Latviešu tautas ticējumi
Sakrājis un sakārtojis
Prof. Pēteris Šmits
1940 latviešu folkloras kratuves
ar kultūras fonda pabalstu
latgales valsts papīru spiestuvē un naudas kaltuvē, sste®,.
RIGA, 1940
Prof. P. Šmits apkopojis pavisam 36 790 latviešu tautas ticējumus, kuri pirmoreiz izdoti 1940. - 1941.g. grāmatā " Latviešu tautas ticējumi " 4 sējumos. Ticējumi sakārtoti pa tēmām, bet tēmas alfabēta kārtībā. Šāds pats sakārtojums paturēts, arī ievadot tos datorā. Tā kā laika gaitā ir mazliet mainījusies latviešu valodas pareizrakstība un grāmatu teksts tiek saglabāts oriģinālrakstībā (izņemot burtu "ŗ" nelielai daļai ticējumu, kuri ierakstīti datorā pirms vairākiem gadiem), tad šeit ir atrodamas arī formas, kādas mūsdienu rakstībā nelieto (piem., u. c.). Daļa ticējumu pierakstīti izlokšņu formā. Lai tos atšķirtu no pārējiem, to numuriņš iezīmēts zaļā krāsā.
Prof. P. Šmita savāktie ticējumi, kupis tagad publicē Latviešu folkloras krātuve, nav pieredzējuši paša krājēja un kārtotāja pēdējo redakciju; trūkst arī paredzētā ievada. Tāpat nelaiķis nav paspējis ticējumu pētīšanas rezultātus ietilpināt Mitoloģijas 3. iespiedumā, kam bija drīzumā parādīties. Ka šie rezultāti būtu ienesuši ievērojamus papildinājumus šinī nozarē, par to prof. Šmits vairākkārt izsacījies mutes vārdiem, kā arī norādījis jau 2. izdevuma priekšvārdā.
Ticējumu kārtošanu pabeigusi prof. Šmita uzticīgā palīdze — viņa kundze Ida; tāpat viņa skatījusi cauri arī korektūras, ko savukārt darījis arī P. Šmits jun. Kopējās pārrunās esam noskaidrojuši edicijas principus, palikdami pie vārdnīcas iekārtojuma un pareizrakstību unificējot tādējādi, ka izloksnēm un apvidiem netiktu atņemtas raksturīgās formas un izteicieni. Ticējumi visi numurēti. Manās rokās palicis pēdējais lasījums un kontrole, kā arī dažādu technisko trūkumu novēršana. Nedaudzos gadījumos iespējamas pārskatīšanās kļūdas iesūtītāju un teicēju vārdos un uzvārdos resp. to atšifrēšanā.
Prof. Šmita krājums ietvep ap 36.000 ticējumu, kas godam aizpilda robu mūsu līdz šim publicētās tautas tradicijās. Tautas ticējumos atspoguļojas tā mūsu senču dzīves daļa, kas mazāk apgaismota Sls tautas; gara mantās. T« tgiēs redzam senās zinātnes un reliģijas atliekas, paražas, praktiskus norādījumus visādos dzīves gadījumos; tāpat arī tautas dziedniecību, burvības, pareģojumus, kas dibināti pa daļai uz senākām tradi- cijām, pa daļai uz patiesiem novērojumiem dabā un dzī«ē. "Daļu no šiem ticējumiem jūtami ietekmējusi arī kristīgā ticība. Tautas ticējumus, tāpat kā pārējos folkloras materialus, nelaiķis sācis vākt vēl skolnieks būdams, bet pirmais krājums gājis bojā pasaules kaja laikā (1914.—1919. g.). Daļa ticējumu gan vēlāk restaurēta. Šinī darbā labs palīgs nelaiķim bijusi māsa Emīlija Zommere. Daudz ticējumu, kā arī pasaku un teiku, nelaiķis dzirdējis no sava tēva tēva Lisēniešu Pekšos (Raunas pag.), bet, cik spēdams, vā^js arī no citiem vecākiem ļaudīm, ikreiz, kad tam gadījies būt kādā citā %zimtenes novadā.
Iesācis savu darbu ar tautas dziesmu studijām, prof. P. Šmits ir rediģējis Latviešu folkloras krātuves uzdevumā Tautas dziesmas (4 sējumos) — pirmo papildinājumu Kr. Barona Latvju Dainām, izdevis paša vāktās un kārtotās pasakas un teikas 15 sējumos, ietilpinot tur arī iepriekšējos, t. i. pirms tam iespiestos materialus. Ticējumu krājums noslēdz prof. P. Šmita ražīgo folklorista darbu. Lai tas tad arī butu pēdējais piemiņas vainags prof. P. Šmita mūža darbam.
Prof. K. Straubergs.
Personīgi no sevis varu piebilst ka grāmata nonāca manās rokās pavisam bēdīgā stāvoklī-es to nejauši uzgāju kādas mājas bēniņos. Bet izrādās ka tas viss ir atrodams interneta vietnē-
Novēlu patīkamu lasīšanu
Imants Ločmelis
Latviešu tautas ticējumi
Abra — Acis
abra.
1. Maizes abru izsvēpē ar melnas aitas vilnu, lai maize labi rūgst.
K. Jansons, Viļāni.
* 2. Abru izkasot, abrukaslis jādod grūsnējai cūkai, tad būs vienādi sivēni.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3. Nedrīkst pair maizes abru pāri kāpt, tad maize saplaisā.
A. Grote, Pampāļi.
4. Uz abras malas nevar mieturi klapēt, jo tad badu dzen.
K. Lielozols, Nīca.
5. Pēc maizes cepšanas māte lai ātri abru nes laukā, tad meitas drīz izprecēs.
A. Zālīte, Bērzpils.
6. Meitām maizies abra ātri jānes no istabas, Tad ātri izprecē.
A. Aizsils, Lubāna.
7. Vīrieša drAes' nedrīkst klāt virsū uz rūgstošas maizes abras, jo tad vīrietis, rūgst kā maizes abra.
V. Krieviņš, Daugmale.
acis. .
I. Acu īpašības. *<>
8. Kam zilas acis, tas ir patiesīgs.
K. Lielozols, Nīca. *
9. Kam ir zilas acis, tie ir godīgi cilvēki, kam ir brūnas, tie ir negodīgi. -
M. Macpāne, Alsunga.
10. Sarkanas acis ir dusmīgie* cilvēkiem. , '<<;ģ
P. 5., Raun*.
,11. Ja cilvēkam brūnas acis, tad tas ātrsirdīgs.
L. Seržaiite, Aloja.
12. Cilvēki, kuj-iem brūnas Mis, tie ir lieli pavēlētāji. • "
A. Smilga, (telti
13. Cilvēki, kupiem brūnas aetfc, ir noteiktas dabas, kam pelēkas — nenoteiktas.
A. Smilga. Gaiķi.
14. Kam brūnas acis, tas ir vil» tīg».
K. Corbiks, Jelgavm.
15. Tādam cilvēkam, kas acik mirkšķina, nevar nekā uzticēt
L. Pogule, Gatarta.
16. Cilvēki, kam brūnas acis, ir viltīgi.
, A. Smilga, Gaiķi.
17. Tāds cilvēks, kam ir acis, ir viltīgs.
L. Pogule, Gata
18. Kad cilvēkam viena acs ķļril- Mu&otra zila, tad teic, ka tMķ cilvēks hav uzticams. '
.Kfr«'./ī , <r, w T - i i
K. Lielozols,
. cilvēkam dažādas
as#«r tai4 viņš dzīvg bO»; mīgs.
A. Sife^ Knevijas
20. Meln*«ļ$b' un sārtval
jauneklis ir dusmīgs, turp sarkaniem matiem ļoti viltīgs.
acīm vien pazinu bezsirdīgu tēva dēlu, melnas acis, sārti vaigi, kā uguns dzirkstelītes.
K. Bika, Gaujiena.
21. Tas cilvēks, kam melnas acis, ir zvērīgs.
H. Skujiņš, Smiltene.
22. Kam melnas acis, tas ir viltīgs cilvēks.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
23. Kod pi cylvāka mozys acs, itys pīzīmēj, ka taids cylvāks ir cīši skūps un dusmeigs.
V. Podis, Rēzekne.
24. Meita ar šaurām acīm nekad ātri nedabūs bērnu.
K. Ķuze, Annas muiža.
25. Ivam lielas uz āru izspiedušās acis, ar lieliem baltumiem, tā vīriešiem, kā sievietēm, tiem ir ārlaulības bērni.
K. Ķuze, Annas muiža.
26. Kam acis ir miglainas, tas ir zaglis.
P. Š„ Rauna.
27. Ja acu kaktiņos daudz gaļas, tad ilgi dzīvosi, ja maz, tad ātri mirsi.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
28. Kas nevar otram acīs skatīties, tas ir slikts cilvēks.
P. Š„ Rauna.
29. Kam acis baidās, no tumsas Jārejot gaismā, tam daudz grēku. Sal. saule.]
A. Korsaks, Ezere.
30. Cilvēks, kam saulē skato- ies acis neasaro, esot svēts.
E. Bērziņa, Mālpils.
31. Ja acs asaro, — esi aizliegtu rakstu lasījis.
J. Jakāns, Bebrene.
32. Ja acīs ielaiž ziepju putas, tad var daudz skaidrāk redzēt. Ziepes izcērt acis.
N. Rudzīte, Nogale.
33. Ja no acu plakstiņa izkritusi spalviņa, tad tā jāaizliek aiz kakla un kaut kas jāvēlas, tad tas piepildās.
A. Miezlte, Rīga.
34. Ja acij izkritušo skropstu aizmet azotē, tad, ko vēlas, tas piepildās.
M. Zaķe, Jaunpiebalga.
35. Kad no acu plakstiņa nobirst uz vaiga kāda skropste, tad tam, kas to ierauga, vajaga paņemt un aizmest aiz kakla, tad būs laime.
M. Auziņa, Rīga.
36. No acu plakstiņiem ja izkrīt skropsts, tad vajaga to paņemt un ielikt matos un kaut ko iedomāties, tad tas piepildīšoties.
L. Legzdiņa, Talsi.
37. Ja ierauga kādam izkritušu acs skropstiņu, tad tam neprasot jāpaņem, jāaizbāž sevim aiz kakla un tad jāvēlas, taš tad piepildās.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
38. Ja kādam cilvēkam ir izkritusi acu skropstiņa, tad ja otrs to paņem un aizmet aiz krekla, tad aizmetējam gaidāma laime.
A. Mūrniece, Cēsis.
39. Ja acu skropstiņa izkrīt, tad tā jāiemet azotē, jo tad tas, ko vēlas, piepildās. Ja otrs paņem un iemet sev, tad noņem laimi.
E. Lācis, Tirza.
40. Ja skropsta no acīm nokrīt, tad tā jāieliek azotē, jo tā esot cilvēka laime, mazākais tai dienā ejot labi.
A. Zvejniece, Lubāna.
41. Ja uz vaiga uzkritusi kāda acu skropstiņa, tad tā jānoņem un jāieliek padusē un jānodomā kāda vēlēšanās, tad tā piepildīsies.
A. Brāķa, Meirāni.
42. Kad izkrīt acu skropsta, tad to vajaga ielikt azotē un kaut ko vēlēties, tad tas piepildoties.
V. Grīva, Lubāna.
<43. Acs skropstiņu aiz kakla aizmetot, var ko vēlēties, tad tas piepildās.
M. Vētra, Tirza.
44. Ja skropsta izkrīt, tad vajaga turēt uz delnas un kaut ko vēlēties. Pēc tam aizpūst projām. Tad tas, ko vēlas, piepildās.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
45. Ja izkrīt acu spalviņa un to aizpūšot kaut ko domā, tad tas piepildās.
A. Kondrāte, Veļķi.
46. Kad nomazgā acis, vajaga katrreiz vispirms rokas slaucīt, tad zobi nesāp.
T. Dzintarkalns, Talsi.
47. Tie kustoņi, kam jau pa dzimšanai vaļā acis, tie naktī neredz, bet tie atkal, kam pa dzimšanai nav atvērtu acu, tie pa nakti redz labāki kā pa dienu.
H. Skujiņš, Smiltene.
II. Acu niezēšana raustīšanās.
48. Kad acis niez, dabūs raudāt.
A. Bīlenšteina rokraksts,
Zemīte un Džūkste.
49. Ja acis niez, būs jāraud. [Sal. piektdiena.]
Atbalss k. 1897. K. Klein- bergs, Skujene.
50. Kad acis niez, tad dabūs raudāt.
K. Corbiks, Jelgava.
51. Kad kāda acs niez, tad dabūšot raudāt.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
* 52. Acs niez — dabūs raudāt.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
53. Ja acis niez — raudāt dabūs.
M. Poriete, Lubāna.
54. Ja acī nav nekas iebiris, bet grauž — dabūs raudāt.
J. Andersons, Sātiņi.
55. Kad acs (vienalga, kupa) niez, dabūs priecāties.
K. Kēze, Priekuļi.
56. Ja labā acs niez, tad jāraud; ja kreisā, tad jāsmej.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi. L. Zvaigzne, Gaujiena. V. Johansone, Jaunpiebalga un Liepa. M. Ozole, Stopiņi. P. Zeltiņa, Ikšķile.
57. Kad labā acs niez, būs jāraud, kad kreisā — jāsmejas.
A. Liepiņa, Lubāna.
58. Ja labā acs niez, tad būs jāraud, bet ja kreisā — tad būs jāsmejas.
u n
I. Kažoka, Lubāna.
M>. Jii no rītu niez kreisā acs, IiiiI btls jāsmej, ja labā, tad jāraud.
.Iii pie vnkura niez kreisā acs — Jilniud, ja labā — jāsmej.
A. Leimane, Mārsnēni.
60. Ja labā acs niez, tad būs jāraud; ja kreisā acs niez, būs jāsmejas.
R. Svekre, Valka. V. Vinte- re, Matīši. L. Zvirbule, Jaunlaicene. K. Kalniņa, Katvari. V. Spandegs, Pociems. V. Hā- zcna, Nītaure. M. Šķipsna, Gulbene. V. Rūnika, Skujene. A. Bulēne, Turaida. K. Kēze, Priekuļi. V. Saulīte un V. Prie- dīte, Mālpils. A. Rode, Umurga. L. Bērziņa un H. Jan- kovska, Rīga. T. Vēvere un J. Upmalis, Ļaudona. A. Salmāns, Balvi. J. Apsalons, Sērpils. A. Berķe, Mētriena. L. Pilsētniece, Bebri. M. Stāle, Kaltene. E. Melnbārdis, Virbi. A. Šķērē, Brukna. A. Vestmanis, Jēkabnieki. V. Amoliņa, Olaine. H. Šiliņa, Dobele. E. Kampa- re, K. Corbiks, Līvbērze. E. Tokele, Sesava. J. Jaunsudra- biņš, Nereta. M. Brīdaka, Jaun- roze. V. Greble, Kalnamuiža. A. Tidriķe, Pabažu jūrmala. K. Strautiņš, Mēdzūla. I. Šīr- manis, Vilzēni. E. Lācis un J. A. Jansons, Tirza. A. Zibens, Rugāji. A. Zandere, Dole. R. Bērziņš, Džūkste. K. Corbiks, Jelgava. J. Treimanis, Bērze. E. Rotmane, Jaunauce. J. Cinovskis, Alsunga.
61. Ja labā acs niez — būs jāsmejas, ja kreisā — jāraud.
T. Rigerte, Brunava.
62. Ja kreisa acs niez — bus jāsmejas, ja labā — jāraud.
Dzilna, Lubāna.
63. Ja kreisā acs knieš, jāsmejas; ja labā, jāraud.
M. Priedīte, Meirāni.
64. Ja laba acs niez, tad dabūs raudāt, ja kreisā — smieties.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži. Morgenšterne, Penkule. A. Lā- ce, Lubāna. E, Medene, Meirāni. A. Korne, Meirāni.
65. Ja labā acs niez, būs raudāšana; ja kreisā niez, būs smiešanās. Lai varētu izbēgt no raudāšanas, tad ar to pirkstu, ar ko berzē labo aci, jāberzē arī kreisā acs un jānospļaujas. Tad būs jāsmejas līdz asarām.
A. Vaskis, Tukums.
66. Kad labā acs niez, dabūs raudāt.
I. Mennika, Ainaži.
67. Kam niez labā acs, tam būs bēdas; kam niez kreisā acs, tam būs prieki.
J. Lazdāns, Kalupe.
68. Ja labā acs niez — būs bēdas, ja kreisā — prieki.
J. Jakāns, Bebrene.
69. Jo nīz lobo acs, tad byus bāda, jo kreisuo — tad prīca.
T. Beča, Preiļi.
70. Ja laba acs niez, dabūs smieties; ja kreisā, dabūs raudāt.
J. Krastiņš, Irlava. J. Nīders, Alsviķi.
71. Kad labā acs niez, tad gaidāma smiešana; bet ja kreisā, tad raudāšana.
M. Brante, Ainaži.
72. Ja labā acs niez, tad būs laime, ja kreisā, tad būs jāraud.
V. Slaidiņa, Drusti.
73. Bļauties dabūs, ja kreisā acs niez, bet smieties, ja labā niez.
G. Pols, Staburags.
74. Kod cylvākam lobuo acs kosuos, plzīmēj, ka jis prlceisīs, a ka kreisuoja acs kosuos, pīzīmēj rauduot.
V. Podis, Rēzekne.
75. Ja kreisā acs niez, dabūs raudāt; ja labā, dabūs smieties. Dažs saka gluži otrādi.
J. A. Jansons, Vecbrenguļu muiža.
76. Kad acis raustās, tad dabūs smieties.
K. Bika, Gaujiena.
77. Ja acis raustoties, tad esot jāraudot.
H. Lindberga, Veselauska.
78. Ja acs plakstieni raustās — • būs jāraud.
Pētersons, Ērģeme.
79. Kad aci raustot, tad kāds no pazīstamiem mirstot.
K. Lielozols, Nica.
80. Ja labā acs raustās, tad būs jāraud, ja kreisā — jāsmej.
V. Johansone, Jaunpiebalga.
81. Ja labā acs raustās, tad jāraud, ja kreisā, tad jāsmejas.
A. Užāne, Skujene.
82. Ja labās acs kaktiņš niez, tad būs prieks.
P. S., Rīga.
83. Kad kreisās acs kaktiņi niez, būs strīdus.
K. Jansons, Pilda.
84. Kad labā acs niez, tad kādu labu cilvēku satiksi.
K. Jansons, Pilda.
85. Jo lobuo acs nīz, tad kaut kas peļaj; jo kreisuo nīz, tad teic.
V. Pilipjonoks, Asūne.
III. Acu slimības.
86. Ja ieskatās kāda cilvēka slimās acīs, tad, lai nepaliktu acis pašam slimas, vajag tikmēr skatīties uz kreisās rokas īkšķa nagu, kamēr acs sāk asarot.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
87. Kad gruzis iekritis acī, tad jāskatās uz zemi un jāsaka deviņas reizes: „Vilks acī, gruzis mežā!"
Etn. IV, 1894. Alsviķi.
88. Kad acī iebirst gruzis, tad viegli jāberzē un trīs reizes jāsaka: „Vilks acī, gruzis mežā!" Tad gruzis no acs iznāk vai pazūd, ka vairs negrauž.
J. Vītoliņš, Vestiena.
89. Ja gruzis acī, tad jāskaita bez apstāšanās šie vārdi: „Vilks acī, gruzis mežā!" kamēr gruzis ir no acs ārā.
J. Šmi.ts, Nītaure.
90. Ja acīs iekrīt kāds gruzis, tad trīs reizes jāsaka: „Kize, vilks ārā aiz durvīm." Tad gruzis no acs pazūd.
A. Brāķa, Meirāni.
91. Ja gruzis ir acī, tad jādabū vēža dzirnavas, jāpaņem viens akmens, lai tas maļ gruzi laukā; pie tam jāsaka: „Vilks acī, gruzis mežā!"
K. Bika, Gaujiena.
92. Kad acis ielaiž vēža dzirnu, tad tās dzirnus izvāc melnumus.
K. Jaunzeme, Nīca.
93. Kam acī iebiris, tam vēža dzirnaviņas acī jāielaiž.
K. Jansons, Plāņi.
94. Ja kas acī iebiris, tad ir deguns jāšņauc.
P. Š„ Rauna.
95. Ja piebirusi acs, tad jāšņauc deguns.
J. Jurēvics, Kruķu pag., Sauju apr., Lietuva.
96. Ja acī iebirst kāds gruzis, tad tā pati nāss, kufā acī iebiris gruzis, ir stipri jāšņauc.
J. Kriķis, Starti.
97. Kad gruzis acī iekritis, vēdzeļu pienes vai sliekas jāsapūdē pudelē un ar tām jāsmērē.
Etn. IV, 1894.
98. Ja katlā mazgā muti, tad acis sāp.
Etn. IV, 1894.
99. Ja kādam ieskatās acīs, kam acis sāp, tad vajaga paskatīties uz saviem nagiem, lai kaite nepieliptu. [Sal. lielā piektā.]
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
100. Ja redzi otram acis sāpot, tad paskaties uz savu roku pirkstu nagiem, tev šī slimība nepielips.
V. Miķelsons, Kaldabruņa.
101. Ja gadās saskatīties ar cilvēku, kam acis sāpīgas, jāpaskatās uz savas kreisās rokas nagiem. Tad pašam šī slimība nepielips.
K. Juchnevica, Liepāja.
102. Sāpošas acis vajaga mazgāt ūdenī, kas pret sauli tek.
A. Bērziņa, Aloja.
103. Ja acis sāp, tad jāmazgā rīta rasā, jo tad veselas paliek.
H. Šiliņa, Dobele.
104. Vājas acis jāsmērē ar rasu, kura atrodas uz ratkrētēm (drosera rotundifolia).
Koknese.
105. Kad acis sāp, tad izceptai maizei no apakšas jāizgriež apaļa garoza un jāuzliek uz glāzes; kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis.
Etn. IV, 1894.
' 106. Acu vainā sieviete iemī- zusi sev šaujā, tad lējusi slimam mīzelus acīs un sacījusi: „Dīvs (Dievs) radz nū dabasim!"
K. Jansons, Gatarta.
107. Kam acis slimas, tam jāizmazgā mīzalos, tad žigli paliks veselas.
H. Skujiņš, Smiltene.
*108. Acu slimība pāriet, ja tās izmazgā ar mīzaliem.
A. Vaskis, Tukums.
109. Pret vājām acīm der bran- davīns, kuru uzpilina uz lupatiņas un tad uzliek uz vājās acs.
J. Kriķis, Starti.
110. Ka acis asarojot, ta vajagot viņas izmazgāt ar vīnu.
H. Skujiņš, Smiltene.
MII. Acu slimība pāriet, ja rūgušu pienu ietin linu drēbē un apsien ap slimajām acīm.
A. Vaskis, Tukums.
Acu slimība pāriet, ja kumelīšu novārījumā iemercē drēbi un tad to apsien ap slimajām acīm.
A. Vaskis, Tukums.
Slimām acīm uzliek lupatiņu, samērcētu kumeliņu vai citā kādā tējā, lai paliek mīkstas.
Ķilevice, Saldus.
Vistas vainā acis jāsutina vistas gaļas sutā.
K. Jansons, Plāņi.
Kam vistu vaina, tam acis aknu sutā jāsautē.
K. Jansons, Plāņi.
Jāuzvāra vērša aknas un uz to garaiņām jātura vājas acis.
Etn. IV, 1894.
Acu slimība pāriet, ja tur iepilina vienu jeb divi pilienus kameņu medus.
A. Vaskis, Tukums.
Ja iesarkušas acis, vajaga sasildītu medu izspiest caur lupatu un iesmērēt acīs.
L. Ozole, Sērpils.
Pret acu vājībām jāiekaisa smalka sāls vai sukurs acis un krietni jāsaberž.
Etn. IV, 1894. Ērgļi.
Kad acis sāp, tad pa naktīm jāuzliek uz acīm novārītas olas baltums.
Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.
Vajaga izvārīt olu labi cietu un tad izņemt dzeltānumu. Dzeltānuma izņemtā vietā vajaga iekaisīt smalku sukura pulveri, kamēr vēl ola silta, pēc tam jāat- gulstas augšupēdu un jāliek ola uz acs. Viņa jātur tik ilgi virsū, kamēr tā izdziest, pēc tam jānoņem. Šās olas tad nedrīkst neviens ēst, jo tad tam atkal tā acu slimība piemetas.
K. Bika, Gaujiena.
Ja sāp acis, tad vajaga ņemt olu, to apvilkt trīs reizes ap acīm, tad aiznest un iesviest upes straumē, tad acis paliek veselas.
K. Briežkalns, Dole.
Vājas acis jāmazgā ar pienu, olas baltumu un rītos ar paša ūdeni.
Etn. IV, 1894.
Kad acis niez un sāp, tad jānovāra ola, tās baltumā jāizkausē naža galiņš acu sukura, šis šķidrums jāizspiež smalkā drēbē, un tad ar šām zālēm jāsmērē. Veci cilvēki, kupiem acis sāka tumšas mesties, iesmērēja tās ar pīpes zu- pi, lai labi izcifstu, pēc kam tad acis atkal palikušas spožas.
Etn. I, 1891. 158.
Miezis jāapspaida ar vīrieša cepuri.
K. Jansons, Plāņi.
Ja pubulis aci, tad tās jāapspaida ar cepures dibenu vai brunču apakšu (štosi).
A. Bērziņa, Aloja.
Ja acī iemeties mieža grauds, tas jāapspaida ar svārku vīli.
M. Zaķis, Stiene.
Ja acu plakstiņā iemeties miezis, tad jājem laulības gredzens un jāapvelk 3 reizes apkāri.
V. Amoliņa, Vecpiebalgu,
Ja acī iemeties mieža ■auds, tad jāpaņemot mātes ļaujamais gredzens un 3 reizes jā- jvelk ap to aci, kuj-ā mieža •auds iemeties.
M. Dambe, Ozoli.
Lai izdzītu miežu graudu ) acs, tad tas trīs reiz jāapspaida
sudraba naudu.
V. Johansone, Liepa.
Ja kādam miezis acī, tad >zinot acī ir jāiespļauj, lai mie- 5 noietu.
K. Palteris, Nītaure.
Lai pubuli izdzītu no acs, d kādam nezinot jāiespļauj acī.
A. Bērziņa, Aloja.
Kad miezis acīs, tad jā- m no rijas un piedarba deviņi ežu graudi un jāpabaksta ar otu galiem tā vieta, kuj-ā miezis •odas, pēc tam mieži jāiemet unī un jābēg no mājas saucot: i, ai, mieži deg! Ai, ai, mieži
J. Miljons, st. Birze.
Kad miezis acī grauž, tad m no rijas un piedarba šķirbām riņus mieža graudus un pabak-
ar grauda akotu galiem slimo tu; tad sviež graudus ugunī un ļ no mājas ārā saucot: „Ai, si, eži deg, ai, si, mieži deg!"
M. Kārkliņš, Dignāja.
.35. Ja kādam esot acī miezis ieties, tad, lai viņu varētu izdzīt, īkojas šā: ir jāsameklē miezis is baļķu starpā, jāsabaksta ar u vainīgā vieta, t. i. miezis pats, tad tūliņ miezis jāiemet kuro- rijas krāsnī. Tad jāiet no rijas , un pār slieksni kāpjot jāsaka
deviņas reizes: „Miezis deg, miezis deg u. t. t.!"
A. Skuja, Mālupe.
136. Juo mīzs acī, vokorā bez saulis juoaizīt uz kuļu, juopaņam nu čīkstinis mīža gryuds, treis reizes juoīboda un juonūlīk tai pat, kai beja.
A. Borozinska, Barkava.
137. Ja mieža grauds acī, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds un ar to jāapspaida un grauds jāatliek, kur bijis.
A. Bērziņa, Aloja.
138. No acu vāciņa izdzen miezi tā: Jāņem rijā nokritis miežu grauds, jāapbada (jāapriebj) sāpošais vāciņš, un jānoliek grauds tai pašā vietā. Vai arī jāņem mieža grauds kaut kur, jāapriebj slimais vāciņš, un tad grauds jāiebāž rijas sienas čiekstenē (šķirbā).
J. Apsalons, Sērpils.
139. Miezis acī iznīkst, ja kāds tai acī nejaušis iespļauda. [Sal. ēde,]
K. Jansons, Plāņi.
140. Mieža grauds pie acs jābaksta ar mieža galiņu, un tad tas jānoliek, kur neviens neredz.
P. Š., Rauna.
141. Ja pubulis (mieža grauds) acī, tad viņu var izdzīt apspaidot ar mieža graudu un pār plecu iesviežot vistai.
A. Bērziņa, Aloja.
142. Mieža graudu no acs var izārstēt, ja to apbada 7 reiz ar mieža graudu un pēc tam šo graudu noglabā rijā kādā sienas spraugā.
L. Pilsētniece, Bebri.
143. Ja aci miežu grauds, tad jāpaņem trīs miežu graudi, ar katru trīs reiz jāapspaida aci miežu grauds un tad jāaiznes uz kūti vai riju. Spaidot jānostājas ar seju pret ziemeļiem.
V. Johansone, Jaunpiebalga.
144. Ja ir miezis acī, jāņem mieža grauds, jāapbaksta miezis, un grauds jādod gaiļam vai vistai, tad miezis izejot.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
145. Ja ir acī mieža grauds, tad vajaga apspaidīt ar mieža graudu un atdot gailim, tad mieža grauds izzūd.
K. Briežkalns, Dole.
146. Ja acī iemeties mieža grauds, tad vajaga ar miezi apspaidīt un iedot gailim apēst; tad mieža grauds ātri noiet.
M. Vennere, Cēsis.
147. Kad acī iemetas mieža grauds, tad viņu ar mieža graudu jāsabaksta, un grauds jāatdod vistai. Mieža grauds izzudīs.
A. Kabuce, Bulduri.
148. Kad miežu grauds acīs, tad jāpaņem 9 miežu graudi, un ar katru 3 reizes jāpabada miežu grauds acīs, un mieži jādod apēst vistai. Tad miežu grauds izzūd.
L. Valkne, Tāšpadure.
149. Ja acī ir mieža grauds, vajaga paņemt mieža graudu un deviņas reizas apbadīt apkārt, tad iedot to vistai, lai apēd, — acs paliks vesela.
K. Corbiks, Līvbērze.
150. Kod cylvākam uz acis izaug mīžs un suop, tod vajag pa- jimt treis zemi mlžu un pabadeit uz tuos vītys treis reizis ar kotru zerni un itūs mīžus atdūt mainai vystai. Suopja nu reizis puoris, un mīžs uz acja propuls.
V. Podis, Rēzekne.
151. Kad mieža grauds acī, tas jāizbada ar miezi, pēdējais jāieliek pātagas riņķī un jāatdod vistai.
O. Šulme, Embūte.
152. Ja acī aug mieža grauds, tad, lai nodzītu, vajaga ar mieža graudu apspaidīt un pēc tam dot cālim, lai noēd.
K. Kalniņa, Katvari.
153. Kad acī miezis aug, tad ar sarkanu diegu jāapsien kreisās rokas zelta riņķis (ceturtais pirksts).
K. Jansons, Plāņi.
154. Ja miezis labā aci, tad jāapsien ar aukliņu divi kreisās rokas pirksti, ja kreisā — tad labās rokas pirksti.
V. Amoliņa, Vecpiebalga.
155. Ja miežu grauds acī, piem., labā, tad vajaga kreisās rokas trešo un ceturto pirkstus krustiski sasiet ar kādu diegu (Pirmais pirksts — īkšķis).
V. Johansone, Jaunpiebalga.
156. Kam acī miezis aug, tam, ja miezis ir, piem., labā acī, jāapsien ar dzīparu labās rokas divi pirksti: Zelta riņķis un garais Mārcis.
K. Jansons, Pilda.
157. Lai izdzītu pubuli no acs, tad vajaga apspaidīt to 3 reiz ar maizi un atdot sunim.
E. Jēpe, Palsmane.
158. Ja miežu grauds acī ieme- es, tad jāpaņemot mīksta maize, isaspaidot un, muguru uzgriežot, [nometot suņam, pie kam neākstot skatīties, pirms suns nee- )t apēdis, tad noejot.
A. Krūmiņa, Valka.
159. Ja kādam ir acī miezis, īd jāņem silta maizes piciņa, jā- pspaida miezis trīs reiz ar to mai- i un jādod suņam; tad miezis riet.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
160. Ja acī ir miežu grauds, tad ajaga iedot sunim maizi aplaizīt m pēc tam pielikt pie slimās acs. Tādā gadījumā tā būs vesela.
A. Zaķe, Drusti.
161. Kuslam bērnam actiņas, tad pieposājušas, nekad nemazgā ir ūdeni: apslauc mutīti (t. i. ģī- nīti) ar krūšu pienu, noslauka ar upatiņu sausu. Piens acīm vese- īgs, un bērnu nevar tik viegli iprunāt.
K. Pētersons, Raņķi.
162. Kad bērnam acis posā, ieslauc krūšu pienu, lai paliek mīkstas.
Ķilevice un Austere, Saldus.
Birkvalde, Lielsatiķi.
163. Slimas actiņas izslauka ar paša bērna nočurinātu drāniņu.
Rašmane, Saldus.
164. Kad bērnam actiņas sāp, iepūš viņās sukura putekļus. Kad acis apasarojušas, jādzen bērnam sari.
A. Rozenšteine, Saldus.
165. Kam sari neizpērti, tam metas acīs spalvas.
K. Daka, Lielsatiķi. Ķilevice,
Saldus.
166. Dažam bērnam augot spalvas acīs. Slimība pazīstama no tā, ka plakstieni resnīgi. Ar naža palīgu izlasot spalvas.
Birkvalde, Lielsatiķi. Ķilevice, Saldus.
167. Kad acīs iemetas pūtes un pumpas, bērnu ved pie kasītājas, kura ar pucnazi kasa acis. Kasītājas lasa arī spalvas no acīm.
K. Pētersons, Līvbērze.
AČGĀRNĪBA.
168. Ja kaut ko ačgārni izdara, tad dabūs piedzerties.
M. Šķila, Nīca.
ADATA.
169. Ja nokrīt zemē adata un to nevar atrast, tad velns to ar asti apsedzis.
J. Jakāns, Bebrene.
170. Ja zālē nokrīt adata, tad sasien divus zāļu kušķīšus — sasiesi velnam asti un adatu atradīsi.
J. Jakāns, Bebrene.
171. Adatas vai arī matadatas nedrīkst no zemes pacelt, jo nevar zināt, vai tās nav apburtas un tīšām nosviestas zemē.
E. Zommere, Rauna.
172. Ja sienā sprauž adatas, tanī dzīvoklī vairs nevar dabūt iemītnieku.
H. Andersons, Kaugurciems.
173. Ja zemē adatu atrod, tad tā ir laime.
R. Svekre, Valka.
174. Ja atrod zemē adatu, tad sagaidāma vēsts, ka kāds miris.
E. Zariņa, Cēre.
175. Ja atrod adatu ar aso galu pret sevi, tad ienaidnieks seko, bet ja otrādi, tad kāds sens draugs atminēs.
A. Aizsils, Meirāni.
170. Sarūsējušu adatu vai naglu nedrīkst no zemes pacelt, jo kāds to varbūt nometis ar nolūku, lai viņa ļaunums citiem piemestos.
P. Š., Rauna.
177. Adatu nedrīkst pacelt no zemes, tad paceļot savu nelaimi.
E. Aizpurve, Lubāna.
178. Adatu no zemes nedrīkstot pacelt svētdien pēc pusdienas, jo tad tas paceļot savu nelaimi.
E. Aizpurve, Lubāna.
179. Ja atrod kādu adatu, tā ka tā ar aso galu guļ pret atradēju, tad adatu nedrīkst ņemt; bet ja adata ar galu guļ uz otru pusi, tad tā ir laime un katrā ziņā jāpaceļ.
T. Dzintarkalns, Talsi.
180. Kad uz ceļa odotu atrūn, tad uotri slimība sagaiduoma.
T. Nagle, Varakļāni.
181. Kod cylvāks, īdams pa ceļu, atrass odotu, tod lai tū odotu uikod najam un nanas uz sovu sātu, par tū, ka itei pīzīmēj lelys dusmis ar sovim radinīkim, a lo- buok kab nabyutu slikti, lai tū atrasto odotu ibuož kaidā nebejs kukā.
V. Podis, Rēzekne.
182. Ka atrasi uz ceļa odotu un galveņa odotys byus pretim tevis, itei pīzīmej, ka tevi pīmin ar lobu tovs draugs; a ka odotu atrasi un galveņa byus tev uz pakaļis, itei pīzīmēj, ka uz tevis ir daudz īnaid- nīki un tu jūs sorgīs. Taipat ni- kam navag duovynuot odotys ir cīši nalobi, ka īdevi, tod vajag ar tū odotu īdurt tam cylvākam.
V. Podis, Rēzekne;.
183. Adatu nedrīkstot otram rokā dot, jo tad ceļoties naids.
H. Skujiņš, Smiltene.
184. Adatiņu nevajaga dot otram, citādi devējs un ņēmējs paliek viens uz otru dusmīgi.
K. Corbiks, Jelgava.
185. Nedrīkst otram dot adatu, jo tad naids celsies.
H. Jankovska, Rīga.
186. Ja otram dāvina adatu, tad ņēmējs lai iedur devējam, citādi abu starpā izceļas naids.
P! Š., Rauna un Rīga. K. Jansons, Trikāta. P. Lapiņš, Vecpiebalga.
187. Adatas nevar otram dot, tad naidosies, bet ja arī dod, tad mazliet vajaga iedurt ar šo adatu.
A. Aizsils, Meirāni.
188. Adatu nedrīkst otram dot, tad dabon dūrienus.
J. A. Jansons, Rīga.
189. Ja otrs dodot adatu, tad nevaigot ņemt, jo tad sirdssāpes iedodot. Ja arī adatu no otra ņemot, ta vaigot ar adatu otram trīs reizes rokā iedurt; tad nekas neesot.
H. Skujiņš, Smiltene.
190. Ja otram atdod adatu, tad ar to vajaga tam iedurt, citādi iznāks ar to sanaidoties.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
191. Ja no otra ņem jeb otram dod adatu, tad ar viņu vispirms jāieduj- otram un tad jāiesprauž drēbēs, jo citādi izceļas naids.
H. Krastiņa, Rīga.
192. Ja ņem no otra adatu vai kniepadatu, tad tam jāiedur, citādi saiet naidā.
Teicēja 73 g. vecā A. Rozen- tāle, Jaunauce.
193. Kad tu jemsi nu cyta odotu, tod paprīšku īdur jam ar tū odotu, a ka naīdursi, tod tu ar jū dreiži byusi dusmeigs.
V. Podis, Rēzekne.
194. Odotas nlkod navajaga jimt nu cyta, vai ari cytam aizdūt. Jo ir jau pajemta, tad kotrā ziņā vajag atdūt, cytaidi ar tū cylvāku kod navin īzls plēsšonuos.
T. Beča, Preiļi.
195. Brūtgāns brūtei un otrādi nedrīkstot dāvināt ne adatas, ne matadatas. Ja to darot, tad mīlestība izputot.
H. Skujiņš, Smiltene.
196. Par adatu nav paldies jāsaka, lai ar to cilvēku, no kuj-a adatu ņem, nebūtu jāsaskaistas. [Sal. nazis.]
K. Jansons, Plāņi.
197. Par adatu nedrīkstot pateikties, tad tā nolūstot.
H. Skujiņš, Smiltene.
198. Par adatu nevajaga teikt paldies, jo tad devējam duj- sirdī.
L. Zvaigzne, Gaujiena.
198a. Kad par adatu saka paldies, tad duy caurais.
18
J. Treimanis, Bērze.
199. Par adatu paldies nedrīkst teikt, tad tai mājā kaķi nobeidzas.
M. Zaube, Rīga.
200. Ja kāds cilvēks otram nozog adatu, tad tam duj- caurais.
J. Banazis, Nīca.
201. Kad adatu zog, tad caurais duf.
J. Steglavs, Jelgava.
202. Adatu nedrīkst zagt, jo tad, kad nomirst, ir jālien debesīs caur adatas aci.
V. Krieviņš, Daugmale.
203. Kas adatu zog, tam pastarā dienā būs jālien caur adatas aci.
A. Žeibe, K. Graudiņš, Taur- kalns. A. Šķērē, Brukna.
204. Ja kāds nozadzis adatu, tad tam viņā saulē būs jālien caur adatas aci.
V. Garais, Vecgulbene.
205. Ja zog adatu, tad pastardienā zaglim būs jālien caur adatas aci.
K. Lielozols, Nīca.
206. Kas otram adatu zog, tam pastardienā būs jālien caur adatas aci.
M. Sikle, Nīca.
207. Nedrīkst nekad atstāt neizadītu adatu, jo tad paliek ļoti aizmāršīgs.
L. Rone, Ikšķile.
208. Neizadītu adatu nedrīkst otram dot, tad šķirmi atdod līdz.
Adata
P. Zeltiņa, Ikšķile.
209. Kas pliku adatu — bez diega ņem, tad tas slīkstot.
K. Jansons, Plāņi.
210. Ja adatiņai nolūst gals, tad kāds lops beigsies.
K. Corbiks, Līvbērze.
211. Ja adatas iemērc etiķī un gaida kamēr tās sarūs un izkūst, tad, traipot to etiķi, var izdziedēt kaulu sāpes.
P. Š. no P. Smeltera, Skaista.
ADATA SAPNI.
212. Ja sapnī adatas redz, tad būs sirdssāpes.
M. Zaube, Rīga.
213. Ja sapnī redz adatu, būs sāpes. [Sal. izkapts, nazis.]
J. Kalniņš, Druviena.
ADĪKLIS.
214. Adīklī nedrīkst atstāt pusē ieadītu adatu, tad sāpēs vēders.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
ADĪŠANA.
215. Ja adot ko ēd, tad kodis saēd adāmo.
P. Š., Rauna.
216. Adot nedrīkst ēst, tad adāmo kodis sacērt.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
217. Adot nav brīv ēst, jo tad kodes saēd adīkļu.
N. Rudzīte, Nogale.
218. Ja cimdus vai zeķes nobeidzot dzijas nepietrūkst, ne pāri paliek, tad adītājai drīz jāmirst.
V. Hāzena, Nītaure.
219. Adot cimdus vai zeķes, nevajag iet kūti, lai tad govis nekad nebadās. Māfa, sēdēdama kūtī, redz, cik patīkami adatas sabadās, viņa grib tādu pašu joku darīt ar govīm, un tādēļ salaiž divas govis ragos.
A. Kauliņa, Jauncerne.
220. Ar adīkļu nevar iet starp govīm, tad govis badās.
R. Bērziņš, Džūkste.
221. Ja meitai parasti noadSs paīsi cimdi vai zeķes, tad apprecēs par sevi īsāku vīru.
A. Ratniece, Pabaži.
ADVENTE.
222. Adventes laikā jāiet otra kūtī, jāapcērp aitām ap ausīm un kaklu, no vilnas jāizada cimdi, kufi jāvelk rokā bites dravējot, tad bites labi padodas.
V. Alke, Jaungulbene.
223. Ja adventes bez sniega, tad Ziemas svētkos daudz sniega.
A. Bērziņa, Aloja.
224. Ja adventes laikā veļa nežūst, tad nākamā vasara slapja.
E. Medene, Meirāni.
225. Ja adventes laikā ir sauss un skaidrs, tad sagaidāma sausa vasara.
E. Medene, Meirāni.
226. Advents iesākas ar Andreja dienu un turpinās līdz Ziemas svētkiem. Tad ļaudis gavē un atturas no dejām, rotaļām un citām jautrībām.
Šis laiks ir visizdevīgākais pasaku stāstīšanai un mīklu minēšanai, jo naktis ir garas un ļaudis strādā parasti mājā, notikusi tā sauktā vakarēšana.
B. Eriņa, Latgale.
AGATAS DIENA (5. febr.).
227. Divi dienas pēc sveču dienas ir Agata, 5. febr. To mēs svinam par acu dienu. Kas tanī dienā ko ar rokām darīs, tas viss tam pie acīm ienāksies.
No Kolkas jūrmalas. „Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām." IV, 1851.
228. Agatas dienā pakar zem jumta sāli un svētītu ūdeni, lai izsargātos no pērkona. Pērkona uguni varot nodzēst tikai ar kazu pienu jeb Agatas ūdeni, t. i. ūdeni, kas Agatas dienā ticis baznīcā svētīts.
E. Volters, Maiepia.ihi, 1890, 3.
229. Agatas dienā svētī ūdsni, sāli un maizi, tad nenāk nekāds ļauns gars klāt.
P. Š., Preiļi.
230. Ar Agatas dienā nosvētītu ūdeni un maizi var pērkona uguni nodzēst.
K. Jansons, Viļāni.
231. Agatas dienā svētīto maizi uzglabā, lai neizceltos ugunsgrēks.
P. Š„ Preiļi.
232. Svētās Agatas dienā jāsvētī maize. Kad izceļas ugunsgrēks, tad šinī dienā svētītā maize jāapnes trīs reizes ap degošo māju un jāiesviež iekšā — tad uguns apdzisis.
A. Zālīte, Bērzpils.
233. Svētās Agatas dienā jāsvētī maize. Šī maize jāēd, kad kakls sāp.
20
A. Zālīte, Bērzpils.
234. Svētās Agatas dienā nes uz baznīcu apsvētīt maizi. Ugunsgrēku gadījumos šo tā saucamo Agatas maizīti met ugunī, lai apturētu uguni. Šo maizīti uzglabā pat gadiem.
Skolotāji, Latgale.
AITAS.
I. Aitas ēdināšana un kopšana.
235. Kas dienā dzimis, tam jātur baltas aitas, lai ietu dzīvē labi.
L. Rone, Rīga.
236. Aitām ir zirnāji un apiņu lapas veselīga barība.
S. Gūberts, 1688.
237. Ja aitām janvarī dod elkšņu lapas, tad aitas cauru gadu būs veselas.
A. Zvejniece, Lubāna.
238. Aitu redelēs jāliek raibi kociņi, tad būs aitām raibi jēri.
M. Vēbere, Straupe.
239. Aitas vajaga no rīta rasā dzīt laukā, tad būs laba vilna.
M. Šķipsna, Gulbene.
240. Lai aitām būtu balta vilna, tad vajaga Jāņa naktī ganos dzīt.
V. Eglīte, Sēja.
241. Aita pa ziemu pa svārpsta caurumu izvelk (= apēd) vezumu siena.
K. Jansons, Plāņi.
* 242. Aita pa ziemu apēd vezumu siena.
Advente — Aitas
H. Skujiņš, Smiltene.
243. Lai vuškas paādušas ni- kod navekšētu, saimnīks nadreikst salā izkopti streičēt.
L. Svandere, Mērdzene.
244. Aitas nedrīkst sist ar no- mizotu rīksti, tad jēri nepadodas. [Sili. govis.ļ
E. Kampare, Valmiera.
* 245. Aitai nevar sist ar cimdu pa degunu.
E. Zubeckaja, Rīga.
■ 246. Buč, aitiņa magonīte,
Tev ar šautru nesviedīšu:
Nolauzīšu ievas zaru,
Birdinātu birdināšu.
LD 29074.
247. Ievu ziedamā laikā aitas trin (mazgā): viena sieviete aitai sēd mugurā, otra lej ūdeni virsū.
K. Jansons, Plāņi.
248. Aitas jāmazgā ievu ziedaina laikā, tad būs balta vilna.
V. Rūnika, Skujene.
249. Aitas mazgājot jāvelk jauni brunči; ja vilks vecus, tad aitām augs plāna vilna.
A. Aizsils, Kalsnava.
250. Aitas mazgājot jāvelk jauni lindraki, tad aitām augs laba vilna.
A. L.-Puškaitis, V. Saperovs, Vecpiebalga. M. Sikle, Nīca.
261. Aitas jākvēpina ar vilka mēsliem, tad tās vilks nenesīs.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
252. Jēri pavasarī žēlojas: ,.Ma/a, maza zālīte!" Lielās aitas atbild: „Lab, lab, lab!" Tekulis piemetina: „Tāda pat kā pērn" (ļoti rupji, zemu).
R. Bērziņš, Džūkste.
253. Jeri pavasarī ganība prasot: „Mem, ko mēs ēdīsim, maza zālīte?" Aita atbildot: „Lab, lab, lab!"
K, Skujiņš, Lielvircava.
254. Jērs pavasarī brēc: „Maza zāle!" Vecene — aita: „Lab, lab!"
Austrums, 1893.
255. Aitām, pirmo pavasara zāli ēdot, žokļi satūks. ,
J. Jansons, Plāņi.
256. Ziemā aitām pa reizai jādod rutki ēst, tad viņām nemetas plaktis aknās.
H. Skujiņš, Smiltene.
257. Ja aitas pirmo reizi laiž ganos, tad jādod sāls ar maizi, lai galvas neuzpamptu.
A. Āboliņš, Alūksne.
258. Ka pyrmū dīnu dzan vuškas gonūs, juolīk atslāgu zam kļāva slīkšņa, lai vuškas piļņavoj sā- tas. [Sal. ganīšana.]
J. Kivliniks, Vārkava.
259. Kad aitas pirmo reiz izdzen ganos, tad viņas jāsadzen ap vidū iespraustu rīkstīti; tad ganam jāapskrien trīs reizes ap ganāmpulku riņķī un jāsaka: „Kas viducī, tas vilciņam, kas maliņā, tas ganiņam" — tad vilks neaiznesīs aitas, bet dabūs vienmēr ar rīksti.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
260. Lai aitas neklīstu pa mežu, tad pirmo dienu, kad izdzen tās ganos, jāgana ar vienu rīksti visu dienu.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
■JO I Jo grib, lai vuškas nanū- Kli islu |>u mežu, pyrmū reizi go- iiiis <l/:uml juogona ar vīnu reik- sli.
Jaunais Vords, 1932. V.
262. Ja par aitām strīdoties, tad aitas panīkstot un pat nobeidzoties.
E. Aizpurve, Lubāna.
263. Ja aitas ganot ada, dzimst ragainas aitas.
Morgenšterne, Penkule.
II. Jēru audzināšana.
264. Rudenī saimniecēm jāvelk salmi no jumta: ja salmus izvelk pārī, tad aitām būs pāfa jēru, ja vieneniekos, tad tik viens jērs.
J. Smalkais, Rūjiena.
265. Ja aitai dod jumja vārpu ēst, tad tai būs divi jēri.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
266. Ja divas rudzu vārpas, kas augušas viena salma galā, iedod aitai, tad tai pāra jēru nāk. [Sal. jumis.]
K. Janscfns, Plāņi.
267. Aitām vajaga dot tādas divas āboliņa galviņas, kas augušas uz viena stiebra, jo tad būs divi jēri.
V. Zvaigznīte, Zeltiņi.
268. Ja grib, lai aitām būtu divi jēri, tad Jaungada vakarā jāsasien divu ķiploku loki pa pārim kopā.
E. Kampare, Skrunda.
269. Lai aitām būtu pa pāriem jēru, tad vajaga uzmeklēt mēslu vabulīti ar daudz bērniem un iesviest to aitu kūtī.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
270. Ja gribējuši, lai aitas labi padodas, tad mazos jērēnus saukuši par „vilku bērniem".
E. Kalniņa, Naukšēni.
271. Ja grib, lai aitām ir raibi jēri, tad vajag iebērt raibā cimdā zirņus, ieiet pie aitām kūtī un tos ēst.
L. Biedriņa, Jelgava.
272. Jāber zirņi cimdā: tad aitām dzimst raibi jēri.
J. Cinovskis, Snēpele.
273. Ja grib pavasarī raibus jēriņus, tad rudenī, kad aitas iet ar bukiem, jāieber melnā cimdā balti zirņi.
A. Smilga, Rīga.
274. Ja grib, lai aitām raibi jēri, tad jāieber cimdā zirņi, jāiet uz stalli un jāēd. Sevišķi no svara to darīt piektdienas rītos.
A. Zavicka, Sātiņi.
275. Kad aitu ved pie auna, tad jākaisa pupas aitu pēdās, lai aitai būtu tik raibi jēri kā pupas ziedi.
E. Kuške, Rūjiena.
276. Lai būtu balti jēri, tad jānozog pupas un jāiedod aitām.
E. Laime, Tirza.
277. Aitām vajaga nest maizi raibiem cimdiem, tad būs raibi jēri.
M. Vilciņa, Pope.
278. Aitām jādod maizi ēst, kas glabāta cimdā, jo tad būs jēri raibi kā cimdi.
A. Užāne, Skujene.
279. Ja apgrieztu, apmizotu vītola zariņu dodot ēst aitām, tad raibi jēri nākot.
.1. Jansons, Plāņi.
280. Ūdens, kurā pupas varī- las, jādod aitām, tad būs raibi jēri.
M. Kalniņa, Tirza.
281. Ja grib, ka aitas atnestu melnus jērus, jāapdedzina pagale un ar to nodeguli Kūķu dienas vakara jāatspiež kūts durvis.
K. Danovska, Rēzekne.
282. Ja aitas per ar raibu rīksti, tad aitām ir raibi jēri.
E. Vēvere, Ļaudona.
283. Kad aitai piedzimst pārītis, tad tanī mājā būs precības.
K. Arājs, Virbi.
284. Ja aitai atnāk jērs, tad to m vajaga ļaut apskatīt cilvēkam, kuram ļaunas acis, jo tad jērs ir nīkulis.
R. Smits, Valmiera.
285. Ja aitu uz tirgu vedot liek i galvu pret zirgu, tad zirgam
viņu grūti vilkt.
J. Jakāns, Bebrene.
III. Aitas neglabā jēru.
286. Ja aita nemīl savu jēru, tad jāņem jērs klēpī un jātur aitai priekš acīm un jādzied: „Kā meita skatās spogulī, tā lai aita skatās savā jērā!"
K. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163, 452.
287. Lai aita mīlētu savu jēru, i;nl aizgaldā jāmet kaķis vai suns.
M. Veidenberga, Vecmokas.
288. Lai aita mīlētu jēru, vajaga katram savas zeķes sasiet kopu, bet neatstāt atsevišķi.
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
289. Kad aita jēru neglabā, tad tai jērs trīs reiz jāapņem apkārt.
K. Jansons, Plāņi.
290. Ja aita nemīl jēru, tad vajaga paņemt maizes šķēli un apņemt aitai un jēram trīs reizes riņķī ap kaklu un iedot aitai maizi apēst, tad aita sākot jēru mīļot.
K. Corbiks, Nīgranda.
291. Ja aita jēra neglabā, tad jāsaliek aitas un jēra galvas kopā un trīsreiz ar maizes kumosiņu rokā jāapvelk riņķis ap aitas un jēra galvām un maizes kumosiņš jāatdod aitai.
M. Rutape, Tirza. K. Kēze.
292. Ja aita neglabā jēru, tad paņem gabaliņu maizes, apņem ar to aitai 3 reiz riņķī un dod aitai maizi apēst, tad aita glabās jēru.
K. Kēze, Priekuļi.
293. Ja aita neglabā jēru, — ņem maizes gabalu, izņem 3 reiz aitai caur pakaļkājām un dod apēst.
J. Rudītis, Jaunpiebalga.
294. Ja aita jērus neglabā, tad ar maizes kumosu trīs reiz jāapvelk riņķis ap aitu un jēriņu un maizes kumoss jāatdod apēst aitai, tad glabās.
A. Viklande, Vecpiebalga.
295. Ja aita jēra neglabā, tad maizes gabals jāapņem jēram trīs reizes ap vēderu un jāiedod aitai.
E. Laime, Tirza.
296. Kad aita jēru nemīl, tad jērs jāapnes 3 reiz aitai riņķī un jānoliek priekšā.
L. Valkne, Tāšpadure.
297. Ja aita neglabā jēru, tad jēram mugurā vilnā izgriež krustu un vilnu ar maizi iedod aitai.
K. Jansons, Latgale.
24
MIH .hi nilu jaunu jēriņu ne- luīļ'i). lini jēriņam jāapsien sarkanu lenllle ap asti.
J. A. Jansons, Bīriņi.
200. Ja aita sava jēra nemīlē, tad jāņem žīdu jeb kāda ciemiņa cepure un trīsreiz jāapgriež ap aiļu, tad viņa sāks mīlēt jēru.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
.'100. Kad aita jēru neglabā, jānoņem pirmajam svešniekam, kas mājā ienācis, cepure un ar to jānokuļ aita, tad tā jērus glabāšot.
H. Skujiņš, Smiltene.
301. Ja aita neglabā savus jērus, tad vajaga ņemt ciemiņa cepuri un ar to viņu nopērt: tad aita jērus glabās.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
302. Ja aita neglabā jēru, tad tfi jāper ar sveša vīrieša cepuri un jāsaka: „Ciemī, aita neglabā jēru!"
V. Johansone, Liepa.
303. Kad aita nemīl savu jēru, tad tā jānoper ar žīda cepuri.
K. Jansons, Plāņi.
304. Kad aita jēru neglabā, tad vajaga meitiešu cepuri uzmaukt aitai galvā un ar pazagšus paņem- tu vīriešu cepuri pērt.
J. Rubenis, Ērgļi.
305. Kad aita nemīl jēru, tad lā jākuļ ar vīrieša cepuri, tad mīl.
K. Pavasaris, R. Bērziņš, Džūkste.
306. Ja aita jēra neglabā, tad saimniekam vakarā kreklā jāaiziet uz kūti un aita trīs reiz jānokuļ, jānoper ar savu cepuri.
M. Rumpe, Tirza.
307. Ja aita neglabā jēra, tad viņa jānoper ar biksēm, tad glabās.
A. Bulēne, Turaida.
308. Kad aitai divi jēri, tad parasti viņa vienu mīl vairāk kā otru. Tad jāsaper aita ar vienu pāri jaunu dūrainu vilnas cimdu, lai viņa mīlētu abus jērus.
M. Auziņa, Rīga.
309. Ja aitas neglabā jērus, tad ar ciemiņa cimdu tās jāper.
A. Broža, Naukšēni.
310. Ja aita neglabā jēru, tad vajaga klusām paņemt sveša cilvēka cimdus un ar tiem aitu nopērt.
M. Ķimene, Mazsalaca.
311. Kad aita neglabā jēru, ja ienāk kāds ciemiņš, tad jāpaņem nemanot viņa cimdi un ar tiem aita jānoper.
P. Atspulgs, Rauna.
312. Ja aita nepieņem jēru, tad ubagam jānozog cimdi un jāiesit aitai pa purnu, pie kam cimdi jānoliek tai pašā vietā, ubagam nemanot.
V. Miķelāns, Dunava.
313. Kad aita nemīl jēru, tad aitai jāsit ar cimdu un jāsaka: „Mīli jēru! Mīli jēru!"
L. Valkire, Tāšpadure.
314. Ja aita nemīl jēru, tā jāsit ar cimdu, tad aita jēru pieņems.
T. Rogute, Brunava.
315. Kad aita neglabā jēru, tad nav jāatņem labdiena, bet jāsaka: „Man aita neglabā jēru."
Ai Ida
K. Pavasaris.
316. Kad aita nemīl jēru, tad vajaga uzlikt cepuri uz vārtu staba un kufu vīrieti pirmo satiek, tam teikt: „Aita nemīl jēru", un sviest cepuri pakaļ.
K. Corbiks, Līvbērze.
317. Kad aita neglabā jēru, tad jāuzkliedz gaj-ām braucējam ciemiņam: „Ciemiņ, aita neglabā jēra!"
K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna.
318. Kad aita neglabā jēru, tad, kad kāds brauc gafām, jāaizslēpj jas aiz stuj-a un jāsauc: „Ciemī, man aita jēra neglabā!"
P. Atspulgs, Rauna.
319. Ja aita nemīļo jēru, tad vajaga iet uz ceļa un braucējiem saukt: „Ciemiņ, ciemiņ, aita nemīļo jēru!" Tad aita jēru pieņem.
P. Biša, Vijciems.
320. Ja aita nevāc mazus jēriņus, tad vajaga iziet uz ceļa, kur iet cilvēki, un sacīt: „Mana aita nevāc jērus", tad viņa vāks.
I. Upenieks, Skrunda.
321. Ja aitas neglabājot jērus, tad saimniecei vajagot kliegt trīs reizes uz kāda sveša cilvēka: „Cie- miņ, aita jērus neglabā", tad sākot glabāt.
M. Klause, Jaunpiebalga.
322. Ja aita jēru neglabā, tad vajaga iziet pie kūts stuya un sacīt: ,,Ciemiņ, man aita jēra neglabā", tad aita tūliņ jēru glabās.
L. Pogule, Gatarta.
323. Ja aitas negrib jērus, tad jāiet uz lielceļa un nelaime jāsaka pirmajam vīram, kuj-u satiek. Pēc tam aita jēru gribēs.
M. Macpāne, Alsunga.
324. Ja aita savu jēru nemīlē, tad jāiet uz ceļa un jāuzsauc pirmajam ceļa gājējam, kas nāk pretī: „Aita nemīlē jēru!" Viss būs labi, ja tas atbildēs: „Ej uz māju, gan viņa mīlēs!" Turpretī -— nekas nelīdzēs, ja svešais varbūt atbildēs: „Ja aita jēru nemīlē, tad mīlē pati viņu!"
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 201.
325. Ja aita jēra negrib, tad jāskrien uz ceļa un pirmajam nācējam jāsaka: „Mana aita jēra negrib." Ja pretimnācējs ir nelaipns un nekā neatbild, tad jāgaida nākošais, kas parasti atbild: „Ej, meitiņ, mājās, gan aitiņa gribēs tavu jēriņu."
M. Rumpe, Tirza.
326. Ja aitas neglabā jērus, tad tas jāizkliedz svešiem garāmbraucējiem, tad aitas jērus glabās.
A. Aizsils, Kalsnava.
327. Ja aita nemīl sava jēra, tad saimniecei jāsaka žīdam, kad tas ienāk istabā: ,,Izgrauz, žīdiņ! aita jēra nemīl!" Žīds atbild: „Lai mīlē, lai mīlē! Lai Dievs dod, ka mīlētu!" Žīdam par to dod cimdu pāri.
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 163.
328. Kad avis nemīļo jēru, tad viņas īpašniecei jāiet pretī uz ceļa kādam braucējam vai gājējam un jāteic: „Aita nemīl jēru, aita nemīl jēru!" — Ja atbild: „Ej mājā, ej, gan jau mīļos", tad ir labi; bet ja atbild: „Ja aita nemīl, tad mīli pati", tad nav labi.
B. Blumbachs, Lībagi.
■" "'i u & 'i
329. Ja aita jēra neglabā, tad, redzot svešu cilvēku braucam, jā- skrejot trīs reizes ap kūtīm un jā- .sakot uz ciemiņa: „Man aita jēra neglabā." Tad tūdaļ glabāšot.
J. Ritaka, Litene.
330. Ja aita neglabā (neieredz) jēra, tad jāņem cimds un jāpiedāvā ceļa braucējam, vai nav to pazaudējis.
A. Pliens, Meirāni.
331. Ja aitai divi jēri un vienu viņa neierauga, tad jānostājas kūts durvīs un jāsauc: „Gaška, gaška, aita jēru neglabāj'." Pēc tam aita glabās abus.
M. Poriete, Lubāna.
332. Ja kāda aita nemīl jēru, tad ubagu runga jāvelk trīs reizes ap bezkaunīgo aitu un jērs vai arī aita labi jāizper ar vīriešu drānām, vislabāk biksēm. Ja tas neko nelīdz, tad jāskrien ārā un jāsauc pilnā kaklā: „E, vīri, vīri! Mana aita nemīl jēru!"
A. L. Puškaitis.
333. Kad aita savu jēru neglabā, tai tad zagtu ēdienu dod.
K. Jansons, Plāņi.
334. Ja aita sava jēra nemīlē, tad jāiet pie kaimiņa šķūņa vai vezuma un jāizvelk drusku siena, jāatnes mājā un jādod aitai; tad aita mīlēs jēru.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
335. Kad aita jēru neglabā, tad tai jāiedod zagšus no siena vezuma izrauts siena vīšķis.
K. Jansons, Plāņi.
336. Kad aita jēra neglabā, tad jāiet svešā šķūnī siena zagt. Jāņem 3 reizes, un mājā ar to sienu jāapņem 3 reiz jēram apkārt, pēc tam jāatdod aitai apēst, 3 reiz norunājot: „Glabā savu bērnu!" Tad aita glabās.
Fr. Vāvere, Koknese.
337. Ja aita neglabā jēru, jāiet siens zagt, un ar zagto sienu aita jābaro.
P. Atspulgs, Rauna.
338. Ja aita jērus neglabā, tad no kaimiņiem jānozog siens un jāiedod aitai — tad glabā.
A. Ozoliņa, Taurene.
339. Ja aita "jera neglabā, tad jāiet uz otra šķūni siena zagt. Siens jāizzog pa šķūņa šķirbu, bet ja pie šī darba pārsteidz kāds cilvēks, tad jāaizslēpjas aiz šķūņa pakša un jākliedz: „Aita jēra neglabā, aita jēra neglabā!". Sis siens jāiedod aitai, un viņa glabā jēru.
M. Rumpe, Tirza.
340. Ja aita jēru neglabā, tad, kad iebrauc ciemiņi ar baltu zirgu, jānozog drusku siena un aitai jāiedod.
E. Laime, Tirza.
341. Kad aita neglabā jēra, tad slepus jāizvelk no šķūņa pa šķirbu siens, kurš tad bez saules jāatdod aitai apēst.
K. Jansons, Pilda.
342. Ja aita nepieņem jēru, tad ar vijamo kāsīti caur šķūņa šķirbu jāizvelk siena piciņš un jāsabaro aitai; tad pieņems.
V. Miķelāns, Asare.
343. Kad aitas nelaiž jēru zīst, tad aitas īpašniecei jāiet jānozog siens un jāiebāž cimdā, ar šo sienu jāpabaro aita, tad būs līdzēts.
A. Skuja, Vestiena.
344. Ja aita jēru neglabājot, tad jēram uz astes vajagot uzslaukt mātes pienu.
H. Skujiņš, Smiltene.
:i4f> Kad alta nevāc savu Jēru, i kI vajaga parādīt viņai kaķi un ļflrn, lad vāks.
K. Lielozols, Nīca.
.11(1 Kad aita nevācot jēru, tad vajagol aitai uzlaist suni virsū; Inti aita vākšot jēru.
J. Daizis, Nīca.
IV. Aitu cirpšana.
347. Gada kārtā avis trīs reiz reip: ap Jēkaba dienu, ap And- i Irnt un ap Jurģiem.
Langius.
:ilH. Aitas mazgā un cērp maija un augusta mēnesī, jeb kā zemgaļu m runā: miežu un rudzu sējamā Iii i k i«. Nereti aitu cirpšana notiek art ziemā, kad tās nav iespējams peldināt Gaujā vai Ventā, bet tas jadarn ba|lā.
Latvijas Sargs, 1926. 24.
.111). Kad aitu pirmo reiz cērp, lini lai jāiedod divi gabaliņi maizes, lai būtu pāris jēru.
L. Bičole, Zaļenieki.
:ir,0. Aitas jācērp, kad ievas zied, jo tad no vilnas iznāk balts audums.
I. Hone, Ikšķile. M. Auziņa, Zemīte.
:t.r » I. Aitas cirpuši pavasarī, kad Ievas sākušas ziedēt. I Zlrinclc, Smiltene. K. Jansons, Plāņi.
352. Kad ievas zied, tad vajagot cirpt aitas; ja tad nenocērpot, tad raganas nocērpot, galva vien atliekot (kā klipu reizi).
K. Lielozols, Nīca.
353. Aitas jācērp ievu ziedos — būs balta vilna.
V. Vintere, Matīši.
354. Aitas jācērp auna diena.
K. Jansons, Plāņi.
355. Aitas nedrīkst ātrāki cirpt, kamēr rudzi nav apsēti, jo tad rudzus ļoti kapā.
L. Strute, Šķibe.
356. Kad vīri pavasarī sēj laukus, tad nedrīkst aitas cirpt, lai neapcērp īsas vārpas.
N. Rudzīte, Nogale.
357. Priekš sēšanas, tik pavasarī kā rudenī, nevajagot aitas cirpt, tad cirtēji (drāts tārpi) cērtot sējumus.
R. Straudovskis, Lielplatone.
358. Aitas jācērp tikai piektdienās, tad vilna mīkstāka.
I. Indāns, Gārsene.
359. Ja aitu cērp piektdien, tad viņai aug kazaina vilna (līdzīga ar kazas vilnu).
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
360. Aitas vajaga cirpt ceturtdienās un sestdienās, tad viņām atnesīsies pāris bērnu.
K. Corbiks, Līvbērze.
361. Aitas vajagot cirpt tikai otrdienās, vilnu trīs dienas pēc cirpšanas nemazgāt, jo viņa tad esot dzīva.
Skolotāja, Rīga.
362. Kad aitas cērp, tad cērp vienmēr otrdienās, pēc tam vilna lielāka izaugšot.
J. Rupjais, Asūne.
363. Trešdien aitas nedrīkst cirpt, tad aitām vilna drauzaina.
A. Āboliņš, Alūksne.
364. Aitas nedrīkst cirpt jaunos Ziemas svētkos, tad ir plāna vilna.
K. Corbiks, Līvbērze.
365. Ailus jānocērp priekš Mātas (I. (I. i. 15. augusta), lai ziemu s 111111 nebļautu.
V. Miķelāns, Asare.
366. Aitas cērp jaunā mēnesī.
Mancelis un Langius.
367. Aitām vilna jācērp jaunā mēnesī.
J. A. Jansons, Bīriņi. E. Gailis, Trikāta un Rūjiena.
368. Aitas jācērp jaunā mēnesī, lai labi vilna augtu.
P. Š., Rauna. A. Ozoliņš, Barkava.
K. Jansons, Plāņi. K. Lielozols, Nīca.
369. Aitas jācērp jaunā laikā, jo tad ir laba vilna.
L. Ērģelniece, Ķemej-i.
370. Aitas jācērp jaunā mēnesī, tad vilna ir mīkstāka un ātrāk ataug.
J. Jurjans, Jaungulbene. L. Zvirbule, Jaunlaicene.
371. Aitas jācērp jaunā mēnesī, tad vilna neveļas.
P. Atspulgs, Rauna.
372. Aitām vilna jācērp jaunā mēnesī, jo tad tā aug ļoti gaj-a.
O. Grenševice, Vietalva.
373. Ja aitas cērp jaunā mēnesī, tad aug gaj-a un mīksta vilna.
V. Johansone, Jaunpiebalga, Liepa.
374. Aitas vajagot cirpt jaunā mēnesī zem auna vai lauvas zīmes, tad vilna labi augot.
H. Skujiņš, Smiltene.
375. Ja vecā mēnesī aitas cērp, tad tām aug plāna vilna, ja jaunā, tad bieza.
I. Jansons, Ile.
376. Augošā mēnesī vajaga aitas cirpt, tad tām augs laba villa.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
377. Aitas jācērp pilnā mēnesī, tad ir daudz vilnas.
I. Dzilna, Lubāna.
378. Aitas vajaga cirpt pilnā mēnesī, tad augs bieza un mīksta vilna.
V. Bērziņa, Priekule.
379. Aitas jācērp pilnā mēnesī, tad augot gaj-a vilna un esot stipras drēbes.
G. Pols, Staburags.
380. Aitas vajag cirpt jaunā pilnā mēnesī, tad būs bieza vilna.
Z. Akmentiņa, Lubāna.
381. Ja aitas cērp jaunā mēnesī, tad aug reta un gafa vilna.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
382. Ja aitas cērp vecā mēnesī, tad vilna aug īsa un bieza.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
383. Melnas aitas jācērp vecā mēnesī, tad tās nepaliek rūsganas (rudas).
E. Laime, Tirza.
384. Aitas jācērp vecā mēnesī, tad labi aug vilna.
L. Reiteris, Lubāna.
385. Veca mēneša ragos jācērp aitām villa, tad villā kodes nemetas.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
386. Kad vecā laikā cērp aitas, tad neaug bieza vilna.
J. Treimanis, Bērze.
387. Vecā mēnesī nedrīkst cirpt aitas, tad vilna reta.
I. Indāns, Gārsene.
ihn Aitas jācērp jaunu mēnesī, i nl lululk vilnu utaug; bet rudenī Kiiil ii luluik, ka cērp vecā mēnesī, inil iliulcles neaug.
J. Rubenis, Ērgļi.
.'INU . \ i 111 s ziemu jācērp vecā IiiiL.i lini las nebrēc pēc saviem •iMiiltirm, savas vilnas. Vasaru jā- • ri|> jniiiia laikā, tad aug laba vilna.
T. Dzinlarkalns, Talsi.
.'11(0 Aitas jācērp ziemā vecā un mi .m i jauna mēnesī, jo tad neaug l>luiiki (lilaugznus).
M. Antons, Lubāna.
.'11)1 .la aitas cērp mēneša bei- M<*lad vilna tik labi neaugot.
M. Valts, Nīca.
392 Melnas aitas jācērp vecā
….. iii si. lini vilna nav sarkana.
Mullas ailas jācērp jaunā mēnesī, lud vilnu bultu.
E. Lācis, Tirza.
.'U).'l .Irri jācērp jaunā mēnesī, lini lubl uug.
E. Lācis, Tirza.
IKI Ailas nedrīkst cirpt kalsnas sievietes, tad būs reta un asa vilna.
V. Bērziņa, Priekule.
:m>. n ocirptai aitai jāuzsit 2 reizi s pa muguru (pēc nocirpšanas), Iml litls pārītis jēru.
A. Šķērē, Skaistkalne.
.'11)0 Aitas cērpot aitām ar vilnu ļllpalu-rzē mugura un jādod viņām iiii/us cst, tad vilna augs liela.
V. Ķiņķeris, Madona.
.'11)7. Ja aitu līdzeni (gludi) cērp, apprecoties būs viegla dzīve.
V. Miķelāns, Dunava.
398. Kad aitas cērp, tad jāvāra biezputra, tad aitām augs bieza vilna.
A. Aizsils, Kalsnava.
399. Kad cērp aitas, tad jāvāra biezputra, lai aitām aug bieza vilna.
M. Veidenberga, Vecmokas.
400. Pēc aitas cirpšanas jāēd biezputra, lai aitai augtu bieza vilna.
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
401. Kad aitas cērp, jāvāra biezputra, lai aitām aug bieza un mīksta vilna.
A. L.-Puškaitis.
402. Aitas cērpot jāvāra biezputra, lai būtu bieza vilna.
J. Cinovskis, Snēpele.
403. Pēc aitu cirpšanas jāvāra biezputra, tad aitām aug bieza vilna.
J. Cinovskis, Snēpele.
404. Ja aitas cērp, tad tai dienā jāvāra biezputra, lai aitām aug bieza vilna.
A. Gulbe, Nogale.
405. Kad aitas nocērp, tad jāizvāra bieza putra, lai aitām nākamo gadu būtu tik bieza vilna kā bieza putra.
M. Auziņa, Rīga.
406. Kad aitas cērp, tad vajaga vārīt biezputru, lai aug bieza vilna.
K. Corbiks, Līvbērze.
407. Kad nocērp aitas, tad tai dienā jāvāra bieza putra, lai ataug laba, bieza vilna.
L. Strute, Šķibe.
408. Lai aitām būtu bieza vilna, tad pēc nocirpšanas jāvāra biezputra.
J. Cinovskis, Alsunga.
409. Kad aitas cērp, tad pusdienā jāvāra biezputra, lai aug bieza vilna.
R. Rullis, Ciecere.
410. Kad cērp aitas, tad jāvāra biezputra — aitām būs bieza vilna.
J. Krastiņš, Irlava.
411. Ja aitas cērpot iegriež, tad jāvāra biezputra.
K. Lielozols, Nīca.
412. Kad aitas cērp, jāvāra kliņ- ķeni, tad aitām ronas slaiki jēri.
A. L. Puškaitis.
413. Aitu cērpot, pirms jāgriež zem kakla, tad augot bieza vilna.
L. Aizpurve, Lubāna.
414. Aitu cērpot, jānoglauda aita ar visu vilnu un tad jāsaka: „Dod man šito, audzē sev jaunu", tad aitai ātri gara vilna uzaug.
A. Aizpurve, Lubāna.
415. Kad aitas cērp, tad tām vajaga kājas sasiet ar vilnas paķeli, tad aitām bieza vilna.
R. Bērziņš, Džūkste.
416. Aitu pirmo reizi cērpot, jāsasien kājas ar paķeli, lai tai būtu bieza vilna.
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
417. Ja aitas cērp mēness gaismā, tad daudz vilnas.
K. Lielozols, Nīca.
418. Aitas cirpt sākot, nocērp pirmai aitai no pieres trīs spro- dziņas, nomet tās zemē un saka: „Še, Mēslu māte, tava daļa: neņem pati ar savu roku!"
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 1(53.
419. Aitas cērpot nomet sprogu vilnas mēslienā par ziedu un saka:
„Še, Mēslu māte, tava daļa, neņem pati ar savu roku!"
Mājas Viesis, 1892. 12. Liepkalne.
420. Pavasarī aitas cērpot, pirmo sprogu nogriež no pieres, trīs reizes uzspļauda un aizsviež projām, sacīdami: „Zemes māte, tava tiesa, neņem pati ar savu roku!"
M. Miezīte, Liepkalne.
421. Aitām villu cērpot, pirmo kušķi vajagot nomest zemē, tad tām nākošreiz būšot gafa villa.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
422. Kad aitas cērp, tad pirmo sprogu vajagot nomest zemē, jo tad nākamgad esot aitām liela vilna.
J. Šāberts, Jaunauce.
423. Aitas cērpot astes gals aitai jāatstāj necirpts, lai tai nebūtu salti.
A. Skuja, Vestiena.
424. Ja aitām nocērp astes galiņus, tad tām vairs neaug vilna.
L. Rone, Ikšķile.
425. Cērpot aitai uz galvas vajag atstāt vilnas cekuliņa, tad vilna ātri ataug.
L. Pogule, Gatarta.
426. Aitām nedrīkst nošķērēt cekuliņus un ausu starpas, jo tad tās paliek ālavītes.
I>. Rone, Ikšķile.
427. Aitas nekad nevaig tīri nocirpt, jo tad vilna tik ātri neataug. Vaig atstāt galvu, kājas un asti nenocirptu.
M. Macpāne, Alsunga.
428. Kad aita nocirpta, tad tai jādod apēst viena vilnas sproga.
K. Jansons, Plāņi.
429. Kad aitas nobeidz cirpt, tad ņem vilnas slipsni, nobrauka aitai muguru un saka: „Kupla, kupla aitiņa, teci uz Vāczemi, atnes citu vilnu, podu ļipā, puspodu palipā; ja ieraugi mežavīru, pa- sameti sakārnī!"
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163.
430. Kad aita nocirpta, tad saka: „Skrej uz Vāczemi viļņoties: pods mugurā, puspods ļipā!"
P. Š., Rauna.
431. Kad aitu nocērp, tad paņem vīstolu vilnas rokā un piesitot ar to aitai pa muguru saka šādus vārdus: „Kupla, kupla aitiņa, kad ej mežā, tad par sakārnīti, kad nāc mājā, tad par aitiņu! Pods īsumu, puspods gaj-umu! Tev tauciņi, man vilniņa."
J. Rubenis, Ērgļi.
432. Kad aitu nocērp, tad saka: „Pods mugurā, puspods ļipā. Kad vilku ieraugi, paliec par čakārni!"
M. Stupele, Līgatne.
433. Kad aita nocirpta, tad jāskaita: „Pods mugurā, puspods ļipā, katrā kājā piecu mārciņu; ja redzi meža būzēli, pameties par čakārni!"
K. Jansons, Plāņi.
434. Kad aitu nocērp, vajaga sist viņai ar dzirklēm pa muguru un teikt: „Nākošu reizi pods vilnas", — tad tik daudz izaugs.
K. Corbiks, Līvbērze.
435. Kad aitas nocirptas, cirpējam jānoguļas tajā vietā, kur aitas gulējušas. Tad citu gadu aitas cērpot mierīgi gulēs.
K. Juchnevica, Liepāja.
436. Kad cērpot aita samiez- nas, tai būs aitiņa.
V. Liepiņa, Penkule.
437. Nocirptas aitas neapņem aunus.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
438. Kad aitas nocērp, tad vilnu nedrīkst tūdaļ svērt.
R. Bērziņš, Džūkste.
439. Kad aitas beidz cirpt, tad saka: kupla mana aitiņa, pods mugurā, pods mugurā, puspods astē.
LD 29088.
440. Kad pie cirpšanas bijušas lienētas dzirkles, tad tās atdodot jāietin vilnā, lai aitām nepaliek plika mugura. [Sal. dzirkles.]
R. Bērziņš, Džūkste.
441. Jēru pirmo vilnu nevajag izlietot, bet ar to pakaisīt aitu kūti, lai aitām augtu bieza un smalka vilna.
L. Rone, Ikšķile.
442. Kad pirmo reizi cērp jērus, tad ar nocirpto vilnu vajaga drusku pakaisīt kūti, lai aitas būtu vilnīgas.
R. Gailīte, Liezere.
443. Ja aitām vilna labi neaugot, tad vajagot kādu kušķīti no vienas aitas izraut un svētdien, kad
i'Jol ii/, baznīcu, to iebāzt azotē, l'nriiilkol atkal kušķīti iemest aitu ktlti tad aitām vilna sākot labi augt.
Jaunpiebalga.
Aitas cērp burv j i.
444. Burvji un raganas apcērp aitas Ziemassvētkos, sveču dienā, Lieldienās un Jāņa dienā. Tad jānocērp arī pārējā vilna un jāieliek krāsnī. Tad burvis jeb ragana nāks lūgties, lai glābj.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 204.
445. Gavēnī burvji un raganas iet apkārt pa aitu kūti un cērp vilnas sprogas no aitu galvām. [Sal. bites.]
P. Š., Rauna.
VI. Aitas kaites.
446. Aita ar gafu asti dod vairāk vilnas un ir treknāka.
M. Raņķis, Nīca.
447. Kad rudenī liek aitas kūtī, tad jāapskata, vai ir sarkana plu- ta (āda), vai balta. Ja ir sarkana, ta pa ziemu izturēs un nesprāgs, bet ja ir balta, ta nonīks.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
448. Kuj-ām aitām pie ausīm un uz purna bija mazi raibumiņi, tās neturēja, jo tām esot neveselas iekšas.
P. J. Raudavietis, Bērzaune.
D. L. f. 1888. 29.
449. Ja nepadodas aitas, tad. vilnu uz tirgu nesot, jāapiet trīs reizes ap verstes stabu un tad tā jāatdod nabagam.
K. Corbiks, Tukums.
450. Ja altu griežas riņķi, tai jāpakar kakla ratiņa spoles skrio- 'melis, tad slimība pāries.
L. Kleinbergn, SvPte.
451. Ja kāda aila sāk apkārt griezties, tad tai jānogriež galva un jāaizliek pirtī aiz spāres, lai kaite nepiemetas citām aitām.
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196.
452. Kad aitas ar iekšām slimojot, tad tām vajagot iedot smalku kaparu ar pienu.
R. Bērziņš, Annenieki.
453. Kad aitām esot plaktis, tad aitas vajagot ganīt uz rudzu zāles.
R. Bērziņš, Annenieki.
454. Kad aitām blaktis, tad tām vajagot dot cilvēku mīzalus.
P. V. Bērziņš, Nītaure.
445. Ja aita pārlauzusi kāju, tad tai vajaga dot barībai līdzās sarīvētu kaparu.
J. Ķikuts, Nīca.
456. Ja aita pārlauzusi kājas kaulu, slimā kāja jāaptin ar lupatu, jāapliek ar skaliņiem un jāapsien.
.1. Ķikuts, Nīca.
457. Ja aita kāju salauzusi, tad vajaga sarīvēt vaj-u un iedot ar citu barību aitai.
J. Banazis, Nīca.
458. Kad aitām uznāk vīvele, tad vajaga aitas vēderu stipri berzēt ar salmu vīstokli.
K. Lielozols, Nira
VII. Aitu kaušana.
459. Aitas jākauj jaunā mēnesī. lai gaļai aitas garša nav.
K. Biša, Vijciems.
460. Aitas jākaun vecā mēnesī, tad nav sviedru smakas un ādas ir stiprākas.
J. Rubenis, Ērgļi.
461. Aitas jākaun vecā mēnesī, lai gaļai smakas nav.
K. Jansons, Plāņi.
462. Aitu kaujot dod viņai mutē kādu puķi.
K. Jansons, Smiltene.
463. Aitai purnu sažņaudz kaujot, lai gaļai nav aitas garšas.
K. Jansons, Smiltene.
VIII. Aitas laika zīlēšanā.
464. Aitas kūtī stipri brēc uz aukstu laiku.
Atbalss k. 1897. K. Kleperis, Skujene.
465. Uz aukstu laiku aitas badās.
A. Šķērē, Skaistkalne.
466. Ja aitas badās, tad gaidāms vējš.
M. Sikle, Nīca.
467. Kad aitas ganos brēc, tad gaidāms lietus.
K. Lielozols, Nīca.
468. Kad aitas badās, tad vētra gaidāma.
K. Lielozols, Nīca.
469. Kad aitas skraida, tad pērkons gaidāms.
K. Lielozols, Nīca.
470. Kad aitas ganos lēkā, tad būs sagaidāms slikts laiks vai arī lietus.
K. Lielozols, Nīca.
471. Kad aitas, nākdamas no ganībām, lēkā, tad gaidāms jauks laiks.
M. Sikle, Nīca.
472. Ja balta aita skraida apkārt bērzam, tad būs drīz ziema.
A. Aizsils, Zilupe.
473. Ja aitas stāv pa vējam, būs lietus.
Rullē, Lubāna.
474. Ja aitas ganībās stāv pret vēju, — sagaidāms labs laiks.
Rullē, Lubāna.
475. Ja aitas ganos skraida, tad gaidāms vējš.
E. Medene, Meirāni.
476. Derevnī vokorā kod dzan lūpus nu ganeibys uz sātu un vuškys sazalosa vīnu vīt un skrīn vysi uz kļāvu pi vīna saiminīka, itei pīzīmēj, ka tam saiminīkam, pi kura saskrēja vysi vuškys, byus un izaugs itymā godā daudz maizes.
V. Podis, Rēzekne.
477. Ja pa kreiso pusi satiek aitu baru, tad tas nozīmē laimi.
M. Valdmane, Zaļā muiža.
478. Ja aitām vilna iet nost, tad sagaidāmi slikti gadi.
E. Zirnītis, Lubāna.
IX. Aitas sapnī.
479. Kad aitas redz sapnī, tad mantas pazudīs.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
•180 .I ii supnl redz aitas vai arī iii vilnu strādā, tad tas nozīmē bagātību.
A. Aizsils, Kalsnava.
■INI. Kad sapnī aitu no kūts izved, lad no mājas meitu izprecē. [Sal. vilks.]
.1. .lurjSns, Jaungulbene.
482. Ja pa sapinim pats savu aitu pārdod, tad pašam drīz būs kāzas.
11. Skujiņš, Smiltene.
483. Ja tāds, kam ir lopi, sapnī redz aitu nocērpam, tad tam kāds zaudējums.
A. Aizsils, Prauliena.
484. Aitu diena, jēru diena jeb buduju diena svinēta otardienās priekš pelnu dienas. [Sal. buduļi.]
A. Vaskis, Tukums.
485. Labā laikā padebešus sauc par aitu mākoņiem.
K. Jansons, Plāņi.
AIZDZERŠANA.
486. Aizdzeršana notiek pa lielākai daļai starp triju ķēniņu dienu un aizgavēni parasti jaunā mēnesī. Jauniķis, pierunājis kādu radinieku vai paziņu par svātu, brauc līgavas lūkoties, uzdodot arvien kādu citu nolūku. Ja paredzama vienošanās, tad jauniķis liek galdā degvīnu un nu notiek tā sauktā aizdzeršana.
Latvis 1925. 1072, Asūne.
AIZDZIEDĀŠANA.
487. Kad pavasara rītā neēdis iziet laukā, lad vajaga sargāties, ka kāds putns, kas tai pavasarī Jfvēl nav dzirdēts brēcam jeb dziedam, neaizbrēc jeb neaizdzied, no kā arvien ceļas kāda nelaime. Tāpēc, ārā ejot, vajaga arvien kaut ko uzkost.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
488. Kad pavasara rītā, nekā neēdis, dzird dzeguzi jeb citu kādu gāju putnu dziedam, tad tas aizkūko jeb aizdzied, un caur to gadā daudz nelaimju ceļas.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
489. Ja dzeguze vai kāds cits putns pavasari aizdzied pirmo reizi un ja nav ēdis vai nav naudas kabatā, tad to gadu esot nabags.
A. Strode, Rudzēti.
490. Jāsargājas, ka dzeguze vai kāds cits pavasara putns neēdušu neaizkliedz, jo tad piemetas visādas nelaimes.
A. Žeibe.
491. Ļaudis sargājas, lai putni tos neaizbrēc.
H. Skujiņš, Palsmane.
AIZGALDA.
492. Cūkas aizgaldas nevar ar cirvi taisīt, tad cūkas rokas un nebarojas.
A. Sausā, Tirza.
493. Ja aizgaldā barošanai iemesta cūka saceļoties kuiļos, tad, lai viņai tas pārietu, vajagot iekāpt cūkas aizgaldā un nevienam neredzot iesist tai trīs reizes ar velējamo vāli par pakaļu.
Aizgtthla
H. Skujiņš, Smiltene.
A1ZGAVENIS.
494. Aizgavēnis ir Vastalāvis (metenis).
K. Jansons, Viļāni.
495. Aizgavēni svētīja meteņa dienā, no pusdienas sākot.
G. Pols, Vecgulbene.
496. Senie ļaudis saukuši sveču dienu un pelnu dienu par „aizga- vēni".
G. Pols, Vecgulbene.
497. Lai lini labi izdotos, tad bijis vērpšanai jāmet miers no aiz- gavēņa pusdienas līdz pelnu dienas pusdienai.
D. Ozoliņš, Jaunroze.
498. Aizgavēņa dienā, t. i. otrdienā, katrā ziņā ir jāēd trekni gaļas ēdieni. Pat nabadzīgi cilvēki ar lielām grūtībām meklē naudu un pērk gaļu. Pat Lieldienā nav liela lieta, ja nav gaļas, bet aizga- veiļa dienā katrā ziņā jābūt.
Mackēviča-Saulīte, Preiļi.
499. Uzgaviens dien verd zirņu Iii ar cūkas gaļ.
A. Šlesere, Kuršu kāpas.
500. Kas aizgavēņa laikā struo- «liidj, lam dakreit vysaida slimeiba un lai pat uz rūku un vaiga aug viiols. Nikod navajag nikaidus aiz- guveņus struoduot, vysod byjusi vasals, nikaida slimeiba tevi nasa- Ivers.
V. Podis, Rēzekne.
501. Ja aizgavēņa vakarā kā- dani pie galda nav ēnas, tad tas vairs nenodzīvos līdz nākošam aiz- gavenim. [Sal. Jaungads.]
V. Arbidāns, Latgale.
502. Aizgavēņos (meteņos) ir jāiet laikus, tad nākošā gadā būs gapi lini.
Ā. Jugane, Beļava.
503. Aizgavēnī vajaga vizināties, tad augs gafi lini. [Sal. metenis.]
V. Arbidāns, Latgale.
504. Aizgavēnī jālaižas no kalna ar ragutiņām, lai gapi lini aug.
A. Zālīte, Bērzpils.
505. Aizgavēnī jāiet kaut kur vai jābrauc, lai gapi lini augtu.
V. Miķelāns, Dunava.
506. Aizgavēņos jāvāra mieži un cūkas auss, tad būs labi mieži un treknas cūkas.
A. Āboliņš, Alūksne.
507. Aizgavēnī jāvāra cūkas auss ar grūstiem miežiem, tad mieži labi aug.
E. Skarnele, Kalncempji.
508. Aizgavēņa (meteņa) vakarā, kad vāra grūdieni (zīdeni) ar cūkas galvas pusi kā aizdaru, tad jāpaņem šmecepa kauliņš un zināmā vietā sniegā jāierok. Tanī apgabalā cūkas godīgi ēdot.
J. Bitaka, Litene.
509. Aizgavēņa dienā nedrīkst putrai ļaut kūsēt, ja to neuzmanīšot, tad talku dienās lietus līšot.
J. Bitaka, Litene.
510. Aizgaviņos ar zedini jālec ap kāpostu dārzu, lai kurmji nerokot.
J. Nīders, Alūksne.
511. Aizgavēnī ar zedeni jālec ap kāpostu dārzu, lai kurmji dārzu neizrok.
L. konv. vārdnīca, 15507.
3*
r»12. Ai/gavēņu vakarā vajagot kurmjus nīdēt, lai tic vasarā ne- raklu zemes. To dara tā. Viens slaigā pa dārzu, otrs stāv dārza malā un prasa: „Ko tu tur dari?" Gājējs atbild: „Kurmjus minu." Stāvētājs saka: „Min, min, ka vari visus izmīt!" Tas darāms trīs reizes!
I). Ozoliņš, Jaunroze.
513. Aizgavēnī vārījuši miežus ar zirņiem vai pupām un cūkas smeceri, tad nākamā gadā labi izdevušies zirņi, pupas, mieži un cūkas.
D. Ozoliņš, Jaunroze.
514. Aizgavēņa vakarā puikas ķerstījuši putniņus, lai vasarā uzietu daudz putnu ligzdas. To darījuši tā. Puikas ielikuši vienu puiku maisā kūts vai staļļa priekšā. Tam tur maisā bijis jāstāv un maisam gals jātur vaļā. Citi puikas nu gājuši un ķerstījuši putniņus pa visām mājas paspārnēm. Viens uzkāpis uz staļļa augšas un, no turienes šo to maisā sviezdams, teicis maisā stāvētājam: „Še tev putniņi, turi labi, lai neizbēg!" Šie abi tik ilgi tā ķēmojušies, kamēr citi izstaigājuši visu māju pēdīgi atnākuši pie maisā stāvētāja. Nu visi apķērušies ap maisu un turējuši to cieti, it kā tur putniņus turētu. Tas puika no staļļa augšas nu lējis šiem ūdeni virsū un sacījis: „Putni negrib jums savu bērnu rādīt un aplej jūs ar ūdeni." Ar to tad arī beigusies putniņu ķerstīšana. [Sal. metenis.]
D. Ozoliņš, Jaunroze.
515. Ja aizgavēnī uz jumtiem ir sniegs, tad Lieldienās arī vēl pastāv sniegs.
V. Miķelfins, Dunava.
516. Par aizgavēni Latgalē sauc meteni jeb vastalāvi. Tai dienā latgalieši vizinās, lai augtu gapi lini. Ierīkojuši arī grieztuvi, kur tad piesējuši ragaviņas, kas tad tikušas grieztas apkārt. Aizgavēnī ēduši deviņas reizes gaļu, lai aizgavētos. Cepuši arī plāceni ar cūkas gaļas gabaliņiem virsū. Bet ēst un dancot varējuši tikai līdz pusdivpadsmitiem naktī, kad jau sācies gavēnis. Notikusi arī visāda zīlēšana.
B. Eriņa, Latgale.
AIZGULĒTS BĒRNS.
517. Par aizgulētiem bērniem sauc tādus, kufiem māte, zīdot ar krūti, kīldu nakti zīdīšanu pārtraukusi un pēc tam atkal atjaunojusi. Tādi bērni varot, ar acīm vien uzskatot, aizvilt svešu naudu, kur tik vien viņiem patīkoties. [Sal. atzī- denis.]
K. Lielozols, Nīca.
AIZGULĒTS PIENS.
518. Mātes piens, kas visu nakti (jeb dienu un nakti) ir krūtīs stāvējis, nav bērnam dodams, jo citādi bērns dabūtu ļauno aci. P. p. kaujams lops nemirtu, ja ļaunā acs to uzskatītu.
Rīgas bibliotēkas manuskr.
AIZJEMŠANAS.
519. Kad otram ko atdod, ko aizņēmies, un ja tad nomēri vai nosver uz pirmā rāviena taisni tik daudz, cik vajadzēja atdot, ta vairs viens otram nekā ne dos, ne ņems.
Altgaufnlt — Aizjcm'saiuis
* H. Skujiņš, Smiltene.
AIZKŪKOŠANA.
520. Ja dzeguze aizkūko bez naudas kabatā, — tad visu gadu vienmēr trūks naudas.
M. Rullē, Lubāna.
521. Ja dzegūzi pirmo reizi dzirdi un neesi ēdis, — tad tajā gadā slimosi.
M. Rullē, Lubāna.
522. Kad kāds cilvēks aizkūkots, tad tam vajagot iet ap kādu krūmu apkārt, tad viņš nemirst, bet koks nokalstot.
V. Lice, Drabeši.
AIZMĀRŠĪBA.
523. Ja pie uzvilkta apģērba ko šuv, tad vajaga ko ieņemt mutē, lai nepaliktu aizmāršīgs.
P. Š., Rauna. V. Spandegs, Pociems.
524. Ja kaut ko stipri piesaka (piekodina), tad tas vienmēr aizmirstas.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
525. Kam pie mugurā uzvilktiem svārkiem šūn pogas, tas paliek aizmāršīgs.
K. Jansons, Plāņi.
AIZMIRŠANA.
526. Ja liek ko atnest un to aizmirsi, tad vajag iesiet galvas lakatiņa stūrī mezglu, tad neaizmirsīs.
K. Corbiks, Jelgava.
527. Lai varētu atminēt, kas aizmirsies, tad jāiet atpakaļ pa tām pašam pēdām.
P. Š., Rīga.
528. Ja kāds kur aizmirst savu lielu, tad viņam tur atkal būs jānāk atpakaļ.
K. Jansons, Plāņi. P. S., Rauna.
AIZPRASĪŠANA.
529. Ceļa vīri sargās arī, ka kāda sieva kaut ko neaizprasītu, kad tie taisās ceļā; tad notiek tāda pati nelaime, kā kad sieviete nāk ceļa vīram pretī jeb pāriet pār ceļu.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava, Aizdzire, Piltene un Kazdanga.
530. Kur tecēji, mīļa Māfa, Zīda svārkus pacēlusi? „Tur tecēju, kur vajdzēja, Kam celiņu aizprasīji?"
LD 1104.
AIZRĪŠANĀS.
531. Ja kāds ēdot aizrijas, tad devējam ir ēdiena žēl.
P. Š., Ranka un Smiltene.
K. Jansons, Plāņi.
532. Ja ēdot aizrijas, tad otram bijis žēl.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
533. Ja cilvēkam ēdot kumoss piedupas pie balss rīkles, tad kāds to ēdienu žēlo.
J. Lazdāns, Kalupe.
534. Kad ēdot aizrijas, tad otram ir tā ēdiena žēl.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
535. Ja ēdot aizrijas, kādam ir žēl.
V. Rūnika, Skujene.
536. Kad ēdot viens aizrīstas, tad līdzēdējam esot žēl, ka tiekot ēsts.
Arne, Pļaviņas.
537. Ja ēdot aizrijas, tad kādam ir bijis žēl.
37
AizkūkoSana — Aizrīšanā»
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
538. Ja pie galda ēdot aizrijas, tad otram ir žēl.
R. Svekre, Valka.
539. Ja ēdot kumoss rīklē aizspriežas, tad kādam žēl ir bijis.
Iv. Pilsētniece, Bebri.
540. Ja ēdot aizrijas, tad ir kāds apskaudis.
M. Svarcbacha, Svirlauka.
541. Ja ēdot pie galda kāds aizrijas, tad tas uz pārējiem saka: „Jūs man pavīdējāt", t. i. kumoss, ar ko viņš aizrijies, ir nožēlots, nenovēlēts.
Vilce.
542. Ja ēdot aizrijas, tad vai nu kāds steidzas, vai kādam skauž.
K. Corbiks, Jelgava.
543. Kad ēdot aizrīstas, tad kāds pie ēdājiem steidzas.
A. Kabuce, Bulduri.
544. Ja ēdot aizrijas, tad kāds steidzas.
H. Laimiņš, Druviena.
545. Kad pie galda ēdot ieskrien kaut kas kaklā, tad kas steidzas šurp. Tad jāceļ bļoda uz augšu, lai nācējs nokrīt zemē.
J. Lazdāns, Kalupe.
546. Ja ēdīsi un maize nokļūst balss rīklē, tad zin, ka kas steidzas, tad vajaga pacelt bļodu, lai steidzējam nokrīt bikses.
J. Rupjais, Asūne.
547. Kuj-š runājot aizrijas siekalās, tas drīzumā šņabi dzeršot.
H. Skujiņš, Smiltene.
548. Ja ēdot kāds aizrijas, tad kāds bada kāsis nākot.
E. Cimbule, Lauri.
549. Ja ēzdams aizrijas, tad dabū pērienu.
K. Bērziņa, Limbaži.
AIZSMAKUMS.
550. Pēc tautas dziesmām aizsmok arī priede un egle. [Skat.
P. S.
551. Ja cilvēkam ir aizsmacis kakls, tad jādzer jēla ola.
K. Bika, Gaujiena.
552. Ja balss aizkritusi, jādzer linu lupatas pelni ar ūdeni.
J. Rudītis, Jaunpiebalga.
AIZŠĶAUDĪŠANA.
553. Ja kāds ko domā un otrs šķauda, tad tā domas ir aizšķaudītas: tas nenotiks, ko viņš domājis.
Cirītis no A. Bīlenšteina rokraksta, Rīga.
554. Ja kāds runā un otrs šķauda, tad tā runa ir aizšķaudīta, t. i. tā runa vai nu nav patiesa jeb stāstītais nepiepildīsies.
A. Bīlenšteina rokraksts. Zemīte un Piltene.
555. Ja kāds runā un otrs šķauda, tad saka, ka tas patiesību runājis.
P. Š., Rauna.
556. Ja dienā dzimis cilvēks kaut ko aizšķauda, tad tas piepildīsies; ja naktī dzimis kaut ko aizšķauda, tad tas nepiepildīsies.
K. Mūlenbacha vārdnīca I, 54. Nurmiži.
557. Ja pirmdien aizšķauda, tad nāks viesi; ja otardien aizšķauda, būs jāraud, ja trešdien aizšķauda, tiek mīlēts? ja ceturtdien aizšķauda, tiek slavēts; ja piektdien aizšķauda, būs prieki; ja sestdien aizšķauda, tiks apskausts. [Sal. šķavi.] K. Miilenbacha vārdnīca I, 54. Džūkste.
AKA.
558. Velns smējies, kad Dievs racis aku, kādēļ Dievs aizliedzis Velnam dzert akas ūdeni. No tā laika Velns ari nedzej-ot akas ūdeni.
M. Bērziņš, Umurga.
559. Aku sargā Dieva eņģelis, lai velns nevarētu sabojāt ūdeni.
L. Šmīdeberga, Zemgale.
560. Aku upes tuvumā nedrīkst rakt, ja tā tur nav bijusi, jo tad mirst pats saimnieks.
J. A. Jansons, Piņķi.
561. Kur Jāņa dienā pie saules pusdienā uz zāles ir rasa atrodama, tur ir laba akas vieta.
F J. Rubenis, Ērgļi.
562. Kur zirga skābenes aug, tur ir laba akas vieta.
J. Rubenis, Ērgļi.
563. Aka esot jārok tādā vietā, kur augot smilšu zāle. Tad ūdens tajā vietā netrūkšot.
Z. Grīnberga, Sigulda.
564. Aka jārok tādā vietā, kur aug smilšu zāle, jo tad būs tīrs ūdens.
M. Breikše, Līgatne.
565. Rokot jaunu aku, lai izzinātu, vai viņā būs diezgan ūdens, vakarā ielej glāzē ūdeni un noliek lani vietā. Ja ūdens par nakti glāzē cēlies, tad būs, ja nokritis — nebūs.
M. Priedite, Meirāni.
566. Lai izmeklētu pareizi akas vietu, lupatiņā iesien kaļķus un ieliek zemē bedrītē. Pareizā vietā kaļķi pievilksies ar mitrumu.
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
567. Lai uzzinātu, kur aku rakt, tad jāapgāž vilna ar kubalu. Ja šī vilna, atgāžot kubalu, ir ar rasu, tad tur var rakt aku.
• L. Aizpurve, Lubāna.
568. Jaunu aku rokot, vajaga vispirms tanī vietā piesist ar kadiķa nūju, un ja tur dobji skanot, tad tanī akā būšot daudz ūdens.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
569. Akas jārok tad, kad nakts un diena vienā gafumā, tad ir daudz un garšīgs ūdens.
A. Zvejniece, Piebalga.
570. Ja aku rokot akā ielec varde, tad akā būs labs ūdens.
L. Pogule, Gatarta.
571. Veci ļaudis arī vēl tic, kad bērns akā jeb ūdenī iekritis, tad tā aka jeb upe kādu dvēseli griboti. Tad gailis jeb cits kāds lopiņš tanī pašā vietā jākauj un tās asinis tur jālej iekšā, lai tur vairs cilvēks neiekristu un nenoslīktu.
Latv. gada grāmata, 1797. 2, 47.
572. Ēdot nevar iet uz aku, tad tur slīkst peles, vardes un citi kukaiņi.
A. Salmāns, Balvi.
573. Ja uz aku iedams ēd, tad akā dzīvos vardes.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
574. Akā nedrīkst ūdeni liet atpakaļ. jo tad aka izžūst.
39
Aizšķaudīšana — Aka
N. Freidenfelds, Talsi.
r»7f>. Kad no ūkas ar vārāmo kallu lidoni smeļ, tad no tās ūdens ztld.
Atbalss k. 1897. K. KIeķēris, Skujene.
570. Kad iet pie svešas akas nodzert, tad jāuzpūš dvaša, lai slimības nepielīp.
Ii. Aizpurve, Lubāna.
577. Ja meita sēd uz }ikas, tad tā dabūn dzērāja vīru.
L. Druķe, Virbi.
578. Kad pārnāk no baznīcas, tad jāizslauka istaba un mēsli jāieber akā; tad tur būs svētīts ūdens.
L. Druķe, Virbi.
579. Kad akā rodas ūdens, tad būs auksts laiks un otrādi.
M. Navenickis, Zasa.
580. Akās ūdens izsīkst uz nelaikiem.
R. Kalniņš, Lubāna.
581. Ja vasaru akās ūdens duļķojas, tad gaidāms slikts laiks.
A. Āboliņš, Alūksne.
582. Ja akās gļotains ūdens, tad rītā būs slikts laiks. [Sal. ūdens.]
V. Ķiņķeris, Madona.
583. Ja vasarā akas ūdens paliek zaļgans, tad gaidāms lietus.
K. Palteris, Nītaure.
584. Ja akās un upēs sāk izzust ūdens, tad būs lietus.
E. Elksnītis, Ikšķile.
585. Ja vasaru akās ūdens paliek silts, tad gaidāms lielus.
A. Āboliņš, Alūksne.
586. Ja akas ūdenim virsā parādās balti burbuļi, drīz būs sagaidāms lietus.
E. Brīnums, Rūjiena.
587. Ja akās ūdens ātri izžūst, tad būs lietus.
L. Reiteris, Lubāna.
588. Ja akā ūdens spēji nokritis, tad gaidāms lietus.
I. Zariņš, Skrīveri.
589. Par okas kuosi kuopējs meizņ gultā.
C. Apšenieks, Bērzpils.
AKA SAPNĪ.
590. Ja sapnī redz akas stuburu nolūstot, tad mirs saimnieks.
M. Navenickis, Zasa.
AKMENS. '
591. Akmeņi senāk esot bijuši mīksti un auguši, bet tad Dievs viņiem aizliedzis augt un padarījis par cietiem. Gausi tomēr augot akmeņi arī vēl tagad. Cieto akmeni ļaudis, kā zināms, tura par augšanas zīmi.
P. Š., Rauna.
592. Ja mazu akmeni uzliekot uz liela akmeņa, tad mazais izaugot liels.
J. Auziņš, Sērene.
593. Akmens ar savu smagumu atgādina dzīves grūtumu, kādēļ sakariem ar akmeni t. dziesmās ir bieži ļauna nozīme. [Sal. ūdens.]
P. š.
594. Meitas nesēd uz akmens, jo akmens nolād, ka mūžam nedabū vīra, vai arī ilgi jāsēd bā- liņos, jeb liek tālu aizvesta tautās.
B. 11804—6.
595. Visur milzīgi lieli akmeņi esot velna upurējamā vieta. Ja uz tāda akmeņa apgulstoties cilvēks pulkstens divpadsmitos dienā, tad nekāda vara nelīdzot to cilvēku nodabūt no akmeņa. Viņam esot tur jāguļ līdz pulkstens vienam. Tad viņš tiekot vaļā. Visu laiku velns viņam sēdot uz kakla.
A. Skuja, Mālupe.
596. Jaunos meitos nadreikst sēdēt uz akmiņa, tad veirs navess.
T. Nagle, Varakļāni.
597. Ja pavasarī akmens iegrimis zemē un zeme no tā atvērusies, tad tai gadā daudz mirs.
Z. Lāce, Veclaicene,
598. Ar akmeni jāapriebj visādas vainas un tad atkal akmens turpat jānoliek, tad ātri vainas sadzīst.
A. Aizpurve, Lubāna.
599. eša daļa jāiebāž ķeša akmentiņš, lai suņi nerej.
K. Jansons, Plāņi.
600. Kas ejot pret akmeni atsit labo kāju, tas satiks vīrieti, kas alsit kreiso kāju, tas satiks sievieti.
K. Jansons, Plāņi.
601. Kad akmens vasaras laikā svīst, tad var droši lietu gaidīt. Ziemas laikā, kad akmeņi paliek slapji, laiks atlaižas.
Latv. Av., 1858. 75.
602. Ja uz akmeņa parādās mitrums, tad otrā jeb trešā dienā lietus.
M. Kalniņa, Vandzene.
603. Ja akmeņi karstā dienas laikā svīst, tad sagaidāms lietus laiks.
V. Grūnbergs, Jaunpiebalga.
604. Ja akmeņi nosvīst, tad gaidāms lietus.
A. Klause, Jaunpiebalga.
605. Kad akmeņi apraso, tad gaidāms lietus.
M. Klause, Jaunpiebalga.
606. Kad ziemā akmeņi svīst, tad būs sniegs.
A. Račevskis, Jaunpiebalga.
607. Ja akmens sāk sūnot ziemeļa pusē, tad būs dziļa ziema.
A. Bērziņa, Aloja.
APAUKLĒŠANA.
608. Kad kas jem otra bērnu rokā, tad dažreiz gadās, ka apauklētais bērns paliek melns kā zeme, smags un nespēcīgs, visa āda paliek tīri svabada un ļankarējas. Ļaudis saka; nu bērns apauklēts, ka tik smagi kliedz. Kad bērns apauklēts, tad dilst laukā.
J. Endzellns, Saikava.
AKNAS.
609. Aknis no daudz dzeršanas sakarst.
Langius.
610. Maziem bērniem nedrīkst ātrāk dot ēst aknas, kamēr viņš šo vārdu prot izrunāt, citādi bērns šļupstot.
E. Kampare, Skrunda.
611. Pie aknām nedrīkst ēst maizi, lai cūkas rudzus nerok.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
H12. Bēni i aknas nekad nedrīkst ēst ar maizi, lai sivēni neskrietu uz rudziem.
L. I.iilknvskis, Latgale.
ALKSNIS.
I. Nederīgs koks.
613. Pestītāja krusts bijis taisīts no alkšņa, kādēļ tai mēnesī (t. i. aprilī), kad Pestītājs krustā sists, alksnim tekot asinis. [Sal. apse, sērmūkslis.]
P. Š„ Rīga.
614. Nekad māju nepušķo ar alkšņu zariem. [Sal. Jāņa diena.]
P. Š., Rauna.
615. Visi koki lieti der, Duj kociņi nederēja: Neder alksnis lūku plēst, Ne ērcetis slotu griezt.
LD 30628.
616. Manis dēļ tu, elksnīti, Vai lapoji, nelapoji, Ne no tevis slotas griežu, Ne ar viju vainadziņu.
LD 30627.
617. Ja jaunai mājai ieliek stūrī alkšņa ķīli, māja sabruks.
.1. Rudītis, Rīga.
618. Ar mellmižu lapām tie piena spaiņus sutina, tad ir labs piens un nevelkas.
Veca vārdnīca (17. g. s.).
619. Alkšņi jācērt vecā mēnesī, tad tie drīz izžūst un ir laba malka.
A. Bergmanis, Vecogre.
620. Alkšņi, lai atvases neaugtu, jācērt vecā mēnesī.
A. Mencis, Puikule.
II. A I k s n i s s a k a r ā a r 1 a- b i hu u n k ā p o s t i c m.
621. Kad alkšņiem pumpuri agri plaukst, tad agrā sēja labāk izdosies.
E. Vīksne, Vecpiebalga.
622. Jo bagātāki alkšņu ziedi, jo labāki izdodas vasarājs.
M. Brīdaka, Jaunroze.
623. Jo bagātāki ir alkšņu ziedi, jo labāk izdodas vasarājs.
V. Saulīte, Mālpils.
624. Kad alkšņiem ir daudz pumpuru, tad būs labs griķu gads.
S. Gūberts, 1688.
625. Kad alkšņiem ir daudz pumpuru, tad gaidāms labs griķu gads.
K. Jansons, Plāņi.
626. Kad alkšņiem ir lieli pu- puri, tad tai gfcdā labi griķi.
J. Dreimanis, Mēdzūla.
627. Kad alkšņiem apaļo, melno pumpuru papilnam, tad griķi labi izdosies.
Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
628. Ja pelēkiem alkšņiem daudz ciekurzīšu, tad būs labs miežu gads.
K. Jansons, Plāņi.
629. Ja pavasarī alkšņiem daudz ziedu, sagaidāma laba miežu raža.
J. Vieglais, Vecpiebalga.
630. Kad alkšņiem gapo pumpuru papilnam, tad gaidāma laba miežu raž^.
Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
631. Ja alkšņiem ir daudz pumpuru, tad būs labi mieži.
P. 5., Rauna.
632. Ja alkšņiem daudz pumpuru, tad būs laba auzu raža.
A. Miglava, Rīga.
633. Ja pelēkiem alkšņiem daudz pumpuru, tad būs labs auzu gads.
K. Jansons, Plāņi.
634. Ja siena laikā elkšņiem daudz melni bumburlši, tad sagaidāma laba auzu raža.
Z. Grīnberga, Sigulda.
635. Ja alkšņu ziediem gaj-as skaras, sagaidāms labs auzu gads.
V. Amoliņa, Olaine.
636. Ja alkšņiem daudz ziedu, tad vasarā auzas labi izdosies.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
637. Ja pavasarī alkšņi pilni putekļu ziedu skarām, būs to gadu laba rudzu raža.
V. Oinaskova, Ungurpils.
638. Kad ziemā alkšņi zied, tad tanī vasarā skaraini zirņi.
I. Upenieks, Skrunda.
639. Ja alkšņiem daudz ziedu, tad tanī gadā ir skaraini zirņi.
J. Fleišers, Skrunda.
640. Kad alkšņiem daudz pumpuru, tad — labs zirņu gads.
K. Jansons, Plāņi.
641. Ja alkšņiem daudz ziedu, tad būs labi zirņi.
E. Druvnese, Irlava.
642. Ja pavasarī alkšņi zied galotnēs, tad zirņi jāsēj kalnā, ja zaru vidū — tad lejās.
M. Macpāne, Alsunga.
643. Ja alkšņiem gaj-ie pumpuri vairāk, tad būs slapja vasara. Ja apaļie pumpuri vairāk, tad būs sausa vasara.
A. Bērziņa, Aloja.
644. Kad alkšņi daudz zied — jāsēj lini: kad virsotnes vairāk zied — jāsēj uz kalniem, būs slapja vasara; kad pazares zied — jāsēj smagākā zemē, būs sausa vasara.
Atbalss k. 189». P. Lodziņš, Sēlpils.
645. Ja tārpi labi noēd alkšņiem lapas, tad mieži labi padodas.
E. Muzikante, Burtnieki.
646. Kad pavasarī spradži ēd elkšņus, tad vasarā tārpi ēd kāpostus.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
III. Alksnis sakarā ar kartupeļiem.
647. Kuj-u vasaru elkšņiem lapas gruzdē, tad tanī rudenī kartupeļi trunē.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
IV. Alksnis sakarā ar šķaunadzēm.
648. Kad alkšņi zied, tad nērš sķaunadzes.
M. Navenickis, Zasa.
V. Alksnis laika zīlēšanā.
649. Ja pavasaros alkšņiem lapas plaukst papriekšu nekā bēr-
zirni, lad slapja vasara, ja bēr- /icin papriekšu nekā alkšņiem, tad btis sausa vasara.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
650. Ja alksnis uzplaukst priekš bērza, tad būs slapja vasara.
V. Pilipjonoks, Asūne.
651. Ja pavasarī alkšņi plaukst agrāk nekā bērzi, tad tas norāda uz slapju vasaru.
J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
652. Ja alkšņi saplaukst bērziem papriekšu, tad būs lietaina vasara.
E. Laime, Tirza.
653. Kad elkšņiem ar bērziem reizā lapas plaukst, tad ir vienmērīga vasara; ja elkšņiem papriekšu izplaukst, tad lietaina vasara.
J. Dreimani'S, Mēdzūla.
654. Ja alkšņi izplaukst agrāk par bērziem, tad gaidāma slikta raža. (Limbažos.)
L. Lauksaimnieks, 1921. 10.
655. Kad alksnim lapas lielas pavasaros, tad vasara būs sausa.
M. Ķikuts, Nīca.
656. Ja rudenī uz elkšņa lapām uzsnieg sniegs un vējš lapas dzenā pa sniega virsu, tad nākošā gadā nosalst mieži.
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
VI. Alksnis dziedēšanā.
657. Saberztas zaļas elkšņu lapas der izplukušiem kāju pirksi iem.
J. Rubenis, Ērgļi.
alus.
I. Alus darīšana.
658. Alus jādara vecā mēnesī, tad tas neskābst un ir veselīgs.
S. Gūberts, 1688.
659. Priekš alus darīšanas vajaga ēst gaļu, jo tad darītais alus būs mīksts un patīkams.
K. Bika, Gaujiena.
660. Alu darot jāliek trauks tā, ka viņam nevar apiet apkārt, citādi alus skābst.
M. Navenickis, Zasa.
661. Kad iesalu lika žeirī, tad sūtīja kādu mājinieku uz kaimiņiem pēc sieta, lai alus labāki tecētu.
P. J. Raudavietis, Bērzaune.
D. L. f. 1888. 28.
662. Kad raugu alam nesot, tad nedrīkstot atpakaļ skatīties, lai alus labi rūgtu.
K. Gailis, Ventspils.
663. Alum ieraugu taisot, dumji jādzied un jāsmej.
K. Jansons, Plāņi.
664. Alu raudzējot un kubulā pildot, jādzied un jākliedz, lai alus būtu stiprs.
O. Pelēce, Jaunpiebalga.
665. Kad alu darot liek raugu, tad stipri jākliedz, lai alus labi rūgtu.
Šķila, Nīca.
666. Kad alu darīja, tad priekš rūgšanas to nedrīkstēja citādi saukt kā par lācīti. Tāpat arī bērni to nedrīkstēja nāburgiem stāstīt.
_ J. Rubenis, Ērgļi.
667. Pirms alu lej raudzēt ku- bulā, pēdējais jāizslauka ar ciimTu, lai alus būtu biezs kā cimds.
O. Pelēce, Jaunpiebalga.
668. Kad alu raudzē, tad uz pārsegta kubla jāsviež cepure un jāsauc: „Dzīvo kā virs!" Tad alus būs stiprs un labi rūgs.
O. Pelēce, Jaunpiebalga.
669. Alu darot, nedrīkst neko slaucīt, citādi alu dzefot izcelsies strīdus.
A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
670. Kamēr alu darīja, nebija brīvi galvas sukāt, lai dzerdami nekaujas.
J. Rubenis, Ērgļi.
671. Alu darot, nedrīkst galvu sukāt un utis kaut, tad kaujoties dzērēji.
J. Cinovskis, Snēpele.
672. Kad alu dara, ja tad utis kauj, lad alu dzerot viri kaujas.
N. Druviņa, Stende.
fi/.'t. Kad alu darot utis kauj, lad viri dzerot kausies.
Lagzdiņa, Sabile.
674. Kad alu dara, tad skala ogli nedrīkst nolauzt pie alus mucas, jo tad dzejot kaušoties.
T. Dzintarkalns, Talsi.
675. Kad alu dara, nedrīkst maisamo klapēt, citādi dzerot naidojas.
J. Cinovskis, Snēpele.
676 Alu darot, nedrīkst piesis! ļiiii kubla malas, kur jau alus atrodas, citādi alus dzērēji plēsīsies.
A. Itīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
677. Kad alu dara, tad misu tecinot nedrīkst alu lielīt, citādi iznāks nelabs.
O. Darbiņš, Birži.
678. Alu darot, nedrīkst jautāt, vai jau misa tek, jo tad vairs netek.
E. Lācis, Tirza.
679. Ja uz tā kubla, kur alus rūgst, uzliek cepuri, tad alus būs tik stiprs kā vīra galva.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kazdanga.
680. Alu brūvējot jābūt dusmīgam, lai alus būtu stiprs.
K. Bruņinieks, Sēme.
681. Alu darot saimniecei jāaizsprauž cūku kaunamais dūcis aiz mucas stīpām, lai bez viņas ziņas neviens neietu alu dzert; kas dzēris, tas palika slims.
S. Skrastiņa, Vaive.
II. Alus sakarā ar svinībām.
682. Alu ziedoja arī Dieviņam pie vītoliem jeb liepām.
J. Rubenis, Ērgļi.
683. Alum vajadzēja būt ap Jurģiem, Jāņiem un Miķeļiem.
J. Rubenis, Ērgļi.
684. Kad alus izdarīts, tad pirmā alus šlenka jālej rijas speltē un jāsaka jeb jādzied: „Visi rijas puteklīši gaida manu veldzēšanu."
K. Jansons, Gatarta.
685. Jauns alus saskaities, tāpēc viņš tāds balts raugās.
Veca vārdnīca (17. g. s.).
686. Pār roku nedrīkst otram liet alu, ne citu ko, tad pašam piekāpās kas ļauns. Pār roku var liet tikai medniekam.
L. Reiteris, Lubāna.
687. Ja lej alu no pudeles pāri pār roku, tad lējējs uz dzērāju domā ko ļaunu.
E. Lappuķe, Jelgava.
688. Alu dzej-ot, trauku laiž apkārt, tā kā miežus sēj.
K. Jansons, Plāņi.
689. Alu dzefot, senāk šā sarunājušies. Viens teicis: „Alus staigā." Otrs atbildējis: „Dievs dod man ar' satikties!" [Sal. kristīšana.]
P. Š., Rauna.
690. Ja alus saburts un iet ārā no traukiem, tad jāņem trauku lu- pats, jānoslauka, kas izgājis, un jāiemet krāsnī vai citā ātrā ugunī. Alus tūlīt apstāsies.
J. K. Dambergs, Ēdole.
691. Ja alus ir apburts, tad pastāvīgi puto. No tā alus kādu drusku vajaga ieliet kādā trauciņā, izvilkt ecēšu trešo naglu un tai caurumā izliet to alu. Tad naglu vajaga ielikt vecā vietā, bet ačgār- niski. Kad nagla ir ielikta, vajaga to atkal pavilkt drusku atpakaļ, citādi burvim jāmirst.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
692. Lai, alu dzefot, nereibtu galva, tad jāēd sāls.
V. Poriete, Palsmane.
III. Alus dziedēšanā.
693. Gadās, ka, dzej-ot tikai drusku alu, tūliņ nāk vēmiens. Lai atsvabinātos no tādas kaites, tad sestdienā pirtī jāņem savas bikses un jānoslauka ar tām trīs reiz mute. Tad kaite pāries.
F. Brīvzemnieks, 1881. VII, 194.
694. Ar pirmo alus pilienu, žeipa kublu vaļā taisot, var izdziedēt visas vainas.
K. Jansons, Plāņi.
695. Ja deviņu alus krūžu saskalas atrociņis iedod kādam slimam, tad viņš paliek vesels.
K. Jansons, Plāņi.
IV. Alus sapn ī.
696. Ja sapnī alu redz vai tas jādzer, tad ziemā drīz gaidāms atkusnis, vasarā lietaines.
J. Grīva, Koknese.
697. Ja sapņojot dzej- alu, tad gaidāms slikts laiks. [Sal. branda- vīns.]
M. Šķila, Nīca.
698. Ja sapnī redz alu, tad mīksts |laiks.
A. Aizsils, Prauliena.
699. Ja sapnī alu dara, tad lietus līs.
A. Aizsils, Prauliena.
700. Kad sapnī dzej- alu, būs lietus.
A. Račevskis, Jaunpiebalga.
701. Ja sapnī dara alu, tad līs lietus.
J. Jurjāns, Jungulbene.
702. Ja sapnī dzeļ- alu jeb vīnu, tad būs lietus.
A. Skrūze, Saikava.
703. Ja sapnī dzej- alu, tad sagaidāms lietus.
K. Meiers, Lubāna.
704. Kad pa sapņiem alu dzej- , tad lietus būs.
K. Lielozols, Nīca.
705. Ja sapnī alu dzej-, tad būs lretains laiks.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
706. Ja sapnī dzej- alu, tad dabūs klepu.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
707. Ja sapnī dzej- alu, tad būs slimība.
J. Kriķis, Starti.
708. Kad sapnī dzej- alu vai šņabi, tad lies gaužas asaras.
Āronu Matīss, Bērzaune.
ANDREJA DIENA (30. nov.). ,
709. Andreja vakars ir līdzīgs jauna gada vakaram, un tai vakara tāpat zīlējas kā jauna gada vakarā.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
710. Andrejā grūda miežus un vārīja ar cūkgaļu.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
711. Andreja dienā nevajaga labību vest mājā, jo tad salmi paliek dzīvi.
H. Riekstiņš, B. Z. II. pielikums, 1932. 338.
t
712. Andreja vakarā saimniece negrib suņus vārdā saukt, jo tad staigājot apkārt ļauni cilvēki, kas, pielabinot suņus, varot ko sliktu padarīt.
H. Riekstiņš, B. Z. II. pielikums, 1932. 339.
713. 30. nov., Andreja vakarā, jāņem no kāda cita cimds un jāliek apakš galvas, skaitot šādus vārdus:
Svēlaiis Andrej, atminies, ko es šonakt vēlējies, dod man redzēt mīļāko, paša Dieva vēlēto!" Kas nu sapnī nāk pēc cimda, tas būs brūtgāns. [Sal. Mārtiņa diena. Triju kungu diena.]
K. Pavasare, Mujāni.
714. Andra dienas vakarā ir jākliedz skurstenī šādi vārdi: „Andrej, mīļais, paklausies, ko no tevis izlūdzos: parād manim nākamo, tevis paša vēlēto!" Tas, kuj\š nākošā naktī parādās sapnī, ar to ir jāapprecējas.
A. Jugane, Beļava.
715. Andreja vakarā jānomazgā mute un tas dvielis, ar ko slaukās, jāpaliek apakš spilvena un jāskaita tādi vārdi: „Mīļais Andrej, atminies, Ko es šonakt vēlējos! Dod man redzēt mīļāko, Paša Dieva vēlēto."
E. Zommere, Rauna.
716. Andreja naktī jāieliek jauns cimdu pārs pagalvī un pie tam jāskaita: Svētais Andrej, paklausies, Ko es šonakt vēlējos: Dod man redzēt mīļāko, To, ko Dievs novēlējis.
M. Eglīte, Vijciems.
717. Lai meiča uzzinātu savu izredzēto, tad Andreja vakarā sēdus gultā jāskaita: „Svētais Andrej, paklausies, Ko es šonakt vēlējos: Redzēt savu mīļāko, Paša Dieva vēlēto!" Kas sapnī parādīsies, tas būs īstais.
M. Poriete, Lubāna.
718. Andreja vakarā priekš gulēt iešanas vajaga nobērt zem gultas labību un teikt: „Svētais Andrej, parādi man manu nākamo!" Tad bez vārda runas aizmigt, kas sapņos parādīsies, tas būs.
V. Grehle, Kalnamuiža.
719. Andreja vakarā meitas apakš savas gultas liekot trauciņu un pār to pārliekot kociņus it kā tiltu. Pie likšanas esot jāskaitot tāda dziesmiņa: „Mīļais Andrej, atminies, ko es šonakt vēlējos. Dod man redzēt mīļāko, pašu Dieva vēlēto", tad nakti nākot pa sapņiem tas puisis un ejot pa tiltiņu. Ja tas tiltiņš no rīta esot iekritis tajā trauciņā iekšā, tad apprecēs, ja ne, tad neapprecēs.
E. Abole, Vijciems.
720. Andreja vakarā gulēt ejot jāatstāj apģērbs zemē un jāskaitot: „Mīļais Andrej, atminies, ko es šonakt vēlējos, dod man redzēt mīļāko, paša Dieva vēlēto", tad sapnī to redz.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
721. Andreja vakarā gulēt ejot jāskaita šāds pantiņš: „Svētais Andrej, atminies, ko es šonakt vēlējos!" Tad vēlēšanās piepildās.
P. Zeltiņa, Tome.
722. Andreja vakarā, kad gulēt iet, jāskaita tā: „Svētais Andrej, atminies, ko es šonakt vēlējos!" Tad esot kas jādomā, un tas piepildīšoties.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
723. Līdz Andreja dienai jānoada jauni cimdi, kas nemaz nav mēģinot rokā jāvelk. Andreja dienas vakarā tie jāpaliek zem spilvena. Kupš nakti tos cimdus ņems, tas apprecēs.
Fr. Vāvere, Stāmeriene.
724. Andreja naktī meitai jāliek tīri jauni cimdi zem pagalvja: kas nu sapnī nāks tos cimdus ņemt, tas tad būs nākamais vīrs.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
725. Meitām Andreja vakarā jāliek pirkstaiņi pagalvī, kas pirmais nāks pirkstaiņus ņemt, tas būs tās meitas brūtgāns.
J. Banazis, Nīca.
726. Ja Andreja vakarā, nevre- na vārda nerunājot, apēd ābolu ar visu kātiņu, tad sapnī parādās brūtgāns jeb brūte.
V. Spandegs, Pociems.
727. Andreja vakarā vajaga apēst ābolu ar sēklām un kātiņu, tad sapnī redzēs brūtgānu.
A. Biša, Vijciems.
728. Andreja naktī meitām jānoēd, citiem neredzot un nedzirdot, ābols ar visu kātu, jo tad tām naktī rādās brūtgāns.
E. Argals, Naukšēni.
729. Andreja naktī pulksten divpadsmitos jānoēd ābols, ka neviens nedzird, ar visu serdi un kātiņu, un pie tam jāskaita: ,,Mīļais Andrej, paklausies, ko es šonakt vēlējos, dod man redzēt mīļāko, pašu Dieva vēlēto." Tad sapnī redz mīļāko.
M. Eglīte, Valka.
730. Ja Andreja vakarā noēd ābolu ar visu kātiņu, tad sapnī redzēs savu nākošo.
R. Svekre, Valka.
731. Andrieva vakarā jāēd ābols ar sēklām un kātiņu, tad sapnī redz nākošo mūža biedri.
Z. Biša, Rencēni.
732. Andrieva vakarā jāliek zem spilvena ābols, kupā iegriezti vairāku puišu vārdi. Pēc tam nav brīvi runāt. Rītā kā mostas, tūdaļ jākož ābolā. Kupu nu uzkož, tas ir īstais.
G. Troica, Dzelzava.
733. Prīkš Andrīva dīnas tū dī- iiu pavysam nav juoād, tad naktī sapynā varēs redzēt bryuti (bryut- guonu).
T. Beča, Preiļi.
734. Andreja vakarā jānoēd vesela siļķe un ne vārda nerunājot jāiet gulēt; kas sapnī nes dzert, tas būs nākošais vīrs jeb sieva. [Sal. Jaunsgads.]
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
735. Andreja naktī jānoēd siļķe ar visām braunām un asakām, lā ka neviens nedzird, un arī uzdzert nedrīkst. Kupš naktī nāks un dos dzert, tas būs laulātais draugs.
M. Eglīte, Vijciems.
736. Andreja dienā jāēd siļķe vai reņģe ar visu galvu; kas sapnī nāks un prasīs dzert, tas būs īstais precinieks.
A. Aizsils, Kārķi.
737. Andreja vakarā jānoēd siļķe, sākot no astes gala, ar visām asakām. Tad jāiet gulēt un zem gultas jāpaliek krūzīte ar ūdeni un tai pāri jāpārliek krustiski salikti skaliņi. Kas sapņos nesīs dzert, tas apprecēs.
A. Leimane, Mārsnēni.
738. Andreja naktī varot brūtgānu (brūti) redzēt, ja vakarā apēdot siļķi ar visām žaunām, kā no mucas ņemtu — brūtgāns došot nakti dzert.
A. Zandere, Jēkabpils.
739. Andreja dienā meitas visu dienu gavē un vakarā apēd vienu siļķi. Kas nu naktī sapnī dod dzert, tas būs nākamais vīrs. Tāpat arī puiši zīlēja sev sievu.
P. Š., Preiļi.
740. Andreja naktī jāvāra mēmā putra (vārot un ēdot nedrīkst runāt). Pēc ēšanas tūliņ jāiet gulēt, un ko sapņos redzēs, tas viss piepildīsies.
K. Corbiks, Ezere.
741. Andreja dienā meita nedrīkst visu dienu ne ēst, ne runāt. Vakarā jāpaliek maizes gabaliņi apakš gultas. Kupš puisis nu nāks pa sapņiem un dos meitai ēst, tas būs viņas nākamais vīrs.
P. Zeltiņa, Ogresgals.
742. Andreja dienā vajaga gavēt, ja grib naktī kaut ko nozīmīgu sapņot.
M. Kalniņa, Vandzene.
743. Andreja vakarā zem gultas paliek trauku ar ūdeni un pāri divus skalus. Ko pa sapņiem redzēs, kas ved pāri, tas būs īstais.
K. Corbiks, Jelgava.
744. Andreja vakarā jāliek (gulētājam nezinot) bļoda ar ūdeni zem gultas. Kas sapnī ies pār tiltiņu, t. i. pār skaliņu, kas pārlikts bļodai pāri, tas būs īstais precinieks.
A. Aizsils, Kārķi.
745. Andra dienas vakarā meitām jāliek zem gultas bļoda ar ūdeni un skaliņš jāliek pāri. Ko naktī redzēs ejot pa laipu, tas būs nākamais.
E. Skarnele, Kalncempji.
746. Andreja vakarā jauniem puišiem zem gultas jāpaliek bļoda ar ūdeni un jāpārtaisa tilts no maziem kociņiem. Gulēt ejot nav brīv ne ar vienu runāt. Kāda meita nakti bļodā mazgājoties, tā būs viņam jāprec.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
717. Andreja vakarā sienā vajag miglu iesist, kas tad pirmais u/liars cepuri, tas būs nākamais virs.
K. Kristape, Olaine.
748. Andreja vakarā sienā jāiesit nagla. Kas pirmais tur pakārs drēbes, būs meitai nākamais vīrs. H. Riekstiņš, B. Z. II. pielikums, 1932. 338.
749. Andrieva vakarā meitai jāiesprauž stenderē kniepe, izredzētais nāks cepuri kārt.
Z. Biša, Rīga.
750. Andreja vakarā jāiet uz kūti aitas ķert, un kad pa tumsu noķeļ- aitu, tad jānogriež kāda vilnas sproga. Ja tā turas kopā, tad būs kāzas ar iedomāto puisi.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
751. Andreja vakarā jāizgriež no patīkamā puiša biksēm poga un trīsdeviņas reizes ar to jāvelk pār gluži melna kaķa muguru, un tad poga atkal jāpiešūn vecā vietā, tad iegūst to puisi par vīru.
P. Zeltiņa, Tome.
752. Andreja vakarā jānovā- rot vistas ola, jāpārgriežot garānis- ki pušu un jānoliekot iecerētam paslepus pagalvī, tad varēšot to pieburt sev.
E. Zommere, Rauna.
753. Andreja vakarā, kad jau krēsla, jāiziet ārā; pirmajam vīrietim, ko satiek, prasa: „Kā tevi sauc?" Ar tā vārda pirmo burtu, kuru teiks, sāksies nākošā vīra vārds.
K. Corbiks, Jelgava.
754. Ja Andreja vakarā iet ārpus loga un prasa kādu vārdu, tad, ja meita būs vaicātāja, viņai tai pašā gadā būs kāzas, bet ja sieva, tad nebūs.
T. Dzintarkalns, Talsi.
755. Andreja vakarā vajagot iet pastaigāties, kas pirmais nāk pretī, vai arī kas pirmais sveicina, tas būs nākamais vīrs.
V. Eglīte, Rīga.
756. Andreja dienas naktī jāatstāj pa nakti zeķe labajā kājā. Vīrietis, kas sapņos nāks zeķi novilkt, būs nākamais dzīves biedrs.
A. Leimane, Mārsnēni.
757. Andreja vakarā jāuzvelk labajā kājā zeķe. Nedrīkst visu vakaru ne runāt, ne smieties. Kupš pa nakti novilks zeķi, būs brūtgāns.
L. Grīnberga, Nereta.
758. Andreja vakarā vajaga matus izsukāt, bet nesapīt, muti nomazgāt, bet neslaucīt, dvieli un ķemmi nolikt pagalvī. Nakti brūtgāns nāk muti slaucīt un matus pīt, un tad dabūjot to redzēt. Vai arī āboli jāpaliek zem pagalvja, tad brūtgāns nāk ābolus ēst, un viņu var dabūt redzēt.
V. Eglīte, Sēja.
759. Andreja vakarā jāatstāj mati nesapīti, kas pa sapņiem nāks pīt, tas būs izredzētais.
V. Slaidiņa, Drusti.
760. Andreja vakarā jāpaliek apakš spilvena jauns mutslaucis, tad jānomazgā mute, bet nedrīkst slaucīt, un jāatlaiž mati vaļā. Kuj-š nu pa sapņiem nāks ņemt to mut- slauci, tas būs nākošais brūtgāns.
K. Corbiks, Jaunsvirlauka.
761. Andreja naktī pie gultas vajaga likt dvieli un ūdeni, kas pirmais no puišiem nāks mazgāties, tas būs nākamais vīrs.
K. Kristape, Olaine.
762. Andreja naktī jāsaraksta uz papīra gabaliņiem pazīstamo puišu vārdi. Rītā neskatoties jāizvelk kāds papīra gabaliņš. Kura vārdu izvelk, tas būs nākamais virs.
O. Mucniece, Ventspils.
763. Andreja vakarā zem spilvenu jāliek zīmītes, kur uzrakstīti Kavalieru vārdi. Starp tām arī neaprakstītas. Kuj-u rītā izvilks, tas Itlis izredzētais; ja gadās neaprakstīta zīmīte, tad īstais kavalieris vēl nezināms.
V. Slaidiņa, Drusti.
76-1. Andreja dienā meitām jāieliek ķiršu zari ūdenī, jāiedomā- |ns nākamais līgavainis; ja ķirši Int/ Ziemas svētkiem uzzied, tad tas piepildīsies un iedomātais līgavainis Ints nākamais vīrs.
L. Vīksne, Talsi.
765. Lai uzzinātu ko vien grib, lad Andrievdienas naktī, kad iet gulol, ja paņemot saujiņa miežu un jūsojot gultā sakot: „Sēju, sēju miežus Andrievtēva dārzā, Dieva Ieva vārdā." Pēc tam vairs neesot ne ar vienu jārunā. Bet viss šis ļiularot nevienam neredzot. Tad sapni varot redzēt, ko vien tikai vAlotlea.
li. Aizpurve, Lubāna.
766 Andrejvakarā vajag trīsreiz /agl miežus. Vakarā, kad iet ulei vajaga ar kreiso roku pa lulio plecu sviest miežus pāri un sacīt: ..Andreja vārdā es sēju miežus, dod man Ādama dārza mīļāko satikt." Tas jāatkārto trīs reizes. Ko sapņos redz, tas piepildās.
M. Kalniņa, Vandzene.
767. Andreja dienā jānozog sauja miežu. Nakti divpadsmitos jāiziet laukā un jāmet miežu sauja pāri kreisajam plecam, sakot: „Sēju miežus Andreja nakti, kurš mans mīļais, lai nāk tos pļaut!" Tūlīt izaugs mieži, un kāds vīrietis nāks tos pļaut.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
768. Andreja vakarā gulēt ejot, jāpaņem viena sauja kaut kādu graudu — rudzu, miežu vai citas labības, un jāber pagultē, pie kam jāsaka: „Sēju rudzus, sēju miežus, kas mani mīlē, lai nāk pļaut!" Kurš nakti pa sapņiem pļaus, tas būs īstais brūtgāns.
K. Corbiks, Lielsesava.
769. Andreja vakarā, gulētājam nezinot, pagultē jāpaliek mieži, tad gulētājs sapnī redz, kas nāks pļaut, tas būs nākamais.
A. Miglava, Gulbene.
770. Andreja vakarā ap gultu vajag miežus izkaisīt, un kas sapnī pirmais nāks pļaut, tas būs nākamais.
K. Kristape, Olaine.
771. Andreja vakarā jāsēj auzas jeb mieži apakš gultas. Kurš tad nāk pļaut, tas būs tas nākamais brūtgāns.
L. Bumbiere, Talsi.
772. Andreja nakti gulēt ejot jāiesēj pagultē auzas; kas sapņos nāks pļaut, tas būs izredzētais.
E. Kampare, Skrunda.
773. Andreja vakarā jaunavas paņem sauju auzu, gulēt ejot sēj ap gultu un saka: „Dieva Tēva, Dieva Dēla, Svētā Gara vārdā dod man šonakt savu draugu redzēt." Kas pa sapņiem pļaus auzas, tas būs.
K. Corbiks, Jelgava.
774. Andreja nakti jāsēj lini apakš gultas: kupš nāks plūkt jeb kapāt, tas būs līgava jeb līgavainis.
L. Strute, Šķibe.
775. Andreja vakarā gulēt ejot, meitai jāizkāpj no savām drēbēm un drēbes jāatstāj turpat zemē. Kufš puisis naktī pacels tās drēbes, tas tad būs meitas nākamais vīrs.
P. Zeltiņa, Latgale.
776. Andreja vakarā jāiet ķēķī pie žagaru pūļa un jāņem žagari. Ja žagari būs pa pāriem, tad apprecēsies, ja ne, tad tai gadā vīru nedabūs.
A. Biša, Vijciems.
777. Andreja vakarā vajaga caur kājām skatīties krāsnī, tad redzēs savu brūtgānu no krāsns ārā nākam.
L. Rudzīte, Vijciems.
778. Ja vīrs ar sievu labi nesadzīvo, tad viens no tiem kāpj Andreja naktī tādā kokā, kas aug ūdens malā, un skatās ūdenī. Ja nu ūdenī ierauga savu otru pusi, tad tā mirs.
O. Mucniece, Ventspils.
779. Vīram vai sievai, kas labi nesatiek, Andreja vakarā jākāpj tādā kokā, kas aug ūdens malā, un tad jāskatās ūdenī. Ja tur ierauga savu otru pusi, tad tā tai gadā mirs.
52
H. Riekstiņš, B. Z. II. pielikums, 1932. 338.
780. Ja precēts pāris gribot zināt, kuļ'š no abiem jau nākošā gadā mirs, tad vajagot Andreju naktī iet uz kapiem, nostāties uz krustceļa un skatīties, vai uz kapiem ies vīrs vai sieva. Kuj-u nu tur redz, tam tanī gadā jāmirst. Bet kas to grib izmēģināt, tam to dienu jāgavē.
J. Treimanis, Kurz., Kr. Bērze, Jkr. IV, 52.
781. Ko sapņo Andreja nakti, tas piepildās.
J. A. Jansons, Piņķi.
782. Lai izzinātu, kuj-š cilvēks ir vislielākais ienaidnieks, Andreja vakarā ēdot vajaga maizes druskas aizbērt azotē un gulēt ejot ietīt tās mutautiņā un palikt pagalvī. Kas druskas sapnī ņems, būs visļaunākais cilvēks.
H. Riekstiņš, B. Z. II. pielikums, 1932, 339.
ANNAS DIENA (26. jūl.).
783. Annas ir saimnieču diena, tāpat kā Jēkabi saimnieku diena. Tad raudzīja pirmos kartupeļus un burkānus un kāva pirmo aunu. Abas minētās dienas bija arī iecienītas kāzu svinēšanai.
Jaunākās Ziņas, 1932. 162, 23. VII.
784. Ap Valmieru un Burtniekiem Annas dienā bija parasts jērus kaut.
P. Š., Riga.
785. Annas dienā Palsmanē upurē vaskus un villu.
Baznīcas vizit., 1657.
786. Annas dienā ēda jaunu rudzu maizi.
Andreja diena — Annas diena
M. Āboliņa, Aumeisteri.
787. No Annas dienas drīkst ēst jaunus kartupeļus.
K. Jansons, Plāņi.
788. Pēc Annas dienas siens kaudzē vairs nepūst, ja kaudzi metot ūdens arī gar dakšu kātu tecētu.
K. Jansons, Plāņi.
789. Ja Annas dienā līst lietus, tad to rudeni nav riekstu, jo tad visi paliek melnām iekšām.
E. Stīpniece, Vērene.
790. Kad Annas dienā lietus līst, tad rieksti neizdodas.
P. Š., Ropaži.
791. Ja Annas dienu līst lietus, tad būs tārpaini rieksti.
A. Ratniece, Pabaži.
792. Kad Annas dienā lietus līst, tad būs slikti rieksti.
P. š„ Rīga.
793. Ja Annas dienā lietus līst, tad riekstiem nav kodolu.
J. A. Jansons, Nītaure.
794. Ja Annas dienā līst lietus, tad tai gadā riekstu nav.
K. Vieglais, Krape.
795. Ja Annas dienā lietus līst, tad rudenī būs daudz sēņu, bet rieksti būs tārpaini, un otrādi.
A. Bulēne, Turaida.
796. Ja Annas dienā līst lietus, tad būs tārpaini rieksti.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
f 797. Ja Annas dienā līst lietus,
tad būs slapjš rudens.
A. Miglava, Rūjiena.
798. Ja Annas dienā līst lietus, tad līšot vēl divas nedēļas.
Z. Grīnberga, Sigulda.
799. Ja Annas dienā nosit zirnekli, tad aitas sprāgst.
A. Broža, Naukšēni.
800. Citā vietā Vidzemē pie vecas baznīcas sapulcējās ikgadus Annas dienā daudz ļaužu, kas apsolījušies, un nabagi no visām malām. Nabagi staigā trīs reizes ap baznīcu apkārt, dziedādami un savas lūgšanas skaitīdami, un kopā ar viņiem staigā arī visi tie, kas tur kādu labumu meklē. Nabagiem iedod kāpostu lapas un citus dārza augļus, lai šie labi izdotos. Tad parušina smiltis no baznīcas un liek tur vēl iekšā maizi, sieru, olu, pienu, ziedus un saka: „Kā mēs esam apņēmušies, tā nu par gadu esam atnākuši." Pēc dāvanu izdalīšanas dzied un danco.
K. Silings, 1832. g., Tirza.
801. Ja pa Annām vanagi ap kādām mājām laidelējas, tad tais mājās būs kāzas.
R. Eglentāle, Reņģe.
802. Ja deviņas dienas pēc Annas dienas uzsnieg sniegs, tad deviņas dienas priekš Jurģiem tas nokusīs.
A. Bērziņa, Aloja.
803. Ja Annas dienā uzsnieg sniegs, tad Pēteros būs lietus.
A. Bērziņa, Aloja.
APAUŠI.
804. Ja nesīsi istabā apaušus, tad būs lietus.
J. Rupjais, Asūne.
APAVS.
805. Kad āva jaunas apavas pirmo reizi, tad bēra pelnus iekšā, lai būtu stipri, un trīs reizes nospļāvās, lai nelaime nenotiek.
G. Pols, Valka.
806. Lai nesāpētu zobi, tad vajaga jaunus apavus pirmo reizi aut kreisā kājā.
G. Pols, Staburags.
807. Zābaki un zeķes arvienu jāvelk papriekšu kreisajā kājā, tad zobi bojājas gan, bet nekad nesāp.
P. Š. jun., Vidzeme.
808. Ja kailā kājā uzaun apavu, tad tanī laikā kāds aprunā.
Iv. Jansons, Plāņi.
809. Ja kāja ataujas, tad kāds aprunā.
A. Bergmanis, Vecogre.
810. Ja kāja ataujas, tad kāds aprunā.
O. Jaunozols, Dzelzava.
811. Ja apavs atraisās, tad viņu valkātāju kāds aprunā, lamā.
M. Poriete, Lubāna.
812. Ja kāja ataujas, tad kāds aprunā.
J. Vilnītis, Jumurda.
813. Ja zābaks atraisās, tad aprunā.
J. A. Jansons, Skrīvej-i.
814. Ja noaujas kājas, nozīmē to, ka tu kaut kur tieci aprunāts.
V. Miķelāns, Rubeņi.
815. Kad apava auklas attaisās vaļā, tad tas tiek aprunāts. [Sal. aukla.]
A. Skuja, Vestiena.
816. Ja atraisās labai kājai auklas, tevi kāds vīrietis aprunā. Ja atraisās kreisai kājai auklas, tevi kāda sieviete aprunā.
K. Atgāzis, Nītaure.
817. Ja meitai atirst kreisās kājas aukla, tad kāda cita meita to aprunā.
V. Saperovs, Vecpiebalga.
818. Ja meitai labās kājas saite atraisās, tad to puisis aprunā; ja kreisās, — meita.
J. A. Jansons.
819. Ja atraisās kurpes, zābaka jeb pastalas saite labajai kājai, tad aprunā kungs, ja kreisajai — dāma.
E. Jēpe, Palsmane.
820. Ja apavs kājā apbrūk, tad kāds daudzina: ja kreisā kājā, tad runā ļaunu, ja labā, tad labu.
Atbalss k. .1894. J. Kriķis, Starti.
821. Ja kreisai kājai aukla at- rist, tad aprunā; ja labai — tad uzteic.
Bērziņš, Ropaži.
822. Ja kreisai kājai aukla at- rist, — kāds aprunā; ja labai — uzteic.
J. A. Jansons, Rīga.
823. Kad kreisās kājas zābaka šņore atraisās, tad liela — ja labās — tad nicina.
A. Ozoliņa, Taurene.
824. Ja apavs labai kājai atraisās, tad kāds lamā.
K. Biša, Rencēni.
825. Ja labās kājas apavs atraisās, tad to dienu ies slikti.
A. Sietiņš, Taurene.
826. Ja kreisai kajai apavs atraisās — kāds slavē.
K. Biša, Rencēni.
827. Ja labā kāja ataujas, tad kāds aprunā, ja kreisā — liela (slavē).
E. Vēvere, Ļaudona.
828. Ja kreisai kājai auklas atraisās, tad kāds labu runā, ja labai — ļaunu.
H. Šiliņa, Dobele.
829. Ja iet pa ceļu un attaisās vaļā kurpe vai zābaks, tad kaut kas neizdosies.
V. Rozīte, Rīga.
830. Ja ejot atraisās kurpes šņore, tad kāds aprunā.
E. Rotmane, Jaunauce.
Apavs sapnī.
831. Ja sapnī uzvelkot jaunus zābakus, kurpes, pastalas, vīzes, tad būs jauna vieta.
A. Jaunzeme, Lizums.
832. Ja sapnī apaun vecu apavu, tad āvējs paliks vecā vietā, bet ja viņš apaun jaunu apavu, tad tas aizies uz jaunu dzīvi.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
833. Ja jauna sieviete apaun sapnī jaunu apavi kājās, tad tā dabū drīz brūtgānu. Vīrietis atkal dabū tautas meitu.
Aronu Matīss, Bērzaune.
APCIRKNIS.
834. Apcirkni nedrīkst nekad galīgi iztukšot, lai būtu vienmēr pilnība: [Sal. nauda.]
K. Corbiks, Svēte.
APCIRPŠANA.
835. Kā viņi [latvieši] aplam iztrūkstas, kad lopi, aitas, zirgi apcirpti, un neapdomā, ka tas dažu- reiz ir peļu un žurku darbs.
K. Silings, 1832. g„ Tirza.
APDZIRAS.
836. Drīz pēc aizdzeršanas notiek apdziras, kufās piedalās arī jauniķa tēvs un māte un tuvākie radinieki. Jaunives sētā nobraukuši, tie jokojas, ka braukuši pirkt gotiņu, aitiņu vai kaziņu. Jauniķis bučo roku jaunives vecākiem, jaunive tāpat jauniķa vecākiem. Jaunive apklāj galdu ar baltu linu palagu no sava pūra, par zīmi, ka ar mieru iet pie jauniķa. Svāts un jauniķis liek galdā degvīna pudeles, jaunive aptin svāta pudeli ar jostu, jauniķa pudelei uzliek cimdu pāri, kufus tie, pirmo glāzi lejot, paņem sev. Pirmā glāze jādzer jaunivei. Jaunives, viņas vecāku, brāļu un māsu glāzēs jauniķis met sudraba vai pat zelta naudu.
Latvis, 1925. 1072. Asūne.
APDZIRU ZĀLES.
837. Apdziru zāles ir vemjams līdzeklis, kuj-u latvieši dzeļ- alū vārītu, ja viņi domā, ka slimība nāk no burvības. Arī lopiem dod tādas zāles.
A. W. Hupel, Top. Nachrich- ten, 1777. II, 490.
838. Apdziru zāles (Lycopodium selago) tiek lietotas pret burvību un arī citu apburšanai. [Sal. stai- pekļi un arī par vemjamām zālēm.]
55
Apavs — Apdziru zāles
A. W. Hupel, Top. Nachrich- ten, 1798. IV, 293.
839. Apdziru zāles (Lycopodium sclago) der zemniekiem par vemjamām zālēm.
Beschreibung der Provinz Kur- land, 1805. 74.
840. Apdziru zāli (Lycopodium sclago) lietoja pret iedzirdīšanu jeb apdzirdīšanu. Savārīja trijde- viņi pāp apdziru zāļu ar trijde- viņi pāfi tabakas lapu un tad šo dzērienu deva iedzirdītam cilvēkam. Ar apdziru zālēm mazgāja arī kašķi.
J. Ilsters.
840a. Apdziru zāles lasa priekš dzeguzes kūkošanas gavēņu laikā un dod lopiem, lai nepiesistos asins sērga.
Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.
841. Apdziru zāles ir derīgas pret utīm. Ja galvā utis iemetušās, tad savāra šīs zāles un ar to ūdeni nomazgā galvu; tad utis iznīks.
J. Avots, Svēte.
842. Ja apdziru zāles dzeļ" pēc saules noiešanas, tad vemšana nāk tikai pēc saules uzlēkšanas.
J. Rubenis, Ērgji.
843. Ar savārītām apdziru zālēm mazgā galvu pret blaugznām matos.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
APGĀLS.
844. Ziemā jāievēro, kad „ap- gāls" (gāle, koku apledojums) kūst nost un tad pavasari tanī dienā jāsēj lini, tad lini aug ar baltu šķiedru.
A. Aizsils, Lubāna.
APĢEKI1S.
845. Apģērbu nedrīkst gultā likt, tad viņā nav piekrišanas.
A. Zandere, Rīga.
apiņi.
846. Ja apiņus stāda, tad nedrīkst nekad stādīt vecā mēnesī, bet jaunā.
K. Corbiks, Blīdiene.
847. Apiņi jāstāda jauna mēneša pirmajā dienā, tad pirmajā gadā jau ir galviņas.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
848. Apiņus dēstot, pašam jāstāv ziemeļa pusē un miets jāsprauž uz dienvidiem, lai apiņi labi aug.
M. Pelēce, Cirsti.
849. Uz apiņiem mēdz bērt mēs- lāja saslaukas, bet vajaga sargāties, lai tur nebūtu bērza skaidu.
S. Gūberts, 1688.
850. Apiņiem mieti jāsit vecā mēnesī, tad apiņi labi tinas apkārt.
E. Laime, Tirza.
851. Apiņiem mieti jāsprauž dienvidu vējā, tad tiem lielākas galviņas.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
852. Kad apiņiem kārtis sprauž, tad kāršu galā uzliek vīzes jeb pudeles, kam gali nosisti; tad galviņas izaugot labi lielas.
K. Silings, 1832. g., Tirza.
853. Lai apiņiem augtu lielas spurdzes, tad visgarākās maiksnes galā jāuzmauc veca tupele.
B. Blumbachs, Lībagi.
854. Lai apiņiem augtu lielas spurdzes, tad maikstes galā jāuzmauc veca tupele.
A. Kundziņa, Talsi.
855. Apiņiem miets jāduj- pirmdienā, tad tie no pašas lejas zied.
E. Medene, Meirāni.
856. Apiņi neaugot, kad tiem piespraužot bērza mietus.
J. Zaķītis, Lauteri.
857. Ja apiņiem sprauž bērza mietus, tad apiņi neaug.
E. Ārgals, Naukšēni.
858. Ja pie apiņiem piesprauž bērza mietus, tad apiņi vairs neaugs.
A. Mūrniece, Cēsis.
859. Apiņam nevarot spraust egles mietu, tad tas neaugot, bet ja apiņam spraužot bērzu mietu, tad viņš vareni augot.
H. Skujiņš, Smiltene.
860. Ja vasaru daudz rūc stiprs pērkons, tad aug labi apiņi.
J. Ķikuts, Nīca.
861. Kad gadā apiņiem daudz sprogu un lagzdām riekstu, tad tanī gadā daudz precas.
A. Bergmane, Talsi.
862. Kad apinis mieta galā, tad mieži jāsēj.
E. Laime, Tirza.
863. Ja apiņiem daudz ziedu, tad otrā gadā labi mieži.
Z. Lāce, Veclaicene.
864. Ja pavasarī jaunais apiņu asns nenosalst, tad rudenī nenosals labība, lai salna būtu cik liela būdama.
P. Cakars, Ranka.
865. Kad apiņi aizsalst pavasarī, tad mieži aizsalst rudenī.
J. Dreimanis, Mēdzūla.
866. Apiņu jaunie asni noder asinstīrīšanai un atvēsināšanai.
Gelehrte Beytrāge, 1765
867. Apiņi jānojem pilnā mēnesī.
S. Gūberts, 1688.
868. Uz ūdeņa laizdamies Apiņotu alu dzēru, Lai iet mana dvēselīte Kā apiņa galvenīte.
LD 30892.
869. Tādās vietās, kur auguši apiņi, nav jābūvē dzīvojamās ēkas, jo tanīs dzīvojot neejot labi.
A. Pliens, Meirāni.
870. Ja maz apiņu, gaidāma lēna un silta ziema.
K. Palteris, Nītaure.
871. Pēc bagāta apiņgada nāk auksta ziema un bagāts labības gads.
A. Bērziņa, Aloja.
872. Pēc bagāta apiņu gada nāk stipra ziema un bagāts labības gads.
A. Āboliņa, Ļaudona.
APKŪLĪBAS.
873. Apkūlības, gluži kā katra dzīra, bija dzej-amas … Alu dzēra māju ļaudis un ieaicinātie saimnieka kaimiņi, draugi un radi. Ēdienam, izņemot plāceņus jeb raušus, bija sevišķi cūkas galva. Ķunni (snuķi) ēda pats saimnieks, gluži kā apsējoties tam bija ēdama cūkas aste. Tam kopīgi bija apzīmēt rosu darbu, kuplu vārpotu ražu. Kuļamam laikam sākoties, dažur bija parastas uti iokūlīl>as. Pirmo riju |ili'Ni'|ut, rijā krāsns bedrē nokāva gaili, kuili kairā ziņā vajudzēja būt melnam. Ar asinīm aptraipija ārdus mii durvis. Gaili pašu rijas krāsni cepa un turpat rijā ari apēda, pa kumosam pie tam ziedojot kādam .. . garam, … kupa mājokli domājās sevišķi tumšo riju… Sāda gaiļa kaušana bija stingri noliegta. Visas darīšanas tādēļ saimnieks vēlākos laikos parasti nodarīja slepeni, gluži viens pats.
Konversācijas Vārdnīca, 1906. g.
874. Apkūlību svinēšana Latgalē bijusi vairāk iecienīta nekā appļāvību svinēšana. Kad beiguši kult pēdējo riju, tad ēduši brokastis uz rijas krāsns Rijas kungam par godu. Šai mielastā pieaicinājuši arī tuvus kaimiņus, vai nu par palīdzību darbos, vai arī tādēļ, ka tiem arī tur bijis atļauts kult.
B. Eriņa, Latgale.
APMĀŠANA.
875. Ja cilvēks ko dara itin kā bez apdoma, tad saka, ka tas ir nelabā apmāts.
Branti.
APMIRŠANA.
876. Ar apmirtu naudu (t. i. naudu, kas bijusi klāt vairākiem nomirējiem) var riebt augoņus un rozes.
A. Aizsils, Kalsnava.
APPĻĀVĪBAS.
Apkūllbttl
877. Par appļāvībām parasti runājuši rudzus nopļaunot. Rudzu talkās, kad beiguši pļaut, apvijuši sirpjus ar rudzu vārpām un pinuši rudzu vārpu vaiņagus, ko likuši saimniekam galvā, kad pārnākuši mājā no tīruma. Saimnieks pacienājis darbiniekus ar alu un saimniece ar sieru un citiem ēdieniem. [Sal. rudenāji.]
B. Eriņa, Latgale.
878. Appļāvībās pina no vārpām kroni, un ja bija atrasts jumis, tad to iepina kronī un saimnieks to kroni glabāja.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
879. Appļāvības tika svinētas beidzot sevišķi rudzus pļaut. Pļaujas beigu dienas vakarā visi pļāvēji nāca dziedādami no lauka, sievas un meitas priekšgalā, nesdamas rudzu pītu, puķēm pušķotu vaiņagu un jostu. Abus pina no vispēdējā griezienā pļautas rudzu saujas. Tajā bija atrasties Jumim … Mājās nācējus sagaidīja mājas tēvs un māte. Dziedot un daudz laimes vēlot, vaiņagu uzlika mājas mātei galvā, mājas tēvu turpretim apjoza ar jostu… Vaiņagu un jostu pēc pakāra mājas goda istabā … piem. pie sienas virs stulpiņa … Virs tā tad appļāvību vaiņags un josta palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai. Appļāvības bez tam varēja svinēt arī jebkuru citu labību beidzot pļaut, sevišķi miežus.
Konversācijas Vārdnīca, 1906.
880. Appļāvībās saimniece vāra biezu putru ar sviestu un dod to ar brandvīnu un alu strādniekiem.
E. Volters, Maiepiajībi, 1890, 88.
APOGA VAINA.
881. Apoga vainā naktīs bērns nīkst un bolī acis kā apogs.
I /<»>/« milnu
K. Jansons, Plāņi.
APOGS.
882. Apogs ir nāves putns. [Sal. dzeguze, pūce.]
II. Skujiņš, Smiltene.
883. Apogs (purva pūce) kliedz: Vi, vi, vi! un dažreiz nāk mājas tū- lumā. Tas ir uz miršanu, jo viņš ar' ir nāves zīlnieks.
H. Skujiņš, Aumeisteri-
884. Ja apogs nāk mājas tuvumā un kliedz: ui, ui, ui! tad tas ir uz miršanu.
H. Skujiņš, Smiltene.
APRĪLIS.
885. Pirmais aprilis esot Jūdāsa dzimšanas diena. [Sal. pirmais augusts.]
A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas.
886. Pirmā aprilī ir Jūdass piedzimis.
A. Aizsils, Lubāna.
N87. Pirmais aprilis ir nelaimes diena: tad Jūdass piedzimis.
K. Jansons, Plāņi.
888. Pirmā aprilī velns nomests no debesīm, tāpēc ir jāmānās.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
889. I. aprilis ir govsgana māņu diena.
K. Jansons, Viļāni.
890. Kas pirmā aprilī pratis citus piemānīt, tam klājies labi, bet piemānītiem tas bijis par sliktu.
B. Eriņa, Latgale.
891. Kufš apriļa rītā ir piemirsis kādam aprili iedot, tas ilgi vairs nedzīvos.
V. Līcis, Līgatne.
892. Ko pirmā un trīsdesmitā aprilī pieviļ, to visu gadu pievils.
K. Jansons, Plāņi.
893. Ja pirmā aprilī neviens nepiemāna, tad nav jābaidās no krāpniekiem.
M. Ķerzuma, Rīga.
894. Ja ko pieviļ 1. aprilī, to viļ visu gadu.
E. Zirnītis, Lubāna.
895. Ka kas uz pyrmuo aprēļa ni vīnu naapmuonēj, tod tys vysu godu klauseis muonus un taipat kuru reizi pats byus apmuoneits.
V. Podis, Rēzekne.
896. Pirmajā aprilī jāmāna tāpēc, lai visu gadu varētu mānīt, un neviens nepieķertu pie meliem.
A. Zālīte, Bērzpils.
897. Pirmajā aprilī mānās tādēļ, lai neviens pie meliem nepieķertu un citus varētu vienmēr mānīt.
L. Reiteris, Lubana.
898. Pirmā un trīsdesmitā apri- ļos viļoties saka: ,,Kic, kic, april!"
K. Jansons, Plāņi.
899. Skaidras mēness naktis aprilī, kas arvien ir aukstas, ir kaitīgas neuzplaukušiem kokiem. Silts apriļa lietus lej svētību. Slapjam aprilim seko sauss jūnijs.
Latvis, 1932. 3094.
900. Kad aprilī ir draņķīgs laiks, tad ir auglīga vasara.
P. Zeltiņa, Rīga.
901. Ja aprilī silts lietus, tad gaidāma kupla pļauja.
A. Bērziņa, Aloja.
902. Ja aprilī līstot daudz lietus, tad gaidāma laba raža.
M. Dandēns, Gatarta.
903. Kad apriļa mēnesī krīt sniegs, tad ir auglīgs gads.
J. Andriņš, Taurkalne.
904. Ja 1. aprilī lietus līst, tad vasarā paredzamas meža ogas.
A. Bērziņa, Aloja.
905. Ja aprilī laiks ir silts, maijā vēss un jūnijā mitrs, tad augļi šai gadā būs labi.
T. Ķengā, Jelgava.
906. Kad lietains aprilis, tad sauss maijs.
Zemes Spēks, 1932. 25, 426.
907. Ja aprilis lietū mirkst, tad Jānis līgos izkaltis.
A. Bērziņa, Aloja.
908. Ja apriļa mēnesis ir sauss, tad būs slikta raža.
K. Meiers, Lubāna.
909. Kad aprilī pērkons rūc, tad naktīs salnu vairs nebūs.
Zemes Spēks, 1932. 25, 426.
910. Ja aprilis vējains, tad Ziemas svētki paredzami sniegaini.
A. Bērziņa, Aloja.
911. Aprilī nav jācērt malka, tad labi nedeg.
A. Aizpurve, Lubāna.
APRUNĀŠANA.
912. Kad kādu aprunā vai apsmej, tad jāuzspļauj uz kreisās rokas īkšķa naga, citādi apsmiekls krīt uz pašu apsmējēju atpakaļ.
60
P. Zeltiņa, Ikšķile.
913. Ja kāds otru aprunā, tad vajaga runātājam projām ejot pieskarties, lai tas pats aiznestu savu ļaunumu.
P. Zeltiņa,' Ikšķile.
914. Ja mēles galā pumpiņa uzmetas, tad tiek aprunāts.
P. Š., Rīga.
915. Kad kāds otru aprunā, tad aprunātam iemetas zem mēles čulga.
A. Klause, Jaunpiebalga.
916. Ja otru aprunā, tad mēlē metas čulgas.
V. Vintere, Matīši.
917. Nevajaga otru aprunāt, čulgas būs uz mēles.
V. Rūnika, Skujene.
918. Kas citus aprunā, tam zobi sāp.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
919. Lai nekristu ļaužu valodās, — jāsadedzina veca grīste.
J. A. Jansons, Rīga.
920. Kad vecu grīstu ugunī sadedzina, tad nekrīt ļaužu valodās.
K. Lielozols, Nīca.
APSE.
I. Apse vispārīgi.
921. Apse ir zavetnieku koks.
Langius vārdnīca.
922. Ar apses malku tikušas raganas dedzinātas, tāpēc to arī sauc par raganu malku.
K. Straudovskis, Lielplatone.
923. Ja apsē iecērt cirvi, tad drīz kāds lops nolauzīs kāju.
Aprilis — Apse
A. Šķērē, Jaunsaule.
II. Apses lapu drebēšana.
924. Dievs uzsviedis apsei Velna asinis. Tādēļ ari apse sākusi trīcēt un trīc vēl šobaltdien, jo velna asinis apsei briesmīgi nepatīkot.
J. Bērziņš, Valmiera, Rozēni.
925. Kad Jēzus nesis krustu, tad visi koki locījušies, bet tikai apse vien ne. Par to nu viņai jā- trīsot.
P. Š„ Rauna.
926. Pasauli radot, Dievs uzdevis visiem zvēriem un kokiem savu darbu. Visi arī to izpildījuši, tikai apse vien ne, par to apsei vēl tagad jādreb.
P. Zeltiņa, Rīga.
927. Kad jūdi Kristu situši krustā, tad visi koki stāvējuši mierā, tikai apse drebējusi, un no tā laika vēl tagad apsei dreb lapas.
K. Jansons, Plāņi.
928. Apse trīsot tādēļ, ka Jēzu situši krustā, visi koki esot nolaiduši lapas, bet apse ne. Par sodu tai nu esot vienmēr jātrīsot.
H. Skujiņš, Smiltene.
929. Apse deva rīkstes Kristu šaust, tādēļ trīcot.
Skolotāji, Rīga.
930. Apsei tādēļ dreb lapas, ka no tās bijis Pestītājam krusts taisīts. [Sal. alksnis, sērmūkslis.]
P. Zeltiņa, Ikšķile.
931. Kristus krusts esot taisīts no apses koka, tāpēc apses lapas vējā trīc.
M. Navenickis, Zasa.
932. Apse tādēļ trīcot, ka Jūdass pie tās pakāries.
J. Jansons, Plāņi.
933. Apse tādēļ trīc, ka Jūdass tur esot pakāries, kad pārdevis Kristu.
V. Pilipjonoks, Asūne.
934. Pērkoņa laikā nevar zem apses stāvēt, jo tās vidū dzīvojot velns.
A. Zibens, Rugāji.
935. " Dievs pavēlējis apses lapām trīcēt, lai kūlāvs nedabūtu no viņu rasas padzerties. [Sal. vālodze.]
