Tuve Jānsone

BURVJA CEPURE

nordik

No zviedru valodas tulkojusi MUDĪTE TREIMANE

Autores ilustrācijas

Šī grāmata izdota ar Ziemeļvalstu Kultūras Fonda un Somijas Literatūras informācijas centra finansiālo atbalstu

This book has been published with the financial support of the Nordic Cultural Foundation and the Finnish Literature Information Center

© Nordik, 1999 © M. Treimane, tulkoj

IEVADS

Kādā pelēkā rītā Muminielejā uzsniga pirmais sniegs. Pavisam klusi un nemanāmi tas birdināja lielas pārslas, un dažās stundās itin viss bija kļuvis balts.

Trollītis Mumins stāvēja uz kāpnēm un skatījās, kā ieleja apsedzas ar ziemas segu, un rāmi nodo­māja: «Šovakar mēs iesim ziemas guļā.» Jo kaut kad novembrī tā dara visi troļļi Mumini (ja kādam nepatīk tumsa un aukstums, tad, patiesību sakot, tāda rīcība ir gaužām saprātīga). Viņš aizvēra durvis, un, aiztipinājis pie savas māmiņas, sacīja: — Ir uzsnidzis sniegs.

— Es zinu, — trollīša Mumina māmiņa sacīja.

— Es jau esmu uzklājusi jums visiem gultas ar vissiltākajām segām. Tu vari gulēt augšistabā, rietumu kambarī, kopā ar mazo dzīvnieciņu Snifu.

— Bet Snifs tik šausmīgi krāc, — trollītis Mu­mins iebilda. — Vai es labāk nevarētu gulēt kopā ar Susuriņu?

— Kā vēlies, — trollīša Mumina māmiņa atļāva.

— Lai Snifs guļ austrumu kambarī.

Tā Muminu ģimene un visi tās draugi un paziņas apdomīgi un nopietni gatavojās garajai ziemai. Verandā trollīša māmiņa uzklāja galdu, bet tasītē ikvienam bija iebērtas tikai egļu skujas (ja ir nodomāts gulēt trīs mēnešus, tad ir ārkārtīgi svarīgi, lai vēders būtu pilns ar skujām). Kad vakariņas bija paēstas (un tās arī vairs lāgā negaršoja), viņi pateica cits citam ar labu nakti mazliet sirsnīgāk nekā parasti, un māmiņa mudi­nāja visus iztīrīt zobus. Pēc tam trollīša Mumina tētis apstaigāja māju, aiztaisīja visas durvis un visus logu aizvērtņus un uzsedza odu pārklāju lustrai, lai tā nenoputētu.

Tad ikviens mājas iemītnieks ielīda savā gultā un, saritinājies pēc iespējas ērtāk, uzvilka segu pār ausīm, un domāja par kaut ko patīkamu. Bet trollītis Mumins, viegli nopūzdamies, sacīja:

— Un tomēr mēs zaudēsim tik daudz laika!

— Nekā! — Susuriņš iebilda. — Mēs sapņosim. Un, kad atkal pamodīsimies, būs pavasaris . . .

— Jāā … — trollītis Mumins murmināja. Viņš jau bija aizslīdējis tālu prom sapņu puskrēslā.

Biezs un smalks ārā sniga sniegs. Tas jau bija noklājis kāpnes, tas smagi nogūlās uz jumta un logu palodzēm. Drīz visa Muminu māja būs viena mīksta, apaļa kupena. Cits pēc cita stājās tikšķēt pulksteņi — bija atnākusi ziema.

PIRMĀ NODAĻA,

kurā aprakstīts, kā trollītis Mumins, Susu­riņš un Snifs atrada Burvja cepuri, kā nez no kurienes parādījās pieci mākonīši un kā Murmulis dabūja sev jaunu vaļas­prieku

Kādu pavasara rītu, tā ap pulksten četriem, pāri Muminielejai laidās pirmā pavasara dzeguze. Tā nosēdās uz zilās Muminu mājas jumta un nokūkoja astoņas reizes, saprotams, maķenīt aizsmakušā balsī, jo vēl bija pārlieku agrs pavasaris. Pēc tam dzeguze laidās tālāk uz austrumiem. Trollītis Mumins pamodās un labu brīdi gulēja un skatījās griestos, nesaprazdams, kur atrodas.

Viņš bija gulējis simtiem nakšu un simtiem dienu, un ap viņu vēl virmoja sapņi, gribēdami ievilkt atkal miegā.

Bet, pagriezies, lai no jauna ērti ierīkotos uz gulēšanu, viņš pamanīja kaut ko tādu, kas miegu kā ar roku atņēma. Susuriņa gulta bija tukša.

Trollītis Mumins pietrūkās kājās.

Kā tad, arī Susuriņa cepures nebija. — Tavu trakumu! — trollītis Mumins iesaucās.

Viņš aiztipināja līdz atvērtajam logam un palū­kojās ārā. Protams, Susuriņš bija kāpis pa virvju kāpnēm. Trollītis Mumins tika pāri loga palodzei un, uzmanīgi likdams savas īsās kājas, kāpa lejā. Slapjajā zemē viņš skaidri redzēja Susuriņa pēdu nospiedumus. Pēdas šaustījās šurp un turp, un tām bija grūti izsekot. Dažbrīd tās taisīja garus lēcie­nus un krustojās. «Viņš ir bijis priecīgs,» trollītis Mumins prātoja. «Seit viņš ir metis kūleņus — to var redzēt pavisam skaidri.»

Piepeši trollītis Mumins, pacēlis purniņu, ieklau­sījās. Tālumā savas mutes harmonikas spēlēja Susuriņš; viņš spēlēja savu vispriecīgāko dzies­miņu: «Visi mazi dzīvnieciņi pušķīti sien astītē». Trollītis Mumins žigli sāka skriet mūzikas virzienā.

Lejā pie upes viņš sastapa Susuriņu, kas, uzvil­cis uz ausīm savu veco cepuri, sēdēja uz tilta margām un šūpoja kājas virs ūdens.

—   Hei! — trollītis Mumins teica un nosēdās vi­ņam blakus.

—   Hei, hei! — Susuriņš atteica, turpinādams spēlēšanu.

Saule tik tikko bija paguvusi pacelties pāri koku galotnēm un spīdēja abiem tieši sejā. Samieguši acis, viņi skatījās tajā, šūpodami kājas virs dzidri plūstošās straumes, un jutās draudzīgi un bez raizēm.

Pa šo upi viņi agrāk bija devušies pasaulē pretī daudziem neparastiem piedzīvojumiem. Un katrā ceļojumā viņi bija sastapuši jaunus draugus un atveduši tos sev līdzi uz Muminieleju. Trollīša Mumina māmiņa un tētis uzņēma visus paziņas nesatricināmā mierā — viņi vienīgi ienesa vēl gul­tas un izbīdīja lielāku ēdamgaldu. Tāpēc Muminu mājā allaž valdīja drūzma; te ikviens varēja darīt to, kas ienāca prātā, un gandrīz nevienu te nemāca raizes par rītdienu. Saprotams, laiku pa laikam atgadījās arī kaut kas satraucošs un bries­mīgs, taču par garlaicību šai mājā nevarēja žēlo­ties (un tā taču ir liela priekšrocība).

Nodziedājis savas pavasara dziesmas pēdējo pantu, Susuriņš iebāza mutes harmonikas kabatā un sacīja:

—   Vai Snifs jau nomodā?

—   Nedomāju vis, — trollītis Mumins atbildēja. — Viņš vienmēr guļ nedēļu ilgāk par citiem.

—   Tad mēs viņu pamodināsim, — Susuriņš apņē­mīgi sacīja un nolēca no tilta margām. — Šodien mums jāpaveic kaut neparasts, jo šī būs lieliska diena.

Zem austrumu kambara loga trollītis Mumins deva viņam slepeno signālu: trīs parastus svilpie­nus un vienu garu — ķepās (tas nozīmēja, ka gaidāma kāda nodarbošanās). Viņi dzirdēja, ka Snifs pārstāj krākt, tomēr augšā nekas nekustējās.

—   Vēl reizi! — Susuriņš sacīja. Un viņi signali­zēja divtik stipri.

Te logs atsprāga vaļā.

—   Es guļu! — Snifs dusmīgs nobļāva.

—   Nāc nu lejā un nedusmojies, — Susuriņš teica.

—   Mēs esam nodomājuši darīt kaut ko neparastu.

Tad Snifs nobraucīja savas sagulētās ausis un

rāpās lejā pa virvju kāpnēm (varbūt der pieminēt, ka virvju kāpnes viņiem bija zem visiem logiem, jo iešana pa mājas kāpnēm aizņem pārāk ilgu laiku).

Patiešām, diena taisījās būt lieliska. Visapkārt zemē bija papilnam tikko pamodušos ķiparu, kas cauru ziemu bija gulējuši un nu skraidelēja apkārt, itin visu pārlūkodami. Viņi vēdināja drēbes, su­kāja ūsas, laboja savas mājas un visvisādi gatavo­jās uzņemt pavasari.

Paretam trollītis Mumins, Susuriņš un Snifs apstājās un nolūkojās, kā ceļ māju, vai ari ieklausī­jās kādā ķildā (pirmajās pavasara dienās jau tādas bieži atgadās, jo tikko izlīdušam no ziemas guļas var taču būt slikts noskaņojums).

Sur tur zaros sēdēja koku gariņi, sukādami savus garos matus, un miega pleķīšos stumbru ziemeļu pusē garus tuneļus raka pelēni un citi sīkie ķipari.

—  Priecīgu pavasari! — kāds vecāks čūsku kungs novēlēja. — Kā pavadījāt ziemu?

—  Paldies, labi, — trollītis Mumins atbildēja.

—   Vai tēvocis labi gulēja?

—  Lieliski! — čūsku kungs atteica. — Pasvei­cini tēti un māmiņu!

Apmēram tā viņi sarunājās ar daudziem, kurus satika. Bet, jo augstāk kalnā viņi kāpa, jo mazāk redzēja ļaužu, un beidzot viņi sastapa vairs tikai kādu pefu māti, kas šaudījās apkārt, noņemdamās ar pavasara tīrīšanas darbiem.

Visur bija slapjš.

—  Cik nepatīkami! — sacīja trollītis Mumins, augstu cilādams ķepas kūstošajā sniegā. — Troļļi Mumini nemaz nedrīkst staigāt pa tik lielu sniegu. Tā sacīja māmiņa. — Un viņš nošķaudījās.

—   Paklau, trollīti Mumin, — Susuriņš ierunājās. — Man ir ideja. Kā būtu, ja mēs uzkāptu pašā kalna virsotnē un sakrautu tur akmeņu kaudzi par pierādījumu tam, ka pirms mums tur neviens nav bijis?

—  Darīsim to! — Snifs iesaucās un steidzās ceļā, lai pagūtu tikt augšā ātrāk par citiem.

Kalna virsotnē brīvi dejoja pavasara vējš, un visriņķī acis priecēja zili apvāršņi. Uz rietumiem atradās jūra, uz austrumiem starp Vientuļajiem Kalniem aizvijās upe, uz ziemeļiem savu pavasara paklāju pleta lieli meži, un dienvidos no trollīša Mumina mājas skursteņa vijās dūmi, jo trollīša māmiņa vārīja brokastu kafiju. Bet mazais dzīvnie­ciņš Snifs no tā visa nekā nemanīja. Jo kalna virsotnē gulēja cepure — melna gardibene.

—  Te kāds ir bijis pirms mums! — Snifs iebrēcās.

Trollītis Mumins paņēma cepuri un aplūkoja

to. — Tā ir dikti smalka. Varbūt tā derēs tev, Susur?

—   Nē, nē, tā ir pārlieku jauna, — Susuriņš, kas mīlēja savu veco, zaļo cepuri, atvairījās.

—  Varbūt to gribēs tētuks? — trollītis Mumins prātoja.

—  Mēs ņemsim to līdzi, — Snifs ierosināja.

— Bet nu es gribu uz mājām. Man vēders prasa kafiju. Un jums?

— Un kā vēl! — trollītis Mumins un Susuriņš dedzīgi piebalsoja.

Tā nu iznāca, ka viņi atrada Burvja cepuri un paņēma to līdzi uz mājām, nenojauzdami, ka paši paver ceļu dažādām burvestībām un savādībām Muminielejā.

Kad trollītis Mumins, Susuriņš un Snifs ienāca verandā, pārējie kafiju jau bija padzēruši un izklīduši kur kurais. Vienīgi trollīša Mumina tētis sēdēja un lasīja avīzi.

—  Ak tā, jūs arī esat augšā, — viņš sacīja. — Šodienas avīzē ir maz ievērojamu notikumu. Kāds strauts pārrāvis aizprostu un iznīcinājis skudru mājokli. Visi izglābušies. Tālāk teikts, ka pulksten četros pāri ielejai laidusies pirmā pava­sara dzeguze, kas devusies tālāk uz austrumiem.

—  Skaties, ko mēs atradām! — trollītis Mumins lepni rādīja. — Tev skaistu, melnu cepuri!

Trollīša Mumina tētis aplūkoja cepuri no visām pusēm un tad salonā pie spoguļa pielaikoja. Ce­pure bija maķenīt par lielu un smagu, bet visumā tā atstāja varenu iespaidu.

—  Māmiņ! — trollītis Mumins iesaucās. — Nāc, paskaties uz tēti!

Māmuļa atvēra virtuves durvis un, ļoti izbrīnīju­sies, palika stāvam uz sliekšņa.

—  Vai tā man piestāv? — tētis jautāja.

—   Piestāv gan, — trollīša Mumina māmiņa pie­krita. — Jā, cepure dara tevi ļoti vīrišķīgu. Tikai tā ir maķenīt par lielu.

—  Vai šitā nav labāk? — tētis jautāja, atbīdījis cepuri pakausī.

—  Hm, — mā,muļa novilka. — Protams, ka tā ir labi, bet man gandrīz vai liekas, ka bez cepures tu izskaties cienīgāks.

Tētuks nopētīja sevi spogulī no priekšas, no aizmugures, no sāniem un tad nopūzdamies nolika cepuri uz sekretāra.

—  Tev taisnība, — viņš sacīja. — Ne jau visam ir vajadzīga rota.

—   Daiļums vien jau ir rota, — trollīša Mumina māmiņa laipni piebilda. — Ēdiet, bērni, vairāk olu, jūs visu ziemu esat pārtikuši tikai no skujām.

Un viņa atkal nozuda virtuvē.

—  Bet ko mēs ar to iesāksim? — mazais dzīvnie­ciņš Snifs jautāja. — Tik smalka cepure!

—  Lietosim to kā papīrgrozu, — trollīša Mu­mina tētis ieteica. Pēc tam viņš devās atpakaļ uz augšstāvu, lai rakstītu savus memuārus (lielo grā­matu, kas stāsta par Mumina tēva vētraino jau­nību).

Susuriņš nolika cepuri uz grīdas starp sekretāru un virtuves durvīm.

—   Nu jums atkal ir jauna mēbele, — viņš pavīp­snāja, jo Susuriņš reti kad spēja izjust prieku par kādu mantu. Vecajā uzvalkā, kas viņam bija no dzimšanas (kur un kā, to neviens nezina), viņš jutās labi, un vienīgais īpašums, no kura viņš nešķīrās, bija mutes harmonikas.

—  Ja esat paēduši brokastis, tad iesim ārā un apskatīsimies, kas Snorkēm padomā, — trollītis Mumins mudināja. Bet, iekams trollītis izgāja dārzā, viņš iesvieda olu čaumalas papīrgrozā, jo bija (dažreiz) kārtīgs trollītis Mumins.

Un salons palika tukšs.

Stūrī starp sekretāru un virtuves durvīm stāvēja Burvja cepure ar olu čaumalām. Un tagad atgadī­jās kaut kas patiešām neparasts. Olu čaumalas sāka pārvērsties.

Redziet, ikviena lieta, kas pietiekami ilgi sabi- jusi Burvja cepurē, pārvēršas par kaut ko pilnīgi citu — par ko, tas iepriekš nekad nav zināms. Laime, ka trollīša Mumina tēva galvai cepure tā īsti nederēja, jo, ja viņš to būtu paturējis galvā mazliet ilgāk, tad — lai Dievs sargā visu sīko dzīvnieciņu aizstāvi — kas no viņa būtu iznācis! Tagad tēvs dabūja tikai vieglas galvas sāpes (un pēcpusdienas pusē arī tās pārgāja).

Toties olu čaumalas gulēja cepurē un lēnām sāka mainīt formu. Tās saglabāja savu balto krāsu, bet auga un auga, līdz kļuva mīkstas un villainas. Pēc kāda brīža tās piepildīja visu cepuri. Un tad no tās malām atdalījās pieci apaļi mākonīši un izpeldēja verandā, mīksti atsitās pret kāpnēm un apstājās kādu gabaliņu no zemes. Bet Burvja cepure bija tukša.

—  Tavu trakumu! — trollītis Mumins sacīja.

—  Vai tas ir ugunsgrēks? — Snorke nemierīgs jautāja.

Mākonīši nekustīgi stāvēja viņu priekšā, nemai­not apveidus, itin kā gaidīdami.

Snorkes jaunkundze ļoti uzmanīgi pastiepa ķe­piņu un pieskārās tuvākā mākoņa malai.

—           Gluži kā kokvilnas pūka! — viņa izbrīnīta iesaucās.

Pārējie panācās tuvāk un arī aptaustīja mākoni.

—   Uz mata kā mazs spilvens, — Snifs teica.

Susuriņš vāri iebukņīja mākoni. Gabaliņu paslī­dējis, tas atkal apstājās.

—           Kam tie pieder? — mazais dzīvnieciņš Snifs jautāja. — Kā tie nokļuvuši verandā?

Trollītis Mumins pakratīja galvu.

—           Kaut ko tik jocīgu es vēl neesmu piedzīvo­jis, — viņš sacīja. — Varbūt mums vajadzētu aiziet pēc māmiņas?

—            Nē, nē, — Snorkes jaunkundze iesaucās. — Mēs paši tos izpētīsim. — Un viņa novilka mā­konīti pie zemes un ar ķepiņu to noglaudīja. — Tik mīksts! — viņa teica. Un jau nākamajā mirklī bija uzsēdusies uz mākoņa un ķiķinādama šūpojās uz augšu un leju.

—            Es arī vienu gribu! — Snifs iebrēcās uz uz­kāpa uz otra mākoņa. — Hei, hop!

Bet, kad viņš pateica «hop», mākonis pacēlās gaisā un apmeta virs zemes mazu, elegantu līkumu.

—   Ak tu tētīt! — Snifs iesaucās. — Tas kustas!

Nu visi metās katrs uz sava mākoņa un sauca:

—   Hop! Hei, hop!

Mākoņu pikuči kā lieli, paklausīgi truši palēkda­mies virzījās turp un šurp. Snorke atklāja, kā tie jāstūrē. Viegls piesitiens ar vienu ķepu — un mā­konis pagriezās. Piesitiens ar abām ķepām — mā­konis ar pilnu jaudu traucās uz priekšu. Nedaudz sašūpojot, mākonis cēlās gaisā, līdz to apstādināja.

Tas bija gluži neizsakāmi jauki.

Viņi iedrošinājās uzbraukt līdz pat koku galot­nēm un uz Muminu mājas jumta.

Trollītis Mumins ar savu mākoni nolaidās pie tēva loga un iesaucās: — Kikerigū! — (Viņš bija tik sajūsmināts, ka neko labāku nespēja izdomāt.)

Trollīša Mumina tētim izkrita no rokām pild­spalva, ar ko viņš rakstīja savus memuārus, un viņš drāzās pie loga.

—   Zvēru pie savas astes! — viņš iesaucās. — Zvēru pie savas astes! — tas bija viss, ko viņš spēja izdvest.

—  Sī būs saistoša nodaļa tavos memuāros, — trollītis Mumins sacīja. Un, piestūrējis savu mā­koni pie virtuves loga, sauca māmiņu.

Mumina māmiņa gatavoja malto gaļu ar sīpo­liem un kartupeļiem, un viņa ļoti steidzās.

—  Mīļais muminbērns, ko nu tu atkal esi izdomā­jis? — viņa jautāja. — Uzmanies tik, ka nenokrīti zemē!

Bet dārzā Snorke ar Susuriņu bija izdomājuši jaunu rotaļu. Lielā ātrumā tie stūrēja viens otram virsū un ar mīkstu būkšķi sasitās kopā. Tas, kurš pirmais nokrita zemē, bija zaudētājs.

—   Nu es tev parādīšu! — Susuriņš iesaucās un iekrampējās mākoņa malās. — Uz priekšu!

Bet Snorke izveicīgi pavirzījās sāņus un pēc tam nodevīgi uzbruka no apakšas.

Susuriņa mākonis apgāzās, un viņš iekrita uz galvas dobē tā, ka cepure uzmaucās pāri degunam.

—  Trešais raunds! — šķīrējtiesnesis Snifs uz­sauca un pacēlās gabaliņu virs abiem. — Rezul­tāts: divi — viens! Uzmanību! Gatavību! Aiziet!

—  Vai neizmetīsim kopā mazu līkumu? — trollī­tis Mumins jautāja Snorkes jaunkundzei.

—   Labprāt, — Snorkes jaunkundze atbildēja, piestūrēdama savu mākoni blakus viņējam. — Uz kurieni?

—  Uzmeklēsim Murmuli un pārsteigsim viņu, — trollītis Mumins ierosināja.

Viņi pabraucās virs dārza, bet ierastajās vietās Murmulis nebija redzams.

—  Tālu viņš nemēdz doties, — Snorkes jaunkun­dze sacīja. — Kad es viņu redzēju pēdējo reizi, viņš šķiroja pastmarkas.

—  Tas taču bija pirms pusgada, — trollītis aizrā­dīja.

—  Ai, pareizi gan! — Snorkes jaunkundze iesau- . cās. — Mēs taču pēc tam gulējām.

—  Vai tu labi gulēji? — trollītis Mumins apvai­cājās.

Pirms Snorkes jaunkundze atbildēja, viņa ele­ganti pārlidoja koka galotnei un mazliet apdomā­jās.

—  Es redzēju šausmīgu sapni! — viņa sacīja. — Nejauks vīrs ar melnu gardibeni galvā skatījās manī un vīpsnāja.

—   Savādi, — trollītis Mumins sacīja. — Es re­dzēju tieši tādu pašu sapni. Vai tam vīram rokās nebija arī balti cimdi?

—  Kā tad, — Snorkes jaunkundze teica, pamā­dama ar galvu.

Lēnām slīdēdami pāri mežam, abi kādu brīdi par to domāja.

Piepeši viņi ieraudzīja klunkurējam Murmuli, kas bija salicis ķepas aiz muguras un degunu pievērsis zemei. Trollītis Mumins un Snorkes jaun­kundze noslīdēja lejā pie viņa — katrs savā pusē — un reizē iesaucās:

—  Labrīt!

—   Ūu! — izsaucās Murmulis. — Ptū, kā es nobi­jos! Jūs taču zināt, ka mani nedrīkst nobiedēt, citādi man sirds kāpj pa muti laukā.

—  Ai, piedod, — Snorkes jaunkundze teica. — Vai redzi, uz kā mēs braucam?

—  Savādi, — Murmulis novilka. — Bet es jau esmu pieradis pie jūsu dīvainajām nodarbībām. Tieši šobrīd es esmu grūtsirdīgs.

—  Par ko tā? — Snorkes jaunkundze līdzcietīgi ievaicājās. — Tik jaukā dienā?

Murmulis pakratīja galvu. — Jūs tik un tā mani nesapratīsiet, — viņš sacīja.

—  Mēs pacentīsimies, — trollītis Mumins pie­bilda. — Vai tev atkal pastmarkai trūkst kāds zīmogs?

—  Gluži pretēji, — Murmulis nopūtās. — Man ir visi. Ikviens. Mana marku kolekcija ir pilnīga. Tajā nekā netrūkst.

—   Nu tad jau labi! — Snorkes jaunkundze uz­mundrinoši iesaucās.

—  Jā, es jau zināju, ka jūs mani nesapratīsiet, — Murmulis teica.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze noraizē­jušies saskatījās. Aiz cieņas pret Murmuļa bēdām viņi ļāva saviem mākonīšiem gabaliņu atpalikt un

brauca viņam aiz muguras. Murmulis klunkurēja tālāk, kamēr trollītis Mumins un Snorkes jaunkun­dze gaidīja, ka viņš pats pateiks, ar ko viņam sirds pilna.

Un pēc brīža Murmulis iesaucās:

—   Ha! Bezjēdzīgi!

Vēl pēc kāda brīža viņš noteica:

—   Kam tas viss vajadzīgs? Manu pastmarku kolekciju var izmantot par tualetes papīru!

—   Ko tu, Murmuli! — Snorkes jaunkundze uz­traukta sacīja. — Nerunā tā! Tava marku kolek­cija ir visskaistākā pasaulē!

—  Tur jau tās nedienas! — Murmulis bija izmi­sis. — Tā ir gatava. Nav vairs nevienas markas,

neviena zīmoga, ko es nebūtu atradis. Itin nekā! Ko lai iesāku?

—  Man šķiet: es sāku saprast, — trollītis Mu­mins lēnām sacīja. — Tu vairs neesi krājējs, tu esi tikai īpašnieks, un tas it nemaz nav interesanti.

—   Nav gan, — Murmulis satriekts noburkšķēja. — It nemaz.

Viņš apstājās un pagrieza pret viņiem savu sakrunkoto seju.

—  Mīļo Murmuli, — Snorkes jaunkundze ietei­cās, uzmanīgi noglauzdama viņam ķepu. — Man ir ideja. Padomā, tu taču varētu sākt kaut ko pilnīgi citu, kaut ko pavisam jaunu!

—  Tā ir ideja, — Murmulis piekrita. Bet grum­bas sejā viņam bija joprojām, jo viņam likās, ka pēc tik lielām raizēm nav iespējams tūlīt kļūt priecīgam.

—   Piemēram, tauriņus! — trollītis Mumins iero­sināja.

—   Neiespējami, — Murmulis noteica un sadrū- vējās. — Tos vāc mans brālēns no tēva puses. Un viņu es nevaru ciest.

—  Tad zīda lentes? — Snorkes jaunkundze sacīja.

Murmulis tikai kaut ko norūca.

—  Un dārglietas? — Snorkes jaunkundze cerīgi ievaicājās. — Tām nemūžam nav gala!

—   Ko niekus! — Murmulis novilka.

—  Jā, tad es patiesi nezinu padoma, — Snorkes jaunkundze sacīja.

—  Mēs tev kaut ko ieteiksim, — trollītis Mu­mins mierināja. — Māmiņa noteikti zinās. Starp citu, vai tu neesi redzējis bizamžurku?

—  Viņa vēl guļ, — Murmulis bēdīgi atteica. — Viņa sacīja, ka esot nevajadzīgi tik agri celties, un tur viņai nudien ir taisnība.

Un Murmulis turpināja savu vientulīgo gājienu pa mežu.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze uz­brauca savus mākonīšus līdz pašām koku galotnēm un saulītē lēnām šūpojās uz priekšu. Viņi prātoja, ko Murmulis varētu krāt.

—  Varbūt gliemežvākus? — Snorkes jaunkun­dze ieteicās.

—  Vai arī bikšu pogas? — trollītis Mumins sacīja.

Bet siltā saule uzdzina miegu. Domāšana neve­dās. Viņi atgūlās uz mākonīšiem un skatījās pava­sara debesīs, kur trallināja cīruļi.

Un piepeši viņi ieraudzīja pirmo taureni. Ik­viens taču zina: ja pirmo redz dzeltenu taureni, tad vasara būs līksma. Ja baltu, tad vasara būs mierīga (par melniem un brūniem tauriņiem nebūs runa, jo tas ir pārāk skumīgi).

Bet šis tauriņš bija zeltains.

—  Ko tas varētu nozīmēt? — trollītis Mumins brīnījās. — Es vēl nekad neesmu redzējis zelta tauriņu.

—  Zelta krāsa ir vēl labāka par dzeltenu, — Snorkes jaunkundze teica. — Gan pats redzēsi!

Kad trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze pārnāca mājās pusdienās, viņi uz kāpnēm sastapa Murmuli. Viņš staroja no prieka.

—  Nu? — trollītis Mumins pavaicāja. — Kas tie būs?

—  Augi! — Murmulis iesaucās. — Es pētīšu augus. To izdomāja Snorke. Es savākšu visskais­tāko herbāriju pasaulē! — Un Murmulis izpleta kleitu1 , lai parādītu savu pirmo atradumu. Mazs, tievs pavasara sīpoliņš bija ieslēpies starp mitro zemi un lapām.

—  Gagea lutea, — Murmulis lepni rādīja. — Pir­mais kolekcijā. Nevainojams eksemplārs.

