TŪVE JANSONE

BīstamĀ vasara

Vivikai

PIRMĀ NODAĻA Par tāss kuģīti un vulkāna izvirdumu

Trollīša Mumina māmiņa sēdēja saulītē uz kāpnēm un meistaroja tāss kuģīša takelāžu.

«Ja atmiņa mani neviļ, tad buriniekam aizmugurē ir divas lielas buras un priekšā pie bugsprita vairākas mazas, trīsstūrainas, viņa rātoja.

Visgrūtāk bija veidot stūri un vispatīkamāk kravas telpu. Tai Mumina māmiņa bija iztaisījusi no tāss ļoti mazu vāku, un, kad viņa to uzlika, tas bija pašā laikā un plānās malas cieši piegulēja klājam.

«Katram gadījumam, ja nu uznāktu vētra, viņa pie sevis noteica un laimīga nopūtās.

Pievilkusi ceļgalus pie zoda, māmiņai blakus uz kāpnēm sēdēja un skatījās Bumbulītes meita. Viņa vēroja, kā trollīša Mumina māmiņa piestiprina tauvas ar kniepadatām, kuru galviņas bija no dažādu krāsu stikla. Mastu galotnēs māmiņa iesprauda sarkanus vimpelīšus.

—  Kas dabūs šo kuģīti?— Bumbulītes meita godbijīgi jautāja.

— Trollītis Mumins,— viņa māmiņa atteica un sāka meklet rok­darbu kārbiņā piemerotu enkura trosi.

—  Kas te grūstās?— smalka balstiņa atskanēja no kārbiņas.

—  Mīļo Bumbulīt,— trollīša māmiņa iesaucās,— tava mazā māsa atkal ir ielīdusi rokdarbu kārbiņā. Viņa sadursies uz adatām.

—  Mija!— Bumbulītes meita draudīgi uzsauca un mēģināja sataus­tīt savu māsu dzijas šķeterītē*.— Tūlīt nāc ārā!

Taču mazā Mija tikai ielīda dziļāk kārbiņā un noslēpās dzijā pavisam.

— Tīrā nelaime, ka viņa ir pagadījusies tik mazītiņa,— Bumbulī­tes meita sūrojās.— Es nekad nezinu, kur viņa palikusi. Vai tu neiztaisītu arī viņai tāss kuģīti? Tad viņa varēs braukāt pa ūdens mucu, un es vismaz zināšu, kur viņa atrodas.

Trollīša Mumina māmiņa iesmējās un izvilka no savas somas tāss gabaliņu.

—  Kā tev šķiet, vai šis turēs mazo Miju?— viņa jautāja.

—  Noteikti,— Bumbulītes meita sacīja.— Bet tad tev no tāss jāiztaisa arī maza glābšanas josta.

— Vai drīkstu sagriezt dzijas kamolu?— mazā Mija sauca no rokdarbu kārbiņas.

—  Lūdzu,— trollīša Mumina māmiņa atjāva.

Viņa sēdēja un apbrīnoja savu kuģīti un prātoja, vai nav kaut ko aizmirsusi. Kamēr viņa turēja to ķepās, pēkšņi atlidoja liela sodrēju skranda un nokrita klāja vidū.

— Ka tevi viens!— trollīša Mumina māmiņa sacīja un aizpūta skrandu prom.

Tūlīt atlidoja vēl viena sodrēju kripata un nolaidās māmiņai uz purniņa. Viss gaiss virmoja no sodrējiem.

Mumina mamiņa nopūzdamās piecēlās.

— Tas vulkāna izvirdums tikai par kaitināšanu vien ir,— viņa teica.

—  Vulkāna izvirdums?— mazā Mija ieinteresēta jautāja, parādī­damās no rokdarbu kārbiņas.

— Jā, te tuvumā atrodas kalns, kas sācis laist uguni,— Mumina māmiņa skaidroja.— Un sodrējus. Kopš es apprecējos, kalns bija gulējis mierīgi, un tagad, kad esmu izkārusi žāvēties veļu, tas atkal sāk šķaudīt un pasaule kļūst melna . . .

— Viss sadegs!— mazā Mija līksmi iekliedzās.— Sadegs visas viņu majas un viņu dārzi, un rotaļlietas, un brālīši un māsiņas, un to rotaļlietas!

—  Muļķības,— trollīša Mumina māmiņa laipni sacīja, notrauk­dama no deguna nedaudz kvēpu.

Tad viņa devās uzmeklēt trollīti Muminu.

Lejpus nogāzes, tūlīt pa labi no koka, kurā karājās trollīša Mumina tēva šūpuļtīkls, atradās liela bedre, pilna ar dzidri brūnu ūdeni. Bumbulītes meita allaž bija apgalvojusi, ka bedrei vidu neesot dibena. Iespejams, ka viņai bija taisnība. Visapkārt bedrei stiepās platas, spīdīgas lapas, kur atpūsties spārēm un ūdens zirnekļiem, un zem ūdens — ar svarīgu sejas izteiksmi—šaudījās spuraini ķipari.

Mazliet dziļāk kā no zelta spīdēja vardes acis, un dažbrīd aši pazibēja viņas noslēpumainie radinieki, kuri majoja dziļāk dūņās.

Trollītis Mumins gulēja savā parastajā vietā (vai viena no savām vietām), saritinājies zaļi dzeltenajās sūnās un uzmanīgi palicis sev apakšā asti.

Nopietns un apmierināts viņš skatījās ūdenī, ieklausīdamies spārnu švīkstoņā un bišu miegainajā sanēšanā.

«Kuģītis būs man,» viņš domaja. «Tam jābūt priekš manis. Pirmo tāss kuģīti vasarā māmiņa vienmēr taisa tam, ko viņa visvairak mīl. Pēc tam viņa iedod kuģīti vēl kādam, lai neviens nekļūtu bēdīgs. Ja šis ūdens zirneklis aizpeldēs uz austrumiem, tad kuģītim nebūs jollas. Ja tas dosies uz rietumiem, tad būs jolla — un vēl tik maza, ka to būs bail pat saņemt ķepā.»

Ūdens zirneklis gausi rāpās uz austrumiem, un trollītim Muminam saskrēja acīs asaras.

Tai brīdī iečabējās zāle un starp skarām palūkojas mamiņa.

— Heil—viņa sacīja.— Man priekš tevis kaut kas ir.

Uzmanīgi viņa ielaida burinieku ūdenī. Tas skaisti šūpojās virs

sava atspulga un sāka griezties pats no sevis, it kā to vien būtu darījis.

Trollītis Mumins tūlīt pamanīja, ka māmiņa ir aizmirsusi iztaisīt jollu.

Viņš mīļi paberzēja savu purniņu gar māmiņas purniņu (likās, it kā seja pieglauztos baltam samtam) un sacīja:

—  Sis ir visjaukākais kuģītis, ko tu jebkad esi taisījusi.

Viņi sēdēja sūnās blakus viens otram un raudzījās, kā burinieks kuģo taisni pāri dīķītim1 un piestāj pie kādas lapas.

Attālāk pie mājas varēja dzirdēt, kā Bumbulītes meita bar savu mazo māšeli.

— Mija! Mija!— viņa sauca.— Nejaukais bērns! Mija! Nāc mājās, lai varu sapluinīt tevi aiz matiem!

—    Nu viņa atkal ir kaut kur noslēpusies,— trollītis Mumins teica.— Vai tu atceries, ka reiz mēs atradām viņu tavā somā?

Trollīša māmiņa pamāja ar galvu. Viņa sedeja, pieliekusies tuvu ūdens spogulim, un skatījās dzi­ļumā.

—  Tur lejā kaut kas spīd,— viņa teica.

— Tā ir tava zelta aproce,— sacīja trollītis Mumins.—Un Snorkes jaunkundzes kājas gredzens. Vai tā nebija laba doma?

Dīķītis ir maza, dziļa udenskratuve, kādu Somijā ir daudz.— Rakstu, piez.

—  Šausmīgi laba,— viņa māmiņa atbildēja.— Turpmāk mēs vien­mēr glabāsim savas rotaslietas brūnā avota ūdenī. Tur tās izskatās daudz skaistāk.

Bet uz Muminu mājas kāpnēm stāvēja Bumbulītes meita un klaigāja, līdz aizsmaka balss. Mazā Mija sēdēja kādā no savām neskaitāmajām paslēptuvēm un smējās, un viņas māsa to zināja.

«Viņai vajadzētu mānīt mani laukā ar medu,» Mija domāja. «Un, kad es parādītos, tad mani iekaustīt.»

—  Paklau, Bumbulīte,— teica trollīša Mumina tētis, sēdēdams šūpuļkrēslā.—Ja tu šitā kliegsi, viņa nekad nenāks ārā.

—  Es tikai klaigāju, lai nomierinātu savu sirdsapziņu,— Bumbulī­tes meita lietišķi paskaidroja.— Aizbraukdama māmiņa sacīja: «Nu es atstāju mazo māsu tava gādībā, un, ja tu nevarēsi viņu izaudzināt, tad to nevares neviens; es pati šo domu esmu atmetusi jau kopš Mijas piedzimšanas.»

— Tad es saprotu,— trollīša tētis noteica.— Kliedz vien, ja tas tevi nomierina.

Paņēmis no brokastu galda kūkas gabalu, viņš piesardzīgi pavērās visapkārt un pamērcēja to krējuma traukā.

Galds bija klāts pieciem, sestais šķīvis atradās zem galda verandā, jo Bumbulītes meita uzstāja, ka tur viņa jūtoties dauoz neatkarīgāka.

Mijas šķīvītis, protams, bija ļoti mazītiņš un stāvēja galda vidu puķu vāzes paēnā.

Patlaban pa dārza celiņu šurpu traucās trollīša Mumina māmiņa.

—  Mīļā, esi mierīga,— trollīša Mumina tētis sacīja.— Mēs jau iekodām pieliekamajā.

Māmiņa aizelsusies ienāca verandā un ņēmās skatīties uz brokastu galdu. Galdauts bija stipri sodrējains.

— Ak vai, ak vai,— viņa novilka.— Cik te karsts! Un sodrējains. Vulkāna izvirdums ir tik bīstams.

—  Bijis tas maķenīt tuvāk, varētu dabūt vismaz vēstuļu presi no īstas lavas*,— tētis ilgu pilnā balsī teica.

Bija patiešām silts.

Trollītis palika guļam dīķīša malā un skatījās debesīs, kas bija gluži baltas un izskatījās kā sudraba plate. Viņš dzirdēja lejā pie jūras sakliedzamies putnus.

«Gaisā jaušams pērkons,» trollītis Mumins miegains nodomāja un piecēlās no sūnām. Un, kā allaž uz laika maiņu — metoties krēslai vai mainoties gaismām —, viņš sāka ilgoties pēc Susuriņa.

Susuriņš bija trollīša vislabākais draugs. Zināms, viņam ārkārtīgi patika arī Snorkes jaunkundze, taču draudzība ar meiteni ir pavisam kas cits.

Susuriņš bija mierīgs un bezgala daudz zināja, bet bez vajadzības par to nerunāja. Tikai retu reizi viņš pastāstīja par saviem ceļoju­miem, un tad tu varēji justies lepns — it kā Susuriņš tev būtu atļāvis kļūt par biedru slepenā savienībā. Kad uzkrita pirmais sniegs, trollītis Mumins kopā ar citiem vienmēr gāja ziemas guļā. Bet Susuriņš aizklejoja uz dienvidiem un Muminu ielejā atgriezās tikai nākamajā pavasarī.

Šopavasar viņš nebija atgriezies.

Trollītis Mumins bija sācis viņu gaidīt, tikko kā izlīda no ziemas guļas, lai gan pārejiem viņš nekā nesacīja. Kad pāri ielejai aizlaidās putnu kāsis un bija nokusis no ziemeļiem sanestais sniegs, trollītis kļuva nepacietīgs. Tik ilgi Susuriņš vēl nekad nebija aizkavejies. Atnāca vasara, un Susuriņa telts vieta pie upes aizauga un pārklājās ar zaļu zāli — it kā nekad neviens te nebūtu dzīvojis.

Trollītis Mumins joprojām gaidīja Susuriņu — ne vairs tik dedzīgi, bet pārmetoši un mazliet noguris.

Pie pusdienu galda Snorkes jaunkundze reiz bija ieminējusies par

to.

— Cik Susuriņš šogad ilgi kavējas,— viņa sacīja.

—  Kas zina, varbūt viņš neatnāks nemaz,— Bumbulītes meita noteica.

Morra būs viņu apēdusi!— mazā Mija iesaucās.— Vai arī viņš iekritis kādā caurumā un būs saspiests plakans!

— Klusu, klusu,—trollīša Mumina māmiņa steigšus sacīja.—Su suriņš vienmēr tiek ar visu galā.

«Un ja nu tomēr,» domāja trollītis Mumins, lēnām klaiņodams gar upi. «Uz pasaules ir morras un policija. Un aizas, kurās var iegāzties. Var nosalt un uzlidot gaisā, un iekrist ezerā, un aizrīties ar kaulu, un var atgadīties milzums citu nelaimju. Plašā pasaule ir tik bīstama. Tur neviens nepazīst tevi un nezina, kas tev patīk un no kā tu bīsties. Un tur nu Susuriņš soļo ar savu veco, zaļo cepuri galvā … Un tur ir parka sargs — viņa lielais ienaidnieks. Bīstams, bīstams ienaid­nieks …»

Uz tilta trollītis Mumins apstājās un drūms lūkojās ūdenī. Te viņa plecam viegli pieskārās kāda ķepa. Trollītis Mumins satrūkās un apsviedās riņķī.

— A, tā esi tikai tu!— viņš teica.

—  Man ir tik skumji,— Snorkes jaunkundze sacīja un lūdzoši skatījās uz trollīti no savu cirtu apakšas.

Ap ausīm viņai bija vijolīšu vainags, un visu rītu viņa bija garlaikojusies.

Trollītis Mumins noburkšķēja kaut ko draudzīgu un izklaidīgu.

—  Vai tu spelēsies?— Snorkes jaunkundze jautāja.— Spēlēsimies, ka es esmu brīnišķīgi skaista un tu mani nolaupi!

*

— Es īsti nezinu, vai man ir tāds garastāvoklis,— trollītis Mumins sacīja.

Snorkes jaunkundze skumīgi pieglauda ausis, un trollītis, aši paberzējis savu purniņu pie viņas purniņa, teica:

— Mums nevajag spēlēties, ka tu esi brīnišķīgi skaista, jo tu jau tāda esi. Varbūt es tevi nolaupīšu nevis šodien, bet rit.

Jūnija diena sliecās uz vakarpusi, un sāka krēslot.

Taču joprojām bija tikpat silts kā dienā.

Sausais, karstais gaiss bija pilns kvēpu, un visa Muminu ģimene pagura, kļuva klusa un nerunīga. Beidzot māmiņa izdomāja, ka visi gulēs dārzā. Viņa uzklāja guļvietas šur un tur — ērtās vietas, un pie katras nolika lampiņu, lai gulētāji nejustos tik vientulīgi.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze saritinajās zem jasmīnu krūma. Tomēr aizmigt viņi nevarēja.

Sī nebija vis nckada parasta nakts, šī nakts bija nejauki klusa.

— Ir tik karsts,— Snorkes jaunkundze gaudās.— Man jāgrozās no vieniem sāniem uz otriem, un palags ir saņurcījies, un drīz es sākšu domāt par bēdīgām lietām!

— Man ir tāda pati sajūta,— trollītis Mumins sacīja.

Viņš piecēlās un ielūkojās dārzā. Likās, ka pārējie guļ, un blakus viņu gultām mierīgi dega lampas.

Piepeši jasmīnu krūmi spēcīgi nodrebēja.

— Vai redzēji?—Snorkes jaunkundze vaicāja.

— Tagad tie atkal stāv mierīgi,— trollītis Mumins sacīja.

Tai brīdī zālē apgāzās lampa.

Puķes notrīsēja, un zemē lēnām pavērās plaisa. Tā gāja uz priekšu, tālāk un tālāk un beidzot pazuda zem matrača. Pēc tam plaisa kļuva platāka. Tajā sāka birt augsne un smiltis, un te uzreiz zemes dziļumos ieslīdēja trollīša Mumina zobu suka.

— Tā bija pavisam jauna!— trollītis iesaucās.— Vai tu to redzi?

Viņš piebāza purniņu pie plaisas un lurēja lejā.

Un tai brīdī ar nelielu būkšķi zeme aizvērās.

—  Suka bija pavisam jauna,— trollītis Mumins apbēdināts atkār­toja.— Zila.

—  Bet iedomājies, ja nu būtu iesprudusi tava aste!— Snorkes jaunkundze mierināja.— Tad tev būtu jāsēž te visu mūžu!

Trollītis Mumins žigli piecēlās kājās.

—  Nāc!— viņš sacīja.— Gulēsim verandā!

Pie mājas stāvēja tētuks un ošņāja gaisu.

Dārzā kaut kas nemierīgi čabēja, gaisā uzspurdza putnu bars, pa zāli aizdipēja mazas kājas.

Mazā Mija izbāza galvu no saulespuķes, kas auga pie kāpnēm, un jautri iesaucās:

—  Nu tik būs blīkšķis!

Pēkšņi viņiem zem kājām kaut kas viegli ieducinājās. Viņi dzirdēja virtuvē krītam katlus.

—  Vai jau jāēd? — Mumina māmiņa pusmiegā sauca.— Kas no­ticis?

—  Nekas, mīļā,— tētis atbildēja.— Vienīgi vulkāns darbojas (ja padomā vien, cik vēstuļu preses var pagatavot no lavas . . .).

Nu bija pamodusies ari Bumbulītes meita. Visi stavēja, atbalstīju­šies pret verandas margām, un skatījās.

—  Kur tas vulkāns atrodas?— trollītis Mumins taujāja.

—  Uz saliņas,— tētis atbildēja.— Uz kādas melnas saliņas, kur nekas neaug.

—  Vai tev nešķiet, ka tas ir maķenīt, maķenīt bīstams?— trollītis Mumins čukstēja un ielika savu ķepiņu tētuka ķepā.

—  Ai, jā,— tētis laipni atbildēja.— Maķenīt bīstams jau ir gan!

Trollītis Mumins sajūsmināts pamāja ar galvu.

Tieši tobrīd viņi izdzirda lielu dārdoņu.

Ta nāca tālu no juras, sākumā ta kā murdēdama, pēc tam pārvērzdamās arvien stiprākā un stiprākā dunoņā.

Gaišajā naktī viņi redzeja virs koku galotnēm paceļamies kaut ko milzīgi lielu, kaut ko tādu, kas auga augumā un kam augšā bija balti bārkstaina mala.

—  Es domāju, ka tagad labāk iesim salonā,— trollīša Mumina māmiņa sacīja.

Viņi tikko bija paguvuši pārcelt astes pāri slieksnim, kad Muminu ielejā šņākdams iebrāzās upes vilnis un nogremdēja visu pilnīgā tumsā. Māja maķenīt sašūpojās, bet palika savā vietā, jo bija ļoti laba māja. Salonā palēnām sāka peldēt mēbeles. Ģimene tūlīt devās uz augš stāvu, lai nogaidītu, kamēr negaiss pāries.

—  Šitādu laiku es neesmu pieredzējis kopš jaunības dienām,— trol­līša Mumina tētis mundri sacīja un aizdedzināja sveci.

Nakts bija nemierpilna, ārpusē brakšķēja un čīkstēja, un pret logu rūtīm sitās smagi viļņi.

Trollīša Mumina māmiņa izklaidīgi apsēdās šūpuļkrēslā un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

—  Vai ši ir zemes bojāeja?— mazā Mija ziņkārīgi ieprasījās.

—  Vismaz,— Bumbulītes meita atteica,— pacenties būt paklau­sīga, ja vien pagusi, jo nu mēs visi drīz nokļūsim debesīs.

—  Debesīs?— mazā Mija pārjautāja.— Vai mums jātiek iekšā debesis?

—  Un kā no turienes var tikt ārā?

Pret māju atsitās kaut kas smags, un noplivoja sveces liesma.

—  Māmulīt,— trollītis Mumins čukstēja.

— Jā, mīlulīt,— mamiņa atteica.

—  Es aizmirsu tāss kuģīti pie lielā dīķa.

—  Gan jau rit atradīsi,—Mumina māmiņa sacīja. Pārstājusi šūpoties, viņa pēkšņi iesaucās:

—  Ka es to varēju!

—  Ko tad?— Snorkes jaunkundze ieprasījās un salēcās.

—  Jollu,— trollīša māmiņa teica.— Es aizmirsu iztaisīt jollu. Man jau likās, ka būšu aizmirsusi kaut ko svarīgu.

—  Nu jau ūdens ir augšā līdz aizšaujamam,— Mumina tētis pavēstīja. Ik pa brīdim viņš skrēja lejā uz salonu un mērija ūdenslī meni. Skatīdamies uz salona kāpnēm, viņi domāja par visu, kas nedrīkstēja samirkt.

Vai kads ir ienesis šūpuļtīklu? - trolliša Mumina tētis piepeši ievaicājās.

Neviens nebija to atcerejies.

—  Labi vien ir,—tētis sacīja.—Tas bija šausmīgā krāsā. Odens, kas šalca gar sienām, darīja viņus miegainus, un cits pēc

cita viņi saritinājās uz grīdas un iemiga. Bet, pirms tētis nodzēsa gaismu, viņš uzgrieza modinātāju uz septiņiem.

Viņam taču tik briesmīgi gribējās uzzināt, kas būs noticis ārpusē.

OTRA NODAĻA Par to, kā jānirst, lai dabūtu brokastis

Beidzot sāka aust gaisma.

Tā iedegās kā šaura svītra, kas ilgi taustījās pie apvāršņa, pirms uzdrošinājās pacelties augstak.

Bija jauks un mierīgs laiks.

Taču viļņi savas sakultās vērpetes šļāca gar jaunajiem krastiem, kas vel nekad nebija redzējuši jūru. Vulkāna izvirdums, kas to visu bija radījis, patlaban bija nomierinājies. Noguris tas nopūtas, šad un tad pret debesīm izpūzdams kādu pelnu plēksniti.

Pulksten septiņos zvanīja modinātājpulkstenis.

Muminu ģimene tūdaļ pamodas un brāzās pie loga, lai palūkotos arā. Mazo Miju viņi uzcēla uz palodzes, un Bumbulītes meita turēja māsu aiz kleitas, lai tā neizkristu pa logu. Visa pasaule bija pārmainī­jusies.

Nebija ne jasmīnu, ne ceriņu; nebija ne tilta, nedz pašas upes.

No mutuļojošā ūdens rēgojās tikai stūrītis malkas šķūnīša jumta. Drebinādamās aiz aukstuma un stingri iekrampējušies jumta korē, tur tupēja kāda neliela kompānija — iespējams, meža iemītnieki.

