Stīvens Līkoks

IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Stīvens Līkoks

IZGERBTIE DŽENTLMEŅI

Stāsti

Ne tikai jautrs cilvēks

No Slīvena Līkoka portreta uz mums raugās cilvēks ar smieklu velniņiem acīs un lūpās. Bet vaibsti vien, tāpat kā cepure vecvecajā parunā, neliecina par cilvēku visu. Jo sevišķi, ja cilvēks ir personība.

S. Līkoku par tādu var saukt bez šaubīšanās. Tāpēc viņam pieder stabila vieta ne tikai divdesmitā gadsimta kanādiešu literatūrā. Viņš ierindojams visas pasaules humoristiskā vārda meistaru saime. Tajā, kurā pēc izturētas gadu pārbaudes ieskaitīti Č. Dikenss, M. Tvens, O. Henrijs, Dž. K. Džeroms, K. Čapeks … Ne velti no pirmajiem trim viņš tik daudz mācījies un droši vien arī kaut ko aizguvis. Bet, ja aizguvis, tad sava talanta ēzē parkausējis cilā kvalitātē.

Asprātīgs un ass, māksloti naivs un pēkšņi pārsteidzoši dziļredzīgs — tāds ir šis pēc pirmā acu uzmetiena jautrais cilvēks. Un katrā ziņā talantīgs. Pierādījums tam — viņa daudzie humoristiskie stāsti un literārās parodijas.

Vērīgam lasītājam pat šī nelielā grāmatiņa liks saprast, ka autora nolūks nav viņu vien sasmīdināt. Tematikas daudzpusība, absurdās situācijas, dros­mīgie pārspīlējumi, nereti jēdzieniski noslogotie personāža vārdi — viss vērsts pret buržuāziskās mietpilsonības sadzīvi, tikumiem un psiholoģiju. Katrs S. Līkoka stāsts ir triepiens gleznā, kura mūsu priekšstatos rada vispārinātu autora laika sabiedrības tēlu. Kad lasītājs, sekojot rakstnieka domu gaitai, ir to atģidis, kļūst arī skaidrs, kāpēc dažā darbā komisms ir palīdzējis maskēties skumjām . . Tālad esam iepazinuši arī domājošu un savu laiku izprotošu cilvēku.

S. Līkoka laiks bija pagājušā gadsimta beigas un mūsu gadsimta sākums.

Rakstnieks dzimis 1869. gadā Anglijā, septiņu gadu vecumā nonācis Kanādā, kur viņa vecāki kļuvuši par fermeriem. Pēc Toronlo universitātes beigšanas strādājis par skolotāju. Trīsdesmit gadu vecumā sācis studijas otrreiz — Čikāgā. Ieguvis filozofijas doktora grādu, ar panākumiem lasījis ASV un Eiropā lekcijas par politisko ekonomiju. Tikai četrdesmit gadu vecumā pievērsies literatūrai. Šo svarīgo pagrieziena punktu viņa mūžā iezīmē ne visai apjomīgais humoristisko stāstu krājums «Literārie misēkļi», ko mūsu izlasē pārstāv pirmie seši stāsti.

Spalvas darbs visauglīgākais bijis desmitajos un divdesmitajos gados. Nākamajos divos gadu desmitos daļēji kā paša pieredzes rezumējums tapuši nopietnie apcerējumi par humora problēmām: «Humors, tā teorija un teh­nika» (1935), «Izcilākās amerikāņu humora lappuses» (1936), «Humors un humānisms» (1938), «Kā rakstīt» (1944).

S. Līkoks palicis līdz galam uzticīgs sev. Pēdējā darbā viņš raksturīgajā jokojošā manierē māca: «Rakstniekam ir tikai viena recepte: ņem litru vai drusku vairāk cilvēku asiņu, sajauc tās ar pudeli tintes un pilnu karoti ļaužu asaru un lūdz dievu, lai viņš piedod tev tavus klekšus.»

1944. gadā aprāvās S. Līkoka dziļi cilvēcīgie smiekli. TačuViņa jautrības dzirkstis cilvēkiem ir vajadzīgas vēl tagad, jo smaidu nekad nevar būt par daudz; tāpat mums ir tuvas un noderīgas viņa domas, jo kapitālistiskajā pasaulē ar savu kultūru un tikumiem vēl aizvien dižojas buržuāziskā sa­biedrība.

Tulkotājs

Melpomenusa Džonsa traģiskais liktenis

Dažiem cilvēkiem — protams, ne jums un ne man, tāpēc ka mums ir tik ārkārtīgi stingrs raksturs, — ir joli grūti pateikt «sveiki», kad viņi uz brītiņu ieskrējuši pie paziņām vai pavadījuši pie tiem vakaru. Juzdams, ka tuvojas promiešanas brīdis, ciemiņš pieceļas un stomīgi saka:

—   Tā, es domāju, ka man . ..

Tad saimnieki saka:

—   Ak jūs jau uz promiešanu? Vēl taču ir tik agrs!

Un iet vaļā nožēlojama stīvēšanās.

Manuprāt, pats bēdīgākais no visiem man zināmajiem šāda veida gadījumiem bija gadījums ar manu nabaga draugu Melpomenusu Džonsu — draudzes mācītāja palīgu, bezgala jauku jaunekli, kuram bija tikai divdesmit trīs gadi. Viņš nevarēja aiziet prom no viesiem, un cauri. Viņš bija parak kautrīgs, lai melotu, un pārāk dievticīgs, lai atļautos būt rupjš. Kādu reizi pašā pirmajā vasaras atvaļinājuma dienā viņš iegriezās pie dažiem saviem draugiem. Atlikušās sešas nedēļas bija pilnīgi viņa rīcībā — viņam galīgi nebija ko darīt. Viņš drusku papļāpāja, izdzēra divas tases tējas, tad sadūšojās un negaidot sacīja:

—   Tā … Es domāju, ka man . . .

Bet mājasmāte iebilda:

—        Ak nē, mister Džons! Vai tiešām jūs nevarat vēl brī­tiņu palikt?

Džonss vienmēr bija patiesīgs, tāpēc viņš teica:

—   Ak jā, protams, es . . . hm . •. . varu palikt.

—   Tad, lūdzams, noejiet prom!

Viņš palika. Viņš izdzēra vienpadsmit tases tējas. Sāka tumst. Viņš atkal piecēlās.

—   Nu lā, — viņš bikli teica. — Es domāju, ka man tiešām . . .

—   Jums ir jāiet? — pieklājīgi apjautājās mājasmāte. — Varbūl jūs varētu paliki uz pusdienām . . .

—   Ak ja, varētu, zināt, — Džonss leica, — ja vien . . .

—   Tad palieciet, lūdzams! Esmu pārliecinātā, ka vīrs būs ļoti priecīgs.

—   Labi, — viņš vārgi piekrita, — es palikšu, — un atkal atslīga krēslā, pārdzēries tēju un nelaimīgs.

Pārnāca tētis. Viņi ēda pusdienas. Maltītes laikā Džonss lauzīja galvu, kā lai liek projām pusdeviņos. Visa ģimene minēja, vai misters Džonss ir dumiķis un īgņa vai tikai du- rniķis.

Pēc pusdienām māmuļa apņēmās izkustināt ciemiņu un sāka rādīt viņam fotogrāfijas. Viņa parādīja tam visu ģimenes muzeju, veselu lērumu uzņēmumu: tēla tēvoča un viņa sievas, māmuļas brāļa un viņa dēlēna fotogrāfijas, šausmīgi inte­resantu fotogrāfiju, kurā bija redzams tēta tēvoča draugs bengāļu uniformā, šausmīgi labi izdevušos tēta vecālēva kompanjona suņa fotogrāfiju un šausmīgi riebīgu tēta foto­grāfiju— lēlis masku ballē, pārģērbies par velnu.

Pusdeviņos Džonss bija izskatījis septiņdesmit vienu foto­grāfiju. Vēl neizskatītas bija palikušas apmēram sešdesmit deviņas. Džonss piecēlās.

—   Nu gan man jāatvadās, — viņš lūdzoši sacīja.

—   Jāatvadās? — leica saimnieki. — Ir taču tikai pusde- viņi! Vai jums ir kādas darīšanas?

—   Nav gan nekādu, — viņš piekrila, nomurmināja kaut ko par atlikušajām sešām nedēļām un tad rūgti iesmējās.

Tieši šajā brīdī alklājās, ka ģimenes mīlulītis, tāds burvīgs mazs nebēdnieks, noslēpis mistera Džonsa platmali, tāpēc tētis sacīja, ka ciemiņam vēl japaliek, un ierosināja uzvilkt dūmu un papļāpāt. Tēlis uzvilka dūmu un patērzēja ar Džonsu, bet ciemiņš kā negāja, tā negāja projām. Ik brīdi viņš gatavojās spert izšķirošo soli, bet nevarēja. Džonss bija pamatīgi apnicis tētim un sanervozējis viņu, un beidzot lēlis ar jautru ironiju sacīja- , ka labāk lai Džonss paliekot pa nakti, gan jau guļamvieta atradīšoties. Džonss nesaprata iro­niju un ar asarām acīs pateicās tētim, bet tētis apguldīja Džonsu brīvajā istabā, no visas sirds lādēdams viņu.

Otrā dienā pēc brokastīm tētis ai'zgāja uz darbu Sitijā, atstādams satriekto Džonsu rotaļājamies ar mazuli. Džonsa nervi bija galīgi čupā. Viņš augu dienu gatavojās iet projām, taču doma, ka viņš varētu būt nepieklājīgs, nomāca ciemiņu, un viņš gluži vienkārši nespēja to izdarīt. Vakarā atgriezies mājā, tētis bija pārsteigts un apbēdināts, ka Džonss vēl aizvien ir te. Viņš nolēma ar jokiem izdabūt ciemiņu ārā un teica, ka vajadzēšot piedzīt samaksu par pansiju, ha-hā! Nelaimīgais jauneklis brīdi blenza, acis pārgriezis, tad nikni- sagrāba tēta roku, samaksāja par mēnesi uz priekšu un pēkšņi sāka šņukstēt kā bērns.

Nākamajās dienās viņš bija saīdzis un nepieejams. Visu laiku viņš dzīvoja, protams, viesistabā, un svaiga gaisa un kustību trūkums sāka slikti ietekmēt viņa veselību. Viņš īsināja laiku, dzerot tēju un aplūkojot fotogrāfijas. Stundām ilgi viņš varēja skatīties uz bengāļu uniformā tērptā tēta tēvoča drauga fotogrāfiju, sarunādamies ar lo, bet reizumis lamādams. Bija skaidri redzams, ka ar Džonsa saprātu iet uz slikto pusi.

Beidzot nolika katastrofa. Džonsu uznesa augšā neganta ārprāta lēkmē. Slimnieka stāvoklis kļuva šausmīgs. Viņš nepazina nevienu — pat tēta tēvoča draugu bengāļu uni­formā ne. Laiku pa laikam viņš trūkās augšā no gultas un spalgi kliedza:

— Zināt, es domāju … — bet pēc tam, drausmīgi smie damies, atkrita atpakaļ uz spilvena. Pēc brīža viņš atkal lēca augšā un kliedza:

—        Vēl vienu tasi tējas un dažas fotogrāfijas! Vēl dažas fotogrāfijas! Ha-ha-hā!

Beidzot, pēc mēnesi ilgām, mocībām, sava atvaļinājuma pēdējā dienā viņš nomira. Stāsta, ka, pēdējam brīdim tuvo­joties, viņš piecēlies gultā sēdus un, skaistam, paļāvīgam smaidam apstarojot vaigu, teicis:

—        Eņģeļi aicina mani. Tagad gan man laikam ir jāiet. Ardievu!

Un viņa gars izlidojis no sava cietuma tik ātri, kā vajāts kaķis pārlec pār dārza žogu.

Burvju mākslinieka atriebība

Publika zālē sauca:

—   Ak, cik pārsteidzoši! Kā viņš to dara?

Bet Apķērīgais, kas sēdēja pašā priekšā, skaļi čukstēja saviem tuvākajiem kaimiņiem:

—   Tā … bija . . . viņam . . . piedurknē.

Un cilvēki priecīgi māja ar galvu Apķērīgajam un leica:

—   Nu protams.

Un visā zālē bija dzirdami čuksti:

—   Tā . . . bija . . . viņam . . . piedurknē.

—        Mans nākamais numurs, — teica burvju mākslinieks, — ir slavenie indiešu gredzeni. Ievērojiet, ka šie gredzeni nav cits ar citu savienoti. Vienā rāvienā tie visi savienosies. Dzin! Dzin! Dzin! Presto!

Bija dzirdama pārsteiguma dūkoņa, bet Apķērīgais no­čukstēja:

—        Jādomā … ka . . . viņam . . . piedurknē . . bijuši . . . ciii . . . gredzeni.

Visi atkal māja ar galvu un čukstēja:

—   Citi . . . gredzeni . . . bija . . . viņam . . . piedurknē.

Burvju mākslinieka uzacis dusmīgi vilkās kopā.

—        Tagad, —: viņš turpināja, — es jums parādīšu visinte­resantāko triku: es izņemšu no cepures jebkuru daudzumu olu. Vai kāds no džentlmeņiem nebūtu tik laipns un neaiz­dotu man savu cepuri? Tā, paldies. Presto!

Viņš izņēma septiņpadsmit olas, un trīsdesmit piecas se­kundes publika bija mēma aiz sajūsmas. Tad Apķērīgais pieliecās tuvāk pirmajā rindā sēdošajiem un viszinīgi sāka apslāpēti klāstīt:

—   Viņam . . . piedurknē … ir . . . vista.

Un visi čukstēja cits citam:

—        Viņam . . piedurknē … ir . . . vesels . . . lērums . . . vistu.

Triks ar olām bija izgāzies.

Tā turpinājās visu vakaru. No Apķērīgā čukstiem kļuva zināms, ka burvju mākslinieka piedurknē paslēpti ne tikai gredzeni, vistas un zivs, bet piedevām vēl vairākas kāršu kavas, maizes klaips, lelles šūpulītis, dzīva jūras cūciņa, piecdesmit centu monēta un šūpuļkrēsls.

Burvju mākslinieka reputācija ātri vien noslīdēja zem nulles. Izrādes beigās viņš pēdējo reizi mēģināja kaut ko saglābt.

—        Lēdijas un džentlmeņi, — viņš teica, — noslēgumā es parādīšu jums slaveno japāņu triku, ko nesen izgudrojuši Tiperērijas iedzimtie. Vai jūs, ser, — viņš turpināja, uzru­nādams Apķērīgo, — nebūtu tik laipns un nepasniegtu man savu zelta pulksteni?

Viņam pasniedza prasīto.

—        Vai jūs atļaujat man ielikt to šajā miezerī un sagrūst gabalos? — viņš jautāja ar nežēlīgu pieskaņu balsī.

Apķērīgais piekrītoši pamāja ar galvu un pasmaidīja.

Burvju mākslinieks iesvieda pulksteni miezerī un paķēra 110 galda kalēja veseri. Atskanēja iznīcinošs brīkšķis.

—   Viņš … to . . . bija . . iebāzis . . . piedurknē, — čuk­stēja Apķērīgais.

—   Bet tagad, ser, — turpināja burvju mākslinieks, — vai jūs neatļautu man paņemt jūsu mutautiņu un izdurt lajā cau­rumus? Pateicos. Redzat, lēdijas un džentlmeņi, tā nav ne­kādā krāpšana, caurumi ir redzami ar neapbruņotu aci.

Apķērīgajam seja starot staroja. Šoreiz triks šķila viņam patiesi noslēpumains un apburošs.

—   Bet tagad, ser, vai jūs nebūtu tik laipns un nepasniegtu man savu cilindru un neatļautu man padejot uz tā? Pateicos.

Pēc dažiem straujiem kaju piecirtieniem burvju māksli­nieks parādīja līdz nepazīšanai samīcītu cilindru.

, — Un vai jūs, ser, nenoņemtu savu celuloīda apkaklīti un neatļautu man sadedzināt to uz sveces? Pateicos, ser. Vai jūs neatļautu sasist ar veseri jūsu acenes? Pateicos.

Šoreiz Apķērīgā sejā parādījās apjukums.

—   Tas mani mulsina, — viņš čukstēja. — Nu es vairs neko nesaprotu.

Zālē valdīja klusums. Tad burvju mākslinieks izslējās visā augumā un, uzmetis iznīcinošu skatienu Apķērīgajam, no­slēdza savu uzstāšanos ar šādiem vārdiem:

—   Lēdijas un džentlmeņi, jums bija iespēja redzēt, kā es ar šī džentlmeņa atļauju sadauzīju viņa pulksteni, sadedzi­nāju viņa apkaklīti,' sadragāju viņa acenes un izdejojos uz viņa platmales. Ja viņš atļaus man uzvilkt zaļas svītras uz sava mēteļa vai arī sasiet mezgla savus bikšturus, es ar lielāko prieku uzjautrināšu jūs. Ja ne, izrāde ir beigusies.

Un, orķestrim triumfāli nograndot, priekškars nokrita, un skatītāji izklīda, pārliecināti, ka tomēr ir arī tādi triki, kuriem nav nekāda sakara ar burvju mākslinieka piedurkni.

Kā kļūt par ārstu

Zinātnes progress ir nudien brīnišķīga lieta. Cilvēks nevar nejust lepnumu par to. Es, jāsaka, arī lepojos. Ikreiz, kad man iznāk runāt ar kādu — protams, ar cilvēku, kas no visa tā saprot mazāk nekā es, — piemēram, par apbrīnojamiem sasniegumiem elektrības jomā, es it kā jūtos personiski atbil­dīgs par to. Kas attiecas uz linotipu, aeroplānu un putekļu sūcēju, tad man nudien sāk likties, ka es pats esmu tos izgud­rojis. Domāju, ka cilvēki ar plašu redzesloku izjūt to pašu.

Taču neba par to es gribu runāt. Gribu parunāt par pro­gresu medicīnā. Tur, tā sakot, notiek kaut kas apbrīnojams. Katrs, kam mīļa cilvēce vai vismaz viens no tās dzimumiem un kas pārskata līdzšinējos medicīnas sasniegumus, nevar nejust sirdī prieku, nevar nejust labo sirds kambari pamatotā lepnumā paplašināmies perikarda stimulatora iespaidā.

Padomājiet vien! Vēl pirms simt gadiem nebija ne baciļu, ne saindēšanās ar ptomaīnu1 , ne difterijas, ne apendicīta. Trakumsērga tikpat kā nebija pazīstama un bija sastopama ārkārtīgi reti. Par visa tā rašanos mēs esam pateicību parādā medicīnai. Pat tādas slimības kā zvīņu ēde, cūciņa un tripa- nosomoze, kas tagad kļuvušas pavisam ikdienišķas, agrāk pazina tikai nedaudzi, un plašām masām tās bija pilnīgi nepieejamas.

Vai arī aplūkosim šīs zinātnes panākumus no praktiskā viedokļa. Pirms simt gadiem mēdza uzskatīt, ka drudzi var izārstēt, nolaižot asinis; tagad mēs skaidri zinām, ka tas nav iespējams. Vēl pirms septiņdesmit gadiem domāja, ka drudzis ir izārstējams ar narkotiskām vielām; tagad mēs zinām, ka tā nebūt nav. Kas attiecas uz šo pašu drudzi, tad vel nesen, pirms gadiem trīsdesmit, ārsti domāja, ka viņi lo var iz­ārstēt ar stingru diētu un aukstiem apliekamiem; tagad viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka nevar. Šie piemēri rada nepār traukto progresu drudža ārstēšanā. Tādi paši iedvesmojoši panākumi vērojami arī visās pārējās medicīnas nozarēs. Ņemsim reimatismu. Vēl nesen mūsu senči, slimodami ar rei­matismu, nēsāja kabatās apaļus kartupeļus, jo ticēja, ka tie palīdz izārstēties. Tagad ārsti atļauj nēsāt visu, kas vien slimniekam patīk. Ja grib, var staigāt ar arbūzu pilnām ka batām. Tas neko negroza. Vai arī ņemsim epilepsijas ārstē­šanu. Mēdza uzskatīt, ka pēkšņas lēkmes gadījumā ir jāatpogā slimniekam apkaklīte, lai viņam būtu vieglāk elpot; tagad, gluži otrādi, daudzi ārsti uzskata, ka labāk ir aizpogāt ap­kaklīti, lai slimniekam trūktu elpas.

Tikai vienā ziņā medicīnas sfērā nav bijis galīgi nekāda progresa, proti, laika posmā, kas nepieciešams, lai kļūtu par labu praktisko ārstu. Vecajos labajos laikos cilvēks, nomā- cījies divas ziemas un apbruņots ar nepieciešamajām zinā­šanām, «izlidoja» no koledžas, bet vasaras pavadīja, pludi­nādams ^baļķus kokzāģētavai. Daži studenti tika «izlidināti» pat ātrāk. Mūsu laikos visur vajag no pieciem līdz astoņiem gadiem, lai kļūtu par ārstu. Protams, visi ir pārliecināti, ka studenti kļūst ar katru gadu dumjāki jun slinkāki. Šo faktu labprāt apstiprinās katrs, kam pāri par piecdesmit. Bet arī tādā gadījumā liekas savādi, ka cilvēkam tagad jāstudē astoņi gadi, lai iegūtu tās pašas zināšanas, kuras viņš agrāk ieguva astoņos mēnešos.

Starp citu, tas nav svarīgākais. Galvenā doma, ko es gribu izvērst, ir tā, ka mūsdienu ārsta amats ir ārkārtīgi vienkāršs un to var apgūt pāris nedēļās. Tas notiek šādi.

Pacients ieiet pieņemamā telpā.

—   Dakter, — viņš saka, — man šausmīgi sāp.

—   Kur?

—   Te.

—   Piecelieties, — saka ārsts, — un uzlieciet rokas uz galvas!

Tad ārsls nostājas pacientam aiz muguras un no visa spēka iegāž viņam pa muguru.

—   Vai jūs kaut ko jutāt? — viņš jautā.

—   Jutu, — atbild pacients.

Tad ārsts negaidot pagriežas un ar saliektu kreiso roku iesit viņam mazliet zemāk par sirdi.

—        Bet vai tagad jutāt? — viņš ļauni jautā, pacientam sa brūkot uz dīvāniņa.

—   Piecelieties! — ārsts saka un skaita līdz desmit.

Pacients pieceļas. Ārsts klusēdams uzmanīgi skatās uz

slimo un pēkšņi tā iebelž viņam pa vēderu, ka viņš sametas līkumā aiz sāpēm un nejaudā izdvest ne vārda. Ārsts pieiet pie loga un brītiņu lasa rīta avīzi. Pēc tam viņš pagriežas un sāk murmināt kaut ko — vairāk gan pats sev nekā pacientam.

—   Hm, — viņš saka, — tā ir viegla bungādiņas anestēzija.

—        Vai tiešām? — pamiris aiz bailēm, jautā pacients. — Ko lai es daru, dakter?

—        Es iesaku jums pilnīgu mieru, — atbild ārsts. — Jums jāliekas gultā, jāievēro gultas režīms un miers.

Patiesībā ārstam, protams, nav ne jausmas, kas šim cil­vēkam īsti kaiš, toties viņš zina, ka tad, ja slimnieks liksies gultā un gulēs mierīgi, pilnīgi mierīgi, tas vai nu mierīgi at­labs, vai arī mierīgi nomirs. Bei, ja pa šo laiku ārsts katru rītu dauzīs un kratīs pacientu, tas kļūs paklausīgs un varbūt ārstam izdosies piespiest to atzīties, kas īsti tam kaiš.

—        Bet kā ar diētu, dakter? —jautā pacients, kuram dūša galīgi saskrējusi papēžos.

Atbildes uz šo jautājumu ir ļoti daudzveidīgas. Tās atka rīgas no tā, kā jūtas pats ārsts un pirms cik ilga laika viņš ir ēdis. Ja tuvojas pusdienas laiks un ārsts ir izsalcis kā vilks, viņš saka:

—       O, ēdiet droši, nebaidieties! Ēdiet gaļu, dārzeņus, cieti, līmi, cementu — visu, ko gribat.

Bet, ja ārsts ir nupat pabrokastojis un tik tikko var padvest pēc melleņu pīrāga, viņš stingri jo stingri piekodina:

—   Nē, es jums iesaku neēst — nevienu pašu kumosu ne. Badošanās jums nekaitēs. Neliela sevis ierobežošana ēšana ir vislabākās zāles pasaulē.

—   Bet kā ar dzeršanu?

Ari šajā gadījumā ārsta atbildes var būt dažādas. Viņš var teikt tā:

—   O, jā, jūs drīkstat šad un tad iedzert pa glāzei gaišalus vai, ja jums tas garšo labāk, džinu ar zelteri vai viskiju ar Apolinārisas minerālūdeni. Bet pirms gulētiešanas jums de­rētu iedzert skotu viskiju, siltu, kurā iepriekš iemetiet divus eukurgraudus, citrona miziņu un sarīvētu muskatriekstu vēl pa virsu.

Visu to ārsts saka no sirds, un viņa acis mirdz nesavtīgā mīlestībā uz savu profesiju. Turpretī, ja ārsls pavadījis ie­priekšējo vakaru nelielā savu amata brāļu pulciņā, viņam ir stipra tieksme aizliegt pacientam alkoholu jebkurā veidā un atlaist slimo īsti bargi.

Protams, pati par sevi tāda ārstēšana var likties pārāk primitīva un var neiedvest pacientam pienācīgo paļāvību. Taču mūsdienās šo trūkumu atsver laboratorijas darbs. Lai pacients sūdzētos par ko sūdzēdamies, ārsls uzstāj, ka viņam jānogriež viss, kas vien griežams, un jānosūta uz kādu noslē­pumainu vietu, lai tur iztaisītu analīzes. Viņš nošķērē pa­cientam matu šķipsnu un uzraksta zīmīti: «Mistera Smita Mati, 1910. gada oktobris.»- Tad ārsts nogriež viņa auss ļipiņu, ielin to papīrā un pielīmē etiķeti: «Mistera Smita Auss ļipiņa, 1910. gada oktobris.» Tad viņš ar šķērēm rokā noskata savu pacientu no galvas līdz kājām un, ieraudzījis kādu skaistu ķermeņa daļu, nogriež to un ietin papīrā. Un, lūk, tieši tas, lai cik dīvaini arī būtu, iedveš pacientam nozīmīguma apziņu, par kuru ir vērts maksāt.

—   Jā, — mazliet vēlāk lajā pašā dienā viscaur apsaitētais pacients stāsta dažiem satrauktiem draugiem, — dakteris domā, ka tā var būt viegla prognozes anestēzija, bet manu auss ļipiņu viņš nosūtīja uz Ņujorku, manu aklo zarnu — uz Baltimoru, manu matu šķipsnu — visiem medicīnas žur nālu izdevējiem. Man pašam ieteikts pilnīgs miers un katru pusstundu jādzer silts viskijs ar citronu un muskatriekstu.

To pateicis, viņš vārgi atslīgst spilvenos, juzdamies bez gala laimīgs.

Un vai tomēr nav savādi?

Gan jūs, gan es, gan mēs visi — kaut arī labi zinām to —, līdzko sasirgstam, drāžamies pie ārsta tik ātri, cik ātri vien ekipāža jaudā pabraukt. Es pats dodu priekšroku sanitārajai mašīnai ar zvaniņu. Tas nomierina.

Kā nodzīvot līdz divsimt gadu vecumam

Pirms divdesmit gadiem es pazinu cilvēku, vārdā Džiginss; viņam bija Veselīgi Paradumi.

Viņš katru rītu metās aukstā ūdenī. Tas atverot viņa poras. Pēc tam viņš ar sūkli noberzās sarkans. Tas aizyerot viņa poras. Tādējādi viņš panāca, ka poras varēja atvērt un aizvērt pēc patikas.

Pirms apģērbšanās Džiginss pusstundu stāvēja pie vaļēja loga un elpoja. Tas paplašinot viņa plaušas. Protams, viņš būtu varējis to izdarīt kurpnieku darbnīcā ar liesles palīdzību, taču šis paņēmiens viņam neko nemaksāja, — un kas galu galā ir pusstunda?

Uzvilcis apakškreklu, Džiginss sāka raustīties kā suns aiz­jūgā un vingrināties pēc Sendova sistēmas. Viņš locījās uz priekšu, atpakaļ un uz sāniem.

Viņš būtu dabūjis suņa vielu pie jebkura saimnieka. Viss laiks viņam pagāja šāda veida nodarbībās. Kantorī brīvajos brīžos Džiginss gulēja uz vēdera zemē un pārbaudīja, vai spēj uzspiesties uz pirkstu kauliņiem. Ja tas izdevās, tad viņš ķērās pie kada cita vingrinājuma, līdz beidzot alrada tādu, kas viņam nebija pa spēkam. Atlikušo brīvo laiku, kas bija pare- dzēts lenčam, viņš tad nogulēja uz vēdera laiimgāks par lai­mīgu.

Vakaros viņš istabā stīvējās ar dzelzs stieņiem un liel­gabalu lodēm, cilāja hanteles un ar zobiem vilkās klāt pie griestiem. Pusjūdzes attālumā varēja dzirdēt smagus būkšķus.

Viņam tas viss patika.

Pusi nakts viņš pavadīja, skraidīdams pa istabu. Tas viņam iztīrot smadzenes. Kad smadzenes bija kļuvušas pilnīgi tīras, viņš likās gultā un aizmiga. Tikko paguvis pamosties viņš atkal sāka tās tīrīt.

Džiginss ir miris. Viņš šajā ziņā, protams, bija pionieris, taču tas lakts, ka viņš «nohanteļoja» sevi tik agri, nebūt ne­attur veselu jaunu paaudzi no iešanas viņa pēdās.

To pārņēmusi Veselības Mānija.

Šie jaunie cilvēki krīt visiem uz nerviem.

Viņi ceļas neiedomājami agri. Viņi iet ārā smieklīgās īsās bikšelēs un jau pirms brokastīm skrien maratona distanci. Viņi bizo basīkņi, lai saslapinātu kājas rasā. Viņi medī ozonu. Viņi raizējas, ka tikai nepaliktu bez pepsīna. Viņi neēdīs gaļu, tāpēc ka tajā ir par daudz slāpekļa, viņi neēdīs augļus, tāpēc ka tajos nav nemaz slāpekļa. Viņi dod priekšroku olbal­tumam, cietei un slāpeklim, nevis melleņu pīrāgam un taukos vārītiem pīrādziņiem. Viņi nedzers ūdeni no krāna. Viņi neēdīs sardīnes no konservu kārbās. Viņi neēdīs austeres no kubla. Viņi nedzers pienu no glāzes. Viņi baidās no alkohola jebkurā tā veidā. Jā, ser, baidās. Gļēvuļi!

Un pēc visa šī jampadrača viņi drīz vien saķer kādu parastu vecmodīgu kaiti un nomirst kā visi pārējie cilvēki.

Tagad tādiem cilvēkiem nav nekādu izredžu nodzīvot līdz sirmam vecumam. Viņi ir uz nepareiza ceļa.

Paklausieties! Vai jūs gribat nodzīvot patiešām ilgu mūžu, baudīt lieliskas, ziedošas, pilnvērtīgas, pašapmierinātas ve­cumdienas Un nomocīt visus savus kaimiņus ar savām atmi­ņām?

Tad metiet pie malas visas šīs muļķības. Izmetiet tās no prāta. No rītiem celieties normālā laikā. Celieties tad, kad jums nepieciešams celties, ne agrāk. Ja jūsu kantori taisa vaļā vienpadsmitos, celieties desmitos trīsdesmit. Pamēģiniet ie­vilkt plaušās ozonu. Vispār tāds gan nemaz neeksistē. Bet, ja eksistē, varat par pieciem centiem nopirkt ar ozonu pilnu termosu un nolikt bufetes plauktā. Ja jums darbs sakas sep­tiņos no rīta, piecelieties bez desmit septiņos, bet sev ne­melojiet, apgalvojot, ka tas jums patīk. Tas nav nekas uzjautrinošs, un jūs to labi zināt.

Bez tam izbeidziet to ņemšanos ar aukstajām vannām. Kad jūs bijāt zēns, jūs taču to nekad nedarījāt. Tad neesiet muļķis arī tagad. Ja nu jums ir jāiet vannā, kaut arī īstenībā nav nekādas vajadzības, tad lai tā ir silta. Prieks par izkāp­šanu no au-.;tas gultas un iegulšanos karstā vannā nav nekādi salīdzināms ar līšanu aukstā ūdenī. Katrā ziņā rimstieties gvelzt par savu vannu un dušu, it kā jūs būtu vienīgais cil­vēks, kas jebkad ir mazgājies.

Tik daudz par lo. »

Tālāk parunāsim par mikrobiem un baciļiem. Nebaidieties no tiem. Tas ir viss. Tas ir galvenais, un, ja jūs to apjēgsit, varēsit dzīvot bez raizēm.

Ieraudzījis bacili, pieejiet klāt un ielūkojieties tam tieši acīs. Ja kāds no tiem ielido jūsu istabā, zveSiet tam ar cepuri vai dvieli. Zveliet tam no visa spēka starp kaklu un krūškurvi. Bacilim drīz vien kļūs nelabi.

Faktiski bacilis ir ļoti mierīgs un nekaitīgs radījums, tikai nevajag baidīties no tā. Sāciet runāt ar io. Lieciet tam no­gulties un palikt mierīgi. Tas sapratīs. Man kādreiz bija bacilis, vārdā Fido. Tas bieži gulēja man pie kājām, kamēr es strādāju. Nekad neesmu pazinis uzticamāku draugu, un, kad to bija sabraucis automobilis, es apglabāju bacili dārzā, juzdamies patiesi apbēdināts.

Piebildīšu, ka tas gan ir pārspīlējums. Es neatceros precīzi tā vārdu, iespējams, ka to sauca Roberts.

Saprotiet, tas ir tikai modernās medicīnas izdomājums — uzskatīt, ka holeru, tīfu un difteriju izraisa baciļi un mikrobi. Blēņas! Holeras cēlonis ir briesmīgas vēdersāpes, bet difterija rodas no mēģinājuma ārstēt sāpošu kaklu.

Tagad pāriesim pie jautājuma par barību.

Ēdiet visu, ko vien gribas. Ēdiet daudz. Jā, ēdiet ļoti, loti daudz. Ēdiet tik ilgi, kamēr jūtat, ka vēl varat pārstreipuļot pāri istabai un atzvelties ar visu lo, kas apēsts, pret dīvāna spilvenu. Ēdiet visu, kas jums iet pie sirds, kamēr vairāk negribas. Vienīgā mēraukla ir tā, vai jūs par visu to varat samaksāt. Ja nevarat samaksāt — neēdiet. Un paklausie­ties — neraizējieties par to, vai jūsu barība satur cieti, olbal­tumu, augu līmi un slāpekli. Ja jūs esat tik stulbs, ka gribat ēst tādas lietas, ejiet nopērciet un ēdiet vesels. Aizejiet uz veļas mazgātavu, savāciet veselu maisu cietes un ēdiet, cik lien. Apēdiet to, virsū uzdzeriet krietnu malku līmes un vēl ieņemiet pilnu karoti portlandcementa. Tas viss jūs salīmēs labi un pamatīgi.

Ja jums garšo slāpeklis, aizejiet un palūdziet, lai aptiekārs pielej pilnu kannu, un sūciet ar salmiņu pie letes, kur pārdod zelteri. Tikai neiedomājieties, ka visas šīs vielas var jaukt klāt barībai. Parastajos ēdienos nav nekāda slāpekļa, fosfora vai olbaltuma. Katrā pieklājīgā mājā visas tādas draņķības tiek aizskalotas virtuves izlietnē, iekams ēdiens nonāk uz galda.

Un vēl daži vārdi par svaigu gaisu un vingrinājumiem. Par tiem esiet bez raizēm. Pielaidiet savu istabu pilnu ar svaigu gaisu, tad aizveriet ciet logus un nelaidiet gaisu ārā. Ar to pietiks gadiem. Vispār nelieciet savām plaušām darboties bez pārtraukuma. Ļaujieļ tām atpūsties. Kas attiecas uz fiziskiem vingrinājumiem, tad, ja jau tie jums ir vajadzīgi, vingrinieties un samierinieties ar to. Bet varbūt jūs varat atļauties nolīgt citus cilvēkus, kuri jūsu vietā spēlē beisbolu, skrien krosu vai nodarbojas ar vingrošanu, kamēr jūs sēžat ēnā, smēķējat un skatāties uz viņiem … Ak dievs, ko tad vēl jūs gribai?

Izglītības rokasgramata

Nedaudzie tālāk atrodamie fragmenti sniegs ieskatu kādā nelielā grāmatiņā, kas man patlaban top.

Katram cilvēkam atmiņas apcirkņos glabājas tas, ko viņš sauc par izglītību. Mans nolūks ir ietvert koncentrētā formā to, kas palicis pāri no kādreiz apgūtajām zinībām.

Izglītību iedala lieliskā, stingrā kl-asiskā un viduvējā izglī­tībā. Visiem ļoti veciem cilvēkiem ir lieliska izglītība, visiem, kuri acīmredzot nezina nekā, ir stingra klasiska izglītība; viduvēja izglītība nav nevienam.

Izglītības apraksts aizņem gandrīz desmit rakstāmpapīra loksnes. Lai iegūtu izglītību, ir apmēram sešus gadus sūri grūti jāmācās koledžā. Bet pat tad cilvēks nereti konstatē, ka vajadzīgā brīdī tomēr nevar likt lietā savas zināšanas. Kad parādīsies mana astoņas vai desmit lappuses biezā grāmatiņa, katrs varēs nēsāt savas zināšanas aizmugurējā kabatā.

Tiem, kuriem jaunības dienās nav bijusi izdevība mācīties, būs iespēja, dažas stundas cītīgi pastudējot šo rokasgrāmatu, sasniegt to pašu līmeni, ko sasnieguši tie visvairāk skolotie.

Fragmenti ir izraudzīti pilnīgi uz labu laimi.

1. Astronomijas atliekas

Astronomija māca, kā pareizi lietot Sauli un planētas. Pēdējās var uzlikt uz mazu nūjiņu ribām un griezt apkārt. Tas rada paisumus un bēgumus. Planētas pašā nūjiņu galā atrodas šausmīgi tālu. Rūpīgi pētot nūjiņas, laiku pa laikam atklāj jaunas planētas. Planētas orbīta ir attālums, ko nūjiņa noiet pa apli. Astronomija ir milzīgi interesanta; ar to jāno­darbojas naktī kādā no augstajiem Špicbergenas torņiem. Tas tāpēc, lai astronomija netiktu traucēta. īsti labs astro­noms pēc rotējošo nūjiņu brīdinošās dūkoņas noteiks, kad komēta būs pārāk tuvu viņam.

2. Vēsturēs atliekas

Acteki: leģendāra lauta, pa- pusei cilvēki, pa pusei zirgi, pa pusei kapu kalnu veidotāji. Savu uzplaukumu viņi sa­snieguši apmēram tajā pašā laikā, kad kalitampieši'. Viņi kaul kur ir atstājuši dažus savus šausmīgi milzīgos piemi­nekļus.

Cēzara dzīve: slavens romiešu karavadonis, jaunākais, kas jebkad i/cēlies mala Lielbritānijā un nav aizturēls muitnīcā. Kad Cēzars atgriezās no savām lauku mājām (lai kaut ko paņemtu), Bruts viņu nodūra, un Cēzars nomira, izga rgdains vārdus «veni, vidi, tekel, upharsin»2 .

Zvērināto tiesa pasludināja spriedumu par nožņaugšanu.

Voltēra dzīve: francūzis; ļoti dzēlīgs.

Šopenhauera dzīve: vācietis; ļoli gudrs, bet lo tiešām ne­varēja manīt, kad viņš apsēdās.

Dantes dzīve: itālietis, pirmais, kurš ieviesa banānkokus un leijerkasti, kas pazīstama ar nosaukumu «Danles elle».

Pēteris Lielais

Alfrēds Lielais Nevaļīgam cilvēkam nav

Fridrihs Lielais iespējams viņus atšķirt.

Džons Lielais Tie vērojuši dzīvi kā

Toms Lielais karaļi, apustuļi, bokseri

Džims Lielais un tā tālāk.

Džo Lielais utt.

Oriģinālā — callithumpians. S. Līkoks apspēlē piedēkli -iati, kas pa­rasti norāda uz tautību. Īstenībā lādas tautības nav un vārds nozīmē «tracis», «kaķu koncerts».

2 Veni, vidi — vārdi no Jūlija Cēzara slavenā izteiciena veni, vidi, vici — alnācu, ieraudzīju, uzvarēju; tekel, upharsin (aramiešu valodā) — vārdi no noslēpumainā uzraksta, kas, pēc Vecās derības noslāsla, radies ķēniņa Rallazara pils sienas viņa dzīru laikā; mene, mene, tekel, upluirsin — bur­tiski: saskaitīts, saskaitīts, apsvērts, sadalīts, tas ir, jūsu liktenis ir izlemts.

3. Botanikas atliekas

Botānika ir zinātne par augiem. Augi iedalās kokos, puķēs un dārzeņos. īsts botāniķis pazīst koku, tiklīdz viņš to ierauga. Viņš iemācās atšķirt koku no dārzeņa, tikai piespiežot tam klāt ausi.

A. Fizikas atliekas

Fizika aplūko kustību un spēku. Daudzas no tās mācībām paliek izglītota cilvēka zināšanu bagāžas sastāvdaļa visu mūžu.

Tās ir šādas:

a)       jo sparīgāk jūs minat pedāļus, jo ātrāk ripo divritenis. Tam ir sakars ar fiziku;

b)       ja jūs krītat no augsta torņa, jūs krītat aizvien ātrāk, ātrāk un ātrāk; saprātīga torņa izvēle nodrošinās jebkuru ātrumu;

c)       ja jūs iebāžat īkšķi starp diviem zobrata zobiem, zobrats griezīsies tālāk, līdz jūsu bikšturi apstādinās ratus. Tas ir mehānisms;

d)        ir divējāda elektrība — pozitīva un negatīva. Starpība, es domāju, ir tā, ka viena izmaksā mazliet dārgāk, bet deg ilgāk, otra ir lētāka, bet naktstauriņi skrien tajā iekšā.

Mana finansiala karjera

Iegājis bankā, es apmulstu. Mani mulsina komiji, mani mulsina lodziņi, mani mulsina naudaszīmes — mani mulsina viss.

Brīdī, kad pārkāpju pāri bankas slieksnim un mēģinu izdarīt kādu finanšu operāciju, es kļūstu par galīgu idiotu.

Es zināju lo jau agrāk, taču, kad mana alga bija sasniegusi piecdesmit dolāru mēnesī, es nospriedu, ka vienīgā īstā vieta tai ir banka.

Tā nu es šļokanām kājām iegāju bankā un sāku bikli ska­tīties uz ierēdņiem. Man nezin kāpēc likās, ka pirms rēķina atvēršanas klientam katrā ziņā vispirms jāprasa padoms pārvaldniekam.

Es piegāju pie lodziņa, virs kura bija uzraksts «Grāmat­vedis». Šis grāmatvedis bija garš, aukstasinīgs tips. Viņa izskats vien jau mulsināja mani. Mana balss skanēja kā no kapa.

—        Vai varu parunāt ar pārvaldnieku? — es jautāju un svarīgi piebildu:1 —Aci pret aci. — Pats nezinu, kāpēc es teicu «aci pret aci».

—        Protams, — atbildēja grāmatvedis un aizgāja pēc pār­valdnieka.

Pārvaldnieks bija nopietns cienīga izskata vīrietis. Es turēju savus piecdesmit dolārus kabatā sažņaugtus apaļā kumšķī.

—        Vai jūs esat pārvaldnieks? — es jautāju. Dievs mans liecinieks, ka man par to nebija šaubu.

—   Jā, — viņš atbildēja.

—        Vai varu parunāt ar jums aci pret aci? —es jautāju. Man negribējās atkārtot «aci pret aci», taču citādi tas viss būtu licies pārāk skaidrs.

Pārvaldnieks palūkojās uz mani mazliet satraukts. Viņš noprata, ka gribu atklāt kādu briesmīgu noslēpumu.

—        Nāciet šurp, — viņš aicināja, ieveda mani kādā kabinetā un pagrieza atslēgu slēdzenē.

—   Te mūs neviens netraucēs, — viņš sacīja. — Sēstieties!

Mēs abi apsēdāmies un skatījāmies viens uz otru. Es jutu, ka esmu zaudējis balsi. Viņš vaicāja:

—   Jūs, jādomā, esat viens no Pinkertona cilvēkiem?

Pēc manas noslēpumainās izturēšanās viņš bija secinājis,ka esmu slepenpolicists. Es zināju, ko viņš domā, un man kļuva vēl nelāgāk.

—        Nē, es neesmu no Pinkertona cilvēkiem, — es atbildēju, il kā likdams noprast, ka esmu ieradies no konkurējošas aģentūras. — Taisnību sakot, — es turpināju, il kā līdz šim kāds būtu spiedis mani melot, — es nemaz neesmu slepen­policists. Es atnācu atvērt rēķinu. Esmu nolēmis glabāt visus savus ietaupījumus šajā bankā.

Šķita, it ka pārvaldniekam akmens būtu novēlies no sirds, taču viņš joprojām bija nopietns. Tagad viņš laikam sprieda, ka esmu barona Rotšilda dēls vai Gulds, jaunākais, un tāpēc godbijīgi apvaicājās:

—   Summa, jādomā, ir prāva?

—        Diezgan prāva, — es nočukstēju. — Esmu paredzējis iemaksāt piecdesmit sešus dolārus uzreiz, bet turpmāk piec­desmit dolārus katru mēnesi.

Pārvaldnieks piecēlās un atvēra durvis. Viņš pasauca grāmatvedi.

—        Mister Montgomerij! — viņš teica nepatīkami skaļā balsī. — Šis džentlmenis atver rēķinu, viņš grib iemaksāt piecdesmit sešus dolārus. Ar laburītu!

Es piecēlos.

Istabā bija vaļā smagas dzelzs durvis.

—   Ar laburītu! — es teicu un iekāpu seifā.

—        Nāciet ārā, — salti uzaicināja pārvaldnieks un norādīja man uz otrām durvīm.

Es piegāju pie grāmatveža lodziņa un pabāzu viņam bum­biņā samurdzīto naudu ar tik strauju, drudžainu kustību, it kā rādītu kādu triku.

Seja man bija līķa bālumā.

—   Te būs, — es teicu, — noguldiet to uz mana rēķina.

Manu vārdu tonis likās tulkojams šādi: «Nodarīsim šo mokošo operāciju, kamēr mums vēl ir dūša.»

Viņš paņēma naudu un nodeva to otram komijam.

Tad man lika uzrakstīt summu uz blankas un parakstīties kaut kadā grāmatā. Es vairs neapzinājos, ko daru. Visa banka izplūda man acu priekšā.

—        Vai noguldījums ir nokārtots? —es jautāju dobjā, drebošā balsī.

—   Jā, — atbildēja grāmatvedis.

—   Tādā gadījumā es gribu izrakstīt čeku.

Es biju nodomājis izņemt sešus dolārus kārtējām vajadzibām. Kāds pasniedza man pa lodziņu čeku grāmatiņu, bet kāds cits sāka skaidrot, kā jāaizpilda čeks. Bankas ierēd­ņiem radās iespaids, ka esmu kāds slims miljonārs. Es kaut ko uzrakstīju uz čeka un pasniedzu to komijam. Viņš pa­skatījās uz čeku.

Kā? Jūs ņemat to visu atkal laukā? — viņš pārsteigts jautāja.

Tad es aptvēru, ka skaitļa «seši» vietā esmu uzrakstījis «piecdesmit seši». Taču nu jau bija par vēlu prātot. Es manīju, ka vairs nav iespējams skaidrot notikušo. Visi komiji, mitē­jušies rakstīt, blenza uz mani.

Ar izmisīgu pārgalvību es metos bezdibenī.

—   Jā, visu.

—   Jūs ņemat laukā no bankas visu savu naudu?

—   Visu, līdz pēdējam centam.

—       Vai jūs vairs nedomājat neko noguldīt? — pārsteigts jautāja kasieris.

—   Nekad.

Pēkšņi man pavīdēja muļķīga cerība: vai tikai viņi nedomā, ka, rakstot čeku, esmu par kaut ko apvainojies un tāpēc gro­zījis savu nodomu?

Es izdarīju nežēlojamu mēģinājumu izlikties par briesmīgi nesavaldīgu cilvēku.

Kasieris gatavojas izmaksāt man naudu.

—   Kā jūs vēlaties to saņemt? — viņš jautāja.

—   Ko?

—   Kā jūs vēlaties to saņemt?

Ak tā . . . Beidzot es sapratu, ko viņš gribējis ar to teikt, un atbildēju bez kādas domāšanas:

—   Piecdesmit dolāru banknotēs.

Viņš iedeva man piecdesmit dolāru banknoti.

—   Bet tos sešus? — viņš dzedri jautāja.

—   Sešu dolāru banknotēs, — es atbildēju.

Viņš pasniedza man naudu, un es drāzos laukā.

Kad smagās durvis man aiz muguras bija aizcirtušās, es sadzirdēju dārdošu smieklu atbalsis, kas cēlas līdz pašām bankas velvēm. Kopš tā laika es vairs nelieku naudu bankā. Naudu ikdienas vajadzībām es turu bikšu kabatā, bet savus ietaupījumus sudraba dolāros glabāju zeķē.

Piecdesmit Sestais numurs

To, ko es pastāstīšu, kādā ziemas vakarā man pavēstīja mans draugs A Jens mazajā istabiņā aiz savas veļas mazgā­tavas. A Jens ir kluss sīka auguma ķīnietis nopietnu, domīgu seju un to melanholiski apcerošo raksturu, kas tik bieži vē­rojams pie viņa tautiešiem. Mani ar A Jenu saista vairāku gadu draudzība, un mēs pavadījām daudzus garus vakarus blāvi apgaismotajā istabā aiz veikaliņa, domīgi kūpinādami pīpes un ļaudamies klusām pārdomām. Mani draugā pievelk galvenokārt viņa bagātā iztēle, kas, manuprāt, ir austrum­nieku rakstura iezīme un ļauj viņam paša vadītajā iekšējā dzīvē aizmirst iielu daļu netīro rūpju, kuras saistītas ar viņa profesiju. Bet par viņa prāta asumu, analīzes spēju man nebija ne jausmas līdz tam vakaram, kuru jau minēju.

Istaba, kurā sēdējām, bija maza un patumša, vienīgās mēbeles tajā bija mūsu krēsli un galdiņš, pie kura piebāzām un sakārtojām pīpes, un visu to apgaismoja lauku svece. Pie sienas karājās daži attēli, lielākoties no avīzēm izgrieztas primitīvas reprodukcijas, kurām bija jāapslēpj istabas kai­lums. Tikai viens attēls bija visādā ziņā vērā ņemams — ar tušu lieliski uzzīmēts portrets. Tajā bija attēlots jauns cilvēks

ļoti skaistu, bet bezgala skumīgu seju. Man jau sen nez kāpēc bija licies, ka A Jens ir pārcietis lielas bēdas, un es saistīju šo apstākli ar minēto portretu. Tomēr allaž biju atturējies izjautāt viņu, un tikai tovakar man kļuva zināms šis stāsts.

Kādu laiku mēs bijām klusēdami smēķējuši, iekams A Jens ierunājās. Mans draugs ir kulturāls, daudz lasījis cilvēks, tātad viņa angļu valoda ir no uzbūves viedokļa nevainojama; izrunā, protams, manāms viņa dzimtajai valodai raksturīgais gausums un plūdenība, ko es gan nemēģināšu te atveidot.