Un viņš iegāja iekšā un izlika visu uz ēdamgalda.

—   Pavirzies uz galda stūri, — trollīša Mumina māmiņa teica, — jo te stāvēs zupa. Vai visi sanā­kuši? Vai bizamžurka vēl guļ?

—  Kā sivēns, — Snifs atbildēja.

—   Vai šodien jums bija jautri? — Mumina mā­miņa vaicāja, kad bija pielējusi visus šķīvjus pilnus.

—   Šausmīgi jautri! — visa ģimene iesaucās.

Nākamo rītu, kad trollītis Mumins aizgāja uz malkas šķūnīti, lai izlaistu ārā piecus mākonīšus, tie visi kā viens bija pazuduši. Un nevienam ne prātā nenāca, ka tiem ir kāds sakars ar dažām olu čaumalām, kas atkal gulēja Burvja cepurē.

' Murmulis allaž staigāja kleitā, ko viņš bija mantojis 110 savas tantes. Man ir aizdomas, ka visi murmuļi valkā brunčus. Savādi, bet tā tas ir.— Rakstn. piez.

OTRA NODAĻA,

kurā stāstīts, kā trollītis Mumins tika pārvērsts par biedēkli un beidzot atriebās skudru lauvām, kā arī par trollīša Mu­mina un Susuriņa noslēpumaino nakts klejojumu

Kādā siltā un mierīgā dienā, kad pār Muminie- leju smidzināja vasaras lietutiņš, tika nolemts spēlēt mājās paslēpes.

Snifs stāvēja stūrī un, paslēpis purniņu ķepās, skaļi skaitīja. Izskaitījis līdz desmit, viņš apsvie­dās riņķī un sāka meklēt: vispirms parastajās slēpšanās vietās un tad neparastajās.

Trollītis Mumins gulēja zem verandas galda un jutās maķenīt nemierīgs. Viņš pats juta, ka šī nav nekāda labā paslēptuve. Snifs katrā ziņā pacels galdautu, un tad viņš būs atrasts. Trollītis Mu­mins pavērās uz vienu, uz otru pusi un pamanīja melno gardibeni, kuru kāds bija nolicis stūrī.

Spīdoša ideja! Snifs nekad neiedomāsies pacelt cepuri. Žigli izlīdis no paslēptuves, trollītis klusi aizlavījās līdz kaktam un uzvilka cepuri pāri galvai. Tālāk par vēderu tā nesniedzās, bet, ja viņš sarausies gluži maziņš un iebāzīs iekšā asti, tad noteikti būs diezgan neredzams.

Trollītis Mumins pats pie sevis iespurdzās, izdzir- dis, kā visi pārējie — cits pēc cita — tiek atrasti. Murmulis droši vien atkal bija paslēpies zem dīvāna — labāku vietu viņš nemācēja atrast. Nu viņi barā skraidīja apkārt, meklēdami trollīti Mu­minu.

Trollītis gaidīja, līdz viņam sametās bail, ka pārējiem apniks meklēšana, un viņš izlīda no cepures, pabāza galvu pa durvīm un sacīja:

—  Tutū!

Labu brīdi Snifs blenza uz viņu, tad diezgan nelaipni atbildēja:

—  Pats tu esi tutū.

—  Kas tas tāds? — Snorkes jaunkundze čuk­stēja.

Pārējie grozīja galvas, joprojām blenzdami uz trollīti Muminu.

Nabaga mazais trollītis Mumins! Burvja cepurē viņš bija pārvērsts par ļoti savādu zvēru. Viss, kas viņam bija apaļš, tagad bija kļuvis tievs, un viss, kas bija mazs, nu bija liels. Un visjocīgākais bija tas, ka viņš vienīgais nevarēja redzēt, kāds izskatījās.

—   Nu gan jūs esat izbrīnījušies! — trollītis Mu­mins sacīja un paspēra dažus nedrošus soļus ar savām garajām, tievajām kājelēm. — Jums nebija ne jausmas, kur es biju noslēpies!

—  Tas mūs neinteresē, — Snorke teica. — Bet tu patiešām izskaties tik neglīts, ka ikviens būs izbrīnījies, tevi ieraugot.

—   Cik jūs esat nelaipni, — trollītis Mumins bē­dīgs nomurmināja. — Nu jā, jums pārāk ilgi va­jadzēja meklēt. Ko mēs tagad darīsim?

—  Vispirms tev vajadzētu stādīties priekšā, — Snorkes jaunkundze vēsā balsī teica. — Mēs taču nezinām, kas tu tāds esi.

Trollītis Mumins pārsteigts paskatījās uz viņu, bet tad iedomājās, ka šī ir kāda jauna rotaļa. Sajūsmināts iesmējies, viņš sacīja:

—   Es esmu Kalifornijas karalis!

—   Un es esmu Snorkes māsa, — teica Snorkes jaunkundze. — Sis ir mans brālis.

—  Mani sauc par Snifu, — mazais dzīvnieciņš Snifs sacīja.

—   Es esmu Susuriņš, — Susuriņš teica.

—  Pū, cik jūs esat apnicīgi! — trollītis Mumins iesaucās. — Vai jūs nevarējāt izdomāt ko neparas­tāku? Bet nu iesim ārā, man liekas, ka laiks sāk skaidroties.

Viņš izgāja uz kāpnēm, un pārējie, ļoti izbrīnīju­šies un diezgan aizdomīgi, viņam sekoja.

—  Kas tas tāds? — jautāja Murmulis, kas sē­dēja mājas priekšā un skaitīja saulespuķei putekšņ- lapas.

—  Tas ir Kalifornijas karalis, — Snorkes jaun­kundze šaubīdamas atbildēja.

—  Vai viņš te dzīvos? — Murmulis vēlējās zināt.

—  Tas jāizlemj trollītim Muminam, — Snifs ieteicās. — Diezin kur viņš ir palicis?

Trollītis Mumins iesmējās. — Dažreiz tu tiešām esi nepārspējams! Iedomājies, ja nu mēs uzmek­lētu trollīti Muminu!

—  Vai tu viņu pazīsti? — Susuriņš jautāja.

—   Njā, — trollītis Mumins novilka. — Tā va­rētu būt. Patiešām, es viņu tīri labi pazīstu!

Viņš vai pušu plīsa aiz sajūsmas par jauno rotaļu, un viņam likās, ka viņš lieliski iejūtas lomā.

—   Kad tu ar viņu iepazinies? — Snorkes jaun­kundze vaicāja.

—  Mēs reizē piedzimām, — trollītis Mumins at­bildēja un gandrīz vai nejaudāja parunāt aiz smiekliem. — Bet ziniet, viņš ir viens īsts lempis. Mēbelētā istabā viņu nemaz nevar laist iekšā!

—  Tu nedrīksti tā runāt par trollīti Muminu! — Snorkes jaunkundze stingri sacīja. — Viņš ir visla­bākais trollītis pasaulē, un mēs viņu šausmīgi mīlam!

Trollītis Mumins bija sajūsmā.

—   Patiešām! — viņš sacīja. — Man gan liekas, ka trollītis Mumins ir īsts nejaucenis.

Tad Snorkes jaunkundze ieraudājās.

—  Ej prom! — Snorke draudīgi sacīja. — Citādi mēs tevi iekaustīsim!

—   Nu, nu, tā taču bija tikai rotaļa! Es esmu dikti priecīgs, ka jūs mani tik ļoti mīlat! — trollī­tis Mumins pārsteigts sacīja.

—   Nemaz nemīlam! — Snifs spalgi iebrēcās. — Brūciet viņam virsū! Dzeniet prom to nejauko karali, kas apmelo mūsu trollīti Muminu!

Un viņi visi barā metās virsū nabaga trollītim Muminam. Viņš bija pārlieku izbrīnījies, lai spētu sevi aizstāvēt, un, kad trollītis bija paspējis sadus­moties, bija jau par vēlu — viņš gulēja apakšā jūklim, kurš vēzēja rokas, astes un ķepas, kur skanēja klaigas un belzieni.

Uz kāpnēm parādījās trollīša Mumina māmuļa.

—  Kas jums noticis, bērni? — viņa iesaucās. — Tūdaļ beidziet kauties!

—  Viņi sit Kalifornijas karali, — Snorkes jaun­kundze šņukstēja. — Un tā viņam vajag!

Sadauzīts un dusmīgs trollītis Mumins uzslējās kājās.

—  Māmulīt! — viņš iesaucās. — Viņi to visu iesāka! Trīs pret vienu, tas nav taisnīgi!

—  Tam es piekrītu, — trollīša māmiņa nopietni sacīja. — Tu laikam būsi viņus kaitinājis? Starp citu, kas tu tāds esi, mīļo zvēriņ?

—  Beidziet reiz to dumjo rotaļu! — trollītis Mu­mins kliedza. — Man ar jums nemaz vairs nav interesanti! Es esmu trollītis Mumins, un tur uz kāpnēm stāv mana māmiņa. Un viss!

—  Tu neesi trollītis Mumins, — Snorkes jaun­kundze nicīgi sacīja. — Viņam ir smukas austiņas, bet tavas ausis ir kā katlu tveramie!

Trollītis Mumins samulsis pagrieza galvu un sataustīja pāri šausmīgi lielu, krunkainu ausu.

—  Bet es esmu trollītis Mumins! — viņš izmisis iesaucās. — Vai jūs man neticat?

—  Trollītim Muminam ir tāda mazītiņa astīte, bet tavējā izskatās kā lampu birste, — Snorke piebilda.

Ai, nudien! Trollītis Mumins trīcošām ķepām pataustīja mugurpusi.

—           Tavas acis ir kā šķīvji, — Snifs teica. — Trol­lītim Muminam acis ir mazas un mīļas!

—   Pilnīgi pareizi, — Susuriņš apstiprināja.

—  Tu esi krāpnieks! — Murmulis secināja.

—           Vai tad neviens man vairs netic? — trollītis Mumins izsaucās. — Māmulīt, ieskaties manī uz­manīgi, tu taču pazīsi savu muminbērnu!

Trollīša Mumina māmiņa uzmanīgi skatījās. Viņa ļoti ilgi lūkojās trollīša izbiedētajās acīs, kas bija kā šķīvji, un tad mierīgi sacīja:

—  Jā, tu esi trollītis Mumins.

Un to pašu mirkli viņš sāka pārvērsties. Acis, ausis un aste saruka, deguns un vēders kļuva lieli. Un tur sveiks un vesels visā savā godībā stāvēja trollītis Mumins.

—            Nāc, lai tevi apskauju, — trollīša māmiņa sacīja. — Redzi nu, es tomēr vienmēr pazīšu savu mīļo muminbērnu!

Nedaudz vēlāk tajā pašā dienā trollītis Mumins uz Snorke sēdēja vienā no savām slepenajām vietām zem jasmīnu krūma, kuru ieskāva zaļa, apaļa lapu ala.

—           Jā, bet tur jābūt kādam, kas tevi pārvērta, — Snorke sacīja.

Trollītis Mumins kratīja galvu.

—           Es nemanīju nekā sevišķa,— viņš sacīja.— Es arī nekā neēdu un nerunāju nekādus bīstamus vārdus.

—           Bet varbūt tev gadījās ieiet apburtā lokā? — Snorke prātoja.

—   Cik man zināms, ne, — trollītis Mumins teica.

—   Es visu laiku sēdēju zem melnās cepures, kuru mēs lietojām par papīrgrozu.

—   Iekšā cepurē? — Snorke neticīgi pārjautāja.

—  Tieši tā, — trollītis apstiprināja.

Viņi prātoja vēl brītiņu. Tad abi reizē iesaucās:

—  Tai jābūt! . . — un blenza viens otrā.

—   Nāc! — Snorke sacīja.

Viņi iegāja verandā un ļoti uzmanīgi tuvojās cepurei.

—  Tā izskatās visai parasta, — Snorke teica.

—   Ja neņem vērā, ka tāda gardibene jau pati par sevi ir neparasta.

—           Bet kā mēs uzzināsim, vai tā bija vainīga? — trollītis Mumins jautāja. — Es tajā vairs nelīdīšu!

—           Varbūt kādu citu varētu tajā iemānīt, — Snorke ierosināja.

—           Bet tas būtu tomēr pārlieku nekrietni, — trol­lītis Mumins iebilda. — Kā lai zinām, ka viņš atkal kļūs tāds kā agrāk?

—   Izvēlēsimies ienaidnieku, — Snorke teica.

—           Hm, vai tu zini kādu? — trollītis Mumins norūca.

—           Atkritumu kaudzes lielo žurku, — Snorke sacīja.

Trollītis Mumins purināja galvu.

—   Viņa nebūs iemānāma.

—   Nu tad skudru lauvu, — Snorke ieteica.

—  Tas būtu labi, — trollītis Mumins piekrita.

—   Reiz lauva ievilka māmiņu bedrē un piebēra viņai pilnas acis ar smiltīm.

Viņi devās meklēt skudru lauvu, paņēmuši līdzi lielu kārbu. Skudru lauvas viltīgās alas ir jāmeklē

smilšainajā krastmalā, tāpēc viņi devās uz jūru. Nepagāja necik ilgs laiks, kad Snorke atrada lielu, apaļu bedri un aizrautīgi sauca šurp trollīti Mu­minu.

—  Te viņš ir! — Snorke čukstēja. — Bet kā mēs viņu iemānīsim bundžā?

—  Es apņemos to izdarīt, — trollītis Mumins atčukstēja. Viņš paņēma rokās kārbu un ar vāku uz augšu ieraka to smiltīs kādu gabaliņu nostāk.

Pēc tam trollītis Mumins skaļi sacīja:

—  Tie ir vieni vārgi radījumi, tie skudru lauvas!

Viņš deva Snorkem zīmi, un viņi abi gaidu pilni

lūkojās bedrē. Smiltis lejā kustējās, bet nekas nebija redzams.

—  Ārkārtīgi vārgi radījumi! — trollītis Mumins atsāka. — Vai vari iedomāties, tiem vajag vairā­kas stundas, lai ieraktos zemē!

—  Jā, bet … — Snorke šaubīdamies novilka.

—   Nu, ka tev saka, — trollītis Mumins sacīja, spēcīgi kustinādams ausis. — Vairākas stundas!

Tai brīdī no smilšu bedres paslējās draudīga galva ar izbolītām acīm.

—   Vārgs, tu sacīji! — skudru lauva šņāca.— Lai ieraktos zemē, man vajag trīs sekundes — ne vai­rāk un ne mazāk!

—   Lai mēs tam ticētu, tēvocis varētu parādīt, kā tas notiek, — trollītis Mumins pieglaimīgi sacīja.

—   Es jūs apbēršu ar smiltīm! — skudru lauva nikni sacīja. — Un, kad būšu ievilcis jūs savā alā, es jūs apēdīšu!

—   Nevajag, nevajag! — Snorke pārbijies lūdza. — Labāk parādiet, kā atmuguriski trīs sekundēs var ielīst zemē!

—  Ja tas notiks te virszemē, tad mēs labāk redzēsim, — trollītis Mumins sacīja, norādīdams uz vietu, kur bija ierakta kārba.

—   Vai jūs domājāt, ka es te taisīšu pekstiņus zīdaiņiem? — skudru lauva nicīgi teica. Tomēr nespēja turēties pretī kārdinājumam, lai parādītu, cik viņš ir stiprs un izveicīgs. Nicīgi šņaukādamies, viņš iztrausās no alas un augstprātīgi vaicāja:

—   Nu, kur man jārokas zemē?

—  Te, — trollītis Mumins rādīja.

Skudru lauva uzrāva plecus un draudīgi saslēja krēpes.

—  Uzmanieties! — viņš sauca. — Tagad es lienu zemē, bet, kad nākšu ārā, es jūs apēdīšu! Viens, divi, trīs!

Kā rūcošs propelleris lauva atmuguriski rāpās smiltīs, tieši iekšā paslēptajā kārbā. Patiešām, viņš ierakās smiltīs trīs sekundēs vai drīzāk — di­vās ar pusi, jo bija šausmīgi nikns.

—  Atri virsū vāku! — trollītis Mumins sauca. Viņi notrausa smiltis un stingri uzskrūvēja vāku.

Tad kopīgiem spēkiem izcēla kārbu un vēla to mājup. Skudru lauva iekšā kliedza un auroja, bet smiltis apslāpēja viņa balsi.

—  Tīrais trakums, cik viņš ir nikns! — Snorke sacīja. — Es neuzdrīkstos iedomāties, kas notiktu, ja viņš izlauztos ārā!

—  Viņš netiks ārā, — trollītis Mumins mierīgi sacīja. — Un, kad viņš to izdarīs, tad es ceru, ka viņš būs pārvērsts par kaut ko briesmīgu!

Kad viņi pārnāca Muminu mājās, trollītis Mu­mins sasauca savus draugus, iebāžot ķepas mutē un trīs reizes gari nosvilpjoties (kas nozīmēja: atgadījies kaut kas neparasts).

Pārējie drāzās šurp no visām malām un salasījās ap kārbu ar skrūvējamo vāku.

—   Kas jums tur ir? — Snifs jautāja.

—  Skudru lauva,— trollītis Mumins lepni sacīja. — Mēs noķērām īstu, saniknotu skudru lauvu!

—  Iedomājies tik, un jūs to uzdrošinājāties! — Snorkes jaunkundze apbrīnā iesaucās.

—   Un tagad mēs esam nolēmuši ielikt viņu cepurē, — Snorke stāstīja.

—   Lai viņš pārvēršas par tādu pašu biedēkli, kāds kļuvu es, — trollītis Mumins sacīja.

—  Stāsti tā, lai var kaut ko saprast, — Murmu­lis lūdza.

—   Es pārvērtos tāpēc, ka paslēpos tajā ce­purē, — trollītis Mumins skaidroja. — Tā mēs iz­prātojām. Un nu mēs pārliecināsimies, vai arī skudru lauva kļūs par kaut ko nejauku.

—  Bet viņš taču var pārvērsties par diezin ko! — Snifs iebrēcās. — Viņš var tapt bīstamāks nekā skudru lauva un mūs visus apēst!

Bridi viņi izbijušies stāvēja pavisam klusu, skatī­jās uz kārbu un klausījās apslāpētajās skaņās.

—   Vai, vai! — Snorkes jaunkundze nobijusies iesaucās un kļuva bezkrāsaina[1].

—  Kamēr viņš pārvēršas, mēs paslēpsimies zem galda, — Susuriņš ierosināja. — Kas eksperi­mentē, tas vienmēr riskē! Tūlīt metiet viņu cepurē!

Snifs padrāzās zem galda. Trollītis Mumins, Susuriņš un Murmulis turēja kārbu virs Burvja cepures, un Snorkes jaunkundze uzmanīgi noskrū­vēja vāku. Saceldams smilšu mākoni, skudru lauva iekrita cepurē, un zibens ātrumā Snorke uzlika cepurei virsū svešvārdu vārdnīcu. Tad visi paskrēja zem galda. Iesākumā nekas nenotika.

Viņi lūkojās no galda apakšas un aizvien pieaugošā nemierā gaidīja. Nekādas pārvērtības nenotika.

—  Tās bija tikai blēņas, — Snifs sacīja.

Tai brīdī svešvārdu vārdnīca sāka čokuroties. Aiz uztraukuma Snifs iekoda Murmulim īkšķī.

—  Esi taču uzmanīgāks! — Murmulis dusmojās. — Tu iekodi man īkšķī!

—  Ai, piedod! — Snifs teica. — Es domāju, ka tas ir manējais.

Nu vārdnīca čokurojās arvien vairāk un vairāk. Grāmatas lapas tagad izskatījās kā novītušas augu lapas. Un visi svešie vārdi līda no tām ārā un rāpoja pa grīdu.

—  Tavu trakumu! — trollītis Mumins sacīja.

Bet tūlīt notika vēl kaut kas. No cepures malām

sāka pilēt ūdens. Lija straumēm. Ūdens tērcītes

plīkšķēja uz paklāja tā, ka svešvārdiem vajadzēja meklēt patvērumu uz sienām.

—   Skudru lauva būs pārvērties tikai par ūdeni, — Susuriņš sarūgtināts sacīja.

—  Man šķiet, ka tās ir smiltis, — Snorke čuk­stēja. — Gan jau skudru lauva pēc brītiņa parādī­sies.

Atkal viņi saspringti gaidīja. Snorkes jaunkun­dze paslēpa galvu trollīša Mumina klēpī, un Snifs pīkstēja aiz pārbīļa. Te piepeši uz cepures malas parādījās pasaules vismazākais ezis, tas ošņāja gaisu, mirkšķināja acis un bija slapjš un pagalam spurains.

Dažas sekundes istabā valdīja nāves klusums. Tad Susuriņš sāka smieties. Kamēr viņš atvilka elpu, pārējie turpināja. Viņi rēca aiz siekliem un aiz priekiem vārtījās zem galda. Vienīgi Murmulis nedalījās priekos. Izbrīnījies viņš noraudzījās savos draugos un teica:

—  Jā, bet mēs taču gaidījām, ka skudru lauva

%

pārvērtīsies! Ja vien es spētu aptvert, kāpēc jūs allaž saceļat kņadu par itin visu.

Pa to laiku mazais ezītis svinīgi un mazliet skumīgi čāpoja uz durvīm un kāpa lejā pa kāpnēm. Ūdens bija pārstājis tecēt, un veranda izskatījās kā ezers. Un pa griestiem lodāja svešvārdi.

Kad notikušo paskaidroja trollīša Mumina tētim un māmiņai, viņi to uzņēma ļoti nopietni un nolēma, ka Burvja cepure jāiznīcina. Uzmanīgi to aizrullēja līdz upei un ļāva tai iekrist ūdenī.

—  Tātad tā radīja mākoņus un biedēkli, — trol­līša Mumina māmuļa sacīja, kamēr viņi stāvēja un skatījās uz aizslīdošo cepuri.

—  Tie bija jauki mākoņi, — trollītis Mumins mazliet grūtsirdīgi teica. — Varēja būt vairāki.

—  Jā, un svešvārdi vai ūdens, — viņa māmiņa sacīja. — Ak, kāda izskatās veranda! Un es ne­spēju saprast, kā lai tieku vaļā no šiem sīkajiem svešvārdu ķipariem. Tie maisās visur pa kājām un rada nekārtību.

—  Bet mākoņi tomēr bija jauki, — trollītis Mu­mins palika pie sava.

Vakarā trollītis Mumins nevarēja iemigt. Viņš gulēja un skatījās ārā gaišajā jūnija naktī, kur skanēja vientuļi saucieni, zaglīgi soļi un dejas. Patīkami smaržoja puķes.

Susuriņš vēl nebija pārnācis mājās. Šādās naktīs viņš bieži klaiņoja apkārt viens ar savu mutes harmoniku. Bet šonakt dziesmas nedzirdēja. Susu­riņš laikam bija devies atklājuma ceļojumā. Drīz viņš uzslies telti upes krastā un atteiksies gulēt mājās . . . Trollītis Mumins nopūtās. Viņš atkal jutās bēdīgs, lai gan skumjām nebija iemesla.

Tieši tobrīd zem loga atskanēja vārgs svilpiens. Trollīša Mumina sirds aiz priekiem straujāk iepuk- stējās, un viņš klusītiņām aizlavījās līdz logam un pavērās ārā. Svilpiens nozīmēja: «Noslēpumi!» Lejā pie virvju kāpnēm gaidīja Susuriņš:

—  Vai tu proti glabāt noslēpumu? — viņš čuk­stēja, kad trollītis Mumins bija nokāpis zālē.

Trollītis dedzīgi pamāja ar galvu.

Susuriņš paliecās uz priekšu un vēl klusāk pačuk­stēja:

—  Cepure ir aiznesta smilšu sērē nedaudz lejup pa upi.

Trollīša Mumina acis iespīdējās.

—   Vai gribi redzēt? — Susuriņa uzacis izteica jautājumu.

—  Un kā vēl! — trollīša ausis viegli pamāja atbildi.

Kā ēnas viņi slīdēja caur rasaino dārzu lejā uz upi.

—   Cepure atrodas aiz diviem upes līkumiem, — Susuriņš klusinātā balsī teica. — Patiesībā mūsu pienākums ir to izglābt, jo viss ūdens, kas piepilda cepuri, kļūst sarkans. Tie, kas dzīvo upes lejasgalā, pārbīsies no šitik šausmīga ūdens.

—   Par to mums vajadzēja padomāt agrāk, — trollītis Mumins sacīja. Viņš jutās lepns un prie­cīgs, iedams nakts vidū kopā ar Susuriņu. Agrāk Susuriņš allaž bija gājis viens pats savos nakts klejojumos.

—  Kaut kur tepat tā ir, — Susuriņš teica. — Tai vietā, kur ūdenī sākas tā tumšā svītra. Vai redzi?

—  īsti labi neredzu, — atbildēja trollītis Mu­mins, klunkurodams nakts tumsā. — Man nav tādu kaķa acu kā tev.

—  Es gudroju, kā lai dabūjam to rokā, — Susu­riņš prātoja, stāvēdams un vērdamies pāri upei. — Cik savādi, ka tavam tēvam nav laivas.

Trollītis Mumins svārstījās.

—  Es peldu tīri ciešami, ja vien ūdens nav pārlieku auksts, — viņš sacīja.

—  Tev nebūs drosmes, — Susuriņš šaubīdamies teica.

—  Būs gan, — trollītis Mumins iesaucās un uz­reiz zināja, ka viņš to izdarīs. — Kur ir cepure?

—   Slīpi uz to pusi, — Susuriņš rādīja. — Diez­gan ātri tu atdursies pret smilšainu krastu. Bet nebāz ķepas cepurē. Turies pie cepures virsas!

Trollītis Mumins ieslīdēja siltajā vasaras ūdenī un suniski peldēja pa upi. Straume bija spēcīga, un kādu brīdi viņš jutās maķenīt neomulīgi. Tad ieraudzīja smilšaino krastu un tur kaut ko melnu. Ar asti viņš stūrēja tuvāk un tūlīt sajuta zem ķepām smiltis.

—  Vai viss kārtībā? — no krasta klusām sauca Susuriņš.

—  Viss kārtībā! — trollītis Mumins atbildēja un brida pa sēkli.

Viņš redzēja, kā no cepures lejup pa upi aiztek tumša straume. Tas bija sarkanais burvju ūdens. Trollītis Mumins saslapināja ķepu un uzmanīgi to nolaizīja.

—  Tavu trakumu!— viņš murmināja.— Tā taču ir sula! Padomā tik, no šā brīža mēs varēsim piepildīt cepuri ar ūdeni un dabūt sulu, cik uziet!

—   Nu, vai atradi? — Susuriņš noraizējis sauca.

—  Es peldu! — trollītis Mumins atbildēja un atkal iebrida sēklī, asti kārtīgā mezglā apsējis ap Burvja cepuri. Bija grūti peldēt pret straumi, velkot sev līdzi smago cepuri, un, kad trollītis Mumins izrāpās krastā, viņš bija briesmīgi noguris.

—  Te būs, — viņš lepni stenēja.

—  Smalki, — Susuriņš sacīja. — Bet kur mēs to noliksim?

—  Tikai ne Muminu mājā, — trollītis Mumins sacīja. — Diezin vai arī dārzā varēs. Kāds to atradīs.

—   Ko tu saki par alu? — Susuriņš ieprātojās.

—  Tad mums šis noslēpums jāizstāsta arī Sni- fam, — trollītis Mumins sacīja. — Tā ir viņa ala.

—  Tā būs jādara, — Susuriņš vilcinādamies at­teica. — Bet viņš vēl ir par mazu, lai glabātu tik lielu noslēpumu.

—  Tiesa, — trollītis Mumins nopietni sacīja. — Vai zini, šī ir pirmā reize, kad es daru kaut ko tādu, ko nedrīkst stāstīt tētim un māmiņai.

Susuriņš aptvēra cepuri abām rokām un sāka iet atpakaļ gar upi. Kad viņi bija nonākuši līdz tiltam, Susuriņš spēji apstājās.

—   Kas tur ir? — trollītis Mumins nemierīgi čuk­stēja.

—   Kanārijputniņi! — Susuriņš iesaucās. — Tur uz tilta margas tup trīs dzelteni kanārijputniņi. Savādi, ka tie naktī ir ārā.

—   Es neesmu nekāds kanārijputniņš! — tuvā­kais putns iepīkstējās. — Es esmu rauda!

—  Mēs visas trīs esam godīgas zivis! — raudas draudzene nočivināja.

Susuriņš pakratīja galvu.

—  Te nu tu redzi, ko pastrādājusi cepure, — viņš sacīja. — Sīs trīs zivtiņas noteikti ir iepeldē­jušas tajā un pārvērtušās. Nāc, iesim taisnā ceļā uz alu un noslēpsim cepuri!

