MAZIE TROLLI UN LIELIE PLŪDI

MAZIE TROLLI UN LIELIE PLŪDI

'7^ f

Vajadzēja būt jau krietni pēc pusdienas - reiz augusta beigās kad trollītis Mumins un viņa māmiņa nonāca lielā meža visdziļākajā vietā. Tur bija pilnīgs klusums un starp kokiem tik tumšs, it kā jau būtu iestājusies krēsla. Šur un tur auga milzu puķes, kas spīdēja pašas no savas gaismas - līdzīgi plīvojošām lampām un visdziļāk ēnās kustējās sīki zaļ- salti punktiņi.

-      Jāņtārpiņi, - sacija trollīša Mumina māmiņa, bet viņiem nebija laika apstāties, lai tuvāk uz tiem palūkotos. Proti, viņi bija devušies meklēt patīkamu un siltu vietu, kur varētu uzcelt māju un ielīst, pirms uznāk ziema. Troļļi Mumini it nemaz nepanes aukstumu, tālab mājai bija jābūt gatavai, vēlākais, oktobrī.

Tāpēc viņi gāja tālāk - aizvien dziļāk un dziļāk iekšā klusumā un tumsā. Pamazām trollītis Mumins sāka just bailes un čukstus vaicāja māmiņai, vai, pēc viņas domām, tur dziļumā esot kādi bīstami zvēri.

-     Diezin vai, - viņa atteica, - lai gan varbūt būs labāk,

ja mēs iesim maķenīt ātrāk. Bet es ceru, ka, atgadoties kaut kam bīstamam, mūs nepamanīs, jo mēs esam tik mazi.

Piepeši trollītis Mumins satvēra savu māmiņu cieši aiz rokas. - Skaties! - viņš sacya un bija tik nobyies, ka viņa aste saslējās stāvus gaisā. No koka stumbra ēnām uz viņiem stingi lūkojās divas acis. Iesākumā arī māmiņa no­bijās, bet tad nomierinoši teica: - Tas būs ļoti mazs zvē-

riņš. Pagaidi, es to apgaismošu. Redzi, tumsā viss izskatās daudz briesmigāk.

Un, noplūkusi vienu no lielajām puķu lapām, viņa iespīdināja to ēnā. Tad viņi ieraudzēja, ka tur patiešām tup ļoti mazs dzīvnieciņš, un tas izskatījās laipns un mazliet sabijies.

-    Redzi nu, - sacga trollīša Mumina māmiņa.

-    Kas jūs tādi esat? - mazais dzīvnieciņš jautāja.

-     Es esmu trollītis Mumins, - atbildēja trollītis, kas atkal bija paguvis tapt drošsirdīgs. - Un šī ir mana mā­miņa. Es ceru, ka mēs tevi neiztraucējām. - (Redzams, ka māmiņa ir iemācījusi viņam pieklājīgu izturēšanos.)

-     Neiztraucējāt, - mazais dzīvnieciņš sacīja. - Es sēdēju un jutos diezgan melanholisks, un ilgojos pēc sa­biedrības. Vai jūs ļoti steidzaties?

-     Jā, - atteica trollīša Mumina māmiņa. - Proti, mēs pašlaik meklējam labu, saulainu vietu, kur uzcelt māju. Varbūt tev ir vēlēšanās nākt mums līdzi?

-    Un kā vēl ir!- attrauca mazais dzīvnieciņš un pielē­ca pie viņiem. - Es apmaldījos un domāju, ka nekad vairs neredzēšu sauli!

Tā viņi visi trīs turpināja ceļu un paņēma līdzi lielu tulpi, ar ko apgaismot ta­ku. Bet ap viņiem arvien biezāka un biezāka sa­biezēja tumsa, puķes zem kokiem spīdēja vājāk, un beidzot apdzisa arī pašas pēdējās. Viņu

priekšā spīgoja melns ūdens klajums, un gaiss bija smags un auksts.

-      Brr, cik šausmīgi! - ieteicās mazais dzīvnieciņš. - Tas ir purvs. Tur es neuzdrošinos iet.

-     Kāpēc gan tā? - jautāja trollīša Mumina māmiņa.

-     Tur taču dzīvo Lielā Čūska, - ļoti zemā balsī sacīja mazais dzīvnieciņš, lūkodamies uz visām pusēm.

-      Ek, - trollītis Mumins novilka un gribēja izlikties drošsirdīgs. - Mēs esam tik mazi, ka nemaz neesam pama­nāmi. Kā tad mēs atradīsim saules gaismu, ja neuzdrīkstē­simies tikt pāri purvam? Nāc vien.

-     Varbūt mazu gabaliņu, - mazais dzīvnieciņš piekrita. - Bet esiet piesardzīgi. Uz jūsu atbildību!

Tā viņi pēc iespējas klusāk kāpa no viena ciņa uz otru. Melnās dūņas ap viņiem burbuļoja un čukstinājās, bet, kamēr spīdēja tulpe, viņi jutās droši. Vienu brīdi trollītis Mumins paslīdēja un gandrīz vai iekrita dūņās, bet mā­miņa viņu pēdējā brīdī satvēra.

- Mums tālāk jābrauc ar laivu, - viņa sacīja. - Tev taču gluži slapjas kājas. Tu noteikti apsaldēsies. - Tad viņa izņēma no savas somas pāri sausu zeķu trollītim un

uzcēla viņu un mazo dzīvnieciņu uz lielas ūdensrožu lapas. Visi tris iemērca astes ūdenī kā airus un stūrēja taisni pa purvu uz priekšu. Zem viņiem vīdēja tumšas būtnes, kas peldēja iekšā un ārā starp koku saknēm, tās plakšķinājās un nira, un viņiem klāt lavījās migla.

Piepeši mazais dzīvnieciņš ieteicās:

-    Tagad es gribu mājās!

-     Nebaidies, mazo dzīvnieciņ, - drebošu balsi sacya trollītis Mumins. - Mēs uzdziedāsim kaut ko priecīgu un…

To pašu acumirkli nodzisa viņa tulpe un kļuva pavisam tumšs. Un tumsā viņi izdzirda šņākoņu un juta, kā šūpojas ūdensrozes lapa.

-    Ātri, ātri, - sauca trollīša Mumina māmiņa. - Nāk Lielā Čūska.

Viņi iemērca astes dziļāk un airējās no visa spēka tā, ka ūdens mutuļoja lapas priekšgalā. Un viņi ieraudzēja Čūsku, kas peldēja viņiem nopakaļ. Čūska izskatījās ļauna, tās acis bija dzeltenas un nežēlīgas.

Viņi īrās no visa spēka, bet Čūska bija cieši viņiem uz

pēdām un jau atplēta savu muti ar gari šaudīgo mēli. Trollītis Mu­mins aizlika rokas acīm priekšā un kliedza:

- Māmiņ! - un gaidiga, ka viņu apēdīs.

Bet nekas nenotika. Tad viņš uzmanīgi palūkojās pa pirkstu starpu. Bya noticis kaut kas ļoti dīvains. Viņu tulpe atkal spīdēja - tā bija atvērusi sava kausa lapas, un to vidū stāvēja meitene ar dzidri ziliem matiem, kas sniedzās līdz papēžiem. Tulpe spīdēja arvien spēcīgāk. Čūska sāka mirkšķināt acis, un pēkšņi - nikni šņākdama - pagriezās un ieslīdēja dūņās.