J. Rubenis, Ērgļi.
936. Ja pavasaros apses lapas stipri trīc, tad vasarā zirgi būs paēduši.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
937. Pavasar, kod apses lopa treis, tod zyrgim bareibas pītiks.
Jaunais Vords, 1932. V.
938. Kad pavasar lopas uz apses kūka jau treīs, tad zyrgi ganībās jau byus paāduši.
M. Apeļs, Stoļerova.
939. Nevienam kociņam Tā lapiņas nedrebēja, Kā drebēja apsītei, Lēna vēja vēdināmas.
LD 30629.
940. Visi koki Dieva doti, Apse viena velna dota: Visi koki čaukstēt čaukst, .Apse viena grabēt grab.
LD 30631.
941. Trīci, trīci, apses lapa, Kas jel tevi trīcināja! Mīļā Māra trīcināja, Apakšāi stāvēdama.
61
.1 pH<'
LD 30630.
942. Kā tu drebi, apses lapa, kāds velns tevi drebināja? Vēja māte drebināja zem saknēmi gulēdama.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
Apses ciršana.
943. Nekad necērt apšu meijas mājas pušķošanai.
P. Š„ Rauna.
944. Apses jācērt veca mēneša beigās, tad no viņām iznāk sausa malka.
P. Rauna.
945. Apses jāgriež jaunā mēnesi, jo tad atvases neaug.
L. Aizpurve, Lubāna.
946. Ja apses cērt augošā mēnesī, tad tās nevar lietot malkā, jo tā paliek vienmēr slapja.
S. Dunkule, Jaunauce.
IV. Apse sakarā ar labību.
947. Kufu gadu daudz apses zied — būs labs vasarājas gads.
Atbalss k. 1895. P. Lodziņš, Sērpils.
948. Kad apsēm lieli pumpuri, tad tai gadā labas auzas.
J. Dreimanis, Mēdzūla. P. Š., Rauna.
949. Ja pavasarī apsēm lieli pumpuri, tad gaidāma laba auzu raža.
K. Preiss, Vecgulbene.
950. Kad pavasarī apsēm un alkšņiem pulka gapi pumpuru, tad tai gadā būs labas auzas.
J. Rubenis, Ērgļi.
951. Ja apsēm un alkšņiem ga- fi pūpoli, tad būs labs auzu gads.
E. Laime, Kalsnava.
952. Ja apses labi zied, tad auzu raža izdosies.
L. Rudzīte, Vijciems.
953. Ja pavasarī apsēm daudz ziedu, tad vasarā mieži labi izdosies.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
954. Apšu pumpuri ir uz auzām, pīlādžu ziedi uz miežiem un egļu čiekuri uz kartupeļiem.
K. Oļļe, Mazsalaca.
V. Apses s i m p a t e t i s k a ietekme.
955. „Kur sarkana apse zied, tur būs brūte šoruden."
B. 11758.
956. Ja kādas mājas robežās redz nosarkušu apsīti, tad tajās mājās būs brūte.
E. Laime, Tirza.
957. Rudenī, pie kuj-as mājas ir sarkana apse, tai mājā tad ir brūte.
K. Palteris, Nītaure.
958. Ja rudens laikā mājas apsei ir sarkanas lapas, tad tai gadā būs kāzas.
J. Rečs, Silajāņi.
959. Ja mājas tuvumā vasaru apse sarkst, tad kāzas gaidāmas.
Z. Biša, Rencēni.
960. Mājās, kur rudenī apses sarkanas, gaidāmas kāzas.
•A. Zvejniece, Lubāna.
961. Ja kāda saimnieka daļā aug apsei sarkanas lapas, tad tanī gadā kāzas kādam no tās mājas iedzīvotājiem.
E. Aizpurve, Lubāna.
962. Ja rudenī pie mājas kādai apsei lapas ļoti ātri nodzeltē, tad tais mājās meitas nākamo gadu tiek izprecētas.
E. Argals, Naukšēni.
963. Cērtiet kļavas, ozoliņus, Apses vien necērtiet: Drebēs jūsu valodiņa Ar kungiem runājot.
LD 31400.
964. Es tev lūdzu, tautu meita, Nevij apšu vaiņadziņu, Drebēs tava valodiņa Ar tautām runājot.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
965. Ai, ragana, raganiņa, Rītu tev dedzinās; Vakar cirta apses malku, Triju kungu darbinieki.
LD 31445, 2.
966. Skauģis manu kumeliņu Apses šautru smidzināja, Skauģim auga apšu birze, Man aug bēri kumeliņi.
LD 29958.
APSĒJĪBAS.
967. Apsējības notika sevišķi miežus sējot. Tā pēdējā laikā pastāvēja vēl tikai iekš tam, ka saimniece izvārīja miežu biezputru līdz ar cūkas muguras gabalu ar visu asti. Saimnieks ēda pašu asti, izsacījis vēlēšanos, lai vārpas izaugtu astes gafumā un resnumā.
Konversācijas Vārdnīca, 1906.
968. Uz apsējībām jāvāra cūkas aste, tad labība augs gafām vārpām.
A. Aizsils, Veckalsnava.
APSMIEKLS.
969. Ja kāds smejas par citu cilvēku vainām (garīgiem un fiziskiem trūkumiem), tad šīs vainas parādās pie viņa paša bērniem.
K. Oļļe, Mazsalaca.
APŠAUTUMS.
970. Iegadās kādā vietā sarkanums, kufš niez un plešas lielāks, tad ir apšautums. Sagrūž ķiplokus kreimā, sarauga un sasmērē.
Austere, Saldus.
971. Apšautums ceļas no tā, ka svētās meitas apšautušas, tādēļ to sauc arī par svēto meitu apšau- tumu. Apšautuma vieta apklāta sarkanām un baltām pumpiņām, kas sprāgst pušu un plešas tālāku. Teicēja redzējusi bērnu, kūpam viss ģīmītis bijis vienā apšautumā. Tādā gadījumā, sarauga kampara eļļu un sasmērē slimo vietu, jeb arī sadedzina pērtas bērzu slotas lapas, sataisa ar skābu kreimu, sarauga un sasmērē. Apšautuma raugāmie vārdi ir šādi: „Sarkans ābols ietīts baltā drānā; iznīkst kā purva pūpēdis, kā rīta salna."
A. Rozenšteine, Saldus.
APVĀRDOŠANA.
972. Ka puiss vai meita savu mīlu laiž kur nebejs uz gaj-a laika gostūs vai kur nebejs uz pilsātu struoduot, un grib, kab jis vai jei dreižuok atbrauktu uz sātu, tod kai pavada, tivleņ vajaga atēt uz sātu, stuotīs uz saulis izlekšonys un treis reizis runuot vordus: „Dūd Dīvs, kab jis byutu tja, a napalyktu ti." Ni par kū tam, kurs nubrauc- ja, navareis puordzeivuot treju dī- nu, jis dreižuok steigsīs uz sovu sātu.
V. Podis, Rēzekne
APVERDE (slimība, kad nagu galos ir balti pūžņi).
973. Ja kādam ir apvērde, tad vajaga pirkstus trīsreiz iegrūst vārošā ūdeni; tad kaite iznīkst.
A. Salmāns, Balvi.
ARAJS.
974. Ja arājs mazs un sīks no auguma, tad arī labība sīka augs.
J. A. Jansons.
975. Arājs nedrīkst ielāpainas drēbes valkāt, lai lauki neaugtu nevienādi.
J. A. Jansons.
976. Arājam nevajaga katla kasīt, citādi miežiem aug melnas vārpas.
M. Pelēce, Cirsti.
977. Arājs sējamā laikā tik uz zirga siles drīkstot nosnausties.
J. Jansons, Plāņi.
978. Kad arājs ved arklu ač- gārniski no lauka mājā, tad saved līdzi visādus mūdžus.
O. Freimane, Jaunrumba.
979. Arājs pēc pirmā cēliena jānolej, tad graudi tīri augs.
A. Lillenurms, Veclaicene.
980. Kad pirmo reiz art iet, tad arājam lej ūdeni acīs, lai viņš ardams nesnauž.
P. Rīmanis, Krimulda. Bīlenšteina man.
981. Pavasarī, kad ejot pirmo reiz art, arājs esot jārumelē, lai viņš afot nesnaustu.
H. Lindberga, Veselauska.
982. Kad arājs pirmo sāk art, tas jārumulē, lai ardams nesnauž.
E. Medene, Meirāni.
983. Pavasarī, kad pirmo reizi iziet art, tad saimniecei vajagot arāju apliet ar ūdeni un dot sieru, lai labi to vasaru viss augot.
J. Daizis, Nīca.
984. Ja arājam pirmo reizi pavasarī nedod olas un neaplej ar ūdeni, tad saka, ka tas nespēs apart laukus.
J. Jurēvics, Kruķu pag., Šauļu apr., Lietuva.
ARKLS.
985. Senāk ara zemi ar bērza jeb egles arkliem. Kad sāka lietāt dzelzi, tad kala tā saucamās griezes, kas grieza vienīgi velēnu.
G. Pols, Vecgulbene.
986. Arkla lemesnīcas koku cērtot, nedrīkst to gāzt ar roku, bet jāļauj tam pašam nogāzties, jo citādi no tā taisītā lemesnīca neņem labi velēnu un ir jāspiež zemē ar rokām.
A. Pliens, Meirāni.
987. Ja arklam (spīļu) lemesnīcu cērtot skaidas lec tālu, tad no viņa pagatavotais lemesis metīs labi velēnu.
A. Pliens, Meirāni.
988. Redzēju saimnieku, kas savus aramus rīkus pameta uz lauka un nekad nenolika savā vietā. Tad nu gadījās, ka lemeši no arkla bija nozagti, un nu domāja, ka visa lauka svētība ir nozagta.
Latv. Avīzes, 1857. 18.
989. Kad arajs uz arkla sēd, tad zirgs svīst.
Lazdiņa, Sabile.
990. Tīrumā zirgus no arkla izjūdzot tas arvien jāatstāj ar lemešu pret dienvidiem, jo citādi tanī tīrumā vāji aug.
A. Pliens, Meirāni.
991. Pēc aršanas nedrīkst atstāt arkla ilksis uz ziemeļu pusi, jo tad sals maitājot sēju.
K. Corbiks, Jelgava.
992. Arklu nedrīkstot dzīt šļflte- niski uz mājām, tad nākot lauku peles mājās.
R. Bērziņš, Džūkste.
993. Pēc zirga izjūgšanas no arkļa nedrīkst rīkus atstāt uz lauka priekš dzeguzes aizkūkošanas.
K. Corbiks, Jelgava.
994. Ja rudenī, pabeidzot art, arkls stipri norūsējis, tad nākošgad būs laba raža.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
ARNIKA (Arnica montana).
995. Latvieši lieto arnikas ziedus tējā par līdzekli pret spiedēju un pārstaipīšanos, pārcelšanos, kādēļ to sauc arī par trūkuma zāli.
E. Birsmanis, Latv. ārst. stādi, 1897.
996. Arnikas lieto kā trūkuma zāles pret pārpūlēšanos. Arī ievainojumus dziedē ar viņu sulu, savārījumu vai spirta novilkumu.
M. Šimiņš, Brukna.
997. Ernkājas noder pret saraustīšanos.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
ARŠANA.
998. Pavasarī pirmo reiz jāiziet art ceturtdien, jo tad labāk viss izdodas.
A. Sāvītis, Lubāna.
999. Pavasarī pirmo reizi jāiziet art ceturtdienā, jo tad labāk izdodoties sēja.
A. Pliens, Meirāni.
1000. Priekš 300 gadiem Kurzemē bija pieņemts otrreiz art tīrumu mēneša pēdējā ceturksnī.
J. Krūmiņš, B. Zemes pielikums 1933. 28.
1001. Kad saimnieks ar kalpiem pavasarī pirmo reiz art gāja, tad Zane nenesa nekādu sveci istabā, jo tad sēklas labi izdošoties.
C. Pupss, Zeme, 1852. 12.
1002. Kad saimnieks pirmo reizi iziet art, tad trīs dienas istabā nedrīkst ienest sveci, lai sēkla labi izdotos.
T. Ķengā, Jelgava.
1003. Kad pirmo reiz iet art, tad istabā nededzina uguns.
E. Volters, MaTepiajībi, 1890. 4.
1004. Kad pavasarī iesāk art jeb sēt, tad tai dienā nevar mājā uguns kurt, nedz ari citiem dot uguni.
P. Š., Preiļi.
1005. Pavasarā pyrmū dīnu atejūt nu aršonas uz sātu vokorā, navar guns degt ustobā, tamdēļ lai zyrgi naskrītu da škuodei un lai mainas vuorpas naaugtu.
m
Arkls — ArSana 65
B. Spūlis, Vārkava.
1000. Pavasaros, kad af zemi pirmo reizi, tad trīs vakarus no vietas nevajag degt uguni, jo tad gani labību neizgana.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
1007. Orūt pavasorī pyrmū reizi teirumu, treis vokorus muojuos navajag degt guņs, tad goni naiz- ganēs sējumu.
Jaunais Vords, 1932. V.
1008. Kad pavasarī zemi af vecā mēnesī, tad neaug nezāles.
G. Stankeviča, Dzelzava.
1009. Zeme jāar vecā mēnesi, tad tā ātrāk un labāk satrūp.
N. Dārziņa, Ranka.
1010. Rudenī zemi vajaga apart vecā mēnesī, jo tad zeme labi izpūst.
E. Ārgals, Naukšēni.
1011. Rudenī zeme jāar vecā menesī, tad labi satrūd velēnas.
V. Poriete, Palsmane.
1012. Zeme jāapot vecā mēnesi, tad velēna labi satrupot.
A. Lāce, Lubāna.
1013. Ja zeme aparta vecā mēnesī, tad velēna labi trūd.
A. Skrūze, Saikava.
1014. Vecā mēnesī vajaga apart laukus, tad neaug nezāles.
J. Atteka, Nīca.
1015. Rudenī zeme jāar vecā mēnesī, tad velēnas ātri satrūd.
A. Dragone, Palsmane.
1016. Jaunā mēnesī arta zeme labāk iztrūd nekā vecā mēnesī artā.
66
J. Auziņš, Sērene.
1017. Lauksaimniekam zeme jāsāk art no vidusgabala, tad skauģis nevarot neko padarīt.
A. Zeltkalns, Lubāna.
1018. Pavasarī art ejot pirmā vaga jādzen krustām pār tīrumu, lai krusa labību nenosistu.
A. Dragone, Palsmane.
1019. Pirmo reiz arot, arkls jāapsmērē ar taukiem, tad kurmji zemes neizcilā.
J. Smalkais, Rūjiena.
1020. Pirmo reiz (pavasarī) art ejot, lemeši jānosmērē ar dzīvsudrabu, lai tīrumā neaug nezāles.
V. Strautiņš, Zelgauska.
1021. Kad pavasarī pirmo reiz af, tad jāvāra pantāgs (zupa ar olām un miltiem un kartupeļiem): tad labība labi briest.
E. Vēvere, Ļaudona.
1022. Kad pirmo reiz art ejot, tad arājam jādodot četras olas ēst, tadf zirgi visu vasaru būšot brengi. (
E. Gaile, Aumeisteļ-i.
1023. Pirmo reizi afot, jāvāra uz katras zirga kājas viena ola un arājs jārumulē (jālej ar ūdeni), tad zirgi ir čakli un arājs nesnauž ardams.
A. Klause, Jaunpiebalga.
1024. Pirmo vagu tīrumā dzenot jāizdzen pret ziemeļiem lauku apafot. Jāizplūc vārpatnes sakne un jāpaliek zem velēnas, tad vārpatnes no lauka pazūd.
K. Krastiņš, Līvbērze.
1025. Kad pirmo vagu dzina, tad arājs nesa kuli plecos un vagas galā ēda.
Ariana
P. J. Raudavietis, Bērzaunei D. L. f. 1888. 28.
1026. Pavasarī, pirmo reizi art ejot, mājas tēvam jāuzkar plecos kulīti ar puskukuli maizes. Trīs vagas nodzinušam, tam no tās jāēd, lai labība labi aug un augļu kokiem daudz augļu būtu.
V. Strautiņš, Zelgauska.
1027. Kad pavasarī pirmo reiz af, tad no pirmās velēnas jāpaņem piciņas un jāuzliek mājā uz logiem, tad govis ganos būs godīgas.
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
1028. Pavasarī afot pirmo vagu vajaga pajemt zemes un pārmest govij pār muguru, tad tās nebizo.
E. Zariņa, Cēre.
1029. Kur lēpes [tussilago far- faru] aug, tur krustiņš jāaf, bet atpakaļ neskatoties, tad tās iznīks.
A. L.-Puškaitis.
1030. Ja pavasaros ilgi pēc sniega nokušanas vēl ir grūti art un ecējot smērējas, tad gaidāma laba raža.
L. Lauksaimnieks, Jaunpils, Kurzeme.
1031. Kas ežiņas af, tas badu af.
Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
1032. Pavasarī, kad pirmo reiz gāja tīrumā art, tad vakarā arājiem nebija atļauts kājas noaut istabā, bet tiem vajadzēja iet ārā (iii izbērt no pastalām piebirušās /eines; citādi augot blusas un citādi kukaiņi istabā.
Etn. II, 1892. 72.
1033. Šodien brāļi artu gāja lielajā tīrumā. Vakarā pārnākuši, auniet kājas sētiņā; Auniet kājas sētiņā, kariet zeķes paspārnē, Nenāciet istabā smilšainām kājiņām: Nebūs smilšu istabā, ne blusiņu gultiņā.
LD 28123.
1034. Ja pirmo reizi iziet art un no pirmās vagas aruma paņem zemi un izkaisa istabu, tad to gadu neesot blusas.
K. Lielozols, Nīca.
1035. Kad oruojs pyrmū reizi izīt ortu, juonūzūg drusku nu juo aportuos zemes un tū zemi juo- pakaisa pa ustobu, tad ustobā vysu vosoru nabyus blusu.
Jaunais Vords, 1932. V.
1036. Kad arājs pavasarī sāk art pirmo vagu, tad viņam neredzot jāpaņem aiz muguras kāds klēpītis smilšu, kas tad jāizkaisa istabā, lai blusas neaugtu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1037. Kad arājs pirmo reizi un pirmo vagu dzen, tad vajaga slepeni paņemt sauju zemes, lai nekas neredzētu,.atnest uz māju un pabērt pa grīdu, tad blusu nav.
J. Rupjais, Asūne.
1038. Ja arājs iet tīrumā pirmo reizi art, tam jāpārnes pirmā velēna mājās, jo tad mušas neieviešas.
E. Kraulīte, Embūte.
1039. Pavasarī, pirmo vagu afot, jāpaņem sauja smilšu, jāiesien sainīti un jānoliek tumšā vietā, lai mušas neaugtu.
J. A. Jansons.
1040. Kad pavasarī iesāk art, tad pirmā velēna jānes mājās, lai mušu nav.
67
Aršana
A. L.-Puškaitis.
1041. Lai istabā nebūtu mušu, tad pavasarī pirmo reizi art ejot, jāņem pirmā izartā velēna un jāpiestiprina istabā pie griestiem.
M. Veidenberga, Vecmokas.
1042. Saimniecei pavasarī slepus jānoņem arājam velēna un jāaizbāž istabā aiz griestiem, tad nebūs pa vasaru istabā mušu.
A. Kundziņa, Talsi.
1043. Ja pēc aršanas pirmo velēnu aizbāž aiz griestiem, tad ir maz mušu istabā.
K. Corbiks, Jelgava.
1044. Kad pirmo vagu arājs dzen pa tīrumu, tad vajaga paņemt sauju zemju un izkaisīt pa kūti, tad mušas neēd lopus.
J. Banazis, Nīca.
1045. Afot, dēli, ecējot, Apariet vagu galus; Tā dzīvoja mans tēviņš. Tam bij maize Dievs un gan.
LD 27935.
1046. Kad arājs pirmo dienu art aiziet un vakarā pārnāk, tad tam acīs jālej ūdens, lai tas uz vagas nesnauž.
J. Putniņš, Bērzpils.
1047. Pavasarī, kad pirmo reizi arājs nāk no aršanas mājā, tad viņš jānorumulē, lai afot nesnauž.
E. Stīpniece, Vērene.
1048. Kad pavasarī pirmo reiz ara, tad jauni cilvēki vakarā manījās cits citam ūdeni acīs ieliet, lai pie darba nesnaužot.
J. Rubenis, Ērgļi.
1049. Ja pavasarī pirmo reizi aj- vai lopus dzen ganos un labi nolejas, tad snaudiens nenāk.
s
A. L.-Puškaitis, K. Graudiņš.
1050. Kad pavasarī pirmo reiz iet art, tad rumulē zirgus un pašus arājus, lai nesnaužot.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
1051. Kad arājs pirmo reizi af, tas jālej, lai pie darba neaizmigtu.
E. Skarnele, Kalncempji.
1052. Arāju vajagot rumelēt, lai zeme mitra stāvētu.
E. Gaile, Aumeisteri.
1053. Pirmo reizi kad gāja art vai aitas mazgāt, lēja ūdeni.
A. Irbe, Rūjiena.
1054. Kad pirmo reiz iet art, tad vakarā rumulē un vāra pantā-
gu-
J. Upmalis, Ļaudona.
1055. Kas iet pirmo reiz art, tas jāaplej ar ūdeni un tam jādod vistas olas, lai vasarā sniegs nesnigtu.
V Brīvā Tēvija, 1927. 183.
1056. Kad pie aršanas, ecēšanas vai cita zemes darba zirgu jūdz, tad arklam vai ecēšai nebūs priekšu uz ziemeļu pusi atstāt. Šī puse ir tukša un, protams, arī lauks būs tukšs. Vislabāk griezt uz dienvidiem.
P. J. Raudavietis, Bērzaune.
D. L. f. 188. 28.
1057. Ja afot beidzamās vagas galā nolūst lemesis, tad arājam jāmirst.
K. Oļļe, Mazsalaca.
1058. Kad pavasarī beidz art, jāēd biezputra, tad augs bieza labība.
A. Liepiņš, Bērzaune.
1059. Ja aparta zeme ātri žūst, gaidāms lietus.
M. Leimane, Lubāna.
1060. Ja uz lauka apot var dzirdēt sitam mājas pulksteni, tad būs laba raža.
J. Vīksne, Meirāni.
Aršana sapnī.
1061. Kad pa sapni ap jeb rok, tad tais mājās kāds mirs.
I. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
1062. Ja sapnī ap zemi, tad kādam jāmirst.
A. Aizsils, Prauliena.
1063. Ja sapnī redz arājus apam, tad kāds no tuviniekiem mirs.
K. Meiers, Lubāna.
1064. Kad sapnī ap zemi, tad tas ir dobes (kapa) rakšanā, kupa zemē ap, tā zemē dobē jārok.
Aronu Matīss, Bērzaune.
1065. Ja sapnī ap, tad kaps jārok.
V. Spandegs, Pociems.
1066. Ja sapnī ap, tad būs jāiet bērēs jeb kāds mājā mirs.
K. Jansons, Plāņi.
1067. Ja sapnī redz zemi apam, tad arāja mājās kāds mirs.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
1068. Ja sapinīs kāds istabas tuvumā ap, tad tai mājā kāds mirs.
K. Jansons, Јlāņi.
I
ARŠĪNA.
I
1069. Aršīnu nevar likt uz gultas, tad tur būs kāds mironis.
N. Pilipjonoks, Asūne.
AļSAS LIETAS.
1
)70. Asu lietu (p. p. nazi, cirvi, zāģi u. t. pr.) nedrīkt turēt ar aso; pusi uz augšu, tad velns tur pārcērt ķēdes. [Sal. ieroči.]
M. Brīdaka.
1071. Otram nevar dāvināt nekādas asas lietas, kā: nazi, cirvi, šlenci, adatu u. t. pr.
(Equisetum hie-
P. Š„ Rauna.
ASIE AŠĶI
male).
1072. Aso ašķu savarijumu lieto pret tūsku (ascites).
M. Simiņš, Brukna.
1072a. No asajiem ašķiem savāra tēju un to dzer, kad mēneš- starpas nostājas, sevišķi no saaukstēšanās.
Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.
ASINIS.
I. Asinis vispārīgi.
1073. Slimums vienam no otra ķepas, kam „asins pret asini": vienādas asinis.
K. Jansons, Plāņi.
1074. Asins tecēšanu var apturēt, izraujot matu un aptinot to ap kreisās rokas mazo pirkstu.
V. Amoliņa, Vecpiebalga.
1075. Asinis visātrāki varot apturēt, ja uz pušuma (rētas) uzliekot zirnekļa tīklus.
H. Skujiņš, Smiltene.
1076. Asinis var apturēt, ja uz ievainojuma uzliek zirnekļa tīklu.
M. Driņķe, Ranka.
1077. Asins apturēšanai* der kaļķis, smalks sukurs, kirsts ūdens, cūkas žults, peļastes pelašķi).
I
A. Aizsils, Lubana.
1078. Asinis var apturēt ar pelašķu lapām, kas tik smalki1 saberztas, ka sula šķīst.
A. Aizsils, Lubāna.
1079. Asins apturēšanai iegriezumos lieto pelašķu lapu sulu.jJa degunā tek asins, tad ņem pelkš- ķes saberž un iebāž nāsīs.
E. Vēvere, Ļaudoia.
1080. Rudeņos, kad cūkas kāvuši, arī asinis izlietojuši lietderīgi. Atdzisušas un sarecējušas ast nis novārījuši ūdenī. Novārītās asil nis sagriezuši mazos gabaliņos; Čuguna katlā izkausējuši grūstus cūku taukus, tad gabaliņus cepušif desmit minūtes taukos, pieliekot pēc vajadzības sāli, piparus un sīpolus. Pēc tam podā lējuši saldu pienu tik daudz, kamēr asins gabaliņi apsegti un vārījuši stundas ceturksni. Ceptas asinis ēduši ar maizi.
H. Skujiņš, Smiltene.
1081. Asina atturamie vārdi ir šādi: „Asinsupe strauji tek, Līkumiņus mētādama; Mīļā Laima, pasteidzies Asinsupi apturēt."
1082. Lai jārunā šādi putns skrien melnu asins putna spalvu asinis.
J. Dāvids, Biksere. LD 34108.
apturētu asinis, tad vārdi: Liels melns pa gaisu, Pa zilu, jū^u, Izrauj no tā Un noslauki Annai
A. Jansons, Kraukļi.
1083. Asinis varot tvert ar šādiem vārdiem: „Melns krauklīts gaisā skrēja, Asintiņas pilināja; Aizvepam vara vārtus, Lai pilīte nepilēja!" Jeb: ,,Caur kalniem upe tek, Līkumiņus mētādama; Aiztecēja mīļa Māra, Noturēja strauj- upīti.'j
K. Silings, 1832. g„ Tirza.
1084. Svēta lieta ir tā vaina, svēta liela ir tā diena, svēta lieta ir tā (stunda (9 reizes jārunā).
A. Šķērē, Skaistkalne.
1085. Melnais krauklis skrien pa dfeiļo asins jūru, asins skrienot pil pilēdams. Kas tam krauklim ar tnelnu spalvu noslauka NN asinfe asiņus.
A. Šķērē, Skaistkalne.
1086. Starp kalniem straumīte tek, līkumiņus mezdama; aizveram vara vārtus, lai straumīte neiztek (mest krustu).
A. Šķērē, Skaistkalne.
1087. Ja asinis tek, tad lai tās apturētu, jāskaita: „Mūsu Kungs Jēzus Kristus tapa krustā sists. Viņa asinis pilēt pilēja, bet netecēja. Iekš tā vārda Dieva tā Tēva '•(krusts), Dielta tā Dēla (krusts) un Dieva tā SVētā Gara (krusts), Āmen!"
K. Mulenbacha man.
1088. Ja saģiftētas asinis, tad vajag uzlikt govs mēslus.
L. Ozola, Sēļpils.
II. Asinis sapnī.
1089. Ja sapnī redz mājā asinis, tad būs lielas bēdas priekšā.
P. Š„ Rīga.
1090. Ja pa sapņiem sev iegriež un tek asinis, būs lielas sirdssāpes.
L. Ozola, Rīga.
1091. Ja sapnī redz asinis, tad būs bēdas, sirdssāpes.
K. Jansons, Plāņi.
1092. Ja sapnī asinis redz, tad būs sirdssāpes.
M. Zaube, Rīga.
1093. Ja sapnī redz asinis, tad būs lielas žēlabas.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
1094. Ja sapnī redz pie sevis asinis, tad būs lielas žēlabas.
J. Kriķis, Starti.
1095. Ja sapnī redz asinis, tad būs lielas nepatikšanas.
A. Kondrāts, Cēsis.
1096. Kad sapnī redz asinis, tad saka, ka tuvumā būs bēres.
J. Rupjais, Asūne.
1097. Kad sapnī redz asinis tekam, tad tas ir skādē, arī teic, ka tas zīmējoties uz lietu.
Āronu Matīss, Bērzaune.
1098. Ja sapnī redz asinis, tad snigs sniegs.
M. Driņķe, Ranka.
III. Asinslaišana.
1099. Asinslaišanu izdarīja veciem cilvēkiem, kufiem āda veca un cieta un tā tad ar ragu likšanu nevarēja nekā panākt. Asinslai- dēji cirta ar blieti rokas lielajā <l/.fslā. Dažreiz ļoti vecam cilvēkam nemaz nevarēja asiņu uzda- l>ul un tā par velti sakapāja visas d/.islas.
K. Saržants, Blīdiene.
ASINS KAITE.
1100. Savārītas ozolu lapas un berzu tāsītes, ko vējš vēdina, der cilvēkiem pret asins kaiti.
V. Strautiņš, Taurupe un Zelgauska.
ASINSZALES (Hipericum per- foratum).
1101. Asinszāles tiek lietotas pie lopu slimībām.
A. W. Hupel, Top. Nach- richten, IV, 1798, 293.
ASS.
1102. Ratiem koka asi taisot, resno galu vajaga likt labā pusē, jo citādi rati neiet pa ceļu, bet skrien no tā nost.
J. A. Jansons, Piņķi.
1103. Ja ass karst, tad kāds mīlē.
K. Pavasare, Valmiera.
ASTES ZVAIGZNE.
1104. Astes zvaigzne neesot uz laba, drīzi vien varot pastāvēt, ka šinī gadā [kad astes zvaigzne parādījusies] celšoties vai nu kapš, mēris, bads, vai notikšot cita kāda liela nelaime.
Latv. Av. 1853. 149 (38).
1105. Māņticīgi cilvēki priecājas, kad astes zvaigznei aste stāv uz augšu, jo tas rādot uz labu.
Latv. Av. 1858. 143.
ATALS.
1106. No atāla aitām noiet vilna.
K. Jansons, Plāņi.
1107. No atāla kumeļiem utis metas.
K. Jansons, Plāņi.
1108. Ja atāls aug ātri, tad drīz būs lietus.
71
Asinis — Atāls
J. Rubenis, Ērgļi.
1109. Ja rudeni atāls lēni aug, tad rudzi vēlu sējami, ja ātri aug, tad agri jāsēj.
s
P. Zeltiņa, Ikšķile.
ATBALSS.
1110. Atbalss esot velna atbilde un zobošanās.
V. Pilipjonoks, Asūne.
1111. Kad no meža skaidra atbalss skan, tad būs labs laiks.
S. Gfiberts, 1688.
1112. Ja gans no rīta govis dzenot kliedz un šis kliedziens tālu atbalsojas, tad būs jauks laiks.
I. Ozoliņa, Rīga.
1113. Kad mežā runājot atbalss stipri atskan, tad būs labs laiks.
R. Vucene, Lubāna.
1114. Ja atbalss tāli skan, tad ilgi būs sauss laiks.
A. Zvejniece, Lubāna.
1115. Ja vakarā tālu atbalss skan, tad rītā būs labs siena laiks.
A. Upmanis, Jaungulbene.
1116. Ja atbalss tālu skan, sauss laiks ilgu laiku būs.
E. Līdeka, Lubāna.
1117. Ja atbalss kliedzot tālu un skaidri skan, tad laiks pastāvēs jauks.
M. Spilva, Druviena.
1118. Ja mežā labi skan atbalss, tad sagaidāms jauks laiks.
E. Cimbulis, Lauri.
1119. Ja tālu atskan, tad būs labs laiks; bet ja tikai tuvu, tad būs lietus.
72
M. Macpāne, Alsunga.
1120. Ja meža kliedz un atbalss neatskan, tad būs drīzi lietus.
A. Aizsils, Lubāna.
1121. Ja atbalss nāk no dienvidiem, tad sagaidāms jauks laiks, ja no ziemeļiem — tad slikts.
A. Aizsils, Bērzaune.
1122. Ja vakarā kliedzot atbalss skan ziemas pusē, tad otrā dienā būs labs siena laiks.
L. Prūse, Vecpiebalga.
1123. Ja vakarā kliedz un kliedziens atskan, — būs jauks laiks.
E. Melbikse, Virbi.
1124. Ja mežā atbalss tālu atskan, tad būs jauks laiks.
A. Korsaks, Ezere.
1125. Ja tālu atbalss skan, tad labs laiks būs rītu.
A. Užāne, Skujene.
1126. Ja vasaras vakarā skaļi atskan atbalss, tad gaidāms labs laiks.
K. Lielozols, Nīca.
1127. Ja rītā skaļi kliedzot tālu atbalsojas, tad dienā ir skaists laiks.
M. Šķila, Nīca.
1128. Ja vakarā balss skaļi atbalsojas, tad nākošā dienā gaidāms jauks laiks.
A. Aizsils, Zilupe.
1129. Kad atbalšu dzird tālu atskanam, tad gaidāms sauss laiks.
E. Līdeka, Lubāna.
1130. Vakaros kad sauc un mežā atskan, tad ziemu rītā būs sals un vasaru silts, mīlīgs laiks.
Atāls — Atbalss
J. Ķikuts, Nīca.
1131. Ja vakarā atbalss dzidri skan, tad nākošā dienā būs labs laiks.
A. Aizsils, Zilupe.
1132. Kad atbalss skaņ reitā nu dīnvydim vai nu austrumim, tad tū dīnu byus labs laiks; bet jo skaņ nu vokorim vai zīmeļim, tad byus slykts laiks.
P. Rubyns, Vārkava.
1133. Ja izgājis laukā svilpj vai sauc un ja tālumā atbalsojas, tad pēc trīs dienām būs laika pārmaiņa.
J. Banazis, Nīca.
ATEJA.
1134. Ja ateja smird — būs atkusnis; ja ne — sals gaidāms.
Pētersons, Ērģeme.
ATKALA.
1135. Apkala zīmējas uz salnām. Ja rudenī ir apkala, tad būs pavasara salnas; ja ziemu — vasaras; ja pavasarī — rudeņa salnas.
J. Vilnītiis, Jumurda.
1136. Kupā mēneša dienā ziemā apgāls līst, tai pašā mēneša dienā rudenī ir salnas.
A. Zvejniece, Lubāna.
1137. Kad ziemā līst atkala, tad vasarā ap to pašu laiku gaidāmas salnas.
J. Bikša, Daugmale.
1138. Ja ziemu atkala nenokūst tai pašā dienā, kad uznāk, tad vasaru tai dienā būs salna.
K. Jansons, Plāņi.
1139. Kad atkala apkrīt zem sniega, tad tas sniegs drīz vien nokusīs.
H. Skujiņš, Smiltene.
1140. Ja priekš Ziemas svētkiem nolīst atkala, tad nosals labība.
Z. Lāce, Veclaicene.
1141. Ja ziemā atkala līst, būs auksts laiks.
J. A. Jansons, Bīriņi.
1142. Kad ziemā pirmo reiz ir atkala, tad pavasarī tajā laikā jāsēj lini. Lini tad labi izdodas.
E. Baltiņš, Raiskums.
1143. Kurā datumā ir rudeni pirmā apkala, tanī datumā sējas laikā jāsēj lini. Tad tie labi izdodas.
J. Avotiņš, Vestiena.
1144. Ja ziemā bieži atkala līst, — nākošā gadā augs labi lini.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
1145. Rudenī jāievēro tā nedēļas diena, kad pirmā atkala nāk. Tai nedēļas dienā jāsēj lini, un tad viņi labi paaugs.
H. Skujiņš, Smiltene.
1146. Ja atkala rudenī turas ilgāk par dienu, tad kartupeļiem nosals laksti.
K. Jansons, Plāņi
ATKUSNIS.
1147. Ja atkusa bijusi un koku zaros piesalst pilītes, tad vēl pēc tam būs kāda atkusa; bet ja zariņi paliek tīri, tad nekusīs.
J. Rubenis, Ērgļi.
1148. Ja rudenī atkārtojas at- kusas, tad būs nenoteikts pavasaris.
K. Rasa, Kalnamuiža.
ATLAIDĀS.
1141). Katrai katoļu baznīcai Latgalē ir savs patrons, aizbildnis. Attiecīgā patrona dienā noteikti šinī draudzē ir svētdiena un baznīcā svētki ar atlaidām. Atlaidas nozīmē grēku piedošanu tiem ticīgajiem, kas piedalās šajos atlaidu svētkos. Atlaidu svētdienās pie baznīcām salasās daudz ubagi, ko bagātīgi apdāvina, lai ubagi skaitītu pātarus gan par mirušajiem, gan ari par «lzīvo dažādām vajadzībām. Agrāk dāvanas devuši ne tikai nabagiem, bet likuši arī upurus baznīcā uz altāriem no visiem ražojumiem. Tos upurus paņēmuši baznīcas apkalpotāji. Tādas atlaidas saukuši arī par meitu tirgiem, jo tur sanākuši arī jauni ļaudis, kas tur satikušies un savstarpēji tuvojušies.
B. Eriņa, Latgale.
ATMATA.
1150. Atmata jāar Veqā mēnesī, jaunā mēnesī arta zaļo.
H. Skujiņš, Smiltene.
ATNADŽI.
1151. Kam rokām plīst tā saucamie atnaģi, tas rokas ir bāzis sveša kabatās.
A. Šķērē, Skaistkalne.
1152. Ja pirksta vaļņi atskabar- dojušies, tad vajaga ar nazi trīs reizes par vaļņiem krustāniski pārvilkt, tad atskabardas izput.
J. Rubenis, Ērgļi.
11 i.'t. Ja grib, lai neaugtu atnadži tad ar naža asmeni jāpārvelk Ins n i/cs krusts par nagu, un tad alnadži neaugs.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
1154. Ja nagiem atnadži plīst, tad vajaga uzgriezt krustu uz naga. Vairāk neplīsīs.
V. Priedīte, Mālpils.
1155. Atskabargas var iznīdēt, uzgriežot nagu valnīšiem 9 krustus un piesaucot tā cilvēka vārdu, kam kaiti grib atdot.
V. Amoliņa, Vecpiebalga.
ATRAITNE.
1156. Vīram nomirstot, atraitnei vajaga cepuri azotē turēt, lai drīzāki bēdas pārietu.
P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
1157. Kad sievai nomirst virs un tā grib vēl precēties, tad tai pēc tam, kad iznes zārku, jāpaņem vīra cepure, jāuzliek tur, kur zārks stāvējis, un jāapsēžas tai pašā vietā.
K. Corbiks, Valgunde.
1158. Lai atraitne dabūtu drīz sev citu vīru, tad viņai, braucot mājās no vīra bērēm, vajag uzģērbt mirušā vīra drēbes.
A. Korsaks, Ezere.
1159. Ja atraitne grib atkal precēties, tad lai viņa atsēstas uz tā beņķa, no kura pašulaik tiek noņemts mirušā vīra zārks, kad to ved uz kapsētu. Uz beņķa sēdot, viņai jāapauj kājas un tad, baltu lakatiņu rokā turot, jāiet trīs rei- res pret sauli ap bēru zirgiem un, pie apaušiem turot, jāpaved zirgi kādus soļus uz prieķšu. Tad atraitnei drīzumā radīsies precinieki, ar kuriem runājot, viņai jātur baltais lakatiņš rokā.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
ATRAITNĪTES (Viola tricolor).
1160. Atraitnītes jeb bārenītes der tējā kāsum.
R. Bērziņš, Annenieki.
1160a. Ar kazu pienu savārītas atraitnītes dod maziem bērniem pret klemmi.
Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.
1161. Ziedošais stāds pie latviešiem lietots pret ādas slimībām un par asins tīrījamo līdzekli.
E. Birzmanis. Latv. ārst. stādi, 1897.
ATRADUMS.
1162. Ja uz ceļa atrod kādu nozaudētu lietu, tad būs laime.
J. Jurēvics, Kruķu pag., Šauļu apr., Lietuva.
1163. Ja redz ko zemē nokri- tušu, lad nevajaga gapām paiet, bet pacelt, jo lā ir laime.
A. Užāne, Skujene.
1164. Zemē atrastas mantas jāsaņem caur kājstarpu, tad ņēmējam nekas ļauns nenotiek. (Ja manta bijusi apburta.)
V. Hāzena, Nītaure.
1165. Atrastu mantu grēks palūrēt. Atradējam jānopūšas.
K. Jansons, Plāņi.
ATRAUGAS.
1166. Ja pēc ēšanas atraugājas, tad citu gadu vēl ēdīs.
A. Aizsils, Kalsnava.
1167. Ja ēdot atraugājas, tad nākošu gadu vēl ēdīs turpat.
E. Līdeka, Lubāna.
1168. Kad ēdot atraugājas, tad tas nozīmē, ka ēdīs vēl nākošo gadu.
E. Bukava, Rīga.
1169. Kad ēdot nāk atraugas, tad pēc gada atkal tai pašā vietā ēdīs.
H. Skujiņš, Smiltene.
1170. Kad atraugas nākot, tad nākošā gadā vēl ēdīšot turpat 1111 to pašu ēdienu.
H. Skujiņš, Smiltene
1171. Kam pēc ēšanas uznāk atraugas, tas ēdīs arī vēl droši nākamā gadā.
St. Kokins, Aglona.
1172. Ja pēc ēšanas atraugājoties, tad pēc gada vēl tai pašā vietā ēdīšot vai dzeršot.
H. Skujiņš, Smiltene.
1173. Kas paēdis atraugājas, tas nākošā gadā tai pašā vietā atkal to pašu ēdīs.
K. Jansons, Plāņi.
1174. Kad ēdot uznāk atraugas, tad vairs nav jāēd; ko vēl ēd, tas tiek velnam.
,1. Rubenis, Ērgļi.
1175. Ja atraugājas paēdis, tad citu gadu vairs neēdīs tai vietā.
E. Līdeka, Lubāna.
1176. Ja ēdot atraugājas, tad citu gadu vairs neēdīs. *
E. Zirnītis, Lubāna.
1177. Ka tu ēssi un tev raus atpakaļ tū ēšonu, itei pīzīmēj, ka pi tevis uz pusdīņim byus svešs cvlvāks, kurs reizjā ar tevim ēss pusdīnus.
V. Podis, Rēzekne.
1178. Ja neēdušam cilvēkam nāk atraugas, tad rados kāds mirs.
M. Klause, Jaunpiebalga.
1179. Kas neēdis no rīta atraugājas, bēj-u maizi dabūs.
K. Jansons, Plāņi.
ATSĒŠANA.
1180. Cits, kad kaimiņš jau iesācis sēt, viņam paka] atsēj, un kad jau kaimiņš nobeidzis, tad vēl savā tīrumā kādā stūrītī atsēj, tad no viņa laukiem visa svētība zūdot un nākot pie šā laukiem.
K. Silings, 1832. g., Tirza.
1181. Sējot nevajaga apsēt visus laukus, bet atstāt kaut nelielu gabaliņu neapsētu, kamēr kaimiņi nav beiguši sēt. Tad tik jāapsēj arī atstātais tīruma gabals. Labība tur, zināms, izaugs maza un slikta. Kad nu Dievs to redzēs, viņš apžēlosies par to saimnieku un dos tam uz citiem laukiem labu ražu. Gadās, ka no div' kaimiņiem ne viens, ne otrs negrib pirmais beigt sēšanu, baidīdamies, ka labā raža nepāriet otra pusē. Labs zinātnieks tomēr nebaidās no otra atsēšanas. Viņš droši iet uz savu tīrumu un izliekas, ka nemaz neievēro, vai otrs nepaliks pēdīgais. Tuvu pie beigām viņš aptur arājus un aizsien sēklas maisus, it kā jau būtu visu apsējis. Bet tad viņš apgriež pēdējo maisu, pārgriež tam dibenu, ieber atlikušos grādus sētuvē un apsēj pāri palikušo tīrumu galu. Tā nu labā raža pāriet ii/ pirmā saimnieka laukiem, bet otrajam paliek tukši tīrumi.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
76
118'2. Kad visus laukus apsēj, tad katlam laukam kādu stūri atstāj neapsētu. Kad visi kaimiņi ir apsējuši un nevienam nava vairs jāsēj, tad tas saimnieks, kas laukam stūri atstājis neapsētu, iet to apsēt; kas pats pēdējais sējot uz iepriekš atstāta zemes gabala, to sauc par atsējēju. Jo kas izdarot atsējības, tam augot visvairāk labības un labāki par kaimiņiem.
G. Pols, Vecgulbene.
1183. Vēl tagad lūko daži saimnieki un visvairāk kalpi viens otram sēju pārsēt. Kad gadās vairāk sējējiem katram savā tīrumā tā sēt, ka viens otru var redzēt, kas tad beidzamais paliek sējot, tā sēja būs labāka, auglīgāka. Kas nu pārsēšanai tic, tas nogaida, kamēr visi beiguši sēt un jau aizgājuši uz māju, tad viņš ņemot sēklu un, skriedams pār savu tīrumu, izsējot vēl kādas saujas un jūtoties laimīgs, ka visu citu sējēju laime un viņu tīrumu auglība sanākšot šā tīrumā.
Balss, 1878. 23.
\
1184. Senāk saimnieki lūkojuši cits citam labību nosēt. Kad viens izgājis, tad otrs arī steidzies sēt, bet vilcinājies, lai varētu nosēt.
J. Zaķītis, Lauitere.
1185. Senāk saimnieki esot cits citam nosējuši. Kad viens izgājis sēt, tad otrs steidzies tīrumā un nosējis sev. Pirmais, to ieraudzījis, apgāzis sētuvi un pārmetis krustu. Tas ir pret svētības aizņemšanu.
K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. 31. dec.
ATSLĒGA.
1186. Ja atslēga pazūd, tad tās nevajaga meklēt, jo viņa pati atkal atradīsies.
Atraugas — Atslēga
M. Bīlenšteine, Dobele un Jelgava.
1187. Ja zemē dabū atslēgu, tad atradējs dabūs mantojumu.
P. Zeltiņa, Rīga.
1188. Kad atrod atslēgu, tad būs laime.
K. Corbiks, Valgunde.
1189. Ja meita atrod atslēgu, tad tā tiks par saimnieci.
A. Veckalne, Dreiliņi.
1190. Kod nugaisynuosi atslāgu, tod itei pīzīmēj, ka draugi tevi na- īradz un nagrib ar tevim voduot nikaidvs draudzeibys.
V. Podis, Rēzekne.
1191. Ja ar atslēgas caurumiņu svilpj, tad ausis sāp. [Sal. glāze, pudele.]
P. Š., Rauna. K. Jansonis, Plāņi.
M. Vilciņa, Pope.
1192. Ja pūš caur durvju atslēgas caurumu, tad ausis sāpj.
Alksni's-Zundulis, Naudīte.
1193. Atslēgas caurumā nedrīkst pūst, lai zobi nesāpētu.
N. O/.oliņS, Grostona. K. Bika, Gaujiena.
1194. Ja ar atslēgu svilpē, tad iniez gultā.
M. Eglīte, Valka.
1195. Ja atslēgas caurumā pūš, tad velns nāk mājās. [Sal. svilpšana.]
V. Hāzena, Nītaure.
1196. Maziem bērniem nav jāpūš atslēgā, tad grūti grāmatu iemācīties.
R. Kalniņš, Lubāna.
1197. Bērnam nedrīkst dot ar atslēgām spēlēties, tad viņam grūti iemācīties runāt.
A. Kabuce, Bulduri.
1198. Ja atslēga pūšot, tad zagļus saucot mājās.
Lejasciems.
1199. Kad caur atslēgas caurumu skatoties, tad paliekot akls.
K. Streidiņš, Velķi.
1200. Pa atslēgas caurumu nedrīkst skatīties, tad paliek akls.
P. Zeltiņa, Ikšķile. J. Trei- manis, Bērze.
1201. Pliku atslēgu nevar likt uz pliku galdu, tad būs strīdi un nemieri mājā.
Cirītis, Rīgā, no A. Bīlenšteina rokraksta.
1202. Atslēgu nedrīkst likt uz galda, jo tad tanī mājā valdot vienmēr nemiers.
E. Aizpurve, Lubāna.
1203. Atslēgas nevaiga uz galda likt, jo tad jāķildojas.
M. Velvele, Straupe.
1204. Atslēgas nedrīkst likt uz galda, tad mājas naids ceļas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1205. Ja uz galda liek atslēgu, tad izcelsies strīdus. [Sal. cepure.]
V. Pilipjonoks, Asūne.
1206. Neliec nekad atslēgas uz galda, jo tas nozīmē, ka būs ķilda.
P. Jaunzemis, Nīca.
1207. Ja atslēgu liek uz galda — mājā sanīstas.
H. Augstkalne, Ogre.
1208. Kad atslēgas uz galda liek, tad naids mājā.
M. Druģe, Līgatne.
1209. Uz galda nedrīkst likt atslēgu, tad mājā jābaras.
Fr. Vāvere, Rīga.
1210. Ja noliek uz galda durvju atslēgu, lad būs strīdus.
V. Rozīte, Salaspils.
1211. Ja uz galda atstāj atslēgas, tad būs mājā nesaskaņas.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
1212. Atslēgas nedrīkst uz galda stāvēt, tad mājās dumpis un nesaticība.
M. Auziņa, Rīga.
1213. Atslēgas nedrīkst turēt uz galdauta, tad iznāk strīdus.
E. Rotmane, Jaunauce.
1211. Nekādu atslēgu nedrīkst liki uz galda, tad esot jāstrīdas.
G. Pols, Bauska.
1215. Atslēgu nedrīkst likt uz galdu, tad dzimtā būs nesaskaņas.
E. Kampare, Skrunda.
1210. Atslēgas nedrīkst uz galda likt, tad strīds mājās. v
A. Kabuce, Bulduri.
1216a. Atslēgas nedrīkstot skandināt, tad saucot zagļus.
R. Straudovskis, Lielplatone.
Ja bērnam liek pagalvī atslēgas, tad viņš būs kaupmanis.
M. Eglīte, Valka.
Ja mazam bērnam dod atslēgu ko dzīvot, tad viņš par krampu lauzēju izaug.
K. Jansons, Plāņi.
12lll. Ja jaungada laimes lejot izlejas atslēga, tad nākošā gadā Ints daudz maizes.
78
s
A. Leimane, Mārsnēni.
1220. Ja saimniecei pazūd atslēgas, tad viņai mirs kāds bērns.
E. Priediņa, Renda.
Atslēga sapnī.
1221. Ja meita sapnī atrod atslēgu, tad viņa kļūs par saimnieci.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
1222. Ja sapnī redz atslēgu, tad par citiem valdīs.
A. Aizsils, Kalsnava.
ATSPOLE.
1223. Kad audējam nokritušo atspoli padod, tad atrod putniņu ligzdiņas.
G. Stankeviča, Aderkaši.
1224. Ja aužot nokrīt atspole, tad tas, kufš to paceļ, atradīs vasarā putniņu ligzdas.
V. Duka, Vidzemes Maliena.
ATSVĒTE.
1225. Atsvētes nedēļā nedrīkst velēties.
M. Igaune, Galgauska.
ATVASES.
1226. Atvases jānogriež vecā mēnesī; jaunā mēnesī grieztas tās saņemas un aug vēl spēcīgāk.
L. Vīksne, Talsi.
ATVADĪŠANĀS.
1227. Atvadoties nekad nedrīkst sniegt kreiso roku, citādi aizdod savu tās dienas laimi.
E. Rotmane, Jaunauce.
1228. Ja kāds saka divreiz ar dievu, tad viņš drīz mirs.
\l siena — Atvadīšanās
J. Skara, Jaunpiebalga.
ATZIDEŅIS.
1229. Atzīdeņi, tādi bērni, kas tai laikā, kad mātes krūti zīž, ir kādu dienu, kādu nakti nezīdināti iztikuši. Varot tūliņ, tiklīdz kādu labu lopu redzot, to noskaust, ja sakot: „Kas tas par brangu!" Pēc tiem vārdiem lopam lecoties lēkme (vaina).
Brīvzemnieka krājums, Lazdona. LD VII, I, 687.
1230. Kad māte, atstādama bērnu mājā, īpaši ar pirmo bērnu, paliek kaut kur dienā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda pēc tam bērnu, tad tāds bērns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka tiklīdz tas paskatās savām acīm uz kādu bērnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. t. t., kad atzīdelis paskatās uz lopu, arī tas nostāj ēst, nīkst, kamēr beidzas. Gudras sievas prot sastādīt zāles arī pret kaitēm, kas cēlušās caur atzīdeli.
S. Novickis, Ilūkste.
1231. Ja bērnam dodot krūti pēc pusnakts, apm. ap pulksten 1 vai 2, kad iepriekš no pusdienas vai rīta nav dota krūts, tad tas topot atzīdenis, kupa savādā īpašība esot skaudīgas acis. Tam esot spēks skatoties vien noskaust otram, kā arī citu mantu, sevišķi lopus; labība tad neaug, lopi nīkst.
K. Mūlenbacha manuskripts, Bebri.
1232. Bērnu nedrīkst atstāt bez zīdīšanas no saules līdz saulei vai arī no gaismas līdz gaismai, citādi izaugs par atzīdeli.
A. Aizsils, Kalsnava.
1233. Ja māte savu krūts bērnu 12 stundu gapu laiku nav zīdījusi, tad bērns izaug par atžindeli, ar ļaunajām acīm.
V. Kancāns, Asare.
1234. Ja māte, kupai mazs bērns, pārnāk kādreiz mājās tikai pēc pusnakts un tad ēdina bērnu, bērns izaug muļķis un liels skau- ģis.
A. Sķere, Skaistkalne.
1235. Ja māte ir beigusi dol bērnam krūti, tad pēc 12 stundām to vairs nedrīkst atjaunot, jo tad tāds bērns, kas krūti baudījis, izaugot liels ar ļaunu skatu: ko uzskata, tam kāda nelaime notiek.
V. Priedīte, Mālpils.
1236. Tas, kas trīs gaiļu nav apzīdīts, tam ļaunas acis, nedrīkst laist pie bērna.
L. Valkire, Tāšpadure.
1237. Par atzīdeli ar ļaunām acīm topot tāds bērns, kam māte skraidule, bieži vien ir prom no mājas un tādēļ kādreiz ir iedevusi gandrīz aizdegušu krūtu.
K. Mūlenbacha manuskripts, Meņģele.
1238. Ja māte mazu bērnu zīda trīs gadi, tā ka šinī zīdīšanas laikmetā lielā piektdiena atkārtojas trīs reizes, tad no šī bērna izaug cilvēks ar burvja spējām.
R. Šuberts, Bramberģe.
1239. Kad trīs lielās piektās bērns zīdīts, tad tas var ikkatram noteikt, ko viņš grib.
J. Treimanis, Bērze.
1240. Nelabas acis ir cilvēkam, kupš no mazotnes ir bijis atzīdi- nāts. Ko viņš novēro — cilvēku vai lopu — nobrīna jeb uzslavē un t. m. 1. — tas saslimst, vai arī tam cits kas ļauns notiek.
A. Cirsis, Kalupe.
1241. .Iii māte zīdu pirmo bērnu, kud juu otrs ir atkal cerībās, tad pirmais paliek par atzīdeni un ir (oli skuudīgs. [Sal. bērns, apzīdīts bērns.]
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1242. Ja no krūts nošķirts bērns vēl zagšus pupu dabūn, tam lielam ir skaudīgas acis.
K. Jansons, Ziemere.
1243. Ja lopu apbrīno atzīde- lis, tad lops izķalst.
A. Aizsils, Kalsnava.
AUDEKLS.
1244. No Lieldienas līdz Jurģa dienai nevajaga mest audeklu; ja to dara, tad vilks staigā pa sētu un ganību, jo svētais Jurģis vairs nesargā.
T. Beča, Preiļi.
1245. Audeklu vajaga aust vecā mēnesī, tad krekli ir mīksti; ja auž jaunā mēnesī, tad krekli ir cieti un tur aug blusas.
A. Salmāns, Balvi.
1246. Audekli un citi darbi jāsāk vecā mēnesī, lai neēd kodes.
H. Lielozols, Nīca.
1247. Vacā mēnesī juotaisa au- dakls, lai labi varātu aust. Bet jo jaunā, tad slikti aužas.
T. Beča, Preiļi.
1248. Kad vacs mēness grīžas par jaunu, tad navar mest audak- lu, jo aužūt un rīšūt pynās un grī- žās. Slikti aust un rīst.
T. Beča, Preiļi.
1249. Jaunā mēnesī audekli nešķērē, jo būšot nestiprs.
K. Silings, 1832. g„ Tirza.
1250. Audekls jāauž jaunā mēnesī, tad viņš būs stiprs.
A. Aizsils, Lubāna.
1251. Audekls nav jāsāk pirmdien, jo tad tas nebūs labs.
L. Bēķe, Madona.
1252. Audeklu šķērējot, griežot augšā tikai otrdienās, ceturtdienās un sestdienās.
A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
1253. Audekls jāiesāk šķērēt un aust sestdienā, tad drīz šķirmē- jas.
K. Jansons, Skulte.
1254. Audeklu nedrīkst piektdienā uzlikt, tad tas aužot griežas.
M. Brīdaka, Jaunroze.
1255. Tirgus dienā nedrīkst mest audeklu, tad audekli griežas un raustās aužot kā ļaudis tirgū.
I. Indāns, Gārsene.
1256. Kad audekls uz stellēm uzgriezts, tad tūliņ jāattaisa rie- kums, lai audeklu var drīz noaust.
K. Jansons, Plāņi.
1257. Kad audeklis ir uzgriezts uz stellēm, tad vajag beigu galu pārmest pār bomi, lai ātrāk noaustu.
A. Kondrāte, Lenči.
1258. Lai audeklu varētu viegli noaust, tad, to sākot, jāsaka: „Lai nu plātās kā vilka žaunas, kā jaunu meitu brunči!"
E. Laime, Tirza.
1259. Uzsietam audeklam pirmo vērienu vepot saka: „Izšķiries, kā Rīga, kā Cēsis, kā vīra mātes žaunas!"
K. Jansons, Plāņi.
1260. Kad audekls uzgriezts uz stellēm, tad trīsreiz jāsit uz velde- nes, atlaižamā koka, un jāsaka: „Neēd dau, neguli ilgi!" Tad audeklu var drīz noaust, un viņš neņem daudz šķēru iekšā.
K. Jansons, Skulte.
1261. Kad audeklu uzgriež uz stellēm, tad griežamo koku spiež zem stellēm un saka: „Neguli ilgi, neēd daudz!" Tad ātri noauž.
K. Corbiks, Burtnieki.
1262. Kad audekls sanītīts, tad pēdējam gaņģam jānogriež mazgls un jāaizsviež pa vējam ar šādiem vārdiem: „Vēja māte, še tev nesekmes, dod manai mātei sekmes!"
K. Jansons, Skulte.
1263. Kad jaunu audeklu uzvelk un sāk aust, tad saka: „Bērni, pasauciet platbiksi (leiti), lai ienāk!"
A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
1264. Audeklu velkot, nedrīkst mīcīt: labdien.
M. Igaune, Galgauska.
1265. Ja, audeklu metot, svešs cilvēks ienākot kājas augstu ceļ, lad aužot dzijas labi lec.
M. Šķila, Nīca.
1266. Ja ienāk vīrietis ar pā- i icn rokā, audeklu metot, tad Irflkst aužot dzijas.
E. Zirnītis, Lubāna.
1267. Audeklis, apmests vecā d/ive, pārvedot uz jaunu „skīmins" jnpārslēdz ar atslēgu, lai pie auša- iims nevarzātos.
V. Miķelāns, Asare.
1268. Tai dienā, kad saimnieces uzvelk audeklu uz stellēm, vā- iii biezu putru, lai audekls būtu ItlPKH,
\Vttclumtliche Unterhaltungen, 1805.277.
1269. Kad audeklu uzvelk uz stellēm, tad mājniekiem vajaga biezu putru ēst, lai audekls būtu biezs un stiprs.
J. Petri, Neuestes Gemālde, 1809. 480.
1270. Kad vēveris iesāk audeklu aust, jāvāra biezputra un jāēd, lai audekls būtu biezs.
O. Freimane, Jaunrumba.
1271. Kad audekls noausts, jāvāra biezputra, lai audekls būtu biezs.
M. Pelēce, Cirsti.
1272. Pēc audekla noaušanas vajaga vārīt biezputru, tad noaustais audeklis būs biezs un stiprs.
K. Bika, Gaujiena.
1273. Kad audeklu beidz aust, jāvāra biezputra, lai būtu biezs audekls.
E. Laime, Tirza.
1274. Kad audeklu pabeidz aust, tad vajaga biezputru vārīt, lai audeklis ir labi biezs.
K. Lielozols, Nīca.
1275. Kad noaužot audeklu, tad vajagot vārīt un ēst biezu putru, lai audeklis būtu stiprs un biezs.
H. Skujiņš, Smiltene.
1276. Kad nobeidz kādu audeklu, tad jāvāra biezputra, lai drēbe būtu bieza un stipra.
V. Ozoliņa, Laubere.
1277. Kad beidz audeklu aust, jāēd biezputra, tad audekls būs biezs.
E. Skamele, Kalncempji.
1278. Kad beidz aust audeklu, tad jāvāra biezputra, tad biezs audeklis.
A. Brāķa, Meirāni.
1279. Kad audekls noausts, tad ja< <1 bieza pulra, lai valkājot tas nepaliek šķīsts.
K. Jansons, Plāņi.
1280. Kad audeklu beidzot aust, tad klučku putra jāvārot, jo tad varot vairāk gabalu izšūt.
J. Putniņš, Bērzpils.
1281. Kad beidz aust audeklu, tad ir jāvāra klimpu putra, lai tiek daudz gabalu.
A. Jugane, Beļava.
1282. Kad audeklu beidz aust, jāvāra kluči, lai iznāktu daudz gabalu.
E. Skarnele, Kalncempji.
1283. Māmiņa (kartupeļu biezputra) jāēd pie auduma nobeigšanas.
A. Bundža, Ķieģeļi.
1284. Audekla plauki jāaiznes uz nāburga mājas sētu un jāsaka: „Še jums nesekmes!"
K. Jansons, Plāņi.
1285. Audekls jābalina vecā mēnesī, tad labāki izdodas.
E. Gailis, Trikāta un Rūjiena.
1286. Dzijas un audekli jābalina vecā mēnesī, lai zaļumi iziet.
K. Biša, Vijciems.
1287. Audeklus vajagot balināt vecā mēnesī, tad izejot zaļums.
A. Krūmiņa, Valka.
1288. Audekli balojas tikai līdz rudzu ziedam, vēlāk vairs ne.
E. Laime, Tirza.
1289. Rudzu ziedā audekli ne- balojas.
82 Audekls
E. Laime, Tirza.
Audekls sapni.
1290. Audekla šķērēšana sapnī aizrāda, ka tāls ceļš priekšā.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
1291. Ja redz sapnī, ka strādā ar audeklu, tad ceļš priekšā.
A. Aizsils, Kalsnava.
1292. Ja sapnī auž audeklu, tad priekšā stāv tāls ceļš.
K. Meiers, Lubāna.
1293. Ja sapnī redz audeklu aužam, tad ceļš priekšā. Ja audekls garš — gapš ceļš, ja īss audekls — īss ceļš.
A. Aizsils, Prauliena.
1294. Kad sapnī audeklu auž, tad drīz būs jāstaigā pa garu ceļu (kā pirmāk kungu gaitās vai uz Rīgu, Pērnavu vai poļiem u. c.).
Āronu Matīss, Bērzaune.
1295. Ja sapnī velk audeklu, tad būs tiesas ceļi.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
1296. Sapnī auž audeklu uz garu ceļojumu.
V. Spandegs, Pociems.
1297. Ja sapnī auž audeklu, tad būs garš ceļš priekšā.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
1298. Ja sapnī redz audekla baķus, tad būs tāls ceļš.
M. Zaube, Rīga.
AUGI.
1299. Cik dažādas krāsas ir augiem, tik dažādas ir arī viņu īpašības.
— Augi
S. Gūberts, 1688.
AUGĻA NODZĪŠANA.
1300. Tam nolūkam ceļ smagumus, kacas augsti, dzej- Vāczemes kadiķa (meitu koka jeb platpaegļa) ogas; savāra ziemas lapiņas un dzeļ- sataisītas ar spirtu, esot labs līdzeklis; dzej- alū savārītas raudas; dzeļ" šaujamo pulveri ar cūkas taukiem.
A. Rozenšteine, Saldus.
1301. Piegulētām meitām kājas jasilda, lai auglis tām iznīkst.
K. Jansons, Plāņi.
1302. Piegulētām meitām raugs |ad/( | , lai auglis tām iznīkst.
K. Jansons, Plāņi.
v 1303. Piegulētām meitām vēde- ra gala karsti pelni jāliek, lai auglis tām iznīkst.
K. Jansons, Plāņi.
1301. l ai iznīcinātu dīgli, mātes agrāk esot dzērušas olas mizu.
II. Skujiņš, Smiltene.
1301» Piegulētām meitām pētersīli ļad/eļ- , lai auglis tām iznīkst.
K. Jansons, Plāņi.
^ 1300. (iļūtai meitai kuiļa pauti jaed, lai auglis nobeigtos.
K. Jansons, Vijciems.
1307. Meitām, kas sev miesās augli (bērnu) grib nodzīt, sāls ūdeni kajas jāsautē, kumeliņu tēja jā- il/e| un jāsviedrējas.
J. Jansons, Plāņi.
AUGĻI.
1308. Pirmo reiz jaunus augļus odot trīs reiz jānospļaujas, lai mē- i is nepielīp.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1309. Kad pirmo reiz ēdot jaunus augļus (ogas, saknes, sēnes u. c.), tad varot vēlēties trīs vēlēšanās. Ja tad trīs reizes nospļaujoties, tad tai gadā vēlēšanās piepildoties.
A. Vaskis, Tukums.
1310. Ja daudz dārza augļu, tad gaidāma slikta labības raža.
K. Meiers, Lubāna.
1311. Pirmo reiz ēdot jaunus augļus vajagot iedomāties kādu vēlējumu, jo tas piepildoties.
J. Jirgensons, Ada/i.
1312. Augļu kokus un ogulājus vajaga dēstīt tikai pilnā mēnesī, tad viņi būs pilni ar augļiem.
J. Simbruks, Bauska.
1313. Ja koki uzzied vēlu vasarā, tad nākamā gadā tie dod maz augļu.
V. Poriete, Palsmane.
AUGONS.
1314. Ja zemniekam piemetas augoni jeb citi izsitumi, tad visi domā, ka tas nāk no kādas ļaunas vietas, sevišķi pie upēm, kur viņi sēdējuši jeb gulējuši. Tad nu visi aiziet uz to vietu un nokasa lai drusku sudrabu no naudas jeb sākts.
A. W. Hupel, Top. Nn.li richten I, 1774. 154. IV, 17Ml. 207.
1315. Ja otram cilvēkam ir
kāds augons, vai cita kāda ādas vaina, tad nedrīkst par to brīnīties, citādi šī vaina pašam pielips.
E. Kampare, Skrunda.
1316. Ja redz pirmo reiz kādu izsitumu, tad jāuzspļauj, lai noiet.
83
Augļa nodzlSana — Augoņa
L. Strute, Šķibe.
1317. Kad aug augoni, tad jāņem metala naudas gabals, jāapvelk ap augoņu un nauda jāsviež projām. Kufa tiesā nauda iekrīt, pie tā šī slimība pāriet.
E. Lapiņa, Vestiena.
1318. Augoņi un rozes jāriebj ar saktu un miroņu kauliem.
A. Aizsils, Lubāna.
1319. Augoni noiet, ja saspaida ar trīs akmeņiem tad, kad mēness vai saule aptumšojas, un aizsviež atmuguriski.
E. Jēpe, Palsmane.
1320. Jāuzmeklē istabas sienā kāds zars. Ap šo zaru jāapvelk ar pirkstu 3 reizes pa saulei. Pēc tam ar šo pirkstu jāpiesit pie augoņa, tad tas iznīkst.
A. Aizsils, Lubāna.
1321. Augoņus vajagot apspaidīt ar kaut ko ēdamu un atdot kādam kustonim, tad augoni izzūdot.
K. Briežkalns, Dole.
1322. Kad augons ilgi struto un negrib aizdzīt, tad to vajaga dot sunim nolaizīt.
K. Miļnus, Zeime.
1323. Augoņu nodzen, ja to dod suņam nolaizīt. [Sal. ievainojums.]
M. Navenickis, Zasa. M. Ozo- le, Stopiņi. V. Rūnika, Skujene.
1324. Ja augons uzmeties, viņš jāapspaida ar maizi un jādod suņam, tad noiet.
E. Gailis, Trikāta un Rūjiena.
1325. Augons iznīkst, ja to apspaida ar kreisās rokas ceturto pirkstu, zelta riņķi.
84
K. Jansons, Plāņi.
1326. Ja esot kādam augons kādā vietā, tad vislabākais un derīgākais līdzeklis esot: vilkt ar rādītāja pirkstu krustus uz vainīgās vietas un skaitīt: „Mans vilciņš rūc, mans vilciņš dūc, mans vilciņš klibu kāju. Kas dziedinās tev vāju? Ja nelīdzēs, tad neskādēs, tad tomēr vilka nesmādēs."
A. Skuja, Mālupe.
1327. Augonim, milzumam u. t. t. vajag apvilkt trīs reizes ar adatiņu apkārt, tad neaug tāļāk un kļūst vesels.
M. Klause, Jaunpiebalga.
1328. Kam augons aug, tam tas no rīta jāapspļauda, kamēr nav ar kādu sarunājies.
K. Jansons, Trikāta.
1329. Lai nodzītu augoņu, tad tas jāapsmērē ar loga svīdumu.
K. Palteris, Nītaure.
1330. Ja kāds saslimis ar augoņiem, tad to var izārstēt barojot ar pelavām.
K. Zilbers, Meņģele.
1331. Augoni noiet, ja diegā iemet tik mezglu, cik augoņu, un to diegu noliek savos mēslos.
K. Jansons, Plāņi.
1332. Augoni var izārstēt, ja pataisa raibu kociņu, ar viņu apspaida slimo vietu un nomet to uz krustceļiem. Kas paceļ raibo kociņu, tam piemetas augons.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
Augons
1333. Ja ir kāds augons, tad jāuzmeklē kāds vecs lopa jeb cilvēka kauls, jāberž ar to slimā vieta tādā laikā, kad mēnesis dilst, un tad kauls ar ziedu atkal jānosviež. Bet ja ar to kaulu jau kāds ir dziedējis savu kaiti, tad otrs dziedētājs ilaluij vēl pirmā dziedētāja kaiti klBt
K. Brīvzemnieks, 1881. VI, 195.
I .'184. Ar miroņa kaulu vajag bez saules apriebt augoni, tad tas ātri izput.
A. Aizpurve, Lubāna.
1336. Vecus augoņus var no- «l/il, ja tos trīs ceturtdienas vaka- i iis bez saules apspaida ar maitas kaulu.
E. Zommere, Rauna.
1330. Kam ir augons, tam jāiet meža un ar div cirtieniem jānocērt kadam kokam no ziemeļa puses skaida, ar kūpas iekšpusi jā- l>ei/e slimā vieta. Skaida jācērt tiku i ii i div cirtieniem. Ja neizdodas pie viena koka, var iet pie otra koka.
I Brīvzemnieks, 1881. VI, 195.
I.'I.'IV Augoņu var izdziedēt, ja li. >i' ipnidu ur alslēgu.
I Mrlvzcmnlcks, 1881. VI, 195.
1338 ,la kadam ir augons un uņ'i <l/ii.l liaznicas pulksteņu zva- mim. lad augons aug lielāks.
I' S., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
13311. Kam trumi augot, tam lai,iii diena jāinazgājoties avotā un, atpakaļ neskatoties, jāsteidzo- I ies mājā, tad trumi beidzoties augi.
A. Lerchis-Puškaitis, Talsi.
L. P. V. 300.
1340. Augoni jāmazgā ar aukstu ūdeni, kupā izkausēts sāls, tad tie drīzāk iznīkst.
A. Aizsils, Lubāna.
1341. Kad uz sejas ir augoni, lad jāiet kaimiņu pļavas rasā kailam vārtīties.
I. Melngalve, Melluži.
1342. Uz augoņa jāliek zaķa āda, tad augons kā mucin nomūkot.
K. Jansons, Plāņi.
1343. Dilstošā mēnesī, mēnesim spīdot, jānogulstas uz muguras un jāgrābj ar rokām pēc smiltīm jeb kādiem mēsliem, kas tik rokās gadās, un ar to jāapspaida augons, sakot šādus vārdus: „Kam jāiznīkst, tam jāiznīkst; kam jāpaliek, tam jāpaliek!" Tā var izdziedēt vecu-vecos augoņus.
E. Zommere, Rauna.
1344. Augonam liek virsū siļķes, vardes vai žurkas ādu.
K. Jansons, Plāņi.
1345. Uz augoņa jāliek jēla peles āda.
K. Jansons, Plāņi.
1346. Uz augoņiem jāuzliek peles āda, tad izput.
A. Zvejniece, Lubāna.
1347. Vajagot čūskas ādu uzlikt uz augoņa, tad augonis noejot.
J. Skara, Jaunpiebalga.
1348. Augoņus nodzen smēri- jot ar saceptām pelēm.
A. Bērziņa, Aloja
1349. Kad uzsitušies augoni, tad vajaga peles nodīrāt, gaļu i/ cept un apēst, bet ādiņu vēl siltu uzklāt uz augoņa, tad ātri sadzīs.
J. Apsalons, Sērpils.
1350. Ja kādam ir augons, tad tam nezinot vajaga iedot izceptu peli; tad augons izput.
A. Salmāns, Balvi.
1351. Kam augons, tam nezinot jāiedod peles gaļa.
K. Jansons, Plāņi.
1352. Augoņu var aizdzīt, kad ēd ceptu peli.
A. L.-Puškaitis.
1353. Lai augoņus varētu nodzīt, tad vajaga noķert žurku, sadedzināt to un žurkas pulveri iedot slimajam.
E. Zommere, Rauna.
1354. Ja kādam metas augoņi, tad to var izārstēt tā: Jādabū pelēni bez spalvas un acīm, jāsakaltē un jāsaberž pulverī. Šis pulveris jādod, slimajam nezinot, pie ēdiena.
M. Kalniņa, Tirza.
1355. Kam augoni vai caurais kājās, tam jāēd peles gaļa, tad šī sērga apstāsies.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
1356. Mazi bērni jābapo ar gaļu, tad augoņi neceļas.
A. Zvejniece, Lubāna.
1357. Pret augoņiem derīgi sadedzinātas peles pelni.
L. Strute, Šķibe.
1358. Kam daudz augoņu, tam vajagot žurku sagrūst pulverī un nezinot dot ar ūdeni nodzert, tad augoni iznīkstot.
J. Jansons, Plāņi.
1359. Ja aug kāds augons, tad jāliek klāt gaļa, tad augons paliekot mīkstāks un nesāpot.
E. Līdeka, Lubāna.
1360. Lielus augoņus var izdziedēt, ja slimo vietu noglauda ar nonāvētā ļaundara roku. Pēc 7 nedēļām augonis būs izdziedēts.
T. Ķengā, Jelgava.
86 Au 9
1361. Līdzekļi, kas mīkstu taisa, ir šādi: sveču tauki, maizes mīkstums ar sāli, siļķes iekšas, speķis, sutināšana ar kumelītēm, biezputru, linsēklām, ar taukiem un citi.
K. Miļnus, Zeime.
1362. Augonam liek virsū biezu pienu, ceptu sīpolu un egles sveķus, kas netek.
K. Jansons, Plāņi.
1363. Karstuma novilcēji ir sakasīti zaļi kartupeļi, skābs krējums un citi.
K. Miļnus, Zeime.
1364. Ja aug augons, tad uzliek ratu smēri.
I. Johansone, Rīga.
1365. Cilvēkam pie galvas un kakla dažreiz aug tāds sacietējums kā trums, bet sāpes gluži mazas. Tad ņem vecu vapa naudu un viņu iedauza tā, ka tas dabon puslodes izskatu, un to uzsien uz sacietējuma, un tura tik ilgi, kamēr tas nāk pušu. Strutas, kas no tāda sacietējuma iznāk, esot baltas kā tauki, putraimainas un stipri smirdot.
J. Auziņš, Etn. IV, 1894.
1366. Augonam jāliek klāt zosu mēsli.
K. Jansons, Plāņi.
1367. Uz augoņa jāliek cilvēka mēsli. [Sal. roze.]
K. Jansons, Plāņi.
1368. Augoņus un kašķi varot nodzīt, kad tos apsmērējot ar paša izkārnījumiem.
R. Bērziņš, Annenieki.
1369. Augons kad sāk augt, samaisa terpentīnā rudzu miltus ar pauta baltumu un sien šo ķenīti klāt; ar to aptur ātrumā, kad sāk pirksts augt vai kur citur.
ons
A. Rozenšteine, Saldus.
1370. Augoņu plāksteri taisa no deviņām lietām: medus, nesālīta sviesta, ķiplokiem, speķa, tauku sveces, sveķa, vaska, sīpoliem un ziepēm. Šis plāksteris noņem sāpes, taisa mīkstu un velk strutas. Otru plāksteri taisa no sakasīta speķa, medus un rudzu bīdelētiem miltiem. Šis plāksteris ir labs, kad augons tikko ceļas, viņš to izdala.
K. Miļnus, Zeime.
1371. Pret augoņiem un citām vainām tiek lietots sekošs savārījums kā vilcējs un tīrītājs. Jāsavāra sviests (laikam nesālīts), dzīvie sveķi, vasks, raibās ziepes un sīpoli, kamēr viss paliek brūns.
Uz augoņiem un apmilzumiem
liek arī jukām ar sāli sakodītu
maizi vai arī taukas cūkgaļas šķēlīti.
Etn. IV, 2, 1894, Bilstiņi.
1372. Plāksteri, ar kupu lūkoja dziedēt augoņus un ievainojumus, vārīja no dažādām lietām, no ku- pām atceros tikai vairs jaunu sviestu, jaunus labības asnus un peli.
P. Š., Rauna.
1373. Tekošu jeb šūpojošu kāju kāds izārstējis ar kādu pusmārciņas nesālīta sviesta, kupā ielicis līdz 50 kapeikas vapa naudas, kamēr sviests palicis zaļš.
Etn. IV, 2, 1854, Bilstiņi.
1374. Trumu jeb augoņu apriebšanas vārdi, kas ar pirts slotu, vai ar poda kāsi, vai ar bārdas nazi apriebot, tiek runāti: ,,Pie suņiem, pie kaķiem, pie vārnām, pie Žagatām, pie visiem zvēriem, kas pa mežu skrien, lai tā sāpe piesitas."
Ralt. Vēstnesis, 1870. 151.
1375. Veļu augoņus var nodzīt, ja uzliek miroņa pirkstu uz augoņa un saka, lai ņem līdz.
M. Štāle, Ventspils.
AUGUSTS.
1376. Pirmais augusts esot Jū- dāsa Iskariata dzimšanas diena. [Sal. pirmais aprilis.]
A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas.
1377. Pirmajā augustā esot Velns no debesīm nosviests. [Sal. septembri.]
A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas.
1378. Pirmā augustā ir Pēteris ķēdēs slēgts, bet sestā augustā ir Velns no debesīm nomests.
A. Aizsils, Lubāna.
1379. Ja augusta sākumā karsts, tad ziema būs auksta un sniegaina.
J. Jansons, Smiltene.
1380. Kad augusta sākumā karsts laiks, tad gaidāma auksta ziema.
Zemes Spēks, 1932. 25, 426.
1381. Ja pirmās augusta dienas ir karstas, tad būs gapa ziema.
Latvis, 1932. 3094.
1382. Silts augusts norāda uz oktobpa vējiem.
A. Bērziņa, Aloja.
AUKLAS.
I. Auklu vīšana.
1383. Jaunā mēnesī jāvij pastalu auklas, tad ilgi stāv.
Z. Prauliņš, Aumeistej-i.
1384. Pastalauklas jāvij jaunā mēnesī, tad būs stipras.
E. Lācis, Tirza.
1385. Pastalu auklas un virves jāvij vecā mēnesī, tad viņas ļoti izturīgas.
V. Amoliņa, Olaine.
1386. Kaņepāju auklas jāvij vecā mēnesī, jo tad būs stipras.
M. Rullē, Lubāna.
1387. Kad auklas vij, tad tām nedrīkst pa apakšu ložņāt, lai tās ātri nesadilst.
K. Jansons, Plāņi.
1388. Kas netīšām novij divas auklas vienā gapumā, tas drīz mirs.
K. Jansons, Plāņi.
II. Auklu braucīšana vakarā.
1389. Ja vakarā auklas vai valgus brauka, tad pa miegam krāc.
K. Jansons, Plāņi.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
1390. Ja vakarā brauka auklas, tad guļot krāc.
M. Navenickis, Zasa.
1391. Vakarā nav auklas jābrauka, tad guļot krāks.
J. Apsalons, Sēļpils.
1392. Ja^auklas vij vakarā, tad viņas nav jābrauka, jo tad pa nakti krācot.
V. Grīva, Lubāna.
1393. Auklas nevar pie gultas piesietas vīt, lai tas cilvēks nekrāc, kas tanī gultā guļ.
J. Steglavs, Jelgava.
1394. Auklas nevar pie gultas piesietas vīt, lai tas cilvēks, kas tanī gultā guļ, nekrāc.
88
B. Daņilovs, Kacēni.
1395. Ja vīrs, kam sieva uz grūtām kājām, vakarā auklas brauka, tad bērni pa miegam krāc.
K. Jansons, Plāņi.
III. Sišana ar auklu.
1396. Kad otram ar pastalu auklām sit, tad tas no miega trūkst.
Atbalss k. 1897. K. Kleķeris.
Skujene.
IV. Auklu atraisīšanās.
1397. Kam pastalas aukla vaļā iet, tam ļaužu mēles nelabu slavu taisot.
K. Silings, 1832. g„ Tirza.
1398. Kam atraisās pastalu auklas vai lielsaites, to kāds aprunā. [Sal. apavs.]
K. Jansons, Plāņi.
P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
1399. Ja vīžu vai postolu auklas atraisās, tad kods to aprunā.
J. Upmalis, Ļaudona.
1400. Kad nokrīt apsējs, tad kāds aprunā.
L. Strute, Šķibe.
auns.
1401. Kad baltu aunu trīs reiz ap koku apvedot, tad sniegs nākot. [Sal. kaza, jērs, aita.]
Āronu Matīss, Bērzaune.
1402. Jo gons grib, lai dreiži zīma byutu, tad tam juovad trejs reizes balts vucyns ap bārzu, bet ūtram gonam juoīsakūž vadamam vucynam ļipā ar zūbim.
Auklas — Auns
M. Apeļs, Stoļerova.
1403. Kad pirmo reižu cērpot aunu, tad vajagot aunam iebāzt vilnas kušķi mutē; tad aunam būšot bieza vilna.
J. Daizis, Nīca.
1404. Auna dienā dzimis cilvēks ir kā auns.
K. Jansons, Plāņi.
1405. Kas auna dienā dzimis, tas esot dumjš kā auns.
A. Krūmiņa, Valka.
1406. Auna dienā dzimis bērns būs dusmīgs.
P. Ropaži.
ausis.
I. Izskata nozīme.
1407. Kam lielas ausis un maza galva, — tas gudrs.
K. Jansons, Plāņi.
1408. Cilvēks, kam lielas ausis, mirs nedabīgā nāvē.
L. Rone, Iecava.
1409. Kam mazas ausis — tas sīksts; kam lielas, tas devīgs.
K. Jansons, Plāņi.
1410. Kam mazas ausis, tas ir dusmīgs cilvēks.
M. Zaube, Rīga.
1411. Kufai meitai augšējais auss galiņš izlīdis no matiem, tā ir iemīlējusies.
G. Pūliņa, Mīlgrāvis.
1412. Ja auss lien ārā no māliem, tad brūtgāns atstāj.
L. Aizpurve, Lubāna.
II. Ausu dziedāšana.
1413. Ja ausis zvanot, tad velns ar Dievu strīdoties pēc dvēseles.
Ja tad aizmetot krustu priekšā, tad dvēsele tiekot Dievam. Ja krustu neaizmetot, tad tā paliekot velnam.
H. Skujiņš, Smiltene.
1414. Kad auss džingst, tad Dievs ar Velnu cīnās. Ja Dievs Velnu uzvar, tad auss ātri beidz džinkstēt; bet ja Velns uzvar Dievu, tad vēl ilgi pēc tam dun.
K. Preiss, Vecgulbene.
1415. Kad ausis spiedz, tad Dievs ar Velnu strīdas ap cilvēka dvēseli. Tad vajag teikt: „Dievam, Dievam, Dievam."
A. Zibens, Rugāji, Lubāna.
1416. Ja zvana labā auss, tad velns strīdas ar eņģeli par dvēseli, kūpam piederēs. Lai dvēseli neatdotu velnam un lai eņģelis varētu velnu pievārēt, tad jāskaita lūgšana: „Eņģeļu sveicināšana." Ja zvana kreisā auss, tad piemin mirušie un par viņiem tad jāskaita lūgšana: „Mūžīga dusēšana."
M. Macpāne, Alsunga.
1417. Kad ausī zvana, tad valns ar eņģeli streidējas.
T. Nagle, Varakļāni.
1418. Jo ausī zvanej, tad tamā breidī streidās eņģels un valns par šā cylvāka dvēseli. Lai vinneitu eņģels, tad ir juoskaita „Eņģels kunga". (Eņģeļa pasveicynuošana).
T. Beča, Preiļi.
1419. Kod cylvākam keirā ausī zvana, tod itei pīzīmēj, ka ap tū laiku engels ar čortu plēšas.
V. Podis, Rēzekne.
1420. Kad ausis dziedot, tad velns sūdzot Dievam grēkus.
89
Auns — Ausis
R. Bērziņš, Džūkste.
1421. .Iii ausis žvinkst, lad tūliņ Ins reizes jāskaita sekoša dziesmām: „Spindzele sit ausi, Mani sauc veļās; Ej pati veļās, Man basas kājiņas, Kreisā labā, labā kreisā."
H. Skujiņš, Smiltene. Zel- tenietis, Valmiera.
1422. Ja ausis žvinkst, tad tūliņ trīs reizes jāskaita sekoša dziesmiņa: „Spindzele sit ausī, Mani sauc veļās; Ej pate veļās, Man basas kājiņas. Kreisā labā, labā kreisā."
J. Jansons, Rīga.
1423. Kad ausis žvinkst, it kā pulkstenīši skan, tad tūliņ spēji jāizdzied trīs reiz sekoša dziesma, tad ausīs vairs nekad neskanot: „Spindzele sit ausī, mani sauc veļos; Ej pati veļos, man basas kājiņas, kreisā labā, labā kreisā."
A. Zvaigzne, Vecpiebalga.
1424. Ja ausī zvana, tad kāds domā.
H. Krastiņa, Rīga.
1425. Ja auss zvana, kāds piemin.
M. Ozola, Stopiņi.
1426. Ja ausis skan, kāds piemin.
V. Hāzena, Nītaure.
1427. Kad ausīs zvana, tad kāds piemin.
K. Corbiks, Jelgava.
1428. Ja auss džinkst, tad kāds debesīs piemin. [Skat. gavēnis.]
V. Spandegs, Pociems.
1429. Ja ausis džingst, tad miruši piemin.
R. Bērziņš, Džūkste.
I 130. Kad ausīs zvana, tad minu,ii piemin.
90
K. Corbiks, Ezere.
1431. Ja ausis džinkst, tad mironis piemin.
T. Rigerte, Brunava.
1432. Kad auss džinkst, tad piemin mironi.
L. Bumbiere, Talsi.
1433. Ja ausīs zvana, tad mirušie piemin.
V. Saulīte, Mālpils.
1434. Kad ausīs zvana, tad mirušie piemin.
A. Veiss, Penkule.
1435. Kad auss skanot, tad mironis pieminot.
E. Stīpniece, Vērene.
1436. Ja ausīs zvana, tad kāds miris tuvinieks piemin.
M. īniņberģe, Rīga.
1437. Kad ausis zvana, tad radi debesīs dzej- kāzas.
E. Jēpe, Palsmane.
1438. Ja labā auss zvana, tad vīra radi piemin, ja kreisā, tad sievas radi.
P. Š., Ropaži.
1439. Kad auss svilpj, tad vajag atminēties, no kāda miroņa.
K. Lielozols, Nīca.
1440. Kad ausis džinkst, tad kāds mironis debesīs piemin. Ja var uzminēt miroņa vārdu, tad džinkstēšana pāriet.
K. Jansons, Plāņi.
1441. Kad auss dzied, tad mironis debesīs piemin; vajaga minēt, kufš; kad uzmin, tad auss vairs nedzied.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
1442. Kad ausis dziedot, tad mironis pieminot. Vajagot atminēt, tad pārejot.
s/s
H. Skujiņš, Smiltene.
1443. Kad ausis zvanot, tad vajagot iedomāt kādu cilvēku un prasīt kādam klātesošam, kupa auss zvanot. Ja tas uzminot, tad iedomātais cilvēks domājot par viņu un zvanīšana pārejot.
D. Dama, Smiltene.
1444. Ja ausī zvana, tad kāds ir nomiris.
J. Gulbis, Aizkraukle.
1445. Ja ausī spindz, tad vajag kaut ko iedomāties un likt otram minēt, kupā ausī spindz. Minētājam arī kaut kas jāiedomājas; ja viņš atmin, tad tas piepildīsies, ko viņš domāja, ja ne, tad tam, kūpam spindzēja.
V. Grīva, Lubāna.
1446. Ja auss džinkst un otrs uzmin, kupa auss, tad viņa domas piepildīsies.
L. Seržante, Aloja.
1447. Ja kādam ausī zvana un ja cits atmin, kupā ausī zvana, tad nodomātais piepildās.
K. Līdeka, Meirāni.
1448. Ja kāds uzmin, kupa auss zvana, tad atņem laimi, ja neuzmin, tad minētais pats kļūs nelaimīgs.
O. Eglīte, Glūda.
1449[1]. ja auss zvana, tad kas jāiedomājas un jāliek otram uzmi- nel, kupa auss zvana; ja tas uzmin, lad iedomātais piepildīsies, ja neuzmin, tad nepiepildīsies.
A. Skuja, Vestiena.
1449 3 . Ja džinkst auss un liek otram minēt, un ja tas pareizi uzmin, tad minētāja vēlēšanās piepildās.
E. Rotmane, Jaunauce.
1449 [2]. kad ausis žingst, tad pašam kaut kas jāiedomājas un otram jāliek minēt, kupa auss žingst. Kad otrs uzmin, tad iedomātais piepildās.
G. Pols, Baldone.
1449 [3]. ja uzmin, kupa auss džinkst, tad uzminētāja nodoms piepildās.
V. Greble, Kalnamuiža.
1449 [4]. ja ausī džingst, vajaga kaut ko iedomāties un tad prasīt: „Kāda auss džingst?" Ja uzmin, tad iedomātais piepildīsies.
V. Rimpele, Saldus.
1449 7 . Ja auss džingst, vajaga dot otram minēt, kupa, pašam kaut ko vēlēties. Ja uzmin pareizi, tad vēlēšanās piepildīsies, ja neuzmin, nepiepildīsies.
V. Rūnika, Skujene.
1449 8 . Ja kāds uzmin, kupa auss džingst, tad piepildīsies tas, ko domā.
H. Jankovska, Rīga.
9 . Ja auss spindz un otrs atmin, tas, ko tanī laikā domāji, piepildīsies.
M. Šķipsna, Gulbene.
1449 10 . Ja spindz auss, tad vajaga kaut ko domāt un likt kādam minēt, kupa auss spindz; ja atminēs, tad domātais piepildīsies.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
1449 11 . Kad auss džinkst, tad vajaga likt minēt otram, kupa auss džinkst, un kaut kas jāiedomājas.
Ja uzmin, tad domas izpildīsies, ja neuzmin, tad neizpildīsies.
K. Corbiks, Lielsesava.
0. Ja auss džinkst, jāiedomājas kaut kas un jāliek otram minēt. Ja uzmin, kupa auss džinkst, tad vēlēšanās piepildīsies.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
1. Ja auss džinkst un otrs uzmin to ausi, kupa džinkst, tad tas, ko tanī brīdī domā, viss piepildās.
T. Dzintarkalns, Talsi.
2. Ja uzmin, kupa auss džinkst, tad vēlēšanās izpildās.
A. Miglava, Rūjiena.
3. Ja cilvēkam zvana ausīs, tad viņš var kādam citam likt uzminēt, kupa auss zvana. Ja viņš uzmin, var kaut ko vēlēties, ja neuzmin, tad otrs vēlas. Vēlējumi izpildās.
T. Dzintarkalns, Talsi.
4. Kad otrs uzmin, kupa auss dzied, tad dziedāšana pāriet.
P. Š., Rauna.
5. Tā auss džingst, kas tuvāk sienai; ja pagriežas otrādi, tad pāriet.
P. §., jun., Vidzeme.
6. Ja ausīs zvana, tad mirušie piemin, tādā reizē pie sevis jānodomā: „Veseli pieminējuši, bet man nav laika."
V. Miķelāns, Rubeņi.
7. Kad cilvēkam skan ausis, tad vajaga skaitīt Tēva reizi.
J. Atteka, Nīca.
8. Jādod kādam minēt, kupa auss spindz. Kas neatmin, tas tajā dienā ir melojis.
M. Vētra, Tirza.
144921 . Ja auss spindz, tad vajaga ļaut minēt. Kas atmina, kupa auss spindz, tas to dienu nav melojis, bet kas ir melojis, tas nevar atminēt.
K. Bika, Gaujiena.
1450. Ja kādam spindz auss, tad viņam jāprasa: «Kupa auss spindz, labā vai kreisā?" Kupš uzmin pareizi, tai dienā nav melojis, kupš nepareizi, tas ir melojis.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
1451. Kad ausīs zvanīšanu uzmin, tas cilvēks nav melojis tanī dienā.
M. Brīdaka, Jaunroze.
1452. Ja kādam dzied auss un to pareizi uzmin, tad uzminētājs tajā dienā nav melojis.
A. Leimane, Mārsnēni.
1453. Ja kāda auss zvana, tad jāliek otram minēt. Ja minētājs zina pateikt, kupa auss ir tā vainīgā, tad tas zina arī to cilvēku, kas šo piemin vai lād.
A. Zavicka, Sātiņi.
1454. Ja uzmin, kupa auss džinkst, tad ir laime.
A. Miglava, Rīga.
1455. Ja kādam džinkst auss un otrs uzmin, kupa auss džinkst* tad uzminētājs pēc prasītāja nāves mantos viņa mantu.
K. Jansons, Plāņi.
1456. Ja ausis džinkst un kāds min, kupa auss, tad uzminētājs dabū tā mantu, kam auss džinkstējusi.
Z. Biša, Rīga.
1457. Ja kādam dzied labā vai kreisā auss un ja to pareizi uzmin* tad uzminētājs dabūs pēc tā cilvēka nāves, kūpam auss dzied, viņa mantojumu.
A. Leimane, Mārsnēni..
1458. Ja auss dziedāšanu pareizi uzmin, tad dabūs tā cilvēka mantojumu, kam auss dzied.
H. Dravniece, Alūksne.
1459. Ja ausis dzied, tad ko jaunu dzirdēs.
R. Vucene, Lubāna.
1460. Ja kādam spindz labā auss, tad par to runā ļaunu; ja spindz kreisā auss, tad runā labu.
F. Putns, Trapene.
1461. Ja auss spindz, dabūs jaunu ziņu; ja spiridz kreisā — labu, labā — sliktu.
E. Laime, Tirza.
1462. Ja auss spindz, tad ko jaunu uzdzirdēs; kreisā labu, labā sliktu.
E. Lācis, Tirza.
1463. Ja labā auss džingst, tad dzirdēs sliktas valodas; bet ja kreisā auss džingst, tad dzirdēs labas valodas.
K. Preiss, Vecgulbene.
1464. Ja labā ausī džingst, tad gaidāmas sliktas, ja kreisā, tad labas ziņas.
A. Āboliņš, Alūksne.
1465. Ja labā auss spindz, tad dzirdēsi sliktu; ja kreisā spindz, tad labu.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
1466. Ja labā ausī zvana, tad dabūs ko sliktu dzirdēt, bet ja kreisā, tad labu.
V. Duka, Vidzeme.
1467. Ja kreisā auss skan, tad d/ird labu; ja labā skan, tad sliktu.
\ A. Salmāns, Balvi.
1468. Ja labā auss dzied, tad lo cilvēku labi aprunā, ja kreisā, tad slikti.
H. Dravniece, Alūksne.
1469. Ja labajā ausī skan, tad labais draugs piemin, ja kreisajā, tad sliktais draugs.
V. Miķelāns, Dunava.
1470. Ja kreisā auss dzied, tad ļauni cilvēki aprunā, bet ja labā, tad labi cilvēki piemin.
L. Pogule, Gatarta.
1471. Ja labā ausī skan, tad ļaudis runā ko labu; ja kreisā, tad ļaunu.
J. Simbruks, Rauska.
1472. Ja labā auss zvanot, tad labu dzirdot, kad kreisā, tad sliktu.
A. Krūmiņa, Smiltene.
1473. Kad ausis dun, tad slikts laiks gaidāms.
P. Zeltiņa, Lielvārde.
1474. Zvanīšana • ausīs ziemā nes atkusni, vasarā lietu.
M. Sikle, Nīca.
1475. Kod pi cylvāka zvanēj ausis zīmys laikā, vacīji zemnīki stuosta, ka byus sylts un slap- dranks, a ka vosorā, tod bvus leits un mygla kaidys div dinys.
V. Podis, Rēzekne.
1476. Ka cylvākam zīmys laikā suoks zvanēt ausis, itei pīzīmēj, ka byus puormaina laikā — sylts un leits.
V. Podis, Rēzekne.
III. Ausu sarkšana.
1477. Ja ausis deg, tad kāds aprunā.
Cirītis, Rīga, no A. Bīlenšteina rokraksta.
1478. Kam ausis nosarkst, to aprunā.
K. Jansons, Plāņi.
1479. Kad ausis kaist, tad otrs aprunā.
R. Bērziņš, Džūkste.
1480. Kad ausis kaist, tad kāds cits aprunā.
M. Valtere, Rīga.
1481. Kad ausis kaist, tad kāds aprunā.
M. Sikle, Nīca.
1482. Ja ausis deg (sarkst), tad aprunā.
P. §., Rīga.
1483. Ja ausis deg, kāds aprunā.
H. Augstkalne, Rīga.
1484. Ja ausis deg, tad kāds aprunājot.
A. Vestmanis, Jēkabnieki.
1485. Kad ausis karst, tad aprunā.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1486. Ja auss deg, tad kāds aprunā.
J. A. Jansons, Skrīvēji.
1487. Ja ausis kaist, — kāds aprunā.
J. A. Jansons, Rīga.
1488. Kad ausis svilst, tad kāds aprunā.
H. Jankovska, Rīga.
1489. Ja ausis deg, tad tas nozīmē, ka citi aprunā.
V. Rimpele, Rīga.
1490. Ja auss tvīkst, tad kāds aprunājot.
L. Daugaviete, Smiltene.
1491. Ja ausis karst, kāds no- peļ.
M. Ozola, Rīga.
1492. Kad ausis kaist, tad cits ir aprunājis.
Bērziņš, Ropaži.
1493. Ja ausis svilst, tad kāds par to domā.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
1494. Ja kaist ausis, — tevi slavē.
J. Jakāns, Bebrene.
1495. Kod cylvākam auss dag, itys pīzīmoj, ka par jū kurnebejs runuoj un aprunuoj.
• V. Podis, Rēzekne.
1496. Kad ausis vai vaigi deg, tad kāds lamā.
V. Eglīte, Rīga.
1497. Ja labā auss svilst, vīrietis piemin. Ja kreisā auss svilst, tad sieviete piemin.
M. Vilciņa, Pope.
1498. Ja labā auss sarkst, vīrietis piemin, ja kreisā — sieviete.
Z. Biša, Rencēni.
1499. Ja labā auss deg (sarkst), tad vīrieši runā ko labu, ja kreisā — tad sievietes.
P. Š., Ropaži.
1500. Ja kam ausis tvīkst, tad par to tiek runāts. Ja runā vīrietis, tad kaist labā auss; ja sieviete runā, tad kreisā auss.
V. Kancāns, Asare.
1501. Ja kaist kreisā auss, tad kāds slavē, ja labā, tad peļ.
K. Corbiks, Jelgava.
1502. Ja nosarkst labā auss, tad par pašu runā sliktu, bet ja kreisā, tad labu.
A. Aizsils, Lubana.
1503. Ja kreisā auss sarkana, tad to cilvēku aprunā.
K. Bruņinieks, Sēme.
1504. Ja ausis deg, kāds par tevi runā; ja kreisā — labu, labā — sliktu.
M. Štāle, Kaltene.
1505. Ja svilst kreisā auss, tad slavē, bet ja svilst labā, tad paļā.
I. Irbe, Ventspils.
1506. Kad kreisā auss karst, tad kāds paslēpsi mīlē, kad labā, tad peļ.
E. Šneiders, Alūksne.
1507. Ja labā auss nosarkst, tad slikti runā par to, kam auss nosarkusi, ja kreisā, labu.
E. Līdeka, Lubāna.
1508. Ja kreisā auss paliek sarkana, tad draugi tevi piemin.
E. Bērziņa, Ropaži.
1509. Ja labā auss paliek sarkana, tad ienaidnieki to cilvēku aprunā.
E. Bērziņa, Ropaži.
1510. Ja kreisā auss tvīkst, tad saka, ka aprunājot.
L. Aizpurve, Lubāna.
1511. Ja labā auss tvīkst, tad saka, ka lielot. .
L. Aizpurve, Lubāna.
1512. Kam ausis kaist, tas melo.
K. Corbiks, Valgunde.
IV. Ausu niezēšana.
1513. Kad auss niez, tad dabūs jaunas ziņas dzirdēt.
T. Rigerte, Brunava.
1514. Kam aizausē niez, to aprunā.
K. Jansons, Pilda.
1515. Auss niez uz kadu nelaimi.
A. Aizsils, Zilupe.
1516. Ja kreisā auss niez, tad dabūs kaut ko sliktu dzirdēt, ja labā — tad labu.
A. Aizsils, Kalsnava.
1517. Jo lobuo auss nīz, tad kas navīn luod; jo kreisuo nīz, tad ny- cynoj.
V. Pilipjonoks, Asūne.
1518. Kad aiz auss niez, tad būs sauss laiks.
K. Jansons, Vijciems.
1519. Kad ausis niezot, tad laiks palikšot siltāks un kusīšot.
H. Skujiņš, Smiltene.
1520. Ja auss niez vai knieš, tad būs savāds laiks.
M. Driņķe, Ranka.
1521. Ja auss niez, tad gaidāms vējš.
V. Saperovs, Vecpiebalga.
1522. Kad auss niez, tad ārā laiks paliek siltāks.
I. Mennika, Ainaži.
1523. Kad auss niez, tad gaidāms mīksts laiks.
M. Brante, Ainaži.
1524. Ja auss niez, gaidāms vējš, ja piere — kauns.
K. Lielozols, Nīca.
1525. Ja auss niez, tad gaidāms atkusnis.
J. Skara, Jaunpiebalga.
1526. Ja ziemā niez ausis, tad būs atkusnis.
A. Broža, Naukšēni.
1527. Ja auss niez, tad būs slapjš laiks.
A. Zibens, Rugāji.
t !>'.!M Jn auss niez, - gaidams vfljU.
J. A. Jansons.
1529. Ja auss niez, tad gaidāms vējš.
Bērziņš, Ropaži.
V. Ausu sviedri.
1530. Ja kas kur ejot paņem ausu sviedrus līdz, tā tad neviens nedzird.
K. Jansons, Plāņi.
1531. Ausīs ausu vaski kūsā uz lietu.
A. Aizsils, Zilupe.
AUSKARI.
1532. Caurumus auskariem vajaga durt vecā mēnesī, tad auskari nebrien laukā.
A. Salmāns, Balvi.
1533. Kad šinī pasaulē valkā auss karekļus, tad tam viņā pasaulē karāsies vabules ausīs.
A. L.-Puškaitis.
1534. Ja šinī pasaulē valkā auskarus, tad viņā pasaulē būs vaboles ausīs.
B. Daņilovs, Kacēni.
AUSU SĀPĒŠANA.
1535. Ja auss sāp, — jāmeklē tāds cilvēks, kas dzēris jūj-as ūdeni. Pēdējam jāiepūš slimajā ausī, tad nesāpēs.
V. Amoliņa, Vecpiebalga.
1536. Kam ausis sāp, tam tur jāiebāž melna auna vilna.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
1537. Kad cilvēkam ausi dup, tad vajaga iebāzt ausī melnas vilnas kušķīti, tad vairs nedur.
M. Ķaupelis, Nīca.
1538. Kad auss sāp, tad ausī jā- iebāžot melnas aitas vilna ar piparu, tad sāpes pārejot.
H. Skujiņš, Smiltene.
1539. Jājem melnas' aitas vilna, jāuzslauc tās pašas aitas piens virsū un jāiebāž slimajā ausī.
V. Amoliņa, Vecpiebalga.
1540. Melnam sunim jānogriež 8 šķipsnas spalvu un jāiebāž slimajā ausī, tad nesāpēs.
V. Amoliņa, Vecpiebalga.
1541. Kad ausis sāp, tad tur jāiebāž ģerāniju lapas, vai arī ietin melnā vilnā ķiplokus un piparus un iebāž ausīs.
Etn. IV, 1894. Auļukalns.
1542. Kad ausis sāp, tad tajās jāiebāž rāmītes lapiņas. Rāmīte [ģerānija] aug istabā ar robainām lapiņām.
K. Saržants, Blidiene.
1543. Kam ausis sāp, tam ausīs liek jerama (jerāņa?) puķi.
K. Jansons, Viļāni.
1544. Kad ausis ir aizkritušas un nevar dzirdēt, tad viņas jādedzina: ņem linu drēbes paplatu garenu gabaliņu, vienu pusi nosmērē ar vaskiem un tad sarullē, ka viens gals iznāk platāks un otrs šaurāks. Šauro galu iebāž un pie platā gala tura aizdedzinātu skalu, tad netīrumi sakrājoties drēbē un auss paliekot tīra.
Ausis — Ausu sāpēšana.
Etn. IV, 1894. Grostona.
1545. Kad ausis sāp, tad dedzina linu drēbes lupatu un dūmus laiž slimā ausī.
P. Š., Rauna.
1546. Kad ausis tek, sadedzina jaunu audekla gabaliņu un dūmus pa spolīti iepūš ausī.
A. Rozenāteine, Saldus.
1547. Pret ausu sāpēm jāpūš ausīs pīpes dūmi.
Etn. IV, 1894. Ērgļi.
1548. Kam ausis sāp, tam ar aužamo spolīti caur rijas logu pūš elpu slimā ausī tāds cilvēks, kas jūras ūdeni dzēris.
K. Jansons, Vijciems.
1549. Kad bērnam dūrējs ausīs, tad tur ratiņa spoles tievo galu pie auss un resnajā pūš iekšā, bet tikai tāds cilvēks, kas dzēris jūpas ūdeni.
K. Pētersons, Tetelminde.
1550. Ausu sāpēs jādzer melnas aitas piens.
K. Jansons, Plāņi.
1551. Skudru pūļus pajaucot, tur atrod mazus iedzeltānus graudiņus, kas izskatās kā sveķi, tie jābāž slimās ausīs.
Etn. IV, 1894. Druviena.
1552. Kad sāp ausis, tās vajag izskalot ar kumelīšu tēju.
L. Ozola, Sērpils.
1553. Slimā ausī iepilina aitas pienu.
Austere, Saldus.
1554. Slimā ausī iepilina vienu pi lienu driģeņu eļļas.
A. Rozenšteine, Saldus.
1555. Slimā ausī laiž dzintara versmu.
K. Pētersons, Ventspils.
1556. Kad bērnam austiņa sāp, dedzina dzintaru uz sakarsētu dzelzi un laiž dūmus caur trekteri slimajā austiņā.
K. Pētersons, Raņķi.
1557. Mazam puikam ieslauc ausī meitenes mātes dējalu, lai bērnam ausis nesāp, un atkal otrādi.
K. Jansons, Plāņi.
1558. Bērnam iepilina slimā austiņā izcepta sīpola zupi. Arī krūšu pienu iepilina iekšā. Iebāž ausī arī mellu villu.
K. Duka, Lielsaitiķi.
1559. Sāpes ausīs var aizdzīt, ja tanīs lej sulu, ko dabū, cepot sīpolus ar ķimenēm.
A. Aizsils, Lubāna.
1560. Bērnam ielaiž kādu drusciņu paša mīzalu slimā austiņā.
Birkvalde, Lielsatiķi.
1561. Kad karstu maizes kukuli pārgriež uz pusi un ieliek to bļodā, tad no tās maizes izgaro tai bļodā tāds ūdentiņš. Ar to ūdentiņu vajaga mazgāt ausis, kad dur.
M. Ķaupelis, Nīca.
1562. Kad bērnam ausis sāp, ietupina mellu kaķi grāpī vai kur citur, līdz pelcīte satek, to tad dod bērnam iekšā.
K. Pētersons, Raņķi.
1563. Kam ausis tek, tam skudru pūžņa dūmi zilinātā drēbē ausīs jālaiž.
K. Jansons, Plāņi.
1564. Kad ausis tek, iepilina aitas mīzalus. Liela zāle!
Ķilevice, Saldus.
1565. [Kad bērnam ausis tek.] Sasutina zemes sīpoliņus un zupīti iepilina austiņā. Kad alkšņa malka suzdama deg, no pagaļu galiem sūcas ārā zupe, kupu iepilina ausī.
Austere, Saldus.
AUSTRENE.
1566. Bērtuļa un Miķeļa dienā zemnieki nes Austrenē upurus, kas pastāv parasti no vasku gabaliņa un balta šiliņa.
Baznīcas vizit., 1637.
1567. Jurģa un Miķeļa dienā nes iipupus Austrenē. Svešinieki, varbūt arī kādi pašu ļaudis, nes tur kopā akmeņus, uz kupiem liek sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu, vaskus un citas lietas, kūpas tad nabagi izdala.
Baznīcas vizit., 1774.
1568. Mācītājs Langevics liecina, ka Jurģa un Miķeļa dienā salasās ļaudis Austrenē un liek uz akmeņiem, kas pārklāti ar drēbi, par upuri ēdamas lietas un naudu, ko tad nabagi dziedādami saņem.
Baznīcas vizit., 1814.
AUŠANA.
1569. Audējam audekls jāvelk tanī dienā, kad viņš dzimis — pirmdienā, otrdienā u. t. t., tad varēs labi noaust.
A. Zālīte, Bērzpils.
1570. Ja audeklu uzvelk un tai pašā dienā neieauž, tad audējai
' būs jāguļ pie žīda.
P. §., Rauna.
1571. Ja pirmo dienu ap kāju bomi reiz neapauž, tad audējai pie žīda jāguļ.
98
K. Jansons, Plāņi.
1572. Pirmo reiz govis ganos dzenot, apakš sliekšņa jāpaliek nī- tis, tad labāk audeklis spepas.
A. Aizpurve, Lubāna.
1573. Kad auž, tad jāpiekrāpj kāds bērns (piem.: jāsaka: „ska- ties, kas tur ārā ir" — lai gan tur nekā nav), ja bērnu izdodas piekrāpt, tad aušana labāki veicas.
R. Rullis, Ciecere.
1574. Kad uzgriež aužamo audeklu uz stellēm, tad griežamais ātri jāmet kaktā, lai audeklu ātri noaustu.
A. Bulēne, Turaida-
1575. Ja audeklu uzgriež, tad koks jāizmet pa durvīm, lai klizmas nebūtu.
A. Luste, Ozoli.
1576. Ja „vērsīti" ātri izrauj no velbomja, tad ātri noaudīs audeklu.
H. Dravniece, Alūksne..
1577. Kad audeklu griež uz stellēm, tad āt,ri jānogriež kušķītis dziju no beidzamā gala un skriešus jāaiznes un jāpārmet pāri kaimiņu robežai, tādā gadījumā ātri šķipas aust.
M. Eglīte, Vijciems.
1578. Ja aušana nešķipas, tad jāņem diegu atlikumi jeb bārkstis un jāaiznes uz kaimiņiem, kur arī auž, tad nebūs vairs nekādu kavēkļu.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 207.
1579. Audeklu šķērējot, nevajaga starpā ēst, tad pulka audu vajaga.
K. Biša, Vijciems.
1580. Audeklu šķērējot, aste jāmet pa roku galam, tad audeklu ātri noaudīs.
Ausu sāpēšana — Aušana
M. Āboliņa, Aumeisteri-
1581. Ja pirmo dienu neapauž audeklu reiz ap bomi, tad audējai vīra tēvs salst.
K. Jansons, Plāņi.
1582. Kad sāk aust, tad pārējie smejas, lai dzijas nesaķeras.
K. Corbiks, Burtnieki.
1583. Ja iesāk aust, tad pilnā kaklā jāsmejas, lai audekls labāk austos.
A. Luste, Ozoli.
1584. Kad jaunu audeklu aužot min pirmās paminas, tad citiem malā stāvot vajaga smiet, lai audeklis labi šķiras.
K. Biša, Vijciems.
1585. Audeklu aužot pārējiem jāsmej pilnā kaklā, tad audeklu ātri noaudīs.
A. Bulēne, Turaida.
1586. Kad uzvelk uz stellēm audeklu, tad jāsaka: „Tiš, tiš, stirni- ņa, mežā, par trīs dieni (vai nedēļu) mājā." Tad ātri noauž audeklu.
J. Krastiņš, Irlava.
1587. Kad šķērējot beidz audeklu griezt, tad jāsmejas un jākliedz: „Negul ilgi, neēd daudz", tad aužot būs plats šķīriens, maz audu ies iekšā un ātri noaudīs.
V. Johansone, Liepa.
1588. Kad audeklu aužot sienas zīme sienas pusē, tad audu netrūkst; bet ja plāna pusē, tad trūkst.
K. Lielozols, Nīca.
1589. Kad aužot audeklu un ja zīme esot lauka pusē, tad trūkšot audu; bet ja sienas pusē būšot zīme, lad netrūkšot audu.
J. Daizis, Nīca.
1590. Audeklu uz stellēm uzvelkot vāra putraimu biezputru. [Latvijas Sargs, 1926. 30.] Biezputra jāēd, lai iznāktu biezs audekls un lai citu gadu aitām bieza vilna aUg.
1591. Kad audeklu liek uz stellēm, tad jāvāra biezputra, jo tad audekls aužas biezs.
A. Užāne, Skujene.
1592. Kad uzvelk uz stellēm audeklu, tad jāvāra biezputra, jo tad būs biezs audekls.
J. Krastiņš, Irlava.
1593. Audeklu iesākot vajag vārīt biezputru, tad būs biezs audeklis.
V. Greble, Kalnamuiža.
1594. Uzsākot aust jaunu audeklu jāvārot bieza putra, tad biezs audeklis audīšoties.
M. Priedīte, Meirāni.
1595. Kad audeklu liek uz stellēm, tad jāvāra klimpas, jo tad būs audekls tikdaudz olekšu garš, cik klimpu.
A. Užāne, Skujene.
1596. Audeklu noaužot jāvāra „klučkas", tad būs tik daudz gabalu, cik „klučku".
V. Greble, Kalnamuiža.
1597. Aužot nevajaga ēst, citādi audekls prasa daudz audu.
M. Pelēce, Cirsti.
1598. Stellēs aužot nevajaga ēst, tad audeklim dzijas trūkst.
M. Priedīte, Lubāna.
1599. Ja audēja jeb vērpēja strādājot ēd, tad peles drēbes sakapā.
K. Jansons, Plāņi.
1600. Kad auž villaiņu, stellēs nedrīkst ēst, lai kodes nesaēd au
deklu. Kad auž nātnu, nedrīkst dzert, lai audekls lieki nesabriest.
Latvijas Sargs, 1926. 30.
1601. Aužot pirmo reizi nav brīv ēst zirņus, jo tad nītis trūkst.
R. Rullis, Ciecere.
1602. Ja aužot atspole neiet cauri, tad sūta kādu uz kaimiņiem pēc šķiemeles.
E. Lācis, Tirza.
1603. Ja audējai ātri uzceļ nokritušo atspoli, atradīs putnu ligzdiņu. [Sal. atspole.]
H. Dravniece, Alūksne.
1604. Ja aužot diegi sametas, tad vajag ņemt podu ar karstām oglēm un uzlikt viņam virsū dubļus, kas ņemti no sliekšņa; podu palikt zem stellēm. Ja viss tas tā būs izdarīts, tad vairs diegi nemetīsies.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
1605. Kad audekls noausts, tad griežamais koks jāizmet pa durvīm un trīs reiz pret sauli uz tā ap istabu jāapjāj, lai aust sokas.
K. Jansons, Vijciems.
1606. Kad audeklu beidz aust, tad jāvāra bieza putra, lai audekls ir biezs.
M. Biša, Vijciems.
AUTI.
1607. Kam ir ar nātniem autiem apautas kājas, tam čūska neiekodīs.
J. Lazdāns, Kalupe.
AUZAS.
1608. Auza teikusies neļauties ne par ko kulšanā no salmiem atšķirties, ja citādi ne, tad uzsēdīšoties apžārbeks uz salma un tā jāteniski iziešot salmos līdz.
P. V., Lubāna.
1609. Kad ievas zied, tad ir auzu sējamais laiks.
M. Klause, Jaunpiebalga.
1610. Auzas jāsēj, kad ievas zied.
M. Breikša, Līgatne.
1611. Auzas jāsēj tad, kad paegļi zied.
K. Meiers, Lubāna.
1612. Ja grib auzas sēt, tad sēr- mūkša kociņš jāmet ūdenī: ja kociņš stāvēs virsū, tad jāsēj, bet ja grims — nav jāsēj.
A. Aizsils, Lubāna.
1613. Auzas sēj jaunā gaismā, bet arī vecā mēnesī, kad viņa gaisma nav par vāju. Ja auzas sēj ziemeļa vējā, tad lācis tās neēd.
S. Gūberts, 1688.
1614. Auzas jāsēj jaunā mēnesī, tad nekrīt veldē un neklēpo.
M. Navenickis, Zasa.
1615. Auzas sēj jaunā mēnesī, lai tās nenoklēpā.
K. Jansons, Plāņi.
1616. Auzas jāsēj jaunā mēnesī, jo tad tām stublāji nesalūst uz tīruma.
E. Jēpe, Palsmane.
1617. Auzas jāsēj jaunā mēnesī, lai rudeni krusa nenosistu.
A. Dragone, Palsmane.
1618. Auzas jāsēj jaunā mēnesī, tad tās zaļas būdamas nesagāžas veldrē un ir vieglāk nopļaujamas.
A. Mūrniece, Cēsis.
1619. Auzas jāsēj jaunā mēnesī, jo tad viņas nekrīt veldē un ne- klāpā (nesakarīga sakrišana).
L. Aizpurve, Lubāna.
1620. Auzas jāsēj jaunā mēnesī, tad labāka raža.
A. Zvejniece, Piebalga.
1621. Auzas juosēj jaunā mēnesī.
B. Spūlis, Vārkava.
1622. Auzas jāsēj jaunā mēnesī, jo vecā klāpojot (salms pārlūst).
Z. Akmentiņa, Lubāna.
1623. Auzas jāsēj jaunā mēnesī, citādi auzu stiebri nav stingri — auzas noklēpā.
A. Aizsils, Kalsnava.
1624. Auzas jāsēj jaunā mēnesī, tad viņas neizstaipās pa zemi.
J. Kladnieks, Lubāna.
1625. Auzas jāsēj jaunā mēnesī; ja sējot vecā, tad salms lūstot pušu.
A. Lāce, Lubāna.
1626. Auzas jāsēj jaunā mēnesi, lai rudenī lietū nenoslīktu.
V. Poriete, Palsmane.
1627. Ja auzas sēj jaunā mēnesī, tad izaug gapas auzas; ja sēj vecā mēnesī, tad zemas, bet ir vairāk graudu.
J. Banazis, Nīca.
1628. Auzas jāsējot jaunā mēnesī, tad nelūstot. Bet kā sējot vecā mēnesī, ta lūstot.
H. Skujiņš, Smiltene.
1629. Auzas jāsēj jaunā mēne- i. tad viņas nesakrīt un neizput;
sevišķi veca mēneša piektdienā auzas nedrīkst sēt.
E. Laime, Tirza.
1630. Auzas jāsēj jaunā mēnesī, lai neklupā; ja tomēr jāsēj vecā mēnesī, tad no rīta.
J. Rubenis, Ērgļi.
1631. Lai auzas nesakristu, tad tās jāsēj jaunā mēnesī, bet ja tomēr sēj vecā, tad agri no rīta.
G. Pols, Bauska.
1632. Auzas jācenšas sēt jaunā laikā, jo vecā laikā sētām ir daudz melnplauku.
A. Trejs, Talsi.
1633. Reiz saimnieks sēja pēdīgās auzas taisni mēneša brucībās, un rudenī auzas bija jāpļauj pus- zaļas. Lai gan auzas bija puszaļas, tomēr skaudīgi bira. No tās reizes es ar ievēroju, ka tas ir patiesība, ka auzas nevar sēt mēnešu brucībās, jo tad viņas pļaujot birst.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
1634. Auzas nedrīkst sēt brūkošā (dilstošā) mēnesī, tad sētas auzas pļaujot stipri birstot.
Gailis, Ventspils.
1635. Auzas nedrīkst sēt vecā mēnesī, tad viņas nobirst laukā.
J. Simbruks, Bauska.
1636. Auzas nesēj vecā mēnesī, tad auzas sakrītot.
M. Priedīte, Lubāna.
1637. Auzas neesot jāsēj vecā mēnesī, tad viņas salūstot.
M. Priedīte, Meirāni.
1638. Auzas jāsēj vecā mēnesī,, tad viņas augs biezas.
V. Amoliņa, Olaine.
1639. Auzas jāsēj vecā mēnesī, tad viņas nenoklēpo (nenolūst).
J. Apkalns, Koknese.
1640. Auzas jāsēj vecā mēnesi no rīta, lai tām augot nepiemestos kāda slimība.
A. Gailis, Trikāta.
1641. Ja auzas jāsēj vecā mēnesī, tad jāsēj no rīta, lai neklūp [nekrīt veldē].
K. Krastiņš, Koknese.
1642. Auzas jāsēj vecā mēnesī. Jaunā mēnesī sētas auzas neaug, paliek mazas, bet krīt gar zemi, un salmus lopi neēd.
K. Mūlenbacha mat.
1643. Jaunā mēnesī sētas auzas lāgā nepaaugot un nenobriestot.
H. Skujiņš, Smiltene.
1644. Auzas jāsēj pilnā mēnesī, tad tās izaug garas un labas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1645. Auzas nevajaga sēt, kad mēnesi pušu lauž, tad noklēpā (sakrīt).
J. Rubenis, Ērgļi.
1646. Auzas jāsēj priekš pusdienas, tad tās nekrīt veldē.
E. Korne, Meirāfli.
1647. Auzas jāsēj rītā bez saules, tad tās labi aug.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1648. Ja auzas sēj ziemeļa vējā, tad lāči tās neēd.
S. Gūberts, 125.
1649. Auzas neklēpā, ja tās sēj tādā laikā, kad abi spīdekļi (saule un mēnesis) pie debesīm.
H. Skujiņš, Smiltene.
1650. Ja pavasarī par dienu var redzēt mēnesi pie debesīm un ja tad tanī dienā sēj auzas, tad viņas klups (kritīs veldē).
102
K. Corbiks, Sērene.
1651. Auzas sējot jāievēro padebeši, kad tie ābolaini, tad auzas kupli padodas.
K. Krastiņš, Mālpils.
1652. Auzas jāsēj pie mākoņainām debesīm, tad viņas aug kuplas un skarainas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1653. Auzas sējot vispirms jāuzsēžas uz maisa, jo tad, auzas pļaujot, viņas nebirst uz lauka.
K. Corbiks, Jelgava.
1654. Auzas sējot sējējam jāģērbjas skrandās, tad aug labas skarainas auzas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1655. Auzas sējot jāvelk mugurā labi skrandains kamzolis, lai aug skarainas auzas.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
1656. Redzēju vīru, kas izgāja laukā auzas sēt, piegrāba pirmo sauju smilšu un tās izsēja un pēc tam tad sāca auzas sēt. Ar tām smiltīm visiem saviem skauģiem acis būšot piebērt, lai neapskaužot tā sējumu.
Latv. Avīzes, 1838. 13.
1657. Auzām ziedot, vajaga pusdienas laikā apiet apkārt auzu laukam, tad ziemu nesalst kājas.
K. Corbiks, Līvbērze.
1658. Lai lāči auzas neēstu, tad tās jāsēj pret ziemeļu (ziem. v. p.) vēju ar cimdiem rokā.
A. Pliens, Meirāni.
1659. Pavasarī, kad sēj auzas, pirmās saujas jāmet pret sauli, jo tad vārnas neēd labību.
Auzas
M. Veidenberga, Vecmokas.
1660. Ja auzas sēj pavasari, karstā pusdienas laikā, tad vasara sausa un karsta.
R. Šmits, Ilūkste.
1661. Auzu salmus savāra un dzep pret kāsu.
M. Šimiņš, Brukna.
1662. No jēlām auzām zirgs pļūta.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
AVOTS.
1663. Ja pēc lietus avoti kūp, tad otrā dienā būs vēl lietus.
M. Kalniņa, Vandzene.
1664. Ja avoti kūp, tad būs ilgs lietus.
V. Eizāns, Beļava.
1665. Ja avoti kūp, tad gaidāms slikts laiks.
R. Gailrte, Liezere.
1666. Avoti izsīkst priekš lietus.
J. Jansons, Smiltene.
1667. Ja jaunas meitas mazgā muti avotā, tad viņas būs skaistas.
P. Š., Rauna.
1668. Pie Tirzas baznīcas lejā ir avots, ko jau no vecu-veciem laikiem tur par svētu. Jāņa naktī tur arvien vēl tumšinieki sanāk ar vājiem zirgiem un lopiem vai ar neveseliem cilvēkiem kādu dāvanu upurēt, ko iemet ūdenī, un tad ar to ūdeni aplej slimniekus un lopus.
Latv. draugs, 1840. 21.
ĀBELE.
I. Ābele vispārīgi.
1669. Aizsmok priede, aizsmok egle, Aizsmok mana valodiņa; Abeluīca, Dieva koks, Ardi manu valodiņu.
M. Celmiņš, Lubāna.
LD 34104.
1670. Ābeles jāstāda triju dienu jaunā mēnesī, tad trešā gadā jau būs āboli.
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
1671. Jaunas ābelītes jāstāda pirmdienā, tad viņas jau otrā gadā nes augļus.
V. Amoliņa, Olaine.
1672. Jaunas ābelītes jāstāda pirmdienās, tad tās nes augļus jau nākošā gadā.
J. Kļaviņš, Jelgava.
1673. Ābeles jāpotē jaunā mēnesī. Ja trešā dienā, t. i. 3 dieni jaunā mēnesī to dara, tad pēc 3 gadi ir āboli.
K. Jansons, Plāņi.
1674. Ābeles vajaga potēt jaunā mēnesī, tad potējumi labi aug.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
1675. Augļu koki jāpotē pilnā mēnesī, tad tie nesīs labus augļus.
M. Ezertēva, Cirsti.
II. Ābele ziedos.
1676. Ja ābeles zied jaunā mēnesī, tad būs daudz ābolu.
M. Navenickis, Zasa.
1677. Kad ābeļu ziedā tām uz- kaj-ot baltus cimdus jeb zeķes, tad ziedi bez laika nenobirstot.
J. Bitaka, Litene.
1678. Ja ābele rudenī zied, tad drīzumā vienam no tās mājas esot jānomirst.
M. Valdmane, Zaļā muiža.
1679. Ja meža ābeles pirmās zied, tad tanī gadā daudz bārenī- tes izies tautās, bet ja mājas ābeles, tad mātes meitas.
103
Auzas — Ābele
L. Pogule, Gatarta
1680. Ja rudenī ābeles zied, tad ir jāmirst.
V. Alke, Jaungulbene.
1681. Kad ābeles ziedi pumpuros, tad jādēsta sīpoli.
J. Andriņš, Taurkalne.
III. Ābele ziemā.
1682. Ja ziemā ābelēm ir liela sarma, tad pavasarī viņām būs
daudz ziedu.
P. Š., Rauna.
1683. Ziemā pie ābelēm jāpiekar diegu kamoliņi, lai vasarā būtu daudz ābolu. [Sal. zaļā ceturtdiena.]
K. Jansons, Plāņi.
1684. Ja ābelēm ziemā vēl nav lapas nobirušas, tad nākošā pavasarī mirs daudz jaunu cilvēku.
K. Poga, Penkule.
1685. Ziemā koki jāapsmērē ar govju mēsliem, kas sajaukti ar vērša žulti un vērmelēm, tad zaķi neapgrauž.
A. Zvejniece, Piebalga.
IV. Ābele sakarā ar miežiem.
1686. Kad ābelēm no gala lapas birst, tad būs labs miežu gads.
K. Jansons, Plāņi.
V. Ābele sapnī.
1687. Ja sapnī redz dārzā ābeli nogriežam, tad mājā kāds mirst.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
1688. Ābeļu lapu tēja derot pret smagām krūtīm.
R. Bērziņš, Annenieki.
104
1689. Ja savstarpējās cerībās esošie jauneklis un jaunava viens no viņiem redz sapnī, ka jaunava aizlauž ziedošas ābeles zaru un jauneklis nol&už pavisam, tad viņu cerības iznīks.
M. Navenickis, Zasa.
ĀBOLI.
1690. Ja vakarā āboļus cep pelnos, rītā būs lietus.
V. Bērziņa, Priekule.
1691. Ja vienu gadu ābolu raža laba, otru gadu vāja.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
1692. Kad ēd negatavus ābolus, (budžus), tas dabū budžus (augoņus).
P. §., Rauna.
1693. Par ābolu nekad nesaka paldies, jo citādi tārpi ēd ābolus.
M. Zariņa, Ogresgals.
1694. Ja iedāvina ābolu, tas tūlīt jāēd, citādi devējs ātri vecs paliek. [Sal. ēšana.]
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1695. Ābolu nevajaga cept, tad viņi vairs neaug.
P. S., Rauna.
1696. Ābolam jānomizo miza vienā gabalā un jāsviež pār kreiso plecu: kāds burts izkrīt, tas būs nākošā vīra vārdam pirmais burts.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
1697. Āboli jānojem pilnā mēnesī.
S. Gūberts, 1688.
1698. Vakarā vajaga ābolus ēst, tad redz labus sapņus.
V. Eglīte, Rīga.
1699. Pirmos augļus nevajaga dot par velti, citādi pārdošana neveicas.
Ābele — Āboli
P. Zeltiņa, Sigulda.
1700. Pār sētu nedrīkst dot ābolu, tad pašam nākamā gadā āboli neaug.
R. Kalniņš, Lubāna.
1701. Kad esot labs ābolu gads, tad būšot arī labs kartupeļu gads.
E. Gaile, Aumeisteri.
1702. Ja labs ābolu gads, tad arī kartupeļu ir daudz.
K. Palteris, Nītaure.
1703. Kas ābolu ēzdams tārpā iekož, tas pats drīz par tārpu kļūs (nomirs).
V. Līce, Līgatne.
Āboli sapnī.
1704. Kas sapnī ēd ābolus, tas dabū augoņus.
P. š., Rauna. J. Jaunsudra- biņš, Nereta.
1705. Sapnī ābols nozīmējot augoni.
R. Straudovskis, Lielplatone.
1706. Ja sapinīs ēd ābolus, tad dabū augoņus jeb citu kādu sliktumu.
P. §., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
1707. Ja sapnī nes kurvjus, pilnus ar āboliem, tad apaugs ar augoņiem.
M. Zaube, Rīga.
1708. Ja sapnī redz ķešā ābolus vai tos iebāž ķešā, tad ceļas augoni.
Āronu Matīss, Bērzaune.
1709. Ja sapnī ēd ābolus, tad dabūs kaunu.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
1710. Kad pa sapņiem ābolus <•<1, tad augoni aug.
Āboli —
A. Bīlenšteina rokraksts, Dunalka.
ĀBOLIŅŠ.
1711. Āboliņu vajag art vecā mēnesī, tad zeme labāk satrūd un nezāles neaug.
E. Laime, Tirza.
1712. Āboliņa zeme jāar vecā mēnesī, tad zeme labi izpūst.
P. Biša, Vijciems.
1713. Vieglā smilts zemē nevar āboliņu sēt, jo tur viņš vasarā izdeg.
K. Veinberga, Aumeisteri.
1714. Ja āboliņu apsēj jaunā mēnesī, tad viņš neizsalst.
K. Jansons, Plāņi
1715. Ja āboliņu sējot naktī vai agri no rīta, nevienam neredzot, tad tas labi padodoties.
H. Skujiņš, Valmiera.
1716. Kad priekš Jāņu zied sarkanais ābuliņš, tad tai vasarā būs plūdi.
K. Jansons, Plāņi.
1717. Ja baltais āboliņš vairāk zied par sarkano, tad jauka vasara.
M. Velvele, Straupe.
1718. Bet ja sarkanais āboliņš zied vairāk kā baltais, tad lietaina vasara.
M. Velvele, Straupe.
1719. Kad vasarā stipri zied baltais āboliņš, tad būs lietains rudens.
A. Gailis, Trikāta.
1720. Ja āboliņā esot pulka medus, tad būšot labs sēklu gads.
Āboliņi 105
M. Āboliņa, Aumeisteri.
1721. Hites lādēļ neiet ziedā pie sarkanā āboliņa, ka no viņa ir salīgs medus.
M. Navenickis, Zasa.
1721a. Ja pļaujamā laikā āboliņā dūc daudz bites, tad būs liela sēklu raža.
A. Bauers, Ranka.
1722. Āboliņš jāpļauj jaunā mēnesī, tad atāls labi augot.
A. Lāce, Lubāna.
1723. Āboliņa ķirpā pirmais klēpis jāliek no ziemeļu puses, tad peles neēdot, tāpat arī ar labības ķirpām.
A. Aizsils, Meirāni.
1724. Amolu kaudzē liekot, pirmā is klēpis jāliek ziemelī, lai amols labi izžūtu, ziemu labi uzglabātos, lai peles un žurkas to neēstu.
J. A. Jansons, Bīriņi.
1725. Ja pļavās daudz sarkanā āboliņa, tad būs lietains siena laiks.
P. Š., Druviena.
1726. Kad pļavās daudz sarkanā āboliņa, tad slapjš jūlijs.
Zemes Spēks, 1932. 25, 426.
1727. Ja pļāvās zied sarkanais āboliņš, nebūs labs siena laiks.
J. A. Jansons, Bīriņi.
1728. Ja pļavās zied daudz sarkanā āboliņa, tad ir slapjš siena laiks.
V. Alke, Jaungulbene.
1729. Ja daudz zied sarkanais āboliņš, tad ir lietains siena laiks.
V. Saulīte, Mālpils.
1730. Ja sarkanais āboliņš daudz zied pļavās un ceļmalās, būs slikts siena laiks.
A. Skujiņa, Vidriži.
1731. Ja pavasaros sarkanais āboliņš zied pļavās, tad pūs siens (būs slikts siena laiks).
M. Zālīte, Jumurda.
1732. Kad āboliņš nemaz savus ziedus neatvep, tad būs pērkons un lietus.
Latv. Av. 1858. 75.
1733. Kad atrod āboliņa lapiņu ar četrām mazām lapiņām, tad ir laime.
V. Eglīte, Rīga.
1734. Četrlapaina āboliņa lapa nozīmējot laimi, tās atradējam sagaidāma liela laime.
M. Valdmane, Zaļā muiža.
1735. Ja atrod āboliņa lapiņu ar četrām lapiņām, tad ir laime.
E. Rotmane, Jaunauce.
1736. Ja atrod āboliņu ar četrām lapām, tad tas jāapēd, lai ietu laimīgi.
A. Aizsils, Lubāna.
1737. Ja četrstarainu ābuliņa lapu atrod, tā jāapēd, lai atradējs kļūst laimīgs.
V. Hāzena, Nītaure.
1738. četrlapu āboliņš jādod aitām, lai nes pa divi jēri.
A. Zālīte, Bērzpils.
1739. Laime tam, kurš atrod dābola lapu ar četrām lapiņām vai ceriņu ziediņu ar pieci līdz desmit ziedlapiņām.
J. Apsalons, Sērpils
1740. Kad divas galviņas āboliņa uz viena kaula atrodot, tad drīz būšot kāzas.
A. Krūmiņa, Smiltene.
ĀBOLIŅŠ, DZELTĀNAIS (Tri-
folium agrarium).
1741. Dzeltānais āboliņš, tējā savārīts, der pret vēdera sāpēm.
R. Bērziņš, Annenieki.
ĀDAMS.
1742. Ādams reiz gribējis Ievu izjokot, lai tā no viņa sabītos, un nosmērējis ar kādu krāsu vaigus, kupa vēlāk palikusi par bārdu. Ieva arī gribējusi tāpat darīt, bet Dievs viņu nejauši ieraudzījis. Bailēs viņa krāsas mekši iegrūdusi kājstarpā, kur tad arī izaugušas spalvas.
K. Jansons, Plāņi.
ĀDA.
1743. Nevienu tādu zvēru, kam āda ģeld, nevajaga šaut mellā laikā, bet tad, kad viņi dabū pa sniegu izvārtīties; ta viņiem tūliņ ir ziemas kažauks mugurā un villa nenāk nost.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
Ādas slimības.
1744. Kamēr vēl nav nopļauta zāle, vajaga itin agri no rīta skaidri plikam valstīties pa zemi, jo tad pāriešot ādas slimības.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
ĀLANTS (Inula helenium).
1745. Ālants lietots pret ādas slimībām.
Beschreibung der Provinz Kurland, 1805. 74.
ALAVA.
1746. Lai pārslaucinei [ālavai] nebūtu mazāk piena, tā jāslauc trīs reizes Ziemassvētku pirmajā dienā. Jaunā gadā un Zvaigznes dienā.
V. Kancāns, Asare.
ĀPSIS.
1747. Biezās tauku kārtas dēļ āpsi esot grūti nosist. Bet ja tam sitot pa degunu, tad to varot pat ar mazu žagariņu nosist.
A. Vaskis, Tukums.
1748. Āpsis, par ziemu guļot, iebāžot purnu savā pakaļā.
K. Jansons, Plāņi.
1749. Āpsis par ziemu guļ savā alā un zīž, iebāzis purnu savā pakaļā.
M. Navenickis, Zasa.
1750. Āpsis pa ziemu guļot un zīžot ķepas, kādēļ arī tik vājš paliekot. [Sal. lācis.]
R. Straudovskis, Lielplatone.
ĀRPRĀTĪBA.
1751. Trakam cilvēkam trakuma lugs atjaunojas rudenī lapu birstamā laikā.
J. Jansons, Plāņi.
1752. Pret ārprātību derot ozola vabuļu pulveris.
M. K., Sauka.
1753. Kādus vārdus nezinot ieraksta cilvēka kājas tupelē, lai viņš traks paliek.
K. Jansons, Plāņi.
1754. Pret trakumu derot vīgriežu saknes, kā arī kāds sīpolu sugas stāds.
107
Āboliņš — Ārprātiba
M. K., Sauka.
1755. Trakumu var izdziedēt
ar čūsku ūdeni.
T. Dzintarkalns, Talsi.
ĀZIS.
1756. Ja āzim nogriežot bārdu, tad tas neejot pie svešiem lopiem. Ja āzi izrūnī, tad tam gan labāka gaļa, bet sliktāka āda.
S. Gūberts, 1688.
1757. Rudenī āzis skrien simtu veršķu tālumā, pavasarī prasa: ,,Moder, vai laidars ir tālu?"
J. Rubenis, Ērgļi.
BADABEDRE (pakauša bedrīte).
1758. Ja dziļa bada bedre esot, tad esot trūcīga dzīve.
A. Krūmiņa, Smiltene.
BADADZEGUZE.
1759. Ja pie kādas mājas badadzeguze bieži kuko, tad tā māja kritīs nabadzībā.
A. Bīlenšteina rokraksts.
1760. Badadzeguze zīlē badu.
P. 3., Rauna.
1761. Ja pupute kādu aizkliedz, tad tas cilvēks to gadu slimos.
V. Kaneāns, Asare.
1762. Ja badakaza brēc, tad būs sauss laiks.
J. Rrūnis, Dzērbene.
BADS.
1763. Kad ir ļoti silta ziema, kad daudz aitas sprāgst, kad rozes un vijoles rudenī atkal sāk ziedēt, kad visi zvirbuļi izzūd, kad sēnes sāk agri augt, tad būs bads un pēc bada kāda sērga.
108
S. Gūberts, 1688.
1764. Bada laikā tie sameta naudu, par ko govi pirka, ko tad upurēja.
K. Šulcs, Kurzemes stāstu gr. 1832.
1765. Bada laikā ēda gušņas un cepa maizi ar pelavām.
G. Pols, Valka.
1766. Ja sit uz abras malu, vai uz katla malu, uz bļodas malu, un ja ēdienu lej no katla bļodā ar pavārnīcu uz lauku, tad dzen badu.
A. Bunks, Nīca.
BAGĀTNIEKS.
1767. Ja pazīstamu cilvēku ieraugot nepazīst, tad tas paliks bagāts.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
1768. Ja ierauga kādu pazīstamu un tūliņ nepazīst, tad mēdz sacīt: „Tu laikam tapsi bagāts."
P. Š., Rauna. J. Rinkuss, Prauliena.
BAILES.
1769. Kam ir bailes tumsā iet, tam vajaga ēst izvārstu zivs acs graudiņu.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
1770. Kam visur tumsā ir bailes, tam jānoplēš no sētas mietiem atlupušas mizas, kūpas jāsadedzina un pelni jāiedzeļ- iekšā.
K. Jansons, Plāņi.
1771. Ja vakarā izejot pa tumsu ir sevišķas bailes, tad zagļi glūn, jeb ļauni cilvēki domā atriebties.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
BALANDA (Artiplex).
1772. Sarīvētas balandas der ielikt izsutušās vietās.
ĀrpratļJut — Balanda
R. Bērziņš, Annenieki.
BALDRIANS (Valeriana officina-
lis).
1773. Baldrijāņa sakni iemērc brandvlnā un tad to dzeļ1 pret vēdera sāpēm.
J. Ilsters.
1774. Buldurjānis lietojams pret uzbudinātiem nerviem un krampjiem. Augs zaļš jānoplūc un tūliņ jāieliek šņabi, lai pastāv divas nedēļas. Kad zināms laiks ir pagājis, tad pēc ēšanas jāiedzej- viena ēdama kapote.
J. Celmainis, Nīca.
BALLE.
1775. Ja meita pirmo reiz aiziet uz balli, tad viņai vajaga visādā ziņā dancot, jo citādi viņu nekad vairs negribēs ņemt dancot.
/ P. Zeltiņa, Rīga.
1776. Kad iet uz balli, tad vajaga četrlapu āboliņu ielikt kurpē, lai dabū vairāk dejot.
T. Dzintarkalns, Talsi.
1777. Kad balli redz sapnī, tad būs bēres.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1778. Kad iet uz balli, tad nedrīkst kleitu, kuj-u domā vilkt mugurā, likt uz gultas, tad nelūdz dancot.
A. Broža, Naukšēni.
BALODIS.
1779. Balodis lielījies: ,,Puspū- rii pautu piedēju! Puspūru pautu piedēju." Kad viņam sakot, ka tas puspūru zirgu sūdu piedējis, tad viņš sākot lamāties: „Lai izpūst lava kakla dūka!"
H. Skujiņš, Smiltene.
1780. Balodis sakot: „Vistai pulks, man divi! Vistai pulks, man divi!"
H. Skujiņš, Lielvircava.
1781. Meža balodis saka: „Vai tu pārnāc!"
L. Zēberga, Rīga.
1782. Balodis rūcot: ū-zu, ū-zu!
K. Jansons, Trikāta.
1783. Balodis sakot: „su-ku- rū!"
K. Jansons, Plāņi.
1784. Balodis rūc: „Laba sieva, laba sieva, laba sieva!"
I. Johansone, Rīga.
1785. Māja, kur baloži rīko savas ligzdas, nekad nedegs.
P. Jaunzemis, Nīca.
f
1786. Kas tur bolūžus, to sāta nikod nadegs, a ka balūži nu sai- minika skrīn uz cytu ustobu, itei pīzīmēj, ka tam saiminīkam byus Iela nalaime.
V. Podis, Rēzekne.
1787. Kod ustobā īskrīs bolū- dis, itys pīzīmēj, ka tū dīn tu da- buosi prīceigu ziņi.
V. Podis, Rēzekne.
1788. Ja baloži droši nāk pie cilvēkiem, sagaidāmas kāzas.
A. Aizsils, Lubāna.
1789. Kad balodis pie loga pieskrien, tad krustmeitu vai krustdēlu dabūšot.
A. Kalāce, Durbe.
1790. Ja grib burvju mākslu iegūt, tad vajag aprakt dzīvu balodi. Kad tas ir izdarīts, velns tūliņ būs klāt ar melnu grāmatiņu. Tur ir jāpierakstās, un tad var burt, kā vien grib un patīk.
J. Cinovskis, Snēpele
1791. Skrien par muižu, balodīt, Sajauc kungu valodiņu: Šodien kungi tiesu spriež Jaunajam bā- liņam.
LD 31402.
1792. Kas neēdis pavasarī pirmo reiz balodi dzird, to balodis aizpūš: tas cilvēks visu gadu kā balodis pūš.
K. Jansons, Plāņi.
1793. Ja pavasarī neēdis pirmo reizi dzird meža balodi rūcam, tad tas gads būs bēdīgs.
E. Stīpniece, Vērene.
1794. Kad balodis aizpūš, tas guļot slienā.
K. Jansons, Plāņi.
1795. Kad balodis aizbrēc, tad to gadu sirds sāp.
K. Silings, 1832. g., Tirza.
1796. Ja baloži vakarā vēlu skraida, tad rītā būs slikts laiks. [Sal. vārnas.]
V. Bērziņa, Priekule.
BALSS.
1797. Skan balsiņis rītā agrī, Skan bez saules vakarā, Dienvidū neskanēja, Tad bitīte ābolā (ziedos gāja).
B.
1798. Kad kādu troksni var tālu dzirdēt, tad gaidāms slikts laiks.
E. Šneiders, Alūksne.
1799. Ja rudens laikā var tālu dzirdēt, tad laiks būs labs.
A. Aizsils, Veckalsnava.
1800. Ja skaņa nāk no ziemeļiem, tad būs labs laiks, bet ja no dienvidiem, tad slikts.
S. Kažoka, Lubāna.
BALTAIS JAKUPS.
1801. Kad vecām sieviņām prasa, vai viņas vēl domā precēties, tad viņas mēdz atbildēt: „Mani jau precēs Baltais Jākups (nāve)."
P. §., Skaista.
BALTĀ MĀTĪTE.
1802. Mazus bērnus mēdz bai-^ dīt ar vārdiem: „Nāks baltā mātīte no meža." [Sal. būzēlis, ummaks.]
P. 5., Rauna.
BALTĀ SVĒTDIENA.
1803. Baltā svētdiena ir Lieldienas atsvēte.
Lenca sprediķu grāmat., 1764. 762.
1804. Baltā svētdiena ir pirmā svētdiena pēc Lieldienas, un latgalieši to sauc arī Lieldienas atsvēti.
B. Eriņa, Latgale.
BAĻĶIS.
1805. Baļķi ēku celšanai esot jācērtot decembrī, kad tiekot jauns mēnesis, tad baļķi esot varen stipri un neplaisājot.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
1806. Būvkoki, lai nepūtu, jācērt jaunā mēnesī.
A. Mencis, Puikule.
1807. Baļķi ēku celšanai jācērt: skuju koki jaunā mēnesī, lapu koki vecā mēnesī. Tad ēkas ir siltas un ķirpji nemetas.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
1808. Baļķus un malku cērt pilnā mēnesī, tad tārpi un koļi viņu neēd.
E. Aleiņikovs, Pociems.
1809. Baļķi jālaiž jaunā mēnesī pret ziemeļiem.
Balodis — Baļķis
E. Laime, Tirza.
1810. Būvkokus no kājas nolaižot, nozāģējot, nedrīkstot tos nolaist gafām pār zemi (no rītiem uz vakariem), bet šķērsu, lai tie nesaplaisā: no ziemeļiem uz dienvidiem.
J. Jansons, Plāņi.
1811. Istabai baļķus cērtot, pirmais jālaiž pret ziemeļiem, lai nepūst.
E. Medene, Meirāni.
1812. Būvei pirmo baļķi vajag gāzt pret vēju, tad baļķi nesprēgā.
P. Lapiņš, Vecpiebalga.
1813. Tāda priede, kupai visi zari iet uz augšu, neder par baļķi,
, jo tāda ēka nodegs.
A. Bīlenšteina rokraksts, Baldone.
1814. Tādu baļķi, kam ir divi serdes, nedrīkst ēkā iebūvēt, jo tādā kq>kā spej- pērkons.
H. Skujiņš, Smiltene.
1815. Ja baļķam ir brūngana švīka galā, tad tas neder būvēs, jo no lāda baļķa metas brants.
H. Skujiņš, Smiltene.
1816. Mājas celšanai pirmais baļķis jāved ar tievgali pa priekšu no meža ārā: „tad mājā pērkons nespers."
A. Zālīte, Bērzpils.
1817. Ja baļķi apcērtot met /.ibiņus, tad to baļķi ēkā neiebūvē, jo citādi ēka nodegšot.
No A. Bīlenšteina rokr. Cirītis, Rīga.
1818. Ja būvkoku cērtot, no cirvja izlec dzirkstele, tad tā koka nevar mājā būvēt, jo tai mājā iesperot pērkons.
J. Kladnieks, Lubāna.
1819. Ja baļķus tēšot, no kāda baļķa izšķeļas uguns, tad tā māja nodeg, kufā baļķis ielikts.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
l|20. Ja baļķus mizojot cirvis met uguni, tad māja degs.
E. Zirnītis, Lubāna.
Baļķis sapnī.
1821. Kad sapnī baļķus ved un jaunu māju taisa, tad būs jāved kāds mironis.
Āronu Matīss no vecas māmiņas, Bērzaune.
1822. Kas sapnī baļķi ved, tam drīz būs jāved līķis.
J. Dāvids, Biksere.
1823. Ja sapnī baļķi ved, tad būs mirons jāved.
P. Š., Rauna. J. Jurjāns, Jaungulbene.
1824. Ja sapnī baļķus ved, būs zārks jāved.
A. Biša, Rencēni.
1825. Ja sapnī ved baļķus, tad drīzi būs zārks jāved.
A. Aizsils, Prauliena.
1826. Kad sapnī cērt baļķi, tad kāds tuvinieks mirs.
P. Lodziņš, Sēļpils.
1827. Ja sapni redz baļķi, tad kādam būs jāmirst.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
BANTES TĀRPS.
1828. Bantes tārps ir izdzenams, ja apēd 25 lielo gurķu sēklas.
111
UnIĻis Bantes tārpa
L. Bičole, Zaļenieki
1829. [Piņķa draudzei zemnieki teic, ka] paši skaidri zinot, ka [bantes tārps] atronoties iekš vimbām. [Tas] vēl tad dzīvs un spirgts paliekot, kad vimbas jau izvārītas … Līdz ar ēdienu [viņš] cilvēkam ieejot vēderā, no kurienes tad vairs nenākot ārā… Ticam gan, ka dakteri arī dažreiz ko labu mācītos no zemniekiem, kad tik to dabūtu zināt, ko tie jau visu izdomājuši.
Latviešu draugs, 1840. 5.
BAŠĶU DIENA (20. janv.).
1830. Divas dienas pēcāk [pēc Tanīsa dienas] nāk Vābiāns un Zebastiāns, ko Bašķu dienu saucam, un tā ar lielām sargāšanām un glabāšanām priekš govīm top zvinēta; kas to cieti nesargās, tam govis visas aizies postā.
„Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām." IV. 1852. Kolkas jūrmala.
1831. Bašķu dienu (govu dienu) nosvinēja kā svētdienu. Iesūtītājs izskaidro, ka šī diena bijusi starp Ziemassvētkiem un Pelnu dienu, bet īsti kad, to izzināt tam neesot izdevies.
K. Graudiņš, Stende.
1832. Vadža - Bastjāņa dienā (19. janv.) kokos kāpj sula.
17. gads. J. Juškevičs. B. Z. II. pielikums, 1933. 274.
1833. Bašķu dienā jāgādā labi par lopiem, un arī ar zirgiem tad nav nekur jābrauc.
A. Vaskis, Tukums.
BAUŠĻAKS.
1834. Zirgiem baušļaku var izdziedēt, iedodot tiem varžu kurkuļus un priežu kosu novārījumu.
1 ļ 2 Bantes tārps
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1835. Ja negrib, lai zirgam piemetas baušlaks, tad sabrauktam nevar auzu dot. Bet ja sabrauktam dod auzas, tad jāaiztur zirga rīklē pirmais kumoss, lai to zirgs nenorij dzīvu.
A. Aizsils, Vietalva.
1836. Kad zirgam baušļaks ceļas, tad vajaga sagriezt vērmeles un iedot līdz ar auzām.
M. Ķaupelis, Nīca.
1837. Zirgam baušļagu var izdzīt ar cilvēka mīzaliem.
A. Aizsils, Bērzaune.
BAUŠĻI.
1838. Ērgļos daudzināti šādi baušļi: 1. Kaltiņš kulītē. 2. Kazai divi ragi. 3. Podiņam trīs kājas. 4. Govij četri pupi. 5. Rokai pieci pirksti. 6. Pakavam sešas naglas. 7. Sietiņam septiņas zviegznes. 8. Zviedru mārkai astuņi graši. 9. Rīgā un Cēsīs zvana ar deviņi pulksteni. 10. Dievs staigā gar oss malu, salmu cepure galvā. Ko Dievs grib, to dara.
J. Rubenis, Ērgli.
Pirmie pieci arī Raunā pazīstami.
P. Š„ Rauna.
1839. Desmit baušļi skan tā: Pirmais bauslis: Kaltiņš kulītē. Otrais bauslis: Kazai divi ragi. Trešais bauslis: Bērnu podiņš uz trim kājām. Ceturtais bauslis: Govei četri ciči. Piektais bauslis: Rokai pieci pirksti.
A. Skruze, Saikava.
BAZNĪCA.
1840. Kad būvē baznīcu, tad tā bieži pa nakti sabrūk, bet kad lielo baznīcas durvju labā pusē iemūrē dzīvu cilvēku, tad viņa nesabrūk.
— Baznīca
A. Jaunzeme, Rīga.
1841. Kad baznīcu ceļot, tad mūrī esot jāiemūrējot viens dzīvs cilvēks; savādi velis pa nakti visu noārdot, ko cilvēki uzceļot par dienu.
T. Ziemele, Smiltene.
1842. Jaunu baznīcu ceļot tornī jāiemūrē Jzīvs cilvēks, lai dziesmas labāki atskanētu.
A. Dragone, Palsmane.
1843. Katra baznīca prasot vienu upuri.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
1844. Kur jaunu baznīcu iesvētī, tur tanī dienā kāds mirst.
M. Igaune, Galgauska.
1845. Vecās baznīcās varot vislabāk aizlūgt par mājas svētību pret burvju un raganu pesteļiem.
Balss, 1870. 23.
1846. Kad iet uz baznīcu un nāk pretī melns kaķis, tad ir liela laime.
A. Biedriņa, Rīga.
1847. Ja iesāk iet uz baznīcu, nevar nākt atpakaļ; ja nāk atpakaļ, tad tajā vietā baznīcā sēžot velns.
E. Pļaviņa, Koknese.
1848. Uz baznīcu ejot nedrīkst atpakaļ skatīties, tad nebūs labi.
E. Linge, Salaspils.
1849. Uz baznīcu braucot, nevajaga pieminēt vellu, jo citādi velis sēžot baznīcā blak-as.
Corbiks, Kroņa-Vircava.
1850. Baznīcā ejot vajag paņemt ābolus kabatā un tos pārnest bērniem, tad tiem viegli iemācīties pātarus.
M. Valdmane, Zaļā muiža.
1851. Ja kāpj pār baznīcas valni, rādās miroņi sapnī.
A. Šķērē, Skaistkalne.
1852. Baznīcas zvans sakot: „Ļaudis nāciet, ļaudis nāciet, Kungs nāk."
K. Skujiņš, Lielvircava.
1853. Baznīcas zvani skan: „Vecais brauc, vecais brauc. Grūd ellē, grūd ellē! Bajarītis miris. Ku liks mantu, Ku liks mantu! Grūd ellē, gnīd ellē!"
L. Žagata, Liepājas Krūtc.
1854. Baznīcas zvani zvana: „Teļi laukā, velns ellē."
L. Zēberga, Jelgavas apr.
1855. Bērns ir jānes baznīcā, kad no kanceles sauc viņa vārdu, tad esot gudrs un apķērīgs.
G. Pols, no Mežotnes nespējniekiem.
1856. Ja baznīcā galvu sit pret kanceli, tad būs gudrs.
E. Brīnums, Rūjiena.
1857. Jaunai meitai baznīcā ejot, jāiet vīriešu pusē, lai ātrāk tiek pie vīra.
M. Biša, Vijciems.
1858. Svešā baznīcā ejot, trīs domas jādomā, jo tad tās piepildās.
K. Jansons, Plāņi.
1859. Ja pirmo reizi ieiet kādā jaunā baznīcā, tad vajaga kaut ko vēlēties, un vēlēšanās piepildās.
V. Priedīte, Mālpils.
1860. Ejot jaunā baznīcā var vēlēties, un vēlēšanās piepildās.
Teic. 73 g. vecā A. Rozen- tāle, Jaunauce.
1861. .Iii grib, lai piepildās vē- IcAnnās, tad jāiet lielo piektu krievu bnznlcā, 3 reiz jāpārmet krusts nu jāiededzina svecīte.
Teic. 73 g. vecā A. Rozen- tāle, Jaunauce.
1862. Baznīcā nedrīkst ne smiet, ne snaust, jo tādus velis uzrakstot uz teļādas, lai pastarā dienā sodītu. [Sal. velns.]
G. Pols, Raldone.
1863. Ja baznīcā snaužot, tad velns uz teļādas pierakstot.
E. Abole, Vijciems.
1864. Baznīcā nevajag snaust, jo snaudējus velns pieraksta uz vērša ādas.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
1865. Ja baznīcā snauž, tad savu dvēseli velnam pārdod.
K. Corbiks, Ezere.
1866. Kas baznīcā kādu, kas snauž, uzmodina, miedzīgs paliek.
K. Jansons, Plāņi.
1867. Kad baznīcā snauž vai smejas, tad velns pieraksta savā grāmatā.
V. Eglīte, Rīga.
1868. Ja baznīcā kāds smejas, tad velis to ierakstot savā grāmatā.
A. Korsaks, Ezere.
1869. Ja baznīcā smejas, tad velnu redz.
K. Corbiks, Jelgava.
1870. Kas baznīcā smejas, jeb žāvājas, to velns pieraksta.
K. Matisons, Talsi.
1871. Kas baznīcā guļ, tam velns pie deguna tura miega zāles.
K. Jansons, Plāņi.
1872. Kad mājās pa baznīcas laiku guļ, tad baznīcā nāk miegs.
R. Bērziņš, Džūkste.
1873. Kas baznīcā apkārt skatās, tam stāv velns aiz muguras.
K. Jansons, Plāņi.
1874. Ja baznīcā apkārt skatās, velns pieraksta uz teļādas.
A. Rudītis, Jaunpiebalga.
1875. Kas baznīcā skatās atpakaļ, to velns pieraksta.
A. Sķēre, Jaunsaule.
1876. Baznīcā nedrīkst atpakaļ skatīties; cik reizes skatās atpakaļ, tik velns ieraksta savā grāmatā.
A. Zvejniece, Lubāna.
1877. Ja kāds baznīcā apbez- das, tas pieder velnam.
J. Rubenis, Ērgļi.
1878. Ja baznīcā par kaut ko brīnās, tad pašam tas jāpiedzīvo.
A. Edelmanis, Raņķi.
1879. Ja baznīcā saliecas sveces krustim, tad būs kaj-š.
F. Valdmans, Virbi.
1880. Ja baznīcā skatās caur tādu zirņu pāksti, kuj-ā deviņi graudi, tad redz raganas dancojam.
A. L.-Puškaitis.
1881. Sprediķa laikā vajag skatīties caur gredzenu, tad var raganas redzēt.
E. Priediņa, Renda.
1882. Ja baznīcā sprediķa laikā skatās caur deviņi graudi zirņa pāksti, tad var redzēt mācītāja dvēseli.
E. Priediņa, Renda.
INN3. I'ie^ baznīcas nevajaga svešam cilvēkam dot roku, tad ailas neizdodas.
M. Freiberge, Talsi.
1881. Baznīcas tornī kāpjot, paliek klibs.
K. Jansons, Mazsalaca.
1885. Kad pirmo reiz baznīcas lomi kāpj, tad uz trepēm jāmet lulds zieds, lai galva nereibtu.
P. Š., Umurga.
^HhKti),,
I 88C>. Kod bazneicā aizzvona D\ mis, ka jū niķos naaizkar, tod vaeiji |auds stuosta, ka tuos baz- nelevs bazneickungs dreiži nū- mlrrji.
V. Podis, Rēzekne.
)
I 887. Ja baznīca paiet zem r.vuuu ar kādu vainu, tad nesa- d/isi Veci ļaudis saka: „Tad pie- /vanii."
A. Zvejniece, Piebalga.
j 1888. Baznīcā iekšā zvanot zirgiem iislri jārauj, lai makšķerē la- bllki zivis ķertos.
P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
I889. No baznīcas jāiet tūliņ līnijas, lai pāTnestu svētību.
E. Lieknēja, Rīga.
1800. Ja pārbrauc no baznīcas un seias laukumā zirgs kārpot ar kāju, lad tai sētā kāds miršot.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
18111 Tādās vietās, kur senāk bijusi baznīca jeb lūgšanas nams, lai mi vairs drupas nebūtu atliku- i I ieldienās dzird zemē zva- 11 f 1111.
V. Pilipjonoks, Asūne.
Baznīca sapnī.
1892. Ja sapnī iet baznīcā dievu lūgt vai redz mācītāju, tad būs pie tiesas jāiet.
L. Ozole, Rīga.
1893. Ja sapnī ir baznīcā, tad būs jāiet pie tiesas.
K. Jansons, Plāņi.
1894. Ja sapnī esi baznīcā, tad jāiet pie tiesām.
A. Aizsils, Lubāna.
1895. Ja sapnī baznīcā Dievu «lūdz, tad būs tiesas darīšanas.
M. Zaube, Rīga.
1896. Iešana pa sapņiem baznīcā nozīmē iešanu pie tiesas. Kad baznīcā vai skolā dzied un dziedot jūk, tad uzsāktajā prāvā būs jukšana vai neizdošanās.
Āronu Matīss, Bērzaune.
1897. Uz baznīcu ejot no rīta nedrīkst nekā ēst, jo tad nevar Dievu pielūgt.
L. Pogule, Galarta.
1898. Ja sapnī iet baznīcā, tad pie tiesas jāiet.
A. Aizsils, Prauliena.
1899. Ja sapnī iet baznīcā, tad būs bāršanās.
. A. Aizsils, Kalsnava.
1900. Kad pa sapņiem iet baznīcā, tad būs bēres.
I. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
1901. Ja pa sapņiem ir baznīcā, tad kāds radinieks mirs.
A. Bīlenšteina rokraksts, Piltene.
8*
BAZNĪCKUNGS.
1902. Kad baznīckungs baznīcā runā, tad vajaga kāsēt, lai labi rāceņi augtu.
J. Rečs, Silajāņi.
BĀBA.
1903. Bērniem stāstot, ka ūdeņos Bāba dzīvojot. Parasti esot baidījuši: „Neej pie akas, Bāba ieraus!" [Sal. Depis, Bubulis.]
P. š„ Rīga.
BĀBELES TORNIS.
1904. Bābeles torni ceļot akmi- ni bijuši tik viegli kā pūpēži. Tornis jau bijis tik augsts, ka dzirdējuši eņģeļus dziedam.
K. Jansons, Plāņi.
1905. Pie Bābeles torņa saplēsušies krievs ar igauni: krievs atrāvis igauņam kreklam krūtis, bet igaunis izrāvis krievam kreklu no biksēm.
K. Jansons, Plāņi.
BĀRBALAS DIENA (4. dec.).
116
1906. Trīs nedēļas priekš Ziemas svētkiem ir Bārbes, jeb, kā pie mums saka, Bārbanas diena, to svētī (svin) aitām par labu. Ja mājās kas kādu strādājamu rīku aizkar, tad tas top nolādēts un no mājām aizdzīts, bet mežā gan varot strādāt. Pavisam tas top sargāts un liegts, ka kāds tanī dienā diemžēl ko nebaksta un nešuj, jo tas sevim dikti kaitot. Kad kāds jo prātīgs, ticīgs cilvēks grib pārrunāt, ka tas nieki, tad sauc un brēc un stāsta, ka tas un tas pērn tanī dienā zeķes lāpījis, un kas par nelaimi viņam notikusi! Visi jēri stulbi piedzimuši, un vēl šādas un tādas kļūdas pie aitām gadījušās.
„Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām", Kolkas jūrmala. IV. 1852. Aizliegts izd.
1907. Bārbas diena jānosvētī, lai aitas labi padotos. Tad nedrīkst ne šūt, nedz ar adatu vai citu asu ieroci ko bakstīt, zeķes vai cimdus lāpīt.
Aizkrācnieks, Tirza.
1908. Bārbaliņas dienā (4. dec.) aitas jācērpj, lai tām augtu laba kupla vilna.
K. Jansons, Plāņi.
1909. Barbarā jāvāra kluči, lai jēri nāk kā kluči.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
1910. Barbarā vāra klučus (klimpas), lai aitām jēri būtu kā kluči.
L. Kļaviņa, Liepas pag.
1911. Bārbalas, dienā klimpas pa divām reizē mutē jāņem, lai jēri pārās nāk.
K. Jansons, Plāņi.
1912. Bārbales jeb ķekatas jeb aitu dienu svētīja kā govju dienu. Gani tad tupus lēkāja pa istabas klonu, sita pie tam ar rokām pa reizei pie ceļiem, pie sāniem un pie galvas un teica:
„Strumpi mani jēriņi,
Strump' kazlēniņi;
Es pats strumpāju ķekatu vakaru."
K. Graudiņš, Stende.
BĀRDA.
1913. Lai ūsas labāk augtu, tad uz virslūpas ir jāsmērē medus, bet zem virslūpas ir jāsmērē cāļa mēsli.
Baznīckungs — Bārda
J. Brūnis, Dzērbene.
15)14.' Bārdu un ūsas varot izaudzināt lielas, kad bieži mazgājot ar suņu pienu.
Etn. I, 1891. 160. Liepājas apkārtne.
1915. Bārdu un ūsas var uzaudzināt, ja bieži mazgā ar suņu pienu.
J. A. Jansons, Gaujiena.
1916. Poļu dumpja laikā esot latviešiem aizliegts bārdu audzēt.
K. Jansons, Plāņi.
1917. Cilvēks, kam sarkana barda, esot cēlies no Jeruzālemes /ala mana dievnama dedzinātāju pēcnācējiem.
J. Jansons, Plāņi.
1918. Vīrieši ar sarkanu bārdu ir viltīgi.
A. Biša, Rencēni.
1919. Vīrietis ar sarkanu bārdu Ir viltīgs cilvēks.
L. Seržante, Aloja.
1920. Kam cieta bārda, tas esot diisinig.'/ (sal. mati).
K. Jansons, Plāņi.
11121. Kuram ir liela bārda, to neviens nemīl.
K. Lielozols, Nīca.
1922. Kam bārdai kreisā puse Ka raka par labo pusi, tam sieva gadīsies vecāka par pašu.
K. Jansons, Plāņi.
192.1. Kam bārda vai mati sa- cirksinjas, to slepeni kāds mīlē.
K. Jansons, Plāņi.
19VI Marda jādzen jaunā mēnesi, lai augtu biezāka un kuplāku.
K. Corbiks, Tukums.
Barda sapnī.
1925. Liela bārda sapinīs nozīmē bagātību.
K. Jansons, Plāņi.
1926. Kad sapnī redz sev garu bārdu, tad ies labi.
A. Račevskis, Jaunpiebalgu.
1927. Ja pa sapinim redz sev lielu bārdu, tad būs laime. [Snl. mati.]
P. Š„ Rauna.
1928. Ja sapnī pats sev bārdu nodzen, tad tiks apzagts, bet ja otram dod bārdu nodzīt, tad tiks apvilts.
J. Kriķis, Starti.
BEBRAKĀRKLS (Solanum dulc-
amara).
1929. Judu (jeb budu) kārkliņi aug pļavās prāvos pūlīšos kā ogu- mētru krūmiņi; viņu mazās lapiņas izskatās kā zaķu austiņas. Kārkliņus izžaudētus dzer kā tēju, kad saskausts, kad vidus vaina; savārītus dzer iekšā, kad uziet uz nelabām pēdām. (Tādā vietā cilvēku sajem aukstumi, tāda pūsmu kā viesulis.) Notikumiem viņi par daudz labi.
K. Pētersons, Raņķi.
1930. Ja ar bebrakārklu zobus baksta, tad zobi izbirst. [Sal. zel- tenājs, kazinājs.]
K. Jansons, Plāņi.
1931. Bebru kārklus lifile pret zobu sāpēm.
J. Ilsters.
1931a. Sarīvēti bebru kārklu kātiņi der pret zobu sāpēm.