Kamēr viņi gāja pa mežu, trollītis Mumins turējās cieši aiz Susuriņa. Abpus ceļa kaut kas čabēja un čāpoja, un bija tā nedaudz baisi. Daž­brīd paspīdēja spīdīgas ačeles aiz kokiem, dažbrīd no zemes vai koku galotnes kāds kaut ko uzsauca.

—   Cik skaista nakts! — trollītis Mumins iz­dzirda balsi sev aiz muguras.

—  Lieliska nakts! — viņš drosmīgi atbildēja. Un krēslā viņam garām aizslīdēja sīka ēna.

Krastmalā bija gaišāks. Jūra saplūda ar debesīm vienā vienīgā bāli zilā, spīdošā virsmā. Tālumā skanēja putnu vientulīgie aicinājuma saucieni. Tu­vojās rīts. Susuriņš un trollītis Mumins aiznesa Burvja cepuri uz alu, apgrieza to otrādi un nolika visklusākajā stūrī, lai nekas neiekristu cepurē.

—   Sis ir vislabākais, ko mēs varējām izdarīt, — Susuriņš sacīja. — Un padomā tik, ja nu mēs atkal dabūtu atpakaļ tos piecus mākonīšus!

—   Kā tad! — trollītis Mumins piebalsoja, stāvē­dams pie ieejas alā un skatīdamies naktī. — Die­zin vai tie vairs spētu vērst visu jaukāku, nekā tas ir pašlaik . . .

TREŠA NODAĻA,

kurā aprakstīta bizamžurkas aiziešana no sabiedrības un kā viņa piedzīvo kaut ko neaprakstāmu, kā «Piedzīvojums» aiz­veda Muminu ģimeni uz vientulīgu Balto zalkšu salu, kur Murmulis tikko nesadega, un kā ceļiniekus pārsteidza pērkona negaiss

Nākamajā rītā, kad bizamžurka pa paradumam ar savu grāmatu izgāja ārā un apgūlās šūpuļtīklā, lai palasītu «Par visa pastāvošā veltīgumu», pār­trūka tīkla aukla un viņa nokrita zemē.

— Nekur tu nevari būt pasargāta! — bizam­žurka purpināja, ķepurodamās ārā no segas.

—   Cik nepatīkami! — sacīja trollīša Mumina tē­tis, kas laistīja savus tabakas stādus. — Es ceru, ka jūs nesasitāties?

—   Ne jau par to ir runa, — bizamžurka sadrū- musi sacīja, paraustīdama ūsas. — Lai zeme kaut vai pāršķeļas, ja viņai tā tīk, manu mieru tas netraucē. Bet man nepatīk, ja mani nostāda neērtā stāvoklī. Tas aizskar manu cieņu.

—  Bet kritienu taču redzēju tikai es, — trollīša Mumina tēvs iebilda.

—   It kā ar to nebūtu diezgan! — bizamžurka atteica. — Vai nu mazums pārbaudījumu man nā­cies izciest jūsu mājās. Pērn, piemēram, man drāzās virsū komēta. Tam gan nav nozīmes. Bet, kā jūs varbūt atceraties, es iesēdos jūsu kundzes ceptajā šokolādes tortē! Tas stipri aizskāra manu godu. Savā gultā es atrodu matu sukas — izcili dumjš joks. Nemaz jau nerunājot par . . .

—   Zinu, zinu, — trollīša Mumina tētis satriekts pārtrauca. — Bet šī nav nekāda mierīgā māja. Un ar gadiem jau auklas padilst . . .

—  Tā nedrīkst notikt! — bizamžurka atteica. — Ja es būtu nositusies, tam, protams, nebūtu nekādas nozīmes. Bet padomājiet — ja nu to būtu redzējuši pārējie? Tagad esmu nolēmusi doties prom no sabiedrības un vadīt dzīvi vientulībā un mierā, atteikties no itin visa. Tas ir mans negro­zāms lēmums.

—  Ai! — trollīša Mumina tētis cieņas pilnā balsī iesaucās. — Uz kurieni?

—  Uz alu, — bizamžurka teica. — Tur manas domas neviens netraucēs ar dumjiem jokiem. Jūs varat man atnest ēdienu divas reizes dienā. Bet ne agrāk par pulksten desmitiem.

—  Labi, — tētis pazemīgi noteica. — Vai jūs gri­bēsiet tur arī kādas mēbeles?

—   Varat atnest, — bizamžurka mazliet pielaidī­gāk sacīja. — Tikai ļoti vienkāršas. Es saprotu, ka jūs nedomājat neko sliktu, bet jūsu ģimene ir izvedusi mani no pacietības.

Tā bizamžurka, paņēmusi savu grāmatu un segu, lēnām aizsoļoja pa nogāzi augšup. Trollīša Mu­mina tētis vairākas reizes nopūtās, tad turpināja laistīt tabakas stādus un drīz visu aizmirsa.

Ienākusi alā, bizamžurka jutās ļoti apmierināta. Izklājusi segu uz smilšu grīdas, viņa apsēdās uz tās un tajā pašā mirklī sāka domāt. Viņa domāja aptuveni divas stundas. Viss bija kluss un mierīgs, un pa spraugu alas jumtā saule mīlīgi apspīdēja viņas vientulīgo patvērumu. Laiku pa laikam bi­zamžurka mazliet pavirzījās sāņus — kad no viņas aizslīdēja saules stars.

«Šeit es palikšu vienmēr, vienmēr,» viņa domāja. «Cik gan nevajadzīgi ir tā lēkāt apkārt, pļāpāt, celt mājas, gatavot ēdienu un krāt mantu!»

Apmierināta viņa palūkojās visapkārt savā jau­najā mājoklī un ieraudzīja Burvja cepuri, kuru trollītis Mumins un Susuriņš bija noslēpuši vistālā­kajā stūrī.

«Papīrgrozs,» bizamžurka noteica pie sevis. «Ak te tas stāv. Nu, viss jau reiz var noderēt.»

Vēl brītiņu padomājusi, viņa nolēma mazliet nosnausties. Bizamžurka satinās segā un ielika

cepurē mākslīgos zobus, lai tie nekļūtu smilšaini. Pēc tam viņa priecīga un mierīga aizmiga.

Trollīša Mumina mājās brokastīs ēda lielo pankūku — dzeltenu pankūku ar aveņu ievārī­jumu. Bez tam bija vēl vakardienas biezputra, bet, tā kā neviens to nevēlējās ēst, to nolēma atstāt rītdienai.

— Šodien man gribas darīt kaut ko neparastu, — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Derētu nosvi­nēt notikumu, ka esam tikuši vaļā no tās nejaukās

cepures, un turklāt var kļūt garlaicīgi, allaž dzīvo­jot vienā un tai pašā vietā.

—  Tiesa kas tiesa! — trollīša Mumina tētis pie­krita. — Mēs kaut kur aizbrauksim! Vai ne?

—  Mēs jau visur esam bijuši. Nav vairs nevienas nezināmas vietas! — Murmulis sacīja.

—   Kādai tomēr jābūt, — tētis teica. — Un, ja nav, tad paši radīsim. Bērni, beidziet ēst — ēdienu mēs ņemsim līdzi!

—  Vai drīkst apēst to, kas jau iebāzts mutē? — Snifs jautāja.

—   Neblēņojies, — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Žigli savāciet līdzi ņemamo, jo tētis grib doties ceļā tūdaļ pat. Bet neņemiet līdzi nekā nevajadzīga. Uzrakstīsim bizamžurkai zīmīti, lai viņa zina, kur atrodamies.

—   Zvēru pie savas astes! — trollīša Mumina tē­tis iesaucās un saķēra galvu. — Pilnīgi aizmirsu! Mums taču vajadzēja aiznest viņai uz alu ēdienu un mēbeles!

—  Uz alu? — vienā mutē iebrēcās trollītis Mu­mins un Susuriņš.

—  Jā, pārtrūka šūpuļtīkla aukla, — tētis stās­tīja. — Tad bizamžurka sacīja, ka viņa te vairs ilgāk nevarot mierīgi domāt un ka viņa gribot būt prom no visiem. Jūs esot likuši viņas gultā birstes un sazin ko. Un nu viņa ir pārcēlusies uz alu.

Trollītis Mumins un Susuriņš nobāla un sapro­toši saskatījās. Viņiem prātā bija viena šausmīga doma — par cepuri.

—   Nekas briesmīgs jau nav noticis, — trollīša māmuļa sacīja. — Mēs dosimies pārgājienā uz jūr­

malu un pie viena paņemsim līdzi ēdienu bizamžur- kai.

—  Jūrmalā mēs esam bijuši daudz reižu, — Snifs ņerkstēja. — Vai mēs nevarētu doties uz citurieni?

—  Apklustiet, bērni! — tētis stingri apsauca. — Māmiņa grib peldēties. Ejam!

Trollīša Mumina māmiņa traucās visu iesaiņot.

Viņa vāca kopā segas, kastroļus, tāsis iekuriem, kafijas kannu, ēdienu bez sava gala, saulespuķu eļļu, sērkociņus, visu to, ar ko, pie kā un uz kā ēd, viņa iesaiņoja pat lietussargu, siltas drēbes, pul­veri pret vēdergraizēm, putotāju, pēļus, odu tīklu, peldbikses, galdautu, kā arī savu somu. Viņa šaudījās uz priekšu un atpakaļ, prātodama, ko varētu būt aizmirsusi, un beidzot sacīja:

—   Tagad viss ir sakārtots! Ai, cik jauki būs atpūsties pie jūras!

Trollīša Mumina tētis ielika savu pīpi un mak­šķeri.

—  Vai jūs beidzot būsiet gatavi? — viņš jau­tāja. — Un vai esat pārliecināti, ka nekas nav aizmirsts? Tad ejam!

Viņi devās uz pludmali. Pēdējais nāca Snifs, vilkdams aiz sevis sešas rotaļu laiviņas.

—   Kā tu domā, vai bizamžurka būs kaut ko pastrādājusi? — trollītis Mumins čukstēja Susuri- ņam.

—  Cerēsim, ka nebūs, — Susuriņš atčukstēja.

—   Bet prāts man tomēr ir nemierīgs!

Tai brīdī visi tik piepeši apstājās, ka makšķeres kāts gandrīz iedūrās Murmulim acī.

—  Kas tur kliedz? — trollīša Mumina māmiņa uztraucās.

Viss mežs trīcēja no mežonīgiem kliedzieniem. Kāds vai kaut kas aulekšoja viņiem pretī pa ceļu gaudodams — vai nu no bailēm, vai niknuma.

—   Paslēpieties! — trollīša Mumina tētis ie­kliedzās. — Tur drāžas kāds nezvērs!

Bet, iekams kāds paguva aizbēgt, parādījās bizamžurka — izbolītām acīm un saboztām ūsām. Viņa vēcinājās ar ķepām un teica kaut ko tik nesakarīgu, ka neviens nekā nesaprata, vienīgi uzzināja, ka viņa ir vai nu dusmīga, vai pārbiju­šies, vai arī dusmīga tāpēc, ka ir pārbijusies. Un tā viņa lēkšiem aiztraucās uz Muminieleju.

—   Kas bizamžurkai lēcies? — trollīša Mumina māmiņa satraukta jautāja. — Viņa taču allaž ir tik mierīga un cienīga!

—  Tik stipri ņemt pie sirds, ka šūpuļtīklam pārtrūkst aukla! — trollīša Mumina tētis murmi­nāja un šūpoja galvu.

—   Man liekas, viņa dusmojas, ka mēs esam aizmirsuši aiznest viņai ēdienu, — Snifs ieteicās.

—   Nu mēs varēsim apēst to paši!

Satraukti prātodami, viņi turpināja gājienu uz jūrmalu. Bet trollītis Mumins un Susuriņš aiz­lavījās ātrāk par citiem, izvēlēdamies īsāko ceļu uz alu.

—  Labāk neiesim pa durvīm, — Susuriņš sacīja. — Ja nu TAS TUR ir alā. Uzrāpsimies kalnā un pa spraugu jumtā paskatīsimies.

Klusēdami viņi rāpās kalnā un pa indiāņu modei pielīda pie cauruma. Ārkārtīgi piesardzīgi viņi ielūkojās alā. Tur stāvēja Burvja cepure, bet tā bija tukša. Sega gulēja iesviesta vienā stūrī, grā­mata otrā. Alā neviena nebija.

Bet smiltis viscaur bija nopēdotas savādām pēdām, it kā kāds būtu dancojis un skraidījis pa alu.

—  Sito nav nopēdojusi bizamžurka, — trollītis Mumins sacīja.

—   Es šaubos, vai tās vispār ir ķepas, — Susu­riņš ieteicās. — Tās izskatās tik šausmīgi jocī­gas.

Mezdami apkārt bailīgus skatus, viņi rāpās lejā no kalna.

Bet nekas bīstams viņus negaidīja.

Tā viņi arī nekad nedabūja zināt, kas tik bries­mīgi bija sabiedējis bizamžurku, jo viņa atteicās par to runāt.[2]

Pa to laiku pārējie bija aizgājuši līdz krastmalai. Visi barā stāvēja ūdens malā, pļāpāja un vēcinā­jās rokām.

—  Viņi ir atraduši laivu! — Susuriņš iekliedzās. — Nāc, skriesim skatīties!

Tā nudien bija patiesība. īsta, liela burulaiva, būvēta no dēļiem, ar airiem, igvāti* un nokrāsota baltā un zaļā krāsā!

—   Kam tā pieder? — trollītis Mumins, piestei­dzies klāt, aizelsies jautāja.

—   Nevienam! — trollīša tētis triumfēja. — Tā ir piestājusi mūsu krastā! Jūras dāvana!

—  Tai vajag vārdu!— Snorkes jaunkundze iesau­cās.— Vai «Tipans» nebūtu šausmīgi jauks vārds?

—   Pati tu esi Tipans, — Snorke nievājoši teica. — Es ierosinu nosaukt to par «Jūras ērgli».

—   Nē, tam jābūt latīņu vārdam, — Murmulis sauca. — Muminates Maritimal

—   Es pirmais to ieraudzīju! — Snifs brēca. — Es izvēlēšos tai vārdu. Vai nebūtu jauki, ja tā sauk­tos par SNIFU? Skan tik īsi un labi.

—  Tā tikai tev liekas, — trollītis Mumins novilka.

—  Mieru, bērni!— teica tētuks.— Mieru, mieru! Skaidrs, ka māmiņa izvēlēsies vārdu. Sis ir viņas izbraukums.

Trollīša Mumina māmiņa nosarka.

—  Ja tikai es spēšu, — viņa kautrīgi teica. — Su- suriņam ir tik bagāta fantāzija. Viņš noteikti izdomās ko labāku.

—   Nu, es patlaban lāgā nezinu, — Susuriņš glai­mots sacīja. — Bet, taisnību sakot, es jau uzreiz domāju, ka «Zaglīgais vilks» būtu milzīgi lielisks vārds.

—   Nē! — trollītis Mumins sauca. — Māmiņai jāizvēlas!

—  Jā, mīļais bērns, — māmiņa sacīja. — Ja ti­kai jūs neteiksiet, ka esmu jocīga un vecmodīga. Es domāju, ka laivai jāsaucas tā, lai viņas vārds atgādinātu par visu, ko mēs ar to darīsim, — un tad man liekas, ka derētu «Piedzīvojums».

—   Lieliski! Lieliski! — trollītis Mumins priecā­jās. — Mēs to nokristīsim! Māmulīt! Vai tev ir kaut kas līdzīgs šampanieša pudelei?

Māmiņa izmeklējās visos grozos sulas pudeli.

—  Ak, cik žēl! — viņa izsaucās. — Šķiet, ka būšu aizmirsusi mājās.

—   Bet es taču vaicāju, vai viss ir paņemts! — trollīša Mumina tētis sacīja.

Viņi pagalam sadrūvējās. Braukšana ar laivu, kas nav kārtīgi nokristīta, var atnest nelaimi!

Tad trollītim Muminam iešāvās prātā spīdoša ideja.

—  Padod man kastroļus, — viņš sacīja. Un trol­lītis Mumins piepildīja tos ar jūras ūdeni un aiznesa uz alu, kur gulēja Burvja cepure.

Atgriezies trollītis Mumins pasniedza burvju ūdeni tēvam, teikdams:

—   Nogaršo!

Trollīša Mumina tētis iedzēra malku un izskatī­jās apmierināts.

—   Kur tu šito dabūji, dēls? — viņš jautāja.

—   Noslēpums! — trollītis Mumins atteica.

Un viņi pielēja ievārījuma burku ar burvju ūdeni un sasita to pret burulaivas priekšvadni; tikmēr trollīša māmiņa lepni deklamēja:

—  Ar šo es nokristu tevi uz mūžu mūžiem (kristībās lietots Muminu izteiciens) par «Piedzī­vojumu».

Visi sauca urravas, un laivā tika padoti grozi, segas, lietussargi, makšķeres, pēļi, kastroļi un peldbikses, un Muminu ģimene ar saviem drau­giem izbrauca zaļganajā, mežonīgajā jūrā.

Bija skaista diena. Varbūt ne īsti dzidra, jo sauli aizsedza viegla dūmaka. «Piedzīvojums» piepūta savas baltās buras un kā bulta šāvās pretī apvār­snim. Viļņi sitās pret laivas malām, vējš dziedāja, jūras troļļi un nāras dancoja ap laivas priekšgalu.

Snifs bija sasējis rindā savas sešas laiviņas, un nu visa viņa flote slīdēja nopakaļ laivai. Trollīša Mumina tētis stūrēja, māmuļa sēdēja un snaudu­ļoja. Reti jau gadījās, ka viņai apkārt valdīja tāds miers. Virs viņiem riņķoja lieli, balti putni.

—  Uz kurieni mēs brauksim? — Snorke prasīja.

—   Brauksim uz kādu salu! — Snorkes jaunkun­dze lūdzās. — Es nekad vēl neesmu bijusi ne uz vienas saliņas!

—  Tagad tu tur nokļūsi, — tētis sacīja.— Piestā­sim pie pirmās salas, ko ieraudzīsim.

Trollītis Mumins sēdēja pašā priekšā un lūkojās jūras dzīlēs. Kā apburts viņš skatījās zaļajā dzi­ļumā, kuru ar baltajām ūsām ara «Piedzīvojuma» priekšgals.

—  Joho! — trollītis Mumins sajūsmināts sauca. — Mēs braucam uz salu!

Tālu jūrā gulēja neapdzīvotā Balto zalkšu sala, ap kuru bija bangas un sēkļi. Reizi gadā tur salasījās baltie zalkši, iekams tie atkal devās savos nebeidzamajos klejojumos apkārt zemei. Viņi sabrauca no visām debespusēm, klusi un nopietni, mazām, baltām, neizteiksmīgām sejām. Grūti pateikt, kāpēc viņi notur savas ikgadējās sanāk­smes, jo viņi taču nevar ne dzirdēt, ne runāt, un viņi skatienu nepiesaista itin nekas — vienīgi tā­lais mērķis, uz kuru viņi dodas.

Iespējams, ka zalkši vēlas kādu vietu, kuru viņi varētu uzskatīt par mājām, kur varētu mazliet atpūsties un satikties ar paziņām. Gada sanāksme allaž notika jūnijā, un tādējādi šoreiz sakrita, ka pie vientulīgās salas apmēram vienlaikus piestāja Muminu ģimene un baltie zalkši. Mežonīga un vilinoša sala slējās ārā no jūras, izgreznojusies kā uz svētkiem — ar baltām bangām un zaļiem ko­kiem.

—   Priekšā zeme! — trollītis Mumins iesaucās.

Visi pārliecās reliņiem un skatījās.

—  Tur ir smilšaina pludmale! — Snorkes jaun­kundze sauca.

—   Un lieliska osta! — sacīja trollīša Mumina tētis un eleganti lavierēja starp sēkļiem. «Piedzī­vojums» mīksti atdūrās smiltīs, un trollītis Mu­mins ar trosi izlēca krastā. Drīz krastmalā kūsāja rosība un rīkošanās. Trollīša Mumina māmiņa atvilka akmeņus pavardam, lai varētu uzsildīt lielo pankūku, savāca malku un izklāja smiltīs galdautu, nostiprinot to katrā stūrī ar akmeni, lai galdu neaizpūstu prom. Viņa sarindoja tasītes un slapjajās smiltīs kāda akmens paēnā ieraka sviesta kārbu, un visbeidzot novietoja galda vidū lauku liliju buķeti.

—  Vai mēs nevaram tev ko palīdzēt? — trollītis Mumins apvaicājās, kad viss bija izdarīts.

—  Jums jāizpēta sala, — māmuļa atbildēja (zinā­dama, ka tieši pēc tā viņi ilgojas). — Ir svarīgi zināt, kur esam nokļuvuši. Mūs var sagaidīt bīs­tami pārsteigumi.

— Kā tad, — trollītis Mumins piekrita. Un tad viņš kopā ar abiem Snorkēm un Snifu devās gar dienvidu krastu, kamēr Susuriņš, kas mīlēja viens pats izdarīt atklājumus, klaiņoja gar ziemeļu krastu. Murmulis paņēma augu rakšanai domāto lāpstu, zaļo naturālista somu un palielināmo stiklu un iesoļoja mežā. Viņam bija aizdomas, ka tur varētu būt tādi augi, kurus vēl neviens nav at­klājis.

Bet trollīša Mumina tētis nosēdās uz akmens makšķerēt. Un saule lēnām sliecās uz pēcpusdienu, kamēr virs jūras sabiezēja attāls mākoņu blāķis.

Salas vidū atradās zaļa, līdzena laucīte, ko ieskāva ziedošs krūmājs. Te baltajiem zalkšiem bija slepenā tikšanās vieta, kur tie salasījās vienu reizi gadā — ap Jāņiem. Bija ieradušies kādi trīs simti un gaidīja atbraucam vēl ap četri simti piecdesmit balto zalkšu. Viņi klusu čāpoja pa zāli un svinīgi klanījās cits citam. Laucītes vidū zalkši bija uzslējuši augstu stabu, un tā galā karājās liels barometrs.

Ik reizi, iedami garām barometram, viņi tam dziļi palocījās (tas izskatījās diezgan amizanti).

Pa to laiku Murmulis klīda pa mežu, sajūsmi­nāts par retajām puķēm, kas ziedēja visapkārt. Tās nebija līdzīgas Muminielejas puķēm, tām bija spēcīgāka, tumšāka krāsa un savāds izskats.

Taču Murmulis neredzēja, ka puķes ir skaistas, viņš skaitīja lapas, putekšņlapas un pie sevis murmināja: «Šis būs divi simti deviņpadsmitais numurs manā kolekcijā.»

Vispēdīgi viņš nokļuva balto zalkšu laucītē un slāja pa to, dedzīgi ošņādams zāli. Murmulis ātrāk nepacēla acis, iekams nebija atsities ar galvu pret balto zalkšu stabu. Tad viņš pārsteigts pavērās apkārt. Visā savā mūžā viņš nebija redzējis vienko­pus tik daudz balto zalkšu. Tie mudžēja visur, un visi blenza viņā ar savām mazajām, blāvajām acīm. «Diez vai zalkši ir ļauni vai nav?» Murmulis uztraukts domāja. «Sīciņi jau tie ir, bet to ir aplam daudz!»

Viņš skatījās uz lielo, spīdīgo sarkankoka baro­metru. Tas solīja lietu un vēju. «Savādi,» mirkšķi­nādams saulē acis, Murmulis norūca. Un viņš piedauzīja pie barometra, kas labu gabalu nokri­tās. Tad baltie zalkši naidīgi iečabējās un pavirzī­jās soli tuvāk Murmulim.

—  Dievs sargi! — Murmulis pārbīlī iesaucās. — Es taču neņemšu jūsu barometru!

Bet baltie zalkši viņu nedzirdēja. Čaukstēdami un vicinādami ķepas, tie rindās — cits aiz cita — nāca tuvāk. Murmulim sirds sāka dauzīties, un viņš skatījās, kur varētu patverties. Kā mūris ap viņu stāvēja ienaidnieks un nāca arvien tuvāk. Un starp kokiem — nekustīgām sejām, — klusi mudžē­dami, tuvojās jauni baltie zalkši.

—   Ejiet prom! — Murmulis kliedza. — Tiš! Tiš!

Bet baltie zalkši neskanīgi nāca tuvāk. Tad

Murmulis saņēma savus brunčus un sāka rāpties stabā. Tas bija slidens un nejauks, bet izbailes deva Murmulim nemurmuliskus spēkus, un beidzot viņš trīcēdams tupēja staba galā, turēdamies pie barometra.

Baltie zalkši bija sanākuši pie paša staba. Tur viņi gaidīja. Visa laucīte bija noklāta ar zalkšiem kā ar baltu paklāju, un Murmulim sametās nelabi, iedomājoties, kas varētu notikt, ja viņš nokristu.

—  Palīgā! — Murmulis vārgi sauca. — Palīgā! Palīgā!

Bet mežs klusēja.

Tad, iebāzis divus pirkstus mutē, viņš nosvilpās: trīs īsus svilpienus, trīs garus, trīs īsus. Trīs īsus, trīs garus, trīs īsus. SOS.

Susuriņš, klaiņodams gar ziemeļu krastu, iz­dzirda Murmuļa palīgā svilpienus. Kad viņam bija skaidrs virziens, viņš kā lode šāvās palīgā. Attālie svilpieni kļuva stiprāki. «Nu jau tie skan pavisam tuvu,» Susuriņš domāja un uzmanīgi līda uz priekšu. Starp kokiem kaut kas blāvoja. Viņš ieraudzīja laucīti, baltos zalkšus un stabā iekram­pējušos Murmuli. «Pagalam nejauks atgadījums,» Susuriņš nomurmināja. Tad iesaucās:

—  Hei! Es esmu šeit! Kā tev izdevās tā saniknot šos pieklājīgos zalkšus?

—   Es tikai piesitu pie viņu barometra,— Murmu­lis žēlojās.— Starp citu, tas nokritās. Mīļo Susur, pamēģini dabūt prom tos nejaukos radījumus!

—  Man mazliet jāapdomājas,— Susuriņš atteica.

(No šīs sarunas baltie zalkši nekā nedzirdēja, jo

viņiem jau nav ausu).

Pēc brītiņa Murmulis sauca:

—   Susur, domā ātrāk, citādi es noslīdēšu zemē!

—   Klausies! — Susuriņš sacīja. — Vai tu atce­ries to reizi, kad dārzā bija ienākušas lauku peles? Trollīša Mumina tētis ieraka zemē milzum daudz stabu un salika uz tiem vēja rādītājus. Rādītājiem griežoties, zeme tricinājās tik stipri, ka peles kļuva nervozas un aizbēga!

—  Tavi stāsti allaž ir ļoti interesanti, — Murmu­lis sarūgtināts teica. — Bet es nesaprotu, kāds tiem sakars ar manu bēdīgo stāvokli?

—  Vistiešākais! — sacīja Susuriņš. — Vai tad tu nesaproti? Baltie zalkši nevar ne runāt, ne dzirdēt un redz ļoti slikti. Bet viņiem ir lieliska spēja just. Pamēģini viegli kustināt stabu uz priekšu un atpakaļ! Baltie zalkši noteikti sajutīs grūdienus un nobīsies. Viņiem kļūs slikti, tici man!

Murmulis mēģināja šūpot stabu uz priekšu un atpakaļ.

—  Es nokritīšu! — viņš nobijies sauca.

—  Ātrāk, ātrāk! — Susuriņš mudināja. — Vieg­liem, viegliem vēzieniem.

Murmulis vēzēja šurp un turp, un pēc brītiņa baltie zalkši juta zem kājām kaut ko nemierīgu. Viņi čabinājās stiprāk un nemierīgi kustējās. Un tad visi kā viens pa kaklu, pa galvu metās bēgt, tāpat kā to bija darījušas lauku peles.

Pāris acumirkļos laucīte bija tukša. Susuriņš juta baltos zalkšus nošvīkstam gar kājām, kad tie devās iekšā mežā, un viņu pieskārieni dedzināja kājas kā nātres.

Aiz atvieglojuma Murmulis atlaida vaļā rokas un novēlās zālē.

—  Ai, mana sirds! — viņš žēlojās. — Tā atkal kāpj pa muti laukā. Kopš es ienācu Muminu ģimenē, te nav nekas cits kā kņada un briesmas!

—   Nomierinies nu! — Susuriņš sacīja. — Tu taču lieliski tiki galā!

—   Nejaukie, sīkie radījumi! — Murmulis šķendē­jās. — Viņiem par sodu es tomēr paņemšu līdzi barometru!

—   Labāk neņem, — Susuriņš brīdināja.

Taču Murmulis noāķēja lielo, spīdīgo barometru no staba un triumfēdams paņēma to padusē.

—  Tagad iesim atpakaļ, — viņš sacīja. — Es esmu bezgala šausmīgi izsalcis!