Trollītis Mumins, vina māmiņa un mazais dzīvniecinš bija tik uzbudināti, ka labu brīdi neattapa ko teikt. Beidzot trollīša māmiņa svinīgi sacīja:

-       Lielu lielais paldies par palīdzību, daiļā dāma. - Un trollītis Mumins palocījās dziļāk nekā parasti, jo tik skaistu zilmatainu meiteni viņš redzēja pirmo reizi mūžā.

-     Vai jūs visu laiku dzīvojāt tulpē? - kautrīgi jautāja mazais dzīvniecinš.

-       Tās ir manas mājas, - viņa teica. - Tu vari saukt mani par Tulpīti.

Un tā viņi palēnām irās uz purva otru pusi. Tur bija cieši saaugušas papardes, un zem tām trollīša Mumina

māmiņa ierīkoja sūnās guļvietu. Trollītis Mumins gulēja gluži blakus māmiņai un klausījās varžu korī purvā. Nakts bija pilna drūmām un ērmotām skaņām, un pagāja krietns brīdis, iekams viņš aizmiga.

Nākošā rītā Tulpīte gāja viņiem pa priekšu, un viņas zilie mati mirdzēja kā visgaišākā dienasgaismas spuldze.

Ceļš kļuva arvien kraujāks, un beidzot kalns pacēlās tik stāvs, tik augsts, ka viņi neredzēja tā virsotni.

-     Tur augšā gan laikam ir saules gaisma, - ilgu pilns sacya mazais dzīvnieciņš. - Man tik nešpetni salst.

-    Man ari, - ieteicās trollītis Mumins. Un nošķaudījās.

-    Vai es neteicu? - viņa māmiņa ierunājās. - Tagad tu esi apsaldējies. Esi tik labs un apsēdies, kamēr es sakuršu ugunskuru.

Un, savākusi milzigu kaudzi sausu zaru, viņa aizdedzināja to ar dzirksteli no Tulpītes zilajiem matiem. Viņi visi četri sēdēja un raudzījās ugunī, kamēr trollīša Mumina māmiņa stāstīja viņiem dažādus atgadījumus. Viņa stās­tīja par to, kā bya viņas bērnībā, kad troļļiem Muminiem nevaja­dzēja lauzties cauri šausmīgiem mežiem un iet pa purviem, lai atrastu mājokli.

Tais laikos viņi visi kopā ar mājas troļļiem dzīvoja pie cilvē­kiem, lielākotiesu aiz viņu podi­ņu krāsnīm. > ,

- Dažs labs no mums noteikti vēl tagad tur mājo, - sacīja trollī­ša Mumina māmiņa. - Protams, tais mājās, kur cilvēkiem jopro­jām ir podiņu krāsnis. Bet ar centrālapkuri ap­sildītās mājās mēs nejū­tamies labi.

-      Vai cilvēki zināja, ka mēs tur dzīvojam? - jautāja trollītis Mumins.

-     Dažs labs zināja, - māmiņa atbildēja. - Dažreiz pakausī viņi sajuta mūs vai­rāk kā auksta vēja pūsmu - kad bya vientuļi.

-     Pastāsti kaut ko par tēti, - lūdza trollītis Mumins.

-     Tas bija neparasts trollītis Mumins, - viņa māmiņa domīga un skumja atteica. - Viņš allaž gribēja pārcelties - no vienas podiņu krāsns uz otru. Nekur viņš nejutās labi. Un tad viņš pazuda - devās prom kopā ar baltajiem zal­kšiem, tiem klejotājiem.

-      Kas tie ir par ļautiņiem? - jautāja mazais dzīvnieciņš.

-     Tādi kā mazi trollu dzīvniecini, - trollīša Mumina māmiņa skaidroja. - Pa lielākai daļai viņi ir neredzami. Dažreiz viņi dzīvo zem cilvēku mājokļu grīdas un, kad vakaros ir kluss, var dzirdēt tos tipinām. Bet lielākoties viņi klejo apkārt pa pasauli, nekur nepiestāj un ne par ko neliekas zinis. Nekad nevar pateikt, vai baltais zalktis ir priecīgs vai dusmīgs, noskumis vai pārsteigts. Es esmu pārliecināta, ka tam it nemaz nav jūtu.

-      Un vai tētis tagad ir pārvērties par balto zalkti? - jautāja trollītis Mumins.

-     Nē, protams, ka nav! - viņa māmiņa atteica. - Tu taču vari saprast, ka tie tikai aizmānīja viņu sev līdzi.

-     Padomāja nu vienā jaukā dienā mēs viņu satiekam! - Tulpīte ieteicās. - Tad taču viņš būs priecīgs?

-      Noteikti, - atbildēja trollīša Mumina māmiņa. - Bet mēs jau viņu nesatiksim. - Un viņa ieraudā­jās. Izklausījās tik skumīgi, ka visi sāka šņukstēt, un, kamēr viņi rau­dāja, viņiem iešāvās prātā arī citas skumīgas lietas, un viņi raudāja vēl gaužāk. Tulpītes mati izbāla no bē­dām un kļuva pavisam nespodri. Kad viņi tā bya ņēmušies labu brīdi, viņi izdzirda svešu balsi sakām:

-    Kojās tur lejā kaucat?

Viņi spēji pārtrauca raudāšanu un lūkojās uz visām pusēm, bet nevarēja ieraudzīt to, kas runā ar viņiem.

To pašu mirkli gar kalna sienu nolaidās virvju kāpnes. Pašā klints augšā kāds vecs kungs bija izbāzis galvu pa durvīm.

-    Nu? - viņš sauca.

-     Piedodiet, - sac\ja Tulpīte un pakniksēja. - Bet saprotiet, mans kungs, ka viss patiešām ir ļoti bē­dīgi. Ir pazudis trollīša Mumina tētis, un mums salst, un mēs neva­ram tikt pāri šim kalnam, lai atrastu sauli, un mums nav kur dzivot.

-     Ak tā, - novilka vecais kungs,

- tad jau jūs varat uznākt augšā pie manis. Mana saule ir visjaukākā saule - tādu jūs pat sapņos nebūsit redzējuši.

Bija diezgan grūti kāpt augšā pa virvju kāpnēm, īpaši trollītim un viņa māmiņai, jo viņiem bya tik īsas kājiņas.

-     Tagad jums jānoslauka kājas, - sacya vecais kungs un pēc rāpšanās uzvilka kāpnes. Tad viņš ļoti kārtīgi aiz­taisīja durvis, lai iekšā neiešmauktu nekas draudīgs. Itin visi uzkāpa uz slīdošām kāpnēm, kas kopā ar viņiem ieslī­dēja tieši kalnā.