Visi koki slejās ārā no ūdens, un kalnu ķedes ap Muminielcju izveidoja sapluinītu saliņu mudžekli.

—  Man labāk patika tā, kā bija pa vecam,—trollīša Mumina māmiņa sacīja.

Acis piemiegusi, viņa skatījās uz sauli, kas sarkana un milzīga kā atvasaras mēness ripoja ārā no visa ši posta.

—  Un nav ari brokastu kafijas,— tētis teica.

Trollīša Mumina māmiņa lūkojas uz salona kāpnēm, kas veda lejā nemierīgajā ūdenī. Viņa domāja par savu virtuvi. Viņa aizdomājās līdz skapītim virs plīts, kur stāvēja kafijas kārba, un pratoja, vai ir atcerējusies uzskruvet kārbai vāciņu. Māmiņa nopūtās.

—  Vai lai ienirstu pēc kārbas?— jautaja trollītis Mumins, kas bija domājis to pašu, ko mainiņa.

—  Mīļais bērns, tu taču nevarēsi tik ilgi aizturēt elpu, māmiņa noraizējusies sacīja.

Trollīša Mumina tētis paskatījās uz viņiem.

—  Es bieži esmu domājis, ka reiz vajadzētu aplūkot savas istabas nevis no grīdas, bet no griestiem, viņš ieteicās.

—  Vai tu doma. . .— trollītis Mumins sajūsmināts iesaucās.

Tētis pamaja ar galvu. Viņš nozuda savā istaba un iznesa urbi un

zāģīti.

Visi stāvēja apkārt un ar interesi skatījās, kā viņš strādā.

Trollīša Mumina tētim gan likās šausmīgi zāģēt grīdu savā mājā. tomēr vienlaikus šis darbs viesa viņā ari dziļu apmierinājumu.

Pēc neilga laiciņa trollīša Mumina mamiņa varēja pirmo reizi aplūkot savu virtuvi no augšas. Kā apburta viņa skatījās lejā, blāvi apgaismotajā, gaiši zaļajā akvārijā. Paša apakšā viņa samanīja plīti.

virtuves galdu un atkritumu spaini. Bet ēdamgalds ar visiem krēsliem peldēja pie pašiem griestiem.

Cik šausmīgi jautri!— Mumina māmiņa ieteicās un sāka smie

ties.

Viņa smejas tik nevaldāmi — likās taču smieklīgi redzēt savu virtuvi šādā izskatā —, ka māmiņu vajadzēja nosēdināt šūpujkrēslā.

Cik labi, ka es iznesu atkritumu spaini!— viņa, slaucīdama acis, sacīja.— Un aizmirsu ienest malku!

—  Māmiņ, tagad es niršu,— trollītis Mumins sacīja.

— Mīlā, mīļā, neļauj viņam to darīt!— Snorkes jaunkundze uztrau­kusies lūdza.

— Kāpēc gan ne?— māmiņa vaicāja.— Ja jau viņam pašam tas liekas aizraujoši.

Trollītis Mumins brīdi stāvēja kluss, elpodams cik vien iespējams mierīgi. Tad viņš ienira virtuvē.

Aizpeldējis līdz pieliekamajam, viņš attaisīja durvis. Tur ūdens, kur vietumis rēgojās dažas brukleņu ievārījuma piciņas, bija kļuvis balts no piena. Viņam garām aizpeldēja daži maizes klaipi, tiem nopakaļ — čemurs makaronu. Trollītis Mumins sakampa sviesta trauku, notvēra garāmslīdošo baltmaizes klaipu un apmeta līkumu līdz skapītim pēc māmiņas kafijas kārbas. Tad, izniris līdz griestiem, viņš spēcīgi ievilka elpu.

— Vai jūs redzat, es biju uzskruvejusi vāciņu!— trollīša māmiņa priecīgi sacīja.— Kāds patīkams izbraukums! Vai tu nevarētu sada­būt arī kafijas kannu un tasītes?

Vēl nekad viņi nebija ēduši tik brīnišķīgas brokastis.

Viņi izvēlējās krēslu, kas nevienam nekad nebija paticis, un tā dabūja malku kafijas vārīšanai. Cukurs diemžēl bija izkusis, toties trollītis Mumins atrada sīrupa burku. Viņa tētis ēda marmelādi tieši no burkas, un mazā Mija ar urbi izurbās cauri visam maizes klaipam, bet par to neviens nelikās zinis.

Laiku pa laikam trollītis Mumins atkal ienira virtuvē, lai vēl kaut ko paglābtu, un tad ūdens piešļakstināja visu piedūmoto istabu.

— Šodien es traukus nemazgāšu,— trollīša Mumina māmiņa ieprie­cināta sacīja.— Kas zina, varbūt man nekad vairs nevajadzēs to darīt? Bet, mani mīļie, varbūt mēs varētu izvilkt no salona mēbeļu kom­plektu, iekams tas nav izmircis?

Arā saule sildīja siltāk, un jūras viļņi bija nomierinājušies. Kompānija uz malkas šķūnīša jumta pamazām atdzīvojās un sāka skaisties par nekārtībām dabā.

— Manas māmiņas dzīves laikā nekad kaut kas tāds neatgadījās! To gluži vienkārši nemaz nepieļautu!— kāda peles kundze, spēcīgi sukādama savu asti, sacīja.— Bet pašlaik, protams, laiki ir mainīju­šies un jaunatne izlaidusies.

Mazs, nopietns zvēriņš sparīgi pievirzījās tuvāk pārējiem un teica:

—  Es nedomāju, ka to lielo vilni ir radījusi jaunatne. Mēs noteikti esam šai ielejā pārāk mazi un spējam sacelt viļņus ja nu vienīgi spainī, podā vai mutes bļodā. Varbūt arī ūdens glāzē.

—  Vai tu zobojies par mani?— pele, saraukdama uzacis, jautāja.

—  Nē, nemaz,— mazais, nopietnais zvēriņš sacīja.— Taču es visu nakti esmu prātojis un prātojis. Kā varēja rasties tik liels vilnis, nemaz nepūšot vējam? Redzat, tas mani interesē, un es domāju, ka vai nu…

— Un kā tevi sauc, ja drīkst vaicāt?— peles kundze viņu pār­trauca.

—  Bailulis,— mazais zvēriņš atbildēja, nemaz nesadusmojies.— Ja vien mēs spētu saprast, kā viss noticis, tad lielais vilnis mums liktos pilnīgi dabiska paradiba.

—  Dabiskai— iepikstejās maza, resna Misa.— Bailulis it nekā nesaprot. Viss, pilnīgi viss manā dzīvē ir sagājis grīstē. Aizvakar kāds bija ielicis čiekuru manā zābakā, lai paķircinātu mani par manam lielajām kājām, un vakar kads murmulis, iedams gar manu logu, ļoti daudznozīmīgi smējās. Šodien atkal šis gadījums!

—  Vai lielais vilnis būtu sacēlies vienīgi, lai kaitinatu Misu?— juz dams cienību, vaicāja kāds ķipars.

To es nekad neesmu teikusi,— Misa, rīdama asaras, atteica. — Kurš gan iedomāsies par mani un darīs kaut ko manis dēļ? Vismazāk jau nu tāds liels vilnis!

—  Varbūt tas čiekurs ir nokritis no priedes?— Bailulis izpalīdzīgi minēja.— Ja jau tas bija priežu čiekurs. Citādi tas varēja būt egļu čiekurs. Vai tavs zābaks ir tik liels, lai tur varētu iekrist egļu čiekurs?

—  Es zinu, ka man ir lielas kajas,— Misa sarūgtināta murmināja.

—  Es tikai skaidroju,— Bailulis teica.

— Te ir runa par jutām,— Misa sacīja. — Un tās nevar izskaidrot.

—  Ne, nē,— Bailulis nomākts sacīja.

Tagad peles kundze bija safrizējusi savu asti un viņas interese pievērsās Muminu mājai.

— Viņi glābj savas mēbeles,— izstiepusi kaklu, peles kundze sacīja.—(Redzu, ka dīvāna pārklājs ir saplīsis.) Un viņi ir ēduši brokastis! Dievs sargi, kā dažs labs noņemas ar sevi un ap sevi! Snorkes jaunkundze sež un ķemmejas. (Kamēr mēs slīkstam.) Ja, dievs sargi. Nu viņi liks dīvānu ārā uz jumta, lai žūst! Patlaban viņi uzvelk karogu!! Zvēru pie savas mūžīgās astes: ir jau uz pasaules tādi, kas iedomājas, ka viņi kaut kas ir!

Trollīša Mumina māmiņa noliecās pār balkona margām un uz­sauca labrītu.

— Labrīt!— Bailulis dedzīgi atsaucās.— Vai drīkstam iet pie jums ciemos? Vai arī vēl ir par agru? Varbūt labāk iet pēcpusdienā?

— Nāciet tūlit,— Mumina māmiņa sacīja. — Man patīk rīta apcie­mojumi.

Bailulis pagaidīja brītiņu, līdz tuvāk piepeldēs kads pietiekami liels koks ar saknēm gaisā. Ar asti to satvēris, viņš jautāja:

— Vai nāksiet man līdzi ciemos?

—  Paldies, nē,— peles kundze sacīja.— Tas nav priekš mums! Sitā pārtikusi saimniecība!

MG

— Es neesmu lūgta,— Misa īgni noteica.

Viņa noskatījās, kā Bailulis atiras no šķūnīša un koks aizslīd. Pēkšņā pamestības sajūtā Misa taisīja izmisīgu lēcienu un cieši ieķērās zaros. Ne vārda neteikdams, Bailulis palīdzēja viņai uzrāpties uz koka.

Lēnām aizkuģojuši līdz verandas jumtam, viņi iekāpa pa logu istabā.

— Esiet sveicināti!— trollīša Mumina tētis sacīja.— Atļausiet iepazīstināt: mana kundze, mans dēls, Snorkes jaunkundze, Bumbulī tes meita, mazā Mija.

—  Misa,—teica Misa.

— Bailulis,— sacīja Bailulis.

— Jūs gan izturaties dumji!—teica mazā Mija.

— Ta ir priekšā stādīšanās,— Bumbulites meita skaidroja. — Ta­gad tev patiešām jāuzvedas ļoti klusu, jo šī ir īsta viesošanās.

— Šodien mums nav diez ko uzkopta istaba,— trollīša Mumina māmiņa atvainojās.— Un salons diemžēl atrodas zem ūdens.

— Ak, tas nekas,— Misa sacīja,— No šejienes ir tik skaists skats. Laiks jau arī ir bijis tik mierīgs un brīnišķīgs.

—  Vai tu tā domā?— Bailulis izbrīnījies jautāja.

Misa stipri nosarka.

— Es negribēju melot,— viņa teica.— Bet man likās, ka tā izklau­sās smalkāk.

Iestājās klusuma bridis.

— Seit ir pašauri,— trollīša Mumina māmiņa kautrīgi sacīja.— To­mēr pārmaiņas dažkārt ir patīkamas. Ir ta, it kā es redzētu mūsu mēbeles pavisam citādas. . . jo īpaši, kad tās tagad stāv ar kājām gaisā! Un ūdens ir kļuvis tik silts. Redziet, mūsu ģimenei ārkārtīgi patīk peldēt.

—  Vai patiešām?— Misa pieklājīgi pavaicāja.

Atkal iestājās klusums.

Piepeši atskanēja viegla urdzēšana.

—  Mija!— Bumbulītes meita stingri uzsauca.

— Tā neesmu es,— mazā Mija teica.— Tā ir tikai jūra, kas plūst iekšā pa logu.

Viņai bija pilnīga taisnība. Atkal bija sācis cel­ties ūdens. Uz palodzes uzšļakstījās mazs vilnītis. Tad vēl viens.

Pēc tam paklāju apšļāca vesels ūdenskritums.

Bumbulītes meitu žigli iebāza savu mazo māsu kabatā, sacīdama:

—         Kāda ārkārtīga laime, ka šai ģimenei patīk peldēt!

TREŠA NODAĻA

Par to, kā notiek iepazīšanas ar spoku māju

Trollīša Mumina māmiņa sēdēja uz jumta, ielikusi klēpi rokdarbu kārbiņu, kafijas kannu un ģimenes albumu. Laiku pa laikam viņa pavirzījās nost no jūras, kuras līmenis cēlās, jo viņai nepatika, ka aste mērcas ūdenī. Jo sevišķi pašlaik, kad viņiem bija ciemiņi.

— Mēs tomēr nevarēsim izglābt visas mēbeles,— trollīša Mumina tētis sacīja.

—  Mīļais,— māmiņa ieteicās. — Ko lai iesāk ar galdu bez krēsliem un — ar krēsliem bez galda? Un kas par prieku ir no gultām, ja nav drēbju skapja?

— Tev taisnība,— tētis piekrita.

—  Un ļoti labs ir skapis ar spoguli,—trollīša Mumina māmuļa maigi piebilda.— Tu pats zini, cik patīkami no rītiem ir ielūkoties spogulī. Starp citu,— viņa pec brīža turpināja,— ir tik jauki pēcpus­dienā atgulties uz dīvāna un padomāt.

—  Nē, dīvānu gan nevar,— tētis noteikti sacīja.

—  Kā vēlies, mīlulīt,— māmiņa atbildēja.

Viņiem garam aizpeldēja izrauti koki un krūmi. Ķerras un maizes abras, ratiņi, zivju igvātis, steķi un žogi peldēja tukša vai ari nesa pludos cietušos. Taču viss bija pārlieku mazs, lai tur novietotu salona mēbeles.

Pēkšņi, atbīdījis cepuri pakausī, trollīša Mumina tētis pievērsa asu skatienu šaurumam ielejā. No juras lielā ātrumā tuvojās kaut kas savāds. Tētim acīs spīdēja saule, un viņš nevarēja saredzēt, vai tas ir kaut kas bīstams vai nav, taču liels tas bija, pietiekami liels, lai novietotu desmit salonu mēbeļu komplektus un uzņemtu vēl lielāku ģimeni par viņējo.

No sākuma izskatījās, ka tā ir milzīga kārba, kas tūlīt nogrims. Pēc tam tā sāka līdzināties gliemežvākam, kas sagriezies uz sāniem.

Trollīša Mumina tētis, pavērsies pret savu ģimeni, sacīja:

— Man šķiet, ka mēs izglābsimies.

—  Protams, ka izglābsimies,— Mumina māmiņa atbildēja.— Es te sēžu un gaidu musu jauno māju. Vienīgi blēžiem parasti iziet plāni.

—  Nesaki vis,— Bailulis iesaucās.— Es pazīstu blēžus, kas vien­mēr izvairās no briesmām.

— Tad gan tiem, nabadziņiem, ir garlaicīga dzīve,— trollīša Mu­mina māmiņa brīnījās.

Savādais priekšmets bija pieslīdējis tuvāk. Tā būs bijusi kaut kāda māja. Augšā uz gliemezim līdzīgā jumta rēgojās divas sejas no zelta: viena raudāja, otra smējās. Zem šīm sejām varēja ielūkoties

tumšā pusapjveida telpā, kuru klāja zirnekļu tikli. Lielais vilnis acīmredzot bija aizskalojis veselu sienu. Abās puses pavērtajai ailei karājās sarkani samta aizkari, kas skumīgi vilkās pa ūdeni.

Trollīša Mumina tētis pārsteigts centās ēnās kaut ko saskatīt.

— Vai kads ir mājās?— viņš piesardzīgi iejautājās.

Neviens neatbildēja. Viņi dzirdēja klaudzam vaļējas durvis jūras viļņos, un pa tukšo grīdu uz priekšu un atpakaļ veļās putekļu kamoli.

— Es ceru, ka viņiem ir izdevies paglābties no negaisa,— Mumina māmuļa noraizējusies sacīja.— Nabaga ģimene. Diezin kāda tā bija. Patiesībā ir šausmīgi tā ievākties svešā mājā. . .

—  Mīlulīt,— tētis sacīja.— Ūdens ceļas.

—  Jā, jā,— māmiņa piekrita.— Tad vācamies vien iekšā.

Viņa iekapa savās jaunajās mājas un skatījās visapkārt.

Agrākie iemītnieki ir bijuši mazliet pavirši, to māmiņa redzēja.

«Bet kurš gan tāds nav? Un krājuši visvisādas vecas mantas. Patiesi žel nokritušās sienas, bet tagad vasarā jau tai, saprotams, nav nozīmes. .

—  Kur mēs novietosim salona galdu?— trollītis Mumins vaicāja.

—  Te, vidū,— māmiņa norādīja. Viņa jutās daudz mierīgāka, kad apkārt bija skaistās salona mēbeles ar tumši sarkanu plīšu un bārkstīm. Savādā istaba uzreiz kļuva mājīga, un trollīša Mumina māmiņa priecīga apsēdās šupuļkrēslā un sāka prātot par aizkariem un debeszilām tapetēm.

— Tagad no mūsu majas ir palicis pāri vienīgi karoga masts,— tē­tis drūmi pavēstīja.

Trollīša māmiņa papliķeja viņam pa ķepu.

—  Tā bija jauka maja,— viņa teica.— Daudz labāka par šo. Bet gan tu redzēsi, ka pēc neilga laiciņa viss būs kā parasti.

(Mīļo lasītaj, māmiņai it nemaz nebija taisnība. Nekas nebūs kā parasti, jo ši nebija vis parasta māja, kur viņi bija nokļuvuši; pirms viņiem te bija dzīvojusi gaužām neparasta ģimene. Vairāk nekā es neteikšu.)

—  Vai lai izglābju arī karogu?— Bailulis jautāja.

—  Nē, tas lai paliek,— Mumina tētis sacīja.— Savā ziņā tas plīvo lepni.

Lēnām viņi slīdēja pa ieleju uz priekšu. Bet šauruma starp Vientuļajiem kalniem viņi virs ūdens vēl redzēja balto karogu, kas māja viņiem kā priecīgs punktiņš.

Savās jaunajās mājās trollīša Mumina māmiņa bija uzklājusi vakara tējas galdu.

Lielajā, svešajā istabā tējas galds likās vientuļš. Kā sardzē tam apkārt stāvēja krēsli, skapis ar spoguli un drēbju skapis, bet aiz mēbelēm tumsā, klusumā un putekļos nozuda istaba. Un griesti, kur vajadzēja karāties drošajai salona lustrai ar sarkano pušķu bārk­stīm,— šie griesti bija visdīvainākie. Tos ieskāva noslēpumainas ēnas, augšā kaut kas kustējās un plīvoja, kaut kas nenoteikts un liels šūpojās uz priekšu un atpakaļ līdz ar visu māju.

«Visapkārt ir tik daudz nesaprotama,» trollīša Mumina māmiņa klusībā nodomāja. «Bet kāpēc gan it visam jābūt ta, ka pierasts?»

Izskaitījusi tasītes uz galda, māmiņa pamanīja, ka viņi ir aizmir­suši paņemt marmelādi.

— Cik žēl,— inamiņa teica.— Rs zinu, ka trollītim Muminam garšo tēja ar marmelādi. Kā es varēju to aizmirst!

—  Varbūt agrākie iemītnieki arī ir aizmirsuši paņemt līdzi marme- ladi?— Bailulis, vēlēdamies palīdzēt, ieteicās.— Varbūt to bija grūti iesaiņot. Vai ari burkā bija pārāk maz marmelades un nebija vērts to glābt?

— Ja vien varēs atrast viņu marmeladi,— trollīša Mumina mā miņa nedroši sacīja.

— Es pamēģināšu,— Bailulis piedāvājās. Kaut kur jau te jābūt pieliekamajam.

Viņš devās iekšā tumsā.

Telpas vidū stāvēja vientuļas durvis. Kārtības labad Bailulis iegāja pa tām un pārsteigts atklāja, ka durvis ir no papīra un tām aizmugure uzkrāsots kamīns. Tad viņš uzkāpa pa kāpnēm, kas izbeidzās gaisā.

«Kāds grib mani izjokot,» Bailulis domāja. «Bet man tas nemaz neliekas asprātīgi. Durvīm ir jāved uz kaut kurieni un kāpnēm arī.

Kas gan notiks, ja Misa pēkšņi uzvcdīsies ka Bumbulite vai Bailulis uzvedisies kā Murmulis?>

Visur šeit bija grabažas. Savādas ietaises no papes, auduma un koka, droši vien lietas, kas iepriekšējai ģimenei apnikušas, un tāpēc tai nav ienācis prātā uznest tās uz bēniņiem vai ari pabeigt.

—   Ko tu meklē?— Bumbulītes meita ieprasījās, iznirusi no skapja, kuram nebija ne plauktu, ne mugurpuses.

—  Marmelādi,— Bailulis atbildēja.

—   Te ir viss kas,— Bumbulītes meita teica,— un kāpēc lai nebulu ari marmelāde? Te būs dzīvojusi varen jautra ģimene.

—   Vienu mēs redzējām,— mazā Mija svarīgi stāstīja.— Kādu, kas negribeja rādīties!

—  Kur tad?— Bailulis vaicāja.

Bumbulītes meita norādīja uz tumšu stūri, kas līdz pašiem gries­tiem bija piekrauts ar grabažām. Pret sienu pieslietā palma melanho­liski čabināja savas papira lapas.

—   Blēdis!— mazā Mija čukstēja.— Tas to vien gaida, lai varētu mūs visus nogalināt!

—  Esi nu mierīga,— Bailulis aizlauztā balsī atteica.

Piegājis pie atvērtajām durtiņām, viņš uzmanīgi paošņāja.

Un ielūkojās šaura gaiteni, kas noslēpumaini aizlocījās un izzuda tumsā.

— Gan jau te kaut kur būs pieliekamais,— Bailulis teica.

Iegājuši gaitenī, viņi atklāja, ka tajā ir vairākas durtiņas.

Bumbulītes meita pastiepa galvu un ar grūtībām sabokstereja

uzrakstu uz durvīm.

Rek-vi-zīts,— viņa lasīja. Rekvizīts. īsts blēžu vārds!

Saņēmis drosmi, Bailulis pieklauveja. Viņi gaidīja, taču Rekvizīta nebija mājās.

Tad Bumbulītes meita atgrūda durvis vaļā.

Nekad vel viņi nebija redzējuši vienuviet tik daudz mantu.

Plaukti tur bija no griestiem līdz pašai grīdai, un tajos stāvēja viss, kas vien plauk tos var būt, raiba un kolosālā juceklī. Mii zīgi augļu trauki kopā ar rotaļlietām, lam­pām un porcelāna traukiem; dzelzs kalumi atradās starp puķēm, darbarīkiem, izbāz tiem putniem, grāmatām, telefonu aparā tiem, vēdekļiem, spaiņiem, globusiem, bisēm, cepuru kastēm, pulksteņiem, vēstuļu sva riem un .. .

No savas māsas pleca mazā Mija uzlēca uz kāda plaukta. Ieskatījusies spoguli, viņa iekliedzās:

—  Paskatieties! Es esmu kļuvusi vēl mazāka! Es nemaz nevaru sevi saredzet!

