CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS

ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» SIGA 1977

1977

K. Vonnegūts KO DARĪT AR «EIFIJU»?

Lēdijas un džentlmeņi, es augstu vērtēju man pie­šķirto iespēju izteikt savas domas jums, Federālās sa­karu komisijas locekļiem.

Man ļoti žēl, varētu pat sacīt, esmu dziļi apbēdi­nāts, ka jaunums jau kļuvis zināms plašai sabiedrī­bai. Bet, tā kā baumas šādā vai tādā veidā ir izplatī­jušās un pat saistījušas šī augstā foruma uzmanību, man atliek tikai izklāstīt visu, ko zinu, un lai dievs palīdz jūs pārliecināt, ka apspriežamais atklājums mūsu zemei ir pilnīgi nevajadzīgs un lieks.

Nē, es nenoliedzu, mēs trīs — radio diktors Lū He- risons, fiziķis Freds Bokmens un es, pēc profesijas sociologs — izjutām gluži neparastu dvēseles mieru. Jā, izjutām. Un es nebūt neapgalvoju, ka dvēseles miers ir kaut kas peļams. Bet, ja kāds tīkos mieru pēc mūsu receptes, tad jau labāk — lai novēl sev koro- nāro asinsvadu trombozi.

Lū, Freds un es izbaudījām dvēseles mieru, atzvē­lušies mīkstos sēdekļos un ieslēguši aparātu, kas ne­bija lielāks par portatīvu televizoru. Mums nenācās ne lietot zāles, nedz ievērot īpašus noteikumus; ne­vajadzēja ne iekšēji pilnveidoties, nedz bāzt degunu svešās darīšanās, lai aizmirstu paši savas; un neviens mums neuzspieda ne dīvainus vaļaspriekus, nedz mis­tiskus ticējumus, ne rosmes vingrojumus, nedz grem- dēšanos sevī, veroties lotosa ziedā. Aparāts ir tieši tāds, kādu, man šķiet, daudzi būs to klusībā iztēloju­šies: civilizācijas kalngalu produkts, elektronisks nie­ciņš, lēts un parocīgs masveida ražošanā. Noklikšķini slēdzi un iegūsti dvēseles mieru! Kā redzu, jūs tādu aparātiņu jau esat iegādājušies.

Pirmo reizi es izjutu mākslīgo dvēseles mieru pirms pusgada. Toreiz arī iepazinos ar Lū Herisonu; kaut šī iepazīšanās nekad nebūtu notikusi! … Lū ir mūsu pilsētas vienīgās radiostacijas galvenais dik­tors. Viņš pelna iztiku ar savu vara rīkli, un es būtu ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka pie jūsu komisijas grie­zies nevis viņš, bet kāds cits.

Lū vada apmēram trīsdesmit dažādas programmas, tai skaitā arī iknedēļas populārzinātniskos raidīju­mus. Šai sakarā viņš katru nedēļu izrauj dienas gaismā kādu no Vajandotas koledžas profesoriem, ko intervē tā šaurās specialitātes jomā. Un, lūk, pirms pusgada Herisonam ienāca prātā sagatavot raidījumu par jau­no astronomu Fredu Bokmenu, manu draugu kopš studiju laikiem. Aizvedu toreiz Fredu uz radiosta­ciju, un viņš aicināja mani līdzi — paskatīties, kas īsti tur notiks. Velns mani rāvis, es piekritu.

Fredam Bokmenam ir trīsdesmit gadu, bet viņš iz­skatās kā astoņpadsmitgadīgs puišelis. Viņa vaibstos dzīve nav atstājusi pēdu, jo viņš to gluži vienkārši nepagodināja ar savu uzmanību. Freda uzmanības lauvas tiesu aprij priekšmets, kuram Lū Herisons bija nodomājis veltīt šo interviju, — astoņas tonnas smags lietussargs, ar kura palīdzību jaunais astronoms klau­sās zvaigžņu balsis. Sis lietussargs, kas būtībā ir liela radioantena, samontēts uz teleskopiskas iekārtas pa­matiem. Un, ja vien es pareizi saprotu, Freds visu šo konstrukciju vērš pret zvaigznēm, lai uztvertu radio­signālus, ko izstaro debess ķermeņi.

Dabiski, ne raidstaciju, ne radistu tur nav. Taču de­bess ķermeņi izstaro milzīgu daudzumu enerģijas, un daļu no tās var uztvert radioviļņu diapazonā. Labums no Freda aparatūras ir kaut vai tāds, ka mēs varam noteikt to zvaigžņu koordinātes, kuras no telesko­piem slēpj kosmisko putekļu mākoņi. Šo zvaigžņu iz­starotie radiosignāli iziet cauri mākoņiem un samērā netraucēti sasniedz Freda antenu.

Bet tas nebūt nav viss, ko var izspiest no šāda veida ierīces; tāpēc pašu svarīgāko jautājumu Lū He- risons bija pataupījis intervijas beigām.

—   Tas viss, doktor Bokmen, ir ļoti interesanti, — Lū secināja. — Bet sakiet, vai jūsu radioteleskops nav atklājis kosmosā ari citas parādības, kādas ar pa­rastajiem, optiskajiem teleskopiem nav izdevies no­vērot?

—   Ir gan, — Freds atbildēja. — Mēs atradām iz­platījumā apmēram piecdesmit kosmisko putekļu ne­aizsegtus punktus, kas izstaro ļoti spēcīgus radiosig­nālus, kaut arī nekādi debess ķermeņi šajos punktos līdz šim nav konstatēti …

—    Vai tiešām? — Lū notēloja izbrīnu. — Es teiktu, ka tas jau ir kaut kas … Lēdijas un džentlmeņi, pir­mo reizi radioraidījumu vēsturē mēs šovakar pārrai­dīsim jums trokšņus, ko izraisa doktora Bokmena no­slēpumainie punkti. — Izrādās, Herisons un viņa pa­līgi jau bija paguvuši novilkt līniju uz koledžas pil­sētiņu, kur darbojās Freda antena. — Lēdijas un džentlmeņi, klausieties izplatījuma balsi! …

Ko klausīties, patiesību sakot, nebija — spalga svelpoņa, it kā automobilim būtu pārdurta riepa, un viss. Šīs skaņas bija paredzēts translēt ne vairāk kā piecas sekundes. Taču, kad tehniķis translāciju iz­slēdza, mēs ar Fredu pēkšņi pamanījām, ka svētlai­mīgu plānprātiņu smaidā esam iepletuši muti gan­drīz vai līdz ausīm. Es visā ķermenī izjutu atslābu­mu, galva viegli džinkstēja. Lū Herisons ņirdza zo­bus, it kā nejauši būtu iekūlies kādā Kopakabanas pludmales sieviešu ģērbtuvē. Tad viņš uzmeta ska­tienu studijas pulkstenim, un viņu pārņēma šausmas. Monotonā svelpoņa bija skanējusi ēterā veselas pie­cas minūtes! Un, ja tehniķis nevilšus ar aproci ne­būtu aizķēris slēdzi, raidījums varētu turpināties vēl šodien.

Freds nervozi iesmējās, Lū sāka drudžaini meklēt tekstā vietu, pie kuras pirmīt bija apstājies.

—   Svilpieni no nekurienes, — viņš beidzot ierunā­jās. — Doktor Bokmen, vai šiem neparastajiem punk­tiem ir jau dots nosaukums?

—   Nē, — Freds atbildēja. — Šimbrīžam tiem nav ne izskaidrojuma, nedz nosaukuma.

Izskaidrojuma šai parādībai joprojām nav, bet es to nokristīju par «Bokmena eiforiju», un nosaukums, šķiet, ir iegājies. Varbūt mēs tā arī neuzzināsim, kas tie par punktiem, toties mēs labi zinām, kā iedarbo­jas to izstarojums, tāpēc nosaukums, manuprāt, iz­raudzīts veiksmīgi. Eiforija — absolūtas labklājības, laimīgas, pilnvērtīgas dzīves izjūta — patiesi, tas ir vispiemērotākais vārds.

Pēc raidījuma Freds, Lū un es bijām noskaņoti tik labvēlīgi cits pret citu, ka gandrīz vai gribējās ap­raudāties.

—   Neatceros, ka raidījums jebkad būtu man sa­gādājis tādu gandarījumu, — Lū sacīja. Atklātība nav viņa stiprā puse, bet šoreiz viņš runāja to, ko do­māja.

—   Viens no pašiem neaizmirstamākajiem iespai­diem manā mūžā, — Freds, stipri apmulsis, iesaucās. — Ārkārtējs, ne ar ko nesalīdzināms …

Jūtas, kas mūs pārpildīja, bija izraisījušas tādu ap­jukumu un neizpratni, ka drīz vien mēs šķīrāmies. Es aizsteidzos mājup, lai iekamptu kādu glāzīti, bet arī tur sastapu gluži neparastu situāciju.

Mājā valdīja klusums, un es divas reizes apstai­gāju visas istabas, iekams pamanīju, ka tanīs kāds ir. Mana sieva Sūzija — mīļa, gādīga saimniece — al­laž lepojās ar savu prasmi laikus un garšīgi paba­rot visu ģimeni; taču tobrīd viņa, atlaidusies uz dī­vāna, sapņaini vērās griestos.

—   Dārgā, — es piesardzīgi uzsaucu viņai, — esmu jau klāt. Laiks vakariņot…

—   Šodien pa radio runāja Freds Bokmens, — viņa izklaidīgi atsaucās.

—   Zinu. Es biju kopā ar viņu studijā.

—   Viņš mūs aizveda uz citām pasaulēm, — viņa no­pūtās. — Jā, tieši uz citām pasaulēm. Šie kosmiskie signāli… tiklīdz tos sāka pārraidīt, viss ikdienišķais it kā aizpeldēja tālu prom. Kopš tā laika es guļu un nekādi nevaru atbrīvoties no iespaida …

— Hm, hm, — iekodu lūpā. — Tādā gadījumā la­bāk iešu sameklēt Ediju …

Edijs ir mans desmit gadus vecais dēlēns, mūsu mājas tuvākajā apkārtnē līdz šim neuzvarētas beis­bola komandas kapteinis.

—   Pataupi spēkus, tēt, — no tumsas atskanēja klusa balss.

—   Tu esi mājās? Kas noticis? Vai spēle atcelta tā­pēc, ka sācies atomkarš?

—   O nē. Mēs izpildījām astoņas serves.

—   Un tā sagrāvāt pretiniekus, ka viņi nolēma spēli neturpināt?

—    Nē, viņi turējās itin braši. Rezultāts abām ko­mandām auga vienmērīgi, divi no viņiem bija iekšā, divi ārpusē. — Viņš runāja tā, it kā atstāstītu sap­ni. — Bet pēkšņi, — Edijs iepleta acis, — interese par spēli visiem pazuda, un mēs aizgājām katrs uz savu pusi. Es atgriezos mājās, skatos — mūsu vecenīte iekārtojusies šeit uz dīvāna, nu, un tad es ņēmu un nolikos tepat uz grīdas …

—   Bet kādēļ? — es joprojām neticēju savām ausīm.

—   Pap, — Edijs domīgi atbildēja, — sasper mani jods, ja es to zinu …

—   Edij! … — māte apsauca dēlu.

—   Mamm, — Edijs mierīgi piebilda, — sasper mani jods, ja tu pati to zini…

Un tad arī es nodomāju: sasper mani jods, ja kāds šeit varēs man kaut ko paskaidrot. Tomēr manī jau bija ieperinājušās nelabas aizdomas. Es uzgriezu Freda Bokmena tālruņa numuru.

—   Fred, vai es neesmu atrāvis tevi no pusdie­nām?

—    Būtu jel bijis no kā, — Freds īgni atteica. — Mā­jās nav ne kripatas ēdamā; es tieši šodien atļāvu Me- rionai paņemt mašīnu, lai aizbrauktu pēc pārtikas, un, lūk, tagad viņa meklē veikalu, kas vēl nebūtu slēgts.

—   Viņai laikam nebija izdevies mašīnu iedarbi­nāt?

—   Nekā tamlīdzīga, — Freds atbildēja. — Meri- ona pat bija aizbraukusi līdz veikalam un iegājusi tanī, bet tad pēkšņi viņa sajutusi tādus laimes uzplū­dus, ka ai kal izgājusi ārā uz ielas. — Freda balss ska­nēja diezgan drūmi. — Ir nu gan šīs sievietes! No­skaņojums viņām mainās ik pēc brīža, turklāt piede­vām viņa vēl melo …

—   Meriona melo? Nevar būt!

—   Viņa mēģināja man iestāstīt, ka no veikala kopā ar viņu izgājuši ārā visi pārdevēji un pircēji, visi bez izņēmuma …

—    Fred, — es teicu, — man ir šādi tādi jaunumi. Vai tu neiebildīsi, ja pēc vakariņām apciemošu tevi?

Kad atbraucu pie Bokmena, tas sēdēja, nekustīgi blenzdams vakara avīzē.

—    Visa pilsēta ir jukusi, — Freds man pavēstīja. — Bez jebkāda redzama iemesla visi automobiļi pēkšņi apstājušies, it kā šoferi būtu sadzirdējuši ugunsdzēsēju sirēnu. Te rakstīts, ka cilvēki apklu­suši pusvārdā un klusējuši piecas minūtes no vietas. Bet simtiem citu iznākuši no mājām vienos kreklos ar uzrotītām piedurknēm, lai gan ārā bijis stipri vēss, un turklāt smaidījuši tā, it kā reklamētu zobu pastu. — Viņš pačaukstināja avīzi. — Vai par to tu gribēji ar mani runāt?

Es pamāju ar galvu.

—   Tas viss noticis tajā laikā, kamēr pa radio tika translēta svelpoņa, tāpēc nodomāju, ka droši vien …

—    Nevis droši vien, bet noteikti. Citu iespēju ir ne vairāk kā viens pret miljonu, — Freds pazi­ņoja. — Laiks sakrīt ar precizitāti līdz sekundei.

—   Bet cilvēku vairākumam tobrīd i prātā nenāca klausīties radio! …

—    Tev taisnība. Bet, ja mana teorija ir pareiza, viņiem tas arī nebija jādara. Mēs no kosmosa uztvē­rām vājus signālus, pastiprinājām tos apmēram tūk­stoškārt un retranslējām. Katrs, kas atradās ne pārāk tālu no raidītāja, saņēma krietnu devu šī pastiprinātā izstaro juma, neatkarīgi no tā, vai viņš to gribēja vai negribēja. — Freds paraustīja plecus. — It kā mēs visi būtu staigājuši gar degošu marihuanas lauku …

—     Kāpēc tad tu agrāk neesi izjutis nekā tamlī­dzīga?

—     Tāpēc, ka es nekad neesmu pastiprinājis signā­lus un tos retranslējis. Jaudīgs raidītājs — lūk, kas iedvesa signāliem jaunu spēku.

—    Un ko tu esi nodomājis tagad darīt?

Freds izbrīnījās:

—      Darīt? Ko gan īpašu te var darīt? Varbūt vie­nīgi nosūtīt rakstiņu kādam zinātniskam žurnā­lam? …

Bez jebkāda brīdinājuma atsprāga vaļā durvis, un istabā iedrāzās Lū Herisons. Pietvīcis un aizelsies viņš ar toreadora žestu norāva no pleciem mēteli.

—      Nolēmāt viņu pieņemt par kompanjonu? — He­risons vaicāja, rādīdams uz mani. Freds neizpratnē samirkšķināja acis.

—   Viņu? Pieņemt?

—     Tie taču ir miljoni! — Lū turpināja. — Mil­jardi! …

—      Ir nu gan joki, — Freds iesaucās. — Par ko jūs runājat?

—      Zvaigžņu svelpoņa! — Lū kliedza. — Tā viņiem iepatikusies. Sajaukusi viņiem prātus. Vai avīzes la­sījāt? — Lū uz brīdi pat atskurba. — Viss šis tracis taču sacēlies svelpoņas dēļ, vai ne, dok?

—      Acīmredzot tā tas ir, — Freds atbildēja, un viņa balsī nepārprotami skanēja bažas. — Bet kā, pēc jūsu domām, mēs varētu tikt pie šiem miljoniem un pat miljardiem?

—     Ar nekustamā īpašuma palīdzību! — Herisons jūsmīgi turpināja. — «Lū,» es sev jautāju, «kā šo triku pārvērst skanīgā naudiņā, ja jau Visumu nav iespējams monopolizēt? Un vēl, Lū, kā pārdot to, ko ikviens varēs saņemt par velti, tiklīdz tu iesāksi raidījumu? …»

—    Bet varbūt šī parādība ir viena no tām, kas ne­kādi nav pārvēršama monētās? — es ieminējos. —Pa­gaidām mēs taču neko daudz par to nezinām …

—   Vai ir slikti būt laimīgam? — Lū mani pār­trauca.

—   Protams, ne, — biju spiests atzīt.

—   Redziet nu! Mēs devām cilvēkiem šo zvaigžņu pīkstuli, un tas viņus padarīja laimīgus. Tagad sa­kiet man: kas tad šeit, jūsuprāt, būtu pelams?

—   Cilvēkiem jābūt laimīgiem, — Freds sacīja.

—    Nu, lūk! — Lū aiz lepnuma piepūtās kā tītars. — Mēs jau tik vien gribam, kā viņus aplaimot. Bet viņi, savukārt, būs mums pateicīgi… Vislabāk tomēr iesākt ar nekustamo īpašumu. — Viņš paskatījās pa logu. — Šeit ir šķūnis — lieliski! Varam izvērsties tepat uz vietas. Novietosim šķūnī raidītāju, savieno­sim to ar jūsu antenu, un, lūdzu, dok, te jums būs uz­ņēmums nekustamā īpašuma ekspluatēšanai!

—    Piedodiet, — teica Freds. — Es kaut kā ne­spēju izsekot jūsu domu gaitai. Šī vieta taču nemaz nav piemērota biznesam. Ceļš uz šejieni ir slikts, tuvumā nav ne tirdzniecības centra, ne autobusu pie­turas, panorāma — nekam nederīga, zeme akme­ņaina …

Lū uzmundrinoši pamirkšķināja Fredam.

—    Protams, dok! Šai vietai ir zināmi trūkumi, bet, samontējis šķūnī raidītāju, jūs dosiet cilvēkam lai­mi — pašu lielāko vērtību, kāda vien var būt pa­saulē!

—   Eiforijas mitekli, — es iestarpināju.

—    Lieliski! — Lū atzinīgi pavērās manī. — Es ver­vēšu klientus, bet jūs, dok, stāvēsiet šķūnī pie slēdža. Tiklīdz klients būs nokļuvis jūsu īpašuma robežās, jūs izmetīsiet āķi ar nelielu laimes devu, un nebūs tādas cenas, ko viņš nebūtu ar mieru maksāt par otru, mazliet lielāku devu …

—   Paradīze būdiņā, kamēr pietiks enerģijas, — es atkal iestarpināju.

—   Pēc tam, — Herisons starodams turpināja, — kad būsim tikuši galā ar biznesu šeit, pārvietosim raidī­tāju uz citu vietu un atvērsim jaunu uzņēmumu. Var­būt izveidosim veselu raidītāju divizionu. — Viņš pa- knikšķināja pirkstus. — Nu, protams! Mēs tos celsim uz riteņiem …

—   Diezin vai policija sevišķi augstu novērtēs mūsu rīcību, — Freds iebilda.

—   Lai! Tikko viņi ieradīsies noskaidrot apstākļus, jūs iedarbināsiet raidītāju un ļausiet viņiem nobau­dīt mazliet laimes. — Lū paraustīja plecus. — Velns parāvis, es pat varētu sadūšoties uz cēlsirdīgu žestu un piedāvāt polismeņiem dalību šinī biznesā …

—    Nē, — Freds mierīgi atbildēja. — Ja pēc tādām izdarībām kādā jaukā dienā nolemšu iet pie diev­galda, es nevarēšu raudzīties mācītājam acīs.

—   Bet mēs taču varam arī viņu pacienāt ar kādu drusciņu laimes! — Lū priecīgi iesaucās.

—   Nē, — Freds atcirta. — Piedodiet, bet tam es nevaru piekrist.

—   Labi. — Herisons piecēlās un sāka soļot pa istabu. — Tādu atbildi es biju gaidījis. Bet man ir cits priekšlikums, un tas jau nu visā pilnībā atbilst likuma prasībām. Mēs konstruēsim portatīvu pastip­rinātāju un raidītāju ar nelielu antenu. Masveidā ra­žojot, tas izmaksās ne vairāk par piecdesmit dolāriem gabalā, tādējādi cena — teiksim, pieci simti dolā­ru — būs gluži pieņemama vidusmēra pircējam. Vienlaikus noslēgsim vienošanos ar telefona sabied­rību, lai signālus no jūsu antenas pa vadiem pārrai­da uz tām mājām, kur ir šādi aparāti. Un, lūk, saņē­mis pa telefona kabeli signālus, mūsu aparātiņš tos

pastiprinās un izstaros ar tādu aprēķinu, lai visi, kas atrodas mājā, justos laimīgi. Jūs mani sapratāt? Cil­vēkiem vairs nebūs nepieciešams darbināt radiouz­tvērējus vai televizorus, viņi varēs tieši pieslēgties laimei. Nevajadzēs ne aktieru, ne dekorāciju, ne dār­gu telekameru — vispār nekā, izņemot svelpoņu …

—   Šo aparātu mēs varētu nosaukt par «Eiforia- fonu», — es ierosināju. — Jeb, saīsināti, par «Eifiju».

—   Vareni, grandiozi! — Lū bija sajūsmā par manu ideju. — Ko teiksiet, dok?

—    Nezinu, — Freds izskatījās krietni noraizējies.

—  Šinīs lietās es neesmu kompetents.

—    Katram no mums ir jāapzinās savu iespēju ro­bežas, — Herisons konfidenciāli paziņoja. — Es kār­tošu jautājuma komerciālo pusi, jūs — tehnisko. — Viņš sakustējās, it kā grasīdamies uzvilkt mēteli.

—   Bet varbūt jums nemaz negribas kļūt par miljo­nāru?

—    Kāpēc gan ne, to es gribētu gan, — Freds ātri ļ atbildēja. — Protams, gribu.

—    Tad uzskatīsim, ka viss ir kārtībā, — Lū saber­zēja plaukstas, — taču, iekams ķeramies vērsim pie ragiem, mums derētu uzbūvēt un izmēģināt kaut vienu aparātu.

Lai nu kas, bet tas jau nu ietilpa Freda kompetencē un — es tūdaļ pamanīju — viņu stipri ieinteresēja.

—    Vispār, izgatavot tādu aparātu nav sevišķi sa­režģīti, — viņš teica. — Domāju, mēs uz ātru roku varēsim salodēt shēmu un ne vēlāk kā nākamnedēļ to izmēģināt.

«Eiforiafona» — jeb, saīsināti, «Eifijas» — pirmais izmēģinājums notika Freda Bokmena viesistabā sest­dien, tas ir, piecas dienas pēc sensacionālā radioraidī­juma.

Mes bijām seši izmēģinājuma trusīši — Lū, Freds, viņa sieva Meriona, es, mana sieva Sūzija un mans dēls Edijs. Mūsu krēsli bija novietoti visapkārt kāršu galdam, uz kura gulēja pelēka tērauda kārbiņa. No tās gandrīz līdz griestiem slējās antenas radziņš, kas mazliet atgādināja kukaiņa ūsu.

Kamēr Freds rosījās pie aparāta, pārējie nervozēja, pļāpāja par šādiem tādiem niekiem, iestiprinājās ar sviestmaizēm un alu. Edijs, saprotams, alu nedzēra, taču kaut kāds nomierinošs līdzeklis viņam noteikti nebūtu nācis par ļaunu. Puika dusmojās, ka nebija ticis uz beisbola laukumu, bet gan atvests uz šejieni, un, šķiet, grasījās kuru katru mirkli savas dusmas iz­gāzt pār viesistabas mēbelēm. Viņš bija uzsācis pār­galvīgu spēli, kurā veica gan savas, gan pretinieka funkcijas, ar biguli dauzīdams vecu tenisa bumbu, trenkādams to pa grīdu un sizdams gaisā, turklāt tas viss notika pāris soļu attālumā no stikla durvīm.

—   Edij, — māte apsauca viņu vismaz desmito reizi, — lūdzu, izbeidz!…

—   Neuztraucies, nekas nenotiks, — Edijs nevērīgi atbildēja, triekdams bumbu pret sienu un pārtver­dams to ar vienu roku.

Meriona, kuras sievišķie instinkti rada izpausmi galvenokārt mīlestībā pret stila mēbelēm, nespēja ap­slēpt ciešanas, ko Edijs viņai sagādāja, pārvērzdams viesistabu par sporta zāli. Lū centās viņu mierināt savā manierē:

—   Lai sadauza visu kaut vai drumslās. Šinīs die­nās jūs pārcelsieties uz pili…

—   Viss kārtībā, — Freds klusi teica.

Mēs viņam atbildējām ar tādiem bezbailīgiem ska­tieniem, ka, raugoties uz mums, kuram katram apšķe­binātos dūša. Freds iebāza pelēkajā kārbiņā telefona līnijai pievienotu kontaktdakšu. Tādā veidā tika no­drošināti tieši sakari ar koledžas pilsētiņu, kur īpašs

pulksteņa mehānisms gādāja par to, lai antena būtu pastāvīgi vērsta pret vienu un to pašu noslēpumaino debess punktu — pašu spēcīgāko no «Bokmena eifori­jas» avotiem. Freds novilka auklu līdz elektrotīkla kontaktligzdai un ar roku pieskārās slēdža pogai.

—   Gatavi?

—   Nevajag, Fred! — es saucu, jo pēkšņi man bija kļuvis baismi.

—    Ieslēdziet, ieslēdziet, — Lū enerģiski mudināja. — Mums šodien neizdotos saņemt pa telefonu ne­vienu pašu signālu, ja kompānijai nebūtu pieticis drosmes sazināties ar visaugstākajām sfērām …

—   Es palikšu šeit pie aparāta un nekavējoties to izslēgšu, ja vien kaut kas neies tā kā vajag, — Freds mūs uzmundrināja.

Atskanēja klikšķis, tad vāja dūkšana, un «Eifija» sāka darboties. Visi klātesošie atvieglināti uzelpoja. Edijam bigulis izslīdēja no rokas. Viņš svinīgi, it kā valsēdams, šķērsoja viesistabu, atlaidās mātei blakus uz grīdas un uzlika galvu viņai uz ceļiem. Freds, pa pusei aizvēris acis un kaut ko klusi dungodams, at­stāja savu posteni pie slēdža. Pirmais ierunājās Heri­sons — viņš turpināja pirmīt ar Merionu uzsākto sa­runu.

—   Kam gan vajadzīga šī komercija! — Lū sirsnīgi iesaucās un pievērsās Sūzijai, meklēdams viņas at­balstu.

—   Ak, — Sūzija sapņaini pašūpoja galvu. Pēc tam apkampa Herisonu un dāvāja viņam tvīksmīgu skūpstu.

—   Jūs, bērniņi, — es teicu, draudzīgi paplikšķinā­jis Sūziju, — kā redzu, satiekat tīri labi? Paskaties, Fred, vai tas nav itin jauks pāris?

17

—   Edij, — Merionas balsī dvesmoja patiess mai­gums un dziļas rūpes, — manuprāt, gaiteņa skapī ir

2 180

īsta beisbola bumba. Cieta. Rotaļāties ar to tev būs daudz patīkamāk nekā ar šo veco tenisa bumbiņu …

Edijs pat nepakustējās. Freds joprojām smaidošs klīda pa istabu, tikai acis viņam tagad bija pavisam aizvērtas. Ar papēdi aizķēries aiz stāvlampas vada, viņš paklupa un nogāzās zemē, ietriekdams galvu ka­mīna pelnos.

—   Ehei, ļautiņi mīļiel — viņš sauca, joprojām ne­atvērdams acis. — Vai zināt, es, liekas, esmu sadau­zījis galvu pret kamīna režģi…

Tā viņš arī palika guļam turpat kamīnā un laiku pa laikam nez kāpēc skaļi sprauslāja.

—    Pie durvīm zvana, — Sūzija piepeši paziņoja. — Liekas, jau diezgan ilgi, lai gan tam droši vien nav nekādas nozīmes.

—   Ienāciet, ienāciet! — es teicu.

Mani vārdi visiem šķita bezgala uzjautrinoši. Mēs zviedzām, burtiski, vēderus turēdami, arī Freds, — viņa smiekli sacēla gaisā mazus, pelēkus pelnu māko­nīšus.

Ienāca vecītis, sīks nopietna izskata vecītis baltās drēbēs, un apstājās priekšistabā, bažīgi lūkodamies uz mums.

—   Esmu piena vedējs, — viņš minstinādamies sa­cīja. Pēc tam pasniedza Merionai papīra lapu. — Jūsu zīmītē es nespēju saburtot pēdējo rindu. Jūs tur rakstāt kaut ko par biezpiena sieru, sieru, sieru, sieru …

Balss viņam aizkrita, un, sakrustojis kājas pa turku modei, viņš nolaidās uz grīdas Merionai blakus. Ap­mēram trīs ceturtdaļstundas viņš nosēdēja, neteicis ne vārdn, l<id viņa sejai pārskrēja rūpju ēna.

Nekds, viņš apātiski nomurmināja. — Esmu !<• lej'iic/lrM tikai uz brītiņu. Lai gan … mans fur­gonu ftlflv < e|m.il<i un droši vien traucē satiksmi …

Viņ . mcjjliniļo piecelties. Lū viegli nospieda «Eifi-

jas» regulatoru, palielinādams izstarojuma jaudu. Pie­na vedējs sabruka uz grīdas.

—   A-a-ah, — visi reizē izdvesa.

—   Tādā dieniņā labi sēdēt mājās, — piena vedējs sacīja. — Pa radio ziņoja: no Atlantijas nāk viesuļ­vētra un tās aste, domājams, aizķers arī mūs …

—   Lai nāk, — es moži deklarēju. — Savu mašīnu esmu novietojis zem liela, izkaltuša koka …

Pēdējā teikumā, šķiet, bija apslēpta īpaša jēga. Taču neviens laikam to nemanīja. Es atkal ieslīgu siltajā klusuma miglā un nedomāju vairs ne par ko. Tādus apziņas mijkrēšļus, kas toreiz likās ilgstam tikai sekundes daļas, ik reizi pārtrauca vai nu cie­miņa ierašanās, vai sarunas. Tiesa, tagad es zinu, ka šie brīži reti ilga mazāk par sešām stundām. Atce­ros — reiz šādā brīdī mani iztraucēja atkārtots zvans pie durvīm.

—   Es taču teicu: ienāciet, — nomurmināju.

—   Es jau esmu ienācis, — piena vedējs, tāpat mur­minādams, man atbildēja.

Durvis strauji atvērās, no sliekšņa uz mums bargi lūkojās ceļu policijas patruļnieks.

—    Kas te, velns parāvis, notiek! — viņš kliedza. — Kurš no jums ar piena furgonu aizsprostojis ceļu? Ahā! — Viņš bija ieraudzījis piena vedēju. — Vai jūs maz jēdzat, ko darāt? Kāds izdrāzīsies no šķērs­ielas un neizbēgami ietrieksies jūsu kulbā … — Pat­ruļnieks nožāvājās, un bargā izteiksme viņa sejā pēkšņi pārvērtās mīlīgā smaidā. — Nē, velns parāvis, tie ir nieki. Pats nezinu, kādēļ par tādiem niekiem vajadzēja uztraukties … — Viņš apsēdās Edijam bla­kus uz grīdas. — Vai tev, puis, ieroči patīk? — Tad izvilka no maksts savu dienesta pistoli. — Re, gluži kā komiksos …

Edijs pacēla pistoli, notēmēja uz Merionas lepnu­mu — pudeļu kolekciju — un izšāva. Liela zilgana

stikla pudele sašķīda drumslās, un arī logs aiz pudeļu vitrīnas saplīsa divās daļās. Pa spraugu istabā svilpo­dams ielauzās aukstais gaiss.

—   Paskat, dienās vēl kļūs par policistu, — Meri­ona iesmējās.

—    Mans dievs, kāda laime, — es iesaucos, juz­dams, ka nupat, nupat aizkustinājuma asaras aprasos manus vaigus. — Man taču ir pasaulē visbrīnišķīgā­kais dēls, visbrīnišķīgākie draugi un visbrīnišķīgākā vecenīte …

Pēc tam dzirdēju pistoli izšaujam vēl divas reizes un tūdaļ pat iegrimu svētlaimīgā nemaņā. Un atkal mani pamodināja zvans.

—    Cik reizes man jāsaka: visu svēto dēļ, ienā­ciet! — nomurmināju, neatvērdams acis.

—   Es jau esmu ienācis, — piena vedējs kārtējo reizi paziņoja.

Saklausīju kāju dipoņu, tomēr neizjutu ne mazāko vēlēšanos noskaidrot, ko tas varētu nozīmēt. Nedaudz vēlāk es konstatēju, ka man kļuvis pagrūti elpot. Iz­rādījās, ka esmu nostiepies garšļaukus uz grīdas un bariņš skautu apmetušies man uz krūtīm un daļēji arī uz vēdera.

—    Ko tev vajag? — es vaicāju jaunatnācējam, kas vienmērīgi pūta man sejā savu karsto elpu.

—   Bebru kopām bija vajadzīga makulatūra, bet tas nav svarīgi, — puišelis atbildēja. — Mums bija uz­dots to kaut kur nogādāt…

—   Bet vai vecāki zina, kur jūs tagad atrodaties?

—   Kā tad! Viņi laikam bija nobažījušies un tagad atnākuši mums pakaļ…

Viņš ar pirkstu norādīja uz dažiem laulātajiem pā­riem, kuri bija sasēdušies rindā gar sienām un smai­dīdami vēroja, kā vējš un lietus cērtas istabā pa sa­sisto logu.

—   Mamm, man tā kā gribētos ēst, — Edijs sacīja.

—   Ak, Edij, tu taču neliksi savai māmiņai gatavot ēdienus, kad mums visiem šeit ir tik labi, — Sūzija iebilda.

Lū Herisons vēl mazliet pārbīdīja «Eifijas» regula­toru.

—   Ei, zēniņ, kā tev patīk šis gardumiņš?

—   A-a-a-h, — visi reizē izdvesa.

Nācis atkal pie samaņas, aptaustīju savu ķermeni no galvas līdz kājām, taču bebrus nekur vairs nema­nīju. Tad es atvēru acis un ieraudzīju, ka viņi — arī Edijs, piena vedējs, Lū un patruļnieks — stāv pie sasistā loga un sajūsmā kliedz. Arā gaudoja vējš, zemi šaustīja lietus, caur sasisto rūti lāses triecās istabā ar tādu spēku, it kā būtu izšautas no pneima­tiska ieroča. Es vieglītiņām paraustīju Sūziju aiz pleca, un mēs abi devāmies pie loga, lai paskatītos, kas īsti tur notiek.

—   Sākas, sākas, sākas! — kā ekstāzē atkārtoja pie­na vedējs.

Mēs ar Sūziju vēl laikus nokļuvām pie loga un pa­guvām kopā ar citiem papriecāties par burvīgo skatu, kas pavērās mūsu acīm, kad lielā, nokaltusi goba uz­gāzās mūsu mašīnas jumtam.

—   Bum, trah! — Sūzija iesaucās, un es smējos līdz krampjiem kuņģī.

—    Celiet augšā Fredu, — mums neatlaidīgi ieteica Lū. — Citādi viņš nedabūs redzēt, kā sagrūst šķū­nis …

—   M-m? — atskanēja Freda balss no kamīna.

—   Ai, Fred, tu jau esi nokavējis, — Meriona piezī­mēja.

—   Nu gan būs skatiņš! — Edijs iebļāvās. — Tūlīt pārtrūks elektrolīnijas vadi! Redziet, kā liecas šī pa­pele! …

Papele tiešām liecās aizvien zemāk, aizvien tuvāk un tuvāk elektrolīnijai; vēl viens vētras brāziens — un tā nogāzās, saceldama dzirksteļu spietus, pārrau­dama un samudžinādama vadus. Gaisma nodzisa. Bija dzirdama tikai vētras kaukšana.

—          Kāpēc neviens vairs nepriecājas? — Herisons laiski jautāja. — A, «Eifija» nedarbojas, lūk, kas par lietu! …

No kamīna atskanēja drausmīgs vaids:

—          Dievs kungs, man laikam ir smadzeņu satrici­nājums! …

Meriona raudādama bija notupusies uz ceļiem bla­kus savam vīram.

—   Manu dārgo nabadziņ, kas ar tevi noticis?

Es palūkojos uz sievieti, ko biju apskāvis, uz drausmīgu, netīru, vecu raganu ar sarkanām, dziļi iekritušām acīm un matiem kā Medūzai Gorgonai.

—          Uf, — nodrebinājos un, riebuma pārņemts, no- vērsos.

—          Dārgais, — raganai pāri vaigiem sāka ritēt asa­ras, — tā taču esmu es, Sūzija …

No visām pusēm skanēja vaidi un žēlabaini lūgumi pēc ūdens un maizes. Pēkšņi noskaidrojās, ka istabā ir neciešami auksts. Bet vēl pirms mirkļa man bija li­cies, ka atrodos ekvatoriālajā joslā.

—          Kas, velns parāvis, nospēris manu pistoli? — po- lismenis drūmi apvaicājās.

Zeņķis — izsūtāmais no telegrāfa, ko es līdz tam brīdim vispār nebiju ievērojis, sēdēja kaktā, grūtsir­dīgi šķirstīja telegrammu žūksni un laiku pa laikam iešņukstējās. Mani kratīja drebuļi.

—          Varu derēt, ka tagad ir svētdienas rīts, — es sa­cīju. — Mēs esam šeit jau divpadsmit stundas!

Patiesībā bija pirmdienas rīts. Izsūtāmais no tele- j.m.iI.1 pielēca kājās kā čūskas dzelts:

Svētdienas rīts? Es taču atnācu šurp tikai svēt­dienas vakarā! … — Viņš palūkojās apkārt. — Ir gan jums izskats, it kā jūs taisnā ceļā būtu ieradies no šīs, kā viņu … Buhenvaldes.

Par dienas varoni, pateicoties jaunības fantastiska­jai izturībai, kļuva Bebru kopnieks. Kā pieredzējis rotas staršina viņš savus padotos nostādīja ierindā, un, kamēr pārējie slaistījās pa istabām un sūkstījās,^ ka viņus moka slāpes un izsalkums, puiši, viņa pavē­les pildīdami, no jauna iekurināja kamīnu, atnesa se­gas, pārsēja Fredam galvu, bet citiem — neskaitāmus nobrāzumus, aizkāra sasisto logu un sagatavoja mums pietiekami daudz kafijas un kakao.

Divas stundas pēc avārijas, kuras rezultātā «Eifija» bija pārstājusi darboties, mājā atkal kļuva silts un mēs paēdām. Nopietni cietuši bija tikai viena puišeļa vecāki — tie, kas nosēdēja divdesmit četras stundas pie izsistā loga; saņēmuši penicilīna injekcijas, viņi tika aiztransportēti uz slimnīcu. Piena vedējs, izsū­tāmais no telegrāfa un ceļu policijas patruļnieks no ārstēšanas atteicās un devās uz mājām. Arī Bebru kops, braši atvadījies no mums, aizgāja. Uz ielas strādnieki atjaunoja elektrolīniju. Viesistabā bija pa­likuši tikai tie, kas tur atradās eksperimenta sāku­mā — Lū, Freds un Meriona, Sūzija, es un Edijs. Freda seju rotāja krietns skaits ievērības cienīgu zilumu un skrambu, tomēr smadzeņu satricinājuma viņam ne­bija.

Tūdaļ pec ēšanas Sūzija bija aizmigusi. Tagad viņa pamodās.

—   Kas ir?

—   Laime, — es viņai atbildēju. — Ne ar ko nesalī­dzināma, nebeidzama laime — kilovati laimes …

Lū Herisons ar drausmīgu melnu bārdu un sarka­nām acīm izskatījās pēc zvērināta anarhista — viņš

bija ielīdis istabas kaktā un drudžaini kaut ko rak­stīja.

—   Kilovati laimes — tas ir kolosāli, — viņš teica.

—   Pērciet laimi, tāpat kā pērkat gaismu …

—   Indējieties ar savu laimi tāpat kā ar nikotīnu, — piebilda Freds un nošķaudījās.

Herisons viņu ignorēja.

—   Mēs izvērsīsim reklāmas kampaņu, saprotat? Pirmie sludinājumi būs domāti inteliģentiem: «Par to pašu naudu, kādu maksā viena vienīga grāmata, kurā iespējams arī vilties, jūs varat nopirkt sešdesmit stun­das «Eifijas». «Eifija» nekad nepieviļ…» Pēc tam do­sim triecienu vidusmēra amerikānim …

—   Triecienu saules pinumā? — Freds jautāja.

—    Kas ar jums noticis, draugi? — Lū nesaprata.

—   Jūs uzvedaties tā, it kā eksperiments būtu cietis neveiksmi …

—   Pneimonija un nespēks. Vai tādu rezultātu mēs gaidījām? — Meriona vaicāja.

—   Te, šinī istabā, bija sapulcējusies gandrīz visa mūsu zeme miniatūrā, — Lū teica, — un visiem bez izņēmuma mēs dāvājām laimi. Turklāt nevis stundu vai dienu, bet gan divas diennaktis no vietas! … — Aiz dziļas cieņas pret šiem vārdiem viņš pat pielēca kājās. — Lai nākamos «Eiffjas» īpašniekus pasargātu no bojāejas, pietiek iemontēt aparātā pulksteņa me­hānismu, vai tas jums nav skaidrs? īpašnieks šo me­hānismu varēs noregulēt tā, lai «Eifija» ieslēgtos, tikko viņš būs atnācis no darba, vakariņu laikā — iz­slēgtos, pēc vakariņām atkal ieslēgtos, kad būs jālie­kas gulēt, izslēgtos, un tā tālāk un tamlīdzīgi … — Viņš saķēra galvu un izbolīja acis. — Bet reklāma … Mans dievs, kāda reklāma! Jūsu bērniem nebūs vaja­dzīgas dārgas rotaļlietas! … Trīsdesmit stundu «Ei­fijas» nav dārgākas par kino biļeti! … Sešdesmit stundu «Eifijas» maksā lētāk par pudeli viskija! …

—   Toties iedarbība — kā pudelei ciānkālija, — Freds iestarpināja.

—   Vai tiešām jūs nesaprotat?! — Herisons tam ne­spēja ticēt. — «Eifija» no jauna savienos laulātus draugus, tā glābs amerikāņu ģimeni. Nebūs vairs strīdu par to, kādu televīzijas kanālu ieslēgt, kādu radioprogrammu klausīties. «Eifija» sagādās prieku ikvienam un visiem — mēs esam to pierādījuši. Un garlaicīgu programmu «Eifijai» gluži vienkārši nevar būt…

Viņu pārtrauca klauvējieni pie durvīm. Remont­strādnieks paziņoja, ka pēc divām trim minūtēm ieslēgs strāvu.

—    Paklausieties, Lū, — Freds teica, — šis sīciņais briesmonis nobeigs civilizāciju ātrāk nekā barbari, kas nodedzināja Romu. Mēs nevēlamies taisīt biz­nesu, muļķojot cilvēci. Lūk, tā!

—   Nedzeniet jokus! — Lū nobālis iesaucās. — Vai tiešām, — viņš pievērsās Merionai, — jūs nevēlaties, lai jūsu vīrs pelnītu miljonus?

—    Ierīkodams zaņķi, kur pārdos elektronisku opi- ju? Nē, nevēlos, — Meriona vēsi atbildēja.

Lū iesita sev pa pieri.

—   Bet publika alkst «Eifijas»! Un atcerieties Luiju Pastēru! Vai tad viņš varēja atteikties no piena pa- sterizācijas idejas?! …

—    Cik labi, ka atkal būs elektrība, — Meriona krasi mainīja sarunas tematu. — Gaisma, boilers, ūdenssūknis, ra … Ak kungs!

Viņa vēl nebija paguvusi savu domu izteikt līdz galam, kad pēkšņi iedegās gaisma. Bet mēs ar Fredu, kā no lielgabala izšauti, jau bijām pusceļā uz pelēko kārbiņu. Abi sagrābām to vienlaikus. Kāršu galdiņš saļodzījās, dakša sprakšķēdama izlidoja no kontakt- ligzdas. «Eifijas» spuldzes iekvēlojās un tūdaļ no­dzisa.

Freds bezkaislīgi izvilka no kabatas skrūvgriezi un atskrūvēja kārbiņas vāku.

—   Vai nevēlies mazliet apkarot progresu? — viņš jautāja, sniegdams man biguli, ko Edijs bija nometis uz grīdas.

Satracināts līdz neprātam, dauzīju metāla kruķi pret «Eifijas» stikla un vara iekšām. Ar kreiso roku, Fredam piepalīdzot, es turēju Herisonu, kas visu laiku centās aizsegt aparātu, lai to pasargātu no iznī­cības.

—   Un es, muļķis, domāju, ka jūs esat manā pu­sē, — Lū rūgti nomurmināja.

—   Ja tu kaut pušplēstu vārdu kādam teiksi par «Eifiju», — es atbildēju, — ar lielāko prieku atdalīšu tavu miesu no dvēseles un darīšu to tikpat efektīvi, kā patlaban apstrādāju šo daiktu …

Lēdijas un džentlmeņi, es uzskatīju, ka līdz ar to lieta ir galā. Neko labāku šis aparātiņš nebija pelnī­jis. Turpretī tagad redzu, ka, pateicoties Lū Herisona bļaurīgajai rīklei, viss kļuvis zināms atklātībai. Viņš ir griezies pie jums, Federālās sakaru komisijas, pēc atļaujas komerciāli ekspluatēt «Eifiju». Viņš un tie, kas stāv aiz viņa muguras, uzbūvējuši paši savu ra­dioteleskopu.

Tāpēc atļaujiet vēlreiz atkārtot: Herisona apgalvo­jumi atbilst faktiem. «Eifija» tiešām spēj dot visu, ko Herisons sola. Laime, kuru dāvā «Eifija», ir pilnīga, un to nespēj apēnot nekādas nelaimes. No tādām tra­ģēdijām, kāda bezmaz notika pirmā eksperimenta gaitā, neapšaubāmi var izvairīties, izmantojot pulk­steņa mehānismu, kas noteiktā laikā ieslēdz un iz­slēdz aparātu. Eksemplārs, kas atrodas jūsu priekšā uz galda, kā redzu, jau ir apgādāts ar pulksteņa me­hānismu.

Ne jau par to ir jāšaubās, vai «Eifija» darbosies. Tā darbosies noteikti! Būtībā jautājums ir pavisam cits: vai Amerika ieslīdēs jaunā traģiskā savas vēs­tures posmā, kad cilvēki vairs netieksies pēc laimes, bet to vienkārši pirks. Nepaies ne divas dienas, un pilnīgā aizmiršanās novedīs cilvēkus līdz ārprātam. Vienīgais labums, ko mēs no «Eifijas» varētu gūt — būtu iesmērēt šo dvēseles miera slazdu mūsu ienaid­niekiem un tai pašā laikā paglābt no tā mūsu tautu.

Nobeigumā es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka Lū Herisons, kas iedomājas esam «Eifijas» pavēl­nieks, ir sabiedriskās uzticības necienīgs bezgodis. Es, piemēram, nebūtu izbrīnījies, ja viņš šo aparātiņu, kas atrodas jūsu priekšā uz galda, būtu noregulējis ar tādu aprēķinu, lai tā starojums atņem jums spēju skaidri un saprātīgi domāt, kad būs jāpieņem izšķiro­šais lēmums. Patiesi, «Eifija» nez kādēļ sākusi aizdo­mīgi dūkt un… es tagad esmu tik laimīgs, ka, šķiet, tūlīt apraudāšos. Man ir pasaulē visbrīnišķīgākais dēls un visbrīnišķīgākie draugi, un visbrīnišķīgākā sieva. Bet vecais zēns Lū Herisons ir puika uz goda, zemes sāls, varat man ticēt! Un es, protams, no sirds vēlu viņam sekmes jaunajā pasākumā.

R. Skots

ĪSSAVIENOJUMS

—   Nu, puis, tu patiešām esi lietaskoks, — teica Mahass, izbrīvēdams sev vietu starp maizes garozām, siera un tomātu atliekām, stiepļu galiem un visādiem elektroniskas izcelsmes krāmiem, kas vienlaidu klā­jienā gluži kā jūra kūsāja un viļņojās pagrabtelpas darbnīcā, kuru Mahass īrēja kopā ar Heijeriju Firstu. Mahass augstu vērtēja Heijerija darbu ne tikai estē­tisku apsvērumu dēļ vien: būdams firmas komerciā­lais direktors, Mahass gādāja iztiku viņiem abiem, pārdodams, kad izdevās, eksperimentālos darināju­mus, kurus Heijerijs Firsts radīja savu «fundamen­tālo pētījumu» gaitā.

—   Nu, kā ir? — jautāja Heijerijs Firsts, nepacel­dams acu no kūpošā lodāmura.

—   Grauj oši I

Heijerijs Firsts izvēlējās sešpadsmit collu garu div­padsmitā kalibra vada gabalu spilgti dzeltenā krāsā

ar polivinila izolāciju sešsimt voltiem un pielodēja to brūnai norakstīta zenīttēmēkļa spailei, kādu lieto ar «Mark-4» tipa skaitļošanas iekārtām apgādātu pava­doņu uztvērējos. Nogaidījis, kamēr lodējuma sudra­botais spīdums kļūst nespožs un alva sacietē, viņš pa­raustīja vadu, sagrieza to spirālē un brīvo galu no­stiepa līdz elektronu lampas 117L7 cokola septītajai kājiņai; lampa, apgriezušies augšpēdu, kūļājās pie veca apgāzta «Motorollija». Vads, izrādījās, bija īsta­jā garumā, un Heijerijs piegrūda tam klāt lodāmuru.

—   Izstādē visiem būs mutes vaļā, — Mahass atkal ierunājās. — Es gribu teikt, ka tagad mums būs kau­dzēm naudas.

Taču Heijerijs neatbildēja. Viņa vienaldzība ne­bija liekuļota. Viņš dzīvoja vienīgi darbam un prie­cājās līdz ar Mahasu par izdevīga darījuma noslēg­šanu tikai tad, ja bija aptrūcis izejmateriāla.

—    Te nu ir mans ražojums, — beidzot viņš ierunā­jās, izvietodams rindā divsimt mikrofaradu konden­satorus un izvadgalus pievienodams pie «General Te- lephones» spaiļu ķemmes austiņām. — Es gribu teikt — te nu ir mans darbs. Katram jādara savs darbs, nav svarīgi, kāds. Būs visiem mutes vaļā — labi, nebūs — arī nav slikti, — Heijerijs beidza sev neparasti garo runu.

Mahass, kurš lepojās ar savu praktisko ķērienu, ne­apmierināts papurināja galvu, uzsvērti izrādīdams nicinājumu.

—    Ko lai ar tevi iesāk, teļapauri tu tāds, — viņš sa­cīja. — Dari, kas jādara, bet, dieva dēļ, šito daiktu vairāk neaiztiec. Es to pārdošu momentā. Nepaies ne nedēļa, kad tas no izstādes jau būs pārceļojis uz kāda bagātnieka apartamentiem. Šie švīti, interjeru deko­ratori, lēks vai ar pieri stenderē, lai to dabūtu ciet, gan redzēsi.

Heijerijs Firsts vienaldzīgi paraustīja plecus un iegrima darbā. Viņš uz ātru roku pielodēja divus ap- vērstus paraboliskus trīscollu reflektorus pie kāda jūras kara spēku skaņu laboratorijas izmēģinājumu aparāta apaļās, pelēkās šasijas; aparāts bija nokļuvis krāmu pārdotavā pēc tam, kad bija izvilcis no no­dokļu maksātājiem pusmiljona dolāru. Tad Heije­rijs soli atkāpās, lai aplūkotu savu pūliņu augļus, un ar āmuru nosita nost vienu reflektoru. Abi kopā tie bija pārlieku iespaidīgi, jo rēgojās pretim gluži kā sievietes krūtis, izjaucot kopainu, kas nemaz nebija vajadzīgs.

Agregāts bija gandrīz septiņas pēdas augsts. Me­hāniskais karkass sastāvēja no pelēkiem, emaljētiem, it kā ar muarē audumu apvilktiem firmas «Bad» stat­ņiem; tos tikko varēja samanīt biezajā kabeļu, spilgto vadu un detaļu klājienā. Detaļas bija salasītas no tūkstoš dažādām ierīcēm, kuras viņi lielā daudzumā pirka pie Džeika — norakstītas kara munīcijas vei­kalā Četrdesmit piektajā ielā.

Heijerijam Firstam nebija ne jausmas, kā sākotnēji izmantoti visi šie radioelektroniskie krāmi, ko viņš lika lietā. Tie maksāja lēti, tieši tik, cik atvēlēja Ma­hass, kad bija norēķinājies ar mājas īpašnieku, pārti­kas preču tirgotāju un miesnieku.

Heijerijs allaž sajūsminājās par spilgtām krāsām, spožām vara un misiņa detaļām, polivinila vadu un plastmasas cauruļu atlasgludo virsmu, gracioziem augstfrekvences viļņvadu izliekumiem, par brīnumai­niem, eksotiskiem stiklā iekausēto tievo, rubīnsar- kano stieņu apveidiem, par apaļiem, kvadrātveida un sešstūrainiem alumīnija pārvalkiem, nelieliem ci­lindriem ar krāsainām svītriņām un punktiem, kon- taktblokiem ar daudziem spraudeņiem un ligzdām. Ja vien viņš pietiekami pacietīgi izraudzījās kontaktblo- kus, tie blīvi iegūla cits citā un veidoja sarežģītas kombinācijas. Krāmos varēja atrast stikla caurulītes ar teiksmainu zemju veidojumiem no metāla, veclai­cīgas, ar skaistu riekstkoka imitāciju apdarinātas mi­siņa skalas, uz kurām bija rakstīts «Rio», «Parīze», «Berlīne», «IV», «VV» un «GV».

Dažiem'priekšmetiem bija bļodas forma — viegli iekustināti, tie lēnām grozījās kardāna pakaros uz vienu un otru pusi —, tur bija arī kvadrātveida cau­ruļvadi — līdzko krāns vaļā, tie izgrūž kvadrātveida ūdens strūklas —, dīvainas melnas, zemas un smagas ierīces, kas atgādināja veltņus, — tās pašas lūdzās rokās — un vēl lēcas, kurās atspoguļojās prizmatisks melnums, un tūkstošiem jūdžu stiepļu, atkailinātu mirdzošu stiepļu, izolētu vadu zaļā, melnā, baltā, sar­kanā, rozā, purpursarkanā, dzeltenā, brūnā, debesszilā krāsā, vadi ar krāsainām svītrām un ripulīšiem, div­kārt, trīskārt un daudzkārt savīti vadi, turklāt tik grodi, it kā vienam galam būtu jātur zemeslode, bet otrā grieztos Visums.

Un visa šī L-veida konstrukcija mirdzēja no tūk­stoš fosforescējošām lodē jumu vietām gluži kā jāņ­tārpiņiem tropos.

Kad Heijerijs Firsts bija iecerējis izveidot šo kon­strukciju, viņš pilns godbijīga satraukuma ķērās pie darba: novannojās, kaut kur sadabūja tīru kreklu un divas nedēļas strādāja firmas «Silvania» rūpnīcā Longailendā. Tur viņš iemācījās rīkoties ar lodāmuru, darboties ar skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu.

Viņš lodēja, iegrieza bultskrūves un pievilka uz­griežņus. Katru detaļu, kuru vien varēja, pieskrūvēja kādai citai. Visām spailēm bija pievienoti vadi, un, tā kā pēdējo bija vairāk, tad lodējumu vietas rēgojās pat uz balsta statņiem, viļņvadiem, optisko ierīču kar­kasiem un reflektoriem.

Nepalika neviena brīva gala, visi kaut kur veda, izņemot divus. Divus resnus, melnus kabeļus.

Mahass un Heijerijs Firsts sajūsmināti pakāpās at­pakaļ.

—• Nu, veco zēn, tas tik ir ko vērts, man jāsaka! Spēcīgi!

Heijerijs Firsts pamāja. Viņš domātu tāpat, ja ne­būtu abu kabeļu.

—           Šie divi gali te rēgojas. Nav, kur pievienot. Ne­kādi nevaru apjēgt, no kurienes …

Mahass ķēra pie savas mazās ķīļbārdiņas un teica:

—   Kāpēc gan tos nevarētu izvilkt pavisam?

Heijerijs papurināja galvu.

—          Pie velna, es nezinu, no kurienes tie nāk. Ja sāks rakņāties, var vēl viss izjukt.

—          Nu tad liecies mierā! Nelauzi vairs par to galvu. Gan jau atcerēsies. Atradis, par ko uztraukties.

Bet Heijerijs Firsts nespēja nomierināties. Viņš bija par pabeigtību it visā, tāpēc brīvie, dīki kūļājošies vadu gali viņu pastāvīgi urdīja.

—           Man šo dēļ galva iet riņķī. Šodien taču atnāks tie tipi no izstādes, lai pievāktu mūsu labo vecenīti.

Baidīdamies, ka Heijerijs Firsts steigā varētu sabo­jāt savu šedevru, Mahass teica:

—           Heijerij, nomierinies. Lai tik ņem ciet. Mēs jeb­kurā laikā, kaut vai šonakt pat, varam tikt tur iekšā.

Heijerijs Firsts, kaut arī negribīgi, tomēr piekrita, un, kad kravas auto ar ceļamkrānu viņa radījumu un auklējumu aizveda uz izstādi, viņš kopā ar Ma- hasu devās izsmēķēt pīpi.

Atrisinājums iešāvās prātā pats no sevis, kad Hei­jerijs bija ierīkojies viņu kopējā trūcīgi mēbelētajā dzīvoklī virs darbnīcas.

—    Urā! Atcerējos! — viņš iesaucās.

Mahass, kurš tobrīd bija izstiepies savā gultā un jau pusstundu pētīja kāda veca «Readers Digest» numura vāku, palūkojās pār žurnālu uz Heijeriju.

—          Es jau zināju, ka tu pārkodīsi šo riekstu. Kas tur ir par āķi? Izskaidro man, vecīt.

Heijerijs Firsts pastiepa roku zem lidmašīnas «Hud- son Terraplane» 1938. gada modeļa aizmugurējā sē­dekļa, kas kopā ar gultu veidoja visu istabas iekārtu, un izvilka nosmulētu vienīgās galdalampas auklu.

—   Vienkāršāk par vienkāršu, — viņš paziņoja.

Mahass, kam uz brīdi aptrūka sakāmā, jautājoši

vērās Heijerijā.

—          Vai tu redzi šos divus vadus, Mahas? Saki, kur tie ved?

—   Uz lampu, vecīt. Lai tur tiktu elektrība.

—    Es runāju par auklas otru galu.

—   A-ā, pielēca. Uz kontaktu sienā.

Apgaismība līdzīgi saulei, kas ceļas virs Ņūdžersi-

jas laukiem, atmirdzēja Mahasa vājajā sejā.

—          Tad, redz, kā! — viņš iesaucās. — Tavam agre­gātam trūkst kontaktdakšas! Tie divi kabeļi …

—          Nu, vai nav vienreizēji? — Heijerijs Firsts vai­cāja.

Viņam bija tāda sejas izteiksme, kada acīmredzot bijusi Arhimēdam vai arī cilvēkam, kurš lietū ap lenča laiku noķēris taksometru.

Steigā apģērbušies, viņi to pašu vakaru devās uz Četrdesmit piekto ielu. Radiodetaļu veikals vēl bija atvērts, un pats Džeiks viņus sagaidīja pie ieejas.

—           Kā sviežas, Heijerij? Vai gribi vēl kādu maisu krāmu? Nupat pienāca vesels lērums grabažu no «Ge­neral Dynamics» un gandrīz tikpat daudz no CIP.

—          Nē, — Heijerijs Firsts atbildēja. — Man tagad vajadzīga vienīgi kontaktdakša.

—    Kontaktdakša? Kāda tipa? Atradīsim visādas …

—          Vajadzīga liela, spēka kontaktdakša, kvadrāt­veida, zaļā vai melnā krāsā.

—    Kādai strāvai? Cik ampēru jāiztur?

—   Kas lai zin. — Heijerijs Firsts paraustīja plecus.

Par tādu jautājumu viņš nebija iedomājis. — Nav svarīgi. Lai tikai būtu kvadrātveida, un zaļa vai melna.

Džeiks pavandījās kādā mucā.

—      Šī derēs? — viņš jautāja, rādīdams masīvu div- spraudņu kontaktdakšu. — Šīs izmanto izstādēs. Simts ampēriem.

—     Lieliski, vecais, — Heijerijs Firsts teica. — Es ņemu.

—     Bet vai tev ir, kur iespraust? — Džeiks vaicāja, cenzdamies pārdot vēl ko.

—    Pareizi, pameklē arī rozeti.

—     Un kā tu kontaktligzdas ieslēgsi tīklā? Vai ka­beli nevajag?

Heijerijs Firsts neziņā palūkojās uz Mahasu.

—    Par kādām ligzdām viņš runā?

Džeiks nopūtās un, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, ņē­mās skaidrot:

—      Ligzda ir vieta, kur iesprauž kontaktdakšu. Tev vajag labu spēka kabeli, lai pieslēgtu strāvas avotu kontaktligzdai. Līdzko kontaktdakša būs ligzdā, tava elles mašīna saņems strāvu.

—   Labi, vecais, es tos ņemu.

Džeiks pārdeva Heijerijam Firstam kontaktdakšu kopā ar rozeti un pāri par simts pēdu ceturtā kalibra divdzīslu kabeļa.

Brīdi kaulējies, Mahass norēķinājās ar Džeiku, bet pēc tam kopā ar Heijeriju iekāpa autobusā un brauca uz apklusušo izstādi.

Aplauzuši krietni daudz krūmu un nobrāzuši viens otram rokas, viņi beidzot ar skrūvgriezi atmūķēja kādu pirmā stāva logu. Iedegt gaismu viņi neuzdro­šinājās un līdz izstāžu zālei, kur atradās Heijerija lolojums, nokļuva, taustīdamies pa tumsu. Heijerijam Firstam nācās izlīdzēties ar blāvo gaismu, kas atspī­dēja no Četrdesmit otrās ielas namu logiem, un ķer­

ties pie darba. Mahass palīdzēja — citu pēc cita rāva sērkociņus, kuru viņam nekad netrūka.

Heijerijs pievienoja divus brīvos kabeļa galus kontaktdakšas spailēm. Ar kontaktligzdu tik viegli neveicās, taču, kārtīgi izlamājies, viņš tomēr izmanī­jās pieslēgt tai vienu Džeika pārdotā simtpēdu ka­beļa galu.

—           Ko iesāksim ar otru galu? — vaicāja Mahass, uzraudams jau četrdesmito sērkociņu.

—          Nezinu. Droši vien būs jāpieslēdz kaut kādiem vadiem.

Viņi uzmanīgi apskatīja krēslaino zāli, taču, izņe­mot parastās rozetes pie sienām, cita nekā neredzēja.

—    Varbūt pagrabā? — Mahass minēja.

—   Nu ko, iesim, paskatīsimies.

Abi izgāja gaitenī un pa kāpnēm nokāpa pagrabā. Vienā no tumšajiem stūriem viņi ieraudzīja augstu, restotu iežogojumu, aiz kura dūca vairāki lieli, tumši pelēki, stiegroti aparāti. Pašā augšā uzraksts:

NEAIZSKART!

AUGSTSPRIEGUMS! 50 TŪKSTOŠU VOLTU!

NĀVĒJOŠS!

—          Volti — tas izskatās pēc elektrības, vai ne, Hei- jerij? — Mahass vaicāja.

—          Jā, — Heijerijs Firsts atbildēja. — Tur teikts, ka nedrīkst pieskarties.

—           Tagad jau par vēlu atkāpties! — paziņoja Ma­hass, būdams sevišķi drosmīgs cilvēks. — Klausies, pacel mani, lai es tieku klāt vienam no tiem balta­jiem daiktiem, kur nāk ārā vadi, un pēc tam otram — no tās puses.

Heijerijs, kurš bija masīvs un pinkains kā gorilla, lēnām pamāja ar galvu, un viņa apakšlūpa apmieri­nāti pastiepās uz priekšu.

—   Darām tā, vecīt.

Mahass, uztrausies Heijerijam uz pleciem, pārkā­rās pāri iežogojumam un pieslēdza vispirms vienu, tad otru kabeļa dzīslu. Viņš nebija radis strādāt ar rokām, turklāt arī reibums vēl arvien lika sevi ma­nīt, tādēļ viņam nācās noņemties krietni ilgi un vēl uzklausīt neskaitāmos Heijerija īdzīgos padomus, iekams kabeļa gali tika stingri pievienoti transforma­tora izvadspailēm.

Tā kā pie Džeika pirktais divdzīslu kabelis, izrādī­jās, bija par īsu, lai tiktu līdz zālei uz augšu pa kāp­nēm un pa garo gaileni, tad viņi izvilka to caur pa­graba logu un gar sienu aizstiepa līdz logam, pa kuru bija ielīduši ēkā. Tagad kabelis bija tieši tik garš, lai kontaktdakšu varētu iespraust rozetē.

Jau sen bija pāri pusnaktij. Četrdesmit otrās ielas laternu blāvais mirdzums, krītot caur izstāžu zāles lo­giem, izgaismoja Heijerija Firsta apķērības iemieso­jumu dzeltenzaļos toņos. Pats Heijerijs stāvēja, vienā rokā cieši saņēmis kontaktdakšu, otrā rozeti.

—   Nu, vecīt, nevelc garumā, — teica Mahass.

—   Es gribu redzēt, kā degs visas tās dzeltenās, zaļās un sarkanās spuldzītes.

Taču Heijerijs Firsts vilcinājās.

—   Mēs, Mahas, pašlaik atrodamies uz nezināmā sliekšņa, bet, līdzko es ieslēgšu mūsu vecenīti, mēs pievienosimies tīklam, kas aptver visu pasauli. Elek­trība nāk no turienes, kur sadedzina ogles, lai iegūtu tvaiku un darbinātu ģeneratorus Konedisonā. Savu­kārt ogles iegūst no kokiem, kas sen pārakmeņoju- šies, bet kādreiz bijuši dzīvi un auguši, pateicoties Saulei, bet Saule — Saule ir daļiņa zvaigžņu, un visa šī enerģija ir tur, augšā. — Žņaugdams plaukstā kon­taktdakšu, viņš rādīja kaut kur tumšajos griestos.

—   Tā ir saprātīgās pasaules daļa, un mēs droši vien sarīkosim īssavienojumu Visuma mērogā.

Mahass bija satriekts, tomēr neatlaidās.

—   Spraud tik iekšā, vecīt! Es, brāl, saprotu, tev taisnība, bet šausmīgi gribas redzēt, kā visas tās spul­dzītes degs.

Heijerijs Firsts dziļi ievilka elpu un iesprauda kon­taktdakšas misiņa spailes rozetē.

Parādījās liela, gaišzila dzirksts. No piecdesmitki- lovatu transformatora, kas atradās pagrabā, strāva sāka plūst caur kontaktbloku uz Heijerija Firsta agregātu.

Elektriskajās ķēdēs radās pārslodzes, un ķēdes pār­vērtās savā pretstatā. Magnētiskie lauki, strauji pie- sātinādamies, izraisīja magnētisko histerēzi. Frekven­ces nobīdījās, detektējās, novadot pulsāciju uz neiz­protamām atonālām harmonikām. Elektrooptiskās ierī­ces iedegās un noregulē jās fokusā. Elektromehā­niskās iekārtas sāka griezties dažādos virzienos un pat pārgrupēties. Šķīvjveida antenas pagriezās un tā ari palika. Arī lauki sāka ietekmēt cits citu. Notika kaut kas tāds, kas nebija ne elektrisks, ne magnē­tisks, ne mehānisks, ne ari optisks, kaut gan tam pie­mita visas šīs pazīmes; tas pieteica savu patstāvību un nodibināja ar pasauli tādus sakarus, kādu vēl ne­kad nebija bijis. Četrdesmit otrajā ielā nodzisa later­nas. Manhetenā tāpat. Gaisma nodzisa visā austrumu piekrastē līdz pat Pensilvānijas štatam. Kanādā elek­trostacijas «Lasompsion» dežūrinženieris iesaucās:

—   Velns parāvis! Sākas atkal!

Kaut arī elektroenerģija pa melno kabeli vairs ne­pienāca, Heijerija Firsta agregāts bija saslēdzies vie­notā ķēdē ar Visumu un tagad saņēma enerģiju no cita avota citā laikā un telpā. Tā sarkanās, zaļās un dzintarkrāsas kontrolspuldzes blāzmoja gluži kā at­tāla negaisa plaiksnas. Milzeņa šķīvjveida antenas un optiskās ierīces šūpojās no vienas puses uz otru, grozījās, pastāvīgi turoties fokusā. Stars — tas ne­bija vienkāršs gaismas stars —, kas nāca no agre­gāta, pulsēja, mezdams tumšajā zālē savādu zaigu. Klusumu piepildīja vārās gaudas, kā žēlabas par zau­dētām ilūzijām un nepiepildītiem sapņiem, degunā iesitās mašīneļļas smaka, sāka pūst drēgns vējš. Stars pieņēmās spēkā, līdz kļuva neciešami spilgts. Ma­hass un Heijerijs Firsts grīļodamies atkāpās, piespie­dās pie sienas loga tuvumā un, kad žēlabainā skaņa kļuva tik augsta, ka to vairs nevarēja sadzirdēt, aiz­sedza seju ar plaukstām.1 Uz mirkli viss apklusa, no­dzisa arī stars. Un tūlīt atskanēja sīks zvaniņš.

Mahass bija drosmīgs cilvēks un pirmais atsedza seju un pavērās apkārt.

—   Oho, — viņš klusā izbrīnā nočukstēja. — Tu tikai paskaties uz šito!

Heijerijs Firsts paplēta pirkstus. Pie agregāta, kas tagad bija pavisam sašķiebies un tā sastindzis, stā­vēja Kaut Kas divpadsmit pēdu garumā, mazliet līdzīgs cilvēkam, bet stūrains kā kubistu skulptūra. Šis Kaut Kas bija darināts no mirdzoša, luminiscējoša metāla, plastmasas un vēl kā cita. Uz masīvājām kvadrātveida krūtīm iezīmējās apgaismots panelis, uz kura ātri iedegās un dzisa savādi hieroglifi, bet no nelielā, tīklotā atvēruma milzīgajā dīvainas formas galvā plūda neskaidra murmināšana.

Labu brīdi Mahass no pārsteiguma neattapa pat muti aizvērt, tad viņš uzrunāja Heijeriju Firstu.

—   Brīnums kas brīnums! Nē, nu īsts brīnums, Hei- jerij!

Heijerijs kautri paraustīja plecus.

—   Mans darbs, — viņš teica.

Paraboliskā protuberance pavirzījās uz viņu pusi un tikpat kā aprija teikto.

Uz dīvaiņa krūtīm atkal sāka mirgot ugunīgie hie­roglifi un, spoži uzliesmojuši, izveidoja pazīstamus vārdu savienojumus:

VALODAS CIKLS

NOTEIKT VALODU

MUTISKA PĀRBAUDE

No skaļruņa agrāko neskaidro murdu vietā atska­nēja melodisks alts:

—          Valodas paraugu atlase pabeigta. Valoda no­teikta. Sazināšanās veids: atmosfēras spiediena mo- dulācija. Valoda klasificēta par senangļu. Vai tā ir, ser?

Balss bija bezkaislīga un pieklājīga kā stjuartei vai telefonistei, vārdu izvēle izslēdza jebkuru pārpra­tumu.

—          Vai viņa to saka mums? — Heijerijs čukstus vaicāja.

—   Jādomā gan, — Mahass atbildēja.

—   Un ko viņa teica?

—   Nezinu. It kā, ka mēs sarunātos angliski, vai.

Heijerijs Firsts neziņā paraustīja plecus, norija sie­kalas un pievirzījās dīvainim tuvāk.

—          Ei, mazais! — viņš uzbilda jau normālā balsī. — Mēs gan drīzāk runājam amerikāniski.

Uz paneļa steidzīgi ieņirbējās burti un pa zilbēm veidojās vārdi:

VALODA NOTEIKTA

Un pēc tam:

LŪDZU NOSKAIDROJIET PERSONĪBU

Tā pati melodiskā balss sacīja:

—          Esiet tik laipns un nosauciet savu vārdu, uz­vārdu un arī galaktisko numuru, pirms izteiksiet sa­vas vēlēšanās.

Nu bija Mahasa kārta neziņā paraustīt plecus.