-     Vai jūs esat pārliecināti, ka uz šo kungu var paļau­ties? - čukstēja mazais dzīvnieciņš. - Ievērojiet, ka tas ir uz jūsu atbildību! - Un viņš sarāvās cik vien iespējams maziņš un aizslēpās aiz trollīša Mumina māmiņas. Tad viņiem pretim atspidēja dzidra gaisma - un kāpnes ieslī­dēja taisni brīnišķīgā ainavā. Koki dzirkstēja no krāsu spo­žuma un bija pilni augļu un ziedu, kādus viņi vēl nekad nebija redzējuši, un zem tiem zālē gulēja mirdzoši balti sniega plankumi.

-     Hei! - iesaucās trollitis Mumins un pieskrēja klāt, lai savīkstītu sniega piku.

-Uzmanies, tas ir auksts! - sauca vina māmiņa. Bet, iebraucis rokas sniega, viņš manīja, ka tas gan nebija nekāds sniegs, bet saldējums. Un zaļā zāle, kas šņirkstēja viņam zem kājām, bija no smalkas cukura vates. Krustu šķērsu pār pļavām, putodami un čalodami pa zelta smil­tīm, tecēja visādu krāsu strautiņi.

-      Zaļa limonāde! - iesaucās mazais dzīvnieciņš, kas bya noliecies padzerties. - Tas nemaz nav ūdens, tā ir limonāde!

Trollīša Mumina māmiņa piegāja klāt gluži baltam strautiņam, jo viņai allaž bija garšojis piens. (Tas garšo vairumam troļļu Muminu, kad tie kļūst mazliet vecāki.) Tulpite skraidīja no viena koka pie otra, plūkdama pilnu klēpi ar šokolādes gabaliņiem un karamelēm, un, tiklīdz viņa bya noplūkusi vienu no spīdošajiem augļiem, tā vietā tūdaļ izauga jauns. Viņi aizmirsa savas raizes un tik skrēja dziļāk un dziļāk apburtajā dārzā. Vecais kungs lēnām nāca nopakaļ un izskatījās ļoti apmierināts, redzēdams ciemiņu pārsteigumu un apbrinu.

-     Visu to es pats esmu pagatavojis, - viņš sacīja. - Ari sauli!

Un, palūkojušies uz sauli, viņi pamanya, ka tā patie-

šām nav īsta saule, bet gan liela lampa ar zelta papīra bārkstīm.

-     Ak tā, - mazais dzīvnieciņš vīlies noteica, - es do­māju, ka tā ir īsta saule. Nu es manu, ka viņa spīd nedaudz savādi.

-     Jā, labāku es viņu nevarēju iztaisīt, - vecais kungs aizvainots sacīja. - Bet ar dārzu jūs taču esat apmierināti?

-     Jā, kā tad, - attrauca trollītis Mumins, kas tieši to­brīd ēda sīkos akmentiņus. (Tie gan bija no marcipāna.)

-     Ja jums ir vēlēšanās šeit palikt, es uzcelšu jums dzī­vošanai mājiņu no sasmalcinātām mandelēm, - ierosināja vecais kungs. - Man dažreiz, te vienam pašam dzīvojot, top mazliet garlaicīgi.

-     Tas būtu ļoti laipni, - atteica trollīša Mumina mā­miņa. - Bet, neņemiet ļaunā, mums jādodas tālāk. Proti, mēs bļjām nodomājuši uzcelt sev māju īstā saules gaismā.

-     Nē, paliksim! - sauca trollītis Mumins, mazais dzīv­nieciņš un Tulpīte.

-     Jā, jā, bērni, - teica trollīša māmiņa. - Tad jau re­dzēsim. - Un viņa nolikās gulēt zem šokolādes krūma.

Kad māmiņa pamodās, viņa izdzirda stipras vaimanas un tūdaļ saprata, ka viņas trollitim Muminam sāp vēders. (Troļļiem Muminiera tā gadās ļoti ātri.) Tas bija kļuvis glu­ži apaļš no tā, ko apēdis, un tas briesmīgi sāpēja. Viņam līdzās sēdēja mazais dzīvnieciņš, kam sāpēja zobi no kara­meļu ēšanas, un tas žēlojās vēl gaužāk. Trollīša Mumina māmiņa nebārās, bet gan izņēma no savas somas divus pulverīšus un iedeva katram pa vienam, un pēc tam apvai­cājās vecajam kungam, vai tam nebūtu kāds baseins ar gardu, siltu putru.

-    Nē, par nožēlošanu nav vis, - viņš atbildēja. - Bet ir viens baseins ar putukrējumu un viens ar marmelādi.

-     Hm, - novilka trollīša māmiņa. - Jūs taču pats re­dzat, ka viņiem nepieciešams kārtīgs, silts ēdiens. Kur ir Tulpite?

-    Viņa saka, ka nevarot gulēt, ja saule nekad nenoriet, - sacīja vecais kungs un izskatījās bēdīgs. - Patiešām skun\ji, ka jums te nepatīk.

-      Mēs atnāksim citu reizi, - trollīša Mumina māmiņa viņu mierināja. - Bet nu gan man jāraugās, lai mēs atkal tiekam svaigā gaisā.

Un viņa paņēma trollīti Muminu pie vienas rokas un mazo dzīvnieciņu pie otras un uzsauca Tulpītei.

-     Varbūt būs ērtāk, ja jūs brauksiet ar šļūcošo aug- šup-lejup lenti, - vecais kungs pieklājīgi sac\ja. - Tā iet

šķērsām cauri kalnam un iznāk ārā saulē.

-     Ja, pateicamies, - sacīja trollīša Mumina māmiņa, - nu tad ardievu.

-      Nu tad ardievu, - sacija Tulpīte. (Trollītis Mumins un mazais dzīvnieciņš nevarēja pasacīt nekā, jo viņi jutās tik nelādzīgi.)

-    Nav par ko, - atteica vecais kungs.

Un vini reibinošā ātrumā brauca cauri visam kalnam.

Tikuši ārā otrā pusē, viņi bija gluži apjukuši un labu bridi sēdēja zemē, kamēr atguvās. Pēc tam viņi palūkojās vis­apkārt.

Viņu priekšā pletās okeāns un mirguļoja saulē.

-    Es gribu peldēties! - iesaucās trollītis Mumins, jo nu viņš atkal jutās labi.

-     Es ari! - sacīja mazais dzīvnieciņš, un viņi ieskrēja tieši saules starā, kas rotājās uz ūdens.

Tulpite uzsēja matus, lai tie neno- dzistu, un, ļoti piesardzīgi brizdama ūdeni, sekoja viņiem.

-    Brr, cik auksts, - viņa teica.

-                Nedzivojiet ūdenī pārāk ilgi, - uzsauca trollīša Mumina māmiņa un nogūlās sauļoties, jo viņa joprojām bija diezgan nogurusi.

Te, kur bijis, kur ne, pa smiltīm klaiņodams, nāca skudru lauva. Viņš izskatījās ļoti dusmīgs un teica:

-    Šī ir mana krastmala! Jums jāiet prom!

-     To mēs nedarīsim vis, - atteica trollīša Mumina māmiņa.