—   Es redzu, — viņš teica, — ka tu aplūko mana nelaimīgā, drauga Piecdesmit Sestā portretu. Nekad neesmu stāstījis tev par savu smago zaudējumu, bet, tā kā šodien ir viņa nāves gadadiena, es labprāt mazdrusciņ parunātu par viņu.

A Jens apklusa. Es no jauna aizdedzināju pīpi un pamāju ar galvu, rādīdams, ka klausos.

—   Nezinu, — viņš turpināja, — kad tieši Piecdesmit Sestais ienāca manā dzīvē. Saprotams, es varētu to izdibināt pēc ierakstiem savās grāmatās, bet neesmu papūlējies lo izdarīt. Skaidrs, ka sākumā es neinteresējos par viņu vairāk kā par jebkuru citu savu klientu — varbūt pat interesējos pat vēl mazāk, tāpēc ka mūsu saskares laikā viņš ne reizi neatnesa savu veļu pats, bet vienmēr atgādāja to ar izsūtāmo zēnu. Kad drīzumā pamanīju, ka viņš kļuvis par vienu no maniem pastāvīgajiem klientiem, es nosaucu viņu par Piecdesmit Sesto numuru un ņemos prātot, kas viņš tāds ir un kas viņš par cilvēku. Drīz vien es biju izdarījis dažus secinājumus attiecībā uz savu nepazīstamo klientu. Viņa veļas kvalitāte liecināja, ka viņš, kaut arī nav bagāts, vismaz ir diezgan pārlicis. Redzēju, ka viņš ir jauneklis, kas dzīvo, kā kārtīgam kristietim pieklājas, un reizumis parādās sabiedrībā; lo es varēju izsecināt no fakta, ka viņš allaž sūtīja uz mazgātavu vienādu veļas daudzumu, ka mazgāšana allaž iekrita sest­dienas vakarā un ka viņš uzvilka iecielinātu virskreklu ap­mēram reizi jiedēļā. Viņš bija pieticīgas, vienkāršas dabas puisis, jo viņa apkaklīšu augstums nepārsniedza divas collas.

Es skatījos uz A Jenu mazliet pārsteigts. Kāda iecienīta romānista jaunākajos daiļdarbos biju sastapies ar šādu analīzes procesu, taču no sava Austrumu drauga lādu at­klāsmi gan nebiju gaidījis.

— Kad tikko biju iepazinis viņu, — A Jens turpināja, — Piecdesmit Sestais studēja universitātē. Uzreiz es to, pro­tams, neaptvēru. Taču vēlāk es to secināju pēc tā, ka visus četrus vasaras mēnešus viņš nebija pilsētā, kā arī pēc lā, ka eksāmenu sesiju laikā es saņēmu viņa kreklu aproces noraibinātas ar datumiem, formulām un teorēmām. Es ar diezgan lielu interesi vēroju viņu universitātes nodarbību laikā. Visos šajos četros gados es mazgāju viņam veļu ik ne­dēļu. Regulārie sakari ar viņu un iespēja novērojot ielū­koties šī cilvēka pievilcīgajā raksturā pārvērta manu sākotnējo cieņu par dziļu pieķeršanos, un es sāku raizēties par viņa likteni. Katra nākamā eksāmena laikā es palīdzēju Piecdesmit Sestajam, cik vien bija manos spēkos: es iēcietinaju viņa kreklu piedurknes gandrīz līdz elkoņiem, lai būtu iespējami vairāk vietas piezīmēm. Savu satraukumu pēdējā eksāmena laika es nemaz nemēģināšu aprakstīt. Par lo, ka Piecdesmit Sestajam studiju gaitās jāiztur galējs sasprindzinājums, es varēju spriest pēc viņa kabatas lakatiņu stāvokļa: tos viņš acīmredzot neapzināti gala pārbaudījumos lietoja spalvu slau­cīšanai. Viņa izturēšanās eksāmenu sesijas laika apliecināja tikumisko evolūciju, kas bija norisinājusies viņa raksturā studiju gados, tāpēc ka daudzie pieraksti uz aprocēm pirmo eksāmenu laikā tagad bija sarukuši līdz dažām piezīmēm un tās pašas attiecās uz tik sarežģītām lietām, kuras bija grūti paturēt atmiņā. Es nodrebēju aiz prieka, jūnija sākumā sestdienas veļas saini beidzot atradis saburzītu cietināto kreklu, kam krūtis bija no vienas vietas notašķītas ar vīnu, un sapratis, ka Piecdesmit Sestais ar banketu atzīmējis māk­slas bakalaura grāda iegūšanu.

Nākamajā ziemā paradums ar kabatas lakatu slaucīt spalvu, ko biju ievērojis pēdējā eksāmena laikā, kļuva viņam hronisks, un es sapratu, ka viņš sācis studēt jurisprudenci. Togad viņš strādāja vaiga sviedros un cietinātie krekli iikpat kā nebija atrodami iknedēļas sainī. Bet nākamajā ziemā, otrajā likumu studiju gadā, sākās viņa mūža traģēdija. Es pamanīju, ka ar viņa mazgājamo veļu ir notikušas pārvērtības, viena, augstā­kais, divu cietināto kreklu skaits nedēļā pieauga līdz četriem, un audekla kabatas lakatiņu vielā parādījās zīda mutautiņi. Man kļuva skaidrs, ka Piecdesmit Sestais ir atteicies no stingrā studentu dzīvesveida un sācis iet sabiedrībā. Pēc kāda laika pamanīju vēl kaut ko: Piecdesmit Sestais bija iemī­lējies. Drīz par lo vairs nebija nekādu šaubu. Viņš mainīja septiņus kreklus nedēļā; audekla kabatas lakati pavisam pa­zuda no viņa veļas; apkaklīšu augstums pieauga no divām collām līdz divām un vienai ceturtdaļai collas un visbeidzot līdz divarpus collām. Man no tā laika saglabājies viens no viņa veļas sarakstiem; pietiek tikai uzmest aci šim sarak­stam, lai saprastu, ar kādu pedantiskumu viņš aprūpējis sevi. Labi atceros to dienu austošās cerības, kuras mijās ar vis­drūmāko izmisumu. Katru sestdienu, drebēdams nepacietībā, es raisīju vaļā veļas saini, tiekdamies atrast tajā atgūtas mīlestības pierādījumus. Es palīdzēju savam draugam, kā vien spēju. Viņa krekli un apkaklītes bija manas mākslas šedevri, kaut arī, šķīdinot cieti, mana roka nereti drebēja no uztrau­kuma. Viņa bija braša, kārtīga meitene, to es zināju, viņas ietekme padarīja cildenāku visu Piecdesmit Sestā būtni. Līdz šim viņš bija valkājis piepogājamas manšetes un neīstus cīsiņus. Tagad viņš atteicās no tiem — vispirms no neīstajiem cīsiņiem, ar nicinājumu noraidīdams jau pašu domu par neīs- tumu un pēc kāda laika sajūsmā atteikdamies pat no man- šelēm. Atskatīdamies uz šīm gaišajām, laimīgajām dienām, es nevaru valdīt nopūtu.

Piecdesmit Sestā numura laime likās ienākam manā dzīvē un piepildām lo. Es nevarēju vien gaidīdams sagaidīt sest­dienu. Kad parādījās neīstie elsiņi, es gāzos visdziļākajos izmisuma bezdibeņos, kad to nebija, cēlos cerību kalngalos.

Kad ziema kļuva pielaidīgāka un atdeva vietu pavasarim, Piecdesmit Sestais sadūšojās uzzināt savu likteni. Kādu sest­dienu viņš atsūtīja man jaunu, baltu vesti, apģērba gabalu, no kura viņš, kā jau vienkāršas dabas cilvēks, līdz šim bija vairījies. Man vajadzēja to sagatavot vilkšanai mugurā. Es liku lietā visu savu mākslu: es sapratu, kādam nolūkam veste kalpos. Nākamajā sestdienā veste atgriezās pie manis, un es ar prieka asarām acīs ievēroju, kur maza, silta rociņa mīļi atdu­sējusies uz labā pleca, un sapratu, ka Piecdesmit Sestais ir savas iemīļotās izredzētais.

A Jens apklusa un kādu laiku nosēdēja, nebilzdams ne vārda. Viņa pīpe sprikstēdama bija izdzisusi un auksta gulēja plaukstā, acis piekaltas sienai, kur sveces blāvajā gaismā svaidījās ēnas. Beidzot viņš atkal ierunājās:

— Es nekavēšos pie laimīgajām dienām, kas sekoja šim notikumam, — spilgto vasaras kaklasaišu un balto vestu die­nām, nevainojami tīro kreklu un augsto apkaklīšu dienām. Mūsu laime likās pilnīga, un es nelūdzu liktenim neko vairāk. Ak vai, tomēr lai pienāca gals! Kad gaišās vasaras dienas nomainīja rudens, es ar skumjām ievēroju nejaušu strīdu pazīmes — tikai četrus kreklus septiņu vietā vai pa­mesto manšetu un neīsto elsiņu parādīšanos. Tad nāca izlī­gums ar nožēlas asarām uz baltas vestes pleca un atkal para- dījās septiņi krekli. Taču strīdi atkārtojās aizvien biežāk, un tad sākās vētrainu jūtu laiks, kas atstāja salauztu vestes pogu pēdas. Kreklu skaits palēnām samazinājās līdz trim, tad līdz diviem, bet mana nelaimīgā drauga apkaklīšu augstums saruka līdz vienai un trīs ceturtdaļām collas. Veltīgi es pēc labākās sirdsapziņas rūpējos par Piecdesmit Sesto. Manai izmocī­tajai dvēseftrr šķita, ka viņa kreklu un apkaklīšu spodrums varētu atkausēt pat akmens sirdi. Ak vai, jebkuri mani pūliņi samierināt viņus likās lemti neveiksmei. Pagāja briesmīgs mēnesis: atkal atgriezās neīslie cīsiņi un piepogājamās ap­kaklītes, šķila, ka nelaimīgais mīlētājs lepojas ar lo nodevību. Beidzot kādā drūmā vakarā, atraisījis saini, es ieraudzīju, ka viņš nopircis veselu lērumu celuloīda apkaklīšu, un sirds pa­teica man, ka meitene pametusi viņu uz visiem laikiem. Es nevaru tev ne izteikt, kā masts nabaga draugs toreiz cieta. Pieliek sacīt, ka no celuloīda apkaklītēm viņš pārgāja uz ziliem flaneļa krekliem, bet no ziliem — uz pelēkiem. Sar­kanais kokvilnas mutautiņš, ko es beidzot atradu jaunekļa veļā, bjja brīdinājums, ka viņa pieviltā mīlestība iedragājusi viņa saprātu, un es baidījos no visļaunākā. Tad iestājās mokošs trīs nedēļu starplaiks, kad viņš nesūtīja man itin n.eko, bet pēc tam pienāca sainis — pēdējais sainis ' no viņa, miizonīga pauna, kurā, šķiet, bija visa viņa veļa. Tajā es ar šausmām ieraudzīju kreklu, kura krūteža bija notraipīta ar tumšām asinīm un kurā rēgojās caurums ar robainām malām vietā, kur viņa sirdī bija ieurbusies lode.

Man nāca prātā, ka pirms divām nedēļām avīžu puikas bija klaigājuši par kādu drausmīgu pašnāvību, un tagad es sapratu, ka runa bijusi par viņu. Atguvies no pirmā bēdu trie­ciena, es nolēmu saglabāt šo cilvēku savā piemiņā, uzzīmējot viņa portretu, kas karājas jums iepretī. Es mazliet pieprolu zīmēšanu un esmu pārliecināts, ka man ir izdevies uztvert viņa sejas izteiksmi. Portrets, protams, ir izdomāts, jo, kā jūs zināt, es nekad netiku redzējis Piecdesmit Sesto.

Pie ārdurvīm nošķindēja zvaniņš, vēstot, ka ienācis klients. A Jens piecēlās ar viņam piemītošo rāmas samierināšanās izskatu un izgājis kādu laiku palika otrā istabā. Kad A Jens atgriezās, viņš, liekas, nebija noskaņots runāt par zaudēto draugu. Es drīz atvadījos no viņa un noskumis devos mājup. Ejot es daudz prātoju par savu mazo Austrumu draugu un aizkustinošo viņa iztēles dīvainību. Tomēr man kaut kas no­spieda sirdi — vārdi, kurus es labprāt pateiktu viņam, bet kurus nespēju izrunāt. Es nespēju atrast sevī drosmi sagraut viņa fantāzijas radīto gaisa pili. Es taču biju dzīvojis no­slēgti un vientuļi un nebiju izjutis tādu mīlestību kā mans ideālais draugs. Tomēr mani vajāja atmiņas par kādu mil­zīgu veļas aizsaini, kuru biju nosūtījis viņam apmēram pirms gada. Trīs nedēļas es biju bijis prom no pilsētas, tādējādi mazgājamās veļas sainis bija krietni prāvāks nekā parasti. Un, ja nemaldos, šajā sainī atradās nodriskāts krekls, kas bija neglābjami notraipīts ar sarkanu tinti no mana koferī saplīsušas pudelītes un apsvilināts tajā vietā, kur, saiņojot veļu, bija uzbiruši pelni no mana cigāra. Es neesmu pilnīgi pārliecināts par visu, taču to gan zinu, ka apmēram pirms gada, kad sāku nest veļu uz modernāku uzņēmumu, mans nododamās veļas numurs pie A Jena bija 56.

Guvernante Ģertrūde jeb Septiņpadsmit gadu vecā skaidrība

īss iepriekšejo nodaļu saturs:

iepriekšējo nodalu nav bijis.

Bija vētraina negaisa nakts Skotijas rietumu piekrastē. Starp citu, tam šaja stāstā nav nekādas nozīmes, tāpēc ka darbība nemaz norisinājās Rietumskotijā. Patiesībā laiks te bija tikpat draņķīgs kā Īrijas austrumu piekrastē.

Mūsu stāstījuma darbības vieta ir Dienvidanglija, un no­tikumi risinās gan Knotacentiumlaueras (izrunā, it kā bulu rakstīts «Nošemtozas») apkaimē, gan pašā pilī, lorda Kno- tacenta (izrunā, it kā būtu rakstīts «Noša») rezidencē.

Taču, lasot šos vārdus, nav nepieciešams izrunāt ne vienu, ne otru.

Nošemtoza bija tipiska angļu māja. Tās galvenā daļa bija celta no sarkanajiem ķieģeļiem Elizabetes laika stilā, turpretī vecakajā spārnā, uz kuru grāfs bija vienmēr lepns, vēl varēja samanīt normaņu pils torņa aprises; vēlāk, Lankasteru laikos, tornim bija piebūvēts klāt cietums, bet vēl vēlāk, Plantagenetu laikos, — bāreņu patversme. Uz visām pusēm no mājas pletās lieliski meži un parks, kurā kopš neatminamiem laikiem auga ozoli un gobas, bel tuvāk mājai — avenāju un ģerāniju biežņa, ko bija atstājuši krustneši.

Ap dižo, veco savrupmāju gaiss trīcēja no strazdu čivi­nāšanas, irbju ķērcieniem un kovārņu maigajām, tīrskanī- gajam klaigām, bet pa pļaviņu cienīgi pastaigājās brieži, antilopes un citi četrkājaini — lik pieradināti, ka tie apkrimta saules pulksteni. Patiesībā tā bija īsta zvērnīca.

No mājas cauri parkam veda skaista, plata aleja, ko bija ierīkojis Henrijs VII.

Lords Nošs stāvpja savā bibliotēkā uz paklāja kamīna priekšā. Viņa — rūdīta diplomāta un valstsvīra bargā, aristo­krātiskā seja bija dusmu izķēmota.

—   Puika, — viņš teica, — vai nu tu precēsi šo meiteni, vai arī es atņemšu tev mantošanas tiesības. Tu vairs neesi mans dēls.

Jaunais lords Ronalds, kas stāvēja izstiepies kā stīga tēva priekšā, raidīja viņam tikpat izaicinošu skatienu.

—   Jūs man esat nulle, — viņš teica. — No šī brīža jūs vairs neesat mans tēvs. Es atradīšu citu. Es precēšu tikai lādu sievieti, ko iemīlēšu. Šī meitene, kuru mēs ne acīs neesam redzējuši . . .

—   Muļķi, — sacīja grāfs, — vai tiešām tu atteiksies no mūsu īpašuma un tūkstošgadīgā vārda? Man stāstīja, ka mei­tene esot skaista, viņas krustmāte piekrīt. Viņi ir franči. Ha! Frančiem tādās lielās ir saprašana.

—   Bet kāpēc . . .

—   Nekādu «kāpēc»! — atcirta grāfs. — Paklausies, Ronald, dodu tev mēnesi pārdomām. Šo laiku tu pavadīsi te. Ja tu pēc tam neklausīsi manam padomam, es tevi padzīšu ar šiliņu kabatā.

Jaunais lords Ronalds uz tēva dusmu izvirdumu neko neat­bildēja, strauji izdrāzās no istabas, strauji uzlēca zirgā un kā traks aizjoņoja visos virzienos.

Tiklīdz bibliotēkas durvis aiz Ronalda bija aizvērušās, grāfs atslīga krēslā. Viņa sejas izteiksme pārvērtās. Tagad tas bija nevis uzpūtīgs augstmanis, bet vajāts noziedznieks.

— Viņam ir jāprec šī meitene, — grāfs murmināja. — Drīz viņa visu uzzinās. Tutčemovs ir izbēdzis no Sibīrijas Viņš visu zina un izstāstīs. Viņas rokās nonāks visas raktuves un līdz ar to šis īpašums, bet es . . . Labi, pietiks.

Grāfs piecēlās, piegāja pie bufetes, izdzēra kausu džina un alus un atkal kļuva par labi audzinātu dižciltīgu angļu aristokrātu.

Tieši šajā brīdī Nošemtozas alejas galā parādījās augsti divriči, kurus vadīja grāfa Noša livrejā ģērbies zirgupuisis. Viņam blakus sēdēja meitene, gandrīz vēl bērns, augumā krietni mazāka par kučieri.

Ar melnām spalvām izrotātā pītā cepure, kas atgādināja ābolu torti, slēpa meitenes seju, kura bija tik līdzīga sejai, ka likās arī patiesi esam seja.

Tā bija — vai mums tas būtu jāsaka? — guvernante Ģer­trūde, kam šajā dienā vajadzēja ķerties pie savu pienākumu pildīšanas Nošemtozā.

Tajā pašā brīdī, kad divriči iebrauca alejā, tās otrā galā parādījās slaids, jauns cilvēks, kura iegarenā, aristokrātiskā seja liecināja par viņa izcelsmi un kurš sēdēja zirgā, kam purns bija vēl garāks nekā jātnieka seja.

Kas tad ir šis slaidais, jaunais cilvēks, kurš ar katru zirga soli aizvien vairāk tuvojās Ģertrūdei? Nu, kas viņš ir? Nu, kas tad īsti? Interesanti, vai kāds no maniem lasītājiem nojauš, ka tas nav neviens cits kā lords Ronalds?

Liktenis bija lēmis abiem jaunajiem cilvēkiem satikties. Viņi aizvien vairāk tuvojās viens otram. Vēl vairāk. Beidzot viņi uz īsu brīdi satikās. Braucot garām, Ģertrūde pacēla galvu un palūkojās uz javino augstmani ar acīm, kuras bija tik līdzīgas acīm, ka likās pilnīgi apaļas, bet lords Ronalds pavērsa pret divričos sēdošo meiteni "skatienu,. kas bija tik līdzīgs skatienam, ka tikai gazeles acis vai gāzes radziņš spētu sacensties ar to spožumā.

Vai tā bija mīlas ausma? Pagaidīsim un tad redzēsim. Nebojāsim stāstu.

Parunāsim par Ģertrūdi. Ģērtrūde de Monmorensi Makfi- gina neatcerējās ne tēvu, ne māti. Viņi abi bija miruši daudzus gadus pirms viņas dzimšanas. Par māti viņa zināja tikai to, ka tā bijusi francūziete, neparasti skaista sieviete un ka visi viņas priekšteči un pat darījumu paziņas aizgājuši bojā revolūcijas laikā.

Tomēr Ģertrūde turēja godā savu vecāku piemiņu. Uz krūtīm meitene nēsāja medaljonu, kurā bija ieslēgta mātes miniatūra, bet uz muguras viņai karājās tēva dagerotips. Piedurknē viņa nēsāja vecmāmiņas portretu, zābaciņos — brālēnu un māsīcu ģīmetnes, bet zem sevis . . . Bet pieliek, pilnīgi pieliek.

Par tēvu Ģertrūde zināja vēl mazāk. Viņš bijis augstdzimis anglis, kas dzīvojis ārzemēs, klejodams no vienas valsts uz otru, — tas bija viss, ko viņa zināja. Viņš bija atstājis manto­jumā Ģertrūdei tikai krievu gramatiku, rumāņu idiomu vārdnīcu, teodolītu un kādu sacerējumu par kalnrūpniecības tehniku.

Kopš agras bērnības Ģertrūdi bija audzinājusi krustmāte. Viņa bija rūpīgi mācījusi meitenei kristietības pamatus un — drošs paliek drošs — iepazīstinājusi arī ar musulmanismu.

Kad Ģertrūdei bija septiņpadsmit gadu, krustmāte bija nomirusi ar trakumsērgu.

Nāves apstākļi bija mīklaini. Todien viņu bija apmeklējis kāds bārdains savādnieks krievu apģērbā. Pēc svešinieka aiziešanas Ģertrūde atrada krustmāti kolapsa stāvoklī, pēc kura iestājās elipse, un no tās vājiniece vairs neatlaba.

Lai izvairītos no baumām, paziņoja, ka nāves cēlonis bi­jusi trakumsērga. Tā Ģertrūde palika šajā pasaulē viena pati. Radās jautājums — ko lai iesāk?

Kādu dienu, kad Ģertrūde apcerēja savu likteni, viņai acīs iekrita kāds sludinājums:

«Vajadzīga guvernante, kam ir zināšanas franču, itāliešu,

krievu in rumāņu valodā, mūzikā un kalnrūpniecībā. Alga- mārciņa 4 šiliņi 4,5 peniji gadā. Pieteikties no 11.30 līdz 11.35 pie grāfienes Nošas Belgreivterasē 41—6.»

Ģertrūde bija no dabas ļoti apķērīga meitene, un pēc ne­pilnu pusstundu ilgas prātošanas viņa pievērsa uzmanību dīvainajai sakritībai starp sludinājumā izteiktajām prasībām un to, ko viņa pati pieprata.

Noteiktajā laikā Ģertrūde Belgreivterasē stādyās priekšā grāfienei Nošai, kas sagaidīja meiteni tik apburoši, ka viņa uzreiz jutās kā mājās.

—   Jūs pārvaldāt franču valodu?—jautāja grāfiene.

—   Oh, oui, — kautri atbildēja Ģertrūde.

—   Un itāliešu valodu? — turpināja grāfiene.

—   Oh, si, — atbildēja Ģertrūde.

—   Un vācu valodu,? — sajūsmināta jautāja grāfiene.

—   Ach, ja, — atteica Ģertrūde.

—    Un krievu valodu? ;

—   vau.

—   Un rumāņu valodu?

—   Yep.

Meitenes neparasto valodas zināšanu pārsteigta, grāfiene vērīgi paskatījās uz viņu. Kur viņa bija redzējusi šos vaibstus? Viņa domīgi pārlaida roku pār pieri un nospļāvās uz grīdas, bet seja kā bija, tā palika neatminēta.

—        Pietiek, — viņa teica. — Es jūs pieņēmu no šodienas. Rīt jūs dodaties uz Nošemtozu un sākat mācīt bērnus. Gribu piebilst, ka jūs, cerams, palīdzēsit grāfam likt galā ar viņa Krievijas korespondenci. Viņam ir liela paju daļa Čminskas rūdas raktuvēs.

Čminska! Kāpēc šis vienkāršais vārds tik dīvaini atbalsojās Ģertrūdes ausīs? Kāpēc? Tāpēc, ka šis vārds ar viņas tēva roku bija ierakstīts viņa kalnrūpniecības grāmatas titullapā. Kāds noslēpums te gaidīja savu atminējumu? Jau ilgus gadus gaidīja.

Nākamajā dienā Ģertrūde brauca pa Nošemtozas aleju.

Viņa izkāpa no divričiem, izgāja cauri septiņās rindās iz­kārtotu livrejotu sulaiņu falangai un, iedevusi katram no viņiem pa sovrinam, iegāja pilī:

— Laipni lūdzam, — teica grāfiene, palīdzēdama Ģertrūdei uznest augšā ceļasomu.

Pēc īsa brīža meitene nonāca lejā un tika ievestā bibliotēkā, kur viņu stādīja priekšā grāfam. Līdzko grāfs ielūkojās jaunās guvernantes sejā, viņš acīm redzami satrūkās. Kur viņš bija redzējis šos vaibstus? Kur? Zirgu skriešanās sacīkstēs vai teātrī? Omnibusā? Nē! Kaut kāds netverams atmiņu pavediens nedeva mieru prātam. Viņš lieliem soļiem steigšus piegāja pie bufetes, iztukšoja pusotra kausa brendija un atkal kļuva nevainojamais angļu džentlmenis.

Kamēr Ģertrūde ir aizgājusi uz bērnistabu iepazīties ar abiem zeltainajiem mazulīšiem, par kuriem viņai būs jārū­pējas, bildīsim kādu vārdu par grāfu un viņa dēlu.

Lords Nošs bija īsts angļu augstmaņa un valstsvīra pa­raugs. Diplomātiskajā dienestā pavadītie gadi bija apveltījuši viņu ar neparastu izmaņu un cēlumu, bet ilgā uzturēšanās Svētās Helēnas salā, Pitkerna salā un Hamiltonā (Ontario) padarījusi nejūtīgu pret ārējiem iespaidiem. Būdams grāfistes zemessardzes kasiera vietnieks, viņš bija iepazinis skarbo armijas dzīvi, bet mantotais Svētdienas Bikšu Padevēja amats bija devis viņam iespēju tieši saskarties ar pašu Kara­lisko Augstību.

Ar kaislību uz izpriecām brīvā dabā grāfs bija izpelnījies savu nomnieku mīlestību. Kā aizrautīgs sportists viņš pārspēja visus lapsu medībās un medībās ar suņiem, cūku kaušanā, sikspārņu Ķeršanā un cilās savai šķirai piederīgās izklaidēs.

Šajā ziņā lords Ronalds bija atsities tēvā. Jau no paša sākuma zēns bija viesis lielas jo lielas cerības. Itonā viņš bija parādījis spožu volāna spēles prasmi, bet Kembridžā bijis klasē pirmais rokdarbos. Viņa vārdu jau čukstus minēja saistība ar Visanglijas galda tenisa čempionātu; uzvara lajā neapšaubāmi nodrošinātu viņam vielu parlamentā.

Tā guvernante Ģertrūde iekārtojās Nošemtozā.

Strauji ritēja dienas un nedēļas.

Skaistās bārenites nemākslotā pievilcība valdzināja visu sirdis. Abi mazie audzēkņi kļuva par vasku viņas rokās. «Mans mīl tevi,» mēdza teikt mazā Reisbelfrīda, ielikusi zelta galviņu Ģertrūdei klēpi. Pat kalpi mīlēja viņu. Kad meitene vēl bija gultā, virsdārznieks atnesa viņai skaistu rožu buķeti, otrais dārznieks — agro ziedkāpostu galviņu, trešais — vēlo sparģeļu dzinumus un pat desmitais un vienpadsmitais — biešu lakstus vai siena klēpi. Viņas istaba augū dienu bija pilna ar dārzniekiem, bet vakaros pavecais virssulainis, bāre- nīles vientulības aizkustināts, bikli klauvēja pie durvīm un atnesa viņai rudzu viskiju ar zelteri vai lēto Pitsburgas cigāru kārbu. Pat mēmie radījumi likās jūsmojam par viņu, kā jau nu tādi radījumi prot. Mēmie kovārņi sēdās viņai uz pleca, bet, kad meitene gāja pastaigāties, mēmie suņi 110 visas ap­kaimes tecēja viņai nopakaļ.

Bet Ronalds? Ko nu Ronalds! Jā, nudien . . . Viņi jau bija tikušies. Bija arī runājuši.

—   Pretīga, — Ronalds bija atbildējis.

«Pretīga!» Šis vārds cauru dienu skanēja Ģertrūdes ausīs.

Pēc tam viņi pastāvīgi bija kopā. Dienā abi spēlēja tenisu un galda tenisu, vakarā saskaņā ar šeit iedibināto kārtību spēlēja ar grafu un grāfieni pokeru uz divdesmit pieciem centiem, pēc tam divatā sēdēja verandā 1111 skatījās, kā cēlā lokā virs apvaršņa paceļas mēness.

Pēc neilga laika Ģertrūde atskārta, ka lords Ronalds izjūt pret viņu lielāku maigumu, nekā vajadzīgs galda tenisa spēlē. Reizēm, īpaši pēc pusdienām, jaunekli viņas klātbūtnē pār­ņēma dziļa destrukcija.

Reiz vēlu vakarā, kad Ģertrūde aizgāja uz savu istabu un, iekams meklēja spilvenu, vispirms gatavojās noģērbties, citiem vārdiem —-pirms gulētiešanas viņa atdarīja (atvēra) logu un saskatīja (ieraudzīja) lorda Ronalda seju. Viņš sēdēja zem loga ērkšķu krūmā, un augšup pavērstā seja bija nāves bāla.

Pa to laiku gāja diena pēc dienas. Dzīve Tozā ritēja lielai angļu saimniecībai ierastajā gaitā. Pulksten septiņos gongs aicināja celties, astoņos rags sauca brokastīs, pusdeviņos svilpe mudināja neaizmirst lūgšanu, vienos pusmastā uzvilkts karogs bija zīme, ka jāiet uz lenču, četros šautene darīja zināmu, ka ir klāt pēcpusdienas tējas reize, deviņos pirmais zvans pavēstīja, ka laiks pārģērbties, ceturksni pāri deviņiem otrais zvans paziņoja, ka jāturpina pārģērbšanās, bet pusdes- mitos gaisā uzvijusies raķete lika saprast, ka pusdienas ir gatavas. Pusnaktī pusdienas bija galā, un vienos naktī zvana skaņas aicināja visus mājiniekus uz vakara lūgšanu.

, Mēnesis, ko grāfs bija atvēlējis lordam Ronaldam, gāja uz beigām. Bija jau piecpadsmitais jūlijs, pēc vienas vai divām dienām pienāca septiņpadsmitais jūlijs un gandrīz tūlīt pēc tam — astoņpadsmitais jūlijs.

Dažreiz grāfs, saticis Ronaldu zālē, bargi noteica:

— Atceries, zēi, — vai nu tu piekritīsi, vai arī es liegšu tev mantojumu.

Bet ko grāfs domāja par Ģertrūdi? Tās bija vienīgais rūgtais piliens meitenes laimes kausā. Kaut kādu Ģertrūdei neizprotamu iemeslu dēļ grāfs izrādīja acīm redzamu nepatiku pret viņu.

Reiz, kad meitene gāja gar bibliotēkas durvīm, grāfs laida viņai ar zābaku kalpiņu. Citreiz, divatā ieturot lenču, viņš tai brutāli iesita pa seju ar cīsiņu.

Meitenes pienākums bija tulkot grāfam viņa Krievijas korespondenci. Veltīgi viņa meklēja tajā noslēpuma atminē­jumu. Reiz grāfs saņēma no Krievijas telegrammu. Ģertrūde to skaļi nolasīja viņam: «Tutčemovs aizgāja pie šīs sievietes. Viņa ir mirusi.»

Grāfs kļuva zili melns aiz niknuma, tieši tajā dienā viņš iesila Ģertrūdei ar cīsiņu.

Tad kādu dienu, kad grāfs bija prom sikspārņu medībās, Ģertrūde ar īsti sievišķīgu ziņkāri., kas stāvēja augstāk par sliktu izturēšanos, pārlūkoja viņa korespondenci un pēkšņi atrada noslēpuma atminējumu.

Lords Nošs nebija likumīgais Tozas īpašnieks. īstais manti­nieks, viņa attāls radinieks, vecākās Nošu līnijas pēctecis, bija miris Krievijā cietumā, kur viņu ar savām inlrigāin bija novedis grāfs, toreizējais sūtnis Čminskā. Šī radinieka meita bija īstā Nošemtozas īpašniece.

Ģertrūdei atklājās visa ģimenes vēsture, viņas acu priekšā izklātie papīri neizpauda vienīgi likumīgā mantinieka vārdu.

Dīvaina ir sievietes sirds. Vai jūs domājat, ka Ģertrūde ar nicinājumu novērsās no grāfa? Lika pagaidīt. Meitenes pašas bēdīgais liktenis bija iemācījis viņai līdzjūtību.

Tomēr noslēpums joprojām palika neatminēts. Kāpēc grāfs jūtami nodrebēja ikreiz, kad ieskatījās viņai sejā? Dažreiz viņš palēcās kādus četrus centimetrus, tā ka visiem tas krita acīs. Tādos gadījumos grāfs skubīgi iztukšoja kausu ruma ar Višī ūdeni un atkal kļuva tas pats nevainojamais angļu džentlmenis.

Atrisinājums tuvojās ātri. Ģertrūde visu mūžu nespēja aizmirst šo dienu.

Tajā vakarā Nošemlozā notika liela balle. Bija ielūgti visi kaimiņi. Kā nojautā bija pukstējusi Ģertrūdes sirds, un ar kādu satraukumu viņa bija pārcilājusi savu trūcīgo garderobi, lai nezaudētu cieņu lorda Ronalda acīs! Viņas tualetes patiešam bija nabadzīgas, toties viņai lieti noderēja no mātes fran­cūzietes manlolā iedzimtā prasme ģērbties. Ģertrūde ie­sprauda matos vienu vienīgu rozi, bet no vecām avīzēm un lietussarga ribām sameistaroja sev tādu kleitu, kas darītu godu jebkuras valdošās dinastijas galmam. Viņa apjoza ap vidu maisa auklu, bet pie auss diegā piekāra mātes atstatas vecas mežģīnes gabalu.

Ģertrūde bija visu uzmanības centrā. Līganā solī ļau­joties mūzikas skaņām, viņa likās pats gaiša, meitenīga šķīs­tuma iemiesojums, par ko nebija ie'spējams pārmērīgi nesa- jūsmināties.

Balle bija sasniegusi kulmināciju. Tā ritēja pilnā sparā.

Ronalds ar Ģertrūdi stāvēja krūmos. Viņi skatījās viens otram acīs.

—   Ģertrūde, — viņš teica, — es tevi mīlu.

Tie bija vienkārši vārdi, tomēr tie lika notrīsēt katrai meitenes tērpa šķiedriņai.

—   Ronald! — viņa izdvesa un apkrita jauneklim ap kaklu.

Šajā brīdī mēness gaismas apspīdēts viņiem aiz muguras

nostājās grāfs. Viņa skarbie vaibsti tagad bija neganta sašu­tuma izķēmoti.

—        Tad tā gan! — viņš uzrunāja Ronaldu. — Rādās, ka tu esi izvēlējies.

—   Esmu, — augstprātīgi atteica Ronalds.

—        Tātad tu labāk preci šo nabadzīgo meiteni nekā manti­nieci, kuru es tev esmu izvēlējies.

Ģertrūde apjukusi skatījās te uz tēvu, te uz dēlu.

—   Jā, — atbildēja Ronalds.

—        Lai tā būtu, — sacīja grāfs un, iztukšojis līdzi paņemto kausu, atguva mieru. — Tādā gadījumā es liedzu tev manto­jumu. Ej prom — un tā ka vairs nespertu te savu kāju!

—   Iesim, Ģertrūde, — maigi teica Ronalds, — iesim kopā.

Ģertrūde stāvēja viņu priekšā. Roze bija izkritusi viņai

no matiem. Mežģīne nokritusi no auss, un ap vidu apsietā aukla atraisījusies vaļā. Avīzes saburzījušās līdz nepazīšanai. Bet pat tāda — izspūrusi un nevīžīgi ģērbusies — viņa nezau­dēja pašsavaldīšanos.

—        Nemūžam! — viņa apņēmīgi teica. — Es nemūžam ne­pieņemšu no tevis šo upuri, Ronald. — Tad, pagriezusies pret grāfu, .ledainā tonī piebilda: — Ser, es izjūtu ne mazāku lep­numu kā jūs. Mečņikova Makfigina meita nelūdz labdarību nevienam.

To teikdama, viņa izvilka no azotes tēva dagerotipu un piespieda to pie lūpām.

Grāfs salēcās kā aizšauts.

—        Šis vārds! — viņš iesaucās. — Šī seja! Šī fotogrāfija! Pagaidiet!

Nu, lūk, pēc nobeiguma nav vajadzības. Mani lasītāji jau sen ir visu nopratuši. Mantiniece bija Ģertrūde.

Mīlētāji apskāvās. Grāfa lepnā seja atmaiģa.

—   Lai dievs jūs svētī! — viņš teica.

Zālājā iznāca grāfiene un viņas viesi. Austošās dienas gaismā visi līksmi sveica jauno pāri.

Ģertrūde un Ronalds apprecējās. Viņu laime bija pilnīga. Ko vēl var piebilst? Jā, Itik, ko. Pēc dažām dienām grāfu nogalināja medībās. Grāfieni nospēra zibens. Abi bērni noslīka aka. Tādējādi Ģertrūdes un Ronalda laime bija pilnīga.

Silvestrs Svārpsts no Ģentes

Bruņinieku romans

Tas notika bruņniecības ziedu laikos.

Saule lēni rietēja austrumos, šad un tad gan paceldamās augšup, gan krizdama lejup un ar saviem dziestošajiem stariem apspīdēdama drūmās Bugensbergas pils torņus.

Izolde Smuidrā stāvēja kādā no robotajiem lornīšiem. Viņas rokas bija izstieptas tukšumā un il kā sarunā ar debesīm uz augšu pavērstā seja pauda neprātīgas skumjas.

Beidzot viņa nočukstēja: — Silvestr, — un laiku pa laikam no viņas krūtīm izlauzās dziļa nopūta.

Likās, ka šī skaistumā silfīdai līdzīgā un gaisīgā būtne tikpat kā neelpo.

Un viņa patiešām gandrīz vai neelpoja.

Tievais, lokanais un smuidrais slāvs bija graciozs kā meridiāns. Viņas ķermenis šķila esam pārāk trausls, lai kustētos, bet vaibsti bija veidoti tik smalki, it kā lai nepie­ļautu pal prāta darbības iespēju.

Viņas plecus skāva krokās lejup krītošs tumši zils apmetnis, viduklī apņemts ar joslu, kuras galus savienoja sudraba sprādze; krūtis sedza ar rokām darinātu mežģīņu ņieburs, kas beidzās ar kruzuļolu apaļu apkakli; galvā viņai bija augsta, smaila cepure, kas līdzinājās ugunsdzēšanas aparātam un bija atliekta atpakaļ četrdesmit piecu grādu leņķī.

—   Silvestri — čukstēja Izolde. — Silvestri

Un viņa atkal un atkal lauzīja rokas, kā prātu zaudējusi, un murmināja:

—   Viņš nenāk . . .

Saule norietēja, un pār zemi nolaidās nakts, ietīdama tumsā drūmīgo Bugensbergas pili un seno pilsētu tās piekājē. Tumsai biezējot, pils logi ieliesmojās ugunssarkani, jo bija ziemsvētki un pils lielajā zālē nolika dzīres: Bugensbergas markgrāfs bija sarīkojis mielastu, lai nosvinētu savas meitas Izoldes saderināšanos ar Dīteru Desmildolāru Naudaszīmi.

Uz šo mielastu markgrāfs bija ielūdzis visus savus lēņu kungus un vasaļus — Andrcasu Aizsmakušo, Sebasliānu Spīļ- asli, Rollo Ruma Pudeli un daudzus citus.

Lēdija Izolde tajā laikā stāvēja uz robotā mūra un sēroja par tālo Silvestru.

Silvestru un Izoldi saistīja tā tīrā un gandrīz vai dievišķā mīlestība, kas bija sastopama tikai viduslaikos.

Viņi ne reizi nebija redzējuši viens otru. Silvestrs nekad nebija redzējis Izoldi, Izolde nekad nebija redzējusi Silvestru. Viņi nekad nebija dzirdējuši viens otra balsi. Viņi nekad nebija satikušies. Viņi nepazina viens otru.

Un tomēr viņi mīlēja.

Mīlestība bija pārņēmusi viņus negaidīti un romantiski, ar visu savu mistisko burvību, kas ir mīlestības vislielākā laime.

Reiz pirms daudziem gadiem Silvestrs bija ieraudzījis Izoldes Smuidrās vārdu uzrakstītu uz žoga.

Viņš bija nobālējis, paģībis un nevilcinoties devies uz Jeruzalemi.

Tajā pašā dienā Izolde, iedama pa vienu no Ģentes ielām, bija ieraudzījusi uz veļas auklas karajainies Silvestra ģer­boni.

Viņa bija ieslīgusi savas ģērbējas rokās drīzāk mirusi nekā dzīva.

Kopš tās dienas viņi mīlēja viens otru.

Izolde bieži rīta agrumā izgāja no pils pastaigāties ar Silvestra vārdu uz lūpām. Viņa teica šo vārdu kokiem. Viņa čukstēja to puķēm. Viņa dvesa to putniem. Daudzi no tiem zināja šo vārdu. Reizumis viņa jāja ar savu aidinieku pa smilšaino liedagu un sauca «Silvestri» viļņiem. Citu reizi viņa teica šo vārdu zālei, malkas grēdai vai pat ogļu kalulzei.

Kaut arī Silvestrs un Izolde ne reizi nebija tikušies, viņi glabāja atmiņā viens otra vaibstus. Silvestrs nēsāja zem bruņukrekla no ziloņkaula izgrieztu miniatūru Izoldes portretu. Viņš to bija atradis pilskalna klints piekājē starp pašu pili un veco Ģentes pilsētu, kas pletās apkārt lai.

Kā viņš zināja, ka tā ir Izolde?

Viņam nebija jājautā.

Sirds to bija pateikusi.

Mīlestības acis nav iespējams maldināt.

Bet Izolde? Arī viņa glabāja zem korsetes Silvestra Svārpsta miniatūru. Viņa bija ieraudzījusi to apkārtklejojoša tirgotāja paunā un aldevusi par to savu pērļu rotu. Kā viņa varēja zināt, ka tas ir viņš, ka tas ir tieši viņa portrets? Tāpēc, ka zem portreta bija košs ģerbonis. Tas pats heral- diskais zīmējums, kas bija licis notrīsēt viņas sirdij. Vai viņa gulēja cieši aizmigusi vai bija nomodā, Silvestra ģerbonis allaž rēgojās acu priekšā: lauva dabiskā krāsā uz sarkana fona laukuma vienā ceturtdaļā un suns nedabiskā krāsā griķu laukā trīs ceturtdaļās.

Izoldes mīlestība dega ar tīru uguni, un Silvestra mīlestība dega ar tikpat tīru liesmu.

Tikko Silvestra sirdī bija iemājojusi mīlestība, viņš ap­ņēmās veikl pārgalvīgu varoņdarbu vai piedalīties riskantā pasākumā, parādīt ārkārtīgu drosmi, tādējādi apliecinot, ka ir cienīgs bildināt Izoldi.

Viņš svinīgi apsolīja sev, ka pirms varoņdarba veikšanas neēdīs neko citu kā tikai ēdienu un nedzers neko cilu kā tikai dzērienu.

Tāpēc viņš tūlīt bija devies uz Jeruzalemi, lai par godu Izoldei nonāvētu saracēni. Viņš arī atņēma dzīvību vienam, turklāt diezgan lielam. Joprojām atcerēdamies savu solījumu, viņš tūlīt atkal devās ceļā, šoreiz uz Panonijas robežām, ap­ņēmies par godu Izoldei nogalināt turku. No Panonijas viņš aizdrāzās uz Skotiju, kur par godu Izoldei nobeidza kaledo- nieti.

Katru gadu un katru mēnesi Silvestrs paveica jaunu, nere­dzētu varoņdarbu par godu Izoldei.

Bet Izolde pa to laiku gaidīja.

Nevar teikt, ka viņai būtu trūcis pielūdzēju. Izoldei Smuid­rajai bija ļoti daudz aplidolāju, kas bija gatavi izpildīt viņas vismazākos gražus.

Vīri ar ieročiem katru dienu viņai par godu pastrādāja varoņdarbus. Lai izpelnītos Izoldes mīlestību, pielūdzēji bija gatavi sevi pazudināt. Izoldes dēļ Ulrihs Ūdrs ielēca jūrā. Konrāds Kokosrieksts no pils augstākā torņa iegāzās uz galvas dubļos. Bertolds Bezcerīgais pats savā jostā pakārās riekstkokā un turējās pretī, kad viņu mēģināja nolaist zemē. Izoldes dēļ Jūliuss Jūtīgais iedzēra sērskābi.

Izolde Smuidrā tomēr palika vienaldzīga pret šiem uzma­nības pierādījumiem.

Veltīgi viņas pamāte Klotilde Kaulainā skubināja pameitu precēties. Veltīgi viņas tēvs, Bugensbergas markgrāfs, piepra­sīja, lai meita izvēlas kādu no daudzajiem pielūdzējiem.

Viņas sirds palika negrozāmi uzticīga Svārpstam.

Laiku pa laikam iemīlējušies apmainījās ar mīlestības zīmēm.

No Jeruzalemes Silvestrs atsūtīja viņai spieķi ar iegrie­zumu kā savas mūžīgās uzticības apliecinājumu. No Pano­nijas viņš atsūtīja dēļa galu, bet no Venēcijas apmēram divas pēdas augstus mucas steķus. Visu to Izolde glabāja kā dār­gumu, bet naktī slēpa zem spilvena.

Beidzot pēc daudzu gadu klejojumiem Silvestrs nolēma vainagot savu mīlestību ar pēdējo varoņdarbu par godu Izoldei.

Viņš saprātoja aigriezties Ģentē, naktī uzrāpties pilskalnā un pierādīt savu mīlestību, par godu Izoldei nonāvējot viņas tēvu, nometot no mūra pamāti un nolaupot viņu pašu.

Nezaudējot laiku, Silvestrs steidza īstenot savu nodomu. Piecdesmit uzticamu cīņasbiedru pavadībā ar Karlo Korķu Viļķi un Indriķi īlenu priekšgalā viņš devās uz Ģenti. Nakts aizsegā viņi sasniedza pilskalna piekāji un četrrāpus cits āiz cita rausās augšup pa taku, kas veda uz cietokšņa vārtiem. Ap pulksten sešiem viņi bija pieveikuši vienu loku. Pulksten septiņos viņi bijā norāpojuši otru loku, bet tajā laikā, kad dzīres pilī bija sasniegušas kulmināciju, viņi rāpoja ceturto apli.

Silvestrs Svārpsts līda pirmais. Viņa bruņukrekls bija paslēpts zem raiba apmetņa, rokā viņš turēja ragu.

Saskaņā ar norunu Silvestram bija jāiekļūst pa sētas vārtiem pilī, veikli jānozog markgrāfam galveno vārtu atslēga un tad, pūšot tauri, jādod līdzgaitniekiem uzbrukuma signāls. Ak vai! Vajadzēja steigties, jo šajā ziemsvētku naktī mark­grāfs, kam bija apnikusi Izoldes ietiepība, bija nolēmis ap­laimot Dīleru Desmitdolaru Naudaszīmi, aldodot viņam meilas roku.

Dzīres lielajā zālē ritēja pilnā sparā. Milzīgais markgrāfs sēdēja galda galā un tukšoja vīna kausus citu pēc cita, uz­saukdams tostus Diteram Desmildolāru Naudaszīmei, kas, izpušķojies ar spalvām un apbruņojies, sēdēja viņam blakus.

Markgrāfs julās bezgala jautrs, tāpēc ka viņam pie kājām tupēja jaunais āksts, kuru senešals nule bija ielaidis pa sētas vārtiem un kura nenodrāztie joki lika markgrāfa varenajām krūtīm atkal un atkal kratīties smieklos.

—        Dieva vārds, — viņš, nevaldāmi spurkdams, teica, — savu mūžu neesmu dzirdējis neko tamlīdzīgu! Tātad vedējs sacīja svētceļniekam: ja jau tas lūdzis izsēdināt viņu no ratiem šajā pilsētā, tad vedējam tas arī jāizdara, kaut gan vēl ir agra rīta stunda. Svētais Pankrātij, kur tas puisis rāvis tik jaunu atgadījumu? Nu, izstāsti vēlreiz, lai es to iegau­mēju.

Un cienījamo kungu atkal sagrāba īsta smieklu lēkme.

Šajā brīdī Silvestrs—jo maskētais āksts nebija neviens cits kā viņš pats — metās virsū markgrāfam un norāva lielo vārtu atslēgu, kas klinkstēja tam pie jostas. Tad, aizsviedis prom āksta apmetni un cepuri, viņš, bruņukreklam mirdzot, izslējās visā augumā. Ar vienu roku viņš vicināja divgal- vaino krustnešu vāli, otrā turēja ragu.

Viesi trūkās kājās, tverdami dunčus.

—   Silvestrs Svārpsts! — viņi kliedza.

—   Mierā!—pavēlēja Silvestrs. — Jūs esat manās rokās!

Un, pielicis pie lūpām ragu un dziļi ievilcis elpu, no visa

spēka iepūta ragā.

Tad iepūta vēlreiz — arī no visa spēka.

Ne skaņas.

Rags nepūta.

—   Grābiel viņu ciet!—kliedza markgrāfs.

—        Pagaidiet, — teica Silvestrs, — es prasu ievērot bruņ­niecības likumus. Esmu ieradies še pēc lēdijas Izoldes, kuru jūs esat saderinājis ar Dīteru. Ļaujiet man cīnīties ar Dīteru divkaujā — vienam pret vienu!

Atskanēja piekrišanas saucieni.

Divkauja bija drausmīga.

Vispirms Silvestrs, abās rokās augstu atvēzējis vāli, ar briesmīgu spēku gāza pa Dītera bruņucepuri. Pēc tam Sil­vestrs mierīgi stāvēja un Dīlers, pacēlis savu vāli, gāza ar to viņam pa galvu. Pēc lain Dīters mierīgi pagrieza muguru un Silvestrs, atvēzējis vāli sāniski, šaušalīgi iezvēla viņam pa muguras apakšdaļu. Dīters zvēla pretī. Tad Dīters nokrita četrrāpus un Silvestra vāle trāpīja viņam pa muguru. Tā bija īsta izmaņas un prasmes pārbaude. Kādu laiku cīņas iznākums" likās apšaubāms. Tad Dītera bruņās sāka parādīties iedobes, viņa sitieni kļuva aizvien vārgāki, un viņš nokrita gar­šļaukus. Silvestrs izmantoja šo priekšrocību un sadauzīja pre­tinieku plakanu kā sardīņu kārbu. Uzlicis kāju Dīleram uz krūtīm, Silvestrs nolaida sejsegu un raidīja skatienu visapkārt.

Šajā mirklī atskanēja tālu sadzirdams kliedziens.

Čīniņa trokšņa satraukta, zālē iesteidzās Izolde Smuidrā.

Brīdi iemīlējušies skatījās viens uz otru.

Tad ar neprātīgu sāpju izteiksmi sejā viņi paģībusi no­gāzās zemē katrs uz savu pusi.

Bija notikusi kļūdīšanās.

Silvestrs nebija Silvestrs, un Izolde nebija Izolde. Miniatūras bija viņus maldinājušas. Portretos bija attēlotas pavisam citas personas.

