Kad Somijas zviedru rakstniece Tūve Jānsone (1914-2001) sāka rakstīt par trollīti Muminu, viņš, nevienam nezināms, kopā ar savu ģimeni dzīvoja Muminielejā. Tagad trollītis Mumins ir pazīstams visā pasaulē un, kā jau lielai slavenībai, viņam Somijā ir savs muzejs un pat sava zeme, kurā paviesoties laipni tiek lūgts ikviens.

Ar trollīti Muminu allaž atgadās kaut kas satraucošs. Arī šoreiz, kad visa Muminu ģimene saldi guļ lielajā ziemas miegā, trollītis pēkšņi pamostas un vairs nespēj aizmigt. Un, tā kā viņš ir pirmais no Muminiem, kas jebkad ir piedzīvojis ziemu, tad sākumā jūtas drausmīgi vientuļš guļošajā mājā. Trollītim visapkārt ir sveša, ledusauksta pasaule, un tikai pamazām viņš sāk iepazīt ziemas noslēpumainās būtnes. Viņš noskaidro, ka sniegs neaug no zemes un ka saulīte nav paslēpusies, tāpēc ka būtu apvainojusies. Bet, kad trollītim Muminam ziema beidzot iepatīkas, jau sākas pavasaris un pamostas arī viņa ģimene.

Tuve Jansone

Trollīša ziema

Tuves Jansones

zīmējumi

No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane

Tuve Jānsone TROLLĪŠA ZIEMA

Redaktore Antra Vagnere

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1915. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rigā, LV-1010.

© Mudīte Treimane, tulkojums latviešu valodā

MANAI MĀTEI

PIRMĀ NODAĻA

Aizputinātais salons

Debesis bija gandrīz melnas, bet sniegs mēness­gaismā mirdzēja dzidri zils.

•Zem ledus aizmigusi gulēja jūra, un dziļi zemē starp koku saknēm visi mazie ķipari sapņoja par pavasari. Tomēr līdz pavasarim bija diezgan tālu, jo gads bija paguvis nostaigāt tikai mazu gabaliņu jaunajā gadā.

Tieši tai vietā, kur ieleja meta vieglu līkumu, lai pacel­tos uz kalnu pusi, gulēja sniegā ieputināta māja. Tā atgādināja untumainu sniega kupenu un izskatījās gau­žām vientuļa. Tai gluži blakus starp ledainajiem kras­tiem ogļu melna līkumoja upe - straume neļāva ūdenim

aizsalt visu cauru ziemu. Taču pāri tiltam neveda nekā­das pēdas un sniega kupenas ap māju bija neskartas.

Iekšā bija silts. Lejā, pagraba krāsnī, lēnām dega milzum daudz kūdras. Ielūkojies pa logu, mēness ap­gaismoja mēbeļu baltos ziemas pārklājus un tilla au­dumā ietīto kristāla lustru. Un salonā ap lielo podiņu krāsni garo ziemas miegu gulēja Muminu ģimene.

Tā viņi bija gulējuši aizvien - no novembra līdz aprīlim jo ziemas miegu gulēja ari viņu senči, un troļļi Mumini ievēro tradīcijas. Visiem vēderā bija egļu skujas, uz mata, kā tas bija viņu senčiem, un pie gul­tas, cerību pilni, viņi bija sakrāvuši kaudzē visu, ko var ievajadzēties agrā pavasari. Lāpstas, saulesbrilles, filmu rullīšus, anemometrus [1] un tamlīdzīgas mantas.

Klusums bija mierīgs un gaidu pilns.

Dažbrīd miegā kāds nopūtās un ieritinājās dziļāk savā guļvietā.

Mēness stars aizklejoja no šūpuļkrēsla līdz salona galdam, slīdēja pāri gultas gala misiņa rumbuļiem un iespīdēja trollītim Muminam tieši sejā.

Un tad atgadījās kaut kas tāds, kas nekad vēl nebija atgadījies, kopš ziemas guļā aizgāja pirmais no trol- līšiem. Mumins pamodās un vairs nevarēja aizmigt.

Trollītis Mumins lūkojās uz mēnessgaismu un ledus kristāliem loga rūtī. Viņš dzirdēja, kā lejā, pagraba krāsnī, rūc uguns, un kļuva arvien možāks un možāks, un pārsteigtāks. Beidzot viņš uzslējās kājās un aiztipināja līdz māmiņas gultai.

Trollītis uzmanīgi paraustīja māmiņu aiz auss, tomēr viņa nepamodās, tikai vienaldzīgi saritinājās kamolā.

"Ja jau pat māmiņa nemostas, tad pārējos nemaz nav vērts modināt," trollītis Mumins nodomāja un tipināja prom pa svešādi noslēpumaino māju. Pulk­steņi jau labi sen kā bija apstājušies, un itin visu klāja smalka putekļu kārta. Kopš pērnā rudens uz salona galda stāvēja zupas bļoda ar egļu skujām. Un savā nodabā klusiņām tinkšķēja tillā ietērptā kris­tāla lustra.

Pēkšņi trollītis Mumins nobijās un spēji apstājās siltajā tumsā pie mēness stara. Viņš jutās pagalam pamests.

- Māmiņ! Mosties! - trollītis Mumins sauca, raustī­dams viņas segu. - Visa pasaule ir pazudusi!

Tomēr māmiņa nepamodās. Uz īsu brīdi viņas sapņi par vasaru kļuva nemierīgāki un raižpilnāki, tomēr pamosties viņa nespēja. Trollītis Mumins sari­tinājās uz paklāja pie viņas gultas, un garā ziemas nakts gāja savu gaitu.

Rītausmā augšā uz jumta sakustējās sniega ku­pena. Gabaliņu paslīdējusi, tā apņēmīgi nobrauca gar jumta malu un ar mīkstu būkšķi novēlās zemē.

Tagad visi logi bija aizķepēti ar sniegu - un caur rūtīm mājā iespraucās tikai vāri pelēka gaisma. Sa­lons izskatījās daudz nedabiskāks nekā citkārt - it kā gulētu dziļi zem zemes.

Trollītis Mumins, ausis izslējis, ilgi klausījās, tad, aizdedzinājis naktslampu, aiztipināja līdz sekre­tāram, lai izlasītu Susuriņa pavasara vēstuli. Tā

atradās parastajā vietā zem jūras putu [2] tramvaja un līdzinājās ikvienai pavasara vēstulei, ko pirms došanās uz dienvidiem oktobrī atstāja Susuriņš.

Vispirms lieliem, apaļiem burtiem bija rakstīts: "Hei/" Pati vēstule bija īsa.

Dusi saldi un neskumsti. Pirmajā siltajā pavasara dienā es atkal būšu klāt. Gaidi mani, kopā celsim aizsprostu.

Susurinš.

Trollītis Mumins vairākas reizes izlasīja vēstuli un piepeši jutās izsalcis.

Viņš iegāja virtuvē. Arī tā atradās daudz jūdžu zem zemes un bija baisi uzkopta un tukša. Pieliekamais bija tikpat tukšs. Trollītis atrada vienīgi pudeli ierūgušas brūkleņu sulas un puspaciņu apputējušas kraukšķošās maizes.

Viņš apsēdās zem virtuves galda un sāka ēst, no jauna pārlasīdams Susuriņa vēstuli.

Pēc tam viņš apgūlās uz muguras un skatījās uz četrstūrainajiem koka klucīšiem zem galda. Bija ļoti kluss.

- Hei! - trollītis Mumins čukstēja. - Dusi saldi un neskumsti. Pirmajā siltajā pavasara dienā, - viņš teica jau mazliet skaļāk. Un tad iedziedājās pilnā balsī: - Es atkal būšu klāt! Es būšu klāt, un būs pavasaris, un būs silts, un es būšu klāt, un klāt es būšu, un šeit, un vienmēr…

Te piepeši viņš apklusa, ieraudzījis, ka no virtuves skapīša apakšas uz viņu blenž divas mazas ačeles.

Viņš arī blenza, un visapkārt valdīja tāds pats klusums kā pirmīt. Tad acis pazuda.

-   Pagaidi! - trollītis Mumins nobijies iesaucās. Viņš pielīda pie virtuves skapīša un klusiņām aicināja: - Nāc, nāc! Nebaidies! Es esmu labs. Nāc atpakaļ…

Tomēr, lai nu kas tas bija, svešais, kas mājoja zem skapīša, vairs nerādījās. Trollītis Mumins nolika uz grīdas vairākus maizes gabaliņus un izlēja nedaudz brūkleņu sulas.

Kad viņš atgriezās salonā, stikla kruzulīši pie gries­tiem melanholiski ietinkšķējās.

-   Tagad es iešu prom, - trollītis Mumins stingri sacī­ja kristāla lustrai. - Es esmu noguris nojums visiem, un nu es došos uz dienvidiem, lai sastaptu Susuriņu. Viņš mēģināja atvērt āra durvis, bet tās bija iesalušas.

Klusu pīkstēdams, viņš skraidīja no loga pie loga, bet tie visi bija iesaluši. Tad vientuļais trollītis Mu­mins uzskrēja bēniņos, atrāva jumta lūciņu un izrā­pās uz jumta.

Viņu sagaidīja auksts gaisa vilnis.

Trollītim aizrāvās elpa, viņš paslīdēja un gar jumta malu novēlās lejā. Tā trollītis Mumins bezpalīdzīgi iebrauca jaunā, bīstamā pasaulē un pirmo reizi dziļi iegrima sniega kupenā. Sniegs nepatīkami durstīja viņa samtaino ādu, kamēr purniņš saoda jaunu smaržu. Tā bija spēcīgāka par viņam pazīstamām smaržām un mazliet biedējoša. Taču šī smarža vērta viņu pavisam možu un ieinteresētu.

Pār ieleju klājās bieza, pelēka puskrēsla. Taču ieleja bija ne vairs zaļa, bet balta. Viss kustīgais bija kļuvis nekustīgs. Visas dzīvās skaņas bija izzudušas. Viss četrstūrainais bija kļuvis apaļš.

- Tas ir sniegs, - trollītis Mumins čukstēja. - Māmiņa ir dzirdējusi stāstām par to, un to sauc par sniegu.

Pa to laiku, trollītim Muminam pašam nezinot, viņa samtainā spalva bija nolēmusi augt.

Tā bija palēnām apņēmusies pārvērsties par ka­žoku, kāds nepieciešams ziemā. Tam gan būs vaja­dzīgs ilgs laiks, taču lēmums bija pieņemts. Un tas taču vienmēr ir labi.

Trollītis pats tikmēr ar pūlēm gāja pa sniegu uz priekšu un nonāca pie upes. Pie tās pašas upes, kas priecīga un dzidra vasarā traucās cauri Muminu dārzam. Bet pašlaik upe izskatījās gluži citāda. Tā bija melna un vienaldzīga, arī upe piederēja jaunai pasaulei, kurā viņš neiederējās.

Drošības labad trollītis palūkojās uz tiltu. Un uz pastkastīti. Viss bija kā parasti. Viņš pacēla kastītes vāku, bet tajā nebija neviena sūtījuma, tikai kāda novītusi koka lapa bez teksta.

Nu jau trollītis Mumins bija apradis ar ziemas smaržu un tā vairs neradīja viņā ziņkāri.

Trollītis paraudzījās uz jasmīnu krūmu, kas tagad bija tikai viens kailu zaru mudžeklis, un pārbijies no­domāja: "Krūms ir miris. Kamēr es gulēju, visa pa­saule ir nomirusi. Šī pasaule pieder kādam citam, ko es nepazīstu. Varbūt Morrai. Šī pasaule nav iekār­tota tā, lai tajā varētu dzīvot trollītis Mumins."

Mirkli viņš svārstījās. Bet tad viņš apjauta, ka vie­nam pašam būt nomodā starp guļošajiem ir vēl ļaunāk.

Un tāpēc trollītis Mumins iemina pirmās pēdas pāri tiltam un tālāk - augšup pa nogāzi. Pēdas bija ārkārtīgi maziņas, taču stingras un, apejot kokus, veda taisni uz dienvidiem.

OTRĀ NODAĻA

Apburtā peldmāja

Jūras pusē, vairāk uz rietumiem, pa sniegu bez­mērķīgi skraidīja vāverēns. Tas bija gaužām nesa­prātīgs vāverēns, kas par sevi labprāt mēdza domāt kā par "vāverēnu ar skaisto asti".

Starp citu, viņš nekad nedomāja nedz bieži, nedz ilgi. Vāverēns drīzāk mēdza nojaust vai sajust. Pat­laban viņš bija sajutis, ka matracis dobumā ir kļuvis par cietu, un tagad viņš meklēja jaunu.

Ik pa brīdim vāverēns pie sevis murmināja: - Mat­racis … - lai neaizmirstu, ko viņš meklē. Viņam viss aplam ātri aizmirsās.

Vāverēns krustu šķērsu lēkāja starp kokiem un pa ledu, iebāza purniņu sniegā un prātoja, palūkojās debesīs, papurināja galvu un atkal lēca tālāk.

Beidzot viņš nonāca līdz alai un iešmauca arī tajā. Taču, nokļuvis tik tālu, viņš vairs nespēja koncen­trēties un pilnīgi aizmirsa matraci. Apsēdies uz sa­vas astes, vāverēns iedomājās, ka viņu varētu nosaukt arī par "vāverēnu ar skaistajām ūsām".

Kupenā pie alas ieejas kāds bija noklājis salmus. Un salmos stāvēja liela kartona kaste ar caurumiem vākā - elpošanai.

-        Savādi! - vāverēns izbrīnā sacīja. - Agrāk šīs kar­tona kastes te nebija. Te kaut kas būs aplam. Vai arī šī ir pavisam aplama ala. Varbūt es esmu pavisam aplams vāverēns, bet tam es diez ko negribu ticēt.

Pacēlis vāka stūri, viņš iebāza purniņu kastē.

Iekšā, siltumā, gulēja kaut kas mīksts un patī­kams, un piepeši vāverēns atcerējās savu matraci. Izkodis mīkstumā caurumu, viņš ar asajiem zobi­ņiem izvilka vilnas šķipsnu.

Viņš vilka ārā šķipsnu pēc šķipsnas; drīz viņš bija izplūcis jau pilnu klēpi vilnas un kā apsēsts strādāja ar visām četrām ķepām. Vāverēns bija gaužām prie­cīgs un apmierināts.

Un te pēkšņi kāds centās iekost vāverēnam kājā. Zibens ātrumā viņš izlēca no kastes, brīdi svārstījās un izlēma būt drīzāk ziņkārīgs, nevis pārbijies.

Palēnām no cauruma vākā paslējās nikna galva ar izspūrušiem matiem.

-   Vai tu esi īsti gudrs?! - prasīja mazā Mija.

-   Nē, domāju, ka neesmu, - vāverēns atbildēja.

-        Nu tu esi mani uzmodinājis, - mazā Mija stingri turpināja. - Un apēdis manu guļammaisu. Kas noticis?

Taču vāverēns bija tik pārlieku uztraukts, ka atkal bija aizmirsis matraci.

Mazā Mija iespurdzās un izlīda no kartona kastes. Aiztaisījusi vāku savai māsai virs galvas, viņa pagā­jās uz priekšu un pataustīja sniegu.

-   Ak, tāds tas izskatās! - viņa sacīja. - Ko tik visu viņi neizdomā. - Mazā Mija tūdaļ sakampa sniega piku un drošu roku svieda vāverēnam. Pēc tam mazā Mija izgāja no alas, lai iekarotu ziemu. Taču vispirms viņa paslīdēja uz ledainā kalna un ļoti stipri sasitās.

-   Ak, kā! - mazā Mija draudīgi sacīja. - Tad tā tas notiek!

Pēc tam viņa iztēlojās, kāda izskatās Mija ar kājām gaisā, un ilgi pie sevis smējās. Viņa skatījās uz kalnu un prātoja. Tad noteica: "Ahā," - un nobrauca uz di­bena lejā pa kalnu - pāri visiem izciļņiem un visām grambām - un aizslīdēja tālu pa spīdīgo ledu.

Braucienu mazā Mija atkārtoja sešas reizes un sa­juta, ka viņai sāk salt vēders.

Tad mazā Mija iegāja atpakaļ alā un izgāza no kas­tes savu guļošo māsu. Saprotams, Mija nekad nebija

redzējusi kamanas, tomēr bija pārliecināta, ka kar­tona kastes ir iespējams iz­mantot saprātīgi.

Kas attiecas uz vāverēnu, tad tas sēdēja meža bie­zoknī un izklaidīgi raudzī­jās no koka uz koku.

Zvērot pat pie savas astes, viņš nespēja atcerēties, kurā kokā bija viņa dobums un ko viņš īstenībā bija meklējis.

Trollītis Mumins nebija ticis diez cik tālu uz dien­vidiem, kad starp kokiem sabiezēja tumsa.

Ar katru soli ķepas dziļi iegrima sniegā, un sniegs vairs nelikās tik pievilcīgs kā iesākumā.

Mežā valdīja pilnīgs klusums un sastingums. Lāgiem liels sniega blāķis nogāzās no kāda zara. Tas brīdi šūpojās, tad atkal viss stāvēja kā nedzīvs.

"Visa pasaule ir devusies ziemas guļā," trollītis Mu­mins nodomāja. "Vienīgi es esmu nomodā un nevaru aizmigt. Vienīgi es iešu un iešu - augām dienām un augām nedēļām -, līdz pārvērtīšos par sniega ku­penu, par ko neviens nezinās."

Un tad mežs pavērās un viņam pie kājām gulēja jauna ieleja. Otrā pusē viņš ieraudzīja Vientuļos Kalnus. Gluži kā viļņi cits aiz cita tie tiecās uz dien­vidiem, un vēl nekad kalni nebija izskatījušies tik vientulīgi.

Tikai tagad trollītim Muminam sāka salt pa īstam. Vakarīgā tumsa rāpās ārā no kraujām un lēnītēm līda augšup uz sasalušajām kalnu korēm. Tur augšā sniegs izveidoja it kā robainus, baltus zobus uz mel­nās klints; cik tālu vien sniedzās skats - melnums, baltums un tuksnesīgums.

-Aiz kalniem atrodas Susuriņš, - trollītis Mumins pie sevis noteica. - Kaut kur viņš sēž un ēd apel­sīnus. Ja vien es zinātu, ka viņš zina, ka viņa dēļ es rāpjos pāri šiem kalniem, - tad es to spētu izdarīt. Taču pilnīgi vienam tas nav pa spēkam.

Un trollītis Mumins pagriezās un pa savām iemī­tajām pēdām lēnām sāka iet atpakaļ.

"Es uzvilkšu visus pulksteņus," viņš nodomāja. "Tad varbūt pavasaris atnāks maķenīt ātrāk. Un vēl var gadīties, ka no viņiem kāds pamodīsies, ja, pie­mēram, es saplēsīšu kaut ko lielu."

Tomēr viņš zināja, ka neviens no viņa ģimenes ne- pamodīsies.

Te piepeši patiesi kaut kas atgadījās. Kādas mazas pēdiņas šķērsoja trollīša Mumina pēdas. Viņš stāvēja un labu brīdi blenza uz pēdām. Varbūt pirms kādas pusstundas pa mežu bija aiztipinājusi kāda dzīva ra­dība. Tā nevarēja būt tālu aizgājusi. Gājējs bija devies uz ielejas pusi, un tam vajadzēja būt mazākam par trollīti. No pēdām sniegā bija palikuši ļoti sekli nospiedumi.

No astes galiņa līdz pat ausīm trollītim Muminam pārskrēja karstas tirpas.

- Pagaidi! - viņš iebļāvās. - Nemūc prom no manis! -

smilkstēdams viņš Muka uz priekšu pa sniegu, un

piepeši viņu sagrāba šausmīgas bailes no tumsas un vientulības.

Laikam jau bailes bija slēpušās kaut kur visu laiku - kopš viņš pamodās guļošajā mājā taču tikai tagad viņš ļāva tām pilnu vaļu.

Trollītis Mumins vairs nekliedza, jo baidījās ne­saņemt atbildi. Viņš neiedrošinājās pacelt purniņu no pēdām, kas tik tikko bija samanāmas tumsā. Visu laiku klusi činkstēdams, viņš rāpoja un līda pa sniegu.

Un piepeši viņš ieraudzīja gaismu.

Lai gan tā bija sīciņa, visu mežu apspīdēja maigi sarkana blāzma.

Trollītis Mumins nomierinājās. Aizmirsis pēdas, viņš lēnām soļoja uz priekšu. Līdz, pienācis klāt, ieraudzīja, ka, stingri iesprausta sniegā, deg parasta stearīna svece. Tai visapkārt no apaļām sniega pikām bija sakrauta mazītiņa torņveida mājiņa. Pikas bija caurspīdīgas un blāvi sarkandzeltenas - kā nakts­lampas abažūrs mājās.

Viņpus lampas kāds bija ieracies sniegā - ērtā bed­rītē; kāds tur gulēja, lūkojās nopietnajās ziemas de­besīs un svilpoja - ļoti klusu, tomēr svilpoja.

-   Kas tā ir par dziesmu? - trollītis Mumins vaicāja.

-        Tā ir dziesma par mani pašu, - balss no bedrītes atbildēja. - Dziesma par Tū-tikiju, kas ir uzcēlusi sniega laternu, bet piedziedājums ir gluži par ko citu.

-         Es saprotu, - trollītis Mumins teica un apsēdās sniegā.

-         Nesaproti vis, - Tū-tikija draudzīgi atbildēja un piecēlās bedrītē tik stāvus, ka bija redzams sarkan­

balti svītrains svīteris. - Jo piedziedājums ir par kaut ko nesaprotamu. Patlaban es domāju par zie­meļblāzmu. Nav zināms, vai tā ir īstenībā vai arī tikai šķietama. Viss ir ārkārtīgi nedrošs, un tieši tas mani nomierina.