-    Kad tā, tad tā! - Un skudru lauva sāka šķiest viņai acīs smiltis, viņš spārdīja un skrāpēja smiltis, līdz māmiņa vairs nenieka nespēja saredzēt. Lauva nāca arvien tuvāk un tuvāk un piepeši sāka rakties iekšā smiltīs, padarīdams bedri ap sevi dziļāku un dziļāku. Visbeidzot saredzamas bya tikai acis bedres dibenā, un visu laiku viņš turpināja sviest smiltis trollīša Mumina māmiņai. Viņa bya sākusi slīdēt iekšā bedrē un izmisīgi pūlējās tikt no tās ārā.

- Paligā, paligā! - viņa, spļaudama smiltis, sauca. - Glābiet mani!

Trollītis Mumins, vinu iz- dzirdis, drāzās ārā no ūdens. Viņam laimējās satvert mā­

miņās ausis, un viņš vilka un pūlējās no visa spēka, lamā­dams skudru lauvu. Mazais dzīvnieciņš un Tulpīte ari pienāca palīgā, līdz beidzot viņiem laimējās izvilkt trollīša Mumina māmiņu pāri bedres malai, un viņa bija glābta. (Aiz tīra pārbiļa skudru lauva tik turpināja rakties, un neviens nezina, vai viņš jelkad atrada ceļu atpakaļ.) Pa­gāja labs bridis, iekams viņi dabūja smiltis ārā no acīm un paguva mazliet nomierināties. Bet nu viņiem bija zudusi jebkura vēlēšanās peldēties, toties viņi turpināja iet gar jūras krastu, lai sameklētu laivu. Saule jau taisījās uz rietu, un aiz apvāršņa savācās melni, draudīgi mākoņi. Izskatījās, ka būs vētra. Pēkšņi viņi tālāk krastmalā ierau­dzīja kaut ko kustamies. Tās bija bālas būtnes, pulku pul­kiem, kas pašlaik stūma ūdenī buru laivu. Trollīša Mumina māmiņa tos ilgi pētīja, tad skaļi iesaucās:

-    Tie ir klejotāji! Tie ir baltie zalkši! - un metās skriet, ko kājas nes, pie viņiem. Kad tur nokļuva trollītis Mumins, mazais dzivnieciņš un Tulpite, trolliša māmiņa stāvēja balto zalkšu ielenkta (kas sniedzās viņai tikai līdz viduk­lim) un runāja un jautāja, un vēcinājās rokām, un bija gaužām satraukta. Reizi pa reizei viņa apvaicājās, vai tie patiešām nav redzējuši trolliša Mumina tēti, bet baltie zal­kši, tikai bridi palūkojušies uz viņu ar savām apaļajām, bezkrāsainam acim, turpināja stumt laivu ūdeni.

-     Ak! - trolliša māmiņa iesaucās. - Es taču steigā aizmirsu, ka tie nespēj ne runāt, ne dzirdēt!

Un viņa smiltīs uzzīmēja skaistu trollīti Muminu un uzvilka blakus lielu jautājuma zīmi. Bet baltie zalkši neli­kās par viņu ne zinis, viņi bija iestūmuši laivu ūdenī un vilka zēģeles. (Ir iespējams, ka tie it nemaz nesaprata, ko māmiņa domāja, jo baltie zalkši ir ļoti dumji.)

Melnais mākoņu valnis nu bija pakāpies augstāk virs apvāršņa, un jūrā sāka celties viļņi.

-    Nebūs cita padoma, kā vien mums doties līdzi, - bei­dzot sacīja trolliša māmiņa. - Krastmala izskatās drūma

un izmirusi, un man nav vēlēšanās sastapt vēl vienu skud­ru lauvu. Bērni, Ieciet laivā!

-     Jā, bet es par to neatbildu, - nomurmināja mazais dzīvnieciņš, tomēr viņš iekāpa laivā pēc tam, kad pārējie bya sakāpuši. Laiva devās jūrā ar vienu balto zalkti pie stūres. Debesis satumsa aizvien vairāk, viļņu galotnes bal- tojās, un tālumā rūca pērkons. Tulpītes plīvojošie mati spīdēja ļoti vāji.

-    Nu man atkal ir bail, - sacīja mazais dzīvnieciņš. - Es gandrīz vai sāku nožēlot, ka devos jums līdzi.

-     Ek, - novilka trollītis Mumins, bet tad viņam zuda

vēlēšanās vēl kaut ko teikt - un viņš nolīda blakus savai mamiņai. Laiku pa laikam parādījās kāds vilnis, kas bija lielāks par citiem un Šlācās pāri laivas priekšgalam. Laiva trakā ātrumā burvja uz priekšu ar piepūstām burām. Daž­brīd uz viļņu muguras viņi redzēja garām aizdejojam nāru, dažbrīd pavīdēja bars jūras trollīšu. Pērkons ducināja stip­rāk, un krustu šķērsu debesīs plaiksnījās zibeņi.

-   Tagad man ir ari jūras slimība, - sacīja mazais dzīv­niecinš, un viņš izvēmās, trollīša Mumina māmiņai turot

) ' i ' >

viņa galvu. Saule jau sen bija norietējusi, bet zibeņu atblāzmā viņi pamanīja jūras trollīti, kas visu laiku centās turēties blakus laivai.

-   Sveiks! - caur vētru sauca trollītis Mumins, lai parā­dītu, ka viņš nav nobijies.

-    Sveiks, sveiks! - attrauca jūras trollītis. - Tu izska­ties pēc tāda, kas varētu būt mums radinieks.

-    Tas gan būtu patīkami, - trollītis Mumins pieklājīgi sauca. (Bet viņš gan laikam domāja, ka viņi ir ļoti attāli radi, jo troļļi Mumini ir daudz smalkākas šķiras nekā jūras trolli.)

-    Lec iekšā laivā, - Tulpite uzsauca jūras trollītim, - citādi tu netiksi līdzi!

Pārlēcis pāri laivas malai, jūras trollītis nopurināja ūde­ni kā suns.

-    Jauks laiciņš, - viņš sa- c~ya. - Kurp jūs dodaties?

-    Vienalga, kurp, ka tik mēs tiekam krastā, - vaima­nāja mazais dzīvnieciņš, un viņa seja bija kļuvusi pilnīgi zaļa no jūras slimības.

-    Tādā gadījumā būs labāk, ja es kādu laiku stūrēšu, - noteica jūras trollītis. - Pēc šāda kursa jūs iebrauksiet tieši okeānā.

Un viņš pabīdīja nost balto zalkti, kas sēdēja un stū­rēja, un ļāva, lai laiva pagriežas ar vanšu palīdzību. Bija savādi, cik labu tiesu naigāk tagadiņ slīdēja laiva, kad t*yā bija jūras trollītis. Laiva dancoja uz priekšu, un dažubrīd tā augstu palēcās virs viļņu galotnēm.

Mazais dzīvnieciņš palika arvien priecīgāks, un trol­lītis Mumins kliedza no sajūsmas. Vienīgi baltie zalkši sēdēja un vienaldzīgi, stingi raudzījās uz apvārsni. Viņi ne par ko nelikās zinis, kā vien par to, lai brauktu uz priekšu no vienas svešas vietas uz otru.