Nožēlas straumes pārplūdināja mīlētāju sirdis.

Izolde domāja par nelaimīgo Dīteru, kas bija saplacināts kā spēļu kārts un sakropļots līdz nepazīšanai, par Konrādu Kokosriekstu, kas bija uz galvas iegāzies dubļos, par Jūliusu Jūtīgo, kas pēc sērskābes iedzeršanas bija sarāvies čokurā aiz ' sāpēm.

Savukārt Silvestrs domāja par bojā aizgājušajiem sara- cēņiem un nogalinātajiem turkiem.

Un tas viss bija par neko!

Viņu mīlestība bija palikusi bez apbalvojuma. Neviens no viņiem nebija tas, par ko otrs viņu bija uzskatījis. Tāds lik­tenis ir mīlestībai visā pasaulē — lūk, šī viduslaiku stāsta alegorija.

Abu mīlētāju sirdis salūza.

Viņi izlaida garu.

Pa to laiku Karlo Korķu Viļķis, Indriķis īlens un četrdesmit viņu līdzgaitnieki, pakaļgalus izslējuši augstāk par visu pārējo ķermeni, cik naski vien jaudādami, rāpus mudījās lejup pa līkumoto taku.

No ērmota noslēpuma prāta sajukušais jeb Defektīvais Detektīvs

Dižais Detektīvs sēdēja savā kabinetā.

Viņam bija mugurā garš, zaļš talārs ar ļoti platām pie­durknēm, kura atlokos sasprausts kāds pusducis slepenu daž­nedažādu pazīšanas nozīmīšu.

Viņam aiz muguras uz speciāla pakaramā bija pakārti trīs vai četri pāri vaigubārdu. Pa tvērienam atradās aizsarg­brilles, zilas brilles un automobilistu acenes.

Vienā acumirklī Dižais Detektīvs varēja nomaskēties līdz nepazīšanai.

Viņam blakus uz krēsla stāvēja spainis ar kokaīnu un smeļamais kauss.

Viņa seja bija neizdibināma.

Uz galda gulēja kriptogrammu kaudzīte. Dižais Detektīvs ar skubu atplēsa tās citu pēc citas, atšifrēja un svieda blakus esošajā kriptogramvadā.

Pie durvīm viegli pieklauvēja.

Dižais Detektīvs steigšus uzrāva mugurā raibu domino, pielika melnu vaigubārdu un uzsauca:

—   Iekšā!

Ienāca sekretārs.

—   Ā, — teica detektīvs, — tas esat jūs!

Viņš nometa masku.

—        Ser, — teica jaunais cilvēks, stipri uztraucies, — ir atgadījies kaut kas mīklains.

—   Ā, — sacīja Dižais Detektīvs, acīm iemirdzoties, — kaut kas tāds, ka visa kontinenta policija ir galīgi apjukusi?

—   Policija ir tā apjukusi, — teica sekretārs, — ka visi aģenti satriekti guļ gar zemi, daudzi no viņiem izdarījuši pašnāvību.

—   Tā, — teica detektīvs, — un otra tāda mīklaina gadī­juma nav Londonas policijas annālēs?

—   Jā gan.

—   Un jādomā, — teica detektīvs, — ka ar to saistīti vārdi, kurus izrunājot jūs tik tikko uzdrīkstaties elpot vai pirms kuru izrunāšanas jums vismaz jāizskalo rīkle?

—   Pilnīgi pareizi.

—   Un tas var draudēt, es pieļauju, ar tik briesmīgiem diplomātiskiem sarežģījumiem, ka, gadījumā ja mums neizdosies atklāt šo noslēpumu, Anglija sešpadsmit minūšu laikā atradīsies karastāvoklī ar visu pārējo pasauli?

Sekretārs, vēl joprojām satraukumā drebēdams, atbildēja apstiprinoši.

—   Un beidzot, — teica Dižais Detektīvs, — noziegums droši vien pastrādāts gaišā dienas laikā kaut kur pie ieejas Anglijas bankā vai apakšnama garderobē un policijai pašā deguna galā?

—   Viss nolicis tieši tādos apstākļos, — apstiprināja sek­retārs.

—   Labi, — teica Dižais Detektīvs, — tagad apņemiet sev apkārt šo te, pielīmējiet brūno vaigubardu un pastāstiet man, kas tad ir noticis.

Sekretārs ietinās zilā domino ar mežģīņu ielaidumiem, tad pieliecās un iečukstēja Dižajam Detektīvam ausī:

—   Nolaupīts Virtembergas princis.

Dižais Detektīvs uzšāvās augšā no krēsla, kā spērienu pa dibenu dabūjis.

Nozagls princis! Droši vien kāds no Burboniem! Nozū- mēta senas Eiropas dzimtas atvase! Tas nu patiešām bija viņa analītiskā prāta cienīgs noslēpums.

Viņa smadzenes sāka darboties zibens ātrumā.

—   Pagaidiet! — viņš uzsauca. — Kā jūs to zināt?

Sekretārs pasniedza telegrammu. Tā bija no Parīzes poli­cijas prefekta. Telegrammā bija teikts: «Nozagts Virtembergas princis. Iespējams, ka nosūtīts tālāk uz Londonu. Viņš jādabū atpakaļ līdz izstādes atklāšanas dienai. Atlīdzība — tūkstoš mārciņu.»

Tā! Princis aizvākts no Parīzes tieši lajā laikā, kad viņa parādīšanās starptautiskajā izstādē varētu izvērsties par ļoti svarīgu notikumu.

Dižajam Detektīvam domāt nozīmēja rīkoties, bet rīkoties nozīmēja domāt. Bieži viņam izdevās darīt kā vienu, tā otru vienlaikus.

—   Telegrafējiet uz Parīzi, lai paziņo prinča pazīmes.

Sekretārs palocījās un izgāja.

Tajā pašā mirklī pie durvīm viegli piegrabināja.

Ienāca apmeklētājs. Viņš zaglīgi tuvojās četrrāpus. Uz galvas un pleciem uzmestais kamīna paklājs neļāva saskatīt, kas las lāds ir.

Nepazīstamais aizrāpoja līdz istabas vidum.

Tad viņš piecēlās.

Augstais dievs!

Tas bija Anglijas premjerministrs.

—   Jūs! — iesaucās detektīvs.

—   Es, — atbildēja premjerministrs.

—        Jūs esal ieradies sakarā ar Virtembergas prinča nolau­pīšanu?

Premjerministrs satrūkās.

—   Kā jūs to zināt? — viņš jautāja.

Dižais I3elektīvs neizdibināmi pasmaidīja.

—        Jā, — teica premjerministrs, — es neslēpšu. Esmu ie­interesēts, dziļi ieinteresēts. Atrodiet Virtembergas princi, nosūtiet viņu sveiku un veselu atpakaļ uz Parīzi, un es pie­likšu klāt apsolītajai atlīdzībai vēl piecsimt mārciņu. Bet pielūkojiet, — viņš daudznozīmīgi piebilda, iedams ārā no

istabas, — lai nemēģina mainīt viņam iezīmējumu vai cirst nost asti.

Kā tad tā? Cirst nost princim asti? Dižajam Detektīvam noreiba galva. Tātad neliešu banda nolēmusi … Nē taču, tas nebija iespējams!

Pie durvīm atkal pieklauvēja.

Parādījās vēl viens apmeklētājs.

Viņš ielocījās istabā kā tārps, izstiepies uz grīdas visā garumā. Viņš bija ievīstījies garā purpura apmetnī. Piecēlies viņš izbāza no tā galvu.

Augstais dievs!

Tas bija pats Kenlerberijas arhibīskaps.

—        Jūsu gaišība! — iesaucās pārsteigtais detektīvs. — Die­va dēļ, necelieties augšā, es jūs lūdzu! Apsēstieties, atgu- lieties, dariet, ko gribat, tikai neslejieties stāvus!

Arhibīskaps noņēma mitru un gurdi pakāra to uz vaigu­bārdu pakaramā.

—   Jūs atrodaties te sakarā ar Virtembergas prinča lietu?

Arhibīskaps nodrebēja un pārkrustījās. Vai tiešām šis cilvēks

bija gaišreģis?

—        Jā, — viņš atbildēja, — no meklējuma panākumiem ir atkarīgs daudz kas. Taču es esmu ieradies, lai pateiktu tikai to, ka jūs vēlas redzēt mana māsa. Viņa jau nāk šurp. Viņa ir uzvedusies ārkārtīgi neapdomīgi, un tagad viņas liktenis ir pilnīgi atkarīgs no prinča. Aizgādājiet princi atpakaļ uz Pa­rīzi, citādi viņa ir izputināta.

Arhibīskaps uzlika galvā mitru, atkal pārkrustījās, ietinās apmetnī un, murrādams kā kaķis, četrrāpus atstāja kabinetu.

Dižā Detektīva sejas izteiksme pauda dziļu aizkustinājumu. Grumbas te kļuva dziļākas, te izlīdzinājās.

—        Tātad, — viņš nomurmināja, — runa ir par arhibīskapa māsu grāfieni Dešleju.

Pat augstākās sabiedrības dzīves pazinējs Dižais Detektīvs noprata, ka šoreiz viņam ir darīšana ar kaut ko neparastu.

Pie durvīm skaļi pieklauvēja.

Ienāca grāfiene Dešleja. Viņa bija viscaur tērpusies vienās pasakaini dārgās ādās.

Grāfiene bija skaistākā sieviete Anglijā. Viņa valdonīgi ienāca istabā. Tikpat valdonīgi viņa paķēra krēslu un apsēdās, ļaudama skatīt visu savu majestātiskumu.

Grāfiene noņēma savu briljantu tiāru un nolika blakus uz tiaras turētāja, tad attina vaļā pērļu boa un pakāra uz pērļu pakaramā.

—   Jūs esat atnākusi, — ierunājās Dižais Detektīvs, — Virtembergas prinča lietā.

—   Nožēlojamais kucēns! — ar pretīguma pieskaņu balsī teica grāfiene Dešleja.

Tā, atkal jauni sarežģījumi! Nebūdama iemīlējusies princī, grāfiene nosauc jauno Burbonu par kucēnu.

—   Jums acīmredzot rūp viņa liktenis?

—   Rūp? — pārjautāja grāfiene. — Un kā vēl! Es taču pati viņu izaudzināju.

—   Jūs viņu . . . Ko? — izdvesa Dižais Detektīvs, un viņa parasti bezkaislīgā seja pielija ar košu sārtumu.

—   Es pati viņu izaudzināju, — atkārtoja grāfiene, — un tagad varētu dabūt par viņu desmiltūkstoš mārciņu. Tāpēc nav ko brīnīties, ka es gribu, lai viņu gādā atpakaļ uz Parīzi. Tikai ņemiet vērā — ja viņi ir dabūjuši rokā princi un no­cirtuši viņam asti vai sabojājuši iezīmējumus uz vēdera, tad labāk lai mierīgi vāc viņu prom.

Dižajam Detektīvam sāka griezties galva, un viņš at­spiedās pret sienu. Skaistules aukstasinīgā atzīšanās bija viņu pagalam pārsteigusi. Pati būdama jaunā Burbona māte, nelikumīgi saistīta ar vienu no dižākajām ģimenēm Eiropā, izšķiedusi visu savu bagātību kaut kādas rojālistu sazvērestības vajadzībām, viņa tomēr instinktīvi izpratusi Eiropas politikas likumus un zina, ka prinča dzimumzīmju iznīcināšana varētu laupīt viņam franču tautas simpātijas.

Grāfiene uzlika tiāru un aizgāja.

Ienāca sekretārs.

—        Saņemtas trīs telegrammas no Parīzes, — viņš pa­vēstīja. — Tās ir galīgi nesaprotamas.

Viņš pasniedza pirmo telegrammu.

Tajā bija teikts:

«Virtembergas princim ir garš, spīdīgs deguns, platas ausis, ļoti garš rumpis un īsas pakaļkājas.»

Dižais Detektīvs izskatījās apjucis.

Viņš izlasīja otru telegrammu:

«Virtembergas princi var viegli pazīt pēc dobjās riešanas.»

Un tad trešo:

«Virtembergas princi var pazīt pēc baltās joslas muguras vidū.»

Detektīvs un viņa sekretārs skatījās viens uz otru.

Prātā varēja sajukt, cik neizdibināms bija šis noslēpums.

Beidzot Dižais Detektīvs ierunājās:

—        Padodiet man domino! Jādabū rokā visi gali. — Viņš brīdi klusēja, kamēr asais prāts analizēja un savilka kopā viņa rīcībā esošos datus. — Jauns cilvēks … — viņš murmi­nāja. — Acīmredzot jauns, ja jau grāfiene nosauca viņu par kucēnu. Ar garu, spīdīgu degunu . . . Jā, skaidrs, ka no­devies dzeršanai. Balta josla muguras vidū . . . Izlaidīgās dzīves seku pirmā pazīme … Jā, ja, ar šiem pavedieniem es ātri vien tikšu viņam klāt.

Dižais Detektīvs piecēlās.

Viņš ietinās garā, melnā apmetnī. Tualeti papildināja balta vaigubārda un zilas acenes.

Pilnīgi nomaskējies, viņš devās ceļā.

Sākās meklējumi.

Četrās dienās viņš izložņāja visus Londonas nostūrus.

Viņš iegriezās katrā lielās pilsētas bārā. Katrā viņš iztuk­šoja glāzi ruma. Dažos bāros viņš iegāja, pārģērbies par matrozi, citos — par kareivi. Vēl citos viņš parādījās garīdz­nieka izskatā. Viņš maskējās nevainojami. Tā kā viņš vien­mēr maksāja skaidrā naudā, neviens nepievērsa viņam uz­manību.

Meklējumiem nebija panākumu.

Divus jaunus cilvēkus, par kuriem radās aizdomas, ka viņi viens vai olrs ir princis, apcietināja, bet, kā i/radījās. abus tūlīt vajadzēja palaist brīvībā.

Abu pazīmes nesakrita pilnīgi.

Vienam bija garš, spīdīgs deguns, bet nebija zīmes uz mu­guras.

Otram bija zīme uz muguras, bet viņš neprata riet.

Neviens no viņiem nebija jaunais Burbons.

Dižais Detektīvs turpināja meklējumus.

Viņš neapstājās nekādu šķēršļu priekšā.

Kādu nakti viņš slepeni ielavījās premjerministra mājā. Pārmeklēja lo no augšas līdz apakšai. Nomērīja visas durvis un logus. Izcilāja grīdas dēļus. Izpētīja ūdensvadu un kana­lizāciju. Pārbaudīja mēbeles. Neko neatrada.

Tikpat klusi viņš iezagās arhibīskapa pilī. Pārmeklēja to no augšas līdz apakšai. Pārģērbies par kora zēnu, piedalījās dievkalpojumos. Neko neatrada.

Vēl joprojām nezaudēdams cerību, Dižais Detektīvs iekļuva grāfienes Dešlejas namā. Pārģērbies par istabeni, iestājās darbā pie grāfienes.

Beidzot viņš uzķēra pavedienu, kas noveda pie noslē­puma atminējuma.

Grāfienes buduārā pie sienas karājās liela ierāmēta gravīra.

Tas bija portrets.

Zem tā bija paraksts:

«Virtembergas princis.»

Tas bija lakša portrets.

Ļoti garš rumpis, pialas ausis, nenocirsta aste, īsas pakaļ­kājas — visas pazīmes saskanēja.

īsā sekundes daļā Dižā Detektīva prātu gluži kā zibens uzliesmojums apgaismoja noslēpuma būtības atminējums.

Princis bija suns!!!

Ātri uzmetis domino virsū istabenes kleilai, viņš izskrēja uz ielas.

Pasauca garām braucošo ekipāžu un viens divi bija savā kantorī.

—        Es to atklāju! — gandrīz bez elpas viņš uzsauca sekre­tāram. — Noslēpums ir atklāts. Es savienoju visus posmus. Es to izsecināju ar tīrās analīzes palīdzību. Paklausieties: pakaļkājas, zīme uz muguras, spīdīgs deguns, kucēns . . . Nu, kā? Vai jums tas neko neizsaka?

—        Neko, — atbildēja sekretārs. — Uzdevums liekas pil­nīgi neatrisināms.

Dižais Detektīvs, jau atguvies no uztraukuma, iecietīgi pasmaidīja.

—        Tas tikai nozīmē, manu mīļo zēn,» ka Virtembergas princis ir suns, godalgots taksis. Grāfiene Dešleja izaudzi­nājusi viņu, un tagad viņš maksā divdesmit piecus tūkstošus mārciņu, un kur nu vēl desmittūkstoš mārciņu, kas piedāvāts par viņu Parīzes suņu izstādē. Tāpēc nav nekāds brī­nums, ka . . .

Šajā brīdī Dižo Detektīvu pārtrauca sievietes kliedziens:

—   Augstais dievs!

Kabinetā iedrāzās grāfiene Dešleja.

Viņa izskatījās pēc trakas.

Viņas tiāra bija sagriezusies.

Pērles izbira pa visu istabu.

Viņa lauzīja rokas un vaidēja.

—        Viņam nocirtuši asti, — viņa tikko spēja izdvest, — un nocirpuši uz muguras visu spalvu. Ko lai es daru? Esmu izpu­tināta!

—        Kundze, — teica Dižais Detektīvs, mierīgs kā bronzas tēls, — saņemieties! Es vēl varu jūs glābt.

—   Jūs?

—   Es!

—   Kā?

—   Paklausieties, kā! Jums bija jāizstāda princis Parīzē?

Grāfiene pamāja ar galvu.

—   Ar viņu jūs esat likusi uz spēles visu savu bagātību?

Grāfiene atkal pamāja.

—        Suns bija nozagts, atvests uz Londonu, viņam nocirsta aste un mainīta krāsa?

Pārsteigta par Dižā Detektīva prāta asumu, grāfiene kla­nīja galvu vienā klanīšanā.

—   Un jūs esat izputināta?

—   Jā, — viņa izdvesa un saļima uz grīdas pērļu kaudzē.

—        Kundze, — teica Dižais Detektīvs, — vēl viss nav pagalam.

Viņš izslējās visā augumā. Viņa seju apstaroja nelokāma apņēmība.

Uz spēles bija likts Anglijas gods un Anglijas visskais­tākās sievietes īpašums.

—        Es lo izdarīšu, — viņš nomurmināja. — Piecelieties, dārgā lēdija! Esiet bez bailēm. Es pārtapšu par jūsu suni.

Tajā pašā vakarā Dižo Detektīvu kopā ar viņa sekretāru varēja redzēt uz Kalē pasta kuģa klāja. Viņš bija garā, melnā apmetnī, stāvēja četrrāpus, un sekretārs turēja viņu īsā pavadā.

Viņš līksmi aprēja viļņus un laizīja sekretāram roku.

—   Cik brīnišķīgs suns! — teica pasažieri. '

Maskēšanās bija izdevusies uz goda.

Dižais Detektīvs bija viscaur noziests ar līmi un aplipināts ar suņa spalvām. Zīme uz muguras bija izdevusies vareni. Ar automātisku ierīci savienotā aste kustējās augšup un lejup, paklausot katram domas gājienam. Viņa acis liecināja par prāta spējām.

Nākamajā dienā viņu eksponēja starptautiskajā izstādē takšu grupā. Viņš iekaroja visu sirdis.

—   Quel beau chien/' — sauca franči.

—   Ach! Was ein Dog!2 — sauca spamesi.

Dižais Detektīvs ieguva pirmo godalgu.

' Cik skaists suns! (Fr. vai.)

2 Kas las par suni! (Izkropļota vācu un angļu vai.)

Grāfienes manta bija glābta.

Par nelaimi, Dižais Detektīvs bija aizmirsis samaksāt suņa nodokli, tāpēc viņu nogrāba un iznīcināja suņu ķērāji. Bet tam, protams, nav nekāda sakara ar šo stāstu, un tas piemi­nēts beigās tikai kā mazlietiņ neparasts fakts.

Mans nepazīstamais draugs

Viņš ienāca Pulmaņa vagona smēķētāju kupejā, kur es sēdēju viens pats.

Viņam mugurā bija garš mētelis ar kažokādas oderi, bet rokā piecdesmit dolāru ceļasoma, kuru viņš nolika uz sēdekļa.

Tikai tad viņš pamanīja mani.

—        Nu, nu, — viņš noteica, un pār viņa seju kā rītausma pārslīdēja atmiņu atspulgs.

—        Goda vārds, — viņš teica, enerģiski spiezdams man roku, — kas to būtu domājis, ka mēs satiksimies?

«Nudien — kas?» es nodomāju.

Viņš palūkojās uz mani vērīgāk.

—   Tu ne par malu neesi pārvērties, — viņš sacīja.

—   Tu arī ne, — es sirsnīgi alsaucos.

—        Tikai maķenīt apaļāks esi kļuvis, — viņš kritiski tur­pināja.

—   Jā, — es piekritu, — maķenīt, bet tu jau arī esi apvēlies.

Šie vārdi, protams, varētu palīdzēt attaisnol manu pārlieko

tuklumu.

—        Nē, — es apņēmīgi un droši turpināju,— lu izskaties tāds pats kā senāk.

Un es visu laiku lauzīju galvu, kas viņš varētu būt. Es galīgi nepazinu šo cilvēku, sit vai nost, it nemaz nevarēju atcerēties viņu. Es nesaku, ka man ir slikta atmiņa. Gluži otrādi, man ir neparasti laba atmiņa. Tiesa, cilvēku vārdus

gan es iegaumēju ar grūtībām. Ļoti bieži gadās, ka nevaru atcerēties ari sejas, rei/ēm neatceros cilvēka ārējo izskatu, un to, kā cilvēks ģērbies, es, protams, galīgi neievēroju, bet, izņemot šos sīkumus, es nekad nevienu neaizmirstu, un es lepojos ar to. Bet, ja arī gadās, ka neparko nevaru atcerēties kādu vārdu vai seju, es nekad neapjūku. Es zinu, kā rīkoties šādā situācijā. Vajadzīgs tikai vēss prāts un attapība, un viss nokārtojas.

Mans draugs apsēdās.

—   Sen neesam tikušies, — viņš teica.

—   Sen gan, — es atkārtoju ar tādu kā skumju pieskaņu balsī. Es gribēju, lai viņš justu, ka šī atšķirtība ir sāpinājusi arī mani.

—   Bet laiks ir aizskrējis ātri.

—   Kā viens mirklis, — es mundri piekritu.

—   Savādi, — viņš teica, — ka dzīve tā rit, mēs zaudējam cilvēku pēdas, un viss pārvēršas. Es bieži domāju par to. Dažreiz prātoju, kur izklīdusi visa mūsu vecā kompānija.

—   Es tāpat, — es piebalsoju. Īstenībā par to domāju tieši šobrīd. Sen esmu ievērojis, ka tieši tādos apstākļos kā patlaban cilvēks sāk atcerēties «veco kompāniju», «zēnus» vai «bari­ņu». Te nu ir izdevība noskaidrot, kas viņš ir. — Vai kādreiz esi izstaigājis seno dienu takas?

—   Ne reizi, — viņš kā skaldīt noskaldīja. Tāda atbilde bija nepārprotama. Es nomanīju, ka «seno dienu takas» reizi par visām reizēm jāizslēdz no mūsu sarunas līdz tam brīdim, kad man izdosies atklāt, kur tās atrodas.

—   Diezin vai arī tev ir radusies tāda vēlēšanās, — viņš turpināja.

—   Vēl nav, — es atbildēju ļoti piesardzīgi.

—   Saprotu. Izlūdzos piedošanu, — viņš sacīja, un mēs kādu brīdi klusējām.

Tā es biju ieguvis pirmo punktu. Acīmredzot kaut kur bija kādas seno dienu takas, kurās man diezin vai gribētos at­griezties. Uz šī pamata jau varēja kaut ko būvēt.

Drīz viņš atkal sāka runāt.

—   Jā, — viņš teica, — šad un tad es satieku kādu no ve­cajiem zēniem, viņi apjautājas par tevi un interesējas, ko tu tagad dari.

«Nabadziņi,» es nodomāju, bet skaļi nepateicu.

Sapratu, ka nu ir īstā reize dot iznīcinošu triecienu, un liku lietā metodi, pēc kuras vienmēr rīkojos līdzīgos gadī­jumos. Es aizrautīgi iejaucos vidū.

—   Saki, — es jautāju, — kur ir Billijs? Vai.tu kaut ko esi dzirdējis par Billiju?

Tas paliesi ir ļoti drošs gājiens. Katrā vecā kompānijā taču ir savs Billijs.

—   Jā, protams, — atbildēja mans draugs, — Billijs saim­nieko rančo Montanā. Pavasarī es viņu redzēju Čikāgā. Viņš sver divsimt mārciņu. Tu viņu nemaz nepazītu.

—   Droši vien nepazītu, — es klusām nomurmināju. — Bet kur ir Pits? — es jautāju. Tas arī ir drošs paņēmiens. Kāds Pits atrodas vienmēr.

—   Tu runā par Billija brāli? — viņš jautāja.

—   Nu kā tad, par Billija brāli Pilu. Es bieži iedomājos viņu.

—   O, — atbildēja nepazīstamais, — vecais Pits ir pilnīgi pārvērties, kļuvis pavisam rāms. — Viņš sāka ķiķināt. — Pits taču ir apprecējies!

Es arī iesmējos. Tādos apstākļos vienmēr liekas ļoti ko­miski, ka cilvēks apprecējies. Ir pieņemts, ka, uzzinot par vecā Pītera — vienalga, kas viņš arī būtu, — apprecēšanos, ir jāsmejas līdz ģībienam. Es mierīgi smējos tālāk, jau iedo­mājoties vien to. Cerēju, ka smieklu pieliks līdz brauciena beigām. Man bija atlikušas vairs tikai piecdesmit jūdzes. Nav grūti smieties piecdesmit jūdzes, ja zina, kā tas darāms.

Taču mans draugs nebija ar to mierā.

—   Man ne vienu reizi vien gribējās uzrakstīt tev, — viņš teica, konfidenciāli pazeminādams balsi, — īpaši, kad dabūju zināt par tavu zaudējumu.

Es klusēju. Ko es būtu pazaudējis? Naudu? Un, ja tā, tad cik daudz? Un kā es esmu to pazaudējis? Interesanti, vai šis zaudējums izputinājis mani pilnīgi vai daļēji.

—        Cilvēks nekad nevar pilnīgi atgūties pēc tāda zaudē­juma, — viņš drūmi turpināja.

Acīmredzot es biju izputināts pilnīgi. Tomēr es nebildu ne vārda un paliku aizsegā, gaidīdams, lai viņš izšauj visu, kas iekšā.

—        Jā, — turpināja nepazīstamais, — nāve vienmēr ir briesmīga.

Nāve! Ak tad tā bija nāve! Es tik tikko nenožagojos aiz prieka. Tagad viss bija vienkārši. Šādās sarunās spriedelēt par nāvi ir gaužām viegli. Tikai mierīgi jāsēž un jāgaida, kamēr atklājas, kas tad īsti ir miris.

—        Jā, — es nomurmināju, — ļoti briesmīga. Taču no otras puses . . .

—   Pilnīgi pareizi. īpaši tādā vecumā, protams.

—   Tev taisnība — tādā vecumā un pēc tādas dzīves.

—        Cilvēks, kas vesels miesā un garā līdz pēdējam, vai ne? — viņš turpināja patiesā līdzjūtībā.

—        Jā, — es teicu, juzdams zem kājām stingru pamatu, — spējīgs sēdēt gultā un smēķēt līdz pašām pēdējām dienām.

—        Kā? — viņš apjucis jautāja. — Vai tad tava vec­māmiņa . . .

Mana vecmāmiņa! Ak tādas tās lielas!

—        Piedod man, — es sacīju, pats savas muļķības saērci­nāts.— Kad es teicu «smēķēt», es domāju viņas spēju sēdēt un paciest tabakas dūmus. Viņai patika, ka viņai kāds palasa priekšā un pakūpina smēķa dūmus . . . Tas laikam bija vie­nīgais, kas viņu nomierināja . . .

To teikdams, es dzirdēju, ka vilciens rībēdams un klabē­dams padrāžas garām semaf'oriem, nošūpojas uz pārmijām un palēnina gaitu.

Mans draugs aši paskatījās laukā pa logu.

Viņa seja pauda satraukumu.

—        Ak dievs! — viņš teiea. — Tā ir mezgla stacija. Esmu pabraucis garām savai stacijai. Man vajadzēja izkāpt ie­priekšējā. Klau, pavadoni! — viņš uzsauca, izbāzis galvu gaitenī. — Cik ilgi mēs te slāvam?

—        Tikai divas minūtes, ser, — atsaucās pavadonis. — Vil­ciens ir nokavējies, un tagad ir jāiedzen.

Pietrūcies kājās, mans draugs izvilka atslēgu saišķi un sāka darboties gar ceļasomas slēdzeni.

—        Būs jāsūta telegramma, vai, — viņš murmināja. — Velns parāvis šito atslēgu! Visa mana nauda ir somā.

Tagad man visvairāk bija bail, ka viņš nepaspēs izkāpt.

—        Še, — es teicu, ņemdams ārā no kabatas dažus naudas gabalus, — nokrāmējies ar to slēdzeni. Te ir nauda.

—        Paldies, — viņš sacīja, izgrābdams man no plaukstas naudu — uztraukumā viņš sarausa visu, kas tur bija. — Ka tikai pagūtu . . .

Viņš izlēca no vilciena. Pa logu redzēju viņu ejam uz uz­gaidāmo telpu. Man šķita, ka viņš sevišķi nesteidzas.

Es gaidīju.

Pavadoņi jau sauca:

—   Visi vagonos! Visi vagonos!

Noskanēja zvans, lokomotīve nošņācās, un pēc brīža vilciens atgāja.

«Idiots tāds!» es nodomāju. «Nokavēja.»

Viņa piecdesmit dolāru ceļasoma bija palikusi uz sēdekļa.

Es gaidīju, raudzīdamies pa logu un gudrodams, kas šis cilvēks galu galā tāds ir.

Pēkšņi atkal izdzirdēju pavadoņa balsi. Acīmredzot viņš veda kādu pa gaiteni.

—   Es apskatīj vis vagon, ser, — viņš teica.

—        Es atstāju to kupejā uz sēdekļa savai sievai aiz muguras, — pikti teica labi ģērbies nepazīstams vīrietis, pa­bāzis galvu manā kupejā.

Pēkšņi viņa seja atplauka smaidā. Taču tas nebija domāts man. Tas bija domāts piecdesmit dolāru čemodānam.

— Āre, kur tas ir! — iesaucās kungs un, paķēris ceļasomu, aiznesa lo.

Es satriekls atslīgu uz sēdekļa. Vecā kompānija! Pila apprecēšanās! Manas vecmāmiņas nāve! Augstais dievs! Un mana nauda! Tagad es visu sapralu. Tas otrs arī «uzturēja sarunu» un darīja to ar zināmu nolūku.

Es biju apšmaukts!

Nu, ja man kādreiz gadīsies uzsākt vilcienā sarunu ar ne­jaušu ceļabiedru, es vairs necentīšos būt lik ārkārtīgi apķē­rīgs.

Pie fotogrāfa

—   Es gribētu nofotografēties, — es teicu.

Fotogrāfs iepriecināts paskatījās uz mani. Viņš bija sašļu- kuša izskata cilvēks ar dabaszinātnieka nespodrajām acīm, ģērbies pelēkā uzvalkā. Taču nav nekādas vajadzības aprakstīt viņu. Katrs zina, kāds izskatās fotogrāfs.

—   Apsēdieties te un pagaidiet, — viņš teica.

Es gaidīju kādu stundu. Izlasīju 1912. gada «Sievietes pavadoni», 1902. gada «Meiteņu žurnālu» un 1888. gada «Bērnu žurnālu». Sāku saprast, ka es, cilvēks ar tādu seju, esmu neattaisnojami alojies, ielauzdamies šī zinību vīra no­slēgtībā un iztraucēdams viņu pētījumos.

Apmēram pēc stundas fotogrāfs pavēra iekšdurvis.

—   Nāciet šurp! — viņš bargi uzaicināja.

Es iegāju ateljē..

—   Sēstieties! —teica fotogrāfs.

Es apsēdos. Caur biezo kokvilnas palagu, ar ko bija aiz­segts matētais jumta logs, uz mani krita saules stars.

Fotogrāfs izripināja savu aparātu istabas vidū un no aiz­mugures pieplaka pie tā.

Palicis tādā stāvoklī ne vairāk par sekundi — tieši tik ilgi, lai uzmestu man skatienu, — viņš atkāpās no aparāta, ar nūju, kurai galā bija āķis, spēji atrāva vaļā biezo kokvilnas palagu un matēto jumta logu, acīmredzot trakoti noilgojies pēc gaismas un svaiga gaisa.

Tad viņš atkal piegāja pie aparāta un uzmeta sev virsū nelielu, melnu apsegu. Šoreiz viņš stāvēja pavisam mierīgi. Es nopratu, ka viņš skaita lūgšanu, un arī sēdēju mierīgi.

Kad fotogrāfs beidzot atliecās taisni, viņš bija gaužām drūms. Viņš purināja galvu.

—   Seja nekur neder, — viņš teica.

—        Zinu, — es mierīgi atbildēju. — Es visu mūžu to esmu zinājis.

Viņš nopūtās.

—        Manuprāt, — viņš sacīja, — tā iznāks labāk, ja uzņems trīs ceturtdaļu pagriezienā.

—        Noleikti! — es sajūsmināts iesaucos, fotogrāfa humānās pieejas iepriecināts. — Ar jūsējo būtu tāpat. Faktiski, — es turpināju, — cik ir seju, tās visas liekas rupjas, šauras, ap­robežotas, bet, līdzko pagriež par trīs ceturtdaļām, tās kļūst platas, lielas, gandrīz neierobežotas . . .

Taču fotogrāfs vairs neklausījās. Viņš pienāca man klāt un, ar abām rokām satvēris manu galvu, grozīja to sāniski. Ienāca prātā, vai viņš negrib mani noskūpstīt, un es aizvēru acis.

Bet es biju maldījies.

Viņš pagrieza manu galvu tik tālu, cik vien bija iespējams, un tagad stāvēja, cieši lūkodamies manī.

Tad viņš atkal nopūtās.

—   Man nepatīk jūsu galva, — viņš teica.

Viņš vēlreiz piegāja pie aparāta un paskatījās uz mani.

—   Mazliet paveriet muti! — viņš teica.

Es steigšus paklausīju.

—   Aizveriet! — fotogrāfs ātri piebilda.

Tad viņš atkal skatījās uz mani.

—   Ausis nekur neder, — viņš atzina. — Nolaidiet tās mazliet! Paldies. Tagad acis. Paboliet tās zem plakstiņiem! Lūdzu, uzlieciet rokas uz ceļiem un paceliet seju mazliet uz augšu! Jā, tā ir labāk. Bet tagad iztaisnojiet plecus! Tā! Un salieciet kaklu — jā, tā! Ieraujiet vēderu — uhū! Izlieciet gūžu virzienā uz elkoni — tā! Man vēl lāgā nepatīk jūsu seja, tā ir mazlietiņ par lielu, bet . . .

Es apgriezos uz taburetes.

—   Pietiek! — es teicu satraukti, bet, man šķiet, arī ar cieņu. — Tā ir mana seja. Tā ir nevis jūsu, bet mana. Esmu nodzīvojis ar to četrdesmit gadu un zinu, kādi trūkumi tai piemīt. Zinu, ka tā nav klasiski pareiza. Zinu, ka tā nav pie­mērota man, taču tā ir mana seja, vienīgā, kas man ir . . . — Es jutu balsi nodrebam, tomēr turpināju: — Un, lai kāda šī seja būtu, esmu to iemīlējis. Un šī ir mana mute, nevis jūsu. Šīs ausis ir manas, nevis jūsu un ja jūsu fotoaparāts ir par šauru . . .

Šajā brīdī es grasījos celties augšā no krēsla.

Čik!

Fotogrāfs bija parāvis aukliņu. Es biju nobildēts. Redzēju, ka aparāts vēl nokustas 110 satricinājuma.

—   Es domāju, — teica fotogrāfs, savilcis lūpas apmieri­nātā smaidā, — ka man izdevās fiksēt jūsu vaibstus tieši aizrautības brīdī.

—   Ak tā gan! — es dzēlīgi teicu. — Vaibstus, jūs sakāt? Tātad jūs nedomājāt, ka es varu tos padarīt dzīvus? Labi, ļaujiet man apskatīt uzņēmumu!

—   O, pagaidām vēl nav ko apskatīt, — viņš teica. — Vis­pirms jāattīsta negatīvs. Pienāciet sestdien, un es jums parā­dīšu paraugu.

Es atnācu sestdien.

Fotogrāfs uzaicināja mani ateljē. Man šķita, ka šoreiz viņš izskatās mierīgāks un nopietnāks nekā iepriekšējā reizē. Man pat šķila, ka viņa izturēšanās manierē jaušams tāds kā lepnums.

Viņš atritināja lielu paraugfotogrāfiju, un mēs abi klusē­dami skatījāmies uz to.

—   Vai tas esmu es? — beidzot iejautājos.

—   Nūja, — viņš rāmi atbildēja, — tas esat jūs.

Un mēs atkal skatījāmies uz fotogrāfiju.

—        Acis, — es nedroši bildu, — gan nav diez cik līdzīgas manējām.

—- Protams, nav, — viņš paskaidroja. — Es tās pierctu- šēju. Iznākušas lieliski, vai ne?

—        Skaisti, — es piekritu, — bet vai tad man ir tādas uzacis?

—        Nē, — leica fotogrāfs, aši uzmezdams manai sejai ska­tienu, — uzacis es noņēmu. Tagad ir tāds paņēmiens — delfīds[4], ar kura palīdzību mēs pieliekam jaunas uzacis. Te jūs pamanīsit, kur mēs esam iznīcinājuši matus uz pieres. Man nepatīk, ka mati aug pārāk zemu uz galvaskausa.

—   Ak tā, jums nepatīk … — es atkārtoju.

—        Nē, — viņš turpināja, — es tos nesaglabāju. Man patīk notīrīt visas virsmas no matiem un uzvilkt jaunu uzacu līniju.

—        Bet kā ar muti? — es jautāju, taču manā balsī sa­dzirdamais rūgtums pagāja fotogrāfam gar ausīm. — Vai tā ir manējā?

—        Mute ir mazliet pielabota, — viņš atbildēja. — Jūsējā ir pārāk zemu. Izrādījās, ka es nevaru to izmantot.

—        Ausis gan, — es teicu, — ir pārsteidzoši līdzīgas. Uz mata kā manējās.

—        Jā, — domīgi noteica fotogrāfs, — tā tas ir, bet kopējot es visu to varu sagandēt. Mums tagad ir tāds preparāts — sulfīds, ar kuru ausis var pilnīgi noņemt. Es pamēģināšu, vai . . .

—        Paklausieties! — es viņu pārtraucu, paceldamies tādos augstumos, tā atdzīvinādams savus vaibstus un runādams ar tik iznīcinošām nievām, ka, liekas, varētu pazudināt cilvēku

uz līdzenas vietas. — Paklausieties! Es atnācu uz šejieni pēc fotogrāfijas, ģīmetnes, pēc kaut kā tāda (lai cik neprātīga liktos tāda vēlēšanās), kas līdzinātos man. Es gribēju kaut ko tādu, kas attēlotu manu seju tādu, kādu daba man devusi, lai cik pieticīga arī būtu šī dāvana. Es gribēju kaut ko tādu, ko mani draugi varētu glabāt pēc manas nāves un kas varētu noderēt viņiem par mierinājumu bēdās. Šķiet, esmu maldījies. Mana vēlēšanās nav piepildījusies. Tad turpiniet savu melno darbu! Ņemiet savu negatīvu vai kā nu jūs to dēvējat, grem­dējiet sulfīdā, bromīdā, oksīdā vai pienīdā — kur vien jums tīk, izņemiet ārā acis, palabojiet muti, pārveidojiet seju, restaurējiet lūpas, atdzīviniet kaklasaiti un pārtaisiet vesti. Glancējiet un ēnojiet to, rotājiet ar iespiedumiem un zeltī­jumu, līdz arī pats esat pārliecināts, ka darbs pabeigts. Kad tas viss paveikts, paturiet fotogrāfiju sev un saviem draugiem. Varbūt viņi pratīs to novērtēt. Man šī fotogrāfija bijusi nebijusi.

Man sāka birt asaras, un es izgāju no ateljē.

Mistera Bata halucinacija

Tā ir mistera Bata mūža halucinācija, ka viņš dzīvo, lai darītu labu. Lai arī .cik daudz laika un pūļu tas prasītu, viņš to dara. Vai cilvēki to vēlas vai ne, viņš tik un tā mācas virsū ar savu palīdzību.

Ar viņa laiku, sabiedrību un padomu var rēķināties ne vien tie, kas tos meklē, bet arī tie, kas, tā vien šķiet, tos nemaz neprasa.

Mistera Bata starojošais vaigs ieraugāms pie visu to viņa draugu durvīm, kurus piemeklējušas kaut visniecīgākās ne­patikšanas. Līdzko misters Bats uzzina, ka 110 viņa draugiem kāds pārvācas uz citu dzīvesvietu, pērk mēbeles, pārdod mē­beles, mēģina nolūkot kalponi, atlaiž kalponi, cenšas atrast šoferi, meklē skārdnieku vai pērk klavieres, viņš ir klāt kā saukts.

Tāpēc, kādu vakaru saticis viņu kluba garderobē, kur viņš, kā parasti starojošs, lika nost lietusmēteli un galošas, es zināju, ka viņam ir prātā kāds labdarības gājiens.

—   Uznāciet augšā, — es aicināju, — saspēlēsim biljardu!

Pēc visa viņa izskata nopratu, ka drīkstu to piedāvāt pilnīgi

droši.

—   Mans dārgais, — teica misters Bats, — kā es gribētu! Kaut man būtu laiks! Esmu pārliecināts, ka tas jūs bezgalīgi iepriecinātu, ja es varētu iet. Bet man tieši jādodas prom.

—   Uz kurieni? — es apvaicājos, zinādams, ka viņš gaida no manis šo jautājumu.

—   Eju pie Everlejiem-Džonsiem. Jūs viņus pazīstat? Nē? Viņi, zināt, pārceļas uz pilsētu, uz savu jauno māju Seldema avēnijā.

—   Bet, — es teicu, — tas taču ir ārā, priekšpilsētā. Kādu jūdzi nost no autoceļa, vai ne?

—   Apmēram tā ir, — atbildēja misters Bats.

—   Bez tam pulkstenis drīz jau būs desmit un sāk līt . . .

—   Nieki, — mundri attrauca misters Bats, vilkdams kājās galošas. — Man lielus neskādē. Ja runājam par viņu māju, tad es tur vēl neesmu bijis, bet es to atradīšu viens divi. Man ir ļoti vienkārša sistēma, kā atrast nakts melnumā kādu māju, — es tikmēr klauvēju pie kaimiņu durvīm, kamēr no­nāku pie īstajām.

—   Vai tomēr nav pārāk vēls, lai ietu uz turieni? — es mēģināju iebilst.

—   Mans mīļais, — sirsnīgi teica misters Bats, — tas mani nemaz neuztrauc. Es uz šo lietu raugos tā: divi jauni cilvēki ir tikai pāris nedēļu precējušies, tikko vācas iekšā savā jau­najā mājā, viss varbūt ir apgriezts ar kājām gaisā, bet viņi ir vieni paši, nav neviena, kas viņus uzpurinātu. — Misters Bats runājot stīvēja mugurā lietusmēteli, un viņu aizvien vairāk pārņēma labdarības jūsma. — Ak vai! Es tikai pusdien­laikā uzzināju, ka viņi ir aizgājuši uz pilsētu, pretējā gadī­jumā es būtu bijis klāt jau pirms vairākām dienām . . . pirms vairākām dienām . . .

Ar šiem vārdiem misters Bats izdrāzās ārā lietū, labvēlības pilnajai sejai laistoties ielas laternu gaismā.

Nākamajā dienā es atkal satiku viņu klubā otro brokastu laikā.

—   Nu, — es apjautājos, — vai atradāt tos Džonsus?

—   Kā tad, ka atradu, — atbildēja misters Bats, — un man nudien bija prieks, ka esmu aizgājis. Bija pagrūti atrast to māju, kaut gan tas man bija sīkums, to jau es biju gaidījis: vajadzēja klauvēt vismaz pie divdesmit māju durvīm, lai sameklētu vajadzīgo, ārā tik tumšs un slapjš — uz ielas vēl nedeg neviena laterna. Lai nu kā, es vienkārši situ pa durvīm, līdz beidzot kāds iededza uguni. Pie katras mājas es atkār­toju vienu un to pašu: «Vai jūs nezināt, kur dzīvo tādi Everleji- Džonsi?» Viņi nezināja. «Labi,» es teicu, «liecieties atpakaļ gultā! Nepūlieties kāpt lejā!»

Beidzot es tomēr nonācu īstajā vietā. Māja bija tumša. Džonss pabāza galvu pa augšstāva logu. «Sveiki!» es uz­saucu. «Te Bats.» — «Man šausmīgi žēl,» viņš sacīja, «bet mēs jau guļam».— «Mans dārgais,» es saucu pretī, «jums vispār nav ko atvainoties. Nometiet man lejā atslēgu, un es pagaidīšu, kamēr jūs apģērbsities. Man nav nekādu iebil­dumu.»

Iedomājieties tikai, — turpināja misters Bats, — tie abi nabaga cilvēciņi aiz gatavās muļķības liekas gulēt pus­vienpadsmitos. Es nudien nopriecājos, ka biju aizgājis. «Nu,» js teicu pats sev, «tagad uzpurināsim viņus maķenīt, lai dzīve rādās priecīgākās krāsās.»

Tā nu viņi nonāca lejā, un mēs sēdējām uz mēbeļu kastēm iii mantām un tērzējām. Misis Džonsa gribēja man uzvārīt :afiju. «Manu dārgo meitenīt,» es sacīju (es abus pazinu, kad iņi vēl bija bērni), «tas nu galīgi nekur neder. Atļaujiet man to uzvārīt.» Viņi iebilda. Es paliku pie sava. Aizgāju uz vir tuvi. Tur bija īsta ellīte, man vajadzēja atvērt vismaz divdesmit kārbas, iekams atradu kafiju. Beidzot tomēr es to pagatavoju «Tā,» es sacīju, «dzersim nu.» Viņi atteica, ka pirms kādas stundas esot jau pa tasei iedzēruši. «Blēņas,» es uzstāju, «dzeriet vien!» Nu, mēs apsēdāmies un notērzējām līdz pus naktij. Sākumā viņi bija kā ūdeni mutē ieņēmuši un man vajadzēja runāt vienam pašam. Sāku arī. Zināt, kad es cenšos, man runāšana vedas. Ap pusnakti viņi tā kā maķenīt atdzī­vojās. Džonss paskatījās pulkstenī. «Nudien — ir jau pāri pusnaktij,» viņš jūsmīgi teica. Es nodomāju, ka viņš ir ap­mierināts ar aizvadīto vakaru. Pēc tam mēs tērzējām tālāk vēl omulīgāk. Ik pēc maza brītiņa Džonss sacīja: «Nudien — ir jau pusviens,» — vai: «Ir jau viens,» — un tā tālāk.

Es, protams, negribēju aizkavēties pārāk ilgi. Bet, ejot prom, apsolījos atnākt šodien vēlreiz, lai palīdzētu visu no­kārtot. Viņi gan iebilda, taču es paliku pie sava.

Tajā pašā dienā misters Bats aizgāja uz priekšpilsētu un sakārtoja Džonsu mēbeles.

—   Nostrādāju visu pēcpusdienu, — viņš man vēlāk stāstīja, — cītīgi, kreklos izmeties. Vispirms pieliku gleznas — tās viņi no rīta bija mēģinājuši piekārt paši. Man visas vajadzēja ņemt nost — neviena nebija piekārta, kā nākas. «Nost tās jāceļ,» es teicu un sparīgi ķēros klāt.

Pēc dažām dienām misters Bats turpināja savu ziņojumu.

—   Jā, — viņš teica, — visas mēbeles ir izsaiņotas un no­liktas vietā, bet man diez kā nepatīk. Man tur daudz kas ne visai patīk. Man gandrīz vai nesas prāts dot Džonsiem padomu pārdot visu un piepirkt klāt vēl šo to. Bet es negribu neko darīt, iekams neesmu pilnīgi drošs.

Pēc tam misters Bats likās ļoti aizņemts, un kādu laiku es viņu neredzēju klubā.

—   Kā iet Everlejiem-Džonsiem? — es apvaicājos. — Vai jūtas ērti savā jaunajā mājā?

Misters Bats papurināja galvu.

—   Ne visai, — viņš atbildēja. — Es no tā baidījos jau pašā sākumā. Es skubinu Džonsus pārcelties tuvāk pilsētai. Visu rītu meklēju viņiem dzīvokli. Kad būšu sameklējis īsto, ierosināšu, lai viņi pārceļas. Dzīvoklis man patīk labāk nekā māja.

Tā Džonsi noteiktā laikā pārvācās uz citu dzīvesvietu. Pēc tam misters Bats bija ļoti aizņemts — vajadzēja izvē­lēties klavieres un dot jaunajiem padomus par tapetēm un koka izstrādājumiem.

Tikko Džonsi bija iekārtojušies, viņus piemeklēja jaunas rūpes.

—   Vai esat dzirdējis par Everlejiem-Džonsiem? — kādu dienu jautāja misters Bats, un viņa vaigs atkal pauda bažas.

—   Nē, — es atbildēju.

—   Viņš ir slims — nabaga puisim piemeties kaut kas drudzim līdzīgs, slims jau trīs dienas, bet viņi nevar paziņot man vai atsūtīt pēc manis. Patīk man viņu rakstura stingrī­ba — grib tikt galā vieni paši. Es uz karstām pēdām dodos turp.

Diendienā misters Bats ziņoja man par Džonsa slimības gaitu.

—   Es katru dienu sēžu viņam klāt, — misters Bats stāstīja. — Vakar nabaga zēnam kādu brīdi bija gaužām slikti — murgoja pagalam nesakarīgi. No blakusistabas varēja dzirdēt — cilvēkam laikam likās, ka viņam kāds dzenas pakaļ. «Vai tas sasodītais vecais stulbenis ir prom?» dzirdēju viņu jautājam.

Es iegāju un nomierināju viņu. «Te nav neviena cita, manu dārgo zēn,» es teicu, «neviena, tikai Bats.» Viņš pagriezās un novaidējās. Misis Džonsa lūdza, lai es atstājot viņu. «Jūs izskatāties pavisam novārdzis,» viņa teica. «Izejiet laukā svaigā gaisā.» — «Dārgā misis Džonsa,» es sacīju, «man tas nav galīgi nekas.»

Beidzot, protams, pateicoties mistera Bata uzcītīgajai gā­dībai, Everlejs-Džonss izveseļojās.