11/
Mlrdn — lirbrakārkls
R. Bērziņš, Annenieki.
1932. Bebru kārkli jāsagriež smalki un jāliek pie tabakas, tad tā jauki ožot un dodot patīkamus dūmus.
Etn. I, 1891. 109, Jaunsesava.
1933. Bebru kārklus dod sutinātus govīm pret asins sērgu.
S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11.
1934. Latvieši lieto bebru kārklu pret klepu.
E. Birzmanis, Latv. ārstn. stādi, 1897.
1934a. Pret kāsu dzej- bebra- kārkla novārījumu un kaltētu liek to ari pīpē.
P. Š„ Rauna.
BEBRA PAUTI.
1935. Bebra pauti (stādi) jādze- pot sievietēm mēnešreizēs.
K. Jansons, Plāņi.
BEDRE.
1936. Kad bērni mājas tūlumā bedres rok, tad saka, ka viņi kapus rokot. Saka arī tā: „Nerokait nu tēvam un mātei bedres (kapus)!'"
M. Āboliņa, Aumeisteri.
1937. Ja pie mājām kādreiz parādās kāda bedre, kuļ-u neviens nav ar nolūku radījis, bet pati no sevis cēlusies, tad kādam no tās mājas būšot jāmirstot.
P. Eglīte, Priekuļi.
Bedre sapnī.
1938. Ja pa sapņiem jārok bedre, ta tas ir nāvē.
H. Skujiņš, Smiltene.
BEKAS.
1939. Beka, uz kuj-as esot kritusi cilvēka acs (cilvēks to redzējis), vairs neaugot.
K. Gailis, Ventspils.
1940. Ja mežā apskata beku, tad viņa vairs neaug, bet sakalst.
M. Irbe, Alūksne. P. Š., Rauna.
1941. Jo sēnīs ejūt satiksi sīvīti, niko napīlasīsi (nasalūbs), bet jo veirlti — lūbsīs.
J. Vylcāns, Vārkava.
1942. Kad barvika, tārpu saēsta, sakrītot, tad tā sakot: ,,Audz bērziņi, audz ozoliņi, nu mana galviņa kukuru pļeks."
K. Skujiņš, Lielvircava.
BEKU LIETUS.
1943. Kad nakti līst lietus un zibiņo, bet nav pērkoņa, tad bekas un sēnes sēj, jo tas ir beku lietus.
E. Zommere, Rauna.
BEŅĶIS.
1944. Beņķīti nedrīkst glabāt ar kājām uz augšu, jo tad Dieviņš nev nāk istabā.
A. Užāne, Skujene.
1945. Ja nejauši apgāž ķeblīti un atstāj ar kājām uz augšu, būs nelaime.
J, Fleišers, Skrunda.
1946. Ja kraģītis nokrīt atpakaļ, tad jāsteidzas uzcelt to uz kājām. Ja tanī laikā tautā dzimst ķāda meitiņa, tad tā paliekot netikle, ja zēns, tad netiklis.
G. Pols, Vecgulbene.
1947. Kod cylvāks sāstas uz benča un benčs nūsalaužas, itei pīzīmēj, ka tys cvlvāks vysu tū dīnu byus skumeigs.
118 llcbrakārkls — Iieņķis
V. Podis, Rēzekne.
1948. Kam bērēs uz beņķa sēdot beņķaui kāja nolūst, tas drīz mirs.
K. Jansons, Plāņi.
BERZUMI. N
1949. Berzuma ķepa taisīta no cietas rudzu maizes. Maizi sagriezuši mazos gabaliņos un uzlējuši saldu vai rūgušu pienu. Maziem bērniem devuši berzumus ar saldu krējumu.
H. Skujiņš, Smiltene.
BEZDELĪGA.
I. Bezdelīgas dziesma.
1950. Bezdelīga dzied šādu dziesmu: „Kamēr māte viesus vada, tikmēr bērni gaļu cep. Iztek tauki ugunī, vidžu, vidžu cirks!"
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1951. Kā vien bezdelīga uzlaižas uz jumta spāres, tā tūlītās dzied: „Kamēr meitas pirtī pej-as, tikmēr puiši gaļu cep, iztek tauki — švīrkst!"
Jl H. Skujfņš, Rauza.
1952. Bezdelīgai esot tāda dziesma: ,,Kamēr māte viesus vada, tikmēr bērni gaļu cep. Iztek tauki ugunī, vidžu, vidžu, čirkst!"
P. Āboltiņš, Aumeisteri.
1953. Bezdelīga dziedot tā: „Ka- mēr puiši pirtī pepas, tikmēr meitas namā gaļu cep, izcep, apēd, švīkst!"
S. Priedīte, Aumeisteri.
1954. Bezdelīga dziedot tā: „Pui- ši pirtī pepas, meitas namā pienu silda, vidžu, vidžu, vīkš!"
Beņķis —
K. Mežulis, Bilska.
1955. Bezdelīgas dziesma ir šāda: „Koļei puiši pērtī, meitys gaļu apēde. Ka tu mane naticēji, nū- grīz munu daguneņu, šnirkš."
M. Navenickis, Zasa.
1956. Bezdelīga saka: „Gani pulka ēd, gani pulka ēd, pārdzīdami ēd, aizdzīdami ēd, vēl maizi ņem līdz."
L. Zēberga, Rīga.
1957. Bezdelīga, pavasari atlaidusies, dzied: „Rudeni aizgāju, atstāju pilnu klēti rudzu, miežu, pavasari atnācu — tukš."
K. Preiss, Vecgulbene.
1958. Bezdelīga ar kaķi esot sen jau ienaidā. Sazini nu kāpēc … Reiz kaķis gājis pa pagalmu un kā šo bezdelīga pamanīsi, tā tūlītās kaķam pa ausi un kliedz: „Kur žīds! kur žīds!"
H. Skujiņš, Rauza.
1959. Kad bezdelīga ieraugot kaķi, tad tā skrienot tuvu gar kaķi, mēģinādama tam iesist, un saucot: „Tu žīds, tu žīds!" Kamēr kaķis
' to noķepot un apēdot.
K. Skujiņš, Lielvircava.
1960. Kad bezdelīga kaķi ieraugot, tad tā sakot: „Tu žīds, tu žīds!"
H. Skujiņš, Aumeisteri.
1961. Bezdelīga kad kaķi redzot, tad sakot: „Ku ciris!"
\
H. Skujiņš, Aumeisteri.
II. Bezdelīga.
1962. Bezdelīgas nekad neēd barību virs zemes, vienīgi gaisā.
Bezdelīga \ 19
A. Vaskis, Tukums.
1963. Kad bezdelīgas pirmo reiz parādās uz jumta pavasarī, tad ļaudis sāk gulēt dienasvidu.
E. Kreicberga, Skrunda.
1964. Kad bezdelīga pārskrējusi, tad dod launagu. [Sal. dzērve.]
J. Ķikuts, Nīca.
1965. Priekš bezdelīgu pārlaišanās ir trīs aukstas dienas.
K. Lielozols, Nīca.
1966. Kad pirmo reizi redz bezdelīgu un ir balta mute, tad visu gadu ir balta mute.
K. Lielozols, Nīca,
1967. Pirmo bezdelīgu ieraugot, jānomazgājas pienā, tad būs balts.
V. Pilipjonoks, Asūne.
1968. Kad pirmo reiz redz bezdelīgu, tad jāvārtās augšu pēdu, lai mugura nesāp.
V. Spandegs, Pociems.
1969. Kad bezdelīgu pirmo reizi redzot, tad vajagot mest kūleni, lai būtu veselīgs.
A. Krūmiņa, Smiltene.
1970. Ja pirmo reizi pavasarī bezdelīgu redz, tad naudas maks jākrata gaisā, lai daudz naudas būtu.
V. Duka, Vidzeme.
1971. Kad pavasarī pirmo reizi redz bezdelīgu, tad jāpiesit pie naudas maka, lai visā gadā nauda netrūktu. [Sal. dzeguze.]
E. Ozoliņa, Zentene.
1972. Kad pavasarī pirmo reizi redz bezdelīgu, tad jāapgriežas trīs reizes uz papēža riņķī, lai tai gadā būtu čakls.
E. Ozoliņa, Zentene.
1973. Ja mājā dzīvo bezdelīgas, tad mājas ļaudīm labi klājas.
A. Aizsils, Zilupe.
1974. Ja bezdelīga pie kādas mājas taisa lizdu, tad būs laime.
V. Pilipjonoks, Asūne.
1975. Mājās, kur bezdelīgas savus perekļus taisa, pērkons nespep.
A. Užāne, Skujene.
1976. Ja bezdelīga dzīvo pie mājas, tad mājā pērkons nespep.
E. Lācis, Tirza.
1977. Bezdelīgu ligzdas nedrīkst postīt, citādi pērkons mājās iespers. [Sal. stārks.]
V. Kalniņa, Mārsnēni.
1978. Ja ap kādu māju bezdelīgas būvē savas ligzdas, tad tā māja ir pasargāta no ugunsgrēka. [Sal. stārks.]
V. Miķelans, Slate.
1979. Kad bezdelīgām ligzdus izposta, tad mājas deg.
R. Bērziņš, Džūkste.
1980. Ja kādās mājās bezdelīgas netaisa savus pērkļus, tad to māju ir laime atstājusi.
M. Zālīte, Jumurda.
1981. Kad bezdelīgām izposta lizdas, tad tanī gadā mājas degot.
K. Streidiņš, Veļķi.
1982. Kas izčamda bezdelīgas pērkli, tam bezdelīga apbezd ģīmi, kas tad apmetas ar tetepa raibumiem. [Sal. putni.]
P. Š., Rauna.
1983. Bērniem nava bezdelīgas jāgrūž, jo tad seja paliek ar vasaras raibumiem.
S. Kažoka, Lubāna.
1984. Bezdelīgu ligzdas nedrīkst postīt, tad postītāja sejs noklājas bezdelīgu raibumiem.
M. Zariņa, Ogresgals.
1985. Kas postīs bezdelīgu pe- rekļus, tam vasaru sametīsies daudz tetepa raibumu uz sejas.
V. Slaidiņa, Drusti.
1986. Ja bezdelīgas čurās izgrūž, tad metas tetepa raibumi (čurās).
E. Laime, Tirza.
1987. Ja izposta bezdelīgas ligzdu, tad seja paliek čuraina.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
1988. Kas izposta bezdelīgu pērkli, tam bezdelīgu raibumi metas uz sejas.
J. Rinkuss, Prauliena.
1989. Ja izgrūž bezdelīgu pe- rekli, tad ģīmis pārklājas ar raibumiem.
0. Darbiņš, Birži.
1990. Ja bezdelīgai izposta ligzdu, tad ģīmis paliek ar plankumiem.
E. Lācis, Tirza.
1991. Kam vasaras raibumi, tie izpostījuši bezdelīgas ligzdiņu.
K. Corbiks, Jelgava.
1992. Kas bezdelīgu perekļus ārdu, tam būs raiba mute.
I. Indāns, Gārsene.
1993. Ja izgrūž bezdelīgas p< i kli, tad deguna un mēles gals pnlick raibs.
J. Apsalons, Sērpils.
1094. Ja kas izjauks bezdelīgu perēkli, vaigs tam paliks raibs.
T. Beča, Preiļi.
1995. Kas jauc bezdelīgu ligzdas, tam seja paliek raiba. Lai izārstētu no bezdelīgas raibumiem seju, tad pavasari, kad redzi pirmo reizi bezdelīgu, ir jāapslacina seja ar ūdeni vai siekalām, un seja būs tīra.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
1996. Kad pirmo reiz ierauga bezdelīgu, tad uz kreisās kājas papēža trīs reizes jāapgriežas. Ar to zemi, kur papēdis bij virsū, jānorīvē seja, lai noietu vasaras raibumi.
A. Zālīte, Bērzpils.
1997. Ja bezdelīgas agri atlaižas, tad būs laimīgs gads.
V. Pilipjonoks, Asūne.
1998. Ja bezdelīga uzlaižas uz loga rūts, tad vēstule gaidāma.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
1999. Bezdelīga ieskrien istabā pret mironi.
A. Cirsis, Kalupe.
2000. Ja bezdelīga ieskrien mājas logā, tad tur būs mirons.
V. Pilipjonoks, Asūne.
2001. Kad bezdelīga ielaižas istabā pa logu, tad dabon nāves vēsti jeb bēdīgu vēsti.
Z. Sēle, Brasa.
2002. Kad bezdelīgas pūļos griežas, tad jāsēj rudzi, jo tiem tad lielas un smagas vārpas.
F. Gruzīte, Lubāna.
III. Bezdelīgas sakars ar govīm.
2003. Ja bezdelīga izskrej govij pa vēdera apakšu, tad tesmens sa- pamst.
K. Lielozols, Nīca.
2004. Ja bezdelīga laizdamās piesitas govij pie tesmeņa, tad paliek sarkans piens.
M. Veidenberga, Vecmokas.
2005. Ja bezdelīga izskrien govij caur vēderu, tad govs dod asinainu pienu.
A. Broža, Naukšēni.
2006. Ja bezdelīga izskrien caur govs kājām, tad govij nāk asinains piens.
P. Š., Rīga.
2007. Ja bezdelīga izskrien govij caur pavēderi, govij piens būs asinains.
V. Bērziņa, Priekules pag. Liepājas apr.
2008. Ja bezdelīga izlaižas govij caur vēderapakšu, tad no govs 3 reiz slauc asinis.
M. Ābele, Jaunjelgava.
2009. Ja bezdelīga skrejot piesitas pie govs tesmeņa, tad piena vietā izslauc asinis.
M. Irbe, Alūksne.
2010. Ja bezdelīga izlaižas govij caur kājstarpi un piesitas pie kāda pupa, tad tanī pupā būs sarkans piens.
K. Jansons, Plāņi.
2011. Ja kādreiz govis dod sarkanu pienu, tad tur vainīga bezdelīga, kas izskrējusi govīm caur kājām.
A. Ansone, Skrunda.
2012. Ja no govs slauc asinis, tad bezdelīga ir izlaidusies govij caur vēderapakšu.
E. Bukava, Smārde.
2013. Ja govij caur kājām izskrien bezdelīga, tad govs dos mazāk piena.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
2014. Ja bezdelīga izskrej govij caur tesmeni, tad piens paliek asinaiņi strūklains. Lai tas paliktu atkal tīrs, tad jāslauc krusteniski.
E. Kampare, Skrunda.
2015. Ja bezdelīga izskrien govij caur kājām, tad govij nāk piens ar asinīm. Piens paliek labs, ja govi slauc caur vapa gredzenu.
S. Gūberts.
2016. Ja govij izskrien caur kājām bezdelīga, tad piens pupos paliek asiņains. Lai govi padarītu veselu, jāņem laulājamais gredzens un caur to jāizslauc viss govs piens, pēc neilga laika govs paliek vesela.
K. Corbiks, Jelgava.
2017. Kad govīm caur kājām izskrien bezdelīga, tad piena vietā viņām tek asinis. Lai to pārvērstu atkal baltā pienā, tad visu pienu vajaga izslaukt caur laulājamo gredzenu.
K. Corbiks, Ozoli.
2018. Ja bezdelīgas kūtī taisa ligzdas, tad laba izredze ar lopiem.
V. Vintere, Matīši.
2019. Ja kūtī bezdelīgas pe- rekļus taisa, tad govis daudz piena dod.
A. Užāne, Skujene.
2020. Bezdelīgas pereklus nedrīkstot kūtī postīt, tad nīkst lopi.
T. Ziemele, Smiltene.
IV. Bezdelīgas zīlē lietu un sniegu.
2021. Kad bezdelīgas no slapjiem dubļiem gludenas ligzdas taisa, tad būs sauss pavasars.
M. Sikle, Nīca.
2022. Kad bezdelīgām ligzdas grumbuļainas un nokārušās ar zālītēm, tad lietus un plūdi gaidāmi.
M. Sikle, Nīca.
2023. Kad bezdelīgas pārlaižas un nemaz nečivina, tad būs lietaina vasara.
K. Lielozols, Nīca.
2024. Kad bezdelīgas pārlaižas un čivina, tad būs sagaidāma jauka vasara.
K. Lielozols, Nīca.
2025. Kad bezdelīgas un cīruļi lido virs māju čukuriem un baznīcu torņiem, tad gaidāms jauks laiks.
M. Sikle, Nīca.
2026. Ja bezdelīgas dzied, — būs labs laiks.
M. Rullē, Lubāna.
202^. Ja bezdelīga lien lizdā, tad tuvojas pērkons.
A. Lau, Mežotne.
Ja bezdelīgas nekur nav redzamas, tad tas uz labu laiku.
J. A. Jansons, Bīriņi.
Ja bezdelīgas lido augsti gaisā, tad gaidāms jauks laiks.
A. Brēdiķe, Nīca.
Kad bezdelīgas augstu laižas, tad gaidāms jauks laiks.
E. Balode, Nogale.
Kad bezdelīgas laižas gar zemi, tad drīzumā sagaidāms lietus, bet ja viņas laižas augstu pa gaisu, tad būs jauks laiks.
Skolnieki, Limbaži.
Blezdlingi lēkā zemu uz sliktu gaisu, augstu uz labu.
A. Šlesere, Kuršu kāpas.
Ja blezdlinga zemu lien, būs liets.
A. Medne, Kufšu kāpas.
Ja bezdelīgas augsti laižas, tad gaidāms labs laiks, ja zemu — lietus gaidāms.
T. Rigerte, Brunava.
Ja bezdelīgas augstu laižas, būs jauks laiks; ja zemu, — būs lietus.
J. A. Jansons, Sigulda.
Bezdelīgas zemu laižas, — būs slikts laiks; augstu, — labs.
J. A. Jansons, Nītaure.
Ja bezdelīgas no rīta sāk vēlu lidot, tad būs slikts laiks.
M. Greize, Dole.
Ja bezdelīgas laižas pār ūdeni un aizkap ar spārniem ūdeni, tad būs lietus.
S. Gūberts, 74.
Ja bezdelīgas mazgājas, būs lietus.
V. Bērziņa, Priekule.
Ja bezdelīgas zemu skrien, tad tai pašā dienā būs lietus.
A. Zvejniece, Lubāna
Kad bezdelīgas laižas ļoti ātri un zemu, tad būs lietus.
E. Aļeiņikovs, Pociems.
Bezdelīgas zemu skrien uz lietiem.
A. Skrūze, Saikava.
Ja bezdelīga zemu lido. būs lietus.
J. A. Jansons, Bīriņi
Ja bezdelīgas laižas zemu, tad. būs lietus.
M. Navenickis, Zasa.
Bezdelīgām zemu laižoties būs lietus.
K. Corbiks, Volgunte.
Kod bezdaleiga skraida pi yudinia, tod tei pīzīmēj Ielu leitu un vēji.
V. Podis, Rēzekne.
Kad bezdelīgas zemu un ātri laižas, tad saka, ka lietus būs.
Skolnieki, Limbaži.
Kad bezdelīgas zemu laižas, tad gaidāms vējš ar lietu.
M. Sikle, Nīca.
Ja bezdelīgas laižas pa zemi, tad rītā gaidāms lietus.
S. Kažoka, Lubāna.
Kad bezdelīgas laižas zemu, tad gaidāms lietus.
E. Balode, Nogale.
Kad bezdelīgas laižas gar govīm, tad būs lietus.
I. Stirna, Skrunda.
Ja bezdelīgas laižas zemu, tad drīz būs pērkons ar lielu lietu.
Teic. 73 g. vecā Rozentāle, Jaunauce.
Jo bezdelīgas zami laižas, tad byus leits.
M. Apeļs, Stoļerova.
Bezdelīgas lido virs ūdens; gaidāms ilgs lietus!
J. A. Jansons, Rāmuļi.
Kad bezdelīgas laižas pa zemes virsu, tad būs lietus.
St. Kokins, Aglona.
Bezdelīgas čirkst, lietus būs.
J. A. Jansons, Jelgava.
Ja bezdelīga pa smiltīm pepas, gaidāms lietus.
M. Kalniņa, Vandzene.
Ja bezdelīgas priekš aiziešanas daudz čivina, tad gaidāma slapja vasara.
A. Bērziņa, Aloja.
Kad bezdelīgas priekš Bērtuļa nozūd, tad priekš Miķeļa būs sniegs.
J. Rubenis, Ērgļi.
Cik reižu bezdelīgas rudeni nāk atpakaļ, tik ziemā būs atkušņu.
E. Laime, Tirza.
V. Bezdelīgas ziemā.
Bezdelīgas ap rudens laiku pazūd, viena otrai deguntiņā ieķērusies kā virknītē, apslīcinās ezerā jeb citā dziļā upē, pavasarī uzmostas, nāk priekšā un dzīvo cauru vasaru.
G. Mancelis, II. 1654, 250.
Bezdelīgas pa ziemu iet gulēt uz ezeriem; viņas apmetoties ap niedrēm tik daudz, ka niedres lūstot, un tā visas nogrimstot dibenā; pavasarī, kad ezeri tiek vaļā* bezdelīgas atkal ieronoties.
Atbalss k. P. Lodziņš, Sērpils.
Kad cyti putni laižas uz syltu molu, tad bezdeleigas skrīn azarā, pīsaķer pi nīdres stūbra un tup tur gulādamas leidz pavasa- ram. Pavasarā, kad izkūst lads, bezdelīgas otkon mūstās un skrīn uz sovu perekli. [Sal. cīrulis.]
N. Rancāns, Rēzekne-
Par ziemu bezdelīgas mīt ezeros pie niedrēm.
M. Navenickis, Zasa.
Bezdelīgas salienot par ziemu pie niedrēm ezeros.
P. Š„ Preiļi.
Bezdelīgas pa ziemu esot salīdušas upēs un ezeros iekš meldriem.
R. Straudovskis, Lielplatone.
Bezdelīgas esot divējādas: vienas aizlaižoties rudenī uz siltām zemēm, otras paliekot par ziemu ezeros. Zvejnieki esot tādas bezdelīgas izvilkuši un atdzīvinājuši.
A. Vaskis, Tukums.
Kad pirmo reizi redz bezdelīgu augsti, tad aug gapi lini.
I. Lāže, Meirāni.
Ja bezdelīgas un citi putni zemu virs ūdens lido, tad zivis turas pie virsmas, ja augstu^ lud zivis dziļumā.
P. Š. jun., Vidzeme.
BEZDELĪGAS ACTIŅAS.
Bezdelīgas actiņas: līdzeklis vēdera graižu apturēšanai. Ņem vienu alus glāzi karsta ūdens, iemet tur piecpadsmit zariņus bezdelīgu actiņu, apsedz ar lupatiem, lai labi ievelkas, un pēc ēšanas visu glāzi uzreizi izdzeļ-. Pēc iedzeršanas stipri jāapsedzas un pusstundas jānoguļ.
I. Celmainis, Nīca.
BEZROCIS.
Kad durvis pašas no sevis atdarās, tad mēdz sacīt: „Bez- roeis attaisīja durvis", vai arī „Bezrocis ienāca". Bezrocis nozīmē ļaunumu jeb nāvi. [Sal. durvis.]
P. S.
BEZMĒNS.
Kod kas nebejs, niko nazynuodams, nūliks bazmānu uz gultys, itys pīzīmēj, ka tymā sātā dreižam laikam byus nabašnīks.
V. Podis, Rēzekne.
BĒLIS.
To garu jeb dieviņu, ko pie kokiem ēdinājuši, saucot veci cilvēki par Bēli. [Sal. Cēlis.]
H. Skujiņš, Aumeisteri.
Kad gaļu žāvē, tad viens kumoss jādod Bēlim.
A. Upītis, Strenči.
BĒRES.
I. Sagatavošanās.
Nomirušu cilvēku nevajagot trešdienā glabāt uz kapiem, tāpēc ka Kristus trešā dienā cēlies augšā no miroņiem.
A. Briedis, Nīca.
Ja mājā nomira puisis, tad bērenieki ķēra gaili, ar adatu iedūra viņam sekstē caurumiņu, pa kuļ-u uztecināja uz bērza lapas asinis. Ja meita bija mirusi, tad zārkā lika vistu un vēlāku atkal palaida vaļā.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
Neprecējušos cilvēku pirmo bēfu dienu dēvēja par kāzām un tikai otru par bērēm.
P. Lodziņš, Sēļpils.
Uz bērēm allaž kāda četrkājīga dzīvība jākauj.
K. Silings, 1832. g., Tirza.
2079. Bēres nevar pavadīt bez asinīm, bet jākauj allaž kāds lops, ja ne vairāk, tad gailis. Ja pats nelaiķis zināmu lopu bērēm nospriedis, tad tas jākauj; citādi novēlētais lops nosprāgs. [Sal. mirējs.]
J. Dāvids, Biksere.
2080. Bērēm allaž kāva kādu lopu; aitu vai liellopu. Vismaz nokāva vistu, jo mironam vajagot jaunu asinu, un ja viņam tās nedodot, tad tas pats ar savu roku ņemot kādu lopu. Cūku bērēm nekāva, jo bērēm kautie lopi ir viņā saulē. Jājamie zirgi un cūka, mironam jājot, kviecot. Vecā mēnesī mirušā bērēm nekāva savas mājas lopu, bet iemija no citurienes, jo savu lopu kaujot, citi lopi sirgstot un nīkstot.
P. Blaus, Ērgļi.
2081. Mirušam uz bērēm nevajaga kaut cūku, jo tā skrejot žogā.
I. Upenieks, Skrunda.
2082. Kādu kustoni kauj uz bērēm, ar tādu iejāj debesīs.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
2083. No nelaiķa lopiem visādā ziņā vajadzēja kādu uz bērēm kaut, jo citādi lopi vārga vai gāja bojā.
P. Lodziņš, Sēļpils.
2084. Bērēm kaujamo lopu agrāk nekāva, kamēr ķrusts bija apgādāts.
J. Rubenis, Ērgļi.
2085. Kas no lopiem uz bērēm kauts, tas jāapēd gluži viss; arī iekšas un asinis jāizlieto. Ar asinīm apsmērē bēfu plāceņiem virsu.
Kr. Kalniņš, Vitebskieši.
2086. Kad līķi ienes namā vāķēšanai, tad tur noliek arī galdiņu, kur uzliek ēdienu un dzērienu mirušā garam. Pie kapsētas to ēdienu atdod kādai nabadzei.
A. Bīlenšteina man., Puze. 1862.
2087. Naktī priekš bērēm salikuši visādus ēdienus un dzērienus uz galda, atvēruši zārku un atstājuši miroņu vienu pašu, lai vēl beidzamo reizi varētu netraucēts izmieloties un ar citiem miroņiem jau iedraudzēties, kas arī nākuši ēdienus baudīt. Paši mājinieki turpretim aizgājuši kaimiņa mājā, vai citur kur izgulēties.
Muzikants, Rūjiena. L. P. V. 77.
2088. Zlēkā agrāk bijis paradums likt mironim bēj-u naktī zem zārka podiņu ar biezputru, pudelīti brandvīna un pakavas naglu. Kad mironi aizveduši uz kapsētu, tad biezputru izgāzuši zemē, bran- davīna pudelīti sasituši, bet naglu iesituši istabas slieksnī.
M. Zemesarāja, Talsi.
2089. Kad suns vai kaķis bērēs līķim pa apakšu izlīdis cauri vai pārgājis pāri, un pēc pārlec cilvēkam, tad šis dabū krītamo kaiti. Pa bērēm tādēļ suņus un kaķus iedzina pagrabā vai citā kādā ēkā, un nelaida tos ārā, kamēr līķis uz kapiem pavadīts.
P. Dreimanis, Krustpils.
2090. Bēfu dienā, kad sāk salasīties bērinieki, sadzen lopus kūtī un suņus piesien.
Kr. Kalniņš, Vitebskieši.
2091. Ja tu bērēs esi aicināts un neesi nogājis, jeb esi gan gājis, bet neesi labi ēdis un dzēris, tad tas mirons, kam tu tā to pēdējo godu atrāvis, atrieboties un darot, ka tev kāda vājība piesitas.
K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
2092. Kas bērēs aicināts, tam nebūs atrauties, bet allaž nonest līdz, ko ēst un dzert; un ja mājas saimnieks nomana, ka maz, tad par to ļaunums metoties.
K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
2093. Neviens bērēs uzlūgts viesis nedrīkstēja atrauties; kas atraujoties, tam notiekot kāda kaite. Tādēļ, ja kādam uzlūgtam gadījās citas nepieciešamas darīšanas, vai kad tas pats saslima,
viņš tomēr nosūtīja bērēm savu tiesu brandavīna, zirņu, gaļas, piena un maizes, jo mirušam vajagot savas daļas.
Sams, Lejasciems.
2094. Ja kāds uz bērēm ir lūgts, tad jāiet, jo citādi piemetoties kāda nelaba kaite.
A. Liepiņa, Lubāna.
2095. Vienmēr vajag iet uz bērēm un noskaitīt kādu lūgšanu. Ja mirušais uzsūta kādu nelaimi, tad uz viņa kapa jānoliek nauda, kāds graudiņš, vai cits kas.
A. Zālīte, Bērzpils.
2096. Juo lyudz uz bērēm, na- dreikst atsasaceit, lai pīkritine na- dazamat.
A. Borozinska, Barkava.
2097. Kad lūdz uz veca cilvēka bērēm, tad nedrīkst atrauties, lai ielūgtam kustoņi nenīkst. Atrauties drīkst tikai no maza bērna bērītēm.
K. Jansons, Plāņi.
2098. Kas bērēs lūgts, nevar atrauties, jo citādi tam peles ēd labību tīrumā.
Dreimanis, KTUstpils.
2099. Uz bērēm jāielūdz visi, kuj-us mirējs vēlējies par pavadītājiem un no aicinātiem neviens nedrīkst atrauties.
J. Dāvids, Biksere.
2100. Ja kāds uz bērēm braucot pirmo ceļā satiek vīrieti, tad viņa rados pirmais mirs vīrietis, ja sievieti, tad mirs sieviete.
K. Jansons, Plāņi.
2101. Ja bēfu maizi cepot, uz lizes paliek kāda lapa, tad drīzi vien atkal būs jācep bēju maize.
V. Greble, Kalnmuiža, Valkas apr.
2102. Ja bēfu maizi cepot ar lāpstu izvelk atpakaļ kādu lapu, tad drīzumā sagaidāmas bēres.
E. Šneiders, Alūksne.
2103. Bēfu maizi cepot saimniecei nav brīv to pirmai smēķēt, tas jādara saimniekam.
Kr. Kalniņš, Vitebskieši.
2104. Kad brauca uz bērēm, tad ņēma kulītē vārītus zirņus lī- dza. Tos ēda bēļ-u maltītē, pie krusta priedes un kad mirons bija aprakts.
H. Skujiņš, Smiltene.
2105. Uz bērēm pēc veca ieraduma vāra kādu sietu pupu ar zirņiem kopā kā īpašu bēfu ēdienu. Tas arī jāņem līdza uz kapiem, lai gan ir bez tam būtu līdz vēl citi ēdieni un dzērieni, ko pamielot svešos liekos ļaudis, kas uz kapiem sanākuši. Šī mielošana skaitās kā no aizgājušā puses. Paruna: „Viņš drīz pupas dos", nozīmē, ka viņš drīz mirs.
Dreimanis, Krustpils.
li 10(5. Bērēs ēd vārītas pupas (latgaliski puokšas). Tagad tas sastopams retāki, bet vecāki ļaudis apgalvo, ka apmēram priekš piecdesmit — sešdesmit gadiem neesot bijušas nevienas bēres bez pupām. Kāpēc bērēs jāēd pupas, uz to neviens neko noteiktu neatbildēja, tikai teica, ka tas no seniem laikiem parasts. Ja kāds ir jau uz nāves gultas, tad saka: ,,Būs pupas." Visbiežāk tā saka par maziem bērniem.
L. Latkovskis, Latgale.
2107. Bēyu viesi nesa līdz uz bērēm arī savus ēdienus un dzērienus, sevišķi kādu sietu novārītu sausu zirņu.
P. Bļaus, Ērgļi.
2108. Kad sievietes gāja uz bērēm, tad nesa bēj-u maizi un kukuļus lika nepāros.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
2109. Bēru viesi atveda līdz tarbu sausi novārītu zirņu, ko pa bēj-u laiku ēda.
M. Dandēns, Gatarta.
2110. Bēfu dienā viesi ved katrs līdz savu kukuli: maizi, gaļu, alu un brandavīnu, bet kambarī viesu kukuļus nenes, kamēr vēl līķis mājā.
J. Dāvids, Biksere.
2111. Uz bērēm jānes līdza piens un gaļa, lai ari cik maz; ja tā nedara, tad lēksies.
K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
2112. Aizguojušam uz bērēm vyss aiznastais kukuls juozlīk uz golda. Nesiejam pašam pyrmū juonūlykoj nu sova aiznastuo kukuļa, tad juopadola sovai saimei koč pa kymyusam, tod tik var ēst nu cytu maizes, cytaižuok pīkriti- ne pīzamat, voi bārni mierst.
A. Borozinska, Barkava.
2113. Kad cepa tos kukuļus, ko uz bērēm nesa līdza, tad pirmo kancīti atdeva vai nu sunim, vai kaķim, un tad tik vēl ēda.
H. Skujiņš, Smiltene.
2114. Ja mironam nav viss izdarīts, kas vajadzīgs, vai arī ja ilgāki bērēs paliek, tad var palikt slims.
K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
2115. Juo uz bērēm ola nanas, juolīk uz myrūna zīda nauda, cy- taiž bierinīkīm nūtiks nalaime.
A. Borozinska, Barkava.
2116. Pirms vēl kas ko baudījis, papriekšu jāatšķir mironam kāda daļa: pupas, zirņi, putra, un tad zināmā vietā jānomet.
K. Šiiings, 1832. g., Tirza.
2117. Neviens bērēs nedrīkst dzert, pirms padrusku alus jeb brandvīna zemē neizlējis.
K. Šilings, 1832. Tirza.
2118. Saimniece vispirms nolauž no bēru cepuma trīs gabaliņus un uzmet uz krāsns jeb Mājas kunga sētā.
Rusvurms, Inland, 1855. 27. (331.).
2119. Kurš pirmais bēru maizi ēd, tam pirmajam jāmirst.
M. Driķe, Ranka.
2120. Kuļš no bērēm ceptās maizes pirmais ēd, tam pirmajam jāmirst.
E. Laime, Tirza.
2121. Kas pirmais dzej- bēru vīnu, tam pirmajam jāmirst, tādēļ pirmo glāzi lej zemē.
H. Skujiņš, Smiltene.
2122. Bēfu mielastā pirmais kumoss arvienu jādod sunim. Kas to nedara, tam piesitas slimība.
L. Kārkliņa, Dzelzava.
2123. Kufš bēfu maizi ēzdams žago, tam drīz jāmirst.
E. Laime, Tirza.
2124. Agrāk bērēs pirms neēduši, kamēr neienesuši līķi blakus istabā un attaisījuši zārka vāku, jo domājuši, ka mirons ēdot līdz ar dzīvajiem savu bēfu maltīti. Bijusi tāda saimniece, kas priekš miršanas novēlējusi, lai dzej-ot saldu pienu, pirms to vedot uz kapsētu.
H. Skujiņš, Smiltene.
2125. No izceptās bēfu maizes nedrīkst dot citiem agrāk baudīt, kā tikai tad, kad bērinieki ir aizbraukuši, jo citādi var piesisties kāds ļaunums no mirēja.
A. Aizsils, Lubāna.
2126. Ja bēfu mājā bija kāds spieģelis, tad to aizklāja.
H. Skujiņš, Smiltene.
2127. Bērēs nedrīkst tā izturēties, ka citi sāk apbrīnot, jo tad piemetas kas ļauns.
A. Sausā, Tirza.
2128. Tās eglītes, ko bērēs apsprauž gar mājas ceļiem, ilgi netur, lai kāds atkal mājā nemirst.
H. Skujiņš, Smiltene.
2129. Bēfu vaiņagu pinot, jāiepin, cik iespējams, katrs zariņš, jo citādi drīz būs atkal jāpin bēfu vaiņags.
A. Irbeniece, Ezere.
2130. Tos vaiņagus, kas vīti kādām bērēm, nedrīkst mājā atstāt, citādi tai mājā būs kādam cilvēkam jāmirst.
E. Zommere, Rauna.
2131. Tagadējās melnās krāsas vietā senāk lietoja bērēs baltu krāsu. Līķu nesējiem katram deva pāri baltu pirkstainu cimdu, ko tie apmauca, kad zārku ar līķi nesa istabā vai no istabas ārā, vai uz kapiem. Zirgus, ar kufiem līķi veda uz kapsētu, apsedza baltiem de- ķiem un iepina tiem krēpēs liel- saišķus. Loku aptina ar dvieli. [Sal. mirons.]
P. Bļaus, Ērgļi.
2132. Kas zināmo kārtību bēru rīkošanā un svinēšanā pārkāpj, tam allaž gadās kāda līksta vai lopos, vai pie cilvēkiem.
Kr. Kalniņš, Vitebskieši.
IIBēfu dienas laiks.
2133. Kad kādam cilvēkam bē- j-u dienā jauks, skaidrs laiks, tad mirušais savā mūžā daudz laba darījis.
E. Metuzāls, Turaida.
2134. Kad līķi glabājot lietus līst, tad mirušais ir bijis ļauns cilvēks, un ja saule spīd, tad labs cilvēks.
E. Slavinska, Cēsis.
2135. Ja kādā bēfu dienā ir slikts laiks, tad mirušais dzīvē nav mīlējis suņus un kaķus.
A. Freimane, Mangaļi.
2136. Ļauna cilvēka bēfu dienā līstot lietus, bet saule spīdot tam, kas pats dzīvojis kā saulīte.
A. Liepiņa, Lubāna.
2137. Ja tanī dienā, kad mironi bērējot, līstot lietus, tad tas cilvēks esot bijis slikts suņu barotājs.
E. Līdeka, Lubāna.
2138. Bēfu dienā visu tuvinieku mājas par nakti jātura apgaismotas.
Inland, 1847. 12.
2139. Ka mironi aprokot uznāk lietus, tad mironis paņem līdz pakaļpalicēju svētību.
A. Jēce, Zaube.
2140. Ja kādu cilvēku apglabājot ir slikts laiks, tad viņa mūžā ir daudz sliktu darbu.
M. Breikša, Līgatne.
2141. Ja lietainā dienā iznāk līķi rakt, tad saka, ka tas ir bijis slikts cilvēks.
I. Johansone, Alūksne.
2142. Ja kāds nomiris un viņa bēfu dienā ir slikts laiks, tad viņš ir bijis slikts, bet ja labs — tad labs cilvēks.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
2143. Ja bēpu dienā slikts laiks, tad nelaiķis slikti suņus barojis.
M. Poriete, Lubāna.
2144. Ja bēj-u dienā lietus līst, tad mirons labu vēlē un otrādi.
K. Jansons, Plāņi.
2145. Ja bēru dienā ir negaiss ar pērkonu, tad nomirušais ir bijis bargs cilvēks.
H. Lindberga, Jaunrauna.
2146. Kad bēļ-u dienā līst lietus, tad no miroņa piederīgiem kāds drīz mirs.
M. Eglīte, Salaca.
III. Majas svinības.
2147. Bēfu dienā nevaigot ciemiņus pa kūtīm un staļļiem vadāt un tiem kustoņus rādīt, jo tad tie tai gadā nepadodoties, govis nedodot piena.
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 174.
2148. Bēriniekus bēfu dienā pa kūtīm nevajaga vadāt, tad lopi tajā gadā nepadodoties.
V. Līce, Līgatne.
2149. Bērēs nadreist vaicot: „Par kū tai, Voi cyta nav?" arī lai pīkritine nadazamat.
A. Borozinska, Barkava.
2150. Bērēs ja kas nokrīt no ēdieniem, tad tas ir aizgājēja un to nedrīkst uzcelt; bet ja kāds uzceļ, tad tam aizgājējs uzsūta slimību (piekritni), un no šās slimības var izglābties tikai, nesot pie nelaiķa kapa ziedus un izpildot tur vēl dažādas ceremonijas.
Vidzemes Maliena.
2151. Bēj-u mielastā jāsasit dažādi trauki, tad mironam būs no kā ēst.
M. Liniņa, Aumeisteri.
2152. Ja bērēs nevienu trauku nesaplēš, tad otru gadu atkal tanīs mājās būs bēres.
M. Drinķe, Ranka.
2153. Pēc ēšanas notura pie zārķa dievvārdus. Piederīgie cenšas zārķi ienest un noturēt dievvārdus istabā, lai aizgājējs pēdējo reiz redz savu māju un savu dzīvi.
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 173.
2154. Kamēr līķis bija istabā, nelaida ne suņa, ne vistu iekšā. Sevišķi sargāja, lai suns neizlien pa zārka apakšu cauri.
P. Bļaus, Ērgļi.
2155. Pēc pirmās dziedāšanas jeb lūgšanas bēļ-u viesi ziedo, t. i. liek uz zārka naudu, cimdus, zeķes vai citus kādus drēbju gabalus. Ikkatram bēfu viesim jāziedo. Kas neziedo, tam „lēcas", t. i. piemetas kāda grūti dziedējama slimība. Kad visi ziedojuši, kāds nelaiķa tuvinieks noņem ziedojumus, iedod katram nesējam pāri cimdu, kuj-us tie tūliņ mauc rokā. Tālāku skat. zārks. [Sal. lēkme.]
J. Dāvids, Biksere.
2156. Kad mironi mājās apdziedājuši, tad metuši naudu kājgalī. (Metuši visi, visi, pat mazi bērni.) Trīs naudas gabalus ielaiduši šķirstā, pārējo naudu paturējuši miroņu tuvinieki.
R. Štālberga, Ērģeme.
2157. Ķeipeniešos esot bijusi paraša bērēs uz zārka likt naudu, par ko pirkuši dzeramos.
H. Skujiņš, Smiltene.
2158. Pēc pātariem aiztaisīja zārku un uzlika tam virsū pāri cimdu un kādu naudas gabalu par zīmi bēļ-u viesiem, ka tiem jāmet līdzīgas mantas nelaiķa pakaļpa- licējiem. Bērinieki šo uzaicinājumu arī tūlīt izpildīja un sameta cimdus, zeķes, naudu u. c. Samestās mantas noņēma no zārka, piesēja pie krusta un veda līdz uz kapsētu. Pēc krusta ierakšanas tās noraisīja un pārveda atkal mājās.
P. Lodziņš, Sēļpils.
2159. Radi un tuvējie kaimiņi gāja pie zārka no nelaiķa atvadīties un uzlika tam pa gabalam naudas virsū, lai viņš tiem nerādītos nakti sapnī. Naudu paņēma līķu racēji un no kapsētas braukdami to nodzēra krogū.
M. Dandēns, Gatarta.
2160. Mironam liek uz krūtīm lakatiņu, kur bērinieki met naudu.
K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes. Kraukļi.
2161. ' Dažās vietās nesa arī mironam klāt gaļu un maizi un teica: „Še nu, pieēd un nenāc vairs atpakaļ ēstu!"
P. Punka, Bērzaune.
2162. Pēc dievvārda tad nu notikusi agrāk naudas likšana zārķi un uz zārķa vāka. Nauda zārķī palikusi mirušam, naudu uz zārķa vāka dabūjis pēc vienu nostāstiem bēj-u rīkotājs šņabim, pēc otru — zārķa vedējs, bet to arī cēļā nodzēruši. Pie miroņa ticis ļoti maz likts.
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 173.
2163. Kad līķis top uz kapiem pavadīts, tad zārkam uz vāka samet naudu, zeķes, cimdus un prievītes; saka, ka cimdu, zeķu un prievīšu vajagot zvanītājiem, ne bēriniekiem, bet kapa racējiem naudas.
Mājas Viesis, 1862. 45.
2164. Sili [zārku] nolika istabas vidū, un galvgalā mazu galdiņu, apkrautu ar visādiem ēdieniem. Kamēr citi bēļ-u viesi mielojās pie saimes galda, vecās māmiņas steidzās pie mazā galdiņa, cita citu uzmudinādamas: „īsam nu, muosiņas, īsam nu mēs viņu mīlūsim!" Uz galdiņa bija katrai māmiņai savs kubuliņš, tāpat arī viens nelaiķa gariņam. Ēda pašas māmiņas, bet labākos kumosus meta nelaiķa kubuliņā teikdamas: ,,Ied nu munu boltū buo- leliņ, ņem par lobu, kas miums jir!" Kad domāja, ka gariņš būs paēdis, tad aizdedzināja skalus, atvēra logus, tad bēļ-u viesi visi
kopā dziedāja: „Ai buoliņi, ai buoliņi! Vokors kluotu, gors, gors ir ceļš." Tad aiztaisīja sili cieti un pakūra zem tās mazu uguntiņu. Kad sili iznesa no istabas laukā, tad katrs no klātesošiem bēfu viesiem, drēbes purinādams, lēca trīs reizes pāri par ugunskuru, lai ļaunums nozustu, ja būtu pielipis.
J. Krēsliņš, Maliena.
2165. Ja bēfu dienā pie zārka nodziest kāda svece, tad rados mirst.
L. Strute, Šķibe.
2166. Ja līķi izvadot nodziest svece, tad vēl kāds mirs.
A. Biša, Rencēni.
2167. Ja kāda no tām svecēm, kas bērēs ir ap zārku, pate no sevis nodziest, tad tanī mājā atkal kāds drīz mirs.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
2168. Ja bērēs nodziest viena no tām svecēm, kufa ir pie līķa, tad tanī mājā vēl kāds mirs.
M. Šķipsna, Gulbene.
2169. Kad pi myrūņa sadadz svecis, juo kaida svece nūdzīst, tad vēl kaids tivinīks miers.
A. Borozinska, Barkava.
2170. Kad līķi iznesa no nama, tad izpūta sveci un skatījās, uz kuj-u pusi dūmi ies, ja uz durvju pusi, tad mājā būs drīz cits mirējs.
K. Treners, Sarkanmuiža.
2171. Kad līķi no istabas iznesot, izdzēstās sveces dūmi skrej pakaļ pa durvīm, tad atkal kāds drīz mirs.
RKr. 6.
2172. Kad līķi noved uz kapiem, tad jānopūš sveces: ja dūmi iet uz durvju pusi, tad drīz vēl kāds mirst.
J. Treimanis, Bērze.
2173. Tikko mironi iznes no istabas, vešanai uz kapiem, lai uzzinātu, vai drīz kāds mirs, jānopūš visas sveces, kas dedza ap zārku; ja sveču dūmi iet uz durvju pusi, tad mirs drīz.
H. Šiliņa, Penkule.
2174. Ja mironi no istabas ārā nesot, sveču dūmi iet atpakaļ, tad tajās mājās vēl kāds mirs.
J. Cinovskis, Snēpele.
2175. Kad mironi aizved uz kapsētu, tad nomin sveci ar kāju. Kad dūmi skrej pa durvīm ārā, tad vēl kāds mirst.
R. Bērziņš, Džūkste.
2176. Ja nesot zārku ar mironi laukā sveču dūmi iet uz durvju pusi zārkam līdzi, tad vēl kāds mirs.
E. Bukava. Rīga.
2177. Līķa sveces nopūšot jāskatās uz kufu pusi iet dūmi. Tas, kam dūmi iet virsū, mirs pirmais.
K. Rasa, Rīga un Kalnamuiža.
2178. Ja pie līķa saplīst lukturis vai kas cits, tad mirs vēl kāds.
A. Rudīte, Rīga.
2179. Kad līķi nes no istabas uz kapsētu, tad visas lietas, kas pie viņa istabā turot tapa lietotas, tūliņ jāiznes ārā, lai tik drīz nebūtu atkal kādam jāmirst.
J. Ceplenieks, 1880.
2180. Kad saiminlku vai saim- neici vad uz kopīm, navajag nū- krāmīt golda, lai sātā turpumok valda pilneiba.
A. Borozinska, Barkava.
2181. Kad līķi no mājas aizved, tad saņem miroņa salmu cisas, iznes vedējiem no pakaļas uz ceļa un turpat sadedzina.
K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
2182. Ja mirējs bijis apģērbts, tad arī viņa drēbes līdzsadedzinā- jamas. Citi pēdīgā acumirklī norauj aizgājējam drēbes, pārplēš kreklu un sadedzina tik kādu gabalu jeb skrandu. Tas esot tikpat labi, it kā visas drēbes būtu sadedzinātas. Kas otrā rītā ejot pelnus apraudzīt, tas varot zināt, kā uz priekšu klāsies. Ja pelnos atrodas cilvēka pēdas, tad drīz atkal mirons mājā tiekot, ja lopa pēdas, tad kāds lops beidzoties.
K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
2183. Miroņa guļas vietas salmus nedrīkst lopu kūtī kaisīt, bet tos sadedzina un pelnus aprok. Uz lauka kaisīt arī nedrīkst.
H. Šiliņa, Dobele.
2184. Priekš izbraukšanas uz kapiem gāja kādas vecas mātes uz to pusi, uz kufu līķis jāved, dedzināt „mēšļus". Mēšļi bija cisas, uz kufām mirējs gulējis, puskrekls, kas tam mirstot bijis mugurā, un istabas mēsli. Senāk uz katra ceļa, kas veda uz kapiem, bijis liels ozols vai cits kāds liels koks, pie kufa mēšļi dedzināti. Uguni aizdedzināšanai nesuši no mājām līdz. Tam nolūkam bijušas īpaši izlietas vaska svecītes, ko mājās aizdedzināja un vējlukterī vai kādā traukā aiznesa uz zināmu vietu. Mēšļus dedzinot skatījās, uz kufu pusi dūmi gāja. Tai pusē tad atkal kāds miršot.
P. Lodziņš, Sēļpils.
2185. Pirms līķa aizvešanas no mājām aiznes saini ar cisām, uz kufām nelaiķis miris, līdz ar viņam noplēstām drēbēm (skat. mirons) tai ceļu malā, kur kapsētnie- kiem garām jābrauc. Tur uzkuf uguni un sadedzina cisas un drēbes. Arī še dūmos kvēpina bērnus (skat. zārks), un lieli cilvēki, kas pīpē, aizdedzina no tās uguns pīpi. Nākamā rītā iet gunkuru skatīties, kādas zīmes pelnos redzamas. Ja redzamas cilvēku pēdas, tad drīz atkal tais mājās mirs cilvēks, ja lopa pēdas, tad beigs kāds no lopiem!
J. Dāvids, Biksēre.
2186. Kad slimnieks nomiris, tad viņa cisas un mirstamās sasējuši nastā un nolikuši. Bērēs pēc miroņa izvadīšanas uz kapiem mājā palicēji gājuši „līdumu kraut". Paņēmuši minēto cisu nastu līdz ar ēdieniem un dzērieniem, gājuši uz to pusi, kur līķis aizvests, un sadedzinājuši to nastu ēzdami, dzerdami un dziedādami. Dziesma bijusi šāda: Mēs savam Jēkaupam līdumiņu nokrāvām^ Lai tas sēja rudzus, miežus, lai dēstīja kāpostiņus.
J. Rubenis, Bērzaune.
2187. Cisas, uz kufām slimnieks miris, sadedzināja uz lauka un gāja otrā dienā skatīties, kādas pēdas pelnos iemītas. Ja redzamas lopu pēdas, tad tai gadā daudz lopu krītot; ja cilvēku pēdas, tad daudz cilvēku mirstot.
133
Iilrcs
P. Bļaus, Ērgļi.
2188. Cisas, uz kuj-ām mirējs gulējis, aiznesa kādā nomaļas vietā un sadedzināja. Vēlāk gāja raudzīties, vai pelnos redzamas cilvēka vai lopa pēdas. Ja atrod cilvēka pēdas, tad tai mājā drīz atkal kāds mirs, ja lopu pēdas, tad sprāgs lopi.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
2189. Pēc bērēm miroņa drēbes aiznesuši uz lauku sadedzinājuši, un otrā rītā gājuši skatīties. Ja pelnos bijušas cilvēka pēdas, tad tai gadā mirs cilvēki. Ja bijušas redzamas lopu pēdas, tad tas nozīmējis, ka sprāgs lopi.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
2190. Cisas, uz kuj-ām mirējs gulējis, aiznes uz mežu un iemet kārklu krūmā, lai tur trūd.
M. Dandēns, Gatarta.
2191. Kad līķis paglabāts, tad vajagot tos salmus, uz kuj-iem tas gulējis, sadedzināt. Pie tam jāsargājas, ka lopi nedabū dūmus ost, tie tad sprāgst.
R. Bērziņš, Džūkste.
2192. Līķi no istabas ārā nesot, noņēma no galda palagu, uz kupa zārks stāvējis un nopurināja no tā visus gružus līķim pakaļ, lai līdz ar mironi aizietu arī visāds nelabums. Līķi aizvedot, izšāva tam pakaļ dažus plintes šāvienus.
M. Dandēns, Gatarta.
2192a. Agrāk bijis paradums, kad mironi no mājas nes laukā, tūlīt visus mēslus saslaucīt istabas vidū un aizdedzināt. Ar šiem dūmiem apkvēpinājuši bērnus, lai tiem nepiemetas kāda slimība.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
2193. Miroņu uz kapiem vedot, viens skrēja pa priekšu, nesdams to salmu kūlīti, uz kupiem mirušais bija gulējis, un to aizdedzinājis skatījās, uz kufu pusi vējš nes dūmus. Ja nesa uz mājas pusi, tad tajās mājās vēl kādam jāmirst, bet ja nesa prom, tad nemirst.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
2194. Kad līķis no istabas bija iznests, lai to vestu uz kapiem, tūlīt steigšus uzkūra istabas vidū uguni no sausiem skangaliem, kur katrs no bēreniekiem piegāja sildīties.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
2195. Kad līķi iznesa no istabas, tad slieksnī iesita naglu.
P. Lodziņš, Sēļpils.
2196. Tai vietā, kur zārks istabā stāvējis, iesit plānā pakava naglu, lai nelaiķis nerādās sapnī.
P. Rozens, Garoza.
2197. Kad līķi aizved uz kapiem, tad tai vietā, kur tas gulējis, klonā jāiesit nagla, lai nelaiķis apkārt nestaigātu.
RKr. 6.
2198. Mironi uz kapiem vedot, zārka vieta (beņķi, kur zārks uzlikts) jāizjauc, citādi drīz vajadzēs vest otru līķi uz kapiem.
T. RIgerte, Brunava.
2199. Kad nabašnīku aizvad uz kopīm, juo grib, ka saimē ilgi kas namiertu, tad dreiži juoizjauc grobs (aizkori aizplāstī ap nabaš- nīka šķierstu).
T. Beča, Preiļi.
2200. Kad līķi izved no mājām, tad tūlīt jāizārda tā vieta, kur zārks stāvējis, lai cits drīz pakaļ nemirst.
RKr. 6.
2201. Iekam līķi veda projām, kāds no mājeniekiem iegāja kūti un sacēla visus gulošus lopus kājās.
P. Bļaus, Ērgļi.
2202. Līķi izvadījuši, mājā palicēji nes alu un brandavīnu uz kūti un ielej to zirgu un govju silēs un dod arī no bēpu maizes kādus gabalus zirgiem un govīm baudīt.
J. Dāvids, Biksere.
IV. Braukšana uz kapsētu.
2203. Kad līķi ved uz kapsētu, tad sievietes nesukā galvas, jo citādi mati labi neaugot.
P. Bīmanis, Krimulda. A. Bīlenšteina man.
2204. Kad līķi nes no mājas laukā, tad svešam tūlīt pirmām nevajaga iet līdz, jo tad būs jāmirst.
E. Kuške, Rūjiena.
2205. Kad mironi izved iz mājas, tad nevajaga iet tūliņ aiz ratiem, jo tad ātri jāmirst.
A. Leimane, Mārsnēni.
2206. Kupš cilvēks pēdējais iziet no tās telpas, kupā stāvējis līķis, tas nākošais pēc nomirušā mirs.
M. Rasme, Lubāna.
2207. Kupš paliek pēdējais, kad miroņu nes no istabas laukā, tā dzimtā pirmajā būs bēres.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
2208. Baltus zirgus nekad nejūdza pie līķa ratiem vai ragavām, bet allaž melnus.
J. Dāvids, Biksere.
2209. Līķa zirgi ir melnu spal
vu.
K. Jansons, Plāņi.
2210. Ar grūsnēju ķēvi nevai- got miroņu vest, jo tad kumeļš neizdodoties.
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 174.
2211. Uz kapu veda nelaiķa miesas ar sirmiem vai bēriem zirgiem. Sili [zārku] apsedza ar baltiem palagiem, jo balta krāsa pa veciem malēniešiem bija sēru krāsa.
J. Krēsliņš, Maliena.
2212. Līķa ratiem vai ragavām jūdz priekšā allaž divus zirgus, vienu pakaļ otra. Pakaļējam zirgam uzsedza palagu un virs palaga vēl deķi. Sievietes līķi vedot piesēja pie loka zīda banti, kūpas gali svabadi plivinājās; vīrietim appušķoja loku tikai ar puķu vaiņagiem un ar eglīti jeb skujām. Viens no tuvākiem radiem uzsēdās uz zārka, otrs, gadu 12—13 vecs puika uz priekšējā nedeķotā zirga. Tie bija līķa ormaņi. Abiem piediedza pie cepures cimdu pāri. Krustu veda citā zirgā tūlīt aiz zārka. Vecos ļaudis pat vasarā veda ragavās uz kapiem.
P. Š.
2213. Kad miroņu taisījās vest uz kapsētu un ielika ratos vai ragavās, tad tam no apakšas izrāva sauju siena, lai neaizvedot laimi līdz.
J. Upīte, Gatarta.
2214. Ja zirgs iezviedzās, līķi uz ratiem vai ragavām liekot, tad tais mājās drīz vēl kāds cilvēks mirs.
P. Lodziņš, Sēļpils
2215. Ja līķi uz kapu vedot zirgs nozviedzas, tad tai mājā vēl kāds mirs.
A. Bīlenšteina rokraksts.
2216. Vedot līķi uz kapiem, ja zirgi sētā iezviedzoties, tad no tām mājām vēl kāds mirs.
I. Upenieks, Skrunda.
2217. Kad pie durvīm, līķi liekot ratos, zirgs iezviedzas, tad mājās atkal drīz kāds mirs.
A. Liepiņa, Lubāna.
2218. Ja mironi ved uz kapiem un zirgs, pie durvim piebraukts, iezviedzas, tad tai mājā drīz vēl kāds miršot.
J. Ginovskis, Snēpele.
2219. Ja zirgi, ar kupiem ved līķi, sprauslo, tad drīz tanī pašā dzimtā kāds mirst.
K. Meiers, Lubāna.
2220. Ja zirgi, mironi pa vārtiem ārā vedot, skatās atpakaļ un iezviedzas, tad tur drīz vēl kāds mirs.
J. Ginovskis, Snēpele.
2221. Ja mironi vedot kāds balts zirgs iezviedzas, tad drīz atkal kāds jauns cilvēks mirs.
V. Līce, Smiltene.
2222. Ja tai laikā, kad līķi liek ratos jeb ragavās, zirgs stāv uz vienu nagu, tad tai mājā vēl kāds mirs.
A. Bīlenšteina rokraksts.
2223. Ja zirgi, ar ko līķi grib aizvest, durvju priekšā dirs un galvu nolaiž zemē, tad no tās mājas atkal drīz līķis būšot jāizved.
K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
2224. Ja līķa vešanai aizjūgts zirgs piedirsa, tad drīzi atkal kāds mirs.
E. Lācis, Tirza.
2225. Kad no mājas līķis jāizved, tad viņš jāved drīz, lai zirgs neizkārnītos, jo citādi mājā mirs vēl otrs cilvēks. [Sal. zirgs.]
P. Zvirgzdiņš, Mārciena. J.
Rubenis, Ērgļi.
2226. Ja pa to laiku, kamēr zārku liek uz vāģiem vai ragavām, līķa zirgi mēslo, tad tai mājā atkal drīz būs mirons.
J. Dāvids, Biksere.
2227. Ja līķa zirgs, no sētas izbraucot mēslo, tad tais mājās atkal drīz kāds mirs.
Simenovs, Dole.
2228. Ja miroņa vedamais zirgs, piebraucot pie istabas, gaidot miroņa iznešanu samēslo, tad mājā drīz kāds mirs.
H. Šiliņa, Penkule.
2229. Ja zirgs piemēslo pie durvīm līķi liekot vāģos (ratos), tad no palicējiem kāds drīzumā mirs.
A. Liepiņa, Lubāna.
2230. Ja zirgs kārnās, kamēr līķi iznes un sāk braukt uz kapsētu, tad tai mājā drīz atkal kāds mirs.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
2231. Ja līķa vedamie zirgi pagalmā atstājuši mēslus, tad drīzumā vēl kādam jāmirst.
V. Vintere, Matīši.
2232. Kad līķa vāģus piebraucot zirgs pieķēzī pagalmu, tad tai mājā pirmais mirst vīrietis; kad zirgs tikai miez, tad pirmā mirst sieviete.
E. Zommere, Rauna.
2233. Ja zirgs, klipam jāved uz kapsētu mironis, gaidot izrok bedri, tad tādā mājā kāds drīz mirs atkal.
A. Zandere, Jēkabpils.,
2234. Ap Jelgavu, Tukumu un llīgu ir latviešiem tāds ieradums, ka viņi miroņu uz kapsētu vedot kauj gaili un tad brauc par to pāri, kamēr viņš vēl raustās.
Wochentliche Uterhaltungen 1806. 121.
2235. Agrākos laikos priekš aizbraukšanas uz kapsētu zem li ka vāģu ilks kāvuši gaili un tecinājuši asinis. Kāds rūpnieks stāsta, kam gaiļa nav bijis ko k aut, tie sasituši pret ilksi vistas olu. Evelieši stāsta, ka tai vietā, kur zārķis stāvējis, sasituši vistas olu un alu lējuši virsū.
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 173.
2236. Priekš līķa izvadīšanas uz kapsētu kava vīrietim gaili, sievietei vistu, un ar to asinīm uzzīmēja krustu uz zārka galvas gala. Gaļu tūdaļ izvārīja un izdalīja bēriniekiem. Turklāt pasniedza pa naža galam īpaši vārītu miežu biezputru.
K. Treners, Sarkanmuiža.
2237. Bedamā dienā, kad jau iejūgti līķa zirgi, kauj gaili un sviež zirgiem apakš kājām.
M. Lejiņš, Valmiera.
2238. Priekš līķa izvešanas da- >i kāva sētas vārtos gaili un brauca tad pāri par gaiļa asinīm.
Sams, Lejasciems.
2239. Kad mirons bija uzlikts uz bēpu pajūga, tad kāvuši gaili un pasvieduši bēpu zirgiem zem kājām.
H. Skujiņš, Smiltene.
2240. Kad līķis bija jau vāģos iecelts un taisījās braukt uz kapsētu, tad pie līķa zirgiem nokāva gaili un apsvieda zem vāģiem.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
2241. Līķi izvadot, vēpo, no kūpas puses vējš pūš. Ja vējš pre- tīm, svētība paliek mājā, ja vējš līķim no mugurpuses, svētība aiziet līdz.
M. Kalniņa, Vandzene.
2242. Jaunu meitu uz kapiem vedot, jūdza pa divi vai trīs zirgi, kam krēpes izpušķotas dzīpariem; grožu vietā sēja jostas, loku apvija brūkleņu mētrām un izpušķoja citiem greznumiem.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
2243. Ja līķi ved uz kapsētu, tad jāattaisa logs un ar slotu jāslauka ārā brusaki un jāsaka: „Brusaki, circeņi, steidzaties līķa pavadīt", tad visi brusaki iznīkst.
A. Oše, Lubāna.
2244. Māte nedrīkst sēdēt tais ratos, kur ir līķis, tad mirs kāds no viņas bērniem.
I. Melngalve, Melluži.
2245. Uz kapiem braucot, pie līķa nedrīkstēja citi sēdēt, kā tik tuvākie radi un vienīgi vīrieši. Svešniekam, kas sēdot līķa ratos, tiekot kāda vaina.
Sams, Lejasciems.
2246. Līķa vedējs sēžas jāteniski uz zārka un brauc tā līdz nelaiķa māju robežai, kur tad nokāp.
J. Dāvids, Biksere.
2247. Kad miroņu iznes no mājas, tad pie mājas durvīm uzstāda eglītes, aizbraucējiem izlej spaini ūdens no pakaļas un uz mājas durvīm iecērt trīs krustus. To dara tādēļ, lai mirons vairs negrieztos atpakaļ.
Rusvurms, Inland, 1855, 29 (329).
2248. Kad miroņu izved, tad izlej viņam no pakaļas vienu spaini ūdens, lai viņš vairs atpakaļ nenāktu.
Inland, 1856, 329.
2249. Kad ļaudis iznesa mirušā Andreja zārku, tad saimniece steigšus noslaucīja ceļu un izgāza tiem pakaļ spaini ūdens, lai aizgājējs vairs nenāktu atpakaļ.
Rig. Almanach, 1864. Des al- ten Andreas Tod, 53.
2250. Līķi uz kapiem vedot, izlej tam pakaļ spaini ūdens, lai nomirušā gars nenākot atpakaļ spo- kot.
P. Rozens, Garoza.
2251. Kad līķis no mājas bija izvests, tad vēl kāds no mājās palikušiem padzinās braucējiem pakaļ un uzlēja līķa zirgiem virsū drusku alus.
P. Bļaus, Ērgļi.
2252. Kad aizved mironi uz kapsētu, tad pie istabas sliekšņa sakuļ- uguni, lai miroņa gars nenāk atpakaļ.
A. Sausā, Tirza.
2253. Par tiem vārtiem, kur izvests mironis, bērnu nedrīkst nest, tad tas mirst.
A. Veiss, Penkule.
2254. Ja līķi izvedot kas mājā aizmirstas, tad drīzi mirs kāds no tās mājas.
I. Melngalve, Melluži.
2255. Miroņa nesējiem jādod zieds (cimdi vai zeķes, vai nauda). Citādi viņiem tirpst rokas.
Avotiņš, Vestiena.
2256. Kad ziemas laikā ved līķi uz kapsētu, tad labāk pa aizputinātām olnīcām (gatvām) nekā par tīrumiem pāri par iebrauktu ceļu, jo no tā sējumi nīkstot.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
2257. Līķi nedrīkst vest bez ceļa, tad lauks bojājas.
I. Indāns, Gārsene.
2258. Līķi nedrīkst par tīrumu vest.
K. Jansons, Plāņi.
2259. Ja līķi ved pa dārzu vai lauku, tad tārpi noēd augļus.
A. L.-Puškaitis.
2260. Kad miroņu iznes no mājas, tad iesprauž eglītes pie mājas vārtiem.
Inland, 1855, 329.
2261. Pie līķu izvadīšanas ceļa galā nostāda eglītes. Ja vējš kādu no šīm eglītēm apgāž, tad vajaga skatīties uz kupu pusi ir galotne, tad tanī mājā drīzumā kādam jāmirst.
Šīrmanis, Vilzēni.
2262. Ja vedot uz kapiem mironi vējš apgāž kādu no ceļmalā nospraustām eglītēm, tad jāskatās, uz kufu pusi eglītes galotne vērsta. Uz kufu pusi galotnīte nokritusi, uz to pusi drīzumā kāds mirs.
E. Kampare, Valmiera.
2263. Uz kapsētu braucot ar līķi nedrīkst apstāties bēpu mājas robežās, jo tad mironis naktīs nāk atpakaļ un spokojas.
E. Jēpe, Palsmane.
2264. Kad mironi ved un kupš tad pēdējais brauc, tas drīz miršot.
J. Skara, Jaunpiebalga.
2265. Ja bēpu braucienā uz kapsētu braucot kādam nokrīt cepure, tad tas pirmais mirs.
O. Pelēce, Jaunpiebalga.
2266. Mironi vedot uz kapiem nevajaga viņu pieminēt, jo citādi to bieži redz sapnī.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
2267. Vedot miroņu no mājām ārā, ja kas notiek, tad drīz mirs vēl kāds.
L. Strute, Šķibe.
2268. Ja pavadot mironi uz kapiem kāds no bēreniekiem pakrīt, tad viņš atri nomirs.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
2269. Ja gadās vest līķi caur kaimiņa sētu, tad sētas pagalmā jānomet sudraba naudas gabaliņš vai kādas pupas ar zirņiem, lai kaimiņš neļaunotos.
P. Dreimanis, Krustpils.
2270. Kad līķi ved par ezeru, tad tur izsprāgst visas zivis.
Rkr. 6.
2271. Kad ar miroņu pār ledu brauc, tad sarkanā dzijā jāiemet septiņi mazgli un dzija jāuzmet uz ledus, lai pāri braucot nelūst iekšā.
K. Jansons, Plāņi.
2272. Bēpu gājienam nedrīkst ļaut pāriet par ceļu, pa kupu jāiet, tad nelaime gaidāma.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
2272a. Ja mironi vedot uz kapsētu, vējš pūš no muguras, tad mirušā iekrātā manta drīz izput.
E. Zariņa, Cēre.
2273. Līķi uz kapu vedot, pavadītāji cirta gaisā zobenu un pastāvīgi kliedza: „Bēgait, bēgait, jūs gari!"
J. Meyer. Felliner Blātter 1859, f>4.
2274. Ja miroņu no mājas izvedot zirgs apstājas vai atjūdzas, tad šai mājā tai pašā gadā vēl kāds mirs.
A. Dragone, Palsmane.
2275. Ja mironi vedot līķrati uz ceļa apstājas, tad visā drīzumā šajās mājās vēl kāds mirs.
Z. Grīnberga, Siguldas apkārtne.
2276. Ja bēriniekus sastop ceļā, tad būs laime, bet ne tai dienā.
V. Pilipjonoks, Asūne.
2277. Ja braucot uz kapiem ceļā satiek pirmo sievieti, tad vienai no bēriniecēm jāmirst, bet ja vīrieti tad vīrietim.
A. Oše, Lubāna
2278. Ja vedot mironi uz ka|> sētu satiek vīrieti pirmo, izdzirdēs mirušu vīrieti, ja sievieti satiek, tad sieviete mirs pirmā.
E. Līdeka, Lubāua
2279. Kad satiek mironi ceļā, tad gapām paejot jāpaņem smilts un jāmet trīs reiz pakaļ mironim, tad nekas nepieskapas.
A. Aizpurve, Lubāna
2280. Satikt bēriniekus ir uz izdošanos, tikai tanī pašā dienā nebūs panākumu.
A. Aizsils, Zilupe
2281. Kas pirmais pārskries tam ceļam, kur miroņu ved uz kapsētu, un ja viņš zina, ka tur ved miroņu, tad tas pēc tā miroņa pirmais mirs.
J. Lazdāns, Kalupieši.
2282. Ja no mājas izved miroņu un turpat tuvumā satiek kādu cilvēku pretim nākot, tad tai mājā drīzi kāds atkal mirs.
J. Lazdāns, Kalupe.
2283. Ja, līķi uz kapiem vedot, pirms satiek vīrieti, tad tanīs mājās, no kupām ir nelaiķis, pirmāk mirs vīrietis, un satiek sievieti, tad mirs sieviete.
A. L. Puškaitis.
2284. Ja mironi uz kapiem vedot ceļā satiek pirmo vīrieti, tad nākošais nāves gadijums ķers vīrieti, bet ja satiek sievieti, tad pirmā mirs sieviete.
K. Krastiņš, Jaunpiebalga.
2285. Ja līķi no mājām izvedot satiek vīrieti, tad rados pirmais mirs vīrietis, ja sievieti — tad sieviete.
Z. Lāce, Veclaicene.
2286. Kad nabašnīku vadūt uz kopīm pyrmū sateik veirīti, tad pyrmais miers veirīts, juo sīvīti, tad — sīvīte.
T. Beča, Preiļi.
2287. Ja līķi vedot zirgs zemi asta, tad drīzi atkal kāds mirs.
L. Rudzīte, Vijciems.
2288. Uz ceļa iegriež krustu kādā kokā pie ceļa malas un dzep brandvīnu.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
2289. Miroņu uz kapsētu vedot likuši Cesvaines priedēs cimdus. Meitas gājušas turp rakstu ņemt.
K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
2290. Ceļā uz kapsētu iecērt kādā kokā krustu un dzep brantvīnu.
Rusvurms, Inland, 1855. 27 (325).
2291. Kad mironi uz kapiem veda, tad ceļa malas kokos grieza krustus, lai dvēsele nenāk atpakaļ.
E. Laime, Tirza.
2292. Ceļā uz kapsētu vecā Andreja pavadītāji apstājās pie viena liela koka, kur tika iegriezts krusts un appušu koku apsieta sarkana un dzeltāna dzija. Turpat tika sadedzinātas arī cisas, uz kupām Andrejs bija miris un kūpas bija uzliktas uz zārka. Līdz ar cisām sadedzināja arī dažus aizgājēja drēbju gabalus. Tad pasniedza bēriniekiem medu nodzerties, nolēja kādas piles par ziedojumu.
Rig. Almanach, 1864. Des al- ten Andreas Tod, 58.
2293. Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu, lai mirons pastarā dienā zina ceļu uz māju. Tādas priedes jau iepriekš tam nolūkam tiek izmeklētas un saudzētas.
J. Upīte, Gatarta.
2294. Mežā zināmā vietā apstājās ar visu līķi un iecirta vai iegrieza kādā kokā ceļmalā krusta zīmi. Ja veda sievietes līķi, tad pie krusta zīmes vēl piesita ar nagliņu mazu no lupatiņām vai bantī- tēm taisītu pušķīti. Krustu tādēļ iecirta, lai miroņa gars, uz savu māju atpakaļ nākot, pie krusta grieztos atpakaļ, jo gars nevarot ķrustam tikt gapām.
Sams, Lejasciems.
2295. Kad līķi uz kapiem vedot kādam bēriniekam zars noraun cepuri, tad tam drīz jāmirst.
K. Alksnis-Zundulis, Naudīte.
2296. Kad, līķi vedot, lūst ilkss, tad būs drīz atkal bēres.
E. Skarnele, Kalncempji.
2297. Ja līķi vedot atjūdzas zirgs, tad kādam no piederīgiem drīz jāmirst.
Šīrmanis, Vilzēni.
2298. Pie mājām, kas atrodas ceļā, bērenieki apstājas, iet iekšā un piedāvā mājeniekiem no bēpu maizes, alus un brandavīna. Kas gudrs, tas no līķeniekiem nekā neņemot.
J. Dāvids, Biksere.
2299. Ja līķa vedējiem nav nevienai mājai gapām jābrauc un tie ceļā arī nevienu nesatiek, ko pacienāt, tad no līdza paņemtā ēdiena un dzēriena ziedo Meža mātei: izlej krūmos kādas lāses alus un brandavīna un nomet kādus kumosus maizes. Atlikušo ēd un dzep paši līķenieki.
J. Dāvids, Biksere.
2300. Bērenieki, kas brauc uz kapsētu, ņem līdz savu daļu no visiem bēpu ēdieniem un dzērieniem. Vīrieti glabājot, šos ēdienus un dzērienus veda sieviete, un sievieti glabājot, vīrietis.
J. Dāvids, Biksere.
2301. Kod cylvāks nazynuodams vad zyrgā nabašnīku, koč mozu bārnu, tod zvrgs bvus vyss putūs, jam cīši grvuts.
V. Podis, Rēzekne.
2302. Kapu tuvumā līķa zirgiem allaž esot smagāki ko vilkt, jo citi miroņi nākot jaunajam viesām pretim un apķeroties tam apkārt.
P. Rozens, Garoza.
2303. Netālu no kapiem zirgi velk līķa ratus smagāki, jo citi miroņi nāk tam pakaļ un uz zārka vizinās.
T. Dzintarkalns, Talsi.
2304. Kad ved mironi uz kapiem, tad zirgiem esot grūti vilkt, jo visi miroņi sēžot ratos.
M. Auziņa, Rīga.
2305. Kad līķi ved uz kapsētu, tad visi miroņi jāj uz tā lopa, kas tam bijis bērēs kauts, viņam pretī.
K. Corbiks, Jelgava.
2306. Līķi vedot pie kapsētas visi mirušo gari nāk pretī un apmetas ap zārku, tādēļ pie kapsētas piebraucot zirgi vissmagāk velk. Caur mazo lodziņu pie zvana to visu var redzēt, bet kas tur skatās, tam pašam jāmirst.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
2307. Ja vedot uz kapsētu līķi, zirgi nevar labi pavilkt, tad saka, ka miroņi sametušies uz zārka.
K. Lielozols, Nīca.
2308. Kad līķi ved uz kapsētu, tad, nākot tuvāku kapsētas vārtiem, zārks top smagāks; tas tāpēc, ka mirušo dvēseles nāk no kapsētas un sēžas uz zārka.
J. A. Jansons, Jelgava.
2309. Līķi vedot uz kapsētu, zirgs smagi velk, jo visi miroņi nāk savu nākošo biedru sagaidīt un sēžas uz zārka.
K. Corbiks, Jelgava.
2310. Kad braukuši uz kapsētu, tad nabagiem līdz veduši bēpu maizi.
H. Skujiņš, Smiltene.
2311. Krustā pakāra cimdu pāri, kufu krusta nesējs kapsētā noņēma.
J. Rubenis, Ērgļi.
2312. Kad glabāšana nokavēta pēc saules noiešanas, tad domāja, ka dvēsele to nakti guļ krusta galā. Pēc tam lēniem, rāmiem soļiem brauca uz mājām. [Sal. dvēsele.]
Fr. Rēķis, Renda.
2313. Kad mironi apglabājuši nāca no kapiem zemē, tad skatījās, vai nav kāds zirgs mēslojis; ja tas noticis, tad drīz atkal kāds no tām pašām mājām mirs, un īpaši tas, kas pirmais no kapiem nogājis, vai ari kāds no viņa tuviniekiem.
Fr. Rēķis, Renda.
2314. Ja līķa zirgs, apgriežot no kapsētas, mēslo, tad drīz cits līķis būs vedams.
K. Treners, Sarkanmuiža.
V. Braukšana no kapsētas.
2315. No kapsētas braucot lauž koku virsaunes un zarus, lai mirons līdz augšāmcelšanās dienai varētu tur savas drēbes pakārt.
K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
2316. No kapsētas uz māju braucot nolauž dažiem kociņiem galotnes, lai tur mirons varētu savas drēbes pakārt.
Rusvurms, Inland, 1855. 27 (330).
2317. Kad brauc no kapiem, tad jauni cilvēki nedrīkst sēsties ratos, kuj-os veda zārku, jo tad mirstot pēcnācēji.
K. Corbiks, Jelgava.
2318. Kad brauc no kapiem mājā, tad tajos ratos, ar kupiem līķis vests, nedrīkst sēdēt neprecētas sievietes, jo tad apprecoties visi bērni nomirstot.
L. Šmīdeberga, Zemgale.
2319. No kapsētas mājās braucot nedrīkst sēdēt līķa ratos, tad drīz mirs.
K. Kalniņa, Katvari.
2320. Līķi aprakuši, bērenieki pirmā krogā dzēra par samesto naudu, ko mājā noņēma līķim no krūtīm. Visu, cik tās bija, vajadzēja notērēt. Uzkošanai bija līdz- ņemtie zirņi.
Sams, Lejasciems.
2321. Pabraukuši dažas verstes no kapsētas, bērinieki apturēja zirgus pie vecas resnas priedes, ko sauca par krusta priedi, un sagaidījās cits citu.
H. Skujiņš, Smiltene.
2322. No kapsētas atpakaļ braucot, vecā Andreja bērenieki apstājās vēl pie krustotā koka, dzēra tur alu un atliekas uzlēja uz koka saknēm. Turpat tika nolauzta mazam bērziņam galotne. Ja tas bērzs vēl auga un zaļoja, tad tas nozīmēja, ka aizgājējam labi klājas.
Rig. Almanach, lt864. Des al- ten Andreas Tod, 55.
2323. Kad bērinieku rindai, no kapsētas atpakaļ braucot, nāk sieviete pirmā pretī, tad mirušā rados pirmā mirs sieviete; ja vīrietis nāk pretī, tad pirmais mirs vīrietis.
E. Zommere, Rauna.
2324. Ja bērnieki no kapiem braucot mājā pirmo satiek vīrieti, tad mirs vīrietis.
J. Krastiņš, Irlava.
2325. Kas no kapsētas pirmais iebrauc bēj-u sētā, tas nākošais nomiris.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
2326. Kas bērēs pirmais no kapsētas mājā iebrauc, to pašu pirmo glabās.
M. Poriete, Lubāna.
2327. Mājā pārnākuši, vedēji kuļ mājas piederīgos ar zariņiem, ko kapsētā nolauzuši un saka: „Nemirstiet, nemirstiet, nav vairs rūmes kapsētā!"
K. Šilings, 1832., g. Tirza.
2328. Kad bērinieki nākot mājā no kapsētas, tad mājinieki tos pej-ot ar skujām. Ja bēres esot vasarā, tad sakot: „mirsti ziemā, nemirsti vasarā!" Ja bēres esot ziemā, tad pefot un sakot: „Mirsti vasarā, nemirsti ziemā!" To darot tamdēļ, lai no bēriniekiem neviens tik ātri nemirst.
H. Skujiņš, Smiltene.
2329. No kapsētas mājā braukdami, bērinieki nolauž eglītēm vai priedītēm zarus vai galotnes, lai būtu aizgājējiem, kur uzkārt drēbes. Ar nolauztiem zariem kape- nieki peļ- mājā palikušos dziedādami: „Nemirstiet, nemirstiet, etc."; bet ja gadās priekšā kādas vecas māmiņas, kam laiks iet pie miera kapsētā, tad dzied: „Mirstiet drīzi, etc."
J. Dāvids, Biksere.
2330. No kapiem atpakaļ braucot, bērinieki pielauza egļu zarus, at kufiem mājiniekus kūla, uz veciem sacīdami: „Mirstiet, mirstiet, diezgan rūmes kapsētā!" uz jauniem turpretī: „Nemirstiet, nemirstiet, nava rūmes kapsētā."
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
2331. Nemirstiet, nemirstiet, nava vietas kapsētā! Es ieliku sav' māsiņu (bāliņu) pašā slitas maliņā.
LD 276G0.
2332. Kad bērinieki atbrauc no kapsētas, tad mājinieki jāpej- ar egļu zariem un jāsaka: „Mirsti vasaru, nemirsti ziemu!" (Vasaru vieglāk apglabāt.)
V. Johansone, Liepa.
2333. Bērēs, no kapiem nākot, līdz jāpaņem skuju zariņš, ar ku- ļ-u jānoper visi mājinieki un jāsaka: „Nemirsti, nemirsti, vairs nav rūmes kapsētā!" Tad nemirs ar.
V. Slaidiņa, Drusti.
2333a. No kapsētas uz māju braucot, katrs kapenieks nolauza egles zaru un par visiem kopā vienu mazu eglīti. Pēdējo piesēja pie līķa zirga loka. Pārbraukuši un istabā iegājuši, kapenieki kūla ar saviem skuju zariem tos, kas mājā palikuši, un dziedāja: Nemirstiet, nemirstiet etc." Atvesto eglīti uzsprauda uz nama jumta.
P. Bļaus, Ērgļi.
2334. No kapsētas uz māju braucot, kapenieki pielauza skujas, īpaši no paeglēm, un mājā pārnākuši pēra ar skujām mājiniekus, lielus un mazus, sacīdami: „Nemirsti, nemirsti, kapsētā nav vietas!"
Sams, Lejasciems.
2335. No kapsētas mājā braucot lauž skujas (paegļus, egles jeb priedes) un ar tām peļ- palikušos sacīdami: „Nemirstiet, nemirstiet, kapsētā nav rūmes!"
P. Š., Rauna un Smiltene.
P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
2336. No kapiem atpakaļ braukdami, bērenieki salauž skujas, kuj-ām peļ1 mājiniekus, sacīdami: „Nemirstiet, nav rūmes kapsētā!"
Dandēns, Gatarta.
2337. Bērinieki, no kapiem uz mājām braukdami, nolauž egļu skujas, un pārnākuši sit ar tām cits citam, sacīdami: ,,Nemirstiet, nemirstiet, nav rūmes kapsētā."
Semenovs, Dole.
2338. Kad bērinieki atbrauc no kapsētas mājā, tad tiem mājā palicējs jāpej- ar egļu skujām ar šādiem vārdiem: ,.Kapsētā nav vairs rūmes!" Citādi no tiem drīz kādam jāmirst. Pēc tam skujas jāsadedzina.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
2339. Kad bērinieki no kapsētas atbraukuši, tad tie ar egles zariem pēruši mājiniekus, sacīdami: „Mirsti rudeni, nemirsti pavasari!"
K. Jansons, Plāņi.
2340. Bērēs bēriniekiem ar egles zariem jāpej-ot mājinieki, lai tie mirtu ziemā, ne vasarā.
H. Lindberga, Veselauska.
2341. No bērēm nākot, tiek ar paegļa zaru bērinieki un visi mājinieki nopērti, pie kam vecenīte pērēja teic: ,.Mirstiet jauni, mirstiet veci, pusmūžiņā nemirstiet, pusmūžiņa cilvēkam gauži raud pakaļā!" Pēc tam meijiņa tiek sadedzināta un apkārtējie ar dūmiem apkvēpināti, lai no miroņa nekāds sliktums jeb slimība neceltos.
K. Bika, Gaujiena.
2342. No kapsētas mājās braucot bērinieki salauž egles zarus, ar ko pērt mājiniekus, lai tie drīz nemirtu. Kam zars salūst pirmais, tas arī pirmais mirst (pērājs).
A. Liepiņa, Lubāna.
2343. Ja līķa zirgi pēc tam, kad līķis aizvests uz kapiem un pārbraukts mājās, apgriežas uz kapu pusi, tad drīzumā atkal kāds mirs.
A. Aizsils, Kārķi.
2344. Kas pirmais, bēriniekiem pārbraucot, ieiet istabā, tas pirmais mirst.
K. Lielozols, Nīca.
2345. Kad bērinieki nāk mājā no kapsētas, tad tas, kas pirmais no viņiem ieies bēļ-u mājā, pirmais mirs.
L. Kārkliņa, Dzelzava.
2346. Pēc mājenieku pēršanas ar skujām nojūdza zirgus, nomazgājās un sēdās ap galdu pie zirņiem un siltām karašām, kas katru reiz mājā bija jāizcep pa to laiku, kamēr citi kapsētā.
K. Treners.
2347. Mājās pārbraucot, neiebrauca līķa ratus vai ragus sētā, bet atstāja tos ārpusē un apgāza uz mutes, lai nebūtu vairs braukšana uz kapsētu.
K. Treners, Sarkanmuiža.
2348. Vecenes it uzmanīgi noskatās, uz kuļ-u pusi zirgiem galva, kad tie, no kapiem pārbraukti un nojūgti, vārtās. Ja tiem galva uz baznīcas pusi, tad atkal drīz kāds tai mājā mirs.
M. Lejiņš, Valmiera.
2349. Kad no kapsētas pārbraucot zirgs izjūgts tūliņ vārtās ar galvu uz ziemeļiem, tad tam drīzumā atkal būs jāved mirons.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
2350. Braucot atpakaļ no kapiem, ja vecs cilvēks pirmais ieiet istabā, kur mirušais gulējis, tad tai gadā veci vairāk mirst. Ja ieiet jauns, tad jauni mirst.
M. Auziņa, Rīga.
VI. Ēšana un dzeršana.
2351. Kad bēļ-u viesi atbrauc no kapsētas mājā un ēd pirmo maltīti, tad kāds mājenieks var slepeni iziet ārā un skatīties pa logu iekšā. Tad viņš redzēs, ka mirušā gars daiet pie galda un nosmēķē visus ēdienus.
E. Zommere, Rauna.
2352. Katru bēļ-u ēdienu vārot, mirons tur iemērc savu pirkstu.
K. Jansons, Plāņi.
2353. Kad bērinieki no kapsētas atbraukuši dzeļ- pirmo alu jeb brandavīnu, tad mirējs tanī iemērcot savus trīs pirkstus. Kuļ-š nu pirmais to dzeļ-, tas pirmais no goda ļaudīm mirs.
K. Jansons, Plāņi.
2354. Bērēs parastie ēdieni bijuši senāk bieza putra, sausi vārītas pupas vai zirņi, turpretim citos godos baudījuši gaļas ēdienus.
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV. 172.
2355. Nevienā bēfu maltītē netrūka vārītu zirņu ar gaļu, vai nu to daudz vai maz ēda. Zirņi apzīmēja bērenieku asaras; tādēļ arī mēdz teikt: asaras birst kā zirņi.
Sams, Lejasciems.
2356. Bēļ-u ēdiens bija karašas, maize, gaļa, piens un sausi novārīti zirņi vai pupas; dzēriens — alus un brandavīns. Pēdējai maltītei vārīja kāpostus ar gaļu.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
2357. Beidzamais bēļ-u ēdiens bija kāposti.
P. Lodziņš, Sēlpils.
2358. Bērēs allaž bija vārīti zirņi, ko bēriniekiem uzkost.
J. Upīte, Gatarta.
2359. Bēļ-u ēdiens bija liellopu iekšas un piestā nogrūsti mieži.
Pauka, Trikāta.
2360. Bēfu brandvīnu dzeļ-ot, papriekšu jānolej viena glāzīte zemē mironim.
P. Rozens, Garoza.
2361. Uz bērēm pirmo glāzi lej zemē nomirēju pieminot.
P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
2362. Bērēs maize jāmet pagaldē.
K. Jansons, Plāņi.
2363. Bērēs maizes kukuļs juo- tur uz golda tamdēļ, lai pēc nūmi- rēja maize naizavastu nū sātas.
B. Spūlis, Vārkava.
2364. Pie zārka uz krēsla bļoda ar brandvīnu, divas glāzītes un te- lēķis ar gabaliņos sagrieztu sieru. Vispirms dzeļ- saimnieks ar saimnieci no brandvīna malciņu un uzkož gabaliņu siera. Pēc viņiem dzer un uzkož viesi, un katrs met cik necik naudas zārkā. Tad uzliek brandvīnu uz galda. Saimnieks ar saimnieci atkal iedzeļ- pirmie, un viņiem seko viesi. Uzkožamam izdala katram arī pa saujai novārītas sausas pupas un tādus pašus zirņus. Pēc tad dod viesiem bēļ-u mielastu.
Kr. Kalniņš, Vitebska.
2365. Bļodas ar ēdienu vienīgi tikai pati saimniece liek uz galda. Karotes ar viņas atļauju var arī izdalīt kāda cita sieva. Saimnieks ar saimnieci atkal pirmie iesāk ēst un trīs reiz pasmeķējuši atvēl ēst arī viesiem. Dzeršanai dod tā saukto miroņa alu. Katra muciņa iesākama no saimnieka ar saimnieci, pēc kam dzej- citi bēfu viesi.
Kr. Kalniņš, Vitebska.
2366. Vispirms bērenieki ieturēja maltīti. Arī vīrieši līķiem daži likuši zārku priekšā karašu, ceptu no miežu miltiem ar asinīm, un glāzīti brandvīna, lai nelaiķis vēl pēdējo reizi pamielotos. Pēcāk, kad taisījās braukt uz kapsētu, bērinieki karašu paši apēda un, brandvīnu izdzēruši, glāzīti sadauzīja.
P. Lodziņš, Sēļpils.
2367. Bērēs visiem papilnam jāēd un jādzej* nelaiķim par godu un patikšanu. Ja ēdot no maizes vai gaļas kas nokrīt zemē, to neceļ augšā.
J. Dāvids, Biksere.
2368. Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē, to necēla augšā, jo tā esot miroņa daļa, un katrs, kas pirmo reiz dzēra alu, papriekšu nolēja kādu lāsi zemē mironam.
P. Bļaus, Ērgļi.
2369. Bērēs, ādūt izkritušu ki- myusu vai līžeiku nu rūkas, na- dreikst otkonjemt, jo tei asūt nū- mirēja daļa. Kas tū jam, tys mierst.
B. Spūlis, Vārkava.
2370. Kad bērēs saplīsis kāds trauks (dažreiz pat tīšām plēsuši), tad sacījuši, ka tas esot nomirušajam. Tāpat mirušiem novēlēts tas ēdiens, kas bērēs nokritis zemē. To necēla augšā.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
2371. Bēfu plāceņa pirmie ādā- ji papriešku mirstot. Ja bērēs nokrīt ēdiens zemē, tad nadrīkst tuo pacelt, juo nuo tā vaiņas mātās.
J. Upmalis, Ļaudona.
2372. Kufš pirmais no bērēm ceptas maizes ēd, tam pirmajam būs jāmirst.
E. Lācis, Tirza.
2373. Ja bērēs puisis pirmais pie galda maizi lauž, tad pirmais kāds puisis mirs.
R. Jansons, Pilda.
2374. Pēc miroņa apbedīšanas to vakaru jāapklāj vakariņu galds un jāpakap tīrs balts dvielis. Pēc apbedīšanas tomēr gars vēl mīt dzīvo starpā. Nama saimniekam tad ir jāskatās, vai gariņš paēdis ies slaucīt muti dvielī, jeb ne, t. i. vai dvielis pakustēsies. Ja dvielis pakustas, tad liela laime sagaidāma.
K. Corbiks, Ezere.
2375. Bērēs pēdīgai maltītei dod biezputru. Tādēļ dažreiz jokiem saka: mirsti, dabūsim drīzāk biezputru.
Simenovs, Dole.
2376. No bēj-u galda maizes berzumi pa galu jānoslauka.
K. Jansons, Plāņi.
2377. No kapiem pārbraukuši bērinieki nomazgāja rokas, sagāja ap galdu, noskaitīja pātarus un tad sāka ēst un dzert. Bet katrs ēda sevišķi savu maizi, gaļu, pienu no tiem pašiem traukiem, ku-
fos tie ēdienus atveduši, un dzēra savu līdzatvesto dzērienu. Bija jau vēls vakars, kad pabeidza ēst. Otrā dienā deva viesiem kopēju maltīti.
P. Lodziņš, Sēļpils.
2378. Bēļ-u dienas vakarā bērinieki dziedāja tautas dziesmas, dzēra, spēlēja un dancoja, gribēdami ar to nelaiķim godu parādīt.
K. Treners, Sarkanmuiža.
2379. Tādu cilvēku bērēs, kas jau savu mūžu nodzīvājis, parasti izturas nopietni, kamēr līķis mājā un pirmā bēļ-u dienā līdz pusnaktij. Pēc tam dzied, dejo, rotaļājas un parasti saka: ,,Viņš (mirējs) jau savu laiku nodzīvājis un tur nekā nav ko žēlot."
H. Skujiņš, Aumeistej-i.
2380. Pēc vakariņām sākās visādas rotaļas un „malšana". Malšanu izdarīja tā. Bērinieki malēji sasēdās ap galdu, dziedāja, dzēra brandvīnu un ritināja tukšu buteli pa galda virsu, tīkodami, lai butele maļot saplīstu. Tās vietā tad ņēma atkal citu buteli. Dauzīja arī citus traukus, un kādu trauku sadauzot mēdza teikt, tas nelaiķim viņā saulē esot vajadzīgs.
P. Lodziņš, Sēļpils.
2381. Kad puisim vai meitai dzēra bēres, tad līdz pusnaktij dzīvoja klusu; bet kad pusnakts bija pāri, tad dzēra kāzas un tad bija brīv kliegt, brēkt un dancot.
H. Skujiņš, Smiltene.
2382. Kad puišam vai meitai bēres dzēra, tad līdz pusnaktij dzī- vāja klusu; bet kad pusnakts bija pāri, tad dzēra kāzas un tad bija brīv kliegt, brēkt un dancot.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
2383. Kad jauna puiša vai meitas bēres dzeļ-, tad saka: „Nu, šodien (pirmo bēfu dienu) nodzersim bēres un rītdienā (otrā bēļ-u dienā) dzersim kāzas." Pirmā goda diena paiet klusu, bet otrā dejo, rotaļājas un dzied.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
VII. Beigas.
2384. Otrā bēļ-u dienā ap pusdienas laiku izdalīja nelaiķa mantu. Mantu dalot, turējās cieši pie mirēja noteikuma: kas kūpam novēlēts, to tas arī dabūja. Mantas izdalītāju, kas neizpildīja taisni un pareizi mirēja noteikumus, nelaiķis piemeklēja ar lēkmēm. Tāds pats sods gaidāms mantiniekam, kas nepatiesi apvaino mantas dalītāju, ja pēdējais taisni un bez viltus izpildījis mirēja nolēmumu. [Sal. lēkme.]
J. Dāvids, Biksere.
2385. Dobrači dabūja savu daļu cimdu vai drēbju gabalu no bē- ļ-u dāvanām bēļ-u mājā pēc noturētām vakariņām. Pārējās dāvanas palika par labu nelaiķa pakaļ- palicējiem.
P. Lodziņš, Sēļpils.
2386. Bēļ-u beigās dalīja nelaiķa mantu. Gan centās šo lietu nokārtot bez strīdiem; bet gadījās arī nereti, ka mantošanas dēļ tuvinieki un agrāk saticīgi radi palika ienaidnieki uz visu mūžu.
P. Lodziņš, Sēļpils.
2387. Kad bērēs un arī kāzās vedējs nedabū veltis, tad zirgam ļaunums, paliekot klibs. Kad veltis neesot villātnas, bet nātnas, tad arī vedēja zirgam slikti. Bet tādā gadījumā varot izpalīdzēties. Va
jagot tik paņemt villātnu lupatu vai matus un ar tiem nātnās veltis apkvēpināt.
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV, 174.
2388. Mijami bērēs, bērēs jāmij! Ko bērēs samijam, to mūžam nēsājam.
LD 27801.
2389. Bērēs vajadzēja apēst visus ēdienus un izdzert visus dzērienus.
Rig. Almanach, 1864. Des al- ten Andreas Tod, 55.
2390. Tā gaļa, kas palika no bērēm pāri, tā jāizdala mājas cilvēkiem, tiem, kas palīdzējuši bēres rīkot. Ja tā nedarot, tad lopi nīkuļojot un viņiem metoties utis.
H. Skujiņš, Smiltene.
2391. Bērēm ceptu maizi nedrīkst mājās apēst, tad piekāpās kāda slimība.
L. Reiteris, Lubāna.
2392. Ja no bērēm ņem ko ēdamu uz māju, tad to tik tad var ēst, kad papriekšu dod sunim kādu kumosu.
Rusvurms, Inland, 1855. 22 (329).
2393. Ja atnāk no kādām bērēm, tad no bēfu maizes pirmais gabals jādod suņam, lai nepiemetas ļaunums.
E. Šneiders, Alūksne.
2394. Kad bērnieki taisījās uz māju braukt, tad viņiem deva bēru maizi līdza, ko uz māju vest. To bēj-u maizi iesēja tajā pašā drēbītē, kūjā bērnieks bija savus bēru kukuļus atvedis. Bet to bēfu maizi, ko no bērēm atveda, to neviens cilvēks pirmais neēda, bet pirmo kumosu atdeva suņam, otru kaķam, trešo iesvieda kaktā un tad tik vēl paši ēda.
H. Skujiņš, Smiltene.
2395. No bērēm nākot, atnesto maizi nevajaga tūliņ pašam ēst, bet pirmais kumoss jāatdod suņam, lai nekāds ļaunums neceltos no bērēm un pavadītā aizgājēja.
K. Bika, Gaujiena.
2396. Kas no bērēm atnesto maizi pirmais lauž un ēd, tas pirmais tanī mājā mirst. Trikātā vēl gandrīz katra bēj-u mājas saimniece iesien ciemmaizi bēriniekiem, kad tie vīkšas uz māju.
K. Jansons, Plāņi.
2397. Kad brauc no bērēm uz māju, ta jau dod ciema maizi līdz. No tās maizes jānolaužot gabaliņš un jānosviežot zemē. Tas jādarot tāpēc, lai ciema maizes ēdājiem nepiesistos kāds nelabums no miroņa.
H. Skujiņš, Cirgaļi.
2398. Kad no bērēm atnes ciemmaizi, tad pirmais kumoss jānomet paslieksnē.
K. Jansons, Plāņi.
2399. Ja pēc bērēm paliek kāda muciņa alus pāri, tad to nedrīkst citam godam ne aizdot, ne arī dāvināt. Citādi pie alus ņēmējiem kāds mirst jeb arī notiek kāda cita nelaime.
E. Zommere, Rauna.
2400. Ja kāds cilvēks vai žī- vāts bija pēc bērēm slims palicis, tad ņēma no slimā matu vai spalvu vikšu, aiznesa to uz kapsētu un nolika uz mirušā kapa, domādami, ka vaina nāk no miroņa.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
2401. Kod īsi uz kopim pava- deit nabašniku, un kod atīsi uz sātu, un taipat atnessi ar sevim pi zuoboku pīlapātu nu kopu zemi, itei pīzīmēj, ka tu ar dreiži miersi zemī.
V. Podis, Rēzekne.
2402. No bērēm mājā nākot, nevajaga skatīties atpakaļ, jo tad mironis nāk mājā un spokojas.
M. Valdmane, Zaļā muiža.
2403. No bērēm nedrīkst nest mājā nekādu dāvanu, tad kāds saslimstot un nomirstot.
G. Pols, Bauska.
2404. Kas bērēs bijis, tas nedrīkst nekā sēt, iekāms nav baz-ļ nīcā bijis, jo tad sēkla nedīgst.
K. Corbiks, Tetelminde.
2405. Pēc bērēm 3., 6., 9. un 40. dienā vēl rīkoja ēdienus, kur uzlūdza arī mirušā dvēseli. Visi viesi tur sēdēja klusu un ēda bez nažiem.
Inland, 1885. 331.
BĒRNA KREKLS.
2406. Ar kundziņu tiesā gāju, Maza bērna kreklu vilku: Lai kungam tāds prātiņš Kā mazam bērniņam.
LD 31378.
BĒRNA SVĒTĪŠANA.
2407. Ja gribēja, lai dēlam / aug liela bārda, tad, bērnu no altāra atnesot, tam grieza galvu uz vīru pusi, ja ne, tad uz sievu pusi. Meitenei allaž grieza galvu uz vīriešu pusi, tad to drīz izprecot.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2408. Bērniņu no baznīcas ārā nesot allaž lūkojās uz to, lai dabūtu iet labam cilvēkam no pakaļas jeb vismaz lai pakaļnācējs būtu labs cilvēks, jo bērns atsitoties priekšējā vai pakaļējā gājējā. [Sal. kristīšana.]
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2409. Pēc sešām nedēļām māte pati nesa savu bērnu baznīcā pie svētības. Baznīcā ieiedama māte jo cieši piespieda roku pie baznīcas durvju krampja, lai bērns liels būdams labprāt apmeklējot baznīcu un esot dievvārdu mīļotājs. No baznīcas ārā nākot māte stipri piespieda kreiso elku pie durvju stenderes, lai bērns neesot gražīgs un raudulīgs.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
BĒRNAUKLE.
2410. Jauna meita neesot laba bērna aukle.
K. Šilings, 183.2. g., Tirza.
BĒRNS.
I. Bērns vispārīgi.
2411. Dievs teicis, lai pārsviežot visus mazus bērnus par jumtu, tad viņi tūliņ iešot kājām. Lopi paklausījuši, kādēļ arī lopu bērni iet kājām, bet cilvēkam bijis žēl un viņš nav klausījis. Tad Dievs sacījis: „Tad divi gadi cilvēka bērns neies kājām."
P. Zeltiņa, Ikšķile.
2412. Neprecējies cilvēks sev daudz bērnu pielaimē, ja viņš kādam precētam pabrīnās: „Cik tam daudz bērnu."
149
Bēres — Bērns
K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rīga.
2413. Kas pusdienas laikā kopojas, tam bērni piedzimst tuvredzīgi vai arī akli.
K. Jansons, Plāņi.
2414. Ja kāds cilvēks dzimst, tad pie debesim parādās jauna zvaigzne.
H. Dravniece, Alūksne.
2415. Kas ziedu laikā dzimst, metas ātri sirms.
K. Pētersons, Tetelminde.
2416. Ruds, pelēks tautu dēls, Ziemu dzimis ziemeli; Koša balta mūs māsiņa Pavasara saulītē.
K. Pētersons, Raņķi.
2417. Ja cilvēks ir piedzimis jaunā mēnesī, tad tas ir spirgts, jautrs un jauns līdz vecumam; ja ir dzimis vecā mēnesī, tad ir otrādi.
A. Salmāns, Balvi.
2418. Jaunā mēnesī dzimušie cilvēki ilgi uzglabājot savu jaunību.
J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
2419. Jaunā mēnesī dzimis cilvēks stāv ilgi jauns.
E. Laime, Tirza.
2420. Bērni, kas dzimst jaunā mēnesī, ir vienmēr jauna izskata.
E. Zariņa, Cērenieki.
2421. Jaunā mēnesī dzimis cilvēks ir laimīgs.
J. Ikreviča, Virbji.
2422. Tiem, kas jaunā mēnesī ir dzimuši, nepaliek nekad balti mati.
K. Corbiks, Līvbērze.
2423. Vecā mēnesī dzimušam bērnam augot vaigs izskatoties
vecs, jaunā mēnesī vai puķu laikā jauks un pravīgs.
K. Pētersons, Raņķi.
2424. Kas vecā mēnesī dzem, tie ātri veci paliek.
K. Jansons, Plāņi.
2425. Svētdienā un pirmdienā dzimušais bērns esot turīgs, jo tad visi darbinieki ejot laukā no mājas ar pilnām maizes kulēm; sestdienā dzimušais turpretim tukšs un nabags savā dzīvē, jo tad visi darbinieki: kūlēji no muižas rijām, otarnieki, kārtnieki, bren- kūžnieki un citi nākot mājā ar tukšām kulītēm un cibiņām; pirmdienā, trešdienā un ceturtdienā dzimušais esot mudīgs uz darbu; sestdienā dzimušais rīcīgs un labprāt pucējoties; svētdienā dzimušais ietot labprāt ciemā.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2426. Pirmdienā dzimušam bērnam esot pilnīgs mūžs, pussvētā (sestdienā) tukšs. Pirmdienās darbinieki izgāja no mājām ar pilnām maizes kulēm, sestdienās pārnāca ar tukšām.
K. Pētersons, Raņķi.
2427. Sestdienā dzimuši bērni esot darbīgi, svētdienā dzimuši lepni un slinki.
J. Liepsals, Koknese.
2428. Kas svētdienā dzimis, tas būs laimīgs.
K. Corbiks, Jelgava.
2429. Svētdien dzimušie bērni laimīgi.
E. Jēpe, Palsmane.
2430. Kas svētdienā dzimis, tam visi darbi padodas.
P. Ortmans, Nogale.
2431. Nedēļas sākumā dzimušie bērni ir laiski.
K. Jansons, Plāņi.
2432. Nedēļas sākumā dzimušie sakot: „Vēl visa nedēļa priekšā, gan darbu padarīsi"
J. Jansons. Plāņi.
2433. Ja bērns darbdienā dzimst, tad tas būs strādīgs, ja — svētdienā, tad slinks un greznuma mīļotājs.
A. Užāne, Skujene.
2434. Sestdienā dzimuši bērni esot žigli, tie sakot: „Nedēļa jau galā, man nav nekas darīts."
J. Jansons, Plāņi.
2435. Bērni, kas dzimuši sestdienas naktī uz svētdienu ap pulksten divpadsmitiem, esot lieli burvji un pesteļi.
E. Krēģere, Vandzene.
2436. Ja cilvēks dzimis sestdien un vispāri nedēļas beigās, tad viņš ir ļoti čakls. Ja pirmdien vai nedēļas sākumā, tad ļoti slinks, tā vien sakot: „Vēl jau visa nedēļa priekšā." Ja dzimis svētdien, tad ir ļoti švīts.
E. Lapiņa, Vestiena.
2437. Piektdienā dzimuši bērni varot redzēt raganas.
* E. Ivampare, Piebalga.
2438. Ja kāds bērns piedzimst lielā piektdienā un nākošā svētdienā viņu pakrista, tad tas var redzēt miroņu garus.
J. Atteka, Nīca.
2439. Ģurģī, 23. apr., dzimušie cilvēki esot kaislīgi, nevaldāmi.
K. Jansons, Plāņi.
2440. Auna dienā dzimušais bērns esot neveicīgs kā auns; jumpravas dienā — ja meitene, smuka, daiļa, slaika kā jumprava; lauvas un skarpija dienā — stiprs un sirdīgs; vēža dienā — neveicīgs un vairāk atpakaļ vien ietot savos darbos, savā dzīvē nekā uz priekšu. [Sal. dzimšana.]
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2441. Auna dienā dzimuši bērni ir lēni un saticīgi, vērša dienā lēni, bet sirdīgi, dvīņu dienā lieli mīlētāji, vēža dienā darbos ne- šķirmīgi, lauvas dienā stipri, jumpravas dienā ilgi jauni un skaisti, svaru dienā patiesības cienītāji, skarpju dienā ķildīgi, strēlnieku dienā laimīgi, mežāža dienā muļķi, ūdensvīra dienā burvības cienītāji, zivju dienā izveicīgi iešanā un darbos.
J. Liepsals, Koknese.
2442. Lauvas dienās dzimušie bērni būšot stipri, vēža dienās rāmi. No rāma cilvēka saka: „Tas vēža dienā dzimis." Svaru dienās dzimušie esot smagi, svarīgi, jumpravas dienās pūcīgi, lepni, skarp- ja dienās pikti, buļļa dienās apaļi, zaļokšņi, auna dienās traki uz meitām.
K. Pētersons, Raņķi.
2443. Kad bērni piedzimst lauvas dienā, tie ir ļoti dūšīgi.
K. Arājs, Virbi.
2444. Tie bērni, kas piedzimst lauvas dienā, ir dikti dusmīgi.
J. Atteka, Nīca.
2445. Jumpravas dienā dzimis bērns esot lepns.
151
nirnu
Mājas Viesis, 1856. 107.
244f>. Jumpravas dienā dzimis bērns esot lepns un štātīgs.
Mājas Viesis, 1856. 107.
2447. Tie bērni, kas dzimuši jaunavas dienā un jaunā mēnesi, tie ir skaisti no sejas.
J. Atteka, Nīca.
2448. Vērša dienā kas piedzimst, tie ir tādi varonīgi.
J. Atteka, Nica.
2449. Bērni, kas piedzimuši ūdens vīra dienā, tie grib dikti peldēt.
J. Atteka, Nīca.
2450. Kad bērni piedzimst ūdensvīra dienā, tie ir jūrnieki.
K. Arājs, Virbi.
2451. Tie bērni, kas dzimuši strēlnieka dienā, ir izveicīgi uz šaušanu, medīšanu.
J. Atteka, Nīca.
2452. Zivs dienā kas piedzimst, tie ir izveicīgi kā zivis.
J. Atteka, Nīca.
2453. Tie bērni, kas piedzimst svaru dienā, tie ir taisni cilvēki.
J. Atteka, Nīca.
2454. Svaru dienā dzimušiem ir grūts mūžs.
J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
2455. Tie bērni, kas dzimuši auna dienā, tie ir tādi lēni, neizveicīgi.
J. Atteka, Nīca.
2456. Tas cilvēks, kas dzimis lauvas dienā, ir stiprs.
K. Jaunzeme, Nīca.
2457. Tie bērni, kas dzimuši vēža dienā, tiem nekas neiet uz priekšu, visa dzīve iet atpakaļ.
J. Atteka, Nīca.
2458. Vēža dienā dzimušam bērnam darbs nekā nevedoties.
Mājas Viesis, 1856. 107.
2459. Tie bērni, kas piedzimst skarpiju dienā, tie ir tādi skanda- līgi, mīl dauzīties.
J. Atteka, Nīca.
2460. Divi bērni, kas piedzimst uz reizi dvīņu dienā, tie dikti mīlīgi var sadzīvot.
J. Atteka, Nīca.
2461. Kas esot naktī dzimis, tas esot dumjš, bet kas esot dienā dzimis un saulei spīdot, tas esot gudrs.
H. Skujiņš, Smiltene.
2462. Bērni, kas dzimst naktī, ir tumši no sejas, bet kas dienā — gaiši.
I. Zariņš, Skrīvej-i.
2463. Ja bērns dzimst rītā, tad tam laimīga dzīve.
L. Seržants, Aloja.
2464. Bērni, kas dzimuši saulītei lecot, nav ikdienišķi cilvēki.
E. Jēpe, Palsmane.
2465. No rīta dzimuši bērni agri precēsies, bet arī agri mirs.
Alksnis-Zundulis, Dobele.
2466. No rīta dzimuši bērni agri precas, bet agri mirst.
J. A. Jansons, Elēja.
2467. Ja bērns no rīta dzimst, tad tas būs nemierīgas dabas, ja pēc pusdienas, tad lēnas dabas.
A. Užāne, Skujene.
2468. Līdz priekšpusdienai dzimušie bērni ir apdāvināti.
A. Aizsils, Kārķi.
2469. Kas dienu dzimis, tam gaišu spalvu lopi izdodas, kas nakti dzimis, tam tumši lopi jāaudzē.
J. Jansons, Plāņi.
2470. Nakti dzimušiem bērniem uz savu laimi vajagot ņemt kustoņus ar melnu spalvu, bet dienā dzimušiem ar gaišu spalvu, jo tad tie ejot labi uz roku.
E. Jēpe, Palsmane.
2471. Naktī dzimušam bērnam atdodoties tumši (melli) lopi, dienā dzimušam gaiši (balti), pagais- mā raibi.
K. Pētersons, Raņķi.
2472. Ja meitenīte dzimst dienā, tad tai izdodas gaiši lopi; ja dzimst vakarā, tad tumši lopi.
A. Salmāns, Raivi.
2473. Bērns, kas piedzimst launaga laikā, dzīvo tikai pusmūžu.
J. A. Jansons, Elēja.
2474. Bērns, kas piedzimst launaga laikā, sasniegs tikai pusmūžu. Launaga laikā dzimušās meitiņas palikšot ilgi meitās un tikai pusmūžā tikšot izprecētas.
Alksnis-Zundulis, Dobele.
2475. Kas launaga laikā radies, tas ir negants.
K. Jansons, Plāņi.
2476. Ja bērhs dzimst pēcpusdienā, tad tas ātri nomirst.
E. Zariņa, Cērenieki.
I 247^. Vakarā dzimuši bērni sasniedz lielu vecumu, un ja tanī vakarā debesis nav skaidras, tad tie ir bagāti ar bērniem un bērnu bērniem.
Alksnis-Zundulis, Dobele. J.
A. Jansons, Elēja.
2478. Vakarā dzimis bērns drīz mirs, un tādam vakara vecim nav laimes dzīvojot.
Alksnis-Zundulis, Naudite.
2479. Bērni, kuj-i dzem vakara laikā no pulksten astoņiem līdz divpadsmitiem esot dzīvē nelaimīgi.
K. Jansons, Plāņi.
2480. Kas divpadsmitos dzem vai mirst, tas ir nelaimīgs.
K. Jansons, Plfiņi.
2481. Naktī dzimušie bērni ir visspirgtākie un visveselīgākie.
J. A. Jansons, Elēja.
2482. Naktī dzimuši bērni par visiem spirgtāki un veselīgāki.
Alksnis-Zundulis, Dobele.
2483. Ja bērnam dzimstot pie debess spīd jauns mēness, vajaga izdzēst uguni istabā, lai mēness apspīdētu bērnu, ja tas notiks, bērns būs laimīgs.
V. Bērziņa, Priekule.
2484. Ja bērnam dzimstot, pie debesīm spīd vecs mēness, bērns būs neglīts sejā.
V. Bērziņa, Priekule.
2485. Visi tie bērni, kas tēva sejā, ir laimīgi.
E. Jēpe, Palsmane.
2486. Tēva bērni (tēva sējā kas dzimuši) laimīgāki par mātes bērniem.
K. Jansons, Plāņi.
2487. Ja dēls ir līdzīgs mātei un meita tēvam, tad tie ir laimīgi cilvēki.
P. Š., Rauna.
2488. Pirmie un pēdējie bērni ir skaudīgi cilvēki.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
2489. Ja bērnu dzimstībā zēni pārsniedz meitenes, tad gaidāms kaj-š.
M. Zariņš, Ogresgals.
2490. Ja zēni vairāk dzimst kā meitenes, tad kapi gaidāmi.
A. Užāne, Skujene.
2491. Ja nabas saite ir bijusi bērnam ap kaklu, roku jeb kāju, tad tas bērns piedzīvos lielu kaunu. Šo kaunu var novērst šādā ceļā. Bērnam apliek ap kaklu divas prievītes un nes to svētdienā trīs reizes ap baznīcu. Tad māte ienes bērnu baznīcā un nostājas tā, lai katrs varētu bērnu redzēt un lai bērns dabūtu kaunēties. Pēc dievvārdiem bērns jāiznes no baznīcas, pie durvīm jāpārgriež prievītes un jādod tās diviem nabagiem, katram sava prievīte.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
2492. Ja jaunpiedzimušam bērnam apvijusies ap kaklu, roku vai kāju nabas saite, tad tas vēlāku piedzīvos lielu kaunu. Lai nu tas nenotiktu, tad tam bērnam, kad tas jau paaudzies, apliek ap kaklu div pītus prievītus, apnes to svētdienā trīs reizes ap baznīcu, tad ienes baznīcā un nostājas tā, ka visi varētu bērnu redzēt un darīt tam kaunu. Pēc dievkalpošanas bērns jānes caur visu baznīcu, jānoņem prievīti un jādāvina diviem nabagiem katram savs prie- vīts.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
2493. Ka bērns piedzimst, tad tam jau ir tādas zīmes, kas rāda, vai viņš drīz un kādā nāvē mirs. Ja bērnam ir balts deguna galiņš, tad viņš noslīks. Ja ir melna apaļa zīmīte pašā pieres virsū, tad viņš nošausies vai arī kafā kritīs. Ja tam ir balti cimdi rokā, tad viņš mirs, kad vēl nebūs gadu vecs. Ja bērnam ir zīme ap kaklu, tad tas pakārsies.
H. Skujiņš, Smiltene.
2494. Ja mazs bērns ir ļoti smags, tad tas ilgi nedzīvos.
C. Ķelle, Janišķes pag., Lietuva.
2495. Ja bērns piedzimst uz mutes, tad tas drīzi mirs.
A. Liepiņa, Lubāna.
2496. Kad bērnam acu-dan- gas pillas (pieaugušas ar miesu) viņš būs dzīvotājs, kad tukšas — mirējs. To vēro vēl pie labi paauguša bērna.
Špāne, Ventspils.
2497. Kad acu kaktiņos graudiņš iekšā, bērns dzīvos, kad tukši, mirs.
K. Pētersons, Tetelminde. P.
Š. jun., Vidzeme.
2498. Ja bērnam acu kaktiņos trūkst gaļas gabaliņi jeb nav redzami, tad tāds bērns liels neizaugs.
V. Priedīte, Mālpils.
2499. Ja jaunpiedzimušam bērnam zila dzīsliņa pār degunu, tad tas liels neizaugs (nomirs).
V. Hāzena, Nītaure.
2500. Ja bērnam pirmajos dzīvības gados dzīsliņa, kas stiepjas pāri degunam starp acīm, ir stipri saredzama, tad tas nomirs pirms būs beidzis augt.
V. Bērziņa, Priekule.
2501. Ja bērnam piedzemot uz deguna starp uzacīm ir redzama zila dzīsliņa, tad bērns drīz mirs. [Sal. sieva.]
Bērns
R. Jansons, Pilda.
2502. Ja bērnam acu kaktiņos ir dziļi dobumi, tad tas drīz mirst.
P. Zeltiņa, Rīga.
2503. Kad bērns piedzimst, tad viņa mūžu var paredzēt. Dzimstot ja tam mute uz augšu, tad tas dzīvos ilgi, bet ja uz zemi, tad tas mirs jaunībā.
G. Pols, Vecgulbene.
2504. Lai uzzinātu, vai bērns dzīvos jeb ne, tad bērnam piedzimstot, apskatās gurniņus, ja gurniņos ir strīpiņas, tad dzīvos, ja ne, tad nedzīvos.
G. Pols, Vecgulbene.
2505. Kad bērns elpo viegli, tad būšot labs mūžs, bet ja smagi nopūšas, tad grūts mūžs.
G. Pols, Vecgulbene.
2506. Ja bērnam priekšzobos ir liela šķīra, tad tas dzīvē būs gudrs cilvēks.
P. Zeltiņa, Rīga.
2507. Ja bērnam pirmie zobi nāk augšpusē, tad viņš kļūs par ievērojamu vīru; ja apakšpusē, tad par maz ievērojamu.
Z. Lancmanis, Lejēnieši.
2508. Ja bērnam zobi nāk pirms augšā, tad būšot, kas par citiem valda, bet ja apakšā, tad kalps.
» G. Pols, Vecgulbene.
2509. Bērni, kas piedzimst ar kādu melnu kārpiņu, ir laimes bērni.
A. Užāne, Skujene.
2510. Ja dzimuma zīme neredzamā vietā, tad tāds cilvēks savā mūžā laimīgs būs.
H. Šiliņa, Dobele.
2511. Ja gada laikā bērnam neaizaug mati uz pakauša, tad tas būs gudrs cilvēks.
P. Zeltiņa, Rīga.
2512. Ja mazam bērnam mati stāvus stāv, tad viņš ir vellam apsolīts.
R. Jansons, Pilda.
2513. Kad mazi bērni, kam vēl zobu nav, mīļojas un skūpstās, tad tie abi paliekot mēmi.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
2514. Kupš bērns turot nokrampētas rociņas, tas esot svēts.
J. Niedre, Džūkste.
2514a. Ja bērnam dzimstot rociņas vaļā, tad tas būs devīgs; bet ja cieti, tad skops.
G. Pols, Vecgulbene.
2515. Kad jaunpiedzimušais sažņaudzot cieši duku, tad tas esot mūžā skops.
J. Ziemele, Smiltene.
2516. Kad mazs bērns tur cieši sažņaugtas saujas, tad būs dzīvē bagāts cilvēks; bet kas tura vaļīgas rokas, tas būs nabags.
P. Zeltiņa, Rīga.
2517. Kad cilvēku jeb arī lopu pirmajam bērnam čūska iekož, tad tas nomirst, nevar dziedēt.
Atbalss k. 1894. P. Lodziņš, Sēļpils.
2518. Priekš bērna piedzimšanas autiņus taisīja tikai pirmajam apģērbam, jo kad agrāk bērnam daudz drēbju taisot, tad tas neesot valkātājs, bet drīz mirstot.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
2519. Vecāki jau iepriekš sagādā malku, ar ko sildīt bērnam pirmo mazgājamo ūdeni: tēvs ozola malku, māte malku no liepas koka. [Sal. puika, meitene.]
K. Treners, Ventspils.
2520. Ja mazs bērns guļ pus- virām acīm, tad viņš nāvi vaktē: viņš drīz mirs.
J. Jansons, Plāņi.
2521. Ja jaunpiedzimušam bērnam guļot acis pusviru, tas nebūs dzīvotājs.
H. Skujiņš, Smiltene.
2522. Ja mazs bērns guļot acis tur vaļā, tad drīz mirst.
M. Zaube. Rīga.
2523. Ja bērns mierīgi skatās (neguļ), tad tas būs laimīgs.
Alksnis-Zundulis, Dobele.
2524. Bērnam dzemot jau esot nolikts mērs, kufš tam jāpiekrīt. Ja bērns to nepiekrīt, tad viņam jāmirst.
K. Jansons, Plāņi.
2525. Ja mazs bērns ātri aug, tad viņš mirs.
M. Driņķe, Ranka.
2526. Ja bērns ar rociņām ļoti ķepurojoties, tad tas dzīvē daudz panākšot.
J. Jansons, Plāņi.
2527. Ja mazi bērni ir ļoti gudri, tad tie drīz mirst.
M. Macpāne, Alsunga. P. Š., Rauna.
2528. Ja bērns mazumā mīl ļoti rotaļāties ap ūdeni, tad izaugot viņš būs labs jūrnieks.
A. Šulcs, Inčukalns.
2529. Ja bērns piedzimst skaists, tad tas vēlāk top nesmuks un otrādi.
L. Laugale, Dundaga.
2530. Kufš bērns piedzimstot ir skaists, tas vēlāk paliks nesmuks vai arī otrādi.
M. Macpāne, Alsunga.
2531. Ja mazs bērns ir smuks, tad liels tas būs nesmuks.
A. Leimanis, Mārsnēni.
2532. Ja mazi bērni ir ļoti skaisti un gudri, tad tie ilgi nedzīvos.
M. Zariņa, Ogresgals.
2533. Senos laikos vervētāji ķēra bērnus.
G. Pols, Bauska.
2534. Kad bērni jautāja par jaunpiedzimušo, tad tiem paskaidroja, ka stārks, jeb vecmāte atnesusi no strautiņa.
G. Pols no Mežotnes nespējniekiem.
II. Bērna dzimšana.
2535. Par bērna saņēmēju vajaga aicināt veselīgu un jautru sievieti, jo kāda ir saņēmēja, tāds būs jaundzimušais bērns.
V. Bērziņa, Priekule.
2536. Piedzimušo bērnu saņemdama, vecmāte ar tuteni nogrieza nabu, puisēnam uz cirvja pietes, meitenei uz velējamās vāles, lai puisis būtu krietns strādnieks un meita laba velētāja.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
2537. Kam piedzemot galvā baltā laimes cepurīte, tam tā jāaizbāž istabā aiz vārceles.
K. Jansons, Plāņi.
2538. Dažs bērns piedzemot ar nomaucamu plēvi uz galvas; šāda laimes cepure jāvācot (jāizmazgā un jāpaglabā), tad dzīvē būšot laime. Cepure iešujama goda ģērbā kaut kur aiz oderes, lai valkātājs būtu laimīgs.
K. Pētersons, Raņķi.
2539. Dažiem bērniem piedzimstot ir jau galvā cepurīte un mugurā krekliņš. Lai šos apģērba gabaliņus izkaltē un ņem līdzi pie tiesām, tad viss tur labi izdodas.
V. Krieviņš, Daugmale.
2540. Dažiem jaunpiedzimušiem esot rokas, kājas un galvas virsa balta, liekoties, it kā tur uzvilkts balts tīkliņš, kas kādu dienu stāvot un tad noejot. Citi tos saucot par laimes cimdiem, citi atkal par nelaimes, jo tie, kam esot tādi cimdi, mirstot nedabīgā nāvē.
H. Skujiņš, Smiltene.
2541. Laimes cepuri glabā naudas makā.
A. Rozenšteine, Saldus.
2542. Kam mice galvā, tas augot laimīgs.
Birkvalde, Lielsatiķi;
2543. Laimes cepure jāglabā un jānēsā līdz, tad laimīgs mūžs. Vienam nozagta cepurīte, kas bijusi izžauta uz riķa; vēlāk dzīvē viņam par to nodegušas mājas.
« Skuja, Tetelminde.
2544. Dažam bērnam esot pēc piedzimšanas viscaur tāda noje- mama plēve kā ģērbs, laimes svārki.
K. Pētersons, Raņķi.
2545. Cilvēki, kas piedzimst ar „laimes krekliņu", ir dzīvē laimīgi, bet tie, kas piedzimst bez tā.
nav tik laimīgi. Kam „Iaimes krekliņš" tikai uz rokām, tam iet labi ar piena lopiem.
A. Aizsils, Kalsnava.
2546. Ja bērns piedzimst ar „laimes krekliņu", tad tas dzīvē būs ļoti laimīgs.
A. Liepiņa, Lubāna.
2547. Tādus laimes kreklus vecmātes noņemot un pašas paglabājot savai laimei.
K. Pētersons, Mežmuiža.
2548. Laimes krekliņu jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs. Arī teļš dažkārt piedzemot ar tādu krekliņu; tas tad izaugot krietns lops.
Skuja, Tetelminde.
2549. Kad bērns piedzimst un viņam ir no ādas it kā cimdi ap rokām, tad tas būs dzīvē bagāts un laimīgs cilvēks.
P. Zeltiņa, Rīga.
2550. Ja bērnam piedzimstot baltas rokas, tad tas dzīvē laimīgs būs. Tādas rokas sauc par laimes cimdiem.
K. Biša, Vijciems.
2551. Kad piedzimstot esot balti cimdi rokā, tad tas cilvēks esot laimīgs.
V. Eglīte, Ērģeme.
2552. Meitenēm, kufām piedzemot uz rokām esot laimes cimdi, balts kā mukstis, tām esot meitā bērns.
K. Jansons, Plāņi.
2553. Dažs bērns piedzimstot ar it baltām rociņām, kamēr cita miesa tam sārta. Kam tādi nāves cimdi rokā, tas nav dzīvotājs.
K. Pētersons, Raņķi.
2554. Teicējai bijuši diviem bērniem tādi mirstami cimdi, abi divi nomiruši.
K. Pētersons, Mežmuiža.
2555. Teicējai piedzimis bērns ap baltiem cimdiem, kas gājuši līdz elkoņiem. Pēc gada tas nomiris.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2556. Dažs piedzem ar baltām rociņām — baltums pēc dažām stundām nozūd, tāds bērns neesot laimīgs: ātri nomirstot.
A. Rozenšteine, Saldus.
2557. Ja mazam bērnam baltas rokas, tad viņš būs rakstītājs.
A. Zālīte, Bērzpils.
2558. Tie bērni, kas piedzimst ar baltiem cimdiem rokās, nebūs darba strādnieki. Tie nestrādās gpūto darbu. Tie būs bagātnieki.
V. Piģene, Mārupe.
2559. Ja mazam bērnam baltas rokas, tad tas būs liels rakstītājs.
L. Reiteris, Lubana.
2560. Kad bērns piedzimstot un tam ir nabas valdziņš ap kaklu, tad tam būs jāpakaras.
P. Zeltiņa, Rīga.
2561. Lai bērnam vēlāk būtu viegli rakstīt iemācīties, tad bērna nomesto nabiņu vajag ātri trīs reizes viņam caur pirkstiem izlocīt.
J. Pamplis, Garoza.
2562. Ka piedzem, bērniņam pārvelk krustiņu, parausta degu- niņu un pašmukstina.
K. Pētersons, Tetelminde.
2563. Bērnam piedzimstot, jāskaita pie pieres tēvareize, tad tam ir lēta galva.
A. L.-Puškaitis.
2564. Kuj-u roku bērnam pēc piedzimšanas pirmo papriekšu pakustinot, ar to tas vēlāki liels būdams strādājot.
J. Niedre, Džūkste;
2565. Kad bērns tikko piedzimis, tad viņam pašam nelaiž grūst rociņu pie mutes un paši lielie cilvēki ar' negrūž bērna rociņas pie mutītes, lai bērns, kad paaugas, nezīž savas duciņas.
H. Skujiņš, Smiltene.
2566. Kad bērnu saķer, sajē- mēja uzspiež tam grāmatas lapu (Dieva vārdu) uz galviņu, lai būtu viegla galva. Bērniņam mēdz likt klāt dziesmu grāmatu.
A. Rozenšteine, Saldus. K. Pētersons, Raņķi.
2567. Kad bērns piedzimis, tad jāsaliek krustis mātes un bērna rokas (mātes labā ar bērna kreiso), lai bērns neraud.
K. Jansons, Plāņi.
2568. Kā bērns pārnāk, sajē- mēja viņam uzsit trīs reizes ar sauju pa mutīti, lai būtu klusīgs. Uzliek mātes roku viņam uz mutīti, trīs reiz sakot: „Esi kluss kā mātes miesās", tad maziņais augs klusīgs.
A. Rozenšteine, Saldus. K. Pētersons, Ventspils.
2569. Jaunpiedzimušam bērnam jāaptin apkārt „otra puse" un bērns jāpaliek apakš gultas, tad viņš esot vērīgs grāmatu lasot.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2570. Ja bērnam piedzimstot, nometeklu rok kūts kaktā, tad tam pašam būs mūžā savs kaktiņš, kur dzīvot.
K. Biša, Vijciems.
2571. Tiklīdz bērns piedzimst, tam ar lāča taukiem jāsmērē kājas, tad viņam kājas nesalstot.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2572. Mazu bērnu vajagot apsmērēt ar lāča taukiem, tad esot vēlāk izturīgs pret aukstumu.
I. Šīrmanis, Vilzēni.
2573: Kad bērns piedzimst, tad tam vajagot ar sāli izrīvēt muti, jo tad tas esot veselīgs, ar sārtiem vaigiem.
G. Pols, Vecgulbene.
2574. Bērns neaugšot liels, bet miršot, ja tam naba par zemu, ja pie deguna redzamas zilas dzīslas, ja tas gulēdams acis tur pusviru, ja tas mazgājot ikreiz pieķēzē ūdeni, un ja tas ir smags auklējams, tā kā auklim rokas gurst.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2575. Cik pirmā bērna varžiņā ir mazu, baltu pumpiņu, tik bērnu vēl tai mātei būs.
K. Jansons, Plāņi.
2576. Jaunpiedzimušam bērnam pie nabiņas esot punktiņi, cik tādu punktiņu esot, tik būšot mātei vēl bērnu.
H. Skujiņš, Smiltene.
2577. Kad varžiņa gluma, tad bērnam būs tukšs mūžs.
K. Jansons, Plāni. >
2578. Kad varžiņa vidū, tad bērns mūžu dzīvos, kad malā — žigli mirs.
K. Jansons, Plāņi.
2579. Mazam bērnam ar mātes siekalām vai mīzaliem mutīte jā- nomazga, lai ļauna acs nevar bērna nobrīnīt.
K. Jansons, Plāņi.
2580. Bērnam jāizskalo mutīte ar aukstu ūdeni, tad jāapslapina rociņas un kājiņas ar aukstu ūdeni, lai augtu stiprs; tad tikai mazgā vanniņā viscaur. Apslapina kājiņas un rociņas ar aukstu ūdeni, lai nebūtu vārīgas no sala; apslapina ir padusītes un cirksnīšus (jūtītes), lai nesustu.
A. Rozenšteine, Saldus. K.
Pētersons, Raņķi.
2581. Ja bērns priekš pirmās mazgāšanas pirkstiņu pie mutes pieliek, tad viņš pirkstu dēj (čūp- sta).
K. Jansons, Plāņi.
2582. Kad bērns piedzimst, tad jāuzvelk 3 krusti uz logiem un durvīm, lai velns nepārmaina bērnu.
J. Steglavs, Jelgava.
2583. Kad bērns piedzimst, tam uz krūtīm jāuzliek aprakstīts papīrs, lai viegli var iemācīties grāmatu.
E. Medene, Meirāni.
2584. Nekristītam bērnam zem galvas esot jātura dziesmu grāmata.
H. Skujiņš, Smiltene.
2585. Ja vēl nenokristītam bērnam zem ķisena paliek dziesmu grāmatu, tad velns nevar paņemt bērna dvēseli.
H. Dravniece, Alūksne.
2586. Ja nekristītu bērnu vienu atstāj istabā, tad tam jāpieliek klāt dziesmu grāmata, citādi bērnu apstās ļauni gari.
K. Poga, Penkule.
2587. Kad bērns gadās, apberzē viņam actiņas ar vistas pautu, lai būtu veselas (kā pauts).
A. Rozenšteine, Saldus.
2588. Ja grib, lai bērnam būtu smukas, platas acis, tad ar tikko dētu putnu olu, kamēr vēl tā silta, vajaga izbraucīt bērnam acis.
V. Bērziņa, Priekule.
2589. Vecmātes agrāk esot smērējušas jaunpiedzimuša bērna galvu ar vistas olu, lai bērnam galva būtu apaļa.
H. Skujiņš, Smiltene.
2590. Lai jaunpīdzymušais bārns nabyutu dzāruojs, kad pīdzymst, tyulīt vajaga īlikt jam mutē skuo- ba capta uobuļa.
T. Beča, Preiļi.
2591. Lai bārns byutu varonīgs, tad kai pīdzymst, vajaga jam īlikt rūkā īrūci.
T. Beča, Preiļi.
2592. Bērnam piedzimstot jādod rokā šķēps, lai bērns nebūtu bailīgs.
V. Pilipjonoks, Asūne.
2593. Kod dzymst bārns, vys pyrmuok jam vajag rūceņī dūt tu- reit zūbynu. Tūlaik tys bārns, kai izaugs, bvus stypris un nikuo na- beistas.
V. Podis, Rēzekne.
2594. Bērniņš, kam piedzemot tūliņ tek pelcīte, noslīkšot.
K. Pētersons, Raņķi.
III. Bērna raudāšana, runāšana un smiešana.
2595. Ja bērnam dzemot rupja balss, tas puika, ja smalka, meitene.
K. Jahsons, Plāņi.
2596. Ja mazs bērns skaņi raud, tad viņš būs lielu rīkli dziedātājs.
K. Jansons, Plāņi.
2597. Ja bērns daudz raud, tad tas būs labs dziedātājs.
A. Koisavs, Ezere.
2598. Kad mazs bērns raud, tad būs labs dziedātājs.
K. Lielozols, Nīca.
2599. Mazs bērns bieži jāraudina, tad dienās tas būs liels dziedātājs.
L. Pogule, Gatarta.
2600. Ja bērns daudz raud mazs būdams, tad lielam būs dzīve bez asarām.
L. Pogule, Gatarta.
2601. Ārlaulības bērni bieži raud.
K. Jansons, Plāņi.
2602. Ja mazi bērni pulka dzied (lelo, dūdā), tad kādam šo bērnu tēvam jeb mātei būs jāmirst.
P. Āboliņa, Jelgava.
2603. Kad mazs bērns dzied garīgas dziesmas, tad kāds mirst.
Z. Pūtelis, Sabile.
2604. Ja bērns raud, tad jāņem no sliekšņa smiltis un jāieliek vanniņā, ar kaj-oti jāapmazgā bērna pakaļa, vai arī no kārtīm miziņa jāmet vanniņā.
K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
2605. Ja mazs bērns raud un tītās, tad viņu lecina ar suni un bērns pēc tam vairs neraud.
H. Skujiņš, Smiltene.
2606. Maziem bērniem vakaros nevar ļaut dauzīties, jo tad viņi pa naktīm ļoti murgojot un staigājot apkārt.
M. Macpāne, Alsunga.
2607. Ja bērni vakarā stipri plosās, tad otru dienu būs liela vētra.
P. Eglīte, Priekuļi.
2608. Ja vecākiem kaut kur aizejot, bērns stipri raud, tad viņš drīz mirs.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
2609. Bērns nedrīkst kūkot kā dzeguze, citādi kūkotājam māte mirst.
A. Leimane, Lubāna.
2610. Ja bērns pirmo sauc māti, tad nākošais bērns būs meitene, ja tēvu, tad zēns.
M. Štāle, Kaltene.
2611. Kad bērns pirmo balsi saka: „Tē, tē, tē", tad bērnu mātei nākošais bērns būs puisēns; bet kad saka: ,,Ma, ma, ma", tad meitene.
J. Apsalons, Sērpils.
2612. Ja bērni nevar skaidri izrunāt, tad viņu vecāki ir mocījuši kādu dzīvnieku.
M. Macpāne, Alsunga.
2613. Ja bērns ilgi nerunājot, tad jāaizved uz tīrumu un pāri galvai jāsēj labība.
M. Dandēns, Gatarta.
2614. Kad bērns pa miegam smej, tad eņģelīši smīdinot, bet ja raud, tad nelabi gari traucējot.
G. Pols, Vecgulbene.
2615. Kad mazs bērns miegā smejot, tad tas redzot eņģeļus.
T. Ziemele, Smiltene.
2616. Ja vakarā bērns smejas, tad no rīta tam jāraud.
A. Korsaks, Ezere.
IV. Bērna guldīšana.
2617. Ja bērnu tai vietā, kur viņš piedzimis, apgāž uz mutes, tad viņš ir kluss, maz raud.
K. Jansons, Plāņi.
2618. Jaunpiedzimušu bērniņu noliek uz actiņām, lai tā pagulas, kamēr jem mazgāt. Nemaz nav jābaidās no noslāpšanas: nekrustīts bērns vis neslāpšot. Bērns tad nebļaujoties un būšot arī izaudzis kluss cilvēks. Kad bērns nomazgāts, tad pārmet krustiņu un tad tikai liek augšpēdus vai uz sāniem.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2619. Kad bērns piedzimst, tad to vajaga pasviest uz muti, lai nav liels pļāpa.
RKr. 6.
2620. Kad bērns piedzimis, tad to vajag apsviest uz muti, lai nav liels pļāpa.
V. Saperovs, Vecpiebalga.
2621. Kad bērns piedzimst, vajaga apsviest to uz mUti, lai nav liels pļāpa.
K. Lielozols, Nīca.
2622. Kad bērns piedzimst, tas jānogulda uz mutes, lai nav pļāpa.
V. Liepiņa, Penkule.
2623. Kad bērns piedzem, tad viņš jāpieliek mātei pie papēža, lai bērns būtu kluss kā papēdis.
K. Jansons, Vijciems.
2624. Kad bērns piedzem, to ieliek gultas kājgalī, lai augtu pazemīgs, nebūtu stūrgalvīgs.
K. Pētersons, Raņķi.
2625. Bērnam piedzimstot, liek tā muti pie mātes kreisās kājas apakšas, lai bērns aug paklausīgs.
K. Biša, Vijciems.
2626. Bērniņu vakaros gulēt liekot, ikreiz pārmet (pārvelk) pagal- vītim krustiņu. Kad bērniņš žāvājas, aizmet krustiņu priekšā. Bērniņam, kad žākstās, aizmet krustiņu priekšā.
Sermule, Līvbērze, K. Pētersons, Raņķi. Birkvalde, Lielsatiķi.
2627. Ja bērns uz mutes guļ, tad viņš drīz mirs: viņš muguru taupa ko gulēt, kad būs nomiris.
K. Jansons, Plāņi.
2628. Ja mazs bērns uz mutes guļ, tad tas slīkoņa nāvē mirs.
K. Jansons, Plāņi.
2629. Jaunpiedzimušu bērnu neliek uz kreisajiem sāniem gulēt, jo tad viņš būs kreilis.
V. Pilipjonoks, Asūne.
V. Bērna tīšana.
2630. Kad maziņo pirmo reizi tin, bērniņam pavelk ar pirkstiem pie deguntiņa, pašmukstina un pārmet ģīmītī krustiņu.
K. Pētersons, Raņķi.
2631. Pirmo reizi tinot, bērnu uzliek uz pagalvi, lai augsti iet dzīvē; daži atkal ieliek kājgalī, lai pazemīgi aug.
A. Rozenšteine, Saldus.
2632. [Bērnu tinot] pašmukstina, lai tas aug veikls, mīlīgs, lai atvestos valoda.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2633. Lai maziņajam būtu vesela galva, lai galva būtu apaļāka, stiprāka, cietāka, tad tijlīt pēc radībām bērnam sien pārpieri jeb spriež iegāļus (iegālīšus). Apsien virs micītes platu linti apaļniskis ap galviņu, apjemot ap pieri un pakausi un atsienot ar bantītēm pierītes pusē. Pārpiere stāv nedēļas sešas; to atraisa tikai bērniņu mazgājot.
K. Pētersons, Raņķi. Birkvalde, Lielsatiķi.
2634. Ja bērnam esot nepareizs galvas veids, tad to vajagot likt uz muguras gulēt, lai galva pati pieņemtu pareizo veidu.
H. Skujiņš, Smiltene.
2635. Pieres drānu senāk sēja un turēja, lai bērniem neaugtu ga- fas galvas.
A. Rozenšteine, Saldus.
2636. Lai bērnam galva neizaugtu liela, tad jātur arvienu lakatiņš galvā.
E. Miglava, Rīga.
2637. Ja grib, lai cilvēkam būtu cienīšana no visiem, tad piedzimstot bērns jāietin galdautā.
K. Kēze, Smiltene.
2638. Kad bērns piedzimst, tad tas esot jātin galdautā, jo tad ieņemot, liels būdams, augstu goda vietu.
G. Pols, no Mežotnes nespējniekiem.
2639. Līdz ko bērns piedzem, to ietin galda drānā, kufai virsū ēsts, tad bērnam nesitīšoties klemme.
S. Čunka, Lielsatiķi.
2640. Bērnu, kas nupat kā piedzimis, vajag ietīt galdautā, tad maizes tam dzīvē nekad netrūks. Tad tas būs arī skaidrs un tīrs dzīvē.
M. Auziņa, Rīga.
2641. Kad bērns piedzimst, tad jāieliek galdautā, tad tas, liels izaudzis, būs lepns un bagāts.
M. Auziņa, Rīga.
2642. Kā piedzimušu bērniņu mēdz ietīt galdadrānā (maizes drānā), kufu izmazgātu atliek nost līdz nākamam bērniņam. Kad bērnu vairs nevar cerēt, vecāki drānu jem nobrūķēt vai atdod saviem pēcnācējiem bērnu ietīšanai.
K. Pētersons, Raņķi.
2643. Ja piedzimst puisēns, tad viņu vajaga ietīt galdautā, lai tas būtu bagāts. Bet ja meitene piedzimst, viņa jāietin vīrieša kreklā, lai meiteni ātri izprec.
A. Aizsils, Lubāna.
2644. Puiku dzemot ietin galdautā un meiteni vīrieša bikšu stilbī.
K. Jansons, Plāņi.
2645. Jaunpiedzimušu bērniņu saņemot vecmāte pagaidām tūliņ ietina puisēnu biksās, meiteni brunčos, lai pieaudzis katrs savos darbos mudotos jeb būtu čakls.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2646. Kad piedzimst puika, tad to vajaga izkratīt caur mātes brunčiem, lai tas dabūtu labu un skaistu sievu. Kad piedzimst meitene, tad to vajaga izkratīt caur vīra bikšu kreiso kājas stilbu, lai tā dabūtu staltu un krietnu vīru.
B. Indriksone, no 80 g. vecas B. Gūtmanes, Sece.
2647. Jaunpiedzimušu bērniņu vecmāte steidza ietīt, ja puika, brunčos, ja meitene, biksās; tad puisis nenodzīvo par vecpuisi, un meitu drīz izprecē.
M, Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2648. Ja meitene piedzimst, tad to ietin tēva kreklā, ja puika, tad mātes kreklā, lai bērns, liels izaudzis, apprecētos.
K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
2649. Tikko piedzimusi meitene jātin vīriešu krekla lēvarā, puika jātin sieviešu kreklā, lai apprecas.
E. Gailis, Trikāta un Rūjiena.
2650. Puisēnu daža māte tinot savā kreklā, lai meitas viņas dēlu mīlētu; meiteni — tēva kreklā, lai puiši mīlētu. Pēc teicējas domām vislabāki esot bērnu satīt skaidrā paladziņā.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2651. Jaunpiedzimušam puisītim pirmo reizi esot jāvelk meitenes svārciņi, bet meitenei puikas krekliņš, tad puiku mīlēšot daudz meitu un meiteni daudz puišu un ātri apprecēšoties.
G. Pols, Vecgulbene.
2652. Ja piedzimst meitene, tai jāuzliek virsū bikses, ja zēns — brunči, tad ātri tautās izies.
T. Rīgerte, Brunava.
2653. Bērnu nevajaga tīt salāpītās drēbēs, jo tad viņš šļepst.
L. Bičole, Zaļenieki.
2654. Ja grib, lai meita dabūtu labu vīru, tad to maziņu, kā piedzimušu, vajaga izkratīt caur vīra bikšu kreiso kāju.
V. Bērziņa, Priekule.
2655. Ja jaunpiedzimušu meiteni ietin vīrieša kreklā, tad tā izaug traka uz puišiem.
V. Johansone, Liepa.
2656. Jaunpiedzimusi meitene jāietin vīriešu kreklā, lai ātri izprecētu, zēns — sieviešu.
A. Bulēne, Turaida.
2657. Pīdzymušuo meitiņa juo- satyn veirlšu veļā, lai patyktu pui- šīm.
T. Beča, Preip.
2658. Meitene pirmoreiz jātin vīriešu drēbēs, lai ātri izprecē.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
2659. Ja kāda māte grib, lai viņas meitai būtu daudz precinieku, tad pēc dzimšanas tā jāietinot vīrieša svārkos.
E. Zommere, Rauna.
2660. Mazu meiteni vajag ietīt vīriešu svārkos, tad viņai būs daudz precinieku.
A. Korsaks, Ezere.
2661. Kad piedzimst zēns un grib, lai viņš dabūtu labu sievu, tad to tūlīt pēc piedzimšanas vajaga izkratīt caur sievas brunčiem.
V. Bērziņa, Priekule.
2662. Kad pīdzymst puisāns, tad ir jūsatyn lupotuos nu sīvīšu krak- lim. Tad lels izaudzis patiks vy- suom meituom.
T. Beča, Preiļi.
2663. Puika pirmo reiz jātin priekšautā, lai būtu kopīgs un rūpīgs.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
2664. Kad piedzimst bērns, tad nedrīkst puiku tīt sievieša kreklā jeb meiteni vīrieša kreklā, jo pieaugušiem tad puisim uzkrīt meitas un meitu apstāj daudz puišu; vis- labāki jaunpiedzimušo ietīt galdautā. v
K. Krastiņš, Lazdona.
2665. Ja piedzimušu bērnu ietin vīrieša kreklā, tad tāds ir ļoti nelaimīgs.
M. Auziņa, Rīga.
2666. Pirmo reiz bērnam jāvelk apnēsātas drēbītes, lai viņš būtu taupīgs.
J. A. Jansons, Piņķi.
2667. Kad meitene piedzimst, tad jāuzliek uz pirts krāsns medus un pati jāietin vīrieša kreklā, lai tai lielai izaugušai būtu daudz brūtgānu.
M. Sikle, Nīca.
2668. Ja mazu bērnu kādreiz ietin čigāna vai žīda lupatās, tad tas liels izaudzis būs kā bez galvas.
P. Zeltiņa, Ogresgals.
2669. Bārns, pi dzimšonys juo- saņam rotā austā drēbē, tod bār- nam pruots augs rotā, byus lobs.
A. Borozinska, Barkava.
2670. Bērniņu tin, lai nesastaipītos, lai rokām pledinādamies neizplēstu ģīmīti, lai augtu taisns, liels. Tinot izstiepj labi kājiņas, lai locekļi (lieliņi) nepaliktu līki. Senāk meitenes tītas biksās, lai puiši mīlētu, zeni atkal rindukos, lai meitas viņus mīlētu. „Tas tīts rin- dukā", saka no tāda puiša, uz kuj-a meitas krīt; „tā tīta biksās", no meitas, uz kuj-u puiši krīt.
K. Pētersons, Raņķi.
2671. Senāk bērniņu tina villai- nītē (deķītī) un drāniņā, ko ar prievētu apsēja, aizsākot no kājiņām. Prievētam galā atradās Vel- lasūds un nauda. Šādus tinamos prievētus auda platus kā jostas. Tagad prievētu vietā jem tinama- jus, ar kufiem aizsāk tīt no kakliņa. Kad ietinamās drāniņas atlai
žot bērns sāk žagot, steidz drāni- ņas sasildīt un bērnu ietīt, jo ža- gošana ceļas no aukstuma.
K. Pētersons, Raņķi.
VI. Bērna mazgāšana.
2672. Bērniņu, kā piedzimušu, tūlīt nomazgā. Mazgāšanu izdara trīs dienas no vietas. Ja ūdens tekošs, smeļ pret straumi, tā ka trauks uz reizi piesmeļas.
K. Pētersons, Raņķi.
2673. Pirmais ūdens akā uz reizi iesmeļams, tā ka nekas neizlaistās, lai bērns augtu skaidrs, taisns cilvēks.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2674. Piiiho mazgājamo ūdeni bērnam smeļ un nes, ka neizlaistās, lai no bērna pirmais labums neatstātos.
Kuplais, Kuldīga.
2675. Ūdens jāpārnes mājā, ka nekas pa takiem neizlaistās, lai ap bērniņu dienās nerunātu.
K. Pētersons, Raņķi.
2676. Pirmai bērna mazgāšanai ūdeni nesot ļoti jāsargājas, lai kāda daļa no ūdens nenolītu zemē, jo tad bērnam izlīst visa dzīves laime.
A. Rītingers, Lutriņi.
2677. Kad jaunpiedzimušam bērnam pirmo reizi nes ūdeni mazgāšanai, tad nedrīkst ūdeni izšļan- derēt zemē, jo tad bērna daba būs izklaidīga un vīrā būs izšķaidīgs, izlaidīgs.
K. Krastiņš, Jaunpiebalga.
2678. Bērna mazgājamo ūdeni nepagādāja vis iepriekš, bet nesa no lauka tik tad, kad bija vajadzīgs. Ūdens smēlējam vajadzēja cieši lūkot, lai visu vajadzīgo ūdeni iesmeltu uz reizi, ja vairāk reizes smeļot, tad bērns daudz vemjot. Sasildīto ūdeni nesa tai pašā sildāmā traukā iekšā, kufā tad arī bērnu mazgāja. Ūdenī vēl iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, ko vecmāte paturēja.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
2679. Jaunpiedzimušā bērna pirmai mazgāšanai smēla ūdeni no upes un pret straumi, ja upe bija tuvumā. Trauks bija uz vienu reizi jāpiesmeļ pilns. Kad ūdens apsildīts, tad bērna tēvs iemeta mazgājamā traukā sudraba naudas gabalu, kas palika vecmātei.
Radogais, Vidriži.
2680. Bērna pirmai mazgāšanai ūdens ar reizas smēlumu jāiesmeļ spannī un jānes tā, ka neviena pile nenošļakājas zemē; ja ūdens nopil, tad bērns vemjot. Vecmāte apsildīja ūdeni un iemeta ūdenī sāls graudiņu un kapara naudu. Naudu meta arī tēvs pēc bērna mazgāšanas, ko tad vecmāte paturēja.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2681. Ūdeni smeļot noskaita tēvareizi.
Kuplais, Kuldiga.
2682. Pirmo reiz bērnu mazgā ēdiena podā un izņem to 3 reiz pret rīta sauli caur poda stīpu.
K. Jansons, Vijciems.
2683. Uguns (ūdens sildīšanai) jāsakur ar skaidru malciņu; apdegušu nejēma par kuramo, lai bērns augdams nenāktu valodās. Ar apdegušu bīstakli nebadīja uguni.
K. Pētersons, Raņķi.
2684. Ja bērniem vāra mazgāšanai ūdeni, tad nevajaga liet pa grāpja līksti; ja lejot ūdeni pa grāpja līksti, tad bērniem sūtot locekļi.
J. Daizis, Nīca.
2685. Ūdens tikai pasildāms; jāpierauga, ka neuzverd, jo tad bērnam metas niezis. [Sal. pirts.]
K. Pētersons, Raņķi.
2686. Ja pirmo bērna mazgājamo ūdeni uzvāra, tad bērnam sitas miesā bubuļi.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2687. Ja mazam bērnam ūdeni silda mazgāšanai, tad vajaga ļaut pāri pāriet, jo tad nav izsitumu.
K. Kristape, Olaine.
2688. Uguns pēc ūdens pasildīšanas nav atārdāma, bet paliek degam, kamēr pati izdeg; to dara, lai bērns savā dzīvē neizpostītos.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2689. Bērns nositās ar pumpām, kad viņu mazgā uzvārītā ūdenī.
Cdre, Tetelminde.
2690. Lai bērns augtu stiprs, daži maziņo pirmo reizi mazgā nevis uzsildītā, bet aukstā (remdenā) ūdenī, jo neesot nekāds labums tādā reizē ar uguni tīties.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2691. Ūdens iesmeļams tik daudz, cik taisni vajadzīgs nomazgāšanai; ūdens arī pasildāms lik silts, cik vajadzīgs, lai nebūtu nekādas laistīšanās.
Austere, Saldus.
2692. No bērna mazgājamā ūdens priekš mazgāšanas nedrīkst ūdens atsmelt.
K. Jansons, Piebalga.
2693. Tukšā ūdenī nevajaga maza bērna mazgāt; jāiemet sāls, puķes vai nauda.
K. Jansons, Plāņi.
2694. Tai ūdenī, kufā jaunpiedzimušu bērniņu pirmo reizi mazgā, ieliek visādus niekus: nazi, šķiltavas, kramu, vilnu, lai viņam uz priekšu nav trūkuma šādās lietās.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
2695. Jaunpiedzimušo bērnu pirmo reiz mazgājot iemet pa- priekšu mazgājamā ūdenī sudraba naudu, sāli un maizi.
Retlings un Fr. Reķis, Renda.
2696. Vanniņā ieliek vistas pautu, dzērves aci, trīs oglītes, drusciņu sāls, maizes garozu un sudraba naudu; ja naudas nav pie rokas, tad sudraba sagti. Pārmet tad vēl ūdenim krustu un noskaita tēvareizi.
K. Pētersons, Raņķi.
2697. Kad bērnu pirmo reiz mazgājot, tad ūdenī jāliekot nazis, lai bērnam nebūtu stipras graizes. Ūdenī jāmetot arī trīs šķipsniņas sāls, lai nelabums nepiesistos.
H. Skujiņš, Smiltene.
2698. Bērnu pirmo reiz mazgājot, vannā liek naudu, lai bērns dienās bagāts tiek.
K. Biša, Vijciems.
2699. Kad bērniņu pirmo reiz mazgā, tad jāmet nauda ūdenī, lai mazajam bagāta nākotne.
A. L.-Puškaitis.
/
2700. Bērna mazgājamā ūdenī mēdz iemest vecmātei naudu, īpaši sudraba naudu.
K. Treners, Ventspils.
2701. Kad bērnu pirmo reizi mazgā, tad tai traukā met sidraba naudu, lai esot bagāts.
G. Pols, Vecgulbene.
2702. Pirmajā ūdeni ieliek zieda naudu, kas paliek mazgātājai.
Sermule, Līvbērze.
2703. Kad bērnu pirmo reizi mazgā, tad ūdeni met naudu, lai tās viņam dzīvojot netrūkst. Šo pašu naudu arī bērnu krustot iesien lakatiņā un nes baznīcā līdzi.
A. Aizsils, Kalsnava.
2704. Bērna mazgājamā ūdenī jāiemet kāds naudas gabals un pēcāk šī nauda jāuzglabā bērnam par laimes naudu, tad tam dzīvē nekad netrūks naudas.
A. Rītingers, Lutriņi.
2705. Jaunpiedzimušo pirmo reiz mazgājot, vannā liekot šķēres, tad bērns nebūšot pļāpīgs.
T. Ziemele, Smiltene.
2706. Ūdenī ieliek pautu, lai bērnam nekāds ļaunums nepiesistos.
, Pole, Blīdiene.
2707. Ūdenī ieliek pautu, lai bērns drīz veltos un būtu vesels kā pauts; maizes garoziņu, lai netrūktu ne maizes, ne cita pārtikuma; naudu, lai bērnam būtu bagāta dzīve.
S. čunka, Lielsatiķi.
2708. Bērnu pirmo reiz mazgājot, metuši ūdenī putraimus, naudu un citas lietas.
K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
2709. Pie pirmā ūdens, kuj-ā bērnu mazgā, jāpielej piens, tad bērnam nemetas ne augoņi, ne iz- < situmi.
E. Laime, Tirza.
2710. Bērna mazgājamam ūdenim allaž jāpieliek klāt vai nu drusku sāls, vai kādas dzelzs lietas, sevišķi zirga pakava un atslēgas, tad bērns augot stiprs un veselīgs. Teicams ūdenim pieliekamais līdzeklis bija arī pasliekšņu kājminas, tās pieliekot bērns „ku- ļas" (aug drīz liels).
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2711. Nemierīgu bērnu mazgā tā: ņem no 3 padurvīm no katras 3 šķipsni smilšu, uzmet tām 3 krustus, pret rīta sauli met ūdeni un beigās bērnam iepilina acīs 3 pilienus ūdens.
K. Jansons, Plāņi.
2712. Apakš dzīvojamu ēku sliekšņiem vajagot zemes grābt un tur bērnu mazgāt, tad tas būšot vesels kā pemberis.
Latv. Avīzes, 1877. 7.
2713. Kad pirmo reiz bērnu mazgā, tad jāņem no deviņām paslieksnēm pa trim šķipsniņām smilšu, lai bērns dzīvē ir laimīgs. [Sal. nobrīnīšana.]
K. Jansons, Plāņi.
2714. Ja mazs bērns nemierīgs no ļauniem ļaudīm, kas staigājuši pār viņa slieksni, tad mazgājamam ūdenim vajaga piemest 3 reiz smiltis, kas sakrājušās pie sliekšņa.
E. Jēpe, Palsmane.
2715. Ja mazs bērns nemierīgs, tad jāņem smiltis no trīs durvju paslieksnēm, tās jāiemet ūdenī, kuj-ā bērns jāmazgā; tas paliks mierīgs.
A. Bulēne, Turaida.
2710. Ja grib, lai jaunpiedzi- uišais bērns būtu saimnieks vai lininiece, tad to pirmo reiz vajag lazgāt vannā, kur iemestas atslē- as.
A. Korsaks, Ezere.
2717. Mazu bērnu mazgā ar drāju ziediem.
K. Jansons, Plāņi.
2718. Bērnu mazgājot, ūdenī īiemet sētas mieta mizas, kas vē- ī trīc.
K. Jansons, Plāņi.
2719. Bērns jāmazgā krusta piektā: uz celiņa jāuzmeklē 9 salmu rustiņi (9 krustiski sakrituši almi) un tie jāieliek mazgājamā idenī.
K. Jansons, Plāņi.
2720. Vanniņā ieliek trīs drus- iņās (naža galus) sprukstis, lai kauģim izplūk acis un rīkle un lai lērnam nemetas uguņstuldzes; lautu, veselu dzērves aci un nau- lu un nomaukušos zalkša ādu, lai lērns mauktos kā zalktis no ādas, . i. lai viņam nelīp nekādi izsi- umi.
Kuplais, Kuldīga.
2721. Kad pirmo reiz jaunpie- izimušo meitenīti mazgā, tad van- īītē vajaga iemest sukura graudiņu un sacīt:, „Salda, salda man neitiņa, kā sukura graudiņš" — ad viņa, kad izaugs liela, tiks drī- :i izprecēta.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
2722. Jaunpiedzimusi meitene lirmo reizi jāmazgā medus ūdenī, ad tai puiši lips klāt.
V. Johansone, Liepa.
2723. Mazu bērnu mazgājot, ar plaukstu mazgātājs tam pa pakaļu sit, lai bērnam krampis nemetas.
K. Jansons, Plāņi.
2724. Bērniņu ietin skaidrā drāniņā, pārmet krustiņu un liek vanniņā.
K. Pētersons, Raņķi.
2725. Bērnu vannā liekot, tam jāapņem apkārt viņa netīrais lakats, tad bērns kuļas.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2726. Vannā ieliktam bērnam papriekšu ar kreisās rokas mazo pirkstiņu trīs reizas jāiepilina ūdens mutē.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2727. Pirmo reiz bērnu mazgājot, mazgātājai jāiedomājas un jāizsauc visādi darbi, lai bērns prastu visādus darbus.
K. Jansons, Plāņi.
2728. Jaunpiedzimušu bērniņu pirmo reižu mazgājot, piesauca visādus darbus, lai bērns darbos izveicīgs.
M. Viļuma, Valmiermuiža.
2729. Apjem bērnam trīsreiz dziesmu grāmatu apkārt, lai tas būtu grāmatnieks, un liek tad vanniņā.
Austere, Saldus.
2730. Jaunpiedzimušu bērnu, tā puisīti, kā meitiņu, mazgāja kreima ķērnē un mazgājamam ūdenim piejauca drusku medus; tad meitu puiši mīl un drīz izpre- cē un dēls dabū labu, smuku sievu.
D. Kārkliņš, Kauguru muiža.
2731. Kad mazu bērnu pirmo reiz mazgā vannā, tad jāsargās piedurt viņa galvu pie vannas malas, jo citādi tāds bērns izaug par liel- galvi un nomirst pēc septiņiem gadiem.
P. Zeltiņa, Rīga.
2732. Kad mātei ir vecāki bērni par jaunpiedzimušo, tad vecākos vajagot mazgāt tur, kur jaunākais mazgāts, jo tad tie visi dzīvošot godīgi un saticīgi.
G. Pols, Vecgulbene.
2733. Gaiķu pagastā ir ieradums bērniņu pēc pirmās mazgāšanas noslaucīt galda drānā, lai tas augtu pilnībā, ne trūkumā.
S. Čunka, Lielsatiķi.
2734. Bērnam mute jāslauka ar viņa villām, tad skauģa acis bērnam nekā nevarot darīt.
J. Jansons, Smiltene.
2735. Pirmo reizi mazgājot, galviņa labi tīri jāizmazgā, lai viņā vēlāk nemestos pumpas.
A. Rozenšteine, Saldus.
2736. Kad bērns nomazgāts, lietas izjem un paglabā līdz otrai dienai, kur atkal ieliek vanniņā; tāpat trešajā dienā. Sāli, zināms, pieber katru reizi no jauna. Pie trešās reizas pautu sasit un nomazgā ar šķīstumu viscaur bērna mie- siņas. Naudu senāk atdeva vecmātei (bātenei); tagad to iesien bērna galvas drāniņas stūrī, kur tā paliek līdz krustību dienai. Uz baznīcu vedot naudu tad iesien krekliņa stērbelītē. Pēc pirmās mazgāšanas, bērnam pirmo micīti uzliekot, tai dibenā (dubenā) ieliek grāmatas lapu (Dieva vārdu), kas tur paliek, kamēr maziņo ved krustīt.
K. Pētersons, Raņķi.
2737. Teicējas kaimiņos kāda sieva darījusi šitā: Ielikusi kādā lāsītē ūdens trīs oglītes, gabaliņu maizes un divas vaj-a naudas. Bērniņu tad ar šo lāsi aplaistījusi. Pēc kādām trim stundām mazgājusi bērniņu otrreiz lielākā ūdenī, kurā nenieka nelikusi.
Vītole, Tetelminde.
2738. Bērnu mazgājot nedrīkst runāt.
K. Jansons, Plāņi.
2739. Ja mazgājot bērns nelaiž rociņas vaļam, ja viņam, kā saka, cietas rokas, piederīgie vēro, ka būšot dienās skops; ja rociņas laiž mīksti vaļām — būšot devīgs.
K. Pētersons, Raņķi.
2740. Agrākos laikos piektdienā, otrdienā un trešdienā bērnu nemazgāja, to darīja citās nedēļas dienās, sevišķi piecvakaros. Kad bērnu trīs piecvakari no vietas mazgājuši, tad pēdējā vakarā pēc mazgāšanas maziņam apvilka ikdienišķas drēbes mugurā un to svēra un mēroja. Ja atrada bērnu tikpat smagu kā iesākumā priekš trim nedēļām, tad Sprieda, ka bērnam esot „mērs".
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2741. Mazi bērni jāmazgā ceturtdienas vakaros.
K. Jansons, Plāņi.
2742. Ūdeni, kuj-ā mazgāts nekrustīts bērns, lej ārā tikai dienas laikā, kamēr saule nav nogājusi, un skaidrā vietā. Senāk visus ūdeņus, kuros mazgāts nekrustīts bērns, nesa izliet stallī, lai bērnam būtu laime uz lopiem; tagad tur izlej tikai tos trīs pirmos ūdeņus. Ūdeni neskaidrā vietā izlejot, piem. tur, kur pelnus ber, bērniņam sitoties ugunstuldzes.
K. Pētersons, Raņķi.
'.17 I I. ūdeni, kupā mazgāts mazs borus, nedrīkst pēc saules norie- Iršauas izliet, jo citādi bērns kļūs slims.
K. Bruņinieks, Sēme.
2744. Bērna mazgājamais ūdens allaž jāizlej vienā vietā, lai bērns būtu mierīgs un kluss.
P. T„ Umurga.
2745. Bērnu ūdeni bez saules nevar ārā liet, jo tad izlej bērniņa laimi.
A. L.-Puškaitis.
2746. Ja bērnu mazgā vakarā bez saules, tad ūdens jāatstāj neizliets līdz rītam.
K. Jansons, Plāņi.
2747. Ūdeni nelej vis ārā tādā vietā, kas pa kājām, viņu lej pa- seknī.
Sermule, Līvbērze.
2748. Ūdens, kuj-ā bērns un viņa lakati mazgāti, jāizlej tādā vietā, kur nestaigā pāri, lai bērnam nepiemestos nekāda slimība jeb ļaunums.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2749. Bērna mazgājamo ūdeni nevajaga izliet uz ceļa, lai bērns slikti neguļ.
M. Pelēce, Cirsti.
2750. Bērnu ūdeni (t. i. ūdeni, kur mazgāts mazs bērns) nevar liet pelnos, jo tad aizlej mazajam acis.
A. L.-Puškaitis.
2751. Bērna mazgājamo ūdeni nedrīkst liet tur, kur citiem jāstaigā, tad bērns nemierīgs.
M. Eglīte, Vijciems.
2752. Lai nekristītu bērnu pasargātu no ļauniem gariem, tad tā ūdeni nedrīkst liet tur, kur daudz staigā.
J. Pamplis, Garoza.
2753. Kad pirmo reiz bērnu mazgā, tad ūdens jāizlej ceļmalā, lai drīz izprecē.
V. Spandegs, Pociems.
2754. Visus ūdeņus lej stallī, kamēr maziņais vēl nekrustīts.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2755. Bērnu nomazgājuši, aiznes ūdeni uz zirgu stalli, paceļ vienu grīdas dēli, palej ūdeni apakšā un aprok tai pašā vietā arī vēl vapa naudas gabaliņu.
Retlings un Fr. Reķis, Renda.
2756. To ūdeni, ar kufu mazu bērnu pirmo reiz mazgā, vajaga liet stallī uz trešo baļķi, — tad ātri apprecēsies.
K. Corbiks, Līvbērze.
2757. Ūdeni, ar ko puisēns pirmo reizi mazgāts, lej stallī pasilē.
Ode, Tetelminde.
2758. Samazgāto ūdeni izlej katru reizi meitenei govju stallī (aitu aizgaldā), puišelim zirgu ste- liņgī.
K. Pētersons, Raņķi. Birkvalde, Lielsatiķi.
2759. Ūdeni izlej kādā sētmali, apakš ābeles, tādā vietā, kas nav pa kājām, lai bērns nenāktu valodās.
S. Čunka, Lielsatiķi.
2760. Mazgājamo ūdeni pēc bērna mazgāšanas aiznesa, ja bērns puisēns, uz zirgu stalli, ja meitene, uz govju vai aitu kūti,
kur to izlēja pasilē. To darīja, lai puika liels uzaudzis ir mudīgs uz zirgu kopšanu un meita laba lopu kopēja.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2761. Pirmais ūdens, kufā bērnu mazgā, jālej zem zaļojoša koka, tad cilvēks būs visu mūžu skaists.
E. Laime, Tirza.
2762. Ūdeni, kufā bērnu pirmo reizi mazgā, ja tas zēns, tad lej zem ozola, lai aug stiprs kā ozols, ja meitene, — zem liepas, lai aug smuidra kā liepa.