—  Tas nav īsts spogulis,— Bumbulītes meita paskaidroja.— Pro­tams, ka tevi var saskatīt.

Bailulis meklēja marmelādi.

—  Varbūt ievārījums derēs,— viņš sacīja, bakstīdams kādu burku.

—  Tas ir krāsots ģipsis,—Bumbulītes meita teica. Paņēmusi ābolu, viņa iekoda tajā.

—  No koka,— viņa sacīja.

Mazā Mija smējās.

Taču Bailulis bija noraizējies. Itin viss ap viņu attēloja kaut ko neīstu, viss mānīja viņu ar skaistām krāsām, un, kad viņš pastiepa ķepu, priekšmets bija tikai no papīra, koka vai ģipša. Zelta kroņiem nebija patīkamā smaguma, puķes bija no papīra, vijolēm nebija stigu, atvilktnēm nebija dibena, un grāmatas nevareja atvērt.

Bailuļa godīgā sirds bija aizvainota, un viņš prātoja par šo mantu nozīmi, bet skaidrībā netika. «Ja vien es būtu mazliet, mazliet gudrāks,> viņš domāja. <Vai arī dažas nedēļas vecāks.>

—  Sitas man patīk,— Bumbulītes meita teica.— Ir tā, it kā patie­sība nekam nebūtu nozīmes.

—  Vai tad tomēr ir?—mazā Mija jautāja.

—  Nē,— viņas māsa priecīgi atbildēja.— Nejautā tik muļķīgi.

Tai bridi kāds iespurdzās. Skaļi un nicīgi.

Izbijušies viņi saskatījās.

—  Es iešu prom,— Bailulis murmināja.— Visas šīs mantas dara mani grūtsirdīgu.

Te salonā atskanēja mežonīgs rībiens — un no plauktiem novēlās smalks putek|u mākonis. Sakampis zobenu, Bailulis izdrāzās gaitenī. Viņi dzirdēja kliedzam Misu.

Salons bija pilnīgi tumšs. Kaut kas liels un mīksts atsitās pret Bailuļa seju. Aizmiedzis acis, viņš trieca koka zobenu cauri neredza­majam ienaidniekam. Atskanēja stirkšķis, it ka ienaidnieks būtu no auduma, un, kad Bailulis iedrošinājās atvērt acis, pa caurumu viņš ieraudzīja dienas gaismu.

— Ko tu esi izdarījis?— Bumbulītes meita jautāja.

—  Nogalināju Rekvizītu,— Bailulis trīcēdams atbildēja.

Bumbulītes meita iesmējās un pa caurumu iekāpa salonā.

Un ko jūs esat pastrādājuši?— viņa jautāja.

—  Māmiņa pavilka auklu!— trollītis Mumins iesaucās.

Un tad no griestiem nogāzās kaut kas šausmīgi, šausmīgi liels!— Misa kliedza.

—  Un salona vidu pēkšņi parādījās ainava,— Snorkcs jaunkundze skaidroja.— Sākumā mēs domājām, ka tā ir īsta. Iekams pa zālienu nebiji ienākusi tu.

Pagriezusies atpakaļ, Bumbulītes meita skatījās.

Viņa ieraudzīja spilgti zaļus bērzus spoguļojamies spilgti zilā ezerā.

No zāles arā spraucās Bailuļa atvieglotā seja.

— Vai, vai, vai,— trollīša Mumina inamiņa vaimanāja.— Es do­māju, ka tā ir aizkara aukla. Un tad viss sagāzās uz galvas. Iedomājie­ties — ja nu kāds būtu saspiests? Vai tu atradi marmelādi?

—  Neatradu,— Bailulis atbildēja.

— Tēju mēs tomēr dzersim,— trollīša Mumina māmiņa sacīja.— Un pa to laiku aplūkosim šo veco gleznu. Tā ir brīnišķīgi skaista. Ja vien tā tik stipri nekustētos.

Viņa saka liet tasēs tēju.

Un tieši tobrīd kāds iesmējās.

Tie bija izsmējīgi un vecīgi smiekli, kas skanēja no tumšā stūra, kur stāvēja papīra palma.

—  Kāpēc jūs smejaties?— trollīša Mumina tētis pēc ilgāka klu suma brīža pavaicāja.

Klusums ieilga.

— Vai jūs nevēlētos iedzert tasi tējas?— Mumina māmiņa nedroši piedāvāja.

Attālākajā stūrī joprojām valdīja klusums.

— Tas būs kāds no tiem, kas te dzīvojis pirms mums,— viņa sacīja.— Kāpēc viņš nenāk ārā un nestādās priekšā?

Viņi gaidīja ilgi, un, kad nekas nenotika, mamiņa sacīja:

— Bērni, tēja atdziest,— un sāka smērēt sviestmaizes. Kamēr viņa grieza sieru vienādos gabalos, no griestiem nolija spēcīga lietus šalts.

Saka pūst vējš un skumji gaudoja pa kaktiem.

Palūkojušies ārā, viņi redzēja sauli mierīgi iegrimstam spidīgaja, vasarīgaja jūrā.

— Te kaut kas ir sagājis grīstē,— Bailulis uztraukts teica.

Tagad sacēlās vētra. It ka pret attālu krastu bija dzirdama bangu

duna, lejup gāzās lietus — taču ārā laiks bija tikpat jauks kā pirmīt. Un tagad ierūcās pērkons. Klusām ducinādams, tas nāca arvien tuvāk, salonā plaiksnījās balti zibeņi, un pār Muminu ģimeni nodardēja viens grāviens pēc otra.

Klusumā un mierā norieteja saule.

Un tad istaba sāka griezties. Sākumā tā griezās lēnām. Pēc tam ātrums pieauga tik spēcīgi, ka tēja šļakstījās pāri krūzītes malām. Galds, krēsli un visa ģimene griezās riņķī un riņķī ka karuselī, un ap viņiem tāpat riņķoja skapis ar spoguli un drēbju skapis.

Te griešanās mitējās tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.

Mitējās arī pērkons, zibeņi, lietus un vējš.

— Cik gan savāda ir pasaule!— trollīša Mumina māmiņa sacīja.

— Tas nebija īsts negaiss!— Bailulis iesaucās.— Nebija neviena mākoņa. Un zibens trīs reizes iespēra drēbju skapī un to nesaspēra! Un lietus un vējš, un viss griezās, un .. .

— Tas, kas smējās par mani!— Misa brēca.

— Bet nu jau negaiss ir pāri,— trollī- tis Mumins mierināja. — Mums jābūt ļoti piesardzīgiem,— tētis sacīja.— Sī ir bīs­tama spoku māja, kur var atgadīties viss kas.

— Paldies par tēju,— Bailulis patei­cās.

Piegājis pie salona malas, viņš lūko­jās ārā krēslā. «Viņi ir tik atšķirīgi no manis,» Bailulis domāja. «Viņiem ir jūtas, un viņi redz krāsas, dzird skaņas un

griežas riņķī, bet viņi nenieka neiztaisa par to, ko jūt un redz, un dzird un kāpēc griežas riņķi.»

Pašlaik ūdenī nogrima pēdējais stars no saules ripas.

Un tai brīdī viss salons pielija ar gaismu. Izbrīnījusies Muminu ģimene pacēla galvas no tējas tasēm.

Brīžiem sarkans un brīžiem zils virs viņiem mirdzēja lampu loks. Tas ieskāva vakarīgo jūru kā zvaigžņu vainags un bija ļoti skaists un piemī­līgs. Arī uz grīdas iedegās gaismas rinda.

«Tas ir tāpēc, lai neviens neiekristu jūrā,» domaja trolljiša Mumina māmiņa. «Cik labi ir iekārtota dzīve! Bet nu gan ir piedzīvots tik daudz satraucošu un brīnišķīgu notikumu, ka es jūtos maķenīt nogurusi. Tāpēc domāju doties pie miera.»

Bet, iekams mamiņa pārvilka segu pār savu purniņu, viņa steidzīgi piebilda:

—  Ja atgadās kas jauns, tad gan pamodiniet mani!

Vēlā vakarā mazā Misa pastaigājās gar ūdens malu. Viņa redzēja, kā paceļas mēness un sāk savu vientulīgo pastaigu cauri naktij.

«Viņš ir tāds pats kā es,» Misa skumji domāja. «Pilnīgi viens un tikpat apaļš.»

Tad viņa jutās tik pamesta un sīciņa, ka viņai uznāca neliels raudiens.

—  Par ko tu raudi?— Bailulis jautāja.

—  Es nezinu, ir tik skaisti,— Misa atbildēja.

—  Bet raud jau tad, ja ir kaut kas bēdīgs!— Bailulis iebilda.

—   Jā, mēness jau ir tāds,— Misa vārgi atteica un nošņaukājās. — Mēness, nakts un par visu vairāk grūtsirdība . . .

—  Jā, jā,— Bailulis novilka.

CETURTA NODAĻA Par godkārību un to, cik bīstami ir gulēt koka

Pagāja dažas dienas.

Ģimene sāka pierast pie savādās mājas. Ik vakaru, tieši saulei rietot, iedegās skaistās lampas. Trollīša Mumina tētis atklāja, ka sarkanos samta aizkarus lietus laikā var aizvilkt un ka zem grīdas ir

mazs pieliekamais. Tam bija apaļi griesti, un tas atradās pašā ūdens malā, tā ka ēdiens uzglabājās auksts. Taču vislabākais atklājums bija tas, ka pie griestiem glabājās papilnam gleznu — vēl skaistākas nekā tā ar bērziem. Gleznas varēja pacelt un nolaist, kad vien iegribējās. Visvairāk viņiem patika glezna, kas attēloja kokgriezumiem rotātu verandu, jo tā atgādināja Muminieleju. Patiesību sakot, ģimene būtu jutusies pilnīgi laimīga, ja vien tā tik briesmīgi neizbītos ik reizi, kad viņu sarunu pārtrauca savādie smiekli. Dažreiz atskanēja tikai spurg- šana. Kāds spurdza par viņiem, bet ne reizes pats neparādījās. Trollīša Mumina māmiņa mēdza nolikt trauku ar pusdienām tumšajā stūri pie papīra palmas, un ēdiens vienmēr tika kārtīgi notiesāts.

— Tas visādā ziņā ir kāds, kas ļoti kautrējas,— viņa teica.

— Tas ir kads, kas gaida,— Bumbulītes meita sacīja.

Kādu ritu Misa, Bumbulītes meita un Snorkes jaunkundze sēdēja un ķemmēja matus.

— Misai vajadzētu citu frizuru,— Bumbulītes meita ieteicās. — Vi­ņai nepiestāv taisns celiņš.

— Arī īsi apgriezti mati uz pieres viņai neder,— Snorkes jaunkun­dze piebilda un sabužināja mīkstās cirtas starp ausīm. Nedaudz noglaudusi astes galiņu, viņa pagriezās, lai palūkotos, vai uz muguras nav savēlusies spalva.

— Vai ir patīkami, ja viss augums ir spalvains?— Bumbulītes meita vaicaja.

— Ārkārtīgi,— Snorkes jaunkundze apmierināta atbildēja. — Misa, vai tu esi spalvaina?

Misa neatbildēja.

— Misai vajadzētu but spalvainai,— Bumbulītes meita teica un sāka vīt mezglā matus.

—  Vai arī no vienas vietas ar sprodziņām,— Snorkes jaunkundze

sacīja.

Te uzreiz Misa piespēra kāju pie zemes.

Jūs tik runājat par savām spalvām!— viņa asarainā balsī iesaucās.— Jūs, kas visu zināt! Snorkes jaunkundzei nav pat kleitas mugurā! Es nemūžam nestaigātu bez kleitas; es labāk nomirtu nekā staigātu bez kleitas!

Misa izplūda asarās un cauri salonam izdrazās gaiteni. Šņukstot viņa taustījās pa tumsu, līdz piepeši apstājās un briesmīgi sabijās. Viņa atminējās savādos smieklus.

Mitejusies raudāt, mazā Misa bailīgi taustījās atpakaļ. Viņa meklēja un meklēja salona durvis un, jo ilgāk viņa tās mekleja, jo vairāk nobijās. Beidzot viņa atrada vienas durvis un atrāva tās vaļā.

Bet viņa nebija iedrāzusies salonā. Sī bija gluži cita istaba. Vāji apgaismota istaba, kur garā rindā bija nostādītas galvas. Nocirstas galvas uz briesmīgi šauriem un gariem kakliem un ar neparasti bieziem matiem. Visas galvas raudzījās sienā. «Ja nu tās būtu skatījušās uz mani,» Misa samulsusi domāja. «Iedomājies, ja nu tās būtu skatījušās uz mani . . .»

Viņa bija tik pārbijusics, ka neuzdrīkstējās pakustēties, ka ap burta viņa vienīgi blenza uz dzelteni zeltainajām cirtām, melnajām cirtām, sarkanajām cirtām . . .

Tikmēr Snorkes jaunkundze sēdēja salonā un kļuva arvien skumī­gākā.

—  Neliecies zinis par Misu,— Bumbulītes meita teica.— Viņa visu ņem pie sirds.

—  Bet Misai ir taisnība,— Snorkes jaunkundze murmināja, lūko­damās uz savu vēderu.— Man vajadzētu valkāt kleitu.

— Ej nu ej,— Bumbulītes meita noteica.— Nekļūsti smieklīga.

— Tu taču staigā kleitā,— Snorkes jaunkundze iebilda.

—  Staigāju jau,— Bumbulītes meita bezrūpīgi sacīja.— Paklau, Bailuli,—vai Snorkes jaunkundzei vajag kleitu?

— Jā, tad, ja salst,— Bailulis atbildēja.

—  Nē, nē, vai viņai vispār vajag kleitu,— Snorkes jaunkundze skaidroja.

—  Vai arī tad, kad līst lietus,— Bailulis ierosināja.— Bet tad laikam gan būtu prātīgāk iegādāties lietusmēteli.

Snorkes jaunkundze pakratīja galvu. Brīdi viņa stāvēja, galvu nodurusi. Tad ieteicās:

—  Es iešu un salabšu ar Misu,— un, paņēmusi kabatas lukturīti, viņa izgāja šaurajā gaitenī. Tas bija tukšs.

— Misa?— Snorkes jaunkundze klusam sauca.— Man patīk tavs taisnais celiņš, vai zini . . .

Taču Misa neatsaucās. Ieraudzījusi šauru gaismas strēli no pavēr­tajām durvīm, Snorkes jaunkundze piezagās klat palūkoties.

Tur sēdēja Misa ar pilnīgi jauniem matiem.

Viņas noraizējušos seju ieskāva dzeltenas, korķa viļķim līdzīgas cirtas.

Paskatījusies spogulī, mazā Misa nopūtās. Viņa paņēma kādus citus matus — sarkanus un izspūrušus — un uzvilka tos gandrīz līdz acīm.

Arī šie mati neizskatījās diez ko patīkami. Beidzot trīcošām ķepiņām Misa nocēla cirtas, ko bija pataupījusi uz laikošanas beigām un kuras viņai patika vairāk par citām. Tic bija cēli ogjumelni mati, kurus rotāja zelta vizulīši. Elpu aizturējusi, viņa uzlika matus galvā. Mirkli Misa aplūkoja pati sevi spogulī. Pēc tam viņa tikpat lēnām cirtas atkal noņēma un palika sēžam un skatāmies grīdā.

Snorkes jaunkundze bez skaņas izlavijās atpakaļ gaitenī.

Viņa saprata, ka Misa labāk vēlas palikt viena.

Taču Snorkes jaunkundze negāja atpakaļ pie pārējiem. Viņa gāja pa gaiteni prom. Jo bija sajutusi vilinošu un interesantu smaržu — pū­dera smaržu. Kabatas lukturīša gaismas aplis klejoja augšup un lejup gar sienām un beidzot apstājās pie maģiskā vārda «Garderobe».

—  Drēbes,— Snorkes jaunkundze čukstēja.— Kleitas!— Viņa nospieda durvju rokturi un iegāja.— Ai, cik brīnišķīgi!— viņa noel- sās.— Ai, cik skaisti!

Kleitas, kleitas, kleitas. Tās bija sakarinātas bezgalīgās rindās, simtiem cieši cita pie citas, cik tālu vien sniedzās skats — mirdzošs brokāts, viegli tilla un gulbju spalvu mākoņi, puķains zīds un tumšsarkans samts, un visapkārt kā žiglas mirdzošas bakas uguntiņas samirkšķinājās visdažādāko krāsu spīguļi.

Sajūsmas pārņemta, Snorkes jaunkundze tuvojās kleitām. Viņa tām pieskārās. Saņēma tās saujā un piespieda pie sava purniņa, pie savas sirds. Kleitas čaukstēja, tās oda pēc putekļiem un smaržām, tās apraka viņu savā lielajā skaita. Piepeši Snorkes jaunkundze palaida kleitas vaļā un īsu brītiņu pastāvēja uz galvas.

—  Lai maķenīt nomierinātos,— viņa klusu čukstēja.— Man jāno­mierinās, citādi es aiz laimes pārplīsīšu. Kleitu ir pārlieku daudz . . .

Pirms pusdienām Misa sēdēja salona stūrī un sēroja.

—  Hci!— Snorkes jaunkundze sacīja un nosēdās viņai blakus.

Nebilzdama ne vārda. Misa greizi uz viņu paskatījās.

—  Es biju aizgājusi meklēt sev kleitu,— Snorkes jaunkundze stāstīja.— Un atradu vairākus simtus kleitu un kļuvu dikti priecīga.

Misa izdvesa kaut ko pavisam nesaprotamu.

—  Varbūt tūkstošiem kleitu!— Snorkes jaunkundze turpināja. — Un es skatījos un skatījos, un laikoju un laikoju, un kļuvu arvien bēdīgāka.

— Vai patiešām?— Misa iesaucās.

—  Jā, vai nav dīvaini?— Snorkes jaunkundze sacīja.— Redzi, kleitu bija pārlieku daudz. Es nemūžam nespētu tās visas uzvilkt mugurā un nespētu izšķirties, kura ir visskaistākā. Tās mani gandrīz vai izbiedēja! Bijušas tur tikai divas kleitas, es būtu izvēlējusies pašu skaistāko.

—  Tas būtu bijis daudz labāk,— Misa, mazliet priecīgāka, piebal­soja.

— Tāpēc es aizbēgu,— Snorkes jaunkundze nobeidza.

Kādu bridi viņas klusu sēdēja un vēroja trollīša Mumina māmiņu, kas klāja pusdienu galdu.

—  Iedomājies,— Snorkes jaunkundze iesāka,— iedomājies, kas par ģimeni te dzīvojusi pirms mums! Tūkstošiem kleitu! Grīda, kas griežas, pie griestiem gleznas, un garderobe, piebāzta pilna ar viņu mantām. Papīra mēbeles, un pašiem savs lietus. Kā tev liekas, kadi viņi ir izskatījušies?

Atcerējusies skaistās cirtas, Misa nopūtās.

Bet Misai un Snorkes jaunkundzei aiz muguras, putekļainajās grabažās aiz papīra palmas, spīdēja divas uzmanīgas, zibsnīgas ačeles. Acis nicīgi viņas nopētīja un klīda tālāk pa salona mēbelēm, apstāda­mās pie Mumina māmiņas, kas cēla galdā biezputru. Acis kļuva vēl melnākas, un purniņš saraucās neskanīgā spurdzienā.

— Ēdiens ir galdā!— trollīša Mumina māmiņa sauca. Paņēmusi putras šķīvi, viņa nolika to uz grīdas pie palmas.

Visi saskrēja un sasēdās ap pusdienu galdu.

—  Māmiņ,— trollītis Mumins sacīja un pastiepās pēc cukura,

—  māmiņ, vai tev neliekas, ka … — Un viņš apklusa pavisam un ar būkšķi izlaida no ķepām cukurtrauku.— Skaties!— viņš čukstēja.

— Skaties!

Visi pagriezās un skatījās. No tumšā stūra bija atdalījusies kāda ēna. Kaut kas pelcks un krunkains izšļuca salona vidu, mirkšķināja acis saulē, purināja ūsas un naidīgi viņus uzlūkoja.

— Es esmu Emma,— vecā teātra žurka augstprātīgi sacīja,— un es gribu vienīgi pateikt, ka man derdzas biezputra. Jau trešo dienu jūs ēdat biezputru!

—  Rīt būs piena zupa,— Mumina māmiņa kautrīgi ieteicās.

—  Es ienīstu piena zupas,— Emma attrauca.

— Vai Emma nevēlētos apsēsties?— trollīša Mumina tētis pavai­cāja.— Mēs domājām, ka šī māja ir pamesta, tāpēc . . .

— Mājai— Emma viņu pārtrauca un nošņācās.— Māja! Sī nav nekāda māja.—Gāzelēdamās viņa pienāca pie pusdienu galda, taču neapsēdās.

— Vai viņa uz mani dusmojas?— Misa čukstēja.

— Ko tad tu esi izdarījusi?— Bumbulītes meita jautāja.

— Nekā,— Misa, skatīdamās šķīvī, murmināja.— Vienīgi ir tāda sajūta. Tāda sajūta, ka uz mani kāds mūžīgi dusmojas. Ja es būtu visbrīnišķīgākā misa pasaulē, tad viss būtu citādi . . .

— Bet, ja tu reiz tāda neesi, tad ko tur lai dara,— Bumbulītes meita noteica un turpināja ēst.

— Vai Emmas ģimene tika izglābta?— trollīša Mumina māmiņa līdzcietīgi apvaicājās.

Emma neatbildēja. Viņa skatījās uz sieru . . . Pastiepusi ķepu, viņa iebāza to kabatā. Tad viņas skatiens klīda tālāk pa galdu un apstājās pie maza pankūkas gabaliņa.

— Pankūka pieder mums!— mazā Mija iebrēcās, palēcās un uzsē­dās pankūkai virsū.

— Tas nebija glīti,— Bumbulītes meita pārmetoši teica. Pabīdī­jusi nost savu māsu, viņa notīrīja pankuku un paslēpa to zem galdauta.

— Mīļo Bailuli,— Mumina mamiņa steidzīgi ieteicās.— Aizskrej un palūkojies, vai pieliekamajā nav atlicies kaut kas garšīgs Emmai.

Bailulis aizskrēja.

— Pieliekamais!— Emma izsaucās.— Pieliekamais! Jūs iedomāja­ties, ka sufliera būda ir pieliekamais! Jus iedomājaties, ka skatuve ir salons un kulises ir gleznas! Priekškars ir aizkari un rekvizīts — tēvo­cis!

Viņas seja kļuva sarkana un deguns saraucās līdz pat pierei.

— Es esmu priecīga!— viņa kliedza. — Es esmu priecīga, ka to neredz ska­tuves meistars Svilpaste (lai viņš dus Dieva mierā)! Jūs it nekā nezināt par teātri, it nenieka, jūs nezināt pat ēnas tiesu no šī mazumiņa!

