Komēta nāk

Vasara ir tāda, kāda tā mēdz būt Mumintroļļu ielejā —silta un bagāta patīkamiem notikumiem. Mazais dzīvnieciņš Snifs ir atradis pats savu alu, — tas ir ļoti liels notikums. Bet vēlu naktī uznāk vētra…

Ja tu esi ļoti mazs, tad ir grūti aptvert, ka pasaules telpa ir ogļu melnumā un nekad nebeidzas un ka zeme ir viena sīka, izzūdoša dzīves dzirkstele.

Piepeši — tālu prom tumsā iespīdas sarkana acs, — tā kļūst jo dienas, jo lielāka.

Tā ir komēta, kas nāk aizvien tuvāk un tuvāk Muminielejai! Debesis ir sarkanas, un jūra ielien paslēpties savās visdziļākajās dzīlēs: ikviens ķipariņš sasaiņo savas mantiņas un bēg. Bet Susuriņš paņem savas mutes harmonikas un uzspēlē dzies­mu par piedzīvojumiem, kuri nav diezin cik lieli, bet gaužām vien­reizēji, un tā viņi dodas taisni iekšā briesmās. Nāc līdzi!

MUMINTROĻĻU BIBLIOTĒKĀ varēs izlasīt šādas grāmatas:

Neredzamais bērns

Komēta nāk

Tētis un jūra

Burvju cepure

Bīstamā vasara

Trollīša ziema

Mumintēta memuāri

Vēlu novembrī

Tūve Jānsone savas mākslinieces gaitas sākusi kā zīmētāja un gleznotāja, liekot trollīša Mumina tēlu paraksta vietā. Bet, par prieku visu vecumu lasītājiem, trollītis Mumins sāk dzīvot pats savu dzīvi un drīz vien par viņu iznāk vairākas grāmatas.

Trollītis Mumins, mazā Mija, Svilpaste un visi citi Muminielejas iemītnieki priecē un saista ikvienu. Un apbur to bērnu, kas mīt katrā no mums.

Tūve Jānsone

KOMĒTA nĀk

Izdevniecība "Dio Nordik" Rīgā 1993

Tove Jansson KOMETEN KOMMER

Gebers Helsingfors 1968

No zviedru valodas tulkojusi ELIJA KLIENE

Autores ilustrācijas

Šī grāmata izdota ar Ziemeļvalstu Kultūras Fonda atbalstu

Tajā pašā rītā, kad trollīša Mumina tēvs pabeidza celt tiltu pāri upei, mazais dzīvnieciņš Snifs izdarīja atklājumu. Viņš atrada pavisam jaunu ceļu. Ceļš ievijās tumšajā mežā, un Snifs ilgi stāvēja, vērodams ceļu.

«To es pastāstīšu trollītim Muminam,» viņš domāja. «Mums šis ceļš jāizpētī kopīgi, jo viens pats es neuzdrīkstos.» Un viņš nolika krustiem divus zarus, lai atrastu ceļu, un tad, cik žigli vien spēja, joza uz mājām.

Ieleja, kurā viņi dzīvoja, bija ļoti skaista. Tā bija pārpilna ar sīkiem, laimīgiem ķipariem un lieliem, zaļiem kokiem. Pļavām šķērsām pāri te­cēja upe, tā meta līkumu ap Muminu zilo māju un izzuda aiz citiem laukumiem, kur rosījās citi sīki ķipari, un tie brīnījās, no kurienes upe tek.

«Dīvaina padarīšana ir ar ceļiem un upēm,» Snifs prātoja. «Tu redzi, ka tās aizvijas garām, un

tevi pārņem briesmīga vēlēšanās būt kaut kur citur. Sekot upei un noskatī­ties, kur tā beidzas . . .»

Kad Snifs pārnāca mājās, trollītis Mumins ņēmās, rīkodams šūpoles.

—   Sveiks! — Snifs sacīja. — Es at­radu kādu pavisam īpašu ceļu. Tas izskatās bīstams.

—   Cik bīstams? — trollītis Mumins vaicāja.

—   Es pat gribētu sacīt — briesmīgi bīstams, — mazais dzīvnieciņš no­pietni atbildēja.

—   Tad mums jāpaņem līdzi sviest­maizes, — trollītis Mumins noteica.

—    Un pudele ar sulu. — Viņš piegāja pie virtuves loga un sacīja: — Paklau, māmiņ! Mēs šodien ēdīsim zaļumos.

—   Ak šitā, — māmuļa atbildēja.

—    Jauki gan!—Viņa ielika sviest­maizes grozā, kas stāvēja blakām uz virtuves galda. Pēc tam viņa paņēma riekšu konfekšu no kārbas un divus ābolus no citas kārbas, četras iepriek­šējās dienas desiņas un pudeli, kurā

jau bija ielieta sula un kura atradās uz virtuves plaukta.

—  Lieliski, — sacīja trollītis Mumins. — Pagai­dām sveika! Mēs pārnāksim — nu tad, kad pārnāk­sim . . .

—  Sveiki, sveiki! — māte atbildēja.

Trollītis Mumins un Snifs gāja cauri dārzam, pāri pļavām uz pakalnu pusi, līdz pat tumšajam mežam, kur viņi nekad nebija bijuši. Tur viņi nolika grozu zemē un raudzījās lejup uz ieleju. Muminu māja izskatījās kā mazs punktiņš, bet upe kā šaura, zaļa lente. Šūpoles no šejienes vispār nevarēja saredzēt.

—  Tik tālu prom no māmiņas tu nekad neesi bijis, — mazais dzīvnieciņš Snifs sacīja. — Es gan te esmu bijis gluži viens. Tagad tu redzēsi manu jauno ceļu, kuru es pats atklāju.

Viņš grozījās šurpu turpu, vēroja gaisu un oš­ņāja, pētīja saules stāvokli un izturējās varen nopietni, beidzot viņš sauca:

—  Te! Es to atklāju! Nu? Ko tu tagad teiksi? Vai tas neizskatās bīstams? Tu iesi pa priekšu.

Trollītis Mumins ļoti piesardzīgi iegāja zaļajā tumsā. Viņus apņēma pilnīgs klusums.

—  Tev jāvēro briesmas no visām pusēm, — Snifs čukstēja.

—  Es uzreiz nevaru skatīties uz visām pusēm, — trollītis Mumins iebilda. — Tev jāskatās atpakaļ, jo es to nevaru.

—  Nē, nē, tikai ne atpakaļ! — Snifs bailīgi izsau­cās. — Ir daudz ļaunāk, ja kāds nāk no mugurpu­ses, nevis tieši pretī. Atpakaļ jāskatās tev!

—  Nu tad ej tu pa priekšu, — trollītis Mumins izlēma.

—  Arī to es negribu! — Snifs brēca. — Vai mēs nevaram iet blakām?

Tad viņi gāja cieši blakām tikai tālāk un tālāk mežā. Tas kļuva zaļāks un tumšāks. Sākumā ceļš vijās augšup, tad lejup, pēc tam kļuva aizvien šaurāks un šaurāks, līdz beidzot izbeidzās pavisam. Palika tikai sūnas un papardes.

—  Ceļam kaut kur jābūt, — trollītis Mumins' sacīja. — Tā ir kļūda. Ceļš taču nevar tā uzreiz izbeigties. — Viņš paspēra dažus soļus sūnās.

—  Bet ja nu mēs vairs neatrodam ceļu uz mā­jām? — Snifs čukstēja.

-— Ciet klusu! Vai tu neko nedzirdi? — trollītis Mumins vaicāja.

Dziļi mežā aiz kokiem bija dzirdama viegla šalkoņa. Viņš pagāja vēl dažus soļus, paslēja purniņu un ošņāja. Vējš bija valgs, ar patīkamu smaržu.

—  Tur ir jūra! — trollītis kliedza un sāka skriet, jo peldēties viņam patika vairāk par visu.

—  Pagaidi! Nepamet mani vienu! — Snifs sauca.

Bet trollītis Mumins apstājās tikai tad, kad

ieraudzīja savā priekšā jūru. Tad viņš svinīgi apsēdās smiltīs un raudzījās uz viļņiem, kas vēlās cits pēc cita, rotāti baltām putu krēpēm. Pēc brītiņa no meža iznāca Snifs, apsēdās blakām trollītim Muminam un teica: — Tu mani pameti briesmās!

—  Es esmu tik priecīgs. Es zināju par ieleju un upi, un kalniem, bet nezināju, ka mums ir arī jūra. Skaties, kādi viļņi! — viņš izsaucās.

—  Tie izskatās salti un nikni, — Snifs sacīja. — Ja tu ienirsti viļņos, tad kļūsti slapjš, un, ja esi uz viļņiem, tevi pārņem nelabums.

—  Vai tad tev nepatīk nirt? — trollītis Mumins izbrīnījies vaicāja. — Vai tu vari nirt ar vaļējām acīm?

—  Es varu, bet negribu, — Snifs atcirta.

Trollītis Mumins piecēlās un devās tieši uz jūru.

—  Lai tas notiek uz tavu atbildību! — Snifs brēca. — Nekad nevar zināt, ko tur ieraudzīsi.

Bet trollītis Mumins ienira lielā, saules caurspī- dētā vilnī. Sākumā viņš redzēja tikai zaļus gais­mas burbuļus, tad aļģu mēžu, kas šūpojās virs smiltīm. Smiltis bija smalki nopulētas un izrotātas ar gliemežvākiem, sārtiem iekšpusē un baltiem ārpusē. Tālāk ūdens kļuva tumšāks un plūda pret kādu bezdibenīgu, melnu alu. Tad trollītis pagrie­zās, iešāvās vilnī, un tas viņu aiznesa pie krasta. Tur sēdēja Snifs un sauca pēc palīdzības.

— Domāju, ka tu esi nogrimis! — viņš kliedza.

—  Jebšu tevi apēdusi haizivs! Ko es bez tevis būtu iesācis?

—  Neesi muļķis, — trollītis Mumins atbildēja.

—  Pie jūras es esmu pieradis. Un, būdams tur, es kaut ko iedomājos. Tā ir smalka un noslēpumaina doma.

—  Vai briesmīgi noslēpumaina? Tikpat noslēpu maina, ka «lai tad velns mani parauj!»?

Trollītis Mumins piekrizdams pamāja.

—  Lai velns mani parauj, — Snifs murkšķēja.

—  Lai manus kauliņus grauž lijas un lai es nekad vairs neēdu saldējumu, ja es neturu slepenībā šo noslēpumu. Ko tu par to teiksi?

—  Es kļūšu pērļu zvejnieks un paslēpšu pērles kastē, — trollītis Mumins sacīja. — Visi baltie akmeņi ir pērles. Visi tie, kuri ir apaļi un ļoti balti.

—  Arī es būšu pērļu zvejnieks! — Snifs sauca.

—  Es zvejošu krastmalā. Visa krastmala ir pilna ar baltiem un apaļiem akmeņiem.

—  Tu nesaproti, — trollītis Mumins skaidroja.

—  Tie ir pērles tikai tad, kad atrodas zem ūdens. Pagaidām paliec sveiks! — Un viņš no jauna ie­brida viļņos.

—  Bet par ko tad lai es kļūstu? — Snifs viņam nosauca aiz muguras.

—  Tu vāri kļūt par tādu, kas meklē pērļu zvejnie­kam kasti, — trollītis Mumins atbildēja un ienira viļņos.

Snifs lēnītiņām cilpoja pa krastmalu.

—  Tu atņem man visu, kas ir jauks, un tikai tāpēc, ka es esmu tik maziņš, — viņš murmināja.

Viņš izklaidīgi raudzījās pēc kastēm, bet tādu nebija. Tikai aļģes un daži nomaļi. Vientuļā krast­mala aizstiepās tālu un beidzās ar augstu kalnu, kas bija iegrimis tieši ūdenī. Viss kalns bija viļņu putu apšļākts.

«Tas nu gan vairs nav jauki,» Snifs domāja. «Es nevēlos būt maziņš, un man nav vajadzīgs neviens, ar ko rotaļāties …»

Tieši tobrīd mazais dzīvnieciņš Snifs ieraudzīja kaķēnu, kas savā nodabā staigāja pa augsto kalnu. Kaķēns bija melnbalti raibs, ar tievu astīti, kas slējās taisni gaisā. Snifs tā priecājās, ka gandrīz vai juta sāpes.

—  Mīļais kaķīt! — viņš sauca. — Mīļais kisimisi, nāc lejā un apsveic mani, es jūtos gauži bēdīgs!

Kaķēns pāri plecam uzmeta viņam dzēlīgu ska­tienu un tipināja tālāk. Tad Snifs sāka rāpties kalnā. Viņš rāpās un rāpās pa slapjo, stāvo kalnu un visu laiku sauca kaķēnu. Uzrāpies beidzot augšā, viņš bija nokļuvis tieši pie kādas aizas un tagad balansēja tai pāri pa šauru klints strēli.

—  Nepamet mani! Es tevi mīlu! — viņš sauca.

Bet kaķēns gāja aizvien tālāk un tālāk. Lejā

dunēja jūra. Mazais dzīvnieciņš Snifs juta, cik nevarīgas kļūst kājiņas. Sirds strauji pukstēja.

Viņš rāpās kaķēnam pakaļ. Rāpās ļoti lēnām un visu laiku domāja: «Mazs, mīksts kaķītis, kas pieder man … un kas ir mazāks par mani … Ai, visi sīko dzīvnieciņu aizstāvji, esiet mīļi, esiet mīļi un ļaujiet man dabūt kaķīti, ļaujiet man pārsteigt trollīti Muminu …»

Tādas bailes un tādu drosmi viņš vēl nekad nebija izjutis. Pēkšņi viņa priekšā bija ala. Plaisa klints sienā un dziļāk īsta ala.

Alai bija smalku smilšu grīda un gludas, stāvas sienas. Augšā, jumtā, zaigoja zils debesu logs. Smiltis saulē bija sasilušas.

Snifs ielīda alā, apgulās uz vēdera saules strēlē un domāja: «Se es dzīvošu visu mūžu. Es iekārtošu mazus plauktiņus un guļvietu ierīkošu smiltīs, va­karos es aizdedzināšu sveci. Nez ko par to sacīs trollītis Mumins?»

Bet neparastais kaķēns bija pazudis.

Ceļš atpakaļ nelikās vairs bīstams. Kas gan varētu notikt ar tādu, kas nule bija atklājis alu?

Trollītis Mumins joprojām nodarbojās ar pērļu zveju. Viņš šāvās kā korķis viļņu bangās, un krastmalā jau atradās daudzi apaļi, balti ak­meņi.

—  Re, te tu esi! Bet kur ir kaste? — viņš vaicāja.

—  Nāc krastā! Tūliņ nāc krastā! — Snifs kliedza. — Esmu kaut ko atradis! Kaut ko pavi­sam neparastu, un tas slēpj sevī vislielāko noslē­pumu, vai vari iedomāties?

—  Vai tā ir laba kaste? — trollītis Mumins jau­tāja, brizdams krastā, un viņa ķepiņas bija pilnas ar pērlēm.

—  Kaste, kaste! — atsaucās Snifs. — Ej ratā ar savām vecajām kastēm! Kaut bezdibenis aprītu tevi ar visiem tiem niekiem, jo es esmu atradis alu! Pats sev alu!

—  Vai tā ir īsta ala? — trollītis Mumins vai­cāja. — Ar caurumu, pa kuru var ielīst? Ar klints sienām un smilšu grīdu?

—  Ar visu! Ar visu, kas tur piederas! — Snifs atbildēja, aiz uztraukuma tikko turēdamies kā­jās. — Un savas pērles tu varēsi paslēpt manā alā, ja dosi man pusi vai vismaz trīs pilnas riekšas!

Tiklīdz pērles ienesa alā, tās kļuva īstākas un baltākas. Trollītis Mumins un Snifs gulēja uz muguras baltajās smiltīs un raudzījās zilajā de­besu logā. Lāgu lāgiem pa alas caurumu iešļāca sāļas šļakatas, un saules strēle kļuva platāka un platāka.

Snifam briesmīgi gribējās pastāstīt par kaķēnu. Bet tad viņš nolēma nogaidīt. Vispirms viņš kaķīti atradīs un sadraudzēsies ar to. Kaķītis viņam visur sekos. Un tad kādā jaukā dienā viņi abi ienāks verandā un trollītis Mumins teiks: «Vai tas iespē­jams? Vai tev ir kaķītis, kas itin visur tev seko?»

Dārzā var izlikt šķīvi ar pienu ik vakaru . . .

Snifs nopūtās.

—  Esmu izsalcis, — viņš sacīja. — Iedomājies, ka aiz laimes var aizmirst pat ēšanu.

Bija vēla pēcpusdiena, kad trollītis Mumins un Snifs pārnāca ielejā zilajā mājā. Upe rāmi plūda pret rietumiem, un pāri tai daudzās krāsās zaigoja jaunais tilts. Trollīša māte kārtoja ap dobēm gliemežvākus.

—  Vai jūs jauki pavadījāt laiku? — viņa jau­tāja.

—  Mēs aizgājām vismaz savas desmit jūdzes, — trollītis Mumins stāstīja. — Es redzēju jūru! Ieniru varenajos viļņos un atradu kaut ko bries­mīgi smalku, kas sākas ar burtu «P» un beidzas ar «E» . . . Taču šo noslēpumu atklāt nevaru!

—  Bet es atradu kaut ko, kas sākas ar burtu «A» un beidzas ar burtu «A»! — Snifs sauca. — Vidū tam ir burts «L». Vairāk es nekā nevaru sacīt!

—  Tas nu gan ir savādi, — Mumina māmiņa brīnījās. — Tik daudz lielu notikumu vienā dienā. Zupa atrodas siltajā kastē. Un pārāk netrokšņo­jiet, jo tētuks raksta.

Viņa no jauna kārtoja gliemežvākus — vienu zilu, divus baltus un tad vienu sārtu, iznāca ļoti jauki.

Viņa kaut ko klusi dungoja un prātoja, kā dārzs izskatās pēc lietus. Kokos nemierīgi šalkoja vējš, un tie nopūtās un šūpojās, apgriezdami augšup lapas. Debesīs burāja gari, pelēki mākoņi.

«Ceru, ka atkal nebūs plūdi,» trollīša Mumina māmuļa domāja. Viņa pievāca dažus atlikušos gliemežvākus un iegāja mājā tieši tajā brīdī, kad sāka krist pirmās lietus lāses.

Trollītis Mumins un Snifs bija aizmiguši salonā uz grīdsegas. Māte pārklāja viņiem segu un pati apsēdās pie loga, lai pavērotu lietu. Tas bija spēcīgs, pelēks lietus, kas atnesa sev līdzi agrīnu mijkrēsli. Tas klusi plīkšķēja pa jumtu, čabinājās dārzā, šalca mežā un pilēja tālajā Snifa alā.

Kaut kur slepenā un gluži personiskā slēptuvē neparastais kaķēns apmeta sev apkārt asti un aizmiga.

Vēlu naktī, kad visi jau gulēja, trollīša Mumina tēvs izdzirda žēlu skaņu. Viņš piecēlās un klausī­jās.

Lietus šalca notekās, un saplēstais augšistabas logs, kā parasti, vējā šķindēja. Tad žēlais sauciens atskanēja no jauna. Tētuks uzvilka rītasvārkus un devās apskatīt māju. Viņš pārlūkoja gaiši zilo telpu, pēc tam dzelteno un visbeidzot raibo, bet visur valdīja klusums. Tad tētuks atvēra verandas durvis un palūkojās ārā lietū. Ar kabatas laternīti viņš apgaismoja kāpnes un zāli, lietus lāses gaismā zaigoja kā dimanti. Pūta negants vējš.

—  Nu saki viens cilvēks, kas tad tas! — trollīša tēvs izsaucās.

Jo tur ārā tupēja kaut kas slapjš un nožēlojams, ar ūsām un spožām, melnām acīm.

—  Es esmu bizamžurka, — nožēlojamais radī­jums vārā balsī sacīja. — Bezpajumtes bizam­žurka. Puse mājas sašķīda, kad jūs cēlāt tiltu pāri upei. Tam, protams, nav nekādas nozīmes. Otru pusi aizskaloja lietus. Tam ir vēl mazāka nozīme. Jo filozofam ir gluži vienalga, vai viņš dzīvo vai mirst, bet pēc šīs saaukstēšanās nepavisam nevar zināt, kas notiks ar mani . . .

—  Jūtos briesmīgi vainīgs, — trollīša tēvs sacīja. — Nezināju, ka jūs dzīvojat zem tilta. Taču nāciet vien iekšā. Mana sieva noteikti kaut kur jums iekārtos gultu.

—  Par gultām es nekā liela neiztaisu, tās ir liekas mēbeles, — bizamžurka skumji sacīja. — Es dzīvoju tikai vienā alā, taču jutos tur labi. Pro­tams, filozofam ir vienalga, vai viņš jūtas labi vai ne, tomēr katrā gadījumā tā bija jauka ala.

Viņa nopurinājās un vērīgi ausījās.

—  Kas šitā ir par māju? — viņa vaicāja.

— Pavisam parasta Mumina māja, — tētuks at­bildēja. — Es to uzcēlu pats. Kā būtu ar glāzi ābolu vīna pret saaukstēšanos?

—  Tas nu gan ir lieki, — bizamžurka atbil­dēja. — Bet varbūt tomēr . . .

Mumina tēvs iegāja virtuvē un, neaizdedzinājis gaismu, atvēra skapi. Viņš stiepās pēc ābolu vīna pudeles, kas atradās augšējā plauktā, un te uzreiz nogrūda zemē šķīvi, tas sacēla briesmīgu šķindoņu.

Visa māja atmodās, atskanēja saucieni un dur­vju blīkšķi, un tūdaļ atsteidzās Mumina māte, turēdama ķepās sveci.

—  Ak tas esi tikai tu, — viņa teica. — Domāju, ka mājā ielavījies zaglis.

—  Es gribēju paņemt ābolu vīnu, bet kāds ēzelis nolicis uz plaukta malas šķīvi, — tēvs skaidroja.

—  Labi vien, ka tas saplīsa, tas bija gauži neglīts, — Mumina māte atbildēja. — Uzkāp uz krēsla, tad labāk varēsi aizsniegt, un paņem man arī vienu glāzi.

Tēvs uzkāpa uz krēsla un paņēma pudeli un trīs glāzes.

—  Kam tad tā trešā? — māte brīnījās.

—  Bizamžurkai, — tēvs atbildēja. — Viņas māja sagruvusi, un tagad viņa dzīvos pie mums.

Tad viņi aizdedzināja verandā petrolejas lampu un saskandināja glāzes. Arī trollītis Mumins un Snifs drīkstēja palikt, kaut gan bija pusnakts. Bet viņi dzēra pienu. Lietus joprojām dejoja uz jumta, un vējš bija pieņēmies spēkā. Tas gaudoja dūmenī, un krāšņu durvis bailīgi klinkšķēja.

Bizamžurka pacēla purnu pret verandas logu un blenza tumsā.

—  Tas nav nekāds dabisks lietus, — viņa teica.

—  Ak tas nav dabisks lietus? — Mumina tēvs atvaicāja. — Vai drīkstu piedāvāt vēl mazlietiņ?

—  Varbūt maķenīt, — bizamžurka piekrita. — Paldies, paldies! Nu jau jūtos labāk. Lielā bojā eja mani pārlieku nenomāc, bet savā ziņā negribas aiziet bojā ar saltu vēderu.

—  Nu, protams, ne, — māte piekrita. — Bet tas taču nebūs plūdu lietus.

Bizamžurka iespurcās.

—  Kundze nezina, par ko es runāju, — viņa teica. — Vai jūs pēdējā laikā neesat novērojuši gaisā kaut ko dīvainu? Vai jums nav bijušas nojausmas? Vai dažkārt neesat jutuši pakausī aukstas tirpas?

—  Nu nē, — Mumina māmuļa pārsteigta atbil­dēja.

—  Vai tas ir kaut kas bīstams? — Snifs čukstēja un blenza uz bizamžurku.

—  Nekad neko nevar zināt. Pasaules izplatī­jums ir milzīgs, bet zeme tik šausmīgi maza un nožēlojama … — bizamžurka murmināja.

— Domāju, ka laiks doties pie miera, — māmuļa strauji ierunājās. — Nekad nav labi nakts laikā runāt par bīstamiem notikumiem.

Pēc brītiņa gaisma bija izdzēsta un visa māja iegrimusi miegā. Bet lietus un vētra nerimās līdz nākamajam rītam.