—          Sper vaļā, Heijerij! Ko tas var kaitēt? Pasaki viņai…

Heijerijs Firsts, vēl arvien vilcinādamies, iesāka:

—          Mans … hm … vārds ir Bertrāns Lourenss Framptons …

—          Bertrāns … — Mahass izbrīnījās. — Lai nu kas, bet … — Un viņš iespurcās.

—          Aizveries, Mahas! — Heijerijs Firsts bija galīgi apjucis un nezināja, ko darīt. — Klausies, kas tas, pie velna, par galaktisko numuru?

—          Kas to lai zina. Pasaki sociālās nodrošināšanas numuru…

—   E-e… 339-24-3775…

Dīvaiņa iekšās kaut kas noknikšķēja un klusi iedū­cās. Uz krūtīm iedegās uzraksts:

PĀRBAUDĪT GALAKTISKO NORĒĶINA KONTU

Bezkaislīgā balss savukārt secināja:

—           Ser, jums nav norēķina konta, un tāpēc jums ir tiesības tikai uz parastu pilsoņa normu, tas ir, trīs vēlēšanos izpildi. Varat lūgt jebkuras preces, kā arī jebkuras trešās un zemākas pakāpes vēlēšanās izpil­dījumu. Papildu prasības tiks ņemtas vērā tikai pēc norēķina konta atvēršanas. Tam jābūt vismaz par tūkstoš galaktiskajām darba vienībām.

Uz paneļa iegaismojās vārdi:

PAZIŅOT 1. VELĒŠANOS

Heijerijs Firsts no visa spēka sapurināja galvu, it kā tas palīdzētu apjēgt notiekošo.

—          Vecīt, — viņš uzrunāja Mahasu, — es nekā ne­saprotu.

—          M-jā, — Mahass atteica. — Būs jāaprunājas ar Erniju par tiem krāmiem, ko viņš mums iesmērējis.

Bet tad viņš aiz uztraukuma saka lēkāt un griez­ties dejā.

—   Kretīns! Tas tak ir gatavais kino!

Heijerijs Firsts vēl aizvien jautājoši pētīja Mahasu. Viņš bija pieradis gaidīt paskaidrojumus no šā mazā cilvēka.

—    Ko tas nozīmē, Mahas? Vai tev ir kāda sajēga?

—           Protams! Viss ir ļoti vienkārši, kā filmā. Tu esi noķēris zelta zivtiņu. Nu, to, kura izpilda trīs vēlē­šanās^

—    A-a …

—   Nu, vecīt, saki viņai savu vēlēšanos!

Joprojām apjucis, Heijerijs Firsts atkal sapurināja

galvu. Taču viņš cienīja Mahasa spēju ātri aptvert visu, kas bija ārpus Heijerija paša darbības sfēras, tādēļ apņēmīgi pagriezās pret iespaidīgi augsto ma­šīnu, lai paziņotu savu pirmo vēlēšanos.

Viņa skats uzmeklēja mikrofona tīkloto atvērumu un neatlaidās vairs, mute jau pavērās, kad atkal viņu pievārēja apjukums. Vairākkārt Heijerijs dzīrās ieru­nāties, beidzot atkal pagriezās pret Mahasu.

—    Paklau, bet ko lai prasa?

—   Ko ēdamu, vecīt! Lūdz maizi, vecīt!

Mahasam aizrāvās elpa no uztraukuma par biedra

lēno domāšanu.

—          Atradies Bertrāns Lourenss Framptons … — viņš pusbalsī nicīgi noteica.

Heijerijs Firsts iedrošināts atkal pagriezās pret dī­vaini un ar galvas mājienu apstiprināja tik gudru pa- domu._

—          E-e … pirmkārt, hm … es vēlos daudz maizes, tā, lai…

—           Heijerij! — runu pārtrauca mežonīgs Mahasa bļāviens. — Stulbenis tu esi! Saki, ka tu pārteicies … Maizi ne! Naudu! Naudu, lūk, ko! Tfu, neaptēstais, sa­ņem nu…

—    Es pārteicos! — savukārt ierēcās Heijerijs Firsts. — Mazais, maizi nevajag, pievāc …

Bet, redzams, bija jau par vēlu: visapkārt gluži no zila gaisa sāka materializēties maizes klaipi — apaļie dāņu kukulīši, zeltaini dzeltenā franču baltmaize, resnie vācu rupjmaizes klaipi, amerikāņu saplacinā­tie kvadrātveida ķieģelīši, plānās angļu tējas bulci­ņas, plakanie gruzīnu lavaši, grieķu rauši, visādu veidu klaipi no malu malām un laiku laikiem. Viss bija stāvgrūdām pieblīvēts ar maizi; gaiss piesātinā- jies ar svaigas maizes un rauga skābeno smaržu; no miltu izstrādājumiem, kas bira kā no pārpilnības raga, kļuva tumšs. Maizei arvien vēl gāžoties nebei­dzamā straumē, uz dīvaiņa krūtīm iedegās vārds «vē­lēšanās» un blakus tam — divnieks.

Stāvēdams līdz ceļiem maizē, no izmisuma trīsē­dams, Mahass bez skaņas elsoja.

—    Eh, vecīt, — viņš vaimanāja. — Vienreiz dzīvē uzsmaidījusi laime. Kas var būt vienkāršāk — pa­teikt zelta zivtiņai savu vēlēšanos, bet tu ne tik daudz nesajēdzi.

—   Neņem ļaunā, Mahas. Lūdzams, piedod man. Kā tu domā, vai nepamēģināt vēlreiz?

—   Pagaidi, pagaidi!

Mahass pašāva uz priekšu rokas, gluži kā sargāda­mies no tikko redzamās spraugas starp Heijerija ūsām un bārdu.

—   Nesteidzies, Heijerij! Labāk drusku padomāsim.

—    Lai notiek, padomāsim, — Heijerijs Firsts pa­klausīgi atbildēja. — Šoreiz es būšu uzmanīgāks un prasīšu naudu. Naudu un tikai naudu.

—   Nē, nē. Paskaties uz maizi! Nauda tak ir da­žāda. Dabūsi vēl kaut kādu konfederātu papīreļus. Fu … Kā lai zina, ko tev iegrūdis? …

Mahass apklusa un iegrima domās. Heijerijs Firsts pacietīgi gaidīja, tīksminādamies par dīvaiņa skaistu­mu, tā konstrukcijas pilnību un smalko tehnisko izpildījumu.

Pēc brīža pār Mahasu nāca apskaidrība un viņš atkal uzrunāja savu likteņa biedru:

—    Izdomāju. Lūdz dimantus. Tie zvērīgi maksā.

Heijerijs jau pagriezās, kad Mahass pēkšņi ar

strauju rokas mājienu atturēja viņu. Sejā viņam bija lasāma vilšanās.

—          Nē, tas neder. Grūti būs pārdot. Policija nelik­sies mierā.

Un, no jauna nogrimis domās, Mahass pakasīja pliko pakausi. Tad ar viltīgu izteiksmi sejā izrāva no kabatas saņurcītu piecdolāru zīmi.

—          Redz, — viņš teica, — palūdz viņai pāris mil­jonu šitādu, — un ar steigu piemetināja: — Tikai, dieva dēļ, nesarunā atkal kaut ko aplam.

Heijerijs Firsts paņēma banknoti, piekrītoši pamāja ar galvu un, precīzi izraudzīdamies vārdus, uzrunāja dīvaini:

—          Otrā vēlēšanās. Es … es vēlos divus miljonus, rau, šādu piecdolāru zīmju.

Mahass apmierināts smaidīja.

Dīvainis nomirdzināja savas lampotās krūtis, un kaut kur no cirkšņu apvidus izlēca šaura kastīte.

Balss instruēja:

—          Ja vēlaties iegūt kādas lietas dublikātus, lūdzu, ielieciet paraugu, kurš jānokopē, šajā slīdnī.

Heijerijs pielāčoja dīvainim pavisam klāt un jau pastiepa roku, kad Mahass atkal iekliedzās:

—           Pagaidi, Heijerij! Nemet! Tiem taču visiem būs viens un tas pats sērijas numurs. Kā viltotiem!

Heijerijs Firsts aiz bailēm vai pamira. Cik tur trūka, ka viss atkal būtu vējā. Bet Mahass acumirklī pārli­doja tās piecpadsmit pēdas, kas viņus šķīra, un iespie­da Heijerijam rokā atslēgu riņķi, uz kura bija uzvērts padilis sudraba dolārs.

—   Ņem! Prasi pāra miljonu šitādu ripuļu.

Heijerijs paņēma atslēgu riņķi, norija siekalas, bai­līgi pavērās Mahasā un aizvērtām acīm ielaida kas­tītē dolāru kopā ar vara atslēgu, riņķi un apaļu plāk­snīti ar licences numuru (Nebraska, 1948).

Kaut kas noklikšķēja gluži kā aizslēgs, un viss sa­tumsa, kaudzēm birstošā metāla nomākts. Heijerijs Firsts saķēra galvu rokās un mēģināja patverties starp maizes klaipiem.

Jo augstāk auga metāla kaudze, jo neprātīgāk kā apsēsts lēkāja un spiedza Mahass. Mīkstie un lipīgie maizes gabali juka kur kurais, visapkārt trakoti rī­bēja. It kā tūkstošiem naudas maiņas automātu mestu ārā monētas.

Vētra norima; Heijerijs Firsts atņēma no sejas ro­kas un, atvēris acis, uz dīvaiņa krūtīm ieraudzīja jaunu uzrakstu:

PAZIŅOJIET 3. VĒLĒŠANOS

Mahass mitējās stūķēt kabatās naudu, jo tik un tā tur vairs nekas nelīda iekšā. Pēkšņi viņš sastinga, atkal jaunas domas satriekts.

—    Ak dievs! — viņš iekliedzās, smagi nošļukdams maizes un metāla konglomerāta pakājē. — Ak dievs!

—    Kas nu ir? — vaicāja Heijerijs. Viņa balsī bija bailes un samierināšanās ar likteni. — Atkal kaut kas nav kā vajag?

—    Paskaties! Kā mēs to visu dabūsim mājās? Te būs pāri par savām divdesmit tonnām! Saprati?

—   Nu, kas par to, paņemsim kravas mašīnu, pāris lāpstu un …

—   Tev visi nav mājās! Divos naktī piebraukt ar kravas mašīnu pie izstādes! Te taču būs biezs no poli­cistiem!

Mahass iegrima domās, bet Heijerijs atkal jūsmīgi aplūkoja dīvaini.

—          Nē, — Mahass beidzot izgrūda. — Ir tikai viena izeja. Trešā vēlēšanās būs šāda: nogādāt šito blāķi uz mājām …

Heijerijs Firsts novērsās no dīvaiņa. Pēc tam no­vērsās arī no Mahasa. Cik grūti viņam bija turēties pretī šim mazajam cilvēciņam! Ļoti grūti.

—   Nē, — viņš beidzot izdabūja.

—          Ko nozīmē «nē»? Kāds labums no naudas, ja tā atrodas šeit? No rīta atnāks darbinieki, nezināsim, kā izkulties no jezgas. Kā mēs izskaidrosim …

Bet Heijerijs jau bija pavisam sadūšojies.

—   Nē! — viņš atkārtoja.

—          Nu, tad darbojies vien, darbojies, aunapiere! Tev palikusi vēl viena vēlēšanās: skaties, ka neno- pūdelē. Mums kaut kur jānoslēpj visa šī naudiņa. Pa­domā, ko tikai tur nevar nopirkt. Tev — jaunu darb­nīcu! Iekārtas — kādas tik gribēsi!

—          Nē, — Heijerijs Firsts stingri teica. — Man pali­kusi pēdējā vēlēšanās, un man jālūdz tas, ko es pa­tiešām gribu.

—          Ko?! — Mahass bija neizsakāmi pārsteigts. — Ja mēs dabūsim mājās šo naudu, tad taču varēsi nopirkt visu, ko vēlies.

Tomēr Heijerijs Firsts, aizņemts tikai ar savu, ne­pacietīgi atgaiņājās no pārinieka un apņēmīgi uzru­nāja dīvaini.

—          Ei, tu! — viņš tam uzsauca. — Es gribu uzdot jautājumu.

Uz paneļa iekvēlojās uzraksts:

JAUTĀJIET

Balss atkārtoja:

—          Ko jūs vēlaties? Uzziņu vai arī kādu informā­ciju no kataloga?

—          Man vajag kādu nieku piemērotu grabažu, tas ir, es domāju nevajadzīgas, norakstītas detaļas un dažādu iekārtu mezglus, un vēl visvisādus elektronis­kus krāmus. Krāmus, no kuriem var samontēt kaut ko līdzīgu tev, vai vismaz uz to pusi.

Aptvēris sava mājiena nepievilcību no milzīgā vis- vara viedokļa, Heijerijs Firsts galīgi apjuka.

Iegaismojās uzraksts:

PĀRBAUDĪT INFORMATORĀ

Pēc minūti ilga klusuma balss pavēstīja:

—          Informators ziņo, ka izbrāķēto, salauzto un no­rakstīto nestandarta elektromehānisko, gravitācijas un pseidoneironu ierīču, kā arī maznozīmīgo un tirdzniecībā neejošo materiālu noliktavas atrodas Iz­platījuma ceturtā sektora četrdesmit astotajā laika zonā.

—          Brīnišķīgi! — Heijerijs Firsts priecīgi iesaucās. — Dodiet man kaut cik tādas mantas.

Heijerijs Firsts mēģināja aplēst pagrabstāva darb­nīcas apmērus.

—          Tik daudz, lai varētu piepildīt trīsdesmit reiz četrdesmit pēdu lielu telpu piecu sešu pēdu augstumā. Un . .. — Heijerijs acumirklī aptvēra, jo šai ziņā viņš nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta, — piemetiet vēl drusku atbirumu, ko jūs izmantojat visu šo mehā­nismu savienošanai un saslēgšanai, un vēl kādu ne­būt portatīvu instrumentu komplektu.

Uzraksts sāka mirgot un zust.

—    Pagaidiet! — Heijerijs iekliedzās.

Pēkšņi viņam iešāvās prātā vēl kāda ideja. Atkal skaidri izgaismojās uzraksts:

PAZIŅOJIET 3. VĒLĒŠANOS

—   Kā ir ar preču piegādi? Vai par to jāmaksā?

—          No četrdesmit otrās līdz sešdesmit piektajai laika zonai un no pirmā līdz trešajam izplatījuma sek­toram preces, kas iegūtas, izpildot vēlēšanās, piegādā bez maksas.

—   Lieliski! — Heijerijs Firsts iesaucās. — Adrese: 217. māja, 35. Rietumu iela, Ņujorka, Ņujorkas štats, pasta indekss 10011. Pagrabstāvs. — Tad, paslepus uz­metis aci apbēdinātajam Mahasam, steidzīgi pieme­tināja: — Nogādājiet turp arī visas šīs grabažas, — un ar plašu žestu norādīja uz maizes un metāla kaudzi.

Uz paneļa iemirdzējās nesaprotamie hieroglifi; no skaļruņa atskanēja kaut kas neskaidrs. Sacēlās ap­dullinoša virpuļvētra, kurā griezās maizes klaipi un sudraba gabali. Pēkšņi pa atvērto logu iebrāzās īsts viesulis: āra gaiss lauzās aizpildīt radušos vakuumu. Mahasu un Heijeriju notrieca gar zemi. Vēlreiz viņus apžilbināja dīvainais stars. Ultraskaņa pazeminājās, kļuva dzirdama un pārgāja dārdos. Apdulluši un pa pusei akli, līdz pēdīgajam saspringtiem nerviem, divi cilvēki pūlējās saglabāt veselo saprātu. Viņi bija par mata tiesu no samaņas zuduma. Un tad trūka arī beidzamā saikne.

… Pēc kāda laika izstādē atkal bija kluss un tumšs. No ielas neiespiedās ne stariņš gaismas, uz Heijerija Firsta agregāta paneļa nemirgoja sarkanās, zaļās un dzintardzeltenās kontrolspuldzes. Vienīgi attāli ma­šīnu trokšņi no Četrdesmit otrās ielas traucēja mēmo klusumu.

Pirmais atguvās Mahass. Viņš piecēlās, izstaipījās, uzrāva sērkociņu un apskatījās visapkārt. Zālē vairs atradās vienīgi Heijerija lolojums un neliela kaudzīte izdegušu sērkociņu pie kontaktbloka. Mahass nolie­cās pār Heijeriju un ņēmās to purināt.

—   Heijerij, Heijerij! Celies! Atjēdzies taču bei­dzot!

Heijerijs ar pūlēm uzslējās sēdus. Cieši aptvēris galvu rokām, viņš izmocīja:

—    Kas te īsti notika?

Viņa kompanjons pakratīja galvu.

—   Nezinu. Laikam esam nošāvuši buku. Būs tomēr jānoprasa Ernijam, ko viņš mums tajos maisos iegrū­dis. Fū-ū, tāds baigonis te stāvēja!

Heijerijs nevarēja tam piekrist.

—   Nē, Mahas, nav tiesa. Mašīna bija skaista. Es galīgi apstulbu. Man nupat nāk prātā, ka es izteicu trīs vēlēšanās.

—   Jā, man jau arī. — Te Mahass paklupa pret kon- taktbloku. — Tas vēl tas mazākais, ka mēs apstul­bām. Visā Četrdesmit otrajā ielā nav elektrības. Ka­mēr policija nav atradusi, kur tas suns aprakts, mums šī padarīšana jāatvieno.

Heijerijs Firsts pamāja ar galvu un sāka meklēt kabatā skrūvgriezi.

—   Un tas jāizdara, pirms salabos strāvas padevi Četrdesmit otrajā.

Viņš kāpa lejup uz pagrabu. Mahass vilkās no mu­guras. Kopīgiem spēkiem viņi atvienoja melno ka­beli, satina to nelielā ritulī un atstāja izstādes ēku pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši.

Pie visām Četrdesmit otrās ielas kontrolakām jau rosījās līniju montieri, automašīnas īgni rūca, ap­braukdamas sarkanos lukturus. Divi pārguruši, izmo­cījušies cilvēki kājām nogāja sešpadsmit kvartālus, līdz sasniedza darbnīcu. Pie durvīm (kuras bija drusku izspiedušās uz āru, kaut gan viņi to nepama­nīja) Mahass apstājās un, izvandījis kabatas, sarūg­tināts izlamājās:

—   Velns ar ārā, Heijerij! Vai tev atslēga ir līdzi? Es laikam savu esmu kaut kur pazaudējis …

F. Pols

NOLAUPĪTAIS ĶERMENIS

Diezin vai mums var pārmest nepietiekami opera­tīvu rīcību. Ceturtdien šis tauku blāķis Van Pelts pir­mo reizi uzradās Pentagonā, bet jau nākamajā pirm­dienā manis komandēta vienība — simt trīsdesmit pieci kareivji pilnā apbruņojumā — ielenca veča midzeni.

Viņam tas ne sevišķi patika. Taču neko citu es arī nebiju gaidījis. Tiklīdz smagās mašīnas iebrauca pa­galmā, viņš izskrēja ārā no mājas.

—          Lasieties prom! Tūliņ pat! Tas ir privātīpašums, un jums nav nekādu tiesību te ielauzties! Es to necie­tīšu, vai dzirdat? Vācieties projām!

Izkāpis no džipa, itin mierīgi stādījos priekšā.

—          Pulkvedis Vindermīrs, ser. Man pavēlēts no­drošināt jūsu laboratoriju apsardzi. Lūdzu iepazīstie­ties — te ir pavēles kopija.

4 īso 49

Viņš rūca un šņāca, bet galu galā izrāva papīru man no rokas. Neko darīt, to bija parakstījis pats ģe­nerālis Folensbijs! Es atturīgi klusēju; viņa paša in­teresēs gribēju, lai neizraisītos lieki asumi. Vispār bez galējas nepieciešamības es cenšos civilistus neno- skaņot pret sevi. Taču viņš acīmredzot par savām interesēm nedomāja.

—   Van Pelts! — viņš iebrēcās. — Tātad šis pērka­mais riebeklis …

Es vērīgi klausījos. Viņš neapšaubāmi bija formā. Kategoriski paziņoja, ka Van Peltam, viņa agrāka­jam līdzstrādniekam, neesot bijis nekādu tiesību in­formēt Pentagonu par iespējām izmantot Horna efektu militāros nolūkos. Sevišķi spēcīgu iespaidu atstāja viņa leksika; pat veca karavīra ausīm tā šķita pār­lieku izteiksmīga.

Galu galā man nācās viņu pārtraukt:

—    Doktor Horn, ģenerālis man uzdeva pateikt, ka viņš personīgi garantē armijas neiejaukšanos jūsu darbā. Runa ir vienīgi par laboratoriju drošību. Ceru, jūs saprotat, ser, cik svarīga ir drošība.

—   Drošība! Klausieties, leitnant, es necietīšu .. •

—    Pulkvedis Vindermīrs, ser.

—    Pulkvedis, leitnants, ģenerālis, velns parāvis, vai nav vienalga! Uzklausiet mani! Horna efekts ir mans personiskais īpašums; tas nepieder ne jums, ne Van Peltam, ne valdībai, — tikai man! Es pētīju personī­bas sašķelšanas problēmu, kad jūs vēl nebijāt šinī pasaulē …

—   Drošība, ser! — es noskaldīju.

Viņš neizpratnē pablenza uz mani; es pamāju ar galvu uz šofera pusi.

—   Viņam, doktor Horn, nav speciālās atļaujas, bez kuras pie slepenas informācijas nevienu nedrīkst pie­laist, — es paskaidroju. — Viss kārtībā, O'Heir, va­rat būt brīvs.

Seržants O'Heirs pielika roku pie cepures un aiz­brauca.

Es pieklājīgi teicu:

—    Doktor Horn, saprotiet taču, es atrodos šeit, lai jums palīdzētu. Ja kaut ko vajadzēs, dodiet tikai mā­jienu — es visu sagādāšu. Pat, ja jums rastos vēlēša­nās aizbraukt uz pilsētu, arī to varēs izdarīt. Protams» labāk mūs brīdināt savlaicīgi — divdesmit četras stundas iepriekš, lai pagūtu atbilstoši sagatavot brau­ciena maršrutu …

Viņš atbildēja īsi:

—   Jaunais cilvēk, vācieties pie velna!

Tad pagriezās un aizstampāja uz māju. Es no rau­dzījos viņam pakaļ un, atceros, vēl nobrīnījos, ka tādam astoņdesmit vai pat astoņdesmit piecus gadus vecam kraķim var būt tik daudz enerģijas.

Kamēr kārtoju dienesta darīšanas, doktors Horns mēģināja sazvanīt Pentagonu, lai protestētu pret mūsu klātbūtni. Kad viņš beidzot saprata, ka kliedz atvienotā aparātā un ka neviena saruna pa šo līniju nevar notikt bez manas atļaujas, viņš atkal sacēla traci.

Bet, kā jūs saprotat, labuma no tā nebija it nekāda, jo pavēli taču bija parakstījis pats ģenerālis Fo- lensbijs.

Nākamajā rītā pulksten astoņos nulle nulle es sarī­koju mācību trauksmi. Imitēju naidnieka iefiltrēša- nos mūsu apsargātajā teritorijā, lai turētu vienību pastāvīgā kaujas gatavībā. Pārbaude norisa augstā­kajā mērā sekmīgi. Es biju pavēlējis seržantam O'Hei- ram ielavīties mājā no dienvidiem, kur pletās purvs, un piecdesmit metru attālumā no kordona viņu pa­manīja. Viņš par to ziņoja, drebēdams un viscaur ap­lipis ar dubļiem.

—   Šie slepkavas … tas ir, sargkareivji, ser, tik tikko nesašķaidīja man galvu. Nebijis turpat blakus

dežurējošā virsnieka, viņi to noteikti būtu izdarījuši. Par laimi, viņš mani pazina …

—   Labs ir, seržant, — es viņu atlaidu un devos brokastot.

Sapieri bija kārtīgi pastrādājuši un pa nakti apjo­zuši visu iecirkni ar trim stiepļu rindām, pa kurām plūda augstsprieguma strāva un ko no ārpuses ap­tvēra vēl viena spirālēs satītu dzeloņstiepļu josla. Gar visu gruntsgabalu ik pēc piecdesmit metriem un tāpat visos stūros bija uzcelti sargtorņi, turklāt pārskatā­mības labad kareivji bija nopļāvuši zāli un krūmus divdesmit jardu attālumā no dzeloņstieplēm. Es jau apsvēru, vai nebūtu lietderīgi izsaukt buldozeru un izveidot riņķa trasi, pa kuru džipā varētu braukāt mobila patruļa, bet tad nolēmu, ka pagaidām nav īpa­šas vajadzības to darīt.

Jutos izsalcis un briesmīgi nāca miegs, jo naktī sa­pieri, vilkdami vadus, bija sacēluši pamatīgu troksni. Taču, par spīti bezmiega izraisītajam uzbudinājumam, visumā biju apmierināts ar paveikto.

Pēkšņi man piezvanīja sardzes priekšnieks un jau­tāja, ko lai dara. No pilsētas esot atbraucis Van Pelts, un sargi bez manas atļaujas nelaižot viņu iekšā. Tei­cu, lai atbraucēju ielaiž, un mirkli vēlāk istabā, kur brokastoju, parādījās Van Pelts. Viņš izskatījās sa­traukts, nobažījies un vienlaikus triumfējošs.

—    Kā viņš to norija? — Van Pelts jautāja. — Nu… es gribēju teikt, vai viņš dusmojās?

—    Un kā vēl! — es atbildēju.

—    O, — Van Pelts nodrebinājās, tad paraustīja ple­cus. — Kā nekā, jūs esat šeit, tāpēc viņš, domājams, neiedrošināsies kaut ko uzsākt. — Ar izsalkušām acīm paraudzījies uz pīrāgiem un cīsiņiem, Van Pelts pie­bilda: — Es … ē … ē … nepaspēju pabrokastot …

—    Laipni lūdzu, doktor, esiet mans viesis!

Liku atnest vēl vienu galda piederumu komplektu un brokastis ciemiņam. Viņš aprija visu — dievs vien zina, kā tas viņā salīda. Paskatoties uz šo resnīti, va­rēja rasties iespaids, ka cilvēks ar tādiem tauku krā­jumiem neēdis nosoļos vismaz divi simti jūdžu. Viņa augums bija piecas pēdas un sešas vai, augstākais, septiņas collas, bet svēra viņš divi simti astoņdesmit mārciņas. Ar doktoru Hornu viņam bija tik maz līdzī­bas, cik vien tas vispār ir iespējams.

Es sev jautāju, kā gan divi tik pretējas dabas indi­vīdi varēja sadzīvot, bet atbilde uz šo jautājumu man bija jau zināma. Sadzīvot viņi nevarēja, pretējā gadī­jumā Van Pelts taču nebūtu skrējis uz Pentagonu. Protams, es centos būt objektīvs. Tas ir, es gribēju teikt: ja jau ģenerālis Folensbijs uzskata, ka Van Pelta rīcība atbilst nacionālās aizsardzības intere­sēm …

Bez šaubām — sevi pārliecināt bija grūti. Iedomā­jos, kā es pats būtu juties, ja kāds no maniem pado­tajiem būtu izspēlējis tādu numuru. Tiesa, kara dis­ciplīna un civilistu attiecības, kā es tās saprotu, ir divas dažādas lietas, un tomēr …

Lai nu kā, Van Pelts ievārīja šo putru, un, lūk, mēs esam šeit. Pēc kara te pagaidām neož, bet pavēle ir un paliek pavēle.

Četrpadsmitos nulle nulle devos vizītē pie doktora Horna.

Kad, armijas klerka — stenogrāfista pavadīts, iegā­ju viņa kabinetā, Horns pacēla galvu, taču neteica nekā. Viņš vienkārši norādīja uz durvīm.

Es sacīju:

—    Labdien, doktor Horn. Ja šis laiks ikdienas ziņo­jumam par paveikto darbu jums liekas nepiemērots, sakiet droši. Kā zināt, es atrodos šeit, lai jums palī­dzētu. Varbūt jums būtu izdevīgāk ziņot ik dienas no divpadsmitiem līdz trīspadsmitiem? Vai no paša rīta?

—   Ik dienas?

—    Protams, ser. Iespējams, jūs neesat pievērsis uz­manību pavēles astotajam paragrāfam. Ģenerāļa Fo- lensbija instrukcijās paredzēts …

Viņš mani pārtrauca, izteikdams ģenerālim adre­sētu visai aizskarošu piezīmi, bet es izlikos to nedzir­dējis. Turklāt viņam droši vien bija taisnība.

Es teicu:

—   Visupirms, ser, jūs, domājams, būsiet tik laipns un parādīsiet mums laboratorijas. Ceru, ka stenogrā- fists kaprālis Makeibs spēs pierakstīt jūsu vārdus, ja runāsiet normālā tempā.

—    Kādus vārdus?

—   Jūsējos, protams. Par paveikto darbu, ser. Par to, ko esat panācis pēdējās divdesmit četrās stundās. Protams, šoreiz izņēmuma kārtā mēs pierakstīsim visu, kas paveikts līdz šim.

Viņš iebrēcās:

—   Nē! Nekad! Es kategoriski atsakos!

Tādam pavērsienam es biju sagatavojies. Ļāvu vi­ņam izbļaustīties pēc sirds patikas. Bet, kad viņš bija beidzis, es viņam ļoti vienkārši visu izskaidroju. Tei­cu: «Būs tikai tā un ne citādi!»

Viņam sametās mēle, un viņš tik tikko neaizrijās.

—    Kā? Tu, smirdošais uniformist … Paklau, kāda kretīna smadzenēs dzima šis idiotiskais …

Viņš apklusa un, saraucis pieri, palūkojās uz mani. Es nopriecājos, ka viņš apklusis, jo pavēles slepenajā daļā (paragrāfos, ko nebiju rādījis doktoram Hornam tāpēc, ka viņam nav speciālās atļaujas, bez kuras pie slepeniem materiāliem nepielaiž) bija īpašs punkts, kas noteica, kā rīkoties tādā gadījumā.

Van Pelts bija brīdinājis ģenerāli, ka Horna vese­lības stāvoklis nav no spožajiem. Viņam, liekas, drau­dēja trieka vai kaut kas tamlīdzīgs — medicīnas ter­minoloģijā es diez kā neorientējos. Katrā ziņā, runā­dams ar izlūkošanas nodaļas darbiniekiem, Van Pelts bija ziņojis, ka večuks var atstiept kājas jebkurā mirklī. Un, jāsaka, tas stipri izklausījās pēc patiesī­bas, it īpaši tajos brīžos, kad vecais ārdījās. Protams, es nevēlējos, lai viņš atdod galus, iekams būšu pil­nīgi izanalizējis situāciju, un tieši šinī nolūkā man bija nepieciešams viņa ziņojums.

Horns apsēdās un čerkstošā balsī vaicāja:

—   Tātad jūs paliekat pie savām prasībām?

—   Jā, ser.

—           Tādā gadījumā man acīm redzot būs jāpielāgo­jas jums, — viņš, laipodams kā lapsa kūmiņš, sacīja.

—   Kas tad konkrēti jums ir vajadzīgs, leitnant?

—   Jūsu ziņojums, ser.

Viņš enerģiski pamāja ar galvu: «Kā tad!»

Hm, es sev klusībā teicu, tūlīt, liekas, notiks kaut kas interesants. Vai nu viņš pacentīsies iegūt manu labvēlību, lai izdevīgā brīdī piezvanītu savam kon- gresmenim, vai arī novērsīs manu uzmanību, lai pēc tam iezveltu pa pauri.

—           Jā, jā, ziņojums. Kā tad, — viņš sacīja, domīgi lūkodamies uz mašīnu, kas nedaudz atgādināja MARK-XII septiņi simti astoņdesmit ceturtā modeļa SKR, — to pašu, kam ir kaut kāds sakars ar radio, radaru vai tamlīdzīgām elektronikas būšanām. Bet ar to lai tiek galā sakarnieki! Man ir savs darbs, viņiem savs. — Kā tad! — Horns pieceldamies atkārtoja.

—    Nāksies izpildīt jūsu vēlēšanos. Paskatieties uz manu polikloidālo kvazitronu. Kā redzat …

Kaprālis Makeibs žēli iekunkstējās. Es palūkojos uz viņu. Puisis acīmredzot bija ķezā.

—          Ser, — es pārtraucu doktoru. — Vai jūs neat­kārtotu šos vārdus pa burtiem?

Viņš pasmīnēja.

—           Ļoti vienkārši. P-O-L-I-K-L-O-I-D-A-L-A-I-S K-V-A-Z-I-T-R-O-N-S. Vārdu sakot, leitnant, es ceru, ka esat dzirdējis par smadzeņu potenciometriskajiem pētījumiem … Taču sāksim labāk no paša sākuma. Kā jūs zināt, smadzenes lielā mērā ir elektriska ierī­ce. Potenciometriskie pētījumi parādīja …

Ik pēc trīsdesmit—piecdesmit sekundēm viņš man uzmeta skatienu, nolieca galvu sāņus un gaidīja. Es ik reizes teicu: «Saprotu,» bet viņš piemetināja: «Da­biski» — un turpināja. Kaprālis Makeibs visu laiku bija neapskaužamā stāvoklī, bet es izbaudīju klusu triumfu. Un tas mani nomierināja. Galu galā cilvēks pierod izspiest kaut kādu labumu no jebkuras situāci­jas. Nav taču iespējams pavadīt štābu apspriedēs tik daudz laika, cik es esmu pavadījis, un tad vēl neap­gūt taktiku, kas ]auj palikt dzīvam vissarežģītākajos apstākļos.

Kad viņš beidzot bija ticis galā (Makeibs joprojām klusi kunkstēja), es lakoniski secināju:

—    Citiem vārdiem, ser, jūs esat pilnvorojis metodi, kas dod iespēju ar elektronikas palīdzību zināmā at­tālumā nogalināt cilvēkus.

Nez kāda iemesla dēļ mans secinājums doktoru Hornu satrieca.

Labu laiku viņš neizpratnē blenza uz mani.

—   Ar elektronikas palīdzību, — viņš murmināja. — Attālumā. Nogalināt. Cilvēkus.

—   Tie ir mani vārdi, — es atzinu.

—    Kā tad, kā tad, — viņš nokremšļojās un dziļi ievilka elpu. — Leitnant, vai jūs man neatbildētu uz vienu jautājumu? Visu svēto dēļ, pasakiet, kas īsti iedvesa jums šo idiotisko domu?

Es gandrīz vai pārstāju ticēt savām ausīm.

—   Savādi. To man teica pats ģenerālis! Bet viņš, kā jūs saprotat, iepriekš bija runājis ar Van Peltu.

Es lauzīju galvu — kādus pārsteigumus vecais lapsa mums atkal gatavo? Varbūt mēģinās iestāstīt, ka viņa ierocis nav nekam derīgs?

Veselas divdesmit piecas sekundes no vietas viņš lādēja Van Peltu. Tad savaldījās un atkal iegrima domās.

—   Nē, -— viņš beidzot sacīja. — Nē, Van Pelts neko tādu nevarēja teikt. Jūsu stulbais ģenerālis lai­kam sajucis prātā.

Es ierunājos gluži oficiāli:

—    Doktor Horn, vai jūs ar to gribat teikt, ka … — ātri palūkojos uz Makeibu, un viņš pačukstēja man priekšā nosaukumu, — ka polikloidālais kvazitrons nespēj zināmā attālumā atņemt cilvēkam dzīvību?

Horns lamājās kā apsēsts. It kā ciestu fiziskas sā­pes. Pēdīgi viņš ar pūlēm izstomīja:

—   O jā. Protams, jā. Vai var sacīt, ka lokomotīve oksidē ogles, pārvēršot tās silicētās daļiņās? Sacīt tā, protams, var. Parasti šādas daļiņas sauc par pelniem. Bet, ja tā, tad var arī teikt, ka kvazitrons nogalina cilvēkus.

—   Tieši to es arī teicu!

—   Lieliski. Jums taisnība. — Horns viebās kā no zobu. sāpēm. — Tagad es saprotu, kāpēc jūs esat šeit. Līdz šim, jāatzīst, man par to bija jābrīnās. Jums lie­kas, ka kvazitrons ir ierocis.

—   Protams, ser.

—   Mjā.

Viņš apsēdās, izvilka no kabatas masīvu melnu pīpi un piebāza to ar tabaku. Tad itin mundri sacīja:

—    Tādā gadījumā mēs viens otru saprotam. Mana mašīna padara cilvēkus par līķiem. To pašu var pa­nākt ar jebkuru akmeni, ko, starp citu, pilnīgi neat­karīgi no manis pirms kāda laika jau atklāja pitekan- tropi. Skaidrs: jūs interesē tieši šis aspekts. Lai no­tiek!

Viņš aizkūpināja pīpi.

—   Kā jau norādīju, mans kvazitrons spēj veikt da­žas operācijas, kuras akmenim nav pa spēkam. Tas var atdalīt substanci, kurai attiecībā pret cilvēka ķer­meni ir negatīvs lādiņš. Nosauksim šo substanci par iksu un atzīmēsim, ka, saplūstot ar ķermeni, tā rada cilvēku. Turpretim, ja to no cilvēka atdala un izolē, rodas līķis. Bet jums par to nospļauties.

Atklāti sakot, dzirdētais mani samulsināja. Es pa­augstināju balsi:

—   Baidos, ser, ka neesmu jūs sapratis.

—    Es labi zinu, ka neesat mani sapratis, — viņš norēcās. — Visi mēs esam līķi, skaidrs? Līķi, kuros mitinās spoki, atdzīvināti līķi! Un visā plašajā pa­saulē ir viens vienīgs cilvēks, kas spēj citus sadalīt sastāvdaļās, pie tam nenonāvējot viņus. Tas esmu es! Un pastāv viens vienīgs paņēmiens, kā veikt šādu operāciju — ar mana kvazitrona palīdzību! Leitnant, jūs esat stulbenis, idiots! …

Ar to pašu man pietika.

—    Uz redzēšanos, ser. — Es joprojām centos būt pieklājīgs, taču, savas balss dārdoņas apdullināts, viņš mani diezin vai dzirdēja.

Es pamāju kaprālim Makeibam. Tas aizcirta pie­zīmju bloku, veikli atvēra durvis, un mēs abi devā­mies prom.

Kāda jēga būtu palikt? Vai tad savāktā materiāla nepietika, lai varētu rūpīgi izanalizēt un novērtēt situāciju?

Katram gadījumam es tai pašā vakarā liku ataicināt Van Peltu. Gribēju, lai kāds man apstiprina, ka ve­cais ir pie pilna prāta.

—    Viņa saprāts ir absolūtā kārtībā, pulkvedi Vin- dermīr. Absolūtā! — Van Pelta dubultzods trīcēja aiz uzbudinājuma. — Bet viņš ir bīstams. Ārkārtīgi bīstams. Sevišķi bīstams man. Protams, es paļaujos uz jūsu aizgādnību un ceru, ka vajadzības gadījumā spē­siet mani pasargāt. Jā, viņš ir ļoti bīstams. Es …

Viņš apklusa, raudzīdamies uz bufeti, kur stāvēja vāze ar augļiem (pēc vakariņām es labprāt sevi palu­tinu ar tiem). Viņš ieklepojās.

—    Pulkvedi, vai jūs man neatļautu …

—   Ņemiet, cik vēlaties, — es piedāvāju.

—   Liels paldies! No sirds pateicos! Kas par ābo­liem! Atklāti sakot, pulkvedi Vindermīr, es uzskatu, ka ābols ir pats labākais, ko daba radījusi. Izņemot, protams, bumbieri. Man jāatzīstas, ka bumbierus …

—   Atvainojiet, dārgais Van Pelt, — es viņu pār­traucu. — Man vajadzīgas precīzas ziņas par doktoru Hornu. Ko īsti viņš domāja, runādams par spokiem?

Iekodis ābolā, Van Pelts palūkojās uz mani ar tukšu, neizteiksmīgu skatienu.

—   Spoki? — Viņš pakraukšķināja ābolu. Kraukš, kraukš. — Kungs dievs, pulkvedi, — kraukš, kraukš, — es nesaprotu… A, spoki! — kraukš! — Protams, protams. Tas gluži vienkārši ir tāds tei­ciens, ko doktors Horns bieži lieto. Jūs taču pazīstat viņa manieri! Saprotiet, pastāv atšķirība starp dzīvu un mirušu cilvēku, un, lūk, šo atšķirību jeb starpību doktors Horns sauc par spoku. — Viņš spalgi iesmē­jās, iemeta apgrauzto serdi papīrgrozā un paņēma citu ābolu. — Varat saukt to par dzīvību, intelektu vai dvēseli, ja tādi vārdi ir jūsu leksikā, pulkvedi. Doktors Horns visu to apzīmē ar terminu «spoks».

Es piespiedu viņu pie sienas:

—  Tātad ar šo mašīnu var laist pasaulē svaigi iz­ceptus spokus?

— Nē, nē! — Van Pelts iesaucās, uzbudinādamies arvien vairāk. — Pulkvedi, neļaujiet sevi maldināt! Doktors Horns ir rupjš tēviņš bez jebkādiem princi­piem, bet viņš nav ne muļķis, ne krāpnieks. Aiz­mirstiet vārdu «spoks», ja jau tas jūs biedē. Domā­jiet par … par … — Labu laiku viņš meklēja piemē­rotākos vārdus. — Domājiet kaut vai par to, kāda atšķirība ir starp dzīvību un nāvi. Lūk, šo atšķirību arī uztver doktora Horna aparāts. Dzīvība, intelekts — tās visas lielā mērā ir elektriskas parādības, saprotat? Un doktors Horns spēj tās atdalīt no cilvēka ķermeņa, uzglabāt, ja vēlas, apmainīt un pat ievietot citā ķer­menī.

Viņš palocīja galvu, pamirkšķināja man un sāka grauzt otru ābolu. Kraukš, kraukš, kraukš.

Lūk, tā!

Ticis vaļā no viņa, es centos nomierināties un at­gūt domas skaidrību.

Šī dīvainā večuka rokās bija mašīna, kas spēja at­dalīt intelektu no ķermeņa un — jā, jā! — ievietot to citā ķermenī!

Velns parāvis, kāpēc viņi visu laiku pūta mums miglu acīs un uzreiz neteica, kas par lietu?

Dabiski, ka es visam tam neticēju, kamēr nebiju pārliecinājies pats savām acīm. Nākamajā rītā dok­tors Horns pēc mana lūguma ievietoja polikloidā- lajā kvazitronā vistu un spanielu un apmainīja viņiem prātus.

Lūk, tad man gribot negribot bija jāsāk ticēt. Jo es redzēju, kā vista mēģina luncināt asti, bet spaniels, noskrāpēdams sev degunu, pūlas knābāt uz grīdas izbērtos kukurūzas graudus.

Kaprālim Makeibam acis vai izsprāga no pieres. Viņš jau bija sācis kaut ko pierakstīt, bet tad palūko­jās uz mani, lēni pašūpoja galvu un ar trulu skatienu ieurbās tukšumā.

Labs ir, paķēpāšos ar viņu mazliet vēlāk. Šobrīd galvenais ir Horns.

—   Jā, tas jums izdodas, doktor, — es teicu. — Jūs varat vistu iemiesot spanielā. Un arī otrādi.

Viņš tikai palocīja galvu, jo bija pārāk vīzdegu­nīgs, lai man pateiktos.

—   Tā gan, leitnant.

—    Un to pašu jūs varat izdarīt ari ar cilvēkiem?

—    Protams, varu! Protams, varu! — viņš ierēcās. — Mani traucē vienīgi šie muļķīgie noteikumi, kas ir spēkā zinātniskajās iestādēs. Es centos, zvēru jums, ne vienu vien reizi centos dabūt atļauju kaut vai pa­visam vienkāršai apmaiņai. Pieņemsim, ka viens cil­vēks mirst no vēža, bet otrs neglābjami ir zaudējis prātu. Vai kaut kas tamlīdzīgs nenotiek dienu no die­nas? Ievietojiet veselajā miesā veselo garu, un lai sli­mais ķermenis kopā ar slimo dvēseli sapūst! Domā­jat, viņi man to atļāva?

—   Saprotu. Tātad jums līdz šim nav izdevies šo operāciju veikt?

—   Ne reizi. — Viņš palūkojās uz mani, un viņa ve­cīgās acis iedzirkstījās. — Bet tagad pie manis esat atbraucis jūs, leitnant. īsts karavīrs. Un bezbailīgs cil­vēks, vai ne? Man ir nepieciešams tikai viens brīv­prātīgais! Šis gļēvulis Van Pelts atteicās, mans dārz­nieks atteicās, visi atteicās! Bet jūs …

—   Atbilde ir negatīva, ser! — Nē, jūs tikai paska­tieties, cik augstu viņš sevi vērtē! — Es esmu nevis leitnants, bet gan vecākais virsnieks! Un domāju, ka jums nav ne jausmas, cik daudz līdzekļu manī iegul­dījuši mūsu bruņotie spēki!

—    Bet, leitnant, uzdevums ir tik svarīgs …

—    Atbilde tik un tā būs negatīva, ser.

Šī cilvēka trulums mani pārsteidza. Piedāvāt kaut ko tādu man, pulkvedim! Kā tas ietekmēs manu per- sonāllietu Nr. 201? Un kas tādā gadījumā notiks ar manu izdienu? Pentagons būs satracināts, jā, satra­cināts — tas ir īstais vārds!

Cenzdamies nezaudēt savaldību, es sacīju:

—   Jūs, doktor Horn, neorientējaties militāros jau­tājumos. Taču varu jums garantēt: ja radīsies vaja­dzība pēc brīvprātīgajiem, mēs jums tos pagādāsim. Ticiet man, ser, mēs esam šeit tikai tādēļ, lai jums palīdzētu! Jebkurš no mūsu kareivjiem, seržantiem vai zemākā ranga virsniekiem būs laimīgs piedāvāt sevi … Kaprāli Makeib! Stop! Atpakaļ!

Taču bija jau par vēlu. Smilkstēdams aiz bailēm, Makeibs izdrāzās ārā no istabas.

Nedaudz apmulsis, es atkal pievērsos doktoram Hornam.

—   Neuztraucieties, ser… tādos jautājumos esmu speciālists. Puisis dabūjis nelielu šoku. Bet es sa­meklēšu jums brīvprātīgo. Uz to jūs varat paļauties!

Večuks bija apmierināts kā karaskolas absolvents pirmās parādes priekšvakarā, taču centās to neizrā­dīt. Viņš visai atturīgi sacīja:

—   Tieši tā, leitnant … es gribēju teikt, major, tas ir, kapteini. Rīt sāksim eksperimentu.

Rīt! Kāda lieliska diena! Biju pārliecināts, ka dok­tors Horns izpildīs savu solījumu, un es — vienīgais no visiem — sapratu, ko tas nozīmē. Ierocis? Nieki, te ir kaut kas daudz svarīgāks par jebkādiem iero­čiem.

Vajadzēja tikai sadabūt brīvprātīgos.

—   Uzticieties man, — es ieteicu doktoram Hor­nam.

Pēc brītiņa liku izsaukt atejas dieninieku; puisim iedeva ārpuskārtas norīkojumu, jo viņš patvaļīgi, bez atvaļinājuma zīmes, bija aizlaidies uz pilsētu, un, kad es paskaidroju, kas viņu gaida kara tribunālā, viņš pieteicās brīvprātīgajos ar tādu skubu, ka nepaspēja pat pajautāt, kāds īsti būs brīvprātīgo uzdevums.

Man bija vajadzīgi divi brīvprātīgie. Kā otrs, un to es saku ar lepnumu, pieteicās mans vietnieks. Viņš ir ļoti drosmīgs cilvēks, tipisks komandieris.

Mēs ieradāmies doktora Horna laboratorijā. Pēc mana lūguma brīvprātīgos piesēja pie krēsliem un anestezēja — vajadzēja ievērot pilnīgu slepenību, tāpēc nevēlējos, lai abi zinātu, kas ar viņiem notiks.

Pirms eksperimenta sākuma mans vietnieks vēl pa­guva pačukstēt:

—   Ser, vai mani nesūtīs uz Vjetnamu?

—          To es jums varu apsolīt, kapteini, — svinīgi teicu un turpat uz vietas saplēsu raportu par viņa no­sūtīšanu uz fronti, ko biju uzrakstījis iepriekšējā naktī. Viņš iemiga laimīgs.

Dūkoņa, džinkstoņa, sprakšķi. Es visai maz sajēdzu no zinātnes, tomēr tik daudz nopratu, ka tai brīdī, kad elektriskās dzirkstis nodzisa un aparāts beidza dūkt un džinkstēt, doktors Horns katram izdarīja pa injekcijai.

Pirmais acis atvēra atejas dieninieks. Es nostājos viņa priekšā.

—   Vārds, dienesta pakāpe, numurs!

—          Ser, — viņš precīzi atbildēja. — Leferts, Ro­berts, T. ASV armijas kapteinis, personālais numurs nulle, trīs, trīs, trīs, deviņi, seši, viens, pieci!

Mans dievs! Drošības labad es tomēr nolēmu viņu vēl papildus pārbaudīt, uzdodot šādu jautājumu:

—   Uz kurieni jūs nevēlaties tikt pārcelts?

—          Protams, uz Vjetnamu, ser. Lūdzu, ser, kurp vien vēlaties, tikai ne uz turieni! Es taču pieteicos brīvprātīgi!

Pamāju doktoram Hornam, un jauns iešļircinājums «kapteini» atkal iemidzināja.

Tad pienāca kārta ķermenim, kas agrāk bija piede­rējis manam vietniekam. Ķermenis atvēra acis.

—          Pulkvedi! Es pārdomāju! Tupēšu labāk aiz restēm, tikai …

—          Brīvi! — es nokomandēju un pamāju doktoram Hornam.

Šaubu vairs nebija.

—    Izrādās, jūs tomēr varat.

Viņš palocīja galvu.

—    Kā redzat, leitnant. Varu.

Kamēr viņš abus samainīja atpakaļ, es sāku apdo­māt redzēto.

Atgriezies savā kabinetā, nekavējoties pacēlu tele­fona klausuli.

—   Pirmās pakāpes steidzamība! — pavēlēju. — Do­diet man Pentagonu! Slepena saruna ar ģenerāli Fo- lensbiju. Palūdziet viņu ieslēgt pretnoklausīšanās iekārtu.

Es noliku lauka telefona klausuli. Ieroči? Jebkuri ieroči ir nieks salīdzinājumā ar šo mašīnu. Mūsu ro­kās nokļūs visa pasaule. Atzīstos, aiz laimes es jutos kā septītajās debesīs. Jau itin skaidri saskatīju ģene­rāļa uzplečus uz sava mundiera — armija neko ne­žēlos virsniekam, kas tai pasniedzis šādu dāvanu.

Ar troksni un dārdoņu istabā ielauzās Van Pelts. Ģīmis viņam bija nosmulēts, dūrē viņš bija samie- dzis kūstošu šokolādes gabaliņu.

—   Pulkvedi Vindermīr! — viņš nosēcās. — Jūs ļā­vāt Hornam izdarīt eksperimentu! Tieši to viņš visu laiku bija centies panākt! Tagad viņš …

Tas nebija paciešams.

—   O'Heir! — es iekliedzos. Seržants bikli iebāza galvu pa durvju spraugu. — Kā jūs uzdrošinājāties ielaist šo cilvēku bez manas atļaujas! Vai tiešām jūs nesaprotat, ka patlaban man ir slepena saruna ar Vašingtonu?

O'Heirs iemurkšķējās:

—    Bet, ser, viņš …

—   Izsviediet viņu laukā!

—   Klausos, ser!

Resnītis mēģināja pretoties, bet O'Heirs bija krietni spēcīgāks par viņu. Un tomēr Van Pelts uz­reiz nepadevās. Viņš kaut ko kliedza, izmisīgi spār­dījās, bet, godīgi runājot, es viņā neklausījos, jo tieši tai brīdī mani savienoja ar Pentagonu.

—   Vai ģenerālis Folensbijs? Ziņo pulkvedis Vin- dermlrs, ser. Lūdzu ieslēgt pretnoklauslšanās iekārtu.

Es nospiedu podziņu, kas izolēja sarunu no manas puses. Mirkli vēlāk sadzirdēju ģenerāļa balsi, bet jeb­kurš cits, kas būtu mēģinājis pieslēgties šai sarunai, varētu saklausīt tikai elektrisko lādiņu sprakšķus.

īsi izklāstīju ģenerālim visu, ko biju redzējis. Sā­kumā viņš šķita sapīcis un nepārprotami vīlies.

—   Mainīt cilvēkus, Vindermīr? — ģenerālis ru­nāja paaugstinātā tonī, un viņa balsī skanēja neap­mierinātība. — Kāds labums mums varētu būt no tā­das apmaiņas? Nesaskatu šeit nekādu s'ratēģisku priekšrocību. Nu, pieņemsim — pretinieks mazliet apjuks, ja mums izdosies dabūt rokā divus trīs viņa komandierus. Bet tas arī būtu viss … Es gaidīju vai­rāk, Vindermīr. Kaut ko tādu, kas nekavējoties būtu izmantojams kara operācijās. Šo Van Peltu vajag pār­mācīt, lai turpmāk zina, ka nedrīkst veltīgi aizņemt armijas vadītāju dārgo laiku.

—   Ģenerāli Folensbij, vai drīkstu pievērst jūsu uz­manību kādam būtiskam momentam? Pieņemsim, ser, ka viens vai otrs valstsvīrs nolēmis apmeklēt Savie­notās Valstis. Tālāk pieņemsim, ka mēs ielencam viņu līdz ar visu svītu. Un apmainām. Tas ir, ievieto­jam viņu ķermeņos mūsu cilvēkus. Saprotat?

Pirmajā mirklī viņš laikam nodomāja, ka esmu sa­jucis prātā. To nebija grūti uzminēt.

—    Pulkvedi Vindermīr, ko jūs tur gvelžat?

—   Tas ir pilnīgi reāli, ser, — ne mirkli nesvārstī­damies, sacīju. — Ticiet man, es tādu procedūru redzēju pats savām acīm. Nu, pieļausim, ka šādu ope­rāciju mums neizdodas veikt. Bet ko jūs teiktu par kādas mums naidīgas valsts sūtni? Ja viņa ķermenī mēs ievietotu savu izlūku? Vai saprotat, ser? Tad jau nebūs šaubu, kura izlūkdienesta rokās nokļūs visas slepenās ziņas! Vai arī … Ja mēs nevēlētos šādi rī­koties miera laikā, kas gan varētu mūs no tā atturēt kara apstākļos? Paņemiet divus sagūstītus ienaid­nieka virsniekus, ielieciet viņos mūsu cilvēkus un pēc tam apmainiet viņu gūstekņus pret mūsējiem …

Tādā garā es turpināju vēl labu laiku, taču šau­bos, vai man izdevās viņu pārliecināt. Toties pai vienu esmu drošs — tanī mirklī, kad ģenerālis nolika klausuli, viņš jau bija kļuvis domīgs.

Nākamajā dienā man ar viņu bija nolikta tikšanās Pentagonā. Un es zināju: ja jau būšu nokļuvis tur, varēs uzskatīt, ka lieta ir darīta. Viņš, protams, ne­gribēs uzņemties visu atbildību, viens pats izlemjot tik svarīgu jautājumu. Tāpēc, domājams, sasauks ap­spriedi, un gan jau viens vai otrs tās dalībnieks ap­jēgs, kādas iespējas Horna izgudrojums mums paver.

Es jutu, ka uz maniem pleciem jau mirgo ģenerāļa zvaigznes …

—    Kas noticis, O'Heir? — strupi vaicāju.

Šis puisis man krita uz nerviem. Viņš atkal bija pa­bāzis galvu pa durvju spraugu un šoreiz izskatījās ļoti satraukts. Vispār viņam bija iemesli uztraukties, un, atklāti sakot, es biju noskaņots šo iemeslu skaitu vēl pavairot.

—   Ser, Van Pelts, — seržants norija siekalas. Viņa ģīmis izskatījās pavisam nelaimīgs. — Nezinu, vai šis vīrs ir sajucis, bet viņš saka … saka, ka doktors Horns grib dzīvot mūžīgi! Un vēl apgalvo, ka līdz šim Hornam pietrūcis tikai eksperimenta ar cilvēkiem. Es nesaprotu, ko tas viss nozīmē, bet viņš bļauj vienā laidā, ser, ka tagad, kad jūs esat viņam ļāvis izdarīt šo eksperimentu, viņš sagrābs pirmo cilvēku, kas ga­dīsies pie rokas, un nospers viņa ķermeni. Kāda visam tam jēga, ser?

—   Kāda jēga?

Es pagrūdu viņu nost no ceļa, aizkavēdamies tikai mirkli, lai paķertu pistoli.

Jēga bija milzīga.

Lūk, ko vajadzēja gaidīt no tāda vīra kā dok­tors Horns! Turēdams savās ķetnās grandiozo iz­gudrojumu, viņš to izmantos svešu ķermeņu laupī­šanai, lai savu vecīgo saprātu iemiesotu arvien jau­nos un jaunos organismos un tādējādi — dzīvotu mūžīgi»

Bet, ja Hornam tas izdosies, kas tad notiks ar ma­nām ģenerāļa zvaigznēm?

Veča domu gājiens bija skaidrs. Nozodz ķermeni, sasit mašīnu un mūc pēc iespējas tālāk! Vai mēs va­rēsim sadzīt viņa pēdas? Nekad! Pat labākie eksperti — ne pēc pirkstu nospiedumiem, ne pēc tīk­lenes uzbūves, ne pēc asins grupas — neatšķirs Džonu Smitu no Horna, kas ieperinājies Džona Smita ķermenī.

Un tieši tā viņš rīkosies. To es sapratu uzreiz.

Van Pelts bija pārvarējis savu gļēvulību un devies uz laboratoriju. Protams, lai Hornu aizkavētu. Bet ko viņš panāks? Varbūt vienīgi uzdāvinās Hornam savu ķermeni…

Un, ja ar vienu ķermeni nepietiktu, Horns viegli atradīs citus, jo visapkārt blandās vīri no manas vie­nības, un nebūs grūti jebkuru no viņiem iemānīt la­boratorijā. Turklāt ilgi viņš negaidīs, jo zina: viņa aša organisms jebkuru mirkli var atteikties klausīt, is vecais, nolietotais apvalks, ko turklāt nemitīgi plosa bažas un cerības, var sabrukt no visniecīgākā grūdiena.

Ieskrēju ēkā un caur neapgaismotām zālēm aizjo­ņoju uz istabu, kurā stāvēja polikloidālais kvazi­trons.

Tur es paklupu pār kādu ķermeni, zaudēju līdz­svaru, nogāzos garšļaukus, un pistole izkrita man no

rokas. Nostājies uz ceļiem un atbalstījies pret grīdu, ar vienu roku sāku aptaustīt gulošo ķermeni. Tas vēl bija silts, un es tūdaļ konstatēju, ka šis ķermenis ir piederējis doktoram Hornam. Tukša kūniņa, ko iemītnieks pametis!

Pār mani slējās doktora Van Pelta apaļīgais au­gums. Rokā viņam bija pistole.

—   Par vēlu! — viņš iesaucās. — Jūs esat nokavē­jis, pulkvedi Vindermīr!

Van Pelts! Bet vai šinī apaļajā, mīkstajā čaulā tagad neslēpās doktors Horns? Vienā rokā viņš tu­rēja pistoli, bet otrajā — tērauda lauzni. Un ar to šķaidīja polikloidālo kvazitronu. Trah! Gaisā uz- spurdza dzirksteļu spiets! Trah! Mašīna pamazām sa­čokurojās un sabira drumslās.

Viņš bija apbruņots. Tas stipri sarežģīja situāciju.

Tomēr stāvoklis nebija gluži bezcerīgs. Kā nekā — mēs šeit bijām trīs.

Manai nokritušajai pistolei līdzās gulēja kaprālis Makeibs. Beigts viņš no',eikti nebija, šķita vienīgi zaudējis samaņu. Horns-Van Pelts laikam bija iesitis viņam ar lauzni pa galvu.

—   Apstājieties! — es kliedzu, celdamies kājās. Horns-Van Pelts paskatījās uz mani. — Stop! Nelau­ziet mašīnu! No tās atkarīgs vairāk, nekā jūs varat iedomāties! Runa ir ne tikai par jūsu dzīvību, doktor Horn. Es panākšu, lai jums būtu daudz ķermeņu, lie­lisku, jaunu ķermeņu, lai jūsu intelekts varētu dzī­vot tik ilgi, cik vien jūs vēlaties. Bet padomājiet par mūsu valsts drošību! Padomājiet par savu svēto pie­nākumu pret zinātni. — Es viņu lūdzos, un acu priekšā man visu laiku rēgojās ģenerāļa zvaigznes.

Kaprālis Makeibs sakustējās.

Es piecēlos. Horns-Van Pelts ļāva nokrist zemē tē­rauda stienim, pārlika pistoli labajā rokā un ieska­tījās man cieši acīs.

—   Lūdzu, neiznīciniet mašīnu, doktor Horn, — es sacīju. — Mums tā vajadzīga.

—   Bet tā jau ir sagrauta, — atbildēja mazais, trek­nais cilvēciņš, norādīdams uz lauskām. — Bez tam es neesmu…

Bah!

Makeiba šautā lode ietriecās apaļīgā vīriņa galvas­kausa pamatnē. Smadzenes, kuras kādreiz bija piede­rējušas Van Peltam, bet pēc tam Hornam, pārstāja darboties. Resnītis bija miris.

Lūk, kad es sadusmojos pa īstam!

—    Muļķi, stulbeni, kretīn, man pietrūkst vārdu! — uzbļāvu Makeibam. — Kāda velna pēc tu viņu no­galināji? Būtu ievainojis viņu, pārlauzis viņam kā­jas, izsitis no rokām pistoli. Bet tagad viņš ir beigts un mašīna salauzta!

Tā diemžēl izkūpēja manas ģenerāļa zvaigznes.

Kaprālis lūkojās manī ar dīvainu skatienu.

Beidzot es savaldījos — dzīves sapnis bija izsap­ņots, un te neko vairs nevarēja līdzēt. Varbūt inže­nieriem drumslu haosā izdosies sataustīt shēmu un uz­būvēt jaunu mašīnu? … Bet, paskatījies uz postažu, es sapratu, ka arī tas ir tikai sapnis.

Atlika vienīgi nopūsties.

—   Labs ir, Makeib, — stingri noteicu. — Dodies tagad uz savu baraku. Es parunāšu ar tevi vēlāk. Bet tagad man jāzvana uz Pentagonu un jācenšas izskaid­rot priekšniecībai, kā tu izmanījies mums visu sabo­jāt.

Makeibs maigi noglastija pistoli, nolika to uz grī­das un aizgāja. Es vīrišķīgi ziņoju ģenerālim par noti­kušo un stāvēju miera stājā, kamēr klausule mani strostēja. Taču, tiklīdz saruna bija galā, telefons iedžinkstējās no jauna. Klausulē atskanēja Makeiba balss.

—          Ko vēl jums vajag, kaprāli? — sašutis iesaucos. — Esmu aizņemts.

—           Es tikai piezvanīju, lai paziņotu, ka vēl neesmu atradis savu baraku. Bet drīz es to atradīšu. Ļoti drīz, leitnant.

—    Doktors Horns?! — tikko spēju izdvest.

—          Tieši tā, leitnant, — viņš sacīja, ieķiķinājās un pakāra klausuli.

K. Saimaks

OPERĀCIJA «SKUNKSS»

Es sēdēju uz savas būdeles pakaļējā lieveņa, tu­rēju labajā rokā pudeli, kreisajā — bisi un gaidīju reaktīvo lidmašīnu, kad pēkšņi tuvumā aizdomīgi sa­rosījās suņi.

Steigšus ierāvis malku, neveikli piecēlos kājās, sa­tvēru slotu un devos apgaitā.

Pēc vaukšķēšanas es nopratu, ka suņi iedzinuši sprukās skunksu [1] , bet šiem zvēriņiem no reaktīvo lid­mašīnu rēkoņas jau tā ķepas trīc, un nav nekādas jē­gas vēl papildus bendēt viņiem nervus.

Pārkāpis pār žogu tanī vietā, kur tas bija galīgi sa­gāzies, vērīgi nopētīju pagalmu. Kaut gan metās jau krēsla, tomēr pamanīju, ka trīs suņi skraida ap

ceriņu biezokni, bet ceturtais, spriežot pēc švīkoņas, laužas krūmiem cauri. Es zināju: ja tūdaļ nepielikšu šīm medībām punktu, pēc brīža nebūs ko elpot — skunkss, kā nekā, paliek skunkss.

Gribēju pielavīties suņiem nemanāmi, bet ik pēc soļa klupu pār sarūsējušām konservu kārbām un tuk­šām pudelēm, un šai brīdī svēti nosolījos rit pat sa­kopt pagalmu. Līdzīgi nodomi man reizēm bijuši arī agrāk, bet īstenot tos nez kādēļ allaž pietrūcis vaļas.

Es sacēlu tādu traci, ka visi suņi aizmuka, izņemot vienu, kas bija iestrēdzis krūmos. Cītīgi notēmējis, ar labpatiku padancināju slotu uz viņa muguras. Vaja­dzēja redzēt, kā tas vaukšķis no turienes spērās lau­kā — izkāmējis, ar krunkainu ādu, kas tikko turējās uz kauliem.

Suns iekaucās, atņirdza zobus un ieklupa man tieši kājās. Es centos noturēties stāvus, taču nejauši uz­minu tukšai pudelei un apkaunojošā veidā izstiepos garšļaukus. Belziens bija tāds, ka pasaule šķita sarau- jamies čokurā, un es labu laiku nespēju ne atjēgties, nedz piecelties kājās.

Kamēr pamazām atžilbu, no ceriņu krūma apakšas iznira skunkss un nāca man arvien tuvāk. Es visādi centos viņu atgaiņāt, bet zvēriņš i nedomāja iet pro­jām. Viņš luncināja asti, it kā būtu saticis radniecīgu dvēseli, pienāca man cieši klāt un, skaņi murrādams, sāka trīties gar manām drēbēm.

Es nepakustināju ne pirksta. Pat aci nepamirkšķi­nāju. Nospriedu: ja nekustēšos, skunkss varbūt lik­sies mierā. Nu jau trīs gadus zem manas būdas dzīvo skunksi, un mēs itin labi satiekam, lai gan nekādas tudraudzības mūsu starpā nav. Es viņus neaiztieku, viņi mani neaiztiek, un visi ir apmierināti.

Bet šis jautrais zvēriņš, kā redzams, bija ieņēmis galvā, ka esmu tam draugs. Varbūt skunksu pārpil- dlja pateicības jūtas, jo es taču biju atpestījis viņu no suņiem.

Viņš lēni tipināja man apkārt, vairākkārt piebik­stīja ar purniņu, pēc tam uzrāpās uz krūtīm un ielū­kojās sejā. Un visu laiku murrāja tik aizrautīgi, ka trīcēja no galvas līdz astes galiņam.

Tā viņš stāvēja uz pakaļķepām, ar priekšējām bal­stīdamies pret manām krūtīm, lūkojās man sejā un murrāja — brīžiem klusāk, brīžiem skaļāk, brīžiem ātrāk un brīžiem lēnāk. Turklāt draudzīgi kustināja asti un spicēja ausis, it kā gaidīdams, ka arī es sākšu murrāt viņam par atbildi.

Galu galā izstiepu roku (ļoti piesardzīgi) un no­glāstīju skunksam galvu; viņam pret to, šķiet, nebija iebildumu. Tā tas turpinājās diezgan ilgi — es zvē­riņu glāstīju, bet viņš murrāja.

Pēdīgi uzdrīkstējos nokratīt viņu.

Pēc diviem trim neveiksmīgiem mēģinājumiem man izdevās piecelties, un es devos uz lieveni, bet skunkss sekoja man pa pēdām.

Apsēdies paņēmu pudeli un krietni to patukšoju; tas bija prātīgākais, ko varēja darīt pēc tik daudziem uztraukumiem. Bet, kamēr dzēru no pudeles kakliņa, pāri koku galiem aizzibēja reaktīvā lidmašīna un tieši virs mana gruntsgabala uzšāvās debesīs tā, ka visa apkārtne gandrīz vai palēcās gaisā.

Izlaidis pudeli no rokas, satvēru bisi, taču lidma­šīna bija pazudusi aiz apvāršņa, iekams paguvu uz­vilkt gaili.

Es noliku bisi malā un kārtīgi izlamājos.

Aizvakar pat biju brīdinājis pulkvedi — un nebūt ne pa jokam —, ka, gadījumā ja reaktīvā lidmašīna vēlreiz tik zemu laidīsies pāri manai būdai, es šaušu.

— Cūcība, — teicu pulkvedim. — Cilvēks uzcēlis būdiņu, dzīvo klusi un mierīgi, nevienam neuzmācas. Bet, lūk, valdībai obligāti jāierīko aviācijas bāze divas jūdzes no šī cilvēka mājokļa. Kāds gan te var būt miers un klusums, ja jūsu velna rēcēji man dien­dienā gandrīz vai gāž zemē skursteni?

Vispār pulkvedis izturējās itin pieklājīgi. Viņš at­gādināja, cik ļoti mums nepieciešamas aviācijas bā­zes, kādā mērā mūsu dzīvība atkarīga no lidmašīnām, kas tur izvietotas, un kā viņš pats cenšas izplānot lidojumu maršrutus, lai iespējami mazāk traucētu mierīgos iedzīvotājus.

Es iebildu, ka reaktīvās lidmašīnas biedē skunksus, un viņš par to nesmējās, pat izteica līdzjūtību un at­cerējās, kā, vēl puika būdams, Teksasā ar slazdiem ķēris šos zvēriņus. Es paskaidroju, ka skunksus ne­medīju, toties, var teikt, dzīvoju ar tiem zem viena jumta, ka esmu šiem zvēriņiem sirsnīgi pieķēries, naktīs neguļu un klausos, kā viņi pagrīdē skraidelē, un, šīs skaņas dzirdēdams, jūtu, ka neesmu vientuļš un dalos pajumtē ar citām dieva radībām.

Tomēr viņš neapsolīja, ka reaktīvās lidmašīnas vairs nešaudīsies virs manas mājas, un tad es pie­draudēju, ka šaušu uz pirmo lidmašīnu, ko ieraudzīšu virs galvas. Atbildes vietā pulkvedis izvilka no rak­stāmgalda kādu grāmatu un skaļi nolasīja, ka gaisa­kuģu apšaudīšana ir nelikumīga. Tas mani, protams, nenobiedēja.

Un te tev nu bija! Manam slēpnim garām aizšau­jas reaktīvā lidmašīna, bet es šinī brīdī blēņojos ar pudeli.

Iedomājies pudeli, es tūdaļ pārstāju lamāties un tai pašā mirklī sadzirdēju klunkstoņu. Pudele bija pari­pojusi zem lieveņa, uzreiz es to neatradu un gandrīz vai sajuku prātā, klausīdamies, kā tā klunkst.

Nogūlies uz vēdera, ar pūlēm sataustīju zem lie­veņa pudeli un beidzot izcēlu to dienas gaismā. Bet tā diemžēl jau bija tukša. Tad es aizmetu pudeli pa­galmā un, galīgi sakreņķējies, apsēdos.

Šai brīdī no tumsas iznira skunkss, uztipināja pa kāpnēm augšā un notupās man blakus. Es pastiepu roku, noglāstīju viņu, un viņš atkal iemurrājās. Pu­deles zaudējums nelikās vairs tik sāpīgs.

—   Tik tiešām, tu esi jokains zvēruks, — es teicu. — Līdz šim kaut kā nav gadījies dzirdēt, ka skunksi murrātu.

Tā mēs sēdējām divatā, un es viņam pastāstīju par visām nepatikšanām, ko man sagādā reaktīvās lidma­šīnas; pastāstīju, kā vien cilvēks var stāstīt dzīvnie­kam, kad viņam nav, ar ko dalīties bēdās, bet daž­kārt arī tad, kad cilvēks tik vientuļš nemaz nav.

Es nepavisam no viņa nebaidījos un domāju — labi gan, ka beidzot kaut viens skunkss ar mani ir sadrau­dzējies. Interesanti, tagad, kad ledus, var teikt, sa­kustējies, vai skunksi no pagrīdes pārcelsies manā istabā?

Pēc tam nospriedu: nu būs, par ko pastāstīt pui­šiem krodziņā. Bet te es sapratu — varu zvērēt un dievoties, cik uziet, neviens tik un tā neticēs maniem vārdiem. Un tad es nolēmu pārsteigt viņus ar dzīvu pierādījumu.

Paņēmu mīlīgo zvēriņu rokās un sacīju:

—   Braucam. Parādīšu tevi puišiem.