— Tur bija tikai ļoti veca reņģe,— Bailulis sacīja.— Ja vien tā nav maza siļķe.

Emma izrāva viņam no ķepām zivi un augsti paceltu galvu aizšļūca uz

savu stūri. Pēc ilgas grabināšanās viņa beidzot izvilka lielu slotu un sparīgiem vēzieniem sāka slaucīt grīdu.

—  Kas tas ir — teātris?— trollīša Mumina māmiņa uztraukta čukstēja.

Es nezinu,— trollīša Mumina tētis atteica.— Liekas, to va­jadzētu noskaidrot.

Vakarā salonu piedvesmoja spēcīga pīlādžu ziedu smarža. Pie griestiem laidelējās putni, medīdami zirnekļus, un mazā Mija uz salona paklāja sastapa lielu, briesmīgu skudru. Pašiem nemanot, viņi bija iepeldējuši mežā.

Ģimenes uztraukums bija neizsakāms. Viņi aizmirsa baidīties no Emmas un sanāca kopā ūdens malā, runādamies un vēcinādamies rokām.

Māju viņi noenkuroja pie lielā pīlādža. Trollīša Mumina tētis piesēja tauvu pie sava spieķa un to izgrūda cauri pieliekamā jumtam.

—  Nebojājiet sufliera būdu!— Emma sauca.— Vai šis ir teātris vai kāda tvaikoņu piestātne?

— Laikam jau teātris, ja jau Emma tā saka,— trollīša Mumina tētis pazemīgi sacīja.— Taču neviens no mums īsti nezina, ko tas nozīmē.

Emma lūkojās viņā, ne vārda neteikdama. Viņa pakratīja galvu, paraustīja plecus, skaļi iespurdzās un turpināja slaucīšanu.

Trollītis Mumins stāvēja un raudzījās uz lielo koku. Bišu un kameņu spieti sīca ap baltajiem ziediem, skaisti izlocīdamies, stumbrs veidoja apaļu zaru stakli, tieši tādu, kur var gulēt, ja esi maziņš.

— Es šonakt gulēšu šajā kokā,— trollītis Mumins piepeši ieteicas.

—  Es arī,— Snorkes jaunkundze tūdaļ piebalsoja.

—  Un es!— mazā Mija iekliedzās.

— Mēs gulēsim mājās,— Bumbulītes meita noteikti sacīja. — Kokā var būt skudras, un, ja tev iekodis, tu uzpampsi un kļūsi lielāka par apelsīnu.

—  Bet es gribu kļūt liela, esgri- bukļūtlielaesgribukļūtliela!— maza Mija klaigāja.

—  Esi paklausīga,— viņas māsa sacīja.— Citādi atnaks Morra un aiznesīs tevi.

Trollītis Mumins joprojām stā­vēja un lūkojās uz zaļo lapu jumtu. Tas izskatījās tāds pats kā mājās — Muminielejā. Prātodams par virvju kāpnēm, viņš sāka klusi svilpot.

Tūlīt atdrāzās Emma.

—  Beidziet svilpot! — viņa kliedza.

—  Kāpēc? — trollītis Mumins jautāja.

—  Ja teātrī svilpo, tā ir slikta zīme,— Emma zemā balsi sacīja. — Pat to jūs nezināt!

Murminādama un slotu kratī­dama, Emma iešļūca tumsā. Viņi nedroši noskatījās Emmai pakaļ un mirkli jutās neomulīgi. Bet pēc tam visu aizmirsa.

Ap gulēt ejamo laiku trollīša Mumina māmiņa uzvilka kokā gul­tas drēbes. Pēc tam viņa trollītim Muminam un Snorkes jaunkundzei sagatavoja nākamā rīta brokastu groziņu.

Misa skatījās.

—  Laimīgs, kurš kaut reizi var gulēt kokā,— viņa sacīja.

— Bet kāpēc tu nedari to?— trollīša Mumina māmiņa jautāja.

—  Neviens man to nav lūdzis,— Misa drūmi noteica.

— Nem nu, Misa, pēli un rāpies augšā pie pārējiem,— māmiņa lūdza.

— Nē, tagad man vairs nav vēlēšanās,— Misa sacīja un gāja prom. Apsēdusies stūrī, viņa sāka raudāt.

«Kāpēc viss tā iznāk?» viņa domāja. «Kāpēc man vienmer viss ir tik skumjš un sarežģīts?»

Bet trollīša Mumina māmiņa naktī nevarēja aizmigt. Viņa gulēja, klausījās ūdens šļakstos zem grīdas un juta vieglu nemieru. Viņa dzirdēja Emmu murminot šļūkājam uz priekšu un atpakaļ pa salonu. Meža iebrēcās kāds svešs zvērs.

—  Mumintēti,— viņa čukstēja.

—  Hm,— trollīša Mumina tētis atrūca no peļiem.

— Es par kaut ko esmu uztraukusies.

—  Viss būs labi, tu redzesi,— tētis nomurmināja un atkal iemiga. Trollīša Mumina mamiņa kādu brītiņu gulēja un lūkojās mežā.

Taču pamazām ari viņa aizmiga; un salonā iestājās nakts.

Pagāja varbūt kāda stunda. '

Te pār grīdu pārslīdēja pelēka ēna un apstājās pie pieliekamā. Tā bija vecā Emma. Ar visiem saviem vārgajiem spēkiem un ņemdama palīgā naidu, viņa izvilka no cauruma pieliekamajā Muminteta spieķi. Spieķi un tauvu viņa iesvieda tālu ūdenī.

—  Sitā samaitāt sufliera būdu!— viņa pie sevis murmināja un ga­rāmejot iebēra kabatā cukuru no trauka uz tējas galda, un aizgaja atpakaļ uz savu guļamsturi.

Atbrīvojusies no tauvas, māja tūdaļ sāka slīdēt projām pa straumi. Kādu brīdi starp kokiem vēl mirdzēja zilu un sarkanu lampu varavīk­sne.

Tad pazuda ari tā, un mežu apspīdēja vienīgi mēness pelēki baltā gaisma.

PIEKTĀ NODAĻA

Par to, kas notiek, ja teātrī svilpo

Snorkes jaunkundze pamodās no aukstuma. Cirtas uz pieres viņai bija gluži slapjas. Lieliem mutu|iem starp kokiem vēlās migla, attālāk izbālēdama un pārvērzdamās par pelēku sienu. Mitrie koku stumbri bija ogļumelni, bet sūnas un lava, kas tos klāja, izzīmēja pavisam gaišus, skaisti rožainus rakstus.

Snorkes jaunkundze iespieda galviņu dziļāk pēlī un centās izsapņot līdz galam patīkamo sapni. Sapnī viņa redzēja, ka viņas pur­niņš ir pavisam maziņš un gaužām brīnišķīgs. Taču aizmigt nebija iespējams.

Un piepeši viņai likās: kaut kas ir sagājis grīstē.

Strauji piecēlusies, viņa pavērās visapkārt.

Koki, migla un ūdens. Bet nevienas mājas. Māja bija pazudusi; viņi bija pilnīgi pamesti. Brītiņu Snorkes jaunkundze sēdēja klusucie- šot.

Tad noliecās un uzmanīgi sapurināja trollīti Muminu.

— Aizsargā mani,— viņa čukstēja,— mīļais, aizsargā mani!

—  Vai tā ir kāda jauna rotaļa?— trollītis samiegojies jautāja.

—  Nē, pa īstam,— Snorkes jaunkundze atbildēja un vērās viņa acīm, kas no bailēm bija kļuvušas melnas.

Apkārt viss pilēja — pakš, pakš —, melnajā ūdenī melanholiski krita lāses. Pa nakti puķēm bija nokritušas visas ziedlapiņas. Bija auksts.

Ilgi viņi sēdēja, cieši piespiedušies viens otram, un nekustējās. Snorkes jaunkundze klusi birdināja asaras savā pēli.

Beidzot trollītis Mumins piecēlās un, nekā nedomādams, nocēla no zara brokastu groziņu.

Tas bija pilns ar sviestmaizēm — kārtīgi zīdpapīrā ietītiem sviest­maižu sainīšiem — pa divi no katra veida. Viņš sarindoja sainīšus, taču ēst negribējās.

Piepeši trollītis pamanīja, ka māmiņa uz sainīšiem ir kaut ko uzrakstījusi. Uz katra no sainīšiem bija uzraksts: «Siers» vai «Tikai sviests», vai «Dārgā desa», vai «Labrīt!». Uz pēdējā viņa bija uzrakstījusi «Sis ir no tēta». Tajā atradās omāru kārbiņa, kuru trollīša Mumina tētis bija pataupījis no pagājušā pavasara.

Uzreiz trollitim Muminam likās, ka varbūt viss vēl nav tik ļauni.

—  Tagad tu vairs neraudi, bet ēd sviestmaizes,— viņš sacīja.— Pa šiem kokiem mēs kāpsim uz priekšu. Un saķemmē mazliet savas sprogas, jo man patīk skatīties uz tevi, kad tu esi skaista!

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze kāpelēja no koka uz koku visu dienu. Bija jau vakars, kad viņi pirmo reizi ieraudzīja zem ūdens spīdam zaļo sūnu, kura pacēlās virspusē un kļuva par cietu zemi.

— Ai, cik jauki ir atkal stāvēt uz zemes un iegremdet ķepas īstās, mīkstās sūnās!— Sis bija egļu mežs. Mierīgajā vakarā dzirdēja kūko­jam dzeguzes, un milzīgajās egļu pazarēs sijājās odu mākoņi. (Lai mīgā kārtā odi nespēj iekost Muminu ādā.)

Trollītis Mumins izstiepies gulēja sūnās. Viņam likās, ka galva vēl joprojām šūpojas no nemierīgā ūdens, kas tikai plūst un plūst garām.

—  Es izlikšos, ka tu esi mani nolaupījis,— Snorkes jaunkundze čukstēja.

— To es izdarīju,— trollītis Mumins draudzīgi sacīja.— Tu šaus­mīgi kliedzi, tomēr es tevi tik un tā nolaupīju.

Saule bija norietējusi, bet pašlaik jūnijā nebija ne vēsts no tumsas. Nakts bija blāva, pasakaina un pilna burvestību.

Dziļāk zem eglēm iemirdzējās kāda dzirkstelīte un pārvērtās par uguni. Tas bija zaru un skuju miniatūrugunskurs, un skaidri varēja saskatīt daudz cirslīšu un ķiparu, kuri pulējās ievelt ugunskura egļu čiekuru.

— Viņi dedzina Jāņu ugunskuru,— Snorkes jaunkundze teica.

— Jā. Mēs bijām aizmirsuši, ka pašlaik ir Jāņu vakars,— trollītis Mumins grūtsirdīgi piekrita.

Viņus bija pārņēmušās ilgas pēc mājām. Piecēlušies no sūnām, viņi devās tālāk — iekšā mežā.

Ap šo laiku Muminielejā trollīša Mumina tētim vienmēr bija norūdzis ābolu vīns. Jāņu ugunskuru parasti dedzināja pie jūras, un visi meža un ielejas ļekainīši tad nāca to skatīties. Attālāk krastmala un jūrā uz salām dega arī citi ugunskuri, taču Muminu ģimenes ugunskurs allaž bija vislielākais. Kad liesmas bija pacēlušās visaug­stāk, trollītis Mumins mēdza siltajā jūras ūdenī peldēt bangas galotnē, gulēt un lūkoties ugunī.

—  Ugunskurs spoguļojās jūrā,—trollītis Mumins sacīja.

— Jā,— Snorkes jaunkundze piekrita.— Un, kad tas bija izdedzis, mēs saplūcām deviņas dažādas puķes, kuras palikt zem spilvena, lai

piepildītos viss, par ko mēs sapņosim. Tikai nedrīkstēja runāt ne vārda — ne puķes plūcot, ne arī pēc tam.

— Vai tu redzēji zīmīgu sapni?—trollītis Mumins vaicāja.

—  Protams,— Snorkes jaunkundze atbildēja.— Un vienmēr kaut ko patīkamu.

Egļu mežs ap viņiem bija kļuvis retāks, un pēkšņi pavērās ieplaka. Kā piens trauku, tā laucīti pildīja mīlīga nakts migliņa.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze izbailēs apstājās mež­malā. Viņi ieraudzīja nelielu mājiņu ar lapu vītnēm ap skursteni un vārtu stabiem.

No miglas šķindēja zvārgulītis. Tad apklusa — un iešķindējās atkal. Taču no skursteņa necēlās dūmi un logā nedega neviena lampa.

Kamēr notika tikko stāstītais, uz klāja bija iestājies ļoti skumīgs rīts. Trollīša Mumina māmiņa atteicās ēst. Viņa sēdēja šūpuļkrēslā un vienā laidā atkārtoja:

— Nabaga mazie bērni, mans nabaga mazais muminbērnsl Gluži viens pats kokā! Viņš nekad vairs neatradīs mājas! Iedomājieties, kad uznāks nakts un brēks pūces.. .

—  Tās brēc tikai augustā,— Bailulis mierināja.

— Vienalga,— māmiņa raudāja.— Mežā vienmēr kliedz kaut kas šausmīgs!

Trollīša Mumina tētis skumji blenza uz caurumu pieliekamā kambara jumtā.

—  Tā bija mana vaina,— viņš sacīja.

—  Nesaki vis,— trollīša Mumina māmiņa teica.— Tavs spieķis jau bija vecs un satrunējis, un kurš varēja zināt, ka tā notiks. Gan viņi atradīs majas! Viņi noteikti atradis mājas!

— Ja vien viņi nav apēsti,— mazā Mija prātoja.— Skudras būs sakodušas abus tā, ka tagad viņi būs lielāki par apelsīniem!

— Ej rotaļāties, citādi nedabūsi desertu!— Bumbulītes meita teica.

Misa apvilka melnas drēbes.

Nosēdusies stūrī, viņa savā nodabā sirsnīgi raudāja.

— Vai tu patiešām tik briesmīgi sēro pēc viņiem?— Bailulis līdzcietīgi jautāja.

—  Nē, tikai mazdrusciņ,— Misa atbildēja.— Taču es izmantoju gadījumu un raudu par visu, ja man ir iemesls.

— Jā, ja,— Bailulis neizpratnē novilka.

Viņš pūlējās izprātot, kā šī nelaime varēja notikt. Viņš pārbaudīja caurumu pieliekamā kambara jumtā un visu salona grīdu. Zem paklāja viņš atrada vienīgi luku. Tā veda iekšā melni guldzošajā ūdenī zem mājas. Lūka ļoti ieinteresēja Bailuli.

—  Varbūt tā ir atkritumu tvertne?— viņš prātoja.— Vai ari peldbaseins? Ja vien tā nav domāta, lai mestu iekšā ienaidniekus!

Taču neviens nelikās zinis par viņa lūku. Tikai mazā Mija nogūlās uz vēdera un skatījās ūdenī.

—  Ta noteikti bus priekš ienaidniekiem!— viņa sacīja.— Jauka, slepena luka, kur mest lielus un mazus biežus!

Visu dienu viņa tur gulēja un lūkojās pēc blēžiem, taču diemžēl nevienu pašu nemanīja.

Vēlāk neviens Bailulim to neparmeta.

Tas atgadījās tieši pirms pusdienām.

Emma nebija rādījusies visu dienu un neieradās arī edienreizē.

—  Varbūt viņa ir saslimusi,— trollīša Mumina māmiņa teica.

—  Nav!— Bumbulītes meita teica.— Viņa ir nospērusi tik daudz cukura, ka tagad pārtiek tikai no cukura!

—  Mī|ā, aizej un paskaties, vai viņa nav slima,— trollīša Mumina māmiņa nogurusi sacīja.

Iegājusi Emmas guļamstūrī, Bumbulītes meita jautāja:

—  Trollīša Mumina māmiņa vaica, vai tante nav dabūjusi vēder­graizes, jo saēdusies tik daudz nospertā cukura.

Emmai ūsas saslējās stāvus.

Bet, iekams viņa atrada vārdus atbildei, visa māja nodrebēja no spēcīga trieciena un sašķiebās grīda.

Bailulis atdancoja kopā ar pusdienu traukiem, un no griestiem uzreiz nogāzās visas gleznas, aprakdamas salonu.

—  Mēs esam uz sēkļa!— trollīša Mumina tētis pusaizsmacis sauca no samta aizkaru apakšas.

— Mija!— Bumbulītes meita kliedza.— Kur ir mana masa? At­bildi!

Taču mazā Mija nevarēja atbildēt, ja viņai ari reizi par visām reizēm būtu radusies tāda vēlēšanās.

Jo pa luku grīdā viņa bija ievēlusies melnajā ūdenī. Pēkšņi atskanēja šausmīga, klukstoša skaņa. Smējās Emma.

— Ha!— viņa noteica.— Tas jums par to, ka svilpojat teātri!

SESTĀ NODAĻA Par to, kā notiek atriebība parka sargiem

Bijusi mazā Mija maķenīt lielāka, viņa noteikti būtu noslīkusi. Tagad viņa, viegli kā burbulis palēkdamās, izslīdēja cauri ūdens virpuļiem un šņaukādamās un sprauslādama atkal parādījās virspuse. Mazā Mija peldēja kā korķis, un straume viņu žigli nesa projām.

— Cik aizraujoši!— Mija pie sevis noteica.— Mana māsa gan būs pārsteigtā!

Viņa palūkojās visapkārt un pamanīja cepumu šķīvi un Mumina māmiņas rokdarbu kārbiņu. Pec neilgas svārstīšanās (jo uz šķīvja bija palikuši daži cepumi) viņa izvēlējās rokdarbu kārbiņu un ielīda tajā.

Labu laiku mazā Mija pētīja visu, kas tur atradās, un nesatrici nāmā mierā sagrieza dažas dzijas šķeteres. Pēc tam, ieritinājusies angoras dzijā, viņa aizmiga.

Rokdarbu kārbiņā peldeja un peldeja. Viļņi to iedzina līci, kur uz sēkļa bija uzsēdusies māja, tā ielīgojās niedrēs un beidzot dziļi iestiga dūņās. Taču mazā Mija nepamodās. Viņa nepamodās arī tad, kad atpeldēja asaru ķeramais āķis un ieķerās rokdarbu kārbiņā. Āķis noraustījās, aukla nostiepās un lēnītēm vilka kārbiņu augšup.

Mīļais lasītāj, sagatavojies uz pārsteigumu. Nejaušība un sakri­tība ir dīvainas lietas. Nekā nezinot cits par citu, nedz arī cits par cita piedzīvojumiem, tieši Jāņu vakarā Muminu ģimene un Susuriņš bija nokļuvuši vienā un tajā pašā līcī. Tas bija Susuriņš savā zaļajā cepurē, kas stāvēja krastā un blenza uz rokdarbu kārbiņu.

— Zvēru pie savas cepures, vai tik tā nav kāda bumbulīte?— viņš sacīja un izņēma no mutes pīpi. Pabakstījis Miju ar tamboradatu, Susuriņš laipni sacīja:

—  Nebaidies!

— Es nebaidos pat no skudrām!— Mija sacīja un piecēlās.

Viņi lūkojās viens otrā.

Kad viņi redzējās pēdējo reizi, Mija bija tik maza, ka to tik tikko varēja samanīt, tāpēc nav brīnums, ka viņi viens otru nepazina.

— Lūk, kā, bērniņ,— Susuriņš novilka, pakasījis sev aiz auss.

— Pats esi — lūk, kā!— Mija attrauca.

Susuriņš nopūtās. Viņš bija devies svarīgās darīšanās un turklāt pirms atgriešanās Muminielejā bija cerējis vēl kādu laiciņu pabūt viens. Un te kāda pavirša bumbulīte ieliek savu bērnu rokdarbu kārbiņa un pamet. Tikai tāpat vien.

— Kur tava māmiņa?— viņš jautāja.

—  Apēsta,— mazā Mija mānijās. — Vai tev ir ediens? Susuriņš norādīja ar pīpi. Uz ugunskura burbujoja kastrolītis pilns

ar zirņiem. Netālu stāvēja vēl viens ar karstu kafiju.

— Tu jau laikam dzer tikai pienu,— viņš sacīja.

Mazā Mija nicīgi iesmējās. Acis nepamirkšķinājusi, viņa izstrēba divas pilnas tējkarotes kafijas un uzēda virsū ne mazāk ka četrus zirņus.

Susuriņš uzlēja oglēm ūdeni, teikdams:

— Nū-Ū?

—  Tagad man gribas atkal gulēt,— mazā Mija sacīja.— Vislabāk man patīk gulēt kabatā.

—  Lūk, kā,— Susuriņš noteica un iebāza viņu kabatā.— Galvenais, ka tu zini, ko gribi.

Angoras dziju viņa paņēma līdzi.

Tad Susuriņš devās tālāk — cauri piekrastes pļavām.

Lielais vilnis līča strēlē bija pieguris, un te neskarta, visā sava godībā valdīja vasara. No vulkāna izvirduma bija manāms vienīgi pelnu mākonis un skaistie, tumši sarkanie saulrieti, kurus Susuriņš tik bieži bija apbrīnojis. Viņš nekā nezināja no visa, kas bija atgadījies viņa draugiem Muminielejā, un domāja, ka tie mierīgi sež savā veranda un svin Jāņus.

Dažbrīd viņš iedomājās, ka trollītis Mumins varbūt viņu gaida. Taču pirms atgriešanās viņam jānokārto rēķini ar parka sargu. Un tas ir izdarāms vienīgi Jāņu vakara. Rīt viņš būs to pateicis.

Susuriņš izņēma mutes harmonikas un sāka spēlēt trollīša Mumina veco dziesmiņu «Visi mazi dzīvnieciņi pušķīti sien astītē».

Mazā Mija tūdaļ uzmodās un izbāza galviņu no kabatas.

— Sito es māku!— viņa iesaucās. Un spalgā, oda slcienam līdzīga balsī dziedāja līdzi:

—. . . sien pušķīti, jā, pušķīti, ja, pušķīti sava astītē,

jaunus kroņus un vainagus ikviens murmulis sev sameklē,

Bailulis dejos, kad mēness nespīdēs vairs;

neskumsti, mazā Misa, jo nu dziedāt ir laiks!

Sarkanas tulpes ap Susura māju

šūpojas rītausmā zaigajā;

lēnām kad gaistam redz mirdzošo nakti,

Bumbulīte savu cepuri meklē viena pati!

—  Kur tu esi to dzirdējusi?— Susuriņš izbrīnījies vaicāja.— Tu dziedāji gandrīz pilnīgi pareizi. Tu esi savāds bērniņš.

Par to vari nešaubīties,— mazā Mija attrauca. Turklāt man ir kads noslēpums.

—  Noslēpums?