Tad Tū-tikija apgūlās sniegā un turpināja lūkoties debesīs, kas bija kļuvušas jau pilnīgi melnas.

Trollītis Mumins paslēja augšup purniņu un ierau­dzīja ziemeļblāzmu, ko pirms viņa nebija skatījis vēl ne­viens trollītis. Ziemeļblāzma bija baltā, zilā un mazlietiņ zaļā krāsā un ieskāva debesis kā gari, plīvojoši aizkari.

-    Man liekas, ka tā ir īstenībā, - viņš sacīja.

Tū-tikija neatbildēja. Pierāpojusi pie sniega later­nas, viņa izņēma savu sveci.

-          Šo mēs ņemsim līdzi uz mājām, - viņa teica. - Iekams nav atnākusi Morra un uzsēdusies tai virsū.

Trollītis Mumins nopietni pamāja ar galvu. Morru viņš bija redzējis vienu vienīgu reizi. Ļoti sen kādā

augusta naktī. Pelēka un ledusauksta viņa bija tupējusi ceriņkrūmu ēnā un tikai skatījusies uz viņiem. Taču - kā skatījusies! Un, kad viņa bija aiz- lavījusies prom, tai vietā, kur viņa sēdēja, zeme bija sasalusi.

Vienu mirkli trollītim Muminam ienāca prātā, vai tikai ziema īstenībā nav iestājusies tāpēc, ka uz ze­mes ir sēdējušas desmitiem tūkstošu morru. Bet par to viņš nolēma runāt tad, kad labāk iepazīs Tū-tikiju.

Kamēr viņi kāpa lejā pa nogāzi, ieleja iegaismojās, un trollītis Mumins ieraudzīja, ka ir uzlēcis mēness.

Aiz tilta, savā nodabā aizmigusi, gulēja Muminu māja. Taču Tū-tikija nogriezās uz rietumiem un slīpi gāja cauri kailajam augļu dārzam.

-   Šeit auga ābeles, - trollītis Mumins piezīmēja, lai uzturētu sarunu.

-   Bet tagad aug sniegs, - Tū-tikija pa gabalu teica un turpināja iet.

Viņi nonāca līdz jūrai, kas tagad bija viens vienīgs liels tumšums, un pa šaurajiem steķiem uzmanīgi aizgāja līdz peldmājai.

-   Te es mēdzu nirt, - trollītis Mumins klusītēm nočuk­stēja, skatīdamies uz dzeltenajiem, aplauztajiem niedru stublājiem, kas bija izlīduši no ledus. - Ūdens bija gluži silts, un es zem ūdens izdarīju deviņus atvēzienus.

Tū-tikija atvēra peldmājas durvis. Iegājusi iekšā, viņa nolika sveci uz apaļā galda, ko trollīša Mumina tētis reiz sen bija izvilcis no jūras.

Ģimenes vecajā astoņstūru peldmājā viss izska­tījās pa vecam. Nodzeltējušie zaru caurumi dēļu

sienās, logi ar sīkām zaļām un sarkanām rūtīm, šau­rie soli un skapis peldmēteļiem, un kāds gumijas murmulis, ko nekad neizdevās kārtīgi piepūst.

Viss bija tāpat kā pērnvasar. Tomēr istaba kaut kādā noslēpumainā veidā bija pārmainījusies.

Tū-tikija noņēma cepuri, un tā tūdaļ uzrāpās pa sienu un uzkarinājās uz naglas.

-        Es arī vēlētos sev tādu cepuri, - trollītis Mumins sacīja.

-        Tev nemaz nevajag cepuri, - Tū-tikija teica. - Lai sasildītos, tu vari kustināt ausis. Tomēr ķepas tev ir aukstas.

Un pāri istabai atnāca vilnas zeķu pāris un nogū­lās zemē pie trollīša Mumina ķepām.

Vienlaikus stūrī trīskāju dzelzs krāsniņā iekūrās uguns un zem galda kāds piesardzīgi sāka spēlēt flautu.

-       Viņa kautrējas, - Tū-tikija skaidroja. - Tāpēc spēlē zem galda.

-        Bet kāpēc viņa ir neredzama? - trollītis Mumins vaicāja.

-         No pārliekas kautrības viņas ir kļuvušas nere­dzamas, - Tū-tikija atbildēja. - Ar mani kopā te dzīvo astoņas mazas pelītes.

-    Šī ir tētuka peldmāja, - trollītis teica.

Tū-tikija nopietni palūkojās trollītī.

-   Varbūt tev ir taisnība un varbūt nav, - viņa teica.

-   Pērnvasar peldmāja piederēja tētim, bet pa ziemu tā pieder Tū-tikijai.

Uz krāsniņas sāka vārīties katls. Pacēlās vāks, un karote apmaisīja zupu. Kāda cita karote piebēra mazliet sāls un kārtīgi atgriezās uz palodzes.

Pret nakti ārā pieņēmās aukstums, un caur zaļa­jām un sarkanajām rūtīm iespīdēja mēness.

-        Pastāsti man par sniegu, - trollītis Mumins lūdza un apsēdās saules izbalinātajā tētuka dārza krēslā.

-   Es to nesaprotu.

-         Es arī ne, - Tū-tikija atteica. - Var domāt, ka sniegs ir auksts, bet, ja no tā uztaisa sniega mājiņu, tad tas kļūst silts. Var domāt, ka tas ir balts, taču dažreiz tas ir sārts un dažreiz zils. Tas var būt vis­mīkstākais uz pasaules, un tas var būt cietāks par akmeni. Nekas nav īsti drošs.

Zivju zupas šķīvis, uzmanīgi slīdēdams pa gaisu, novietojās uz galda trollīša Mumina priekšā.

-    Kur tavas pelītes iemācījās lidot? - viņš jautāja.

-         Nūja, - Tū-tikija novilka. - Ļaudis neklājas iztau­jāt par visu ko. Varbūt pelītes negrib atklāt savus no­slēpumus. Neraizējies par viņām un arī par sniegu ne.

Trollītis Mumins ēda zupu.

Palūkojies uz stūra skapi, viņš nodomāja: "Cik jauki ir zināt, ka tur karājas tavs vecais peldmētelis.

Ka pa vidu jaunajai un nemierīgajai pasaulei ir palicis kaut kas drošs un pierasts." Trollītis zināja, ka viņa peldmētelis ir zils un ka tam ir notrūcis pakaramais, un, iespējams, ka vienā kabatā glabājas saulesbrilles.

Beidzot viņš ieteicās: - Parasti mums tur stāv peld- mēteļi. Māmiņas peldmētelis ir iekārts visdziļāk.

Tū-tikija pastiepa ķepu un satvēra gaisā sviest­maizi. - Paldies, - viņa teica. - To skapi tu nedrīksti atvērt. Tev man jāapsola, ka tu nekad nevērsi vaļā to skapi.

- Es neko nesolu, - trollītis Mumins pūcīgi teica un vērās savā zupas šķīvī.

Piepeši viņam likās, ka pasaulē par visu svarīgāk ir atvērt tās durvis un paraudzīties, vai tur karājas peld­mētelis. Patlaban uguns kūrās tik skaļi, ka krāsniņas caurule dunēja. Peldmāja bija gluži silta, un savu vien­tulīgo melodiju zem galda turpināja spēlēt flauta.

Neredzamas ķepas aiznesa prom tukšos šķīvjus. Izdega svece, izveidodama stearīna ezeriņu, kurā no­slīka dakts, un nu uz grīdas spīdēja vairs vienīgi krās­niņas sarkanā acs un zaļo un sarkano rūšu raksts mē­ness gaismā.

-    Šonakt esmu nodomājis gulēt mājās, - trollītis Mumins stingri sacīja.

-   Tas ir labi, - Tū-tikija piekrita. - Mēness nav vēl nogājis, tā ka ceļu tu atradīsi.

Durvis pašas no sevis atslīdēja vaļā, un trollītis Mumins izgāja sniegā.

-    Tomēr, - viņš sacīja, - tomēr mans zilais peld­mētelis karājas tajā skapī. Paldies par zupu.

Durvis atkal atslīdēja vaļā, un viņu apņēma tikai klusums un mēness gaisma.

Trollītis Mumins pameta žiglu skatu uz ledu, un viņam šķita, ka tālumā pie apvāršņa viņš redz čāpo­jam lielo, neveiklo Morru.

Trollītis redzēja to gaidām aiz krastmalas akme­ņiem. Un, kad viņš gāja caur mežu, Morras ēna neat­laidīgi lavījās aiz katra koka. Tā bija Morra, kas sēdās virsū visām svecēm un lika nobālēt visām krāsām.

Beidzot trollītis Mumins nonāca pie guļošās mājas. Lēnām viņš uzrāpās uz milzīgās kupenas ziemeļu pusē un pielīda pie jumta lūciņas, kas vēl stāvēja pavērta.

Gaiss mājā bija silts un smaržoja pēc troļļiem Mu- miniem, un, kad viņš gāja pa istabu, kristāla lustra, it kā viņu pazīdama, iedzinkstējās. Trollītis Mumins novilka savu matraci no gultas un nolika to pie mā­miņas gultas. Māmiņa pa miegam viegli nopūtās un kaut ko nesaprotamu nomurmināja. Tad viņa pie sevis iesmējās un saritinājās tuvāk pie sienas.

"Es šeit vairs neiederos," trollītis Mumins nodomā­ja. "Un arī tur ne. Es nezinu, kas ir nomods un kas - sapnis." Tad viņš vienā acumirklī aizmiga, un vasa­ras ceriņi apsedza viņu ar savu zaļo, laipno ēnu.

Mazā Mija gulēja savā saplēstajā guļammaisā un piktojās. Pret vakaru bija sācis pūst, un vējš zēģelēja tieši alā. Slapjā kartona kaste bija trīs vietās ieplī­susi, un guļammaisa polsterējums nekārtīgi lidinājās no viena alas stūra otrā.

-    Hei, veco māšel! - mazā Mija klaigāja un iedun- kāja Bumbulītes meitai mugurā. Bet tā tikai gulēja un pat nepakustējās.

-   Tagad es kļūšu dusmīga, - mazā Mija sacīja. - Guļ tieši tagad, kad man reizi par visām reizēm būtu bijis labums no māsas!

Mazā Mija aizspēra prom guļammaisu. Tad, pierā- pusies pie alas izejas, viņa ar acīmredzamu sajūsmu lūkojās aukstajā tumsā.

-   Nu tik jūs redzēsiet! - mazā Mija drūmi nomur­mināja un šļūca lejā no kalna.

Te ārā valdīja vēl lielāka vientulība nekā pasaules galā - ja nu vispār kāds bija ticis tik tālu. Viegli čaukstēdams, sniegs virpuļoja pa ledu, savērpdams lielus, pelēkus vēdekļus. Liedags pazuda tumsā, jo bija nogājis mēness.

-    Nu mēs brauksim! - mazā Mija sacīja, izpletuši svārciņus nejaukajā ziemeļu vējā. Viņa sāka braukt starp sniega laukumiem uz priekšu un atpakaļ, iz­pletuši kājas un ieturēdama līdzsvaru, kā jau mijas to mēdz darīt.

Kad mazā Mija brauca garām peldmājai, gaisma tajā jau labi sen kā bija izdzisusi. Pret nakts debesīm viņa saskatīja tikai smailā jumta siluetu. Taču viņa nenodomāja: "Tā ir mūsu vecā peldmāja." Viņa ieel­poja ziemas skarbo un bīstamo smaržu un apstājās liedagā, lai ieklausītos. Šausmīgi tālu, Vientuļajos Kalnos, kauca vilki.

-    Nu vairs nav nekādi joki, - mazā Mija nomurmi­nāja un pie sevis tumsā pasmīnēja. Viņas nojauta sacīja, ka te kaut kur iet ceļš uz Muminieleju un māju, kur ir siltas segas un, kas zina, varbūt arī jauns guļammaiss. Viņa metās taisni pāri liedagam un nozuda starp kokiem.

Mija bija tik maza, ka viņas kājas neatstāja sniegā nekādas pēdas.

TREŠĀ NODAĻA

Lielā spelgoņa

Tagad visi pulksteņi atkal gāja. Lai nejustos tik vientuļš, trollītis Mumins bija uzvilcis visus pulk­steņus, kādi vien mājā atradās. Tā kā laiks tik un tā bija zudis, viņš uzgrieza tos dažādos laikos - varbūt kāds pulkstenis rādīs pareizu laiku.

Brīdi pa brīdim pulksteņi sita, palaikam iezvanījās modinātājs, un šīs skaņas nomierināja trollīti Mu- minu. Tomēr viņš nespēja aizmirst visbriesmīgāko - vairs neuzlēca saule. Patiešām, rītu pēc rīta atplaik- snījās tāda kā pelēka krēsla, kas palēnām ieslīga garā ziemas naktī, taču saule ne reizes neparādījās. Gluži vienkārši - tā bija pazudusi; varbūt tā bija aiz­ripojusi pasaules izplatījumā? Iesākumā trollītis Mumins negribēja tam ticēt. Viņš gaidīja ilgi.

Katru dienu viņš devās lejā uz jūras krastu un, pagriezis purniņu pret austrumiem, nosēdās, lai gai­dītu. Bet nekas nenotika. Tad trollītis Mumins gāja mājās, aizvēra virs sevis jumta lūciņu un uz krāsns dzegas iededzināja garā rindā saliktās sveces. Tas, kas dzīvoja zem virtuves skapīša, joprojām nebija nācis ārā ēst un, iespējams, pats savā nodabā dzīvoja ārkārtīgi slepenu un svarīgu dzīvi.

Morra staigāja pa ledu, pilnīgi nogrimusi savās pār­domās, kuras neviens nekad neuzzinās, un peldmājas garderobē aiz peldmēteļiem bija noslēpies kaut kas bīstams. Ko tu tādam padarīsi?

Tā dzīvē notiek - nav zināms, kāpēc, un tev bez­palīdzīgi atliek uz to noskatīties.

Bēniņos trollītis Mumins atrada lielu kasti ar spī­dīgām fotogrāfijām un ilgu pilns apbrīnoja tajās re­dzamo vasaras skaistumu. Puķes un saullēkti, un ratiņi ar košas krāsas ritenīšiem - spīdīgas un mierī­gas fotogrāfijas, kas viņam atgādināja to pasauli, kuru viņš bija pazaudējis.

Vispirms viņš izklāja fotogrāfijas salonā uz grīdas. Pēc tam ieprātojās uzlīmēt tās uz sienām. Trollītis Mumins līmēja lēnām un rūpīgi, lai fotogrāfijas turē­tos pēc iespējas ilgāk, un visskaistākās viņš uzlīmēja uz sienas virs māmiņas gultas.

Trollītis Mumins bija nolīmējis sienu līdz pašam spogulim, kad viņš pamanīja, ka ir nozudusi lielā sudraba paplāte. Tā allaž bija karājusies ar sarka­niem krustdūrieniem izšūtā lentē pa labi no spoguļa, un nu bija palikusi vairs tikai lente un tumšāks ovāls uz sienas tapetēm.

Trollītis ārkārtīgi uztraucās, jo zināja, ka māmiņa ļoti mīl šo paplāti. Paplāte bija Muminu dzimtas dār­gums, kas nekad netika lietots, un vienīgā, ko uz Jāņiem nospodrināja.

Trollītis Mumins noraizējies staigāja pa māju un meklēja. Paplātes nekur nebija. Tad viņš ievēroja, ka trūkst arī milzums citu mantu - spilvenu, segu, miltu, cukura un kastroļu. Pazudis bija pat kafijas siltum- turis ar izšūto rozi.

Zudības stipri ķērās pie sirds trollītim Muminam, jo viņš jutās atbildīgs par guļošo ģimeni. Iesākumā viņš turēja aizdomās to, kas dzīvoja zem virtuves skapīša. Viņš domāja par Morru un to, kas mājoja peldmājas garderobē. Patiesībā ņēmējs varēja būt jebkurš, jo ziemā bija papilnam savādu radījumu, kas rīkojas paslepus un neaprēķināmi.

"Vajadzēs pajautāt Tū-tikijai," trollītis Mumins no­domāja. "Protams, es gan biju nodomājis sodīt sauli un, iekams viņa nebūs atgriezusies, nemaz neiet ārā. Bet šis gadījums ir svarīgāks."

Kad trollītis Mumins iznāca pelēkajā puskrēslā, verandas priekšā stāvēja svešs, balts zirgs un spo­žām acīm viņu uzlūkoja. Viņš piesardzīgi sveicināja, bet zirgs pat nepakustējās.

Tad trollītis Mumins ieraudzīja, ka zirgs ir no snie­ga. Par asti tam bija paņemta slota no malkas šķū­nīša, un acu vietā lūkojās mazi spogulīši. Zirga spo- guļacīs trollītis ieraudzīja pats sevi, un šis skats viņu nobiedēja. Tāpēc viņš apmeta līkumu zirgam un žigli tipināja lejā uz kailajiem jasmīnu krūmiem.

"Ja kaut viens te būtu pazīstams no agrākiem laikiem," trollītis Mumins domāja. "Kāds, kurš ne­būtu noslēpumains, bet gluži ikdienišķs. Kāds, kurš arī būtu pamodies un pats vairs nepazītu sevi. Tad varētu sacīt: "Hei! Vai nav šausmīgi auksts? Vai sniegs nav muļķīgs? Vai redzēji, kādi izskatās jas­mīnu krūmi!? Vai tu atceries, kā pērnvasar…" Vai arī kaut ko tamlīdzīgu."

Tū-tikija sēdēja uz tilta margām un dziedāja.

Viņa dziedāja "Es esmu Tū-tikija un esmu izveido­jusi zirgu".

Kāds mežonīgs, balts zirgs, kas auļo,

kas aizklaudzina prom pa ledu, pirms atnāk nakts,

kāds balts un svinīgs zirgs, kas auļo,

nesdams lielo aukstumu uz muguras.

Dziesma turpinājās ar nesaprotamu piedziedājumu.

-        Ko tu ar to gribi sacīt? - trollītis Mumins sadrū- mis vaicāja.

-        Es gribu sacīt, ka šovakar mēs apliesim zirgu ar upes ūdeni, - Tū-tikija sacīja. - Tad pa nakti viņš ap­sals un pārvērtīsies ledū. Un, kad atnāks lielais auk­stums, zirgs aizauļos prom un vairs neatgriezīsies.

Kādu brīdi trollītis Mumins klusēja.

Tad teica: - Kāds nes prom mantas no tētuka mājas.

-         Tas taču ir jauki, - Tū-tikija mundrā balsī sacīja. - Ap tevi ir pārāk daudz mantu. Mantas, kuras tu at­ceries, un tādas, par kurām tu sapņo.

Un viņa turpināja dziedāt otro pantu.

Trollītis Mumins spēji pagriezās un devās prom. "Viņa mani nesaprot," viņš nodomāja. Aiz muguras turpinājās triumfa dziesma.

- Dziedi vien, - nikns un asaras rīdams, trollītis Mumins murmināja. - Dziedi par savu nejauko zie­mu ar melnajiem lediem un nelaipnajiem sniega zir­giem, un radījumiem, kas nerādās, bet slēpjas un izturas tik dīvaini!

Smagiem soļiem trollītis gāja augšup pa nogāzi, spārdīdams sniegu; asaras sasala viņam uz purniņa, un pēkšņi viņš sāka dziedāt pats savu dziesmiņu.

Trollītis Mumins bļaustījās un kliedza no visa spēka, lai Tū-tikija viņu dzirdētu un sadusmotos.

Lūk, kāda bija trollīša Mumina dusmīgā dziesmiņa par vasaru:

Jūs, tumsības zvēri, kuri slēpjaties un par

**

- Kad mana saulīte parādīsies un uzlūkos jūs, tad tik jūs redzēsiet, cik muļķīgi jūs esat! - trollītis Mumins kliedza, vairs nepūlēdamies sarīmēt dzies­mas rindas.

- Tad es dzīvošu saulespuķe un gulēšu uz vēdera siltās smiltīs

izlikšiem kurus sauc, jūs sauli man atņēmāt, lai viss kļūtu pelēks un auksts; es esmu ļoti vientuļš, no sniega gurdas ir manas kājas, pēc ielejas zaļajiem kokiem mana sirds ilgoties

neapstajas;

es atceros savu verandu zilo un viļņus juras plašuma, vairs negribu es dzīvot tik šausmīgi baltā sniega

valstība.

un logs būs atvērts augu dienu dārzam un kamenēm, un dzidri zilajām debesīm ar manis paša apelsīndzelteno sauli!

Kad trollītis Mumins bija nodziedājis savu protesta dziesmu, iestājās šausmīgs klusums.

Trollītis rāmi stāvēja un klausījās, bet neviens viņam neko neiebilda.

"Tūlīt kaut kam ir jānotiek," viņš trīcēdams domāja. Un notika arī.

No pakalna augšas kāds brauca lejā. Sagriezdams sniegu vērpetē, tas brauca un kliedza: - Nost no ceļa! Sargies!

Trollītis Mumins nekustīgs stāvēja un tikai blenza.

Viņam taisni virsū drāzās sudraba paplāte, un uz tās sēdēja pazudušais kafijas siltumturis. "Tū-tikija ir aplējusi tos ar upes ūdeni," trollītis pārbijies nodo­māja. "Un nu tie ir atdzīvojušies un auļo prom, un vairs nenāks atpakaļ…"

Tai mirklī notika sadursme. Trollītis Mumins ielidoja dziļi sniegā, un lejā viņš izdzirda smejamies Tū-tikiju.

Tad atskanēja citi smiekli - smiekli, kādus smējās viena vienīga radība visā pasaulē.