Nākamajā dienā debesis bija apmākušās. Trollī­tis Mumins atmodās un izgāja ārā slapjajā, klu­sajā dārzā. Vētra bija rimusi, lietus vairs nelija. Bet nekas nebija tāds kā parasti. Ilgi viņš stāvēja un ošņāja, iekams apjauta, kas tas ir.

Viss bija pelēks. Ne vien debesis un upe, bet arī koki, zeme un māja. Viss bija gluži pelēks, un tas izskatījās tik baismīgi, itin kā viss būtu kļuvis nedzīvs.

—  Cik baismīgi! Ak, cik baismīgi! — trollītis Mumins klusi noteica.

No mājas iznāca bizamžurka un tipināja pie tētuka šūpuļtīkla. Arī šūpuļtīkls bija pelēks. Žurka ierāpās tajā un raudzījās uz pelēkajām ābelēm.

—  Paklau! — trollītis Mumins izsaucās. — Ko tas nozīmē? Kāpēc viss ir tik pelēks?

—  Netraucē mani, — bizamžurka atteica. — Skraidi un rotaļājies. Rotaļājies, kamēr vēl vari. Darīt mēs tik un tā nekā nespējam, tāpēc gudrākais uzņemt visu filozofiski.

—  Ko visu? — trollītis vaicāja.

—  Zemes bojā eju, protams, — bizamžurka mie­rīgi paskaidroja.

Trollītis Mumins apgriezās un iebrāzās virtuvē, kur māmiņa gatavoja brokastu kafiju.

—  Māmiņ! — viņš brēca. — Itin viss ir pelēks, un bizamžurka saka — zemei draudot bojā eja! Nāc paskaties!

Māte nocēla kafijas kannu no pavarda un izgāja ar trollīti dārzā.

—  Tad šitā viss izskatās! No kurienes tik daudz putekļu? — viņa izsaucās. Viņa pārvilka ar ķe­piņu pār kādu lapu, un ķepiņa kļuva gluži pelēka un maķenīt lipīga.

—  Žurka teica, ka tas neesot bijis dabisks lie­tus, — trollītis Mumins sacīja. — Viņa teica, ka gaisā esot jūtams kaut kas dīvains un viņa savā pakausī jūtot saltas tirpas. Zeme esot ārkārtīgi maziņa . . .

—  Bizamžurka laikam gan būs bijusi mazliet satraukta, — māte skaidroja. — Tā jau notiek, ja māja sagrauta un vēders salst. Pēc kafijas es mēģināšu te, ārā, daudzmaz noslaucīt putekļus. Esi mierīgs un neuztrauc Snifu.

Viņa iegāja istabā un meklēja trollīša Mumina tēvu.

—  Vai esi redzējis, kā izskatās ārā? — viņa vaicāja.

—  Protams! — tēvs aizrautīgi izsaucās. — Esmu arī paodis, un tur ož pēc fosfora. Gauži neparasta parādība.

—  Bet bērni no tā baidās, — māte iebilda. — Un bizamžurka viņus vēl vairāk biedē. Vai tu nevari iestāstīt viņai, lai viņa runā par priecīgiem notikumiem vai ļaunākajā gadījumā cieš klusu.

—  Pamēģināšu, — trollīša tēvs piekrita. — Ti­kai baidos, ka žurka pārāk ilgi nodzīvojusi viena pati un tagad saka tieši to, kas ienāk prātā.

Tēvam bija taisnība. Brokastu kafijas laikā bizamžurka uz verandas galda attēloja visu pasau­les izplatījumu.

— Tā ir saule, — viņa sacīja, norādīdama uz cukurtrauku. — Un visi sausiņi ir zvaigznes. Sitā sausiņu drumsla ir zeme. Cik tā ir maziņa! Bet pasaules izplatījums ir tik liels un bezgalīgs. Tas ir

pilnīgi melns kā ogle. Tajā tumsā klaiņā debesu briesmoņi: skorpioni, lāči un auni . . .

—  Ej nu ej! — tēvs viņu pārtrauca.

Bet bizamžurka pavisam mierīgi turpināja:

—  Nākamajai saules sistēmai pat pietrūkst tel­pas uz verandas galda. Tā ir tur, ārā!

Un bizamžurka izsvieda ārā, dārzā, sviestmaizi.

—  Nu vai zini! — ieteicās māte un pavirzīja projām sviestmaizes. — Vai tādu saules sistēmu ir daudz?

—  Pietiekami, — bizamžurka apmierināta drū­mi noteica. — Tagad jūs saprotat, ka nav gandrīz nekādas nozīmes, vai zeme aiziet bojā vai ne.

Māte nopūtās.

—  Es negribu aiziet bojā! Esmu atradis alu! Es nepagūšu aiziet bojā! — Snifs brēca.

Tētuks paliecās pret bizamžurku un sacīja:

—  Kā būtu, ja jūs nodotos pārdomām šūpuļtīklā? Tas nemaz nebūtu slikti.

—  Tā jūs sakāt, lai tiktu no manis vaļā, — bi­zamžurka atcirta. Viņa uzpūta sausiņa drupačai, kas bija nokritusi uz galda, un drupača aizlidoja pār galda malu. Trollītis Mumins iespurcās.

—  Iesim tūliņ uz upi, — trollīša māmiņa ierosi­nāja. — Es jums parādīšu, kā no niedrēm var darināt laivas.

Visa šī diena vilkās aplam gausi. Snifam un trollītim Muminam nebija ne mazākās vēlēšanās iet uz alu, ja pa to laiku, kamēr viņi projām, var notikt zemes bojā eja. Zvejot pērles piepeši šķita pavisam nejēdzīgi. Viņi apsēdās uz verandas kāp­nēm, kas savā ziņā likās drošas, un čukstēdami runājās par pasaules izplatījumu, kurš ir nevis zils, bet melns un kurā vesela saules sistēma nenozīmē vairāk kā aizmestu sviestmaizi.

—  Mums jāraugās, lai viņi ar kaut ko nodarbo­tos, — māte noraizējusies sacīja trollīša Mumina tēvam. — Viņi pat nevēlas rotaļāties. Viņi nespēj domāt ne par ko citu kā par šo bojā eju, ar kuru bizamžurka viņus piemuļķojusi.

—  Pēc manām domām, viņi uz kādu laiku aizsū­tāmi projām, — tēvs atteica. — Bizamžurka stās­tīja par kaut kādu observatoriju.

—  Par ko? — māte jautāja.

—  Observatoriju, — tēvs atteica. — Šķiet, ka tā atrodas maķenīt lejāk aiz upes. Tā ir vieta, no kurienes vēro zvaigznes. Ja nu puikas domā tikai par zvaigznēm, kādēļ lai viņi uz tām nepalū- kotos?

—  Jā, tev taisnība, — māte atteica un joprojām slaucīja putekļus no ceriņkrūmiem.

Kad viņa ar savām domām bija galā, tad devās pie verandas kāpnēm.

—  Mēs ar tētuku nolēmām, ka jums vajadzētu maķenīt izkustēties, — viņa teica.

—  Mīļā māmulīt, nevar taču domāt par izbrau­kumu, ja zeme kuru katru brīdi var aiziet bojā, — trollītis Mumins atbildēja.

—  Pasaules izplatījums ir ogļu melnumā un pārpilns ar bīstamām zvaigznēm, — mazais dzīv­nieciņš Snifs murmināja.

—  To es zinu, — māmuļa atbildēja. — Un tieši tāpēc jums jādodas aplūkot šīs zvaigznes. Bizam­žurka stāstīja, ka te kaut kur netālu esot tāda vieta, no kurienes pētot zvaigznes. Mums, mājinie­kiem, derētu noskaidrot, cik lielas ir šīs zvaigznes un vai pasaules izplatījums tiešām ir melns.

—   Un tu domā, ka tad justos mierīgāka? — trol­lītis Mumins vaicāja.

—   Noteikti, — māmuļa atbildēja.

Trollītis Mumins tūdaļ piecēlās un sacīja:

—   Mēs to noskaidrosim. Tev nevajag uztrauk­ties. Varbūt zeme ir daudz lielāka, nekā mēs domājam.

Snifam aiz uztraukuma saļodzījās kājas, un viņš nosprieda:

—   Es varēšu iet līdzi. Neesmu tik maziņš, ka to nevarētu darīt.

Viņš pievērsās trollīša Mumina māmuļai un sacīja:

—   Mēs to nokārtosim. Esi pavisam mierīga. Ti­kai neaizmirsti katru dienu, kamēr es būšu projām, izlikt uz kāpnēm trauciņu ar pienu. Es neteikšu, kāpēc tas jādara, tas ir noslēpums.

Lielajā ceļojumu dienā trollītis Mumins atmo­dās gauži agri un pieskrēja pie loga, lai paraudzī- tos ārā. Debesis joprojām bija apmākušās. Pār nogāzi zemu slīga mākoņi, un dārzā nekustējās ne lapiņa.

—    Snif! Celies! Mums jādodas ceļā! — trollītis sauca. Viņš traucās lejup pa kāpnēm pārgalvīgs un briesmīgi stiprs.

Māmuļa patlaban kārtoja ceļa piederumus. Viņa bija sagatavojusi sviestmaizes, un uz salona galda gulēja sakrautas daudzas mugursomas, grozi un kārbas.

—    Mīļo mammucīt, mēs nekādā ziņā nevaram to visu ņemt līdzi. Par mums smiesies, — viņš sacīja.

—   Vientuļajos kalnos ir auksts, — māte atbil­dēja un iesaiņoja divus svīterus un cepamo pannu. — Vai tev ir kompass?

—    Nu protams, — trollītis Mumins atbildēja.

—  Bet vai tu nevari izņemt vismaz šķīvjus? Mēs domājam ēst uz zaļajām lapām.

—  Kā vēlies, mīlulīt, — māmiņa atteica un iz­ņēma šķīvjus. — Tētuks patlaban kārto plostu. Bi­zamžurka guļ. Kur ir Snifs?

—  Te! — Snifs samiegojies īgni sacīja. Viņš bija tik miegains, ka purniņš savilkās vienās grumbās. Viņš iztipināja uz kāpnēm, palūkojās piena traukā un tad uzreiz kļuva možāks. Trauciņš vairs nebija pilns, Snifs bija pārliecināts, ka piens ir saplacis. Tātad te bijis kaķēns. Tas nāks atkal un varbūt tupēs un gaidīs, kad pārnāks Snifs. Tad viss pasaules izplatījums var likties uz auss.

Upmalā atradās plosts ar uzvilktu buru.

—  Turieties upes vidū, — tētuks pamācīja.

—  Un, ja jūs ieraudzīsit ko savādu, ar apaļu jumtu, tā būs Observatorija. Bizamžurka stāstīja, ka tur esot daudz profesoru, kas interesējoties vienīgi par zvaigznēm. Gan par lielām, gan mazām un tik daudzām, cik jums vajag. Paņemiet tauvu. Un pagaidām sveiki!

—  Sveiki, sveiki! — sauca trollītis Mumins un Snifs. Plosts jau slīdēja pa straumi.

—  Lai jums būtu jauks brauciens! — trollīša Mumina māmiņa sauca. — Un atgriezieties svēt­dien, tad mums pusdienā būs debessmanna! Neaiz­mirstiet uzvilkt vilnas bikses, kad paliek auksts! Vēderzāles atrodas sānu kabatā . . .

Plosts jau bija aizpeldējis garām pirmajam līku­mam, un viņu priekšā pletās upe, vientulīga un vilinoša tā plūda pretī nezināmajam.

Pamazām krasti kļuva kraujāki, tālē kā ēna pret debesīm slējās Vientuļie kalni. Upe bija tikpat pelēka kā debesis, un visapkārt bija klusums. Nedziedāja neviens putns, un neviena zivs nešļak­stījās ūdenī. Nebija manāma arī Observatorija.

Mazais dzīvnieciņš Snifs no visas sirds bija gribējis stūrēt, bet viņš ātri nogura.

—  Vai mēs drīz būsim pie mērķa? — viņš vai­cāja.

—  Sis ir aplam varens un svarīgs brauciens, — Mumins atbildēja. — Tādā braucienā nevar pieda­līties daudzi dzīvnieciņi.

—  Bet nekas taču nenotiek, — Snifs bilda. — Ti­kai vienmuļi, pelēki krasti un nekāda darba. Mēs būtu varējuši zvejot pērles un darināt alā plaukti­ņus . . .

—  Pērles, — trollītis Mumins sacīja. — Tie jau bija tikai balti oļi. Bet tagad ir nopietnība, vai tu saproti? Zeme var aiziet bojā kuru katru brīdi, un

mēs dodamies noskaidrot, vai kaut ko šai ziņā ņevar darīt. Vakar tu varēji runāt tikai par bīstamām zvaigznēm.

—  Tas bija vakar, — Snifs atteica.

Upe plūda tālāk pelēka un klusa. Mijkrēslī viņi saskatīja kādus piecdesmit baltos zalkšus, kas devās uz austrumiem.

—  Šoreiz viņi ceļo tik vēlu, — trollītis. Mumins prātoja. — Vai tu kādreiz viņus esi redzējis tu­vumā? Viņi nebilst itin nekā un ne par ko neintere­sējas. Tikai iet un iet un vicina ķepas, un blenž uz apvārsni. Tētuks saka — viņi nekad nenonākot tur, kur gribot, un allaž kaut kur ilgojoties nokļūt . . .

Snifs raudzījās uz baltajiem zalkšiem. Tie bija ļoti mazi un balti, un tiem nebija sejas.

—  Nē, — viņš sacīja, — es tos neesmu redzējis tuvumā un nemaz negribu redzēt. Vai mēs' drīz būsim pie mērķa?

Trollītis Mumins nopūtās un stūrēja plostu ap nākamo līkumu. Tad viņš ieraudzīja kaut ko dī­vainu lejā, upmalā, kaut ko, kas bija līdzīgs gaiši dzeltenai cukurgalvai. Tā bija pirmā līksmā krāsa, ko viņš šajā dienā ieraudzīja.

—  Kas tas tāds? Vai Observatorija? — Snifs jautāja.

—  Nē, — trollītis Mumins atbildēja. — Tā ir telts. Dzeltena telts. Un tajā deg gaisma . . .

Piebraukuši tuvāk, viņi dzirdēja, ka teltī kāds spēlē mutes harmonikas. Trollītis Mumins ievilka airi, plosts lēnām pagriezās pret krastu un tur apstājās.

—  Hallo! — trollītis piesardzīgi sauca. Mūzika apklusa. No telts iznāca Susuriņš, galvā

viņam bija veca zaļa cepure un mutē pīpe.

—  Hei! — Susuriņš izsaucās. — Pasviediet šurp tauvu! Vai jums uz klāja gadījumā nav kafija?

—  Vesela burka! — Snifs atsaucās. — Cukurs arī. Es esmu Snifs un esmu ceļojis vismaz simt jūdzes un lielāko ceļa daļu stūrējis. Mājās man ir noslēpums, kas sākas ar burtu «K» un beidzas ar «S»! Sis te ir trollītis Mumins. Viņa tēvs uzcēlis veselu māju.

—  Ak šitā, — Susuriņš atbildēja un paraudzījās uz viņiem. — Es esmu Susuriņš.

Telts priekšā viņš iekūra nelielu ugunskuru un uzlika vārīties kafiju.

—  Vai tu dzīvo gluži viens? — trollītis Mumins vaicāja.

—  Dzīvoju brīžiem te, brīžiem citur, — Susuriņš atbildēja un izņēma trīs tasītes. — Šodien esmu te, bet rīt — jau citur. Vai jūs kaut kur braucat?

—  Jā. Uz Observatoriju, — trollītis nopietni at­bildēja. — Mēs aplūkosim zvaigznes un noskaidro­sim, vai pasaules izplatījums tiešām ir melns.

—  Ceļš būs tāls, — Susuriņš atteica. Pēc tam ilgi klusēja.

Kad kafija uzvārījās, viņš to ielēja tasītēs un teica:

—  Ar komētām nekad nav skaidrības. Tās nāk un iet, kā tām tīk. Varbūt tā nemaz neatnāks šurp.

—  Kas tā komēta tāda ir? — Snifs vaicāja, un viņa acis satumsa.

—  Tu to nezini? — Susuriņš atteica. — Jūs taču braucat, lai aplūkotu bīstamas zvaigznes? Komēta ir vientuļa zvaigzne, kas zaudējusi jēgu un ar ugunīgu asti traucas pasaules izplatījumā. Visām citām zvaigznēm ir savi noteikti ceļi, bet komēta var parādīties jebkuru brīdi. Arī te.

—  Un kas tad notiek? — Snifs čukstus vaicāja.

—  Nelaime, — Susuriņš atbildēja. — Visa zeme var sašķīst druskās.

—  Kā tu visu to zini? — trollītis Mumins strauji vaicāja.

Susuriņš paraustīja plecus.

—  Tā runā ļaudis. Vai jūs gribat vēl kafiju? — viņš jautāja.

—  Nē, pateicos, — trollītis atbildēja. — Man vairs nav prieka dzert kafiju.

—  Man arī ne! — Snifs izsaucās. — Es jūtos nelabi . . . Drīz es vemšu!

Labu brīdi viņi sēdēja, ne vārda nebilzdami, un raudzījās vientulīgajā ainavā. Susuriņš paņēma mutes harmonikas un nospēlēja nepazīstamu va­kara dziesmu.

Tagad briesmas bija guvušas vārdu. Komēta. Trollītis Mumins palūkojās debesīs, kas bija pelē­kas, rāmas un ikdienišķas. Tagad viņš zināja, ka aiz mākoņiem kaut kur lido degošā zvaigzne — ko­mēta ar garu, spožu asti — un tā lido tuvāk un tuvāk . . .

—  Kad tā atnāks? — viņš piepeši vaicāja.

—  To viņi zina Observatorijā, — Susuriņš atbil­dēja un piecēlās. — Bet šovakar tā droši vien nenāks. Vai mazliet nepastaigāsim, iekams satumst?

—  Uz kurieni? — Snifs žēli jautāja.

—  Ak, vienalga, uz kurieni! — Susuriņš at­teica. — Bet, ja nu jūs gribat iet uz noteiktu vietu, tad varam aplūkot granātu aizu.

—  Granātu! — Snifs sauca. — Vai īstu?

—  To es nezinu, bet tie ir skaisti, — Susuriņš atbildēja.

Viņi devās tuksnesī un piesardzīgi kāpa starp klinšu bluķiem un dzeloņainiem krūmiem.

—  Zēl, ka nav saules, tad tie dzirkstī gaišāk, — Susuriņš skaidroja.

Snifs neatbildēja. Aiz gaidām viņa ūsas bija saslējušās, un viņš vairs nejuta nelabumu.

Tagad viņi kājoja pa mežonīgu aizu, kuru šķēr­soja dziļas plaisas. Krēslā viss bija kluss un vientu­līgs, un viņi sarunājās čukstēdami.

—  Ejiet piesardzīgi, — Susuriņš klusi norā­dīja. — Te jau tie ir.

Viņi paliecās uz priekšu un raudzījās lejā. Tur, šaurajā aizā, nokrēslī zaigoja sarkanu akmentiņu miriādes. Daudzas mazas komētas melnā pasaules izplatījumā . . .

—  Vai tie visi ir tavi? — Snifs čukstēja.

—  Tie pieder man, kamēr es te dzīvoju, — Susu­riņš bezrūpīgi atteica. — Man pieder viss, ko es redzu un par ko priecājos. Visa zeme, ja tev tā tīk.

—  Vai tu domā, ka arī es varētu dažus dabūt? — Snifs gaidu pilnā balsī vaicāja. — Par tiem va­rētu nopirkt bruņu cepuri vai durkli . . .

—  Ņem, cik vien gribi, — Susuriņš atbildēja un iesmējās. Snifs piesardzīgi kāpa lejā aizā. Viņš nobrāza degunu un vairāk reižu gandrīz pakrita, tomēr, zobus sakodis, kāpa tālāk.

Nokļuvis beidzot lejā, viņš dziļi ievilka elpu un trīcošām ķepiņām vāca granātus. Kas gan bija trollīša Mumina pērles salīdzinājumā ar granātiem! Mirdzošā kaudzīte kļuva arvien lielāka un lielāka. Snifs gāja aizvien dziļāk aizā un laimīgs klusi vāca granātus.

—  Hallo! — no augšas sauca Susuriņš. — Vai tu drīz nāksi augšā?

—  Vēl ne! To šeit ir tik daudz … — Snifs at­saucās.

—  Krīt rasa, un kļūst auksts, — Susuriņš aizradīja.

—  Jā jau jā! Es tūliņ nākšu … — Un viņš gāja dziļāk aizā, kur viņam pretī mirdzēja divi lieli, sarkani granāti.

Tad notika kas baismīgs. Granāti sakustējās, tie blisinājās. Tie nāca tuvāk. Un tiem sekoja zvī- ņains ķermenis, kas nejauki knikstēja uz akme­ņiem. Snifs iekliedzās, tad pagriezās un sāka skriet. Viņš joņoja, brāzās, traucās, joza līdz klints sienai un tad rāpās pa to augšā ar ķepiņām, kas aiz bailēm bija kļuvušas slapjas. Zem viņa bija dzirdama klusa un draudīga šņākoņa.

—  Kas ar tevi notika? — trollītis Mumins vai­cāja. — Kāpēc tu tā steidzies?

Snifs nekā neatbildēja, viņš tikai rāpās un, nokļuvis augšā, sabruka kā nelaimes čupiņa.

Trollītis Mumins un Susuriņš noliecās pār aizu un lūkojās lejā. Tad viņi ieraudzīja milzu ķirzaku, kas bija apsēdusies uz granātu kaudzītes.

—  Velns parāvis! — Susuriņš čukstēja.

Snifs sēdēja un raudāja.

—  Nu tas ir pāri. Neraudi, mīļo draudziņ, — Su­suriņš sacīja.

—  Granāti! — Snifs šņukstēja. — Nevienu pašu es nedabūju paņemt.

Susuriņš apsēdās viņam blakām un laipni teica:

—  Es to zinu, ir grūti iekārot mantas un nepa­ņemt tās līdzi. Es uz tām tikai nolūkojos un aiziedams paturu tās prātā, jo mani nodarbina kaut kas patīkamāks nekā stiept mugursomas.

—  Es tos būtu varējis ielikt mugursomā, — Snifs drūmi atteica. — Aplūkot mantas nepavi­sam nav tas pats, kas pieskarties tām un zināt, ka tās pieder pašam.

 Viņš piecēlās kājās un skaļi nošņaucās ķepā. Tad viņi domīgi un maķenīt skumji devās atceļā pa tumšo gravu.

Susuriņš šo gājienu vērta līk­smāku. Viņš spēlēja tādas dzies­mas, kādas viņi nekad nebija dzir­dējuši, viņš iemācīja ceļabiedrus spēlēt pokeru un pilku. Un stāstīja par ārkārtī­giem un neticamiem notikumiem.

Arī upe bija kļuvusi līksmāka, tā plūda straujāk, mezdama vietumis mazas vērpetes. Upe tagad bija šaurāka un Vientuļie kalni tuvāki. To virsotnes šķēla mākoņus, kas joprojām kā smaga sega slīga pār zemi. Taču nekādu Observatoriju viņi ne­redzēja.

—  Stāsti kaut ko. Tikai ne par komētām. Kaut ko jautrāku, — Snifs mudināja.

Susuriņš sēdēja laivā un stūrēja.

—  Vai gribat dzirdēt par ugunsvēmēju kalnu? — viņš jautāja.

Trollītis un Snifs nopietni pamāja.

Susuriņš piestūķēja pīpi un aizdedzināja to. Tad viņš sacīja.

—  Tas notika tā: reiz es nonācu kādā vietā, kur bija melna lava. Lava dienu un nakti kustējās, jo zem tās gulēja zeme, kas brīžiem miegā sašūpojās. Lavas bluķi bija sasviesti krustām šķērsām, un pāri tiem cēlās karsti garaiņi, vērzdami visu neda­bisku un brīnumainu. Es dažreiz tur gāju pieva­karē, kad jutos diezgan noguris un man iegribējās

maķenīt tējas. To varēja viegli iegūt, vajadzēja tikai piepildīt katliņu ar verdošu ūdeni no kāda karsta avota.

—  Vai tu neapdedzinājies? — trollītis Mumins vaicāja.