— Jā, noslēpums. Par negaisu, kas nemaz nav negaiss, un par salonu, kurš griežas. Bet to es neteikšu!

— Ari man ir noslēpums,—Susuriņš teica.—Tas atrodas mana mugursomā. Pēc brītiņa tu to ieraudzīsi. Jo tad es noslēgšu vecus rēķinus ar vienu biedi!

— Ar lielu vai mazu?— maza Mija jautāja.

— Ar mazu,— Susuriņš atbildēja.

— Tas ir labi,—mazā Mija noteica.—Ar maziem blēžiem var vieglāk tikt gala.

Apmierināta viņa atkal ielīda angoras dzija, un Susuriņš piesar­dzīgi devās gar garo žogu prom. Vietumis tur karājās uzraksti ar tekstu:

STINGRI AIZLIEGTS IENĀKT PARKA TERITORIJA!

Parka sargs un parka tantiņa, protams, dzīvoja kopa — viena parkā. Ikvienu koku viņi bija apgriezuši un nolīdzinājuši ap)os, četrstūros, un visi celiņi bija taisni kā radāinkoki. Kolīdz kāds zāles stiebriņš iedrošinājās izspraukties no zemes, tas uzreiz tika nogriezts, un, lai tiktu laukā, tam vajadzēja pūlēties no jauna.

Ap zālieniem stiepās augsts žogs, un lieliem, melniem burtiem visur varēja lasīt, ka tur kaut kas ir aizliegts.

Uz šo šausmīgo parku ik dienas nāca divdesmit četri nomākti bērni, kuri kaut kāda iemesla dcļ bija vai nu aizmirsti, vai ari pazaudēti. Tie bija paklausīgi meža bērniņi, kam nepatika ne parks, ne smilšu kaste, kurā viņiem vajadzēja rotaļāties,— viņi gribēja rāpties kokos, stāvēt uz galvas, skraidīt pa zāli. . .

Taču to nesaprata ne parka sargs, ne parka tantiņa, kuri sedeja katrs savā pusē smilšu kastei un sargāja bērnus.

Ko mazie bērni varēja darīt? Mīļu prātu viņi būtu ierakuši tos abus smiltīs,- bet viņi bija pārlieku mazi, lai spētu to izdarīt.

Uz šo parku ar mazo Miju kabata atnāca Susuriņš. Viņš lavījās apkārt žogam un vēroja savu veco ienaidnieku — parka sargu.

— Ko tu domā iesākt ar viņu?— mazā Mija jautāja.— Pakārt, izvārīt vai izbāzt?

—  Nobiedēt!— Susuriņš sacīja un ciešāk sakoda pīpes iemuti.— Ir tikai viens radījums, kas man pa īstam nepatīk, un tas ir šis parka sargs. Esmu nodomājis noraut visus uzrakstus par aizliegumiem!

Parakņājies mugursomā. Susuriņš izvilka lielu maisu. Tas bija pilns ar baltām, spīdīgām sēkliņām.

—  Kas tās tādas?— mazā Mija vaicāja.

—  Balto zalkšu seklas,— Susuriņš atbildēja.

—  Re, ka! — mazā Mija bija pārsteigta.— Vai baltie zalkši aug no sēklām?

Protams, ka no sēklām,— Susuriņš sacīja.— Tikai tas āķis ir tur, ka sēklas jāsēj Jāņu vakarā.

Piesardzīgi viņš meta sēklas starp žoga spraišļiem zālienā. Susu riņš zagās apkart visam parkam un sēja baltos zalkšus, kur vien varēja seklas iesviest (labi reti. lai zalkši nesadurtos ķepām, kad līdis ārā no zemes). Kad maiss bija tukšs, viņš apsēdās un sāka gaidīt.

Saule laidās uz rietu, bet joprojām sildīja, un baltie zalkši saka augt.

Vietumis rūpīgi apcirptajā zālienā spraucās ārā balti punktiņi, kas — gluži kā sniega pikas — atgādināja šampinjonus.

—  Paskaties uz šo!— Susuriņš rādīja.— Pēc maza brītiņa tam bus acis virs zemes!

Un gluži pareizi, pēc neilga brīža baltajā galvā kā spoles rēgojās divas acis.

— Tikko piedzimuši, viņi ir sevišķi elektrizēti,— Susuriņš skaid roja.— Skaties, tagad nāk ārā ķepas!

Nu baltie zalkši auga, ka čabēja vien. Parka sargs nekā nemanīja, jo pieskatīja mazos bērnus. Visapkārt no zāliena spraucās ārā simtiem balto zalkšu. Patlaban zemē bija vairs tikai viņu kājas. Parkā novedīja sēra un degošas gumijas smaka. Parka tantiņa paošņāja gaisu.

—  Kas te tā smird?— viņa vaicāja.— Bērni, kurš no jums smird?

Tagad zemi satricināja viegli elektrības sitieni.

Parka sargs kļuva nemierīgs un sāka mīņāties no vienas kājas uz otru. Klusām sprakšķēja viņa formas tērpa pogas.

Parka tantiņa iekliegdamās pēkšņi uzlēca uz sola. Drebošu pirkstu viņa rādija uz zālienu. Baltie zalkši bija izauguši dabiska lielumā un, elektrizētā formas tērpa pogu vilināti, no visām pusēm murminādami naca virsū parka sargam. Gaisā lidinājās mazi zibenīši, un pogas sprakšķēja aizvien biežāk un biežāk. Piepeši sāka spīdēt parka sarga ausis. Iedzirkstījās mati, tad dzirksteles pārlēca uz degunu — un viena mirklī viss parka sargs iemirdzējās! Ka mirdzoša saules ripa viņš, balto zalkšu armijas pavadīts, vēlās prom uz parka vārtiem.

Parka tantiņa jau rāpās pāri žogam. Vienīgi mazie bērni, ārkār­tīgi pārsteigti, palika sēžam smilšu kastē.

— SmalkiI— mazā Mija sajūsmā sacija.

—  Kā nu ne!— Susuriņš ieteicās un atgrūda cepuri pakausi.— Un tagad mēs norausim ikvienu uzrakstu, un ikviens zāles stiebrs varēs augt pēc savas patikas.

Visu savu mūžu Susuriņš bija ilgojies noraut uzrakstus, kas aizliedza viņam darīt visu, kas viņam patika, un nu Susuriņš trīcēja no gaidām un dedzības. Viņš saka ar uzrakstu «Smēķēt aizliegts». Pec tam satvēra «Aizliegts sēdēt zālē». Tad uzbruka «Aizliegts smieties un svilpot», pēc tam pa gaisu aizlidoja «Aizliegts lēkāt».

Meža mazuli blenza viņā, arvien vairāk un vairāk pārsteigti.

Pamazām tiem sāka likties, ka tos izglābis Susuriņš. Pametuši smilšu kasti, bērni sastājās viņam apkārt.

—  Ejiet mājās, bērniņi,— Susuriņš sacīja.— Ejiet, kurp vien jus gribat!

Taču viņi negāja, viņi sekoja Susuriņam visur pa pēdām. Kad pēdējais uzraksts bija apgāzts un Susuriņš paņēma savu mugursomu, lai dotos ceļā, bērni viņam sekoja.

— Tiš, bērniņi,— Susuriņš teica.— Ejiet uz mājām pie mammas!

—  Varbūt viņiem nemaz nav mammas! — mazā Mija ieteicās.

— Bet es nemaz neesmu radis pie berniem!— Susuriņš izbijies iesaucās.— Es pat nezinu, vai man viņi patik!

—  Bet tu patīc viņiem,— mazā Mija zobojās.

Susuriņš blenza uz kluso apbrīnotāju baru pie savam kājām.

—  It kā man nepietiktu jau ar tevi,— viņš sacīja.— Nu labi. Nāciet ar. Bet mums viss saies dēlī.

Un Susuriņš cauri pļavām devās tālāk, divdesmit četru nopietnu berneļu pavadīts, un sadrūmis prātoja, ko viņš iesāks, kad tie bus izsalkuši un tiem būs slapjas kājas vai sāpēs vēders.

SEPTĪTĀ NODAĻA Par briesmām Jāņu naktī

Pulksten pusvienpadsmitos Jāņu naktī, kad Susuriņš bija uzslējis egļzaru būdu saviem divdesmit četriem mazajiem berniem, tā paša meža citā malā stāvēja un tumsā ieklausījās trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze.

Zvārgulīti, kas bija skanējis miglā, vairs nedzirdēja. Mežs gulēja, un viņos skumīgi nolūkojās mājiņa ar savam tumšajam rūtīm.

Bet mājiņā sēdēja Svilpaste un klausījās, kā tikšķ pulkstenis un iet laiks. Reizēm viņa piegāja pie loga un paskatījās ārā, gaišajā

naktī, un tad ietinkŠķējās zvārgulītis, kas karājās pie viņas mices. Parasti zvārgulīša tinkšķis Svilpasti uzmundrināja, taču šovakar tas skumdināja viņu vel vairāk. Viņa nopūtās, pagājās uz priekšu un atpakaļ, apsēdās un atkal piecēlās.

Uz galda viņa bija uzlikusi šķīvjus, trīs glāzes un puķu pušķi, un uz plīts stāvēja liela pankūka, kas bija gluži samelnējusi no gaidīša­nas.

Svilpaste palūkojās pulkstenī, uz vītnēm virs durvīm un uz sevi spogulī — tad, atbalstījusi rokas uz galda, ieraudajās. Viņas micīte nošļuka uz deguna, un zvārgulītis atkal ietinkšķējās (viens vienīgs bēdīgs tinkšķis), un asaras lēnām ritēja tukšajā šķīvi.

Ne jau vienmēr ir viegli but Svilpastei.

Un tieši tobrīd pie durvīm klauvēja.

Pielēkusi kājas, Svilpaste žigli nošņauca degunu un atvēra durvis.

— Ai!— viņa vīlusies iesaucās.

—  Priecīgus Jāņus!— Snorkes jaunkundze novēlēja.

— Paldies,— Svilpaste samulsusi teica,— paldies, paldies, loti laipni. Priecīgus Līgo svētkus!

—  Mes ienācām tikai apvaicāties, vai kāda māja, es domāju — vai kāds teātris pēdējā laikā nav te redzēts?—trollītis Mumins jautāja.

— Teātris?— Svilpaste aizdomīgā balsī atkārtoja.— Nē, gluži pre­tēji, es domāju — ir redzēts viss kas cits.

Iestājās klusuma brīdis.

— Jā, tad jau mēs dosimies prom,— trollītis Mumins sacīja.

Snorkes jaunkundze raudzījās uz klāto galdu un vītnēm virs

durvīm.

— Cerams, ka jums būs patīkami svētki,— viņa draudzīgi teica.

Tad Svilpastes seja sakrunkojās, un viņa atkal sāka raudāt.

— Nebūs nekādu svētkul— viņa šņukstēja.— Pankūka sažūst, pu ķes novīst, pulkstenis iet, taču neviens nenāk. Arī šogad viņi neatnāks! Viņiem nav nekādu radniecības jūtu!

— Kas neatnaks?— trollītis Mumins līdzcietīgi jautāja.

— Nu, mātesbrālis ar savu kundzi!— Svilpaste iesaucās.— Es sūtu ielūgumu uz katriem Jāņiem, bet viņi ne reizes nav ieradušies.

— Tad pamēģini uzlūgt kādu citu,— trollītis Mumins ierosināja.

— Man nav citu radu,— Svilpaste skaidroja.— Un vai tad ikviena pienākums nav uzlūgt radus uz svētku pusdienām?

— Tātad tev pašai tas nesagāda prieku?— Snorkes jaunkundze jautāja.

— Protams, ka ne,— Svilpaste nogurusi atteica un apsēdās pie galda.— Mans mātesbrālis un viņa kundze nemaz nav patīkami ļaudis.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze apsēdās Svilpastei bla kus.

— Varbūt ari viņiem tas nesagādā prieku?— Snorkes jaunkundze ieminējas.— Vai tu nevari uzlūgt mūs? Mēs taču esam patīkami!

— Ko tu saki!— Svilpaste brīnījās.

Bija redzams, ka viņa domā.

Piepeši viņas mices pušķis sāka lēnām šūpoties un zvārgulītis priecīgi iešķindējās.

— Patiesībā,— Svilpaste lēnām sacīja,- varbūt man nemaz neva­jag viņus uzlugt, ja nevienam no mums tas nesagādā prieku?

— Nē, nudien nevajag,— Snorkes jaunkundze piekrita.

— Un neviens nebūs bēdīgs, ja atlikušo mūža daļu es rīkošu svinības, ar ko man gribesies? Kaut arī tie nebūs man rada?

— Neviena dzīva dvēsele nebūs bēdīga,— trollītis Mumins apgal­voja.

Tad Svilpastes seja aiz atvieglojuma sāka starot.

— Vienkārši gan tas bija,— viņa sacīja.— Ai, cik skaisti! Nu mēs svinēsim pirmos priecīgos Jāņus, kadi man jebkad bijuši, un turklāt kā vēl svinēsim! Mīļie, mīļie, ļaujiet man piedalīties kādā saistošā pasākumā!

Taču Jāņi izvērtās daudz saistošāki, nekā Svilpaste jebkad bija cerējusi.

— Uz tētiņa un māmiņās veselību!— trollītis Mumins sacīja un iztukšoja savu glāzi.

(Tieši tai pašā mirklī trollīša Mumina tētis sēdēja uz teātra klāja un naktī uzsauca tostu savam dēlam.— Par trollīša Mumina atgrieša­nos!— viņš svinīgi sacīja.— Par Snorkes jaunkundzi un mazo Miju!)

Visi bija paēduši un priecīgi.

— Un tagad mēs dedzināsim Jāņu ugunskuru,— Svilpaste sacīja. Viņa nodzēsa lampu un iebāza kabatā sērkociņus.

Arā debesis vēl bija gaišas, un zemē varēja izšķirt ikvienu stiebriņu. Aiz egļu galotnēm, kur uz brītiņu bija aizgājusi atgulties saule, nākošās dienas gaidās kavējās sarkana svītra.

Viņi gāja cauri klusajam mežam un iznāca piekrastes pļavās, kur nakts gaisma bija vēl gaišāka.

— Cik savādi šonakt smaržo puķes!— Svilpaste teica.

Pāri pļavai novēdīja viegla degošas gumijas smaka. Zāle elektri­zēti sprakšķēja.

—  Smird pēc baltajiem zalkšiem,— trollītis Mumins izbrīnījies sacīja.— Bet ap šo laiku tie parasti brauc jūrā!

Tai brīdī Snorkes jaunkundze uz kaut kā paklupa. «Aizliegts lēkāt», viņa izlasīja.

— Cik muļķīgi! Skatieties, te ir papilnam uzrakstu, par kuriem neviens vairs neliekas zinis!

— Cik brīnišķīgi: viss ir atļauts!— Svilpaste priecājās.— Tāda nakts! Vai nesadedzināsim visus uzrakstus? Vai nesakursim no tiem Jāņu nakts ugunskuru, vai nedancosim ap to, kamēr tas izdegs?!

Jāņuguns dega. Rūkdama tā metās virsu uzrakstiem «Aizliegts dziedāt», «Aizliegts plūkt puķes» un «Aizliegts sēdēt zālē».

Lielie, melnie burti, priecīgi krakšķēdami, dega, un dzirksteļu slotas vijās augšup blāvajās nakts debesīs. Biezie dūmi mutuļiem aizvēlās tālu pār pļavām un kā balti paklāji palika karājamies gaisa. Svilpaste dziedāja. Ar savam tievajām kājām viņa dejoja ap uguns­kuru un ar zaru svaidīja ogles.

—  Nekad vairs nelūgšu mātesbrāli!— viņa dziedaja.— Nekad vairs viņa kundzi! Nekad, nekad vairs! Bimbelibambelibū!

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze sēdēja blakus un apmieri nāti vērās uguni.

— Ka tu domā — ko pašlaik dara mana mamiņa?— trollītis Mu­mins iejautājās.

— Svin svētkus, saprotams,— Snorkes jaunkundze atteica.

Uzraksti sadegdami izveidoja gaisā dzirksteļu spietus, un Svilp

aste sauca urravas.

—  Man drīz nāks miegs,— teica trollītis Mumins.— Vai vajadzēja saplūkt deviņas puķes?

— Deviņas,— Snorkes jaunkundze apstiprināja.— Un apsoli, ka tu nebildisi nevienu pašu vārdu.

Trollītis Mumins svinīgi pamāja ar galvu. Viņš izdarīja daudzas

kustības, kas nozīmēja «Ar labu nakti, redzēsimies rit», un aiztipināja pa rasaino zāli.

— Es ari vēlos plūkt puķes,— nokvēpusi un priecīga teica Svilp­aste un izlēca no dūmiem.— Es piedalos visādās burvestībās! Vai tu zini vēl kādas?

— Es zinu kādu dikti nejauku Jāņu nakts burvestību,— Snorkes jaunkundze čukstēja.— Bet tā ir neaprakstāmi šausmīga.

— Šonakt es uzdrošinos itin visu!— Svilpaste sacīja un augstprā­tīgi pašķindināja zvārgulīti.

Snorkes jaunkundze palūkojās visapkārt.

Tad, paliekusies uz priekšu, viņa iečuksteja Svilpastes pastieptajā ausi:

—  Vispirms jāapiet septiņi apļi pašai ap sevi, klusi dudinot un dauzot kājām zemi. Pēc tam atmuguriski jā­aiziet līdz akai un jāieskatās taja. Tad ūdenī varēs ieraudzīt, ar ko būs jāpre­cas!

—  Un kā viņu lai dabū ārā no turienes?— Svilpaste satraukta jau­tāja.

—  Ko niekus, tur, saprotams, būs tikai viņa seja,— Snorkes jaunkundze skaidroja.— Viņa attēls! Bet vispirms mēs saplūksim deviņas dažādas puķes. Viens, divi, trīs — un, ja tu tagad

teiksi kaut vārdu, tu nekad neapprecēsies!

Kamēr lēnām izplēnēja ogles un pār pļavām sāka pūst rīta vē­jiņš, Svilpaste un Snorkes jaunkundze plūca savus noslēpumainos puķu pušķus. Lāgiem viņas saskatījās un iesmējās, jo tas nebija aizliegts.

Un tad viņas ieraudzīja aku.

Svilpaste paskurināja ausis.

Snorkes jaunkundze nobālušu purniņu pamāja.

Tūdaļ viņas sāka dudināt un iet ap sevi, ar kājām stampājot zemi. Septītais aplis prasīja ilgu laiku, jo nu viņas pa īstam bija nobijušās. Taču, ja Jāņu nakts burvestības ir iesāktas, tās jāturpina, citādi atgadīsies sazin kas vēl.

Pukstošu sirdi viņas atmuguriski aizgāja līdz akai un apstājās.

Snorkes jaunkundze saņēma Svilpastes ķepu.

Saules maliņa austrumos bija kļuvusi platāka, un dūmi no Jāņu ugunskura krāsojās sārti.

Žigli viņas pagriezās un ielūkojās ūdenī.

Viņas ieraudzīja pašas sevi, akas malu un gaišas debesis.

Trīcēdamas viņas gaidīja. Ilgi gaidīja.

Un piepeši — ne, kaut ko tik šausmīgu nav nemaz iespējams izstāstīt — piepeši ūdens spogulī sev aiz muguras abas ieraudzīja iznirstam lielu galvu.

Tā piederēja Murmulim.

Dusmīgam un ļoti neglītam Murmulim ar policista cepuri galva.

Tieši tobrīd, kad trollītis Mumins plūca devīto puķi, viņš izdzirda briesmīgu kliedzienu. Apsviedies riņķī, viņš ieraudzīja lielu Murmuli stāvam un purinām Snorkes jaunkundzi vienā ķepa un Svilpasti otrā.

— Tagad jūs visi trīs nonāksiet tuptūzīl—Murmulis kliedza. — Pārmorrojušies piromāni*! Liedzieties tik, ka jūs nenorāvāt ik­vienu uzrakstu un nesadedzinājāt tos! Liedzieties tikai, ja jus to varat!

Saprotams, ka viņas to nevarēja. Viņas taču bija devušas solījumu neteikt ne pušplēsta vārda.

ASTOTĀ NODAĻA Par to, kā tiek rakstīta luga

Padomā, ja nu trollīša Mumina māmiņa Jāņu dienas rītā pamosto­ties būtu uzzinājusi, ka trollītis Mumins sēž cietumā! Un iedomā­jies, ja nu kāds būtu varējis Bumbulītes meitai pastāstīt, ka viņas mazā māsa, ietinusies angoras dzijā, aizmigusi guļ Susuriņa egļzaru būdā!

Pašlaik viņi neka nezinaja, tomēr cereja uz laimi. Vai gan viņus nebija piemeklējušas vel Jaunākas savādības nekā jebkuru citu viņiem pazīstamu ģimeni, un vai viss tomēr nebija beidzies labi?

— Mazā Mija ir pieradusi tikt pati galā ar sevi,— Bumbulītes meita sacīja.— Es vairāk raizējos par to, kam ar viņu iznāks darīšana!

Trollīša Mumina māmiņa palūkojas āra. Lija.

«Kaut tikai nu viņi neapsaldētos,» mamiņa nodomāja un piesar­dzīgi piecēlās gultā sēdus. Viņai bija jākustas piesardzīgi, jo kopš uzduršanās sēklim grīda bija tik šķība, ka trollīša Mumina tētim visas mēbeles vajadzēja piesist ar naglām. Ļaunāk bija edienreizes, jo šķīvji allaž slīdēja uz grīdas un pastavīgi plīsa, kad tos nagloja pie galda. Visiem bija tāda sajūta, it kā viņi nemitīgi kāptu kalnā. Ta kā visu laiku viņi gāja, pacēluši vienu kāju augstāk par otru, trollīša Mumina tētis raizējas, vai tikai viņu kājas nekļūs nevienādas. (Lai gan Bailulis ieskatīja: ja viņi kādu laiku ietu pretejā virzienā, tad kājas būtu vienādas.)

Emma, kā parasts, nodarbojās ar slaucīšanu.

Viņa ar pūlēm rāpās pa grīdu uz augšu, bīdīdama sev pa priekšu atkritumus. Kad viņa bija tikusi pusceļā, atkritumi atkal noslīdēja lejā, un viņai vajadzēja sākt darbu no jauna.

— Vai nebutu praktiskāk slaucīt uz otru pusi?— Mumina māmiņa izpalīdzīgi ieteicās.

— Mani te neviens nenāks mācīt, kā jāslauka,— Emma sacīja.— Uz šo pusi esmu slaucījusi skatuvi, kopš apprecējos ar skatuves meistaru Svilpasti, un šitā es domāju slaucīt līdz savai mirstamajai stundai.

— Kur tad tagad ir Emmas virs?— trollīša Mumina māmiņa ievaicājas.