K. Biša, Vijciems.
2763. Meitenēm pirmais mazgājamais ūdens jālej pie ābels, bet puikām pie ozola.
E. Gaile, Trikāta un Rūjiena.
2764. Ar ūdeni, kufā maziņais mazgāts, zintējas vēl šādā kārtā: lej uz ziedošām rozēm un jurģī- nām, lai bērnam augot ziedētu vaigi (būtu provīgi vaigi). Pēc saules noiešanas ūdeni nelej ārā, lai bērns nemestos nemierīgs, jo pa vakariem un naktīm skraidot apkārt visādas nelaimes pa takiem, staigājot apkārt pužekļi. Ja nepatop iziet laikā, ūdens paliekas istabā līdz otrai dienai.
K. Pētersons, Raņķi.
2765. Ja piedzimstošu bērnu nomazgājot un to ūdeni ielejot aitu aizgaldā, tad bērns esot ļoti bailīgs.
I. Upenieks, Skrunda.
2766. Ja meitene piedzimst, tad jānomazgā un ar to ūdeni jāizlaista istaba, tad brauks daudz precinieku.
A. Ozoliņa, Taurene.
2767. Kad bērns nomazgāts, tad mazgātājai jāsaka: „Udentiņš uz zemi, bērniņš uz augšu!"
K. Jansons, Plāņi.
2768. Kad bērna lakatus mazgājot sit jeb plikšķina gaisā, tad bērns trūkstas no miega vai arī gluži vaļējām acīm; kad tos brau- ķa caur rokām, tad bērnam vēders iet cauri.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2769. Nomazgāto bērniņu vecmāte satina stūķī, pie kam bērnam uzlika iekšpus drēbēm uz krūtīm kādas no grāmatas izplēstas lapas.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2770. Ja pārnākuša bērna mazgātājai nedod par darbu nekāda zieda, tad viņai tirpst rokas. [Sal. mirons.]
J. K. Dambergs, Ēdole.
VII. Bērns pirtī. [Sal. pir- tīžas.]
2771. Kad bērnu nes pirmo reizi pirtī, tad tas esot jāmazgā medus siltumā. Uzliek uz pirts akmeņiem medu, tad lej ūdeni garam virsū, un tanī garā mazgā bērnu, jo tad krītot cilvēki uz tā kā mušas uz medus un mīlot to.
G. Pols, no Mežotnes nespējniekiem.
2772. Jaunpiedzimušu meiteni vajaga ar liepu slotu pērt, tad radīsies daudz precnieku.
K. Kalniņa, Katvari.
2773. Kad meiteni pirmo reiz ved uz pirti, tad tā jāpef ar liepu slotu, lai ātri izprec.
V. Johansone, Liepa.
'2774. Knd jaunpiedzimušu puisēnu pirmo reiz mazgā, tad viņu vajaga pērt ar liepu slotiņu, — tad vn.ui, kad izaug liels, jaunavas mīlēs 1111 glausies klāt kā liepu laji i ņas.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
2775. Mazu bērnu, pirmo reiz pirtī nesot, vajaga pērt ar liepu slotu, tad dienās tam būs daudz pielūdzēju.
K. Corbiks, Līvbērze.
277C). Pirmo reiz bērnu pirtī ar slotu pepot, tam jāsit pa muti un jāsaka: „Esi ļaužu kaunīgs, Dieva bailīgs." [Sal. pirtīžas.]
K. Jansons, Pilda.
2777. Kad vecmātes nesušas bērnus pirtī, tad pirmo reiz pepot pirmo sitienu uz lāvas bērnam situši par muti, teikdami, lai šis esot godīgs un liels uzaudzis nekā daudz nepļāpājot. Tādēļ arī bērni senos laikos esot bijuši visai klusi. Pēc tam situši par rokām teikdami: lai rokas čakli strādā, lai kājas veikli iet. Sacījusi vecmāte, sizdama bērnam par kājiņām. Šo visu izdarījusi vecmāte uz pirts lāvas, lielā karstumā.
K. Bika, Gaujiena.
2778. Teicēja, savu bērniņu pirti pērdama, ikreiz nosakot savus pātarus: „Guli dienu, guli nakti, laid mātei ar' gulēt, neklausies ciema suņu, neklausies ciema gaiļu. Klusi jauņa, klusi veca, būsi pati sūtītāja u. t. p."
K. Pētersons, Blīdiene.
2779. Pirmo reižu bērnu pirtī perot, pirmo sitienu sita ar slotu uz galviņas. Kur pirmo reižu iesitot, tur tam vēlāku vairāk plīstot drebos, un galvas apģērbs lētāki iegādāt nekā citas drēbes. Kam
daudz plīst pastalu un zābaku, uz
to vēl tagad mēdz sacīt: „Tev jau
māte pirmo reižu iesitusi par kā-
_ (t
jam.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2780. Slinku bērnu vajag pirtī nopērt ar kadiķa slotu, jo tad paliek čakls.
J. Šāberts, Jaunauce.
2781. Bērnu pirmo reiz pirtī pepot, situši tam pa kāju apakšām vien, lai neplīstot drēbes jeb lai neplēšot daudz drēbju.
K. Barons, Jaunpiebalga.
2782. Ja negribētu, ka bērns villains izaugtu, tad, pirmo reizi pepot, jāapsmērē ar mīklu un jā- pep ar alkšņu slotu.
A. Bērziņa, Aloja.
2783. Pirtī mazgājoties, bērniem ceļ pasiržus, arī ar lūpām smūkšķinot.
K. Barons, Jelgavas apr.
2784. Mazu bērnu pirtī par ru- žiņu sauc, lai tas nav vēkšķīgs.
K. Jansons, Plāņi.
2785. Mazu bērnu pirtī saukuši par sūdiņu, par mīžiņu.
K. Jansons, Plāņi.
2785a. Bērnam pirtī vārdiņu iepēruši.
K. Jansons, Plāņi.
2786. Bērnam pirtī ar liepu slotiņu vārdiņu iepēruši: situši pa kājiņām un nosaukuši nodomātā vārdā. 1
K. Jansons, Plāņi.
2787. Kad bērnam zobiņi nākot, tad viņš lūdzot, lai tam izpe- fot zobiņus, kaut vai ar spaļiem būtu pirts jākurina, ja žēlotu citu malku.
K. Jansons, Plāņi.
VIII. Bērna apģērbs.
2788. Nomazgātam bērniņam uzklāja uz galvas grāmatas lapu, lai bērns aug gudrs.
M. Vijuma, Valmiermuiža.
2789. Pirmējam bārnam na- dreist vilkt krakla nu jaunys drē- bis, lai bērns nav lapnys.
A. Borozinska, Barkava.
2790. Krekliņu, ko apvilka pirmo reiz pirmajam bērnam, pēc tam uzglabāja un vilka ari visiem citiem bērniem līdz pastaram mugurā, lai brāļi un māsas dzīvo savā starpā saderīgi un mīlīgi. Tāpat darīja ar cepurītēm.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2791. Pirmā bērna pirmais krekliņš jāvelk arī nākošajiem bērniem, tad visi bērni labi satiek.
E. Laime, Tirza.
2792. Visus vienas džfimtas bērnus vajagot ar vienu jostiņu tīt, jo tad tie visu mūžu saticīgi dzīvotu.
H. Skujiņš, Smiltene.
2793. Pirmo bārna kraklys juo- valk visim nuokūšim bārnim, lai visi bārni dzeivuotu saticeigi.
A. Borozinska, Barkava.
2794. Pirms krekliņa mugurā maukšanas caur viņu tikusi izvilkta dievvārdu grāmata, lai bērns būtu dievvārdu mīlētājs un cienītājs.
K. Bika, Gaujiena.
2795. Ja bērnam velk pirmo reizi krekliņu, tad pirms no augšas uz apakšu krekliņam izvelk cauri dziesmu grāmatu; tad bērns augot sapratīgs un gudrs.
G. Pols, Vecgulbene.
2796. Ja vecmāte bērnam pirmo reiz ar kreiso roku uzmauc krekliņu mugurā, tad bērns izaug kreilis.
K. Jansons, Plāņi.
2797. Ja jaunpiedzimušam bērnam pirmo reizi kreklu velkot kreiso roku pirmo ievelk piedurknē, tad bērns visu dara ar kreiso roku (ir kreilis).
E. Stīpniece, Vērene.
2798. Pirmo reiz bērnam krekls ticis vilkts no labās rociņas, kas vilcis kreisā rociņā, tas strādājot ar kreiso roku.
K. Bika, Gaujiena.
2799. Kad bērnu pirmo reizi mazgā, tad pēc tam bērnu apģērbjot nedrīkst pirmo bāzt svārkos kreiso roku, jo tad bērns paliek liels ķeiris.
A. Ansone, Skrunda.
2800. Ja jaunpiedzimušam bērnam krekliņā pirmo bāž kreiso rociņu, tad tas izaug kreilis.
M. Liniņa, Aizpute.
2801. Pirmo reiz bērnam kreklu velkot, nevajagot vilkt pa- priekšu kreiso roku, jo tad viņš visu mūžu visu darot ar kreiso roku.
K. Corbiks, Annenieki.
2802. Ja maziem bērniem pirmo reiz uzvelk kreklu kreisā rokā, tad bērns esot kreilis.
E. Muzikante, Burtnieki.
2N03. Mazam bērnam pirmo 111/ kreklu mugurā velkot, papi iekšu jābāž labā roka; ja liek kreiso, tad bērns ir kreilis.
K. Biša, Vijciems.
2804. Kad bērnam pirmo kreklu velk, tad piedurknē papriekš jāvelk labā roka, citādi bērns būs ķeiris.
E. Laime, Tirza.
2805. Pašu pirmo reizi bērniņam krekliņu (Līvbērzē: krenklīti) velkot mugurā, izdara šādu man- tāšanu: labo rociņu bāž pirmo; ja kreiso bīdītu papriekšu, bērns būtu ķeiris (kreilis). Teicējai dēls J. tālab esot tāds ķeiris. Iekām krekliņu apvelk, māte to apjem trīs reizas sev ap kreiso cisku, sacīdama: „Kas gar manu bērnu ko runā, lai paliek klusu kā mana dierša", tad bērnu nevarot nobrīnot. Krekliņu velkot ikreiz pārmet krustiņu.
K. Pētersons, Raņķi. Sermu- le, Līvbērze.
2806. Bērnam jāuzvelk pretēja dzimuma krekliņš, tad dzīvē liela piekrišana pie pretējā dzimuma.
A. Aizsils, Kārķi.
2807. Meitenei jātin josta uz āra pusi, lai to drīz izprecē; puisēnam uz iekšpusi, lai tam nav jāstaigā tāls ceļš, nav jāiet zaldātos.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2808. Meitenes jostu tin uz āru no sevis, puikas — uz iekšu, lai meiteni drīz izprecē.
K. Jansons, Plāņi.
2809. Pirmā bērna kristāmo kreklu, ko apvilka vedot bērnu uz baznīcu pie kristīšanas, uzglabāja arī citiem bērniem, lai visi brāļi un māsas dzīvotu saderīgi.
J. Plikausis, Biksere.
2810. Bērnam pirmais krekls jāšuj zīda, tad visa dzīve iet kā pa zīdu.
H. Augstkalne, Rīga.
2811. Kad nekristīta bērna autiņus nekaltē istabā, bet saulē, un netaisa gludus ar roku, tad tas esot par sliktu. Kas ar vāli bērna drēbes velē, tad tas miegā trūkstoties.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
2812. Nekristīta bērna drēbītes nedrīkst laukā žaut.
K. Jansons, Plāņi.
2813. Nekristīta bērna drēbes nedrīkst žaut laukā, lai nepārskrej putns pāri, tad izaug par klaidoni.
I. Upenieks, Skrunda.
2814. Bērna drēbes nedrīkst žaut ārā, jo ja putniņš nosmērē, tad bērns vēlāk netīri dzīvo.
M. Macpāne, Alsunga.
2815. Nekristīta bērna drānas nedrīkst žaut laukā, tad bērns skries līdzi visiem vējiem.
K. Poga, Penkule.
2816. Kamēr bērniņš nekrustīts, viņa drāniņas nekad nežaudē laukā, lai raganas neapdancotu.
K. Pētersons, Lielsatiķi.
2817. Ja bērnu drēbes bungā priekš kristīšanas, tad bērns perd.
M. Eglīte, Vijciems.
2818. Kad nekrustīta bērna drēbītes ar vāli velē, tad bērns perd.
K. Jansons, Plāņi.
'2819. Kad mazam bērnam kaut ko šuv, tad dzivei vajaga aizmest mezglu, jo citādi bērns izaugot būšot izšķērdīgs.
J. Upenieks, Skrunda.
2820. Maza bērna nevajag ļaut šuvējai mērīt, tad bērns neaug.
L. Pogule, Gatarta.
2821. Nokristītam bērnam no kājām tūliņ jāattin josta, lai viņš drīz sāk staigāt.
K. Jansons, Plāņi.
2822. Uzmodušos bērnu no rīta tūliņ neģērbj, lai viņam miegi (miegs) aiziet.
K. Jansons, Vilce.
2823. Bērnam pirmā cepurīte jāliek zaļa, tad tas nenoveco.
E. Laime, Tirza.
2824. Pirmo reiz mazam bērnam vajaga uzlikt galvā zaļu mi- cīti, tad visas drēbes labi piestāvēs.
K. Corbiks, Līvbērze.
2825. Mazam bērnam pirmo reizi vajagot galvā likt zaļu cepurīti, tad tas izaugot pievilcīgs.
L. Čapa, Rīga.
2826. Kad bērns tiek pirmo reiz nomazgāts un tam liek galvā cepurīti, tad, ja tas ir meitene, vajaga likt zaļu cepuri, jeb cepuri ar zaļu lentīti, un ja zēns, tad sarkanu cepuri, jeb cepuri ar sarkanu lentīti, tad viņiem visas drēbes labi stāvēs un labi izskatīsies.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
2827. Maza bērna cepurītes nedrīkst žaut ārā, jo tiklīdz pārskrien cepurītei putniņš pāri, tad bērnam sāp galva.
M. Macpāne, Alsunga.
2828. Bērnam nevajaga bieži ģērbt galvu priekš kristīšanas, lai atmiņā nebūtu smaga galva.
I. Upenieks, Skrunda.
2829. Maziem bērniem, kamēr nav zobi iznākuši, jāvalkā sarkanas vilnas zeķītes, tad zobi nāk viegli.
Teic. 73 g. v. A. Rozentāle, Jaunauce.
2830. Vecas mātes ieliek lupatiņā arī kādas aptieķepa zāles, ko sauc par velna sūdiem, un iebāž nekristīta bērna autos, tad viņam nekāds ļaunums nevarot notikt.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
2831. Nekristītam bērniņam liek apakš galvas dziesmu grāmatu jeb svēto bībeli, lai ļaunais viņu nekādi neaiztiek un nepataisa viņu par punduri.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
2832. Ja bērnam svārki aizlocās uz augšu, tad dabūs žagarus.
V. Rimpele, Rīga.
2833. Ja mazs bērns apvelk otrādi apģērbu, tad viņu peļ- .
R. Kalniņš, Lubāna.
IX. Berna sargašana un prātošana.
2834. Jaunpiedzimušo bērnu, līdz kamēr tas kristībā vārdu dabūjis, citādi nesaukuši kā par krie- viņu, polīti, suņa vai kaķa sūdu, jo tad tam nepiesitoties nekāds ļaunums. Teica arī bērniem pēc radībām, ka šonakt memmai atnācis krieviņš no Gaujas upes vai no kāda ezera. Pēc kristīšanas bērnu vans tā nesauca, jo to sargajot eņģelīši.
M. Dandēns un .!. Upīte, Gatarta.
2835. Kad bērns nebija kristīts, tad to sauca par vilciņu, jo tad neviens zvērs to netraucējot. Vilks sevi neēdot 1111 ari citi zvēri vilku ne.
G. Pols, Vecgulbene.
2836. Maza bērna vakarā pie vārda nesauc.
K. Jansons, Trikāta.
2837. Bērnu nevajagot uzrunāt par cālīti jeb cibulīti, tad viņš pieaudzis esot spēkā vājš; bet bērns esot jāsauc par baļļu jeb tīni, tad tas būšot stiprs un miesā brangs.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2838. Uz bērnu nebūs sacīt: krupis, jo viņš tad trīs dienas neaugot.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
2839. Ja mazu bērnu nosauc par krupi, tad tas paliks maziņš.
E. Slavinska, Cēsis.
2840. Mazus bērnus un mājas kustoņus nedrīkst saņkt par vardēm, tad tie neaug, beb ir mazi kā vardes.
A. Zvejniece, Lubāna.
2841. Ja māte, bērnu auklējot, nosauc to par vardulēnu, tad bērns izaug kroplis.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
2842. Mazu bērnu priekš krustīšanas nedrīkstot saukt par cir- cenīti, tad tas trīs dienas nemaz neaugot.
H. Skujiņš, Smiltene.
2843. Ja mazu bērnu nosauc par cini, tad tas trīs dienas nemaz neaug.
A. L.-Puškaitis.
2844. Pašās pirmajās dienās, kad bērns piedzimis, jau nospriež, kādā vārdā krustīs. Ik vakarā, guļā liekot, piemin vārdiņu un noskaita tēvreizi.
K. Pētersons, Raņķi.
2845. Ja pirmie bērni miruši, tad nākamie jāliek tēva jeb mātes vārdā, tad nemirstot.
G. Pols, Vecgulbene.
2846. Visu to, ko gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistos nekāds ļaunums, sauc mantāšanu jeb ap- mantāšanu. Kamēr bērns nav krustīts, iedur dzirkles (tērauds) gultas malā, lai ļaunums nepieiet. Paguļā (pagultē) jāstāv trauciņam ar skaidru ūdeni, lai augot būtu skaidras miesiņas, nesistos pumpas.
K. Pētersons, Raņķi.
2847. Ja mazu bērnu atstāj vienu guļot, tad vajaga palikt dzirkles pagalvi, lai ļauni gari to neapstāj.
I. Upenieks, Skrunda.
2848. Svētīts ūdens stāv bērniņam pagalvī, tāpat svētītas zāles (kā dilles, mētras), zāļu dienā katoļu mācītāja iesvētītas.
Sermule, Līvbērze.
2849. Nekrustītu bērnu pa saules pakāpiem neatstāj guļā, bet tu- ra rokās, lai ļaunais nepiesistos. Kad uguns ienesta, bērnu ieliek atkal gultā.
K. Pētersons, Raņķi.
2850. Pa saules apakšām bērnam neļāva aizmigušam gulēt, viņu tad pamodināja.
Kabdeļu saimniece, Blidiene.
2851. Kamēr bērns nav kristīts, mātei jāguļ uz vieniem sāniem, lai bērnu nenozog.
L. Druķe, Virbi.
2852. Kad nekrustītu bērnu atstāj vienu pašu istabā, tad atnāk velns un pārmaina: cilvēka bērna vietā ieliek velna bērnu šūpuli. Tad notiekot, ka tas bērns neaugot lielāks, bet ēdot pulka.
R. Bērziņš, Džūkste.
2853. Nekristītu bērnu nevajag nekad vienu istabā atstāt, citādi velns viņu var ar savu pārmainīt.
V. Hāzena, Nītaure.
2854. Nekristītu bērnu velns var nozagt un ielikt savu bērnu tai vietā. Ja šāda bērna acu priekšā dara kādas nedzirdētas lietas, tad tas brīnīdamies dažreiz izsaka savu vecumu. Ja viņu taisās dedzināt, kārt jeb slīcināt, tad velns atnes īsto bērnu un grib to pārmainīt. [Sal. velna māte.]
P. Š„ Rauna.
2855. Saka arī biedēdami, ka ļauni gari būšot piemesties pie nekristīta bērniņa, ar ko pāri par pusnakti paliek laukā uz ceļa.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
2856. Velna māte zogot kristīgu ļaužu bērnus un savus dodot tai vietā . .. Vienai sievai piedzima dēls, bet viņa, negribēdama vecu ļaužu padomu pieņemt, sarunājās ar savu vīru un atstāja to nekristītu trīs pilnas nedēļas … Viņas bērns nu bija nost un velna bērns tai vietā nolikts. Septiņi gadi vecs I
tapis, tas vēl nekādu vārdiņu nerunāja, kauču gan bija diezgan prātīgs. Šie uzkūra uguni istabas vidū, uzkāra tur lielu grāpi un paši gāja slepenībā nolūkoties, kas tur būšot. Bērns, to uguni ieraudzīdams, gāja klāt un runāja pats pie sevim: „Tik vecs un gudrs kā es esmu, bet tādu grāpi vēl neesmu redzējis." Nu tie skaidri zināja, ka viņš varēja runāt, sāka šo stipri kult, lai jel runā tā, ka visi dzird. Tad ieskrēja Velna māte ar vaļējiem matiem, to īstu bērnu atnesdama, un sacīja: i,Ak tu sasodīta sieva! Cik mīļi es tavu bērnu esmu glabājusi, bet tu manu taisi par ubagu. Glabā nu pati savu bērnu." Šī nu ātrumā pakampa savu un devās projām.
Latv. ļaužu draugs, 1833. 122.
2857. Nekristītu bērnu nekad nebūs atstāt vienu, citādi velns to pārmainot un ieliekot savu bērnu viņa vietā.
P. Rozēns, Garoza.
2858. Kamēr bērns nav kristīts, viņš jātura bikšu kājā, lai zemes ļaudis nenozog.
L. Druķe, Virbi.
2859. Bērns ar ūdens galvu esot no tādiem ķēmiem, ko par svētām meitām sauc, pārmitots. Kad bērni vēl nav kristīti un svece nakti izdziest, tad Spētās meitas nākot, to cilvēka bērnu paņemot un tai vietā ieliekot šūpulī savu bērnu.
Latv. ļaužu draugs, 1834. 199.
2860. Kad zīdainis mājā, tad istabā jādedzina cauru nakti uguns un māte nedrīkst guļot bērnam uzgriezt muguru, lai svētā meitiņa bērnu nepārmaina.
J. Ceplenieks, Māņticība.
Austrums. 1889.
2861. Kad bērns piedzimis, tad visu nakti līdz kristīšanai jādedzina uguns, lai svētā meitiņa to nepārmaina. Pārmainīto bērnu varot uz reiz pazīt, jo tam esot daudz lielāka galva nekā īstajam. īsto bērnu varot dabūt atpakaļ, kad vietā ielikto tikmēr pepot, kamēr svētā meitiņa iežēlojas un bērnus atkal atmaina.
J. Ceplenieks, Māņticība. Austrums, 1889.
2862. Kamēr bērns vēl nav kristīts, tikmēr pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai Mēslu bāba nepārmij bērnu, neieliek viņa vietā no žagariem taisītu bērnu. Tādi pārmīti bērni gaužam dikti brēcot.
Retlings un Fr. Reķis, Renda.
2863. Mazus bērnus nevajagot nekad atstāt vienus istabā, jo tad ragana tos pārmainot ar saviem bērniem.
K. Corbiks, Annenieki.
2864. Bērnu neatstāj vienu, jo staigājot apkārt apustuļi.
Sermule, Līvbērze.
2865. Mātes nedrīkst uz bērniem teikt: „Lai tevi velns parauj!" Velns var to dzirdēt un arī patiešām paraut bērnu.
V. .louņus, Daugavpils.
2866. Kamēr bērns vēl nekristus, tamēr pēc saules noiešanas istaba ne brīdi nevar palikt bez apgaismošanas, bez uguns, tai jādeg cauru nakti. Tumšā istabā nākot svētā meita un pārmijot bērnu ar citu kādu nolādētu velna bērnu: tas esot allaž lielu galvu un platam acīm.
A. Rītingers, Lutriņi.
2867. No bērniņa piedzimšanas līdz nokristīšanai istabā caurām naktīm dedzina uguntiņu. Istabu (kambari) ne dienu, ne nakti neatstāj gluži bez cilvēka, lai svētās meitas bērniņu nepārmij, jo staigājot apkārt apustuļi.
K. Pētersons, Raņķi.
2868. Teicēja redzējusi divdes- mitdivi gadi vecu puisi, kas gulējis vēl šūpulī: galva bijusi kā span- nis, citādi mazs, mazs kā bērns. Est turpretim ēdis kā liels cilvēks. Runāt drusciņ runājis (saucis: memme!). Nekristīts ticis apmainīts.
K. Pētersons, Tetelminde.
2869. Kāda māte Dūres pagastā atstājusi savu nekrustīto, gluži veselo bērniņu vienu pašu, aiziedama pati siena grābt. Pārnākot atradusi bērniņu kā kluci, slimu; augot viņam bijusi liela galva.
K. Pētersons, Blīdiene.
2870. Teicējai reiz tā esot noticies. Viņa gan zinājusi, ka nekrustīts bērns nakti bez uguns nav atstājams, bet visai baidīdamās, ka klētī no degošas sveces kaut kā neizceļas uguns, nopūtusi to un gulējusi tumsā ar savu kuslo bērniņu. Bērns viņai gulējis uz kreisās rokas, kamēr labo bijusi pārlikusi gulētājam pāri. Laidusies patlaban miegā, te kāda liela mīksta roka sākusi vilkt bērniņu projām. Svešo roku gan ātri sagrābusi, bet nenoturējusi.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2871. Agrāk domāja, ka māņi par bērnu pārmainīšanu ir radušies pie ģermāņiem un citām Zie- meļeiropas tautām jau no seniem pagānu laikiem; tagad turpretī spriež, ka šie uzskati ir še pārnesti no dienvidiem līdz ar kristīgu ticību.
2872. Bērnu neatstāj vienu, jo viņam ļaunums lidinās pa virsu.
A. Rozenšteine, Saldus.
2873. Nekristītu bērnu nedrīkst nest pa lauku (ārā), tad viņam var piesisties kāds ļaunums.
V. Saulīte, Mālpils.
2874. Ar nekristītu bērnu neiet uz jaunu dzīves vietu, lai bērnam ļaunums nepiesistos. Ja tomēr jāiet, tad mātei ar bērnu jānometas ceļos pie durvju stenderes, jānoskaita tēvareize un bērnam jāpārmet reiz krustiņš, ļaunums nepiesitīsies.
H. Skujiņš, Smiltene.
2875. Drošības labad māte gulēdama neuzgriež bērniņam muguru un migdamās cieti viņam pārliek savu roku pāri.
K. Pētersons, Raņķi.
2876. Nekristīta bērna dvēsele netiek debesīs.
K. Bika, Gaujiena.
2877. Bērnu guldīja gultas kājgalī un visu to laiku, kamēr bērns vēl nekristīts, dedzināja pa naktīm uguni pie bērna gultas.
K. Treners, Ventspils.
2878. No bērna piedzimšanas līdz kamēr to nokristī, istabu nevar pamest bez neviena iesvētīta cilvēka, citādi ļauni gari bērnu samaitājot.
A. Rītingers, Lutriņi.
2879. Vecāki, kam bērns vēl nekristīts, nedrīkst nevienam nekā dot, lai bērns nav par daudz devīgs.
A. Rītingers, Lutriņi.
2880. Kamēr bērns nekrustīts, māte neļauj otram pie savas uguns ne skalu iededzināt, ne iepīpēt, nekā; māte ir negrib, ka kāds pīpēdams ietu ārā no viņas kambuj-a, jo tad bērniņam sitoties uguņstul- dzes (ugunsvātis). Istabā ienākot drīkst pīpēt, arī pašā istabā to var darīt, tikai izejot ne.
K. Pētersons, Raņķi.
2881. Pie nekristīta bērna nebūs ar degošu pīpi iet no istabas ārā, nedz arī nākt iekšā, lai bērns neapsitas ar uguns vātīm. Ja grib pīpi smēķēt, tad tas jāizdara turpat istabā.
A. Rītingers, Lutriņi.
2882. Mājās, kur nekristīts bērns, svešam cilvēkam nav jādod uguns, lai bērnam nemetas uguns stuldzes. Arī pīpēt svešnie- kam nav atļauts.
Retlings un Fr. Reķis, Renda.
2883. Kas ienāk svešā istabā, kur ir vēl nekristīts bērns, tam noņem kādas ķīlas, kas tad ar kādu dāvanu jāizpērk.
V. Rancans, Asare.
2884. Istabā, kur nekristīts bērns, nebūs arī sukāt galvu, lai bērnam neaug utis. Kad grib galvu sukāt, tad jāiet kukņā.
A. Rītingers, Lutriņi.
2885. Priekš kristīšanas bērns nav jānes no istabas nemaz ārā.
P. Š„ Rauna.
2886. Māte senāk savu bērniņu lidz sešu nedēļu vecu gaismā nerādīja. Kad deva krūti, uzsedza
mazajam drāniņu virsū, tagad to vairs neskonot.
Ode un Muceniece, Tetelminde.
2887. Senāk svešiem ļaudīm nemēdza rādīt bērnus, kas vēl nebija sešu nedēļu, parādīja tikai īsteniekiem. Citiem nerādīja, lai viņus nenoskaustu, nenobrīnētu, nenorunātu.
K. Pētersons, Raņķi.
2888. Kad skaudīgs cilvēks sakot: „Vai, cik smuks bērns!" klusām jāatbildot: „Smuka tava pakaļa!" Lai nenobrīnētu, kuslu bērnu (it īpaši kamēr tas nekristīts) neplāta un nerāda svešiem. Nobrīnēti bērni nonīkstot. Viņus sarauga un kvēpina.
Ķilevice, Saldus.
2889. Nekristītu bērnu nedrīkst svešiem rādīt: piemetīsies no ļaunām acīm kāds sliktums.
M. Poriete, Ēvele.
2890. Mazu bērnu nevajaga rādīt svešiem cilvēkiem, jo tie var bērnu noskatīt.
J. Krastiņš, Irlava.
2891. Mazu bērnu nevajaga rādīt citiem cilvēkiem, jo, kad kāds dabū pateikt: „ak, cik skaists bērns", tad bērns tūlīt paliek slims.
V. Priedīte, Mālpils.
2892. Uz bērniem nedrīkst teikt, ka tie skaisti, jo tad tiem var uzkrist kāda slimība.
A. Mūrniece, Cēsis.
2893. Nedrīkst mazu bērnu apbrīnot, jo tad bērns top slims.
O. Grenševice, Vietalva.
2894. Mazu bērnu nevar dot svešiem auklēt, tad bērns paliek slims, ja svešais viņu apbrīno.
A. Ozoliņa, Taurene.
2895. Ja par otra bērnu priecājas un saka: „Vai, kāds jums skaists bērns", tad bērnu noskauž un tam gadās kāda nelaime.
T. Ķengā, Jelgava.
2896. Mazus bērnus mātes nemēdz svešiem rādīt, lai svešais neapskauž.
I. Šīrmanis, Vilzēni.
2897. Mazu bērnu ja skatās ļaunas acis, izaug gražīgs.
M. Brīdaka, Jaunroze.
2898. Lai bērniņu nenobrīnētu, met sāli pa visām sešām mazgājamā vanniņā.
A. Rozenšteine, Saldus.
2899. Daža māte neļauj savu krūts bērnu aplūkot pāri par galvu, jo tas esot grēks.
J. Ceplenieks, Austrums, 1889., 1197.
2900. Ja bērnam zobiņi nākot, tad tas jāmazgājot kalvju vannā, lai viņam viegli zobi nākot.
H. Skujiņš, Smiltene.
2901. Kas pirmais ierauga mazam bērnam zobiņu, tam tas zobiņš „jāapģērbj", t. i. jāuzdāvina bērnam krekliņš.
A. Didriksone, Nogale.
2902. Ļoti iecienīts līdzeklis bērnu mantāšanā ir kvēpināšana. Kuslu bērniņu tūdaļ jemas kvēpināt. Nogriež tēvam un mātei trīs pīslīšus no mazajiem matiņiem aiz kreisās auss, aplīdzina tēvam, mātei un bērnam nagus, jem knip-
loka čegauni, dzērvesaci un dīvel- dreķi un sataisa visu vienā kušķīti, kuj-u ieliek spīlītēs, aizdedzina un tura bērniņam pie deguna, lai ož, pie kam saka: „Lai izkūp, lai izsmird skauģim visas domas kā šie dūmi, lai izsprāgst skauģa acis kā šī dzērvesacs; lai velis iet un mūk pats no sava sūda!" Kad bērns sakvēpināts, apvelk ar krītu šūplim iekšpuses malās visapkārt strīpu, tāpat gultai, kur māte guļ, lai velis netiek pāri.
Kuplā, Kuldīga.
2903. No staigāšanas sakrājas klonā visvairāk pie durvīm cietas gubiņas mēslu, kuras dēvē velēnas. [Sal. velēna.] Tādu pasliekšņu velēnu nodur un uzbārsta uz sarkanām oglēm pannā. Dūmos, kas no tam saceļas, patura drusciņ bērniņu. Viņu kvēpina nevien tad, kad nemierīgs un neguļ, bet arī ik pēc dzīres, kur it nemanot varot būt norunāts.
K. Pētersons, Raņķi.
2904. Pasliekšņa zemes jem pārkrustis un apkvēpina bērnu dūmos.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2905. Kad bērniņam esot ļauna acs uzmesta un tas palicis nemierīgs, tad vajagot taisīt viņam vanniņu, lai tas atkal paliktu mierīgs. Vanniņu taisot tā: Vannā iemet no trīs duru paslieksnēm no katras trīs šķipsniņas mēslus vai smiltis ar kreiso roku. Tāpat iemet trīs šķipsniņas sāls un pār vannas dibenu pārmet trīs krustiņus.
H. Skujiņš, Smiltene.
2906. Ja bērns neguļ, tad iekšpusē pie sliekšņa smiltīs jāvelk krustiņi; no krustiņu vidiem jāizņem smiltis, jāber uz uguns un uz tās uguns jāsasilda bērna drēbītes, tad bērns vairs neraudās.
E. Laime, Tirza.
2907. Kuslam bērnam, lai ļaunums nepiesistos, ģīmīti apkvēpina ar vella sūdu (dīveldreķi) un dzērvesaci, padedzinot pie uguns un dūmus piešaujot pie nāsītēm. Kvēpināšanai, kuru izdara visvairāk vakaros gulēt ejot, jem arī lāča villu, jūdu kārkliņus, pīlinģi un bezdelīgas ligzdu (iekšpuses smalkumus) . Bērnu kvēpina, kamēr vien zīdāms. Kad jau sāk visu ēst, kvēpināšanu atmet. īpaši kad cūkas gaļu dabūjot ēst, ļaunums vairs tā nepiesitoties. Daudzi kas uzceptu cūkgaļu dodot bērnam zīst, lai nemestos notikumi.
K. Pētersons, Raņķi.
2908. Slimam bērnam vajaga pieri ar maizi un kājas ar gaļu apspaidīt un tad to gaļu un maizi dot suņam ēst. Ja suns to maizi un gaļu ēd, tad bērns paliks vesels; bet ja neēd, tad tas mirs.
D. Dama, Smiltene.
2909. Ja bērns no suņa pārbīdies, tad bērns jānoliek pie sliekšņa un jāved suns pāri, tad bērns slims nepaliek.
S. Kažoka, Lubāna.
2910. Bērna jostiņas stūrī būs ķiplokus un vella sūdu iešūt, jo no tādām lietām tas nešķīstais gars bēgot, kamēr vēl kristībā nav svētais gars pie tā bērniņa piestājies.
Latv. Av., 1848. 44.
2911. Bērnam dod žāvētu cūkas gaļu sūkāt, lai ļaunums nepiesistos.
Sermule, Līvbērze.
2912. To dara, lai bērns mestos brožāks, stingrāks.
Birkvalde, Lielsatiķi.
2913. Maziem bērniem iegal- vjus iespiež, lai bērni neaizsmok.
K. Jansons, Plāņi.
2914. Kamēr bērns vēl nav krustīts, bērna pagalvī jātur kādas grāmatas, vislabāk dziesmu grāmatas lapas, lai velns bērnu nepavestu uz nelabiem ceļiem. Tāpat pirms bērna krustīšanas mātes nedrīkst braukt uz tirgu.
A. Zavicka, Sātiņi.
2915. Lai mazs bērns drīzāk sāktu staigāt, tad viņu vajaga izvilkt ar galvu papriekšu caur 9 zirga pinekļiem, ko zirgs nometis no kājām, bet pinekļi nav jāatraisa. Tad bērns drīz vien sāks rāpāties un staigāt.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194.
2916. Mazus bērnus priekš kristīšanas nedrīkst spieģelī rādīt nedz arī pie spieģeļa nest, jo tad tiem ļoti grūti zobi nāk.
E. Zommere, Rauna.
2917. Nekristītam bērnam nevajag spoguli rādīt, tad greizas acis paliek.
V. Hāzena, Nītaure.
2918. Nav labi, ja bērnam, kas nav vēl gadu vecs, rāda spoguli.
T. Ķengā, Jelgava.
2919. Nevajaga kāpt pāri mazam bērnam, ja tas sēž uz grīdas, tad bērns neaugs lielā augumā.
V. Priedīte, Mālpils.
2920. Bērnam nedrīkst nekad pāri kāpt, tad tas lielāks neaugs.
V. Hāzena, Nītaure.
2921. Mazam bērnam nedrīkst pāri lekt, tad neaug lielāks.
L. Zvaigzne, Gaujiena.
2922. Ja mazam bērnam pārkāpj pāri, tad tas vairs neaugs.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
2923. Mazam bērnam nedrīkst pāri kāpt, tad neaugs lielāks.
V. Rūnika, Skujene.
2924. Bērnam nedrīkst pārkāpt vai pārlekt, tad viņš 3 dienas neaug.
A. Kabuce, Bulduri.
2925. Nevajaga kāpt pāri maza bērna kājām, tad bērns neaugs augumā.
V. Rimpele, Saldus.
2926. Nevajaga bērnam kāpt pār galvu, jo tad viņam noņem augumu un tas vairs nemaz neaug.
K. Bika, Gaujiena.
2926a. Ja kāds pārlec pāri bērnam, tad tas vairs neaugs.
M. Macpāne, Alsunga.
2927. Ja bērns guļ un viņam pārkāpj pāri, tad viņš gafš neizaug.
S. Kažoka, Lubana.
2928. Ka bārns sēd uz zemis greidys un kas nebejs, koč nazy- nuodams, puorīs bārnu, tod itei pīzīmēj, ka tys bārns aug cīši kūds, un, kod izaugs, vysod byus navasals.
V. Podis, Rēzekne.
2929. Mazam bērnam nedrīkst skriet apkārt, tad tas vairs neaug.
L. Šmīdeberga, Zemgale.
2930. Nav brīv iet ap mazu bērnu apkārt, neaug lielāks.
V. Miķelāns, Asare.
2931. Ja mazs bērns tiek nosvērts, tad viņš vairs neaug, nedz top lielāks, smagāks.
Iv. Bika, Gaujiena.
2932. Mazam bērnam nedrīkst grozu jeb sietu maukt uz galvas, jo tad bērnam galvā vātis un augoņi.
K. Bika, Gaujiena.
2933. Kad bērnam priekš krustīšanas raujot žagi, tad jāsakot: „Dievs palīdz!" Ja tā nesakot, tad velns paņemot bērna dvēseli.
H. Skujiņš, Smiltene.
2934. Vecos laikos bērnus rakuši sūnās, uzlikuši čakārni virsū un metuši upē.
K. Jansons, Aumeisteri.
2935. Kod mozi bārni spēlēj ustobā ar akmiņem, itei pīzīmēj, ka tymā ustobā byus bods.
V. Podis, Rēzekne.
2936. Kod bārni spēlēj kai ka- raveiry, itei pīzīmēj, ka dreizi byus vaidi.
V. Podis, Rēzekne.
2937. Kod radējas bārns, nikod navajag jū likt gultenā gulēt uz keirū suonu. Kod izaugs tys bārns, tod jis byus stypruoks uz keiruos rūkys un taipat ar keirū rūku vysu dorbu struoduos vairuok kai ar labū.
V. Podis, Rēzekne.
2938. Jaunpiedzimušu bērnu nevar skūpstīt, tad tas ilgi paliks mēms.
V. Pilipjonoks, Asūne.
X. Bērna zīdīšana.
2939. Bērniņam piedzemamā dienā nekas nav jādod, ne kušķīša nekā, lai būtu lēta galva.
K. Pētersons, Raņķi.
2940. Ka piedzem, mazajam iedod drusciņ skaidras kumelīšu tējas, tad trums nekad nevar cilāties.
A. Rozenšteine, Saldus.
2941. Bērniņam, kamēr vēl ne rasiņu nav baudījis, vaidziņus apmazgā ar sarkano vīnu, lai augtu sārtiem (provīgiem) vaigiem. Ar sarkano vīnu tā gan daži zintējas. K. Pētersons, Raņķi. Rirkvalde, Lielsatiķi.
2942. Lai bērnam būtu sārti vaigi, tad mātei ar pirmām menstruācijas asinīm pēc dzemdēšanas jānosmērē bērnam vaigu gali.
E. Laime, Tirza.
2943. Pāris dienu, kamēr mātei sāk piens rietēt, maziņo dzirda ar kumelīšu tēju; līdz tam dod arī kušķīti (maizi ar sukuru nātnā lupatiņā). Nosit pelēnu (peles bērnu), sagrauzdē un samaļ. No pelniem ieliek kušķītī kādu šņaucienu, tad bērnam nesitīšoties nevienas brū- cītes, viņš vienumēr būs skaidrs un balts. Pirmajā kušķītī ieliek vēl drusciņu zēveles, lai nesistos audzēji, nemestos kašķis. Kušķītī ieliek arī drupatiņu sāls.
K. Pētersons, Raņķi. A. Rozenšteine, Saldus.
2944. Pirms sieva sāk bērnu zīdīt, tai katru reiz jāsaberzē krūtis un pēc tam zīdals jāslauc bērnam pāri, lai bērnam nemestos nekādas knipas (slimības).
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2945. Dažreiz māte priekš zīdīšanas ieslauc no krūts bērnam pienu acīs un tad bērna ģīmīli ar lupatiņu noslauka. Tā mazgā bērnam muti.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2946. Priekš zīdīšanas māte ie- slauca bērnam no krūts pienu acīs, lai tam acis nesāp.
P. 5., Rauna.
2947. Māte bērnam savu zīdalu (dējalu) pāri pārslauc, kad viņa nobijusies.
Iv. Jansons, Gatarta.
2948. Bērns ir dumjš, ja viņam ilgi pupu dod.
K. Jansons, Plāņi.
2949. Mātēm bērns pēc dzimšanas jāliek pirmo reiz pie labās krūts, jo tad tas strādāšot ar labo roku, bet ja pie kreisās, tad ar kreiso roku.
G. Pols, Vecgulbene.
2950. Ja bērnam pirmo reiz māte iedod kreiso pupu, tad tas izaug kreilis.
K. Jansons, Ludzas Pilda.
2951. Kad mazs bērns piedzimst, tad tas nav jāliek pie kreisās krūts, jo tad bērns visu dara ar kreiso roku.
A. Aizpurve, Lubāna.
2952. Jaunpiedzimušam bērnam pirmā jādod labā krūts, jo citādi tas visu darīs ar kreiso roku.
A. Liepiņa, Lubāna.
2953. Mātes pašas zīda savus bērnus, tikai retas, kas pavājas, dzirda savus lolojumus ar gumijas pupiņiem. Kušķīti bērns dabon tad, kad mātei nav vaļas zīdīt. Kad zīdot, māte arvien trīs reizes noslauc zemē zīdalu; it sevišķi to dara, kas sapiktojusies, sabīstījusies, lai bērnam kas nepieķertos, nepiesistos. Tukšas krūtis, kad krūtis jau āz- degušas, bērnam nav jādod zīst: viņam tad būšot tukšs mūžs, tuk- šībā vien būšot jākuļas. Nav labi bērnam dot āzgulētu pienu; mātei, kufai zīdāms bērniņš mājās un kufa piespiesta pa nakti citur palikties, nav jāaizmieg — jāpaliek nomodā un jānoslauc krūtis.
K. Pētersons, Raņķi.
2954. Bērnu var lēti apskaust, kas zīdīts ar āzgulētu pienu; tādu pienu visu skaidri jāizslauc.
Kuplā, Kuldīga.
2954a. Aizgulētu zīdalu nedod: tad bērnam liels miegs; noslauc drusciņ, un tad dod zīst.
Odene un Muceniece, Tetelminde.
2955. Māte bērnu nezīda ar pliku galvu; apsien drānu vai uzmet kaut kādu apsegu, pat zirga silksi: tas esot mātes veselībai par labu, un tad neejot nost maizes svētība.
Kuplā, Kuldīga.
2956. Uzzīdīti bērni (t. i. tādas mātes zīdīti, kupa zīdāmā laikā tapusi tādu ļaužu) izaugot par skauģiem. [Sal. atzīdenis.]
K. Pētersons, Raņķi.
2957. Apzīdīts bērns izaugot skauģis: kādu ļaunumu otram vēlē, tāds notiekas.
Odene un Muceniece, Tetelminde.
2958. Kad bērnu apzīda, nav lāga: dabon slimību, delamo.
Sermule, Līvbērze.
2959. Ja bērnam trīs gavēņi pupu dod, tad tas bērns par burvi paliek. [Sal. atzīdenis.]
K. Jansons, Plāņi.
2960. Bērnam, kas zīdīts trīs lielās piektās, ir skauģa acis, tādēļ šķiršanu iegroza tā, ka trešajā gadā lielo piektu bērns vairs nebūtu zīdāms.
K. Pētersons, Raņķi.
2961. Kas trīs lielās piektās zīdīts, var redzēt miroņu nākam. Pēternieku Remās dzīvojis puisis, kas varējis redzēt miroņus. Tēva bērēs pa vāķlbām nemaz neēdis, teicis redzot miroņus pie galda sēžam.
Udre, Tetelminde.
2962. Kaila sieviete kailam bērnam pirtī nevar dot krūti, tad bērns izaug palaidnis.
Z. Lāce, Veclaicene.
2963. Bērns vairs pupa neēd, ja māte uz grūtu kāju.
K. Jansons, Plāņi.
XI. Bērna ēdināšana.
2964. Bērna pirmā barība, kamēr mātei ieronas piens, ir kumeliņu tēja, sukura vai medus saldināta, un knupītis. Knupīti sataisa šādi: tīrā lupatiņā, plaukstas lielumā, ieliek smalki sakodītu maizi; ja ir baltmaize, tad tai dod priekšroku, ja baltmaizes nav, sakoda melnas maizes mīkstumu kopā ar sviestu un sukuru vai medu, tad saņem visas lupatiņas malas kopā kā maciņu vai maisiņu, un pārsien pār vidu ar diegu, lai barības vielas netek ārā.
S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11.
2965. Bērniem dod ēst dievgaldnieki savu maizi, kas tiem uz baznīcu no mājas līdz bijusi, jo tā esot baznīcas pulkstinu dzirdējusi.
K. Jansons, Plāņi.
2966. Zemē dabūtu maizi maziem bērniem dod, lai tie agri runāt sāk.
K. Jansons, Plāņi.
2967. Atrostuos ādamuos litas juodūd ēst bārnim, tad ji dreiži suoks runuot un runuos skaidri.
T. Beča, Prei|i.
2968. Lai bērns būtu stiprs un tam būtu sārti vaigi, vajaga dot bērnam ēst maizes virsējo garozu.
V. Bērziņa, Priekule.
2969. Bērnam jāēd drusciņas, tad viņš būs gudrs uz grāmatu.
M. Āboliņa, Aumeisteri.
2970. Bērniem jādod zirņi ēst, tad tie izaug gudri un valodu ber kā zirņus.
M. Klause, Jaunpiebalga.
2971. Ja tai pudelītē, no kuj-as mazs bērns dzeļ- pienu, iepūš kāds savu elpu — bērnam piepūš vēderu.
V. Miķelāns, Rubeņi.
2972. Kad mazi bērni ēdot cūkas purnu, tad mākot smuki rakstīt.
R. Bērziņš, Džūkste.
2973. Bērniem jāēd cūkas sun ķis, tad mācēs labi rakstīt.
L. Kleinberga, Svēte.
2974. Maziem bērniem jādod esi cūkas deguns, tad tie skaisti raksta.
K. Mūlenbachn man.
2975. Ja grib, lai bērns bfllu labs rakstītājs, tad jādod ēst cūkas purns.
V. Greble, Kalnamuiža.
2976. Bārnim, kas it Skolā, juo- ād cyukas smecere, tad prass labi rakstīt.
T. Beča, Preiļi.
77. Ja bērni ēd cūku kājas, it<l tiem staigājot knikš kāju po- Itcs. [Sal. sieva un aitas kājas.] K. Jansons, Plāņi.
'2978. Mazam bērnam nedrīkst lot cūkas gaļu ēst, tad viņam būs īkas kājas.
P. Zeltiņa, Rīga.
2979. Bērnam nevar kaut ko uz laža uzdurtu dot ēst, jo tad viņam lur caurais.
J. Steglavs, Jelgava.
2980. Kad bērni ēd pie sausiem irņioin maizi, tad tiem jūk pātari.
B. Blūmbachs, Lībagi.
2981. Kad nokauj cūku, tad bēr- liem nevarot dot ēst cūkas sirdi, ueli, nieres un purnu. Ja ēdot inli paliekot sirdīgi, ja mēli — :i(l melojot un mēdoties, ja nieri
tad izaugot liki kā nieres, ja uimu — tad rakstot kā cūka ar mrnu. Daži saka, ka tad iznākot abi skrīveri.
'/.. Grīnberga, Sigulda.
2982. Ja bērns ēd vistas kājas, ad paliek kašķīgs. Ja viņš ēd aitu tājas, tad tam knaukšķ kājas kā litai. Ja viņš ēd kustoņu mēles, ad tas iet apkārt pļāpādams.
R. Gobzemis, Irlava.
2983. Maziem bērniem nevar dot ist mēles un sirdis, lai tie nebūtu iļāplgi un sirdīgi.
K. Corbiks, Jelgava.
2984. Nevajag bērniem dot sirdi •st, jo tad tie izaug sirdīgi.
K. Strautiņš, Mēdzūla.
2985. Maziem bērniem nedrīkst ilol ēst cūkas mēli, jo tad būs ļoti pļāpīgi.
86
A. Ralniece, Pabaži.
2986. Bērniem vajag dot mēli ēst, jo tad tie izaug par dziedātājiem.
K. Strautiņš, Mēdzūla.
2987. Ja bērnam vistas kājas dod ēst, tad bērnam nagi pakausī stāv: viņš pakausi kasa.
K. Jansons, Plāņi.
2988. Maziem bērniem nav jāēd cūkas smecere, jo tad tie darbu rok kā cūkas ar smeceri.
J. Melbārdis, Lubāna.
2989. Ja maziem bērniem dod putnu spārnus vai kājas, tad tie izauguši esot žigli.
P. Š. jun., Vidzeme.
2990. Ja mazam bērnam dod ēst vistas kājas, tad viņš izaug par ka- slgu (naidīgu) cilvēku.
H. Skujiņš, Smiltene.
2991. Bērniem cāļa sirdi nedod ēst, lai tie nav bailīgi.
K. Jansons, Plāņi.
2992. Mazam bērnam nevajaga dot siltu, mīkstu maizi ēst, lai nepaliek kurls.
I. Upenieks, Skrunda.
2993. Bērniem no podiņa nedrīkstot dot ēst, tad tie izaugot pļāpīgi.
H. Skujiņš, Smiltene.
2994. Jaunpiedzimušam bērnam jādāvina karote, citādi bērns siekalā jas.
P. Ortmans, Nogale.
2995. Bērniem nedod ēst mel- meņu, lai nesāp mugura.
V. Joāss, Lubāna.
2996. Bērnam vajagot mucu mālu apēst, kamēr tas par lielu cilvēku uzaugot.
Hirna
H. Skujiņš, Smiltene.
2997. Ja bērns pārāk daudz ēd, tad vajaga to nolikt padurvē un 9 reizes lēcināt suni pāri.
K. Biša, Vijciems.
XII. Bērna putra.
2998. Kad akmeni, uz kufa silda bērna putru, atstāj ugunī, tad bērnam sāpot zobi vai vēders.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
2999. Ja mazam bērnam uz oglēm ceptu biezo putru ēst dod, tam zobi sāp.
K. Jansons, Plāņi.
3000. Kas maza bērna putru ēd, tam paliek zilas lūpas.
K. Jansons, Plāņi.
3001. Kas bērna putru ēd, tam deguns nosalst.
K. Jansons, Plāņi.
3062. Kas bērna putru ēd, tam salst deguns un zirgi kož galvā.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
XIII. Bērna gulēšana.
3003. Ja viesis nepiesēžas, tad bērni neguļ.
P. Š„ Rīga.
3004. Kad bērns nemierīgi guļ, liek šūpulī kušķīti cūku midzeņa; citi gan sakot, ka tad bērnam uznākot liels miegs un tas lēti nevarot atmosties. Jeb paliek pagālē kušķīti nakts pamažu zāļu, ko mātes vajadzības brīdim jau tura iz- žaudētas. Bērnam iedod magoņu sēklas, savārītas ar pienu, vai kā tēju arī kopā ar zīdalu. Dod iekšā miega pulvērģi, aptieķī pērkamu. Lai maziņais nebūtu nemierīgs, viņu neļauj sasmīdināt un kaitināt. Senāk, kad viņus tik daudz neplātījuši gaišumā un nelecinājuši, bērni bijuši daudz klusīgāki; tagad viņus vairāk plidinot un plātot, viņi tādēļ ir vairāk vaigstoties.
K. Pētersons, Raņķi.
3005. Kad bērns nemierīgi guļ, tad viņam liek cūku midzeni pagalvī, sadedzina peļu pūzni un dod pelnus iekšā, samaļ zvirbuļu sūdus un iedod, dzirdina bērnu ar magoņu sēklu tēju, jeb arī bērnu sarauga (sapūš).
A. Rozenšteine, Saldus.
3006. Ja bērns neguļ, tad no sivēna migas trīs saujas jāiebāž bērna maisiņā.
E. Laime, Tirza.
3007. Ja bērns pa miegam augšā trūkstas, tad nevienam nezinot pagalvī jāieliek bērza žagari.
K. Jansons, Plāņi.
3008. Ja bērns nemierīgi guļ, tad viņa šūplī jāliek kapsētas smiltis.
F. Brīvzemnieks VI, 193.
3009. Kad bērns labi neguļ, tad iesien lupatiņā kapa smilktis 1111 paliek pagalvītī.
S. Čunka un Fogelmane, Lielsatiķi.
3010. [Kad bērns šaudās], dod iekšā mušādu.
Birkvalde, Lielsatiķi.
3011. [Kad bērns šaudās], tad viņu trīsreiz drusciņ apspļauda.
Austere, Saldus.
187
Berna
3012. Priekš krustīšanas bērns nekad nelikts šūpulī, nedz šūpulis kārts nekrustītam bērnam. Ja to ielika pēc krustīšanas šūpulī, tad bērnam bija skaņa balss, ko varam spriest no šādas tautas dziesmas. Aizsmakusi es dziedāju, aizsmakusi gavilēju: vai māmiņa ielikusi bez vArdlņu šūpulī?
K. Bika, Gaujiena.
'1013. Līdz kristabām mazu bērnu gulda gulti, tikai pēc kristībām ka|- tam šūpuli.
(i. Dambītis, Ērgļi.
3014. Ja grib, lai bērns iemācītos ātrāk grāmatu lasīt, tad nevajag ļaut gulēt uz augsta pagalvja.
M. Zariņš, Ogresgals.
3015. Kamēr bērns vēl nav kristīts, tikmēr gultas kājgalī jātur dziesmu grāmata jeb maza bērna cepurīte, jo citādi velns to varot pārmainīt.
P. Zeltiņa, Rīga.
3016. Ja mazs bērns guļot kājas kustina, tad tas izaudzis būs ceļotājs.
E. Bole, Rīga.
XIV. Malu u n nagu griešana.
3017. Bērnam, kas nav gadu vecs, matus un nagus negriež.
K. Jansons, Plāņi.
3018. Kad bērns nerunā, t. i. kamēr viņš ir tik jauns, viņam nedrīkst matus griezt.
K. Jansons, Plāņi.
3019. Bērnam matus negriež, kamēr viņš nemāk runāt.
K. Jansons, Plāņi.
3020. Bērnam nevajaga apgriezt drīzāk matus, kamēr sāk runāt, jo citādi ilgi skaidri nerunās.
J. Apsalons, Sērpils.
3021. Bērniem matus grieza tad, kad lie sāka runāt, jo tad esot stipri un veselīgi.
G. Pols, Vecgulbene.
3022. Ja jaunpiedzimušajam, īpaši meitenei, priekš kristībām nogriež matus, tad vēlāk vairs neaug kupli mati.
E. Brīnums, Rūjiena.
3023. Ja maziem bērniem nogriež matus, kad tie vēl nerunā, tad tie vēlu sāks runāt.
A. Mūrniece, Cēsis.
3024. Mazam bērnam, iekams viņš vēl nav sasniedzis vienu gadu, nevajaga griezt matus, jo tad esot aizmirsīgs.
I. Upenieks, Skrunda.
3025. Mātēm esot ieraša bērniem pirmo reiz nagus nokost ar košanu.
H. Skujiņš, Smiltene.
3026. Mazam bērnam, kas vēl nav gadu vecs, nagus negriež, bet zobiem nokož.
K. Jansons, Plāņi.
3027. Mazam bērnam nedrīkst griezt nagus, bet gan nokost ar zobiem un tos iemest sev azotē.
I. Upenieks, Skrunda.
3028. Kad bērnam pirmo reižu cirpa matus, tad meitenes matus nesa uz govu kūti un puikas matus uz zirgu stalli, lai katrs no tiem mudotos savos darbos.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
3029. Kod nūveist bārna pupe- ņa (naba), vajag tū atdūt bārnam, lai tys pazoudej, tod jis dzeivē na- praseis nui cytim padūma, bet vy- su zynuos pots.
L. Švandere, Mērdzene.
XV. Galvas sukašana un miesas tīrīšana.
3030. Ja bērnam priekš kristībām sukā matus, tad šim bērnam vēlāk augs utis matos.
E. Brīnums, Rūjiena.
3031. Kad mazs bērns nelaiž sev galvuxsukāt, tad tam saka, ka utis to aizvedīs uz mežu un piesies viņu pie priedes.
K. Jansons, Plāņi.
3032. Kad bērnam atrod galvā pirmo uti, tad tā jāieliek grāmatā un grāmata jāaiztaisa ciet, lai bērns grāmatu mācot būtu vērīgs.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
XVI. Bērna dziedēšana.
3033. Vecmātes dažreiz prāto, ka bērnam esot mēlīte piesieta, kādēļ ar dažādiem māņiem lūkojušas mēlīti atraisīt.
P. Š., Rauna.
3034. Bērnam mēdza staipīt lo- ceklīšus ar lūpām līdz smūkšķinā- dami, lai tie neizaugot līki un lai bērns augdams labāk attīstītos.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
3035. Ja bērns bļauj vai neguļ, tad to kvēpina ar katoļu baznīcā svētītām zālēm. Zāles bej- uz kvēlošām oglēm un bērnu tur virsū, lai tas iedvašotu dūmus.
M. Šimiņš, Brukna.
3036. Ja mazs bērns ir nemierīgs, tad vajaga smelt ūdeni upē pret straumi tā, lai neviena pilīte nelīst atpakaļ; šajā ūdenī bērns jāmazgā, tad viņš būs mierīgs.
A. Vikmane, Liepupe.
3037. Kad bērns siekalājas, tad tam jāpārvelk pār lūpām ar melna kaķa asti, tad tas vairs nesie- kalāsies.
J. Steglavs, Jelgava.
3038. Kad mazs bērns sieklojas, tad ar melna kaķa asti vajaga pavilkt bērnam gar lūpām, un bērns vairs nesieklosies.
V. Krieviņš, Daugmale.
3039. Ja bērnam ir sarkani bleķi uz miesas, tad vajaga nest ogles no tās mājas, kur bijis ugunsgrēks, un bērnu mazgājot, likt ogles van- nī un tā mazgāt bērnu 9 reizes.
K. Biša, Vijciems.
3040. Kad bērns nemierīgs un labi neguļ, nogriež drusciņu no tēva un mātes matiem, pieliek zēveli, sataisa pinckuli, aizdedzina un pakvēpina aizmigušo bērniņu, dūmus pavēcinot gar ģīmīti.
Ii. Pētersons, Ventspils.
3041. Piektvakarā māte nogriež drusciņu no saviem matiem, drusciņu no suņa spalvām, pieliek dzērves aci un vella sūdu, tad gruzdina visu un kvēpina bērnu, šūpuli un istabu.
Spāne, Ventspils.
3042. Bērnu kvēpina ar dīvel- driķi, kniploku, dzērves aci, Jāņu vakarā pārnestu pīlēģi un sūnām, ko lieto istabu ceļot. Sūnas ņem pārstūris (pārkrustis) no labā augš- pakšķa uz kreiso apakšpakšķi un otrādi.
Austere, Saldus.
3043. Kad bērns pa miegam saraujas un brēc, tad pirmkārt nolaiza viņam krustis pierīti, otrkārt pārmet krustiņu un modina ai^gšā. Kad šaudās no miega, tad kvēpina ar tāda cilvēka matiem, kam labs miegs.
Rašmane, Saldus.
3044. Kad bērns šaudās, nav mierīgs, māte viņu svēpē ar saviem matiem, nogriež paaugas pie kakla jeb ausīm, aizdedzina un laiž dūmus nāsītēs.
Daks, Lielsatiķi.
3045. Arī veselu bērniņu ik vakara kvēpina ar velna sūdu jeb ar kniplokiem un zēveli, lai bērns, ļauna gara netraucēts, nakti mierīgi guļ.
J. Vinklers, Vanga.
3046. Ja bērns neiet kājām, tad viņš jānomazgā ar zemē dabūtu zirga pinekļu. [Sal. pinekļu griešana.]
K. Jansons, Plāņi.
3047. Ja bērns neiet kājām, tad viņš jāiestāda lecektī.
K. Jansons, Plāņi.
3048. Kad mazs bērns sāk iet un spēj- pirmo soli, tad starp bērna kājām iegriež ar nazi grīdā un tā pārgriež viņam ceļu vaļā.
V. Pilipjonoks, Asūne.
3049. Ja bērns ejot kājas krustis liek, tad viņš trīs reiz ar zirga pinekļu jāsapin un jāatpin.
K. Jansons, Plāņi.
3050. Kad bārni ilgi kuojuom naīt, tad vajaga ar vēja slūtu vīgli izpērt, tad par treis dīnas suoks īt kuojuom.
T. Nagle, Varakļāni.
3051. Bērna acis senāk stipri sargāja no gaismas, domādami, ka no gaismas ceļoties acu slimības.
P. Š„ Rauna.
3052. Bērnam žāvājoties tūliņ met krustu priekšā, lai ļaunais ne- ieskrienot mutē.
P. Rozens, Garoza.
3053. Ja bērns neguļ mierīgi, tad uztaisa viņam vannu un iemet ūdenī „dzērkstes" (pelnus ar kvēlošām oglēm), tik dzērkstes jāmet no sevis, t. i. pār roku; tad bērns būs vesels un gulēs mierīgi.
A. Ārmans, Ludzas Zaļmuiža.
3054. Mazu bērnu slimības daudzreiz ārstēja ar to, ka i\o pasliekšņiem sakasīja dubļus, iemeta tos ūdenī un tad tanī mazgāja bērnu.
A. Kleinbergs, Madliena.
3055. Kad maziem bērniem tek siekalas, tad mute jānoslauka ar melna kaķa astes galu.
E. Lācis, Tirza.
3056. Ja bērni mīznī uz stidzi- ņas, tad drīzi nomirs viņu vecāki.
V. Miķelāns, Slate.
3057. Bērnu vajaga arvien tīru turēt; ja viņš savus netīrumus iebāž mutē, tad viņam lielam zobi pūs.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3058. Kod muotis sovus bārnus kod jī mozi, nazavieras, bārns sā- dādams pītaisa un suoks ēst sovus syudus, itei pīzīmēja, ka taidam bārnam, kod izaugs lels, meita vai puiss, nū mutes īs naloba smoka kai nū atejis vītys.
V. Podis, Rēzekne.
3059. Maza bērna netīrumus nedrīkst sadedzināt, jo tad bērns mocās ar vēdera graizēm.
O. Grenševica, Vietalva.
3060. Kad par mazu bērnu kāds ko sliktu runā, tad jānospļaujas 3 reiz: „Suņam, kaķam, ne manam bērnam! Tpļu, tpļu, tpļu!"
K. Jansons, Pilda.
XVII. Berna kustības.
3061. Ar mazu bērnu tā spēlējās: Saņem viņa kājiņu, ar roku viegli sit pa papēdi un skaita: „Ka- ļu, kaļu kājiņas sidrabiņa pakaviem! Kaļu, kaļu kājiņas sidrabiņa pakaviem."
H. Skujiņš, Smiltene.
3062. Mazam bērnam neļauj uz vietas riņķī griezties — neaugot liels.
K. Corbiks, Tukums.
3063. Ja bērns iet atmuguriski, tad viņš savai mātei kapu mērī. [Sal. iešana un sieva.]
P. Š., Rauna un Smiltene, K. Jansons, Plāņi.
3064. Ja bērni, kas jau var staigāt, rāpojot, tad tai mājā kāds mirstot.
A. Zibens, Rugāji.
*
3065. Kad lielāki bērni savā nodabā rāpo pa grīdu, izdzirdēs kādu nomirušu.
J. Apsalons, Sēļpils.
3066. Ja bērni, kas iet jau kājām, skraida rāpus, tad izdzirdēs kādu nomirušu.
E. Līdeka, Lubāna.
3067. Ja bērni rāpojas, tad dabū nāves ziņas dzirdēt.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
3068. Lielākiem bērniem (kas jau vairs nerāpo) nedrīkst ļaut rāpot, citādi kāds no paziņām mirst.
V. Hāzena, Nītaure.
3069. Ja bērni rāpājas — dzirdēs mirušus.
J. Rudītis, Rīga.
3070. Ja bērns rāpojas, tad ciemiņi būs.
E. Miglava, Skaņkalnc.
3071. Ja bērns šūpulī galvas galā stāvus ceļas, tas citiem būs par valdnieku.
K. Jansons, Ziemej-i.
3072. Mazs bērns jāauklējot uz ceļiem, tad meiteni drīz un tālu iz- precējot un zēns dabūjot bagātu sievu.
K. Jansons, Plāņi.
3073. Ja mazs bērns caur logu skatās, tad viņš skatās velnam pakaļā.
K. Jansons, Plāņi.
3074. Ja mazs bērns lieliem cilvēkiem acīs skatās, tad viņš drīz mirs.
K. Jansons, Plāņi.
3075. Ja mazs bērns pārkāpj pār kāšiem, tad viņš būs ar kupri.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
3076. Kad pārklausāmā laikā māte savus bērnus veda uz ciemu pātaros, tad tiem piekodināja, lai visu ceļu neskatās atpakaļ, jo atpakaļ skatoties visa mācība ejot vējā.
D. Kārkliņš, Kauguri.
3077. Ja bērnu nes baznīcā, tad vajagot mācītāja krēslā iesēdināt, tad tas būs liels grāmatnieks.
F. Pārups, Zante.
XVIII. Bērna palaidnības. s
3078. Kad bārni ruojas, tad vajaga ar vēja slūtu izpērt.
T. Nagle, Varakļāni.
.'1079. Bērniem nevajaga lāstekas no jumtiem nodauzīt, jo tad viņiem deguni tecēs (puņķosies).
J. Apsalons, Sērpils.
3080. Bērniem nav jātērzē pieaugušiem līdza, lai nepaliktu pļāpas.
J. Vinklers, Vanga.
3081. Ja bērnam dod nazi rotaļāties, tad bērns paliek sirdīgs, tītīgs.
K. Jansons, Plāņi.
3082. Divim bārnim, cikom tī vēl narunoj, navar ļaut bučotīs, jo lad vīns nu tlm byus māms.
T. Beča, Preiļi.
3083. Bērns nedrīkst mātei sist, jo tad rokas nopūst.
A. Užāne, Skujene.
XIX. Bērna kulšana.
3084. Lai bērni būtu rātni, tad viņi jāper ar vēja slotu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3085. Kad bērns tītās, tad tam trīs reiz jāiesit pa pakaļu ar bērza žagariem, kuri tūliņ pēc tam jāiemet krāsni.
K. Jansons, Plāņi.
3086. Ja bērns gražojas, tad jāizvelk no slotas žagariņš, ar to bērnam trīs reizas jāiesit un tad žagariņš tūliņ jāiemet krāsnī un jāsadedzina.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
3087. Kad bērni ir gražīgi, tad a< gārniski no bērza jānolauž žagari un ar tiem jānoper-
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3088. Ja bērnam sit ar vienu pašu žagariņu, tad viņš ir tītīgs.
K. Jansons, Plāņi.
3089. Bērns, kuru māte daudz pērusi, liels izaudzis māti mīlēs.
A. Korsaks, Ezere.
3090. Kur māte pirmo reizi bērnam iesit, tur tam parasti krekls plīst.
P. Zeltiņa, Rīga.
3091. Ja māte savam bērnam ar roku iesit par muti, tad tā atsit bērnam dirsu; liels būdams, tāds cilvēks starp citiem atrazdamies, nevar noturēt pirdienu.
J. Jansons, Plāņi.
XX. Bērns sapnī.
3092. Ja vecāki redz pa sapņiem bērnu, tad būs bēdas; jo lielāks bērns, jo lielākas bēdas.
A. Bīlenšteina rokraksts.
3093. Kad sieva sapnī bērnu auklē, tad tai būs bēdas.
I. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
3094. Ja sapni ir darīšana ar maziem bērniem, tad lielas bēdas.
A. Aizsils, Prauliena.
3095. Ja sapnī redz bērnu auklējam vai zīdam, tad būs lielas bēdas. >
A. Aizsils, Kalsnava.
3096. Ja pa sapņiem mazu bērnu auklē, tad gaidāmas lielas bēdas.
Iv. Biša, Rencēni.
3097. Kas sapni redz mazu bērnu, tam būs bēdas.
P. Š„ Rauna. LD 3366. V. Spandegs, Pociems. J. Jurjāns, Jaungulbene.
3098. Ja sapnī redz mazu bērnu, tad gaidāma slimība.
K. Bruņinieks, Sēme.
3099. Ja sapnī glabā bērnu, tad būs slikti.
J. Kalniņš, Druviena.
3100. Ja sapnī bērnu glabā, tad būs dzīvē bēdas.
J. Ramanis, Bērzaune.
3101. Kad sapnī bērnu auklē, tad būs jāpiedzīvo bēdas.
Āronu Matīss no vecas māmiņas, Bērzaune.
3101a. Ja sapnī redz mazu bērnu, tad vai nu pats sapņotājs, vai viņa tuvinieks saslims.
L. Pogule, Gatarta.
3102. Ja sapnī redz bērnu uz rokas, tas nozīmējot sliktu; ja atstāj to nepaņemtu, tad labi.
R. Straudovskis, Lielplatone.
3103. Mazu bērnu sapnī redzēt nozīmē slimību.
A. Jaunzeme, Lizums.
3104. Kad sapnī redz bērnu nomirstam, tad nomirst, beidzas bēdas. "
Āronu Matīss no vecas māmiņas, Bērzaune.
3105. Ja sapnī māte pej- bērnu, tad tas drīzumā saslims.
E. Jēpe, Palsmane.
: i \ X
.. ,,r
BĒRNU SLIMĪBAS.
3106. Visvairāk bērnu kaites dziedēja vecas sieviņas ar mazgāšanu. Pēc ūdens apvārdošanas un pārkrustīšanas pielika tur bērza Ogles, ap sētas mietiem salasītas plūres, dažādus stādus, kā ļaunuma zālēs, skalbes u. t. t. Pēc ogļu
sīkšanas un grozīšanās pa ūdeni sprieda, vai slimība lēkusies no nobīļa jeb skaudīgu acu nobrīnēšanas. Kad bērnu nomazgāja, tad caur kreklu trīs reiz izņēma degošu skalu un tad tik vilka mugurā.
J. Rubenis, Ērgļi.
3107. Bērna mazgājamā traukā mēdza ielikt kalves, naktskājus un nO trim paslieksnēm ņemtas pārkrustotas mēslu drupatiņas. [Skat. mirons.]
P. Š., Rauna.
3108. Kad bērnam vēders iet cauri, bērns vēderā pārmeties. Tad ieliek bērnu nevelētas drēbes pirmā aizaustā galā, un divi vīri sāk bērnu mētāt un viļāt, beigās apmet uz mutes un atpakaļ, bērns vesels. i . ■
A. Elksnītis, Prauliņi.
3109. Ja mazam bērnam vēders sāp, tad jānoķej- zvirbuls, jāizņem māga, jāizvāra un jāiedod bērnam. Tad bērns paliek vesels.
. - / - L. Dtagūne, Meirāni.
3110. Kad domāja, ka bērna slimība lēkusies no. kāda ļauna cilvēka, tad ūdeni iemeta afl kādas pirkstis no sadedzināta lupata, kas ņemts no ienaidnieka drēbēm. [Sal. skaušana.]
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
193
Bērns — Bērnu slimības
3111. Senāk svešiem ļaudīm nemēdza rādīt bērnus, kās vēl nebija sešu nedēļu, parādīja tikāi īsteniekiem. Reiz atbraukusi pie N-ru saimnieces, kuj-ai bijis klusīgs bērns, kāda sieva, tādu ļaužu. Uz prombraukšanu viešņa ieteikusies: „Esmu visu nakti un dienu te bijusi, bet bērna balslti neesmu dzirdējusi." Tiklīdz bijusi aizbraukusi, maziņais sācis brēkt un brēcis ar vienu mutes ieplētumu, kamēr nomiris. Sieva viņu bijusi noskaudusi.
K. Pētersons, Raņķi.
3112. Tanīs pašās mājās, kur pašulaik bijušas dzīres, kāds uzkūlies nabags aprunājis otru māju sievas Ķērstas bērniņu, uzteikdams to par smuku. Mājās pārnests, bērns sācis brēkt un tapis slims. Māte aizsteigusies atpakaļ paklaušināt, vai tur neesot kas no nabaga palicies. Pa laimi radusies kāda veca mice. Māte to sadedzinājusi un pelnus devusi bērnam iekšā, kujš tad no tam arī izveseļojies. Proti, jādabon no apskaudēja kādu drēbes gabaliņu, matu kušķīti vai ko citu, jāsadedzina un pelnus jādod iekšā, tad apskaustais atlabojas.
K. Pētersons, Raņķi.
3113. Teicēja aizgājusi ar savu desmit nedēļu veco bērniņu ciemā pie mātes, pie kuras dzīvojusi arī viņas (t. i. teicējas) vīra brāļa sieva Anna, kas bijusi ragana. Uz mājām pošoties teicēja iedevusi bērniņu paturēt Annai, kamēr pati apvilkusies kažoku, kurš karājies mātes kaktiņā. Māte prasījusi: „Kur tu savu bērniņu liki?" „Iede- vu Annai paturēt." „Tāda maita, vai tu savu bērniņu gribi apēst! Vai nezini, ka Anna viņu var nomaitāt?" Ceļā uz mājām bērniņš sācis kliegt un kliegt, atpakaļ mētāties, rociņas (nadziņus) knaibīt un lauzīties. Visu nakti tā samocījies; tāpat otru dienu un nakti, kamēr izkurinājuši pirti un nozāļojuši. Iekasījuši svētītā ūdenī trīsreiz no galda stūriem (bet pārstū- lis krustiski), no trim sliekšņiem, trīsreiz, no kāšiem namā, pielikuši vēl trīsdeviņi spriktis (naža galus no baltajiem pelniem), apmazgājuši trīsreiz priekšiņu un muguriņu no galvas līdz kājām un iepilinājuši ūdeni trīs reiz mutītē. Bērns nu gan bijis vesels, bet slimība pārgājusi uz govi, kura stāvējusi kā koks un vairs neēdusi. Ieveduši istabā aizkrāsnī (siltumā), apkvēpinājuši viscaur dūmos no svētītām dillēm un ielējuši trīsreiz svētītu ūdeni mutē; no tam govs palikusies vesela.
Sermule, Līvbērze.
3114. Kāda sieva audzinājusi pabērnīti; bijis balts, apaļš bērniņš. Atnāk reiz viņai tēva māsa ciemā, kura maziņo ieraudzīdama teikusi: „Vai tas ir bezpupa bērns, tāds brangs!" Tēva māsai aizejot, bērns laidās ar vēderu, kājiņas krustiem vien licis un ēst neēdis ne kumosa. Tēva māsas vārdi bijuši skaudīgi, nekad nevajagot teikt, ka bērns (vai lops) labs, smuks.
Sermule, Līvbērze.
3115. Skolotājs V. pēc mātes domām bijis apbrīnots: bļāvies vien staipījies. Māte sasildījusi ūdeni, sataisījusi ar svētītām zālēm un mazgājusi maziņo pa novakarēm. Pati vien visu darījusi. Ūdeni beidzot lējusi gulošam sunim trīs reiz krustiem pāri, tā ka ūdens lopiņu ķēris. Kad suns šāvies augšām un trīs reiz nopurinājies, tad bērns bijis vesels. Tā tas te noticis.
Vītole, Tetelminde.
3116. Lai mazi bērni netrūktos, tad jāsadedzina pele un pelni jādod ēst.
A. Broža, Naukšēni.
3117. Bērnam, kuj-am liela galva, ceturtdienas vakarā bez saules suni pāri lecina.
J. Jansons, Trikāta.
3118. Ja mazs bērns sasit kādu locekli, tad to apspļauda trīs reiz un spļaudaklus saņem.
J. Jansons, Plāņi.
3119. Bērnam vajag pieri ar maizi un kājas ar gaļu apspaidīt un tos dot sunim. Ja viņš ēdīs, tad paliks vesels, ja neēdīs, tad mirs.
J. Jansons, Rīga.
3120. No akas vajaga atnest ūdeni, un tūliņ, kamēr vēl ūdens kustas, vajaga noskaustam bērnam seju bez pārtraukuma trīs reizes nomazgāt. Pēc tam jāpūš bērnam dvaša virsū un jānoskaita Tēva reize, kā arī krusts jāpārmet.
J. Jansons, Rīga.
3121. Ja bērns ir nīkulis, slimīgs, tad tas jau mātē „apsolīts", noburts, bērnam novēlēts ļaunums.
G. Pols, Vecgulbene.
3122. Nobrīnēts bērns jāmazgā trīs piektvakari ūdenī, kufā ielikti miroņa kauli.
Ūdre, Tetelminde.
3123. Laba zāle noskaustam bērnam ir vistu mēsli (virsējie baltumi), kuļ-us ūdenī dod maziņajam iekšā. Kad ar piepelcētu drā- niņu apslauka maziņajam ģīmīti un rociņas, var ar savu bērnu iet, kur grib, un rādīt, kam tīk, neviens viņa nenoskaudīs. Nobrīnētu bērnu liek sapūst.
K. Pētersons, Raņķi.
3124. Ja nūnītis (mazs bērniņš) naktīs raud, tad bērnu vecākiem gavēnī purvmalā jāuzmeklē maitas kauls, kuj-š drēbē ietīts jāpiesien bērnam uz trīs dieni pie pa- kausīša, tad uz trīs dieni pie krūtīm un beigās uz trīs dieni pie papēdīšiem, pēc kam vēl ar kaulu jāapspaida visa miesiņa.
K. Jansons, Plāņi.
3125. Ja bērns nemierīgi guļ, tad jāpaliek pagalvī tabakas pelni.
J. Pļaviņš, Skrīveri.
3126. Kad mazs bērns uz kājām lempurīgs, tad no 9 kokiem jāizsien slotiņas, ar kufām bērns jānomazgā.
K. Jansons, Plāņi.
3127. Kad jaunpiedzimušam bērnam esot stipras graizes (vēdera sāpes), tad no mātes miršu kroņa (laulājamā) lapiņām jāvā- rot tēja un jādodot bērnam dzert, tad graizes drīz vien pārejot.
H. Skujiņš, Smiltene.
3127a. Kad bārns ir slyms, šoka, ka kristamuotei ir grvuta voi slykta rūka. Tūlaik cyta sīvīte, kurai ir vīgla rūka, pierk tū bārnu sev par kristabārnu. Par pērkšo- nas zeimi jei bārnam kaut kū škiņkuoj.
T. Beča, Preiji.
3128. Ja mazam bērnam caurs vēders, tā veļu nedrīkst pēc saules rieta laukā atstāt.
J. A. Jansons, Bīriņi.
3129. Kad bērns nesāka laikā staigāt, tad sadauzīja vēžus, samaisīja ar rudzu miltiem un aplika bērnam ap kājām.
P. Š., Skaista.
3130. Ja bērns ir negalīgs, tad viņš reiz jānoliek durvju paslieksnē un jālecina suns tam pāri.
K. Jansons, Plāņi.
3131. Ja bērns laikus neiet kājām, tad tam kājās krusta pinekls. [Skat. pinekļa griešana.]
K. Jansons, Plāņi.
3132. Ja bērnam kājas nespēcīgas, tad vannā jāieliek vardes un trīs vai deviņas reizes jāapņem ap kājām.
M. Šauruma, Umurga.
3133. Kad bārns nūsabeidis, tad vajag salasīt trejdeviņu kristi- ņu (kur ir sakrituši kristā cysas voi kaidi kūciņi) un ar tīm ap- kyupynot bārnu.
T. Beča, Preiļi.
3134. Ja bērns sabīstas no suņa, tad tam jādod ēst tā suņa vilna, kufš bērnu nobaidījis.
J. A. Jansons, Olaine.
3135. Kad bērni nobīstas, tad jāsaka mātei: „Tfu, tfu, tfu, pie suņa, pie kaķa, ne pie mana bērna."
A. Strode, Rudzēti.
3136. Kad bērns sabīstas, tad svēpē to ar debesinēm (augs ar Ziliem ziediem).
P. Š., Skaista.
BĒRNU DIENA.
3137. Bērnu diena ir beidzamā sakramenta diena, kad katoļi ved bērnus uz baznīcu svētīt.
R. Eriņa, Latgale.
BĒRTUĻA DIENA (24. aug).
3138. Bērtulī nesa Dieviņam pirmos ziedus no gada augļiem.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
3139. Māņu upup, kas senāk nesti Rūjienā Bērtuļa naktī, ir jau atmesti.
196
Baznīcas vizit., 1674.
3140. Trīs dienas priekš un trīs pēc Bērtuļa rudzus sēj.
K. JansOns, Plāņi.
3141. Trīs dienas priekš un pēc Bērtuļa sēja rudzus.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
3142. Rudzi jāsēj divas dienas priekš un divas dienas pēc Bērtuļa.
H. Skujiņš, Smiltene.
3143. Rudzi jāsēj trīs dienas priekš un pēc Bērtuļa dienas, tad labi paaugot.
H. Skujiņš, Smiltene.
3144. Bērtuļa dienā nevar ūdeni liet silēs, lai lopi nebizo.
E. Lācis, Tirza.
3145. Kāds laiks Bērtulī, tāds visu rudeni.
J. Jansons, Smiltene.
3146. Ja Bērtuļa dienā lietus nelīst, tad to rudeni ir daudz ugunsgrēku.
H. Laimiņš, Druviena.
3147. Bērtulī bites kāpa.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
3148. Bērtuļa dienā sākas sēņu laiks.
17. gads. J. Jiiškevičs. B. Z.
II. piel,, 1933. 274.
BĒRZS (BETULA ALBA).
lilrnu slimības •— Mrzs
3149. Dievs ar velnu gājuši pa ceļu. Velns lielījies, ka viņš pirmais iztaisīšot stabuli. Pieskrējis ātri pie kārklu krūma, nogriezis un taisījis zibeņa ātrumā. Bet Dievs norāvis bērza lapiņu un tūlīt sācis spēlēt. Tā arī šoreiz Dievs velnu uzvarējis, un no tā laika bērza lapu sauc par Dieva stabuli.
I. Kažoka, Lubāna.
3150. Ja dzeguze mājas tūlumā iemetas bērzā un kūko, tad mājā mirs viens vīrietis. [Sal. dzeguze, liepa.]
M. Āboliņa, Aumeisteri.
3151. Kad bērza galoksni lauž, tad tēvs vai māte mirst. Labāk lauzu alkšņa rīksti, Nekā bērza galoksniņu: Alkšņa rīkste man nekait, Bērzgaliņš māmiņai.
J. Henniņš, Sasmaka. LD 34129.
3152. Bērza virsotne nav jāgriež jaunām meitām, jo citādi apprecēs atraitnis.
E. Līdeka, Lubāna.
3153. Jāņu naktī meitas sviež kroni bērzā; kuj-u reizi tas tur paliek, pēc tik daudz gadiem dabūs precēties.
N. Stepanovs, Nīca.
3154. Visas manas ceļa malas Laimes koku pieaugušas: No bērziņa jēriņš dzima, No apsītes ka- zuliņš.
LD 28963.
3155. Kad rudenī purva bērzi dzeltāni un meža bērzi zaļi, tad būs sausa vasara.
Mājas Viesis, .1885. 30.
3156. Kad purva bērzi pirmie nodzelt, tad nākošā vasarā ielejās gaidāma laba raža.
G. Trpica, Dzelzava.
_ 3157. Ja bērzs zied agrāk par alksni, būs sausa vasara.
J. A. Jansons, Bīriņi.
3158. Ja bērzs izplaukst agrāk par alksni, būs sausa vasara.
V. Pilipjonoks, Asūne.
3159. Ja pavasarī bērzi pirmie plaukst, tad gaidāma slapja vasara, bet ja alkšņi, tad sausa, un ja bērzi un alkšņi reizē, tad vidēja.
N. Dārziņa, Ranka.
3160. Ja no bērza bieži krīt lapas, tad cilvēkiem un lopiem būs viegls gads. [Sal. ozols.]
V. Pilipjonoks, Asūne.
3161. Ja ziemā bērziem zari ir sarkani, tad sagaidāms vējputenis.
A. Aizsils, Lubāna.
3162. Bērza malka jācērt vecā mēnesī, tad ātri izkalst un labi deg.
A. Pliens, Meirāni.
3163. Bērzu cērt lietas kokiem trīs dienas jaunā mēnesī, tad viņš maz jāsmērē, bet pilnā jeb vecā mēnesi cirsts koks ir sauss un čīkst.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
3164. Bērza lietas koki jācērt vecā mēnesī, egles — jaunā, tad būs viegli.
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
3165. Brandvīns, kur samērcēti bērzu pumpuri (pupuri), ir derīgs pret cauru vēderu.
J. Ilsters.
3166. Bērza žagari jālasa priekš Jāņiem, ka nedabū aizlīgošanas. Tad viņi jāsasutina un jāpiesien pie sāpošas vietas, kur jūt kaulu sāpes. Ja šos žagarus aizlīgojot, tad viņi vairs dziedēšanai nederot.
N. Ozoliņš, Grostona.
3167. Kad rudenī bērzs no apakšas dzeltē, tad pavasarī labība jāsēj vēlu, bet kad no augšas, tad agri.
197
Bērzs
G. Pols, Rauska.
.'II (18. .1» rudenī bērzi 110 apakšu s sak dzeltot, tad tanī gadā veci vairāk mirst, ja no augšas, tad jauni vairāk.
Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, Skujene.
3169. Ja bērziem vispirms nodzeltē galotnes, tad ziemu mirst vairāk veci cilvēki; ja pazares, tad mirst vairāk jauni cilvēki.
K. Jansons, Plāņi.
3170. Ja bērzi savas lapas sāk mest no galotnes, tad gaidāma sekla ziema.
A. Bērziņa, Aloja.
3171. Ja bērziem lapas nobirst priekš vecās Miķeļdienas, tad nākošu gadu būs zāle jau priekš Ju- fadienas.
M. Rumpe, Tirza.
3172. Ja bērzs priekš Miķeļiem nodzeltē, tad nākošu gadu būs laba miežu raža.
V. Oinaskova, Ungurpils.
3173. Ja bērziem lapas vēlu plaukst un ātri birst, tad gaj-a ziema.
L. Rone, Ikšķile.
3174. Ja bērziem lapas stipri robotas, tad ziemā būs lielas sniega kupenes.
A. Bērziņa, Aloja.
3175. Ja rudeni bērziem lapas nodzeltējušas un nobirst nost, tad gaidāms garš rudens.
L. Rone, Ikšķile.
3176. Ja bērziem lapas birst par visiem kokiem vēlāk, tad otrā pavasarī būs plūdi.
A. Aizsils, Lubāna.
3177. Rociet mani, kur rociet, zem bērziņa nerociet: Bērziņam lapas bāl, bālēs mans augumiņš. [Sal. Egle, rakšana.]
LD 27397.
3178. Zaļas bērza lapas apliktas ap miesu izvelkot tūsku. [M. Šimiņš, Kuldīga.] Bērza lapu, ņemtu no pažagas vai pirts slotas, apslapina un uzliek uz augoņiem, tā sauktām sunsnaglām. Lapai jāstāv tik ilgi, kamēr tā pati nokrīt.
P. š.
3179. Bērza pumpuri lietojami pret vēdera graizēm. Apmēram pusstopa pudulē jāieber viens kor- tēlis bērzu pumpuru un pārējā tukšā vieta jāpiepilda ar spirtu, kādam maisījumam jānostāv aizkorķētam astoņas dienas. Pēc tam var lietot priekš jeb pēc ēšanas vienu ēdamu karoti reizē.
J. Celmainis, Nīca.
II. B ē r z s sapnī.
3180. Ja sapnī cērt bērzu jeb redz viņu nolauztu, tad vīrietis mirs, bet ja redz priedi, tad sieviete.
P. 5„ Rīga.
BIETES (Beta vulgaris).
3181. Biešu sula derot pret vēdera kaitēm.
R. Bērziņš, Annenieki.
BIEZPUTRA.
3182. Agrāk svarīgākais latviešu ēdiens bija miežu putraimu biezputra, kas noslēdza katru darbu, kā: apsējības, appļāvības, apkūlības un t. t. Ar biezputru no stellēm noņēma arī katru lielāku audekla gabalu. Biezputras bija divējādus: tauku un piena. Tauku biezputras laiks vilkās no Miķeļiem līdz Māras dienai [pavasara Mārai], kad iesākās piena un līdz ar to arī piena biezputras laiks. Sākot ar Jurģiem un beidzot ar Bēr- tuļiem, biezputra bija parastais svētdienas pusdienas azaids ar rūguša vai paniņu piena piestrēbumu. Darbdienās tāds piestrēbiens bija no rudzu miltiem kultais un raudzētais skābums [jeb kultene]. Kad biezputra bija vārīta, tad nekad nedrīkstēja likt galdā maizi. Kas pie biezputras piekožot maizi, to dzenot uz Sibiriju. Pie putras poda dibena piedegušos kašumus [piedegas] deva tikai vīriešiem, lai tiem augot melnas bārdas, bet sievietes no tiem sargājās, baidīdā- mās no bārdas augšanas.
Jaunākās Ziņas, 1932. 161, 22. VII.
3183. Biezputra jāvāra, labību sējot, sienu pļaunot un aitas cērpot, tad aug bieza labība, zāle un vilna. Tas pats jādara aužot un velējoties, lai audekls būtu biezs un drēbes stipras.
A. Uplts, Strenči.
3184. Pēc ikkatra darbā beigās vāra biezputru, lai nākamo gadu būtu laba raža.
A. Bērziņa, Aloja.
3185. Kad biezputru vāra, tad nedrīkst kausu uz grāpja malas klapēt, jo tad badu saucot.
0. Līde, Rauna.
3186. Biezputru vārot nedrīkst ar kausu pie katla malas dauzīt, tad bads nāk mājās.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3187. Vārot biezo putru, nedrīkst piesist pavārnīcu pie grāpja
malas, citādi bieza putra piedegs.
0. Eglīte, Glūda.
3188. Kas vārošos biezputru nobauda, tam mute vārīsies kā putras katls.
J. A. Jansons, Salaca.
3189. Mazām meitenēm nevajagot ēst negatavu, vēl vārošu putru, tad viņas izaugot lielas pļāpas.
H. Andersons, Kaugurcieins.
3190. Kad biezputra vārās, tad nedrīkst laist bērnus klāt, jo tad bērni savā dzīvē būs ļoti pļāpīgi.
I. Mennika, Ainaži.
3191. Ja vārot biezputra lec pār katla malu, tad ēdēji baras.
E. Laime, Tirza.
3192. Ja biezputra vāroties kāpj pār malām, nozīmē nelaimi.
P. Jaunzemis, Nīca.
3193. Kod ceplī vuorēj bīžu putru un pūds suoks virt un putra izkriss nu pūda, itei pīzīmēj tymā sātā lomuošonu un kaušonu tu vysu dīnu.
V. Podis, Rēzekne.
3194. Ja vārot biezputra ir piedegusi, tad ar degošu pagali jāapgriež trīs reizes ap podu pretēji saules virzienam un jāiedur par pašu vidu, tad ēdot piedeguma smakas neviens nejutīs.
V. Miķelāns, Asare.
3195. Ja biezputra piedegusi, tad noliek katlu zemē, griež riņķī deviņas reizes un saka: „Rūgtums velnam, saldums Dievam." Ja tā darot, tad piedeguma garšu vairs nevarot manīt.
199
Biezputra
O. Grenševica, Vietalva.
3196. Biezputru, ja tā piesvilusi, vajagot, no podiņa traukā liekot, trīs reizes ņemt no kreisās puses uz labo pusi pār podiņa stīpu, lai sviluma garša nebūtu sajūtama.
J. Jansons, Plāņi.
3197. Ja biezputru vārot tā piedeg, tad biezputras vārītājam (-ai) būs slinks (sieva) vīrs.
J. Jakāns, Bebrene.
3198. Ja meitai — vārītājai biezputra piedeg, tad puiši viņu mīlē.
V. Saulīte, Mālpils.
3199. Kad biezputrā mērces bedrīte aizplūst, tad nāks kāds ciemiņš.
P. Zeltiņa, Rīga.
3200. Ja ēd biezputru, vajaga izēst tukšu trauku, tad rītā būs sauss laiks,
K. Kalniņa, Katvari.
BIEZPUTRAS DIENA.
200
3201. Biezputras diena ir pirmā gavēņa svētdienā jeb tai svētdienā priekš oslavām (vastalāvja). To rītu jāvāra un jāēd biezputra. Iepriekš bērniem pateikts, ka atlikušo biezputru vedīšot kalniņā, ko ganiem vasaru ēst. Ja atliek biezputra, tad ved to, ja ne, tad ieber bļodā pelnus un krūzē ielej ūdeni piena vietā. Visiem mājas bērniem aizsien acis un sasēdina pašus ragaviņās. Bērniem iedod turēt biezputras bļodu ar piena krūzi, pieaugušie velk ragaviņas. Gabaliņu ragaviņas pavilkuši, vilcēji viņas apgāž un bērnus aplej ar pienu un biezputru un paskaidro, ka ragaviņas apgāzušas, piens ar putru izlijis un nu ganiem nebūs vasaru ko ēst. Tad visi nobēdājušies nāk uz mājām.
K. Lielozols, Nīca.
3202. Priekš ķekatām tā svētdiena vēl ir pazīstama kā biezputras diena. Pa biezputras dienu gani veduši biezputru kalniņā, lai ir vasaru ko ēst. Meitas apsējušas spaiņus, kuros iekšā bijis ūdens, un iestāstījušas ganiem, ka vienā esot biezputra un otrā mērce. Gani spaiņus turējuši klēpī, un meitas vilkušas ragaviņas. Pēdīgi meitas apgāzušas ganus, kas nu aplijuši ar ūdeni.
K. Lielozols, Nīca.
3203. Biezputras diena ir priekš pelnu dienas par vienu nedēļu. Biezputras dienā vāra biezputru vienmēr pusdienā. Atlikušo biezputru lej, it kā to gribētu vest kalniņā. Kalniņā ved biezputru tādēļ, lai vasaru ganiem būtu ko ēst. Bet vedot biezputru neved cita nekā, kā divas vai trīs bļodas ūdens. Bļodas ir apsietas, lai neredz, kas tur iekšā. Sakrauj bļodas vezumā iekš ragatiņām, par zirgiem iejūdzas meitas, virsū uz vezuma sēd zēns vai meitene, kam nākamā vasarā būs jāiet ganos. Sāk vest pa ceļu projām, līdz rodas kāds grāvis vai dumbrs. Kad brauc pie tādas vietas, kur var apgāzt, uzreiz apgāž ragavas, ūdens izlīst sēdētājam virsū. Sēdiētāju nu ņem tā izsmiet, ka tam mieta nav ne peļu alā. Mājās visi to kaitina: ko nu vasaru ēdīs, kad esot ceļā putru apgāzis un neesot novedis kalniņā.
K. Lielozols, Nīca.
3204. Lai ganiem visu vasaru būtu ko ēst, tad biezputras dienā vajaga aiznest biezputru uz kalniņu un izgāzt.
Biezputra •— Biezputras diena
Nīca.
3205. Ja biezputras dienā ved kalniņā biezputru, tad to vasaru ganam būs ko ēst. To izdara šā: ganu uzsēdina uz ragaviņām un viņam klēpi ieliek spaini, kur ir ieliets ūdens. Kad ganu uzvelk kalniņā, tad to apgāž, tā ka ūdens uzlejas ganam.
K. Jaunzeme, Nīca.
3206. Nīcas Rumbas galā un Upmaļu ciemā sestdienā priekš biezputras dienas ciemu kopganīk- lē taisījuši klāstu, uz kuj-a sametuši visu abēju ciemu māju kalniņā vedamo biezputru, kas nav tikusi apgāzta vedot uz ceļa.
K. Lielozols, Nīca.
3207. Biezputras dienā vajaga novest biezputru uz kalniņu un izgāzt, lai vasaru ganiem ir ko ēst.
M. Ķaupelis, Nīca.
BIKSES.
3208. Bērni līdz 15 gadiem staigāja bez biksītēm maisiņos. Bikses tad tikai šuva, kad gāja mācībā.
G. Pols, Vecgulbene.
3209. Tagad parastās bikses bērni sāka valkāt priekš 50 gadiem apm. no 1875. g.
G. Pols, Vecgulbene.
3210. Ja bikses uzvelk netīšām uz kreiso pusi, tad piedzersies.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
3211. Ja bērns apģērbj bikses otrādi, tad tas dabūs pērienu.
S. Dunkule, Jaunauce.
3212. Kad vīriešiem bikses nošļūk apakš skrotēs vietas, tad gaidāms sauss laiks.
K. Jansons, Plāņi.
3213. Ja bikses krīt nost, gaidāma sausa vasara. Ja tas gadās vasarā, tad nākošā dienā būs sauss laiks.
A. Aizsils, Zeltiņi. <
3214. Ja bikses krīt zemē, būs siena laiks.
J. A. Jansons, Tirza.
3215. Ja bikses krīt nost, tad būs siena laiks.
E. Lācis, Tirza.
3216. Kad bikses nokritušas, tad šļepa būs, vai arī meitas mīl.
K. Lielozols, Nīca.
3217. Ja krīt bikses nost, tad cits ir bijis pie sievas.
t J. Cinovskis, Alsunga.
3218. Kod puišam kreit yuzys, vacīji ļauds runuoj, ka tū puišu meitys mlluoj.
V. Podis, Rēzekne.
3219. Vīriešu bikses mazgājot, vajaga augšgalu nogriezt vispirms, citādi vīrs nemīlē.
A. Vikmane, Liepupe.
Bikses sapnī.
3220. Ja puika dabū pa sapņiem jaunas bikses, tad viņš dabūs pērienu par pakaļu. [Sal. kamzoļi, lindraki.]
A. Bīlenšteina rpkraksts.
3221. Pa sapņiem bikses uzvilkt nozīmē pērienu dabūt.
V. Spandegs, Pociems.
BILDE.
201
Biezputras diena — Bilde
3222. Kod pi ko ir pīzlmeita bilda nu pazeistama cylvāka un pakuorta uz sīnys, un kod itei bilda, nazynuoms nu kuo, nu sīnys nūkriss zemī, itei pīzīmēj, ka tvs pazeistams cylvāks, kura ir itei bilda, miers zemi. A ka jis jau ir
iiiiini is agruok, tod pi to ļ>at sai- inimka byus Iela nalaimja.
V. Podis, Rēzekne.
3223. Bez iemesla no sienas nokritusi bilde, sevišķi īpašnieka jeb tuvinieka ģīmetne, nozīmē tam nelaimi.
P. Jaunzemis, Nīca.
3224. Ja kāda cilvēka bilde nokrīt no sienas, tad tam gadīsies kāda nelaime.
V. Pilipjonoks, Asūne.
3225. Ja kāda bildi ierok kapsētas smiltīs, tad tas visu mūžu dilst.
E. Laime, Tirza.
BINDUS DIENA (21. marts).
3226. Bindus diena ir latviešiem pussvētdiena, un viņi to sauc par kustoņu dienu. Tad zeme paliekot silta un visi tārpi, skudras un kukaiņi sākot kustēties.
J. Lange, 1772. Smiltene.
3227. Bindes dienā neko nedrīkst mājā ievest. Ja malku vai žagarus ievedot, tad katrs malkas gabals un žagariņš pārvēršoties par čūsku. Ja Bindes dienā sēr- mūkša koka kūjiņu zemē iemie- not, tad pēc pāra stundām atradīšot pie tās saritinājušos čūsku zemē guļam. Bindes dienā vajagot gapkāta izkapti tādā vietā izkārt, kur staigājot to vienumēr varot redzēt, tad tai gadā nevienas čūskas neredzēšot. Priekš saules lēkšanas vajagot lopu kūtis izslaucīt un mēslus izsviest pret ziemas pusi, tad mušas nedzīvošot kūtī. Arī govīm vajagot muguras noslaucīt, tad vasaru nevienas mušas tās neaiztiekot.
Mājas Viesis, 1891. 27.
Jaunpiebalga, Gatarta, Drusti.
3228. Ja Binduksī (21. martā) un Gērdutā (17. martā) ieved mājā žagarus, tad tur vasarā čūskas dzīvo.
K. Jansons, Plāņi.
3229. Bindiksī nedrīkst žagarus vest mājā, jo tad ar vasaru garie tārpi nāk mājā.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
3230. Benedikta dienā nav brīv ievest mājā ne siena, ne kā cita, tad ieved ,,garās" (čūskas).
V. Loze, Drusti.
3231. Ja kustoņu dienā ved ko no meža mājā, tad vasaru nāk mājā čūskas. [Sal. P. Māra, Ģertrūdes d., Lielā piektdiena, gavēnis.]
P. 5., Rauna. Z. Lancmanis, Lejasciems.
3232. Bindus dienā, Ģertrūdē un gavēņa piektdienās nedrīkst itin neko no meža vest, tad čūskas nāk mājā.
Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
3233. Benedikta dienā nedrīkst vest malku no meža, tad čūskas nāk tai pakaļ.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3234. Mājas mātes jau ap marta vidu sākot staigāt pa kūtīm un staļļiem, slaucīdamas griestus un sienas, lai vajātu mušas. Kas to neizdarot visvēlāk līdz Benediktam, tā lopiem vasarā daudz jākaujas ar mušām un visādiem smūdžiem.
Balss, 1886. 18.
3235. Benedikta diena ir kustoņu diena, kad visi kustoņi uzmostas n9 ziemas miega.
/?//</<■ — Hindus diena
Z. Lancmanis, Lejasciems.
3236. Kustoņi, kas nebūtu pamodušies Ģērdas dienā, ceļas Bindus dienā, jo Bindus ir vēl spēcīgāks kā Ģērda.
Aizkrācnieks, Tirza.
3237. Binduļa dienā jānoslauka kūtī sienas un griesti, tad lopus kukaiņi neēd.
E. Lācis, Tirza.
3238. Benedikta dienā jāslauka griesti, pirms saulīte uzlec, tad mušu neesot.
V. Loze, Drusti.
3239. Benedikta dienā jāslauka griesti, lai nebūtu mušu.
i V. Saperovs, Vecpiebalga.
3240. Bimbuļu dienā (Benedikta diena 21. martā) jāslauka kūts griesti, tad mušas neaug un lopi nebizo.
E. Laime, Tirza.
3241. Kad Bindus dienā govīm muguras slauka, tad vasaru mušas nekož.
>M. Zaķe, Drusti.
3242. Binduļa dienā nevar ūdeni liet silēs, lai lopi nebizo.
E. Lācis, Tirza.
3243. Kustoņu dienā visi kustoņi pamostas no ziemas miega.
P. Š., Rauna.
3244. Benediktā lācis vien neuzceļas, bet tikai apgriežas uz otriem sāniem.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
3245. Bindes dienā mostoties lācis un pagriežoties uz otriem sāniem gulēt.
Aizkrācnieks, Tirza.
3246. Benedikts jāsvin, jo tad lācis migā uz otriem sāniem griežoties un visi kustoņi tad esot kājās.
J. Dambenieks, Rīga.
3247. Bindus rītā nedrīkst ilgi gulēt, jo šinī dienā ceļas lācis augšā, un kas pēdējais paliek gīdtā, tam lācis atstāj savu miegu.
A. Leimane, Mārsnēni.
3248. Bimbuļu dienā (21. mar- ' tā) visiem bez saules jāuzceļas; kas neuzceļas, tam lācis atdod savu miegu.
E. Laime, Tirza.
birzs.
3249. Citi pielūdz birzis, kuras kopj pie savām mājām un ciemiem un tur tik svētas, ka tur nedrīkst pat ne krūmiņu nocirst, domādami, ka no tā celtos liels ļaunums.
D. Fabrīcijs, 1610.
3250. Ja sapnī birzī rauj lapas, tad būs uz kapsētu jābrauc.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
biszāles.
3251. Mežsarga biszāles der pret visām kaitēm, bet ja meža- sargs dod dziedēšanai savas biszāles, tad viņš vairs nevar tik labi šaut.
E. Linge, Salaspils.
bišu krēsliņš (Tanacetum vulgare).
3f52. Bišu krēsliņu tumši dzel- tānos ziedus, maisītus ar medu, latvieši lieto pret cērmēm.
E. Birzmanis, Latv. ārstn.
stādi, 1897. »
3253. Brandvīnā iemērkti bišu krēsliņi derot pret cērmēm.
203
Bindus diena — Bišu krēsliņi
R. Bērziņš, Annenieki.
3254. Biškrēsliņi lietojami cērmju nodzīšanai un arī vemšanai. Augiem jānoplūc galviņas, jāieber parasti siltā pienā un jāsavāra, cik vēlas, ne vairāk kā vienā stopā piena.
J. Celmainis, Nīca.
3255. Biškrēsliņš aug dārzos. No tā lieto izžāvētus ziedus kā uzlējumu pret kāsu un kā sviedrējamu līdzekli. Agrāk biškrēsliņu tinkturu lietoja arī cenkšļu sāpēm un locītavu sāpēm, purniem pie zirgiem. Tinkturu pagatavo šā: ņem izžāvētas biškrēsliņu saknes, divas saujas, pārlej ar pusstopu degvīna un nostāda uz 14 dienām siltā vietā, pēc kam izkāš un lieto kā ieberzējumu.
K. Celmiņš, Balvi.
BITES.
I. Bites vispārīgi.
3256. Priekš 300 gadiem bija pieņemts, ka bišu koks piederēja tam, kas pirmais to uzgāja un apzīmēja par savu, neskatoties uz to, kura zemē tas atradās.
J. Krūmiņš, B. Zemes pielikums, 1933. 28. -ļ.,
3257. Bites neesot pie vārda jāpiemin, bet jāsauc par sētmalie- šiem, maziem vai saldiem putniņiem.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
3258. Bites nav jāsauc vārdā, bet par putniņiem, lai tām nenotiktu kas ļauns.
M. Igaune, Galgauska.
3259. Lai bites lab? izdotos, tad viņas jāsauc par putniņiem, ne par bitēm.
204
P. S., Rauna.
3260. Bites nevar paciest, ka pie viņām nāk kaislīgi negodīgi cilvēki, jeb arī sievietes ar mēneš- ziediem. Tāpat viņām nepatīk alus, brandvīna, ķiploku un rutku smaka. Viņas necieš arī maitas un atejas smaku. Tālāku viņas nepanes sāli, lielu troksni, melnu un sarkanu krāsu.
S. Gūberts, 1688.
3261. Bišu tēviņiem ir savs sargs, kas tos apgulda un atkal pieceļ.
S. Gūberts, 1688.
3262. Citi saka, ka bites ir kurlas un nekā nedzird, bet tas nav tiesa.
S. Gūberts, 1688.
3263. Citi saka, ka līdz ar rasu nākot no debesīm arī medus sula, ko tad bites ievācot.
S. Gūberts, 1688.
3264. Bitēm ir daudz ienaidnieku, kā: kaķi, zirnekļi, dzeņi, bezdelīgas, skudres, kaupiņi. Bet lielākais viņu ienaidnieks ir lācis. Citi saka, ka lācis meklējot medu ne tik daudz sava kāruma dēļ, kā acu dziedēšanas labad.
S. Gūberts, 1688.
3265. Cirpuļi aitām gavēnī iz- cirpuši pieri un ausu starpas un to vilnu ielikuši bišu stropā, lai bites dzīvojot kopā kā aitas. [Sal. Māra,]
K. Jansons, Plāņi.
3266. Ja grib, lai bites labi izdodas, tad Māras rītā priekš saules svešā kūtī jānocērp aitu pieres.
A. Bērziņa, Aloja.
Biiu krēsliņS — Bitēs
3267. Gavēņa laikā bitnieki ejot otra kūtī aitām uz galvas nogriezt
pa sprogai vilnas; aitām no tā nav nekādas nelaimes, bet bitēm laime. No tās vilnas adot arī cimdus, ko pie bitēm iet.
J. Lancmanis, Lejasciems.
3268. Bitenieki gavēnī ejot zagt vilnu, cirpdami aitas, no vilnas adot cimdus.
E. Lācis, Tirza.
3269. Bitenieki gājuši ceturtdienas naktīs pa svešām kūtīm aitas cirpt, lai bites izdotos.
P. Š„ Preiļi.
3270. Lai bites labi nes medu, tad vajag aiziet uz kaimiņu mājām un apcirpt aitas.
T. Java, Palsmane.
3271. Ja pa bitēm sāk strīdēties, tad viņas izput.
P. Zeltiņa, Ikšķile. J. Dābols, Lielvārde.
3272. Bitēm vislabāk taisīja dravu vecos ozolos, priedēs un liepās. [Liepās gan tikai pēdējā laikā.]
G. Pols, Vecgulbene.
3273. Ja tropiņš atgriezts pret ziemeļiem, tad bites (putniņi) rie- lienot.
M. Valts, Nīca.
3274. Ja bišu stropu ejas pirmā maijā apsmērē ar kazu pienu, tad viņas drīzi spieto.
A. Zvejniece, Piebalga.
3275. Bišu stropu caurumiņus vajaga rītos ar aitu pienu aptraipīt.
S. Gūberts, 1688.
3276. Kad bites bērnus, laižot laižas projām, tad uz kāda koka jāuzmauc bērza piepe, kas jāuzslien gaisā, jo tad bites ap to aplīp apkārt.
K. Jansons, Plāņi.
3277. Bišu spiets maijā ir līdzīgs siena vezumam, bet jūnijā nav pūliņu vērts.
Brīvā Tēvija, 1927. 183.
3278. Bišu spiets maijā atsver lielu siena vezumu.
Latvis, 1932. 3094
3279. Māņticīgi cilvēki pie svētā vakarēdiena izņem no mutes Dievmaizi, aiznes uz māju un ieliek bišu stropā, lai pie bitēm svētība vairotos.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
3280. Kad tirgū, savam ienaidniekam neredzot, nomaucot viņa zirga apaušus un uzmaucot atkal otrādi, tad paša bites izdodoties labi, bet viņa bitēm klājoties slikti.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
3281. Spalvainam cilvēkam bitēs izdodas. [Sal. spalvas, cilvēks.]
K. Jansons, Plāņi.
3282. Biteniekiem bitēs kāpjot, jātaisa bišu balle, lai labi veiktos ar bitēm.
A. Skrūze, Saikava.
3283. Ja dravinieks gribēja, lai kaimiņa buņģos, ķozuļos jeb pul- ceņos kokos uzvilktos stropos neietu šā bites, tad vajadzēja pie tā koka saknes iedurt adatu bez acs. Tas nu bija jāizdara ar cimdiem un slepeni, lai otrs to neredzētu.
P. J. Raudavietis, Bērzaune.
205
Bites
D. L. f. 1888. 28.
3284. Ja bites taisās iet prom (spietot), tad vajaga vakarā noklausīties, ko bites runā. Ja viena mato saka: „Prom, prom!" un otra: „Palikt, palikt!" tad bites nākošās dienās spietos.
A. Aizsils, Lubāna.
3285. Tie bitenieki zina, kad bites grib no tropa iziet un bēgt, tad tie bitenieki tās bites var uzturēt ar klinkstēšanu, kad ar atslēgām jeb uz katlu, jeb beķeni sit un skandina.
G. Mancelis, Lett. Postill I.
1654. 318.
3286. Kad bites spieto, tad jāskrien ar zvaniem paka), lai viņām sajūk ceļš.
E. Laime, Tirza.
3287. Kad bites nestāv stropā, tad jāpaņem dzīva varde un ar to strops jāizsmērē un atkal jāpalaiž vaļā.
RKr. 6. Lielplatone.
3288. Kad sameklē trīs pagastu ecēžu tapas un, mājās pārnesot, divas atstāj ārpus un trešo ienes bišu dārzā, tad bites labi padodas.
RKr. 6. Lielplatone.
3289. Bišu dārzā nedrīkst bārties, nedz arī tur ieiet basām kājām.
RKr. 6. Taurkalne.
3290. Bites naida negribot, ja pār medu kāds sabaroties, tad tam viņas izputot.
E. Aizpurve, Lubāna.
3291. Kad bites rauga un biedram nedod pusi [medus], tad bi- les mirstot vai citur aizejot.
L. Avīzes, 1824. 32.
3292. Kad iet pie bitēm, tad nedrīkst bezdēt, jo tad bites ļoti dzeļ.
F. Ruperts, Grieze.
3293. Bičoļiem (bišu brāļi) jādala medus ļoti taisnīgi, jo citādi bites nepadodas.
RKr 6. Nereta.
3294. Kuru bišudārzu zagļi ie- zog, tur nav laimes.
Langius.
3295. Kuru bišu dārzu zagļi ie- zog, tur nav vairs laimes.
Veca vārdnīca no 17. g. s.
3296. Ja bites dzirda ar spirtu, tad tās iet laupīt pie citu bišu stropiem.
E. Jēpe, Palsmane.
3297. Priekš bērnu laišanas pie bišu tropa varot dzirdēt, ka vecais bišu tēvs sakot: „Prom, prom, prom!" bet jaunais lūdzoties: „Tē- tīt, tētīt, tētīt!"
P. Š., Rauna.
3298. Priekš bišu spietošanas, viena māte skaita smalki: „Iet, iet, iet." Otra rupjāk: „Stāv, stāv, stāv."
M. Vētra, Tirza.
3299. Ja bites spieto jaunā mēnesī, tad tās ir strādīgas, ja vecā mēnesī, tad ir slinkas.
A. Salmāns, Balvi.
3300. Taurkalnē izlieto, bites apslakot (kad tās bērnus laiž), pēc iespējas tikai krūkļu slotiņas un tāpat arī krūkļu koku, krātiņu pagatavojot un ierīkojot.
RKr 6.
3301. Bites tikai ievu ziedu neņemot.
liitrt
K. Jansons, Viļāni.
3302. Bites neiet pie sarkanā āboliņa medus sūkt tādēļ, ka Dievs tām to aizliedzis. Pie sarkana āboliņa viņas gājušas svētdienā un sūdzējušās Dievam, ka darba dienās bieži lietus līstot, kāpēc tām jāstrādājot svētdienā.
K. Jansons, Plāņi.
3303. Bitēm Dievs aizliedzis sarkano āboliņu, tādēļ ka tās svētdienā gājušas medus meklēt.
M. Navenickis, Zasa.
3304. Dievs aizliedza bitītei Sarkano āboliņu, Kam bitīte nesvinēja Svētas dienas launadziņu.
LD 30299.
3305. Skan mežiņis rītā agri, Skanēj' sebu vakarā, Dienas vidu neskanēja, Tad bitīte ābulā.
LD 30396.
3306. Sasadzīra div' bagāti Ziemu ciest, nesasalt: Bitīt' koka namiņā, Rudzīts zemes gabalā.
LD 30375.
3307. Div' bajāri lielījās Cietu ziemu izmituši: Bitīt' koka serdītē, Rūdzis sniega apakšā.
LD 27957.
3308. Bitīt' Dieva kalponīte, Dievam dara gaišumiņu; Pati sēd ozolā, Sveces deg baznīcā.
LD 30289.
3309. Kad bites labā laikā paliek stropos jeb nelaižas tālu projām, tad būs lietus.
S. Gūberts, 1688.
3310. Bites steidzas ātri stropā iekšā un ārā, kad lietus gaidāms.
Lat. Av. 1858. 76.
3311. Ja bites ar bariem laižas atpakaļ pie saviem tropiem, būs lietus.
E. Brīnums, Rūjiena.
3312. Ja bites agri iet gulēt, tad būs lietus.
J. Jakāns, Bebrene.
3313. Ja bites, saulei noejot, vēl laižas ziedos, tad rītā līs lietus.
L. Daugaviete, Smiltene.
3314. Ja no rīta bites nelaižas ārā, tad gaidāms lietus.
M. Sikle, Nīca.
3315. Ja bites ilgi guļ — gaidāms lietus.
J. Jakāns, Bebrene.
3316. Ja bites vakarā ātri beidz iet ziedos, tad otrā dienā jauks laiks.
A. Pidriks, 60 g. v„ Sauka.
3317. Priekš sausa laika bites paliek niknākas un biežāki dzeļ.
M. Sikle, Nīca.
3318. Ja bites, cilvēkam gar stropu garām ejot, klūp virsū, tad būs lietus.
J. Jakāns, Bebrene.
3319. Bites sēd čupiņās uz tropa sienām uz karstu laiku.
M. Sikle, Nīca.
3320. Ja mākoņiem tuvojoties bites neslēpjas tropos, bet turpina darbu, tad lietus nelīs.
M. Sikle, Nīca.
3321. Ja bites augstu lido — būs labs laiks.
J. Jakāns, Bebrene.
3322. Bites dzeļ tikai skaudīgiem cilvēkiem.
207
Bites
K. Jansons, Plāņi.
1323. Kad bite iekož, vajag ko- iiiii sarīvēt ar sīpolu.
L. Ozola, Sēļpils.
i:t24. Bitēs jākāpj īsi priekš nas gaismas.
S. Gūberts, 1688.
1325. Pret bites kodumu ir de- i ausu sviedri; ar šiem jāap- ērē tā vieta, kur iekosts.
J. Avots, Sece.
1326. Kad iedzeļ bites vai lāpies, tad tur steigšus jāuzliek ze- ļ virsu un jāsaberzē; tad nebūs [tāda luksa.
P. §., Rauna. K. Saržants, Blldiene.
1.127. Kad bišu īpašnieks mi- , tad bites iznīkst.
K. Jansons, Plāņi.
1328. Pārdotas bites atgriežas >aka|, kad pircējam caur vārtiem >1 saka: „Eu, panāc šu! Ne, ne, mc vtel"
K. Jansons, Plāņi'.
1329. Bites izbeidzas, ja ap opa caurumiņiem aptraipa vel-
sūdu.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
1330. Ja lielā piektā noķep kā- biti un liek tai izlaisties caur
ka muti, tad visas bites nobeigr s.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
Ja kāds grib aizņemties ;du savu bišu ēdināšanai, un devējs pie medus pieliek maizes īgu, tad nobeigsies visas bites, s ēdīs to medu.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
Ak, tu Dievs, nu es būšu nvenieka līgaviņa: Man bitīte ielīda Vainadziņu cekulā.
LD 5784.
II. B i te s sapnī.
Ja sapņos redzot bites, tad drīz būšot lietus vai sniegs.
E. Cimbule, Lauri.
Ja sapnī redz bites, tad ugunsgrēks.
A. Aizsils, Prauliena.
Ja sapnī redz bites, tad būs ugunsgrēks.
M. Stupele, Rīga.
Ja sapnī redz bites spie- tājot, tad būs sniegs.
A. Bauers, Ranka.
Kad sapnī redz bites bērnus laižam, tad tas ir uz puteņa laiku.
Āronu Matīss, Bērzaune.
Kad sapnī bites spiež, tad būs ugunsgrēks jeb sniegs.
I. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
Kad sapnī redz bites spiedām, tad nodegs mājas.
K. Lielozols, Nīca.
Juo sapynā radz bitis, tod guņsgrāks voi kars.
A. Borozinska, Barkava.
BITENIEKS.
Par bitenieku nevar būt ikkatrs cilvēks, bet tikai tas, kam bišu laime. Bišu laime ir tiem cilvēkiem, kam skrituļaini pirksti. Par skrituļainiem sauc tādus pirkstus, kam ādas rieviņas pirkstu galos saiet gredzenā. Tādēļ ir daži bi- tinieki, kam vareni padodas bites, citiem tās atkal nepadodas. Tas ir sakarā ar to, cik kuj-am skrituļu pa abām rokām kopā. Jo vairāk skrituļu, jo laimīgāks bitenieks.
A. Lejiņa, Talsi, Vandzene.
209
Bitenieks — Bībele
Kam uz rokām daudz spalvu un ari kājas un krūtis spalvainas, tāds ir liels bitenieks (dravnieks).
A. Leimane, Mārsnēni.
Tam cilvēkam, kam esot spalvainas krūtis, tam izdodoties bites.
H. Skujiņš, Smiltene.
Ja Ziemassvētkos, Jaunā gadā un Triju kungu dienā vakaros bitenieki citu kūtīs cērp aitas un no tādas vilnas uztaisa cimdus, tad viņiem bites labi padodas.
A. Salmāns, Balvi.
Lai biteniekiem nekostu bites, tad bija, citiem nezinot, jāapcērp svešu cilvēku aitām purni un no tās vilnas jānoada cimdi, kufus tad lieto bites kopjot.
G. Pols, Vecgulbene.
Ja bitenieks grib, lai viņam bites labi izdodas, tad tam vajaga no kaimiņu aitām nozagt kaut tik vilnas, cik vajadzīgs cimdiem pirkstus pieadot.
A. Zeltkalns, Lubāna.
Bitenieki jaungada naktī iet kaimiņu kūtī, apcērp aitas ap galvu, un no šās vilnas ada cimdus. Ar šiem cimdiem iet pie bitēm, tad bites daudz medus nes.
A. Zālīte, Bērzpils.
Ar bitenieku (cilvēks, kam bites) nevar sarunāties ārpus sētas stāvot, tad bites nepadodas.
Z. Lāce, Veclaicene.
BIZOŠANA.
Lai govis nebizotu, tad visos trijos Ziemas svētkos un Jaunā gadā tās priekš gaismas jāpadzirda ar skudru ūdeni. Kad ganos
dzen, tad ar pērkona apgrautu skuju jānoberž.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
Kad govis bizo, tad jāsaka arvien: „Biz, biz, ragā, dundurs astē!" r
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
Kad govis karstā laikā bizo, tad vajaga svilpot: tad nebizos.
R. Bērziņš, Džūkste.
Ar ledu, kas no pārro- bežas nests, govu muguras jāberzē, tad arī nebizojot.
P. Iklavs, Salenieši.
Ja govis stipri bizenē, tad jāiet ap govīm riņķī un jārunā: „Akmens astē, ūdens ragos", tad vairs nebizenēšot.
J. Bitaks, Litene.
Kad vakaros govis no ganiem mājā nākot bizo, tad nākamā dienā līs lietus.
V. Eglīte, Sēja.
Ja vasarā dunduru nav, bet govis tomēr bizo, tad būs lietus.
E. Krafte, Iļģuciems.
BĪBELE.
Kas visu bībeli izlasa, tas zaudē prātu.
P. Š„ Rauna.
Kas gada laikā Bībeli izlasa, tas paliek dumjš.
H. Skujiņš, Smiltene.
Ja bībeli lasot tā paliekot vaļā, tad to ļauni gari lasot.
J. Skara, Jaunpiebalga.
Ja sapnī lasa bībeli, tad lasītājs mirs.
J. Kriķis, Starti.
14
ihšanas.
Lai ejot nebūtu bailes, lad līdzi jāņem paegļa vai pīlādža runga.
A. Bērziņa, Aloja.
Ja kāds ir ļoti bailīgs, tad otram vajaga to labi sabaidīt; tad tam vairs nebūs bailes.
V. Pavāre, Iecava.
Kad cilvēkam uzmācas bailes kādā vietā, tad tur nevajaga palikt, jo tai vietā notiks kāds sliktums.
I. Upenieks.
No sabīšanās var izcel- celties visādas slimības, visvairāk roze.
P. Š., Rauna.
Ja no kāda cilvēka sabīstas, tad no viņa vajaga dabūt mālus vai drēbes lupatiņu, sadedzināt to un dūmus ap sevi apkūpināt, lad nekas slikts nenotiek.
E. Stīpniece, Vērene.
Skolniecei piemeties augons, un nu nosprieduši, ka tā no skolotāja nobijusies. Tad gribējuši no skolotāja dabūt kādu drēbes gabaliņu jeb matu kušķīti, ar ko slimo kvēpināt.
Latv. Avīzes, 1877. 7.
Ja cilvēks sabaidās no kāda dzīvnieka jeb otra cilvēka un pēc tam saslimst, tad jānocērp šis dzīvnieks un jāapkūpina slimnieks, tad paliek vesels.
Vidzeme.
Kad kāds nobaidās no kāda cilvēka, tad no tā, kas baidījis, vajagot nocirpt matus, lai nepaliktu slims.
210
J. Streņģis, Nīca.
Ja kaut kas pārbaida cilvēku, tad pārbaidītājs „jācērp".
J. Zvaigzne, Rēzekne.
Kad sabīstas, tad trīsreiz jānospļaujas, lai roze nepiemetas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
Kad sabīstas, tad vajaga nospļauties, jo tad rodze nepiemetoties.
J. Līnis, Taurene.
Ja stipri nobaidās, tad trīs reizes jānospļaujas, lai nepiemetas roze.
N. Stepanovs, Nīca.
Ja kādreiz nobaidoties, tad trīs reizes jānospļauj, citādi piemetas roze.
K. Lielozols, Nīca. A. Veikere, Rīga.
Ja sabīstas, tad jānospļaujas, citādi piemetas roze vai kāda cita kaite.
A. Aizsils, Veckalsnava.
Ja cilvēks dienu sabaidās, tad trīs reizes jānospļaujas un trīs reizes jāpārmet krusts, lai roze nepiemestos.
V. Līcis, Līgatne.
Ja nobīstas, tad vajaga piesaukt savu vārdu, tad nedabūs rozi.
H. Vilšķērsts, Daugmale.
Kad sabīstas, vajaga nospļauties.
V. Rūnika, Skujene.
No kaut kā sabīstoties, vienmēr vajaga nospļauties, tad nekāds ļaunums nenotiek; bet ja nenospļaujas, tad var notikt kāda nelaime.
Minnai
E. Pūriņš, Skujene.
Ja sabaidās, tad vajag nospļauties, jo citādi vēderā (iekšpusē) ieaug nelabi augoņi.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
Kad sabaidās, tad jānospļaujas, lai nepiemetas kāda slimība.
L. Strute, Šķibe.
Ja nobaidās, tad trīs reizes jānospļaujas, tad nekas ļauns neceļas.
A. Zvejniece, Lubāna.
3381. Kad sabīstas, tad trīsreiz jānospļaujas, lai drudzis nepiemestos.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
3382. Ja sabīstas, tad trīsreiz jānospļaujas, jo tas visu ļaunu aizdzen.
L. Zvaigzne, Gaujiena.
3383. Ja kādreiz sabīstas, tad vajaga trīs reizes nospļauties, jo, ja nenospļaudās, tad nakti murgojot.
P. Eglīte, Priekuji.
3384. Kad sabīstas, tad trīs reizes jānospļaujas, lai nepiemetas indeve.
B. Blumbachs, Lībagi.
3385. Ja sabīstas, tad trīs reizes jānospļaujas, un nekāda kaite nepiemetīsies.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
3386. Ja stipri sabaidās, tad vajag trīs reizes nospļauties.
A. Korsaks, Ezere.
3387. Ja kāds ir sabijies, tad, lai nepiemestos kāda kaite, trīsas reizes jānospļaujas.
J. Zanders, Zaļenieki.
3388. Ja cilvēks piepēži tiek izbaidīts, un lai nenotiktu kāda nelaime, vajaga tikai trīs reizes nospļauties un viss būs labi.
K. Corbiks, Arlava. 1
3389. Kad nobīstas, tad vajaga trīsreiz uz kreiso pusi nospļauties.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi. J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
3390. Kad stipri sabīstas, vajag trīsreiz pār plecu nospļauties, tad nemetas nekāda vaina.
Z. Prauliņš, Aumeisteri
3391. Ja sabīstas, tad trīs reizes jānospļaujas un jāuzdzer virsu auksts ūdens, tad nepiemetas slimība.
A. Aizsils, Kalsnava.
3392. Kad kādu cilvēku otrs sabaida, tad tam vajaga baidītājam trīsreiz pakaļ spļaudīt, lai nekāda kaite nepiemetas.
E. Zommere, Rauna.
3393. Ja sabīstas, tad vajaga 3 reizes nospļauties un sacīt: „Ne pie suņa, ne pie kaķa, ne pie manis paša."
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
3394. Ja pārbīstas, tad tūliņ trīs reizes jānospļaujas un jāsaka: „Kaut tevi velns parāvis!"
K. Strautiņš, Mēdzūla.
3395. Kas sabaidās, tam 3 reizes jānospļaujas un jāsaka: „Lai drudzis, roze nepiekrīt!"
J. A. Jansons.
3396. Ja nobaidās, ir trīs reizes jānospļaujas un jāsaka: „Ne roze, ne drudzis." Tad nekāda slimība nepiemetas.
A. Rozentāle, Jaunauce.
211
Bīšanās
14»
3397. Sabaidoties vajaga nospļauties un teikt: „Tpfu, tpfu, ne roze, ne drudzis!" Tad 110 sabaidīšanās nebūs nekādas kaites.
K. Corbiks, Valgunde.
3398. Ja kāds cilvēks sabīstas, tad vajaga trīsreiz nospļauties un teikt: „Tfu, tfu, tfu! Ne drudzis, ne roze!"
K. Corbiks, Jelgava.
3399. Kad sabīstas, tad trīs reizes jānospļaujas un jāpiemin tā diena, tad no sabīšanās nekas nepiemetas, piem., jāsaka: „Pi, pi, pi, šodien trešdiena!"
A. Skreija, Nurmuiža.
3400. Pārliecīgi uztraucoties, trīs reizes jānospļaujas un jāsaka: „Svēts, svēts, svēts", tad nepaliek slikts iespaids uz veselību.
K. Corbiks, Jelgava.
3401. Kad bērns nobīstas, tad māte saka: „Tfi, tfi, tfi! pie suņa, pie kaķa, ne pie mana bērna", tad bērnam nepiemetas nekādas likstas.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
3402. Kad sabaidās, tad jāsaka: „Suns cecere, kara Marija, pa logu iekšā, pa durvīm ārā!"
L. Strute, Šķibe.
3403. Lai no pārbīšanās netiktu nekāda kaite, tad nobaidītājam jāskatās uz kreisās rokas nagiem un jānospļaujas.
E. Zommere, Rauna.
3404. Ja ļoti sabīstas, tad vajaga cieši paskatīties uz nagiem, kamēr uztraukums pāriet, tad nekas ļauns nepiemetīsies.
A. Viklands, Vecpiebalga.
3405. Kad sīvīte kuo navīn stypri sasabeist, tad vajaga tyulīt pasa- vērt uz kreisuos rūkas nogīm. Tod slimība napīlips.
T. Beča, Preiļi.
3406. Ja no kā sabaidās, tad jānospļaujas un jāpaskatās uz nagiem vai jāiedzer cukurūdens.
V. Amoliņa, Vecpiebalga.
3407. Ja sabīstas, tad jānospļaujas un jāskatās uz kreisās kājas mazo pirkstiņu — nekas nenotiks.
J. Šmits, Ķēči.
3408. Kad sabaidās, tad vai nu jānospļaunas, vai jānodzeras, vai arī jāizmiezas, lai nepiekrīt kāda liga.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
3409. Ja nobijies, tad vajag trīs reiz nospļauties vai izmīzties.
A. Mednis, Limbaži.
3410. Ja cilvēks sabīstas, tad tam jāiedzer auksts ūdens, lai nekāda kaite nepieliptu.
P. Š„ Rauna. O. Ronis, Jēkabpils. A. Salmāns, Raivi.
3411. Ja sabīstas, tad vajaga izmīzties, lai nepiemestos kāda kaite.
V. Johansone, Jaunpiebalga.
3412. Kad sabīstas, tad jāmiez uz maizes krāsns slaukāmās slotas, lai nepiemestos kāda kaite.
M. Liniņa, Aizputes apr.
3413. Kas nobijies, tam vajaga caur pirts slotu izmīzties.
K. Jansons, Plāņi.
3414. Kad nobīstas, tad vajag izmīzt caur stupuru, tad nepiemetas roze.
Hltantis
M. Ķaupelis, Nīca.
.'<■115. Ka sieva sabaidās, tai ja- miez caur slotu.
Gustus, Penkule.
3416. Ja bērns sabaidās, tad liek tam caur čauksturi (lapu slota) mlzt.
M. Klēbacha, Sātiņi.
3417. Ja esi nobijies, tad izrnīz- nies, 3 reizes nospļaujies un 3 rei- res apgriezies riņķī — nesaslimsi.
J. Jakāns, Bebrene.
3418. Ja cilvēks sabaidās, tad viņu kūpina ar svētītām zālītēm, ja saslimst — tad mazgā jeb dod dzert svētīto ūdeni.
A. Sprūdžs, Varakļāni.
3419. Ja kāds ir stipri sabijies un paliek slims, vajag ņemt ūdeni kādā traukā, ielikt tanī trīs karstas ogles. Slimniekam nu jādzer trīs malki tā paša ūdens, un arī tanī pašā ūdenī jānomazgājas, tad ūdens jāizlej, un slimnieks paliek vesels.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
3420. Ja kas stipri sabijies, tad tam esot trīs reizes uz zemes jāsit, lai no lielām izbailēm slims nepaliek.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
3421. Ja, viesim nākot, sabīstas mazs bērns, tad bērna mātei jāiet uz ciemiņa māju un jānocērp tās mājas suns, tad bērns paliekot vesels.
J. Vīksne, Lubāna.
3422. Ja bērns no sabīšanās dabū krampjus, tad jāsadedzina viss, kas bērnam mugurā, un pelni jāiedod bērnam.
/
E. Laime, Tirza.
3423. Ja bērns nobaidās no si ņa, tad no šī suņa vajag nocirļ drusciņ vilnu, to sadedzināt un u ūdeni dot lai bērns iedzer; ta d m kas nekaitēs.
M. Klause, Jaunpiebnlg
3424. Ka bērna māte nobijušie; tad nomazgā bērnu un tanī ūdoi mātei kreiso kāju. Tad mazā bēi na māte paliek vesela.
A. Ozoliņa, Taureni
3425. Ka mazs bērns ir nobijies tad jāņem krāsns slota, jāieliel bērns šūpulī, un apakš šūpuļa sloti jāsadedzina. Slotas vietā var ņem arī bezdelīgu perekli. Tad bēru paliek vesels.
A. Ozoliņa, Taurene
3426. Kad maziņš bērniņš salus tas, tad mātei vajaga nolaizīt tri; reizes ar mēli bērniņam pieri ui pārspļaut sev pār kreiso plecu, j< tad bailes nenodarīs viņam nekādu ļaunumu.
V. Krieviņš, Daugmale
3427. Bērnu, kas sabaidījies, kas miegā raustās, kvēpina ar svēti tām zālēm (dillēm, mētrām). [Sal. bērns.]
3428. Ja bērns sabijies no pēkšņas suņa riešanas un kļuvis slims, tad jāpagādā sari no vainīgā kus toņa astes galiņa, un tie sadedzi nāti jāiedod slimniekam.
K. Corbiks, Vilce.
3429. Kad no kā satrūkstas, tad no tā jānocērp vilna (mati), jāsagrauzdē un ūdenī jāiedzer-
J. Apsalons, Sēļpils.
3430. Ja bērns sabīstas no kāda cilvēka vai kustoņa, tad no tā jādabū mati vai vilna, kurus dedzi not bērns ir jāapkvēpina.
21
lilkanā»
P. Š., Rauna.
.'1431. Ju bērns sabijies no degošus mājas, tad viņam jāiedod saberzta ogle, kas ņemta 110 ugunsgrēka vietas.
K. Corbiks, Vilce.
3432. Kad bērns sabīstas un no izbaiļa paliek slims, tad salasa visādus mēslus paslieksnē vai citur istabā, uzmet uz uguns, lai tur gruzd. Gruzdējuma dūmos tur slimo bērnu, ko sauc par svēpēšanu, caur ko tad bērns paliek vesels. — Tāpat dziedina ar istabā sagrābstītām smiltīm, kuras iemet ūdenī un tajā mazgā bērnu, iepriekš no tā bērnam iedodot dzert.
Etn. I, 1891. 66.
3433. Naktī ja saņem piepēžas bailes, tad esot kāds miruša cilvēka gars klāt; vajagot minēt tik viņa vārdu, un viņš izstāstīšot visu, ko tik vēloties.
J. Šmits, Ķēdi.
3434. Lai izdziedētu slimības, kas radušās no bailēm, tad jāēd trīs kumosi zagtas maizes vai arī jāiespļauj divās riekstu čaumalās.
T. Ķengā, Jelgava.
3435. Ja, gulēdams svešā vietā, kāds baidās no ēniem, tad jāņem nazis, jāapvelk ar to ap gultu un ar to pašu nazi jāuzmet krusts uz gultas; tad vairs nebūs jābaidās no ēniem.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 198.
BLAKTIS.
3436. Blaktis esot cēlušās no viena velna, kas gribējis daudz asiņu dzert. Tāpēc arī blaktis tik nejauki smirdot, ka esot radušās no velna. [Skat. velns.]
J. Plaudis, Dzērbene.
3437. Ar verdošu ūdeni vecā mēnesī plaktis izplaucē.
K. Jansons, Viļāni.
3438. Ja istabā ir blaktis, tad tās nedrīkst plucināt augošā mēnesī; tad tās aug trīskārtīgi.
A. Broža, Naukšēni.
3439. Ja gribējuši izdzīt blaktis no istabas, tad ņēmuši pirmo ledu un svieduši tām virsū.
E. Krastiņa, Naukšēni.
3440. Blaktis iznīkst no zemes pūpēža pelniem.
K. Jansons, Plāņi.
3441. Blaktis var izdzīt no istabas, iesmērējot attiecīgās vietas ar cūkas taukiem.
A. Zvejniece, Piebalga.
3442. Kur blaktis aug, tur jāiesmērē cūkas tauki.
Zemes Spēks, 1932. 28, 477.
3443. Kad sienas smērē ar cūkas žulti, tad blaktis nenāk mājā.
T. Grinbergs, Dundaga.
3444. Ja istabā ir pulka blakšu, tad vecā mēnesī ar trauku mazgājamo lupatu jānoslauka sienas un visas vietas, kur blaktis dzīvā; tad viņas pašas līdz pēdējai izbēgs.
H. Skujiņš, Smiltene.
3445. Ja ir mājā blaktis, tad vecā mēnesī vajag sasmērēt ar siļķu sālījumu, pēc tam vairs nav blaktis redzamas.
A. Klause, Jaunpiebalga.
3446. Kur blaktis grib iznīcināt, tur vajaga uzliet siļķu sālījumu.
P. Š., Rauna. O. Ronis, Jēkabpils. A. Salmāns, Balvi.
3447. Lai blaktis izdzītu, tad gultas kājas apsmērējamas ar māliem, kas pēc tam jāaiznes un jānoliek uz kāda ceļmalas akmeņa.
A. Bērziņa, Aloja.
3448. Ja blaktis grib iznīdēt, tad ar pārgrieztu skābu gurķi jāapsmērē blaktainās vietas.
A. Bērziņa, Aloja.
3449. Lai blaktis iznīdētu, jānes istabā papardes.
M. Ozola, Koknese.
3450. Lai blaktis iznicinātu, istabā vajaga nest papardes.
V. Rūnika, Skujene.
3451. Plaktis izbēg no mājas, ja tur ienes dzīvu meža plakti.
K. Jansons, Plāņi.
3452. Istabā, kur daudz plakšu, ir jāienes augu plaktis, tad pirmās izbeidzas.
A. Skrūze, Saikava.
3453. Plaktis pazūd, ja tur, kur tās dzīvo, izbārsta egļu skujas, kas miroņu izvadot piebirušas istabā.
K. Jansons, Plāņi.
3454. Ar to ūdeni, ar ko ir mirons mazgāts, jāapslaka istabas griesti un grīda, tad tur izbeigsies prūši un blaktis.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 197.
3455. Kad redz vedot mironi, tad satin pāra blakšu papīrā un sviež pakaļ, ticēdami, ka mironis blaktis aizvedīs uz kapsētu.
A. Smagars, Ludzas apr.
3456. Ja grib blaktis izdzīt, tad trijos gavēņa piektdienas vakaros no vietas jāņem cepļa slota un jājāj trīs reizes apkārt istabai. Otram šinī pašā laikā jāskatās pa logu iekšā. Jājējs jautā: „Ko dara sarkanie vācieši?" Otrs atbild: „Ed cits citu augšā." Jājējs saka: „Lai viņi ēd, viņi cits citu saēdīs."
K. Lielozols, Nīca.
3457. Blaktis izdzen tā: vajaga dabūt pirmdzimto un pastarīti. Pirmdzimtais jāj uz ogļu raušamā skruķa apkārt mājai, piejāj pie atvērta loga, kur iekšpusē stāv pastarītis, un jautā: „Ko tās jūsu Vācas dara?" Pastarītis: „Viņas ēdas cits citu." Pirmdzimtais: „Lai ēdas, kamēr visas apēdas!" Tā jāatkārto trīs reizes.
J. Apsalons, Sērpils.
3458. Lai blaktis iznīdētu, jāņem sērmūkša nūja un jāsit pret gultu deviņas reizas, pie kam pirmdzimtais aiz loga ārā pēc katra sitiena prasa: „Ko tu tur sit?" Sitējs, pas- tarīts, atbild: „Blaktis situ." Tad pirmdzimtais trīs reizes saka: „Sit, sit, kamēr izsit!"
K. Krastiņš, Jaunpiebalga.
3459. Lai blaktis iznīktu, tad zaļā ceturtdienā jānoķep kāda, jāieliek vīzē un jāizvelk pār slieksni.
A. Pliens, Meirāni.
3460. Lai blaktis neaugtu, jāliek dažas blaktis kapotē un jānes, atpakaļ neskatoties, uz upi.
E. Laime, Tirza.
3461. Kad blaktis kož, tad būs lietus.
213
Blaktis
S. GOberts, 1(188.
BLAUZNAS.
3462. Pret galvas izsitumiem un plauskām jāsmērē galva ar saules krēsliņu sulu, ar maisījumu nu salda sviesta un smalka tabaka, vaivariņi jāizvāra, un tad ar šo šķidrumu jāsvaida galva.
Etn. IV, 1894. Sērpils.
BLUĶA VAKARS.
3463. Ziemas svētku vakarā, kā arī jau iepriekšējā vakarā viņi svin bezkaunīgus svētkus ar ēšanu, dzeršanu, lēkāšanu un kliegšanu, iedami no vienas mājas uz otru un vilkdami vienu bluķi līdz, kufu beidzot sadedzina.
P. Einhorns, 1&56.
3464. Bluķa vakars bija vakars priekš ziemas svētkiem. Tad tie ciemos taurējuši, lai varētu sapulcēties un jānēt, danci vest. Tad viens otru uzrunājis: „Iesim ka- Jadā!"
Veca vārdnīcā (17. g. s.).
3465. fSenos laikos] vidzemnieki un kurzemnieki savu bluķu vakaru pavadīja, kas tiem ap mūsu ziemas svētku laiku bija svētījams un kur tie lielu ozola bluķi no vienām mājām uz otrām ar gavilēšanu vadīja.
Latviešu draugs, Piel. 1839, 49.
3466. Kad bluķu vakarā, kas ir dvēseļu vakars, vērpj, tad peles dzijas izkapājot. Tāpēc vispāri Vidzemē un Kurzemē ceturtdienas vakarā, gavēņu laikā meitieši nevērpj; citās malās nevērpj ceturtdienas vakarā arī cauru gadu, jo ta esot Mārijas piedzimšanas diena.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
.'tl(>7. Bluķa vakars sakrīt kopā m iuUnii svētku vakaru ap ziemas svētkiem. Sis bija tiem īsti plosīšanās un dzeršanas laiks, kur tie, visādi izērmojušies, it bezkaunīgi un lopiski dzīvoja. Tad mēdze lielu smagu bluķi apkārt vazāt, to vilkdami ar lūku virvēm, un vēla to ar lielu gavilēšanu no viena ciema un nama uz otru un galā sadedzināja.
K. Šulcs, Kurzemes stāstu gr. 1832.
3468. Rudenī, kad vasaras grūtie darbi jau ir pabeigti, puiši nocērt mežā kādu bluķi un veļ to dziedādami no vienas mājas uz otru. Agrāk šī ieraša bijusi tālu izplatīta, bet tagad jau atmesta un aizmirsta. Nav arī droši zināms, vai bluķa vakari noturēti arī Latgalē.
B. Eriņa, Latgale.
3469. Ap Ziemas svētkiem bija bluķa vakars. Tad vēla bluķi un pēc tam viņu sadedzināja.
T. Dzintarkalns, Talsi.
3470. Bluķi vēluši veļu laikā, tā no Miķeļa līdz Mārtiņam ceturtdienas vakaros.
Z. Lancmanis, Sauka un Sunākste.
3471. Bluķa vakarus svētījuši no Mārtiņa līdz Sveču dienai.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
3472. Sākot no Ziemas svētkiem un beidzot ar Zvaigznes dienu meitas sanāca vakaros kopā kādā istabā. Viņas dziedāja, adīja un izšuva dažādas lietas, bet vērpt tai laikā bija aizliegts, jo šie vakari skaitījās par svētiem.
Mackēviča-Saulīte, Preiļi.
3473. No Ziemas svētkiem līdz jaunam gadam ir bluķu vakari jeb svētku starpas, kad nedrīkst strādāt. Ja neklausa, tad notiek kāda
nelaime ar lopiem. Ja vij vai vērpj, tad govīm un aitām var notikt grūtības un sarežģījumi dzemdēšanā.
V. Kancāns, Asare.
3474. Bluķa vakarā esot vilkuši bluķi ap māju un to gavilēdami un dziedādami sadedzinājuši.
A. Bīlenšteina man. J. Krampis, Skujene, 1865.
3475. Bluķi vēluši no vienām mājām uz otrām dziedādami un beigās to sadedzinājuši. Bluķa vakaros stāstījuši pasakas un devuši mīklas minēt.
Z. Lancmanis, Sauka un Sunākste.
3476. Dažā Vidzemes pusē ļautiņi dažureiz vēl tagad svētī ceturtdienas vakaru un sauc to par bluķa vakaru. Kad tanī vakarā mājas cilvēki neko nestrādā, tad jautā: „Vai nu svētījat bluķa vakaru?"
L. Hērvāgens, „Skolas Maize" I.
3477. Bluķa vakars svinēts piektdienas [piektā vakarā?] vakarā. Bluķim pielikuši vangas un vilkuši to no mājas uz māju un beidzot atkal atvilkuši uz pirmo māju atpakaļ.
P. Vijciems.
3478. Gavēņa ceturtdienas vakari saukti par bluķa vakariem, tādēļ ka tad vāļājuši vecu piestu no vienas mājas uz otru.
E. Zommere, Rauna.
3479. Katrs ceturtdienas vakars lika saukts par bluķa vakaru. Tad nedrīkstēja vērpt un citus darbus mājā darīt.
A. Irbe, Rūjiena.
3480. Senāk ļaudis ceturtdienas vakarā viļājuši bluķi pa istabu.
O. Darbiņš, Birži.
3481. Ceturtdienas vakars ir bluķu vakars, tad nedrīkst strādāt ar vilnu, lai aitas augtu.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
3482. Ceturtdienas vakaru sauc par bluķa vakaru. Tad nesukā vilnu un nevērpj. [Sal. piektvakars, gavēnis.]
E. Lācis, Tirza.
3483. Kas bluķa vakarā vērpjot, tā aitām vēders sagriežoties.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
3484. Bluķa vakarā (katrā gavēņa ceturtdienas vakarā) nedrīkst vērpt, lai nenīktu aitas.
H. Skujiņš, Smiltene.
3485. Bluķu vakaru svētīja piektā vakarā, tad nedrīkstēja vērpt.
G. Pols, Baldone.
3486. Ceturtdienas vakarā, t. i. bluķu vakarā, neviens nedrīkst strādāt.
M. Eglīte, Pāle.
3487. Piektdienās (piektos vakaros?) svētījuši bluķa vakaru.
M. Navenickis, Zasa.
3488. Ceturtdienās nebija brīvu vērpt, jo tos vakarus svētīja un sauca par bluķa vakariem.
G. Pols, Vecgulbene.
BLUĶIS.
3489. Ja meita istabā tura bluķi, tad viņa ātri vien izies pie vīra.
H. Skujiņš, Smiltene.
BLUSAS.
217
Bluķa vakars — Blusas
3490. Blusas ceļoties no koka skaidām. Ja zāģētas ozola skaidas iebej-ot pudelē un uzlejot drusku
Uih'tis, tad otra diena visa pudele esot pilna ar blusām.
P. S., Kauna.
3491. Mājās blusas augot tad, kad auzas skaras dzen.
G. Pols, Bauska.
3492. Auzu plaukstamā laikā blusas dzīvo uz visām cinatām.
K. Jansons, Plāņi.
3493. Auzu pļaujamā laikā blusas esot uz katras cinatas.
E. Gaile, Aumeisteri.
3494. Auzu plaukstamā laikā ir blusas visās vietās.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3495. Sienlaikā ir blusas pat egles un smilgas galā.
K. Jansons, Plāņi.
3496. Sienlaikā blusas uz akmi- na dzīvojot.
K. Jansons, Plāņi.
3497. Cilvēku, kas esot brūtgānā vai brūtē, blusas kožot.
K. Jansons, Plāņi.
3498. Blusu, kupa kožot vīrietim uz kreisās vai sievietei uz labās rokas, nedrīkstot nokaut, jo tad brūtgāns jeb brūte vairs nemīlēšot.
Tautas Kalendārs, 1925. g.
3499. Ja rītā ceļoties uz kreisās kājas uzlec blusa, tad dabūs kādu dāvanu.
A. Salmāns, Balvi.
3500. Ja blusa uz rokas uzlēc, tad dabūs dāvanas.
A. Sietiņš, Taurene.
3501. Ja blusa uzlec uz rokas, tad dabūs dāvanas.
Z. Akmentiņa, Lubāna.
3502. Ja blusa uzlec uz kreisās rokas, tad būs dāvanas.
S. Kažoka, Lubāna.
3503. Ja blusa kož kreisā rokā, tad dabūs dāvanas.
L. Ezīte, Alūksne.
3504. Ja uz labās rokas uzlec blusa, tad sagaidāma kāda dāvana.
V. Alke, Jaungulbene.
3505. Kam uz rokas virsus blusa iekodusies, tas dabūs ko jaunu zināt.
K. Jansons, Plāņi.
3506. Ja blusa pa roku staigā, tad drīz dzirdamas jaunas ziņas.
M. Vennere, Cēsis.
3507. Ja blusa uzlec uz rokas, tad saņems vēstuli.
T. Java, Palsmane.
3508. Ja blusa kož uz rokas, tad tai dienā kāds to roku skūpstīs.
V. Saperovs, Vecpiebalga.
3509. Ja blusa kož uz rokas, tad to dienu roku kāds bučos.
B. Daņilovs, Kacēni.
3510. Ja blusa kož uz rokas, tad tai dienā kāds roku bučos.
A. L.-Puškaitis. M. Sikle, Nīca. A. Aizsils, Meirāni.
3511. Ja blusa kož rokā, tad tanī dienā kāds roku nobučos.
J. A. Jansons, Rīga.
3512. Ja uz labās rokas stilba noķep blusu, tad būs kādas izdošanas naudas ziņā, bet ja uz kreisās — tad saņems dāvanas.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
3513. Ja blusa ir uzkodusies uz rokas, tad būs jāpārvar ļauni cilvēki.
V. Bernava, Cēsis.
3514. Ja pa nakti blusas lēkā daudz, tad būs daudz naudas.
M. Šķipsna, Gulbene.
3515. Ja ziemas laikā noķep blusu uz kakla, tad sagaidāms atkusnis.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
3516. Kad blusas kož, tad būs lietus.
S. Gūberts, 1688.
3517. Ja blusas uz kakla nāk, tad lietus gaidāms.
A. Kleinbergs, Rauna. Atbalss K. 1897.
3518. Kad blusas lien uz kakla, tad ir lietus gaidāms.
Brīvā Zeme, 1929. VI, 7.
3519. Ja blusas augstu lec — būs lietus.
J. Jakāns, Bebrene.
3520. Lai mājās blusu nebūtu, tad rītā agri jāizslauka istaba un mēsli jāizbep uz krustceļiem.
J. A. Jansons.
3521. Lai no blusām tiktu vaļā, tad lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jāizslauka istaba un mēsli jāaiznes uz lielceļu.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 197.
3522. Lai blusas iznīcinātu, tad bļodā jāsavāc pērkona lietus ūdens un ar to jāapslaka visa istaba 1111 sevišķi gultas.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 197.
3523. Septiņās piektdienās pirms Lielās piektās (ieskaitot) rītā priekš saules lēkta istaba ar kadiķiem jā- izpep, tad žagari, atpakaļ neatskatoties, uz mežu jāaizvelk un tur jānomet, tad istabā blusas neaug.
M. Ozola, Talsi.
3524. Lai blusas iznīdētu, ik vakarus jāizkaisa istaba ar sagrieztām kalmēm.
M. Ozola, Koknese.
3525. Lai iznīdētu blusas, tad istabā vajaga izkaisīt sūrenes.
E. Jēpe, Palsmane.
3526. Blusas iznīkstot, ja sūrenes gultas maisā iebāž.
P. Š., Rauna. J. Jansons, Plāņi.
3527. Kad arājs nodzen tīrumā pirmo vagu, tad no vagas gala pa- jem zemes un izkaisa to istabā, lai blusu nebūtu.
E. Volters, Maīepia^bi, 1890, 4. Preiļi.
3528. Lai izsargātos vasarā no blusām, tad pavasarī, kad ap pirmo reizi zemi, jānozog, arājam neredzot, no šās zemes pārs sauju un jāpakaisa pa istabas grīdu.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
3529. Pavasarā, kad izīt pyr- mū reizi ortu un dzan pyrmū vo- gu, vajaga, arējam naradzūt, pa- jemt nu pyrmuos vogas zemes un pakaisīt ustabā.
T. Beča, Preiļi.
3530. Ja grib, lai nekož blusas, tad gavēņu laikā (vakarā) jānoķep blusa un jāapglauda. Pēc tam jāpalaiž vaļā.
L. Grinberģe, Nereta.
3531. Lai blusas izdzītu, tad, citiem nezinot, viena jāiesien krekla stūrī, pēc saules krekls paslepus jāaiznes līdz otra mājai, saite jāatraisa un blusa pār plecu jāsviež uz otra mājas pusi.
219
Hlusns
A. Bērziņa, Aloja.
8532. Ja blusas grib iznīdēt, lad I) jaunpagatavoto slotu žaga- i ieni jāapcērt gali un tad rūpīgi jāizmēž istaba vai 2) istabā jānes kolmi.
E. Brīnums, Rūjiena.
BĻODA.
3533. Kod tu sātā nagribādams rozsissi bļūdu, tev juos žāl, bet tu nažāloj, itei pīzīmēj Ielu laimi to- vā sātā.
V. Podis, Rēzekne.
3534. Ar karoti nedrīkst sist pie bļodas malas, tad badu iedzen mājās.
K. Lielozols, Nīca.
3535. Kas ēdot pie bļodas malas ar karoti sit, tas badu sadauza, tam pietrūks ko ēst. [Sal. karote, klimpas.]
K. Jansons, Plāņi.
3536. Ar karoti nedrīkst sist pret bļodas malu, tad badu iedzen mājās.
A. Rroža, Naukšēni.
3537. Ja ēdienu atrociņis bļodā lej, tad velnu ēdina.
K. Jansons, Plāņi.
3538. Nu bļūdas navar dzert, tad byus plota mute.
T. Nagle, Varakļāni.
BODS.
3539. Bods vajaga slaucīt no durvīm uz iekšu, tad tur nāk daudz pircēju.
P. Š„ Rīga.
3540. Kod cylvāks nikno nadū- muodams īt pa mīsteņi un nagri- hadums aizīt būdī, ilys pīzīmēj, ku dreiži kas nebejs pasauks jū uz krystobu.
V. Podis, Rēzekne.
BOGI.
3541. Bogi bijuši velniem līdzīgi ļauni gari, kas dzīvojuši tikai dažos apgabalos. Bogu apsēsti bijuši Meirānu pagasts, viens gals Saikavas pagasta un tad plašs apgabals uz Lubānas pusi līdz krievu robežai. Retumis viņi piemituši arī Kalsnavas apgabalā. Bogu apsēstos apgabalos neviens nedrīkstējis ēst bez saimnieku atļaujas, citādi ļaudis palikuši slimi. Ja sevišķi godībās ieēduši kaut vienu kumasu, tad bijis jāmirst vai nost. Tādos gadījumos tad meklējuši kādas drusciņas tai vietā, kur slimnieks ēdis. Tās drusciņas tad ielikuši dūlī un apkvēpinājuši slimnieku, kas tad palicis vesels.
E. Vēvere, Ļaudona.
3542. Ja pret bogu gribu kāds gribējis sākt ēst, tad priekš ēšanas vajadzējis stiprā balsī sacīt: ,,Tad ēdīšu gan kā vilks!"
E. Vēvere, Lubāna.
3543. Kas kādu bogu turējis, tam bijis arvien jānes bogam dāvanas. Kas devumu nenesis, tam tūliņ pie lopiem bijuši kādi sliktumi. Kad darījuši alu, tad bogam bijis jānes alus spainis.
E. Vēvere, Lubāna.
BRANDAVINS.
3544. Ja brandavīna glāzītē daudz burbulīšu virsū, tad dzērājam būs daudz laimes.
A. Aizsils, Lubāna.
3545. Ja brandavīnam virsū putas, tad laba laime gaidot.
E. Līdeka, Lubāna.
3546. Kad sapnī dzej- brandvīnu, tad tas ir uz kāsu (klepu).
Āronu Matīss, Bērzaune.
3547. Ja sapni dzep brandvīnu, tad gaidāms slikts laiks. [Sal. alus.]
Šķila, Nīca.
3548. Ja sapni dzep brandavī- nu, tad dabūs klepu.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
3549. Ja sapnī dzep brandavī- nu, tad būs raizes.
K. Jansons, Plāņi.
BRANGUMS.
3550. Ja kādu cilvēku redz sapnī brangu palikušu, tad tam slimam jāpaliek.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
BRAUKŠANA.
I. Braukšanas kārtība.
3551. Jo sīvlte puormat sūli par sokys [sakām] voi ilyukšim [ilksīm], tod zyrgam byus gryuts vilkt vazumu.
V. Pilipjonoks, Asūne.
3552. Iejūgtam zirgam priekš braukšanas ar kreiso kāju jāmet krusts priekšā un jāsaka: „Mlļo Dieviņ, palīdz man šo reiziņu!"
K. Corbiks, Ezere.
3553. Tā mēdz darīt veci ļaudis, kad kur brauc, tad ar pātegas kātu pārmet zirga priekšā krustu, lai uz ceļa nenotiktu nekāds ļaunums.
M. Ķaupelis, Nīca.
3554. Kas braucot tura kājas par vāģu malu, to velns uz elli aizved.
K. Jansons, Plāņi.
3555. Izbraucot ja satiksi braucēju un griezīsi viņam ceļu pa labi, tad izdosies.
M. Navenickis, Zasa.
3556. Ja kur braucot zirgs nokrīt, tad ceļā būs nelaime.
K. Jansons, Plāņi.
3557. Ja braucot atjūdzas zirgs, tad šis brauciens beigsies nelaimīgi.
E. Jēpe, Palsmane.
3558. Kad ceļā zirgs izjūdzas, tad saka, ka sieva palikusi neuzticama jeb slima.
V. Pilipjonoks, Asūne.
3559. Ja pa līdzenu vietu braucot apgāžas, tad sagaidāms liels ļaunums.
E. Šneiders, Alūksne.
3560. Kad braucot uz ciemu zirgs sprauslo, tad tiekot gaidīti.
K. Streidiņš, Veļķi.
II. Braukšana sapni.
3561. Ja sapnī ātri brauc jeb skrien, tad būs dižs vējš jeb vētra.
I. Bergmanis, 1862. g.. Bārta.
3562. Ja sapnī brauc ar zirgiem, tad būs liels vējš.
A. Aizsils, Prauliena.
3563. Braukšana sapnī zīmējas uz vēju.
K. Jansons, Plāņi.
3564. Braukt sapnī ar ātriem zirgiem nozīmē vējainu laiku.
A. Jaunzeme, Lizums.
3565. Ja sapnī ātri brauc, tad būs liels vējš.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
3566. Ja redz sapnī braucot, tad tas nozīmē laimei pretī steigties.
221
Brandavīns — Braukšana
A. Aizsils, Kalsnava.
3507, .Iii sapni redz. Iirāli vai iiiasii braucot, lad būs prieks.
A. Aizsils, Kalsnuva.
BRIEDIS.
3568. Briežu tēviņam, kas šauts no 15. augusta līdz 8. septembrim, jānomauc no kreisās pakaļas kājas nags, ko lieto pret krītamo kaiti un krampjiem. Citi jem arī labās kājas nagu. Briežu ragi arī der par zālēm. No dzīslām taisa riņķus un jostas, un ja tos apliek ap locekli, ko krampji velk, tad tie pāriet.
S. Gūberts, 1688.
3569. Kad dūrējs krūtīs, tukšumos (caurdure), tad savīlē brieža ragu un dzej- ar ūdeni.
M. Šimiņš, Brukna.
3570. Brieža ragus ar saberztu balto glāzi dzep dūrājā.
K. Jansons, Plāņi.
BBĪNUMA LIETAS.
3571. Šos vārdus uzraksti ar asinīm, kas no deguna tek, ar jaunu izgrieztu zoss spalvu un nēsā kaklā pakārtus: „0 C P U C U."
J. Jansons, Rīga.
3572. Raksti ar jaunu izgrieztu zoss spalvu ar tam asinīm, kas tek no deguna, uz pieres šos vārdus: „Konzum altum esti."
J. Jansons, Rīga.
3573. Dzīva varde jāuzliek uz skudru pūžņa un pašam jāaizbēg, lai nedzirdētu vardes spiegšanu. Ja dabū dzirdēt spiegšanu, tad paliek kurls. Vēlāk uz skudru pūžņa starp vardes kauliem atradīsies kā- silis un kruķītis. Ar kāsīti var pievilkt otra kaislību, bet ar kruķīti var to atraidīt.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
3574. Brūtgānu vai brūti varot pieburt, ja noķepot vardi un tai piecu aku ūdenī novārot gaļu no kauliem. Vardei vidū esot tāds kauliņš, ar kupu, ja trīs reizes piebakstot puišam vai meitai, tas esot pieburts.
T. Ziemele, Smiltene.
3575. Pavasarī uzliek vardi uz skudpu pūļa. Pēc trim dienām skudres ir visu gaļu noēdušas un kauli vien ir pāri palikuši. Starp galvas kauliem ir viens kāsītis un viens kruķītis. Ar kāsīti var katru jaunu cilvēku sev pievilkt un ar kruķīti atkal atbaidīt.
A. Bīlenšteina rokraksts, Saldus.
3576. Lielā piektā jānoķep divas sapārojušās vardes, tās jāiemet skudru pūznī un atpakaļ neskatoties jāiet uz māju. Pūznī tūdaļ dzird varen jauki dziedam un spēlējam un vēlāk suņus kaucam. Otrā dienā skudru pūznī atrod mazu kāsīti un kruķīti. Ar šo kāsīti var visu pievilkt, ko tik vien vēlas, un ar kruķīti atkal atstumt, ko nevēlas.
Latvis, 1933. 13. apr.
3577. Meitys, ka gribit, kab jiu- sus puiši meiļuotu un jimtu sev par sīvuom, tod kab itū zynuot, vajag, kod sauļa ryt uz vokoru, sa- giut div vardivis, pajimt runkuli, sataisīt runkulī caurumu un ti ībuost tūs vardivis un otkon aizlikt ar tu izgrīzlu pusi rukuļa tū caurumu, kur sēd div vardivis. Tū- laik itū runkuli vajag nūnest uz mežu, kur minutys desmit skudri vys runkuli apēs, a nu vardivi paliks tikai div kauleņi. Tu tūs kau-
leņis pajum un nuosoj pi sevis. Ka gribeisi kuru puišu pi sevis, kab jis byutu tovs tikai, aizmet jam ar tu kauleņi, jau puiss nikur nu tevis najls un ni vīnys meitys vai- ruok namlļos, tikai tevi, tai padori dabuosi dreižy sev veiru, skaistu, kaidu tu patja gribi.
V. Podis, Rēzekne.
3578. Akmeni, kas katru cilvēku padara neredzamu, tiklīdz to ieņem rokā, var dabūt, kad izņem jaunu bezdelīdzēnu no ligzdas un to redzamā vietā izplēstiem spārniem pienaglo pie sienas. Nu atskrien liels pulks bezdelīgu un izsmej pienaglotā bezdelīdzēna vecākus, ka tie ļaujot tā mocīt savu bērnu. Nevarēdami ciest tādu izsmiešanu, vecais bezdelīgu pāris aizskrien uz jūrmali un pārnes brīnuma akmeni, kupu tad ieliek pienaglotās bezdelīdziņas knābī, lai to nevar redzēt. Tiklīdz pienagloto bezdelīdziņu nevar redzēt, jātausta starp naglām sienmali un jāizņem akmens no knābja. Cilvēku, kūpam tad akmens rokā, neviens nevar redzēt.
K. Ķuze, Annas muiža.
3579. Kas grib, ka juo nikas naradzātu, vajag izmeklēt kraukļa perekli, kad krauklis izperej krauklānus, pajemt vīnu mozū krauklānu, pakuort styprā striķī un tu vītu aizzeimuot. Pēc tam vajag atīt uz tu vītu pēc tre- jom dīnom un krauklāna vairs na- byus. Tymā vītā, kur krauklāns bēja pakuorts, vajag tausteit, tur ir naradzams akmins, tu vajag pajemt un tod vairs nikas taida cyl- vakā naredzēs.
A. Garijone, Domopole.
3580. Ka meita vai puisis grib, kab jū vysur meilātu un vysi ru- nuotu uz jū, ka jis vai jei cīši gudri, tod vajag divpadsmituo muajā pyrmā stundī naktī, pajimt seipū- lu, rozplēst uz divēju gobolu, un ar kotru gobolu pītreit sev kuojis un tūs seipūlus nūsvīst, runuojūt vuordus: „Ryukts lai palīks par madu, a kas grib ituo mada, lai jūs pajam." Pasceidams itūs vuordus dreižuok skrīn pi okys izmozguoj sev treis reizis ar teiru yudini acis un vaigu, slauceit ni ar ku na- slauci, a skrīn dreižuok uz sātu un gultīs gultā. Uz reita tu kai paza- celsīs nu gultys, redzeisi, kai pi tevis vysi radinīki vai pazeistami vaicuos tovys gudreibys, un tu jīm vysu runuosi nu tuos reizis tevi vysi ļauds meiluos un skaiteis par gudru cylvāku.
V. Podis, Rēzekne.
3581. Kad grib zināt, ko citā kādā vietā runā, tad vajaga salasīt septiņu dažādu lopu sēklas un tās jāsajauc. Ja šādu maisījumu nu tura rokā, tad var dabūt zināt, ko kaut kupā vietā runā.
A. Ķuze, Annas muiža.
3582. Ja nozog to saišķi, ar kupu mironam sasietas kājas, lai tās atdziestot neizplēstos, tad tādu saišķi pie sevis turot izpildās vēlēšanās.
M. Navenickis, Zasa.
3583. Ja grib zināt, ko otrs domā, tad vajag vārīt mazu kaķēnu, kas vēl neredz, kamēr gaļa atlec no kauliem, un tad šos kaulus vienmēr nēsāt pie sevis kabatā, tad varēs zināt.
Z. Lancmanis, Grundzāle.
3584. Kad atron dzeņa bērnus koka caurumā un aizbāž to caurumu, tad dzenis atnes dzelzu zāli, kas attaisa to caurumu. Bet dzelzu r.Hlc ir |oti maziņa, kādē} pie ko- <11 jāpaklāj balta drēbe, ka to var saredzēt. Ar to zāli var attaisīt vi- las atslēgas.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
.'$585. Ja atron mazus ezēnus, tad tiem jāaptaisa kociņu sētiņa apkārt. Kad atnāks ežu māte un ieraudzīs sētiņu, tad tā atnesīs dzelzu zāli. Kad tik pieliks to zāli pie sētiņas, tā tūliņ pazudīs. Ar to zāli var attaisīt katru atslēgu.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
3586. Dabū ezi, nes uz pļavu, aptaisi viņam sētu apkārt, vaktē to un lūko, kur viņš to zāli noliek, ar ko viņš ārā ticis. Tad vari tu ar to zāli aizkart kaut kādu atslēgu, un tā būs vaļā.
Zeltenietis, Valmiera.
3587. Jānoķer melns kaķis. Kaķis jāieliek maisā, un tas jāaizsien ar 9X9 mezgliem. Vakarā maisu ar kaķi jāaiznes pie baznīcas. Pusnaktī pienāk velns un prasa: f,Kas maisā?" Tad jāsaka: „Cūka." Velns grib cūku pirkt, bet ātrāk nevajag maisu velnam dot, kamēr tas nepagādā naudu, cik prasa. Tad pašam ar visu naudu jābēg, ka tiek krustceļam pāri, jo velns, attaisījis maisu un redzēdams, ka ir pievilts, dzenas pakaļ. Krustceļam pāri velns netiek, bet ja bēdzējs nav paspējis tik tālu aizskriet, tad velns to paņem sev līdzi.