Kad Susuriņš un Murmulis atgriezās, visi jau sēdēja un ēda līdaku, ko bija noķēris trollīša Mumina tētis.

—   Hei! — trollītis Mumins sauca. — Mēs apgā­jām apkārt visai salai! Un tur, atklātā jūrā, stiep­jas briesmīgi mežonīgas klintis.

—   Un mēs redzējām milzum daudz balto zal­kšu, — Snifs stāstīja. — Vismaz simtu!

—   Nerunā par zalkšiem! — Murmulis izteik­smīgi sacīja. — Pašlaik es to nevaru klausīties. Bet te jums būs mana kara trofeja!

Un Murmulis lepni nolika barometru ēdamgalda vidū.

—  Ai, cik spīdīgs un smuks! — Snorkes jaunkun­dze iesaucās. — Vai tas ir pulkstenis?

—   Nē, tas ir barometrs, — trollīša Mumina tētis sacīja. — Pēc tā redzams, vai būs jauks laiks vai vētra. Dažreiz tas rāda gluži pareizi.

Viņš piesita barometram un savilka seju nopiet­nās grumbās.

—  Būs vētra! — viņš teica.

—  Vai liela vētra? — Snifs bailīgi pārjautāja.

—   Paskaties pats! — trollīša Mumina tētis sacīja. — Barometrs stāv uz nulles, un tas ir baro­metra viszemākais stāvoklis. Ja vien barometrs nedzen ar mums jokus.

Tomēr nemaz neizskatījās, ka tas jokotu. Dū­maka bija sabiezējusi dzelteni pelēkā kamolā, un prom pie apvāršņa jūra bija savādi melna.

—  Mums jābrauc mājas, — Snorke sacīja.

—   Vēl ne! — Snorkes jaunkundze lūdzās.— Mēs vēl nepaspējām kārtīgi izpētīt klintis! Un neesam vēl izpeldējušies!

—   Varam jau maķenīt pagaidīt un paskatīties, kas notiks, — ieteicās trollītis Mumins. — Būtu muļķīgi braukt mājās tieši tagad, kad esam atklā­juši salu.

—  Bet, ja tuvojas vētra, tad mēs nemaz neva­ram braukt, — Snorke saprātīgi sacīja.

—  Tas būtu vislabākais! — iesaucās Snifs.

—   Mēs paliksim te uz visiem laikiem!

—   Klusu, bērni, man jāpadomā, — trollīša Mu­mina tēvs teica. Aizgājis uz krastmalu, viņš ošņāja gaisu, grozīja galvu uz visām pusēm un rauca pieri.

Tālumā ducināja pērkons.

—  Pērkons!— Snifs ieteicās.— Hū, cik šausmīgi! Virs apvāršņa pacēlās draudīga mākoņu siena.

Tumši zila tā dzina sev pa priekšu gaišus mākoņu lēverus. Virs jūras ik pa brīdim noplaiksnījās vāja gaismas atblāzma.

—  Mēs paliekam! — tētis izlēma.

—  Visu nakti! — Snifs iebrēcās.

—  Tā liekas, — trollīša Mumina tētis teica.

—   Pasteidzieties uzsliet māju, jo tūlīt būs klāt lietus!

«Piedzīvojumu» uzvilka augstu kāpās, un mež­malā lielā ātrumā no burām un segām uztaisīja mājokli. Trollīša Mumina māmiņa to visās malās aizbāza ar sūnām, un Snorke izraka grāvīti visap­kārt, lai lietus ūdenim būtu, kur notecēt. Visi skraidīja uz priekšu un atpakaļ, glābdami savas mantas zem jumta. Nu jau viegls vējiņš iešalca kokos, kas satraukti locījās. Pērkons ieducinājās tuvāk.

— Iešu un paskatīšos, kāds laiks ir uz zemes­raga, — Susuriņš sacīja.

Viņš uzvilka cepuri dziļi pār ausīm un devās prom. Vientuļš un laimīgs Susuriņš aiztipināja pa pašu raga malu un nostājās ar muguru pret kādu lielu akmeni.

Jūra bija mainījusi izteiksmi. Tagad tā bija melni zaļa ar putām viļņu galotnēs, un sēkļi spīdēja dzelteni kā fosfors. No dienvidiem svinīgi šurp ducināja negaiss. Piepūtis savas melnās buras virs jūras, tas izauga vai līdz pusdebesīm, un, nelaimi vēstīdami, plaiksnījās zibeņi.

«Negaiss nāk taisni uz salu,» Susuriņš, drebē­dams no prieka un sasprindzinājuma, domāja. Viņš skatījās tieši negaisā, kad tas vēlās pār jūru. Un pēkšņi Susuriņš ieraudzīja mazu, melnu jāt­nieku uz melnas panteras. Tikai mirkli abi bija redzami uz mākoņu sienas krīta baltās putu ķem­mes; jātnieka mētelis plīvoja kā spārns, viņi cēlās augstāk . . . Un te jau viņi bija pagaisuši zibeņu spožajā mirgā, saule bija pazudusi, un pār jūru kā pelēks aizkars gāzās lietus. «Es esmu redzējis Burvi,» Susuriņš nodomāja. «Tam vajadzēja būt Burvim un viņa melnajai panterai! Viņi nav tikai veca pasaka, viņi dzīvo īstenībā!»

Susuriņš pagriezās un gar krastu lēkšoja atpakaļ. Viņš tik tikko paspēja ielīst teltī. Smagas lāses jau bungoja pa buru audeklu, kas plandījās vētrā. Lai gan līdz vakaram vēl bija vairākas stundas, visa pasaule ieslīga tumsā. Snifs bija pilnīgi ietinies segā, jo viņam bija bail no pērkona. Pārējie sēdēja sakumpuši cits pie cita. Teltī stipri smaržoja Murmuļa puķes. Tagad pērkons dārdēja pavisam tuvu. Reizi pa reizei viņu paslēptuve pielija ar zibšņu balto gaismu. Dārdēdams pērkons vilka savus dzelzs ratus pa debesīm, un jūra niknumā svieda vislielākos viļņus pret vientulīgo salu.

—   Paldies dievam, ka mēs neesam uz jūras, — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Vai, vai, šito laiku!

Snorkes jaunkundze trīcēdama ielika savu ķe­piņu trollīša Mumina ķepā, un viņš jutās ļoti vīrišķīgs aizstāvis.

Snifs gulēja zem segas un brēca.

—   Nu tas ir taisni virs mums! — trollīša Mu­mina tētis sacīja.

Tajā brīdī virs salas uzšķīlās milzu zibens, kam sekoja skaļš brīkšķis.

—   Zibens iespēra! — Snorke sacīja.

Tas patiešām bija maķenīt šausmīgi. Murmulis sēdēja, saķēris galvu.

—   Kņada! Allaž kņada! — viņš purpināja.

Tagad negaiss aizvirzījās uz dienvidiem. Arvien

vairāk un vairāk attālinājās dunoņa, zibeņi kļuva blāvāki. Beidzot ap viņiem tikai čabinājās lietus un pret krastiem dauzījās jūra.

«Vēl es nestāstīšu par Burvi,» Susuriņš nosprieda. «Viņi jau tā ir pietiekami izbiedēti.»

—            Lien ārā, Snif! — Susuriņš uzsauca. — Ne­gaiss ir pāri.

Mirkšķinādams acis, Snifs iztrausās no segām. Viņš bija mazdrusciņ nokaunējies, ka pirmīt tik briesmīgi brēcis, un tagad žāvājās un kasīja sev aiz auss.

—   Cik pulkstenis? — viņš jautāja.

—   Drīz būs astoņi, — Snorke teica.

—   Es domāju, ka mums vajadzētu likties uz auss, — trollīša Mumina māmiņa teica. — Šī bija diezgan satraucoša diena.

—   Vai nebūtu interesanti atrast vietu, kur ie­spēra zibens? — trollītis Mumins ievaicājās.

—   Rīt! — māmuļa sacīja. — Rīt mēs visu izpētī­sim un nopeldēsimies jūrā. Patlaban salā viss ir slapjš, pelēks un nejauks.

Un, apspraudījusi visiem segas un palikusi zem spilvena savu somu, viņa aizmiga.

Arā vētra pieņēmās spēkā. Viļņu dunā ieskanē­jās savādas skaņas. Bija saklausāmas balsis, kāju dipoņa, smiekli un lielu zvanu duna. Susuriņš gulēja klusu, klausījās, sapņoja un atcerējās savus braucienus apkārt Zemei. «Drīz man atkal būs jādodas prom,» viņš prātoja. «Bet vēl ne.»

CETURTA NODAĻA,

kurā pēc balto zalkšu nakts uzbrukuma Snorkes jaunkundze zaudē savas sprogas un kurā stāstīts par izcili ievērojamiem atradumiem neapdzīvotās salas krastmalā

Nakts vidū Snorkes jaunkundze uztrūkās no miega. Kaut kas savāds bija pieskāries viņas sejai. Viņa neuzdrošinājās atvērt acis, bet nemierīgi ošņāja gaisu. Oda pēc deguma! Snorkes jaunkun­dze pārvilka segu galvai un pusbalsī sauca:

—  Trollīti Mumin, trollīti Mumin!

Trollītis Mumins tūdaļ pamodās.

—   Kas noticis? — viņš jautāja.

— Te ir ienācis kaut kas bīstams! — Snorkes jaunkundze no segas apakšas atbildēja. — Es jūtu, ka te ir kaut kas bīstams!

Trollītis Mumins blenza tumsā. Kaut kas tur bija! Mazas gaismiņas . . . Starp gulētājiem turp un šurp čāpoja bālas, spīdīgas būtnes. Trollītis Mumins uzmodināja Susuriņu.

—  Paskaties! — viņš pārbijies čukstēja. — Spoki!

—   Nē, — Susuriņš teica. — Tie ir baltie zalkši. No negaisa viņi ir kļuvuši elektriski, tāpēc spīd. Guli pavisam mierīgi, citādi dabūsi sitienu ar elektrību.

Likās, ka baltie zalkši kaut ko meklē. Tie izošņāja visus grozus, un deguma smaka kļuva stiprāka. Pēkšņi visi savācās stūrī, kur gulēja Murmulis.

—   Kā tu domā, vai tie viņam neizdarīs ko ļaunu? — trollītis Mumins uztraukts vaicāja.

—   Viņi laikam meklē barometru, — Susuriņš paskaidroja. — Es viņu brīdināju, lai neņem. Nu viņi to ir atraduši!

Kopīgiem spēkiem baltie zalkši vilka barometru. Lai to labāk satvertu, viņi uzkāpa Murmulim virsū, un nu jau pa labu gabalu oda pēc deguma.

Snifs pamodās un sāka ņerkstēt.

Tai brīdī teltī atskanēja rēciens. Kāds baltais zalktis bija uzkāpis Murmulim uz purna.

Uzreiz visi bija kājās. Izcēlās neaprakstāms jandāliņš. Bailīgi jautājumi mijās ar žēlabainiem saucieniem, kad kāds, uzminis zalktim, apdedzinā­jās vai dabūja sitienu ar elektrību. Murmulis bizoja apkārt un aiz pārbīļa kiedza, un tā nu viņš sapinās burās — un telts virs viņiem sagāzās. Tas bija pārlieku šausmīgi.

Pēcāk Snifs apgalvoja, ka pagājusi vismaz stun­da, kamēr viņi izķepurojušies no burām (iespē­jams, ka viņš nedaudz pārspīlēja).

Taču, kad viņi beidzot bija tikuši ārā, baltie zalkši ar savu barometru bija nozuduši mežā. Un nevienam nebija patikas tiem sekot.

Vaimanādams Murmulis bāza purnu slapjajās smiltīs.

—  Tas nu ir par traku! — viņš teica. — Kāpēc nabaga nevainīgs botāniķis nevar dzīvot vienā mierā?

—   Dzīve nemaz nav tik mierīga! — Susuriņš sajūsmināts sacīja.

—  Vairs nelīst, — trollīša Mumina tētis pazi­ņoja. — Skatieties, bērni, debesis ir noskaidroju­šās. Drīz ausīs gaisma.

Trollīša Mumina māmiņa stāvēja un drebinājās, cieši turēdama savu somu. Viņa raudzījās uz vētraino, naksnīgo jūru.

—  Vai celsim jaunu telti un mēģināsim vēlreiz iemigt? — viņa vaicāja.

—   Nav vērts, — trollītis Mumins atteica. — La­bāk ietīsimies segās un pagaidīsim, līdz uzlēks saule.

Tā viņi cieši cits pie cita sasēdās rindā krast­malā. Snifs gribēja sēdēt vidū, jo domāja, ka tā būs drošāk.

—  Jūs nevarat iedomāties, cik tas bija šausmīgi, kad tumsā kāds pieskārās manai sejai, — Snorkes jaunkundze stāstīja. — Tas bija briesmīgāk par negaisu!

Viņi sēdēja un gaišajā naktī vēroja jūru. Vētra bija nedaudz pierimusi, bet bangas vēl joprojām dunēdamas triecās liedaga smiltīs. Austrumos

sāka bālēt debesis, un bija ļoti auksts. Un tad visagrākā ausmā viņi ieraudzīja baltos zalkšus braucam prom no salas. Cita pēc citas laivas ar zalkšiem kā ēnas aizslīdēja aiz zemesraga un virzījās uz jūru.

—  Skaisti! — Murmulis teica. — Jācer, ka man nekad vairs nevajadzēs sastapt nevienu balto zal­kti.

—  Laikam viņi meklē sev citu salu, — Susuriņš sacīja. — Slepenu salu, kuru neviens nekad neat­rastu!

Un ar ilgu pilnu skatienu viņš pavadīja pasaules klaiņotāju vieglos kuģīšus.

Snorkes jaunkundze gulēja, uzlikusi galvu trollī- tim Muminam uz ceļgaliem. Austrumu pamalē patlabam bija samanāma pirmā gaismas svītra.

Dažas vētras aizmirstas mākoņu plūksnas piesarka kā rozes, un tad no jūras savu mirdzošo galvu pacēla saule.

Trollītis Mumins noliecās, lai pamodinātu Snor­kes jaunkundzi, un tikai tad viņš pamanīja kaut ko drausmīgu. Bija nodegušas viņas skaistās spro­gas uz pieres! Tas laikam būs noticis brīdī, kad viņai pieskārās zalkši. Ko viņa tagad teiks, kā lai viņš to nomierina? Ta ir katastrofa!

Snorkes jaunkundze atvēra acis un viegli pasmaidīja.

—  Vai zini ko? — trollītis Mumins steidzīgi sacīja. — Ar mani ir atgadījies kaut kas intere­sants. Nu jau kādu laiku man labāk patīk jaunkun­dzes bez sprogām nekā ar tām!

—  Lūk, kā! — brīnījās Snorkes jaunkundze. — Kāpēc tā?

—  Ar sprogām viņas izskatās nevīžīgas! — trollī­tis Mumins teica.

Snorkes jaunkundze tūdaļ pacēla ķepiņas, lai sasukātos, — bet ak vai! — vienīgais, ko viņa va­rēja satvert, bija mazs, apsvilis kušķītis! Šausmu pārņemta viņa lūkojās spogulī.

—  Tev ir plika galva, — Snifs sacīja.

—  Tev tā nudien piestāv, — trollītis Mumins mierināja. — Ak, neraudi nu!

Bet Snorkes jaunkundze metās smiltīs un rau­dāja gaužas asaras, ka zaudējusi savu visjaukāko rotu.

Visi sastājās apkārt un mēģināja viņu ieprieci­nāt.

Veltīgi!

—   Paskaties, es esmu piedzimis bez matiem, — Murmulis sacīja. — Un jūtos gaužām labi!

—   Mēs iesmērēsim tevi ar eļļu, lai mati tev atkal ataugtu, — trollīša Mumina tētis sacīja.

—   Un tad tie būs sprogaini! — trollīša Mumina māmiņa ieteicās.

—   Vai patiesi tā notiks? — Snorkes jaunkundze iežagojās.

—   Un kā vēl notiks! — māmiņa apgalvoja. — Iedomājies, cik tu izskatīsies mīļa ar sprogai­niem matiem!

Snorkes jaunkundze pārstāja raudāt un piecēlās kājās.

—   Skat, kāda saule! — Susuriņš sacīja.

Tikko nomazgājusies un skaista tā pacēlās no

jūras. Pēc lietus visa sala mirdzēja un laistījās.

—   Tagad es nospēlēšu rīta dziesmiņu, — Susu­riņš teica un izņēma savas mutes harmonikas. Un visi dziedāja līdzi ar pilnu krūti:

— Nakts paslēpās, saule kad ausa! Baltie zalkši tad projām brauca! Nesēro

par vakardienu! Snorkes māsa dabūs sprogu ikvienu! Joho!

—   Ejam peldēties! — trollītis Mumifis sauca.

Nu visi uzvilka peldbikses un metās iekšā ban­gās (izņemot Murmuli un trollīša Mumina tēti un māmiņu, kuri domāja, ka vēl ir par aukstu).

Stiklaini zaļi un balti vēlās viļņi pār smiltīm.

Ai, kāds prieks ir būt par tikko pamodušos trollīti Muminu un dejot zaļajos viļņos saules lēktā!

Nakts bija aizmirsta, un visus gaidīja jauna, gara jūnija diena. Kā delfīni viņi brāzās viļņos un to galotnēs burāja uz krastu, kur seklajā ūdenī rotaļājās Snifs. Susuriņš peldēja uz muguras tālāk prom un raudzījās debesīs, kas bija zilas un caur­spīdīgas.

Pa to laiku trollīša Mumina māmiņa uz akmeņu pavarda vārīja kafiju un meklēja sviesta kārbu, ko no saules bija paslēpusi krasta ūdenī. Bet viņa veltīgi meklēja, kārbu bija aiznesusi vētra.

—   Ko lai tagad smērēju uz maizes? — māmuļa gaudās.

—  Gan redzēsi, ka vētra mums iedos vietā kaut ko citu, — trollīša Mumina tētis sacīja. — Kad

būsim padzēruši kafiju, dosimies izpētīt pludmali un paskatīsimies, ko jūra izmetusi krastā!

Tā arī notika.

Salas viņa pusē no jūras savas gludi nopulētās muguras slēja pirmatnējās klintis. Starp tām negaidīti varēja atrast skaidiņas, aplipušas ar smilšainiem gliemežvākiem, nāru slepeno dejas grīdu vai melnas, noslēpumainas plaisas, pret ku­rām bangas dauzījās kā pret dzelzs durvīm. Daž­viet klintīs pavērās kāda aliņa, dažviet tās stāvus veda lejā, veidodamas apaļu baļļu pilnu ar šņāco­šiem ūdens mutuļiem. Ikviens uz savu roku devās gar krastu meklēt jūras labumus un kuģu atliekas.

Šī bija vissaistošākā nodarbošanās, jo meklēju­mos varēja atrast visdīvainākās lietas, un bieži

vien izrādījās diezgan grūti un bīstami atņemt tās jūrai.

Trollīša Mumina māmiņa norāpās lejā, kur aiz milzīgiem klints bluķiem bija noslēpies smilšains pleķītis. Smiltīs pušķiem auga jūras neļķes un krasta auzas, kas čabēja un čaukstēja, vējam aizskarot tievos stiebrus. Trollīša Mumina mā­miņa nogūlās aizvējā. Te apakšā viņa varēja saredzēt vienīgi zilās debesis un jūras neļķes, kas šūpojās viņai virs galvas. «Es tikai īsu brītiņu atpūtīšos,» viņa nodomāja. Un drīz māmuļa gulēja dziļā miegā siltajās smiltīs.

Bet Snorke uzskrēja visaugstākajā klintī un lū­kojās apkārt. Viņš varēja pārredzēt visu salu — no viena krasta līdz otram, — un viņam likās, ka sala kā buķete peld nemierīgajā jūrā. Tur viņš redzēja Snifu kā mazu punktiņu staigājam un mek­lējam nogrimuša kuģa atliekas, tur pavīdēja Susu- riņa cepure, tur Murmulis raka kādu retu orhide­ju .. . Un tur! Tieši tur bija iespēris zibens! Milzīgi klints bluķi, lielāku nekā desmit Muminu mājas, zibens bija pāršķēlis uz pusēm kā ābolu, un abas puses vidū bija pavērušas vertikālu plaisu. Drebē­dams Snorke ierāpās spraugā un aplūkoja tumšās klints sienas. Tur bija gājis zibens! Ogļu melns tas bija iezīmējis savu līkloci akmens kailajā viducī. Sai svītrai blakus vijās cita — gaiša un mirdzoša! Tas bija zelts, nav šaubu, ka tas ir zelts!

Snorke pabakstīja svītru ar savu duncīti. No akmens atdalījās mazs zelta graudiņš un iekrita viņam ķepā. Viņš sāka lupināt nost vienu gabalu pēc otra. Iekarsdams aizvien vairāk, viņš lauza arvien lielākus un lielākus gabalus. Jau pēc brīža

Snorke bija aizmirsis itin visu uz pasaules, izņe­mot mirdzošās zelta dzīslas, ko dienas gaismai bija atklājis zibens. Viņš vairs nebija jūras labumu meklētājs, viņš bija zeltracis!

Pa to laiku Snifs bija ieguvis vienkāršu atra­dumu, bet tas viņu iepriecināja ne mazāk. Viņš bija atradis korķa jostu. Jūras ūdenī josta bija mazliet samirkusi, bet Snifam derēja. «Nu es varēšu iet dziļā ūdenī,» Snifs domāja. «Tagad es visādā ziņā iemācīšos peldēt tikpat labi kā pārējie. Tad gan trollītis Mumins brīnīsies!»

Gabaliņu nostāk starp tāsīm, tīklu pludiņiem un aļģēm viņš pamanīja lūku pinumu, gandrīz veselu kausu un vecu zābaku bez papēža. Kādus brīnišķī­gus dārgumus varēja atņemt jūrai!

Pa labu gabalu Snifs pamanīja trollīti Muminu, kas stāvēja ūdenī, pūlēdamies kaut ko izvilkt. Kaut ko lielu! «Ak tavu nelaimi, kā es to nepama­nīju pirmais!» Snifs domāja. «Pasaulīt mīļo, diez kas tas varētu būt?»

Patlaban trollītis Mumins bija izvilcis savu atradumu no ūdens un vēla to sev pa priekšu gar krastu. Snifs staipīja un staipīja kaklu — un tad viņš ieraudzīja, kas tas ir. Boja! Liela, brīnišķīga boja!

—  Joho! — trollītis Mumins sauca. — Ko nu tu teiksi?

—  Tā ir diezgan laba, — Snifs, piešķiebis galviņu, kritiski vērtēja. — Bet kā tev patīk šie te?

Un viņš sarindoja savus atradumus smiltīs.

—   Korķa josta ir laba manta, — trollītis Mu­mins sacīja. — Bet ko var iesākt ar kausa vienu pusi?

—  Ja aši smeļ, tad var noderēt, — Snifs teica. — Paklau! Ko tu teiktu, ja mēs mainītos? Lūku pinumu, kausu un zābaku es mainu pret veco boju!

—   Nemūžam! — trollītis Mumins sacīja. — Ja nu vienīgi pret korķa pēli es mainītu šo mistisko talismanu, kas atpeldējis šurp no tālas zemes.

Un viņš parādīja savādu, caurspīdīgu stikla mantu un sakratīja to. Tad stikla bumbā savirpu- ļoja milzum daudz sniegpārslu un atkal noklājās virs mājas, kurai logi bija no sudrabpapīra.

—  Ai! — Snifs iesaucās. Un spēcīga cīņa notika viņa sirsniņā, kas pārlieku stipri mīlēja mantas.

—  Skaties! — un trollītis Mumins vēlreiz sakra­tīja bumbu.

—   Es nezinu, — Snifs izmisis iesaucās, — es patiešām nezinu, kas man patīk vairāk — glābša­nas josta vai ziemas talismans. Man sirds vai pušu plīst!

—   Droši vien šis ir vienīgais ziemas talismans, kāds pašlaik ir zemes virsū, — trollītis Mumins teica.

—  Es nespēju šķirties no glābšanas jostas, — Snifs žēlojās. — Mīļo trollīti Mumin, vai mēs ne­varētu sniegputeni dalīt uz pusēm?

—  Hm, — trollītis Mumins novilka.

—  Es to paturētu tikai šad un tad, — Snifs lūdzās. — Pa svētdienām.

Trollītis Mumins apdomājās. Tad sacīja:

—  Jā. Tu varēsi to dabūt pa svētdienām un trešdienām.

Tālu no viņiem klejoja Susuriņš. Viņš gāja, cik vien iespējams, tuvu šņācošajiem viļņiem, un, kad tie snaicījās pēc viņa zābakiem, viņš smiedamies lēca sāņus. Viļņus tas diezgan stipri kaitināja.

Netālu no zemesraga Susuriņš sastapa trollīša Mumina tēti, kas kampa no ūdens dēļus un baļķu galus.

—  Jauki, vai ne? — trollīša Mumina tētis bija aizelsies. — No šitiem es celšu steķus «Piedzīvoju­mam».

—   Vai lai es palīdzu tos izvilkt? — Susuriņš vaicāja.

—   Nē, ko nu! — Mumina tētis izbijies iesaucās. — Ar tiem es pats tikšu galā. Mēģini pats atrast kaut ko derīgu.

Te bija daudz lietu, ko derētu atņemt jūrai, bet nebija nekā tāda, kas rūpētu Susuriņam. Muciņas, puse krēsla, grozs bez dibena un gludināmais dēlis. Smagas, apgrūtinošas mantas.

Susuriņš sabāza ķepas kabatās un sāka svilpot. Viņš bēga no viļņiem un atkal skrēja tiem pakaļ, un visādi kaitējās. Un, kad viļņi gribēja Susuriņu notvert, viņš atkal palēca sāņus. Tā viņš lēkāja gar visu garo, vientuļo smilšu krastu.

Bet uz zemesraga Snorkes jaunkundze kāpelēja pa klintīm. Viņa bija noslēpusi savu apdedzināto matu kušķi zem jūras liliju vainaga un gribēja atrast ko tādu, kas pārsteigtu un darītu greizsirdī­gus visus pārējos draugus. Un, kad visi būs mantu apbrīnojuši, viņa atdos to trollītim Muminam (ja vien šim atradumam nebūs kāds sakars ar rotām). Bija grūti rāpties pa akmeņiem, un vainagu visu laiku tā vien pūta nost no galvas. Katrā ziņā vētra tagad bija mazliet pierimusi. Jūra bija nomainījusi savu dusmīgo, zaļi šņācošo krāsu pret mierīgi zilo, un viļņu putu kroni nesa vairāk kā rotājumu, nevis kā naida zīmi. Pa šauru, smilšainu taciņu, kas izbeidzās ūdensmalā, Snorkes jaunkundze norāpās lejā. Bet tur nebija nekā cita kā mazdrusciņ aļģu, niedru un daži dēļu gali. Sadrūvējusies viņa klīda tālāk pa ragu. «Skumji, ka visi pārējie allaž atrod tik daudz ko, bet es nekā,» Snorkes jaunkundze prātoja. «Viņi lēkā pa ledus gabaliem, aizsprosto strautiņus un notver skudru lauvas. Man gribētos izdarīt kaut ko neparastu pilnīgi vienai pašai, lai to ievērotu trollītis Mumins.»

Snorkes jaunkundze nopūtās un vērās pār tukšo krastmalu. Te piepeši viņa apstājās, un sirds viņai krūtīs sāka daudzīties. Zemesraga paša viņā galā … Ai nē, tas bija pārāk šausmīgi! Tur kāds gulēja un ar galvu zem ūdens skalojās pret krasta akmeņiem! Un šis kāds bija briesmīgi liels — des­mit reižu lielāks par mazo Snorkes jaunkundzi!

«Es tūlīt skriešu pēc pārējiem,» viņa nodomāja. Bet neskrēja.

«Tagad tu tikai nedrīksti nobīties!» Snorkes jaunkundze sacīja pati sev. «Tev jāpalūkojas, kas tur ir.» Un trīcēdama viņa tuvojās šausmīgajam priekšmetam. Tur gulēja kāda liela kundze . . .

Liela kundze bez kājām . . . cik šausmīgi! Snor­kes jaunkundze paspēra dažus drebelīgus soļus un bezgala pārsteigta apstājās. Lielā kundze bija no koka! Un brīnišķīgi skaista. Viņas mierīgā, smai­došā seja ar sarkanajiem vaigiem un lūpām spī­dēja cauri dzidrajam ūdenim un apaļās, zilās acis bija plati atvērtas. Arī mati bija zili, garās, krāso­tās lokās tie krita pār pleciem. «Tā būs kāda karaliene,» Snorkes jaunkundze cienīgi sacīja. Skaistās dāmas rokas bija sakrustotas uz krūtīm, kur mirdzēja zelta puķes un ķēdes, un no tievā

vidukļa mīkstas, sarkanas krokas meta kleita. Viss augums bija no krāsota koka. Savādi bija vienīgi tas, ka šai kundzei nebija muguras.