—   Jā, — misters Bats pavēstīja man pēc pāris nedēļām, — Džonss tagad atkal ir uz pekām, bet ar viņa slimību bija ilgi un grūti jācīnās. Man pašam neatlika neviens vakars, kopš viņš iegūla. Bet tagad man, ser, ir atlīdzināts, pārpārēm at­līdzināts par visu, ko esmu darījis. Šo abu cilvēku pateicība ir neticama. Jums vajadzētu to redzēt. Zināt, šo mazo, jauko sievieti ir tā nomocījušas bailes, vai tikai neesmu pārpūlējies, ka viņa grib, lai es pilnīgi atpūšos un dodos garā ceļojumā uz kaut kurieni. Vispirms viņa ieteica man braukt uz dien­vidiem. «Mana dārgā misis Džonsa,» es smiedamies teicu, «tā nu ir tā vieta, uz kurieni es gan nebraukšu. Es nevaru izturēt karstumu.» Kādu brīdi viņa bija samulsusi. «Tad brauciet uz ziemeļiem,» viņa teica. «Brauciet uz Kanādu vai — vēl labāk — uz Labradoru.» Un šī mazā, laipnā sieviete acumirklī sameklēja dzelzceļa kartes, lai redzētu, cik tālu uz ziemeļiem es varu tikt ar vilcienu. «Tur,» viņa sacīja, «jūs varēsit pastaigāt ar sniega kurpēm.» Viņa ir izdibinājusi, ka ik pavasari uz Angavu iet tvaikonis, un grib, lai es ar vienu tvai­koni braucu turp un ar nākamo atpakaļ.

—   Tas gan laikam ir burvīgi, : — es teicu.

—   Kā tad, kā tad, — sirsnīgi piekrita misters Bats. — Ir vērts pūlēties. Tā man ir vairāk nekā atlīdzība. Esmu pasaulē viens kā pirksts, un draugi ir vienīgais, kas man ir. Nevaru ne izteikt, cik dziļi aizkustināts jūtos, domājot par visiem saviem draugiem te, klubā, un pilsētā, par draugiem, kuriem vienmēr ir prieks mani redzēt, kuri vienmēr iebilst pret manām mazajām laipnības izpausmēm un tomēr nekad nav pilnīgi apmierināti, ja nevar saņemt no manis padomu un uzklausīt, kas man sakāms.

Piemēram, Džonss, — viņš turpināja. — Zināt, tas esot lakts, zāles pārzinis tā man apgalvo. Ikreiz, kad Everlejs- Džonss ienākot klubā, viņš vispirms iesaucoties: «Vai misters Bats ir klubā?» Silti kļūst ap sirdi, domājot par to.

Brīdi misters Bats klusēja, kādam varētu likties, ka viņam acīs sariesušās asaras. Bet, ja tā bija, tad viņa brilles vēlīgi staroja kā saulīte caur aprīļa lietu. Viņš alstāja mani un iegāja garderobē.

Līdzko viņš bija ārā no zāles, ienāca kāds svešinieks, lēnīgs pamaza auguma vīrietis ar vajāta cilvēka sejas iz­teiksmi. Viņš ienāca zaglīgiem soļiem un bažīgi palūkojās visapkārt.

—        Vai misters Bats ir klubā? — viņš čukstus jautāja zāles pārzinim.

—   Jā, ser, viņš nupat iegāja garderobē, ser. Vai man . . .

Bet vīrietis jau bija pagriezies un nozudis aiz parādes

durvīm.

—   Kas viņš ir? — es pajautāju.

—       Tas, ser, ir jaunais kluba biedrs misters Everlejs- Džonss, — zāles pārzinis atbildēja.

Lasītaja publika

Pētījums par gramatu veikalu

—       Vai vēlaties apskatīt veikalu? Bet, lūdzu, ser, — viņš teica.

Tad, pilsētnieciski berzēdams rokas, viņš caur brillēm pievērsa man asu skatienu.

—        Tajā kaklā pa kreisi, — viņš norādīja, — jūs varat sameklēt kaut ko interesantu. Mums ir jauni izdevumi sērijā «Universālas zinības no Aristoteļa līdz Arturam Balfuram» — par septiņpadsmit centiem gabalā. Bet varbūt jūs apskatītu «Mirušo autoru panleonu» par desmit centiem gabalā. Mister Sperov! — viņš pasauca. — Parādiet šim džentlmenim mūsu jaunos klasikas izdevumus — desmit centu sērijas.

To pateicis, viņš pamāja ar roku pārdevējam un izmeta mani no prāta.

Citiem vārdiem, viņš momentā bija sapratis, kas es esmu. Man nebija nekādas jēgas pirkt sev Brodvejā salvijzaļu filca cepuri un sportisku kaklasaiti, kas izrotāta ar ripuļiem piecu centu monētas lielumā. Šīs mazās greznumlietiņas nevarēja apslēpt cilvēka dvēseli. Es biju profesors, un viņš to zināja vai vismaz, kā jau profesionālis, spēja uzreiz noprast.

Cilvēks, kam pieder lielākais grāmatu veikals desmit kvar­tālu robežās, nekļūdās klienta vērtējumā. Un viņš, protams, zināja, ka es neesmu nekāds labais profesors. Es biju iegriezies veikalā, kā jau visi profesori mēdz ienākt grāmatu veikalos, gluži tāpat kā lapsenes lido pie vaļējas ievārījuma burkas. Viņš zināja, ka es te grozīšos pāris stundu, maisīšos visiem pa kājām un beidzot nopirkšu kādu lētu izdevumu — Platona «Dialogus» vai Džona Miltona «Prozas darbus», vai Loka «Eseju par cilvēka sapratni», vai kādu citu tamlīdzīgu murgo­jumu.

Kas atliecas uz īstu literāro gaumi — spēju novērtēt pē­dējā mēneša laikā iznākušu pusotra dolāra romānu ar pava­sarīgu apvāku un tango dejotājiem uz titullapas —, tad tās man nebija, un viņš to zināja.

Viņš, protams, nicināja mani. Bet tas jau ir grāmatu tirdz­niecības princips: tāds profesors, kas kaut kur veikala stūrī vandās pa grāmatām, izskatās labi. īstajiem pircējiem tas patīk.

Un tāpēc pat tik mūsdienīgs vadītājs kā misters Seljers pacieta manu klātbūtni kaut kur veikala nostūrī, un tāpēc man bija izdevība novērot viņa apiešanos ar īstajiem pircējiem: šīs apiešanās metodes, jāsaka, bija tik efektīvas, ka ne velti visas izdevniecības uzskata viņu par vienu 110 galvenajiem literatūras balstiem Amerikā.

Man nebūt nenāca prātā stāvēt kaklā un klausīties kā spiegam. Īstenībā mani uzreiz bija ieinteresējis Epiktēta «Prātojumu» jaunais tulkojums. Grāmata bija ļoti rūpīgi ie­spiesta un diezgan labi iesieta un tika piedāvāta par astoņ­padsmit centiem, tāpēc kādu brīdi man stipri kārojās šo grāmatu iegādāties, kaut gan likās, ka prātīgāk būtu vispirms to izšķirstīt.

Es tikko biju pārlasījis pirmās trīs nodaļas, kad manu uzmanību piesaistīja saruna pie letes.

—   Vai esat pārliecināts, ka tas ir viņa pats pēdējais ro­māns? — misteram Seljeram jautāja moderni ģērbta sieviete.

—   Jā gan, misis Raseljera, — atbildēja veikala vadītājs. — Ticiet man, tas ir pats pēdējais viņa romāns. Faktiski mēs saņēmām šīs grāmatas tikai vakar.

Runājot viņš rādīja uz milzīgā kaudzē sakrautām grāmatām koši zilos un baltos apvākos. Es saskatīju ar lieliem zelta burtiem iespiesto nosaukumu— «Zelta sapņi».

—   Jā, jā! — atkārtoja misters Seljers. — Tā ir mistera Slaša pēdējā grāmata. Tai ir lielisks noiets.

—   Tad jau labi, — teica dāma. — Zināt, reizēm gadās iekulties ķezā. Pagājušnedēļ es pie jums nopirku divas grā­matas, kas man ļoti iepatikās, un, tikai mājās pārgājusi, es ievēroju, ka tās abas ir vecas, izdotas pirms sešiem mēnešiem.

—   Ak vai, misis Raseljera, — teica vadītājs kā atvaino­damies, — man ārkārtīgi žēl! Atļaujiet aizsūtīt pēc grāmatām, un mēs jums apmainīsim tās.

—   O, tas nav tik svarīgi, — teica dāma. — Es pati, pro­tams, tās nelasīju. Es atdevu grāmatas kalponei. Viņa varbūt nemaz nepamanīs, ka tās ir tik vecas.

—   Jādomā gan, ka nepamanīs, — piekrītoši smaidīdams, piebalsoja misters Seljers. — Protams, kundze, — viņš turpi­nāja, kļūdams runātnīgs kā jau mūsdienīgs grāmatu tirgo­tājs, — tādas kļūmes dažkārt atgadās. Vēl vakar mēs piedzī­vojām ļoti bēdīgu gadījumu. Viens no mūsu vecākajiem klientiem ieskrēja nopirkt grāmatas, ko paņemt līdzi uz tvaikoņa, un, iekāms mēs aptvērām, kas noticis, — viņš acīm­redzot bija izvēlējies grāmatas tikai pēc nosaukumiem, kā daži vīrieši paraduši darīt, — viņš jau bija paņēmis divas pērnā gada grāmatas. Mēs uz karstām pēdām telegrafējām uz tvaikoni, bet diezin vai nebija jau par vēlu.

—Nu, bet šī grāmata? — jautāja dāma, laiski pāršķir­dama lapas. — Vai tā ir laba? Par ko tajā ir?

—   Tā ir ārkārtīgi spēcīga, — atbildēja misters Seljers. — Var teikt — meistardarbs. Kritiķi apgalvo, ka tā varbūt pat ir sezonas spēcīgākā grāmata. Tai ir . . . ē . . . — Te misters Seljers ieturēja pauzi, un šajā mirklī viņš atgādināja mani pašu, kad man auditorijā ir jāizskaidro kaut kas, ko es pats nezinu. — Tai ir . . . ē-ē . . . spēks, kā sacīt jāsaka, sevišķi neparasts spēks. Faktiski bez pārspīlējuma var teikt, ka tā ir visspēcīgākā grāmata šajā mēnesī. Patiesi, — viņš piemeti­nāja, — tai ir neparasti panākumi.

—   Jums, kā rādās, ir daudz šo grāmatu, — teica dāma.

—   O jā, — atbildēja vadītājs. — Pēc šīs grāmatas pastā­vīgi ir pieprasījums. Tā, zināt, izraisīs sensāciju. Patiesību sakot, zināmās aprindās runā, ka šo grāmatu neesot vaja­dzējis . . .

Mistera Seljera balss kļuva tik klusa un lišķīga, ka es neva­rēju sadzirdēt teikuma nobeigumu.

—   Patiešām? — iesaucās misis Raseljera. — Nu, tad gan es to ņemu. Jāzina taču, kas tā par grāmatu, par kuru tik daudz runā.

Viņa jau bija sākusi pogāt ciet cimdus un kārtot spalvu boa, ar kuru bija notraukusi no letes lieldienu atklātnītes, kad pēkšņi kaut ko atcerējās.

—   Ak, gandrīz vai piemirsu! — viņa teica. — Vai jūs pie viena neaizsūtītu kaut ko uz mājām arī misteram Raseljeram? Viņš brauc atvaļinājumā uz Virdžīniju. Jūs taču zināt, kādas grāmatas viņam patīk, vai ne?

—   Kā tad, kundze, — atbildēja vadītājs. — Misters Rasel- jers pa lielākai daļai lasa darbus par . . . par . . . Man šķiet, viņš pērk galvenokārt grāmatas par . . . par . . .

—   Par ceļojumiem un tamlīdzīgas, — pateica priekšā dāma.

—   Pilnīgi pareizi. Es nešaubos, ka mums ir, — viņš no­rādīja uz leti pa kreisi, — grāmatas, kas patīk misteram Rasel- jēram. — Un viņš norādīja uz veselu rindu glīti izdotu grā­matu.— «Septiņas nedēļas Sahārā» —septiņi dolāri, «Seši mēneši furgonā» — seši piecdesmit neto, «Pēcpusdienas vēršu pajūgā» — divi sējumi, četri trīsdesmit ar divdesmit centu atlaidi.

—   Man šķiet, ka viņš tās jau ir lasījis, — teica misis Raseljera. — Katrā ziņā mājā ir ļoti daudz grāmatu, kas liekas līdzīgas šīm.

—   0, ļoti iespējams. Te vēl ir «Starp Korfu cilvēkēdā­jiem» . . . Jā, tā, manuprāt, viņam arī ir . . . «Starp . . .» Tā, liekas, arī ir. Bet šī, esmu pārliecināts, viņam patiks, šorīt saņēmām. «Starp Jaungvinejas pērtiķiem» — desmit dolāri neto.

To teikdams, misters Seljers uzlika roku uz jauno grāmatu kaudzes, kas acīm redzami bija tikpat liela kā «Zelta sapņu» kaudze.

—   «Starp pērtiķiem», — viņš atkārtoja gandrīz mīļi.

—   Liekas par dārgu, — ierunājās dāma.

—   Pareizi, ļoti dārga grāmata, — vadītājs jūsmīgā tonī piebalsoja. — Redziet, misis Raseljera, tā ir ilustrēta, ar īstām fotogrāfijām, — viņš ātri šķīra lapas, — ar īstu pērtiķu fotogrāfijām, kas uzņemtas ar aparātu. Un ievērojiet, kāds papīrs! Īstenībā, kundze, mums pašiem šī grāmata maksā deviņus dolārus deviņdesmit centus. Protams, mēs ar to neko nenopelnām, bet tirgošanās ar to mums sagādā prieku.

Katram patīk, ka viņu iepazīstina ar biznesa tehniskās puses detaļām, un, pats par sevi saprotams, katram ir patīkami, ka grāmatu tirgotājs cieš zaudējumus. Es sapratu, ka tās ir divas no mistera Seljera rīcības aksiomām.

Tāpēc bija gluži dabiski, ka misis Raseljera nopirka «Starp pērtiķiem», bet misters Seljers pēc brīža lika pārde­vējam pierakstīt adresi un, zemu klanīdamies, pavadīja dāmu līdz pašām durvīm.

Kad viņš bija atgriezies pie letes, viņa izturēšanās likās krasi mainījusies.

—   Ar lo pērtiķu grāmatu, — dzirdēju viņu čukstus sakām pārdevējam, — laikam būs liela noņemšanās.

Bet viņam nebija laika spriedelēt tālāk.

Veikalā ienāca kāda cita dāma.

Šoreiz pat ar mazāk ievingrinātu aci nekā misteram Seljeram pēc tumšajām, dārgajām sēru drānām varēja pa­teikt, ka darīšana ir ar sentimentālu atraitni.

—   Kaut ko jaunu no daiļliteratūras, — atkārtoja vadī­tājs.— Jā, kundze, te ir burvīga lietiņa— «Zelta sapņi»,— viņš ar mīlestību virknēja vārdus, — ļoti jauks romāns, ne­parasti jauks. Patiesībā, kundze, kritiķi apgalvo, ka tas esot visjaukākais darbs, kādu vien misters Slašs ir uzrakstījis.

—   Vai tā tiešām ir laba? — jautāja dāma.

Es sāku aptvert, ka šo jautājumu uzdod visi pircēji.

—   Burvīga grāmata, — teica vadītājs. — Tas ir mīlestības romāns, ļoti vienkāršs un jauks, apbrīnojami burvīgs. Re­cenzijās teikts, ka tā esot mēneša visburvīgākā grāmata. Mana sieva lasīja to skaļi vēl vakarvakarā. Viņa tā raudāja, ka gandrīz vai nevarēja palasīt.

—   Tā, jādomā, ir gluži nevainīga grāmata, vai tā nav? — jautāja atraitne. — Es gribu to nopirkt savai meitiņai.

—   Gluži nevainīga, — atbildēja misters Seljers g.andrīz tēvišķā tonī. — Patiesībā uzrakstīta pilnīgi vecajā garā, kā rakstīja vecajos labajos laikos. Gluži kā . . . — Te misters Seljers aprāvās, un viņa skatienā bija lasāmas zināmas šaubas. — … Dikenss, Fīldings, Sterns un citi. To ļoti daudz pērk garīdzniecība, kundze.

Dāma nopirka «Zelta sapņus», kurus viņai ietina spīdīgā papīrā, un izgāja no veikala.

—   Vai jums nav kāda viegla lasāmviela atvaļinājuma laikam? — skaļā, līksmes pilnā balsī jautāja nākamais apmek­lētājs. Viņš izskatījās pēc biržas māklera, kas brauc atvaļi­nājumā.

—   Jā, — teica misters Seljers, un viņa seja izplūda smai­dā,— ir viena lieliska lietiņa— «Zelta sapņi», visjautrākā sezonas grāmata. Gluži vienkārši var pārsmieties! Mana sieva lasīja to skaļi vakarvakarā. Viņa tā smējās, ka gandrīz vai nevarēja palasīt.

—   Cik maksā? Dolāru? Pusotra . . . Labs ir, tiniet iekšā!

Uz letes noskanēja nauda, un apmeklētājs bija prom. Es

sāku aptvert, kāda loma grāmatu tirdzniecībā ir profesoriem un koledžu audzēkņiem, kas vēlas nopirkt Epiktetu par astoņ­padsmit centiem un «Pasaules klasiķu sēriju» par divpadsmit centiem sējumā.

—   Lūdzu, tiesneša kungs, — vadītājs uzrunāja nākamo apmeklētāju — ciertīgu milzīga auguma personu mīkstu filca platmali galvā. — Jums jūras stāstus? Nu, kā tad! Lie­liska lasāmviela, nav nekādu šaubu, ja smadzenes tā pār­slogotas kā jūsējās. Te būs jaunums — «Starp Jaungvinejas pērtiķiem». Agrāk maksāja desmit dolārus, tagad palētināla līdz četrarpus. Izdošana vien izmaksā seši astoņdesmit. Mēs jau gandrīz visu esam pārdevuši. Paldies, tiesneša kungs! Aizsūtīt jums? Labi. Ar laburītu!

Pēc tam pircēji nāca un gāja bez mitas. Es ievēroju: lai gan veikals ir pilns ar grāmatām — to, jādomā, bija kādi desmit tūkstoši —, misters Seljers, kā redzams, piedāvā pir­cējiem tikai divas. Katra sieviete, kas ienāca veikalā, izgāja no tā ar «Zelta sapņiem», katram vīrietim tika pasniegts «Jaungvinejas pērtiķu» eksemplārs. Vienai dāmai «Zelta sapņi» tika pārdoti kā labākā lasāmviela atvaļinājumam, otrai — kā vislabākā grāmata, ko lasīt pēc atvaļinājuma, trešā nopirka šo grāmatu lasīšanai lietainā dienā, bet ceturtā — kā īsto lasāmvielu saulainai dienai. «Pērtiķi» tika pārdoti kā stāsti par piedzīvojumiem jūrā, uz sauszemes, džungļos un kalnos, bet cenu misters Seljers noteica atkarībā no klienta pirktspējas.

Beidzot, pēc divām rosīgas tirgošanās stundām, veikals uz brīdi kļuva tukšs.

—   Vilfred, — misters Seljers uzrunāja vecāko pārdevēju, — es eju brokastīs. Cik vari, tik spied, lai liekam vaļā no šīm divām grāmatām. Vēl kādu dienu mēģināsim pārdot, un tad pieliks. Pieskriešu pie izdevējiem Dokema un Diskanta un sacelšu skandālu. Redzēs, ko tad šie iesāks.

Es nospriedu, ka esmu aizkavējies te pārāk ilgi. Ar Epik- telu rokā es piegāju klāt misteram Seljeram. , — Jā, ser, — viņš teica, vienā mirklī atgūdams savu pro­fesionālo toni. — Epiktets? Burvīga lietiņa. Astoņpadsmit cenlu. Paldies. Varbūt mums ir vēl kaut kas cils, kas var jūs interesēt. Tajā plauktā ir dažas lietotas grāmatas, varbūt gribat apskatīt. Tur ir Aristotelis divos sējumos, jauka lie­tiņa, tikpat kā nesalasāma, bet jums tā var būt pa prātam. Ciceronu saņēmām vakar. Labākais no labākajiem darbiem, tikai cietis no mitruma. Mums laikam ir arī Makiavelli — pavisam neparasts darbs, tikpat kā saplēsts gabalos un bez iesējuma. Rets, vecs izdevums, ser, ja esat lietpratējs.

—   Nē, paldies, — es atteicu, bet tad, nepārvaramas ziņ­kāres dzīts, apjautājos: — Šo gramatu «Zelta sapņi» jūs laikam uzskatāt par apbrīnas cienīgu darbu?

Misters Seljers uzmeta man urbīgu skatienu. Viņš zināja, ka es nedomāju pirkt šo grāmatu, un šobrīd viņam, kā cil­vēkiem reizēm gadās, iespējams, bija uznākuši vaļsirdības uzplūdi.

Viņš pašūpoja galvu.

—   Ar šo grāmatu mums neveicas, — viņš gaudās. — Izde­vēji uzgrūduši to mums, un mums jādara viss, kas vien ir mūsu spēkos. Viņi, cik es saprotu, ir iekrituši ar to un tagad gaida palīdzību no mums. Viņi plaši reklamē grāmatu un var dabūt cauri savu. Izdevība, protams, ir. Bet ej nu sazini. Var gadīties, ka mums izdodas pievērst grāmatai garīdznieku uzmanību. Tādā gadījumā viss ir kārtībā. Bet, ja tas neiz­dodas, tad esam ķezā. Man rādās, ka tā ir galīgi nejēdzīga grāmata.

—   Vai tad jūs neesat to lasījis? — es jautāju.

—   Nē, mans mīļais, — teica vadītājs. Viņš izskatījās pēc piena pārdevēja, kam piedāvāta glāze no viņa paša piena- kannas. — Tas gan būtu jauki, ja cs mēģinātu vēl izlasīt jaunās grāmatas! Pietiek jau, ja es izsekoju, kā tās nāk klajā.

—   Bet tie, kas nopirka no jums šo grāmatu, — es turpi­nāju dziļā neziņā, — vai viņi nejutīsies vīlušies?

Misters Seljers papurināja galvu.

—   O, nē, — viņš atbildēja. — Redzat, viņi taču to nelasīs. Viņi nekad nelasa.

—   Bet jūsu sievai, — es paliku pie sava, — šis romāns taču patika.

Misters Seljers izplūda platā smaidā.

—   Es neesmu precējies, ser, — viņš sacīja.

Viņa dēlēns

Vai neesat viņu redzējuši? Nudien neticami. Vajadzētu gan redzēt. Viņš katru dienu iet garām jūsu mājai uz bērnudārzu. Jums būtu bijis jāredz viņu tūkstoš reižu. Turklāt viņš ir zēns, ko nevar nepamanīt. Jūs viņu uzreiz ieraudzītu starp simtiem. «Ievērības cienīgs zēns,» jūs teiktu. Esmu pamanījis, ka cilvēki uz ielas allaž pagriežas atpakaļ un noskatās uz viņu. Zēns ir kā izspļauts pēc manis. Tas katram tūlīt duras acīs.

Cik viņam ir gadu? Divpadsmit. Vakar palika divpadsmit gadu un divas nedēļas. Taču viņš ir tik saprātīgs, ka jūs nodo­mātu: «Tam ir piecpadsmit gadu.» Un kādas lietas viņš runā! Jums nāktu smiekli. Es daudz ko no tā esmu pierakstījis, jo baidos, ka neaiziet pazušanā. Kādreiz, kad atnāksit pie manis uz mājām, es jums palasīšu. Atnāciet kadu vakaru! Atnāciet agrāk, lai mums būtu vairāk laika.

Kādu dienu viņš man jautā:

— Tēt (viņš vienmēr sauc mani par lēti), kāpēc debesis ir zilas?

Kāds prātvēders ir tāds divpadsmit gadu vecs zeperis, vai ne? Viņš vienmēr uzdod tādus jautājumus. Kaut es spētu paturēt prātā pusi no tiem!

Un es jums teikšu, ka audzinu viņu pareizi.

Pirms kāda laika es pagādāju viņam krājkasīti, pamācīju mest tajā visu naudu un neko no tās neizdot, tad, liels iz­audzis, viņš būs turīgs vīrs.

Pagājušajā dzimšanas dienā es iemetu krājkasītē zelta piecdolāru gabalu un paskaidroju viņam, ko nozīmē pieci do­lāri un cik daudz par šo naudu var nopirkt, ja tērē taupīgi. Jums būtu vajadzējis redzēt, kā viņš klausījās.

— Tēt, — viņš saka, — manuprāt, tu esi labākais cilvēks pasaulē, vai tā nav?

Kādreiz atnāciet, tad redzēsiet viņu.

Kā es izprotu humoru

Tas būs tikai taisnīgi, ja šīs grāmatas"beigās man atvēlēs dažas lapaspuses, kur es pilnīgi atklāti varēšu pateikt to, ko īsti domāju.

Vēl pirms divām nedēļām es būtu ņēmis rokā spalvu, lai rakstītu par humoru pārliecināti kā atzīta autoritāte.

Taču tie laiki ir pagājuši. Esmu zaudējis kādreizējo repu­tāciju. Īstenībā esmu pilnīgi atmaskots. Kāds angļu kritiķis, kas raksta literārā žurnālā, ar kura nosaukumu vien pieliek, lai atkristu jebkuri iebildumi, šādi novērtējis manu darbu: «Kas tad galu galā ir profesora Līkoka humors, ja ne diezgan prasmīgs hiperbolas un miozes sajaukums?»

Viņam ir taisnība. Nesaprotu tikai, kā viņš uzķēris manu amata noslēpumu. Bet, tā kā noslēpums ir nācis gaismā, man gribas atzīties, ka, gatavojot kādu humoristisku materiālu, es kopš laika gala esmu kāpis savā pagrabā un maisījis kopa pusgalonu miozes ar pintu hiperbolas. Ja gribu piešķirt savam darbam beletristisku nokrāsu, parasti pievienoju vēl pus- pintu katarses. Tas viss ir apbrīnojami vienkārši.

Vienīgais, uz ko es drīkstu droši pastāvēt, ir tas, ka man ir tikpat daudz humora izjūtas kā citiem cilvēkiem. Un, lai cik dīvaini tas būtu, esmu ievērojis, ka visi ir tādās pašās domās par sevi. Kad vien būs vajadzīgs, katrs atzīs, ka viņš labi neredz vai neprot peldēt, vai arī slikti šauj ar šauteni, bet aizskart cilvēka humora izjūtu nozīmē viņu briesmīgi ap­vainot.

—   Nē, — nesen teica viens no maniem draugiem, — uz operu es nekad neeju. — Un lepni piemetināja: — Redzi, man galīgi nav muzikālās dzirdes.

—   Ko tu saki! — es izsaucos.

—   Nu nemaz! — viņš turpināja. — Es nespēju atšķirt melodiju no melodijas. Man vienalga, «Dzimtene mīļā» vai «Dievs, sargi karali». Es neatšķiru, kad skaņo vijoli un kad spēlē sonāti.

Jo vairāk savu trūkumu uzskaitīja, jo lepnāks viņš kļuva. Beigās viņš pateica, ka viņa suns esot daudz muzikālāks par viņu pašu. Tiklīdz sieva vai kāds no viesiem sākot spēlēt klavieres, tā suns ņemoties gaudot — tik žēlabaini kā sāpēs. Viņš gan nekad tā nedarot.

Kad viņš bija beidzis, es, kā man likās, pavisam nevainīgi piebildu:

—      Humora izjūta jums, jādomā, arī nav nekāda labā: ja cilvēkam piemīt viens no šiem trūkumiem, tad viņam pa lie­lākai daļai piemīt arī otrs.

Mans draugs acumirklī kļuva zili melns aiz dusmām.

—   Humora izjūta! — viņš iesaucās. — Mana humora iz­jūta! Man neesot humora izjūtas! Zināt, es uzskatu, ka man ir labāka humora izjūta nekā jebkuram citam šajā pilsētā, nekā diviem tādiem kā jūs.

Tagad viņš klupa virsū tieši man. Viņš apgalvoja, ka es esot pilnīgi zaudējis humora izjūtu.

Viņš aizgāja, trīcēdams sašutumā.

Personiski es nebaidos atzīties, lai cik kaitīgi tas arī būtu, ka ir zināmas tā sauktā humora vai, pareizāk sakot, joku formas, kuras es absolūti nespēju saprast. Galvenokārt tas attiecas uz to, ko angļi izsenis sauc par praktisku joku.

—   Tu laikam nekad neesi pazinis Makgennu, ko? — viens no draugiem nesen jautāja man. Kad atteicu: «Nē, es nekad neesmu pazinis Makgennu,» — viņš nopūtās, pašūpoja galvu un sacīja: .

—   Ak, tu neesi pazinis Makgennu! No visiem maniem pazīstamiem viņam bija vislabāk izkopta humora izjūta — viņš vienmēr bija joku pilns. Atceros, kādu vakaru, kad mēs dzīvojām pansionātā, viņš izvilka pāri koridoram virvi un tad pašķindināja pusdienu zvanu. Viens 110 pansionāriem pār­lauza kāju. Mēs mirām vai nost aiz smiekliem.

—   Ak vai! — es teicu. — Ir nu gan jokupēteris! Vai viņš bieži tā uzjautrinājās?

—   Kā tad, vienā gabalā. Te viņš iepilina darvu tomātu zupā, te nosmērē krēslus ar vasku vai noliek ar spraudītēm. Idejas viņam bira kā 110 pilnības raga. Likās, ka tās rodas bez mazākās piepūles.

Cik es noprotu, Makgenns ir miris. Bet man viņa nav žēl, Nudien — man šķiet, ka vairumam no mums ir pagājuši tie laiki, kad mēs uzjautrinājāmies, likdami spraudītes uz krēsliem, bāzdami dadžus gultās vai dzīvas čūskas svešu cilvēku zābakos.

Man vienmēr ir licies, ka īsts humors savā būtībā nedrīkst būt ļauns un cietsirdīgs. Es pieļauju, ka ikkatrā no mums mīt zināms pirmatnējs, velnišķīgi" ļauns prieks par otra ne­laimi, un no tā mēs netiekam vaļā kā no grēkā krišanas. Tas it kā nebūtu nekas smieklīgs, ja redzu kādu garāmgājēju — īpaši resnumā padevušos cienīgu vīrišķi piepeši paslīdam uz banāna mizas. Bet mums nāk smiekli. Kad slidotājs, dižo­damies pūļa priekšā, zīmē uz dīķa līganus lokus, pēkšņi ielūst ledū un kārtīgi izvannojas, visi smejas kā kutināti. Mūsu senajam ciltstēvam šādos gadījumos joks būtu smieklīgs tikai tad, ja paslīdējušais resnulis būtu pārlauzis sev sprandu, bet ledū ielūzušais slidotājs nekad vairs nebūtu parādījies virs videns. Varu iedomāties, kā aizvēsturisko cilvēku bariņš stāv ap āliņģi ledū, kur nozudis ielūzušais slidotājs, un smejas vai pušu plīsdami. Ja šajos aizvēsturiskajos laikos būtu iznākušas avīzes, šim notikumam būtu veltīts tāds virsraksts: «Uzjautri­nošs gadījums. Nepazīstams džentlmenis ielūst ledū un no­slīkst».

Taču civilizācijas apstākļos mūsu humora izjūta ir notru­linājusies. Tamlīdzīgu nolikumu smieklīgais moments neno­nāk līdz mūsu saprašanai.

Bērni gan vēl lielā mērā saglabājuši šo pirmatnējo spēju priecāties.

Atceros, reiz es vēroju divus puišeļus, kuri ielas malā vēla un krāva kaudzītē sniega pikas. Viņiem tā darbojoties, garām gāja večuks ar cilindru galvā, pēc visām pazīmēm spriežot — no «veco jautro kungu» sugas. Ieraugot zēnus, pat viņa zelta acenes sāka līksmi laistīties. Viņš sāka plātīties un uzsauca:

— Nu, aiziet, zēni, blieziet man virsū! Uguni!

Aizrāvies viņš savā līksmībā nemanīja, ka ir nokāpis no trotuāra tieši uz ielas. Tur viņam uzdrāzās virsū kurjer- ekipāža un iegāza veco vīru uz muguras kupenā. Viņš gulēja zemē, smagi elpodams un mēģinādams notīrīt sniegu no sejas un acenēm. Abi zēni salasīja pikas un metās viņam virsū.

— Uguni! — viņi auroja. — Vālē viņam! Vālē!

Tomēr, es atkārtoju, tāpat kā vairums cilvēku, es uzskatu, ka humors nedrīkst būt ļauns vai cietsirdīgs, tas pat nejauši nedrīkst radīt iztēlē bēdu, ciešanu vai nāves ainas. Skotu humors, kuru es kopumā vērtēju augstāk, kā liekas man, neskotam, šajā ziņā gan grēko diezgan bieži. Minēsim kaut vai šo plaši pazīstamo anekdoti. Es atsaucos uz to kā uz kaut ko zināmu ne jau tāpēc, lai vienkārši atstāstītu to.

Kādam skotam bijusi svaine — sievasmāsa, ar kuru viņš nekādi nav varējis saprasties. Viņš nav gribējis nekur iet ar svaini, lai kā arī māsa lūgusies. Tad sieva smagi saslimusi un, jau gulēdama nāves gultā, čukstējusi: «Džon, vai tu ņemsi Dženetu līdzi uz bērēm?» Pēc īsa iekšēja cīniņa skots atbildējis: «Margareta, es to izdarīšu tevis dēļ, bet šī diena man būs sagandēta.»

Ja arī te ir kāds humors, tad man tas ir zudis, to aizēno iztēles uzburtā reālā, dzīvā glezna — mirstošā sieva, tumšā istaba un pēdējie lūdzošie čuksti.

Skoti, bez šaubām, visu redz citādām acīm. Šī brīnišķīgā tauta, par kuru es nevaru vien nobrīnīties, man šķiet, vienmēr, ir devusi priekšroku tumsai, nevis dienas gaismai, ir bez  bailēm gaidījusi pastardienu un pat nāves ēnā nav zaudējusi drūmu jautrību. Skoti vienīgie no visām nācijām pārvērtuši velnu — ar tādām iesaukām kā Vecais Ragainis — par labu paziņu' kam piemīt zināma drūma pievilcība. Bez šaubām, viņu humorā jaušams arī kaut kas no mūsu mežonīgo senču attieksmes pret lietām. Pirmatnējiem cilvēkiem, kuri redzēja nāvi bieži un tieši un kuriem viņpasaule bija dzīva realitāte, ko var sajust naksnīgā mežā un sadzirdēt vētras auros, — tādiem cilvēkiem likās pilnīgi dabiski mest bailēm apkārt līkumu, piespiežot sevi nodibināt bezbēdīgu un dzīvesprie­cīgu pazīšanos ar neredzamo pasauli. Tāda paraža kā vāķē­šana un līksmošana pie miroņa aizved mūs atpakaļ cilvēces rītausmā, kad nabaga mežonis, apmulsis no bēdām, centās iztēloties, ka mirušais joprojām ir dzīvs. Mūsu bēres ar to sēru rotājumiem un rūpīgi izstrādāto rituālu ir tieši cēlušās no jautrajiem mielastiem. Mūsu zārcinieks kādreiz ir bijis iejū­tīgs ceremonijmeistars, kas rūpējies par bēru dejām. Laika gaitā apbedīšanas ceremonijas un sēru rotājumi ir pārvei­dojušies, līdz mākslotā jautrība izzudusi, un mūsu bēdu salto cienīgumu pauž melnais katafalks un drūmi klusējošie pakaļ- palicēji.

Taču es baidos, vai mans raksts nekļūst pārāk nopietns, tāpēc man jāatvainojas.

Te būs piemērs.

Viņa gaišība ceturtais grāfs Marlboro bija slavens ar savu dāsno viesmīlību, kas viņa laikā valdīja Blenheimā, viņa dzimtmuižā. Kādu dienu ieradies brokastīs, hercogs atklāja, ka sanākuši trīsdesmit viesi, turpretim galds bija klāts div­desmit vienai personai.

«O, nekas,» sacīja hercogs bez jebkāda apmulsuma, «dažiem no mums būs jāēd, kājās stāvot.»

Visiem, protams, bija lielu lielie smiekli.

Man jābrīnās, kā viņi nenobeidzās no smiešanās. Ar neval­dāmiem smiekliem vien, liekas, ir par maz, lai pienācīgi novērtētu tādu joku.

Hercogs Velingtons trīs paaudzes bija tamlīdzīgu asprātību avots. īstenībā stāstu par hercogu Velingtonu var reducēt uz šādu kailu shēmu.

Reiz kāds jaunākais virsnieks salicis hercogu Velingtonu nākam ārā no Vestminsteres abatijas.

«Labrīt, jūsu gaišība,» viņš sveicinājis. «Cik lietains rīts!»

«Jā,» atbildējis hercogs, atturīgi palocīdams galvu, «bet torīt pie Vaterlo, ser, lietus gāza vēl stiprāk, sasodīta būšana!»

Saņēmis pelnīto pārmetumu, jaunais virsnieks nodūris galvu.

Taču attiecībā uz anekdotēm ne jau angļi vien grēko.

Vispār rodas secinājums, ka, stāstot citiem smieklīgus gadījumus, ir jāzina mērs. Tikai retais apzinās, cik bezgala grūti ir pastāstīt kaut ko uzjautrinošu tā, lai tas izklausītos patiešām smieklīgi, — «pasniegt» to, kā saka aktieri. Stāsta nolikumi vien reti padara to smieklīgu. Ir vajadzīgi īstie vārdi, un katram vārdam jābūt pienācīgā vietā. Šad un tad — varbūt vienreiz no simta — gadās stāsli, kuriem nav nepie­ciešama īpaša stāstīšanas māka. To smieklīgums ir pilnīgi atkarīgs no negaidīta fabulas pavērsiena vai ačgārna atrisi­nājuma, un pat visneveiklākais stāstītājs to nespēj sagandēt.

Kaut vai šāds plaši pazīstams piemērs — stāsts, kuru tādā vai citādā veidā būs dzirdējis katrs.

Reiz slavenais komiķis Džordžs Grossmits julās stipri no­guris un aizgāja pie ārsta. Ārsts, tāpat kā visi, bija bieži redzējis Grossmitu uz skatuves, taču ne reizi nebija saticis bez grima, tāpēc nepazina viņu pēc izskata. Viņš izmeklēja pa­cientu, paskatījās uz viņa mēli, pataustīja pulsu un izklauvēja krūtis. Tad viņš pašūpoja galvu.

«Nekā ļauna jums nav, ser,» ārsls teica, «jūs esat vien- ' kārši ļoti noguris no pārstrādāšanās un nervu sasprindzi­nājuma. Jums jāatpūšas un jāizklaidējas. Kādu vakaru aizejiet uz «savoju» paskatīties Džordžu Grossmitu.»

«Paldies,» teica pacients. «Es jau esmu tas Džordžs G rossmits.»

Lūdzu lasītāju ievērot, ka es izstāstīju šo gadījumu ļoti slikti, cik slikti vien iespējams, un tomēr kaut kas no tā ir palicis. Lai lasītājs ir tik laipns, atskatās uz šī gadījuma Sākumu un padomā, kā tas būtu stāstāms un kādu acīm re­dzamu kļūdu esmu pieļāvis. Ja jums ir kaut cik aktiera prasmes «pasniegt», jūs uzreiz aptversit, ka šis stāsts jāsāk tā.

Kādu rītu populārā ārsta pieņemamā istabā ienāca izdēdējis nervoza izskata cilvēks utt., utt.

Citiem vārdiem sakot, joka būtība ir tā, ka slimnieka vārds tiek turēts slepenībā līdz tam brīdim, kad pacients pasaka: «Paldies, es jau esmu Džordžs Grossmits.» Taču šis stāsts pats par sevi ir tik labs, ka to nav iespējams sagandēt, pat gaužām slikti stāstot. Šo pašu anekdoti mēdz dažādi variēt — Džordžs Grossmits, Koklēns, Džo Džefersons, Džons Hērs, Sirils Mods un vēl sešdesmit citi slavenības. Esmu ievē­rojis, ka ir zināma tipa cilvēki, kuri, noklausījušies stāstu par Grossmitu, uz karstām pēdām sāk stāstīt to no jauna, iesprau­žot tajā kāda cita varoņa vārdu, un atkal smejas, vēderu turē­dami, it kā vārda maiņa būtu kaut kas pavisam oriģināls.

Taču, es atkārtoju, tikai daži saprot, cik grūti ir panākt humoristisku vai komisku efektu.

«Vakar es skatījos Hariju Loderu,» nesen pavēstīja Grigss, mans biržas paziņa, kad kopā gājām mājup. «Viņš uznāca uz skatuves skotu svārciņos (Grigss ieķiķinājās), ar grifeles tāfeli padusē (Grigss sirsnīgi iesmējās) un teica: «Es labprāt vienmēr nēsāju līdzi grifeles tāfeli (viņš to, protams, pateica skotiski, bet man skotiski neiznāca tik labi kā viņam), jo var gadīties, ka jāuzraksta kaut kādi cipari.» (Grigss bezmaz vai smaka nost aiz smiekliem.) Pēc tam viņš izņēma no kabatas krīta gabaliņu un teica (Grigsam gandrīz vai sākās histērija): «Es labprāt nēsāju līdzi maziņu krīta gabaliņu, tāpēc ka bez krīta (Grigss tik tikko turējās uz kājām aiz smiekliem) no tāfeles nav… nav nekādas lielas jēgas.»»

Pieķēris ar roku pie sāniem, Grigss apstājās un atspiedās pret laternas stabu.

«Protams, skotiski man neiznāk tā kā Harijam Loderam,» viņš atkārtoja.

Tā tiešām arī bija. Viņam nepadevās skolu izruna, viņš neprata atdarināt mistera Lodera skanīgo, sulīgo balsi un jautri starojošo vaigu, un smieklos zibošās acenes, un viņam neizdevās apspēlēt nedz tāfeli, nedz «maziņo krīta gaba- linu» — īstenībā viņš neprata neko. Viņam būtu pielicis pa­teikt: «Harijs Loders . . .» — atspiesties pret laternas stabu un smieties, cik jaudas.

Tomēr, par spīli visam, cilvēki iecirtīgi jaucas iekšā sa­runās, stāstīdami dažādus atgadījumus. Nav nekā briesmī­gāka par vienu lādu stāstītāju diletantu pie pusdienu galda — ja nu varbūt vienīgi divi tādi stāstītāji.1 Pēc tam kad trīs gadījumi ir pastāstīti, pie galda iestājas neomulīgs klusums, kad visi klātesošie zina, ka ikkatrs pūlas un neparko nevar atcerēties vēl kādu piemērotu anekdoti. Kompānijai tikmēr nav miera, kamēr kāds solīds un prātīgs kungs pagriežas pret savu blakussēdētāju un uzrunā viņu: «Galu galā nav šaubu, ka sausais likums tiks pieņemts, vai nu tas mums patīk vai ne.» Vist klusībā nosaka: «Paldies dievam!» — un sabiedrība atkal jūtas laimīga un apmierināta tik ilgi, līdz viens no dižajiem stāstītājiem «atceras vēl kādu gadījumu» un laiž vaļā.

Tomēr visbriesmīgākais laikam ir kautrīgais stāstītājs, „ kuru māc bažas, vai tikai kāds jau nav dzirdējis to, ko viņš . gatavojas celt priekšā. Viņš uzbrūk jums šādā viltīgi pie­sardzīgā veidā:

«Nesen, braucot uz Bermudām, man pastāslīja ļoti inte­resantu gadījumu . . .» Viņš brīdi klusē, viņa sejas izteiksme pauž zināmas šaubas. «Bet jūs varbūt jau esat to dzirdējis?»

«Nē, nē, es nekad neesmu bijis Bermudās. Turpiniet vien!»

«Nu, tas ir stāsls par cilvēku, kas vienziem aizbraucis uz Bermudām ārstēt reimatismu . . . Bet varbūt jūs tomēr esat to dzirdējis?»

«Nē jel, nē.»

, «Nu, viņu briesmīgi mocījis reimatisms, un viņš aizbraucis uz Bermudām ārstēties. Ieradies viesnīcā, viņš uzrunājis portjē . . . Varbūt jūs tomēr zināt to?»

«Nē, nē, turpiniet vien!»

«Nu, viņš saka klerkam: «Es gribētu istabu ar skatu uz jūru . . .» Bet varbūt …»

*

Visprātīgākais butu partraukt stāstītāju tieši šaja vieta. Pateikt viņam mierīgi un stingri: «Jā, esmu dzirdējis šo stāstu. Man tas patīk kopš tā laika', kad tas 1878. gadā tika publicēts «Titbitā», un es to izlasu ikreiz, kad gadās izdevība. Stāstiet vien tālāk, es atlaidīšos ērtāk, aizvēršu acis un mīļu- prāt paklausīšos.»

Taču dziļais pamats, uz kuru balstās tas, ko mēs saucam par humoru, atklājas tikai tiem nedaudzajiem, kuri vai nu nejauši, vai apzināti ir domājuši par to. Pasaules tautu humors tā labākajās un cēlākajās izpausmēs varbūt ir dižākais cil­vēces sasniegums. Runa te ir nevis par smiešanos līdz krampjiem, kad klauns vai par nēģeri nogrimējies varietē aktieris plēš jokus, bet gan par īsti lielu humoru, kas reizi vai — labākajā gadījumā — divas reizes vienas paaudzes mūžā apgaismo un paceļ augstumos mūsu literatūru. Šo humoru vairs nerada tikai ar trikiem un kalambūriem vai bezjēdzīgām izdarībām, kuras mums liekas smieklīgas. Tā saknes slēpj dziļāki dzīves kontrasti: dīvainā neatbilstība starp mūsu centieniem un veikumu, šodienas dedzīgās un nepiepildītās vēlmes, kas rīt pārvēršas par nenozīmīgiem sīkumiem, dzeldējošās sāpes un sūrās bēdas, kuras pierimst laika ritējumā, līdz mēs, atskatoties uz noieto ceļu, pārlū­kojam savu pagātni kā sirmgalvji, kas, jaukdami asaras ar smaidiem, atceras niknos bērnu dienu ķīviņus. Un tad smiek­līgais — tā plašākā izpratnē — saplūst ar patētisko vienā veselumā, lai simbolizētu, kā jau tas mēdz būt katrā laik­metā, asaru un smieklu sajaukumu, kas ir mūsu mantojuma daļa šīspasaules gaitās.

Iedomātas intervijas

Ar mūsu dižāko aktieri. Precīzāk — ar vienu no sešpadsmit mūsu dižākajiem aktieriem

Mēs panācām, ka drīkstam intervēt Dižo Aktieri — bet tas, jāsaka, bija bezgala grūti — viņa bibliotēkas klusumā. Viņš sēdēja dziļā atzveltnes krēslā un bija tā savu domu pārņemts, ka nemanīja mūsu tuvošanos. Viņam klēpī gulēja viņa paša kabinetfotogrāfija. Viņš lūkojās tajā, it kā mēģinātu izdi­bināt tās neizdibināmo noslēpumu. Mēs paguvām ievērot skaistu fologravīru, kas stāvēja uz galda turpat viņam pie rokas, bet auklā pie griestiem karājās lielisks Aktiera pasteļ- portrets. Tikai tad, kad bijām apsēdušies un izņēmuši pie­zīmju grāmatiņas, Dižais Aktieris pacēla acis.

— Intervija? — viņš jautāja, un mēs ar sāpēm saklausījām noguruma pieskaņu viņa balsī. — Vēl viena intervija!

Mēs paklanījāmies.

—   Reklāma! — viņš murmināja vairāk sev nekā mums. — Reklāma! Kālab mums vienmēr uzspiež reklāmu?

Mēs atvainodamies paskaidrojām, ka nedomājam paziņot atklātībā vai iespiest kaut vienu vienīgu vārdu.

—   Ko? — iesaucās Dižais Aktieris. — Nedomājat iespiest? Nedomājat paziņot atklātībai? Tad kāda …

Mēs paskaidrojām, ka nedarīsim to bez viņa piekrišanas.

—   Ak tā, — viņš gurdi novilka, — bez manas piekriša­nas . . . Jā, jā, esmu spiests piekrist. Pasaule to prasa. Publi­cējiet, drukājiet visu, kas jums tīk. Esmu vienaldzīgs pret uz­slavām, man nerūp slava. Nākamās paaudzes novērtēs mani. Bel, — viņš jau mundrāk piebilda, — laikus atsūtiet man ko­rektūru, lai es varētu izdarīt nepieciešamos grozījumus.

Mēs piekrītoši palocījām galvu.

—   Bet tagad, — mēs sākām, — vai mēs drīkstam uzdot dažus jautājumus ar jūsu meistarību? Un pirmām kār­tam — kurā dramaturģijas nozarē, pēc jūsu domām, jūsu ģēnijs izpaužas visspilgtāk — traģēdijā vai komēdijā?

—   Abās, — atbildēja Dižais Aktieris.

—   Tātad jūs neizceļaties, — mēs turpinājām, — nevienā no tām?

—   Es izceļos kā vienā, tā otrā, — viņš atbildēja.

—   Atvainojiet, — mēs sacījām, — mēs neizteicāmies pie­liekami skaidri. Mēs gribējām teikt — ja to formulējam ļoti vienkārši—, ka jūs neuzskatāt savu tēlojumu vienā žanrā par spilgtāku nekā otrā.

—   Nebūt ne, — sacīja Dižais Aktieris, izstiepdams roku uz priekšu lieliskā žestā, kuru mēs pazinām un apbrīnojām jau gadiem ilgi, un vienlaikus atmezdams atpakaļ savu lauvas galvu tā, ka lauvas krēpes atsedza viņa lauvas pieri. — Nebūt ne. Esmu vienlīdz stiprs abos žanros. Mans ģēnijs prasa vienlaikus gan traģēdiju, gan komēdiju.

—   Ak tā, — mēs sacījām, it kā mums zvīņas būtu nokri­tušas no acīm, — tātad šī iemesla dēļ jūs gatavojaties ie­miesot Šekspīra varoņus?

Dižais Aklieris sarauca pieri.

—        Pareizāk būtu teikt, — viņš iebilda, — ka Šekspīra varoņi liks iemiesoti manī.

—        Prolams, protams, — mēs nomurminājām, nokaunē­jušies paši par savu muļķību.

—        Es tēlošu Hamletu, — turpināja Dižais Aktieris. — At­ļaušos apgalvot, ka tas būs pilnīgi jauns Hamlets.

—        Jauns Hamlets! — mēs jūsmīgi iesaucāmies. — Jauns Hamlets! Vai tas ir iespējams?

—        Pilnīgi, — atbildēja Dižais Aktieris, atkal nopurinādams savu lauvas galvu. — Es ziedoju šīs lomas iepazīšanai daudzus gadus. Hamleta lomas skaidrojums līdz šim ir bijis aplams.

Mēs sēdējām apstulbuši.

—        Līdz šim visi aktieri, — turpināja Dižais Aktieris, — jeb, es teiktu, visi tā sauktie aktieri — es domāju visus tos, kuri mēģinājuši spēlēt šo lomu pirms manis, — ir atveidojuši Hamletu pilnīgi nepareizi. Viņi to atveidojuši melnā samtā tērptu.

—   Jā, jā, — mēs iestarpinājām, — kā tad, ka melnā samtā!

—        Redzat nu. Tas ir absurds, — turpināja Dižais Ak­tieris, paņemdams no tuvējā grāmatplaukta divus vai trīs smagus sējumus. — Vai jūs kādreiz esat pētījuši Elizabetes laikmetu?

—   Kādu? — mēs bikli pavaicājām.

—   Elizabetes laikmetu.

Mēs klusējām.

—   Vai arī pirmsšekspīra traģēdiju?

Mēs nodūrām galvu.

—        Ja jūs būtu pētījuši, tad zinātu, ka melnā samtā tērpies Hamlets ir vienkārši smieklīgs. Šekspīra laikā — ja jūs spētu saprast, es jums to pierādītu acumirklī — tāda melnā samta nemaz nebija. Tāds neeksistēja.

—        Tātad kādu jūs iedomājaties Hamletu? — mēs jautājām ieintriģēti, apmulsināti un vienlaikus sajūsmināti.

