.

Atbrīvotais Moriss tūlīt skrien pie zirga, ar kuru nesen jājis nelaiķis un kas, to visi zina, ir viņa zirgs. Morisam tuvojoties, tas pazīst savu saimnieku, panākas uz priekšu un priecīgi nobu- bina.

Atšķirtība bijusi ilga, taču tagad nav īstais laiks apsveicinā­ties. Mustangu mednieks saka vienu vienīgu vārdu un pēc brīža jau ir bērajam mugurā. Satvēris pavadu, viņš ar acīm meklē laso un beidzot lūdz to blakām stāvošajiem. Mazliet vilcinājies, kāds pasniedz Morisam laso, un viņš aizauļo.

Ļaudis nolūkojas viņam pakaļ. Neviens vairs nešaubās, ka noziedznieku dabūs rokā. Visu vēlēšanās kļuvusi par svētu pārliecību. Piepildīsies dieva griba, un slepkavam neizbēgt: viņu noķers, sasies, un viņam būs jāatbild tai pašai tiesai, kuras priekšā viņš vēl nesen stāvēja kā dedzīgs liecinieks. Un cilvēks, kuru tikko neaizraidīja nāvē Kolhauna nepatiesā liecība, lemts būt rīkstei tā kunga rokā.

Kad Moriss ir aizjājis, zem ozola notiek kaut kas tāds, ko ne­viens nepamana, jo visi ir pagriezušies uz prērijas pusi.

Tikai viens cilvēks no visiem palikušajiem vēro Morisu citādi nekā pārējie. Tā vairs nav tikai ziņkāre, kas liek šīs sievietes krūtīm trauksmaini cilāties. Viņas acīs, kurās joprojām lasāmas skumjas, sekojot Morisam, iedzirkstas prieks un pateicības val­gums, bet puspavērtās lūpas čukst:

— Dievs, apžēlojies par vainīgo!

Mazliet aizkavējies kāpjot zirgā un meklējot laso, Moriss Dže- ralds pievienojas vajātājiem pats pēdējais. Izkļuvis laukā no pūļa, viņš redz, ka pārējie jau krietni gabalā, apmēram vairākus simtus jardu viņam priekšā.

Taču viņu tas neuztrauc. Pazīstot savu zirgu, viņš zina, ka ilgi nebūs pēdējais.

Un bērais nepieviļ Morisa cerības. It kā priecādamies,, ka ticis vaļā no nedzīvās nastas, kas spiedusi to kā lietuvēns, un ka atkal jūt saimnieka ceļus, labais zirgs gariem stiepieniem joņo pa prē­riju. Lai jātnieks redz, ka spēka šajā ķermenī vēl ir papilnam un ka locekļi vēl vingri!

Drīz mustangu mednieks panāk vienu, otru, trešo vajātāju, līdz beidzot izvirzās visas verdzes priekšgalā.

Tikai uz priekšu, pāri ieplakām un izsīkušiem strautiem, pa zāli un oļiem, līdz beidzot Morisa konkurenti viņu vairs neredz, tāpat kā neredz pelēko mustangu un tā jātnieku.

Viens no vajātājiem tomēr cenšas neizlaist viņu no acīm; tas ir gara auguma vīrs uz nožēlojamas vecas ķēves. Viņš savu zirgu skubina ar gaužām neparastiem piešiem — ar naža smaili. Tas ir Zebs Stamps, kas lieto tik nežēlīgu pārliecināšanas līdzekli.

Vecā ķēve tomēr nevar sacensties ar lielisko ērzeli. Zebs to arī nav gaidījis. Viņam galvenais ir — paturēt ērzeli acīs, un pagaidām tas viņam ir izdevies.

Ir vēl kāds, kas ierauga strauji tuvojošos bēro. Tas ir bēglis.

Kolhauns jau domā, ka drīz būs glābts, kad, palūkojies atpa­kaļ, ierauga bēro ērzeli. Tagad tam mugurā ir nevis jātnieks bez galvas, bet gan cilvēks, kuru Kolhauns labi pazīst un no kura bāidās kā no uguns. Tas ir Moriss, mustangu mednieks, kuru viņš

gribēja iedzīt un būtu iedzinis nāvē, kaunpilnā nāvē. Moriss seko, lai atriebtos.

«Vai tā ir dieva griba, kas liek manam ienaidniekam dzīties man pakal?» Kolhauns pats sev jautā un nodreb.

Kuram katram citam vajātājam viņš parādītu garu degunu. Izbēgt no Morisa Džeralda nav ne mazāko cerību!

Bēglim pār muguru pārskrien salti šermuli. Viņam ir tāda sa­jūta, it kā viņš spēkotos ar pašu likteni un ka velti turpināt pre* tošanos.

Kolhaunu sagrābj izmisums; viņš aizmirsis pat piecirst piešus, jo necer, ka zirgs varētu viņu izglābt. Viņš vairs nedomā neko, jāj tikai pēc inerces. Viņu stindzina bailes no nāves; tās nema­zina apziņa, ka viņš ir pelnījis nāvi.

Bet tad Kolhauns pavisam tuvu ierauga krūmus. Viņš jūt jaunu cerību pieplūdumu un sparīgi iecērt nokausētajam zirgam sānos piešus.

Kolhauns uzjāj uz takas. Pusjūdzi tālāk ir straujš pagrieziens. Tur viņš pazudīs biezoknī, un vajātājs viņu vairs neredzēs. Viņš pazīst šo vietu, pat pārāk labi pazīst. Tā viņam reiz jau bijusi lik­tenīga. Vai būs arī šoreiz?

Jā, Kolhauns nojauš, ka būs. Pavisam tuvu, tepat aiz muguras, dzirdama bērā pakavu dipoņa, un mustangu mednieks sauc, lai kapteinis apstājas.