Vispirms uzskrēju virsū kokam, tad sapinos vecā drāšu sietā, kas bija nomests pagalmā, beigu beigās tomēr aizklumburoju līdz tai vietai mājas priekšā, kur stāvēja mana vecenīte Betsija.

Betsija nebija ne pati jaunākā, nedz arī pati labākā mašīna pasaulē, toties tā bija uzticīga; par tādu uzti­cību jebkurš vīrietis var tikai sapņot. Mēs ar Betsiju daudz ko bijām kopā pārdzīvojuši un sapratāmies gandrīz vai bez vārdiem. Tas bija kaut kas līdzīgs darījumam: es viņu mazgāju un dzirdīju, bet viņa nogādāja mani, kur vajadzīgs, un vienmēr atveda atpakaļ. Neviens saprātīgs cilvēks no automobiļa ne­var prasīt vairāk.

Es paplikšķināju Betsiju pa spārnu, sasveicinājos ar viņu, tad noguldīju skunksu uz priekšējā sēdekļa un iekāpu mašīnā.

Motors nekādi negribēja pielēkt. Betsija acīmre­dzot labprāt būtu palikusi mājās. Taču es draudzīgi papļāpāju ar viņu, sarunāju veselu kaudzi mīļu vār­du, un beidzot motors parkšķēdams sāka darboties.

Ieslēdzu sajūgu un izbraucu uz šosejas.

—    Tikai, lūdzu, bez trakulībām, — es viņai teicu. — Kaut kur šajā ceļa posmā autoinspektori ķer sa­tiksmes noteikumu pārkāpējus, tāpēc pielūko, ka mums neiznāk nepatikšanas.

Betsija lēnām un prātīgi aizveda mani līdz krodzi­ņam, es viņu atstāju stāvvietā, paņēmu skunksu pa­dusē un iegāju zālē.

Aiz letes rosījās Čārlijs, bet zāle bija pilna — tur jau sēdēja Džonijs Ešlends, Skailets Patersons, Džeks O'Nīls un vismaz pusducis citu apmeklētāju.

Es noliku skunksu uz letes, un viņš nekavējoties devās puišiem pretim, it kā steigtos sadraudzēties ar viņiem.

Bet, tikko ieraudzījuši zvēriņu, vīri palīda zem tabu­retēm un galdiem. Čārlijs satvēra pudeli un atkāpās kaktā.

—    Eisa, — viņš brēca, — tūdaļ aizvāc šo draņķi!

—    Neuztraucies, — es teicu, — šis klients skandā­lus netaisa.

—    Taisa vai netaisa, lasies no šejienes kopā ar viņu!

—    Aizvāc viņu pie velna! — apmeklētāji korī pie­balsoja.

Sadusmojos ne pa jokam. Iedomājieties, sacelt jezgu tāda mīlīga zvēriņa dēļ!

Un tomēr es apjēdzu, ka strīdēties nav nozīmes — tik un tā viņus nepārliecināšu. Tāpēc paņēmu un aiz­nesu skunksu pie Betsijas. Tur atradu lūku pinumu, paklāju to skunksam apakšā un liku tupēt uz vietas, gaidīt, kamēr atgriezīšos.

Aizkavēties iznāca krietni ilgāk, nekā biju domā­jis, jo stāstīt vajadzēja visos sīkumos, bet puiši uz­deva āķīgus jautājumus un bārstīja asprātības, taču neviens man neļāva maksāt par dzeramo — visi cie­nāja cits caur citu.

Ticis ārā no krodziņa, pirmajā brīdī Betsiju nemaz nepamanīju; kad beidzot to ieraudzīju, man tikai ar grūtībām izdevās uzņemt pareizo kursu. Laika tas prasīja diezgan daudz, taču, pagriezdamies pret vēju te ar vienu, te ar otru bortu, es galu galā pielavījos tai cieši klāt.

Mašīnā iekļuvu tikai ar lielām pūlēm, jo durvis dīvainā kārtā vairs nevērās tā kā parasti, turklāt, at­laidies uz sēdekļa, labu laiku nevarēju sameklēt at­slēgu. Pēdīgi man to izdevās atrast, bet tai pašā mirklī atslēga nokrita uz grīdas, un, kad pieliecos, lai to paceltu, zaudēju līdzsvaru un izstiepos garšļaukus uz sēdekļa. Tur bija šausmīgi ērti, un es nolēmu, ka slieties atkal augšā būtu vislielākā muļķība. Pārlai­dīšu nakti tepat, un cauri!

Taču, kamēr es šitā gulšņāju, Betsijai pēkšņi sāka darboties motors. Ha! Betsija apvainojusies un pat­varīgi grib atgriezties mājās. Lūk, kāda man ir ma­šīna! Vai nav tikpat kā sieva, ko?

Betsija sakustējās atpakaļgaitā, pagriezās šosejas virzienā un uzņēma ātrumu. Krustojumā apstājās, pa­skatījās, vai kāds netuvojas no labās vai kreisās pu­ses, tad izbrauca uz maģistrāles un taisnā ceļā devās mājup.

Tas viss mani it nemaz nesatrauca. Es zināju, ka varu uz Betsiju paļauties. Mēs ar viņu daudz ko bijām kopā pārdzīvojuši, un viņa vienmēr bijusi gudriniece, kaut arī nekad nebrauca mājās patstāvīgi.

Gulēdams es vēl brīnījos, kāpēc viņa to visu ne­bija izdomājusi jau sen.

Nav pasaulē mašīnas, kas cilvēkam būtu tuvāka par automobili. Agri vai vēlu cilvēks sāk saprast savu automobili, bet automobilis iemācās saprast cilvēku, un ar laiku starp viņiem nodibinās īsta draudzība. Tā­pēc man šķita gluži dabiski, ka pienāks diena, kad ma­šīnai varēs uzticēties tāpat kā zirgam vai sunim, un ka labai mašīnai jābūt tikpat uzticīgai saimniekam, cik uzticīgi ir suns vai zirgs.

Tā es prātoju, un noskaņojums man bija lielisks; Betsija tikmēr jau bija nogriezušies no šosejas uz ze­mes ceļu.

Taču, līdzko bijām apstājušies pie manas būdas, aiz muguras spalgi iekaucās bremzes; es dzirdēju, kā at­veras sveša automobiļa durvis un kāds izlec uz ce­liņa grants.

Mēģināju piecelties, taču uzreiz tas man neizde­vās. Šai mirklī svešinieks atrāva Betsijas durvis, sa­grāba mani aiz apkakles un izvilka no mašīnas.

Šis vīrs bija ģērbies valsts ceļu inspektora formā, dažus soļus no viņa stāvēja otrs inspektors, bet tur­pat blakus rēgojās policijas automobilis ar sarkano zibspuldzi uz jumta. Nobrīnījos, ka nebiju viņus pa­manījis uz šosejas, taču tūdaļ atcerējos, ka visu ceļu kā maiss biju nogulējis uz sēdekļa.

—   Kas vadīja mašīnu? — ierēcās kruķis, kas mani bija sagrābis aiz apkakles.

Nepaspēju vēl atvērt muti, kad otrs kruķis, ielūko­jies Betsijā, veikli atlēca vismaz desmit soļus atpakaļ.

—   Sleid! — viņš iekaucās. — Tur iekšā ir skunkss!

—  Tu varbūt gribi teikt, ka skunkss sēdēja pie stū­res? — Sleids vaicāja.

Otrs iebilda:

—   Skunkss vismaz ir skaidrā.

—   Lieciet skunksu mierā, — es Viņiem teiču. — Tas ir mans draugs. Viņš nevienam nekā ļauna nav darījis.

Šai mirklī spēji pacirtos sānis, Sleida roka atlaida manu apkakli, un es metos pie Betsijas. Atsities ar krūtīm pret sēdekli, krampjaini ieķēros stūrē un pa­mēģināju iespraukties vadītāja vietā.

Piepeši Betsija ierēcās, no tās riteņu apakšas iz­šāvās grants un kā ložmetēja kārta ietriecās policijas mašīnā. Apgāzusi veselu sētas posmu, Betsija ar joni iedrāzās ceriņu biezoknī, tur es izkritu laukā, bet mana vecenīte, arvien vairāk kāpinādama ātrumu, pazuda šosejas virzienā.

Es gulēju, iestrēdzis ceriņu krūmos, un vēroju, kā Betsija izbrauc uz lielā ceļa. «Viņa centās kā varē­dama,» mierināju sevi. «Gribēja mani paglābt no kru­ķiem, un tā nav viņas vaina, ka neesmu noturējies pie stūres. Bet tagad viņai jālaižas lapās. Un, re­dzams, viņa dara to itin veikli. Galvenais, kā viņa rēc — gluži it kā zem vāka tai būtu iemontēts līnij- kuģa dzinējs.»

Inspektori ielēca savā mašīnā un aizjoņoja Betsi- jai pakaļ, bet es sāku apsvērt, kā izķepuroties no ce­riņiem.

Galu galā tas man arī izdevās, es aizsteberēju līdz mājas priekšējam lievenim un apsēdos uz kāpnēm. Te atcerējos izgāzto sētu un nospriedu, ka labot to tik un tā nav vērts — daudz vienkāršāk sausos dēļus izmantot iekuram.

Par Betsiju sevišķi neraizējos. Biju pārliecināts, ka tā neļaus sev nodarīt pāri.

Šai ziņā man bija taisnība, jo pēc neilga laika auto- inspektori atgriezās un novietoja savu mašīnu uz pie­braucamā ceļa. Pamanījuši, ka sēžu uz kāpnēm, viņi pienāca klāt.

—   Kur ir Betsija? — jautāju.

—          Betsija? Kāds viņai uzvārds? — Sleids atbildēja ar pretjautājumu.

—   Betsija ir mašīna, — es paskaidroju.

Sleids izlamājās.

—          Aizmuka. Ar izslēgtām ugunīm. Turklāt jožot vismaz simt jūdzes stundā. Un lai tad mani vairs ne­sauc par Sleidu, ja šī bleķa kaste nekur neietrieksies un nesasitīsies lupatu lēveros!

Es pakratīju galvu.

—          Ar Betsiju nekas tamlīdzīgs nevar notikt. Viņa zina visus ceļus piecdesmit jūdžu rādiusā.

Sleids acīmredzot nosprieda, ka es par viņu ņirgā­jos. Viņš sagrāba mani un, pamatīgi sakratījis, lai iedzītu bijību, uzrāva kājās.

—          Tu atbildēsi par visu. — Ar spēju grūdienu viņš mani aizlidināja pie otra inspektora. — Iemet viņu pakaļējā sēdeklī, Ernij, un braucam.

Ernijs, šķiet, nebija tik ļoti satracināts kā Sleids. Viņš sacīja:

—    Nāc nu šurp, papiņ!

Ierāvuši mani mašīnā, viņi vairs neielaidās ne­kādās sarunās. Es tupēju Ernijam blakus uz pakaļējā sēdekļa, bet Sleids sēdēja pie stūres. Drīz vien — mēs nebijām nobraukuši pat jūdzi — es iesnaudos.

Kad pamodos, mašīna tieši iebrauca stāvvietā pie policijas pārvaldes. Es izkāpu ārā un gribēju patstā­vīgi ieiet pārvaldes ēkā, bet viņi satvēra mani katrs savā pusē un aizvilka ar varu.

Mēs iegājām kādā telpā, kas atgādināja kabinetu; tanī bija rakstāmgalds, krēsli un sols. Pie galda sē­dēja vīrietis.

—   Kas jums tur ir? — viņš vaicāja.

—          Lai velns mani rauj, ja es pats to zinu, — Sleids, nikns kā pūķis, atbildēja. — Baidos, jūs mums neticē­siet, kapteini.

Ernijs piebīdīja krēslu un mani apsēdināja.

— Iešu atnesīšu tev kafiju, papiņ. Mums vajadzēs aprunāties. Tāpēc vēlams, lai tu pēc iespējas at­skurbtu.

Nodomāju, ka no viņa puses tas ir ļoti mīļi.

Kad biju padzēries kafiju, sāku redzēt skaidrāk, viss apkārt pārstāja dancot un dubultoties — galve­nokārt, protams, mēbeles. Rezultāts bija daudz bēdī­gāks, tiklīdz mēģināju piepūlēt smadzenes. Tas, kas agrāk bija licies pats par sevi saprotams, tagad rādī­jās visai dīvainā gaismā. Piemēram, kā gan Betsija patstāvīgi varēja doties uz mājām?!

Galu galā mani pieveda pie galda, un kapteinis no­bēra veselu kaudzi jautājumu — kas es tāds esmu, kad esmu dzimis un kur dzīvoju, bet pakāpeniski pie­nāca kārta arī tam, kas visu laiku nodarbināja viņu prātus.

Es necentos kaut ko slēpt. Pastāstīju par reaktīva­jām lidmašīnām, par skunksiem un par sarunu ar pulkvedi. Tāpat izstāstīju par suņiem, par mīlīgo skunksu un par to, kā Betsija apvainojās un gluži patstāvīgi aizbrauca mājās.

—    Sakiet, lūdzu, mister Beilz, — kapteinis mani pārtrauca, — vai jūs neesat mehāniķis? Es zinu, jūs teicāt, ka pelnāt iztiku ar gadījuma darbiem. Bet es gribētu noskaidrot, vai neesat savai mašīnai kaut ko piemeistarojis?

—    Kapteini, — godīgi atbildēju, — es pat nezinu, no kura gala jāķeras klāt pie uzgriežņu atslēgas.

—   Jūs tātad neesat mēģinājis savu Betsiju pilnvei­dot?

—   Nē, esmu tikai centies to kārtīgi apkopt.

—   Varbūt kāds cits ir mēģinājis tanī urķēties?

—          Nevienam citam es neļautu tuvoties Betsijai pat lielgabala šāviena attālumā!

—          Tādā gadījumā, lūdzu, paskaidrojiet, kāpēc šī mašīna brauc patstāvīgi, bez vadītāja?

—          Nezinu, ser. Kaut gan vispār … Betsija ir liela gudriniece …

—   Vai skaidri atceraties, ka nesēdējāt pie stūres?

—          Protams, nesēdēju. Man likās itin dabiski, ka Betsija pati ved mani mājās.

Kapteinis sirdīgi nometa zīmuli uz galda.

—           Padodos! — viņš teica un piecēlās. — Iešu uz­vārīt kafiju. — Tad pamāja Sleidam. — Pamēģiniet jūs! Varbūt jums veiksies labāk.

—           Ir vēl viens apstāklis, — Ernijs uzrunāja Sleidu, kad kapteinis bija aizcirtis durvis. — Šis skunkss …

—   Kāds tam sakars ar skunksu?

—          Skunksi neluncina asti, — Ernijs sacīja, — un nemurrā.

—          Toties šis darīja kā vienu, tā otru, — Sleids sar­kastiski noteica. — Tas acīmredzot ir ļoti īpatnējs indivīds. Nevis skunkss, bet īsts dabas brīnums ar kliņģerī sagrieztu asti. Starp citu, skunksam ar visu to patiešām nav nekāda sakara. Viņu tikai pavizi- nāja.

—           Vai jums neatradīsies kāda stiprāka lāsīte, — es palūdzu, jo savā ādā nejutos diezcik omulīgi.

—    Protams, — Ernijs atbildēja.

Viņš piegāja pie skapīša istabas kaktā un izņēma pudeli.

Pa logu es ieraudzīju, ka debess austrumu pamalē ievelkas gaišas svītras. Drīz vajadzēja aust jaunai dienai.

Iedžinkstējās telefons. Sleids nocēla klausuli.

Ernijs pamāja man. Es piegāju pie skapīša, un viņš man pasniedza pudeli.

—   Tikai neaizraujies, papiņ, — Ernijs brīdināja.

—  Tu taču negribi atkal pietempties, vai ne?

Par aizraušanos nevarēja būt ne runas. Izsūcu kā­das pusotras glāzes un pieliku punktu.

Sleids iebļāvās:

—   Ei!

—          Kas noticis? — Ernijs jautāja un atņēma man pudeli — ne jau nu gluži ar spēku, taču arī ne pārāk maigi.

—    Kāds fermeris ir atradis mašīnu, — Sleids teica.

—  Tā apšaudījusi viņa suni.

—          Ko… ko tā darījusi ar viņa suni? — Ernijs stos­tīdamies vaicāja.

—          Klausies, ko puisis stāsta! Bijis agrs rīts. Viņš iz­dzinis govis, sācis posties uz zveju un pirms tam vēl gribējis šo to padarīt saimniecībā. Šaura strupceļa galā, starp trim žogiem, viņš ieraudzījis mašīnu un nospriedis, ka to kāds tur pametis.

—   Tu pirmīt kaut ko teici par šaušanu …

—          Klausies tālāk! Pie mašīnas pieskrējis suns un sācis riet. Pēkšņi no mašīnas izlēkusi liela dzirkstele. Tā notriekusi suni no kājām. Tikko piecēlies, tas lai­dis ļekas vaļā. Tomēr mašīna raidījusi tam nopakaļ otru dzirksti, kas arī trāpījusi sunim kājā. Puisis ap­galvo, ka trāpījuma vietā sunim uzmetušās čūlas.

Sleids jau bija ceļā uz durvīm.

—    Ei, jūs tur, pasteidzieties!

—          Tu mums vari noderēt, papiņ, — Ernijs iesau­cās.

Mēs izskrējām uz ielas un ielēcām mašīnā.

—    Kur atrodas šī ferma? — Ernijs jautāja.

—   Rietumos no aviācijas bāzes, — Sleids atbildēja. Fermeris mūs gaidīja uz soliņa kūts priekšā. Kad

Sleids bija nobremzējis, viņš pielēca kājās.

—   Mašīna vēl ir turpat, — viņš ziņoja. — Es to

nepārtraukti paturu acīs. No tās neviens vēl nav iz­kāpis.

—   Bet vai no turienes nevar izbraukt pa citu ceļu?

—          Nekādi. Visapkārt meži un lauki. Tas ir strup­ceļš.

Sleids apmierināti nokrekšķējās. Tad iedzina poli­cijas mašīnu šaurā gatvē un sagrieza vāģi tā, ka ceļš bija pilnīgi nosprostots.

—          Tālāk kātosim ar vienpadsmito numuru, — viņš pavēstīja.

—          Tūliņ aiz pagrieziena, — fermeris izstiepa roku, rādīdams mums virzienu.

Un tiešām — tūlīt aiz pagrieziena mēs ieraudzījām Betsiju.

—   Tā ir mana mašīna, — es teicu.

—          Vai zināt, labāk izklīdīsim, — Sleids ierosināja. — No šī dampja var gaidīt visu ko. Iespējams, ka arī mūs tas apšaudīs.

Viņš atpogāja pistoles maksti.

—          Neiedomājieties šaut uz manu mašīnu, — es brī­dināju, bet viņš šos vārdus mierīgi laida gar ausīm.

Izklīduši uz dažādām pusēm, mēs četri sākām lavī­ties Betsijai klāt. Man likās jocīgi, ka uzvedamies tā, it kā mašīna mums būtu ienaidnieks, ko vajag pār­steigt nesagatavotu un pieveikt pēkšņā triecienā.

Betsija izskatījās kā vienmēr — gluži parasta vis­lētākās markas grabaža. Bet cik tā bija gudra un uz­ticama, uz kurieni tikai mani nav vedusi un allaž pārveduši veselu mājās!

Un pēkšņi mašīna mums uzbruka. Visu laiku tā bija stāvējusi ar priekšpusi pret strupceļa galu, tāpēc tagad tai nācās virzīties atmuguriski, bet tas viņu acīmredzot netraucēja.

Betsija mazliet palēcās un sāka pilnā sparā ripot mums pretī, turklāt nemitīgi kāpinādama ātrumu. Sleids izrāva pistoli no maksts.

Es izlēcu gatves vidū un savicināju rokas. Sleida rīcība man nepatika. Ja Betsija neklausīs, viņš ar savu pistoli itin mierīgi pārvērtīs to par sietu.

Un Betsija i nedomāja apstāties. Viņa tuvojās mums, turklāt daudz ātrāk, nekā varētu gaidīt no tādas grabažas.

— Nost no ceļa, kretīni — Ernijs man uzbļāva. — Viņa notrieks tevi no kātiem!

Es atlēcu sānis, taču bez īpašas centības, jo nodo­māju: «Ja jau esmu nonācis tik tālu, ka Betsija grib mani sabraukt, vai tad vispār ir vērts dzīvot šinī pa­saulē?»

Paklupis izstiepos garšļaukus, taču krizdams vēl paguvu ievērot, ka Betsija atraujas no zemes, it kā grasītos man pārlēkt pāri. Un tūdaļ nopratu, ka per­sonīgi man nekas nedraud — Betsijai ne prātā ne­nāca mani sabraukt.

Bet mašīna tikmēr cēlās arvien augstāk debesīs; ri­teņi joprojām griezās, it kā automobilis atpakaļgaitā rāptos augšā pa neredzamu stāvu pauguru.

Es apvēlos uz muguras, tad uzslējos pussēdus un iz­bolīju acis. Iemeslu tādai rīcībai netrūka, varat man ticēt. Betsija lidoja gluži kā lidmašīna. Manu sirdi pildīja neizsakāms lepnums.

Sleids stāvēja, muti iepletis, un lēnām nolaida ro­ku, kurā turēja pistoli. Šaut viņš acīmredzot netaisī­jās. Jādomā, ka tobrīd viņš vispār bija aizmirsis par savu pistoli.

Tikmēr Betsija jau bija pacēlusies pāri koku ga­liem un iezaigojās saules staros — vēl nebija pagā­jušas ne divas nedēļas, kopš pēdējo reizi to maz­gāju —, un es nodomāju, cik lieliski, ka viņa iemācī­jusies lidot.

Šai mirklī ieraudzīju reaktīvo lidmašīnu un gri­bēju uzsaukt Betsijai, lai piesargās, taču mute man izžuva, it kā tanī kāds būtu iebēris alaunu, un es ne­spēju izdvest ne skaņas.

Tālākais notika droši vien sekundes laikā, bet man likās, ka paiet mūžība — debesīs karājās Betsija un gandrīz blakus tai lidmašīna, un es zināju, ka izvai­rīties no sadursmes vairs nav iespējams.

Pēc tam uz visām pusēm pašķīda metāla gabali, bet reaktīvā lidmašīna, atstādama aiz sevis dūmu grīsti, pagriezās pa kreisi, lai nosēstos kukurūzas laukā.

Es tupēju ceļa vidū — rokas un kājas man bija kļu­vušas ļenganas — un blenzu uz lauskām, ko vēl ne­sen tiku dēvējis par savu Betsiju. Krūtīs bija tāda jutoņa, it kā tur plosītos vesels bars saniknotu runču. Un sirds vai stājās, vērojot drausmīgo skatu.

Mašīnas paliekas būkšķēdamas gāzās zemē, tikai viena detaļa nekrita tik strauji kā pārējās. Tā pla­nēja.

Labu laiku raudzījos uz šo detaļu un brīnījos, kā­pēc tā joprojām planē, lai gan pārējās jau sen no­kritušas, un pēkšņi ievēroju, ka tas ir mašīnas spārns. Šis spārns nevienmērīgi šūpojās, it kā arī gribētu no­krist, bet kāds acīmredzot to nepieļāva.

Spārns noplanēja zemē netālu no mežmalas, vēl pā­ris reizes sašūpojās, tad apgāzās uz sāniem. Tai pašā mirklī no tā kaut kas izlēca. Šis «kaut kas» nopurinā­jās un lēkšiem aizļepatoja uz mežu.

Mīlīgais skunkss!

Šinī brīdī visi skraidīja šurpu turpu kā apsviluši. Ernijs joza uz fermera māju, lai piezvanītu uz aviā­cijas bāzi, bet Sleids kopā ar fermeri drāzās uz kuku­rūzas lauku, kur lidmašīna bija uzatusi tādu vagu, ka pa to itin ērti varētu izbraukt tanku divizions.

Es piecēlos un devos uz turieni, kur, manuprāt, bija nokritusi lausku lielākā daļa. Šo to man izdevās at­rast — lukturi (pat stikls tam nebija sasists), sadau­zītu un astotniekā sametušos riteni, radiatora režģi.

Es sapratu, ka visam tam nav nekādas jēgas. No šim lauskām samontēt Betsiju nekad vairs neizdosies.

Un tā nu es stāvēju ar hromēta metāla gabalu rokā un domāju par to, cik jauki mēs ar Betsiju kādreiz tikām pavadījuši laiku — kā viņa mani veda uz kro­dziņu un pacietīgi gaidīja, kad man sagribēsies uz mājām, kā mēs braucām zvejot un kā ik rudeni ceļo­jām uz ziemeļiem medīt briežus.

Kamēr es tur stāvēju, no kukurūzas lauka atgrie­zās Sleids un fermeris, bet starp viņiem, tikko vilk­dams kājas, tenterēja lidotājs. Viņš izskatījās apdul­lis, viņa acis šķita stiklainas un mēle mežģījās. Pa­tiesībā Sleids ar fermeri viņu vairāk nesa nekā veda.

Nonākuši līdz strupceļam, abi palaida lidotāju vaļā, un viņš smagi nolaidās zemē.

—   Velns parāvis, — puisis tikai spēja nomurmi­nāt, — vai tiešām sākuši ražot lidojošus automobiļus?

Neviens viņam neatbildēja. Toties Sleids tūdaļ uz­klupa man:

—   Ei, papiņ! Liec šos lūžņus mierā! Nemēģini tiem pieskarties!

—   Man ir pilnas tiesības pieskarties šīm man­tām, — es iebildu. — Galu galā, tā bija mana mašīna.

—    Neaiztiec, es tev saku! Te kaut kas nav kār­tībā. Iespējams, ka šie krāmi to palīdzēs noskaidrot, ja vien tajos neurķēsies pirms laika.

Nometis radiatora režģi, es lēnām devos atpakaļ.

Mēs visi sasēdāmies zemē un sākām gaidīt. Lidotājs jau bija cik necik atžilbis. Virs vienas acs viņam bija pāršķelta āda un uz sejas — sarecējušas asinis, bet citādi viņš, šķiet, bija vesels kā rutks. Pat palūdza ci­gareti. Sleids viņam piedāvāja vienu no savējām un uzšķīla uguni.

Pēc brītiņa Ernijs iekāpa policijas mašīnā un atpa­kaļgaitā izbrauca no strupceļa. Tad viņš atgriezās, ap­sēdās mums blakus un paziņoja:

— Drīz viņi būs klāt.

Par notikušo mēs nepārmijām ne vārda. Manuprāt, vīri baidījās par to runāt.

Nepagāja ne stundas ceturksnis, un fermā iebruka vai visa aviācijas bāze. Pirmā parādījās sanitārā ma­šīna; tajā tūlīt iesēdināja lidotāju, un, saceldama pu­tekļu vērpetes, mašīna aizjoņoja.

Tai pa pēdām atbrauca ugunsdzēsēji, aiz viņiem — džips ar pulkvedi, aiz pulkveža džipa sekoja virkne citu, bet aiz džipiem — kravas mašīnas, pilnas ar kareivjiem. Mēs lāgā nepaspējām ne aci pamirkšķi­nāt, kad viņi jau bija ieņēmuši visu apkārtni.

Pulkveža seja tūdaļ kļuva purpursarkana — viņš acīmredzot nejutās diezcik labi. Un tas arī saprotams. Jo kur gan dzirdēts, ka lidmašīna gaisā varētu sa­durties ar automobili?

Skaļi piecirzdams kājas, pulkvedis devās tieši pie Sleida un uzbļāva viņam, Sleids atbildēja ne mazāk skaļi, un es vēl nobrīnījos, kāpēc viņi tā dusmojas viens uz otru. Taču izrādījās — nekā tamlīdzīga! Gluži vienkārši abiem bija tādas balsis, kad viņi uz­traucās.

Visapkārt vīri skraidīja, nervozēja un bļaustījās, bet šī jezga neturpinājās ilgi. Iekams pulkvedis un Sleids kaut cik nomierinājās, saskrēja vesels bars kareivju, un iniciatīva pilnīgi pārgāja gaisa kara spēku rokās.

Beidzis sarunu ar Sleidu, pulkvedis pienāca pie manis.

—   Tātad mašīna piederēja jums, — viņš sacīja tādā tonī, it kā es būtu šī notikuma vaininieks.

—   Jā, man, un es tiesas ceļā piedzīšu no jums atlī­dzību par visiem zaudējumiem. Mašīna bija pirmkla­sīga.

Pulkvedis blenza uz mani tā, it kā gribētu uz līdze­nas vietas nosist, un pēkšņi … pazina mani.

—          Pagaidiet, — viņš sacīja. — Vai tas nebijāt jūs, kas mani pirms dažām dienām apciemoja?

—          Tieši tā. Es stāstīju jums par saviem skunksiem. Viens no tiem nupat vēl sēdēja vecenītē Betsijā.

—   Stāstiet tālāk, — pulkvedis mani uzmundrināja.

—   Lai gan pagaidām teiktais man īsti nepielec … Tikai nepūtiet pīlītes!

—   Vecenīte Betsija ir mašīna, — es paskaidroju,

—   un tajā sēdēja skunkss. Kad autiņā ietriecās jūsu lidmašīna, skunkss nolaidās zemē uz Betsijas spārna.

—   Jūs gribat teikt, ka skunkss … spārns … ka …

—   Tas it kā noplanēja, — es piebildu.

—          Kaprāli, — pulkvedis uzrunāja Sleidu, — kas viņam tur ir uz birkas?

—          Nieki vien, — Sleids atbildēja. — Iereibis va­dīja mašīnu.

—   Es gribētu viņu paņemt līdzi uz bāzi.

—          Būšu jums loti pateicīgs, — Sleids bez īpašas pārliecības atbildēja.

—          Tādā gadījumā ejam, — sacīja pulkvedis, un es sekoju viņam uz džipu.

Mēs iekārtojāmies uz pakaļējā sēdekļa, un kareivis, kas vadīja mašīnu, aizdrāzās kā uz ugunsgrēku. Ceļā neko daudz nerunājām. Tikai sakodām zobus, cerē­dami, ka nokļūsim galā dzīvi. Tā tas bija vismaz ar mani.

Bāzē pulkvedis apsēdās pie rakstāmgalda un pa­māja man, aicinādams ieņemt brīvo krēslu. Pēc tam atgāzās savā atzveltnī un ņēmās pētīt mani no gal­vas līdz kājām. Laime, ka neko sliktu nebiju darījis, citādi, viņa skatienu caururbts, es droši vien neiztu­rētu un atzītos.

—          Jūs te esat daudz ko sarunājis, — pulkvedis sa­cīja. — Iekārtojieties ērtāk un stāstiet visu vēlreiz, no paša sākuma, neizlaižot nevienu, pat vissīkāko detaļu.

Es izstāstīju visu, kā bija, un pieminēju arī dažne­dažādus sīkumus, lai ieskaidrotu viņam manu vie­dokli, bet viņš ne reizes mani nepārtrauca, tikai sē­dēja un klausījās. Nekad vēl man nebija gadījies tik pacietīgs klausītājs.

Kad biju izklāstījis visu līdz galam, viņš sataustīja uz galda piezīmju grāmatiņu un zīmuli.

—          Tagad pamēģināsim pierakstīt galvenos secinā­jumus, — viņš sacīja. — Jūs apgalvojat, ka agrāk mašīna patvarīgi neko nav darījusi?

—           Cik man zināms, ne, — es atbildēju kā pie bikts. — Bet, protams, tā varēja trenēties manas prombūtnes laikā.

—    Un nekad agrāk tā nelidoja?

Es pakratīju galvu.

—          Bet, kad viņa sāka darīt kā vienu, tā otru, tajā atradās šis jūsu skunkss?

—    Pilnīgi pareizi.

—           Un jūs apgalvojat, ka pēc katastrofas skunkss noplanējis zemē, sēdēdams uz mašīnas spārna?

—   Spārns apgāzās, bet skunkss iemuka mežā.

—          Vai jums neliekas savādi, ka spārns planēja, kamēr visas pārējās lauskas vienkārši nokrita zemē?

Es atzinu, ka tas tiešām ir ļoti dīvaini.

—          Tagad par skunksu. Jūs apgalvojat, ka viņš murrāja?

—   Un kā vēl! Prieks klausīties!

—    Un luncināja asti?

—   Gluži kā suns.

Pulkvedis atbīdīja bloknotu un no jauna atlaidās krēslā. Viņš salika rokas uz krūtīm, it kā gribētu ap­skaut sev plecus.

—     No personīgās pieredzes, ko esmu uzkrājis bēr­nībā, likdams skunksiem slazdus, es zinu, ka šie zvē­riņi nemēdz murrāt un nekad neluncina asti.

—     Skaidrs, pulkvedi, — sadusmojies iebildu. — To­mēr jūsu aizdomas ir nepamatotas, jo tik ļoti piedzē­ries es toreiz nebiju. Biju ierāvis vienu otru malciņu, lai pakavētu sev laiku, kamēr parādīsies lidmašīna. Bet skunksu es redzēju pats savām acīm un zinu, ka tas bija tieši skunkss, un atceros, kā viņš murrāja. Mīļš zvēriņš bija, un man likās, ka esmu tara iepati­cies, un viņš …

—   Labs ir, — pulkvedis teica. — Viss kārtībā.

Tā mēs sēdējām un uzlūkojām viens otru. Pēkšņi

ne no šā, ne no tā viņš pasmīnēja.

—     Vai zināt, es tikai nupat esmu sapratis, ka man vajadzīgs adjutants.

—     Tīkotāju nav, — es tiepīgi atbildēju. — Pie re­aktīvās lidmašīnas jūs mani tuvāk par ceturtdaļjūdzi nedabūsiet. Ja nu vienīgi ar sasietām rokām un kā­jām.

—    Adjutants uz brīva līguma. Trīssimt dolāru mē­nesī, turklāt pilnā valsts apgādībā.

—     Visu mūžu par karadienestu vien esmu sapņo­jis!

—    Un dzeramā, cik līdīs iekšā …

—   Hm … Tas jau ir nopietnāks arguments.

Lūk, tā es kļuvu par pulkveža adjutantu.

«Viņam trūkst vismaz vienas skrūvītes,» toreiz no­spriedu un, atklāti sakot, arī šobrīd tā domāju. Pulk­vedim būtu bijis daudz labāk, ja viņš tai pašā dienā būtu iesniedzis atlūgumu. Bet viņš loloja kādu ideju un acīmredzot piederēja pie tiem azartiskajiem muļ­ķiem, kuri allaž liek visu uz vienas kārts.

Parasti mēs satikām itin labi, tomēr šad un tad mums radās domstarpības. Viss sākās ar muļķīgo prasību ne uz mirkli neatstāt bāzes teritoriju. Es sa­cēlu traci, bet pulkvedis iespītējās.

—          Ticis aiz vārtiem, kļūsi mīksts kā vasks un pie pirmās glāzītes piemuldēsi vai pusi pasaules, — viņš neatlaidīgi atkārtoja. — Bet man vajag, lai tu iekostu mēlē un turētu to aiz zobiem. Padomā pats, kāda velna pēc es pieņēmu tevi dienestā!

Par dzīvi visā visumā sūdzēties nevarēju. Rūpēties man ne par ko nevajadzēja. I pirkstu nenācās kusti­nāt — darbu neviens no manis neprasīja. Ēdiens bija ciešams, istabu ar gultu man ierādīja, un arī attie­cībā uz dzeramajiem pulkvedis turēja vārdu.

Vairākas diennaktis es viņu nedabūju redzēt. Taču reiz ieskrēju tāpat vien sasveicināties. Tikko biju pārkāpis slieksni, ienāca seržants ar papīru žūksni rokā, bāls un uzbudināts.

—          Lūk, ziņojums par to automobili, ser, — viņš sacīja.

Pulkvedis paņēma papīrus un pāršķīra dažas lapas.

—   Seržant, es nekā nesaprotu.

—   Es arī ne, ser.

—          Lūk, šī te, piemēram? … — Pulkvedis, norādī­dams ar pirkstu, jautāja.

—   Skaitļošanas iekārta, ser.

—   Automobiļos tādu nemēdz būt.

—          Tieši tā, ser, arī es saku to pašu. Bet mēs atra­dām vietu, kur tā bija piestiprināta pie motora.

—   Piestiprināta? Varbūt piemetināta?

—          Nevarētu teikt, ka piemetināta. Motora bloks un skaitļotājs veidoja it kā vienu lējumu. Tur ne­mana nekādu metinājuma pēdu.

—          Bet vai jūs esat pārliecināts, ka tā ir skaitļo­šanas iekārta?

—          Konelijs par to nešaubās, ser. Un attiecībā uz skaitļotājiem viņš nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Bet tādu viņš vēl nav redzējis. Apgalvo, ka šī iekārta darbojoties pēc gluži jauna principa. Un uzskata, ka tas ir visai jēdzīgs. Šis princips. Viņš saka …

—   Turpiniet! — pulkvedis uzkliedza.

—          Viņš saka, ka jaudas ziņā šī iekārta tūkstoškārt pārspēj mūsu labākās skaitļošanas mašīnas. Pat tādi cilvēki, kam nav sevišķi attīstīta iztēle, to mierīgi varētu dēvēt par saprātīgu.

—   Kā jūs izprotat vārdu «saprātīgs»?

—          Konelijs apgalvo, ka šī ierīce droši vien prot patstāvīgi spriest.

—   Ak kungs! — pulkvedis iesaucās.

Brīdi viņš sēdēja, iegrimis domās. Pēc tam pāršķīra lapu un atkal norādīja uz kādu rasējumu.

—          Tas ir cits bloks, ser, — seržants teica. — Pa­reizāk — bloka shēma. Kas tas par bloku, mēs nezi­nām.

—    Nezināt?

—          Kaut ko tamlīdzīgu mēs nekad neesam redzē­juši, ser. Un mums nav ne jausmas, kādi uzdevumi šim blokam varētu būt. Tas bija saistīts ar transmi­siju, ser.

—    Bet šī tabula?

—          Tie ir benzīna ķīmiskās analīzes rezultāti. Ar benzīnu noticis kaut kas dīvains, ser. Mēs atradām tvertni, tā bija sadauzīta un deformēta, taču mazliet benzīna tur vēl bija palicis. Un, iedomājieties, šis benzīns …

—   Kas jūs pamudināja analizēt degvielas sastāvu?

—          Tas vairs nav benzīns, ser. Tas ir kaut kas pavi­sam cits. Agrāk tvertnē noteikti bijis benzīns, bet tas pārvērties, ser.

—   Tas ir viss, seržant?

Seržantam acīmredzot bija kļuvis karsti.

—          Nē, ser, ir vēl kaut kas. Ziņojumā, ser, viss iz­klāstīts. Mums izdevās atrast lielāko daļu lausku, ser. Trūkst tikai dažu sīku detaļu. Pašlaik mēs cen­šamies visu samontēt.

—   Samontēt …

—     To, iespējams, būtu pareizāk nosaukt par salī­mēšanu, ser …

—   Vai mašīna kustēsies?

—      Jāšaubās, ser. Tā ir pamatīgi sakropļota. Bet, ja to izdotos samontēt visā pilnībā, mēs neapšaubāmi iegūtu pašu labāko automobili pasaulē. Spriežot pēc spidometra, vāģis nobraucis vairāk nekā astoņdesmit- tūkstošu jūdžu, bet visas detaļas ir tādā stāvoklī, it kā tas nupat būtu noripojis no rūpnīcas konveijera. Turklāt automobiļa detaļas izgatavotas no tādiem kausējumiem, kādi mums līdz šim pat sapnī nav rā­dījušies.

Brīdi klusējis, seržants nedroši turpināja:

—   Atļaušos ziņot, ser, šī lieta šķiet aizdomīga.

—     Jā, jā, — pulkvedis piekrita. — Jūs esat brīvs, seržant. Starp citu, «aizdomīga» ir pārāk maigi teikts!

Seržants pagriezās, lai ietu prom.

—   Vienu mirklīti! — pulkvedis viņam uzsauca.

—   Tieši tā, ser.

—     Man ļoti žēl, seržant, bet jums un visai vienī­bai, kas norīkota pie mašīnas izpētes, aizliegts atstāt bāzes teritoriju. Es nevaru pieļaut informācijas no­plūdi. Paziņojiet to saviem ļaudīm. Un, ja vien kāds mēģinās iepīkstēties, es viņu ātri apklusināšanu.

—      Tieši tā, ser, — seržants sacīja un braši pielika roku pie cepures, taču sejas izteiksme viņam bija tāda, it kā viņš grasītos tepat uz vietas pārgriezt pulk­vedim rīkli.

Kad seržants bija aizgājis, pulkvedis man teica:

—      Eisa, ja tu kaut ko zini un klusē, bet vēlāk tas uzpeldēs un es palikšu ar garu degunu, tad, tici man, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem apgriezīšu tev sprandu.

—    Sasper mani zibens, ja es …

Viņš tā jocīgi paskatījās uz mani.

—    Vai tev zināms, kas tas par skunksu?

Es pakratīju galvu.

—          Šis radījums nepavisam nav skunkss, — viņš teica. — Un mūsu pienākums noskaidrot, kas īsti tas ir.

—    Bet šeit taču zvēriņa nav. Viņš iemucis mežā.

—   Mēs viņu varētu noķert.

—    Divatā?

—    Kāpēc divatā? Bāzē ir divi tūkstoši kareivju.

—   Bet…

—          Tu domā, ka skunksa tvarstīšana viņiem nesa­gādās īpašu prieku?

—           Apmēram tā. Uz mežu viņi varbūt ies, taču no­teikti darīs visu, lai skunksu neatrastu, un nekādā ziņā jau nu necentīsies to noķert.

—           Centīsies kā paipuisīši, it īpaši, ja apsolīšu viņiem prēmiju. Piecus tūkstošus dolāru.

Pēkšņi man likās, ka pulkvedis sajucis prātā.

—          Tici man, — viņš sacīja, — skunkss ir šīs nau­diņas vērts. Visas — līdz pēdējam centam!

Es jau teicu, cilvēks sajucis prātā.

Skunksa tvarstīšanā es nepiedalījos. Zināju, cik maz izredžu viņu atrast. Pa šo laiku viņš mierīgi va­rēja nokļūt aiz mūsu štata robežām vai ielīst tādā alā, kur pat dienā ar uguni neizdotos to sameklēt.

Turklāt man arī nebija nekādas vajadzības pēc pie­ciem tūkstošiem dolāru. Es saņēmu labu algu un va­rēju iedzert pēc sirds patikas.

Nākamajā rītā iegriezos pie pulkveža tāpat vien papļāpāt. Tieši tobrīd viņam bija asa saruna ar kara ārstu.

—          Jums jāatsauc sava pavēle! — kaulu ievilcējs ārdījās.

—          Es to nevaru atsaukt! — pulkvedis kliedza. — Man nepieciešams šis dzīvnieks!

—          Vai jūs kādreiz esat redzējis ar plikām rokām noķertus skunksus?

—   Nē, nekad.

—           Bet man jau ir vienpadsmit gabali, — dakteris izmisis iesaucās. — Tas vairs nav paciešams.

—           Kapteini, — pulkvedis atcirta, — pirms visa šī jezga beigsies, jums būs daudz vairāk par vien­padsmit skunksiem.

—    Vārdu sakot, jūs pavēli neatsauksiet, ser?

—    Nē.

—   Tādā gadījumā es pats šai cūcībai darīšu galu!

—    Kapteini! — pulkvedis saniknots uzkliedza.

—          Jūs esat nepieskaitāms, — dakteris kategoriski paziņoja. — Un nekāds kara tribunāls …

—    Kapteini!

Bet kapteinis neatbildēja. Viņš pagriezās, nošņirk- stināja zobus un aizgāja.

Pulkvedis palūkojās uz mani.

—    Dažkārt tiešām nav viegli, — viņš nopūtās.

Jutu, ka steidzami jāsameklē skunkss, citādi pulk­vedi noēdīs bez sāls.

—           Un tomēr es lāgā nesaprotu, kāda velna pēc jums vajadzīgs šis zvēriņš. Gluži parasts skunkss, iz­ņemot varbūt vienīgi to, ka viņš iemācījies murrāt.

Pulkvedis apsēdās pie galda un saspieda galvu ar plaukstām.

—          Ak kungs! — viņš ievaidējās. — Ir gan cilvēki truli!

—          Tas tiesa, — es tomēr nelikos mierā, — tikai nav īsti saprotams …

—           Padomā pats, — pulkvedis sacīja. — Kāds ir urķējies tavā mašīnā. Tu apgalvo, ka pats to neesi darījis. Un neesi arī laidis pie mašīnas nevienu citu. Puiši, kas izpētījuši lauskas, ziņo, ka tur ir tik smal­

kas un sarežģītas ierīces, kādas pie mums neviens vēl nav izgudrojis.

—   Un jūs domājat, ka šis skunkss .. .

Pulkvedis trieca dūri galdā.

—           Kas par skunksu! Tas ir radījums, kas tikai ārēji līdzīgs skunksam! Radījums, kas no mašīnām sajēdz vairāk par tevi, par mani un vispār vairāk, nekā jeb­kad sajēgs cilvēks!

—          Bet šim radījumam pat roku nav. Kā tad viņš varēja paveikt to, ko jūs viņam piedēvējat?

Pulkvedis nepaspēja man atbildēt.

Ar troksni atsprāga durvis, un istabā iebruka divi sargkareivji. Viņi bija tik ļoti uzbudināti, ka aizmirsa sveicināt atbilstoši reglamenta prasībām.

—          Pulkveža kungs, — viens no viņiem aizelsies iesaucās. — Pulkveža kungs, mēs atradām. Viņu pat nevajadzēja ķert. Mēs uzsvilpām, un viņš nāca mums līdzi.

Luncinādams asti un murrādams, viņiem sekoja skunkss. Viņš tūdaļ pieskrēja klāt un sāka trīties gar manām kājām. Kad noliecos un paņēmu zvēriņu ro­kās, tas iemurrājās tik skaļi, ka nobažījos, vai aiz pārliekas sajūsmas viņš neeksplodēs.

—    Šis pats? — pulkvedis jautāja.

—   Jā, tas ir viņš, — es apstiprināju.

Pulkvedis satvēra telefona klausuli.

—          Savienojiet mani ar Vašingtonu! Pentagons? Man vajadzīgs ģenerālis Sānderss.

Viņš pamāja mums ar roku.

—    Arā no šejienes!

—    Bet, pulkveža kungs, jūs solījāt prēmiju …

—   Saņemsiet! Bet tagad lasieties!

Šinī brīdī viņš izskatījās kā cilvēks, kuram tikko paziņots, ka rītausmā viņu nenošaus.

Mēs pagriezāmies kā pēc komandas «apkārt marš!» un izsoļojām no kabineta.

Pie durvīm ar šautenēm rokās mīņājās četri biedē­joša izskata subjekti, tipiski Teksasas gangsteri.

— Tu, draudziņ, mums nepievērs uzmanību, — viens no viņiem sacīja. — Mēs esam tavi miesassargi.

Patiešām, tie bija mani miesassargi. Visi četri no manis neatkāpās ne soli — kurp es, turp arī viņi. Un mums līdzi tipināja skunkss. Tādēļ jau laikam tika sarīkots viss šis cirks. Es pats viņiem biju pie vienas vietas, īstais apsargājamais bija skunkss.

Bet skunkss turējās pie manis tik cieši, ka ne ar knaiblēm to neatrautu. Viņš sekoja man pa pēdām, cilpoja starp kājām, bet visbiežāk vēlējās, lai nesu viņu uz rokām vai sēdinu uz pleca. Un nepārtraukti murrāja. Vai nu bija noģidis, ka esmu viņam patiess draugs, vai arī uzskatīja mani par galīgu vientiesi.

Dzīvot kļuva grūti. Skunkss gulēja kopā ar mani, un manā istabā nakšņoja visi četri apsardzes vīri. Pat uz ateju nācās iet kopā ar skunksu, turklāt vis­maz viena sarga pavadībā, bet pārējie trīs tikmēr slaistījās kaut kur tuvumā. Ne uz mirkli es nepaliku viens. Teicu viņiem, ka tā nav godīga spēle. Teicu, ka tāda rīcība ir pretrunā ar konstitūciju. Nekas ne­līdzēja. Man nebija kur sprukt. Sardzes vīru bija div­padsmit, un savus pienākumus viņi veica trijās mai­ņās, katra pa astoņām stundām.

Vairākas dienas es neredzēju pulkvedi un no­spriedu, ka tas ir ļoti dīvaini — agrāk viņam nekur nebija miera un viņš par skunksa meklēšanu vien do­māja. Bet tagad, kad zvēriņš dabūts rokā, viņš par to neliekas vairs ne zinis.

Man bija pietiekami daudz brīva laika, lai pama­tīgi apsmadzeņotu visu, ko pulkvedis mūsu pēdējā sa­runā bija teicis: proti, ka šis skunkss nemaz nav skunkss, bet gan radījums, kas tikai līdzīgs skunksam un par šādām tādām lietām zina krietni vairāk nekā mēs. Jo ilgāk es par to domāju, jo vairāk gribējās

ticēt, ka pulkvedim taisnība. Tomēr man bija grūti aptvert, kā būtne, kurai nav pat roku, var kaut ko sa­jēgt no mašīnām, nemaz nerunājot par to, lai mašī­nas pārveidotu.

Te pēkšņi es atcerējos, cik labi mēs ar Betsiju vienmēr bijām sapratušies, un iedomājos, ka cilvēki un mašīnas pakāpeniski tā satuvināsies, ka atradīs kopīgu valodu, un tad pat cilvēks, kuram nav roku, varēs palīdzēt mašīnai pilnveidoties. Tiesa, skaļi iz­runājot šos vārdus, tie izklausās bezjēdzīgi, tomēr sirds dziļumos man šķita, ka tā tam ir jābūt, un kļuva silti no domas, ka starp cilvēkiem un mašīnām kād­reiz nodibināsies īsta draudzība.

Ja prātīgi padomā, tik ļoti neiespējami tas nemaz nav.

Varbūt toreiz, kad biju iegājis krodziņā un atstājis skunksu mašīnā, viņš to apskatīja un viņam kļuva vecā dampja žēl, tāpat kā cilvēkam kļūtu žēl no mā­jām padzīta kaķa vai slima suņa. Un varbūt skunkss turpat uz vietas nolēma kā vien prazdams šo vāģi sa­labot; bet tādā gadījumā viņš itin mierīgi varēja ne­manīts kaut kur nočiept arī metālu, lai sameistarotu skaitļotāju un pārējos smalkos verķīšus.

Kas zina, varbūt viņš gluži vienkārši nespēja ap­tvert, ka tie nav iemontēti mašīnā jau no paša sā­kuma. Iespējams, viņš uzskatīja, ka mašīna bez šiem verķīšiem vispār nav mašīna, bet visticamākais — no­sprieda, ka Betsija ir bojāta.

Sardzes vīri izgudroja skunksam palamu «Smerde- lis». Tie, protams, bija meli, jo nekādas smakas vi­ņam nebija, un, vispār, man reti gadījies sastapt tik rātnu, labi audzinātu zvēriņu. Es teicu sargiem, ka viņi rīkojas netaisnīgi, bet šie tikai zviedza par mani. Drīz iesauku uzzināja visa bāze, un, lai kur mēs ietu, no visām pusēm mums kliedza: «Ei, Smerdeli!»

Skunksam pret to acīmredzot nebija iebildumu, un tad arī es domās sāku dēvēt viņu par Smerdeli.

Lūk, tā es prātoju, mēģinādams sev izskaidrot, kā Smerdelis varējis salabot Betsiju un kāpēc viņš to izdarījis. Bet vienu gan nekādi nespēju aptvert — no kurienes viņš te uzradies? Domāju, domāju, bet tā arī neko neizdomāju, izņemot muļķības, par kurām beigu beigās nospriedu, ka tās jau nu ir pārāk bezjēdzīgas.

Dažas reizes mēģināju iegriezties pie pulkveža, bet seržanti un leitnanti allaž trieca mani ratā. Tad es ap­vainojos un nolēmu vairs neuzplīties, kamēr pulkve­dis pats mani nesauks.

Vienā jaukā dienā viņš mani pasauca. Ienāku un skatos: kabinets bāztin piebāzts ar visādiem augstiem priekšniekiem. Pulkvedis tobrīd sarunājās ar kādu sirmu, negantu vecīti; deguns tam bija līks kā putna knābis, mute pilna mākslīgu zobu un uzplečos zvaigznes.

—   Ģenerāli, — pulkvedis uzrunāja večuku, — at­ļausiet stādīt jums priekšā Smerdeļa tuvāko draugu.

Ģenerālis man pasniedza roku. Smerdelis viņam pamurrāja, sēdēdams uz mana pleca.

Ģenerālis to vērīgi aplūkoja.

—    Pulkvedi, — viņš sacīja, — no sirds ceru, ka jūs nemaldāties. Pretējā gadījumā, ja kādreiz šī lieta uzpeldēs, gaisa kara spēki būs pagalam. Armija un flote par mums ņirgāsies vēl desmitiem gadu, un arī kongress nekad nepiedos mums tādu joku.

Pulkvedis krampjaini ierija gaisu:

—   Varat ticēt, ser, šoreiz es nemaldos.

—   Nezinu, kā jums izdevās mani pierunāt, — ģe­nerālis īgni noburkšķēja. — Neprātīgāku plānu grūti iedomāties!

Viņš vēlreiz palūkojās uz Smerdeli.

—   Manuprāt, gluži parasts skunkss, — ģenerālis piezīmēja.

Pēc tam pulkvedis stādīja mani priekšā vairākiem citiem pulkvežiem un veselai kaudzei majoru — ar kapteiņiem, ja vien tādi tur bija, viņš neuzskatīja par vajadzīgu ķēpāties —, un visi spieda man roku, bet Smerdelis murrāja — vārdu sakot, noskaņojums bija ļoti jauks.

Viens no pulkvežiem gribēja paglaudīt Smerdeli, bet tas sāka izmisīgi spārdīties un nepārprotami rā­vās pie manis. Ģenerālis teica:

—   Viņš, liekas, dod priekšroku tieši jūsu sabied­rībai.

—   Šis zvēriņš ir mans draugs, — es paskaidroju.

Pēc lenča pulkvedis kopā ar ģenerāli atnāca man

un Smerdelim pakaļ, un mēs visi devāmies uz angāru. Tur tagad valdīja ideāla kārtība, milzīgajā telpā at­radās tikai viena reaktīvā lidmašīna, laikam no vis­jaunākajām. Mūs jau gaidīja vesels bars speciālistu; daži bija militārās formās, bet vairākums — civildrē­bēs vai rupjos kokvilnas virsvalkos. Dažiem rokās bija instrumenti — tā es vismaz domāju, kaut gan tik savādus daiktus nekad nebiju redzējis. Visapkārt bija novietots milzums dažnedažādu aparātu.

—   Bet tagad, Eisa, — pulkvedis teica, — iekāp šai reaktīvajā lidmašīnā kopā ar Smerdeli.

—   Kas man tur jādara? — es vaicāju.

—   Nekas. Tāpat vien pasēdi. Tikai neko neaiztiec. Citādi tu mums visu sabojāsi.

Man likās, šī lieta nav tīra, un vienu brīdi es svār­stījos.

—   Nebaidieties, — ģenerālis mani mierināja. — Jums nekas nedraud. Droši kāpiet iekšā un sēstie- ties.

Tā es ari darīju, un iznāca pavisam muļķīgi. Ierā­pos tanī vietā, kur jāsēž pilotam, un atlaidos viņa sēdeklī; ir nu gan vietiņa! Visapkārt rēgojās visādas velnišķības, kaut kādi aparāti un neredzēti rīki. Es neuzdrīkstējos ne pakustēties, tik ļoti baidījos nejauši kaut ko aizskart — jo tad, dievs vien zina, kas tad būtu varējis notikt.

Vārdu sakot, iekāpu, apsēdos, labu brīdi, kavē­dams laiku, blenzu uz visām šīs ērmībām un minēju, kādai vajadzībai katra varētu kalpot, taču izdomāt kaut ko jēdzīgu man tā arī neizdevās.

Galu galā, kad biju apskatījis visu jau simto reizi, sāku lauzīt galvu, ko vēl varētu uzsākt, jo darba ne­bija it nekāda un garlaicība bendēja mani vai nost. Bet tad atcerējos, kādu naudiņu man šeit bleķo, cik daudz bezmaksas dzeramā dod, un nodomāju, ka šo labumu dēļ var sēdēt krēslā, kamēr tas izdils.

Bet Smerdelis it nekam nepievērsa uzmanību. Iekārtojās man uz ceļiem un iemiga — vismaz tā man likās. Viņš jau nu neies sevi apgrūtināt, tas bija skaidrs. Augstākais laiku pa laikam atvēra vienu aci vai pakustināja ausi.

No sākuma es par to nedomāju, bet, kad biju no­sēdējis tur stundu vai nedaudz vairāk, man pēkšņi ienāca prātā, kāda velna pēc mūs abus ar Smerdeli iestūķēja šai lidmašīnā. Viņi laikam cerēja, ka Smer­delis pažēlos arī lidmašīnu un atkārtos to pašu nu­muru, ko bija izstrādājis ar Betsiju. Bet, ja viņi tiešām gaida ko tādu, es spriedu, tad noteikti paliks ar garu degunu: Smerdelis taču nekā nedarīja, tikai saritinā­jās kamoliņā un gulēja.

Tā mēs nosēdējām vairākas stundas, līdz beidzot mums teica, ka varam izkāpt.

Operācija «Skunkss» — tā viņi sauca šo ļem­bastu — bija sākusies. Pārsmieties var, ja padomā, kādus gan nosaukumus neizgudro kara aviācija!

Šis muļķīgais karuselis griezās vairākas dienas. No rīta mēs ar Smerdeli cēlāmies, dažas stundas sēdējām lidmašīnā, tad ieturējām pusdienas un atkal tupējām pilota sēdeklī. Smerdelis pret to neiebilda. Viņam bija vienalga, kur sēdēt. Un viņš tik vien zināja, kā man uz ceļiem saritināties kamolā un piecas minū­tes vēlāk jau mierīgi snaust.

Cik varēju spriest, vezums nekustējās no vietas, bet ģenerālis, pulkvedis un civilie speci ar katru dienu iekarsa aizvien vairāk un vairāk. Bija redzams, ka viņiem nāvīgi gribas patrīt mēles, tomēr viņi cie­tās un klusēja.

Darbs, jādomā, nebeidzās arī tad, kad mēs ar Smer­deli gājām prom. Katru vakaru angārā spīdēja gais­ma, speciālisti rāvās vaiga sviedros, un sargi stāvēja apkārt ik uz soļa.

Vienā jaukā dienā reaktīvo lidmašīnu, kurā mēs bijām sēdējuši, izstūma no angāra un tās vietā nolika citu; viss sākās no gala. Un atkal nenotika nekas. Taču atmosfēra šai angārā bija tādā mērā nokaitēta, ka, likās, kuru katru mirkli te var izcelties uguns­grēks.

Līdz pat šim brīdim netieku gudrs, kas īsti tur va­karos darījās.

Pakāpeniski sasprindzinājums pārņēma visu bāzi, un, jo tālāk, jo neticamākas lietas tur notika. Jums pat sapnī nebūs rādījusies karaspēka daļa, kur visi tik veicīgi kustētos. Ieradās celtnieku brigāde un sāka būvēt jaunus korpusus, bet, tiklīdz tie bija ga­tavi, tajos novietoja kaut kādas mašīnas. Atbrauca aizvien jauni un jauni cilvēki, un itin drīz bāze sāka atgādināt iztramdītu skudru pūzni.

Reiz devos pastaigāties (sardzes vīri no manis neat­kāpās ne soli) un ieraudzīju kaut ko tādu, ka gribot negribot nācās izbolīt acis. Visu bāzi apjoza ar četrus metrus augstu sētu, ko vainagoja dzeloņstiepļu pinumi. Bet šaipus sētas bija tik daudz sargu, ka viņi gandrīz vai mina cits citam uz papēžiem.

No pastaigas atgriezos galīgi pārbijies, jo redzētais nepārprotami liecināja, ka esmu ievilkts tumšā un bīstamā pasākumā.

Līdz šim biju pārliecināts, ka visu šo notikumu vie­nīgais vaininieks ir pulkvedis, kas pārāk centās iz­dabāt priekšniecībai un tagad nekādi nespēj izstrēbt paša ievārīto putru. Man bija pulkveža ļoti žēl: ģe­nerālis, spriežot pēc ģīmja, piederēja pie tiem tipiem, kas ļauj sevi vazāt aiz deguna tikai līdz zināmam lai­kam, bet pēc tam — knakt! — un cilvēku nožmiedz kā blakti.

Tanīs dienās betonēta skrejceļa vidū sāka rakt mil­zīgu bedri. Aizgājis apskatīt rakumu, aiz brīnumiem iepletu acis. Bija labs un līdzens betona skrejceļš, kas maksāja bargu naudu, bet nu tanī raka tādu bedri, it kā gribētu uzbūvēt peldbaseinu dziļjūras nezvēriem. Mēģināju vienam otram pajautāt, kas par lietu, taču cilvēki, ko uzrunāju, vai nu paši nekā nezināja, vai ari zināja, bet turēja mēli aiz zobiem.

Mēs ar Smerdeli joprojām diendienā dirnējām lid­mašīnās. Nu jau sestajā pēc kārtas. Bet nekas nemai­nījās. Es sēdēju un garlaikojos līdz apstulbumam, bet Smerdelis, šķiet, neko nebēdāja.

Kādu vakaru pulkvedis bija licis seržantam pateikt, ka vēlas mani redzēt.

Iegāju viņa kabinetā, apsēdos un noliku Smerdeli uz rakstāmgalda. Tas izstiepās uz pulētās galda vir­smas un sāka lūkoties te uz pulkvedi, te uz mani.

—   Eisa, — pulkvedis sacīja, — manuprāt, viss ir kārtībā.

—   Jūs gribat teikt, ka esat panākuši, ko gribējāt?

—   Mēs esam panākuši neapstrīdamu pārākumu gaisā. Esam aizsteigušies priekšā citām valstīm vis­maz par desmit, ja ne par simts gadiem — atkarībā

no tā, kādā mērā mums izdosies apjēgt iegūto infor­māciju. Katrā ziņā tagad neviens mūs vairs nepa­nāks.

—    Bet Smerdelis taču nekā nedarīja, tikai gulēja!

—           Darīja gan, — pulkvedis iebilda, — viņš pama­tīgi rekonstruēja katru lidmašīnu. Turklāt dažos ga­dījumos izmantoja gluži neizprotamus principus, bet varu likt galvu ķīlā, ka paies kāds laiciņš un mēs tos sapratīsim. Citos gadījumos izmaiņas bija tik vien­kāršas un lietderīgas, ka taisni jābrīnās, kā mums pašiem kaut kas tamlīdzīgs jau sen nebija ienācis prātā.

—   Pulkvedi, kas šis Smerdelis īsti ir?

—   Nezinu.

—    Bet jums taču ir kaut kādas aizdomas!

—          Neapšaubāmi. Diemžēl tās ir tikai aizdo­mas, ne vairāk. Man bail pat ieminēties par tām.

—   Es tik viegli neesmu iebiedējams.

—          Nu tad labi … Patiesību sakot, uz visas zemes­lodes nav nekā līdzīga Smerdelim. Liekas, viņš ir no citas planētas, varbūt pat no citas zvaigžņu sistēmas. Kā viņš pie mums atlidojis un kādā nolūkā, man nav ne jausmas. Iespējams, ka viņa zvaigžņu kuģis ir ava­rējis, bet Smerdelis iekāpis glābšanas kuterī un no­laidies uz Zemes.

—   Bet ja viņam bijusi raķete …

—          Mēs esam izķemmējuši visu apkārtni daudzu jūdžu rādiusā.

—    Un nekā neatradāt?

—   Nekā, — pulkvedis teica.

Sagremot tādu ideju bija pagrūti, bet es ar to tiku galā. Un tad pēkšņi man iešāvās prātā kāda doma.

— Pulkvedi, — sacīju, — spriežot pēc jūsu vār­diem, Smerdelis kaut ko izdarījis ar lidmašīnām un tās kļuvušas pat labākas par jaunām. Bet kā viņš to varēja, ja viņam nav roku un viņš tikai gulēja un ne reizes nekam nepieskārās?

—          Un kā tu pats domā? — pulkvedis atjautāja. — Esmu uzklausījis visādus minējumus. No tiem tikai viens nav gluži bez jēgas, un arī tas lielā mērā ir pievilkts aiz matiem. Es domāju telekinēzi.

Ir nu gan vārdiņš!

—    Ko tas nozīmē, pulkvedi?

Ar šo vārdu man gribējās pārsteigt puišus kro­dziņā, protams, ja vien kādreiz tur nokļūšu, un tad jau, protams, to vajadzēja pieminēt īstajā vietā.

—          Telekinēze ir priekšmetu pārvietošana ar domu spēku, — pulkvedis paskaidroja.

—          Bet Smerdelis taču neko nepārvietoja, — es iebildu. — Visas jaunās iekārtas Betsijā un lidmašī­nās radās it kā no iekšienes, no ārpuses neviens tur neko nebija aizticis.

—   Telekinēze neizslēdz arī tādu iespēju.

Es domīgi pašūpoju galvu.

—   Bet man liekas, viss noticis citādi.

—          Klāj vaļā, — pulkvedis nopūtās. — Uzklausīsim arī tavu teoriju. Nesaprotu, kāpēc tev jābūt izņē­mumam.

—          Manuprāt, Smerdelim, tā sacīt, ir viegla roka uz mašīnām. Zināt, kā dažiem cilvēkiem mēdz būt viegla roka uz augiem, un, redz, viņam …

No saraukto uzacu apakšas pulkvedis uzmeta man ilgu, caururbjošu skatienu, pēc tam lēni nolieca galvu.

—          Es saprotu, ko tu gribēji teikt. Jaunus mezglus un detaļas neviens mašīnās neielika un nepārvietoja. Tās itin kā organiski izauga.

—    Jā, apmēram tā. Varbūt viņš prot atdzīvināt mašīnas un nemitīgi tās uzlabo, pieaudzējot aizvien jaunas un jaunas detaļas, lai mašīnas kļūtu laimī­gākas un paaugstinātu savu lietderības koeficientu.

—   Tavā izklāstījumā tas skan muļķīgi, — pulkve­dis nomurmināja. — Bet vispār jēgas te ir krietni vai­rāk nekā visos pārējos spriedelējumos. Cilvēks strādā ar mašīnām — es runāju par īstām mašīnām — kā­dus simt vai augstākais divsimt gadus. Ja ar tām pa­strādātu desmittūkstoš vai miljons gadu, tavi vārdi varbūt nemaz neizklausītos muļķīgi.

Mēs ilgi klusējām, bija jau iestājusies krēsla, bet abi arvien vēl domājām un laikam gan par vienu un to pašu. Par melno bezdibeni, kas no visām pusēm apņem Zemi, un par to, kā Smerdelis šķērsojis izpla­tījumu. Mēs centāmies iztēloties pasauli, no kuras viņš varētu būt ieradies, cēloņus, kuru dēļ bija šķī­ries no savas dzimtenes, nelaimes, kas viņu piemek­lējušas melnajā bezdibeni un spiedušas meklēt pa­tvērumu uz Zemes.

Un droši vien domājām arī par to, kāda likteņa iro­nija šo radījumu aizvedusi uz planētu, kur viņš atgā­dina zvēriņu, no kā visi cenšas turēties pēc iespējas tālāk.

—    Vienu gan es nekādi nespēju saprast, — pulk­vedis pēc brīža ierunājās. — Proti, kālab viņš uzņē­mies tādas klapatas? Kāpēc viņam tā jāpūlas mūsu dēļ?

—   Viņš rūpējas nevis par mums, bet par lidmašī­nām, — es atbildēju. — Viņam to ir žēl.

Durvis atvērās, un, skaļi piecirzdams kājas, ienāca ģenerālis. Viņš triumfēja. Istabā jau bija sabiezējusi tumsa, un viņš diezin vai mani ieraudzīja.

—   Atļauja saņemta! — vecais priecīgi paziņoja.

—   Kuģis pienāks rīt. Pentagons neiebilst.

—    Ģenerāli, — pulkvedis teica, — mēs pārāk stei­dzinām notikumus. Laiks radīt kaut kādu pamatu, uz kura balstoties mēs varētu apjēgt visbūtiskāko. Līdz šim mēs grābām ciet visu, kas gulēja virspusē. Mēs izmantojām šo zvēriņu tā, ka lai izput. Ieguvām ko­losālu informāciju …

—    Bet ne to, kas mums vajadzīga! — ģenerālis no- rēcās. — Līdz šim mēs tikai eksperimentējām. Taču informācijas par A-kuģi mums nav. Bet tieši tā mums ir visvairāk nepieciešama.

—    Gluži tāpat mums nepieciešams izprast šo radī­jumu. Izprast, kā viņš visu to dara. Ak, kaut mēs va­rētu ar viņu aprunāties …

—   Aprunāties! — ģenerālis sadusmojās.

—   Jā, aprunāties! — pulkvedis nenobijās.

—   Skunkss visu laiku murrā. Varbūt tas ir sazināša­nās līdzeklis. Kareivji, kas viņu atraduši, tikai iesvil­pās, un viņš tiem sekoja. Tas jau savā ziņā bija kon­takts. Būtu mums kaut piliens pacietības …

—   Mums nav laika tādai greznībai kā pacietība, pulkvedi.

—    Bet, ģenerāli, nevar taču ņemt un izspiest viņu kā citronu. Šis radījums jau tā ir ļoti daudz darījis mūsu labā. Atmaksāsim viņam kaut vai ar mazu­miņu. Starp citu, viņš izrāda neparastu pacietību — gaida, kamēr nodibināsim ar viņu kontaktu, un cer, ka agri vai vēlu atzīsim viņu par saprātīgu būtni!

Abi kliedza; par manu klātbūtni pulkvedis droši vien bija pavisam aizmirsis. Man kļuva neērti. Pa­stiepu Smerdelim roku, viņš uzlēca man uz pleca, es klusītiņām uz pirkstgaliem šķērsoju kabinetu un ne­manīts izgāju ārā.

Tonakt es gulēju gultā, bet Smerdelis bija saritinā­jies kamolā uz segas man pie kājām. Četri sardzes vīri sēdēja klusi kā peles, kas kuru katru brīdi gaida runča ierašanos.

Kad pārcilāju prātā, ko pulkvedis bija ģenerālim teicis, manī pamodās līdzjūtība pret Smerdeli. Iedo­mājos, cik tas būtu drausmīgi, ja cilvēku pēkšņi iz­mestu skunksu pasaulē, kuras iemītniekiem par viņu nebūtu nekādas daļas; skunksus interesētu varbūt vienīgi tas, ka šī savādā, divkājainā būtne prot rakt tik dziļas un gludas alas, kādas viņiem nav gadījies redzēt, turklāt dara to ļoti ātri. Un, lūk, cilvēkam liek rakt alu pēc alas, un, jo ražīgāk viņš strādā, jo mazāk laika atliek skunksiem, lai pamēģinātu cil­vēku saprast, lai sazinātos ar viņu vai viņam palī­dzētu.

Tā es gulēju, žēlodams Smerdeli, un bēdājos, ka ne­kādi nespēju viņam līdzēt. Bet tad viņš palīda zem segas, es atbrīvoju roku, cieši pieglaudu viņu sev klāt, un viņš klusītēm iemurrājās. Beidzot mēs iemi- gām.

Nākamajā dienā parādījās A-kuģis, pēdējais no trim uzbūvētajiem, bet arī tas vēl bija eksperimen­tāls. Kuģis atgādināja aizvēsturisku nezvēru; mēs stā­vējām prāvā attālumā no apsardzes vīru ķēdes un skatījāmies, kā tas, veikli manevrēdams, ar pakaļ­galu nolaidās milzīgajā ūdens baseinā.

Pa trapu nokāpa kuģa apkalpe — nekaunīgu zaļ­knābju bars. Viņiem pakaļ aizsūtīja motorlaivu.

No rīta mēs devāmies uz kuģi. Es sēdēju motor­laivā kopā ar ģenerāli un pulkvedi, un, kamēr laiva šūpojās pie trapa, viņi atkal paspēja sastrīdēties.

—   Joprojām uzskatu, ka tas ir riskanti, — pulkve­dis sacīja. — Viena lieta — niekoties ar reaktīvajām lidmašīnām, pavisam cita lieta — atomkuģis. Ja Smerdelim ienāks prātā urķēties reaktorā …

Ģenerālis caur sakniebtām lūpām norūca:

—   Jāriskē! Citas izejas nav.

Pulkvedis paraustīja plecus un devās augšup pa trapu. Ģenerālis pamāja man, un mēs kopā ar Smer­deli uzkāpām augšā. Ģenerālis noslēdza mūsu proce­siju.