—   Brūnā samtā, — teica Dižais Aktieris.

—   Augstais dievs, — mēs iesaucāmies, — tas taču ir ap­vērsums!

—   Tā tas ir. Taču tā ir tikai daļa no manas koncepcijas. Galvenais būs, kā es traktēšu to, ko es sauktu par Hamleta psiholoģiju.

—   Psiholoģiju! — mēs atkārtojām.

—   Jūs gribat teikt, — mēs sacījām, cenzdamies runāt iespējami drošāk, — ka tas viss nav viņam pa spēkam.

—   Viņa griba ir paralizēta, — turpināja Dižais Aktieris, nelikdamies zinis par mūsu iejaukšanos. — Viņš tiecas uz vienu pusi, bet tiek mests uz otru. Vienu brīdi viņš krīt bez­dibenī, bet brīdi vēlāk jau traucas mākoņos. Viņa kājas meklē atbalstu, bet atrod tikai gaisu . . .

—   Apbrīnojami!—mēs teicām. — Bet vai šim nolūkam nebūs vajadzīga sarežģīta mašinērija?

—   Mašinērija! — iesaucās Dižais Aktieris, ierēkdamies smieklos kā lauva. — Domas mašinērija, enerģijas un mag­nētisma mehānisms . . .

—   Ak tā, — mēs teicām, — elektrība.

—   Nebūtne, — iebilda Dižais Aktieris. — Jūs nesapratāt. Es to visu radīšu ar savu tēlojumu. Ņemsim, piemēram, sla­veno monologu par nāvi. Vai atceraties to?

—   Būt vai nebūt … — mēs iesākām.

—   Pagaidiet! — pārtrauca Dižais Aktieris. — Tagad pado­mājiet. Tas ir monologs. Tieši monologs. Te arī slēpjas tēla iz­pratne. Tas ir kaut kas tāds, ko Hamlets saka pats sev.

Manā interpretācijā faktiski netiek izrunāts neviens vārds. Viss notiek absolūtā, pilnīgā klusumā.

—   Bet kā jūs to panāksit? — mēs gribējām zināt.

—   Tikai un vienīgi — ar savu mīmiku.

Augstais dievs! Vai tad tas bija iespējams? Mēs alkal ielūkojāmies — šoreiz ļoti vērīgi — Dižā Aktiera sejā. Un nodrebējuši sapratām, ka viņš spēj to izdarīt.

—   Es izeju publikas priekšā tā, — viņš turpināja, — un sāku monologu . . . Lūdzu, vērojiet manu seju . . .

Runādams Dižais Aktieris sakrustoja rokas un nostājās raksturīgā pozā, un pār viņa seju, mēs pat teiktu — aizmēz­dama cita citu, brāzmoja satraukuma, mainīgu cerību, šaubu mi izmisuma izteiksme.

—   Brīnišķīgi!—mēs izdvesām.

—   Šekspīra rindas, — teica Dižais Aktieris, kad viņa seja bija atguvusi parasto rāmo izteiksmi, — nav nepieciešamas, vismaz manā tēlojumā ne. Šīs rindas nav nekas vairāk kā skatuves remarkas. Es tās izlaižu. Es tā tēlojot daru jo bieži. Ņemsim, piemēram, visiem zināmo ainu, kurā Hamlets tur rokā galvaskausu. Šekspīrs te paredzējis šādus vārdus: «Ak, na­baga Joriks! Es pazinu viņu …»

Jā, ja! —mums nevilšus paspruka.— «Bezgala asprā­tīgs cilvēks …»

—   Jums ir šausmīga intonācija, — teica Dižais Aktieris. — Klausieties tālāk! Savā interpretācijā es vispār iztieku bez vārdiem. Es tikai mierīgi turu galvaskausu rokā un staigāju pa skatuvi. Tad atspiežos pret sānu kolonnu un, turēdams galvaskausu, klusi skatos uz to.

—   Apbrīnojami! — mēs teicām.

—   Tad es ārkārtīgi izteiksmīgi pāreju uz skatuves labo pusi, apsēžos uz vienkārša koka soliņa un kādu laiku sēžu, skatīdamies uz galvaskausu.

—   Brīnišķīgi!

—   Tad es atkāpjos skatuves dziļumā un noguļos uz vēdera, joprojām turēdams galvaskausu acu priekšā. Kādu laiku

nogulējis šādā pozā, es lēni rāpjos uz priekšu, ar kāju un vēdera kustībām atklādams visu Jorika skumjo dzīves stāstu. Visbeidzot, vēl arvien nelaizdams galvaskausu ārā no ro­kām, es pagriežu publikai muguru un ar krampjainām lāp­stiņu kustībām attēloju Hamleta dziļās bēdas par zaudēto draugu.

—   Nudien, — mēs iesaucāmies neaprakstāmā sajūsmā, — tas taču nav apvērsums, tā ir atklāsme!

—   Gan viens, gan otrs, — teica Dižais Aktieris. s

—  Un tas nozīmē, — mēs turpinājām, — ka jums Šekspīrs i nemaz nav vajadzīgs.

—   Tieši tā. Bez viņa man iznāk labāk. Šekspīrs mani ierobežo. Tas, ko es gribu atveidot, ir nevis Šekspīrs, bet kaul kas nozīmīgāks, lielāks, es teiktu — dižāks.

Dižais Aktieris apklusa, un mēs gaidījām, zīmuļus pacē­luši.

Tad viņa acīs parādījās kaut kas līdzīgs ekstāzei un viņš nomurmināja:

—   īstenībā tas esmu Es.

To pateicis, viņš sastinga kā elks. Mēs uzmanīgi nometāmies četrrāpus un klusiņām līdām uz durvju pusi, bet pēc tam — lejā pa kāpnēm, turēdami piezīmju grāmatiņas zobos.

Ar mūsu tipiskiem romānu rakstniekiem — laulātajiem draugiem Edvīnu un Etelindu Aftersotiem pie viņu burvīgā ģimenes pavarda

Mums bija tas prieks intervēt Aftersotus viņu skaistajā ārpilsētas mājā Vūnegensetā. Paklausot viņu sirsnīgajam ie­lūgumam, mēs kājām nogājām tās četrpadsmit jūdzes no tu­vākās dzelzceļa stacijas. Jā, tiešām: uzzinājuši par mūsu no­domu apciemot viņus, Aftersoti tūlīt ieteica mums pastaigāties. «Diemžēl mums nav iespējams aizsūtīt Jums pretī auto­mobili,» viņi rakstīja, «jo ceļi ir tik drausmīgi putekļaini, ka

mēs baidāmies apputināt savu šoferi.» Šāda maza uzmanības izpausme ir viņu rakstura galvenā iezīme.

Aftersoti dzīvo burvīgā, vecā savrupmājā ar logiem uz lielu dārzu, kas savukārt pāriet plašā upmalas terasē.

Izcilais Romānists sagaidīja mūs pie vārtiem. Mēs bijām iedomājušies, ka «Eindželriversas» un «Vēlmju dārza» au­tors ir bāls, melanholisks tips (iedami intervēt, mēs bieži pieviļamies). Mēs nepratām apslēpt pārsteigumu (mums tas patiešām izdodas reti), ieraugot druknu cilvēku, kas acīmredzot daudz laika pavada svaigā gaisā un svēra, kā viņš pats mums teica, simt stounu' bez zābakiem (šķiet, viņš teica «stounu»).

Mēs sirsnīgi sarokojāmies.

—   Nāciet apskatīt manas cūkas, — viņš aicināja.

—        Mēs gribējām pajautāt jums šo to par jūsu grāma­tām, — mēs iesākām, iedami pa celiņu.

—        Vispirms apskatīsim manas cūkas, — viņš palika pie sava.—„ Vai jūs nodarbojaties ar cūkkopību?

Savās intervijās mēs vienmēr cenšamies būt lietas kursā par visu, kas attiecas uz mūsu sarunu biedriem. Taču šoreiz bijām spiesti atzīties, ka cūkkopībā gan neesam nekādi lielie speci. _

—        Ā, — teica Izcilais Romānists, — tad jūs varbūt vairāk ko saprotat no suņkopības?

—   Galīgi neko, — mēs atbildējām.

—   Bet varbūt no biškopības? — viņš jautāja.

—        Kaut ko, — mēs atteicām. (Vienu reizi mums iedzēla bite.)

—   Tādā gadījumā iesim taisnā ceļā pie stropiem, jā?

Mēs mēģinājām viņu pārliecināt, ka labāk gan būtu ap­skatīt stropus vēlāk.

—        Tad iesim uz cūkkūti, — aicināja Izcilais Romānists un piebilda: — Jums droši vien nav nekāda lielā sajēga par jaun­lopu audzēšanu.

Slouns — apm. 6,33 kg.

Mēs pietvīkām. Mums ienāca prātā piecas mazās galviņas pie galda: lai sagādālu viņām uzturu, mēs rakstījām šīs intervijas.

—        Nē, — mēs teicām, — mums nav nekādas lielās sa­jēgas par jaunlopu audzēšanu.

—        Nu, — jautāja Izcilais Romānists, kad bijām sasnie­guši mērķi, — kā jums patīk šī kūts?

—   Ļoti, — mēs atbildējām.

—        Es ierīkoju te noteku no flīzītēm. Pēc paša zīmēju­miem. Ievērojiet, cik tīrs tagad te ir!

Mēs to nebijām ievērojuši.

—   Droši vien visas cūkas vēl guļ, — teica Romānists.

Mēs lūdzām, lai viņš tās nemodina. Viņš sacīja, ka atvēršot

mazās sānu durtiņas, lai mēs varētu četrrāpus ielīst kūtī. Mēs pastāvējām uz to, ka nevēlamies traucēt dzīvniekus.

—        Mēs ļoti gribētu, — mēs teicām, — uzzināt kaut ko par jūsu darba metodēm, rakstot romānus.

Šos vārdus izsacījām sevišķi degsmīgi. Nerunājot nemaz par intervijas tiešo mērķi, mums briesmīgi gribējās uzzināt, kā raksta romānus. Ja mums tas izdotos, mēs paši varētu ķerties pie rakstīšanas.

—        Vispirms iesim paskatīties manus vēršus, — teica Romānists. — Te, aplokā, stāv pāris vērsēnu, kas varētu jūs interesēt.

Mēs bijām pārliecināti par to.

Viņš pieveda mūs pie zema, zaļa žodziņa. Aiz tā, ēzdami drabiņas, stāvēja divi mežonīga izskata dzīvnieki. Mutes griezdami, viņi izvalbītām acīm skatījās uz mums.

—   Nu, kā jums patīk šie? — viņš jautāja.

Mēs atbildējām, ka tie mūsu izpratnē ir pats vēršu pilnības iemiesojums.

—        Vai negribat ieiet aplokā? — jautāja Romānists, at­vērdams vārtiņus.

Mēs pakāpāmies atpakaļ. Vai būtu pieklājīgi traucēt vēršus?

Izcilais««Romānists pamanīja mūsu šaubas.

—        Nebaidieties! — viņš teica. — Tie diezin vai aizliks jūs. Es katru rītu bez jebkādas šaubīšanās sūtu savu al­gādzi iekšā pie tiem.

Mēs ar apbrīnu skatījāmies uz Izcilo Romānistu. Mēs sapratām, ka viņš, tāpat kā daudzi citi mūslaiku rakst­nieki, aktieri un pat domātāji, ir caurcaurēm īsts dabas bērns.

Tomēr mēs papurinājām galvu.

Mēs paskaidrojām, ka vērši nav tā joma, kuras pētīšanai esam gatavojušies. Mēs tikai gribētu uzzināt kaut ko par viņa darba metodēm.

—        Manām darba metodēm? — viņš pārvaicāja, atiedams nost no aploka. — Es nudien nezinu, vai man vispār ir lādas metodes.

—        Kādu plānu vai metodi jūs lietojat, — mēs jautājām, vilkdami laukā bloknotus un zīmuļus, — sākot rakstīt ro­mānu?

—        Parasti mans plāns ir tāds, — paskaidroja Romānists. — Es atnāku uz šejieni un sēžu kūtī tik ilgi, kamēr atrodu vajadzīgos varoņus.

—   Cik ilgi jūs te sēžat? — mēs taujājām.

—        Ne pārāk ilgi. Parasti, mierīgi nosēdējis pusstundu starp šīm cūkām, es atrodu vismaz galveno varoni.

—   Un ko jūs darāt tālāk?

—        Nu, es parasti aizsmēķēju pīpi un dodos uz dravu meklēt kādu epizodi.

—   Un jūs to atrodat?

—        Noteikti. Pēc tam es šo to piezīmēju, tad paklainoju kādas desmit jūdzes ar savām laikām un steidzos atpakaļ, lai apstaigātu lopu aplokus un padraiskotos ar vērsēniem.

Mēs nopūtāmies. Te nu nekas nebija līdzams. Romānu rakstīšana mums likās vēl nesasniedzamāks mērķis nekā iepriekš.

—  Vai jūs turat arī kazu? — mēs pajautājām.

—   Nu prolams. Lielisku vecu āzi. Iesim apskatīt!

Mēs papurinājām galvu. Nebija šaubu, ka vilšanās lasāma mūsu sejās. Tā bieži gadās. Mēs nopratām, ka tā ir pilnīgi pareiza un derīga metode, ar kādu tiek rakstīti slavenie mūsdienu romāni, — ar kazu, cūku un vērsēnu palīdzību. Taču mēs arī nopratām, ka šī metode nav domāta mums.

Mēs atļāvāmies uzdot vēl vienu jautājumu.

—   Cikos no rīta jūs ceļaties?

—   Starp četriem un pieciem, — atbildēja Romānists.

—        Un, līdzko esat augšā, tā ejat nopeldēties aukstā ūdenī — pat ziemā?

—   Eju.

—        Jūs, jādomā, — mēs teicām ar vāji slēptu sarūgtinā­jumu, — dodat priekšroku iespējami biezākam ledum?

—   Nu protams!

Mēs apklusām. Mēs jau sen bijām tikuši skaidrībā par savas dzīves neveiksmes cēloni, taču bija sāpīgi vēlreiz dzirdēt tā apstiprinājumu. Šis ledainās peldes jautājums stāvēja mūsu ceļā jau četrdesmit septiņus gadus.

Šķita, ka Izcilais Romānists ir pamanījis mūsu nomākto garastāvokli,

—        Iesim uz māju! — viņš aicināja. — Sieva pacienās jūs ar tēju-.

Pēc brīža mēs aizmirsām visas savas raizes, jo bijām kopā ar vienu no visapburošākajām Chātelaines kādu liktenis mums bija lēmis satikt.

Mēs apsēdāmies uz zemiem ķeblīšiem blakus Etelindai Aftersotai, kura ar viņai piemītošo grāciju rīkojās ar tējkannu.

—        Tātad jūs gribat iepazīties ar manām darba meto­dēm? — viņa jautāja, apliedama mums kājas ar karstu tēju.

—        Jā, — mēs atbildējām, vilkdami laukā bloknotiņus un kaut cik atgūdami iepriekšējo entuziasmu. Tas nekas, ka mūs applaucē ar karstu tēju, ka tikai izturas pret mums cilvēciski.

—        Vai varat pateikt, — mēs turpinājām, — pie kādas metodes jūs turaties, sākot romānu?

—        Es vienmēr sāku ar pētīšanu, — atbildēja Etelinda Aftersota.

—   Ar pētīšanu? — mēs pārjautājām.

—        Jā. Es domāju — ar īstu faktu pētīšanu. Ņemsim, pie­mēram, manas «Lapaspuses no veļas mazgātājas dzīves» . . . Vai vēl ieliet tēju?

—   Nē, nē, — mēs teicām.

—        Redzat, lai uzrakstītu šo grāmatu, es vispirms nostrā­dāju divus gadus veļas mazgātavā.

—   Divus gadus! — mēs iesaucāmies. — Bet kāpēc?

—   Lai izjustu atmosfēru.

—   Tvaika? — mēs jautājām.

—        Ak nē, — atteica misis Aftersota, — ar to es nodar­bojos īpaši. Par tvaiku es mācījos tehniskajā skolā.

—        Vai tas ir iespējams? — mēs jautājām, dūšai atkal saskrienot papēžos. — Vai tas viss bija nepieciešams jūsu grāmatas sižeta risinājumam?

—        Es nezinu, kā citādi varētu uzrakstīt. Darbība sākas — jūs, bez šaubām, atceraties . . . tēju? … — veļas mazgātavas katlu mājā.

—   Jā, — mēs teicām, pavilkdami nost kājas. — Nē, paldies!

Mēs piekrītoši pamājām ar galvu.

—   Meistardarbs, — mēs teicām.

—        Mana sieva, — iejaucās Izcilais Romānists, gremodams sviestmaizi, barodams ar to milzīgu dāņu dogu, kura galva gulēja viņam klēpī, un vienlaikus kārtodams mākslīgo ēsmu foreļu makšķerēšanai, — ir ļoti čakla.

—        Vai jūs vienmēr strādājat ar šo metodi? —mēs jau­tājām.

—   Vienmēr, — viņa atbildēja. — Lai uzrakstītu «Frede- riku no fabrikas», es pusgadu pavadīju adītavā. Lai uzrak­stītu «Margaritu no māla būdiņas», es mēnešiem ilgi no­devos speciāliem pētījumiem.

—   Kādiem? — mēs jautājām.

—   Pētīju mālus. Mācījos veidot. Redzat, lai ķertos pie tāda darba rakstīšanas, vispirms pamatīgi jo pamatīgi jāiz­pēta māli — visas iespējamās tā šķirnes.

—   Bet kāds būs jūsu nākamais darbs?—mēs gribējām zināt.

—   Mana nākamā grāmata, — teica Romāniste, — būs veltīta — tēju? — marināžu ražošanai . . . pilnīgi jaunai tēmai.

—   Aizraujoša sfēra, — mēs nomurminājām.

—   Pie tam pilnīgi jauna. Daži no mūsu rakstniekiem attēlojuši lopkautuvi, bet Anglijā diezgan daudz darīts marme­lādes aprakstīšanā. Taču marinādes vēl neviens nav attēlojis. Ja man izdotos, es labprāt, — piebilda Etelinda Aftersota ar viņai raksturīgo apburošo pieticību, — padarītu šo romānu par pirmo marinādes romānu sērijā, parādot visu marinādes rūpniecības rajonu un varbūt izsekojot četru vai piecu šīs no­zares strādnieku paaudžu liktenim.

—   Četru vai piecu! — mēs jūsmīgi iesaucāmies. — Ap­rakstiet desmit paaudzes! Bet vai jums ir kaut kādi tālāki plāni?

—   Jā, protams, — iesmiedamās atbildēja Romāniste. — Es vienmēr plānoju, ko darīšu. Pēc tam es gribu no iekšienes izpētīt cietumu.

—   No iekšienes? — mēs nodrebēdami iesaucāmies.

—   Jā. Šajā nolūkā es, protams, divus trīs gadus pasēdēšu cietumā.

—   Bet kā jūs tiksit tur iekšā? — mēs jautājām, ar šausmām vērodami šīs trauslās sievietes rāmo apņēmību.

—   Es to pieprasīšu ar pilnām tiesībām, — viņa mierīgi paskaidroja. — Es iešu pie varas orgāniem entuziasma pār­ņemtas sieviešu nodaļas priekšgalā un pieprasīšu, lai mani liek cietumā. Pēc visa tā, ko esmu paveikusi, es noteikti esmu to pelnījusi.

— Protams, — mēs dedzīgi piekritām.

Tad mēs cēlāmies, lai ietu.

Abi rakstnieki sirsnīgi spieda mums roku. Misters Aftersots pavadīja mūs līdz parādes durvīm un parādīja īsāko ceļu gar dravu, kurš mūs pāri vēršu ganībām aizvedīs līdz šosejai.

Mēs gājām prom biezējošajā krēslā dziļa miera pārņemti. Mēs bijām samierinājušies, ka romānu rakstīšana nav do­māta mums. Mums jātiek cietumā kaut kā citādi.

Bet mēs nospriedām, ka nebūs par ļaunu publicēt šo interviju par pamācību citiem.

Alu cilvēks, kads viņš ir

Domāju, ļoti iespējams, ka, izņemot mani, nav daudz tādu cilvēku, kas būtu paši savām acīm redzējuši alu cilvēku un runājuši ar viņu.

Un tomēr mūsdienās katrs zina par šo alu cilvēku visu. Piecpadsmit centu žurnāliņi un jaunākā daiļliteratūra pada­rījusi viņu par plaši pazīstamu personu. Tiesa, pirms dažiem gadiem neviens pat nebija dzirdējis par viņu. Turpretī pēdējā laikā dažādu iemeslu dēļ ir radies liels pieprasījums pēc alu cilvēka. Neviens moderns romāns nav pilnīgs, ja tajā vienu vai divas reizes nav pieminēts viņš. Ja romāna varone atraida varoni, par viņu saka, ka viņš «brīdi izjuta mežonīgu, pirmat­nīgu alu cilvēka tieksmi, vēlēšanos sagrābt viņu, aizvilkt sev līdzi, aizvest prom, padarīt par savu». Kad viņš to apskauj, raksta, ka «viņa dzīslās bango visa alu cilvēka stihiskā kaislī­ba». Kad viņš varones dēļ kaujas ar važoni, bandītu, saldē­juma pārdevēju vai kādu citu mūsdienu ļaundara paveidu, par viņu mēdz teikt, ka viņš «izjūt visu plēsonīgo cīņas prieku, ko izjutis alu cilvēks». Ja tie viņam ielauž ribas, viņam tas ir pa prātam. Ja tie sit viņam pagalvu, viņš to nemaz nejūt, tāpēc ka viņš šajā brīdī ir alu cilvēks. Bet alu cilvēks, kā zināms, ir pilnīgi nejūtīgs.

Varonei ir tāds pats viedoklis. «Ņem mani,» viņa dveš, iekrizdama varoņa apkampienos, «esi mans alu cilvēks.» Kad viņa saka šos vārdus — tā vismaz mums apgalvo —, viņas acīs iedegas alu sievietes — tikai ar spēku iegūstamas pirmat­nīgās sievietes mežonīgā kvēle.

Tāpēc arī es, tāpat kā visi pārējie, kamēr nebiju viņu redzējis, biju augstās domās par alu cilvēku. Gara acīm es skaidri iztēlojos viņu — milzīgu, muskuļotu vīrieti vilkādā un ar smagu vāli rokā. Es iedomājos viņu bezbailīgu, mūsu nīkulīgās civilizācijas neskartiem nerviem; viņš cīnās tāpat kā meža zvēri līdz nāvei, nogalinot bez žēlastības un ciešot sāpes bez vaida.

Es nevarēju nejūsmot par viņa tēlu.

Man patika arī — es nebaidos atzīties — viņa neparastā pieeja sievietēm. Viņa metode, ja es pareizi sapratu, bija tāda: viņš saķēra sievieti aiz skausta un aizveda sev līdzi. Tāds bija viņa mežonīgais, pirmatnīgais sievietes «iekaro­šanas» paņēmiens. Un viņām tas palika. Tā vismaz mums ziņo tūkstošiem ticamu avotu. Viņām tas patīk. Un mūsdienu sievietēm — tā vismaz mums saka — arī patiktu, ja vien kāds vīrietis uzdrošinātos to izmēģināt. Tur jau ir tā nelaime — ja uzdrošinātos!

Atklāti runājot, esmu redzējis ne mazumu sieviešu, kuras man gribētos sagrābt, pārsviest pār plecu un aiznest sev līdzi vai — atbilstoši mūsdienu apstākļiem — izdarīt to pašu, iz­mantojot transporta kantora aģenta pakalpojumus. Ievēroju viņas Atlantiksitijā, redzu Piektajā avēnijā — jā, it visur mēdz būt tādas sievietes.

Bet vai viņas nāktu? Tā jau, velns parāvis, ir tā lieta! Vai viņas nāktu tāpat kā alu sievietes, kozdamas man nost ausi,

vai arī ir tā pagrimušas, ka ierosinātu prāvu pret mani, ap­sūdzot līdzdalībā arī transporta kantori?

Tādas šaubas atturējušas mani no aktīvas rīcības. Bet tās atstāj mani tāpat kā daudzus citus vīriešus, kurus sajūsmi­nājis un apbūris alu cilvēks.

Tātad var iedomāties manu ārkārtīgo interesi, kad es pa­tiešām sastapu dzīvu alu cilvēku. Tas notika gluži vienkārši, drīzāk nejauši nekā ar nolūku, tas varēja gadīties kuram katram.

Iznāca tā, ka es pavadīju atvaļinājumu Kentuki, bet šajā apgabalā, kā visi zina, ir daudz alu. Tās stiepjas — un šis fakts arī ir visiem zināms — simtiem jūdžu tālu. Dažviet tās ir tumši tuneļi, kuros neiekļūst saule, un melno klusumu tur iztraucē tikai no augšas pilošās lāses; cituviet tās ir platas velves kā pazemes tempļi ar milzīgām akmens arkām, kuras sniedzas līdz kupolam, un neizmērojami dziļiem, klusiem ūdeņiem grīdas vietā; šur tur pa spraugām zemes garozā alās iespīd gaisma, tās ir sausas un nokaisītas ar smiltīm — tātad derīgas cilvēkam dzīvošanai.

Tādās alās, kā gadsimtiem ilgi ietiepīgi apgalvo leģenda, vēl joprojām dzīvojot alu cilvēki, atlikušie savas rases pār­stāvji, kuru skaits aizvien sarūk. Te es arī nejauši satiku Alu cilvēku.

Reiz ieklīdu alās daudz tālāk, nekā bija atļauts manā ceļvedī. Man līdzi bija revolveris un kabatas baterija, taču spožā saules gaisma, kas aizvien vairāk piepildīja alu, pada­rīja bateriju nevajadzīgu.

Un tur jau viņš sēdēja — milzu vīrietis, ietinies lielā vilkādā. Blakus pa tvērienam bija nolikta smaga vāle. Viņam uz ceļiem gulēja mednieka šķēps, ap kuru, savilkdams ar muskuļoto roku, viņš tina cīpslas. Viņš bija pilnīgi aizmirsies darbā. Savēlušies mali krita pār acīm. Viņš neredzēja mani, kamēr nebiju piegājis pa alas smilšaino grīdu viņam pavisam klāt. Tad es viegli ieklepojos.

— Atvainojiet, — es teicu.

Alu cilvēks uztrūkās kājās kā dzelts.

—   Ak dievs, kā jūs mani pārbiedējāt! — viņš izsaucās.

Es pamanīju, ka viņš dreb pie visām miesām.

—   Jūs pienācāt klāt tik negaidīti, — viņš teica, — ka es satrūkos. — Tad viņš nomurmināja vairāk pats sev nekā man: — Viss no tā sasodītā alas ūdens! Man jābeidz to dzert.

Es apsēdos uz akmens blakus Alu cilvēkam, piesardzīgi nolikdams revolveri aiz muguras. Atklāti sakot, pielādēts revolveris, īpaši man kļūstot vecākam, padara mani nervozu. Baidījos, ka alinieks nesāk blēņoties ar to. Tā nav nekāda joka lieta.

Lai uzsāktu sarunu, es pacēlu Alu cilvēka vāli.

—   Ir nu gan pamatīga boze, ko? — es teicu. — Fū, cik smaga!

—   Uzmanīgi!—mazlietiņ satraukts, uzsauca Alu cilvēks, atņemdams man vāli. — Neblēņojieties ar to! Vāle ir pielā­dēta. Zināt, jūs viegli varat nosviest to uz kājām sev vai arī man. Ar pielādētu vāli vienmēr jāapietas piesardzīgi.

To teikdams, viņš piecēlās, aiznesa vāli uz alas otru stūri un pieslēja pie sienas. Tagad, kad viņš stāvēja un es varēju viņu kārtīgi aplūkot, Alu cilvēks vairs neizskatījās tik liels. Īstenībā viņš nemaz nebija liels. «Druknuma iespaidu,» es nodomāju, «laikam būs radījusi tikai lielā vilkāda, kurā viņš ietinies.» JKaut ko tamlīdzīgu man bija gadījies novērot Lielajā operā. Es pirmo reizi pamanīju, ka ala, kurā mēs atradāmies, ir, kaut arī primitīvi, tomēr iekārtota kā dzīvojamā istaba.

—   Jauku vietiņu esat izvēlējies, — es teicu.

—   Uz goda, vai ne? — viņš piekrita, pārlaizdams skatienu alai. — Viņa to iekārtoja. Viņai ir izkopta gaume. Paskatieties uz to māla bufeti! Tā ir ko vērta! No pirmās šķiras māliem. Nav vis tādi kā jūsu lētie bruģakmeņi. Lai to dabūtu gatavu, bija jāstiepj māli divas jūdzes. Bet paskatieties uz to appīto spaini! Vai nav lielisks? Tikpat kā netek, vienīgi no sāniem, un varbūt dibens drusciņ laiž cauri. Viņa to appina. Uz pīšanu viņai zelta rokas.

Runādams viņš staigāja pa alu un rādīja man visu savu nelielo mantību. Viņš bija uz mala kā Hārlemas iedzīvotājs, kas rāda viesim, cik ērts ir viņa miteklis. Lai nu kā, Alu cilvēks nepavisam vairs nelikās tik liels. īstenībā viņš izska­tījās pavisam maziņš, bet, atmetis no pieres garos, melnos matus, viņš izskatījās tikpat gurds un vainīgs kā mēs visi. Augstākai būtnei, ja tāda eksistē, mūsu nenozīmīgās sejiņas visas kopā un katra atsevišķi droši vien liekas aizkustinošas.

Es sapratu, ka viņš runā par savu sievu.

—   Kur viņa ir? — es jautāju.

—   Mana sieva? — viņš pārjautāja. — Ā, viņa aizgāja ar mazo pastaigāties pa alām. Vai jūs, nākot šurp, nesatikāt mūsu mazo? Nē? Zināt, viņš ir visprātīgākais zēns, kādu jūs jebkad būsit redzējis. Deviņpadsmitajā augustā viņam palika tikai divi gadi, bet jūs dzirdēsit, ka viņš saka «papu» un «mammu» kā pieaudzis. Man šķiet, viņš ir visprātīgākais zēns, kādu es jebkad esmu redzējis. Protams, es runāju tā ne jau tāpēc, ka esmu viņa tēvs. Es runāju tā, it kā viņš būtu kāda cita dēls. Tātad jūs viņu nesatikāt?

—   Nē, — es atbildēju, — nesatiku gan.

—   Nūja, — Alu cilvēks turpināja, — te ir tik daudz eju un pāreju. Viņi, jādomā, būs aizgājuši uz citu pusi. Sievai vispār patik no rītiem pastaigāties un paciemoties pie kaimiņiem. Bet es nudien, — viņš piepeši attapās, — laikam esmu aiz­mirsis, kā jāuzņem viesi. Atļaujiet piedāvāt jums alas ūdeni! Ņemiet šo akmens krūzi! Sakiet, kad pietiek. Kur mēs to dabūjam? Tepat alā, kur tas sūcas cauri zemei. Stiprs? Apmēram piecpadsmit grādi būs, es domāju. Daži stāsta, ka šajā štatā visa zeme esot piina ar tādu ūdeni. Apsēstieties un jūtieties kā mājās, bet, kad padzirdat nākam manu sievu, paslēpiet krūzi aiz tā akmens, lai nekrīt acīs. Sapratāt? Bet tagad pamēģiniet vienu no šiem gobu sakņu cigāriem! Ņemiel lak tādu kārtīgu — cigāru ir, cik uziet!

Mēs diezgan ērti iekārtojāmies mīkstajās smiltīs un, at­spiedušies ar muguru pret laukakmeņiem, sūcām alas ūdeni un smēķējām gobu sakņu cigārus. Man šķita, ka es, atgrie­zies civilizācijas klēpī, sarunājos ar viesmīlīgu mājastēvu.

—   Jā, — teica Alu cilvēks labsirdīgā un aizbildnieciskā tonī, — dienā es vispār jauju sievai iet, kur viņai tīk. Viņa un citas sievietes mūsdienās dibina visādas kustības, bet es uz to skatos tā: ja viņai patīk skraidīt apkārt, runāt un ap­meklēt sapulces, lai. Protams, — viņš piebilda, cenzdamies izskatīties ļoti stingrs, — tiklīdz es piesperu kāju . . .

—•_ Kā tad, kā tad, — es teicu. — Pie mums ir tāpat.

—   Vai tiešām? — viņš ieinteresēts jautāja. — Bet es iedo­mājos, ka Ārpasaulē ir pavisam citādi. Jūs taču esat no Ārpa­saules, vai ne? Es nopratu to pēc ādas, kas jums mugurā

—   Vai jūs nekad neesat bijis Ārpasaulē? — es pajautāju.

—   Protams, ne, — atteica Alu cilvēks. — Tas nav priekš manis. Te, alās, tīrā pazemē un lielāko tiesu tumsā, viss ir labi. Te ir ērti un droši. — Viņš it kā noskurinājās. — Fū, jums tur, ārpusē, gan jābūt ar stipriem nerviem, lai staigātu gar pašu pasaules malu, kur uz galvas var uzkrist zvaigznes un vispār ar jums var notikt sazin kas. Bet jums, Ārpasaules iedzīvotājiem, ir kaut kāda dabiska stihiska drosme, kuru mēs, alu cilvēki, esam zaudējuši. Es tik tiešām biju pamatīgi nobijies, kad pacēlu acis un ieraudzīju jūs te stāvam.

—   Vai tad jūs nekad nebijāt redzējis cilvēku no Ārpa­saules? — es jautāju.

—   Nē, kāpēc ne, — viņš atbildēja, — biju, bet ne tik tuvu. Esmu jau gan kādreiz piegājis pie pašas alas krants, parau­dzījies laukā un paskatījies uz viņiem, vīriešiem un sievietēm no Ārpasaules, bet tikai no tālienes . . . Starp citu, lai nu kā, — bet mēs, alu cilvēki, zinām par viņiem visu. Un, par ko mēs apskaužam jūs, Ārpasaules vīriešus, tā ir jūsu māka ap­ieties ar sievietēm. Velns parāvis, jūs gan nepiedodat sievietēm viņu muļķības — jūs, puiši, esat īsti pirmatnīgi, civilizācijas neskarti cilvēki. Mēs šīs īpašības esam zaudējuši.

—   Ko jūs, mans dārgais … — es iesāku.

Bet Alu cilvēks, pēkšņi apsēdies taisnāk, pārtrauca mani.

Mudīgi! Mudīgi!—viņš uzsauca. — Paslēpiet to nolā­dēto krūzi! Viņa nāk. Vai tad jūs nedzirdat?

Tad arī es izdzirdēju sievietes balsi kaut kur no alas ieejas puses.

—   Tā, Villij, — viņa teica — acīmredzot Alu bērnam, - tūlīt ejam atpakaļ uz mājām, un, ja tu vēlreiz tā nosmē­rēsies, es vairs nekad neņemšu tevi līdzi, to tu liec vērā!

Viņas balss kļuva skaļāka. Viņa ienāca alā — zvērādās ģērbusies sieviete lieliem kauliem, bet viņai pie rokas bija aizkustinošs mazulītis zaķādā, zilām acīm un slapju degunu.

Es sēdēju tā, ka Alu sieviete mani acīmredzot nevarēja pamanīt, tāpēc viņa, nenojauzdama manu klātbūtni, uzru­nāja vīru.

—   Ir nu gan prieks par šo slinkummaisu! — viņa iesaucās. — Vāļājas pa smiltiņām, — viņa nospraustajās, — un smēķē …

—   Manu -dārgumiņ … — iesaka Alu cilvēks.

—   Izbeidz dārgumol! — viņa aprāva. — Paskaties sev apkārt! Nekas vēl nav sakārtots, bet diena jau pusē! Vai uzliki vārīties aligatoru?

—   Es tikai gribēju teikt … — vēlreiz mēģināja sākt Alu cilvēks.

—   Gribēju teikt! Es, protams, nešaubos, ka tu gribēji teikt. Ja vien es ļautu, tu visu dienu vārstītu muti. Es tev jautāju tikai vienu: vai esi uzlicis vārīties aligatoru pusdienām vai neesi? Ak dievs! — Viņa pēkšņi aprāvās, ieraudzījusi mani. — Kāpēc tu uzreiz neteici, ka mums ir viesis? Ak tu debestiņ! Tu te sēdi — un ne pušplēsta vārda, ka pie inums atnācis džentlmenis!

Viņa bija aizskrējusi uz alas otru galu un steigšus kārtoja matus, izmantodama peļķi par spoguli.

—   Ak vai! — viņa iesaucās. — Esmu nudien pēc īsta biedēkļa! Piedodiet, — viņa piemetināja, pagriezusies pret mani, — ka esmu tādā izskatā. Es ātrumā uzrāvu mugurā šo veco kažokādu blūzi un aizskrēju pie kaimiņienes, un man ne prālā nenāca, ka viņš gaida viesus. Tas izskalās pēc viņa. Baidos, ka mums ir tikai saulēts aligators, ar ko paciehāt jūs, bet, ja jūs paliksit uz pusdienām, tad gan . . .

Viņa, šī viesmīlīgā primitīvā mājasmāte, jau rosījās, grabi­nādama uz māla galda akmens šķīvjus.

—        Man tiešām… — es iesāku. Taču tālāk netiku, jo Alu cilvēks un Alu sieviete pēkšņi vienā balsī iebrēcās:

—   Villijs! Kur .ir Villijs?

—        Ak tētīt! — kliedza sieviete. — Viņš maldās apkārt viens . . . Ak, steidzies, meklē viņu rokā! Ar viņu kaut kas var nolikt! Ka tikai viņš neiekrīt ūdenī! Ātrāk, ātrāk!

Viens divi viņi bija nozuduši alas tumšajās ejās.

—   Villij! Viliij!

Viņu balsīs jautās nāves bailes.

Bet pēc mirkļa — tā man likās — viņi jau bija atpakaļ ar šņukstošo Villiju rokās. Viņa zaķāda bija slapja kā mārks.

—        Augstais dievs! — iesaucās Alu sieviete.—-Viņš, naba­dziņš, iekritis taisni ūdenī. Ātrāk, dārgais, sadabū kaut ko sausu, kur viņu ietīt! Ak dievs, kā es izbijos! Ātrāk, mīļumiņ, iedod man kaut ko, lai varētu saberzēt viņu!

Alu vecāki rosījās ap bērnu, pilnīgi aizmirsuši strīdu.

—        Bet paklausieties, — es teicu, kad viņi bija kaut cik nomierinājušies, — tur, kur Villijs bija iekritis, — tajā gale­rijā, pa kuru es nācu, ūdens ir tikai trīs collas dziļš.

—        Tā jau nu ir, — viņi vienā balsī piekrita, — bet iedo­mājieties, ka varēja būt trīs pēdas.

Vēlāk, kad ar Villiju viss bija kārtībā, viņi atkal lūdza, lai palieku uz pusdienām.

—        Vai tad jūs neteicāt, — atgādināja Alu cilvēks, — ka gribot savākt šādus tādus materiālus par atšķirību starp alu cilvēkiem un jūsu—mūsdienu pasaules cilvēkiem?

—        Pateicos, — es atbildēju, — esmu jau savācis visus materiālus, kādi man bija vajadzīgi.

Santa Klausa maldi

Bija ziemassvētku vakars.

Brauni, kuri dzīvoja blakusmājā, bija tikko paēduši pusdienas pie Džonsiem.

Brauns un Džonss sēdēja pie galda, uz kura bija vīns un valrieksti. Visi pārējie bija uzgājuši augšā.

—        Ko tu dāvināsi dēlam uz ziemassvētkiem? — jautāja Brauns.

—        Vilcienu, — atbildēja Džonss, — pēdējo jaunumu — uz­velkamu.

—   Apskatīsimies, kāds tas ir, — ierosināja Brauns.

Džonss izņēma no bufetes saini un sāka līt lo vaļā.

—        Asprātīgi izdomāta lietiņa, vai ne? — viņš teica. — Un sliedes arīdzan. Pārsteidzoši, kā puišeļiem patīk rotaļāties ar vilcieniem, vai ne?

—   Jā, — piekrita Brauns. — Bet kā lai nostiprina sliedes?

—        Pag, es parādīšu, -— teica Džonss. — Tikai palīdzi man nokopi galdu un noņemt galdaulu. Tā, skaties! Jūs noliekat sliedes šādi un galos nostiprināt, tā . . .

—        Ā, sapratu. Te tas sāk kāpumu, vai ne? Tieši tas, kas bērnam patīk, vai ne? Es nopirku Villijam rotaļu lidmašīnu.

—        Zinu, lieliska mantiņa. Es tādu nopirku Edvīnam uz dzimšanas dienu. Bet šoreiz nolēmu pirkt viņam vilcienu. Pateicu puisēnam, ka šoreiz Santa Klauss nodomājis atnesi viņam kaut ko pilnīgi nebijušu. Edvīns, protams, tic Santa K1 ausam visā nopietnībā. Nu, paskaties uz šo lokomotīvi! Tai ir kurtuvē paslēpta atspere.

—        Uzvelc to! — ierosināja Brauns ļoti ieinteresēts. — Pa­skatīsimies, kā tā iet.

—        Lai notiek, — piekrita Džonss. — Tikai paliec zem sliežu galiem pāris šķīvju vai kaut ko tādu, lai būtu slīpums. Un ieklausies, kā lokomotīve dūc pirms iekustēšanās! Vai tā puikam nav lieliska manta, ko?

—   Kā tad, — piekrita Brauns. — Un paskaties uz to auk­liņu, ar kuru parauj svilpi. Goda vārds, svilpe taču pūš! Nudien kā īsta!

—   Tā, Braun, — turpināja Džonss, — tu sakabini vagoniņus, bet es atlaidīšu vilcienu. Es būšu mašīnists, norunāts?

Pēc pusstundas Brauns un Džonss vēl aizvien rotaļājās ar vilcienu pie ēdamgalda.

Taču abu laulātās draudzenes augšā viesistabā tikpat kā neievēroja viņu prombūtni. Viņas bija pārāk aizrāvušās.

—   Ak, cik tas ir burvīgi!—jūsmoja misis Brauna. — Gadiem neesmu redzējusi tik jauku lellīti. Man jādabū tieši tāda  viņai. Klarisa gan būs stāvā sajūsmā, vai ne?

—   Un kā vēl! — atbildēja misis Džonsa. — Bez tam viņai būs interesanti nodarboties ar lelles ģērbšanu. Bērniem tas bezgala palīk. Paskaties, lellei piedevām klāl ir trīs kleitiņas. Vai tās nav jaukas? Visas jau piegrieztas, atliek tikai šūt kopā.

—   Ak, cik burvīgas! — iesaucās misis Brauna. — Manu­prāt, tā gaiši violetā būs lellei vispiemērotākā. Viņai taču ir zeltaini matiņi. Bet vai lev neliekas," ka apkaklīti labāk noņemt … lā … un apsiet šauru lentīti . . . šitā?

—   Laba doma! — teica misis Džonsa. — Tā arī izdarīsim. Acumirkli, tūlīt sameklēšu adatu. Pateikšu Klarisai, ka Santa Klauss pals sašuvis kleitiņu. Mazā bezgala tic Santa K1 ausam.

Arī pēc pusstundas misis Džonsa un misis Brauna bija tik aizņemtas ar lelles kleitu šūšanu, ka nedzirdēja vilcieniņu dārdinām šurpu turpu pa ēdamgaldu, un viņām ne prātā nenāca, ko šajā laikā dara viņu bērni.

Arī bērni neskuma bez savām mātēm.

— Prīmā, vai ne? — jautāja Edvīns Džonss mazajam Villijam Braunam, kas sēdēja viņa guļamistabā. — Kastē simts gabalu, ar filtru, bet atsevišķā kastītē — dzintara iemutnis. Laba dāvana tētim, ko?

—   Uz goda! — piekrita Villijs. — Es dāvinu tēvam ci­gārus.

—   Jā, es arī sākumā domāju par cigāriem. Vīriešiem vien­mēr patīk cigāri un cigaretes. Ar tiem nevar nošaut greizi. Klau, vai tu negribētu nomēģināt pa kādai cigaretei? Varam paņemt no pašas apakšas. Tev tās patiks, tās ir krievu. Daudz labākas par ēģiptiešu.

—   Pateicos, — atbildēja Villijs. — Vienu ar lielāko prieku. Es sāku smēķēt tikai pagājušajā pavasarī, kad man palika divpadsmit gadu. Es domāju, ka čaļi dara nepareizi, sākdami smēķēt cigaretes tik agri, vai tā nav?Tas kavē augšanu. Es pagaidīju, kamēr man palika divpadsmit gadu, un tikai tad uzvilku pa dūmam.

—   Es arī, — piebalsoja Edvīns, kad viņi aizdedzināja smēķus. — Taisnību sakot, es vēl tagad nebūtu pircis papi­rosus, ja nebūtu gribējis uzdāvināt tētim. Man vienkārši vaja­dzēja Uzcfāvināt viņam kaut ko no Santa Klausa. Zini, viņš bezgala tic Santa K1 ausam.

Bet Klarisa pa to laiku rādīja mazajai Ulvinai burvīgo mazo bridža kornplektiņu, ko viņa bija nopirkusi, lai uzdāvi­nātu mātei.

—   Tā pierakstu tāfelīte gan ir brīnišķa, — teica Ulvina. — Un vai šis mazais holandiešu zīmējums tev nepalīk? Bet varbūt tas ir flāmu, dārgā?

—   Holandiešu, — teica Klarisa. — Vai nav oriģināls? Un tāpat brīnišķīgās kārbiņas, kur ielikt naudu spēles laikā. Es varēju tās neņemt — par tām bija jāmaksā atsevišķi —, bet es domāju, ka tā ir atpalicība — nespēlēt uz naudu. Vai tev tā neliekas?

—   O, pretīgi! — nodrebēdama teica Ulvina. — Bet lava māmuļa taču nekad nespēlē uz naudu?

—   Māmuļa! O, protams, ne. Māmuļa tam ir pārāk atpali­kusi. Bet es viņai pateikšu, ka pats Santa Klauss ielicis te naudas kastītes.

—   Cerams, ka viņa tic Santa K1 ausam tāpat kā mana māmuļa.

—   Protams, — Klarisa teica un piebilda: — Kā būtu, ja mēs uzspēlētu divatā? Kā franči. Vai varbūt norvēģu skatu, kā tev patīk. Tam vajadzīgi tikai divi partneri.

—   Labprāt, — piekrita Ulvina, un pēc dažām minūtēm viņas jau bja aizrāvušās ar kāršu spēli, un katrai blakus pa­cēlās sīknaudas kaudzīte.

Apmēram pēc pusstundas abas ģimenes atkal sēdēja kopā viesistabā. Protams, neviens pat neieminējās par dāvanām. Lai nu kā, visi aizrautīgi aplūkoja attēlus biezajā bībelē, kuru Džonsi bija nolēmuši dāvināt vectēvam. Visi bija vienis prātis, ka ar tās palīdzību vectēvs jebkurā dienas vai nakts stundā viegli atradīs jebkuru vietu Palestīnā.

Bet augšā, pašā augšā savā viesistabā, vectēvs Džonss aizkustināts aplūkoja priekšā noliktās dāvanas. Skaistu viskija karafi ar sudraba inkrustāciju ārpusē un viskiju iekšā Džonsain un lielas, niķelētas mutes harmonikas puikam.

Vēlāk, naktī, cilvēks vai gars, vai kāds, ko sauc par Santa Klausu, paņēņia visas dāvanas un sabāza tās mājas iedzī­votāju zeķēs.

Un, kā jau parasti, būdams akls, viņš visu sajauca un izda­līja dāvanas tā, kā iepriekš aprakstīts.

Taču otrā dienā, ziemassvētku rīta ritējumā, viss nokār­tojas pats no sevis, kā jau tas mēdz notikt.

Un paliesi — pulksten desmitos Brauns un Džonss rotaļājās ar vilcienu, misis Brauna un misis Džonsa šuva lellei kleitas, puikas smēķēja cigaretes, bet Klarisa un Ulvina spēlēja kārtis par savu kabatas naudu.

Bet augšā — pašā augšā vectēvs dzēra viskiju un spēlēja harmonikas.

Un tā ziemassvētki, kā jau vienmēr mēdz būt, galu galā izdevās godam.

Pie dabas un atkal atpakaļ

Laikam tāpēc, ka no mana dzīvokļa Ņujorkā varēja pār­redzēt šalkainos Centrālā parka kokus, es cauru vasaru mo­cījos nepārvaramās ilgās pēc mežiem. Manī, dabas mīļotājā, koka šūpošanās izraisa domas, kuras rodas tikai tad, kad redzu šūpojamies koku.

Šīs ilgas kļuva stiprākas. Tās laupīja man mieru. Dienā es strādādams snauduļoju. Naktī mans miegs bija saraustīts un trauksmains. Dažreiz es naktī pat klīdu pa parku un, koku naksnīgo ēnu ieskauts, iztēlojos, ka atrodos viens dziļi tumšos mežos tālu no smagā darba un raizēm par mūsu neprātīgo civilizāciju.

Man par laimi, šī apņemšanās radās augusta pēdējā dienā. Septembrī man bija atvaļinājums. Es varēju rīkoties ar savu laiku pēc sirds patikas. Biju brīvs kā putns.

Torīt, līdzko biju laukā no gultas, tūliņ sāku posties, pa­reizāk sakot, man tikpat kā nebija ko posties. Vajadzēja tikai apgādāties ar fotoaparātu — vienīgo, kas man mežos būs ne­pieciešams, — un atvadīties no draugiem. Pat šo pēdējo smago pārbaudījumu gribēju padarīt iespējami īsāku. Man nebija ne mazākās vēlēšanās uzkurināt viņu ziņkāri par šo bīstamo, varbūt pārdrošo ieceri, kas man bija prātā. Es gribēju, ciktāl tas būtu iespējams, atvadīties tā, lai mazinātu tieši tās dabiskās bailes, kuras manos draugos uzjundītu mans pasā­kums.

Pats sev, kaut arī pazīstu mežu kā savus piecus pirkstus, es nespēju noklusēt draudošās briesmas. Taču šīs briesmas man gandrīz vai lika aizmirst ārkārtīgā un neparastā inte­rese par šo eksperimentu. Vai cilvēkam bez amatu prasmes un mūsu modernās rūpniecības palīdzības būtu iespējams kailam — ja neņem vērā veļu — palikt dzīvam meža vidū? Vai viņš to spēj vai nespēj? Un, ja nespēj, ko tad?

Šo pēdējo domu es cītīgi gaiņāju prom. Vienīgi laiks varēja atbildēt uz šo jautājumu.

Pienākuma apziņas vadīts, vispirms aizgāju uz darbu, lai paspiestu roku un, kā jau pieklājas, pateiktu ardievas savam darba devējam.

—   Es gatavojos viens pats, — teicu, — kails pavadīt mē­nesi mežos.

Viņš neviltotā laipnībā pacēla skatienu no rakstāmgalda.

—   Pareizi darāt, — viņš teica. — Atpūtieties kārtīgi!

—   Esmu iecerējis, — piebildu, — pārtikt no ogām un sēnēm.

—   Jauki, — viņš atzina. — Novēlu patīkami pavadīt laiku, veco zēn. Ardievu!

Tad es nejauši ieskrēju krūtīs vienam no saviem drau­giem.

—   Dodos uz Jaunangliju, — es teicu, — lai mēnesi tur nodzīvotu kails.

—   Nanlaketā' vai Ņūportā[15]? — draugs gribēja zināt.

—   Nē, — es atbildēju, cik bezrūpīgi vien varēju. — Es dodos uz mežiem pavadīt savu atvaļinājumu — padzīvošu tur kails kādu mēnesi.