V. Vecvanags, Sauka.
3588. Deviņi piektvakari jāiet uz kapsētu jeb baznīcu un jālūko tur mīzt caur gredzenu uz smiltīm ar šādiem vārdiem: „Manām (lomām un gribēšanai būs notikt Dievu tā trīsvienīgā vārdā! Mūsu
Tēvs debesīs …" Trīs piektvakari šīs smiltis jāber uz izvēlēto un jāsaka: „Tev būs mani mīlēt, kā Jēkabs Raēli un kā Jāzeps Mariju mīlēja, tā mūžīgā dzīvā Dieva vārdā un viņa vēlēšanās dēļ!" Tad jā- lūkā dabūt, lai izvēlētais arī to gredzenu uzvilktu savā pirkstā.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
3589. Pavasarī jāizdur ar adatu caur divām sasējušamies vardēm un ar to adatu jālūko iešūt diegu izvēlētas meitas drēbēs, tad tā meita ļoti mīlēs to vīrieti, kas šuvis. Ja grib no tās meitas vaļā tikt, tad jāšuj ar to pašu ačgārniski, t. i. ar adatas aci pa priekšu.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
3590. Kad pavasarī pirmo reiz ierauga vardi, tad ar melnu diegu vardei 3 reizes jāapņem. Ar šo diegu iešuj patīkamā cilvēka kreisās rokas piedurknē. Tad šis cilvēks kā sietin piesienas.
A. Aizsils, Meirāni.
3591. Jāsaķer sikspārnis, jāiet uz mežu un jāiemet tas skudru pūlī, bet pēc tam ātri jābēg projām, lai nedzirdētu sikspārni spiedzam. Ja dzird tā spiegšanu, tad cilvēks paliek kurls. Pēc trim dienām jāiet atkal uz to skudru pūli, tad tur atradīs sikspārņa kaulus. Viens kauls tur būs kā kāsītis, otrs kā kruķītis. Ko aizķers ar kāsīti, tas kāsīša turētāju ļoti mīlēs; bet ja to aizkars ar kruķīti, tad mīlētājs atkal atsvešināsies.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
3592. Ja meita grib, lai to kāds puisis paņem, tad ar sikspārņa kaulu jāiedur puisim labās rokas delnā.
Brīnuma lietas
A. Aizpurve, Lubāna.
3593. Ja gribi, lai kāds tevi mīl, tad noķer čūsku, nosit to un iemet skudru pūznī; rītā atradīsi tajā skudru pūznī āķīti, ar kuyu varēsi pievilkt kāroto. Kad čūsku iemet skudrās, jāsteidzas ātri prom, lai nedzird čūskas kliegšanu, jo citādi var palikt kurls.
J. Jakāns, Bebrene.
3594. Ja grib pievilkt sev patīkamu cilvēku, tad klusu jāpiezogas pie koka, kufā lakstīgala dzied, un jānolauž āķītis un skruķītis; pēc tam atkal klusām jāaizzogas projām. Ar nolauzto skruķīti un āķīti pievilks katru, kas patiks, un atstums nepatīkamo.
J. Jakāns, Bebrene.
3595. Par to laiku, kamēr dzeguze kūko kādā kokā, vajaga klusu pieiet tam kokam un izgriezt no tā mazu ķeksīti. Ar to ķeksīti tad meita var pievilkt tādu puisi, kādu tik vēlas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3596. Kas otram aizkars ar vecas pakavas naglu, tas tūliņ iegūs tā mīlestību.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
3597. Vajaga noķert bezdelīgu, izraut tai no astes vienu spalviņu un uzlikt kādam gulētājam uz krūtīm, tad tas izstāstīs visus savus noslēpumus.
E. Ābece, Tukums.
3598. Jānosit čūska un jānogriež galva, viņas mutē jāieliek zirnis. Galva jāieliek zemē, jāļauj zirnim uzaugt un ienākties zirņiem. Ja no ienākušamies zirņiem kādu cilvēks ieliek mutē, tad viņam visas lietas saprotamas un zināmas.
L. Reiteris, Lubāna.
3599. Ja nosistai čūskai, kuru tiek ierakta stāvus zemē, ar galvu uz augšu, ieliek zirni mutē, un kad tas izaug, tad, kas apēd viņa pākstī atrasto vienīgo zirni, tad tam sāk naktīs rādīties gari no viņpasaules, no kufiem viņš var dabūt zināt visu, ko vēlas.
A. Aizsils, Lubāna.
3600. Vajagot uziet kapsētā tādu krustu, kam cauras zaru vietas, t. i. kam izkrituši zari un palicis caurums. Ar to krustu vajagot iet baznīcā un caur caurumu skatīties, tad varēšot redzēt vellu. Vel lam vajagot noraut cepuri, ar visu bēgt no baznīcas ārā. Velis tad ķeršot, bet vajagot iebēgt kādā tukšā ēkā un aizmest krustu priek šā, tad velis netikšot iekšā. Kad vella cepure esot galvā, tad neviens cepures nesēju nevarot redzēt. Tad varot iet, kufā bodē gribot, 111» ņemt mantas, cik vajagot.
D. Dama, Smiltene
3601. Kad tu gribi, lai citi tev neredz, tad ņem to zāli, kas cau maitas galvas kausa acs cauruni cauri izaugusi, saberzē to un i smērē ar to savas acis, tad vari i< kur gribi, citi tevis neredzēs. Kj gribi redzams būt, tad nomazf.' jies, pārmet krustu un saki: „Die Tēvs, Dievs Dēls un Dievs svēt Gars, Amen!"
H. Skujiņš, Smilti
Itrmiiinn linu.1
3602. Kad gribi, lai citi tevi redz, tad ņem to zāli, kas caur 1 tas galvas kausa acs caurumu augusi, saberzē un ar to savas iesmērē. Tad vari iet, kurp g citi tevi neredzēs. Un kad grib ļā tikt, nomazgā un a krustu un saki: „Dievs tas
DieVs tas dēls un Dievs tas svētais gars! Amen!"
Zeltenietis, Valmiera.
3603. Ja gribi tikt neredzams, tad jāuzmeklē tāda zāle, kuj-a ir izaugusi cauri caur galvas kausu vai acs, vai deguna dobumu. Ar izspiesto sulu jāsarīvē acis un tad paliks neredzams. Tad var iet visās bankās ņemt naudu cik patīk.
M. Macpāne, Alsunga.
3604. Jaunām meitām vajagot ieskrāpēt patīkamam puisim ar gaiļa krūšu kaulu rokā, tad tas to meitu iemīlēšot.
M. Ezertēva, Cirsti.
3605. Ja grib dabūt meita kādu puisi, tad jānokauj vista un ar vistas kāju jāaizmetina aiz puiša drēbēm un jāvelk pie sevis.
A. Ozoliņa, Taurene.
3606. Ja meita negrib kādu puisi, kufš tai neliek miera, tad viņai jāiztaisa no salma skruķītis un ar to jāgrūž prom.
A. Ozoliņa, Taurene.
3607. Ar veca pakava naglu var pievilkt otra cilvēka mīlestību.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
V 3608. Ja meita grib dabūt vīru, tad tai jāsakrāj no aveņu kulēm vilna, un no šis vilnas noadītie cimdi jāuzdāvina iecerētam.
K. Zilbers, Meņģele.
226
3609. Ja vecāki grib, lai viņu bērni viens otru mīlētu un apprecētos, tad viņiem jāuzmeklē kapsētā laulāta pāfa kopējs krusts un jānoņem no tā diegs, ar ko tur Iii ja piestiprināts kāds izgreznojums. Ar to diegu jālūko abi jaunie kopā sēdot sašūt. Ja to nevar, tad diegs jāpārrauj un katram sava puse jāapliek ap kaklu. Tad viņi viens otru iemīlēs.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
BRĪNUMA ZĀLE.
3610. Ja kas dabūjot tādu zālīti, kas ejot pret straumi, tad tādu sev līdza nēsājot varot atmūķēt visas atslēgas. [Sal. dzelzu zāle.]
M. Navenickis, Zasa.
3611. Ja sienu pļaujot pļāvējam ieskrien nāsīs jauka zāļu smarša, tad tam uz labu laimi jāņem zāļu kušķītis un jāiemet upē. Ja tur atradīsies smaršīgā brīnuma zāle, tad tā atdalīsies no citām un peldēs pret straumi. Ja nu tas cilvēks iegriež sev rokā un ieaudzē tur šo zāli, tad viņam atdarīsies visas durvis un stieņi, ku- piem viņš pieskarsies.
K. Jansons, Plāņi.
3612. Smardīgo zāli, kas upītē pret straumi tek, sauc par dzelz- zāli.
K. Jansons, Plāņi.
3613. Ja sienu pļaujot iemet zāles tekošā ūdenī, tad visas zāles aiziet ar straumi, bet smaršīgā brīnuma zāle kustas pret straumi. Ar šo brīnuma zāli var attaisīt visas atslēgas.
J. Rubenis, Ērgļi. P. Š., Rauna.
3614. Pļāvējiem pļaujot gadās, ka izkapts izraisās. Tad viņi tic, ka esot tāda zāle, kas peldot pretī straumei, un ja to atrod, tad ar tādu var atslēgt visas atslēgas.
Br. Puksts, Aglona.
nriiiunm lietas — Brīnuma zāle
3615. Veci ļaudis zinājuši vienu savādu zālīti, kufa augusi ar saknēm gaisā un ar ziediem zemē. Atrodot tādu zālīti, vajadzējis to
Brīnuma zāle — Brunti ___ i
iešūt maisiņā un uzkārt kaklā, tad pēc trim dienām varējis velnu redzēt. Vienīgais nosacījums: nedrīkstējis šais trīs dienās lūgšanu skaitīt.
A. Šķērē, Brukna.
BRUNČI.
3616. Kod meitai vai buobai lyndraks kreit, tod pīzīmēj, ka byut uz krystobu.
V. Podis, Rēzekne.
3617. Kod meita apvalk jaunu kleitu un tiuleņ kur nebejs ju puorplēš, itys pīzīmēj, ka tū meitu puiss napajims par sīvu, bet ar muoni sataisēs jai bārnu.
V. Podis, Rēzekne.
3618. Ja meitai brunčiem apakšas mala uzlokās āra pusē uz augšu, tad viņai būs gods; bet ja uz iekšu, tad būs kauns.
H. Skujiņš, Smiltene.
3619. Ja brunči uzlocījušies, tad laime, ja ielocījušies, tad nelaime.
Ed. Melnbārdis, Virbi.
3620. Ja meitai brunču ārpuse pašā apakšā uzlokās uz āru, tad to puiši mīlē.
H. Skujiņš, Smiltene.
3621. Ja brunči (svārki siev.) at- pogājas un nokrīt, pieredzēsi nepatikšanas.
V. Miķelāns, Dunava.
3622. Ja brunčus velkot mala atlokās, tad piedzersies.»
E. Lācis, Tirza.
3623. Kad lindraku mala liekusies, tad dzert dabū.
Z. Prauliņš, Aumei
3624. Ja sievietei uzlocīji; brunču apakša, tad šī sieviete zumā dabūs dancot.
E. Brīnums, RūJ
3625. Ja sievietei brunčiem la uzcēlusies, tad dabūs drīz < cot.
E. Everts,
3626. Ja kleita uzlocījusies dancot dabūs.
Z. Biša, Reti
3627. Ja sievietei uzlokās bi ču mala, tad drīzumā gaidāma la dancošana.
I. Šīrmanis, Vil
3628. Ja brunčiem atliecas la uz augšu, tad dabū ielūgumu kāzām.
M. Eglīte, Vijci
3629. Ja ģērbjoties uzlo kleita, tad ir sagaidāms ielūgt uz balli jeb viesībām.
E. Krafte, Iļģuci
3630. Ja kleita uzlocījusies to atloca, tad atņem godu.
E. Miglava, I
3631. Pastaiņos un brunčos drīkst slaucīt muti, citādi mute I plankaina ar jēlēm.
A. Ārmans, Ludzas Zaļmn
3632. Brunčus nedrīkst at: uz grīdas, tad puiši nemīlot.
H. Krastiņa, Unp
3633. Brunčus pāršūnot nedri griezt apkārt, tad aitas uz riļ griežas.
P. S„ It 14<
BRŪKLENES.
3634. Ja kādreiz neizdodas brūklenes, tad nākamā gadā nav rudzu.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
3635. Kad rudeni silos daudz brūkleņu, tad nākošā gadā būs labi rudzi.
M. Rumpe, Tirza.
3636. Ja brūklenāji ilgi zaļo un nepaliek dzelteni, tad nākošā gadā būs daudz ogu.
M. Šķipsna, Gulbene.
3637. Brūkleņu mētaru tēju dzef pret kaulu sāpēm.
A. Dārzniece, Nīca.
BRŪTE.
3638. Brūtes roku varēja atļaut vecāki.
G. Pols, Vecgulbene.
3639. Līgava nedrīkst novakarēs viena pati staigāt, lai nesatiek kādu nelabu garu.
N. Rudzite, Nogale.
3640. Brūte pati nedrīkst sev brūtes apģērbu šūt, tad nelaimīgi dzīvo.
M. Štāle, Kaltene.
3641. Pati brūte nedrīkst šūt sev brūtes kleitu, tad būs slikta laulības dzīve.
L. Ozole, Sērpils.
3642. Brūtes uzvalks nedrīkst l>ul no divējādām drēbēm, jo tad jādzīvo ar diviem vīriem.
M. Koškina, Elēja.
3643. Brūtes kleite jāšūn ar viena adatu, kupa brūtgānam nezinot la iesprauž viņa svārkos, lai viņš luīlii uz visu mūžu uzticīgs.
228 Brūklenes
P. Zeltiņa, Tome.
3644. Brūtes apģērbu šujot, tam jāpiešuj mats, tad brūtei būs laimīgs mūžs.
V. Vecvanags, Sauka.
3645. Šujot brūtei laulājamo kleitu, meitām jāmanās iešūt vīlē savs mats, tad drīz apprecēsies.
Fr. Vāvere, Stāmeriene.
3646. Ja brūtei kāzu drēbes šujot, diegs mezglojas, tad tā sievās būs laimīga.
V. Rimpele, Rīga.
3647. Ja brūtes kreklu šuvot meita iedur pirkstā, tad viņai būs nelaimīga laulība.
K. Jansons, Plāņi.
3648. Brūtei un iesvētāmai meitai jāiešuj drēbēs sudraba nauda.
K. OJļe, Mazsalaca.
3649. Brūtei brūtgāna drēbēs nezinīt sidraba nauda jāiešūn, lai brūtgānam viss labi veicas.
K. Jansons, Plāņi.
3650. Brūtes apģērbā nedrīkstot būt nekādu asu daiktu, adatu, spraužamo u. t. t., lai nebūtu grūta dzemdēšana.
H. Skujiņš, Smiltene.
3651. Brūtes kleiti liek uz gultu, lai dzemdēšana vienmēr notiktu gultā.
M. Kalniņa. Vandzene.
3652. Ja meita, brūtē būdama, maina virsas drēbes, tad viņas vīrs meklēs citas sievietes.
H. Skujiņš, Smiltene.
3653. Brūtei nevajag priekš laulāšanas laulājamo gredzenu ļaut maukt nevienai sievietei pirkstā, tad viņa labi dzīvos.
— Brūte
M. Eglīte, Vijciems.
3654. Kad brūte iet pie laulības, tad jāmeklē skujains palags, tad viņai būs bērni. Viņas lakata stūrī vajaga iespļaut un iesiet, mutē neņemt ūdeni, bet alu vai citu dzērienu, tad būs bagāta dzīve.
K. Str., no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
3655. Brūte nedrīkstēja apkalpot precētas sievas un sevišķi tādu, kas bija cerības stāvoklī, jo tad brūtei nebūšot laimīga dzīve un būšot liels grūtums.
G. Pols, Baldone.
3656. Brūtei savās kāzās nevajaga neko rīkot, ne vārīt, tad mierīga dzīve būs.
K. Biša, Vijciems.
3657. Brūtei jāliek pūrā līdz vecas izperas, lai tās lopos ļaunums nemetas.
K. Jansons, Plāņi.
3658. Līgava nedrīkst ņemt pūrā līdz adatas, jo tad jaunā dzīvē tā esot kā adata.
L. Aizpurve, Lubāna.
3659. Dienu priekš kāzām līgava ar savu izredzēto nedrīkst satikties, citādi slikti dzīvos.
M. Poriete, Lubāna.
3660. Līgava kāzu priekšdienā nedrīkst nazi ņemt rokā, tad laulības dzīvē valdīs saticība, bet citādi dzīvos kā uz nažiem.
Vidzemes Maliena.
3661. Brūtei pēdējā vakarā priekš laulībām no pirts nākot, visu laiku jāvalkā brūtgāna svārki, tad viegli bērni dzimstot.
V. Priedīte, Rūjiena.
3662. Kad brūte pirmā rīlā maz gājās, tad tai bija jāieliek bļoda jeb citā traukā sidraba nauda, lai apkalpotājs, to atrazdams, priecātos, jo tad viņai būšot prieks visu mūžu.
G. Pols, Vecgulbenc.
3663. Brūtei nesuši drēbes jauni puiši no klēts, kur viņa pati tās iepriekš jau sagatavojusi. Bruto ģērbusies kupli, jo tad esot kupla dzīve. Galvā viņai likuši dažadi i/ pušķotu kroni.
P. Augstkalniņš, Vecpiebalga.
3664. Ja brūte ģērbjoties apvelk kādam apģērba gabalam kreiso pusi, tad būs jāšķipas no vīra.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
3665. Kad brūti ģērba, tad pie plikas kājas lika naudu.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
3666. Kad brūtei kreklu velkot kāds ierauga plikumu, tad tai būs laimīgs mūžs.
T. dz., Bērzaune.
3667. Tajā rītā, kad iet pie laulības, brūtei jāpaprasa no brūtgāna viena kapeika naudas. Tā jāieliek kreisās kājas kurpē zem papēža. Pārnākot no mācītāja brūtei jāpajem no kāzu galda maizes gabaliņš, tas kopā ar naudu jāiesien lupatiņā un jānoglabā. Ja tā izdara, tad dzīvojot nekad netrūkst nauda un maize.
K. Juchnevica, Liepāja.
3668. Pie laulas ietot-(ejot) brūtei aiz zeķes kāta jāņem līdz nauda un maize.
K. Jansons, Plāņi.
3669. Brūtei priekš laulībām māte aizbāž naudu aiz zeķes, lai bagāta nākotne.
T. Rīgerte, Brunitvn,
.1(170. Ilrūtei aiz zeķes jānēsā nauda, lai hūtu laimīga dzīvošana.
L. Rone, Rīga.
3071. Uz baznīcu braucot, brūtei vajadzējis būt naudai klāt, lai dzīvē naudas netrūkst.
R. Štālberga, Ērģeme.
3672. Brūte likusi savā zeķē sudraba naudas gabalu. Muti mazgājusi alū, lai smuka paliekot. Vispēdīgi likusi zīļotin uz vienas, pro- šavu uz otras gūžas un sudrabu saktu krūtis. Kad pilnīgi apģērbusies, tad sēdusies uz beņķa vai bluķa, kamēr zirgus pie durvīm piebraukuši. Augšā celdamās brūte atstājusi tai vietā ziedu, kādu vērdiņu naudas vai prievītes.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
3673. Laulājoties brūtei pie altāra līdz jāņem sāls, maize un nauda, tad to šim pārim visā dzīvē netrūks.
E. Medene, Meirāni.
3674. Pa kāzām līgavai vajag turēt daudz naudas klāt, jo tad naudas būs visu mūžu.
A. Biedriņa, Vecpiebalga.
3675. Brūtei pie laulas jāiebāž ķešā nauda un maize.
K. Jansons, Plāņi.
3676. Lai pastāvīgi staigātu bagātībā, tad brūte, kad to veda uz jauno dzīvi, ielika, citiem nezinot, naudu zeķē un jaunajam vedējam kājas bija jāapaun.
G. Pols, Vecgulbene.
3677. Brūtei pie laulas ejot jātur ķešā atslēgas.
K. Jansons, Plāņi.
3678. Lauleibys zečēs juoilik apeiņa galviņa, lai vīglys miužs kai apeineits.
A. Borozinska, Barkava.
3679. Brūtei pie laulības ejot, vajagot ielikt kurpē zosu spalvu, tad ejot lopi pa rokai.
R. Bērziņš, Džūkste.
3680. Brūtei vajag ieiet baznīcā pirmai, būs dzīvē visur pirmā.
A. Medne, Kuršu kāipas.
3681. Brūtei tai rītā priekš laulībām nebija ne ar vienu brīvu runāt. Tikai tad tā varēja runāt, kad jaunais vedējs bija pievedis pie galda un nosēdinājis brūtgānam blakus.
G. Pols, Vecgulbene.
3682. Laulas dienā brūtei nevajaga no rīta gaļas ēst.
K. Jansons, Plāņi.
3683. Laulas dienā brūte neēd tādu kustoņu gaļu, kādi viņai būs jākopj.
K. Jansons, Plāņi.
3684. Ja brūtei pūrā deva līdz govi, tad brūtgānam bija jāliek uz govs ragiem nauda, kupu saņēma brūtes vecāki.
G. Pols, Vecgulbene.
3685. Kad atbraukuši precinieki, tad brūte allaž bēguļojusi un nedevusies tūliņ rokā.
J. Rubenis, Ērgļi.
3686. Kad brūti veda prom no tēva mājas, tad jaunais vedējs ņēma līdzi pūru un ar visiem kāziniekiem brauca reizā uz jauno māju.
G. Pols, Vecgulbene.
3687. Brūtei senos laikos nelika šleijeri, bet tikai mirtu vaiņagu.
G. Pols, Baldone.
3688. Miršu kroni vajaga pīt ar zaļu diegu, lai visas cerības piepildītos; gali jāsasien kopā, lai dzīvē nešķiras. Un pastarītim jāipin, lai viss kas laimētos.
M. Kalniņa, Vandzene.
3689. Ja grib ātri apprecēties, tad kādās kāzās vajag brūtei kaut ko nozagt, kā: mirtes zariņu, gabaliņu no plīvura.
K. Corbiks, Jelgava.
3690. Brūtes šleijeri nevar dot svešam cilvēkam, tad visā mūžā viņai gadīsies nelaimes; vissliktāki būs, ja ar to šleijeri pārsegs kādu mironi.
E. Zommere, Rauna.
3691. Brūtei uz laulu braucot ātri jāsaģērbjas,
K. Jansons, Plāņi.
3692. Brūtei, uz baznīcu braucot, uz pirts izperas jānostāv ģērbjoties.
K. Jansons, Plāņi.
3693. Ja brūte, uz baznīcu braucot, atstāj logus un durvis vaļā, tad tais mājās vēl citi precēsies.
M. Ramane, Brunava.
3694. Kad brauc brūtes mācībās un iedod pātagu turēt, tad sieva visu mūžu valda par vīru.
A. Broža; Naukšēni.
3695. Brūti nedrīkst vest uz baznīcu ar ķēvi, citādi tai dzīvē nekas nelaimējas.
RKr. 6.
3696. Brūti nedrīkst vest uz baznīcu ar ķēvi, citādi tai dzīvē nekas nelaimējas.
A. Raņķis, Garoza.
3697. Brūti nedrīkst vest uz baznīcu ar ķēvi, jo tad tai dzīvē nelaimēsies.
J. A. Jansons.
3698. Brūti nedrīkst vest uz ba/ nīcu ar ķēvi, tad tai dzīvē nekas nelaimējas.
K. Lielozols, Nica.
3699. Ja atrod vienā pākstī 9 zirņus un tos iemet ratos vai kamanās, ar ko ved brūti uz vai no baznīcas, tad zirgi vairs nevarēs pavilkt.
A. Zālīte, Bērzpils.
3700. Kad līgava brauc uzbāz nīcu, tad tai jāpārvelk trīs reizes ar roku pār seju, lai nepaliek veca.
A. Broža, Naukšēni.
3701. Brūtei uz baznīcu braucot jāskatās atpakaļ, tad ari citas meitas drīz tiks izprecētas.
Z. Lāce, Veclaicene.
3702. Bryutei braucūt prūjani kuozu dīnā juozaver atpakļ, tad cytys muosys dreižuok izprecēs.
A. Borozinska, Barkava.
3703. Ja brūtei uz baznīcu braucot zirgs nojūdzas, tad būs jāšķi ras no vīra.
L. Zvirbule, Jaunlaicene
3704. Kad brūtes zirgs klūp, tad nav laba dzīvošana.
R. Bērziņš, Džūkste
3705. Brūtei, kad brauca baz nīcā laulāties, pa ceļam, ko satika bija jāmet kāda dāvana: pīrāgi prievītes jeb cits kas.
G. Pols, Baldon*
3706. Kad bryute brauc par yu deni, nauda juosvīž vydā, tad l>o guota byus dzeivuodama.
T. Nagle, VarakļAn
3707. Brūtei jāprasa brūtgānā i nauda, lai vēlāk tā varētu ņaud valdīt.
V. Garais, Vecgullieii
3708. Kad iet baznīcā laulāties, līgavai jāiebāž sev kabatā nauda, maize un sāls, tad dzīvē nekā netrūks.
J. Apsalons, Sērpils.
3709. Ja līgava pie altāfa paņem līdzi sudraba naudu, tad bagāta visu mūžu.
E. Druvnese, Irlava.
3710. Kad brūte iet pie laulāšanas, tad iešuj kādā drēbē naudu, sāli un maizi, tas nozīmē, lai viņai dzīvē nekas netrūktu. [Sal. iesvētīšana, kristīšana.]
K. Celmiņš, Balvi.
3711. Brūtgānam un brūtei ejot pie mācītāja pierādīties, brūtei esot jāstāv šķībi uz kreiso pusi, lai dzīvojot viss ļaunums šķībi pār viņiem nogrieztos.
A. Bīlenšteina man. 1867. g.
3712. Līgavai pie altāra jāraud.
K. Jansons, Vijciems.
3713. Kad brūte nāk no altāra, tad nedrīkst viņai sniegt pliku roku, jo citādi tai nav laimes.
K. Corbiks, Jelgava.
3714. Tai vietā, kur brūte stāvējusi baznīcā, meitai jāpamanās nostāties, tad viņa būs pēc tās pirmā brūte.
P. Zeltiņa, Tome.
3715. No baznīcas pēc laulāšanas brūti vedis uz māju savs vedējs no brūtgāna puses, ne pats brūtgāns.
J. Rubenis, Ērgļi.
3716. Brūtei, kad tā iet pie altāra, ieliek sidraba naudu zābakā un sieru apliek ap jostas vietu, lai, atdodot sieru un naudu vīram, varētu valdīt par vīru.
232
A. Sprūdžs, Varakļāni.
3717. Pie altāra ejot līgavai azotē jāieliek maize un sāls, bet kurpē nauda, un šīs lietas labi jāglabā visu mūžu; tad nebūs trūkuma. Tāpat brūtes kurpēm jābūt ērtām, lai dzīve būtu pilnīga.
Vidzemes Maliena.
3718. Brūtei, no baznīcas braucot, uz krustceļa jānomet gariem prievīti un, mājā pārbraucot, jāiemet kūtī cimdu pāris, tad lopi nesprāgs.
A. L.-Puškaitis.
3719. Brūtei atbraucot no baznīcas, nedrīkst ļaut pašai izkāpt, bet tā jāizceļ uz paklāta deķīša, citādi tai grūta dzīve.
K. Corbiks, Jelgava.
3720. Kad brūte pārbraukusi, tad gājuši pretī ar alus kannu, par ko vajadzējis ziedot. Tad to veduši pie ugunskura sasildīt. Pēc tam vecākais vedējs ņēmis brūti pie rokas un, otrā rokā turēdams izkapti vai garu dūci, iecirtis krustiski trīs reiz palodē, vedis to par slieksni, kur paslieksnē bijusi paklāta balta villāne.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
3721. Ja brūte baznīcā uzmin brūtgānam uz kājas, tad tā valda par vīru.
K. Draviņa, Smiltene.
3722. Kad brūte, no baznīcas nākdama, atrod cilvēku nama durvīs stāvam, tad tā esot slikta zīme.
Latv. Avīzes, 1824. 32.
3723. Brūtei ienākot istabā (pārnākot no baznīcas) jāpaklāj vilnaine, lai tā uz to uzkāpj, tad labi aitas padodas.
Brūte
M. Auziņa, Rīga.
3724. Kad brūte pirmoreiz ejot salaulāta brūtgāna istabā, tad tai pa priekšu jāmet naudas gabals, lai būtu laimīga dzīve.
J. Bitaka, Litene.
3725. Kad brūte nāk no baznīcas mājās, tad jāliek uz galda sveces, lai būtu pilna saimniecība.
M. Auziņa, Rīga.
3726. Ja Vidzemē brūti ved uz brūtgāna māju, tad brūtgāna radi nāk viņai pretī un kaisa viņas priekšā miežus, rudzus un apiņus.
Berckenmayer's Curieuser Anti- (juarius 1711.
3727. Kad ieveda brūti vedēju mājā, tad vedēju māte sedza brūtei pirmo seģeni, pēc vedēju mātes radi.
G. Pols, Vecgulbene.
3728. Ja brūte pēc veca ieraduma nebūtu apmičota un izpliķēta un ja alus un brandvīns pēc zināmas kārtas nebūtu apdziedāts, tad citi tiešām domātu, ka tas pārs vēl nav īsti cieti salaulāts.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
3729. Brūtei kroni drīkstēja uzlikt viņas labākā draudzene, bet noņemt bija brūtgāna pienākums.
G. Pols, Baldone.
3730. Brūtei kroni uzlika brūtes māsa, bet noņēma brūtgāns.
G. Pols, Skaistkalne.
3731. Brūtei kāzu kronis jānoglabā savas gultas galvas spilvenā.
K. Jansons, Rauna.
3732. Brūtei no baznīcas pārbraucot, jāuzglabā miršu kronis, kupš vēlāk jāizvāra tējā un jādod slimiem berniem, lai viņiem brūk; nepiemetas.
P. Zeltiņa, IkšķiU
3733. Brūtes kroni vajaga gla bāt, un ja bērnu pirmo reizi vau nā liek, tad vajaga iemest vanni kroņa lapiņas.
A. Smilga, Gaiķi
3734. Brūtes kroņa lapiņas ja izvāra tējā, kuru jādod bērnam, j; tam uznāk krampji.
K. Jansons, l'IAņl
3735. Kad uz brūtes kroni līs lietus, tad brūtei bagāta dzīve.
A. L.-Puikiiliiii
3736. Brūte, kur nuoiet, tēvan dod kreklus, mātei kreklus, ķedel
[brunčus].
A. Medne, Kuršu kapus
3737. Kad apsaprecas, tad luol ielikt brūtei iz mat naud.
A. Medne, Kuršu kā))»-.
3738. Ja brūtes gultā slepus ie dur adatu, tad jaunā pāra visi mūžu naidojas.
K. Jansons, Plāņi
Brūte sapnī.
3739. Ja sieviete pa sapņiem redz sevi brūtes drēbēs, tad tai bie drīz jāmirst.
Marta Bīlenšteine, Dobele
BRŪTES MĀSA.
3740. Ar ko pirmo reizi iet pai brūtes māsu baznīcā, to apprecēs
V. Loze, Drusti
BRŪTGĀNS.
23:
Brūte — Brūtgāns
3741. Pie venteniekiem ir vē atlicies šāds ieradums no veciem laikiem, ka tautietis (brūtgāns) lid> kāzu dienai pūš klajumā ganu Inu ri (sal. taure), lai nestu laulība sve
1 ■ I>ti līdz. Kad pats neprotot labi taurēt, tad tas salīgstot citu, kas viņa vietā sataurējot svētību.
Baltijas Vēstnesis, 1870. 17 (132).
3742. Brūtgāns piektdien pēc brokastes aizjāja uz brūti, lai ar viņu un viņas tēvu varētu kopā braukt pie mācītāja rādīties.
S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11.
3743. Ja meita laiž pirmo brūtgānu garām, tad viņai vairs brūtgāna nebūs.
H. Skujiņš, Smiltene.
3744. Pirmais vīrietis, ko satiek mēneša sākumā, otardienas rītā, un kas sveicina, tas būs nākošais vīrs.
V. Saperovs, Vecpiebalga.
3745. Kad mācītājs baznīcā uzsauc laulubniekus (laulājamos pārus), tad klausīties var iet vai nu brūtgāns viens pats, vai brūte viena pati, lai laulībā viņiem bērni nemirtu.
K. Jansons, Plāņi.
3746. No brūtgāna nekad nedrīkst saņemt kurpes vai zeķes, tad izšķirsies.
A. Zandere, Rīga.
3747. Ja brūte dāvina brūtgānam dzelzs lietas jeb kurpes, tad viņi izšķirsies.
J. Atteka, Nīca.
3748. Brūtgānu ģērbušas tās meitas, kuras atbraukušas nobrū- les mājas līdz ar vedējiem.
P. Augstkalniņš, Vecpiebalga.
3749. Brūtgānam mirti piespraudu brūte, bet atņēma brūtes labākā draudzene, tā saucamā brūtes masa.
G. Pols, Baldone.
3750. Brūtgānam pie laulības ejot, vajagot ielikt kurpē labības vārpu, tad tam augot laba labība.
J. Treimanis, Bērze.
3751. Brūtgānam pie altāra jānostājas tā, lai no baznīcas ārā ejot, brūte tam apietu apkārt, tad viņa būs vīram paklausīga.
K. Jansons, Plāņi.
BUČOŠANĀS.
3752. Ja mutējoties vīrietis iegrūž sievietei mutē mēli, tad sievietei drīz izlūst zobi.
K. Jansons, Plāņi.
Bučošanās sapnī.
3753. Ja pa sapņiem kāds cilvēks tevi skūpsta, to tu mīli. Kuru tu pa nakti skūpsti, tas tevi mīl.
L. Ozole, Rīga.
3754. Ja sapnī vīrietis bučo, tad būs laime; ja sieviete, tad nelaime.
P. Š„ Rīga.
3755. Kas pa sapņiem bučojas, tas dabūs zobu sāpes.
A. Bīlenšteina rokraksts, Nereta.
3756. Ja sapnī mutējas, tad būs zobu sāpes.
K. Jansons, Plāņi.
3757. Ja sapnī bučo sievieti, tad būs zobu sāpes.
M. Zaube, Rīga.
3758. Ja sapnī bučojas, tad lūpas sāpēs.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
3759. Kad sapnī pabučo nejauku svešu sievišķi, tad to pašu rītu jutīsies slims.
J. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
BUDĒĻI.
34 Brūtgāns — Budēļi
3760. Visos apgabalos vienādi buduļos negājuši. Citos gājuši
vairāk dienās: Mārtiņa dienā, Ziemas svētkos, Jaunā gadā un aitu jeb jēru dienā, bet citos vienīgi bu- duļu jeb jēru dienā, kas svinēta otrdienās priekš Pelnu dienas aitām par godu. Tās dienas vakarā saimnieks nostājies istabas vidū ar grozu rokā, kur bijuši vārīti zirņi iekšā. Apkārt apsēdušies mājas ļaudis un turējuši atplēstas rokas klēpī. Saimnieks nu sējis visapkārt zirņus un cik nu kūpam iekrituši zirņi rokās, tik jēru to gadu bijis jāgaida.
A. Vaskis, Tukums.
3761. Kad buduļu vakarā sieviete liek vīrieša bikses pagalvī, tad viņai naktī rādīsies tas, kas viņu precēs. Vīrietim atkal jāliek sievietes svārki pagalvī.
E. Metuzāls, Rīga.
BULA BITES.
3762. Bula bites dzied gaisā uz sausu laiku.
P. §., Rauna.
3763. Ja gaiss dzied, tad būs skaistas dienas.
A. Zēbuliņš, Vidriži.
3764. Ja gaiss dzied, tad būs laika maiņa.
A. Bauers, Ranka.
BULLENES.
3765. Ja govis nemierīgas un laužas citām govīm virsū, tad tām jādod bulleņu novārījums.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
BUMPLIS.
3766. Kad dumpis (ardea stella- ris) aizbrēc, tad smird dvaša līdz otram gadam.
Budēli —
R. Bērziņš, Džūkste.
3767. Kad ezerā bumplis bļauj, tad būšot jauks laiks.
K. Lielozols, Nīca.
BURBUĻI.
3768. Ja lietum līstot metas burbuļi, tad ilgi līs.
A. Aizsils, LtlbRiia.
BURKĀNI.
3769. Burkāni jāstāda, kad ir strīpains gaiss.
L. Bičole, Zaļenieki
3770. Burkānus sējot, vīriešiem jātaisa mietu sēta, tad burkāni bits kā mieti.
I. Indāns, Gārsene
3771. Burkāni, kāposti, karlu peļi un runkuļi jāstāda jaunā mē nesī, tad labi paaug. Sīpoli turpretī jāstāda vecā mēnesī, lai ne izzied ziedos.
R. Gobzemis, Irlava.
3772. Burkāni jāsējot vecā mēnesī, tad tik stipri neziedot.
A. Lāce, Lubāna.
3773. Burkāni jāsēj vecā mēnesī; jaunā mēnesī sēti, tie zied, t. i. paliek sēkliniekos.
E. Laime, Tirza.
3774. Burkāni jāsēj pirmdienās, tad viņi sanāk pirmā nedēļā.
J. Rubenis, Ērgļi.
3775. Burkānus vajagot sēt zivju dienā, tad esot gludi.
A. Krūmiņa, Valka.
3776. Burkāns jāēd no resnākā gala, lai vecākas meitas papriekš izprecē.
Burkāni 235
E. Bērziņa, Mārsnēni.
BURŠANA.
3777. Buršanu atzīst arī jezuītu raksti Livonijā no 16. g. s. beigām, kādēļ ziņas par buršanu nav meklējamas tikai pagānu laiku māņos.
P. S.
3778. „Quidam etiam certis verbis ad arcendos ab humanis cor- poribus et pecorum morbos certis- que dimensionibus ad capitis dolo- res mitigandos usi, nunc de super- sedendo his omnibus secundum christianam informationem sat agunt."
„Arī daži, kas bija nodarbojušies ar zināmiem vārdiem atturēt no cilvēkiem un lopiem slimības, un ar zināmu mērīšanu atvieglināt galvas sāpes, tagad pēc kristīgas pamācības visas tādas lietas atstā- ja."
Rīgas jezuīti no Latgales, 1608. g.
3779. Adeo sunt aliqui periti magicis istis artibus, ut etiam me- dia aestate, cum infensissimi esse soleant calores, provocare possint pruinas, frigora, nives. Et quod magis est, frumenta iam sata et iam ex terra prodeuntia ad tālos usque, suis veneficiis impellunt, ut retorto modo superiores fines in terram recrescant, et tanquam tri- cae in agris intricentur, ut agricola nullum inde habeat fructum. (Daži tik labi zina burvības mākslas, ka pati vasaras vidū, kad mēdz būt visniknākais karstums, var izsaukt sarmu, salnu un sniegu. Bet kas ir vēl vairāk, iesētu labību un jau izaugušu līdz papēžiem viņi ar savu burvību tā aiztura, ka asni ie- :iug atkal zemē un tīrumos tiek tā sajaukti, ka zemkopis nedabū nekādus augļus.)
D. Fabrīcijs, 1610.
3780. Parastais buršanas līdzeklis ir iepļaušana, ar ko negatavo druvu apsmej. Bez tam šeit sastopama arī vārpu savīšana, sa- siešana vai aizlaušana ziedamā laikā.
K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. g. 31. dec.
3781. Pār apsētu kaimiņa tīrumu skauģis pārbrauc ar pliku pakaļu, lai tam neaugtu labība.
K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. g. 31. dec.
3782. Valmieriešu Prūša Jēkabs teica, ka priekš sešiem gadiem viņš savā tīrumā esot atradis vienu nosprāgušu sivēnu ieraktu, kādēļ vilki viņam daudz cūku un lopu saplēsuši. Viņa sieva tad esot aiznesusi uz robežu vārītu cūkas gaļu bļodā un kannu alus.
Pēc V. Baloža rokraksta no Kampenhauzena revīzijas protokola. 1739. g.
3783. 1772. g. [kāds zemnieks lūdz Grobiņas mācītāju aizlūgt par viņa laukiem Dievu, jo viņa] miežu laukā bijuši iesisti divi apses mieti.
Kurzemes draudžu chronikas II, 60.
3784. 1793. g. [Griezes draudzes mācītājs aizlūdz Dievu par vienu saimnieku, kam] ļauns cilvēks stallī sienmalu un vienu mazu trauku ar asinīm apstrīpojuši.
Kurzemes draudžu chronikas II, 125.
3785. 1798. g. [Griezes draudzes mācītājs aizlūdz Dievu par vienu saimnieku, kam] viens cilvēks rudzus it kā ar šķērēm nogriezis un uz tādu vīzi apnarrojis.
\
Kurzemes draudžu chronikas II, 130.
3786. 1798. g. [Griezes draudzes mācītājs aizlūdz Dievu par vienu saimnieku, kam] viens cilvēks apakš govu staļļa sliekšņa krustu nolicis ir.
Kurzemes draudžu chronikas II, 130.
3787. 1785. g. Tomaišu Mačs, kam negodīgi cilvēki izgājušā naktī šādus un tādus niekus pie zirgiem padarījuši ir, [griežas pie Griezes draudzes mācītāja un] tādēļ padodas Dievam visā savā nama būšanā.
Kurzemes draudžu chronikas II, 119.
3788. 1792. g. [Griezes draudzes mācītājs aizlūdz Dievu par vienu saimnieku, kam] bezdievīgs cilvēks zirga asti ar maziem mezgliņiem sataisījis.
Kurzemes draudžu chronikas II, 125.
3789. Citi saimnieki dara visādas māņas, kad stellē dienestniekus uz muižas darbu, izcilā zirgam krētis un sarus un met ar kreiso kāju krustu priekšā.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
3790. Labākie laiki burvju darbiem esot ziemas svētki, gavēnis, zaļā ceturtdiena, Lielā piektā un Lieldiena. Šajās dienās atrod lopu silēs asinis, šur tur olas izmētātas, cūkas mēslus, cūkas zarnas un citas līdzīgas lietas. Ja šādu olu sašauj ar plinti, tad tas burvis pagalam.
A. Bīlenšteina rokraksts, Lubāna.
3791. Ja grib zināt, vai kāds cilvēks ir noburts, tad ieliek dzirkles dvieli un sien trīs reiz ap gūžām. Ja dzirkles izkrīt, tad cilvēks ir noburts.
A. Bīlenšteina rokraksts. K. Boivics, 1862. g., Lubāna.
3792. Paņem kaut ko ieni nieka: drānu gabalu, ūdeni, kur mazgājies, jeb ko citu, iegāž avotā un uzbāž apšu mietu ačg niski virsū, tad viņš gulēs tur i žīgi.
J. K. Dambergs, F.d
3793. Dievgalda laikā no alt deķa jānorauj kāds diedziņš dzītiņa. Ar šo diedziņu un vu olu jāiet pusnakti uz kapsētu domājot par to cilvēku, kam | nu vēlē, jāizrauj viens krusts, krusta jāuzliek ola, uz olas diedz un tad krusts jāiebāž atpakaļ v< vietā. Ja krustu uzreiz iebāž, noburtais cilvēks tūliņ mirst; ja lēnām bāž zemē, tad tas ilgi vai
F. Brīvzemnieks, 1881. VI,
3794. Kad grib noburt otra pu, tad uz kapiem no krusta izv dzelza naglu, iedup to tai zemē, I lops nupat nocēlis savu kāju, nosaka: „Tu nu klibo, līdz tu dēdi (jeb arī tik un tik gadu)!"
J. K. Dambergs, F.d
3795. Ja cilvēku grib nobi tad paņem kapa smiltis, ieliek tā cilvēka gultā un noteic: „Kū tur guļ, tā tu guli tik un tik gadi
J. K. Dambergs, F.d
3796. Ja kāda pāfa draud/ sāk jukt, tad var padarīt tā, ka uzticamais ienīst visu pasauli tura mīļu tikai savu veco cl rau. Jāiztaisa trīs skalu krusti, ja it tanīs naglas un tad krusti pri< pusnakts jāaprok uz krustceļa asiem galiem uz augšu.
E. Zommere, Han
Buršana
3797. Vajaga adatu ar visu | vedienu bez mezgla izvilkt pa> peni trīsreiz caur sava izredz.
drēbēm, tad tas vairs nesadraudzē- šoties ar kādu citu.
E. Zommere, Rauna.
3798. Ja brūte jeb brūtgāns paliek neuzticīgi, tad jāuzraksta ar adatu uz divām svecēm abu jauno draugu vārds un vecums un trijos piektvakaros bez saules līdz pusnaktij jānodedzina tās sveces, cik tālu sniedzas raksti. Tad neuzticamajam tikmēr nebūšot miera, kamēr negriezīšoties atpakaļ.
E. Zommere, Rauna.
3799. Kad meita grib sev kādu puisi pievilkt, tad tai vajaga viņu ievest savā istabā un apguldīt savā gultā. Kad viņš ir aizmidzis, tad tam jānogriež kāda matu šķipsna, kas tad jāieliek durvju eņģēs vai arī kādā šķirbā, no kūpas to nekas nevar izvilkt. Tad tas puisis būs kā piesiets un netiks no tās meitas nekad vairs vaļā.
E. Zommere, Rauna.
3800. Lai meitas puišus dabūtu, ad sestdienā pirtī ejot gredzena irksts labajā rokā aptinams trīs ;izes ar sarkanu dzīparu. Pirksts ipep sakot: „Še būs, tur nebūs."
A. Rērziņa, Aloja.
3801. Lai meitai brūtgāns necietu, tad sestdienā pēc brūtgāna nešanas, meitai jāpepas ar paegļu tu, pie kam pēc katra slotas pie- iena jāuzmet gars.
A. Bērziņa, Aloja.
802. Lai meita dabūto puisi azaudētu, tad puisim nezinot, >griež viņa matu cirta. Cirta liek cūkas pūslī un jāpakap rstenī. Kāršanas laikā jāskatās o pusi, kur puisis dzīvo.
238
A. Bērziņa, Aloja.
3803. Ja kādu cilvēku grib skaust, lai tas savā vietā nedzīvotu, tad pie tā durvīm jāierok adata zemē ar aso galu uz augšu.
P. Š., Rauna.
3804. Ja grib, lai kāda lieta labi izdotos, tad, par šo lietu runājot, nedrīkst pieminēt vārdiņu „ne".
E. Metuzāls, Turaida.
3805. Ja meita grib kādu puisi dabūt, tad jāņem jauns mutautiņš un jāiet uz kapsētu, kad bērē kādu vīrieti. Tiklīdz atskan pirmās dziesmu skaņas, tad ar mutautiņu trīs reizes jāvelk par krustu uz savu pusi. Pēc tam jādod mutautiņā noslaucīties nodomātam cilvēkam.
A. Aizpurve, Lubāna.
3806. Lai meitas pievilktu sev preciniekus, tad jādara šādi. Jāizgriež vardei acis, jādabū no kādas mājas putraimi, citiem nezinot. Tirgū jānopērk katliņš un cik prasa par katliņu, tik arī jādod. Putraimi ar vardes acīm jāsavāra un jāaprok pie vārtiem, tad nāk daudz precinieku.
A. Aizsils, Lubāna.
3807. Kad nomirst vīrietis, tad ar adatu iedup viņam drēbēs un to adatu uzglabā. Ja patīk kāds puisis (vai meita), tad ar to adatu iedup viņa drēbēs un saka: „Kā tas līķis uz zārķa krīt, tā lai viņš pie manis krīt."
T. Dzilna, Bērzgale.
3808. Ja grib puisi pievilkt, tad noķep čūsku, apreibina to un izvep tai ar adatu un diegu trīs reizes caur acīm, tad ar to pašu diegu izvep izredzētam caur svārku stūri — tad būs pieburts.
Buriana
A. Zālīte, Bērzpils.
3809. Pie tiesas vai pie bargiem kumgiem iekšā ejot, domās jāmet trīs krusti priekšā. Kreisā kāja jāceļ pirmā par slieksni. Acis pa- priekšu jāmet uz grīdas un tad uz kungiem vai tiesnešiem un jāskaita pie sevis šādi vārdi: „Auns, auns, auns, lai tev sirds ir kā baltas aitas vilna, kā rīta rasa, kā saules stari, kā mēnesis noiedams. Lai zelts uz tavas galvas spīd, lai zelts uz tavas galvas mīt. Lai uguns manā sirdī mīt, iekš tā vārda Dieva tā tēva, amen, tā Dēla, amen, tā svētā Gara, amen. Amen, Amen, Amen. ttt "
Dama, Smiltene.
3810. Ja kāds otram grib atriebties, tad tam jāierok septiņas vasku svecītes otra lopu kūts pa- durvē, bet ja nav lopu, tad istabas paslieksnē. Tad tam nosprāgs visi lopi, jeb arī viņš pats kaut kā nonīks.
E. Zommere, Rauna.
3811. Ja kāds gājējs grib vecā saimnieka mājā iekurināt naidu, tad viņam, no vecās mājas promejot, jāatstāj Jurģa dienā uz plīts trīs skaidiņas, lai būtu ienaidam iekuri.
H. Skujiņš, Smiltene.
3812. Ja kādam vēl, lai neveicas, tad sasien ievērojamās svētdienās no dažādiem atkritumiem vīstokli, aiznes uz viņa robežu un ieliek zemē.
K. Preiss, Vecgulbene.
3813. Ja kādam grib ko ļaunu padarīt, tad jāsaslauka dažādi mēsli un netīrumi kopā, glīti jāsasien paciņā un jānosūta tam cilvēkam, vai arī jāatstāj pie viņa durvīm zemē.
E. Zommere, Rauna.
3814. Saviem ienaidniekiem var sagādāt lielas mokas, ka tie nezina vairs kur sprukt. Jāsameklē tik daudz daktis jeb lupatas, cik ienaidnieku. Tad uz katras lupatas jāuzraksta sava ienaidnieka vārds, visas lupatas jāieliek sveķos jeb citā degošā vielā un tad tur jāpielaiž, uguns. Kamēr uguns degšot, tikmēr tiem ienaidniekiem būšot jācieš lielas mokas.
E. Zommere, Rauna.
3815. Ja gavēnī nosprāgst kāds teļš jeb cits mājas lops, tad tā gaļu sakapājot un iznēsājot pa nābur- giem, lai arī tiem notiktu tāds pats ļaunums.
E. Zommere, Rauna.
3816. Ja gribot kādam slimību pieburt, tad kādā lupatā jāsaslau- kot asinis un tā tad jānoliekot tā cilvēka paslieksnē, lai tas tur, neko nezinot, dabūtu pāri staigāt.
E. Zommere, Rauna.
3817. No skaudīga un ļauna cilvēka nevajaga pieņemt nekāda ēdiena, jo tanī var būt ieburti kau- piņš vai ķirzaka, kūpi iemetas ēdējā un to nomāc.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3818. Lai skaudīgs kaimiņš varētu otram kaimiņam ko ļaunu padarīt, tad viņš ierok tā laukā olu, kas nes ļaunumu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3819. Lai noburtu lopus, jāsēž katrā gavēņa piektdienā pēc mēness lēkta uz vistas olas un jāskaita zvaigznes visu nakti, vai līdz mēness rietam.
K. Lielozols, Nīca.
3820. Skauģis iedams gar otra druvu ēd graudus un tā ar velna
jeb pūķa palīdzību dabuj otra labību savā klētī.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3821. Ar sarkanu dzīparu apsietu vistas olu iekasot otra saimnieka druvā, skaita šo pantiņu:
Appušķoju baltu gaili Ar sarkanu dzīpariņu, Lai neaug mieži, rudzi, Lai zirdziņi noplinkšķēja.
J. Vulfs, Ūziņi. LD 34107.
3822. Lai ienestu mēri apskaužamā kaimiņa lopos, tad skauģis iecērp slepeni viņa lopiem spalvā, aitām vilnā.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3823. Ja kādam grib ļaunu nodarīt, tad jāsalasa agrie pavasara kukaiņi, Lieldienas rītā uz krāsns slaukamās slotas trīs reizes jāapjāj ap to māju, kufā dzīvo cilvēks, kam ļaunu vēlē, un kukaiņi jāizber pagalmā. Tad notiks tāds ļaunums, kādu vēlas.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
- 3824. Ja grib, lai otram saimniekam labība lāgā neaugtu, tad viņa tīrumā jāsasien dažas vārpas vienkopus un tā jāskaita:
„Sasienam gailīšam kājiņas Ar sarkanu dzīpariņu. Pilni zariņi melnu putniņu. Trīs dienas slims, Trīs dienas vesels. Pa durvīm iekšā, Pa logu ārā!"
J. Jurjāns, Jaungulbene.
3825. Ja saimnieks grib, lai viņam labi paaug labība, tad vajaga kaimiņa laukā pacelt velēnu, zem tās izkratīt pīpltes pelnus ar oglītēm, un pie tam teikt: ,,Manā laukā zelta kvieši, kaimiņam tik sēnalas." .
L. Ozole, Sērpils.
3826. Ja otru grib noburt, lai tam būtu jāiet nabagot, tad tam slepeni jāaizliek aiz oderes trīs kapeikas vai graši, lai tas tos kādu laiku dabūtu nēsāt.
E. Zommere, Rauna.
3827. Ja no bleķa iztaisa tādu kā mazu karotīti un ieliek to otram slepeni aiz oderes, tad tam visu mūžu būs jālasa nabagu karotes no citiem.
E. Zommere, Rauna.
3828. Ja otru grib tā noburt, lai to visi par muļķi turētu, tad vajaga izgriezt mazu papīra cilvēciņu jeb lellīti, tas salocīts jāieliek piņģerotā, piņģerots jāsaspiež un slepeni jāieliek noburamā cilvēka apģērba stūrī.
E. Zommere, Rauna.
3829. Ja otru grib noburt, lai to arī savi ļaudis ienīdētu, tad jādabū liela gara adata, jānotrin tai abi gali asi, un tā tad slepeni jāiesprauž apburamā cilvēka drēbēs.
E. Zommere, Rauna.
3830. Ja otru grib noburt, lai to visi ienīdētu, tad jāņem sarūsējusi lielā adata un jāieliek slepeni tam cilvēkam aiz drēbju oderes, lai tas to kādu laiku dabūtu nēsāt.
E. Zommere, Rauna.
3831. Ja otru grib noburt, lai tam dzīvē nekas neveiktos, tad jāņem tāds bleķa gabaliņš kā zāģis un jāieliek slepeni tam cilvēkam aiz oderes. Tad tam kā zāģim visās vietās būs jāatduras.
E. Zommere, Rauna.
3832. Ja otru grib noburt, lai tas pakārtos, tad no lupatām jāpataisa mazs lellītis, jāapmet tam ar diegu cilpa ap kaklu un tā slepeni jāaizliek tam cilvēkam aiz ap
ģērba fideres uz pašiem pleciem. Ja noburtais cilvēks to ilgāku laiku dabūs nēsāt, tad viņš pēdīgi pakārsies.
E. Zommere, Rauna.
3833. Saimniece, kas grib, lai viņai būtu daudz sviesta, lai izģērbjas vienā kreklā, atlaiž matus, uzmauc zirga sakas, pie valgiem lai piesien slauceni un tad lai skrien pa ganībām, tad atpakaļ kūtī un tur noņem sakas ar slauceni.
L. Ozole, Sērpils.
3834. Ja grib, lai kāds cilvēks visu gadu naidojas, tad jādabū eža āda un jāuzmauc uz tā cilvēka durvju kliņķa, tad tas naidojas un badās, kā eža āda.
J. Jurjāns, Jiaungulbene.
3835. Ja kāds lops apburts, tad jānoņem no pirts krāsns trīs akmeņi un jāmet turpat ūdenī. Ja ūdens Šņāks, tad tiešām lops apbūris. Nu šis ūdens jālej uz pirts krasus un jāsatecina apakšā kādā traukā. No trauka vēl bija jālej uz krāsns. Tā tas jādara trīs reizes. Ar šo ūdeni jāmazgā lops trīs riti un trīs vakari bez saules. Mazgājot roka jāvelk pret spalvu.
I. Indāns, Gārsene.
3836. Ja kaut ko noburtu grib atburt, tad jāsaka: „Lai paliek, kāds bijis!"
K. Jansons. Plāņi.
3837. Kas apburts, to vajaga apkvēpināt ar putnu lizdām, ar zālēm, kas rautas Jāņa vakarā" un beidzot ar matu šķipsnu, kas nogriezta aiz kreisās auss.
F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 205.
3838. Ja bērns jeb lops ir noburts, tad jāņem ar naži nO trim nomītiem sliekšņiem, no katra trīs reļz, mēsli, kas jāliek mazgājamā vannā, kur jāmazgā bērns, jel) jādod tas ūdens noburtam lopam. Par noburto bērnu liek arī sunim pārlēkt.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
3839. Lai kādam no ienaidniekiem nepadotos ar lopiem, tad aiznes uz viņa kūti gaļas gabalu un noliek pie labākā lopa.
K. Preiss, no 79 g. v. M.
Zvirgzdiņas, Vecgulbene.
3840. Kad grib, lai otram saslimtu kustoņi, tad vajaga no tā kūts paņemt kādu mietu un pārsviest pāri jumtam.
G. Pols, Staburags:
3841. Kad likumi jāsaņem (nolikta lieta ļaunā nolūkā ir likums) , vispirms jānoskaita tēva reize, tad jāapmauc cimdi rokā. Saņemtais iikums jānoliek tādā vietā, kur neviens cilvēks nestaigā, un jāsaka: „Kungs, Kungs, Kungs, tavs prāts lai notiek, ne mans. Ja viens manam lopam ļaunu vēlē, tad tas lai notiek tam pašam. Iekš tā vārda: Dieva tā tēva, tā Dēla un Svēta gara, Amen."
. J. Peders, Laubere.
3842. Kad noburts lops nobeidzas, tad kāds tā kauls jāaiznes Uz otras mājas daļu un tur jānoliek.
K. Jansons, Plāņi,
3843. Veci cilvēki esot Dricānos sacījuši: „Lai tev gandējas!" vēlēdami, lai notiek kas nelabs, tomēr ne visai slikts. ;
A. Skroderis, Rēzekne.
is
3844. Ka meitys gryb byut par laimeigim un kab jūs miluotu pui> ši, tod nysod uz pyrmuos žydu lēl
dlnijs juo nūnas da sauleitis kai- dani nebejs žydam cyukys auss un juo Immat jam sinčus, tod ty- mā godā byus juom Iela laimja juos mīluos jauni un skaisti puiši un taipat juos varēs izlt pi veira.
V. Podis, Rēzekne.
3845. Dauguļos kādas mājas krustcelēs izlikti iemaukti, apzīmēti ar burvja krustiem, lai pasargātu zirgus no niknām skauģu bultām.
Latvis, H925. 1216, Dauguļi.
3846. Kad grib zemnīks, kab pi juo kaimiņa uz teiruma izdagtu vysa maizja, to kū vajag padareit? Juoņa dīnys naktī pajimt treis na- dasādātys ulys un divpadsmit stun- žu naktī nūnest un nūlikt zam pa- parda tūs, un uz reita da saulis pajimt nū zam paparda tūs ulus roz- svaidēt uz sešu golu pa teirumu tuo kaimiņa, uz kuru tu turi dus- mis. Nu tuos dīnys pi tova kaimiņa labeiba uz teiruma naradzama propuls un sadegs.
3847. Burvju, raganu nešļava rata rumbā jāiebāž un rumba up- malē jāuzmauc kādā kokā, kufš jāgriež riņķī, lai burvis, ragana at- šaun asti, nomirst.
K. Jansons, Plāņi.
3848. Ja kādreiz pie mājas atrod olu kaut kur zemē, tad to ir nometis burvis un apbūris šo māju ar sliktu. Lai mājai caur apbūrumu nebūtu jācieš, tad vajag olu iebāzt rumbā un noslīcināt, tad par burvības neizdošanos burvim jācieš trīs dienas drudzis.
A. Skrūze, Saikava.
3849. Kad ierauga čūsku un sabaida, tad tā bēg uz savu alu. Sāda ir jāatzīmē. Tādā sestdienas pavakarē, kad pie debesīm nav neviena mākonīša, jāiet uz to alu, jānoķep čūska, jāatnes uz māju un jācep uz uguns. Cepot jāizspiež no čūskas sula, pati jāmet projām, bet no sulas taukiem jātaisa svecīti ar nātna diega dakti. Ja nu kādu cilvēku grib noburt, tad tā svecīte jāaiznes uz to pirti, kur noburamais cilvēks grib pērties. Pirtī svecīte jāaizdedzina, jānoliek uz krāsns un pašam jābēg projām. Ja svecīte būs maza, tad tas cilvēks, kas tur pērsies, paliks uz div nedēļām negudrs. Bet ja svece būs lielāka, tad viņš var uz visu mūžu palikt plānprātīgs.
J. Lazdāns, Daugavpils.
3850. Ja apiet kaimiņa tīrumu ar olu rokā un to olu iesviež tai tīrumā, tad tas tīrums būs pliks kā ola.
J. Lazdāns, Kalupe.
3851. Ja grib ienaidniekam atriebties, tad jāieliek ugunī tā mēsli, tad ienaidniekam čūlo pakaļa.
J. Krastiņš, Irlava.
3852. Meita istabu slaucīdama nevar izslaucīt, ja slotā ir ielikta gaiļa spalva, kura izrauta tai brīdī no gaiļa astes, kad tas patlaban čieko (min) vistu. Kā meita sāk istabu slaucīt, tā jāiet aiz stūra darīšanās.
J. Vilnītis, Jumurda.
3853. Kad mironis tikko paglabāts, tad vajaga ar tīru jaunu karoti pagrābt no kapa smiltis, bet tā, ka neviens neredz. Ja nu kādam grib ļaunu darīt, tad vajaga apiet tai mājai, kur tas cilvēks dzīvo, 3 reizes apkārt un tad nobērt smiltis pie sliekšņa. Kurš pārkāps par slieksni, tas būs kā apmāts: ja tādam cilvēkam labu stāstīs,* viņš neticēs, melus turēs par taisnību un otrādi. Naktī būs ciets miegs, varēs viegli apzagt; ko tāds cilvēks darīs, tas neizdosies; ja meitai kāzas gaidamas, tad izjuks; visādas nelaimes būs.
A. Zandere, Kandava.
3854. Ja kāds ko sākot un gribot, lai tas izpildoties, tad vajagot ar roku trīs reiz piesist uz kaut kā melna.
H. Skujiņš, Smiltene.
3855. Ja grib labi samīt zirgiem, tad priekš zirga mīšanas jānoķer sikspārnis un jāaizjāj līdz skudru pūļa, uz kura uzliek sikspārni. Pēc tam cik vien ātri iespējams jājāj prom, lai nedzird sikspārni spiedzam. Kad skudras sikspārni apēdušas, tad no tā jāpaņem krusta kaulus un ar to jāiedur tam cilvēkam, ar kuru maina zirgus.
A. Aizpurve, Lubāna.
3856. Vecam, lai tas ilgāki dzīvotu, jāskaita šī dziesmiņa trīs reizes:
Ai, bagāta Veļu māte, Tavas šauras kamaniņas! Kur tu viņu pašu liksi, Kur liks viņa grabažiņas? Ļauj viņam vēl laiciņu Šai zemē padzīvot, Lai viņš redz savus bērnus Lielus stiprus uzaugam.
H. Skujiņš, Smiltene.
3857. Kad no mājas aiziet savi ļaudis, tad jāsviež tiem ar sāli pakaļ, lai ļauni draugi tos nepavestu.
E. Zommere, Rauna.
3858. Lai mājas mātei dēlu, vīru jeb brāli slikti ļaudis nepavestu uz neceļiem, tad viņai jāsviež tiem ar cūkas mēsliem pakaļ.
E. Zommere, Rauna.
3859. Pušelnieki [saimnieki] griezušies pie zīlnieka pēc padoma par neizdevīgu saimniecību. Zīl-• nieks pavēlējis, lai šaunot krustā- niski rijā un kūtīs. Tad lai prasot viens otram: „Ko tur šauni?" Otrs tad atbildot, ka tam vecam mirušam saimniekam acis izšau- not. Tad tie pūķi, kas aiznesot svētību, bēgšot prom.
Latviešu draugs, 1839. 70.
3860. Izurbj mājas sienā caurumu un liec tur nešļavu iekšā, tad ar sērmūkšļa tapu caurumu aiztapā.
H. Skujiņš, Smiltene. Zelti- nietis, Valmiera.
3861. Lai kaimiņš neapburtu sējumus, ejot sēt vajaga nomizot kārkla stibiņu, bet augšgalā atstāt lapas, tad paņemt aiz lapām un stibiņu apvilkt ap lauku.
H. Šiliņa, Penkule.
3862. Pēc tam, kad tev ir nozagta kāda manta, ņem vecu rumbu un aizķīlē abus galus ar ķīļiem, un aiznes ceturtdienas vakarā pēc zagšanas uz avotu un saki: „Tā lai tā cilvēka sirds puto, kā tā rumba". Tad tas cilvēks nevarēs nekur miera atrast, kamēr atnesīs to mantu atpakaļ.
H. Skujiņš, Vijciems.
243
BurUann
3863. Ja mājā ir kāda nelaime, kas cēlusies no noburšanas, tad trīs reizes jāņem galdauts sev apkārt un tāpat trīs reizes jāsaka: „Dieviņ, palīdzi!" Tad tas pats galdauts jāņem trīz reiz ap kreiso
kāju no priekšas uz pakaļas pusi un tris reiz jāsaka: „Nelabais, atkāpies!"
E. Zommere, Rauna.
3864. Ja zagli grib piesiet, tad jāsaka šādi vārdi: „Lai debess ir kā cepure uz tavas galvas un zeme kā kurpes pie tavām kājām! Stāvi un nekusties no vietas, kamēr es pats tevi atlaižu."
L. Krastiņa, Baldone.
BURVJI.
3865. Sniku Berta sieva Grieta bijusi burve. Reuteru Kristapam viņa izkaisījusi stallī pelnus. Citu ļaužu govīm devusi krējumu, lai tās dotu pienu pārpilnībā. Sniku Ādama sievai nozagusi matus un nogriezusi galu no viņas krekla, ko tad sadedzinājusi. Pie nopratināšanas tā atzinās, ka tiešām esot devusi govīm uz maizes krējumu un tās pēc tam devušas daudz piena. Matus zagusi un atdevusi viņai Bertas meita Grieta, bet ko tā ar viņiem darījusi, par to nekā nezinot. Sniku Grietai nosprieda grēku nožēlošanu baznīcā, bet Lēnu atlaida tikai ar rājienu.
1691. g. baznīcas revīzijas prot., L. Sloka, Latvijas Vēstnesis 1924. 145.
3866. Māņuticīgi ļaudis domā, ka slepena apskādēšana caur vella spēku notiekot, un ir tik bailīgi, ka ikreiz, kad tiem uz lauka, jeb mā jās kaut kas svešāds rādās, .. . tie tūdaļ uz vellu domā, jeb uz cilvēku, kas caur vella spēku tos ap- skādējis.
244
W. Maczevvski, Spr. grāmata, 1793. 696-7.
3867. Par burvi var palikt, ja baznīcā neapēd dievmaizes.
P. Š., Rauna.
3868. Burvis zina apslēptas mantas, redz garus, dziedina slimus un uzsūta slimības arī veseliem.
J. Ozols, Sauka.
3869. Kas grib par burvi tikt, tam 30 gadu nav jāiet pie dievgalda. Kad pēc tam iet pie dievgalda, tad dievmaizi nevajaga norīt, bet izspļaut, paslēpt cimdā, tad aiziet uz mežu un paslēpt apses mizā. Otrā dienā jāiet ar plinti uz to vietu un jāšauj tur ar sidraba lodi. Pie koka stāvēs Pestītājs un metīs ar roku, lai cilvēks vēl paliek uz taisnības ceļiem. Bet nevajaga to ievērot un tikai šaut. Tad pienāks velns, izmācīs, kas burvim jādara.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
3870. Burvji, raganas un riebēji var piesaukt velnu, ko viņi izdara trīs reiz svilpot. Velns tad atskrien sarkana gaiļa, ērgļa, pūces jeb cita putna izskatā un tūliņ paslēpjas. Velns dod tiem padomus, kā citiem varētu postu darīt, jeb arī kādu nelaimi novērst, ja tas nāk šiem velna kalpiem par labu.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
Buršana — Burvji
3871. Visi burvji un raganas nav vienādi stipri. Dažreiz viņu starpā izceļas naidi, kur tad vājākajam jānobeidzas. Gadās, ka viens burvis jeb ragana lūko darīt postu otram. Apburtais tad skrien pie sava pretinieka un lūko no tā dabūt malku ūdens, lupatu jeb citu kādu nieku. Ja izdodas to dabūt, tad apburtais ir glābts: rodas atkal agrākais spēks un veselība; bet ja neizdodas, tad tam jāmirst. Glābtais nu var atkal vajāt savu pretinieku un tā abu kapš var ilgi vilkties.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
3872. Dažreiz viens burvis tā apbuļ* otru, ka tas satūks, un izkāris mēli, nevar vairs elpu vilkt. Tādam gadījumam burvis tura pie sevis apburtu zoss olu. Viņš nu jem to olu ar īkšķi un mazo pirkstiņu, apgriež to trīs reiz apkārt un dod otram, lai tas to pārsitot. Olā nu parādās mazs cilvēciņš, ko nu līdz ar sasisto olu apburtais paņem atpakaļ un paglabā. Tad apburtais paliek vesels, bet nelaime pāriet uz būrēju.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
3873. Kas grib tikt par burvi, tam Jāņa naktī ar tādu nodomu jāiet uz lauku. Vispirms tad satiks kādu mazāku burvi, kas parādīs ceļu tālāk. Tad nāks lielais burvis pretī, kas izskatās ļoti briesmīgs, bet nevajaga baidīties. Tas nācēju pārbaudīs un ja to atradīs par derīgu, tad parādīs ceļu tālāk. Tad gājējs satiks divpadsmit velnus, kas to visādi baidīs un mocīs. Ja viņš visu izturēs, tad tie to aizvedīs pie Lūcifera, kas ir velnu un burvju galva. Tas ir tik briesmīgs, ka cilvēks no viņa balss vien var nomirt. Tas ari vēl pamoca nācēju un tad iedod tam burvju grāmatas. Nākošam burvim jāparakstās ar savām asinīm uz pakārušās Jūdasa miesas. Burvim nu kalpos visi velni, bet kad tas mirs, tad velni apēdīs viņa miesas un paņems uz elli viņa dvēseli.
V. Juoņus, Pustiņa.
3874. Kad būris skrienot ne» mājas, tad tas ačgārni izlienot caur zirga sakām. Kad las esot caur sakām izlīdis, tad uzreiz pazūdot — aizskrienot. Kad tas uz rīta pusi atkal mājā ieskrienot, tad alkal lienot caur sakām, lai paliktu par cilvēku. Ja nu kāds sakas esot aiznesis, tad būris nevarot atpakaļ tikt un tam esot beigās ja mirstot.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
3875. Kas par burvi grib paliki, tam trīs reiz gavēnī jānoģērbjas: gavēņa sākumā, vidū un Lielā piektdienā. Visās tanīs reizēs las jādara naktī un jāuzkāpj uz bišu tropa, kur trīs reiz jāiesvilpjas, kamēr kāds to aiznes prom pa gaisu.
K. Jansons, Plāņi,
3876. Dažiem burvjiem esot melnā grāmata jeb sestā un septila Mozus grāmata. Ar to grāmatu burvji zinot noteikt cilvēka likteni, bet viņiem neesot brīvu to darīt. Daži burvji gribot, lai viņus aprokot ar visu melno grāmatu.
K. Vieglais, Krape.
3877. Burvji piedzimstot no tādām mātēm, kufām viens bērns pie krūts un otrs gaidībās, jo tas pēdējais esot skaudīgs un burvīgs. [Sal. atzīdenis.]
G. Pols, Vecgulbene.
3878. Burves staigājušas vasarā bez brunku: viens priekšauts priekšā, otrs pakaļā.
K. Jansons, Vijciems.
3879. Neg dažs krāšņus pātarus māk, dzied Dieva dziesmas, jā, iet ir pie Dieva galdu, 1111 tomēr jir viņš burvis, maitā ļaudis, lopus, labību kā pats Velis? Ja priekš tiesu vests, viņš lielījās, viņš neda- rots ļaunu, bet labu.
G. Mancelis, Lett. Postill.
245
lUmiji
1654. 165.
3880. Burvji un sālspūšļotāji lielījās un teicās, tiem labi vārdi esoši, ar katriem tie neveseliem palīdzoši.
G. Mancelis, Lett. Postill II,
1654. 379.
3881. Dažs neveselis, savā sērgā gulēdams, liekas kādu burvi un sālspūšļotāju pie sevis atvesties, tam būs to mēpot, staipīt, kaula vārdus, graizes vārdus, dzīslas vārdus, un kas tādi pesteļi un burvības jir, pārrunāt. Tāds vella kalps un Laume kļūst cienīti, ar lielām dāvanām apdāvināti.
G. Mancelis, Lett. Postill II, 1654. 375.
3882. Jir kas nevesels, nelūgs tas Dievu, bet sālspūšļotāju un burvi viņš meklēs, no tā tas liksies aptaustīties.
G. Mancelis, Lett. Postill II, 1654. 354.
3883. Šī sieva savās lielās bēdās nemeklē burvus, sālspūšļotājus un tādus vella pesteļus.
G. Mancelis, Lett. Postill I, 1654. 305.
3884. Glāb pēc tavas žēlastības. Man' ar saim' in bērniņiem, Priekš tā velna slepkavības,
In priekš viņa pesteļiem, Burvjiem, laumēm, raganām, Kas var lopam, cilvēkam, Kad tu gribi ļaut, gan skādēt, Tos samaitāt ir nolādēt.
Kr. Fiirekers.
3885. Pie kūpas blēdības viņa kalpiem, burvjiem, zavatniekiem, vārduniekiem, zīlniekiem, laumām, raganām, sālspūtējiem, kannasrau- džiem, vilkačiem in tādiem gānik- ļiem tam jāpalīdz.
Kr. Fiirekers.
3886. Kad burvi šādus tādus burvekļus in nešļavas namos, lop- kūtīs, laidaros, labībai uznes, iemet, iebāž, iespļauj, in tā otra cilvēka malas apgānīt jeb to izbaidīt grib.
Kr. Fiirekers.
3887. Burvji spējot vētru, krusu, pērkonu un lietu darīt, sauli un mēnesi maitāt un par vilkatiem pārvērsties.
Latv. gada grāmata, 1797. 3, 22.
3888. Daudz tādu ļaužu vēl musu starpā ir, kas tic, ka burvji, sāls pūšļotāji un raganas spējot krusu un bargu gaisu, cilvēku un lopu slimības uzsūtīt jeb arī nogriezt caur ļaunā gara spēku.
Latviešu draugs, Piel. 1840. 7.
3889. Piltenē tika 1665. gada Vasaras svētkos viens vecs burvis sadedzināts, tad 1667. gadā atkal viens, četri gadi vēlāk vēl divi brāļi, no kupiem viens varējis Dievu lūgt, otrs ne. 1676. gadā atkal sadedzināts viens burvis un pēc četriem gadiem viena ragana bez grēku nožēlošanas.
L. Arbuzovs, Rig. Almanach, 1911.
3890. Jūs sakāt: burvis esot gudrs cilvēks, kam lielāka gudrība un zināšana nekā citiem cilvēkiem, un, kas sev par labu un citiem par ļaunu no nieka lietas daudz ko var izdarīt.
Latv. Avīzes, 1822. 43.
3891. 1668. g. prāvā kāds skauģis nolādējis sava ienaidnieka lopus: „Leij wilcke, Wolne tros abeede!" (lai vilki, velni tos apēd). Otrā dienā teļus saplēsuši vilki, zirgus parāvis velns.
K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. g. 31. dec.
3892. 1691. g. tiesu aktīs ir aizrādījums par burvjiem, kas kaitējuši laukiem, labības ziedus nesda
mi savam kungam velnam uz elli, no kurienes tos vilkači nesuši atpakaļ.
K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. g. 31. dec.
3893. 1708. g. prāvā ir redzams, ka bailes no burvjiem ir tik lielas, ka baidās tos aizkaitināt — jo ar lāstiem un burvībām tie var uzlaist lielu nelaimi — ka burvim ļauj, pirmos kāpostus vārot, pirmajam to smaržu baudīt, un dod arī pirmo kumosu no kautā lopa gaļas.
K. Straubergs, Br. Zeme, 1934. g. 31. dec.
3894. Jāņa dienā burvis iet ap trejdeviņu saimnieku laukiem skauzdams. Arī Zaļā ceturtdienā viņš apskrien 9 robežas. Bet jau vienreiz lauku apiedams, viņš var nokaltCt visu labību.
K. Straubergs, Br. Zeme, I0S4. g. 31. dec.
imi.V Limbažu draudzē Lādes muiža Naukšu mājā dzīvojis burvis Bereius, kas ar buršanu un ārstēšanu krāpis ļaudis. Nopratināts tas atzinās, ja pie viņa atvedot slimu vai apburtu cilvēku vai lopu, tad viņš ņemot 2 vai 3 vienkāršus sāls graudus un sakot šādus vārdus: „Ej nost, tu nešķīsts gars, ļauj vaļas tam svētam garam un svētu kristība draudzību, to laicīgu nāvi un mūžīgu ienaidību!" Pēc tam devis šo sāli lupatiņā ietītu slimajam un tas izveseļojies. Pret izmežģījumiem lietojis vārdus: „Kauliņi miesiņas, griežas vietā ar Dieva palīgu!" Ar šiem vārdiem dziedējot arī rozi un vēl pieliekot klāt: „Jaun ozol, jaunas liepas un zaļa zāle." Par buršanu
piesprieda Berenam 10 pāpu žagaru
pie kāķa.
1739. g. baznīcas revīzijas prot., L. Sloka, Latvijas Vēstnesis 1924., 145.
3896. Valmieriešu Pīlāta Bērtulis esot aicinājis pie sevis burvi, kas dzīvojis šaipus Mētras. Tas esot meklējis elka-dievu pie sliek šņiem, kamēr pēdīgi nonācis pie viena akmeņa vārtu tuvumā, un tad teicis, ka elka-dievs esot te. Uz. šā akmeņa Bērtulis esot katru ga du Miķēļa dienā, pēdējo reizi 1738. gadā, nesis upupus: lējis alu, metis trīs saujas gaļas, lējis trīs ka potes zupas un kāvis vienu gaili.
Pēc V. Baloža rokraksta no Kampenhauzena revīzijas prot» kola. 1739. g.
3897. Sveiciemā bijis soms Jānis, kupš nodarbojies ar buršanu un ļaužu krāpšanu. Tam piesprieda pie kāķa 5 pāpi žagaru.
1739. g. baznīcas revīzijas prot., L. Sloka, Latvijas Vēstnesis 1924., 145.
3898. Gaujenes Jaunā muiža bijis burvis Veromu Reinis, klips bupoties nelietīgi izlietojis Dieva vārdu, krusta zīmi un dažādas lug šanas. Viņam piesprieda 5 pāri žagaru.
L. Sloka. Latvijas ViSInesit 1924., 145. Baznīcas revīziju prot.
3899. Burvis nēsājot labas ka jas zeķi uz kreiso pusi apgrieztu un nekad nesaucot velnu par biedi.
Latviešu Avīzes, 1886. 13.
3900. Burvji un raganas pārvēršas par vilkatiem, melniem suņiem, āžiem, kaķiem, pūcēm un
žagatām.
247
llurvļ f
G. Stenderu.
.'{{>01. Kurzeme vecos laikos bijusi kā piebāzta ar māņticīgiem ļaudīm. Tie runāja par raganām, burvjiem, labdapiem, vārdeniekiem, zavatniekiem, pesteļniekiem, pūšļotājiem un Dievs zin, par kādiem vēl.
Latv. Avīzes, 1824. 32^
3902. Burvji senos laikos ir varējuši cilvēkus pataisīt par sumpurņiem, vilkačiem un citiem zvēriem. Tiklīdz burvis apjozis jostu cilvēkam, tad cilvēks palicis par tādu zvēru, ko burvis vēlējies. Reiz bijis tāds gadījums, ka skrējis vilks, mednieki tam dzinušies pakaļ. Vilks skrējis caur koku saknēm, kur pārrāvis jostu, un otrā pusē iznācis par cilvēku. Pārraujot burvja jostu, noburtais zvērs topot atkal par to, kas agrāk bijis.
G. Pols, Bauskas apr.
3903. Lai izzinātu, kas ir burvis, kas ragana, tad Zaļā ceturtdienā, gulēt ejot, jāpaņem mutē sērs un ar to jāpārguļ nakts. Lieldienas rītā baznīcā ejot, jāņem šis sērs atkal mutē. Tad varēs redzēt, ka burvjiem un raganām ir izkārtas mēles, ko citi cilvēki nevar redzēt.
V. Juoņus, Pustiņa.
3904; Burvji ziemu vai vasaru esot kažauku Valkājuši.
K. Jansons, Plāņi.
3905. Burvji gavēnī nesa ap citu mājām savus pesteļus: teļa galvas, stilbu kaulus, olas, pelnus, asinis un dažādas citas lietas. Zirgiem viņi sapina krēpes un izgrieza astrus, govīm apgrieza astes un spaļvu, aitām apcirpa vilnu. Zaļās ceturtdienas, Lielās piektdienas, Lieldienas un Jurģa dienas rītā ar mazu gaismiņu viņi eimot uz mežu un šāunot; kupš tad pirmais dzirdot šāviena troksni, tam klājoties slikti, vai nu pašam vai ari lopiem piesitoties kāda klipa. Kad atrodot burvju pesteļus, tad tos pakapot skurstenī, vai rijā uz versmes, vai arī ielādējot vecā rata rumbā, aizpuļķējot galus un noslī- cinājot dziļā ūdenī, lai burvji nedabūjot savu nešļavu atpakaļ. Kad viņi to nevarot atpakaļ dabūt, tad viņi izkalstot kā versmē, jeb arī tiem piesitoties kāda cita vaina.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
3906. Burvja nešļavas (nocilas) esot: miroņa mati, olas un maize.
K. Jansons, Ziemeris.
3907. Gavēnī buri staigājot aitas apcirpdami. Kad viņš aitu apcērpot, tad skaitot: „Man villīna un gaļīna, tev kaulīni un ādiņa!"" Pa septiņiem gadiem būram no apcirptās vilnas iznākot viena praka.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
3908. Pautneši gavēnī govij uz krustiem izgriezuši ādas lempatu un govi aiz astes piesējuši pie vadža.
K. Jansons, Plāņi.
3909. Pautneši gavēnī govīm astes nogriezuši līdz kaulam.
K. Jansons, Plāņi.
3910. Vijciema Kundziņa mājas saimnieks — Vīksna gavēnī pieslējies. savā stallī ačgārni pie kark- lēm un runājis: „Kas Toma stallī, lai manā stallī, kas Toma klētī, lai manā klētī u. t. t.!"
Iv. Jansons, Plāņi.
3911. Kādam burvim reiz gavēnī vajadzējis izskriet deviņu kungu valstīs, jo viņu nesusi kaza sev mugurā. Burvis aicinājis līdz arī savu sievu, kas atteikusies un
palikusi par vecu izperu (pirts slo- tu).
K. Jansons, Plāņi.
3912. Pautnesis kūtī atstāj savu cepuri.
K. Jansons, Plāņi.
3913. Gavēņu piektdienās burvjiem krūtīs deg, kāpēc tie tad iet uz nāburgiem dzert lūgt.
K. Jansons, Plāņi.
3914. Kad burvis saskaistas ar savu sievu, tad viņš atņem tai miegu un liek tai visu nakti lēkāt un dancot.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
3915. Ja burvi apvaino jeb sit, tad viņš arvien atriebjas. Ja saduras ar burvi, tad vajaga to • sist līdz asinīm, tad steigšus bēgt mežā, ielīst krāsnī, likt tur bāzt salmus priekšā un aizdedzināt. Tad burvis vairs nevarēs nekā izdarīt.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 202.
3916. Kod derevņī kaimiņš uz kaimiņa dusmeigs un grib pyrmis kaimiņš jam kū nebejs sataisēt. Vot kai reizja utris kaimiņš iznas uz pogolma vosorys laikā sovu austu drēbi un pakluoj uz zemis. A pvrmais kaimiņš, kab naredzei- tu utris īt un pīdiersnī gubu uz drābu. Jis zvna, ka tūlaik pi ytno kaimiņa vodnosīs uts un vysaids nateirums. Kai jis itū padora, pyr- mais kaimiņš kai izguoja uorā, vieras: guba pilikta uz drābu. Ku jam dareit? Jis tiulen pa jam šķērus, izgrīž tū vītu, kur pīlikta guba, īlyka gunē un sadadzynuoja. Pēc ytas ūtram kaimiņam, kur pī- lika gubu suoka degt kai guns pakaļā un jis navarēja pacīst suopis. Da tuo laika jam daga, koleidz jis nanūguoja pi pyrmuo kaimiņa 1111 suoka lyugt, kab jis jam pīdūtu.
Pyrmīs kaimiņš zyna itū suopi, pascēja uz ulru: „Labi, ej uz sātu!" A pats īlyka ceplī, kur daga tai guba, treis zareņi eglis. Nu reizis ūtram puorstuoja degt pakaļa. 111 kaimiņi beja obi divēji buri.
V. Podis, Rēzekne.
3917. [Burvji visvairāk staigā Zaļās ceturtdienas un Lielās piektdienas naktī.] Ja kāds drošākais kādu burvi arī noķēris, tad no citiem sabaidīts, tūdaļ klusām to al kal palaiž, bīdamies, ka vēl vairāk nenobuf. Ja par nelaimi kādām lops paliek slims, vai cits kas notiek, tad tūdaļ brēc: ,,Ja, ja! — nu jau būs gan slikti! Šo nakti bija manas staļļa durvis vaļām un govīm un zirgiem spalva apcirpta. Nu jābrauc pie tāda, kas var glābt, un tam nolādētam blēdim pašam to atdarīt." Izbraucis kur nekur, un izmaksājies ko neko, bet nekas!, Slikts bijis, slikts paliek. Kas nu par nelaimi? Pienāk draugs un saka: „Kad tas burvis pats to dabū zināt, pie kāda ārsta tu brauc, tad tās zāles neko nelīdz." Te nu vīrs sāk sievu rāt, ka tā to izpļāpājusi ciemiņu sievām, kur šis braucis, un taisās un brauc pie cita glābēja. Bet kad tu izputētu! Meitens to dzirdējis, ka tēvs un māte runājuši tur un tur braukt palīgu meklēt, pateicis to ciemiņu meiteņiem. Māte to dabūjusi zināt, brēc savas nedienas vaidukām vien, kā nu atkal dabūs zināt, un tad būs visa dzīve pagalam. Kaut jel varētu satulkot, kupš tas burvis ir, tad būtu jāraug no tā miesām kādas spalvas, jeb no viņa drēbēm kādas lupatas dabūt, ko varētu ap to saburto kvēpināt, tas kas zin, vēl ko palīdzētu.
249
Ilurvll
No „Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām". IV, 1852. Kolkas jūrmala. Aizliegts izd.
CAIJRDURE.
35)18. Kāda zīlniece pie caurduru sāpēm runājusi deviņas reizes uz sāls šos vārdus: ,,Dur, ko durdams, nodur caurduri, nodur vārnām, žagotām!" tad iedevusi to sāli ar ūdeni vājajam un arī apsmērējusi sāpes vietu.
K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
3919. Pret caurduri jeb pakrūtes vainu jāliek karsts uz vēdera, jeb karsti pelni uz tās vietas, kur dur.
Etn. IV, 1894., Ērgļi.
3920. Kad caurais dur, tad jādzer tīternīču (potentilla anserina) tēja, jātura naža spicums pret to vietu, kur dur-
K. Miļnus, Zeime.
3921. Pret caurduri der stārķa knābīšu (geranium) tēja.
Etn. IV, 1894., Bilstiņi.
3922. Pret caurduri jādzer skābu sakņu un paegļu ogu novārījums.
Etn. IV, 1894., Koknese.
3923. Pret caurduri jāvāra un jādzer noraga sakne, lieto arī trūkuma zālītes.
Etn. IV, 1894., Ērgļi.
3924. Cūku kaujot, jāieliek tanī traukā, kurā laiž pirmās asinis, gabaliņš maizes mīkstuma. Pēc brītiņa tas jāizņem un jāizžāvē. Caurejam durot no šīs maizes jāapēd tikai viens kumoss un tūdaļ nostāsies durt.
K. Miļnus, Zeime.
CAUREJA.
t
3925. Caureja pariet, ja dzer alkšņu čiekuriņu jeb ozolu mizu novārījumu, vai arī melleņu ogu sulu, jeb ēd vīgriežņu ziedus.
A. Vaskis, Tukums.
3926. Kad cauri iet, tad vajaga savārīt ozola mizas un iedzert.
M. Ķaupelis, Nīca.
3927. Pret cauru vēderu der sagrauzdēta maize, koka ogles vai arī smalki sarīvēta priežu miza.
Etn. I, 1891. 160.
3928. Korķa pelnus ieber brand- vīnā un dzer pret cauru vēderu.
J. Avots, Svēte.
3929. Pret caureju dzer smalkus pelnus.
K. Jansons, Plāņi.
3930. Pret caureju derot kliņ- ģerītes.
M. K„ Sauka.
3931. Kad cauras iekšas, tad jādzer brūngalvīšu (prunella) tēja, arī kazeņu novārījums ir derīgs. Bērniem dod arī tēju no grauzdētām ķimenēm (carum carvi). Pret vēdera graizēm vēl noder augstiņu tēja (erythrea centaurium).
K. Miļņus, Zeime.
"7 3932. Ja bērns vēdero (t. i. ja viņam iet cauri), tad viņš, labi staigāt nemācēdams, un allažiņ uz tūplīti krizdams, nositis diršai ūku. Tādā reizā jāceļ diršas kauliņš (tūplītis). Piespiež ar vienu roku bērnu sev klāt, ar otru pacilā tūplīti, lai vēderošana nostātos.
K. Pētersons, Raņķi.
3933. Tūplīti pasitot, bērniem tiek caurs vēders; tad viņam rauga tūplīti, proti paceļ tūpļa kauliņu Uz augšu.
A. Rozenšteine, Saldus.
.1934, Kad bērns brēc ar vēderiņu, viņu mazgā kumelītēs. Bērnu iii dod iekšā krūšu pienu ar no- kritušas nabiņas pulvērģi. Dod ari Iekšā mušādu vai incīšu sakni, sarīvētu pienā jeb sukura ūdenī.
K. Pētersons, Raņķi.
3935. Kad bērnam caurs vēders, dod iekšā sarīvētu mušātu un pijoju saknes krūts pienā.
Austere, Saldus.
3936. Kam caureja, tam jādzer izkaltētu zirgu skābeņu tēja.
J. Jansons, Plāņi.
3937. Lai apturētu caureju, tad vajaga dzert zirgu skābeņu tēju.
E. Jēpe, Palsmane.
3938. Kad bērnam iet cauri, dod dzert zirgu skābeņu tēju.
A. Rozenšteine, Saldus.
3939. [Kad bērnam ir caurs vēders], uzlej rāceņu stērķelēm virsū ķiršu brandvīnu un dod iekšā.
A. Rozenšteine, Saldus.
3940. [Kad bērnam ir caurs vēders], sadedzina pudeļu korkas un dod pelnus iekšā, sasmalcina krāsnī labi izdegušu dedzināta stieģeļa gabaliņu un dod iekšā pienā, ūdenī jeb tējā.
Rašmane, Saldus.
3941. Caurskreju zāles aug visvairāk kāpostdārzos dzeltānu zupo- ju kātu un bāliem ziediem, apaļā cekulā. [Sal. mīšana.]
J. Rubenis, F.rg|i.
CĀĻI.
I. Cāļu perināšana.
3942. Cāļus jāliek perēt pilna mēnesī un pēcpusdienā, tad btls vistiņas.
A. Veokalne, Drelillķl
3943. Lai cāļi izdotos, tad vistas jāliek perēt tā, ka cāļi lai iznāktu jaunā mēnesī.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
3944. Cāļus perinot, jāsaliekot olas perēklī svētdienas vakarā bez saules ar tieviem galiem uz zemi, tad nākot cāļi no visām olām ārā kā baznīcēni pa baznīcas durvīm.
E. Zommere, Rauna.
3945. Cāļus vajaga likt perēt tanī laikā, kad baznīcēni nāk no baznīcas laukā, tad labi izdodas. [Sal. vistas.]
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
3946. Kad perina cāļus, tad olas jāliek svētdienās ap to laiku, kad ļaudis nāk no baznīcas ārā. Tad arī cāļi visi izkaļās tāpat, kā daudz ļaužu nāk ārā no baznīcas.
M. Auziņa, Rīga.
3947. Cāļus vajaga likt perēt, kad cilvēki nāk no baznīcas mājās, tad cāļi tā nākot no olām ārā.
K. Lielozols, Nīca.
3948. Kad baznīcēni nāk mājās, jāliek cāļi perēt, tad tie labi izdodas.
Morgenšterne, Penkule.
3949. Olas vajaga likt perināt vakarā, jo tad cāļi neies ātri gulēt, un neprasīs daudz barības, bet ja liek perināt rītā, tad iznāk otrādi.
A. Ernstsons, Vaiņode.
3950. Cāļi jāliek perēt, tad kad govis nāk no ganības mājā, tad labi izdodas.
H. Skujiņš, Smiltene.
3951. Kad pūš dienvidu vējš, vajag likt cāļus perēt, labi izšķiļas.
M. Kalniņa, Vandzene.
3952. Tādās dienās, kad pūš ziemeļa vējš, nevajaga likt perēt putnus, tad cāļiem ir lielas nabas, nevar izšķilties no olām.
J. Atteka, Nīca.
3953. Ziemeļvējam ārā pūšot, nedrīkst likt vistu perēt, jo tad cāļi labi neizšķiļas un ir daudz „vanckaru".
J. Andriņš, Taurkalns.
3954. Kad olas liek perēt, tad licējam vajaga saģērbties raibās drēbēs ar vaļējiem matiem un vajaga likt nepāru skaitu olu un nevienam neteikt, cik olu palikts. Ja visi šie noteikumi izpildīti, tad cāļi labi izdodas.
K. Vieglais, Krape.
3955. Ja grib, lai no visām olām izšķiltos cāļi, tad, olas pe- reklī liekot, tās jāber visas uz reizi
A. Aizsils, Lubāna.
3956. Kad cāļus liek perēt, tad nevajaga runāt, lai labi izperē.
I. Upenieks, Skrunda.
3957. Kad cāļus liek perināt, tad lakats jāatsien atpakaļ, lai izdodas cāļi ar cekuliem.
A. Sausā, Tirza.
3958. Cāļus perinot, olas vīriešu cepurē jānes.
K. Jansons, Plāņi.
3959. Ja vīrieša cepurē nes olas perēt, tad cāļi labi izšķiļas.
V. Saperovs, Vecpiebalga.
3960. Kad vīrišķu cepurē nes pautus perēt, tad visi cāļi labi izšķiļas.
J. Steglavs, Jelgava.
3961. Ja grib, lai vanags neaiznestu cāļus, tad olas jānes cepurē, kad tās liek vistai perēt.
* A. Aizsils, Lubāna.
3962. Ja vīrieša cepurē nes pautnus perēt, tad visi cālēni būs gaiļi.
T. Dzintarkalns, Talsi.
3963. Ja liek vistu perēt, tad jāliek olas perēklī vai nu ar labo, vai kreiso roku. Ja grib, lai vairāk izperētu vistiņas, tad jāliek ar kreiso roku, bet ja grib, lai vairāk būtu gailīšu, tad jāliek ar labo roku.
P. Eglīte, Priekuļi.
3964. Kad perina cāļus, tad vajaga, perēkli taisot un olas nesot, ātri skriet, tad visi cāļi izšķiļas.
J. A. Jansons.
3965. Cāļus perinot jāliek sienā, tad vistas ies uz pļavu, ja liks lapās, tad dzīvos pa mežu, un ja salmos, tad ies uz labību.
L. Bēķe, Madona.
3966. Cāļus perinot olas jāliek sienā, tad cāļi dzīvos pa zāli; olas nevar likt salmos, tad cāļi ies labībā.
Z. Lāce, Veclaicene.
3967. Cāļi jāperina sienā, tad viņi neēd tīrumā labību.
V. Spandegs, Pociems. K. Jansons, Plāņi.
3968. Lai cāļi neietu labībā, tad perētāju vistu likuši sienā.
E. Krastiņa, Naukšēni.
3969. Uz salmiem perināti cāļi ēd labību laukos, uz siena perināti neēd.
Atbalss k. 1894. P. Lodziņš,. Sērpils.
3970. Pavasaros kamēr cāļus perina, nedrīkst svilpot, jo tad cāļi nepadonas.
K. Corbiks, Bēne-
3971. Cāļiem vajaga nokniebt to putraimiņu, kas atrodas knābja galā.
S. Gūberts, 1688.
3972. Izšķiltiem cāļiem no knābja jānoplēš kauliņš putraima lielumā; ja nenoplēš, tad cālis liels izaudzis nevar ēst.
P. Š„ Rauna. A. Skrūze, Saikava.
3973. Mazs cālēns, kamēr viņš nav ēst dabūjis, var krist no baznīcas jumta un ar nenositīsies.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
3974. Cāļiem pirmo reizi jādod olas ēst, jo tad jaunās vistas esot dējīgas.
M. Klause, Jaunpiebalga.
3975. Pirmās spalvas cāļiem sauc par raganu spalvām.
K. Jansons, Plāņi.
II. Cāļi sakarā ar vanagu, vārnu, žurku.
3976. Lai nikni putni nekristu virsū jauniem mājas putniem: cāļiem, zoslēniem, pīlēniem u. c., tad pirmo reizi tos ārā laižot, ņem katru cālēnu un bāž azotē un liek, lai tas nokrīt pa pliku miesu zemē. Pie tam teic šādus vārdus: „Kraukļi, vārnas, žagatas, vanagi, lapsas, ļauni skaudīgi cilvēki, mīliet šos manus putniņus kā paši savus bērnus! Neēdiet šos manus putniņus, kā jūs savus bērnus neēdat!"
R. Alauns, Rīga. F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 161.
3977. Lai cāļus, ko pirmo reizi izlaiž laukā nelaupītu nikni putni, tad mēdz tos apkvēpināt ar velna sūdu, ko ber uz karstām oglēm, uz kurām tura sietā cāļus.
Kvēpinot jāsaka: „Eita, mani putniņi, biedrojaties ar vārnām un vanagiem! Jūs esat vienas mātes, viena tēva, vienā lizdā perēti!"
M. Freimane, Cīrava. F.
Brīvzemnieks, 1881. VI, 161.
3978. Kad vista izper cāļus, tad tie 3 reizes jānoglauda un jāsaka: „Ai, smukie, pelēkie vanadzi- ņi!" jo tad vanags nekad neķer cāļus.
A. Klause, Jaunpiebalga.
3979. Mazus cālēnus vajaga saukt par vanadzēniem, tad vanags tos prom nenes.
V. Biša, Vijciems.
3980. Mazus cāļus vajaga nosaukt par maziem vanadziņiem, tad vanagi tos neaiznesīs.
A. Bulēne, Rīga.
3981. Mazus cāļus vajaga saukt par vanadziņiem, tad vanagi tos neaiznesīs.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
3982. Ja mazus cāļus nosauc par vanagiem, tad vanags tos neķer-
Iv. Baumane, Baldone.
3983. Mazus cālīšus nevajag saukt par pelītēm, tad peles tos nodzenā.
L. Capa, Rīga.
3984. Mazus cālīšus ja sauc putnu vārdos, piem.: par zīlītēm, zvirbulīšiem, tad kaķi viņus apēd.
E. Stīpniece, Vērene.
3985. Lai cāļus neķertu vanags, tad tie tūliņ pēc izperēšanas jāieliek cepurē vai sietiņā.
A. Bērziņa, Aloja.
3986. Lai vanags nekad cāļus neieraudzītu, tad tiem trīs reizes piesitot uzliek cepuri un no virspuses iegrābj tajā.
A. Bērziņa, Aloja.
3987. Kad vista izper cāļus, tad jāieliek viņi sietā, ligzda jāsadedzina un dūmos jāapkvēpina, tad vanags nenes prom.
A. Rozentāle, Jaunauce.
3988. Pavasarī laižot pirmo reiz cālīšus jeb pīlītes ārā, tie jāapkūpina ar dūmiem, lai vanags neķej\
L. Strute, Šķibe.
3989. Pavasarī upmalās jāsagramsta ūdens mēsli, kufi jāsadedzina, kad cāļi iz olām izšķiļas, tad cāļi jāapdūmē, lai vanags tos neaiztiek.
K. Jansons, Plāņi.
3990. Kamēr vēl nav laisti ārā mazi cālīši, tad vajaga salikt visus grozā un apkūpināt ar šaujama pulvera dūmiem un arī apsmērēt spārnus, tad neraus ne vārnas ne vanagi.
J. Atteka, Nīca.
3991. Lai vārnas vai vanags neaiznestu cāļus, tad tie jāapkūpina ar šaujamo pulveri.
M. Macpāne, Alsunga.
3992. Kad pirmo reizi cāļus laiž ārā, viņus apkūpina, lai vārnas nepaņem.
K. Lielozols, Nīca.
3993. Cāļi, kas tikko iznākuši no olām, tiek salikti lielā kurvī. Kurvim uzliek virsū kaut kādu drēbi, lai cāļi neizkāptu ārā. No kadiķiem uztaisa ugunskuru. Dūmiem paceļoties, kvēpinātājai vajaga uzlikt rokas dūmos un sacīt: „Aizdzen vanagus, aizdzen visus nelabos!" Kad šie vārdi izteikti, cāļus var jemt no kurvja ārā, jo nedz vanagi, nedz citi putni tos nenesīs projām.
A. Dakstiņa, Jelgavas skolotāju institūts.
3994. Kad vista izperējusi cāļus, kur tad aizsviež vistas perekli, tur arī cāļi visu vasaru staigās.
J. Lazdāns, Kalupe.
3995. Izperinot mazus cālēnus un pirmo reizi laižot laukā, vajaga visus salasīt kurvī un izbērt pret ziemeļiem, tad vanagi neķers nevienu cāli. Tā izberot cāļus pret ziemeļiem, tos ātri ierauga putnu aizbildne, kuj-a necieš siltumu un tāpēc atrodas ziemeļos. Ieraudzījusi mazos putnus, tā ņem tos savā apsardzībā.
A. Kauliņa, Jaunceme.
3996. Mazas zosītes jeb citu māju putnu cāļus kad laiž pirmo reizi ganos, tad saiminiecei vajaga visus vienā grozā iznest un laist pa vienam vien aiz krekla. Kad visi izlaisti, tad vajaga ātri skriet atpakaļ iekšā un nemaz neskatīties atpakaļ, tad viņi visi labi stāvēs kopā.
J. Atteka, Nīca.
3997. Kad cāļus jeb zoslēnus laiž pirmo reizi laukā, tad tie pa- priekšu jāsaliek grozā un jāapsedz ar drēbi. Tad jāsameklē viens vecs ritenis un mazs akmentiņš. Papriekšu jālaiž akmentiņš caur rumbu, tad katrs cālis pa trīs reizes. Pēc tam laiž cāļus zālē, bet akmentiņš jāsviež uz otru pusi un jāsaka: „Lapsām, vārnām un zvēriem, še jums jūsu tiesa!" Pēdīgi vēl cāļiem jāuzmet krusts. Tad neviens zvērs cāļus neaiztiks.
E. Šneiders, Alūksne.
3998. Lai vārnas, žagatas un vanagi nenestu cāļus prom, tad visi cāļi, no perekja ārā ņemot, jāsaber klēpi, uz vakara pusi jāliek zemē, nosakot: „Tie cūkām!"
E. Zommere, Rauna.
3999. Kad cāļi izperēti, tad viņi priekš ēst došanas jālaiž caur koku ratu mutuli (rumbu), kur nav nekādas dzelzs, tad vanags ne- aizneslšot.
J. Lancmanis, Lejasciems.
4000. Kad vista izperē cāļus, tad lai vārnas un vanagi neaiznestu cāļus, tos visus tūlīt pēc izšķilšanās vajaga izlaist cauri rata rumbai. Tad cāļi ari labi augi
K. Mūlenbacha man.
4001. Izperētus cāļus laiž caur rata rumbu (mauli), lai nenes viņus plēsoņi.
M. Navenickis, Zasa.
4002. Kad cālīši izperēti, tad vajaga laist caur rata rumbu uz rīta pusi; tad neviens, ne kaķis, ne vanags neaiznes.
M. Vennere, Strenči.
4003. Tikko izšķīlušies cāļi jāizber caur rata rumbu; tad viņi neies labībā.
L. Kārkliņa, Dzelzava.
4004. Lai plēsīgi putni neaiznestu cālēnus, pīlēnus un zoslēnus, tad tos, tikko izperētus, izlaiž caur vīrieša bikšu stilbu.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 1198.
4005. Lai vārnas neapēstu cāļus, pirmo reiz laižot viņus laukā, vajaga tos dzīt caur vīriešu bikšu cisku.
Penkule.
4006. Mazus cālēnus vajagot caur bikšu stilbu laist trīs reizes cauri un vajagot nosaukt par vanadziņiem, tad vanags neaiznesot.
E. Ābole, Vijciems.
4007. Kad cāļus laižot pie vistas, tad vajagot laist tos trīs reizes caur vīrieša bikšu stilbu, tad viņi visi turoties kopā un neviens nepa- zūdot.
E. Ābole, Vijciems.
4008. Izperētie cāļi jālaiž caur bikšu kāju, tad cāļus nenesīs vanags.
M. Navenickis, Zasa.
4009. Ja vista izperina cālēnus, tad viņus vajaga izlaist cauri vīriešu bikšu ciskai; cālēniem tad ir biksītes kājā un vārnas viņus neaiztiek.
M. Freiberga, Talsi.
4010. Tikko izperētus cālēnus, zoslēnus, pīlēnus jālaiž caur puišu biksēm, lai tos neķertu vārnas un vanagi.
K. Corbiks, Jelgava.
4011. Kad mazus cālēnus laiž pirmo reiz laukā, tad vajaga tos izmest cauri svārkiem un apsvilināt ar zēveli, — tad tos vārnas neēd.
K. Corbiks, Līvbērze.
4012. Jauni cāļi ir jāsaliek grozā un jāizņem trīs reiz caur zirga sakām, tad tos nenes vanags, jo tie viņam izliekas zirga lielumā.
A. SalmSns.
4013. Cāļus pirmo reiz laukā laižot, katrs cālis jālaiž caur zirga apaušiem cauri. Tad vārnām un vanagiem tie izliekoties zirga lielumā un tie nedrīkst cāļiem uzbrukt.
K. Corbiks, Pampāļi.
4014. Lai vanagi neredzētu jaunus cāļus, tad tie, tikko izperēti, jāizlaiž caur cilvēka galvas kausa acs caurumu.
F. Brīvzemnieks, 188t. VI, 198.
4015. Vanags nenes cāļus prom, ja sieviete tos izlaiž trīs reiz sev caur kreklu cauri.
K. Jansons, Plāņi.
4016. Cāļus salaiž sievietes brunčos un iznes ārā, lai tie caur durvīm, bez gaismas tiktu laukā; bet lai cāļi būtu dējēji, tad atpakaļ istabā laižot sievai caur kājas starpu.
G. Pols, Bauska.
4017. Vanags un pūce nenes cāļus projām, ja viņus, kamēr vēl nav ēduši, izlaiž trīs reiz caur dzirkļu apaļo galu, rata rumbu vai maitas acu kaulu, ja caur to jau ir izaugusi zāle.
K. Jansons, Plāņi.
4018. Kad pirmo reiz cāļus laiž laukā, tad viņi jānosver, lai vārnas tos neaiznes.
K. Jansons, Plāņi.
4019. Lai vārnas un vanagi nelaupītu zoslēnus, pīlēnus un cāļus, tad tie, pirmo reiz ārā laižot, jānosver-
A. Zeltkalns, Lubāna.
4020. Lai vanags cāļus nenoķertu, tad tie cepurē jānosver; vanags nosvērto cāļu svaru nevarēs mazināt.
A. Bērziņa, Aloja.
4021. Cāļus nenes vanags projām, ja tiem iedod izkaltētu un saberztu tā saucamo vistas vēja desu.
J. A. Jansons, Olaine.
4022. Ja cāļus skaita, tad vienmēr kāds pazūd.
M. Veidenberga, Vecmokas.
4023. Kad nav gribējuši, ka vanags nes cāļus projām, tad Māršu rītā noraisījuši krāsns slaukāmo slotu un ar tiem pašiem valdziņiem nosējuši sētas mieta galu.
E. Krastiņa, Naukšēni.
4024. Lai vanagi neaiznestu cāļus, jāuzslien kārts galā slota.
K. Zilbers, Meņģele.
4025. Kad pirmo reiz mazus cālīšus laiž laukā, tad jāsaliek priekšautā, jāiznes ārā un jāpārvelk krusts gaisā; tad neviens putns neņemot šos cālīšus.
A. Mednis, Skrunda.
4026. Lai nikni putni nekristu vistām virsū, tad ņem Jurģa rītā vecu krāsns slotu, sien to pie sētas. Otrs prasa: „Ko tu tur sien?" Tad atbild: „Es sienu visām vārnām, žagatām un vanagiem kājas." Tanī gadā visas vistas paliks veselas.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 161.
4027. Ja kāds cālis jau ir bijis aiznests, tad jāiet pa diviem Vanagam nagus siet. Viens sējis, bet otram bijis jāprasa: „Ko tu tur sieni?" „Es sienu vanagam nagus." Tā jāprasa un jāatbild trīs reizes.
E. Krastiņa, Naukšēni.
III. C ā ļ a g a ļ a.
4028. Kas cāļus kāvis, tam trīc rokas.
J. Rinkuss, Prauliena.
4029. Cāļa tupērklis jāēd vecmātei (bērnu saņēmējai).
K. Jansons, Plāņi.
II),'10. Ku rudeni kaun pirmo • iili tod viņu nevāra kāpostos, lai \ i'iins neknābtu kāpostus.
M. Āboliņa, Aumeisteri.
IV ('■ ā | i kapa zīlēšanā.
10,II. Ju starp cāļiem gailīšu ir vuirak kā vistiņu, tad kapš gaidītus.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
1032. Kad no cāļiem vairāk guIļu ka vistu, tad gaidāmi kapi.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
V ( ', ā | i I i e t u s z 11 ē š a n a.
lO.'l.'l, .la cāļi pīkst un vistas nulle, purinās, tad būs lietus.
K. Jansons, Plāņi.
10.11 K(hI cuoleiši losuos zam Imula, k«ie laiks ir pavysam lobs, Īlei pl/liuej, ka byus puormaiņa laiku leils viii olkon loba dīna.
V. Podis, Rēzekne.
lO.'lfi Kad cāļi salasās slēgtā \ lelli I111I |>11(1 lietus.
M. Sikle, Nīca.
10,'10 .la cāļi salasās vistai zem <parnieui jaukā laikā, tad būs lielus.
M. Sikle, Nīca.
1037. Kad cāļi lien zem vistas, lad būs slikts laiks.
K. Lielozols, Nīca.
1038. Cāļi labā laikā lien zem vistas uz lietu.
K. Lielozols, Nīca.
1039. Vasarā, kad cāļi lasoties zem vistas spārniem, tad drīzumā sagaidāms liels negaiss.
E. "Aizpurve, Lubāna.
Vi. Cāļi rudens zīlēšanā.
4040. Ja cāļi agri sāk dziedāt, tad rudenī būs agras salnas.
J. Rubenis, Ērgļi. K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna. Z. Prauliņš, Aumeisteri.
4041. Kad mazi gailēni dzied, tad agrā rudenī būs lielas salnas.
K. Bika, Gaujiena.
4042. Ja jaunie gailēni ātri sāk dziedāt, tad būs agrs rudens.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
4043. Kad cāļi lec augstu kokos gulēt, tad rudenī būs drīz salnas.
P. Š„ Rīga.
4044. Ja cāļi iet agri gulēt, tad bQs agrs rudens.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
CELMS.
4045. Meitas nesēd uz celma, lai nebūtu ilgu laiku jāsēd vaiņaga.
P. 11701.
CEĻGALI.
4046. Ja meitai ceļi kut, tad ta mīlē puišus.
A. Miglava, lUga.
4047. Ja niez kreisais celis, tad dabūs ceļot.
V. Dzilna, Rembate.
CEĻMALLAPA (Plantago major).
4048. Ceļmallapa tiek saberzta kopā ar dzelzpuķi (verbena offici- Halis) un likta uz ievainojumiem.
257
Ca/i Ceļmallapa
A. W. Hupel, Top. Nacti- richten IV, 1789. 292.
4049. Cejmallapas liktas uz ievainojumiem un vātīm.
Beschr. d. Prov. Kurland, 1805, 74.
4050. Ceļmallapas ir labas vilcējas, tādēļ tās liek uz apmilzumiem.
J. Ilsters, N. Ozoliņš, Grostona.
4051. Ceļmallapas liek uz augoņiem un iekaisumiem, jo viņas izvelkot karstumu un mazinot pampumu.
M. Simiņš, Brukna.
4052. Savārītas ceļmallapu vālītes dzep pret cauru vēderu.
Etn. 1891. g. I, 109, Jaunse-
sava.
4053. Latvieši lieto svaigās lapas pušumu apsiešanai, jeb arī izspiež zaļo sulu, ar kupu apsvaida vainu.
E. Birzmanis, Latv. ārstn. stādi, 1897.
4054. Ja uz ievainojuma uzliek ceļmallapu, tad tas drīz sadzīst.
P. 5., Preiļi.
4055. Kad galva ir karsta, tad uzliek ceļa taku lapas; tās visu karstumu noņem.
A. Drāzniece, Nīca.
4056. Ceļa taka lapas lieto pret karstumiem. Svaigas ceļa taka lapas bez lielajām stīgām uzliek uz sāpošu vietu.
A. Šķila, Nīca.
4057. Ar ceļmalu lapām noņem slimībai karstumu. Jānoplūc lapa, jāuzliek uz vainas un stipri jānosien; pēc divām stundām lapa jānoņem un jāuzliek cita.
J. Celmainis, Nīca.
CEĻOSANA.
I. Izbraukšana.
4058. Ja grib kaut kur agri iet vai braukt, tad iepriekšējā vakarā, kāpjot gultā, vajagot piesist pie gultas malas tik reizes, cikos jāceļas. Bet ja jau ir iekāpis gultā un izstiepis kāju taisni un tad vēl piesit, tad no rīta neatmodīšoties.
Z. Grīnberga, Sigulda.
4059. Kamēr gaiļi nav dziedājuši, naktī nekur nav jāiet, jo priekš pusnakts blandās apkārt smuti (velni), margu bērni, kūpi nav kristīti.
A. Armans, Ludzas Zaļmuiža.
4060. Nekad nedrīkst vēlēt otram laimīgu ceļu, jo tas nozīmē sliktu izdošanos.
L. Lauva, Lubāna.
4061. Kad vīri taisās kaut kur izbraukt, tad sievām nav brīv viņiem pa kājām maisīties, lai vīriem neietu ceļā slikti.
A. Rullē, Ciecere.
4062. Ja vīri taisās izbraukt, tad sievām nav brīv ātrāki istabu slaucīt vai vērpt, iekām tie nav aizbraukuši. To ievērojot, vīriem smaidīs laime.
A. L.-Puškaitis.
4063. Ja vīri taisās izbraukt, sievām nav brīv istabu slaucīt vai vērpt, iekāms viņi nav aizbraukuši; tad vīriem smaidīs laime.
K. Lielozols, Nīca.
4064. Ja vīri taisās izbraukt, tad sievām nav brīv slaucīt istabu vai vērpt, iekāms vīri nav atgriezušies. Tad vīriem smaidīs laime.
Bērziņš, Ropaži.
4065. Ja viri taisās izbraukt, tad sievām nevajaga vērpt vai istabu slaucīt, iekāms vīri nav atbraukuši, citādi tiem nelaimēsies.
J. A. Jansons.
4066. Kad iet uz ceļu, nevajaga istabu slaucīt, tad nav laimes.
R. Bērziņš, Džūkste.
4067. Ja kāds iet ceļā, nedrīkst vērpt, tad gafš ceļš.
R. Bērziņš, Džūkste.
•1068. Ja kaut kur tālu jāaizceļo, lini no mājas sienas jāpaņem līdzi koda skaidiņa, tad varēs atkal mājas atgriezties.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
4069. Ja kur jāiet, tad vajag mazu brīdi apsēsties, laimes brītiņu pasēdēt.
A. Mednis, Limbaži.
4070. Arvien, kad grib kur iet un ir apģērbies, tad jānosēž laimes stunda; tad viss labi izdodas.
V. Pavāre, L. Straupe, Iecava.
4071. Gapākā ceļā dodoties, mājas visiem jānosēžas un jāpasēd — būs laba izdošanās.
B. Daņilovs, Kacēni.
4072. Kaut kur izejot, vispirms Ir jāpiesēžas, tad labi izdosies.
B. Brikmane, Skrunda.
4073. Kad taisās kur iziet, tad vajaga pirms apsēsties, tad laba laime.
R. Bērziņš, Džūkste.
4074. Priekš ceļā došanās vajaga apsēsties, tad ceļojums izdodas labi.
E. Rotmane, Jaunauce.
4075. Kad dodas ceļojumā, tad vajaga iepriekš visiem nosēsties, lai ceļš labi pašķiras.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
4076. Ja dodas kāds ceļā, tad visiem jāapsēžas priekš atvadīšanās.
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
4077. Pirms izbraukšanas garākā ceļā iepriekš jāapsēžas krēslā, lai labāki izdotos.
J. A. Jansons, Piņķi.
4078. Ja aiziet kādā svešā vietā, tad vajag kaut ko vēlēties. Šī vēlēšanās piepildīsies.
V. Oinaskova, Ungurpils.
4079. Ja izies no mājām neēdis, ciemā nemielos.
K. Zilbers, Meņģele.
4080. Ja ceļa braucējs griež maizi, un ja maize nogriežas ar uzkalnu, tad ceļā labi klājas, bet ja ar iedobumu, tad slikti klājas.
R. Kalniņš, Lubāna.
4081. Ja ejot uz kādu darbu vai ciemu ir laba patikšana, tad labi ies, bet ja ne, tad slikti.
A. Aizsils, Lubāna.
4082. Ja kur jāiet, tad jāapgriežas deviņas reizes apkārt, lai viss labi izdotos.
P. Zeltiņa, Rīga.
4083. Ja kur iziet, tad paslieksnē ar kāju jānovelk trīs reiz krusts, lai viss labi izdotos, un jāsaka šādi vārdi:
Ar Dievu es nu iziemu, Dievs izšķirs manus celiņus, Svēts eņģels mani pavada, Šeit laicīgi, tur mūžīgi.
M. šauruma.
4084. Kad brauc ceļā, tad pārmet zirgam krustu; tad laime.
R. Bērziņš, Džūkste.
4085. Rīkojot ratus ceļam, nedrīkst stāties viņu ilksīs; zirgs jājūdz vienam vīram.
K. Corbiks, Vilce.
4086. Zirgu iejūdzot, jāpārmet krusts, lai labi izdodas.
A. L.-Puškaitis.
4087. Kad, no mājām ārā braucot, zirgs tur atstāj mēslu čupu, tad būs laimīgs brauciens.
J. Cinovskis, Snēpele.
4088. Priekš ceļošanas braucējs taisa ar kāju jeb pātagu zirga kāju priekšā vienu jeb trīs krustus.
Špīss, Zemīte, no A. Bīlenšteina rokraksta.
4089. Ja kaut kur grib braukt, tad cilvēkam aizjūgta zirga priekšā ir ar labo kāju jāaizvelk krusts, jo tad ceļā nenotiek nelaime.
V. Krieviņš, Daugmale.
4090. Kad zirgs iejūgts ratos, tad ar pātagas kātu, zirga priekšā uz zemes, jāuzvelk krusts, lai ceļā labi izdodas.
R. Rullis, Giecere.
4091. No mājām ceļā dodoties, jātaisa zirgam priekšā ar pātagas kātu trīs krusti, lai nelaime un ļaunais gars bēg no ceļa.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
4092. Kad ceļā izbrauc, tad ar kreiso kāju zirga priekšā jāpamet krusts, tad liksta negadīsies, priekšā.
J. Rubenis, Ērgļi.
4093. Kad ceļa vīri izbrauc ceļā, tad mājiniekiem jāstaigā, lai braucējiem būtu viegls ceļš.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
4094. Ja pirmo reizi kaut kur aizbrauc, jāaplej ar ūdeni.
A. Miglava, Rīga.
4095. Kad ceļavīrs braucis uz tālu ceļu, tad neviens nekā nestrādājis, kamēr tas pārbraucis savas zemes robežām.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
4096. Ja tai mājā, no kūpas izbraucis ceļavīrs, bijis mazs bērns, tad kāds bērna tuvinieks pavadījis ceļavīru, izrāvis no viņa vezuma mazu siena kušķīti, atnesis to cimda īkstī uz māju un ielicis bērna šūpuļa galvgalī, lai bērnam tiktu ceļavīra miegs.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
4097. Ja saimnieks, laukā izbraucot, piesit labo kāju kreisai, tad nekāda nelaime nenotiek.
A. Vilciņš, Līgatne.
4098. Aizbraucot no dzimtenes, lai nebūtu pēc tās jābēdājas, uz robežas ir jāpaklanās uz visām četrām pusēm, jāpajem no kājas apakšas zeme, jāiedzer tā drusku ar ūdeni, pārējā jāiesien lupatiņā un jāpakap kaklā.
V. Pilipjonoks, Asūne.
4099. Ja nosit kāju pret kādu akmeni, tad to vajagot ņemt līdzi, jo tas nesot laimi.
M. Zaķis, Stiene.
4100. Ja no mājas izejot kas aizķeras, jeb ko tur aizmirst, tad būs drīz atpakaļ jānāk.
V. Pilipjonoks, Asūne.
4101. Kad aizejot no mājas kas aizmirsies, tad nevajaga iet atpakaļ; citādi, kur iet, slikti klāsies.
K. Corbiks, Jelgava.
4102. Ja, izejot ceļā, kaut kas aizmirstas mājās un jāskrej atpakaļ, neies labi.
H. Dravniece, Alūksne.
4103. Ja, no mājas izejot, mājā kas aizmirstas, tad tā zīme uz drīzu atgriešanos.
A. Mencis, Puikule.
4104. Ja, aizejot no mājas uz ilgāku laiku, paskatās atpakaļ, tad vēl atgriezīsies; bet ja nepaskatās, tad vairs nekad neatgriezīsies.
A. Upmane, Jaungulbene.
4105. Ja kādam, uzsākot ceļu, uznāk lietus, tas nozīmē labu izdošanos.
P. Jaunzemis, Nīca.
4106. Ja, ceļā dodoties, piepēši sāk lietus līt, tad tas ir uz labu izdošanos.
V. Pilipjonoks, Asūne.
4107. Kas izbrauc nu sova po- golma sazalasījuos braukt pa so- vim dareišonuom un taišņi suoka līt lels leits, itys pīzīmēj tam brau- kuotuojam Ielu laimi juo dareišo- nūs.
V. Podis, Rēzekne.
II. Ceļavīra zirgs.
4108. Kad braucot zirgs svīdis, tad braucējs nemanot izrāvis no otra ceļa vīra vezuma siena vīšķi, notrinis ar to zirgam sviedrus uir atkal nemanot atlicis sienu atpakaļ, tad zirgs vairs nesvīdis.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
4109. Ja zirgs nosprauslojas izbraucot no mājas, tad ceļš būs laimīgs.
K. Corbiks, Vilce.
4110. Ja ceļā zirgs izjūdzas, nelaimēsies.
J. A. Jansons, Piņķi.
4111. Ja, viesos braucot, zirgs ceļā sprauslā, tad tā ir zīme, ka braucējus tajās mājās gaida, uz kupām viņi brauc.
J. A. Jansons, Jelgava.
4112. Ejot gapā ceļā, vispirms vajaga atpūsties, atsēžoties ceļa malā, tad notiks laimīgi galā.
A. Kondrāte, Lenči.
4113. Ja divi iet pa mežu, tad nevajag iet tā, ka koks paliek starpā, tad sanīstas.
Z. Zobiņa, Burtnieki.
III. Sastapšana.
4114. Kad brauc uz pilsētu, tad pirmajam, ko satiek ceļā, jāteic dievpalīgs; ja tas to saņem, tad pilsētā ies labi, ja ne, tad slikti.
K. Lielozols, Nīca.
4115. Kad ved ko pārdot uz pilsētu, tad pirmām, ko satiek ceļā, jādod dievpalīgs; ja tas to saņem, tad ies labi — ja ne, tad slikti.
Rērziņš, Ropaži.
4116. Ja, no mājas iziedams, satieci kādu cilvēku, tad eji atpakaļ, atsēdies un pēc tam vari no jauna iet un staigāt, jo tad tev viss izdosies labi.
A. Kundziņa, Talsi.
4117. Jo kū satyki uz ceļa ar lukšim spaiņim, tad byus nalaime.
V. Pilipjonoks, Asūne.
4118. Ja kaut kur iet un uz krustceļiem kāds paiet garām, tad gājiens būs nelabvēlīgs.
M. Hermakile, Ranka.
4119. Ja ejot pa ceļu kāds aiziet garām pa labi, tad iet slikti, bet ja pa kreisi, tad labi.
E. Zariņa, Annenieki.
4120. Kad ceļa viri taisās ceļā, tad visas mājas sievietes nosēstas klusu savā vietā, jo kad sieviete gadās ceļā pretī, tad ceļa vīram notiks kāda nelaime. Bet ja vīrietis nāk pretī, tad būs laime.
A. Bīlenšteina rokraksts, Bauska, Zemīte, Kandava, Aizdzire, Gramzda un Piltene.
4121. Ja no rīta darīšanās ejot uz ceļa pirmo satiek sievieti, tad to dienu slikti ejot; ja vīrieti, tad labi. Tomēr ir izņēmumi, tā, piem., sevišķi labi izdodoties, ja pirmo satiekot žīdieti.
J. Jirgensons, Šķibe.
4122. Ja no rīta satiek pirmo sievieti, tad iet visu dienu slikti, ja vīrieti, tad iet labi.
A. Rozentāle, Jaunauce.
I123. Ja ceļā dodoties satiek sievieti, iet nelaimīgi, ja vīrieti — laimīgi.
K. Līdeka, Meirāni.
4 IV I Kad peļņā brauc sieviete iii» pretim nak sieviete, tad nelaime; ja vīrietis, tad laime.
,1. Mennika, Ainaži.
■II l?r>. Ja vīrietis ceļā pirmo saliek vīrieti, tad sagaidāma nelaime.
li. Bērziņa, Suntaži.
•I120. Ja vīrietis ceļā pirmo sa- lirk sievieti, tad sagaidāma laime.
E. Bērziņa, Suntaži.
4127. Ja sieviete ceļā pirmo satiek vīrieti, tad tai sagaidāma laime.
E. Bērziņa, Suntaži.
4128. Ja sieviete ceļā pirmo satiek sievieti, tad sagaidāma nelaime.
E. Bērziņa, Suntaži.
4129. Ja iet uz lauku un vīrietis nāk pretī, tad būs laime, sevišķi vēl, ja viņš ko nes. Ja sieviete gadās pretī, tad laimes nebūs. Turpretī būs liela laime, ja pretī nāk grūta sieviete.
A. Bīlenšteina rokraksts, Valka.
4130. Ja izejot no mājas satiek vīrieti ar kaut ko rokā, tad tai dienā sagaidāma vislabākā izdošanās, ja bez nekā — ari diezgan labi. Bet ja sievieti satiek ar kādu sainīti rokā, tad diezgan laba diena sagaidāma, ja bez nekā — slikti vien būs.
E. Vēvere, Zeltiņi.
4131. Kad ceļā satiek sievu tukšām rokām, tad nelaime gaidāma; kad pilnām rokām, tad laime gaidāma.
A. L.-Puškaitis.
4132. Ja kāds nāk ar pilnu roku, tad būs laba laime, lai tas būtu vīrietis jeb sieviete, bet vislai- mlgāki ir, ja braucēju satiek pirmo ar pilnu vezumu.
K. Bika, Gaujiena.
4133. Ja nākot pretim sieviete ar kaut ko rokā, tad esot laime.
H. Lindberga, Veselauska.
4134. Ja, izejot no mājas, satiek sievieti ar kādu nesamo, tad būs laime.
P. Zeltiņa, Rīga.
4135. Ja no mājas izejot satiek sievu ar tukšu grozu vai ūdens spaiņiem, tad gadīsies kādas nepatikšanas.
Dzintarkalns, Talsi.
4136. Ja satiek pirmo pretim nācēju sievieti ar pilnu grozu, tad būs laime.
I. Miķelsone, Valmiera.
4137. Ja ejot jeb braucot pirmo satiek ar pilnām rokām jeb vezumu, tad labi izdosies, ja tukšā, tad slikti.
E. Lācis, Tirza.
4138. Ja kaut kur ejot nāk pretī sieviete, vai vīrietis tukšām rokām, tad gājiens neizdosies.
V. Saulīte, Mālpils
4139. Ja satiek pirmo pretim nācēju sievieti ar pilnu kurvi, tad laime.
B. Indriksons, Rencēni.
4140. Ja ceļā satiek sievieti ar nesamo, tad gājiens izdosies.
A. Biša, Rencēni.
4141. Kad [Briežu Pēteris], pa ceļu iedams, kādu vecu sievu sa- tike, tad jau vairs nedrīkstējis tālāk iet.
Latv. gada grāmata, 1789. 132.
4142. Kad izbraucot bābu durvīs satiek, tad tas neesot labi.
G. F. Stenders, Kurzeme.
4143. Kad īsi kur ceļā un pyr- mū pretimguojēju satiksi bābu, vajag īt atpakaļ; jo īsi uz prīšku, tad nasalūbs.
P. Rubvns, Vārkava.
4144. Ja ejot pretim pirmā nāk sieviete, tad nebūs laimes.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
4145. Kad sievieti satiek pirmo ceļā, ceļš neizdosies.
J. Apsalons, Sērpils.
4146. Ja ejot pirmo ceļā satiek sievieti, tad nelaimīgi iet.
S. Kažoka, Lubāna.
4147. Kad iet un satiek sievu ejam pretim, tad būs tukšs gājiens.
J. Ķikuts, Nīca.
4148. Ja, izejot no mājām uz darīšanām vai darbu, vai arī izejot pirmo reizi no rīta ārā, satiek sievieti, tad tā ir zīme uz neizdošanos.
J. A. Jansons, Rīga.
4149. Kad, izejot no mājas, pirmā pretī nāk sieviete, būs nelaime.
J. A. Jansons, Lugaži.
4150. Ja, kaut ko pirkt ejot, pirmā pretī skrien sieviete, pirkums, ja tas dzīvs, — nonīks; ja nedzīvs, tad pārmaksās.
J. A. Jansons, Rīgas Jūrmala.
4151. Ja kādam pa ceļu braucot, sieviete pāriet šķērsām par ceļu, tad tam ir gaidāma lielāka nelaime, nekā kad sieviete nāk taisni pretī.
E. Zommere, Rauna.
4152. Ja satiek sievu ar tukšiem spaiņiem, tad gaidāma nelaime.
J. Ķikuts, Nīca.
4153. Ja ceļā satiek pirmo sievieti ar tukšām rokām, tad nodoms neizdosies; bet ja sievietei rokās ir kāds nesamais, tad izdosies.
A. Vaskis, Tukums.
4154. Ja brauc pretim pirmais cilvēks ar vezumu, tad laime, un jo lielāks vezums, jo lielāka laime.
M. Eglīte, Valka.
4155. Ja nākot piedzēris cilvēks pretim, tad arī esot laime.
H. Lindberga, Veselauska.
4156. Ja pirmo, kur ejot, satiekot mācītāju, tad būšot nelaime jeb neizdošanās.
E. Abole, Vijciems.
4157. Ja ceļā sastop mācītāju, vai arī zaķi, tad katrā ziņā notiek kāda nelaime.
L. Lauva, Lubāna.
4158. Ja kāds dodas kādā ceļojumā, un viņš grib zināt, kā viņam ceļojums izdosies, tad tas atkarājas no tā, ko viņš pirmo ceļā satiks: vīrieti jeb sievieti. Ja satiks vīrieti, tas nozīmē, ka viņam izdosies labi (vīrietis vienmēr jālaiž garām pa labai rokai), ja sievieti, tad viņam ies slikti (sieviete jālaiž garām pa kreisai rokai).
K. Corbiks, Sērene.
4159. Ja kādu lielāku ceļu uzsākot pirmo sastop sievieti vai baļķu vedējus, sagaidāmas neveiksmes.
K. Kaufmanis, Lieljumprava.
4160. Ja ceļā sastop vīrieti, tad esot laime, bet ja žīdu jeb sievieti, tad neesot.
G. Pols, Staburags.
4161. Ja pār ceļu pāriet sieviete šķērsām pāri, tad būs kāda nelaime, ja vīrietis — laime.
K. Corbiks, Valgunde.
4162. Ja ejot satiek pirmo ceļā sievieti, tad ir paredzama kāda nelaime. Bet ja grib lai nelaime nenotiktu, tad jāatiet trīs soļi atpakaļ un trīs reizes jānospļaujas.
A. Brāķa, Meirāni.
4163. Ja no mājas izejot satiek pirmo sievieti, tad būs nelaime, ja vīrieti — laime.
K. Corbiks, Jelgava.
4164. Ja ceļā dodoties pirmo satiek vīrieti, tad būs laime; ja sievieti, tad nelaime.
[Sal. mednieks, sieviete.]
J. Simbruks, Bauska. P. Š., Rauna. J. Rubenis, Ērgļi.
. 4165. Kad uz ceļa sastop vispirms sievieti, tad labāk griežas atpakaļ, jo nebūs laimes; bet ja satiek vīrieti jeb vislabāk žīdu, tad būs laime.
B. Blumbachs, Lībagi.
4166. Ceļā ejot, ja satiek vīrišķi, īpaši žīdu ar bārdu, tad laime; ja sievišķi, tad nelaime.
R. Bērziņš, Džūkste.
4167. Ja uz pilsētu vai tirgu braucot satiek žīdu, tad būs laime.
J. A. Jansons.
4168. Ja agri rītā pirmo satiek žīdu, tad to dienu laimēsies.
N. Freidenfelds, Talsi.
4169. Kad, uz pilsētu vai tirgu braucot, ceļā satiek žīdu, tad būs laime.
M. Sikle, Nīca.
4170. Kad, uz pilsētu braucot, pirmo satiek žīdu, tad būs laime.
V. Saperovs, Vecpiebalga.
4171. Ja ceļā sastop žīdu, tad viss labi izdosies.
J. A. Jansons, Piņķi.
4172. Kad, izejot no mājas, pirmais pretī nāk vecs žīds, — būs laime.
J. A. Jansons.
4173. Kad žīdu satiek ceļa, tad laba laime.
R. Bērziņš, Džūkste.
4174. Ja pirmais pretimnācējs ir žīds vai žīdiete, tad liela laime.
M. Eglīte, Vijciems.
4175. Ja kaut kur ceļā dodoties satiek pirmo ceļā žīdu, tad šai dienā viss ļoti labi izdosies.
A. Liepiņa, Lubāna.
4176. Ja ejot pirmo ceļā satiek žīdu, tad ļoti laimīgi iet.
S. Kažoka, Lubāna.
4177. Kad, uz pilsētu vai tirgu braucot, satiek žīdu, tad būs laime.
K. Lielozols, Nīca.
4178. Ja uz pilsētu braucot satiek žīdu, tad būs laime.
K. Lielozols, Nīca.
4179. Ja braucot uz tirgu satiksi pirmo ceļā žīdu, labi veiksies endele, bābu — slikti.
V. Miķelāns, Dunava.
4180. Ka cylvāks agri nu reita da saulis izleikšonys izīt nu sātys un uz ceļa sazatops ar žydu, itei pīzīmēj, ka tys cylvāks ti, kur jis īt, vysus apgudreis un byus cīši prīceigs sovā dareišonā.
V. Podis, Rēzekne.
4181. Sastapties ar žīdu, nozīmē sliktas izredzes.
P. Jaunzemis, Nīca.
4182. Ja, ejot pa ceļu, pirmo satiek žīdu vai čigānu, tad nodomātais darbs izdosies sekmīgi.
A. Zeltkalns, Lubāna.
4183. Ja ceļā pirmo sastop sievieti, tad nebūs laimes. Lai nelaimi novērstu, tad trīs reizes jānospļaujas, citā gadījumā arī ar kreiso kāju jāmet krusts atpakaļ.
A. Upinane, Jaungulbene.
4184. Ja iziet no mājas un ceļā pirmo satiek sievieti, tad jāgriežas atpakaļ, jo citādi notiek kāda nelaime.
J. A. Jansons, Olaini-.
4185. Ja ceļā pirmo satiek sievieti, tad slikti klāsies; tāpēc vajaga trīs reizes apgriezties un nospļauties.
V. Zvaigznīte, Zeltiņi.
4186. Ja no rīta satiek pirmo sievieti, tad vajag nospļauties pār kreiso plecu, citādi notiek nelaime.
A. Veckalne, Dreiliņi.
4187. Ja ceļā satiek sievieti — būs nelaime. Lai no tās izbēgtu — jāklanās uz visām debess pusēm.
A. Vīgrante, Jaunpiebalga.
4188. Ja pretimnācēja esot sieviete, tad lai sargoties, ja nemākot rīkoties: drīzumā tad tanī pašā dienā notiekot kādas nepatikšanas. Cita līdzekļa nelaimi novērst neesot, kā tikai vajagot pārspļaut pār kreiso plecu.
A. Skuja, Mālupe.
4189. Ja kaut kur ejot uz ceļa pirmo satiekot sievieti, tad tas nozīmējot nelaimi, bet vajagot trijus soļus atpakaļ atkāpties un trīs reizes nospļaudīties, tad tās nelaimes vairs neesot.
E. Abole, Vijciems.
265
Ce/ošana
4190. Ja kaut kur brauc vai iet un nāk pretī sieviete, tad no
tiks kaut kāda nelaime. Lai to novērstu, vajagot uz to pusi nospļauties, tad nekas nenotiks.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
4191. Kad vīriešam kādās darīšanās kur jāiet un tas pirmo sastop sievieti, tad tam tālāk nav jāiet, jo pats nelabais todien tam nedos mieru (tad nelaimēsies). Tādā atgadījumā vajaga trīs reizes nospļaut, tad viss atkal laimēsies.
O. Freimane, Jaunrumba. K.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
4192. Ja satiek sievu pirmo reiz uz ceļa, tad vajagot trīs reiz nospļauties un teikt: „Nebija, neredzēju."
F. Pārups, Zante.
4193. Kod agri nu reita zem- nīks, vai kaids nebejs struodnīks izīt nu ustobys uorā, īt uz dorbu, un vyspyrmuok īdoms pa ceļi, jis sazatuop ar buobu, itei sazatik- šonu vacīji ļauds skaita cīši par nalobu sazatikšonu. Tam cylvā- kam dorbs kreit nu rūku, nu kūris pusis jis suoks struoduot un struo- duoj, bet galu golā sapūstēj un pēčuok nazyna, kai ju paprovēt. Tai ka jam tei dīna ir pavysam na- laimeiga, jis nanupelnēs del sevis, a kai vacīji ļauds un buži runuoj: jis struoduoj deļ čorta. Tod kū da- rēt: Taidam cylvākam vajag vys- pyrmuok, ka sazatopi ar buobu nu reizis nuspļaut treis reizis un īt tur, kur tev vajag. A ka atīsi uz dor- ba, vajag vyspyrmuok izlīt uz rūku yudina un numozguot treis reizis sovu muti. A pēčuok apslau- ceit muti ar pierdukni sova krak- la. Tūlaik izlīt tū yudini un nū- spļaut uz tuos vītys, kur izlēji tū yudeni, a pēčuok suokt struoduot, tod tev nikaidys nalaimis pi tova dorba nikod nabyus, tu laimeigi atstruoduosi tū dinu un atīsi uz sātu.
V. Podis, Silajāņi.
4194. Ja no mājām izejot satiek sievieti, tad tā ir nelaime, tad vajadzīgs trīs soļus atpakaļ kāpties, jo tad nelaime nenotiek.
K. Kristape, Olaine.
4195. Ja ejot satiek pirmo sievieti, tad lai gājiens nebūtu nelaimīgs, vajaga kāpties trīs soļi atpakaļ, spļaut zemē un aizmest krustu.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
4196. Ja nāk pretī pirmā sieviete, tad jāapgriežas trīs reizes dienvidziemeļu virzienā riņķī un jānospļaujas, tad būs laime.
A. Ratniece, Pabaži.
4197. Ja ceļā satiek pirmo sievieti, tad tas ir uz neveiksmi; bet ja to palaiž gaj-ām gar labo roku, tad nekādas nelaimes nebūs.
A. Salmāns, Balvi.
4198. Ja ejot sieviete ar nešiem pār ceļu pāriet, būs neizdošanās.
V. Rūnika, Skujene.
4199. Ja ceļa vīriem pāriet pār ceļu jeb nāk pretī kāda sieviete, tad tai gaitai nebūs laimes. Nelaime ir lielāka, ja sieviete ir veca un viņa pāriet šķērsām pār ceļu. Katrs gājējs baidās no tādas satikšanās, bet ja tomēr tā notiek, tad tas griežas atpakaļ, atsēstas kādu brīdi un tad tik uzsāk savu ceļu.
A. Bīlenšteina rokraksts, Saldus, Jaunplatone, Kazdanga un Lubāna.
4200. Ja uz ceļa pirmo pretimnācēju satiek sievieti, tad esot nelaime. Lai nelaimi novērstu, cepure jāapgriež otrādi.
Z. Grīnberga, Sigulda.
4201. Ja ceļā dodoties satiek sievieti, tad jāapgriežas trīs reizes riņķi, lai labi iet.
K. Līdeka, Meirāni.
4202. Ja ejot ceļā pirmo satiek vīrieti, tad laimīgi ies.
S. Kažoka, Lubāna.
4203. Ja iet un satiek vīru ar zirgu pašu pirmo, tad būs laime.
J. Ķikuts, Nīca.
4204. Ja no rīta pirmo satiek braucēju ar vezumu, jeb kājnieku ar paku, tad visu dienu ies laimīgi.
E. Jēpe, Palsmane.
4205. Ja satiek ceļā cilvēku ar nastu, tad—ir laime, un ja satiek bez nastas, tad nelaime.
I. Liberte, Rembate.
4206. Ja kāds iet pie otra ko pirkt jeb aizņemties un pretī nāk cilvēks ar tukšām rokām jeb tukšiem vāģiem, tad gājiens jeb brauciens būs par velti.
4207. Ja gājējs satiek ceļā otru cilvēku, kas kaut ko nes, tad būs laime; ja viņš satiek otru tukšām rokām, tad būs nelaime.
J. Bikša, Daugmale.
4208. Ja kaut kur ejot redz, ka svešs cilvēks pāriet krustim pāri ceļam, tad nebūs laimes.
J. Cinovskis, Snēpele.
4209. Ja pāris cilvēku no rīta pāriet pa priekšu pār ceļu, tad nelaime.
A. Smilga, Gaiķi.
4210. Ja vīrietis pāriet krustis ceļu, tad kaut ko atrod.
K. Lielozols, Nīca.
4211. Ka tu ej nakti pa ceļu un tev pazaruoda ocūs pazeistams na- bašniks, itei jau nav labi, sorgīs nu kuo nebejs smertis.
V. Podis, Rēzekne.
4212. Kod cylvaks īt un sasatiks ūtru cylvāku, un jis ruodas bez golvys, tod itei pīzīmēj, ka jis drei- ži miers zemē.
V. Podis, Rēzekne.
4213. Ja kaut kur brauc vai iet, un pār ceļu pārskrien meža zvērs, tad vairs uz to vietu nekad neies vai nebrauks.
E. Poriete, Lubāna.
4214. Ja kāds kustonis pāriet krustis ceļu, ta esot nelaime.
M. Valts, Nīca.
4215. Ja netālu no mājas kāds kustonis pāriet šķērsām par ceļu, tad gadīsies kāda nelaime priekšā. Ja kustonis iet no kreisās uz labo pusi, tad vēl nekas; bet ja tas iet no labās uz kreiso pusi, tad laime pagalam.
A. Rīlenšteina rokraksts, Rlīdiene un Piltene.
4216. Ja braucot kāds četrkājainais pārskrien pār ceļu no labās uz kreiso pusi, tad braucējs piedzīvos kādu nelaimi vai neizdevību; bet ja pārskrien no kreisās uz labo pusi, tad būs laime.
J. Vilnītis, Jumurda.
4217. Kad tiem viens kaķis, suns jeb cūka ceļā pretī nāk . .., tad tie tūdaliņ saka: „Lai tevi Kristus sodi!"
Lenca sprediķu grāmata, 1764, 128.
4218. Ja kaķis pār ceļu pārskrien, tad ceļā būs nelaime.
J. A. Jansons, Jelgava.
4219. Ja ciemā ejot ceļā sastop kaķi, tad saka, ka „ baļķis aizvilkts
ceļā", un tic, ka ciemā gājiens ir veltīgs, jo mājās vajadzīgā nesastaps.
A. Plaudis, Kosa.
4220. Kad taisās kur iet, bet neaiziet, tad esot kaķis pārvilcis baļķi pār ceļu.
R. Bērziņš, Džūkste.
4221. Kad kaķis pār ceļu pārskrien, labāk griezies atpakaļ — nekas neizdosies.
H. Skujiņš, Smiltene.
4222. Ja melns kaķis pārskrien pār ceļu, tad ceļš neizdodas.
M. Kalniņa, Rīga.
4223. Ja melns kaķis pārskrien pār ceļu, — būs nelaime.
J. A. Jansons, Rīga.
4224. Ja melns kaķis pārskrien pāri ceļam un tūlīt tur iet pats, tad notiek nelaime.
A. Rozentāle, 73 g. veca, Jaunauce.
4225. Ja pārskrien pār ceļu melns kaķis, tad jāatkāpjas deviņi soļi atpakaļ un tad tikai jāiet tā- ļāk, vai atkal ļaut citam pāriet pāri, kur kaķis skrējis, lai nelaime notiek pārgājējam.
M. Macpāne, Alsunga.
4226. Ja melns kaķis pārskrien pār ceļu, tad būs nelaime, bet ja pār ceļu pārskrien raibs kaķis, tad nelaime būs uz pusi mazāka.
T. Ķengā, Jelgava.
4227. Ja pār ceļu pārskrien tumšs kaķis, tad būs nelaime. Ja gaišs — laime.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
4228. Ja pār ceļu pārskrien balts kaķis, tad gaidāma laime.
Z. Ozoliņa, Dole.
4229. Ja balts kaķis pārskrien pār ceļu, tad būs prieki, laba laime.
K. Grantiņš, Krustpils.
4230. Ja, pa ceļu braucot, ierauga, ka kaķis pārskrien pār ceļu, tad nebūs laimes. Kaķi jārauga atdzīt atpakaļ, vai tam jāuzsit ar pātagu, tad nekas nekaitēs.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
4231. Ja kaķis pārskrien pārceļu, tad jārauga to atdzīt atpakaļ vai uzsist ar pātagu, tad nekas ļauns nenotiks.
J. A. Jansons.
4232. Ejot pa ceļu, ja kaķis pārskrien krusteniski pāri, tad notiek kāda nelaime; lai šo nelaimi novērstu, tad jāapgriežas trīs reizes uz labo pusi.
G. Karlsone, Talsi.
4233. Ja kaķis pārskrien pār ceļu, tad notiek kāda nelaime, bet ja trīs reiz apgriežas uz riņķi, tad nekāda nelaime vairs nenotiek.
M. Eglīte, Vijciems.
4234. Ja ejot pa ceļu pārskrien pār ceļu runcis, tad jāiet trīs soļi atpakaļ un trīs reizes jānospļaujas.
K. Freimane, Talsi.
4235. Kad kaķis pārskrien pār ceļu, tad trīs reizes jānospļaujas un jāapgriežas riņķī.
J. A. Jansons, Rīga.
4236. Ja iet pa ceļu un pārskrien kaķis pār ceļu, tad gaidāma nelaime; tādēļ jāiet trīs soļi atpakaļ, tad nelaime būs novērsta.
A. Mednis, Skrunda.
4237. Ja pārskrien pār ceļu kaķis, tad jāapgriežas pašam 3 reizes riņķi, citādi notiek kada nelaime.
J. A. Jansons, Olaine.
4238. Ja kaķis pār ceļu pārskrien, tā ir slikta zīme. Tad trīs reizes jānospļaujas, lai tas baļķis no ceļa noveltos.
A. Vaskis, Tukums.
4239. Ja kaķis pārskrien pār ceļu no labās puses, tad būs kāda nelaime, ja no kreisās — laime. [Sal. kaķis.]
V. Johansone, Liepa.
4240. Ja kaķis pārskrien pār ceļu no kreisās uz labo pusi, tad to dienu slikti klājas, ja no labās puses uz kreiso, tad labi klājas.
M. Macpāne, Alsunga.
4241. Kad kaķis pārskrien pār ceļu no kreisās uz labo pusi, tad tai dienā tam cilvēkam ies labi, bet ja kaķis pārskrien no labās uz kreiso pusi, tad ies slikti.
A. Rozenberga, Vecpiebalga.
4242. Kad kaķis pārskrien pār ceļu no labās uz kreiso pusi, tad būs laime, bet ja otrādi, tad būs nelaime.
L. Aizupe.
4243. Ja kaķis pārskrej pār ceļu no kreisās uz labo pusi, tad būs laime, ja no labo uz kreiso, tad nelaime.
M. Iniņberģe, Rīga.
4244. Ja pa ceļu ejot kaķis pārskrien no kreisās uz labo pusi, tad būšot laime, bet ja no labās uz kreiso pusi, tad nelaime.
T. Dzintarkalns, Talsi.
4245. Kad ejot pārskrien ceļam pāri no labās uz kreiso pusi kaķis, tad būs laimīgs ceļš.
K. Corbiks, Jelgava.
4246. Kad ejot pārskrien ceļam pāri no kreisās uz labo pusi kaķis, tad būs nelaimīgs ceļš.
K. Corbiks, Jelgava.
4247. Ja kaķis pārskrien pār ceļu, bet tūdaļ atkal atskrien atpakaļ, tad nekāda nelaime nenotiks.
V. Greble, Kalnamuiža.
4248. Vacīji ļaudis stuosta, ka izīsi nu ustobys uorā, dūmoj kaut kur īt, vai uz mīsteni pa kaut kai- dam dareišonuom, vai kaut kur pi sābra, un kod izīsi nu ustobys uorā un redzeisi, ka tev pretim par celim puorskrin kačs, tod jau vacīji ļauds runoj: „Itys nav labi, tevi gaida Iela napatikšona vai nalaim- ja". Tod kū dareit itam cylvākam? Vajag vys pyrmuok treis reizis nū- spļautīs uz tuos vitys, kur puor- skrēja kačs, un napazagrīzdams atpakaļ un tūlaik vēl treis reizis nū- spļaut, un īt tur, kur tev vajag. Vairuok nikaidys nalaimis tev nevar byut, tu laimeigi tiksi tur, kur tev vajag.
V. Podis, Silajāņi.
4249. Ja kaķis vai zaķis pārskrien pār ceļu — nebūs laime, bet ja tos var atdzīt atpakaļ, tad nelaime novērsta.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
4250. Kad uzsākot ceļošanu kāds sastop zaķi, kas pār ceļu skrien, jeb redz kraukli pretim laižamies vai arī satiek kādu sievu, kas pretī nāk, tad to dienu viņam nekas labs neizdosies.
P. Einhorns, 1627. g.
4251. Kad kaķis pār ceļu tek, tad tas neesot labi.
269
Ce/ošana
G. F. Stenders, Kurzeme.
4252. Ja zaķis pārskrien par ceļu, tad tā ir ļauna zīme.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava, Aizdzire, Zemīte, Dobele, Lielauce, Rīga.
4253. Ja pirmais, ko ceļā satiek, ir zaķis, tad nebūs ceļā laimes.
A. Bīlenšteina rokraksts, Zaļenieki.
4254. Ja zaķis pār ceļu pārskre- jot, tad tai dienā nelaimējoties.
F. Pārups, Zante.
4255. Ja braucot zaķis pār ceļu pārskrien, tad būs kāda nelaime.
J. A. Jansons, Tirza.
4256. Ja zaķis pār ceļu pārskrien, ceļā sagaidāmas nepatikšanas.
K. Corbiks, Tukums.
4257. Ka kaut kur iet vai brauc un ja zaķis pārskrien pār ceļu, tad izjūk cilvēka vēlēšanās.
J. Kasparovics, Skrunda.
4258. Ja ceļam pārskrej pāri zaķis, tad tai vietā jāpagriež mugura, lai nenotiek nelaime.
I. Upenieks, Skrunda.
4259. Kad brauc no mājām ārā un zaķis pārskrien pār ceļu, jāgriež atpakaļ, jo citādi ceļā notiks kāda nelaime.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
4260. Ja zaķis pārskrien pār ceļu, tad būs no kā jāsargājas; lai nenotiktu nekāda nelaime, tad tur jāmet trīs reiz kūleņi. [Sal. zaķis.]
V. Pilipjonoks, Asūne.
4261. Ja ejot pāri ceļam pārskrien zaķis, tad būs uztraukums.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
4262. Ja ejot zaķis pārskrien šķērsām pār ceļu, tad pa to ceļu iet beidzamo reizi.
E. Lācis, Tirza.
4263. Ja ejot pa ceļu zaķis pārskrien pāri, tad gājējs vairs pa šo ceļu savā mūžā neies.
A. Bauers, Ramka.
4264. Kod zemnīks brauc par mežu un par ceļi jam pretim pour- skrīs zaķis, tod vysadā ziņī zem- nīkam byus nalaimja, jam nūkriss nu rotu skrytuļi vai nozajiugs zyrgs.
V. Podis, Rezekne.
4265. Ja ejot diviem cilvēkiem kopā pār ceļu pārskrien zaķis vai vāvere, tad otrreiz kopā pa to pašu ceļu viņi neies.
V. Alke, Jaungulbene.
4266. Ja ejot pa ceļu, gājējam pa priekšu, pār ceļu pārskrien zaķis vai vāvere, tad tam gājējam neies labi.
M. Priedīte, Meirāni.
4267. Kad pār ceļu pārskrien vesels pāris zaķu, tad būs nelaime.
A. Aizsils, Zilupe.
4268. Ja zaķis pārskrien ceļam pāri no labās uz kreiso pusi, tad neesot laime, uz kurieni dodas.
G. Pols, Staburags.
4269. Kod cylvāks īt pa ceļu un jam pretim skrīn zaķis, itei pīzīmēj tam cylvākam ceļī Ielu nalai- mi. Bet kab sprukt nu ituos na- laimis, tys cylvāks lai treis reizis uz vītys apsagrlžas un taipat nu- spļaun treis reizis un īt tuoļuok. Vyss byus jam laimeigi, bet tys zaķis tū nalaimi cylvāka atrass uz sovys golvys.
V. Podis, Rēzekne.
4270. Ja, pa ceļu ejot, ierauga zaķi, tad jānotupstas, lai būtu laba laime.
A. L.-Puškaitis.
4271. Ja pa ceļu ejot ierauga zaķi, tad jānorūpstas, lai būtu laba laime.
Bērziņš, Ropaži.
4272. Ja ejot ierauga zaķi, tad jānotupas, lai būtu laime.
J. A. Jansons.
4273. Kad kādu darīšanu dēļ kur jāiet un zaķis vai vāvere pārskrien pār ceļu, tad gājējam jāgriežas atpakaļ, jo tad nelaime gaidāma.
O. Freimane, Jaunrumba.
4274. Ja pār ceļu pārskrien zaķis vai kaķis, tad ceļā labi neizdosies. [Sal. kaķis, zaķis.]
K. Corbiks, Jelgava.
4275. Ja vāvere vai zaķis pārskrien pār ceļu no kreisās uz labo pusi, tad būs nelaime, >ja no labās uz kreiso, tad būs laime.
P. Kartupele, Smiltene.
4276. Ja ejot pa ceļu pārskrej zaķis no labās puses uz kreiso, tad ies slikti; bet ja tas pārskrej no kreisās uz labo, tad klāsies labi.
A. Zeltkalns, Lubāna.
4277. Ja zaķis pārskrien pār ceļu no labās uz kreiso pusi, tad būs nelaime; bet ja otrādi, tad laime.
M. Driņķe, Ranka.
4278. Ja no rīta priekšā pār ceļu pārskrien zaķis no kreisās uz labo pusi, tad tai dienā slikti klājoties; ja pārskrien no labās puses uz kreiso, tad labi.
J. Jirgensons, Šķibe.
4279. Ja zaķis pār ceļu pārskrien no kreisās uz labo pusi, ir bez nozīmes, otrādi nozīmē sliktu.
V. Miķelāns, Rubeņi.
4280. Ja vāvere pārskrien pār ceļu, tad būs ugunsgrēks.
J. A. Jansons, Tirza.
4281. Ka cylvāks kaut kur īt vai brauc un jam par ceļu puorskrīn vuovere, itei pīzīmēj līlu nalaimi ceļī.
V. Podis, Rēzekne.
4282. Ja vāvere pār ceļu pārskrien, tad būs nelaime. Bet vajaga trīs reizes riņķī apgriezties un nospļauties, tad nebūs nekas.
V. Kalniņa, Mārsnēni.
4283. Ja vāvere pārskrien ceļam pāri uz ciemu ejot, tad ciemā neies labi.
L. Pogule, Gatarta.
4284. Ja redz vāveri pārskrejot pār ceļu, tad pa šo ceļu vairs nekad nebūs jāiet.
A. Bauers, Ranka.
4285. Kad vāvere pārskrien pār ceļu, tad būs laime.
V. Pavāre, Iecava.
4286. Kad pārskrienot vāvere pāri ceļam, tad ceļā esot laime.
E. Kreiobergs, Skrunda.
4287. Ja vāvere pārskrien pār ceļu uz labo pusi, tad ceļiniekam ies slikti, bet ja uz kreiso, gaidāma laba izdošanās.
V. Baltais, Lubāna.
4288. Citi, kad uz ceļu vīkšas un vilku ierauga, domā, ka laimīgi pa ceļu izstaigās. [Sal. vilks.]
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
4289. Ja pār ceļu pārskrien vilks, tad būs laime.
T. Ķengā, Jelgava.
4290. Klaušu laikos, kad gājuši muižā, ja ceļā satikuši vilku, tad labi, ja cilvēku — slikti.
V. Miķelāns, Asare.
4291. Ja zaķis pār ceļu krustis iztek, tas esot slikti, bet ja vilks, tas esot labi.
Latv. Avīzes, 1824. 32.
4292. Ja izejot no mājas, pirmo ceļā sastop suni, tad nodomātais izdosies; ja sastop lapsu, ta priekšā būs nelaime, vai pat nāve.
A. Vaskis, Tukums.
4293. Ka suns, kod tu kaut kur izej nu ustobys, īt pa sovim darei- šonam un jis tev puorskrīs par ceļi, to tu lobuok tū dīnu pavysam naej, par tū, ka vari dabuot Ielu napatikšonu.
V. Podis, Rēzekne.
4294. Kad cūka pāriet krustis ceļu, tad nelaime.
K. Lielozols, Nīca.
4295. Ja izejot no mājas, ieraugi kraukli vai stirnu, tad esi drošs, jo šoreiz tev būs laime.
J. Ceplenieks. Austrums, 1889. 1195.
4296. Kad stirna pārskrej pār ceļu, tad laimējas.
K. Lielozols, Nīca.
4297. Ja lapsa pa ceļu skrien, tad neveicas.
M. Irbe, Maliena.
4298. Ja, no mājām ārā ejot, uz ceļa stāv vai pār ceļu pāriet vista, tad nebūs laimes.
J. A. Jansons.
4299. Ja varde pārlec pār ceļu, tad ceļš būs aizkrustots.
M. Kerkuma, Rīga.
4300. Ja ejot pār krustceļiem pa priekšu pārskrien balodis, tad jaunam gaidāma vēstule, bet vecam asaras.
A. Oša, Lubāna.
4301. Ja ceļojot redz žagatu, zaķi vai kaķi, tad laimes maz; bet ja ierauga kraukli vai stirnu, tad ceļš izdosies laimīgi.
J. Ceplenieks. Austrums, 1889.
1195.
4302. Kad pa ceļu ejot kāds brauc pretim un zirgs zviedz, tad vajaga trīs reizes iespļaut saujā un roku iebāzt azotē. Tad esot laime.
L. Žagata, Jelgava.
4303. Ka īsi pa ceļu un saza- topsi ar pazeistamu cylvāku, un jū napazeisi, itei pīzīmēj, ka tys cyl- vāks, kufu tu napazini, dreiži byus boguots.
V. Podis, Rēzekne.
4304. Kad uz ceļu, pa kupu iet, vai pa ceļam gadās redzēt skalus vai kociņus, kupi krusteniski salikti, tad liela nelaime, vai nāve rados.
M. Auziņa, Rīga.
4305. Kod cylvāks sazataisējs kaut kur īt pi pazeistamu, un kod jis jau īt, ceļi jam ausis suoks zva- nēt, itei pīzīmēj, ka jis tī, kur It pi pazeistamu vai pi radinīku, dabuos nalobu ziņi un jam tiks lels kauns.
V. Podis, Rēzekne.
4306. Ja ejot uz kādu svarīgu darīšanu ceļā paklūp, tad neveiksies labi.
K. Corbiks, Valgunde.
4307. Ja ejot kaut kur pa ceļu jāklūp, tad gājiena mērķis neizdosies.
T. Dzintarkalns, Talsi.
4308. Ka izīsi nu sātys, kaut kur ceļi, un nagribādams ar vīnu kuoji pakrissi, itej pīzīmēj tev nalaimi ceļi. Lobuok tū dinu grlzīs atpakaļ un sēd sātā, uz reita nūjlsi, kur tev vajag.
V. Podis, Rēzekne.
4309. Ja ejot nodauza labo kāju, tad gājiens būs nelaimīgs.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
4310. Ja kaut kur ejot nodauza labo kāju, tad nodoms neizdosies.
K. Biša, Rencēni.
4311. Ja kādā nodomātā ceļā kaut kas saplīst, vai salūst, tad tas ir uz laimīgu izdošanos.
V. Greble, Kalnamuiža.
4312. Ja braucot rati apgāžas uz kreiso pusi, tad ies labi.
A. Lillenurms, Veclaicene.
4313. Ja braucot rati apgāžas uz labo pusi, tad ies slikti.
A. Lillenurms, Veclaicene.
4314. Ja uz ceļa ejot nokrīt uz kreiso pusi, tad ies labi.
A. Lillenurms, Veclaicene.
4315. Ja uz ceļa ejot nokrīt uz labiem sāniem, tad slikti ies.
A. Lillenurms, Veclaicene.
4316. Kad ceļā ejot atritinās kāju saitiņa, tad slikta laime.
R. Rērziņš, Džūkste.
IV. Ceļošana sakarā ar laimi.
4317. Diviem kopā ejot pa ceļu nedrīkst kādu izlaist caur vidu cauri, tad tas viņu laimi paņem. [Sal. mīšana.]
P. Zeltiņa, Ikšķile.
4318. Vairākiem pazīstamiem kopā ejot, nevajaga laist iziet cauri kādam svešam, jo tad tas paņem visu laimi līdz.
J. A. Jansons, Olaine.
4319. Pa ceļu ejot, ja kāds izšķir divus pretim nācējus, tad tie sa- strldās.
L. Strute, Šķibe.
4320. Ja divi iet pa ielu un trešais viņiem iziet cauri, tad tie divi saķildosies.
L. Bērziņa, Rīga.
4321. Ceļa gājējam iet līdz pa labo pusi ceļam Laime, pa kreiso pusi Nelaime. Tāpēc vajaga ceļojot mīzt tikai kreisajā pusē Nelaimei virsū, bet tik ne labajā, kur Laime iet līdz, tad ceļš izdosies laimīgi. [Sal. mīšana.]
J. Apsalons, Sēļpils.
4322. Ļaudis domā, ka velns iet cilvēkam pa kreisi, bet eņģelis pa labi. Tāpēc nedrīkst spļaut pa labi uz eņģeļa, bet ir jāspļauj tikai pa kreisi uz velna.
V. Juoņus, Pustiņa.
4323. Pa ceļu braucot, ejot labā pusē nemiezn.
K. Jansons, Plāņi.
4324. Pa ceļu ejot, nevajag nekad mīzt labā pusē, jo tad apmīž savu laimi.
M. Kalniņa, Vandzene.
4325. Pa ceļu ejot, nevajaga spļaut uz labo pusi, jo tad aizspļauj Laimei acis.
M. Pelēce, Cirsti.
18
4326. Kad vecus ceļus iznicina, tad pie mājas lopiem nav nekādas laimes.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
4327. Ja kāds saimnieks izar vecu ceļu, kas gājis pa viņa zemi, tad izputēs viņa saimniecība.
I. Apkalns, Koknese.
4328. Kas ceļus un ežas uzplēsis, tas drīz miris. Tā ir saprotama arī paruna: „Kas ceļu af, tas badu ar."
P. Pļavinskis, Serpils.
4329. Kas uz celiņa miez, tas savu godu apmiez.
E. Laime, Kalsnava.
4330. Uz celiņa nedrīkst mist, aizmiez Laimītei acis.
A. Mednis, Limbaži.
4331. Ja skaidas uz ceļa krusteniski, tad būs nelaime.
A. Aizsils, Lubāna.
4332. Ja naktī iet pa ceļa kreiso pusi, tad rādās spoki, jāiet pa labo.
V. Amoliņa, Olaine.
4333. Ja naktī iet pa ceļa kreiso pusi, tad rādoties spoki, bet ja gar labo, tad — ne.
M. Dambe, Ozoli.
4334. Ceļam jāiet pa kreiso pusi: pa labo iet cilvēka Laime.
V. Saulīte, Mālpils.
4335. Ejot pa ceļu, nedrīkst pa labo pusi nošpļauties, tad var Laimei acis piešpļaut. [Sal. ceļošana.]
M. Poriete, Ēvele.
4336. Kad nošpļaujas pa kreisi ceļam, tad aizšpļauj laimei acis; kad nošpļaujas pa labi ceļam, tad aizšpļauj nelaimei acis.
A. Klause, Jaunpiebalga.
4337. Pa ceļu ejot nevajaga atpakaļ skatīties, tad velns rauj.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
4338. Ja uz celiņa ir kāds žagariņš, nedrīkst tam kāpt pāri — samin Laimi.
A. Šķērē, Skaistkalne.
V. Ceļošana sakarā ar laiku.
4339. Kad ziemā ceļus pieputina ar kalnu, tad sausa vasara; kad paliek ar iedobu, tad slapja vasara.
J. Dreimanis, Mēdzūla.
4340. Ja celiņi pavasarī izkūst ar bedri, tad esot graudu gads.
E. Muzikante, Burtnieki.
4341. Ja pavasarī ceļa vidus izkūst papriekš nekā ceļa malas, tad gaidāma slapja vasara, ja otrādi, tad sausa.
J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
4342. Ja ziemu ceļi izbraukti ar ieleju, tad labību vajag sēt uz kalniņu, jo tad tā nenoslīks.
M. Zariņa, Ogresgals.
4343. Kad ziemā ceļš izbraukts ar grāvi, tad kartupeļi jādēsta zemā vietā, jo paredzama sausa vasara.
Z. Akmentiņa, Lubāna.
4344. Kad pavasarī, sniegam noejot, uz ceļiem sniegs augstāks kā gar malām, tad gaidāma slapja vasara un zirņi jāsēj uz kalniņiem.
J. Rubenis, Ērgļi.
4345. Ja ceļš ir zemāks un gar malām sniegs augstāks, tad būs sausa vasara un zirņi jāsēj lejās.
J. Rubenis, Ērgļi.
4346. Ja kājceliņš pavasarī izkūst vidū ar kalnu, tad zirņi tai gadā jāsēj uz kalniņa, ja ar leju, tad lejā. Sējot pirmā sauja jāmet pret ziemeļiem.
K. Jansons, Plāņi.
4347. Ja pavasarī ceļam pa- priekšu nokūst vidus, tad ir vidus sējamais laiks labāks, ja malas, tad sākums un beigas.
K. Jansons, Plāņi.
4348. Ja pavasarī ceļš nokūst ātrāki nekā pārējais lauks, tad vasarās upēs būs maz ūdens; bet ja pirmais nokūst lauks, tad upēs būs daudz ūdens.
A. Mencis, Puikule.
4349. Ja viensāņis pavasarī celīni mājā kūst, būs bagāta vasara.
J. Jansons, Trikāta.
4350. Ja pavasarī pēc sniega nokušanas ceļi izrūguši, — sausa vasara.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
4351. Ja pavasarī pēc sniega nokušanas ceļi tūliņ sausi, būs slapja vasara.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
4352. Ja ziemā uz ^neža ceļa redzamas nobirušas skujas, tad vasarā labs miežu laiks.
V. Ķiņķeris, Lubāna.
4353. Ja pavasarī pa ratu risu (=rici) tek daudz ūdens, tad būs gayi lini.
A. Aizsils, Lubāna.
CEPŠANA.
4354. Ja cepumus nevar izcept kā grib un tie paliek jēli, tad dzimtai draud iziršana vai šķiršanās.
P. Jaunzemis, Nīca.
CEPURE.
4355. Kam cepure uz vienas auss nošļukusi, tas drīz apprecēsies.
K. Jansons, Skulte.
4356. Kod puiss nuosoj capuri uz pakauša, itei pīzīmēj, ka tys puiss ir lels drasātuojs (palaidnis).
V. Podis, Rēzekne.
4357. Kod puiss īt un nuosuoj capuri nūlaids uz acim un vieras zemī itei pīzīmēj, ka taids cylvāks ir pavysam nalobs un lels zaglis.