— Viņš ir miris,— Emma ar cieņu atbildēja.— Vīram uzgāzās uz galvas dzelzs priekškars, un tie abi divi pārsprāga.

—  Ai, nabaga, nabaga Emma!— Mumina mamuļa iesaucas.

Emma pačamdījas kabatā un izņēma nodzeltējušu fotogrāfiju.

— Tads Svilpaste izskatījās sava jaunībā,— viņa sacīja.

Trollīša Mumina māmiņa aplūkoja fotogrāfiju. Skatuves meistars

Svilpaste sēdēja ar palmas gleznu fonā. Viņam bija kuplas ūsas un blakus stāvēja kāds ļoti noraizējušos seju ar micīti galvā.

—  Viņš izskatās tik smalks!— Mumina māmiņa sacīja.— Un gleznu viņam aiz muguras es pazīstu.

— Tā ir kulises aizmugure «Kleopatrai»,— Emma vēsi sacīja.

—  Vai jauno dāmu sauc par Kleopatru?—māmiņa jautāja..

Emma saķēra galvu.

—«Klcopatra» ir lugas nosaukums,—viņa nogurušā balsī teica.— Un jaunā dāma blakus Svilpastem ir viņa liekulīgā māsas­meita Svilpaste. Ārkārtīgi nepatīkama māsasmeita! Ik gadus viņa sūta mums ielūgumus uz Jāņiem, bet es vienmēr izvairos atbildēt. Viņa laikam tikai grib iekļūt teātrī.

—  Un jūs nemaz neatverat vēstules?— trollīša Mumina mamiņa pārmetoši jautāja.

Emma nolika slotu pie malas.

—  Nu man vairs nav spēka,— viņa sacīja.— Jus nekā nezināt par teātri. It nekā. Ne nieka tiesu, un ar to ir diezgan.

— Bet vai Emma nevarētu man maķenīt paskaidrot,— Mumina māmiņa kautrīgi lūdza.

Emma svārstījās un tad nolēma parādīt laipnību.

Apsedusies uz gultas malas blakus trollīša Mumina māmiņai, viņa sacīja:

— Teātris nav jūsu salons un nav tvaikoņu piestātne. Teātris ir vissvarīgākais pasaulē, jo tur parāda cilvēkus, kādi viņi varētu būt un kādi viņi ilgojas būt, lai gan neuzdrīkstas, un to, kadi viņi ir patiesībā.

— Audzināšanas iestāde!— trollīša Mumina māmiņa izbijusies iesaucās.

Emma iecietīgi purināja galvu. Paņēmusi papīra gabalu, viņa ar trīcošu ķepu uzzīmēja trollīša Mumina māmiņai teātri. Viņa paskaid­roja, kur viss atrodas, un pierakstīja, lai māmiņai tas neaizmirstos.

(Zīmējums ir šeit grāmatā.)

Kamēr Emma zīmēja, sanāca visi pārējie un sastājās viņai apkārt.

— Sitā teātris izskatījās, kad mēs spēlējām «Kleopatru»,— Emma stāstīja.— Viss salons (es nedomāju jūsu salonu) bija pilns ar cilvē­kiem. un viņi izturējās pavisam klusi, jo bija pirmizrāde (tas nozīmē, ka lugu spēlē pašu pirmo reizi). Saules rieta es, kā parasti, biju iededzinājusi rampas ugunis, un, tikko pacēlās priekškars, es trīs reizes pieklaudzināju pie skatuves grīdas. Sitā!

—  Kāpēc tā?— Bumbulītes meita vaicāja.

— Efekta dēļ,— Emma sacīja, un viņas šaurās ačeles iespīdējās. — Lai būtu liktenīga pieskaņa, saprotiet. Priekškars paceļas. Sarkans starmetis apgaismo Kleopatru — publika aiztur elpu . . .

—  Vai Rekvizīts arī tur bija?— Bailulis jautāja.

—  Rekvizīts ir vieta,— Emma smīnēdama skaidroja.— Istaba, kur atrodas viss, kas nepieciešams, spēlējot teātri. Primadonna bija brīnišķīgi skaista, skumīga . . .

—  Primadonna?— Misa ievaicājās.

— Jā, vissvarīgākā no visām aktrisēm. Tā, kas vienmēr spēlē visjautrākās lomas un vienmēr panāk, ko grib. Bet dievs sargi mani no . . .

— Es gribu but primadonna,— Misa partrauca.— Tikai lai man būtu skumja loma. Loma, kurā jāraud un jākliedz.

—  Tad tev jāspēlē bedu lugā, drāmā,— Emma sacīja.— Un pēdējā cēlienā jāmirst.

— Jā!— Misa svelošiem vaigiem iesaucās.— Iedomājies: tu vari būt pavisam kas cits, nekā esi īstenībā! Neviens vairs nesacīs: «Tur iet Misa!» Visi teiks: «Paskaties uz to drūmo dāmu sarkanajā samtā . . . uz lielo primadonnu . . . viņa gan laikam ir daudz cietusi.»

—  Vai tu tagad spēlēsi mums priekšā?— Bailulis jautāja.

—  Es? Spēlēšu? Jums?— Misa čukstēja, un viņai sariesās acīs asaras.

— Tad es ari gribu būt primadonna,— Bumbulītes meita teica.

—  Un ko tad jūs spēlesiet?— Emma neticīgi jautāja. Trollīša Mumina māmiņa paskatījās uz tēti.

— Tu noteikti varētu uzrakstīt kadu lugu, ja Emma palīdzētu,— viņa teica.— Tu taču esi rakstījis memuārus, un kaut ko sarīmēt jau laikam nav tik grūti?

—  Ek, es taču nepratīšu uzrakstīt lugu,— Mumina tētis sacīja un nosarka.

—  Zināms, ka pratīsi, mīlulīt,— mamiņa teica.—Un mēs izmācī­simies to no galvas, un visi nāks skatīties, kā mēs spēlējam teātri. Daudz ļaužu nāks, arvien vairāk un vairak, un stāstīs visiem saviem paziņām, cik jauki tas bija, un beidzot to padzirdēs arī trollītis

r)»

Mumins un atradīs ceļu uz mājām. Visi pārnāks mājās, un viss būs labi!— trollīša Mumina māmiņa nobeidza un aiz prieka sasita ķepas.

Viņi šaubīdamies lūkojās cits citā.

Pēc tam palūkojās uz Emmu.

Emma pasvieda gaisa ķepas.

—  Dabiski, ka tas būs kaut kas pavisam briesmīgs,—viņa sacīja.— Bet, ja nu jūs par katru cenu gribat ciest fiasko, tad es došu jums vienu otru padomu. Pa reizei, kad man būs laiks.

Emma turpināja stāstīt, kā spēlē teātri.

Vakarā trollīša Mumina tētim luga bija gatava, un viņš to nolasīja pārējiem. Neviens viņu nepartrauca, un, kad viņš bija beidzis, iestājās pilnīgs klusums.

Beidzot Emma sacīja:

—  Nē. Nē, nē. Nē un vēlreiz nē!

—  Vai luga bija tik slikta?— tētis nomākts vaicāja.

—  Vēl ļaunāk,— Emma atbildēja.— Paklausieties:

«No lauvām baiļu man nav, nudien, tās nogalēt varu vai ik dien'!»

Šausmīgi!

—  Es visādā ziņā gribu paturēt vienu lauvu,— trollīša Mumina tētis neapmierināts teica.

— Viņam jāraksta heksametrā! Heksametrā! Nevis jārīmē.

—  Ko tu domā — heksametrā?— tētis prasīja.

— Jā, šitā: tamtara-tamtara-tamtam-tam-tamtara-tamtara-tam- tam,— Emma skaidroja.

Trollīša Mumina tētis atmaiga.

— Vai tu domā: bailes-nekad-neesmujutis un-lau-vain-es apgriežu kaklu?— viņš jautāja.

— Tā būs labāk,— Emma teica.— Pārraksti visu heksametrā. Un atceries: kārtīga veco laiku bēdu lugā visiem jābūt tuviem radiem.

— Bet kā viņi var dusmoties cits uz citu, ja ir radi?— Mumina māmiņa nedroši jautāja.— Un luga nav nevienas pašas princeses? Vai beigas nevarētu būt laimīgas? Ir tik bēdīgi, ja kādam jāmirst.

— Mīļā, tā ir bedu luga,— trollīša Mumina tētis sacīja.— Beigas tajā kādam ir jāmirst. Vislabāk jau lai mirst visi, izņemot vienu, un varbūt arī tas lai mirst. Tā sacīja Emma.

—  Es būšu tā, kas beigās mirs,— Misa teica.

— Vai es varēšu but tā, kas nogalinās Misu? - Bumbulītes meita lūdza.

— Man šķiet, ka trollīša Mumina tētim vajadzētu uzrakstīt detek- tīvstāstu,— Bailulis vīlies teica.— Kaut ko tādu, kur visus tur aizdo­mās un kur ir daudz patīkamu versiju, par ko prātot.

Trollīša Mumina tētis aizvainots piecēlās un savāca savus papīrus.

Ja jums nepatīk mana luga, tad varat paši rakstīt jaunu,— viņš

sacīja.

Mīlulīt,— trollīša Mumina mamiņa teica.— Mēs domājām, ka luga ir brīnišķīga. Vai tad ne?

— Kā tad,— visi piekrita.

—  Redzi nu,— māmiņa sacīja.— Visiem patīk luga. Tu tikai mazliet izmaini saturu un rakstīšanas veidu. Es raudzišos, lai neviens tevi netraucē, un, kamēr tu strādāsi, tev blakus būs pilns karameļu trauks!

—  Nu labi,—tētis bija ar mieru.—Bet lauvam lugā jābūt!

— Saprotams, ka lauvam jābūt,— mamiņa piekrita.

Trollīša Mumina tētis strādāja un strādāja. Neviens nedz sarunā jās, nedz arī kustējās. Kolīdz papīra lapa bija pierakstīta pilna, viņš to nolasīja. Trollīša Mumina māmiņa visu laiku papildināja karameļu krājumus. Visi bija uzbudināti un gaidu pilni.

Nakti viņiem bija grūti aizmigt.

Emma juta, ka viņas vecajās kājās ieplūst dzīvība. Viņa nedomāja ne par ko citu ka par ģenerālmēģinājumu.

DEVITA NODAĻA

Par kadu nelaimīgu tēti

Tajā pašā dienā, kad trollīša Mumina tētis rakstīja savu lugu un trollītis Mumins nokļuva cietumā, Susuriņš uzmodās, jo viņa egļzaru būdā lija lietus. Ļoti uzmanīgi, lai nepamodinātu divdesmit četrus mazos bērnus, viņš ielūkojās slapjajā mežā.

Savvaļas neļķu paklājā auga skaistas, za|as papardes, taču Susu­riņš gauži velējās, kaut tur būtu rāceņu lauks.

«Tādi laikam klust visi tēvi,» viņš domāja. «Ko es šodien došu viņiem ēst? Mazajai Mijai daudz nevajadzēs, bet šitie jau izēdīs man mugursomu tukšu!»

Viņš pagriezās un noraudzījās uz sūnās gulošajiem meža mazuļiem.

— Tagad viņi lietū dabūs vel iesnas,— Susuriņš drūmi pie, sevis noteica.— Un tas nav pats Jaunākais. Es vairs nespēju izdomāt, kā viņus izklaidēt. Pīpēt viņi negrib. Mani stāsti viņus biedē. Un visu dienu stāvēt uz galvas es arī nespeju, jo tad es Muminielejā nokļūšu tikai vasaras beigās. Ai, cik jauki būs, kad Mumina māmiņa ņems viņus savā gādībā!

«Trollītis Mumins,» Susuriņš piepešā uzticībā iedomājās. «Mes atkal peldēsimies mēness gaismā un pēc tam sēdēsim ala un pļāpā­sim . . .►

Tai brīdī kads no berniem redzēja šausmīgu sapni un sāka kliegt. Pamodās arī pārejie un bļāva viņam līdzi.

— Tā, tā, tā,— Susuriņš teica,— hopetihop! Titeriti!

Tas nelīdzēja.

— Viņiem nemaz nelikās, ka tu pateici ko jocīgu,— mazā Mija skaidroja.— Dari tāpat kā mana māsa un saki: ja viņi neapklusīs, tad tu viņus nositīsi. Pēc tam tu lūgsi viņiem piedošanu un dosi kara meles.

—  Un vai tas ko līdz?

—  Nu nē,— mazā Mija atteica.

Susuriņš pacēla egļzaru būdu un iesvieda to kadiķu krūmā.

— Sitā jāapietas ar māju, kad esi to izmantojis,— viņš teica.

Meža mazuli uzreiz apklusa un sarauca purniņus no smalkā lietus.

—  Līst,— kāds bērnelis sacīja.

—  Man gribas ēst,— prasīja kāds cits.

Susuriņš bezpalīdzīgi lūkojas uz mazo Miju.

—  Pabaidi viņu ar Morru!— viņa ierosināja.— Mana māsa tā dara.

—  Vai tad tu kļūsti paklausīga?— Susuriņš gribēja zināt.

— Protams, ka ne!— maza Mija attrauca un smējās, līdz novēlās uz muguras.

Susuriņš nopūtās.

— Nāciet, nāciet,— viņš sacīja.—Celieties, celietiesl Pasteidzie­ties, tad jūs dabūsiet kaut ko redzēt!

—  Ko tad? — bērni taujāja.

— Kaut ko .. .— Susuriņš nenoteikti sacīja, pavicinājis gaisā ķepu.

—  Ar šitiem tu nemūžam netiksi galā,— mazā Mija sacīja.

Viņi gāja un gāja.

Un lietus lija un lija.

Meža bērni šķaudīja, nozaudēja kurpītes un vaicāja, kāpēc viņiem nedod sviestmaizi. Daži saķildojās un sāka kauties. Kāds piebāza pilnu degunu ar skujām, kāds cits sadūrās uz eža.

Susuriņam gandrīz vai žel sametās parka tantiņas. Vienu mazuli viņš nesa uz cepures, divus uz pleciem, divus padusē, un slapjš un nelaimīgs viņš klunkuroja cauri melleņu ceriem.

Tieši tobrīd, kad likās: pienācis visbēdīgākais mirklis,— viņu priekšā pavērās laucīte. Un tās vidū stāvēja mājiņa ar novītušam lapu vītnēm ap skursteni un vārtu stabiem. Trīcošām kājām Susuriņš piestrcipuļoja pie durvīm. Viņš pieklauvēja un gaidīja.

Neviens neatvēra.

Viņš pieklaudzināja vēl reizi. Nekā. Tad viņš attaisīja durvis un iegāja mājiņā.' Neviena nebija mājās. Puķes uz galda bija novītušas un pulkstenis apstājies. Atbrīvojies no bērniem, viņš piegāja pie aukstās plīts. Tur bija stāvējusi pankūka. Viņš devās tālāk uz pieliekamo. Bērni klusuciešot sekoja viņam ar acīm.

Kadu brīdi valdīja klusums. Tad Susuriņš atgriezās un nolika uz galda muciņu ar pupām.

— Tagad ēdiet pupas, lai pieņematies res­numā,— viņš sacīja.— jo nu mēs kādu laiku palik­sim te un nomierināsimies, kamēr es uzzināšu jūsu vārdus. Aizdedziniet manu pīpi!

Visi bērni steidzās aizdedzināt Susuriņa pīpi.

Mazdrusciņ vēlāk plīti kurējās uguns, un visas kleitiņas un biksītes bija izkārtas žāvēties. Galda vidu stāvēja liels šķīvis kūpošu pupu, un ārā no viscaur pelēkajām debesīm lija lietus.

Viņi ieklausījās lietus lāšu pakšķos uz jumta un uguns sprakšķos pavardā.

— Nu, ķāda ir jušana?— Susuriņš jautāja.— Kurš no jums grib rotaļāties smilšu kastē?

Meža bērni paskatījās uz viņu un iesmējās.

Un visi sāka ēst Svilpastes brūnās pupas.

Bet Svilpaste nezināja, ka viņai ir ciemiņi, jo viņa sēdēja cietumā par nepiedienīgu uzvedību.

DESMITA NODAĻA Par ģenerālmēģinājumu

Notika ģenerālmēģinājums trollīša Mumina tēta lugai, un dega visas lampas, lai gan līdz vakaram vēl bija tālu.

Par piesolītajām brīvbiļetēm uz nākamās dienas pirmizrādi bebri bija nostūmuši teātri nedaudz nost no sēkļa, taču skatuve joprojām bija maķenīt šķība, kas nedaudz traucēja spēlētājiem.

Skatuvei bija aizvilkts priekškars — sarkans un noslēpumains —, un pie tās šūpojās neliela laivu flotile ziņkārīgu skatītāju. Skatītāji bija gaidījuši jau kopš saules lēkta un paņēmuši līdzi pusdienas, jo ģenerālmēģinājumi parasti prasa ilgu laiku.

— Māmiņ, kas tas ģenerālmēģinājums tāds ir?— vaicāja kāds nabadzīgs ezens laivā.

—  Ģenerālmēģinājumā viņi mēģina pašu beidzamo reizi, lai pa īstam butu pārliecināti, ka viss ir, kā vajag,— eža māmiņa skaid roja.— Rīt viņi.spēlēs teātri pa nopietnam, un tad par skatīšanos būs jāmaksā. Šodien tādiem nabadzīgiem ežiem kā mēs izrāde ir par brīvu.

Bet tie, kas atradās aiz priekškara, it nemaz nebija pārliecināti, ka viss ir, kā vajag. Trollīša Mumina tētis sēdēja un parrakstīja savu lugu.

Misa raudāja.

—  Bet mēs taču sacijam, ka abas gribam beigas nomirt!— izsaucās Bumbulītes meita.— Kāpēc lauva apēdis tikai vipu? Mēs taču bijām lauvas līgavas, tā mēs teicām. Vai tu neatceries?

—  Labi, labi,— Mumina tētis nervozi sacīja.— Lauva apēdīs tevi un pēc tam Misu. Un netraucējiet mani, es cenšos domāt par heksametru!

—  Kā būs ar to radniecību?— trollīša Mumina māmiņa norūpēju­sies jautāja.— Vakar Bumbulītes meita bija precējusies ar tavu aizbraukušo dēlu. Vai tad tagad Misa ir precējusies ar viņu un es esmu Misas mamiņa? Un vai Bumbulītes meita nav precējusies?

—  Es negribu palikt neprecēta,— Bumbulītes meita tūdaļ iebilda.

—  Lai viņas ir māsas!— trollīša Mumina tētis izmisis iesaucās.

—  Tātad Bumbulītes meita ir tava vedekla. Es domāju, mana vedekla. Es domāju, tava tēvamāsa.

—  Sitas nav iespējams,— Bailulis sacīja.— Ja Mumina mamiņa ir tava kundze, tad tava vedekla nevar būt viņas tēvamāsa.

—  Tas pats taču vien ir!— trollīša Mumina tētis sacīja.— Te vispār neiznāks luga!

—  Esiet nu gluži mierīgi,— Emma ar negaidītu sapratni ieteicās.

—  Gan jau viss nokārtosies. Turklāt publika tik un tā neko nesa­pratis.

—  Mīļa Emma,— trollīša Mumina māmiņa lūdza.— Kleita man ir par šauru . . . mugurpusē tā visu laiku nāk vajā.

—  Tikai atcerieties,— Emma, saņēmusi pilnu muti ar kniepada­tām, sacīja,— neizskatieties priecīga, kad uznāksiet un runāsiet par to, ka jūsu dēls ir saindējis viņa prātu ar meliem!

—  Nē, nē, es apsolos izskatīties bēdīga,— Mumina mamiņa apso­līja.

Misa lasīja savu lomu. Pēkšņi viņa aizsvieda papīru prom un iesaucas:

— Loma ir pārāk priecīgai Tā man nemaz neder!

—  Ciet klusu, Misa!— Emma stingri sacīja.— Mes sākam. Vai apgaismojums ir kārtībā?

Bailulis iesledza dzelteno prožektoru.

—  Sarkano! Sarkano!— Bumbulītes meita kliedza.— Mana uznāk- šana ir sarkanā gaismā! Kāpēc viņš allaž iesledz nepareizu gaismu?

—  Tā dara visi,— Emma mierīgi atteica.— Vai esat sagatavoju­šies?

—  Es nemāku savu lomu,— trollīša Mumina tētis panikā murmi­nāja.— Es neatceros nevienu pašu vārdu!

Emma papliķēja viņam pa plecu.

—  Tas ir dabiski,— viņa teica.— Viss ir tieši tā, kā ģenerālmēģinā­jumā jābūt.

Emma trīs reizes piesita pie skatuves dēļiem, un ārā laivās iestājās pilnīgs klusums. Laimes drebuļiem skrienot pār vecajiem kauliem, viņa atvilka priekškaru.

Apbrīnas pilns čuksts pāršalca nedaudzos ģenerālmēģinājuma skatītājus. Lielākā daļa no viņiem nekad vēl nebija bijuši teātrī.

Viņi ieraudzīja sarkani izgaismotu, drūmu, klinšainu ainavu.

Mazliet pa labi no skapja ar spoguli (kas bija nosegts ar melnu pārklāju) sēdēja Bumbulītes meita tilla svārciņos, ar papīra puķēm matos.

Kādu brīdi viņa ar interesi lūkojas skatītājos lejpus rampas, tad steidzīgi un nepiespiesti sāka:

— Miršu es šonakt, lai gan pret debesim nevainība mana brēc, asinīs vērties, jūra, un pavasara pelnos,— zeme

skaista kā roze pumpura, ar jaunības rasu uz pieres, rupji un cietsirdīgi nežēlīgs liktenis kajam mani mīda.

Piepeši no kulisēm atskanēja spalgi stieptā balsī:

— Likteņnakts!

Likteņnakts!

Likteņnakts!

Trollīša Mumina tētis uznāca no kreisās puses, nevērīgi uzmetis mantiju pār plecu, pagriezās pret publiku un trīcošā balsī sāka deklamēt:

— Radu un draudzības saitēm ir jāirst, kad pienākums sauc mani, ak, vai nu kroni man laupīs mana mazdēla māsa?

Trollīša Mumina tētis manīja, ka ir kļūdījies un atkārtoja: —. . . ak, vai nu kroni man laupīs mana māsasdēla krustmāte?

Trollīša Mumina māmiņa izbāza purniņu un pačukstēja:

—  Vai kroni man laupīs manas vedeklas māsa?

— Jā, jā, ja,— Mumina tētis teica.— To es izlaidīšu.

Paspēris soli uz Bumbulītes meitas pusi, kura slēpās aiz spoguļ- skapja, viņš sacīja:

Trīci tu, neuzticīgā Bumbulīte, un dzirdi, kā drebina bur i briesmī­gais lauva un izsalcis uz mēnesi rūc!

Iestājās gara pauze.

—.. . izsalcis uz mēnesi rūc! —

tētis atkartoja vēl skaļāk.