—   Ak tā, — viņš teica. — Saprotu. Nu tad uz redzēšanos, veco zēn! Pēc atgriešanās satiksimies.

Pēc tam es piezvanīju vēl diviem vai trim pazīstamiem, lai pateiktu īsus atvadu vārdus. Mani, jāatzīstas, mazliet kaitināja paviršā attieksme, ar kādu viņi šķita uzklausām manu paziņojumu.

—   Oho, — viņi teica, — kails mežos, ko? Nu, tad pagaidām atā!

Cilvēks gandrīz vai riskē ar savu dzīvību — jo šis fakts netika noliegts — lielā socioloģiskā eksperimentā, tomēr viņi uzklausa šo paziņojumu pilnīgi vienaldzīgi. Tas vēl lieku reizi pārliecināja mani, cik pagrimusi ir civilizācija, kurai es gatavojos pagriezt muguru.

Ceļā uz vilcienu nejauši satiku kādu avīžu reportieri, ko es mazliet pazinu.

—   Braucu uz Jaunangliju, — es teicu, — mēnesi padzīvot kails — veļu gan atstāšu mugurā — mežos. Daži sīkumi par to, bez šaubām, noderēs tavai avīzei.

—   Paldies, vecīt, — reportieris teica, — esam gana izrak­stījušies par šīm dabas būšanām. Mums nav ko iesākt ar to. Vienīgi — ja nu tev kaut kas atgadītos . . . Tad mēs mīļuprāt atvēlētu tev vietu avīzē.

Dažiem maniem draugiem pietika vismaz pieklājības pa­vadīt mani līdz vilcienam. Viens vienīgais pavadīja mani ilgajā nakts braucienā uz Jaunangliju, lai no tās vietas, kur es ieiešu mežā, atgadātu atpakaļ manas drēbes, pulksteni un citas mantas līdz ar dažiem atvadu ziņojumiem, kurus es pagūlu uzskribelēt pēdējā brīdī.

Agri 110 rīta mēs sasniedzām staciju, kur izkāpām. No še­jienes gājām uz mežmalu. Te apstājāmies. Es novilku visas drēbes, paliku veļā. Tad, izņēmis no ceļasomas cibiņu ar krāsu, es nosmērēju seju, rokas un arī veļu tumši brūnas.

—   Kam tas vajadzīgs? — jautāja mans draugs.

—   Drošības labad, — es atbildēju. — Vai tad tu nezini, ka visus dzīvniekus sargā īpatnēji zīmējumi, kas tos padara ne­redzamus? Kāpurs izskatās pēc lapas, ko tas grauž, zivs zvīņas maldinoši mirgo kā ūdens strautā, lācis un oposums ir tādā pašā krāsā kā koki, kuros tie rāpjas. Tā, — es piemeti­nāju, pabeigdams darbu, — tagad esmu neredzams.

—   Re, kā! — sacīja mans draugs.

Atdevu viņam ceļasomu un tukšo krāsas cibiņu, nometos četrrāpus, — fotoaparāts karājās man kaklā, — un līdu iekšā krūmos. Draugs stāvēja un vēroja mani.

—   Kāpēc tu necelies kājās un neej?—dzirdēju viņu saucam.

Es mazlietiņ pagriezos un uzrūcu viņam. Tad -rūkdams rāpoju dziļāk krūmos.

Desmit minūtes cītīgi rāpojis, es atrados pašā meža vidū. Tas pletās man simtiem jūdžu visapkārt. Mani apņēma netrau­cētais meža klusums. Ausis uztvēra tikai vāveres šmauksti- nāšanu zaros augstu virs galvas vai arī tālas klaigas, gārgalei lidojot pāri kādam mežezeram.

Nospriedu, ka esmu sasniedzis dzīvošanai piemērotu vietu.

Vispirms vajadzēja sakurt uguni. Lai gan izvirtušajam lielpilsētas iedzīvotājam tas var likties grūti izdarāms, tādam rūdītam mežainim, par kādu es tagad biju kļuvis, tas bija tīrais nieks. Sameklēju kādu žagaru, sparīgi paberzēju gar pakaļkāju, un pēc īsa brītiņa tas spoži uzliesmoja. Pēc pus­stundas es sēdēju pie karsta zaru ugunskura, ar lielu baudu vicodams iekšā ēstgribu rosinošu vārītas zāles un sēņu ēdmaņu, ko biju pagatavojis dobā akmenī.

Es ēdu bez atelpas, kamēr vēders bija pilns, kā jau dabas cilvēks, neraizēdamies par rītdienu. Tad, izstiepies skujās pie liela koka, es gulēju un apmierināts ļāvu, lai mani iemidzina putnu dziesmas, kukaiņu miriāžu dūkoņa un skaļā vāveres rosīšanās augstu virs galvas. Palaikam no manām lūpām, atskanēja kluss atbildes sauciens, ko pazīst katrs mežainis un kas ir daļa no dzīvnieku valodas. Tā guļot, es ne par kādiem pasaules labumiem nebūtu mainījies vietām ar bālo lielpil­sētas iedzīvotāju. Es gulēju tālu no šīs pasaules laimīgs, pieslūķējies ar zāli, klausīdamies putnu klusajā dziedāšanā.

Taču tādai bezdarbībai ūn pārdomām nevar ilgi ļauties pat dabas draugs. Bija jāceļas un jārīkojas. Man daudz kas bija padarāms, iekams pēc saulrieta, kā es paredzēju, uznāks tumsa. Pirms nakts iestāšanās man vajadzēja uzcelt mājokli, pašūt sev drēbju kārtu, savākt riekstus, īsi sakot — sagata­voties tuvajai ziemai, kas šajā mežā varēja uznākt kuru katru brīdi, kaut arī bija vasara.

Es mundri uzrausos rāpus un ķēros pie mājas celšanas. Biju nodomājis izmaniot metodi, ko Daba jau sen iemācījusi bebram un ko bez tam zina un liek lietā gaučo[16] pampās, gūgū' Rodēzijā, kā arī daudzas citas ciltis. Man vajadzēja izraudzīties piemērotu audzi un nograuzt kokus, turklāt no­grauzt tā, lai katrs nogāztos tieši būvei paredzētajā vietā. Tā es uzsliešu sienas, nākamo piemēroto koku rindu grauzīšu tā, lai tie, gāzdamies krusteniski, veidotu jumtu.

Naski stājos pie darba, un jau pēc pusstundas izjutu ap­mierinājumu, redzot sava topošā mājokļa aprises. Es vēl grauzu ar nerimstošu sparu, kad piepeši mani iztraucēja dobja ņurdoņa krūmājā. Piesardzīgi kā zvērs es, tāpat ņur­dēdams, parāvos aiz koka. Redzēju kaut ko kustamies krūmos, acīmredzot tas bija kāds liels zvērs. Pēc ņurdēšanas

nospriedu, ka tam jābūt lācim. Dzirdēju to nākam tuvāk. Zvērs grasījās man uzbrukt. Es nodrebēju aiz mežonīga prieka, lo iedomājoties, mana veļa sacēlās stāvus aiz dusmām, un es izaicinoši raidīju rēcienu pēc rēciena. Zobi man bija atņirgti līdz smaganām, un es ar pakaļkāju zvetēju sev pa sāniem. Nevarēju vien sagaidīt, kad lācis bruks man virsū. Kas tādā mežonīgā cīniņā gāž pirmais, tas ir uzvarētājs. Biju nodomājis — līdzko lācis parādīsies — vienu pēc otras nokost tam abas priekškājas. Ja es uzreiz gūšu virsroku, par galīgo uzvaru nevarēja būt šaubu.

Krūmi pašķirās. Es uz brīdi ieraudzīju garu, brūnu stāvu un matiem noaugušu galvu. Tad radījums pacēlās pakaļ­kājās un atspiedās pret koku tieši man pretī. Augstā debess! Tas nemaz nebija lācis. Tas bija cilvēks.

Viņš bija ģērbies tāpat kā es — veļā, un viņa seja un rokas, tāpat kā man, bija nokrāsotas brūnas. Viņa mati bija gari un savēlušies, seju klāja divas nedēļas neskūtas bārdas rugāji.

Brīdi mēs blenzām viens uz otru, joprojām ņurdēdami. Tad svešais, rūkdams aiz pretīguma, izslējās visā augumā.

—   Rimsties jel! —viņš teica. — Runāsim angliski!

Viņš panācās man tuvāk un apsēdās uz baļķa tādā pozā, kas likās paužam tādu pašu pretīgumu kā viņa sejas izteiksme.

—   Ko tu dari? — viņš jautāja.

—   Būvēju māju, — es atbildēju.

—   Redzu, — viņš teica, pamādams ar galvu. — Kālab tu atrodies te ?

—   Mans plāns ir šāds, — es skaidroju. — Gribu pārlie­cināties, vai cilvēks var izdzīvot šajos mežos kails, iztiekot vienīgi pats ar savām rokām un savu atjautību un . . .

—   Jā, jā, zinu, — mani pārtrauca nenomierināmais cil­vēks. — Sagādāt pats sev iztiku šajā čūksnī, dzīvot tā, kā dzīvojis alu cilvēks, — bezrūpīgi un tālu no civilizācijas lāsta!

—   Jā gan. Tāda bija mana iecere, — es teicu, un šie vārdi vēl vairāk uzkurināja manu sajūsmu. — To es arī daru. Mana barība būs paraslā zāle un saknes, ko daba dod saviem bērniem, un mans dzēriens . . .

—   Jā, jā, — viņš alkal nepacietīgi pārtrauca, — tavs dzē­riens būs čalojošā strautiņa ūdens, tava gulta — smaržīgo hemloka skuju cisas un tavs baldahīns — klajais debess jums, kuram gaismu dod maigās zvaigznes pie spirdzinošās nakts sārti violetās velves. Zinu jau, zinu.

—   Augstā debess! — es iesaucos. — Tā tik tiešām ir mana iecere. Patiesībā tās ir tieši manas frāzes. Kā tu to uzminēji?

Viņa žests liecināja par apnikumu un vilšanos.

—   Blēņas! —viņš sacīja. — Es to zinu, tāpēc ka esmu to darījis. Jau divas nedēļas esmu nodzīvojis pie dabas krūts, piedalījies rotaļā, ko sauc par dzīvi mežā. Tā man ir līdz kaklam. Bet pēdējais nolikums izveda mani no pacietības.

—   Kāds pēdējais notikums? — es jautāju.

—   Nu, salikšanās ar tevi. Vai vari iedomāties, ka esi jau deviņpadsmitais cilvēks, ko es pēdējās trīs dienās sastopu pliku skraidelējam pa šiem mežiem? Viņi visi lo dara. Šie meži ir pilni ar viņiem.

—   Ko tu saki! — es izdvesu.

—   fakts. Ej kur iedams šajos krūmos, it visur plikie taisa to pašu sasodīto eksperimentu. Kad paiesi maķenīt tālāk, tur ieraudzīsi uzrakstus: kailiem nav atļauts uzturēties šais krūmos, kailiem noliegts staigāt, džentlmeņi, kas ir kaili, tiek lūgti palikt tuvāk pie lielceļa — un daudz ko tamlīdzīgu. Tu laikam neesi trāpījies īstajā vielā, citādi būtu pamanījis būdeles, ko viņi sacēluši Jaunanglijas mežmalās un apkāruši ar uzrakstiem: pērk un pārdod apakšveļu, pārdod vai iznomā fotoaparātus, visaugstākā cena par pamestiem apģērba gaba­liem un visu ko.

—   Nē, — es atteicu, — neesmu neko redzējis.

—   Nu, tad, ejot atpakaļ, paskaties! Man pietiek. Te vairs nav ko iesākt. Braukšu atpakaļ uz pilsētu, paraudzīšu, vai es varu tieši tur, pašā pilsētā, nopelnīt iztiku ar savām rokām un smadzenēm vien. Luk, īstais uzdevums, zvēra dzīve nav priekš manis. Šis meža bizness ir par vieglu. Nu, sveiki, es laižu prom.

—   Acumirkli pagaidi! — es uzsaucu. — Kā tas nākas, — ja tas, ko tu saki, ir taisnība — ka es, uzturēdamies te jau no paša rīta, neesmu ne redzējis, ne dzirdējis meža biezokni apkārt nevienu dzīvu dvēseli?

—   Blēņas, — svešais atbildēja. Viņi varbūt bija tev apkārt, bet tu tos nepazini.

—   Nevar būt! Es sapņoju zem koka "un nedzirdēju ne skaņas, tikai vāvere šmaukstinājās un ezera gārgale klaigāja tālumā.

—   Pareizi, vāvere šmaukstinājās. Tas bija kāds zellis, kas kokā šmaukstināja, lai pārspētu pārējos, izlikdamies par vāveri, un nav šaubu, ka cits kāds otrpus tuvējā ezera klaigāja kā gārgale. Vai tu viņiem atsaucies?

—   Jā gan, — es atzinos. — Atsaucos tādā pazemā balsi . . .

—   Akurāt, dzīvnieku valodā tas ir vispārpieņemts svei­ciens. Var redzēt, ka to tu esi labi apguvis. Nu, tad vēlreiz paliec sveiks! Es laižu prom. Tikai, lūdzams, nerūc gan vairs! Man šitā lieta ir līdz kaklam.

—   Sveiki! — es atteicu.

Viņš ieslīdēja krūmos un nozuda. Es apjucis paliku turpat dīki sēžam, smagas vilšanās nomākts. Tā es laikam nosēdēju stundām ilgi.

Tālumā atskanēja tikko sadzirdams dumpja kliedziens kādā vientuļā dumbrā jā.

—   Pie velna, kas to troksni taisa? — es murmināju. — Jā­domā, kāds galīgs muļķis, mēģinot iztēloties, ka ir ūdens­putns. Met to pie malas!

Es ilgi gulēju, prātodams, ko nu lai dara, jo mans meža sapnis bija sadragāts.

Pēkšņi izdzirdēju skaļas balsis, griezīgas un enerģiskas cilvēku balsis, un tajās nebija saklausāms nekas no dzīv­nieku rūkšanas.

—   Viņš ir te! Es viņu redzēju! — kāds sauca.

Atkal dzīvnieciska instinkta pārņemts, es rūkdams mudīgi iespruku pamežā. Nojautu, ka viņi meklē tieši mani. Es izjutu vajāta dzīvnieka prieku. Mana veļa saslējās aiz bailēm un dusmām.

Ko nagi neš, atkāpos mežā. Taču, jo tālāk gāju, jo tas likās kļūstam nevis biezāks, bet gan skrajāks. Cenšoties paslēpties biezoknī, es rūkdams pieplaku pie zemes. Jutos traki uz­jautrināts, kā katrs savvaļas mīļotājs, zinot, ka viņu vajā, ka viņu meklē, ka varbūt kāds jau ir pāris pēdu atstatumā, un biju gatavs kuru katru brīdi iegrūst viņam sānos dakšas, līdzko viņš metīsies skriet. Tā ir ne ar ko nesalīdzināma ekstāze^. Tad aptvēru, ka atrodos vajātāju lokā. Es biju ie­lenkts no visām pusēm.

Mežs bija kļuvis tāds kā skrajāks. Koki atgādināja kāda parka krūmus — tas varēja būt tas pats Centrālais parks. Zemajām vīriešu balsīm pa vidu jaucās spalgas puišeļu klaigas. — Tur viņš ir, — viens kliedza, — jož pa krūmiem! Ke, kā uzmetis kupri! — Kas tur ir par jokiem? — kāds cits vaicāja. — Kāds trakais veļā iesprucis parkā, un policisti dzenas šim pakaļ.

Tad viņi ieslēdza mani lokā. Es pazinu policistu zilos tērpus un īsos stekus.

Pēc brīža es biju izvilkts no krūmiem un, pilnīgi pamo­dies, stāvēju atklātajā parkā savā pidžamā, drebinādamies agrā rīta dzestrumā.

Man par laimi, policijas iecirknī tika nospriests, ka mēnes­sērdzība nav likuma pārkāpums. Mani nobrīdināja un atlaida. Bet citreiz es to darīšu Atlantiksitijā.

Pirmais pavasara aicinajums jeb Klausies, kā putniņi dzied

Es spriežu, ka nāk pavasaris. Neesmu no vērīgajiem, bet tādu pazīmju krājas ar katru dienu vairāk. Pat man tas nozīmē, ka pavasaris ir pie durvīm.

Es izmantoju šo izdevību darīt zināmas atklātībai savas domas un apstiprināt tās ar attiecīgiem fakliem. Šogad ne­miers mani dīda vienam no pirmajiem izrauties laukā. No pazīmēm, ar kurām es pamatoju savu viedokli, ka pavasaris ir tuvu, varu minēt savu novērojumu, ka sniegs ir nokusis, ka pastā izsniedz paziņojumus par ienākumu nodokli un ka pie maršala Foša kafejnīcas, agrākās Kaizerhohas, ir parādī­jusies izkārtne «Tumšais alus». Tātad pavasaris nāk uz mūsu pusi. Pirmais pavasara aicinājums ir atskanējis, un man gri­bētos domāt, ka šogad mēs sagaidīsim pavasari stingri un mierīgi, bez jebkādiem histēriskiem uzliesmojumiem, ko tas reizēm rosina zināma temperamenta cilvēkos. Es to attiecinu uz nelaimīgajām būtnēm, kuras sauc par «dabas mīļotājiem».

Katru gadu es jūtos sāpināts, redzot, ka pavasara tuvo­šanās ir par cēloni ļoti postošām novirzēm daudzu manu draugu uzvedībā. Pāris durvju pa labi no manis dzīvo kāds paziņa, kas ir Dabas cilvēks. Visu cauru ziemu viņš ir pilnīgi mierīgs un patīkami draudzīgs puisis, kas gluži piemērots parastai sabiedrībai. Tiesa, es nejauši ieraudzīju viņu rakņā­jamies pa sniegu. Vienu vai divas reizes esmu redzējis viņu nolaužam sasalušu koka zaru un pētām to. Pērnziem gan reiz gadījās, ka viņš īsu laiciņu bija zaudējis cienīgumu, ieraugot tupam zarā citādi nekaitīgo melno strazdu. Tomēr lielākoties viņš aukstajā laikā izturas pavisam normāli.

Turpretī pavasaris uzreiz izraisa manā Dabas draugā pos­tošu satraukumu. Tā vien šķiet, ka ik reizi, kad satiekamies, viņā piepeši mostas vēlēšanās kļūt par informācijas pāme- sēju starp dzīvo pasauli un mani. Kopš brīža, kad sāk kust sniegs, viņš mani sīki informē par to, ko dara augi, putni un bites. Tie ir jaunumi, kurus es negribu dzirdēt un nevaru izmantot. Bet tas man ir jāpacieš.

Iedams man garām, Dabas draugs katru rītu pavēstī kaut ko jaunu un jautru, kaut ko tādu, kas viņam liekas tik ieprie­cinošs, ka apstaro viņa vaigu.

—   Šorīt redzēju žubīti, — viņš saka.

—   Ak tā, — es atsaku.

—   Šopēcpusdien es pamanīju žubītei līdzīgu spilgti sarkanu putniņu, — pavēstī mans draugs.

—   Ko jūs sakāt! — es atbildu.

Es nekad neesmu zinājis, kas tas ir par putnu, un, cerams, nekad arī nezināšu. Kad mans Dabas draugs stāsta tādas lietas, man atliek tikai piekrist. Šajā ziņā es nevaru stāties viņam līdzās. Kas attiecas uz ornitoloģiju, tad es pazīstu tikai divus putnus — vārnu un vistu. Es protu tos noteikt vienā mirklī pēc spalvām vai pēc dziedāšanas. Sarunā par dabu man jāaprobežojas ar vārnu un vistu, tālāk es nevaru spert ne soli.

Tādējādi pirmajā pavasara dienā vai ap to laiku es varu pateikt: «Vakar redzēju vārnu,» —vai arī: «Šorīt ieraudzīju ārā pastaigājamies vistu.» Taču nez kāpēc mana vārna un vista liekas briesmīgi ātri novecojam. Man sanāk kauns par tām, un es vairs tās nepieminu. Turpretī mans draugs nedēļām informē mani, aptverot visu dzīvnieku pasauli.

—   Nesen es redzēju susliku, — viņš pavēstī. — Vai varat uzminēt, ko šis mazais ērms darīja?

Ja viņš zinātu, ka es labprāt izteiktu visu, kas uz mēles, un atbildētu: «Kāda man, velns parāvis, daļa, ko šis mazais ērms darīja!» Bet es, tāpat kā visi, domāju, ka man trūkst nekau­nības vai cietsirdības, lai rupji aprautu Dabas cilvēka jūsino- šanu. Kādu dienu es to izdarīšu, un tad lai viņš piesargās.

Sevišķas dusmas šie Dabas cilvēki, tādi kā mans draugs, es domāju, uzdzen ar savu neparasto, kaitinošo valodu: viņiem ir kopīga tāda pieglaimīga ,svepstēšana, kas viņus vieno ar dabu. Viņi tiešām liekas jūtamies gudri tajās lietās. Ja no sniega laukā rēgojas mazītiņas, aknām līdzīgas lapiņas, viņi jau uzskata, ka tas ir viņu nopelns. Viņi to apraksta jums ne­parastā, gandrīz tādā kā bērnu valodā.

— Kā jūs domājat, ko es redzēju? — jautā mans Dabas cilvēks. — Tikai sīku, zaļu dzinumiņu, kas bija izbāzis galviņu no sarkanbrūnā vītola stumbra!

Viņš ar īkšķi un rādītājpirkstu atdarina, kā sīkais dzinu- miņš dzenas laukā. Manuprāt, viņš pats sevi uzskata par pum- puriņu. Es nudien domāju, ka mans sirdsdraugs pavasarī tiešām uzskata sevi par mazu brūnumiņu, par pirmo krokusu vai dzeltenās narcises lapiņu.

Ievērojiet arī, kā viņi apraksta krāsas: nekad nesaka skaidri un gaiši — «sarkans», «melns» vai «zils»; drāna vienmēr ir «sarkanbrūna»; vai es esot pamanījis neparasto, mīksto, «dzeltenbrūno», ko pavasarī uzvelkot ūdensputni. Atbildu, ka neesmu redzējis, vispār neesmu redzējis nevienu ūdensputnu, pat nezinu, kur tie meklējami, un nezinu arī to, ka šie putni kaut ko velk mugurā. Kas attiecas uz dzelten­brūno, tad man nav ne jausmas, ka vispār ir tāda krāsa. Šogad esmu redzējis zilganmelnu vārnu un spilgta indigo un sēpijas krāsas sajaukuma vistu, bet vairāk neko citu ievērības cienīgu.

Ļaunākais no visa — un tas faktiski robežojas ar daļēju paralīzi — ir Dabas cilvēka noskaņojums attiecībā uz putniem. Runājot par tiem, viņa balss kļūst īpatnēji smilk­stoša. Vakar draugs stāstīja man, ka esot redzējis divas vālodzes, kuras tikko sākušas vīt ligzdu aiz viņa garāžas. Viņš esot «uz pirkstgaliem piezadzies klāt» (ievērojiet šo neparasti salkano valodu, kādā šie ļaudis runā), stāvējis kā zemē ieaudzis un vērojis putnus. Es aizmirsu, vai viņš teica «ieaudzis» vai «pieaudzis»: tamlīdzīgos gadījumos viņš reizēm stāsta par sevi šā un reizēm tā. Bet, ja jau viņš ir kārtīgi ieaudzis, kāda velna pēc viņš atkal izaug ārā?

Tāpēc es gribu skaidri un gaiši, bez ļaunprātības pazi­ņot: ja jebkurš cits no maniem draugiem ir ieraudzījis tikko no zemes izlīdušu sniegpulkstenīti, labāk lai ņestāsta man par to. Ja kāds no viņiem ir ievērojis, ka ozola mizai sāk klāties pāri viegli zils sarkanums, labāk lai patur to pie sevis. Ja kāds no maniem paziņām ir redzējis divas vālodzes, kas sāk vīt ligzdu aiz viņa garāžas, un ja viņš ir stāvējis kā zemē ieaudzis un aizrautīgi vērojis, kā jaukais spalvaino radījumu pārītis laidelējas šurpu turpu, vai viņam būtu kas pretī stāvēt kā zemē ieaugušam un nesacīt ne vārda?

Esmu pārliecināts, ka man jau sen vajadzēja atklāti izru­nāties ar saviem Dabas draugiem. Taču es piemetināšu, ka man ir nejauks, vājš raksturs, kas spiež mani smaidīt, kad sirds ir naida pilna. Manam nelaimīgajam kaimiņam nav ne jausmas, ka gribu viņu nogalināt. Bet tāds nodoms man ir. Esmu cietis visas tās zālītes un vālodzes, cik vien ir manos spēkos. Tuvojas noslēgums. Un, kas attiecas uz to aknu zālīti, kura izslējusi savu ģīmīti virs brūnajām lapām, — nu, pa­gaidi, ar to arī būs cauri. Kādu dienu, es to zinu, es pēkšņi pavērsīšu pret savu. draugu revolveri un teikšu: «Paklau! Tas nu ir par daudz. Gadu gadiem jūs katru pavasari apturat mani uz ielas un stāstāt man par šīm dabas būšanām. Un es esmu stāvējis un smaidījis. Jūs stāstījāt man, ka cīrulim uz spārna parādījies pirmais vārais brūnumiņš, un es ļāvu, lai jūs stāstāt. Jūs sīki informējāt mani, ka krūmos no sausu ozol­lapu kaudzes izlīdis pirmais trillium, un es ļāvu, lai jūs stāstāt, un pat neieminējos, ka viss, ko zinu par šo trillium, ir saistīts ar Vācijas kontribūcijām[17]. nu manas pacietības mērs ir pilns. Skatieties acīs savam liktenim! Jūs dosilies uz tu­rieni, kur jūs vairs neinteresēs jaunā rododendra pirmais pumpura sārtums.»

Es negribētu likties skarbs. Taču man atļauts piebilst, ka esmu no tiem, kuri nekad neievēro, ka vālodze vij ligzdu, ja vien putns to nevij manā platmalē kluba priekštelpā. Es neesmu vienīgais tāds cilvēks, un ir pienācis laiks mums aizstāvēt pašiem sevi. Ir pavasara pazīmes, kuras ievēro un pazīst katrs saprātīgs cilvēks. Viņš redz, ka no kluba ēdien­kartes pazūd austeres, un zina, ka ziema iet uz beigām; viņš ievēro, ka vārītu jauno Kaliforijas kartupeļu porcijas cena noslīd no divdesmit pieciem centiem uz desmit centiem, un aptver, ka tuvojas sezona. Viņš pamana no kausēta sviesta bikli spraucamies laukā pirmos sparģeļus un redz, cik maigi pietvīkst Karolīnas zemenes, kuru viena kaste maksā pusotra dolāra. Un viņš vēro — vai arī tajā atpakaļ neatsaucamajā dienā ir vērojis — izkārtni «Šodien tumšais alus», kas viņam vēsta, ka priecājas visa daba.

Tādas ir pavasara pazīmes, kuras var ievērot katrs. Tās runā pašas par sevi. No šī viedokļa es esmu tikpat jutīgs pret pirmo pavasara aicinājumu kā kurš katrs no maniem kolē­ģiem. Man patīk sēdēt klubā ar saviem domubiedriem, vērot pavasara nākšanu un vēstīt tā tuvošanos.

Bet lauzīt galvu par pavasari, kura izskaidrošanai vajadzīga vesela bioloģijas grāmata, man nav nedz jēgas, nedz patikas.

Mans zudušais dolārs

Mans draugs Tods ir man parādā dolāru. Viņš aizņēmās to pirms gada, un es baidos, ka ir maz izredžu dabūt to atpakaļ. Ik reizi, kad satieku viņu, es pārliecinos, ka viņš ir aizmirsis šo parādu. Satiekot mani, viņš ir tikpat vaļsirdīgs un draudzīgs kā vienmēr. Mans dolārs ir galīgi izkūpējis viņam no prāta. Skaidrs, ka es nekad to vairs nedabūšu atpakaļ.

No otras puses, es zinu arī to, ka visu mūžu atcerēšos, ka Tods ir parādā man dolāru. Esmu pārliecināts, ka tas nekādi neietekmēs mūsu draudzību, taču aizmirst šo faktu es nespēšu nekad un nemūžam. Nezinu, kā tas ir ar citiem, bet, ja kāds ir aizņēmies dolāru no manis, šis parāds man neizies no prāta līdz pat kapa malai.

Atļaujiet man izstāstīt, kā viss notika. Tods aizņēmās šo dolāru pērnā gada astotajā aprīlī (minu šo datumu katram gadījumam — varbūt šīs rindas patrāpās acīs Todam), tieši pirms izbraukšanas uz Bermudu salām. Viņam vajadzēja iz­mainīt dolāru, lai būtu ar ko samaksāt par taksometru, un es viņam aizdevu šo dolāru. Tas notika pavisam vienkārši un da­biski, un es attapos tikai tad, kad viss jau bija cauri. Viņš tikai palūdza: «Iedod man dolāru,» —un es atbildēju: «Lūdzu. Bet vai tev pietiks' ar dolāru?» Es domāju, nē, es pat zināju, ka aizņemdamies Tods ir nolēmis atdot man šo dolāru.

Viņš atsūtīja man ziņu no Hamiltonas, no Bermudu salām. Taisot vaļā aploksni, es cerēju, ka tajā būs iekšā dolārs. Bet nekā. Viņš tikai rakstīja, ka temperatūra esot pie simt grādiem[18]. Šis skaitlis man lika kļūt uz mirkli piesardzīgam.

Tods atgriezās pēc trīs nedēļām. Es viņu sagaidīju stacijā — nevis dolāra dēļ, bet gan tāpēc, ka es .viņu patiesi cienu. Man šķita— viņam būs patīkami, kā pēc trīs nedēļu prom­būtnes kāds viņu gaida uz perona. Es teicu:

—   Paņemsim taksometru un brauksim uz klubu.

Bet viņš atbildēja:

—   Nē, labāk iesim kājām.

Vakaru mēs pavadījām kopā, runādami par Bermudu salām. Es domāju par savu dolāru, bet, protams, neieminējos par to. Vienkārši nespēju. Es tikai pajautāju, kāda valūta ir apgro­zībā Bermudās un vai amerikāņu dolāram tur ir nominālvēr­tība. Es mazliet uzsvēru vārdus «amerikāņu dolārs», bet vēlreiz sapratu, ka neesmu spējīgs pateikt to klaji.

Tikai pēc kāda laika (es tiekos ar Todu klubā gandrīz vai Katru dienu) es pārliecinājos, ka viņš ir galīgi aizmirsis do­lāru. Kādu dienu pavaicāju,- cik viņam izmaksājis brauciens, un viņš atbildēja, ka neesot rēķinājis. Mazliet vēlāk es pajautāju, vai viņš ir iegājis atpakaļ sliedēs, un viņš atbil­dēja, ka esot jau paguvis to aizmirst. Tagad es sapratu, ka viss ir cauri.

Un tomēr es neturu ļaunu prātu uz Todu. Es tikai esmu ar viņu papildinājis to cilvēku sarakstu, kuri ir man parādā do­lāru un aizmirsuši atdot. Tagad viņu atlicis pavisam maz. Mana izturēšanās pret viņiem paliek nemainīga, bet es tikai gribētu visu aizmirst.

Es satieku Todu ļoti bieži. Pirms divām dienām es satiku viņu kādās pusdienās, un viņš acīmredzot bez jebkāda bikluma runāja par Poliju. Viņš teica, ka Polija nekad nenomaksās savus parādus. Tādai lietai gan vajadzētu atgādināt viņam tos, vai ne? Taču nelikās vis, ka viņš atcerētos.

Bet laika gaitā reizi pa reizei man uzmācās kāda doma — ļoti smaga doma. Tā bija tāda. Ja Tods ir aizņēmies no manis dolāru un aizmirsis to, iespējams — jā, teorētiski tas ir ti­cams , ka ir cilvēki, kam arī es esmu parādā dolāru, kuru esmu aizmirsis. Varbūt ir vesela virkne tādu cilvēku. Jo vairāk es par to domāju, jo mazāk tas man patīk, tāpēc ka esmu pārliecināts — ja jau kādreiz esmu aizmirsis atdot dolāru, es to neatdošu arī viņa saulē.

Ja tādi cilvēki ir, es lūdzu, lai viņi piesakās. Ne jau visi uzreiz, bet mērenā daudzumā un, ja iespējams, alfabētiskā kārtībā, un es tūlīt pierakstīšu viņu uzvārdus uz papīra. Es te neņemu vērā cilvēkus, kuri varbūt nejauši aizdevuši man dolāru pie bridža galda, un nedomāju, pareizāk sakot, cenšos nedomāt par cilvēku, kurš pirms mēneša aizdeva man trīs­desmit centus, ar ko samaksāt par zeltera pudeli Detroitas sporta klubā. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nekas nav labāks par pudeli zeltera pēc nogurdinoša brauciena pāri Kanādas robežai un ka cilvēks, kas aizdeva man šos trīsdesmit centus, labi zina, ko viņš ir man parādā. Bet, ja kāds ir aizdevis man dolāru, ar ko samaksāt par taksometru, kad es braucu uz Bermudu salām, es gribu to atdot.

Vēl vairāk: es gribu organizēt vispārēju kustību ar nosau­kumu «Atpakaļ pie godīguma!», lai cilvēki atdotu visus šos nejaušos dolārus, kurus viņi aizņēmušies aizdevēja augstsir­dības uzplūdos. Neaizmirsīsim, ka visdižāko nāciju eksistences pamatakmens ir pilnīgs godīgums.

Nobeigumā gribu sevišķi lūgt, lai neviens šīs grāmatas lasītājs nav tik aizmāršīgs un neatstāj grāmatu tādā vietā, kur to varētu ieraudzīt misters Tods, Monreālas univer­sitātes kluba biedrs.

Rokasgramata paraugmīlētājiem jeb Kā izvēlēties dzīvesbiedru jūrā un uz sauszemes

Pastaigā pa Muļķības dārzu, kura iepazīstinājusi mūs ar gara un miesas muļķībām, ar neveiksmēm un panākumiem, esam nonākuši pie muļķību muļķības, vissenākās un vismo­dernākās, — pie mīlestības muļķības. Mēs ceram, ka pat vis­neattapīgākie lasītāji — mēs to īpaši uzsveram — pakavēsies šajā stūrītī un ieinteresēsies par to, kas viņus te sagaida. Mēs tiešām varam teikt, ka veikt šo pētījumu daļu mūs pamu­dināja vēlēšanās apmierināt plašu sabiedrības slāņu vaja­dzību — starp citu, vienīgais iemesls, kas vispār mudina mūs kaut ko darīt. Tāpēc mēs ierosinām koncentrētā formā sa­stādīt kaut ko līdzīgu «Rokasgrāmatai mīlētājiem» vai «Mīlestības mācību grāmatu».

Priekšvārds

Cik svarīgi ir pareizi izvēlēties sievu

Tikai daži apzinās, cik svarīgi ir pareizi izvēlēties sievu. Pietiek uzmest skatienu svešām sievām, lai pārliecinātos, cik vieglprātīgi savā izvēlē bijuši viņu vīri. Dažas no šīm sievietēm ir augumā pārāk mazas, citas — pārāk lielas. Turpretī citas, būdamas piemērotas izmēru ziņā, ir zemas kvalitātes. Dažām ir neveiksmīgs vai vienkārši nenoturīgs krāsojums. īsi sakot, ja vīrietis grib izvēlēties vajadzīgā lie­luma un formas, piemērotas krāsas un nevainojamas izturības sievu, kas mazgājot neplūk un saulē neizbal, viņam ir jāziedo laiks un pamatīgi jāizpēta šī problēma. Daudzi jauni cilvēki pēc kāzām sarūgtināti atzīst, ka izvēlējušies sievu pārsteidzīgi: ja būtu pārbaudījis viņas garīgās spējas, viņš nebūtu pre.- cējies; viņš domājis, ka šī sieviete zina to, ko īstenībā, izrādās, nezina; viņas humora izjūta neatbilst viņa prasībām; viņa neprot spēlēt pokeru; vārdu sakot, viņš labprāt izvēlētos sev citu sievu.

Tādiem jauniem cilvēkiem gan vairs nav uz ko cerēt. Viņi jau ir izvēlējušies. Bet tiem, kuriem viss vēl priekšā, mēs ieteiktu laikus ar pienācīgu nopietnību izpētīt sievas izvēles problēmu.

Kada vecuma vīrietim jāprecas

Tātad pirmais jautājums, uz kuru mums jāatbild, ir, kādā vecumā vīrietim jāsāk domāt par precēšanos. Ņujorkas štata un daudzu citu štatu likumos, kā arī parastajā Anglijas likumā, uz kuru pamatojas šie likumi, teikts, ka vīrieši var stāties laulībā no četrpadsmit, bet sievietes — no divpadsmit gadu vecuma. Mēs gan tam nepiekrītam. Mums šķiet, ka tas ir par agru. Vīrietis četrpadsmit gadu vecumā vēl ir pašaurs plecos

Un arī augumā vēl nav padevies. Mēs arī šaubāmies, vai viņa raksturs sasniedzis to briedumu, kādu tas iegūst sešdesmit gadu vecumā. Tāpat arī divpadsmit gadu veca meitene savā ziņā vēl attīstās, īstenībā daudzējādā ziņā ir neattīstīta, viņa vēl nepazīst dzīvi tik labi, lai izraudzītos sava dzīves kuģa kapteini tikpat pārdomāti, kā to dara kuģniecības sabiedrības. Tiesa, mēs zinām, ka Indijā sievietes precas divpadsmit gadu vecumā. Bet vienīgais, ko mēs šajā gadījumā varam darīt, ir ieteikt lasītājiem mūsu rokasgrāmatas indiešu izdevumu. Rietumu sievietes divpadsmit gadu vecumā vēl nav izveido­jušās. Prātīgs jauneklis pagaidīs, kamēr viņas paaugas. Ja kāds grib apņemt par sievu vienu no šrtn mazgadīgajām, sī­kajām indietēm, viņam ceļš ir vaļā.

Tātad kādā vecumā meitene vai jaunietis var sākt domāt par precēšanos? Norādīt precīzi kādu mūža momentu mēs nevaram. Bet katra jauna cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad jaunas tieksmes un jaunas vēlmes pievērš viņa domas laulī­bām. Ja jaunai meitenei rodas vēlēšanās pašai pēc savas mājas — pēc lielas mājas — ar virssulaini un šoferi, ar diviem automobiļiem un ložu operā, tas nozīmē, ka viņai laiks meklēt vīru. Tēvs viņai nekad nedos šīs lietas. Tas pats notiek ar jaunieti. Pienāk brīdis, kad viņam sāk apnikt apkārtējie, kad viņu vairs neapmierina vakari biljarda marķētāju, profesio­nālu bokseru un suņu mīļotāju sabiedrībā, kad viņam gribas pavadīt laiku kopā ar mīļāku būtni nekā bokseris un dārgāku būtni - ja vien tas ir iespējams — nekā suņu mīļotājs. Un tad mēs sakām, turklāt sakām ar pārliecību, ka jaunajam cil­vēkam jāprecas.

Kas jazina jaunajiem cilvekiem

Acumirkli pagaidiet! Iekams jaunietis vai meitene kaut ko pasāk laulību jomā, viņiem vispirms ir jāsagatavojas šim notikumam. Visas rokasgrāmatas šajā ziņā ir vienis prātis.

Jauniešus nedrīkst skubināt braukt iekšā laulības ostā, iekams viņiem nav attiecīgo zināšanu par daudzām nepieciešamām lietām, kas būs ļoti svarīgas laulības dzīvē. Mūsu jaunajiem cilvēkiem ārkārtīgi svarīgi ir iepazīties ar higiēnas likumiem jeb, īsāk sakot, iegūt priekšstatu pašiem par savu ķermeni. Mūsu jaunieši un jaunietes, lai gan ir brīnišķīgās doktora Snaida, doktora Snūpa un citu rokasgrāmatiņas, zina par savu organismu nožēlojami maz. Mēs paši nesen sastapām meiteni — pieaugušu meiču, nevis kaul kādu indusu sku- ķēnu—, kas nezināja, kur viņai ir barības vads. Acīmredzot viņa divdesmit gadu bija staigājusi pa zemes virsu, pat nezi­nādama, ka viņai tāds ir. Tālāk iztaujājot, atklājās, ka viņai nav ne jausmas arī par diafragmu un par to, kāda tai nozīme, bet smadzenītes viņa uzskatīja par pēdas daļu.

Šī ārēji apburošā meitene — par citām īpašībām mēs ne­varam spriest — bija acīm redzami nesagatavota laulības dzīvei. Mēs kategoriski iesakām katram jaunam cilvēkam, kas ir iemīlējies, raudzīties, lai viņam neiesmērē tādu neziniti. Jaunietim pirmām kārtām, pieklājīgi iztaujājot, jāizdibina, kāds ir viņa iecerētās līgavas zināšanu līmenis šajā jomā. Viņš var izteikt savus jautājumus maigā balsī ar tādu aprē­ķinu, lai vājinātu iespējamās aizdomas. Apmēram tā: «Pa­čuksti man, dārgā, ko tu uzskati par galvenajām aknu funkci­jām,» — vai: «Saki man, visumīļotā, kādas ir galvas koagulā- cijas pirmās pazīmes.»

Ja satrauktais pielūdzējs jūt, ka nespēj noskaidrot savas izredzētās zināšanas bez citu palīdzības, viņš var mierīgi ņemt talkā testus, kurus lieto medicīnas koledžās. Šajā no­lūkā viņam tikai jāiesprauž pa kādam mīlestības pierādījuma vārdiņam, un drīz vien mērķis būs sasniegts. Viņa testā var ietilpt, piemēram, tādi jautājumi:

1.  Pastāsti, dārgā, pēc iespējas īsi, kur atrodas tauku dziedzeri un kā tie funkcionē.

2.   Nosauc man, kā tu tik jauki proti darīt, galvaskausa kaulus, bet pēc tam noskūpsti mani.

3. Kādi, mīļumiņ, pēc tavām domām, ir kustību ataksijas pirmie simptomi, un ko mana mīļotā darītu, ja man sāktos šī slimība?

Taču daudz labāk būtu, ja varētu iztikt bez tādas pārbaudes. Mēs dodam padomu katrai jaunai meitenei, kas domā pre­cēties, izstudēt attiecīgu sagatavošanas kursu. Vispirms mēs iesakām viņai izlasīt Greja «Anatomiju», papildinot to ar Arčibalda mācību grāmatu «Kaulu slimības»; piedevām vēl var izlasīt Ādami «Patoloģiju», Toda «Parazitoloģiju» un jeb­kuru kustību ataksijas elementārkursu. Ja meitene turklāt būs uzzinājusi šo to par sanitāriju, iepazinusies ar kanalizācijas pamatiem un atkritumu likvidēšanas noteikumiem, tad jebkurš jauns cilvēks labprāt dalīsies ar viņu savā mājā — īpaši pa­grabā un pieliekamajā.

Taču arī jaunietis nedrīkst būt nezinis. Savs ķermenis viņam jāpazīst kā pieci pirksti. Viņam bez sagatavošanās ir jāprot pateikt, cik viņa kājām pirkstu, kur atrodas ausis, cik mugurkaulam skriemeļu, kāds ir viņa sejas leņķis, galvas­kausa tilpums un mutes platums. Pats par sevi saprotams, ka tas ir jāzina. Tomēr jaunajam cilvēkam nav jāsteidz appre­cēties, iekams viņš nav daudzmaz iepazinies ar pasauli un jo sevišķi ar biznesu un naudu. Nesen mēs salikām kādu jaunu cilvēku — mēs vienmēr satiekam viņu gluži nejauši—, kurš pavisam drīz gatavojās precēties, nezinādams galīgi neko par federālo rezervju sistēmu, cenu indeksu un valūtas kursa celšanos un krišanu. Mēs tūlīt iedevām viņam Gustava Kasela «Ārzemju valūtu aritmētiku» un profesora Dž. M. Kei- nesa «Naudas standarla inkubāciju». Un tas bija izdarīts īstajā laikā. Jaunais cilvēks nosprieda, ka neprecēsies.

Aplidošana, tas metodika un etiķete

Pieņemsim, ka visas šis sagatavošanas posma grūtības ir aiz muguras. Iedomāsimies, ka mūsu jaunie cilvēki ir sasnie­guši laulību vecumu un apguvuši nākamajai ģimenes dzīvei nepieciešamās zināšanas.

Tad nāk mīlestības un aplidošanas laiks, pēc vispārēja atzinuma — vissvētlaimīgākais posms cilvēka mūžā. Kaut arī jaunais cilvēks ir jau izvēlējies sev dzīvesbiedri, viņš vēl nav uzdrošinājies atzīties. Viņš ir cerību un baiļu, ekstāzes un izmisuma pilns. Vienu brīdi viņš ir laimes kalngalos, nāka­majā — izmisuma dzelmē. Viņš paceļas gaisā un krīt lejup. Viņš svārstās šurp un turp, te tiek mests uz priekšu, te grūsts atpakaļ. Dažbrīd viņu pasviež sāņus vai parauj diezin kur. Kā mīlētājam jāizturas šajā vētraino emociju posmā? Kā jā­pavada laiks? Kā lai amortizē drausmīgos triecienus, kurus viņš saņem citu pēc cita?

Mums nav nekādu šaubu, kādas ir atbildes uz šiem jautā­jumiem. Visām autoritātēm ir vienots viedoklis šajā ziņā. Jaunietim, kas ir iemīlējies, jāpavada laiks tiešā saiknē ar dabu. Viņam jābēg prom no trokšņainā pūļa un jāpatveras mežā; te, pašā biezoknī, viņam jaizstiepjas visā garumā zemē, jāraugās debesīs un jādomā, ka viņš tāds tārps vien ir. Vai arī jāuzkāpj kalna virsotnē un jānostājas galvu reibinošā augstumā uz klints, ļaujot vējam pluinīt matus. Turklāt viņam jādomā par to, cik maz kas mainītos, ja vējš izkliedētu viņa pīšļus. Viņam jāklimst apkārt jebkuros laika apstākļos. Viņam jāļaujas vētras brāzmām. Viņam jāļaujas lietusgāžu pļaukām. Viņam jāgriež krūtis pretī visiem pērkona grāvieniem.

To gan mēs nevaram paskaidrot, kāpēc viņam tas viss jāda­ra. Bet mēs zinām, ka tā mīlētājam ir vienīgā iespēja, kā nonākt pašpazemošanās un ekstāzes stāvoklī, kas viņu var pa­darīt pielūgtās meitenes cienīgu.

Tā kā šādu izturēšanās veidu atzinušas dzejnieku un mīlē­tāju paaudzes, mēs iedrošināmies savā rokasgrāmatā to mazliet vienkāršot līdz shēmai. Tādējādi iemīlējies jaunietis, kurš varbūt vēl lāgā nezina, ar ko un kā sākt, var ķerties pie savu pienākumu pildīšanas pēc noteiktas sistēmas.

Paraugmīlētāja dienas režīms

5.30. Rītausma. Piecelties pēc bezmiega nakts.

6.00. Nomazgāties urdzošā strautā vai, ja tas nav iespējams, pabāzt galvu zem krāna.

6.30—7.30. Rāpties tuvākajos kalnos.

8.00. Piecelties no galda brokastis neēdušam.

8.30—12.00. Gulēt uz vēdera augstā zālē, aizrautīgi lasot grāmatu.

12.00. Dienas vidus. Atgriezties uz brīdi ļaužu burzmā vai pārpildītā tirgū, kā saka, aiziet uz pilsētu, lai uz ielas zagšus palūkotos uz pielūgsmes objektu, un tūlīt pat — prom.

12.30 līdz tumsai. Mežā vienatnē ar dabu: ieklausīties koku sirdspukstos, iebrist un tupēt varžu dūksnājā, kvarkšķot kā varde.

8.30—9.30 vakarā. Vienu īsu stundiņu pabūt kopā ar savu iecerēto; nomaļš vērotājs redzēs mūsu jaunietī tikai solīdu džentlmeni, kas brauc tramvajā kopā ar solīdu lēdiju, kaut gan īstenībā nepārtraukti notiek aizvien vēl tā pati amortizēšana, svārstīšanās un sāniskā šūpošanās.

10.00 vakarā. Traukšanās brīvā dabā. Laukā zem zvaigznēm. Skaitīt tās. Domāt, vai tās lūkojas lejup arī uz viņa iemīļoto.

12.00 pusnaktī. Likties gultā, bet, zinot, ka naktī nenāks miegs, atvērt līdz galam logu un ļaut dzestrajam nakts vējam glāstīt seju.

Mēs ne tikai apgalvojam, bet pat esam ar mieru galvot, ka šis dzīves veids, ja to piekops regulāri kādu mēnesi, uzturēs iemīlējušos jaunieti viņa mērķim atbilstošā stāvoklī. Viņš aizvien vairāk tuvosies punktam, kad liks uz spēles visu savu nākotni — bildinās meiteni.

Bet, iekams ļaujam jaunajam cilvēkam spert šo pēdējo soli, ir īstā reize pavērot, kā izturas viņa mīlestības objekts. Ko viņa dara? Ko jūt? Vai tiek svaidīta šurp un turp,» aug­šup un lejup un griezta uz visām pusēm tāpat kā viņas mī­ļotais? Tā giuži nav.

Jaunajai meitenei viņas pirmās mīlestības rītausma ir šaubu, svārstīšanās un nepārtrauktas noskaņojuma maiņas laiks. Viņa ir jāvada. Tāpat kā dūja, kas taisās plest spārnus tālam lidojumam, viņa ir spiesta jautāt pati sev, kurp lidot. Un kas tas būs par lidojumu.

Vai tad viņa nav gatava atzīties, ka mīlestība tomēr ir atnākusi? Bet viņa nezina, vai tas, ko viņa izjūt, ir mīlestība vai kas cits. Viņas sirds baidās galīgās atzīšanās.

Šajā situācijā meitenei ir vajadzīgs padoms. Par laimi, viņai ir ar ko aprunāties. Agrāk viņai bija lemts paliki vienatnē ar-savu apmulsušo dvēseli. Tagad ir citādi. Viņai tikai jāuzraksta kādas pirmšķirīgas avīzes cienījamam sest­dienas vakara pielikumam, un meitene saņems katrai viņas jaunā romāna stadijai atbilstošu padomu un informāciju. Meitenei ne vien atbildēs uz katru vēstuli, kurā atklātas viņas biklās jūtas, bet atbildēs drukātā veidā ar tādu aprēķinu, lai iepriecinātu visu viņas lielo draugu pulku.

Tāpēc mums diezin vai ir jāpiebilst, ka, gatavojot šo rokas­grāmatu, mēs sevišķu uzmanību esam pievērsuši šāda veida sarakstei. Mēs šajā gadījumā esam centušies ietvert to arī sistēmā jeb vispārējā formā, lai izveidotu tipu vai modeli, kurā jaunā meitene, kam vajadzīga mūsu palīdzība (un mēs no visas sirds apsveicam viņas rīcību), varētu atrast vispu­sīgus norādīj umus.

Pievienojam nelielus vēstuļu paraugus no daudzajiem mūsu rīcībā esošajiem. Detaļās ir iespējamas variācijas, bet galve­nās idejas paliek nemainīgas. Sevišķu uzmanību pievēršam tam, kā maigā, šaubu plosītā meitene, paklausot mūsu pa­domiem, beidzot pilnīgi apzinās pati sevi. Tā tam arī jābūt: ko mēs nevaram iemācīt, to viņai nemaz nav vērts zināt.