Agrāk mēs ar Smerdeli sēdējām lidmašīnā divatā, bet šeit, kuģī, atradās vesela tehniķu brigāde. Vietas pietika visiem, acīmredzot tehniķi tikai tādējādi va­rēja izdibināt, ko īsti Smerdelis paveic darba laikā. Kolīdz ķērāmies pie A-kuģa, viņiem uzreiz radās va­jadzība noskaidrot visu līdz pēdējam sīkumam.

Es apsēdos pilota krēslā, Smerdelis saritinājās man klēpī. Pulkvedis kādu brīdi pabija kopā ar mums, taču drīz vien aizgāja.

Labu laiku es nervozēju. Viedoklis, ko pulkvedis bija izteicis ģenerālim, likās visai saprātīgs. Taču, kad bija pagājusi diena un nekas sevišķs nenotika, sāku pamazām domāt, ka pulkvedis varēja kļūdīties.

Tā tas turpinājās četras dienas, un es pamazām pie­radu. Pārstāju nervozēt. Uz Smerdeli var paļauties, nemitīgi sev atkārtoju. Viņš nedarīs neko tādu, kas mums varētu kaitēt.

Tehniķi izskatījās moži, no ģenerāļa sejas neno­zuda smaids: spriežot pēc visa, Smerdelis attaisnoja viņu vispārdrošākās cerības.

Piektajā dienā, kad ar motorlaivu braucām uz kuģi, pulkvedis teica:

—   Šodien beidzam.

Biju priecīgs to dzirdēt.

Mēs jau gatavojāmies doties pusdienas pārtrau­kumā, kad notika kaut kas neizprotams. Precīzi ne­pateikšu, kā tas viss iznāca, — bet pēkšņi man galvā radās drausmīgs juceklis. Likās, ka atskanējis spalgs kliedziens, lai gan patiesībā neviens i nedomāja kliegt. Es piecēlos kājās, tad no jauna atslīgu sēdeklī. Kāds iekliedzās vēlreiz.

Es zināju, ka tūlīt notiks kas šaušalīgs. Es to jutu ar visām iekšām. Jutu, ka ar skubu jālaižas prom. Mani pārņēma bailes, stindzinošas, nekontrolējamas bailes. Bet cauri šīm bailēm, un tām par spīti, atcerē­jos, ka nedrīkstu bēgt. Jāpaliek — par to taču man maksāja naudu! Iekrampējos sēdekļa rokturos un pret savu gribu paliku.

Un tad negaidīti mani pārņēma paniskas šausmas. Te nu neko vairs nevarēja līdzēt. Tikt galā ar tām man nebija spēka. Es pielēcu no krēsla tā, ka Smer­delis nokrita uz grīdas. Kaut kā aiztenterēju līdz dur­vīm, ar pūlēm atvēru tās un atskatījos.

— Smerdeli! — pasaucu.

Mirkli svārstījies, devos atpakaļ kajītē, lai paņemtu zvēriņu, bet pusceļā man atkal uznāca tik drausmīgas bailes, ka pagriezos un, pat lāgā neredzēdams ceļu, aizjozu prom.

Kūleniski noripojis pa kāpnēm lejā, sadzirdēju pārbiedētu ļaužu brēcienus un kāju dipoņu. Tanī brīdī es sapratu, ka tas viss man nebija rēgojies un ka nebūt neesmu gļēvulis — kaut kas patiešām nebija kārtībā.

Kad nokļuvu līdz lūkai, pie tās jau drūzmējās pū­lis; ļaudis grūstīdamies skrēja lejā pa trapu. No krasta šurp drāzās vairākas motorlaivas. Kāds no trapa ielēca tieši ūdenī un mēģināja glābties peldus.

Pa lidlauku ūdens baseina virzienā, cita citu apdzī- damas, joņoja sanitārās un ugunsdzēsības mašīnas, bet pār jaunajām ēkām, kas bija uzceltas operācijas va­jadzībām, gaudoja sirēna — izmisīgi kā kaķis, kuram kāds uzminis uz astes.

Ielūkojos apkārtējo cilvēku sejās. Tās bija sasprin­dzinātas un bālas; man kļuva skaidrs, ka visi pār­bijušies ne mazāk par mani, bet es nez kāpēc šai mirklī pat nedaudz nomierinājos.

Cilvēki joprojām kūleņoja lejup pa trapu un lēca ūdenī; esmu stingri pārliecināts: ja kāds vērotu viņus ar hronometru rokā un atzīmētu rezultātus, tad būtu pārspēti visi pasaules rekordi peldēšanā.

Es piebiedrojos tiem, kas gaidīja motorlaivas, taču, atcerējies Smerdeli, atstāju rindu un metos atpakaļ. Kad biju uzkāpis līdz trapa vidum, no manas drosmes nepalika ne vēsts, un es neriskēju iet tālāk. Visjocī­gākais ir tas, ka nevaru paskaidrot, kas īsti mani tik ļoti sabiedēja.

Viens no pēdējiem iekāpu motorlaivā, kas bija tādā mērā pārslogota, ka tik tikko spēja aizvilkties līdz krastam.

Te kā negudrs ārdījās kara ārsts, kas prasīja, lai visus peldētājus nekavējoties nosūta uz dezaktivizā- ciju. Visapkārt skraidīja un kliedza cilvēki, ar rūco­šiem motoriem stāvēja ugunsdzēsības mašīnas, un joprojām izmisīgi gaudoja sirēna.

— Atpakaļ! — kāds iebļāvās. — Skriešus! Visi atpakaļ!

Un visi, protams, aizļepatoja kā spoka pārbiedēts aitu bars.

Piepeši mūsu bungādiņas vai pārplēsa neaprak­stāms kauciens. Mēs atskatījāmies.

No ūdenskrātuves centra lēni slīdēja augšup atom­kuģis. Zem tā verda un mutuļoja ūdens. Lēni un gra­

ciozi, bez mazākā satricinājuma kuģis pacēlās gaisā un uzšāvās debesīs. Viens mirklis — un tas bija pa­zudis.

Pēkšņi es aptvēru, ka visapkārt valda nāves klu­sums. Neviens neuzdrošinājās ne pakustēties. Visi aizturēja elpu. Tikai stāvēja un nenovērsa acis no de­besīm. Sirēna sen bija apklususi.

Es jutu, ka mani kāds satver aiz pleca. Tas bija ģenerālis.

—   Kur Smerdelis? — viņš vaicāja.

—          Negribēja nākt man līdzi, — es atbildēju, juz­damies kā pēdīgais nelietis. — Bet atgriezties un iz­nest viņu no kuģa man bija bail.

Ģenerālis spēji pagriezās un enerģiski aizsoļoja uz lidlauka otru galu. Es metos viņam pakaļ, pats nezi­nādams, kāpēc. Viņš kāpināja tempu, tad sāka skriet, un es lēkšoju viņam līdzi.

Kā viesulis mēs iebrāzāmies operatīvajā korpusā un, pārlēkdami vairākus pakāpienus reizē, uzskrējām radara stacijā.

Ģenerālis ierēcās:

—   Notvērāt?

—   Jā, ser, pašlaik mēs to neizlaižam no ekrāna.

—          Labi, — ģenerālis, smagi elsdams, noteica. — Lieliski. Viņš ir jānotriec par katru cenu. Ziņojiet kursu!

—          Taisni pret zenītu, ser. Un joprojām ceļas aug­šup.

—   Attālums?

—   Apmēram piectūkstoš jūdžu, ser.

—          Nevar būt! — ģenerālis uzbrēca. — Kuģis ne­spēj lidot kosmosā!

Viņš pagriezās un uzgrūdās man virsū.

—    Nost no ceļa!

Kāpnes dimdēja vien, kad viņš pa tām skrēja lejup.

Pēc viņa arī es nokāpu lejā, taču, izgājis ārā, devos uz pretējo pusi. Drīz pagāju garām administratīvajam korpusam, pie kura ieejas stāvēja pulkvedis. Man ne­gribējās tur uzkavēties, bet viņš mani pasauca.

—    Viss beidzies labi, — pulkvedis teica.

—          Es gribēju viņu aizvest, — mēģināju taisnoties, — bet viņš neparko nenāca.

—    Dabiski. Bet kā tu domā, kas mūs sabiedēja?

Pārcilāju prātā visu notikušo un atradu tikai vienu

izskaidrojumu:

—   Smerdelis …

—           Protamsl Viņš droši vien tikai gaidīja izdevību dabūt rokā kaut ko līdzīgu A-kuģim un to pielāgot lidojumam kosmosā. Bet vispirms viņam vajadzēja tikt vaļā no mums, tāpēc viņš mūs izdzina.

Par to es arī jau biju domājis.

—   Tātad viņš tomēr ir rada skunksiem.

—    Kā tā? — pulkvedis pašķielēja uz mani.

—          Es visu laiku nevarēju samierināties ar viņa iesauku. Man likās, tā ir netaisnība: nekādas smakas un pēkšņi — Smerdelis! Bet nu rādās, ka smaka viņam tomēr bija — jūs droši vien būtu teicis, ka tā ir domu smaka — un turklāt tik stipra, ka visi aizmuka no kuģa.

Pulkvedis pamāja ar galvu:

—    Tik un tā esmu priecīgs, ka viņam tas izdevās.

Viņš pacēla acis pret debesīm un ilgi lūkojās tālē.

—    Arī es esmu priecīgs, — atzinos.

Tiesa, es tomēr jutos nedaudz aizvainots. Smerdelis varēja vismaz atvadīties no manis. Uz Zemes viņam labāka drauga nebija, un tas, ka viņš mani izdzina ārā no kuģa tāpat kā visus pārējos, likās tīrā cūcība.

Patlaban man vairs tā neliekas.

Es joprojām nezinu, no kura gala jāķeras klāt pie uzgriežņu atslēgas, bet tagad man ir jauna mašīna,

kas iegādāta par naudu, ko nopelnīju aviācijas bāzē. Starp citu, šī mašīna prot braukt gluži patstāvīgi, vai, pareizāk, prast jau nu prot, bet dara to tikai klusos lauku ceļos. Ja kustība ir kaut cik dzīvāka, tā parasti zaudē dūšu. Katrā ziņā līdz vecenītei Betsijai tai vēl tālu!

Tiesa, novērst šos trūkumus es varētu viens un divi. Par to pārliecinājos kopš tā mirkļa, kad mana jaunā mašīna pārlēca pāri kokam, kas bija nogāzies šķērsām šosejai. Jā, Smerdelis šo to man atstājis pie­miņai: es, piemēram, jebkuru mašīnu varu pārvērst par lidojošu. Tikai negribu ar to ķēpāties. Un man nav ne mazākās vēlēšanās, lai ar mani apietos tā, kā ar Smerdeli.

J. Cucui

CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS

Es ciest nevaru aparātu, ko sauc par telefonu.

Sevišķi es neciešu viņa zvanīšanu.

Es baidos, kad viņš zvana līdzās man.

Bet, ja viņš iezvanās tieši tad, kad es iedomājos — tūlīt viņš, nolādētais, sāks zvanīt, — man kļūst pavi­sam nelabi. īsi sakot, viņš kaitīgi iedarbojas uz manu psihi. Daudz netrūkst, un var vai sajukt prātā. Un, pats galvenais, viņš vienmēr zvana tik draudīgi! Daž­kārt es nemaz nepaceļu klausuli, un tad viņš plosās, zvana vienā zvanīšanā kā vājprātīgs: «Paņem klau­suli, paņem, paņem, tūlīt pat paņem, vai dzirdi — tū­līt pat! …» Visdīvainākais ir tas, ka cilvēkam, kurš zvana, nav absolūti nekādas nozīmes — jo zvana ne­vis tas vai cits cilvēks, bet tieši pats telefons, apa­rāts, kas pārvērties dzīvā būtnē, kaprīzā melnā bries­monī uz galda stūra.

Labi vēl, ka esmu arhitekts projektētājs un strādāju mājās. Ja es būtu kalpotājs, telefona nepārtrauktā ālēšanās kantori mani noteikti būtu novedusi līdz nervu sabrukumam.

Un, kad mana sieva pavēstīja, ka gribot iegādāties fonoskatu, es vai palēcos.

—    Ko vēl ne! — es teicu. — Es negribu, ka citi re­dzētu mūsu intīmo dzīvi! Mani nervi to neizturēs!

—    Kādas muļķības! — sieva aizkaitināta attrauca. — Visi paziņas, visi kaimiņi jau sen ir iegādājušies fonoskatus. Jā, jā, gan kaimiņi pa labi, gan pa kreisi, gan arī tie, kas dzīvo virs mums … Bet tu vēl te tie­lējies! Padomā tikai — novēros tavu intīmo dzīvi! Ja tu esi patērētājs ar augstu dzīves līmeni, šādas ne­ērtības ir neizbēgamas. Bet tie taču ir sīkumi. Un vispār, mūsdienās nav tādu cilvēku, kuri pret tele­fonu izturētos noraidoši. Tu esi izņēmums. Es vēl va­rētu tevi saprast, ja tu būtu večuks. Taču 31 gada ve­cumā tas liecina par psihisku slimību, par kādu īpašu psihes formu. Tev derētu aiziet pakonsultēties pie ārsta psihoanalītiķa …

Neko teikt, ir gan laiki pienākuši! Apietas ar tevi kā ar jukušu. Tas tik būs numurs, ja mana paša sieva nosūtīs sludinājumu ar savu personisko parakstu avī­zei, nodaļai «Neatliekama palīdzība cietējiem»: tā un tā, mans vīrs mocās ar telefonofobiju … Pēc drūmām pārdomām man atlika tikai viens: doties uz telefona centrāli abonēt fonoskatu.

Fonoskats — telefons ar teleekrānu — ienāca mūsu sadzīvē pirms pieciem sešiem gadiem. Tā ir tāda pre­tīga ierīce: vertikāls panelis ar telefona klausuli, pa­nelī iemontēta telekamera, kineskops un dinamiskais skaļrunis.

Agrāk par šādu ierīci varēja lasīt fantastiskajā lite­ratūrā. Rakstnieki fantasti, kuri, kā jau tas viņiem pieklājas, vienmēr izdomā visādas blēņas, iemānīja lasītājam arī šos aparātiņus, nosaucot tos gan par te- letelefoniem, gan videofoniem, bet dažkārt pat vēl dīvaināk. Taču, kad aparāts patiešām bija izgudrots un izplatījies, visi sāka to saukt par fonoskatu. Sāku­mā to izmantoja vienīgi valsts iestādēs un lielās tirdzniecības firmās. Bet pēc tam kāds uzņēmīgs dar­bonis ierīkoja fonoskatu savā dzīvoklī, un ar to ari sākās — ikviens, kurš sevi uzskatīja par kārtīgu cil­vēku, domāja, ka viņa pienākums ir iegādāties šo aparātu.

Nezinu, varbūt pirmais, kurš savās mājās ierīkoja fonoskatu, nemaz nebija darbonis. Drīzāk jau tas būs bijis nevis darbonis, bet gan kāds ekshibicionists vai briesmīgs snobs. īsi sakot, lai kas viņš ari būtu bijis, ar īpaši attīstītu prātu viņš nebūs izcēlies. Padomā­jiet paši: ja tu esi pirmais, tad kurš gan tev zvanīs un kam lai zvanītu tu pats?

Gluži tāpat bija ar parasto telefonu. Pirmais cil­vēks, kurš sev mājās ierīkoja šo aparātu, arī neva-: rēja to izmantot, lai sazinātos ar saviem paziņām.

Tam gan vairs nav nekādas nozīmes, jo tas viss taču Ir pagātne. Es jau arī pats nenoliedzu zināmas ērtī­bas, kuras sniedz fonoskats. Pēdējā laikā, kaut gan ļoti reti, es dažkārt pat nožēloju, ka man pašam nav fonoskata. Tieši tāpēc es arī nesāku sievas vēlmei no­pietni pretoties un devos uz telefona centrāli.

Manas profesijas īpatnība ir tā, ka man bieži nākas tikties ar pasūtītājiem un atrādīt tiem rasējumus. Pro­tams, telefons šim nolūkam neder, pa telefonu nevie­nam neko neparādīsi. Tiesa, vēl pastāv fototelegram- mas. Taču, ja pasūtītājs rasējumā neorientējas, arī no tām ir maz labuma. Tādos gadījumos nākas dzīties pie viņa, lai visu izskaidrotu un izrādītu. Grozies kā gribi, fonoskats šim nolūkam ir kā radīts — var gan parādīt, gan pastāstīt. Lielākā daļa arhitektu projektētāju fo- noskatus lieto jau sen.

Es to visu lieliski saprotu, taču, līdzko iedomājos, ka mani var izsaukt pie aparāta visnepiemērotākajā brīdī — vai nu tad, kad es ēdu vai esmu cieši aizmi­dzis, vai arī kādā citā tikpat nepiemērotā brīdī —, man uzmācas briesmīga grūtsirdība.

Lūk, šādu divējādu izjūtu pārņemts, es pārkāpu greznās telefona centrāles ēkas slieksni.

Telpā aiz pults sēdēja moderna meiča un, turēda­ma rokā klausuli, klusu ķiķināja. Galvu viņa nepa­cēla — acīmredzot pultī bija iemontēts miniatūrs fo- noskata ekrāniņš. No pastiprinātāja skanēja klusināts bass.

—   Es gribu abonēt fonoskatu, — es teicu.

Meiča, neatņemdama klausuli no auss, sapīkusi ar

zodu norādīja uz paziņojumu, kas karājās pie sienas viņai aiz muguras.

«Visi, kas vēlas abonēt bjūtifonus, tiek lūgti doties pa pirmā stāva gaiteni līdz galam, pēdējās durvis pa labi,» es izlasīju.

No meičas aiz pults izstrāvoja birokrātisma vēs­mas, kuru pavadīts es aizsoļoju līdz garā, plašā gai­teņa pašam galam. Pa labi bija durvis ar uzrakstu «Pieņem pasūtījumus uz bjūtifoniem». Es pagrūdu durvis.

Pieņemšanas telpā uz gara sola gaidīja vairāki cil­vēki, acīmredzot pasūtītāji. Aiz galda iepretim dur­vīm kā uz troņa sēdēja bāls jauns vīrietis ļaunām acīm.

Man nācās gaidīt savu kārtu veselu stundu.

—          Es vēlētos abonēt fonoskatu, — es teicu, apsēz­damies pie viņa galda.

Ļaunās acis iezvērojās.

—    Piedodiet, kā jūs teicāt?

—          Ak jā, atvainojiet … Es gribēju teikt — bjūti- fonu, — es steidzos izlabot savu kļūdu.

Viņš pat nepasmaidīja. Tikai paņēma no kaudzītes, kas atradās viņam priekšā, iesnieguma blanku un pa­stiepa man.

—          Adrese, uzvārds, vecums, profesija, ģimenes stāvoklis, — viņš izmeta un aizsmēķēja cigareti.

—          Vai jūs pie mums esat pirmoreiz? — viņš aiz­domīgi noprasīja, pārlaidis acis manam iesniegu­mam.

—   Jā.

—    Un jums steidzami vajadzīgs bjūtifons?

—          Jā, steidzami! — es teicu, bet tūlīt pat, izbijies, kaut tikai viņš nenodomātu, ka esmu kāds snobs, izmuldējos, kā nevajag: — Personiski man jau tik svarīgi nav, bet sieva stājas virsū…

Viņš atlaidās pret krēsla atzveltni. Sataisīja bries­mīgi nopietnu ģīmi.

—          Mums ir ļoti daudz gribētāju, kam steidzami jā­ierīko bjūtifoni, milzīga rinda. Ja jums tik ļoti nepie­ciešams nav, jūs varat arī pagaidīt.

—          Nē, nē! — Es pūlējos tēlot patiesu sarūgtinā­jumu. — Man bjūtifons ir absolūti nepieciešams, man tāda profesija, saprotat?

—   Tātad nepieciešams? — viņš pārvaicāja.

—   Jā!

—   Tad vajadzēja uzreiz tā teikt.

Es apskaitos, tomēr savaldījos.

—          Vai jums ir līdzi kāds dokuments, kas aplieci­nātu, cik lieli ir jūsu ienākumi?

—          Tāda dokumenta man līdzi nav. Bet vai tad tas ir nepieciešams?

—          Absolūti nepieciešams. Mēs neatļaujam abonēt bjūtifonu personām, kuru ienākumi ir zemāki par mūsu noteikto summu. Kādi ir jūsu vidējie ienākumi?

—          Mani ienākumi nav sevišķi lieli, bet nav arī pā­rāk mazi…

—   Konkrētāk — lieli vai mazi?

—   Lūdzu, neuztraucieties, naudas, ko samaksāt par bjūtifonu, man pietiks!

—    Ko vēl ne! — Viņš savilka seju neslēpti nici­nošā grimasē. — Par aparāta lietošanu spēj samak­sāt ikviens. Runa nav par to. Bjūtifons simbolizē abonenta augsto sabiedrisko stāvokli, viņa piederību smalkai sabiedrībai un lielās patērēšanas iespējas. Zināt, kāpēc?

—   Nezinu, — es atteicu samērā asi. Visa šī gumijas stiepšana sāka man apnikt.

—    Skaidrs. — Viņš pašapmierināti pamāja ar gal­vu. Sak, kur nu šim to zināt?! — Gluži dabiski, ka cilvēks, kurš spēj nosaukt bjūtifonu tādā nepieklājīgā vārdā kā fonoskats, to nezina. Es atkārtoju, bjūtifonu nopirkt var gandrīz vai jebkurš, taču kas iznāk, ja abonentam naudas ir maz un viņš iegādājas bjūtifonu aiz pieklājības vai tukšas godkāres? Tāds abonents vienīgi sabojās garastāvokli tiem, kas viņam zvanīs. Jo ekrānā taču redzama ne tikai runātāja seja, bet arī, tā sakot, fons — istaba ar visu iekārtu. Un ja nu pēkšņi tur valda netīrība, trūkums, nabadzība? Ja nu gadījumā mēbeles ir vecmodīgas vai nolietotas? Tad bjūtifons kalpos pasūtītāja nabadzības atklāšanai.

—   Nezinu, var jau arī tā būt…

—   Tieši tā! Starp citu, vai jums ir palīdzes kundze?

—   Kas? Kāda kundze? … A, jūs acīmredzot domā­jat kalponi? Kalpone mums ir.

—    Atklāti sakot, — viņš smagi nopūtās, — mums gan negribētos atļaut lietot bjūtifonu cilvēkiem ar tik rupjām manierēm un neizkoptu valodu, kuri var no­saukt palīdzes kundzi par kalponi. Mūsu abonenti ir labi audzināti cilvēki, kas runā pareizā valodā un ir pieraduši pie izsmalcinātas izturēšanās. Šie ļaudis ne­iedvesīs riebumu tiem, kuri viņiem zvanīs.

—   Labi jau, labi, par to neuztraucieties, — es noburkšķēju. — Bet kāpēc tiem, kam mājās ir bjūtifons, nepieciešama kalp … tas ir, tā pati palīdzes kundze?

—    Dzīvokļos, kur palīdzes kundzes nav, mēs bjūti- fonus neierīkojam. Manuprāt, ir pilnīgi skaidrs, kā­pēc. Cilvēkam, kurš lieto bjūtifonu, vienmēr ir jāiz­skatās eleganti. Bet tas iespējams vienīgi tad, ja mā­jā ir palīdzes kundze. Iedomājieties — ja ģimene saimnieko pati saviem spēkiem, tad taču var gadīties, ka uz bjūtifona ekrāna parādās acīm netīkama aina. Piemēram, parādās namatēvs halātā. Vai arī nama­māte ar priekšautu … — Viņš sarāvās aiz riebuma. — Tieši tāpēc mēs arī pieprasām, lai abonenta dzī­voklī būtu vismaz viena palīdzes kundze. Bet jums, kā jūs sakāt, palīdzes kundze ir, tā ka šis jautājums atkrīt … Es tikai lūgšu, kad jūs ieradīsieties nākam­reiz, atnest visu savu ģimenes locekļu fotogrāfijas.

—   Kam tad tās vēl?

—    Redzat, mēs neļaujam abonēt bjūtifonu cilvē­kiem, kuriem ir atbaidošs izskats. Piemēram, cilvē­kiem ar vienu aci, tādiem, kam nav deguna, kam seju izkropļo rētas, tādiem, kam ir pārāk īsas lūpas un no mutes rēgojas ārā zobi.

—    Acumirkli! — es viņu pārtraucu. — Man ir draugs. Viņam bija ļoti smags strutojošs vidusauss iekaisums, viņu operēja! Gadījās slikts ķirurgs, un viņam tika bojāti nervu mezgli zem auss. Kopš tā laika viņa labais vaigs ir atkāries un salīdzinājumā ar kreiso par veseliem trim centimetriem garāks. Tur­klāt vēl labā acs viņam nemirkšķinās, tāpēc viņam nākas pēc katrām trīsdesmit sekundēm ar pirkstiem saņemt augšējo un apakšējo plakstiņu un izdarīt mirk­šķināšanas kustības. Rezultātā viņam pastāvīgi raustās kreisais vaigs — acīmredzot kaut kas līdzīgs tikām. Turklāt runājot viņam nemitīgi izmežģās žokļi. Bet tas vēl nav viss. Nesen viņu ķēra trieka, un pēc ārstēšanās viņam atsākās svētā Vita deja, ar kuru viņš mocījās jaunībā… — Te es ievilku elpu. — Un … un šim cilvēkam ir bjūtifons!

—    Acīmredzot viņš ieņem ļoti augstu stāvokli sa­biedrībā un ir tik bagāts, ka tas spēj kompensēt viņa cienījamās personas bēdīgos trūkumus. Ja abonenta gada ienākumi pārsniedz simt miljonus jēnu, tad mēs fotogrāfijas neprasām, pietiek ar dokumentu par ienā­kumiem … — Viņš pēkšņi pazemināja balsi: — Un tomēr, vai tas ir taisnība — viss, ko jūs stāstījāt par savu augsti godāto draugu?

—   Tīrie meli, blēņas, muļķības! Tātad man jāatnes izziņa par ienākumiem, kā arī manas ģimenes locekļu un kalpones fotouzņēmumi. Ceru, ka tas ir viss?

—   Nē, vajadzīgs vēl kaut kas.

—   Kas tad nu vēl, velns parāvis?!

—    Kā jūs uzdrīkstaties runāt ar mani tādā tonī?! Tie ir tikai ziediņi, odziņas vēl būs. — Viņš uzmeta man indīgu skatienu un apvainots apklusa.

Arī es klusēju.

Pēc pāris minūtēm, pārcilādams papīrus uz galda, viņš vienaldzīgi izmeta:

—   Nu ko, pārdomājāt, neabonēsiet?

Es tikko noturējos, lai nesāktu uz viņu kliegt. Sa­ņēmis visu savu gribasspēku, es mēģināju savaldīt drebošās rokas. Tomēr tās drebēja, un pirksti paši sa­vilkās dūrēs. Es iespiedu dūres starp ceļgaliem un sa­stingu.

—   Nē, neesmu pārdomājis, — es atteicu, — lūdzu, turpiniet. Kas vēl vajadzīgs?

Vispār jau īpatnējā izturēšanās pret klientiem valsts iestādēs mani nepavisam nepārsteidza. Cik vien esmu spēris kāju kādā iestādē, allaž esmu sadūries ar vienu un to pašu. Taču ikreiz tas mani neiedomājami saniknoja. Taisni vai asinis sakāpa galvā. Tā ir bīsta­ma pazīme. Tas slikti ietekmē nervu sistēmu. Mūs­dienu dakteri mūžīgi skandina par psihisko higiēnu.

Stāsta, ka dusmas saīsinot dzīvi. Acīmredzot tas, kurš grib ilgi dzīvot, nedrīkst staigāt pa visādām valsts iestādēm.

—   Vēl atnesiet, lūdzu, tās istabas fotogrāfiju, kur jūs gatavojaties ierīkot bjūtifonu, — nesatricināmā mierā viņš teica. — Krāsainu, protams. Jo kuru katru dienu var sākt ražot krāsainos bjūtifonus.

—   Oho! Vai tad tāds projekts jau ir?

—   Jā, ir.

—    Dīvaini … Re, cik telefonam jau gadu, bet tas līdz šim tā arī nav kļuvis krāsains …

—   Ko-o? … Ko jūs teicāt! — Viņš atrāvās no sa­viem papīriem un iztrūcies sāka mani vērot.

—   Nē jau, neko …

—   Vēl kāds sīkums … — Viņa jau tā ļaunās acis iezibējās neslēpti ļaunā priekā. — Vēl vajadzīgas iz­ziņas no ārsta psihoanalītiķa. Katram ģimenes locek­lim.

—   Kā tad tas saprotams? Vajadzīga psihoanalīze?

—   Jā. Un kas tur sevišķs? Jeb vai šis jautājums jūs uztrauc? Varbūt jums ir kāda psihiska kaite?

—   Jūs pats neredzat, vai? Vai tad es izskatos pēc prātā jukuša?

—    Hm … — viņš noņurdēja un atkal pārlaida man aizdomīgu skatienu. — Man tā uzreiz grūti spriest… Jūs droši vien esat dzirdējis, ka pēdējā laikā palie­linājies pēkšņu vājprāta trakuma lēkmju skaits. Pie­mēram, kautrīgs klerks apspriedes laikā līdz nāvei piekauj savu priekšnieku, bet pēc tam drāžas uz mā­jām un ar kaklasaiti nožņaudz sievu. Centīgs, godīgs frizieris, skujot bārdu, pārgriež klientam rīkli. Ve- cumveca vecene pielaiž uguni mājai. Students, kuru visi uzskata par ģeniālu, sāk auditorijā šaudīties ar karabīni. Ko tur runāt, mūsdienās pat mazi bērni ceļ no akmeņiem barikādes uz sliedēm, lai izraisītu vil­ciena katastrofu …

—   Nu, vai zināt, pēc jūsu teiktā iznāk, ka vispār nevienam nevar uzticēties!

—   Pareizi! Nevienam nevar uzticēties. Pat prem­jerministrs var sajukt prātā. Tāpēc mēs visiem, kas vēlas ierīkot bjūtifonu, arī pašām augstākajām un cienījamākajām personām, pieprasām izziņu no psi­hiatra.

—   Labi, pieņemsim, ka bjūtifonu lieto psihiski ne­pilnvērtīgs cilvēks. Bet bjūtifons taču neko daudz ne­atšķiras no telefona. Kādu ļaunumu gan iespējams nodarīt no attāluma?

—   Tikai nejēgas tā domā. Jūs ļoti maldāties, ja uz­skatāt, ka starp telefonu un bjūtifonu nav nekādas atšķirības. Mēs esam jau fiksējuši vairākus gadīju­mus, kad mūsu abonenti cietuši no psihiski slimajiem, kuri lieto bjūtifonu. Es runāju galvenokārt par psiho­pātiem, kam ir noslieksme uz ekshibicionismu.

Pie šiem vārdiem es atdzīvojos. Pat nopriecājos.

—   Ekshibicionisms, jūs sakāt? Jums taisnība, taču, manuprāt, ikviens, kas lieto bjūtifonu, zināmā mērā cieš no šīs slimības.

—   Ak, jums galvā ir šausmīgs juceklis. Par sli­mību te nevar būt ne runas, tā ir vienīgi dziņa pēc pašreklāmas, nekas vairāk.

—   Bet tas ir gandrīz viens un tas pats!

—   Nekas tamlīdzīgs. Jūs jaucat pavisam atšķirīgus jēdzienus. Ja cilvēks iegādājas bjūtifonu, viņš gluži vienkārši ir spiests sevi reklamēt. Bez tieksmes sevi reklamēt bjūtifons nav vajadzīgs. Tā ir cēla, cildena tieksme. Vai tad nav lieliski vēlēties, lai draugi un paziņas redzētu tevi labākā gaismā, nekā tu esi patie­sībā. Jo labāk tu izskatīsies, jo vairāk tevi cienīs sa­biedrībā. Pateicoties šādiem ļaudīm, attīstās mūsdie­nu — bjūtifonizētā — civilizācija. Un vispār — mūs­dienu civilizācija bez sapņiem par pašreklāmu nav iedomājama. Cilvēki, kuri nevēlas izlikt skatlogā savu personisko dzīvi, mūsdienās tiek atzīti par morāliem kropļiem.

Es iegrozījos ērtāk krēslā.

—   Jūs tā domājat?

—    Bet kā gan citādi? Nosauciet man kaut vienu pa­zīstamu un slavenu cilvēku, kurš neaizrautos ar paš­reklāmu. Tādu neatradīsiet! Jebkura slavenība ir gluži vienkārši sajūsmā, ja žurnālā parādās viņas gu­ļamistabas fotogrāfija vai arī ja televīzijā parāda viņas virtuvi. Liekas, var pat sacīt, ka slavenības tieši tāpēc kļuvušas slavenas, ka visu mūžu neapturami ir sevi reklamējušas. Nezinu, kā bija senāk, bet pašreiz nav citu iespēju kļūt slavenam.

—   Varbūt liksim mierā slavenības, — es teicu.

—   Jūs runājāt par tiem, kuri sirgst ar ekshibicio­nismu …

—   Ekshibicionisms — tas ir slikti, — viņš pamāja.

—   Tāpat kā zobi, kas rēgojas ārā no mutes. Bet, ja divi šādi trūkumi piemīt vienam cilvēkam, tas noved pie nozieguma.

—   Kā, vai tad ir bijuši kādi nopietni gadījumi?

—    Ir uzklīdis kāds tips, kurš rīko erotiskas izrādes. Nodibinājis savu klientūru, rauš naudu. Ja uzgriež attiecīgo bjūtifona numuru, noteiktos laikos iespē­jams ieraudzīt diezgan kārdinošus skatus. Viņiem tur stāv desmitiem dublējošu aparātu, kas taisīti melnajā tirgū.

—   Vai tiešām viņu nevar noķert?

—    Kā lai to izdara. Bjūtifons nav telefons, noklau­sīties nevar. Protams, teorētiski jau varētu mūsu sta­cijā ierīkot tikpat daudz monitoru ekrānu, cik bjūti­fonu ir visā valstī. Taču praktiski nekas neiznāks: pirmkārt, nav vietas, kur viņus visus izvietot, un, otrkārt, nav cilvēku, kas kontrolētu visus ekrānus. Tas taču ir milzu darbs. Tā ka jācer vienīgi uz lai­mīgu gadījumu. Ja kāds no abonentiem kļūdīsies, uz­griežot numuru, un nokļūs šā subjekta dzīvoklī, bet pēc tam paziņos mums… Taču, manuprāt, ja kāds nejauši arī ieraudzīs tādas ainas, viņš neies vis ziņot, bet skatīsies ar lielu baudu, tā sakot, neatņemdamies.

—   Hm … jā …

—    Bet tas vēl nav nekas! Ir vēl sliktāki gadījumi. Daži huligāni speciāli zvana populārām aktrisēm un modes dāmām, bet, kad uz ekrāniem parādās to at­tēli, sāk izdarīties dies zin' kā un paši traki uzjaut­rinās.

To visu man stāstot, jaunais cilvēks bija paliecies uz priekšu un gluži sasprindzis. Acis viņam spīdēja. Manuprāt, viņš pats traki priecājās.

—   Jā, neglīts joks, pavisam dumjš. — Es pamāju ar galvu.

—   Tieši tā, ļoti dumjš joks. Taču mēs esam bezspē­cīgi … — Viņš atvilka elpu un noslaucīja sviedrus no pieres. — Jā, par ko tad mēs runājām?

—    Jūs teicāt, ka man vajagot vēl atnest izziņas no psihoanalītiķa. Tas tātad būtu viss … — Es piecēlos. — Nu, uz redzēšanos, es skrienu noformēt dokumen­tus.

—   Bet kas jums teica, ka tas ir viss? — Viņš pa­vīpsnāja, pavēries augšup uz mani.

—   Kā? Vai vēl kaut kas vajadzīgs?!

—   Jā, jā … — Viņš pārcilāja papīrus un kā pār­domādams nolieca galvu sānis. — Tūlīt, tūlīt … kas gan vēl bija vajadzīgs …

—    Ko jūs — ņirgājaties par mani, vai?! — Es aiz- svilos. — Kādēļ jūs pieprasāt visas šīs blēņas tikai no manis? Es-taču redzēju, kā jūs runājāt ar citiem abo­nentiem — prasījāt vienīgi izziņu par ienākumiem.

—   Citi ir citi, bet jūs esat jūs! — viņš teica ar ne­slēptu naidu. — Un vispār tādam kliedzējam kā jūs nemaz nevar dot bjūtifonu.

—    Bet man ir tāda balss — skaļa. No dzimšanas! Tāds es jau piedzimu, saprotiet! Labi, runājiet, kādi dokumenti vēl no manis vajadzīgi! Izziņas, apliecības un pārējais. Es jums sagādāšu veselu kaudzi šo papī- reļu. Tāpēc sakiet vien, nosauciet, uzskaitiet! Raujiet tik vaļā! Kas tur ko kautrēties! Nevelciet garumā, es esmu aizņemts cilvēks, man, dārgais, nav laika!

Tagad es jau patiesi kliedzu pilnā balsī.

Ierāvis galvu plecos, viņš novērsās.

—   Jūs nesteidzieties, — viņš teica, — nedomājiet, ka pietiek tikai jums atnest visus dokumentus un jums tā uzreiz ierīkos bjūtifonu.

—   Ko, ko? … Kad tad īsti ierīkos?

—   Man grūti tieši pateikt. Droši vien pēc gadiem diviem, varbūt pat pēc trim.

—   Bet kāpēc, kāpēc? Kāpēc man tik ilgi jāgai­da? — es sāku aurēt pilnīgā izmisumā.

—    Kāpēc ilgi? Nu — tāpēc! Un viss!

—   Ilgi — tas nav izskaidrojums. Esiet tik laipns, pasakiet man, kas par lietu!

Viņš cieši paskatījās manī. Viņa acis burtiski kvē­loja naidā.

—    Ir ļoti daudz gribētāju! Milzīga rinda! — viņš kā skaldīt noskaldīja. — Bet vispirmām kārtām mēs aparātus ierīkojam tiem, kuri mums nerada nekādas aizdomas. Ja nav kur piesieties, tad arī uzreiz ierīko­jam. Un, vispār, jūs labāk pienāciet kādu citu reizi.

—    Smurguli, riebekli! — No dusmām un sašutuma man aizrāvās elpa. — Kā tu iedrošinies tā runāt ar cil­vēkiem, izmantodams savu dienesta stāvokli?!

—   Ja jums nepatīk, kā es runāju, varat iet mājās.. Un varat būt pārliecināts — bjūtifonu jums neierīkos nekad. — Viņš ļaunā priekā novīpsnāja. — Es iegau­mēju jūsu uzvārdu. Baigi pat iedomāties, kas varētu notikt, ja tādam kā jūs ierīkotu bjūtifonu!

—          Ak tā?! Nu, to mēs vēl redzēsim! Tu domā, ka visa bjūtifonizētā civilizācija uz tevis vien balstās? Ir nu gan pašapmierināts, aprobežots ēzelis! Tā taču ir vistiešākā iejaukšanās brīvas valsts pilsoņu per­soniskajā dzīvē!

—          Ko lai dara, tādi ir mani dienesta pienākumi. Es esmu atbildīga persona, un man nāksies atskaitīties vadībai, ja būšu devis atļauju ierīkot bjūtifonu tā­dam garīgi nelīdzsvarotam cilvēkam kā jūs.

—          Ak tu — atbildīgā persona! Uzpūtīgs tītars — tas tu esi! Sīks gariņš, pēdīgais draņķis! Es uzspļauju uz tavu fonoskatu. Briesmīgi man viņš vajadzīgs! Iešu vēl šitā riebīgā aparāteļa dēļ sniegt tev atskaites par savu ģimeni! Aizrijies ar savu fonoskatu!

—          Brīnišķīgi! Ja aparāts jums nav vajadzīgs, tad netērējiet velti manu laiku. Lūdzu, ejiet projām. Te ir rinda. Cilvēki gaida.

—          Neuztraucies, es aiziešu. Bet vispirms tu man pateiksi savu uzvārdu. Nu, runā, — kā tevi sauc?

—   Kam jums vajadzīgs mans uzvārds?

—          Tā nu ir mana darīšana! Tu manu zini, un arī es gribu zināt, ar ko es runāju.

Viņa lūpas savilkās smīnā.

—          Mani sauc «Persona, kas Galvenajā telefonu centrālē pieņem pasūtījumus bjūtifonu ierīkošanai».

—          Ak persona?! Es tev rādīšu, kā ņirgāties par cil­vēkiem!

Es izstiepu rokas un ar spēku metos viņam krūtīs.

—   A-a-a! Slepkava! … — viņš sāka kliegt.

—          Pat nesapņo par bjūtifonu! — es teicu sievai, atgriezies mājās.

—   Kāpēc ne?

—          Tāpēc! Pamatīgi salamājos ar cilvēku, kurš pie­ņem pieteikumus. Savu kāju tur vairs nesperšu!

9 īso 129

—   Saki jau labak, ka tevi tur vairs pat līdz sliek­snim nelaidīs! Kam gan jūs, vīrieši, derat!

—   Ko tu ar to domā?

—   Nu to, ka visi jūs esat skandālisti. Kaimiņiene man stāstīja gluži to pašu. Viņai arī sākumā vīrs aiz­gāja uz telefonu centrāli un, protams, uz vietas saķil­dojās ar administrāciju. Bet nākamajā dienā viņa aiz­gāja pati. Un — ko domā? Viņiem vienā rāvienā ierī­koja fonoskatu.

—   Tādus pekstiņus esmu dzirdējis. Jau sen, kad no fonoskatiem vēl nebija ne miņas. Mūžīgi viņiem tur, tai telefonu centrālē, visādi brīnumi notiek. Taču šoreiz nekas nesanāks. Viņš iegaumēja manu uz­vārdu.

—   Es vismaz pamēģināšu. Rīt aiziešu.

Ja tā labi padomā, sievietēm pēc savas būtības ir daudz lielāka nosliece uz ekshibicionismu nekā vīrie­šiem. Tāpat kā uz garām telefona sarunām. Vai tad agrāk, kad bija telefoni, vīrieši tik ilgi pa to pļā­pāja? … Un arī tagad statistika apstiprina, ka sievie­tes fonoskatu izmanto daudz biežāk nekā vīrieši. Un vispār, pašreiz iestājas kultūras feminizēšanās ēra. Gluži dabiski, ka bjūtifonizētās civilizācijas forsēšana ir sieviešu lieta. Ko var zināt, varbūt mana sieva spēs tikt pie fonoskata daudz ātrāk nekā es.

Otrā rītā sieva devās uz telefonu centrāli bez jeb­kādas izziņas un vienas dienas laikā izpildīja visas formalitātes. Viņas iesniegums tika pieņemts.

Bet nākamajā dienā mums ierīkoja fonoskatu.

Tagad mūsu ģimenes dzīve mainījusies pašos pa­matos. Sieva caurām dienām tup pie fonoskata ekrā­na un pļāpā ar savām draudzenēm. Ja es viņai ko jautāju, viņa, protams, neatbild. Bet, ja nu es pār­lieku uzstāju, kārtējā draudzene uzmet man pārme­tošu skatienu.

Pats es fonoskatu tikpat kā nelietoju, kaut gan daž­kārt tas man nepieciešams kā ēst. Sazināties ar klien­tiem, izmantojot fonoskatu, man nav iespējams, jo mūsu numurs vienmēr ir aizņemts. Sievas draudzenes tā vien zib uz ekrāna. Man nākas rīkoties tāpat pa vecam — zvanīt pasūtītājam pa telefonu vai arī braukt pie viņa uz mājām ar visiem projektiem un rasējumiem.

Nedomājiet, ka mana sieva pa fonoskatu vienīgi pļāpā un tenko. Viņa ar tā palīdzību arī iepērkas un izdara dažādus pasūtījumus. Tagad viņa no mājas iz­iet reizi nedēļā uz pāris stundām. Dodas uz kosmē­tisko salonu sevi uzpost.

Jā, fonoskats mums ir — kā jau visiem kārtīgiem cilvēkiem, kas apzinās savu vērtību. Bet cilvēki nav vienādi. Tas ir, es gribu teikt, ka vīrieši ir viens, bet sievietes — pavisam, pavisam kas cits. Ko fonoskats nozīmē vīrietim? Tas ir vēl viens mājsaimniecības priekšmets, kurš sagādā ciešanas. Vispār, nospļau­ties! Viena nelaime vairāk vai mazāk — kāda star­pība?! Tikai … savādi iznāk. Mūsdienās tā īsti dzīvo vienīgi sievietes. Bet vīrieši tikai nīkuļo.

Kas gan būs turpmāk, ko?

H. Harisons KLINŠU NIRĒJS

Vējš pārbrāzās pāri kalna korei un kā ledaina straume aiztrauca lejup pa nogāzi. Tas pluinīja Pīta brezenta spectērpu un apbēra viņu ar tēraudcietiem ledus graudiņiem. Noliecis galvu, Pīts ar grūtībām turpināja ceļu augšup pa nogāzi uz stāvo granīta klinti.

Viņš bija caur un cauri pārsalis. Nekāds apģērbs neglābj cilvēku, ja temperatūra ir piecdesmit grādu zem nulles. Pīts juta, kā viņa rokas stingst no auk­stuma. Notraukdams vaigu bārdā no elpas radušos ledus kristāliņus, viņš pirkstus vairs nejuta. Kur ādu bija skāris Aļaskas vējš, tā bija balta un spīdēja.

Darbs kā jau darbs. Sasprēgājušās lūpas sāpīgi sa­vilkās nožēlojamam smaidam līdzīgā grimasē. «Pat ja tie nelieši, dzenoties pēc svešiem iecirkņiem, būs at- kļuvuši līdz šai vietai, viņi pārsals līdz nāvei, pirms atgriezīsies atpakaļ.»

Turēdamies granīta klints aizsegā, viņš sataustīja pogu sev sānos. No tērauda kārbiņas, kas bija pie­stiprināta pie jostas, aizskanēja griezīgs kauciens. Tiklīdz Pīts nolaida ķiveres stikla sejsegu, skābekļa strūklas šņākoņa spēji aprāvās. Viņš uzrausās uz gra­nīta klints, kas pacēlās virs sasalušās grunts.

Tagad viņš stāvēja pilnīgi taisni, nejuzdams vēja sparu; cauri viņa ķermenim traucās sniegpārslas. Lēni virzīdamies gar klinti, viņš nolaidās arvien dzi­ļāk zemes dzīlēs. Kādu brīdi viņa ķiveres augšdaļa vēl rēgojās virs zemes gluži kā pudeles kakls ūdenī, bet tad arī tā pazuda zem sniega segas.

Zem zemes bija siltāks, vējš un sals palika tālu aiz muguras. Pīts apstājās un nopurināja sniegu no ap­ģērba. Viņš uzmanīgi atsprādzēja no plecu siksnas ultragaismas bateriju un ieslēdza to. Gaismas stars, kura biežums deva tam iespēju tikt cauri blīvām vie­lām, pārgrieza apkārtējās grunts slāņus kā puscaur- spīdīgu želatīnu.

Nu jau vienpadsmit gadu Pīts nira klintīs, bet vēl joprojām nevarēja atbrīvoties no pārsteiguma, re­dzot šo neticamo skatu. Brīnumaino izgudrojumu, kurš ļāva viņam iet cauri klintīm, visurcaurgājēju, viņš uztvēra kā pašu par sevi saprotamu lietu. Tas bija tikai aparāts, tiesa, labs, tomēr tāds, kuru vaja­dzības gadījumā iespējams izjaukt un salabot. Apbrī­nojams bija tas, ko šis aparāts darīja ar apkārtējo vidi.

Granīta strēle sākās pie viņa kājām un pazuda lejā sarkanas miglas jūrā. Šo miglu veidoja gaišais kaļķ­akmens un citi ieži, kuru sastingušās joslas aizstiepās tālumā. Bija tāds iespaids, it kā granīta laukakmeņi un lielie un mazie klinšu masīvi, kurus no visām pusēm ieskāva vieglākie ieži, karātos gaisā. Panirstot zem tiem, viņš piesardzīgi noliecās.

Ja iepriekšējā izpēte nav bijusi kļūdaina, tad, virzoties gar granīta grēdu, viņam būtu jānonāk uz pēdām pazudušajai dzīslai. Jau vairāk nekā gadu viņš apsekoja dažādas dzīslas un karjerus, pakāpeniski tuvodamies tai vietai, no kurienes, kā viņš cerēja, visas šīs dzīslas sākas.

Pīts virzījās salīcis, spiezdamies cauri kaļķakme­nim. Iezis brāzās cauri viņa ķermenim un apņēma viņu līdzīgi nevaldāmai ūdens straumei. Izkļūt tai cauri kļuva ar katru dienu grūtāk un grūtāk. Viņa visurcaurgājēja pjezokristāls ar katru dienu vairāk atpalika no optimālā biežuma. Lai pārbaudītu viņa ķermeņa atomus, vajadzēja krietni daudz spēka. Pīts pagrieza galvu un, acis mirkšķinādams, pūlējās kon­centrēt skatienu uz osciloskopa divas collas lielo ekrānu ķiveres iekšpusē. Viņam uzsmaidīja sīka zaļa sejiņa — viļņu smailie zigzagi spīdēja kā nolauztu zobu rinda. Viņš sadrūma, pamanījis, cik liela kļu­vusi atšķirība starp viļņu faktisko līniju un modeli, kas iezīmējās uz ekrāna. Ja kristāls izies no ierindas, viss aparāts būs sabojāts, bet cilvēkam tas nozīmē lēnu nāvi aiz aukstuma, jo viņš vairs nespēs panirt zem zemes. Kristāls var iziet no ierindas arī tad, kad cilvēks atrodas zem zemes. Tas tāpat viņam nozīmē nāvi, tikai daudz ātrāku un nesalīdzināmi efektīgā­ku — viņš uz laiku laikiem paliks iežu slāņos kā muša dzintara gabalā. Muša, kas kļuvusi par dzintara sa­stāvdaļu. Pīts atcerējās, kā nomira Mīkstgalvis, un tikko manāmi nodrebēja.

Mīkstgalvis Semjuels piederēja pie tās veterānu, nenogurdināmo klinšu nirēju saimes, kuri zem Aļas­kas mūžīgajiem sniegiem atklāja minerālu iegulas. Viņš nolaidās no granīta klints divsimt metru dziļu­mā un burtiski krišus iekrita teiksmainajā Baltās Pū­ces dzīslā. Tieši šis atklājums arī izraisīja sešdesmit trešā gada drudzi. Un, kad vieglas peļņas kārie ļaužu pūļi sāka plūst uz ziemeļiem, uz Dausonu, Sems ar lielu bagātību devās uz dienvidiem. Viņš atgriezās pēc trim gadiem pilnīgi izputējis, viņam tikko pie­tika naudas lidmašīnas biļetei, un viņa neuzticība pret cilvēkiem bija neizmērojama.

Sems piebiedrojās grupiņai ļaužu pie vēderainās dzelzs krāsniņas, priecādamies par iespēju kaut vai pasēdēt kopā ar vecajiem draugiem. Par savu ceļo­jumu uz dienvidiem viņš nevienam nestāstīja, un ne­viens viņam neko arī nejautāja. Tikai, ja istabā ienā­ca kāds svešinieks, viņa lūpas ciešāk saknieba ci­gāru. Bet tad «North American Mining» pārcēla viņu uz citu grupu un atkal atsākās viņa bezgalīgie klejo­jumi zem zemes.

Reiz Sems nogāja pazemē un vairs neatgriezās. «Iesprūdis,» spriedelēja viņa drauģeļi, bet, kur īsti tas noticis, neviens nezināja līdz pat tam brīdim, kad septiņdesmit pirmajā gadā viņam uzdūrās Pīts.

Šo dienu Pīts atcerējās ļoti skaidri. Viņš gāja cauri akmens grēdai, kas nebija vienlaidu klints, bija no­guris kā suns, un viņam bezgalīgi nāca miegs. Pēkšņi viņš ieraudzīja Mīkstgalvi Semu, kuru uz mūžiem sa­gūstījis akmens monolīts. Viņa sejā bija sastingusi šausmu izteiksme, viņš bija noliecies uz priekšu un satvēris pārslēdzi, kas atradās pie jostas. Laikam gan tieši tajā drausmīgajā brīdī Sems bija sapratis, ka viņa visurcaurgājējs izgājis no ierindas, — un klints aprija viņu. Jau septiņus gadus viņš stāvēja šajā pozā, kurā viņam bija lemts palikt mūžīgi, jo viņa ķermeņa atomi bija neatdalāmi saplūduši ar apkār­tējo iežu atomiem.

Pīts klusu nolamājās. Ja visdrīzākajā laikā neizdo­sies nokļūt uz dzīslas un nopirkt jaunu kristālu, vi­ņam nāksies pievienoties šai bezgalīgajai pazudušo zelta meklētāju galerijai. Viņa baterijas bija tikpat kā iztukšotas, skābekļa balons laida cauri gaisu, bet sa­lāpītais apakšzemes spectērps jau sen bija derīgs labi ja muzejam. Uz tā vairs nebija vietas, kur uzlikt ielā­pus, un, protams, gaiss tajā vairs neturējās, kā nākas. Pītam bija vajadzīga tikai viena dzīsla, viena maza dzīsla. Pie ķiveres piestiprinātais reflektors izrāva no tumsā grimstošās klints līdzās palejai kaut kādus kristāliskus iežus, kas atmirdzēja zilganā nokrāsā. Pīts novirzījās sānis no granīta grēdas, gar kuru bija gājis līdz šim, un ienira valkanākā iezī. Iespējams, ka tieši tas ir juts. Viņš pieslēdza portatīvo neitraliza- toru štekeram, kas atradās pie jostas, un pacēla pēdu biezu klints ieža gabalu. Mirgojošais neitralizatora serdenis saskaņoja parauga vibrāciju biežumu ar cil­vēka ķermeņa vibrāciju biežumu. Pīts pielika spek- troanalizatora atveri pie akmens un nospieda pogu. īss uzliesmojums — iezibējās svelmainā atomu uguns, kas vienā mirklī pārvērta parauga cieto virs­kārtu tvaikā.

No analizatora parādījās caurspīdīgs uzņēmums, un Pīts kāri ieurbās ar acīm spektogrāfiskajās līnijās. Atkal neveiksme — pazīstamās jutrotantalīta pēdas nav redzamas. Sadrūmis viņš iegrūda analizatoru mu­gursomā un devās tālāk, spiezdamies cauri valkana­jam iezim.

Jutrotantalīts bija rūda, no kuras ieguva tantalu. No šā retā metāla gatavoja ļoti sīkos pjezoelektriskos kristālus, kuri savukārt deva iespēju radīt vibrācijas visurcaurgājējus. No juta ieguva tantalu, no tantala gatavoja kristālus, no kristāliem — visurcaurgājējus, kurus lietoja Pīts, lai sameklētu jaunas juta iegulas, lai varētu iegūt tantalu, no kura … Tas atgādināja vāveres riteni, un pats Pīts — vāveri, turklāt pašreiz visai nelaimīgu vāveri.

Pīts uzmanīgi pagrieza visurcaurgājēja reostata rokturi, lai mazliet palielinātu jaudu. Slodze uz kris­tālu pieauga, taču Pītam tas bija vien jādara, lai tiktu cauri valkanajam slānim.

Pītu neatstāja doma par mazo kristāliņu, no kura bija atkarīga viņa dzīvība. Tā bija plāna, netīra stikla lauskai līdzīga, bet ārkārtīgi labi noslīpēta plāksnīte. Ļoti vājas strāvas iedarbībā šis kristāls sāka vibrēt tādā ātrumā, ka viens ķermenis varēja izslīdēt cauri cita ķermeņa molekulām. Šis vājais signāls savukārt kontrolēja daudz lielākas jaudas ķēdi, kas deva iespē­ju cilvēkam ar visām ierīcēm izkļūt cauri zemes iežiem. Ja kristāls izies no ierindas, Pīta ķermeņa atomi atgriezīsies parastās pasaules vibrāciju plaknē un saplūdīs ar apkārtējo iežu atomiem. Pīts papuri­nāja galvu, it kā cenzdamies atvairīt šausminošās do­mas, un sāka iet vēl ātrāk lejup pa nogāzi.

Viņš spiedās cauri iezim jau trīs stundas, un no piepūles, pārvarot ieža pretestību, kāju muskuļi viņam dega kā ugunīs. Ja viņš vēlas izkļūt no šejie­nes sveiks un vesels, tad viņam pēc pāris minūtēm būs jāgriežas atpakaļ. Taču viņš veselu stundu gāja jutām pa pēdām gar iespējamu dzīslu, un viņam likās, ka rūdas kļūst aizvien vairāk. Galvenajai dzīslai jābūt reti bagātai — ja vien izdotos to atrast.

Laiks doties garajā atpakaļceļā, augšup. Pīts metās pie dzīslas. Viņš pēdējo reizi paņems paraugu, atzī­mēs šo vietu un atsāks meklējumus rīt. Uzliesmo­jums — un Pīts palūkojās uz caurspīdīgo uzņēmumu.

Viņa muskuļi saspringa, un sirds sāka smagi dauzī­ties. Viņš aizmiedza acis un tad vēlreiz palūkojās uz attēlu — pēdas neizgaisa! Tantala līnijas žilbinoši mirgoja uz citu, daudz vājāku līniju fona. Drebošām rokām viņš atpogāja kabatu uz labā ceļgala. Tur vi­ņam glabājās līdzīgs uzņēmums — apkaimē visbagā­tāko iegulu, Baltās Pūces, attēls. Jā, nebija ne mazā­ko šaubu — viņa atrastā dzīsla bija vēl bagātāka!

No mīkstas kabatiņas viņš izvilka puskristālus un uzmanīgi novietoja kristālu B tur, no kurienes bija paņēmis paraugu. Neviens nespēs uzmeklēt šo vietu bez kristāla otrās puses, kas noregulēta uz tiem pa­šiem ultraīsajiem viļņiem. Ja ar puskristāla A palī­dzību ģeneratorā tiks izraisīts signāls, puskristāls B to atbalsos ar tāda paša garuma vilni, kuru savukārt varēs uztvert ar jutīgu uztvērēju. Tādējādi kristāls vienlaikus gan iezīmēja Pīta iecirkni, gan deva viņam iespēju atgriezties šajā pašā vietā.

Pīts saudzīgi noglabāja kristālu A mīkstajā kaba­tiņā un devās tālajā atpakaļceļā. Iet bija mokoši grū­ti — visurcaurgājēja vecā kristāla svārstību biežums tik ļoti bija novirzījies no standartfrekvences, ka Pīts ar lielām pūlēm spraucās cauri valkanajam iezim. Viņš juta, kā viņa galvu spiež nemanāmā pusjūdzi biezā klints — likās, tā tikai to vien gaida, lai varētu ieslēgt viņu mūžīgos apkampienos. Vienīgais atpa­kaļceļš veda gar milzīgo granīta grēdu, kura beidzās virszemē.

Kristāls darbojās bez pārtraukuma jau vairāk nekā piecas stundas. Ja Pīts būtu varējis to uz kādu brīdi izslēgt, aparāts būtu atdzisis. Kad Pīts sāka knibinā­ties ap mugursomas siksnām, viņa rokas drebēja, taču viņš piespieda sevi nesteigties un padarīt visu, kā pienākas.

Viņš ieslēdza portatīvo analizatoru uz pilnu jaudu un izstiepa roku ar mirgojošo serdeni. Pēkšņi priekšā no tumsas iznira milzīgs kaļķakmens gabals. Tagad caurspiedošo vibrāciju biežums bija pieskaņots tā blīvumam. Smaguma spēks vilka lejup gigantisko, astoņpadsmit pudu smago laukakmeni, tas lēni laidās arvien zemāk un nozuda zem granīta grēdas. Tad Pīts neitralizatoru izslēdza. Atskanēja drausmīgs brīkšķis, akmens molekulas sajaucās ar apkārtējo iežu mole­kulām. Pīts spēra soli šajā mākslīgi zemes iekšienē radītajā burbulī un izslēdza visurcaurgājēju.

Zibens ātrumā, par ko Pīts nekad nebeidza brīnī­ties, apkārtējā migla pārvērtās monolītās akmens sie­ns nās. Pie ķiveres piestiprinātā reflektora stars pārslī­dēja nelielās alas sienām. Šai alai nebija ne ieejas, ne izejas, un tā atradās pusjūdzi no Aļaskas ledus pla­šumiem.

Atviegloti uzelpodams, Pīts nometa smago mugur­somu un izstiepies ļāva atpūsties izmocītajiem musku­ļiem. Vajadzēja taupīt skābekli, tieši tādēļ viņš bija izvēlējies šo vietu. Viņa mākslīgā ala atradās uz ru- bīdija oksīda dzīslas. Tas bija lēts, visur sastopams minerāls, kuru nebija jēgas iegūt tik tālu aiz Polārā loka. Tomēr tas bija klinšu nirēju labākais draugs.

Pīts parakājās mugursomā, sameklēja aparātu gai­sa radīšanai un piestiprināja bateriju pie jostas. Pēc tam viņš aprepējušiem pirkstiem ieslēdza aparātu un piespieda vada kontaktus pie rubīdija oksīda dzīslas. Bezskaņas uzliesmojums izgaismoja alu, un iemirdzē­jās baltas pārslas — bija sācis snigt. Aparāta radītā skābekļa pārslas kusa, nepaguvušas pieskarties zemei. Apakšzemes istabā izveidojās sava atmosfēra, kas bija derīga elpošanai. Kad visa telpa būs piepildīta ar gaisu, Pīts varēs atvērt ķiveri un tikt pie produktiem, kas atradās mugursomā.

Viņš uzmanīgi pacēla ķiveres sejsegu. Gaiss jau bija elpošanai piemērots, kaut gan spiediens — tāpat kā līdz šim — zems, bet skābekļa koncentrācija ne­daudz augstāka par normālo. Viņš priecīgi iesmējās, viegla reibuma pārņemts. Murminādams kaut ko ne­saprotamu, Pīts pārplēsa papīru, kurā bija iesaiņoti konservi.

Sausajai pārtikai viņš virsū uzdzēra aukstu ūdeni no blašķes un pasmaidīja, iedomādamies par bieziem, sulīgiem bifštekiem. Lai tikai iztaisa analīzi, un tad raktuvju īpašnieki brīnīsies, acis ieplētuši, lasīdami šo ziņojumu. Un tie nāks pie viņa. Šie solīdie, cienījamie cilvēki, kas bija sažņauguši kontraktus savās labi kop­tajās rokās. Pīts tiesības uz iegulu atradni pārdos tam no viņiem, kurš piedāvās pašu augstāko cenu, —• lai tālāk pastrādā citi. Viņi nolīdzinās un aptēsīs šo gra­nīta grēdu, un milzīgās apakšzemes automašīnas aiz- trauksies cauri zemei, vezdamas kalnračus uz apakš­zemes karjeriem un atpakaļ. Pasmaidīdams par sa­viem sapņiem, Pīts noguris atlaidās pret alas ieliekto sienu. Domās viņš jau redzēja pats sevi švītīgu, tīru un izlutušu ieejam «Kalnrača atpūtā» …

Šos sapņus izgaisināja divi tipi pazemes tērpos, pa­rādīdamies klintī. Viņu ķermeņi šķita esam caurspī­dīgi, bet viņu kājas pie katra soļa stiga zemē. Pēkšņi abi palēcās, alas centrā izslēguši visurcaurgājējus, atguva ķermeņa blīvumu un smagi nokrita atpakaļ pie zemes. Tad viņi atvēra sejsegus un paošņāja gaisu.

—   Diezgan labi smaržo, vai ne, Mo? — īsākais pa­smaidīja.

Mo nekādi nespēja noņemt savu ķiveri; viņa balss zem apģērba krokām skanēja apslāpēti. «Tiesa, El- dži.» Kniukt! — ķivere beidzot bija nost.

Pītam, ieraugot Mo, vai acis no pieres izsprāga, bet Eldži ļauni nosmīnēja.

—   Mo diezin kāds skaistulis vis nav, tomēr pie viņa var pierast.

Mo bija septiņas pēdas garš milzis ar smailu, gludi skūtu, no sviedriem spīdošu galvu. Acīmredzot viņš tik neglīts bija jau no dzimšanas un ar gadiem glītāks nebija kļuvis. Viņa deguns bija saplacināts, viena auss karājās kā lupata, un augšlūpa bija uz­rauta daudzo balto rētu dēļ. Mutē rēgojās divi dzel­teni zobi.

Pīts lēni aizskrūvēja blašķes vāciņu un noglabāja trauku mugursomā. Iespējams, ka šie bija godīgi klinšu nirēji, taču, pēc viņu izskata spriežot, to gan neviens neteiktu.

—   Vai varu jums ko palīdzēt, puiši? — viņš jau­tāja.

—    Nē, paldies, draugs, — atbildēja sīkais. — Mēs te gājām garām, pamanījām tava gaisa aparāta uz­liesmojumu un nodomājām — bet ja nu tas ir kāds no mūsējiem? Tāpēc arī pienācām palūkoties. Mūs­dienās nav nekā sliktāka par tādu vazāšanos zem ze­mes, vai ne?

Sakot šos vārdus, sīkulis pārlaida ātru skatienu alai, neko nepalaizdams garām nepamanītu. Mo sēk­dams noslīga uz alas grīdas un piespiedās pie sienas.

—    Tiesa gan, — Pīts piesardzīgi atteica. — Man pēdējos mēnešos tā arī nav laimējies uzdurties dzīs­lai. Bet jūs, puiši, vai esat atbraukuši tikai nesen? Es tā kā neatceros, ka būtu jūs nometnē redzējis.

Eldži neatbildēja. Viņš neatraudamies skatījās uz Pīta mugursomu, kas bija piebāzta pilna ar parau­giem. Ar knikšķi viņš atvēra milzīgu saliecamo nazi.

—   Nu, kas tev ir tur tajā maišelī, puis?

—   Tikai mazvērtīga rūda. Es nolēmu paņemt pā­ris paraugu. Atdošu analīzei, kaut gan diezin vai maz ir vērts nest tos uz nometni. Tūlīt jums parādīšu.

Pīts piecēlās un gāja pie mugursomas. Iedams ga­rām Eldži, viņš strauji noliecās, saķēra to aiz rokas, kurā bija nazis, un no visa spēka iesita ar celi pa vē­deru. Eldži no sāpēm saliecās, bet Pīts ar delnas malu cirta viņam pa kaklu. Negaidīdams, kamēr samaņu zaudējušais Eldži nokritīs, Pīts metās pie mugursomas.

Ar vienu roku viņš satvēra savu četrdesmit piektā kalibra armijas pistoli, ar otru — kontrolkristālu un pacēla ar tēraudu apkalto zābaku, lai saberztu kristālu putekļos.

Viņa kāja tā arī palika pacelta. Varena roka sa­žņaudza viņa potīti, apturot ķermeņa kustību. Pīts mē­ģināja pagriezt pistoles stobru, taču kā blāķis lielā roka satvēra viņa delnu. Pīts iekliedzās — viņam nokrakšķēja kauli. Pistole izkrita no nejūtīgajiem pirkstiem.

Minūtes piecas Pīts sēdēja, nokāris galvu uz krū­tīm. Mo pa to laiku lūdzās samaņu zaudējušo Eldži, lai pasaka, kas viņam jādara. Beidzot Eldži atguva samaņu, ar pūlēm piecēlās sēdus, lamādamies un ber­zēdams kaklu. Viņš pateica Mo, kas jādara, un sēdēja smaidīdams tik ilgi, kamēr Pīts zaudēja samaņu.

Viens divi, viens divi — Pīta galva klanījās no vie­nas puses uz otru sitienu taktī. Viņš nespēja tos ap­turēt, tie plēsa pušu viņa galvu, tricināja visu ķer­meni. Kaut kur no tālienes atskanēja Eldži balss:

—   Pietiek, Mo, pagaidām pietiek. Viņš atgūst sa­maņu.

Pīts ar pūlēm atslējās pret sienu un noslaucīja asi­nis, kas aizmigloja acis. Un tad viņa priekšā iznira Eldži seja.

—   Klausies, puis, tu sagādā mums pārāk daudz raižu. Tagad mēs paņemsim tavu kristālu un samek­lēsim šo dzīslu, un, ja tā arī īstenībā ir tik bagāta, kā var spriest pēc šiem paraugiem, tad es būšu vai sep­tītajās debesīs un nosvinēšu šo veiksmi — nogalināšu tevi ļoti lēni. Bet, ja mēs dzīslu neatradīsim, tu mirsi vēl daudz lēnākā nāvē. Tā vai citādi, es tevi tik un tā nobeigšu. Vēl neviens nav iedrošinājies sist Eldži, — vai tad tu to nezināji?

Viņi ieslēdza Pīta visurcaurgājēju un izvilka pie­kauto cauri sienai. Pēc kādām divdesmit pēdām viņi iekļuva citā alā, kas bija daudz lielāka par pirmo. Gandrīz visu telpu piepildīja milzīgs metāla atom- traktors.

Mo nometa Pītu pie zemes un zvēla viņa visur- caurgājējam ar kāju, pārvērzdams to nederīgos lūž­ņos. Gigants pārkāpa pāri Pīta ķermenim un smagiem soļiem devās uz traktoru. Tiklīdz viņš bija ielīdis ka­bīnē, Eldži ieslēdza stacionāru lieljaudas visurcaurgā- jēju. Kad spokainā mašīna, sākdama kustēties, no­zuda alas sienā, Pīts vēl paguva ievērot, ka Eldži no- vīpsnā.

Pīts pagriezās un noliecās pār sadauzīto visurcaur- gājēju. Veltīgi. Bandīti nostrādājuši tīri, un šajā lod­veida kapā nebija vairs nekā, kas varētu Pītam pa­līdzēt. Apakšzemes radio atradās vecajā alā, pa radio viņš varētu sazināties ar armijas bāzi, un pēc divdes­mit minūtēm bruņota patruļa būtu klāt. Taču no radio viņu šķir divdesmit pēdu bieza klints.

Viņš sagrafēja ar reflektoru sienu. Iespējams, ka šī trīs pēdas platā rubīdija dzīsla šķērso arī viņa alu.

Pīts satvēra jostu. Gaisa aparāts vēl joprojām bija savā vietā! Viņš piespieda aparāta kontaktus pie ru­bīdija dzīslas, un gaisā novirpuļoja sudrabotas pār­slas. Kontaktu iezīmētā loka vidū ieži saplaisāja un nobira. Ja vien baterijās būs pietiekami daudz elek­troenerģijas un ja vien bandīti neatgriezīsies pārāk ātri…

Ar katru uzliesmojumu sabirza apmēram collu biezs ieža gabals. Lai no jauna uzlādētu akumulato­rus, bija vajadzīgas 3,7 sekundes; pēc tam radās bal­tais uzliesmojums un atdalījās nākamais klints ga­bals. Pīts strādāja trakā ātrumā, ar kreiso roku raus- dams nost akmens šķembas.

Uzliesmojums starp kontaktiem, ko viņš turēja la­bajā rokā, — vēziens ar kreiso roku — uzliesmojums un vēziens — uzliesmojums un vēziens. Pīts reizē smējās un raudāja, pa vaigiem viņam ritēja siltas asa­ras. Viņš pat aizmirsa, ka līdz ar katru uzliesmoju­mu aparāts zaudē jaunu un jaunu skābekļa devu. Alas sienas kā noreibušas līgojās viņa acu priekšā.

Uz mirkli apstājies, lai atvērtu ķiveres sejsegu, Pīts vēlreiz pagriezās atpakaļ pret paša radītā tuneļa sie­nu. Viņš drupināja nepadevīgu klinti, cīnījās ar to un centās aizmirst pulsējošās sāpes galvā. Tad viņš nogūlās uz sāniem un sāka mest atpakaļ akmens šķembas, noblietēdams tās ar kājām.

Lielā ala palika aiz muguras, un tagad Pīts bija ieslodzīts šaurā ejā dziļi zem zemes. Viņš gandrīz vai fiziski sajuta, ka virs galvas atrodas pusjūdzi biezs iežu slānis, kas viņu spiež un smacē. Ja gaisa aparāts tagad sabojāsies, Pīts uz laiku laikiem paliks paša roku darinātajās akmens kapenēs. Viņš mēģināja aiz- gainīt šo domu un prātot vienīgi par to, kā lai izkļūst virspusē.

Likās, ka laiks ir apstājies, ka palicis vienīgi bezga­līgs sasprindzinājums. Viņa rokas darbojās kā vir­zuļi, ar asiņainiem pirkstiem viņš tvēra jaunas un jau­nas sadrupinātā ieža šķembas.

Uz pāris mirkļiem viņš atslābināja rokas, kamēr pārkarsušās plaušas ievilka gaisu. Šai brīdī klints viņa priekšā nodrebēja, atskanēja sprādziens, klints sagruva, un pa izrauto caurumu alā svilpdams ieplū­da gaiss. Spiediens tunelī un alā izlīdzinājās — viņš bija izlauzies cauri!