—  Es staigāju uz ķekatām, — Susuriņš atbil­dēja. — Ar ķekatām var pārkāpt pāri jebkuram klinšu bluķim un bezdibenim. Taču jāpiesargās, ka ķekatas neiesprūst spraugā. Nu, tēju es dzēru vēsākajās vietās, kādas varēja atrast. Visapkārt murdēja un burbuļoja, un es neredzēju nevienu dzīvu radību vai zaļu smilgu. Pēkšņi zeme, kas tur apakšā gulēja, atmodās. Ar varenu dunoņu tieši manā priekšā atvērās krāteris, un no tā izšāvās sarkanas liesmas un liels pelnu mākonis.

—  Ugunsvēmēja kalns! — Snifs izsaucās. — Un ko darīji tu?

—  Es tikai raudzījos, — Susuriņš atbildēja. — Tas bija ļoti skaisti. Redzēju daudzus uguns gariņus, kas iznira no zemes un lidoja apkārt kā dzirksteles. Pamazām tur kļuva pārlieku karsts un sodrējains, un es gāju projām. Lejā, kalna nogāzē, atradu strautiņu un apgūlos uz vēdera, lai nodzer­tos. Ūdens, protams, bija silts, bet ne verdošs. Un tad tur parādījās sīks uguns gariņš. Viņš bija iekritis strautiņā un tik tikko nenoslīcis.. Vienīgi viņa galviņa vēl liesmoja, bet ķermenītis čūkstēja un raustījās. Cik spēdams viņš kliedza, lai es viņu paglābjot.

—  Vai tu to darīji? — Snifs vaicāja.

—  Nu protams. Man taču pret viņu nekādu dusmu nebija, — Susuriņš atbildēja. — Bet es pie viņa apdedzinājos. Nu jā, viņš nonāca zemē un pamazām atkal sāka liesmot. Viņš, protams, bija priecīgs. Un, iekams aizlaidās, iedeva man dāvanu.

—  Kādu?! — Snifs sauca.

—  Pudeli pazemes saules eļļas, — Susuriņš at­teica. — Tādu, ar kuru uguns gari sevi ieziež, dodoties zemes viduspunktā.

—  Un, ja tu ieziedies ar šo eļļu, tad vari iziet cauri ugunij? — Snifs vaicāja, paturēdams acīs pudeli.

—  Protams, — Susuriņš atteica.

—  Un tu to saki tikai tagad? — trollītis Mumins izsaucās. — Tad jau mēs visi izglābsimies! Kad nāks komēta, mums tikai jāpaņem . . .

—  Bet man gandrīz vairs nekas nav palicis, — Susuriņš apbēdināts paskaidroja. — Saprotiet, esmu glābis mantas no degošām mājām. Es taču nezināju . . . Tagad pudeles dibenā palikusi tikai neliela lāsīte.

—  Vai ar to pietiktu mazam dzīvnieciņam, nu, teiksim, tādam kā man? — Snifs jautāja.

Susuriņš paraudzījās uz viņu.

—  Varbūt, — viņš teica. — Tikai astei nu gan ne. Tai jāļauj sadegt.

—  Ak tā tu domā? Tad jau labāk lai sadegu es viss! — Snifs izsaucās. — Bet vai kaķēnam pietiktu?

Taču Susuriņš viņā vairs neklausījās.

Viņš sēdēja pavisam taisni un nemierīgi ošņāja.

—  Upe . . . Vai jūs kaut ko manāt? — viņš praš­ņāja.

—  Tā skan pavisam citādi, — trollītis Mumins atbildēja.

Tiesa, upe burbuļoja un šalca. Viņiem visapkārt ūdens meta vērpetes, un tās vairs nebija mazas.

—  Noņemiet buru! — Susuriņš izrīkoja.

Upes plūsma bija kļuvusi ļoti strauja. Tā trau­cās tagad tik ātri uz priekšu kā cilvēks, kas bijis prom ilgā ceļojumā un tad pēkšņi nomanījis, ka ir jau tikpat kā mājās. Krasti tuvojās, un pāri tiem kalni pacēlās stāvāk un augstāk.

—  Es gribētu izkāpt krastā, — Snifs ierunājās.

—  Mēs nevaram izkāpt krastā. Mums jābrauc tālāk, kamēr upe pierims, — Susuriņš paskaidroja.

Bet straume nepavisam nepierima. Krasti spie­dās mutuļojošajam ūdenim arvien tuvāk, izveido­dami šauru spraugu. Viņi bija nokļuvuši Vientuļa­jos kalnos. Straume metās dziļā aizā, un debesu strēle virs viņiem kļuva šaurāka un šaurāka. Kaut kur kalnos draudīgi dunēja.

Trollītis Mumins palūkojās uz Susuriņu, lai redzētu, vai viņam ir bail. Susuriņam pīpe jopro­jām bija mutē, taču izdzisusi. Melnas, ūdens ap­šļakstītas viņiem garām traucās aizas sienas, du­noņa kļuva stiprāka, plosts palēcās un beidzot uzskrēja gaisā . . .

—  Turieties no visa spēka, jo tagad mēs brāža­mies lejup! — Susuriņš kliedza.

Dažus mirkļus ap viņiem bija tikai baltu putu virpuļi un straumes rūkoņa. Neviens nedzirdēja Snifa mežonīgos kliedzienus. Mazais plosts nobrīk­šķēja un tad, ūdens kritumam beidzoties, izlīdzinā­jās. Viņi turpināja ceļu tumsā.

—  Kāpēc tāda tumsa? — Snifs kliedza.

Neviens viņam neatbildēja.

Putojošais ūdens zaļgani laistījās, viss pārējais bija melns. Kalnu sienas saslēdzās ap viņiem kā tunelis, kurā ūdens vērpetes ierāva bezpalīdzīgo plostu. Dažkārt tas atsitās pret sienām un apgrie­zās. Ūdens krituma dunoņa aiz viņiem kļuva vājāka, un beidzot viņus apņēma tikai tumsa un klusums.

—  Vai mēs vēl esam dzīvi? — Snifs trīsošā balsī vaicāja.

—  Man liekas, esam gan,—trollītis Mumins atbildēja. — Par šito nu gan varēsim pastāstīt māmiņai!

Pēkšņi iezaigojās šaura gaismas strēlīte, Susu­riņš bija atradis kabatas bateriju. Gaisma bailīgi šaudījās starp melno, plūstošo ūdeni un slapjajām akmens sienām.

—  Man liekas, upe kļūst šaurāka un šaurāka, — trollītis Mumins vārā balsī runāja. — Vai tev neliekas, ka tā ir?

—  Varbūt maķenīt, — Susuriņš atbildēja un pū­lējās saglabāt mieru. Taču tas viņam neizdevās. Kaut kas nobrīkšķēja, un masts nokrita uz plosta.

—  Palīdziet man pārsviest mastu pār klāju, bet žigli, — Susuriņš uzsauca.

Masts noplunkšķēja un pazuda. Cieši saspiedu­šies kopā, viņi nogaidīja. Pēkšņi Snifs juta, ka pie viņa ausīm kaut kas pieskaras.

—  Manas ausis! — viņš kliedza. — Manas ausis atsitās pret jumtu!

Viņš nometās uz vēdera un ar ķepām apņēma purniņu. Tieši tad plosts nodrebēja un apstājās.

—  Sēdiet mierīgi! Nekustieties! — Susuriņš aiz­rādīja.

Tunelī spīguļoja ļoti vāja, pelēka gaisma, viņi tik tikko varēja atšķirt savus izbijušos purniņus. Susuriņš aizdedzināja kabatas bateriju un paraudzījās ūdenī.

—  Tas ir masts. Tas nogūlies šķērsām, un mēs esam atsitušies pret to. Paraugieties, no kā mēs esam izvairījušies!

Viņi raudzījās melnajā, spožajā garām plūsto­šajā ūdenī, kas tikai traucās tālāk un metās baismi šņācošajā bezdibenīgajā atvarā.

—  Nu gan es esmu galīgi noguris no jums un jūsu brauciena, un jūsu komētām, un itin visa! — mazais dzīvnieciņš Snifs izsaucās un ieraudājās.

—  Es jau teicu, ka tas ir bīstami. Es teicu, ka gribu kāpt krastā. Ja kāds ir tik mazs kā es, tad . . .

—  Paklau, — Susuriņš viņu uzrunāja. — Es zinu, ka dēku stāstos vienmēr izglābjas. Paraugies labāk mazliet augšup.

Snifs nošņaucās ķepiņā un palūkojās. Viņš redzēja kalnā taisnu spraugu un augstu virs tās pelēku debess strēli.

—  Nu un tad, — viņš purpināja. — Es taču neesmu muša. Pat ja es būtu muša, tas man nelīdzētu, jo jau kopš bērna kājas man pēc ausu iekaisuma reibuši galva.

Un viņš atkal raudāja.

Tad Susuriņš paņēma mutes harmonikas un spēlēja. Viņš spēlēja dziesmu par dēku, nevis diezgan lielu, bet aplam varenu, piedziedājums stāstīja par izglābšanos un lieliem pārsteigumiem. Pamazām Snifs nomierinājās un nosusināja ūsas. Bet dziesma pa spraugu uzlidoja kalnā un uzmodi­nāja daudzus dzīvus radījumus un visbeidzot kādu murmuli, kas sēdēja aizmidzis, nolicis sev blakām tauriņu ķeramo tīklu.

—  Kas tad tas? — murmulis izsaucās un lūkojās apkārt. Viņš pavērās debesīs un jūrā, tad noskrū­vēja vaboļu kārbai vāciņu un paraudzījās tajā.

—  Kņada, — viņš sacīja. — Te nav neviena, kas taisītu kņadu (viņš nebija muzikāls). — Beidzot viņš paņēma palielināmo stiklu un meklēja pa zāli. Viņš meklēja un klausījās, vēroja un ošņāja un beidzot nokļuva līdz dziļai plaisai zemē. No turie­nes skanēja šī negantā kņada.

«Tie laikam ir gauži neparasti kukaiņi,» murmu­lis nodomāja. «Laikam gan reti sastopami vai pat vēl neatklāti!»

Sī doma murmuli ļoti uzbudināja, un viņš iebāza lielo degunu spraugā, lai labāk redzētu.

—  Skatieties! Murmulis! — trollītis Mumins iz­saucās.

—  Glāb mūs! Glāb mūs! — Snifs vaimanāja.

— Tas jau nu galīgi zaudējis jēgu! — murmulis purpināja un iebāza spraugā tīklu. Tas bija gau­žām smags, kad murmulis to vilka augšā. Murmu­lis vilka un vilka un beidzot palūkojās, kas tad tajā ielīdis.

— Gauži savādi, — murmulis teica, izkratīdams no tīkla trollīti Muminu, Susuriņu, Snifu, telti un divas mugursomas.

— Tūkstoškārt pateicos! Tu mūs izglābi pēdējā brīdī, — trollītis Mumins sacīja.

— Ak tad es jūs esmu izglābis? — murmulis pārsteigts attrauca. — Tas nemaz nebija mans

nolūks. Es tikai meklēju dažus neparastus kukai­ņus, kuri tur lejā taisīja kņadu. (Murmuļi vispār ir diezgan neapķērīgi, taču labsirdīgi, ja viņus nekai­tina.)

—  Vai tie ir Vientuļie kalni? — Snifs vaicāja.

—  To es nezinu, bet te atrodas ļoti interesanti naktstauriņi.

Ap viņiem slējās milzīgas kalnu grēdas, bezgala vientuļas un pelēkas. Bija ļoti kluss un auksts.

—  Nu, kur tad atrodas mūsu Observatorija? — Snifs jautāja.

—  Arī to es nezinu, — murmulis satraukts atbil­dēja. — Bet, ko zināt jūs par naktstauriņiem, to gan es gribētu noskaidrot.

—  Mēs tikai meklējam komētas, — Snifs atteica.

—  Vai tās ir neparastas? — murmulis ar interesi vaicāja.

—  Tā tiešām ir, — Susuriņš atbildēja. — Viena pati parādās apmēram gadsimta ritumā.

—  Kaut kas nedzirdēts! Tādu gan vajadzētu satvert. Kā tā izskatās? — murmulis tincināja.

—  Sarkana un ar garu asti, — trollītis Mumins atbildēja.

Murmulis paņēma piezīmju grāmatiņu un tajā kaut ko pierakstīja.

—  Tā laikam gan būs Filicnarcus Snufsigalonica sugas, — viņš murmināja. — Vēl viens jautājums, mani skolotie draugi, — ar ko barojas šis dīvainais kukainis?

—  Ar murmuļiem, — Snifs smīkņādams atbil­dēja. Murmuļa seja pietvīka.

—  Ar zinātni nejoko, — viņš atcirta. — Ardievu! Man ir gods atvadīties.

Tad viņš pievāca visas kārbas, paņēma tauriņu ķeramo tīklu un aizgāja savu ceļu, tieši Vientuļa­jos kalnos.

—  Viņš domāja, ka komēta ir vabole vai kas tamlīdzīgs, — Snifs sajūsmināts sauca. — Tik muļ­ķīgi! Tik brīnišķīgi! Bet tagad es gribu kafiju!

—  Kafijas kanna palika uz plosta, — Susuriņš atbildēja.

Trollītis Mumins, kas labprāt dzēra kafiju, me­tās pie spraugas un lūkojās lejup.

—  Plosts ir pazudis! — viņš izsaucās. — Kafijas kanna nobraukusi pazemē! Kā mēs iztiksim bez kafijas?

—  Ēdīsim pankūkas, — Susuriņš mierināja.

Tad viņi aizdedzināja ugunskuru un cepa pankū­kas, un tūliņ apēda katru izcepto, jo tā jau tikai jāēd pankūkas.

Kad visas pankūkas bija apēstas, viņi izvēlējās augstāko kalnu virsotni un lēnām virzījās uz to. Jo Observatoriju taču ceļ tik tuvu zvaigznēm, cik vien iespējams.

Bija vēls vakars. Pirmatnējie kalni slējās svinīgi un sapņaini, virsotnes lūkojās cita uz citu pāri bezdibenim, no kura cēlās blāva, ledus salta migla. Lāgu lāgiem neliels mākoņu kumšķītis atrisa no smagajiem mākoņu vāliem un lēnītiņām slīdēja pāri kalnu sienai, kur ērgļi un kondori bija iekārto­juši ligzdas.

Vienā kalna virsotnē vizēja mazītiņa gaismas strēle. Pienākot tuvāk, varēja saredzēt dzeltenu, no iekšpuses apgaismotu telti. Susuriņa mutes harmonikas skanēja pavisam skumji šajā vientulī­gajā ainavā, un iztālēm hiēna bija pacēlusi purnu un klausījās. Viņa agrāk nekad nebija dzirdējusi mūziku. Tad viņa iegaudojās baismīgi un stiepti.

—  Kas tur ir? — Snifs sauca, virzīdamies tuvāk gaismai.

—  Nekas bīstams, — Susuriņš paskaidroja. — Tagad dziedāsim dziesmiņu par lapseni, kas devās uz masku balli. — Un viņš no jauna spēlēja.

—  Tā bija jauka dziesmiņa, — trollītis Mumins sacīja. — Taču nepalika skaidrs, kā lapsenei vei­cies un vai masku ballē bija jautri. Labāk pastāsti mums kaut ko!

Susuriņš brītiņu padomāja. Tad viņš teica:

—  Vai lai stāstu kaut ko par Snorkēm, kurus satiku pirms dažām nedēļām?

—  Nē, — trollītis Mumins atteica. — Kas tie Snorkes tādi ir?

—  Vai tiešām tu nezini, kas ir Snorkes? — Susu­riņš izbrīnījies vaicāja. — Tie laikam ir jūsu radi­nieki, jo izskatās tieši tādi kā tu. Tu gan esi balts, bet viņi ir krāsaini, turklāt satraukumā maina krāsu.

Trollīša Mumina acis kļuva niknas.

—  Nē, mēs gan neesam radinieki. Man nav tādu radu, kas maina krāsu. Ir tikai viena troļļu Mu- minu dzimta, un tie ir balti.

—  Tie Snorkes tomēr bija ļoti līdzīgi tev, — Su­suriņš rāmi klāstīja. — Es domāju pēc apveidiem. Snorkem patika kārtot un pētīt lietas, bieži vien viņš bija visai apnicīgs. Viņa māsiņa viņam paklausīja, bet man liekas, viņa domāja par kaut ko citu. Varbūt pati par sevi. Viņa visa bija apklāta ar smalku, mīkstu spalvu, un pieri sedza sprogas, kuras viņa nemitīgi sukāja.

—  Smieklīgi, — trollītis Mumins piebilda.

—  Bet kā tas beidzās? — Snifs painteresējās.

—  Ak, nenotika nekas sevišķs, — Susuriņš turpi­nāja. — Viņa no zāles auda mazus paklājiņus un, ja sāpēja vēders, vārīja gardas zupas. Aiz auss viņai bija puķe un ap kreiso kāju — zelta gredzens.

—  Bet tas taču nav nekāds stāsts! Tam trūkst sprieguma! — Snifs iesaucās.

—  Vai tad tev neliekas satraucoši pirmo reizi mūžā ieraudzīt Snorki, kas turklāt maina krāsu? — Susuriņš atvaicāja un joprojām spēlēja.

—  Jaunkudzes ir jocīgas — un tu tāpat, — trollī­tis Mumins sacīja un ielīda guļammaisā, pagriezis purniņu pret telts sienu.

Bet tonakt viņš sapņoja par mazu Snorkes jaunkundzi, kura bija līdzīga viņam un kurai viņš bija iedevis rozi, ko valkāt aiz auss.

—    Cik muļķīgi! — trollītis Mumins atmodies sacīja. Teltī bija aplam auksts.

Susuriņš noņēmās, vārīdams tēju.

—  Šodien mēs uzkāpsim pašā augstākajā vir­sotnē, — viņš sacīja.

—  Kā tu zini, ka tā virsotne ir īstā? — Snifs atvaicāja un pastiepa purniņu, lai saskatītu vir­sotni. Taču to slēpa smagi, pelēki mākoņi.

—  Paraugieties, visapkārt cigarešu gali! Tos izsvaidījuši profesori, — Susuriņš aizrādīja.

—  Ak šitā gan! — Snifs īgni attrauca, jo pats nebija tos ievērojis.

Viņi devās augšup pa līčloču kalnu eju, un starp viņiem vilkās glābšanas virve, kuru viņi drošības labad bija apsējuši ap vēderu.

—  Iegaumējiet, ka mums atkal draud bries­mas, — Snifs, iedams gājiena beigās, aizrādīja. — Un atcerieties manu auss iekaisumu.

Kļuva aizvien stāvāks un stāvāks, un viņi kāpa augstāk un augstāk. Viss ap viņiem bija pirmat­nējs, gigantisks un vientulīgs, briesmīgi vientulīgs.

Starp kailajām klintīm burāja kondors ar izples­tiem spārniem, tā bija vienīgā dzīvā radība, ko varēja ieraudzīt.

—  Tik šausmīgi liels putns. Viņš te augšā lai­kam gan jūtas vientuļš, — Snifs prātoja.

—  Viņam, protams, te kaut kur ir sieva un varbūt vesels bariņš mazu kondoriņu, — Susuriņš atbildēja.

Kondors majestātiski slīdēja tālāk, galvu ar saltajām acīm un līko knābi grozīdams no vienas puses uz otru. Kad putns atradās virs gājējiem, tam spārni drebēja un tas apstājās.

—  Diez par ko viņš tagad domā? — Snifs vai­cāja.

—  Viņš izskatās negants. Man liekas, viņš domā par mums … — Susuriņš atbildēja.

Un tad Susuriņš iekliedzās:

—  Viņš nāk! — Un viņi visi trīs metās pie kalna sienas. Šalcošām spārnu vēdām kondors traucās pie viņiem. Sadevušies rokās, viņi cieši saspiedās nelielajā kalna spraugā un lielās baismās gaidīja. Tad viņš nāca! Nāca kā vētra, varenie spārni sitās pret klinti, ap viņiem viss kļuva tumšs, tas bija baismīgi!

Pēkšņi atkal iestājās klusums. Trīsēdami viņi pabāza ārā purniņus. Dziļi lejā zem viņiem tum­šajā bezdibenī kondors burāja lielā puslokā. Tad viņš strauji pacēlās augšup un aizlidoja kalnos.

—  Viņš kaunas par savu neveiksmi. Kondori ir gauži lepni. Otrreiz viņš to neatkārtos, — Susu­riņš skaidroja.

—  Viņš ar saviem mazajiem kondorēniem. Ļoti aizkustinoši! Un tad šī milzu ķirzaka! — Snifs satraukts sauca. — Un ūdenskritums, kas gāžas tieši zemē. Pārlieku daudz notikumu tādam ma­zam radījumam, kāds esmu es!

—  Lielākais notikums tevi vēl gaida, — trollītis Mumins aizrādīja. — Mūsu komēta.

Viņi visi trīs pavērās smagajos mākoņos.

—  Kaut varētu saredzēt debesis, — Susuriņš sacīja. Viņš paņēma kondora pamesto spalvu un aizsprauda to aiz cepures.

—  Nāciet! Mums jāiet tālāk! — viņš skubināja.

Pēcpusdienā viņi jau bija uzkāpuši tik augstu, ka atradās mākoņos. Uzreiz viņus apņēma salta migla, nekas cits kā pelēks tukšums. Kalni bija stāvi, un staigāt pa tiem bīstami. Viņi briesmīgi sala, un trollītis Mumins atcerējās vilnas bikses, kas patlaban gāja uz zemes centru.

—  Es domāju, ka mākoņi ir mīksti un tajos būs patīkami staigāt, — Snifs ierunājās un nošķaudī­jās. — Viss šis nejēdzīgais ceļojums man jau līdz kaklam.

—  Kas tas tāds! — trollītis Mumins izsaucās un apstājās. — Tur kaut kas guļ un spīd . . .

—  Varbūt dimants? — Snifs vaicāja un atžirga.

—  Man liekas, tā ir neliela rokassprādze, — trol- lītis Mumins teica. Viņš devās miglā.

—  Piesargies! Tā guļ tieši bezdibeņa malā! — Susuriņš brīdināja.

Trollītis Mumins gāja tālāk gauži piesardzīgi. Pašā bezdibeņa malā viņš apgūlās uz vēdera un izstiepa ķepu.

—  Turiet virvi! — viņš uzsauca.

Susuriņš un Snifs turēja, cik jaudāja, un trollītis vēl vairāk izstiepās pār malu. Beidzot viņš satvēra rokassprādzi un vilkās atpakaļ.

—  Tā ir zelta. Vai tu neteici, ka Snorkes jaun­kundzei ap kreiso kāju bija zelta gredzens? — viņš taujāja.

—  Jā, — Susuriņš skumji atteica. — Un viņa bija tik daiļa. Viņa allaž devās uz bīstamām vietām puķes plūkt.

1 — Tagad no viņas būs palicis tikai slapjums, — Snifs bilda.

Grūtsirdīgi viņi tipināja tālāk un tālāk, augstāk un augstāk, aizvien vairāk nogura un sala. Beidzot viņi apsēdās atpūtināt kājas un klusi raudzījās slīdošajos, pelēkajos plīvuros. Tad mākoņos parā-

dījās plaisa. Pēkšņi viss mākoņu okeāns atradās zem viņiem. No šejienes tas izskatījās skaists, radās vēlēšanās iebrist tajā, ienirt un dejot.

—  Tagad mēs atrodamies virs mākoņiem, — Su­suriņš svinīgi paziņoja.

Tad viņi pavērsās pret debesīm, kuras sen nebija redzējuši.

—  Kas tas tāds? — Snifs izbijies čukstēja.

Debesis vairs nebija zilas. Tās bija viegli iesār­tas un šķita nedabiskas.

—  Varbūt tas ir saulriets, — Susuriņš nedroši skaidroja.

—  Nu protams. Saule riet, — trollītis Mumins piekrita.

Tomēr viņi zināja, ka tas nav saulriets. Rietu­mos pār debesīm savu sarkano gaismu lēja komēta. Tā bija ceļā uz zemi un pie visiem kustoņiem, kas dzīvoja uz zemes.

Augstu šķautnainajā kalnu grēdā atradās Obser­vatorija, kurā tūkstošiem profesoru izdarīja tūk-

stošiem dīvainu novērojumu, smēķēja tūkstošiem cigarešu un dzīvoja vientulībā ar zvaigznēm. Tor­nim bija apaļš stikla jumts, to greznoja varavīk- šņaina stikla bumba. Tā visu laiku griezās gaužām lēni.