- Mazā Mija! - trollītis Mumins, pilnu muti ar sniegu, iekliedzās. Viņš uztrausās kājās, pagalam apjucis no prieka un gaidām. Tur sniegā patiešām sēdēja Mija! Kafijas siltumturī viņa bija izgriezusi caurumus galvai un rokām, un uz vēdera viņai greznojās izšūta roze.

-        Mazā Mija! - trollītis Mumins iesaucās. - Ai, tu nezini… Te viss ir tik citādi, tik vientulīgi… Vai tu atceries pagājušo vasaru…

-        Bet tagad ir ziema, - izslidinājusi sudraba paplāti no sniega, mazā Mija sacīja. - Jauks kūlenis, vai ne?

-         Es pamodos un nevarēju aizmigt, - trollītis Mu­mins stāstīja. - Durvis nevarēja attaisīt, un saulīte bija pazudusi, un pat tas, kas dzīvo zem virtuves ska­pīša, ne…

-        Jā, jā, - mazā Mija mundri piebalsoja. - Un tad tu aplīmēji sienas ar spīdīgām bildēm. Tu nemaz neesi mainījies. Diez, vai šī paplāte spētu uzņemt lielāku ātrumu, ja to iesmērētu ar stearīnu?

-   Tā varētu būt laba ideja, - Tū-tikija sacīja.

-        Iespējams, pa ledu paplāte slīdēs vēl ātrāk, - mazā Mija teica. - Ja Muminu mājā atradīsies kāda laba bura.

-        Un ja vējš dzīs to uz priekšu, - Tū-tikija piebilda. Trollītis Mumins lūkojās viņās un domāja. Tad rāmi sacīja:

-   Jūs varat aizņemties manu sauljumu [3] .

Pēcpusdienā Tū-tikijas purniņš sajuta, ka ceļā uz šejieni nāk lielais aukstums. Viņa uzlēja zirgam upes ūdeni un ienesa no šķūnīša malku.

-         Šodien uzturieties iekšā, jo nu nāks spelgoņa, - Tū-tikija sacīja.

Neredzamās peles pamāja, un garderobē kaut kas piekrītoši iečabējās. Tad Tū-tikija devās brīdināt pārējos.

-        Esi mierīga, - atteica mazā Mija. - Gan es ienākšu, kad sals sāks kniebt kāju pirkstos. Un Bumbulītei allaž var uzlikt virsū salmus. - Un tā Mija uz sudraba paplātes aizbrauca prom pa ledu.

Tū-tikija turpināja iet uz ieleju. Pa ceļam viņa sa­stapa vāverēnu ar skaisto asti. - Šovakar tev jādzīvo sa­vā dobumā, jo nu nāks lielā spelgoņa, - Tū-tikija sacīja.

-         Visādā ziņā, - vāverēns piekrita. - Vai tu gadī­jumā neredzēji čiekuru, ko es tepat kaut kur noliku?

-         Nē, - Tū-tikija atbildēja. - Bet apsoli, ka tu ne­aizmirsīsi, ko es sacīju. Kad iestāsies krēsla, ej mā­jās. Tas ir svarīgi.

Vāverēns izklaidīgi pamāja ar galvu.

Tū-tikija devās tālāk uz Muminu māju un uzkāpa pa virvju kāpnēm. Atvērusi jumta lūciņu, viņa sauca trollīti Muminu.

Viņš ar sarkanu kokvilnas diegu lāpīja ģimenes locekļu peldbikses.

-         Es tikai gribēju pateikt, ka tagad tuvojas lielā spelgoņa, - Tū-tikija teica.

-        Vai vēl kāds lielāks aukstums par šo? - trollītis Mumins brīnījās. - Cik lieli tie aukstumi īstenībā ir?

-        Šī spelgoņa ir visbīstamākā, - Tū-tikija atbildēja. - Viņa nāks krēslā - taisni no jūras, kad debesis būs kļuvušas zaļas.

-   Vai tā būs sieviete? - trollītis vaicāja.

-        Jā, un ļoti skaista, - Tū-tikija atbildēja. - Bet, ja tu ielūkosies viņai tieši sejā, tu pārvērtīsies par ledu. Kļūsi par kraukšķošu maizi, ko jebkurš varēs sa­lauzt mazos gabaliņos. Tāpēc tev šovakar jāpaliek mājās.

To pateikusi, Tū-tikija atkal izrāpās uz jumta.

Trollītis Mumins nogāja pagrabā un pielika krāsnī malku. Visu savu guļošo ģimeni viņš apsedza ar grīdsegām.

Tad trollītis uzvilka pulksteņus un izgāja no mājas. Jo viņš juta, ka, atnākot Ledus kundzei, viņam gri­bēsies būt kāda sabiedrībā.

Kad trollītis Mumins nonāca lejā uz peldmāju, debesis bija kļuvušas blāvākas un vērtās zaļas. Vējš bija aizmidzis, un mirušās niedres nekustēdamās stāvēja ledus malā.

Trollītis Mumins ieklausījās, un viņam likās, ka klusumam ir ļoti zema, dziedoša skaņa. Varbūt tā dziedāja ledus, sasaldams jūrā vēl biezāks.

Peldmāja bija silta, un uz galda stāvēja Mumina māmiņas zilā tējkanna.

Viņš apsēdās dārza krēslā un jautāja: - Kad viņa atnāks?

-    Drīz, - atteica Tū-tikija. - Bet tu par to neraizē­jies.

-    Es neesmu noraizējies par Ledus kundzi, - trol­lītis Mumins sacīja. - Es raizējos par pārējiem. Par kuriem es neko nezinu. Par to, kas dzīvo zem virtuves skapīša. Un tur, manā garderobē. Vai arī par Morru, kas tikai skatās uz tevi, neteikdama ne vārda.

Tā-tikija berzēja savu purniņu un pārdomāja. - Re­dzi, ir daudz tādu, kam nav vietas ne vasarā, ne rudenī, ne pavasarī, - viņa sacīja. - Visi, kas ir ma­ķenīt bikli un savādi. Daži nakts dzīvnieki un radīju­mi, kuri neiederas nevienā vietā un kuru esamībai neviens netic. Visu gadu viņi slēpjas. Un, kad viss ir mierīgs un balts un naktis ir garas, un visi ir aizgā­juši ziemas guļā, - tad viņi nāk ārā.

-    Vai tu viņus pazīsti? - trollītis Mumins jautāja.

-    Dažus, - Tū-tikija atbildēja. - Piemēram, to, kas dzīvo zem virtuves skapīša, es pazīstu ļoti labi. Bet man liekas, ka viņš grib dzīvot noslēpumainu dzīvi, tāpēc es nevaru jūs abus iepazīstināt.

Iespēris pa galda kāju, trollītis Mumins nopūtās. - Protams, protams, - viņš sacīja. - Bet es negribu dzī­vot noslēpumainu dzīvi. Te nu tu piepeši nokļūsti kaut kādā pilnīgi jaunā pasaulē, un nav neviena, kas vēlē­tos apvaicāties, kādā pasaulē tu dzīvoji iepriekš. Pat mazajai Mijai nav vēlēšanās runāt par īsto pasauli.

-         Un kā lai zina, kura ir īstā pasaule? - Tū-tikija jautāja, piespiedusi purniņu pie rūts. - Tur viņa nāk.

Mazā Mija atgrūda durvis vaļā un ar blīkšķi no­svieda uz grīdas sudraba paplāti.

-       Buras der, - viņa sacīja. - Bet tagad man ir vajadzīgs uzrocis [4] . No tavas māmiņas olu siltumtura nekāds uzro­cis neiznāk, lai kā es to graizītu. Olu siltumturi paš­reizējā izskatā nevar dāvināt pat evakuētam ezim [5] .

-        Redzu, - trollītis Mumins sacīja, drūmi skatīda­mies uz olu siltumturi.

Mazā Mija nosvieda to uz grīdas, un kāda neredza­ma pele acumirklī aiznesa siltumturi uz krāsniņu.

-   Nu, vai viņa drīz nāks? - mazā Mija vaicāja.

-       Liekas gan, - Tū-tikija sacīja. - Nāciet ārā paska­tīties!

Visi izgāja uz steķiem un ošņāja jūras gaisu. Va­kara debesis bija gluži zaļas, un likās, ka visa pa­saule ir veidota no plāna stikla. Valdīja pilnīgs klu­sums, un visam pāri, spoguļodamās ledū, mirdzēja košas zvaigznes. Bija briesmīgi auksts.

-  Jā, viņa nāk, - Tū-tikija sacīja. - Tagad iesim iekšā.

Pele zem galda pārstāja spēlēt.

Ārā tālumā pa ledu šurp nāca Ledus kundze. Viņa bija balta kā stearīns, bet, ja uz viņu palūkojās caur labo rūti, kļuva sarkana un, ja paraudzījās caur kreiso, - gaiši zaļa.

Piepeši trollītis Mumins sajuta: rūts kļūst tik auk­sta, ka viņam iesāpas purniņš, un viņš izbijies atrā­vās no rūts.

Visi sēdēja pie krāsniņas un gaidīja.

-   Neskatieties uz to pusi, - Tū-tikija sacīja.

-        Hei, kāds te rāpjas man klēpī, - mazā Mija pār­steigta iesaucās un skatījās uz saviem tukšajiem svārkiem.

-        Tās ir manas peles, kurām bail, - Tū-tikija sacīja. - Sēdi mierīgi, viņas drīz aizies.

Ledus kundze patlaban gāja garām peldmājai. Iespējams, viņa uzmeta skatienu logam, jo cauri ista­bai izvējoja ledaina elpa, kas lika nobālēt pat nokai­tētajai dzelzs krāsniņai. Un tad viss bija beidzies. Neredzamās peles nokaunējušās izlēca no mazās Mijas klēpja, un visi saskrēja pie loga skatīties.

Ledus kundze stāvēja krasta niedrēs ar muguru pret viņiem. Tā noliecās pār sniegu.

- Tas ir vāverēns, - Tū-tikija sacīja. - Viņš ir aiz­mirsis tupēt mājās.

Noliekusi savu skaisto seju pār vāverēnu, Ledus kundze izklaidīgi pakasīja tam aiz auss. Kā apburts vāverēns skatījās uz Ledus kundzi, tieši viņas auk­stajās, zilajās acīs. Viegli pasmaidījusi, Ledus kundze devās tālāk.

Bet viņas iemītajās pēdās stīvs un sastindzis, sa­slējis gaisā mazās ķepiņas, palika guļam nesaprātī­gais vāverēns.

-  Nu gan izgāja plāni, - Tū-tikija sarūgtināta sacīja un uzvilka cepurīti uz ausīm. Viņa atvēra durvis, un peldmājā ievēlās balts sniega mākonis. Pēc brītiņa viņa ieslīdēja pa durvju spraugu un nolika vāverēnu uz galda.

Neredzamās peles atsteidzās ar karstu ūdeni un ietina vāverēnu siltā dvielī. Bet tā mazās ķepiņas slējās gaisā tikpat stīvi un skumīgi un tam nepakus­tējās ne spalviņa.

-  Vāverēns ir pilnīgi pagalam, - mazā Mija lietišķi sacīja.

-   Visādā ziņā viņš dabūja redzēt kaut ko skaistu, iekams nomira, - trīcošā balsī sacīja trollītis Mumins.

-   Nūja, - novilka mazā Mija. - Lai vai kā, tagad viņš ir visu aizmirsis. Un es gribu no viņa astes iz­taisīt jauku uzrocī ti.

-  To tu nedarīsi! - trollītis Mumins uztraukts iesau­cās. - Vāverēnam aste jāņem līdzi kapā. Jo viņš taču ir jāapbedī, vai nav tiesa, Tū-tikij?

-  Hm, - Tū-tikija novilka. - Nav jau zināms, vai mi­rušiem ir kāds prieks par savu asti.

-   Mīļā Tū-tikij, - trollītis Mumins lūdzās. - Nesaki visu laiku, ka vāverēns ir miris. Tas ir tik šausmīgi.

-  Ja kāds reiz ir miris, tad viņš ir miris, - Tū-tikija laipni teica. - Šis vāverēns pamazām pārvērtīsies par zemi. Un vēlāk no zemes izaugs koki, pa kuriem lēkās citi vāverēni. Vai tad tas ir tik skumīgi? [6]

-   Var būt, ka nav, - trollītis Mumins teica un no- šņaukājās. - Bet rīt katrā ziņā vāverēns jāapbedī un kopā ar asti un visu pārējo, un bērēm jābūt skaistām un svinīgām.

Nākamo dienu peldmāja bija ārkārtīgi auksta. Uguns vēl kurējās krāsniņā, bet varēja manīt, ka neredzamās peles ir nogurušas. Kafijas kannai, ko trollītis Mumins atnesa no mājas, zem vāka bija plāna ledus kārtiņa.

Starp citu, aiz cieņas pret mirušo vāverēnu trollītis Mumins atteicās dzert kafiju. - Tagad tev jāiedod mans peldmētelis, - viņš svinīgā balsī teica. - Jo māmiņa sacīja, ka bērēs parasti ļoti salstot.

-Aizgriezies un skaiti līdz desmit, - Tū-tikija atteica.

Trollītis Mumins pagriezās pret logu un skaitīja. Kad viņš bija aizskaitījis līdz astoņi, Tū-tikija aiz­vēra garderobes durvis un pasniedza trollītim viņa zilo peldmēteli.

-     Iedomājies tikai, tu atcerējies, ka manējais ir zils, - trollītis Mumins priecīgs sacīja.

Viņš uzreiz iegrūda ķepas kabatās, bet saulesbriļļu tur nebija.

Toties tur bija mazliet smilšu un apaļš, balts lod­veida akmens.

Trollītis paberzēja akmeni ar ķepu. Akmens apa­ļumā bija jūtama visa pagājušā vasara, viņam gan­drīz likās, ka tas joprojām glabā saules siltumu.

-    Nu tu izskaties, it kā būtu nelūgts ieradies cie­mos, - mazā Mija sacīja.

Trollītis Mumins neskatījās uz viņu.

-   Vai jūs nāksiet uz bērēm vai nenāksiet? - viņš ar cieņu vaicāja.

-   Saprotams, ka nāksim, - Tū-tikija atteica. - Savā ziņā tas bija labs vāverēns.

-    Sevišķi laba bija aste, - Mija piebilda.

Ievīstījuši vāverēnu vecā peldcepurē, viņi devās

ārā nežēlīgajā aukstumā.

Sniegs gurkstēja zem viņu ķepām, un no mutēm baltiem mutuļiem vēlās dvašas mākoņi. Purniņš kļuva tik stīvs, ka to nevarēja pat saraukt.

-   Te gan ir ciets, - mazā Mija sajūsminājās un pa­lēcās uz sasalušā liedaga.

-     Vai tu nevari iet mazlietiņ lēnāk? - trollītis Mumins lūdza. - Šīs tomēr ir bēres.

Viņš bija spiests elpot maziem, maziem vilcieniem, lai neierautu pārāk daudz ledainā gaisa.

-   Es nemaz nezināju, ka tev ir uzacis. - Mazā Mija ar interesi skatījās. - Tagad tās ir kļuvušas baltas un tu izskaties vairāk samulsis nekā citām reizēm.

-    Tās ir nosarmojušas, - Tū-tikija stingri noteica.

-    Un tagad ciet klusu, jo ne es, ne tu neko nezinām par bērēm.

Trollītis Mumins kļuva priecīgs. Viņš pienesa vāve­rēnu pie mājas un nolika to sniega zirgam pie kājām.

Pēc tam viņš uzrāpās pa virvju kāpnēm un nokā­pa lejā siltajā salonā, kur visi gulēja.

Trollītis Mumins izmeklēja visas sekretāra atvilk­tnes. Visu viņš apgrieza ar kājām gaisā, tomēr mek­lēto neatrada.

Tad, piegājis pie māmiņas gultas, viņš čukstus kaut ko pajautāja. Māmiņa nopūtās un pagriezās gultā uz otriem sāniem. Trollītis Mumins čukstēja vēlreiz.

Tad pēc savas sievišķīgās saprašanas par visu, kam sakars ar tradīcijām, māmiņa pa miegam atbildēja:

-   Sēru lentes… tās ir manā garderobē… pašā augšā… pa labi… - To pateikusi, viņa atkal iegrima ziemas miegā.

Bet trollītis Mumins izņēma no trepju apakšas kāp­nes un uzkāpa līdz garderobes augšējam plauktam.

Tur viņš atrada kastīti ar visu ko nevajadzīgu, kas dažkārt var izrādīties gaužām vajadzīgs: melnas sēru

lentes, zelta lentes lieliem svētkiem, mājas atslēgu, šampanieša mikseri, līmi porcelānam un, starp citu, liekus misiņa rumbuļus gultas galiem.

Kad trollītis Mumins atkal izlīda ārā, ap asti viņam bija apsieta sēru lente. Viņš iesēja mazu, melnu pušķi arī Tū-tikijas cepurē.

Bet mazā Mija kategoriski atteicās izrotāties. - Ja es sēroju, tad man nevajag to izrādīt ar pušķi, - viņa teica.

-    Ja tu sēro, - trollītis Mumins sacīja. - Bet tu nesēro.

-    Nē, - mazā Mija piekrita. - Es nespēju sērot. Es spēju būt vai nu līksma, vai dusmīga. Vai manas sēras vāverēnam var ko līdzēt? Bet, ja es esmu dusmīga uz Ledus kundzi, var gadīties, ka es kādreiz iekožu viņai

kājā. Un tad, kas zina, viņa piesargāsies kasīt aiz auss citiem maziem vāverēniem tikai tāpēc vien, ka tie ir tik jauki un ar kuplu spalvu.

-    Sava taisnība tev ir, - Tū-tikija teica. - Bet, lai vai kā, arī trollītim Muminam ir taisnība. Un kas tagad būs?

-   Tagad es izrakšu zemē bedri, - trollītis Mumins sacīja. - Šī ir patīkama vieta, kur mēdz augt pīpenes.

-     Bet, mīļo draudziņ, - Tū-tikija skumji sacīja. - Zeme ir sasalusi un cieta kā akmens. Tajā nevarēs ieguldīt pat sienāzi.

Trollītis Mumins bezpalīdzīgi lūkojās Tū-tikijā, ne­bilzdams ne vārda. Neviens vairs neko nesacīja. Un tieši tobrīd sniega zirgs nolieca galvu un uzmanīgi apostīja vāverēnu. Zirgs pagrieza savas vaicājošās spoguļacis pret trollīti Muminu, un viņa slotas aste lēnām sakustējās.

Tai mirklī neredzamā pele uz savas flautas sāka spēlēt sēru melodiju. Trollītis Mumins pateicīgi māja ar galvu.

Tad sniega zirgs uzcēla sev uz muguras vāverēnu ar asti, peldcepuri un visu pārējo un visi devās atpa­kaļ uz jūras malu.

Lūk, tā Tū-tikija dziedāja par vāverēnu:

- Tas bija mazs vāverēns, ļoti mazs vāverēns. Tam nebija daudz saprāta, bet tas bija silts un pūkains. Nu tas ir auksts, gluži auksts,

un tā mazās ķepas ir stingas. Bet joprojām tam ir skaistākā aste pasaulē.

Sajutis zem saviem pakaviem cieto ledu, zirgs no- skurināja galvu, un viņa acis iespīdējās. Un piepeši viņš priecīgi salēcās un laidās auļos.

Neredzamā pele pārgāja uz ātru un priecīgu melo­diju. Tālāk, aizvien tālāk aizauļoja sniega zirgs ar vāverēnu uz muguras. Beidzot pret apvārsni zirgs atgādināja mazu punktiņu.

-    Es prātoju, vai tik viss bija, kā nākas, - trollītis Mumins raizējās.

-   Labāk nemaz nevarēja būt, - Tū-tikija teica.

-    Nē, varēja gan būt, - mazā Mija iebilda, - ja skaisto asti es būtu dabūjusi sev par uzroci.

CETURTĀ NODAĻA

Noslēpumainie

Dažas dienas pēc vāverēna bērēm trollītis Mumins atklāja: kāds ir nočiepis kūdru no malkas šķūnīša.

No durvīm sniegā stiepās platas sliedes, itin kā sev nopakaļ kāds būtu vilcis maisus.

"Mija tā nevar būt," trollītis Mumins nodomāja. "Viņa ir pārāk sīka, un Tū-tikija ņem tikai to, kas viņai nepieciešams. Tā būs Morra."

Viņš gāja pa pēdām, un viņam pakausī spalva bija saslējusies stāvus. Nebija taču neviena cita, kas varētu sargāt ģimenes malku, un šis bija goda jautājums.

Kalnā aiz alas pēdas izbeidzās.

Tur gulēja kūdras maisi. Tie bija sakrauti sārtā, kam virsū bija uzlikts ģimenes dārza dīvāns, kuram augustā bija nolūzusi viena kāja.

-    Degot šis dīvāns dos skaistu liesmu, - Tū-tikija sacīja, parādīdamās aiz sārta. - Tas ir vecs un sauss kā tabaka.

-   Noteikti, - trollītis Mumins sacīja. - Mūsu dzimtai tas ir kalpojis krietni sen. Dīvānu vajadzēja salabot.

-   Vai arī uztaisīt jaunu, - Tū-tikija piebilda. - Vai gribi dzirdēt dziesmu par to, kā Tū-tikija dedzināja lielo ziemas ugunskuru?

-    Lūdzu, - trollītis Mumins labprāt piekrita.

Tad Tū-tikija sāka lēnām mīņāties sniegā un dziedāt:

- Šurpu nāk mēmie, vientuļie, noklīdušie, mežonīgie un mierīgie, rībiniet bungas, - ugunskurs sprēgā gaismai un tumsai! Astes, kas vēzējas, lokās un vēcinās, - rībiniet bungas - rībiniet un dancojiet tumšu tumšajai naktij!