Ir jau par vēlu pazust biezoknī, un bēglis iekliedzies pievelk pavadu. Tas ir pa pusei izmisuma, pa pusei izaicinājuma klie­dziens — tāds, kādu raida vajāts jaguārs, kad to apsēduši dzinēj- suņi. Vienlaikus Kolhauns tver revolveri, atskan šāviens un gaisā paceļas balts dūmu mākulītis. Taču lode aizspindz, nenodarījusi nevienam nekā ļauna; vienlaikus pretējā pusē dzirdama šņākoņa, it kā kāds grieztu lingu, un šķiet, ka gaisā tinas vajā gara čūska, Cauri izklīstošajiem dūmiem Kolhauns redz, ka tā drāžas viņam tieši virsū.

Šoreiz viņš nepagūst nospiest mēlīti. Nav pat laika izvairīties no laso. Tas apvijas viņam ap pleciem, un bēglis dzird draudošu kliedzienu:

— Padodies, slepkava!

Kolhauns redz, ka bērais pagriežas pret viņu ar asti, un mirkli vēlāk viņu pārņem sajūta, kāda rodas, gāžoties no sastatnēm.

Vairāk nekā viņš ne jūt, ne dzird, ne redz.

Kolhauns tiek izrauts no segliem. Atsitiens pret cieto zemi ir tik spēcīgs, ka viņam aizcērt elpu un viņš zaudē samaņu.

XCVIII NODAĻA

VĒL DZĪVS

Slepkava guļ zemē un nekustas. Ro­kas viņam stingri sasietas ar jēlādas virvi. Rodas iespaids, ka viņš ir miris.

Taču cilvēks, kas viņu sagūstījis, tam netic. Viņš domā, ka tas ir tikai ģībonis, varbūt pat izlikšanās, un, lai būtu drošs, pa­liek sēžam seglos, turēdams laso nostieptu.

Paklausīgais bērais stāv kā stabs, gatavs kāpties atpakaļ vai traukties uz priekšu, ja vien saimnieks liks.

Skats ir briesmīgs, kaut gan maitasputni pie tādiem pieraduši un priecājas par izēšanos. Arī tagad kādi pieci spārnaiņi, izdzii dē­juši šāvienu, kailos kaklus izstiepuši, lidinās apkārt, ilgodamies drīzāk sākt mielastu.

Tam, kas sēž seglos, pietiktu vienu reizi piecirst piešus, lai putniem rastos šī izdevība.

—    To nelietis būtu pilnā mērā pelnījis, — mustangu mednieks murmina pie sevis. — Ak dievs, kādu noziegumu viņš izdarījisl Nogalinājis savu brālēnu un nocirtis viņam galvu! Nav šaubu, ka to izdarījis viņš. Bet kāpēc? To var pateikt tikai viņš pats, ja vien ir vēl pie dzīvības. Es domāju tā: viņš mīl Luīžu, un viņas brālis stājās Kolhaunam ceļā. Bet kā un kāpēc? Tas ir jautājums, kas prasa atbildi. Varbūt uz to var atbildēt tikai dievs vai viņš pats.

—    Jūs maldāties, jaunais cilvēk, — kāds pēkšņi ierunājas. — Ir cilvēks, kas var atbildēt uz šiem un visiem pārējiem jautā­jumiem, un šis cilvēks, vecais Zebs Stamps, ir jūsu rīcībā. Bet tagadīt nav laika par to runāt, un te nav arī īstā vieta. Mums jā­aizgādā viņš atpakaļ pie ozola, kur viņš saņems to, kas pienākas. Tavu pretigu skatu! Derētu pavazāt viņu aiz laso.

—   Bet kā lai mēs aizvedam viņu atpakaļ? Viņa zirgs jau aiz- auļojis.

—    Tas nav sarežģīti, mister Džerald. Viņš ir tikai drusku pa­ģībis, bet var jau būt, ka izliekas miris. Nekas, es viņu drīz uz­modināšu. Ja viņš nevar paiet, lai jāj ar manu ķēvi. Man segli jau līdz kaklam, un rādās, ka es savai vecajai ķēvei arī esmu apriebies. Kā nu ne — tā sabakstīt nabaga lopiņu! Es jāšu atpakaļ ar Šenka ķēvi, bet misters Kašs Kolhūns, ja viņam labpatīk, atceļā var ieņemt manu vietu. Ja viņš nebeigs muļķoties un negribēs sēdēt, mēs viņu uzsviedīsim šķērsām pāri zirgam kā nošautu briedi. Are, sāk atdzīvoties! Drīz būs pie pilnas samaņas un tad varēs pats kāpt mugurā vecajai ķēvei. Augšā! — Zebs turpina, sagrābdams Kolhaunu aiz apkakles un krietni sapurinādams. — Augšā, kad es jums saku, un jāsim! Jūs gaida. Daži grib apru­nāties ar jums.

—    Kas? Kur? — jautā gūsteknis, palēnām nākdams pie sama­ņas un neizpratnē raudzīdamies apkārt. — Kas grib aprunāties ar mani?

—    Vispirms es. Bez tam …

—    A, tas esat jūs, Zeb Stamp! Un … un …

—    Un tas ir misters Moriss Džeralds. Jūs viņu, jādomā, esat jau redzējis. Viņš arī grib aprunāties ar jums. Bez tam tur, pie forta, ir vēl daudz ļaužu, kas grib jūs redzēt. Tādēļ labāk rausie- ties kājās un jājiet mums līdzi.

Kolhauns pieceļas. Rokas viņam sasietas ar laso.

—    Mans zirgs? — viņš iekliedzas, vaicājoši palūkodamies ap­kārt. — Kur ir mans zirgs?

—    Velns viņu zina, kur tas aizlaidies. Jādomā, ka atgriezies pie Riograndes, no kurienes nācis. Jūs bijāt nabaga lopiņu tā no­dzinis, ka tas nolādēja jūsu apmaiņu un aizskrēja uz dzimtajām ganībām maķenīt atvilkt elpu.

Kolhauns skatās uz veco mednieku un ir vairāk kā pārsteigts. Maiņa? Pat to viņš zina?

—    Nu, — Zebs turpina un nepacietīgi sakustas, — nevaja­dzētu likt tiesai gaidīt. Vai esat gatavs?

—    Kam gatavs?