Trollītis Mumins gāja citiem pa priekšu. Viņš atvēra durvis un bijīgi apstājās uz sliekšņa. Viss tornis bija viena vienīga apaļa telpa, kurā pasau­les dižākie zvaigžņu pētnieki nerimtīgi vēroja zvaigznes. Tornis lēnām griezās, vērdamies izplatī­jumā un sevī murrādams gluži kā kaķis.

Vesels nelielu profesoru bars rosījās visapkārt, viņi kāpa augšup un lejup pa spožām metāla kāpnēm, viņi kaut ko skrūvēja un mērīja, un lika, un lāgu lāgiem rakstīja piezīmju grāmatiņās. Viņi gauži steidzās un visi smēķēja cigaretes.

—  Labvakar! — trollītis Mumins sacīja.

Taču neviens viņu nepamanīja. Tad viņš piesar­dzīgi pagājās uz priekšu un paraustīja tuvāko profesoru aiz svārkiem.

—  Vai tu atkal esi te? — profesors izsaucās.

—  Atvainojiet, bet es te nekad vēl neesmu bijis, — trollītis bikli paskaidroja.

—  Tad tas bijis kāds visai līdzīgs tev, — profe­sors atbildēja. — Mūsdienās vairs nav nekāda miera. Mums nav laika noņemties ar cilvēkiem, kas skraida apkārt ar gredzeniem rotātām kājām, velns parāvis, un uzdod bērnišķīgus jautājumus. Sī komēta ir pats interesantākais, ko esmu pieredzējis savā mūžā . . . Ko tu gribi?

—  Neko svarīgu, — trollītis Mumins murminā­ja. — Gribēju tikai noskaidrot, vai viņa bija spal­vaina … es domāju to, kas bijusi pirms manis, varbūt aiz auss viņai bija puķe?

Profesors pacēla ķepas pret debesīm un nopūtās.

—  Spalvas un puķes mani neinteresē, — viņš sacīja. — Arī kāju gredzeni ne. Vai tiešām tu domā, ka tam ir nozīme, ja kāda jaunkundze pazaudē kāju gredzenu, kad mēs gaidām komētu?

—  Tas var gadīties, — trollītis Mumins nopietni atbildēja. — Lielais paldies.

—  Nav par ko, — profesors atteica un aiz­steidzās pie tālskata.

—  Nu, ko viņš teica? — Snifs čukstēja. — Vai komēta nāks?

—  Kad tā nolaidīsies? — Susuriņš interesējās.

—  To es aizmirsu pajautāt, — trollītis Mumins atteica. — Bet te ir bijusi Snorkes jaunkundze. Viņa tomēr nav iekritusi bezdibenī.

—  Tu esi jocīgs, — Snifs atcirta. — Tagad es iešu pavaicāt. Jūs varat pavērot apkārtni, kamēr es visu nokārtošu.

Tad mazais dzīvnieciņš Snifs piegāja pie kāda cita profesora un teica:

—  Esmu dzirdējis daudz stāstu par to, cik smalki tēvocis prot atklāt komētas!

—  Vai patiesi? — profesors priecīgi atvai­cāja. — Sitā ir neparasti skaista komēta. Gribu ieteikt, lai to nosauc manā vārdā. Nāc un mazliet tajā paraugies!

Snifs sekoja profesoram pa visām kāpnēm. Viņš bija pirmais mazais dzīvnieciņš, kas dabūja paraudzīties pasaules lielākajā zvaigžņu pētīšanas tālskatī.

—  Nu, vai tā nav skaista komēta? — profesors jautāja.

—  Visums ir melns. Tas ir pilnīgi melns, — Snifs čukstēja. Viņš tā izbijās, ka mati uz pakauša sacēlās stāvus. Un šajā melnumā kā dzīvas pulsēja lielas zvaigznes. Tās bija tieši tik lielas, kā bija stāstījusi bizamžurka. Tālē starp tām kā ļauna acs zaigoja kaut kas sarkans.

—  Tā ir komēta, — Snifs sacīja. — Sitā sarkanā ir komēta, un tā nāk šurp.

—  Protams, tā nāk šurp, — profesors piekrita. — Tieši tas jau ir interesanti. Ar katru dienu mēs to saredzēsim labāk. Ar katru aizejošo dienu tā kļūs lielāka, sārtāka un skaistāka.

—  Bet tā stāv uz vietas, un nekādu asti es tai nesaskatu, — Snifs atteica.

—  Aste tai ir aizmugurē, — profesors paskaid­roja. — Tā nāk tieši uz mums, tāpēc izskatās, itin kā būtu nekustīga.

—  Nu jā, sarkanā krāsa, protams, ir jauka. Kad komēta atnāks te? — Aiz bailēm sastindzis, viņš vēroja mazo, sarkano dzirksteli tālskatī.

—  Pēc mana aprēķina tai vajadzētu pieskarties zemei septītajā augustā pulksten 8.42 vakarā. Ie­spējams, ka četras sekundes vēlāk.

—  Un kas tad notiks? — Snifs prašņāja.

—  Kas notiks? — profesors atvaicāja. — Par to man nav bijis laika padomāt. Bet notikuma norisi es sīki pierakstīšu.

Snifs ļodzīgām kājām devās lejup pa kāpnēm. Pusceļā viņš piepeši apstājās un jautāja:

—  Kas šodien par dienu?

—  Trešais augusts, — profesors atbildēja. — Un pulkstenis ir tieši 7 un 53 minūtes.

—  Nu tad man liekas — mums jādodas uz mā­jām. Pagaidām palieciet sveiki! — Snifs izsaucās.

Mazais dzīvnieciņš Snifs bija kļuvis krietni prā­vāks, kad viņš nonāca pie saviem ceļabiedriem.

—  Tas ir melns. Melns kā ogle, — viņš sacīja.

—  Kas tad? — trollītis Mumins vaicāja.

—  Pasaules izplatījums, protams, — Snifs pa­skaidroja. — Un komēta ir sarkana, aizmugurē tai ir aste. Tā pieskarsies zemei septītajā augustā pulksten 8.42 vakarā. Varbūt kādas četras sekun­des vēlāk. Profesors un es to izrēķinājām.

—  Tad mums jāsteidzas uz mājām, — trollītis Mumins sacīja. — Kas tad svētdienā bija tik sva­rīgs?

—  Debessmanna, — Snifs pavirši atbildēja. — Tīrās bērnišķības. Vismaz tādam, kas lūkojies zvaigžņu pētīšanas tālskatī.

—  Bet mums katrā ziņā jāsteidzas, — trollītis Mumins nomurmināja. Viņš atrāva durvis un izbrā- zās ārā.

—  Tikai mieru! — Susuriņš izsaucās. — Sitā skrienot, mēs viegli iegāzīsimies bezdibenī. Ko­mēta taču ieradīsies tikai pēc četrām dienām.

—  Komēta un atkal komēta! — trollītis Mumins izsaucās. — To visu nokārtos tētuks un māmiņa, ja tikai mēs pārnākam mājās . . . Bet mums jāat­rod Snorkes jaunkundze! Viņa taču nezina, ka esmu uzgājis viņas kāju gredzenu!

Viņš pazuda mijkrēslī un aiz virves vilka citus sev līdzi.

Baismā, iesārtā gaisma debesīs pieauga. Mākoņi bija izklīduši, un visa kalnu ainava gulēja atklāta neparastajā vakara apgaismojumā. Tālē mirgoja šaurā upes lente un vīdēja tumšie meža plankumi.

«Nu jā,» Susuriņš domāja. «Labi vien būs, ka viņi pāries mājās. Vai nu komēta nāk, jebšu ne. Snorkes jaunkundze ar gredzenu kājā laikam gan ir labāka par tādu, kam nav gredzena.»

Ceturtajā augustā debesis vairs nebija apmāku­šās, taču sauli klāja savāda ēna. Vienu brīdi tā izskatījās melna — tieši tad, kad ripoja pāri Vien­tuļajiem kalniem un ieslīdēja sārtajās debesīs. Gaiss bija kļuvis siltāks. Visu nakti viņi bija tikai gājuši un gājuši. Snifs sāka ņerkšķēt.

—  Esmu noguris. Noguris no visa. Tagad man jānes telts. Un cepamā panna, — viņš sūrojās.

—  Telts ir laba, — Susuriņš iebilda. — Taču jā­sargās pārlieku iemīlēt mantas. Labāk sviediet tās prom. Arī cepamo pannu. Mums tik un tā nav ko tajā cept.

—  Vai tu runā nopietni? — Snifs pārsteigts vai­cāja. — Mest lejā bezdibenī?

Susuriņš pamāja.

Snifs piegāja pie bezdibeņa malas.

—  Tajā varētu dzīvot, — viņš purpināja. — Es to varētu uzskatīt par savu telti, kamēr vien dzīvoju . . . Mīļais Susuriņ, tagad es vairs nezinu, ko lai daru.

—  Tev taču pieder ala, — trollītis Mumins laipni aizrādīja.

Tad mazais dzīvnieciņš Snifs iesmējās un uz­meta gaisā visu saini. Tas iztaisīja varenu lēcienu starp klints šķautnēm, panna noskanēja kā fan­fara.

—  Lieliski! — izsaucās trollītis Mumins un aiz­svieda katliņu sainim pakaļ. Izcēlās vēl smalkāks troksnis. Tikai pēc ilga laika pēdējā skaņa apklusa bezdibenī.

—  Nu, vai tagad ir labāk? — Susuriņš vaicāja.

—  Nēē, — Snifs atteica, un viņa purniņš nobā­lēja. — Tagad man griežas galva! — Viņš nogūlās zemē un atteicās iet tālāk.

—  Vadzi, — trollītis Mumins sacīja. — Mums jāsteidzas. Man pēc iespējas ātrāk jāatrod šī mazā . . .

—  Zinu jau, zinu, — Snifs viņu pārtrauca. — Tava jocīgā Snorkes jaunkundze. Bet labāk man nepieskaries, citādi es vemšu!

—  Atstāj viņu kādu brītiņu mierā. Gaidot mēs varam velt akmeņus. Vai tu kādreiz esi vēlis akmeņus? — Susuriņš vaicāja.

—  Nē, — trollītis Mumins atbildēja.

—  Paskaties! — viņš izsaucās un tad sakusti nāja akmeni — viens, divi, trīs, — un akmens pazuda pāri malai. Viņi traucās pie bezdibeņa un raudzījās lejup. Tur ripoja akmens gluži kā negaisa mākonis, ap to virpuļoja oļi, un atbalss ilgi skanēja kalnos.

—  Tas bija akmens nogruvums, — Susuriņš līk­smi sacīja.

—  Es arī gribu! — trollītis Mumins brēca un šāvās pie vēl lielāka klintsbluķa, kas balansēja uz bezdibeņa malas.

—  Piesargies! — Susuriņš brīdināja.

Bet bija jau par vēlu, bluķis vēlās lejā, un tam pakaļ lidoja nelaimīgais trollītis Mumins.

Nebijusi viņam ap vēderu glābšanas virve, pasaulē par vienu trollīti Muminu būtu mazāk. Susuriņš tūdaļ atlaidās uz muguras un atspērās. Grūdiens bija varens, viņam likās — tas pārrāvis viņu vai pušu.

Lejā, bezdibenī, nevarīgi šūpojās trollītis Mu­mins, diezgan smags trollis. Susuriņš lēnām slīdēja aizvien tuvāk nogruvumam. Virve, kas saistīja viņu ar Snifu, savilkās un nu arī Snifu rāva pa zemi.

—  Liecies mierā! Neaiztiec mani, es jūtos nelāgi, — Snifs ņerkstēja.

—  Tu jutīsies vēl nelāgāk, ja pēc brītiņa novel­sies lejā, bezdibenī, — Susuriņš aizrādīja. — Tu­ries un velc!

Bet lejā vaimanāja trollītis Mumins:

—  Palīgā! Velciet mani augšā!

Snifs pacēla purniņu, un viņa vaigs kļuva vēl zaļāks, šoreiz tas notika aiz bailēm. Viņš mēģināja rāpot, atspērās ar ķepiņām un asti pret klintīm, šūpojās šurpu turpu un tā pūlējās, ka virve sapinās klintīs, un viņš vairs neslīdēja.

—  Tagad velc! — Susuriņš aizrādīja. — Kad es sacīšu, velc no visa spēka, bet patlaban vēl ne. Tagad! — Viņi vilka no visa spēka kādu laiciņu, un beidzot trollītis Mumins parādījās virs malas. Vispirms ausis, tad acis, tad purniņš, tad vēl

vairāk no purniņa un beidzot viss trol­lītis.

—  Zvēru pie savas astes! To nu gan vajadzēja redzēt mātei! — viņš teica.

—  Hei! — Snifs izsaucās. — Priecā­jos tevi redzēt. Tas biju es, kas apturēja tavu krišanu!

Viņi sēdēja diezgan ilgi, lai nomieri­nātos. Pēkšņi trollītis Mumins ierunā­jās.

—  Mēs bijām muļķi, — viņš teica.

—  Protams, jūs tādi bijāt, — Snifs piebalsoja.

—  Nepiedodami muļķi! Noziedzīgi! — trollītis atsāka. — Iedomājieties, ja nu šie akmeņi uzkristu mazajai Snorkes jaunkundzei uz galvas!

—  Tad no viņas tagad būtu palicis tikai slap­jums, — Snifs piebilda.

Trollītis Mumins pietrūkās kājās.

o

—  Mums jādodas tālāk! Tūliņ pat!

Un viņi traucās lejup, pār viņiem viegli sārtojās debesis un blāvo ja saules ripa.

Leja, kalna pakaje, starp akmeņiem teceja maza upīte. Tā bija gaužām sekla, un tās dibenā zaigoja

kaķu vizla. Murmulis, iebāzis ūdenī gurdās kājas, sēdēja un nopūtās. Viņam blakām bija nolikta grāmata ar virsrakstu «Ziemeļu puslodes kukaiņi, to tikumi un netikumi».

—  Dīvaini, — murmulis prātoja. — Nav nevie­na ar sarkanu asti. Tai vajadzētu būt Diderofor- mia Fnatopogetes, taču tā ir visai parasta, un tai nav astes.

Viņš atkal nopūtās.

—  Hei! — trollītis Mumins izsaucās un izlīda no klints šķautnes.

—  Pū, kā es nobijos, — murmulis sacīja. — Un atkal jūs esat klāt. Domāju, ka tas ir klinšu nogruvums. Šorīt bija gauži baismīgi.

—  Kas tad? — Snifs vaicāja.

—  Klinšu nogruvums, protams, — murmulis at­bildēja. — Gauži baismīgi. Akmeņi mājas lielumā lēkāja apkārt un saplēsa manu labāko stikla burku. Arī es lēkāju. Paskatieties uz punu manā galvā. Paskatieties uz to!

—  Baidos, ka garām ejot, esam nogāzuši lejā dažus akmeņus, — Susuriņš sacīja. — Grūti to nedarīt, ja akmeņi ir varen lieli un apaļi . . .

—  Un tu gribi sacīt, ka tas nebija klinšu nogru­vums? — murmulis rāmi jautāja. — To man vaja­dzēja saprast. Protams. Man jau vienmēr licies, ka jūs nekas liels neesat, bet pēc šitā notikuma nav teikts, ka es gribētu būt ar jums ilgāk pazīstams.

Viņš novērsās un šļakstināja ūdeni uz savām gurdajām kājām. Pēc laiciņa viņš jautāja:

—  Vai tad jūs vēl neesat aizgājuši?

—  Mēs drīz iesim, — Susuriņš atbildēja. — Mēs tikai brīnāmies, ka tu neesi pamanījis, cik dīvaina ir debesu krāsa.

—  Debesu krāsa? — murmulis pārsteigts atvai­cāja.

—  Jā, šī sārtenā krāsa, — trollītis Mumins teica.

—  Nu, paklau, manis pēc debesis var būt pat rūtainas, ja tām tā tīk, — murmulis atcirta. — Es tik reti tajās lūkojos. Mani visvairāk uztrauc tas, ka mans jaukais strautiņš izsīkst. Ja tā turpināsies, es vairs nevarēšu tajā mērcēt kājas.

—  Bet tā ir liela un bīstama komēta, — trollītis Mumins atsāka.

Tad murmulis piecēlās, savāca savas mantiņas un brida pāri uz otru krastu.

—  Iesim! Viņš vēlas palikt viens pats, — Susu­riņš sacīja.

Pa zemi tagad bija patīkami iet, to sedza lava un sūnas, un vietumis auga puķes. Mežs jau bija itin tuvu. Laiks bija ļoti silts.

—  Kurā pusē jūs dzīvojat? — Susuriņš vaicāja. — Jo tagad mums jāiet pa taisnu ceļu, ja gribam nokļūt mājās pirms komētas.

Trollītis Mumins palūkojās uz kompasu.

—  Tas ir tik dīvains. Tikai griežas un griežas. Kā tev liekas, vai kompass baidās no komētas?

—  Var jau būt, — Susuriņš atteica. — Iesim pēc nojausmas. Es nekad neesmu ticējis kompasiem. Tie tikai bojā cilvēkam debesu pušu dabisko izjūtu.

—  Man patlaban ir dabiska izjūta ēst. Kāpēc mēs tik ilgi neesam ēduši? — Snifs vaicāja.

—  Tāpēc, ka ēdiens izbeidzies, — Susuriņš paskaidroja. — Dzer sulu un mēģini domāt par kaut ko patīkamu.

Pamazām viņi bija pienākuši pie neliela ezera. Ūdens tajā bija pavisam saplacis un nejauki smir­dēja, krastmalā vīta ūdenszāles, zaļas un gļotainas. Peldēties šajā ezerā vairs nebija patīkami.

—  Laikam gan tam dibenā ir caurums. Un viss ūdens aizplūst, — Snifs prātoja.

—  Murmuļa strautiņš arī izsusējis, — trollītis Mumins skaidroja.

Snifs paraudzījās sulas pudelē.

—  Sula arī saplakusi! — viņš iesaucās.

—  Tu pats to esi izdzēris, neizturies kā ēzelis, — trollītis aizrādīja.

—  Tu pats esi ēzelis! — Snifs atcirta, jo viņš bija noguris, izbijies un izsalcis. Tieši tajā brīdī viņi izdzirda palīgā saucienus.

Mežā kāds kliedza. Tie bija ļoti spalgi un skaļi kliedzieni, un visiem trim gājējiem mati saslējās stāvus. Trollītis Mumins traucās uz priekšu kā lielgabala šāviņš.

—  Pagaidi! — Snifs iekliedzās. — Es nespēju tev sekot. O! Ak! — Viņa vēderu sažņaudza glāb­šanas virve, viņš nokrita uz purniņa, un viņu kliedzošu vilka tālāk. Bet abi ceļabiedri neapstā­jās, iekams nebija nonākuši pie kāda koka un pat pašāvušies tam garām.

—  Ņem nost šo sasodīto virvi! — trollītis Mu­mins pikti sauca.

—  Nelamājies! — Snifs atcirta.

—  Nu un tad! —'trollītis brēca. — Pēc palīdzī­bas sauc Snorkes jaunkundze! Es zinu, ka tā ir viņa!

—  Nomierinieties jūs abi, — Susuriņš sacīja. Viņš izvilka nazi un pārgrieza virvi.

Trollītis Mumins atkal traucās uz priekšu, cik jau nu ar īsajām kājelēm spēja. Pēc maza gabaliņa viņš satika Snorki, tas aiz baismām bija gluži zils un kliedza:

—  Kāds briesmīgs krūms aprij manu māsu!

Viņam bija taisnība.

Indīgais, bīstamais Angostura krūms bija sagrā­bis Snorkes jaunkundzes asti un pamazām vilka to sev klāt, kamēr viņa, protams, gluži mēļa aiz šausmām kliedza tādā balsī, kādā nekad Snorkes jaunkundze nebija kliegusi.

—  Es nāku! Es nāku! — trollītis Mumins sauca.

—  Drošības pēc paņem līdzi šo, — Susuriņš teica un iedeva trollītim nazi (ar korķu velkamo un skrūvi). — Un pamēģini viņu sakaitināt. Angos- tura krūmi gauži ātri apvainojas.

—  Sumpurnis! Grīdas lupata! — trollītis Mu­mins sauca.

Angostura krūms nelikās ne zinis.

—  Naktspoda suka! — trollītis Mumins lādējās. — Vecā mēra žurkas aste! Tu jau esi īstais lietu­vēns, kas nedod miera pat nosprāgušam sivēnam. Vanckars tāds!

Tad Angostura krūms pagriezās ar visām savām zaļajām acīm pret trollīti un palaida vaļā Snorkes jaunkundzi. Viena no viņa garajām rokām izstie­pās kā čūska un aptinās ap trollīša purniņu.

—  Turies! — Susuriņš iekliedzās.

—  Utubunga! — trollītis sēca un — knips knaps — nogrieza Angostura roku. Skatītāji sauca «urā». Trollītis, nikni kustinādams asti, lēkāja

šurpu turpu, uzbrukdams Angostura krūmam vai saukdams jaunu lamu vārdu.

—  Tu nu gan zini! Tik daudzus nejaukus lamu vārdus! — Snifs līksmoja. Kautiņš kļuva aizvien mežonīgāks. Angostura krūms trīsēja aiz uzbudinā­juma, un trollīša seja bija gluži pietvīkusi aiz dusmām un piepūles. Beidzot varēja saskatīt tikai roku, astu un kāju ņudzekni.

Snorkes jaunkundze bija atradusi lielu akmeni un meta ar to indīgajam krūmam. Bet viņai nebija nekāda acumēra, un viņa trāpīja trollītim pa vēderu.

—  Ak šausmas! — viņa kliedza. — Es viņu esmu nonāvējusi.

—  Tā jaunkundzes mēdz darīt! — Snifs bilda.

Bet trollītis Mumins bija dzīvāks nekā jebkad

un turpināja savu uzvaras kautiņu, kamēr no Angostura krūma bija palicis tikai stumbrs (sīkā­kās rokas viņš ļāva tam paturēt). Tad viņš savāza nazi un teica:

—  Tā. Tas nu ir darīts!

—  Ak, cik tu esi drosmīgs! — Snorkes jaunkun­dze čukstēja.

—  Ai, ko nu, tā es daru ik dienas, — trollītis starp citu atbildēja.

—  Savādi gan. Es nekad to neesmu redzējis, — Snifs ieteicās. Tad viņš iekliedzās, jo Susuriņš bija iespēris viņam pa potīti.

—  Kas tad tas! — Snorkes jaunkundze izsaucās un palēcās, jo viņa vēl joprojām bija satraukta.

—  Nebīsties! — trollītis Mumins sacīja. — Ta­gad es esmu šeit un varu tevi aizsargāt. Lūdzu, tev maza dāvana!

Un viņš iedeva Snorkes jaunkundzei zelta gredzenu.

—  Ak! — Snorkes jaunkundze izsaucās un aiz prieka kļuva gluži dzeltena. — Es tik briesmīgi to meklēju. Vai, cik jauki!

Viņa tūdaļ uzlika gredzenu uz kājas un grozījās un raudzījās, cik viņa tagad ir skaista.

—  Vairākas dienas viņa sūkstījās par šo gredzenu, — Snorke sacīja. — Ikreiz, kad es gri­bēju parunāt par komētu, viņa tikai gvelza par savu kāju gredzenu. Vai jūs interesē komēta?

— Jā, — Susuriņš atbildēja.

—  Ak, paldies Dievam! — Snorke atvieglots at­teica. — Tad tūdaļ noturēsim sēdi. Piesēdieties!

Viņi apsēdās.

—  Es sevi ievēlēšu par priekšsēdi un sekre­tāru, — Snorke turpināja. — Vai būtu kādi citi priekšlikumi?

Tādu nebija, un Snorke trīs reizes ar zīmuli piesita pie zemes.

—  Vai tā bija brūnā skudra? — viņa māsa jau­tāja.

—  Ciet klusu, tu traucē sēdi! — Snorke rājās. — Ko gan mēs zinām? Jā, ka tā pienāks piektdien, septītajā augustā, pulksten 8 un 42 minūtēs va­karā. Iespējams, četras sekundes vēlāk.

—  Brūnā skudra, — trollītis Mumins izklaidīgi sacīja.-Viņš sēdēja un raudzījās uz Snorkes jaun­kundzes «ponija» frizūru. Māmiņai tādas frizūras nebija. Viņš vēl nekad nebija redzējis «ponija» frizūru.

—  Kāpēc nekad nav neviena, kas klausītos ma­nos vārdos? — Snorke izmisis jautāja.

—  To nu gan es nezinu. Vai tā bijis vienmēr? — Snifs taujāja.