-     Es zinu kādu jauku ostu, - sacīja jūras trollītis. - Bet ieeja ostā ir tik šaura, ka vienīgi tik pašapzinīgi jūrnieki kā es var tikt ar to galā. - Viņš skaļi iesmējās un ļāva lai­vai spēcīgi palēkties virs viļņiem. Tad zibeņošanas brīžos viņi ieraudzīja no jūras paceļamies zemi. Trollīša Mumina māmiņa domāja, ka tā ir mežonīga un drūma zeme.

-    Vai tur ir kaut kas ko ēst? - viņa jautāja.

-     Tur ir itin viss, - atbildēja jūras trollītis. - Saturie­ties nu, jo tagad es burāšu tieši ostā!

To pašu acumirkli laiva iedrāzās melnā plaisā, kur starp milzu augstām kalnu sienām kauca vētra. Jūra pu­toja balta pret klintīm, un izskatījās, it kā laiva mestos tām tieši virsū. Bet tā viegli kā putns ielidoja lielā ostā, kur caurspīdīgais ūdens bya tik mierīgs un zaļš kā lagūnā.

-      Paldies Dievam, - noteica trollīša Mumina māmiņa, jo viņa tā isti nebija ticējusi jūras trollitim. - Šeit taču izskatās jauki.

-    Viss atkarīgs no tā, kā to uzņem, - sacīja jūras trollī- tis. - Man gan vairāk patīk, kad plosās vētra. Es labāk do­šos atkal turp, iekams viļņi nav samazinājušies. - Un viņš, apmetis kūleni ūdenī, prom bija.

Ieraudzījuši savā priekšā nepazīstamo zemi, baltie zalkši kļuva rosīgi, daži sāka satīt sašļukušās buras, citi izvilka airus un dedzīgi airēja uz zaļo, ziedošo krastu. Lai­va piestāja pie pļavas, kurā ziedēja savvaļas puķes, un trollitis Mumins izlēca krastā ar tauvu rokās.

-     Paklanies un pateicies baltgjiem zalkšiem par brau­cienu, - sac\ja trollīša Mumina māmiņa. Un trollitis Mu­mins dziļi paklanījās, un mazais dzīvnieciņš pateicīgi pavēcināja asti.

-     Sirsnīgi pateicamies, - sacya trollīša Mumina mā­miņa un Tulpīte, un abas kniksēja vai līdz zemei. Bet, kad viņi visi pacēla acis, baltie zalkši jau bya prom.

-    Tie laikam iztaisījās neredzami, - sacya mazais dzīv­nieciņš. - Savādi ļaudis.

; >

Tā viņi visi četri devās cauri puķēm. Jau lēca saule, un rasa spīdēja un mirguļoja.

-     Te es vēlētos dzīvot, - sacīja Tulpīte. - Šīs puķes ir vēl skaistākas par manu veco tulpi. Turklāt mani mati ne­kad īsti nesaskanēja ar tās krāsu.

-    Skatieties, mājiņa no īsta zelta! - mazais dzīvnieciņš piepeši iesaucās un parādīja.

Pļavas vidū stāvēja tornis, kura garajā logu rindā spo­guļojās saule. Augšējais stāvs bija no tīra stikla, un tur kā liesmojošs sarkans zelts mirdzēja saule.

-     Diez, kas tur dzīvo, - prātoja trollīša Mumina mā­miņa. - Varbūt vēl ir par agru tos modināt.

-     Bet es esmu tik briesmīgi izsalcis, - sacļja trollitis Mumins.

-     Mēs ari, - teica mazais dzivnieciņš un Tulpīte, un viņi visi raudzījās uz trollīša Mumina māmiņu.

-     Nu, ko lai dara, - viņa noteica un, piegājusi pie tor­ņa, pieklauvēja. Pēc maza brītiņa vārtos atvērās lūciņa un ārā palūkojās zēns pilnīgi sarkaniem matiem.

-    Vai jūs esat cietuši kuģa avārijā? - viņš vaicāja.

-     Gandrīz, - atteica trolliša māmiņa. - Bet izsalkuši mēs esam pavisam noteikti.

Tad zēns atvēra durvis līdz galam vaļā un sacīja: "Lūdzu!" Un, ieraudzgis Tulpīti, viņš dziļi palocījās, jo tik skaisti zilus matus viņš nekad nebija redzējis. Un Tulpīte kniksēja tikpat dziļi, jo viņai likās, ka zēna sarkanie mati ir pavisam apburoši. Tad viņi visi pa vītņu kāpnēm gāja aiz viņa līdz pašam augšējam stikla torņa stāvam, no kurienes varēja pārredzēt jūru uz visām pusēm. Torņistabas vidū stāvēja galds ar milzīgu trauku, pilnu ar kūpošu jūras pu­diņu.

-    Vai tiešam tas ir priekš mums? - jautāja trolliša mā­miņā.

-      Protams, - zēns atbildēja. - Kad jūrā ir vētra, es vērigi skatos, un visi, kas izglābjas manā ostā, tiek pacie­nāti ar jūras pudiņu. Tā tas vienmēr ir noticis.

Tad viņi sasēdās ap apaļo galdu, un pēc ļoti īsa brīža šķīvis bija tukšs. (Mazais dzīvnieciņš, kas dažreiz nemā-

cēja tā īsti uzvesties, paņēma trauku zem galda un izlai­zīja to pavisam tiru.)

-    Ārkārtīgi daudz paldiesu, - sac\ja trollīša māmiņa. - Es domāju, ka būs jau laikam liela tiesa tādu, kurus tu te augšā esi cienājis ar jūras pudiņu.

-    Kā tad, - zēns atteica, - ļaudis no visām pasaules malām. Susuriņus, jūras spokus, sīkos ķiparus un lielus ļaudis, snorkes un murmuļus. Ari dažu labu jūras grunduli.

-     Tu taču gadījuma pēc nebūsi redzējis kādus troļļus Muminus? - jautāja trollīša Mumina māmiņa, un viņa bija tik uztraukta, ka balss ietrīcējās.

-    Vienu es redzēju, - atteica zēns. - Tas bija pagājušo pirmdien pēc ciklona.

-     Tas diez vai būs tētis, - iesaucās trollitis Mumins. - Vai viņam nebija paraduma bāzt asti kabatā?

-     Jā, to viņš patiesi dar\ja, - zēns piekrita. - To es pa­visam noteikti atminos, jo tas izskatījās tik jocīgi.

Tad trollitis Mumins un viņa māmiņa kļuva tik prie­cīgi, ka krita viens otra skavās, un mazais dzīvnieciņš lēkāja un sauca urravas.

-     Uz kurieni viņš devās? - jautāja trollīša māmiņa. - Vai viņš teica ko īpašu? Kur viņš ir? Kā viņš jutās?

-     Lieliski, - zēns atteica. - Viņš devās uz dienvidiem.

-                                                                        Tad mums tūlīt jādodas viņam pakaļ, - sacīja trollīša Mumina mā­miņa. - Varbūt mēs viņu panāksim. Pasteidzieties, bērni. Kur mana so­ma? - Un viņa tā traucās lejup pa vītņu kāpnēm, ka pārē­jie tik tikko paguva tikt līdzi.

-      Pagaidiet! - zēns sauca. - Pagaidiet mirkli! - Viņš notvēra tos vārtos.