V. Podis, Rēzekne.
4358. Ja izgaist cepure, tad sagaidāma nepatikšana.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
4359. Kad capure pazust, byus kaida nalaime.
V. Pilipjonoks, Asūne.
4360. Ka cylvāks nūgaisynuoj sovu capuri nu golvys un nazyna kur, itei pīzīmēj, ka jis nūgaisynuos sovu pruotu un golu golā paliks par muļķi.
V. Podis, Rēzekne.
4361. Ka meita vai sīvītja, īdami pa ceļu, atrass puiša capuri, itei pīzīmēj, ka meita vai sīvītja dreiži paliks griuta un radeis dālu, kūris byus nagudrs.
V. Podis, Rēzekne.
4362. Kas savu cepuri uz riņķa griež, tam galva sāpēs.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
4363. Kad cepuri noņem no galvas, tad to nevajaga griezt uz rokas apkārt, citādi sāp galva.
P. Zeltiņa, Rīga.
4364. Ja rokā turēdams cepuri griež to riņķī, tad sāp galva.
E. Pļaviņa, Aizkraukle.
4365. Cepuri nedrīkst apkārt griezt, tad cepures valkātājam galva reibst.
E. Laime, Tirza.
275
Ce/oSana — Cepure
18*
4366. Ja cepuri uz pirksta riņķi griež, tad reibst galva.
J. Niedre, Džūkste.
4367. Nekulsti cepuri, tad sāpēs galva.
A. Šmitēns, Talsi.
4368. Cepuri nevajag skrubināt, tad sāp galva.
M. Kalniņa, Rīga.
4369. Ja uz kāda koka spieķa griež cepuri, tad cepures īpašniekam sāpēs galva.
B. Indriksone, Talsi.
4370. Cepuri nevajag uz galda likt, tad būs ķilda mājā.
P. Jaunzemis, Nīca.
4371. Ja uz galda liek cepuri, tad izcelsies strīdus. [Sal. atslēga.]
V. Pilipjonoks, Asūne.
4372. Nikod navajag likt capuri uz golda, itei ir nalabi, tū dlnu na- mīreigi tymā ustobā, īt lomuošona un buoršona.
V. Podis, Rēzekne.
4373. Cepuri nevajaga uz galda likt, jo tad kurmji ceļ zemi.
J. Rubenis, Ērgļi.
4374. Kad liksi cepuri uz galda, tad vienmēr būsi parādā.
J. Rupjais, Asūne.
4375. Cepuri nevajaga uz galda likt, tad naudas nav.
A. Zandere, Rīga.
4376. Kad cepuri liek uz galda, tad bads nāk mājā.
V. Eglīte, Sēja.
4377. Ja uzliek jaunu cepuri jeb uzvelk jaunu mēteli, tad dabūs jaunu vietu.
P. Š„ Rīga.
4378. Ja meita uzliek galvā puiša cepuri, tad viņa tajā puisī iemīlas.
H. Augstkalne, Ikšķile.
Cepure sapnī.
4379. Kad sapni uzliek sievietes cepuri, tad dabū galvas sāpes.
P. S„ Rīga.
4380. Ja sapnī uzliek jaunu cepuri galvā, tad dabū galvas sāpes.
K. Jansons, Plāņi.
4381. Ja sapnī lielu cepuri uzliek galvā, tad galva sāpēs.
M. Zaube, Rīga.
4382. Ja kas sapnī pazaudē cepuri, tam gadīsies nepatikšanas jeb arī tas pazaudēs savu godu un labu slavu.
K. Bika, Gaujiena.
CERIŅŠ.
4383. Sirināju jeb Vāczemes kārklu ziedu lapiņas pa pārām — (izņemot, zināms, parastas četras lapiņas) — nozīmē laimi, bet ne- pāfi nelaimi.
K. Jansons, Plāņi.
4384. Kas cereņu zīdā atrūn vai- ruok kai četras zīdlapiņas puorā, tad taids atrodums ness laimi, bet napuors nalaimi.
Jaunais Vords, 1932. V.
4385. Ceriņu ziedos mēdz meklēt laimi un nelaimi. Ja atrod ziedu, kūpam ir vairāk par 4 ziedlapiņām, tad tā ir laime, bet ja mazāk par 4, tad nelaime.
P. Š„ Rauna. K. Corbiks, Valgunde.
4386. .la atrod ceriņa ziedu ar vairāk kā četru ziedu lapiņām, tad laime, ja ar mazāk — nelaime.
O. Darbiņš, Birži.
^387. Kad pavasari ceriņu ziediem ir 6, 8, 10 lapiņas, tad tā ir laime un .tādu ziediņu vajaga paglabāt.
I. Mennika, Ainaži.
4388. Ja ceriņam atrod ziediņu ar trīs lapiņām, tad tā ir nelaime un to vajag samīt.
E. Rotmane, Jaunauce.
4389. Ja atrod ziediņu ar vairāk par četrām lapiņām, tad tā ir laime.
E. Rotmane, Jaunauce.
4390. Ja sierenei lapas skaitot atrod, ka to ir pārskaitlis, tad tas notiek, ko ir iedomājies.
J. A. Jansons, Tirza.
4391. Ja pavasari daudz ceriņi zied, tad vasaru daudz siena.
R. Eglentāle, Reņģe.
4392. Ja ceriņam daudz ziedu, tad nākošgad daudz būs miežu.
Ozoliņa, Taurene.
CETURTDIENA.
4393. Ceturtdienā un sestdienā jāiesāk jauni darbi, tad tie labi iet uz priekšu.
H. Skujiņš, Smiltene.
4394. Ceturtdienas vakarā braukuši pēc pūra.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
4395. Ceturtdienas vakaros vīrieši likuši vienu sievieti uz bluķa (un arī otrādi); apmetuši ap to valgu un vilkuši apkārt ap istabu dziedādami Māras dziesmas.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
4396. Vispirms gavēņu un sējas laika ceturtdienās cauru dienu bijis aizliegts vērpt, vēlāku tikai pa vakariem. Arī spoles aušanai šinīs dienās nebijis brīvu mājā pie ratiņa spolēt, bet bijis vai nu jāiet uz mežu, vai jāspolē ar līceni, sevišķi tam nolūkam taisītu rīku.
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. III, 1893, 124.
4397. Ceturtdien nav brīv vērpt, citādi velni zārku nesīs iekšā.
A. Āboliņš, Alūksne.
4398. Ja ceturtdienā celiņus slauka, brauks precinieki.
A. Ģēģere, Annenieki.
4399. Kas ceturtdienā nagus griež, tas iedzīvosies mantā.
A. Veiss, Penkule.
4400. Kas ceturtdienā griež nagus, tas izpelnās laimi.
P. Ortmans, Nogale.
440T Ja ceturtdienā griež nagus, tad uzsmaida laime.
V. Saperovs, Vecpiebalga.
4-102. Ja ceturtdien jāšķauda, tas nozīmē, ka tieci aprunāts.
A. Gulbe, Nogale.
4403. Ja ceturtdienā šķauda, tiksi slavēts.
A. Auziņa, Jaunrauna.
4404. Ceturtdienas vakarā gulēt ejot, jāliek kreisās kājas zeķe zem spilvena, tad redzēs sapnī savu nākotni.
A. Podniece, Lubana.
4405. Ja ceturtdienas naktī gulēt ejot paliek apakš pagalvja kreisās kājas zeķi, tad nakti sapnī redz savu līgavaini.
A. Braka, Meirāni.
Ceriņš — Ceturtdiena 277
4406. Ceturtdienas vakarā gulēt ejot ir jāizķemmē mati un jāatstāj vaļā nesapīti un gulēt ejot ne ar-
vienu nerunā, tad sapni var redzēt savu nākošu līgavaini jeb līgavu.
A. Brāķa, Meirāni.
4407. Ceturtdienas, t. i. bluķu vakara jeb raganu nakts sapņi vienmēr piepildās.
A. Liepiņa, Lubāna.
4408. Ceturtdiena tiek saukta par Jupitera jeb Donara dienu, kādēļ rietumos tikusi turēta par pus- svētdienu. Šīs dienas, sevišķi „piek- ta vakara" svinēšana pārnākusi pie latviešiem no Vācijas.
P. š.
Mazās ceturtdienas.
4409. Par mazām ceturtdienām tiek sauktas ceturtdienas priekš lielās ceturtdienas. Pa šīm dienām nav brīv no meža žagarus pārvest, citādi nākot čūskas mājās.
J. Niedre, Džūkste.
CFXIS.
4410. Trikātas apgabalā mājas kungu sauc par cēli. Vijciema Liel- .skripstam bijis liepā cēlis, kuj-u viņš bapojis. To dabūjis dzirdēt Trikātas mācītājs Zirnis, atbraucis pie Skripsta, paņēmis pirmais cirvi un pavēlējis liepu nocirst.
K. Jansons, Plāņi.
CĒRMES.
4411. Priekš cērmēm slimajam jāuzsien uz nabas tabaka.
K. Jansons, Plāņi.
4412. Kad vēmiens nāk, tad cērmes ir apmīzužas sirdi.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
4413. Kad bērns degunu knībē (knibina), tad viņam vēderā ir cērmes.
K. Jansons, Plāņi.
4414. Cermes aug, ja bērni dzer salmu pienu (t. i. kad govis salmus ēd).
K. Jansons, Plāņi.
4415. Cērmes cilvēka māgā esot vajadzīgas gremošanai.
M. Navenickis, Zasa.
4410. Bez cērmēm cilvēks nevarot iztikt, jo cērmes viņam māgā sagremojot ieēsto barību.
P. Š., Rauna.
4417. Neviens cilvēks neesot bez cērmēm: katram esot sava nolikta daļa vēderā. Tiklīdz pēdīgā cērme nobeidzoties, tad cilvēkam arī jāmirstot. [Sal. utis.ļ
Āronu Matīss, Bērzaune.
4418. Cērmju zāles jāpērk no žīda, kam liela bārda.
K. Jansons, Plāņi.
4419. Cērmju zāles trīs reiz bērnam jāapņem ap galvu, tad vienu reiz jāpiesit tam pie pakaļas un trīs šķipsni jāiedod.
K. Jansons, Plāņi.
4420. Cērmju zāles jāēd otrdienās un piektdienās vecā mēnesī, tad līdz.
E. Rotmane, Jaunauce.
4421. Cērmes dzīvojot vēderā kamolā satinušās. Cērmju zāles jāēd uz mēneša grozībām, tad cērmes tinoties no kamola laukā un nākot ārā.
E. Zommere, Rauna.
4422. Cērmju zāles jāēd uz sliekšņa sēdot vecā mēnesī, lai cērmes laukā nāk.
K. Jansons, Plāņi.
4423. Vecā mēnesī cērmēm asie gali ir uz augšu.
K. Jansons, Plāņi.
1424. Cērmju zāles jādzer vecā mēnesi, jo jaunā mēnesī cērmēm galvas uz augšu un tās var iznākt pa muti.
J. A. Jansons.
4425. Bērnam, kam cērmes, dod iekšā savārītus bišu-krēsliņus. Dod ar cērmju zāles ar medu.
K. Pētersons, Raņķi.
1426. Melno rutku sula derot pret cērmēm.
K. Jansons, Plāņi.
4427. Cērmes un citus tārpus var izdzīt, dodot tējas veidā izžāvētus, smalki sagrieztus sīpolus.
A. Aizsils, Lubāna.
CIELAVA.
I. Cielava vispārīgi.
4428. Cielaviņa cita nekā nezinot, kā tik čirkstēt un šūpoties. To viņa esot noskatījusies un noklausījusies no arāja, kas esot šūpojies un tīi arkls čirkstējis uz tīruma akmentiņiem.
Kf Skujiņš, Lielvircava.
4429. Cielava dzied: „Kučiņ, kučiņl"
I. Johansone, Rīga.
4430. Cielavas pa ziemu paliekot Daugavas krastos.
M. Navenickis, Zasa.
4431. Veci ļaudis saka, kad cielava ierodoties, viņa izspārdot ledu, lai ietu ātrāki ārā. [Sal. stārks.]
K. Lielozols, Nīca.
4432. Pavasaros ledu izsperot cielaviņas.
K. Lielozols, Nīca.
4433. Kad pirmo reiz redz cielaviņu, tad pēc trīs dienām Gaujā iet ledus.
K. Veinberga, Aumeisteri.
4434. Ja pavasari cielaviņu pirmo reiz redzot uz ūdens, tad nākošā vasara esot slapja.
E. Muzikante, Burtnieki.
II. Cielava laimes zīlēšanā.
4435. Kad cielaviņu pirmo reizi mieta galā redz, tad laime, ja zemē, tad nelaime.
A. Krūmiņa, Valka.
4436. Ja cielavu pavasarī redz laižamies, tad tai gadā būs čakls; bet ja redz stāvam, tad būs slinks.
T. Dzintarkalns, Talsi.
4437. Ja jauni ļaudis pirmo reizi pavasarī redz divas cielaviņas, tad tanī vasarā apprecēsies.
A. Užāne, Skujene.
4438. Ja cielaviņu pirmo reizi redz laižoties, tad drīzi apprecas.
E. Lācis, Tirza.
4439. Kas pavasarī cielavu pirmo reizi ierauga laižamies, tam drīzi jāvadājas uz jaunu dzīvi.
A. L.-Puškaitis.
4440. Ja cielaviņu pirmo reiz redz uz ūdens, tad būs bagāts gads.
K. Kēze, Priekule.
4441. Ja cielaviņu redz pirmo reiz uz sauszemes, tad būs vājš, tukšs gads.
K. Kēze, Priekule. t
4442. Ja pirmo reizi pavasarī redz cielaviņu, tad vajag ievērot, vai tā ir augstu kokā, jeb zemē ūdens tuvumā. Ja redz kokā, tad nabadzība, ja zemē pie ūdens, tad bagātība saimniecībā.
V. Grīva, Lubāna.
4443. Ja saimnieks redz pirmo reiz cielaviņu no astes, tad būs laba sēja.
M. Brīdaka, Jaunroze.
4444. Ja cielavas lidinājās ap mājām, tad saimniekam gaidāmi viesi.
K. Grantiņš, Krustpils.
III. Cielavas sakars ar lopiem un labību.
4445. Cielaviņa govis gana Āboliņa pļaviņā; Lakstīgala suņus sauca, Kalniņā stāvēdama.
LD 29056.
4446. Cielaviņa gludgalvīte, Palīdz govu pieganīt, Tev šķīrās, tev vedās, Tev gudrais padomiņš.
LD 29055.
4447. Ja saimnieks pirmo reiz pavasarī redz cielaviņu uz jumta, kokā jeb gaisā, tad viņam būs gafi lini; ja saimniece to redz pie ūdens, tad govis dos daudz piena.
J. Smalkais, Rūjiena. K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna. J. Rubenis, Ērgļi. V. Span- degs, Pociems.
4448. Ja cielaviņu pirmo reizi redz uz jumta, tad tai gadā būs gari lini, bet govīm maz piena.
M. Igaune, Galgauska.
4449. Kad pavasarī sievietes ierauga pirmo reiz cielaviņu uz ūdens, lad priecājas, ka tai vasarā būšot pa pilnam piena; bet kad redz uz sausas zemes, tad baidās, ka piena būšot maz. Kad vīrieši ierauga cielaviņu uz jumta jeb gaisā skrējām, tad priecājas uz gariem liniem; bet kad redz zemē, tad errojas, ka lini būšot īsi.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
4450. Ja vīrietis redz pirmo reizi cielaviņu sakarā ar kādu augstāku vietu, piem., redz viņu uz jumta u. t. t., tad viņam padosies šinī vasarā labi lini. Sieviete, ja redz cielaviņu sakarā ar ūdeni, tad viņai govis dos labi pienu.
V. Puiša, Veckalsnava.
4451. Ja pavasarī cielavu pirmo reizi ierauga uz jumta, tad būs gari lini, ja pie ūdens, tad govīm daudz piena.
M. Pelēce, Cirsti.
4452. Ja pavasarī cielaviņu pirmo reizi redz laižoties, tad gari lini aug; ja ūdens malā — daudz piena un ja dubļos — biezs krējums.
M. Baltiņa, Meņģele.
4453. Ja govju slaucēja cielaviņu redz virs ūdens, tad govs dodot labi pienu, ja uz sauszemes ■— slikti.
J. Skara, Jaunpiebalga.
4454. Ja sieviete redzot cielaviņu ūdens malā, tad govis dodot daudz piena.
K. Jansons, Plāņi.
4455. Ja pavasarī cielaviņu pirmo reiz redz ūdens malā, tad to vasaru govs daudz pienu dod.
S. Kažoka, Lubāna.
4456. Ja cielaviņu redz pavasarī pie ūdens, tad govis dos daudz piena.
A. Aizsils, Veckalsnava.
4457. Ja cielaviņu pirmo reizi redz ūdens malā, tad govis tanī gadā dos daudz piena.
R. Kalniņš, Lubāna.
4458. Ja pavasarī pirmo cielaviņu redz ūdens malā, tad to vasaru govis daudz piena dod.
M. Leimane, Lubāna.
4459. Ja pavasari pirmo reizi cielavu redz ūdens tuvumā, tad vasarā govis dos daudz piena.
K. Līdeka, Meirāni.
4460. Ja cielavu pirmo reiz uz nama redz, tad govis tanī vasarā labi pienu dod.
P. Lapiņš, Vecpiebalga.
4461. Kad pavasarī pirmo reiz redz cielaviņu gaisā, tad būs gafi lini.
V. Spandegs, Pociems.
4462. Ja pavasarī cielavu redz pirmo reizi kaut kur augstāk uz kādu koku uzlaidušos, būs gafi lini.
V. Bērziņa, Priekule.
4463. Kas pavasarī pirmo cielaviņu redz uz malkas grēdās, tam tajā vasarā augs gafi lini.
E. Pūriņš, Skujene.»
4464. Ja pirmo reizi cielaviņu redz uz sētas mieta, tad togad gafi lini paaugs.
K. BiŠa, Rencēni.
4465. Ja pavasarī cielavu pirmo reiz redz uz jumta vai kokā, tad būs gafi lini, ja zemē, tad īsi.
I. Jansons, Īle.
4466. Kas redz pirmo reizi cielavu uz jumta, tam tai gadā gafi lini, kas zemē, tam īsi.
R. Bērziņš, Džūkste.
4467. Kad pirmo reizi pavasarī cielavu ierauga uz jumta, tad būs gafi lini, ja zemē, tad īsi.
A. Skreija, Talsi.
4468. Ja pavasari vīrieši pirmo reiz cielaviņu redz uz jumta, tad aug gafi lini.
V. Johansone, Liepa.
4469. Kas pavasarī cielavu pirmo reizi ierauga uz klēts jumta, tam būs gafi lini.
B. Blumbachs, Lībagi.
4470. Kad vīrieši pavasarī pirmo reiz redz cielaviņu augstu laižoties vai uzmetušos, tad būs gafi lini, ja zemu, tad īsi.
Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
4471. Kad cielavu pirmo reizi redz uz jumta, tad lini būs veldē; kad uz mieta gala, tad taisni izaugs.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
4472. Ja zemturis redz cielaviņu pirmo reizi pavasarī laižoties, tad tam lini augs stāvus, bet ja tas to redz sēdot uz jumta, tad tajā vasarā lini būs veldē (guļus) .
J. A. Jansons, Lēdurga.
4473. Ja ierauga cielavu uz zemes, tad nevar linus sēt, jo tie būs mazi, turpretī, ja ierauga augstu gaisā, tad var cerēt uz lieliem liniem.
A. Zaķe, Jaunjelgava.
4474. Kad pavasarī cielaviņu pirmo reizi redz pa gaisu laižoties, tad būs gafi lini, bet ja uz zemes (tupam, tekam), tad būs īsi lini.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
4475. Kad cielaviņas zemu skrien, tad būs zemi lini, ja augstu, tad gafi.
V. Slaidiņa, Rīga.
4476. Kad cielaviņu pirmo reizi pie mājas redz, tad lini padosies.
A. Bulēne, Rīga.
4477. Ja cielaviņu pirmo reiz uz mieta gala redz, tad gafi lini būs; ja zemē, tad īsi.
281
■Ittva
L. Rudzīte, Vijciems.
4478. Ja pavasarī cielaviņu ierauga pirmo reizi no astes, togad būs gafi lini, no galvas — īsi.
V. Miķelāns, Slate.
4479. Kas pavasarī cielavu pirmo reizi redz no astes puses, tam būs to gad' labi lini, kas no galvas — tam labi kāposti.
A. Šķērē, Kurmene.
4480. Ja pavasarī vīrietis cielaviņu redzot uz jumta, tad augot gafi lini.
J. Jansons, Plāņi.
4481. Kad cielaviņa tup uz jumta, aug gafi lini.
A. Veiss, Penkule.
4482. Ja cielavu pavasarī redz pirmo reizi uz jumta — lini nepadosies, kad mieta galā — augs taisni, kad zemē — lini sakritīs veldrē.
E. Kraulīte, Embūte.
4483. Kad cielaviņu redz pirmo reizi uz mieta, tad augs taisni lini.
A. Drāzniece, Nīca.
4484. Ja pavasarī pirmo cielaviņu redz uz jumta, tad gafi rudzi aug.
M. Leimane, Lubana.
4485. Ja cielaviņu arī pirmo reiz pavasarī gaisā skrienot redz, tad plaukaini lini un gafi, ja zemē — tad īsi lini.
E. Muziknnte, Burtnieki.
Ja pavasarī ierauga lincie- lavu uz kāda paaugstinājuma, tad tanī gadā būs gafi lini.
J. Flellers, Skrunda.
Ja pavasarī ierauga lin- cielavu uz zemes, tad tanī gadā būs īsi lini.
J. Flellers, Skrunda.
Ja cielavu pirmo reiz redz uz jumtu, lad lini jāsēj slapjā vietā, jo gaidāma sausa vasara; bet ja pirmo reiz cielavu redz dīķ- malē, tad lini jāsēj sausā vietā, jo tad lai gadā būs slapja vasara.
J. Cinovskis, Snēpele.
Ja pavasarī pirmo reizi cielaviņu ieraugot, redz asti pa priekšu, tad tajā vasarā redzētājam augs gafi lini.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
Ja pavasarī pirmo reizi redz cielaviņu, un viņai ir gafa aste, tad vasarā paredzami gafi lini; ja aste īsa, tad arī lini to gadu paredzami īsi.
J. A. Jansons, Omuļi.
Ja linu cielavu ierauga pirmo reizi augstākā vietā, tad jāsēj lini kalnā, bet ja zemā, tad — ielejā.
J. A. Jansons, Alsunga.
Ja saimniece pirmo reizi cielaviņu ierauga uz jumta, tad tanī gadā būs maz piena, ja upmalā, tad daudz; bet ja saimnieks pirmo reizi ierauga upmalā, tad slikti lini, ja uz jumta, tad labi un gafi.
A. Krūmiņa, Vijciems.
Ja pavasarī saimniece pirmo reizi redz cielaviņu pa ūdeni bradājam, tad govis šai gadā daudz piena dos, ja uz jumta, tad pavisam maz. Saimnieces tādēļ pava- safos nedrīkst jumtos skatīties.
J. Grīva, Koknese.
Saimnieces pavasafos nēsā lakatu uz acīm, lai varētu ieraudzīt cielaviņu kaut kur ūdens malā, bet ne uz jumta.
M. Brīdaka, Jaunroze.
Piebalgā ļaudis ticējuši, ja pavasarī cielaviņu pirmo reiz redzot uz sausas zemes, tad tai vasarā govīm būšot maz piena; bet ja to redzot pie ūdens, tad govis dodot daudz piena.
P. š., Rīga.
Ja sievietes pavasarī pirmo reiz redz cielaviņu ūdenī jeb pie ūdens, tad tai gadā būs pulka piena, ja uz sausas zemes, tad maz.
Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
Ja cielavu pavasarī pirmo reiz redz uz ūdens, tad pa vasaru būs daudz piena.
M. Navenickis, Zasa.
Ja saimniece pavasarī pirmo reiz cielavu redz uz jumta, — gadā maz piena būs.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
Ja saimniece pavasarī pirmo reiz cielavu redz pie ūdens, — gadā būs daudz piena.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
+
Ja cielavu pirmo reizi redz slapjā vietā, tas nozīmē, ka nākošu vasaru būs daudz piena ko dzert, ja sausā, — tad maz.
A. Ozoliņš, Tirza.
Ja pavasarī cielavu pirmo reizi redz ūdens malā uz akmens stāvot, būs vasarā daudz sviesta.
V. Rērziņa, Priekule.
Ja pavasarī sievietes pirmo reizi cielaviņu redz pie ūdens, tad govis dos daudz piena.
V. Johansone, Liepa.
Ja cielavu pirmo reizi pavasarī ierauga ūdens malā, tad to gadu būs daudz piena, bet ja redz uz sausuma, tad būs maz piena.
E. Stīpniece, Vērene.
Ja cielaviņu pirmo reizi redz uz sausas zemes, tad tam, kas redz, lopi nonīkst; ja uz ūdens, tad labi barojas.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
Kad pavasarī pirmo reizi redz cielaviņu pie ūdens, tad tanī gadā būs daudz piena; kad redz jumta galā, — augs gaj-i lini.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
Ja cielaviņu pirmo reiz redz no astes puses, tad būs miežiem labas un lielas vārpas.
H. Skujiņš, Palsmane.
Ja cielaviņu pavasarī pirmo reiz redz ar galviņu uz sevi, tad būs lielas kāpostu galvas, ja ar asti, tad gaj-i lini.
A. Medne, Salgale.
Ja cielaviņu pirmo reiz redz no priekšas (galvu papriekšu), tad būs ziedaina vasara.
H. Skujiņš, Palsmane.
Kad pavasarī pirmo reiz ierauga cielaviņu skrienam, tad būs naski zirgi.
J. Rubenis, Ērgļi.
Ja cielavu pirmo reiz redz uz jumta, tad būs lini veldē, ja uz ūdens — piena vasara, uz sausuma — piena maz, skrienot — viegli zirgi.
E. Laime, Tirza.
Ja pavasarī cielaviņu ierauga uz jumta, tad ar zirgiem labi veiksies.
A. Aizsils, Veckalsnava.
Cielaviņa aitas gana Baltābola kalniņā.
Gani, gani, cielaviņa, Būs man baltas vilnainītes.
LD 29093.
Ja cielaviņu redzot, pa- priekšu uzskata galvu, tad būs labi rudzi; ja asti, tad mieži; ja rumpi, tad būs laime.
K. Jansons, Plāņi.
Ja cielaviņu pirmo reizi ierauga uz sausās vietas, tad būs sausa vasara, ja uz ūdens tad slapja-
O. Darbiņš, Birži.
Kad Cielaviņu pirmo reizi redz pie ūdens, tad tai Vasarā daudz piena, bet ja uz jumta, tad būs sauss gads.
E. Skarnele, Kalncempji.
Ja cielaviņa stāv uz jumta, tad būs sausa vasara.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
Ja pavasarī pirmo reizi redz cielavu uz akmeņa sēdam, — būs karsta vasara.
J. A. Jansons.
Ja pavasarī cielavu pirmo reizi redz ūdens malā, būs lietaiņa vasara.
V. Bērziņa, Priekule.
Ja cielaviņa uz zemes stāv — (pirmo reizi ieraugot) būs slapja vasara.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
Ja pavasarī cielavu pirmo reizi redzot pirms ierauga asti, tad to vasaru būs gafi lini, ja galvu, tad labi kāposti.
J. A. Jansons.
Ja cielaviņu pavasarī pirmo reiz redzot, ierauga papriekšu tās galvu, tad redzētājam paaugs labi kāposti, ja asti, tad gaj-i lini.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
Ja pavasarī cielaviņu ieraugot redz galvu papriekšu, tad būs labas kāpostgalviņas.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
Par deviņām dienām pēc tam, kad cielaviņas redzētas, upēs un ezeros iziet ledus.
Atbalss k. 1895. P. Lodziņš, Sērpils.
Kad cielaviņas laižas istabā, tad gaidāms auksts laiks.
P. Eglīte, Priekuļi.
Kad redz cielavu ūdenī uz kāda koka vai zāles, jeb cita priekšmeta, tad saka, ka būšot labs laiks.
K. Lielozols, Nīca.
IV. Cielaviņa laivā.
Dzeltānā cielaviņa Laidies laivas radziņā, Laidies laivas radziņā, Nāc man līdzi Vāczemē.
LD 30721. Sal. 30722-6.
CIETUMS.
Iznākot no cietuma ārā, nevajaga skatīties atpakaļ; ja skatīsies atpakaļ, kritīs atkal iekšā.
V. Dzenis.
Ja sapnī redz, ka kādu ieliek cietumā, tad tam būs drīz jāmirst.
A. Liepiņa, Lubāna.
CIGORIŅI.
Cigoriņi jāsēj vecā mēnesī, lai tie neaug cauri un nezied.
A. Vikmane, Liepupe.
Cigoriņi jāsēj zivju dienā, tad viņi ir labi un glumji.
P. Š„ Ropaži.
Cigoriņi jāsēj, kad līdaci ņa (kalendarī), tad tie izaug glumi; ja sēj, kad vēzis, tad izaug spiņguļaini.
Z. Lāce, Veclaicene.
CILVĒKS.
I. Cilvēks vispārīgi.
Cilvēkam paradīzes dārzā visa miesa bijusi pārklāta ar nagu ādu, bet pēc apgrēkošanās nagi palikuši tikai uz roku un kāju pirkstu galiem.
P. Š„ Rauna.
Visiem vīriešu kārtas kustoņiem dzimuma orgāns esot palicis tāds pats, kādu Dievs iesākumā radījis, izņemot cilvēku, kura lo- cekļam velns apdrāzis galu. [Sal. sieviete.]
K. Jansons, Plāņi.
Tā kā cilvēks sekojis Dievam, tad velns saskaities, spļāvis un kraukājis cilvēkam virsū, tā kā tas nu izskatījies briesmīgi neglīts. Lai cilvēks bfftu glītāks, tad Dievs ņēmis un apgriezis cilvēku otrādi, tā ka neglītā puse nāk uz iekšu. No Velna kraukām un spļaudekļiem cēlušās cilvēka iekšas.
J. Vītoliņš, Lubeja. Etn. I 1891, 144.
Veci ļaudis stāsta, ka pasaulē būšot cilvēki ar suņa acīm [ļauni] un liepas zobiem.
V. Pilipjonoks, Asūne.
Mūža garumu cilvēks varot izzināt šā: ja piem. puikam bārda sāk augt divdesmitā mūža gadā, lad viss mūžs tam esot trīs reiz divdesmit t. i. sešdesmit gadi u. t. t.
K. Jansons, Plāņi.
Cilvēki, kuru mātes nedzerot brandavīna, esot brangi, un otrādi.
Atbalss k. 1897. A. Kleinbergs, Rauna.
Ja cilvēks, mazs būdams, ir skaists, tad liels izaudzis, tas būs neglīts.
K. Corbiks, Jelgava.
Ja cilvēks, mazs būdams, neglīts, tad liels izaudzis, tas ir skaists.
K. Corbiks, Jelgava.
Ja gribot zināt, cik puišiem un meitām esot resni un plati dzimumu orgāni, tad vajagot ņemt papīru un to divreiz krustāniski salocīt, kā iznāk četrstūris. Tad četrstūri vajagot vēlreiz salocīt, tā kā iznāk trīsstūris; trīsstūra vienu stūri nomērīt pie īkša naga. Cik nags garš, tādu garumu noplēst no trīsstūra, papīru vaļā atlocot. Tur caurums, un cik liels tas caurums, tik plats vai resns būšot dzimumu orgāns.
H. Skujiņš, Smiltene.
Kurā dienā cilvēks dzimis, tanī viņam jāsāk visi darbi.
E. Medene, Meirāni.
Kādi mājā ir cilvēki, tādi ir arī suņi: ja cilvēki bezkaunīgi, tad suņi plēsīgi.
K. Jansons, Plāņi.
Par smagu cilvēku saka, ka tam ir Pērnavas svars.
K. Jansons, Plāņi.
Par gariem cilvēkiem saka, ka tie auguši kokos skatīdamies.
G. Pūliņa, Mīlgrāvis.
Ja cilvēkam ir stipri spalvaina miesa, tad tas būs bagāts.
Z. Akmentiņa, Lubāna.
Spalvas uz cilvēka miesas nozīmē bagātību. [Sal. bites, spalvas.]
285
Cigoriņi ■ ClIvPku
O. Darbiņš, Birži.
Cilvēkam savā mūžā vajaga apēst mucu ogļu un pusmucu pelnu.
P. Š„ Rauna.
Cilvēkam (arī bērnam) savā mūžā jāapēdot pūrs ogļu un puspūra pelnu.
M. Dandēns, J. Upīte, Gatarta.
Cilvēkam savā mūžā jāapēd pūrs pelnu un puspūra ogļu.
K. Jansons, Plāņi.
Kad cilvēkam apiet riņķī, tad tas vairs neaugot.
M. Valts, Nīca.
Nav brīv pārkāpt pār otru cilvēku — neaug lielāks.
V. Miķelāns, Asare.
Cilvēks deguna galu var redzēt, bet mūža galu nevar.
P. Š., Rauna. J. Rubenis, Ērgļi.
Tas cilvēks, kam ir dzimuma zīme, visā savā mūžā ir laimīgs.
A. Šulce, Krievijas pierobeža.
Tās spalvas, kas esot uz kājām, rokām un krūtīm, esot laimes spalvas. Ja cilvēks pats tās spalvas nogriežot, tad viņš pats savu laimi postot.
H. Skujiņš, Smiltene.
Puišiem un meitām, kam esot piņņi un citi izsitumi uz ģīmja, vajagot piekopt dzimuma sakarus, tad tie noejot.
H. Skujiņš, Smiltene.
Ja no cilvēka taukiem izlej svecīti un to aizdez kur kāds guļ, tad tas vairs nemost no miega.
K. Jansons, Plāņi.
Kad kāds cilvēks liekas ļurbens esot un miegs dikti nāk, lai gan gulējis diezgan, tad drīz gaidāms lietus.
Atbalss k. 1894. P. Lodziņš, Sērpils.
Uz nelāgu laiku cilvēks jūtas noguris un snaudulīgs, bet vecākiem cilvēkiem lauza kaulus.
Brīvā Zeme, 1929. VI, 7.
II. Cilvēks sapnī.
4559. Ja sapnī redz kādu cilvēku baltās drēbēs gultā guļam, tad tam būs jāmirst.
Rusvurms, Inland, 1855, 20 (310).
4560. Ja sapnī mirušu cilvēku redz dzīvu, tad būs salti laiki. [Sal. mironis.]
J. Jurjāns, Jaungulbene.
4561. Ja sapnī dzīvu cilvēku redz dzīvu, tad būs silti laiki. [Sal. mironis.]
J. Jurjāns, Jaungulbene.
4562. Ja sapnī redz kādu mīļu cilvēku, tad dabūs drīzumā no viņa vēstuli.
L. Ozole, Rīga.
4563. Ja sapnī redz pliku cilvēku, pienāks kāds zaglis.
K. Jansons, Plāņi.
4564. Ja sapņos svešā vietā starp pazīstamiem goda cilvēkiem atradies nepilnīgi apģērbies un tev pašam ir kauns, tad dabūsi no tiem uzslavu; bet ja tev nav kauna, tad dabūsi izsmieklu.
J. Kriķis, Starti.
4565. Ja sapnī redz kailu cilvēku, tad jāmaldās.
M. Valts, Nīca.
III. Bagāts cilvēks.
4566. Ja kāds grib kļūt bagāts, tam jāēd kartupeļi ar visām mizām.
J. Andriņš, Taurkalns.
IV. Dusmīgs cilvēks.
4567. Dusmīgiem cilvēkiem esot liela sirds.
V. Pilipjonoks, Asūne.
V. Gudrs cilvēks.
4568. Kam mati aug stāvus, tas ir gudrs tiesas lietās.
P. Š„ Rīga.
4569. Tiem cilvēkiem, kam ir noauguši mati tālu nost no pieres uz galvu, tie ir gudri.
J. Atteka, Nīca.
VI. Laisks cilvēks.
4570. Kurai meitai uguns labi kuras, tai būs laisks vīrs; bet kurai lāgā nekuras, tai būšot žigls vīrs. Šī pati esot laiska, bet otra meita esot žigla un tai žigla vīra nevajagot.
H. Skujiņš.
VII. Ļauns cilvēks. t
4571. Ja guļ tai gulta, kur miris kāds ļauns cilvēks, tad naktī moca lietuvēns.
T. Java, Palsmane.
4572. Kad nomirst kāds slikts cilvēks, tad trīs dienas lietus līst.
K. Lielozols, Nīca.
4573. Tas cilvēks, kas neskatās otram acīs, ir blēdīgs.
H. Skujiņš, Smiltene.
4574. Tas cilvēks, kas caur pieri glūn, nav labs.
H. Skujiņš, Smiltene.
VIII. Miedzīgs cilvēks.
4575. Kas miedzīgs, tam jādzer no trauka, kurā zirgs dzēris, vai jādzer tas ūdens, kas zirgam dzerot no mutes izlīst.
K. Jansons, Plāņi.
IX. Taisns cilvēks.
4576. Tas cilvēks, kas otram skatās acīs, ir patiesīgs.
H. Skujiņš, Smiltene.
X. Skops cilvēks.
4577. Par skopu cilvēku saka tā: „Tas jau pēc graša no jumta ecēkšās ieleks."
H. Skujiņš, Smiltene.
XI. Sīksts cilvēks.
4578. Ja mazs bērns tur pirkstiņus arvien dūrītē saspiestus, tad viņš pieaudzis būs skops; ja pirksti ir arvien izplēsti, tad tā ir zīme, ka pieaudzis būs ļoti devīgs.
A. Upmane, Jaungulbene.
XII. Uzticīgs cilvēks.
4579. Kurš puisis droši un ātri ap zirgu rīkojas, tas būs strādīgs un gādīgs vīrs; bet tas, kas ilgi ap zirgu tūļājas, no tā lāga vīra neiznāks.
H. Skujiņš, Smiltene.
XIII. Cilvēkēdāji.
4580. Par cilvēkēdājiem pasakas un teikas daudzina tikai velnus, raganas, milžus un miroņus.
P. S.
XIV. Cilvēku Dievs radījis.
4581. Tautas mutē jau valda kristīgas ticības uzskati, ka Dievs ir radījis cilvēku no zemes un iepūtis tam dvašu nāsīs. Arī velns ir gribējis cilvēku radīt, bet tam ir tikai vilki izdevušies. Ļoti veci ir tie uzskati, ka cilvēki esot no zvēriem cēlušies. Šos mēdz vest sakarā ar totemismu, bet pēdējais pie indoeiropiešiem tomēr vēl nav pierādīts. Tomēr cilvēka pārvēršanās kādā zvērā ir sastopama arī
mūsu dienu māņos un pasakās. Tādu pārvēršanu izdara gan velns, gan ļauni cilvēki, gan ari Dievs, sodīdams netaisnus cilvēkus. Par vilku jeb vilkatu var arī pats cilvēks ar savu gribu pārvērsties, ievērojot noteiktu burvību. Kā ar zvēriem, tāpat arī ar kokiem tiek pieņemta radniecība. Tautas dziesmas vēl tagad daudzina, ka „oši, kļāvi, ozoliņi" ir „tautas meitas bāleliņi". Beidzot cilvēks var tikt pārvērsts arī par akmeni. Pie cilvēkiem vēl var pieskaitīt mazos cilvēciņus, rūķīšus jeb pundurus, kuļ- i pie savām svinībām necieš cilvēkus. Šie māņi ir laikam aizņemti no vāciešiem. Līdz ar šiem punduriem varam vēl minēt milžus, kas atkal dažreiz līdzinās velniem un pūķiem. — Beidzot veci pagānu uzskati ir tie, ka cilvēka dzīve viņā saulē ir ļoti līdzīga virszemes dzīvei, bet drīzāk vēl grūtāka un nepatīkamāka. Ar kristīgu ticību turpretī nodibinās uzskati, par laimīgo dzīvi pēc nāves.
P. š.
XV. Cilvēku upuri.
4582. Kā visas radu un kaimiņu tautas, tāpat gan arī senie latvieši būs nesuši dažreiz cilvēkus zināmiem gariem jeb dieviem par upuriem. Lai arī vēsturē mums tādu ziņu trūkst, tomēr teikās un pasakās šādas lietas nav svešas. Lai dabūtu kādu zemē ieraktu naudas podu, dažreiz ir vajadzīgs ziedot cilvēku. Baznīcas mūri dažreiz tikai tad vairs negāžas apkārt, kad tur tiek iemūrēts kāds cilvēks. Dažreiz kādam pūķim jeb velnam ūdenī vajaga katru gadu ziedot vienu cilvēku, lai tas nenoslīcinātu apkārtējo zemi. Tāpat stāsta par dažām upēm un ezeriem, ka tie allaž prasot savus slīkoņus.
P. S.
CIMDI.
4583. Cimdi un zeķes jāada vasarā, tad ir silti, mīksti un stipri.
A. Zvejniece, Lubāna.
4584. Cimdi jāada vasarā, jo vasarā adīti cimdi ir silti un mīksti.
S. Laže, Meirāni.
4585. Adot jaunus cimdus, pēc katras apadītas kārtas jāpārmet pār cimdu krusts, tad cimdus valkājot būs laimīgs un visu mūžu nevajadzēs raudāt.
A. Šķērē, Brukna.
4586. Vecā mēnesī nevar jaunus cimdus mazgāt, tad nobālē un laiž vēju cauri.
K. Zilbers, Meņģele.
4587. Nedrīkst cimdā degunu slaucīt. Kas cimdā slauka degunu, nepaliek bagāts.
J. Andriņš, Taurkalns.
4588. Ar cimdu nevar roku dot, tad atdod otram savu laimi.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
4589. Roku nevar dot ar cimdu — atdod laimi.
A. Rudīte, Rīga.
4590. Sasveicinoties nedrīkst dot cimdainu roku, tad atdod laimi.
E. Kampare, Rīga.
4591. Ja roku dod ar visu cimdu, tad atdod otram savu laimi.
V. Saperovs, Vecpiebalga.
4592. Ar cimdiem rokās nevar sasveicināties, tad nepadodas aitas.
K. Zilbers, Meņģele.
4593. Ar cimdu vajaga roku dot, tad mieži labi aug.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
4594. Ar zeķēm un cimdiem otram nedrīkst sist, tad aitām nav vilnas.
H. Krastiņa, Unguri.
4595. Kad raibus cimdus liek uz galda, tad aitām raibi jēri.
M. Druģe, Iecava.
4596. Kad cimdā zirņus nēsā, dzimst raibi jēri.
Morgenšterne, Penkule.
4597. Ja grib raibus lopu mazuļus, tad jātur pupas raibā cimdā.
V. Saulīte, Ādaži.
4598. Kad cimdā nes graudus, tad esot raibi jēri.
K. Streidiņš, Veļķi.
Cimdi sapnī.
4599. Ja sapnī redz cimdus, tad dabū ar kādu iepazīties.
J. Johansone, Rīga.
4600. Ja sapni redz sev rokā melnus cimdus, tad kāds mājā mirs.
P. š., Rīga.
4601. Ja sapnī atrod cimdu pāri, tad aitai pārī jēri.
E. Jēpe, Palsmane.
4602. Kad sapnī atrod cimdus vai zeķes, tad ronas jēri, bet kacl cimdi vai zeķes izput jeb tos nozog, tad aitas nonīkst.
Āronu Matīss, Bērzaune.
CIRCEŅI.
I. Laimes nesēji.
4603. Circenis istabā ir laimes nesējs.
E. Metusals, Valmiera.
4604. Lai mājā būtu laime, tad jāaudzina circeņi.
L. Bēķe, Madona.
4605. Ja istabu izvitē ar glūdu, tad sarodas daudz circeņu.
H. Skujiņš, Smiltene.
4606. Kas circeni nomaitā, tā drēbes kustoņi saēdīšot.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
4607. Kas circeņus sit, tam viņi cimdus un zeķes sakapā.
K. Jansons, Plāņi.
4608. Circeņus nedrīkst sist, tad viņi saēd drēbes.
A. Miglava, Rīga un Ādaži.
4609. Nedrīkst circeņu dedzināt, lai tie drēbes nekapātu.
K. Corbiks, Tukums.
4610. Circeni nedrīkst sviest karstā krāsnī, tad citi circeņi sakapā zeķes un cimdus.
A. Salmāns, Balvi.
4611. Kad circeņus slīcinot, tad viņi zeķes sakapājot.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
4612. Circeni nevaiga nicināt (nerrot), tad tas drēbes saēd.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
4613. Kas circeņus vajā, tam viņi cimdus un zeķes sakapā — saēd.
J. Jansons, Plāņi.
4614. Nedrīkst sist circeņus, jo tad tie saēd sitējam drēbes.
J. Andriņš, Taurkalne.
4615. Circeņus nedrīkst ar uguni dedzināt, jo tad tie ēdot zeķes.
J. Putniņš, Bērzpils.
4616. Cilvēkam iesākumā zobu nemaz nebijis. Dievs tad pavēlējis circenim zobus iekalt.
Etn. I, 1891. 55. Bērzaune.
289
Cimdi — Circeņi
19
II. Circeņi n a k a m i 1» a s zīlēšanā.
4617. Ja vakarā ieskrien logā circenis, tad tai mājā kāds mirs.
A. Salmāns, Balvi.
4618. Ja circeņi lēc istabas durvīs, tad tanī istabā kādam jāmirst.
A. Dragone, Palsmane.
4619. Ja ķirpis vai circenis kādās mājās čirkst, tad šajās mājās būs bēres.
T. Ķengā, Jelgava.
4620. Kod ustobā pī zemnīka vai pī kaida saiminīka ciertins suoks dzīduot pa vysu ustobu, vai pa vy- sim kambarim, itei pīzīmēj smierti saiminīkam vai puormaņu dzei- vokļu.
V. Podis, Rēzekne.
4621. Kod pi zemnīka vai kaut kaida saiminīka ustobā atsarasīs circenis un suoks dzīduot, itei pīzīmēj tam saiminīkam vai zemnī- kam Ielu laimi.
V. Podis, Rēzekne.
4622. Kad circeņi skrien ārā no istabas, tad tā māja drīz degs.
Z. Lancmanis, Gaujiena.
4623. Vakarā, kad circenis sāk dziedāt, tad jāskaita, cik reizes viņš no vietas dziedās, tad pēc tik gadiem apprecēsies.
A. Rozenberga, Šķibe.
III. Circeņi laika zīlēšanā.
4624. Ja circenis ātri čirkst, tad būs grozīgs laiks, ja lēni, tad ne.
A. Krflmlņn, Vijciems.
4625. Ja vakarā dzied circeņi, tad būs savāds laiks.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
4626. Circeņi stipri dzied uz lielu vēju.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
4627. Kad circeņi vakaros stipri dzied, tas ir uz lielu vēju.
M. Alksnis, Skulte.
4628. Circenis dzied uz vēju.
K. Jansons, Plāņi.
4629. Ja circeņi aizkrāsnē dzied, sacelsies vējš.
J. A. Jansons, Bīriņi.
4630. Ja circeņi dzied aizkrāsnē, tad gaidāmi vēji.
A. Dragone, Palsmane.
4631. Ja circeņi stipri dzied, gaidāms vējains laiks.
V. Poriete, Palsmane.
4632. Ja circeņi brēc, būs negaiss.
L. Jenne, Allaži.
4633. Ja istabā circeņi brēc, tad lieli vēji.
A. Zēbuliņš, Vidriži.
4634. Ja circenis ilgi čirkst aizkrāsnē, tas nozīmē uz drīzu sliktu laiku.
A. Bērziņa, Aloja.
« 4635. Kad circeņi dzied aizkrāsnē stipri, tad būs lieti.
Z. Lancmanis, Gaujiena.
4636. Ja circeņi aizkrāsnī dzied, tad būs lietus.
K. Freimane, Talsi.
4637. Ja circeņi dzied aizkrāsnē, tad lietus būs.
T. Dzintarkalns, Talsi.
4638. Circenis ziemā dzied stipri uz sniegu un siltu laiku, vasarā uz lietu.
M. Sikle, Nīca.
4(189. Ja circeņi dzied, tad gni il.mis silts un mitrs laiks.
K. Zilbers, Meņģele.
1040. Circenis dzied uz mīkstu laiku.
K. Jansons, Plāņi.
4641. Ja circeņi laižas vakaros, lad būs lietus.
M. Driņķe, Ranka.
4(142. Kad circeņi dzied, gai- dUms slikts laiks.
K. Lielozols, Nīca.
4114:$. Kad circeņi laižas pa gaini. lad būs slikts laiks.
I. Stirna, Skrunda.
4044. Ja circeņi dzied, tad būs lauks laiks.
E. Druvnese, Irlava.
4045. Kad circenis lec uz du- rlm (no istabas ārā), tad būs labs laiks. Bet ja circenis lec uz krāsns pusi. tad būs draņķa laiks.
M. Āboliņa, Aumeisteri.
4046. Ja vasarā daudz circeņu ni/krāsnē, tad ziema būs auksta.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
4047. Ja circenis dzied aizkrāsnē, tad būs auksts laiks.
K. Bērziņa, Rīga.
4048. Ziemā, kad circeņi dziedi >l. tad sagaidāms auksts laiks, Im I vasarā karsts laiks.
E. Aizpurve, Lubltnn.
1049. Jo vosor daudzi cierciņu ui/kruosnē, tad zīma byus solta.
M. Apeļs, Stoļerovu
4050. Ja circenis dzied, tad z.le inu būs diezgan silts laiks.
K. Corbiks, Kroņu Vlieiivu
IV. Circeņu izdzīšana.
4651. Lai aizkrāsnē circeņi nedzīvotu, krāsnes jāslauka vecā mēnesī.
A. Dragone, Palsmane.
4652. Circeņi pazūd, ja vienam circeņam izrauj labās puses gaj-o kāju.
K. Jansons, Plāņi.
4653. Lai izdzītu circeņus no mājas, tad jāatrod uz krustaceļa ratu tapa un tā jāpārnes mājā un jānoliek aizkrāsni.
A. Aizsils, Lautere, Bērzaune.
4654. Labs līdzeklis pret circeņiem ir, ja uz ceļa atrastu ratu tapu par muguru sviežot, uzsviež uz krāsns. Tad circeņi iznīkst.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
4655. Circeņi pazūd, ja uz krāsns augšas uzmet zemē dabūtu valgu un attaisa logus.
K. Jansons, Plāņi.
4656. Ja circeņus grib izdzīt, tad pirmais maizes kukulis no krāsns laukā velkot jāuzliek uz loga un jānopūš tam pabari.
K. Jansons, Plāņi.
4657. Kad, maizi cepot, pēdējo kukuli izvelk no krāsns, tad tās pabiras, kas paliek uz lizes, vajaga izsviest pa logu laukā. Ja tad nu logu atstāj vaļā, tad visi mājas circeņi dodas pa to logu laukā.
E. Zommere, Rauna.
4658. Ja mājā ir circeņi, tad viņus var viegli izdzīt. Kad cep maizi, ielaižot maizes kukuli krās- tie, nokrata no lizes miltus par slieksni jeb logu ārā. Tā dara trīs relr.es, pēc tam circeņi paši aiziet.
M. Miezlte, Ozoli.
291
I'.lrrnjil
19*
1(159. Circeņus izdzen 110 ista- s, ja, maizi cepot, kukuli cepli aun un tad tūliņ lizi pa durvīm i izbāž un novēlē circeņiem no ubas iziet un aiziet uz citām māli.
M. Navenickis, Zasa.
4000. Ja istabā esot daudz cirpu, tad vajagot katru reizi, kā ie- ižot maizes kukuli krāsnī, iz- ūst lizi pa logu laukā.
H. Lindbcrga, Veselauska.
4001. Milti, kas paliek uz lizes '<• maizes izvilkšanas no krāsns, izber pa logu laukā un jāsaka: ^isi muzikanti pa logu laukā!" ad circeņi atstāj istabu.
L. Kleinberga, Svēte.
4602. Kad laiž maizi krāsnī, tad it pirmā ielaistā maizes klaipa i'k uz lizes circeni un šauj pa lo- ii ārā sacīdams: „Maize iekšā, irceņi ārā!"
G. Pols, Šenberga (Skaistkalne).
4663. Lai circeņus izdzītu, tad īaizi cepot, kā kukuli liek krās- i, tā lize jābāž pa logu ārā un āteic: „Kukulis krāsnī, circenis rā!"
(i. Pols, Bauska.
4664. Ja grib izdzīt circeņus no nūjām, tad tirgus dienā vajag pa- jemt gabaliņu maizes, uzsviest to iz krāsns un teikt: „Ejiet nu, muzikanti, spēlēt!"
K. Gorblk.s, Līvbērze.
■1665. Lai nemestos circeņi mājā, lad trīs sestdienas un trīs piektdienas vakarus jāattaisa logs un jāsaka: „Circen, ej uz kapiem spē- lētt
.1. I'uiu|)lis, Garoza.
4666. Circeņus var iznīdēt, ja tos nolamā: „Ubagi, cita ubagot!"
V. Kancāns, Asare.
4607. No circeņiem un prūšiem var šā atsvabināties. Trīs nedēļas no vietas katrā piektdienas vakarā jāatver durv's vai logs, jāņem lize un jādara tā, it kā ko izmestu laukā, runājot šādus vārdus: „Eita, viesiņi, nu citur! Še jau diezgan esat mituši, eita citur!"
F. Brīvzemnieks, 1881. 157.
4668. Ja circeņus grib iznīcināt, tad veca mēneša piektvakarā vienam jādur circenis uz skala un otram jājautā: ,,Ko tu dur?" „Circe- ni duru!" „Duri, dūri, kamēr nodur pavisam!" Un trīs reizes tas jāatkārto.
G. Pols, Baldone.
4669. Ja grib iznīdēt circeņus no mājas, tad ceturtdienas vakarā vajaga uz slotas kāta jāt pret sauli apkārt mājai. Pretim nācējs prasa: „Ko tu tur jāj?" Jājējs atbild: „Circeņus jāju!" Jautātājam jāatbild: „Jāj, jāj, ka var aizjāt!" Pēc tam slotas kāts jāizsviež kaimiņu robežās.
K. Biša, Rencēni.
4670. Circeņi aizdzenami: Piektā vakarā jāapskrien 2 reiz ap dzīvojamo ēku, neapstājoties un atpakaļ neskatoties. Trešo reiz skrienot, jāapstājas pie loga un jāprasa: „Vai muzikanti mājā?" Iekšpusē atbild: ,,Ir gan mājā, lai iet vien projām!" Jāatstāj durvis un logi vaļā.
L. Kleinberga, Svēte.
4671. Kad circeņus grib iznīdēt, tad jāpiesien kādu pie pažagas zariem, jāuzkāpj tai jāteniski mugu- ui un jāpārjāj pār robežu: tnd cii ceņi aizies uz citām mājām.
L. Krastiņa, Baldoni*.
1072. Lai izskaustu circeņus, lud kāds circenis jāienes kaimiņa daļā un jājāda tas kā zirgs.
A. Leimane, Mārsnēni.
4073. Circenis jāpiesien diegā un jāvelk ačgārni no istabas laukā, i;ul circeņi mājās nedzīvojot.
J. Aizsils, Bērzaune.
4074. Ja circeņus grib izdzīt no līnijas, lad no kaimiņa jāpalūdz pirls slota un jāizper visi kakti, un lad tā jāiemet upē.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
4075. Ja grib circeņus iznīdēt, lad jāaiziet līdz linu mārkam, jā- jcm daži linu slogāmie žagari un jāvelk aiz galotnēm, neskatoties atpakaļ līdz mājai. Tad ar šiem Žagariem jāizkuļ aizkrāsns un kakti. Pēc tam žagari sadedzināmi.
E. Brīnums, Rūjiena.
4076. Ja mājā atrodas daudz circeņu, tad lai tos iznīdētu, viens jānoķer l,n tam jāpiesien diegs pie kreisās pakaļas kājas un, pašam alpakaļ neskatoties, jāvelk circenis līdz. uz mežu. Diega gals jāpiesien pie pirmā krūma un pašam, atpa kuļ neskatoties jānāk mājā. Circeņi tā nobīstas, ka pa logiem, pa durvīm aiziet uz mežu un nenāk vairs atpakaļ.
K. Mīlenbachn niiui
4677. Kad circeņus grib iznīdēt, lad vienu circeni vajag iebāzt spi< ku kastītē, to kastīti aiznest uz kap ■ehi un iemest jaunā kapā.
A. Siitmāiim, lliilvl
Kapsētā, tikko izraktā kapā, jāmet trīs circeņi, tad circeņi nekad vairs mājā nedzīvos.
A. Dragone, Palsmane.
Ja grib iznīcināt circeņus, sasien diviem kreisās pakaļkājas un dzīvus nomet uz krustceļa.
R. Štālberga, Ērģeme.
4080. Lai circeņi nedzīvotu istabā, tad 3 circeņi cimdā jāaiznes uz krustceļa un trīs reizes jāpārvelk pār ceļu.
A. Dragone, Palsmane.
4681. Lai circeņi nedzīvotu istabā, tad trīs circeņi jāpaliek zem linu sloga mārkā.
A. Dragone, Palsmane.
4682. Lai circeņi nedzīvotu istabā, tad kāds circenis jāpaliek zem linu sloga mārkā.
V. Poriete, Palsmane.
4683. Labs līdzeklis pret circeņiem ir, ja tos salasa trauciņā un ejot nosviež uz ceļa.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
4684. Lai nebūtu circeņi, tad vajaga noķert vienu circeni un ielikt sērkociņu kastītē. Kastīte jāuzliek uz ragaviņām (ziemu) virsū un jāved ačgārni pār savas zemes robežu un jāizgāž, tad circeņi pazūdot.
K. Palteris, Nītaure.
4685. Circeņus vai prūšus var aizdzīt, ja ieliek divus kādā kastīte, nones citā mājā un izlaiž viņus siltā vietā, tad tur noies un dzīvos visi. Bet no tām mājām, no kurām divus iznesa, lur vairs nebūs nemaz.
J. Atteka, Nīca.
4686. Kad kāds iebrauc ar baltu zirgu, tad vajag saķert kādus circeņus, ietīt lupatiņā un, braucējam nezinot, iesiet baltā zirga astē; tad no tās mājas izzudīs circeņi.
A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunplatone.
4687. Ja circeņus grib iznīcināt, tad lupatā jāiesien kādi šie kukaiņi un jāpiesien baltam ciemiņa zirgam pie astes, bet tā, ka pats ciemiņš to nemanītu.
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 197.
V. Circeņa nauda.
4688. Ein Opfer der Verlobten, bestehend aus ein Paar Geld- stūcken.
A. Bīlenšteina rokraksts.
CIRSLIS.
4689. Par ciršļiem stāsta, ka tie nocērtot lopus.
P. §., Nīca.
CIRTĒJS.
4690. Kurzemē un Vidzemē ir dzirdēts par aitu cirtēju. Tas esot balts tārps naža spala garumā, pie- pēži ar zibeņātrumu izlēcot no zemes un nocērtot aitu, pēc tam pazūdot zemē.
Skolotāji, Rīga.
CIRVIS.
4691. Senāk ļaudis baidījušies pacelt cirvi, kas gulējis zemē nosviests. Ga^ām ejot, viņi sacījuši: „Cirit, mans ambīlīt! Cirīt, mans ambilit!" Bet kad pagājuši laimīgi gapun, tad uzklieguši cirvim: „Ķi- relis, ķeksis, zemē guļ! Ķirelis, ķeksis, zemē guļ!"
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 207.
4692. Velnam esot bailes no cirvja. Ja velnam jāejot garām gar cirvi, kas atstāts zemē, tad tas sakot mīļā balsī. „Cirīt, cirīt, cirīt!" Bet kad esot jau pagājis garām, tad droši uzsaucot: „Cira kabuci, cira kabuci!"
P. Š., Rauna.
4693. Cirvi, tāpat kā arī nazi, nedrīkst likt ar asumu uz augšu, jo tajā laikā dzimušie bērni top par slepkavām.
A. Upmanis, Dobele.
4694. Cirvja kāts jācērt vecā mēnesī; kā cirtīsi jaunā — lāga nebūs. To es ar reiz izprovēju. Nocirtu vienu cirvja kātu jaunā mēnesī, notēsu un uzliku uz krāsns augšas, lai kalst. Otru nocirtu vecā mēnesī, tāpat notēsu un uzliku uz krāsns augšas. Pēc laba laika abus apskatīju. To kātu, ko jaunā mēnesī cirtu, to bija ķirmji sagrauzuši, un tas nekam nederēja, bet tas, ko vecā mēnesī cirtu, tas man ilgi nokalpoja.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
4695. Cirvam kāts jāliek pilnā mēnesī, tad viņš nekrīt laukā.
H. Skujiņš, Smiltene.
4696. Ja cērt cirvju kātu, tad vajaga cirst jaunā vai vecā mēnesī; tad ir viegls.
Fr. Valdmans, Virbi.
4697. Cirvim kāts jāliek vakarā un rītā jāizķīlā, tad nemūk tik ātri no kāta nost.
J. Kladnieks, Lubāna.
4698. Cirvim kātu taisot, jādze- not koka resgals iekšā, tad nenākot ārā.
A. Lāce, Lubāna.
4699. Cirvim kāts jāliek vecā mēnesī, jo tad cirvis nemūk nost.
V. Dārziņa, Ranka.
Cīruli
4700. Ja cirvim kātu liek jaunu mēnesī, tad tas ātri izkrīt.
A. Kondrāte, Ctwis.
4701. Ja cirvim kātu liek jaunu mēnesī, tad kāts nestāv iekšā.
P. Biša, Vijciems.
4702. Cirvjam kātu vajaga likt vecā mēnesī, bet ja to vajaga darīt citā reizē, tad kātu liekot vajaga sacīt: „Vecs mēness!"
J. Līcītis, Vilzēni.
4703. Nemin uz cirvja kāta, tad nebūs stīvas kājas.
L. Ezīte, Alūksne.
4704. Cirvi jaunā kātā liekot nevajaga pieskarties pie asmins, jo citādi ar viņu iecirtīs.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
4705. Cirvi nedrīkst pār plecu likt, citādi vanagi ķefot vistas.
A. Bīlenšteina rokraksts.
4706. Cirvi nedrīkst pa nakti atstāt klucī iecirstu, tas tikpat kā tas būtu vīram krūtīs iecirsts.
H. Šiliņa, Penkule.
4707. Kas otram draudē ar cirvi vai nazi, tam aiz muguras stāv velns ar asiņu trauku.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
4708. Cirvi vai nazi nevajaga pa roku galam otram sviest, lai saņēmējam dūrēji nepiemetas.
K. Jansons, Plāņi.
4709. Ja pēc saules noiešanas Irin cirvi, nazi jeb citu ieroci, tad iir trinamo ir trīs reiz jāpiesit, jo citādi par tik daudz, cik notrīts, velnam ķēdes paliek tievākas.
J. Rubenis, Erg|l.
Cīruļi________________________ 295
4710. Cirvim zobi jādēj vecā mēnesī.
K. Jansons, Plāņi.
Cirvis sapnī.
4711. Ja namdaris sapnī cirvi pazaudē, tad viņš pats mirs.
J. Kriķis, Starti.
CISAS.
4712. Salmus, kup stāvējuši gultās, nedrīkst kaisīt aitām par pakaišiem, jo tad tās noguļ savus jērus.
E. Zariņa, Cēre.
CĪRUĻI.
4713. Cīruļi par ziemu guļ akmeņu krāsmatās.
M. Navenickis, Zasa.
4714. Cīruļi paliek par ziemu zemē pie akmeņiem.
P. Š., Preiļi.
4715. Cīruļi paliekot par ziemu šepat pie cinīšiem guļot un pieceļoties atkal pavasarī, kad sniegs sākot kust.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
4716. Ceiruļi rudenī naskrīn uz dīnvydim, bet nūsamat pi kryus- niņas (cinīša) un tup tik ilgi, ci- kom snīgs nasok kust, cikom na- sok rodeitīs palāki kalniņi. [Sal. bezdelīga.]
N. Rancāns, Rēzekne.
4717. Cīruļi par ziemu nekur neaizlaižas, bet dzīvo šepat starp zvirbuļiem.
A. Vaskis, Tukums.
4718. Kad celmi pliki top pavasarī, tad cīrvulis rādās.
Manceļa Lettus.
4719. Cīrulis pavasarī jaunā mēnesī esot balts. Kad zeme paliekot raiba, t. i. kur jau nokusis sniegs, cīrulis raibs.
K. Jansons, Plāņi.
4720. Kad ceiruļs pavasaru īsa- rūn bolts, tad byus gars pavasars,
bet jo palāks, tad eiss.
J. Sumiula, V ruku vii.
4721. Cīrulis dzied šadu dzies- mu: „Tīri viri, visi viri, ne poda kāris, ne uguni kūris, ne kažauka lāpījis."
P. 5., Rauna.
4722. Cīrulis dzied: „Arājiņ, arājiņ, paklāj savu kažociņ! Tūlīt, tūlīt laidīšos pie zemes."
L. Žagata, Liepāja.
4723. Viens puisis gribējis pakārties. Cīrulis skrējis gaj-ām, redzējis to un saucis: „Drīz būs, drīz būs!"
L. Zēberga, Rīga.
4724. Cīrulis dziedot: Manam tēvam pulku svīķurbu, svīķurbu, svīķurbu!
H. Skujiņš, Smiltene.
4725. Cīrulis dziedot tā: „Lē- rums, lērums, kāls izkrita, kāts izkrita. Jāiet Dievam dzirnav' kalt, dzirnav' kalt!"
II. Skujiņš, Smiltene.
4726. Ko cīrulis par gadu, to zirgs uz reizi. [Sal. zvirbulis.]
.1. Rubenis, Ērgļi.
4727. Cirulft's alu dara Kumeliņa pēdiņā;
Es tecēju misas dzert, Viņš ar kaccsu mugurā
I, 1) 300KH. Sal. 30088.
4728. Cīrvulis dzied, drīz pavasaris taps.
Miiiict'lu Lettus.
4729. Ja, cīruli pavasari pirmo rei/i redzot, nav neka Ulat (piem.: nauda, maize), tad gads bus nabadzīgs.
K. Corbiks, Ezere.
4730. Ja cīrulis iedzied jaunā mēnesi, tad auksts un vējains pavasars.
L. Berkholcs, Vaive.
4731. Ja cīrulis iedzied vecā mēnesī, tad silts pavasaris.
L. Berkholcs, Vaive.
4732. Ja cīrulis pavasarī iedzied vecā mēnesī, tad ir silts laiks gaidāms; bet ja jaunā mēnesī, tad salts.
J. Rubenis, Ērgļi.
4733. Ja cīrulis sāk dziedāt jaunā mēnesī, tad būs auksts pavasaris; ja tas sāk vecā mēnesī, tad silts pavasaris.
M. Brīdaka, Jaunroze.
4734. Ja cīruļi iedzied jaunā mēnesī, būs auksts pavasaris, ja vecā mēnesī, būs silts.
J. Lancmanis, Lejasciems.
K. Jansons, Plāņi.
4735. Kad jaunā mēnesī pirmo reizi iedziedas cīruļi, tad būs auksts pavasaris.
A. Sietiņš, Taurene.
4736. Ja cīrulis iedzied jaunā mēnesi, tad bagāts gads.
Etn. II, 96.
4737. Cik pavasarī cīruļi atskrējuši atrod sniegu, tik vēl piesnigs klāt.
A. Podniece, Ogre.
4738. Ja cīruļi pēc atnākšanas atrod sniegu, tad vēl tikpat daudz sniega uznāks, cik bijis.
Z. Lāce, Veclaicene.
IV,'19. .la cīrulis pirmo reizi il/inl jauna mēnesī, tad būs auksts pavasaris.
A. Zālīte, B&rzīpil*.
I V 10. Ja cīrulis sāk dziedāt jau-
…….. enesi, lad būs auksts pava-
SMI'S,
II. Skujiņš, Palsmane.
1741 Ja cīrulis pavasarī sāk ilmledill jaunā mēnesī, tad ir vēss pavasaris.
J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
4/1'.' Kad cīrulis pirmo reizi datori jauna mēnesī, tad būs slikts pHvitsurls,
G. Stankeviča, Dzelzava.
•I7 l,'l Ja cīrulis sāk dziedāt ni mēnesī, būs auksts pavasaris,
E. Laime, Tirza.
I<ll li cīrulis sāk dziedāt l' i ii 11 in si. lad auksts pavasaris.
V. Saulīte, Mālpils.
I /1:• Kad cīrulis dzied pirmo Mi/i \ c i .i mēnesi, tad gaidāms ill . piivusars, un otrādi.
A. Gailis, Trikāta.
IV 10 ,1a cīrulis sāk dziedāt ve- • a lucncsi, tad ir silts pavasaris, I" I ja jauna, tad salts.
.1. Andriņš, Taurkalne.
i. IV Ja cīrulis sāk dziedāt vedi iiicucsi, tad būs silts pavasars.
II. Skujiņš, Palsmane.
1/18. Ja cīrulis dzied pirmo- icl/ veca mēnesi, tad silts pava- Ani'lii
V. Snullle, Mftlpll*.
1740, Ja cīruli dzird dziedam pliiini reizi vecā mēnesi, lad b(ls silta vasara; bet ja jauna, tad auksta un lietaina.
H. Skujiņš, Smiltene.
4750. Cik sniega cīrulis aizdzied, tik sniega vēl piesnigs.
E. Laime, Tirza.
4751. Cik sniega pavasari ir cīrulim atnākot, tikpat vēl piesnieg.
A. Zeltkalns, Lubāna.
4752. Ja sniegs vēl nav nokusis un cīrulis dzied, tad vēl nosnigs tikdaudz sniega, cik bija tad, kad cīrulis dziedāja.
A. Aizsils, Zilupe.
4753. Cik daudz sniega ir pavasari, kad cīruļa dziesmu pirmo reiz izdzirst, tikpat daudz sniega vēl ir gaidāms.
A. Brāķa, Meirāni.
4754. Ja cīruļi dzied un sniegs vēl ir, tad tikpat daudz sniega ir vēl jāuzsnieg.
F. Gruzite, Lubāna.
4755. Cik atlaižoties cīruļi atrod sniega, tikpat vēl piesnigs klāt.
A. Āboliņš, Alūksne.
4750. Ja pavasarī pirmiem cīruļiem vēl baltas pavēderes, tad gaidāms vēl sniegs.
O. Pelēce, Jaunpiebalga.
4757. Ja cīrulis augstu lido, tad gaidāms jauks laiks.
A. Aizsils, Zilupe.
4758. Kad cīruļi dzied augstu gaisā, tad tuvākās dienās būs jauks laiks.
A. Āboliņa, Ļaudona.
4759. Kad cīruļi augstu gaisā laižas, tad būs labs laiks.
Brīvā Zeme, 1929. VI, 7.
4700. Ja cīruļi lido augsti gaisā, tad gaidāms jauks laiks.
A. Brēdiķe, Nīca.
4761. Cīrulis dzied skaņi, kad labs silts laiks taisās; bet uz lietu tas tik nočīkstas un ir kā bailīgs.
Latv. Av. 1858, 76.
4762. Kad cīrulis vakarā dzied, — otrā dienā būs slikts laiks.
M. Rullē, Lubāna.
4763. Cīrulis dzied līdz linu plēšamam laikam.
K. Jansons, Plāņi.
4764. Cīrulis dzied līdz Bērtu- ļam.
K. Jansons, Plāņi.
4765. Ja pirmo reizi cīruli redz zemu lidojot, tad gaidāms neražas gads.
I. Mennika, Ainaži.
4766. Pavasarī, kad pirmo reizi redz cīruli, tad ar sniegu nomazgā muti, lai ir balts visu gadu.
J. Cinovskis, Snēpele.
CCKA.
1. C ū k u ī p a š i b a s.
1767. Dzēruši velnam kāzas. Cūka bijusi muzikantos par bungu sitēju. Viņa nemācējusi lāgā bungas .sist, un velns to izmēdījis un sacījis: ,,Vu, vii, vii! Lai tu visu milžu vuvinit" No la laika ar' cQka cita nekā nemākot sacīt kā tikai: vu, vu!
II Skujiņš, Smiltene.
4768. 30. novembri pie kādas vecas baznīcas Vidzemē ir cūku audzējamais tirgus. Tur tirdzinieki saiet papriekšu uz veco baznīcu, nes alu līdz un lej lo tur zemē, un iemet ogles, mālu gabaliņus, dzīparu galus un naudas grašus baznīcas pagrabā, tad iet uz krogu un izdala nabagiem maizi un gaļu, un tad dzer un plītē.
Latv. ļaužu draugs, 1836. 71.
4769. Rudenī cūka saka: „Es dilšu, es dilšu."
A. Miglava, Rīga.
4770. Lielas cūkas ganībā saucot: „Gūt, gūt!"
H. Skujiņš, Smiltene.
4771. Cūku mēslus nevar uz sakņu dārziem vest, jo no tiem daudz kaitīgu kukaiņu pieviešoties.
H. Skujiņš, Smiltene.
4772. Ja cūkas kožas, tad jāiemet starpā suns, tad cūkas vairs nekodīsies.
J. A. Jansons.
4773. Ja naktī cūkas kviec, tad pazudīs mājas suns.
J. Vīksne, Meirāni.
4774. Nevajaga cūkai spert ar kāju, tad kāju saišķi raisās vaļā.
A. Berķe, Mētriena.
4775. Ja cūkām iebirst rudzu ziedi saros, tad tās ļoti zaglīgas.
H. Šiliņa, Dobele.
4776. Ja cūkas negantas, tad tām pār muguru jāpārsviež sāls, lai paliktu lēnas.
A. Bulēne, Turaida.
4777. Cūku priekš pārdošanas vajagot turēt pāris dienas neēdušu, tad viņa būšot smagāka.
A. Korsaks, Ezere.
4778. Cūkām der kurpīšu sakņu sula.
A. Aizsils, Lubāna.
4779. Cūkām nedrīkst dot mai zes mīklu, lai būdu nesaraktu.
A. Bulēne, Turaida.
4780. Salmus, uz kuriem gulējuši cilvēki, nedrīkst likt cūkām aizgaldā, jo tad cūka nogulēs savus sivēnus.
J. A. Jansons, Piņķi.
4781. Rudeņos, kad kaun cūkas, ja puisis vai meita nogriež cūkai kāju ar vienu griezienu, tad tam griezējam tanī rudenī gaidāmas kāzas, bet ja ar reizi kājas nenogriež, tad kāzu nebūs.
A. Brāķa, Meirāni.
4782. Ko cūka kož, tas pagalam.
K. Jansons, Rauna.
4783. Kad cūkām ausis un astes nokritušas, tad viņas ir slimas.
K. Lielozols, Nīca.
II. Cūku vešana.
4784. Ja pērk cūku, tad jāņem līdz trīs saujas no viņas bijušās migas un jāiemet jaunā, tad viņa esot mierīga un nezinot, ka pārnesta citā vietā.
E. Puķe, Ainaži.
4785. Ja cūkas neiet līdz uz jaunu dzīves vietu, tad no vecās vietas vajag paņemt 3 akmeņus un nosviest tos jaunās dzīves vietas robežās.
A. Kondrāte, Cēsis.
4786. Kad nopirk cūku jeb ma zu sivēnu, tad pakaļa papriekšu jābāž maisā, tad tā labi augs, Im- fosies un drīz uz pakaļas sēdēs.
P. Zeltiņa, Iklķllr
4787. Kad nopērk cūku (si vēnusļf, tad nevajag galvas galu pa priekšu maisā bāzt, bet otrādi, tad sivēni tik brangi kā maisi.
M. Auziņa, Rīga.
4788. Lai cūka neietu atpakaļ uz veco māju, tad, maisā bāžot, jābāž dibens pa priekšu, un maisā jāieliek salmi no bijušās migas.
A. Bērziņa, Aloja.
4789. Tai maisā, kurā nes nopirktu cūku, jāieber pelni, tad viņa labi aug.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
4790. Ja to maisu atnes uz māju atpakaļ, kurā cūka aizvesta uz svešu vietu, tad arī cūka atbēg atpakaļ.
K. Jansons, Plāņi.
4791. Sivēnu nopirkot, jānes tas uz māju pār muguru pārlikts, tad no tā izaug liela un laba cūka.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
4792. Kas no svešas vietas cūku atved, tam sev kājas jānomazgā un mazgājamais ūdens jādod cūkai dzert.
K. Jansons, Plāņi.
4793. Lai cūka, pārvesta uz jaunu vietu, nebēgtu atpakaļ uz agrāko vietu, tad tai jānogriežot no astes mazs kušķītis saru un tie jā- iebāžot kādas ēkas paksī, tad cūka nebēgot atpakaļ. [Sal. suns.]
H. Skujiņš, Smiltene.
4794. Cūkai jaunā vietā pirmo reizi jādod ēst podiņā, lai viņa nebēg projām. [Sal. suns.]
K. Jansons, Plāņi.
299
Caku
4795. Kad atved mājās jaunu cūku, tad tai jādod katliņā ēst. Priekš ēšanas katliņš jāapņem saimniecei trīs reizes riņķī, un kad cūka viņu izēd, tad tas aizgaldā jā
apgāž uz mutes, jo tad cuka mierīgi dzīvo un neskrej nekur projām.
V. Krieviņš, Daugmale.
4796. Kad cūku ved ratos, tad to vajaga ielikt ar galvu uz ratu pakaļas pusi.
S. Gūberts, 1688.
4797. Cūkai vezumā jāliek galva uz pakaļējo pusi, jo cūka nepanes zirga bezdelus.
E. Jēpe, Palsmane.
4798. Cūkas vezumā vedot, jāliek galvas uz ratu pakaļas pusi, jo, uz priekšas pusi liekot, tās nonīkst.
Zemes Spēks, 1932. 28, 477.
4799. Kad cūku uz jaunu vietu ved, tad nevajagot vāģos viņas galvu uz priekšu likt, bet otrādi; citādi tai visas vainas jaunā vietā piemetoties.
E. K„ Piebalga.
III. Pazudušas cūkas meklēšana.
4800. Kad cūka pazudusi, tad paņēmuši vārāmo pavārnīcu un kuldā trīs reizes pamaisījuši pelnus pret sauli, cūka tad atkal atnākusi mājā.
E. Krastiņa, Naukšēni.
4801. Ja cūka pazūd, tad sile jāapgriež otrādi; tad cūka atradīsies. [Sal. sivēns.]
A. Bulēne, Turaida.
IV. Kuilis.
4802. Cūka jāved pie kuiļa uz nedēļas galu; ja vedis nedēļas iesākumā, tad būs maz sivēnu, bet ja vedīs uz nedēļas galu, tad būs daudz sivēnu.
H. Skujiņš, Smiltene.
4803. Ja cūka apņem kuiļus mēneša beigās, tad tai būs maz sivēnu.
K. Jansons, Plāņi.
4804. Cūka jāved pie kuiļa trešā dienā, tad viņai būs daudz sivēnu.
H. Skujiņš, Smiltene.
4805. Cūkām, kufas kuiļus neņem, jādod vīrieša bārda.
K. Jansons, Plāņi.
4806. Kad cūku grib atturēt no vadāšanās, tad maizē jāieliek vīrieša bārda un jādod cūkai apēst.
J. Avots, Sece.
4807. Ja cūkas nemeklējas, tad jādod tām rudzi.
Z. Lāce, Veclaicene.
4808. Cūku īpašnieks vakarā nedrīkst galvu sukāt, tad cūkas neiet kuiļos.
I. Indāns, Gārsene.
4809. Cūku vedot kuiļos, vedējiem jārunājas, tad cūkai būs daudz sivēnu.
V. Johansone, Liepa.
4810. Kad cūku veda pie kuiļa, tad kuiļam nesa tarbā auzas. Auzas bēra tarbā ar skaitli, un cik sauju tarbā iebēra, tik cūkai gaidīja sivēnu.
M. Āboliņa, Aumeisteri.
4811. Iekām cūku ved pie kuiļa, kuilim jādod zirņi ēst, lai sivēni būtu apaļi kā zirņi.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
4812. Kad cūku ved pie kuiļa, tad kuilim jādod zirņi ēst, lai sivēni ir apaļi kā zirņi.
B. Daņilovs, Kacēni.
4813. Kad cūku ved uz kuili, lad jāsaka: „Iesim nu, cūciņ, uz baznīcu!" tad būs daudz sivēnu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
4814. Ja cūku uz kuili vedot satiek kādu ceļā, tad nedrīkst to sveicināt, nedz sveicinājumu saņemt, bet ir tik jāsaka: „trīspadsmit, trīspadsmit …", lai būtu daudz sivēnu.
J. Dreimanis, Mēdzūla.
4815. Myusu cyuka vairuok reizes skraidieja ar keili, bet nevarie- ja apskraidet, tod es pajemu, iz- capuse maizi, sakasieju ap maizes kvāšnes dūnom palykušu meikli, savuļinouju mozūs kukuleišūs, salyku prīskinīkā, aiznešu cyukai i nu klēpa izbaroju. Tovu breinu- mu! Pēc tuo cyuka tyuleņ apskrai- dieja.
A. Garijone, Domopole.
V. Cuku audzēšana.
4816. Cūku silē nedrīkst barību liet ārpus staļļa durvīm, jo tad cūkas vairs neēd un slimo.
A. Mūrniece, Cēsis.
4817. Cūkas jābaro ar kartupeļu bumbuļiem, tad būs daudz sivēnu.
A. Aizsils, Lubāna.
4818. Cūkas jābaro ar kartupeļu bumbuļiem, tad būs daudz sivēnu.
A. Podniece, Ogre.
4819. Cik grib cūkai sivēnu, tik auzu (visp. graudu) sauju reizē ja ber silē.
E. Laime, Tirza.
4820. Ja cūkai dod jēlas asinis, tad viņai aizliek iekšas ciet un cii ka sprāgst nost. Asinis jāizvāra, tad gan var dot cūkai.
H. Skujiņš, Smiltene.
4821. Ja cūku dzērienā vāra linsēklas, tad gaļa ir dzeltena.
H. Skujiņš, Smiltene.
4822. Ja cūku baro ar ozolu zīlēm, tad no tādas gaļas netek tauki un gaļa svilst (piedeg) pie pannas.
H. Skujiņš, Smiltene.
4823. Ja cūku baro ar zivīm, tad gaļai ir nejauka zivju garša.
H. Skujiņš, Smiltene.
4824. Cūkām nevajaga nest ar sietiņu ēst, tad gaļa ir putraimaina.
M. Eglīte, Pāle.
4825. Cūkām nedrīkst ar sieku graudus nest, tad viņām ronas putraimi.
A. Kalāce, Durbe.
4826. Ja cūkai dod no sieta graudus, tad viņa būs ar putraimiem".
J. Zvaigzne, Rēzekne.
4827. Cūkām jāiedod žāvēta cūkgaļas šķēle, lai viņas mierīgi migā guļ un dzemdējot neapēd savus sivēnus.
K. Jansons, Plāņi.
4828. Ja grūtai cūkai iesit ar vāli pa degunu, tad viņa pārmetas.
K. Jansons, Plāņi.
1829. Ja grūtai cūkai sit pa purnu, tad viņa pārmetas.
11. Skujiņš, Aumeisteri.
4830. Grūsnēju cūku nedrīkstot par vilku saukt, jo tad viņa sivēnus ēdot.
E. Gaile, Aumeisteri.
4831. Ja kāds ap bērnu māti (cūku ar sivēniem) kremtas, tad bērnu māte sarok migu.
H. Skujiņš, Smiltene.
4832. Bērnu mātei, kamēr tai sivēni klāt, jādod pie ēdiena pelni un sāls, tad izaugs veselīgi sivēni.
H. Skujiņš, Smiltene.
4833. Ja cūkai ir sivēni, tad nevajaga tos saukt par smukiem un lieliem, citādi cūka ēdot sivēnus kopā.
K. Lielozols, Nīca.
4834. Kad cūkai ir sivēni, tad nedrīkst trīs dienu laikā iziet no mājas, citādi cūka sivēnus norij.
K. Šteinbergs, Skrunda.
4835. Kad cūkai atnāk sivēni, tad jāsagrauzdē šķēle gaļas un jāiedod tā, lai neviens neredz un nezin; tad cūka nerokoties un sivēnus nenoguļot.
J. Jansons, Plāņi.
4836. Ja cūka nepieņem sivēnu, tad jālej ūdens Iris reizes caur pažagu un ar šo ūdeni jānomazgā cūka, sākot no astes un beidzot ar galvu — pieņems.
V MiĻeliins, Asare.
4837. Kad cūka sivēnus neglabājot, tad jāuzzina tas ienaidnieks, kas to padarījis, un no viņa apģērba neredzot jānogriež maza (Irānas strēmelīte. Dianas gabaliņš jasadcd/inot un pīšļi ai barību jā- dodot cūkai, tad In sivēnus atkal glubAjot.
II, Nkujlpl, Smiltene.
4838. Sivēnu māti nedrīkst kaisīt ar salmiem, kas izvilkti no gultas maisa, tad cūka noguļ sivēnus.
E. Laime, Tirza.
4839. Kad cūka sivēnus nevācot, tad trīs reizes vajagot atpaka- ļus istabu izslaucīt.
J. Daizis, Nīca.
4840. Ja cūka sivēnus plēš, tad tos vajag izlaist caur vīriešu bikšu lielu.
M. Zariņa, Ogresgals.
4841. Ja cūka ēd sivēnus, tad vajaga trīs kumosus maizes apņemt ap kājas gurnu un atdot cūkai, tad tā glabā labi.
E. Jēpe, Palsmane.
4842. Lai cūkām utis noietu, ņem 9 utis no tās cūkas, kuj-ai tās ir, un nes uz krustcelēm, kur tās ar bērza rīksti izpef, tad utis noiet.
E. Šneiders, Alūksne.
VI. Guka aizgalda.
4843. Cūkas jāmet aizgaldā pēc Miķeļa dienas un augošā mēnesī.
S. Gūberts, 1688.
4844. Cūkas jāmet aizgaldā un arī pati aizgalda jātaisa jaunā mēnesī; bet jākauj viņas pilnā mēnesī, lai gaļa vārot vai cepot nesa- raunas.
K. Jansons, Plāņi.
4845. Barokļi metami aizgaldā jaunā mēnesī, tad viņi labi ēdot un nerokoties pa pakaišiem.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
4846. Jaunā mēnesī jāliekot cūkas barot, tad labi nobarojoties.
A. Krūmiņa, Vijciems..
1847. Cūkām jātaisa aizgalda Ininia mēnesi, jo cūkas tad miori jļ 11 s un labi barojas.
F. Gruzite, LubAmi.
IMIH. Cūkas jāliek barot jaunā inenesi, lad brangas būšot.
M. Priedīte, Meirāni.
INU» Cūkas liek aizgaldā jaunā iiiPneH, lai tuklākas barojas.
E. Zirnītis, Lubāna.
4850 Cūkas barot jāliekot jaunā, NII|(oln inenesi, tad labi barojoties.
M. Priedīte, Meirāni.
I8t>I .la grib, lai baroklim būtu viilmU tauku, tad tas jāsāk barot vecu inenesi; bet ja vēlas vairāk
liru…… lini jāsāk barot jaunā mē-
ItMl,
A. Mūrniece, Cēsis.
4HIVJ (iflktiN jāmet aizgaldā pilnu mēnesi, bet aizgalda jātaisa 'ii da ni veea mēnesi.
K. Jansons, Plāņi.
IMfi.'l l'llnu mēnesī cūkas jāliek I ni 11 it lei. nu |>i Ina mēnesī jāuztaisa mi diltam btldas, jo tad cūkas labi
• • • >1 Ml |'l I )UN,
E. Argals, Naukšēni.
in .1 In cūku grib barot, tad tā |nlli li m/galda svaru dienā, tad Ihi|ii|ulIes svarīga; bet kad ieliekot i|<I<i |< li citā dienā, tad nīkstot.
G. Pols, Vecgulbene.
4Hlifi < .tīkas aizgaldā jāliek sva- iii ilii'iia, tad svarīgi sivēni.
A. Sausā, Tirza.
4Mlī0 C.ukas jāmet aizgaldā i'ini diena, tad tās labi barojas.
A. Oie, LubAnu.
4857. Ja cūku grib mest aizgalda, tad tā 8 nedēļas jānosēdina ar sivēniem, tad viņa nerūc pēc kuiļa un labi barojas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
4858. Agrāk, kad cūkas visu vasaru ganīja laukā, tad, pirmo reizi barojot kūtī, nogrieza astei sarus un ielika ēdienā, lai apēd, un ticēja, ka tad cūkas nobarosies treknas.
K. Preiss, Vecgulbene.
4859. Sivēnu liekot aizgaldā, tā mugura vispirms jānoglauda ar akmeni un akmens jāiesviež aizgaldā priekš sivēna ielikšanas, tad sivēns mierīgi* guļot savā migā.
A. Aizsils, Lubāna.
4860. Kad cūku met aizgaldā, tad tai jāizņem trīs reiz caur kājstarpām pirts slota un trīs reiz jāiesit par pakaļu ar vāli, lai viņa labi barojas un mierīgi guļ aizgaldā. Sis mānis atgādina parunu: „Cūka brenga kā velēkne."
K. Jansons, Skulte.
4861. Rudenī, kad cūkas barojot, vajagot miklas minēt, jo cūkas tad brangas nobarojoties.
Z. Grīnberga, Sigulda.
4862. Rudenī, kad cūkas met aizgaldā, tām jāiesien aužamās spolītes astē, tad tās treknas barojoties.
J. Jansons, Plāņi.
4863. Ja cūkas liek jaunā aizgaldā, tad jāiemet sauja sāls, lai labi barojas.
M. Zaķis, Stiene.
4864. Cūku aizgaldā liekot, vajag teikt: „Audz liels kā lācis!" tad cūka izaug ļoti liela.
303
C.nkn
M. Valdmane, Zaļā muiža.
4865. Ja cūku nevar pārvest jaunā aizgaldā, tad no vecās jāpaņem trīs dakšas mēslu un jāaiznes jaunā, tad cūka ies.
A. Bulēne, Turaida.
4866. Kad ieliek cūku barot, vajaga ieliet spainī ūdeni un pārliet cūkai krustiem pāri pār muguru, tad labi barojas.
K. Corbiks, Līvbērze.
4867. Sietalu cūkām ēdiens silē jāmaisa ar apdedzinātu ozola koku.
K. Jansons, Plāņi.
4868. Meitām bija aizliegts cūkām ēst nesot atpakaļ skatīties, tad cūkas labi nebarojoties. Viņas domājot, ka nenesot aiz laba prāta un ka nesējai esot žēl.
Skolnieki, Limbaži.
4869. Kad cūkām nes ēdienu, nedrīkst atpakaļ skatīties, tad viņas nebarojas. Viņas domājot, ka devējam esot žēl.
Skolnieki, Limbaži.
4870. Vajag, kad līk barot, pī- taisīt cārmyukšu ūgu, atgrīzt vep- ram asti, vysu sakopot un ar izmaisīt ar nūdaguļi. Tod dreiži nū- sabaroj tukli.
T. Beča, Preiji.
VII. Cūku d / i cd e š a n a.
4871. Ja cūka nc<klot, tad tai vajagot iedot izmazgātu kreklu[?], tūlīt sākšot labi csl.
II. I .IihIIhi ga, Veselauska.
4872. Liepu lapa • za|us kartupeļus un cūku tankus sagrūž kopā, iiii no tiem sataisu mazus ka- īnoliņus, kurus dod > ūkām pret asins kaiti.
V Sli mini Taurupe un
2i1|miiIm
4873. Ja cūka ir slima, tad viņu var tā izārstēt: noķer čūsku, izcep un samaļ smalku; šo malumu iedod slimajai cūkai, kas tad drīz kļūs vesela.
B. Brikmane, Skrunda.
4874. Cūkas niezētājs jāgriež un jāmet sunim vai putniem, lai cilvēkam nepiemetas niezētājs (niezētājs ir rīkles galā).
A. Aizsils, Vietalva.
4875. Cūkas liesu agrāk esot izkaltējuši, saberzuši pulverī un devuši kā zāles cūkām, kad tām liesa pamīšumis sagājusi.
K. Gailis, Ventspils.
VIII. Cuku kaušana.
4876. Cūkas jākauj jaunā mēnesī, tad ir pilna gaļa.
M. Pelēce, Cirsti.
4877. Cūkas jākaun jaunā mēnesī, lai gaļa vārot briestu.
A. Aizsils, Zilupe.
4878. Cūkas jākauj jaunā mēnesī, tad gaļa vārot nesaraujas.
A. Zvejniece, Piebalga.
4879. Cūka jākauj jaunā laikā, lai gaļa vārot nezūdot.
0. Muceniece, Ventspils.
4880. Cūkas jākauj jaunā mēnesī, tad gaļa neraujas.
V.' Alke, Jaungulbene.
4881. Cūkas jākaujot jaunā mēnesī, tad āda neatvāžas.
A. Lāce, Lubāna.
4882. Cūkas jākauj jaunā mēnesī, tad gaļa labi vāroties.
M. Priedīte, Meirāni.
4883. Cūkas kaujamas jaunā mēnesi, tad gaļai plānāka āda.
M. Zariņa, Ogresgals.
4884. Cūka jākauj jaunā laikā, tad mīksta gaļa.
K. Kristape, Olaine.
4885. Cūku vajaga kaut jaunā mēnesī, tad būs mīksta gaļa.
K. Corbiks, Līvbērze.
4886. Cūkas jākauj jaunā mēnesī, tad gaļa vārās mīksta.
A. Broža, Naukšēni.
4887. Cūka jākauj jaunā mēnesī, citādi gaļa ir sīksta.
N. Valdmanis, Vecpiebalga.
4888. Cūkas jākauj jaunā mēnesī, jo tad svētīgāka gaļa.
V. Amoliņa, Olaine.
4889. Cūkas jākaun jaunā mēnesī, lai no gaļas āda nelec vaļā un lai gaļa neraujas.
J. Rubenis, Ērgļi.
4890. Ja cūku kauj vecā mēnesī, tad gaļa ātri plok un nav laba, bet ja kauj jaunā, tad gaļa ir laba un neplok.
K. Deķis, Blīdiene.
4891. Kad cūkas kauj vecā mēnesī, tad neesot sātīga gaļa.
R. Bērziņš, Džūkste.
4892. Vecā mēnesī nevar cūku kaut, tad gaļa vārot raujas.
A. Aizsils, Madona.
4893. Cūkas nedrīkst kaut vecā mēnesī, tad cepot un vārot gaļa sarūk; jākauj jaunā mēnesī.
M. Štāle, Kaltene.
'4894. Kad cūku kauj vecā laika, gaļa raujas, kad jaunā laikā, gaļa briest.
V. Liepiņa, Penkule.
4895. Ja cūku nokauj vecā laikā, tad gaļai netek necik tauku, lai tā ar' izskatītos diezcik trekna.
N. Rudzite, Nogale.
4896. Vecā mēnesī nedrīkst kaut cūkas, tad gaļai nav nekāda sā- tuma.
I. Indāns, Gārsene.
4897. Cūkas nevar kaut vecā mēnesī, jo tad gaļa saraujas.
H. Šiliņa, Dobele.
4898. Kad vecā mēnesī kauj cūku, tad gaļa nav gausīga.
I. Stirna, Skrunda.
4899. Ja cūkas kauj vecā mēnesī, tad tauki no liesuma neatšķiras.
V. Johansone, Jaunpiebalga.
4900. Kad vecā mēnesī nokauj cūku, tad cieta āda.
K. Lielozols, Nīca.
4901. Vecā mēnesī nevar cūku kaut, jo tad gaļa raujas un āda plīst nost.
A. Šķērē, Skaistkalne
4902. Cūku nevar kaut veca mc nesī, tad gaļai abi gali liecas n<> pannas nost.
J. Krastiņš, Irlava.
4903. Cūkas jākauj augošā mēnesī, tad gaļa vārot nesaraujas.
Z. Lancmanis, Jelgava, Bukaiši.
4904. Cūkas jākauj augošā mēnesī, tad gaļa vārot briest, bet ja nokauj dilstošā mēnesī, tad gaļa vārot saraujas.
K. Corbiks, Jelgava.
4905. Ja augošā mēnesī kauj cūku, tad gaļa nesaraujas, ja vecā -— saraujas.
T. RIgerte, Brunava.
20
4906. Cūkas jākauj augošā mēnesī, tad gaļa neraujas.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
4907. Cūkas jākauj augošā mēnesī.
K. Vieglais, Krape.
4908. Cūku nevar kaut augotā, jaunā mēnesī, tad cepot jeb vārot gaļa atdalās pa kārtai. Cūka jākauj pilnā mēnesī.
K. Mūlenbacha man.
4909. Cūkas jākauj pilnā mēnesī, jo tad tauki labi iztek.
M. Velvele, Straupe.
4910. Cūkas jākauj pilnā mēnesī, lai cepot nāk tauki laukā.
K. Jansons, Plāņi.
4911. Cūkas jākaun pilnā mēnesī, lai gaļa nesarautos.
E. Medene, Meirāni.
4912. Cūkas jākauj pilnā mēnesī, lai gaļa nesaraujas.
L. Rudzīte, Vijciems.
4913. Cūka jākauj pilnā mēnesī, tad gaļa būs treknāka.
I. Mcnnika, Ainaži.
4914. Cūkas jākauj jaunā pilnā mēnesī, tad gaļa neraujas.
L. Heileris, Lubāna.
4915. Cūkas jākauj pilnā mēnesī.
E. Gaile, Trlkfttu un Rūjiena.
4916. Cūkas jakauj pilnā mēnesī.
I \|en.ilUnvi, Pociems.
4917. Pilna mēnesi vajuga cūkas kaut, jo tad neie/llst gaļa žāvējot.
K. C.orhlltN Kroņa-Vircava.
4918. Cūkas jākauj jaunā, vislabāk pilnā mēnesī, tad gaļa nesaraujas.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
4919. Cūkas jākauj pilnā mēnesī, tad būs vairāk (svarā) gaļas.
J. Andersons, Sātiņi.
4920. Cūkas jākauj pilnā mēnesī. Ja kauj tukšā vai dilstošā mēnesī, tad gaļa dzeltē un sarūk.
J. Rinkuss, Prauliena.
4921. Cūkas jākauj pilnā mēnesī, tad gaļa nesaraujas.
A. Užāne, Skujene.
4922. Cūkas vajag kaut pilnā mēnesī, tad gaļa vāroties nesarau- sies.
A. Korsaks, Ezere.
4923. Ja vecā mēnesī kauj cūku, tad dzeltena gaļa; ja kauj pilnā mēnesī, tad būs balta gaļa.
Z. Lāce, Veclaicene.
4924. Cūkas jākauj pilnā, jaunā mēnesī, jo tad ilgi glabājot gaļa nedzeltē un vārot izplēšas.
N. Dārziņa, Ranka.
4925. Cūkas jākauj pilnā mēnesī, tad esot stingra gaļa.
R. Straudovskis, Lielplatone.
4926. Cūkas jākaun vecā mēnesī un vepri jaunā mēnesī, tad gaļai āda vārot neatlec.
A. Aizsils, Lubāna.
4927. Lai cūkas gaļa vasarā nepaliktu dzeltena, tad cūku kaujot galva jāliek uz ziemeļiem.
A. Aizsils, Lubāna.
4928. Ja gaļu ilgāk grib pasargāt no sadzeltēšanas un saglumē- šanas, tad vepri jākauj jaunā mēnesī, bet cūkas vecā mēnesī.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
4929. Vepri jākauj jaunā mēnesī, bet cūkas vecā, tad būs laba gaļa.
J. Apsalons, Sēļpils.
4930. Ja cūkas kauj vecā mēnesī, tad gaļa raujas un dzelt. Bet vecas cūkas jākauj vecā mēnesī, tad ir mīkstāka gaļa.
E. Zirnītis, Lubāna.
4931. Vajaga vecā mēnesī cūkas kaut, tad tām būs plāna āda.
M. Ezertēva, Cirsti.
4932. Vecā mēnesī kautas cūkas gaļa nedzeltē.
E. Laime, Tirza.
4933. Cyuka juokaun vacā mēnesī.
B. Spūlis, Vārkava.
4934. Vecā mēnesī cūkas jākau- jot, jo tad gaļa nesaraunoties, to kaltējot, jeb vārot. .
E. Aizpurve, Lubāna.
4935. Ja cūkas kauj jaunā mēnesī, gaļa saraujas un ir sīksta.
A. Miglava, Terneja.
4936. Baroklis jākauj vecā laikā, tad esot sātīgāka gaļa.
J. Niedre, Džūkste.
4937. Cūkas jākauj vecā mēnesī, tad gaļa nedzeltē, cepjot neraujas un kaltējot āda neatlec.
A. Skrūze, Saikava.
4938. Cūkas kaujamas vecā mēnesī, lai gaļa nerautos.
K. Corbiks, Tukums.
4939. Ja cūkas kauj vecā mēnesī, gaļa nesaraujas un ir labāka.
A. Miglava, Terneja.
4940. Ja cūkas kauj vecā mēnesī, tad gaļā tārpi nemetas.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
4941. Cūkas kaujamas dilstošā mēnesī, tad gaļas svars nezūd un treknums labi uzglabājas.
A. Zvejniece, Piebalga.
4942. Ja cūkas gaļai atlec āda, tad cūka ir kauta tukšā mēnesī.
P. 5., Rauna.
4943. Ja cūku kauj jaunā mēnesī, tad gaļai iet āda nost.
A. Kondrāte, Cēsis.
4944. Barokļi jākauj mēneša pēdējā ceturksnī.
A. Zvejniece, Lubāna.
4945. Cūkas nevar kaut piekl dienās un trešdienās, jo turi guļa dzeltē.
J. Avotiņi, Vent Irim
4946. Ja cūku nokauj uz lUlU sliekšņa, tas saimniekam atnrs m- laimi.
A. Šķērē, Skaistkalne
4947. Kad cūku kauj, tad vis pirms izrauj trīs sarus no viņas, lai ātrāki mirst.
J. Rupjais, Asiinr
4948. Cūkas kaujot, „jāuzmet uz sariem" [jāiedzer degvīns], lai ātrāk mirst.
J. A. Jansons, Sigulda.
4949. Kad cūku kauj, tad nedrīkst smieties, lai cūka ātrāk mirtu.
K. Lielozols, Nīcu.
20*
4050. Cūku kaujot, nedrīkst smieties, lai cūka ātri mirst.
K. Alksnis-Zundulis, Naudīte.
4951. Cūkas kaujot nedrīkst smieties, lai cūkas ātri mirst.
A. Broža, Naukšēni.
4952. Lai kaujamā cūka ātrāki mirtu, tad nedrīkst smieties.
J. A. Jansons, Gaujiena.
4953. Cūku kaujot, nedrīkst smieties, lai cūka ātrāk mirst. [Sal. tālāk, kad cūka jau nokauta.]
A. Raņķis, Garoza.
4954. Kad nokauj barotu cūku, tad viņai jānogriež astes galiņš un jāiemet viņas pašas aizgaldā, lai uz priekšu izdotos labi sivēni.
K. Jansons, Plāņi.
4955. Kad cūku nokauj, tad jānogriež astes galiņš un jāatmet atpakaļ kūtī, lai nākamo gadu augtu lieli veppi.
K. Ošleja, Talsi.
4956. Cūku kujot, nogriež nokautai cūkai astes galu un met kūtī atpakaļ, lai vaisla nezustu.
T. Dzintarkalns, Talsi.
4957. Kad cūkas nokauj, nogriež asti un aprok kūts mēslos, lai būtu tādas pašas cūkas nākamā gadā.
A. Stcinps, Jaunpiebalga.
4958. Ja labi nobarots suķis, tad to nokaujot jānogriež astesgalsun jāatsviež atpakaļ cūku kutī, lai citi aug un barojas lādi paši.
A Zuvicka, Sātiņi.
4959. Ja trekna cuka nobarota, tad, kad viņa nokauta, pašu astes galiņu vajaga nogrie/l un iemest atpakaļ aizgaldā, lad cilās nobarosies tādas pat.
It I'reiss, Vecgulbene.
4960. Kad cūku nokauj, tad vajaga nogriezt astes galiņu un atmest atpakaļ aizgaldā, lai aizgalda nepalieķ tukša un neizbeidzas cūku laime.
A. Didriksone, Nogale.
4961. Nūkaunūt cyuku vai vepri, vajag atgrīzt astes golu, pajemt tū uz plača un izsvīst uz cepļa. Svīžūt sacīt: „Lai aug vepri tik leli, kai cepļi".
P. Vaivods, Vārkava.
4962. Nokautai cūkai jāuzmet aste uz jumta, lai aug lieli mieži.
L. Kundziņa, Talsi.
4963. Nokautai cūkai jānogriež astes gals un jāuzmet uz jumta. Ja paliek uz jumta, tad augs lieli mieži.
L. Druķe, Virbji.
4964. Kad kauj cūku, jānogriež astes gals un jāpārmet pāri kūts jumtam, jo tad aug labi mieži.
K. Arājs, Virbji.
4965. Kad kauj cūku, tad cūkai jānogriež aste, jāsviež uz jumta un jāsaka: „Se jums, vārnas, žagatas, nesākāt vilkam, kur gani gana!" Tad vilki nenesīs aitu.
L. Reiteris, Lubāna.
4966. Kad cūku kauj, tad cūkai jānogriež aste, jāsviež uz jumta un jāsaka: „Še jums, vārnas, žagatas, nesākāt vilkam, kur gani gana!"
A. Zālīte, Bērzpils.
4967. Nokautas cūkas ciči jānogriež, jāuzmet uz krāsns un jāsaka: „Cepli, cepli, še tev ciči, lai aug cūka tā kā ceplis". Tad cūkas augs lielas.
J. Jakāns, Bebrene.
4968. Kad nokauj cūku, tad cūkas pupus vajaga nogriezt, paņemt rokā un skriet gar cūku stalli un kviekt. Tad nākošu gadu ir daudz sivēnu.
K. Lielozols, Nica.
4969. Kad nokaunot cūku un nosvilinot, tad vajagot nogriezt cūkai pupus un kviecot skriet ar pupiem uz cūku staļļa pusi un iesviest tos cūku midzenī, lai jaunām cūkām augot daudz sivēnu.
J. Daizis, Nica.
4970. Nokautām cūkām jānogriež cicīši un jāiemet cūku midzenī, lai sivēni padotos.
K. Corbiks, Tukums.
4971. Ja nokauj cūku, tad tai jānogriež pupi un jāiemet migā, lai būtu daudz sivēnu.
A. Skuja, Vestiena.
4972. Nokautai cūkai' vēl ūdeni lej mutē.
K. Jansons, Trikāta.
4973. Kad cūku nokaun, rovju koks jāslaka asinīm, tad aug varenas cūkas.
A. L.-Puškaitis.
4974. Griežot cūkas kaklu visiem jāsmejas, būs biezs speķis.
J. Jakāns, Bebrene.
4975. Kad cūku kauj, citiem jāsmejas, lai būtu biezāks taukums.
A. Šķērē, Skaistkalne.
4976. Kad nokautu cūku šķēržot smejas, tad ir biezāks tau- Jtums.
J. Rubenis, F.rgti.
4977. Kad nokautai cūkai griež kaklu, tad ir jāsmejas, lai gaļa butu trekna. [Skat. atpakaļ, kad cūku taisās kaut.]
J. Lazdāns, Kalupe.
4978. Ja nokautam baroklim griež kaklu, tad citiem vajaga smieties, lai būtu tuklāks.
A. Cirsis, Kalupe.
4979. Kad cūkai griež galvu nost, tad vajaga bērniem smieties, lai būtu garšīga gaļa.
K. Corbiks, Līvbērze.
4980. Nokautai cūkai galvu griežot nost, jāsmejas, lai gaļa būtu trekna.
O. Darbiņš, Birži.
4981. Cūku šķēržot jāsmejas, tad gaļa vārot briedīs (plētīsies) smiedamās.
A. Aizsils, Bērzaune.
4982. Kad nokauj vepri, nosvilina viņu un griež veprim galvu, tad visiem bērniem jāsmejas, lai veprim būtu biezs speķis.
A. Smagars, Ludza.
4983. Ja cūkas kauj, tad tai dienā nedrīkst sievieši vērpt un adīt, jo tad cūkas rokoties. Par gaļu nedrīkst teikt paldies, tad cūkas nebarojas.
E. Vēvere, Ļaudona.
4984. Kad cūkai galvu nogriež, tad vajaga ar to piesist pie cūkas kakla un teikt: ,,Simtu tai vietā!"
J. Treimanis, Bērze.
4985. Kad nokautai cūkai nogriež galvu, tad to vēl trīs reizes piesit pie pārējā ķermeņa un klāt esošie smejas, lai būtu tuklāka gaļa.
309
Cii lai
L. Latkovskis, Latgale.
4986. Nokautu vepri pie svilināšanas nedrīkst likt ar galvu ziemeļu virzienā, tad paliek negaršīga gaļa. [Sal. maize.]
V. Miķelāns, Rubene.
4987. Ja cūku kaujot galva pagriezta pret ziemeļiem, tad gaļa būs sīksta.
K. Corbiks, Kursīši.
4988. Kad cūka nokauta, tai jānogriež galva un jāuzliek uz krāsns, lai citu gadu cūkas aug lielas kā krāsns.
M. Sikle, Nīca.
4989. Kad cūku nokaun, tai jānogriež galva un jāuzliek uz krāsns, lai citu gadu aug cūkas lielas kā krāsnis.
Alksnis-Zundulis, Naudīte. A.
L.-Puškaitis.
4990. Kad cūkai galva nogriezta, tad tā jāliek uz krāsni, lai nākošu gadu būtu cūkas kā krāsnis.
R. Bērziņš, Džūkste.
4991. Kad cūka nokauta, tai jānogriež galva un jāuzliek uz krāsns, lai citu gadu cūkas aug lielas kā krāsnis.
A. Ilaņķis, Garoza.
4992. Nokautai cūkai jānogriež galva un jāuzliek uz krāsns.
.1. A .1 ii ii soju, Gaujiena.
4993. Kad nokauj cūku un tai nogriež galvu, tad pedfljo krustiem iegrieztu uzliek uz krāsni, lai aug lielas cūkas kā krasu*.
It. Sli miilut -«l> It. I u lplatone.
4994. Kad «Mikus 1'iiImi uzliek uz krasus, tad otru gmlii « līkas izaug kā krāsns.
A, Kratu, Naukšēni.
4995. Ja, cūkas svilinot, vārnas ķērc, tad nebūs labs ragu ceļš.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
4996. Priekš kādiem gadiem mēdza nokautos barokļus svilināt uz malkas sārta. To izdarīja šādi: sasēja nokautajam baroklim kājas pa pārim, izbāza vidū labi pagaru bomi. Šo bomi nu ņēma divi puiši uz pleciem un turēja virs uguns, vienādi grozīdami, lai spalvas viscaur nosviltu. Bomi nu ņēma tāds, kam bija mugurā kuprs, vai arī kam mugura sāpēja, un braucīja to pār muguru, lai tā paliktu vesela. Pēc tam bomi nolika uz sētu, lai nākošu gadu būtu tik augsts baroklis.
J. Niedre, Džūkste.
4997. Lai cūkas vasaru raktos mierīgas vienā pulciņā, tad, ja nokauj cūku, pats purniņa galiņš jānogriež un jāaprok tai vietā, kur vasaru domā cūkas ganīt.
V. Miķelāns, Asare.
4998. Kad cūku nokaujot, tad tās vietā aizgaldā vajagot ielikt resnu bomi un klēpi salmu. Tad cūkas uz priekšu labi izdošoties.
H. Skujiņš, Smiltene.
IX. C u k a s gaļa.
4999. Ja cūku kauj, tad gaļu nedrīkst ātrāk ēst, kamēr nav trīs pilieni no cūkas asinīm ugunī ielieti.
L. Andersone, Jelgava.
5000. Kad nokauj barokli, tad vāra lopu gaļu. No šīs gaļas dod katram mājas iedzīvotājam kādu šķīvīti. No šīs pašas gaļas dod arī suņiem un kaķiem, uguns kūrējam un grāpja kāsim.
J. Niedre, Džūkste.
5001. Kad cūkas nokauj, jāvāra daudz gaļas, tad labi cūkas barojoties.
E. Līdeka, Lubāna.
5002. Lai vasaru cūkas ganos būtu mierīgas, tad, pirmo reiz cūkas gaļas paēdušiem, visiem jānoguļ atmiegs.
V. Miķelāns, Baltmuiia.
5003. Pēc obādām (cūku bēres) vajaga visiem atgulties, atpūsties, tad būs lēnas cūkas.
J. Apsalons, Sēļpils.
5004. Tai dienā, kad cūku kauj, jāēd rīkles gals, tad kakls nesāpēs.
K. Lielozols, Nīca.
5005. Tai dienā, kad cūku kauj, jāēd rīkles gals, vai cūkas vai arī cita lopa, lai kakls nesāp.
M. Sikle, Nīca.
5006. Kad cūka nokauta, tad jāēd cūkas rīkle, lai nesāp kakls.
K. Lielozols, Nīca.
5007. Tikko nokautai cūkai jāizgriež rīkles gals un jāapēd, tad kakls nesāp.
J. A. Jansons, Gaujiena.
5008. Ja barokļa cūka ir kuiļos, tad viņas gaļai ir kuiļa garša.
K. Jansons, Plāņi.
5009. Kas ēd cūkas ausi, tas tiek dzirdīgs, kas snuķi, tas kļūst liels rakstītājs, kas plaušas, viegls dejotājs. Bērniem neļauj ēst cūkas sirdi un mēli, jo kupš bērns ēd cūkas sirdi, tas griež krūtis pretim veca kiem, kas ēd mēli, tas runājot ve cākiem pretim.
K. Corbiks, Valgundi
5010. Kad nokauj cūku, tad ja ēd viņas mēli, paliek par lielu pļa pu, ja ēd ausis, tad labi var dzirdēt, ja ēd viņas purniņu, tad tiek par labu rakstītāju un ja kājas ēd, — tad tas tiek par vieglu dejotāju.
L. Ērģelniece, Zasulauks.
5011. Kad cūkas mēli ēdot, tad liels pļāpa paliekot.
T. Dzintarkalns, Talsi.
5012. Ja sieviete ēd cūkas purnu, tad tā būs veikla adītāja.
P. §., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
5013. Kas ēd cūkas degunu, tas mācēs izadīt visādus raibumus.
T. Dzintarkalns, Talsi.
5014. Kad mazi bērni ēdot cūkas purnu (snuķi), tad mākot smuki rakstīt.
R. Bērziņš, Džūkste. J. Trei- manis, Bērze.
5015. Maziem bērniem jāēd cūkas snuķis, tad tie mācās smuki rakstīt.
M. Valtere, Tērvete.
5016. Tas, kas ēd cūkas snuķi, būs liels rakstītājs.
K. Corbiks, Līvbērze.
5017. Kad cūkas purniņu ēdot, tad esot skrīveris.
V. Eglīte, Sēja.
5018. Ja vīrietis ēd cūkas purnu, lad tas paliek par skrīveli jeb par grāmatnieku, jeb tam labi veicas rakstīšana.
V. Spandegs, Pociems. K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rīga.
5019. Kad cūkas purnu ēd, tad pratīs labi rakstīt.
Atbalss k. 1894. P. Lodziņš, Sērpils.
5020. Vajag ēst cūkas degunu, ad prot smuki rakstīt.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
5021. Nevajagot ēst cūkas purni, tad rakstīšana ejot kā cūkai likšana.
E. Līdeka, Lubāna.
5022. Ja maziem bērniem dod est cūkas smeceri, tad tie raksta kā cūku rakumus.
E. Zirnītis, Lubāna.
5023. Bērni nedrīkst ēst cūkas degunu, jo tad nevar iemācīties rakstīt.
J. Putniņš, Bērzpils.
5024. Kad cūkas galva izvārīta, lad cūkganam jāņem smecere un jaaprnk lur, kur gana. Cūkas ap .o vietu rakņāsies un prom neies.
A. Skrūze, Saikava.
5025. Kad cūkas purnu ierokot kaila kalniņā, tad cūkas tur vien rokoties.
R. Bērziņš, Džūkste.
5020. Sievietei nevajag cūkas asti ēst, lai viņa nebūtu laiska.
K. Jansons, Plāņi.
5027. Tam, kas ēd cūkas asti, suņi kož.
K. Corbiks, Līvbērze.
5028. Ar cūkas žulti dziedē iegriezumus un iecirtumus.
J. Rubenis, Ērgļi.
5029. Kad jaunu cūkas kāju nosvilina, tad to ēdot rodās laba atmiņa.
T. Dzintarkalns, Talsi.
5030. Cūkas žults, izspiesta caur drānu, derot brangi pret plaušu karsoni un diloni. Izspiesto šķidrumu ielej brandvīnā un ļauj tam dienu un nakti nostāvēties. Šķidrums dzerams pa šņabja glāzei.
Etn. I, 1891. 66. Rinzele.
5031. Cūkas nieris ēdot jāsagriež daudz gabaliņos, lai cūkām daudz sivēni nāk.
K. Jansons, Plāņi.
5032. Cūkas niep jāgriež gareniski, lai sivēni izaug gari.
K. Jansons, Plāņi.
5033. Cūkas aknas jāēd bez maizes, tad cūkas neraks rudzu zelmeni.
J. Apsalons, Sēļpils.
5034. Cūku aknas neēd ar maizi, jo tad cūkas rok rudzus.
J. Melbārdis, Lubāna.
5035. Ja cūkas aknas ēd ar maizi, tad nākošā gadā cūkas rok kartupeļus.
L. Dragune, Meirāni.
5036. Ja aknas ēd ar maizi, tad cūkas rok rudzus.
V. Joāss, Lubana.
5037. Cūkas aknas izvārītas nevar ēst ar maizi, tad cūkas rudzus rok.
E. Lacis, Tirza.
5038. Cūku aknas ar maizi nevajaga ēst, lai cūkas rudzus nerok.
K. Jansons, Vijciems.
5039. Pie cūku aknām nedrīkst ēst maizes, tad tās ir blāgas.
K. Bika, Gaujiena.
5040. Pie cūku aknām nedrīkst ēst maizi, tad cūkas rok rudzus.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5041. Ja uz uguns cep cūkas gaļu, un tauki iztek ugunī, tad nevarēšot nobarot treknas cūkas.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
5042. Daži cūkas liesu neēd, tāpēc ka tā stāvot pie kuņģa un tai esot mēslu garša.
K. Jansons, Plāņi.
5043. Ja ēd cūkas sirdi, tad esot sirdīgs kā cūka.
E. Zirnītis, Lubāna.
5044. Vajaga ēst cūkas aci, tad tam ēdējam būs laba redze.
M. Ezertēva, Cirsti.
5045. Cūkas auss nedrīkstot ēst, jo tad pie ausīm augot gnīdas.
L. Aizpurve, Lubāna.
5046. Kad oietu cūkas gaļu grib mīkstu izvārīt, tad gaļas gabals jāliek ar ādu uz katla dibena un tad jāuzlej ūdens.
O. Līde, Rauna.
5047. Mellums, kas nokautai cūkai plucinot aiz auss paliek — ir „žīdēns".
K. Jansons, Plāņi.
5048. Par cūkas gaļu ir šāds vecs izteikums latīņu valodā: Caro porcina, sine vino pejor ovina: si tribuas vinum fuerit cibus et medicīna. Cūkas gaļa bez vīna ir sliktāka par aitas gaļu; be ja jem vīnu klāt, tad tā ir barība un medicīna.
S. Gūberts, 1688.
5049. Ja cūkai ir rupja gaļa, tad viņas balss ir kā aizsmakusi un bieži viņa griež zobus. Viņas sariem uz muguras ir tad sarkan- dzeltēnas saknes.
S. Gūberts, 1688.
'X. Cūka laika zīlēšana.
5050. Kad cūka velk salmus vai sienu, tad būs lietus.
S. Gūberts, 1688.
5051. Ja cūkas vakarā rukš un nes salmus migā, otrā dienā līs lietus.
V. Oinaskova, Ungurpils.
5052. Kad cūkas nēsā salmus vai sienu, kad suņi vārtās un kaķi ēd zāli, tad būs lietus.
K. Jansons, Plāņi.
5053. Kad cūka mutē nes migu, tad būs auksts laiks.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
5054. Kad cūkas taisa midzeni, gaidāms vējš.
J. Ķikuts, Nīca.
5055. Cūka nes salmus un taisa migu — lietus gaidāms.
L. Lejasmeijere, Piltene.
5056. Ja cūka vakarā migu taisa, tad rītu būs lietus.
tad gaidams slikts laiks.
E. Elksnītis, Ikšķile.
5057. Kad cūka midzeni velk, .s.
M. Sikle, Nīca.
5058. Kad cuka midzeni taisa, tad būs vējš.
M. Ķikuts, Nīca.
5059. Kad cūkas migā rokas, tad būs mīksts laiks.
L. Bulēts, Krape.
5060. Kad cūka migu velk, tad būs slikts laiks.
V. Slaidiņa, Rīga.
5061. Ja cūka nes uz savu midzeni salmus, tad būs nejauks laiks.
I. Ozoliņa, Rīga.
5062. Ja cūka taisa migu, tad gaidāms negaiss.
N. Vārtukapteine, Cēsis.
5063. Kad cūkas un vistas vakarā vēlu iet gulēt, tad utu lietus līst.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
5064. Kad cūkas veļu vakarā vēl zāli ēd, tad būs drīz lietus.
Mājas Viesis, 1885. 30.
5065. Ja cūkas nakti migā rūc un neguļ, tad gaidāms nelabs laiks.
A. Krūmiņa, Vijciems.
5066. Kad cūkas nemierīgi guļ, tad nākamās dienās būs lietus.
A. Dragone, Palsmane.
5067. Kod cyuka vosorys laikā agri atskrīn nu ganedbys uz sātu un gonus nikuo naredzeis, itei pīzīmēj, ka byus lels leits un pār- kiuns.
V. Podis, Rēzekne.
5068. Cūka vemj uz sliktiem laikiem.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
5060. Kad cūkas vemj, tad gaidāms lietus.
L. Reiteris, Lubāna.
5070. Ka cyuka vemj, tad para- rizums leits.
II. Z. Valainis, Eglūna.
5071 .Iii cūkas vasarā vemj, tad btlN negaisi.
R. Kalniņš, Lubāna.
5072. Ja vasarā cūka vemj, tad litls lietus.
M. Navenickis, Zasa.
5073. Cūkas vemj uz lietu.
,1. Lazdāns, Kalupe.
5074 Cūku vemj sliktus laikus.
K. Junsons, Plāņi.
5075. Kad cūka vemj — nelāgs laiks gaidāms.
Atbalss k. 1894. P. Lodziņš, Sērpils.
5076. Ja cūka vārtās smiltīs, tad viņa gaida lietu.
L. Ērģelniece, Zasulauks.
5077. Kad cūkas dienasvidū nelāgi kviec, tad slikta vasara sagaidāma.
E. Hiršsone, Talsi.
5078. Ja cūkas kviec, tad būs slikts laiks.
J. Banazis, Nīca.
5079. Ja cūkas kviec un skraida, tad gaidāms slikts laiks.
A. Āboliņš, Alūksne.
5080. Ja cūkas rok jau sasalušu zemi, tad laiks drīz atlaidīsies.
Atbalss k. 1894. J. Kriķis, Starti.
5081. Kad cūkas bizo (skraida), tad vējš būs.
K. Lielozols, Nīca.
5082. Kad cūkas lustīgas, tad pērkons gaidāms.
K. Lielozols, Nīca.
5083. Cūkas pavasarī rumelējas tikai tad, kad jau norūcis pirmais pērkons.
H. Skujiņš, Smiltene,
5084. Ja cūkas vārtās dubļos, tad gaidāms pērkons.
R. Gailīte, Liezere.
5085. Ja cūkas daudz dubļos vārtās, tad gaidāms pērkons.
L. Daugaviete, Smiltene.
5086. Cūkas „rumulējas" uz lietainu laiku.
A. Gailis, Trikāta.
5087. Ja cūka mazgājas pa lidini, tad būs karsts laiks.
A. Aizsils, Zilupe
5088. Ja cūkas vakarā vēlu rok, — būs rītā slikts laiks.
A. Zālīte, Bērzpils.
5089. Ja cūkas vakarā gulēt ejot berzējas gar būdas sienām, tad otrā dienā līs lietus.
V. Bernaua, Cēsis.
5090. Ja cūka berzējas, tad auksts laiks būs.
A. Vilciņš, Līgatne.
5091. Kad cūkas berzējas, tad silts laiks gaidāms.
K. Lielozols, Nīca.
5092. Ja cūkas kasās, tad rītā būs mīksts laiks.
V. Ķiņķeris, Madona.
5093. Kad cūka kasās, tad būs lietus.
A. Aizsils, Zilupe.
5094. Ja cūka kasās pie mājas pakšķa, tad būs liels putenis.
A. Aizsils, Zilupe.
5095. Kad cyuka kosās zīmā, byus atkusnis.
L. Švandere, Mērdzene.
5096. Pēc cūkas liesas rudeni noteic, kupa sēja izdosies: ja pirmais gals resnāks, agrā, vidus — vidējā, pēdējais — vēlā.
E. Laime, Kalsnava.
5097. Rudenī, kad kauj cūkas, jāskatās pēc liesas: ja liesa gara un bieza, tad ziema būs gara un dziļa, ja liesa īsa un plāna — ziema īsa un sniega maz.
E. Aizsils, Lubāna.
5098. Pēc cūkas liesas var noteikt kāda būs ziema. Ja liesa uz priekšas galu biezāka, tad būs no rudens dziļa ziema. Bet ja liesa biezāka uz pakaļas galu, tad ziema dziļa uz pavasara pusi.
L. Reiteris, Lubāna.
5099. Rudenī, kad kauj cūkas, jāskatās, kāda liesa: ja liesai gali resnāki, tad ziemas sākumā un beigās būs dziļš sniegs, ja vidus resnāks, tad ziemas vidū visvairāk snigs.
A. Zālīte, Bērzpils.
5100. Kad rudenī cūkas ka un, tad jāapskata, kāda liesa ir cūkai. Ja īsa liesa, tad būs īsa ziema, ja gaj-a liesa, tad būs gara ziema.
H. Skujiņš, Smiltene.
5101. Ja cūkai liesa plata, tad ziema būs dziļa.
K. Palteris, Nītaure.
5102. Ja cūkas liesai abi gali tievi, tad rudenī un pavasarī esot plāns sniegs.
K. Streidiņš, Veļķi.
5103. Ja cūkas liesai vidus esot biezs, bet abi gali tievi, tad ziemā esot biezs sniegs.
K. Streidiņš, Veļķi.
5104. Ja cūkai plāna liesa, tad sekla ziema, t. i. maz sniega.
L. Seržante, Aloja.
5105. Kad rudenī cūkas kaun, tad no liesas var zināt, kāda būs ziema. Ja abi liesas gali ir sabiezējuši, tad ziemas sākumā un beigās būs labs ceļa laiks; bet ja vidus ir sabiezējis un gali plāni, tad ziemas vidū būs labs ceļa laiks.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
5106. Ja rudeņos cūkas kaujot liesa ir pret galvu resnāka, tad vēls ļmvasars, ja pretēji, tad agrs rūciens.
A. Jugane, Beļava.
5107. Ja cūkas liesa ir abos galos resnāka kā vidū, tad ziema būs no sākuma un uz beigām.
M. Ķikuts, Nīca.
5108. Ja pie kaušanas cūkas liesa vienāda izskatās, tad ziema vienāda, bet ja viens gals plānāks, kā otrs, tad sākumā jeb beigās plānāka jeb dziļāka ziema. Liesas vaļējais gals ir ziemas beigas un pieaugošais — sākums.
K. Krastiņš, Lizums.
5100. Ja rudeni cūkas kaujot alrod gaļu liesu, tad būs gara ziema un otrādi. Ja viens gals liesai biezāks, tad tanī būs dziļāka ziema.
J. Rubenis, Ērgļi.
5110. Pēc kauto barokļu liesas biezuma pareģo laiku ziemā. Ja liesa bieza, tad guidāma barga ziema; ja plāna, lad ziema mīksta. Ja, turpretim, priekšējais gals biezs un ciets un otrs plāns, tad ziema stipra tikai līdz sveikiem. Ja priekšējais gals plāns mi pēdējais biezs, tad otrādi.
K i'.orhIkN, Turlava.-
5111. Cik nokautai ētikai rudenī ir bieza liesa, lik bieza lais ziemā sniega kārta.
I* i ni i ',< iii s, Plāņi.
5112. Ja cūkai, lui|'a nokauta, ir bieza liesa, lad ziemu biezs sniegs, bet ja pilina, lad Inis maz
sniega.
K i ..i Ml' Līvbērze.
5113. Kad nokauj vepri, tad jāskatās, cik bieza liesa. Ja liesa ir bieza, tad ziema būs barga ar lieliem vējputeņiem; bet ja liesa ir plāna, tad ziema būs ar maz sniega un ar mazu aukstumu.
A. Smagars, Ludza.
5114. Jo cyukai ir gara līsa, tad byus gara zīma, jo eisa — tad eisa, jo bīza — tad solta, un jo pluona — tad sylta.
T. Beča, Preiļi.
5115. Rudenī pie cūku kaušanas jānovēro cūkas liesa, ja bieza un plata liesa, tad gaidāma dziļa ziema.
K. Preiss, Vecgulbene.
5116. Rudenī no cūkas liesas varot izzināt nākamo sējamo laiku un vasaru.
J. Jansons, Vijciems.
5117. Ja rudeni kautai cūkai liesas priekšgals (nepieaugušais) ir plānāks, tad no rudens ziemas nav ko gaidīt — tā būs pavasari. Ja otrs gals plānāks, tad tūlīt no rudens ir sagaidāma bieza ziema.
A. Ansone, Skrunda.
5118. Ja cūkām liesa gara, tad būs gara ziema, bet ja īsa — tad īsa.
V. Greble, Kalnamuiža.
5119. Ja cūkām plāna liesa, tad ziemā maz sniega.
M. Zālīte, Jumurda.
5120. Ja cūku liesas priekšgals ir tievs, tad rudens ir pliks, bet ja resns, tad uz reizes būs dziļa ziema. (Kur liesa resnāka, tur, tanī laikā, dziļāka ziema.)
J. Vilnītis, Jumurda.
5121. Ja cūkas liesa bieza, tad sagaidāma stingra ziema.
Lagzdiņa, Sabile.
5122. Ja cūkai bieza liesa, būs dziļa ziema.
J. A. Jansons, Sigulda.
XI. Cūka vispārējā zīlēšanā.
5123. Kad cūkas migā guļot rūc, tad būs slimīgi laiki.
K. Jansons, Plāņi.
5124. Kad cūkas ap paviļām rok, tad tas uz miršanu.
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV, 173.
5125. Ja cūka rok sētmalē vai pagalmā, tad kāds mirīs.
V. Greble, Kalnamuiža.
5126. Ja cūka mājas pakšus rok, tad kādam mājā jāmirst.
J. Vilnītis, Jumurda.
5127. Ja cūka rok mājas pakšus, tad kādam no mājas iemītniekiem jāmirst.
P. Kartupelis, Smiltene.
5128. Kad cūkas rok paviļas, tad kāds mirs.
Skolnieki, Limbaži.
5129. Ja cūka rok paviļas, tad kāds mirst.
Skolnieki, Limbaži.
5130. Ja cūka istabas durvju priekšā bedri rok, jeb no citām ēkām uz istabu mutē salmus nes, tad mājā kādam jāmirst.
Atbalss k. 1897. K. Kleķe ris, Skujene.
5131. Ar tām kaņepāju Šķipsnām, ar ku^ām cūkām svilinot kā jas sapin, pirmo reiz pavasarī zirgiem kājas pin, lai tie vasaru lēni ēd.
K. Jansons, Plāņi.
XII. Cūka un nauda.
5132. Cūka brida pār upīti, Naudas kule mugurā; Būt tā cūka nebridusi, Nebūt naudas šai zemē.
LD 30905. Sal. 30906-8.
XIII. Cūka sapnī.
5133. Ja sapnī redz cūkas, tad drīz būs kāzas.
G. Stenders.
5134. Ja sapnī redz cūku, tad būs priecīgas kāzas priekšā.
J. Kols, Ostseeprovinzen, II, 1841, 32.
5135. Ja sapnī redz cūkas, tad būs nepatikšanas.
M. Stupele, Rīga.
5136. Ja sapnī redzot cūku, tad būs nepatikšanas ar sievietēm.
M. Dandēns, Gatarta.
5137. Kad cūkas redz sapnī, tad būs naids mājā.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5138. Ja cūkas vai sivēnus redz sapnī, tad būs lāsti.
A. Aizsils, Kalsnava.
5139. Ja sapnī redz sliktas cūkas, tad dabūs lāstus.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
5140. Ja sapnī cūka skrien pakal un taisās kost, tad būs darīšanas ar ļaunu cilvēku.
J. Kriķis, Starti.
5141. Ja sapnī redz cūku, tad būs nepatikšanas ar kādu sievieti.
Macpāne, Alsunga.
5142. Ja sapni redz nokautu cūku, tam mājā būs mirons.
P. Š., Rauna.
5143. Kad žīds pa sapņiem cūku jāj, tad cūka sprāgs.
E. Hiršsone, Talsi.
cūkas vaina.
5144. Ja sieva cerībās iet palīgā cūkas kaut, tad viņas bērnam var piemesties cūkas vaina. Bērns spārdās un kviec kā sivēns. Tādā gadījumā jāiedod bērnam sagrauzdēti cūkas sari.
H. Skujiņš, Smiltene.
cūku tabaka (Scrophularia nodosa).
5145. Priekš Vītus dienas ievāktas cūku tabakas saknes der cūku iekšas slimībām.
R. Bērziņš, Annenieki.
Č akste.
5146. Kad čakstes priekš saules lēkšanas čakstina, tad būs lietus.
A. Āboliņa, Ļaudona.
5147. Kad pirmo reizi redz čī- čakši, tad vajag kāpelēt, lai dabūtu daudz mencu.
k. Lielozols, Nica.
čamarinš.
5148. Čamariņš Ir zāļu sakne, kuļ-u sažāvētu, sukalb-tu lietā dažās lopu slimībās.
A. Li iehl» I'uftli iiltis, Džūk- ste-Pienavu I P, II, 36.
Č iekuri.
6149. Ja melu dūmi/. čiekuru, tad luīs datul/ Ini" un (luirtpe)u).
318 Cūka —
I I verts, Oļi.
CIGANS.
5150. Kad Jēzus vests uz Golgātu, tad čigāns sacījis, ka Jēzum uz krūtīm esot muša, bet žīds atbildējis skaidri, ka tā esot rēta. Čigāns sācis tiepties un izteicis: „nu die'", kas no tā laika viņam jāsaka.
K. Jansons, Pilda.
5151. Ja garām braucošiem čigāniem uzprasa: „Kur tad nu bērinieki brauks?" tad viņi tūlīt skaistas un lamājas.
P. S„ Rauna.
5152. Ja grib čigānus sakaitināt, tad vajag tiem uzprasīt: „Kur jūs tos līķlupatus vedat?"
V. Holcmane, Vandzene.
5153. Ja durvju priekša saliek krusteniski kruķi un cepļa slotu, tad čigāni tai mājā neiet, bet brauc projām lādēdamies.
A. Gulbe, Nogale.
5154. Čigānam nedrīkst roku dot zīlēt, jo tad čigāns atvelk laimi.
N. Freidenfelds, Talsi.
5155. Ja pa sapņiem redz čigānu, tad tas uz sniegu.
K. Jansons, Plāņi.
5156. Ja sapinis redz čigānus, tad priekšā būs kādas bēres.
K. Jansons, Plāņi.
5157. Ja sapnī redz čigānus, tad kādam no piederīgiem būs jāmirst.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
5158. Čigānus sapnī redzēt nozīmē slimību.
Čigāns
A. Jaunzeme, Lizums.
5159. Kad sapnī redz čigānus vai žīdus, tad tas ir slimībās, vājībās.
Aronu Matīss, Bērzaune.
5160. Ja sapnī redz čigānus, tad būs ugunsgrēks.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
5161. Ja sapnī redz čigānu, tad būs ugunsgrēks.
A. Bīlenšteina rokraksts.
ČĪKSTENES (Sedum vulgare).
5162. Čīkstenes ir labas pret džerksti, tās jāpiesien pie džerk- stainās vietas.
J. llsters.
5163. Čīkstenes ir laba zāle lopiem, kad tie ir appūsti.
J. llsters.
ČUKSTĒŠANA.
5164. Kas čukst,, tas melo.
P. Augstkalniņš, Vecpiebalga. P. Š., Rauna.
CULKAS.
5165. Culkas rodas uz mēles no ļaunu ļaužu valodām. Lai no šādām čulkām atsvabinātos, tad jāuzspļauj uz mutslauča stūra un jāsaka: „Lai tava mēle sadeg ar uguni." Tad čulkas pāriet uz paša aprunātāja mēles.
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 194.
ČURKSTES.
5166. Ja čurās netaisa kādas ēkas pažobelē ligzdu, tad tai ēkā sper pērkons.
A. Dragone, Palsmane.
ČCSKA.
I. V i s p ā r i g i māņi.
5167. Ir čūskas un rupučus tie cilāja par dievekļiem, ko baloja ar pienu un citu ēdamo, tos turēdami tādos īpašos podos, ko mēdza izpušķot ar vārpām un puķēm.
K. Šulcs, Kurzemes stāstu gr. 1832. »
5168. Krusta pacelšanas dienā visas čūskas salienot zemē pie čūsku mātes, kur tās paliekot visu ziemu līdz pirmajam pavasara pērkonam. Lai viņas nemirtu badā, tad tās laizot tur kādu baltu akmeni, sauktu par latyru (kr. .na- Tbipb).
J. Kulešs, Preiji.
5169. Čūskām ir sava ķēniņiene ar spožu zelta kroni galvā. Šo kroni viņa dabūnot maija beigās. Kronis tiekot pakārts kādā krūmā, četru pēdu augstumā. Apakš tā salasoties liela pulka čūsku un pēdējā čūska, kas tiekot citām virsū, esot tā ķēniņiene.
E. Zommere, Rauna.
5170. Čūsku ķēniņam esot dārgs zelta kronis galvā, bet daudz čūskas esot vienādi ap šo ķēniņu apkārt, kas viņu sargājot. Ja šo kroni dabūjot rokā, tad piepildoties visas cilvēka vēlēšanās.
Ja kāds šo kroni noņemot, tad čūskas ieņemot asti mutē un skrienot kā rati nebēdniekam pakaļ.
P. Š., Rauna.
5171. Čūsku ķēniņam esot sarkans kronis galvā un ap viņu vienmēr esot lieli čūsku bari apkārt. Ja šo kroni dabūjot noņemt, tad varot visu dabūt, ko vien vēlējoties. Dabūt to tomēr varot. Tādā viela, kur čūskas uzturas, jāno
klāj balts lakatiņš un jāapvelk ar baltu diegu, tad katrā stūrī jāuzvelk krusts; tad čūsku ķēniņš tur uzmetot tur savu kroni. Kroņa noņemšana esot tomēr savienota ar lielām briesmām. Čūskas pakaļ dzīdamās, neskrienot vis pa vienai un pa zemes virsu, bet veļoties pa trim četrām kopā un rata veidā. Pēc citu nostāstiem skrienot pat pa gaisu ar spārniem.
A. Kleinbergs, Rauna.
5172. Kas čūsku ķēniņu kroni dabūjot, tas paliekot par visiem gudrāks.
E. Abole, Vijciems.
5173. Čūskai jāizpiež dzelons, kas visur līdz jānēsā, lai cilvēks visur dabū taisnību.
K. Jansons, Plāņi.
5174. Zem katras mājas dzīvojot viena čūska; ja šī čūska no mājas aizbēgot, tad māja drīzumā nodegot.
H. Vieglais, Vecpiebalga.
5175. Čūskas un kurmji nevarot pārlīst pār ceļu, ja pa to neiet cilvēks. Tie atlienot ceļmalā un gaidot līdz kāds pa ceļu iet un tad aši pārskrienot. Tas lāpēc, ka senos laikos visiem dzīvniekiem bijis jāpalīdz upes rakt, bet čūska ar kurmi neesot palīdzējuši. Dievs par to uzlicis šādu sodu.
J. II Latvija 1!>24. Nr. 18.
5176. Ja čūskai gadās priekš saules lēkšanas par ceļu iet, tad tā nespēj pāriet, bet lai tur jānobei- dzās. [Sal. kurmis.|
Arnim Maiiv. Bērzaune. P. Lodziņš. Scrpll'. I r. Mūrnieks, Lejaiclomi,
5177. ,1a inliļio vai kadai citai vietai apiet '.( rci/es apkārt pēdu pie pēdas vienā celiņā, tad pāri celiņam nekad neiet čūska.
E. Brīnums, Rūjiena.
5178. Čūska nevarot pār lielceļu pāriet, jo viņā esot ļaunais gars.
J. Līnis, Taurene.
5179. Pa to ceļu, kur mironis vests, nevar čūska pāri pāriet.
H. Šiliņa, Penkule.
5180. Kad čūska ir uz ceļa uzlī- dusi, tad viņa netiek vairs no tā nost, kamēr cilvēks to neierauga.
K. Jansons, Plāņi.
5181. Ja čūska ir uz ceļa un garām iet kāds cilvēks, kas to nav ieraudzījis, tad viņa no tās vietas nevar tikt prom, kamēr to ieraudzīs kāds cits cilvēks.
E. Puķe, Ainaži.
5182. Ja čūska uzgājusi uz cilvēku ceļa, viņa nedrīkst aiziet, kamēr nav nācis cilvēks un viņu apžēlojis, atlaidis vai nositis.
E. Gaile, Rūjiena.
5183. Nevajag čūsku mājā nest, jo tās citas — dzīvās nāk tad pakaļ.
K. Strautiņš, Mēdzūla.
5184. Ja čūsku vakarā redz, tad nelaime būs mājās.
E. Hiršsone, Talsi.
5185. Čūska saka: „Cilvēki brīnās par čūskas novalku, bet ja tie paši savu novalku redzētu, tad gan būtu patiesi ko brīnoties."
J. Rubens, Ērgļi.
5186. Čusina mātīte kāpj kokā bērnoties, jo vecais čusins tai laikā aprij savus bērnus. [Sal. kaķis.]
K. Jansons, Plāņi.
5187. Čūskas priekš bērnu dzemdībām uzrāpjoties kādā bērzā un pakaroties vidū pār kādu zaru un tad dzemdējot. Pēc dzemdēšanas skrienot ātri no koka zemē un sākot pati savus bērnus rīt. Kupem bērniem izdodoties paslēpties, tie paliekot dzīvi.
A. Vaskis, Tukums.
5188. Čūsku vajagot, jo tās zemes nelabumu uzsūcot, lai cilvēki varot dzīvot.
K. Jansons, Plāņi.
5189. Ja nebūtu čūsku, nebūtu cilvēku.
A. Mednis, Liepupe.
5190. Čūska var redzēt verstēm tālu.
P. Š., Rīgā.
5191. Ja gavēņa laikā kokus vai žagarus ved no meža mājā, tad vasaru čūskas nāk mājā. Ja Lielā piektdienā aiznes uz mežu kādu koku vai žagaru un nomet pār robežu otra daļā, tad vasaru ir miers no čūskām.
E. Stlpniece, Vērene.
5192. Gavēnī nedrīkst par čūskām runāt, lai tās vasarā nebūtu jāsastop. Ja par tām runā, tad tās jāapzīmē tikai: šī, šās, šām u. t. t.
J. Jansons, Plāņi.
5193. Čūskas salasoties reizēm lielās čupās un tad spiedzot. Un ja kāds to spiegšanu uzdzirdot, tad paliekot kurls. Kad viena čūska spiedzot, tad tas nenotiekot. Tad jāiet uz kādu pūšļotāju.
Z. Lancmanis, Stāmeriene.
5194. Vajag apēst gabaliņu brūnas čūskas, tad var saprast visas lopu un putnu valodas.
M. Auziņa, Zemīte.
5195. Ja grib iemācīties visas pasaules valodas, tad vajaga vārīt slēgtā katlā čūsku, un pa caurumu ostīt tvaikus.
A. Broža, Naukšēni.
5196. Ja redz čūsku, tad saka, ka tam cilvēkam gadīsies dzīvē kas ļauns.
V. Duka, Vidzeme.
5197. Ja čūsku redz, tad vajaga nospļauties, lai ļaunums nepiemetas.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
5198. Ja čūskas nāk mājā, tad tur dzīvo jeb ir dzīvojis kāds ļauns cilvēks.
P. Zeltiņš, Ikšķile.
5199. Ja čūskas nāk mājā, tad mājas cilvēks ir ļoti dusmīgs.
E. Priediņa, Renda.
5200. Ja čūskas nāk mājā, tad būs kāda sērga.
J. Juškevičs. B. Z. II. piel.
1^3. 275.
5201. Ja čūskas ap māju vazājas, tad ap māju vajaga apvest mironi. Tad čūskas tur vairs nerādīsies.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
5202. Ja mājas tuvumā redz čūsku, tad sagaidāma nelaime.
A. Zālīte, Bērzpils.
5203. Ja divi cilvēki iet kopā un čūska pārskrien par ceļu, tad viņi pa to ceļu vairs kopā neies.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
5204. Kam bailes no čūskām, tam mežā ejot jāskaita: „Miroņu pinekļi, striķi, visi apakš zemes!"
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
5205. Kas no čūskas nobīstas, tam trīs reiz jānospļaujas, jāizrauj no savām drēbēm dzijas gals, kufš atrociskis aiz sevis jānomet zemē.
K. Jansons, Plāņi.
5206. Ja ieraugi čūsku un nospļaujies, tad tūlīt ieraudzīsi vēl.
V. Miķelāns, Slate.
5207. Ja mežā čūsku ierauga, tad trīs reizes jānospļaujas un jāsaka: „Tevi pirmo reizi ieraudzīju!" tad čūskas vairs nerādīsies.
A. Upmane, Jaungulbene.
5208. Ja pavasarī pirmo čūsku, ko redz, nosit, tad vasarā neredzēs nevienu.
M. Breikše, Līgatne.
5209. Pavasari, kad pirmo reizi ierauga čūsku, tā jānosit, tad to gadu dabū daudz naudas.
K. Palteris, Nītaure.
5210. Kad čūskas lien no alām laukā un sildās uz ciņiem, tad tiek lietus ar pērkoni.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
5211. Ja mežā redz vairākas čūskas, tad būs lietus.
A. Aizsils, Lubāna.
5212. Ja mežā redz daudz čūsku, tad drīzi būs lietus.
E. Elksnītis, Ikšķile.
5213. Kad čūskas žirgti ložņā, tad ir lietus gaidāms.
Brīvā Zeme, 1929. VI, 7.
5214. Ja vasaru kādu dienu redz pulku čūskas lodājam, drīzumā gaidāms lietus.
I. B. Latvija 1924. Nr. 18.
5215. Čūskas valkājas pa zemi uz lietu.
322
P. Š„ Katriņa.
5216. Ja salainā laikā čūskas valkājas, tad drīz būs lietus
A. Salmāns, Balvi.
5217. Odzes izlien no paslēptuvēm uz lietu.
Pētersons, Vijciems.
5218. Ja nosistai čūskai ir asinis redzamas galvā, tad gaidāms tuvākā nākotnē lietus.
J. Kļaviņš, Jelgava.
5219. Ja pēc lietus redz čūsku, tad būs sauss laiks.
J. Pētersons, Sērmūkši.
5220. Ja mežā redz daudz čūsku, gaidāms pērkons.
J. Ķikuts, Nīca.
5221. Ja čūskas lien no alām ārā, gaidāms karsts laiks.
J. Ķikuts, Nīca.
5222. Citi ēdina milzu lieluma čūskas, kas no kaimiņu lopiem zog pienu un nes to saviem saimniekiem. [Sal. pūķis, ragana, zaltis.]
D. Fabrīcijs, 1610.
5223. Ja čūskas grib izskaust no savas zemes, tad plintes stobrā jāieliek čūska un ar to jāpāršaun pār robežu.
E. Zommere, Rauna.
5224. Kad iet sēņot jeb ogot, tad mežā ieejot jānoskaita, elpu aizturot, deviņas reizes: „Es gulēj' kā nomirusi!" tad nesatiekot čūskas.
A. Aizsils, Lubāna.
II. Č u s k u vardi.
5225. Čūskām ir cilvēku vārdi: vīriešu un sieviešu.
C.ū»ka
K. Jansons, Plāņi.
5226. Katrai čūskai ir savs vārds. Kupš cilvēks tad uzmin tās vārdu, tas paliek uz visu mūžu nelaimīgs, bet tam čūska vairs nedzeļ.
Z. Lancmanis, Grundzāle.
5227. Katrai čūskai esot savs vārds un ja to zinot, tad varot izsaukt. Čūska tad nākot pretī un ar viņu varot darīt, ko gribot, jo tādam viņa nekožot. Tikai vajagot saukt sieviešu vārdā: „Ilziņ, Līzīt, Grietiņ u. t. t.!"
A. Kleinbergs, Rauna.
5228. Ejot mežā nevajaga pieminēt čūsku, lai to nesastaptu, jo ja pieminēs, tad sastaps.
K. Corbiks, Valgunde.
5229. Kad iet mežā sēņot vai ogot, tad nedrīkst čūsku īstā vārdā saukt, jo tad tā var iekost.
J. Bikša, Daugmale.
5230. Mežā ogojot nevajag vārdu čūska pieminēt, lai viņa nerādītos.
L. Seržante, Aloja.
5231. Ja mežā piemin čūskas vārdu, viņa tūlīt parādās.
A. Mednis, Limbaži.
5232. Par čūsku runājot, nedrīkst to vārdā saukt, tad ļaunums piemetas.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
5233. Kad mežā ejot, tad nevajagot piesaukt vārdu čūska, jo tad čūskas rādoties, bet vajagot gan sacīt tārps.
A. Krūmiņa, Smiltene.
5234. Čūska jāsauc par stīvnasi, ne par čūsku, lai viņa nerādītos un nekaitētu.
P. 5., Vidriži.
5235. Tautā ne labprāt piemin čūsku īstā vārdā. To mēdz saukāt par garo putnu, garo tārpu, zemes putnu, tārpu u. c.
P. Jurģis jun., Jaunroze.
5236. Lai cilvēks nekad neieraudzītu čūsku, vajaga vārda „čūskas" vietā teikt ko citu, piem. vecs, sapuvis striķis.
H. Šiliņa, Penkule.
5237. Kad čūsku redz, tad jāsaka, ka sapuvis striķis guļ kā čūska, tad tā guļ mierīgi un to viegli var nosist.
V. Liepiņa, Penkule.
5238. Čūsku īstā vārdā nevajaga saukt. To vajag labāk saukt vai nu par „garo", „sātānu", „nelabo", „tārpu" u. t. t.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
5239. Čūsku nedrīkst saukt pie vārda; var saukt par brūtīti, par jumpravu, par garasti, par garo tārpu, tik ne par čūsku. Citādi viņa rādās.
E. Gaile, Rūjiena.
5240. Čūsku veci cilvēki sauc par lingā putnu.
H. Skujiņš, Smiltene.
5241. Mežā ejot, jāpaņem bērza zari padusē un jāsaka: „Ko satikšu, to tūlīt pēršu", tad nevienas čūskas neredzēsi.
V. Miķelāns, Slate.
5242. Čūskas nerādās, ja saka: „Kas priekšā, tas pušu; kas aiz muguras, to neredz."
E. Jēpe, Palsmane.
5243. Lai čūskas nerādītos, tad, mežā ieejot, jāsaka: „Labrīt, visi meža kukainīši!"
E. Laime, Tirza.
ft'J44. Kad čūsku ieraugu, lad, ja ul) lai viņa nekustas, |.lauka: llilttu gaida ģērbēja."
K. I.iiluie, Tirza.
5245. Kad divi jeb vii i ruki cilvēki iziet čūsku, tad nedrīkst viens otru >ie vārda saukt, jo tad sauktam pielietas slikta slimība.
Z. Liincinuuis, Gaujiena.
5246. Čūsku sitot, otru cilvēku >ie vārda nesauc.
K. Jansons, Vijciems.
5247. Gavēni čūska jāpiemin pie īgunskura, lai vasarā nedzeļ.
M. Ābele, Jaunjelgava.
5248. .la kur laukā izejot negrib latikties ar čūskām, tad ceļu uzsā- vot jāsaka: „Eita jūs, māsiņas, pa nalām, es iešu pa ceļu."
P. Š., Rauna.
5249. Mežā ogojot, lai neuzietu kādiem zalkšiem jeb čūskām virsū, lad mežā ieejot jānolauž bērza zariņš, jāaizliek aiz jostas un jāsaka šādi vārdi: „Kupu satikšu, to pēršu, kamēr viņam dzīvība iziet." Tad neviens zalktis nerādās.
M. Auziņa, Rīga.
5250. Ja kāda saimnieka daļā ir daudz čūsku, tad pavasara rītā, kamēr vēl ir rasa, ir jāstaigā pa pļavām un ganībām un jāskaita šādi vārdi: „Vecas vīzes, lapčas projām, vecas vīzes, lapčas projām u. t. t."
J. Peders, Laubere.
5251. Kad iet mežā ogot, tad piegājušam pie meža jāsaka: Nekristītie pie malas, nu iet kristītie", tad nesatiksi nevienas čūskas.
J. Apsalons, Sērpils.
5252. Ieejot mežā jāsaka: „Tiš, nost no kājām!" Tad čūskas neredz.
A. Veckalne, Dreiliņi.
5253. Mežā ejot vajaga teikt: „Miroņi, visi pie malas!" tad nerādās čūskas.
J. Grestes krājums, uzr. M.
Lapetrova, More.
5254. Lai pasargātos no čūskām, tad ieejot mežā jāsaka: „Kur Jēzus vārdu daudzinās, tur elles spēki drebēs."
J. Pamplis, Garoza.
5255. Kad uz mežu iet, tad jāskaita pātari, lai čūskas klāt nenāk.
H. Šiliņa, Penkule.
5256. Kad iet mežā, kupā čūskas dzīvo, tad vajag atcerēties pirmo ziemsvētku dienu. Ja tā dara, čūsku neredz.
A. Šķērē, Skaistkalne.
5257. Ja iet mežā sēņot jeb ogot, tad jāpasaka: „Pirmie ziemas svētki piektdien." Tādā gadījumā neredzēs nevienas čūskas.
O. Darbiņš, Birži.
5258. Ja pavasarī pirmo reizi mežā iet, tad vajaga aiz jostas aizbāzt pirmo kociņu, kupu ierauga zemē, tad neredz čūskas.
A. Smilga, Gaiķi.
5259. Vajag jemt rupjas maizes gabaliņu uz mežu līdz, lai čūskas nerādās.
L. Bičole, Zemgales Mežmuiža.
5260. Kad mežā ejot negrib satikt čūsku, tad vajaga teikt šādus vārdus: „Labrīt, lu mīļā meža mā- siņ, iesim abas vienu ceļu, bet tikai kā nesatiekamies."
K. Corbiks, Līvbērze.
5261. Kas iet mežā, tam jānolauž skuju zariņš un jāsaka 3 reizes: „Tiš, mežā!" Tad neredzēs nevienu čūsku, un tās arī neiekodīs.
J. A. Jansons.
5262. Ejot mežā, kur daudz čils ku, jāskaita: „Lācis sēž laivā, zaļa slota rokā; kupš nāk pretim, tum dod pa acīm." Tad čūskas neuz bruks.
J. A. Jansons, Plāņi.
5263. Kad pirmā dienā pļavā izkāpj no vāģiem, tad jāaizdedzina salmu vīšķītis un jāsaka: „Kas pļavā, lai mežā!" Tad pļavā nebūs čūsku.
K. Jansons, Plāņi.
5264. Lai pļavā sienu pļaujot, nerādītos čūskas, tad pirmajam pļāvējam, izkapti strīķējot, vajaga sacīt šādus vārdus: „Kas pļavā esat, pazūdiet pa mežiem un krūmiem, citādi galvas nost!"
E. Zommere, Rauna.
5265. Ja pļavā dzīvo daudz čūsku, tad jājem izkapts, jāpiesien garā striķī un jāiet visapkārt pļavai, velkot izkapti pa zemi sev aiz muguras. Iziešanas vietā jāiesprauž mietiņš, kas vēlāk jāaizsviež uz to pusi, uz klipu grib, lai čūskas aizietu.
M. Rumpe, Tirza.
5266. Mežā ejot jāņem nazis līdz un jāsaka: „Kupu pirmo redzēšu, to noduršu", tad neredz nevienas čūskas.
A. Smilga, Gaiķi.
5267. Mežā ejot, jātur rokā nazītis, lai čūskas nerādās.
I. Melngalve, Melluži.
5268. Ja negribot čūskas redzei, tad vajagot noķert dzīvu čūsku, ap dedzināt astes galu un tad palaist.
J. Līnis, Taurene.
5269. Ja grib, lai ganībās nebūtu čūsku, tad jānoķer viena čūska un jāsadedzina.
A. Plaudis, Kona.
5270. Lai čūskas nenāktu mājā, tad gavēņa piektdienās, mežā vezumu taisot, pēdējā pagale vai žagars jāliek otrādi, t. i. ar rezgali uz pakaļgalu, vai arī pēdējā pagale vai žagars no vezuma jānomet.
V. Johansone, Liepa.
5271. Kad iet mežā, vajaga ņemt sērmūkšļa kūju un iegriezt tanī deviņus krustus, tad čūskas neredzot.
M. Eglīte, Vijciems.
5272. Ja gavēnī runā par čūsku, tad viņa jāsauc par „šos", citādi viņas vasarā bieži rādās.
J. Jansons, Plāņi.
5273. Pēdējā māņa dēļ arī „šis" ir palicis jau nepatīkams vārds, kādēļ mēdz sacīt: „Šis ir cinatā".
P. S., Rauna.
5274. Ja redz čūsku, tad nevajag nospļauties, jo tad tā būs vēlreiz jāsatiek.
A. Pidriks, Sauka.
III. Čūskas košana.
5275. Kad čūska iekož, tad viņa noņem pusi laimes.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5276. Čūskas nekož tādam cilvēkam, kas čūskas nesitot un neie- nīstot.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5277. Čūska nevienam nevar iekost, ja tā nesacērt ringolā un neiegrūž dzeloņa zemē, kur tai katrā vietā ir ģifts.
P. §., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
5278. Kad čūska iekodusi, tad viņa arī ir izlaidusi visu savu ģifti un var atkal kost tikai tad, ja dabūj no zemes ievilkt ģifti.
325
C.lltka
P. S„ Rauna. P. Zeltiņa, Ikšķile.
6279. Ja čūska iekodusi, tad iekostajam jāsteidzas pie ūdens, kamēr vēl čūska nav piesteigusies, tad nepampst un čūska nobeidzas.
A. Aizsils, Lubāna.
5280. Ja čūska iekož, tad tūliņ jāsteidzas pie ūdens un kaut pilīte jāuzpilina uz ievainotās vietas. Arī čūska tūlīt pēc iekošanas steidzas pie ūdens. Sakostajam jāpieiet^ pie ūdens priekš čūskas, tad čūska beigta un vaina dziedēta.
E. Laime, Tirza.
5281. Kad čūska iekož, tad ļoti ātri jāskrien uz ūdeni un jānomazgā tā vieta, jo arī čūska tūlīt skrien uz ūdeni, un kupš pirmais aizskrien, tam par labu nāk.
A. Berķe, Mētriena.
5282. Kad čūska iekodusi, tad sakosto nedrīkst vest istabā, bet tas jāārstē laukā.
L. Bičole, Zaļenieki.
5283. Ja iekož čūska, tad cilvēks nevar iet zem jumta pirms nav pie ārsta bijis, jo tad nevar izārstēt.
Z. Lāce, Veclaicene.
5284. Kad dabū odzes kodienu, tad nedrīkst iet tādā ēkā, ko kurina, bet drīzāk kādā šķūnīti, ko neapkurina, jo tad kodiens nesa- pampst.
E. Zemltis, Ventspils.
5285. Kodēja čūska jālūko nosist un ar tās galvu vāts jāapspaida. Galva savelk ģifti atpakaļ. Sakosto nedrīkst nest uguns ēkās (kur uguns kurta).
E. Gaile, Trikāta un Rūjiena.
5286. Ja čūska esot iekodusi, tad to vietu vaigot apspaidīt ar čūskas galvu un tā drīz vien paliekot vesela.
H. Skujiņš, Smiltene.
5287. Ja čūska iekož, tad kodēja čūska jānoķer, jāpārgriež vidū pušu, un gaļa jāliek pie koduma. Tad nepampst, un arī sāpes ātri pāriet.
K. Mūlenbacha man.
5288. Ja čūska iekož, tad viņa jānosit un ar koku, ar kuru nosita čūsku, jāapberzē kodums, tad nekas nekait.
K. Palteris, Nītaure.
5289. Čūsku kodumu vajaga apspaidīt ar to koku, ar kuru čūska nosista, tad slimnieks drīz izveseļojoties.
I. B. Latvija, 1924. Nr. 18.
5290. To koku, ar ko garo (čūsku) nosit, aiz sijas istabā aizbāž un bērnam ar to garās vainu ārstē, bērnu apspaida ar koku.
K. Jansons, Plāņi.
5291. Ja redz čūskai ko mutē, tad čūska jānosit, jāizjem tas, kas tai mutē, un jānoliek istabas sienā, kur tam nolūkam izurbts caurums. Ja pāriet uz citu vietu dzīvot, tad atradums jāņem līdz. Tad cilvēks būs visu mūžu laimīgs.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
5292. Ja čūskai ieliekot mutē baltumiņu no cilvēka zobiem, tad tā esot uzreiz pagalam.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5293. Kad čūska iekož kājā vai rokā, tad sakostais loceklis jāierok zemē, tad zeme izvelk ģifti.
P. Š. jun., Mārsnēni. P. Zeltiņa, Ikšķile.
5294. Kad čūska iekož, tad ievainotā vieta jāierok zemē, vai arī jāuzsien varde.
E. Laime, Tirza.
5295. Ja dzīvu vardi piesien pie čūskas koduma, tad varde izsūc jifti un vaina paliek vesela.
E. Vīķele, Plāņi.
5296. Kad garais tārps (čūska) iekož, uz tās vietas jāuzsien varde, tad paliks vesels.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
5297. Čūskas kodumu var sadziedēt uzliekot pīpes sviedrus uz koduma.
K. Jaunzeme, Nīca.
5298. Ja čūskai mutē iesmērē pīpes sodrējus, tad čūska nobeidzas.
A. Aizsils, Kalsnava.
5299. To locekli, kāmī čusins iekož, zemē ierok, lai tukšis nemetas.
K. Jansons, Plāņi.
5300. Kad čūska iekož, tad uz tās vietas jāliek rupuča āda, lai ne- tūkš.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
5301. Ja čūska iekož, jāuzliek uz koduma krupja āda.
E. Gaile, Trikāta un Rūjiena.
5302. Kad čūska iekodusi, tad tūliņ uz koduma vietas jāuzliek varde, kas izvelk visu ģifti.
P. S., Rauna. J. Rubenis, Ērgļi.
5303. Ja čūska iekož, tad koduma vietā jāliek klāt dzīvas vardes tikmēr, kamēr tās nobeidzas. Ja vardes vairs nebeidzas, tad visa ģifts no koduma ir izsūkta un tā tad nekādu ļaunu seku nav.
E. Vēvere, Ļaudona.
5304. Ja čūska iekož, tad to vietu jāberzē ar vardes vēderu, kamēr varde nobeidzas.
J. A. Jansons, Olaine.
5305. Kad odze iekož, tad pie brūces vajag piesiet dzīvu vardi. Ja varde nobeidzas, tad odzes kodiens nebūs nāvīgs.
M. Zariņa, Ogresgals.
5306. Uz čūskas koduma liek vardi, jo pēdējā esot no čūskas cēlusies.
K. Jansons, Plāņi.
5307. Kad lopam vai cilvēkam iekož odze, tad kodums jāsaberž ar petrolejā samērcētu vilnainu lupatu, bet sakostais nedrīkst iet pirms sasmērēšanas skursteņu ēkā.
P. Rilands, Pastende.
5308. Kad odze iekož kājā, tad kodumu vajag ārstēt, sakot šādus vārdus:
„Gluma zema
Tauku desa,
Saule gāza,
Lai tavs kodums
Izput kā ūdens burbul's".
Pēc tam uzspļauj trīs reizes uz koduma un tas sadzīst. Ari odze esot beigta.
K. Šteinbergs, Skrunda.
5309. Pret čūskas kodumu līdz vārdi: „Mārija zvērēja, čūska dūra, Jēzus strāpēja to". Jānoskaita trīs reizes, krustus pievelkot.
K. Mūlenbacha man.
5310. Ja čūska iedzēlusi, jāskaita trīs vai deviņas reizes: „Ievai dūra dzeloni. Savas vātis Jēzus min ar savām kājām. H—I—|-
I. B. Latvija 1924. Nr. 18.
5311. Odzes vārdi: Ieva dūra dzenolu no savas mutes un Jēzus ar savām kājām. + + + (Deviņas reizes tā jārunā).
A. Šķērē, Skaistkalne.
IV. Čūskas kodums.
5312. Gavēnī nosista čūska jāieliek pusstopā spirta un ar šo šķidrumu jāapsmērē čūskas kodums.
Kodušo čūsku vajaga nosist un ar viņas galvu saspaidīt kodumu.
J. Kriķis, Starti.
5313. Čūskas kodumu un vispārini uzpampumu noslābina, kad uz tā uzliek lupstenājus (ligusticum levisticum).
Etn. IV, 1894. Auļukalns.
5314. Čūskas kodumam vajag uzlaist pīpes dūmus, tad nepampst.
J. Andersons, Sātiņi.
5315. Ja čūska ir iekodusi, tad ir ieteicams ēst gaiļa smadzenes.
S. Gūberts, 1688.
5310. Ja govij iekož čūska, tad vakarā bez saules jāizgriež vij- grie/.ne ar visām saknēm un ar to laapricbj tā vieta. Pēc tam vij- gricziic jaaiznes turpat atpakaļ, tad ■ iiskas kodums ātri izlaižas.
A. Aizpurve, Lubāna.
5317. Ja čūskai ir balts astes galiņš, tad viņa kodusi cilvēkam vai lopam.
P. Š., Rauna.
5318. Ja kustonim iekož čūska, tad jāņem 9 akmeņus no pirts krāsns, 9 reizes ar tiem iekostā vieta jāsaspaida, un akmeņus jāatliek tai pašā vietā atpakaļ, kur tie ņemti. Pēc uz ievainojuma uzliek tabaku un govs būs vesela.
Z. Lāce, Veclaicene.
5319. Ja čūska iekož sunim, tad jāsviež nauda pāri jumtam.
J. A. Jansons, Olaine.
V. Čūska vēderā.
5320. Čūska var ielīst tāpat cilvēkiem kā govīm vēderā.
P. Š., Rauna.
5321. Pie pupa bērniem čūskas labprāt lienot, pievilktas no piena smakas. Annēniešos čūska ielīdusi bērnam mutē. Gan tēvs steidzās raut ārā, bet čūska vidū pārtrūkusi un otra puse palikusi bērnam vēderā. Bērns palicis zils un melns un bijis uz vietas pagalam. Ar tabaku varot čūsku atbaidīt.
A. Kleinbergs, Rauna.
5322. Kad cilvēkam māgā čūska ielīdusi, tad tam mugura salstot. Tad jādzer salds piens. Tai pašā gadijumā dzer ari zirga sviedrus.
K. Jansons, Plāņi.
5323. Kad čūska guļot ielīdusi vēderā jeb arī ir tur ieburta, tad zirgs jāsajāj putām un ar tām putām jāaptraipās, tad čūska nāk laukā.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5324. Kam čūska ielīdusi māgā, tam zirga mīzalus dod.
K. Jansons, Plāņi.
5325. Kam čūska ielīdusi iekšās, tam zirga sviedrus dod dzert.
K. Jansons, Plāņi.
5326. Otram vēderā var čūsku iedzirdināt šādā kārtā. Vajaga nosist čūsku, ielikt viņai zirni mutē un ierakt zemē. Kad tur izaug zirņi, tad ar tiem var iedzirdināt otram čūsku vēderā.
E. Linge, Salaspils.
5327. Čūskas un šķirgāļus var cilvēkam vēderā arī iedzirdīt. Līdz Jurģa dienai jādabū tāds kustonis, jānosit, jānogriež tam galva, kurā jāieliek miežu grauds un jāierok zemē. Kad miezis tur izaudzis un nogatavējies, tad tas jānogriež un graudi jāsaberž par miltiem. Kam šos miltus iebērs dzērienā, tam vē
derā izaugs čūska vai šķirgālis. Tādēļ arī vēl ļaudis priekš dzeršanas no padotā trauka arvien nolēja kādas piles zemē jeb uzpūta uz dzēriena virsū. Ar to tad ļaunums ticis novērsts. Čūsku jeb šķirgāli varot tomēr izvemt laukā, ja zirga sviedrus iejemot iekšā.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
5328. Ar čūsku jeb vardi var otru apdzirdīt arī tā. Gavēnī jānorauj čūskai jeb vardei galva, kreisās acs caurumā jāieliek viens zirnis un tad galva jāpaliek apakš pirts lāvas. Katrā piektā vakarā zirnis jāaplej ar ūdeni. Pēc septiņām nedēļām zirnis izaugs un sāks ziedēt, bet augļu tam nebūs. Uz ziediem radīsies melni putekļi. Šie putekļi ir jāuzjem un jāpaglabā kādā pudelītē. Ja šos putekļus ieber kādā dzej-amā traukā, tad, kas no tā trauka dzers, tas dabūs vēderā dzīvu čūsku jeb vardi. Ja tas notiek, tad tam cilvēkam ir jāmirst, ja viņš nezina, kā glābties. Vienīgais līdzeklis pret tiem kustoņiem vēderā ir šņaucamā tabaka. Ja to iejem iekšā, tad uznāk vēmiens un kustoni var izvemt laukā.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
VI. Čūskas apturēšana.
5329. Ja čūsku ierauga un nedabū rokā, tad vajagot tai vietā uzlikt sērmūkšļa krustu, tad čūska uzlecot virsū un nost vairs netiekot, kamēr to nositot. Ja Čūsku ieraugot, tad vajagot ar vienu sviedienu uzsviest zariņu, tad viņa vairs projām netiekot, bet ja paceļot uz augšu un gribot otrreiz sviest, tad aizbēgot.