—  Tagad visi turiet mutes ciet un klausieties, ko sacīs Snorke! — Susuriņš pavēlēja. — Viņš vēlas, lai mēs izdomātu kādu iespēju izglābties.

—  Mēs iesim uz mājām. Jūs taču nāksit mums līdzi? — trollītis Mumins vaicāja.

—  To jautājumu mēs sīkāk apskatīsim nāka­majā sēdē, — Snorke atteica.

—  Kur tad tu dzīvo? — Snorkes jaunkundze painteresējās.

—  Es dzīvoju ļoti skaistā ielejā kopā ar tēvu un māti, — trollītis Mumins atbildēja. — Māju tēvs uzcēlis pats, un tā ir zila. Tieši pirms mūsu aiziešanas es iesēju dārzā tev šūpuļtīklu . . .

—  Nerunā niekus, toreiz jau tu viņu nemaz nepazini, — Snifs iebilda. — Pastāsti labāk par manu alu. Paklau! Tu, Snorkes jaunkundze! Vai tu zini, ka man ir kāds noslēpums, kas sākas ar burtu «K» un beidzas ar «S»? Un ka tas ir briesmīgi uzticīgs?

—  Vai tad jūs nevarat reiz klusēt? — Snorke lūdzās un no jauna piedauzīja ar zīmuli. — Pirm­kārt, vai mēs pagūsim nokļūt līdz tai ielejai pirms komētas atnākšanas, un, otrkārt, vai mums ir kādas izredzes paglābties citur?

—  Līdz šim viss noritējis labi, — Snifs paskaid­roja.

—  Māmuļa visu nokārtos, — trollītis Mumins sacīja. — Tev jāredz mūsu smalkā ala.

—  Mana smalkā ala! — Snifs iebilda.

—  Sajā alā ir daudz pērļu, kuras es pats esmu izzvejojis, — trollītis Mumins turpināja.

—  Pērles! — Snorkes jaunkundze izsaucās. — Vai no tām var darināt kāju gredzenus?

—  Un kā vēl! — trollītis atbildēja. — Deguna riņķus un auskarus, un vēdera jostas, un diadē­mas . . .

—  Par to runāsim vēlāk, — Snorke izsaucās un nikni dauzīja ar zīmuli pa zemi. — Vai jūs gribat izglābties vai ne?

—  Tu atkal nolauzi zīmuli, — viņa māsa aizrā­dīja. — Mēs taču varēsim paglābties tajā alā. Vai kāds no jums vēlas pusdienas?

—  Protams, mēs paglābsimies alā. Cik tu esi gudra! — trollītis Mumins bilda.

—  Manā alā! — Snifs izsaucās. — Ieejai mēs aiz­velsim priekšā akmeņus un aizbāzīsim ar tiem jumtā spraugas, aiznesīsim uz turieni daudz ēdiena un mazu svecīti. Ak, cik aizraujoši!

—  Protams, būs nepieciešama jauna sēde, — Snorke iebilda. — Padomājiet par darba sadali un tamlīdzīgi.

—  Skaidrs, ka savu sēdi tu dabūsi! — Snorkes jaunkundze izsaucās. — Bet tagad man vajadzētu mazliet malkas un ūdeni zupai. Un puķes galdam.

—  Kādā krāsā? — trollītis Mumins jautāja.

Snorkes jaunkundze paraudzījās uz sevi un

pamanīja, ka vēl joprojām ir dzeltena.

—  Mēļā, — viņa sacīja. — Manuprāt, mēļi ziedi man vis'labāk piestāvēs.

Trollītis Mumins aizbrāzās uz mežu. Snorke un Snifs devās ceļā, lai atnestu malku un ūdeni zupai. Susuriņš aizdedzināja pīpi. Viņš nolikās uz mugu­ras un raudzījās sārtajās debesīs.

—  Jautājums par alu nav nemaz tik muļķīgs, — viņš ierunājās. — Vai tu baidies no komētas?

—  Nē, — Snorkes jaunkundze atteica. — Ja vien es to neredzu un domāju par ko citu.

Snifs nebija atradis ūdeni. Viņš bija aizgājis līdz kādam akacim, bet tā dibenā bija tikai dubļi un visas ūdensrozes novītušas. Beidzot viņš izdzisu­šām acīm atgriezās un sacīja:

—  Man liekas, ūdens izsusējis visā pasaulē. Ko tagad teiks zivis? Mums ir tikai sula.

—  Tad vārīsim sulu zupu, — Snorkes jaunkun­dze teica. — Tas nu būtu skaidrs.

—  Tas nemaz nav skaidrs, — viņas brālis iebilda. — Kādam iemeslam taču jābūt, ja viss ūdens pazudis . . .

Viņš apsēdās blakām paša atnestajai malkai. Žagari bija vienāda garuma, viņš tos bija izmērījis.

—  Kādam iemeslam jābūt, — viņš sērīgi atkār­toja.

—  Pēc manām domām, vainīga komēta, — Susu­riņš paskaidroja.

Viņi pavērās debesīs. Bija iestājusies krēsla. Rietumu debesis bija pagalam tumši sārtas. Starp eglēm spīguļoja maza, sarkana, zvaigznei līdzīga dzirkstelīte. Bet tā nebija zvaigzne. Tā nemirkšķi­nāja, tā nemirdzēja. Tā dega. Tā nekustējās, un aizmugurē tai bija aste.

—  Tur tā ir, — Snorke sacīja.

Snorkes jaunkundzes purniņš pamazām kļuva zaļš.

Atbrāzās trollītis Mumins, nesdams ļoti mēļu ziedu pušķi.

Snorkes jaunkundze paraudzījās uz to.

—  Manuprāt, labāk tas būtu bijis dzeltens, — viņa sacīja. — Jo, kā redzi, tagad es esmu zaļa.

—  Vai lai atnesu citu? — trollītis jautāja.

—  Nē, — viņa atbildēja. — Bet aizklāj kaut ko priekšā komētai, citādi es nevaru izvārīt zupu.

Mumins aizkāra komētai priekšā segu. Tad Snor­kes jaunkundze nomierinājās un vārīja riekšu zirņu mazā katliņā. Pēc tam sadalīja sauso maizi, jo Snorkēm nekā cita nebija.

Pēc pusdienām viņi uzrāpās uz zāļu paklājiņa, ko Snorkes jaunkundze bija nopinuši. Ugunskurs pamazām izdzisa, un iestājās nakts.

Bet pāri dusošajam mežam spīguļoja komēta, karsta un draudīga.

Visu nākamo dienu viņi soļoja pa mežu tieši uz Muminieleju. Susuriņš spēlēja mutes harmonikas, lai viņus mazliet uzmundrinātu. Aptuveni ap pulk­sten pieciem viņi nonāca pie kāda neliela ceļa ar lielu plakātu. Uz plakāta bija rakstīts: «Dejas grīda. Pa šo ceļu. Veikals.»

—  Ai, es gribu dejot! — Snorkes jaunkundze izsaucās un plaukšķināja ķepiņas.

—  Mums taču nav laika dejot, kad pasaulei draud bojā eja, — Snorke iebilda.

—  Bet tieši tāpēc mums tas jādara! — Snorkes jaunkundze izsaucās. — Klausies, mīļais! Bojā eja būs tikai pēc divām dienām.

—  Varbūt tajā veikalā var dabūt limonādi, — Snifs prātoja.

—  Un ceļš aizlokās tieši uz mūsu māju pusi, — trollītis Mumins bilda.

—  Uz to dejas grīdu mēs varētu tikai paskatī­ties, — Susuriņš sacīja. — Tā, garām ejot . . .

Snorke nopūtās. Tad viņi iegriezās pa šauro celiņu. Tas bija jauks celiņš, kas vijās līču loču, taisīja pagriezienus uz visām pusēm un lāgiem aiz tīrās pārgalvības locījās pats ap sevi. Pa tādu celiņu staigāt nav nogurdinoši, un, ejot pa to, laikam gan drīzāk tiek uz priekšu nekā pa taisnu un garlaicīgu ceļu.

—  Tā vien liekas — mēs kuru katru brīdi būsim mājās, — trollītis Mumins sacīja.

—  Pastāsti mazliet par savu ieleju, — Snorkes jaunkundze lūdzās.

—  Tajā ielejā var justies pilnīgi drošs, — trollī­tis stāstīja. — Rītos atmostoties tu jūties līksms un tikpat līksms vakarā apgulstoties. Tur ir kāds kupls koks, kurā es uzcelšu māju, un kāda pavisam noslēpumaina vieta, kuru es tev parādīšu. Māte visas dobes izrotājusi ar gliemežvākiem, un ve­randā vienmēr spīd saule. Tur smaržo tik jauki. Tētuks uzcēlis mums pašiem savu tiltu, un pār to var braukt ar divričiem. Esmu atklājis arī jūru, un šīs jūras gabaliņš pieder mums . . .

—  Agrāk tu vienmēr mēdzi teikt, cik jaukas ir tās vietas, kurās tu neesi bijis, — Snifs iebilda.

—  Tas bija toreiz, — trollītis Mumins sacīja.

Ceļš no jauna iegriezās līkumā, un tur atradās

veikals — gauži smalks veikals. Ap to ziedēja krāšņas puķes, un uz kāda staba bija uzlikta sudraba bumba, kurā spoguļojās viss mežs un baltā māja ar zāli apaugušo jumtu. Vietumis karājās izkārtnes, kas stāstīja, ka veikalā var dabūt mazgājamos līdzekļus, lakricu un pirmšķi rīgu saules eļļu.

Trollītis Mumins uzkāpa lievenī un atvēra dur­vis, tad mājā ieskanējās zvaniņš. Viņi visi iegāja veikalā, tikai Snorkes jaunkundze palika ārpusē un spoguļojās sudraba bumbā. Aiz letes sēdēja vecīte ar spožām peles actiņām un sirmiem matiem.

—        Paskat, cik daudz bērnu! — viņa teica. — Ko tad jūs vēlētos?

—  Limonādi — un vislabāk sārtu! — Snifs sauca.

—  Vai jums ir burtnīcas ar līnijām vai rūti-

ņām? — Snorke jautāja. Viņš bija nodomājis visu pierakstīt, kad notiks sadursme ar komētu.

—  Protams, ir, — vecīte atteica. — Vai burtnī­cai jābūt zilai?

—  Labāk būtu kādā citā krāsā, — Snorke at­teica, — jo zilas burtnīcas lieto tikai gauži maziņi Snorkes.

—  Man, kazi, vajadzētu jaunu bikšu pāri, — Su­suriņš ierunājās. — Bet tās nedrīkst būt par jau­nām. Es jūtos labi tikai tādās, kurām ir mani apveidi.

—  Tiesa kas tiesa, — vecīte piekrita. Tad viņa pakāpās un noķeksēja no griestiem bikšu pāri.

—  Tās izskatās gaužām jaunas. Vai vecāku jums nav? — Susuriņš prasīja.

—  Tās ir pašas vecākās, kādas man ir, — vecīte atbildēja. — Bet rīt tās jau būs vecākas, — viņa cerību pilnā balsī piemetināja un pāri brillēm palūkojās uz Susuriņu.

—  Nu labi. Es varu paiet aiz stūra un tās pielaikot. Tikai baidos, vai tām būs mans ap­veids, — Susuriņš sacīja un pazuda dārzā.

Snorke sēdēja un rakstīja jau­najā zaļajā burtnīcā.

—  Un ko labu vēlas trollītis? — vecīte vaicāja.

—  Diadēmu, — trollītis Mu­mins nopietni atteica.

—  Diadēmu! — vecīte izbrīnīju­sies izsaucās. — Ko tu ar to iesāksi?

—  Viņš to dāvās Snorkes jaunkundzei! — sauca Snifs, kas, sēdēdams uz grīdas, ar salmiņu sūca limonādi. — Viņš ir kļuvis pavisam jocīgs, kopš to saticis.

—  Tas nemaz nav jocīgi — pasniegt dāmai dā­vanu, — vecīte aizrādīja. — Tu esi pārāk mazs, lai to saprastu, bet rotaslieta ir īstā dāvana dāmai.

—  Ak vai! — Snifs iesaucās un paslēpa purniņu limonādes glāzē.

Vecīte izmeklējās visos plauktos, taču diadēmu neatrada.

—  Varbūt zem galda, — trollītis Mumins ietei­cās.

Vecīte paraudzījās arīdzan tur.

—  Nē, nav, — viņa skumji sacīja. — Padomā, man nav nevienas diadēmas. Bet varbūt derēs mazi Snorkes cimdiņi?

—  To es lāgā nezinu, — trollītis Mumins atteica un izskatījās gluži noskumis. Tai brīdī ieskanējās durvju zvaniņš, un veikalā ienāca Snorkes jaun­kundze.

—  Labdien! — viņa teica. — Krustmāmiņai dārzā ir tik lielisks spogulis. Kopš esmu pazaudē­jusi savu spoguli, varu spoguļoties tikai ūdens peļķēs, un tajās seja izskatās tik jocīga.

Vecīte pamirkšķināja trollītim. Viņa kaut ko paņēma no plaukta un žigli iespieda to trollīša ķepā. Trollītis paraudzījās: tas bija mazs, apaļš spogulītis ar sudraba maliņu un sarkanu rubīnu rozi otrā pusē. Viņš pavērās vecītē un iesmējās.

Snorkes jaunkundze nekā nebija manījusi.

—  Vai krustmāmiņai varbūt ir kādas meda­ļas? — viņa jautāja.

—  Kas? Kas? — vecīte atvaicāja.

—  Medaļas, — Snorkes jaunkundze atkārtoja. — Greznas zvaigznes, kādas kungi labprāt pakar kaklā.

—  Nu kā tad, protams, protams! — vecīte sauca. — Medaļas, nu jā.

Viņa ielūkojās visos plauktos un zem letes, apskatīja visu veikalu.

—  Vai krustmāmiņai tādu nepavisam nav? — Snorkes jaunkundze jautāja, un viņas acīs sariesās asaras.

Vecīte izskatījās gauži nelaimīga, bet tad viņai kas iešāvās prātā, un pa kāpnēm viņa nokļuva pie paša augšējā plaukta. Viņa izvilka kārbu ar Ziem­svētku eglītes rotājumiem un no tiem piesardzīgi izcēla lielu, košu zvaigzni.

—  Re, cik jauki! Te man tomēr atradās viena medaļa, — viņa teica.

—  Ai, cik tā skaista! — Snorkes jaunkundze čuk­stēja. Viņa pievērsās trollītim Muminam un sacīja:

— Tā tev. Par to, ka tu mani izglābi no indīgā krūma.

Trollītis Mumins aiz pārsteiguma zaudēja va­lodu. Viņš nometās ceļos, un Snorkes jaunkundze aplika ap viņa kaklu medaļu. Tā lieliski zaigoja.

—  Tev vajadzētu palūkoties, cik tu izskaties smalks, — viņa piebilda.

Tad trollītis Mumins izvilka spoguli, kuru bija turējis sev aiz muguras.

—  Tas tev, — viņš sacīja. — Nu tu vari mani tajā atainot.

Un, kamēr viņi spoguļojās, nošķindēja durvju zvaniņš un veikalā ienāca Susuriņš.

—  Manuprāt, būs labāk, ja bikses vēl kļūs maķe­nīt vecākas, — viņš sacīja. — Tām nav mana ap­veida.

—  Zēl gan! — vecīte atsaucās. — Taču jauna ce­pure tev gan būtu vajadzīga.

Susuriņš uzvilka savu veco zaļo cepuri vēl dziļāk pār ausīm un izskatījās izbijies.

—  Tūkstoškārt pateicos! Bet tieši nule man iešāvās prātā, cik bīstami ir iegādāties pārlieku daudz mantu,—viņš skaidroja.

Snorke visu laiku bija sēdējis un rakstījis burt­nīcā. Nu viņš piecēlās un teica:

—  Viens gan ir svarīgs — ja runa ir par komē­tām, nestāvēt pārlieku ilgi un neizmeklēties vei­kalā. Snif, tūdaļ izdzer savu limonādi!

Snifs iegāza visu pudeles saturu mutē, un limo­nāde ielija balssrīklē. Atskanēja dīvaina šņākoņa, un Snifs visu šķidrumu izpūta uz paklāja.

—  Man kļuva nelabi! — viņš izsaucās.

—  Tā viņš allaž rīkojas, — trollītis Mumins paskaidroja. — Nu, vai pamazām kļūst labāk?

—  Cik tas viss maksā? — Snorke vaicāja.

Vecīte sāka skaitīt, un, kamēr viņa skaitīja,

trollītim Muminam ienāca prātā, ka naudas viņam nav. Viņš ar acīm vaicāja citiem un pēc to purniņiem saprata, ka arī viņiem tās nav. Tā nu gan ir ķeza!

—  Burtnīca maksā četrdesmit penijus, limo­nāde — trīsdesmit četrus penijus, — vecīte sacīja. — Zvaigzne — trīs markas un spogulis — piecas markas, jo tā otra puse rotāta ar rubīniem. Tātad kopā iznāk astoņas markas un septiņdesmit četri peniji.

Neviens nebilda ne vārda. Snorkes jaunkundze, smagi nopūzdamās, nolika spoguli uz letes, un trollītis Mumins sāka raisīt vaļā medaļu. Snifs lūkojās uz paklāju, kas bija notašķīts ar limonādi. Un Snorke prātoja, vai burtnīca kļūst dārgāka vai lētāka, ja tajā jau ierakstīts.

Vecīte raudzījās viņos pāri briļļu stikliem.

—  Jā, jā, mani mīļie bērniņi, — viņa sacīja.

—  Un tad nu vēl paliek tās vecās bikses, ko Susuriņš nevēlas. Tās maksā tieši astoņas markas. Tādējādi viens nolīdzina otru, un īstenībā jūs man neko neesat parādā.

—  Vai tas būs pareizi? — trollītis Mumins atvai­cāja.

—  Nu skaidrs, ka pareizi, — vecīte atbildēja.

—  Bikses taču paturu es.

Snorke mēģināja saskaitīt galvā, bet tas viņam neveicās. Tad viņš ierakstīja savā burtnīcā tā: Burtnīca 40 peniji

Limonāde (izšļakstīta) 34 peniji Medaļa 3 markas

Spogulis (ar rubīniem) 5 markas Kopā 8 markas 74 peniji. Bikses 8 markas

8 = 8 bez 74 penijiem.

—  Tas taču saskan, — viņš pārsteigts sacīja.

—  Bet pāri pāliek septiņdesmit četri peniji, — Snifs iebilda. — Tos mums vajadzētu samaksāt.

—  Neesi sīkumains, — Susuriņš atcirta. — Teik­sim, tas saskan.

Viņi palocījās vecītei, un sevišķi zemu palocījās Snorkes jaunkundze. Durvīs viņa vaicāja: — Vai līdz dejas grīdai vēl tālu?

—  Nē, — vecīte atbildēja. — Bet dejas sākas ti­kai, kad uzlēcis mēness.

Meža vidū trollītis Mumins apstājās un teica:

—  Veikaliņa zāļu jumts neizskatījās visai stiprs. Varbūt viņa grib nākt mums līdzi un paslēpties mūsu alā?

—  Manā alā, — Snifs iebilda. — Vai lai eju un viņai pajautāju?

—  Dari to, — Susuriņš sacīja.

Snifs joza atpakaļ, un viņi apsēdās ceļmalā pagaidīt.

—  Vai tu proti dejot šito jauno, zini, nu kā taču to sauc? — Snorkes jaunkundze jautāja.

—  Nē, — trollītis Mumins atbildēja. — Man patīk valsis.

—  Mēs nepagūsim padejot, — Snorke iebilda. — Paraugieties debesīs.

Viņi paraudzījās (tikai Snorkes jaunkundze ne).

—  Tā kļuvusi lielāka, vakar tā izskatījās pēc skudru oliņas, — Susuriņš prātoja. — Man gan­drīz liekas . . .

—  Bet tango tu taču proti? — Snorkes jaunkun­dze pārtrauca Susuriņu. — Solītis sāņus un divi atpakaļ.

—  Tas izklausās viegli izdarāms, — trollītis piekrita.

—  Mīļā, saldā māsiņ, — Snorke bilda. — Tu mū­žam jauc apspriedes jautājumus.

—  Mēs taču pašā sākumā runājām par dejām, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Tad tu pēkšņi ierunājies par komētu. Es joprojām spriežu par dejām.

Viņiem abiem pamazām mainījās krāsa. Tieši tajā brīdī at joņo ja Snifs.

—  Viņa nevēlas. Viņa paglābšoties ievārījumu pagrabā, — viņš sauca. — Bet viņa lika visus pasveicināt un ikvienam no mums atsūtīja sūkā­jamo ledeni.

—  Tu taču nelūdzi to? — trollītis Mumins pain­teresējās.

—  Nemūžam! — Snifs satraukts atcirta. — Pēc viņas domām, mums tās pienācās, jo viņa palikusi mums parādā septiņdesmit četrus penijus. Es tikai piebildu, ka šajā ziņā viņai ir pilnīga taisnība.

Tad viņi soļoja tālāk, un ceļš soļoja viņiem līdzi. Tumšā saule nogrima eglēs, aizgāja un paslēpās aiz apvāršņa. Tās vietā uzlēca mēness, bet tas bija zaļgans un blāvs.

Komēta mirdzēja spēcīgāk, tā bija gandrīz tik­pat liela kā mēness un ar savu sārto, nedabisko gaismu apmirdzēja visu mežu.

Dejas grīda atradās mazā noriņā. Tā bija izro­tāta ar jāņtārpiņu vainagiem, meža ieplakā sēdēja liels sienāzis un skaņoja vijoli. Noriņa bija pilna ar ļaudīm, kas sēdēja un gaidīja, kad sāksies dejas. Mazi ūdensrēgi bija uzdrīkstējušies iznākt no izžu­vušām slīkšņām un akačiem. Dejas grīda ņudzēja no sīkiem ķipariem, un zem bērziem sēdēja daudzi koku gariņi un mēļoja. (Koku gari ir mazas dāmi- ņas ar ļoti skaistiem matiem, tās dzīvo koku stumbros. Naktīs tās iznāk pašūpoties lapotnēs. Skuju kokos tās parasti nedzīvo.)

Snorkes jaunkundze paņēma spogulīti, lai izsu­kātu cirtas uz pieres un palūkotos, vai puķe aiz auss aizlikta pareizi. Trollītis Mumins sakārtoja medaļu. Viņi nekad vēl nebija bijuši tik lielā ballē.

—  Kā tev liekas, vai sienāzis apvainosies, ja es mazliet paspēlēšu ar savām mutes harmonikām? — Susuriņš čukstus vaicāja.

—  Spēlējiet vien abi, — Snorke atteica — Iemā-

ci viņam dziesmiņu «Visi mazie dzīvnieciņi pušķīti sien astītē.»

—  Tas skanēs labi, — Susuriņš atteica. Tad viņš paaicināja sienāzi aiz krūma, lai iemācītu viņam jauno dziesmiņu.

Pēc brītiņa aiz krūma atskanēja klusināta dzie­dāšana, bet pamazām tā pieauga triļļos un locīju­mos. Mazie ķipari un koku gariņi, un ūdensrēgi sanāca pļaviņā klausīties mūziku.

—  Tā jau skan pavisam labi. Pie šās mūzikas būs viegli dejot.

—  Māmiņ, — kāds ķipariņš ierunājās un norā­dīja uz trollīti Muminu. — Tur stāv ģenerālis.

Visa ķiparu ģimene pienāca pie trollīša un apbrīnoja viņa medaļu.

—  Cik tev ir smalka spalva, — viņi sacīja Snor­kes jaunkundzei. Koku gariņi varēja pēc kārtas paraudzīties viņas spogulī ar rubīniem otrā pusē, un ikviens ūdensrēgs Snorkes burtnīcā varēja ierakstīt slapju savas mājas zīmi.

Bet tad aiz krūma atskanēja dziesmiņa «Visi mazie dzīvnieciņi pušķīti sien astītē». Neviena takts nebija pagaisusi, un uz priekšu panācās Susuriņš un sienāzis, spēlēdami no visa spēka. Kad dzīvnieciņi sev meklēja partnerus, tad tikai sākās burzma un mudžeklis. Pēc brītiņa ikviens bija atradis to, ar ko labprāt vēlētos dejot, un visi griezās dejā.

—  Bet tu taču dejo pavisam labi, — Snorkes jaunkundze teica. — Kas tā ir par deju?

—  Mana paša. Es to nupat izdomāju, — trollītis Mumins atteica.