Nekas nenotika.

Pagriezies uz kreiso pusi, viņš vaicaja:

— Kāpēc lauva nerūc?

—  Es nerukšu, iekams Bailulis nenolaidīs zemē mēnesi,— Emma atteica.

No aizkulisēm iznaca Bailulis.

— Mēnesi apsolīja iztaisīt Misa, bet viņa nav to izdarījusi,— viņš teica.

— Labi, labi,— Mumina tētis steigšus piebilda.— Lai Misa tūlīt nāk uz skatuves, jo es tik un tā esmu izsists no sliedēm.

Sarkanā samta kleitā uz skatuves lēnām izslīdēja Misa. Labu brīdi viņa mierīgi stavēja, uzlikusi ķepu virs acīm, un izbaudīja sajutu, kāda ir primadonnai. Sajūta bija brīnišķīga.

— Ai, kāds prieks .. Mumina māmiņa čukstēja, domādama, ka Misa ir aizmirsusi tekstu.

— Es ieturu pauzi!— Misa klusām šņāca. Viņa aizlīgojās līdz rampai un pastiepa rokas pret publiku.

Atskanēja klikšķis, un Bailulis apgaismošanas istabā ieslēdza ventilatoru.

„ — Vai viņiem tur ir putekļu sūcējs?— ezēns jautāja.

—   Ciet klusul— eža māmiņa viņu apsauca.

Misa drūmi sāka deklamēt:

—   Ai. kāds prieks, kad tavu galvu sašķīstam gabalos redzu . . .

Paspērusi dažus straujus soļus, viņa sapinās samta kleita un pāri rampai iekrita eža laivā.

Skatītāji sauca <urra!> un uzcēla Misu atkal uz skatuves.

—   Tikai neuztraucieties, jaunkundz,— kāds vecāks bebrs sacīja,— un cērtiet viņai tūlīt galvu nost!

—   Kam?— Misa neizpratnē vaicāja.

—   Mazmeitas krustmātei, protams,— bebrs uzmundrinoši sacīja.

—    Viņi visu ir pārpratuši,— trollīša Mumina tētis čukstēja māmi­ņai.— Nāc šurp, cik vien ātri vari, esi tik laba!

Mumina māmiņa steigšus saņēma svārkus un, mazliet kautrīgi un laipni smaidot, paradi jās uz skatuves.

—   Ak, likteni, slēp savu seju, lai arī ar naktsmelnu vēsti es nāku!— viņa priecīgā balsī norunāja.

—  Ar viltu tavs dēls ir nācis un ar meliem saindējis tev prātu!

Likteņnakts!

Likteņnakts!

Likteņnakts!—

monotoni vilka Emma.

Trollīša Mumina tētis uztraucies blenza uz māmiņu.

—  Ievediet lauvu,— viņa izpalīdzīgi čukstēja.

— Ievediet lauvu,— tētis atkārtoja.— Ievediet lauvu,— viņš vēl­reiz nedroši sacīja. Beidzot viņš iekliedzās:

— Atvediet lauvu!

Aiz skatuves bija dzirdama skaļa mīņāšanās. Beidzot uznāca lauva.

Tain bija bebra priekškājas un bebra pakaļkajas. Publika no prieka auroja.

Lauva svārstījās, tad, piegājis pie rampas, paklanījās, tā pārdalo­ties uz pusēm.

Publika sita ķepas un sāka irties mājup.

—  Vēl taču nav beigasl— Mumina tētis kliedza.

— Mīļais, rīt taču viņi atnāks atkal,— trollīša Mumina māmiņa mierināja.— Emma saka, ka pirmizrāde nekad neizdodoties laba, ja ģenerālmēģinājums neesot bijis mazliet neveiksmīgs.

— Lūk, kā, tā viņa saka?— tētis nomierinājās.— Dažās vietās skatītāji tomēr smējās!— viņš priecīgs piebilda.

Bet Misa atgāja nost no pārējiem, lai nomierinātu savu pukstošo sirdi.

— Viņi man aplaudēja,— Misa klusi nočukstēja.— Ak, cik es esmu laimīga! Es vienmēr, vienmēr būšu tik laimīga kā šodien.

VIENPADSMITĀ NODAĻA Par to, kā piemāna cietuma sargu

Nākamajā rītā tika izsūtītas afišas. Visdažādākie putni lidoja virs līča un meta lejā teātra plakātus. Spilgtās afišas (ko bija zīmējuši Bailulis un Bumbulītes meita) griezās virs meža, liedaga, pļavām, ūdens, māju jumtiem un dārziem.

Noplandījusies virs cietuma, kāda programmas lapa nokrita priekšā Murmulim, kas sēdēja un, uzvilcis uz purna policista cepuri, snauduļoja saulītē.

Murmulim tūdaļ radās aizdomas, ka tas ir kāds slepens ziņojums cietumniekiem, un viņš, stipri satraukts, satvēra lapu.

Tieši patlaban viņam nebija mazāk par trim cietumniekiem — lie- lakais skaits, kadu viņš bija pieredzējis, kopš bija mācījies par cietuma sargu. Pēdējo reizi viņš kādu sargāja pirms pāris gadiem, tāpēc varēja saprast viņa baiļošanos.

Lai būtu kas būdams, Murmulis uzlika brilles un izlasīja program­mas saturu skaļi.— Pirmizrāde!!!— viņš lasīja.

<LAUVAS LĪGAVAS» vai

<RADNIECĪBAS SAITES»

Trollīša Mumina tēva rakstīta drāma vienā cēlienā.

Darbojas:

Trollīša Mumina māmiņa, Mumina tētis, Bumbulītes meita, Misa un Bailulis. Koris: Emma.

Ieejas maksa:

Itin viss, kas derīgs ēšanai. Sākas šovakar, saulei rietot, ja nelīs lietus

un nepūtīs vējš, un beigsies ap to laiku.

kad

bērni parasti iet gulēt.

Izrāde notiks Egļu līča pašā vidū.

Laivas izīrē murmuļi.

Teātra vadība.

—  Teātris?— Murmulis domīgi sacīja un noņēma brilles.

Dziļi viņa nemurmuliskaja sirdī iedegas vārās bērnības atmiņu dzirksteles. Jā, krustmāte reiz bija paņēmusi viņu līdzi uz teātri. Luga bija par kādu princesi, kas aizmiga zem rožu krūma. Izrāde bija ļoti skaista, un Murmulim tā bija patikusi.

Piepeši viņš zināja, ka vēlas atkal iet uz teātri. Bet kas pa to laiku sargās ieslodzītos? Viņš nepazina nevienu brīvu murmuli. Nabaga cietumsargs izprātojās gan šā, gan tā. Tad piebāza purnu cieši dzelzs būrim, kas stāvēja ēnā aiz viņa, un sacīja:

—  Es tik labprāt vēlētos šovakar aiziet uz teātri.

—  Uz teātri!?— trollītis Mumins iesaucās un saausījās.

— Jā, uz «Lauvas līgavām»,— Murmulis skaidroja un iebāza būrī programmu.— Un tagad es nezinu, ko lai atstāju jums par sargu.

Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze lūkojās teātra afišā. Viņi lūkojās viens otrā.

— Droši vien kaut kas par princesēm,— Murmulis žēlabaini sacīja.— Tas bija tik sen, kopš es redzēju princesīti!

— Tad tev visādā ziņā jāiet viņu apskatīties,— Snorkes jaunkun­dze teica.— Vai tev nav kāds laipns radinieks, kas pa to laiku varētu mūs sargāt?

— Ir, mana māsīca,— Murmulis teica.— Taču viņa ir pārlieku laipna. Viņa jūs izlaidīs ārā.

—  Kad mūs sodīs?— Svilpaste pēkšņi ieprasījās.

— Eh, neviens jus nesodīs,— Murmulis inulsi sacīja.— Jums būs jāsēž būrī, līdz jūs atzīsieties, ko esat pastrādājuši. Pēc tam jums vajadzēs izgatavot jaunus uzrakstus un katram piectūkstoš reižu uzrakstīt vardu «aizliegts».

—  Bet mēs taču esam nevainīgi,— Svilpaste iesāka.

— Jā jau, jā, — Murmulis partrauca.— To jau es esmu dzirdējis. Tā viņi visi saka.

— Vadzi,— trollītis Mumins ieteicās.— Tu visu savu mūžu nožē losi, ja neaiziesi uz to teātri. Droši vien tur būs princeses. Lauvas līgavas.

Murmulis paraustīja plecus un nopūtās.

— Neesi nu tik nesaprātīgs,— Snorkes jaunkundze centās viņu pierunāt.— Atved šurp to savu māsīcu, lai varam viņu apskatīt. Laipns sargs tomēr ir labāks par nekādu!

— Nu ja,— Murmulis sadrūvējies teica. Viņš piecēlās un aiztipi- naja, nozuzdams aiz krūmiem.

— Redziet nu!— trollītis Mumins iesaucās.— Vai atceraties, par ko mēs sapņojām Jāņu naktī? Par lauvu! Par lielu lauvu, kam mazā Mija iekodusi kājā! Skat, ko viņi tur mājas ir pastradajuši!

— Es sapņoju, ka man būs daudz jaunu radu,— Svilpaste stās­tīja.— Tas būtu šausmīgi! Tieši tagad, kad esmu tikusi vaļā no vecajiem!

Tagad Murmulis nāca atpakaļ.

Viņš atveda sev līdzi briesmīgi mazu, tievu un izbijušos Mur- mulīti.

— Vai tu domā, ka spēsi nosargāt šos te?— viņš jautāja.

— Vai viņi kož?— čukstēja Murmulīte, kas acīm redzami bija pilnīga neveiksminiece (pēc Murmuļa ieskatiem).

Murmulis iespurdzās un pasniedza viņai būra atslēgu.

—  Protams,— viņš teica.— Ja tu izlaidīsi ieslodzītos, viņi — šņiks, Šņāks — pārkodīs tevi uz pusēm. Nu es iešu pārģērbties pirmizrādei. Palieciet visi sveiki!

Tiklīdz viņš bija nozudis, Murmulīte sāka tamborēt, pamezdama bailīgus skatus uz būri.

—  Ko tu tamborē?— Snorkes jaunkundze laipni vaicāja.

Murmulīte nodrebeja.

—  Es nezinu,— viņa izbijusies nočukstēja.— Kad tamborēju, man vienmēr ir drošāka sajūta.

—  Vai tu nevarētu notamborēt kapzeķites; šī krasa ir tik patī­kama, tieši piemērota zeķītēm,— Snorkes jaunkundze ieteica.

Murmulīte skatījās uz tamborējumu un domāja.

—  Vai tev nav neviena radinieka, kuram saltu kājas?— Svilpaste jautāja.

—  Ir, viena draudzene,— Murmullte atbildēja.

— Es ari zinu kādu, kam salst kājas,— Svilpaste piedalījās saruna.— Manai tēvoča kundzei, kas strādā teātrī. Stāsta, ka tur briesmīgi velkot caurvējš. Tīras mokas strādāt teātrī!

— Te ari velk vējš,— trollītis Mumins sacīja.

— Manam brālēnam vajadzēja par to padomāt,— Murmulīte bikli teica.—Ja jūs maķenīt uzgaidītu, es notamborētu arī jums kapze ķītes.

— Mes jau nomirsim, iekams tās būs gatavas,— trollītis Mumins drūmi teica.

Murmulīte sāka bažīties un piesardzīgi pienāca pie būra.

— Varbūt es varētu uzklāt uz būra segu?— viņa jautāja.

Viņi paraustīja plecus un trīcēdami piespiedās ciešāk cits citam.

— Vai jus tiešām esat jau saaukstējušies?— Murmulīte pārbiju­šies iesaucās.

Snorkes jaunkundze dobji klepoja.

—  Var gadīties, ka mani glābs te ja ar jāņogu sulu,— viņa sacīja.— Zināt jau nekad neko nevar.

Murmulīte ilgi svārstījās. Piespiedusi tamborējumu pie purniņa, viņa blenza uz cietumniekiem.

— Ja jūs nomirsiet. . .— viņa trīcošu balsi izdvesa.— Ja jūs nomir­siet, tad manam brālēnam vairs nebūs nekāda prieka jūs sargāt?

— Jā, diezin vai būs,— Svilpaste piekrita.

—  Un man taču tik un tā ir jānoņem mērs kapzeķem!

Ieslodzītie sparīgi māja ar galvu.

Tad Murmulīte atvēra būri un kautrīgi sacīja:

—  Varbūt es drīkstu piedāvāt jums tasi karstas tējas? Ar jāņogu sulu. Un zeķītes jūs dabūsiet, kolīdz tās bus gatavas. Tik laipni no jums, ka jūs iedomājāties par zeķem! Tas piešķir tamborējumam lielāku vērtību, ja jūs saprotat, ko gribu sacīt.

Viņi devās pie Murmulītes uz māju un dzēra tēju. Viņa par visu vari gribēja izcept ciemiņiem daudz cepumu, un tas paņēma tik ilgu laiku, ka bija jau iestājusies krēsla, kad Snorkes jaunkundze piecēlās un sacīja:

—  Nu mums patiešām jāiet. Liels paldies par tēju.

—  Gaužām skumīgi, ka jasēdina jūs atkal cietumā,— Murmulīte kā atvainodamās sacīja un noņēma no naglas atslēgu.

—  Bet mēs nedomājam atgriezties cietumā,— trollītis Mumins iebilda.— Mēs domājam iet uz mājām, uz teātri.

Murmulītei sariesās asaras acīs.

—  Mans brālēns bus šausmīgi vilies,— viņa sacīja.

—  Bet mēs ne pie kā neesam vainīgi!— Svilpaste iesaucās.

— Kāpēc jūs uzreiz neteicāt?— Murmulite atviegloti sacīja. — Tad jums, saprotams, jāiet uz teātri. Taču varbūt būs labāk, ja es iešu līdzi un visu paskaidrošu brālēnam.

DIVPADSMITĀ NODAĻA Par dramatisku pirmizrādi

Kamēr Murmulite savās mājas cienaja viesus ar tēju, teātra afišas turpināja kaisīties virs meža. Kāda no tām nolaidās laucītē un pielipa pie tikko nodarvota jumta.

Vienā acumirklī uz jumta jau rāpās divdesmit četri mazi bērni, lai afišu noņemtu, ikviens no viņiem gribēja būt tieši tas, kas pasniegs lapu Susuriņam, un, tā kā lapa bija no plāna papīra, tā ātri sadalījās divdesmit četrās daļās (turklāt daži gabali iekrita skursteni un sadega).

—  Tev pienākusi vēstule!—meža bērni sauca, slīdēdami, lēkdami un ripodami atkal no jumta lejā.

—  Ak, jūs Morras bērni!— Susuriņš iesaucas, stāvēdams pie mājas stūra un mazgādams bērnu zeķes.— Vai jau aizmirsāt, ka šorīt mēs nodarvojām jumtu? Vai gribat, lai es jūs pametu, metos ezerā vai arī jūs nositu?

—  Neka tamlīdzīga!— bērni brēca un raustīja viņu aiz mēte|a. — Izlasi savu vēstuli!

—  Vēstulēs, jus domājat,— Susuriņš noteica un noslaucīja ziepju putas kāda tuvāk stāvoša bērna matos.

—  Ak tā, ak ta. Kas šitā varētu būt par vēstuli?

Izklājis zālē saņurcītos papīra gabaliņus, viņš mēģināja salikt kopā pārpalikumu no programmas.

—  Lasi skaļi!— meža bērni brēkalēja.

—«Drāma vienā cēlienā,»—Susuriņš lasīja.—«Lauvas līgavas» vai. . (Te, šķiet, viens gabals pazudis.) «Ieejas maksa: Itin viss, kas derīgs ēšanai. . (Ai, ai!) «. . .Šovakar, saulei riet. . .> (saules rietā). . . «ja nelīs lietus un nepūtīs vējš> (to izdevās labi izlasīt). . . «rasto». . . «ejamlaiku» (nē, nav iespējams) . . . «Egļu līča pašā vidū».

—  Ak tā,— Susuriņš novilka, pacēlis acis.— Mani mazie nezvēri, šī nav nekāda vēstule — šī ir teātra afiša. Acīmredzot Egļu līcī šovakar tiks spēlēts teātris. Kāpēc izrādei jānotiek ezerā, zina laikam vienīgi visu mazo zvēriņu aizstāvis, bet varbūt viņiem lugā nepiecie­šami viļņi.

—  Vai bērniem ieeja aizliegta?— ievaicājās vismazākais meža bērnu mazulis.

—  Vai tur būs īsts lauva?— citi klaigāja.— Vai iesim tūlīt?

Susuriņš paskatījās uz viņiem un saprata, ka bērniem teātris

jāredz.

«Varbūt es varēšu par mums samaksāt ar pupu muciņu,» viņš noraizējies domāja. «Ja vien ar to pietiks — mēs jau labu tiesu esam noēduši. . . Kaut tikai viņi nedomātu, ka visi divdesmit četri ir mani. . . man būs drusku neērti. Un ko es mazuļiem došu rīt ēst?»

— Vai tu neesi priecīgs, ka varēsi iet uz teātri?— jautaja vismazā­kais, paberzējis purniņu gar Susuriņa biksēm.

— Esmu ārkārtīgi priecīgs, zīdpurniņ,— Susuriņš sacīja.— Un nu mēs pamēģināsim dabūt jūs tīrus. Vai vismaz tīrākus. Vai jums ir kabatas lakatiņi, jo rādīs drāmu!

To viņiem nebija.

— Nu ja. Jus varesiet nošņaukties apakšsvārkos. Vai kas nu jums ir mugurā,— Susuriņš noteica.

Saule jau bija paguvusi nolaisties līdz apvārsnim, kad Susuriņš beidzot bija ticis galā ar visām biksītēm un kleitiņām. Protams, darvas uz drēbēm vel bija daudz, tomēr varēja manīt, ka viņš ir centies.

Ļoti satraukti un svinīgā noskaņā visi devās ceļā uz Egļu līci.

Susuriņš gāja pirmais — ar pupu muciņu rokās, un aiz viņa pa pāriem nāca visi meža bērni, kārtīgi izšķirtu celiņu, kas stiepās no uzacīm līdz astei.

Maza Mija sēdēja Susuriņam uz cepures malas un dziedāja. Viņa bija aplikusi sev apkārt kafijas etiķeti, jo vakars, iespējams, būs vēss.

Lejā krastmalā tūlīt bija manāms, ka gaisā jaušams pirmizrādes saspringums. Viss līcis bija pilns laivu, kas īrās uz teātri.

Lejpus spoži apgaismotās rampas uz plosta spēlēja murmuļu brīvprātīgais orķestris.

Bija mierīgs un skaists vakars.

Par divām ķepām pupu viņš noīrēja laivu un airējās uz teātri.

— Susur!— vislielākais mazulis ierunājās, kad viņi bija pusceļā.

— Jā,— Susuriņš atsaucās.

— Mums priekš tevis ir dāvana,—meža bērniņš sacīja un stipri nosarka.

Susuriņš atpūtināja airus un izņēma no mutes pīpi. Vislielākais mazulis parādīja kaut ko saņurcītu, ko viņš bija paslēpis aiz muguras un kam bija nenosakāma krāsa.

—         Tas ir tabakmaks,— viņš neskaidri teica.— Mēs to paslepus visi kopā izšu- vām!

Susuriņš paņēma dāvanu un ieskatījās tajā (tā bija viena no Svilpastes vecajam micēm). Tad paostīja to.

—         Tajā ir aveņu lapas, ko pīpēt pa svētdienām!— lepni iebrēcās vismazākais bērns.

— Tas ir gaužām lielisks tabakmaks,— Susuriņš atzinīgi sacīja.— Un svētdienās varēšu ļoti labi pīpēt šīs aveņu lapas.

Viņš sniedza katram bērnam ķepu un pateicās.

— Es neesmu to izšuvusi,— mazā Mija sacīja no cepures augšas. — Tomēr ideja bija mana.

Airu laivas pieslīdēja pie teātra rampas, un Mija izbrīna sarauca purniņu.

—  Vai tādi izskatās visi teātri?— viņa jautāja.

—  Domāju gan,— Susuriņš sacīja.— Kad viņi atvilks tos aizkarus, tad jums jāuzvedas ļoti klusu. Neiekritiet tikai ezerā, ja notiks kaut kas šausmīgs. Un, kad viss būs beidzies, jums jāsit ķepas, lai parādītu, ka jums izrāde patikusi.

Meža bērni sēdēja ka sastinguši un blenza uz skatuvi.

Susuriņš piesardzīgi palūkojās visapkārt, taču neviens par viņiem nesmējās. Visu acis bija pievērstas apgaismotajam priekškaram. Vie­nīgi pavecāks Murmulis pieaireja pie viņiem un sacīja:

—  Lūdzu, ieejas maksu.

Susuriņš pacēla pupu muciņu.

— Vai tā ir par visiem?— Murmulis jautāja un sāka skaitīt bērnus.

—  Vai tad nepietiks?— Susuriņš noraizējies vaicāja.

—  Kungs dabūs mazliet pupu atpakaļ,— Murmulis sacīja un piebēra smeļamo kausu pilnu ar pupām.— Taisnībai jābūt.

Patlaban orķestris beidza spēlēt un visi aplaudēja.

Iestājās pilnīgs klusums.

Un šai klusumā pret grīdu aiz priekškara atskanēja trīs smagi piesitieni.

— Man ir bail,— vismazākais bērns čukstēja un satvēra Susuriņa mēteļa piedurkni.

— Turies pie manis, gan tad būs labi,— Susuriņš teica.— Skaties, nu atveras priekškars.

Elpu aizturējušo skatītāju priekšā pavērās klinšaina ainava.

Pa labi sēdēja Bumbulītes meita, terpusies tillā, ar papīra puķēm ap matu kušķīti.

Mazā Mija noliecās pār cepures malu un sacīja:

—  Lai mani izvāra, ja tā nav mana vecā māsa!

Vai tu esi rada Bumbulītes meitai?— Susuriņš pārsteigts jau­tāja.

—  Es taču visu laiku runāju par savu māsu!— Mija neapmierināta sacīja.— Vai tad tu manī nemaz neklausījies?

Susuriņš blenza uz skatuvi. Viņa pīpe apdzisa. Viņš redzēja trollīša Mumina tēti iznākam no kreisās puses un runājam kaut ko dīvainu par daudziem radiniekiem un lauvu.

Pēkšņi mazā Mija ielēca Susuriņam klēpī un satraukta sacīja:

—  Kapec Mumintētis dusmojas uz manu masu? Viņš nedrīkst bārt manu māsu!

—  Klusu, klusu, tā jau ir tikai luga,— Susuriņš izklaidīgi atteica.

Viņš lūkojās uz mazu, resnu dāmu sarkanā samtā, kas runāja, ka

viņa esot varen priecīga, lai gan izskatījās, ka viņai kaut kas sāp.