Ar viegliem gandrīz vai pilnīgi iztukšotā gaisa aparāta radītiem uzliesmojumiem Pīts nolīdzināja at­veres malas. Pēkšņi viņam līdzās parādījās kādas kā­jas. Pēc tam cauri zemajiem griestiem izspiedās nik­numa izķēmota Eldži seja. Tunelī nebija vietas, kur apgriezties. Eldži varēja vienīgi pakratīt Pītam dūri pie sejas un cauri sejai.

No šķembu kaudzes aizmugurē atskanēja skaļa ča­boņa, drumslas pašķīda uz visām pusēm, un alā iespraucās Mo. Pīts nevarēja pagriezties, lai pretotos, tomēr, pirms Mo drausmīgās ķetnas bija satvērušas viņu aiz potītēm, viņa zābaka zole skāra milzeņa bez­veidīgo degunu.

Mo aizvilka Pītu kā bērnu pa šauro akmens kori­doru atpakaļ lielajā alā un nometa uz grīdas. Pīts gu­

lēja, tverdams ar muti gaisu. Uzvara bija bijusi tik tuvu …

Eldži noliecās pār viņu.

—      Tu esi varen viltīgs, puis. Labāk es nošaušu tevi tepat, lai tu neizstrādātu vēl kaut ko.

Viņš izņēma pistoli Pītam no kabatas un atvilka aizslēgu.

—      Starp citu, tavu dzīslu mēs atradām. Tagad es esmu velnišķīgi bagāts. Nu, vai tu esi apmierināts?

Eldži nospieda mēlīti, un Pīta cisku ķēra gluži kā āmura sitiens. Mazais cilvēciņš stāvēja virs Pīta un smīnēja.

—      Es ietriekšu tevī visas šīs lodes citu pēc citas, bet tā, lai tevi nenogalinātu, vismaz ne uzreiz. Nu, vai esi sagatavojies nākamajai?

Pīts paslējās uz elkoņa un piespieda delnu pie pisto­les stobra cauruma. Eldži plati pasmaidīja.

—   Brīnišķīgi, nu, tā — apturi lodi ar roku!

Viņš nospieda mēlīti — pistole sausi noknakšķēja. Eldži sejā atspoguļojās izbrīns. Pīts mazliet paslējās un pielika gaisa aparāta kontaktus pie Eldži ķive­res. Izbrīna grimase bandīta sejā sastinga, un tad viņa galva sašķīda gabalos.

Pīts uzkrita virsū pistolei, parāva aizslēgu un pa­griezās atpakaļ. Eldži bija rūdīts zellis, bet pat viņš nezināja, ka četrdesmit piektā kalibra armijas pisto­les atvere kalpo kā aizsargs. Ja pie atveres kaut kas ir piespiests, stobrs virzās atpakaļ, līdz apstājas pie drošinātāja, un, lai varētu izšaut, aizslēgs jāatvelk no jauna.

Mo nedroši pagājās uz priekšu; izbrīnā viņam bija atkāries žoklis. Pagriezies uz veselās kājas, Pīts no­tēmēja uz viņu.

—      Ne no vietas, Mo! Tev nāksies nogādāt mani pilsētā.

145

Milzis viņu nedzirdēja, tas domāja tikai par vienu.

10 180

— Tu nogalināji Ēldži — tu nogalināji Ēldži!

Pīts izšāva pusmagazīnu, un tikai tad milzis nogā­zās zemē. Notrīsēdams viņš aizgriezās prom no mir­stošā cilvēka. Viņš gan bija šāvis aizsargādamies, taču, lai cik viņš to sev arī atgādināja, nelabums ne­pārgāja. Pīts notina kāju ar ādas jostu, lai apturētu asinis, un pārsēja brūci ar sterilu saiti no sanitārās paketes, kuru viņš atrada traktorā.

Traktors nogādās viņu nometnē; ar šo jezgu lai tiek galā armijnieki paši. Pīts apsēdās vadītāja sēdeklī, nolika ievainoto kāju uz motora pārsega un ieslēdza dzinēju. Varenais visurcaurgājējs darbojās nevaino­jami — mašīna virzījās augšup, un tās radiatora priekšā plūstoši pašķīrās zemes ieži.

Kad traktors iznira virs zemes, vēl joprojām sniga.

M. Leinsters

CETURTĀ DIMENSIJA

Pīts Deividsons bija saderināts ar mis Deiziju Me- nersu no kabareja «Zaļā paradīze». Tikko mantojis sava tēvoča, izcila ceturtās dimensijas pētnieka, īpa­šumus un kļuvis par neparasti sabiedriska ķen­gura — Artūra — aizbildni, viņš tomēr nejutās lai­mīgs; tobrīd tas bija redzams sevišķi skaidri.

Sēdēdams tēvoča laboratorijā, Pīts kaut ko skribe- lēja uz papīra lapas. Viņš summēja skaitļus un laiku pa laikam izmisis šūpoja galvu. Pēc tam atskaitīja, reizināja un dalīja. Rezultātā atkal un atkal radās problēmas, kas šķita tikpat neatrisināmas kā nelaiķa tēvoča ceturtās dimensijas vienādojumi. Ik pa brī­dim laboratorijā iespraucās vecā Tomasa, tēvoča su­laiņa, skumīgais zirga ģīmis, un Pītam uzmācās arvien nopietnākas bažas, vai arī Tomasu viņš nav dabūjis līdzi mantojumā.

— Atvainojiet, ser, — sirmgalvis piesardzīgi ieru­nājās.

Pīts tramīgi pagriezās krēslā.

—   Kas noticis, Tomas? Ko dara Artūrs?

—   Ganās ģeorģīņu dobēs, ser. Es tikai gribēju pa­vaicāt par lenču, ser. Ko liksiet pagatavot?

—    Ko vien vēlies! — Pīts atbildēja. — Tas ir … visu, kas garšo tev pašam! Tomēr nē! Lai tiktu cik necik skaidrībā par tēvoča Roberta finansēm, ir ne­pieciešama gaiša galva. Tāpēc pagatavo kaut ko tādu, kas satur daudz fosfora un vitamīnu; tas man lieti noderēs.

—   Tiks izpildīts, ser, — Tomass sacīja. — Vienīgā nelaime, ser, ka bodnieks …

—   Kā, jau atkal? — Pīts iekunkstējās.

—   Jā, ser, — Tomass, nākdams tuvāk, paskaidroja. — Es cerēju, ser, ka stāvoklis ir kaut mazliet uzla­bojies.

Pīts pakratīja galvu, bezcerīgi blenzdams uz sa­viem skribelējumiem.

—   Viss pa vecam. Skaidra nauda, ar ko apmaksāt pārtikas tirgotāja rēķinus, joprojām uzskatāma par tālu, miglā tītu sapni. Tas ir drausmīgi, Tomas! Es vienmēr biju pārliecināts, ka tēvocim naudas ir atliku likām, un uzskatīju, ka ceturtajai dimensijai varētu būt kāds sakars ar matemātiku, bet tā nekādā ziņā nav saistīta ar alkoholismu un izvirtību. Taču tēvo­cis Roberts, jādomā, visu laiku pavadījis orģijās ar kvantiem un kosmiskiem kontinuumiem! Tā vien rā­dās, ka man neizdosies pat nomaksāt viņa parādus, kur nu vēl kaut ko atlicināt sev!

Tomass nokrekšķējās, tādējādi acīmredzot izteik­dams līdzjūtību.

—    Ja es būtu bijis viens, to vēl varētu paciest, — Pīts drūmi turpināja. — Pat Artūrs savā ķengura vientiesībā turas braši un, šķiet, gatavs spītēt likteņa triecieniem. Bet Deizija! Tur jau ir tas āķis! Dei- zija …

—   Deizija, ser?

—    Mana līgava, — Pīts paskaidroja. — Viņa ir no kabareja «Zaļā paradīze». Formāli Artūrs pieder viņai. Es jau pastāstīju Deizijai, ka esmu saņēmis mantojumu. Un viņa būs stipri vīlusies.

—   Ļoti žēl, ser, — Tomass teica.

—    Šis paziņojums, Tomas, smieklīgi mazā mērā atbilst stāvokļa nopietnībai. Deizija nav tā persona, kas samierināsies ar vilšanos. Kad sākšu skaidrot, ka tēvoča bagātība pazudusi ceturtajā dimensijā, Deizi- jas sejā parādīsies tāda izteiksme, it kā viņas šeit nemaz nebūtu, un viņa tūdaļ pārstās klausīties. Vai jums kādreiz ir gadījies skūpstīt meiteni, kura domās kavējas citur?

—   Nē, ser, — Tomass atbildēja. — Bet kā tad pa­liks ar lenču, ser …

—   Mums vajadzēs par to samaksāt, — Pīts izmisis sacīja. — Man kabatā ir četrdesmit centi, Tomas, un vismaz Artūrs nedrīkst ciest badu! Deizijai tas no­teikti nepatiktu. Nu, iesim paskatīsimies, ko vēl lie­tas labā var darīt!

Viņš atkāpās no galda un pārlaida laboratorijai vē­rīgu skatienu. Par mājīgu šo telpu nekādi nebija iespējams saukt. Kaktā stāvēja dīvaina, apmēram četras pēdas augsta, no dzelzs stieņiem veidota kon­strukcija, kas šķita mazliet līdzīga skeletam. Tomass sacīja, ka tas esot teserakts — nevis trijās, kā pa­rasti, bet gan četrās dimensijās eksistējoša kuba mo­delis.

Pītam šis modelis nez kāpēc atgādināja viduslaikos izplatītos moku rīkus, ko izmantoja par neapstrīda­miem argumentiem teoloģiskās diskusijās ar ķeceriem. Pīts nespēja iedomāties, ka teserakts varētu kādam iepatikties, izņemot viņa tēvoci. Apkārt bija izmē­tātas dažnedažāda lieluma, galvenokārt izjauktu apa­rātu, detaļas. Tās lika domāt par cilvēku, kurš iztē­rējis milzum daudz naudas un pacietības, lai radītu kaut ko tādu, kas nevienam nekad nebūs vajadzīgs.

—   Te nav pat ko ieķīlāt lombardā, — Pīts, acīm redzami nomākts, konstatēja. — Un arī nekā līdzīga leijerkastei, ko varētu izmantot, ja vien Artūrs būtu ar mieru uzņemties mērkaķa lomu.

—   Mums ir demonstrators, ser, — Tomasa balsī ieskanējās vārga cerība. — Jūsu tēvocis to uzbūvēja, ser, tas darbojās, un jūsu tēvoci ķēra sirdstrieka, ser.

—    Jautri, neko teikt! — Pīts iesaucās. — Kas tas par demonstratoru? Ko viņš demonstrē?

—    Redzat, ser, tā ir mašīna, kas demonstrē ce­turto dimensiju, — Tomass paskaidroja. — Jūsu tē­vocis tai veltījis visu mūžu, ser.

—    Tādā gadījumā paskatīsimies, — Pīts sacīja. — Varbūt mums izdosies nopelnīt iztikai, reklāmas nolūkā demonstrējot ceturto dimensiju veikalu skat­logos. Kaut gan, atklāti sakot, es šaubos, vai Deizijai šāda karjera būs pa prātam.

Tomass svinīgi piegāja pie priekškara, kas bija pa­kārts aiz rakstāmgalda. Pītam likās, ka aiz tā ir pa­slēpta bufete. Taču, tiklīdz Tomass priekškaru atvil­ka, kļuva redzams gigantisks aparāts, kas pārējās la­boratorijas iekārtas vidū izcēlās vienīgi ar to, ka bija pilnīgi pabeigts. Pīta acu priekšā rēgojās vismaz sep­tiņas pēdas augsts pakavveidīgs bronzas nezvērs, kura izdobtās iekšas, jādomā, bija piestūķētas ar daž­nedažādiem noslēpumainiem ritentiņiem un zobra­tiem. Aparāta lejasdaļā atradās collu bieza, pēc izskata spriežot, rotējoša stikla plāksne. Vēl zemāk pletās masīva pamatne, ko vara caurules saistīja ar saldētāj iekārtu.

Tomass pagrieza slēdzi, un aparāts iedūcās. Pīts ar interesi to aplūkoja.

—    Jūsu tēvocis bieži runāja pats ar sevi, ser, — Tomass sacīja. — Un, ja vien no teiktā esmu kaut ko sapratis, šis ir patiess zinātnes triumfs, ser. Jo redzat, ser, ceturtā dimensija ir laiks.

—   Tīkami dzirdēt tādu populāru skaidrojumu, — Pīts teica.

—    Pateicos, ser. Bet nu pieņemsim, ka, braukdams automobilī, kāds ir ieraudzījis burvīgu meiteni, kas jau nākamajā mirklī uzkāps zemē nomestai banāna mizai, un, ja šis cilvēks, ser, gribētu meiteni brīdi­nāt, taču laikus nepaspētu to izdarīt — būtu pagāju­šas, teiksim, pāris minūtes, un viņš tikmēr būtu no­braucis vismaz jūdzi…

—   Tad burvīgā meitene uzkāptu banāna mizai, un tālākie notikumi risinātos precīzi saskaņā ar dabas likumiem, — Pīts turpināja.

—   Protams, ser! Ja nebūtu demonstratora … Jo, redzat, lai brīdinātu meiteni, braucējam jādodas at­pakaļ ne vien telpā, bet arī laikā, citādi būs par vēlu, ser. Tas ir, būtībā — jānokļūst ne vien par jūdzi, bet arī par divām minūtēm atpakaļ. Un tāpēc, ser, jūsu tēvocis uzbūvēja demonstratoru …

—   Lai tiktu galā ar līdzīgu situāciju, ja tā kādreiz rastos, — Pīts nobeidza. — Saprotu! Tomēr baidos, ka šī mašīna neatrisinās mūsu finansu problēmas.

Saldētāj iekārta pārstāja dūkt. Tomass svinīgi aiz­dedzināja sērkociņu.

—   Ar jūsu atļauju, ser, es gribētu demonstrējumu pabeigt, — viņš teica, un viņa balsī atkal ieskanējās cerība. — Es tagad nodzēsīšu sērkociņu un nolikšu to uz stikla plāksnes starp pakava galiem. Ar tempera­tūru viss ir kārtībā, tāpēc eksperimentam vajadzētu izdoties.

No mašīnas dzīlēm kļuva dzirdama tāda kā pašap­mierināta klukstēšana, kas ilga vairākas sekundes. Tad milzīgā stikla plāksne piepeši pagriezās par astot- daļapgriezienu. Kaut kas iedūcās, tad apklusa. Un gluži negaidīti uz stikla parādījās otrs apdedzis sērkociņš. Tai pašā mirkli mašīna atkal triumfējoši ieklukstējās.

—    Vai redzat, ser? — Tomass sacīja. — Demon- strators reproducējis apdegušo sērkociņu. Tas šo sēr­kociņu no pagātnes izvilcis tagadnē, ser. Šinī vietā pirms dažām sekundēm, kamēr plāksne vēl nebija pa­griezusies, atradās sērkociņš. Gluži kā tai gadījumā ar meiteni un banāna mizu. Mašīna vispirms devās turp, kur sākotnēji atradās sērkociņš, pēc tam atgrie­zās arī laikā uz turieni un atvilka sērkociņu sev līdzi.

Plāksne pagriezās vēl par astoto daļu apgrieziena. Mašīna klukstēja un dūca. Bet tad dūkšana izbeidzās un uz plāksnes parādījās vēl viens apdedzis sērko­ciņš. Mašīna ieklukstējās no jauna.

—   Tā tas turpināsies bezgalīgi, ser, — Tomasa balsī joprojām skanēja cerība.

—    Beidzot es sāku saprast, cik dižena ir mūsdienu zinātne, — Pīts iesaucās. — Izlietojis tikai divas ton­nas vara un tērauda, iztērējis vairākus simtus tūksto­šu dolāru un veltījis visam tam dažus gadu desmitus sūra darba, mans tēvocis Roberts radījis mašīnu, kas neierobežotā daudzumā apgādās mani ar nosvilinā­tiem sērkociņiem! Tomas, šī mašīna patiesi ir zināt­nes triumfs!

Tomass staroja.

—    Brīnišķīgi, ser! Priecājos, ka demonstrators jums iepaticies. Bet kā tad paliks ar lenču, ser?

Mašīna kādu brīdi klukstēja un dūca, tad repro­ducēja ceturto sērkociņu un ieklukstējās vēl pašap- zinīgāk. Tā gatavojās no jauna doties atpakaļ uz līdz šim neaizsniedzamo pagātni.

Pīts pārmetoši palūkojās uz sulaini, ko acīmredzot arī bija mantojis no tēvoča. Iebāzis roku kabatā, viņš tur sagrābstīja četrdesmit centus. Šajā mirklī mašīna iedūcās. Pīts pagrieza galvu un sastinga, raudzīda­mies uz bronzas nezvēru.

— Ja jau esam sākuši runāt par zinātni, — viņš mirkli vēlāk sacīja, — tad jāatzīstas, man radusies kāda komerciāla ideja. Tiesa, pagaidām es kaunos pat domāt par to. — Viņš paskatījās uz klukstošo bries­moni, ko viņa tēvocis bija nokristījis par ceturtās di­mensijas demonstratoru. — Tāpēc, lūdzu, izej ārā, Tomas. Minūtes desmit es būšu aizņemts.

Tomass pazuda. Pīts izslēdza demonstratoru. Viņš bija nolēmis riskēt un apņēmīgi nolika pieccentu mo­nētu uz stikla plāksnes. Mašīna atkal sāka darboties. Tā klukstēja, dūca, tad apklusa — un uz stikla pa­rādījās divas monētas. Pie otrā pieccentu ripuļa Pīts pielika klāt vēl desmit centus. Pēc nākošā cikla bei­gām viņš nervozi sabužināja matus un nolika uz pla­tes visu atlikušo bagātību — ceturtdaļu dolāra. Tad, ieraudzījis rezultātu un neticēdams savām acīm, sāka celt piramīdas.

Pēc desmit minūtēm Tomass cienīgi pieklauvēja pie durvīm.

—   Piedodiet, ser. — Viņa balsī atkal skanēja ce­rība. — Bet kā tad paliks ar lenču, ser? …

Pīts izslēdza demonstratoru un norija siekalas.

—   Tomas, — viņš sacīja, cenzdamies vismaz ārēji saglabāt mieru, — tu vari pats sastādīt lenča ēdienu karti. Paņem šo grozu ar sīknaudu un veicīgi laidies uz veikalu. Starp citu, Tomas, vai tev nav monētas vairāk nekā ceturtdaļdolāra vērtībā? Ar pusdolāru pilnīgi pietiks. Kad Deizija atnāks, es viņai labprāt nodemonstrētu kaut ko patiesi iespaidīgu.

Mis Deizija Menersa no kabarē ja «Zaļā paradīze» bija tieši tas cilvēks, kas ceturtajā dimensijā nesa­skatīs nekā sevišķa un bez kavēšanās pilnā sparā izmantos mūsdienu zinātnes fantastiskāko sasniegu­mu. Tikko pārkāpusi pār mājas slieksni, viņa izklai­dīgi sasveicinājās ar Pītu, toties izrādīja jo lielāku interesi par mantojuma apmēriem. Pīts ieveda viņu laboratorijā un parādīja demonstratoru.

—    Lūk, mani dārgumi, — viņš svinīgi teica. — Mī­ļā, es zinu, tas tevi satrieks, bet saki, vai tev nav ceturtdaļdolāra!

—   Kāda nekaunība izspiest no manis naudu! — Deizija sašutusi iesaucās. — Un ja tu esi mani pie­mānījis attiecībā uz mantojumu …

Pīts viņai maigi uzsmaidīja. Viņš izvilka no ka­batas pats savu ceturtdaļdolāra monētu.

—   Paskaties, mīļā! To es daru tevis dēļ!

Viņš ieslēdza demonstratoru un pašapmierināti sāka izskaidrot tā darbības principus. Pēkšņi no mašīnas dzīlēm kļuva dzirdamas klukstošas skaņas. Stikla plāksne pagriezās, un līdzās pirmajai monētai parā­dījās otra. Nepārtraukdams paskaidrojumus, Pīts uz­lika vienu monētu uz otras. Pēc nedaudzām sekun­dēm uz plāksnes jau atradās četras monētas. Pīts tās sastūma stabiņā. Parādījās astoņas — sešpadsmit — trīsdesmit divas — sešdesmit četras — simt divdesmit astoņas … Šinī mirklī monētu debesskrāpis sabruka, un Pīts izslēdza demonstratoru.

—    Redzi, mīļā, tā ir nauda no ceturtās dimensijas! Mans tēvocis izgudroja mašīnu, es to esmu mantojis, un … vai nevēlies, lai samainu tev šo naudiņu?

No Deizijas izklaidības nebija vairs ne miņas. Pīts pasniedza viņai banknošu žūksnīti.

—    Tagad, mīļā, — viņš laipni sacīja, — katru reizi, kad tev ievajadzēsies naudas, nāc tikai šurp, ieslēdz mašīnu un savāc monētas! Vai tas nav brīnišķīgi?

—   Nauda man vajadzīga tieši šobrīd, — Deizija teica. — Esmu nolēmusi iegādāties pūru.

—   Es cerēju, ka šī doma tev ienāks prātā! — Pīts ar entuziasmu iesaucās. — Pie darba! Un, kamēr ma­šīna strādās, mums pietiks laika parunāt.

Dūkdams un klukstēdams demonstrators monētu vietā tagad ražoja naudas zīmes. Tiesa, vienu reizi tas pārtrauca visas operācijas un kādu laiku sal­dētāj iekārta lietišķi rūca. Pēc tam mašīna pašapmie­rināti ieklukstējās un atsāka regulāros reisus uz ne­seno pagātni.

—    Kamēr nebiju parunājis ar tevi, neko konkrētu negribēju plānot, — Pīts paziņoja. — Tāpat vien kār­toju tēvoča dokumentus. Bet es ļoti rūpīgi uzraudzīju Artūru. Tu taču zini, kā viņam garšo cigaretes. Viņš tās ēd, un, lai gan tāds paradums šķiet mazliet eks­centrisks, cigaretes tomēr iet viņam labumā. Ar de- monstratora palīdzību esmu radījis milzīgu viņa iecie­nītās markas cigarešu rezervi. Bez tam man ir izde­vies krietni palielināt savu rēķinu bankā. Laikam gan izskatītos visai dīvaini, ja mēs nopirktu savrup­māju Parka avēnijā un samaksai par to piedāvātu pašizkrāvēju sīknaudas. Ļaudīm var rasties aizdomas, ka nodarbojamies ar bērnu aplaupīšanu.

—   Ak tu muļķīti! — Deizija iesaucās.

—   Kāpēc tā?

—    Tu taču vari izgatavot banknotes tādā pašā pro­gresijā kā monētas, — Deizija paskaidroja. — Tad naudas mums būs daudz vairāk!

—   Mīļā, kāda tam nozīme, cik tev ir naudas, ja man tās ir vesels lērums! — Pīts maigi iebilda.

—   Nozīme ir ļoti liela, — Deizija lietišķi konsta­tēja. — Mēs varam saķildoties.

—   Nekad! — Pīts kategoriski noraidīja šādu var­būtību. Tad, brītiņu padomājis, teica: — Pirms mums ienāca prātā doma par banknotēm, mēs ar Tomasu piebērām ogļu pagrabu pilnu ar ceturtdaļdolāra un pusdolāra monētām. Tās joprojām tur guļ.

—    Būtu labi likt lieta zelta monētas, — maksimāli sasprindzinājusi smadzeņu centrus, Deizija ierosināja.

—   Kaut tikai izdotos tādas sagādāt. Varbūt tev izdo­sies .. .

—    Doma nav peļama. — Pīts atzinīgi novērtēja Deizijas garīgo piepūli. — Bet tas jau ir izdarīts! Redzi, Tomasam vienā zobā bija zelta plomba. Mēs to izrāvām, pavairojām un beidzot dabūjām pusmār­ciņu zelta, ko pārkausējām nelielā stienī un atkal no­vietojām uz demonstratora. Ja tagad tu ielūkosies malkas šķūnī, tevi gaidīs priecīgs pārsteigums.

—   Bez tam ir vēl dārgakmeņi, — Deizija dziļdo­mīgi pavēstīja. — Ar tiem tā lieta ietu pavisam ātri!

—   Ja tev patīk dārgakmeņi, — Pīts maigi sa­cīja, — ielūkojies dārzeņu glabātavā! Kad šī ideja mums ienāca prātā, citur brīvas vietas vairs nebija.

—    Es domāju, ka mums jāprecas nekavējoties. Un kā tu domā? — Deizija ar entuziasmu iesaucās.

—   Protams! Brauksim tūlīt! Es tikai iedarbināšu motoru!

—   Ej vien, mīļais, — Deizija viņu uzmundrināja.

—  Es tikmēr pieskatīšu demonstratoru.

Starodams aiz laimes, Pīts viņu noskūpstīja un iz­skrēja ārā no laboratorijas. Viņš nospieda pogu, iz­saukdams Tomasu, tad nospieda pogu vēlreiz. To­mass parādījās tikai pēc trešā zvana. Viņš bija ļoti bāls un satraukti vaicāja:

—   Piedodiet, ser, vai jums sakravāt koferi?

—   Es gribu … Sakravāt koferi? Kāpēc?

—   Mūs taisās apcietināt, ser, — ar pūlēm norijis siekalas, Tomass paziņoja. — Domāju, ka sakravāts koferis jums varētu noderēt. Viens no maniem pazi­ņām ciematā, ser, uzskata, ka esam sapinušies ar gangsteriem, un izjūt pret mums atbilstošu cieņu. Viņš nupat piezvanīja un izstāstīja pēdējos jaunumus.

—   Tomas, vai tu gadījumā neesi padziļāk ieskatī­jies pudelē?

—    Nē, ser, — Tomass atbildēja. — Vēl ne, ser. Bet tas ir lielisks priekšlikums! Pateicos, ser. — Tad iz­misis piebilda: — Pie visa vainīga nauda, ser, ban­knotes. Jūs droši vien atceraties, ka sīknaudu mēs mainījām tikai vienu reizi. Un dabūjām pretī bankno­tes viena, piecu, desmit un divdesmit dolāru vērtībā, ser.

—   Protams, atceros, — Pīts tūdaļ piekrita. — Ar tām mums pietika. Bet kas tad apmaiņai vainas?

—   Vaina ir numerācijā, ser! Visām demonstratora reproducētajām banknotēm ir viens un tas pats sē­rijas numurs: piecniekiem — savs, desmitniekiem — savs un tāpat visām pārējām, ser. Kāds vīrs, kura ho­bijs ir meklēt naudas zīmes, kas izpirkšanas maksas veidā nokļuvušas gangsteru rokās, ievēroja, ka viņam ir vairākas banknotes ar vienu un to pašu numuru. Slepenais dienests izsekoja šo naudas zīmju ceļu. Drīz tā aģenti ieradīsies mums pakaļ, ser. Par vilto­tas naudas izgatavošanu soda ar ieslodzījumu cietu­mā uz divdesmit gadiem, ser. Mans draugs no ciemata interesējās, vai mēs atšaudīsimies, jo tādā gadījumā, ser, ciemata iedzīvotāji gribētu redzēt šo skatu.

Tomass lauzīja rokas. Pīts neizpratnē blenza uz viņu.

—   Ja tā labi apsver, mūsu nauda tiešām ir vilto­ta, — viņš pēc brīža domīgi noteica. — Agrāk man tas i prātā nenāca. Mums vajadzēs atzīt savu vainu, Tomas. Un, ja jau man draud cietums, Deizija varbūt negribēs ar mani precēties. Iešu paziņot viņai jau­numu.

Šai mirklī no laboratorijas pēkšņi atskanēja Deizi­jas balss. Pils apstājās. Balss kļuva skaļāka, dusmī­gāka. Drīz jau varēja sadzirdēt spalgus brēcienus, kas nemitīgi pieņēmās spēkā. Pīts metās skriet.

Viņš iedrāzās laboratorijā un aiz brīnumiem gan­drīz vai pamira. Demonstrators joprojām darbojās. Deizija bija redzējusi, kā Pīts sagāž naudas zīmes kaudzē un mašīna tās reproducē ģeometriskā progre­sijā. Un, lūk, Deizija laikam bija mēģinājusi rīkoties tāpat. Taču kaudze bija kļuvusi pārāk čagana un, lai to noblietētu, Deizija acīmredzot bija uzkāpusi uz stikla plāksnes, tādējādi nokļūdama aparāta darbības laukā.

Vārdu sakot, laboratorijā Pīts ieraudzīja trīs Deizi­jas. Un, kamēr viņš, šausmu pārņemts, stāvēja uz sliekšņa, trim viņa līgavām piebiedrojās ceturtā. De- monstators dūca un klukstēja, it kā ņirgādamies par viņu. Tad laida pasaulē piekto Deiziju. Pīts palēcās uz priekšu un satvēra slēdzi, taču nokavēja kādu se­kundes daļiņu, un laboratorijā parādījās sestā mis Deizija Menersa no kabareja «Zaļā paradīze». Viņa kā divi ūdens pilieni bija līdzīga savām piecām mā­sām. Un, raudzīdamies uz šo savas sirdspuķītes pār­produkciju, Pīts juta, ka šausmas viņu burtiski para­lizē.

Tā kā visas Deizijas bija absolūti vienādas — ne tikai ar identisku ārieni, bet, tā sacīt, ar vienu un to pašu sērijas numuru —, viņām bija arī gluži vienādi raksturi. Un katra no Deizijām bija dziļi pārliecināta, ka tikai viņai pieder banknošu kaudze uz stikla plāk­snes. Visas sešas centās to sagrābt, visas mežonīgi plēsās savā starpā, pie tam nebūt neslēpa, ko cita par citu domā, un jāsaka — visumā viņu domas ne tuvu nebija glaimojošas.

Artūrs, tāpat kā Deizija, bija apveltīts ar visnotaļ saulainu raksturu. Viņš nepiederēja pie tiem ķengu­riem, kas tik vien zina kā meklēt ieganstus grūtsir­dībai. Artūrs rāmi ganījās zālienā, mielojās ar ģeor­ģīnēm un laiku pa laikam pārlēca pāri sešas pēdas augstam žogam, cerēdams, ka alejā būs parādījies kāds suns, kas vēlēsies viņu apriet. Vai arī, ja neiz­dosies pamanīt suni, vismaz parādīsies kāds gājējs un nometīs cigareti, ko Artūrs varētu pievākt.

Kad viņš tikko bija atvests uz šejieni, tādi patīkami notikumi gadījās diezgan bieži. Jebkurš nezinātājs, ieraudzījis šai pasaules daļā pretim skrejošu piecas pēdas garu ķenguru, parasti meta zemē visu, kas viņam bija rokās, un muka, ko kājas nes. Dažreiz starp pamestajām mantām atradās arī cigarete.

Ar suņiem ķengurs sākumā tāpat bija apgādāts gluži ciešami, taču pēdējā laikā Artūra sabiedrība suņu acīs bija zaudējusi krietnu daļu no savas pie­vilcības. Artūra maniere rotaļāties ar nepazīstamu suni — it īpaši, ja tas viņu aprēja — bija diezgan sav­dabīga: ar priekšējām ķepām ķengurs sagrāba suni dzelžainā tvērienā, bet ar pakaļējām metodiski iz­dauzīja no viņa visas iekšas.

Vārdu sakot, Artūrs ganījās ģeorģīnēs, un viņam bija garlaicīgi. Bet garlaicības dēļ viņš allaž bija ga­tavs uz niķiem un stiķiem. No laboratorijas viņa ausis aizsniedza skandāla troksnis, taču ģimenes ķildas Artūru neinteresēja. Toties par diviem polismeņiem, kas nupat vaļējā automobilī bija piebraukuši pie mā­jas, viņš izrādīja daudz lielāku interesi. Mirkli pastā­vējuši pie vārtiņiem, polismeņi apņēmīgi devās uz priekšu.

Artūrs atlēkšoja tieši tanī brīdī, kad abi bija sā­kuši neganti bungot pa durvīm. Pirms tam viņš sētas pusē bija rāvis ārā Tomasa iestādītos kāpostu dēstus, jo gribēja noskaidrot, kāpēc tie aug tik lēni. Ar pē­dējo lēcienu pārvarējis vismaz desmit metrus, Artūrs apsēdās uz astes un sāka ziņkārīgi aplūkot ciemiņus.

— D … d … dievs kungs! — iesaucās pasīks, bet plecīgs polismenis. Viņš bija smēķējis cigareti, taču, pamanījis Artūru, steigšus nometa to un satvēra pistoli.

Tā bija kļūda. Jo Artūrs labprāt gremoja cigaretes, bet šī atradās tikai nepilnus piecus metrus no viņa, un ķengurs planējošā lēcienā mēģināja to aizsniegt.

Ieraudzījis Artūru lidojam viņam tieši virsū, polis­menis iespiedzās. Patiesi, šai mirklī ķengurs varēja pārbiedēt pat vislielāko drosminieku. Polismenis iz­šāva netēmēdams un … netrāpīja. Artūrs šāvienam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņam šāvieni ne­nozīmēja draudus; tie ļaunākajā gadījumā bija trok­šņi, ko rada automobilis ar bojātu karburatoru. Ar­tūrs mīksti piezemējās pie polismeņa kājām, — tas, histērijas un baiļu pārņemts, savicināja dūres un sāka dzīvnieku apbērt ar sitienu krusu.

Artūrs bija miermīlīgs ķengurs, taču tādus uzbru­kumus viņš nevarēja ciest.

Plecīgais sīkulis iespiedzās vēlreiz, kad Artūrs viņu sagrāba ar priekšķepām. Otrs polismenis atkā­pās uz durvīm, gatavodamies dārgi pārdot savu dzī­vību. Bet tanī mirklī — abi notikumi precīzi sakrita laikā —, kad Artūrs ņēmās izdauzīt sīkā polismeņa iekšas, Tomass, padevies liktenim, atvēra durvis, pret kurām bija atbalstījies otrais polismenis. Tas nogā­zās atmuguriski, sasita galvu un zaudēja samaņu.

Piecpadsmit minūtes vēlāk plecīgais sīkulis drūmi konstatēja:

—    Mūs uzvedināja uz nepareizām pēdām. Paldies, ka atpestījāt mani no šī zvēra, bet Keisijs pateicas jums par viskiju. Mēs meklējām naudas viltotāju bandu, kas drukā apbrīnojami kvalitatīvas banknotes. Pēdas veda taisnā ceļā pie jums. Jūs itin mierīgi va­rējāt mūs nokniebt. Bet jūs to neizdarījāt. Tā ka acīmredzot mums nāksies visu sākt no jauna.

—    Baidos, ka pēdas vēlreiz atvedīs jūs uz šejie­ni, — Pīts atzinās. — Bet varbūt jūs kā valsts ierēdņi

varēsiet kaut ko izdarīt ar ceturtās dimensijas de­monstratoru. Būtībā viņš ir visu šo notikumu vaini­nieks. Es jūs tūdaļ aizvedīšu pie viņa.

Pīts aicināja ciemiņus viņam sekot. Atriebības alku dzīts, kompānijai piebiedrojās arī Artūrs. Polismeņu sejās atspoguļojās trauksmainas nojautas.

—   Pacienājiet viņu ar cigaretēm, — Pīts ieteica.

—  Viņš tās ēd. Un tad jūs kļūsiet draugi uz mūžu.

—    Tikai tā man vēl trūka, velns parāvis! — plecī­gais polismenis iesaucās. — Labāk nostājieties starp mani un viņu. Varbūt Keisijs gribēs ar šo briesmoni sadraudzēties.

—   Man nav cigarešu, — Keisijs nedroši ieminējās.

—  Vai cigārs nederēs?

—    No paša rīta tā kā būtu par smagu, — Pīts do­mīgi sacīja, — bet pamēģināt var.

Artūrs uzvijās gaisā un nolaidās zemē divas pēdas no Keisija. Keisijs pasniedza viņam cigāru. Artūrs to apostīja, paņēma, iebāza mutē un nokoda galiņu.

—    Redzat nu! — Pīts priecīgi iesaucās. — Viņam patīk! Ejam!

Viņi iegāja laboratorijā. Tur valdīja haoss. Demon- strators dūca pilnā sparā, un Tomass, bāls, ar bezcerī­bas izteiksmi sejā, vēroja, kā tas darbojas. Aparāts ražoja naudas zīmes veseliem konteineriem. Tiklīdz no ceturtās dimensijas dzīlēm parādījās kārtējā banknošu kaudze, Tomass to sagrāba ar abām rokām un atdeva Deizijām, kam pēc idejas vajadzēja stāvēt rindā, lai katrai tiktu sava daļa. Taču Deizijas nemi­tīgi ķildojās un mēģināja blēdīties.

—    Šī, lūk, ir mana līgava, — Pīts mierīgi teica, no­rādīdams uz meitenēm.

Bet sīkulis polismenis jau bija pamanījis zaļo ban­knošu kaudzes, kuras parādījās it kā no zila gaisa. Viņš izrāva īsstobra revolveri.

— Jums tur aiz sienas ir iespiedmašīna, vai ne? — polismenis tūdaļ uzminēja. — Iešu paskatīšos!

Ātri iejuties saimnieka lomā, viņš paspēra soli uz priekšu, nogrūda Tomasu malā un uzkāpa uz stikla plāksnes. Šausmu pārņemts, Pīts centās satvert slēdzi. Taču bija par vēlu. Stikla plāksne pagriezās par astot- daļu apgrieziena; demonstrators izsmejoši iedūcās — un tai pašā mirklī, kad Pīta sastingušie pirksti iz­slēdza aparātu, uz stikla parādījās polismeņa kopija.

Divi sīkuļi polismeņi, apstulbuši aiz brīnumiem, blenza viens uz otru. Keisijs savukārt lūkojās uz abiem, un mati viņam sacēlās stāvus. Šinī mirklī Ar­tūrs ar lūdzošu žestu nolika priekšķepu uz Keisija pleca. Artūram bija iepaticies cigārs. Durvis uz labo­ratoriju stāvēja vaļā, un viņš bija ienācis palūgt vēl vienu. Taču Keisijs vairs nespēja kontrolēt savu rī­cību. Viņš iebrēcās un metās prom, acīmredzot do­mādams, ka Artūrs dzenas viņam pakaļ. Ar joni ietriecies teseraktā, viņš bezcerīgi iestrēga tanī.

Artūrs bija nosvērts, taču jūtīgs radījums. Keisija drausmīgais bļāviens viņu dziļi satrauca. Viņš palē­cās uz priekšu, uzgrūda Pītu slēdzim un nolaidās zemē starp abiem sastingušajiem sīkuļiem polisme- ņiem. Tie, labi atcerēdamies pirmo tikšanos ar jauko dzīvnieciņu, panikā atlēca sānis tieši tajā mirklī, kad stikla plāksne pagriezās par kārtējo astotdaļapgrie- zienu.

Demonstratora dūkšanas izbiedēts, Artūrs palēcās gaisā. Viņam tuvākais plecīgā polismeņa eksemplārs ar slaidu, graciozu lēcienu pazuda aiz durvīm. Pīts tik­mēr cīkstējās ar viņa dvīņubrāli, kas, vicinādams re­volveri, joprojām prasīja paskaidrojumus, lai gan bija jau aizsmacis no pārlieku centīgas dienesta pienā­kumu pildīšanas.

Pīts visiem spēkiem pūlējās izskaidrot viņam lietas būtību — stāstīja par burvīgo meiteni un banāna mi­zu, taču polismenis nekādi nespēja aptvert, par ko īsti ir runa. Un, kamēr viņš aizsmakušā balsī kliedza, no stikla plāksnes nolēca zemē vēl viens Artūrs, bet tam sekoja vēl un vēl tādi paši…

Polismenis tikmēr rēca uz Pītu, līdz beidzot Deiziju izmisīgie spiedzieni viņam lika atskatīties, un viņš ieraudzīja, ka laboratorija ir pilna ar piecas pēdas gariem ķenguriem, kas, patīkami pārsteigti, uzlūko cits citu, cenšas sadraudzēties un iespējami ātrāk uz­sākt rotaļas.

Artūrs, šķiet, vienīgais apsveica šādu pavērsienu. Agrāk viņš gandrīz caurām dienām bija vientuļš. Ta­gad turpretim viņam radusies plaša sabiedrība, bū­tībā vesels ķenguru bars. Priecīgi uzbudināti, Artūri aizmirsa visus pieklājības likumus un sāka trenkāt cits citu pa laboratoriju, sarīkojot kaut ko līdzīgu sti­hiskai kukuriņu spēlei.

Polismenis pakrita un kļuva par tramplīnu, ko ķen­guri, lieliski uzjautrinādamies, izmantoja ar pilnu jaudu. Deizijas joprojām izmisīgi spiedza. Bet Artū­ri — visi kā viens — izraudzījās lēcieniem arvien jau­nus un jaunus mērķus. Beidzot viens no viņiem izvē­lējās demonstratora motoru. No darbīgā mehānisma ašķīda dzirkstis, kas apsvilināja neveiksminieku, ausmu pārņemts, tas atspērās un izlēca pa logu. Viņam tūdaļ sekoja pārējie, kas acīmredzot bija no­sprieduši, ka tāds ir rotaļas turpinājums.

Pēc dažām sekundēm laboratorijā nebija vairs ne­viena Artūra. Kļuva dzirdamas savādas, žēlabainas skaņas. Tās nepārprotami nāca no demonstratora. Keisijs joprojām bija teserakta gūsteknis. Visu no­tikušo viņš redzēja pa modeļa stieņu starpām, un viņa sejas izteiksme bija tāda, ka gribot negribot lika domāt par psihiatrisko slimnīcu iemītniekiem. Tikai viens no plecīgajiem sīkuļiem polismeņiem atradās laboratorijā. Viņš gulēja uz grīdas, tikko vilkdams elpu. Bet Deizijas bija tādā mērā saniknotas, ka ne­spēja izdvest ne skaņas — visas sešas. Vienīgi Pīts joprojām šķita mierīgs.

—    Nu ko, — viņš filozofiski konstatēja, — saspīlē­jums, var teikt, nedaudz mazinājies. Bet kaut kas ir noticis ar demonstratoru.

—   Atvainojiet, ser, — sacīja Tomass, kas vēl ar­vien bija ļoti bāls, — mašīnās es nepavisam neorien­tējos.

Viena no Deizijām dusmīgi uzbrēca otrai:

—   Tu esi zaudējusi pēdējās kauna paliekas! Sī nauda uz paplātes pieder man!

Viņas draudīgi tuvojās viena otrai. Vēl trijās, sa­šutušas un satracinātas, iejaucās kautiņā. Sestā — un Pītam likās, ka tā ir viņa līgavas oriģināls — no citu saraustajām kaudzēm drudžaini pārsvieda naudu sa­vējā.

Tikmēr demonstrators turpināja savādi dūkt. Pīts mēģināja izdibināt, kas mašīnai lēcies. Un tūdaļ ievē­roja, ka Artūrs atsperoties izkustinājis sviru, kas, do­mājams, regulē motora apgriezienus. Viņš uz labu laimi pārbīdīja sviru. Demonstrators ieklukstējās. Un tikai tad Pīts pamanīja, ka uz stikla plāksnes sadrūz- mējušās piecas Deizijas. Viņš mēģināja izslēgt apa­rātu, taču nepaguva to izdarīt. Pīts aizvēra acis, cenz­damies nesajukt prātā un juzdams, ka viņu pārņem galējs izmisums. Deizija viņam ļoti patika. Tomēr sešu Deiziju bija par daudz. Bet ja iedomājas per­spektīvu, ka viņu būs vienpadsmit…

Atvērt acis viņu pamudināja aizsmakusi balss:

—    A! Tad, lūk, kur jums ir iespiedmašīna un … hm … spoguļi, kas izraisa redzes halucinācijas, tā ka itin viss dubultojas. Tūlīt es iekāpšu lūkā, kurā nupat pazuda meitenes. Un, ja kāds tur aiz sienas sadomās taisīt pekstiņus, galvoju, ka labi tam neklāsies!

Liekais polismenis uzkāpa uz stikla plāksnes, no ku­ras nezināmu iemeslu dēļ bija pazudušas piecas Dei­zijas. Demonstrators ieklukstējās. Tad iedūcās. Plāk­sne pagriezās … pretējā virzienā! Un tai pašā mirklī arī polismenis pazuda. Kā viņš no pagātnes nejauši bija uzradies, tā nejauši arī pazuda. Izrādās, ka viens no Artūriem bija pārbīdījis sviru neitrālā stāvoklī, bet Pīts to aizbīdīja vēl tālāk — uz atpakaļgaitu. Viņš redzēja, kā pazūd polismenis, un tagad zināja, kur palikušas liekās Deizijas un kur paliks viņu kompro­mitējošās naudas zīmes. Pīts atviegloti uzelpoja.

Toties Keisijs, kas tikko bija atbrīvots no teserakta, neizjūta ne mazāko atvieglojumu. Viņš izrāvās no Tomasa rokām, lai gan sulainis bija tikai centies vi­ņam palīdzēt, un skriešus metās pie automobiļa. Tur viņš sastapa savu plecīgo kolēģi, kas ieplestām acīm vēroja, kā deviņpadsmit Artūri spēlē kukuriņus, veikli lecot pāri garāžas jumtam. Saņēmuši nepiecie­šamos paskaidrojumus, polismeņi apmulsa vēl vai­rāk. Pīts redzēja, kā viņu automobilis aizbrauc, līku­modams pa ceļu no grāvja līdz grāvim.

—   Man liekas, ser, viņi vairs neatgriezīsies, — sa­cīja Tomass, un viņa balsī atkal skanēja cerība.

—   Arī man tā liekas, — Pīts piekrita, beidzot at- gūdams pilnīgu dvēseles mieru. Viņš pievērsās pali­kušajai Deizijai, kas, lai gan stipri nobijusies, no mantrausības i nedomāja atteikties. — Mīļā, — viņš maigi teica, — izrādās, ka visas šīs banknotes ir vil­totas. Vajadzēs tās aizgādāt atpakaļ un pacensties pārtikt no tā, kas uzkrāts pagrabā, malkas šķūnī un sakņu glabātavā.

Deizija mēģināja izlikties, ka neko nav dzirdējusi, bet tas viņai neizdevās.

—   Tu esi zaudējis pēdējās kauna paliekas! — viņa sašutusi iesaucās.

R. Rasels

PROFESORA FEIRBENKA KĻŪDA

Pirmais ieradās Haskels, Elizabetes laika angļu literatūras speciālists. Tikai pirms mēneša viņš bija kļuvis filoloģijas profesors, bet vairs negrieza matus, smēķēja vienīgi pīpi, nēsāja tvīda uzvalku un centās izskatīties izklaidīgs, kā to prasīja jaunais stāvoklis. Pīpe pastāvīgi dzisa nost. Skaļi šmakstinot un sēcot aizsmēķēdams to, viņš teica:

—    Sveiks, Feirbenk, vai neesmu par agru?

—           Tieši laikā, — atbildēja mājastēvs. — Pārējie nezin kāpēc kavējas, taču, domājams, tūlīt būs klāt.

Palīdzēdams Haskelam novilkt mēteli, viņš apvai­cājās:

—   Ko dzersi?

—          Iru stipro, lūdzu. Un atšķaidiet mazliet, bet bez ledus, — atsaucās otrs, nemākulīgi kūpinādams pīpi.

Nopelniem bagātajam profesoram atraitnim Mar- kusam Feirbenkam, kurš sen. jau bija atstājis die­nestu, ritēja astotais desmits. Viņš bija krietnus trīs-

desmit gadus vecāks par Haskelu, tāpēc par tā dīvai­nībām nelikās ne zinis.

—   Sēsties, es sagatavošu dzērienu.

Drīz sapulcējās gandrīz visi. Netālu dzīvojošais komponists Veiss, vēsturnieks Greiners un glezno­tājs Tempis, kurls kā rubenis riestā. Visi bija pasnie­dzēji, taču neviens tā nesirga ar akadēmiskumu kā Haskels. Tempis vairāk atgādināja miesnieku, un šo līdzību vēl pastiprināja viņa pirksti, kas bija no­triepti ar kaut ko sarkanu. Veiss izskatījās pēc padzī­vojuša publikas iemīļota aktiera. Greiners likās mū­žam neapmierināts īgņa, un tāds viņš īstenībā arī bija. Pagājušajā gadā viņi visi bija piedalījušies Feirbenka sievas bērēs.

—   Vai būs vēl kāds? — vaicāja Tempis, ieliedams sev alu.

—   Vienīgi Maks, — Feirbenks atbildēja.

—    Bills Makdermots? — izsaucās Veiss. — Veselu mūžību neesmu saticis. Viņš man parādā piecnieku. Es laikam dzeršu viskiju, Markus.

Svētais tēvs Viljams Makdermots ieradās pēc di­vām minūtēm, manierīgi atvainojās, paziņoja, ka dzers džinu, un drūmu seju noskaitīja piecas naudas­zīmes Veisam, kurš jautri smīkņāja.

—    Tu esi vinnējis, vecais pirāt. «Bohēmu» tiešām sarakstījis Leonkavallo. Es pārbaudīju. Saņem savus nožēlojamos grašus, bet reiz es tevi ķeršu, piemini manus vārdus.

Vērsdamies pie Feirbenka, garīdznieks vaicāja:

—   Kas noticis, Markus? Kāda velna pēc tu esi mūs , te saaicinājis?

—    Es aicināju jūs par lieciniekiem, — Feirbenks atbildēja. — Jūs pieredzēsiet vēsturisku notikumu. Te būs tavs martini, Mak. Un tagad, draugi, varbūt nāksiet man līdz?

Ar glāzēm rokās Feirbenka viesi rindā sekoja mā­jastēvam lejup pa šaurām kāpnēm uz pagrabu, kur bija ierīkota darbnīca. Feirbenks noklikšķināja slē­dzi. Ap lielu, ar tādu kā pārvalku vai segu apklātu priekšmetu puslokā bija nolikti vairāki krēsli. Svē­tais tēvs Maks vaicāja:

—   Kas tad tas tāds? Zārks, vai?

—   Varbūt klavieres? — piemetināja Veiss.

Feirbenks uzsmaidīja komponistam.

—   Tu neesi tālu no patiesības. Sēstieties.

Iekārtodamies krēslos, viņi pētīja sienu aiz apklātā

priekšmeta. Visai meistarīgi tajā bija iemontēts ek­rāns, līdzīgs televizora ekrānam.

Greiners noburkšķēja:

—          Ceru, ka tu neesi atvilcis mūs šurp, lai liktu skatīties televizoru?

—          Tas nav televizors, — Feirbenks nomierināja viņu. — Es gan esmu izmantojis katoda principu, bet tā arī ir vienīgā līdzība.

—   Es degu nepacietībā, — teica Haskels.

Feirbenks nostājās pie ekrāna un aiz ilggadīga pa­raduma iesāka kā lekcijā:

—          Dārgie draugi! Tas, ko jūs tagad redzēsiet, — viņš pievērsās ekrānam, — ir desmit gadus ilga, vel­nišķīgi grūta darba rezultāts …

—          Atvaino, Markus, — Tempis viņu pārtrauca, — es nesapratu pēdējos vārdus, jo tu biji pagriezis man muguru.

Feirbenks pavērsās ar seju pret viņu un, skaidri iz­runādams katru vārdu, lai kurlais gleznotājs varētu lasīt no lūpām, atkārtoja:

—          Es teicu, ka jūs redzēsiet desmit gadus ilga, vel­nišķīgi grūta darba rezultātu. Velnišķīgi grūta ne tikai tāpēc, ka lielu laiku biju gājis pa maldīgu ceļu — un tas nozīmē nepielūdzamu faktu satriektas lieliskas idejas, bieži vien līdzekļu trūkuma pārtrauk­tus pētījumus, neveiksmi pēc neveiksmes —, bet arī tāpēc, ka šodien te nav Telmas, kura dalījusies ar mani šī mokošā darba priekos, bēdās un … upuros un kurai nāktos būt man līdzās šajā triumfa brīdī.

Vienu mirkli viņš, atmiņu saviļņots, sastomījās, tad, saņēmis pārsega stūri, teica:

—   Jūs esat pirmie, kas redz … — un, spēji norā­vis pārsegu, pabeidza: — Feirbenka gaismas ērģeles!

Visu skatieniem pavērās dīvains instruments. Āt­rumā uzmetot aci, tas ne ar ko neatšķīrās no parastām sarkankoka imitācijas elektriskajām koncertērģelēm, ko var nopirkt jebkurā mūzikas instrumentu veikalā, taču, uzmanīgāk pavērojot, atklājās vairākas atšķirī­bas. Gar pamatni kā čūskas vijās četri vadi. Piedāļu nebija. Viens reģistrs pilnīgi aizstāts ar daudziem slēdžiem un dažnedažādiem tranzistoriem. Uzraksti virs vārstuļiem un svirām nozuduši. Uz harmoniju pārslēdzējiem tūkstošu, miljonu un miljardu apzīmē­jumi, uzraksti «lēna vibrācija» un «ātra vibrācija» aizstāti ar «lēna attēlu maiņa» un «ātra attēlu mai­ņa», «zemie basi» pārvērtušies par «kopplānu», bet «fleitas» par «tuvplānu», «arfas» kļuvušas par «at­tēla apturēšanu». «Bandžo», «marimba», «ģitāras» un citu instrumentu apzīmējumu vietās rēgojās kaut kādi asi āķi, bet maģiskais saīsinājums «bezg» — bez­galība — ķeburainiem burtiem ieskrāpēts agrākā uz­raksta «diapazonu pārslēdzējs» vietā. Un, beidzot, tas viss bija savienots ar ekrānu.

—   Velns parāvis! — noburkšķēja Veiss. — Kas tad nu, vai tu gribi teikt, ka vēlreiz esi izgudrojis gaismas ērģeles? Un skaņdarba atskaņošanas laikā uz ekrāna projicējas krāsas? Pirms daudziem gadiem par to runāja Skrjabins, taču pat viņam nekas nesanāca.

Feirbenks papurināja galvu.

—   Nekā tamlīdzīga. Kaut gan tiešām ir izmantotas lietotas elektroērģeles; to konstrukcija lieliski atbilda mūsu mērķim: sols sēdēšanai, ērti izvietojama apara­tūras pults, parocīgi un viegli pārveidojami pārslē­dzēji. Bet šīs ērģeles neskan, tās klusē.

Profesors noklikšķināja slēdzi pa kreisi no klavia­tūras. Atskanēja dobja dunoņa, un tikko manāmi sāka vibrēt grīda viesiem zem kājām.

—   Tā nu es neteiktu, — iebilda Greiners.

—      Tas ir mājas ģenerators, — Feirbenks paskaid­roja.

—   Bet kā jūs spējat … — bilda Haskels.

—      Skatieties, — mājastēvs viņu pārtrauca. — Ska­tieties uz ekrānu.

Viņš nospieda vairākas pogas, pagrozīja vienu no diskiem un uz trim melnajiem taustiņiem uzņēma bez- skaņas akordu. Ekrāns sāka pulsēt. Sākumā sniegbal­tā krāsā, tad ugunssarkanā, tumši zilā, zeltaini dzel­tenā, un beidzot visas krāsas sajuka raibā virpulī.

—   Abstraktā māksla? — vaicāja Tempis.

Krāsas atdalījās, atkal sajuka, un negaidot parādī­jās blāvs un kustīgs attēls. Tur bija redzams pats Feirbenks un viņa pieci draugi. Ar glāzēm rokās viņi sēdēja pie ērģelēm. Profesors viegli pieskārās dis­kam, un kontūras kļuva asas.

—      Mājas televīzija, — Greiners pukstēja, lūkoda­mies visapkārt, vai neieraudzīs apslēptu kameru.

—      Acumirkli, — teica svētais tēvs Maks. — Tie esam mēs, tiesa, arī istaba ir šī pati, bet ne šobrīd. Ievērojiet, ka ērģeles vēl nav atsegtas. Tā te izskatī­jās pirms piecām minūtēm!

Uz ekrāna Feirbenks runāja nedzirdamus vārdus un norāva pārsegu.

—      Nu, un tad? — Greiners iebilda. — Videomag­netofons. Tas ir iepriekš ierakstīts.

—      Nē, — Feirbenks atbildēja. — Atkārtoju, ka ne­esmu aicinājis jūs skatīties televizoru, kaut vai tas būtu mājas televizors, ne videoierakstu, ne ari ko citu tamlīdzīgu. Lūdzu uzmanību.

Viņš atvilka vēl kādu vārstuli un piesardzīgi no­spieda vienu sviru. Attēls iemirgojās, nozuda un pa­rādījās no jauna. Šoreiz bija redzamas baltas durvis.

—   Tās taču ir jūsu mājas durvis, — teica Haskels.

Greiners nopūtās:

—   Es tomēr nesaprotu . ..

Feirbenks ieslēdza «kopplānu». Durvis attālinājās, un parādījās māja kopumā. Tā stāvēja viena pati, visapkārt pletās tukši apbūves gabali.

—          Tas taču ir pirms sešiem septiņiem gadiem! — iesaucās Veiss. — Tad te neviens vēl nebūvējās!

—          Pareizi, — pamāja svētais tēvs Maks. — Mar- kuss pirmais visā kvartālā uzcēla māju.

—          Filma, — Greiners burkšķēja. — Amatiera filma.

Feirbenks pasmaidīja.

—          Tevi, Greiner, es uzaicināju, zinādams, ka tu esi liels skeptiķis. Haskels, Veiss, Tempis un Maks ir ro­mantiķi. Viņi mīļuprāt ticēs. Viņus viegli var apvest ap stūri, bet, ja man izdosies pārliecināt tevi, ja tev nepaliks ne mazāko šaubu, tad es droši varēšu rādīt gaismas ērģeles visai pasaulei.

Viņš ērtāk ierīkojās sēdeklī, bet rokas veikli skrai­dīja pa taustiņiem un pogām. Uz ekrāna cits citu no­mainīja neizprotami abstrakti veidojumi.

—          Vadības problēma vēl pilnīgi nav atrisināta, — Feirbenks piebilda. — Gandrīz puse attēlu gadās ne­jauši, uz labu laimi, un tikai otra puse ir tas, ko es gribu. Tomēr es ceru, ka pārkodīšu arī šo riekstu, ja vien tik ilgi nodzīvošu.

Uz ekrāna pamazām iezīmējās cita aina.

—   Nu, lūk, — Feirbenks teica. — Tas ir īstais.

Skatītāji ieraudzīja pūli. Tajā ņirbēja kareivju zilie mundieri. Visi klausījās, ko runā izstīdzējis cilvēks ar bārdiņu un augstu, skurstenim līdzīgu cepuri.

—   Nu, Greiner, — Feirbenks jautāja, — vai pil­soņu kara laikā bija kino? Un vēl krāsu kino, ko?

—   Ļoti saistoši, — Greiners atsaucās. — Gabals no kādas Reimonda Masi, Henrija Fondas vai cita holi- vudieša vēsturiskās filmas.

—   Tā? Bet tu taču esi šī vēstures perioda speciā­lists, eksperts un atzīta autoritāte. Tava kabineta sienas ir noklātas ar Metjū Bredija uzņemtajām foto­grāfijām. No mums visiem vienīgi tu vari atšķirt gri­mētu aktieri no . ..

Viņš pieskārās «tuvplāna» podziņai. Visu ekrānu aizņēma skumja, bārdaina seja. Greiners lēnām izslē­jās stāvus un tikko dzirdami izdvesa:

—    Žēlīgs dievs, Feirbenk! Tas nav ne aktieris, ne viltojums. Tas taču … Viņš kaut ko saka! Skaņu, dod taču skaņu, velns parāvis!

Tempis ar acīm ieurbās lūpās uz ekrāna, un tās šķita sakām: «Pirms četrdesmit septiņiem gadiem …»

Feirbenks noklikšķināja slēdzi. Attēls pazuda.

—   Pagaidi! — Greiners iesaucās. — Es gribu vēl paskatīties!

—    Tu redzēsi visu to, — teica Feirbenks. — Tik reižu, cik vien vēlēsies. Kopplānā, tuvplānā, paātri­nāti, palēnināti un pat apturētu kadru. Protams, žēl, ka nav skaņas, bet tas jau ir nākamais solis. Pagai­dām pietiek ar to, ka izdevies atrisināt gaismas pro­blēmu.

Tagad Feirbenks pievērsās viesiem.

—    Kas tad ir gaisma? Dažāda garuma viļņi, kas pārvietojas ar milzīgu ātrumu — simts astoņdesmit sešus tūkstošus jūdžu sekundē. To zina katrs skol­nieks. Bet kas īsti notiek ar gaismu? Kur tā paliek? Izgaist kā dūmi? Pāriet citā kvalitātē? Vai gluži vien­kārši … turpina kustību? Jā, tieši tā.

—   Elementāri, dārgais Vatson, — svētais tēvs vīp­snāja.

—    Bez šaubām. Taču atļaujiet pievērst jūsu uzma­nību kaut kam tādam, ko katrs skolnieks vis nezina, ko nezināja un nenojauta neviens, līdz mēs ar Telmu to atklājām.

Tur, tālu augšā, tūkstošiem jūdžu no Zemes vir­smas, eksistē dīvaina parādība, par kuru jūs droši vien būsiet dzirdējuši, pat nebūdami fiziķi. Van Ale- na joslas. To daba, īpašības un raksturs ir miglā tīti. Taču vienu īpašību es zinu — tie ir slazdi, gaismas slazdi. No mūsu planētas aizejošā gaisma, tātad visa šeit notikušā atveids, tur tiek sagūstīta tikai uz mirkli, pirms tā uz mūžu pazūd kosmosa dzīlēs. Un tieši šajā mirklī gaismu, attēlus it kā uz visiem lai­kiem ieraksta jeb kopē Van Alena joslu uzlādētās radioaktīvās daļiņas. Ņemiet vērā, džentlmeņi, ir ierakstīts viss, kas jel kad noticis.

—   Lūk, atslēga, — viņš pamāja uz ērģeļu pusi, — ar kuru verama Van Alena joslu dārgumu krātuve. Ērģeles, kas atskaņo nevis mūziku, bet … vēsturi … aizvēsturi, spēlē vareno un bezgalīgo pagātnes sim­foniju.

Pagrabtelpā iestājās klusums, bija dzirdama vie­nīgi ģeneratora dūkoņa. Beidzot svētais tēvs Maks vaicāja:

—   Cik senā pagātnē tu spēj ielūkoties?

—   Tajos laikos, kad jau pastāvēja joslas. Būtībā var redzēt pašu sākumu. Nu, piemēram …

Viņš padarbojās ap slēdžiem un pogām. Uz ekrāna parādījās visi, kas tobrīd bija pagrabā, tikai ģērbu­šies sērās. Viņi atradās augšstāva istabā.

—   Tā taču ir Telmas bēru diena! — svētais tēvs iesaucās. Feirbenks pamāja.

—    Taču es jums gribēju rādīt ko citu. Aparāts ne­pārprotami tiecas atainot to, kas šeit noticis ne visai sen. Tieši šajā mājā. Lai to novērstu, vairāk jānoņe­mas ar mašīnu, īpaši, ja grib redzēt sevišķi tālu pa­gātni. Nu, lūk! Skatieties!

Uz ekrāna slīdēja dūksnaini, necaurejami džungļi, cēlās blīvi izgarojumi, vietām pat tvaika strūkliņas. Brikšņos parādījās milzīga galva, līdzīga ķirzakas galvai, aiz tās garš čūskas kakls, kas ļāva dzīvnie­kam viegli aizsniegt koku zaļos dzinumus pašā ga­lotnē. Galva un kakls piederēja gigantiskam rum­pim ar ziloņa kājām un garu asti, kas vilkās pa zemi.

—   Brontozauram brokastīs salāti, — Feirbenks pa­smējās.

Attēls izplūda, satumsa un pazuda.

—    Vēl viena problēma — noturība, — zinātnieks noteica pie sevis. — Attēls var patvarīgi parādīties un pazust.

—    Feirbenk, kā jūs domājat, vai ir iespējams ierau­dzīt Šekspīru, piemēram, mēģinājuma laikā «Glo­busā»?

—    Es viņu esmu redzējis, — profesors atbildēja. — Arī tu redzēsi. Tu, Veis, redzēsi Bahu, bet tu, Tempi, — Mikelandželo strādājam Siksta kapelā. Ne­vis kaut kādu modernistu, bet Mikelandželo. Šodien vēl ne. Ierīce ātri pārkarst, nāksies izslēgt. Rīt …

—    Pagaidi, Markus, — svētais tēvs Maks lūdzoši pavērās Feirbenkā. — Kamēr vēl nav izslēgts, vai tu nevarētu parādīt…

Feirbenks brīdi vilcinājās, tad noteica: «Pro­tams» — un pievērsās klaviatūrai. Pēc dažām sekun­dēm uz ekrāna parādījās skaidrs attēls. Viņi ierau­dzīja pa zemi izsētus galvaskausus, ļaužu pūli zem drūmām debesīm, trīs moku stabus burta «T» veidā. Feirbenks nospieda kādu slēdzi, un vidējais stabs pa­mazām tuvojās. Neviens nekā neteica. Svētais tēvs Maks pārsteigts un satriekts noslīga ceļos, viņa lūpas

drebēja. «Mans dievs,» viņš nočukstēja. Attēls sāka vibrēt un pazuda.

Svētais tēvs piecēlās un samulsis nokremšļojās. Kad viņš ierunājās, viņa balsī maz kas liecināja par nu­pat pārdzīvoto saviļņojumu.

—          Manuprāt, Markus, te rodas zināma morāla problēma. Vai šīs ērģeles, šis dižais brīnums, var pa­rādīt visu, kas vien jel kad noticis uz Zemes?

Feirbenks piekrītoši pamāja.

—   Un tās var ieskatīties arī slēgtā telpā?

—          Jā. Gaisma iekļūst visur, to nav iespējams aiz­kavēt.

—          Vai tu vari, piemēram, parādīt, kā Džordžs Va- šingtons aplidoja Martu?

—    Bez kādām pūlēm.

—           Tad tev jājautā sev, Markus, vai tu, mēs, vai arī kāds cits ir tiesīgs redzēt Džordžu un Martu jeb­kurā viņu dzīves brīdī.

Feirbenks sapīka.

—          Liekas, es saprotu, uz kuru pusi tu velc, Mak, bet…

Garīdznieks viņu pārtrauca:

—           Tagad tik daudz dzirdam un lasām par iejauk­šanos personiskajā dzīvē. Ja šādas ērģeles nokļūs ne­lietīgās rokās, ar tām varēs ielauzties intīmajā dzīvē visrupjākajā veidā, kādu tik var iedomāt! Vai tā ne­būs neķītra glūnēšana uz dižām personībām un vien­kāršiem mirstīgajiem, dzīviem un mirušiem, lūrēšana guļamistabās un vannas istabās?

—          Savā ziņā jums ir taisnība, svētais tēv, — iesāka Haskels, — taču pat…

—          Pie reizes, par vannas istabām, — iejaucās Veiss, rādīdams uz ekrānu.

Visi paskatījās turp. Feirbenks bija aizmirsis iz­slēgt ērģeles, un uz ekrāna parādījās viņa mājas vannas istaba. Vannā mierīgi sēdēja sirma sieviete — Telma Feirbenka.

—          Izslēdz, Markus, — iejūtīgi teica svētais tēvs Maks.

Feirbenks devās pie ērģelēm.

—          Pagaidi, — Greiners satvēra profesoru aiz ro­kas. — Tas ir jāredz.

Haskels eksplodēja:

—          Klausieties, Greiner, kas jūs esat par cil­vēku …

—          Palieciet klusu un skatieties. Vai tad jūs neat­ceraties, kā nomira Telma?

Vannas istabā ienāca Feirbenks un apstājās pie vannas. Šausmu pārņemti, viesi noraudzījās, kā viņš iegremdē sievas galvu ūdenī un tur to, līdz pārstāj parādīties gaisa burbulīši. Sieviete nepretojās. Likās, tas turpinās veselu mūžību. Tad Feirbenks atlieca muguru un novērsās no vannas.

Ekrāns satumsa.

Feirbenks trīcēja pie visām miesām un šausmās kā­pās prom no ērģelēm.

Pirmais attapās Maks:

—   Lai dievs tev piedod, Markus.

No Tempļa krūtīm izlauzās tikai aizsmacis «Kā­pēc?».

Likās, ka Feirbenka stāvs pēkšņi sarucis; nomākts un iznīcināts viņš stāvēja satriekto draugu vidū, kuru sejās bija lasāms nicinājums un nosodījums.

Veiss atkārtoja Tempļa jautājumu:

—    Kāpēc tu to darīji, Markus?

Kādu brīdi valdīja klusums.

—          Tas viss bija naudas dēļ, vai saprotat? — Zināt­nieka balss bija tikko dzirdama. — Mēs bijām tik tuvu piepildījumam … panākumiem … taču aptrūka nau­das. Gaidīt nevarējām, jo man bija gandrīz septiņ­desmit, Telmai — sešdesmit pieci, mēs nevarējām at­

ļauties tādu greznību kā gaidīt. Tad Telma iedomājās par savu apdrošinājumu. Divdesmit tūkstoši dolāru! Vairāk nekā pietiekami, lai pabeigtu darbu. Viņa tei­ca: «Esmu jau veca, Markus. Ļauj man to izdarīt. Tevis dēļ, mūsu dēļ, mūsu darba dēļ.» Tomēr es ne­varēju tam piekrist.

Feirbenks pagriezās pret garīdznieku:

—   Vismaz tu tak saproti, kāpēc es nevarēju ļaut viņai to darīt? Jūs taču sludināt, ka pašnāvība ir nā­ves grēks! Nu, tad grēku uzņēmos es un izdarīju slep­kavību.

Viņš aizsedza seju ar plaukstām, murminādams kaut ko nesaprotamu, viņa kalsnais augums raustī­jās konvulsijās. Viņš piesauca sātanu. Tad jautāja Makam, kāds izskatās sātans. Feirbenks rādīja uz ēr­ģelēm, un viņa balss pēkšņi kļuva spiedzīga. Viņš kliedza, ka sātans līdzīgs šai mašīnai ar vadiem, ska­lām un slēdžiem, ka sātans smejas, rādīdams savus taustiņu zobus, ka tas viņu pavedinājis svētās Zināt­nes vārdā, ka tas mudina izdomāt viscēlākos attaisno­jumus netīriem darbiem … pat slepkavībai.

Tad, izkliegdams kaut ko nesaprotamu, gluži kā bez prāta Feirbenks metās pie ērģelēm.

—   Sātans! — viņš sauca. — Esi nolādēts! Nolādēts!

Pārvērstu seju viņš rāva vadus, dauzīja lampas, ār­dīja savienojumus.

—   Markus! — garīdznieks iesaucās.

—   Nevajag, nelauziet! — Haskels metās uz priek­šu. Tai mirklī visus apžilbināja uzliesmojuma zibšņi un dzirksteļu kūlis; sāka ost pēc gruzdošas gumijas. Feirbenks bija miris.

Vēlāk, kad jau bija aizgājusi policija, pieci draugi satriekti sēdēja tuvējā bārā. Svētais tēvs Maks aiz­žņaugtā balsī vaicāja Haskelam:

—          Jūsu draugs Šekspīrs ir šo to teicis šai sakarā, vai ne?

—          Hm? — Haskels pūlējās aizsmēķēt apdzisušo pīpi.

—   Slepkavību nenoslept, — garīdznieks citēja.

—          A-a, jā, — Haskels pakšķināja savu pīpi. — Es jūs saprotu, bet tas nav precīzi. Patiesībā Šekspīrs tei­cis tā: «Jo slepkavība, lai gan tā ir mēma, var brīnu­mainā balsī runāt sākt.»

A. Azimovs SPOGUĻSPELE

Robotu uzvedības likumi

1.    Robots nedrīkst darīt ļaunu cilvēkam un ne­drīkst palikt malā, kad cilvēkam draud bries­mas.

2.     Robotam jāpilda visas cilvēka pavēles, ja tās nav pretrunā ar Pirmo likumu.

3.     Robotam jārūpējas par savu drošību, bet tikai tik daudz, lai tas nebūtu pretrunā ar Pirmo un Otro likumu.

Lidžs Beilijs kārtējo reizi dzīrās aizsmēķēt pīpi, kad kabineta durvis pēkšņi atvērās, turklāt neviens pat nebija pieklauvējis. Beilijs iztrūcies atskatījās, — un pīpe izkrita no rokām. Tur tā arī palika guļam, un tas skaidri liecina, cik pārsteigts viņš bija.

— R. Denīls Olīvs! — Beilijs neizsakāmi uztraukts izsaucās. — Pie velna! Tas taču esat jūs?!