A. Kleinbergs, Rauna.
5330. Ja čūska iebēg krūtī (cinī), tad vajag tanī vietā nolikt krustu, jo tad viņa nekad vairs nevar tikt ārā.
I. Kažoka, Lubāna.
5331. Kad čūska pazūd, tad viņa tomēr atgriežas atkal turpat atpakaļ, ja tai vietā iesprauž sērmūkšļa krustiņu zemē.
K. Jansons, Plāņi.
5332. Ja redz čūsku un tā aizbēg, tad tanī vietā no kociņiem jāuzmet krusts, vēlāk čūska atnāk atpakaļ un uzguļas uz krusta.
A. Aizsils, Lubāna.
5333. Ja čūsku nedabū nosist, bet redz gan, kur ielied, tad jāiztaisa no pīlādža krustiņš un jāiesprauž tai vietā, kur čūska ielīda. Pēc trim dienām čūska iznāk pie krustiņa.
A. Dragone, Palsmane.
5334.. Cinī, kuj-ā ir čūska, vajag iespraust sērmaukša krustiņu, tad čūska pēc brītiņa izlied.
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
5335. Ja čūska zemē ieliedol, lad pie tā cauruma lai piespraužu! sērmūkšļa krustiņu, tad viņa Iii daļ izlīdīšot.
J. Bitaka, Litene
5336. Pie alas, kupā čūska ieli dusi, jānoliek pīlādža krustiņš, tad viņa pati izlīdīs un apgulsies uz krustiņa.
L. Lupiķis, Dzelzava.
5337. Ja čūskai uzmet pīlādža krustiņu, tad tā netiek no vietas prom.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
5338. Ja redz čūsku zemē ielie- nam, vajaga tur iespraust sērmūš- ku krustiņu, tad čūska drīz izlīdīs un aptīsies ap krustiņu.
I. R. Latvija, 1924, Nr. 18.
5339. Kad čūskai piesprauž ■ustu klāt, tad tā nevar no tās etas vairs aiziet.
R. Bērziņš, Džūkste.
5340. Ja čūska iebēg cinī, tad ņu no slēptuves var izvilināt, ja zsprauž cinim sērmūkša koka rustu, kuj-š pagatavots bez dzelzs aļām — naglām.
V. Grīnbergs, Jaunpiebalga.
5341. Ja gulošai čūskai uzmet irsū krustām pīlādža zarus, tad iņa no tās vietas vairs nevar aiz- et un nomirst.
A. Korne, Meirāni.
5342. Ja redz mežā čūsku un vija aizbēg, tad tai vietā, kur domā, ci viņi ielīdusi, noliek krustiski aliklu sarkanu dziju. Tad viņa
nāks ārā.
A. Mednis, Limbaži.
5343. Ja grib čūsku piesiet, tad va jaga tajā vietā, kur čūska zemē ielīž, uzlikt sarkanas dzijas krustu. Pēc laiciņa čūska tajā vietā atkal izlīdīs.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
5344. Ja čūsku redz, tad jānolauž sērmūškas zars un jāuzliek uz tās vietas, kur čūska ielīdusi, tad viņa nāk ārā.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
5345. Kad čūskai aizliekot krustu priekšā, kur tā ielīdusi, tad tā no tās vietas vairs nevarot ārā tikt, kamēr to krustu kāds noņemot vai apgāžot.
E. Ābole, Vijciems.
5346. Kad čūska ielien kādā alā, tad pie tās jānoliek sērmūkšļa krustiņš. Čūska tad iznāk pie tā krustiņa.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
5347. Ja kur redzēta čūska, tad vajaga tai vietā uzvilkt krustu, un čūska iznāks otrreiz tai pašā vietā.
O. Darbiņš, Birži.
5348. Kad čūsku ierauga, bet viņa tūlīt pazūd, ar kaut kādu kociņu trīs reizes apvelk riņķī. Pēc tam kociņu noliek riņķa vidū un pārliek pāri otru kociņu tā, lai iznāktu krusts. Pēc neilga laika čūska būs redzama uz krusta.
I. B. Latvija 1924. Nr. 18.
5349. Ja čūska ieskrien cinī, tad ar mietu jāuzmet krusts, jāapvelk ap to vietu trīsas reizes pret sauli riņķis un miets turpat jāiesprauž. Iz šā riņķa viņa nekad nedrīkst iziet. Vilcējs var godīgi aiziet uz māju, atnāķt otrā dienā un čūsku nosist.
E. Gaile, Rūjiena.
5350. Kad čūsku nosit, tad tur zemē jāiesprauž krusts; tad tur iznāks no zemes apakšas arī citas čūskas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5351. Kad čūsku ierauga, bet tā tūlīt ielien zemē, uzliek trīs krustus. Pār krustiem pārlīst čūska nevarot. Ja tā no zemes izlīdīs, tad katrā ziņā aptīsies ap vienu no krustiem.
I. B. Latvija, 1924, Nr. 18.
5352. Ja redz čūsku zemē ielie- nam, vajaga ar basām kājām trīs reizes ap to vietu skriet apkārt. Tad čūska drīz izlīdīs, bet nekur tālu neaizrāpsies, jo viņa nevar pārlīst pār vietu, kur kristīgs cilvēks gājis ar basām kājām.
I. B. Latvija, 1924, Nr. 18.
5353. Ja sitējam čūska izbēg un ielien cinī, jāuzmet ar pirkstu krusts, jāapvelk pret sauli 3 reizes riņķī un jāsaka: „Jumprava, pa gaidi, kamēr ķēniņš zobenu nokaļ." No šā riņķa čūska nedrīkst iziet. Ja neviens nenāk viņu nosist, viņai turpat jānobeidzas.
E. Gaile, Rūjiena.
5354. Lai čūska neaizbēgtu, kamēr sitējs koku dabū, jāsaka: „Stā- vi brūte, kamēr tevi kronēs!"
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
5355. Kad ieraugi čūsku, tad jāsaka: „Brūte, pagaidi, kamēr brūtgāns svārkus šūn", tad viņa gulēs mierīgi, vari nosist.
J. Apsalons, Sērpils.
5356. Čūsku var apturēt, lai nebēgtu projām, ar šādiem vārdiem: „Pagaidi, brūtīte, kamēr brūtgānam svārkus pašuv!"
E. Zommere, Rauna.
5357. Ja čūsku grib dabūt ārā no slēptuves, tad tai vietā jāiesprauž sērmūkšļa krustiņš un jānoskaita šādi vārdi: „Guli, guli, mamzelīte, kamēr taisu zobentiņu. Kad būs gatavs zobentiņš, tad es tevi modināšu."
E. Zommere, Rauna.
5358. Guli, guli, kūlainīti, deviņās baznīcās; tev pieder tie purvi, meži, man tie lauki, tīrumi. Saritinies kā sētas rīkste. Amen.
A. Šķērē, Skaistkalne.
5359. Ja čūska ielīdusi krūmā, tad gājuši krūmam apkārt, bet tikai pret sauli un pēdu pie pēdas. Čūska tad izlīdusi.
E. Krastiņa, Naukšēni.
5360. Kad čūsku redz, tad jāsaka: „Gaidi, brūte, kamēr brūtgāns nāks". Tad čūska vairs nekustas, viņu var nosist. Bet ja čūsku grib aizbaidīt, tad vajaga teikt: „Kau- nie.s, kaunies, Ievas meit", tad čūska aizbēg.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
5361. Kad ierauga čūsku un grib, lai viņa apstājas, jāskaita: „Brūte, pagaidi, brūtgāns nāks atmiršu kroni."
H. Skujiņš, Smiltene.
5362. Ja čūsku ierauga, jāskaita trīs reizes: „Brūte, pagaidi, vedekla nāk!" tad čūska nebēg. Ja tā tomēr vēl bēg, jāskaita: „Brūtgān, pagaidi, vedekla nāk!" Tad čūska katrā ziņā vairs nebēgs.
I. B. Latvija, 1924, Nr. 18.
5363. Ja kaut kur ierauga čūsku un nav neviena sitamā, tad jāsaka: „Pagaid\ brūtīt, kamēr brūtgāns naks." Čūska gaidot, kamēr atnākot ar mietu.
E. Gaile, Rūjiena.
5364. Čūsku var apturēt ar šādiem vārdiem: „Brūte, pagaidi, kamēr brūtgāns nāk!"
K. Jansons, Plāņi.
5365. Čūsku var apturēt ar šādiem vārdiem: „Trina, pagaidi, kamēr es aiziešu pie skrodeļa tev svārkus nomērīt!"
K. Jansons, Plāņi.
5366. Kad čūsku redz, jāskaita sekošie vārdi, tad čūska apstājas: „Pagaid, pagaid, mamzelīt, kamēr kleitu nomēri". Jeb arī: „Striķi, pinekli, striķi, pinekli, pagaidi mani."
H. Skujiņš, Smiltene.
5367. Čūsku var apturēt ar šādiem vārdiem: „Guli, guli jumpra- viņa, kad nokalšu zobentiņu; kad nokalšu zobentiņu, tad tev kaklu nocirtīšu."
K. Jansons, Smiltene.
5368. Ja čūsku ierauga, tad jāskaita: „Bum, bum, velna zivs, pagaidi, kamēr dabūju apaušu." Tad čūska paliek stāvot.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
5369. Kad čūsku ierauga, jāskaita: „Striķis, pineklis, striķis, pineklis, striķis, pineklis — guli!" Tad čūska nebēgot prom un to varot viegli nosist.
I. B. Latvija, 1924, Nr. 18.
5370. Kad čūsku redzot, tad vajagot sacīt: „Čūska pinekls", tad viņa vairs no tās vietas projām netiekot.
E. Ābole, Vijciems.
5371. Čūsku ieraugot, lai tā nebēgtu prom, jāskaita: „Cuči, guli, kūlenīt, tev pieder purvi, meži, man tās tīruma ežiņas."
I. B. Latvija, 1924, Nr. 18.
5372. Čūsku neredz, ja mežā ejot saka: „Nost no ceļa, griezīšu kopā, metīšu podā, vārīšu klimpas."
K. Jansons, Plāņi.
VII. Čūsku vajāšana.
5373. Kad ķirminu (čūsku) nosit, tad ienaidnieks vinnēs.
I. Bergmanis, 1862. g„ Bārta.
5374. Kad ķirmins iekož, tad ienaidnieks vinnēs.
I. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
5375. Saka, kad čūskai uzsitot trīs reizes ar bērza rīksti, tad viņa paliekot ļoti nevarīga un ātrāki nomirstot, nekā kad to sistu ar citu kādu koku.
M. Auziņa, Rīga.
5376. Ja odzei uzsit trīs reizes ar bērza vici pa galvu, tad odze paliek beigta guļot.
K. Šteinbergs, Skrunda.
5377. Čūsku varot vislabāk ar alkšņa koku nosist.
A. Ēdelmanis, Raņķi.
5378. Kas čūsku sit, tam jāstāv tā, kā viņa ēna krīt uz čūsku, lai nekāda vaina nepiemestos.
K. Jansons, Plāņi.
5379. Kas čūsku savā ēnā sit, tam kājas sāp.
K. Jansons, Plāņi.
5380. Čūsku var nosist atrociņis ar mazu, mazu žagariņu.
K. Jansons, Plāņi.
5381. Ja pirmo čūsku, pavasarī ko redz, nosit, tad tas visu vasaru būs brīvs no čūskām, tās vairs neredzēs.
S. Dunkule, Jaunauce.
5382. Čūsku mežā redzot, vajagot sist ar pīlādzes zaru, tad tā viegli nositama.
A. Strode, Rudzēti.
5383. Čūsku vajag sist ar tādu koku, kur stāvais zars audzis, tad pašam nekas slikts nenotiks.
M. Eglīte, Vecgulbene.
5384. Priekšmetu, ar kuj*u nosit čūsku, atstāj turpat nepaceltu.
M. Navenickis, Zasa.
5385. Kad to koku, ar ko čūska sista, ņem rokā, tad tā paliks ka čūskas pavēdere.
Atbalss k. 1897. A. Klein- bergs, Rauna.
5386. Ja tādu koku paņemot rokā, ar kufu čūska sista, tad rokas sasprēgājot.
J. Niedre, Džūkste.
5387. Ja to koku, ar ko čūsku sit, otrreizr rokā saņemot, tad mute paliekot tāda kā čūskas pavēdere.
A. Kleinbergs, Rauna.
5388. Nevajaga aiztikt tam kokam, ar ko ir čūska nosista, citādi roka sasprēgās, līdzīga čūskas ve deram. Bet ja ar tādu koku aiztiek čūskas kostu vainu, tad pampums un sāpes pāriet.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
5389. Koku, ar kupu čūska nosista, nevajagot rokās ņemt, ja ņemot, rokas sāpot un sapampstot.
H. Skujiņa, Smiltene.
5390. Ja čūsku redz, tad viņa jānosit un jānorok. Bet tas koks, ar kufu tika čūska sista, jānes mājā un jāsadedzina, un ja nesadedzina, tad otru reizi čūska visādā ziņā iekodīs.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
5391. To koku, ar kuj-u nosista čūska, nedrīkst ņemt rokā, jo tad rokas paliekot itkā ar čūskas ādu.
Z. Lancmanis, Gaujiena.
5392. To koku, ar kufu nosista čūska, nedrīkst ņemt rokā, jo tad rokas paliekot it kā ar čūskas ādu.
Z. Lancmanis, Gaujiena.
5393. Koku, ar kufu čūska sista, nevajag ņemt rokā, jo tad rokas plīst.
M. Eglīte, Svētciems.
5394. Ja nosit čūsku, tad to mietu vajaga iespraust zemē, lai citi zin, kas tas par mietu un neņem rokā.
A. Eglīte, Svētciems.
5395. Koku, ar kūpi čūska sista, vēlāk nevar ņemt rokā, tad rokas čūlo.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
5396. Čūsku sitamo mietu otrs rokās nevar ņemt, jo tad sprēgā rokas.
J. Vilnītis, Jumurda.
5397. Ja čūsku nosit, bet tās galvu nesadragā vai neiedzen zemē, tad ķirzaka čūsku izārstē.
J. A. Jansons, Valka.
5398. Ja čūsku pārsit pušu, tad ķirzakas to salodē.
A. Zvejniece, Piebalga.
5399. Koku, ar kuj-u nosit čūsku, vajag nolikt pie klēts durvīm, tad zaglis netiks tur iekšā.
M. Auziņa, Zemīte.
5400. Kociņu, ar kufu čūska nosista, vajag iebāzt klēts sienā pie durvīm, jo tad klētī zagļi netiek iekšā.
L. Rone, Ikšķile.
5401. Ja to koku, ar kufu čūska nosista, ienes klētī, tad peles labības neaiztiek.
V. Alke, Jaungulbene.
5402. Koku, ar kufu čūsku nosit, nedrīkst nest līdz, tad nesējs paliek akls.
E. Laime, Tirza.
5403. Ja čūska ar vardi kaujas un ja viņas ar kādu rundziņu izšķiļ-, tad to rundziņu vajaga ņemt līdzi pie tiesām, jo tad tur viss labi izdosies.
V. Krieviņš, Daugmale.
5404. Ja kāds cilvēks nosit ar vienu un to pašu koku septiņas čūskas, tad šis koks viņam (cilvēkam) jāpanes uz muguras, jo tad mugura nesāp.
K. Līdeka, Meirāni.
5405. Ja viens čūsku sit un otrs smej, tad smējējs satūkš.
K. Jansons, Plāņi.
5406. Kas dzīvu čūsku iemet ugunī un izdzird tur čūskas spiegšanu, tas paliek kurls.
333
Cllākn
K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna.
334 _________ Ci
5407. Ja kāds čūsku sitol nejauši dzirdot viņas balsi, tad tam dzimstot kurli bērni.
J. Jansons, Plāņi.
5408. Kas čūsku uzliek uz egles krijas, kur tā izlaiž savas kājas, ja dabū tās redzēt, tas paliek akls.
K. Jansons, Plāņi.
5409. Nevajaga atstāt pussistu čūsku, ja tā paliek dziva, tad viņa atriebjas: sāk sāpēt kāda miesas daļa.
J. Atteka, Nīca.
5410. Čūsku nedrīkstot nosist, tad sitējam rādoties to vasaru daudz čūsku.
Z. Sēle, Sloka.
5411. Ja kāds čūsku sitot to visādi spīdzinot, tad tas dabūjot čūskas vainu: grozot galvu tāpat kā čūska.
J. Jansons, Plāņi.
5412. Kad sieva cerībās, vīrs nedrīkst čūskas sist, citādi jaunpiedzimušam bērnam locekļi raustoties kā čūska. Ja vīrs to nav ievērojis un sievai piedzimst šāds slims bērns, jāatrod koks, ar kufu čūska sista, tas jāvāra un šinī ūdenī jāmazgā bērns. Tad bērns drīz izveseļosies.
I. B. Latvija, 1924, Nr. 18.
5413. Ja vīrs, kad viņa sieva atrodas mātes cerībās, iesit čūskai ar pātagu, tad viņu bērns lokās kā pātaga (dabū „čūskas vainu").
K. Jansons, Plāņi.
5414. Ja vīrs tai laikā, kad vi- ņam sieva ir uz grūtām kājām, iesit čūskai ar pātagu, tad viņu bērns vienmēr izraisās no jostiņas.
K. Jansons, Plāņi.
ikn
5415. Kad divi jeb vairāki cilvēki uziet čūsku, tad nedrīkst viens otru pie vārda saukt, jo tad sauktam piemetas slikta slimība. Slikta slimība piemetas arī tad, ja čūsku moca. Ja tāda slikta slimība ir piemetusies, tad to citādi nevar ārstēt, ka tikai nesot čūskai dāvanas uz to vietu, kur viņa uzieta; mēdz vienmēr nest krustiņu ar sarkanu bantīti.
Z. Lancmanis, Gaujiena.
5416. Saulīte to cilvēku lādot, kas čūsku atstāj dzīvu, jo saulīte nevarot viņas sasildīt.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
5417. Katru čūsku, ko redzot, vajagot nosist, citādi saulīte lādot, jo visus viņa varot sasildīt, tikai čūsku ne.
A. Kleinbergs, Rauna.
5418. Kad redzot čūsku un to nenositot, tad saule par to raudot.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
5419. Ja kāds cilvēks redz čūsku un nenosit, tad to cilvēku saule nolād.
A. Korne, Meirāni.
5420. Kas čūsku redz un nenosit, to saulīte deviņas dienas lād.
E. Laime, Tirza.
5421. Kad čūsku atstāj nenosistu, tad saule deviņas dienas lād to cilvēku, bet kad čūsku nosit, tad Dievs deviņas dienas piedod grēkus.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5422. Kas pavasarī nenositot pirmo čūsku, to saule trīs nedēļas lādot.
A. Zibens, Rugāji.
5423. Ja čūsku redz un l<> ne nosit, saule deviņas dienas par l<i raud.
J. A. Jansons, R8mu]l.
5424. Ja čūsku nosit un atstāj virs zemes, tad saule trīs dienas raud.
J. A. Jansons, Olaine.
5425. Ja čūsku ierauga, bet nenosit, tad saulīte deviņas dienas raud.
V. Greble, Kalnamuiža.
5426. Ja čūsku nenosit, tad saulītei deviņas dienas jāraud.
A. Bulēne, Rīga.
5427. Ja kāds redz čūsku un nemēģina to nosist, tad šo cilvēku saule deviņus gadus lād.
A. Šķērē, Skaistkalne.
5428. Ja čūskai paiet gafām un to nenosit, tad saule raud (jo viņai čūskas daudz jāsilda), ja čūsku nosit, tad saule Dievu lūdz.
A. Užāne, Skujene.
5429. Ja odzi redzot un nenositot, tad saulīte septiņas dienas raudot.
A. Mednis, Skrunda.
?
5430. Kad ierauga odzi un to nenosit, tad saulīte raud deviņas dienas.
J. Stirna, Skrunda.
5431. Čūska jānosit, tad saulīte deviņas dienas grēkus piedos, ja nesit, tad deviņas dienas viņa skums.
M. Poriete, Lubāna.
5432. Ja čūsku redz un nosit, tad saule sitēju deviņas dienas svēta.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
5433. Ja čusku redz un nenosit, tad saule nesitēju deviņas dienas lād.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
5434. Ja nosit čūsku, tad saulīte piedod grēkus.
O. Darbiņš, Birži.
5435. Ja čūsku nositot, tad Dievs deviņas dienas grēkus piedodot.
M. Klause, Jaunpiebalga.
5436. Kas vienu čūsku nosit, tam saulīte septiņus grēkus piedod.
E. Laime, Veckalsnava.
5437. Ja nosit čūsku, tad septiņi grēki tiek piedoti.
B. Brikmane, Skrunda.
5438. Ja čūska iekož un nevar to nosist, tad Dievs to cilvēku lād.
L. Reiteris, Lubāna.
5439. Katru čūsku, ko tik sastop, vajaga nosist, tad Dievs piedod trīs dienu grēkus. Kas čūsku nenosit, to saulīte nolād, jo viņa nevarot čūsku sasildīt. Čūsku var nosist gluži vienkārši, uzsviežot tik tai kūju jeb rīksti un aizejot projām, atpakaļ neskatoties.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
5440. Kufā dienā čūsku nosit, tai dienā Dievs grēkus piedod.
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
5441. Saulīte visus radījumus varot sasildīt, tikai čūsku ne, tāpēc čūskas visur, kur tās redz, jānosit, jo pats Dieviņš piedodot trīs dienu grēkus, kamēr pretējā gadījumā saulīte deviņi dieni raudot.
K. Jansons, Plāņi.
5442. Ja kādreiz redz čūsku un to nenosit, tad tā arī citreiz turpat
redzama; ari saulīte septiņi gadi raudot.
A. Strode, Rudzēti.
5443. Atstāt čūsku dzīvu nekad nedrīkst. Tad saulīte 9 dienas raud.
E. Gaile, Rūjiena.
5444. Kad čūsku atrod un to nenosit, tad saulīte deviņi dieni raud.
K. Jansons, Plāņi.
5445. Ja redz čūsku un to nenosit, tad saulīte septiņi gadi raud.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
5446. Kad čūsku nositot un ne- aprokot, tad par to saulīte raudot gaužas asaras.
R. Bērziņš, Džūkste.
5447. Cik čūsku nosit, tik grēku Dievs piedod.
J. A. Jansons.
5448. Pavasarī jānosit čūska un jāaprok pie nama durvīm, tad vasaru nenāk čūskas mājās.
M. Vilciņa, Pope.
5449. Kad redzi čūsku un atstāj nenosistu, tad tev būs kāds ļaunums pie lopiem.
J. Apsalons, Sērpils.
5450. Čūskas mājās nedrīkst sist, citādi nāk vēl vairāk.
L. Strute, Šķibe.
5451. Ja čūsku nosit un aprok, tad Dievs piedod 3 dienu grēkus, bet ja atstāj virs zemes, tad 9 dienu grēkus pieliek.
E. Jēpe, Palsmane.
5452. Ja nosit čūsku, tad vajaga to aprakt zemē, jo citādi saule nolād to cilvēku, kas viņu nositis.
A. Vilšķērsts, Daugmale.
5453. Ja nosistu čūsku zemē norok, tad citas čūskas priecājas, ja kokā uzkar, tad raud.
K. Jansons, Trikāta.
5454. Cik daudz čūsku atstāsi nenosistu (no tām, kuras ieraudzīsi), tik daudz ienaidnieku iemantosi.
A. Aizsils, Veckalsnava.
5455. Cik čūsku nosit, tik naidnieku tam mazāk.
L. Reiteris, Lubāna.
5456. Odzei uz astes jāuzskaisa sāls, tad viņa nobeidzas.
M. Zariņa, Ogresgals.
VIII. Brīnumu zāles.
5457. Zaļā ceturtdienā latvietis nocērt mežā kādu koku un tad iet vasarā tur čūskas meklēt, ar ku- ļ-ām dziedē dažādas cilvēku un lopu slimības. Čūskas sakaltē pie uguns un tad saberž pulverī.
Wochentliche Unterhaltun- gen 1805, 276.
5458. Zaļā ceturtdienā jānogriež atrocenis krūkļa kūja un ar to jāsit čūska. Ar tādu kūju tad varēs izdziedēt čūskas kodumu.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
5459. Gavēņu laikā nosista čūska jāiebāž pudelē, jāpielej ar brandvīnu un jāliek iestāvēties. Šīs zāles lietojamas pret tūsku, sevišķi lopiem.
J. Rubenis, Ērgļi.
5460. Kad gavēnī atronot čūsku, tad to vajagot nosist un spirta pudelē iemērkt. Šādu spirtu derot smērēt pret kaulu sāpēm.
R. Bērziņš, Annenieki.
5461. Čūskas tiek izkaltētas, sa berztas par pulveri tin tad lietotas, par zālēm pret dažādām cilvēku un lopu slimībām.
J. Petri, Neuestes Gemālde, 1809. 480.
5462. Čūsku sakaltē, saberž, saberzto pulveri iebej- ūdenī, kufu dzej- pret krītamo slimību.
M. Šimiņš, Brukna.
5463. Kas uziet čūsku, kas grib norīt peli vai vardi, lai izšķiļ- tos ar koku. Šo koku lai glabā, un kad kādu reizi jāiet tiesas priekša, tad lai kulē groza šo koku vai kādu gabalu no viņa, tad pie tiesas labi izdosies. Izšķirta pele, staļļa baļķī ielaista, dod zirgiem svētību, tāpat varde aitu kūtī. Bet pašam gada laikā esot jāsargās, ka čūska neiekož.
K. Šilings, 1832. g.( Tirza.
5464. Kad uziet čūsku, kuļ-ai mutē ir kāds kustonītis, tad to vajaga izņemt, bet čūsku atstāt dzīvu. Šādu kustonīti klāt turot, cilvēkam visur ir laime.
J. Rubenis, Ērgļi.
5465. Kapara čūsku izkaltē, saberž smalku un liek brandvīnā, no kā iznākot labas zāles.
A. Bīļenšteina rokraksts, Saka.
5466. Jānoķeļ- čūska un jāizvelk tai diegs caur acīm, kupš jānēsā klāt, tad drīz dabūs dzīves draugu.
P. Zeltiņa, Tome.
5467. Jo pavasarā atrūd čyusku vēl bez dzagūzes, tad tie nas dzei- vu uz muojom, līk pudelē un lītoj inuošu un cytu slimeibu uorstei- ionai.
A. Lazdāns, Kalupe.
5468. Puisis meitu var sev tā pieburt jeb piečukstēt: gavēnī vajag čūsku noķert un tai trīs reiz iedurt ar šujamo adatiņu. To adatiņu vajag uzglabāt un ar to iedurt tai meitai, kupu puisis izvēlējies, tad šī viņu mīlēs.
R. Bērziņš, Džūkste.
5469. Gavēņa laikā nosista čūska jāizmērcē ūdenī, tad viņa der visām slimībām par zālēm.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5470. Spirts, kupā uzglabātas čūskas, noder par ārstēšanas līdzekli pret kāju un roku sāpēm un tamlīdzīgām slimībām.
Z. Lancmanis, Beļava.
5471. Ja ir dabūts kāds augons, vai cita tamlīdzīga slimība caur to, ka ir smiets par nosistu čūsku, tad to augoņu var izārstēt, apspaidot slimo vietu ar to kociņu, ar kufu čūska nosista.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
5472. Ja priekš Jāņiem ielaiž dzīvu čūsku pudelē un uzlej spirtu, tad jāiedod kustoņiem (kad tie laižas, rīvējas — noburti), tad tie atsvabināti no ļaunu cilvēku noburšanas.
Z. Lāce, Veclaicene.
5473. Ja saberž čūskas ādu un ar šo pulveri apkaisa ievainojumus, tie ļoti ātri sadzīs.
I. B. Latvija, 1924, Nr. 18.
5474. Ja čūskas ādu tura uz krāsns augšas, tad drīzā laikā visi prusaki istabā iznīks.
I. B. Latvija, 1924, Nr. 18.
5475. Ja istabā glabā čūskas ādu, tad visas blaktis izbēg.
337
C.inkn
H. Skujiņš, Smiltene.
5476. Kad pār jostu laiž trīs reiz čūsku, tad nesāp mugura.
Z. Lancmanis, Gaujiena.
5477. Kad čūskai redzot kumosu mutē, tad tas esot jāatņem, jānes uz māju, jāizurbj silē caurums, ka tik gluži cauri nebūtu, še jāieliek kumoss un jāaizpuļķo. Zirgi, kas pie šās siles ēdīšot, būšot brangi kā bluķi.
J. Bitaka, Litene.
5478. Ja mednieks dzīvu čūsku iebāžot plintes stobrā un izšaunot gaisā, tad tam medībās vareni izdodoties.
A. L.-Puškaitis, Alūksne. L. P.
VI, 871 (142, 1).
IX. C ū s k a sapnī.
5479. Kad sapnī redz ķirmenu (čūsku), tad būs nezināms ienaids.
I. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
5480. Ja sapnī redz čūsku, tad būs satikties ar ļaunu cilvēku.
A. Aizsils, Kalsnava.
5481. Ja sapnī redz čūsku, tad ļauni cilvēki ir tūvumā.
L. Pogule, Gatartā.
5482. Ja neprecējies cilvēks pa sapinim sit čūsku, tad viņš aizdzīs savu mīļāko; ja precējies sit, kad tam lopos būs kāda laža.
K. Jansons, Plāņi.
5483. Ja sapnī nosit čūsku, ta pie kustoņiem (lopiem) būs kāda nelaime.
K. Jansons, Plāņi.
5484. Ja sapnī čūsku [zalti?] nosit, tad govīm notiek kāda nelaime.
O. Joāss, Lubāna.
5485. Kad sapnī redz čūskas, būs kāda nelaime pie lopiem.
A. Račevskis, Jaunpiebalga.
5486. Ja čūsku sapnī sit, tad būs kāda nelaime lopiem.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
5487. Kad sapnī nosit čūsku, tad pie lopiem notiek kāds sliktums.
Āronu Matīss, Bērzaune.
5488. Ja kāds, kam ir lopi, sapni sit čūskas, tad būs slimi lopi.
A. Aizsils, Prauliena.
5489. Ja sapnī redz čūsku, tad lopi beidzas.
A. Oše, Lubāna.
5490. Ja sapnī čūsku nosit, tad nīks lopi.
M. Navenickis, Zasa.
5491. Ja sapnī nosit čūsku, tad govs slimos un nonīks.
Vidzeme.
5492. Ja sapnī nosit kādu čūsku, tad kāds ķustonis nobeidzas.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
5493. Ja meita pa sapinim redz sev čūsku ap galvu, tad šī kritīs negodā.
H. Skujiņš, Smiltene.
ČŪSKA, BALTĀ.
5494. Baltā čūska esot naudas sargātāja.
K. Jansons, Vijciems.
5495. Kad redz baltu čūsku, tad vajaga paklāt villaiņu lakatu, jo tad viņa iznes no apakšzemes naudu.
E. Jēpe, Palsmane.
5496. Dažam ozolam arī par ziemu paliek dažas lapas klāt. Zem tāda ozola parasti guļ baltā čūska. Ja šo čūsku sadedzina, tad ar viņas pelniem var dziedēt lielas slimības.
F. Brīvzemnieks, VI, 193.
5497. Kad baltu čūsku izvāru, tā ka garaiņi neiziet, un to apēd, tad var visu zināt.
R. Bērziņš, Džūkste.
5498. Jāņa vakarā jāvāra baltās čūskas gaļa un jāapēd, lai varētu paredzēt nākamas lietas.
B. Riekstiņš, „Atpūta", 1982.
5499. Vajagot izvārīt balto čūsku un noēst no tās kādu gabaliņu, tad tas cilvēks zinot visu, ko otrs cilvēks domājot.
E. Ābole, Vijciems.
5500. Baltā čūska esot ļoti reti atrodama. Viņa izskatoties kā balta bante, un līdz ko cilvēks to ieraugot, tā tūliņ pazūdot zemē. Ja šo čūsku varot noķert, viņu jāapēd; tad varot visu paredzēt un zināt, kas nākotnē būs.
A. Kleinbergs, Rauna.
5501. Baltā čūska esot ļoti reti atrodama. Viņa izskatoties kā balta bante, un līdz ko cilvēks ieraugot, tūliņ pazūdot zemē. Ja šo čūsku varot noķert, tad viņa jāap- ēdot; tas varot visu paredzēt un zināt, kas nākotnē būs.
tf] Etn. III, 1898.
5502. Viens kungs reiz noķēris balto čūsku un iedevis pavāram, lai iztaisa, bet aizliedzis ēst. Pavārs drusku vien pasmeķējis un visu zinājis, bet kungs apēdis visu un nevarējis neko paredzēt.
A. Kleinbergs, Rarvna.
5503. Kad dabū baltu čūsku, tad tā ir tā jāizvāra, ka garaiņi nedabū no katla iziet. Kas pirmais šo zupu iestrebj, tas var nākošas lietas paredzēt.
J. Rubenis, Ērgli.
5504. Ja apēd gabaliņu no baltās čūskas, tad var dabūt zināt visu, kas notiek pasaulē.
A. Edehnanis, Raņķi.
5505. Ja cilvēks izvārot un apēdot balto jeb sarkano čūsku, tad viņš varot saprast putnu valodu.
A. L.-Puškaitis, VII, 1272-3.
5506. Ja redz baltu čūsku, tad tai apakšā jāpaklāj vilnains lakats, jo tad redzētā čūska nesīs no apakšzemes naudu.
V. Poriete, Palsmane.
ČŪSKA, SARKANĀ.
5507. Sarkanā čūska esot tieva gara kā pātagas aukla un rūskanā krāsā. Tādēļ viņu saucot arī par rūskano jeb kapara čūsku. Viņa varot ielīst stāvu zemē pat cietā ceļā. Kad viņa iedzeļot, tad dzeltajam tūliņ esot jāmirstot.
P. Š., Rauna. Piezīme. Šiem māņiem par pamatu laikam noderējušas pazīstamo čūsku jaunās mātītes. P. Š.
5508. Sarkanā čūska izskatoties kā sarkana bante, nedzīvojot virs zemes un tādēļ esot reti redzama. Ja cilvēks tai tuvojoties, tad viņa ielienot stāvu zemē, pat viscietākā vietā, tikai mazs caurumiņš vien paliekot. Latvieši sauc arī par svēto čūsku, jo kam viņa iekožot, tam tūliņ jāmirstot. Tik ilgi vien dzīvojot, kamēr balss atskanot. Vienam saimniekam sarkanā čūska iekodusi govij pie laidara vārtiem. Govs tikai iebļāvusies un uz vietas bijusi pagalam. Otrā dienā noticis tāpat un arī trešā dienā. Pēdīgi gājuši vaktēt. Tiklīdz govis nākušas, čūska ātri izlekusi, iekodusi govij un tikpat ātri atkal zemē nozudusi, tik mazu caurumiņu pamezdama. Pēdīgi tomēr dabujuši nosist. >
A. Kleinbergs, Rauna.
5509. Par čūsku košanu mēdz šā teikt: „Ja iekož pelēkā čūska, tad jāiet uz dakteri, kad iekož melnā čūska, tad lai taisa zārku, bet kad sarkanā iekož, tad lai rok kapu.
J. Liepsala, Koknese.
5510. Sarkanā Čūska esot velna gars un dzīvojot apakš zemes. Pēc septiņiem gadiem reiz viņa nākot virs zemes un nevarot tikmēr tikt atpakaļ, kamēr neesot kādam iekodusi. Kam viņa iekožot, tas tūliņ uz vietas mirstot.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5511. Ja cilvēkam iekožot sar- kana čūska, tad tas tik ilgi vēl dzīvojot, kamēr gailis dziedot.
J. Nidlers, Alūksne.
5512. Sarkanā čūska draudējusi apkost visus cilvēkus, kādēļ Dievs viņu padarījis aklu.
P. §., Rauna.
5513. Nav labi, ja vecas ratu rumbas noīriet nesaplēstas, citādi nācirstei var gadīties izlīst caur rumbu; to darot, viņai tūliņ acis gadoties un tad tā padarot lielu postu lopiem un cilvēkiem. Kam iedzeļ, tas uz vietas pagalam.
J. Bajāris, Meņģeļi. L.-Puškaitis, V, 83.
5514. Zaltis esot akls un tikai Jāņa naktī iegūstot gaismu. Cilvēku ieraugot, viņš krītot tam virsū un izurbjoties cauri kā lode.
V. Pilipjonoks, Asūne.
5515. Kam sarkana čūska iekodusi, tam jāmirst.
;j4U
H. Skujiņš, Smiltene.
5516. Ai daiļā kaparene, Kam iekodi bāliņam? Bāliņš pūta, bāliņš tūka, Līdz izlaida dzīvībiņu.
V. Piģene, Pociems.
5517. Odze ir akla un nāķ tikai trīs reiz par gadu no zemes laukā. Kam viņa dabū iekost, tas tik ilgi vien vairs dzīvo, kamēr aiz- kliedzas. Ja viņa dabū caur rata rumbu izlīst, tad viņa tiek atkal redzīga.
J. Rubenis, Ērgli.
ČŪSKAS CIRTĒJAS.
5518. Cirtēji dzīvojot zemē un izlienot no zemes tikai reiz par deviņiem gadiem. Viņi lienot gluži stāvus no zemes laukā un esot ļoti nāvīgi. Kam cirtējs iedzeļot, tas esot uz vietas beigts, bet pats cirtējs tūliņ pazūdot. Viņi esot brūnganā krāsā un mazāki par parastām čūskām.
A. Vaskis, Tukums.
ČŪSKAS NOMETEKLS.
5519. Ja atrod čūskas novalku, tad tas jāuzglabā, jo tas nes laimi.
J. Avotiņš, Vestiena.
5520. Čūskas novalku lieto kā ārstniecības līdzekli kā pie lopiem, tā arī pie cilvēkiem. Ja domā, ka lops ieēdis naglu — dod čūskas novalku. Pie cilvēkiem lieto pārdū- rumu un iedūrumu gadijumos, piesienot čūskas novalku pie slimās vietas, ticēdami, ka čūskas novalks izvelkot iedūrušos priekšmetu.
Skolotāji, Rīga.
ČŪSKAS VAINA.
čūska — Čūskas vaina
5521. Kad grūtai sievai gadās redzēt vai sist čūsku, tad viņas bērns lokoties kā čūska. Pret šo
kaiti jāuzmeklē čūskas nomauka, jāiesien drēbes lupatiņā un jāieliek vannā, kufā bērnu mazgā. Jeb ari jāgrauzdē uz uguns čūskas āda, un tajos dūmos jākvēpina bērns.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
5522. Kad bērnam ir Čūskas vaina (kad viņš staipās), tad viņa mazgājamā ūdenī jāieliek čūskas nometakls.
P. Š., Rauna.
5523. Ja bērns slimo ar čūskas slimību, tad, to bērnu mazgājot, vajaga vannī likt čūskas ādu.
P. Biša, Vijciems.
5524. Kad bērnam ir čūskas vaina, tad viņš jāapspaida ar čūskas nomauku.
K. Jansons, Plāņi.
5525. Kad mazs bērns mēlīti šauda, tad viņam čūskas vaina. [Sal.: suņa vaina.]
K. Jansons, Plāņi.
ČŪSKULĀJS (Orchis latifolia).
5526. Čūskulāja vecā sakne ir melna un to sauc par Dieva roku; jaunā sakne balta un to sauc velna roku. Ja sieviete ieņemot velna roku, tad viņa paliekot neauglīga: ja ieņemot Dieva roku, tad atkal topot auglīga.
P. Š„ Rauna.
DADZIS (Arctium lappa).
5527. Dadža lapas likta,s uz ievainojumiem un augoņiem.
Reschreibung d. Prov. Kur- land 1805, 74.
CiisKns Kalnu
5528. Dadža lapas jāsien uz pampuma, tad tas noiet. Savārītās dadža saknēs jamazga galva, kad mati iet nost.
V. Strautiņš, Taurupe un Zel- gauska.
5529. To dadžu sakne, kūpi aug gar purvmalām un kupiem nav kātu, ir derīga zobu sāpēm un citām skrējējām.
J. Rubenis, Ērgļi.
5530. Dadži, kas aug ganīklī, jānes mājā un jādod govim, lai kauli nesāp.
J. Banazis, Nīca.
5531. Lai dadži neaugtu tīrumā, tad tanī jāaprok mazs kucēns.
A. Aizpurve, Lubāna.
5532. Ar dadža lapām aptura caurā duršanu un arī asins caureju: minētais augs jānoplūc, no vienas lapas jāizspiež sula un jāiedzer, tad pēc vienas ceturtdaļstundas caurais apstāsies; un ja nāk asins, tad arī visu lapu sabrucina un iedod slimniekam.
J. Celmainis, Nīca.
DADZIS, ASAIS (Cirsium lance- olatum).
5533. Asā dadža saknes jārok priekš Jāņiem, jānogriež šķēlītes un jāizžāvē. Šo sakņu tēja tad ir derīga pret dūrājiem.
J. Kriķis, Starti.
5534. Ja ar aso dadžu sēklām apspaida slimu zobu, tad pāriet sāpes. Ja sēklas ir spaidītas starp pirkstiem, tad zobu var apspaidīt arī tik ar pirkstiem.
J. Rubenis, Ērgļi.
DAKŠIŅAS.
5535. Ja nokrīt dakšiņa, tad būs viesis — sieviete. Skat. ēšana.
Dakšiņas
341
E. Tokele, Sesava.
r>.r ».'J(). .la ēdot dakšiņu nokrīt, tad ciemiņš (sieviete) Ims.
Tlciionovii, Ahrene.
5537. Ja priekšpusdiena dakšiņa nokrīt zemē, tad lai diena būs laime.
N. Holcmitne, Vandzene.
DANCOŠANA.
Ja sapnī dejo vai redz citus dejojam, tad skauģi apskauž.
A. Aizsils, Kalsnava.
Ja sapnī danco, tad tas nenozīmē neko labu.
I. Johansone, Rīga.
Kad sapnī redz dancojam, tad būs dzīvē nepatikšanas.
Aronu Matīss, Bērzaune.
Ja pa sapņiem danco, tad būs jāsaslimst.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
Kas pa sapņiem danco, tas dabūn augoņu pie kājām.
A. Bīlenšteina rokraksts, Nereta.
Ja sapnī danco, tad būs žēlabas un sirdssāpes.
M. Zaube, Rīga.
Ja pa sapinim jāiet uz balli, ta būs jāstrīdas.
H. Skujiņš, Smiltene.
Ja ziemā sapņo, ka danco baltā apģērbā, gaidāms putenis.
K. Lielozols, Nīca.
Kad sapnī redz dancojam, tad gaidāms vējš.
K. Lielozols, Nīca.
DARBA RĪKS.
Ja darba rīks no rokas izkrīt, tad nākošā reizē ēst nedabūs.
Atbalss k. 1897. K. Kleķe- ris, Skujene.
Ja kādam strādājot izkrīt kāds darba rīks no rokām, tad saka, ka tam izkritušas vakariņas, pusdienas — vai cits ēdiens, kupš pirmais nāk.
A. Zavicka, Sātiņi.
DARBS.
Katru lielāku darbu iesāk jaunā mēnesī un laimīgās dienās; vai nu otrdienā, ceturtdienā jeb sestdienā.
A. Apsalons, Sēļpils.
Ja vecā mēnsī iesāk darbu, tas neizdodas. Tāpat neaug vecā mēnesī stādītas puķes.
H. Andersons, Antiņciems.
Jauns darbs ir jāsāk svētdienā vai sestdienā, jo tās laimīgākās dienas.
M. Brīdaka, Jaunroze.
Jaunu darbu nedrīkst iesākt pirmdienā, vislabāk to vajaga iesākt sestdienā.
V. Amoliņa, Olaine.
Ja uzsāk kādu jaunu darbu, to vajagot iesākt sestdien; tad tas labi izdodoties.
A. Podniece, Ogre.
Jaunu darbu vajaga sākt sestdienā, tad tas labi veicas.
A. Biša, Rencēni.
Darbu vajaga sākt nedēļas sākumā, tad to var ātri padarīt.
Ihik'Ht/ai Darbi
A. Šeitiņš, Taurene.
Darba vieta jāmaina ceturtdienā, tad darbs būs pastāvīgs.
E. Bukava, Rīga.
Ja kaut ko darot iešaujas prātā: „kad tik nu nebūtu slikti", tad vajaga šīs domas stipri izteikt, citādi tiešām slikti izies.
A. Pandere, Dole.
Ja grib kādu darbu izdarīt un tas neveicas, tad „atkārtiņ" (=no otra gala) jāskaita tēva reize, tad izdosies.
A. Aizsils, Lubāna.
Iesāktu darbu nedrīkst nolikt uz gultas, jo tad tas neizdodas labs.
A. Pidriks, Sauka.
Ja kāds ir uzsācis kādu darbu darīt, tad otram nevajag pabeigt, jo tad jāstrīdas.
L. Zvaigzne, Gaujiena.
Nepabeigtu darbu nedrīkst likt uz gultas, tad nebūs spējas to pabeigt.
»• P. Zeltiņa, Ikšķile.
Savu iesākto darbu nevajaga atdot otram, jo tad atdodot arī savu laimi,
E. Pļaviņa, Koknese.
Ja iesāktu darbu dod otram pabeigt, tad darba saņēmējs atņem devējam līgavu (līgavaini).
J. A. Jansons, Tukums.
Ja kādu darbu iesāk, bet pabeigt dod citam, tad darba pabeidzējs atņem darba iesācējam iecerēto.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
Iesāktu darbu nedrīkst otrai meitai dot nobeigt, lai neatdotu tai savu līgavaini.
A. Kabuce, Bulduri.
Kad pabeidz otras meitas sāktu darbu, tad atņem tās brūtgānu.
M. Štāle, Kaltene.
Kad meita domājot kādu darbu darīt un kad cits to darbu padara, tad atņemšot brūtgānu.
J. Daizis, Nīca.
Kad pusdarīts darbs paliekot, tad meita palikšot pusprecēta.
J. Daizis, Nīca.
Ja meita atstāj kādu darbu pusdarītu, tad viņa paliek pusprecēta.
J. Cinovskis, Snēpele.
Strādājot kaut kādu darbu, nevajaga to atstāt pusdarītu, jo citādi tas cilvēks paliek pusprecēts.
L. Lamberga, Talsi.
Jaunas meitas nedrīkst pamest pusdarītu darbu, tad paliek pusprecētas.
E. Kampare, Skrunda.
Iesāktu darbu nevajaga pamest nepadarītu, tad vēlāk to nespēs pabeigt.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
Ja kādu darbu pabeidzot, nekas pāri nepaliek, tad darītājs to darbu vairāk nedarīs.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
Kupš darbu pabeidzot paliek pēdējais, tas vairs citu gadu to nestrādās.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
Kad darbu beidz, tad vajaga apsēsties un atstāt laiskumu tai vietā. Kad tā darot, tad darbs jaunā vietā labi veicoties.
343
Darbi
H. Skujiņš, Aumeisteri.
Ja ])adara kfldu darbu uz lauka, tad vajaga apsēsties, citādi visu bagātību aiznes lid/.
M. Šķipsnu, Gulbene.
Pēc darba lauka jāatsēstas uz ežas, lai darbs nepaliek mugurā,
E. Bērziņa, Mārsnēni.
DĀRTAS DIENA (6. februārī).
Dārtas dienā nākot visvairāk sniega.
D. Ozoliņš, Jaunroze.
DĀRZS.
Senāk augļu dārzi bija vienīgi bagātiem ļaudīm.
G. Pols, Vecgulbene.
Dārzi jāar vecā mēnesī, lai nezāles neaug.
E. Medene, Meirāni.
Dārzi pavasarī jāar pirms citiem laukiem, lai spradži nenoēd sējumus.
A. Šķērē, Jaunsaule.
, 5582. Zuoles nu duorza navar plyukt caur sētiņu, tad duorzā jei vairs naaugs.
T. Beča, Preiļi.
5583. Pa dārzu staigājot, nevajaga adīt, tad kurmis izrok dārzu.
K. Corbiks, Jelgava.
DĀVANA.
5584. Ja dabon no otra kādu dāvanu, tad saņēmējs dod kaut ko pretī, ko sauc par ziedu.
A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
5585. Ja no otra kaut ko ņem, tad jādod zieds, lai otram neizņemtu ar visu sakni (p. p. kādu stādu, kādu lopu u. t. t.).
344
J. K. Dambergs, Ēdole.
5586. Ja otram ko dod un tas nokrīt zemē, tad ņēmējs nav tās dāvanas pelnījis.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5587. Ja no otra saņemta dāvana pazūd, tad dāvinātājs nav to labprāt devis.
P. Zeltiņa, Sigulda.
5588. Dāvanu nevajaga dot arī par slieksni pāri, labāk iziet pa durvīm, lai savu laimi neatdotu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5589. Kad otram sniedz kādu dāvanu, tad nevajaga pa logu dot, citādi izdod savu laimi.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5590. Ja brūtgāns iedāvina brūtei kurpes, tad saķildojas.
A. Bundža, Ķieģeļi.
5591. Ne brūte, ne brūtgāns nedrīkst viens otram dāvināt ne kurpes, ne zeķes, tad tas nozīmējot šķiršanos.
H. Krastiņa, Ungurpils.
5592. Ja dāvina kādu asu lietu, kā šķēres, nažus, tad ceļas naids.
H. Andersons, Kaugurciems.
5593. Ja dāvina otram kādu asu lietu un tas pretim nekā nedod, tad tie drīzā laikā paliek naidnieki.
M. Ķimene, Mazsalaca.
5594. Ja derību laikā kāds iedāvina nazi jeb kādu citu asu lietu, tad notiek dzīvē pašnāvība.
A. Bundža, Ķieģeļi.
5595. Draudzene viena otrai, vai arī citas, labās attiecībās stāvošas personas, nedrīkst dāvāt asas lietas (saktas vai citu ko), tad draudzība iznīkst un sanaidojas.
Darim — Dāvana
M. Auziņa, Bīga.
5596. Asas lietas nedrīkst riāvi nāt, tad saiet naidā.
A. Rozetitāle, Jaunam r
5597. Ja dāvina asas lietas, kā šķēres, nažus, tad saiet naidā.
L. Ozole, Rīga.
5598. Draugs draugam, vai brūte brūtgānam nedrīkst dāvināt kādu asu lietu, piem. nazi, dakšiņu u. c., jo tad nogriežot mīlestību. Ja nu kādu reizi arī dod, tad tam saņēmējam devējai jāmaksā kaut arī viena kapeika, bet tad tā lieta nekā nevar padarīt.
L. Šmīdeberga, Zemgale,
5599. Nekad nevajaga dāvināt dzelzs lietas, citādi būs ķildas.
P. Jaunzems, Nīca.
5600. Dāvinātu lietu nedrīkst citam dāvināt.
P. Š., Rīga. K. Jansons, Plāņi.
5601. Ja dāvā kādu lietu, tad nedrīkst teikt, cik tas maksā, citādi tas nelaimi nesīs.
J. Jurēvics, Kroku pag., Šauļi. (Lietuva.)
5602. Saņemot dāvanu apsējuma mezglus vajaga pašam atraisīt, tad dāvinājums atnesot laimi.
A. Aizsils, Zeltiņi.
5603. Ja aiziet ciemos un aiznes kukuli, tad mājiniekiem tas jānosmēķē, lai ciemiņš vecs nepaliek.
, E. Stīpniece, Vērene.
DEBESU GRĀMATA.
5604. Visās igauņu [un arī gan latviešu] mājās atrod debesu grāmatu ar laimīgām un nelaimīgām dienām. ':>
Latv. Avīzes, 1824, 51.
5605. Vēl kāda grāmata jūsu slarpā vilšus ir ievīlusies … Dri- ķēta viņa nav, bet cits no cita ir to norakstījis. Tur stāsta, ka Dievs lo grāmatu esot sarakstījis caur savu eņģeli Miķeli, un ar zelta rakstiem rakstītu pie mums uz zemi sūtījis. Kā balodis viņa esot lidinājusies, un kas to gribējis ņemt, no tā viņa sargājusies; bet kas viņu gribējis norakstīt, pie tā viņa griezusies un atdarījusies pati vaļā.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
5606. Debess grāmatu esot eņģelis Miķelis nonesis kādā Holštei- nas baznīcā, tur tā vēl tagad lidi- nājoties. No dažiem, kas to gribot tikai aplūkot, viņa bēgot, bet citiem, kas gribot lasīt jeb norakstīt, tā pati nākot pretim un atdaroties. Vienā citā eksemplārā sacīts, ka šī grāmata esot ar zelta burtiem rakstīta un 185. gadā atrasta uz Kristus kapa. Kas šai grāmatai ticot un turot to mājā, tam nenotikšot nekāda nelaime, un ja tam būtu tik daudz grēku ķā zvaigznes pie debess un smiltis jūp- malā, tomēr tie tikšot piedoti. Tāds cilvēks redzēšot dienu priekš savas miršanas vienu zvaigzni no debess nokrītam. Tiem, kas šo grāmatu pie sevis nēsājot, nekaitējot pie sevis pielādēti rīki, nedz ienaidnieki, ne zagļi, ne uguns, ne zibins, nedz nāvīgas zāles.
J. Ceplenieks,1 Māņticība. Austrums, 1889.
DEBESIS.
5607. Uz debesim nedrīkst ar pirkstiem rādīt, tad nopūstot pirksts.
345
Dt,liKiim Debesis
' ' / A. Strode, Rudzēti.
5608. Uz debesim nevajag ar pirkstu rādīt, lai Dieviņš nesa- skaišas.
L. Bičole, Mežamuiža.
5609. Nevajagot ar pirkstu rādīt uz debesim, jo tad Dievs sodot rādītāju.
J. Skara, Jaunpiebalga.
5610. Ja ar pirkstu rāda uz debesim, tad pirksts nopūst.
J. A. Jansons, Tukums.
5611. Kad ar pirstu uz debesim rādot, tad pirksts nopūstot.
Atbalss k. 1897. A. Klein- l»ergs, Rauna.
5612. Pie debess vārtiem stāv eņģeļi, kas dvēseles saņem un debesis ielaiž. Bet dažai dvēselei šā- «lii lādu iemeslu dēļ ilgāki jāgaida Ine debess durvīm, līdz to pieņem. [Sal. dvēsele.]
J. Dāvids, Biksere.
5613. Mirušiem liekot ziemu debesīs sniegu ēvelēt. Ja gadījās pēc bērēm sniegam snigt, tad teica, ka nelaiķi tagad grūti kalpinot, ka liekot tik daudz sniega pieēvelēt. (Sal. sniegs).
I>. Lodziņi, Sērpils.
5614. Ja pie debesim parādās kāda svešāda zīme, tad tā zīmējas uz kapu.
A. S;ilmāns, Balvi.
5615. 1863. gada 4. oktobra nakti redzēja pie debesim savādu gaišumu [ziemeļa blāzmu?]. Māņticīgi ļaudis tūdaļ sāka par karu, sērgām, badu 1111 citām briesmām. Met daži teica, ka esot debess atvērusies
l.atv. Avīzes, 1864. 7.
5610. Kad pie debesim redzamas „uguns zīmes", tad drīzumā sagaidāmi kari.
A. Liepiņa, Lubāna.
5617. Kad sarkanas debesis, tad gaidāmi kap. [Sal. mākoņi.]
O. Darbiņš, Birži.
5618. Ja pie debesim parādās sarkana svītra, tad sagaidāms karš.
A. Bundža, Rubene.
5619. Ja nakti debesis ir sarkanas, tad būs karš.
H. Lindberga, Jaunrauna.
5620. Ja pie debesīm redz krustus, tad būs kari.
J. Rudltis, Jaunpiebalga.
5621. Ja pie debesim sarkani plankumi, būs ugunsgrēki.
J. Rudltis, Rīga.
5622. Ja saulei rietot austrumi kļūst sārti, tad labs laiks.
K. Grantiņš, Krustpils.
5623. Kad debess bieži nozvaigžņojusies, tad sagaidāms slikts laiks.
J. Ķikuts, Nīca.
Debesis sapni.
5624. Ja sapņo kaut ko par debesīm vai tās spīdekļiem, tad tas nozīmē nemierus vai karu.
H. Andersons, Kaugurciems.
DEBESS VĀRTI.
5625. 1863. gada 4. oktobrī pulksten trijos no rīta pie debesīm parādījās savāds gaišums. Māņticīgi ļaudis runāja, ka debess esot atvērusies. Ko tai bridi lūdzot, tas piepildoties.
Latv. Avīzes, 1864. 7.
5626. Debessvārti atveroties |>a rasti naktī. It kā zibens pāršķeļot debesis pušu, un tad parādoties apžilbinoši gaiša gaisma. Pēc acu mirkļa debessvārti atkal aizvepi ties. Biežāki to redzot vienatā.
O. Darbiņš, Birži.
5627. Kad debessvārti atveras, tad jāprasa veselība.
O. Darbiņš, Birži.
5628. Kad redz debesis atveramies (blāzmu), vajaga skaitīt tēva reizi; tad nokrīt sauja naudas.
R. Bērziņš, Džūkste.
5629. Kad atsataisa dabasu vuor- ti Jumai naktī palīk gaišs), vajag idumuot un paprasīt nu Dīva kuo gribi; cik īspēsi tymā laikā paaugt, vyss izapiļdīs.
T. Beča, Preiļi.
DEBESU RIJA.
5630. Debesu riju malēnieši do- maja augstu augstu zilajos debešos. [Sal. dvēsele.]
J. Krēsliņš, Maliena.
DECEMBRIS.
5631. Pirmā decembrī esot So- doma un Gomora sadedzināta.
A. Bīlenšteina rokraksts no kadas eņģeļa Miķeļa grāmatas.
5632. 1. decembrī ir Zodoma un (iomora sadegusi.
A. Aizsils, Lubāna.
5633. Kad decembra pilnā mēnesī pūš ziemas vēji, tad gaidāms liels aukstums.
Zemes Spēks, 1932, 28, 477.
5634. Decembris ziemā ir līdzīgs jiinijam vasarā.
Dēliem imi Ii
Latvis, 1932, 3094.
5635. Auksts decembris ar sniegu nes graudiem pilnu sieku.
Latvis, 1932, 3094.
5636. Ja decembrī koka un krūmu /.ari biezās sniega pārslās tīti, lad lūzis vasarā zari no augļu smaguma.
Jaunākās Ziņas, 1923, 292.
5637. Redzēt vēl decembrī kokus un krūmus ar zaļām lapām nozīmē, ka nākamā vasarā agri jāsēj, ja grib redzēt garus linus, labību un labus kāpostus.
Jaunākās Ziņas, 1923, 292.
DEGUMS.
5638. Kad apdedzina nagus, tad nagi jāpieķer pie auss ļipiņas, tad vairs degumi nesāp.
H. Skujiņš, Smiltene.
5639. Uz deguma ir jāuzšņauc virsū, tad drīz sadzīst.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5640. Lai izārstētu apdegumu, tad apdeguma vieta jāapsmērē ar purduļiem un jāapkaisa ar sāli.
A. Aizsils, Kalsnava.
5641. Ja kādam gadījies sadedzināt kādu vietu, degumu vajagot apsmērēt ar zaķu taukiem, tad tur drīz vien vesels paliekot.
H. Skujiņš, Smiltene.
5642. Kad sadeg pirksts, tad vajag apsmērēt ar raugu, jo tad mazinās sāpes.
A. Klause, Jaunpiebalga.
5643. Ar vītola lapām vajagot mazgāties, tad degumi noejot.
347
Drtfums
. ■ c' A. Krūmiņa, Valka.
5044. Apdegumus vai* ir.arslēt, ja smērē ar skābu krējumu.
A. Aizsilu, Lubāna.
5645. Apmilzumu var izārstēt, ja uzliek biezpienu ar maizi vai speķi.
A. Aizsils, Lubāna.
5646. Ja sadedzina pirkstu, tad vispirms noberzē ar sāli un apsmērē pēc tam ar sviestu.
E. Barbaka, Rīga.
5647. Apdeguma vietas jāapsmērē ar sviestu vai krējumu, tad ātrāk dzīst.
A. Aizsils, Kalsnava.
5648. Apdegumus var izārstēt, ja piesien vainai zaļu, smalki sagrūstu sīpolu, kam klāt piebērts vēl sāls. Tad neuzceļas tulznas. Pēc laiciņa nojem un tā vietā uzliek ceptu sīpolu, tad ātri sadzīst.
A. Aizsils, Lubāna.
5649. Lai degumu izdziedētu, tad uz slimās vietas piektā vakarā šķiļ zibeņus.
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 195.
5650. Buj-amie vārdi pret apde- dzināšanos ar uguni (latgaliski): Vardivīte guņi kiure uz palāka ak- mistena. Kļova lopa nudzāsuse, ni pļēnīte napļēnēja.
L. Latkovskis, Latgale.
DEGUNS.
348
5651. Reiz Dievs domājis izdalīt degunus. Sabēris viņus lielā kaudzē, saaicinājis ļaudis, parādījis tiem degunu kaudzi un teicis, lai ejot izvēlēties. Visi pa galvu pa kaklu devušies turp. Pirmie dabūjuši tos skaistākos. Pēdējiem, tiem slinkākajiem, bijis jāapmierinās ar pārpalikumiem. Dažs dabūjis
līku, dažs platu. Tie skrienot sabradāti.
M.! Alksnis, Skulte.
5652—5662. Kam gapš deguns, to meitas mīlē.
K. Jansons, Plāņi.
5663. Kam gaj\š deguns, tas ir spītīgs.
K. Jansons, Plāņi.
5664. Ja ir gafš deguns, tad to vajaga nosmērēt ar abrukaša mīklu, lai sarautos mazāks.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5665. Kam uz deguna zila strīpa, tas žigli mirs.
K. Jansons, Plāņi.
5666. Ja svešā mājā ieejot nošņauc degunu, tad iet slikti.
J. Rudītis, Jaunpiebalga.
I. Deguns niez.
5667. Ja deguna gals niez, tad dabū ko jaunu zināt.
P. Š., Rauna un Rīga.
5668. Kad deguns niez, tad būs jaunas ziņas.
M. Pelēce, Cirsti.
5669. Kad deguns niez, — izdzirdēs jaunas ziņas.
J. Apsalons, Sēļpils.
5670. Kad deguns niez, tad dabūs ko jaunu zināt.
K. Corbiks, Jelgava.
5671. Ja deguns niez, tad dabūs ko no jauna dzirdēt.
Atbalss k. 1897. K. Kleķe- ris, Skujene. J. Treimans, Bērze. R. Bērziņš, Džūkste. K. Corbiks, Kroņa-Vircava. A. L.- Puškaitis. H. Jankovska, Rīga. J. A. Jansons, Rāmuļi. A. Aizsils, Zilupe. T. Rigerte, Brunava. M. Leimane, Lubāna.
Higams — Deguns
š
5672. Ja deguns niez, tad nuk.ii dāmas jaunas ziņas.
E. Medene, Metriku I
5673. Ja deguns niez, tad dabūs ko jaunu dzirdēt.
A. Bīlenšteina rokraksts, Zemīte, Dobele, Kabile un Bīga.
5674. Ja deguns niez šķērsi, tad dabū jaunas ziņas.
B. Vucene, Lubāna.
5675. Ja deguns niez, tad dabūs vēstuli ar sliktām ziņām.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
5676. Ja deguns niez, tad iznāks uz kapsētu iet.
A. Bīlenšteina rokraksts, Piltene.
5677. Kad deguns niez, tad gaidāms mironis.
M. Brante, Ainaži.
5678. Ja deguns niez no apakšas uz augšu, dabon jaunas ziņas.
E. Rotmane, Jaunauce. *
5679. Ja degungals niez, tad dabās ziņas vai nu par kādu dzimušu vai mirušu.
V. Greble, Kalnamuiža.
5680. Ja deguns niez un netīšām pabrauka uz augšu — dzirdēs dzimušu; ja uz leju — mirušu.
Z. Biša, Rīga.
5681. Ja deguns niez, tad dzirdēs ko no jauna. Arī — ja deguns uz leju niez, tad rados kāds drīz mirs; ja uz augšu, tad dzims, vai precēsies.
J. Grīva, Koknese.
5682. Ja kādam no deguna sānielu sāk niezēt un šī niezēšana iel uz leju, tad drīz izdzirdēs kādu mirušu; bet ja niezēšana iet uz augšu, tad dzirdēs kaut ko no jauna Ja niez uz leju deguna kreisā pusē, tad mirs sieviete; ja labā, lad vīrietis.
V. Kancāns, Asare.
5683. Ja niez degungals, tad jaunas ziņas dabūs: ja apakšā, tad par mirušu, ja virsā -— par dzimušu.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
5684. Ja deguns niez uz augšu, tad dabūs dzirdēt, ka kāds piedzimis.
E. Pūriņš, Skujene. V. Rū- nika, Skujene.
5685. Ja deguns niez no augšas uz leju, tad kāds mirs.
A. Broža, Naukšēni.
5686. Ja deguns niez uz apakšu, tad dabūs dzirdēt, ka kāds nomiris.
E. Pūriņš, Skujene.
5687. Jo nīz daguns uz augšu, byus kristobas, jo uz zemi, tad bēres.
T. Beča, Preiļi.
5688. Jo nīz daguna viersdaļa, byus kristabas pi pazeistamim, jo zamejuo — bēres.
T. Beča, Preiļi.
5689. Ja deguna gals niez uz augšu (dažreiz degunu nemanot kasa uz augšu), — kāds piedzims.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
5690. Ja deguna gals niez uz leju — kāds mirs.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
5091. Ja deguns niez uz leju, tad kāds mirs, ja uz augšu — tad dzims.
A. Bulēne, Turaida. A. Lāce, Skujene.
5692. Kad deguna gals uz augšu aizniezas, tad dzirdēs kur piedzimušu, ja uz leju, tad nomirušu.
E. Lācis, Tirza.
5693. Ja deguna gals niez uz augšu, tad kāds dzims, ja niez uz leju, tad kāds mirs.
J. Rubenis, Ērgļi. K. Jansons, Plāņi.
5694. Ja deguns uz augšu niezot, tad rados kāds esot piedzimis, ja u/ apakšu, tad nomiris.
A. Krūmiņa, Smiltene.
5695. Ko daguns nīz uz zemini, lad d/ierdēs nīīmirušu; ko uz augsi ni/, to dzierdēs pīdzimušu.
Bez paraksta.
5696. Kad daguns nīz uz zemi pret bērēm, kad uz augšu, pret
kristobom.
T. Bečs, Preiļi.
5697. Ja degunu niezot pakasa uz augšu, tad kāds dzimst, ja uz leju, tad mirst. [Sal. skals, cērmes.]
V. Spandegs, Pociems. A. Oše, Lubāna. A. Kalniņš, Lubāna.
5698. Ja deguna gals niezot uz leju, tad dzirdot ko nomirušu.
A. Lāce, Lubāna.
5699. Ja deguna gals niezot uz augšu, tad dzirdot ko piedzimušu.
A. Lāce, Lubāna.
5700. Ja degunu nokasa uz leju, tad tanī laikā kāds mirst, bet ja uz augšu — tad dzimst.
L. Pogule, Gatarta.
5701. Ja degungals niez, tad drīzumā izdzirdīs kādu nomirušu, vai piedzimušu.
A. Korne, Meirāni, I. Men- nika, Ainaži.
5702. Ja deguns niez uz augšu, tad izdzirdīs kaut kur piedzimušu, ja uz leju, tad mirušu.
A. Aizsils, Zeltiņi. R. Vuce- ne, Lubāna. A. Zvejniece, Lubāna.
5703. Ja deguns šķērsām niez, mirs kaimiņš.
M. Zariņš, Ogresgals.
5704. Kad deguns niez, tad redzēsi mironi.
A. Aizsils, Zilupe.
5705. Ja deguns niez uz augšu, dzirdēsi ko jaunu piedzimušu, uz zemi — nomirušu, uz sāniem — vispār jaunas ziņas.
V. Miķelāns, Rubeņi.
5706. Kad degunam niez kreisā nāss, tad dzirdēs kādu dzimušu; kad niez labā nāss, tad dzirdēs kādu mirušu.
L. Ezīte, Alūksne.
5707. Ja deguna gals niez, tad dabū zināt, ka kāds dzimis.
E. Jēpe, Palsmane.
5708. Ja degunu uz augšu noslaukot, tad uzdzirdēšot, kur kāds nomiris.
P. Cakars, Ranka.
5709. Kad deguns virsa niez, būs jāiet krustubās.
K. Jansons, Pilda.
5710. Ja deguna gals niez vairāk uz augšu, tad dzirdēs kadu dzimušu.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
5711. Ja deguna gals niez siiiki tad dzirdēs kādus precamies (ari šķiramies).
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
5712. Ja deguna gals niez vai rāk uz leju, tad dzirdēs kādu mirušu esam.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
5713. Kad deguna gals niez, tad dabūs jaunas ziņas: kad deguns silts un niez uz augšu, tad ir kāds piedzimis; ja ir auksts un-uz zemi niez, tad kāds nomiris.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
5714. Kad deguna gals niez, tad dabūs jaunas ziņas: ja tas silts, tad ir kāds piedzimis; ja auksts, tad nomiris.
K. Jansons, Plāņi.
5715. Kad deguna gals niez, ja tad roku pieliekot, tas ir auksts, tad dzirdēs kādu mirušu; ja ir silts, tad dzirdēs dzimušu.
A. Salmāns, Balvi.
5716. Ja auksts deguns niez, tad dabūs zināt, ka kāds pazīstams cilvēks mirs, ja silts, tad dabūs kādu dāvanu.
R. Svelire, Valka.
5717. Ja deguns silts un pie tam niez, tad rados kāds dzims.
M. Eglīte, Vijciems.
5718. Ja deguns niez un pie tam auksts, tad kāds no radiem mirs.
M. Eglīte, Vijciems.
5719. Ja deguns uz augšu niez, lad dabūs priecīgas ziņas, ja uz leju, tad sliktas.
H. Krastiņa, Bīga.
5720. Ja degunu pakasa uz augšu, dabūs labas ziņas, uz leju — sliktas.
H. Augstkalne, Rīga.
5721. Ja niez deguna gals, tad dabū sliktas ziņas, ja augstāk, tad labas.
E. Kampare, Skrunda.
5722. Ja degungals niez un jākasa uz augšu, tad būs laime, ja uz leju, tad nelaime.
V. Slaidiņa, Drusti.
5723. Ja niez deguna labā puse, tad dabūs ko sliktu dzirdēt, ja kreisā — labu.
H. Jankovska, Rīga.
5724. Kad deguns niez, tad izdzirdīs kur nomirušu.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
5725. Ja niez degungals, tad dabūs dzirdēt jaunu vēsti, bet ja deguns niez augšā pie piereš, tad dzirdēs bēfu vēsti.
K. Corbiks, Jelgava.
5726. Kad ātri degungals no- niez, tad saka: „Dzirdēs atkal kādu mirušu."
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV, 173.
5727. Kad deguns uz augšu niez, tad būs rados bēres.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5728. Ja deguna gals niez, tad dabūs zināt, ka kāds nomiris.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5729. Kod cylvākam daguns kosuos uz augšu, tod pīzīmēj dzierdēt pazeistamu cylvāku numierstamu. A kod daguns kosuos uz zemeni, tad pīzīmēj dzierdēt kaidu nebejs jaunu un lobu runu.
351
Itflliini
V. Podis, Rēzekne.
5730. Ja deguna gals ieniezas, un cilvēks to pabrauka uz augšu (nejauši), tad saviešos (piederīgos) vai rados kāds mirs.
V. Grinbergs, Jaunpiebalga.
5731. Ja zem deguna niez, tad kāds mirs.
J. A. Jansons, Rīga.
5732. Kad zem deguna niez, tad dzird kaut kur mirušu.
A. Zibens, Rugāji.
5733. Ja deguna gals niez, tad kas dos naudu.
J. Rečs, Silajāņi.
5734. Ja deguns niez, tad Rīgā lēts sviests. [Sal. vēders.]
E. Ķikule, Ērgļi.
II. Deguna pumpa.
5735. Ja uz deguna piepeši uzmetas pumpa, tad kāds aprunā.
M. Ķimene, Mazsalaca.
III. Kad no deguna asinis tek.
5736. Kad pa degunu asinis tek, tad ar sarkanu dziju jāapsien kreisās rokas mazais pirkstiņš.
K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna.
5737. Kad asinis tek pa deguna labo nāsi, tad jāapsien labās rokas mazo pirkstiņu, ja tek pa kreiso — kreisās rokas mazo pirkstiņu.
J. Zariņš, Skrīveri.
5738. Lai asinis pa degunu netecētu, vajaga stipri nosiet kreisās rokas mazo pirkstiņu ar diegu, tā ka tikai gals paliek vaļā, no kā tas paliek tīri zils.
K. Bika, Gaujiena.
5739. Asins tecēšanu pa degunu varot apturēt, ja ap kreisās rokas īkšķi apsienot sarkanu dziju.
J. Jansons, Plāņi.
5740. Lai asinis no deguna netecētu, vajaga likt aukstu dzelzi uz kakla muguras puses lielajām dzīslām, īpaši nazi un atslēgas.
K. Bika, Gaujiena.
5741. Kam pa degunu asinis tek, tam atslēga jāuzliek uz kakla.
K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna.
5742. Kad no deguna asinis tek, tad jāliek gabaliņš balta krīta apakš mēles un auksta atslēga uz kakla kumbra.
V. Strautiņš, Taurupe un Zelgauska.
5743. Kad pa degunu asinis tek, tad tās ir jāietecina veca mieta caurumā.
K. Jansons, Plāņi.
5744. Ja asinis tek pa degunu, tad vajaga tās ietecināt zem sētas mieta un mietu uzspraust virsum, tad asinis vairs nekad netecēs.
E. Zariņa, Cēre.
5745. Kad no deguna tek asinis, tad no zemes jāizvelk miets, mieta caurumā jāiepilina kādas asiņu piles un miets atkal jāiebāž vecā vietā. To darot, mietu vajaga paraustīt, citādi slimais var zaudēt ošanas spēju.
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196.
5746. Kad no deguna asinis tek, tad jāiet pie žoga, jāizrauj miets un tanī caurumā, kur miets bijis, jāietecina asinis un miets atkal turpat jāiedup. Tad asinis vairs netecēs.
J. Avots, Svēte.
5747. Kad asins tek pa degunu, tad jāizvelk no sētas stūpa miris, tur jāiepilina un jāiedzen miets ut pakaļ, tad vairāk netecēs.
M. Poriete, Lubāna, A. Su ta, Lazdona.
5748. Jādabū un jāizvelk mietu pārs, un tad tanī jāietecina asinis no katras nāss savā caurumā, jeb arī no vienas nāss abos caurumos un tad atkal mietu pārs jāiesprauž vecā vietā. Lai mietu pārs uz tām asinīm izdarītu to, it kā abās nāsīs arī būtu iedzīti savi puļķi, kas aiztura asinis.
K. Bika, Gaujiena.
5749. Kad asinis tek pa degunu, tad jāizgriež velēna vai jāizrauj miets un tur jāiepilina asinis. Pēc tam jāuzliek velēna vai jāiesprauž miets tā kā bijis, tad nekad vairs asinis netekot pa degunu.
J. Peders, Laubere.
5750. Kas cimdā degunu slauka, tam iesna metas.
K. Jansons, Plāņi.
5751. Kad no deguna tek asinis, tad tās vajaga tecināt uz ledtekām; tad asinis apstājas.
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196.
5752. Kad pa degunu tek asinis, tad vajag atgāzties augšpēdus un ar roku degunu turēt cieti.
K. Jaunzeme, Nīca.
5753. Ja asinis tek pa degunu, tad jāpiespiežas pie sienas un jāpaceļ rokas augšā.
K. Pētersons, Blīdienē.
5754. Raksti ar jaunu izgrieztu zoss spalvu ar tām asinīm, kas tek no deguna, uz pieres šos vārdus: Konzam altum esti.
Zeltenietis, Valmiera.
5755. Šos vārdus uzraksti ar asinīm, kas no deguna tek, ar jaunu izgrieztu zoss spalvu un nēsā kaklā pakārtus: O. C. P. U. C. U.
Zeltenietis, Valmiera.
IV. Deguns ir cieti.
5756. Kad deguns ir cieti, tad jāosta sadedzinātu matu dūmi.
Etn. IV, 1894. Auļukalns.
V. Deguns zīlēšanā.
5757. Kad meita ar puisi nakti daguns ar dagunu sazasyt, tod itei pīzīmēj, ka tei meita ar tu puisi preceisīs.
V. Podis, Rēzekne.
DELAMAIS.
5758. Delamo var pazīt no ādas, kura gluži vaļēja un grozīga, it kā nemaz nebūtu pieaugusi pie mie- siņas. Bērniņu iesien draniņā un svef (ziemeļu pusē). Viens aiz loga stāvēdams prasa: „Ko tu svēri?" Delamo. „Sver, sver, līdz nosver!" Tā prasa un atbild trīs reizas. Svēršanu izdara trīs piektvakarus, saulei nogājušai. Saprotams, ka bērniņam ikreiz jābūt ģērbtam tanī pašā ģērbiņā. Ja sveramais palika smagāks, delamais bija nosvērts; Dobeļu K. tā svērta, un kas par meitu tagad!
K. Pētersons, Raņķi.
5759. Saveļ- dzijā deviņas adatiņas, sasien kopā ar suņa galvas kauliem un saliek ūdenī, kuj-ā tad trīs piektvakarus mazgā bērniņu. Pēc tam maziņo svef trīs piektvakarus. Vislabāki to svērt trīs gavēņu piektvakarus.
K. Pētersons, Blīdene.
/)ci/iim» Itrliininis 353
5760. Delamo bērns dažkārt da- būnot ar pārēdināšanu. Mazgā bērnu trīs piektvakarus ūdenī, ku-
fā bijis ielikts suņa galvas kauss (kauls). Ik nomazgā, ik iedod iekšā gabaliņu no tā paša kaula, sagrūsta pulvērģī. Dod arī vēl iekšā sagrūstu baltu (izbālējušu) suņa sūdu. Nomazgātu bērniņu nosver krekliņā; ja līdz otram piektvaka- ram dilst svarā, tad delamais nav glābjams, kad pieaug klāt, bērns paglābts. Ūdeni pataupa no reizas uz reižu.
A. Rozenšteine, Saldus. Ūdre, Tetelminde.
5761. Kad bērnam delamais (jeb suķkāsis), mazgā trīs piektvakarus ūdenī, kurā ieliktas vecas dzelzis, suņa galvas kauls jeb cūkas žoklis. Mazgāšanu izdara divi tādi, kas pirmie un beidzamie savai mātei dzimuši. Viens mazgā, kamēr otrs aiz durvīm prasa: „Ko tu mazgā?" „Mazgāju delamo un suņ- kāsi." „Mazgā, mazgā, ka vari nomazgāt!" „Nomazgāšu gan!" Jāprasa un jāatbild trīsreiz un trīsreiz jālej bērnam ūdens uz galvu. Var arī pats prasīt un pats klusām atbildēt.
K. Pētersons, Tetelminde. A. Rozenšteine, Saldus.
5762. Suņa galvas kaulu ieliek ūdenī un mazgā bērniņu, kuram delamais, trīs piektvakarus. Pēc tam sver un ievēro, vai svarā pieaug, vai atkrīt. Delamais ir zīme, ka bērns mātei nav vēlēts. Tādās reizās kaut kurš iztapina kādu ka- piķi naudas un nopērk slimo bērnu no mātes sevim, sacīdams: „Tu neesi savai mātei vēlēts, bet no šīs stundas tu esi manā laimē." Pircējam bērns jānēsā trīs stundas pa plānu apkārt, tad jāgulda atpakaļ šūplī (gultā); mātei rokās nav jādod. Pērkamā nauda mātei jāatdod nabagam pie baznīcas. Teicēja tā esot atpirkta.
354
Kuplais, Kuldīga.
5763. la bērnam delamais, tad jādabon trīs suņu galvas kausi. Tos izvilra Izvārītajā ūdenī bērnu trīs vakarus no vietas nomazgā. Picktvukurā ūdeni, pēc saules noiešanas izlej paspārnē.
J. Zanders, Zaļenieki.
5764. Kam delamā kaite, tam jāapgulstas pie sliekšņa un trijde- viņas reizes jālecina suns pāri, tad tā atstāsies.
J. Steglavs, Jelgava.
5765. Kad bērnam nīkšana (delamais), ierok krekliņu skurdru pūznī. Kad krekls tur ilgāku laiku (dienas trīs) stāvējis, izrok un velk bērnam mugurā. Iztaisa burkānā caurumiņu, kurā iečurina, un pakar skurstenī. Pēc kāda laika burkānu ierauš sprukstīs. Izspiesto sulu dod bērnam iekšā. Mazgā bērniņu trīs piektvakarus ūdenī, kam piebērtas kapa smilktis. Pārnes trīs piektvakarus no trijiem pagastiem (ar kopējām robežām) kapu smilktis, ieliek ūdenī un mazgā bērnu trīs piektvakarus.
A. Rozenšteine, Saldus.
5766. Izkurina pirti, liek slimnieku uz lāvas un per ar slotu. Tur vajaga viena pērēja, viena prasītāja un viena skaitītāja. Prasītājs jautā: „Ko tu per?" Pērējs atbild: „Delamo peru." „Per, kā tu vari izpērt!" „Izpēršu gan." Tādu sarunu atkārto deviņas reizes. Pie pirmā jautājuma skaitītājs skaita līdz deviņiem, pie otra līdz astoņiem, pie trešā līdz septiņiem. Tā dara trīs reizes. Tad ieliek slimnieku vannā ar ūdeni, ņem vecu krusta atslēgu (ar krusta veida iegriezumu atslēgas zobā) un griež to deviņas reizes pret sauli. Skaitīšanu atkal atkārto pa vecam.
Drlamnis
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194.
liti»
DELS.
5800. Ja dēls izskatās pēc tēva, tad tas būs nabadzīgs; bet ja pēc mātes, tad būs bagāts. [Sal. bērns. |
M. Macpāne, Alsunga.
DIEGS.
5801. Ar kundziņu runādamis, Diegus tinu kamoli:
Es satinu kunga dusmas Balta diega kamoli.
LD 31575.
5802. Ar kundziņu runādamis Diegu bāzu kabatā:
Es pakāru kunga dusmas Sava diega galiņā.
LD 31374.
5803. Tin, Dieviņi, kunga prātu Baltā diegu kamoli,
Lai tas mani drīz izlaida Cita kunga novadā.
LD 31404.
I. Diegs jāvērpj.
5804. Diegi jāvērpj jaunā mēnesī, lai nešķetinās vaļā.
J. Rubenis, Ērgļi.
5805. Diegi jāvērpj jaunā mēnesī, tad stipri.
E. Aizpurve, Lubāna.
5806. Diegi jāvērpj vecā mēnesī, jo tad tie ir stipri un nešķetinās vaļā.
A. Užāne, Skujene.
5807. Diegiem linu vērpt un šķetināt vajaga vecā mēnesī, lai diegi nešķetinājās vaļā.
A. Vļkinane, Liepupe.
Dl*™ ____________________________ 357
II. Diegi mezglojas.
5808. Nīšu diegi jāsien vecā mēnesī, tad stiprāki un mezglu nelaiž vaļā.
I. Zariņš, Palsmane.
5809. Ja diegi mezglojas, tad šuvējs darbu pats nedabūs lietot: vai nu darbu atdāvinās kādam citam, vai tas pazudīs, vai pats šuvējs nomirs. [Sal. mezgls.]
K. Corbiks, Jelgava.
5810. Ja diegs mezglojas, tad darbam būšot piekrišana. [Sal. mezgls.]
K. Corbiks, Jelgava.
III. Zīlēšana.
5811. Ja izejot ārā pie drēbēm pieķēries gaišs diegs, tad kāds gaišs kungs sveicinās, ja tumšs, tad tumšs kungs.
V. Poriete, Palsmane.
DIENA.
5812. Ja diena karsta, gaiss spiedīgs, tad sagaidāms drīzumā pērkons.
K. Lielozols, Nīca.
DIENAS, LAIMĪGAS.
5813. Pāra dienas visas ir laimīgas, kā: otardiena, ceturtdiena un sestdiena, tāpat arī svētdiena pieskaitāma pie laimīgām dienām.
P. Š„ Ropaži.
5814. Dienas, laimīgas. Janvārī: 1., 6., 15. Februārī: 7., 12., 29. Martā: 3., 9., 20. Aprīlī: 4., 12., 22. Maijā: 1., 14., 20. Jūnijā: 2., 12., 24. Jūlijā: 3., 4., 28. Augustā: 4., 10., 16., 30. Septembri: 12., 23. Oktobrī: 2., 4„ 16., 21., 31. No-
vembrl: 2., 18., 22. Decembrī: 5., 23., 24., 25., 31.
H. Skujiņš, Smiltene.
5815. Vislaimīgākās dienas esot šādas: Janvārī: 3., 13., 27. Februārī: 9., 27., 28. Martā: 7., 11., 19., 23. Aprīlī: 1., 5., 21., 27. Maijā: 10., 17., 29., 31. Jūnijā: 8., 25., 29. Jūlijā: 9., 15., 28. Augustā: 2., 17., 23., 31. Septembrī: 5., 13., 23., 27. Oktobrī: 7., 14., 25., 28. Novembrī: 6., 11., 27. Decembrī: 9., 19., 28., 30.
H. Skujiņš, Smiltene.
5816. Laimīgās dienās dzimušie cilvēki esot laimīgi, un arī visi darbi tanīs dienās izdodoties lai- mīgi.
H. Skujiņš, Smiltene.
DIENAS, NELAIMĪGAS.
5817. Vacīji ļaud's stuosta, ka godā ir trīsdesmit div dīnys nalai- meigys. Kod tymūs dīnūs suoki kaidu dorbu, vysod navareisi jū padarēt. Itūs dīnus es jums pa- stuosteišu. Janvāra mēnesī ir sep- teņis dīnys nalaimeigys: 1., 2., 4., 6., 11., 12. un 20. Februāra mēnesī treis dīnys: 11., 17. un 18. Martā četris dīnys: 1., 4., 14., 24. Apreļā treis dīnys: 1., 17., 18. Maijā div dīnys: 6., 7. Jūnij vīna dīna: 17. Jūlijs div dīnys: 17., 21. Augustā div dīnys: 20., 21. Septembrā div dīnys: 10, 18. Oktembrā vīna dīna: 6. Nojambrā treis dīnys: 6., 11., 18. Kod itymūs dīnūs, kas īt uz jaunys dzeivis, nikod navareis dzei- vuot ilgi un mīreigi, itymus dinu nav laimis.
V. Podis, Rēzekne
5818. Gadā esot 42 nelaimīgas dienas, proti: Janvārī: 11., 12., 18., 26. Februārī: 1., 6„ 7. Martā: 1., 3., 12., 19. Aprīlī: 1., 3., 12., 13., 18. Maijā: 8., 10., 17., 30. Jūnijā: 1., 7., 17. Jūlijā: 1., 3., 6. Augustā: 1., 3., 17., 18. Septembrī: 15., 18., 30. Oktobrī: 1., 3., 5., 17. Novembrī: 11., 17. Decembrī: 1., 7., 10. No šīm esot visnelaimīgākās: 1. aprīlis, kad Jūdāss piedzimis, 3. marts, kad Pestītājs pārdots, 17. augusts, kad Velns no debesīm nomests, un 3. septembris, kad Zo- doma un Gomora sadedzināta. Tie cilvēki mirstot, kas tanīs dienās saslimstot; tāpat arī bērni, kas tad piedzimstot. Tanīs dienās nevajagot ne sēt, nedz stādīt, nedz ceļā doties, īsi sakot, nekādu darbu iesākt, jo tad viss beidzoties nelaimīgi.
No Debess grāmatas. Austrums, 1889. J. Ceplenieks, Māņticība.
5819. Gadam 42 nelaimīgas dienas: Janvārī: 1., 2., 11., 12., 18. Februārī: 8., 15., 17. Martā: 1., 3., 12., 13. Aprīlī: 1., 3., 12., 13., 18. Maijā: 8., 10., 17., 30. Oktobrī: 15., 17. Novembrī: 11., 17. Decembrī: 1., 7., 11. Šajās dienās piedzimušie bērni ilgi nedzīvo; ja dzīvo, — nelaimīgi. Kas šajās dienās dodas laulībā, — nesadzīvo. Kas šinīs dienās saslimst, — reti ceļas. Tanīs nedrīkst arī nekā iesākt, jo viss tas neizdodas un ir bez svētības.
J. A. Jansons, Gaujiena.
5820. Gadā ir 7 visnelaimīgākās dienas: 13. martā — Ijabs nolādēts; 1. aprīlī — Jūdāss piedzimis; 1. augustā — velns no debesīm nomests; 17. augustā — Kains nolādēts un aizdzīts; 15. septembrī — Ādams un Ieva izdzīti no Paradīzes; 30. septembrī — tam ļaunajam ķēniņam Varaum piesita nelaimīgā stunda; 1. decembrī So- doma un Gomora sadedzināta.
J. A. Jansons, Olaine.
5821. Gadā ir 42 nelaimīgas dienas. Tie cilvēki, kas šinīs dienās slimo, top reti veseli. Tie bērni, kas šinīs dienās piedzimst, ir nelaimīgi, un kad tie apprecas, tad kopā nedzīvo. Tad tanīs dienās nebūs gaj-u ceļu iet, nedz kādu sēklu sēt, nedz stādīt, tas iznīkst. Janvārī: 1., 11., 18., 26. Februārī: 8., 15., 17. Martā: 1., 3., 12., 13., 18. Aprīlī: 1., 12., 13. Maijā: 8., 10., 17., 30. Jūnijā: 1., 7., 21. Augustā: 1., 3., 13., 17., 18. Septembrī: 11., 12., 13., 18., 20. Oktobrī: 15., 17. Novembrī: 1., 17. Decembrī: 1., 7., 11.
J. Dreiers, Talsi.
5822. Dienas, nelaimīgas. Janvārī: 1., 2. (6.), 11., 12., 18. Februārī: 8., (15.), (16.), 17. Martā: 1., 3., 12., 13., (15.). Aprīlī: 1.,
- 3., 12., 13., 18. Maijā: 8., 10., 17., 30. Jūnijā: 1., 7., 21. Jūlijā: 1., 5., 6. Augustā: 1., 3., 17., 18., (20.). Septembrī: (3.), (11.), 12., 15., (18.), 30. Oktobrī: 15., 17. Novembrī: 11., 17. Decembrī: 1., (7.), (11.), (17.). Pavisam esot 42 nelaimīgas dienas. *
A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas.
5823. Dienas, nelaimīgas. Janvārī: 11., 12., 13. Februārī: 3., 13., 17. Martā: 1., 3., 12., 13. Aprīlī: 1., 3., 7., 12., 13. Maijā: 3., 10., 17., 30. Jūnijā: 1., 7., 21. Jūlijā: 1., 3., 6. Augustā: 6., 12., 13., 18. Septembrī: 12., 13., 18. Oktobrī: 13., 17. Novembrī: 11., 17. Decembri: 1., 11., 17.
A. Aizsils, Lubāna.
5824. Septiņpadsmitā diena mēnesī ir nelaimīga.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
5825. Kas nelaimīgā dienā dzimis, tas ilgi nedzīvos un kausies ar trūkumu. Kas nelaimīgā dienā laulāsies, tas dzīvos nesaticīgi. Nelaimīgās dienās nevajaga nekādu darbu sākt, ne sēt, ne stādīt, ne arī teļu šķirt.
A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas.
5826. Visnelaimīgākās dienas — sevišķi asiņu laišanai un ceļošanai — ir 3. marts, 17. augusts un 12. septembris.
A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas.
5827. Nepāra dienas visas ir nelaimīgas, kā pirmdiena, trešdiena un piektdiena.
P. Š„ Ropaži.
DIENAS VIDUS.
5828. Diensvidu var gulēt tikai tas, kas jau ir redzējis stārku.
K. Lielozols, Nīca.
5829. Sējas laikā sāk gulēt dienvidu.
H. Skujiņš, Smiltene.
5830. Kad rudzus sāk pļaut, tad vairs dienvida neguļ.
H. Skujiņš, Smiltene.
5831. Pieaugušie negrib, ka bērni viņiem traucē dienvidus atdusu, un bērnus brīdina: Dienvidū spoki durvis vārsta. Ja bērni tad staigā, var spoku nagos krist.
J. A. Jansons, Jelgava.
DIENVIDU VĒJŠ.
359
Dienu Dienvidu vij i
5832. Dienvidu vējā var sēt vasarāju un dārza saknes, izņemot
rutkus, mārrutkus, rāceņus, bietes, kāpostus, zirņus, pupas un lēcas.
S. Gūberts, 139.
DIEVA KUMELIŅŠ.
5833. Dieva zirdziņš ir mazs sarkans kukainītis, kniepadatas galviņas lielumā, atrodams dārzos uz dobēm. To lieto pret asins sērgu. Ne vairāk uz reiz, kā tikai trīs kukainīšus iespiež maizē un apēd. Tā dara vairāk dienu pa vienai reizai.
Etn. 1691. g., I, 109. 1. p., Jaunsesava.
5834. Dieva sunītis ir spalvains tārpiņš.
I'. Š., Preiļi. P. Zeltiņa, Ikšķile.
5835. Ja „Dieva zirdziņam" (mazs tārpiņš sakņu dārzos) daudz Hinšii spalviņu — būs gaišas, labas vasaras dienas; ja daudz tumšu — Ihis daudz tumšu un lietainu dienu.
A. Aizsils, Lubāna.
5836. Dieva sunīši ir raibi spalvaini kāpuriņi, kas lietus laikā krītot no debesīm zemē.
P. Š., Ropaži.
DIEVGALDS.
5837. Citi uz Dieva galda iešanu caur to vien sataisās, ka tie papriekšu kumosiņu maizes neēd, sestdienā pirtī iet, svētdienā savas visulabākās drānas apģērbj un baznīcas makā pilnu vērdiņu iemet. Turpretī tie pēc baznīcas papār- lieku ēd un dzej- .
Lenca sprediķu grāmata, 1764. 1537.
360 Dienvidu vējš
5838. Pie dievgalda ejot latvieši izņem no mutes daļu no Dievmaizes un berzē ar to labības apcirkņus, bišu stropus un citas lietas, lai viņiem ienāktu vairak labības un medus.
Wochentliche Unterhaltun- gen, 1805. 278.
5839. Kad pie Dieva galda ietam, tad nesam sāli līdz baznīcā, lai tā sāls tiktu svētīta. No baznīcas pārnākušiem, pirmāk jāiet stallī un tad istabā. Kad pie Dieva galda bijuši, tad to pirmdienas rītu plānu neslaukām, uz viena krēsla divi nesēžam, lai suņi neplēš, un uz vienu šķīvi divi neēdam, lai bites izdodas. Kad pirmo reizi jūfā ejam, tad ar to sāli, kas pie Dieva galda līdz bijusi, tīklus apkaisām, lai zivis ķepas.
No Kolkas jūrmalas. „Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām". IV, 1852. Aizliegts izd.
5840. Pie Dievgalda visi steidzas būt pirmie klāt, domādami, ka pirmais dievgaldnieks dabūjot vairāk svētības. Pēdējam dievgaldniekam būšot tai gadā jāmirst, jeb tam notikšot kāda cita nelaime.
K. Boivics, 1862. g. A. Bīlenšteina rokrakstos, Lubāna.
5841. Kad iet uz baznīcu pie Dievgalda, tad atvadās no visiem mājas ļaudīm, un šo atvadīšanos tur par izlīgšanu.
P. Š., Rauna.
5842. Ejot uz bāznīcu pie Dievgalda atvadās no visiem mājas iedzīvotājiem.
M. Navenickis, Zasa.
5843. Kam pie galda mācītājs uzliek labo roku, tam labi iet līdz otrai reizei un otrādi.
K. Jansons, Plāņi.
— Dievgalds
5844. Kad māte, pie dievgalda ejot, paņem baltmaizi līdz, un mā
jās pārnākusi, dod bērniem apēst, tad tiem vieglas galvas.
M. Sikle, Nīca.
5845. Kad māte, pie dievgalda ejot, paņem baltmaizi līdz, un mājās pārnākot, dod bērniem apēst, tad tiem lētas galvas.
A. Lerchis-Puškailis, J. A. Jansons, Rīga.
5846. Kad pie Dieva galda iet, tad sieva iet ar lakatiņu ap gaftu un meita atkal iet ar pliku galvu. To vēl tagad darot.
H. Skujiņš, Smiltene.
5847. Kas pie dievgalda no jauna, iesvētīta biķera dzep, tas drīz vien iet kristībās.
T. Ķengā, Jelgava.
5848. Kad bijis pie dievgalda, tad nākamā dienā nedrīkst muti mazgāt un nākamā sestdienā pirtī iet, lai svētību nenomazgātu.
A. Rīlenšteina rokraksts, Kazdanga.
DIEVKOCIŅŠ (Artemisia Abro-
tanum).
5849. Dievkociņu lapas savārīja ar siera suliņu kreimu, šo savārījumu smērēja matos, lai utis neaug.
N. Ozoliņš,^Grazdone.
DIEVMAIZE.
5850. Uz galda, kur stāvējusi dievmaize, nevar sist ar dūri, tad tā nopūst.
A. Salmāns, Balvi.
\
5851. Citi domā, ka tas svēts vakarēdiens miesīgās kaitēs derot, un īpašīgi, kad viens slims cilvēks to bauda, tam jeb uz nāvi, jeb uz dzīvību palīdzot. Bet tā ir lieka māņu ticība.
W. Macze\vski, Spr. grāmata, 1793, 286.
5852. Kas saglabājot deviņas Dievmaizes un paliekot kapā zem galvas, to velns neaiztiekot.
K. Celmiņš, Balvi.
5853. Daži latvieši izņem no mutes mācītāja doto dievmaizi, apsmērē ar to apcirkņus un bišu stropus, lai labība un bites labi izdotos.
„Wochentliche Unterhaltun- gen", 1805, 278. lp. No Kurzemes.
5854. Pie dievgalda daži izje- mot dievmaizi no mutes un aptraipot ar to labības apcirkņus, bišu stropus u. citas vietas, lai būtu svētība.
J. Petri, Neuestes Gemālde, 1809, 480.
5855. Ja no baznīcas pārnesot dievmaizīti un to sašaujot, tad esot labs mļednieks.
J. Jansons, Plāņi.
5856. Kas no baznīcas pārnes dievmaizi un tanī iešauj ar lodi, tas visu, ko grib, var nošaut.
P. Š., Rauna. K. Jansons. Plāņi.
5857. Ka grib būt labs mednieks, tam, ejot pie Dieva galda, jāizņem no mutes mācītāja dotā Dieva maize un mājā pārnākušam to jāsašauj. Tad katrs šāviens tā medībās būs izdevīgs.
I. Indāns, Gārsene.
5858. Ja sašauj deviņas dievmaizes, tad var redzēt un dabūt, ko tik vien vēlas.
V. Holcmane, Vandzene.
5859. Pie svētā vakarēdiena vajagot izdzert tikai vīnu, bet maizīti paturēt un piesiet makšķeres galā, tad velns palīdzēšot zivīm ķerties.
361
Dievgalds — Dievmaize
J
B. Vinkmane, Jaunpiebalga.
5800. Dievmaize bii/nint Jāizlaiž 110 mutes un jāatnes maja, kur tā
jāsaberž ar garās (čūsku*) pulveri un krupja asinīm un svētdienas naktī jāapsien ap kreiso roku. Kupš cilvēks to izdara, tam notiek viss, ko viņš vēlas, kur viņš tikai pieliek roku labā vai ļaunā nolūkā.
.1. Jansons, Plāņi.
DIEVS.
5861. Vecās un īstās tautas tra- dicijās Dievs ir tikai īpašvārds. Tikai jaunākos laikos tauta sāk to lietot arī kā sugas vārdu, lai gan elka dievi ir jau vecs baznīcas vārds.
P. Š., Rīga.
5862. Dievs senāk staigājis pa pasauli apkārt par nabagu un bieži lūdzis no cilvēkiem naktsmāju. Tos, kas viņu neuzjēmuši, sodījis ar kādu slimību vai citu nelaimi.
V. Pilipjonoks, Asūne.
5863. Mūsu zemes - dieviņi un Mājas - kungi ir gan zināmi. Tur nāk ķēmi un ruņģīši, raganas un laumas tos neticīgus dien' un nakti sabendēt.
J. Lange, Katechismus, 1773.
5864. Dievs jau nav mazais bērns. (Atrunā, kad grib, lai Dievs kam atriebj.)
K. Jansons, Plāņi.
5865. Mācītājs Vilhelms Bolte- nius no (Rohden) Juratas ziņo, ka 1578. gadā Kristijana Šrodera izdarītā baznīcas vizitacijā pierādīts, ka zemnieki taisījuši dievu tēlus no koka, akmeņa un citām vielām.
Inland, 1852, 194.
Dlrumai:e
5866. Aleksandrs Einliorns ziņo, ka 1570. gada baznīcas vizitacijā viņš esot Seces (Setzen) apgabalā novērojis, ka tur meža dievi esot pielūgti pēc pagānu paraduma.
Inland, 1852, 193.
DIEVA VABULlTES.
5867. Vabulītes ir Dieva govis, vardes — Dieva aitas, mazi sarkani kukainīši — Dieva kumeliņi, melni spalvaini tārpiņi ar sarkanbrūniem raibumiem — Dieva sunīši.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
DIEVA ĀZITIS.
5868. Lielo ķikutu sauc par Dieva āzīti.
M. Navenickis, Zasa.
DIFTERITS.
5869. Ja difterits kaklā taisās, tad vajaga savārīt zosu taukus, mīzalus un medu un izdzert vienu alus glāzi.
J. Banazis, Nīca.
DILONIS.
Diloni»
5870. Kurzemē saslima viens jauns cilvēks ar diloni. Ataicinātais burvis Smeilis aizveda slimnieku uz kapsētu un iesāka šādu runu: „Labdien, Velna lielskungs, labdien, Velna vecmāte! Šeit ir vesels vērsis deviņās daļās sagriezts (sagriezta ola). Še ir deviņi lāsti katras labības (deviņi graudi katras labības sugas), še ir birkavs apiņu (trīs apiņu galviņas); sējiet, pļaujiet, maliet un dariet alu, ēdiet, dzeriet un dzīvojiet labi, bet lieciet šo goda vīru mierā! Še jums ir jaunava, kas ēdusi pie ķēniņa galda (muša), dzīvojiet ar to, bet lieciet šo vīru mierā! Še jums ir ērzelis, uzaudzināts ķēniņa mūrētā stallī (circenis), jājiet, brauciet, bet lieciet šo vīru mierā." Uzlicis sauju siena uz kāda kapa, viņš atkal paklanījies un sacījis: „Guliet un vāļājieties šeit, bet lieciet šo goda vīru mierā! Dzīvojiet veseli, Velna lielskungs, Velna vecmāte!"
K. Rusvurms, Baltische Mo- natschrift, 1861, 145.
Apraksts ir ņemts no kāda ceļotāja Vēbera, kas ap 1730. gadu apceļojis Baltiju. Noticis tas esot priekš kādiem 10 gadiem, tā tad ap 1720. g.
5871. Kad bērns ar diloni vājš, tad tas esot jābāž trīs reizes caur nomauktu bērza celmu; pie tā darba nevaigot ne runāt, ne pasmieties, un kad padarīts, tad no bērna drēbēm kāda lupata tai vietā jāpamet.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
5872. Ar diloni slimu cilvēku vajaga vairāk reizes svērt ar bezmēnu, kamēr slimniekam paliek labāki. [Sal. delamais.]
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194.
5873. Ja kādam ir aucērums (dilonis), tad jāpiesien pie krūtīm krupis, tad slimais paliks vesels.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
5874. Diloņa slimnieki dzēruši tukšā dūšā mīzalus.
J. Rubenis, Ērgļi.
5875. Kad aucērums esot, tad vajagot katru rītu dzert vienu glāzi paša mīzalu un pēc pāra nedēļām būšot vesels. Arī jāņogu zupa esot derīga pret diloni.
R. Bērziņš, Annenieki. P. Š., Rauna.
5876. Pret diloni jāiejem saberztas liepu koka ogles, kā pulveris, un jāuzdzer nevārīts piens virsū.
L. Bičole, Zaļenieki.
5877. Kad dilonis sāk parādīties, tad jādzer no rītiem neēdušam salds piens un paša mīzali, tas jādara katru mēnesi.
Etn. IV, 1894, Skujene.
5878. Pret diloni jāvāra un jādzer plaušu sūnu sula.
Etn. IV, 1894, Ērgļi.
5879. Plaušu diloņa ārstēšanai jāvārī alū teļa plauši un burkāni tā, ka suts laukā neiet, un kamēr no 4 stopiem paliek tik viens stops pāri.
J. Rubenis, Ērgļi.
5880. Liepu ziedu un bērza lapu novārījumu dzer pret diloni.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5881. Vaiga dzert bitu un mainu ruduku zupu.
Bez paraksta.
5882. Kad pluču dilons ceļas, tad vajaga saplūkt zilo rudzupuķu ziedus, savārīt tos un dzert.
M. Ķaupelis, Nica.
5883. Pluču dilonis kad ceļas, tad vajaga stipri ēst zilās bietes.
M. Ķaupelis, Nīca.
5884. Kad pluču dilonis ceļas, tad vajaga savārīt baltā pliedera ziedus, kas līdzinās suņpliederim, un tos dzert.
M. Ķaupelis, Nīca.
5885. Kas ir ar krūtīm slims, tam jāvāra kazu piens ar vībok- šņiem un jādzer, tad paliks vesels.
H. Skujiņš, Smiltene.
5886. Pret diloni der vāverenāju (ledum palustre) novārījums.
363
Diloni»
Etn. IV, 1894, Auļukalns.
5887. Kas ir diloni vai kāsu slims, tam jādzer vāviiraju novārījums.
I'. S., Kauna.
5888. Diloni jādzer aitu spiru novārījums.
K. Jansons, Cēsis.
DILSTAMAIS MĒRS.
5889. Kad bērnam dilstamais mērs, tad piektvakarā tas jāno- mērī ar kreisās kājas pastalas auklu vai krāsns slotas valdziņu.
K. Jansons, Plāņi.
5890. Kad bērns kādu laiku nepieņemas miesā un svarā, bet paliek vājš un itin kā izdilst, tad teiea, ka bērnam dilonis. Šo bērna vajlbu ārstēja dažādi. Dažreiz slimo bērnu ņēma trīs reizas apkārt ap gultas stabiņu. Tad viens bāza bērnu caur logu kambarī, kur otrs lo saņēma. Daži atkal bāza bērnu kādas reizas caur sakām, tad nolika to apakš durvju sliekšņa un sauca suni iekšā, lai tas lec bērnam pāri. Vēl citi bērnu nosvēra un izmērīja bērna locekļus ar vecām apiņa vītēm, kurās iesēja maz- glus. Pēc tam cepa maizi, nolika bērnu krāsns priekšā zemē un bērnam pāri laida krāsnī maizi iekšā. To darīja īpaši piektdienā. Nākošā piektdienā uzvilka bērnam tās pašas drēbes un svēra un mērīja to no jauna. [Sal. bērns, mērs.]
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
DĪĶIS.
5891. Ja vasarā dīķi apklāti biezu kārtu zaļajām lapiņām, tad ziemā būs dziļš sniegs.
364 Dilonis -
A. Bērziņa, Aloja.
DOMAŠANA.
5892. Ja skatās griestos, tad domā par nākotni, ja uz grīdu, tad par pagātni.
M. Kalniņa, Rīga.
5893. Nav jādomā par to, ko nevēlas, lai piepildās.
K. Kēze, Priekuļi.
5894. Kas ļūti doudz dūmoj, tys precēsīs.
V. Pilipjonoks, Asūne.
5895. Kas ļūti daudzi dūmuoj, tys dreiži precēsīs.
M. Apeļs, Stoļerova.
DOŠANA.
5896. Kas jautā, vai gribi, tas labprāt nedod.
E. Ķerpe, Brunava.
5897. Ja otram dod ko un tas nokrīt zemē, tad devējam ir žēl dotā.
I. Miķelsone, Rencēni.
5898. Kad veci ļaudis ko otram dod, tad to nekad rokā neiedod.
K. Jansons, Plāņi.
5899. Ja ko ēdamu vai ko citu dod otram pār plecu, tad devējs domā ko ļaunu.
A. Miķelsone, Rencēni.
5900. Caur durvīm vai caur logu nevajagot maizi vai citu ko dot, tad svētību izdodot.
F. Pārups, Zante.
DRAUGS.
5901. Saticīgus cilvēkus sauc par sukātiem draugiem. Runā arī: ar vienu slotu pērti.
- Draugs
K. Jansons, Plāņi.
5902. Ja sapnī redz draugu vai paziņu brangu nobarojušos, tad tam uzbruks slimība.
J. Kriķis, Starti.
DREBUĻI.
5903. Kad drebas (drebi, drebuļi) pār muguru iet, tad vilks pār ceļu tanī brīdī skrien.
K. Jansons, Plāņi.
5904. Ja pārskrien drebuļi pār miesu, tad vilks pāriet pār pēdām pāri.
V. Greble, Kalnamuiža.
5905. Kad drebuļi nejauši pāriet pār miesu, tad vilks pārgājis tā cilvēka pēdām.
V. Saulīte, Ādaži.
5906. Ja šermuļi (šērpas) pāriet pār visu miesu, tad vilks pāriet pār tavām pēdām.
V. Miķelāns, Slate.
5907. Kad šērmes pār muguru skrien, tad vilks pār pēdām pāriet.
K. Jansons, Plāņi.
5908. Kad drebuļi pār muguru pāriet, tad saka: „Vai nu vilks uz ciņa tupēdams mani pieminēja?"
K. Jansons, Plāņi.
5909. Kad drebuļi kādam pār muguru pārskrien, tad tam nāve acīs skatās.
K. Jansons, Pilda.
5910. Kad kādam drebi (drebas) pār muguru pārskrien, tad nāve kapu mērī.
K. Jansons, Plāņi.
5911. Kad terpuļi iet, tad saka, ka Nāve kapu mērī.
H. Sknjiņš, Smiltene.
5912. Ja piepēži pārskrej drebuļi, tad nāve pārlido pār kapa vietu.
M. Švarebacha, Svirlauka.
5913. Kad drebuļi uznākot, tad nāve pārietot pār tā cilvēka kapa vietu.
T. Ziemele, Smiltene.
5914. Ja siltumā, siltā istabā sēdot pā(r) skrienot pā(r) muguru auksti drebuļi, tad nāve pā(r)kā- pot pā(r) kapa vietu.
H. Skujiņš, Smiltene.
5915. Ja drebuļi pāriet pār kauliem, tad nāve mēri zārku.
L. Strute, Šķibe.
5916. Kad drebuļi iet caur kauliem, tad nāve zārku mērojot.
K. Streidiņš, Veļķi.
5917. Kad drebuļi iet caur kauliem, tad nāve zārku mēro.
R. Bērziņš, Džūksle.
5918. Ja cilvēkam ejot uznāk drebekļi, bailes, tad tam pa priek šu iet ļauni gari, citādi var droši iet savu ceļu, labu garu pavadīts.
J. K. Dambergs, Ēdole.
5919. Kam pār muguru šērmes iet, to tad lamā.
K. Jansons, Trikāta.
DRĒBES.
5920. Ja vecā mēnesī drēbes šūn, tad tamīs utes nemetas.
K. Jansons, Plāņi.
5921. Jaunā mēnesī nedrīkst drēbes šūt, lai cilvēks valkājot nav smags.
365
Draugs — Drēbes
K. Jansons, Plāņi.
5922. Vecā mēnesi štilus apakšdrēbes grauž, jaunā negrauž.
J. AuziņA, Sērene.
5923. Apakšdrēbes nedrīkst šūt ne jaunā mēnesi, ne ari tad, kad putni iet, citādi miesa niez.
A. Zālīte, Bērzpils.
5924. Apakšdrēbes jāšuj vecā mēnesī, tad neraujas.
L. Reiteris, Lubāna.
5925. Kas dzimis rīta gaismā, tam jāvalkā gaišas drēbes.
L. Bičole, Zaļenieki.
5926. Jaunu uzvalku, kad velk pirmo reizi mugurā, tad priekš vilkšanas jāmet kaktā un jānospļaujas; tad uzvalkam liela piekrišana.
F. Gruzīte, Lubāna.
5927. Jaunus apavus vai drēbes vajagot ienēsāt piektdienās vai sestdienās, tad tie labi un izturīgi nēsājas. Pavisam nedrīkst to darīt pirmdienās, ja negrib, lai ar jauno uzvalku notiek kāda nelaime.
J. A. Jansons, Rīga.
5928. Kad jaunas drēbes mugurā, otrs piesit trīs reiz un saka: „Viens, div, trīs, lai ātrāk plīst!"
A. Mednis, Bīga.
5929. Kod apvilksi jaunys drā- bis, un kur sašyuts, ti izyra, tod itei pīzīmoj, ka tū drābi ilgi nano- suosi, dreiži vaidzēs taisīt vel jaunu.
V. Podis, Rēzekne.
5930. Ja drēbi pirmo reiz velk uz baznīcu, tad viņa pieguļ labi, ja citur, tad ne.
366
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
5931. Kad jaunas drēbes pirmo reiz velk mugurā, tad uz baznīcu jāiet, lai tās drēbes žigli nenoplīst.
K. Jansons, Plāņi.
5932. Jauna kleita pirmo reiz jāvelk uz baznīcu ejot, jo tad tā tik ātri neplīst.
A. Skuja, Vestiena.
5933. Ja pirmo reizi velk jaunas drēbes mugurā, tad vajaga aiziet baznīcā, tad ilgi stāv jaunas.
A. Auziņa, Jaunrauna.
5934. Ar jaunām drēbēm pirmo reiz jāiet baznīcā, tad drēbes būs stipras.
P. Zeltiņa, Rīga. L. Peimene, Salaspils.
5935. Ja pirmo reiz ir uzvilktas jaunas drēbes mugurā, tad jāiet baznīcā, lai drēbes tik ātri neplīstu.
L. Bērziņa, Rīga.
5936. Ja ir kāds jauns apģērbs, tad ar to vispirms vajaga baznīcā aiziet — tad labi valkājas.
A. Zandere, Dole.
5937. Ar jaunām drēbēm vispirms jāiet uz baznīcu, lai visās vietās Dievs .palīdz un drēbes būtu izturīgas.
A. Zeltkalns, Lubāna.
5938. Kad pašuvjot jaunas drēbes, tad pirmo reizi vajagot vilkt uz kapiem, lai kodes tās neēdot.
J. Daizis, Nīca.
5939. Kad pirmo reizi iet ar jaunām drēbēm uz kapiem, tad drēbes nekodē.
Drtbes
K. Lielozols, Nīca.
5940. Lai uzvalku neēstu ki> des, tad pašūtu pirmo reizi jau/ ģērbji braucot uz bērēm.
V. Miķelāns, Dunava
5941. Pirmo reiz uzvelkot jaunas drēbes, jāiet uz krogu sadzerties, lai kodes neēd drēbes.
P. Zeltiņa, Rīga.
5942. Kad jaunas drēbes velk mugurā, tad jāliek nauda kabatā, lai valkājot naudas netrūktu.
P. Zeltiņa, Rīga.
5943. Kad jaunas drēbes apvelk, tad saka viens ar vecām drēbēm: „Tev ielāps, man caurums." Tad drēbes stipras esot.
H. Skujiņš, Smiltene.
5944. Ja meitai uz drēbēm gadās balts diegs, tad viņa dabūs kādu draugu.
K. Corbiks, Jelgava.
5945. Ja pašūtās drēbēs atrod vēl trākles diegus, tad šuvības nav samaksātas.
K. Jansons, Plāņi.
5946. Ja jaunā uzvalkā balts diegs palicies, tad valkātājs nav uzvalku pilnīgi samaksājis.
L. Bērziņa, Rīga.
5947. Kujrā vietā cilvēkam valkājot vairāk krekls plīst, tur viņam pirmo reizi pepot ar slotu iesists.
K. Jansons, Plāņi.
5948. Drēbes nebūs uz durvīm pakārt, citādi cilvēks paliekot kā pakārts iekš saviem kauliem.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
5949. Ja svārkiem vai citām iliēbēm apvelkas kreisā puse, tad las uz piedzeršanos, bērniem uz pērienu. [Sal. ģērbšanās.]
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
5950. Kad uzvelk kādu apģērba gabalu kreisā pusē, tad dabū pērienu.
V. Eglīte, Lielstraupe.
5951. Ja svārkus vai ko citu apvelk ar ļauno pusi uz virsu, tad dabūs piedzerties.
T. Rozentāle, Talsi.
5952. Kad drēbes gabalam apvelk kreiso pusi, tad slikti klāsies. [Sal. ģērbšanās.]
K. Corbiks, Jelgava.
5953. Ja taisoties uz iešanu, kādu drēbes gabalu uzvelk ar kreiso pusi, tad labi izdosies. [Sal. ģērbšanās.]
E. Lācis, Tirza.
5954. Ja drēbes apģērbj uz kreiso pusi, tad dabūs jaunas drēbes.
E. Hiršsone, Talsi.
5955. Ja kādam pie apģērba pieķērušies mati, tad saka, ka tas bijis meitās, ja diegi, tad pie skrodera.
A. Veitmanis, Jēkabpils.
5956. Kad pirmo reiz drēbes grib mugurā vilkt, tad nevajaga tās likt gultā, bet uz galda, lai drēbju valkātājam būtu piekri-
P. Zeltiņa, Ikšķile. E. Rotmane, Jaunauce.
5957. Jaunas drēbes nekad nevajaga mest uz gultas, jo tad tām nebūs piekrišanas.
367
Itrthr
I. Paegle, Vidriži.
5958. Ja jaunu drānu, vēl neuzvilktu, uzliek uz gultu, tad tā slikti valkājas un ātri dilst.
G. Pūliņa, Mīlgrāvis.
5959. Jaunus balles svārkus nedrīkst likt uz gultas, tad neesot piekrišanas.
E. Laime, Tirza.
5960. Kam ir daudz ienaidnieku, tam jāsargā visas savas drēbju lupatas, lai tās netiktu ienaidnieku rokās un lai viņi tās nesadedzinātu uz viņa paša ādu [viņam par ļaunu.]
E. Zommere, Rauna.
5961. Vecas drēbju lupatas nevajaga nomētāt. Ja tās dabū kāds ļauns cilvēks, tad viņš var kādu ļaunumu darīt.
P. š., Rauna.
5962. Drēbes jāvēdina, kad pliki koki, citādi kodes saēd drēbes.
E. Laime, Tirza.
5963. Drēbes vajaga vēdināt ziemeļu vējā, tad neiemetas kodes.
R. Šmits, Birži.
5964. Vecā mēnesī jāvēdina drēbes, lai kodes nemetas.
A. Vilciņš, Līgatne.
5965. Kad drēbes izvēdina un kaj- atpakaļ skapī, tad pirmo gabalu vajaga kārt ziemeļpusē, lai kodes drēbes nebojā.
A. Vikmane, Liepupe.
5966. Drēbes vēlē un šuj vecā mēnesī, lai tās labi turētos un būtu baltas.
P. Š., Preiļi.
5967. Ja vilnas drēbi mazgā vecā mēnesī, tad tā stiepjas platumā, ja jaunā — tad gaj-urnā.
E. Laime, Tirza.
5968. Ja kādam cilvēkam drēbes drīz paliek milnas, tad saka ka tas esot sirdīgs.
L. Aizpurve, Lubāna.
5969. Ja drēbes mals uzlocījies, tad dabūs dancot.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
5970. Kad pakaļā praķi uzliecoties, tad dabūšot pādi.
J. Daizis, Nīca.
5971. Ja apģērbam ir mala atliekusies, tad saka, ka gaidāms pēriens.
A. Brāķa, Meirāni.
5972. Ja drēbes rūs, tad tam cilvēkam jāmirst.
V. Joāss, Lubāna.
5973. Kad drēbēs rūsa metoties, tad kāds mirstot.
A. Krūmiņa, Smiltene.
Drēbes sapnī.
5974. Ja sapnī liekas gulēt baltās drēbēs, tad būs jāmirst.
Inland, 1855, 310.
5975. Ja sapnī apvelk baltas drēbes, tad būs prieki.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
5976. Ja sapņos ir jaunas drēbes apģērbies, tad kļūs pie naudas.
I. Johansone, Rīga.
5977. Ja sapnī redz uzģērbjam jaunu kleitu, tad būs priekšā kāds ceļš.
L. Ozole, Rīga.
5978. Kad sapni ir jaunas drēbes mugurā, tad būs slimība vai nāve priekšā.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
5979. Kad sapnī redz sevi noplīsušās drēbēs, tad piedzīvo kaunu.
V. Spandegs, Pociems.
5980. Kad sapnī apģērbjas jaunās drēbēs, tad būs gods, laba slava.
Āronu Matīss, Bērzaune. P.
Š., Rauna.
5981. Kad sapnī redz sevi labi apģērbušos, tad dzīvē klāsies labi; kad redz slikti apģērbušos vai pat pavisam pliku, tad nebūs labi.
Āronu Matiss, Bērzaune.
5982. Ja sapnī otram dod vilnainu drēbi, būs sliktums pie kustoņiem.
J. Kalniņš, Druviena.
5983. Ja sapnī uzvelk vecas drēbes, tad jāpaliek vecā vietā, ja uzvelk jaunas, tad jāiet uz jaunu vietu.
J. Kalniņš, Druviena.
5984. Ja sapnī redz sev sliktas drēbes mugurā, tad būs grūta dzīve.
P. Š., Rīga.
5985. Ja sapnī notraipa drēbes, pats izdarīs sev kādu nepatikšanu.
L. Ozole, Rīga.
5986. Kad sapnī redz sev drēbes ar govu mēsliem notaisītas, tad būs lielas nepatikšanas, varbūt tiesas darīšanas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5987. Ja pa sapņiem jāstaigā skrandainam, tad būs bēdas.
H. Skujiņš, Smiltene.
5988. Ja sapnī redz sevi skrandās, tad gaidāmi lieli zaudējumi.
I. Avotiņš, Vestiena.
5989. Kad sapnī redz sev vecas drēbes, tad ies slikti.
A. Račevskis, Jaunpiebalga.
5990. Pelēkas drēbes sapnī rāda uz slimību.
P. Š., Rīga.
5991. Ja kādu redz sapnī melnās drēbēs, tad tam jāmirst; bet ko redz baltās drēbēs, tam slimam jāpaliek.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
5992. Ja sapnī uzvelk melnas drēbes, tad paliks slims.
K. Jansons, Plāņi.
5993. Melnas drēbes sapnī uzvilkt nozīmē bēdas.
A. Jaunzeme, Lizums.
5994. Ja pa sapņiem redz melnu apģērbu, tas nozīmē sliktu, nepatīkamu ceļu un arī slimību.
L. Ozole, Rīga.
5995. Ja sapnī ir ģērbies lepnās melnās drēbēs, tad saslims līdz miršanai; bet ja ir baltās drēbēs ģērbies, tad saslims vieglāki.
J. Kriķis, Starti.
5996. Ja pa sapņiem mauc mugurā melnas drēbes, tad tas ir slimībā un miršanā.
H. Skujiņš, Smiltene.
5997. Kad sapnē puik apsa- vilcs — liga [sērga] būs.
A. Šlesere, Kuršu kāpas.
369
Drfbrt
24
Ml! IK. Ja sapni rod/ melnas
drēbes, tad paliks slims vai būs kādas bēdas.
A. Ai/sils. Kulsimva.
5999. Ja sapin redz bultas drēbes, tad būs slimība.
.1. .lurjniin, Jaungulbene.
6000. Ja pa sapinim sevi redz sarkanās drēbēs, tad mājā būs ugunsgrēks.
II. Skujiņš, Smiltene.
6001. Ja sapnī kāds aiznes kādu vilnānu gabalu, tad aitām ies slikti, ja aiznes kādu nātinu (nātnu) drēbju gabalu, tad lopos ies slikti.
A. Aizsils, Prauliena.
DltlĢENES (Hyoscyamus niger).
6002. Ja peramā laikā uzliek pilii uz ceriem driģenes, tad cilvēks pepas visu cauru nakti.
J. Rubenis, Ērgļi. P. Š., Rauna.
6003. Ja grib kādam padarīt ļaunumu, tad pirtī uz lāvas vajaga uzmest driģenes. Pērējies visu nakti netiks no lāvas nost.
J. A. Jansons, Olaine.
6004. Ja pirtī uz krāsns uzmet driģenes un pasaka, cik ilgi jāperas, tad tie, kas uz lāvas, tik ilgi arī peras.
Iv. Rasa, Kalnamuiža.
6005. Ja pirtī ceros nezinot ieliek driģenes, tad pērājies paliks dulns.
K. Jansons, Plāņi.
6006. Kad driģenes ieēdot, tad tiklab cilvēks kā lops paliekot dienu un nakti ārprātīgs. Driģeņu sēklas derot pret zobu sāpēm.
370 Hrthri
R. Bērziņš, Annenieki.
6007. Savārītas driģenes deva govīm dzert, kad tās negribēja apieties. [Sal. vizbulītes zilās.] Ja kam gribēja atriebties, tad lika driģenes uz pirts krāsns, pēc kam pērāji pērās kā traki līdz rītam.
J. Elsters.
6008. Driģeņu lapas ir derīgas pret kaulu sāpēm. Lapa jāuzsien uz tās vietas, kur kauls sāp.
J. Avots, Svēte.
DRIĢENES BALTĀS (Datura
stramonium).
6009. Pret caurduri lieto baltās driģenes, kādēļ tās citur sauc arī par caurdurzālēm.
J. Elsters.
6010. Trīs baltus driģeņa ziediņus ieliek maizē un dod govīm vēršu vadāšanai.
Etn. 1891. g., I, 109. lp., Jaunsesava.
6011. Velna ābols derot tējā pret caurduri.
B. Bērziņš, Annenieki.
DRUDZIS.
6012. Drudzi daudzina par vienu no bīstamākām vecu laiku slimībām. Viņš mēdzis piesisties ne agrāki kā ap 15 gadiem un piemeties allaž no pārbīšanās. Drudzi varējuši dziedēt ar sabaidīšanu un vemšanu, bet slimnieki nebijuši ne sabaidāmi, ne arī piedabūjami uz vemšanu.
J. Rubenis, Ērgļi.
6013. No gavēņa līdz dzeguzes kūkošanai nedrīkst laukā klaigāt, jo tad drudzis piemetas.
Drudzis
A. Vaskis, Tukums.
(>014. Gavēņu laikā ni'di'lli.l mājās bļaustīties, citādi mājas vīti atsaukt no meža drudzi.
O. Ozoliņ», Adu/1
6015. Drudzis vakaros aurt jol pa mežu; kas atsaucoties, tam viņš pielīpot.
A. Vaskis, Tukums.
6016. Drudža laikā pa mežu saukušas balsis; kas atsaucies, tam piemeties drudzis un bijis jāmirst.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
6017. To dienu priekš Jurģa nevajaga svilpt, tad drudzis piemetas.
V. Licis, Nītaure.
6018. Drudža un kašķa kaites nākot no velna.
A. Bileiišteina rokraksts, Kandava.
6019. Drudzis ir velns. Viņu tikai tā var aizdzīt, ka to piekrāpj. Viena saimniece aizdzinusi ganu meitai drudzi ar to, ka dienas vidū meiteni atguldījusi augšpēdu, uzlikusi baltu skaidu uz acīm un atstājusi to vienu pašu guļam. Pēc kāda brīža kāds saucis: „Tas nav mans jājams zirgs, jo tam blese pierē. Iešu savēju meklēt." Drudzis ar to meiteni atstājis.
A. L.-Puškaitis.
6020. Vecos laikos drudzis staigājis pa zemi kā pelēka cūka vai rādījies kā ūdens burbulis. Kuj-š cilvēks to pazinis un iebildis, to drudzis tūliņ sācis kratīt.
K. Jansons, Plāņi.
hrml
6021. Pavasarī drudzis vazājies apkārt. Viņš vēlies te kā dzīvu kamols, te atkal kā diegu kamols, un ja vie kāds cilvēks šim ilalicis nagus (rokas), tā drudzis lulii.i tam cilvēkam bijis klāt.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
6022. Kad drudzis dabūts no Nitbišanās, tad slimo var izārstēt tikai ar sabaidīšanu.
A. L.-Puškaitis.
6023. Kas drudzi dabūjis no sabīšanās, tad to var ārstēt caur sabaidīšanu.
B. Daņilovs, Kacēni.
6024. No kā drudzis cēlies, ar to viyu arī var aizdzīt. Ja drudzis piemeties no izbailēm, tad viņu var aizdzīt ar baidīšanu. Tā bērnus svieduši gaisā un solījušies pērt; pieaugušos solījušies kārt un vest pie slepkavām. Reiz viena sieva dabūjusi drudzi no biezputras pārēšanās. Tā viņa ilgi slimojusi un beidzot tai iekritis prātā pamēģināt ar to pašu biezputru. Lai gan tā sajutusi lielu riebumu pret to ēdienu, viņa tomēr to pār varējusi un ēdusi, bet pēc ēšanas drudzis bijis jau pagalam.
K. Miļnus, 2eimr.
6025. Ja drudzis bijis no bailēm dabūts, tad arī ar bailēm lūkojuši aizdzīt. Tā, piemēram, dažam piesējuši pie kājām valgu un laiduši uz galvas akā. Drudzis arī atstājies, kad slimības dienā slimnieks krietni piedzēries brandvīna. Tāpat drudzis atstājies, kad slimnieks pa kratīšanas laiku peldējies itin saltā ūdenī. Drudži vēl tikuši norakstīti. Vajadzējis apēst ar zināmiem vārdiem aprakstītu papīra gabaliņu, tad drudzis atstājis.
M. Siiniņš, Brukna.
371
6026. Drudzis atkrītot, kad slimais kādu citu izsmejot vai nobaidot; tad drudzi dabūjot izsmietais vai nobaidītais.
M. Navenickis, Zasa.
6027. Vecos laikos drudzis gribējis kratīt kādu vīru, bet šis to pamanījis un iemeties uz galvas kādā dobē. Drudzis piegājis pie dobes un nodancojies vien, sacīdams: „Nupat labā pupu sēja, bet zirgs dobē kaklu aplauzis." Tā drudzis to atstājis un aizgājis citur zirgu meklēt. Vīrs nu kāpis no dobes ārā un gājis tūliņ pupas dēstīt; bet tad pieaugušas arī ļoti labas pupas.
J. Rubenis, Ērgļi.
6028. Viens drudža slimnieks noredzējis sapnī, lai viņš izģērbāties pliks un izlienot caur ūdeni upei pa dibenu uz otru krastu, Ind drudzis to atstāšot. Šis nu paņēmis citas drēbes, pārsviedis upes otrā krastā, izlīdis caur ūdeni un otrā pusē apģērbies. Pie atstātām drēbēm nu piegājis kāds smalks kungs un sacījis: „Tagad man pats labais sējas laiks, bet zirga vairs nav, āda vien palikusi."
J. Rubenis, Ērgļi.
6029. Kāds puisis reiz piekrāpis drudzi. Viņš palīdis zem tilta un ielaidies līdz lūpām ūdenī, pieķerdamies pie dziedrkoka. Te kāds uz tilta saucis: „Tas zirgs mani apnicis, jāšu to ķēvi, kas tur mežā zviedz." Drudzis tūlīt atstājies un uzklupis ganu meitai, kupa turpat mežiņā, lopus ganīdama, dziedājusi.
A. L.-Puškaitis.
6030. Drudzi var aizdzīt, kad slimo ierok aitu mēslos. Velns tūliņ skrien gar pakšiem un slimnieku sauc vārdā, bet atbildi nedabūjis, to atstāj.
A. L.-Puškaitis.
6031. Drudzi var aizdzīt, kad slimnieku dārzā apkraun ar dēļiem un to atstāj guļam. Velns tūlīt ierodas un to krata vēl niknāk nekā senāk, bet labi izkratījis, atstāj.
A. L.-Puškaitis.
6032. Latvijā drudzis izzudis, kad kungi iesākuši bairišu darīt.
K. Jansons, Plāņi.
6033. Drudzi vislabāk var izārstēt, ja iet pie katoļu mācītāja palīdzību lūgties.
A. L.-Puškaitis.
6034. Drudzi var ar griešanu nogriezt. Ņem pīlādža koka sprun- guliņu, uzgriež virsū deviņus krustus, apsien to ar deviņi mezgliem diegā un nēsā kaklā apkārt devi- viņas dienas; tad sprunguls tanī brīdī, kad krata, jāsviež krāsnī un jāsaka: „Lai sadeg visi deviņi velni elles ugunī!" Tad jāiet projām, atpakaļ neskatoties.
F. Rrivzemnieks, 1881. VI, 146.
6035. Drudzi var uz ceļa atstāt, kad ņem Jāņa vakarā grieztu pīlādža koka spieķi, jeb, ja tāda nav pie rokas, krāsns čauksturi, un kad drudzis sāk kratīt, kāp minētam ieročam mugurā un jāj krusta ceļiem; še spieķis vai čauksturis jānosviež un jāsaka: „Kas pirmais šo spieķi ieraudzīs, tam lai drudzis paliek!" Slimniekam jāiet uz māju, atpakaļ neskatoties.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 146.
6036. Ļauno drudzi, no kā nevar tikt vaļā, var citam atdot, kad
deviņus rītus iet pa lauku, un kuru cilvēku satiek, tam dod labu rītu; ja svešais labu rītu saņem, tad slimniekam jāsaka: „Lai mans drudzis tev paliek!"
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 146.
6037. Ņem septiņas maizes ga- rozītes un uzraksta uz katras pa vienai no apakšējām rindiņām un apēd garozītes septiņās dienās, katru dienu pa vienai. Abararaka, Abarak un tā pr. kamēr septītā rindiņā paliek tik A.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 146.
6038. Kad ir aukstais drudzis, tad raksti uz trīs maizes šķēlēm tādus vārdus: „Rabi, Kabi, Glābi." Pēc tam dod tos slimajam, pa priekšu to maizi ar Rabi. Ja vēl atkārtojas, tad to maizi ar Kabi, un ja vēl atkārtojas, tad to maizi ar Glābi. Katrā riciņā jāuzgriež trīs robi, trīs krusti jāuzmet un trīs reiz tā visusvētākā vārdā jāskaita: amen.
H. Skujiņš, Smiltene.
6039. Kad cilvēkam drudzis, vajaga tam aizsiet acis un dzīt uz mežu. Mežā nogriezt slimniekam matu nošķīti, to piesiet pie apses. Tikko kāds cits matiem pieskarsies, tas paliks slims, bet agrākais slimnieks vesels.
H. Šiliņa, Penkule.
6040. Ja ir slims ar drudzi, tad, saulītei norietot, vajaga iet uz kapsētu un gulēt pie kapa, tad drudzis drīzi pazudīs.
V. Krieviņš, Daugmale.
6041. Kam drudzis, tam dienas- vidū jāiet uz kapiem gulēt, tad drudzis atstāsies.
V. Līce, Nītaure.
6042. Kad rudzi zied, tad trīs- deviņām vārpām jānobrauka ziedi un jāapēd, jo tā varot no aukstā drudža izsargāties.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
6043. Ja kam ir drudzis, tam deviņas reizes jāskrien ap sērmūksli un trīs reizes jāiekož kokā, tad drudzis pāries.
A. Bīlenšteina rokraksts, Zaļenieki.
6044. Kam ir drudzis, tam jāiedod driģenes, lai tiktu vesels.
A. Vaskis, Tukums.
6045. Drudzis aiziet, kad zirnekli ar visu staipekli ieliek baltmaizē un apēd.
M. Sikle, Nīca. V. Saperovs, Vecpiebalga. A. Broža, Naukšēni. A. L.-Puškaitis.
6046. Jānoķep 3X9 garkājainos zirnekļus, jāiešuj tos bantītē un jāapsien tos drudža slimniekam ap kaklu. Triju dienu laikā drudzis ir kā ar roku noņemts.
A. Pidriks, Sauku.
6047. Ja grib nodzīt drudzi, tad tam, kuram ir drudzis, jāliek zirga sakas kaklā un jārādās citiem cilvēkiem: tad tiem, kas smejas, drudzis pielīp, bet pašu drudzis atstāj.
L. Kļaviņa, Liepa.
6048. Kam ir aukstais drudzis, tam jājāj uz krāsns kruķa uz krustceļiem, jānosviež tur kruķis un ar līkumu jāskrien uz māju, atpakaļ neskatoties.
A. Bīlenšteina rokraksts, Tukums, Jaunauce.
6049. Lai drudzi aizdzītu, vajadzējis jāt ar slotas kātu par
krustceļiem un grāvjiem šķērsām pāri. Gulēt bijis jālien krāsnī.
E. Zommere, Rauna.
6050. Kad drudzis krata, tad cilvēkam, kas ar to slimo, jāielien gulēt nosprāguša zirga ribās un jālūko aizmigt.
J. Jansons, Plāņi.
6051. Drudzī asinis jālaiž, un slimam jādod tās dzert.
K. Jansons, Plāņi.
6052. Drudzi tā varot aizdzīt, kad melna kaķa asinis glāzē teci- nājot un iedodot; vai arī, kad slimais trīs naktis no vietas guļot uz krustceļa zārkā, ar baltu palagu apsegts, un nevienam ne vārdiņu neatbildot, ja kas iesāktu runāt. Tas arī palīdzot, ja mazu gabaliņu rupjas maizes četrkantīgi sagriežot, uzpilinājot tur septiņas pilītes melnas tintes un norijot. Kad pašu laiku drudzis gaidāms, tad lai cits ierakstot slimnieku skurstenī, tad drudzis tūdaļ ar dūmiem aizejot projām.
K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
6053. Kad kādam ir drudzis un tas sapni redz vācieti (kungu), tad drudzis aizdzenams tikai ar nelāga riebīgiem dūmiem. Tā, piem., dedzina uz oglēm vecas pastalas, spalvas u. c. Šajos dūmos jāstāv, un tie jāož. Bet ja slimnieks sapnī redz vērsi, tad drudzis atdzenams tikai ar riebīgu dziru. Salej visu, kas vien riebīgāks var būt, un dzep to iekšā, tad drudzis nost kā ar roku atņemts.
M. Šimiņš, Brukna.
6054. Drudža slimniekam vajaga trīs dienas no vietas turēt miežu graudus saujā un pēc tam tos iemest upē, lai ūdens aiznes drudzi prom.
P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
6055. Pret drudzi esot teicamas tās zāles, kas zirga maitas galvai caur nāsīm izaugušas cauri. Zāles jāsakaltē, jāsaberž un jāiedzer ar ūdeni. Drudzi vēl varot aizdzīt, apēdot to zivtiņu, ko līdaka ierijusi.
A. Kundziņš, Talsi. B. Blum- bachs, Lībagi.
6056. Drudzis atstājis slimnieku, ja tas ēdis cūkas gaļu, jo no cūkas gaļas tas bīstoties kā žīds.
M. Navenickis, Zasa.
6057. Kam ir drudzis, tam nezinot jāiedod izvārīta varde.
K. Jansons, Plāņi.
6058. Ja drudzis ir, tad jānoķep varde, tās kauliņi jāizžāvē, jāsaberž un jāiedod slimniekam.
A. Bērziņa, Aloja.
6059. Pret drudzi der apšu mizu un kanēļu novārījums.
K. Miļnus, Zeime.
6060. Drudža slimnieku svēpē ar zirga nagiem.
P. Š., Skaista.
6061. Drudzī kazas piens jādzer.
K. Jansons, Plāņi.
6062. Drudzim noder bērzu sulas.
Gelehrte Beytrāge, 1765.
6063. Ko drudzis krata, tam jādzer samazgas no samazgu baļļas.
K. Jansons, Plāņi.
6064. Liepu ziedu tēju, kā ari kliedaru (sambucus nigra) ziedu un kumelīšu novārījumu daudzina par derīgiem sviedrētāju līdzekļiem pret drudzi.
K. Miļnus, Zeime.
6065. Drudzis aiziet, kad slimniekam iedod maisījumu no kadiķu ogām, gaļas sālījuma un sīpoliem, bet tam nav jāzina, ko tas ieņem.
A. L.-Pušķaitis.
6066. Kad drudzis krata, tad jādzer savi mīzali, un ja ar to vēl nepaliek mierā, tad vēl jālej tie uz karstām pirkstīm, kā pamašās darot.
K. Bika, Gaujiena.
6067. Kad drudzis krata, tad jādzep karsts novārīts ūdens, cik karstu vien var izturēt un cik daudz vien var iedzert, tāpat bez sukura.
Iv. Bika, Gaujiena.
6068. Kad drudzis krata, tad jālej uz vērmelēm brandvīns, un katru dienu jādzer Pa glāzītei jeb arī pa divām.
K. Bika, Gaujiena.
6069. Kad drudzis krata, tad jādabū zemes vēzis, jāieliek šņabja jeb spirta pudelē un tad pa druskai jādzer- šņabis jādodot slimajam tā dzert, ka tas nezinot, kas tās par zālēm.
K. Bika, Gaujiena.
6070. Kad bērnam uznāk auksts drudzis, tad zemnieki dedzina kaulus, ādas, sapuvušu un zaļu malku un tura bērnu šādos dūmos, ko viņi par svētīšanu sauc, it kā šā aizdzītu ļaunus garus.
J. B. von Fischer, Lieflān- disches Landwirthschaftsbuch. 1753, 401.
6071. Drudzi var aizdzīt, ja slimnieku ierok miroņu kaulos tā, ka galva vien ārā.
A. L.-Puškaitis.
6072. Ja drudzis moca, tad jāuzmauc galvā zirga vai govs galvas kauss, tad drudzis atstāj.
H. Šiliņa, Dobele.
6073. Drudzī slimam ceturtdienas vakarā plikam krusta ceļā jāguļ.
K. Jansons, Plāņi.
6074. Kad aizjāj slotas kātu, pažagu jeb citu kādu līdzīgu lietu uz krustceļu un to tur atstāj, tad drudzi var „nojāt". Kas tādu lietu atrod un pārnes mājā, tam drudzis piesitas, bet aizjājēju atstāj. [Sal. Jāņa diena.]
K. Miļnus, Zeime.
6075. Drudzi var aizdzīt, ja jāteniski uz slotas aizjāj uz krustceļu un slotu nomet. Kurš slotu paceļ, tam drudzis klāt.
K. Rasa, Kalnainu!*»
6076. Drudzi var aizdzil, Kad uz slotas ačgārni aizjāj uz krusl ceļiem un tur to pamet. Mājās ejot, nav brīv skatīties atpakaļ.
A. L.-Puškaitis.
6077. Ko drudzis krata, tam jāaiziet uz krustceļu, jāielien zirga sakās un jāapgulstas.
K. Jansons, Plāņi.
6078. Drudzis noiet, ja uz krustceļa par slimā plecu pret sauli met maizi.
K. Jansons, Plāņi.
6079. Lai izdziedētos no drudža, iet uz kapsētu, noņem no trim krustiem jeb citiem pieminekļiem sūnas jeb pelējumu, no
katra pa trim gabaliņiem, atnes mājā, izvāra un dzeļ par zālēm. Uz katra krusta, no kupa ņemtas sūnas, jāuzliek zieds, kaut arī kāds nieciņš, lai mirons nenāktu sapņos un neprasītu savas mantas atpakaļ.
F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 194.
6080. Drudzis atstājot, kad slimais ar akmeni ejot ap kapiem.
M. Navenickis, Zasa.
6081. Lai izdziedētos no drudža, diloņa un arī citām slimībām, vajaga slepeni aiziet uz baznīcu, nokasīt ar nazi kaut dažus puteklīšus no altāfa četriem stūriem un nosviest katrā stūrī pa grasim. Tad vēl jāņem no baznīcas sliekšņa mēsli. Visu to vajaga dot slimnie- kum, lai viņš to pieņem par zālēm. Noder arī mēsli no otras mālus sliekšņa, bet tikai tad, ja otrus mājas ļaudis nezina, ka no viņiem ir ņemti mēsli.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194.
6082. Lai izdziedētos no drudža kratīšanas, vajaga nogriezt no maizes virsas garozu, sadalīt to trīs daļās un uzrakstīt tur: Fadrsb, Madks, Laenrl, uz katras daļas savu vārdu. Jūtot, ka drudzis nāks, slimajam jāapēd papriekšu viena daļa, pēc brīža otra un pēdīgi arī trešā. Otrā dienā slimniekam vajaga pieņemt ar brandvīnu melno sakni un vērmeles.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194.
6083. Kam drudzis, tam jāsēd ceļa malā; kad nu gaj-ām gājējs to iebilst, tad drudzis pieķeras tam, un pirmais paliek vesels.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
6084. Ko drudzis krata, tam jāielien skudj-u pūlī gulēt.
K. Jansons, Plāņi.
6085. Lai tiktu no drudža vesels, tad jāguļ rudzu laukā uz krusta vagām jeb kūtī uz govs saitas.
M. Navenickis, Zasa.
6086. Drudzī jāguļ straujā ūdenī uz ecēšām.
K. Jansons, Plāņi.
6087. Drudzi var aizdzīt, ja piektdienā mazgājas strautā. Mājās ejot, nav brīv atpakaļ skatīties.
A. L.-Puškaitis.
6088. Drudzi var aizdzīt, ja ielaižas akā.
A. L.-Puškaitis.
6089. Ko drudzis krata, tam plikam jāvārtās kūtī govu mēslos.
K. Jansons, Plāņi.
6090. Drudzī jāguļ aitu kūtī un nedrīkst atsaukties, ja kāds sauc.
K. Jansons, Plāņi.
6091. Drudžu atdzīšanai ir labs līdzeklis vesela zivs, ko līdaka ierijusi.
B. Blumbachs, Lībagi.
6092. Drudzi var aizdzīt, ja ēd kaltētas peļu astes.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6093. Drudža dziedēšanai no katra pirksta naga nogrieza kādu drīksniņu, šos nagus uzsēja dzīvam vēzim uz muguras un palaida to upē vaļā.
J. Bubenis, Ērgļi.
6094. Kad drudzis krata, tad jāmazgājas siltā ūdenī, kufā jāiemet no 3 tīrumiem pa 9 vārpām no katra tīruma. Tas jādara bez saules rītā vai vakarā.
K. Jansons, Pilda.
6095. Drudža laikā jājāj uz slotas kāta, tad nepielips drudzis.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
6096. Ja liels drudzis, tad uz gultas gala vajag uzvilkt trīs lietuvēna krustus.
A. Auziņa, Jaunrauna.
6097. Drudzi var izārstēt, apsienot vārītas olas plēvi ap kreisās rokas mazo pirkstiņu.
K. Bruņinieks, Sēme.
\
6098. Kad ir drudzis, tad apsien ap kaklu sarkanu dziju ar deviņiem mezgliem, ūdens pudelīti un pīlādža krustu. Drudzis pāries.
A. Veckalne, Dreiliņi.
6099. Drudzi var arī pārdot par brandvīna glāzi, par kapeiku u. t. t.
K. Miļnus, Zeime.
6100. Kad bērnam drudzis, viņu uzliek uz lizi un taisās šaut krāsnī. Caur tādu baidīšanu atbaidot drudzi. Senāk bērni allažiņ dabūjuši drudzi, visvairāk pavasaros, pa āru skraidot un viens otru sabaidot.
S. Čunka un Fogelmane, Lielsatiķi.
6101. Kad drudzis sāk bērnu kratīt, viņš jārauga atbaidīt: neviļot uzsviež bērnam virsū suni, jeb taisās viņu bāzt āliņģī.
A. Rozenšteine, Saldus.
6102. [Kad bērnam ir drudzis], tad slepus uzlej viņam ūdeni virsū, jeb noved kur tumsā, lai dabūtu sabīties.
Ūdre, Tetelminde.
6103. Drudzi bērnam tā rauga atdzīt: iedod bērnam baltu suņsū- du ar ūdeni, jeb izspiež zirga sūdam zupi un dod iekšā.
A. Rozenšteine, Saldus.
6104. [Kad bērnam ir drudzis], tad sagrūž trīs jēlus vēžus, izspiež zupi caur lupatiņu un piepilina pie tējas, ko dod bērniem iekšā.
Kuplais, Kuldīga.
6105. Drudzi dziedējuši ar trīs- kantā uzrakstītiem „abracadac- arba" vārdiem. Šie vārdi jāuzraksta uz papīra un tas jādod slimajam ar maizi apēst. Tāds pat papīrītis jāuzkaj- arī kaklā.
K. Miļnus, Zeime.
6106. Drudža vārdi: Abaraka, Abarak, Abara, Abar, Aba, Ab, A. Šie vārdi jāuzraksta, vai septii,ii maizes gabaliņi ar tiem jāaprunā (jāapvārdo), un slimniekam jādod apēst ikrītus priekš saules lēkšanas viens maizes gabaliņš.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
6107. Citi drudža vārdi: „Ne- žēlīgi vēl drudzis krata vecīti; ja drudzis nezudīs, tad velns raus vecīti gan drīz." [Šie vārdi gan liekas sabojāti jeb pat tīšām izdomāti. P. S.] Šādi vārdi jāuzraksta uz papīra, tas jāiesviež ačgārni pār galvu tekošā ūdenī un jāiet ātri mājā, bet ejot nedrīkst atpakaļ skatīties.
K. Miļnus, Zeime.
DRUDŽA ZALKS (Sedum acre).
0108. Baļļā sasutinātās drudža zālēs mazgājušies ar drudzi saslimušie.
R. Bērziņš, Annenieki.
DUBĻI.
6109. Ja dubļi drīz nosaust, tad gaidāms lietus.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
6110. Ja sapņos ar plikām kājām pa dubļiem bradā, tad būs bēdas vai lielas nepatikšanas.
P. Š„ Rauna.
(') 111. Ja sapnī pa dubļiem brien, tad būs nelaba dzīve.
.1. Jurjāns, Jaungulbene.
DUNDURI.
0112. Ja priekš Jāņiem nosit dunduru, tad nosistā dundura vieta rodas deviņi vairāk, ja nosit pēc Jāņiem, tad deviņi mazāk.
E. Laime, Tirza.
6113. Priekš Jāņiem nedrīkst dundurus sist: ja vienu nosit, tad rodas desmit jaunu.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
6114. Dundurus nedrīkst sist priekš Jāņiem, tad viena vietā izaug trīspadsmit.
A. Broža, Naukšēni.
6115. Lai govis nebizotu, tad vajaga dunduram iedurt smilgu pakaļā.
A. Plaudis, Kosa.
6116. Ja vasaru ir pulku dunduru, tad to gadu būs labi rāceņi.
„ M. Ķaupelis, Nica.
6117. Ja dienā parādās daudz dunduru, tas norāda uz lietu.
J. A. Jansons, Bīriņi.
6118. Ja dunduri uzmācas lopiem lieliem bariem, tad sagaidāms lietus.
E. Brīnums, Rūjiena.
6119. Ja dunduri skrien govīm kūtī pakaļ, gaidāms lietus.
V. Hāzena, Nītaure.
6120. Ja dunduri vasaras vidū no laukiem lasās ap dzīvokļiem, tad būs agra salna.
J. Juškevičs. R. Z. II. piel., 1933, 275.
DURVIS.
6121. Pie nama durvīm nedrīkst siet zirgu, tad meitas neiziet tautās.
A. Broža, Naukšēni.
6122. Kad aiz durvīm klausoties, tad paliekot kurls.
K. Streidiņš, Veļķi.
6123. Durvīm jāuzvelk krusts, lai velns netiek istabā.
L. Lupiķis, Dzelzava.
6124. Pret durvju stenderi nedrīkst atspiesties, tad noņem mājas mieru.
P. Zeltiņa, Bīga.
6125. Kad pie namdurvīm sien zirgus, tad neizprecē meitas.
K. Lielozols, Nīca.
6126. Ja iepriekšējie mājas iedzīvotāji aizejot atstāj visas durvis vaļā, tad arī nākošie iedzīvotāji tur ilgi nepaliek.
P. š„ Rīga.
6127. Ja ejot neaiztaisa durvis, tad nomirušam tam nebūs, kas acis aizvep.
M. Auziņa, Zemīte.
6128. Ja durvis iečīkstas negai dot, tad būs kādas nepatikšanas
V. Pilipjonoks, Asinu-
6129. Ja durvis čīkst, tad ka dam būs jāmirst.
K. Bruņinieks, Sēme.
6130. Kod ustobu durovys suoks peikstēt, itvs pīzīmēj, ka saimnīks itymā ustobā ilgi na- dzeivuos.
V. Podis, Rēzekne.
6131. Ja mājā durvis čīkst, tad no tās mājas iziet kāds dzīvotājs.
R. Vucene, Lubāna.
6132. Kad pirmo reizi ieejot kādā mājā un durvis attaisa ar kreiso roku, tad tai mājā neiešot labi.
E. Metuzāls, Rīga.
6133. Pa durvīm ieejot nedrīkst palikt tur stāvot, tad vistas olas nedēj.
P. Zeltiņa, Rīga.
6134. Pa durvīm ieejot, nedrīkst palikt tur stāvot, tad tai mājā bērni neguļ.
P. Zeltiņa, Rīga.
6135. Kad kāju saver durvīs, tad kāds mirst. [Sal. kājas.]
R. Rērziņš, Džūkste.
6136. Ja durvīs saveļ- kāju, tad dzirdēs kādu nomirstam.
L. Reiteris, Lubāna. T. Rī- gerte, Brunava. A. Zālīte, Bērzpils. A. Pliens, Meirāni.
6137. Ja kāju ierauj durvstar- pā, tad gaidāms mironis.
M. Brante, Ainaži.
6138. Ja kāju saspiež durvis, tad rados kāds mirst.
Dur
M. Driņķe, Ranka. M. Koškina, Elēja.
6139. Kad ienākot istabā, saver kāju durvīs, tad dzirdēs kādu mirušu.
V. Šiliņa, Sērene.
0140. Ja kāds savu kāju durvis saspiež, tad kāds pazīstams mirs.
K. Jansons, Plāņi.
6141. Kad kāds drēbes iever durvīs, tad tam kāds pazīstams mirs.
P. š„ Rīga.
6142. Kod atīsi kaut kur pi draugu vai pazeistamu un kod īsi atpakaļ uz sātu un durovūs pī- mīgsi sovu drābi, ka navar izvilkt, koleidz naataisēsi durovu, tod itys pīzīmēj, ka byut tam cylvākam uz krystobu tymā ustobā.
V. Podis, Rēzekne.
6143. Ja no mājas izejot, pie durvju naglas pieķeras drēbe, tad neizstaigās nodomāto ceļu.
I. Mennika, Ainaži.
6144. Ja istabas durvis pašas atveras, tad nāve nāk iekšā. [Sal. bezrocis.]
E. Lācis, Tirza.
6145. Ja durvis atveras pašas no sevis, tad ieiet bezrocis.
E. Zirnītis, Lubāna.
6146. Veci cilvēki saka, ja durvis atveroties, tad ienākot nāve.
I. Upenieks, Skrunda.
6147. Kad durvis čīkstot atveras, veci ļaudis saka: nāve nākot.
.T. Cinovskis, Snēpele.
379
6148. Ja kādreiz pašas no sevis atveras durvis, tad ienākot ņā- ve un kādam no tiem, kas pašlaik atrodas istabā, drīz būs jāmirst.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6149. Kad durvis pašas no sevis atveras, tad tanīs mājās drīz kāds mirs.
L. Daugaviete, Smiltene.
6150. Ja atsprāgst durvis un nevienu neredz ienākam, tad ienāk nāve.
K. Corbiks, Volgunte. Z. Pū- telis, Sabile. Z. Sēle, Sloka. J. Rudītis, Rīga. I. Liepiņa, Rīga. M. Valts, Nīca. K. Lielozols, Nīca. R. Bērziņš, Džūkste.
6151. Ja durvis pašas atveras ienāk mirušo gars.
E. Vasermane, Dobele.
6152. Kad durvis sprāgst vaļā, liid gari staigā.
E. Priediņa, Lielrenda.
6153. Kad durvis sprāgst vaļā, lad laime nāk ciemos.
V. Līce, Drabeši.
6154. Kad aukstā laikā priekšnamā durvis ir apsarmojušas, tad gaidāma laika maiņa.
I. Mennika, Ainaži.
6155. Durvis čīkst ziemā uz salu, bet vasarā uz sausu laiku.
A. Gailis, Trikāta.
DŪJAS.
6156. Kur baloži dzīvo, tur nebūs ugunsgrēka.
V. Pilipjonoks, Asūne.
6157. Tā māja, kuras paspārnē dzīvo baloži, ir vienmēr droša no ugunsgrēka.
K. Prikulis, Asūne.
6158. Kurās mājās balodis rīko ligzdu, tās mājas nedeg.
A. Drāzniece, Nīca. A. Aizsils, Zilupe.
6159. Ja mājas baloži bēg no mājām prom, tad tur gaidāms ugunsgrēks.
L. Lejasmeijere, Piltene.
DŪMI.
6160. Velnam nomiris bērns. Kad neviens pats pēc tā neraudājis, tad velns, šā tā domādams un dusmodamies, radījis dūmus. Tā tad tās asaras, kuras cilvēkiem dūmi izspiež, rit velna bērnu pēc. Te nu, zināms, velnam bija ko priecāties, kad arī pēc viņa bērna raud.
P. Lapiņš, Rūjiena.
6161. Kam dūmi acīs kož, tas uz celiņa mīzis.
K. Jansons, Plāņi.
6162. Kad dūmi taisni kāpj no skursteņa ārā, notiks mājās nelaime.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6163. Ja dūmi pa skursteni atpakaļ nāk, tad mājā izcelsies ugunsgrēks.
S. Ozoliņa, Valmiera.
6164. Kad dūmi nāk istabā, būs pērkona negaiss.
A. Šķērē, Jaunsaule.
6165. Dūmi nāk biezi no skursteņa uz lietu.
S. Gūberts, 75.
6166. Ja dūmi iet stāvu gaisā, tad būs salts vai sauss laiks, bet ja nāk zemē, tad lietus vai silts (ziemā).
K. Strautiņš, Mēdzūla.
6167. Ja ziemas rītos dūmi kāpj stāvus, tad auksts laiks gaidāms un tas pieturēsies.
A. Bērziņa, Aloja.
6168. Ja dūmi no skursteņa kāpj stāvus gaisā, būs labs laiks.
J. A. Jansons, Nītaure. A.
Pliens, Meirāni.
6169. Kad dūmi kāpj uz augšu, gaidāms jauks, pastāvīgs laiks.
A. Didriksone, Nogale.
6170. Ja dūmi no skursteņa iet stāvus gaisā, tad būs auksts (arī saulains) laiks.
V. Greble, Kalnamuiža.
6171. Ja ziemā dūmi no skursteņa iet stāvus gaisā, būs liels sals.
A. Aizsils, Zilupe.
6172. Kad kurinot krāsni, un ja dūmi dikti maisoties, tad būšot slikts laiks; bet ja dūmi ejot stāvus gaisā, tad būšot košs laiks.
J. Daizis, Nīca.
6173. Ja dūmi ceļas taisni augšā, tad sagaidāms labs laiks, ja gar zemi dūmi iet — slikts laiks.
K. Kristape, Olaine.
6174. Kad dūmi no skursteņa iet uz leju, tad būs ziemeļu vējš.
E. Bukava, Bīga.
6175. Ja dūmi kāpj no skursteņa zemē, tad gaidāms slikts laiks.
M. Brante, Ainaži.
6176. Ja dūmi no skursteņa uz zemi šaujas, tad slikts laiks gaidāms.
J. Rubenis, Ērgli.
6177. Kad dūmi iet uz zemi, tad negaiss tuvojas.
F. Otmans, Nogale.
6178. Kad no māju skursteņiem dūmi uz zemi nāk, lietus gaidāms.
I. Mennika, Ainaži.
6179. Kad dūmi iet stāvu gaisā, tad tā ir zīme uz skaistu laiku, bet kad dūmi riņķo gar zemi, tad sagaidāms slikts laiks.
Skolnieki, Limbaži. J. A.
Jansons, Sigulda.
6180. Ja dūmi no skursteņa ceļoties stāvu gaisā, tad būšot bula laiks.
H. Skujiņš, Smiltene.
6181. Vakaros kad no skursteņa dūmi ceļas tieši augšā, tad nākamā dienā būs jauka, bet ja iet slīpi uz augšu, tad nākamā diena būs tumša vai arī lietaina.
L. Ērģelniece, Zasulauks.
6182. Istabā vai ķēķī kurinot nevelk dūmus uz lietiem.
A. Skrūze, Saikava.
6183. Ja ziemā dūmi ceļas stāvu gaisā, tad vienāds laiks gaidāms, ja liecas uz zemi, tad pārmaiņas puteņi.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
6184. Ja vakarā, kuj-ot uguni, dūmi kāpj stāvu gaisā, tad otrā dienā būs jauks laiks.
K. Corbiks, Lielsesava.
6185. Kad dūmi iet stāvus gaisā, tad otrā dienā būs jauks laiks.
K. Corbiks, Jelgava.
6186. Kad dūmi kūp uz durvju
pusi, kad pagali iznes, tad kāds ķ
mirs.
V. Garais, Vecgulbene.
6187. Ja pīpējot dūmi sagriežas riņķī, tad iznāk dzeršana.
A. Salmāns, Balvi.
6188. Kad pīpējot dūmi iet uz krāsns pusi, tad būs sagaidāms auksts laiks.
K. Lielozols, Nīca.
6189. Ja sapnī istabu redz pilnu ar dūmiem, tad izcelsies naids.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
DŪRĀJI.
6190. Pret dūrājiem noderot līdakas zobu pulveris, kas ar ūdeni iedzerams.
J. Kriķis, Starti.
6191. Dūrā jā dzer sagrauzdē- lus līdakas zobus.
K. Jansons, Plāņi.
6192. Dūrā jā veci ļaudis dzēruši sagrūstus līdaku zobus.
K. Jansons, Plāņi.
6193. Eža adatas palīdz dū- rašņos (dūrājā.)
K. Jansons, Viļāni.
6194. Dūrājā jādzer deviņas vai arī trīs reiz deviņi driģeņu sēklas.
J. Jansons, Plāņi.
6195. Kad ir dūrāji, tad jāēd trakuma zāļu sēklas, ne visai daudz, vienu ceturtdaļu no podziņas. Ja vairāk ēd, tad cilvēks sāk trakot.
K. Bika, Gaujiena.
6196. Kad dūrēji ir, tad vajaga savārīt ālaviju ar medu un to dzert.
, M. Ķaupelis, Nīca.
6197. Priedes sveķi, izkausēti degvīnā, ir labs līdzeklis pret nervu, bāluma un dūrēju kaitēm.
A. Aizsils, Lubāna.
6198. Ja dur dūrējs, tad jāpaņem liela adata un jādur trlsdevi- ņas reizes ar aci caur maizes gabalu, skaitot no deviņi uz vienu. Pēc tam maize jāapēd.
M. Macpāne, Alsunga.
6199. Kad sānos ir dūrāji, tad jādzer sadauzīta baltā glāze.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
6200. Pret dūrājiem dzer ar ūdeni smalki sadauzītus baltus stiklus.
J. Kriķis, Starti.
6201. Kad ir dūrāji, tad vajaga sadauzīt smalki balto logu jeb citu glāzi (stiklu) un tad to ar ūdeni iedzert.
K. Bika, Gaujiena.
6202. Dūrējā dzēruši vārpu zāļu novārījumu.
K. Jansons, Plāņi.
DŪRE.
6203. Kurai meitai smaga dūre, tā dabū vecu vīru.
J. A. Jansons.
DVĒSELE.
6204. Dvēsele, miesu atstādama, izejot cilvēkam ārā pa muti kā zili dūmiņi vai arī kā balts tauriņš. [Sal. mirējs.] Bet tikmēr tā netiek augšā debesīs, kamēr nenozvana ar baznīcas pulksteni. [Sal. zvanīšana.] Pusceļā uz debesim esot mazs krodziņš, kur dvēselēm atpūsties.
J. Upīte, Gatarta.
6205. Mirušā cilvēka gara ģi mis līdzinoties dzīvā cilvēka ģīmim, bet citas miesas viņam neesot, tikai vienīgi kauli. Šie gari esot ģērbušies gafās drēbēs: nakti baltās, dienu dažreiz arī melnās. Dienu viņi rādoties ap pusdienu, nakti ap pusnakti, līdz gaiļu dziedāšanai.
Etn. IV. 1894. 82. J. Siķēns, Vecumnieki.
6206. Tādu cilvēku gari, kas dzīvojot bijuši ļauni, paliekot arī pēc nāves ļauni, bet ja cilvēki bijuši labi, tad arī viņu gari bijuši tādi paši. Labie gari retis rādījušies cilvēkiem un devuši savus padomus vai nu sapnī, vai arī kādā mīlīgā vēsmiņā. Ļaunie gari turpretī visādi apgrūtinājuši dzīvos. Pēdējos ļaudis saucot par spokiem, ķēmiem, murgiem, māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem, lietuvēniem, baidekļiem, u. t. pr.
Etn. IV. 1894. 82. J. Siķēns, Vecumnieki.
6207. Pirmā naktī pēc paglabāšanas cilvēka dvēsele apmeklē to vietu, kur viņš priekš tam bijis nolikts, tādēļ tai vietā, kur zārks stāvējis, jānoliek kāds krāģītis, lai dvēselei būtu, kur atsēsties.
J. Ceplenieks, Austrums, 1880. 1196.
6208. Kad cilvēks nomirstot, tad viņa gars ieejot kādā dzīvniekā, kam jāejot apkārt. Kad tas dzīvnieks nomirst, tad gars var kļūt brīvs.
K. Lielozols, Nīca.
6209. Lielauces pagastā vecie cilvēki tic, ka ja bērnam dzimstot tai mājā tai pašā brīdī kāds mirstot, tad šis bērns, liels būdams, varot redzēt mirušo dvēseles. Tādi cilvēki tad ar labprāt neejot bērēs ii ii uz kapsētu, jo dveseles viņus liii- traucējot.
A. Lūse, Lielauce.
6210. Daži domā, ka mirušo dvēseles agrāki netiek pie miera, kamēr baznīcā par viņām nav Dievs pielūgts un baznīcas nabagiem nav pasniegtas dāvanas.
A, Hūpelis, 1781.
6211. Kad meita nogalina bērnu, tad tā bērna dvēsele staigā virs zemes, kamēr nomirst bērna māte. Tad mātes dvēsele nāk bērna vietā un tāpat baida tai vietā ļaudis. [Sal. lietuvēns.]
A. Gari-Jone, Domopole.
6212. Kad cilvēks miris, tad viņa gars vēl klejo pa māju, tādēļ dažs bērēs neēd biezputru, sacīdams, ka mirušais ar pirkstiem pa bļodām ķellējoties. Pēc paglabāšanas gars gan ņem savu pastāvīgu uzturas vietu kapsētā, bet tomēr šad tad pašā pusnaktī uzceļas un staigā apkārt.
J. Ceplenieks, Austrums, 1889.
6213. Ja pieaudzis izdara pašnāvību, tad tas staigājot virs zemes līdz tam laikam, kamēr tam būtu jāmirst dabīgā nāvē, par bulli jeb citu lielu kustoni. Bet ja nogalina mazu, tad tas par teļu, aitu jeb citu tam līdzīgu.
G. Pols, Skaistkalne.
6214. Pašnāvnieku un citu nogalinātu ļaužu dvēseles staigā virs zemes par ļauniem gariem tik ilgi, kamēr tām būtu bijis jāmirst dabīgā nāvē.
G. Pols, Vecgulbene.
383
Di »#»<•/<•
6215. Pavasarī, kad zeme laižas, tad mirušie cilvēki izgarojot, viņu ēna izejot no kapa. Ja cilvēks no
tādas ēnas bēgot, tad tas vējš, kas skrienot ceļoties, pievelkot to ēnu.
K. Vieglais, Krape.
6216. Suņa, kaķa un pūces veidā brēc nelaikā nogalinātu bērnu un neizprecētu meitu dvēseles.
K. Jansons, Plāņi.
6217. Garu galvenais miteklis gan bijusi nomirušā miesa^ tā priekš, kā pēc paglabāšanas. īpaši godīgo gari pēc nāves palikuši pie izdzisušām miesām un staigājuši apkārt ļoti reti.
Etn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.
(>218. Gari visu zinājuši, tie spējuši nolūkoties, ko dara citi guri, un tā dažreiz palīdzējuši dzīvajiem ar padomiem.
Ktn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.
6219. Uz Vecgulbenes lielceļa ii/ Lejasciema pusi atradās tā saucamais krusta sils, kas nelaidis nevienas mirušo dvēseles no kapiem uz mājām.
G. Pols, Vecgulbene.
6220. Gariem arī esot spēja dzīvo klāšanos grozīt, vai nu uz labu, tos aplaimojot, svētījot, vai uz ļaunu, tos sodot un liekot uziet dažādām likstām. Tāpēc mirušo gari jāpiemin tikai par labu un ar bijāšanu.
Etn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.
6221. Senāk, kad svētījuši veļu atnākšanu, tad sagaidījuši un saņēmuši tos tik labi, cik vien bijis iespējams. Tiem cēluši priekšā visus labākos ēdienus un izlūgušies svētību sev, savām druvām un lopiem. Daži cilvēki varējuši gariem uzlikt arī visādus darbus. Garus izsaukuši ar melnās grāmatas un citu burvju vārdu palīdzību.
Etn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.
6222. Bērni, kas palaidnīgi dzīvojuši, nesuši ēdienus uz vecāku kapiem, lai vecāku gari neatgrieztos no kapsētas un neredzētu viņu nepieklājīgo dzīvi. Tomēr gari nākuši savus pakaļpalicējus apciemot.
Etn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.
6223. Cilvēki, kas dzimuši Lie- lājā piektdienā, varot garus redzēt, bet viņiem neesot brīvu nevienam izteikt, ko redzot. Arī katrs cilvēks varot redzēt garus, ja ņemot gabalu dēļa no veca zārka, kupā mirons gulējis, dēļu gabals jāizmeklējot tāds, kupā zars. Ja nu šo zaru izsitot, tad pa to caurumu lūkojoties varot redzēt garus, par ko drīkstot arī kūpam katram stāstīt.
Etn. IV. 1894, 83. J. Siķēns, Vecumnieki.
6224. Kad paņem zirga galvu un uzkāpj uz bēniņa, tad caur viņa acīm var redzet, ko katrs mirons dara.
R. Bērziņš, Džūkste.
6225. Ja cilvēks, pasaulē dzīvodams, darīja labus darbus, tad Dievs viņu pēc nāves uzņēma mūžīgā gaismā debesu rijā, bet ļauniem vajadzēja tik daudz gadu apkārt maldīties, cik viņš, pasaulē dzīvodams, pastrādājis ļaunu darbu.