Snorke bija izvēlējies nāru ar aļģēm matos, un viņam bija mazliet pagrūti ieturēt takti. Snifs griezās dejā ar sīku ķiparu un pats sev šķita varen liels. Skaidri bija manāms, ka ķipars viņu apbrīno. Odi dejoja atsevišķi, un no visiem meža kaktiem rāpodami, ložņādami, līzdami nāca jauni viesi noraudzīties dejā. Itin neviens nedomāja par ko­mētu, kas vientuļa un kvēloša lidinājās melnajā naktī.

Aptuveni pulksten divpadsmitos pļaviņā tika atripināta liela ābolvīna muca, un ikviens dabūja tukšot tāss kausiņu.

Jāņtārpiņi saspiedās čupiņā pašā dejas laukuma vidū, visapkārt sēdēja citi, ēda sviestmaizes un piedzēra vīnu.

—  Tagad stāstīsim pasakas, — Snifs ierosi­nāja. — Vai tu kādu zini, ķipariņ?

—  Nēēē, — ķipariņš ļoti apmulsis atbildēja. — Varbūt vienu . . .

—        Tad stāsti to! — Snifs neat­laidās.

—        Reiz dzīvoja meža žurka, vārdā Pampa, — ķipariņš purpi­nāja, bikli raudzīdamies pa ķe­piņu starpu.

—        Nu un tālāk, — Snifs skubi­nāja.

—        Ar to pasaka beidzās, — ķipariņš čukstēja un paslēpās sūnās. Visi smējās, cik jaudāja, un ūdens­rēgi sita ar astēm pa bungām.

—        Spēlē kaut ko tādu, ko var pavadīt ar svilpie­niem! — izsaucās trollītis Mumins.

—        Spēlēsim Villervallerrā dziesmu, — Susuriņš sacīja.

—        Bet tā ir tik sērīga, — Snorkes jaunkundze iebilda.

—        Tomēr spēlē to, — trollītis Mumins izlēma. — Tā ir smalka svilpošanas dziesma.

Susuriņš spēlēja, trollītis svilpoja, un visi citi dziedāja piedziedājumu:

— Villervallerrā, Mūsu dziesma skan tā: Mēs mazi esam, Smagas somas nesam; Mūsu gurdās kājas Vairs neatrod mājas.—

Snorkes jaunkundze nopūtās.

—        Nu es jūtu grūtsirdību. Ar mums ir tieši tāpat. Mēs esam mazi, un mūsu gurdās kājas neatrod mājas.

—  Kājas ir nogurušas, jo tu tik daudz dejoji, — Snorke piebilda un iztukšoja kausu.

—  Skaidrs, ka tiksim mājās, — trollītis Mumins sauca. — Neļaujies grūtsirdībai! Mēs pārnāksim mājās, māte būs sagatavojusi pusdienas un sacīs: «Re nu, jūs tomēr tikāt galā.» — Un mēs atteik­sim: «Tev nav ne jausmas, ko visu mēs pieredzē­jām!»

—  Un es dabūšu kājas gredzenu ar pērlēm, — Snorkes jaunkundze čukstēja. — Vienu pērli at­stāsim tavai kaklasaitei.

—  Jā, — trollītis atbildēja. — Lai gan es reti valkāju kaklasaiti.

—  Vienu pērli es uzkarināšu kaklā savam noslē­pumam, — Snifs sacīja. — Man ir noslēpums, kas sākas ar burtu «K» un beidzas ar «S», un šis noslēpums man visur sekos. Visu laiku, kamēr es biju prom, tas ilgojās pēc manis . . .

—  Varbūt tas beidzas ar diviem «S»? — Snorke vaicāja.

—  To es neteikšu. Un tev nav brīv minēt! — Snifs sauca.

Susuriņš tagad spēlēja vienu dziesmu pēc ot­ras — gan iemidzinošas krēslas dziesmas, gan uz­mundrinošas rīta dziesmas. Sīkie ķipari cits pēc cita pazuda mežā. Koku gariņi aizgāja, un Snorkes jaunkundze aizmiga ar spoguli ķepā.

Beidzot apklusa arī dziesmas un noriņā iestājās pilnīgs klusums. Jāņtārpiņi izdzisa, un lēnītiņām, lēnītiņām tuvojās rīts.

Piektajā augustā vairs nedziedāja neviens putns. Saule spīdēja tik vāri, ka to tikko varēja pamanīt. Bet virs meža, ugunīga apļa apņemta, pacēlās komēta, liela kā ratu ritenis.

Susuriņam nebija nekāda prieka spēlēt. Viņš gāja savā nodabā un prātoja. Arī citi bija klusi. Tikai Snifs lāgu lāgiem čīkstēja un teica, ka viņam sāpot galva. Bija briesmīgi karsts.

Tad vientuļā, garā smilšu kāpā skatienam pavē­rās mežs. Bezgala daudz mīkstu smilšu pauguru un vietumis smilgu kumšķi. Trollītis Mumins apstājās un ošņāja gaisu.

—  Nejūtu jūras smaku. Te smird nelabi . . .

—  Tas, protams, ir tuksnesis, — Snifs drūmi sacīja. — Tuksnesis, kurā mūsu kājas nokaltīs un nemūžam netiks atrastas. Man sāp galva!

Pa smiltīm bija grūti iet. Viņi soļoja uz priekšu — te paugurā augšup, te atkal lejup.

—  Paraugieties! Tur iet baltie zalkši! — Snorke aizrādīja.

Tālē pa kāpām garā verzē virzījās baltie zalkši. To skatieni stingi vērsās pret apvārsni un ķepas nemierīgi kustējās.

—  Viņi iet uz austrumiem. Varbūt gudrākais būtu viņiem sekot. Viņiem ir nojausma, — Snorke aizrādīja.

—  Bet mēs dzīvojam rietumu pusē, — trollītis Mumins sacīja. — Tētuks un māmiņa dzīvo rietu­mos.

Un viņš devās tieši uz Muminieleju.

—  Tagad mani moka arī slāpes, — Snifs dīca.

Bet neviens viņam neatbildēja.

Smilšu kāpas kļuva zemākas. Zemi klāja aļģes, kas komētas gaismā izskatījās sarkanas. Tur bija oļi un gliemežvāki. Mētājās nelieli koka un korķa gabaliņi, tur bija viss, kas mēdz būt jūrmalā. Bet jūras vairs nebija.

Viņi stāvēja, saspiedušies kopā, un tikai blenza. Tur, kur vajadzētu būt jūrai ar mīkstajiem, zila­jiem viļņiem un lidojošām kaijām, bija tikai kails bezdibenis. Pāri tam cēlās garaiņi, bet lejā mutu­ļoja, un bija jūtama dīvaina, pretīga smārde. Krastmalā parādījās zaļas, gļotainas plaisas.

—  Jūra pazudusi, — nevarīgā balsī teica Snor­kes jaunkundze. — Kāpēc tā pazudusi?

—  Nezinu, — trollītis Mumins atbildēja.

Bet Susuriņš apsēdās, saņēma galvu rokās un sauca:

—            Skaistā jūra! Pilnīgi pazudusi! Vairs nevarēs būrāt, nevarēs peldēt, nebūs nevienas lielas līda­kas! Nebūs vairs varenu vētru, ne caurspīdīgu ledu! Mēnesim vairs nebūs kur spoguļoties! Krastmala vairs nav nekāda krastmala, tā vairs nav nekas!

Trollītis Mumins apsēdās viņam blakām un teica:

—            Jūra atgriezīsies. Viss atgriezīsies, kad ko­mēta būs aizgājusi savu ceļu. Vai tu tam netici?

Bet Susuriņš neatbildēja.

—            Kā mēs te tiksim pāri? — piepeši jautāja Snorke. — Divās dienās mēs nepagūsim apiet ap­kārt.

Neviens nekā neteica.

—  Mums jānotur sēde, — Snorke atsāka. — Iz­virzu sevi par priekšsēdētāju un sekretāru. Vai ir kādi citi priekšlikumi?

—  Lidosim, — Snifs ieminējās.

—  Iesim, — trollītis Mumins murmināja.

—  Nejokojiet, mums vairs nav laika jokot. Jūsu priekšlikumi tiek vienbalsīgi noraidīti. Ieteiciet kaut ko citu, — Snorke sacīja.

—  Ieteic pats! — trollītis Mumins nikni sauca. — Tam taču nav nekādas jēgas. Ieraksti savā vecajā burtnīcā, ka no mums visiem paliks tikai slapjums, kad nāks komēta, jo pat Susuriņš vairs netic, ka mēs izglābsimies.

Iestājās dziļš klusums.

Tad Susuriņš piecēlās un teica:

—  Iesim pāri ar ķekatām. Tad arī pagūsim.

—  Protams! — trollītis Mumins sauca. — Tā ir lieliska ideja! Protams, ar ķekatām! Pasteidzieties! Mums jāatrod ķekatas, mēs izglābsimies, mēs nokļūsim mājās! — Un viņi visi metās meklēt ķeka­tas.

Nekur nevar atrast tik daudz mantu kā jūras krastā. Trollītis Mumins atrada salūzušu mastu, Snorkes jaunkundze — slotas kātu un airi. Susu­riņš — makšķeres kātu un masta stengu. Snifs — kameņu sitamo un salūzušas kāpnes. Bet Snorke devās atpakaļ uz mežu un pagādāja sev divus patievus vienāda garuma egļu stumbrus.

Tad viņi visi satikās un mēģināja staigāt ar ķekatām. Susuriņš visu laiku soļoja šurpu turpu un mācīja citiem, kā jāstaigā.

—  Lieciet platāku soli! — viņš sauca. — Tikai mieru! Nedomājiet! Jūtiet! Un neskatieties lejup, tad zaudēsit līdzsvaru!

—  Man reibst galva! Man kļūst nelabi! — Snifs brēca.

—  Paklau, Snif, — Susuriņš sacīja. — Ļoti ie­spējams, ka jūras dibenā atrodas nogrimušas man­tas.

Snifs vairs nejutās nelabi.

—  Paskatieties uz mani! — Snorkes jaunkundze sauca. — Es tikšu galā! Es tikšu galā! Es nemaz nedomāju, es tikai jūtu!

—  To jau mēs zinām, — viņas brālis piebilda.

Pēc kādas stundas Susuriņš sacīja:

—  Man liekas, tagad jūs tiksit galā. Ir laiks doties ceļā.

—  Vēl ne! Man mazliet jānoskaņojas peldei, — Snifs sacīja, pamezdams strauju skatienu uz jūras dzīli.

—  Mums nav laika. Un iegaumējiet, ka jāsargās no dūņām un spraugām. Sekojiet man! — Susuriņš sacīja.

Cits pakaļ citam, pasituši ķekatas padusē, viņi nokāpa sarkanajā mijkrēslī. Viņi slīdēja, vēlās apkārt un ūdens garaiņos cits citu tikko saredzēja.

— Atcerieties, tas notiek uz jūsu atbildību, — Snifs aizrādīja.

—  Protams, protams, — trollītis Mumins at­teica. — To es zinu. Tu vari būt pavisam mierīgs.

Tagad viņu priekšā pletās nedzīvais jūras dibens. Tas izskatījās gaužām skumīgs. Visi skaistie aļģu vainagi, kas caurspīdīgajā ūdenī bija šūpojušies, gulēja novītuši un melni, un nedaudzajās peļķēs

nožēlojami spirinājās zivis. Smirdoņa bija bries­mīga. Medūzas un mazās zivteles it visur cīnījās pēc elpas, un Snorkes jaunkundze skraidīja šurpu turpu un meta tās ūdens peļķēs.

—  Tā, tā, tā, tā, — viņa teica, — tagad tev atkal būs labi . . .

—  Man gaužām žēl, — trollītis Mumins sacīja. — Bet es domāju, ka visas mēs nepaglābsim.

—  Taču dažas gan, — Snorkes jaunkundze at­teica un nopūtās. Viņa uzkāpa savās ķekatās un sekoja citiem. Lejā komēta šķita daudz lielāka un, likās, pūta un elsa ūdens garaiņos. Kā sīki, garkā­jaini kukaiņi viņi devās jūras dzīlēs aizvien tālāk un tālāk.

Vietumis no smiltīm slējās vareni, tumši kalni, to virsotnes kādreiz bijušas nelielas salas un šēras, kurās iegriezušās laivas un kuru krastā plunčāju­šies mazie ķipari.

—  Es nemūžam vairs neuzdrīkstēšos peldēt dzi­ļos ūdeņos, — Snifs sacīja un nodrebēja. — Iedo­mājieties tikai, ka tas viss bijis zem vēdera.

Viņš paraudzījās kādā plaisā, kurā vēl atradās ūdens un rosījās noslēpumaina dzīve.

—  Bet tas ir skaisti. Baismi un skaisti, — Susu­riņš teica. — Un zināt, ka pirms mums te neviens nav bijis . . .

—  Tur tā ir! — Snifs pēkšņi iekliedzās. — Mantu lāde! Tu teici, ka te atrodoties nogri­muši dārgumi . . .

Viņš nometa ķekatas un mežonīgi sāka kasīt smiltis ap lādi.

—  Palīdziet! — viņš sauca. — Tā ir aizslēgta . . . Tā dziļi iegrimusi . .'.

—  Līdzi mēs to nevaram paņemt, tā ir par lielu, — Snorke aizrādīja. — Mīļais Snif, pastei­dzies! Tu atradīsi vēl daudz smalkākas mantas, iekams mēs nonāksim galā.

Un mazais dzīvnieciņš Snifs gāja tālāk, izmi­sumā saviebis purniņu.

Klintis slējās augstāk un kļuva mežonīgākas, un zeme bija vienās plaisās. Ķekatas visu laiku ķērās spraugās, un iešana kļuva aizvien gausāka. Lāgu lāgiem kāds pakrita uz purniņa. Viņi vairs nesaru­nājās, tikai gāja un gāja, un gāja. Piepeši viņu priekšā atradās nogrimis kuģis. Nabaga kuģis izskatījās aplam grūtsirdīgs. Masti bija nolūzuši, un sadragātās malas apaugušas ar jūras zāli un klātas ar gliemežvākiem. Takelāžu bija aizskalo­jusi jūras straume, taču kuģa zīme vēl bija redzama. Tā stingi blenza viņiem garām un it kā skumji sevī smaidīja.

io5

—  Kā tev šķiet, vai jūrnieki izglābās? — Snor­kes jaunkundze vaicāja.

—  Protams, — trollītis Mumins atbildēja. — Vi­ņiem taču bija glābšanas laivas. Nāc, iesim! Tā izskatās gauži skumja.

—  Pagaidiet maķenīt! — Snifs sauca un nolēca no ķekatām. — Es redzu, ka tur kaut kas spīd! Zelts! — Viņš ielīda kuģa vrakā un sāka rakņāties jūras zālēs. — Duncis! — viņš sauca. — Tas ir zelta, un rokturis rotāts ar dārgakmeņiem.

Snorkes jaunkundze paliecās uz priekšu, lai paskatītos, un zaudēja līdzsvaru. Viņa šūpojās uz ķekatām uz priekšu un atpakaļ, spalgi iekliedzās un ielidoja melnajā kuģa vrakā. Trollītis Mumins metās viņu glābt.

Viņš uzlīda uz sarūsējušās enkura ķēdes, kājas viņam slīdēja pa jūras zālēm, un viņš raudzījās kravas tumšajās telpās.

—  Kur tu esi? — viņš sauca.

—  Te! — Snorkes jaunkundze pīkstēja.

—  Vai tu sasities? — trollītis Mumins vaicāja.

—  Nē, bet izbijos, — viņa atbildēja.

Trollītis Mumins ielēca kravas telpā. Ūdens sniedzās viņam līdz vēderam. Telpā nejauki oda pēc pelējuma.

—  Es viņu saprotu, — Snorkes jaunkundze iebilda. — Man patīk rotaslietas un zelts, un pēr­les, un dimanti. Varbūt te tādi atrodas. Iespējams, ka mēs . . .

—  Te ir pārlieku tumšs. Te var saskarties ar kaut ko bīstamu.

—  Jā, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Izcel mani ārā, esi tik labs!

Trollītis Mumins uzcēla viņu uz kravas telpas malas.

—  Nu, kā jums veicas? — Susuriņš sauca.

—  Esmu atkal izglābta, — Snorkes jaunkundze līksmi sacīja un paņēma spogulīti, lai palūkotos, vai tas nav saplīsis. Bet, paldies Dievam, stikls bija vesels, tāpat arī visi rubīni spoguļa otrā pusē. Spogulī viņa saskatīja cirtas uz pieres, redzēja tumšo atveri, redzēja tur trollīša Mumina ausis un kaut kur tālu tumsā saskatīja ko citu — kaut ko, kas kustējās. Kas aizvien vairāk un vairāk tuvojās trollītim Muminam . . .

—  Sargies! — viņa sauca. — Tev aiz muguras kāds lien!

Trollītis Mumins pagriezās.

Viņam tuvojās tintes zivs. Bīstamākais jūras briesmonis, milzu tintes zivs, kas lēnām slīdēja uz trollīša Mumina pusi.

Trollītis Mumins mēģināja uzrāpties augšā, taču dēļi bija satrunējuši. Lāgu lāgiem viņam paslīdēja kājas, un viņš noplunkšķēja ūdenī. Snorkes jaun

kundze sēdēja augšā un kliedza, spoguli viņa joprojām turēja ķepā.

Tintes zivs tuvojās.

Piepeši tā apstājās un mirkšķināja acis. Spogu­lis bija uztvēris komētas kvēli un meta lielus, žilbinošus saules zaķīšus tintes zivs sejā. Tintes zivs izbijās. Visu mūžu viņa bija dzīvojusi tumsā, jūras dzīlēs. Tagad tumsa bija pazudusi, jūra pazudusi. Bet visšausmīgākais, ka tieši acīs viņai iespīdēja nejauka sārta gaisma. Tintes zivs nopū­tās un dziļi iegrima kravas telpā, apņēmusi galvu ar visām savām rokām.

— Snorkes jaunkundze, tu man izglābi dzī­vību, — trollītis Mumins teica. — Turklāt tik inte­liģentā veidā!

—  Tas notika nejauši, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Bet es vēlētos vēlreiz tevi paglābt no tintes zivs!

—  Ak jā, varbūt tāda vēlme būtu maķenīt pār­spīlēta, — trollītis Mumins bilda. — Bet nāc! Es gribu tikt no šejienes prom.

Augu dienu viņi klīda pa vientuļo jūras ainavu aizvien tālāk un tālāk. Te bija milzīgi gliemežvāki, pavisam citādi nekā tie, kādus viņi atrada krast­malā. Tie bija rotāti ar dzeloņiem un vītnēm, un to krāsas bija spilgtas un skaistas.

—  Tajos varētu dzīvot, — Snorkes jaunkundze teica. — Vai jūs dzirdat, kā tie šalc? Vai tajos kāds sēž un kaut ko čukst?

—  Tā ir jūra, — Susuriņš atbildēja. — Gliemež­vāks atceras jūru. — Viņā modās vēlēšanās spēlēt, un viņš paņēma mutes harmonikas. Taču no tām

neskanēja itin nekas, ūdens garaiņi bija aizslaucī- juši visus toņus.

— Tas nu gan ir nelāgi, — Susuriņš skumji sacīja.

—  Kad pārnāksim mājās, tētuks to izlabos. Viņš prot itin visu, ja tikai viņu neviens netraucē, — trollītis Mumins stāstīja.

—  Tagad mēs atrodamies tuvu pašai dziļākajai jūras dzelmei. Ejiet piesardzīgi! — Susuriņš aizrā­dīja.

Te vairs nebija jūras zāļu. Pēkšņi viņu priekšā atklājās pelēkām gļotām segtā jūras dzelme. Val­dīja pilnīgs klusums un dziļš svinīgums. Un tad vairs dzelmes nebija. Tā izzuda ēnu un ūdens garaiņu bezdibenī.

Neviens negāja pie malas palūkoties. Viņi klusi traucās garām. Tikai Snorkes jaunkundze pagrie­zās un nopūtās, jo tieši pie šās dzelmes atradās lielākais un skaistākais jūras gliemežvāks. Tas bija ļoti balts un zaigoja nokrēslī. Tajā šalca jūra.

—  Nedomā par to, — trollītis Mumins brīdi­nāja. — Te ir ļoti bīstami. Tur lejā ir tādi bries­moņi, kādus neviens nav redzējis. Tie dzīvo dū­ņās . . .

Pienāca vakars. Viņi visi saspiedās kopā, cik cieši vien varēja, un ieklausījās neparastajā klu­sumā. Viss bija mīksts un slapjš, un dīvaini kluss. Trūka parasto skaņu, kādas vakaros dzirdamas uz zemes: lapu čaboņa vējā, putnu vīterošana, steidzīgu soļu troksnis. Viņi nevarēja iedegt uguns­kuru un baidījās aizmigt, jo viņiem varēja uzglū­nēt nezināmas briesmas. Beidzot viņi uzrāpās kādā augstā klintī, kur jutās mazliet drošāki, un

apēda Snorku sausās maizes drupačas, kas vēl bija palikušas.

Trollītis Mumins piedāvājās būt par pirmo sargu un nolēma pieaicināt arī Snorkes jaunkundzi. Ka­mēr citi, cieši saspiedušies kopā, iemiga, viņš sēdēja un blenza nedzīvajā jūras dzelmē. Komētas gaismā tā sārtojās, bet visas ēnas bija melnas un samtainas.

Trollītis Mumins vēroja drūmo ainavu un do­māja, kādas gan bailes izjūt zeme, redzēdama, ka tai tuvojas gaišā, ugunīgā ripa. Viņš domāja, cik ļoti mīl itin visu — mežu un jūru, lietu un vēju, saules mirdzumu un zāli, un sūnas, un saprata, ka dzīvot bez tā nemaz nav iespējams.

Taču tad viņam ienāca prātā, ka māmiņa gan zinās, kā visu paglābt.

Snifs atmodas un teica:

—  Tā nāks rīt.

Viņi visi raudzījās uz komētu (arī Snorkes jaun­kundze, tikai viņa paglūnēja no cirtu apakšas). Komēta bija kļuvusi šausmīgi liela. To apņēma trīsošu liesmu vainags. Ūdens garaiņi bija izgai­suši, un varēja redzēt tālu pāri jūras dzelmei.

—  Labrīt! — iesaucās Susuriņš un uzvilka ce­puri vēl vairāk uz ausīm. Tagad dosimies tālāk.

Brokastlaikā viņi satika kādu vāvuli, kas brauca ar divriteni, uzlicis uz muguras maisu ar savu mazuli. Uz bagāžas novietnes bija sakrautas so­mas un tarbas, un pie stūres rata šūpojās saiņi.

Vāvuļa seja bija gauži sārta, un viņš blenza uz viņiem, bet nesveicināja.

—  Hei! — Susuriņš uzsauca. — Vai tad tu mani vairs nepazīsti? Vai tu pārvācies?

Vāvulis nokāpa no divriteņa un strauji sacīja:

—  No Muminielejas aizvākušies itin visi. Vai gan tu domā, ka mēs paliksim un gaidīsim komētu?

—  Kas tad teicis, ka komēta nokritīs Muminie- lejā? — Snorke jautāja.

—  Bizamžurka, — vāvulis paskaidroja.

—  Nu, bet tētuks un māmiņa! Viņi taču tur palikuši. Viņi gaida mani! — trollītis Mumins sauca.

—  Jā jau, jā, — vāvulis nepacietīgi atbildēja. — Viņi sēž verandā, man gar viņiem nav nekādas daļas! Starp citu, tu nepagūsi pāriet mājās.

Un vāvulis brauca tālāk, viņa mati bija saslēju­šies gaisā.

Viņi labu laiciņu pavadīja vāvuli ar skatieniem.

—  Somas, tarbas un saiņi. Sajā karstumā! — Su­suriņš izsaucās. — Nu labi, iesim vien tālāk.

Gabaliņu tālāk viņi ieraudzīja vairākus simtus balto zalkšu, kas devās uz austrumiem. Visa jūras dzelme mudžēt mudžēja no bēgļiem. Mazi ļautiņi, dažnedažādi ķipari, sūnu troļļi un meža dzīvnie­ciņi — itin visi steidzās projām no Muminielejas. Vairums no viņiem gāja kājām, tie, kas bija visvairāk uzbudināti, skrēja, bet lielākās ģimenes bija iegādājušās divričus un pat ratus, dažas ģimenes bija paņēmušas līdzi mājas. Viņi visi izbiedētiem skatieniem vērās debesīs, un neviens nespēja pateikt kaut ko vairāk kā tikai «Hei!».