«Viņa ir gandrīz pārāk jauka dāvana trollītim Muminam,» Snorkes jaunkundze prātoja. «Un tomēr viņš to dabūs!»

Tā bija ārkārtīgi lepna Snorkes jaunkundze, kas, sēdēdama koka karalienei uz vēdera, pret vakaru atīrās līcī, kur gaidīja laiva.

—  Vai tu atradi laivu? — Snorke iejautājās.

—  Iedomājies tik, un tu varēji to atvest šurp pilnīgi viena pati! — trollītis Mumins viņu apbrī­noja.

—  Tā ir kuģa zīme! — iesaucās trollīša Mumina tēvs, kas savā jaunībā bija braucis jūrā. — Jūr­nieki mēdza izgreznot kuģa priekšgalus ar skais­tām koka karalienēm.

—  Kāpēc tā? — Snifs jautāja.

—  Lai kuģi izskatītos vēl skaistāki, — tētis sacīja.

—  Bet kāpēc viņai nav muguras? — Murmulis brīnījās.

—  Ar muguru viņa taču bija piestiprināta pie priekšvadņa, — Snorke skaidroja. — Tas taču skaidrs pat peļu mazulim!

—  Viņa ir par lielu «Piedzīvojumam», — Susu­riņš teica. — Briesmīgi žēl!

—  Ak, šī skaistā dāma! — trollīša Mumina mā­miņa nopūtās. — Tik skaista — un no tās nav nekāda prieka!

—  Ko tu domā ar to iesākt? — Snifs jautāja.

Snorkes jaunkundze nodūra acis un viegli

pasmaidīja. Pēc tam sacīja:

—  Es domāju to dāvāt trollītim Muminam.

Trollītis Mumins nespēja izteikt ne vārda. Gluži

sasarkušu seju viņš iznāca priekšā un paklanījās. Snorkes jaunkundze samulsusi pakniksēja — un izskatījās tik svinīgi, it kā viņi būtu aizgājuši ciemos.

—   Māsa, — Snorke sacīja. — Tu neesi redzējusi, ko es atradu!

Un viņš lepni norādīja uz lielo, mirdzošo kaudzi smiltīs.

Snorkes jaunkundze iepleta acis.

—  īsts zelts! — viņai aizrāvās elpa.

—   Tur vēl ir daudz, daudz! — Snorke lielījās. — Vesels zelta kalns!

—   Un es varēšu dabūt visu, kas nodrups pats no sevis, un es drīkstēšu to paturēt, — Snifs paziņoja.

Ai, kā viņi apbrīnoja cits cita atradumu! Mu- minu ģimene pēkšņi bija kļuvusi bagāta. Bet visvērtīgākā tomēr bija kuģa zīme un sniegputenis stikla bumbā.

Vētras elsu pavadīta, beidzot no neapdzīvotās salas projām īrās smagi piekrauta burulaiva. Tai pakaļ peldēja no baļķiem un dēļiem sameistarots plosts, un uz tā zelts, ziemas talismans, liela, skaista boja, zābaks, puse kausa, glābšanas josta, lūku pinums un pašā priekšā, lūkodamās pāri jūrai, — kuģa zīme. Kuģa zīmei blakus sēdēja trollītis Mumins, uzlicis ķepu uz karalienes skaista­jiem, zilajiem matiem. Cik viņš bija laimīgs!

Laiku pa laikam Snorkes jaunkundze uzmeta abiem skatienu.

«Ak, kaut es būtu tik skaista kā koka karaliene,» viņa domāja. «Nu man nav pat matu uz pieres . . .»

Viņa vairs nejutās tik priecīga kā pirms brītiņa. Nē, Snorkes jaunkundze drīzāk jutās skumīgi.

—  Vai tev patīk koka karaliene? — viņa jautāja.

—  Ļoti patīk! — trollītis Mumins, acu nepacēlis, atbildēja.

—  Bet tu taču sacīji, ka tev nepatīk jaunkun­dzes ar matiem, — Snorkes jaunkundze teica. — Starp citu, viņa ir tikai krāsota!

—  Tomēr tik skaisti nokrāsota! — trollītis teica. Snorkes jaunkundze bija sadrūmusi. Asarām

spriežoties kaklā, viņa skatījās jūrā un pamazām kļuva pelēka.

—  Koka karaliene izskatās dumja! — viņa dus­mīgi sacīja.

Tad trollītis Mumins pacēla acis.

—   Kāpēc tu esi pelēka? — viņš pārsteigts vai­cāja.

—  Tāpat vien! — Snorkes jaunkundze atteica. Tad trollītis Mumins atnāca uz laivas pakaļgalu

un apsēdās Snorkes jaunkundzei blakus.

—  Vai zini ko? — viņš pēc brīža sacīja. — Koka karaliene patiešām izskatās dikti dumja!

—  Tiesa gan! — Snorkes jaunkundze iesaucās un atkal kļuva sārta.

Saule palēnām virzījās uz vakaru, un garie, spīdīgie ņirbu vilnīši krāsojās zeltaini un dzelteni. Viss — buras, laiva un laivā sēdošie — kļuva dzel­tens un zeltains.

—  Vai atceries to zelta tauriņu, ko mēs redzē­jām? — trollītis Mumins jautāja.

Nogurusi un laimīga Snorkes jaunkundze pamāja ar galvu.

Tālu projām, liesmodama saulrietā, gulēja neap­dzīvotā sala.

—  Diez ko jūs iesāksiet ar Snorkes zeltu? — Su­suriņš jautāja.

—  Saliksim gar malām puķu dobēm, — trollīša Mumina māmiņa ieteicās. — Saprotams, lielos ga­balus, jo mazie izskatās pēc lūžņiem.

Pēc tam visi klusu sēdēja un skatījās, kā jūrā ienirst saule un no zilā līdz violetam izbāl krāsas; «Piedzīvojums» tikmēr mierīgi šūpojās uz māju pusi.

PIEKTĀ NODAĻA,

kurā stāstīts par Rubīnu karali, par Snor­kes zvejošanu ar āķu jedu* un mameluka nāvi, kā arī par to, kā Muminu māja pārvērtās par džungļiem

Jūlijs jau sliecās uz beigām, kad Muminielejā apmetās gaužām karsts laiks. Pat mušas nejau­dāja sīkt. Putekļainie koki izskatījās noguruši, upe izsusēja, un cauri vīstošajām pļavām tagad tecēja šaura un brūna urdziņa. No ūdens vairs nevarēja taisīt sulu Burvja cepurē (kurai tika parādīta žēlastība: tā patlaban stāvēja zem spo­guļa uz sekretāra).

Dienu no dienas saule raidīja savus kvēlojošos starus tieši ielejā, kas gulēja, noslēpusies starp pakalniem. Visi sīkie ķipari lodāja pa vēsajām pazemes ejām, un arī putni klusēja. Bet trollīša Mumina draugi no karstuma kļuva nervozi un staigāja apkārt, cits ar citu ķildodamies.

—  Māmiņ, — trollītis Mumins lūdzās, — izdomā mums nodarbošanos! Ir tik gaužām karsts, un mēs tikai ķildojamies vien!

—  Jā, mīļais bērns, — Mumina māmuļa atteica.

— Es jau to manīju. Un arī labprāt vēlētos maķe­nīt atpūsties. Vai pāris dienu jūs nevarētu padzī­vot alā? Tur ir vēsāks, jūs varēsiet peldēties jūrā un augu dienu dzīvot mierīgi, ja jums tā gribēsies.

—  Vai alā mēs varēsim gulēt arī pa nakti? — trollītis Mumins sajūsmināts vaicāja.

—  Protams, — māmiņa piekrita. — Un nenāciet ātrāk mājās, iekams nebūsiet kļuvuši līksmi.

Bija ārkārtīgi aizraujoši tā pa īstam apmesties uz dzīvi alā. Tās vidū, smiltīs, viņi novietoja petrolejas lampu. Ikviens izraka sev bedrīti, kas derēja katra apveidam un guļamstāvoklim, un uzklāja gultu. Ēdamo sadalīja sešās vienādās kaudzītēs. Tur bija rīsu pudiņš, ķirbju biezenis, banāni, ledenes un kukurūzas vālītes, un vēl pankūka nākamās dienas brokastīm.

Pret vakaru, vientulīgi virpuļodams gar jūras malu, sāka pūst viegls vējiņš. Ar savu silto gaismu piesildīdama alu, sarkanīga norietēja saule. Susu­riņš spēlēja nokrēšļa dziesmiņas, un Snorkes jaun­kundze gulēja, uzlikusi savu sprogaino galviņu trollītim Muminam uz ceļgaliem.

Pēc rozīņu pudiņa visi jutās pacilāti, bet arī maķenīt neomulīgi, veroties krēslā, kas kāpa no jūras.

—  Tas biju es, kas reiz atrada alu, — atgādināja mazais dzīvnieciņš Snifs.

Un nevienam ne prātā nenāca teikt, ka to viņi ir dzirdējuši jau simt reižu.

—  Vai gribat paklausīties kaut ko šausmīgu? — Susuriņš jautāja un aizdedzināja lampu.

—  Cik šausmīgu? — Murmulis vēlējās zināt.

—  Tik, cik no šejienes līdz durvīm, vai maķenīt tālāk, — Susuriņš atteica. — Ja tev tas kaut ko izsaka.

—   Nē, gluži pretēji, — Murmulis novilka.

—   Stāsti vien, es pats pateikšu, kad man sametī­sies bail.

—  Labi, — Susuriņš sacīja. — (Tagad jūs dzirdē­siet kādu stāstu, ko man, kad es biju mazs, pastās­tīja kāda Lēnprāte.) — Pasaules malā atrodas tik augsts kalns, ka, to uzlūkojot, apreibst galva. Tas ir melns kā sodrēji un gluds kā zīds. Tā kraujās malas ved lejup — bezdibenī, un kalnam apkārt peld mākoņi. Bet augstu kalna galā atrodas Bur­vja māja, un tā izskatās šitāda. — Un Susuriņš uzzīmēja smiltīs māju.

—   Vai tai nav neviena loga? — Snifs ievaicājās.

—   Nav, —- Susuriņš atteica. — Nedz arī durvju, jo Burvis allaž pārjāj mājās pa gaisu uz melnas panteras. Viņš jāj apkārt pa naktīm un vāc savā mētelī rubīnus.

—   Ko tu saki! — saslējis ausis, Snifs iesaucās.

—  Rubīnus! Kā viņš tos dabū?

—  Burvis var pārvērsties, par ko vien vēlas, — Susuriņš attrauca. — Un tad viņš palien zem zemes vai nolaižas jūras dzelmē, kur guļ apslēpti dārgumi.

—  Ko viņš dara ar tik daudz dārgakmeņiem? — Snifs skaudīgi jautāja.

—   Neko. Viņš tikai tos vāc, — Susuriņš atbil­dēja. — Apmēram tāpat, kā Murmulis vāc augus.

—  Vai tu ko sacīji? — uzmodies savā smilšu bedrītē, iesaucās Murmulis.

—   Es stāstīju, ka Burvim ir pilna māja ar rubīniem, — Susuriņš turpināja. — Milzīgās kaudzēs tie nobērti uz grīdas vai arī iemūrēti sienās un gail kā meža zvēru acis. Burvja mājai nav jumta, un mākoņi, kas peld tai pāri, no rubīnu atblāzmas ir asins sarkanumā. Arī Burvja acis ir sarkanas un tumsā spīd.

—   Nu man drīz būs bail, — Murmulis sacīja.

—   Esi tik labs un stāsti paklusām!

—  Viņš laikam ir laimīgs, tas Burvis, — Snifs nopūtās.

—   Nemaz tik laimīgs viņš nav, — Susuriņš teica.

—   Un arī nebūs, iekams neatradīs Rubīnu karali. Tas ir tik liels kā panteras galva, un to uzlūkot ir tas pats, kas ieskatīties uguns lavā. Rubīnu karali Burvis ir izmeklējies uz visām planētām, pat uz Neptūna, taču nav to atradis. Viņš ir devies uz Mēnesi, lai meklētu Mēness krāteros, bet arī tur viņam nav lielu cerību to atrast. Jo sirds dziļumos Burvis ir pārliecināts, ka Rubīnu karalis atrodas uz Saules. Bet tur Burvis nevar nokļūt. Jau vairāk reižu viņš ir izmēģinājies, bet tur ir pārlieku karsts. Lūk, tāds ir Lēnprātes stāsts.

—  Tas bija interesants stāsts, — Snorke noteica.

—   Iedod man vēl vienu ledeni.

Kādu brīdi Susuriņš klusēja. Tad ieteicās:

—  Tas nebija nekāds stāsts. Tā ir tīra patiesība.

—  Es arī visu laiku domāju, ka tā ir patiesība, — Snifs iesaucās. — Par tiem dārgakmeņiem taču izklausījās tik patiesi!

—  Un kā var zināt, vai tāds Burvis vispār ir? — Snorke neuzticīgi jautāja.

—   Es viņu redzēju, — Susuriņš sacīja un aiz­dedzināja savu pīpi. — Es redzēju Burvi un viņa panteru, kad bijām Balto zalkšu salā. Negaisa laikā viņš jāja pa gaisu.

—   Un tu nekā nesacīji! — trollītis Mumins izsau­cās.

Susuriņš paraustīja plecus.

—  Man patīk glabāt noslēpumus, — viņš atteica. — Starp citu, tā pati Lēnprāte man pastāstīja, ka Burvis nēsājot melnu gardibeni.

—   Nevar būt! — trollītis Mumins iekliedzās.

—  Tā būs tā pati! — Snorkes jaunkundze iesau­cās.

—   Noteikti, — Snorke novilka.

—  Kas tad? — Murmulis brīnījās. — Par ko jūs runājat?

—  Par cepuri, protams, — Snifs atcirta. — Par to melno gardibeni, ko es atradu pagājušo pava­sari! Burvja cepuri! To viņam būs nopūtis vējš, kad viņš lidoja uz Mēnesi.

Susuriņš pamāja ar galvu.

—  Bet ja nu Burvis atnāk pakaļ savai cepurei, — Snorkes jaunkundze uztraucās. — Es gan neuz­drīkstētos uzlūkot viņa sarkanās acis!

—  Vēl jau viņš ir augšā uz Mēness, — trollītis Mumins ieteicās. — Vai līdz turienei ir tālu?

—   Krietns gabals, — Susuriņš sacīja. — Turklāt paies diezgan ilgs laiks, kamēr viņš izmeklēs visus krāterus.

Kādu brīdi valdīja neomulīgs klusums. Visi domāja par melno cepuri, kas stāvēja mājās zem spoguļa uz sekretāra.

—  Paskrūvē lampu gaišāku, — Snifs lūdza.

—  Vai jūs neko nedzirdat? — Snorkes jaunkun­dze čukstēja. — Tur ārā . . .

Visi blenza uz melno alas ieeju un klausījās. Klusas, klusas, liegas skaņas, — varbūt panteras zaglīgie soļi?

—  Tas ir lietus,— trollītis Mumins sacīja.— Līst. Nu mēs mazliet pagulēsim.

Un viņi iekārtojās katrs savā bedrītē smiltīs un ietinās segā. Trollītis Mumins nodzēsa lampu un, lietus čaboņas ieaijāts, laidās miegā.

Murmulis pamodās no tā, ka viņa guļambedrīte bija pilna ar ūdeni. Arā smidzināja siltais vasaras lietutiņš; mazos strautiņos un lielās straumēs tas plūda gar sienām, un viss ūdens, kas bija uz pasaules — gan iekšpus, gan ārpus alas —, bija satecējis tieši viņa guļambedrītē.

«Nedienas, nedienas,» Murmulis pie sevis mur­mināja. Tad, izgriezis savu kleitu, izgāja paskatī­ties, kāds ārā laiks. Apkārt viss bija vienādi pelēks, slapjš un nejaucīgs. Murmulis apvaicājās pats sev, vai viņam nav vēlēšanās peldēties, taču tādas nebija.

«Pasaulē nav it nekādas kārtības,» viņš sarūgti­nāts domāja. «Vakar bija pārāk karsts, un šodien ir pārāk slapjš. Iešu iekšā un mazliet nosnaudīšos.»

Vissausākā izskatījās Snorkes guļambedrīte.

—  Pavirzies, — Murmulis sacīja. — Man gulta salijusi.

—  Jo sliktāk tev pašam, — Snorke atteica un pagriezās uz otriem sāniem.

—  Tālab esmu nolēmis gulēt tavā bedrītē, — Murmulis paziņoja. — Nesnorkājies nu.

Bet Snorke tik kaut ko norūca un gulēja vienā mierā. Tad Murmuļa sirdī iezagās atriebības kāre, un smiltīs starp savu un Snorkes guļvietu viņš izraka kanālu.

—  Tas ir nemurmuliski, — Snorke sacīja un apsē­dās uz savas slapjās segas. — Bet kas to būtu domājis, ka tu spēj izdomāt kaut ko tik slīpētu!

—  Tas iznāca gluži dabiski, — Murmulis līksmi iesaucās. — Un ko mēs šodien darīsim?

Snorke izbāza purniņu no alas, nopētīdams debe­sis un jūru. Tad viszinīgi pasludināja:

—   Zvejosim. Sacel visus kājās, es iešu sakārtot laivu!

Un pa slapjajām smiltīm Snorke aizčāpoja lejup uz steķiem, kurus bija uztaisījis trollīša Mumina tētis. Brīdi Snorke paošņāja jūras gaisu. Jūra bija pavisam mierīga, lēnām lejup krita lietus lāses, un ikviena no tām izveidoja skaistu apli gludajā

ūdenī. Snorke apmierināts pamāja ar galvu un izņēma no laivu mājiņas āķu jedas kasti. Tad pa­vilka zem steķiem igvāti un, svilpodams Susuriņa medību dziesmu, ņēmās izvilkt auklas.

Kad pārējie iznāca no alas, visa jeda bija sakār­tota.

—  Tā, te nu jūs beidzot esat, — Snorke sacīja.

—   Murmuli, uzvelc mastu un uzliec duļļus*.

—  Vai mums tiešām jāzvejo? — Snorkes māsa drūmi jautāja. — Kad zvejo, tad nekas neatgadās, un man ir tik žēl mazo līdaciņu.

—  Bet šodien kaut kas atgadīsies, — Snorke palika pie sava. — Sēdies priekšā, lai tu mazāk maisītos pa kājām.

—  Ļauj, es palīdzēšu, — Snifs iebrēcās un sagrāba āķu jedas kasti. Viņš uzlēca uz laivas malas, tā sašūpojās, kaste sasvērās, pusi satura samudžinādama duļļos un enkurā.

—  Lieliski, — Snorke sacīja. — Gaužām lieliski. Visi pieraduši pie jūras, laivā kārtība un tā tālāk. Un visupirms cieņa pret otra darbu. Ha!

—  Vai tu ar viņu nemaz neķildosies? — Murmu­lis izbrīnījās.

—  Ķildošos? Es? — Snorke jautāja un drūmi ie­smējās. — Vai tad kapteinim te ir kas piebilstams? Nemūžam. Tiklīdz noliksi kasti, kā nākas, tūlīt kāds tajā iekāps.

Un Snorke palīda zem pakaļējā sēdekļa un pārvika brezentu pāri galvai.

—  Tavu trakumu! — trollītis Mumins sacīja.

—   Susur, ņem airus, raudzīsim tikt ārā no ķibeles. Snif, tu esi ēzelis.

—   Nu ja, ka esmu, — mazais dzīvnieciņš Snifs pateicīgi sacīja. — No kura gala sāksim?

—   No vidus, — trollītis Mumins atteica. — Ti­kai neiemudžini arī tur savu asti.

Un Susuriņš lēnām izairēja «Piedzīvojumu» jūrā.

Kamēr jūras krastā gatavojās zvejai, trollīša Mumina māmiņa staigāja apkārt pa māju, juzda­mās gaužām apmierināta. Dārzā liegi čabinājās lietus. Visapkārt valdīja miers, kārtība un klu­sums.

«Kā tagad viss augs!» Mumina māmiņa pie sevis priecājās. «Cik labi, ka viņi ir alā!» Ieprātojusies maķenīt uzkopt istabu, trollīša Mumina māmiņa sāka vākt kopā zeķes, apelsīnu mizas, neparastus akmeņus, koka mizas un daudz tamlīdzīgu lietu. Mūzikas kastē viņa atrada dažus sporaugus, ko Murmulis bija aizmirsis ielikt presē. Māmiņa saņurcīja tos bumbiņā, pati domīgi ieklausīdamās lietus lēnajā žūžā. «Kā tagad viss augs!» viņa atkārtoja un lāva bumbiņai izkrist no ķepas. Bum­biņa iekrita Burvja cepurē, bet to Mumina mā­miņa nemanīja. Viņa devās uz savu istabu pagulēt, jo par visu vairāk viņai patika gulēt, kad pa jumtu čabinās lietus.

Bet jūras dzīlēs uz laupījumu gaidīja Snorkes āķu jeda. Tā bija gulējusi jau savas pāris stundas, un Snorkes jaunkundze vai beidzās nost aiz garlai­cības.

—   Viss atkarīgs no tā, cik saistošs ir brau­ciens, — trollītis Mumins skaidroja. — Redzi, uz katra āķa var kaut kas uzķerties.

Snorkes jaunkundze viegli nopūtās.

—           Un tomēr, — viņa novilka. — Kad tu ielaid āķi, tad uz tā ir puse jugliņa*, un, to izvelkot, jau ir vesels asaris. Tu zini, ka tas ir vesels asaris.

—  Jebšu nav it nekas! — piebilda Susuriņš.

—  Jebšu ir grundulis, — sacīja Murmulis.

—            Sievišķi to nespēj saprast, — Snorke noteica. — Tūlīt vilksim! Bet neviens nedrīkst bļaustīties. Lēnām! Lēnām!

Parādījās pirmais āķis.

Tukšs.

Uznāca otrais āķis.

Arī tukšs.

—           Tas nozīmē to, ka zivis mīt dziļumā, — Snorke sacīja. — Un ir šausmīgi lielas. Palieciet visi klusu!

Un viņš izvilka vēl četrus tukšus āķus un sacīja:

—           Tā gan ir liela viltniece. Apēdusi visu ēsmu. Šausmas, cik tai ir jābūt lielai!

Visi pārliecās pār malu un blenza melnajā dzi­ļumā, kur lejā vīdēja āķu jeda.

—            Kā tev liekas, kas tā ir par zivi? — Snifs jautāja.

—           Nu, vismaz mameluks, — Snorke atbildēja. — Skaties, vēl desmit tukši āķi!

—           Ak vai, ak vai, — Snorkes jaunkundze novilka.

—           Te nav ko vaimanāt, — viņas brālis dusmīgi teica un turpināja vilkt. — Palieciet klusu, citādi jūs viņu aizbaidīsiet!

Cits pēc cita kastē sagūlās tukšie āķi. Ar jūras zāļu un brūnaļģu kušķiem. Nevienas zivs. Pilnīgi nekā.

Piepeši Snorke iekliedzās:

—   Uzmanību! Ķeras! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ķeras!

—  Mameluks! — Snifs iebrēcās.

—  Tagad jums jābūt savaldīgiem, — pūlēda­mies izturēties mierīgi, sacīja Snorke. — Lai būtu nāves klusums! Tur viņš nāk!

Nostieptā aukla bija kļuvusi vaļīgāka, taču dziļi zem tās tumši zaļajā dzelmē spīdēja kaut kas balts. Vai tas būtu mameluka baltais vēders? Kā kalnu kore no jūras dzīļu noslēpumainās valstības kaut kas cēlās augšup . . . kaut kas milzenīgs, draudošs, nekustīgs. Zaļš un sūnains kā milzu koka stumbrs tas no laivas apakšas slīdēja uz augšu.

—   Dukurs*! — Snorke kliedza. — Kur ir dukurs?

Un to pašu mirkli nošļakstījās baltas putas un

gaisu pāršķēla grāviens. Varena banga pacēla «Piedzīvojumu» uz savas muguras, tā ka āķu jedas kaste palēcās gaisā. Tad piepeši viss atkal palika klusu.

Tikai pārrautā aukla melanholiski tinkšķēja gar reliņiem,un milzu virpuļi ūdenī norādīja briesmoņa ceļu.

—  Vai tu vēl tagad domā, ka tas bija asaris? — Snorke ļoti uzsvērti jautāja savai māsai. — Tādu zivi es vairs nemūžam nedabūšu. Un pa īstam priecāties es arī vairs nespēšu.

—   Zivs pazuda te, — Murmulis, pacēlis auklu, rādīja. — Mana nojauta teic, ka aukla bijusi par tievu.

—   Ej labāk peldēties! — Snorke sacīja un pa­slēpa acis ķepā.

Murmulis gribēja kaut ko teikt, bet Susuriņš iespēra viņam pa potītēm. Laivā kļuva pavisam kluss. Tad Snorkes jaunkundze piesardzīgi ieru­nājās:

—           Bet ja nu mēs pamēģinātu vēlreiz? Trosei taču vajadzētu izturēt?

Snorke pasmīkņāja. Un pēc brīža nomurmināja:

—   Un āķis?

—           Tavs saliekamais nazis, — Snorkes jaunkun­dze paskaidroja. — Ja tu atvāzīsi gan korķu viļķi, gan skrūvgriezi, gan īlenu, tad pie kaut kā taču zivs pieķersies?

Noņēmis ķepu no acīm, Snorke sacīja:

—   Nu, bet ēsma?

—   Pankūka, — viņa māsa neatlaidās.

Kamēr pārējie no sasprindzinājuma bija aizturē­juši elpu, Snorke brītiņu apdomājās. Beidzot viņš teica:

—  Ja jau mameluks ēd pankūkas, tad medības jāturpina.

Saliekamo nazi ar tērauda stiepli, kas Murmu­lim bija kabatā, pamatīgi piesēja pie troses, pankūku uzdūra uz naža un ielaida jūrā. Nu viņi klusēdami gaidīja.

Pēkšņi «Piedzīvojums» sašūpojās.

—  Tss, tss, tss! — Snorke brīdināja. — Viņš ir piekodies! Vēl viens rāviens! Spēcīgāk!

Un tad nāca tāds rāviens, kas visus nosvieda laivas dibenā.

—   Palīgā! — Snifs brēca. — Viņš mūs apēdīs!

Iemērcis degunu ūdenī, «Piedzīvojums» to atkal

izslēja un mežonīgā ātrumā nesās prom atklātā jūrā. Trose laivas priekšā bija nostiepta kā stīga, un, kur tā nozuda ūdenī, tur pacēlās divas baltas putu ūsas.

Acīmredzot mamelukam pankūka garšoja.

—  Mieru! — Snorke sauca. — Lai būtu miers laivā! Katrs savā postenī!

—   Kaut nu viņš neienirtu! — Murmulis, atrā- pies laivas priekšgalā, sauca.

Bet mameluks tikai drāzās taisni uz priekšu, tālāk un tālāk jūrā. Krastmala aiz viņiem drīz vīdēja kā šaura svītriņa.

—  Kā jūs domājat, cik ilgi viņš spēs noturē­ties? — Murmulis prātoja.

—   Sliktākajā gadījumā mēs pārgriezīsim trosi, — Snifs sacīja. — Citādi — par visu atbildē­siet jūs!

—   Nemūžam! — Snorkes jaunkundze izsaucās un sapurināja savas sprogas uz pieres.

Pavicinājis gaisā savu milzīgo asti, mameluks apgriezās un devās atkal uz krastu.

—   Nu jau iet drusku lēnāk, — iesaucās trollītis Mumins, kas tupēja uz ceļiem laivas pakaļgalā un pētīja ķīļūdeni. — Viņš sāk nogurt!

Mameluks bija noguris, taču kļuvis arī niknāks. Viņš raustīja trosi un svaidījās šurp un turp tā, ka «Piedzīvojums» taisīja pavisam bīstamus līkločus.

Dažbrīd mameluks bija gluži mierīgs — lai vi­ņus piemānītu, — bet piepeši metās uz priekšu ar tādu spēku, ka bangas apšļāca priekšgalu. Tad Susuriņš izvilka savas mutes harmonikas un spē­lēja medību dziesmu, un pārējie sita takti tik spēcīgi, ka grīda drebēja. Un re! To pašu brīdi mameluks apsvieda gaisā savu milzīgo vēderu.

Diez vai uz pasaules būs redzēts lielāks milzenis par šo.

Klusēdami visi to kādu mirkli apbrīnoja.

Tad Snorke ierunājās:

—   Es tomēr viņu noķēru!