—    Vispirms un galvenokārt — kopā ar mani un misteru Dže- raldu jāt atpakaļ. Otrkārt, stāties tiesas priekšā.

—    Tiesa? Man jāstājas tiesas priekšā?

—    Jums, mister Kaš Kolhūn.

—    Par ko mani apsūdz?

—    Par Henrija Poindekstera, jūsu brālēna, noslepkavošanu.

- — Tie ir meli! Zemiski meli, lai kas to teiktu!

—    Muti ciet! — pavēloši uzkliedz Zebs. — Jūs sevi tikai no>- gurdināt. Ja vien Zebs Stamps nav pāršāvis buku, jums būs vēl daudz jārunā. Jājam nu! Tiesnesis gaida, gaida arī zvērinātie un sešdesmit regulatoru.

—    Es nejāšu atpakaļ! — stūrgalvīgi atbild Kolhauns. — Kas jums devis tiesības man pavēlēt? Jūs neviens nav pilnvarojis.

—    Ak tā gan? — Zebs viņu pārtrauc. — Un ko jūs sacīsiet par šito? — viņš turpina, rādīdams uz savu šauteni. — Rau, kur mana pilnvara ar paša dieva žēlastību. Un Zebs Stamps izman­tos šo pilnvaru. Tāpēc mitējieties kult tukšus salmus, jo es neesmu no tiem, kuriem patīk klausīties tādas lietas. Mister Kaš Kolhūn, sēstieties mugurā manai vecajai ķēvei un mierīgi jājiet līdzi, ci­tādi vajadzēs jūs piesiet pie zirga kā paudeli. Jums ir jāatgriežas, lūst vai plīst!

Kolhauns neatbild. Viņš bezcerīgi raugās te uz Stampu, te uz Džeraldu, te apkārt, tad zagšus uz savu revolveri, kas rēgojas no kabatas. Viņš mēģina aizsniegt ieroci, bet tas neizdodas. Traucē laso un vecais Zebs, kas ar zīmīgu kustību pagriež pret gūstekni savu garo šauteni.

— Žigli! — mednieks uzkliedz. — Kāpiet zirgā, mister Kol­hūn! Ķēve jūs gaida. Seglos, kad es jums saku!

Kavalērijas kapteinis paklausa kā aiz diedziņa raustīta lelle, zinot, ka citādi draud nāve, neglābjami draud nāve. Viņš auto­mātiski uzkāpj zirgā.

Zebs paņem ķēvi aiz pavadas un ved sev līdzi.

Mustangu mednieks domīgi jāj nopakaļ. Viņš domā ne tik- daudz par to, kas sasiets ar viņa laso, bet par meiteni, kas, augst­sirdīgi uzupurējoties, šodien ar zelta saiti piesaistījusi viņa sirdi tik stipri, ka šo saiti var pārraut vienīgi nāve.

XCIX NODAĻA

SLEPKAVĪBAS MĒĢINĀJUMS UN PAŠNĀVĪBA

Pēc otrā negaidītā pārtraukuma, kas ir īsāks par pirmo, vēlreiz atsākas tiesas sēde zem mūžzaļā ozola.

Ir jau vakars, un rietošās saules slīpie stari apspīd viefTTzem kuplā koka. Stari vairs nav zeltaini kā dienā: tie kļuvuši tumši sarkani, it kā debesis dusmotos. Taču tas ir tikai uz laika maiņu — tuvojas vētra. Šķiet, ka debesu spēku dusmas sasaucas ar notiku­miem uz zemes.

Uzmanības degpunktā vairs nav Moriss Džeralds. Viņš ir vien­balsīgi attaisnots un turpmāk piedalīsies tiesas sēdē tikai kā lie­cinieks.

Viņa vietu tagad ieņēmis Kasijs Kolhauns. Tā ir vienīgā iz­maiņa tiesas ainā.

Tiesnesis ir tas pats, zvērinātie un skatītāji arī tie paši. Star­pība ir vienīgi attieksmē pret apsūdzēto. Par viņa vainu neviens vairs nešaubās. Tā ir acīm redzama. Visi fakti ir neapgāžami. Pierādījumu ķēdē trūkst tikai viena posma, ja to vispār var no­saukt par posmu — iemesla.

Kāpēc tāda slepkavība un sadistiska rīcība? Džeralda liecība- izrādās pareiza, kad līķis vēlreiz apskatīts. Kara ārsts apstiprina, ka Henrijs Poindeksters miris tūlīt pēc šāviena.

Kāpēc Kasijs Kolhauns nogalinājis pats savu brālēnu? Kāpēc viņš nocirtis tam galvu? Neviens nevar atbildēt uz šiem jautāju­miem, izņemot pašu slepkavu. Neviens arī necer, ka viņš to da­rīs, izņemot viņa radītāju.

Tiesas sēde drīz ir galā. Ir pieņemts spriedums: «Vainīgs,» — un tiesnesis, noņēmis panamu, jau grib likt galvā melno cepu­rīti, drūmo nāves simbolu, lai pasludinātu spriedumu.

Kā jau parasts, apsūdzētajam dod pēdējo vārdu.

Izdzirdot uzaicinājumu, Kolhauns nodreb. Tas skan viņam kā: kapu zvans. Kolhauns izmisīgi skatās apkārt, taču nevienā sejā neredz ne vājākā simpātiju atspulga. Nav pat līdzcietības. Visi drūmi noraugās viņā.

Kolhauna biedri, uzpirktie kausli, kas līdz šim bijuši viņa pusē, vairs neko nevar līdzēt, un viņu simpātijām nav arī vairs nozīmes. Redzēdami, ka drauga vaina ir neapgāžami pierādīta, viņi aizlaidušies lapās, -

Par spīti savam sabiedriskajam stāvoklim, kuru stiprina bagā­tība, kapteinis saprot, ka'ir palicis viens kā koks, ne viņam vairs- draugu, ne līdzjutēju. Tāds ir slepkavas liktenis Teksasā.