—  Dīvaini gan, — trollītis Mumins skumji sacīja. — Daudzus es no viņiem pazīstu, un mēs tik sen neesam redzējušies. Tieši tagad būtu daudz ko pārrunāt.

—  Viņi baidās, — Susuriņš paskaidroja.

—  Ko niekus! Mājās nekas nevar būt bīstams, — trollītis Mumins atteica.

—  Laikam gan mēs esam aplam drosmīgi! — iz­saucās Snifs un vicināja savu dunci tā, ka dārgak­meņi spīguļoja.

—  Nedomāju, ka mēs būtu sevišķi drosmīgi, — trollītis Mumins prātoja. — Mēs tikai esam piera­duši pie šīs komētas. Gandrīz vai ar to iepazinušies. Mēs pirmie par to izdibinājām un redzējām, ka tā pieaug aizvien lielāka. Padomā, cik gan tā jūtas vientuļa . . .

—  Jā, — Susuriņš piekrita. — Cik tu justos vien­tuļš, ja visi no tevis bītos.

Snorkes jaunkundze pieķērās pie trollīša Mu­mina.

—  Kamēr tu nebaidies, arī es katrā ziņā nebaidī­šos, — viņa sacīja.

Beidzot viņi bija nonākuši otrā krastā. Viņi aizmeta ķekatas, valstījās zālē, joņoja pa mežu, klaigāja, smējās un apkampās.

—  Mēs esam gandrīz vai mājās! — trollītis Mu­mins sauca. — Pasteidzieties! Pasteidzieties! Tē­tuks un māmiņa sēž un mūs gaida!

Taču ceļš līdz majam bija daudz garaks, neka viņi bija domājuši.

Mežā viņi satika murmuli, kas tupēja un viens pats šķendējās, turēdams klēpī pastmarku albumu.

—  Kņada un auļošana. Kņada un tracis, bet neviens nevar paskaidrot, kas tad īsteni noticis.

—  Hei! — trollītis Mumins uzsauca. — Vai tu esi radinieks tam murmulim, kas ķer naktstauri­ņus?

—  Tas ir mans brālēns no tēva puses, — nespē­dams noslēpt dusmas, atbildēja murmulis. — Gata­vais ēzelis! Mēs vairs neesam radi, esmu atteicies no mūsu pazīšanās.

—  Kāpēc? — Snifs vaicāja.

—  Viņš bija vienpusīgs, — murmulis atbildēja. — Interesējās tikai par kukaiņiem, kukaiņiem, ku­kaiņiem! Viņa dēļ pat zeme varēja sabrukt.

—  Bet tieši tas jau notiks, — Snorke paskaid­roja. — Precīzāk izsakoties, rītvakar pulksten as­toņos četrdesmit divās minūtēs.

—  Ko? Tātad šausmīgs jandāliņš! — murmulis izsaucās. — Veselu nedēļu es kārtoju savas pastmarkas, pārbaudīju katru zīmogu, un kas notiek tagad? Ķipari aizskrien projām ar galdu. Aizrauj prom krēslu. Aiztaisa visu māju! Un te nu es sēžu ar savām pastmarkām, un neviens man nevar pateikt, kas noticis.

—  Mīļais murmuli, — Susuriņš teica rāmi un ļoti skaidri. — Tas notiks rīt, zemi skars komēta.

—  Skars zemi! Vai tam kas kopējs ar pastmarku kolekciju? — murmulis jautāja.

—  Nē, tam nav nekas kopējs. Runa ir par mežonīgu zvaigzni ar asti, — Susuriņš atbildēja. — Kad tā atnāks šurp, no tavām pastmarkām nekas nepaliks pāri.

—  Dievs, stāvi man klāt! — murmulis izsaucās un pievāca savus brunčus. (Murmulis valkā brun­čus, kāpēc — to neviens nezina. Varbūt viņš nekad nav iedomājies, kā būtu, ja valkātu bikses.)

—  Ko lai es iesāku? — murmulis uztraucās.

—  Nāc mums līdzi. Tu varēsi ar savām pastmar­kām paslēpties smalkā alā, — Snorkes jaunkundze mudināja.

—  Manā smalkajā alā, — Snifs piebilda.

Un tā notika, ka murmulis devās viņiem līdzi uz Muminieleju. Viņš bija gauži apnicīgs, bet darīt tur nekā nevarēja. Reiz viņiem vajadzēja iet atpakaļ vairākus kilometrus, lai uzmeklētu kādu

pastmarku, ko viņš bija pazaudējis, un divas reizes viņš saķildojās ar Snorki, un neviens pat lāgā nezināja, kāpēc. (Viņi apgalvoja, ka tā esot disku­sija, bet tas izklausījās pēc ķildas.)

Snifs gāja savrup un bija neparasti kluss. Viņš domāja par kaķēnu. Vai trollīša Mumina māmiņa būs atcerējusies izlikt viņam pienu? Un ja nu kaķēns nesaprot, ka viņam jāiemīl Snifs, bet viņš iemīļojis māmiņu? Vai viņš pieglaudīsies Snifam jebšu, saslējis asti, aizies savu ceļu? Ar kaķi nekad nevar justies drošs. Drošāk ir tikai dot mājienu, ka tu kaut ko briesmīgi mīli. Snifs ļoti lepojās, ka visu ceļojuma laiku nekā nebija teicis par kaķēnu.

—  Uzmanību! — Susuriņš piepeši izsaucās un izņēma no mutes pīpi. — Sāk pūst stiprs vējš . . .

Viņi apstājās un klausījās. Tālu mežā bija dzir­dama šņākoņa un tad spalgas gaudas. Taču koki palika nekustīgi.

—  Skatieties! — Snorke iekliedzās.

Augsti pār koku galotnēm slīdēja varens māko­nis, šis mākonis pacēlās, slīga lejup un aptumšoja sārtās debesis. Pēkšņi tas nolaidās tieši mežā. Tie bija siseņi, miljoniem lielu, zaļu siseņu, kas uzreiz metās rīt mežu. Viņi tā rija, ka knakšķēja, viņi nomizoja vienu koku pēc otra. Viņi rija un rāva, un plēsa, viņi ņudzēja un lēkāja, un ložņāja.

Snorkes jaunkundze bija uzkāpusi uz akmens un kliedza.

—  Neuztraucieties, tie jau ir tikai siseņi, — Snorke teica. — Tu taču ballē satiki siseni, kas spēlēja vijoli . .

—  Bet tie šeit ņudzēt ņudz! Viens pats sisenis nevar ņudzēt! To viņš nevar! — Snorkes jaunkun­dze brēca.

—  Vai jūs domājat, ka viņi ēd arī pastmar­kas? — murmulis vaicāja. Viņš stāvēja, turēdams ķepās pastmarku albumu.

—  Ak, šis skaistais mežs! — trollītis Mumins sauca. — Skaties, kāds tas izskatās tagad!

Visi koki bija nomizoti un kaili. Zeme bija pilnīgi kaila. Tikai aiz Snorkes jaunkundzes auss vēl bija palikusi viena puķe. Tad milzīgais izsal­kušo siseņu mākonis pacēlās gaisā un aizlidoja uz rietumiem. Mežā atkal iestājās klusums. Snorke sēdēja un rakstīja burtnīcā. «Katastrofa numurs viens,» viņš rakstīja.

—  Vai jums zināms, ka komēta allaž nes sev līdzi katastrofas? . . .

1 Zviedru valoda grāshoppa nozīme «sienāzis» un ari «sisenis».

—  Kas tā tāda? — Snifs jautāja.

—  Siseņu bari, mēris un zemestrīce, — Snorke stāstīja. — Plūdi un cikloni, un tamlīdzīgas parādī­bas.

—  Vārdu sakot, trači. Nekad nav miera, — mur­mulis purpināja.

Viņi gāja tālāk pa izpostīto mežu.

«Ka tikai tie neapēd arī sakņu dārzus,» trollītis domāja. «Māmiņai tas briesmīgi sāpētu. Un tētu- kam tabakas lauks …»

—  Mīļais Susuriņ, uzspēlē kaut ko, — viņš lūdzās. — Kaut arī skumju dziesmiņu.

—  Manas mutes harmonikas ir saplīsušas, — Su­suriņš aizrādīja. — No tām skan tikai daži toņi.

—  Nu, spēlē kaut vai tos, — trollītis neatlaidās.

Tad Susuriņš spēlēja Villervallerrā dziesmiņu:

— Vili……… vali . . .

Mūsu……… skan tā . . .

Gurdas kājas …

. . . mājās . . .

—  Tā jau skan drausmīgi, — murmulis sacīja.

Un viņi gurdi soļoja tālāk. Sākumā bija tikai

parasts, pikts vējš. Bet tas pieauga spēkā līdz piecām sešām ballēm. Drīz vien jau pūta septiņas balles, un tad pār viņiem plosījās vētra.

—  Katastofa numurs divi! — Snorke sauca un vicināja burtnīcu. — Tagad sāksies ciklons!

Tad augstu gaisā uzlidoja viņa burtnīca ar visām piezīmēm par to, kā izsargāties no komētas.

—  Mūs aizpūtīs uz mājām! Paldies Dievam, ka vējš pūš pareizā virzienā! — trollītis Mumins kliedza.

Vētra gaudodama nesa viņus pāri slīkšņai. Tā pūlējās noraut Susuriņa cepuri, tā apgāza Snifu, paķēra trollīša Mumina medaļu un uznesa to debesīs.

— Man bail! Turi mani pie ķepiņas! — Snorkes jaunkundze sauca.

Trollītis Mumins cieši satvēra viņas ķepiņu.

«Bijis man liels balons, mēs pārlidotu mājās,» viņš domāja, «tiešā ceļā pie māmiņas un tē- tuka …»

Tad murmulis iekliedzās ļaunāk nekā nelaimes sirēna. Vētra bija sagrābusi viņa pastmarku al bumu, un tas tagad aizlidoja pasaulē ar visiem pareizajiem un nepareizajiem zīmogiem, tas šūpo­jās kā putns un kļuva aizvien mazāks un ma­zāks . . . Murmulis joņoja tam pakaļ. Viņa brunčus purināja un plosīja vētra. Murmulis plandīja virs zemes kā liels papīra pūķis, līdz beidzot aizķērās aiz kāda krūma. Tur viņš apsedza galvu ar brun­čiem un atmeta visas cerības.

Pēc laiciņa viņš juta, ka viņu kāds rausta aiz piedurknes.

—  Lieciet mani mierā! Esmu murmulis, kas pazaudējis savas pastmarkas, — viņš brēca.

—  To es zinu, — trollītis Mumins atteica. — Tas ir gauži bēdīgi. Bet mums diemžēl jāaizņemas tava kleita. Mēs no tās iztaisīsim balonu. Mums jātiek mājās. Komēta nāk! Esi tik labs un novelc kleitu …

—  Liecieties mierā! — murmulis neprātīgi kliedza.

—  Un nerunājiet par komētu! Es ienīstu komē­tas!

Tagad vētra jau bija sasniegusi desmit balles. No apvāršņa šurp slīdēja melns spirālveida māko­nis. Tas virpuļodams nāca tuvāk un tuvāk.

—  Velc nost kleitu! — Susuriņš pavēlēja. Neviens nedzirdēja, ko murmulis atteica, un tas varbūt bija labi, jo viņš teica kaut ko gauži nejauku. Nākamajā mirklī viņi bija norāvuši vi­ņam pār galvu kleitu. Tā bija milzīga, ar volāniem rotāta kleita, un murmulis bija to mantojis no mātesmāsas. Atlika tikai aizsiet kakla izgriezumu un piedurknes, un iznāca lielisks balons.

Melnais mākonis traucās tuvāk. Tas bija jau pavisam tuvu.

—  Turiet un nepalaidiet vaļā! Nu mēs lidosim pēc tava pastmarku albuma, — Susuriņš sauca.

Viņi visi pieķērās pie murmuļa kleitas volāniem, vētra iešāvās tajos un pacēla viņus gaisā; tagad aiz viņiem joņoja, šņāca un krāca melnais mākonis. Zem viņu ķepiņām pazuda zeme, un visapkārt iestājās tumsa. Viņi lidoja tālu, tālu uz rietumiem, tieši nokrēslī un naktī.

Taisni pirms pusnakts ciklonam pietrūka elpas, un tas sacirtās vērpetē. Balons lēnām slīga mežā un palika karājoties augstu kokā. Ilgu laiku neviens neteica ne vārda. Saspiedušies kopā starp zariem, viņi lūkojās sārtenajā meža mijkrēslī un klausījās, kā ciklons pagaist tālu, tālu. Beidzot to varēja sadzirdēt tikai kā vāju svilpoņu, un tad viss apklusa.

Susuriņš vaicāja:

—  Kā jūs jūtaties?

—  Es esmu te, — pati mazākā ēna atbildēja.

—  Vai nu tas esmu es, vai kāds cits nožēlojams ķipars, ko atnesusi vētra. Es jau teicu, ka jūs par to atbildēsit.

—  Protams, tas esi tu, — murmulis īgni at­teica. — No tevis tik viegli vis vaļā netiksi. Tagad es gribētu zināt, vai ir kāda iespēja atdabūt kleitu.

—  Lūdzu, un paldies par aizdevumu, — Snorke sacīja.

—  Kur ir Snorkes jaunkundze? — trollītis Mu­mins vaicāja.

—  Te, — tumsā atskanēja viņas balss. — Spogu­lis man nav pazudis.

—  Mana cepure arī ne, — Susuriņš teica un smējās. — Un mutes harmonikas. Un spalva manā cepurē!

Murmulis uzvilka kleitu pār galvu.

—  Liekas, jūs esat lieliskā omā, — viņš bilda.

—  Bet man riebjas saburzīti volāni.

Pēc tam neviens nekā vairs nevarēja sacīt. Viņi aizmiga lielā koka zaros. Viņi bija tā noguruši, ka atmodās tikai otrā dienā pulksten divpadsmitos.

Piektdien, septītajā augustā, laiks bija pilnīgi rāms un briesmīgi karsts. Neviens nezināja, cik pulkstenis, viņi tikai nojauta, ka ir jau daudz.

Komēta bija milzīga, un skaidri varēja redzēt, ka tā tēmē uz Muminieleju. Liesmas ap to bija baltas un gaisma aplam spēcīga.

Trollītis Mumins pirmais norāpās no koka. Viņš piesardzīgi paraudzījās apkārt un paošņāja. Tad sauca:

—  Te ir zaļš! Visapkārt ir lapas un puķes!

Mežs nebija izpostīts, tas izskatījās kā jau mežs.

Un pat likās — mājas vairs nav tālu.

Šodien ikviens ķipars un sīkākā skudriņa bija paslēpušies zemē, cik dziļi vien varēja, un putni gaidīdami klusi sēdēja kokos.

—  Nu, mīļā mās, vai tev šodien nevajag puķi aiz auss? — Snorke jautāja.

—  Cik jauki, ka tu par to domā, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Bet man nav nekādas patikas. Es baidos.

Snifs staigāja apkārt un domāja par savu ka­ķēnu. Nez vai tas tupēs uz verandas kāpnēm? Vai tas viņam kaut ko sacīs jeb vai tikai murrās? Ja nu kaķēns ir tik maziņš, ka Snifu vairs nepazīs? Viņu pārņēma aizvien lielāks nemiers, un beidzot viņš sāka dungot.

—  Gan viss būs labi, tu redzēsi, — Susuriņš mierināja. — Bet pamēģini soļot mazliet žiglāk. Jo tagad mums jāsteidzas . . .

—  Jāsteidzas, kā tad! — murmulis izsaucās. — Visiem jāsteidzas. Visi ceļ traci. Zemes virsū nav nekāda miera! — Viņš staigāja apkārt, meklē­dams pastmarku albumu, un viņa seja aiz bēdām bija kļuvusi grumbaina. Bija briesmīgi karsts, un viņiem vairs nebija ne ēdamā, ne dzeramā. Viņi tikai gāja un gāja.

«Cik dīvaini tu jūties, ja tu ej un pēc kaut kā ilgojies,» trollītis Mumins domāja. «Es noteikti saožu tīkamu tikko ceptu maizīšu smaržu.» Viņš nopūtās un gāja tālāk. Pēc brītiņa viņš apstājās un, pacēlis purniņu, ošņāja. Tad viņš metās skriet.

Koki kļuva retāki. Tikko cepto maizīšu smarža kļuva spēcīgāka. Pēkšņi viņa priekšā pavērās Mu- minieleja ar zilo Muminu māju, tikpat rāma un ik­dienišķa, kāda tā bija, viņam aizbraucot. Un mājā māmiņa patlaban vienā mierā cepa piparkūkas.

—  Mēs esam mājās! Mēs esam mājās! — trollītis Mumins sauca. — Es taču zināju, ka mums veik­sies labi. Nāc un paraugies!

—  Tur ir tilts, par kuru tu stāstīji. Un tas tur, bez šaubām, ir koks, kurā tu kāpi. Māja ir smalka un veranda skaista, — Snorkes jaunkundze sacīja.

Snifs paskatījās uz verandas kāpnēm. Bet tur netupēja neviens kaķēns.

Trollīša Mumina māte sēdēja virtuvē un grez­noja torti ar sārtu putu krējumu. Tortei apkārt vijās skaistas šokolādes vītnes — «Manam mīļa-

jam trollītim Muminam», un tortei pašā augšā bija graudu cukura zvaigzne.

Māte klusi svilpoja un lāgu lāgiem paraudzījās pa logu. Tēvs klunkurēja no istabas istabā un bija visai noraizējies.

—  Kādēļ viņi nenāk? Pulkstenis drīz būs pus­divi, — viņš teica.

—  Gan viņi pārnāks, — māte viņu mierināja. — Tev nevajag uztraukties. Esi tik laipns, pacel torti, lai es to varu nolikt uz tortes papīra. Snifs varēs izlaizīt bļodu, tas viņam tīk . . .

Tēvs nopūtās un pacēla torti.

—  Mums nevajadzēja ļaut viņiem iet, — viņš sacīja. — Bet mēs nesapratām . . .

Tai brīdī ienāca bizamžurka un apsēdās uz malkas kastes.

—  Nu, kā veicas ar komētu? — māte jautāja.

—  Tā nāk, cik aši vien spēj. Ir gan īstais laiks cept kūkas, — bizamžurka pikti sacīja.

—  Vai drīkstu piedāvāt vienu piparkūku? — trollīša Mumina māmuļa vaicāja.

—  Nu jā, varbūt vienu, kamēr mēs gaidām, — bizamžurka atteica.

Apēdusi trīs piparkūkas, viņa sacīja:

—  Tā vien liekas, ka pār tiltu brāžas kundzes dēls. Viņam līdzi ir visai raiba sabiedrība.

—  Trollītis Mumins! — māmuļa izsaucās un ie­svieda kūku lāpstiņu samazgu spainī. — Un to jūs man sakāt tikai tagad?

Viņa izskrēja ārā, un tēvs izbrāzās aiz viņas.

—  Tur jau viņš nāk — un aiz viņa Snifs … — Un vēl daudz ļaužu, kurus tētuks un māte nekad agrāk nebija redzējuši.

—  Ai, kā es tevi gaidīju! — māmuļa sauca.

—  Nāc manās skavās! Cik jūs esat vāji un netīri! Nē, tas tik ir jauki . . . Vai tā ir patiesība?

—  Māmiņ! Tētuk! — trollītis Mumins sauca.

—  Es piedalījos kautiņā. Kāvos ar indīgu krūmu un uzvarēju. Knips knaps — nocirtu viņa rokas, un beidzot palika tikai kails stumbrs.

—  Un tu uzdrīkstējies! — māmuļa izsaucās.

—  Bet kas tā tāda?

—  Tā ir Snorkes jaunkundze, — trollītis atbil­dēja. — Es izglābu viņu no indīgā krūma. Un tas ir Snorke. Tas ir Susuriņš, mans labākais draugs. Sitas ir murmulis, kas krāj pastmarkas.

Viņi sadevās ķepās.

—  Cik interesanti! Pastmarku krāšana ir smalks vaļas prieks, — trollīša Mumina tēvs sacīja.

—  Tas nav nekāds vaļas prieks, tā ir mana profesija, — murmulis šņāca, jo viņš bija nelāgi gulējis.

—  Ak tā! — trollīša Mumina tēvs sacīja. — Tad varbūt jums būs patika paraudzīties uz kādu pastmarku albumu, kurš te vakar tika atpūsts?

—  Ko?! — murmulis iebrēcās.

—  Nu jā, — māte piebilda. — Es rīta cēlienā biju izlikusi ārā mīklu rūgšanai, bet tā tika piepūsta pilna ar nejaukiem līmes papīrīšiem.

—  Līmes papīrīšiem! — murmulis atkārtoja un nobālēja. — Vai tie vēl te ir? Kur? Jūs taču ne­būsit visu murmuļu vārdā tos aizsviedusi?

—  Tie visi karājas pie veļas auklas un žūst, — māte sacīja, norādīdama uz veļas auklu starp ceriņu krūmiem.

Murmulis uzmeta skatienu sārtajam pastmarku albumam un aiz prieka iekliedzās. Viņš brāzās, cik aši vien spēja, savos saplēstajos volānos.

—  Dažiem cilvēkiem gan ir laime, — Snifs sarūg­tināts sacīja. Viņu nebija apsveicis neviens kaķēns.

Pārmezdams viņš norādīja uz šķīvi ar pienu, kas bija nolikts uz verandas kāpnēm.

—  Piens, liekas, ir saskābis, — viņš teica.

—  Tur vainīgs karstums, — māmuļa paskaid­roja. — Sajā karstumā viss saskābst. Bet kaķis nāk visai reti padzerties pienu . . . Mīļie bērni, tagad mēs ieturēsim brokastis. Nāciet iekšā un apsveiciet bizamžurku.

Taču Snifs palika dārzā. Viņš palīda zem krū­miem un sauca kaķi. Viņš meklēja to malkas šķūnītī. Viņš meklēja visur un sauca, un sauca. Bet kaķēns nenāca.

Tad Snifs atgriezās verandā, kur citi jau ietu­rēja brokastis un runāja par komētu.

—  Bizamžurka sacīja, ka komēta šovakar nokri- tīšot sakņu dārzā, — trollīša • Mumina māmiņa teica. — Un tieši tad, kad vējš būs aizpūtis šos riebīgos, pelēkos putekļus . . . Nu jā. Es nemaz netaisījos dārzeņus tīrīt . . . Nu saki viens cilvēks, un pasaules izplatījums tiešām ir melns! Vai tu noskaidroji to?

—  Skaidrs, — Snifs atteica un jutās priecī­gāks. — Es visu jums noskaidroju. Un, kad nāks komēta, jūs varat paslēpties manā alā.

—  Pagaidiet maķenīt! — Snorke izsaucās. — Mums par šo jautājumu jānotur sēde! Lielā sēde! Tādus jautājumus taču nevar izlemt tik vienkārši.

—  Kāpēc tad ne? — Snorkes jaunkundze ierunā­jās. — Nav taču laika spriedelēt. Mēs dosimies uz alu un visus dārgumus ņemsim līdzi!

—  Jā! Vai esat redzējuši manu dunci? — Snifs sauca.

—  Vai svētku mielastu mēs nevarētu ēst alā? — trollītis Mumins ierosināja. — Tas būtu kā izbrau­kums!

Viņi visi kliedza cits par citu un vicināja ķepas, bet Snifs izgāza uz galdauta piena glāzi.

Tad bizamžurka piecēlās un teica:

—  Jūs kļūstat nejaukāki un nejaukāki. Visa šī mēļošana nekam neder, jo no jums paliks tikai slapjums. Tagad es iešu un apgulšos šūpuļtīklā, un domāšu. Pagaidām ardievu, ja mēs vairs neredzē­tos.

Un viņa aizgāja.

Iestājās neilgs klusuma brīdis, un trollīša Mu­mina tēvs dziļi nopūtās.

—  Nevaru saprast, kāpēc šī bizamžurka mani tik nomācoši ietekmē. Pulkstenis ir trīs . . . Var­būt mums vajadzētu sākt saiņoties. Cik liela ir ala? — Viņš palūkojās uz Snorki un vaicāja: — Vai tu šo pārvākšanos varētu noorganizēt manā vietā?

Snorke aiz prieka pietvīka.