-      Tev mums jāpiedod, ka mēs kārtīgi nepateicām ardievas, - sacīja trollīša Mumina māmiņa, kas stāvēja un aiz nepacietības lēkāja. - Bet tu taču saproti…

-     Ne jau tas, - zēns teica, un viņa seja bļja tikpat sar­kana kā mati. - Es tikai domāju - es gribēju teikt, vai var­būt iespējams…

-    Nu, klāj vaļā, - trollīša Mumina māmiņa mudināja.

-     Tulpīt, - zēns saņēmās. - Skaistā Tulpīt, varbūt tev būs patika palikt pie manis?

-     Ļoti labprāt, - Tulpīte uzreiz atbildēja un izskatījās priecīga. - Visu laiku sēdēdama augšā, es domāju, cik labi būtu, ja tavā stikla tornī mani mati spīdētu priekš jūras braucējiem. Un man ļoti labi padodas gatavot jūras pu­diņu.

>

Bet tad viņa kļuva tāda kā bažīga un palūkojās uz trol­līša Mumina māmiņu. - Protams, es šausmigi labprāt vēlē­tos jums palīdzēt meklēt arī… - viņa teica.

-    Ak, gan jau mēs tiksim galā, - atteica trollīša Mumi-

na māmiņa. - Mēs jums abiem atsutī- sim vēstules un pastāstīsim, kā mums gāja.

Tad uz ardievam viņi cits citu ap­skāva un trollitis Mumins kopā ar savu māmiņu un mazo dzivnieciņu turpināja ceļu uz djenvidiem. Visu dienu viņi gāja cauri ziedošai ainavai, kuru trol­litis Mumins labprāt būtu vēlējies izpē­tīt pats uz savu roku. Bet viņa māmiņa steidzās un nelāva viņam kavēties.

-     Vai jūs jebkad esat redzējuši tik savādu koku? - jautāja mazais dzīvnie­ciņš. - Ar tik drausmīgi garu stumbru un tad augšā, galotnē, tikai pavisam mazu slotu? Pēc manām domām, tas izskatās muļķīgi.

-     Tu pats esi muļķis, - sacya trol- līša Mumina māmiņa, jo viņa bija ner­voza. - Starp citu, tās ir palmas, un tās vienmēr tādas izskatās.

-     Man vienalga, - sacīja mazais dzīvnieciņš un bya aizvainots.

Jau priekšpusdienā bija ļoti karsts. Augi visapkārt bija noļekuši, un saule spīdēja ar baisi sarkanu gaismu. Lai gan troļļi Mumini stipri sajūsminās par siltumu, viņi jutās diezgan gurdeni un labprāt būtu atpūtušies zem kāda no

lielajiem kaktusiem, kas auga visapkārt. Bet trollīša Mumina māmiņa nebija pierunājama apstāties, iekams viņi nebūs atraduši kādas pēdas no tēta. Lai gan sāka jau krēslot, viņi turpināja iet uz dienvidiem. Piepeši mazais dzīvnieciņš apstājās un ieklausījās.

- Kas ap mums zaglīgi staigā? - viņš jautāja.

Un nu viņi izdzirda čukstus un čaboņu lapās.

-     Tas tikai lietus, - sacija trollīša Mumina māmiņa. - Tagad mums tomēr būs jālien zem kaktusiem.

Lija visu nakti, un no rīta lietus tiri vai gāza. Kad viņi palūkojās no kaktusa apakšas, viss bija pelēks un melan­holisks.

-     Neko nevar darit, mums tomēr jādodas tālāk, - sa- cija trollīša Mumina māmiņa. - Bet jūs dabūsiet kaut ko tādu, ko es jums pataupīju līdz brīdim, kad tas patiešām būs vajadzīgs. - Un viņa izvilka no savas somas lielu šoko­lādes tāfeli. To viņa bya paņēmusi līdzi no vecā kunga brī­nišķīgā dārza. Pārlauzusi to uz pusēm, viņa iedeva katram pa gabalam.

-   Vai tu pati neēdīsi? - trollitis Mumins vaicāja.

-    Nē, - māmiņa atteica. - Man negaršo šokolāde.

Tā viņi lietusgāzē klida tālāk visu dienu un vēl arī nākamo. Vienīgais ēdamais, ko viņi atrada, bija dažas izmirkušas jamsa saknes un nedaudz vīģu. Trešajā dienā lija stiprāk nekā jebkad - un ikviena sika urdziņa bija pārvērtusies par putojošu upi. Tikt uz priekšu nācās aiz­vien grūtāk, ūdens nemitīgi cēlās, un beidzot viņiem vaja­dzēja uzrāpties nelielā kalnā, lai straume viņus neaizrautu sev līdzi. Tur viņi sēdēja un raudzījās, kā krācošie virpuļi aizvien tuvojās, un viņi juta, ka saaukstēsies. Visapkārt peldēja mēbeles, mājas un lieli koki, ko plūdi bya aizrā­vuši sev līdzi.

-     Es domāju, ka vēlos atkal atgriezties mājās! - sacīja mazais dzīvnieciņš, bet neviens viņu nedzirdēja. Pārējie bya ieraudzijuši kaut ko, kas dancodams un virpuļodams tuvojās pa ūdeni.

-     Viņi ir cietuši kuģa avārijā! - iesaucās trollitis Mu­mins. - Vesela ģimene! Māmiņ, mums viņi jāizglābj!

Viņiem pretim līgojās polsterēts atzveltnes krēsls, daž­brīd tas ieķērās koka zaros, bet straume to atrāva un dzi- na uz priekšu. Uz krēsla sēdēja slapjš kaķis ar pieciem tikpat slapjiem kaķēniem.

-     Nabaga māte! - iesaucās trollīša Mumina māmiņa un ieskrēja līdz viduklim ūdeni. - Turiet mani, lai es varu tos satvert ar asti!

Trollitis Mumins stingri satvēra savu māmiņu, un ma­zais dzīvnieciņš bļja tik uzbudināts, ka neieprātojās kaut ko vispār iesākt. Atzveltnes krēsls aizvirpuļoja garām, bet trollīša Mumina māmiņa zibens ātrumā savēzēja asti, ap­meta to ap vienu krēsla roku un vilka.

-      Opā! - viņa sauca. - Opā! - tagad sauca trollitis Mumins.

-    Sveiki, sveiki, - pikstēja mazais dzīvnieciņš. - Nelaid

vaļā!

>

Krēsls lēnām pagriezās pret kalnu, un tad nāca palī­dzīgs vilnis un izdzina krēslu krastā. Kaķene, saņēmusi bērnus aiz čupra, citu pēc cita sasēdināja žāvēties.

-      Paldies par lielo palīdzību, - kaķene sacīja. - Kaut ko tik traku es vēl nebiju piedzīvojusi. Fui, ka tevi suns!

Un vina sāka laizīt savus bērnus. >

-      Es domāju, ka skaidrojas, - sacīja mazais dzīvnie­ciņš, kas gribēja uzvedināt viņus uz citām domām. (Viņš bija nokaunējies, ka nebija attapies palīdzēt glābšanā.) IJn ta bija tiesa - mākoņi sadalījās un saules stars izlidoja tieši uz zemi, tad vēl viens, un te - saule apspīdēja visu milzīgo, kūpošo ūdens virsmu.