—    Pilnīgi pareizi, — atbildēja ienācējs. Viņa iede- gušajā, apbrīnojami pareizi veidotajā sejā nebija ne vēsts no nemiera. — Man ir nepatīkami, ka traucēju jūs, ienākdams bez brīdinājuma, taču situācija ir visai delikāta, un, jo mazāk par to zinās citi cilvēki un ro­boti, pat jūsu kolēģi, jo labāk. Lai kā arī būtu, man liels prieks atkal tikties ar jums, draugs Elidž.

Robots sniedza labo roku, un šis žests bija tikpat cilvēcisks kā viņa āriene. Bet Beilijs bija tā apjucis, ka labu brīdi blenza uz pasniegto roku un tikai tad satvēra un sirsnīgi paspieda to.

—    Un tomēr, Denīl, kāpēc jūs esat šeit? Bez šau­bām, es allaž priecājos jūs redzēt, bet … Kas tā par delikātu situāciju? Vai atkal kādas galaktiska mēroga nepatikšanas?

—    Nē, draugs Elidž! Situācija, kuru es saucu par delikātu, sākumā var likties nenozīmīga. Parasts divu matemātiķu strīds. Un tā kā mēs nejauši atradāmies tepat blakus Zemei …

—   Tātad strīds notika starpzvaigžņu lainerī?

—   Lūk, lūk. Ikdienišķa saķeršanās, bet, ja strīdas tik ievērojami zinātnieki, tad viss ir daudz nopiet­nāk.

Beilijs gribot negribot pasmaidīja.

—   Es nemaz nebrīnos, ka cilvēku rīcība jūs pār­steidz. Cilvēki taču nepakļaujas trim likumiem, kā jūs, roboti.

—   Ļoti žēl, — R. Denīls nopietni atteica. — Man pat šķiet, ka cilvēki paši nesaprot cits citu. Taču, iespējams, jūs saprotat viņus labāk nekā cilvēki no citām planētām, jo Zeme apdzīvota daudz vairāk. Tāpēc, manuprāt, tieši jūs varētu mums palīdzēt.

R. Denīls uz mirkli apklusa, bet tad, šķiet, pārlieku steidzīgi, piemetināja:

—    Dažus cilvēku uzvedības noteikumus es tomēr zinu labi un tagad saprotu, ka neesmu ievērojis ele­mentāro pieklājību, jo neapjautājos, kā klājas jūsu sievai un dēlam.

—    Lieliski. Puika mācās koledžā, bet Džesija metu­sies uz politiku. Nu, bet tagad tomēr pastāstiet, kā jūs šeit nokļuvāt.

—   Es jau minēju, ka atradāmies tepat blakus Ze­mei, — R. Denīls sacīja. — Un es ieteicu kapteinim griezties pēc padoma pie jums.

—    Un viņš bija ar mieru? — Beilijs vaicāja, lāgā neticēdams, ka starpzvaigžņu lainera kapteinis no­sēstos kaut kādu nieku dēļ.

—    Redzat, — R. Denīls skaidroja, — kapteinis bija nokļuvis tādā situācijā, ka būtu gatavs darīt ne to vien. Bez tam es, kā mācēdams, jūs slavēju, — pro­tams, es teicu tikai patiesību, nemaz nepārspīlēju. Turklāt es uzņēmos nokārtot visas sarunas tā, lai ne pasažieriem, ne komandai nebūtu jāpārkāpj karan­tīna un jāatstāj kuģis.

—   Bet kas tad galu galā ir noticis? — Beilijs ne­pacietīgi jautāja.

—    Lainerī «Eta Carina» ir divi .matemātiķi, kuri dodas uz Auroru, lai piedalītos starpzvaigžņu neiro- biofizikas konferencē. Nesaprašanās radās tieši starp šiem matemātiķiem — Alfrēdu Barro Humboltu un Dženanu Sebetu. Iespējams, jūs esat dzirdējis par viņiem, draugs Elidž.

—   Neesmu, — Beilijs nešaubīgi apgalvoja. — Es nekā nesajēdzu no matemātikas. Klausieties, Denīl, — pēkšņi viņš attapās, — jūs taču nebūsiet sastāstījis kapteinim, ka es esmu dzimis matemātiķis vai …

—   Skaidrs, ka ne, draugs Elidž. Es zinu, ka jūs tāds neesat. Bet tas nav svarīgi, jo strīda būtībai nav nekā kopīga ar matemātiku.

—   Nu, labi, tad klājiet vaļā.

—   Tā kā jūs par viņiem nekā nezināt, draugs Elidž, atļaujiet man pastāstīt, ka doktors Humbolts ir viens no Galaktikas trim izcilākajiem matemātiķiem, sen atzīta autoritāte. Viņam taču rit divdesmit sep­tītais gadu desmits. Doktors Sebets turpretim ir ļoti jauns, viņam nav ne piecdesmit, bet viņš jau ir pa­zīstams kā reti talantīgs matemātiķis, kas risina visai sarežģītas modernās matemātikas problēmas.

—    Tātad abi ir ievērojami cilvēki, — Beilijs notei­ca. Beidzot viņš atminējās savu pīpi un pacēla to, bet pagaidām neaizsmēķēja. — Kas tad notika? Slepka­vība? Viens pa kluso nožmiedzis otru?

—    Viens no viņiem cenšas sagraut otra reputāciju, pie tam abiem tā ir nevainojama. Ja nemaldos, cil­vēkiem tas ir vēl ļaunāk par fizisku iznīcināšanu.

—   Dažkārt jā. Un kurš tad tīko pēc otra reputā­cijas?

—   Lūk, draugs Elidž, tā jau ir problēmas būtība; kurš?

—   Tā … Nu, turpiniet!

—    Doktors Humbolts atstāsta notikušo ļoti skaidri. Drīz pēc lainera starta viņš negaidot formulējis prin­cipu, kurš dod iespēju izstrādāt neironu sakaru ana­līzes metodi, ņemot vērā izmaiņas kartē, kas atspo­guļo mikroviļņu uztveršanu atsevišķos galvas sma­dzeņu garozas rajonos. Principa pamatā ir specifiskas matemātiskās fineses, kuras es nesaprotu, tātad ne­varu izklāstīt. Starp citu, tas nav būtiski. Jo ilgāk doktors Humbolts domāja par savu atklājumu, jo vai­rāk pārliecinājās, ka atradis ko tādu, kas revolucio­nizē viņa zinātni un atstāj ēnā visus tās līdzšinē­jos sasniegumus. Tad viņš uzzināja, ka lainerī atrodas doktors Sebets.

—   A! Un viņš apsprieda savu atklājumu ar jauno Sebetu?

—   Tieši tā. Abi bija tikušies konferencēs, tapat labi zināja viens otra nopelnus. Humbolts sīki izklās­tīja Sebetam savus slēdzienus. Sebets pilnībā apstip­rināja tos un neskopojās, slavēdams atklājuma svarī­gumu un atklājēja talantu. Pārliecinājies, ka ir uz pareizā ceļa, Humbolts uzrakstīja ziņojumu ar īsu at­klājuma aprakstu un pēc divām dienām gatavojās to nosūtīt konferences komitejai uz Auroru, lai oficiāli tiktu apstiprināta viņa prioritāte, turklāt gribēja uz­stāties ar izsmeļošu ziņojumu konferencē. Viņam par lielu pārsteigumu, izrādījās, ka arī Sebets uzrakstījis līdzīgu ziņojumu un domā to sūtīt uz Auroru.

—    Humbolts droši vien kļuva nikns?

—    Un kā vēl!

—    Bet Sebets? Ko viņš saka?

—   Vārds vārdā to pašu, ko Humbolts.

—    Kas tad, galu galā, te ir sarežģīts?

—   Vārdu spoguļspēle. Sebets apgalvo, ka tas ir viņa atklājums, ka viņš lūdzis Humboltu to apstipri­nāt un ka viss bijis gluži otrādi — Humbolts piekri­tis viņa secinājumiem un tos atzinīgi novērtējis.

—   Tātad katrs apgalvo, ka ideja pieder viņam, bet otrs to nozadzis. Es tomēr nesaprotu, kas te sarežģīts. Kad ir runa par zinātniskiem atklājumiem, pietiek uz­rādīt parakstītus un datētus pētījumu protokolus, lai noteiktu prioritāti. Pat ja kādi protokoli ir viltoti, iekšēju neatbilstību dēļ to nebūtu grūti konstatēt.

—   Parastos apstākļos, draugs Elidž, jums būtu taisnība, bet šī taču ir matemātika, nevis kāda ekspe­rimentāla zinātne. Doktors Humbolts apgalvo, ka visus nepieciešamos atzinumus viņš paturējis prātā un neko nav fiksējis uz papīra, līdz sācis gatavot zi­ņojumu. Doktors Sebets, protams, apgalvo to pašu.

—   Nu, tad ir jārīkojas enerģiski, lai darītu šai lie­tai galu. Izzondējiet viņu psihi un noskaidrojiet, kurš melo.

R. Denīls papurināja galvu.

—   Draugs Elidž, jūs, kā redzams, neesat īsti aptvē­ris, kas viņi ir. Abi ir Starpgalaktiskās akadēmijas locekļi, un tāpēc visus jautājumus, kas attiecas uz viņu profesionālo rīcību, ir tiesīga lemt vienīgi Aka­dēmijas komisija. Izņemot gadījumu, ja viņi paši pie­kristu pārbaudei.

—   Tad uzaiciniet viņus pārbaudīties. Vainīgais at­teiksies, zinādams, kādas sekas būs psiholoģiskai zon- dēšanai.

—   Jums nav taisnība, draugs Elidž. Piekrist pār­baudei tādām personībām nozīmē graut pašiem savu reputāciju. Nav šaubu, ka abi aiz lepnuma vien ne­būs ar mieru pārbaudīties. Viss pārējais kļūs mazsva­rīgs.

—   Nu, tad nedariet pagaidam neko. Atlieciet šo jautājumu, līdz ieradīsieties Aurorā. Neirobiofizikas konferencē, bez šaubām, būs tik daudz akadēmiķu, ka izvēlēt komisiju …

—    Bet tas būs nopietns trieciens pašas zinātnes prestižam, draugs Elidž. Un, ja izcelsies skandāls, cietīs abi. Neslava kritīs pat uz nevainīgo, tādēļ ka viņš atļāvis iejaukt sevi tik neglītā lietā. Visi uzska­tīs, ka viņam to būtu vajadzējis izbeigt klusu, bez tiesas.

—   Nu, labi. Neesmu akadēmiķis, bet centīšos iedo­māties, ka šādam viedoklim ir savs pamats. Bet ko saka abi matemātiķi?

—    Humbolts ir kategoriski pret skandālu. Ja Se­bets atzīšoties, ka ideju piesavinājies, un ja nekavē­šot Humboltu iesniegt tēzes vai vismaz ziņot konfe­rencei, Humbolts neizvirzīšot oficiālu apvainojumu. Sebeta neētiskā rīcība palikšot noslēpums, kas zi­nāms tikai viņiem abiem un kapteinim, jo neviens cits no cilvēkiem, protams, par to nezina.

—   Un jaunais Sebets nav ar mieru?

—   Gluži otrādi, viņš ir vienisprātis ar doktoru Humboltu, bet, protams, pārliekot vārdus. Aizvien tā pati spoguļspēle.

—   Tātad abi, tā sakot, atrodas pata stāvoklī.

—   Man liekas, draugs Elidž, katrs gaida, lai otrs neiztur un atzīst savu vainu.

—   Lai tad arī gaida.

—   Kapteinis uzskata, ka tas nav pieļaujams. Re­dzat, ir divi varianti. Vai nu abi tiepsies, līdz nosēdī­simies uz Auroras, un tad noteikti izraisīsies skandāls visas Akadēmijas mērogā, bet kapteinis saņems rā­jienu par to, ka nav šo jautājumu nokārtojis bez trokšņa, jo viņš atbild par likumu ievērošanu un kār­tību lainerī.

—   Nu, un otrs variants?

—    Vai nu viens, vai otrs atzīsies plaģiātā. Taču vai tas, kurš atzīsies, patiešām būs vainīgais? Varbūt tā būs vienīgi cēlsirdīga vēlēšanās novērst skandālu? Un vai gan drīkst pieļaut, ka cilvēks, kas, glābdams zinātnes godu, ir gatavs atteikties no pelnītas slavas, patiešām arī zaudē šo slavu? Vēl var gadīties, ka pēdējā brīdī atzīstas vainīgais, bet tā, lai rastos iespaids, it kā to darītu tikai jau minēto cēlo mērķu labad, tādā kārtā pats izbēgdams no kauna un mez­dams ēnu uz otru. Protams, kapteinis būs vienīgais cilvēks, kas to zinās, bet viņš taču negribēs līdz mūža galam mocīties ar domu, ka neviļus līdzējis bezgodī- gam plaģiatoram.

Beilijs nopūtās.

—   Tā sakot, kuram stiprāki nervi. Kurš pirmais ne­izturēs, tuvojoties Aurorai? Tas tad nu ir viss, Denīl?

—   Ne gluži. Ir arī liecinieki.

—   Velns parāvis! Kāpēc uzreiz to neteicāt? Kādi liecinieki?

—   Doktora Humbolta kalpotājs.

—   A, droši vien robots.

—    Nu, protams. Viņu sauc R. Prestons. R. Prestons dzirdējis pirmo sarunu un apstiprina doktora Hum­bolta teikto visos sīkumos.

—    Tātad viņš apgalvo, ka tā ir doktora Humbolta ideja, ka doktors Humbolts to izklāstījis doktoram Sebetam, ka doktors Sebets sajūsminājies un tā tālāk?

—   Tieši tā.

—    Ahā. Tātad jautājums noskaidrojas? Vai arī ne? Acīmredzot ne.

—    Jums taisnība. Jautājums nekļūst skaidrāks, jo ir otrs liecinieks. Doktoram Sebetam arī ir kalpotājs, R. Aids, arī robots, gatavots pec tā paša modeļa, tajā pašā gadā un tajā pašā rūpnīcā, kur R. Prestons. Abi nokalpojuši saviem saimniekiem vienādu laiku.

—   Dīvaina sagadīšanās … Ļoti dīvaina.

—    Un tomēr tas ir fakts, kas, baidos, apgrūtina iz­darīt jebkādus uz robotu atšķirībām dibinātus seci­nājumus.

—   Tātad R. Aids apgalvo to pašu, ko R. Prestons?

—    Absolūti to pašu, ja neņem vērā vārdu spoguļ- spēli.

—    Citiem vārdiem sakot, R. Aids apgalvo, ka jau­najam Sebetam, kuram vēl nav pat piecdesmit, pa­šam iešāvusies prātā šī ideja, ka viņš to izklāstījis doktoram Humboltam, kurš nav skopojies ar uzsla­vām, un tā tālāk?

—   Pilnīgi pareizi, draugs Elidž.

—   Tad jāsecina, ka viens no robotiem melo.

—   Acīmredzot jā.

—    Nu, man šķiet, nebūs grūti noskaidrot, kurš no viņiem melo. Droši vien pieredzējis robopsihologs pat pēc paviršas izmeklēšanas …

—    Diemžēl, draugs Elidž, uz lainera nav pietieka­mi kvalificēta robopsihologa, kam būtu pa spēkam tik delikāta lieta. Tamlīdzīgu izmeklēšanu varēs uz­sākt tikai tad, kad sasniegsim Auroru, jo ne doktors Humbolts, ne doktors Sebets nebūs ar mieru iztikt bez kalpotājiem tik ilgi, cik tas būtu vajadzīgs Zemes spe­ciālistiem, lai pārbaudītu robotus.

—          Tādā gadījumā, Denīl, es īsti nesaprotu, ko jūs gribat no manis.

—          Esmu dziļi pārliecināts, — nesatricināmā mierā atteica R. Denīls, — ka jums jau radies kaut kāds rīcības plāns.

—          Ak tā? Nu, manuprāt, vispirms jāaprunājas ar šiem matemātiķiem, no kuriem viens ir plaģiators.

—          Šaubos, vai tas ir iespējams, draugs Elidž. Viņi nevar atstāt laineri karantīnas dēļ. Un tā paša iemesla dēļ jūs nevarat iet pie viņiem.

—          Jā, protams, Denīl, bet es domāju sarunu pa videofonu.

—          Diemžēl maz ticams, ka viņi būs ar mieru, ka tos pratina vienkāršs policijas izmeklētājs. Arvien tas pats prestiža jautājums.

—          Nu, bet ar robotiem taču es varu runāt pa vi­deofonu?

—   To, domājams, nokārtosim.

—          Mēģināsim iztikt ar to pašu. Tātad man jāuzņe­mas robopsihologa amatiera funkcijas.

—          Bet jūs taču esat slepenpolicists, draugs Elidž, nevis robopsihologs.

—          Tas nav svarīgi. Bet, pirms es ar viņiem runāšu, padomāsim vēl. Sakiet, vai nevar būt tā, ka abi roboti saka taisnību? Varbūt matemātiķi sapratuši viens otru no pusvārdiem un katrs robots patiesi tic, ka ideja pieder viņa saimniekam. Vai arī viņi dzirdējuši tikai sarunas daļu, turklāt katrs savu, bet secinājums ir abiem viens un tas pats.

—          Absolūti neiespējami, draugs Elidž. Abi roboti sarunu atkārto pilnīgi vienādi, ja neņem vērā gal­veno pretrunu.

—   Tātad nav šaubu, ka viens robots melo?

—   Jā.

—          Vai es varēšu iepazīties ar kapteiņa klātbūtne doto liecību kopijām?

—          Es jau paredzēju, ka kopijas varētu jums node­rēt, un paņēmu tās līdz.

—          Nu, lieliski. Vai robotus konfrontēja? Un vai protokolā tas redzams?

—          Roboti gluži vienkārši izstāstīja to, ko zināja. Konfrontēt pilnvarots tikai robopsihologs.

—    Vai arī es?

—   Jūs esat slepenpolicists, draugs Elidž, nevis …

—           Nu, labi, labi, Denīl. Pamēģināsim savādāk. Pa­rastos apstākļos robots nemelos. Tomēr tas melos, lai nebūtu jāpārkāpj kāds no trim likumiem. Viņš me-

• 1os, lai saglabātu savu eksistenci saskaņā ar Trešo likumu. Vēl vieglāk viņš melos, ja izpildīs cilvēka dotu rīkojumu, jo tā teikts Otrajā likumā. Un visdrī­zāk viņš samelos, glābdams cilvēka dzīvību vai arī neļaudams nodarīt ļaunumu cilvēkam, kā nosaka Pir­mais likums.

—   Pilnīgi pareizi.

—          Visticamāk, ka šajā gadījumā abi roboti sargā sava saimnieka profesionālo reputāciju un tās labā arī melos. Jo profesionālā reputācija te ir tikpat kā ekvivalents dzīvībai, un Pirmais likums spiedīs viņus melot.

—          Tomēr, tā melojot, katrs robots kaitēs otra ma­temātiķa profesionālajai reputācijai, draugs Elidž.

—          Jā, tiesa gan. Bet saimnieka reputācija viņam tomēr var likties nozīmīgāka un svarīgāka par jeb­kura cita cilvēka reputāciju. Un tādā gadījumā, no robota viedokļa, patiesība atnes daudz vairāk ļau­numa, nekā meli.

To pateicis, Lidžs Beilijs apklusa un iegrima do­mās. Pēc brītiņa viņš turpināja:

—          Nu, labi. Tātad man būs iespējams parunāt ar robotiem. Domāju, ka sāksim ar R. Aidu.

—    Doktora Sebeta robotu?

—   Jā.

—           Tad brītiņu pagaidiet, — R. Denīls teica. — Man ir līdzi ar projektoru savienots mikrouztvērējs. Vaja­dzīga vēl balta siena. Šī pati būs laba, ja jūs atļau­siet pārvietot kartotēku.

—   Dariet to. Man būs jārunā mikrofonā, vai?

—          Nē. Varēsiet runāt gluži tāpat, kā kad sarunas biedrs sēdētu jums pretim. Draugs Elidž, neņemiet ļaunā, bet man vajadzēs jūs nedaudz aizkavēt. Vis­pirms jāsazinās ar laineri un jāizsauc R. Aids pie rai­dītāja.

—          Tādā gadījumā, Denīl, varbūt iedosiet man tik­mēr protokolu kopijas?

Kamēr R. Denīls noskaņoja aparatūru, Lidžs Beilijs beidzot aizsmēķēja pīpi un ņēmās lapot protokolus, ko robots bija iedevis.

Pagāja dažas minūtes, un R. Denīls pavēstīja:

—           R. Aids gaida jūs, draugs Elidž. Varbūt jūs vēl kādu brīdi gribat veltīt protokoliem?

—          Nē, — Beilijs nopūtās. — Nekas jauns te ne­atklājas. Slēdziet iekšā raidītāju un parūpējieties, lai saruna tiktu ierakstīta.

Uz sienas parādījās R. Aida divdimensiju attēls. Atšķirībā no R. Denīla viņš nemaz nelīdzinājās cilvē­kam un bija gatavots no metāla. Viņš bija garš, sa­likts no vairākiem blokiem un gandrīz neatšķīrās no parastajiem robotiem. Beilijs ievēroja tikai dažas nie­cīgas atkāpes no parastā standarta.

—   Labdien, R. Aid, — Beilijs sacīja.

—          Labdien, ser, — R. Aids atbildēja klusā un gluži cilvēciskā balsī.

—   Tu esi Dženana Sebeta kalpotājs, vai ne?

—   Jā, ser.

—   Vai sen viņam kalpo?

—   Divdesmit divus gadus, ser.

—   Vai saimnieka reputācija tev ir svarīga?

—   Jā, ser.

—   Vai uzskati, ka viņa reputācija tev jāsargā?

—   Jā, ser.

—   Tāpat kā dzīvība?

—   Nē, ser.

—   Tāpat kā kāda cita cilvēka reputācija?

Pēc neilgas vilcināšanās R. Aids teica:

—          Es nevaru dot vispārīgu atbildi, ser. Katrā līdzīgā gadījumā lēmums būs atkarīgs no konkrētiem apstākļiem.

Beilijs apklusa, lai sakoncentrētu domas. Šis ro­bots sprieda daudz dziļāk un loģiskāk, nekā visi tie, ar kuriem viņš bija nodarbojies līdz šim. Un viņš ne­būt nebija pārliecināts, ka varēs iedzīt robotu strup­ceļā. Beilijs sacīja:

—          Ja tu būtu izlēmis, ka tava saimnieka reputā­cija ir svarīgāka par cita cilvēka, piemēram, Alfrēda Humbolta, reputāciju, vai tu melotu, lai pasargātu sava saimnieka reputāciju?

—   Jā, ser.

—          Vai tu meloji, liecinādams par sava saimnieka strīdu ar doktoru Humboltu?

—   Nē, ser.

—          Bet, ja tu būtu melojis, tu to noliegtu, lai slēptu melus, vai ne?

—   Jā, ser.

—          Tādā gadījumā, — Beilijs teica, — paanalizēsim situāciju mazliet sīkāk. Tavam saimniekam, Džena- nam Sebetam, ir lieliska matemātiķa reputācija, bet viņš vēl ir ļoti jauns. Ja doktoram Humboltam ir taisnība un tavs saimnieks, nespēdams pretoties kār­dinājumam, patiešām rīkojies neētiski, viņa reputā­cija, bez šaubām, mazliet cietīs. Taču viņam garš mūžs vēl priekšā, un viņš pratīs savu vainu izpirkt. Viņu gaida daudz lielisku atklājumu, un ar laiku cil­vēki aizmirsīs šo neveiksmīgo plaģiātu, izskaidrodami to ar pārsteidzību, kas raksturīga jaunībai. No otras puses, ja kārdinājumam ļāvies doktors Humbolts, situācija ir daudz nopietnāka. Viņš ir jau gados, un viņa lielās veiksmes pieder pagātnei. Līdz šim viņā reputācija bijusi nevainojama, šī vienīgā kļūme mū­ža novakarē izdzēš visu viņa cienījamo pagātni, un to labot viņam vairs nav laika. Atlikušajā dzīves daļā viņš diez vai izdarīs ko nozīmīgu. Salīdzinājumā ar tavu saimnieku doktors Humbolts zaudē daudz vai­rāk un iespēju labot notikušo viņam ir daudz mazāk. Tātad tu redzi, ka Humbolta stāvoklis ir krietni vien nopietnāks un draudīgāks, un neapšaubāmi ar ļaunā­kām sekām, vai ne?

Sekoja ilgs klusums. Tad R. Aids vienmērīgā balsī sacīja:

—   Mana liecība bija nepatiesa. Darbs pieder dok­toram Humboltam, bet mans saimnieks centās to ne­likumīgi piesavināties.

—    Lieliski, — Beilijs secināja. — Saskaņā ar kap­teiņa rīkojumu, tu nedrīksti nevienam stāstīt par mūsu sarunu, kamēr tiks dota atļauja. Vari iet.

Ekrāns satumsa un Beilijs, ievilcis dziļu dūmu, iz­pūta krietnu mutuli.

—   Vai kapteinis visu dzirdēja, Denīl?

—   Saprotams. Viņš ir vienīgais liecinieks, ja ne­skaita mūs.

—   Ļoti labi. Un tagad ņemsim priekšā otru robotu.

—   Kāpēc, draugs Elidž? R. Aids taču atzinās!

—   Tas ir nepieciešams. R. Aida atzīšanās neko ne­nozīmē.

—   Neko?

—   Absolūti neko. Es izskaidroju viņam, ka doktors Humbolts atrodas sliktākā stāvoklī nekā viņa saim­nieks. Dabiski, ja viņš bija melojis, aizstāvēdams Se- betu, tad tagad viņš teica taisnību, kā pats apgal­voja. Bet, ja viņš teicis taisnību iepriekš, tad tagad

ir samelojis, lai aizstāvētu Humboltu. Tā joprojām ir spoguļspēle, un mēs nekā neesam panākuši.

—          Bet ko tādā gadījumā mēs panāksim, nopratinot R. Prestonu?

—           Ja spoguļattēls būtu absolūti precīzs, mēs neko nepanāktu. Viena atšķirība tomēr eksistē. Sākās taču ar to, ka viens robots teica taisnību, bet otrs sameloja. Un te, lūk, simetrija tiek izjaukta. Ķersimies klāt R. Prestonam, un, ja R. Aida pratināšanas pieraksts ir jau kārtībā, es labprāt to pārskatītu.

Uz sienas atkal parādījās attēls. R. Prestons ne ar ko neatšķīrās no R. Aida, vienīgi raksts uz krūšu plāksnes bija citāds.

—          Labdien, R. Preston, — teica Beilijs, turēdams sev priekšā R. Aida pratināšanas protokolu.

—          Labdien, ser, — R. Prestons atbildēja. Viņam bija tāda pati balss kā R. Aidam.

—    Tu esi Alfrēda Humbolta kalpotājs, vai ne?

—   Jā, ser.

—    Vai sen viņam kalpo?

—    Divdesmit divus gadus, ser.

—   Vai saimnieka reputācija tev ir svarīga?

—   Jā, ser.

—   Vai uzskati, ka viņa reputācija tev jāsargā?

—   Jā, ser.

—   Tāpat kā dzīvība?

—   Nē, ser.

—   Tāpat kā kāda cita cilvēka reputācija?

Pēc neilgas vilcināšanās R. Prestons teica:

—          Es nevaru dot vispārīgu atbildi, ser. Katrā līdzīgā gadījumā lēmums būs atkarīgs no konkrētiem apstākļiem.

Beilijs jautāja:

—          Ja tu būtu izlēmis, ka tava saimnieka reputā­cija ir svarīgāka par cita cilvēka, piemēram, Dže-

nana Sebeta, reputāciju, vai tu melotu, lai pasargātu sava saimnieka reputāciju?

—   Jā, ser.

—   Vai tu meloji, liecinādams par sava saimnieka strīdu ar doktoru Sebetu?

—   Nē, ser.

—   Bet, ja tu būtu melojis, tu to noliegtu, lai slēptu melus, vai ne?

—   Jā, ser.

—    Tādā gadījumā, — Beilijs turpināja, — paanali- zēsim situāciju mazliet sīkāk. Tavam saimniekam, Al­frēdam Humboltam, ir lieliska matemātiķa reputācija, bet viņš ir jau gados. Ja doktoram Sebetam ir taisnī­ba, bet tavs saimnieks, nespēdams pretoties kārdinā­jumam, patiešām rīkojies neētiski, viņa reputācija, protams, nedaudz cietīs. Tomēr viņa cienījamais ve­cums un gadsimtu gaitā veiktie ievērojamie atklā­jumi atsvērs šo vienīgo kļūmīgo soli un liks aizmirst to. Neveiksmīgo plaģiātu izskaidros ar realitātes iz­jūtas zudumu, kas raksturīga vecumam. No otras puses, ja kārdinājumam ļāvies doktors Sebets, situā­cija ir daudz nopietnāka. Viņš ir jauns, un viņa repu­tācija nav tik stabila. Ja nekas nebūtu atgadījies, turpmākajos gadsimtos viņš pilnveidotu zināšanas un veiktu lielus atklājumus. Tagad tas viņam liegts — vienas vienīgas jaunības kļūdas dēļ. Nākotne, ko viņš zaudē, ir vērta daudz vairāk nekā tā, kas vēl priekšā tavam saimniekam. Tātad tu redzi, ka Sebeta stāvok­lis ir daudz nopietnāks un draudīgāks, un neapšau­bāmi ar ļaunākām sekām, vai ne?

Sekoja ilgs klusums. Tad R. Prestons vienmērīgā balsī teica:

—   Mana liecība bija nepa …

Pēkšņi viņš apklusa un nerunāja vairāk ne vārda.

—   Ko tu gribēji sacīt, R. Preston? — Beilijs jau­tāja.

Robots klusēja.

—   Šķiet, draugs Elidž, — ierunājās R. Denīls, — ka R. Prestons ir pilnīgi atslēdzies. Viņš izgājis no ierindas.

—   Beidzot esam panākuši asimetriju, — Beilijs se­cināja. — Tagad varam noteikt, kurš vainīgs.

—   Kādā veidā, draugs Elidž?

—    Nu, padomā. Pieņemsim, ka tu esi cilvēks, kas nav izdarījis noziegumu, un tas zināms tavam perso­nīgajam robotam. Tev nekas nav jāuzsāk. Tavs ro­bots teiks taisnību un apstiprinās tavus vārdus. Un otrādi — ja tu esi cilvēks, kas izdarījis noziegumu, vajadzēs, lai tavs robots melotu. Tas saistīts ar no­teiktu risku. Lai ari robots vajadzības gadījumā me­los, tieksme teikt taisnību paliks ļoti stipra. Citiem vārdiem sakot, taisnība būs daudz noturīgāka par me­liem. Lai nodrošinātu sevi, cilvēks, kurš izdarījis no­ziegumu, visticamāk, gluži vienkārši pavēlēs robo­tam melot. Rezultātā Pirmais likums būs pakļauts Ot­rajam likumam, un, iespējams, visai spēcīgi.

—    Izklausās loģiski, — piebilda R. Denīls.

—    Pieņemsim, ka mums ir abu šo tipu roboti. Viens no viņiem pārslēgsies no nestimulētas patiesības uz meliem. Un izdarīs to pēc neilgas svārstīšanās un bez jebkādām nepatīkamām sekām. Otrs robots pārslēg­sies no spēcīgi stimulētiem meliem uz patiesību, riskē­dams izdedzināt savu smadzeņu pozitronu saites un pilnīgi atslēgties.

—   Un tā kā R. Prestons pilnīgi atslēdzās …

—    Tad R. Prestona saimnieks doktors Humbolts vainojams plaģiātā. Ja jūs informēsiet kapteini un ieteiksiet nekavējoties parunāt ar doktoru Humboltu, varbūt viņš visā atzīsies. Es ceru, ka tādā gadījumā jūs man par to tūlīt ziņosiet.

—   Noteikti. Jūs taču neņemsiet ļaunā, draugs Elidž? Man jārunā ar kapteini bez lieciniekiem.

—   Protams. Ejiet sēžu zālē, tā ir pilnīgi ekranizēta.

R. Denīls izgāja, bet Beilijs atskārta, ka nespēj

domāt par darbu. Viņš uztraucās. Pārāk daudz kas bija atkarīgs no tā, vai viņa analīze būs bijusi pa­reiza. Viņš asi izjuta, cik maz pazīst robotu psiho­loģiju.

R. Denīls atgriezās pēc pusstundas, bet šī pusstunda bija pati garākā Beilija mūžā.

Dabiski, ka robota seja, lai gan tik līdzīga cilvēka sejai, bija neizdibināma, un arī Beilijs centās izlikties pilnīgi mierīgs. Viņš jautāja:

—   Nu, kā tad ir, Denīl?

—    Notika, kā jūs paredzējāt, draugs Elidž. Dok­tors Humbolts atzinās. Viņš esot cerējis, ka doktors Sebets piekāpsies un Jaus viņam pēdējo reizi baudīt triumfu. Tagad viss ir kārtībā, un kapteinis lūdz pazi­ņot jums, ka viņš ir sajūsmā. Domāju, man arī tiks sava tiesa par to, ka esmu jūs iegalvojis.

—    Tad ir labi, — noteica Beilijs, kurš, visam veik­smīgi nokārtojoties, pēkšņi sajuta, ka tik tikko tu­ras kājās. — Nu, pie velna, Denīl, vairāk mani nejau­ciet šādās lietās, norunāts?

—    Centīšos, draugs Elidž. Lai gan to izšķirs problē­mas nozīmīgums, jūsu atrašanās vieta un vēl citi fak­tori. Es tomēr gribētu jums ko vaicāt …

—   Klājiet vaļā.

—1 Vai tad nevarēja pieņemt, ka pārejai no meliem uz patiesību jābūt vieglai, bet pārejai no patiesības uz meliem — grūtai? Tas nozīmētu, ka robots, kurš atslēgtos, būtu gribējis melot, un, tā kā atslēdzās R. Prestons, tad tas nozīmētu, ka vainīgs doktors Se­bets, nevis doktors Humbolts, vai ne?

—   Pilnīgi pareizi, Denīl. Varētu spriest arī tādā veidā, taču izrādījās, ka pareizs ir pretējais pieņē­mums. Humbolts taču atzinās. Vai tad ne?

—    Jā, protams. Tomēr, ja abi pieņēmumi bija vienlīdz iespējami, kādā veidā jūs, draugs Elidž, tik ātri izvēlējāties vienu?

Beilija lūpas sāka raustīties. Viņš nenoturējās un pasmaidīja.

—    Lieta tā, Denīl, ka es balstījos uz cilvēku, nevis robotu psiholoģiju. Cilvēkus es pazīstu labāk. Citiem vārdiem sakot, es diezgan droši zināju, kurš no mate­mātiķiem ir vainīgs, vēl pirms sāku pratināt robotus. Kad man izdevās panākt robotu asimetrisko reakciju, es to uzskatīju par pierādījumu savam pieņēmu­mam. Robota reakcija bija tik efektīva, ka vainīgais cilvēks neizturēja un atzinās. Ar cilvēku uzvedības analīzi vien diez vai būtu izdevies to panākt.

—   Man gribētos zināt, kā jums palīdzēja šī ana­līze.

—    Pie velna, Denīl, mazliet palauziet galvu un jūs pats to aptversiet. Šajā vārdu spoguļspēlē bija vēl viens asimetrijas moments, ne tikai patiesība un meli vien: abu matemātiķu vecums. Viens no viņiem jau sirmgalvis, bet otrs — vēl gluži zaļoksnis.

—   Tā ir, bet ko no tā var secināt?

—    Lūk, ko. Es varu iedomāties, ka jauns cilvēks, tikko atklāta principa apstulbināts, steidzas apspries­ties ar ievērojamu zinātnieku, kuru jau no studiju laikiem uzskata par dižu spīdekli. Turpretim grūti iedomāties, ka pieredzējis, pasaulslavens zinātnieks, kas apradis ar triumfu, steidzas pie pārsimt gadus jaunāka cilvēka, kuru neapšaubāmi uzskata par zaļ­knābi, lai dalītos ar viņu savā atklājumā. Tālāk. Ja arī jaunajam cilvēkam rastos iespēja nozagt ideju pasaulslavenajam spīdeklim, vai tad viņš varētu to darīt? Pilnīgi izslēgts. No otras puses, vecais, apzinā­damies, ka viņa spēki iet mazumā, ir gatavs riskēt ar daudz ko, lai vēlreiz piedzīvotu īstu triumfu, no tiesas ticēdams, ka viņam nav nekādu ētisku saistību at­tiecībā pret to, kuru pats uzskata par zīdaini un izni­reli. īsi sakot, ir tikai divi varianti. Vainīgais jeb­kurā gadījumā izrādās Humbolts.

R. Denīls diezgan ilgi pārdomāja dzirdēto. Tad sniedza roku Lidžam Beilijam.

—          Man nu jāiet, draugs Elidž. Bija patīkami jūs satikt. Un ceru, ka drīz atkal redzēsimies.

Beilijs sirsnīgi paspieda sniegto roku.

—   Ja vien iespējams, Denīl, — ne pārāk drīz.

F. Pols, S. Komblats

MIRIONA FLAUERSA PASAULE

Miriona Flauersa pasaule, Amerikas nēģeru pa­saule atgādināja reizē «veco labo Angliju» un rene­sanses laika Itāliju. Tāpat kā idealizētajā Anglijā, šajā pasaulē visi augstākās sabiedrības pārstāvji bija vismaz savu draugu draugi. Ikviens Hārlemas biznes­menis parasti uzzināja, kas kļuvis par Hovarda uni­versitātes [2] mūzikas fakultātes jauno bosu, jau nedēļu pēc tam, kad tur bija notikušas šīs pārmaiņas. Tāpat kā Čellini Florencē, arī šajā pasaulē atradās vieta vis­pusīgiem cilvēkiem. Amerikas nēģeris varēja kļūt par ārstu, celtnieku, skolotāju vai reālpolitiķi.

Mirions Flauerss piedzima 1913. gadā Bostonā. Viņa tēvs bija advokāts un reālpolitiķis, bet māte — apburoša ekscentriska aktrisīte. Mirions daudz strā­dāja, un viņam dzīvē paveicās: pēc skolas beigšanas

viņš iestājās universitātē, ieguva medicīnas doktora grādu un licenci praktizēties Ņujorkas štatā. Visi turpmākie gadi prasīja no viņa spēju rīkoties. Celt­niecības firmai, kurai draudēja bankrots, bija nepie­ciešams neliels kapitāls un cilvēks ar savu tiesu ve­selā saprāta — ko viņam bija iesākt? Viņš iegādājās šīs firmas akcijas. Skolas padomei bija vajadzīgs cie­nījams cilvēks kā pārstāvis, un tā griezās pie viņa. Viņš labi kalpoja padomei. Viņam vajadzēja nokār­tot nieka eksāmenu, lai iegūtu nekustamu īpašu­mu, — tīrais sīkums cilvēkam, kurš izstudējis desmitiem patoloģijas, histoloģijas, anatomijas un farmācijas sējumu. Ja jau viņa uzstāšanās koalīcijas kandidāta labā tika uzņemta tik vēlīgi, tad kālab ne­balsot par viņu? Un, kad viņu uzaicināja piedalīties daudzās labdarības kampaņās, kālab lai viņš neno­sauktu sev zināmo trūkumcietēju vārdus?

Flauerss bija auksts, atturīgs cilvēks, kam nekad nebija bijusi ģimene. Bērnu vietā viņam bija prote­žējamie — nēģeru bērni no patversmēm vai trūkum­cietēju ģimenēm. Viņš palīdzēja tiem beigt koledžu un aspirantūru un pabalstīja tos tik ilgi, kamēr vien tie, pēc viņa domām, nebija izsmēluši savas spējas. Pamanījis tajos pirmās paguruma pazīmes, viņš tos pameta likteņa varā. Daudzu gadu gaitā šādi bija at- sijājies apmēram katrs ceturtais. Mirions Flauerss la­bāk par jebkuru uzņemšanas komisiju prata novērtēt savus pabalstāmos. Četrdesmit divi no viņa aizbilsta­majiem jau guva panākumus, kad pēkšņi viens no tiem, jaunizcepts psiholoģijas zinātņu doktors, grie­zās pie viņa ar lūgumu.

Šo protežējamo sauca par Enselu Brubekeru. Viņš gaidīja savu kārtu daudzo citu lūdzēju vidū, kuri pēc pusdienām bija salasījušies doktora Miriona Flauersa Brūklinas sarkanbrūnā smilšakmens nama viesistabā. Te bija kāda veca sieviete, kura lūdza nekustamā īpašuma aizdevuma pagarinājumu un to arī panāca, tirgonis, kurš nespēja norēķināties ar piegādātājiem un lūdza doktora galvojumu, bet nesaņēma to; te bija māte, kuras dēls bija nogājis no ceļa, un vīrs, kura sieva sāka izturēties jo dienas, jo dīvaināk; te bija arī namīpašnieks, kuru vajāja celtniecības pārvalde, un policists, kurš gribēja te panākt pārcelšanu; bija cilvēks, kurš gribēja atvērt bāru un kuram tādēļ bija nepieciešama ietekmīgas personas rekomendācija; te bija arhibīskaps, kurš vēlējās tikai vienu — noskaid­rot, kādas attiecības doktoram Flauersam ir ar dievu.

Pulksten deviņos trīsdesmit minūtēs Brubekers pār­kāpa doktora kabineta slieksni. Šī viņam bija tikai sestā tikšanās ar cilvēku, kurš bija izvilcis viņu no bāreņu patversmes un iztērējis viņa izglītošanai div­desmit tūkstošus dolāru. Doktors Flauerss viņam likās vēl vairāk izkaltis, vēl saltāks un veiklāks nekā jeb­kad agrāk.

Doktors neapsveica viņu. Viņš teica:

—    Nu tā, Brubeker, jūs esat ieguvis diplomu. Ja esat atnācis pie manis pēc padoma, tad, manuprāt, jums jāatsakās no darba augstskolās, it īpaši nēģeru universitātēs. Es zinu, ko jūs spējat. Es gribētu, lai jūs izmēģinātu spēkus kādā no firmām, kas nodarbo­jas ar reklāmām un pēta to ietekmi uz sabiedrību. Jums jākļūst par cilvēku rīcības motīvu pētnieku.

Brubekers viņu godbijīgi uzklausīja un, kad Flau­erss apklusa, teica:

—    Doktor Flauers, esmu jums ļoti pateicīgs par visu, ko jūs manā labā esat darījis. No sirds cenšos attaisnot jūsu cerības, tomēr … mani vairāk vilina zinātniskās pētniecības darbs. Es atsūtīju jums savu disertāciju, bet tas ir tikai sākums …

Mirions Flauerss domās sameklēja attiecīgo karto­tēkas kartīti un ledainā balsī sacīja:

—    «Toposkopisko parādību korelācija, beta viļņu svārstību un muzikālās uztveres attīstība 1107 brīvi izvēlētiem pusaudžiem.» Ļoti labi. Tagad, kad jums ir laba reklāma — psiholoģijas doktora nosaukums, domāju, ka jūs gūsiet panākumus darbā, kuram tikāt gatavots.

—   Jā, ser … Es tikai gribēju jums parādīt …

—   Nevēlos, ka jūs kļūtu līdzīgs vecajam labajam Džordžam Vašingtonam Karveram, [3] kurš padevīgi no­līcis pār saviem papīriem un mēģenēm. Ne jau zināt­niskā darbība šobrīd ir svarīgākā.

—   Bet es, ser …

—    Amerikas varenības centrs, — doktors Flauerss turpināja, — ir valdība, kurā jau prasmīgi darbojas mūsu draugs misters Vilkinss, un es mēģinu ietikt akciju sabiedrībās. Es gribu, lai jūs, Brubeker, kļūtu par kādas lielas korporācijas pārvaldnieku. Šim no­lūkam jūs tikāt izglītots. Tieši pašreiz tas varbūt būs iespējams. Es nepieļauju pat domu, ka jūs varētu ne­censties to izmantot ne manis, ne savas tautas dēļ.

Uzmetis doktoram izmisuma pilnu skatienu, Bru­bekers aizklāja seju rokām. Viņa pleci nodrebēja.

—   Es redzu, ka jūs atsakāties. Palieciet sveiks, Brubeker. Es negribu jūs nekad vairs redzēt, — dok­tors Flauerss nicinoši noteica.

Jaunais cilvēks klupdams izgāja no istabas, turē­dams rokā lielu ādas koferi, kuru viņam tā arī nebija ļauts atvērt.

Viņš bija cerējis pārsteigt savu labdari un nebija paredzējis, ka izveidosies tāda situācija. Tagad viņam neatlika nekas cits kā atkal atgriezties savā univer­sitātē, kur viņš labākajā gadījumā saņems stipendiju, pirms būs paguvis iztērēt savus nelielos ietaupīju­mus. Taču sevišķi paļauties uz to nevarēja. Nekādus piedāvājumus viņš nebija saņēmis, un nebija neviena, kas varētu dot viņam lietišķu padomu.

Viņa garastāvoklis neuzlabojās arī tad, kad viņ5 Centrālajā stacijā iekāpa Čikāgas nakts vilcienā. Viņš bija viens no pirmajiem un apsēdās pie loga. Brīvo vietu viņam līdzās vairākkārt mēģināja ieņemt ar bagāžu apkrāvušās pavecākas dāmas, Efeju līgas [4] formā tērpušies jaunieši, komivojažieris ar cepuru kār­bām, bet visi viņi neveikli pazuda, līdzko bija atklā­juši, ka viņiem nāksies sēdēt blakus gorillam, izva­rotājam, analfabētam, krogus dejotājam, briesmek- lim, kāds viņu acīs bija doktors Ensels Brubekers.

Taču galu galā tomēr atradās cilvēks, kas dalījās ar viņu vientulībā. Šis puisis, kas ar ļoti apmierinātu se­jas izteiksmi nokrita viņam līdzās uz sola tieši tad, kad vilciens sāka kustēties, bija viens no viņa paša gājuma. Proti, viņš bija netīrs, nekulturāls, no kaba­tas ārā tam rēgojās liķiera pudele, un viņš bija nepa­rasti pacilātā noskaņojumā. Viņš runāja tik skaidrā Hārlemas žargonā, ka Brubekers saprata labi ja vienu no divdesmit vārdiem. Taču pieklājība un bailes iz­rādīties netaktiskam lika viņam Simt divdesmit piek­tās ielas rajonā rīstoties ievilkt malku no plakanās puspinta pudeles, kuru viņam pastiepa ceļabiedrs. Šīs pašas jūtas, kā arī neizprotama zaudējuma sajūta lika viņam nedaudz vēlāk pieņemt sava ceļabiedra priekš­likumu un izmēģināt vēl kādu daudz iedarbīgāku līdzekli.

Pēc desmit mēnešiem Brubekers nomira Leksing- tonā, Kentuki štatā, ar plaušu karsoni, kas bija ra­dies no heroīna lietošanas. Štata ārsts neizpratnē teica sievai: «Ko tikai viņi visu nesarunā pirms nā­ves! Bet, velns lai parauj, kur viņš bija ņēmis vārdu «intuīcija»?»

Apmēram mēnesi vēlāk Mirions Flauerss saņēma sūtījumu ar Brubekera mantām. Jo neviena cita, kam to sūtīt, nebija.

Šis savaldīgais cilvēks bija satriekts. Viņš bija re­dzējis daudzus savas tautas elkus, kuru dzīve beidzās līdzīgi, bet tie bija bijuši vai nu sludinātāji, sapņo­tāji, vai cilvēki, kas veltījuši savu dzīvi cīņām, vai arī ļaužu modinātāji, bet no jaunekļa, kurš spīdoši bei­dzis universitāti, viņš ko tamlīdzīgu nebija gaidījis. Tikai tāpēc viņš atsūtītos krāmus neaizmeta uzreiz, bet veltīja pāris minūtes, lai tos apskatītu.

Kārtējais apmeklētājs pārsteidza viņu ar kaut ko līdzīgu sudraba vai vara ķiverei rokās. Šis apmeklē­tājs bija kādreizējais Ņujorkas pilsētas Municipālās padomes loceklis. Savā laikā, lai nostiprinātos pilsē­tas abās galvenajās politiskajās nometnēs, viņš bija apmeklējis doktora Pouela baznīcu un ārstējies pie doktora Flauersa. Tagad viņam politiskais atbalsts gan vairs nebija vajadzīgs, taču Flauerss kādreiz bija viņu izglābis no sirdslēkmes un tagad viņš bija pārāk vecs, lai mainītu ārstus.

—   Kas tas jums tur ir, Mirion? — viņš vaicāja.

Flauerss paskatījās uz viņu un nopietni atbildēja:

—   Ja var ticēt tā cilvēka piezīmēm, kurš šo apa­rātu radījis, tad tas ir beta viļņu svārstību uztvērējs un pastiprinātājs.

Municipālpadomnieks ievaidējās:

—   Pasarg' dievs runāt ar mediķiem! Un ko tas no­zīmē saprotamā valodā?

Viņš bija pārsteigts, pamanīdams Flauersa izžuvu­ša jā sejā godbijīgu šausmu izteiksmi.

—   Tas spēj lasīt domas, — Flauerss nočukstēja.

Municipālpadomnieks tvēra sev pie krūtīm, taču

sāpju nebija.

—   Jūs jokojat, — viņš īgni žēlojās.

—    Es nedomāju, ka tas būtu joks, Vilmot. Cilvē­kam, kurš konstruējis šo aparātu, piemita visi nepie­ciešamie priekšnosacījumi — izcilnieka diploms, de­kāna uzslavas raksts, par viņu bija ieinteresējušās ap 30 firmas — protams, kamēr tur vēl nezināja, kāda ir viņa ādas krāsa. Nē, — viņš domīgi atkārtoja, — šau­bos, vai tas ir joks. Starp citu, to taču var noskaidrot.

Viņš pacēla ķiveri pie galvas.

—   Es jūs lūdzu, Mirion, nedariet to! — municipāl­padomnieks skaļi iesaucās.

Flauerss brīdi vilcinājās.

—   Jūs baidāties, ka es izlasīšu jūsu domas un uz­zināšu jūsu noslēpumus?

—    Manā vecumā? Jūs — mans ārsts? Mirion, jums gan vajadzētu atcerēties, ka man ir slima sirds. Es ne­vēlos, lai jūs manu acu priekšā tiktu nogalināts ar elektrisko strāvu. Turklāt — kāda velna pēc šim nē­ģerim ievajadzējies mašīnas, kas viņam darītu zi­nāmu, ko spriež ļaudis? Es gan ieteiktu jums nebāzt degunu šajā lietā.

Mirions Flauerss izlikās, ka sava pacienta pēdējos vārdus nav dzirdējis.

—    Nedomāju, Vilmot, ka tikšu nosists ar elektrisko strāvu, bet, ja arī tikšu, tad jūsu sirdij tas nekādā ziņā nekaitēs. Tā vai citādi, es nevēlos līdz mūža ga­lam lauzīt galvu par šo daiktu. Bez tam man negribas to izmēģināt, kad neviena nebūtu līdzās.

Viņš uzstīvēja galvā ļoti smago un neērto metāla cepuri. No tās nokarājās vads, un Flauerss nevilcinā­damies iesprauda kontaktdakšu rozetē, kas artradās līdzās viņa krēslam.

Ķivere klusu iedūcās, un Flauerss, mežonīgi ieklie­dzies, pielēca kājās.

Municipālpadomnieks rīkojās tik enerģiski, ka tik­ko nepalika bez elpas. Viņš norāva Flauersam no gal­vas ķiveri, satvēra viņu aiz pleciem un nosēdināja at­pakaļ krēslā.

—   Vai esat vēl dzīvs? — viņš izdvesa.

Pāris minūtes Flauerss trīcēja kā epileptiķis, bet tad saņēma sevi rokās.

—    Paldies, Vilmot! Ceru, jūs nebūsiet neko noda­rījis doktora Brubekera izgudrojumam. — Pēkšņi viņš piebilda: — Mani tikpat kā strāva ķēra. Šis daikts sagādā sāpes!

Viņš dziļi ievilka elpu un izslējās. No galda atvilk­tnes viņš izņēma parastu zāļu pudelīti ar tabletēm un norija vienu, neuzdzēris virsū ne malka.

—    Te jebkurš būtu kliedzis, — viņš teica, grasīda­mies nolikt pudelīti atpakaļ vietā, taču tajā mirklī ievēroja, ka municipālpadomnieks tver sev pie krū­tīm. Flauerss klusēdams sniedza viņam vienu tableti. Pēkšņi viņš atsprāga atpakaļ un lielā izbrīnā ieskatī­jās savam pacientam acīs.

—   Es jūs vēl joprojām dzirdu.

—   Ko?

—    Domāju, tā nav angīna. Katram gadījumam pa­ņemiet tableti. Bet, — viņš ar roku aizsedza acis, — jūs nodomājāt, ka esmu nogalināts ar strāvu un ka varbūt var samazināt manu pēdējo rēķinu. Taču rē­ķins, Vilmot, ir pareizs, es neesmu jūs apkrāpis.

Plati ieplētis acis, Flauerss turpināja:

—    Avīžu zēns priecājas, ka apšmaucis mani, izdo­dams atlikumu … — Viņš norija siekalas. — Poli­cistiem dežūrmašīnā, kas parādās no Fultona ielas, nepatīk, ka mani pacienti ir arī baltie. Viens no vi­ņiem grasās uzmeklēt meiteni, kura nāca šurp. — Viņš iešņukstējās. — Vilmot, tas nebeidzas.

—   Dieva dēļ, Mirion, atgulstieties!

—   Tas nebeidzas. Tas nav radio, to nevar izslēgt.

Tagad es varu uztvert jebkura cilvēka domas no neskaitāmu jūdžu attāluma, tās ieplūst manā galvā — es uzzinu, ko viņš domā par mani… par mani… par mums!

Ensels Brubekers bija ārsts psihologs, nevis radio- inženieris, tāpēc viņš savu ķiveri nebija paredzējis ilgstošai lietošanai un nebija padomājis par izslēdzē- jiem. Lai gan aparāts bija darbojies tikai īsu brīdi, tas, izrādījās, bija pietiekami, lai pagūtu mainīties dažu neitronu virzieni, tiktu pavērts ceļš vienai vai divām līdz šim bloķētām līnijām, viena no detaļām pārdegtu un rezultātā cita saņemtu pārslodzi. Pēc mirkļa ķivere uzliesmoja. Pārdega drošinātāji, un ista­ba iegrima tumsā. Padzīvojušais municipālais Ekspa- domnieks paguva apdzēst uguni un metās pie telefona. Kliegdams, lai viņa balsi varētu sadzirdēt cauri Mi- riona Flauersa vaimanām, viņš izsauca Kingsa apga­bala slimnīcu. Tur Flauersa vārds bija pazīstams, un viņam atbrauca pakaļ pēc deviņām minūtēm.

Pēc dažām nedēļām Flauerss slimnīcā nomira, tas gan nebija Kingsa apgabala slimnīcā, taču viņš star­pību nejuta. Gandrīz mēnesi viņam bāza iekšā spēcī­gus medikamentus, līdz beidzot nācās devu samazi­nāt. Līdzko Flauersam atgriezās spēki, viņam izdevās savā istabā pakārties.

Viņa bēres bija notikums štata dzīvē. Bija sa­pulcējies milzīgs pūlis, daudzi raudāja. Municipāl­padomnieks bija viens no tiem, kuri uzbēra sauju smilšu uz bronzas zārka vāka. Taču raudāt viņš ne­raudāja.

Par sadegušā aparāta atliekām neviens neinteresē­jās, un Vilmots nevienam neko nestāstīja. «Jau tā šiem izgudrojumiem nav gala,» viņš prātoja. «Un lasīt domas — tā ir balto cilvēku darīšana. Ja vispār kādam gar to ir darīšana.»

Miriona Flauersa pasaulē daudz sēklu uzdīga ve­selas, taču dažkārt augļi pēc nogatavošanās kļuva indīgi.

Skaidrs, ka neviena cilvēka smadzenes nespētu iz­turēt, ja tām nepārtraukti būtu jāuztver visas sve­šās domas, kurām ir kāds sakars ar viņu. Mašīna iz­raisīja reiboni, un cilvēks sajuka prātā. Cilvēkam ar šādu ķiveri galvā neklātos labi nekur. Taču vienīgi Miriona Flauersa pasaulē viņš varēja iet bojā vis­pārēja naida dēļ.

T. Sereds

PASTEIDZIES, DZO!

Uz lidostu kapteinim pretī bija atsūtīts štāba auto­mobilis. Tas strauji uzņēma ātrumu un ilgi joņoja pa dažādām šosejām. Šaurā, klusā istabā sēdēja ģene­rālis, gaidās sasprindzis taisns kā spieķis. Mijkrēslī ledaini zaigoja metāliskas kāpnes, to lejasgalā dežu­rēja majors. Iekaucās bremzes, mašīna spēji apstājās, un kapteinis plecu pie pleca ar majoru skriešus devās pa kāpnēm uz augšu. Neviens neteica ne vārda. Ģe­nerālis piecēlās un izstiepa roku. Kapteinis veikli at­vēra savu lauka somu un ielika ģenerāļa rokā pa­pīru žūksni. Steidzīgi pāršķirstījis papīrus, ģenerālis izteica strupu pavēli. Majors pazuda; no gaiteņa at­skanēja viņa skarbā balss. Istabā ienāca cilvēks ar brillēm, un ģenerālis viņam atdeva papīrus. Briļļai­nais tos satvēra drebošiem pirkstiem. Pēc ģenerāļa mājiena kapteinis izgāja ārā, viņa nogurušajā, jau-

neklīgajā sejā rotājās pašapmierināts smaids. Ģene­rālis nervozi bungoja pa melno, spīdīgo galda virsmu. Briļļainais atbīdīja izklātās kartes un sāka skaļi lasīt.

Dārgais Džo!

Pie šo piezīmju rakstīšanas ķēros ar vienīgo nolūku — nosist laiku, jo skatīties pa logu man sen bija apnicis. Bet, kad biju jau gandrīz galā, pēkšņi sapratu, kādā virzienā attīstās notikumi. Tu esi vienīgais paziņa, kam būtu pa spēkam tikt pie manis klāt, un, izlasījis šīs piezīmes, tu sapratīsi, kāpēc tas noteikti jādara.

Nav svarīgi, kas atvedīs tev manas piezī­mes, — iespējams, šis cilvēks nevēlēsies, lai vē­lāk tu varētu viņu identificēt. Atceries to un, dieva dēļ, pasteidzies!

Eds.

Visam par iemeslu bija mans slinkums. Tai laikā, kad izberzēju acis un nodevu viesnīcas numuru, mans autobuss jau bija prom. Tāpēc ieliku čemodānu auto­mātiskajā rokas bagāžas glabātuvē un aizslāj u pa ielu, lai kaut kā notriektu stundu līdz nākamā auto­busa atiešanai. Tu droši vien zini šo autostaciju Va­šingtona bulvārī, netālu no Mičiganas avēnijas. Miči- ganas avēnija stipri atgādina Meinstrītu Losandže- losā vai Sešdesmit trešo ielu Čikāgā, uz kurieni es taisījos braukt, — tie paši lētie ķinīši, sīkie lombardi, desmitiem alus bāru un restorānu, kur piedāvā maltu bifšteku, sviestmaizes un kafiju par četrdesmit cen­tiem. Pirms kara tādas pusdienas maksāja divdesmit piecus centus.

Man patīk lombardi un antikvāru bodītes. Patīk fototehnika. Patīk aparāti un instrumenti. Es labprāt

aplūkoju skatlogus, kur izlikti visvisādi nieki — no elektriskajiem skuvekļiem un uzgriežņu atslēgu kom­plektiem līdz pat mākslīgajiem žokļiem. Un tā nu to­brīd, kad manā rīcībā bija vesela stunda, es devos pastaigā pa Mičiganas avēniju līdz Sestajai ielai, lai ēc tam pa avēnijas pretējo pusi atgrieztos autoostā, inī rajonā dzīvo daudz ķīniešu un meksikāņu — ķī­niešiem tur ir savi restorāni, bet meksikāņi dod priekšroku ēdieniem «dienvidnieku mājas virtuves» gaumē. Starp Ceturto un Piekto ielu es apstājos pie kāda nama, kurā varēja būt kaut kas līdzīgs kino­teātrim. Manu uzmanību saistīja ar melnu krāsu aiz- pindzelētie logi un spāņu valodā ar roku rakstītie slu­dinājumi: «Detroitas premjera … Grāvējs ar tūksto­šiem statistu … Tikai šonedēļ … Desmit centu.» Dažas pie logiem pielīmētās fotogrāfijas bija neasas un saņurcītas — jātnieki bruņās, asiņainas kauju epi­zodes. Un viss — par desmit centiem! Tieši tas, ko es biju meklējis!

Iespējams, tā ir veiksme, ka skolā mans mīļākais priekšmets bija vēsture. Katrā ziņā drīzāk akla laime nekā tālredzība lika man izšķiest desmit centus par tiesībām apsēsties uz stipri ļodzīga saliekamā krēsla, kas šķita caur un cauri piesūcināts ar ķiploku smaku. Bez manis ķinīša reklāma bija iekārdinājusi vēl kādu pusduci meksikāņu. Es sēdēju netālu no durvīm. Di­vas simtvatu spuldzītes, karādamās pie griestiem glu­ži kailas, bez abažūra, deva pietiekami daudz gaismas, lai varētu kaut cik orientēties apkārtnē. Telpas dzi­ļumā bija redzams ekrāns, kas atgādināja ar krītu nobalsinātu kartona gabalu, un, kad aiz muguras es pamanīju vecumvecu sešpadsmitmilimetru filmas projektoru, radās aizdomas, ka pat desmit centu ir pārāk dārga cena par šādu izpriecu. No otras puses, man kā nekā vajadzēja nosist vēl četrdesmit minū­tes laika.

Visi pīpēja. Arī es izvilku no paciņas cigareti. Sku­mīgais meksikānis, kuram biju iedevis desmit centus, pavērās manī ilgi un jautājoši. Bet es biju samaksājis par ieeju un tāpēc viņam atbildēju ar tikpat ciešu skatienu. Tad viņš aizslēdza durvis un nodzēsa gais­mu. Pusminūti vēlāk ietarkšķējās savu mūžu sen no­kalpojušais projektors. Ne ievadtitru, ne režisora uz­vārda, nedz firmas nosaukuma — tikai balts, mirgo­jošs kvadrāts un tūlīt pēc tam tuvplānā — bārdains ģīmis ar parakstu «Kortess». Mirkli vēlāk raibi izkrā­sots indiānis greznā spalvu rotā — «Kvautemoks, Montesumas pēctecis». No augšas uzņemti, ar apbrī­nojamu meistarību atveidoti dažādu ēku modeļi — «Mehiko, 1521. gads». Kadri, kuros redzami senlaicīgi, no priekšgala lādējami lielgabali, kas šauj ar akmens lodēm, — akmeņu šķembas atsprāgst no milzīgiem mūriem; kalsni, izdēdējuši indiāņi mirst līdz apniku­mam skatītās konvulsijās; dūmi, izķēmotas sejas, asi­nis. Filma mani neizsakāmi pārsteidza. Ne skrāpēju- mu, nedz neveiklu līmējumu, kas tik ļoti raksturīgi vecām l§ntēm; ne salkanības, nedz skaistuļa varoņa, kura ģīmis gan vietā, gan nevietā parādās kameras priekšā. Starp citu, skaistuļa varoņa tur vispār ne­bija. Vai tu esi kādreiz redzējis tās franču vai krievu filmas, kuras kritiķi slavē par satura dziļumu un reā­listisku tēlojumu, kas būtībā izskaidrojami ar trūcīgo budžetu un no tā izrietošo neiespējamību uzaicināt slavenus aktierus? Tas, ko redzēju, bija uzņemts tieši tā un pat labāk.

Tikai tad, kad filmas beigās uz ekrāna parādījās milzīga ugunsgrēka drūmais kopskats, es kļuvu do­mīgs. Nav iespējams par grašiem nolīgt tūkstošiem statistu un uzbūvēt tik gigantiskas dekorācijas, ka tām diez vai pietiktu vietas Centrālajā parkā. Ki- notriki ar kaskadieru kritieniem pat no desmit metru augstuma maksā tādas summas, kas iedzen

grāmatvežus izmisumā, bet šai gadījumā sienas bija daudz augstākas. Turklāt tas viss galīgi nesaderējās ar neprofesionālo montāžu un skaņu celiņa trūkumu. Ja nu vienīgi šīs epizodes uzņemtas vēl vecajos laba­jos mēmā kino laikos … Bet filma, ko nupat noska­tījos, bija krāsaina! Visvairāk tā atgādināja centīga, taču neapdāvināta režisora dokumentālu lenti.

Meksikāņi nesteidzīgi atstāja telpu, un es jau gra­sījos viņiem sekot, tomēr pēdējā brīdī apstājos pie skumīgā kinomehāniķa, kas bija sācis pārtīt lenti. Pavaicāju, kur viņš šo filmu dabūjis.

—    Man nav gadījies dzirdēt, ka pēdējā laikā būtu inscenētas tādas vēsturiskas filmas, bet, spriežot pēc visa, šī lente uzņemta nesen.

Viņš atbildēja, ka filma tiešām radīta nesen, un pie­bilda, ka viņš to uzņēmis pats. Uz viņa paskaidrojumu es reaģēju ar klusēšanu, un viņš saprata, ka neticu viņam.

—   Jūs droši vien neticat? — Viņš izslējās taisns.

Teicu, ka viņa secinājums ir neapšaubāmi pareizs,

un piebildu, ka man jāsteidzas uz autobusu.

—   Bet sakiet, kāpēc?

Es atkārtoju, ka autobuss …

—   Ļoti lūdzu jūs. Būšu jums bezgala pateicīgs, ja paskaidrosiet, kāpēc filma neder.

—    Tā uzreiz grūti pateikt, — atbildēju, bet viņš klusēdams gaidīja turpinājumu. — Nu, pirmkārt, tā­das filmas neražo uz sešpadsmit milimetru lentes. Jūs sadabūjāt kopiju, kas izgatavota no trīsdesmit piecu milimetru oriģināla …

Un es uzskaitīju vēl dažas pazīmes, pēc kurām ama­tieru filmas viegli atšķirt no Holivudas ražojumiem. Kad biju beidzis, viņš brīdi klusēdams pīpēja.

—    Skaidrs … — Meksikānis izņēma filmas rulli no projektora un aizvēra vāciņu. — Man te ir alus …

Es piekritu, ka alus ir laba lieta, bet autobuss … Nu, lai notiek, vienu pudeli iztukšot var.

Viņš izvilka aiz ekrāna noglabātās papīra glāzītes un pudeli portera. Tad smīnēdams nomurmināja: «Se­anss tiek atlikts,» — aizslēdza durvis un ar sienā ieskrūvētu metāla skavu atkorķēja pudeli. Acīmre­dzot šai telpā agrāk bijis pārtikas veikals vai alus pārdotava. Krēslu — cik uziet. Divus no tiem mēs at­bīdījām malā un iekārtojāmies pēc iespējas ērti. Alus diemžēl bija silts.

—   Jūs, liekas, orientējaties kino būšanās, — viņš nogaidoši ierunājās.

Uzskatīdams šos vārdus par jautājumu, smiedamies atbildēju:

—   Neteiksim, ka pārāk labi. Uz jūsu veselību! — Mēs iedzērām. — Esmu strādājis par šoferi kādā fil­mu iznomāšanas firmā.

Viņš pasmaidīja.

—   Vai jūs šeit esat caurbraucot?

—    Kā lai to pasaka … Visbiežāk — caurbraucot. Dodos projām sakarā ar veselības stāvokli, atgriežos, lai apciemotu radiniekus. Bet nu šiem braucieniem pielikts punkts — pagājušajā nedēļā apglabāju tēvu.

Viņš teica, tas esot ļoti skumji. Es atbildēju, ka viss atkarīgs no redzes viedokļa.

—   Tēva veselība nebija diezcik spoža …

Mēs izdzērām pa otrai glāzītei un dažas minūtes pārrunājām Detroitas klimatu. Beidzot viņš, it kā ap­domājies, sacīja:

—    Manuprāt, es jūs vakar vakarā redzēju … Ap pulksten astoņiem. — Viņš piecēlās un aizgāja pēc otrās pudeles.

—          Es gan vairs nedzeršu! — nokliedzu viņam pa­kaļ.

Viņš tomēr atnesa alu, bet es palūkojos pulksteni:

—   Ja nu vienīgi vēl kādu glāzīti…

—    Tātad tas bijāt jūs?

—          Kur? — es pasniedzu viņam savu papīra dze- ramtrauku.

—   Vakar šeit. Pulksten astoņos …

Noslaucīju alus putas no ūsām.

—          Vakar vakarā? Nē, nekādā ziņā. Tad jau es ne­būtu nokavējis autobusu. Nē, vakar pulksten astoņos es biju bārā «Motors». Un nosēdēju tur līdz pus­naktij.

Viņš domīgi kodīja apakšlūpu.

—   Bārā «Motors»? Uz šīs pašas ielas?

Pamāju ar galvu.

—          Bārā «Motors» … Hm … Varbūt jums gribē­tos … Nu, protams …

Pirms es apjēdzu, kas viņam padomā, viņš jau bija pazudis aiz ekrāna un no turienes izstūmis prāvu ra- diolu. Rokā viņš turēja kārtējo alus pudeli. Pacēlu pret gaismu pudeli, kas stāvēja man blakus. Tā bija vēl tikai pusē. Tad uzmetu skatienu pulkstenim. Viņš tikmēr piebīdīja radiolu pie sienas un pacēla tās vāku, atsegdams noskaņošanas kloķus.

—   Slēdzis ir jums aiz muguras. Esiet tik laipns!

Slēdzi tiešām varēju viegli aizsniegt, ko arī izda­rīju. Nodzisa abas spuldzes reizē. To es nebiju gai­dījis un sāku ar rokām grābstīties gar sienu. Te pēkšņi atkal kļuva gaišs, mani pārņēma atvieglojuma sajūta, un es ērtāk iekārtojos krēslā. Taču spuldzes nebija iedegušās, manā priekšā piepeši bija iela!

Es aplēju uzvalku ar alu un gandrīz nogāzos no Jo- dzīgā sēdekļa, bet iela negaidīti sakustējās — iela,

nevis es! Dienu nomainīja vakars, es iegāju bārā «Motors» un ieraudzīju, kā pasūtu alu, pie tam skaidri zināju, ka neguļu un tas nebūt nav sapnis. Panikā pielēcu kājās, izsvaidot krēslus un alus pudeles, un gandrīz noplēsu sev nagus, taustīdamies gar sienu, lai ātrāk aizsniegtu slēdzi. Pa to laiku, kamēr mek­lēju slēdzi — vērodams, kā es klaudzinu pa leti, lai pasauktu bārmeni —, man galvā viss sajuka neatšķe­tināmā mudžeklī, un es jau biju gatavs vai zaudēt samaņu. Ne no šā, ne no tā skaidrā prātā pēkšņi biju sācis murgot! Beidzot ar pirkstu pieskāros slēdzim.

Meksikānis skatījās uz mani tā, it kā peļu slazdā būtu noķēris vardi. Bet es? Droši vien izskatījos pēc galīga plānprātiņa. Starp citu, to varēja saprast. Alū pludoja visa grīda, un es ar pūlēm aizklumburoju līdz tuvākajam krēslam.

—   Kas te notiek? — nosēcos.

Radiolas vāciņš nolaidās.

—  Pirmo reizi ar mani bija gluži tāpat. Pavisam aizmirsu.

Man tā trīcēja pirksti, ka nekādi neizdevās izvilkt cigareti; nācās saplēst paciņu.

—    Es jautāju, kas tas bija?!

Viņš apsēdās.

—  Tas bijāt jūs. Bārā «Motors», vakar pulksten astoņos vakarā.

Truli paraudzījos uz viņu. Viņš man iespieda rokā jaunu papīra glāzīti, un es to gluži automātiski pa­stiepu pretim pudelei, kuru viņš bija paliecis slīpi.

—   Paklausieties … — iesāku.

—   Protams, tas nevar nepārsteigt. Es jau biju pa­guvis aizmirst, ko pats izjutu pirmajā reizē. Bet ta­gad … tagad man viss viens. Rīt iešu uz «Philips Radio» kantori.

Es jautāju, par ko īsti viņš runā, bet viņš turpināja, nepievērsis manam jautājumam nekādu uzmanību.

— Man vairs nav spēka. Es sēžu bez centa kabatā. Un man jau ir vienalga. Noslēgšu ar viņiem līgumu un saņemšu procentus.

Droši vien viņam bija nepieciešams izkratīt sirdi. Un, nemitīgi soļodams turp un atpakaļ, viņš, sākumā lēni, bet pēc tam aizvien ātrāk un ātrāk, izklāstīja man savu dzīves stāstu.