-    Man ir līdz kaklam jūsu melnā nakts! - trollītis Mumins iesaucās. - Nē, es negribu dzirdēt piedzie­dājumu. Man salst! Es jūtos vientuļš! Gribu, lai at­griežas saule!

-   Bet tieši tāpēc jau mēs šovakar dedzināsim lielo ziemas sārtu, - Tū-tikija sacīja. - Rīt tava saule atgriezīsies.

-    Mana saule, - trollītis Mumins trīcēdams atkar- toja.

Tū-tikija pamāja un pakasīja sev purniņu.

Trollītis Mumins labu brīdi stāvēja kluss.

Tad piesardzīgi ievaicājās: - Kā tev šķiet, vai saule pamanīs, ka dārza dīvāns ir sārtā, vai nepamanīs?

-   Paklausies, - Tū-tikija stingri sacīja. - Šis uguns­kurs ir tūkstoš gadu vecāks par tavu dārza dīvānu. Tev jābūt lepnam, ka tam ļauts degt šai sārtā.

Tad trollītis Mumins vairs neko nesacīja. "To man vajadzēs paskaidrot tētim un māmiņai," viņš nodo­māja. "Un pavasara vētras varbūt izsviedīs krastā jaunu malku un jaunus dīvānus."

Sārts kļuva aizvien lielāks. Kalnā tika uzvilkti sausi koki, sapuvuši celmi, vecas mucas un dēļi, kurus kāds bija atradis liedagā. Bet redzams nebija neviens pats. Trollītis Mumins juta, ka viss kalns ir pilns ļaužu, tomēr viņam nelaimējās tos ieraudzīt.

Mazā Mija atstiepa savu kartona kasti. - Tā vairs nav vajadzīga, - viņa sacīja. - Sudraba paplāte braukšanai der labāk. Un liekas, ka mana māsa jū­tas labi, guļot salonā uz paklāja. Kad mēs dedzinā­sim sārtu?

-    Tiklīdz uzlēks mēness, - Tū-tikija sacīja.

Viss vakars trollītim Muminam pagāja ārkārtīgā saspringumā. Viņš klīda no istabas istabā un aizde­dzināja vairāk sveču nekā parasti. Dažbrīd viņš stāvēja rāmi, ieklausījās gulētāju elpas vilcienos un klusajos krakšķos sienā, pieņemoties spēkā aukstu­mam.

Trollītis Mumins bija pārliecināts, ka tagad no savām alām izlīdīs noslēpumainie, visi nedabiskie un tie, kas baidās no gaismas, - par kuriem bija stās­tījusi Tā-tikija. Klusītēm tie pienāks pie lielās uguns, ko, lai pielabinātos tumsai un aukstumam, bija sakū­ruši visi sīkie ķipari. Un beidzot trollītis tos ieraudzīs.

Trollītis Mumins aizdedzināja petrolejas lampu un uzkāpa bēniņos.

Viņš atvēra jumta lūciņu. Mēness vēl nebija re­dzams, taču ieleju apspīdēja ziemeļblāzma. Lejā pie tilta kustējās lāpu rinda, ko ieskāva dejojošas ēnas. Tās virzījās uz jūras un kalna pusi.

Turēdams ķepā aizdegtu lampu, trollītis Mumins piesardzīgi norāpās lejā. Dārzs un mežs bija pilns ne­nosakāmas gaismas, atblāzmas un čukstu, un visas pēdas veda uz kalnu.

Kad viņš nonāca jūras krastā, krīta zils un bez­galīgi tāls virs ledus lauka bija pacēlies mēness. Trol­lītim blakus kaut kas sakustējās, un viņš ieraudzīja mazās Mijas dusmīgās un mirdzošās acis.

-    Nu tik būs ugunsgrēks! - viņa smējās. - Mēs sadedzināsim visu mēnessgaismu.

Viņi abi lūkojās uz kalnu un redzēja gaisā uzšau- jamies dzeltenu liesmu: Tū-tikija bija aizdedzinājusi sārtu.

Vienā acumirklī no apakšas līdz augšai liesmas apņēma sārtu, tas rūca kā lauva un meta atblāzmu lejā, melnajā ledū. Trollītim Muminam gar ausīm žigli garām aizslīdēja vientulīga melodija; tur neredzamā pele nokavējusies steidzās uz ziemas rituālu.

Kalna galā ap uguni svinīgi lēkāja lielas un mazas ēnas. Un tad astes sāka rībināt bungas.

-   Tur sadega tavs dārza dīvāns, - mazā Mija sacīja.

-   Kāda nozīme dīvāniem! - trollītis Mumins nepa­cietīgi teica. Klupdams viņš rāpās ledainajā kalnā, kas laistījās uguns atspīdumā. Karstums bija izkau­sējis sniegu, un trollītim uz ķepām tecēja silts ūdens.

"Saulīte atgriezīsies," trollītis Mumins satraukts domāja. "Beigsies tumsa un vientulība. Varēšu ap­sēsties verandā un sasildīt saulītē muguru…"

Nu viņš bija jau uzrāpies kalnā. No ugunskura plūda svelme. Neredzamā pele uzņēma jaunu, vēl negantāku melodiju.

Bet dancojošās ēnas bija aizslīdējušas prom un bungu rīboņa skanēja ugunskura otrā pusē.

-    Kāpēc viņi aizgāja? - trollītis Mumins jautāja.

Tū-tikija pievērsa trollītim savu zilo, mierīgo acu

skatienu. Bet viņš nebija pārliecināts, vai Tū-tikija viņu patiešām redz. Tū-tikija ielūkojās savā personis­kajā ziemas pasaulē, kas gadu no gada bija dzīvojusi

pēc saviem - svešiem likumiem, kamēr viņš aizmi­dzis gulēja siltajā Muminu mājā.

-   Kur ir tas, kas dzīvo peldmājas garderobē? - trol- lītis vaicāja.

-   Ko tu teici? - Tū-tikija izklaidīgi jautāja.

-   Es gribu satikt to, kas dzīvo garderobē! - trollītis Mumins atkārtoja.

-   Viņš nedrīkst nākt ārā, - Tū-tikija sacīja. - Ne­kad nevar zināt, ko tāds var pastrādāt.

Pār ledu kā dūmi aizvirmoja neskaitāmas sīkas būt­nes ar garām kājām. Dauzīdams kājas, trollītim Mu- minam garām pagāja kāds ar sudrabotiem ragiem, un, plati vēzēdams spārnus, kaut kas melns aizlaidās uz ziemeļiem. Bet viss norisinājās pārlieku ātri, un trol­lītis Mumins tā arī nepaguva ne ar vienu iepazīties.

-   Mīļā Tū-tikij, - viņš lūdzās un paraustīja to aiz svītera.

Tad Tū-tikija laipni sacīja:

-   Tur attālāk var redzēt to, kas dzīvo zem virtuves skapīša.

Tas bija pamazs dzīvnieciņš kuplām uzacīm, kas sēdēja savrup un raudzījās ugunī.

Trollītis Mumins apsēdās viņam blakus un sacīja:

-    Es ceru, ka kraukšķošā maize nebija pārāk veca?

Dzīvnieciņš paskatījās uz trollīti, bet neatbildēja.

-   Jums ir tik neparasti kuplas uzacis, - pieklājīgi turpināja trollītis Mumins.

Tad dzīvnieciņš ar kuplajām uzacīm atbildēja: - Sna- daf umū.

-   Kā tā? - trollītis Mumins izbrīnījies jautāja.

-    Radamsa, - mazais dzīvnieciņš dusmīgi atcirta.

-   Viņš runā pats savā valodā un tagad domā, ka tu viņu aizvainoji, - Tū-tikija paskaidroja.

-    Bet es nemaz tā negribēju, - trollītis Mumins bailīgi ieteicās. - Radamsa, radamsa, - viņš lūdzoši piebilda.

Tad dzīvnieciņš ar kuplajām uzacīm, pagalam sa­skaities, piecēlās un nozuda.

-     Ko nu lai iesāku? - trollītis Mumins vaicāja.

-    Tagad viņš dzīvos zem virtuves skapīša vēl vienu gadu, nezinādams, ka es tikai centos pateikt viņam kaut ko skaistu.

-   Tā jau gadās, - Tū-tikija sacīja.

Dārza dīvāns sabruka kvēlojošās oglēs.

Vairs nekas nedega, vienīgi gruzdēja, un kalnu plai­sās vārījās ūdens. Tad pele beidza spēlēt un visi palū­kojās uz ledu.

Tur sēdēja Morra. Viņas mazajās, apaļajās acīs at­spīdēja uguns, bet citādi viņa veidoja milzīgu, bezfor- mīgu, pelēku blāķi. Morra tagad bija daudz lielāka nekā augustā.

Kamēr Morra trausās kalnā, bungas noklusa. Viņa pienāca pie paša ugunskura. Un tad, ne vārda netei­kusi, iesēdās tajā.

Ogles stipri nočukstēja, un viss kalns ietinās tvai­kos. Kad tvaiki izklīda, nekādu ogļu vairs nebija. Bija tikai liela, pelēka Morra, kas pūta sniega miglu.

Trollītis Mumins bija aizbēdzis lejā uz liedagu. Sa­tvēris Tū-tikiju, viņš sauca:

-    Kā nu tagad būs? Vai Morra nodzēsa sauli?

-          Esi mierīgs, - Tū-tikija sacīja. - Morra nenāca, lai nodzēstu uguni, viņa, nabadzīte, nāca sasildīties. Bet viss siltais nodziest, kad viņa uzsēžas tam virsū. Tagad Morra atkal būs vīlusies.

Trollītis Mumins redzēja, kā Morra pieceļas un ap­osta zemē iesalušās ogles. Viņa piegāja pie trollīša petrolejas lampas, kas joprojām dega pašā kalna vir­sotnē. Viņš redzēja, ka lampa nodziest.

īsu brīdi Morra palika stāvam. Kalns bija tukšs, visi bija devušies prom. Tad viņa noslīdēja lejā uz ledus un saplūda kopā ar tumsu - tikpat vientuļa, kā bija at­nākusi.

Trollītis Mumins devās atpakaļ uz mājām.

Pirms aizmigšanas viņš uzmanīgi paraustīja aiz auss māmiņu, teikdams: - Šīs nebija diez cik jautras viesības.

-   Ak, mīļo manu, - māmiņa pa miegam nomurmi­nāja. - Varbūt nākamreiz…

Bet zem virtuves skapīša tupēja dzīvnieciņš ar kuplajām uzacīm un savā nodabā šķendējās.

-    Radamsa! - viņš sacīja. - Radamsa! - Un pa­raustīja plecus. Iespējams, neviens cits nesaprata viņa teikto - tikai viņš pats.

Tū-tikija sēdēja zem ledus un makšķerēja. Viņa do­māja, cik gan tas ir saprātīgi, ka jūra laiku pa laikam atkāpjas. Tā ka vajadzēja tikai ielīst pa caurumu pie peldmājas steķiem un apsēsties ar makšķeri uz

akmens. Virs galvas pletās zaļš, patīkams ledus jumts, un pie kājām gulēja jūra.

Melna grīda un zaļš jumts - tie abi turpinājās līdz bezgalībai, saplūzdami kopā un pārvērzdamies par tumsību.

Tū-tikijai blakus gulēja četras zivtiņas. Vēl vienu vajadzēja - un zivju zupai pietiks.

Pēkšņi viņa izdzirda steķus salīgojamies no nepa­cietīgajiem soļiem. Tur augšā pa peldmājas durvīm bungoja trollītis Mumins. Brīdi pagaidījis, viņš bun­goja atkal.

-   Hū! - Tū-tikija iekliedzās. - Es esmu zem ledus!

Atbalss uzlidoja līdz ledus griestiem un atkārtoja:

- Hū! - Vairākas reizes atbalss slīdēja uz priekšu un atpakaļ, saukdama: - Zem ledus!

Drīz āliņģī piesardzīgi iespraucās trollīša Mumina purniņš. Viņa ausis rotāja vaļīgas zelta lentes.

Viņš lūkojās uz melno ūdeni, kas no aukstuma tvai­koja, un uz Tū-tikijas četrām sastingušajām zivīm.

Nodrebinājies trollītis sacīja: - Viņa nemaz neat­nāca.

-    Kas? - Tū-tikija vaicāja.

-    Saule! - trollītis Mumins iekliedzās.

"Saule," atbalss atkārtoja. "Saule, saule, saule…" aizvien klusāk noskanēja zem ledus, aizvien tālāka kļuva skaņa.

Tū-tikija izvilka no ūdens makšķerauklu.

-   Nesteidzies tik pārlieku, - viņa sacīja. - Šajā dienā saule ir atnākusi ik gadus un droši vien atnāks arī šo­reiz. Pavelc nost purniņu, lai varu piecelties kājās.

Tū-tikija izrāpās no āliņģa un apsēdās uz peldmājas kāpnēm. Mazliet paošņājusi gaisu, viņa ieklausījās. Tad teica: - Pēc kāda brīža būs. Sēdi šeit un gaidi.

Pa ledu atslidinājās mazā Mija un apsēdās viņiem līdzās. Lai ātrāk tiktu uz priekšu, viņa bija pasējusi zem zābaciņiem burku skārda vāciņus.

-    Tā, te nu atkal tiek gaidīti kaut kādi brīnumi, - viņa sacīja. - Lai gan arī man nav iebildumu, ja būs gaišāks.

No cietzemes puses, spārnus vēcinādamas, atlai­dās divas vecas vārnas un nometās uz peldmājas jumta. Ritēja minūtes.

Uz trollīša Mumina muguras piepeši saslējās spal­va, un ārkārtīgā saspringumā viņš ieraudzīja sarkanu blāzmu nojdājam krēslainās debesis pie apvāršņa. Blāzma pārvērtās šaurā, sarkanā svītrā, kas raidīja savus garos gaismas starus pār ledu.

-   Tā ir viņa! - trollītis Mumins iesaucās.

Pacēlis gaisā mazo Miju, viņš nobučoja to tieši uz

purniņa.

-   Ek, ko tu muļķojies, - mazā Mija teica. - Vai tad par niekiem jāceļ tāda brēka!

-   Jā! - trollītis Mumins iesaucās. - Būs pavasaris! Būs silts! Viss modīsies!

Trollītis paķēra četras noķertās zivteles un uzsvieda tās augstu gaisā. Viņš nostājās uz ledus kājām gaisā. Nekad agrāk viņš nebija juties tik laimīgs.

To pašu mirkli ledus atkal satumsa.

Vārnas pacēlās gaisā un, spārnus vēcinādamas, lē­nām laidās uz iekšzemes pusi. Tū-tikija savāca zivis,

un sīkā, sarkanā svītra bija nolaidusies aiz ap­vāršņa.

-    Vai saule nožēloja? - trollītis Mumins pārbijies iesaucās.

-    Kāds tur brīnums, ja tu šitā uzvedies, - mazā Mija noteica un uz burku vāciņiem slidinājās prom.

-    Rīt saule atnāks atkal, - Tū-tikija sacīja. - Tad tā būs maķenīt lielāka, apmēram tik liela kā siera miziņa. Esi nu mierīgs.

Un Tū-tikija parāpās zem ledus, lai piepildītu zu­pas katlu ar jūras ūdeni.

Protams, Tū-tikijai bija taisnība. Saule jau nevar uzreiz tā parādīties pie debesīm. Bet no tā, ka citiem ir taisnība, vilšanās jau nav mazāka.

Trollītis Mumins sēdēja un stīvu skatienu lūkojās uz ledu, un piepeši juta, ka kļūst dusmīgs. Dusmas radās vēderā, kā jau visas spēcīgās jūtas. Viņš jutās piekrāpts.

Un trollītim Muminam bija kauns par savu aušo- šanos un par zelta lentēm ap ausīm. Tas sadusmoja

viņu vēl vairāk. Beidzot viņš juta: lai spētu atkal nomierināties, viņam jāizdara kaut kas pavisam briesmīgs un aizliegts. Un tūlīt pat!

Trollītis Mumins uzšāvās kājās, pārskrēja pāri til­tam un ieskrēja peldmājā. Tur viņš taisnā ceļā devās pie garderobes un līdz galam atrāva vaļā durvis. Gar­derobē karājās peldmēteļi. Tur gulēja gumijas mur­mulis, ko nekad neizdevās piepūst. Uz mata kā pērn­vasar. Bet uz grīdas tupēja kaut kas mazs, pelēks, garu spalvu un lielu purniņu un blenza trollītī.

Te, piepeši atdzīvojies, tas kā caurvējš padrāzās trollītim garām un nozuda. Viņš redzēja asti kā melnu auklu izslīdam pa peldmājas durvīm. Uz mirkli durvju šķirbā ieķērās astes pušķītis, tad izrāvās un radījums nozuda pavisam.

Bet Tū-tikija ienāca ar zupas katlu ķepās un sacīja: -Ak tā, tu tomēr nevarēji noturēties, neattaisījis durvis.

-    Tur bija tikai kaut kāda veca žurka, - trollītis Mumins saīdzis teica.

-    Tā nebija nekāda žurka, - Tū-tikija sacīja. - Tas bija trollītis. Trollītis, kāds biji tu, iekams kļuvi par trollīti Muminu. Tāds tu izskatījies pirms tūkstoš ga­diem.

Trollītis Mumins neattapa, ko sacīt. Viņš devās mājās un apsēdās salonā pārdomāt.

Mazliet vēlāk mazā Mija atnāca aizņemties stearī­na sveci un cukuru. - Es dzirdu par tevi šausmu lietas, - viņa sajūsmināta sacīja.

-   Tu esot izlaidis no garderobes savu senci. Stāsta, ka jūs esot līdzīgi viens otram.

-    Ek, ciet labāk klusu, - trollītis Mumins atteica.

Viņš uzkāpa bēniņos un sameklēja ģimenes albumu.

Katrā lapā varēja redzēt cienīgus troļļus Muminus,

lielākoties uzņemtus vai nu pie krāsnīm, vai verandās. Neviens no tiem neizskatījās pēc garderobes trollīša.

"Te būs kāds pārpratums," trollītis Mumins domā­ja. "Tas nevar būt mans radinieks."

Trollītis Mumins palūkojās uz savu guļošo tēti. Vienīgi purniņš bija līdzīgs trollītim. Bet varbūt pirms tūkstoš gadiem…?

Piepeši iedžinkstējās kristāla lustra. Tā šūpojās šurpu turpu, un tilla audumā kaut kas kustējās. Mazs un spalvains, un starp stikla kruzulīšiem nokarājās gara aste.

-         Tas ir viņš, - trollītis Mumins murmināja. - Mans sencis ir apmeties uz dzīvi salona lampā!

Tomēr tas nelikās nemaz tik bīstami. Trollītis Mumins jau bija sācis pierast pie apburtās ziemas.

-           Kā klājas? - viņš klusiņām pajautāja. Trollītis augšā paskatījās uz viņu caur tillu un pamāja ar ausīm.

-          Saudzē kristāla lustru, - trollītis Mumins tur­pināja. - Tā ir dzimtas dārglieta.

Trollītis piešķieba galvu un lūkojās viņā, sasprin­gti klausīdamies.

"Tūlīt viņš ierunāsies," trollītis Mumins nodomāja. Un to pašu mirkli šausmīgi izbijās, ka sencis patiešām

kaut ko sacīs. Un ja nu tas runās svešā valodā, tāpat kā to bija darījis zvēriņš ar kuplajām uzacīm? Un ja tas sadusmosies un teiks "radamsa" vai kaut ko tam­līdzīgu? Pēc tam viņi vairs nevarēs būt paziņas.

-   Tss! - trollītis Mumins čukstēja. - Nesaki neko.

Varbūt viņi tomēr ir radi? Un radi, kas ierodas

ciemos, var palikt ilgi. Ja viņš ir sencis, tad te paliks uz visiem laikiem. Kas zina. Ja pret viņu neizturē­sies uzmanīgi, viņš vēl pārpratis un sadusmosies. Un tad viņiem visu mūžu būs jādzīvo ar dusmīgu senci.

-   Tss! - trollītis Mumins atkārtoja. - Tss!

Sencis kratīja kristāla lustru, bet neko nesacīja.

"Es izrādīšu viņam māju," trollītim Muminam ienāca

prātā. "Māmiņa visādā ziņā tā rīkotos, ja ciemos būtu atnācis kāds radinieks."

Paņēmis lampu, viņš apgaismoja skaistu gleznu, kas saucās "Svilpaste pie loga". Trollītis blenza gleznā un drebinājās.

Trollītis Mumins devās tālāk pie plīša dīvāna un to apgaismoja. Pēc kārtas viņš izrādīja sencim visus krēs­lus, salona spoguli, jūras putu tramvaju - itin visu, kas Muminu ģimenei piederēja un kam bija kāda vērtība vai skaistums.

Trollītis visu uzmanīgi aplūkoja, bet acīmredzot nesaprata, ko īsti viņam rāda. Beidzot trollītis Mu­mins nopūtās un nolika lampu uz krāsns dzegas. Bet tad trollīti kaut kas ieinteresēja.

Nolēcis no kristāla lustras, viņš kā pelēks lupatu maišelis drāzās apkārt krāsnij. Trollītis iebāza galvu pa durtiņām un apostīja pelnus. Viņš izrādīja lielu

interesi par izšūto krāsns aizšaujamo auklu un ilgi ošņāja aizkrāsni.

"Taisnība vien būs," trollītis Mumins satraukts do­māja. "Es esmu viņam rada. Jo māmiņa pastāvīgi ir teikusi, ka mūsu senči esot dzīvojuši aiz krāsnīm…"

To pašu brīdi iezvanījās modinātājs, ko trollītis Mu­mins mēdza uzgriezt krēslas laikā, jo tieši tad viņš visvairāk ilgojās pēc sabiedrības.