-      Urrā! - iesaucās trollitis Mumins. - Nu tik raudzī­sim, lai viss nokārtojas!

Sacēlās viegls vējiņš, aizdzina mākoņus un sašūpoja smagās, lietus pielijušās, koku galotnes. Satrauktais ūdens norimās, kaut kur sāka vīterot kāds putns, un saulē mur­rāja kaķis.

-     Tagad mēs varam turpināt ceļu, - apņēmīgi noteica

trolliša Mumina māmiņa. - Mes nevaram gaidīt, lidz ūdens nokritīsies. Bērni, kāpiet uz krēsla, es iestumšu to ūdeni.

- Es gan palikšu šeit, - žāvādamies atteica kaķis. - Nekad nevajag bez vajadzibas celt brēku. Kad zeme būs sausa, es iešu atkal mājās. - Un viņas pieci kaķēni, kas saulē bija atžirguši, piecēlās un ari nožāvājās.

Tad trolliša Mumina māmiņa atgrūda atzveltnes krēslu no zemes.

-       Esi uzmanīga! - sacīja mazais dzīvnieciņš. Viņš tupēja uz atzveltnes un raudzījās apkārt, jo bija ieprāto- jies, ka viņi noteikti atradis kaut ko dārgu, kas pēc plū­diem peldēs pa ūdeni. Piemēram, vāceli pilnu ar rotām. Kāpēc gan ne? Viņš saspringti izlūkoja un, ieraudzījis ūdenī kaut ko spožu, no sasprindzinājuma skaļi sauca.

-    Brauc turp! - viņš brēca. - Tur kaut kas spīd!

-      Mēs nepagūsim izzvejot visu, kas peld apkārt, - sa­cīja trolliša māmiņa, bet viņa īrās turp tik un tā, jo bija

mila māmiņa.

> ;

-     Tā ir tikai kāda veca pudele, - vīlies noteica mazais dzivniecinš, izvilcis ar asti to ārā.

-    Un tajā nav arī nekā laba, - sacīja trollitis Mumins.

-     Bet vai jūs neredzat? - viņa māmiņa nopietni sacīja.

-    Tas ir kaut kas sevišķs, tā ir pasta pudele. Tajā ir vēstule.

-    Un viņa izņēma no somas korķu viļķi un atkorķēja pudeli. Tricošām rokām viņa izpleta vēstuli klēpī un skaļi lasīja: "Mīļie atradēji, dariet visu, ko varat, lai mani izglābtu! Manu jauko māju aizrāva prom plūdi, un tagad es - vien­tuļš, izsalcis un nosalis - sēžu kokā, kamēr ūdens ceļas arvien augstāk un augstāk.

Kāds nelaimīgs trollitis Mumins."

- Vientuļš, izsalcis un nosa- lis, - sacīja trolliša Mumina māmiņa un ieraudājās. - Ai,

manu nabaga mīļo trollīti Mumin, tavs tētis gan sen bus noslīcis!

-     Neraudi, - sacīja trollitis Mumins. - Varbūt viņš sēž tai savā kokā kaut kur pavisam tuvu. Ūdens taču krītas, cik spēka. - Un tas nudien to darya.

Šur un tur no ūdens virsas jau pacēlās pakalni, sētas un māju jumti, un putni pa to starpu dziedāja pilnā galvā.

Atzveltnes krēsls lēnām šūpojās uz kāda paugura pusi, kur apkārt skraidīja milzums ļaužu un vilka ārā no ūdens savu mantību.

-     Tur taču ir mans atzveltnes krēsls! - kliedza kads liels murmulis, kas krastā bija savācis savas ēdamzāles mēbeles. - Ko gan jūs iedomājaties, burādami apkārt ma­nā atzveltnes krēslā!

-     Tā bija viena satrunējusi laiva! - saskaitusies teica trollīša Mumina māmiņa un izkāpa krastā. - Es neņemtu to ne par ko uz pasaules!

-     Nekaitini viņu, - čukstēja mazais dzīvnieciņš, - viņš var iekost!

-    Nieki, - attrauca trollīša Mumina māmiņa, - nāciet

nu, bērni. - Un viņi devās gar krastu uz priekšu, kamēr murmulis aplūkoja sava krēsla slapjo polsterējumu.

-     Skatieties! - sacīja trollitis Mumins, noradīdams uz marabu kungu, kas staigāja apkārt un strīdējās pats ar sevi.

-     Diez ko viņš ir pazaudējis - viņš izskatās vēl dusmī­gāks par murmuli!

-     Mazais, pārgudrais bērns, - sacya marabu kungs, jo viņam bija laba dzirde. - Ja tev pašam būtu turpat vai simt gadu un tu būtu pazaudējis savas brilles, tad tu neiz­skatītos diez ko priecīgs. - Un, uzgriezis tiem muguru, viņš turpināja meklēšanu.

-     Nāciet nu, - mudinaja trolliša Mumina māmiņa. - Mums jāmeklē tavs tētis.

Viņa paņēma trollīti Muminu un mazo dzīvnie­ciņu pie rokas un steidzās tālāk. Pēc briža tur, kur ūdens bija atkāpies, viņi ieraudzīja kaut ko laistā­mies zālē.

- Tas noteikti ir dimants! - iebrēcās mazais dzīv­nieciņš. Bet, kad viņi palū­kojās tuvāk, tas bija tikai briļļu pāris.

- Māmin, vai tev neliekas, ka tās varētu piederēt marabu kungam? - jautāja trollītis Mumins.

- Noteikti, - vina atteica. - Būtu bezgala labi, ja tu aizskrietu atpakaļ un atdotu tās viņam. Viņš būs priecīgs. Bet pasteidzies, jo tavs nabaga tētis kaut kur sēž un ir izsalcis, slapjš un gau­žām vientuļš.Trollītis Mumins skrēja, cik jaudas, ar savām īsajām kājelēm un pa labu gabalu ieraudzīja marabu kungu stai­gājam un vandamies pa ūdeni.

-      Hallo, hallo! - trollītis sauca. - Te būs tēvocim brilles!

-     Nē, nudien, - marabu kungs noteica un no tiesas kļuva priecīgs. - Ja tā labi apskatās, tad varbūt tu nemaz neesi tik nelabojams bērns. - lln viņš uzlika brilles uz acīm un pagrozya galvu uz visām pusēm.

-     Man gan tūlīt jāiet prom, - sacya trollītis Mumins. - Jo mēs ari staigājam un meklējam.

-    Ak tā, nu ja, - marabu kungs laipni noteica. - Ko tad meklējat?

-     Manu tēti, - trollītis Mumins atbildēja. - Viņš kaut kur sēž kādā kokā.

Marabu kungs labu bridi pārdomāja. Tad apņēmīgi sacīja:

-     Ar to jūs nekad vieni netiksit galā. Bet es jums palī­dzēšu, jo tu atradi manas brilles.

Tad viņš paņēma trollīti Muminu knābī - ļoti uzmanīgi - un uzsēdināja viņu sev mugurā, savēcināja spārnus un aizlaidās pār krastu.