Samezglotas mīlestības problēmas, kā tas izklāstītās mūsu rokasgrāmatas vēstuļu nodaļā

1. vēstule. Mūsu korespondente mis Lftsinda Bezcerīgā —

mums. Starp citu, mēs izdomājām viņai vārdu. Mēs zinām,

kādu vārdu kuro reizi izvēlēties.

Aizvakar mani tramvajā iepazīstināja ar kādu džentlmeni. Vakar es šo džentlmeni satiku uz ielas un viņš uzaicināja mani kādu pēcpusdienu pastaigāties. Nezinu, vai es viņu mīlu, tāpēc ka esmu redzējusi viņu tikai to vienīgo reizi tramvajā. Varbūt. Jūs varat man pateikt, vai es rīkotos pareizi, kādu pēcpusdienu iedama ar viņu pastaigāties, un vai tāda rīcība piedien kārtīgai meitenei. Ja es iešu ar viņu pastaigāties, kā ir pareizi — vai vīrietis vai sieviete iet labajā pusē?

2.  vēstule. Mēs — Lūsindai.

Jā, mēs uzskatām, ka Jūs droši varat pieņemt sava jaunā paziņas uzaicinājumu pēcpusdienās pastaigāties ar viņu. Vai Jūs esat kreisajā vai labajā pusē, tas atkarīgs no ap­stākļiem. Ja viņš ir pazaudējis kreiso aci, ejiet labajā pusē, bet pārējĢs gadījumos izvēlieties pati, kā Jums ērtāk.

Bet iegaumējiet, Lūsinda, Jums jau pašā sākumā ar visu savu izturēšanos jāliek viņam manīt, ka Jūsu attieksme pret viņu ir tikai draudzīga, ne vairāk. Ja neesat salta pret viņu, tad lai Jūsu manierēs izpaužas vismaz tā augstprātības un savaldības nianse, kas liks viņam noprast, ka esat kārtīga meitene.

Citiem vārdiem sakot, neatļaujiet viņam neko tādu. Vai sapratāt mūs?

Līdz šim, ja paziņas mani uzaicināja kaul kur vakarā, vienmēr līdzi nāca māmiņa. Kā Jūs domājat, vai es nekompromi- tēšos, aizejot ar šo jauno cilvēku uz kino, un vai Jūs manā vietā ņemtu līdzi māmiņu?

4.  vēstule. Mēs — Lūsindai.

Mēs daudz domājām par Jūsu jauko vēstulīti, dārgā Lūsinda, tāpēc ka saprotam, cik apmulsusi un satraukta esat. Vispār mēs domājam, ka tagad Jūs vakaros droši varat pastaigāties ar savu jauno draugu, tikai paturiet prātā, ka, dodot šīs tiesības, Jums jāliek viņam saprast, ka joprojām esat tā pati kārtīgā meitene. Jums cienīgi jāpretojas jebkuram nepiedienīgam tuvošanās mēģinājumam no viņa puses. Mēs ieteiktu Jums nēsāt līdzi nelielu veserīti, un, ja Jūsu jaunais draugs atļaujas kaut ko, gāziet viņam pa pauri. Starp citu, dariet mums zināmu, kad viņš atļaujas kādas vaļības. Tādas lietas mūs vienmēr interesē.

Vēl Jūs jautājat, vai mēs ņemtu līdzi māmuļu, ja būtu Jūsu vielā. Nē, dārgā, mēs gan neņemtu.

5.  vēstule. Lūsinda — mums.

Kopš tā laika, kad uzrakstīju Jums pēdējo reizi, es pava­dīju divus vakarus kopā ar jauno draugu, par kuru stāstīju. Nezinu, vai es viņu no tiesas mīlu, bet viņam firmā gaidāms algas pielikums, jo viņš ir lielisks pārdevējs. Iepriekšējo reizi pastaigājoties viņš jautāja, vai man garšojot omāri, tāpēc ka zinot, kur varot dabūt labus omārus, bet es atbildēju, ka ne­garšo, jo nospriedu, ka vīrietis cienīs meiteni vairāk, ja viņa atraidīs vīrieša piedāvājumu kopā ēst omārus. Visu pastaigas laiku viņš uzvedās kā īsts džentlmenis un neko neatļāvās. Kā Jūs domājat: vai piekrist, ja viņš vēlreiz uzaicinās mani ēst omārus?

veiksmīgas. Un ir patīkami uzzināt, ka viņš nav atļāvies nekādas vaļības, bet ir uzvedies kā īsts džentlmenis.

Bet, ja jau esat nonākuši līdz omāriem, tad runājiet par kaut ko tādu, ko mēs zinām un par ko varam droši spriest. Jums nepieklājas pieņemt uzaicinājumu kopā ēst omārus, iekams neesat pilnīgi pārliecināta, ka tādā veidā viņš Jūs bildina.

Ir pienācis laiks, dārgo meitenīt, būt ļoti stingrai. Jums jāielūdz draugs pre sevis un jāiepazīstina ar savu māmuļu. Ja viņš ir kārtīgs cilvēks, viņš piekritīs. Bet, ja viņš mēģinās izlocīties un atkal piedāvās omārus, ir skaidrāks par skaidru, ka viņš rotaļājas ar Jūsu sirdi. Tādā gadījumā ļaujiet, lai viņš iet savu ceļu. Kādu laiku Jums pasāpēs sirds, bet tas pats notiktu, ja Jūs būtu nogaršojusi omārus. No otras puses, ja Jūsu stingrība uzvarēs, Jūs iegūsit vīru un ģimenes pavardu.

Tātad dodam padomu — rīkojieties, Lūsinda!

Pēc tādas sarakstes mums vienmēr ir milzu prieks saņemt pēdējo — laimē dzirkstošo vēstuli, kurā paziņots, ka bildinā­šana ir notikusi un bildinājums pieņemts, un jautāts, kādas dāvanas un cik daudz meitene drīkst pieņemt 110 līgavaiņa. Un visdīvainākais ir tas, ka džentlmenis ar omāriem un iemī­lējies jauneklis, kas klīst pa mežiem, ir viena un tā pati per­sona, tikai no dažādiem aspektiem aplūkota.

Bildinašana

Taču mēs esam mazliet aizsteigušies uz priekšu. Mēs esam apgājuši jautājumu par bildināšanu — vissvarīgāko, vis­satraucošāko nodaļu visā mīlestības rokasgrāmatā.

Kā — mums jautāja, un arī mēs jautājam — ir jābildina? Te mums jāpaskaidro, ka visbiežāk bildināšana notiek tiešās runas formā, tas ir, mutiski. Tam ir zināmas priekšrocības — panāktās vienošanās ratifikācijas tiešums, ātrums un vieglums. Taču nav noliedzams, ka šim paņēmienam pietrūkst vispu­sīgas pilnības, harmonijas un pabeigtības. Tāpēc mēs bez šaubīšanās dodam priekšroku bildināšanai rakstiskā veidā. Tas dod iespēju mīlošajam jaunietim formulēt savas jūtas tik precīzi un tik negrozāmi, ka atteikt ir grūti, ja ne pat neiespē­jami.

Sacerot šādu vēstuli, tomēr nav prātīgi paļauties vienīgi uz iztēli. Te atkal labāk dot priekšroku sistematizētiem paraugiem. Galvenās prasības šādai vēstulei mēs izklāstīsim tālāk, izmantojot formulējumus no dažiem visautoritatīvā­kajiem avotiem.

«Nevainojamā bildinājuma vēstulē mīlošajam jaunietim vispirms jāpakavējas pie savas mīlestības dziļuma un nevil- totības. Vienlaikus viņam jāizsaka sava cieņa un atzinība ģimenei, par kuras locekli viņam, cerams, būs tas gods kļūt. Nobeigumā viņam vīrišķīgi un vaļsirdīgi jāpastāsta par savu stāvokli sabiedrībā un nākotnes izredzēm.»

Mēs uzdrošināmies ieteikt šādu paraugu:

Dārgā mis Domu zīme!

Kopš iā laika, kad man bija tas gods iepazīties ar Jums pie zāģskaidu kaudzes kokzāģētavas tuvumā Kristīgās jau­niešu asociācijas piknikā pagājušā gada 18. jūnijā, es sapratu, ka jūtu pret Jums pavisam ko citu, nekā esmu jutis pret kādu no tām personām, pret kurām vispār kaut ko esmu jutis. Ie­nākot manā dzīvē, Jūs esat ienesusi tajā kaut ko tādu, kā nav bijis pirms Jūsu ienākšanas. Man nav nekādu cerību kaut kādā veidā būt Jūsu cienīgam, un, jo vairāk domāju par Jums, jo vairāk nicinu sevi un domāju, ka pirms iepazīšanās ar Jums es neatturami slīdēju lejup, bet pēc iepazīšanās ar Jums esmu sācis celties, un domāju, ka ar Jūsu palīdzību varētu celties vēl augstāk un noturēiies uz kājām. Pēc iepazīšanās ar Jums,man ir bijis tas prieks iepazīties arī ar Jūsu māti un tēvu, un es esmu iemācījies mīlēt un godāt viņus. Man šķiet, ka nav tādas lietas, kam Jūsu tēvs nebūtu par saprātīgu. Vai tovakar savā samta jakā viņš neizskatījās taisni valdzi­nošs? Manas jūtas pret Jūsu māti, domājams, arī var stiprināt inanas cerības uz Jūsu labvēlību. Man pašam nekad nav bijis mātes. Bet tagad, iepazinies ar jūsējo, es zināmā mērā esmu par to priecīgs.

Manas nākotnes izredzes ir tādas, ka man būs iespēja nodrošināt Jums tādu pašu dzīvi, kāda Jums ir nodrošināta tagad. Manas algas, kas pagaidām gan nav nekāda lielā, pieliks, lai uzturētu un apģērbtu Jūs — vismaz daļēji, un tas arī ir viss, ko es pašreiz uzdrīkstos vēlēties. Pēc tēvoča nāves ceru mantot prāvu summu, un no tā izriet — lai iegūtu pieklā­jīgu stāvokli sabiedrībā, man tikai jānoindē tēvocis.

Uz visa teiktā pamata es uzdrīkstos precību nolūkā lūgt Jūsu roku un lūdzu pagodināt mani ar drīzu atbildi uz šādu adresi: pasta nodaļa B, p/k 606.

Diezin vai ir nepieciešamība pateikt priekšā bildinājuma vēstules pareizo formu. Tā kā visas meitenes apgūst lietišķās sarakstes iemaņas jau vidusskolā, tad uzrakstīt tādu vēsluli ir vieglāk par vieglu. Mēs tikai varam atgādināt, ka augstā­kajās aprindās tā parasti ir šāda:

Dārgais ser!

Jūsu šā mēneša 18. datuma vēstule ir saņemta, un tās saturs ir ņemts vērā. Atbildot uz to, paziņoju, ka pieņemu Jūsu piedāvājumu ar noteikumu, ka preci piegādā mājā uz Jūsu rēķina. Prece tiks pieņemta jebkurā laikā.

Skūpstu. Jūsu mīlošā Lūsinda

Mīlestības fizioloģija

Risinot jautājumu par to, kas jaunajiem jāzina par saviem barības vadiem un tā tālāk, mums ienāca prātā papildināt šo pārrunu ar ziņām par mīlestības fizioloģiju. Toreiz mēs ne- bildām par to ne vārda, bet no prāta izgājis tas mums nebija. Temats varēja likties pārdrošs, bet mēs to skaidrojām citāda griezumā. Mūsu nodoms bija un ir izmantot to literārā darbā, lai piešķirtu beletristikai spilgtumu. Mums šķita, ka mūs­dienu daiļliteratūra jau ir daudz pateicības parādā fiziolo­ģijai un varētu veiksmīgi iet tālāk tajā pašā virzienā.

Tā domāt mūs vispirms pamudināja kāds moderns krimi«ļ nālromāns, kurā mēs ievērojām šādas psiholoģiskas pārvēr­tības, kas piecās minūtēs atspoguļojās detektīva sejā.

Vispirms:

To sedza bezkaislīga maska.

Tad:

Tajā ātri pavīdēja aizdomas.

To padarīja cietu stingra apņēmība.

Uz tās parādījās sviedru lāses.

Tai pāri aizslīdēja smaids.

Uz īsu brīdi tajā uzplaiksnīja saprāts.

To savilka grumbās neziņa.

To pēkšņi apgaismoja uzvaras prieks.

Un beidzot:

To atkal aizsedza bezkaislīga maska.

Šīs spējās sejas izteiksmes maiņas acīmredzot saistītas ar noziedznieka vajāšanu. Ja kāds grib visu mūžu nodotiesļ noziegumiem — vienalga, pastrādāt vai izmeklēt tos —, viņanJ jāiemācās izmantot savu seju šādā veidā. Viņam jāprot padarīt to cietu, atsprindzināt, pēc vēlēšanās izstiept platā smaidā unļ ja rodas nepieciešamība, uzlikt tai masku, it kā paslēpjot seju aiz sienas.

Bet mēs esam ievērojuši, ka pavisam citādi ir tajos stāstosj par mīlestību, kuros tās centrs liekas atrodamies vēderā]

Tajā pašā detektīvromānā, kur ar slepenpolicista seju no­tika dažādas pārvērtības, mēs novērojām līdzīgas fiziolo­ģiskas pārmaiņas, kas laiku pa laikam notika ar sievieti. Sajā gadījumā gan simptomi neatspoguļojās viņas sejā, kas bija vajadzīga citiem nolūkiem. Tie bija iekšēji simptomi. Tie radās, līdzko viņa salika varoni, un katrs var viegli iz­sekot visam viņu mīlestības stāstam. Lūk, kā tas risinājās:

Nepazīts prieks pārņēma visu viņas būtni.

Pār viņas ķermeni parskreja trīsas.

Viņa pamodas kaut kas tads, kas jau bija miris.

Viņa uzjundijas svelošas ilgas.

Šķita, ka viņā uzvilnī kaut kas viņai svešs.

Viņa viss paspruka vaļa.

Šis pēdējais simptoms ir tik nopietns, ka ar to grāmala beidzas. Mēs tiešām pamanījām — līdzko varonē kaut kas pasprūk vaļā, tas nozīmē, ka ir atāķējies kaut kas ļoti svarīgs un nepieciešams.

Pavisam citādi ir ar varoni — stipro vīrieti. Šajā gadījumā visa darbība balstās uz spraigumu, pārspīlējumu un sa­sprindzinājumu. Viņš savelkas «kā stiegra» vai kļūst «ciets kā akmens», viņa muskuļi «pārvēršas tērauda trosēs» —viņam nudien var mierīgi slēgt klāt šujmašīnu.

Nav šaubu, ka šie fizioloģiskie apraksti ir apbrīnojami pa­liesi. Vienīgā nelaime tā, ka tie nav pietiekami zinātniski. Mums likās, ka ar labas mācību grāmatas palīdzību varētu panākt lielisku literāru efektu un, padziļinot šo fizioloģisko analīzi, padarīt stāsta varoņus no anatomiskā un bioloģiskā viedokļa pilnīgi taustāmus. Lai ilustrētu teikto, pievienojam tadas romantiskas epizodes paraugu. Šo stāstu sauc «Fizio­loģiskais Fīlips», un tajā nav aprakstīts nekas vairāk kā divu iemīlējušos tikšanās alejā.

Fizioloģiskais Filips

Stāsts no mācību grāmatas «Fīlips Hozerheds»

Mēs viņu nosauksim par Fizioloģisko Fīlipu, kas karstā jūnija sākuma dienā pastaigājās pa aleju un bija labi veidota jauna cilvēka paraugs. Ar to mēs saprotam, ka viņa kaulu karkass bija garāks par caurmēru un ka viņš gāja, nevis saliecies kā pērtiķis, bet gan izslējies taisni, balansējot galvas­kausu uz mugurkaula tā, kā tas pat muzejā reti novērojams. Jaunais paraugcilvēks likās esam pati veselība jeb, pareizāk sakot, viņa ķermeņa temperatūra bija 36,2°, elpošana normāla, vienmērīga, āda gluda, bez mazākajām kasķa, rozes vai tropu iekaisuma pazīmēm.

Šādi pastaigājoties pa aleju, ieklausoties dzīvespriecīga putniņa dziedāšanā, — tā bija viņa vēdera dobumā notiekošas ķīmiskas reakcijas rezultāts, lai gan viņam pašam par to nebija ne jausmas, — Fizioloģisko Fīlipu pildīja prieks. Protams, prieks Fīlipu pildīja tāpēc, ka viņa veselības stā­voklis bija lielisks un viss viņa organisms izjuta ieelpotā skābekļa starpmolekulārās difūzijas labvēlīgo ietekmi. Tieši tāpēc viņš bija prieka pilns.

Takas līkumā Fīlips pēkšņi ieraudzīja nākam pretī jaunu meiteni. Kaut arī mugurkauls viņai bija īsāks nekā Fīlipam, tas tomēr bija diezgan garš un taisns, un Fīlips uzreiz saprata, ka šī meitene nav šimpanze. Viņai galvā nebija cepures, un matu biežņa, kas sedza viņas galvaskausu, vilnīja saules staros un krita zemu pār acu dobumiem. Viņas gaitas at- sperīgums it nemaz neliecināja, ka viņa slimotu ar aklās zarnas piedēkļa iekaisumu vai ataksiju, bet jebkuru domu par ekzēmu, masalām vai pigmenta plankumiem izslēdza meitenes ādas gludums un vienmērīgā krāsa.

Ieraugot Fīlipu, meitenes sejas zemādas pigmentācija kļuva intensīvāka. Vienlaikus jaunā cilvēka sirdspuksti radīja viņa sejā īslaicīgu uzliesmojumu, kam par cēloni bija sejas audu nepietiekama apskābļošana.

Viņi satikās, un viņu rokas instinktīvi savienojās, pirkstu kauliņiem savstarpēji sakļaujoties: šādu kustību pazīst tikai cilvēki un vēl cilvēkveidīgie pērtiķi, bet tā nekad nav novē­rota suņiem.

Kādu brīdi abi mīlētāji (par to, ka viņi ir iemīlējušies, liecināja minētie fizioloģiskie simptomi, kaut gan šī kaite nav bīstama, ja to laikus un kā pienākas ārstē) nespēja bilst ne vārda. Taču tas liecina (sk. Bārkera «Nervu sistēmu») nevis par smadzeņu metabolisma bremzēšanu, bet drīzāk par īpašu lūpu gļotādas stāvokli, kas arī nav nekas nopietns.

Pirmais ierunājās Fīlips. Tas ir gluži dabiski, jo, kā pirmais konstatējis Darvins, tēviņiem nervu mezglu vadība ir daudz stabilāka nekā mātītēm.

Kā es priecājos, ka esat atnākusi, — viņš teica. Vārdi bija vienkārši, patiesi, diez vai maz ir iespējams pateikt vienkāršāk. Bet, lai cik vienkārši bija vārdi, tie saviļņoja jauno meiteni līdz sirds dziļumiem — acīmredzot tāpēc, ka izraisīja to nervu reakcijas formu, ko tik spoži aprakstījis Hakslijs savā pētījumā par ārējo kairinātāju iedarbību uz barības sagremošanu.

— Es nevarēju nenākt, — viņa nočukstēja.

Šī vieta tekstā mazliet mulsina. Meitene, bez šaubām, at­saucās uz kaut kādu bremzēšanu kāju pēdās, kura viņai traucēja kustināt īkšķus. Tā ir maz pētīta slimība, un seram Viljamam Osleram ir nosliece uzskatīt to par pārmērīga alkoholisma sekām. Var jau gadīties, ka meitene, slimoja ar to. Diemžēl romantiskā stāsta darbība risinās tik strauji, ka dziļāka izpēte nav iespējama.

Fīlips izstiepa rokas un pievilka meiteni sev klāt.

- Tādā gadījumā mana atbilde ir jāvārds! — viņš iega­vilējās. Lai to izrunātu, viņš dziļi ieelpoja un tad izgrūda visu plaušu saturu straujā izelpā. Sunim šādā gadījumā iznāktu rējiens. (Sk. sera Maikla Fostera «Dzīvnieku fizioloģiju»-.)

— Jā! — viņa izdvesa.

Fīlips cieši piekļāva meitenes ķermeni savējam, tā ka abi augumi atradās paralēli viens otram, joprojām palikdami perpendikulāri attiecībā pret zemi, tad, saliecis mugurkaula augšējo daļu uz priekšu un iesāņus, Fīlips tuvināja savu seju meitenes sejai.

Šajā pozā, kurā grūti palikt ilgāku laiku, viņš savie­noja savu augšlūpu ar apakšlūpu, pastiepa tās uz priekšu un maigi uzspieda uz meitenes lūpām: lādu kustību novēro arī orangutāniem, turpretī nīlzirgi tā nekad nedara.

Šī skūpsta saderinātie mīlētāji, rokās sadevušies, gāja atpakaļ pa aleju, bet putniņš zarā dziedāja vēl līksmāk — iespējams, tāpēc, ka viņa diafragma bija izplelusies vēl vairāk.

Biznesa romāni

Piezīme. Tā kā bizness ieņēmis dzīvē ļoti svarīgu vietu, ir pilnīgi skaidrs, ka tam lemts aprīt tos vārgos radījumus, kurus mēs mēdzam saukt par literatūru un mākslu. Viņiem vai nu ir jāpielāgojas, vai jāiet bojā. Sekojošie divi romāni var noderēt par paraugu, 'kā īstenojama šī pielāgošanās.

Nevienam, kam ir kāds sakars ar žurnāiu izdošanu, tagad vairs nav noslēpums, ka reklāmas lapas kļuvušas daudz inte­resantākas par pārējo tekstu. Tās sastādījuši viskvalificētākie un visaugstāk atalgotie speciālisti, tās ir labāk ilustrētas un izraisa lielāku interesi, ir iedarbīgākas. īsi sakot, ikviens biznesmenis vispirms atšķir reklāmas lapas, un tikai tad, kad tās ir izpētītas no a līdz zet, viņš pievēršas garlaicīgākajām romānu un citas beletristikas lapaspusēm, kuras aizņem žur­nāla vidusdaļu. Tāds stāvoklis apdraud mūsu literatūru, un es domāju, ka ir pienācis laiks mūsu stāstniekiem radīt saisto­šāku lasāmvielu.

Man šķiet, ka tas vislabāk izdarāms, patapinot no reklāmas lapām tām piemītošo idealizācijas spožumu un vienlaikus informācijas precizitāti, kas attiecas uz apģērbiem, audu­miem un atbilstošajām cenām. Tā visa rezultātā izveido­jusies jaunā literārā skola varētu radīt tādus darbus kā

Reklāmas Alberts Romāns žurnāla pēdējām lapaspusēm

Alfrēdam Ellikotam, kura dzīves gājumam veltīts šis vēstī­jums, pirmās bērnības atmiņas saistās ar viņa dzimtsmājām Jaunanglijā pie Aptīrviņmazlietiņas upes, kas tagad pievelk tūristus, tāpēc ka tur ar mašīnu viegli nokļūt gan no Ņu­jorkas, gan no Bostonas vai arī pa dzelzceļu Bostona—Meina: apkalpošana tās brīnumainajos restorānvagonos padara brau­cienu turp un atpakaļ par vienu vienīgu izpriecu, un dzelz­ceļa sabiedrība mīļuprāt uzklausa savu klientu sūdzības par tās ierēdņu nepieklājīgu izturēšanos. Te pagāja Alfrēda bērnu dienas. Māja, kurā viņš dzīvoja, bija tipiska koloniāla sav­rupmāja, kuru kaimiņi pazina ar nosaukumu «Reklāmas» Tā bija celta koloniālā stilā (sk. brošūru), ar augstu portiku un platu, slīpu jumtu, kas bija segts ar jaunas konstrukcijas viegli klājamiem šindeļiem, kuru galvenā priekšrocība ir tā, ka tie samazina izdevumus par darbaspēku, jo trīs jumiķi rīta cēlienā viegli noklāj trīs kvadrātmetrus (30x10 pēdas). Tieši par šiem šindeļiem misters P. O. Vudheds (sk. iesprau­dumu), labi pazīstamais celtnieks no Potsdamas, Ņūhempšīrā, ir izteiksmīgi sacījis: «Tie samazina izdevumus.»

Šajā atšķirtībā Alfrēds aizvadīja savu zēnību, īsinot laiku pārdomās un nomoda sapņos. Nespēdams normāli aizmigt, viņš atklāja, ka divi «Dusi saldi» šņaucieni uzdzen burvīgu miegu, no kura viņš pamostas spirgts, kā no jauna piedzimis, un tas viss par piecpadsmit centiem paciņā.

Kad Alfrēds bija kļuvis piecpadsmit gadus vecs, uz dzīvi «Reklāmās» pārcēlās Jaukā Luīza, viņa attāla radiniece. Meitene bija apaļa bārene: abi vecāki bija aizgājuši viņā" saulē, nezinādami, ka desmit minūtes ilga vingrināšanās pēc praklo sistēmas turpat guļamistabā uz grīdas būtu pasargājusi viņu abu dzīvības. Turklāt aizbildņa muļķības dēļ meitene bija palikusi bez plika graša pie dvēseles: viņš savu mūžu ne­bija apjēdzis, ka naudas ieguldīšana tagad ir zinātne, kas apgūstama septiņās stundās, kuras izsūta ar pēcmaksu.

Kaut arī Jaukā Luīza bija trūcīga, pēc ierašanās «Re­klāmās» viņa vienā rāvienā saviļņoja jauno un jūtīgo Alfrēda sirdi. Kad viņa izkāpa no mašīnas, kuras riepām bija garantēts divdesmit tūkstošu jūdžu nobraukums un kura ārkārtīgi līgani ripoja pa šoseju, kas bija apstrādāta ar asfall- maisījumu, kuru varēja uzklāt pat bērns, meitene šķita viņam kā acis priecējoša glezna. Mugurā viņai bija viens no jauna­jiem Bersaglieri šūtajiem tērpiem, kuros elegance apvienota ar ērtumu un kuru īpašā priekšrocība ir noderīgums visiem izmēriem — ne tikai tādam smuidram stāvam, kāds bija Jaukajai Luīzai, bet arī pilnīgākām dāmām. Tā kā pārdo­damo izmēru sarakstu un padomus pircējiem dod līdz ar katru tērpu, varam būt pārliecināti, ka tāds saraksts bija klāt arī Luīzai, kad viņa kāpa laukā no mašīnas. Viņas galvu greznoja viena no modīgajām platmalēm a la fašists, kas nogalina simt jardu atstatumā, kājās bija dzeltenbrūni garie zābaki, kuros elegance apvienota ar ērtumu, jo speciālists apavus izstrādājis tādus, lai tie pacēlumā nespiestu un kustētos saskanīgi ar antraksa[19] kauliem. Zem tērpa — ļoti dziļi zem tā — Luīza valkāja vienas no jaukākā parauga cieši piegu­ļošajām kreklbiksītēm, kuras bija importētas tieši no Lionas un bez kurām nebija iedomājama neviena dāma. Sacīdami, ka meitene, kāpjot ārā no mašīnas, bija skaista kā glezna, kas spētu priecēt acis gan vientuļniekam un kareivim, gan pēdējā kursa studentam, mēs nebūt nepārspīlējam.

Alfrēds, kas bija ģērbies modīgajā pelēkajā firmas «Tagad vai nekad» uzvalkā un uzāvis brūnus zābakus, pagājis pretī meitenei, juta, ka vairs nevalda pār savu sirdi.

Turpmākajās dienās mūsu jaunais Alfrēds kļuva par daiļās meitenes pastāvīgu pavadoni un piedevām — par vadītāju un padomdevēju. Būdams kaislīgs golfa spēlētājs, viņš drīz jo drīz iepazīstināja savu apburošo māsīcu ar šīs spēles noslē­pumiem un iemācīja viņu izvēlēties tādās labas markas bumbiņas kā Smacko-1924, kuru apvalks ir garantēts pret plaisāšanu un plīšanu. Tāpat apguvuši Mādžonga[20] noslē­pumus, — lielisks šīs spēles komplekts tagad ir parādījies pārdošanā tieši no Ķīnas (iegaumējiet šos vārdus — tieši no Ķīnas!), — jaunie ļaudis atrada spēlē patvērumu no domām.

Alfrēds ar neizsakāmu prieku šajos brīnumjaukajos drau­dzības brīžos vēroja, kā meitene pamazām pieņemas prātā. Vēlēdamies veicināt tālāku attīstību, jauneklis nopirka un lasīja Luīzai priekšā neklātienes politekonomijas kursu un «Municipālo aplikšanu ar nodokļiem», lai meitenei būtu ie­spēja veikt atbildīgos nodokļu inspektores, municipālpadom- nieces vai pilsētas inženieres pienākumus. Kopīgi viņi pār­lasīja arī izmaksu aprēķina un pieskaitām,o izdevumu kursu, ar kura palīdzību Luīza katrā laikā varētu "strādāt par ap­drošināšanas aģenti vai aplēst bankrotējuša īpašuma vērtību. Tādējādi ar katru dienu meitenes prāts kļuva bagātāks un redzesloks plašāks. Kā teicis profesors O. Dž. Hūčs, Vis­pasaules neklātienes apmācības kursu rīkotājs Omahā, 4718. avēnijā, 6. istabā: «Uzskats nozīmē skatīšanos uz kaut ko.»

Mums nav vajadzības sīki jo sīki aprakstīt svētlaimīgās, bet nemierpilnās dienas, kad Alfrēds, jau sapratis, ka ir ie­mīlējies, kā pakārts svārstījās starp cerībām un bažām. Tikai atgādināsim, ka jaunākie bikšturi «velc, uz augšu», kurus viņš valkāja ar centrālo kustīgo sprādzi, bija tieši piemēroti viņa kustīgajiem pleciem. Nav šaubu, ka šī smalkā ierīce palīdzēja jaunajam cilvēkam visgrūtākajā dzīves posmā, liekot viņam turēt plecus taisni, pie tam nespiežot vēderu. Vārdu sakot, tie bija tie paši bikšturi, par kuriem misters I)ž. O. P. Baghauzs no Vičitas Kanzasas štatā (viņa attēls parasti ir pielikts) ir teicis: «Es valkāju tikai šos bikšturus! Nekad nekādus citus!»

Šajā burvīgajā aplidošanas laikā Alfrēds centās dažne­dažādiem paņēmieniem izteikt savas jūtas, bet vārdi kā ne­nāca, tā nenāca pār lūpām. Uzzinājis, ka puķes var pasūtīt pa telegrāfu uz jebkuru adresi, viņš sūtīja tās Luīzai no visām valsts malām. Šos pasūtījumus, kurus pieņēma augu dienu un nakti, izpildīja kvalificētu speciālistu štats, uz kuru gaumi un prasmi klients varēja pilnīgi paļauties. Vārdu sakot, tie ir pasūtījumi, par kuriem pazīstamais puķkopis misters Dž. K. V, Mads no Veislebalas Vašingtonas štatā ir teicis savā kodolīgajā valodā: «Izmantosim tos.» Piedevām vēl Alfrēds sūtīja sēklas, gurnus un atvases, par kuriem nav jā­maksā vairāk.

Nenovēršami tuvojās brīdis, kad Alfrēds no «Reklāmām» juta nepieciešamību uzzināt savu likteni un riskēt atklāti atzīties mīlestībā. Taču šim solim viņš bija sagatavojies pats. Lai pārvarētu jaunībai dabisko biklumu, viņš bija iegādājies un rūpīgi izlasījis mazu rokasgrāmatiņu, kuras nosaukums bija « Kāpēc būt biklam, ja jauna vingrinājumu sistēma palīdz iegūt pašpaļāvību divās stundās par piecdesmit centiem katrā». Alfrēds izrakstīja šo brošūriņu, ielikdams aploksnē ASV pastmarkas, bet te w- svarīgi atzīmēt, ka samaksu var no­kārtot naudā ar pārvedumu vai ar jebkuru citu atzītu paņē­mienu.

Jaukā Luīza arī bija sagatavojusies. Viņa bija izstudējusi mazu rokasgrāmatiņu, kuras nosaukums bija «Kas jāzina jaunai meitenei», un zināja visu, kas jāzina.

Un tad liktenīgais brīdis bija klāt. Stāvēdams uz viena ceļa Luīzes priekšā — to viņš varēja darīt bez jebkādām bažām, jo valkāja neburzīgas bikses, — Alfrēds atklāja mīles­tību ar dažām vienkāršām frāzēm, kas bija patapinātas no minētās rokasgrāmatas. Košais sārtums, kas ieplūda Jaukās Luīzas vaigos, bija pietiekami daiļrunīga atbilde. Alfrēds ar bikšturu palīdzību viegli piecēlās kājās un piespieda meiteni pie krūtīm.

Nav vajadzības aprakstīt burvīgo Alfrēda un Luīzas laulību Ceremoniju, kas notika «Reklāmās». Vecā labā māja tika iztīrīta un sakopta no pagraba līdz bēniņiem. Šajā nolūkā Alfrēds lietoja putekļu sūcēju «Pneimogārdziens», ko firma par velti nodod uz desmit dienām pircēja rīcībā izmēģinā­šanai un kas garantē visu kaklu un spraugu iztīrīšanu. Tieši par šo modeli misters X. K. Overheds, pazīstams eksperts 110 Jēlas, ir teicis: «Tas ir labākais putekļu sūcējs, ko es zinu.»

Banketa sarīkošana tika uzticēta kādai banketu firmai. Ie­lūgumus iespieda un izsūtīja ielūgumu firma. Garīdzniekam lika piedāvāti vienkārši noteikumi — pienācīga atlīdzība un papildu izdevumi. Līgava izskatījās apburoša kāzu tērpā, ko varēja nodot atpakaļ, ja pasūtītājam modelis nebūtu pa prātam. Alfrēdam bija mugurā uzvalks ar paša drēb­nieka garantiju. Un, kad laulātais pāris ar baudu atslīga lando1 sēdeklī (katrai mašīnai ir atsperes), Alfrēds apskāva Luīžu ap vidu un nočukstēja: «Ir vērts ievietot sludinā­jumu.»

' Lando — vieglais automobilis ar divdaļīgu paceļamu un nolaižamu jumtu.

Musu labdari biznesmeņi

Pēcpusdienas apspriešanās, kā to atstāsta visvienkāršākais no viesiem

—   Nē, — teica misters Spags, mājastēvs, vienā rokā turē­dams portvīna glāzi, bet otrā — savu pēcpusdienas cigāru, — nē, es nemūžam neesmu varējis tikt galā ar daļskaitļiem.

Viņš ar tādu kā lepnumu pārlaida skatienu galdam. Visi viesi, izņemot mani, piekrītoši nokrekšķējās.

—   Vēl vairāk, — turpināja Spags, — līdz pat šai baltai dienai tie nav bijuši man vajadzīgi.

Visi apliecināja piekrišanu.

Spags, protams, ir dižvīrs, viens no kontinenta gumijas magnātiem. Uz pusdienām bija pulcējušies ari citi dižvīri. Tur bija kreklu magnāts, augļu magnāts, bet galda galā sē­dēja cilvēks, ko es bieži biju dzirdējis saucam par saldētas gaļas Napoleonu. Īstenībā katrā tādā sanāksmē, kā jau iepriekš norādīts, noteikti piedalās vairāki Napoleoni, par kuriem runā kā par «īstiem Napoleoniem», par «Napoleoniem caur un cauri» un tamlīdzīgi. Bez viņiem neiztiek nevienā lietišķu cilvēku sanāksmē. Bez tam tur bija arī daži «revolucionāri». Man parādīja cilvēku, kas revolucionizējis žāvētu ābolu biznesu, kāds cits revolucionizējis ūdensdrošu krāsu pārdo­šanu, bet trešais mēģinājis «taisīt revolūciju» olu pārdošanā, īsi sakot, viņi visi veidoja tipisku grupu, ko tagad sauc par dižvīriem — par ļaudīm, kuri dara dižas lietas. Viņi nebija nekādi domātāji. Viņi bija cilvēki, kuriem vispār nav ne­kādas vajadzības domāt. Tāpēc, pats par sevi saprotams, ļoti iespaidīgi izskan šo cilvēku apgalvojums, ka viņiem savu mūžu nav bijusi darīšana ar daļskaitļiem. Ja jau tādi dižvīri kā viņi iztiek bez daļskaitļiem — kam tad šie daļskaitļi vispār vajadzīgi? Bet man vissaistošāk bija dzirdēt dižvīrus runājam par «blakuslietām», tas ir, par lietām, ar kurām viņi nodar­bojas ārpus sava biznesa.

—   Kā iet tavā universitātē, Spag?—jautāja papīrmasas magnāts.

—   Tagad jau labāk, — atbildēja Spags. — Beidzot esam dabūjuši īstu komersantu, kam to visu uzticēt, un. viņš tagad ievirza pasākumu biznesa gultnē. Mēs ceram, ka šī gada bilance izskatīsies diezgan labi.

—   Tas ir jauki, — sacīja papīra magnāts.

Abi apklusa, lai ieklausītos, ko saldētās gaļas Napoleons, kā es drīz vien nopratu, stāsta par viņa aizbildnībā esošo baznīcu.

—   Viņam nebija ne ķēriena, ne spara, — stāstīja Napo­leons. — Katru svētdienu viens un tas pats — kā sprediķis, tā tīrā teoloģija vien. Bet mūsdienās, zināt, neviena draudze neiz­turēs teoloģiju. Ļaudis vēlas kaut ko laikmetīgāku. Pāris reižu mēģināju apvaldīt veco, teicu viņam: «Vai jūs nevarat izdomāt kaut ko tādu, kas cilvēkus kaut mazliet attālinātu no reliģijas?» Bet nekā. Tas jau viņam nav iekšā.

—   Vai tad viņu nevarēja atlaist?—jautāja viens no klausītājiem.

—   Tas nav nemaz tik vienkārši. Mums nebija ar viņu no­slēgts kontrakts, tikai norīkojums pēc veclaiku parauga (viņu iecēla pirms četrdesmit gadiem), un šajā vēstulē bija viens vienīgs teikums: «Tik ilgi, kamēr dievam būs pa prātam viņa lūgsnas.» Nu, ko lai te iesāk? Mūsu juristi atzina, ka viņi netiekot nekādā skaidrībā.

Pēc tam bija jezga ar to kapsētu, — dižvīrs turpināja pēc brīža, kad bija aizsmēķējis jaunu cigāru. — Atceraties, ka ap mūsu baznīcu bija kapi ar vītoliem, kapakmeņiem un vecām plāksnēm tieši zālē?

Vairāki cilvēki pamāja ar galvu.

—   Zināt, tāda nolaista kapsēta ir slikta reklāma baznīcai. Akmeņi veci, pussadrupuši, vītoliem nekāda skala. Mēs, pro­tams, gribējām iztīrīt šo vietu, aizvākt vecos kapakmeņus, nocirst kokus un glīti noklāt laukumu ar velēnām, puslokā cauri tam ierīkot grantētu piebraucamo ceļu mašīnām. Nu, vecais neparko piekāpties, bet bez viņa piekrišanas, kā pa­skaidroja mūsu juristi, ķerties klāt mirušajiem bija riskanti. Esot kaut kāds vecs likums, kas vērsts pret «mirušo miera traucēšanu». Cik es sapratu, uz jaunām kapsētām tas neat­tiecas, bet uz veco gan. Tā nu mēs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Bet šie kapi nesa mums tikai ļaunumu: draudzes locekļi taču negrib braukt pa zāli starp akmeņiem. Uz akmens šķembas var pārdurt riepu viens divi.

—   Nu, un ko jūs izdarījāt? — jautāja Spags.

—   Mēs tomēr dabūjām viņu laukā, — dižvīrs turpināja. — Mēs iedzinām veco strupceļā ar pensiju, un viņš iesniedza atlūgumu.

—   Un kas jums tagad ir viņa vietā?

—   Tagad mums ir puisis uz goda. Pirms tam viņš kalpojis prezbiteriāņiem, bet vēl senāk viņš, manuprāt, bijis anglikānis, taču mēs nelaidām puisi vaļā, piekritām viņa noteikumiem un noslēdzām ar viņu kontraktu.

—   Cik tad jūs viņam maksājat? —jautāja Spags.

—   Piecpadsmit tūkstošus, — atbildēja Napoleons, pak- šķinādams cigāru. — Par mazāku naudu lādu nedabūs, vismaz labu ne. Tāds nemaz nenāk. Tie zina savu vērtību. Ir viena apdrošināšanas sabiedrība, kas gatava paņemt mūsējo par piecpadsmit tūkstošiem kaut vai rīt pat.

—   Vai viņš tiešām ir to vērts? — jautāja viens no klāteso­šajiem.

—   Pirmšķirīgs puisis, nav divu domu. Viņš ir vislabākais reklamētājs, kādu es jebkad esmu redzējis kancelē. Jūs redzējāt to lielo uzrakstu ar zelta burtiem tur, kur agrāk zem vecā vītola bija saules pulkstenis. Tas ir viņa roku darbs. Katru nedēļu tur ar lieliem burtiem liek uzrakstīta sprediķa tēma, lai cilvēki varētu izlasīt, neizkāpjot no mašīnām. Un tie, iegaumējiet, ir tie cilvēki, kurus mēs tiecamies piesaistīt. Vecā mācītāja laikā mums — es tā domāju — bija vistrūcī­gākā draudze pilsētā. Ar tādiem baznīca nekur tālu vis netiks.

Atskanēja piekrītoša murdoņa.

—   Un katru svētdienu kāda jauna, laikmetīga tēma, ne jau teoloģija, bet kaut kas tāds, kas pievelk un interesē cilvēkus. Pagājušsvētdien viņš, piemēram, sprediķoja par Svēto zemi (viņš bija braucis uz turieni pirms sešiem vai septiņiem gadiem «Standard Oil Company» uzdevumā). Un viņš lo parādīja tik dzīvi (mēs bijām uzstādījuši kinoaparātu tur, kur agrāk bija krustāmtrauks) — ar naftas urbumiem netālu no Damaskas un ar jaunajiem urbšanas torņiem pie Galilejas jūras. Tas bija lieliski.

—   Bet tā naudiņa, ko jūs viņam maksājat, arī nav mazā, — ieteicās viens no viesiem. — Es nesaprotu, kā jūsu fondi to iztur.

—   Ne tikai iztur, — paskaidroja dižvīrs. — Mums pat ir lieli ienākumi no tā. Ar tik enerģisku cilvēku tas viss pilnīgi atmaksājas. Pagājušsvētdien ziedojumi vien atlīdzināja mums nedēļas izdevumus. Tātad paši redzat, kādus cilvēkus mēs piesaistām savai draudzei.

—   Tas tiešām ir vareni, — piekrita vairāki klausītāji.

—   Vēl vairāk. Ņemsim kaut vai baznīcas uzturēšanas izde­vumus. Vecās baznīcas laikā tie aprija visu budžetu. Apgaismo­šana un apkure vien paņēma lielāko daļu, un tad bija ko palauzīt galvu. Nu, bet tagad viss ir citādi. Pavisam izmest no prāta baznīcas lietošanas izdevumus nevar, taču var iegrozīt tā, lai tiem nebūtu nekādas nozīmes. Un mēs atklājām, ka, padarot par ienākumu avotu tādus izplatītus sabiedriskos laika kavēkļus kā koncerti, loterijas, dejas un tā tālāk, mums nav jāraizējas par apgaismošanu un apkuri. Mēs pat vairs nedomājam par to.

Runātājs apklusa. Mājastēvs, izmantojot pauzi, piepildīja vīna glāzes un deva zīmi virssulainim atnest vēl cigārus. Pēc tam sākās vispārēja saruna, un tās sākotnējā apgarotība bija zudusi. ,

Iedams mājup, es nevarēju nedomāt par to, kādus brīnum­darbus mūsu dižie biznesmeņi veic Izglītības un Baznīcas labā.

Ka mes svinējām māmuļas dzimšanas dienu

No daudzajām dažādajām idejām, kas radušās pēdējā laikā, vislieliskākā, manuprāt, ir iecere katru gadu svinēt Mātes dienu[21]. Nav nekāds brīnums, ka vienpadsmitais maijs kļūst tik populārs visā Amerikā, un es esmu pārliecināts, ka šī ideja izplatīsies arī Anglijā.

Tik lielai ģimenei kā mūsējā šī ideja sevišķi iepatikās, un mēs nolēmām tā sevišķi nosvinēt Mātes dienu. No­spriedām, ka tā ir lieliska ideja. Tas lika mums atskārst, cik daudz māmuļa darījusi mūsu dēļ visus šos gadus, cik daudz pūlējusies un upurējusies mūsu labā.

Tāpēc mēs nolēmām sarīkot īstu goda dienu, ģimenes svētkus un darīt visu, kas vien mūsu spēkos, lai māmuļa justos laimīg.a. Tētis nosprieda neiet uz kantori, lai palīdzētu saga­tavoties svinībām, mēs ar māsu Ennu nolēmām šodien neapmeklēt koledžu, bet Mērija un Vilis negāja uz skolu.

Bijām izdomājuši, ka šai dienai jābūt līdzīgai ziemas­svētkiem vai kādai citai lielai dienai, tāpēc nolēmām iz­greznot māju ar puķēm, virs kamīna pakārt gudrus teicienus un vispār visu sagatavot tādā garā. Palūdzām, lai māmuļa sameklē teicienus un parūpējas par rotājumu, tāpēc ka viņa vienmēr to dara pirms ziemassvētkiem.

Māsas nosprieda, ka būtu jauki par godu tādam izcilam notikumam apģērbties iespējami skaistāk, tāpēc aizgāja no­pirkt jaunas cepures. Māmuļa izrotāja cepures, un tās izska­tījās brīnišķīgas; tētis bija nopircis sev un mums, puisiešiem, par piemiņu šai dienai zīda kaklasaites. Mēs gribējām nopirkt jaunu cepuri arī māmuļai, bet izrādījās, ka vecā, pelēkā bezmalu cepure viņai patīk labāk nekā kaut kāda jauna, un arī meitenes atzina, ka tā māmuļai šausmīgi labi piestāv.

Bijām nolēmuši pēc brokastīm sagādāt māmuļai pārstei­gumu — noīrēt vieglo mašīnu, lai sarīkotu viņai lielisku izbraucienu ārpus pilsētas. Māmuļai reti gadās tāda ekskur­sija, tāpēc ka mēs varam atļauties turēt tikai vienu kalponi, un tā māmuļa gandrīz vai visu dienu rosās pa māju. Bet laukos tagad ir tik burvīgi, un tas nudien būs brīnišķīgi, ka viņa varēs baudīt rīta burvību, vizinoties pēc sirds patikas.

Taču ievērojamās dienas rītā mēs mazliet grozījām savu plānu: tētim iešāvās prātā, ka labāk būs nevis izvizināt mā­muļu, bet paņemt viņu līdzi uz makšķerēšanu. Tētis teica tā: ja jau mašīna noīrēta un par to samaksāts, mēs tikpat labi varot aizbraukt ar to uz kalniem, kur esot ar zivīm bagātas upes. Tētis uzskata, ka, dodoties ceļā bez jebkāda mērķa, cilvēku pārņem tāda kā tukšuma sajūta, turpretī, braucot makšķerēt, viņa priekšā ir noteikts uzdevums, un tas vairo prieku.

Mēs visi sapratām, ka māmuļai būs patīkamāk, ja būs noteikts mērķis. Turklāt izrādījās, ka lēlis iepriekšējā dienā nopircis jaunu makšķeri, lādējādi doma par makšķerēšanu kļūva vēl vairāk pieņemama. Bez tam lēlis teica, ka māmuļa, ja vien vēloties, varot izmēģināt jauno makšķeri; īstenībā — viņš teica — tā jau arī esot pirkta galvenokārt viņai, taču māmuļa atbildēja, ka labprātāk paskatīšoties», kā viņš mak­šķerē.

Tā nu viss bija sakārtots braucienam, un mēs palūdzām māmuļu sagatavot sviestmaizes un kaut ko uzkožamu gadī­jumam, ja mums sagribētos ēst, lai gan pēc atgriešanās mājās mūs, protams, gaidīs kārtīgas pusdienas lāpāt kā ziemas­svētkos vai Jaunajā gadā. Māmuļa salika visu ēdamo grozā, un mēs varējām braukt.

Bet, kad mašīna apstājās pie durvīm, izrādījās, ka lajā ir mazāk vietas, nekā bijām domājuši, tāpēc ka nebijām ņēmuši vērā tēta grozu ar makšķerēšanas piederumiem, mak­šķeres un ēdamo, un bija skaidrs, ka mēs visi nesaiesim mašīnā. .»

Tētis leica, ka viņš nebraukšot līdzi, viņš yarot mierīgi -palikt mājā un pa to laiku pastrādāt dārzā. Tur esot milzums visādu netīru darbu, ko viņš varot paveikt, piemēram, esot jāizrok atkritumu bedre, pie tam nebūšot jālīgst svešs cil­vēks; un tā tētis uzstāja, ka palikšot mājā. Lai mēs nelie­koties zinis par to faktu, ka trīs gadu laikā viņam neesot iznācis tā īsti atpūsties. Viņš teica, lai tūlīt braucam prom, novēlēja mums jautru un veiksmīgu dienu un lai esot bez raizēm par viņu. Viņš cauru dienu raūšoties vaiga sviedros, un īstenībā esot muļķīgi cerēt, ka viņam kādreiz iznāks atpūsties.

Protams, mēs visi apjēdzām, ka nedrīkst atstāt tēti mājā, it īpaši zinot, ka citādi nepatikšanas vien būs. Meitenes, Enna un Mērija, mīļuprāt būtu palikušas un palīdzējušas kalponei gatavot pusdienas, ja vien nebijis žēl tik jaukā dienā kā šī neizrādīt jaunās cepures. Tomēr māsas paziņoja, ka māmuļai tikai esot jābilst vārds, un viņas mīļuprāt palikšot mājā strādāt. Mēs ar Villu būtu atteikušies no brauciena, bet diemžēl, gatavojot pusdienas, no mums tik un tā nebūtu nekādas jēgas.

Galu galā tika nolemts, ka paliks māmuļa: viņa lieliski atpūtīsies tukšajā mājā un pagatavos pusdienas. Izrādījās arī, ka viņu neinteresē makšķerēšana, bez tam, kaut arī mīlīgi, spīdēja saule, ārā gaiss bija diezgan vēss un spirgts un tēlis bažījās, ka māmuļa varētu saķert iesnas, ja brauktu līdzi.

Tētis teica, ka nemūžam nespētu sev piedot, ja aizvilktu māmuļu uz kalniem un viņa tur sasaldētos tai laikā, kad viņa var lieliski atpūsties. Viņš teica, ka mūsu pienākums esot sagādāt māmuļai iespēju atpūsties un izbaudīt mieru pēc visa tā, ko viņa darījusi mūsu labā, un piemetināja, ka viņš izdo­mājis braukšanu makšķerēt galvenokārt tādēļ, lai ļautu mā­muļai mazliet atvilkt elpu. Jaunajiem reti ienākot prātā, ko veciem cilvēkiem nozīmē miers un klusums. Viņš pats vēl varot izturēt kņadu, bet esot laimīgs, ka varot pasargāt no lās māmuļu. s

Tā mēs, noklieguši «urā» par godu māmuļai, devāmies ceļā, bet viņa stāvēja verandā un noskatījās mums nopakaļ, kamēr vien varēja redzēt, un tētis ik pa brīdim māja viņai, līdz nodauzīja roku pret mašīnas pakaļgalu, un tad teica, ka tagad gan māmuļa mūs droši vien vairs neredzot.