—  Jā! — lepni piebilda Snorkes māsa.

Kamēr mameluku vilka uz krastu, pieņēmās

spēkā lietus. Murmuļa kleita bija cauri slapja, un Susuriņa cepure bija galīgi zaudējusi formu.

—  Pašlaik arī alā būs diezgan slapjš, — sacīja trollītis Mumins, kas nosalis sēdēja pie airiem.

—  Varbūt māmiņa raizējas, — viņš pēc brīža piemetināja.

—  Tu domā, ka mēs tā palēnītēm varētu doties uz mājām? — iejautājās mazais dzīvnieciņš Snifs.

—  Jā, un parādīt zivi, — Snorke ieteicās.

—  Mēs iesim mājās, — Murmulis izlēma. — Daž­kārt jau nav par ļaunu piedzīvot neparastus atga- dljumus, šausmīgus notikumus, izmirkt līdz ādai, vienam pašam tikt galā ar visu un tamlīdzīgi. Bet, ja tā turpinās bezgalīgi ilgi, tad vairs nav omulī­bas.

Palikuši mamelukam apakšā dēļus, visi kopī­giem spēkiem nesa to cauri mežam. Zivs ieplestā mute bija tik liela, ka tās zobos aizķērās koku zari; un tā taču svēra daudzus simtus kilogramu, tāpēc pie katra ceļa līkuma nesējiem vajadzēja atpūsties. Lija aizvien stiprāk un stiprāk. Kad viņi nonāca līdz Muminielejai, lietus aizmigloja vai visu māju.

—  Mēs zivi te uz brītiņu atstāsim, — Snifs ierosi­nāja.

—   Nemūžam! — trollītis Mumins uztraucās.

Un viņi turpināja ceļu cauri dārzam. Piepeši

Snorke apstājās un sacīja:

—  Mēs esam apmaldījušies!

—  Nerunā niekus, — trollītis Mumins pukojās. — Tur taču ir malkas šķūnītis, un tur lejā — tilts.

—  Bet kur tad māja? — Snorke jautāja.

Savādi, ļoti savādi. Trollīša Mumina māja bija

pazudusi. Tās gluži vienkārši nebija. Viņi nolika mameluku zeltainajās smiltīs pie kāpnēm. Patie­sību sakot, arī kāpņu nebija. Toties . . .

Bet vispirms jāpaskaidro, kas notika Muminie- lejā, kamēr visi bija mameluka medībās.

Kad pēdējo reizi stāstījām par trollīša Mumina māmiņu, viņa aizgāja nosnausties. Taču pirms tam viņa izklaidīgi saņurcīja Murmuļa sporaugus bum­biņā un iemeta to Burvja cepurē. Ak, kaut viņa nemaz nebūtu sākusi uzkopt istabu!

Jo, kamēr māja slīga pēcpusdienas nomiegā, sporaugi apburtā veidā sāka augt.

Lēnām tie vijās ārā no Burvja cepures un stiepās prom pa grīdu. Vijumi un asni rāpās augšā pa sienām, ieķērās aizkaros un ventilācijas auklās, izvijās cauri spraugām, ventiļiem un atslēgu cauru­miem. Mitrajā gaisā uzplauka ziedi, un pasakainā ātrumā nogatavojās augļi. Milzīgas lapas noklāja kāpnes, vīteņaugi izvijās starp galdu kājām un kā čūsku midzeņi nokarājās no griestu lampām.

Augšana pildīja visu māju ar klusu čaboņu; vietumis varēja dzirdēt pavisam klusu pukšķi, kad uzplauka kāds milzu zieds vai kāds auglis nopak- šķēja uz paklāja. Bet Mumina māmiņa, domādama, ka tas ir lietus, pagriezās uz otriem sāniem un gulēja tālāk.

Blakusistabā sēdēja trollīša Mumina tētis un rakstīja savus memuārus. Kopš viņš bija uzcēlis steķus laivai, nebija atgadījies nekas interesants, tāpēc viņš ņēmās aprakstīt savu bērnību. Tā viņu tik ļoti aizkustināja, ka viņš gandrīz vai apraudā­jās. Tētis bērnībā bija neparasts un apdāvināts bērns, kuru neviens nesaprata. Arī pieaugušu viņu tāpat nesaprata, un viņa dzīve izvērtās bezgala grūta. Trollīša Mumina tētis rakstīja un rakstīja, un domāja par to, kā visi nožēlos savu izturēšanos, lasot viņa memuārus. Tad viņš atkal kļuva prie­cīgs un pie sevis noteica: «Tā viņiem vajag!»

Tai brīdī uz papīra uzkrita plūme, atstādama lielu, zilu traipu.

— Zvēru pie savas astes! — trollīša Mumina tē­tis izsaucās. — Nu viņi ir atkal mājās!

Kad tētis pagriezās, viņa skatiens atdūrās pret dzeltenām ogām nosētu mežonīgu krūmāju. Viņš pietrūkās kājās, un pār rakstāmgaldu tūlīt nolija biezs zilo plūmju lietus. Pie griestiem vijās bieza lapotne, kas lēnām auga un stiepa pret logu savas zaļās atvases.

—   Hallo! — trollīša Mumina tētis sauca. — Mos­ties! Nāc šurp!

Mumina māmiņa ar rāvienu bija augšā. Lielā izbrīnā viņa apskatīja savu istabu, kas bija vienos baltos ziedos. Skaistās stīgās tie nokarājās no griestiem, un starp katru ziedu vijās graciozas lapu rozetes.

—  Ak, cik skaisti! — māmiņa iesaucās. — Lai­kam trollītis Mumins būs izpušķojis istabu, lai mani iepriecinātu.

Un viņa uzmanīgi pavilka sānis puķu aizkaru un nokāpa uz grīdas.

—   Hallo! — aiz sienas sauca trollīša Mumina tētis. — Atver! Es netieku ārā!

Mumina māmiņa veltīgi pūlējās atgrūst durvis. Vīteņaugu spēcīgie stumbri bija tās stingri aizklā­juši. Tad viņa izsita stiklu kāpņu durvīm un ar lielām pūlēm izrāpās ārā. Virs kāpnēm auga vīģes, un salons izskatījās kā visīstākie džungļi.

—  Ak vai, ak vai, — trollīša Mumina māmiņa novilka. — Tas jau atkal būs cepures darbs.

Un viņa apsēdās, atvēsinādama pieri ar palmas lapu.

No vannas istabas paparžu biezokņa izlīda bi- zamžurka un žēlabainā balsī sacīja:

—  Te nu mēs redzam sekas augu vākšanai! Es nekad pa īstam neesmu uzticējusies tam Murmu­lim!

No skursteņa spraucās ārā liānas un nokarājās pār jumtu, apsegdamas visu Muminu māju ar zaļu, pūkainu paklāju.

Bet trollītis Mumins stāvēja ārā lietū un blenza uz lielo, zaļo pakalnu, kur bez mitas savus vai­nadziņus atvēra puķes un augļi nogatavojās no zaļa līdz dzeltenam, no dzeltena līdz pat sarkanam.

—  Te taču stāvēja māja, — Snifs sacīja.

—  Tur arī tā ir, — trollītis Mumins drūmi pavēs­tīja. — Neviens nevar tikt ne iekšā, ne ārā! Nekad vairs nevarēs tikt!

Susuriņš piegāja tuvāk un ieinteresēts paošņāja gaisu. Ne logu, ne durvju. Vienīgi biezs, mežonīgs augu paklājs. Spēcīgi satvēris kādu zaru, viņš to parāva. Tas bija sīksts kā gumija, un to nevarēja atraut, turklāt tas gluži nejauši apmeta loku ap Susuriņa cepuri un nocēla to viņam no galvas.

—  Atkal burvestības, — Susuriņš pukojās.

—   Tas kļūst apnicīgi.

Snifs pa to laiku skraidelēja ap aizaugušo ve­randu.

—   Pagraba lodziņš! — viņš iebrēcās. — Tas ir vaļā!

Atbrāzās trollītis Mumins un palūrēja pa melno caurumu.

—  Visi iekšā! — viņš apņēmīgi mudināja. — Ti­kai ātri, iekams tas nav aizaudzis!

Cits aiz cita viņi rāpās iekšā melnajā pagraba tumsā.

—   Hei! — Murmulis, kas līda pēdējais, iesau­cās. — Es netieku iekšā!

—  Tad paliec ārā un sargā mameluku, — Snorke atbildēja. — Pa to laiku tu vari izpētīt augus ap māju!

Un, kamēr nabaga Murmulis, klusu ņerkstēdams, stāvēja ārā lietū, pārējie taustījās augšup pa pagraba kāpnēm.

—  Mums ir laimējies, — trollītis Mumins sacīja.

—   Durvis ir vaļā. Te nu jūs redzat, ka dažreiz nav par ļaunu būt maķenīt paviršam.

—  Es aizmirsu durvis aizslēgt! — Snifs izsau­cās. — Tāpēc gods pienākas man!

Viņa acīm pavērās savāds skats. Zaru staklē sēdēja bizamžurka un ēda bumbieri.

—   Kur māmiņa? — trollītis Mumins vaicāja.

—  Viņa pūlas izcirst no istabas tavu tēvu, — bizamžurka skumīgi teica. — Es vismaz ceru, ka savās bizamžurkas debesīs reiz dabūšu mieru, jo drīz man būs beigas!

Viņi ieklausījās. Spēcīgi cirvja cirtieni sadrebi­nāja lapeni ap viņiem. Atskanēja brīkšķis un prieka sauciens. Trollīša Mumina tētis bija atbrī­vots!

—  Māmiņ! Tēti! — trollītis Mumins iekliedzās un nolīdzināja sev ceļu caur džungļiem līdz kāp­nēm. — Ko jūs esat pastrādājuši, kamēr es biju projām?

—  Mīļais bērns, — Mumina māmiņa atbildēja, — mēs nu atkal esam bijuši nevērīgi ar Burvja cepuri. Bet nāciet augšā! Es atradu garderobē kazenāju!

Tā bija vienreizēja pēcpusdiena. Viņi spēlēja «pirmatnējo mežu», kurā trollītis Mumins bija Tarzāns un Snorkes jaunkundze — Džeina. Sni- fam vajadzēja būt par Tarzāna dēlu un Susuriņam par šimpanzi Citu. Snorke rāpoja pa džungļu apakšu, ielicis mutē liekos zobus no apelsīnu mi­zām[3], un visumā pārstāvēja ienaidnieku.

—   Ko viņš saka? — Snifs jautāja.

—  Viņš saka, ka tagad ēdīs, — Snorkes jaunkun­dze atbildēja. — Redzi, tas ir vienīgais, ko viņš prot pateikt. Tas ir angliski, un tā runā visi, kas nokļuvuši džungļos.

No drēbju skapja augšas atskanēja Tarzāna pirmatnējais kliedziens, uz ko tūdaļ atsaucās Džeina un visi mežonīgie draugi.

—   Par šo te vairs nav it nekā ļaunāka, — bizam- žurka purpināja. Viņa atkal bija noslēpusies paparžu biezoknī un aptinusi sev ap galvu dvieli, lai nekas neieaugtu ausīs.

—  Tagad es nolaupīšu Džeinu! — Snorke iebrē­cās un vilka Snorkes jaunkundzi aiz astes prom uz caurumu zem salona galda. Kad trollītis Mumins pārradās mājās — mājoklī pie griestiem, — viņš tūlīt pamanīja notikušo. Ar kolosāli skaistu lift- veida ierīci viņš nolaidās lejā, likdams nodrebēt džungļiem no sava kaujas sauciena, un brāzās uz priekšu, lai atbrīvotu Džeinu.

—  Ak vai, ak vai, — trollīša Mumina māmiņa noteica. — Taču šķiet, ka viņiem ir jautri.

—  Man arī,— trollīša Mumina tētis teica.— Esi tik laba, pasniedz man banānu.

Un jautrība valdīja līdz pašam vakaram. Neviens nelikās zinis par to, ka pagraba durvis atkal aizauga, un neviens neatcerējās nabaga Murmuli.

Ar savu slapjo, pielijušo kleitu ap kājām viņš joprojām sēdēja un sargāja mameluku. Pa brīžam viņš iekoda kādā ābolā vai arī skaitīja putekšņla- pas kādai džungļu puķei — bet pastarpām viņš lielākoties nopūtās.

Beidza līt, un sāka krēslot. Un tajā pašā brīdī, kad norietēja saule, ar zaļo pakalnu ap Muminu māju notika kaut kas savāds. Viss sāka vīst tikpat ātri, cik audzis. Augļi sačervelējās un nokrita zemē. Puķes novīta, un lapas sačokurojās. Visu

māju no jauna pildīja čaboņa un brīkšķi. Labu brīdi skatījies, Murmulis pagājās uz priekšu un mazliet pavilka kādu zaru. Tas uzreiz nolūza, jo bija sauss kā piepe. Tad Murmulim iešāvās prātā ideja. Viņš savāca milzīgi lielu kaudzi zaru un žagaru, aizgāja uz malkas šķūnīti pēc sērkociņiem un dārza celiņa vidū aizkūra sprakstošu ugunskuru.

Apmierināts un priecīgs Murmulis sēdēja blakus sārtam un žāvēja savu kleitu. Pēc brītiņa viņam radās vēl kāda ideja. Ar pārmurmuliskiem spē­kiem viņš ievilka ugunskurā mameluka asti. Cepta zivs viņam garšoja vairāk par visu.

Tā nu iznāca, ka Muminu ģimene un tās mežonī­gie draugi, nolīdzinājuši ceļu caur verandu un atbīdījuši durvis, ieraudzīja ļoti laimīgu Murmuli, kas jau bija notiesājis septīto daļu mameluka.

—  Ak tu, nekrietneli! — Snorke iekliedzās. — Tā es arī nedabūju nosvērt savu zivi!

—   Nosver mani un pieskaiti svaru klāt, — ierosi­nāja Murmulis, kuram šī diena bija viena no vissaulainākām viņa mūžā.

—  Tagad mēs dedzināsim džungļus! — trollīša Mumina tētis iesaucās.

Un viņi iznesa no mājas visu drazu, un no tās iznāca vislielākais ugunskurs, kāds jebkad bija redzēts Muminielejā.

Mameluku cepa uz oglēm visā garumā un apēda līdz pat deguna galam. Bet vēl ilgi pēc tam nenorima strīds par tā garumu — vai mameluks būtu sniedzies no kāpnēm līdz malkas šķūnītim vai tikai līdz ceriņu krūmam.

SESTĀ NODAĻA,

kas vēsta par to, kā stāstā parādās Tupsis un Vipsis, stiepjot sev līdzi mistisku čemo­dānu, un kā viņiem seko Morra, kā arī par to, kā Snorke vada tiesas procesu

Kādu agru rītu augusta sākumā Tupsis un Vip­sis devās pāri kalnam, apmēram gar to pašu vietu, kur mazais dzīvnieciņš Snifs bija atradis Burvja cepuri.

Kalna galā viņi apstājās un nolūkojās uz Mumin- ieleju. Tupsim galvā bija sarkana mice, un Vipsis stiepa lielu čemodānu. Viņi bija nākuši ļoti tālu ceļu un bija gaužām noguruši. No pakājes starp bērziem un ābelēm augšā cēlās rīta dūmi no Muminu mājas skursteņa.

— Dūmsis, — sacīja Vipsis.

—   Kaut ko vārsis, — Tupsis atteica un pamāja ar galvu. Tad, runādamies savā savādajā valodā, kādā runā visi tupsi un vipši, viņi soļoja lejā. Citi jau šo valodu nesaprata, bet galvenais bija tas, ka viņi paši zināja, par ko ir runa.

—  Vai tu domā, mums atļaus nāksis iekšā? — Tupsis jautāja.

—   Kā to ņemsis, — sacīja Vipsis. — Ja viņi būs nejauksis pret mums, tad neļauj iebaidītiesis.

Ārkārtīgi piesardzīgi viņi pienāca pie mājas un kautrīgi apstājās pie kāpnēm.

—   Vai uzdrošināsimies klauvētsis?— Tupsis jau­tāja. — Iedomājies, ja nu kāds iznāksis un kliegsis?

Tai brīdī trollīša Mumina māmiņa pabāza galvu pa logu un iesaucās:

—  Kafija gatava!

Tupsis un Vipsis tik briesmīgi pārbijās, ka iedrāzās pa mazo lodziņu kartupeļu pagrabā.

—  Ak tu viens! — trollīša Mumina māmiņa teica un salēcās. — Pagrabā laikam iemuka divas žur­kas. Snif, noskrej lejā un aiznes tām drusciņ piena!

Te viņa ieraudzīja čemodānu, kas bija palicis pie kāpnēm.

—  Bagāža arī, — māmuļa prātoja. — Ak vai, ak vai, tad jau tās te paliks.

Un māmuļa aizgāja, lai uzmeklētu trollīša tēti un palūgtu viņam izgatavot vēl divas gultas. Tikai ļoti, ļoti mazītiņas. Pa to laiku Tupsis un Vipsis bija ierakušies kartupeļos tā, ka redzamas bija tikai ačeles, un lielās izbailēs gaidīja, kas ar viņiem notiks.

—  Tie katrā ziņā vārsis kafijsis, — Vipsis mur­mināja.

—   Kāds nāksis! — Tupsis čukstēja. — Esi kluss kā pelsis!

Nočīkstēja pagraba durvis, un uz augšējā pakā­piena ar lākturi vienā ķepā un piena trauku otrā stāvēja Snifs.

—  Hei! Kur jūs esat? — Snifs sauca.

Tupsis un Vipsis ielīda vēl dziļāk kartupeļos, cieši turēdamies viens pie otra,

—  Vai jūs gribat pienu? — Snifs vaicāja maz­liet skaļāk.

—  Viņš mūs apmānīsis, — čukstēja Tupsis.

—  Ja jūs domājat, ka es te stāvēšu visu dienu, tad jūs maldāties, — Snifs dusmīgi sacīja. — Vai nu viņas ir ļaunas, vai arī neaptēstas. Vecas, muļķīgas žurkas, kurām nav tik daudz saprašanas kā ienākt pa lielajām durvīm.

Tad Tupsis sapīka pa īstam un sacīja:

—  Pats tu esi žurksis!

—  Ak, tās turklāt vēl ir ārzemnieces, — Snifs noteica. — Labāk būs, ja es atvedīšu šurp trollīša Mumina māmiņu.

Aizslēdzis pagraba durvis, viņš aizskrēja uz virtuvi.

—   Nu, vai žurkas gribēja pienu? — Mumina māmiņa jautāja.

—  Tās runā svešā mēlē, — Snifs sacīja. — Neviens nevar saprast, ko tās saka!

—  Un kā skan tā valoda? — jautāja trollītis Mumins, kas sēdēja un kopā ar Murmuli dauzīja sēklas no kardamona.

—  Pats tu esi žurksis! — Snifs teica.

Trollīša Mumina māmiņa nopūtās.

—   Sī gan būs ķēpīga padarīšana, — viņa sacīja. — Kā lai saprotu, kādu desertu viņas vēlas savā dzimšanas dienā vai arī cik spilvenu grib pagalvī?

—  Mēs varētu viņu valodu iemācīties, — trollī­tis Mumins ieteicās. — Izklausās viegli: kāsis, ēdī- sis, ārāiesis.

—  Man šķiet, ka saprotu, — Murmulis domīgs sacīja. — Viņas laikam sacīja, ka Snifs ir veca, plikpauraina žurka.

Snifs nosarka un atmeta galvu.

—  Tad ej un runā ar viņām pats, ja jau esi tik gudrs, — viņš sacīja.

Murmulis aizlīgoja līdz kartupeļu pagraba tre­pēm un draudzīgi sauca:

—   Sveiksis, sveiksis!

Tupsis un Vipsis, izbāzuši galvas no kartupeļu kaudzes, skatījās uz viņu.

—   Piensis! Labsis! — Murmulis turpināja.

Tad, uztipinājuši pa kāpnēm, Tupsis un Vipsis

ienāca salonā.

Snifs lūkojās viņos un konstatēja, ka viņi ir daudz mazāki par pašu. Tad Snifs kļuva laipnāks un lišķīgi sacīja:

—  Hei! Prieks jūs redzēt.

—   Paldiesis, mums tāpatsis! — Tupsis atbildēja.

—  Vai jūs vārsis kafijsis? — Vipsis gribēja zi­nāt.

—   Ko viņi tagad sacīja? — Mumina māmiņa vaicāja.

—   Viņi ir izsalkuši, — Murmulis atteica. — Bet viņi joprojām domā, ka Snifs diezin cik jauks neizskatās.

—  Tad pasaki viņiem, — Snifs uztraukts sacīja,

—   ka visā savā mūžā es neesmu redzējis divus tādus reņģu ģīmjus. Un nu es eju ārā.

—   Snifsis dusmīgsis,— Murmulis sacīja.— Dum- sis!

—   Dieva dēļ, nāciet iekšā dzert kafiju, — trol­līša Mumina māmiņa nervozi sacīja. Un viņa parādīja Tupsim un Vipsim ceļu uz verandu, ka­mēr Murmulis gāja nopakaļ — ārkārtīgi lepns par savu jauno tulka amatu.

Tā Tupsis un Vipsis pievienojās Muminu mājas saimei. Lielu kņadu viņi netaisīja un vairāk stai­gāja apkārt, turēdami viens otra roku. Un čemo­dānu viņi visur nēsāja līdzi. Bet, krēslai iestājoties, viņi kļuva manāmi nemierīgi, skraidīja augšup, lejup pa kāpnēm un slēpās zem paklāja.

—   Kas notiksis? — Murmulis brīnījās.

—  Morra nāksis! — čukstēja Vipsis.

—   Morra? Kas tā tāda? — Murmulis jautāja, mazliet sabijies.

Tupsis iepleta acis, rādīja zobus un izslējās pēc iespējas lielāks.

—   Nežēlīgsis un šausmīgsis! — Vipsis teica.

—Aiztaisīsis durvisis, lai Morra netiksis iekšā! Murmulis aizskrēja pie Mumina māmiņas un

sacīja:

—  Viņi apgalvo, ka šurp nākot nežēlīga un šausmīga Morra. Mums vakarā jāaizslēdz visas durvis!

—  Bet atslēga mums ir tikai pagraba durvīm! — trollīša Mumina māmiņa bija noraizējusies. — Ar ārzemniekiem allaž ir noņemšanās.

Un viņa aizgāja apspriesties ar trollīša Mumina tēti.

—  Mums jāapbruņojas un jāaizliek durvīm priekšā mēbeles, — tētis sacīja. — Šitik šausmīga Morra var izrādīties bīstama. Es nolikšu salonā trauksmes zvanu, un Tupsis ar Vipsi lai guļ zem manas gultas.

Bet Tupsis un Vipsis jau bija ielīduši sekretāra atvilktnē un atteicās nākt ārā.

Trollīša Mumina tētis pakratīja galvu un devās uz malkas šķūnīti pēc bises.

Arā jau tumsa augusta nakts, un dārzs bija pilns ar samtaini melnām ēnām. Drūmi šalca mežs, un savus kabatas lukturīšus spīdināja jāņtārpiņi.

Vai nu tētuks to gribēja, vai ne, bet, ejot pēc bises, viņam bija tāda neomulīga sajūta. Ja nu šī Morra tagad tup aiz krūma! Nebija taču zināms, kāda viņa izskatās. Un par visu vairāk nebija zināms, cik viņa liela. Kad trollīša Mumina tētis atgriezās verandā, viņš piebīdīja durvīm priekšā dīvānu un sacīja:

—   Gaisma lai deg visu nakti! Ikvienam no mums jābūt gatavam trauksmei, un Susuriņam šonakt vajadzēs gulēt iekšā.

Bija baismīgi satraucoši. Trollīša Mumina tētis paklaudzināja pa sekretāra atvilktni, teikdams:

—  Mēs jūs aizsargāsim!

Bet atvilktnē valdīja klusums. Tad tētis atvilka to, lai paraudzītos, vai Tupsis un Vipsis nav jau nolaupīti. Bet viņi mierīgi gulēja, novietojuši sev blakus čemodānu.

—   Varbūt mēs tomēr iesim gulēt, — viņš ierunā­jās. — Bet visi apbruņojieties!

Lielās izbailēs un teicot nebeidzamas runas, katrs devās uz savu istabu, un pamazām Muminu mājā iestājās klusums. Tikai salonā uz galda vientulīgi dega petrolejas lampa.

Pulkstenis nosita divpadsmit. Tad vienu. Tūlīt pēc diviem pamodās bizamžurka un juta vajadzību iziet ārā. Samiegojusies viņa iztipināja verandā. Tur viņa, milzīgi izbrīnījusies, palika stāvam pie dīvāna. Smags tas bija un atradās priekšā durvīm. «Sitās iedomas!» bizamžurka purpināja un no visa spēka pavilka dīvānu. Tad, saprotams, iezvanījās trauksmes zvans, ko bija ierīkojis trollīša Mumina tētis.

Vienā acumirklī māju pieskandēja kliedzieni, šāvieni un daudzu kāju dipoņa. Ikviens brāzās lejā uz salonu ar cirvjiem, šķērēm, akmeņiem, lāpstām, nažiem, grābekļiem un apstājušies blenza uz bi- zamžurku.

—   Kur ir Morra? — brēca trollītis Mumins.

—  Ek, tā biju es, — sadusmota teica bizam­žurka. — Man vajadzēja iziet ārā pačurāt. Vai man prātā jūsu dumjā Morra!

—  Tad ej tūdaļ ārā! — Snorke sacīja. — Bet vairs tā nedari! — Un viņš līdz galam atvēra vaļā verandas durvis.

Tad viņi ieraudzīja Morru. Itin visi to ieraudzīja. Nekustīga tā sēdēja uz grantētā celiņa pie kāpnēm un blenza viņos apaļām, neizteiksmīgām acīm.

Pārāk liela tā nebija un neizskatījās arī bīstama. Vienīgi pārņēma sajūta, ka Morra ir briesmīgi ļauna un spēj gaidīt, vienalga, cik ilgi.

Un tas bija šausmīgi.

Nevienam nenāca ne prātā viņai uzbrukt. Labu brīdi pasēdējusi, viņa ienira dārza tumsā. Bet zemes pleķītis, kur Morra pirmīt sēdēja, bija sasalis.

Snorke aizvēra durvis un noskurinājās.

—  Nabaga Tupsis un Vipsis, — Snorke sacīja.

—  Murmuli, paskaties, vai viņi ir nomodā! Abi bija nomodā.

— Vai Morra ir aizgājusis? — Tupsis jautāja.

—  Gulsis mierīgsis, — Murmulis atbildēja. Tupsis viegli nopūtās un sacīja:

— Paldiesis dievamsis! — Un viņi ievilka čemo­dānu dziļāk atvilktnē, lai gulētu tālāk.

— Vai tagad var atkal doties pie miera? — trol­līša Mumina māmiņa pavaicāja, nolikdama cirvi.

—  Ej vien gulēt, — trollītis Mumins sacīja.

—  Mēs ar Susuriņu esam nolēmuši būt nomodā,

līdz uzlēks saule. Bet drošības labad paliec pagalvi savu somu.

Tā viņi sēdēja salonā vieni paši un līdz pašam rītam spēlēja pokeru. Morra tonakt vairs ne­parādījās.

Nākamo rītu Murmulis noraizējies ienāca vir­tuvē un sacīja:

—   Es runāju ar Tupsi un Vipsi.

—   Kas tad nu atkal? — Trollīša Mumina mā­miņa nopūtās.

—   Tas ir viņu čemodāns, ko Morra grib dabūt, — Murmulis sacīja.

—   Sito nezvēru! — māmiņa iesaucās. — Nolau­pīt viņiem to pašu mazumiņu!

—   Jā, vai ne? — Murmulis piekrita. — Tikai viens apstāklis visu sarežģī. Liekas, ka čemodāns pieder Morrai.

—   Hm,— Mumina māmiņa novilka.— Tas patie­šām visu sarežģī. Parunāsim ar Snorki, viņš tik labi visu prot nokārtot.

Snorke izrādīja dzīvu interesi par dzirdēto.

—   Tas ir ārkārtējs gadījums, — viņš sacīja. — Mums jānotur sēde. Pulksten trijos jāierodas pie ceriņu krūma, lai apspriestu šo jautājumu.

Sī bija silta un jauka pēcpusdiena, pilna smaržu un bišu. Dārzs, laistīdamies zaigās krāsās, kādas ir vienīgi vasaras beigās, bija tik daiļš kā saderināša­nās pušķis.

Starp krūmiem bija novilkts bizamžurkas šūpuļ- tīkls ar uzrakstu: «Morras apsūdzētājs». Pats Snorke, uzlicis galvā parūku no zāģu skaidām, sēdēja uz kastes un gaidīja.