Trollitis Mumins vēl ne reizes nebija lidojis, un viņam likās, ka lidošana ir kolosāli jauka un maķenīt šausmīga. Trollitis bija arī diezgan lepns, kad marabu kungs nolaida viņu zemē blakus māmiņai un mazajam dzīvnieciņam.

- Esmu kundzes rīcībā, lai tuvāk izpētītu apstakļus, - sacya marabu kungs un palocījās trollīša Mumina māmi­ņai. - Ja godātie vēlētos sēsties man mugura, tad mēs tūlīt

dotos ceļā. - Un viņš vispirms uzcēla sev mugurā māmiņu un pēc tam mazo dzivnieciņu, kas pīkstēja aiz uzbudi­nājuma.

-     Turieties labi stingri, - marabu kungs piekodināja, - jo nu mēs lidosim pari ūdenim.

-     Šis ir pats brīnišķīgākais, ko mēs līdz šim esam pie­dzīvojuši, - sacīja trollīša Mumina māmiņa, - lidot nav nenrn tik baisi, kā b\ju iedomājusies. Skatieties vērīgi uz visām pusēm pēc tēta!

Marabu kungs meta lielus lokus un nolaidās mazdrus­ciņ zemāk virs katra koka galotnes. Viņi redzēja daudz ļaužu sēžam zaros, bet nekur neredzēja meklējamo.

-      Šos ķiparus es izglābšu vēlāk, - noteica marabu kungs, kuru glābšanas ekspedīcija bija pa īstam atdzīvinā­jusi. Ilgi un dikti viņš laidelējās uz priekšu un atpakaļ virs ūdens, saule rietēja, un viss izskatījās diezgan bezcerīgs. Piepeši trollīša Mumina māmiņa iesaucās:

-    Viņš ir tur! - un sāka tik mežonīgi vēcināties rokām, ka gandrīz vai nokrita zemē.

-     Tēti! - blāva trollītis Mumins, un mazais dzīvniecinš kliedza līdzi tikai aiz pieklājības.

Tur, uz viena no visaugstākajiem zariem milzīgā kokā, tupēja viens slapjš, bēdīgs trollītis Mumins un stingi vērās pāri ūdens klajumam. Sev līdzās viņš bija piesējis glābša­nas karogu. Viņš kļuva tik pārsteigts un priecīgs, kad marabu kungs nolaidās kokā un visa viņa ģimene uzrāpās pa zariem, ka nespēja izteikt ne vārda.

-     Nu mēs nekad vairs nešķirsimies, - šņukstēja trol­līša Mumina māmiņa un apskāva viņu. - Kā tu jūties? Vai

tu neesi apsaldējies? Kur tu visu lai­ku biji? Vai tu uzcēli loti jauku māju? Vai tu bieži domāji par mums?

-     Diemžēl tā bija ļoti jauka māja, - sacija trolliša Mumina tētis. - Ma­nu mīļo, mazo zēn, kā tu esi izaudzis!

-    Nu ja, - novilka marabu kungs, kas sāka just aizkustinājumu. - Es labāk aiznesīšu jūs uz sauszemi un pamēģināšu izglābt vēl dažus, pirms saules rieta. Ir ārkārtigi patīkami glābt ļaudis.

Un viņš aiznesa tos atpakaļ uz krastu, kamēr tie cits caur citu stās­tīja par visu šausmīgo, ko piedzīvo­juši. Gar visu krastu ļaudis bija sakūruši ugunskurus, kur tie sildījās un vārīja ēdienu, jo lielais vairums bya bez mājām. Pie viena no uguns-

kuriem marabu kungs nosēdināja zemē trolliti Muminu, viņa māmiņu un mazo dzivnieciņu un, steidzigi pateicis ardievas, atkal aizlaidās pār ūdeni.

-     Labvakar, - sacīja divi jūras grunduli, kas bija sakū­ruši ugunskuru, - lūdzu, piesēdiet, zupa drīz būs gatava.

-       Sirsnīgs paldies, - sacīja trollīša Mumina tētis. - Jums nav ne jausmas, cik skaista māja man bya pirms plū­diem. Uzcēlu to gluži saviem spēkiem. Bet, ja es dabūšu jaunu, jūs būsit gaidīti tajā jebkurā laikā.

-    Cik liela tā bija? - jautāja mazais dzīvnieciņš.

-     Ar trim istabām, - atbildēja trollīša Mumina tētis. - Viena debesu krāsā, otra saules dzeltenumā un trešā punktota. Un viena viesistaba uz bēniņiem priekš tevis,

mazo dzivniecin.

-     Vai tu patiešām domāji, ka mēs tur varēsim dzīvot? - jautāja trollīša māmiņa un kļuva priecīga,

-     Saprotams, - viņš sacīja. - Es jūs vienmēr meklēju, itin visur. Es nekad nespēju aizmirst mūsu veco, mīļo po­diņu krāsni. Tā viņi sēdēja un stāstīja cits citam par saviem pie-

dzīvojumiem un ēda zupu, līdz uzlēca mēness - un gar krastmalu sāka izdzist ugunskuri. Tad viņi aizņēmās no jūras grunduļiem segu un saspiedās cieši cits pie cita, un aizmiga.

Nākošā rītā ūdens bija nokrities krietnu gabalu, un visi izgāja saulē ļoti labā omā. Mazais dzīvnieciņš dancoja viņu priekšā un aiz priekiem sēja pušķi savā astītē. Viņi gāja visu dienu, un, kur vien viņi gāja, visur bya skaisti, jo pēc lietus visur uzziedēja visbrīnišķīgākās puķes, un kokiem bija gan ziedi, gan augļi. Vajadzēja tikai mazliet pakurināt koku, lai ap viņiem zemē sakristu augļi. Beidzot viņi no­nāca nelielā ielejā, kas bija skaistāka par jebkuru, kadu viņi pa dienu bija redzējuši. Un tur, pļavas vidū, stāvēja māja, kas gandrīz vai līdzinājās podiņu krāsnij, - ļoti skaista un nokrāsota zilā krāsā.

-     Tā taču ir mana māja! - iesaucās trollīša Mumina tētis un staroja no prieka. - Tā ir atpeldējusi šurp, un te nu viņa tagad stāv!

-     Urrā! - brēca mazais dzīvniecinš, un vini visi brāzās lejā ielejā, lai apbrīnotu māju. Mazais dzīvnieciņš pat uzrāpās uz jumta, un tur viņš brēca vēl skaļāk, jo uz skur­steņa karājās dabīgu pērļu kaklarota, kas tur bija aizķē­rušies plūdu laikā.

-          Tagad mēs esam bagāti! - viņš klie­dza. - Mēs varam nopirkt mašinu un vēl lielāku māju.

-     Nē, - noteica trollīša Mumina mā­miņa, - ši mājiņa ir pati skaistākā, kāda vien mums jebkad var piederēt.

Un viņa paņēma trolliti Muminu pie rokas un iegāja debeszilajā istabā. Un tur, ielejā, viņi dzīvoja visu savu mūžu, izņemot tās pāris reizes, kad viņi pārmaiņas pēc devās ceļojumā.