Tagad Kolhauns izturas pavisam citādi. Ne vēsts vairs no kād­reizējās uzpūtības, kas nereti izpaudās skaļā bravūrā; notiesātais izskatās nobijies un satriekts.

Šajā apstāklī nav nekā dīvaina. Kolhauns saprot, ka par bēg- šanu nav pat ko domāt un ka viņš stāv uz prātam neaptverami briesmīgās mūžības sliekšņa. Šādu apziņu nevar saukt citādi kā par drausmīgu.

Te uzreiz Kolhauna iedubušajās acīs pazib tāda kā uguntiņa. Šķiet, ka viņš grib atzīties. Vai tā būtu pamodusies vainas apziņa?' Vai viņš grib atslogot grēka smaguma nospiesto sirdi?

Skatītāji, elpu aizturējuši, gaida. Apklusušas pat cikādes.

Tad ierunājas tiesnesis:

—   Vai jums ir kas sakāms sev par attaisnojumu, lai atvieg­lotu savu likteni?

—   Nē, — Kolhauns atbild, — nav. Spriedums ir taisnīgs. Es apzinos, ka esmu pazudinājis sevi un pelnījis sodu.

Kaut gar dienā pieredzēti ne mazums dīvainu gadījumu, ska- tltāji nav jutušies tik pārsteigti kā šajā brīdī, Viņi ir apmulsuši un gaida notiesātā pilnīgu atzīšanos.

—    Jā, — viņš turpina, — es nogalināju Henriju Poindeksteru, es nošāvu viņu biezoknī.

Pūlī kāds neviļus iekliedzas. Tas ir drīzāk šausmu nekā sašu­tuma kliedziens. Tāpat neviļus izlaužas vaids nonāvētā jaunekļa tēvam, kas atkal ir skatītāju vidū.

—    Es zinu, ka man jāmirst, — šķietami vienaldzīgi turpina notiesātais. — Jūs tā esat izlēmuši, un es pēc jūsu acīm noprotu, ka nedomājat grozīt savu lēmumu. Pēc manas atzīšanās būtu naivi cerēt uz apžēlošanu, un es ari neceru. Esmu rīkojies slikti un, bez šaubām, esmu pelnījis bargo sodu. Bet, lai cik zemisks es būtu, es negribu aiziet no šīs pasaules, paliekot laužu atmiņā kā sava brālēna ļauns slepkava. Kā jau teicu, es viņu nogalināju. Jūs visi jautājat, kāda iemesla dēļ un kas mani mudināja izdarīt slepkavību. Nebija nekāda iemesla.

Pūlis atkal saviļņojas. Ļaudis pārņem izbrīna, ziņkāre un ne­ticība.

Neviens neko nesaka un nemēģina pārtraukt Kolhaunu.

—   Jūs par to brīnāties? Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs: es nogalināju viņu nejauši.

Pūlī dzirdami pārsteiguma izsaucieni.

Notiesātais turpina:

—    Jā, nejauši. Dievs mans liecinieks, ko es pārdzīvoju, kad biju to atklājis. Es uzzināju to pēc ilgāka laika.

Kolhauns pacel acis, it kā cerēdams, ka būs izdevies aizskart līdzjūtības stīgu. Taču apkārt stāvošo sejas ir kā akmenī kaltas,

—    Es nenoliedzu, — viņš saka, — es nevaru noliegt, ka gri­bēju nogalināt kādu cilvēku. Jā, gribēju. Tāpat nedomāju slēpt, kas bija šis cilvēks. Lūk, šis suns, kas stāv manā priekšā.

Runātājs veltī naidīgu mirkli Džeraldam, bet tas atbild viņam ar mierīgu, vienaldzīgu skatienu.

—    Jā, es gribēju nogalināt viņu. Man bija savi iemesli. Par tiem es nerunāšu. Vairs neatmaksas. Es domāju, ka esmu noga­linājis viņu, bet šim īru sunim uzsmaidīja cūkas laime, kad viņš apmainīja apģērba gabalus ar manu brālēnu. Pārējo jūs jau zināt. Es pārskatījos, un ienaidniekam domāto lodi saņēma draugs. Es trāpīju, un Henrijs Poindeksters nokrita no zirga. Bet, lai būtu drošs, es izvilku nazi — nolādētais serapē mani vēl aizvien krāpa —, un nogriezu viņam galvu.

Ļaudis atkal kliegdami pauž savu sašutumu un prasa atriebt.

Tagad ir skaidrs viss — gan par slepkavību, gan par tās iemeslu, un notiesātajam ļauj stāstīt tālāk par šo velnišķīgi ne­krietno slepkavību.

— Tā, — Kolhauns saka, līdzko kliedzieni ir pierimuši, — tagad jūs zināt visu, kas noticis, bet nezināt, kas notiks. Jūs vēl kaut ko pieredzēsiet. Jūs redzat, ka es jau stāvu ar vienu kāju kapā, bet es negulšos tajā, iekams nebūšu aizraidījis uz turieni arī viņu. Dieva vārds, tā būs!

Nav nekādas vajadzības spriedelēt, ko nozīmē šie bezdievīgie vārdi — pēdējie Kolhauna mūžā. To parāda viņa rīcība.

Runādams notiesātais ir pabāzis labo roku zem svārkiem un izrauj revolveri. Apkārt stāvošie tik vien pagūst kā saskatīt pa­zibam metālu, kad ātri viens pēc otra norīb divi šāvieni.

Zemē noveļas divi cilvēki, gandrīz sadurdamies ar galvām.

Viens no viņiem ir mustangu mednieks Moriss Džeralds, otrs — bijušais kavalērijas kapteinis Kasijs Kolhauns.

Ļaudis saskrien apkārt, domādami, ka abi miruši. Klusumā at­skan dvēseli plosošs sievietes kliedziens.

C N O D A Ļ A

PRIEKS

Prieks!

Tieši to pārdzīvoja Luīza zem mūž­zaļā ozola, uzzinot, ka notikusi tikai pašnāvība, bet slepkavība nav izdevusies. Luīzas Poindeksteres mīļotais bija dzīvs.