Trollītis sastinga, tad iemetās krāsnī, ka pelni vien nokūpēja. Un pēc mirkļa tas nikni grabinājās gar aiz­šaujamo.

Trollītis Mumins nospieda modinātāja zvana pogu un, sirdij dauzoties, ieklausījās. Bet vairāk nekas ne­bija dzirdams.

No skursteņa lēnām nolaidās mazliet kvēpu, un sašūpojās aizšaujamā aukla.

Lai nomierinātos, trollītis Mumins izkāpa uz jumta.

-    Nu, kā tu jūties kopā ar vectēvu? - mazā Mija kliedza, braukdama no kalna ar ragaviņām.

-   Lieliski, - trollītis Mumins cienīgi sacīja. - Tik senā dzimtā, kāda ir mūsējā, ikviens zina, kā jāuzvedas.

Piepeši viņš jutās bezgala lepns, ka viņam ir sen­cis. Turklāt viņu iepriecināja doma, ka mazajai Mijai nav nekādu radurakstu: viņa gan laikam būs nākusi pasaulē tīrās nejaušības pēc.

Gluži mierīgi, bet ar apbrīnojamu sparu trollīša Mumina sencis tonakt pārkārtoja visu māju.

Viņš bija aizstūmis dīvānu pie krāsns un pārvieto­jis visas gleznas. Tās, kas viņam patika vismazāk,

viņš bija uzkāris ar kājām gaisā. (Vai arī varbūt tās, kuras viņam patika vislabāk, - kas zina!)

Pārvietotas bija visas mēbeles, un modinātājs gu­lēja atkritumu spainī. Toties viņš bija novilcis no bēniņiem milzum daudz vecu grabažu un novietojis tās ap krāsni.

Tū-tikija atnāca paskatīties. - Man šķiet, viņš darīja to tāpēc, lai te būtu mājīgāk, - viņa sacīja un paberzēja sev purniņu. - Ap savu māju viņš ir pūlē­jies radīt patīkamu biezokni. Lai neviens viņu ne­traucētu.

- Bet ko teiks māmiņa? - trollītis Mumins vaicāja.

Tū-tikija paraustīja plecus. - Kāpēc tad tev vaja­dzēja laist senci ārā? - viņa jautāja. - Šis trollītis katrā ziņā neko neēd. Dikti praktiski gan tev, gan viņam. Tu papūlies uztvert to kā kaut ko uzjautrinošu.

Trollītis Mumins pamāja ar galvu.

Brītiņu viņš pārdomāja. Pēc tam ielīda saplēsto mēbeļu, tukšo kastu, zvejas tīklu, kartona ruļļu, vecu grozu un dārza piederumu biezoknī. Ļoti drīz trollītis Mumins nāca uz domām, ka tur ir ļoti mājī­gi-

Viņš nolēma gulēt ēveļskaidu grozā, kas stāvēja zem nederīga šūpuļkrēsla.

Pustumšajā salonā ar tukšajiem logiem viņš patiesībā nemaz nebija juties īsti droši. Un guļošā ģimene darīja viņu grūtsirdīgu.

Bet pašlaik šaurajā telpiņā starp kasti ar man­tām, šūpuļkrēslu un dīvāna aizmuguri viņš jutās pil­nīgi drošs un it nemaz nebija vientuļš.

Trollītis Mumins varēja saredzēt mazliet tumšu­ma aiz krāsns durtiņām, un viņš ļoti uzmanījās, lai neiztraucētu savu senci, un noblīvēja sava mājokļa sienas pēc iespējas klusāk.

Vakarā, paņēmis pie sevis lampu, viņš gulēja un klausījās, kā krāsnī čabinās sencis.

"Tā es varbūt dzīvoju pirms tūkstoš gadiem," trol­lītis Mumins sajūsmināts nodomāja.

Kādā brīdī viņš ieprātojās krāsnī pakliegt kaut ko. Kaut ko tādu, kas nozīmētu slepenu saprašanos. Bet tad pārdomāja, nodzēsa lampu un dziļāk saritinājās kamolā ēveļskaidās.

PIEKTĀ NODAĻA

Vientuļie ciemiņi

Katru dienu saule pie debesīm pacēlās maķenīt augstāk. Visbeidzot tā bija pakāpusies tik augstu, ka daži piesardzīgi stari iespīdēja ielejā. Šī bija ļoti svarīga diena. Arī tādēļ, ka pēc vakariņām šeit iera­dās kāds svešinieks.

Tas bija kārns sunītis, kas uzmaucis uz acīm sa­plēstu vilnas mici. Suns apgalvoja, ka viņu saucot par Inku un ka citās - tālākās - ielejās esot izbeidzies ēdiens. Kopš Ledus kundzes atnākšanas esot bijis aizvien grūtāk atrast kaut ko ēdamu. Klīda valodas, ka aiz izmisuma kāds murmulis esot apēdis kukaiņu kolekciju, bet tās laikam bija tikai baumas. Drīzāk viņš būs apēdis sava kolēģa kukaiņu kolekciju.

Visādā ziņā uz Muminieleju bija devies milzums ļautiņu.

Kāds bija stāstījis, ka te esot pīlādži un ievārījuma pagrabs. Kas zina, varbūt par ievārījuma pagrabu arī būšot izlaistas baumas…

Inks apsēdās sniegā uz savas kārnās astes, un aiz bēdām viņam sakrunkojās viss purns.

-    Mēs pārtiekam no zivju zupas, - Tū-tikija sacīja. - Bet par ievārījuma pagrabu es gan neesmu dzirdējusi.

Trollītis Mumins uzmeta žiglu acumirkli apaļajai kupenai aiz malkas šķūnīša.

-   Tur tas ir! - mazā Mija stāstīja. - Tur ir tik daudz ievārījuma, ka var pārēsties, - visām burciņām ir gadskaitļi, un tās ir apsietas ar sarkanām lentēm!

-   Savā ziņā es sargāju ģimenes mantas, kamēr visi guļ, - trollītis Mumins nosarcis teica.

-   Protams, - Inks pazemīgā balsī piekrita.

Trollītis Mumins palūkojās uz verandu un pēc tam

uz Inka saverkšķēto purnu.

-   Vai tev garšo ievārījums? - viņš dusmīgi jautāja.

-   Es nezinu, - Inks atbildēja.

Trollītis Mumins nopūtās un teica: - Nūja. Bet atcerieties, ka vispirms jāņem pašas vecākās burkas.

Pēc dažām stundām pār tiltu jau nāca vesels bars sīku ķiparu un šurpu turpu pa dārzu skraidīja kāda apmulsusi svilpaste un sūdzēja bēdas. Esot nosa­lušas viņas istabas puķes. Kāds esot apēdis viņas ēdienu. Un pa ceļam uz Muminieleju viņa esot sa­tikusi kādu nekaunīgu lēnprāti, kas esot sacījusi, ka ziema ir ziema un par sevi esot jāparūpējas laikus.

Krēslai iestājoties, ieleja bija pilna ļautiņu, kas iemina taciņas uz ievārījuma pagrabu. Tie, kam kā­jās bija palicis mazlietiņ vairāk spēka, devās lejā uz jūru un apmetās uz dzīvi peldmājā.

Bet alā neviens netika ielaists.

Mazā Mija atrunājās, ka nedrīkstot traucēt Bum- bulīti.

Muminu mājas priekšā tupēja un vaimanāja tie, kam bija klājies visļaunāk.

Trollītis Mumins izlīda pajumta lūciņu ar petrole­jas lampu ķepā un parādīja gaismu. - Pa nakti jūs varat nākt iekšā, - viņš sacīja. - Ar Morru un tā­diem, kas lavās apkārt, nekad neko nevar zināt.

-   Es nevarēšu uzrāpties pa virvju kāpnēm, - skaid­roja kāds vecs bailulis.

Tad trollītis Mumins ņēmās atrakt ārdurvis no snie­ga. Viņš raka, skrāpēja un visādi nopūlējās. Sniegā viņš izraka garu, šauru tuneli, bet, kad beidzot bija ticis līdz mājas sienai, durvju tur nemaz nebija. Vienīgi cieši aizsalis logs.

-    Es būšu aizracies nepareizi, - trollītis Mumins klusi pie sevis noteica. - Un, rokot jaunu tuneli, var­būt aizrakšu garām mājai. Tāpēc viņš pēc iespējas uzmanīgāk izsita loga rūti, un ciemiņi salīda pa to iekšā.

-    Neuzmodiniet ģimeni, - trollītis Mumins pieko­dināja. - Te guļ māmiņa, tur tētuks un tur tālāk Snorkes jaunkundze. Mans sencis guļ podiņu krāsnī. Jūs varat ietīties paklājos, jo visas pārējās mantas ir aizdotas projām.

Ciemiņi paklanījās guļošajai ģimenei. Pēc tam viņi paklausīgi ietinās paklājos, galdautos un paši mazākie sagūlās cepurēs, čībās un tamlīdzīgās mantās.

Daudziem bija iesnas, un dažs labs ilgojās pēc mā­jām. "Kaut kas šausmīgs," trollītis Mumins nodomāja. "Ievārījuma pagrabs drīz būs tukšs. Un ko es teikšu pavasarī, kad ģimene pamodīsies un gleznas karāsies ačgārni, un visa māja būs pilna ļaužu?"

Pa tuneli viņš izlīda palūkoties, vai kāds nav aiz­mirsts ārā.

Bija zila mēnesnīca, un Inks vientuļš sēdēja sniegā un kauca. Paslējis purnu pret debesīm, viņš gaudoja garu, grūtsirdīgu dziesmu.

-     Kāpēc tu neej iekšā gulēt? - trollītis Mumins jautāja.

Inks pavērās viņā ar acīm, kas mēnessgaismā bija kļuvušas zaļas. Viena auss bija izslējusies stāvus, otra nolaista - tā klausījās. Ieklausījās viss Inka purniņš.

Ļoti klusu viņi sadzirdēja kaucam vilkus. Inks drū­mi pamāja un atkal uzvilka galvā mici.

-   Tie ir mani lielie, stiprie brāļi, - viņš čukstēja. - Ja tu zinātu, kā es ilgojos pēc viņiem!

-   Vai tev nav bail no tiem? - trollītis Mumins ievai­cājās.

-   Ir bail, - Inks atbildēja. - Tas, lūk, ir visskumjāk.

Tad pa nomīdīto taciņu Inks aizlīda uz peldmāju.

Trollītis Mumins ierāpās atpakaļ salonā.

Kāds ķipariņš bija izbijies no spoguļa un sēdēja un šņukstēja, ielīdis jūras putu tramvajā.

Citādi viss bija klusu.

"Cik grūta gan ir ļaudīm dzīve," trollītis Mumins domāja. "Varbūt ar to ievārījumu nemaz tik traki ne­būs. Svētdienai domāto burku jau vienmēr var pa­slēpt. To, kas vārīta no dārza zemenēm. Pagaidām."

Saullēktā ieleja pamodās no dzidras, griezīgas ragu mūzikas. Alā piecēlās Mija un sāka sist ar kājām takti. Tū-tikija saausījās, un Inks, ierāvis asti kāj­starpē, palīda zem sola.

Trollīša Mumina sencis dusmīgi grabināja aizšau­jamo, un vairums ciemiņu pamodās.

Trollītis Mumins piedrāzās pie loga un pa sniega tuneli izrāpās ārā.

Blāvajā ziemas saulē pa nogāzi lejup brauca liels Murmulis. Viņš pūta spīdīgu misiņa tauri, un likās, ka viņš jūtas lieliski.

"Šitāds apēdīs daudz ievārījuma," trollītis Mumins iedomājās. (Un kas viņam ir kājās?)

Nolicis ragu uz malkas šķūnīša jumta, Murmulis noņēma slēpes.

-    Jums ir labi pakalni, - viņš teica. - Vai jums te ir slaloms?

-   Es apvaicāšos, - trollītis Mumins atbildēja.

Viņš ielīda atpakaļ salonā un jautāja: - Vai te ir

kāds, ko sauc par Slalomu?

-   Mani sauc par Salomi, - nočukstēja ķipariņš, kas bija iztrūcies no sava attēla spogulī.

Trollītis Mumins izgāja pie Murmuļa un sacīja: - Gandrīz vai ir. Te ir viena, ko sauc par Salomi.

Bet Murmulis ostīja trollīša Mumina tēva tabakas lauku un nemaz neklausījās. - Šī būs laba mājvieta, - viņš teica. - Te mēs uzcelsim sniega māju.

-    Jūs varat dzīvot pie manis, - trollītis Mumins vilcinādamies sacīja.

-    Nē, pateicos, - Murmulis atbildēja. - Iekšā dzī­vot ir neveselīgi un smacīgi. Es gribu svaigu gaisu, ļoti daudz svaiga gaisa. Tūlīt ķersimies pie darba, lai ne minūte neietu zudumā.

Pamazām no mājas iznāca trollīša Mumina cie­miņi, tie stāvēja un skatījās.

-   Vai viņš nevar turpināt spēlēšanu? - jautāja mazā Salome.

-    Visam savs laiks, - Murmulis līksmi attrauca. - Pašlaik mēs strādāsim.

Pēc kāda brītiņa visi ciemiņi jau cēla sniega māju trollīša Mumina tēva tabakas laukā. Pats Murmulis peldējās upē, kamēr daži nosaluši ķipari pārbijušies skatījās.

Trollītis Mumins, ko kājas nes, aizjoza uz peld­ināju.

- Tū-tikij! - viņš sauca. - Te ieradies kāds… mur­mulis… Viņš ir nodomājis dzīvot sniega mājā un pašlaik peldas upē!

-Ai, tāds Murmulis! - Tū-tikija nopietni sacīja. - Tad te miera vairs nebūs. - Nolikusi makšķeri pie malas, viņa gāja līdzi.

Pa ceļam viņi satika mazo Miju, kas staroja no saspringuma. - Vai jūs redzējāt, kas viņam kājās? - Mija klaigāja. - Tās sauc par slēpēm! Es tūdaļ iegā­dāšos sev tādas pašas!

Murmuļa māja palēnām nāca gatava. Ciemiņi rā­vās vai pušu, mezdami ilgu pilnus skatus uz ievārī­juma pagrabu. Lejā pie upes vingroja Murmulis. - Vai nav brīnišķīgs tāds aukstums? - viņš sacīja. - Ziemā es vienmēr esmu vislabākajā formā. Vai jūs arī nevē­laties pirms ēšanas mazliet nopeldēties?

Trollītis Mumins raudzījās uz Murmuļa svīteri, kas melnā un citrondzeltenā krāsā veidoja zigzag- veida rakstu. Viņš noraizējies prātoja, kāpēc Mur­mulis viņam nešķiet patīkams. Viņš taču bija stai­gājis un tik neizsakāmi ilgojies pēc kāda, kas nebūtu

tāls un noslēpumains, bet gan būtu līksms un at­klāts - uz mata kā šis Murmulis.

Un tagad Murmulis likās viņam svešāks nekā dus­mīgais un nesaprotamais zvēriņš zem virtuves skapīša.

Bezpalīdzīgs viņš blenza Tū-tikijā. Saraukusi uz­acis un atšiepusi apakšlūpu, viņa aplūkoja savu dūraini. Tad trollītis Mumins saprata, ka arī Tū-tiki- jai Murmulis nepatīk. Pagriezies pret Murmuli, sirdsapziņas mokās viņš lišķīgi sacīja: - Laikam ir jauka sajūta, ja patīk auksts ūdens.

-    Nav nekā labāka par aukstu ūdeni, - Murmulis starodams teica. - Tas aizdzen visas liekās domas un fantāzijas. Tici man, nav nekā bīstamāka kā kļūt par mājās sēdētāju!

-    Ej nu ej? - trollītis Mumins brīnījās.

-   Jā. Sēžot mājās, prātā nāk visādas domas, - Mur­mulis sacīja. - Cikos jūs šeit ēdat?

-   Kad esmu noķērusi zivis, - Tū-tikija drūmi atbil­dēja.

-    Es zivis neēdu, - Murmulis paziņoja. - Vienīgi ogas un dārzeņus.

-   Varbūt dzērveņu ievārījumu? - trollītis Mumins cerīgā balsī iejautājās. Lielā krūze ar rīvētajām dzēr­venēm vienīgā nebija izēsta.

Bet Murmulis atbildēja: - Nē. Labāk jau dārza ze­menes.

Pēc ēšanas Murmulis pielika slēpes un uzrāpās vis­augstākajā kalnā, tajā, kas virs alas aizstiepās ielejā. Visi ciemiņi stāvēja kalna pakājē un mazliet nedroši, nesaprazdami, ko lai domā, lūkojās uz augšu.

Viņi mīņājās sniegā, lāgiem slaucīdami mitros pur­niņus, jo diena bija padevusies ļoti auksta.

Patlaban Murmulis traucās lejā. Skats bija šaus­mīgs. Kalniņa vidū, saveldams mirdzošu sniegpārslu mākoni, viņš pagriezās sāņus. Pēc tam iekliedzies viņš pagriezās uz otru pusi. Murmulis braukalēja šurpu turpu, un no viņa melni dzeltenā svītera skatītājiem raibs metās gar acīm.

Trollītis Mumins aiztaisīja acis un nodomāja: "Cik cilvēki gan ir dažādi."

Priekā un apbrīnā mazā Mija stāvēja kalna galā un kliedza. Viņa bija sadauzījusi kādu mucu un pie­stiprinājusi pie zābaciņiem divus dēlīšus.

-   Tagad es braukšu! - Mija sauca. It nemaz nešau­bīdamās, mazā Mija metās taisni lejā. Trollītis Mu­mins pavērsa uz augšu vienu aci un redzēja, ka viņa nobrauks. Kājeles Mijai turējās kā mieti, un viņas mazajā, saniknotajā sejiņā staroja priecīga drosme.

Piepeši trollītis Mumins jutās ļoti lepns. Mazā Mija brauca uz labu laimi, likās, ka viņa ietrieksies

priedē, tomēr viņa sasvērās un atguva līdzsvaru - un jau bija lejā un sēdēja sniegā, smiedamās visā galvā.

-   Mija ir viena no manām senākajām draudzenēm, - trollītis Mumins skaidroja Svilpastei.

-   Tā jau es domāju, - Svilpaste skābi noteica. - Ci­kos šai mājā pasniedz kafiju?

Šurpu soļoja Murmulis. Viņš bija noņēmis slēpes, un viņa purniņš aiz draudzības un siltuma spīdēja. - Tagad mēs iemācīsim trollītim Muminam slēpot, - viņš sacīja. /

-    Paldies, es labāk ne, - trollītis Mumins murmi­nāja, kāpdamies atpakaļ. Aši viņš palūkojās pēc Tū- tikijas. Bet viņa bija aizgājusi, iespējams, lai samak- šķerētu zivis jaunai zivju zupai.

-    Tikai nevajag baidīties, - Murmulis uzmundri­noši sacīja un piesēja slēpes pie trollīša Mumina ķe­pām.

-    Bet es negribu… - trollītis Mumins žēli iesāka. Izliekusi uzacis, viņā nolūkojās mazā Mija.

-   Nu labi, - trollītis sadrūvējies piekrita. - Bet ne no augsta kalna.

-   Nē, nē, tikai no nogāzes līdz tiltam, - Murmulis teica. - Saliec ceļgalus. Noliecies uz priekšu. Neļauj slēpēm slīdēt katrai uz savu pusi. Ķermeņa augšdaļu turi taisnu. Rokas cieši pie auguma. Vai nu tu at­ceries, ko es sacīju?

-   Nē, - trollītis Mumins atteica.

Dabūjis dunku mugurā, viņš aiztaisīja acis un brauca. Iesākumā slēpes aizslīdēja viena no otras cik vien iespējams tālu. Pēc tam tās uzbrauca viena otrai virsū un ar nūjām sasitās kopā. Pašā virsū kaut kādā dīvainā pozā gulēja trollītis Mumins.

Ciemiņi kļuva mundrāki.

-     Vajag pacietību, - Murmulis mācīja. - Vēlreiz augšā kalnā, mīļo draudziņ, lai varam braukt no jauna!

-   Kājas trīc, - trollītis Mumins murmināja.

Šī braukšana bija vēl ļaunāka par vientuļo ziemu. Pat saule, pēc kuras viņš tik pārlieku bija ilgojies, spīdēja tieši ielejā un redzēja viņa pazemojumu.

Šoreiz, laižoties lejā, viņam virsū nāca tilts. Trollītis Mumins pacēla gaisā vienu kāju, lai saglabātu līdz­svaru. Otra kāja turpināja slīdēt pati par sevi. Ciemiņi sauca urravas, un tiem likās, ka dzīve atkal kļūst jautra.

Nu vairs nebija ne kalna, ne lejas. Vienīgi sniegs, posts un katastrofa.

Un visbeidzot trollītis Mumins karājās upmalas kārklu krūmā ar asti aukstajā ūdenī, un visa pasaule bija pārpilna slēpju, nūju un jaunu, draudīgu ne­patikšanu.

- Nedrīkst zaudēt dūšu, - Murmulis draudzīgi sacīja. - Vēl vienu reizi!

Bet neiznāca vairs neviena reize, jo trollītis Mu­mins zaudēja dūšu. Viņam patiešām tā sašļuka, un vēl bieži pēc tam trollītis sapņoja par to, kā būtu bijis, ja viņš būtu nobraucis trešo - triumfālo reizi. Tad viņš būtu apmetis skaistu līkumu uz tilta un smaidīgs atgriezies pie pārējiem. Un tie būtu klie­guši no apbrīnas. Bet tagad tā nenotika.

Toties trollītis Mumins pateica: - Es iešu mājās. Brauciet, cik gribat, bet es eju mājās.

Un, ne uz vienu neskatīdamies, pa sniega tuneli viņš ielīda savā siltajā salonā un apgūlās vistālākajā stūrītī zem šūpuļkrēsla.