Mēs pavadījām kalnos tik brīnišķīgu dienu, kādu vien var iedomāties. Tētis noķēra tik lielas zivis, ka, viņš esot pārlieci­nāts, māmuļa nebūtu jaudājusi izvilkt tās no ūdens, ja zivis būtu pagadījušās viņai. Pa ceļam meitenes sastapa daudz pa­zīstamu, bet pie upītes gadījās vairāki jauni cilvēki no viņu kompānijas, ar kuriem viņas tērzēja. Diena izdevās lieliska.

Mēs atgriezāmies diezgan vēlu, gandrīz septiņos, taču māmuļa bija nojautusi, ka būsim vēlāk, tāpēc bija gata­vojusi arī pusdienas vēlāk, tā ka tagad tās gardas un karstas gaidīja mūs. Vispirms viņai gan vajadzēja pasniegt tētim dvieli un ziepes un iztīrīt viņa drēbes, tāpēc ka makšķerējot tētis allaž nosmērējas. Tas un arī meiteņu tualete mazliet aizkavēja māmuļu.

Beidzot viss bija gatavs un mēs sēdāmies pie galda. Pus­dienas bija lieliskas — cepts tītars un visādi gardumi, kādi mēdz būt tikai ziemassvētkos. Māmuļai visu maltītes laiku ik pa brīdim bija jāceļas kājās, lai kaut ko atnestu vai aiz­nestu, tā ka tētis beidzot ievēroja to un teica, lai viņa tā ne- noskraidoties un pasaudzējot sevi. Viņš piecēlās un pats paņēma no bufetes valriekstus.

Pusdienojām ilgi un bijām ļoti līksmi noskaņoti, bet pa­ēduši gribējām palīdzēt māmuļai nokopt galdu un nomazgāt traukus, taču viņa iebilda, ka labāk izdarīšot to pati, tāpēc mēs atstājām māmuļu vienu, jo gribējām kaut reizi iztapt viņai.

Kad viss bija nokārtots, bija jau diezgan vēls. Mēs pirms gulētiešanas piegājām pie māmuļas, lai noskūpstītu viņu, un viņa sacīja, ka šī esot bijusi visskaistākā diena viņas mūžā, un man šķita, ka māmuļas acīs sariešas asaras. Mēs ju­tāmies ārkārtīgi gandarīti par visiem saviem pūliņiem.

Slepkavības par divarpus dolāriem gabala

Šodien, lēdijas un džentlmeņi, es ierosinu parunāt par slepkavību. Lielāko daļu cilvēku mūsu dienās pievelk tikai divas tēmas — slepkavība un sekss, bet, ja runa ir par izglī­totiem cilvēkiem, tad seksuālslepkavība. Liksim uz brīdi mierā seksu, ja vien tas ir iespējams, un parunāsim par slepkavībām, kuras pastrādā atklāti un katru dienu par diviem dolāriem piecdesmit centiem gabalā.

Kas attiecas uz mani, tad es uz līdzenas vietas atzīstos: ja jau es gatavojos maksāt par grāmatu divarpus dolāru, tad man jābūt pārliecinātam, ka tajā ir vismaz viena slepkavība. Vispirms es ātri pāršķirstu grāmatu, lai redzētu, vai tajā ir nodaļa ar virsrakstu «Līķa atrašana». Un uzreiz saprotu, ka ir tieši tas, kas vajadzīgs, ja izlasu tādu frāzi: «Tas bija labi, bet nekārtīgi ģērbta paveca džentlmeņa līķis.» Ievē­rojiet — džentlmenis vienmēr ir pavecs. Es netieku gudrs, kas viņiem ir pret mums. Bet, redzat, ja raksta, ka tas bijis sievietes līķis, tā ir traģēdija. Bērna līķis — tās ir šausmas! Bet, ja raksta «tas bija paveca džentlmeņa līķis», — sīka liela. Lai nu kā, bel savu laiku viņš ir nodzīvojis, turklāt nodzīvojis labi (ir taču teikts, ka viņš bijis labi ģērbts). Droši vien pratis arī uzdzīvot (viņa apģērbs nav bijis kārtībā). Tātad viss ir pareizi. No viņa — mirušā ir vairāk jēgas nekā no dzīva.

Faktiski, salasījies tamlīdzīgus stāstus, esmu kļuvis par tādu specu, ka man nav ko gaidīt, kamēr atrod kādu līķi. Man atliek pārlaist acis grāmatas pirmajām lappusēm, un es jau varu pateikl, kam jākļūst par līķi. Tā, piemēram, ja darbība notiek šaipus okeāna, teiksim, Ņujorkā, lasiet pirmo rindkopu, kur rakslīts apmēram tā:

«Sestdienas vakarā, kad steiga bija norimusi, misters Fineass K. Kaktuss sēdēja savā kantorī. Viņš bija viens. Dienas darbi bija paveikti. Klerki bija aizgājuši. Visā ēkā nebija ne dzīvas dvēseles, tikai sētnieks, kas mitinājās pagrabā.»

Ievērojiet — «tikai sētnieks». Mēs viņu atstājam. Viņš vēlāk noderēs, lai būtu kāds, ko apsūdzēt slepkavībā.

«Tā viņš sēdēja, atbalstījis zodu pret roku un domīgi lūko­damies uz papīriem, kas bija nolikti priekšā uz galda, līdz viņam acis aizkrita ciet un uznāca snaudiens.»

Nu, protams, gatavais trakums ir tā iemigt tukšā kantorī Ņujorkā, kur nu vēl Čikāgā. Kātram apķērīgam lasītājam ir skaidrs, ka misters Kaktuss dabūs pa pauri. Viņš ir tas līķis. Neviens cits.

Bet, ja jums nav iebildumu, tad es teikšu, ka Anglijā vide ir piemērotāka šādām situācijām nekā pie mums. Lai radītu ap slepkavību piemērotu atmosfēru, ir vajadzīga zeme ar vecām tradīcijām. Vislabākās slepkavības (vienmēr pavecu džentlmeņu slepkavības) notiek laukos kādā vecā muižā — katram bagātam, padzīvojušam džentlmenim ir muiža —, ko sauc «Klosteris», «Suņu varza», «Medības» vai tamlīdzīgi.

Minēsim šādu piemēru: -

«Sers Čārlzs Oltorps sēdēja viens savā bibliotēkā pilī «Oltorpas medības». Bija pāri pusnaktij. Uguns kamīnā jau dzisa. Cauri smagajiem aizkariem no ārienes neiekļuva ne skaņa. Ja neņem vērā kalpones, kas gulēja tālākajā spārnā, un virssulaini, kura kambarītis atradās zem kāpnēm, pils šajā gadalaikā bija neapdzīvota. Tā sēžot atzveltnes krēslā, seram Čārlzam galva pamazām noslīga uz krūtīm un viņš iegrima miegā.»

Muļķis! Vai tad viņš nezina, ka iegrimt miegā vientuļā lauku mājā, kur kalpones guļ tālākajā spārnā, ir neprāts? Bet vai jūs ievērojāt? Sers Čārlzs! Viņš ir baronets. Šī detaļa arī piešķir visam šiku. Un vai ievērojāt, ka mēs atstājām pilī virssulaini, tāpat kā iepriekšējā gadījumā atstājām sētnieku? Protams, ne jau nu viņš nogalināja seru Čārlzu, taču vie­tējā policija vienmēr arestē tieši virssulaini. Lai nu kā, ir redzēts, ka viņš virtuve trin gar biksēm nazi un runa: «Es tam vecajam velnam parādīšu.»

Tātad jums ir materiāls, kas noder par labu sākumu stāstam: sera Čārlza līķi nākamajā rītā atrod «pārbiedētā» kalpone — visas kalpones ir pārbiedētas —, kas «tikko spēj sakarīgi pa­stāstīt, ko redzējusi», — viņas to nekad nespēj. Tad liek ataicināta vietējā policija (inspektors Higinbotems no Hop- šīras policijas iecirkņa), kas atzīst sevi par «strupceļā ie­dzītu». Ikreiz, kad lasītājs dzird, ka izsaukta vietējā policija, viņš iecietīgi pasmaida, jo zina, ka policija ierodas tikai tādēļ, lai atzītu sevi par strupceļā iedzītu.

Šajā vēstījuma vietā parādās Dižais Detektīvs, kas speciāli atsūtīts no Skotlendjarda vai ar tā starpniecību. Tas ir vēl viens augstas klases šiks — Skotlendjards. Bet tam nav sa­kara ne ar pagalmu, ne ar Skotiju. Pazīstot šo iestādi tikai no detektīvromāniem, es iedomājos, ka tas ir tāds kā klubs Londonā netālu no Temzas. Visu laiku tur iet iekšā un no tu­rienes nāk ārā premjerministrs un Kenterberijas arhibīskaps, bet viņi tik stingri ievēro savu inkognito, ka jums ne prātā nenāk, ka tie ir viņi. Un šķiet, ka pat karaliskās ģimenes lo­cekļi dažreiz apspriežas ar šī pagalma gudrajām galvām, bet «karalisks» angļu valodā ir vārds, aiz kura slēpjas kaut kas cits un ar kuru apzīmē pārāk «augstu» priekšmetu, lai par to runātu skaļi.

Lai nu kā, Skotlendjards atsūta Dižo Detektīvu vai nu kā amatpersonu, vai kā privātpersonu, kuras palīdzību Skot­lendjards izmanto, kad ir galīgā strupceļā. Un viņš ierodas pilī «Medības», lai atminētu noslēpumu.

Te vēstījuma gaitā rodas nelielas tehniskas grūtības. Mēs gribam parādīt, cik apbrīnojams cilvēks ir šis Dižais Detek­tīvs, tomēr mēs nevaram padarīt viņu pašu par stāstītāju. Viņš ir pārāk nerunīgs un pārāk bargs. Tāpēc mūsdienās mēdz lietot šādu paņēmienu: detektīvu pavada tāda ka viņa ēna,

Nabaga Vientiesītis, kam mute vaļā aiz sajūsmas,, bet pamaz prāliņa. Kopš Konans Doils ir radījis savu shēmu— Šerloks un Vatsons, visi pārējie ir likai norakstījuši no viņa. Tātad stāstītājs ir šī otršķirīgā persona. Nav šaubu, ka tas ir caur­caurēm Nabaga Vientiesītis. Pievērsiet uzmanību, kā viņš pilnīgi zaudē spēju domāt un atkal atgūst to Dižā Detektīva klātbūtnē. Lūk, kā tas izskatās, kad Dižais Detektīvs sāk aplūkot nolikuma vietā visus tos pašus priekšmetus, kurus jau aplūkojis inspektors Higinbotems.

««Bet kādā veidā,» es iesaucos, «kādā veidā — visa neap­tveramā vārdā — jūs varat pierādīt, ka noziedzniekam kājās bijušas galošas ?»

Mans draugs rāmi pasmaidīja.

«Apskatiet,» viņš teica, «šo apmēram desmit kvadrālpēdu lielo svaigo dubļu laukumiņu durvju priekšā. Ja palūkosilies uzmanīgi, tad ieraudzīsit, ka tam pavisam nesen gājis pāri cilvēks galošās.»

Es paskatījos. Galošu pēdas bija redzamas diezgan skaidri — vismaz kāds ducis.

«Cik dumjš es esmu bijis!» es iesaucos. «Bet pasakiet — kā jūs uzzinājāt, cik gara bijusi noziedznieka pēda?»

Mans draugs alkal pasmaidīja tikpat rāmi un mīklaini, pat neizdibināmi.

«Izmērot galošas nospiedumu,» viņš mierīgi atbildēja, «un tad atņemot no tā gumijas biezumu, kas reizināts ar divi.»

«Reizināts ar divi!» es iesaucos. «Kāpēc ar divi?»

«Es ņēmu vērā gumijas biezumu purngalā un pāpēdī.»

«Esmu gan es idiots!» es iekliedzos. «Kad jūs izskaidrojat, viss liekas tik vienkārši.»»

Citiem vārdiem sakoL Nabaga Vientiesītis kļūst par ap­brīnojamu stāstītāju. Lai kā apmulst lasītājs, viņam vismaz ir mierinājums, ka Vientiesītis ir vēl vairāk apmulsis. Vien­tiesītis patiešām, var leikt, nezin kāpēc personificē ideālu lasītāju jeb visdumjāko lasītāju, kas netiek vairs nekādā skaidrība par šo noslēpumu un toiner ir iededzies briesmīgā ziņkārē.

Tāds lasītājs jūtas stiprināts, uzzinot, ka policija ir pilnīgi «iedzīta strupceļā», kā par to mēdz sacīt, ka sabiedrība ir «maldināta», ka varas iestādes ir «satrauktas», ka avīzes «taustās pa tumsu» un ka Nabaga Vientiesītis ir galīgā bezizejas stāvoklī». Šie izteicieni ļauj lasītājam pilnā mērā izbaudīt pašam savu muļķību.

Pirms Dižais Detektīvs ir ķēries pie darba vai, pareizāk sakot, kad viņš ķeras pie darba, autora uzdevums ir apveltīt viņu ar raksturu, individualitāti. Nav vērts teikt, ka viņš «nemaz neizskatās pēc detektīva». Protams, neizskatās. Ne­viens detektīvs nekad neizskatās pēc detektīva. Taču gal­venais jau nav tas, pēc kā viņš neizskatās, bet gan tas, pēc kā viņš izskatās.

Vispirms, kaut gan tas ir diezgan nodrāzts epitets, Dižajam Detektīvam jābūt ārkārtīgi tievam, faktiski «vājam kā ske­letam». Kāpēc kaulains cilvēks var atminēt noslēpumu labāk nekā tukls, grūti pateikt; laikam tāpēc, ka, jo tievāks cilvēks, jo asāks viņa prāts. Lai nu kā, bet vecās skolas rakstnieki deva priekšroku kārniem detektīviem. Un, starp citu, piešķīra detektīva sejai «vanaga profilu», nesaprotot, ka vanags ir viens no aprobežotākajiem dzīvnieku pasaules pārstāvjiem. Turpretī detektīvs ar orangutana seju izbojātu visu un pilnīgi pazudinātu grāmatu.

Patiesi, Dižā Detektīva sejai ir pat svarīgāka nozīme nekā viņa stāvam. Šajā ziņā pastāv pilnīga uzskatu vienotība. Viņa sejai jābūt «neizdibināmai». Lūkojieties tajā, cik vien jums tīk, jūs neko tur neizlasīsit. Salīdziniet to, piemēra pēc, ar vietējās policijas inspektora Higinbotema seju. Tajā var atspoguļoties «pārsteigums», «atvieglojums» vai — vis­biežāk— «pilnīgs apjukums».

Turpretī Dižā Detektīva sejai tādas pārvērtības ir svešas. Nav brīnums, ka Nabaga Vientiesītis ir galīgā neziņā. Pēc šī dižā cilvēka sejas izteiksmes nav noprotams, vai divriči, kuros viņi brauc, krala vai arī pēc viesnīcā ielurētās mailītes viņam sākušies gremošanas traucējumi.

Dižā Detektīva sejas aprakstu mēdz papildināt ar sen!ai cīgo īpašību, kas neļauj viņam ne ēst, ne dzert. Un, kad pie visa tā vēl piebilstāka šajā apmēram astoņas dienas ilgajā laikā slepenpolicists it nemaz neguļ, lasītājs var iedomāties, cik lieliskā formā jābūt viņa prāta spējām, lai izkaltu savu «nepielūdzamo loģikas ķēdi».

Tomēr mūsdienās tas viss ir citādi. Dižais Detektīvs ne vien ēd, bet ēd labi. Bieži viņu attēlo kā lietpratēju uztura jautājumos. Piemēram:

««Acumirkli pagaidiet!» saka Dižais Detektīvs Nabaga Vientiesītim un inspektoram Higinboteinam, kurus viņš, kā parasti, vazā sev līdzi. «Līdz vilciena atiešanai no Padingtonas mums vēl ir pusstunda laika. Paēdīsim pusdienas. Es zinu te tuvumā kādu itāliešu restorāiiu, kur varžu kājiņas Marengo mērcē gatavo labāk nekā jebkurā Londonas restorānā.»

Pēc dažām minūtēm mēs jau sēdējām pie galdiņa mazā, tumšā ēdnīciņā, kuras izkārtne ar uzrakstu «Restauranto Itciliano» ļāva man secināt, ka tas ir itāliešu restorāns. Es jutos pārsteigts, atklājot, ka mans draugs te acīmredzot ir savs cilvēks, bet viņa rīkojums atnest «trīs glāzes chianti1 ar diviem spageti katrā» lika pateicīgajam padrone2 iztapīgi paklanīties. Sapratu, ka šis apbrīnojamais cilvēks tikpat labi orientējas itāliešu vīnu jautājumos kā saksofona spēlē.»

Varam turpināt. Mūsdienās detektīvam daudzos gadījumos ir atļauts ne tikai labi paēst, bet arī kārtīgi iedzert. Kāds moderns, ražīgs angļu autors nepagurdams piedāvā Dižajam Detektīvam un viņa draugiem «stipru viskiju ar zelteri». Ikreiz, tuvojoties atrisinājumam, viņiem pasniedz dzeramo.

Tā, piemēram, ko viņi dara, atraduši seru Čārlzu Oltropu, Oltropas pils īpašnieku, guļam beigtu — briesmīgs skats -

' Sarkanais sausais vīns.

2 Restorāna saimnieks.

bibliotēkā uz grīdas? Viņi attaisa bufeti un ielej sev «stipru viskiju ar zelteri». Tā tiešām ir iedarbīga metode.

Kopumā tomēr var teikt, ka visa šī blēņošanās ar ēšanu un dzeršanu ir zaudējusi savu nozīmi. Laiks atrast citu pa­ņēmienu, kā padarīt slavenu Dižo Detektīvu.

Te nu ir īstā reize runāt par viņa muzikālajām spējām. Izrādās — ne uzreiz, bet vēstījuma pirmajā pauzē —, ka šis diženais cilvēks ne vien prot atklāt noziegumu, viņam piemīt arī ārkārtīgas muzikālās spējas, īpaši, ja runa ir par visnopiet­nākā rakstura lirisko mūziku. Līdzko viņš paliek vienatnē ar Nabaga Vientiesīti, tūlīt izvelk savu saksofonu un sāk to veikli skaņot.

««Ko jūs spēlējāt?» es vaicāju, kad mans draugs beidzot lika'iemīļoto instrumentu futrālī.

«Bēthovena sonāti Q dūrā,» viņš kautri atbildēja.

«Dieva dēļ!» es izsaucos.»

Līdz pat šim brīdim stāstam—jebkuram detektīv- stāstam — ir šausmīgi panākumi. Līķis ir atrasts, visi ir iedzīti strupceļā un pilni ar viskiju un zelteri, un viss ir uz goda. Vienīgā nelaime — kā lai turpina. Nekas nesanāk. Noziegums ir īsti interesants tikai pašā sākumā. Žēl, ka varoņiem jārī­kojas tālāk, ka viņi nevar palikt strupceļā iedzīti un ar vis­kiju pilni — un beigta balle.

Bet tad sākas kļūdas un literāri misēkļi, kas izbojā detektīv­romānu. Šajā posmā parādās varone — varone!—kam nav nekāda sakara ar stāstu par slepkavību, bet kas ir tikai mīlestības romāna palieka. Parādās Margareta Oltorpa, gluži kā bez prāta kļuvusi un izspūrusi. Nav jau arī brīnums, ka viņa ir gluži kā bez prāta palikusi. Kurš tad viņas vietā tāds nekļūtu? Bet izspūrusi … Ak jā, mūsu labākie rakstnieki vienmēr šādā veidā sajauc savām varonēm matus. Tātad pa­rādās gandrīz paģībusi Margareta Oltorpa. Ko dara inspek­tors Higinbotems un Dižais Detektīvs? Viņi ielej sievietē «stipru viskiju ar zelteri» un arī paši mazlietiņ ierauj.

Tas viss, kā redzat, novirza vēstījumu sāņus, lai iznāktu romāns varonei, kam nav nekāda sakara ar šo notikumu. Senākos laikos, kad lasītāju bija maz, radīt varoni bija tīrais nieks. Autors tikai iztēlojās tāda tipa meiteni, kas patika viņam pašam, un ar to pielika punktu. Valteram Skotam, piemēram, patika mazas meitenes — trešais augums — «silfīdām līdzī­gas», kā viņš pats mēdza teikt. īstenībā varone bija meitēns, jo mci lēnīgāka, jo labāk.

Bet Margaretai Oltorpai vajadzēja patikt visiem uzreiz. Tāpēc viņa aprakstīta apmēram šādi:

«Margareta Ollorpa nebija nedz liela, nedz maza auguma.» Tas nozīmē, ka viņa izskatījās diezgan gara, kad stāvēja kājās, bet sēžot viņas augums saruka.

«… Viņas sejas krāsa nebija nedz tumsnēja, nedz arī gaiša, pēc reliģiskās piederības viņa nebija nedz protestante, nedz arī katoļticīgā. Viņa nebija sausā likuma piekritēja, bet nekad neizdzēra vairāk par divām glāzēm džina. Viņas moto bija: «Nē, zēni, vairāk es nespēju turēt.»»

Tāds vismaz ir šādu aprakstu gars. Bet pat tāds varones raksturojums autoram nešķiet apmierinošs. Vēl paliek jautā­jums par varones «temperamentu». Ja vien viņai ir «tempe­raments», viņa var dzīvot cepuri kuldama, bet «temperaments» izpaužas tādējādi, ka visīsākajā laikā ar varoni notiek mil­zums fizioloģisku pārvērtību. Minēšu, piemēram, fizioloģiskās pārmaiņas, kas notika ar varoni grāmatā, kuru es lasīju pirms dažām dienām, ja nemaldos, septiņpadsmit minūšu laikā. «Viss viņas augums atkal notrīsēja priekā.»

«Pār viņas augumu pārskrēja drebuļi (jādomā, ka pretēja virzienā).»

«Viņas būtības dzīlēs pamodās kaut kas miris.»

«Viņas būtni pārņēma kvēlas ilgas.

«No viņas likās dvešam kaut kas tads, kas nebija viņai raksturīgs un neattieeās uz viņu.»

«Viņā viss pārtrūka.»

Pēdējais, manuprāt, nozīmē, ka viņā kaut kas atpogājās.

Citiem vārdiem, visus detektīvstāstus lasot, pienāk tāds moments, kad lasītājam zūd pacietība un viņš saka pats sev: «Paklausieties, kāds tomēr ir nogalinājis seru Čārlzu! Klājiet jel vaļā!» Bet rakstniekam nav ko atbildēt. Visi agrākie mēģinājumi atbildēt pārliecinoši ir novecojuši. Senāk mīk­lainā nozieguma vaininieku atklāja vienkārši un viegli — konstatējot, ka slepkavību pastrādājis «klaidonis». Karalienes Viktorijas laikos nelaimīgajam radījumam, ko sauca par klai­doni, nebija nekādu tiesību, ko baltajam cilvēkam vajadzētu respektēt, ne daiļliteratūrā, ne ārpus tās. Klaidoni kāra tikpat bezrūpīgi, cik bezrūpīgi ķēra tauriņu. Bet, ja viņš piederēja pie personām, ko sauca par «klaidoņiem, kuri izskatās pēc ļaundariem», viņu ieskaitīja pirmajā kategorijā un viņa nāves soda izpildīšana (pieminēta, bet ne aprakstīta) bija laimīgo beigu sastāvdaļa līdzās Margaretas Oltorpas laulībām ar Na­baga Vientieslti — sižeta blakuslīnija —, nevis ar Dižo Detek­tīvu. Laulība nav domāta viņam. Viņš ķeras pie nākamā no­slēpumainā nozieguma izmeklēšanas, par kuru lielu interesi izrāda pati «karaliskā augstība».

Bet visi šie stāsti par klaidoņiem sen vairs nav modē. Kad miljoniem cilvēku iztiek no bezdarbnieku pabalsta, mēs neuzdrīkstamies skubināt viņus uz slepkavību. Mums ir jā atrod cits atrisinājums.

Te-Līs viens no tiem, ko izmantojušas daudzas paaudzes bet kam joprojām ir lieli panākumi. Slepkava ir atrasts Jā, viņš ir atrasts un atzinis savu vainu, bet viņa fiziskais stāvoklis nepārprotami ir tāds, ka viņam drīz būs «jāstājas augstākā soģa priekšā». Taču tā nebūt nav augstākā tiesa.

Tieši tajā brīdī, kad Dižais Detektīvs un inspektors Higinbotems grābj noziedznieku ciet, viņš ņemas «rejoši kāsēt». Tā ir viena no tām briesmīgajām kaitēm, kas sasto­pamas tikai romānos — tāda kā «smadzeņu iekaisums» vai «lauztā sirds», — pret kurām nav zāļu. Patiešām, šādos ga­dījumos, kolīdz noziedznieks sāk savu grēksūdzi, klepus dēļ viņš tikko jaudā parunāt.

«Jā,» teica Garts, pārlaizdams skatienu nelielajai policijas ierēdņu grupiņai, «mana dziesmiņa ir nodziedāta — 'khe, khe! — un tagad es varu atklāt savas kārtis —'khe, khe, khe!»

Dzirdot šo klepu, katrs pieredzējis lasītājs skaidri zina, pie kā tas noved. Sis noziedznieks, kas vēl iepriekšējā nodaļā, pēc tam kad gandrīz vai bija aizžņaudzis dziesmu jaunākajam inspektoram Džaginsam, izlēca pa trešā stāva logu, tagad laiž garu laukā. Viņš ir saķēris to briesmīgo slimību, kas romānos pazīstama kā «nedziedināma kaite». Labāk nedot tai precīzu nosaukumu, citādi kāds vēl sadomās ķerties tai klāt un izārstēt to. Pazīmes ir sauss klepus, neparasti maiga izturēšanās, pilnīgs lādēšanās trūkums un nosliece visus saukt par «džentlmeņiem». Šīs parādības nozīmē finis1 .

Būtībā viss, kas šobrīd ir vajadzīgs, ir — lai Dižais Detek­tīvs sacītu: «Džentlmeņi (šajā vēstījuma daļā visus sauc par džentlmeņiem), augstākā tiesa, kas stāv pāri visiem laicī­gajiem likumiem, ir piespriedusi …» — uti., utt. Tad priekškars krīt un visi saprot, ka noziedzniekam šajā pašā naktī ir jāaiziet no šīs pasaules.

' licigas (lai. vai.).

Tā ir labāk, noleikli labāk. Un tomēr tādām beigām pie­trūkst jautrības.

īstenībā tādā atrisinājumā jūtams zināms gļēvums. Tā nav drosmīga izturēšanās izšķirošā momentā.

Var piedāvāt vēl vienu tikpat pliekanu atrisinājuma va­riantu. Tas ir šāds.

«Dižais Detektīvs stāvēja, raudzīdamies apkārt un mierīgi šūpodams galvu. Brīdi viņa skatiens kavējās pie zemē gulošā jaunākā inspektora Bredšova, tad pievērsās apaļajam cau­rumam loga rūtī.

«Tagad man viss ir skaidrs,» viņš murmināja. «Man vaja­dzēja to uzminēt jau ātrāk. Nav šaubu, kas to ir izdarījis.»

«Kas?» es jautāju.

«Zilais Edvards,» viņš mierīgi atbildēja.

«Zilais Edvards!» es iesaucos.

«Zilais Edvards,» viņš atkārtoja.

«Zilais Edvards?» es pārjautāju. «Bet kas ir Zilais Edvards?»»

Nav šaubu, ka to pašu grib zināt arī lasītājs. Kas tad ir Zilais Edvards? Uz šo jautājumu nekavējoties atbild pats Dižais Detektīvs.

«Tas fakts, ka jūs nekad neesat dzirdējuši par Zilo Edvardu, tikai liecina, kādā neziņā esat dzīvojuši. Zilais Edvards taču ir četru kontinentu bieds. Mēs izsekojām viņu Šanhajā, bet atradām tikai Madagaskarā. Tas bija viņš, kas noorganizēja briesmīgo aplaupīšanu Irkutskā, kad desmit krievu zemnieki lika uzsperti gaisā ar rūgtās sāls pudeli.

Tas bija Zilais Edvards, kas gadiem ilgi terorizēja Fila­delfiju un vēl ilgāk turēja nervu sasprindzinājumā Oškošu Viskonsinas štatā. Būdams pa visu zemeslodi sazarotas no­ziedznieku bandas priekšgalā, bruņots ar dziļām zināšanām, kas dod viņam iespēju ļoti viegli lasīt, rakstīt un lietot rak­stāmmašīnu, Zilais Edvards faktiski gadiem ilgi neļauj visas pasaules policistiem izkļūt no bezizejas stāvokļa.

Jau pirmajā brīdī es nopratu, ka tā ir viņa roka. Jau no paša sākuma dažas detaļas liecināja, ka las ir Zilā Edvarda darbs.»

Pēc tam visi policijas inspektori un skatītāji šūpo galvu un čukst: «Zilais Edvards, Zilais Edvards,» — tik ilgi, kamēr lasītājs ir pietiekami ietekmēts.

Lai nu kā, bet rakstnieks nevar pielikt punktu savam stāstam, nevar pat tad, ja tas ir kārtīgi samezglots jau pašā sākumā. Nav tāda nobeiguma, kas apmierinātu lasītāju.

Šajā situācijā nelīdz pat iepriecinoša.vests, ka varone ieslī- gusi Nabaga Vientieša apkampienos, lai nekad vairs neraisītos vaļā no tiem. Pat ziņa par to, ka viņi uzcēluši seram Čārzlam skaistu pieminekli vai ka Dižais Detektīvs veselu uedeļu spē­lējis saksofonu, nevar pilnība atlīdzina! mušu pārdzīvojumus.

Misis Nuriča iegādājās senlietas

Ak, mana dārgā, kā es priecājos, jūs redzot! Cik burvīgi, ka atnācāt . . . Džeina, paņemiet misis Overveldas mēteli . . . Nāciet iekšā . . . Džeina, paņemiet misis Overveldas cimdus! Kāds prieks redzēt jūs! Kopš esam atgriezušies no Eiropas, mēs ar Čārlzu nudien vai mirstam nost aiz nepacietības parādīt jums visu, ko esam nopirkuši. (Paceldama balsi.) Čārlz! Misis Overvelda ir atnākusi apskatīt mūsu jaunās senlietas. Vai tas nav jauki no viņas puses? . . . Viņš ir savā kabinetā, bet es šaubos, vai viņš mani dzird. Lasot viņš aizmirst itin visu. Čārlzs allaž ir aizrāvies ar senatnes pētīšanu, un, kad viņam piesūta jaunu cenrādi, viņš ierokas tajā līdz ausīm . . .

Man ir tik daudz, ko rādīt jums, ka nevaru vien sagaidīt, , kad atnesīs tēju . . . Šis pulkstenis hallē? Vai tas ir sens? Nu kā tad! Vai nav brīnišķīgs? Tas jr «Salvolatile»[23]! Vai tas iet labi? Ak dievs, kāda iedoma! Skaidrs, ka neiet. Tas vispār neko nerāda. Tas neiet un, cik saprotu, nekad nav gājis. Tāpēc jau ir tik liels pieprasījums pēc «Salvolatile» pulksteņiem. Redzat, viņš ir bijis viens no patiešām dižākajiem pulksteņ­meistariem. Neviens no viņa pulksteņiem nekad nav gājis un arī nekad neies.

Čārlz, vai kāds no «Salvolatile» pulksteņiem kādreiz ir gājis? Ko? Tikai imitācija. Pateicos . . . Redzat, tā ir viena no pa­zīmēm, pēc kurām var pateikt, ka tas ir «Salvolatile» pulkste­nis. Ja tas ir īsts, tas neiet. Jūs sakāt, ka tam vairs nav rādī­tāju. Mana dārgā! Skaidrs, ka tam nemaz nav bijuši rādītāji — pat nav domāti. Mēs uzgājām šo pulksteni kādā jocīgā veika­liņā Amalfi, un saimnieks centās mums iegalvot, ka tam savu mūžu nav bijis rādītāju. Viņš garantēja to. Tā, zināt, ir viena no pazīmēm, kas novērš iespēju kļūdīties. Mēs ar Čārlzu tolaik bijām briesmīgi aizrāvušies ar pulksteņiem un vārda tiešā nozīmē izstudējām visu, kas par tiem rakstīts. Visi au­tori kā viens apgalvoja, ka īstiem «Salvolatile» nav rādītāju. Izlasiet, kas rakstīts uz tās etiķetītes — tā bija pielīmēta pie pulksteņa, kad mēs to pirkām, un tā arī mēs to atstājām. (Lasa.) «Nr. 5661 X. Sienas pulkstenis «Salvolatile», bez rādī­tājiem, neiet un nekad nav gājis, bez vēzēkļa . . .» (Pārtrauc lasīšanu, jūsmīgi.) Protams, es biju piemirsusi — bez vē­zēkļa . . . Tas padara pulksteni vēl vērtīgāku . . .

Tas lūzums sānos? Ak, mana dārgā, es jau ievēroju, ka jūs skatāties uz to. Bet es ir nedomāju gvelzt to, kas nav . . . Šis lūzums nav īsts. To mums iztaisīja kāds meistars Ņujorkā pirms aizbraukšanas. Vai nav apbrīnojami nostrādāts? Redzat, viņš iztaisījis lūzumu tādu, it kā kāds būtu nosviedis pulksteni zemē un mīdījis kājām. Uzskatu, ka katrs «Salvolatile» ir mīdīts līdzīgā kārtā.

Protams, mūsu lūzums ir tikai imitācija, bet tā ir ārkārtīgi meistarīga, vai ne? Ja gribam kaut ko salauzt, mēs ejam pie Ferudži, zināt, ir tāda maza darbnīciņa Ceturtajā avēnijā. Tur ir viens lielisks cilvēks. Viņš jums sadauzīs visu ko . . .

Jā, un lajā dienā, kad mēs gribējām sadauzīt savu pulk­steni, mēs ar Čārlzu aizgājām paskatīties, kā viņš to dara. Tas nudien bija brīnišķīgi, vai ne, Čārlz? (Paceldama balsi.) Vai atceries to meistaru pie Ferudži, kurš mums sadragāja pulksteni? Man šķiet, ka viņš nedzird. Bet tas meistars bija īsts sava amata pratējs. Viņš nolika pulksteni uz grīdas, pagrieza uz sāniem, pastāvēja, vērīgi skatīdamies uz to, pēc tam staigāja apkārt pulkstenim, visu laiku purpinādams itāliski, it kā lamātu to. Pēc tam viņš palēcās ar abām kājām un krita atpakaļ … ar tik apbrīnojamu precizitāti.

Mūsu draugs misters Epins Haifens Smits — liels speciā­lists, kā jūs zināt, — pagājušajā nedēļā apskatīja mūsu pulksteni un teica, ka lūzums esot brīnišķīgs, tikko atšķirams no īstas fraktūras[24] . . . vēl es atcei-os, viņš teica, ka labāk esol izmest pulksteni pa ceturtā stāva logu. Redzat, tik augstas bijušas itāļu mājas trīspadsmitajā gadsimtā . . . Tas taču bija trīspadsmitajā gadsimtā, Čārlz, vai ne? Čārlz! Vai las bija trīspadsmitais gadsimts? Es domāju, kad itāļu pulksteņus meta laukā pa logu. Ak četrpadsmitajā gadsimtā? Pateicos, dārgais! Man allaž jūk, kas kurā gadsimtā tiem itāļiem noticis . . .

Protams, ja kolekcionē senlietas, noteikli ir jāzina gadsimts, citādi var sarunāt pēdējās muļķības. Nesen es šausmīgi kļūdī­jos, runājot par kādu karoti: es nosaucu to par divpadsmitā gadsimta karoti, lai gan īstenībā tā piederēja vienpadsmitajam ar pusi. Protams, karotes saimniece (viņa tās krāj) jutās briesmīgi šokēta. Redzat, divpadsmitā gadsimta karotei tikpat kā nav nekādas vērtības. Neviens no dižajiem itāļu karošu meistariem pirms vienpadsmitā gadsimta vēl nebija dzimis . . . Vai es varbūt esmu kaut ko sajaukusi! Vismaz līdz tam laikam, mana dārgā, labas karotes gatavoja tikai ēšanai, bet pēc tam dižais karošu meistars . . . Čārlz! Kā sauca to dižo itāļu karošu meistaru? Karotuči? Nu, protams, kā es tā varēji: piemirst! Karotuči taisīja karotes, ar kurām nevarēja ēst, un lad ap tām, protams, izcēlās ažiotāža . . .

Vai šī stikla lādīte nav interesanta, ko? Diezin vai bez palielināmā stikla jūs to saskatīsit . . . Pamēģiniet ar šo te. Tie ir autogrāfi, visi uzlīmēti un ierāmēti . . . Daži patiesi ir apbrīnas vērti . . . Tas ir karalienes Elizabetes autogrāfs . . . Protams, ja jūs to nepazīstat, to grūti atšķirt no pārējiem. Kaut gan, ja labi ieskatās, var salasīt lielo «K» … Nē, es tomēr domāju, ka tas ir Pēteris Lielais . . . īsti labus auto­grāfus allaž grūti atšķirt, bet Čārlzs prot tos atšifrēt . . .

Mums Haigeitā ir pazīstams vīrelis, kas mums vāc kopā autogrāfus, kur vien var, un viņš allaž pasaka, kas tie par autogrāfiem. Lūk, Napoleons. Vai nav brīnišķīgi apzināties, ka to tiešām rakstījis viņš pats ar savu roku? Ak nē, piedodiet, tas nav Napoleons —tas ir F. T. Barnums[25]. viņš, manuprāt, bija viens no Napoleona maršaliem . . . Čārlz, vai F. T. Bar­nums bija viens 110 Napoleona maršaliem? Viņa privāt- sekretārs? Nu kā tad .. . Bet es esmu aizmirsusi lēju. Pie­dodiet, zināl, es tā aizraujos ar senlietām, ka aizmirstu visu. Ieiesim viesistabā un iedzersim tēju . . . Ak, acumirkli! Kamēr vēl neesmu apsēdusies, atļaujiet parādīt jums šo tējkannu . . . Ak nē, ne jau to, lajā vāra tēju, no tās nav ko redzēt. Mēs nopirkām to Ņujorkā pie Hofeni tējas vārīšanai. Tā, protams, ir taisīta no tīra sudraba un tamlīdzīgi, bet pat Hofeni atzina, ka tējkanna taisīta Amerikā un droši vien ne senāk kā pirms gada vai apmēram tā un ka līdz šim to neviens cits nav lieto­jis. Patiesībā viņš par to nevarēja galvot.

Bet atļaujiet man ieliet jums tēju no tās, un tad paskatieties uz to tiešām burvīgo tējkannu plauktā turpal jums blakus! Neaiztieciet gan, lūdzu, tā tikpat nestāvēs . . . Nē, tā ir viena no pazīmēm. Pēc tās mēs spriežam, ka tas ir īsts svātsmāhers. Neviena šīs markas tējkanna nestāv.

Vai es to nopirku tepat? Ak dievs, kur nu — tādas lietas te nav nopērkamas! Faktiski mēs to sameklējām kādā džina pagrabiņā … Kā sauca to vietu Holandē? Čārlz, kā sauca to vietu Holandē, kur mēs uzgājām džina pagrabiņu? Kā? Ober . . . Kā? Ak tā, nu protams — Oberhellandama.

Visi, šie holandiešu nosaukumi ir tik gleznaini, vai nav tiesa? Vai esat bijusi Oberhellandarnā? Nē? Tā ir vienkārši burvīga vietiņa. Nekā cita kā tikai mazi, smirdoši veikaliņi, kas bāztin piebāzti ar brīnišķīgām lietām — visas vecas, un neviena nav vesela. Viņi galvo, ka veikaliņā nav nevienas mantas, kas nebūtu sadauzīta vismaz pirms simt'gadiem . . . Paskatieties uz etiķeti . . . Tur rakstīts holandiski . . . «Tay poot» — tas, manuprāt, holandiešu valodā nozīmē «tējkanna». «Gesmosh» — tas nozīmē «sadragāts» . . . «Hog» . . . Čārlz! Ko holandiešu valodā nozīmē «hog»? Etiķete uz tējkannas «hog ivort». Augstākā labuma? Nu protams . . .'

Vai tajā var uzvārīt labu tēju? Ak, es domāju, ka jāiznāk brīnišķīgai tējai, tikai tējkanna tek. Tā ir viena no pazīmēm, kas jāzina. Lietpratēji vienmēr pārbauda, vai svātsmāhers tek. Ja netek, tad tā manta ir viltota un nav vecāka par divdesmit gadiem . . . Sudrabs? Ai nē, tas ir kas cits. īsti svātsmāheri allaž taisīti no alvas un apjozti ar dzelzs stīpām, kas noņemtas no džina mucām. Tagad mēģina imitēt šīs tēj­kannas, taisot no sudraba, bet nekas neiznāk. Redzat, sudrabs nekļūst blāvs.

Tas pats ir ar visām senlietām. Tās rūsē un pūst tā, ka gluži vienkārši nav iespējams tās atdarināt. Man ir vecs vīna rags, tūlīt parādīšu jums .. . Devītais gadsimts, vai ne, Čārlz? No iekšpuses tas viscaur klāts ar ļoti skaistām zaļām gļotām, absolūti neiespējami atveidot . . . Stāsta, ka tas tiešām neesot iespējams. Jā, es aiznesu to uz skvīzio, itāliešu veikalu Londonā. Tie, zināt, ir lieli speciālisti ragu jautājumos, viņi prot precīzi noteikt gadsimtu un govs šķirni. Un tur man pateica, ka viņi velti izmēģinājušies atdarināt tik neparasti skaistus puvekļus. Viens no viņu vadošajiem speciālistiem teica: viņš domājot, ka šis rags, iespējams, nomaukts beigtai govij, kura nogulējusi zemē piecdesmit gadu. Tas jau, zināt, ir tas, kas padara lietu vērtīgu. Mēs pajautājām viņam, tam speciālistam, cik ilgi, pēc viņa domām, govij jānoguļ zemē, lai tā varētu ieinteresēt senlietu cienītājus, un viņš teica, ka uz to ļoti grūti atbildēt, bet katrā ziņā esot jāguļ gadiem ilgi … .

To mēs dabūjām zināt Londonā, bet šo tējkannu mēs, protams, nenopirkām Londonā. Londona nekur neder, tā ir tikpat bezcerīga kā Ņujorka. Tur vispār nevar nopirkt neko prātīgu … Tā nu mēs vācam kopā mantas, kur vien pagadās, pat visnomaļākajos nostūros.

Šo mazo ķeblīti mes atradain aiz govju kuts Loheberloher- tijā. Viņi to lietoja, slaucot govis. Un šie divi ķeblīši — vai tic nav brīnišķīgi? Tiesa gan, divi vienādi krēsli vienā istabā ir tīrā aplamība. Tos mēs atradām nobāztus mazā krodziņā Gelvejā. Krēslus nopirkām no kāda veca īra, un viņš atzinās, ka viņam neesot ne jausmas, cik gadu tiem ir. Tie varot būt taisīti piecpadsmitajā gadsimtā, bet vai būt arī ne . . . Ak jā, un tad man nāk prātā, ka es nupat saņēmu vēstuli no Džeinas (Džeina, zināt, ir mana māsa), un tā mani briesmīgi satrauca. Kādā Bretaņas miestiņā viņa uzgājusi galdu, kurš, pēc viņas domām, tieši iederoties mūsu kāršu istabā. Viņa raksta, ka tas galīgi nelīdzinoties pārējai istabas iekārtai un ka tam nepārprotami neesot ne mazākā sakara ar kāršu spēli. Bet ļaujiet man labāk nolasīt, ko viņa raksta. Jā, te tas sākas:

«… neparasti mīlīgs galdiņš. Sākumā tam droši vien bijušas četras kājas un vēl tagad ir divas. Man teica, ka tas esot vērtīgs atradums, jo vairumam cilvēku esot jāsamierinās ar vienu pašu kāju. Man paskaidroja, ka to varot atsliet pret sienu vai arī pakārt sudraba ķēdē pie griestiem. Galda virsā trūkst viena dēļa, bet man apgalvoja, ka tam neesotnozīmes, tāpēc ka visiem labākajiem Bretaņā taisītajiem eksemplāriem trūkstot vismaz viena dēļa.»

Vai tas nav burvīgi? Čārlz, es nupat nolasīju misis Over- veldai Džeinas vēstuli par Bretaņas galdiem. Kā tu domā, vai tu neaizsūtītu telegrammu, lai pataupa galdu? Kā, es domāju gan. Bez tam pajautā, Čārlz, cik viņi prasa papildus par vienas kājas nol aušanu! Bet tagad, mana mīļā, iedzeriet tēju! Jums tā garšos: es dabūju speciālu šķirni — ovelnu, ļoti vecu Ķīnas tēju, kas atstāta naftas mucā, lai iepūst. Jums tā iegar­šosies.

Saturs

Ne tikai jautrs cilvēks…………………………………. 5

Melpomenusa Džonsa traģiskais liktenis . 7

Burvju mākslinieka atriebība … 10

Kā kļūt par ārstu………………………………. 15

Kā nodzīvot līdz divsimt gadu vecumam . 19

Izglītības rokasgrāmata……………………….. 23

Mana finansiālā karjera……………………….. 27

• Piecdesmit Sestais numurs…………………. 33

Guvernante Ģertrūde jeb Septiņpadsmit

gadu vecā skaidrība……………………………………. 39

Silvestrs Svārpsts no Ģentes………………… 51

No ērmotā noslēpuma prātā sajukušais jeb

Defektīvais Detektīvs………………………………….. 60

Mans nepazīstamais draugs………………….. 71

Pie fotogrāfa …"………. 76

Mistera Bata halucinācija…………………….. 82

Lasitaja publika……………………………….. 88

Viņa dēlēns…………………………………….. 96

Kā es izprotu humoru…………………………. 97

Iedomātas intervijas…………………………. 107

Alu cilvēks, kads viņš ir……………………. 121

Santa Klausa maldi……………………………. ; . 131

Pie dabas un atkal atpakaļ………………….. 135

Pirmais pavasara aicinājums jeb Klausies,

kā putniņi dzied………………………………………. 146

Mans zudušais dolārs……………………….. 150

Rokasgrāmata paraugmīlēlājiem jeb Kā izvēlēties dzīvesbiedru jūrā un uz saus­zemes 153

Biznesa romāni………………………………. 170

Kā mēs svinējām māmuļas dzimšanas dienu 182

Slepkavības par divarpus dolāriem gabalā . 186

Misis Ņūriča iegādājas senlietas …. 199

Redaktore L. Rambeka. Mākslinieciskais redaktors I. Zva- gūzis. Tehniska redaktore L. Engere. Korektore L. Kamene. Nodota salikšanai 21.10.85. Parakstīta iespiešanai 25.02.86. Formāts 70X108/32. Tipogrāfijas papīrs Ao a. liodoni garni­tūra. Augstspiedums. 9,1 u/.sk. iespiedi.; 9,4.r ) uzsk. krasu nov.; 9,52 izdevu, i. Metiens 45 000 eks. Pašūt. .u 1560-5. Cena kap. Izdevniecība «Liesma-, 226047 Rīga. Padomju bulv. 24. Izdevu. .Nu 68/32315/1) 1018. Salikta LKP CK izdev­niecības tipogrāfijā, 226081 Rīga. Balasta dambi 3. Iespiesta I.atvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija «Cii.ia», 22601 1 Rīgā, Blaumaņa iela 38/40. Vāks iespiests "ol'setspiedumS Rīgas Paraugtipogrāfija, 226001 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Līkoks S.

Li 372 Izģērbtie džentlmeņi: Stāsti /No angļu vai. tulk., sast. un priekšv. sarakst. O. Sarma; II. D. Breikšs. — R.: Liesma, 1986 — 206 lpp„ il.

SIJvens Līkoks (1809—1944) ievērojams kanādiešu rakstnieks, daudzu humoristisku stāstu un literāru parodiju autors. Šajā. izlasē ievietotajos tematiski daudzpusīgajos stāstos S. Līkoks vēršas pret buržuāziskās miet­pilsonības sadzīvi, tikumiem un psiholoģiju, ar lielu izpratni parāda vispā­rinātu sava laika sabiedrības seju.

paskaidrojumi

1 Atbalsta punkts (fr. vai.).

1 Nantakela — kūrorts Masačūsetsas štalā.

2 Gugū — izdomāts vārds.

1 Autors dod mājienu uz attiecību saasināšanos starp ASV un Vāciju un ASV iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā Anglijas, Francijas un Krievijas pusē pret Vāciju. Ķeizara vārdā nosauktā kafejnīca pārdēvēta par godu sa­biedroto karaspēka virspavēlniekam franču maršalam Ferdinandam Fošam.

3. vēstule. Lūsinda — mums.

Mans draugs, ar kuru es pastaigājos pēcpusdienā, jautāja, vai drīkstot zvanīt man no rītiem, kā arī ienākt pēc manis vakaros. Es nezinu, vai mīlu viņu, kaut gan viņš labi ģērbjas. Vai būtu labi, ja es vakaros ietu ar viņu uz kino?

6. vēstule. Mēs — Lūsindai.

Priecājamies, ka Jūsu vakara pastaigas ar draugu ir tik

1 Strupceļš fr. vai.).

1 Etiķeti atšifrē, izmantojot holandiešu vārdu līdzību attiecīgiem angļu vārdiem: teapot — tējkanna, smashcd — sadragāts, high toorlh — burtiski, augsta vērtība.

[1] Ātri! (Itāliešu i>ct(.)

[1] Ptomaīns — viela, kas rodas no dzīvnieku olbaltumvielām lo sabrukuma

procesā.

[2] ('.ik skumīgs rīts! (Fr. vcil.)

[3] kāda sasodīta diena! (Vācu vai.)

[4] delfīds — izdomāts termins.

[5] ella vīlere vilkoksa — amerikāņu žurnāliste un dzejniece, rakstījusi galvenokārt par mīlestību.

[6] eva tengveja — kanādiešu izcelsmes amerikāņu aktrise un dziedātāja.

[7] lielākoties (fr. vai.).

[8] ovens sīmens (18g1 —1936) — angļu humorists, no 1906. līdz 1932. g. Londonas humoristiskā žurnāla *Punch» («Dunka») redaktors.

[9] džons henrijs Ņūmens (1801 —1890) —angļu teologs, Romas katoļu baznīcas kardināls.

[10] pasaules sāpes (vācu vai.).

[11] laika gars (vācu vai.).

[13] kungi — daudzskaitlis no latīņu vārda fungus — sēne; bungi — izdo­māts vārds.

[14] Čoktovs, čū-čū, čou-čou — pēc alitcrācijas principa sameklētu vārdu virknējums, kam šaja konteksta nav nekādas jcgas.

[15] Ņūporla — kūrorts Rodailendas štatā.

[16] gaučo — gani, kas strādā Argentīnas, Urugvajas un citu Lallņ- amerikas zemju lopu fermās.

[17] slāsta varonis jauc divus pēc izrunas līdzīgus vārdus: Irillium (daudz­gadīga puķe no sīpolaugu dzimtas) un triljons. Triljoni viņa uztverē saistīti tikai ar rcparācijām, ko Vācija izmaksāja uzvarējušajām valstīm.

[18] 100° pēc fārenheita — 37,5° pēc Celsija.

[19] ironisks vārda «anthrax» (karbunkuls) lietojums.

[20] mādžongs — ķīniešu spēle, kas līdzīga domino.

[21] mātes dienu kanādā un ASV atzīmē maija otrajā svētdienā.

[22] akla iela (fr. vai.).

! Galēja robeža (lat. vai.).

[23] «salvolatile» parasti raksta sal volatile — «ožamā sāls» — tā Līkoks jokojot nosauc pulksteņa marku.

[25] fineass teilors barnums (1810—1891) — kāda amerikāņu cirka saim­nieks.