Tiesa, meiteni vēl nomāca traģiskais notikums, taču viņa bija tikai cilvēks, un vai kāds drīkst nosodīt Sievieti, ka viņa nespēj apvaldīt prieku?

Es ne. Un jūs arī ne, ja esat patiess.

Luīzas kaislība neatbilda stingrajiem puritāņu likumiem. Tas ir visu būtni aptverošais un neatvairāmais dabas aicinājums, ku­ram paklausot cilvēks bezgalīgas mīlestības vārdā ir gatavs at­teikties no tēva, mātes, māsas un brāļa.

Nepārmetiet jaunajai kreolietei, jo tas ir viņas kaislības pai­sums. Nepaļājiet meiteni par to, ka viņa priecājas, redzēdama savu mīļoto glābtu.

Slepkavas mērķis bija skaidrāks par skaidru. Kolhaunam va­jadzēja būt drošam par iznākumu, iekams viņš pielika stobru pats sev pie deniņiem un iešāva galvā. Viņa upurim lode trāpīja augš­pus sirds. Svina gabals būtu izurbies cauri sirdij, ja nebūtu atsi­ties pret Luīzas dāvināto amuletu un nogriezies sānis. Atlekusi lode tomēr nodarīja ļaunumu: tā trāpīja vienam no tuvāk stāvo­šajiem skatītājiem.

Apdullinošais trieciens no jauna satricināja Morisa Džeralda novājināto nervu sistēmu, un viņš atkal iekrita bezsamaņā.

Taču slimnieks vairs negulēja ne meža biezoknī, vilku un melno liju ielenkts, ne būdā, ne cietumā, kur viņu neviens tikpat kā neaprūpēja.

Atguvis samaņu, mustangu mednieks redzēja, ka pie viņa gul­tas sēž nevis sapņu tēls, bet mīļotā meitene, skaistākā būtne Leo- nas krastos, ja ne visā Teksasā. Šoreiz neviens, pat Luīzas tēvs neiebilda, ka viņa kopj slimo.

Bēdas bija sadragājušas vecā plantatora aristokrātisko dvē­seli. Viņš vairs nepretojās meitas laulībām ar Morisu. Īstenībā viņš bija augstmanis, sers Moriss Džeralds, un nevis vienkāršs % mustangu mednieks, kādu viņu pazina agrāk.

Teksasā tituls netiek augstu vērtēts, un īpašniekam tas bijis nebijis. Tomēr sagadīšanās dēļ — ne vienmēr baronetam uzsmaida tāda laime —, Morisam pienācās tāds mantojums, ar kuru pilnīgi pietika, lai izpirktu Kasi ja Kolhauna ieķīlāto Kasadelkorvo.

Bija kāds apstāklis, kas ne visai iepriecināja Vudliju Poindek­steru: pēc Kolhauna nāves atklājās, ka Jaunorleānā dzīvo kap­teiņa atvase, kurai ir likumīgas tiesības saukties par viņa dēlu. Morisu Džeraldu tas neskāra. Brīvs no visiem traucēkļiem, viņš apprecēja skaisto kreolieti.

Medus mēnesī apceļojis Eiropu un apmeklējis arī dzimteni, sers Moriss atgriezās Teksasā un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Ka­sadelkorvo.

Balahas pils «zilacainā daiļava» izrādījās vienkārši Felima fan­tāzijas auglis. Bet varbūt tas bija pirmās mīlestības vārais pum­purs, kuru neizplaukušu nokodusi atšķirtības salna?

Lai būtu kā būdams, Luīza Poindekstere — tagad viņa jāgodā par lēdiju Džeraldi —, uzturoties Īrijā, ne reizi neizjūta greizsir­dību.

Vienu reizi viņa tomēr pārdzīvoja šīs mokošās jūtas, tiesa, īsu brīdi. Tas bija tajā dienā, kad viņas vīrs atgriezās hasiendā, nes­dams uz rokām skaistu sievieti.

Viņa vēl nebija mirusi, kaut gan no ievainojuma krūtīs plūda asinis un varēja redzēt, ka viņas dienas ir skaitītas.

Uz jautājumu: «Kas to izdarīja?» — sieviete jaudāja atbildēt tikai: «Diass … Diass!»

Tie bija Isidoras Kovarubio Deloslanosas pēdējie vārdi.

Līdz ar nelaimīgās senjoritas dvēseli mūžībā aizgāja viņas sāncenses greizsirdība. Cilvēks nevar būt greizsirdīgs uz nāvi. Lēdijas Džeraldes sirds iemantoja mieru uz laiku laikiem.

Greizsirdības vietā modās žēlums pret nelaimīgo Isidoru, kuras dzīves stāstu Luīza tagad saprata labāk. Viņa pat palīdzēja vīram apseglot bēro mustangu un mudināja dzīties pakaļ slepkavam,

Luīza priecājās, ieraudzīdama Diasu mustangu mednieka laso cilpā, un neiejaucās, kad uz ātru roku kopā saaicinātie regulatori bez lielas domāšanas izlēma jautājumu par sodīšanu un pakāra Diasu turpat kokā.

Tā bija nevis cietsirdība, bet pakļaušanās pirmatnējam taisnī­bas likumam: «Aci pret aci, zobu pret zobu.»

Tā stāvot un skatoties uz ļaundara un viņa upura mirstīga­jām atliekām — uz melnīgsnējo meksikāni kokā un skaisto mei­teni zemē —, teksasieši bija tik aizkustināti kā vēl nekad. Šie ļau­dis it kā nožēloja, ka tik ātri izrēķinājušies ar slepkavu. Isidora bija skaista pat nāvē. Otru tādu nevarētu sameklēt ne ar uguni.

Ļaudis ilgi nevarēja novērst acu no nedzīvā auguma.

* *

•

Fiziskajā pasaulē laiks ir iznīcinātājs, turpretī garīgajā — bieži vien atjaunotājs. Pēdējos desmit gados tas radījis lielas pārmai­ņas Teksasā, īpaši Nuesesas un Leonas kolonijās.