No uzkalniņa skanēja Murmuļa klaigas. Trollītis Mumins iebāza galvu krāsnī un pačukstēja: - Man arī viņš nepatīk.

Sencis nosvieda lejā kvēpu piciņu, varbūt tā izteik­dams savas simpātijas. Paņēmis ogles gabalu, trollītis Mumins vienā mierā sāka zīmēt uz salona dīvāna aiz­mugures. Viņš uzzīmēja Murmuli, kas uz galvas stāv sniega kupenā. Un krāsnī stāvēja liela burka ar dārza zemeņu ievārījumu.

Nākamo nedēļu Tū-tikija stūrgalvīgi tupēja zem ledus un makšķerēja. Zem zaļā ledus jumta viņai blakus sēdēja gara virtene ciemiņu un arī makšķe­rēja. Tie bija ciemiņi, kam nepatika Murmulis. Pa­mazām Muminu mājā salasījās tie, kam Murmulis bija vai nu vienaldzīgs, vai arī tie, kas nespēja vai neuzdrīkstējās izrādīt nepatiku.

Agri no rītiem pa sasisto logu galvu pabāza Mur­mulis, apspīdinādams visus ar lāpu. Viņam patika lāpas un ugunskuri - kuram gan tie nepatīk -, bet viņš it kā pārprata to nozīmi.

Ciemiņi bija iemīļojuši garās, mazlietiņ bezrūpī­gās priekšpusdienas, kad palēnām svīda gaisma; viņi pļāpāja par naktī sapņoto un ieklausījās, kā trollītis Mumins virtuvē vāra kafiju.

Murmulis visu to pārtrauca. Viņš allaž sāka runāt par to, cik sasmacis esot gaiss, un iztēloja, cik ārā esot auksts un patīkams laiks.

Pēc tam viņš brīvi klāstīja, kā varētu iedalīt jauno dienu. Murmulis patiešām darīja visu, kas viņa spē­kos, lai pārējiem būtu patīkami, un nekad nejutās aizvainots, kad tie atteicās izklaidēties. Iedunkājis

tiem mugurā, viņš sacīja: - Labi, labi. Gan jau ar laiku jūs manīsiet, ka man ir taisnība.

Vienīgā, kas Murmulim visur sekoja, bija mazā Mija. Viņš mācīja tai visu, ko zināja par slēpošanu, un staroja labsajūtā par tās straujajiem panākumiem.

-    Mīļo jaunkundz, - Murmulis teica. - Jūs esat piedzimusi ar slēpēm kājās. Drīz jūs man izgriezīsiet pogas!

-   Tāds jau arī ir mans nodoms! - mazā Mija atklāti sacīja.

Bet, beigusi apmācības, viņa nozuda savos pakal­nos, par kuriem neviens neko nezināja, un vairs ne­likās par Murmuli zinis.

Kā nu tas nācās, kā ne, arvien vairāk un vairāk ķiparu lavījās lejā zem ledus makšķerēt, un beidzot uzkalniņā spīdēja vairs tikai Murmuļa melni dzelte­nais svīteris.

Ciemiņiem nepatika, ka viņus ievelk kādā jaunā un nogurdinošā pasākumā.

Viņiem patika sēdēt un pārrunāt to, kā bija agrāk, iekams atnāca Ledus kundze un izbeidzās ēdiens. Cie­miņi stāstīja cits citam, kā bija iekārtojuši savas istabas, kas bija viņu radi, ar ko parasti sagājās un cik briesmīgi, ka uznācis lielais aukstums un visu pārvērtis.

Ciemiņi sasēdās tuvāk pie krāsns un klausījās cits cita stāstā, līdz bija pienākusi pašu kārta stāstīt.

Trollītis Mumins ievēroja, ka Murmulis kļūst ar­vien vientuļāks un vientuļāks. "Man jādabū viņš prom, iekams viņš pats to nepamana," trollītis Mu­mins domāja. "Un iekams nav izēsts viss ievārījums."

Bet tik viegli nemaz nebija atrast gan ticamu, gan pieklājīgu ieganstu.

Lāgiem Murmulis aizslēpoja lejā līdz jūrai un mē­ģināja izvilināt no peldmājas Inku. Bet Inku neinte­resēja ne ragavas, kurās jūdz suņus, ne braukšana no kalna. Caurām naktīm viņš tupēja ārā un kauca uz mēnesi un pa dienu bija miegains un gribēja gulēt.

Beidzot, nolicis pie malas slēpju nūjas, Murmulis lūdzoši sacīja: - Saproti, man šausmīgi patīk suņi. Es vienmēr esmu domājis, ka reiz iegādāšos suni, kas arī mani mīlētu. Kāpēc tu negribi rotaļāties ar mani? - Es pats lāgā nezinu, - Inks nosarcis noņurdēja.

Un pēc iespējas drīzāk atkal iešmauca peldmājā un turpināja sapņot par vilkiem.

Ar tiem viņš vēlējās rotaļāties. Kāda bezgalīga svētlaime būtu medīt kopā ar vilkiem, visur sekot tiem, darīt visu, ko dara vilki, un izpildīt to vēlē­šanos. Un ar laiku Inks pārvērstos un kļūtu tikpat brīvs un mežonīgs kā tie.

Katru nakti, kad mēnessgaisma apmirdzēja ledus- puķes uz rūtīm, Inks peldmājā pamodās un apsēdās ieklausīties. Un katru nakti viņš uzvilka uz ausīm vilnas mici un iztecēja ārā.

Vienmēr viņš gāja pa vienu un to pašu ceļu - šķēr­sām gar krastu un nogāzi, iekšā mežā uz dienvidiem. Viņš gāja tik tālu, kur mežs kļuva retāks un varēja ielūkoties Vientuļo Kalnu aizās. Tur Inks apsēdās sniegā gaidīt, līdz izdzirda kaucam vilkus. Dažreiz tie bija ļoti tālu projām, dažreiz tuvāk. Bet tie kauca gandrīz vai katru nakti.

Un, ik reizi izdzirdis tos, Inks paslēja purniņu gaisā un atbildēja vilku kaucieniem.

Uz rīta pusi viņš atkal ielavījās mājās un ielīda peldmājas garderobē.

Reiz, palūkojusies uz viņu, Tū-tikija sacīja: - Tā tu vilkus nekad neaizmirsīsi.

- Es negribu tos aizmirst, - Inks atbildēja. - Tāpēc jau es turp eju.

Savādi, ka mazā Salome, pati kautrīgākā, bija tā, kurai patiešām patika Murmulis. Viņa allaž cerēja,

ka vēl un vēl varēs klausīties ragu mūziku. Diemžēl Murmulis bija tik liels un vienmēr tik ļoti steidzās, ka Salomi nemaz nepamanīja.

Lai kā viņa steidzās sastapt Murmuli, tas jau slē­poja projām, un, kad viņa kādu reizi bija atsteigusies klausīties, mūzika jau bija apklususi un Murmulis nodarbojās ar kaut ko citu.

Pāris reižu mazā Salome mēģināja paskaidrot, cik ļoti viņa apbrīno Murmuli. Bet viņa bija pārāk bikla un apdomīga, un Murmulis nekad nebija pratis pa­cietīgi klausīties.

Tāpēc nekas nozīmīgs netika pateikts.

Kādu nakti Salome pamodās jūras putu tramvajā, kur uz pakaļējās platformas bija iekārtojusi guļvietu. Gulēšana bija mazliet neērta vienuviet ar pogām un spraužamadatām, ko Muminu ģimene bija salikusi

tramvajā - šai salona rotaslietā. Un mazā Salome, pro­tams, bija pārāk smalkjūtīga, lai izliktu mantas ārā.

Pašlaik viņa izdzirda zem šūpuļkrēsla sarunāja­mies Tū-tikiju un trollīti Muminu un tūdaļ saprata, ka runa ir par viņas mīļoto Murmuli.

-    Ilgāk tas vairs nevar tā turpināties, - no tumsas skanēja Tū-tikijas balss. - Mums atkal nepieciešams miers. Kopš viņš pūš savu ragu mūziku, mana muzikālā pele atsakās spēlēt flautu. Lielākā daļa manu neredzamo draugu ir aizceļojusi uz ziemeļiem. Ciemiņi ir nervozi un saaukstējušies, augu dienu sēžot zem ledus. Un Inks līdz pašai tumsai slēpjas garderobē. Kādam jāpasaka Mur­mulim, lai viņš iet prom.

-   Es to nespēju, - trollītis Mumins sacīja. - Viņš ir tik pārliecināts, ka viņš mums patīk.

-    Tad mums jāaizmāna viņš projām, - Tū-tikija teica. - Pasaki viņam, ka pakalni Vientuļajos Kalnos ir daudz stāvāki un labāki nekā šeit.

-   Bet tur taču nav pakalnu, no kuriem var braukt ar slēpēm, - trollītis Mumins pārmetoši sacīja. - Vienīgi aizas un šķautņainas klintis, kas nav pat apsnigušas.

Mazajai Salomei saskrēja acīs asaras, un viņa no­trīsēja.

Tū-tikija teica: - Murmulis vienmēr tiks galā. Un vai tev šķiet, ka labāk ir ļaut viņam noprast, ka mums viņš nepatīk? Padomā pats!

-    Vai to nevarētu izdarīt tu? - trollītis Mumins žēlabainā balsī lūdza.

-   Viņš taču dzīvo tavā dārzā, - Tū-tikija atbildēja. - Esi uzstājīgāks. Pēcāk visi jutīsies labāk. Arī viņš.

Pēc tam iestājās klusums. Tū-tikija bija izlīdusi pa logu ārā.

Mazā Salome gulēja nomodā un raudzījās tumsā. Viņi ir nodomājuši aizsūtīt prom Murmuli un viņa misiņa ragu.

Viņi ir nodomājuši ļaut Murmulim iekrist kādā aizā. Atlika tikai viena izeja. Jābrīdina Murmulis no Vientuļajiem Kalniem. Bet jābrīdina piesardzīgi. Tā, lai viņš nesaprastu, ka pārējie vēlas tikt vaļā no viņa, un nekļūtu skumīgs.

Visu nakti mazā Salome gulēja nomodā un prātoja. Viņas mazā galviņa nebija radusi pie tik svarīgiem prātojumiem, un, rītam atnākot, Salome bezpalīdzīgi aizmiga. Viņa nogulēja brokastu kafiju un pusdienas, un vispār neviens viņu neatcerējās.

Padzēris kafiju, trollītis Mumins aizgāja uz pakal- niņu.

-   Hei! - Murmulis sveicināja. - Cik jauki, ka tu at­nāci! Vai gribi, es iemācīšu tev pavisam mazu, vien­kāršu pagriezienu, kas nemaz nav bīstams?

-    Paldies, šobrīd gan ne, - trollītis Mumins atbil­dēja un jutās briesmīgi nelaimīgs. - Es nācu papļāpāt.

-    Cik patīkami! - Murmulis nopriecājās. - Esmu nomanījis, ka jūs diez cik runātīgi vis neesat. Kolīdz es parādos, jūs apklustat un mūkat projām.

Trollītis Mumins uzmeta Murmulim žiglu acu­mirkli, bet viņš izskatījās līksms un ziņkārīgs. Tad, ievilcis dziļi elpu, trollītis Mumins sacīja:

-   Redzi, izrādās, ka Vientuļajos Kalnos ir gaužām lieliski pakalni.

-   Ak tā? - Murmulis jautāja.

-   Kā tad! Milzīgi! - trollītis Mumins nervozi turpi­nāja. - Pakalni iet augšup un lejup un ir gaužām milzīgi!

-   Tos vajadzētu izpētīt, - Murmulis ieteicās. - Bet līdz tiem ir krietns gabals. Ja es došos turp, var ga­dīties, ka mēs vairs nesatiekamies pirms pavasara iestāšanās. Un tas būtu skumji, vai nav tiesa?

-   Jā, - trollītis Mumins, spēji nosarkdams, melīgi attrauca.

-    Bet par to derētu padomāt. Tā būtu apmešanās neapdzīvotā vietā! - Murmulis prātoja. - Pa vaka­riem varētu no baļķiem dedzināt ugunskuru un ik rītu - iekarot jaunas kalnu virsotnes! Varētu laisties gravās uz mīksta, neskarta sniega, kas nočirkst vien, kad to šķeļ slēpes…

Murmulis ieslīga sapņos. - Tu nudien esi laipns, ka interesējies par manu slēpošanu, - viņš pateicīgs sacīja.

Trollītis Mumins tikai blenza viņā. Un tad tas ne­bija vairs izturams. Viņš iesaucās: - Bet tie pakalni ir bīstami!

-   Ne jau man, - Murmulis attrauca. - Tas ir mīļi, ka tu raizējies, tomēr man pakalni patīk.

-   Bet tie pakalni ir gaužām nelādzīgi! - trollītis Mu­mins kliedza. - Tie ved lejā tieši aizās un nav pat apsni­guši! Es pateicu tev pavisam aplam! Nu es piepeši atce­rējos, ka pakalni it nemaz nav piemēroti slēpošanai!

-   Vai tu par to esi pārliecināts? - Murmulis izbrī­nījies vaicāja.

-          Tici man, - lūdza trollītis Mumins. - Mīļais, pa­liec pie mums. Es esmu nodomājis iemācīties slēpot…

-         Nu, ja jau tā, - Murmulis noteica, - un ja nu jūs tik dikti gribat, lai es palieku.

Pēc sarunas ar Murmuli trollītis bija pārāk sa­traukts, lai dotos mājās. Viņš aizstaigāja līdz jūras malai, mezdams lielu līkumu gar peldmāju.

Trollītis Mumins gāja, sajuzdams arvien lielāku un lielāku atvieglojumu. Visbeidzot viņš kļuva gan­drīz vai jautrs, viņš svilpoja un, iedams gar krastu, izveicīgi spārdīja ar kāju ledus gabaliņu. Un tad pa­lēnām sāka snigt.

Kopš jaunā gada šis bija pirmais sniegs, un trollīti Muminu tas ļoti pārsteidza.

Cita pēc citas sniegpārslas nolaidās uz viņa siltā purniņa un izkusa. Trollītis tvēra pārslas ar ķepu, lai īsu mirkli tās apbrīnotu, viņš lūkojās uz augšu un redzēja, ka pārslas krīt viņam virsū - arvien vairāk un vairāk - mīkstākas un vieglākas par dūnām.

"Vai tā tas notiek?" trollītis Mumins domāja. "Un man likās, ka sniegs aug no zemes."

Gaiss bija kļuvis siltāks. Krītošā sniega dēļ visap­kārt neko nevarēja redzēt, un trollīti Muminu pārņē­ma tāda pati sajūta kā vasarā, brienot jūrā. Nometis peldmēteli, viņš uz muguras iekrita kupenā.

"Ziema!" trollītis domāja. "To taču var iemīlēt!"

Mazā Salome pamodās mijkrēslī ar baiļu izjūtu: kaut kas ir nokavēts. Tad viņa atcerējās Murmuli.

No sekretāra viņa vispirms nolēca uz krēsla un pēc tam uz grīdas. Salons bija tukšs, jo visi peldmājā ēda pusdienas. Mazā Salome uzrāpās uz loga un, asaras rīdama, drāzās cauri sniega tunelim.

Ārā nebija ne mēness, ne ziemeļblāzmas. Vienīgi biezs sniegs, kas lipa pie sejas un kleitas un apgrūtinā­ja iešanu. Aiztaustījusies līdz Murmuļa sniega mājai, viņa ielūkojās tajā. Māja bija tumša un pamesta.

Tad mazo Salomi pārņēma panika un viņa nevis gaidīja, bet devās prom sniegputenī.

Viņa sauca savu dievināto Murmuli, bet tas bija gluži tāpat, kā kliegt ar spalvām piebāztā spilvenā. Tikko samanāmās Salomes pēdiņas vienā acumirklī aizbēra krītošais sniegs.

Vakarā snigšana mitējās.

Likās, it kā būtu atvilkts viegls aizkars, un varēja saredzēt līdz pašai jūrai, kur saules rietu aizsedza tumši zila mākoņu siena.

Trollītis Mumins vēroja negaisu, kas draudīgi tuvojās. Bija tā, it kā tiktu pacelts priekškars lugas pēdējam - dramatiskajam - cēlienam. Balta un tukša skatuve stiepās līdz pašam apvārsnim, un lie­dagu steidzīgi noklāja tumsa. Trollītis Mumins, kas nekad vēl nebija piedzīvojis sniega vētru, domāja, ka nāk pērkons. Viņš noskaņoja sevi drosmīgi sagaidīt pirmo dunu.

Bet nekādas pērkona dunas nedzirdēja.

Neredzēja arī zibeņu.

Toties no kādas baltas klints virsotnes krastmalā pacēlās sniega virpulis.

Pār ledu turpu šurpu traucās nemierīgas vēja brāz­mas, sačukstēdamās piekrastes mežā. Tumši zilie mākoņi kļuva lielāki, un vēja pūtieni - stiprāki.

Piepeši likās, it kā būtu atpūstas vaļā kādas lielas durvis, tumsa atpleta savu rīkli, un visu piepildīja slapjš, lidojošs sniegs.

Sniegs nenāca vairs no gaisa - tas brāzās pār zemi, tas kauca un grūstījās kā dzīvs radījums.

Trollītis Mumins zaudēja līdzsvaru un novēlās zemē. Ausis viņam pieķepa ar sniegu, un viņš bries­mīgi sabijās.

Nebija vairs ne laika, ne pasaules.

Viss, pie kā varēja pieķerties un ko varēja saskatīt, bija aizlidojis prom, atstādams vienīgi apburtu, mitru, dancojošu tumsas virpuli.

Kāda saprātīga būtne būtu varējusi pateikt, ka patlaban iesākas garš pavasaris.

Bet tieši tobrīd krastā negadījās būt nevienai sa­prātīgai būtnei, tikai apjukušajam trollītim Mumi- nam, kas uz visām četrām rāpoja pret vēju pilnīgi aplamā virzienā.

Viņš rāpoja un rāpoja, un sniegs aizmūrēja viņam acis, un uz purniņa sasniga liela kupena. Trollītis Mumins arvien vairāk un vairāk pārliecinājās, ka puteni viņam bija uzsūtījusi ziema, lai reizi par vi­sām reizēm pierādītu, ka viņš to neuzveiks.

Vispirms tā bija sadomājusi piemānīt ar skaistu sniegpārslu aizkaru un pēc tam visu šo skaisto sniegu iesviest trollītim sejā kā sniega vētru. Tieši tajā brīdī, kad trollītim šķita, ka viņš sāk iemīlēt ziemu.

Pamazām trollītis Mumins kļuva pikts.

Viņš piecēlās un mēģināja vētrai uzkliegt. Viņš sita sniegu un mazliet činkstēja, jo tik un tā neviens viņu nevarēja sadzirdēt.

Un tad trollītis Mumins piekusa.

Uzgriezis sniega vētrai muguru, viņš vairs nepre­tojās.

Tikai tad trollītis sajuta, ka vējš ir silts. Tas vilka viņu sev līdzi sniegputenī, vērta tik vieglu, ka likās - viņš lido.

"Es esmu tikai laiks un vējš, es esmu daļiņa no sniega vētras," trollītis Mumins nodomāja un vairs nepretojās. "Ir gandrīz tāpat ka pērnvasar. Tu sities pret viļņiem un tad pagriezies un ļaujies, lai tevi uzsviež uz bangas, viļņu putās tu peldi kā korķis kopā ar daudzām mazām varavīksnēm un, smiedamies un mazliet izbijies, nokriti liedaga smiltīs."

Trollītis Mumins izpleta rokas un lidoja.

"Biedē, cik vien gribi!" viņš sajūsmināts domāja. "Tagad es esmu tevi izpratis. Tu neesi ļaunāka par

visu pārējo uz pasaules, tikai tevi vajag izprast. Nu tu mani vairs nepiemānīsi."

Un ziema kopā ar viņu dancoja tālāk gar visu garo liedagu, līdz viņš atdūrās ar purniņu pret iesniguša- jiem steķiem un ieraudzīja blāvi siltu gaismu peld­mājas logā.

-   Ak tā, es esmu glābts, - trollītis Mumins sacīja un jutās apjucis. - Tīri vai žēl, ka viss saistošais allaž beidzas, kad tu vairs nebaidies un kad tev beidzot kļūst jautri.

Atverot durvis, vētrā izplūda silts garaiņu vilnis, un trollītis Mumins neskaidri saskatīja, ka peldmājā ir kā piebāzta ar ļautiņiem.

-    Re, kur viens nāk! - kāds iesaucās.

-    Kurš tad ir otrs? - trollītis Mumins, slaucīdams no acīm sniegu, vaicāja.

-     Mazā Salome ir apmaldījusies sniega vētrā, - Tū-tikija nopietni sacīja.

Pa gaisu atlidoja siltas sulas glāze. - Paldies, - trollītis Mumins pateicās neredzamajai pelei. Tad piebilda: - Bet mazā Salome taču nekad neiet ārā!

-    Arī mēs nevaram saprast, - sacīja vecākais no bailuļiem. - Un, iekams nenorims sniega vētra, nav vērts meklēt. Viņa var būt sazin kur un, iespējams, ir apsnigusi.

-    Bet kur ir Murmulis? - trollītis Mumins jautāja.

-    Viņš tomēr devās ārā meklēt, - Tū-tikija sacīja. Viegli pasmīnējusi, viņa piebilda: - Liekas, ka jūs esat runājuši par Vientuļajiem Kalniem.

-     Nu, un kas par to? - trollītis Mumins strauji iejautājās.

Tū-tikijas smīns kļuva platāks. - Tev ir ārkārtīgi lieliskas pierunāšanas spējas, - viņa teica. - Mur­mulis mums stāstīja, ka Vientuļajos Kalnos neesot iespējams braukt ar slēpēm. Viņš bija ārkārtīgi prie­cīgs, ka mums viņš tik ļoti patīkot.