—  Es mēģināšu, — viņš nopietni atbildēja. — Bet vispirms iedodiet man rūtiņu vai līniju burtnīcu, spalvu, mēru un alas zīmējumu perspek­tīvā no putna lidojuma ar visiem kārtīgiem izmērī- jumiem. Pēc tam visu jūsu mantu sarakstu. Uz tā priekšmeta, kas jums vismīļākais, uzzīmējiet trīs zvaigznes, uz priekšmeta, kas mazāk mīļš, — divas un uz tā, bez kura domājat iztikt, — tikai vienu zvaigzni.

—  Manu sarakstu tu dabūsi tūliņ, — Susuriņš teica un iesmējās. — Trīs zvaigznes uz mutes har­monikām!

Tad sākās lielā saiņošana. Bizamžurka gulēja šūpuļtīklā un skatījās, murmulis, kārtodams pastmarkas, sēdēja zem ceriņu krūma.

Trollīša Mumina māmiņa traucās šurpu turpu un meklēja auklas un ietinamo papīru, viņa iztukšoja visu ievārījumu pagrabu un noņēma logu aizkarus. Visas atvilktnes kumodēm bija izvilktas un atra­dās uz grīdas, bet gultas drēbes saliktas ārā uzkalniņā.

Tēvs divričos bāza mugursomas un tarbas, un saiņus, un grozus. Snorke sēdēja un organizēja visu uz verandas galda, pārklādams to ar lapām un aprēķiniem. Viņš jutās ļoti laimīgs.

—  Ko darīsim ar gliemežvākiem, kas rotā do­bes? — Snorkes jaunkundze vaicāja.

—  Tos ņemsim līdzi, — trollīša māte atbil­dēja. — Uz tiem uzzīmētas trīs zvaigznes. Mīļais Snif, vai tu varēsi aiznest šo torti līdz alai? Baiļo­jos to likt divričos . . .

—  Paklau, mēs nevaram izrakt visas rozes. Mums nav tik daudz laika, — tēvs sacīja.

—  Nu tad ņem tikai dzeltenās, — māte aizrā­dīja. — Bet tās gan jāpaņem. — Un tad viņa aiz- traucās, lai izrautu redīsus, vismaz lielākos. Tēvs stūma divričus pēc divričiem līdz krastmalai, kur trollītis Mumins un Susuriņš nogādāja mantas alā. Bija ļaunāk nekā pārceļotājiem, jo laika viņiem palika gaužām maz.

Karstums bija spiedīgs, un nedzīvo krastmalu apspīdēja tumši sārta, baiga gaisma. Tēvs pūlējās neskatīties šajā šausmīgajā ainavā. Viņš tikai stūma divričus pēc divričiem un sevī prātoja, kā gan viņš kopš jaunības laikiem varējis iegādāt tik daudz nevajadzīgu mantu. Lāgiem viņš palūkojās pulkstenī.

«Tā būs pēdējā krava,» viņš nodomāja. «Nevar būt ne runas, ka viņa varēs paņemt līdzi visas skapju atslēgas un auklas …»

Un tā viņš brauca atpakaļ uz Muminieleju pēdējo reizi.

Tur māte patlaban vilka ārā vannu. Blakām stāvēja Snifs, turēdams rokās piena slauceni.

—  Tu manī neklausies! Es jau trīs reizes vaicāju, kur tas atrodas! — viņš izsaucās.

—  Kas tad? — māmuļa apjukusi atvaicāja.

—  Mans kaķēns! — Snifs sauca. — Kur ir mans mīļais kaķītis, kas tik ļoti pēc manis ilgojas? Mums taču viņš jāizglābj!

—  Protams, — māmuļa atbildēja un palaida vaļā vannu. — Tavs slepenais kaķēns . . . Saproti, es dažreiz no viņa redzēju vienīgi astes galiņu, viņš tikai naktīs nāk padzerties pienu.

—  Tātad viņš tevi nav iemīļojis? — Snifs vai­cāja.

—  Nē. Viņš ir gaužām patstāvīgs, — māmuļa atbildēja. — Tu redzēsi, ka viņš pats sevi izglābs. Kaķi vienmēr izglābjas . . .

Tieši tai brīdī piebrauca tēvs ar rībošiem divri­čiem.

—  Tā būs pēdējā krava! — viņš aizrādīja.

—  Pulkstenis drīz būs pusseptiņi, un mums jāno­stiprina alas griesti . . . Ko tad mēs iesāksim ar vannu!

—  Tā ir pavisam jauna, — māmuļa aizrādīja.

—  Tu taču pats saproti, cik jauki ir mazgāties, bez tam . . .

—  Labi, — tēvs atteica. — Kāp iekšā vannā, es tevi aizvedīšu līdz alai. Kur ir murmulis?

—  Viņš skaita savas pastmarkas, — skaidroja Snorkes jaunkundze, turēdama rokās ģimenes al­bumu. — Kā gan trollītis Mumins bērnībā varēja būt tik briesmīgi resns?

—  Murmuli! Kāp vannā! Tagad sāksies. Komēta nāk! — tēvs sauca.

Murmulis paņēma pastmarku albumu, paklau­sīgi iekāpa vannā, un trollīša tēvs aizstūma divri­čus.

Pēdējais Muminieleju pameta Snifs. Visu ceļu cauri mežam viņš sauca kaķēnu. Beidzot viņš to ieraudzīja. Tas sēdēja sūnās un mazgājās.

—  Hei, kā jūties? — Snifs čukstēja.

Kaķēns beidza mazgāties un pavērās Snifā. Snifs piesardzīgi devās tuvāk, izstiepis ķepu. Ka­ķēns maķenīt attālinājās.

—  Es pēc tevis ilgojos, — Snifs sacīja, no jauna izstiepdams ķepu. Kaķēns palēcās tālāk. Ikreiz, kad Snifs gribēja to paglaudīt, kaķēns izvairījās, taču projām negāja.

—  Komēta nāk, — Snifs skaidroja. — Tev jābēg mums līdzi uz alu, citādi no tevis paliks tikai slapjums.

—  Nerunā niekus! — kaķēns atteica un nožā­vājās.

—  Vai apsoli, ka nāksi? Tas tev jāapsola. Pirms pulksten astoņiem! — Snifs stingri vaicāja.

—  Jā jau, jā, iešu, kad man patiks, — kaķēns atteica. Un turpināja mazgāties.

Snifs nolika šķīvi ar pienu sūnās un kādu laiciņu raudzījās uz kaķēnu. Tad viņš aizjoza uz krast­malu. Tur viņi patlaban pūlējās iedabūt alā vannu.

—  Turiet un velciet! — tēvs kliedza. — Citādi tā man uzkritīs uz ķepām. Nepalaidiet virvi!

—  Tā raustās. To visu laiku aizķer ziepju trau­ciņš! — viņa dēls atteica.

Māmuļa sēdēja krastmalā un susināja pieri.

—  Tā nu gan ir pārvākšanās, — viņa nopūtās.

—  Nav liela nelaime! — Snifs izsaucās.

—  Pati pārvākšanās ir par lielu, — māmuļa paskaidroja. — Vanna neiet alā. Snorke šai jautā­jumā gribēja noturēt sēdi, bet mums taču nav laika. Viņi grib to dabūt augšā, lai nosegtu jumtu. Ak vai, ak vai!

—  Es satiku savu kaķīti. Viņš solījās ierasties alā pirms pulksten astoņiem.

—  Tas ir labi. Varen jauki! Tagad es iešu alā sakārtot guļvietas, — māmuļa teica.

Izrādījās, ka vanna nosedza gandrīz visu jumtu, tikai četri centimetri palika vaļā. Viņiem nudien bija laimējies. Pamazām visus saiņus sanesa alā, un māmuļa aizklāja ieeju ar segu.

—  Vai tu domā, ka tā izturēs? — trollītis Mu­mins vaicāja.

—  Segu ieziedīsim, — Susuriņš ierunājās un iz­vilka no kabatas nelielu pudelīti. — Paraugieties! Mana pazemes saules eļļa! Tā izturēs jebkuru karstumu.

—    Vai tā neatstāj traipus? — māmuļa paintere­sējās. Piepeši viņa saķēra ar ķepām purniņu un iesaucās: — Kur ir bizamžurka?

—  Viņa negribēja nākt līdzi, — tēvs aizrā­dīja. — Viņa apgalvoja, ka šī pārvākšanās esot pavisam lieka. Tad es viņu pametu un atstāju arī šūpuļtīklu.

—  Jā, jā, — trollīša Mumina māmiņa nopūtās un uz prīmusa ņēmās vārīt pusdienas. Pulkstenis bija bez piecām minūtēm septiņi.

Kad viņi pusdienās jau ēda sieru, pie alas ieejas kāds paskrāpējās un zem segas parādījās ūsains purns.

—  Ak tad tu tomēr atnāci? — trollītis Mumins sacīja.

—  Tajā šūpuļtīklā kļuva neganti karsts. Es iedo­mājos, ka alā varbūt tomēr būs maķenīt vēsāk, — bizamžurka sacīja.

Viņa cienīgi aizčāpoja uz alas kaktu un tur apsēdās.

—  Vai ceļā tu neredzēji manu kaķi? — Snifs vaicāja.

—  Nē. bizamžurka atteica.

Trollīša Mumina tēvs uzvilka pulksteni un

sacīja:

—  Jā, jā, viss ir kārtībā. Pulkstenis ir astoņi.

—  Tad mēs pagūsim ieēst arī desertu. Snif, kur tu noliki torti? — māmuļa jautāja.

—  Kaut kur tur, Snifs atteica, norādīdams uz kaktu, kur bija novietojusies bizamžurka.

Kur gan? māmuļa vaicāja. — Es to ne­redzu. Vai bizamžurka nav redzējusi torti?

—  Te nav ne kaķu, ne tortes. Es vismaz to neredzu, neesmu to nogaršojusi un neliekos par to ne zinis. Es domāju, bizamžurka skaidroja.

Murmulis smējās un joprojām līmēja albumā pastmarkas.

—  Jums taisnība, — viņš čukstēja. — Kņada. Ti­kai kņada.

—  Bet kur tā palikusi? Mīļais Snif, tu taču pa ceļam nebūsi apēdis visu torti? — māmuļa sauca.

— Tā bija par lielu, Snifs pavirši atteica.

—  Tātad tu tomēr to ēdi?! — trollītis Mumins kliedza.

—  Tikai pašu augšu, un tā bi ja pārlieku cieta! — Snifs atcirta un palīda zem matrača. Viņš tos vairs negribēja ne redzēt. Uz tortes bija rakstīts: «Ma­nam mīļajam trollītim Muminam», nevis «Manam

mīļajam Snifam». Kaķēns arī nebija atnācis, lai gan pulkstenis jau bija pāri astoņiem.

— Ak vai! Ak vai! — trollīša Mumina māmuļa izsaucās un apsēdās uz krēsla, jo viņa jutās gauži nogurusi. — Posts un bēdas!

Snorkes jaunkundze skarbi uzlūkoja bizamžurku.

—  Piecelies mazliet! — viņa pavēlēja.

—  Es sēžu un sēdēšu, — bizamžurka atcirta.

—  Tu sēdi uz trollīša Mumina tortes, — Snorkes jaunkundze brēca.

Tad bizamžurka strauji piecēlās, un — ai! — kāda izskatījās viņas sēžamvieta! Un — ak vai! — kāda izskatījās torte!

—  Tas nu gan nebija labi darīts. Tā apieties ar torti, kas gatavota man par godu!

—  Tā ir jūsu vaina! — bizamžurka ārdījās.

— Apmierinieties, apmierinieties! — māmuļa iz­saucās. — Torte taču ir tā pati, lai gan tās veids vairs nav tāds … — Neviens viņā neklausījās.

Susuriņš smējās. Snifs, domādams, ka smejas par viņu, izlīda no matrača un kliedza:

—  Es nospļaujos uz jūsu torti! Tā domāta trollī­tim Muminam, nevis man! Un nevienam neienāk prātā, ka kaķiem arī garšo krējums! Tagad es iešu

ārā pēc sava kaķīša, jo tas vienīgais domā par mani!

Viņš izlīda no matrača apakšas un izšāvās ārā.

—  Briesmīgi! — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Protams, uz tortes vajadzēja būt arī «Manam mīļajam Snifam». Kā gan es varēju . . .

—   Nu tev jāiedod viņam kaut kas smalks, — tēvs nopietni aizrādīja.

Trollīša Mumina māmiņa piekrizdama pamāja. Viņa nolēma iedot Snifam vecāsmātes smaragdus. Tā kaķēnam būs lieliska kakla rota . . .

Susuriņš pavilka segu un paraudzījās ārā.

—   Varbūt man vajadzētu aiziet pēc viņa? — viņš sacīja.

—   Pagaidi maķenīt! Kas zin, viņš brītiņu vēlējās būt viens. Gan viņš drīz atnāks, — māmuļa sacīja.

—   Nu, kā tad paliek? Vai nevienam neinteresē, kā es izskatos? — bizamžurka taujāja.

—  Nē! — trollītis Mumins vaļsirdīgi atteica. — Mums jādomā par daudz ko, un mums ir vien alga, kāda tu izskaties.

Snifs jutās tik apbēdināts un pikts, ka, tikai iegājis mežā, atcerējās, ka viņu māc bailes. Koki izskatījās kā izgriezti no sarkana papīra. Mežs bija pilnīgi nekustīgs, nebija nevienas ēnas, zeme bija karsta un kraukstēja zem viņa soļiem. Vienīgais mierinājums, ka viņa aiziešana laikam gan citus būs izbiedējusi un viņi jutīs sirdsapziņas pārmetu­mus.

Pukstošu sirdi viņš gāja dziļāk mežā un domāja, cik nelāgi tie pret viņu izturējušies. Tagad tie sēdēja viņa alā, mielodamies ar veco torti. Un viņš, Snifs, vienīgais visā pasaulē nebija paslēpies, lai gan juta bailes. Viņš nelikās par tiem ne zinis. Viņš ne par ko nelikās ne zinis. Ne par komētu. Ne par kaķiem. Itin ne par ko.

Un tad viņam pretī nāca kaķēns, asti saslējis gaisā.

—  Hei! — Snifs salti noteica un pagāja kaķē­nam garām.

Pēc brītiņa viņš juta, ka pie viņa kājas glaužas kas mīksts.

—  Ak tu tas esi! — viņš sacīja. — Tu solīji nākt, bet neatnāci. Un es par tevi negribu nekā zināt.

—  Hei, hei! — kaķēns sauca. — Palūko, cik es esmu mīksts!

Snifs klusēja. Kaķēns murrāja. Tā bija vienīgā skaņa, ko varēja dzirdēt klusajā mežā. Snifs palū-

kojās apkārt, un viņa kājas saļodzījās. Ceļš nebija redzams, tikai sūnas. Viņš vairs nezināja, kurā pusē atrodas viņa ala.

Nevienam negribējās ēst desertu, un tur nebija vainojamas spalvas, kas atradās tortē. Bizam­žurka sēdēja ar siltu ūdeni pielietā traukā, un minūtes ritēja.

—  Cik ir pulkstenis? — trollītis Mumins vaicāja.

—  Divdesmit piecas minūtes uz deviņiem, — tēvs atbildēja.

—  Man jāiet viņu uzmeklēt, — trollītis Mumins izlēma. — Iedod pulksteni, lai varu uzmanīt laiku.

—  Nē! Tu nedrīksti iet! — Snorkes jaunkundze sauca.

Taču māmuļa sacīja:

—  Tas ir nepieciešams! Steidzies, cik ātri vien vari!

Trollītis Mumins izslīdēja no alas. Gaiss virs tukšās krastmalas bija karsts kā uguns. Trollītis skrēja un skrēja un visu laiku sauca Snifu. Nekad viņš nebija juties tik vientuļš. Viņš paraudzījās

pulksteni, tas rādīja vienu minūti pāri pusdevi- ņiem, tātad viņam atliek vienpadsmit minūtes.

Trollītis Mumins brāzās pa sārto mežu. Paskrē­jis septiņus soļus, viņš sauca Snifu, atkal paskrēja septiņus soļus un atkal sauca . . .

Tad no tālienes atskanēja vārs sauciens. Trolli tis Mumins aizlika mutei priekšā ķepiņas un sauca no visa spēka:

— Snif!!!

Mazais dzīvnieciņš Snifs tagad atbildēja jau tuvāk.

Satiekoties viņi pat neuzsauca viens otram v<Hei!». Viņi tikai brāzās. Aiz viņiem ļepoja ka­ķēns. Pār viņiem virs izbiedētās un gaidu pilnās Muminielejas traucās komēta.

Vēl tikai sešas minūtes . . . Skriet pa smiltīm bija grūti, tas vilkās tik gausi kā nelabā sapnī. Karstais gaiss svilināja acis, un kakls bija pavisam izžuvis . . . Beidzot izslējās kalns, gluži sārts, un tur stāvēja māmuļa, vicināja ar ķepām un nez ko kliedza . . . Nu bija palikušas tikai trīs minūtes! Piepeši viņus apņēma vēsums, viņi atradās alā, un tur dega petrolejas lampa, itin kā nekas nebūtu noticis.

—  Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu kaķi? — Snifs trīsošā balsī jautāja.

Trollīša Mumina māmiņa strauji atteica:

—  Tik jauks kaķītis! Snif, man ir dāvana tev . . . Biju nodomājusi kā apsveikuma dāvanu pasniegt tev vecmāmiņas smaragdus, bet šajā jezgā aiz­mirsu tos paņemt . . . Varbūt tu no tiem varēsi kaķītim izveidot kakla rotu . . .

— Smaragdus! Ģimenes dārgumus! Kaķītim! Ak, cik brīnišķīgi! Cik es esmu laimīgs! — Snifs sauca.

Tai pašā mirklī komēta skāra zemi, kvēlā un uguns apņemtā komēta skāra zemi. Petrolejas lampa apgāzās smiltīs un izdzisa. Pulkstenis bija tieši četrdesmit divas minūtes un četras sekundes pāri astoņiem.

Zem segas, kas bija ieziesta ar pazemes saules eļļu, zaigoja blāva, sārta gaisma, bet alā bija tumšs.

Viņi visi bija cieši saspiedušies kopā pašā tālā­kajā kaktā un dzirdēja, ka augšā pret vannu sitas meteora akmeņi. Bizamžurka bija iesprūdusi baļļā. Murmulis uzgūlies ar vēderu uz sava pastmarku albuma, lai to atkal neaizpūstu projām.

Kalns ap viņiem trīsēja un drebēja, un komēta spiedza itin kā aiz bailēm, bet varbūt tur spiedza zeme.

Sadevušies ķepiņās, viņi ilgi klusēja. Arā dim­dēja sagrautu kalnu vai arī sabrukušas zemes atbalss. Laiks ritēja pagalam gausi, un ikviens no viņiem jutās vienots tikai pats ar sevi.

Kad daudzas mūžības bija aizritējušas, pasaulē valdīja pilnīgs klusums. Viņi klausījās un klausī­jās, bet ārā tiešām viss bija kluss.

—  Māmiņ, vai zeme aizgājusi bojā? — trollītis Mumins čukstēja.

—  Tagad tas jau pāri, — māmuļa atbildēja.

—  Beidzot mēs esam aizgājuši bojā, bet katrā gadījumā tagad tas jau pāri.

—  Visi esam aizgājuši bojā, — tētuks bilda, gri­bēdams būt asprātīgs.

Susuriņš iesmējās, bet tad viņi atkal apklusa. Māte atrada petrolejas lampu un aizdedzināja to. Viņi redzēja, ka kaķēns sēž smiltīs un maz­gājas.

—  Tas bija briesmīgi. Es nekad vairs neskatīšos pulkstenī, — Snorkes jaunkundze sacīja.

—  Tagad dosimies pie miera, — māmuļa izlēma.

—  Par komētu vairs nerunāsim un arī nedomāsim. Neviens nedrīkst skatīties, kas noticis ārpusē. To mēs pagūsim rīt.

Kad viņi bija apgūlušies un uzvilkuši pār purni­ņiem segas, Susuriņš paņēma savas mutes harmoni­kas. Pamanījis, ka visi toņi — kā smalkie, tā dobjie — atgriezušies, viņš sāka spēlēt šūpļa dzies­miņu. So dziesmiņu prata arī māmiņa, un tāpēc viņa pavisam klusītiņām dziedāja līdzi:

— Dusiet, bērniņi, melnas ir debesis.

Bez ceļa klīst komēta, nez kurp to aiznesīs.

Dusiet un sapņojiet,

mostieties, aizmirstiet.

Apņem jūs nakts un izplatījums salts.

Tajā iet jēriņu bariņš balts. —

Pamazām alā viss apklusa. Snifs uz brītiņu pamodās un juta kaut ko mīkstu pie purniņa. Tas bija kaķēns. Snifs to apskāva, un viņi abi reizē aizmiga.

Trollītis Mumins atmodās un nezināja, kur atro­das. Alu piepildīja blāva gaisma, un tajā oda pēc petrolejas. Tad viņš visu atcerējās un pietraucās sēdus. Citi vēl gulēja. Trollītis aiztipināja līdz durvīm. Piesardzīgi viņš pacēla segu un palūkojās ārā. Sārtā gaisma bija izzudusi. Debesis bija bezkrāsainas un visapkārt pilnīgs klusums. Trollī­tis Mumins izlīda ārā un apsēdās uz kalna. Viņš pacēla kādu komētas nosviestu meteora akmeni un aplūkoja to. Tas bija melns, šķautnains un ļoti smags. Viņš pameta skatienu uz garo, smilšaino krastmalu un tukšo jūru. Viss bija tikpat bezkrā­sains un neskanīgs.

Trollītis Mumins bija domājis, ka zemē ieraudzīs šausmīgas bedres un briesmīgas pārvērtības. Viņš nezināja, ko lai domā, un jutās mazliet izbijies.

— Hei! — viņam uzsauca Susuriņš. Arī viņš bija iznācis no alas. Viņš apsēdās blakām trollītim un aizsmēķēja pīpi.

—  Hei, hei! — trollītis atbildēja. — Vai tā jāiz­skatās pēc bojā ejas? Pilnīgs tukšums?

—  Mēs neesam aizgājuši bojā, — Susuriņš atbil­dēja. — Man liekas — komēta tikai pieskārās mums ar savu asti. Un tad tā atkal aizlidoja pasaules izplatījumā.

—  Un tev liekas — viss palicis savā vietā? — trollītis Mumins šaubīdamies vaicāja.

Susuriņš norādīja ar pīpi.

—  Paskaties uz turieni. Uz jūru, — viņš teica.

Bija ataususi gaisma, un tālē pie apvāršņa kaut

kas kustējās, kaut kas dzīvs.

—  Vai redzi, jūra plūst atpakaļ, — Susuriņš aiz­rādīja.

Nogaidīdami viņi sēdēja klusi, kamēr debesu gaisma kļuva spēcīgāka. Uzlēca saule, tā izskatī­jās gluži tāda pati kā parasti.

Tagad jūra vēlās atpakaļ pret agrākajiem kras­tiem; jo augstāk pacēlās saule, jo ūdens kļuva zilāks un zilāks. Viļņi slīdēja pār agrākajām dzī­lēm un nomierinājušies kļuva zaļgani. Visas peldo­šās, slīdošās un rāpojošās radības, kas bija paglā­bušās dūņās, līksmi pacēlās caurspīdīgajā ūdenī. Aļģes un jūras zāles saslējās un tiecās pretī saulei. Tad pār jūru aizlidoja jūras bezdelīga, vēstīdama, ka atkal iestājies jauns rīts.

—  Jūra atgriežas! — sauca trollīša Mumina tēvs.

Tagad visi bija piecēlušies un ziņkāri nāca ārā

no alas. Tikai murmulis nebrīnījās, ka zeme nav aizgājusi bojā. Viņš aiznesa uz krastmalu past­marku albumu, lai to beidzot savestu kārtībā, drošības labad uzlika uz albuma malām meteora akmeņus.

Citi garā verzē apsēdās kalnā, pagriezuši purni­ņus pret sauli.

—  Kā tavu kaķi sauc? — Snorkes jaunkundze painteresējās.

—  Tas ir noslēpums, — Snifs atbildēja.

Kaķēns murrādams gulēja viņa klēpī un raudzī­jās uz sauli.

—  Tagad, es domāju, mēs torti apēdīsim mājās verandā, — trollīša Mumina māmuļa izlēma. — Vai neiesim uz mājām? Kā jums liekas, vai mežs un dārzs, un māja vēl ir savā vietā?

—  Pēc manām domām, itin viss ir savā vietā, - trollītis Mumins atteica.

—  Nāciet, iesim un palūkosim!