Tur, kur kādreiz auga necaurejami krūmi, tagad iekoptas plan­tācijas; tur, kur prērijas plašumos klīda mustangu bari, pacēlušās pilsētas. Radušies jauni cilvēku, vietu un lietu vārdi.

Un tomēr ir atrodami cilvēki, kas var jūs iepazīstināt ar veco hasiendu, kuru vēl joprojām sauc par Kasadelkorvo.

Ja jūs tur iegriezīsieties, jūs uzņems tik viesmīlīgi kā nekui Eiropā. Jūs saņems laipnākais namatēvs un skaistākā sieviete visā Teksasā. Viņi abi ir jau pusmūža gados.

Šajā mājā jūs sastapsiet arī godājamu sirmgalvi, lielu pļāpu, kas izvadās jūs pa aplokiem, parādīs lopus un nepagurdams stās­tīs par simtiem — kur nu simtiem, tūkstošiem! — zirgu un ragu- lopu plantācijas ganībās.

Šis vecais džentlmenis lepojas ar daudz ko, bet sevišķi ar savu skaisto meitu, hasiendas saimnieci, un sešiem piemīlīgiem bērne­ļiem, kas ķeras Poindeksteram stērbelēs un sauc viņu par dārgo vectētiņu.

Uz kādu laiku atstājuši veco vīru, jūs sastapsiet vēl divus paziņas.

Viens no tiem ir Felims O'Nīls, kura pārziņā atrodas zirgi. Otrs ir melnādainais kučieris Pluto Poindeksters, kas pagodina zirgu ar skatienu tikai tad, kad ir uzrausies uz bukas un paņēmis rokā grožus. Pluto ir sieva, lasītājam pazīstamā Florinda.

Ir vēl viens vārds, kuru jūs Kasadelkorvo katrā ziņā dzirdē­siet. Tas tiks pieminēts gandrīz katru reizi, kad jūs sēdīsieties pie pusdienu galda. Jums pastāstīts, ka par tītara vai brieža ce­peti paldies jāsaka šautenei, kas reti kad aizšauj garām. Ēdot, bet visbiežāk tad, kad galdā parādās vīns, parasti sākas saruna par mednieku Zebu Stampu.

Pats Zebs tur ir reti sastopams. Viņš atstāj hasiendu jau tad, kad jūs vēl esat gultā, un atgriežas tikai tad, kad jūs esat nogu­ris. Taču smagais tītars vai brieža ciska žāvētavā skaidri liecina, ka Zebs ir bijis te.

Uzturoties Kasadelkorvo, jūs droši vien dzirdēsiet stāstu pai kādu notikumu, kas kļuvis gandrīz vai par leģendu. Jums to pa­vēstīs kalpi, bet ne citādi kā čukstus, jo saimnieks un saimniece aizlieguši par to runāt: šī tēma pamodina viņos skumjas atmiņas

Tas ir stāsts par jātnieku bez galvas.

SATURS

 Prologs ………………………………………………………………………………………………. 3

I  nodala. Izdegusi prērija……………………………………………………………………. 8

II nodal<ļ. Laso pēdas………………………………………………………………………. 13

III nodala. Prērijas celrādis………………………………………………………………… 19

IV nodala. Melnais ziemelis………………………………………………………………. 23

V  nodala. Mustangu mednieka mājoklis………………………………… • 30

VI  nodala. Lāsumainais mustangs …….. 35

VII nodala. Nemierīgā nakts………………………………………………………………. 42

VIIInodala. Simtkāja pēdas……………………………………………………………….. 4?

IX  nodala. Pierobežas ……………………………………………………………………….. 50

X  nodala. Kasadelkorvo…………………………………………………………………….. 56

XI nodala. Negaidīts ciemiņš……………………………………………………………….. 60

XII nodala. Savvaļas zirga savaldīšana ………………………………………………. 65

XIIInodala. Pikniks prērijā . ……………………………………………… 71

XIV  nodala. Manada……………………………………………………….. • 7f

XV  nodala. Bēgle ir panākta……………………………………………………………… 81

XVI nodala. Mustangu vajātie…………………………………………. 85

XVII nodala. Mustangu lamatas …………………………………………… 90

XVIII                                                                    nodala. Greizsirdība min uz papēžiem 95

XIX nodala. Viskijs ar ūdeni……………………………………… 103

XX  nodala. Bīstams stāvoklis………………………………………………………….. 109

XXI noda/a. Divkauja bārā……………………………………………………………… I'4

XXII nodala. Mīklainā dāvana . . . . . . . . . H?

XXIII                                                            nodala. Atriebības zvērests 122