Ikvienam bija skaidrs, ka viņš ir tiesnesis. Tup­sis un Vipsis sēdēja viņam pretī aiz dēļa, kas — skaidri un nepārprotami — bija apsūdzēto sols, un ēda ķiršus.

—   Es gribētu būt Tupša un Vipša apsūdzētājs, — sacīja Snifs (kas nebija aizmirsis, ka Tupsis un Vipsis bija nosaukuši viņu par vecu, plikpaurainu žurku).

—  Tādā gadījumā es būšu viņu aizstāvis, — Murmulis teica.

—  Un es? — ievaicājās Snorkes jaunkundze.

—   Tu būsi tautas balss, — viņas brālis skaid­roja. — Muminu ģimene būs liecinieki. Kas attie­cas uz Susuriņu, tad viņš varēs protokolēt tiesas procesu. Tikai visu, kā nākas!

—  Var rasties jautājums, kāpēc Morrai nav aizstāvja, — Snifs ieteicās.

—   Nav nepieciešamības, — Snorke noteica. — Morrai ir taisnība. Vai būsiet gatavi? Kārtībā? Sākam!

Trīs reizes viņš paklaudzināja ar āmuru pa kasti.

—   Vai tu visis saprotsis? — Tupsis jautāja.

—    Nenieksis, — Vipsis atteica un uzspļāva ties­nesim ķiršu kauliņu.

—           Jūs izteiksieties tikai tad, kad es uzaici­nāšu, — Snorke sacīja. — Sacīsiet «jā» vai «nē». Neko citu. Vai minētais čemodāns pieder jums vai Morrai?

—  Jāsis! — Tupsis iesaucās.

—   Nēsis! — iesaucās Vipsis.

—           Pieraksti, ka viņu liecības ir pretrunīgas! — Snifs brēca.

Snorke uzsita pa kasti.

—           Mieru! — viņš sauca. — Tagad es jautāju pē­dējo reizi — kā čemodāns šis ir?

—   Mūsis! — Tupsis teica.

—           Viņi saka, ka tas esot viņu čemodāns, — Mur­mulis tulkoja. — Šorīt abi apgalvoja pretējo.

—           Tad jau mums tas nav jāatdod Morrai, — Snorke atvieglots noteica.

Tupsis pastiepās uz priekšu un kaut ko čukstēja Murmulim.

—           Tupsis saka tā, — Murmulis iesāka. — Mor­rai piederot tikai čemodāna Saturs.

—           Ha! — Snifs novilka. — Tā jau es domāju. Viss ir skaidrs, Morra lai ņem atpakaļ Saturu un reņģu ģīmji lai patur savu veco čemodānu.

—            Nekas nav skaidrs! — Murmulis drosmīgi teica. — Jautājums nav par to, kam pieder Saturs, bet gan par to, kam uz to ir lielākas tiesības. īstā manta lai nonāktu īstajās rokās! Jūs visi redzējāt Morru. Tagad es jums jautāju, vai viņa izskatījās pēc tādas, kurai būtu tiesības uz Saturu?

—  Taisnība gan, — Snifs izbrīnījies ieteicās.

—   Tu nudien esi apķērīgs! Bet padomā, cik vien­tuļa Morra ir tikai tāpēc, ka neviens viņu nemīl, un viņa domā sliktu par visiem. Saturs varbūt ir vienīgais, kas Morrai pieder! Un arī to viņai atņems! Vientuļa un izstumta naktī, — Snifs trī­cošu balsi turpināja. — Vienīgo mantu viņai izkrā­puši tupši un vipši . . .

Snifs sāka šņaukāties un nespēja turpināt.

Snorke bungoja pa kasti.

—  Morrai nav nepieciešama aizstāvja runa, — viņš sacīja. — Turklāt tavus un arī Murmuļa uz­skatus ir ietekmējušas jūtas. Surp lieciniekus! Ru­nājiet!

—  Mēs ļoti mīlam Tupsi un Vipsi, — Muminu ģimene apgalvoja. — Morra mums nepatika jau iesākumā. Zēl, ka viņai jāsaņem atpakaļ Saturs.

—  Taisnībai jābūt, — Snorke svinīgi teica.

—   Esiet lietišķi! Jo īpaši tāpēc, ka Tupsis un Vipsis nekad nav saskatījuši atšķirību starp tais­nību un netaisnību. Tādi viņi ir piedzimuši, un par to viņus nevar vainot. Apsūdzētāj, kas tev sakāms?

Taču bizamžurka šūpuļtīklā bija aizmigusi.

—   Nu labi, — Snorke novilka. — Viņu jau tas arī neinteresēja. Vai visi, kas vēlējās, ir izteiku­šies, pirms es pasludinu spriedumu?

—  Atvainojiet, — ierunājās tautas balss, — vai skaidrības labad nevarētu uzzināt, kāds īstenībā ir Saturs?

Tupsis atkal kaut ko čukstēja. Murmulis māja ar galvu.

—  Tas ir noslēpums, — viņš teica. — Tupsis un

Vipsis domā, ka Saturs ir visskaistākais uz pasau­les, bet Morra domā, ka vienīgi — visvērtīgākais.

Snorke vairākas reizes māja ar galvu un rauca pieri.

—   Sis ir sarežģīts gadījums, — Snorke sacīja. — Tupsis un Vipsis ir apsvēruši pilnīgi pareizi, un tomēr viņi ir rīkojušies aplam. Taču taisnībai jābūt. Man jāapdomājas. Tagad palieciet klusu!

Ceriņu krūmos viss pierima. Dūca bites, saulē karsa dārzs.

Piepeši zāli pāršalca auksta vēsma. Saule paslē­pās aiz mākoņa, un dārzs uzreiz izskatījās pelēks.

—  Kas tas bija? — Susuriņš iejautājās, pacēlis spalvu no protokola.

—  Viņa atkal ir šeit, — Snorkes jaunkundze čukstēja.

Salnas nopļautajā zālē sēdēja Morra un blenza uz viņiem.

Lēnām Morra pievērsa acis Tupsim un Vipsim. Ņurdēdama viņa lēnām virzījās tuvāk.

—  Palīgsis! — brēca Tupsis. — Glābsis mūs!

—  Stop, Morra! — Snorke teica. — Man tev kas sakāms.

Morra apstājās.

—   Es esmu pieņēmis lēmumu, — Snorke turpi­nāja. — Vai tu esi ar mieru, ka Tupsis un Vipsis nopērk čemodāna Saturu? Cik tu prasi par to?

—   Dārgi! — Morra ledaini atteica.

—  Vai pietiks ar manu zelta kalnu Balto zalkšu salā? — Snorke jautāja.

Morra pakratīja galvu.

—  Ui, cik te ir auksti! — trollīša Mumina mā­miņa ieteicās. — Es aiziešu pēc šalles.

Izskrējusi cauri dārzam, kur salna lavījās Mor­rai pa pēdām, viņa iegāja verandā.

Un tur Mumina māmiņai iešāvās prātā kāda ideja. Pietvīkusi aiz sajūsmas, viņa pacēla Burvja cepuri. Kaut tikai Morra to prastu novērtēt! At­griezusies tiesas sēdē, māmuļa nolika cepuri zālē, teikdama:

—  Te ir Muminielejas vislielākais dārgums! Vai Morra zina, kas ir izaudzis šai cepurē? Visskaistā­kie mazie mākonīši, kurus var stūrēt, par sulu pārvērsts ūdens un augļu koki! Vienīgā burvju cepure pasaulē!

—  Pierādi! — Morra izsmējīgi teica.

Tad trollīša Mumina māmiņa ielika cepurē pāris ķiršu. Nāves klusums — visi gaidīja.

—  Kaut tikai no tiem neiznāktu kas nejauks, — Susuriņš čukstēja Murmulim.

Bet viņiem smaidīja laime. Kad Morra ielūkojās cepurē, tur gulēja sauja rubīnu.

—   Re nu! — Mumina māmiņa līksmi iesaucās. — Un padomā, kas būs, ja tur ieliks, piemēram, ķirbi!

Morra skatījās uz cepuri. Viņa skatījās uz Tupsi un Vipsi. Tad atkal uz cepuri. Varēja redzēt, ka viņa saspringti domā.

Beidzot, ne vārda neteikusi, Morra pakampa Burvja cepuri un kā pelēki auksta ēna aizslīdēja prom. Tā bija pēdējā reize, kad viņa parādījās Muminielejā, un pēdējā reize, kad viņi redzēja Burvja cepuri.

Apkārtējās krāsas uzreiz atkal kļuva siltas, un, bitēm sanot un puķēm smaržojot, vasara joprojām palika vasara.

—   Paldies dievam, ka mēs tikām vaļā no tās cepures, — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Nu vienreiz tā izdarīja kaut ko saprātīgu.

—  Bet mūsu mākonīši bija jauki, — Snifs sacīja.

—   Un jauki bija spēlēt Tarzānu mūžamežā, — melanholiski ieteicās trollītis Mumins.

—  Cik labsis viss izgājsis! — Vipsis priecīgi iesaucās un pacēla čemodānu, kas visu laiku bija stāvējis uz apsūdzēto sola.

—  Fenomenālsis, — teica Tupsis un saņēma Vipša roku.

Un viņi kopā devās atpakaļ uz Muminu māju, kamēr pārējie stāvēja un noskatījās viņiem pakaļ.

—   Ko viņi tikko sacīja? — Snifs gribēja zināt.

—  Apmēram kaut ko tādu kā — sveiki, — Mur­mulis atbildēja.

PĒDĒJĀ NODAĻA,

kas ir ļoti gara un apraksta Susuriņa došanos projām un to, kā atklājās mis­tiskā čemodāna Saturs, kā arī to, kā trollīša Mumina māmiņa dabū atpakaļ savu somu un aiz priekiem sarīko lielus svētkus, un vispēdīgi to, kā Muminielejā ieradās Burvis

Bija augusta nogale. Naktī brēca pūces un virs dārza lielos, melnos baros bez skaņas riņķoja sikspārņi. Viss mežs oda pēc sviluma, un jūra bija nemierīga. Gaisā jautās gaidas un skumjas, un

mēness bija liels un ugunssarkans. Trollītim Mumi- nam vienmēr bija visvairāk patikušas pašas pēdē­jās vasaras nedēļas, taču viņš lāgā nezināja — kā­pēc.

Citāda bija vēja un jūras dziesma, viss smaržoja pēc pārmaiņām, gaidās stāvēja koki.

«Diezin vai neatgadīsies kaut kas neparasts,» trollītis Mumins domāja.

Viņš bija pamodies un gulēja, skatīdamies gries­tos. «Liekas, ka ir vēl agrs rīts un diena būs saulaina,» viņš turpināja prātot.

Tad, pagriezis galvu, trollītis ieraudzīja, ka Susuriņa gulta ir tukša.

Un tai brīdī viņš zem loga izdzirda slepeno signālu — vienu garu un divus īsus, kuri nozīmēja: «Un kādi tev šodien plāni?»

Trollītis Mumins izlēca no gultas un paraudzījās ārā. Dārzs vēl slīga ēnā, un bija vēss. Un tur stāvēja un gaidīja Susuriņš.

—  Joho! — trollītis Mumins iesaucās, bet ļoti klusu, lai nevienu neuzmodinātu, un sāka rāpties lejā pa virvju kāpnēm.

—  Hei! — viņš sacīja.

—  Hei, hei! — Susuriņš atņēma sveicienu.

Viņi nogāja pie upes un apsēdās uz tilta margām,

šūpodami kājas virs ūdens. Nu jau saule bija paguvusi pacelties pāri koku galotnēm un spīdēja viņiem tieši sejā.

—  Uz mata tāpat mēs sēdējām pagājušo pava­sari, — trollītis Mumins atcerējās. — Mēs bijām uzmodušies no ziemas miega, un tā bija pirmā diena. Pārējie vēl gulēja.

Susuriņš pamāja ar galvu. Viņš sēdēja un taisīja no niedrēm laiviņas, kuras pludināja lejup pa upi.

—  Uz kurieni tās peld? — trollītis Mumins vai­cāja.

—  Uz tām vietām, kur manis nav, — Susuriņš atbildēja.

Viena laiviņa pēc otras aizpeldēja līdz upes līkumam un nozuda.

—  Tās ir piekrautas ar kanēli, valzivs zobiem un smaragdiem, — trollītis Mumins stāstīja.

Susuriņš nopūtās.

—  Vai tu ko teici par plāniem? — trollītis Mu­mins jautāja. — Vai tev pašam ir kāds plāns?

—  Jā, — Susuriņš atteica. — Ir gan. Bet tas ir viens no maniem vientuļajiem plāniem, tu jau zini.

Trollītis Mumins lūkojās viņā ļoti ilgi. Tad sacīja:

—  Tu esi nodomājis doties prom.

Susuriņš pamāja.

Brīdi viņi sēdēja, šūpodami kājas virs ūdens, un nerunāja ne vārda. Straume plūda tālāk un tālāk, nemitīgi, prom uz svešām vietām, kurp ilgojās nokļūt Susuriņš un uz kurieni viņš brauks pilnīgi viens.

—   Kad tu dosies prom? — trollītis Mumins jau­tāja.

—  Tagad, tūlīt pat! — Susuriņš ieteicās un sameta ūdenī visas laiviņas uzreiz. Viņš nolēca no tilta margām un paošņāja rīta gaisu. Sī bija laba diena ceļojumam. Saules gaismā kalnu grēda spī­dēja sarkana, ceļš aizvijās uz turieni un pazuda viņpus tās. Tur bija jauna ieleja un atkal jauni kalni . . .

Trollītis Mumins stāvēja un skatījās, kamēr Susuriņš salocīja telti.

—  Vai tu ilgi būsi projām? — viņš jautāja.

—   Nē, — Susuriņš attrauca. — Pirmajā pava­sara dienā es atkal būšu klāt un svilpšu zem loga. Gads taču paiet tik ātri!

—  Jā, — trollītis Mumins piekrita. — Nu tad paliec sveiks!

—   Sveiks, sveiks! — Susuriņš sacīja.

Trollītis Mumins palika stāvam uz tilta. Viņš

redzēja, kā Susuriņš kļūst aizvien mazāks un mazāks un beidzot pavisam nozūd starp bērziem un ābelēm. Taču pēc brītiņa viņš dzirdēja Susu­riņa mutes harmonikas. Viņš spēlēja «Visi mazi dzīvnieciņi pušķīti sien astītē».

«Patlaban viņš ir priecīgs,» trollītis Mumins nodomāja.

Mūzika kļuva aizvien vājāka, tad apklusa pavi­sam. Trollītis Mumins cauri rasainajam dārzam tipināja atpakaļ.

Uz kāpnēm viņš sastapās ar Tupsi un Vipsi, kuri sarāvušies sēdēja saulītē.

—   Esi sveiksis! — Tupsis sacīja.

—   Pats esi sveiksis, — trollītis Mumins atteica, jo tagad bija iemācījies saprast viņu valodu (kaut arī runāja tajā ar grūtībām).

—  Vai tu esi raudājsis? — Vipsis jautāja.

—  Ko niekus, — trollītis attrauca. — Susuriņš aizgāja.

—   Cik žēlsis, — Tupsis līdzcietīgi sacīja. — Var­būt tu kļūsi priecīgāksis, ja paglaudītsis Tupša purniņsis?

Trollītis Mumins mīlīgi noglaudīja Tupša pur­niņu, bet no tā viņa oma neuzlabojās.

Tad Tupsis un Vipsis, sabāzuši galvas kopā, labu brīdi sačukstējās.

Pēc tam Vipsis svinīgi sacīja:

—   Mēs esam nolēmušsis parādītsis tev Satursis.

—   Vai to, kas čemodānā? — trollītis Mumins pārjautāja.

Tupsis un Vipsis dedzīgi māja ar galviņām.

—    Nācsis, nācsis, — viņi sacīja un paskrēja zem krūmiem.

Trollītis Mumins līda pakaļ. Visbiezākajā krūmā viņš uzgāja slepenu vietu, kuru Tupsis un Vipsis bija izrotājuši ar dūnām un zaros sakāruši gliemežvākus un akmentiņus. Iekšā valdīja pilnīga krēsla. Neviens, kas gāja garām dzīvžogam, i nojaust nevarēja, ka te ir slēptuve. Uz lūku pinuma paklāja stāvēja Tupša un Vipša čemodāns.

—           Sitas ir Snorkes jaunkundzes paklājs, — trol­lītis Mumins sacīja. — Aizvakar viņa to meklēja.

—           Jāsis, — Vipsis teica. — Viņa nenieksis neva­rēja zinātsis, ka mēs esam to atradušsis.

—    Hm, — novilka trollītis Mumins. — Un nu jūs gribat man parādīt, kas jums ir čemodānā?

Tupsis un Vipsis sajūsmināti māja ar galviņām. Viņi nostājās katrs savā pusē čemodānam un nopietni skaitīja:

—   Viensis! Divsis! TRĪSIS!

Un viņi ar brīkšķi attaisīja vāku.

—   Tavu trakumu! — trollītis Mumins iesaucās.

Visa mazā slēptuve pielija ar maigu, sarkanu

gaismu. Viņu priekšā gulēja rubīns — liels kā

panteras galva, kvēlojošs kā saulriets, dzīvs kā uguns un ūdens mirga.

—  Vai tev patīksis? — Tupsis jautāja.

—  Jā, — trollītis vārā balsī teica.

—  Tagad tu vairs neraudāsis? — Vipsis ievai­cājās.

Trollītis Mumins pakratīja galvu.

Tupsis un Vipsis apmierināti nopūtās un apsē­dās aplūkot dārgakmeni. Viņi blenza uz to klusi un aizgrābti.

Rubīns mainīja krāsu kā jūra. Dažbrīd tas bija gaišs jo gaišs, tad tam pārslīdēja sārtums — tieši

tāpat kā sniega virsotni apžilbina uzlecoša saule —, un piepeši no rubīna iekšienes izšāvās tumši sarkanas liesmas. Rubīns varēja pārvērsties par melnu tulpi, kam putekšņlapas viz kā dzirkste­les.

—  Ai, kaut Susuriņš to redzētu! — trollītis Mu­mins teica. Viņš tā stāvēja ilgi, ilgi. Laiks vilkās tik gausi, un viņa domas kļuva tik lielas.

Beidzot viņš sacīja:

—  Tas bija jauki. Vai drīkstu atnākt vēl kādu dienu un paskatīties uz rubīnu?

Bet Tupsis un Vipsis neatbildēja.

Tad trollītis Mumins izlīda no dzīvžoga un blāvajā dienas gaismā jutās kā apdullis, un, lai saņemtos, viņam vajadzēja uz brīdi apsēsties zālē.

«Tavu trakumu!» viņš domāja. «Es esmu ar mieru iekost sev astē: šis ir tas pats Rubīnu karalis, kuru Burvis meklē uz Mēness. Padomā — mazais Tupsis un Vipsis ir turējuši to visu laiku čemo­dānā!» Trollītis Mumins nogrima dziļās pārdomās. Viņš nemanīja, ka pa dārzu pastaigādamās šurp nāca Snorkes jaunkundze un apsēdās viņam bla­kus. Pēc brītiņa viņa uzmanīgi piebikstīja trollī- tim pie astes galiņa.

—  A, tā esi tu! — trollītis Mumins ieteicās un salēcās.

Snorkes jaunkundze viegli pasmaidīja.

—  Vai tu esi redzējis manu jauno frizūru? — viņa jautāja un pagrieza galvu.

—  Ai, jā! — iesaucās trollītis Mumins.

—  Tu domā par kaut ko citu, — Snorkes māsa sacīja. — Par ko īsti?

—  Mana rīta roze, es to nevaru teikt, — trollītis Mumins sacīja. — Tomēr sirds man ir smaga, jo Susuriņš aizceļojis.

—   Nevar būt, — Snorkes jaunkundze teica.

—  Var būt. Taču vispirms pasacīja man ardie­vas. Nevienu citu viņš nepamodināja kā vien mani, — trollītis Mumins stāstīja.

Tā viņi palika sēžam zālē un juta, kā saule paceļas augstāk un sāk sildīt. Uz kāpnēm iznāca Snifs un Snorke.

—  Hallo! — Snorkes jaunkundze uzsauca. — Vai jūs zināt, ka Susuriņš aizceļojis uz dienvi­diem?

—  Bez manis! — Snifs satraukts iebrēcās.

—   Dažreiz jau gribas būt vienatnē ar sevi, — trollītis Mumins teica. — Tu vēl esi par mazu, lai to saprastu. Kur ir pārējie?

—  Murmulis aizgāja sēnēs, — Snorke atbildēja. — Un bizamžurka ir noņēmusi savu šūpuļtīklu un ienesusi to iekšā, jo viņai liekas, ka naktis kļūst aukstas. Starp citu, tava māmiņa šodien ir ļoti nelāgā omā!

—   Dusmīga vai noskumusi? — trollītis Mumins izbrīnījies vaicāja.

—  Es domāju, ka vairāk gan noskumusi, — Snorke atteica.

—  Tad man tūdaļ jāiet iekšā, — trollītis sacīja un piecēlās. — Tas taču ir šausmīgi!

Trollīša Mumina māmuļa sēdēja salonā uz dī­vāna un izskatījās nelaimīga.

—  Kas tad nu? — trollītis Mumins vaicāja.

—  Mīļais bērns, ir noticis kaut kas briesmīgs, — māmiņa atbildēja. — Man pazudusi soma. Es nevaru dzīvot bez tās! Esmu izmeklējusies visur, bet nekur tās nav!

—   Drausmīgi! — trollītis piekrita. — Mums tā jāatrod!

Sākās milzīga meklēšana. Vienīgi bizamžurka atteicās piedalīties.

—   No visa nevajadzīgā uz pasaules somas ir visnevajadzīgākās, — viņa skaidroja. — Padomā­jiet paši! Laiks rit, un dienas nomaina cita citu, vienalga, vai Mumina kundze ir ar vai bez somas.

—  Tas taču ir kaut kas tik atšķirīgs! — trollīša Mumina tēvs teica. — Man trollīša Mumina mā­miņa liekas pavisam sveša, ja viņai nav somas. Es viņu nekad bez tās neesmu redzējis!

—   Vai somā bija daudz kas iekšā? — Snorke jautāja.

—   Nē. Tikai mantiņas, kuras var pēkšņi ieva- jadzēties. Sausas zeķes, karameles, tērauda stieplī- tes, pulveris pret vēdergraizēm un tamlīdzīgi sī­kumi.

—  Kāds būs atalgojums, ja mēs atradīsim somu? — Snifs gribēja zināt.

—  Visu, ko vēlaties! — māmiņa sacīja. — Es jums sarīkošu lielus svētkus, pusdienās jūs dabū­siet tikai desertu, un nevienam nevajadzēs mazgā­ties, nedz arī iet agri gulēt!

Tad meklēšana turpinājās ar divkāršu sparu. Viņi pārmeklēja visu māju. Palūkojās zem paklā­jiem un gultām, plītī un pagrabā, uz bēniņiem un uz jumta. Viņi izmeklēja visu dārzu, malkas šķū­nīti un upmalu. Ne vēsts no somas.

—  Tu taču nebūsi rāpusies ar to kokā vai ņēmusi līdzi peldoties? — Snifs tincināja.

—   Nē, — atteica Mumina māmiņa. — Ak, cik es esmu nelaimīga!

—  Mēs izsūtīsim ziņu pa ieleju! — Snorke ierosi­nāja.

Tā viņi arī izdarīja, un nekavējoties tika pavēs­tīti divi svarīgi jaunumi:

SUSURIŅŠ PAMET MUMINIELEJU!

tā bija rakstīts. «Mistiska aiziešana rītausmā!» Un ar lielākiem burtiem:

PAZUDUSI MUMINA MĀMIŅAS SOMA!

Nekādu ziņu! Meklēšana turpinās. Atrašanas maksa — nepieredzēti svētki augustā!

Tiklīdz jaunums bija izplatījies mežā, kalnos un pie jūras, radās milzīgs ņudzeklis. Ikviena parasta meža žurka devās meklēt somu. Mājās palika tikai vecie un nespēcīgie, un visā Muminielejā atbalso­jās saucieni un soļu troksnis.

—  Ak vai, ak vai, — trollīša Mumina māmiņa raizējās. — Šitādu jampadraci es esmu sacēlusi!

Bet viņa izskatījās tīri apmierināta.

—   Ko viņi tur meklēsis? — Vipsis jautāja.

—  Manu somu, protams, — trollīša Mumina mā­miņa atbildēja.

—  Tavu melnsis, kurā var spoguļotsis, vai? — Tupsis jautāja. — Ar četrāmsis mazām kabatiņām- sis?

—   Kā tu sacīji? — māmiņa vaicāja. Viņa bija pārlieku noraizējusies, lai spētu koncentrēties.

—  Melnsis ar četrāmsis kabatiņāmsis, — Tupsis skaidroja.

—  Jā, jā, — māmiņa sacīja. — Skrieniet rotaļā­ties, mazie draugi, un neraizējieties par mani!

—  Ko tu domāsis? — Vipsis jautāja, kad abi bija iznākuši no dārza.

—  Es nespēju skatīties, kā viņi visi sērojsis, — Tupsis teica.

—  Tad jau viņai tā jādabūsis, — Vipsis nopūzda­mies sacīja. — Bet mazajās kabatiņāsis tik labsis gulētsis.

Un Tupsis un Vipsis aizgāja uz savu slepeno vietiņu, kuru vēl neviens nebija atklājis, un no rožu krūma apakšas izvilka Mumina māmiņas somu.

Pulkstenis rādīja tieši divpadsmit, kad Tupsis un Vipsis nāca cauri dārzam, vilkdami sev līdzi somu. Tūlīt viņus pamanīja vanags un izkliedza jaunumu pa visu Muminieleju. Uz visām pusēm izsūtīja jaunu vēsti: TROLLĪŠA MUMINA MĀMIŅAS SOMA ATRASTA! To atraduši Tup­sis un Vipsis! Aizkustinošas ainas Muminu mājā!

—  Vai patiešām? — trollīša Mumina māmiņa iesaucās. — Ai, cik šausmīgi jauki! Kur jūs to atradāt?

—  Krūmosis, — Tupsis sacīja. — Tajā varēja tik labsis gulētsis . . .

Bet tai brīdī pa durvīm iekšā brāzās apsveicēji, un māmuļa tā arī neuzzināja, ka viņas soma izmantota par Tupša un Vipša guļamistabu (un varbūt labi vien bija).

Starp citu, ikviens spēja domāt tikai par augusta svētkiem. Visu vajadzēja sagatavot līdz mēness uzlēkšanai. Kāds prieks bija rīkot tik lielus svētkus un zināt, ka tie būs jautri un ka piedalīsies visi, kam šajos svētkos jāpiedalās!

Pat bizamžurka nāca un izrādīja interesi.

—  Jums vajadzēs daudz galdu, — viņa teica. — Mazu un lielu. Visneparastākās vietās. Lielos svētkos neviens negrib sēdēt mierīgi vienā un tai pašā vietā. Man ir aizdomas, ka visi bizos apkārt trakāk nekā citkārt. Un vispirms jums jāpasniedz vissmalkākais cienasts, kas ir mājās. Pēcāk jau ir vienalga, ko galdā liek, jo visi jau tāpat ir priecīgi. Un neprasiet no viņiem priekšnesumus, dziesmas un tamlīdzīgas izdarības — ļaujiet viņiem pašiem būt par programmu.

Izteikusi šo apbrīnojamo dzīves gudrību, bizam­žurka aizvilkās atpakaļ uz savu šūpuļtīklu, lai turpinātu lasīt grāmatu «Par visa pastāvošā veltī- gumu».

—   Kā lai es greznojos? — Snorkes jaunkundze nervozēja. — Ar zilo spalvu matu rotu vai pērļu diadēmu?

—  Ar spalvām,— trollītis Mumins sacīja.— Liec tikai spalvas ap ausīm un potītēm. Un vēl kādas divas trīs iespraud astes galiņā.

—   Paldies! — Snorkes jaunkundze pateicās un aizdrāzās. Durvīs viņa saskrējās ar Snorki, kas nesa krāsainus papīra lukturīšus.

—  Skaties, kur ej! — viņš sacīja. — Tu samīcīsi lukturīšus! Ja vien es spētu aptvert, kam vajadzī­gas tādas māsas!

Un, izsoļojis dārzā, viņš sāka karināt lukturīšus kokos. Pa to laiku Murmulis piemērotās vietās izvietoja uguņošanas piederumus. Tur bija zils zvaigžņu lietus, ugunsčūskas, bengāliskā sniega vētra, sidraba strūklaka un šaujamraķetes.

—   Mani ir pārņēmis tāds nepatīkams satrau­kums! — Murmulis sacīja. — Vai mēs nevarētu vienu izmēģināt?