Viņu sauca Migels Hosē Sapata Lavjada. Es pa­teicu viņam savu vārdu un uzvārdu. Lefko. Eds Lefko. Viņa vecāki bija iebraukuši Savienotajās Valstīs div­desmitajos gados un kopš tā laika sēja un vāca nost cukurbietes. Viņi tikai priecājās, kad ģimenes vecā­kajai atvasei izdevās aizlaisties prom no Mičiganas laukiem, kur tēvs un māte liekuši muguras gandrīz visu mūžu, — Migels saņēma nelielu stipendiju izglī­tības turpināšanai. Diemžēl stipendija bija īslaicīga un, lai turpinātu mācības un nenomirtu badā, viņam nācās strādāt garāžās, vadīt kravas mašīnas, stāvēt aiz letes un kā pauniniekam pārdot slotas. Tomēr iegūt diplomu Migelam neizdevās, jo viņu iesauca ka­radienestā. Armijā viņam bija darīšana ar radioloka­toriem, bet pēc tam viņu demobilizēja, un no šiem gadiem puisim nepalika nekas vairāk kā vien ļoti miglaina ideja. Tolaik bija samērā viegli atrast pie­klājīgu darbu, un galu galā viņam izdevās sakrāt pie­tiekami daudz naudas, lai noīrētu automobili ar pie­kabi un sapirktu dažnedažādas norakstītas radio iekār­tas. Pirms gada viņš bija sasniedzis savu mērķi — sasniedzis, samaksādams par to ar badošanos, novā­jēšanu un smagu nervu sistēmas distrofiju. Tomēr, visam par spīti, viņš bija konstruējis un samontējis «šito te».

Kad «sitas te» bija gatavs, viņš to iebūvēja radio­las kastē — ne tikai ērtības labad, bet ari aiz drošī­bas apsvērumiem. Dažu iemeslu dēļ, kuri kļūs skaidri vēlāk, viņš neriskēja pieprasīt patentu. Es viņa apa­rātu apskatīju ļoti uzmanīgi. Adaptera un noskaņoša- nas kloķu vietā tur atradās ciparnīcas ar grozāmiem rokturiem. Vislielākajā ciparnīcā bija iedaļas no 1 līdz 24. Divās citās — no 1 līdz 60, kādās desmit — no 1 līdz 25, bet divās trijās ar cipariem apzīmētu iedaļu nemaz nebija. Un viss. Protams, ja vien ne­skaita masīvo koka paneli, aiz kura slēpās tas, kas bija iebūvēts radio lampu un reproduktora vietā. Vi­sai pieticīga slēptuve …

Kam gan negribas kaut retumis pasapņot nomodā! Droši vien katrs cilvēks domās ieguvis pasakainas bagātības, pasaules slavu vai nodzīvojis mūžu, pilnu visaizraujošāko piedzīvojumu. Taču sēdēt krēslā, sūkt siltu alu un pēkšņi saprast, ka gadsimtu sapnis jau kļuvis par īstenību, izjust dievišķīgu spēku un apzi­nāties, ka pietiek pagriezt pāris kloķīšus un tu va­rēsi ieraudzīt jebkuru cilvēku, kas dzīvojis zemes virsū, varēsi kļūt par jebkura notikuma aculiecinie­ku, ja vien tas tiešām ir bijis, — kaut ko tādu līdz pat šim brīdim manas smadzenes nespēj pilnībā sagre­mot.

Es tikai zinu, ka šis fenomens kaut kādā veidā sais­tīts ar augstfrekvences svārstībām. Un ka aparātā ir daudz dzīvsudraba, vara un dažādu stieplīšu no lē­tiem, plaši izplatītiem metāliem, bet, kas īsti un kā tajā notiek, un, galvenais — kāpēc, tas man šķiet pā­rāk sarežģīti. Gaismai piemīt masa un enerģija, un šī masa nemitīgi zūd un var atkal tikt pārvērsta par elektrisko enerģiju vai kaut ko tamlīdzīgu. Maiks Lavjada pats atzīst, ka būtībā neko jaunu nav at­klājis, ka jau ilgi pirms kara šo efektu ne vienu vien reizi novērojuši tādi zinātnieki kā Komptons,

Maikelsons un Pfeifers, taču viņi to uzskatījuši par blakusparādību, kurai nav vērts veltīt īpašu uzma­nību. Bet kopš tā laika darbus visās pārējās zinātnes nozarēs aizēnojuši pētījumi atomenerģijas jomā …

Nedaudz atguvies — Maiks tikmēr vēlreiz bija no­demonstrējis manas nesenās pagātnes fragmentus —, es acīmredzot sāku uzvesties pavisam bezjēdzīgi. Maiks apgalvo, ka es esot sēdies un tūdaļ pat lēcis kājās, skraidījis turp un atpakaļ pa bijušās bodītes telpām, aizsperot no sava ceļa krēslus vai klūpot pār tiem, un visu laiku murminājis nesakarīgus vārdus un frāzes, cik ātri vien mēle ļāvusi. Galu galā es esot aptvēris, ka viņš smejas par mani. Manuprāt, te ne­bija par ko smieties, un es viņam tā arī pateicu. Viņš sadusmojās.

—    Es zinu, ko esmu izgudrojis! — viņš kliedza. — Un nemaz neesmu tāds muļķis, par kādu jūs mani uzskatāt. Raugieties! — Viņš pievērsās savam apa­rātam un pavēlēja man: — Nodzēsiet gaismu!

Es to izdarīju un atkal ieraudzīju sevi bārā «Mo­tors», bet tas mani vairs nesatrieca.

—   Skatieties!

Bārs izplūda miglā. Iela. Divi kvartāli līdz munici­palitātei. Augšup pa kāpnēm uz apspriežu zāli. Tur neviena nav. Pēc tam — municipalitātes sēde. Tad arī tā pazuda. Nē, tas viss neizskatījās ne pēc filmas, ne pēc diapozitīvu projekcijas. Tas bija gabaliņš dzīves četru kvadrātmetru lielumā. Kad mēs tuvojāmies, re­dzeslauks sašaurinājās; kad attālinājāmies, diben- plāns_bija saskatāms tikpat skaidri kā priekšplāns. Attēls — ja vien šis vārds te ir vietā — bija tik dzīvs un reāls, ka šķita, mēs vērojam notikumus pa atvēr­tām durvīm. Visi priekšmeti un figūras bija telpiski. Maiks kaut ko dedzīgi skaidroja, grozīdams kloķus, bet es biju tā aizrāvies, ka gandrīz nekā nesadzir­dēju.

Pēkšņi es iebrēcos, ieķēros krēslā un aizvēru acis — tu manā vietā rīkotos gluži tāpat, ja, paskatījies le­jup, pēkšņi būtu apjautis, ka lidinies debesīs un starp tevi un zemi nav it nekā, izņemot dūmus un divus trīs mākoņus. Kad atvēru acis, mēs, domājams, tikko bijām nopikējuši, un manā priekšā atkal bija iela.

—    Var pacelties jebkurā augstumā, līdz pat Hevi- saida slānim, un nolaisties jebkurā bezdibenī, kad un kur vien vēlaties!

Attēls aizmiglojās, un ielas vietā parādījās priežu sils.

—   Zemē ierakti dārgumi! Jā, protams, bet, lai tos izraktu, arī vajadzīga nauda!

Priedes pazuda, un es noklikšķināju slēdzi, jo Maiks bija aizvēris aparāta vāku un apsēdies.

—   Kā bez naudas var nopelnīt naudu?

To es nezināju, un viņš turpināja:

—   Es ievietoju avīzē sludinājumu, ka apņemos sa­meklēt nozaudētus priekšmetus. Un pirmais pie ma­nis ieradās policists, kas pieprasīja, lai parādu viņam atļauju nodarboties ar privātdetektīva biznesu. Es no­vēroju, kā ASV lielākie biržas spekulanti pirka un pārdeva akcijas, kā viņi savos kantoros plānoja mil­jonu operācijas. Bet kas, pēc jūsu domām, notiktu, ja es būtu pamēģinājis tirgoties ar biržas prognozēm? Es novēroju, kā mākslīgi paaugstina un pazemina kursus, bet man nebija lieka centa, lai nopirktu avī­zes, kas šīs ziņas varētu apstiprināt! Es pats savām acīm redzēju, kā Peru indiāņi ieraka zemē inka Atau- alpas otro izpirkumu, bet man nav naudas ne biļetei uz Peru, nedz arī instrumentiem un sprāgstvielām, kas nepieciešami, lai šiem dārgumiem tiktu klāt! — Viņš piecēlās, atnesa vēl divas pudeles un stās­tīja tālāk, bet manā galvā tikmēr jau sāka veidoties idejas. — Redzēju, kā rakstu pratēji pārraksta grāmatas, kas vēlāk sadega kopā ar Aleksandrijas bibliotēku, bet, ja es būtu pagatavojis šo grāmatu ko­pijas, vai gan atrastos kāds, kas man noticētu un būtu ar mieru maksāt par tām? Kas notiktu, ja es būtu de­vies uz kādu universitāti un ieteicis turienes vēstur­niekiem izdarīt labojumus viņu lekciju kursos? Cik daudz cilvēku labprāt ietriektu man nazi mugurā, ja vien zinātu, ka esmu redzējis, kā viņi slepkavojuši, zaguši vai gluži vienkārši mazgājušies vannā? Kur es būtu nokļuvis, ja pamēģinātu pārdot Vašingtona vai Cēzara, vai, teiksim, Kristus fotoattēlus?

Nācās atzīt, ka viņš droši vien būtu iespundēts tra­ko namā. Bet…

—   Kā jūs domājat, kāpēc es tagad šeit sēžu? Jūs redzējāt lenti, ko demonstrēju par desmit centiem. Un vairāk tā arī nav vērta, jo man nebija naudas kvalitatīvai filmai, un es to nevarēju uzņemt tā, kā, esmu pārliecināts, tas būtu bijis manos spēkos… — Aiz uzbudinājuma viņam sāka mežģīties mēle. — Es krāmējos ar šiem niekiem tikai tāpēc, ka man nav naudas, lai iegādātos iekārtu, kas nepieciešama, lai sagādātu naudu, kas savukārt nepieciešama …

Viņš nikni iespēra krēslam, tas aizlidoja līdz ista­bas vidum.

—   Nav šaubu, ja es parādītos uz skatuves tikai mazliet vēlāk, firmai «Philips Radio» būtu ticis itin trekns kumoss. Un varbūt arī man tas būtu nācis tikai par labu … Visu mūžu paziņas man pārmeta, ka tā arī nomiršu bez centa pie dvēseles, taču līdz šim ne­viens vēl nebija pārmetis, ka es būtu palaidis garām dolāru, kas pats devies rokā. Bet te manā priekšā bija nauda — un kāda! Turklāt iegūt to varēja gan­drīz vai tūlīt un pavisam bez grūtībām. Uz mirklīti ielūkojos tālā nākotnē, kur peldēju zeltā, un no šīs perspektīvas man aizrāvās elpa.

—   Maik, — es sacīju, — izdzersim alu, bet pēc tam

aiziesim uz kādu vietu, kur varētu iedzert vēl un pie reizes ari uzkost. Mums par daudz ko jāparunā. Un mēs parunājām ari.

Alus ir lieliska smērviela, un vajadzības gadījumā es protu runāt pārliecinoši, tāpēc, kad gājām no kro­dziņa prom, mūsu starpā valdīja pilnīga vienprātība. Bet nedaudz vēlāk, kad likāmies gulēt aiz tā paša kar­tona ekrāna, mēs ar Maiku jau bijām pilntiesīgi part­neri. Ja nemaldos, savu vienošanos toreiz pat neap­stiprinājām ar rokas spiedienu, bet partneri esam jo­projām, lai gan kopš tās dienas ir pagājuši seši gadi. Nav cilvēka, kuru es cienītu vairāk par Maiku, un viņš, liekas, atbild man ar to pašu.

Septiņas dienas vēlāk es devos autobusā uz Gros- pointu un rokā man bija līdz pēdējai iespējai piestū­ķēts portfelis; pēc divām dienām atgriezos taksomet­rā ar tukšu portfeli, toties iekškabatas man bija pilnas ar naudas zīmēm. Visu izdevās nokārtot pat vieglāk, nekā biju domājis.

«Mister Džons (vai Smit, vai Braun), es pārstāvu aristokrātisku ateljē, kas specializējas visai privātas un pat intīmas dabas portretu izgatavošanā. Mēs do­mājam, ka jūs varētu interesēt šī fotogrāfija un … Nē, nē, tas ir tikai izmēģinājuma novilkums. Nega­tīvs atrodas mūsu arhīvā … Bet, ja jūs tiešām esat ieinteresēts, es varu jums parīt piegādāt arī nega­tīvu … Jā, protams, mister Džons. Pateicos, mister Džons …»

Zemiski? Bez šaubām. Šantāža vienmēr ir zemiska. Bet, ja man būtu bijusi sieva, bērni un nevainojama reputācija, es droši vien apmierinātos ar bifšteku un neblēņotos ar rokforu. Pie tam visai smirdīgu. Mai- kam šī operācija patika vēl mazāk nekā man. Lai viņu pārliecinātu, vajadzēja krietni papūlēties un pat laist darbā veco parunu par mērķi, kas it kā attaisno līdzekļus. Starp citu, mūsu klientiem šādi izdevumi bija pilnīgi pa kabatai. Turklāt mēs viņiem godīgi at­devām negatīvus — ai, kas tie bija par negatīviem!

Tā mēs sagādājām nepieciešamo naudu — summa nebija diezcik liela, bet iesākumam tās pilnīgi pietika. Vispirms izraudzījāmies piemērotu ēku — pareizāk, to izraudzījās Maiks, jo es aizlidoju uz austrumiem, uz Ročesteru, kur pavadīju veselu mēnesi. Maiks no­īrēja bijušās bankas telpas. Mēs likām aizmūrēt zālē logus, iekārtojām kantori ar visu iespējamo greznī­bu (bruņustikli bija mana ideja) — iemontējām apa­rātu gaisa kondicionēšanai, sagādājām portatīvu bāru un tādu elektroiekārtu, kāda Maikam pat sapnī ne­bija rādījusies, un beidzot nolīgām blondu sekretāri; meiča bija pārliecināta, ka strādās lielas elektrosa- biedrības eksperimentālā laboratorijā. Atgriezies no Ročesteras, es uzņēmos visu rekonstrukcijas darbu vadību, bet Maiks lāpīja slinkumu pirmklasīgas vies­nīcas numurā, no kura logiem varēja redzēt viņa bi­jušo kinoteātri. Cik man zināms, tur drīz vien atvēra veikalu, kas tirgojās ar patentētiem čūsku indes pre­parātiem. Kad «studija», kā mēs nosaucām savu jau­no īpašumu, bija pilnīgi sakārtota, Maiks pārcēlās uz turieni, bet blondīne sāka pildīt pienākumus, kuri ap­robežojās galvenokārt ar romānu lasīšanu un atkau- šanos no visdažādāko firmu komivojažieriem un aģentiem, kas ieradās piedāvāt mums savu preci. Pēc tam es aizbraucu uz Holivudu.

Veselu nedēļu nācās rakņāties Centrālajā arhīvā, iekams atradu visu, kas man bija vajadzīgs, bet, lai sagādātu «Truecolour» filmām piemērotu kameru, bija nepieciešams mēnesis laika un ne viens vien ku­kulis. Toties mājup es braucu ar mierīgu sirdi. Kad atgriezos Detroitā, no Ročesteras jau bija atsūtīta liela panoramas fotokamera un vesels vagons kra- sainu plašu. Nu varēja sākt.

To mēs izdarījām vissvinīgākajos apstākļos: nolai­dām žalūzijas, es paņēmu vienu no iepriekš sagata­votajām šampanieša pudelēm un izšāvu griestos kor­ķi. Uz mūsu blondo sekretāri tas atstāja lielu iespaidu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa joprojām atstrādāja savu algu, parakstīdamās par visādu izmēru kastīšu un kon­teineru saņemšanu. Tiesa, šampanieša glāžu mums nebija, bet mēs lieliski iztikām bez tām. Tomēr itin drīz mūs abus pārņēma tāds uzbudinājums, ka vairs nespējām izdzert ne lāsītes un atlikušās pudeles uzdāvinājām sekretārei, teikdami, ka šodien viņa var būt brīva. Kad meitene aizgāja (manuprāt, maz­liet noskumusi, ka jautrās svinības izbeidzās jau pašā sākumā), mēs noslēdzām durvis, pārcēlāmies uz stu­diju, aizvērām ari iekšējās durvis un ķērāmies pie darba.

Es jau minēju, ka studijas logus mēs likām aizmū­rēt. Iekšējās sienas bija nokrāsotas blāvi melnas, un, pateicoties augstajiem griestiem — agrāk, kā jau teicu, te bija bankas zāle —, telpa izskatījās visai im­pozanta, taču ne drūma. Pašā zāles vidū bija uzstā­dīta kinokamera, pielādēta un gatava filmēšanai. Tā pilnīgi aizsedza Maika aparātu. Bet es zināju, ka tas atrodas iesāņus un ir noskaņots tā, lai attēls parādītos pie aizmugurējās sienas. Jā, tieši pie sienas un nevis uz tās, jo attēls projicējās gaisā kā divi sakrustoti prožektoru stari. Maiks atvēra aparāta vāku, un es ieraudzīju viņa siluetu uz vāji apgaismoto ciparnīcu fona.

—   Nu? — viņš nepacietīgi jautāja.

—   Šeit komandē tu, Maik, — es teicu.

Noklikšķēja slēdzis, un mūsu priekšā parādījās viņš — jauneklis, kas dzīvojis pirms divarpus tūk­stoša gadiem. Parādījās gluži kā dzīvs. Aleksandrs. Maķedonijas Aleksandrs.

Par mūsu pirmo filmu, šķiet, derētu pastāstīt sīkāk. Es laikam nekad neaizmirsīšu šo gadu. Mēs izseko­jām Aleksandra dzīvei no dzimšanas līdz pat nāvei. Protams, mazāk nozīmīgus momentus palaidām ga­rām un pārlēcām nedēļām, mēnešiem, bet šad tad pat gadiem; bieži vien varonis pazuda no mūsu redzes loka, jo tikmēr bija paguvis pārvietoties telpā. Tas nozīmē, ka mums nācās tēmēt gan tuvāk, gan tālāk kā artilēristiem, kas piešauda apvidu. Maķedonijas Aleksandra dzīves apraksti mums tikpat kā nepalī­dzēja, un mēs nebeidzām brīnīties, cik maz tie atbilst faktiem. Es daudzkārt esmu domājis par to, kāpēc slavenību biogrāfijas obligāti tiek izpušķotas ar le­ģendām. Viņu īstā dzīve taču ir ne mazāk apbrīno­jama par izdomāto! Diemžēl mēs bijām spiesti iekļaut savu darbu vispāratzīto versiju ietvaros, citādi vēs­turnieki mūsu filmu noteikti būtu pasludinājuši par analfabētisku savārstījumu. Un riskēt mēs nevarējām. Vismaz sākumā ne.

Pēc tam kad bijām aptuveni noskaidrojuši, kas un kur īsti noticis, atlasījām visfotogēniskākās epizodes un veltījām kādu laiku to uzņemšanai. Beidzot filmas vispārējās kontūras iezīmējās diezgan skaidri. Tad sē- dāmies rakstīt scenāriju, iekļaujot tanī arī kadrus, ko bija paredzēts uzņemt vēlāk ar dublieriem. Maika apa­rāts darbojās kā projektors, bet es filmēju ar fiksēto kameru, kā to dara, veicot kombinētos uzņēmumus. Tikko pabeiguši vienu filmas rulli, mēs to sūtījām uz Ročesteru attīstīšanai. Protams, būtu bijis lētāk izmantot kādas Holivudas firmas pakalpojumus, bet Ročesterai bija tā priekšrocība, ka tur visi sen piera­duši pie drausmīgiem amatieru darinājumiem, un mēs

varējām būt mierīgi, ka mūsu lentes neizraisīs nevē­lamu ziņkāri. Kad attīstīto lenti saņēmām atpakaļ, mēs rūpīgi pārbaudījām, cik dinamiskas ir atsevišķās epi­zodes, cik spilgtas un dabiskas krāsas un tā tālāk, un tā joprojām.

Mēs, piemēram, par katru cenu gribējām iekļaut filmā visās hrestomātijās aprakstīto ķildu starp Alek­sandru un viņa tēvu Filipu, taču šīs epizodes lielākās daļas uzņemšanu nācās atlikt līdz tam laikam, kad bija plānots strādāt ar dublieriem. Olimpiādei, Alek­sandra mātei, kas laidusi klāt jauneklim čūskas ar iz­rautiem indes zobiem, dublieri meklēt nevajadzēja, jo minēto epizodi mēs filmējām kopplānā un turklāt tādā rakursā, ka teksts tai nebija vajadzīgs. Stāsts par ērzeli, kam neviens nav uzdrošinājies tuvoties un ko Aleksandrs it kā savaldījis, izrādījās, ir biogrāfu iz­domājums, tomēr neizmantot filmā tik pazīstamu mū­su varoņa jaunības epizodi mēs neriskējām: tuvplā­nus iemontējām vēlāk, bet patiesībā ērzeli savaldīja kāds skitu jauneklis, viens no valdnieka staļļa pui­šiem. Roksana ir patiesi eksistējusi, tāpat kā pārējās Aleksandra savaņģotās persiešu sievas. Par laimi, viņas bija apveltītas ar pietiekami kuplām miesām, lai uz ekrāna izskatītos cik necik kārdinošas. Filips, Parmenons un citi vīriešu kārtas pārstāvji bija bār­daini, kas ievērojami atvieglināja dublēšanu un ieska­ņošanu (ja tu būtu redzējis, kā viņi tai tālajā laikmetā skuvās, uzreiz būtu sapratis, kāpēc bārdas tolaik bija tik lielā cieņā).

Visgrūtāk bija uzņemt epizodes slēgtās telpās. Kvē- pošie degļi traukos ar kausētiem taukiem, lai cik daudz to arī būtu, dod pārāk maz gaismas pat visjutī­gākajai lentei. No šī strupceļa Maiks atrada izeju, no­regulēdams savu aparātu un kinokameru tā, ka ik­vienu kadru eksponēja veselu sekundi. Ar to, starp citu, arī izskaidrojams mūsu filmas neparastais

dziļuma asums, kas panākts ar maksimālu diafragmē- šanu. Mums bija neierobežoti daudz laika, lai izvē­lētos visinteresantākās epizodes un rakursus. Mums nebija vajadzīgi slaveni aktieri un sarežģīta iekārta, nenācās uzņemt vienu un to pašu ainu vairākos va­riantos — mūsu rīcībā bija visa varoņa dzīve, un mēs varējām bez steigas atlasīt visspilgtākās un interesan­tākās epizodes.

Galu galā bijām uzņēmuši apmēram astoņdesmit procentus materiāla, ko tu redzēji gatavajā filmā. Sa­līmējuši fragmentus, noskatījāmies visu un bijām sa­jūsmā par savu veikumu. Atklāti sakot, mēs necerē­jām, ka gala rezultāts būs tik spožs. Lai gan filma vēl nebija pilnīgi samontēta un ieskaņota, mēs jau sapra­tām, ka esam radījuši šedevru. Taču ļaunākais vēl bija priekšā. Tāpēc aizsūtījām pēc šampanieša un teicām zeltmatei sekretārei, ka šodien mums ir svētki. Viņa ieķiķinājās.

—    Bet ar ko jūs īsti nodarbojaties? — viņa vaicāja. — Tirdzniecības firmu aģenti man neliek mieru, viņi par katru cenu grib izokšķerēt, ko jūs tur darāt.

—   Sakiet viņiem, ka nezināt, — es ieteicu, atvēr­dams pirmo pudeli.

—   Es tā arī saku. Bet viņi uzskata mani par muļ­ķīti.

Mēs visi trīs iesmējāmies.

Tad Maiks domīgi sacīja:

—   Ja rīkosim tādus svētkus bieži, mums derētu iegādāties īstas šampanieša glāzes.

—   Tās varētu glabāt mana galda apakšējā at­vilktnē, — zeltmate viņu atbalstīja un mīļi sarauca deguntiņu. — Es, var teikt, pirmo reizi mūžā dzeru šampanieti. Ja neskaita, protams, kādas manas drau­dzenes kāzas. Bet tur es diemžēl dabūju tikai vienu vienīgu glāzi.

—          Ielej viņai vel! — Maiks ierosināja. — Un pie reizes man arī. Bet ko jūs izdarījāt ar tām pudelēm, kuras pagājušo reizi aiznesāt mājās?

Viņa pasmīnēja un pietvīka.

—          Paps gribēja pudeles atkorķēt, bet es teicu, ka jūs likāt tās pataupīt līdz sevišķam gadījumam.

—          Pieņemsim, ka šis nu būtu tas sevišķais gadī­jums, — es sacīju, uzmezdams kājas uz galda. — Iz­dzeriet vēl glāzīti, mis … Piedodiet, kā jūs sauc? Es neciešu oficialitāti ārpus darba laika.

—          Bet jūs un misters Lavjada ik nedēļas taču iz­rakstāt man čeku! — viņa mazliet apvainojusies iesaucās. — Mani sauc Ruta.

—          Ruta … Ruta … — es pavalstīju šo vārdu uz mēles kopā ar šampanieša burbuļiem un nolēmu, ka tas skan ļoti patīkami.

—          Un jūs sauc Edvārds, bet misteru Lavjadu — Mi- guels, vai ne? — viņa uzsmaidīja Maikam.

—   Migels, — viņš, tāpat smaidīdams, atbildēja.

—  Vecs spāņu vārds. Parasti tiek saīsināts par Maiku.

—          Pasniedziet man, lūdzu, vēl vienu pudeli, — es palūdzu, — un saīsiniet Edvardu par Edu.

Viņa pasniedza.

Ap to laiku, kad bija iztukšota ceturtā pudele, mēs par viņu jau zinājām visu: divdesmit četrus gadus veca, baltā, neprecējusies, mīl šampanieti.

—          Man tomēr gribētos noskaidrot, ko jūs tur da­rāt no rīta līdz vakaram, — viņa, uzmetusi lūpu, pie­bilda. — Bet dažkārt arī visu nakti…

—          Nu, — Maiks, kādu bridi padomājis, ar stīvu mēli nomurmināja, — mēs fotografējam. Varam nofo­tografēt arī jūs, ja vien mīļi palūgsiet, — viņš pa­mirkšķinājis nobeidza.

—   Mēs fotografējam modeļus, — es precizēju.

—   Turklāt tā, lai tie izskatītos gluži kā dabā.

Manuprāt, viņa jutās mazliet vīlusies.

—           Tagad viss ir skaidrs; esmu ļoti priecīga. Citādi man jāparaksta šie rēķini no Ročesteras un es nezinu, par ko īsti jāmaksā. Tas mani mulsināja … Nē, le­dusskapī ir vēl divas.

Tikai divas — šampanietis viņai acīmredzot bija iegaršojies. Es pajautāju, ko viņa domā par atvaļi­nājumu. Izrādījās, ka viņa par to vēl nav domājusi. Ieteicu viņai padomāt, tāpēc ka abi ar Maiku posā- mies uz Losandželosu. Pēc divām dienām.

—    Pēc divām dienām? Bet…

Es pasteidzos viņu nomierināt.

—          Jūs savu algu saņemsiet arī turpmāk. Bet nav zināms, cik ilgi mēs tur uzkavēsimies. Un kāda gan jēga nīkt šeit bez darba?

Šampanietis jau bija mums visiem sakāpis galvā. Maiks kaut ko dungoja savā nodabā. Ruta pasniedza man pēdējo pudeli.

—           Es saglabāšu korķus … Nē, nedrīkst — paps sacels traci: kāda velna pēc man jādzer ar saviem darba devējiem?

Teicu, ka papu kaitināt nevajag. Maiks jautāja, kā­pēc mums jārunā par tik nepatīkamām lietām, ja viņam esot lieliska ideja. Tas mūs ieinteresēja — jo vairāk labu ideju, jo jautrāk.

—          Mēs braucam uz Losandželosu, — Maiks pa­vēstīja.

Teiktajam nevarēja nepiekrist.

—    Braucam strādāt.

Mēs atkal palocījām galvas.

—           Braucam strādāt uz Losandželosu. Bet kas tur noņemsies ar mūsu korespondenci?

Šausmīgi. Kas noņemsies ar mūsu korespondenci un dzers šampanieti? Bēdu lietas!

—           Mums vajadzēs salīgt kādu, kas varētu uzņem­ties korespondences kārtošanu. Un ja nu pēkšņi tā nebūs blondīne? Holivudā blondīņu nav. Tas ir, nav īstu blondīņu. Tāpēc …

Es tūdaļ uztvēru lielisko ideju un pabeidzu viņa vietā:

—           Un tāpēc mēs aizvedīsim uz Losandželosu glītu zeltmati, kas tur pildīs šos pienākumus.

Tā tik bija ideja! Vēl pirms vienas pudeles šī ideja ļoti drīz būtu nobālējusi, bet tagad Ruta uzņēma to ar sajūsmu. Mēs ar Maiku smaidā ieplētām muti līdz ausīm.

—          Bet es nevaru! Nevaru braukt pēc divām die­nām …

Maiks bija kolosāls.

—          Kādēļ jābrauc pēc divām dienām? Mēs esam pārdomājuši. Brauksim nekavējoties.

Ruta bija pārsteigta.

—   Tūlīt? Tā uzreiz?

—          Jā, nekavējoties, tūlīt pat, — es nepielūdzami pavēstīju.

—    Bet …

—   Nekādu «bet»! Nekavējoties, šo pašu mirkli.

—   Man jāpaņem kleita …

—           Nopirksiet uz vietas. Tādu kā Losandželosā ci­tur nav. Bet tagad steidzami zvaniet uz lidostu. Trīs biļetes.

Viņa piezvanīja.

—    Papiņam piezvanīsiet no lidostas.

Losandželosā mēs devāmies uz viesnīcu pavisam

skaidrā prātā un stipri nokaunējušies. Nākamajā die­nā Ruta aizgāja meklēt ietērpu sev un mums. Mēs pa­ziņojām viņai savus izmērus un iedevām pietiekami daudz naudas, lai būtu vieglāk pārciest paģiras. Abi

ar Maiku tikmēr ķērāmies pie telefona. Pēc tam pa­brokastojām un sēdējām, rokas klēpī salikuši, līdz piezvanīja portjē, lai darītu zināmu, ka mūs vēlas redzēt misters Lī Džonsons.

Lī Džonsons — liela auguma enerģisks vīrs — ne­bija diezin kāds skaistulis, toties runāja īsi un lietišķi. Mēs viņam paziņojām, ka esam nodomājuši uzņemt filmu. Viņa acis iedzirkstījās. Tāds bizness, šķiet, bija viņam pa prātam.

—   Situācija ir mazliet citāda, nekā jūs domājat, — es teicu. — Apmēram astoņdesmit procenti materiāla mums jau ir gatavi.

Viņš painteresējās, kādēļ tad esam griezušies pie viņa.

—    Mums uzņemts pāri par diviem tūkstošiem met­ru «Truecolour» lentes. Necentieties noskaidrot, kad un kur mēs to dabūjām. Taču filma nav ieskaņota. Mums tā jāieskaņo un šur tur jāpapildina ar dialogu.

Viņš pamāja ar galvu.

—   Tas nav grūti. Kādā stāvoklī ir jūsu lente?

—    Nevainojamā. Pašlaik tā atrodas viesnīcas seifā. Mums vēl jāuzņem dažas epizodes un šai nolūkā jā­sameklē dublieri. Turklāt viņiem vajadzēs apmierinā­ties ar samaksu skaidrā naudā — titros viņu uzvār­dus neminēsim.

Džonsons sarauca uzacis.

—    Jūsu darīšana. Bet, ja materiāls ir ko vērts, mani puiši prasīs, lai viņus titros noteikti piemin. Un man liekas, ka viņiem uz to ir tiesības.

Visumā piekrizdams viņa viedoklim, es piebildu, ka maksāsim labi, taču ar vienu noteikumu: viņiem jātur mēle aiz zobiem līdz tam brīdim, kad filma būs gatava, bet varbūt arī pēc tam.

—    Iekams runāt par noteikumiem, es gribētu pa­skatīties jūsu materiālus, — Džonsons, piecēlies un satvēris cepuri, teica. — Nezinu, vai mēs va­rēsim …

Es nojautu, ko viņš domā. Kinoamatieri. Pašdar­bība. Vai tikai aiz visa tā neslēpjas pornogrāfija?

Mēs izcēlām kārbas no seifa un aizbraucām uz Džonsona laboratoriju Sanseta bulvārī. Viņa mašīnas tents bija nolaists, un Maiks izteica kvēlas cerības, ka Rutai pietiks saprašanas, lai nopirktu mums vieglus sporta kreklus.

—   Sieva? — Džonsons vienaldzīgi jautāja.

—          Sekretāre, — Maiks tikpat vienaldzīgi atbildēja. — Mēs atlidojām vakar vakarā, un šodien viņa aiz­gāja nopirkt mums kaut ko vasarīgu.

Džonsona acīs mūsu prestižs nepārprotami bija cēlies.

Šveicars paņēma atvestās kārbas, bet Džonsons ieveda mūs pa sānu durvīm un kaut ko pateica vīram, kura vārdu mēs nesadzirdējām. Tas bija kinomehā- niķis. Atņēmis šveicaram nastu, viņš ar to pazuda ki­nozāles dziļumā. Dažas minūtes klusēdami sēdējām ērtos krēslos, tad Džonsons paskatījās uz mums, mēs palocījām galvas, viņš nospieda pogu, kas bija iemon­tēta sēdekļa atzveltnē, un gaisma zālē nodzisa. Seanss sākās.

Tas ilga stundu un piecdesmit minūtes. Abi vēro­jām Džonsonu kā runči peles alu. Beidzot uz ekrāna pavīdēja noslēguma kadri, Džonsons nospieda pogu, iedegās lustras, un viņš pievērsās mums.

—   No kurienes jums ir šī lente?

Es pametu viņam ēsmu.

—   Tā nav uzņemta šeit. Kur — tam nav nozīmes.

Džonsons norija ēsmu kopā ar visu āķi un pludiņu.

—   Eiropā! Hm … Vācija. Nē … Francija. Varbūt

Krievija — Einšteins … vai Eizenšteins, kā viņu īsti sauc?

Es pakratīju galvu.

—           Neuzminējāt. Varu teikt tikai vienu: visi, kas uzņemti šinī filmā vai piedalījušies tās uzņemšanā, ir vai nu lietas kursā, vai arī miruši, bet šiem pēdē­jiem var atrasties mantinieki … Nu, jūs saprotat, ko es domāju.

Džonsons lieliski visu saprata.

—           Protams, tā ir drošāk. Labāk neriskēt. — Viņš iegrima domās, pēc tam uzsauca kinomehāniķim: — Pasauciet Bernstainu. Un vēl Kesleru un Mersu.

Kinomehāniķis izgāja ārā, un pēc dažām minūtēm zālē kopā ar skaņu operatoru Bernstainu ienāca ple­cīgs spēkavīrs Keslers un Merss — nervozs jauns cil­vēks, kas smēķēja gandrīz bez pārtraukuma. Džon­sons mūs iepazīstināja ar viņiem, pēc tam jautāja, vai mēs būtu ar mieru vēlreiz noskatīties filmu.

—    Labprāt. Mums tā patīk vairāk nekā jums.

Taču tas laikam nebija gluži pareizi, jo, tikko bija

iedegusies gaisma, pārsteigtie Keslers, Merss un Bern- stains apbēra mūs ar jautājumiem. Mēs viņiem atbil­dējām tādā pašā garā kā Džonsonam, taču bija patī­kami, ka filma atstājusi uz viņiem tik spēcīgu iespai­du, un mēs viņiem to ari pateicām.

Keslers skaļi izlamājās.

—           Gribētos zināt, kas ir šīs filmas operators. Velns parāvis, neko tamlīdzīgu es neesmu redzējis kopš «Ben Hūra» laikiem, tikai šī lente ir vēl daudz labāka.

—           Uz šo jautājumu es varu jums atbildēt. Filmu uzņēma puiši, kas patlaban sarunājas ar jums. Pal­dies par labajiem vārdiem.

Visi četri neticīgi pavērās mūsos.

—   Tā tas ir, — Maiks apstiprināja.

—          Olio! — Merss iesaucās, un viņi nolūkojās uz mums ar visdziļāko cieņu. Arī tas bija patīkami.

Beidzot Džonsons pārtrauca ieilgušo klusumu.

—   Labi, — viņš teica, — bet kas notiks tālāk?

Un mēs sākām lietišķi apspriesties. Maiks, kā pa­rasti, sēdēja piemiegtām acīm un klusēja, ļaudams man vienam vest sarunas.

—   Mēs gribam šo lenti ieskaņot.

—   Ar vislielāko prieku, — Bernstains sacīja.

—          Mums vajadzētu kādus desmit dublierus, kas būtu ļoti līdzīgi aktieriem, kurus jūs nupat redzējāt.

—          Tas ir vienkārši, — Džonsons nešaubīdamies apgalvoja. — Centrālajā arhīvā ir visu to cilvēku fo­togrāfijas, kuri kaut reizi parādījušies uz ekrāna, sā­kot ar tūkstoš deviņi simti pirmo gadu.

—          Zinu. Mēs tur jau bijām. Tātad šinī ziņā grūtību nebūs. Bet dažu iemeslu dēļ, par kuriem jau pirmīt runāju ar misteru Džonsonu, mums nebūtu vēlams viņus pieminēt titros.

—          Un kārtot šo jautājumu, protams, vajadzēs man! — Merss ievaidējās.

—   Tieši tā, — Džonsons atcirta.

—          Bet kā būs ar epizodēm, kas jāuzņem papil­dus? Vai jums ir padomā scenārists? — Merss jau­tāja.

—          Mums ir scenārija uzmetumi. Tos var novest līdz kondīcijai apmēram nedēļas laikā. Ja vēlaties, varam šo darbu paveikt kopīgi.

Tas viņam bija gluži pa prātam.

—          Cik daudz laika ir mūsu rīcībā? — Keslers iejau­cās sarunā. — Darba te vēl ne mazums. Kad mums tas jāpabeidz?

Jau «mēs».

—          Līdz vakardienai! — Džonsons pavēstīja un pie­cēlās. — Vai jums ir kādi priekšlikumi par muzikālo noformējumu? Nav? Nu, tad pamēģināsim saaģitēt Verneru Jansenu un viņa komandu. Bernstain, par šo

filmu atbildat jūs. Kesler, sauciet savus puišeļus, lai viņi ar to iepazīstas. Mers, jūs pavadīsiet misteru Lefko un misteru Lavjadu uz Centrālo arhīvu un vis­pār uzturēsiet ar viņiem sakarus. Bet tagad iesim uz manu kabinetu un apspriedīsim finansiālo pusi …

Viegli un vienkārši.

Nē, es nebūt negribu teikt, ka darbs bija viegls — dažus nākamos mēnešus mēs rāvāmies vaiga svied­ros. Starp citu, Centrālajā arhīvā mums izdevās at­rast tikai viena Aleksandram līdzīga cilvēka fotoat­tēlu; tas bija statists, kas, sen zaudējis cerības dabūt lomu, bija pazudis nezināmā virzienā. Kad, visam par spīti, dublierus galu galā sameklējām, sākās neskai­tāmi mēģinājumi, strīdi ar kostīmu māksliniekiem un dekoratoriem. īsi sakot, darba pietika. Pat Rutai nā­cās pa īstam atstrādāt savu algu. Mēs pēc kārtas no rīta līdz vakaram diktējām viņai variantus, kamēr beidzot scenārijs apmierināja gan mani, gan Maiku, gan Mersu, kas savā laikā, dialogus sacerēdams, bija nodeldējis ne vienas vien bikses.

Es gribēju tikai sacīt, ka mēs viegli un vienkārši atradām kopīgu valodu ar šiem rūdītajiem kino vil­kiem, un mūsu pašapziņa bija visnotaļ gandarīta. Viņi neliekuļoti, no visas sirds jūsmoja par mūsu darbu, un Keslers pat šķita noskumis, kad atteicāmies paši uzņemt filmu līdz galam. Bet mēs tikai kratījām gal­vas un teicām, ka esam pārāk aizņemti un zinām, ka viņš to izdarīs ne sliktāk par mums. Un viņš pārspēja gan sevi, gan arī mūs. Nezinu, kā mēs izgrozītos, ja viņš būtu lūdzis kādu konkrētu padomu. Atcerēda­mies visu to, es tagad, pēc ilga laika, varu tikai seci­nāt, ka viņiem bija līdz nāvei apnicis ķēpāties ar visādām viduvējībām un sagādāja prieku strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri saprata, ka glicerīna asaras atšķiras no īstām, un nekaulejās, ja pēdējas maksaja divus dolārus dārgāk.

Beidzot filma bija gatava. Mēs visi sapulcējāmies kinozālē — Maiks un es, Merss un Džonsons, Keslers un Bernstains, un visi, kas šā vai tā bija piedalījušies kopīgajā darbā. Tas, ko ieraudzījām uz ekrāna, bija satriecošs mākslas darbs. Kad kadrā parādījās Alek­sandrs, tas patiesi bija Aleksandrs Lielais. Apžilbino­šās krāsas, greznība, diženums un spožums burtiski satrieca skatītājus. Pat Maiks un es, kas visu bijām redzējuši dabā, sēdējām ar pavērtām mutēm.

Manuprāt, visiespaidīgākie filmā tomēr bija kauju skati. Tanīs juta īstu realitāti, nevis veiklu imitāciju, pēc kuras mirušie ceļas augšā un dodas ieturēt pus­dienas. Un kareivji, kas bija noskatījušies filmu, rak­stīja avīzēm vēstules, salīdzinādami Aleksandra Gau- gamelas ar Ancio un Argonām. Noguris zemnieks, kas nebūt nav trulas padevības iemiesojums, kaut gan jūdzi pēc jūdzes soļo pa putekļainiem, sausiem līdze­numiem tikai tādēļ, lai ceļa galā pārvērstos par trū­došu, mušu apsēstu līķi, visur ir vienāds, neatkarīgi no tā, vai viņš bruņots ar sarisu vai ar šauteni. Lūk, ko mēs centāmies parādīt. Un tas mums bija izde­vies.

Kad zālē iedegās lustras, mēs vēlreiz pārliecinājā­mies, ka esam radījuši grāvēju. Visi mūs apsveica un spieda mums rokas. Pēc tam devāmies uz Džonsona kabinetu, iedzērām par mūsu sekmēm un sākām ap­spriest lietišķus jautājumus.

—   Kā jūs domājat organizēt filmas iznomāšanu? — Džonsons iesāka.

Es pavaicāju, kādas ir viņa domas šai jautājumā.

—   Tā ir jūsu darīšana, — viņš paraustīja plecus. — Nezinu, vai esat informēti, ka Holivudā jau labi sen klīst baumas par jūsu filmu …

Es teicu, ka uz viesnīcu zvanījuši dažādu firmu pār­stāvji, un nosaucu viņus.

—    Pilnīgi pareizi. Es šos vīrus pazīstu. Turieties pēc iespējas tālāk no viņiem, ja negribat pazaudēt pēdējo kreklu. Starp citu, jūs esat mums parādā krietnu sum­miņu. Jums, protams, pietiks naudas, lai norēķinātos?

—    Pietiks.

—    2ēl! Pretējā gadījumā jūsu pēdējo kreklu pa­ņemtu es! — Viņš plati pasmaidīja, bet mēs zinājām, ka tā arī būtu noticis. — Labs ir, atgriezīsimies pie jautājuma par filmas iznomāšanu.

—   Vai jūs pats neuzņemtos to nokārtot?

—    Principā neiebilstu. Man pat ir padomā kāda firma, kurai tieši šobrīd kases gabals ir vajadzīgs kā ēst. Turklāt viņiem nav zināms, ka es to zinu. Tāpēc piespiedīšu viņus atvērt maku. Bet kā būs ar maniem procentiem?

—    Par tiem vēlāk, — es teicu. — Mēs būsim ap­mierināti ar parastajiem noteikumiem, bet viņus jūs varat izģērbt, kā vēlaties. Tas, ko mēs nezinām, mūs neskar.

(Viņi tur visi cenšas cits citam pārkost rīkli.)

—   Tādā gadījumā norunāts. Kesler, sāciet iespiest kopijas.

—   Mums viss ir gatavs.

—    Mers, organizējiet reklāmu … Bet varbūt jums ir kādas idejas šinī sakarā? — viņš atkal pievērsās mums.

Mēs jau sen visu bijām izlēmuši.

—    Kas attiecas uz mums, — es lēni teicu, — rīko­jieties pēc saviem ieskatiem. Mēs nemeklējam popu­laritāti, bet, ja tāda radīsies, no tās arī neatteiksi­mies. Jautājumu par filmas uzņemšanas vietu cen­tieties apiet ar klusēšanu, taču nedariet to pārāk uzkrītoši. Atrisināt vārdos nenosaukto aktieru problēmu laikam būs grūtāk, bet gan jau jūs kaut ko izdomāsiet.

Merss ievaidējās, bet Džonsons smīkņādams teica:

—   Viņš izdomās!

—   Titros varat pieminēt visus, kas piedalījās fil­mas galīgajā apdarē, — mums pret to nav iebildu­mu, jo jūs strādājāt teicami.

Keslers uzskatīja, ka šis kompliments adresēts vi­ņam, un šajā ziņā nekļūdījās.

—   Bet tagad, šķiet, ir pienācis laiks darīt zināmu, ka lielākā daļa šīs filmas uzņemta Detroitā.

Pārsteigums bija tik liels, ka viņi pielēca kājās.

—    Mēs ar Maiku esam izstrādājuši jaunu trikuzņē- mumu metodi. Par šīs metodes būtību pašlaik neru­nāsim un arī neprecizēsim, kuras epizodes uzņemtas laboratorijā. Tomēr jūs, cerams, nenoliegsiet, ka no pārējām tās nav atšķiramas. Kā mēs to panācām, es jums neteikšu, jo savu izgudrojumu neesam patentē­juši un arī nepatentēsim, kamēr vien būs iespējams.

To viņi varēja saprast. Tādu izgudrojumu visizde­vīgāk glabāt slepenībā.

—   Mēs praktiski garantējam, ka arī nākotnē varē­sim jums piedāvāt līdzīgu darbu.

Tas viņus nepārprotami ieinteresēja.

—   Mēs nevaram nosaukt precīzu termiņu vai arī runāt par konkrētiem noteikumiem. Bet mums uz ro­kas ir vēl šādi tādi trumpīši. Ar jums mēs satikām itin labi, un tas mūs pilnīgi apmierina. Bet tagad ar jūsu atļauju atvadīsimies — mums ir tikšanās ar blondīni.

Džonsonam bija taisnība. Mēs — pareizāk sakot, viņš — noslēdzām visai izdevīgu darījumu ar sabied­rību «United Amusements». īsts laupītājs būdams, viņš ne vien saņēma pienācīgos procentus no mums, bet, jādomā, arī minētajai firmai noplēsa vairākas ādas.

Filma parādījās uz ekrāniem vienlaikus Ņujorkā un Holivudā. Mēs kopā ar Rutu svinīgi devāmies uz pirmizrādi, aiz lepnuma uzpūtušies gluži kā varžu trio. Ai, cik patīkami ir agrā rīta stundā sēdēt uz pa­klāja, baudot slavinošo recenziju saldmi! Bet vēl pa­tīkamāk vienā vakarā kļūt par bagātnieku. Protams, Džonsons un viņa puiši arī nepalika bešā. Manuprāt, pirms mūsu iepazīšanās viņš sēdēja uz sēkļa un tagad ne mazāk kā mēs priecājās par savu finansiālo veiksmi.

Nez kādā veidā Holivudā paklīda baumas, ka esam izstrādājuši jaunu trikuzņēmumu metodi, un pēkšņi visām lielākajām kinosabiedrībām radās vēlēšanās iegūt monopoltiesības uz šo metodi, kas solīja itin prāvu ekonomiju. Mēs saņēmām vairākus ļoti izdevī­gus priekšlikumus — tā vismaz šķita Džonsonam —, taču nelikāmies par tiem ne zinis; toties pavēstījām, ka jau nākamajā dienā brauksim uz Detroitu, bet viņam uzdodam aizstāvēt cietoksni līdz tam laikam, kad atgriezīsimies. Domāju, viņš mums nenoticēja, mēs tomēr aizbraucām — turklāt jau nākamajā dienā.

Detroitā nekavējoties ķērāmies pie darba; mūs iedvesmoja pārliecība, ka esam uz pareizā ceļa. Ruta kā cerbers sargāja mūs no neskaitāmajiem apmeklē­tājiem, kuri par katru cenu vēlējās satikt mani vai Maiku. Mums gluži vienkārši šādam nolūkam nebija laika. Mēs strādājām ar panorāmas fotokameru un katru dienu nosūtījām uz Ročesteru attīstīšanai ar­vien jaunas un jaunas fotoplates. Mums sūtīja atpa­kaļ novilkumus, bet negatīvi palika Ročesterā līdz turpmākam rīkojumam. Pēc tam mēs ataicinājām no Ņujorkas kādas lielas izdevniecības pārstāvi un ar viņu noslēdzām līgumu.

Ja tas tevi interesē, tu savā pilsētas bibliotēkā no­teikti atradīsi mūsu fotoalbumu komplektu — sim­tiem biezu sējumu, kuros nevainojami reproducēti 20 X 25 cm lieli fotoattēli. Šo albumu komplekti nosū­tīti visām pasaules lielākajām bibliotēkām un univer­sitātēm. Mēs ar Maiku izjutām patiesu baudu, atri­sinādami uzdevumus, par kuriem zinātnieki daudzus gadsimtus bija lauzījuši galvu. Romai veltītajā al­bumā, mēs, piemēram, atklājām trirēmas noslēpumu, publicējot virkni attēlu, kas rādīja ne vien trirēmas, bet arī kara kvinkvirēmas iekšējo iekārtojumu. (Da­biski, ne profesionāļus, nedz arī burātājus amatierus, mūsu uzņēmumi nepārliecināja.) Starp citu, šajā al­bumā mēs iekļāvām veselu sēriju Romas fotouzņē­mumu, kas bija izdarīti no putna lidojuma un fiksēja dažādus pilsētas attīstības posmus tūkstoš gadu laikā. Citos albumos bija tādi paši Ravennas un Londiniuma, Palmīras un Pompeju, Eborakuma un Bizantijas at­tēli. Kas tas bija par prieku! Mēs izdevām albumus, veltītus senajai Grieķijai, Romai, Persijai, Krētai, Ēģiptei un Bizantijas impērijai. Tajos varēja atrast Partenona un Farosas bākas uzņēmumus, Hanibāla, Karaktaka un Vercingetoriksa portretus, Bābeles sie­nu, līdz galam neuzcelto piramīdu un Sargona pils at­tēlus, kā arī Tita Līvija pazudušo grāmatu un Eiripīda traģēdiju rokrakstus. Un tā tālāk un tā joprojām.

Kaut gan albumi maksāja traku naudu, otro me­tienu izpirka līdz pēdējam eksemplāram. Ja tos va­rētu kaut nedaudz palētināt, vēsture droši vien kļūtu par vispopulārāko zinātni.

Kad tracis, ko bija sacēluši šie izdevumi, mazliet norima, kāds arheologs, kas veica izrakumus vēl ne­izpētītā pelnos apraktās Pompejas kvartālā, atklāja nelielu svētnīcu, turklāt precīzi tajā vietā, kur tā bija redzama mūsu fotogrāfijā «Pompejas skats no putna lidojuma». Viņam palielināja dotāciju, un viņš atraka vēl dažas ēkas, kas bija redzamas mūsu fotouzņē­mumā un ko pelnu slānis bija slēpis cilvēcei gandrīz divus tūkstošus gadu. Sakarā ar šo sensacionālo re­zultātu mums nekavējoties piedēvēja neparastu veiksmi, bet Kalifornijā kādas okultistu sektas vadī­tājs publiski pasludināja, ka mūsos neapšaubāmi iemiesojušies divi gladiatori, vārdā Džo.

Tiekdamies pēc miera un klusuma, mēs ar Maiku pārcēlāmies uz studiju un pievācām līdzi visas man­tas. Bijušās bankas bruņotie pagrabi garantēja apa­ratūras pilnīgu drošību mūsu prombūtnes laikā. Bez tam mēs salīgām vairākus dūšīgus privātdetektīvus, kuru uzdevums bija tikt galā ar visneatlaidīgākajiem apmeklētājiem. Mums pašiem bija vajadzīgs abso­lūts miers, jo priekšā bija jauns darbs — vēl viena pilnmetrāžas mākslas filma.

Un atkal mēs izvēlējāmies vēsturisku tēmu. Šoreiz mēģinājām atkārtot to, ko bija paveicis Gibons savā izcilajā grāmatā «Romas impērijas pagrimums un bo­jāeja». Un, liekas, visā visumā tas mums izdevās. Protams, četrās stundās nav iespējams pilnībā aptvert divus gadu tūkstošus, bet var, kā to izdarījām mēs, parādīt dižas civilizācijas pakāpenisko pagrimšanu un uzsvērt, cik mokošs ir tāds process. Kritiķi pār­meta, ka mēs esot gandrīz pilnīgi ignorējuši Kristus un kristietības lomu šajā procesā, bet, tik tiešām, to viņi darīja veltīgi. Lai gan tikai nedaudzi ir par to informēti, taču sākotnējā variantā mēs izmēģinājuma pēc bijām iekļāvuši dažas epizodes, veltītas Kristum un viņa laikam. Kā tev zināms, cenzūras padomē ietilpst gan katoļi, gan protestanti. Un, lūk, viņi vi­si — tas ir, padome pilnā sastāvā — burtiski gribēja nomētāt mūs ar akmeņiem. Viņi apgalvoja (un mēs ar viņiem nestrīdējāmies), ka filmā ietvertā svēto rakstu interpretācija ir zaimojoša, amorāla, neobjektīva un runā pretim «īsteni kristīgajām morāles normām». «Tam, ko jūs rādāt, taču nav ne mazākās līdzības ar Jēzu!» viņi brēca. Un mēs nekavējoties nolēmām: no reliģijas labāk turēties pēc iespējas tālu! Šī iemesla dēļ, kā tu pats vari pārliecināties, savos darbos cen­

tāmies izvairīties no visa, kas jel mazākajā mērā ru­nātu pretim to cilvēku vēsturiskajiem, sociālajiem vai reliģiskajiem priekšstatiem, kam «šīs lietas ir labāk zināmas». Starp citu, mūsu filma par Romu — un tā nebūt nav nejaušība — tik niecīgā mērā atkāpās no mācību grāmatās izklāstītajiem faktiem, ka tikai daži visaugstākās kvalifikācijas speciālisti tanī atrada pa sīkai kļūdiņai. Mums joprojām nebija iespējams ķer­ties pie vēstures sistemātiskas pārstrādāšanas tāpēc, ka nevarējām atklāt savu zināšanu avotu.

Noskatījies filmu par Romu, Džonsons iedegās ne­viltotā sajūsmā. Viņa puiši tūdaļ stājās pie darba, un kādu laiku viss ritēja tāpat kā iepriekšējo reizi. Bet tad vienā jaukā dienā Keslers man burtiski ieklupa rīklē.

—   Ed, — viņš teica, — esmu nodomājis izdibināt, no kurienes jums ir šī lente, un, kamēr to nebūšu uz­zinājis, nekustināšu ne pirkstiņa.

Es atbildēju, ka gan jau ar laiku viņš visu uzzinās.

—   Nē, tagad, tūlīt pat! Un varat man nepūst miglu acīs, pieminot Eiropu, — uz šī āķa neviens vairs neuz- ķersies. Kur atrodas jūsu studija? Kas ir jūsu aktieri? Kur jūs filmējat kauju skatus? Kur ņemat tērpus un statistus? Vienā kadrā vien jums te uzņemti vismaz četrdesmit tūkstoši statistu! Nu, ko teiksiet?

Teicu, ka man jāparunā ar Maiku. Un parunāju ari. Tātad — sākas! Mēs bijām spiesti sasaukt apspriedi.

—   Keslers man uzdeva virkni jautājumu. Domāju, jūs esat lietas kursā, — es sacīju.

Viņi to apstiprināja.

—   Kesleram taisnība, — Džonsons paziņoja. — No kurienes jums ir šī lente?

Es pievērsos Maikam.

—   Vai tu runāsi?

Viņš pakratīja galvu.

—   Tev tas padodas labāk.

—   Lai notiek. — (Šai mirklī Keslers paliecās uz priekšu, bet Merss aizsmēķēja kārtējo cigareti.) — Mēs teicām jums tīru patiesību. Lenti esam uzņē­muši mēs abi. Un bez izņēmuma visi kadri uzņemti tepat Savienotajās Valstīs dažu pēdējo mēnešu laikā. Bet, kur un kā, mēs jums pagaidām nevaram at­klāt …

Keslers uzbudināts nosprauslājās.

—   Ļaujiet man pabeigt. Jūs zināt, kādas summas katrs esam saņēmuši. Un es nešaubos, ka saņemsim vēl daudz vairāk. Iecerētas vēl piecas filmas. Un mēs gribam, lai trīs no tām tiktu pabeigtas tāpat kā iepriekšējās. Pēdējās divas tad izskaidros jums šīs — Keslera vārdiem runājot — «bērnišķīgās slepenības» cēloņus. Un vēl viens apstāklis, par kuru līdz šim klu­sējām. Pēdējās divas filmas ļaus jums saprast gan mūsu uzvedību, gan arī mūsu metodi. Nu, kā? Vai ar tādiem noteikumiem mēs varam turpināt sadarbību?

Viņi piekrita, lai gan nelabprāt.

Mēs neskopojāmies ar viskvēlākās pateicības ap­liecinājumiem.

—   Jūs to nenožēlosiet!

Keslers par to, liekas, šaubījās, taču Džonsons, kas domāja galvenokārt par savu rēķinu bankā, lika visiem turpināt darbu. Tā mēs pārvarējām vēl vienu barjeru. Vai, pareizāk sakot, — apgājām to.

«Roma» parādījās uz ekrāniem precīzi ieplānotajā laikā, un recenzijas atkal bija labvēlīgas. Kaut gan «labvēlīgas», šķiet, nav īstais vārds, lai apzīmētu at­sauksmes, kuru ietekmē rindas pēc biļetēm izstiepās vairāku kvartālu garumā. Merss bija organizējis tei­camu reklāmu. Pat tie laikraksti, kas vēlāk, pieminot

mūsu vārdus, spļāva dzīvu uguni, uzķērās uz Mersa vārdiņa «burvestībā» un visvisādi ieteica lasītājiem noskatīties «Romu». Trešajā filmā «Francija liesmās» mēs izlabojām dažus nepareizus priekšstatus par Lielo Francijas revolūciju un uzkāpām vienam otram uz iemīļotajām varžacīm. Laimīgā kārtā (neatkarīgi no mūsu aprēķiniem) Francijā tobrīd pie varas bija libe­rāla valdība, kas mūs visnotaļ atbalstīja un pēc mūsu lūguma publicēja dokumentus, kuri līdz tam laikam, neviena nelasīti, bija glabājušies Nacionālās biblio­tēkas vecajos fondos. Esmu aizmirsis, kas īsti toreiz bija kārtējais Francijas troņa pretendents, tomēr ne­šaubos, ka, protestēdams pret cildenās Burbonu di­nastijas apmelošanu, viņš mani un Maiku iesūdzēja tiesā tikai tāpēc, ka viņu uz to bija pierunājis viens no Mersa veiklajiem aģentiem. Advokāts, kuru mums nolīga Džonsons, sagatavoja prāvu un pataisīja naba­dziņu par kotleti — pretendents nesaņēma ne graša kompensācijas un aizceļoja uz Hondurasu. Toties ad­vokāts Semjuelss un Merss iebāza kabatā itin prāvu honorāru.

Apmēram šinī laikā sāka mainīties preses tonis. Pirms tam mūs uzskatīja ja ne gluži par Šekspīriem, tad katrā ziņā arī ne par ākstiem un kumēdiņu rādī­tājiem. Bet tagad, kad dienasgaismā uzpeldēja sen aiz­mirsti nepatīkami fakti, daži zvērināti pesimisti lika noprast, ka mēs esam diezgan ļaundabīgs pārītis. «Šādos tādos netīrumos nebūtu vēlams rakņāties.» Tikai milzīgās summas, ko tērējām reklāmai, pie­spieda viņus atturēties no tiešākiem uzbrukumiem.

Te ir nepieciešama maza atkāpe, lai varētu pa­stāstīt, kā mēs dzīvojām, kamēr risinājās šie noti­kumi. Maiks joprojām turējās ēnā — tā viņam gribē­jās. Es kliedzu un strīdos, bet viņš mierīgi sēž ērtā atzveltnes krēslā un klusē — un nevienam nav ne jausmas, ka aiz pieklājīgās vienaldzības maskas

slēpjas prāts, kas ir tikpat ass un sīksts kā lāču slazds, taču darbojas nesalīdzināmi ātrāk. Un vēl — ka viņam piemīt neparastā atjautība un humora izjūta. Jā, protams, dažkārt mēs izklaidējāmies uz nebēdu, bet parasti mums nebija vaļas līksmot. Darbs aizrāva mūs, un mēs negribējām veltīgi izšķiest laiku. Ruta, kamēr vien palika kopā ar mums, nekad neiebilda pret iedzeršanu un dejām. Viņa bija jauna, gandrīz skaista, starp mani un viņu sāka veidoties attiecības, kas varēja pāraugt par kaut ko nopietnu. Taču mēs laikus konstatējām, ka uz daudzām lietām skatāmies visai atšķirīgi. Tāpēc es ne sevišķi bēdājos, kad viņa parakstīja līgumu ar kinosabiedrību «Metro-Goldvin Mayer». Šis līgums atnesa viņai slavu, naudu un lai­mi, uz ko Rutai, pēc viņas domām, bija visas tiesī­bas. Tagad viņa tēlo galvenās lomas otršķirīgās daudzsēriju filmās un no tīri finansiālā viedokļa iekārtojusies pat labāk, nekā varēja cerēt. Toties at­tiecībā uz laimi nezinu … Nesen viņa mums atrak­stīja, ka atkal šķiroties. Bet varbūt tāda pārmaiņu pilna dzīve ir tieši tas, kas viņai vajadzīgs.

Taču pietiks par Rutu. Esmu jau aizsteidzies noti­kumiem priekšā. Visu laiku, līdz pat «Francijai lies­mās», mēs ar Maiku, lai gan strādājām kopā, izvirzī­jām sev dažādus galamērķus. Maiku bija apsēdusi doma padarīt pasauli labāku, iznīcinot jebkādu iespēju izraisīt karus. Viņš pastāvīgi atkārtoja: «Vi­sādu veidu kari reducējuši cilvēces vēsturi gandrīz vai līdz pūliņiem saglabāt kailo dzīvību. Bet tagad, kad cilvēka rokās nokļuvusi atoma enerģija, ļaužu dzimums ieguvis līdzekli, ar kuru var sevi pilnīgi iz­nīcināt. Un, ja manos spēkos ir darīt kaut vai mazu­miņu, lai šo katastrofu novērstu, es to izdarīšu, Ed, zvēru pie dieva! Pretējā gadījumā nav vērts dzīvot. Un tie nav tukši vārdi.»

Jā, tie nebija tukši vārdi. Par savu ilgi loloto mērķi viņš man pastāstīja jau pirmajā dienā pēc mūsu iepa­zīšanās. Toreiz es nospriedu, ka bads un izmisums pārkairinājuši Maika fanāziju. Viņa aparāts man to­brīd šķita tikai līdzeklis personisku labumu iegūšanai, un es ticēju, ka viņš drīzumā pieņems manu vie­dokli. Taču es biju kļūdījies.

Kad ir izdevība diendienā dzīvot un strādāt kopā ar labu cilvēku, gribot negribot jāsāk jūsmot par īpa­šībām, kurās izpaužas viņa labestība.

Turklāt, ja cilvēks pats dzīvo tīri ciešami, viņu sāk uztraukt cilvēces posts un bēdas. Katrā ziņā tā bija ar mani. Kad sapratu, cik brīnišķīga varētu kļūt mūsu pasaule, Maika viedoklis kļuva arī par manējo. Šķiet, tas notika tanī laikā, kad uzņēmām «Franciju lies­mās», taču precīzam datumam nav nozīmes. Svarīgi, ka, sākot ar šo brīdi, mums vairs nebija domstarpību, un, ja kādreiz strīdējāmies, tad vienīgi par to, kad labāk sarīkot pusdienu pārtraukumu. Lielāko daļu brīvā laika, kura mums bija ļoti maz, abi pavadījām pie aparāta, veldzējoties ar alu un uz labu laimi klīs­tot pa dažādiem laikmetiem.

Mēs centāmies pabūt visur un apskatīt visu ko. Iepazināmies ar naudas viltotāju Fransuā Vijonu, klaiņojām naktīs kopā ar Harunu al Rašidu. (Šis bez­rūpīgais kalifs neapšaubāmi bija piedzimis dažus gad­simtus par agru.) Bet, ja, piemēram, noskaņojums mums bija drūms, mēs noskatījāmies Trīsdesmitgadu kara epizodes. Maiks kā apburts atkal un atkal vē­roja Atlantīdas bojāeju — droši vien aiz bailēm, ka tāda katastrofa varētu atkārtoties. Un, tiklīdz es iesnaudos, viņš allaž atgriezās pie paša pirmsāku­ma — mūsu pasaules rašanās. (Par to, kas bija agrāk, šķiet, nav vērts stāstīt.)

Ja kārtīgi padomā, jāsaka: labi vien ir, ka ne viņš, ne es neesam precējušies. Protams, mēs ticam gaišā­kai nākotnei, taču pagaidām abi esam noguruši no cilvēces, noguruši no skauģu acīm un mantraušu ķet­nām. Sabiedrībā, kura pielūdz bagātību, varu un spē­ku, ir gluži dabiski, ka godīgums bieži vien rodas tikai aiz bailēm no soda šajā vai viņā pasaulē. Mēs redzē­jām tik daudz slēpta un slepena — ja vēlies, vari saukt to par lūrēšanu pa atslēgas caurumu —, ka iemācījā­mies neuzticēties labsirdības un cēluma ārējām iz­pausmēm. Tikai vienu reizi abi ielūkojāmies kāda visu cienīta cilvēka personiskajā dzīvē. Un ar to pašu mums bija gana. Kopš tā laika esam nolēmuši izturē­ties pret cilvēkiem tā, it kā viņi tiešām būtu tādi, par kādiem izliekas. Bet nu pietiks spriedelēt.

Nākamās divas filmas, «Brīvību amerikāņiem» — par neatkarības cīņām un «Brāļi un lielgabali» — par pilsoņu karu starp Ziemeļu un Dienvidu štatiem, mēs izlaidām īsā laikā vienu pēc otras. Un tūdaļ katrs tre­šais politikānis, daudzi tā dēvētie apgaismotāji un visi patrioti — profesionāļi lika manīt, ka alkst mūsu asiņu. «Amerikāņu revolūcijas meitu», «Ziemeļu vete­rānu dēlu» un «Konfederācijas meitu» vietējās noda­ļas vienprātīgi sāka griezt zobus. Dienvidnieki bija satracināti līdz ārprātam. Visi dienvidu štati un viens pierobežas štats kategoriski aizliedza savā teritorijā demonstrēt mūsu filmas — otro tādēļ, ka tā atgādi­nāja pārāk nepatīkamus faktus, bet pirmo vienkārši tāpat, pie reizes. Aizliegums palika spēkā līdz tam brī­dim, kad jandāliņā iejaucās profesionālie politiķi. Pēc tam aizliegumu atcēla, un runātāji sāka nemitīgi citēt šīs filmas, lai pierādītu, kādām aplamībām tic un kādus briesmīgus uzskatus propagandē daži indivīdi. Tas bija lielisks iegansts rasu naida kurināšanai.

Jaunanglija centās saglabāt pašcieņu, bet ilgam laikam tās nepietika. Ņujorkas štata lauku apvidu deputāti vienprātīgi nobalsoja par filmu aizliegšanu;

un uz Delaveru, kur likumdevējai sapulcei nebija va­ļas nodarboties ar īpaša likuma izdošanu, nācās no­rīkot papildu vilcienus. Aicinājumi uz tiesu sakarā ar dažādiem apmelojumiem bira pār mums kā krusa, un, lai gan katru jaunu civilprasību mums pieteica fanfaru pavadījumā, gandrīz neviens nezina, ka ne­esam zaudējuši nevienu prāvu. Taisnība, mums ik rei­zes nācās apelēt pie augstākajām instancēm, taču, tik­līdz mūsu lietu izskatīja tiesnesis, kurš nebija tieši ieinteresēts mūs notiesāt, arhīvos saglabājušies doku­menti nepārprotami apstiprināja, ka viss, kas parā­dīts mūsu filmās, simtprocentīgi atbilst īstenībai.

Iedomības pūšļiem, kas raduši dižoties ar senču cē­lajiem darbiem, mēs uzbērām pamatīgu sauju sāls! Mēs pierādījām, ka ļoti daudzi no tiem, kuru rokās ir vara, nebūt nevar lielīties ar neaptraipītu reputā­ciju un ka tajā laikā, kad notika karš par neatkarību, ne jau visi angļi bija bramanīgi nekauņas, kaut ari neviens no viņiem, protams, nebija eņģelis. Rezultātā Anglija aizliedza ievest abas filmas un iesniedza valsts departementam sašutuma pilnu protestu. Bija ļoti uzjautrinoši vērot, kā Dienvidu štatu un Jaun- anglijas kongresmeņi vienprātīgi atbalsta tās vai citas valsts sūtņa aicinājumus apspiest vārda brīvību. Det- roitā kukluksklans pie mūsu nama parādes durvīm aizdedzināja pavārgu krustu, bet tādas organizācijas kā Nacionālā asociācija krāsaino iedzīvotāju progresa veicināšanai pieņēma mums ļoti glaimojošas rezolū­cijas. Visniknākās, rupjiem vārdiem piebārstītās vēs­tules kopā ar rakstītāju adresēm un uzvārdiem pār­sūtījām mūsu advokātam, taču dienvidos no Ilinoisas nevienas vēstules autoru tā arī nesauca pie atbildības,

Pakāpeniski Savienoto Valstu iedzīvotāji sadalījās it kā divās nometnēs. Vieni — to bija vairākums — apgalvoja, ka nav ko rakņāties vecos netīrumos, ka tādas lietas vislabāk piedot un aizmirst, ka nekas tamlīdzīgs vispār neesot noticis un, kaut arī būtu noti­cis, mēs tik un tā esot nelabojami meļi un neslavas cēlāji. Citi sprieda tā, kā mēs vēlējāmies.

Mazpamazām radās un nostiprinājās pārliecība, ka filmās parādītie notikumi ir patiesi un kādreiz var at­kārtoties, bet, iespējams, atkārtojas jau šodien, jo sistemātiska patiesības izkropļošana jau pārāk ilgi ietekmējusi nācijas psiholoģiju. Mēs priecājāmies, ka arvien vairāk cilvēku sāka atzīt: pagātne ir nevis jāaizmirst, bet gan jāmēģina izprast objektīvi un lab­vēlīgi. Tieši to mēs bijām centušies panākt.

Aizliegums demonstrēt mūsu filmas dažos štatos gandrīz neietekmēja tīro peļņu, tāpēc Džonsona acīs bijām pilnīgi attaisnoti, lai gan viņš pats savā laikā pareģoja šīm filmām nenovēršamu izgāšanos. Pēc viņa domām, kinematogrāfijā nedrīkst teikt patiesību. «Sis numurs,» viņš teica, «jums neies cauri, ja vien zālē būs vairāk par trīssimt cilvēkiem.» — «Nu, bet teātrī?» — «Kurš amerikānis gan apmeklē vēl ko citu, izņemot kino?»

Pagaidām viss norisinājās tā, kā mēs gribējām. Mū­su popularitāte bija sasniegusi kalngalu — avīžu sle­jās nekad neviens nav tik aizrautīgi slavēts un lamāts. Mēs bijām kļuvuši par dienas sensāciju. Un par to nemaz nebrīnījāmies, jo allaž bijām meklējuši ienaid­niekus tanīs aprindās, kur uz pliķi prot atbildēt ar krietnu dūres sitienu. Atceries veco teicienu, ka cil­vēku vislabāk varot iepazīt pēc viņa naidniekiem? Vārdu sakot, skaļā popularitāte bija ūdens, kas lija uz mūsu dzirnavām. Bet tālāk es pastāstīšu, kā mēs sākām malt.

Kādu dienu piezvanīju Džonsonam uz Holivudu, Viņš šķita iepriecināts. — Sen neesam tikušies! Kas jauns, Ed?