XXIV nodala. Azotejā ……………………………………………… … 125

XXV  nodala. Neatdotā dāvana……………………………………………… . 128

XXV/ nodala. Atkal azotejā .*,,,,,»». 132

XXVII     nodala. «Es mīlu tevi! Es mīlu tevi!…………………………………………. 135

XXVIII      nodala. Aizliegtais prieks 140

XXIX    nodala. Koijots savā mājā 143

XXX    nodala. Bultu pacts . . . , . i , , , . . 145

XXXI     nodala. Veiksmīga pārcelšanās »,»»»►• 148

XXXII     nodala. Gaisma un ēna » » » i . > • 151

XXXIII     nodala. Satriecošs atklājums t t k » » . 153

XXXIV     nodaļa. «Bruņnieciska» rīcība t »»»»•,.„ 156

XXXV     nodaļa. Neviesmīlīgais saimnieks………………………………………….. 159

XXXVI     nodala. Trīs uz viena ceļa……………………………………………………. 163

XXXVII      nodaļa. Cilvēks pazudis…………………………………………………….. 167

XXXVIII      nodaļa. Atriebēji……………………………………………………………… 172

XXXIX      nodaļa. Asiņu peļķe…………………………………………………………… 174

XL nodaļa. Iezīmētā lode………………………………………………………………….. 179

XLI nodaļa. Četri jātnieki………………………………………………………………….. 182

XLII nodaļa. Lijas pacēlušās spārnos…………………………………………………. 186

XLIII nodaļa. Kauss un pudele………………………………………………………….. 191

XLIV nodaļa. Četri komanči………………………………………………………………. 196

XLV nodaļa. Meklēšana uz labu laimi………………………………………………… 203

XLVI nodaļa. Slepena atzīšanās………………………………………………………… 209

XLVII nodaļa. Aizturētā vēstule ………………………………………………………… 214

XLVIII nodaļa. Isidora……………………………………………………………………….. 218

XLIX nodaļa. Laso ir atraisīts…………………………………………………………….. 225

L nodaļa. Kauja ar koijotiem…………………………………………………………….. 231

LI nodaļa. Divkārt piedzēries…………………………………………………………….. 234

LII nodaļa. Atmoda…………………………………………………………………………… 238

LIII nodaļa. Pašā laikā………………………………………………………………………. 242

LIV nodaļa. Prērijas palankīns…………………………………………………………… 248

LV nodaļa. Jaunumu diena………………………………………………………………. 252

LVI nodaļa. Šāviens uz velnu……………………………………………………………. 259

LVII nodaļa. Norunātais signāls…………………………………………………………. 266

LVIII nodaļa. Saindētais skūpsts……………………………………………………….. 271

LIX nodaļa. Vēl viena, kurai nav miera………………………………………………. 275

LX nodaļa. Skaistā ceļa rādītāja . '…………………………………… 280

LXI nodaļa. Eņģeļi zemes virsū………………………………………………………….. 285

LXII nodaļa. Saspringtās gaidās…………………………………………………………. 290

LXIII nodaļa. Regulatoru tiesa…………………………………………………………… 294

LXIV nodaļa. Intermēdiju sērija………………………………………………………… 299

LXV nodaļa. Vēl viena intermēdija ……………………………………………………. 303

LXVI nodaļa. Komanču vajātā…………………………………………………………… 309

LXVII nodaļa. «Los indios!»…………………………………………………………………. 313

LXVIII nodaļa. Neveiksmīgs karagājiens ………………………………………… 316

LXIX nodaļa. Noslēpums un sēras……………………………………………………… 321

LXX nodaļa. «Steidzieties, Zeb, cik ātri varat!» …. 325

LXXI nodaļa. Bērais………………………………………………………………………….. 328

LXXII nodaļa. Zebs Stamps nokļūst uz pēdām……………………………………. 333

LXXIII nodaļa. Sala prērijā………………………………………………………………… 337

LXXIV nodaļa. Vientuļais ķērājs………………………………………………………… 339

LXXV nodaļa.1 Pa pēdām………………………………………………………………….. 343

^ LXXVI nodaļa. Pazudis krīta prērijā……………………………………………………… 345

LXXVII nodaļa. Cits ķēdes loceklis …….. 349

LXXVIII nodaļa. Zirgu maiņa……………………………………………………………… 352

LXX1X nodaļa. Nenogurstošais pēddzinis…………………………………………… 356

LXXX nodaļa. Vārti tiek novēroti……………………………………………………….. 358

LXXXI nodaļa. Ar kājām gaisā……………………………………………………………. 361

LXXXII nodaļa. Savādais sainis………………………………………………………….. 365

LXXXIII nodaļa. Likuma sargi…………………………………………………………….. 367

LXXXIV nodaļa. Mīlošais māsasdēls…………………………………………………… 369

LXXXV nodaļa. Labais brālēns…………………………………………………………… 374

LXXXVI nodaļa. Teksasas tiesa………………………………………………………….. 379

LXXXVII nodaļa. Viltus liecinieks………………………………………………………. 383

LXXXVIII nodaļa. Lieciniece pret pašas gribu………………………………………. 387

LXXXIX nodaļa. Apsūdzētā liecība……………………………………………………… 391

XC nodaļa. Tiesa pēkšņi tiek pārtraukts…………………………………………….. 396

XCI nodaļa. Vajāšana biezoknī………………………………………………………….. 398

XCII nodaļa. Piespiedu atgriešanās……………………………………………………. 400

XCIII nodaļa. Līķis bez galvas…………………………………………………………….. 403

XCIV nodaļa. Noslēpums tiek atminēts………………………………………………. 407

XCV nodaļa. Pēdējais liecinieks…………………………………………………………. 411

XCVI nodaļa. Aizbēdzis!…………………………………………………………………….. 417

XCVII nodaļa. Slepkavas vajāšana……………………………………………………… 421

XCVIII nodaļa. Vēl dzīvs…………………………………………………………………….. 425

XCIX nodaļa. Slepkavības mēģinājums un pašnāvība . . . 427

C nodaļa. Prieks……………………………………………………………………………….. 430

R. Samaiins. Pēcvārds……………………………………………………………………….. 434

Capt. Mayne Reid

the HEADLESS HORSEMAN

Майн Рид

ВСАДНИК БЕЗ ГОЛОВЫ Издательство «Зинатие» На латышском языке

Tomas» Mains Rīds JĀTNIEKS BEZ GALVAS

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors 0. Kruioja. Tehn. redaktore M. Kairiša. Korektore L. Brahmane. Nodota salikšanai 1971. g. 12. janvāri. Parakstīta iespiešanai 1971. g. 19. februāri. Tipogrāfijas papīra Nr 2, formāts 60X84'/,,. 27,5 fiz iespiedi.; 25.58 uzsk. iespiedi.; 26,57 izdevn. 1. Metiens 80 000 eks. Maksā 87 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rigā, Turge- ņ^va ielā 19. Iespiesta Latvijas psr Ministru Pado­mes Preses komitejas l. tipogrāfijā «Ciņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 207.

A(Anglu) 7-3-4

Ma 266 1^/1-131

/zdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmija* Redakciju un udēoumu padomes lēmumu

1 Meksikas un Teksasas savvaļas augs.

1 Viss ansamblis. (Franču vai.)

4 - 207

* * *

Nedēļu pēc Luiziānas plantatora ierašanās jaunajā mājā pa­rādes laukumā Indžas forta priekšā stāvēja trīs virsnieki un lūko­jās uz Kasadelkorvo muižas pusi.