-   Bet es domāju… - iesāka trollītis Mumins.

-    Esi nu mierīgs, - Tū-tikija teica. - Var jau gadī­ties, ka mums Murmulis iepatīkas.

Iespējams, Murmulim nepiemita spēja ievērot smal­kas manieres un viņš ne vienmēr juta, ko apkārtējie par viņu domā. Bet oža Murmulim bija labāka nekā Inkam. (Turklāt Inka oža tieši šobrīd bija sabojājusies no juteklīgas domāšanas.)

Bēniņos Murmulis bija atradis pāri vecu tenisa rakešu un izmantoja tās par sniega kurpēm. Noliecis purnu pie zemes, viņš mierīgi čāpoja sniega vētrā un centās saost kaut niecīgu smaku no vismazākā ķipara.

Viņš ieprātojās ieiet savā sniega mājā, un tur viņš saoda ķipariņa smaku.

"Mazā radībiņa ir bijusi šeit un mani meklējusi," Murmulis labsirdīgi nodomāja. "Un kamdēļ viņa to darījusi…" Pēkšņi Murmulis neskaidri atcerējās, ka mazā Salome bija centusies viņam kaut ko pastāstīt, taču to bija pārņēmusi kautrība.

Kamēr Murmulis čāpoja sniega vētrā uz priekšu, cita pēc citas viņa atmiņā atplaiksnījās ainas: mazā Salome gaida uzkalniņā, no kura viņš brauc ar slē­pēm… Salome skrien pa pēdām… viņa aposta misiņa ragu… Un Murmulis pārsteigts nodomāja: "Es taču esmu bijis nelaipns pret Salomi." Viņš nejuta sirds­apziņas pārmetumus, jo murmuļi tādus jūt reti. Toties interese atrast mazo Salomi kļuva lielāka.

Tāpēc viņš notupās sniegā uz ceļgaliem, lai būtu pārliecināts, ka nepazaudē pēdas.

Tās līkumoja šurpu turpu, kā jau mazi zvēriņi līkumo, aiz pārbīļa zaudējuši saprašanu. Vienu brīdi mazulīte bija bijusi lejā pie tilta un bīstami tuvu tilta malai. Tad pēdiņas veda pa nogāzi augšup un izzuda.

Murmulis brīdi padomāja, kas viņam vedās pagrūti.

Tad viņš sāka rakt. Viņš izrakņāja visu pakalnu. Un beidzot satvēra kaut ko mazu un siltu.

- Nebaidies, - Murmulis teica. - Tas esmu tikai es.

Iebāzis mazo Salomi starp svīteri un lamas vilnas kreklu, viņš piecēlās un ar savām sniega kurpēm brida tālāk.

Patiesībā viņš gandrīz vai bija aizmirsis mazo Sa­lomi un domāja tikai par siltu sulu.

Nākamajā dienā, svētdienā, vējš bija rimies. Bija silts un apmācies, un varēja iegrimt sniegā gandrīz vai līdz purniņam.

Visa ieleja izskatījās kā rotaļīga mēness valstības ainava. Kupenas gulēja vai nu kā milzīgas, apaļas maizītes, vai arī kā skaisti izlocītas kalnu grēdas ar smailēm kā asi naži. Ik zaram galvā bija liela sniega cepure. Un koki slējās kā milzu tortes, ko garnējis konditors ar savdabīgu fantāziju.

Nu vienreiz ciemiņi izbira ārā sniegā un sarīkoja kārtīgu pikošanos. Ievārījums gandrīz jau bija bei­dzies, bet tas arī bija devis spēku viņu ķepām.

Murmulis ar laimīgo Salomi līdzās sēdēja uz mal­kas šķūnīša jumta un spēlēja ragu mūziku.

Viņš spēlēja "Murmuļa maršu" un savu iemīļoto gabalu pabeidza ar īpaši sarežģītu melodiju. Tad, pagriezies pret trollīti Muminu, sacīja: - Tagad tu vairs nedrīksti būt bēdīgs, bet es tomēr esmu

nodomājis doties uz Vientuļajiem Kalniem. Un nā­kamo ziemu es apsolos iemācīt tevi slēpot.

-   Bet es taču sacīju, - trollītis Mumins noraizējies iesāka.

-   Zinu, zinu, - Murmulis pārtrauca. - Tas bija to­reiz. Bet pēc sitās sniega vētras varēs lieliski braukt lejā no tiem pakalniem. Un vai vari iedomāties, cik daudz tur ir svaiga gaisa!

Trollītis Mumins palūkojās uz Tū-tikiju.

Viņa pamāja ar galvu. Tas nozīmēja: "Ļauj viņam braukt. Viss ir nokārtots un atrisinājies pats no sevis."

Trollītis Mumins iegāja mājā un atvēra krāsns dur­tiņas. Vispirms viņš savu senci uzmanīgi pasauca. Šis liegais pazīšanās signāls skanēja apmēram tā: tiū-ūū, tiū-ūū. Sencis neatbildēja.

"Es esmu atstājis viņu novārtā," trollītis Mumins domāja. "Tomēr pašlaik notiekošais būtībā ir daudz interesantāks nekā notikumi pirms tūkstoš gadiem."

Viņš izņēma no krāsns lielo burku ar dārza zemeņu ievārījumu. Pēc tam ar ogles gabaliņu uz burkas papīra vāka uzrakstīja: "Manam vecajam draugam Murmulim."

Tovakar Inkam vajadzēja veselu stundu lauzties cauri sniegam, iekams viņš nonāca pie savas sēru bedres. Katru reizi, kad viņš tur sēdēja un ilgojās, sēru bedre bija kļuvusi mazlietiņ lielāka, bet nu tā gulēja dziļā kupenā.

Vientuļie Kalni bija pilnībā sniega klāti un pletās viņa priekšā krāšņā baltumā. Bija bezmēness nakts, tomēr mitrajā gaisā zvaigznes mirdzēja neparasti spoži. Attālāk dzirdēja nodārdam sniega nogruvumu. Inks apsēdās gaidīt vilkus.

Šonakt viņam bija jāgaida ilgi.

Viņš iztēlojās, kā vilki, pelēki, lieli un spēcīgi, skrien pa sniega klajumu, kā tie piepeši apstājas, izdzirduši mežmalā kaucam viņu.

Varbūt tie domā: "Tur tālumā ir biedrs. Brālēns, ar ko varētu iepazīties…"

Šī doma Inku satrauca, un viņa fantāzija kļuva pārdrošāka. Tā sēdēdams un gaidīdams, viņš izpuš­ķoja savu sapni. Viņš iztēlojās, kā vilku bars parādās tālu kalna virsotnē. Tie skrien viņam pretim… Tie luncina astes… Te uzreiz Inks atcerējās, ka īsts vilks nemaz neluncina asti.

Bet tas nekas. Vilki atnāk tik un tā, tie viņu ir pa­zinuši… Beidzot tie ir nolēmuši, ka Inks tiem sekos.!.

Bīstamie sapņi pārsteidza vientuļo suni; pagriezis purnu pret zvaigznēm, viņš iekaucās.

Tad vilki atbildēja.

Tie bija tik tuvu, ka Inku sagrāba bailes. Neveikli viņš centās ierakties sniegā. Viņam visapkārt iedegās acu ugunis.

Nu vilki izturējās pavisam klusu. Sastājušies aplī ap Inku, tie nāca arvien tuvāk.

Inks luncināja asti un smilkstēja, bet neviens neatbildēja. Noņēmis vilnas mici, viņš pasvieda to gaisā, lai parādītu, ka labprāt vēlas rotaļāties un patiesībā ir diezgan miermīlīgs.

Tomēr vilki pat nepaskatījās uz viņa mici. Pēkšņi Inks saprata, ka ir kļūdījies. Tie nebija viņa brāļi, un ar tiem nevarēs jautri parotaļāties.

Tevi vienīgi apēdīs, un tu diez vai pagūsi nožēlot, ka esi izturējies kā ēzelis. Inks pārstāja luncināt asti

un nodomaja: "Žel gan. Butu es labak gulējis pa nak­tīm, nevis sēdējis te sniegā un līdz neprātam ilgo- jies…"

Vilki naca tuvāk.

Te cauri mežam izlauzās spalgs raga pūtiens. Tur skanēja ragu mūzika, kas nobirdināja sniegu no ko­kiem un lika vilku dzeltenajām acīm samiegties. Acu­mirklī visas briesmas bija garām un Inks viens pats palika sēžam blakus savai vilnas micei. Uz platām sniega kurpēm augšup pa nogāzi šļūca Murmulis.

Viņa mugursomā silta un samiegojusies gulēja mazā Salome un klausījās mūziku.

-Ak te tu sēdi, sunīt? - Murmulis vaicāja. - Vai tu mani ilgi gaidīji?

-   Nē, - Inks atbildēja.

-    Sērsna drīz pārklās sniegu, - Murmulis līksmi teica. - Un, kad būsim tikuši līdz Vientuļajiem Kal­niem, no manas termosa pudeles tu dabūsi siltu pienu.

Tad neatskatīdamies Murmulis šļūca tālāk.

Inks tecēja nopakaļ. Viņam likās, ka tā rīkoties ir vispareizāk.

SESTĀ NODAĻA

Pirmais pavasaris

Pēc pirmās pavasara vētras ielejā ienāca nemiers un pārmaiņas. Vairāk nekā jebkad ciemiņi sāka ilgo­ties pēc mājām. Cits pēc cita tie devās prom, vis­biežāk naktī, kad sērsna ļāva viegli iet pa sniega virsu. Daži bija pagatavojuši sev slēpes, un visi nesa sev līdzi vismaz kādu ievārījuma burciņu. Pēdējiem gājējiem vajadzēja ņemt ievārījumu no dzērveņu krūzes.

Beidzot pēdējais ciemiņš aizsoļoja pār tiltu un ievārījuma pagrabs bija pilnīgi tukšs.

- Nu esam palikuši tikai mēs, - Tū-tikija sacīja. - Tu, es un mazā Mija. Un visas noslēpumainās radī­bas ir noslēpušās līdz nākamajai ziemai.

-    Tā es arī nedabūju redzēt to ar sudrabotajiem ra­giem, - trollītis Mumins sacīja. - Un mazuļus ar gara­jām kājām, kas aizbrauca pa ledu. Nedz arī to melno ar šausmīgi lielajām acīm, kas laidās pār ugunskuru.

-   Tie bija ziemā, - Tū-tikija sacīja. - Vai tu nejūti, ka tagad būs pavasaris?

Trollītis Mumins kratīja galvu. - Vēl ir pārāk agrs. Tas man nav pazīstams, - viņš teica.

Bet Tū-tikija apgrieza uz otru pusi savu sarkano cepurīti, un tās odere bija blāvi zilā krāsā. - Tā es daru vienmēr, kad mans purniņš sajūt pavasari, - viņa sacīja. Un, apsēdusies uz akas vāka, viņa dziedāja šādu dziesmu:

- Es esmu Tū-tikija,

kas apgriezusi otrādi savu cepuri!

Es esmu Tū-tikija,

kuras purniņš saož siltos vējus.

Nu nāks lielās vētras.

Nu nāks dārdošās lavīnas.

Nu zeme apgriezīsies riņķī

tā, ka viss kļūs citāds

un visi varēs novilkt savas vilnas bikses

un nolikt tās skapī.

Kādu vakaru, kad trollītis Mumins atgriezās no peldmājas, viņš ceļa vidū apstājās un saausījās.

Bija silta, apmākusies, rosības pilna nakts. Jau sen koki bija nopurinājuši sniegu, un trollītis Mu­mins dzirdēja, kā tumsā tie šūpo savus zarus.

Tālu no dienvidiem atpūta spēcīgas vēja brāzmas. Viņš juta, ka šņākoņa brāžas cauri mežam un aiz- traucas viņam garām uz pretējo nogāzi.

No kokiem satumsušajā sniegā krita ūdens lāšu straumes, un trollītis Mumins, paslējis purniņu, oš­ņāja gaisu.

Iespējams, tā bija zemes smarža. Viņš gāja tālāk un saprata, ka Tū-tikijai taisnība, - patiešām iestā­jas pavasaris.

Pirmo reizi pa ilgiem laikiem trollītis Mumins ļoti uzmanīgi palūkojās uz savu guļošo tēti un māmiņu. Viņš paturēja lampu virs Snorkes jaunkundzes un domīgs noraudzījās viņā. Lampas gaismā viņas cir­tas uz pieres mirdzēja, viņa nudien izskatījās piemī­līga. Kolīdz Snorkes jaunkundze pamodīsies, viņa ieskries garderobē un paņems savu zaļo pavasara cepuri. Tā viņa darīja vienmēr.

Trollītis Mumins nolika lampu uz krāsns dzegas un pavērās visapkārt salonā. Patiesību sakot, salons izskatījās šausmīgs. Lielākā daļa mantu bija atdāvi­nātas, aizdotas prom, vai gluži vienkārši kāds neap­domīgs ciemiņš bija tās nočiepis.

Pāri palikušās mantas atradās neaprakstāmā ju­ceklī. Virtuve piekrauta ar netīriem traukiem. Uguns krāsnī taisījās izdzist, jo bija beigusies malka. Ievā­rījuma pagrabs tukšs. Un loga rūts izsista.

Trollītis Mumins iegrima pārdomās. Slapjais sniegs sāka velties lejā no jumta. Ar lielu blīkšķi tas nogāzās mājas priekšā. Pēkšņi dienvidu loga augšējā daļa atsedza apmākušās nakts debess maliņu.

Piegājis pie lielajām durvīm, trollītis Mumins tās paraustīja. Viņam likās, ka durvis mazliet padodas. Tad, atspēries ar abām ķepām, viņš grūda durvis no visa spēka.

Lēni, lēni ārdurvis vērās, atbīdīdamas nost sniega blāķi.

Trollītis Mumins nepadevās, iekams durvis nebija līdz galam atrautas, sagaidot nakti.

Un ar joni salonā iebrāzās vējš. Tas nopūta putek­ļus no kristāla lustras tilla un izmeta līkumu krāsns pelnos. Tad nedaudz paraustīja spīdīgās fotogrāfijas, kas bija pielīmētas pie sienām. Kāda no tām atlī- mējās un izlidoja ārā.

Nakts un skujkoku meža gaiss ieplūda istabā, un trollītis Mumins nodomāja: "Tas ir labi. Dažreiz nav par ļaunu izvēdināt savu ģimeni." Viņš izgāja uz kāpnēm un lūkojās mitrajā tumsā.

- Tagad man pieder viss, - trollītis Mumins klusi noteica. - Man pieder viss gads. Arī ziema. Es esmu pirmais trollītis Mumins, kas ir nodzīvojis visu gadu.

Šim stāstam par ziemu patiesībā vajadzētu beig­ties tieši šobrīd. Pirmā pavasara nakts un vētra, kas iebrāzās salonā, savā ziņā ir elegants noslēgums, un pēc tam ikvienam ir dota brīva izvēle pašam izdomāt turpinājumu. Bet īstenībā tas nozīmētu sevi apmānīt.

Jo tu tomēr nevari būt pilnīgi pārliecināts par to, ko pamostoties sacīs māmiņa. Un vai sencis varēja palikt dzīvot krāsnī? Un vai Susuriņš paspēja atgriezties mājās, iekams beidzās šī grāmata? Un vai

Bumbulīte nebija nosalusi bez kartona kastes? Un kur dzīvoja Tū-tikija, kad peldmāja patiešam kļuva par peldmāju? Un bezgala daudz ko citu.

Vispareizāk laikam būtu stāstu turpināt.

Pati svarīgākā ir ledus iešana, tā ir pārlieku sais­toša, lai to izlaistu.

Tagad atnāca noslēpumainais mēnesis ar dzidrām, saulainām dienām, ar palāsēm, vējiem un stei­dzīgiem mākoņiem - un naktīs ar sērsnu un stipru aukstumu, un žilbinošu mēnesnīcu. Trollītis Mumins skraidīja apkārt pa savu ieleju, apreibis no gaidām un lepnuma.

Tagad atnāca pavasaris, bet ne tāds, kādu viņš to bija iedomājies. Ne vairs tāds, kas viņu atbrīvoja no svešās un naidīgās pasaules, bet gan kā dabisks turpinājums jaunajam piedzīvojumam, ko viņš bija uzveicis un ieguvis savā īpašumā.

Trollītis Mumins cerēja, ka pavasaris būs garš, lai viņš spētu paturēt gaidas cik vien iespējams ilgi. Ik rītu viņš gandrīz vai baidījās no vislielākā brīnuma - ja nu būs pamodies kāds no ģimenes. Viņš staigāja pa

salonu uzmanīgi un piesargājās kaut kam uzgrūsties. Un pēc tam viņš likās prom uz ieleju, ieelpoja jaunās smaržas un paraudzījās, kas pēdējā laikā noticis.

Malkas šķūnīša dienvidu pusē jau atkusa kāds zemes pleķītis. Bērzu ēnas bija ieguvušas skaisti sarkanīgu toni - bet to varēja redzēt tikai pa gabalu. Saules stari cepināja kupenas, kas bija kļuvušas trauslas un caurspīdīgas kā stikls. Un ledus bija tumšs, itin kā tam cauri spīdētu jūra.

Mazā Mija joprojām slidinājās pa āru. Burku vāci­ņus zem zābakiem viņa bija apmainījusi pret virtu­ves nažiem.

Lāgiem trollītis Mumins redzēja uz ledus Mijas astoņniekus, bet reti viņu pašu.

Mazajai Mijai allaž bija piemitusi īpašība priecā­ties vienai, un, ko viņa domāja un kā viņai patika pavasaris, par to Mijai ne ar vienu nebija vajadzīgs dalīties savās domās.

Tū-tikija uzkopa peldmāju.

Viņa noberza tīras zaļās un sarkanās loga rūtis, lai pirmajai vasaras mušai būtu patīkami uz tām nolais­ties, viņa izkāra saulē peldmēteļus un mēģināja sala­bot gumijas murmuli.

-    Tagad peldmāja atkal kļūs par peldmāju, - Tū- tikija sacīja. - Vēlāk, kad viss sazaļos un būs karsts, un tu uz vēdera gulēsi uz peldmājas steķu siltajiem dēļiem un klausīsies, kā pret krastu šļakstās…

-   Kāpēc tu man nesacīji to pagājušo ziemu? - trol­lītis Mumins vaicāja. - Tas būtu mani nomierinājis. Es teicu: "Te auga ābeles." Bet tu tikai atteici: "Bet

tagad aug sniegs." Vai tu nesaprati, ka es biju grūt­sirdīgs?

Tū-tikija paraustīja plecus. - Pašam ir jātiek par visu skaidrībā, - viņa sacīja. - Un jāpārdzīvo pilnīgi vienam pašam.

Saule cepināja un cepināja.

Tā izurba ledū mazus kanālus un caurumus, un jūra zem ledus kļuva nemierīga un ilgojās tikt uz augšu.

Aiz apvāršņa turpu šurpu klaiņoja lielas vētras.

Trollītis Mumins pa naktīm gulēja un klausījās, kā guļošā māja knakšķ un brakšķ.

Sencis bija kluss. Viņš bija aizvēris krāsns dur­tiņas un varbūt atkal atgriezies tūkstošiem gadu tālā pagātnē.

Aizšaujamā aukla ar pušķiem, pērlēm un visu pā­rējo greznību bija nozudusi aizkrāsnē.

"Aukla viņam patika," trollītis Mumins nodomāja. Nu viņš vairs negulēja grozā ar ēveļskaidām, bet bija pārcēlies pats uz savu gultu. No rītiem salonā aiz­vien dziļāk un dziļāk ielūkojās saule un izbrīnījusies apspīdēja zirnekļu tīklus un putekļu kumšķus. Lie­lākos putekļu kumšķus, kas bija savēlušies apaļi un dzīvi, trollītis Mumins iznesa uz verandas. Bet ma­zos atstāja, lai tie virpuļo, kā pašiem tīk.

Pēcpusdienā zem loga dienvidu pusē sasila zeme. Apakšā sāka kustēties brūni sīpoliņi, kas tūdaļ pār­plīsa, un mazas sakņu stīdziņas kāri uzsūca kūstošo sniegu.

Un kādā vējainā dienā, tūlīt pirms krēslas iestā­šanās, jūrā atskanēja spēcīgs un varens dārds.

- Tā gan, - Tū-tikija teica, nolikdama uz galda tējas tasi. - Te nu dzirdēsim, kā iet pavasara ledus.

Ledus šķēlās lēnām, un atskanēja jauns krakšķis.

Trollītis Mumins izskrēja no peldmājas, lai ieklau­sītos siltajā vējā.

-   Skaties, tur nāk jūra! - viņam aiz muguras ietei­cās Tū-tikija.

Tālāk jūrā šņāca viļņu baltā mugura, dusmīgi un badīgi viļņi gabalu pa gabalam kodīja ziemas ledu.

Patlaban ledu pāršķēla melna svītra - tā traucās turpu šurpu, līdz vairs nejaudāja un pazuda. Jūra atkal pacēlās. Un plaisas traucās uz priekšu. Tās kļuva platākas.

-    Nu es zinu kādu, kam būs jāpasteidzas, - Tū-ti­kija sacīja.

Mazā Mija laikam gan būs redzējusi, ka te kaut kas taisās notikt. Bet gluži vienkārši viņa nespēja palikt mierā. Viņai vajadzēja iet skatīties līdz pat vietai, kur viļņojās jūra. Viņa aiztraucās līdz pašai ledus malai un izbrauca lepnu astoņnieku jūrai pašā deguna priekšā.

Tad Mija pagriezās un pa sašķeltajiem ledus gabaliem žigli slidinājās atpakaļ.