Kads cits, ko Susuriņš nepazina, visu laiku fonā kliedza «Likteņ nakts*.

Pārsteigts arvien vairāk un vairāk, Susuriņš ieraudzīja uz skatu ves uznakam trollīša Mumina māmiņu.

«Kas Muminu ģimenei lēcies?» viņš domāja. «Viņiem jau aizvien ir bijušas prātā visādas idejas, bet šitais te? Gan jau velak iznāks arī trollitis Mumins un kaut ko deklamēs.»

Taču trollītis Mumins nenaca. Toties uz skatuves uznāca lauva un ierēcas.

Meža bērni sāka kliegt un gandrīz vai apgaza laivu.

— Sitas ir kaut kas muļķīgs,— sacīja Murmulis, kas sēdēja blakus- laivā ar policista cepuri galvā.— Sī nemaz nav līdzīga tai skaistajai lugai, kuru es redzēju jaunība. Par princesi, kas aizmiga zem rožu krūma. Es nesaprotu, ko viņi tur runā.

—  Nu, nu, nu,— Susuriņš mierināja savus pārbiedētos bērnus. — Tas lauva jau ir iztaisīts no veca gultas pārklāja.

Bet bērni Susuriņam neticēja. Viņi taču redzēja, ka lauva seko Bumbulites meitai pa visu skatuvi. Mazā Mija spalgi kliedza.

Glābiet manu māsul—viņa brēca.— Nogaliniet lauvu!

Un piepeši Mija izmisusi uzlēca uz skatuves, pieskrēja pie lauvas un ar saviem asajiem zobiem iekodas lauvam pakaļkājā.

Lauva iekliedzas un pārplīsa uz pusēm.

Skatitaji redzēja, ka Bumbulītes meita paceļ mazo Miju, kas nobučoja viņu uz purniņa, un viņi ievēroja, ka neviens vairs nerunā heksametra, .bet parastā valodā. Pret to nevienam nebija iebildumu, jo nu beidzot varēja saprast, par ko luga īsti ir.

Tā bija par kādu, ko bija aizskalojis prom liels vilnis, par kadu, kas bija piedzī­vojis šausmīgus notikumus un pēc tam atkal atradis mājas. Un nu visi aiz prieka nezināja, ko iesākt,— un vajadzēja vārīt kafiju.

— Tagad man šķiet, viņi spēlē labāk,— Murmulis sacīja. Susuriņš sacēla visus meža bērnus uz skatuves.

—  Hei, Muminmamiņ!— viņš priecīgs sauca.— Vai tu nevarētu parūpēties par šiem?

Izrāde kļuva arvien jautrāka un jautrāka. Pamazam visa publika uzrāpās uz skatuves un piedalījās darbībā, apēdot ieejas maksu, kas bija uzklāta uz salona galda. Atbrīvojusies no ciešajiem svārkiem, trollīša Mumina māmiņa skraidīja šurpu turpu, dalīdama kafijas tasītes.

Orķestris sāka spēlēt murmuļu uznākšanas maršu. Trollīša Mumina tētis staroja par lielajiem panākumiem, un Misa bija tikpat laimīga kā ģenerālrneģinājuma.

Te uzreiz trollīša Mumina māmiņa apstājās skatuves vidū, un viņai no ķepām izkrita kafijas tasīte.

— Viņš nāk,— māmiņa čukstēja, un visapkārt iestājās klusums. Tumsā piesardzīgi šļakstēja airi. Šķindēja zvārgulītis.

—  Māmiņ!— kāds sauca.— Tēti! Es nāku mājās.

—  Ne, tas ir par daudz!— Murmulis ieteicās.— Mani cietumnieki! Ņemiet uzreiz ciet, kamēr tie nav nodedzinājuši visu teātri!

Trollīša Mumina māmiņa pieskreja pie rampas. Viņa redzēja, ka, apgriežot laivu, trollītim Muminam izšļūk no ķepas airis. Samulsis viņš centās airēt ar otru, taču laiva tikai griezās riņķī vien. Laivas pakaļgala sēdēja maza, vaja Murmulīte ar laipnu seju un kaut ko kliedza, par ko neviens nelikās zinis.

—  Bēdz!— Mumina māmiņa sauca.— Te ir policija! Māmiņa nezināja, ko trollītis Mumins ir pastrādājis, bet bija

pilnīgi pārliecināta, ka viņai tas patīk.

—  Ķeriet manus cietumniekus!— lielais Murmulis kliedza.— Tie ir sadedzinājuši visus uzrakstus, un parka sargs tagad viss spīd!

Publika, kas uz bridi bija mazliet pārsteigta, saprata, ka izrāde turpinās. Viņi nolika nost kafijas tases un apsēdas uz rampas skatīties.

—  Ķeriet viņus ciet!— Murmulis nikni sauca.

Skatītāji aplaudēja.

— Pagaidiet mazliet,— Susuriņš mierīgi teica.— Te būs noticis kāds pārpratums. Jo tas biju es, kas norāva visus uzrakstus. Vai parka sargs tiešām vēl spīd pats no sevis?

Murmulis pagriezās un ar acīm ieurbās Susuriņā.

— Padomā, cik šim parka sargam būs lēta dzīve!— Susuriņš neraizēdamies runāja, virzoties tuvāk rampai.

— Bez elektrības rēķiniem! Varbūt viņš pie sevis var aizdedzināt pīpi un izvārīt uz savas galvas olas . . .

Murmulis neteica ne vārda. Izpletis savas lielās ķepas, viņš" lēnām tuvojās, lai sagrābtu Susuriņu aiz krāgas. Arvien tuvāk un tuvāk viņš nāca, jau ieskrejas un nakamajā mirklī . . .

Šausmīgā ātruma sāka griezties skatuves grīda. Viņi dzirdēja Emmas smieklus, taču šoreiz nevis nicīgus, bet priecīgus un triumfē­jošus.

Piepeši viss norisinājās tik ātri, ka skatītājiem bija grūti sekot notiekošajam. Zaudējuši līdzsvaru, visi sakrita cits citam virsū, ka­mēr skatuve viņus grieza riņķī, un divdesmit četri meža bērni uzbruka Murmulim un iekodās tā formas tērpā.

Susuriņš kā tīģeris pārlēca pāri rampai un nokļuva kādā no tukšajām laivām. Viļņu sašūpota, apgāzās trolhša Mumina laiva, un Snorkes jaunkundze, Svilpaste un Murmulite metās peldus uz teātra pusi.

— Bravo! Bravol Dacapoly — klausītāji kliedza.

Tiklīdz trollītis Mumins bija paslējis purniņu virs ūdens, viņš tūdaļ apgriežas un peldēja uz Susuriņa laivu.

1 Atkārto!— Rakstn. piez.

—   Hei!— viņš sacīja un pieķērās laivas malai.— Es dikti priecājos, tevi redzot.

—  Hei, hei!—Susuriņš atbildēja.— Lec iekšā, tad redzēsi, ka var izbēgt no policijas!

Trollītis Mumins ierāpās laivā, un Susuriņš saka airēties āra no līča tā, ka ūdens šļācās gar laivu.

—  Palieciet sveiki, mani mazie bērni, un paldies par palīdzību!— viņš sauca.— Esiet tīri un kārtīgi un nerapieties uz jumta, kamēr nav nožuvusi darva!

Beidzot Murmulim izdevās atbrīvoties no virpuļojošas skatuves, meža bērniem un urrājošiem skatītājiem, kas svieda viņam puķes. Šķendēdamies viņš ietrausas kādā no laivām un dzinās pakaļ Susuri­ņam.

Bet par veļu — Susuriņš bija nozudis naktī.

Viss kļuva dīvaini kluss.

—  Ak tā, nu tu esi ieradusies,— Emma mierīgi sacīja, lūkodamās uz slapjo Svilpasti.— Tikai nedomā, ka teātris ir kāds rožu dārzs!

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

Par sodu un atalgojumu

Labu bridi Susuriņš airēja, nebilzdams ne vārda. Trollītis Mumins skatījās uz tik pazīstamo vecās cepures apveidu pret naksnīgajām debesīm un pīpes dūmu gredzeniem, kas vijās micrīgaja gaisā. «Tagad viss bus labi,» viņš doma ja.

Saucieni un aplausi aiz viņiem kļuva vājāki un vājāki, un beidzot skanēja tikai airu vēzieni.

No krastiem bija palikusi tumša svītra.

īstenībā nevienam no viņiem nebija vēlēšanās runāt. Vēl ne. Viņiem bija daudz laika — viņus gaidīja gara un cerību pilna vasara. Tieši šobrīd pilnīgi pietika ar viņu dramatisko sastapšanos un bēgša nas satraukumu — ko tur vēl runāt. Tā viņi ar līkumu īrās atkal uz krastu.

Trollītis Mumins saprata, ka Susuriņš grib maldināt sekotājus. Attālāk tumsā skanēja Murmuļa spalgie svilpieni, tiem atbildēja citi.

Kad laiva ieslīdēja niedrēs zem kokiem, parādījās pilns mēness.

— Tagad klausies uzmanīgi, ko es teikšu,—Susuriņš sacīja.

—  Labi,— trollītis Mumins atsaucās, un piedzīvojumu gars kā putns, vezedams spārnus, apšalca viņu.

— Tu dosies atpakaļ pie pārējiem,— Susuriņš teica.— Paņem līdzi visus, kas grib iet mājās uz Muminieleju, un nāciet uz šejieni. Lai viņi neņem līdzi nekādas mēbeles. Un pasteidzieties, iekams murmuli nav izlikuši teātrī sardzi. Es viņus pazīstu. Nebaidies un ceļā nevilcinies! Jūnija naktis nekad nav bīstamas.

—  Labi,— trollītis Mumins paklausīgi sacīja.

Viņš mazliet pagaidīja, bet, kad Susuriņš nekā vairs neteica, trollītis izrausās no laivas un sāka iet gar krastu atpakaļ.

Susuriņš apsēdās uz laivas pakaļējā sola un uzmanīgi izdauzīja no pīpes pelnus. Pieliecies viņš skatījās pa zaru apakšu. Murmulis ieturēja laivas kursu arā no līča. Pa mēness taku viņu varēja skaidri saredzēt.

Susuriņš klusām smējās uri lēnām piebāza savu pīpi.

Beidzot ūdens bija sācis kristies. Nomazgātie krasti un ielejas atkal lēnām pacēlās saules gaismā. Koki bija pirmie, kas parādījās uz ūdens. Virs ūdens tie locīja savas tikko pamodušas galotnes un staipīja zarus, lai pārliecinātos, vai pēc katastrofas viss ir vesels. Aplauztie steidzās dzīt jaunas atvases. Putni sameklēja ierastās ligzdas, un augstāk nogāzēs, kur ūdens bija notecējis, tie izklāja zālē žāvēties savas gultas drēbes.

Tiklīdz ūdens bija sācis kristies, visi steidzās mājup. Viņi vai nu airēja, vai burāja — dienu un nakti—, un, kad ūdens bija nokrities pavisam, viņi gāja tālāk, līdz nonāca tajās vietās, kur bija dzīvojuši agrāk.

Var jau būt, ka pa to laiku, kamēr ieleja bija pārvērtusies ezerā, viņi bija atraduši jaunas, daudz labākas mītnes, taču vecās vietas viņiem patika vislabāk.

Kad trollīša Mumina mamiņa sēdēja līdzās savam dēlam laivas pakaļgalā ar savu somu klēpī, viņa it nemaz nedomāja par salona mēbelēm, kuras vajadzēja atstāt teātri pie Emmas. Viņa doma ja par savu dārzu un prātoja, vai jūra būs nogrābstījusi grantētos celiņus tikpat glīti, kā viņa pati to mēdza darīt.

Mamiņa jau pazina vecās vietas. Viņi īrās gar līci uz Vientuļajiem Kalniem, un viņa zinaja, ka aiz nākamā līkuma ieraudzīs klinti, kas sargāja ieeju Muminielejā.

— Mēs atgriežamies mājās, mājās, mājās!— mazā Mija dziedaja savai māsai uz ceļgaliem.

Snorkes jaunkundze sēdēja laivas priekšgalā un lūkojās zemūdens valstības ainavā. Tieši tobrīd laiva slīdēja pār pļavu, un dažbrīd gar ķīli šņirkstēdamas vijās puķes. Dzeltenas, sarkanas un zilas tās raudzījās cauri ūdenim un staipīja savus kaklus pretī saulei.

Trollīša Mumina tētis airēja gariem, vienādiem vēzieniem.

—  Vai jūs domājat, ka veranda būs virs ūdens?— viņš jautāja.

—  Kaut tikai mes tiktu līdz turienei . . Susuriņš ieteicās, pamezdams pār plecu pētošu skatienu.

—  Mīļais,— Mumina tētis sacīja.— Mēs jau labi sen atstājām aiz sevis murmuļus!

—  Neesi vis tik pārliecināts,— Susuriņš teica.

Laivas vidū zem peldmēteļa rēgojās savāds kūkums. Tas kustējās. Trollītis Mumins uzmanīgi pabakstīja kūkuma galvgali.

—  Vai tu neiznāksi maķenīt saulītē?— viņš jautāja.

—  Nē, pateicos, te ir tik labi,—no peldmēteļa apakšas atbildēja maiga balstiņa.

—  Viņai tur nav gaisa, nabadzītei,— trollīša Mumina māmiņa noraizējusies teica.— Sitā viņa sēž jau trīs dienas!

—  Mazi murmuļi ir tik šausmīgi bailīgi,— trollītis Mumins čuk stus skaidroja.— Man liekas; viņa tamborē. Tad viņa allaž jūtas drošāka.

Taču Murmulīte netamborēja vis. Viņa pūlējās rakstīt melnos vaskadrānas vākos iesietā burtnīcā. «Aizliegts», viņa rakstīja. «Aiz­liegts, aizliegts, aizliegts». Pieci tūkstoši reižu. Sāda lappušu aprakstī­šana viesa viņā apmierinājumu.

«Cik labi tomēr ir būt laipnam,» Murmulīte mierīgi nodomāja.

Trollīša Mumina māmiņa saspieda trollīša ķepu.

—  Par ko tu prāto?— viņa jautaja.

— Es prātoju par Susuriņa berniem, - trollītis Mumins atbil­dēja.— Vai viņi tiešām visi kļūs par aktieriem?

— Vismaz daži,— māmiņa atbildēja.— Neapdāvinātos adoptēs Svilpaste. Redzi, viņa nespēj dzīvot bez radiniekiem.

—  Bērniem pietrūks Susuriņa,— trollītis Mumins melanholiski sacīja.

—  Iesākumā varbūt,— māmiņa teica.— Bet viņš ir nodomājis tos katru gadu apciemot un dzimšanas dienās rakstīt tiem vēstules. Ar zīmējumiem.

Trollītis Mumins pamāja ar galvu.

— Labi gan,— viņš sacīja.— Un Bailulis un Misa . .. Vai tu redzēji, cik Misa bija priecīga, ka varēja palikt teātrī?

Trollīša māmiņa iesmējās.— Jā, Misa bija laimīga. Visu mūžu viņa spēles bēdu lugas, un allaž tai būs cits izskats. Un Bailulis būs skatuves meistars un tikpat laimīgs kā Misa. Vai nav patīkami, ka draugi dabū to, ko viņi vēlas?

—  Kā tad,— trollītis Mumins piekrita.— Ārkārtīgi patīkami.

Tai mirkli laiva apstājās.

—  Mēs esam iestrēguši zālē,— trollīša Mumina tētis sacīja, paslē­jis purniņu pār laivas malu.— Nu būs jābrien.

Visi izrāpās no laivas un brida uz priekšu.

Murmulīte noslēpa zem kleitas to, par ko ļoti baiļojas, taču neviens neprasīja, kas tur ir.

Iet bija grūti, jo ūdens sniedzās viņiem līdz viduklim. Taču kājām patika — tur bija mīksta zāle, bez akmeņiem. Dažviet zeme pacēlās, un virs ūdens kā paradīzes salas peldēja ziedoši ciņi.

Susuriņš gāja beidzamais. Viņš bija vēl klusāks nekā citkārt. Visu laiku viņš skatījās apkārt un ieklausījās.

—  Es apēdīšu tavu veco cepuri, ja viņi nav atpalikuši!— Bumbulī­tes meita iesaucās.

Bet Susuriņš tikai purināja galvu.

Tagad līcis sašaurinājās. Šaurajā aizā starp kalnu sienam vīdēja Muminielejas draudzīgais zaļums. JumLs ar priecīgi plīvojošu ka­rogu . . .

Nu bija redzams upes līkums un zili krasotais tilts. Jasmīni jau bija pilnos ziedos! Viņi brida tā, ka ūdens šļakstījās visapkārt, un mundri runāja par visu, kas viņiem jadara mājās.

Pēkšņi spalgs svilpiens kā nazis paršķēla gaisu.

Viena acumirklī līcis murdēja no murmuļiem — tie bija viņiem priekšā, aizmugurē, itin visur.

Snorkes jaunkundze paslēpa galvu pie trollīša Mumina pleca. Neviens neteica ne vārda. Tas bija šausmīgi: tu esi ticis gandrīz līdz mājām, un tevi saņem ciet policija.

Murmulis brida viņiem pretim un nostājās Susuriņa priekša.

—  Nu-u?— viņš teica.

Neviens neatbildēja.

—  Nū-ū?— Murmulis atkārtoja.

Tad Murmulīte piebrida klāt savam brālēnam tik aši, cik vien spēja, pakniksēja un pasniedza viņam burtnīcu melnajos vaskadranas vākos.

— Susuriņš nožēlo un lūdz piedošanu,— viņa bikli sacīja.

— To es . . .— Susuriņš iesāka.

Lielais Murmulis viņu ar skatienu apstādināja un atvēra burtnīcu. Viņš sāka skaitīt. Viņš skaitīja ilgi. Kamēr Murmulis skaitīja, ūdens nokritās viņiem līdz potītēm. Beidzot Murmulis sacīja:

—  Pareizi. Te uzrakstīts «aizliegts» pieci tūkstoši reižu.

— Tomēr,— Susuriņš ieteicas.

—  Esi tik labs, nesaki nekā,— Murmulīte lūdza.— Man patiešām bija jautri, patiešām īsti jautri!

—  Bet uzraksti?— viņas brālēns iesaucās.

—  Vai viņš tos nevarētu salikt apkārt manam sakņu dārziņam?— Mumina māmiņa ievaicājas.— Piemēram, «Mazie ķipari tiek lūgti atstāt maķenīt salātu».

— Protams, jā . . . tas būtu pieļaujams,— Murmulis bezpalīdzīgi sacīja.—Tad man jūs jāatlaiž. Bet vairs gan tā nedariet!

—  Nē,— visi paklausīgi noteica.

— Un tu nāksi uz mājām!— Murmulis turpināja, stingri skatīda­mies uz savu mazo māsīcu.

— Jā, ja vien tu nedusmosies uz mani,— viņa atbildēja. Tad Murmulīte pagriezās pret Muminu ģimeni un sacīja:

— Liels paldies par ieteikumu tamborēt. Zeķītes jūs saņemsiet, kolīdz tās būs gatavas. Uz kādu adresi man tās sūtīt?

— Pietiek, ja uzraksta —«Muminielejā»,— trollīša Mumina tētis teica.

Pēdējo gabalu viņi noskrēja skriešus. Taisni pāri uzkalniņam, cauri ceriņu krūmiem, tieši līdz kāpnēm. Tur Muminu ģimene apstājās, un, dziļi nopūtušies un drošības sajūtas pārņemti, viņi klusu stāvēja, izbaudīdami sajūtu, ka atkal ir mājās. Viss bija kā agrāk.

Skaistās, no koka izzāģētās verandas margas nebija cietušas. Saulespuķe bija savā vietā. Odens muca arī bija palikusi. Un upes viļņi bija izbalinājuši šūpuļtīklu, un tas beidzot bija ieguvis patīkamu krāsu. Debesis atspoguļoja vairs viena vienīga ūdens lāma — kur peldēties mazajai Mijai.

Bija tāda sajūta, it kā nekas nebūtu noticis un nekas bīstams nekad vairs nevarētu viņus piemeklēt.

Bet dārza celiņi bija pilni gliemežvāku, un ap kāpnēm gulēja sarkanu aļģu kronis.

Mumina mainiņa paskatījās augšup — uz salona logu.

—  Mīlulīt, vēl neej iekšā,— trollīša Mumina tētis sacīja.— Un, ja tu to darīsi, tad aiztaisi acis. Es izgatavošu jaunas salona mēbeles, kas būs cik vien iespējams līdzīgas vecajām. Ar pušķiem, sarkanu plīšu un visu ko citu.

— Man nevajag taisīt ciet acis,— māmiņa mundri attrauca. — Man vienīgi pietrūks kārtīgas grozāmās skatuves. Un es domāju, ka šoreiz mums plīšs būs r,aibā krāsa! .

Vakarā trollītis Mumins nogāja lejā pie Susuriņa telts, lai pateiktu arlabunakti.

Susuriņš sēdēja upes krastā un smēķēja.

—  Vai nu tev ir viss, kas vajadzīgs?— trollītis Mumins vaicāja.

Susuriņš pamāja.

—  Uz mata viss,—viņš atteica.

Trollītis Mumins ievilka nāsīs gaisu.— Vai tu esi sācis smēķēt jaunu tabakas šķirni?— viņš jautāja.— Mazliet atgādina avenes. Vai tā ir laba šķirne?

—  Nē. Bet šo es smēķēju vienīgi svētdienās,— Susuriņš atteica.

—  Saprotams,— trollītis Mumins izbrīnījies sacīja.— Šodien taču ir svētdiena. Jā, nu tad pagaidām sveiks, es iešu un likšos uz auss!

— Sveiks, sveiks!— Susuriņš atbildēja.

Troljītis Mumins pagājās tālāk, līdz brūnajam dīķītim aiz šūpuļ- tikla.. Viņš ielūkojās ūdenī. Jā, rotaslietas tur vēl bija-.

Tad viņš sāka pārmeklēt zāli.

Pagāja brītiņš, iekams viņš atrada tāss kuģīti. Virve bija ieķēru­sies kadā lapā, bet citādi tas bija pilnīgi vesels. Pat kravas kastes lūciņa bija savā vieta.

Cauri dārzam trollītis Mumins devās atpakaļ uz māju. Vakars bija vēss un rēns, un slapjās puķes smaržoja stiprāk kā jebkad.

Trollīša māmiņa sēdēja uz kāpnēm un gaidīja.

Viņa kaut ko turēja ķepā un bija priecīga.

— Vai vari uzminēt, kas tas ir?— viņa jautāja.

—  Tā ir jolla!— trollītis Mumins teica un iesmejās. Ne jau tāpēc, ka bija sevišķs iemesls jautrībai, bet vienīgi tāpēc, ka viņš jutās tik bezgala laimīgs.