—  Dienas gaismā nekas nebūs redzams, — trol­līša Mumina tētis teica. — Bet, ja vēlies, paņem ugunsčūsku un sadedzini to kartupeļu pagrabā.

Mumina tētis stāvēja pie kāpnēm un gatavoja mucās boli. Viņš lika klāt rozīnes un mandeles, marinētus lotosa ziedus, ingveru, cukuru, muskat- ziedus, kādu citronu un pāris litru pīlādžu liķiera piedevām.

Ik pa brīdim viņš dzērienu pagaršoja.

Tas bija iznācis ļoti labs.

—  Tikai bēdīgi, ka mums nebūs mūzikas, — Snifs sacīja. — Susuriņš ir projām.

—   Pieliksim pastiprinātāju mūsu mūzikas kas­tei, — trollīša Mumina tētis sacīja. — Viss nokār­tosies! Otro kausu mēs iztukšosim par godu Susuri- ņam.

—  Un kam par godu pirmo? — cerību pilnā balsī ievaicājās Snifs.

—   Par godu Tupsim un Vipsim, saprotams, — tētis atteica.

Gatavošanās svētkiem vērtās plašumā. Visi iele­jas, meža, kalnu un krastmalas iemītnieki stiepa ēdienu, dzērienu un visu to salika dārzā uz galda. Tur bija lielas kaudzes spīdīgu augļu un milzīgi sviestmaižu šķīvji, un uz daudz mazākiem galdi­ņiem zem krūmiem tika klāti galdi ar riekstiem un lapu buķetēm, saldām saknēm un graudu vārpām, uz stiebriem savērtām ogām. Trollīša Mumina māmiņa pankūku mīklu iejāva vannā, jo nepietika katlu. Pēc tam viņa iznesa no pagraba vienpa­dsmit ārkārtīgi lielus ievārījuma podiņus (diemžēl divpadsmitais pārsprāga, Murmulim dedzinot ugunsčūsku, tomēr liela nelaime nenotika, jo Tup­sis un Vipsis lielumu uzlaizīja).

—   Padomājsis tik! — Tupsis iesaucās. — Tik lielsis tracis mums par godsis!

—   Jā, to grūti aptvertsis, — Vipsis piekrita.

Tupsim un Vipsim vajadzēja sēdēt pie lielā

galda goda vietā.

Kad krēsla bija kļuvusi tik dziļa, ka varēja iededzināt lukturīšus, Murmulis sita gongu, un tas nozīmēja: «Sākam!»

Svētki iesākās ļoti svinīgi.

Visi bija uzposušies pēc iespējas smalkākās drā­nās, un valdīja tāds savāds noskaņojums. Viesi apsveicinājās, paklanījās un sacīja cits citam: «Cik labi, ka nelīst, un iedomājieties tik, soma atradusies!»

Neviens neuzdrīkstējās apsēsties.

Trollīša Mumina tētis turēja īsu ievadrunu, kurā viņš pastāstīja, kāpēc tiek svinēti šie svētki, un pateicās Tupsim un Vipsim.

Pēc tam tētis runāja kaut ko par īso ziemeļu vasaru un ka visiem jābūt pēc iespējas priecīgiem, un tad viņš sāka atcerēties, kā bijis viņa jaunībā.

Pēc tam trollīša Mumina māmiņa atstūma pilnu ķerru ar pankūkām, un visi aplaudēja.

Tūdaļ noskaņojums vairs nebija tik svinīgs, un jau pēc brītiņa svētki ritēja pilnā sparā. Viss dārzs, jā, visa ieleja bija pilna ar maziem apgaismotiem galdiņiem. Dzirksteļoja ugunsmušas un jāņtārpiņi,

un nakts ziemeļu vējā kā lieli, mirdzoši augļi kokos šūpojās lukturīši.

Apmezdamas lepnu likumu, augusta debesīs uzli­doja šaujamraķetes un eksplodēja bezgalīgi aug­stu gaisā kā balts zvaigžņu lietus, kas lēnām, lēnītiņām nolija pār ieleju. Ikviens ķipariņš pacēla purniņu pret zvaigžņu lietu un sauca «urrā!»— ak, cik tas bija brīnišķīgi!

Pašlaik gaisā uzšāvās sudraba strūklaka, nu virs koku galotnēm virmoja bengāliskā sniega vētra! Un pa dārza celiņu trollīša Mumina tētis vēla lielu mucu ar sarkano boli. Visi traucās šurp ar glāzēm, un Mumina tētis piepildīja ikvienu trauku — gan tasītes, gan bļodiņas, gan tāss biķerus, gan glie­mežvākus un lapu tūtas.

—  Uz Tupša un Vipša veselību! — sauca visa Muminieleja. — Urrā! Urrā! Urrā!

—  Urrāsis! — Tupsis un Vipsis sauca un abi saskandināja.

Tad uz krēsla uzkāpa trollītis Mumins un sacīja:

—  Tagad es uzsaucu tostu Susuriņam, kas šonakt ceļo uz dienvidiem vientuļš, bet droši vien tikpat laimīgs, cik mēs. Novēlēsim viņam labu telts vietu un vieglu sirdi!

Un visa ieleja no jauna pacēla glāzes.

—  Tu runāji labi, — sacīja Snorkes jaunkundze, kad trollītis Mumins atkal bija apsēdies.

—  Nu ja, — trollītis Mumins kautrīgi piekrita. — To es iepriekš biju izdomājis.

Mumina tētis iznesa dārzā mūzikas kasti un pieslēdza tai milzīgu skaļruni. Uzreiz pa visu ieleju skanēja dejas soļi, lēcieni, stampāšanās, griešanās, plīvošana. Koku gariņi dejoja gaisā, matiem plīvojot, un peļu pāri stīvām kājām grie­zās dejā lapenēs.

—  Vai drīkstu lūgt? — trollītis Mumins jautāja un palocījās Snorkes jaunkundzei.

Bet, paskatījies uz augšu, viņš ieraudzīja spī­dīgu svītru virs meža.

Tas bija augusta mēness.

Lielāks nekā jebkad agrāk tas slīdēja uz priekšu oranži dzeltens un maķenīt bārkstains kā marinēta aprikoze. Mēnesstari mistiski apspīdēja Muminie- leju, kas pieplūda ar gaismu un ēnām.

—  Šonakt var redzēt pat Mēness krāterus, — Snorkes jaunkundze sacīja. — Paveries!

—  Tur gan laikam izskatās drausmīgi tukši, — trollītis Mumins prātoja. — Nabaga Burvis, kas tur augšā staigā un meklē!

—  Ja mums būtu labs tālskatis, gan mēs viņu saredzētu, — Snorkes jaunkundze ieteicās.

—  Jā. Bet nu dejosim! — trollītis Mumins sacīja.

Un svētki turpinājās ar vēl lielāku sparu.

—  Vai esi noguris? — Vipsis jautāja.

—   Nēsis, — Tupsis atbildēja. — Es domājsis. Visi ir tik laipnsis pret mums. Vajadzētu tos drusku iepriecinātsis!

Tupsis ar Vipsi savā starpā brīdi sačukstējās, mādami ar galviņām, un pēc tam sačukstējās atkal.

Tad viņi ielīda savā paslēptuvē. Arā viņi izlīda, stiepdami čemodānu.

Bija krietni pāri divpadsmitiem, kad dārzu piepeši apgaismoja rožu sarkana gaisma. Visi pārstāja dejot, jo domāja, ka tā ir uguņošana. Taču Tupsis un Vipsis bija vienīgi atvēruši savu čemodānu. Rubīnu karalis gulēja zālē un mirdzēja skaistāk nekā jebkad. Ugunis, lukturīši, pat mē­ness nobālēja un zaudēja spožumu. Klusi un elpu aizturējuši visi arvien lielākos baros salasījās ap liesmojošo dārgakmeni.

—   Iedomājies, ka pasaulē ir kaut kas tik skaists! — trollīša Mumina māmiņa izsaucās.

Un mazais dzīvnieciņš Snifs, smagi nopūties, sacīja:

—  Laimīgais Tupsis un Vipsis!

Taču Rubīnu karalis kā sarkana acs spīdēja pret naktsmelno zemi, un augšā uz Mēness to pamanīja Burvis. Viņš bija atmetis ar roku meklēšanai un noguris un bēdīgs sēdēja uz krātera malas un atvilka elpu, kamēr pantera gulēja kādu gabaliņu nostāk.

Burvis uzreiz saprata, kas ir šis sarkanais punkts lejā uz Zemes. Tas bija pasaules lielākais rubīns. Rubīnu karalis, kuru viņš bija meklējis vairākus simtus gadu! Viņš pietrūkās kājās un mirdzošām acīm blenza uz Zemi, vilkdams rokā cimdus un apņemdams ap pleciem mēteli. Dārgakmeņus, ku­rus viņš bija savācis, Burvis nosvieda zemē — viņu interesēja viens vienīgs dārgakmens, tas, kuru viņš pēc nepilnas stundas turēs rokā.

Pantera ar savu kungu uz muguras pacēlās gaisā.

Ātrāk par gaismu viņi metās cauri izplatījumam. Viņu ceļu šķēla šņācoši meteori, Burvja mētelī kā sniegs ieķērās zvaigžņu putekļi.

Sarkanā dzirkstele zem viņa mirdzēja stiprāk un stiprāk. Viņš traucās taisni uz Muminieleju, un panteras pēdējais, vieglais lēciens bija uz kalna.

Muminielejas iedzīvotāji klusā apbrīnā vēl sē­dēja pie Rubīnu karaļa. Viņiem likās, ka dārgak­mens liesmās viņi redz pašu skaistāko, jaukāko un brīnišķīgāko, ko jebkad domājuši un piedzīvojuši, un viņus pārņēma vēlēšanās domāt un pārdzīvot to vēl vienu reizi. Trollītis Mumins atcerējās savu nakts klejojumu kopā ar Susuriņu, Snorkes jaun­kundze domāja par to, cik lepna viņa jutās, atņē­musi jūrai koka karalieni. Un trollīša Mumina māmiņa iztēlojās, ka viņa atkal guļ saulītē mīksta­jās smiltīs un starp jūras neļķu galviņām, kas šūpojās vējā, raugās debesīs.

Ikviens bija tālu prom savās atmiņās. Un tāpēc visi satrūkās, kad no pakrēšļa izslīdēja maza, balta pelīte sarkanām acīm un pietecēja pie Rubīnu karaļa. Aiz viņas izskrēja ogļu melns kaķis un izstiepās zālē.

Cik zināms, Muminielejā nedzīvoja neviena balta pele, nedz arī melns kaķis.

—  Minc, minc, — Murmulis labināja.

Taču kaķis tikai samiedza acis un pat neturēja par vajadzīgu atbildēt.

—  Labvakar, māsīc! — sacīja meža žurka pelītei.

Baltā pele ar savām sarkanajām acīm uzmeta

tai ilgu un drūmu skatienu.

Trollīša Mumina tētis pienāca klāt ar diviem kausiem, lai atnācējus pacienātu ar boli, taču tie nepiegrieza viņam vērību.

Pār ieleju nolaidās nomācošas priekšnojautas, visi izbrīnā sačukstējās. Tupsis un Vipsis kļuva nemierīgi, iecēla rubīnu čemodānā un aiztaisīja vāku. Taču, kad viņi gribēja nest čemodānu prom, baltā pele saslējās uz pakaļķepām un auga augumā.

Tā kļuva gandrīz tikpat liela kā Muminu māja. Pele pārvērtās par Burvi baltos cimdus un sarka­nām acīm un apsēdās zālē un skatījās uz Tupsi un Vipsi.

—   Neglītais vecsis, ej savu ceļsis! — Vipsis teica.

—   Kur jūs atradāt Rubīnu karali? — Burvis jau­tāja.

—   Nodarbojiesis pats ar savām darīšanāmsis! — Tupsis atcirta.

Tik drosmīgus Tupsi un Vipsi neviens vēl nebija redzējis.

—   Es esmu meklējis to trīs simti gadu, — Burvis sacīja. — Es ne par ko citu uz pasaules neinteresē­jos!

—  Mēsis arīsis! — Tupsis teica.

—  Tu nedrīksti atņemt viņiem Rubīnu karali, — trollītis Mumins iebilda. — Tas ir godīgi nopirkts no Morras!

Bet trollītis nesacīja vis, ka tas ir nopirkts par Burvja veco cepuri (starp citu, viņam jau galvā bija jauna).

—   Iedodiet man kaut ko, lai varu iestiprinā­ties, — Burvis lūdza. — Sitas man sāk krist uz nerviem.

Trollīša Mumina māmuļa tūdaļ piesteidzās ar pankūkām un ievārījumu un pasniedza viņam lielu šķīvi.

Kamēr Burvis ēda, visi uzdrošinājās pavirzīties maķenīt tuvāk. Tāds, kurš ēd pankūkas ar ievārī­jumu, jau nevar būt tik pārlieku bīstams. Ar tādu var aprunāties.

—  Vai labsis garšosis? — Tupsis jautāja.

—  Jā, paldies, — Burvis atbildēja. — Pēdējo­reiz ēdu pankūkas pirms astoņdesmit pieciem ga­diem!

Visiem uzreiz sametās Burvja žēl, un viņi panā­cās vēl tuvāk.

Beidzis ēst, Burvis noslaucīja savas ūsas un sacīja:

—   Es nevaru atņemt jums Rubīnu karali, jo to, kas pirkts, ir jāpērk vēlreiz vai arī jāatdod. Vai jūs nevarētu pārdot man to par, sacīsim, diviem dimantu kalniem un vienu ieleju pilnu ar dažā­diem dārgakmeņiem?

—   Nēsis! — Tupsis un Vipsis iesaucās.

—  Un jūs nevarat man to atdot? — Burvis jau­tāja.

—   Nēsis, — Tupsis un Vipsis palika pie sava.

Burvis nopūtās, brīdi sēdēja un prātoja, un

izskatījās nobēdājies.

Tad viņš sacīja:

—  Lai svētki turpinās! Es jums mazliet paburšu. Ikviens dabūs sev kaut ko no Burvja cepures. Lūdzu, vēlieties! Muminu pāris — pirmais.

Trollīša Mumina māmiņa nedaudz svārstījās.

—  Vai jāvēlas kaut kas redzams? — viņa jau­tāja. — Vai arī idejas? Ja vien kungs saprot, ko es gribu sacīt.

—  Protams, — Burvis teica. — Lietas uzburt ir vienkāršāk, bet var vēlēties arī idejas.

—  Tad es stipri vēlētos, lai trollītis Mumins vairs ilgāk nesērotu pēc Susuriņa, — Mumina mā­miņa sacīja.

—  Es nezināju, ka to var redzēt, — trollītis Mu­mins sacīja, un viņa purniņš piesarka.

Bet Burvis nedaudz pavēcināja savu mēteli, un melanholija tūdaļ izlidoja no trollīša Mumina sirsniņas. Viņa ilgas pārvērtās vienīgi gaidās, un gaidīt jau ir daudz vieglāk.

—  Man ir ideja! — trollītis Mumins iesaucās.

—   Mīļo Burvi, liec, lai ēdamgalds ar visu, kas uz tā, aizlidotu pie Susuriņa, lai kur arī viņš atrastos.

Tajā pašā acumirklī galds pacēlās līdz koku galotnēm un aizlīgoja uz dienvidiem — ar pankū­kām un ievārījumu, ar augļiem un ziediem, un boli, un karamelēm, kā arī ar bizamžurkas grāmatu, ko viņa bija nolikusi uz galda stūra.

—   Nē, nu vai zināt! — bizamžurka iesaucās.

—   Es gribu lūgt, lai manu grāmatu atbur atpakaļ!

—  Kas izdarīts, izdarīts! — Burvis noteica. — Taču kundze dabūs jaunu grāmatu. Lūdzu!

—«Par visa pastāvošā nepieciešamību», — bi­zamžurka lasīja. — Bet tas taču ir pilnīgi aplam! Mana grāmata saucas «Par visa pastāvošā veltī- gumu»!

Taču Burvis tikai smējās.

—  Tagad laikam ir mana kārta, — trollīša Mu­mina tētis sacīja. — Vēlēties ir tik šausmīgi grūti! Esmu domājis par daudz ko, bet nekas nav īsti labi. Siltumnīcu ir interesantāk celt pašam. Jolli* taisīt arī. Turklāt man jau tikpat kā viss ir!

—  Varbūt tev nemaz nevajag vēlēties? — Snifs ierosināja. — Tu varētu ļaut vēlēties man divas reizes — arī tavā vietā!

—   Kā tad, — Mumina tētis novilka. — Bet ja jau reiz drīkst vēlēties . . .

—  Tu mazliet pasteidzies, — trollīša Mumina māmiņa mudināja. — Vēlies patiesi skaistus vā­kus saviem memuāriem!

—   Jā, tas būtu ļoti labi, — tētis sacīja un kļuva priecīgs. Visi apslāpēja apbrīnas saucienus, kad Burvis pasniedza pērlēm noklātus vākus no zelta un safjāna.

—  Tagad vēlēšos es! — Snifs sauca. — Pats savu laivu! Laivu kā gliemežnīcu, ar purpura burām! Mastam jābūt no palisandra* un visiem duļļiem no smaragda!

—  Tā nav nekāda nieka vēlēšanās, — Burvis laipni sacīja un pavēcināja mēteli.

Visi aizturēja elpu, bet laivu neredzēja.

—   Vai nekas neiznāca? — Snifs vīlies vaicāja.

—  Protams, ka iznāca, — Burvis sacīja. — Taču es to, saprotams, noliku krastmalā. Rīt tu laivu ieraudzīsi.

—  Ar smaragda duļļiem? — Snifs ievaicājās.

—   Noteikti. Četriem un vienu rezervē, — Bur­vis piebilda. — Nākamais.

—   Njā, — Murmulis novilka. — Ja man jāsaka taisnība, tad man bija augu rokamā lāpsta, kuru es aizņēmos no Snorkes. Tā ka man noteikti vajadzētu jaunu.

Un, kā jau labi audzināts, Murmulis paknik­sēja1 , kad Burvis pasniedza viņam jauno botānika lāpstu.

—  Vai buršana nenogurdina? — Snorkes jaun­kundze jautāja.

—  Tik vieglas vēlēšanās ne, — Burvis atteica. — Un ko vēlēsies mīļā jaunkundze?

—   Mana vēlēšanās būs tāda pagrūta, — Snorkes jaunkundze sacīja. — Vai drīkstu pačukstēt pie auss?

Kad viņa bija beigusi, Burvis likās tāds izbrīnī­jies un jautāja:

—  Vai jaunkundze ir pārliecināta, ka viņai tās piestāvēs?

—  Jā! Noteikti! — Snorkes jaunkundzei aizrā­vās elpa.

—  Tad lai iet ar! — Burvis sacīja. — Lai notiek!

Nākamajā mirklī pūli pāršalca izbrīna sauciens.

Viņu priekšā stāvēja Snorkes jaunkundze ar gluži citu seju.

' Murmulis kniksē tapec, ka palocīties kleita nav visai ērti.— Rakstn. piez.

—   Ko tu esi ar sevi izdarījusi? — trollītis Mu­mins satraukts iesaucas.

—   Es vēlējos sev koka karalienes acis, — Snor­kes jaunkundze teica. — Tev taču viņa likās tik skaista!

—  Jā, bet … — trollītis Mumins nelaimīgs mur­mināja.

—  Vai tad tev neliekas, ka acis ir skaistas? — Snorkes jaunkundze jautāja un ieraudājās.

—   Nu, nu, — Burvis mierināja. — Ja nav labi, tad jaunkundzes brālis var vēlēties atpakaļ māsas acis!

—  Jā, bet es biju gribējis sev kaut ko pavisam citu, — Snorke protestēja. — Ja viņai nāk prātā ērmotas vēlēšanās, tad tā nav mana vaina!

—   Ko tad tu biji nodomājis? — Burvis vaicāja.

—   Rēķināšanas mašīnu! — Snorke atbildēja. — Mašīnu, kas spēj izrēķināt, vai lietas ir taisnī­gas vai netaisnīgas, labas vai sliktas.

—  Tas ir pārlieku grūti, — Burvis sacīja un papurināja galvu. — Ar to es netikšu galā.

—   Nu tad visādā ziņā mašīnu, kas raksta, — Snorke lūdza. — Mana māsa jau izskatās labi arī ar jaunajām acīm.

—   Nemaz tik labi viņa neizskatās, — Burvis teica.

—  Mīļais! — ieraudājās Snorkes jaunkundze, kas bija satvērusi spoguli. — Vēlies atpakaļ ma­nas vecās acis! Es taču izskatos šausmīgi!

—   Nu labi, — Snorke cēlsirdīgi piekrita. — Tu dabūsi tās atpakaļ ģimenes goda dēļ. Taču man liekas, ka pēc šīs reizes tu vairs nebūsi tik godkā­rīga.

Snorkes jaunkundze atkal ieskatījās spogulī un sajūsmināta iesaucās. Viņas pašas mīlīgās actiņas atkal bija savā vietā, tikai skropstas tagad bija mazliet garākas. Starojoša viņa apskāva savu brāli un sauca:

—  Burvīgi! Mīļais! Kā pavasara dāvanu tu da­būsi no manis mašīnu, kas raksta!

—   Ek, — Snorke nokaunējies teica. — Nevajag jau bučoties, cilvēkiem redzot. Es gluži vienkārši nespēju uzlūkot tevi tik šausmīgā izskatā.

—  Nu ko, no mājas ļaudīm ir palikuši tikai Tupsis un Vipsis, — Burvis sacīja. — Jūs varat izteikt kopīgu vēlēšanos, jo esat taču nešķirami!

—  Vai tu patsis kaut ko nevēlsiesis? — Tupsis brīnījās.

—   Es nevaru, — Burvis skumīgi sacīja. — Es varu izpildīt tikai citu vēlēšanās un spēju par daudz ko pārvērsties!

Tupsis un Vipsis blenza uz viņu. Tad, sabāzuši galviņas kopā, labu brīdi sačukstējās.

Pēc tam Vipsis svinīgi sacīja:

—   Mēs esam nolēmušsis vēlētiesis priekš tevis, jo tu esi laipnsis. Mēs gribam rubīnsis, kas ir tikpat lielsis un skaistsis kā mūsējsis!

Visi biji redzējuši Burvi smejamies, bet neviens nedomāja, ka viņš prot arī smaidīt. Patlaban viņš smaidīja pa visu seju. Viņš bija tik līksms, ka to varēja redzēt pēc viņa ausīm, cepures, zābakiem! Ne vārda neteikdams, Burvis novēcināja pār zāli savu mēteli, un — re! — dārzs atkal pielija ar rožusarkanām liesmām — tur viņu priekšā gulēja Rubīnu karaļa dvīņumāsa — Rubīnu karaliene.

—   Nu gan tu kļuvsis līksmsis! — Tupsis sacīja.

—  Un kā vēl\ — Burvis iesaucās un maigi ietina spīdīgo dārgumu savā mētelī. — Tagad ikviens ķipariņš un meža žurka, un ļekainīši visā ielejā var vēlēties, ko ikviens grib! Es izpildīšu jūsu vēlēša­nās līdz pat rītam, jo man jābūt mājās, pirms uzlēks saule.

Un nu pa īstam sākās svētki!

Burvja priekšā izlocījās gara rinda pīkstošu, smejošu, šalcošu un ūjinošu meža iemītnieku, kuri gribēja, lai piepildās viņu vēlēšanās. Tas, kas vēlējās muļķīgi, varēja vēlēšanos atkārtot, jo Bur­vis bija lieliskā omā. Dejas uzņēma straujumu, un zem kokiem tika atstumtas jaunas ķerras ar pankū­kām. Murmulis vienā laidā blīkšķināja raķetes, un trollīša Mumina tētis iznesa savus memuārus skais­tajos vākos un skaļi lasīja par savu bērnību.

Ar tik lielu vērienu Muminielejā vēl nekad nebija svinēts!

Ai, cik burvīgi, kad viss ir apēsts, viss izdzerts, viss izrunāts un kājas piekusušas dejojot; cik jauki

klusā rītausmā — pirms saules lēkta — iet mājās gulēt!

Burvis aizlidos uz pasaules galu, un peļu mā­miņa palīdīs zem sava zāļu cinīša, taču abi būs vienlīdz laimīgi.

Un varbūt vislaimīgākais būs trollītis Mumins, kas ar savu māmiņu gāja cauri dārzam tieši tobrīd, kad izbālēja mēness un koki viegli šūpojās rīta vēsmiņā, kas pūta no jūras. Nu Muminielejā ienāks vēsais rudens. Jo citādi taču nevarēs atnākt jauns pavasaris.

paskaidrojumi

*  Igvāts — caurumota tvertne zivju glabāšanai ūdeni.

* ]eda — šeit: aukla ar iesietiem āķiem zivju ķeršanai.

*  Dulli — tapas (laivas malās), starp kurām liek airus.

* Jugliņš — maza, slaida karpu dzimtas zivs.

* Dukurs — zvejas līks zvejošanai, brienot pa ūdeni: apaļš tikls ar garu sašaurinātu galu.

Jolla — īsa plata laiva, kurā var ērti pārvadāt kravu.

* Palisandrs — vērtīga koksne, kuru iegūst no dažiem bignoniju dzimtas kokiem, kas aug Brazīlijā un Argentīnā, un no kāda pākšaugu dzimtas koka, kas aug Indijā. Lieto mēbeļu, klavieru un virpotāju izstrādājumu izgatavošanai.

SATURS

IEVADS 5

PIRMĀ NODAĻA,

kurā aprakstīts, kā trollītis Mumins, Susu- riņš un Snifs atrada Burvja cepuri, kā nez no kurienes parādījās pieci mākonīši un kā Mur­mulis dabūja sev jaunu vaļasprieku

8

OTRA NODAĻA kurā stāstīts, kā trollītis Mumins tika pār­vērsts par biedēkli un beidzot atriebās skudru lauvām, kā arī par trollīša Mumina un Susuriņa noslēpumaino nakts klejojumu

26

TREŠA NODAĻA,

kurā aprakstīta bizamžurkas aiziešana no sabiedrības un kā viņa piedzīvo kaut ko neaprakstāmu, kā «Piedzīvojums» aizveda Muminu ģimeni uz vientulīgu Balto zalkšu salu, kur Murmulis tikko nesadega, un kā ceļiniekus pārsteidza pērkona negaiss

CETURTA NODAĻA, kurā pēc balto zalkšu nakts uzbrukuma Snor­kes jaunkundze zaudē savas sprogas un kurā stāstīts par izcili ievērojamiem atradumiem neapdzīvotās salas krastmalā

67

PIEKTĀ NODAĻA,

kurā stāstīts par Rubīnu karali, par Snorkes zvejošanu ar āķu jedu un mameluka nāvi, kā arī par to, kā Muminu māja pārvērtās par džungļiem

85

SESTĀ NODAĻA,

kas vēsta par to, kā stāstā parādās Tupsis un Vipsis, stiepjot sev līdzi mistisku čemodānu, un kā viņiem seko Morra, kā arī par to, kā Snorke vada tiesas procesu

110

PĒDĒJA NODAĻA,

kas ir ļoti gara un apraksta Susuriņa došanos projām un to, kā atklājās mistiskā čemodāna Saturs, kā arī to, kā trollīša Mumina māmiņa dabū atpakaļ savu somu un aiz priekiem sarīko lielus svētkus, un vispēdīgi to, kā Muminielejā ieradās Burvis

nordik

Dāņu autora trešā delverību grāmata

Ole Lunds Kirkegors

Orla Varžurijējs

Gramata "Orla Varžurijējs" spej pārsteigt ne pa jokam.

Nejauko, izstīdzējušo Orlu visi pazīst kā delveri, no kura pa gabalu mūk visi "sīkie". Taču visneticamākās pārvērtības sākas tieši tad, kad mazajā pilsētiņā ierodas cirks…

norcfik

Aizraujošs troļļa dzīvesstāsts lieliem bērniem

Tik īpašs dzīvesstāsts nevar palikt bez ievērības!

Trollīša Mumina tētis kavējas atmiņās par savu nesaprasto bērnību - par satriecošu bēgšanu naktī, par vēsturisko tikšanos ar Frēdrihsonu un Juksaru, kā arī par bīstamo ceļojumu ar kuģi "Juras orķestris" un draugiem Bezlikumu kolonijā.

[1] snorkes uztraukuma bieži maina krasu.— Rakstn. piez.

[2] ja tu gribi uzzināt, par ko pārvērtās bizamžurkas mākslīgie zobi, paprasi savai mammai. Gan viņa zinās.— Rakstn. piez.

' pajautā savai mammai, viņa zinās, kā tādus taisa!— Rakstn. piez.

[4] tarzāns ir izsalcis (angļu v.).

[5] tarzāns tagad ēdīs (angļu v.).