Iesākumā plaisas bija tikai šauras. "Bīstami" - it kā rakstīja plaisas, cik vien tālu sniedzās skats.

Ledus izliecās, pacēlās un nogrima, un lāgiem atskanēja svētku un iznīcības salūta šāviens, kas mazajai Mijai uzdzina aukstas sajūsmas tirpas pār muguru.

"Kaut nu tie idioti nenāktu ārā mani glābt," viņa domāja. "Glābšana visu izjauks." Mazā Mija brauca prom tik strauji, ka virtuves naži saliecās plakani, bet krasts netuvojās.

Pašlaik plaisas bija pavērušās un pārvērtušās upēs. Gaisā uzšļācās kāds nikns vilnītis.

Un pēkšņi jūra bija pilna ar ledus salām, kas šūpo­jās un juceklīgi dauzījās cita pret citu. Uz vienas sali­ņas stāvēja mazā Mija un redzēja, ka ūdens svītra visapkārt kļūst platāka, un bez lielām izbailēm viņa nodomāja: "Šis bija skaists atgadījums."

Trollītis Mumins devās glābt Miju. Brītiņu ska­tījusies, Tū-tikija iegāja peldmājā un uzlika uz krās­niņas ūdeni. "Jā, jā," Tū-tikija nopūzdamās domāja. "Tā tas allaž notiek viņu piedzīvojumu stāstos. Tu glāb, un tevi glābj. Es vēlos, kaut kāds reiz gribētu uzrakstīt par to, kas vēlāk pūlēsies varoņus sasildīt."

Skriedams trollītis Mumins pamanīja mazu plaisu, kas ledū steidzās viņam blakus. Plaisa ieturēja tādu pašu ātrumu kā viņš. Trollītis juta, ka jūra sabango- jas, tad ledus salūza un sāka šūpoties.

Mazā Mija uz sava ledus gabala rāmi stāvēja un vēroja lēkājošo trollīti Muminu. Viņš izskatījās uz mata kā atsperīga gumijas bumba, un acis no piepū­les un saspringuma viņam bija kļuvušas kā pogas. Kad trollītis Mumins nokrita Mijai blakus, viņa iz­stiepa rokas un sacīja: - Uzliec mani sev uz galvas, lai es varu nolēkt, kad tev izies plāni!

Mazā Mija spēcīgi satvēra trollīša ausis un uz­sauca: - Uz krastu, grieztiesl

Trollītis Mumins uzmeta ašu mirkli peldmājai. No skursteņa kūpēja dūmi, bet uz steķiem neviens ne­stāvēja un neraizējās. No vilšanās trollītim piekusa kājas, un viņš mirkli šaubījās.

-    Uz priekšu! - kliedza mazā Mija.

Un trollītis Mumins lēca. Zobus sakodis, trīcošām kājām, viņš lēca un lēca. Ik reizi, pārlecot uz jaunu ledus gabalu, viņa vēderu apšļāca auksta duša.

Viss ledus jumts bija salūzis, un viļņi dejoja valsi.

-    Lec taktī ar viļņiem! - sauca mazā Mija. - Tūlīt nāks vilnis… tūlīt tu jutīsi to zem ķepām… hopsāl

Un trollītis Mumins lēca - tieši tobrīd, kad vilnis lēnām atrāva viņam no ķepām ledus gabalu. - Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs, - mazā Mija skaitīja valša taktī. - Viens, divi, trīs - pagaidi -, viens, divi, trīs, opsāl

Kājas trollītim drebēja un vēders bija apledojis. Sarkanā saules rietā piepeši pārsprāga apmākušās debesis, un ledus un viļņi iedzirkstījās tik spoži, ka apžilbināja acis. Trollīša Mumina mugura sasila, bet vēders sala, un visa cietsirdīgā pasaule dejoja ar viņu valsi.

Pa peldmājas logu Tū-tikija nopietni bija sekojusi notiekošajam, un nu viņa redzēja, ka izies plāni.

"Ai, ai," Tū-tikija nodomāja. "Trollītis Mumins taču nezina, ka es visu laiku skatījos uz viņu…"

Tū-tikija izlavījās uz steķiem un iekliedzās: - Bravo!

Bet bija jau par vēlu.

Trollītis Mumins nebija jaudājis veikt pēdējo - vientuļo - lēcienu un gulēja līdz ausīm jūrā, bet kāds jautrs ledus gabals dauzīja viņa pakausi.

Palaidusi vaļā trollīša ausis, mazā Mija ar slaidu lēcienu jau atradās krastā. Apbrīnojami, cik izveicīgi tādas mijas tiek ar visu galā.

-          Ķeries klāt, - Tū-tikija sacīja, izstiepusi stingru ķepu. Viņa ar vēderu gulēja uz Mumina māmiņas veļas dēļa un lūkojās trollīša Mumina satrauktajās acīs.

-         Tā ja, tā ja… - viņa sacīja. Trollītis Mumins lēnām tika izvilkts uz ledus malas, viņš uzrāpās uz krasta akmeņiem un sacīja: - Tu neiznāci pat paskatīties!

-          Es redzēju tevi pa logu, - Tū-tikija noraizējusies teica. - Tagad nāc peldmājā sasildīties.

-          Nē, es iešu mājās, - trollītis Mumins sacīja. Uz- trausies kājās, viņš sāka spert ļodzīgus soļus.

-         Siltu sulu! - Tū-tikija sauca viņam nopakaļ. - Ne­aizmirsti iedzert kaut ko siltu!

Ceļš bija slapjš no kūstošā sniega, un zem ķepām trollītis Mumins juta saknes un skujas, viņam sala tā, ka viņš trīcēja un kājas joprojām drebēja.

Tikko viņš pagrieza galvu, tā šķērsām pāri ceļam aizskrēja mazs vāverēns.

-    Priecīgu pavasari! - vāverēns izklaidīgi sacīja.

-    Cik nu tas ir priecīgs, - trollītis Mumins atbildē­ja un gāja uz priekšu. Pēkšņi viņš strauji apstājās un blenza uz vāverēnu. Tam bija liela, kupla aste, kas saulrietā laistījās.

-   Vai tevi sauc par vāverēnu ar skaisto asti? - trol­lītis Mumins lēni jautāja.

-    Protams, - vāverēns atbildēja.

-    Vai tas esi tu? - trollītis iesaucās. - Vai tas pa­tiešām esi tu? Kas satika Ledus kundzi?

-    Es neatceros, - vāverēns sacīja. - Redzi, es tik ātri visu aizmirstu.

-   Papūlies atcerēties, - lūdzās trollītis Mumins. - Vai tu neatceries pat mīksto matraci no vilnas kušķiem?

Vāverēns kasīja sev aiz auss un prātoja. - Es at­ceros daudzus matračus, - viņš stāstīja. - Ar un bez vilnas kušķiem. Uz pasaules nav nekā labāka par vilnas kušķiem.

Un vāverēns bezrūpīgi ielēca dziļāk mežā.

"Tas vēlāk jāuzzina," trollītis Mumins domāja. "Paš­laik man ir gaužām auksti. Man jātiek uz mājām…"

Un tad viņš nošķaudījās, jo pirmoreiz mūžā bija pamatīgi apsaldējies.

Krāsns pagrabā bija izdegusi, un salonā bija ļoti auksts.

Trīcošām ķepām trollītis Mumins sasedza sev uz vēdera paklāju pēc paklāja, bet no tiem viņam siltāk nekļuva. Viņam sāpēja ķepas un sūrstēja kakls. Dzīve pēkšņi bija kļuvusi bezgala skumja, un viņa purniņš likās svešs un milzīgs. Trollītis mēģināja saritināt savu ledusauksto asti un atkal nošķaudījās.

Tad pamodās viņa māmiņa.

Viņa nebija dzirdējusi ne ledus iešanas krakšķus, ne sniega vētru, kas kauca podiņu krāsnī; māmiņai bija bijusi pilna māja nemierīgu ciemiņu un cauru ziemu bija zvanījuši modinātāji, viņu neuzmodinot.

Patlaban trollīša Mumina māmiņa atvēra acis un, pilnīgi pamodusies, lūkojās griestos.

Tad viņa piecēlās gultā sēdus un teica: - Nu tu esi apsaldējies.

-    Māmiņ, - trollītis Mumins, zobus klabinot, sa­cīja, -ja vien es būtu pārliecināts, ka tas ir tas pats vāverēns, nevis cits.

Māmiņa devās taisni uz virtuvi, lai uzvārītu siltu sulu.

-   Tur ir netīri trauki, - trollītis Mumins žēli sauca.

-   Jā, jā, - māmiņa atteica. - Viss nokārtosies.

Aiz atkritumu spaiņa viņa atrada dažas malkas

šķilas. No sava slepenā skapja viņa izņēma upeņu sulu, kaut kādu pulveri un flaneļa šalli.

Kad ūdens bija uzvārījies, māmiņa sajauca stipras zāles pret saaukstēšanos kopā ar cukuru, ingveru un

sažuvuša citrona šķēlītēm, kas mēdza stāvēt aiz kafi­jas siltumtura gandrīz vai visaugstākajā plauktā.

Tagad kafijas siltumtura vairs nebija. Nebija arī kafijas kannas. Bet trollīša Mumina māmiņa to ne­manīja. Drošības labad, maisot zāles pret saaukstē­šanos, viņa nomurmināja īsu burvju pantiņu. To viņa bija iemācījusies no savas mātesmātes. Tad māmiņa iegāja salonā un sacīja: - Šis dzēriens jādzer, kamēr tas silts.

Trollītis Mumins dzēra, un viņa aukstais vēders pildījās ar siltumu. - Māmiņ, - viņš sacīja, - man ir tik daudz, ko paskaidrot…

-    Vispirms tev jāguļ, - māmiņa teica un apsēja viņam ap kaklu flaneļa šalli.

-   Tikai vienu, - trollītis Mumins samiegojies teica. - Apsoli, ka tu nekurināsi krāsni, jo tur dzīvo mūsu sencis.

-    Protams, nekurināšu, - māmiņa atteica.

Uzreiz trollītis Mumins jutās pavisam silts, mie­rīgs un brīvs no atbildības. Viegli nopūties, viņš ar purniņu ierakās spilvenā. Pēc tam, visu aizmirsis, viņš aizmiga.

Māmiņa sēdēja verandā un ar palielināmo stiklu dedzināja filmiņu. Tā kūpēja un gruzdēja, un viņai degunu kņudināja asa, patīkama smarža.

Saule sildīja tik karsti, ka slapjā veranda kūpēja, bet ēnā aiz kāpnēm valdīja ledus aukstums.

-    Pavasaros vispār derētu pamosties maķenīt ag­rāk, - māmiņa piezīmēja.

-    Tiesa kas tiesa, - Tū-tikija piekrita. - Vai viņš vēl guļ?

Māmiņa pamāja ar galvu.

-   Tev vajadzēja redzēt, kā viņš lēca pa ledu! - ma­zā Mija lepni stāstīja. - Viņš, kas sēdēja, ņerkstēja un pusi ziemas līmēja spīdīgas fotogrāfijas.

-   Zinu, es tās redzēju, - māmiņa sacīja. - Viņš lai­kam jutās šausmīgi vientuļš.

-    Tad viņš atrada kaut kādu vecu senci, - mazā Mija turpināja.

-    Ļauj, lai viņš pats pastāsta, kad pamodīsies, - trollīša Mumina māmiņa sacīja. - Es jau redzu, ka te daudz kas atgadījies, kamēr es gulēju.

Nu bija sadegusi visa filma, un turklāt viņa bija pa­manījusies izdedzināt verandas grīdā melnu, apaļu caurumu.

-    Nākamo pavasari man jāpieceļas agrāk par ci­tiem, - māmiņa atkārtoja. - Lai kādu laiciņu man būtu miers un es varētu darīt to, ko gribas.

Kad trollītis Mumins beidzot pamodās, kakls viņam vairs nesāpēja.

Viņš ieraudzīja, ka māmiņa ir noņēmusi no kris­tāla lustras tilla pārklāju un pielikusi aizkarus. Mē­beles stāvēja savās vecajās vietās un saplēstā loga rūts bija aizklāta ar kartona gabalu. Visi putekļu kamoli bija pazuduši.

Bet senča grabažas krāsns priekšā nebija aiztik­tas. Uz glīta plakāta māmiņa bija uzrakstījusi: "Aiz­tikt nedrīkst!"

No virtuves plūda mierinoša skaņa, kas rodas, kad mazgā traukus.

"Vai lai stāstu māmiņai par to, kas dzīvo zem vir­tuves skapīša?" viņš domāja. "Varbūt ne…" Tad trol­lītis Mumins prātoja, vai viņam nepaslimot vēl maz­liet, lai viņu aprūpē. Bet tad viņam likās, ka daudz interesantāk būtu rūpēties par māmiņu. Tāpēc viņš izgāja virtuvē un teica:

-   Nāc, es parādīšu tev sniegu.

Māmiņa tūdaļ pārstāja mazgāt, un viņi izgāja saulē.

-    Nu jau nekas daudz nav palicis, - trollītis Mu­mins skaidroja. - Bet tev vajadzēja redzēt pagājušo ziemu! Visa māja kupenās! Sniegā varēja iegrimt līdz

pašam purniņam! Saproti, sniegs krīt no debesīm kā mazas, mazītiņas aukstas zvaigznītes, un tur augšā, melnumā, karājas un vējojas zili un zaļi aizkari.

-   Tik skaisti! - māmiņa iesaucās.

-   Jā, un vēl pa sniegu var braukt, - trollītis Mumins turpināja. - To sauc par slēpošanu. Tu tikai traucies taisni lejā - kā zibens - lielā sniega mākonī un, ja nepaskatīsies uz augšu, tad vari vēl nosisties!

-    Ko tu saki! - māmiņa brīnījās. - Vai tam nolū­kam lieto paplātes?

-    Nē, tās labāk der uz ledus, - viņas dēls nomur­mināja un jutās aizvainots.

-    Nu padomā, nu padomā, - trollīša Mumina mā­miņa sacīja, saulē samiegusi acis. - Dzīve tomēr ir noburta. Tu dzīvo un domā, ka sudraba paplāti var

izmantot tikai vienam nolūkam, bet izrādās, ka tā daudz labāk der kaut kam citam. Un visi saka: "Ne­vajag vārīt tik daudz ievārījuma," - un te, kur bijis, kur ne, viss tiek apēsts!

Trollītis Mumins nosarka. - Vai Mija pastāstīja… - viņš ievaicājās.

- Protams, - māmiņa sacīja. - Paldies Dievam, ka tu parūpējies par ciemiņiem, lai man nevajadzētu kaunēties. Un vai zini, bez tik daudziem paklājiem un visādiem sīkumiem mājās ir vairāk gaisa. Turklāt nevajag tik bieži uzkopt.

Trollīša Mumina māmiņa paņēma nedaudz sniega un iztaisīja sniega piku. Viņa svieda to neveikli, kā jau māmiņas mēdz sviest, un pika ar plaukšķi nokrita zemē netālu no viņiem.

-   Nekas nesanāk, - māmiņa sacīja un iesmējās. - Pat Inks būtu aizsviedis to tālāk.

-   Māmiņ, es tevi tik šausmīgi mīlu, - trollītis Mu­mins sacīja.

Lēnām viņi gāja lejā uz tiltu, bet pasts vēl nebija pienācis. Vakara saule meta ielejā garas ēnas, un viss bija mierīgs un brīnišķīgi kluss. Apsēdusies uz tilta margām, māmiņa sacīja:

- Un nu es beidzot gribu dzirdēt mazliet vairāk par mūsu senci!

Nākamajā rītā vienā brīdī pamodās visa ģimene. Tā pamodās tieši tad, kad, pavasarim atnākot, vajadzēja pamosties - no priecīgas un spalgas leijerkastes.

Tū-tikija ar savu uz āru izvērsto debeszilo cepurīti galvā stāvēja palāsēs un grieza leijerkasti, un debe­sis bija tikpat zilas kā cepurīte, un saule atmirdzēja leijerkastes sudraba apkalumos.

Blakus Tū-tikijai sēdēja mazā Mija, pa pusei lepna, pa pusei nokaunējusies, jo ar savām ķepiņām viņa bija pūlējusies salabot kafijas siltumturi un ar smiltīm noberzusi sudraba paplāti. Nevienai lietai tas par labu nebija nācis, bet var jau būt, ka nodoms ir svarīgāks par iznākumu.

Attālāk pa nogāzi nāca samiegojusies Bumbulīte, vilkdama salona grīdsegu, kurā viņa visu ziemu bija nogulējusi. Šodien pavasaris bija nolēmis būt nevis poētisks, bet dzīvespriecīgs. Tas bija uzsviedis gaisā daudz mazu, nekārtīgu spalvu mākoņu; tas bija no­slaucījis no jumta pēdējo sniegu, visur tas bija uzzī­mējis strautus un visā pilnībā spēlēja aprīli.

- Es esmu pamodusies! - gaidu pilna sauca Snorkes jaunkundze. Trollītis Mumins draudzīgi pieglauda savu purniņu pie viņas purniņa un sacīja: - Priecīgu

pavasari! - vienlaikus prātodams, vai viņš maz kād­reiz spēs viņai pastāstīt par ziemu tā, lai viņa sa­prastu.

Viņš redzēja, kā Snorkes jaunkundze aizskrien uz garderobi un izņem zaļo pavasara cepuri.

Trollītis Mumins redzēja, kā viņa tētis sparīgi vāc kopā anemometrus un lāpstu un iziet verandā.

Tū-tikija bez apstājas spēlēja leijerkasti, un ielejā ieplūda saules gaisma, it kā dabas spēki lūgtu piedo­šanu, ka tie bijuši tik nelaipni pret savām radībām.

"Šodien atnāks Susuriņš," trollītis Mumins domāja. "Šī ir gaužām piemērota diena mājās pārnākšanai."

Trollītis Mumins rāmi stāvēja verandā un redzēja savu ģimeni - pilnīgi pamodušos un līksmu kā aiz­vien - rosāmies tepat uzkalniņā.

Viņš uztvēra Tū-tikijas skatienu. Nospēlējusi valsi līdz galam, viņa sacīja: - Peldmāja tagad ir brīva!

- Es domāju, ka vienīgā, kas turpmāk var tajā dzīvot, ir Tū-tikija pati, - trollīša Mumina māmiņa

sacīja. - Un turklāt tāda peldmāja ir tikai mietpil­soņiem. Peldbikses tikpat labi var uzvilkt arī krast­malā.

-   Liels paldies, - Tū-tikija sacīja. - Par to es pado­māšu.

Tad viņa, turpinot griezt leijerkasti, devās tālāk ielejā, lai uzmodinātu visus pārējos guļošos ķiparus.

Bet Snorkes jaunkundze bija atradusi pirmo dros­mīgo krokusa asniņu. Tas bija izspraucis savu de- gunteli no siltā zemes pleķīša zem dienvidu loga un vēl nebija kļuvis pat zaļš.

-   Mēs uzliksim tam virsū glāzi, - Snorkes jaunkun­dze sacīja. - Tad tas pārcietīs arī nakti, kad ir auksts.

-   Nedari gan to, - trollītis Mumins ieteica. - Ļauj tam tikt galā saviem spēkiem. Es domāju: viņš norūdīsies, ja vajadzēs maķenīt papūlēties.

Piepeši trollītis Mumins jutās tik priecīgs, ka viņam vajadzēja palikt vienam. Viņš lēnītēm gāja uz malkas šķūnīti.

Un, kad neviens nevarēja viņu redzēt, viņš sāka skriet. Trollītis skrēja pa kūstošo sniegu, un saule sildīja viņam muguru, un viņš tikai skrēja, jo bija laimīgs un ne par ko nedomāja.

Trollītis Mumins aizskrēja līdz pašam liedagam, izskrēja uz steķiem un taisni cauri tukšajai, izvē­dinātajai peldmājai.

Pēc tam viņš apsēdās uz peldmājas kāpnēm, pie kurām viļņojās pavasarīgā jūra.

Tagad tik tikko varēja sadzirdēt leijerkasti, kas skanēja tālu prom ielejā.

Trollītis Mumins aizvēra acis un pūlējās atcerē­ties, kā bija toreiz, kad ledus saplūda kopā ar tumšo apvārsni.

Beigas

SATURS

PIRMĀ NODAĻA

 Aizputinātais salons………………………………………………………….. 5

OTRĀ NODAĻA

Apburtā peldmāja…………………………………………………………….. 13

TREŠĀ NODAĻA

Lielā spelgoņa…………………………………………………………………. 27

CETURTĀ NODAĻA

Noslēpumainie…………………………………………………………………. 47

PIEKTĀ NODAĻA

Vientuļie ciemiņi………………………………………………………………. 68

SESTĀ NODAĻA

Pirmais pavasaris………………………………………………………….. 103

paskaidrojumi

[1] anemometrs - aparāts, ar kuru mēra vēja ātrumu, bet dažās konstrukcijās arī tā virzienu. (Tulk. piez.)

[2] jūras putas - mīksts, blīvs ar nagu viegli ieskrāpējams minerāls pelēcīgi baltā vai baltā krāsā, ar iedzeltenu vai iesarkanu atspīdumu. (Tulk. piez.)

[3] sauljums (saulsargs) - stingri nostiepta audekla jumtiņš, kas paredzēts, lai mestu ēnu. (Tulk. piez.)

[4] uzrocis - sieviešu ziemas apģērba piederums (parasti no ka­žokādas), kurā iebāž rokas. (Tulk. piez.)

[5] evakuēts ezis ir tāds ezis, kas pret savu gribu ir aizvests prom no mājas un nav paguvis paņemt līdzi pat zobu suku. (Aut. piez.)

[6] ja lasītājs sāk raudāt, lai aši skatās 116. lpp. (Aut. piez.)