1 Savvaļas ēzelis. (Spāņu vai.)

6 — 207 81

* *

*

Izjājis prērijā, Moriss veda savu ceļabiedri uz piknika vietu pa īsāko ceļu*

Atpakaļ viņi jāja pa «nezāļu prēriju», kuru tā bija iedēvē­juši pirmie Amerikas kolonizatori, sevišķi nelauzīdami galvu par nosaukuma izvēli.

Luiziāniete redzēja visapkārt spilgtas puķes, milzīgus apstā­dījumus, kas sniedzās līdz pašai zilajai debess velvei, — dārzu, kuru bija stādījusi un kopusi pati daba.

Pat visneizglītotākais cilvēks nevar nepamanīt šo krāšņumu. Es pazinu kādu lasītnepratēju traperu, kas parasti bija akls pret skaisto, bet ziedošās «nezāļu prērijas» vidū apstājās un ļāva acīm baudīt šo puķu bagātību, lai pēc tam klusi jātu tālāk.

7 — 207

* * *

Zebs Stamps nebija kļūdījies. Kasijs Kolhauns bija steidzies atpakaļ, greizsirdības urdīts. Pirmo reizi tā bija sākusi mocīt viņu izdegušajā prērijā, tad, pašam šo to redzot un šo to iztēlojoties, kļuvusi stiprāka. Tagad tās bija vienīgās jūtas, kas valdīja pār Kolhaunu.

Lāsumainā mustanga atvešana un iejāšana, dāvanas saņem­šana un saņēmējas neslēptā pateicība — šie un citi apstākļi iekveldināja jau tā satraukto Kasija Kolhauna iztēli un lika seci­nāt, ka mustangu mednieks Moriss būs viņa visbīstamākais sān­censis.

Mednieka zemajam sociālajam stāvoklim, šķiet, vajadzēja pa­sargāt no šādas pārliecības, pat no aizdomām.

3 Nolādētsl

* *

*

Nesamaņa nebija ilga. Atguvies ievainotais atspiedās uz el­koņa un jautājoši paraudzījās apkārt.

Drausmi bija skatīties uz nesenās kaujas vietu. Taču, ja viftš nebūtu zaudējis samaņu, viņš būtu redzējis vēl drausmīgāku skatu.

1 Mazlietiņ. (Spāņu vai.)

1 Jātnieka tērps. (Spāņu vai.)

1 Franču, spāņu un angļu valodā.

* *

*

«Ja tas nav taisnība, tad tas ir labi izdomāts,» tā spriež ties­nesis, zvērinātie un skatītāji, kad apsūdzētais beidzis savu stāstu.

Daudzi ir noticējuši viņam un noraida iespēju, ka tā varētu būt pasaciņa: t.irk vienkāršu un sīku stāstu nebūtu spējis izdomāt cilvēks, kas nupat kā gulējis karsonī. Tādā pārliecībā ir lielākā daļa klātesošo.

paskaidrojumi

[1] raiba indiāņu šalle.

[2] labdien, kavaljerol Vai jūs esat meksikānis? (Spāņu vai.)

[3] zemnieks.

[4] tikšanas aci pret aci. (Franču vai.)

[5] sengrieķu mītos — mirušo pazemes valsts, elle.

[6] sengrieķu mītos — zemes dzīļu dievs.

8 Seno romiešu mītos — zemes auglības dieviete, pazemes valdniece.

/

[8] kareivīga indiāņu cilts.

[9] meksikas meža kaķis, līdzīgs lūsim.

[10] Īrijas labvēlis.

[11] lāsumainā ķēve. (Spāņu vai.)

[12] saliekamā gulta.

[13] kāršu spēles.

[14] kanēļābolu koks.

[15] muiža. (Spāņu vai.)

[16] uz redzēšanos! (Spāņu vai.) 5-207

[17] meitene. (spāņu vai.)

[17] Zirgu gans. (Spāņu vai.)

[18] savvaļas ērzeļu bars.

[19] tēviņš.

[20] par «muskatriekstu zemi» amerikā sauc Konektikutas štatu.

[21] Īrijas poētisks nosaukums.

[22] bijušais. (franču vai.)

[23] zaharijs teilors (1786—1850) — amerikāņu ģenerālis, kas pieda­lījies karā ar Meksiku (1846—1848), vēlākais ASV prezidents.

[24] mans kungs. (vācu vai.)

[25] velns parāvisl (spāņu vai.)

[26] velns parāvis!

10 - 207

[28] kondē (1621—1686) — franču karavadonis.

[29]sids kampeadors (1040—1089) — spāņu bruņinieks, kas izcēlies ka­ros ar mauriem.

[30] femando kortess (1485—1547) — spāņu ģenerālis, Meksikas ieka­rotājs, kas iemantoja sliktu slavu ar savu cietsirdību, viltību un laupīšanām pa­kļautajās indiāņu zemēs.

[31] fransisko pizarro (ap 1471—1541) — spāņu konkvistadors, inku valsts iekarotājs, kas vadīja vietējo iedzīvotāju aplaupīšanu un iznīcināšanu.

[32] m a 1 i n č e (marina) — kortesa tulkotāja, kas vēlāk kļuva viņa sieva.

[34] kristus asinis.

[35] svētā jaunava.

[36] dievmāte.

[37] Brīvprātīgie, kuriem ir tiesības arestēt noziedznieku.

[38] antonio konova (1757—1822) — izcils itāļu tēlnieks.

[39] lopu zīmogošana. (spāņu vai.)

[40] gans.

[41] lamu pasuga.

[42] jātnieks bez galvas. (Spāņu vaL)

[43] skatuve ar dažādu pasaules daļu atveidojumiem, kas izkārtoti ta, lai raditu īstenības iespaidu.

[44] kaktusu suga.

[45] nost cirvi! Neaudzināts cilvēks! (Spāņu vai.)

[46] sargs.

8 Ļoti uzticīgs draugs.

18-207

[48] dievs, glāb mani! (Spāņu vai.)

[49] daniels būns (1735—1820) — amerikāņu pētnieks.