—         Man vajadzīgi cilvēki, kas prot lasīt no lūpām. Un, kā tu parasti izsakies, ne vēlāk kā vakardien.

—    Lasīt no lūpām? Kam tad tas?

—         Nav svarīgi. Man šie cilvēki vajadzīgi. Vai tu vari man tādus atrast?

—    Kā lai es to zinu? Bet pasaki, kādam nolūkam!

—   Es jautāju: vai tu vari man tādus atrast?

—   Manuprāt, tu esi pārpūlējies, — viņš teica.

—   Paklausies …

—           Es taču neesmu apgalvojis, ka nevaru. Tāpēc lēnāk pār tiltu! Kad viņi tev būs vajadzīgi? Un kādā daudzumā?

—           Labāk pieraksti. Esi gatavs? Man vajadzīgi cil­vēki, kas pēc lūpu kustībām prot lasīt angļu, franču, vācu, japāņu, grieķu, flāmu, holandiešu un spāņu valodās.

—          Ed Lefko! Vai tu esi sajucis prātā pavisam, vai tikai pa pusei?

Mans lūgums, jādomā, tiešām izklausījās dīvains.

—          Nezinu. Bet šie speciālisti man vajadzīgi visstei- dzamāk. Ja izdosies atrast citu valodu pratējus, ņem ciet arī tos. Man noderēs visi.

Es ļoti uzskatāmi iztēlojos, kā Džonsons sēž pie te­lefona un domīgi groza galvu: «Nabaga Eds! Dabūjis saules dūrienu un totāli sajucis.»

—   Vai tu mani dzirdi?

—   Jā, dzirdu. Bet ja tā ir apcelšana …

—          Tevi apcelt man nenāk ne prātā. Es runāju no­pietni.

Viņš sadusmojās.

—           Kur es viņus, pēc tavām domām, lai rauju? Var­būt man viņus izburt no cepures?

—          Tā jau ir tava darīšana. Ieteicu sākt ar vietējām kurlmēmo skolām.

Viņš klusēja.

—           Un saproti mani pareizi: es runāju nopietni. Man ir vienalga, kā tu viņus sameklēsi un cik tas maksās, taču nepieciešams, lai šie cilvēki jau būtu Holivudā, kad mēs atbrauksim, vai, ļaunākajā gadī­jumā, vismaz būtu ceļā uz turieni.

—    Bet kad jūs atbrauksiet?

Es atbildēju, ka precīzi nevaru pateikt.

—          Droši vien pēc pāris dienām. Mums te vēl ir šā­das tādas darīšanas.

Džonsons sāka lādēt visu pasauli, un es pakāru klausuli. Maiks mani gaidīja studijā.

—   Vai tu runāji ar Džonsonu?

Es viņam atstāstīju mūsu sarunu, un viņš iesmējās.

—          Tavs lūgums viņam droši vien likās murgains. Bet, ja tādi speciālisti kaut kur eksistē un vēlas labi nopelnīt, viņš tos sameklēs.

Es nosviedu savu platmali.

—          Paldies dievam, ar to nu mēs būtu galā. Bet kā veicas tev?

—           Viss kārtībā. Kinolentes un piezīmes ir jau no­sūtītas, firma, kas tirgojas ar nekustamo īpašumu, rīt atsūtīs šurp savu aģentu, ar meitenēm esmu norēķinā­jies un izsniedzis viņām prēmijas.

Es atkorķēju alus pudeli.

—          Bet kur liksim arhīvu? Un to, kas ir vīna pa­grabā?

—          Arhīvs nosūtīts glabāšanai uz banku. Vīna pa­grabs? Par to es neesmu padomājis.

Alus bija vēss.

—          Liec kārtīgi iesaiņot visas pudeles un nosūti tās Džonsonam.

Mēs abi no sirds iesmējāmies.

—          Lai notiek! Būs viņam līdzeklis nervu nomieri­nāšanai.

Es pamāju uz aparāta pusi.

—    Bet šo te?

—           Aizvedīsim ar lidmašīnu. — Viņš vērīgi parau­dzījās uz mani. — Kā jūties? Tu, liekas, nervozē …

—    Mazliet.

—          Es arī. Tavas un manas drēbes nosūtīju jau šo­rīt.

—   Tā ka šeit nav vairs pat neviena krekla?

—    Neviena. Gluži kā …

—          Kā toreiz ar Rutu, — es nobeidzu. — Tomēr star­pība ir.

—          Turklāt ļoti liela, — Maiks lēni teica. — Vai šeit mums vēl būtu kas darāms, kā tu domā?

Es pakratīju galvu.

Mēs iekrāvām Maika aparātu mašīnā, atstājām stu­dijas atslēgas veikaliņā uz stūra un aizbraucām uz lidlauku.

Džonsona kabinetā mūs uzņēma ļoti vēsi.

—          Sargieties, ja esat izspēlējuši joku! … Kā jums šķiet, kur var atrast cilvēkus, kas pēc lūpu kustībām spēj lasīt japāņu valodā runātu tekstu? Vai, sacīsim, grieķu valodā, ja domājat, ka tas ir vieglāk?

Mēs apsēdāmies.

—    Nu, stāsti, ko esi dabūjis?

—          Izņemot galvas sāpes? Lūk, — viņš man pa­sniedza īsu sarakstu.

—    Un kad tu viņus atgādāsi šurp?

—          Kad es viņus atgādāšu?! — Džonsons eksplo­dēja. — Kas es jums esmu — izsūtāmais zēns, vai?!

—    Būtībā — protams. Un, lūdzu, beidz tēlot muļķi!

Merss paskatījās Džonsonam ģīmī un iezviedzās.

—   Atradis par ko ņirgt, kretīns!

Vairs nespēdams nociesties, Merss sāka smiet pilnā kaklā. Starp citu, es arī.

—           Nu, nu, līksmojiet vien, smejieties! Lai gan neka smieklīga te nav. Kad piezvanīju uz kurlmēmo skolu, viņi gluži vienkārši ņēma un pakāra klausuli. Droši vien nosprieda, ka es apceļu viņus. Bet lai nu paliek,

nerunāsim par to. Man šajā sarakstā ir trīs sievietes un viens vīrietis. Tas dod jums angļu, franču, vācu un spāņu valodas. Divas dzīvo austrumu štatos, un es gaidu atbildes uz telegrammām, ko esmu viņām no­sūtījis. Trešā strādā Arizonas kurlmēmo skolā, bet ceturtais dzīvo Pomonā. Neko vairāk man neizdevās atrast.

Mēs pārdomājām situāciju.

—   Sēdies pie telefona. Apzvani visus štatus, bet, ja vajadzīgs, sazinies ar Eiropu.

Džonsons iespēra pa rakstāmgalda kāju.

—   Nu, pieņemsim, ka man laimēsies. Bet kāda velna pēc šie cilvēki jums ir vajadzīgi?

—    Gan jau uzzināsi. Galvenais, lai viņi nekavējo­ties izlido uz šejieni. Bez tam man vajadzīga kino­zāle — ne tava. Un labs tiesu reportieris.

Viņš piesauca visus labos cilvēkus par liecinie­kiem — kas viņam par suņa dzīvi!

—    Mēs būsim viesnīcā, — es teicu un pievērsos Mersam. — Pagaidām atvairiet reportierus, bet vēlāk mums būs viņiem šis tas paziņojams …

Džonsonam tā arī neizdevās sameklēt atbilstošu grieķu valodas speciālistu, kas turklāt runātu arī angliski. Toties viņam palaimējās nodibināt sakarus ar flāmu un holandiešu valodu speciālisti no Leide- nes un pēdējā brīdī atrast Siellā japāni, kas tur strā­dāja savas valsts konsulātā. Tādējādi mūsu rīcībā bija pavisam četras sievietes un divi vīrieši. Viņi parak­stīja dzelžainu kontraktu, ko bija sastādījis Sem- juelss — mūsu pilnvarotais visās juridiskajās lietās. Pirms kontrakta parakstīšanas es teicu nelielu runu: — Visu nākamo gadu jūsu dzīvi reglamentēs šis līgums, kurā, starp citu, ietverts pants, kas vajadzī­bas gadījumā ļauj mums to pagarināt uz vēl vienu gadu. Tāpēc labāk tūlīt uzliksim visus punktus uz «i». Jūs dzīvosiet ārpilsētas savrupmājā, kuru mēs šai nolūkā noīrēsim. Firmas, kurām maksāsim mēs, no­drošinās jūs ar visu nepieciešamo. Jebkurš mēģinā­jums bez mūsu ziņas uzņemt sakarus ar ārpasauli automātiski izraisīs līguma anulēšanu. Vai tas jums ir skaidrs? Lieliski. Darbs nebūs grūts, bet ļoti svarīgs. Domājams, jūs to paveiksiet apmēram triju mēnešu laikā, bet jums kuru katru mirkli jābūt gataviem do­ties uz vienu vai otru vietu, kuru mēs norādīsim, — dabiski, uz mūsu rēķina. Jūsu rekomendācijas un iepriekšējais darbs tika rūpīgi pārbaudīti, un jūs atrā­dīsieties pastāvīgā uzraudzībā. Jums nāksies salīdzi­nāt, bet, iespējams, arī oficiāli apstiprināt katru lap­pusi un varbūt pat katru rindiņu tanīs stenogrammās, ko pierakstīs šeit klātesošais misters Sorensens. Vai ir kādi jautājumi?

Jautājumu nevienam nebija. Viņus gaidīja pasa­kaina atlīdzība, un visi uzskatīja par nepieciešamu apliecināt, ka viņi to augstu vērtē. Kontraktu parak­stīja un apzīmogoja.

Džonsons nopirka nelielu pansiju un maksāja milzu naudu detektīvu aģentūrai, kas mūs apgādāja ar pa­vāriem, apkopējām un šoferiem. Mēs izvirzījām no­teikumu, lai salīgtie speciālisti neapspriež savā starpā paveikto vai vēl veicamo un kalpotāju klātbūtnē at­turas no jebkādām sarunām par darbu. Un, jāsaka, viņi godīgi ievēroja mūsu instrukcijas.

Apmēram mēnesi vēlāk mēs sasaucām apspriedi Džonsona kinozālē. Mums bija gatavs viens vienīgs filmas rullis.

—    Kas noticis?

—   Tūlīt jūs uzzināsiet visas šīs melodramatiskas slepenības cēloni. Kinomehāniķi nesauciet. Šo lenti es nodemonstrēšu pats. Paskatieties un izsakiet sa­vas domas.

—   Ka man apnikuši šie bērnišķīgie niķi! — Keslers iesaucās, izteikdams vispārējo sapīkumu.

Verot vaļā kinomehāniķa telpas durvis, es sadzir­dēju, ka Maiks viņam atbild:

—   Ne vairāk kā man!

Pa aparātu telpas lodziņu varēju redzēt tikai ekrā­nu. Kad rullis bija galā, es pārtinu lenti, atgriezos zālē un sacīju:

—    Iekams turpinām sarunu, lūdzu, izlasiet šo nota­riāli apstiprināto dokumentu; tajā pierakstīts viss, ko teikušas personas, kuras jūs nupat redzējāt uz ekrā­na. Teksts atšifrēts pēc lūpu kustībām.

Izdalīdams klātesošajiem stenogrammas eksemplā­rus, es piebildu:

—   Starp citu, stingri ņemot, šīs personas nav ne­kādi kino tēli, bet gan gluži reāli cilvēki. Es parādīju jums dokumentālu filmu. No stenogrammas jūs uzzi­nāsiet, par ko tur ir runa. Lasiet. Mēs ar Maiku jums kaut ko atvedām. Kamēr to atstiepsim šurp, jūs pa­gūsiet visu izlasīt.

Maiks palīdzēja man ienest aparātu. Tieši tajā mirklī, kad vērām vaļā zāles durvis, Keslers trieca stenogrammu pret ekrānu. Lapiņas bira uz grīdas, bet viņš saniknots kliedza:

—   Kas šeit īsti notiek?

Nepievērsdami ne mazāko uzmanību ne viņam, nedz pārējiem, mēs novietojām aparātu pie tuvākā sienas kontakta.

Maiks jautājoši palūkojās uz mani.

—   Vai tev ir kāds priekšlikums?

Es pakratīju galvu un ieteicu Džonsonam dažas mi­nūtes turēt mēli aiz zobiem. Maiks atvēra aparāta vāku un, mirkli padomājis, sāka to noskaņot. Ar varu atsēdinājis Džonsonu krēslā, es nodzēsu gaismu.

Pēkšņi Džonsons izgrūda neartikulētu skaņu, kas lie­cināja par totālu neizpratni. Es dzirdēju, kā Bernstains aiz pārsteiguma klusi izlamājas, un pagriezos, lai redzētu, ko Maiks viņiem rāda.

Tas patiešām bija iespaidīgs skats. Viņš sāka ar punktu virs laboratorijas jumta un strauji cēlās aiz­vien augstāk, līdz beidzot Losandželosa pārvērtās par niecīgu plankumiņu kaut kur lejā, neizmērojamā tālē. Pie apvāršņa iezīmējās Klinšu kalnu robotie silueti. Džonsons ieķērās manā elkonī.

—   Kas tas ir? Kas tas ir? Diezgan! — viņš ieklie­dzās

Maiks izslēdza aparātu.

Tev nebūs grūti uzminēt, kas notika tālāk. No sā­kuma viņi neticēja ne savām acīm, nedz Maika pacie­tīgajiem skaidrojumiem. Nācās vēl divas reizes ieslēgt aparātu un diezgan tālu iedziļināties Keslera pagātnē. Beidzot viņi noticēja.

Merss smēķēja bez atelpas, Bernstains nervozi gro­zīja pirkstos zelta pildzīmuli, Džonsons skraidīja pa zāli kā tīģeris krātiņā, bet Keslers nekustīgi blenza uz aparātu. Džonsons nepārtraukti kaut ko murmināja. Pēc tam viņš apstājās un pavicināja dūri Maikam pie paša deguna.

—   Velns parāvis! Vai tu maz apjēdz, kas šis ir par rīku? Un, vispār, kāda joda pēc jums vajadzēja ķēpā- ties ar filmām? Jūs taču varat paņemt pie dziesmas visu pasauli! Būtu es to zinājis …

—   Ed, izskaidro taču viņam! — Maiks aicināja mani talkā.

Un es skaidroju. Neatceros, ko īsti es toreiz teicu. Tas arī nav svarīgi. Katrā ziņā es viņam pastāstīju, kā mēs iesākām, kādi ir mūsu plāni un ko mēs gata­vojamies tagad darīt. Nobeigumā paziņoju, kā esam nodomājuši izmantot lenti, ko tikko biju šeit demon­strējis.

Viņš atlēca kā čūskas dzelts.

—          Šito joku jums nepiedos! Jūs pakārs … ja vien iepriekš nepagūs nolinčot!

—    Protams, bet mēs esam gatavi riskēt.

Džonsons ieķērās savā jau krietni paplukuša jā ma­tu rotā. Merss pielēca kājās un pienāca mums klāt.

—          Vai jūs tiešām esat nodomājuši uzņemt tādu filmu un parādīt to visai pasaulei?

—    Tiešām, — es apstiprināju.

—    Un zaudēt visu, ko esat guvuši?

Merss pievērsās pārējiem:

—   Viņš nejoko.

—    Nekas neiznāks, — Bernstains skeptiski iebilda.

Iesākās bezjēdzīgs strīds. Es centos viņiem pierā­dīt, ka esam izvēlējušies vienīgo iespējamo ceju.

—          Kādā pasaulē jūs domājat turpmāk dzīvot? Bet varbūt jums vispār ir apnicis dzīvot?

—           Cik ilgi, pēc jūsu domām, mēs vēl uzkavēsimies šinī pasaulē, ja laidīsim klajā tādu filmu? — Džonsons norūca. — Jūs esat ārprātīgi. Bet es ne. Un tāpēc ne­taisos bāzt savu galvu cilpā.

—           Varbūt jums ir taisnība, bet varbūt nav, — Merss teica. — Varbūt jūs esat jukuši, bet varbūt ju­cis esmu es. Lai nu kā, es allaž zināju, ka vienā jaukā dienā likšu visu uz vienas kārts. Un tu, Bernī?

Bernstains atkal skeptiski pasmīnēja.

—          Jūs visi redzējāt, ko cilvēcei atnesa pēdējais karš. Nezinu, vai tas palīdzēs, bet mēģināt vajag. Uz­skatiet, ka esmu kopā ar jums.

—    Kesler?

Keslers nogrozīja galvu.

—           Bērnu spēlīte! Vai tad kāds no mums taisās dzī­vot mūžīgi? Un kas gan būs ar mieru palaist garām tādu izdevību?

Džonsons pacēla rokas.

— Cerēsim, ka mūs ieslodzīs vienā palātā. Ja jau sajukt, tad labāk visiem kopā.

Lūk, tā.

Un atkal mēs, cerību spārnoti, ķērāmies pie darba. Pēc četriem mēnešiem mūsu speciālisti bija tikuši galā ar savu uzdevumu. Nav vajadzības stāstīt, kāda bija šo cilvēku attieksme pret tekstiem, ko katrs no viņiem ik dienas diktēja Sorensenam. Viņu pašu dvē­seles miera labad mēs viņus neinformējām par to, kā paredzēts izmantot stenogrammas, bet, kad darbs bija pabeigts, mēs viņus aizsūtījām uz Meksiku, kur Džon­sons jau iepriekš bija noīrējis nelielu rančo. Viņi va­rēja mums vēl noderēt.

Kamēr filmu kopētāji strādāja virsstundas, Merss, šķiet, vispār bija aizmirsis, ko nozīmē vārds «atpūta». Laikraksti un radio vienā laidā bazūnēja, ka mūsu jaunās filmas pirmizrāde notiks vienlaikus visās pa­saules lielākajās pilsētās. Un tā būs pēdējā filma, ko mums vajadzēs uzņemt. Vārds «vajadzēs» viesa cil­vēkos neizpratni un intriģēja. Mēs uzkurinājām ļaužu ziņkāri, atteikdamies sniegt jebkādas ziņas par filmas saturu. Pirmizrāde notika svētdien. Bet pirmdien sa­cēlās vētra.

257

Es gribētu zināt, cik filmas kopiju saglabājies līdz šodienai. Cik daudzām kopijām bija lemts izvairīties no konfiskācijas un sadedzināšanas? Tā bija filma par diviem pasaules kariem, ko parādījām ar nepavisam neglaimojošu atklātību; filma, kurā uzsvērām faktus, ko līdz šim tikai ar lielām grūtībām varēja atrast nedaudzās bibiliotēku vistumšākajos stūrīšos paslēp­tās grāmatās. Mēs nosaucām vārdos kara kurinātā­jus — tos, kas ciniski meloja savām tautām, tos, kas, liekulīgi apelēdami pie vienkāršo ļaužu patriotisma, dzina miljonus nāvē. Mēs parādījām slepenos mūsu zemes nodevējus un tādus pašus nodevējus preti­nieku nometnē — divsejainus Jānusus, kuri līdz pat pēdējam laikam nebija atmaskoti. Mūsu speciālisti, kas lasīja tekstus pēc lūpu kustībām, bija teicami pa­strādājuši: te vairs nebija minējumu vai pieņēmumu, kas balstītos uz atsevišķiem arhīvos saglabātiem, bieži vien neprecīziem vai izkropļotiem datiem, bet gan vārdi un darbi, ko nevarēja ne aizplīvurot, nedz noliegt.

Eiropā filmu noņēma no ekrāniem jau pirmajā vai otrajā dienā. (Starp citu, Merss bija iztērējis simtiem tūkstošu dolāru, lai piekukuļotu attiecīgās amatper­sonas un dabūtu atļauju filmas demonstrēšanai bez iepriekšējas cenzūras.)

Bet tur, kur filmu aizliedza vai iznīcināja, tūdaļ parādījās tās rakstiski izklāsti un sāka slepeni demon­strēt kontrabandas ceļā iegūtas kopijas.

Pie mums, Savienotajās Valstīs, federālā valdība preses un radio saceltā trača dēļ bija spiesta «spert soļus» un, lai «veicinātu mieru un labklājību, nodro­šinātu iekšējo kārtību un saglabātu draudzīgas attie­cības ar ārvalstīm», bezprecedenta kārtā aizliedza jeb­kādus filmas demonstrējumus.

Mēs tajā laikā atradāmies Meksikā — rančo, kurā dzīvoja arī mūsu nolīgtie speciālisti. Džonsons ner­vozi soļoja pa istabu — mēs klausījāmies Savienoto Valstu ģenerālprokurora runu:

— … un, visbeidzot, šodien Meksikas valdībai no­sūtīta nota. Es citēju: «Savienoto Valstu valdība lūdz nekavējoties apcietināt un izdot ASV varas iestādēm zemāk uzskaitītās personas:

Eduardu Džozefu Levkoviču, kas pazīstams kā Lef­ko. (Tātad tomēr pirmais! Vismaz šinī sarakstā …)

Migelu Hosē Sapatu Lavjadu. (Maiks pārlika vienu kāju pāri otrai.)

Edvardu Lī Džonsonu. (Džonsons nosvieda zemē ci­gāru un sabruka krēslā.)

Robertu Česteru Mersu. (Merss aizsmēķēja ciga­reti, viņa seja raustījās.)

Bendžaminu Laionelu Bernstainu. (Viņš greizi pa­smīnēja un pievēra acis.)

Kārlu Vilhelmu Kesleru. (Nikns lāsts.)

Minētās personas tiek apsūdzētas noziedzīgā sa­zvērestībā, kūdīšanā uz dumpi un turētas aizdomās par valsts nodevību

Es izslēdzu uztvērēju un sacīju, nevērsdamies kon­krēti ne pie viena:

—   Nu?

Bernstains atvēra acis.

—          Meksikāņu policija droši vien jau ir ceļā uz še­jieni. Šķiet, ka prātīgākais būtu atgriezties brīvprā­tīgi un tad paskatīties, ar ko tas viss beigsies.

Mēs atgriezāmies. FIB aģenti gaidīja mūs pie robe­žas.

Domāju, ka mūsu prāvu plaši atspoguļoja visas pa­saules laikraksti, radio un televīzija. Pie mums nepie­laida nevienu, izņemot advokātu. Semjuelss atlidoja no Kalifornijas, bet tikai pēc nedēļas viņam atļāva mūs apmeklēt. Viņš piekodināja neatbildēt uz repor­tieru jautājumiem, ja kādam izdotos neiespējamais un tas tomēr izlauztos līdz mums.

—          Avīzes jums nedod? Jo labāk … Kāda velna pēc jūs ievārījāt šo putru? Sekas taču nebija grūti paredzēt!

Es paskaidroju.

Viņš aiz brīnumiem ieplēta muti.

—   Vai jūs esat jukuši?

Viņš neparko negribēja ticēt, ka tāds aparāts tie­šām pastāv. Galu galā viņu pārliecināja tas, ka noti­kušo izklāstījām pilnīgi vienādi. (Ar katru no mums viņš runāja atsevišķi, jo visi bijām ietupināti viennī- cās.) Kad Semjuelss atgriezās pie manis, galva viņam kūpēja.

—   Un uz šiem faktiem jūs gribat balstīt savu aiz­stāvību?

Es pakratīju galvu.

—   Nē. Es saprotu, ka, raugoties no zināmu vie­dokļa, mēs esam vainīgi visādos noziegumos. Bet pastāv arī cits viedoklis…

Viņš pielēca kājās.

—    Jums ir vajadzīgs nevis advokāts, bet gan ārsts! Es atnākšu vēlreiz. Man nepieciešams kaut cik sa­kārtot domas.

—   Sēstieties! Ko jūs teiksiet par šādu variantu?

Un es viņam izklāstīju savu plānu.

—   Domāju … Patiesību sakot, es pat nezinu, ko domāt! Nezinu. Atnākšu vēlreiz. Bet pagaidām man jāpaelpo svaigs gaiss!

Un viņš aizgāja.

Mūsu prāva sākās ar parastajiem samazgu spai­ņiem, ko pieņemts izgāzt uz apsūdzētajiem, lai publi­kai viņus iztēlotu par rūdītiem neliešiem. (Cienīja­mie biznesmeņi, kurus mēs kādreiz šantažējām, jau sen bija saņēmuši atpakaļ savu naudu, un tagad viņiem pietika veselā saprāta, lai klusētu, tāpēc vienīgā pa­tiesi neglītā mūsu izdarība palika tiesai nezināma. Iespējams, šie goda vīri baidījās, ka mums saglabāju­šies šādi tādi negatīvi.) Mēs sēdējām Tiesu pils zālē un ar lielu interesi klausījāmies savu bēdu stāstu prokurora izklāstījumā.

Mēs, lūk, esot tīšām un ļaunprātīgi apmelojuši di­žus valstsvīrus, kas visu mūžu nesavtīgi un pašaiz­liedzīgi kalpojuši sabiedrībai; sagrozītā veidā parā­dīdami izdomātus notikumus, mēs esot vieglprātīgi apdraudējuši ASV tradicionāli draudzīgās attiecības ar citām valstīm; mēs esot ņirgājušies par to cilvēku vīrišķību un varoņdarbiem, kuri izpelnījušies mūžīgu slavu, krizdami kaujas laukā, un vispār esot sējuši naidu un mulsinājuši cilvēku prātus.

Katrs nākamais apsūdzības punkts izraisīja publi­kas enerģisku piekrišanu, un tas nav brīnums, jo zālē bija sapulcējušies galvenokārt augsti situēti ierēdņi, ietekmīgi rūpnieki un finansisti, kā arī ār­valstu diplomātiskie pārstāvji. Uz šo prāvu neizdevās tikt pat daudziem kongresmeņiem, vietas bija rezer­vētas tikai lielāko štatu pārstāvjiem. Kā redzi, mūsu aizstāvim nācās uzstāties viscaur naidīgi noskaņotā auditorijā. Taču Semjuelsam piemīt tā nesatricināmā humora izjūta, kāda parasti ir cilvēkiem, kas dziļi pārliecināti par savu taisnību, un es nešaubos, ka viņš ar sevišķu labpatiku stājās mūsu zemes likteņlēmēju priekšā, zinot, kāds pārsteigums viņus gaida. Un ar virtuoza veiklību ieraka mīnu tieši zem viņu pozīci­jām. Šo operāciju advokāts iesāka tā.

—   Mēs uzskatām, — Semjuelss teica, — ka uz tā­dām apsūdzībām var būt tikai viena atbilde, un esam pārliecināti, ka šīs vienas atbildes pietiks. Jūs redzē­jāt filmu, par kuru ir runa. Varbūt ievērojāt īpatnību, ko šeit formulēja kā «aktieru pārsteidzošu līdzību viņu attēlotajiem valsts darbiniekiem», kas filmā nosaukti savos īstajos vārdos. Iespējams, jūs pievērsāt uzma­nību arī tam, ka visas detaļas ir apbrīnojami reālas. Pie šī jautājuma es vēl atgriezīšos. Bet tagad lūdzu iz­saukt pirmo liecinieku, kas, manuprāt, ienesīs skaid­rību jautājumā par to, kādā veidā esam nodomājuši atspēkot prokurora izvirzītās apsūdzības.

Tiesnesis lika ievest pirmo liecinieku vai, pareizāk, liecinieci.

—   Jūsu vārds un uzvārds?

—   Mersedesa Marija Gomesa.

—   Lūdzu, runājiet mazliet skaļāk!

—   Mersedesa Marija Gomesa.

—   Jūsu nodarbošanās?

—   Līdz pagājušajam gadam es biju skolotāja Ari­zonas kurlmēmo skolā. Strādāju ar bērniem, kas ir kurli no dzimšanas; mācīju viņus runāt un lasīt vār­dus pēc lūpu kustībām.

—    Bet vai jūs pati, mis Gomesa, protat lasīt no lū­pām?

—   Kopš piecpadsmit gadu vecuma esmu kurla.

—   Kādās valodās runājošus cilvēkus jūs spējat saprast, mis Gomesa?

—   Tikai tos, kas runā angļu un spāņu valodās.

Pēc Semjuelsa lūguma tika izdarīts tiesas eksperi­ments: kāds meksikāņu virsnieks, kuru identificēja zālē sēdošais Meksikas sūtnis, paņēma spāņu valodā izdotu bībeli, devās dziļāk zālē, uz labu laimi atšķīra kādu lapu un sāka lasīt. Kaut gan telpā iestājās dziļš klusums, prokurors un tiesneši varēja pārliecināties, ka līdz liecinieku solam nenokļūst neviena skaņa. Tad Semjuelss teica:

—   Mis Gomesa, paņemiet, lūdzu, binokli un, ja va­rat, atkārtojiet tiesai tekstu, ko lasa šis virsnieks.

Viņa paņēma binokli, paskatījās uz virsnieka seju un teica:

—   Esmu gatava.

Virsnieks, kas, gaidīdams tiesneša rīkojumu, bija apklusis, atsāka lasīšanu, un mis Gomesa skaļi un skaidri izrunāja man nesaprotamus vārdus. Tas tur­pinājās vairākas minūtes.

Pēc tam virsnieks pienāca pie tiesneša galda, un stenogrāfiste parādīja viņam Gomesas runātā teksta pierakstu.

—   Jā, tieši šo tekstu es nupat lasīju, — virsnieks apstiprināja.

Semjuelss piedāvāja apsūdzības pārstāvim nopra­tināt liecinieci, taču prokurora veiktie eksperimenti tikai apstiprināja, ka viņa vienādi labi nolasa no lū­pām tiklab angļu, kā spāņu valodā runātus vārdus.

Pēc tam Semjuelss izsauca kā lieciniekus arī pārē­jos mūsu speciālistus. Kad viņu nopratināšana bija beigusies, tiesas priekšsēdētājs sacīja, ka nešauboties par liecinieku profesionālo kvalifikāciju, taču nesa­protot, kāds tai sakars ar izskatāmo lietu. Semjuelss, pašapzinīgi smaidīdams, atbildēja:

—    Pateicoties tiesas labvēlībai un par spīti cienī­jamā apsūdzības pārstāvja pūlēm, mēs esam pierā­dījuši, ar kādu apbrīnojamu precizitāti pēc lūpu kustī­bām var atšifrēt teikto un, it īpaši, ar kādu precizi­tāti to dara mūsu pieaicinātie liecinieki. Savu aizstā­vību mēs balstīsim gan uz šo, gan uz vēl vienu apstākli, kuru līdz šim brīdim neuzskatījām par vaja­dzīgu darīt zināmu atklātībai, un proti: filmā, ar ko saistīta mūsu prāva, nebūt nav parādīti izdomāti un aktieru attēloti notikumi. Šai kinolentē uzņemti nevis aktieri, bet gan tieši tie cilvēki, kas filmā nosaukti īstajos vārdos un uzvārdos. Filmā nav neviena «tē­lota» kadra, tai ir tīri dokumentāls raksturs, un tajā ietverta virkne patiesu notikumu, kas vēlāk samontēti no mākslinieciskā viedokļa visizdevīgākajā veidā!

Zālē atskanēja izbrīna saucieni, bet prokurors ap­mulsis iekliedzās:

—   Tas ir absurds! Kāda gan var būt dokumentali- tāte …

Nepievērsdams uzmanību troksnim un protestiem, Semjuelss izsauca mani. Pēc parastajiem jautāju­miem, ko tiesā uzdod, nopratinot lieciniekus, man at­ļāva patstāvīgi sniegt paskaidrojumus. Lai gan tiesneši bija noskaņoti mums naidīgi, dzirdētais viņus tā iein­teresēja, ka viņi atstāja bez ievērības neskaitāmos iebildumus un protestus, ar kuriem prokurors mani ik pa brīdim pārtrauca. Ja vien pareizi atceros, es īsumā izklāstīju mūsu sadarbības vēsturi un nobeidzu ap­mēram tā:

—    Šo ceļu mēs izvēlējāmies tikai tāpēc, ka ne es, nedz misters Lavjada nevarējām iznīcināt viņa izgud­rojumu; agri vai vēlu tādu aparātu tik un tā atkal izgudrotu. Taču mēs negribējām un negribam, lai to savtīgos nolūkos izmantotu mēs paši vai kāds cits, ierobežots personu loks. — Te es palūkojos uz ties­nesi Bronsonu, kas pazīstams ar saviem liberālajiem uzskatiem. — Kopš beidzies pēdējais karš, visi pētī­jumi atomenerģijas jomā nomināli tiek veikti civilas organizācijas uzraudzībā, lai gan patiesībā tas notiek armijas un flotes «aizsardzībā un vadībā». Šī «aizsar­dzība un vadība», kā to neapšaubāmi apstiprinās jeb­kurš kompetents fiziķis, būtībā nav nekas cits kā vien dūmu aizsegs, aiz kura slēpjas truls konservatī­visms, visdziļākā bezjēdzība un gara tumsība. Jeb­kura valsts, ja tā līdzīgi mūsējai aiz muļķības paļau­sies uz militāristu sastingušajām domāšanas formām, neizbēgami atpaliks zinātnes attīstībā. Mēs esam stingri pārliecināti, ka pat visniecīgākais mājiens uz mistera Lavjadas izgudrojuma potenciālajām iespē­jām mūsu zemē valdošā režīma apstākļos būtu nove­dis pie tūlītējas patenta konfiscēšanas, ja mēs būtu mēģinājuši tādu iegūt. Tieši tāpēc misters Lavjada līdz šim nav iesniedzis patenta pieteikumu un neda­rīs to arī turpmāk. Viņš, tāpat kā es, uzskata, ka šāds atklājums nedrīkst piederēt atsevišķam indivīdam, cilvēku grupai vai pat veselai valstij — tas var pie­derēt tikai visai pasaulei, visai cilvēcei. Mēs esam ga­tavi pierādīt, ka tiklab mūsu valsts, kā arī daudzu citu valstu iekšējo un ārējo politiku virza aizkulišu grupējumi, kas visnotaļ vadās no savtīgiem apsvēru­miem un to dēļ ir pat gatavi upurēt cilvēku dzīvības.

Zālē valdīja smags, naida pilns klusums.

—    Pārāk ilgi slepeni līgumi un indīga melu propa­ganda noteikusi vienkāršo ļaužu domas un jūtas; pā­rāk ilgi ar ordeņiem izgreznojušies zagļi, sēdēdami visaugstākajos amatos, sildījuši rokas pie valsts ka­ses. Mistera Lavjadas aparāts dara nodevību un me­lus neiespējamus, un tieši šī mērķa sasniegšanai kalpo visas mūsu filmas. Sākumā mums bija vajadzīga nau­da un popularitāte; tikai tās mums deva iespēju parā­dīt cilvēcei patiesību. Mēs izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos. Tagad atbildības slogs gulstas ne vairs uz mūsu, bet gan uz šīs tiesas pleciem. Mēs neesam vainīgi nodevībā, neesam vainīgi apmelošanā un krāpšanā, vienīgā mūsu vaina ir dziļa un patiesa vē­lēšanās kalpot cilvēcei. Misters Lavjada lūdza ma­ni paziņot tiesai un visai pasaulei, ka viņš vienmēr ir vēlējies nodot savu atklājumu cilvēcei, taču līdz pat šim brīdim viņam nebija iespējams to izdarīt.

Tiesneši klusēdami lūkojās manī. Skatītāji sēdēja nekustīgi, taču bija skaidri redzams, ka viņi par to vien sapņo, lai mani bez jebkādas izmeklēšanas no­šauj uz vietas kā traku suni. Zem spožajiem mundie­riem slēpās bailes un virda neaprakstāms niknums. Reportieri, skrīvēdami kā apsēsti, lapu aiz lapas pil­dīja savus bloknotus. No neciešamā sasprindzināju­ma man bija izkaltusi rīkle. Šīs divas runas, kuras Semjuelss un es bijām iepriekš rūpīgi sagatavojuši, iedarbojās kā dzirksteles pulvera pagrabā …

Semjuelss prasmīgi izmantoja radušos pauzi.

— Ar tiesas atļauju es gribētu atgādināt, ka misters Lefko nupat nācis klajā ar dažiem paziņoju­miem. Bez šaubām, tie ir pārsteidzoši un izklausās ne­ticami, taču, par laimi, ir viegli pārbaudāmi, un pār­baude tos vai nu apstiprinās, vai arī atspēkos. Es per­sonīgi nešaubos, ka tā šos paziņojumus apstiprinās pilnīgi!

Viņš izgāja ārā un pēc dažām minūtēm iestūma zālē aparātu. Maiks piecēlās. Publika nepārprotami bija vīlusies. Semjuelss apstājās tiesnešu priekšā, bet, ievērojis, ka televīzijas operatori vērš savas kameras tieši pret viņu, nedaudz atkāpās.

—          Misters Lavjada un misters Lefko tagad parādīs jums … Apsūdzības pārstāvim, cerams, nebūs iebil­dumu?

Viņš acīm redzami provocēja prokuroru, un tas arī piecēlās, atvēra muti, bet tad laikam pārdomāja un atkal apsēdās.

—          Ar tiesas laipno atļauju, — Semjuelss turpināja, — mums nepieciešams nedaudz brīvas telpas. Ja tie­sas izpildītājs būtu tik laipns … Pateicos jums.

Garos galdus atbīdīja sāņus. Semjuelss palika uz vietas. Visu klātesošo skatieni bija pievērsti viņam. Tā viņš nekustīgi stāvēja vēl dažas sekundes, tad at­griezās pie sava galda, apsēdās un oficiālā tonī uzru­nāja mani:

—   Mister Lefko!

Tagad visi skatieni pievērsās man un Maikam, kas klusēdams nostājās pie sava aparāta. Es atklepojos un teicu:

—   Tiesnesi Bronson …

Viņš uzmanīgi palūkojās vispirms uz mani, pēc tam uz Maiku.

—   Klausos, mister Lefko.

—   Jūsu objektivitāte ir visiem zināma …

Viņš neapmierināti sarauca uzacis.

—          Vai jūs nebūtu ar mieru kļūt par šī nelielā eksperimenta dalībnieku, lai jau iepriekš novērstu jebkādas aizdomas par iespējamu krāpšānu?

Viņš brīdi padomāja, tad lēni nolieca galvu. Proku­rors mēģināja protestēt, taču viņa protestus tiesa no­raidīja.

—          Vai jūs nenosauktu kādu vietu, kur bijāt no­teiktā dienā? Tā, lai jūs pats precīzi atcerētos visu, kas tur notika, un tai pašā laikā varētu ar pilnu pār­liecību apgalvot, ka tur nebija nevēlamu liecinieku, nedz arī slēptu kinokameru.

Tiesnesis iegrima domās. Pagāja sekundes. Minū­tes. Sasprindzinājums, šķiet, bija sasniedzis kulminā­ciju. Es jutu, ka rīkle man atkal izkalst. Beidzot viņš klusi teica:

—   Tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitais gads. Vien­padsmitais novembris.

Maiks deva man zīmi, un es vaicāju:

—   Vai nevarat precizēt stundu?

Tiesnesis palūkojās uz Maiku.

—   Tieši pulksten vienpadsmitos. Tas bija brīdis, kad izsludināja pamieru … — Un pēc nelielas pau­zes piebilda: — Niagāras ūdenskritums.

Dziļajā klusumā es dzirdēju, kā švīkst noskaņoša- nas kloķi, un Maiks atkal pamāja man ar roku.

—   Nepieciešams nodzēst gaismu. Jāskatās uz krei­so sienu. Katrā ziņā uz to pusi. Man liekas, ja tiesne­sis Kasels nedaudz atvirzītos … Pateicos. Mēs esam gatavi.

Bronsons vēlreiz palūkojās uz mani, tad uz zāles kreiso sienu.

—   Lūdzu, varat sākt.

Lustras nodzisa. Televīzijas operatori sāka dusmīgi rūkt. Es pieskāros Maika plecam.

—   Nu tad, Maik, parādi viņiem!

Mēs visi sirds dziļumos mīlam teatrālus efektus, un Maiks šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Pēkšņi nez no kurienes zāles kreisajā pusē parādījās gigantiskas krītošu ūdeņu masas. Niagāra. Es, šķiet, jau piemi­nēju, ka tā arī neiemācījos pārvarēt bailes no aug­stuma. Un diez vai ir daudz tādu cilvēku, kam šīs bai­les nepiemīt. Kļuva dzirdamas kramjainas elsas; klāt­esošos acīmredzot bija pārņēmušas šausmas, kad pie viņu kājām atvērās mirdzošs bezdibenis. Mums vi­siem likās, ka krītam lejup, lejup, lejup, līdz beidzot nokļuvām baismi klusējošā milzu ūdenskrituma pašā malā. Es zināju, ka Maiks fiksējis laiku precīzi — bija tieši vienpadsmit. Viņš nofokusēja aparātu uz ūdens­krituma amerikāņu krastu. Tur stāvēja daži tūristi. Viņu visdīvainākajās pozās sastingušās figūras at­stāja gandrīz komisku iespaidu. Uz zemes baloja sniegs, gaisā nekustīgi karājās sniegpārslas. Laiks bija apstājies.

Bronsons gandrīz kliegšus izkliedza:

—    Pietiek!

Jauns pārītis — viņa un viņš. Gari svārki, plats ar­mijas šinelis, viņi stāvēja cieši apkampušies. Tumsā nošvīkstēja Maika piedurkne, un attēls sakustējās. Viņa raudāja, bet kareivis smaidīja. Viņa novērsās, bet viņš pievilka viņu sev klāt. Te pie viņiem pie­skrēja vēl viens pāris …

—   Diezgan! — Bronsons aizsmacis noteica.

Zālē iedegās gaisma, un dažas minūtes vēlāk tika paziņots, ka tiesas sēde ir atlikta. Kopš tā laika pa­gājis vairāk nekā mēnesis.

Maika aparātu mums atņēma, un tagad mūs apsargā kareivji. Droši vien tas pat nav slikti. Cik man zi­nāms, vairākkārt jau ir mēģināts nolinčot mūs; pūli izdevies apturēt tikai blakus ielā. Pagājušajā nedēļā mēs pa logu redzējām, kā lejā uz ietves ārdījās sirms fanātiķis. Viņa bļāvieni bija diezgan neskaidri, to­mēr dažus vārdus mums izdevās saprast: «Nešķīste­ņi! … Antikristi! … Bībeles zaimotāji! … Zaimo­tāji! . .. Nešķīsteņi… Izdzimumi …»

Pilsētā droši vien ir ne mazums cilvēku, kas ar prie­ku pacepinātu mūs uz sārta kā elles izdzimumus. Es tikai gribētu zināt, ko uzsāks dažādu baznīcu svētie tēvi, kad ikviens pats savām acīm varēs skatīt patie­sību. Un vai atradīsies tādi speciālisti, kas no lūpām pratīs nolasīt vārdus, kuri teikti aramiešu, koptu vai latīņu valodās? Un vai brīnumu ari tad vēl uzskatīs par brīnumu, ja tas būs panākts ar mehānikas, opti­kas vai elektronikas palīdzību?

Situācija kļūst arvien drūmāka. Nesen mūs pārvie­toja. Uz kurieni, nezinu, taču klimats šeit karsts, un, spriežot pēc tā, ka civilpersonas tikpat kā neredz, esam ieslodzīti kādas karaspēka daļas izvietojumā. Mēs saprotam, kas mums draud. Un šīs piezīmes, Džo, kuras iesāku rakstīt, lai nosistu laiku, tagad kļuvušas par nepieciešamu priekšvārdu lūgumam, ar kuru esmu nodomājis tevi apgrūtināt. Izlasi manas piezī­mes līdz galam un tad ātrāk pie darba! Pašlaik mums nav iespējams tev nosūtīt manuskriptu, tāpēc pagai­dām turpināšu. Bet visupirms nocitēšu dažus avīžu rakstu fragmentus.

«Tabloid»: «.. . tādu ieroci nedrīkst atstāt bezgožu rokās. Šo divu neliešu pēdējā filma skaidri rāda, kā var sagrozīt un izkropļot izolētus un nepareizi sa­prastus notikumus. Ne privātīpašums, ne veikalnie­ciski darījumi, nedz personīgā dzīve_turpmāk nebūs pasargāta no nelūgtas iejaukšanās. Ārpolitiku neva­rēs …»

«Times»: «… kolonijas ir mūsu pusē … Impērijas likvidācija … baltā cilvēka slogs …»

«Malin»: «…likumīgā vieta … atjaunot Franci­jas diženumu …»

«Nichi-Nichi»: «… neapgāžami pierāda dievišķo izcelsmi …»

«Detroit Journal»: «… īstvorenas bargajā cie­toksnī … federālo varas iestāžu stingrā uzraudzī­bā … mūsu pieredzes bagāto inženieru pilnveidots, varenais līdzeklis kalpos iestādēm, kuras gādā par likumu ievērošanu … nepamatotās apsūdzības, kas izvirzītas politiķu un biznesmeņu aprindām… Rīt — atmaskojums …»

«Osservatore romano»: «… kardinālu padome … kuru katru brīdi var gaidīt paziņojumu …»

Džeksonas «Star Clarion»: «… uzticamās rokās pierādīs, cik absurdi ir jebkuri apgalvojumi par rasu vienlīdzību …»

Protams, no avīzēm mēs varējām smelties tikai ļoti paviršus un vienpusīgus priekšstatus. Taču arī kara­vīri ir cilvēki, bet mūsu istabu uzpoš apteksne un pus­dienas mums nes oficianti. Tāpēc šķiet, ka mēs tomēr zinām patiesību par to, kas notiek pasaulē.

Ielās un privātās mājās sanāk mītiņi, divas kara veterānu biedrības padzinušas savus vadītājus, sep­tiņi gubernatori iesnieguši atlūgumos, trīs senatori un apmēram desmit pārstāvju palātas deputātu atkā­pušies no amata «neapmierinošā veselības stāvokļa dēļ», noskaņojums visā zemē ir trauksmains. Klīst baumas, ka kongress gatavojoties steidzami pieņemt konstitūcijas labojumu, kas aizliegs izmantot tādus aparātus privātpersonām un jebkurām organizācijām, izņemot tās, kurām federālā valdība izsniegs speciālas atļaujas. Runā, ka visā valstī ļaudis pošas maršam uz Vašingtonu; viņi prasa novest līdz galam mūsu prāvu un paziņot, kādā mērā pret mums vērstās apsūdzības atbilst patiesībai. Pēc vairākuma domām, avīzes, radio un televīziju pašlaik pilnīgi kontrolē FIB un armijas iestādes. No visām pusēm kongresam sūta petīcijas un prasības, taču adresātu tās sasniedz reti.

Kādu dienu mūsu apteksne sacīja:

— Te laikam nepietiks vietas vēstulēm un tele­grammām, ko cilvēki sūta jums! Jā, ļoti daudziem gri­bētos tikt uz šejieni, lai ar jums parunātu. Bet no tā nekas neiznāks — visa ēka bāztin piebāzta ar militāro policiju, — viņa bezcerīgi nobeidza.

Maiks palūkojās uz mani, un es nokrekšķinājies vaicāju:

—   Bet ko jūs pati par visu to domājat?

Viņa prasmīgi apgrieza un uzbužināja spilvenu.

—   Es redzēju jūsu pēdējo filmu, vēl pirms to aiz­liedza. Es noskatījos visas jūsu filmas. Pēc darba vē­roju televizorā jūsu prāvu. Es dzirdēju, kā jūs viņiem atbildējāt. Es tā arī paliku neprecējusies, jo mans līgavainis neatgriezās no Birmas. Jūs labāk pajautā­jiet, ko domā viņš … — Viņa pamāja ar galvu uz sargkareivja pusi, kura pienākumos, starp citu, ietil­pa raudzīties, lai apteksne ar mums nesarunājas. — Pajautājiet, vai viņš vēlas, lai kaut kādi nelieši liek viņam šaut uz tādu pašu nelaimes putnu, kāds ir viņš… Paklausieties, ko viņš teiks, bet pēc tam jautājiet man, vai es vēlos, lai man uzmet atombum­bu tikai tāpēc, ka vienam otram pie mums gribas sa­raust vēl vairāk, nekā viņam jau ir?

Nākamajā nedēļā avīzes iznāca ar milzu virsrak­stiem:

«BRĪNUMAINAIS STARS — ASV ĪPAŠUMS» «KONSTITŪCIJAS LABOJUMS TIKS APSTIPRINĀTS» «LAVJADA UN LEFKO ATBRĪVOTI»

Mūs patiešām atbrīvoja. Paldies par to Bronsonam. Taču avīzes droši vien neziņoja, ka tūdaļ pat mūs ap­cietināja no jauna — «jūsu pašu drošības interesēs», kā mums paskaidroja. Un es domāju, ka no šīs mūsu ieslodzījuma vietas mēs izkļūsim vienīgi tad, kad mūs nesīs ar kājām pa priekšu.

Mums nedod laikrakstus, neļauj rakstīt vai saņemt vēstules. Nē, ārā mūs noteikti nelaidīs! Viņi uzskata, ka nav ko baidīties, kamēr esam izolēti no pasaules un nevaram uzbūvēt jaunu aparātu. Bet, kad tracis būs norimis un mēs būsim aizmirsti, no mums varēs atbrīvoties uz visiem laikiem, aprokot divus metrus zem zemes. Taisnība, otru aparātu mēs uzbūvēt neva­ram, bet vai tas nozīmē, ka patiešām esam pilnīgi izo­lēti no pasaules?

Pamēģini apsvērt situāciju — līdz ar mūsu aparāta parādīšanos karš kļūst faktiski neiespējams. Ja katrai valstij, katram cilvēkam būs tāds aparāts, visi būs vienlīdz aizsargāti. Bet, ja aparāts piederēs tikai vienai valstij, pārējās ar to nesamierināsies. Iespē­jams, ka neesam rīkojušies pareizi. Tomēr, dievs ir mans liecinieks, mēs darījām visu, ko spējām, lai ne­ļautu cilvēcei nokļūt šai slazdā.

Maika aparāts un arī pats Maiks ir armijas rokās. Laika atlicis ļoti maz. Viens no sargkareivjiem nodos tev šo vēstījumu — un, es ceru, tas nenāks par vēlu.

Labi sen — pirms gadiem mēs tev iedevām atslēgu un izteicām cerību, kad nekad nelūgsim tevi to iz­mantot. Diemžēl nu ir pienācis brīdis, kad šo atslēgu tomēr vajag likt lietā. Ar to tu atvērsi vienu no Det- roitas bankas seifiem. Tajā glabājas vēstules. Nosūti tās adresātiem — tikai ne visas uzreiz un ne no vie­nas un tās pašas vietas. Šīs vēstules ir adresētas cilvē­kiem visā pasaulē — cilvēkiem, kurus mēs pazīstam un esam pārbaudījuši, gudriem, godīgiem cilvēkiem, kas ir spējīgi īstenot plānu, ko mēs viņiem sūtām.

Bet steidzies — kuru katru mirkli kādam var ienākt prātā, ka mēs kaut kur esam paslēpuši otru aparātu. Otra aparāta mums nav. Būtu bijis muļķīgi tādu bū­vēt. Bet, ja kāds apķērīgs leitnants dabūs aparātu savā rīcībā uz laiku, kura pietiek, lai izsekotu mūsu agrākajām gaitām, viņš uzies arī šo seifu ar nosūtī­šanai sagatavotajiem plāniem un vēstulēm. Tagad tu saproti, kāpēc ir jāsteidzas. Pasteidzies, Džo!

FANTASTISKA REALITATE UN REĀLISTISKAS FANTĀZIJAS

Fantastika vienmēr ir bijusi saistīta ar sapņiem abās šī vārda pamatnozīmēs. Bet sapņi, kā zināms, lielā mērā ir gan cilvēka vēlmju, gan arī baiju atspoguļojums. Tāpēc jau folklorā, kas sakņojas gadu tūkstošu dzīlēs, mēs sastopam septiņjūdžu zābakus, burvju spoguļus, lidojošus paklājus un dzīvo ūdeni, bagātas, laimīgas tautas, kas mīt aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām, un vienlaikus — cilvēkēdājus milžus, ļaunos garus un daudzgalvainus nezvērus, pūķus …

Tādējādi var teikt, ka, jau sākot ar cilvēces agrīno jaunību, fantastikā (ja to klasificējam pēc objektiem, kam tā galvenokārt ir veltīta) iezīmējas divi virzieni, kuri saglabājušies līdz pat mūsu dienām. Pirmkārt, tehniskā fantastika; tā vēstī lielākoties par atklājumiem un izgudrojumiem, kas paceļ cilvēku tādos augstumos, kādi ne vienmēr bija pieejami pat dieviem. Otrkārt, sociālā fantastika, kas zināmā mērā reducējama uz dažāda veida utopijām un antiutopijām.

Tiesa, giuži «tīrā» veidā abi virzieni nekad nav eksistējuši. Tie allaž vairāk vai mazāk cieši savijusies. Sevišķi spilgti tas sāka izpausties tad, kad fantastikas stafeti no folkloras pārņēma literatūra. Pietiek atgādināt kaut vai tādus klasiskus 17. gad­simta utopiju paraugus kā Tomazo Kampanellas «Saules pilsētu» un Frensisa Bēkona «Jauno Atlantīdu», kur aprakstīti ne vien sociāli eksperimenti, bet arī kuģi, kas šķērso jūras bez airiem un burām, un aparāti, kas atveido jebkurus klimatiskos ap­stākļus …

Turklāt jau pirmajos rakstītās literatūras darbos krietni reljefāk nekā folklorā iezīmējās tendence ne tikai vēstīt par brīnišķīgiem atklājumiem un notikumiem, bet arī dot tiem (protams, sava laika priekšstatiem atbilstošu) izskaidrojumu. Tā, piemēram, mūsu ēras otrajā gadsimtā grieķu satīriķis Lukiāns sīki paskaidroja, kā viņa varonim Menipam ar ērgļa un klijas spārniem izdevies pacelties gaisā un veikt toreiz gluži neiedomājamus lidojumus.

Un, lūk, šī tendence, nemitīgi attīstoties, radīja to literatūras nozarojumu, kuru mēs dēvējam par zinātnisko fantastiku. Vārdam «zinātniskā» šinī gadījumā ir galvenokārt metodoloģiska jēga. Jo, klasificējot fantastiku pēc šī principa, izrādās, ka līdztekus zinātniskajai (science fiction) joprojām pastāv ari brīnumu (fiction) fantastika, kuras autori pat nemēģina kaut ko zinātniski nopamatot. Pats ievērojamākais tās pārstāvis mūsu dienās ir popu­lārais amerikāņu rakstnieks Rejs Bredberijs, kas savus smalkos liriskos stāstus un drūmās, šausminošās antiutopijas (tā dēvētos brīdinājuma romānus) veltī galvenokārt sociāli filozofiskām vai psiholoģiskām tēmām. Taču, vērtējot objektīvi, vēlreiz jāuzsver, ka vismaz pēdējos simt gados tieši zinātniskā fantastika ir kļuvusi par visa fantastikas žanra kodolu.

Mūsu laikabiedrs pret zinātni radis izturēties ar lielu cieņu. Un tas ir dabiski, jo tieši zinātne bija katalizators, kas nedaudzos gadu desmitos izraisīja pasaulē radikālas pārvērtības. Ja gad­simta sākumā atomenerģija, kibernētika, roboti un kosmosa kuģi eksistēja tikai fantastisko stāstu un romānu lappusēs, tad šodien, pateicoties zinātnes arvien straujākai izaugsmei, par šīm reālijām ir informēts vai jebkurš pirmziemnieks.

Tiesa, tajā pasaules daļā, kur zinātne spiesta kalpot bagātnieku saujiņas savtīgajām interesēm, šie sasniegumi ir izraisījuši arī kaitīgus un pat traģiskus blakusefektus. Tāpēc cilvēki šajās zemēs pret zinātni izturas ar dalītām jūtām: līdzās cieņai iet bailes un līdzās apbrīnai bieži vien — naids. Tā kā daudzus no minētajiem sasniegumiem un nevēlamajiem efektiem savā laikā ir paredzējuši zinātniski fantastisko sacerējumu autori, tad, līdzīgi zinātnieku produkcijai, arī viņu darbi rada pastiprinātu interesi masās.

Tā rodas vēl viens jautājums: ko tiešām spēj un ko nespēj paredzēt fantasti? Daudzi domā, ka talantīgs, erudīts autors, kam

turklāt piemīt izcila intuīcija, ir spējīgs paredzēt gandrīz vai visu. Citiem vārdiem, ka viņš spēj radīt īstenībai ļoti tuvu nākot­nes modeli. Un, jāsaka, šī viedokļa piekritēji labprāt uzskaita faktus, kas it kā pierāda viņu taisnību. Kādi ir šie fakti?

1657. gadā, kad no pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa cilvēci šķīra vēl apaļi trīs gadu simteņi, Sirano de Beržeraks romānā «Cita pasaule jeb Mēness valstis un impērijas» kopā ar daudziem anekdotiskiem paņēmieniem, kurus izmantojot varētu nokļūt uz mūsu nakts spīdekļa, aprakstījis arī kabīni ar vairākām rindām secīgi aizdedzināmu raķešu jeb — citiem vārdiem — kosmisko kuģi, kas darbojas pēc daudzpakāpju raķetes principa! Vācu ro- mantiķa Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa stāstos mēs sastopam mehānismus, ko zināmā mērā var uzskatīt gan par Karela Capeka tēloto, gan arī par mūsdienās reāli eksistējošo robotu priekš­tečiem. Angliete Mērija Šellija apmēram pirms simt sešdesmit gadiem uzrakstījusi romānu «Frankenšteins», kurā attēlots ģeniāls zinātnieks, kas sapņo par dzīvības un nāves noslēpuma atklāšanu un kam izdevies mākslīgi radīt dzīvu būtni. Zils Verns, savukārt, aprakstījis gan lidaparātus, kas smagāki par gaisu, gan zemūdenes, kas neiznirstot spēj šķērsot okeānus, gan peldošas salas. Herberts Veiss 1913. gadā izdotajā romānā «Atbrīvotā pasaule» demon­strējis patiesi fantastisku paredzējuma precizitāti, apgalvodams, ka 1953. gadā sāks darboties pasaulē pirmā atomelektrostacija. (Kā zināms, stacija sāka darboties 1954. gadā!) Starp citu, preci­zitātes ziņā no atzītā fantastikas lielmeistara neatpaliek arī samērā mazpazīstams autors •— Ļeņingradas inženieris Nikoļskis, kas 1928. gadā iznākušajā grāmatā «Pēc tūkstoš gadiem» paredzēja, ka 1945. gadā notiks pirmais atomsprādziens!

Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Taču darīt to nav nozīmes, jo minētie fakti būtībā pierāda tikai vienu: fantasti nekādā ziņā nav spējīgi paredzēt visu! Pat ar talantu, dziļām zināšanām un intuīciju apbruņots autors, ja viņš nevēlas pārkāpt kaut cik zināt­niska pamatojuma ietvarus, spēj vienīgi ekstrapolēt, tas ir, attīstīt, izvērst nākotnes projekcijā vismaz jau iedīglī pastāvošas idejas, atziņas, atklājumus. Un patiesi — raķetes taču bija pazīstamas ilgi pirms de Beržeraka, talantīgu meistaru darinātas mehāniskas

lelles saistīja Eiropas galminieku un birģeru uzmanību jau septiņ­padsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā. Jautājums par dzīvības noslēpumiem nodarbinājis zinātniekus kopš Lēvenhuka laikiem. Zila Verna dzīves gados lidaparātu un zemūdeņu radīšana bija vairs tikai praktisks uzdevums. Neaizmirsīsim, ka pirmos šādu aparātu projektus radījis jau Leonardo da Vinči! Tāpat Herberta Velsa un inženiera Nikoļska fantastiski precīzās prognozes būtībā ir tikai tālredzīga ekstrapolācija. Jo radioaktivitāte, atomu dalī­šanās jau bija atklāta . . .

Tai pašā laikā negaidītus, principiāli jaunus atklājumus un izgudrojumus fantasti tikpat kā ne reizi nav paredzējuši. Tā tas, piemēram, ir bijis ar radio sakariem pirms Herca atklājuma. Tā tas ir bijis, pirms Polzunovs un Vats radīja pirmās tvaika mašīnas, un daudzos citos gadījumos. Teiktais ļauj droši secināt, ka savās zinātniski tehniskajās un, vēl jo vairāk, sociāli filozofiskajās prognozēs rakstnieki fantasti nebūt nav absolūti brīvi. Viņus ierobežo, pirmkārt, jau pati laikmeta objektīvā īstenība un, otr­kārt, nemaz nerunājot par talanta spēku, viņu zināšanas dažne­dažādās dzīves jomās un jo sevišķi — zināšanas par zinātnes, tehnikas un sabiedrības attīstības likumiem.

Sis secinājums kļūst īpaši nozīmīgs, runājot gan par stāstu krājumu «Civilizācijas skatlogs», gan arī par citiem zinātniskās fantastikas darbiem, kuru autori dzīvo kapitāla pasaulē. Jo ne vienu vien reizi ir gadījies dzirdēt lasītājus jautājam: «Kāpēc atšķirībā no mūsu fantastu sacerējumiem gandrīz viss, kas šai žanrā uz­rakstīts kapitāla zemēs, ir rūgtas bezcerības un fatālisma apdvests?»

Godīgi jāatzīst — jautājums ir sarežģīts un visnotaļ pamatots. Modelēt nākotni, it īpaši tās sociālajā aspektā, ir ļoti sarežģīts uzdevums. Tas, kā jau teikts, prasa ne vien spēju ekstrapolēt, bet arī dziļas zināšanas par sabiedrības attīstības likumiem. Taču vienīgā praksē attaisnojusies zinātne šajā jomā ir marksisms. Sociālistisko zemju rakstnieki to ir apguvuši, tāpēc viņiem izdo­das radīt ne vien relatīvi tuvas, bet arī samērā tālas nākotnes modeļus. Atgādināsim kaut vai I. Jefremova «Andromēdas mig­lāju». Tiesa, arī šajā romānā mēs sastopamies ar dramatiskām kolīzijām un traģiskiem atrisinājumiem, Bet tiklab šīs kolīzijas, kā arī to atrisinājumi ir diezgan ticami, jo pat tālā nākotnē cil­vēki neapšaubāmi sadursies ar objektīvu nesamērību starp problē­mām, ko viņi jau ir izvirzījuši, un līdzekļiem, kas vēl nav pietie­kami, lai šīs problēmas efektīvi atrisinātu.

Gluži citā situācijā ir Rietumu fantasti. Marksisms kā zināt­niskās prognozēšanas instruments viņiem lielākoties ir svešs. Tāpēc sabiedrības attīstību, kurā evolūcijas posmi neizbēgami mijas ar revolucionāriem sprādzieniem, viņi nespēj pareizi traktēt, nespēj saskatīt tajā noteicošās likumsakarības, kas dara neizbē­gamu kapitālisma bojāeju un sociālisma uzvaru visā pasaulē. Šī iemesla dēļ pat vistalantīgāko buržuāzisko fantastu darbos nav ne miņas no kaut cik zinātniski izstrādātiem nākotnes modeļiem. Tādēļ arī stāstu krājuma «Civilizācijas skatlogs» autori labākajā gadījumā ir spējīgi tikai ekstrapolēt pašreizējo situāciju viņu dzimtajās zemēs. Bet tas būtībā nozīmē, ka viņi rada vairāk vai mazāk hiperbolizētus šodienas un nevis rītdienas modeļus.

Starp citu, šinī sakarā var izteikt paradoksālu apgalvojumu. Proti, ka talantīgāko un godīgāko Rietumu fantastu sacerējumi zināmā mērā ir reālistiski, jo mākslinieka saasinātajā skatījumā parāda lasītājiem reāli eksistējošas, kaut arī, no mūsu viedokļa, brīžam fantastiski kroplas parādības.

Patiesi, vai tad Kurts Vonnegūts nav tuvāks kritiskajam reā­lismam nekā amerikāņu tradicionālajai fantastikai, kad viņš stāstā «Ko darīt ar «Eifiju»?» apraksta grandiozu biznesu, ko ietekmīgu finansistu grupa gatavojas taisīt, izplatot tautā lētu un šķietami nekaitīgu apreibināšanās līdzekli? Fantastisks šajā stāstā ir vienīgi nosaukums «Bokmena eiforija» un mazais aparā­tiņš, kuru konstruējis jaunais zinātnieks. Viss pārējais ir gluži reāls: gan tautas apreibināšana un apmuļķošana ar tā dēvētās masu kultūras standartprodukciju, gan masveidīgā ļaužu indēšana ar narkotiskajām vielām, gan miljardi, ko, pateicoties šim biz­nesam, iegūst cienījami finansisti, kas bieži vien «amatu apvieno­šanas kārtībā» ir arī mafijas barveži!

Ar pilnīgi citiem līdzekļiem savu kritisko attieksmi pret bur­žuāziskās Amerikas visvareno elku — dolāru, pret neremdināmās naudas kāres izraisītajiem absurdiem izsaka Robins Skots. Viņa stāstiņš «īssavienojums» (modernizēts «Zelta zivtiņas» variants) pirmajā brīdī šķiet tikai sulīgs joks. Taču, ielūkojoties zemtekstā, lasītājs pamanīs fantastisko hiperbolu, kas liek šķietami nevainī­gajam jociņam izaugt gandrīz vai par kosmiska mēroga satīru.

Tādu pašu efektu humoristiskajā stāstā «Ceturtā dimensija» panāk Merejs Leinsters. Šinī gadījumā autora nolūks varbūt nav bijis tik graujošs, taču neatkarīgi no tā meistara rokas iezīmētās komiskās situācijas jau pašas par sevi mudina lasītāju domāt. Jo ir taču dīvaini, ka epohālam izgudrojumam — ceturtās dimen­sijas demonstratoram — nav iespējams atrast citu pielietojumu kā viltotas naudas un kašķīgu seksbumbu producēšanu! Un tieši šinī paradoksā, šķiet, slēpjas stāsta idejiskā atslēga, proti, doma par to, cik stipri izdaudzinātais amerikāņu vai, pareizāk, Rietumu dzīves veids ir primitivizējis tā dēvētās patērētāju sabiedrības locekļu psihi.

Daudz tiešāk šī dzīves veida fantastiskās kroplības, kuras izpau­žas gan individualitātes piespiedu nonivelēšanā, gan totālā mo­rāles degradācijā, savos stāstos ir atmaskojuši Harijs Herisons, Rejs Rasels un japāņu rakstnieks Jasutaka Cucui. Cucui stāsts ir kais&īga, nemākslota un, iespējams, pat pārāk tieša apsūdzība dzīves veidam, kas spiež cilvēkus mūžam liekuļot un bez ierunām pieņemt jebkuru modes ākstību, jo pretējā gadījumā tie var zau­dēt ne vien sabiedrisko prestižu, bet arī dienišķo maizi. Tāpat Rasela un Herisona aprakstītie notikumi, kas brīžiem atgādina detektīvu, būtībā ir skaudra apsūdzība tai sabiedrībai, kurā nauda izšķir visu un tās dēļ cilvēks cilvēkam kļūst par vilku.

Savdabīgs ir Frederika Pola un Sirila Kornblata stāsts «Miriona Flauersa pasaule». Tajā psiholoģiski smalki un trāpīgi atsegta mūsdienu «melnās» Amerikas traģēdija. Jauns zinātnieks nēģeris izgudro aparātu, kas dod iespēju noklausīties citu cilvēku domas. Itin drīz viņš naudas trūkuma, bada, slimību un uzspiestās narko­mānijas dēļ iet bojā. Un, lūk, nejauši aparāts nokļūst pie Miriona Flauersa — turīga nēģera, kas ieņem diezgan ievērojamu stā­vokli sabiedrībā. Taču, kad Flauerss uzliek galvā ķiveri, kurā iemontēts šis aparāts, mirst arī viņš. Jo — te autori neatstāj vietu šaubām — «cilvēkam ar šādu ķiveri galvā neklātos labi nekur.

Taču vienīgi Miriona Flauersa pasaulē viņš varēja iet bojā vis­pārējā naida dēj».

Vienai no fantastiskajām amerikāņu īstenības kroplībām — dažādu dzīves jomu, un visupirms zinātnes, progresējošai milita- rizācijai lasītāju uzmanību pievērsuši Frederiks Pols un Klifords Saimaks. Gan Pola stāstā «Nolaupītais ķermenis», gan Saimaka stāstā «Operācija «Skunkss»» Pentagona pārstāvju iejaukšanās pie laba gala neved. Un tas ir gluži dabiski. Jo militāristi viņiem raksturīgās iedomības un vienpusības dēļ nespēj pietiekami dziļi izprast viena vai otra izgudrojuma būtību, kur nu vēl novērtēt tā nozīmi. Starp citu, Saimaka stāstā ir vēl kāda interesanta doma: militāristu iejaukšanās jau iepriekš spēj nolemt neveiksmei jeb­kuru mēģinājumu nodibināt miermīlīgus, lietišķus kontaktus ar svešām civilizācijām. Un svešas civilizācijas — vismaz no ame­rikāņu viedokļa — taču atrodas ne tikai kosmosā …

Atliek teikt dažus vārdus par Aizeka Azimova «Spoguļspēli» un par šī krājuma, manuprāt, pašu interesantāko stāstu — T. Še- reda «Pasteidzies, Džo!».

Amerikāņu rakstnieku Aizeku Azimovu latviešu lasītājs pazīst jau son. Tāpēc diezin vai kāds būs sevišķi izbrīnījies, kad, izla­sījis «Spoguļspēli» — asprātīgu un stingri loģisku robotu detek­tīvu —, piepeši pamanīs autora sagatavoto pārsteigumu. Proti, atrisinājums slēpjas nevis robotu, bet cilvēku psiholoģijā. Un šī psiholoģija ar tajā dominējošo slavas kāri un kroplīgo morāli ari ir zināmas sabiedrības un tai raksturīgā dzīves veida produkts.

Šereda stāstu plaši komentēt nav vajadzīgs. Lasītājs, domā­jams, pats to pienācīgi novērtēs. Gribētos tikai piebilst, ka šis autors, kaut arī ne visā pilnībā, tomēr daudz skaidrāk par saviem kolēģiem saskata tos briestošos spēkus, kas aicināti panākt radi­kālu lūzumu ASV vēsturē, un tādējādi ļauj arī lasītājam nojaust, ka ne jau vienmēr Rietumu pasaulē virsroku paturēs reakcija…

Tā, lūk, tas ir. Kad realitāte, ko mēs vērojam no tālienes, gribot negribot jāuzskata par fantastisku, tad rakstniekiem, kas šo realitāti diendienā vēro sev apkārt, gribot negribot rodas fan­tāzijas, ko nevar nosaukt citādi kā vien par reālistiskām.

I. Livšics

SATURS

 K. Vonnegūts. Ko darīt ar «Eifiju»? (Tulkojis I. Livšics) . . 5

R. Skots. īssavienojums (Tulkojusi M. ŠJaukstiņa) … 28

F. Pols. Nolaupītais ķermenis (Tulkojis I. Livšics) … 49

K. Saimaks. Operācija «Skunkss» (Tulkojis I. Livšics) . . 71

J. Cucui. Civilizācijas skatlogs (Tulkojusi M. Gegeroviča) . 116

H. Herisons. Nirējs klintīs (Tulkojusi M. Gegeroviča) . . 132

M. Leinsters. Ceturtā dimensija (Tulkojis I. Livšics) . . . 147

R. Rasels. Profesora Feirbenka kļūda (Tulkojusi M. Sļcuk-stiņa)  166

A. Azimovs. Spoguļspēle (Tulkojusi M. Šjaukstiņa) . . . 179

F. Pols, S. Kornblats. Miriona Flauersa pasaule (TulkojusiM. Gegeroviča)198

T. Šereds. Pasteidzies, Džo! (Tulkojis I. Livšics) …. 208

/. Livšics. Fantastiska realitāte un reālistiskas fantāzijas . 273

CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ME N« 266

Redaktore Z. Kļaviņa. Māksi, redaktors G. Kiutojs. Tehn. redaktore A. Pelikša. Korektore L. Brahmane. Nodota salikšanai 1977. g. 28. aprīlī. Parakstīta iespiešanai 1977. g. 13. septembrī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1. Panira formāts 70X100/32. 8,75 fiz. iespiedi.; 11,38 uzsk. iespiedi.; 11,52 izdevn". 1. Metiens 40 000 eks. Maksā'4—fr-30, ~Kr~ī%devniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Va'sts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pašūt. Nr. 180.

[1] skunkss — neliels kažokzvērs, kurš mīt Ziemeļamerikā un, ja tam uzbrūk, izšļāc smirdošu šķidrumu, kas rada reiboni un vemšanu. — Tulk. piez.

[2] hovarda universitāte (Vašingtonā) pastav kopš 1867. gada kā ASV nēģeru tautības iedzīvotāju augstākā mācību iestāde.

[3] džordžs Vašingtons Karvers — amerikāņu zinātnieks, nēģeris.

[4] efeju līga — Jaunanglijas (ASV) aristokrātisko universitāšu studentu asociācija.