J. Krēsliņš, Maliena.
6226. Dvēseles varēja zināmos brīžos debesu riju vai arī tumšo leju atstāt un nolaisties pasaulē
385
ītvinelr
apciemot savus mīļos piederīgos. (Par tādu laiku vecie Inflantijas latvieši turēja ceturtdienas vakaru.) Vakaros, tikko saulīte nogāja, viņi lika visus dienas darbus pie malas, izposa, izpušķoja istabu, lā- bā (lākturī) aizdedzināja skalu un, dziedot vai klusiņām sarunājoties, sagaidīja dvēseļu atnākšanu. Ja nu svētam klusumam istabā valdot, nejauši ap degošo skalu lidoja kods vai mazs tauriņš, tad daža laba māmuliņa vai vectēvs, rokas salikuši, žēli izsaucās: „Tā gan būs mana pokainīka (nelaiķa) dvēselīte. Ak, kā mēs mīļi dzīvojām, cik viņš (viņa) man bija mīļš, labs!" Lai nelaiķa dvēsele dzirdētu, ka piederīgie to nav aizmirsuši, tad katrs to ņēmās teikt un slavēt.
J. Krēsliņš, Maliena.
6227. Vecu meitu dvēseles Dievs pieņemot, bet vecu puišu dvēseles pa mākoņiem ar kazām jājot.
K. Jansons, Plāņi.
6228. Vēlu vakarā paglabāto dvēselēm pirmo nakti jāpārguļ kapsētā krusta galā. [Sal. debesis, bēres.]
J. Dāvids, Biksere.
6229. Guli, mana dvēselīte, šonakt krusta galiņā, Eņģelīši apgūluši, debess vārtus aizvēruši.
LD 27618.
6230. Sestdienas naktīs visu mirušo gari sapulcējoties baznīcā. Sprediķi sakot tas mācītājs, kufš beidzamais tanī apgabalā miris un glabāts. Visi miroņi bez izņēmuma esot ģērbušies baltās drānās. Tiekot spēlētas arī ērģeles un dziedāts skaņā balsī. Ja tādā reizā kāds dzīvais tuvojoties baznīcas
ieejai, tad uguņi apdziestot, dziedāšana apklustot un baznīcas durvis aizslēdzoties. Jau labu laiciņu priekš miroņu sapulcēšanās baznīcā durvis esot atvērtas. Ja nu kāds no dzīvajiem tanī laikā ieejot baznīcā, tad tas tiekot nonāvēts un pievienots sapulcējušiemies, kad miroņi sanākot. Pēc dievkalpošanas tas līdz ar miroņiem pazūdot kapsētā, neatstādams nekādas ziņas kur palicis.
Etn. 1894. IV, 87. J. Siķēns, Vecumnieki.
6231. Arī dzīvam cilvēkam guļot, dvēsele spējusi atstāt miesu, iznākdama uz kādu laiciņu caur muti. Dvēsele tad pieņēmusi peles izskatu. Esmu lasījis, ka dvēsele parādījusies arī čūskas izskatā, bet Vecumniekos neviena tāda nostāsta nevarēju saklaušināt.
Јtn. 1894. IV, 82. J. Siķēns, Vecumnieki.
6232. Ja cilvēka dvēsele izga jusi no miesām tikai uz kādu brīdi un vēlāku nevarējusi tikt atpakaļ, tad tai jāpaliekot tādā pašā izskatā, kādā tā atstājusi miesu, tik ilgi, kamēr kāds viņu nonāvējot, jeb nosaucot tā cilvēka vārdā, kam viņa piederējusi. Kad kāda dvēsele nonāvēta, tad viņa pazudusi un cilvēkiem vairs nerādījusies.
Etn. 1894. IV, 82. J. Siķēns, Vecumnieki.
6233. Lielu grēcinieku dvēselēm līdz pusnaktij jāmaldās par ķēmiem apkārt,
K. Cipiņš, Džūkste. LP VII, I, 131.
6234. Ļaunās dvēseles staigā
pa zemes virsu, ķēmojas, rāzējas. i
Vakaros tās līdz pusnaktij nekad
nevar nogult, zeme līdz pusnaktij viņas nepieņem.
A. Lerchis-Puškaitis, Džūkste. LP VII, I, 181.
DVĒSEĻU DIENA.
6235. Dvēseļu diena ir 2. novembrī, kad lūdzas par dvēselēm šķīstīšanas ugunī, jo tām dvēselēm, kas ir ellē, šīs dzīves palīdzība esot lieka. Tad ļaudis iet lielos pulkos uz baznīcu, kur paliek ļoti ilgi. Arī mājinieki dzied psalmus un lūdzas par mirušo dvēselēm.
B. Eriņa, Latgale.
6236. Veci ļaudis ticējuši, ka t ii mi gadā mirušo dvēseles blan- dolies apkārt līdz dvēseļu dienai. Šmii dienā nu braukuši no visām mujām uz kapsētu un tā arī dvēseles tur nokļuvušas. Dažs vedamais bijis ļoti smags, cits ļoti viegls, ko varējuši nd tam noskārst, vai braucamais zirgs ticis slapjš, vai palicis sauss. Vedamos varējuši redzēt pa rijas čori skato- toties, tikai skatītājam vaidzēš uzmaukt zirga sakas kaklā.
J. Ansbergs, Ēvele. Etn. IV, 174.
DVĪŅI.
6237. Ja jauns pāris ēd kopā divus kopā saaugušus augļus, tad viņiem piedzimst dvīņi.
E. Linge, Salaspils.
6238. Jauni cilvēki nedrīkst ēst olas ar diviem dzeltenumiem, jo tad dzimst dvīnīši.
E. Jēpe, Palsmane.
6239. Ja mātes grib izsargāties no dvīnīšiem, tad nevajaga ēst kopā saaugušus augus.
E. Jēpe, Palsmane.
DVIELIS.
6240. Ja divi slaukās vienā dvielī, tad tie izšķirsies.
V. Pilipjonoks, Asūne.
DZEGUZE.
I. Izcelšanās un pārvēršanās par vēja vanagu.
6241. Dzeguze sūtīta mācībā, bet viņa nav klausījusi un tādēļ cita nekā nemāk, kā tik savu kukū.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
6242. Pirmā gadā dzeguzēns vēl nekūkojot, tikai čirkstinot, prasīdams no putniņiem ēst. Dzeguze kūkojot tikai otrā gadā. Trešā gadā tā atstājot dzeguzes kārtu un, pārvērzdamās par peļu vanagu, ķepot putniņus un peles.
D. Ozoliņš. Austrums, 1891.
6243. Putniņš, kas skrej dzeguzei pakaļ, saka tai: ,,Tiš perēt, tiš perēt!" Dzeguze atbild: „Kas kūkos, kas kūkos?"
L. Švandere, Ļaudona.
6244. Pati dzegūse olas neperējot, bet iedējot tās mazu putniņu lizdās. Dzeguzēns esot ļoti rijīgs un pēdīgi apēdot arī to putniņu, kas viņu uzaudzinājis.
A. Vaskis, Tukums.
6245. Dzeguze nedējot olas, bet norijot piecus cielavas bērnus. Tad viņa to izvemjot, un visi tie esot salipuši par vienu dzegūzēnu.
E. Prūse, Ēdole.
6246. Dzeguzes pašas olas nedējot, bet tik apspļaudot citu putnu olas, no kuj-ām tad izperinoties dzeguzēni. Dzeguze kūkojot tikai
vienu gadu, kamēr dabūjot izdzert citu putnu olas, tad paliekot par vanagu.
A. Vaskis, Tukums.
6247. Kad dzeguze izdzer olu, viņa sāk kūkot.
K. Lielozols, Nīca.
6248. Pavasarī, kad dzeguze dabūjot ieknābt pumpurus, viņai atraisoties mēle un tā sākot kūkot. Viņa kūkojot tikai tik ilgi, kamēr varot dabūt mīkstus pumpurus. Bez pumpuriem viņai paliekot mēle stīva, ka vairs nevarot kūkot.
A. Vaskis, Tukums.
6249. Tas notiekot pēc Pētera dienas, un tad dzeguze paliekot par vēja vanagu, ķerot mazus putniņus un arī cāļus. Dzeguzes pašas nedējot olas, apspļaudot tikai citu putnu olas, no kurām tad tiekot izperēti dzeguzēni.
A. Vaskis, Tukums.
6250. Kad dzeguze ieēdot miežu vārpas, tad tā paliekot par vēja vanagu (vanadziņu).
R. Straudovskis, Lielplatone.
6251. Dzeguze kūkojot tikai līdz noliktai dienai un tad paliekot par vēja vanagu.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
6252. Pēc Jāņiem dzeguze pārvēršas par vanadziņu. Tautā saka: „Tas pats kūko, tas pats vistas lūko."
A. Aizsils, Bērzpils.
6253. Dzeguze beidz kūkot starp Jāņiem un Pēteriem un tad pārvēršas par vēja vanagu. [Sal. Jāņa diena.]
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi.
6254. Rudenī dzeguze pārvēršas par vanagu.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
6255. Kad dzeguze beidzot kūkot, tad viņa pārvēršoties par vanagu.
A. Korsaks, Ezere. J. Līnis, Taurene.
6256. Dzeguzes pārziemojot, garās virknēs saķērušās, mūsu ūdeņos vai vecos kokos.
D. Ozoliņš. Austrums, 1891.
6257. Mežā pusdienas laikā nedrīkstot kūkot, tad varot par dzeguzi pārvērsties.
A. Mūrniece, Cēsis.
II. Dzeguzes spļauda- k a s.
6258. Baltas putas uz zāles sauc par dzeguzes spļaudekļiem. Viņas spļaudot tikai tik ilgi, kamēr kūkojot.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
III. Dzeguzes asaras.
6259. Sarkanie raibumi uz bēr zu un alkšņu lapām esot dzeguzes asaras.
K. Jansons, Plāņi.
IV. Dzeguzes aizkūkošana.
6260. Ja dzeguzi dzird pirmo reiz no rīta, tad būs daudz rūpju. Ja dzird pusdienā, tad būs jāsēro. Ja dzird vakarā, tad būs daudz jāstrādā. Ja dzird naktī, tad būs daudz prieka.
H. Dravniece, Alūksne.
6261. Ja kāds neēdis pirmo reizi izdzirdis dzeguzi kūkojam, tad tas ir aizkūkots.
O. Darbiņš, Birži.
6262. Ja dzeguze aizkilko neē- ušu, tad visu gadu rauj džegus.
J. Krastiņš, Irlava.
6263. Ja no rīta neēdis dzird zeguzi, tad to dienu nekas ne- eicas.
K. Corbiks, Jelgava.
6264. Ja dzeguze aizkūko, tad arbi neveicas.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
6265. Ja dzeguze aizkūko, tad ēkas neveicas.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6266. Ja dzeguzi pirmo reizi Izirdēja pār ūdini kūkojam, vai lu pār upi vai ezeru, tad dzirdē- ājam tai gadā daudz asaru jālej.
Austrums, 189-1. D. Ozoliņš.
6267. Ja pirmo reiz dzeguzi l/.ird kūkojot mazgājoties (pie ipes, dīķa, u. t. t.), tad viss gads )aies asarās.
M. Hermakile, Ramka.
6268. Lai nenodegtu, tad pava- >arī seja jānorīvē dzeguzes aizkūkotā sniegā.
E. Laime, Tirza.
6269. Lai vasarā nenodegtu, tad pavasarī, kad dzeguze nokūkojusi, sniegā, kas ir vēl manāms laukos, jānomazgājot mute, tad vasaru saulē nenodegot.
_J5. Aizpurve, Lubāna.
6270. Lai vasaru nenodegtu, tad jāmazgājas dzeguzes aizkūkotā sniega ūdenī.
M. Kalniņa, Tirza.
6271. Ja dzeguze aizkūko ledu, tad ar to jāmazgā seja, tad vasarā saule nenodedzina.
A. Aizsils, Lubāna.
6272. Ja dzeguze no rīta aizkūko, tad gaidāma nelaime.
M. Iniņberģe, Rīga.
6273. Ja dzeguze no rīta kūko, kamēr cilvēks nav ēdis, tad tam būs nelaime.
E. Druvnese, Irlava.
6274. Lai dzeguze neaizkūkotu, tad pavasara rītos agri arvien ir kas jāuzkož, ko sauc par dzeguzes kumosu.
J. Lange.
6275. Pirmo reiz dzeguzi kūkojam dzirdot, vajag ieņemt maizi mutē, lai būtu bagāts gads.
K. Corbiks, Jaunsvirlauka.
6276. Pavasarī pirms dzeguze aizkūkojusi, nedrīkst iet ārā, neņēmis kādu maizes drupanu mutē, tad tai vasarā būs daudz maizes; ja kabatā būs kāds naudas gabals, tad tai gadā ienāks daudz naudas.
I. Indāns, Gārsene.
6277. Pavasarī, kad sākas dzeguzes laiks, neviens negāja no rīta ārā, kamēr nebija mutē ieņēmis kādu kumosu maizes, lai dzeguze neaizkūkotu. To kumosu sauca par putnu kumosu. Bet ja nu kādu cilvēku dzeguze aizkūkoja, tad viņš visur bija miedzīgs.
H. Skujiņš, Palsmane.
6278. Kad dzeguze pavasarī iesāk kūkot, tad tik gadu cilvēks dzīvos, cik reiz viņš dzird dzegūzi kūkojam.
P. Einhorns, 1627.
6279. Ja kādu dzeguze aizkūko, tad tas tik gadu vien vairs dzīvos, cik reiz dzeguze kūko.
P. Š., Preiļi.
6280. Ja dzeguze kūko, tad va jaga apsiet dvieli ap koku un teikl: „Dzeguzīt, nokūko, cik ilgi vēl d/.i vošu", un tad cik reizs dzeguze no kūkos, tik gadu vēl dzīvosi.
P. Čakars, Ranka.
6281. Dzeguze aizkūko, ja to pavasarī pirmo reiz dzird tukšā dūšā. Cik reiz tad dzeguze kūko, tik gadu vēl dzirdētājs dzīvos.
P. Š., Rauna. P. Zvirgzdiņš, Mārciena. J. Smalkais, Rūjiena.
6282. Kad kāds dzird dzeguzi pavasarī pirmo reiz kūkojot, tad jāskaita, cik reizes dzeguze kūkos; tik gadu arī būs jādzīvo.
J. A. Jansons, Tirza. K. Corbiks, Jelgava. R. Bērziņš, Džūkste. T. Dzintarkalns, Talsi. G. Pols, Bauska. J. A. Jansons, Rāmuļi. Skrīveri.
6283. Dzeguze esot liela pare- ģone. Cik reiz dzeguze pavasarī pirmo reiz iekūkojot, tik gadu vēl dzirdētājs dzīvos.
Atbalss k. 1897. P. Dreirna- nis, Ogre.
6284. Kad pavasarī pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojam, tad lai dabūtu zināt, cik ilgi vēl dzīvos, ir jāskaita, piem.: 1, 2, 3. 4, u. t. t. Pie kuļ-a skaitļa dzeguze apklusīs, pēc tik gadiem mirs.
V. Bērziņa, Priekule.
6285. Ja dzeguzi dzird pirmo reiz jaunā mēnesī kūkojam, tad dzīvos vienu mēnesi ilgāk, bet ja vecā mēnesī, tad vienu mēnesi agrāk jāmirst.
J. Cinovskis, Snēpele.
l)iril
6286. Ja dzeguze aizkūko tukšā dūšā, tad cilvēkam pēc tik daudz gadiem jāmirst, cik reiz dzeguze kūkojusi.
O. Grenševica, Vietalva.
6287. Ja pavasara rītā dzird dzeguzi pirmo reizi kūkojam, pirms vēl nav nekas ēsts — tad tajā gadā jāmirst.
Ā. Jugane, Beļava.
6288. Cik reizes pavasari (pirmo reiz) dzird dzeguzi kūkojam, tik gadus dzīvos (ja tas, kas klausās ir vecs), vai pēc tik gadiem dabūs precēties (ja jauns cilvēks).
J. Andersons, Sātiņi.
6289. Kad pirmo reiz dzeguze kuko, tad jāskaita. Precējušies pēc tik gadiem mirs un neprecējušies precēsies.
I. Upenieks, Skrunda.
6290. Pirmo reizi dzirdot dzeguzi kūkojam vajaga skaitīt, cik reizes tā kūko, tad pēc tik gadiem apprecēsies.
A. Podniece, Ogre.
6291. Ja dzird dzeguzi pirmo reiz agri no rīta vēl neēdis, tad, cik dzeguze kūkos, tik gadu dzīvos.
J. Šmits, Nītaure.
6292. Kod cylvāks grib zynuot, cik jis vel godu dzeivuos uz šuo pasauļa, tod kū jam vajag dareit? Pavasari vajag īt uz mežu un dzier- dēt dzaguzi. Cik dzaguzja reižu aizklīgs, tik godu tys cylvāks dzei
vuos.
V. Podis, Rēzekne.
6293. Ja mežā dzird dzeguzi pirmo reizi kūkojam, tad jāizskaita, cik reizes viņa kūko, tik gadu dzirdētājs vēl dzīvos.
389
T. Dzintarkalns, Talsi.
6294. Ja dzeguzi pirmo reiz gadā dzird kūkojam liii tin /ii, kas saiet kopā ar kapsētu, tiul drīzumā jāmirst.
K. IVĻis, Ulīdiene.
6295. Pavasari jāskaita, cik reiz dzeguze kūko tik gadu dzīvos.
K. Corbiks, Tukums.
6296. Ko dzeguze aizkūko, tam drīz būs jāmirst.
A. BTlenšteina rokraksts, Kandava, Aizdzire, Saldus. L. Jenne, Allaži.
6297. Ja dzeguze kūko kokā, tad jāpieiet pie tā un jāpiesit ar kādu sprunguliņu; cik reizes pēc piesišanas dzeguze vēl kūkos, tik gadu vēl būs jādzīvo.
A. Skuja, Vestiena.
6298. Kad dzeguze kūko, tad vajaga iet ap to koku, kur dzeguze kūko; cik reizes apiet, tik gadus vēl dzīvos.
J. Skara, Jaunpiebalga.
6299. Ja kokam, kupā kuko dzeguze, var apiet trīs reizes apkārt, tad, uz kupu pusi dzeguze aizlaižas, uz to pusi aizprecēs.
L. Jenne, Allaži.
6300. Kad dzeguze kūko kādā kokā, tad jānolauž no tā koka zars un trīs reizes jāapskrien ap koku. Tad jāpiesit pie koka ar nolauzto zaru un jāskatās, kur dzeguze skrien: turp aizvedīs tautās.
G. Troica, Dzelzava.
6301. Pavasarā neviens arājs neēdis jeb tukšu maku no mājām neizejus, pirms dzeguze kūkojusi, lai tanī gadā badu neredzētu nedz citā trūkumā kristu.
Lat,v. Avīzes, 1824. 32.
6302. Kam no rīta agri uz lauku jāiet, tas uzkož kādu kumosu maizes, lai dzeguze neaizkūko.
Mājas Viesa pielikums, 1871. 25 (99).
6303. Lai dzeguze neaizkūkotu, tad pavasarī vajaga arvien ķiplokus līdza nēsāt.
A. Bīlenšteina rokraksts, Gaiķi.
6304. Kupu neēdušu dzeguze aizkūko, tam visu gadu jāstaigā izsalkušam.
A. Zibens, Rugāji.
6305. Ja pirmo reiz dzird dzeguzi kūkojam un nav ēdis, tad visu gadu kūko kā dzeguze (guļ).
E. Laime, Tirza.
6306. Kad neēdis pirmo reiz pavasarī dzird dzeguzi kūkojam, tad sagaidāms badīgs gads.
Lagzdiņa, Sabile.
6307. Ja dzeguze aizkūko neēdušu, tad tai gadā būšot bads jācieš.
L. Vīgante, Jaunpils.
6308. Ja dzeguzi dzird tad, kad nav ēdis, tad tanī gadā nebūs ko ēst.
M. Brīdaka, Jaunroze.
6309. Kad ejot dzird dzeguzi kūkojam, tad dienās esot ceļinieks.
K. Lielozols, Nīca.
6310. Ja dzeguze kādu aizkūko neēdušu, tad aizkūkotam tūliņ jāskrien pie kāda koka un tam jāiekož. Tad koks nokaltis, bet pats paliks vesels.
M. Navenickis, Zasa. A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
6311. Kas pavasarā pirmo reizi dzird dzeguzi neēdis, tam tai gadā esot jāmirst. Tāpēc vakaros noliek
maizes gabalu galvgalī apakš cisām un iekož tūliņ no rīta, kad uzmostas. Ja tomēr kam gadās neēdušam dzeguzi dzirdēt, tad tas skrien pie kaut kāda koka klāt un iekož mizā, cik dziļi vien var. Ja tas koks nokalst, tad par miršanu vairs neesot ko bīties.
K. Silings, 1832. g., Tirza.
6312. Dzeguze ir ļauns putns; ja viņa aizkūko, tad jāmirst. Izglābties var tikai tad, ja tūliņ skrien pie kāda zaļa koka un iekož tā mizā, tad tikai koks nokalst.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
6313. Ja pavasarī pirmo reizi dzeguze neēdušu aizkūko, tad tas cilvēks izkalst, bet ja tūliņ apskrien trīs reizes ap augošu koku un iekož tanī, tad koks nokalst, bet cilvēkam nenotiek nekāds ļaunums.
E. Stīpniece, Vērene.
6314. Ko dzeguze aizkūko, tam tanī gadā labi neklājas. Ja aizkūkotais tūliņ iekož kādā kokā, tad koks nokalst; ja viņš iesit kādam lopam, tad tas nonīkst. Visas dzeguzes toiņēr nav tik skaudīgas.
J. Rubenis, Ērgļi.
6315. Kas neēdis pirmo reiz dzird dzeguzi, tam zobi jāiekož zaļā kokā; cilvēks tad ir brīvs no aizkūkojuma, bet tas koks nokalst.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi. J. Niedre, Džūkste. R. Bērziņš, Džūkste.
6316. Ja iekožot kokā priekš dzeguzes, tad tas nokalstot; arī nevarot bez naudas iziet, tad tai gadā naudas neesot.
F. Pārups, Zante.
6317. Sējējam vajadzējis sēklas graudiņu mutē ieņemt, lai dzeguze nedabūtu aizkūkot, citādi tam sējums labi neizdevās. — Ko dzeguze aizkūkojusi, tam bijis jāuzmeklē tas koks, kur dzeguze kūkojusi, un tanī ar zobiem deviņas reizes jāiekožas, vai arī ar galvu trīs reizes jābada, tad tas koks nokaltis, bet pašam neesot bijis jākalst.
Austrums, 1891. D. Ozoliņš.
6318. Ja pavasarī kādu dzeguze aizkūko neēdušu, tad tas visu gadu būs nelaimīgs.
A. Bīlenšteina rokraksts, Piltene.
6319. Ja dzeguze aizkūko no rīta, kad vēl nav ēdis, tad paliek slims.
M. Vennera, Strenči.
6320. Ja dzeguze neēdušu aizkūko, tad cilvēkam tai gadā biis jāvārguļo.
V. Hāzenu, Nilmit «■
6321. Ja pirmo reiz dzcgu/i dzird neēdis, tad dilonis piemetīsies.
V. Zvaigznīte, Zeltiņi.
6322. Ja pirmo reizi pavasarī dzird dzeguzi kūkojam neēdis, tad piemetas dažādas slimības.
A. Broža, Naukšēni.
6323. Ja kāds nav ēdis un dzeguze kūko, tad tas saslimst vai arī nomirst.
A. Rozentāle, Jaunauce.
6324. Neēdušu rītos aizkūko dzeguze, un tad tam jākūko jeb jāmirst.
E. Lācis, Tirza.
6325. Ja dzeguzi dzird pirmo reizi kūkojam tad, kad nav nekā ēdis, tad būs tajā gadā jāmirst.
A. Bulēne, Turaida. V. Greble, Kalnamuiža.
6326. Pirmo reizi dzeguzi dzirdot jābūt paēdušam, citādi var aizkūkot, un tad jāmirst.
H. Jankovska, Rīga. V. Rfi- nika, Skujene.
6327. Ļaudis stipri sargājušies no dzeguzes aizkūkošanas, jo kupu tā aizkūkojusi, tam tai pašā gadā bijis jāmirst.
Ziģenots, Ērgļi. Austrums, 1886. Z. Lancmanis, Lejasciems.
6328. Ja kāds pavasapa rītā iz- rjol lauka neēdis un ja tad dzir- <l<il lum gadā pirmo reizi dzeguzi U tīkojam, lad tam drīz jāmirst. Vi ri |audis vel arvien piedaudzina:
IV vt šogad dzeguze aizkūkoja, liiis jāmirst."
A. Skuja, Mālupe. A. Skrfl- ze, Saikava. K. Strautiņš, Mēdzūla. A. Užāne, Skujene. A. Berķe, Mētriene. M. Šķipsna, Gulbene. L. Pilsētniece, Bebri. V. Priedīte, Mālpils. A. Šķērē, Skaistkalne. A., Jaunpiebalga. H. Šiliņa, Dobele. K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
6329. Ja pirmo reizi dzeguzi dzirdot nav klāt ne maizes, nedz arī naudas, tad tanī pašā gadā jāmirst.
E. Kampare, Skrunda. A. Bērziņa, Aloja.
6330. Pavasapa rītos ieēd kādu kumosu maizes, lai dzeguze neaizkūko, jo citādi sāks dilt un drīzi nomirs.
J. Apsalons, Sērpils.
6331. Kas pavasarī vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam, nedrīkst iet ārā neieēdis dzeguzes kumosu, citādi dzeguze to var aizkūkot, un tad cilvēks tai vasarā kalst.
E. Skarnele, Kalncempji.
6332. Ja nav no rīta nekā ēdis un ja dzeguze aizkūko, tad kaut ko vērtīgu pazaudēs.
T. Grīnbergs, Dundaga.
6333. Jo pavasarā dzaguze aiz- kyukoj naadušu cylvāku, tad tys vai nu mierst tymā godā, vai vysu godu dvaša smird.
T. Beča, Preiļi.
6334. Ja dzeguze kūko mājas tuvumā, tad būs tukšs gads.
E. Kampare, Valmiera.
6335. Ja pirmo reizi redz dzeguzi pa gaisu skrienam, tad līdz miežu pļaujamam laikam nodegs visas ēkas.
J. Celmainis, Nīca.
6336. Ja dzeguze skrien pār māju uz zemi laizdamās, tad viņa dod kādam ziņu, ka jāšķipas no šīs pasaules.
V. Līcis, Līgatne.
6337. Ja dzeguze kūko mājas tuvumā, tad kāds no tās mājas aizies jeb arī mirs.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava, Nereta un Aizdzire. A. Liepiņa, Lubāna. T. Rīgerte, Brunava.
6338. Pavasarī, kad dzeguze pieskrienot pie kādas mājas tuvumā un nokūkojot vienu reizi, tad vienam tanī mājā jāmirstot.
E. Aizpurve, Lubāna.
6339. Kad dzeguze kūko uz māju jumta, tad kāds mājnieks nomirs.
I. Mennika, Ainaži.
6340. Ja dzeguze kūko pie nni jas, tad kāds tanī mājā mirs jel) būs kāda nelaime.
Z. Akmeņtiņa, Lubāna. A. Ozoliņa, Lubāna. M. Rull<\ Lubāna.
6341. Ja dzeguze iet mājā kūkot, tad kādam vecam cilvēkam jāmirst. Un kad dzenis iet mājā kalt, tad kādam jaunam cilvēkam jāmirst.
I. Kažoka, Lubāna.
6342. Ja dzeguze kūko pie mājas, sagaidāmas bēres.
M. Ranne, Lubāna.
6343. Kad dzeguze kūko pie loga, tad no tām mājām kāds mirs.
V. Liepiņa, Penkule.
6344. Kad dzeguze kūko pie istabas loga, tad kāds mirs.
K. Lielozols, Nīca.
6345. Ja dzeguze uzlaižas uz akas, tad tanīs mājās kāds mirs.
A. Pidriks, Sauka.
6346. Ja dzeguze nāk mājas tuvumā, ielaižas bērzā un kūko, tad mirs kāds vīrietis; bet ja tā kūko liepā, tad kāda sieviete mirs.
H. Skujiņš, Smiltene. \
6347. Ja dzeguze ienāk pie mājām ābeļu dārzā un kūko, tad tai gadā viens no tās mājas cilvēkiem mirst.
J. Cinovskis, Snēpele.
6348. Ja dzeguze kūko dārzā, tad šinī mājā drīz kāds mirs.
E. Medene, Meirāni.
6349. Ja dzeguze pavasarī aizkūko neēdušu, visu gadu pusbadā būs jādzīvo.
M. Ozola, Ramka.
6350. Kas pavasar pyrmū reizi dzierd naēdis dzaguzi, tys vysu godu byus olkons.
Jaunais Vords, 1932. V.
6351. Ja pirmo reizi dzirdot dzeguzi kūkojam nav ēdis launagu, tad visu vasaru nebūs ko ēst.
A. Račevskis, Jaunpiebalga.
6352. Kad dzeguze pirmo reiz aizkūko neēdušu, tad to gadu būs maz maizes.
N. Enerts, Kandava.
6353. Ja pirmo reiz dzird dzeguzi kūkojam un nav vēl paēdis brokastis, tad visu gadu jāpaliek pusbadušam.
A. Korsaks, Ezere.
6354. Kad neēdis iziet no rīta un dzird pirmo reizi dzeguzi kūkojot, tad visu to gadu tiek pievilts.
I. Mennika, Ainaži.
6355. Ja dzeguze kūko pie mājas, tad gaidāms slikts laiks.
M. Brante, Ainaži.
6356. Ja dzeguze aizkūko, tad aizkūkotajam smird dvaša. Kas tura naudu pie sevis, tam aizkūkošana nekaitē. [Sal. pupute.]
M. Navenickis, Zasa.
6357. Ja muti mazgājot dzeguze aizkūko, tad smird dvaša.
A. Cirsis, Kalupe.
6358. Kad pirmo reiz dzird dzeguzi kūkojam ne kumosa neēdis, tad visu gadu no mutes nāk nelaba smaka. Tādēļ pavasarī, īpaši Jurģu nedēļā, veci ļaudis saka, ka jāieēd putna kumoss, lai dzeguze neaizkūkotu. [Sal. puputis.]
393
I)trf/iiic
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
6359. Ja dzeguze kādu aizkūko neēdušu, tad tam to gadu mute smird.
A. Bīlenšteina rokraksts, Nereta. A. Zandere, Jēkabpils.
6360. Ja dzeguze aizkūko cilvēku neēdušu, tad tas cilvēks visu gadu ir slimīgs.
V. Joāss, Lubāna.
6361. Ja dzeguze aizkūkojusi, tad tāds, mazs būdams, neaudzis liels, bet vecāki cilvēki sākuši kalst un kalst, kamēr slimi palikuši, ja pie laika nelūkojuši līdzēties. Ja dzeguze kādu aizkūkojusi no tukšumiem, no ziemeļu rīta puses, tad tam cilvēkam tai gadā bija trūkums jācieš.
Austrums, 1891. D. Ozoliņš.
63611, Ja neēdušu dzeguze „aiz- kuko", lud apstājas augšana.
A. Mencis, Puikule.
6303. Kad pavasarī dzeguze tukšā sirdī aizkūko, tad pie kupa priekšmeta pirmā piedupas, tas nokaltis, vai tas būtu dzīvnieks, augs vai kas cits.
E. Blūms, Vecpiebalga.
6364. Kad pirmo reizi dzird dzeguzi, vajag trīs reizes piesist ar akmeni pie galvas, tad visu gadu galva nesāp.
E. Metuzāls, Valmiera.
6365. Ja pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojam, tad trīs reiz jāmetas pār galvu; tad galva nesāpot.
K. Lielozols, Nīca.
6366. Ja dzeguze jaunā mēnesī aizkūko, tad visu vasaru jāslimo.
A. Dragone, Palsmane.
6367. Kad dzeguze aizkūko kādu bez naudas, tad viņam to gadu līdz miežu plukstamam laikam nebūs naudas.
J. Celmainis, Nīca.
6368. Ja pavasarī dzeguzi pirmo reizi dzird kūkojam un nav neviena naudas gabala klāt, vasarā notiks kāda nelaime.
V. Bērziņa, Priekule.
6369. Pavasari kabatā jātur nauda (ziedu nauda), lai dzeguze neaizkūko.
H. Šiliņa, Dobele.
6370. Ja dzeguze aizkūko bez naudas, tad būs tukšs naudas gads.
I. Jansons, Īle, A. Rozentāle, Jaunauce, R. Bērziņš, Džūkste.
6371. Pavasarī, pirms dzeguze sākusi kūkot, vajaga vienādi naudu līdza nēsāt. Ja dzeguze pirmo reiz aizkūko bez naudas, tad visu gadu trūks naudas.
A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunplatone un Gramzda. K. Corbiks, Jelgava.
6372. Ja pirmo reizi dzird dze- gūzi kūkojam, turklāt vēl neēdis un bez naudas, tad šis gads būs tukšs. Ja paēdis un ar naudu kabatā dzird dzegūzi kūkojam, tad būs ražīgs gads.
V. Priedīte, Mālpils.
6373. Ja pavasarī no rīta izejot ārā ne ēdis, ne dzēris, ne naudas klāt, un sāk kūkot dzeguze, tad visu gadu būs nabadzīgs.
J. A. Jansons, Tukums. R. Vucene, Lubāna.
6374. Kad dzeguzi dzird kūkojam pirmo reizi pavasarī un kabatā nav ne naža, ne naudas, tad būsi visu gadu nabags.
J. Ķikuts, Nīca.
6375. Pavasari, kad dzeguzes sāk kūkot, jāsargās, ka tās neaiz kūko. Ja pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojot neēdis, tad jābadojas līdz nākošam pavasarim. Tāpat ja nav naudas kabatā un ja saplīsušas drēbes mugurā.
K. Strūkle, Skrunda.
6376. Kad dzegūzi pirmo reiz dzird kūkojam, tad jāiet aiz klēts un jāšķindina atslēgas. Kad tā dara, tad to gadu būs pilna klēts bagātības.
J. Cinovskis, Snēpele.
6377. Ja pirmo reizi gadā dzird dzegūzi kūkojam un kabatā ir nauda, tad togad būšot daudz naudas.
P. Š„ Rauna, K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
6378. Jo pavasarā pyrmū reizi dzaguzi dziērd kyukuojūt paēdis un nauda ir leidza, tad vysu godu byus seits un boguots.
T. Bečs, Preiļi.
6379. Pavasarā vysod leidza juo- nuosuoj nauda, lai pyrmū reizi dzaguzi izdzierst ar naudu leidza, tad vysu godu naudas byus pa pyl-
nam.
T. Bečs, Preiļi.
6380. Ja pirmo reiz dzirdot dzeguzi kūkojam un esot nauda ķešā, tad visu gadu naudas netrūkšot, bet ja naudas neesot, tad visu gadu ar nebūšot.
H. Skujiņš, Valmiera.
6381. Kad dzird dzeguzi jeb citu meža gāju putnu pirmo reiz dziedam, tad vajaga kabatā skandināt naudu, tad tās visu gadu netrūks.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
6382. Ja pavasarī dzird pirmo reizi dzeguzi kūkojam, tad ja ir nauda tādā gadījumā klāt, tad būs arī tam cilvēkam visu gadu nauda.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6383. Mežā dzirdot dzeguzi pirmo reizi kūkojam, visu gadu būs tas daudzumā, kas atrodas kabatā, kā nauda, maize u. t. pr.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6384. Kad pirmo reiz dzird dzeguzi kūkojam, tad jāvelk ārā maks ar naudu un jāsaka: „Vairāk, vairāk!"' tad tai gadā netrūks naudas.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
6385. Ja kukuks dzied un ja naudas tur (hat) dimzakā, tad visu metu tur naudas.
A. Medne, Kuršu kāpas.
6386. Ja pirmo reizi dzird dzeguzi kūkujam un ja atrodas nauda klāt, tad vajaga piesist pie kabatas, lai visu gadu naudas netrūktu.
L. Legzdiņa, Talsi.
6387. Kad pirmo reiz dzird, tad makā nauda jāžvadzina, lai tai gadā naudas netrūkst.
K. Jansons, Plāņi, A. Veiss, Penkule, J. Cinovskis, Snēpele.
6388. Kad dzeguzi pirmo reiz dzirdot kūkojam un ja nauda esot kabatā, vai arī maize, tad esot bagāts.
E. Ābole, Vijciems.
6389. Kad sāk dzegūze kūkot, kas vēl to nav dzirdējis, vienmēr nesā līdzi kabatā naudu, maizi jeb abus. Dzeguzei kūkojot paskandina naudu vai parāda maizi. Cik reizes tā no vietas kūko, tik gadus vēl dzirdētājs dzīvos. Ja pirmo reizi dzird dzeguzi neapģērbies un bez naudas, tad tas ir slikti.
395
litegut»
M. Miezlte, Liepkalne.
6390. Kod pavilsim gribi ll UZ mežu, lod vyspyrmuok lultl pajēd un taipat pajem ar scvim nandys. Ka dzierdeisi dzagu/i un nul>yusi pajēst un bez naudys, itri pīzīmēj, ka vysu godu byusi nnjods un bez naudys. A ka byusi lobi pajēst un ar naudu, tod vy.su godu bvusi ar naudu un taipat pajesl.
V. Podis, Rēzekne.
6391. Ja dzeguze aizkūko, tad vasarā ir miegains.
L. Zvaigzne, Gaujiena.
6392. Ja dzegūze aizkūko neēdušu, tad visu gadu ir miegains un izsalcis.
A. Oše, Lubāna.
(>393. Ja dzeguze pirmo reizi aizkūkojot, kad cilvēks neesot vēl ēdis, tad viņš darbā vienmēr kūkojot (snaužot).
J. Līnis, Taurene.
6394. Cilvēks, kupu dzegūze aizkūkojusi, būs tajā gadā miegains.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
6395. Ja dzeguze tukšā dūšā aizkūko kādu cilvēku, tad tas ir aizmāršīgs.
A. Lau, Dobele.
6396. Ja dzeguze aizkūko, tad kļūst aizmāršīgs.
L. Jenne, Allaži.
6397. Ja dzeguze aizkūko, tad aizsmakst kakls. Aizkūkotais nedrīkst rudenī siet govis, citādi govis nokalstot.
M. Navenickis, Zasa.
6398. Kad iet pavasaru rītu laukā un dzird tukšā dūšā, t. i. kad nav tai rītā nekā ēdis, dzeguzi kūkojam, tad dzeguze aizkūko un tas cilvēks nevar tai gadā vairs skaņi dziedul Masta arī, ka aizkūkotajam visu c adu miegā siekalas tekot.
R. Bērziņš, Džūkste.
6399. Kūpi neēdušu dzeguze aizkūko, tam visu gadu nav lāga balss.
K. Grauduma, Lizums.
6400. Ja pavasarī dzeguze kādu aizkūko neēdušu, tad tam aizsmok balss un naktī tek siekalas no mutes.
A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunplatone.
6401. Ja pavasarī pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojam rītā, kad vēl nav ēdis, visu vasaru tecēs siekalas.
V. Bērziņa, Priekule.
6402. Ko dzeguze aizkūko, tam visu gadu tek siekalas no mutes.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kazdanga.
6403. Ja dzeguze kādu aizkūko tukšā dūšā, tad tam siekalas tekot no mutes un tas pats kalstot.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava un Ķevele.
6404. Ja dzeguze paspēj iekūkot kamēr gans nav vēl ēdis, tad ganam visu gadu tek siekalas.
R. Kroģers, Vāne.
6405. Ja pavasarī dzeguzi pirmo reizi dzird kūkojam tukšā dūšā, tad piemetas visādas nelaimes un visu gadu tek siekalas, visvairāk nakti guļot.
A. Raņķis, Garoza.
6406. Ja pirmo reiz dzegūzi dzirdot nav ēdis, tad guļot tek siekalas.
R. Vītiņa, Tukums.
6407. Ja pirmo reiz dzirdot dzeguzi kūkojam nospļaujas, tad pa naktīm tek siekalas.
I. Jansons, Īle.
6408. Ka pirmo reiz dzird dzeguzi kūkojot, nav brīv spļaut — lai guļot netek siekalas.
V. Liepiņa, Penkule.
6409. Ja dzeguze kūko, tad nedrīkst nospļauties, jo tad visu gadu tecēs siekalas
J. A. Jansons, Piņķi.
6410. Ja no rīta iziet ārā neēdis un dzird dzeguzi kūkojam, tad guļot tek siekalas.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6411. Ko dzeguze aizkūko, tam visu vasaru tek siekalas, tāpēc pavasaros, kas vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam, neiet ārā neēdis kādu kumosu maizes no rīta, lai neēdis nedzirdētu kūkojam.
A. Skreija, Nurmuiža.
6412. Kad tukšā dūšā dzeguze aizkūko, tad guļot siekalas tek.
J. Treimanis, Bērze, J. Niedre, Džūkste, F. Pārups, Zante.
6413. Kad pirmo reizi dzird dzeguzi, tad jāieņem kaut kas mutē, lai siekalas netecētu.
K. Krastiņa, Ungurpils.
6414. Ja pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojam, tad ir jābūt paēdušam; ja nav paēdis, tad guļot tek siekalas.
M. Sikle, Nīca.
6415. Ja pavasarī dzeguzi pirmo reizi dzird kūkojam nepaēdis, tad piemetas visādas nelaimes un visu gadu tek siekalas, visvairāk nakti guļot.
A. Aizsils, Meirani. M. Sikle, Nīca.
6416. Ja pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojam neēdusi, tad pa nakti guļot tek siekalas.
A. L.-Puškaitis, M. Macpāne, Alsunga.
6417. Gani saslēdz lopus kopā ar dzeguzes atslēgu. Kad lopiem pirmo reiz ārā esot kūko dzeguze, tad gans lūko lopiem trīsreiz apkārt apskriet. Ja tā izdara, tad lopi visu vasaru ir lēni un kūko kopā kā dzeguze.
E. Zommere, Rauna.
6418. Kad dzeguze aizkūkoja sievietes, tad tās nevarējušas rn deni govis saitēs siet, kad tās ieviltoja kūtī uz ziemas dzīvi, jo tad govis kaltin izkalstot. Arī pavasari aizkūkota sieviete neiedrošina jn sies govis valgā siet, jo tad tās ne barojušās, negribējušas neka esi. barību tikai tā pa zobu galam vien aiztikušas.
Austrums 1891. D. Ozoliņ*.
6419. Ja dzeguzi dzird pirmo reiz no rīta agri un vēl tukšā dūšā, tad tas to gadu paliks slikts un kaltīs. Arī tāds aizkūkots cilvēks nedrīkst siet rudenī pēdējo reizi govis pie valga, tad tās par ziemu panīks. Lai no visa tā varētu izbēgt, tad vajaga rītos agri kaut kumosu mai zes ieēst, tad aizkūkošana neska dēs.
K. Bika, Gaujiena.
6420. Kas ir dzeguzes aizkūkots, tam neesot jāiet pie lopu siešanas, kad viņi tiek nolikti, kur viņiem par ziemu jāstāv. Ja viņš tomēr nu piesien, tad pirmais lops nīkstot, ko viņš sien.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
6421. Kuj-u pavasari dzeguze aizkukojusi, tas nevar beidzamo reiz rudenī lopus valgā siet, tad lopi slimo.
K. Grauduma, Lizums.
6422. Ja dzeguze aizkūko kādu sievieti, tad tāda sieviete nedrīkst
lopus pie valga likt, citādi lopi ziemā neēd un galvu tur zemē.
K. Jansons, Plāņi.
6423. Daža saimniece nelaiž tādu meitu, ko dzeguze aizkūkojusi, Miķelī govis valgā siet, jo lopiem notikšot kāda nelaime.
A. Bīlenšteina rokraksts, Gramzda.
6424. Kufu sievieti pavasarī dzeguze aizkūkojusi, tā rudenī nedrīkst iet pie lopu kūtī likšanas, citādi lopiem būs visādas nelaimes.
P. Zeltiņa, Lielvārde.
6425. Ko dzeguze aizkūkojusi, tas nedrīkst rudenī lopus valgā siet, la<l lopi kūkos visu gadu.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
('cl'.'Ci Kad pirmo reizi dzegūzi ■ l/mini, lati saimniecei vajagot govīm muguras ar ledu berzt, jo tad vasaru nebizojot.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
V. Kūkošana uz nāvi un nelaimi.
6427. Dzeguze ir nāves putns. [Sal. apogs, pūce.]
H. Skujiņš, Smiltene.
6428. Dzeguze pa laikam bija drošs nāves vēstnesis. No dzeguzes kūkošanas un no vietas, kur tā kūko, varēja zināt, kam jāmirst: ja dzeguze kūko tīrumā, tad nāve gaidāma arājam; ja sētvidū uz ziedoša koka vai dārzā uz ābeles, ievas, liepas, tad kādai jaunavai nāve nenovēršama.
J. Dāvids, Biksere.
6429. Kad dzeguze nāca mājā kūkot, tad to uzskatīja par nāves vēstnesi. Ja viņa kūkojusi uz mieta gala, tad miris kāds no saimnieka dzimtas. Ja kūkojusi kokos jeb citur kur mājas tuvumā, tad miris kāds no mājas ļaudīm.
Austrums 1891. D. Ozoliņš.
6430. Kad pavasarī dzird pirmo reiz dzeguzi kūkojam, tad vajaga ēst maizi, citādi to gadu nomirst.
K. Corbiks, Jelgava.
6431. Ja dzeguze kūko pie mājām, tad tai gadā tur kāds mājinieks mirs.
J. A. Jansons, Salaca.
6432. Ja dzeguze kūko ābeļu dārzā, tad mājās kāds mirs.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
6433. Ja vasarā dzeguze bieži kūko dārzā, līdz nākošam pavasarim mājās kāds mirs.
V. Bērziņa, Priekule.
6434. Ja dzeguze kūko mājas tuvumā, dārzā, tad saimniekam kāds tuvinieks mirs pēc tik gadiem, cik dzeguze nokūkos.
L. Pilsētniece, Bebri.
6435. Ja dzegūze uzlaižas uz mājas jumta, tad vienam no māj- niekiem jāmirst.
A. Berķe, Mētriena.
6436. Kad dzeguze nāk mājās kūkot, tad krusa nositīs labību vai cilvēki no šīs mājas mirs.
Z. Lāce, Veclaicene.
6437. Kad dzeguze atlaižas pie mājām, tad kāds mirs.
A. Bulle, Zvārde.
6438. Ja pavasarī dzeguzi pirmo reizi redz un dzird tuvu pie mājām kūkojam, redzētājs nākošo pavasari vairs nesagaidīs.
V. Bērziņa, Priekule.
6439. Cik reizes dzeguze mājās nokūkojot, tik cilvēkiem tanī gadā būšot jāmirst.
J. Līnis, Taurene.
6440. Ja dzeguze kūko dārzā uz augšu laizdamās, tad tai mājā būs kāzas; ja viņa kūko uz zemi laizdamās, tad tur būs bēres.
St. Kokins, Aglona.
6441. Dzeguze skrien mājā kūkot pret mironi.
A. Cirsis, Kalupe.
6442. Ja dzegūze kūko mājas kokos, tad vai nu kāds mirst jeb arī aiziet no mājas prom.
K. Pavasare, Āraiši.
6443. Ja dārzā aizkūkojoties dzeguze, tad kādam, kam tas dārzs piederot, no tās mājas esot tanī vasarā visādā ziņā jāmirst.
A. Skuja, Mālupe.
6444. Ja dzeguze skrien mājā un kūko, tad tanī gadā kāds mirs.
Atbalss k. 1897. P. Dreimanis, Ogre.
6445. Ja dzeguze mājā nāk kūkot, tad kādam jāmirst.
Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, Skujene.
6446. Kad dzeguze kūko pagalmā, tad vienam no tās mājas jāmirst.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
6447. Ja dzeguze kūko mājās, tad būs mirons.
M. Navenickis, Zasa.
6448. Ja dzeguze kūko mājas kokos, tad tur vienam jāmirst.
N. Spandegs, Pociems.
6449. Kad dzeguze mājā kūko, sludina nāvi.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
6450. Kad dzeguze jumta kuko, tad tas esot uz kādu nelaimi.
G. F. Stenders, Kurzeme.
6451. Kad dzeguze uz jumta kūko, tad kāds mirs.
K. Jansons, Plāņi.
6452. Ja dzegūze kūko pie mājām, tad mirs vecākais cilvēks tanīs mājās.
L. Kleinberga, Svēte.
6453. Ja dzeguze kūkojot tuvu pie mājas, tad kādam no tās mājas jāmirstot.
Skolnieki, Limbaži.
6454. Ja dzeguze kūko mājās, tad vai nu cilvēks tur mirs, vai māja degs.
I. Indāns, Gārsene.
6455. Ja dzeguze mājā nāk, tad būs ugunsgrēks vai arī kāds mirs.
K. Strautiņš, Mēdzūla.
6456. Kad dzaguze misa mal uz kuormim, tad byus gunsgrāks.
V. Arbidāns, Latgale
6457. Kad dzeguze kūko mājas koka galā, tad kaut ko sliktu slu dina, bet ja pa zemi pludurē, tad kāds mirs.
K. Bika, Gaujiena.
6458. Ja dzeguze mājā kūko, tad tur būs kāda slimība.
V. Arbidāns, Latgale.
6459. Ja dzeguze mājās kūko, tad jāgaida nelaime.
J. Auziņš, Sērene. M. Navenickis, Zasa. P. Š., Preiļi.
6460. Jo dzaguze kyukuoj kluo- tu pi muojas na kūkā, bet atsatur puse uz zemes, tad tymā muojā nūtiks kaida nalaime.
T. Beča, Preiļi.
6461. Kur dzeguze iet rnajas, tur iet ari zagļi.
R. Bērziņš, Džūkste.
6462. Jo dzaguze atskrln un suoc kyukuot pavasarā, kad vēļ nav kūklm lopu, tad tei vosara nav laimīga dēļ zagļīm: jīm nasaveic zagt. Bet jo dzaguze suoc kyukuot lopūtā mežā, tad zagļim lūbuos.
T. Beča, Preiļi.
VI. Dzeguzes apriebšana jeb precību zīlēšana.
6463. Ja dzeguzei kūkojot meita var to apriebt, t. i. apskriet trīsreiz riņķī, tad, cikreiz tā vēl kūkos, pēc tik gadiem meitu izprecēs, un u/ knpi pusi dzeguze aizlaidusies, ii/ to pusi viņu aizvedīs.
J. Rubenis, Ērgļi.
1.1(14. Kad dzeguze kokā uzmetusies kūko, tad meitām vajaga Iris reiz apskriet tam kokam apkārt; uz kuļ-u pusi tad dzeguze aizskrien, uz to pusi meitu aizprecēs.
Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, Skujene.
6465. Kad dzeguze kokā kūkojusi, tad meitas gājušas deviņas reizes ap to koku un skaitījušas dzeguzes kūkošanu. Cik reizes dzeguze kūkojusi, pēc tik mēnešiem jeb gadiem meita izprecēta. Uz kuj-u pusi nu dzeguze aizlaidusies, uz to pusi meita tikusi aizvesta.
Austrums, 1891. D. Ozoliņš.
6466. Ja dzeguze pēc apriebšanas laižas lejā, tad miršana, ja nospļaujas, tad būs apsmieklis.
J. Rubenis, Ērgļi.
6467. Kad dzegūze kur iemetas, tad meita apiet tai trīs reizes apkārt un saka: „Kūko man, dzegū- zīt, cik ilgi vēl dzīvošu, kamēr puiši mani vedīs!" Ja nu pēc tam dzegūze kiiko divreiz, tad vēl jāgaida divi gadi; ja pusotru reizi: kuku, ku, tad jāsēd vēl pusotra gada; bet ja nemaz nekūko, tad tai nekā no vīra.
A. Bīlenšteina man. 1867. g.
6468. Ja dzeguze kuko, tad jāapskrien trīs reizes ap to koku, kuj-ā viņa atrodas, un jāpiesit. Uz kuj-u pusi aizlaidīsies, uz to pusi meitu aizvedīs tautās.
M. Poriete, Lubāna.
6469. Kad pavasari dzird pirmo reiz dzegūzi kūkojam, tad vajaga prasīt: „Dzegūzīt, pēc cik gadiem es apprecēšos?" Cik reiz dzegūze kūko, pēc tik gadiem apprecēsies.
K. Corbiks, Līvbērze.
6470. Ja kāda meita dzird dzegūzi kūkojam, tad tai jāskaita: cik reiz dzegūze kūkos, tik gadu būs līdz viņas kāzām, un viņu aizvedīs uz to pusi, kur aizlaižas dzegūze.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
6471. Ja jaunava pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojam, tad saskaitot, cik reiz kūko, pēc tik gadiem tā izies tautās.
K. Corbiks, Sala.
6472. Ja pirmo reizi meitas dzird dzeguzi kūkojam, tad jāizskaita, cik reizes viņa kūko, tik gadu vēl nodzīvošot kā meita.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6473. Kad meita dzird pirmo reizi dzeguzi, tad, cik reiz viņa kūko, par tik gadiem to izprecēs uz to pusi, kur dzeguze aizlaižas.
P. Š., Preiļi.
6474. Ja jauna meita dzird dzeguzi, tad viņa pēc tik gadiem, cik reizesj dzeguze kūko, apprecēsies.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
6475. Jo dzaguze pi kujras mā jas kyukuoj ļūti tyvu, tad tur byus kuozas, bet jo krauklis krāc, tad bēres.
T. Beča, Preiļi.
6476. Cik reizes dzird dzeguzi pirmo reizi kūkojam, pēc tik gadiem būs kāzas.
H. Jankovska, Rīga.
6477. Pirmo reiz dzeguzi dzirdot, jāizskaita cik reiz kūko, pēc tik daudz gadiem jāaiziet tautās.
A. Berķe, Mētriene. E. Kampare, Skrunda.
6478. Kad pavasarī pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojam, lai dabūtu zināt, pēc cik gadiem tautās ies, vajaga skaitīt: 1, 2, 3, 4, u. t. t. Pie kufa skaitļa dzeguze apstājas, pēc tik gadiem ies tautās.
V. Bērziņa, Priekule.
6479. Kad pavasarī pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojam, lai dabūtu zināt, pie kā izies tautās, vai kā sauks nākošo vīru vai sievu, ir jāsaka vīriešu vai sieviešu yārdi. Piem.: Jānis, Jukums, u. t. t., vai Liena, Līna, u. t. t. Pie kupa vārda dzeguze apstās kūkot, tas būs īstais vai īstā.
V. Bērziņa, Priekule.
6480. Cikreiz dzeguze pirmo reizi kūko, tik gadus vēl jāgaida precinieki.
A. Ratniece, Pabaži.
VII. Dzeguze laika zīlēšanā.
6481. Ja dzeguzes pavasaros iesāk agri kūkot, — būs silta vasara.
M. Rullē, Lubāna.
6482. Ja vakarā dzegūze kūko skaņi un ilgi, tad sagaidāms labs laiks.
Z. Akmentiņa, Lubāna. M.
Rullē, Lubāna.
6483. Ja dzeguze ilgi kūko, tad tā būs auglīga vasara.
L. Pogule, Gatarta.
6484. Ja dzeguze sāk kūkot 9 dienas priekš Jurģa, tad būs auglīga vasara.
K. Jansons, Plāņi.
6485. Kad dzeguze sākot kūkot deviņas dienas priekš vecā Jurģa, tad būšot labs gads.
K. Mežulis, Bilska.
6486. Ja dzeguze priekš Jurģiem kūko, tad silts pavasaris.
M. Bridaka, Jaunroze. V.
Saulīte, Mālpils.
6487. Dzeguze kūko par deviņ dienas priekš Jurģiem lidz Pētošiem.
E. Lācis, Tirza.
6488. Ja dzeguze kūko, kad vēl lapu nav, tad viņa badu sakūko.
K. Jansons, Plāņi.
6489. Ja dzeguze sākot kūkot, kad vēl neesot lapu ne zāles, tad būšot slikts gads.
K. Skujiņš, Valmiera.
6490. Ja dzeguze pavasarī kūko kailos kokos, tad nebūs labs gads; ja dzeguze kūko aplapotos kokos, tad būs labs gads.
A. Lau, Dobele.
6491. Ja dzeguze kūko plikos kokos (agri pavasarī), tad togad mirst cilvēki.
I. Jansons, Ile.
26
6492. Ja pavasari dzegūze sāk kūkot agri, plikos kokos, tad ir vāja vasara; ja vēlu' sāk kūkot, tad ir laba.
A. Salmāns, Balvi.
6493. Ja dzegūze kūko, kad ir lapas, tad ir bagāts gads. Ja iekūko, kad lapas vēl nav, tad esot zagļu gads.
I. Ābele, Valle.
6494. Ja dzeguzi redz kūkojam, lad kaut kas jāvēlas, jo tad šis vēlējums piepildīsies.
A. TIsone, Alūksne.
6495. Ja dzeguze sākot kūkot šuvu laikS, t. i. deviņas dienas prieks Jurģiem, tad esot laba, vientuļu vnsiira. Ja agrāk kūkojot, tad iii sēšanu esot agrāki jāpasteidzas, liet 11 vclaku, tad varot ar sēšanu ii/ka vel ies. Ja dzeguze beidzot kūkot ap Jāņiem, tad gaidāmas agras salnas, bet ja beidzot ar Pētera dienu, tad gaidāms labs, silts rudens.
Austrums, 1891. D. Ozoliņš.
6496. Cik dienu priekš Jurģiem sāk kūkot dzeguze, tik pat dienu priekš Jāņiem viņa beidz kūkot.
J. Vieglais, Vecpiebalga.
6497. Ja dzeguze beidz kūkot priekš Jāņiem, tad īsa vasara, ja pēc Jāņiem, tad vasara gara.
A. Dragone, Palsmane.
6498. Kad dzegūze pēc Jāņiem kūko, tad sagaidāma slikta raža.
G. Stankeviča, Dzelzava.
6499. Ja dzeguze arī pa Jāņiem vēl kūko, tad paredzams neauglīgs gads.
Latvis, 1932. 5094.
6500. Ja dzeguze vēl ilgi kūkojot pēc Jāņiem, tad gaidāms bads.
M. Dandēns, Gatarta.
6501. Kad dzeguze vēl ilgi pēc Jāņiem kūko, tad nākot dārgi laiki un bads.
J. Eniķis, s. Jaunlaicene.
6502. Kad dzirdot dzeguzi pēc jauniem Jāņiem tūliņ pirmā dienā kūkojam, tad būšot daudz ugunsgrēku.
I. Ābele, Valle.
6503. Ja dzeguze ilgi pēc Jāņiem kūko, tad būs neauglīgs gads un dārgi laiki.
Brīvā Tēvija, 1927. 207.
6504. Ja dzeguze kūko pēc Jāņiem, tad tas uz bada gadiem.
E. Zirnītis, Lubāna.
6505. Ja dzeguzes kūko līdz Pē- terdienai, tad silts un vēls rudens, bet ja kūko tikai līdz Jāņa dienai, tad agrs un auksts rudens.
M. Zvejniece, Lubāna.
6506. Ja dzeguze ap Jāņiem beidz kūkot, tad rudenī drīz būs salnas; bet ja viņa kūko līdz Pētera dienai, tad būs silts rudens.
S. Gūberts, 1688.
6507. Kad dzeguze beidz kūkot gar Jāņiem, tad būs agri sals, bet kad beidz kūkot gar Pēteriem, tad gaidāms silts rudens.
Atbalss k. 1891.
6508. Kad dzeguze vēl trīs nedēļas pēc Jāņiem kūko, tad gaidāma laba vasara.
A. Liepiņa, Ape.
6509. Ja dzeguze kūko deviņas dienas pēc Jāņiem, tad 9 dienas pēc Miķeļiem būs sniegs.
A. Bērziņa, Aloja.
6510. Ja dzeguze kūko līdz Pē- tepa dienai, tad būs labs rudens.
V. Juoņus, Daugavpils.
6511. Ja dzeguze kūko pēc Pē- terdienas, būs silts rudens.
A. Aizsils, Lubāna.
6512. Ja dzeguze kūko pēc Pē- tepiem, tad silts rudens būs.
A. Biša, Vijciems.
6513. Ja dzird dzeguzi vēl pēc Pēterdienas kūkojam, tad jāgaidot bads jeb kapš.
E. Aizpurve, Lubāna.
6514. Ja dzegūze kūko vēlu rudenī, tad būs bada gadi.
M. Ābele, Valka.
6515. Ja dzeguze kūko vēlu rudenī, tad būs kapš.
V. Slaidiņa, Drusti.
6516. Ja pirmo reizi dzird dzeguzi aizrijamies, tad nebūs laba vasarāja un kodis saēdīs drēbes.
J. Celmainis, Nīca.
6517. Miežu plaukstamā laikā dzeguze aizrijas un tad beidz kūkot.
J. Celmainis, Nīca.
6518. Ja pavasarī, kamēr vēl dzeguze nav kūkojusi, dzep ūdeni no grāvja jeb upes, tad dabū drudzi.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
6519. Pavasarī, pirms dzeguzes atnākšanas, ūdeni no strauta dzerot, trīs reizes jānospļaujas, lai nepiekrīt klepus.
No sienas kalendara.
6520. Pavasarī priekš dzeguzes nākšanas, ūdeni no strauta dzepot trīs reizes jānospļaujas, lai klepus nepiekaist.
A. Baņķis, Garoza.
6521. Kad vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam un iet upē mazgāties, tad paliek slims.
B. Bērziņš, Džūkste.
6522. Kad vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam un iet upē mazgāties, tad paliek slims.
K. Corbiks, Mūrumuiža.
6523. No tās dienas, kad ir dzirdēta dzeguze, var sākt basām kājām staigāt.
J. Cinovskis, Snēpele.
6524. Pavasarī priekš dzeguzes nedrīkst iet basām kājām, ja ies — paliks stīvs.
A. Šķērē, Kurmene.
6525. Pavasarī, kāmēr dzeguze nav kūkojusi, nevajag gulēt uz zemes. [Sal. pērkons.]
A. Korsaks, Ezere
VIII. Dzeguzes mēdīšana.
6526. Kas dzegūzi mēda, tas paliek kurlmēms.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
IX. Dzeguze sapnī.
6527. Ja sapni dzird dzeguzi kūkojam, tad kādam jāmirst.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
6528. Ja sapnī redz dzeguzi, tad sapņotājam jāmirst.
✓ J. Jurjāns, Jaungulbene.
DZEGUZĪTES (Orchis macu-
lata).
6529. Dzeguzltes dzeltāno sakni dod govīm vēršu vadāšanai un lai
26*
būtu pulks piena un lilf/t lue jums. Balto sakni dod m i «irm, lai būtu spēcīgi. Lopi, kūļiem bieži šīs saknes top dotas ■ ml veselīgi un spēcīgi.
Etn. 1891. g., I 109 l|i i itinnc.iava.
DZEGUŽKĀJA.
6530. Kad izrnun d/.egužkāju, tad jāapgriež sakne uz augšu. Pirmā kāja ir sautētāja, ar to var sautēt (kopoties) bez gala, bet nekas nemetas. Otra ir dzemdētāja; var dzemdēt bez sāpēm. Trešā ir maitātāja; ja bērns aizmeties, viņa lo izmaitā. Viņu dzep pulverī ar brandvīnu.
A. Elksnitis, Prauliņi.
DZEGUŽU PCSTIŅI (Cypripe-
dium calceolus).
6531. Dzegužu pūstiņus vajagot govīm dot, tad tām nemetoties nekādās slimības un tās esot pienīgus.
R. Bērziņš, Annenieki.
DZELBEŽU LAPAS.
6532. Dzelbežu lapas liek uz pušumiem (ievainojumiem) un augoņiem.
Iv. Jansons, Plāņi.
DZELZS NEDĒLA.
6533. Dzelzs nedēla ir tā nedēja, kas iekrīt Miķēļa dienā. Tad jāliek kāposti skābēt, lai tie turētos cietāki.
E. Zommere, Rauna.
6534. Dzelzu nedēļā (ap Miķēli) nedrīkst skābēt kāpostus, jo tad tiem neesot skābuma; viņi esot rūgti un vārot cieti ka dzelzs ar nelabu sveķu garšu.
L. konv. vārdnīca, 15507.
DZI.IlANA VAINA.
6535 I»/i llilnui vainai ēda burkānus nu Milija burkānu lakstu tēju.
.1. Rubenis, Ērgļi.
6536 D/eltāno vainu dziedē ar dz.ellunum pīpenēm un dzeltānām kaķpcilam. Tās dzej- iekšā un ņem ari mazgāšanai.
P. Š., Preiļi.
6537. Kam ir dzeltānā vaina, tam jādzer dzeltāno pīpeņu novārījums.
E. Zommere, Rauna.
6538. Pret dzeltāno kaiti ieteica šādas zāles. Jāņem dzeltāna lupata, jāsadedzina un pelni uz reiz jāiedzer; tad šī kaite drīz vien nozūdot.
D. L. f. 1888. 29. P. J. Rau- davietis, Bērzaune.
6539. Slimniekiem ar dzeltāno vainu devuši utis norīt un tādu vistu gaļu ēst, kurām dzeltānas kājas.
P. Š., Rauna.
6540. Ja kādam esot dzeltānā vaina, tad tam vajagot ēst dzīvas utis, lai paliktu vesels.
H. Skujiņš, Smiltene.
6541. Kam dzeltānā vaina, tam lūko nezinot iedot trīsdeviņas utis ar maizi.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 191.
6542. Lai izārstētu no dzeltenuma kaites, tad maizes gabalā jāiespiež deviņas utis un katrā rītā priekš saules lēkta jāapēd viena uts ar maizi.
B. Daņilovs, Kacēni.
.6543. Dzeltēno kaiti vislabak var nodzīt, ja uzliek uz maizes <li viņas utis, uzsmērē virsū sviestu vai pienu un dod to apēst slimniekam.
E. Linge, Salaspils, P. S., Rauna.
6544. Slimniekam ar dzeltāno vainu devuši ēst tādu maizi, kuj-ā bijušas ieceptas trijdeviņas utis.
M. Navenickis, Zasa.
6545. Dzeltānā vainā slimam jāapēd trīs reiz deviņas utis.
K. Jansons, Plāņi.
6546. Slimniekam ar dzeltēno ligu dod trijdeviņas utis ar maizi apēst un pīpeņu tēju dzert. Uz nabas tam jātura augšupēdu dzīvs balodis.
K. Miļnus,. Zeime.
6547. Kam dzeltānā vaina, tam nezinot jāiedod trīs sapiļināti maizes gabaliņi, kuļ-os katrā jāieliek trīs dzīvas utis.
K. Jansons, Plāņi.
6548. Ja kāds ar dzeltāno slimību slimo, tad jānoķep vēzis un slimajam jāuzsien uz muguras augšpēdu un jātur tik ilgi, kamēr tas nobeidzas, tad slimnieks paliek vesels.
A. Skuja, Vestiena.
6549. Dzeltānā vainā jādzej- dzeltānā suņa mēslu novārījums.
K. Jansons, Plāņi.
6550. Dzelteno slimību var ārstēt, kad skatās dzeltenās lietās, piem.: misiņa bļodā, jāēd ar dzeltenām kaj-otēm, jādzej- dzeltenas zāles: burkānu un gurķu sula. Arī dzeltenās kaķupēdiņas lieto pret šo slimību.
M. Šiminš, Brukna.
6551. Dzeltenā vaina pārejot arī tad, ja slimniekam vairāk reizes dienā priekš acīm grozot noplucinātas gaiļa vai vistas kājas.
H. Skujiņš, Smiltene.
6552. [Dzeltenai kaitei] sataisa tēju no dzeltenām kaķupēdiņām 1111 citām dzeltenām puķītēm.
Kuplais, Kuldīga.
6553. Dzeltānās jurģīnes saknes derīgas dzeltānai kaitei.
J. Banazis, Nica.
6554. [Dzeltēnai kaitei] sakaltē miežu asnus, kamēr vēl nav stobrā, savāra un mazgā bērnu ūdenī, dzej- arī kā tēju.
K. Pētersons, Ventspils.
6555. Kad bērnam dzeltēnā kaite, dod dzert dzeltēno kaķu- pēdiņu tēju. Ļoti laba zāle.
Rašmane, Saldus.
6556. Ielej misiņa katliņā iide ni, ielaiž raudiņu un liek slima jam bērnam virsū skatīties. Tad raudiņa paliek dzeltena un Im i niņš vesels.
Cdre, Tetelmindi
6557. Kam dzeltānā vaina, tam jānēsā dzeltānās drēbes un jātin dzeltānā dzija ap vidu.
E. Zommere, Rauna.
6558. Kad grib dziedēt dzeltāno vainu, tad jādabūj dzīva līde- ka, jāieliek ūdens traukā, un slimniekam ir jāskatās uz to lī- deku. Līdeka uzņem to vainu un beidzot paliek dzeltānā, bet pats slimnieks tiek no viņas vesels.
P. Š., Skaista.
6559. Kad kāds slimojot ar dzeltāno vainu, tad jāizzvejojot līdaka, kas dzīva jāielaižot ūdens
lilnā vannā vai baļļā, un slimniekam uz viņu jāskatoties. Tas jā- larot vairāk reizes dienā. Slim- lieks tad drīz vien izveseļošoties. Јad slimnieks izveseļojies, tad lī- laka paliekot gluži dzeltānā.
H. Skujiņš, Smiltene.
6560. Dzeltenā vainā slimam lzīva līdaka jāskatās, kamēr vijam acis apžilbst.
K. Jansons, Plāņi.
DZELZS.
6561. Nedrīkst spļaut uz karstu dzelzi, tad uz mēles uzmetī- tii<K tulznas. [Sal. uguns.]
E. Bukava, Rīga.
0r»(V.' Ja uz karstas dzelzes l'liuij tad u/ mēles metas tulznai.
I. širmanis, Vilzēni.
Ulii'. l Ja kādā mājā vēl ļaunu- ltlli. tad tur jāaiznes un jāpaslēpj katla sarūsējusi dzelzs lieta.
P. Š„ Rīga.
DZELZU NEDĒĻA.
6564. Priekš Miķēļa to nedēļu nedrīkst linus mērkt, jo tad viņi neizmirkst, tā ir dzelzu nedēļa.
Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
6565. Arī rudzi nav jāsēj, tad lāgā neaugs.
Atbalss k. 1892. J. Kriķis, Starti.
DZELZU VĀRDI.
6566. Par dzelzu vārdiem sauc tādus riebjamos vārdus, ar kufiem cilvēks topot nejūtīgs pret sāpēm. Lai to izdarītu, tad sakot: „Ai, jūs manas mīļas miesas, pārvēršaties pakulās; lai tur sita, lai tur dūra kā pakulu kodeļā!"
F. Rēķis, Renda. Brīvzemnieks, 1881. IV, 179.
DZELZU ZALE.
6567. Ja sienam ir laba smar- ša, tas nāk no dzelzu zāles. Šī zālīte ir ļoti maza un grūti to atrast. Jāņem klēpis siena un jāmet tekošā ūdenī, tad dzelzu zāle tecēs pret straumi. Šo zāli var dabūt arī ar eža un dzeņa palīdzību. Kad uziet eža bērnus, tad vajaga aptaisīt ap tiem sētiņu. Tad ežu māte atnāks ar dzelzu zāli un sēta tūliņ nojuks. To pašu var panākt, ja atrod caurumu ar dzeņa bērniem. To caurumu nu vajaga aizbāzt ar koku. Dzenis ar to zāli attaisīs savu lizdu. Apakš lizda jānoklāj balta drēbe, kur tad varēs atrast nokritušo zālīti. Kad šo zāli atrod, tad vajaga iegriezt rokā un tai vātī ieaudzināt brīnuma zāli. Ar to roku tad varēs attaisīt visas atslēgas un visas durvis. [Sal. brīnuma lietas.] F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
6568. Sienam nāk patīkamā smarša no dzelzu zāles. Ja iemet sienu ūdenī, tad dzelzu zāle tek pret straumi. Šī zāle ir jāieaudzē aiz rokas ādas, tad ar to roku varēs attaisīt visas aizslēgtas durvis. [Sal. brīnuma lietas.]
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 199.
DZELZCEĻŠ.
6569. Ja no tālienes var dzirdēt vilciena svilpšanu, būs lietus vai sniegs.
J. Austrums, Krape.
DZEMDĒŠANA.
I. Priekš satīšanās un pirts iešanas.
6570. Sieva, kad taisās tīties, nosien galvu cieti ar drānu (lakatu), lai dzemdējot tanī neiemestos sāpes, lai māte neiekrīt galvā. Uz
pin (uzraisa) bižu galus, atpuiii|ni pogas un atslēdz visas atslēgas (skapim, lādei. u. t. pr.).
K. Pētersons, Raņķi
6571. Ja mātes grib vieglāki dzemdēt, tad tām esot jāiet uz to vietu, kur kādreiz ķēves dzemdējušas, un trīs reizes jāpavārtās.
G. Pols, Vecgulbene.
6572. Ja sieva nevar dzemdēt, tad viņai dod bērza pumpurus ar brandavīnu jeb alu. Tad dzemdēšana būs viegla un bērns būs aizsargāts no krītamās kaites.
F. Brīvzemnieks, VI, 103.
6573. Dzemdētājai attaisīja visas pogas, atpina matus, atslēdza arī skapi vaļā, lai dzemdēšana būtu viegla.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
6574. Dzemdētāja atpina matus, lai būtu liegāka dzemdēšana.
Retlings un Fr. Reķis, Renda.
6575. Dzemdētājai jāapvelk vīra krekls, tad esot vieglāka dzemdēšana.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
6576. Grūtā dzemdēšanā sievietei atpin matus un atraisa drēbēs visus mezglus.
K. Jansons, Plāņi.
6577. Ja sieviete dzemdē, tad attaisa visas durvis, lādes, atvilktnes u. t. t., lai nebūtu šķēršļu.
Mackēviča-Saulīte, Preiļi.
6578. Grūtā dzemdēšanā jāattaisa durvis, skapji, šķirsti u. t. t.
K. Jansons, Plāņi.
6579. Kad pie bērna dzemdēšanas tas nenotiek tik viegli un *» airi kā to domā, tad, ja vīrs pa to
laiku, kamēr sieva tādu ļaužu bijusi, ko taisījis, vai tas nu trauks, vai cits kas bijis, tas viss atkal jāizārda, siets krāsnī jāiebāž un akmins caur spelti sietā jāiesviež.
„Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām". 1852. IV. Kolkas Jūrmala. Aizliegts izd.
6580. Gpūti dzemdējot vājnie- ces vīrs ar māju sievām lasa lūgšanas. Sievas sapulcējas ap dzemdētāju, pie kuj-as .arī vīrs atro- nas; daži gan atraujoties. Meitas un bērnus vada no istabas ārā. Dzemdētāja liek aicināt iekšā mā- jenieku, ar ko būtu sarājusies (sadumpojusies), lai salīgtu mie- rus. Kad aicinātais nelaižas iekšā, rauga dabūt kādu kušķi no viņa guļas cisām vai kādu viņam piederīgu ģērba gabalu, ko ielikt dzemdētājai guļā.
Iv. Pētersons, Raņķi.
6581. Ja dzemdēšana grūta un domājams, ka lēkusies no ļauniem cilvēkiem, tad lieto šādus līdzekļus. Ņem no ienaidnieka drēbes kādu skrandiņu, sadedzina to un pelnus iedod dzemdētājai. Tad ļaunums atkāpjas un dzemdēšana paliek vieglāka un auglis atlec. [Sal. skaušana, bērnu slimības.]
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
6582. Grūtā dzemdēšanā vīram jāstāv klāt.
K. Jansons, Plāņi.
6583. Sievai dzemdēšanas laikā jābūt klāt vīram, jo tad būšot nākamais laimīgs.
Dii'iiuitmna 407
G. Pols, Mežotne.
6584. Pie sievas dzemdībām bija jābūt klāt sievas vīram. Ja viņš nevarēja būt, tad vajadzēja vīra svārkus palikt sievai zem galvas, tad esot vieglas dzemdības.
G. Pols, Vecgulbene.
6585. Kad sieva dzemdēja bērnu, tad vīrs dāvināja sievai galvas lakatiņu.
G. Pols, Vecgulbene.
6586. Dzemdētāja bijusi sastrīdējusies ar otru sievu, kupa lādējusi: ,,Pagaidi, gan tu tāpat nosprāgsi, ka mans suķis!" Pirmā, grūti dzemdējot, sūtījusi, lai no prclrniecrs ienestu ūdens krūžu, l.adi lii ja gribējusi visu par labu
ir/l un iesūtījusi krūžu piena. I ml Im i iiiņs ātri un viegli piedzimi*!,
A. Rozenšteine, Saldus.
6587. Satinoties nebūs laist balsi vaļam; labāk iekost bizi mutē, bet kliegt ne: tad būs klusīgs bērns.
Kuplais, Kuldīga.
6588. Ja iegadās svešā vietā satīties, atstāj guļā ziedu (cimdus, zeķes).
K. Pētersons, Raņķi.
6589. Kad sievai, uz grūtām kājām staigājot, pienāk laiks dzemdēt, tad priekš tam vīrs izkurina pirti un apgādā jau iepriekšu sieviņu — bērnu saņēmēju.
S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11.
6590. Vecie ļaudis ticēja ka: kādā dienā uzņemts auglis, tādā arī bērns dzimstot.
G. Pols, Vecgulbene.
6591. Priekš satīšanās māte neēd, kas riebjas; pēc satīšanās nebauda skābus ēdienus: ķīseli, rūgušu pienu, skābu putru, ābolus, rāceņus (tupeņus), saldpiena sieru.
K. Pētersons, Raņķi.
6592. Kad no sacilāšanās vai cita kā taisās agrāki dzemdēt nekā laiks, jem iekšā kāļu (sprūšu) sēklas, ēd sakasītu un maizē iespaidītu svinu.
A. Rozenšteine, Saldus.
6593. Kad vājnieci sajem un krata aukstumi, silda stieģeļus un liek pie kāju apakšām (pēdām); izdur velēnu no pasliekšņa un liek, sprukstīs sasildītu, drānā uz vēdera; izgriež no maizes kukuļa garozas ripu, cik vien lielu var, aprauš sprukstīs, kamēr labi izsilst, apbārsta iekšpusi smalkiem pipariem un liek ar sapūstu brandvīnu aplaistītu uz vēdera, uz pasiržiem vai lejāk, kur tik vien vidus sāp. Garozu sasegtu pamet virsū, kamēr metas vēsa, tad var sasildīt un uzlikt otrreiz.
K. Pētersons, Raņķi.
6594. Ielej špirktu (ja nav, tad brandvīnu) ar baltajām drapēm (Opmaņa dr.) trauciņā, aizdedzina un tura vājeniecei apakšā, kura apsegā ietinusies stāv plānā; tas dod stipru dvagu un siltumu uz augšu. Ja minētā lieta nav pie rokas, ielej verdošu ūdeni slauk- tuvītē un ieliek nodedzinātu akmeni, pēc kam vājeniecei jāstāv virs garaiņām. Vājeniece stāv arī virs pannas, kurā sabērtas sarkanas ogles; bet tās izdodot stipru tvaiku, tādēļ teicēja šito līdzekli nelietojot. Priekš satīšanās vāje- nieci sēdina baļļā siltā ūdenī. Liek plānā staigāt, tad ātrāki steidzu ties; daudz gulēšana neesot lului Vājenieci sapūš un dod tai dzerl sapūstu kumelīšu tēju.
K. Pētersons, Raņķi
6595. Dzepamās zāles trīsreiz sapūš (izrauga, sarauga, sataisa, sačomerē), ik reizes saskalojot. Bez tam dzepamo pamaisa ar naža asminim jeb dzirklēm — tērauda rau vajaga. Beidzot iepūš trauciņā un pārvelk ar nazi krustu. Tā sapūstās zāles trīsreiz dzeramas. Slimnieku pašu aprunājot brauka ar roku pa virsu un pūš dvašu virsū, pie kam runā pienācīgos vārdus trīsreiz. Pūst sapūš ar dzemamiem vārdiem: „Atver, Dieviņ, ozola krūmu; atver, Dieviņ, ievas krūmu; atver Dieviņ, liepas krūmu; atver, Dieviņ Anni- ņas kauliņus! Ja meitiņa, lai nāk kā līdeciņa, ja dēliņš, kā zutītis." „Atver, Dieviņ, kaulu vārtus, laid zuvīti no morda ārā!"
K. Pētersons, Raņķi.
II. Dzemdēšanas vieta (pirts).
6596. Tagad sieva savu gpūto dienu sagaida istabā savā guļā, het senos laikos, reizai uznākot, izkurināja pirti, sildījās tur un stāvēja tik ilgi, kamēr Dievs deva bērniņu. Kad viss bija noskaidrojies, gāja uz istabu. Atmiņas par satīšanos pirtī pavisam vai izzudušas: teicējas tos laikus pašas nav pieredzējušas. Atmiņas par pirti un gpūtāju dienu uzglabājušās gan dziesmās, kūpas nedaudz gadu atpakaļ teicējas vēl dziedājušas krustībās.
K. Pētersons, Raņķi.
6597. Trīs dienas pēc satīšanas noveda vājnieci pirtī, izsildīja un nosēja vidu ar zīda banti. Pii li pameta prievītu pāri un naudu Pirtsmātei. Toreiz arī bi- JliM veselāki ļaudis.
A. Rozenšteine, Saldus.
6598. Pie dzemdēšanas sieva meklējusi kādu atsevišķu vietu: pirti, tukšā rijā, lopu kūtī jeb kambarī, kur ļaudis daudz nestaigā.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
6599. Kad sievai pienācis dzemdējamais laiks, tad viņa senāk gājusi uz pirti, kādēļ vēl tagad runā par tādām sievietēm: „Tai jau būs drīz uz pirti jābrauc."
P. Š., Rauna.
6600. Senās dzemdētājas izvēlējās dzemdēšanas vietu pirtī jeb kūtī. Pirtī dzīvojot Laima un kūtī veselības dievs.
G. Pols, Mežotne.
6601. Dzemdības esot notikušas pirtiņās un kūtīs, jo pirtiņā dzīvojot Laima un kūtīs Pestītājs.
G. Pols, Vecgulbene.
6602. Pie dzemdēšanas tēva uzdevums bijis pirti kurt, kādēļ arī mēdz sacīt: „Tam tēvam būs žigli pirts jākūp."
K. Jansons, Plāņi.
6603. Dzemdējot sieviete gulējusi pirtī uz gapiem salmiem.
K. Jansons. Plāņi.
III. Dzemdēšana pati.
6004. Ja sievai dzemdējot cisās ieliek cirvi, tad piedzimst puika; ja ieliek vāli, piedzimst meitene.
K. Jansons, Plāņi.
6605. Ja mātei plrniiiU piedzimst puika, tad vira |>l< nākums esot tai dāvināt kādu dnigu lietu.
T. ZiiMīnli miltene.
6606. Ja meitu dzemdēšanā cits cilvēks neuzskata, tad viņai sāpju nav, jo tad viņai puluUot velns. Pretējā gadījumā la paliekot slima.
K. Jansons, Plāņi.
IV. Dzemdēšanas kaites.
6607. Kad asinis plūst, pārsien pantus pārkrustis ar sarkanu dziju: labās rokas lokāmo vietu ar 9 mazgliem, tad kreisās kājas liela saites vietu ar tikpat mazgliem, un otrādi: kreiso roku un labo kāju. Sarauga ūdeni ar drusciņu etiķa un dod iekša. Raugāmie (asiņu) vārdi: „Krauklis skrien pa gaisiem, asiņu vērpele mutē. Dievs tēvs u. t. p." Ir arī vēl citi vārdi. Pie šiem vārdiem jāmet krusts uz katra panta, kufš sasiets ar sarkano dziju.
Kuplais, Kuldīga.
6608. Kad asinis plūst pa daudz, sagrauzdē gabaliņu sarkanas vadmalas (sark. vil. lupatiņa) un iedzer kā pulveri.
K. Pētersons, Ventspils.
6609. Kad sievai pēc satīšanās asinis plūst, liek uz vidu (vēdera galu) aukstā ūdenī slapinātu palagu (nātna drānu); tad vēl sasien mellu villas dziju ar 9X9 mezgliem un sien ap visiem kāju un roku locekļiem (elkoņos, padusēs, ceļos u. t. p.). Klāj etiķī saslapinātu lupatu vēdera galam virsū un sien visus locekļus ar sarkanu dzijparu.
A. Rozenšteine, Saldus.
6610. Kad asinis plūst, iejem baltos piparus veselus mutē (ja nav, tad melnos) un dzer ūdeni, piparus tikai mutē turot. Ieliek turku piparus brandvīnā un tad dzer, bet ne daudz; tas notur uz reižu. Brandvīns saraugāms ar asiņu vārdiem.
A. Rozenšteine, Saldus.
6611. Sievām, kas satinušās, ātri piemetas no sabaidīšanās roze. Kad krūtīs roze, liek virsū, ko bērns uz drāniņu uzcūkojis; sien klāt sakasītas ievu mizas, darvā samērcētas pakulas, govs mēslus.
A. Rozenšteine, Saldus.
6612. Kad sievai pirmo reizi mazais, viņa apvazā sev ar otru pusi krūtis: tad krūtīs nesitas roze.
A. Rozenšteine, Saldus.
6613. Kad sieva pa ātru sāk staigāt un dzīvāt, viņa viegli saraustās. Tādā reizā liek uz vidu (vēdera) maizes garozu ar izgrieztu caurumiņu un linu bumbiņu; pielaiž uguni un uzliek glāzi vai krūziņu virsū. 'Uzliek uz vēdera maizes ripiņu ar 4 caurumiņiem, kuros iesprauž iededzinātas vaska svecītes; uzliek virsū krūziņu, tad velk no vēdera kā dzijas kamolu uz augšu.
A. Rozenšteine, Saldus.
6614. Lai dzimtava pirmajās sešās nemaitātos, vājeniecei nav brīv drīz uzcelties vai sēdēt; viņai jāpaliek kādu nedēļu guļam, kamēr dzimtava dabū ieziedēt. Kad nāk ārā, apsmērē visapkārt ar ceptas gaļas taukiem, apbirdina ar smalku alonu un laiž atpakaļ. Nelaiķa D. varējis tādu vainu glābt ar sapūšanu. Teicējas vīr-
māte tā darījusi: kaķa sūda reu gulu samaisījusi bundžiņā ar ska bu kreimu, dzimtavu ielaizdama šīs zāles aizsmērējusi priekšā un sapūtusi.
K. Pētersons, Raņķi.
6615. Dzimtava kad nāk ārā, ar saslapinātu dvieli uzjem uz augšu, savada atpakaļ, apsien ar drānu un sarauga ar mātes vārdiem. Liek virsū kampara eļļā apmērcētu un saraudzītu vati.
A. Rozenšteine, Saldus.
6616. Nomazgā dzimtavu ar siltu ūdeni, apkaisa ar vapu un laiž uz sarkana villaina lupata atpakaļ.
K. Pētersons, Ventspils.
6617. Kad pēc satīšanās dabū sakacēties, kad kāpjot ārā no augstas gultas dabū sklidēt, kad īsi sakot iekšās dabū kas limēt, tad nāk ārā dzimtava (dzemde). Zāles: dzej- iekšā vapu kopā ar kaut kādu dzērienu, tikai ne siltu.
Kuplais, Kuldīga.
V. Dzemdēšana pēc satīšanās.
6618. Kad māte dzemdējusi, bātene viņai novelk kreklu, izmazgā cirkšņus, notīra visu, ieliek guļā skaidras cisas. Mātei tikko dzemdējušai bez kumelīšu tējas dod sapūstu zāļotu brandvīnu dzert; to dara visās sešās. Dzeramo sapūš ar mātes vārdiem.
K. Pētersons, Raņķi.
6619. Pēc dzemdēšanas dzemdētājai dod gabaliņu (sviesta maizi) ēst.
K. Jansons, Plāņi.
6620. Pie pirmā bērna māte satinusies tūlīt nosien vēderu cieti ar jostu (drānu) jeb gapu dvieli, lai nepaliktu liels vēders, bet bū- tu šuķls vidus. Vēdera jostu, kupu sien virs krekla vai uz pliku miesu, valkā līdz sešās brauc (līdz sāk staigāt). „Arī mīļa Māpa tā darījusi", pielika teicēja. Lai ne- sabītos (nesarautos), vājeniecei neļauj vienai gulēt un dedzina pa naktīm uguntiņu.
K. Pētersons, Raņķi.
6621. Kad bērns piedzimis, tad māte skaitījusi:
Ko mēs laba vēlēsim Šim mazami bērniņam? Pillu kūti govju, vēršu, Pillu stalli kumeliņu.
K. Jansons, Čavare, Smiltene.
6622. Lai zinātu, cik bērnu būs, tad jāskaita, cik jaunpiedzimu- šā otras puses podziņu, tik bērnu būs.
G. Pols, Vecgulbenr
6623. Apstāvēšana esot šāda: trīs dienas gultā, divas nedēļas ne kb nestrādāt, līdz asinis nodalās un vidus nozied.
A. Rozenšteine, Saldus.
6624. Dzemdētājai .3 dieni pēc ,,Rīgā braukšanas"— dzemdēšanas gultā jāguļ.
K. Jansons, Plāņi.
6625. Dzemdētājai dod vijgriež- ņu un bērnam rudzu asnu tēju, kad tiem graizas.
K. Jansons, Plāņi.
I) :i lllllt»llim
411 «i
6626. Kad satinas (un jau priekšlaikus), īstenieki nāk māti apraudzīt, atnesdami līdz baltmaizi, gaļu un citas ēdamas lietas. Ja vecākiem pašiem nav, daži atnes ir drēbītes (krenkliņn, zeķītes) līdz. Atnācējus pagodē (ar brandvīnu un sviestmaizi). Cienā arī visus mājeniekus ar šņabi, lai dzeļ- uz dēla (meitas) veselību un laimi. Svešnieku, kuram tanī jonī iegadās atnākt, tāpat pacienā, pasakot, ka jauni dēli pārnākuši. Kad pēc radībām pirmais atnācējs pie mātes vīrišķis, nākamo bērnu vēro puišeli, kad sievišķis
— meiteni. Vīrišķim ienākot, tādēļ saka: „Citā reizā būs (atkal) puišelis!" Sievišķim parādoties, pie- bild: „Citā reizā būs (atkal) meitene!" Žīdam, kam radību laikā atgadās sētā ienākt, nojem cepuri; nabags tad jau zin, ka jādod slimniecei zāles: pijolu saknes, enģvē- i is, virce. Pagodē ir žīdiņu ar Šņabi.
K. Pētersons, Raņķi.
6627. Pirmā bērna dzemdētāja dod vecumātei cimdus, zeķes un dvieli, bet vecumāte „pa melim"
— viņai bērna drēbītes.
K. Jansons, Plāņi.
6628. Dzemdētājai pēc dzemdēšanas jāpaliek gultā 9 dieni.
K. Jansons, Plāņi.
6629. Pēc dzemdībām ātrāki nedrīkstēja no gultas augšā celties, kā trešā dienā.
G. Pols, Mežotne.
6630. Mātei pēc dzemdībām jāguļ mājā sešas nedēļas. Tanī laikā nākot pie viņas raugulotājas un tās nesot cāļus, pīles, karašas un citus gardumus. Pēc nogulēta laika jāiet baznīcā šķīstīties.
G. Pols, Vecgulbene.
6631. Sievai pēc dzemdībām sešas nedēļas bija jāiet baznīcā šķīstīties no ļauniem gariem.
G. Pols, Mežotne.
6632 Iteinu kristīja trīs nedēļas vecu, I>i-| māte tad nedrīkstēja iet Ii i/m. .i. jo pirms sešām nedēļ: -esot šķīsta, Dievmāte
Māri ja ari tikai esot gājusi pēc sešām nedēlam baznīcā.
G. Pols, Vecgulbene.
6633. Kad sievai piedzima bērns, tad vīrs dāvināja sievai lakatiņu.
G. Pols, Mežotne.
6634. Pēc dzemdībām senāk nedrīkstēja ēst lopu gaļu, bet bija jādzer piens un jāēd piena ēdieni, lai bērni būtu gaišiem matiem un balti kā piens.
G. Pols, Mežotne.
6635. Kad to pašu dienu pēc radībām ienāk istabā vīrietis, tad bērna vecākiem nākamais bērns būs puisēns; ja ienāk sieviete, tad meitene gaidāma.
A. Rītingers, Lutriņi.
6636. Dzemdētājai drīkstēja dot dzert pienu un alu un ēst augļus, olas un sviestu.
G. Pols, Vecgulbene.
6637. Kad iet apmeklēt dzemdētāju, tad teic, ka jāiet rauguļos, jeb lukažos.
G. Pols, Vecgulbene.
6638. Pie sievas, kas guļ sešas nedēļas, nedrīkst pirmo reiz tukšā iet: ja nav cita ko nest, tad ķešā jāiebāž rupja maize.
K. Jansons, Plāņi.
6639. Ja gadās pirmā dienā ieiet tādā mājā kādam svešam vīrietim, tam gudrā māte ķīlā cepuri nost, kamēr neatpērkas viņai par labu ar naudu.
S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11.
6640. Pirmos svešiniekus, kus pēc radībām ienāca istabā, mēdzu apķīlāt, t. i. noņemt tiem cepuri jeb citu kādu lietu, lai vēlē bēr nam laimi un dod pirmo laimes naudu.
A. Rītingers, Lutriņi.
6641. Vīrišķi labprāt neuzņēma, kur gulēja slimniece ar jaunpiedzimušu bērnu. Ja kādam tomēr gadās tur ieiet, tam vecmāte (bādmodere) atņem cepuri, zēnam ko valkāt, kā teica, ja jaun- piedzimušais ir puisēns. Vīrs at- dabū cepuri tikai tad, kad viņas vietā dod naudu, lai pirkot zēnam jaunu cepuri.
Simenovs, Dole.
6642. Kad dzemdējamā laikā atnāk kāds vīrietis, tad tam istabā ienākušam jānoņem cepure, ja sieviete, tai jānosedz apsegs. Ja paši to nedara pie laika, tad māju ļaudis tiem tos noņem.
Retlings un Fr. Reķis, Renda.
DZENIS.
6643. Dzenis kliedz: „Krust, krust, krust!"
J. Johansone, Rīga.
6644. Brīnuma zāli var atrast, ja zāļu kušķīti noliek pie koka, kuj-ā atrodas dzeņa pereklis, kas tad jāaizsit ar tapu. Kad nu dzenis atgriezīsies, tad viņš no zālēm tūliņ izvilks brīnuma zāli, ar kupu viņš attaisīs savas ligzdas caurumu un atstās zāli caurumā.
K. Jansons, Plāņi.
6645. Ja dzenis nāk mājas kokos kalt, tad tai mājā kādam drīz sagaidāma nāve.
V. Griinbergs, Jaunpiebalga.
0040. Kad dzenis nāk mājā Kalt, tad tur mirs kāds jauns cilvēks; bet ja dzeguze nāk mājā kūli i>l, lad mirs kāds vecs cilvēks.
I. Kažoka, Lubāna.
47. Ja ziemā dzenis nāk māja, lad kādam jāmirst.
T. Java, Palsmane.
48. Kas no mājām dzen dzeni ārā, tas mirst.
E. Zalutka, Panemune.
6649. Ja dzenis kaļ mājas kokos, tad viņš kaļ kādam krustu.
Z. Prauliņš, Aumeisteri. V. Alke, Jaungulbene.
6650. Ja dzenis mājas tuvumā kaļ koku, tad kāds mirs.
A. Aizsils, Lubāna.
6651. Ja dzenis kaļ mājā, tad viņš kaļ kādam krustu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
6652. Ja kādā mājā ieskrien dzenis un kaļ tur krustu, tad tur kāds drīz mirs.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
6653. Kad dzenis nāk mājās kalt, tad viņš kaļ kādam mājenie- kam zārku.
R. Rērziņš, Džūkste.
6654. Ja dzenis kaļ pie mājām, tad mājas saimniekam jāaiziet.
A. Bulēne, Turaida. V. Greble, Kalnamuiža.
6655. Ja dzenis pie mājām kādā kokā kaļot, tad tajās mājās drīz kāds miršot, jo dzenis kaļot krustu.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
6656. Kad dzenis mājā kaļ, tad lai mājā kāds mirs.
K. Jansons, Plāņi.
6657. Ja mājas kokos bieži kaļ dzenis, tad tanī mājā drīzi kāds mirs.
A. Ozoliņa, Lubāna.
6658. Ja dzenis kaļ no rīta kādā mājā, tad kāds no tās mājas iedzīvotājiem mirst.
A. Rozentāle, Jaunauce.
6659. Ja dzenis kaļ istabas sienā, tad tanī istabā kāds ātri vien mirs.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
6660. Ja dzenis sāk kalt mājas sienā, tad kāds mirs.
A. Aizsils, Zilupe.
66<il. Kad dzenis kaļ, uzmeties ii/ ih:i jus sienas, tad tanī mājā «Iri/ kntls miri.
J. Kladnieks, Lubāna.
0002. Ja dzenis ziemu nāk mājas, tad gaidāms auksts laiks.
N. Dārziņa, Raņķi.
6663. Kad dzenis kaļ pie mājas, tad no turienes kāds aizies.
H. Krastiņa, Ungurpils.
6664. Kad dzenis mājā pie pakša kaļ, tad tanī mājā kāds mirs.
K. Jansons, Latgale.
6665. Kod putnys dzens atskrīn pi ustobys un ar sovu kņābi syt sīnā ustobys, itys pīzīmēj, ka dzierdeis pazeistamu nabašnīku.
V. Podis, Rēzekne.
6666. Ja dzenis kaļ pie loga, tad tanī gadā kāds mirs.
E. Zirnītis, Lubāna.
6667. Ja pie mājām kaļ dzenis, tad kādam būs jāiziet tautās jeb būs jāmirst.
J. Atteka, Nīca.
6668. Kad dzenis ābelē kaļ, tad kāds mirs.
K. Jansons, Plāņi.
6669. Kad slimnieks mājā un dzenis pie loga klauvē, tad slimnieks mirs.
E. Skarnele, Kalncempji.
6670. Ja dzenis ziemā kaļ mājas jumtu, tad mājas iemītniekiem nākošā pavasarī jāaiziet uz citu māju.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6671. Kad dzenis kaļ istabas galā, būs jāiziet citur dzīvot.
Z. Sniķere, Veģi.
6672. Ja dzenis ielaižas mājā vasaru, tad būs sausi laiki; ja ziemu — auksti.
Z. Lancmanis, Gaujiena.
DZERŠANA.
6673. Kad pavasarī pirmo reiz dzef jaunu ūdeni, tad trīs reiz jānospļaujas un jāsaka: „Lai drudzis nepiekrīt!" [Sal. dzeguze.]
J. Treimanis, Bērze.
6674. Pavasarī no strauta dzerot, jānospļaujas, lai klepus nepielīp.
A. Broža, Naukšēni.
6675. Kod tu cylvākam īdūsi padzert yudiņa, un tys cylvāks vysu yudini naizdzer un atdūd tev atpakaļ, a ka tu gribi zynuot, kū tys cylvāks dūmuoj, tu pajem tū atstuotu yudini un izdzer pats, tulaik tu zynuosi jo dūmys.
V. Podis, Rēzekne.
6676. Kas tukšu kausu dzer, tas labu vēl.
M. Liniņa, Aumeistej-i.
6677. Ja pēc ūdens dzeršanas nodzied kakls, tad būs alus d/ei
šana.
L. Prūse, Vecpiebalga
6678. Kad kakls dzerot nogārdz, tad sagaidāma kāda iedzeršana.
E. Aizpurve, Lubāna.
6679. Ja dzejot uz šķīvja saplīst divas glāzes reizē, tad no šīs kompānijās iznāks brūtes pāris.
V. Miķelāns, Dunava.
6680. Iedzertu glāzi nedrīkst atdot otram, jo tad būs jāpazaudē mīļākais jeb mīļākā.
P, Zeltiņa, Rīga.
6681. No tā spaiņa, kur zirgs vai cits kāds kustonis dzēris, nedrīkst dzert, jo tad nakti miegs nenāk.
M. Valtere, Tērvete.
6682. Ja dod kādam dzert un pārlej trauka malām pāri, tad tas esot pelnījis.
H. Lindberga, Veselauska.
6683. No iedzirdīšanas var izsargāties, ja tai traukā trīs reizes iepūš un drusku vēl nolej zemē, tad var droši dzert.
J. Rubenis, Ērgļi.
6684. Ja kāds cilvēks ir iedzirdīts, tad to var izdziedēt ar apdziru zālēm. Jāsavāra kādas piecas apdziru zāles un savārītā sula glāzes metā jāizdzep. Kad nu iedzirdītais vemj, tad vemjamais trauks ir tik ātri jāapsedz, ka viņš pats nedabū redzēt, ko izvēmis. Bet tādus vien var izdziedēt, kuri koka mājā iedzirdīti; kas iedzirdīti mūra mājā, tos izdziedēt nevar.
J. Rubenis, Ērgļi.
6685. No sveša un neuzticama cilvēka nekā nevajaga ņemt un dzert, kamēr pats devējs nav dzēris. Ja tas ir ko nokrāpis jeb nozadzis un apkrāptais lād jeb no- sacina, tad ļaunums krīt uz to, kas pirmais no tās mantas bauda.
J. Rubenis, Ērgļi.
DZĒRĀJS.
6686. Ja reibinošu dzērienu ņem no devēja pa rokas apakšu, tad var daudz izdzert, nemaz nereibstot.
A. Salmāns, Balvi.
6687. Cilvēkam nomirstot jālej ūdens mutē un ar to jāizskalo mirēja mute. Ja šo ūdeni iedodot dzērājam, tad tas vairs nebūt nedzeršot un nevarot dzert.
V. Strautiņš, Taurupe un Galgauska.
6688. Ja dzērājam viņa dzeramajā traukā ielej kādu drusku zušu asinis, tad viņš vairs nedzer-
L. Strute, Šķibe.
6689. Kad grib atradināt vīru no dzeršanas, tad jāņem no pirmo reiz jūgta, jauna ērzeļa sakām sviedri un jāpiemaisa šņabim, tad vairs nedzers.
Fr. Vāvere, Koknese.
6690. Ja dzērājam nezinot iedod ķēves mīzalus, tad tas vairs nedzer.
E. Jēpe, Palsmane.
6691. Cilvēkam dzeršanas sērgā jādod nezinīt savārīti vistu sūdi.
K. Jansons, Plāņi.
6692. Dzērāju var atradināt no dzeršanas, ja glāzi brandava izmaisa ar miroņa pirkstu un pašam nezinot dod to viņam izdzert.
E. Linge, Salaspils.
ft
6693. Pret dzeršanas sērgu jāiemērcē šņabī miroņa kreisās rokas vidus pirksts un šņabis jādod tam, kas no dzeršanas grib vajā tikt.
K. Jansons, Plāņi.
6694. Dzērājam dod miroņa nagus brendavīnā.
K. Jansons, Plāņi.
6695. " Lai dzērājam rastos riebums pret brandvīnu, tad miro- nam jāaizliek aiz lūpas nauda un jātura tur trīs dienas. Tad tā nauda jāizņem, jāieliek'" braņj^vīna glāzē, kur tā atkal jātura trīs dienas, un tad jādod dzērājam dzert. Var ari to naudu drusku apkasīt un dot dzērājam to kasījumu norit Tad dzērājam rāsies riebums pret stipriem dzērieniem un viņš vairs nedzers.
K. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196.
6696. Lai dzērāju atbaidītu no brandvīna, tad^ kāda pauda jāaizbāž mironam aiz lūpas un jātur^ tur trīs dienas. Tad nauda jāizņem, jāieliek brandvīna glāzē, jātura atkal trīs dienas un jādod dzērājam izdzert. Pēc dzērājam būs riebums pret stipriem dzērieniem.
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196.
6697. Dzērāju no dzeršanas varot atradināt, ja paliek mironam naudu apakšā un to iemet pēc tam šņabī, kas dzērājam jāiedod.
K. Jansons, Plāņi.
6698. Pret dzēruma kaiti ir derīgas līņu asinis, tikai jāsargās par daudz iedot, jo tad esot stipri jāvemj. Dzērājam, kupš vairāk reižu baudījis līņu asinis, brandvīns riebjoties.
V. Strautiņš, Taurupe un
Galgauska.
6699. Dzērājam dod brandvīnu, kāmī dzīva pele iemērkta.
K. Jansons, Plāņi.
6700. Kam ir dzeramā kaite, tam jāsavāra un jāiedod jauni pelēni un pēc tam jāpasaka, kas viņam dots dzert, tad tas vairs nedzers.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
6701. Dzērājam jādod trīs dienas šņabī samērcēts kurmis.
K. Jansons, Latgale.
6702. Dzērājam lej mutē putās sakultu ziepju ūdeni, lai tas vemtu un vairs nedzertu.
H. Skujiņš, Smiltene.
6703. Lai dzērājs atstātu dzeršanu, tad jāņem jauna atslēga, un kad dzērājs kādas glāzes izdzēris un glāzē vēl palikušas kādas lāses, tad tās jāietecina atslēgas spaliņā, pati atslēga jāaizslēdz un jānoskaita sekoši vārdi: „Lai tev brandvīns un alus ir aizslēgti uz visiem laikiem." Atslēgas spaliņa jānoglabā un pati atslēga jāiesviež tādā vietā, kur to nevar atrast. Pēc šāda izdarījuma pamazām sākot dzeršanu atmest un pēdīgi nepavisam nebaudot.
E. Bļaus.
6704. Jānopērk jauna karamā atslēga. Kad dzērājs dzēris no glāzītes un tanī vēl palikušas kādas pilītes, tad tās jāielej lociņa caurumiņā, pēc tam lociņš jāuzspiež un jāaizslēdz, šādus vārdus sakot: „Lai N. N. (vārds) alus un brandvīns ir aizslēgts uz mūžīgiem laikiem!" Tad bērns (slēdzamais) jāpaglabā, un atslēga jāiesviež tādā vietā, kur to neviens nevar atrast, vai nu purvā jeb kur citur. Pēc tam dzērājs vairs nedzerot.
Etn. 1891. g. I, 11. lp.
6705. Jāņem jauna atslēga, un kad dzērājs ir izdzēris kādas gla zes un kādā glāzē vēl palikušas kādas lāses, tad tās jāietecina at slēgas spaliņā un tad atslēga jāizslēdz un jāsaka sekoši vārdi: ,,Lai tev dzērieni ir aizliegti uz visiem laikiem." Pēc tam atslēgas spaliņu jānoglabā un pati atslēga jāiesviež tādā vietā, kur to nevar atrast. Pēc šādas rīcības dzērājs sāk pamazām atmest dzeršanu un pēdīgi nepavisam vairs nebauda.
J. Jansons, Rīga.
6706. Atslēgas caurumā, slēdzenē, ielej brendavīn^i un nezinot iedod tam, ko no dzeršanas sērgas grib atradināt; pēc tam slēdzeni aizmet projām.
Iv. Jaņsons, Ziemeri.
6707. Pret dzērājiem ir šāds līdzeklis: jāņem no glāzes, kas atlicies, jāielej atslēgā un jāpaslēpj tādā vietā, kur neviens nevar uziet; ja uzies kāds, tad nekas nelīdzēs.
M. Unbedachte, Talsi.
6708. Vīriešam pret dzeršanas sērgu jāiedod sievietes otra puse.
K. Jansons, PIāļri.
6709. Pret dzeršanas sērgu jādod ērzeļa mīzeli.
K. Jansons, Latgale.
6710. Ja piedzēries ieej pirtī nomazgāties, tad vēlāk pēc piedzeršanās neko neatminēs.
V. Miķelāns, Dunava.
6711. Ja kupš piedzēries vemj, tam 3 sestdienas pirtī pa trīs reizes jānoslaukās ar biksēm, vairāk nevems.
V. Miķelāns, Dunava.
0712. Kad sapnī redz piedzērušu cilvēku, tad būs lietus.
A. Račevskis, Jaunpiebalga.
DZERVENES.
6713. Dzērveņu ogas stiprina sirdi un atvēsina drudzi.
Gelehrte Reytrāge. 17(15.
6714. Dzērveņu ogu sula, ar ūdeni sajaukta, derot pret govu slimībām.
R. Bērziņš, Annenieki.
6715. Ja rudenī purvā dzērvenes lien sūnās, tad vasara būs slapja; ja viņas paliek virs sūnām, tad sausa.
A. Salmāns, Balvi
6710. Ja dzērveņu ogas aug virs sūnām, tad būs slapja vasara; ja sūnās, tad būs sausa vasara.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
6717. Dzērveņu ogas jālasa vecā mēnesī, tad tās nav sūnās salīdušas.
E. Līdeka, Lubāna.
6718. Ja dzērveņu ogas virs sūnām, tad rudzi jāsēj zem ece- žām, ja ogas sūnās — tad rudzi jāiear-
Z. Lāce, Veclaicene.
6719. Kad dzērvenes rudenī sūnā, tad rudzi jāsēj zem arkla, ja virs sūnas, tad zem ecēšas.
A. Aizpurve, Lubāna.
6720. Kad dzērvenes rudenī virspus sūnām, tad rudzi jāsēj zem ecēšām; ja viņas ir zem sūnām, tad jāsēj zem arkla.
J. Dreimanis, Mēdzūla.
27
»
6721. Ja dzērvenes stāv virs sūnas, tad rudzi jāsēj zem egļa, ja sūnā iekšā — zem arkla.
E. Laime, Tirza.
6722. Pavasarī jāēd dzeguzes aizkūkotas dzērvenes, tad saule nenoēd (nenodeg).
E. Laime, Tirza.
6723. Kad sapnī ēd dzērvenes, tad sāpēs galva.
t
PjpS^arī dzjrves
E Lielozols, Nīca.
n
PVESļ,
fi^ ________
ās 'un hz-
* j »JPP
P. .Sr, vRaujla.
6726. Ja ves atlaižamies,* nos dzīt. —
L. Zvirbule, Ja ■ alaicene.
viņai | laiku
ijiukt, tad PļV(l pliks difcens un® starpi. ģļļ
M. Hernti
šurpu iaižasTTņ<J jasakarJn^l xe- ļu, dzērvīt", lāi viņās drfzļjL
6727. Dzērves, pavasarī atlaiz- damās, atnes launagu, rudenī aizlaizdamās, aiznes launagu. [Sal. stārks, bezdelīga.]
E. Skarnele, Kalncempji.
6728. Dzērves pavasarī atnes launagu un rudenī ap Mīkāli atkal aiznes.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi. Z. Lancmanis, Lejasciems. P. Zeltiņa, Ikšķile. E. Lācis, Tirza. H. Skujiņš, Smiltene.
6729. Pār kuj-u māju pāriet dzērves, tur rudenī vairs neēd pa- launadzes.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
6730. Pavasari, pirmo reiz kad dzērves redz ejot un viņas iet pa tavai iešanai, tad togad dzīvē tas cilvēks daudz ies uz priekšu; ja iet atpakaļ — dzīve iet atpakaļ —' uz sānis — dzīve sānis ies.
F. Gruzīte, Lubāna.
6731. Pār kufām mājām rudeni dzērves skrien, tur būs kāzas.
;»* tņd
tai • ves pai
mestos un atnestu siltiHliiSvJ^. R. dāms^s. «Iciii iv jāsaka mal<wļfcL?
K.
A. Dudare, Panemune.
6732. Kuj-am mājām iet dzērves pāri un griežas, tur kāzas gai-
R. Bērziņš, Džūkste. Streidiņš, Veļķi.
6733. Kad pavasarī dzērves lai- rrndā pār dzīvojamās mājas :tyЈ^ad kāda meita tanīs mājās precēsies.
K. Corbiks, Bērze.
:o <?zēr- me itas to gadu.
ait A. Šķērē,
,p^>734. Ja dzērvju rinda skrien pār jumtu gar skursteni, izprecēs
Skaistkalne.
Kad dzērves laižas pāri mājas jumtam, tad tais mājās to gadu būs kāzas.
J. A. Jansons, Rīga.
Ja pavasarī mājām pāri laižas dzērves — būs kāzas.
E. Krauklīte, Embūte.
Ja pavasarī dzērves, at- nākdamas no siltām zemēm, pārlaižas pār kādas mājas jumtu, tad tais mājās togad būs godības.
V. Miķelāns, Slate.
Ja dzērves, laizdi………….
kādā laukā, sajūk, lad tā hml, .
mājās būs kāzas.
J. Jakāns, Bebreni
Ja dzērvju kāsis, laižu ties pāri kādai mājai, sajūk, tad tās mājas meitām izputēs preci bas.
V. KrieviņS.
Ja pavasarī dzērves atlaižas vēlu, tad būs gapa vasara.
A. Kondrāte, Lenči.
& A
Ja pavasarī dzērvēs atT laizdamās lido augstu, būs drlzt silts laiks, ja lido zemu, silts laikš tik drīz nav sagaidāms^*
V. BērzliflfVv Priekule.
(5747. Ja dzērves zemu laižas, lad viņas iet barodamās un zīlē vēlu un siltu rudeni; ja augstu laižas, tad būs agrs un auksts rudens.
A. Zvejniece, Lubāna.
419
Ihinn
0748. Ja dzērves laižas augsti, lad būs agra ziema; ja zemu, tad vēla ^iema.
es augstu laižas, udamtu ia zemu
«
y S>. Dzilna, Lubana.
"*749. Jq, dz lad dfeiļa ziema J&idāitu^ ja liļižas, tad sekli zieņrti
676(Ž» Ja .
rudenī ,aiz- būs dziļa zie- emu^Taižās, būs
ma
Ja pavasarī dzērves at-* laizdamās lido noteiktās, rindās, būs karsta vasara, ja lido izklaidus, vasara būs lietainā?'
V. Bērziņa, Priekule.
Ja dzērves, pava saros šurpu nākot, augstu laižar būs silta vasara.
Skolnieki, LiniJ
Ja dzērves zemu laižas, tad agrs pavasaris.
J. A. Jansons, Rīga.
Bērniem, kupiem melnas kājas, dzērves tās esot apknābājušas. [Sal. dzērves zābaki.]
K. Jansons, Viļāni.
Ja dzērves lido zemu, tad būs gara ziema un īss rudens, bet ja augstu, tad gapš rudens un īsa ziema.
I. Ozoliņa, Rīga.
HNPS# J» iva, Ungurpili
en? ipdzot dzērves
Utafcv* pagaidāms liels " zemu, fed silts.
Podniecef, Ogre.
V "#
0752. Ja dzērves' iet augstu, tad būs gapš rudens, ja zemu — tad īss.
J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
v „.
6753. Ja dzērves iet zemu, tad treša diena bus salna.
R. Gailīte, Liezere.
6754. Kad rudeņos dzērves zemu iet, agra ziema gaidāma.
H. Skujiņš, Smiltene.
6755. Ja dzērves projām laižoties lido zemu, tad ātri pienāks rudens, bet ja augstu laižas, tad vēls rudens būs.
M. Hermakile, Ramka.
6756. Kad dzērves rudeni aizlaižas vienā gaj-ā rindā, lad sagaidāma gaj-a ziema. Kad dzērvju rinda dalās, tad ziema lins īsa.
A. Kabucc, Bulduri.
6757. Ja dzērves projām laižoties ir augstu pacēlušās, tad būs silts rudens, bet ja laižas zemu, tad drīz būs ziema.
P. Š„ Ropaži.
6758. Ja dzērves augstu iet, tad garš rudens; ja zemu, tad īss.
| Z. Lā< Veclaicene.
ļ ^
6759. Ja dzērves rudeni augstu iet, būs īss rudens, ja zemu — garš. i
E. Laimei Tirza.
6760. Ja dzērves laižas zemu, lad rudens vēlīns, gaļ'š,*ja augstu, i.hI agrius.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
6761. Kad rudlnl dzērves laiz- damuos uz syltajuom moluom skrīn augši, tad dreiži byus zīma ar1 soltumu, bet jo skrīn zemi, tad vēl ilgi byus pasvlts.
T. Beča, Preiļi.
6762. Ja dzērves rudenī iet augstu, tad drīzi ziema būs, ja zemu, tad gapš rudens.
E. Lācis, Tirza.
6763. Ja dzērves laižas rudenī vēlu un augstu, tad būšot ilgs rudens.
J. B. von Fischer. Lieflān- disches Landvvirthschaftsbuch, 1753. 91. Ip.
6764. Ka pirmā salna bija. ta pirmās dzērves iet.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
6765. Ja dzērves iet zemu un lēni, tad būs gafš un silts rudens, bet ja augstu, tad būs drīzi ziema.
J. Rubenis, Ērgļi.
6766. Ja dzērves aizlido augstu, gaidāma agra ziema.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
6767. Ja dzērves aizejot augsti laižas, tad garš rudens būs.
T. Rīgerte, Brunava.
6768. Ja dzērves, rudenī iedamas projām, augsti lido, tad ziemas vēl drīz nebūs.
V. Miķelāns, Rubeņi.
6769. Ja dzērves projām laizdamās lido augsti, tad gaidāma drīz ziema, bet ja zemu, tad vēlu.
K. Zilbers, Meņģele.
6770. Ja rudenī dzērves aizlidodamas vēl kavējas ganīdamās, tad gaidāms ilgs un silts rudenis.
J. Andriņš, Taurkalns.
6771. Ja dzērves zemu iet, tad ziema sekla; ja augstu, tad dziļa ziema.
K. Biša, Vijciems.
6772. Ja dzērves, aizlidojot uz dienvidiem, laižas zemu — būs silts rudens.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
6773. Ja dzērves iet zemu, tad rudens būs garš.
J. Jansons, Smiltene.
6774. Kad dzērves, prom laizdamās, ir tādā kāsī, kur uz dienvidiem īsākais gals un uz ziemeļiem garākais, tad gaidāma dziļa un gara ziema un īsa vasara.
, Skolnieki, Limbaži.
6775. Ja dzērvēm prom ejol, k.i sis ziemas pusē garāks, tad ziemu garāka, jā kāsis gafāks vasaras pu sē, tad vasara garāka.
P. §., Rauna. K. Biša, Vijciems
6776. Kad dzērves projām lai/ dāmās ir sagriezušās tādā kāsī, kur uz ziemeļiem ir garākais gals, tad gaidāma dziļa un gara ziema; bet ja gafākais gals ir dienvidiem, tad būs ilgi silts rudens, un ziema būs īsa.
P. Š. Rauna, Limbaži.
6777. Ja dzērvēm rudenī aizejot garais kāsis ir pret ziemeļiem, tad auksta un gara ziema, ja gafākais pret dienvidiem — tad silta un īsa ziema.
E. Muzikants, Burtnieki.
6778. Kad dzērves lidp kāsī, un atlidojot ja kāša gafākā puse atrodas jūfu, tad gaidāma laba zveja, bet, kad uz meža pusi, tad laba raža.
I. Mennika, Ainaži.
6779. Kad dzērves rudenī agri aizlido, tad ātrs sniegs gaidāms.
I. Mennika, Ainaži.
6780. Ja dzērves priekš Mikāļa neaiziet, tad silti ziemas svētki.
K. Jansons, Plāņi.
6781. Ja dzērves aiziet priekš Miķeļiem, tad deviņas dienas pēc Miķeļiem gaidāms sniegs.
A. Bērziņa, Aloja.
6782. Dzērvēm aizlaižoties, iestājas auksts laiks.
A. Šulcs, Mangaļi.
6783. Ja dzird dzērves kliedzam, kuras lido augstu, tad drīz gaidāms ilgāku laiku lietains, slikts laiks.
V. Danfelds, Aizpute.
0784. Lietus gaidāms, kad dzērves un meža zosis lido augstu un klusu.
A. Zvejniece, Lubāna.
(>785. Ja dzērves aizejot daudz klaigā, tad tās pavasarī vēlu pārnāks.
A. Bērziņa, Aloja.
(>786. Dzērves b^tuj uz lietu.
F. Otmans, Nogale.
H787. Ja redz pa gaisu skrienot dzērvi, tad otrā dienā līstot lietus.
ft J.* Streņģis, Nīca.
] 1
6788. Ja dzērve kliedz, tad lietus būs,
K,^Lielozols, Nīca. J. Sterna,
Skrunda. »
■ . H,'i^MKf ' . '-.nsm
6789. Kad dzērves klaigā, tad lietus giiļilāms.
K. Lielozols, Nīca.
i A ,
6790. Ja "^zē.ves purvos brēc, tad gaidāms lietains laiks.
M. Ķimene, Mazsalaca.
6791. Ja Vasarā, jaukā laikā, vakaros dzērves (klarkas) purvos kliedzot, tad gaidāmas salnas, bet ja uz lauka kliedzot, tad jauks laiks.
A. Krūmiņa, Vijciems.
6792. Ja dzērves laizdamās jaucas, tad puteņaina ziema.
A. Luste, Ozoli.
6793. Kad dzērves nāk uz tīrumiem, būs bada gadi.
S. Dunkule, Ilzene.
6794. Kad dzērves augsti laižas, tad būs labs laiks.
S. Gūberts, 1688.
6795. Kas dzērvi nošauj, nevar nomirt; lai varētu nomirt, jānogrūž no jumta dzērvītes.
421
llHrun
J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
6796. Dzērves gaļu nevajagot ēst, tad esot grūti mirt.
V Lice, Līgatne.
DZĒRVES ZĀBAKI.
6797. Pavasara ūdenī nosprēgājušas kājas sauc par dzērves zābakiem. [Sal. dzērve.]
P. Š„ Rauna.
DZIEDĀŠANA.
6798. Kuj-š grib būt labs dziedātājs, tam jāapēd gaiļa rīkle.
Ti. Bukava, Rīga.
(1799. Lai hfitūiliols dziedātājs, tnd ja ēdot gaiļa kakls.
A. Aizsils, Lubāna.
('iK(K). No rītiem līdz ēšanai ne- driksi dziedāt, bet ja dziedāt ļoti gribas līdz tam laikam, tad dabūs dienā raudāt vai piedzīvot bēdas.
J. Sraits, Ķēči.
6801. No rīta tukšā dūšā neva- jaga dziedāt, tad visu dienu ies slikti.
A. Auziņa, Jaunrauna.
6802. Ja no rīta agri sāk dziedāt, tad drīz būs jāraud.
K. Corbiks, Jelgava.
6803. Nedrīkst no rīta dziedāt, tad uz vakaru būs jāraud.
M. Šķipsna, Gulbene.
6804. Dziesmas nevajaga dziedāt agri rītā, jo tad vēlāk vajaga raudāt.
L. Ērģelniece, Praviņi.
6805. Ja no rīta ceļoties tūliņ dzied, tad vakarā esot jāraud.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6806. Ja no rīta dziedot, tad visa diena esot bēdīga.
H. Lindberga, Veselauska.
6807. Kad gribas dziedāt Dieva dziesmas, tad mirs kāds tuvs cilvēks.
P. Zeltiņa, Ogresgals.
6808. Kad nakāš (negribot) dzīd bēru dzīsmes, tad paradzamas bēres.
J. Lazdāns, Kalupe.
6809. Ja kāds kājas audams dzied, tad tas noaudams raudās; bet ja kāds audams raud, tad tas noaudams smiesies.
V. Arbidāns, Ļgtgale.
6810. Kas vakarā dzied, tas rītā raud; bet kas rītā dzied, tas visu dienu smejas.
V. Arbidāns, Latgale.
6811. Vakarā bez saules nedrīkst skaļi dziedāt, jo tad, pēc t. dz. vārdiem, skauģi var vēlēt „ļaunus vārdus" un „maitāt balsi".
P. š.
6812. Lēni, lēni padziedāju, Bez saulītes vakarā,
Lai nedzird ļauni ļaudis, Lai balsiņu nemaitā.
B. 437.
6813. Ja jauni cilvēki bieži saiet kopā ar dziesmām, tad viņiem būs jāizklīst.
Z. Lāce, Veclaicene.
6814. Azdams navar dzīduot, tad bārni byus strupom mēlēm.
T. Nagle, Varakļāni.
6815. Kas ēdot dzied, tam dvēseli nelabais atpircis.
T. Dzintarkalns, Talsi.
6816. Dziedi, dziedi, ganu meita, Lai aug baltas avitiņas; Ja tu labi nedziedāsi, Tad augs rudas, puspele-
kas. LD 29080.
6817. Velnam nepatīk, ka cilvēki dzied.
J. Kriķis, Starti.
6818. Ja vakarā dziedot atbalss tālu skan, tad rītā būs lietus.
V. Greble, Kalnamuiža.
Dziedašana sapnī.
6819. Ja sapnī dzied, tad būs asaras.
M. Zaube, Rīga.
6820. Kad sapnī ziņģā, tad būs jāraud.
J. Bergmanis, 1862. g., Bārta.
6821. Ja sapnī dzied, tad būs bāršfanās.
J. Kalniņš, Druviena.
DZIEDEŠANA.
6822. Kādā vainā jābrauc līdz tādam tiltam, kur lai zirgs nobīstas, un zemē jānomet lielais lakats (seģene). Atpakaļ nedrīkst rēgāties.
K. Jansons, Trikāta.
DZIESMU GRĀMATA.
6823. Dziesmu grāmatā nekad nevajagot lapām ieliekt stūfus, jo citādi notikšot kāda nelaime.
I):li;lū>llllil
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
DZIJAS.
(>824. t'avasapa saulē nevajaga dzijas balināt, jo saulīte ēd pušu; kad viņas lieto, tad tās trūkst pušu.
J. Banazis, Nīca.
6825. Dzijas jāskalo vecā mēnesī, tad viņas tiek tīrākas.
E. Gaile, Trikāta, Rūjiena.
6826. Ja zaļas (tikko savērptas, nevārītas) linu dzijas mazgā vecā mēnesi, tad var dzijas izmazgāt ļoti baltas.
A. Kondrāte, Lenči.
6827. Dzijas jāmazgā vecā mēnesī un jānodod audējam marta mēnesī.
S. Gūbcrts, 1688.
9»
6828. " " Vecā mēnesī dziju vajadzīgs šķeterēt, tad tā nešķitinās vaļā.
A. Šeitiņš, Taurene.
6829. Dzijas jārustī jaunā mēnesī. [Sal. krāsošana.]
K. Jansons, Plāņi.
6830. Ja saules dienā krāso dzijas, tad skaisti nokožas.
E. Zirnītis, Lubāna.
6831. Vakarā nevar dzijas tīt, tad aitas klibo.
A. Kondrāte, Veļķi.
6832. Vakaros nedrīkst tīt dziju, tad jēriem kļūst līkas kājas.
M. Greize, Dole.
6833. Jāsargājas vilnānu dziju tīt ar „vejorkli" (speciāli pagatavots kociņš priekš nātnas dzijas tīšanas), lai aitas nebūtu ar ragiem.
'Min > 423
V. Miķelāns, Asare.
Dzijas sapni.
6834. Ja sapni dzijas lin, tad būs ceļš priekšā.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
6835. Ja sapni redz tinot gaišas dzijas, tad būs gaišs ceļojums. Ja redz tumšas, tad tumšs ceļojums.
M. Zaube, Rīga.
DZILNA.
6836. Kad melnā dzilna kliedz, lad ganiem lopi zūd.
M. Liniņa, Aizpute.
6837. Ja dzilnu dzirdēs saim- iii. c . Uupi nebūs ēdusi, tad nebūs pienu vasara. t ""
L. Rēķe, Madona.
6838 Kud (<zilna bļaun, tad būs II. lu .
K. Atgāzis, Nītaure. K. Lielozols, Nīca. E. Laime, Tirza. V. Hāzenef Nītaure. M. Ķikuts, Nīca. R. Vucene, Lubāna.
6839. Ja dzilna pīkst, tad būs lietus.
A. Pidriks, Sauka.
6840. Ja dzilna bļauj, gaidāms atkusnis.
K. Lielozols, Nīca.
0841. Ja dzilnas klikšina, tad salnas gaidāmas.
P. Eglīte, Priekuļi.
6842. Dzilna vecām meitām pie priedes pakulas vērpjot.
K. Jansons, Plāņi.
DZIMŠANA.
6843. Vecie Inflantijas latvieši licēja, ka kad cilvēks piedzimst, tad Dievs aizdedzina mazu ugun- liņu un piesprauž to pie debesim, kas no pasaules izskatās kā maza zvaigznīte.
Cilvēkam mirstot zvaigznīte nokrīt un izdziest.
J. Krēsliņš, Maliena.
6844. Ziņojot par kaut kā ierašanos pasaulē — bērna vai kāda lopa — saspiež otram vispirms ausi un pēc tam pasaka, kas noticis.
V. Kancāns, Asare.
6845. Vaļā logi, vaļā durvis, Kad es dzimu māmiņai: Vaļā mana valodiņa,
Ar kundziņu jārunā.
LD 31405.
6846. Kad tēvs slikts, puika dzem, kad māte brenga — meitene.
K. Jansons, Plāņi.
6847. Kas vecā mēnesī dzimis, tas ātri vecs paliek.
P. Zeltiņa, Rīga.
6848. Kas vecā mēnesī dzimis, tas nevar apprecēties.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
6849. Kas nakti dzimis, tas dumjš.
K. Jansons, Plāņi.
6850. Kas mēslu mēžamā laikā dzimis, tas ir dumjš.
K. Jansons, Plāņi.
6851. Kas vēli dzimis, tas ir dumjš.
K. Jansons, Plāņi.
6852. Kas dienu dzimst, tam viegla dzīve.
T. Java, Palsmane.
6853. Kas dienā dzimis, tam jātur lopi gaišā spalvā, kas naktī, tam atkal tumšā. Tad lopi labi izdodas.
P. Zeltiņa, Lielvārde.
6854. Kas dienu dzimis, tām un i ši lopi, kas nakti, tanī tumši lopi.
K. Jansons,' Plāņi.
6855. Pie bērnu dzimšanas un lopu radīšanas jāievēro plēnītēs (zvaigžņu zīmes), pēc kufām var zināt viņu dabu. [Sal. auns, vērsis, vēzis, lauva, jumprava, skarpis, ūdensvīrs, zivis.]
P. š„ Ropaži.
6856. Jaunā mēnesī dzimuši cilvēki ārsta nemaz nepazīst, bet vecā mēnesī dzimuši ātri noveco un nosirmo, agri tiem izkrīt zobi, un viņi paliek neprecējušies.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
DZIMŠANAS DIENA.
6857. Ja dzimšanas dienā ir jauks laiks bijis, tad tā cilvēka mūžs arī būs jauks un laimīgs.
H. Lindberga, Jaunrauna.
DZIMUMA ZĪMES.
6858. Ja māte, cerībās būdama, nobīstas un piespiež sev kaut kur roku, tad viņas bērnam tanī vietā būs dzimuma zīme. Kad sabīstas no peles, tad bērnam parādās uz miesas pele ar tumšu ādu un spalgām. Ja sabīstas no ugunsgrēka, tad dzimuma zīme ir tumša un iesarkana.
A. Vaskis, Tukums.
DZIRKLES.
6859. Kad no otra dzirkles aizņem, tad atdodot, dziirkļu riņķis jāpiebāž ar vilnu, lai aitām aug laba vilna; tāpat arī no otra aizņemtās linu sukas atdodot, jāapsien ar linu grīsti, lai aug labi lini.
/>r/f ii 4 < «rt> i
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
6860. Ja kādreiz aizņemas dzirkles, tad ar vilnas saujiņu vajag atdot, lai būtu liela vilna.
L. Rone, Ikšķile.
6861. Dzirkles atdonot, iebāž dzirkļu acī villas kušķi. [Sal. lini.]
K. Jansons. Plāņi.
6862. Kad aitas cērp, tad nedrīkst zemē noliktām zirklēm pāri kāpt, citādi aitām vilna noies, arī zirkles samaitāsies.
A. Aizsils, Bērzpils.
6863. Dzirkles nesot aitu cirpšanai, nav brīv mīst, tad ar tām dzirklēm nevar cirpt, ātri paliek neasas.
V. Miķelāns, Rubeņi.
DZIRKSTELE.
dv* v "
6864. Ja uzlēčbt' virsū dzirksteles, tad kāds nikns cilvēks uzbrūkot.
H. Lindberga, Veselauska.
6865. Ja sēž pie uguns un dzirksteles lec virsū, tad kāds aprunā.
M. Poriete, Grostona.
6866. Ja iesprāgst dzirkstele klēpī, tad dabūs krusta bērnu.
M. Klēbacha, Sātiņi.
6867. Ka cepli kurinuojūt, iz- lāc guns dzierkstelīte, tad byus viss.
H. Z. Valainis, Aglona.
6868. Kad sēž pie uguns ķēķi un dzirkstele ielec klēpī, tad būs pāde.
K. Lielozols, Nīca.
DZIRKSTS.
I. Dzirksts spaidīšana.
6869. Kad rokā ir dzirksts, tad jādod to saspiest pirmdzimtajam ar pedeli.
Dzirksts 425
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194.
6870. Cērksti var izspaidīt tāds bērns, kas mātei ir pirmais vai pēdīgais.
H. Skujiņš, Smiltene.
6871. Dzirksti var izspaidīt vecā mēnesī tikai pirmdzimušais.
K. Jansons, Plāņi.
6872. Dzirksti spaida veca mēneša gaismā un runā: „Ko es redzu, tas dilst, ko es raugu, tas ari dilst."
K. Jansons, Plāņi.
II. Dzirksts vēršana durvis.
0873. Kad rokā iemetas dzirksts, Ind jāiet uz kapsētu, vislabāk piek- tu vakarā, un jāsaspiež roka kap- selas vārtos. Ja kapsētas nav tuvuma, tad to var darīt arī mājas durvis, pa kufām ir iznests kāds mirons.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194.
(5874. Cērkstē iziet, ja slimo locekli spiež tādu durvju starpā, caur kufām jau kāds mironis cauri nests.
P. §., Rauna. K. Jansons,
Plāņi. V. Spandegs, Pociems.
J. Rubenis, Ērgļi.
6875. Dzirksts jāspiež ceturtdienas vakarā pēc saules noiešanas trīs durvu eņģēs, kupās kāds mirons cauri nests.
K. Jansons, Plāņi.
6876. Ja džerkste iemetas rokā, tad vajaga roku apspaidīt pēc kārtas pie četrām durvīm, caur kurām uz āru ir līķis nests.
V. Loze, Drusti.
6877. Kad rokā dzirkste, tad vajaga spiest to tādās durvīs, caur kurām vismaz trīs miroņi cauri vesti.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
6878. Dzirksti dziedē ar kapa krustu ziediem, kufā vietā tad jāatstāj zieda nauda.
A. Bīlenšteina rokraksts.
6879. Džerksti var izspaidīt čīkstošās durvīs. Durvīm jābūt uz koka eņģēm, vai tādām, caur kurām ir vests mirons. Spaidot jāsaka: „9 jūdzes uz priekšu, 9 jūdzes atpakaļ."
V. Amoliņa, Vecpiebalga.
6880. Ja rokā iemetas dzirkste, tad roka jāieliek starp durvīm un kādam pastarītim jāveļ- durvis, un trīs reizes jāatkārtojas šādam dialogam: Vērējs: „Vej-u, veru!" „Ko tu veri?" „Dzirksti!" „Veri, veri, ka vari novērt!" — Pēc tam sāpes pāries.
J. A. Jansons, Piņķi.
6881. Kod džerkste rūkā īzamat, rūka juosavej- bez saules taidas muojys durovuos, kupa treis reizis puorcalta.
A. Borozinska, Barkava.
6882. Kad rokā iemetusies „džerkste" tad, vakarā bez saules vajag izvirināt durvis.
A. Aizsils, Lubāna.
6883. Pret dzirksti vajaga uzmeklēt ēku, kupa pārcelta uz jaunu vietu, kā šķūnis jeb nams, un tad vecā mēnesī jāspaida durvju starpā, pie kam jārunā: „Lai iznīkst, lai izput kā vecs mēness!" Ja nu gadās jaunā mēnesī dzirkstei iemesties, tad, zināms, ir jāgaida līdz vecam mēnesim.
K. Bika, Gaujiena.
6884. Dzirksti vajaga spaidīt tādās durvis, kuras čīkst.
K. Bika, Gaujiena.
6885. Džergzdi jeb dzirksti il/i< dē, kad slimo locekli ieliek durvis un vārsta.
M. Šimiņš, Bruknii.
6886. Kad dzirkste rokā iemetusies, tad tā ir durvis noverama. Roka liekama uz istabas sliekšņa, pie kam bez tā, kūpam dzirksts, vēl viens stāv sliekšņa vienā pusē, otrs otrā pusē. Pirmais jautā: „Ko tu dari?" Otrs atbild: „Dzirk- ti veru". Pirmais: „Tā tu ver, kā tu nover!" Šie teicieni jāatkārto trīsreiz uz katra sliekšņa, pie kam dzirksts novēršana jāizdara uz trim sliekšņiem.
O. Šulme, Embūle.
6887. Džerkste iziet, ja trīs piek- tus vakarus deviņas reizes no vietas slimo roku pavārsta durvju starpā.
A. Vaskis, Tukums.
6888. 3 piektus vakarus pēc rindas jāliek roka jeb kāja, kur nu dzirgzde iemetusies, durvju šķirbā, kamēr otrs, kas otrā pusē stāv, tās cieti vep. Pirmais prasa: „Ko tu tur ver?" „Dzirgzdi vepu." „Ver, ver, ka vari novērt!"
R. Kalniņa, Udze (Mulen- bacha m.).
6889. Dzirksti var novērt: Piektā vakarā slimā roka jāvep trijās durvīs. Pie pirmajām un otrajām durvīm vērējs saka: „Vepu, vepu!" Otrpus durvju viņam jautā: „Ko tu ver?" „Dzirksti vepu!" „Ver, ka vari ™>vērt!" Pie trešajām durvīm saka ■> pašu, tikai vērējs beidzot piemetina: novēršu gan!
L. Kleinberga, Svēte.
6890. Kad rūkā ir džerksle, tad sorkonā dzeipurā sasīn trejdeviņu mozgu un ar tū dzeipuru josīn suopūšuo rūka. Juosīn di- vim: pyrmajam un pādējajam bār- nim (pedeļam). Sīn pyrmajs un pādējais vaicoj: „Kū tu dori?" — „Džerksti sīnu." „Sīņ, sīņ, ka tu jū i nūsītim." — „Es i gribu jū nūsīt." (Sasīn ap rūku dzeipuru un soka) — „Ot jauinuseju!" (Vārkavā šūs vaicojumus atkortoj trejs- kortīgi. Br. Spūlis.)
T. Beča, Preiļi.
6891. Rokas locekļa iekaisumu sauc par ģirgzdi un ārstē tā: Apsien ar sarkanu dziju un vep trīs piektus vakarus no vietas, katru vakaru trīs reiz durvīs, pie kam viens vep un otrs prasa: „Ko tu ver?" „Ģirgzdi vepu!" „Ver, ver, ka tu vari novērt!"
R. Straudovskis, Lielplatone.
6892. Ja rokā iemetusies dzirkste, tad to var novērst rīkojoties tā: vainīgā vieta jāapsien ar sarkanu dziju, metot 3 mezglus. Tad roka jāvep durvīs. Kam roka sāp, tas nostājas vidū. Vienā pusē nostājas pirmdzimušais — otrā pēdējais dzimušais. Abi vērdami runā tā: „Vepu, vepu!" — „Ko tu veri?" — „Dzirksti vepu." — „Veri, ka var novērt!" — „Novēršu!"
J. Zanders, Zaļenieki.
6893. Kas esot no saviem brāļiem vai māsām vecākais vai jaunākais, tas varot dzirksti novērt, ēdes nodzīt un arī citās tādās vainās līdzēt. Tam, kam dzirksts ir, vajaga stāvēt aiz durvīm un otram vajaga durvis vārstīt un teikt: „Vepu, vepu", pretim jāprasa: „Ko tu veri?" „Dzirksti vepu." „Ver, ver, ka vari novērt!" Tad dzirkste esot pagalam.
427
Dilrkitt
R. Bērziņš, Džūkste.
6894. Kad saule nogājusi, un visi mājinieki jau guļ, tad vajagot diviem palikt augšā. Kuj-am neesot ģirkstes, tam vajagot paņemt sarkanu diegu un siet tam, kam esot ģirkste. Tad tas prasot, ko šis sienot, tad tas atbildot: „Ģirksti sienu, ģirksti sienu". Kad nu ģirkste jau ir sasieta, tad vajagot ielikt rijas durvju šķirbā un spiest durvis ciet, cik jau vien varot ciest. Un tā izejot ģirkste.
R. Lazdiņš, Ape.
6895. Džergzdi rokas locītavā ai sleja, apsienot sarkanu vilnānu dziju jeb dzīparu ap slimo vietu.
M. Navenickis, Zasa.
6891i. .la rokā džerkste, tad deviņus nlus pirms saules lēkās jāsien dzīparā pa mezgliņam, un pēc Iam deviņus rītus no vietās pa vienam jāatraisa. T$" sāpes pāries.
M. Poriete, Grostona.
Ja kājā vai rokā iemetas dzirkste, tad to glābj tā, ka sasien ap slimo vietu diegu. Diegā jāiesien 99 mezgli ar maza jiem noga- līšiem.
A. Ansone, Skrunda.
III. Dzirksts spiešana sētā.
Dzirksts jāspiež sētas posmu starpā.
K. Jansons, Plāņi.
Džerkste iziet, ja to saspiež čīkstošās nama durvīs.
E. Laime, Tirza.
Džerksti var izdzīt, ja to saspiež pārceltas mājas durvīs.
L. Laime, Tirza.
Ja rokā iemetusēs džerkste, tad slimā roka pirts durvis trīs reizes jāsaspiež, tā ka neviens nezina, tad roka būs vesela.
T. Java, Palsmane.
Dzirksti var izdzīt, ja ar sāpošo roku ņem čīkstošas durvis un ikvakarus virina, kamēr dzirkste izzūd.
A. Bērziņa, Aloja.
Lai izdzītu džerksti no rokas, tad roka jāieliek starp durvīm un stenderi un jāsaspaida. Tikai šis darbs jādara vakarā, pēc saules noiešanas.
J. Vīksne, Lubāna.
Ja dzirksti grib izspiest, tad jāaiziet pusnaktī uz līķa kambari; pašam jāieiet iekšā un roka jāliek starp durvīm, tad trīsas reizes stipri durvis jāpievelk. Ja bailes nebūs bijušas, tad dzirkste arī izies.
A. Mūrniece, Cēsis.
0905. Lai no rokas izdzītu dzirksti, tad roka ir jāizbāž caur kapličas logu un trīs reiz jāsaka: „Izlec, izlec, izlec!"
J. Jurēvics, Šauļi (Lietuva).
6900. Ja kādam dzirkste rokā, tad to var izspiest tikai beidzamais bērns.
A. Mūrniece, Cēsis.
6907. Ja kādam dzirkste rokā, tad to var izspiest tikai pirmais bērns.
A. Mūrniece, Cēsis.
IV. Dzirksts siešana.
6908. Dzirksti var nosiet tikai pirmdzimtais jeb pēdējais. Jāsien ar sarkanu dziju pēc saules un jārunā zināmi vārdi.
A. Bīlenšteina rokraksts, Lubāna.
6909. Kad dzirksts iemetas rokā, tad jāuzmeklē dzirksts sasieša- nai pirmdzimtais un pedelis. Viens nu sien vainu ar sarkanu dziju, otrs prasa: „Ko tu sien?" — „Dzirksti sienu!" — „Sien, sien, lai izzūd kā vecs mēness!" Tāda saruna jāatkārto deviņas reizes un katrreiz dzijā jāiesien viens mezgls. Tad dziju apsien ap slimo roku un tā viņam jānēsā, kamēr pāriet sāpes. Kad roka ir vesela, tad tam pašam dzija atkal jānoraisa, kas to apsējis. Ja cits raisa, tad raisītājam piemetas dzirksts. Mezglus raisot atkal deviņas reizes tāpat jāsarunājas kā mezglus sienot.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 194.
6910. Ģerksti var nosiet šādi: ņem sarkanu dziju, aptin vienreiz ap roku un sasien ar trīs mezgliem labi stingri, tad sējējs nospļaujas un saka: „Pie suņa, pie kaķa, ne pie mana bērna!" Bet kamēr ģerksti sien, kādam citam jājautā 3 reizes: ,,Ko tu sien?" Un sējējam katru reizi jāatbild: „Ģerksti sienu." Un jautātājs saka: „Sien, sien, ka var nosiet!" Tam, kūpam ģerksti sien, nav nekas jāsaka, paldies arī nav brīv teikt, ka ģerkste nosieta.
O. Biteniece, Ogresgals.
6911. Ja rokā iemetas džerkste, tad slimajam roka jādod kādas dzimtas, pēc vecuma, otram apsiet ar sarkanu dzīparu. Tad slimais vaicā: „Ko tur sien?" Sējējs atbild: „Džerksti sienu!" Uz to slimais saka: „Sien, sien, kamēr izsien!" Saruna jāatkārto trīs reizes. Tad rīļā roka vesela.
J. Vīksne, Lubāna.
l)r Iri,
6912. Ja dzirgzde iemetas rokā, tad vajaga noiet pie ciemiņiem un
>f ___________________ 429 >
nozagt cepļa slotas šņori. Kad pāriet mājā, vajaga ar to šņori apsiet to roku, tad dzirgzde atlaižas.
M. Ķaupelis, Nīca.
6913. Ja džerkste iemetas rokā vai kājā, tad ar sarkanu dzīparu jāapsien roka. Pie katra mazgla kādam jāprasa: „Ko tu sien?" Jāatbild: „Džerksti sienu!" Tā jādara trīs reizes, tad džerkste izput.
L. Reiteris, Lubāna.
*
6914. Ja dzirkste kur esot, tad ap mazo pirkstiņu jāapsien 27 mazgli. Sējējam viens tūliņ jāatraisa, bet citi katru vakaru viens; līdz mazgi būs izraisīti, tad arī džerkste izputēs.
L. I.Ideka, Lubāna.
6915. Vajaga dabūt vienu mezglu sējēju vīrieti vai sievieti, tādu, kas pirmā vai pēdējā mēneša dienā dzimis. Tam jāņem dzīpars un jāsien ap slimo locekli trejdeviņi mezgli. Kad sien, tad slimniekam jāprasa sējējam: ,,Ko tu tur sien?' Sējējam jāatbild: „Dzirksti sienu. Slimam jāsaka: „Sien, sien, kamēr sasien!" Tā jāprasa, kamēr trīs deviņi mezgli sasieti. Tad trīs reizes jānospļaudās un jāsaka: „Trīs dienas vesels, trīs dienas nevesels." Katru vakaru pēc mezglu sasieša- nas viens mezgls jāatraisa vaļā.
D. Dama, Smiltene.
>\
6916. Dzirksti var izdziedēt, šādus vārdus teicot: „Kas tev gauži sāp, tas man par labu. Tas kociņš čīkst, tā niedre brīkš. Tas jūpas ūdens staigā šurp un turp un paliek uz vietas. Iekš Jēzus vārda, Dievs Tēvs, Dievs Svētais Gars! Tā Svētā Mārija, Dieva māte, pavēl, kā akmins nosūnojies nostiprinājies paliek savā vietā, tā tam kau
liņam būs palikt savā vietā. Iekš Jēzus vārda, Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars."
D. Daina, Smiltene.
6917. Vajaga dabūt kādu sējēju, kas mezglus sien, vienalga, vīrieti vai sievieti — tikai vai pirmo, vai pēdējo dzimušu. Tam jāņem dzīpars un jāsien ap slimo locekli trejdeviņos mezglos. Tam, kam džerkste, kad sien, jāprasa: „Ko tur sien?" Sējējam jāatbild: „Džerk- sti sienu." Klipam sien, jāsaka: „Sien, sien, kamēr sasien!" Un tā uz katra mezgla jāprasa, kamēr Iris deviņi mezgli sasieti. Tad trīs reizes jānospļauna? un jāsaka:
I ris dienas vesels, trīs nevesels!" t'n ikkatru vakaru viens mezgls jāraisa vajā.
Zeltenietis, Valmiera. \ \
6918. Kas dzīvam kurmim no deguna izspiež asinis un tās izberzē delnā, tas ar to roku var izsiet visas dzirkstis. Jāiemet sarkanā dzīparā trijdeviņi mazgli, no kūļiem pēdējais jāatraisa pašam sējējam. Slimajam jāprasa: „Ko tur sien?" Dziedētājam jāatbild: „Dzirksti sienu." Tālāku slimajam jāsaka: „Sien, sien, ka vari izsiet!"
K. Jansons, Plāņi.
6919. Ja dzirkste iemetusies locītavā, tad pirmdzimtais ņem sarkanu vilnas dziju un apsien slimo vietu, iesiedams dzijā deviņus mezglus, pie kam pie katra mezgla siešanas prasa pastarītis: „Ko tu tur sien?" Sējējs atbild: „I)zirksti sienu." Pastarītis saka: ,,Sien, sien, kamēr izsien!" Ar katru nākošu dienu viens mezgls jāatraisa, kamēr pie pēdējā mezgla dzirksts ar vairs nav.
K. Krastiņš, Jaunpiebalga.
6920. Par ģergzdu sauc sāpi rokas pantā, laikam locekļu reimatismam līdzīga sāpe. Visupirms iesēja diega trijdeviņus mezglus, pie katra runādami šā: Pirmais, kūpam vajadzēja pirmdzimtam būt, saka: „Sienu, sienu ģergzdu." Otrs, kūpam vajadzēja pastarītim būt, atbild: „Sien, ka tu viņu nosietu!" Kad šī saruna bija beigta, tad diegu ar mezgliem apsēja slimniekam ap roku un tas tur palika, kamēr satrūdēja un pats no sevis nokrita.
S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11.
6921. Džerksti sien pedelis vecā mēnesī un pirmdzimušais aiz durvīm nostājies prasa: „Ko tur sien?" Pedelis atbild: „Džerksti sienu," un sasien vienu mazglu. Pirmdzimušais aiz durvīm saka: „Sien, sien, lai izdilst kā vecs mēness." Tā to atkārto 9 reizes, un pēc tam katru dienu vienu mazglu atraisa.
J. Rubenis, Ērgļi.
6922. Vajaga dabūt kādu sējēju, kas mezglus sien, vienalga, vai vīrieti vai sievieti — tikai vai nu pirmo, vai pēdējo dzimtā dzimušo. Tam jāņem dzīpars un jāsien ap slimo locekli trijdeviņos mezglos. Tam, kam džerkste, kad sien, jāprasa: „Ko tur sien?" Sējējam jāatbild: „Dzerksti sienu." Kūpam sien, jāsaka: „Sien, sien, kamēr sasien!" Un tā uz katra mezgla jāprasa, kamēr trlsdeviņi mezgli sasieti. Tad trīs reizes jānospļaujas un jāsaka: „Trīs dienas vesels, trīs nevesels!" Un ikkatru vakaru viens mezgls jāraisa vaļā,
J. Jansons, Rīga.
6923. Vajaga dabūt vīrieti vai sievieti, kas pirmais vai pēdējais dzimis no mātes, tad tam vajaga ņemt dzīparu un siet to ap slimo locekli treijdeviņos mezglos. Tam, kam džērksti sien, jāprasa: „Kotur sien?" Sējējam jāatbild: „Džērksti sienu." Pirmajam nu jāsaka: „Sien, sien, kamēr sasien!" Un tā pie katra mezgla jāprasa, kamēr trejdeviņi mezgli sasieti. Tad trīs reizes jānospļaujas un jāsaka: „Trīs dienas vesels, trīs nevesels." Katru vakaru viens mezgls jāatraisa vaļā, kamēr visi atraisīti.
A. Tomsons, Rīga.
6924. Džērksti uorstej arī pyr- mais bārns un pedels. Pyrmais sīn džērksti ar sorkonu dzeitiņu, pedels pīguojs soka: „Dīvs paleidz!" „Paldīs!" „Kū tu sīn?" „Džerksti." „Sīn, sīn, kab izsitu!" „Izsīšu gon!" Taidu sarunu atkuortoj treis reizis. Vyss juoizdora bez saides.
A. Borozinska, Barkava.
6925. Vajaga apsiet ap to vietu, kur dzirksts, ar sarkanu dzīparu, pie kam vajaga būt vienam prasītājam, kam jāstāv aiz loga un tad jāvaicā: „Ko tur sien?" Tālāka saruna jau ir pazīstama.
H. Bika, Gaujiena.
6926. No rokas džirksti (dzirksti, džērksti) var izdzīt tā: Roku apsien ar sarkanu dziju, iesienot tanī trejdeviņus mezglus, atpakaļ skaitot.
J. A. Jansons, Rīga.
6927. Dzirksti var izkost pasta- ris. Pirm<ļiimušais prasa: „Ko tu kod?" Pastaris atbild: „Griezi kožu." Pirmdzimušais: „Kod, kamēr izkod!" Tas jāatkārto trīs reizes.
P. Š., Skaista.
6928. Viens prasa tam, kūpam ņirgzde: „Ko tu tur sien?" „Ņirg- zdi sienu." „Sien, sien, kamēr no- siesi." Un tā tas jāatkārto deviņas reizas.
A. Skuja, Mālupe.
6929. Pret dzirksti jāapņem ap roku sarkans vilnas pavediens un jāuzmet deviņi mezgli, skaitot zināmus vārdus.
A. Mednis, Rīga.
6930. No strādāšanas dažreiz iemetas rokas locītavā pie plaukstas džerkstis slimība un tad tā locītava knikst. Tad iesien sarkanā dzīparā trijdeviņus mazglus un apsien šo dzīparu ap roku knikstošā vietā, un tad paliekot- džerkste vesela.
K. Bormanis, Taurēm'
6931. Dzirksts iziet, ja sarkanā diegā iemet deviņreiz deviņus mazglus un ar to apsien slimo locekli.
K. Jansons, Plāņi.
6932. Apsien dzirgzdes vielu ar sarkanu dziju, kupā trejdeviņi
mezgli.
K. Miilenbacha man It Kul niņš, Udza.
6933. Vajaga dzirksts vietu no tīt ar auklu un tad braucīt un spaidīt. Arī ar košanu dzirkslis tiek iznīcinātas.
K. Bika, Gaujiena
6934. Dzirksts ir trīsreiz jāapsien ar sarkanu dziju.
P. Š., Rauna. E. Linge, Salaspils.
6935. Kad džergzdi grib izdzīt no rokas, tad no sakām ir nemanot jānozog sumastaukla, ar to jāsatin roka, pēc kam nevienam nezinot jāatliek aukla atpakaļ.
431
Dzirksts
Z. Lancmanis, Lejasciems.
6936. Dzirksts jasasien ar zirga saku sumastauklu.
K. Jansons, Plāņi.
V. Dzirksts traipīšana.
6937. Kad vienam ir dzirksts rokā, tad otram ir jāuzsaka, kuj-ā rokā, un jāsaka: „Lai čīkst kokā, ne tavā rokā!" Ja nevar uzminēt, tad dzirksts nepāriet.
P. Ignāts, Nīca.
6938. Ja kāds slimo ar dzirksti, tad lai to izdzītu, sestdienas vakarā tā jāapspļauda.
V. LIce, Līgatne.
6939. Ja rokā ir dzirkste, tad lai la izietu ir 3 reizes jāuzspļauj un japnberzē gar pīlāgu saknēm.
, A. Mūrniece, Cēsis.
VI. Dzirksts lopam.
||f
6940. Ja lopam iemetas džerkste kājā, tad no 9 maisiem jāizraisa auklas, katrā auklā jāiesien 9 mezgli un ar šīm auklām jānotin lopam slimā kāja, lai nēsā, kamēr sadilst, tad lops būs vesels.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
DZIRNAVAS.
6941. Ja dzirnkalis to vidu, ko no akmens acs izkalis, atdevis saimniecei, tad dzirnavas gājušas viegli, bet ja neatdevis, tad grūti. Tāpēc dzirnkaļi tapuši labi uzmanīti, lai atdotu izkalto vidu.
J. Rubenis, Ērgļi.
6942. Ja uz dzirnavām braucējam ceļa maize līdzeni nolūst, tad malšana labi izdosies; ja nelīdzeni — slikti.
432
E. Laime, Tirza.
0943. Dzirnaviņas raudājās, Ka nelika vaiņadziņa. Neraudiet dzirnaviņas, I )ošu Jāņa vakarā.
Āronu Matīss. LD 32321.
6944. Maļu, maļu, ko es maļu? Sava vīra bikses maļu, Lai griežas mans vīriņš Kā auziņu sēnuliņa.
J. llsters, Vestiena. LD 34133.
6945. Ja maļot tukšas dzirnavas, tā esot briesmīga lieta.
A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
DZĪRES.
6946. Ja dzīrēs saplīst glāze, tad ir laime.
E. Rotmane, Jaunauce.
DZĪTARS.
6947. Dzintara (zītara) dūmi ir visur pazīstams dziedināms līdzeklis.
K. Pētersons, Saldus, Blīdie- ne, Gaiķi, Līvbērze.
DZĪVES MAIŅA.
6948. Uz jaunu vietu nevajaga iet trešdienā un piektdienā.
K. Jansons, Plāņi.
6949. Uz jaunu māju jāiet ceturtdienā un svētdienā. Ja uz jaunu vietu ietot piektdienā, tad ir strīdus, ja svētdienā, tad pulka darba.
K. Jansons, Plāņi.
6950. Ja kāds aiziet no mājām uz citurieni dzīvot, nedrīkst istabu mēzt, lai neizslaucītu no mājas svētību.
Dzirksts r— Dzīves maiņu
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
6951. Ja pāriet uz jaunu dzīvokli, veco nedrīkst slaucīt, jo tad l»ir>i maina dzīvokļus.
A. Miglava, Migu
6952. Kod cylvāks maina sev jaunu dzeivokli, un kod izīs nu vn- cuos dzeivoklis un pēc sevis izmoz- guos un izslauceis tū ustobu, kur jis dzeivuoja. Kod jis nūjīt uz jau- nys, tod jam uz jaunys dzeivoklis labi najīt. I kod svešs cylvāks jēs tymā ustobā, kura teiri izmozguo- ta un izslaueeita, tam cylvākam otkon nalabi īt. Jis izslauca sovus kaimynus. Par tū vacīji ļauds ru- noj, ka īsi dzeivuot jaunā dzeivok-
. lī, vierīs, kab ti byutu nateirs, tū- laik ti dzeivja īs labi.
V. Podis, Rēzekne.
6953. Pārejot uz dzīvi jaunā mājā, vispirms tur jāielaiž suns vai kaķis pārgulēt.
V. Pilipjouoks, Asūne.
6954. Aizejot uz jaunu dzīves vietu, vecā ir jāatstāj sāls un maize uz galda, lai jaunā būtu laba dzīvošana.
I. Melngaile, Melluži.
6955. Ja pāriet uz jaunu dzīves vietu, vecais dzīvoklis jāizmazgā, tad vairs nekad nebūs jānāk atpakaļ dzīvot.
L. Ezīte, Alūksne.
6956. Kad jaunā mājā iet dzīvot, tad iekšā ejot jāpārmet krusts un nama tēvam jānosvēta visas sienas, tad mierīga dzīvošana.
A. Aizpurve, Lubāna.
6957. Kad iet uz jaunu vietu, tad jāiesien lupatiņā sāls ar maizi un jāuzliek jaunā vietā uz krāsns, kamēr vēl neviena manta nav istab!T~ienesta.
E. Laime, Tirza.
6958. Uz jaunu dzīvokli ejot nedrīkst drēbju mazgāt, jo tad nav laimes, bet ja nemazgā, tad ir tik daudz laimīšu, cik drēbēs melnumiņu.
L. Pogule, Gatarta.
6959. Kad vadājoties saplīst trauki, būs laimīga dzīvošana jaunajā dzīvoklī.
E. Lieknēja, Rīga.
6960. Aizejot uz jaunu vietu, pirmajam apmeklētājam jāaiznes sāls ar maizi, lai tās nekad netrūktu.
M. Macpāne, Alsunga.
6961. Ja izejot no dzīvokļa grib, lai tam, kas nāks pēc tam, ietu slikti, tad vajaga iedzīt slieksnī adatu, ar aso galu uz augšu.
K. Corbiks, Jelgava
I "
6962. Kad negrib aiziet no kādas vietas, kur laba dzīve, tad savā pagultē jāierok akmens. Ja to dara, tad tai vietā nodzīvos līdz mūža galam.
RKr. 6.
6963. Ja kāds mājas iemītnieks aiziet uz jaunu dzīvi, viņam jāsviež pakaļ ar akmeni, tad viņš drīz nāks atpakaļ.
J. Pļaviņš, Koknese.
6964. Kad pāriet uz jaunu dzīves vietu, tad zemes jāņem līdza.
V. Spandegs, Pociems.
6965. Ja ejot uz jaunu dzīvokli, tur izliekas zemi griesti, tad tādā nevajaga iet, jo tur būs grūta dzīvošana.
K. Corbiks, Jelgava.
6966. Kad pāriet uz otru māju dzīvāt, tad vecās mājas sienā vajaga iesist veca pakava naglu, lai jaunā vietā labi klātos.
433 *
Drlm i mii/ņa
F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 207.
6967. Ja iet jaunā dzīvoklī, tad jānes pa priekšu maizes klaips, — tad būs arvienu visa kā pietiekoši.
E. Rotmane, Jaunauce.
6968. Jaunā dzīvoklī ieejot vispirms tur jāienes kukulis maizes un sudraba nauda un jāuzliek tie uz krāsns, tad nebūs tukša dzīve.
K. Kēze, Priekule.
6969- Ja pāriet uz jaunu dzīvokli, tad jaunā dzīvoklī uz krāsns jāuzliek maize un sāls, tad nekad netrūks maizes un sāls.
A. Miglava, Rūjiena.
6970. Ja aiziet uz jaunu dzīvokli, uz krāsns vajaga uzlikt sāli un maizi, lad ilgi tur dzīvos.
K. Kristape, Olaine.
0071 Ja iiāēt jaunā mājā dzīvot. tad uz krāsns jāuzmet maize mii sals.
Lf Vīgante, Jaunpils.
6972. Kad ieiet jaunā istabā dzīvot, tad vajaga vispirms uzlikt maizes kukuli uz loga, lai netrūkst maizes.
K. Corbiks, Līvbērze.
6973. Pārejot jaunā dzīvoklī, esot jāliek augšpus durvīm vai zem sliekšņa sidraba nauda. Tas tad dzīvojot pastāvīgi bagāti un esot arī citādi laimīgs.
G. Pols, Baldone.
6974. Saimniekam, jaunā dzīvē ieejot, jāšauj krustiski caur mājām, lai nelabais izbēg. Tad pat arī jāvāra biezputra, lai mājturībā arvienu būtu pilnība.
A. Zeibe.
6975. Aizejot uz jaunu dzīves vietu un vedot no kūts govis ārā, iepriekš jau jāpaliek zem sliekšņa atvāzts nazis. Tad govis jaunajā dzīves vietā neslimojot.
I. Ozoliņa, Rīga.
6976. Uz jaunu dzīvi pārejot, mēsli, kas radušies pakājoties, jāņem līdz, tad jaunā vietā klājoties labi.
J. Putns, Trapene.
6977. Uz jaunu dzīvi pārejot, mēsli, kas radušies pakājoties, jāņem līdzi, tad jaunā vietā klāsies labi.
J. Bikša, Daugmale.
6978. Ja iet uz jaunu vietu, tad no vecās kūts trīs reizes jāņem mēsli, kuri jāaiznes uz jauno kūti, tad ar lopiem nebūs neveiksmju.
A. Bulēne, Turaida.
6979. Kad no kādas mājas iet uz jaunu dzīvi, tad vecā dzīves vietā jāsaslauka mēsli un jāsadedzina, lai jaunā vietā būtu laba dzīve.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
6980. Pārejot jaunā dzīvē, slotas nevajaga līdzi jemt: tad mūdži arī nenāks līdz.
L. Krastiņa, Baldone.
6981. Kad kāds vīrs aiziet dzīvot uz citām mājām, tad tam jā- nomēž sekums sūdu no kūts durvīm, tad novērsts viss ļaunums.
J. Steglavs, Jelgava.
6982. Ja jaunā vietā kaut ko pazaudē, tad neveiksmes.
V. Vintere, Matīši.
6983. Ja jaunā vietā aizejot līst lietus, tad būs slikta dzīve.
M. Šķipsna, Gulbene.
6984. Ja svešā vietā pirmo reiz guļ, tad iedomātais piepildās.
V. Vintere, Matīši.
Dzīves iii n i ņ a sapņos.
6985. Ko, pirmo nakti jaunā dzīves vietā guļot, sapņo, tas arī piepildās.
M. Ozola, Nītaure.
6986. Ja pirmo nakti guļ svešā vietā, tad ar to, kupu redz sapnī, būs jāapprecas.
V. Duka, Vidzeme.
6987. Ja sapnī iet uz jaunu dzīves vietu, tad jāmirst.
A. Aizsils, Prauliena.
DZĪVNIEKS.
6988. Kad uz kādu mazu dzīvnieciņu teic: „Mazs kā pelīte", tad tas neaugot lielāks un paliekot mazs, kāds ir.
A Briedis, Nīca.
ECĒŠAS.
6989. Ecēšas senāk taisīja tikai no egles čakārņiem.
P. Š., Rauna. G. Pols, Vecgulbene.
6990. Ecēšas jācērt jaunā gaismā. Citi cērt arī vecā gaismā, bet tad tās drīz nekalst un ir smagas.
S. Gūberts, 1688.
6991. Ecēša juotaisa vacā mēnesī, lai ir vīgluoka.
Br. Spūlis, Vārkava.
6992. Pēc tautas dziesmām meitas nesēd uz ecēšām, lai neecētos, tautās aizgājušas.
EFEJS.
6993. Efejas nedrīkst audzēt, tad mājā naids"~ūn ķildas.
A. Aizsils, Lubāna.
6994. Meitas nedrīkst audzināt efeja puķi, tad nedabūjot precēties. Ja sievas audzina, tad nevar sadzīvot ar vīru.
T. Dzintarkalns, Talsi.
EGLE.
6995. Ja pie mājām aug egles vai priedes, tad cilvēkiem un lopiem piemetas slimības. [Sal. priede.]
A. Salmāns, Balvi.
6996. Kad egļu skujas kaisa istabā, tad neaug blusas.
Zemes Spēks, 1932. 28, 477.
6997. Pie kupām mājām egles aug, tais mājās naids mājo.
T. Rīgerte, Brunava.
6998. Audzi, audzi, eglīte, o li ņa malā, Kad mani vedīs, es Icvi pušķošu.
LD SOftTtO.
6999. Ja eglaaug slapjā vietā, tad tai ir brūna serde un to sauc par ūdens serdi.
H. Skujiņš, Smiltene.
7000. Egles koks jācērt jaunā mēnesī, tad viņš ir cietāks un stiprāks.
J. Rubenis, Ērgļi.
7001. Egles jāgāž pret ziemeļiem, tad žūstot neplīst.
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
7002. Tās egles ir labas ķozuļa likšanai, kupām zari papriekšu iet uz leju un tad atkal galiņi ceļas uz augšu. Tajās metas bites.
J. Rubenis, Ērgļi.
7003. Tās egles ir labas piena trauku taisīšanai, kūpas gāžoties izvelk no celma skabardas; bet kupām celms izvelk skabardas, tās šiem traukiem neder.
435
Dzīves maiņa — Egle
J. Rubenis, Ērgļi.
7004. Tās egles ir tēviņi, kurām zari iet uz augšu vien; kurām uz zemi palīkuši zari, tās ir mātītes. No pēdējām eglēm iznākot labi piena trauki. [Sal. koki.ļ
J. Rubenis, Ērgļi.
7005. Ja eglēm ziemu piebirst zemē brodiņi, tad būs labs miežu gads.
K. Jansons, Plāņi.
7000. Ja marta mēnesī vējš lauž eglēm zarus, tad gaidāma laba miežu raža.
K. Preiss, Vecgulbene.
7007. Kad egļu šā gada jaunās audzes noliekušās, tad mieži jāsēj.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
7008. Ja egles pavasarī augot nolikušas, tad vasaru miežiem būs lielus vārpas.
I. Ozoliņa, Rīga.
7009. Kad eglēm augumi birst, tad gaidāms labs miežu gads.
Atbalss k., 1892. J. Kriķis, Starti.
7010. Kad eglēm pavasaros krīt mazi zariņi, tad gaidāma laba miežu vasara.
K. Meiers, Lubāna.
7011. Ja pavasarī eglēm ir čiekuri galotnēs, tad nākošā vasara būs sausa; bet ja čiekuri ir vairāk no apakšas, tad nākošā vasara būs slapja.
J. Stučka, Stāmeriene.
7012. Ja eglēm daudz ziedu, sagaidāma laba rudzu raža.
J. Vieglais, Vecpiebalga.
7013. Ja pavasarī eglēm ir daudz jauno čiekuru, tad šajā gadā sagaidāma laba rudzu raža.
Z. Grlnberga, Sigulda.
701 I I. ni eglēm ir daudz čiekuru (eii ktli/n), tad būs labs rudzu gads.
K. Mika, Gaujiena.
70t !> In pavasari eglēm čiekuri aug pa ..i galotnē, tad zemkopjiem karlupi |i jāstāda pašā augstākā vielā.
J. Ozole, Lubāna.
7010. Ja eglēm pavasarī daudz čiekuru, tad nebūs to gadu kartupeļu raža.
A. Bērziņa, Aloja.
7017. Ja egles pilnas čiekuriem, tad to gadu būs laba kartupeļu raža.
K. Oinaskova, Ungurpils.
7018. Ja pavasarī eglēm daudz čiekuru, tad gaidāma kartupeļu raža.
V. Raitais, Lubāna.
7019. Ja pavasarī eglēm ir daudz čiekuru, tad rudenī būs daudz kartupeļu.
L. Pogule, Auļukalns. ,1. Fleišers, Skrunda.
7020. Ja eglēm daudz čiekuru, tad būs laba kartupeļu raža.
R. Gailīte, Liezere. A- Vilciņš, Līgatne. K. Corbiks, Tukums. E. Miglava, Rīga.
7021. Kad eglēm daudz čiekuru, tad rudenī daudz un lieli kartupeļi.
V. Ozoliņa, Laubere. J. Pļa- viņš, Ozoli.
7022. Ja eglēm daudz čiekuru, tad paaugs kartupeļi.
J. Pļaviņš, Ozoli.
7023. Ja eglēm daudz čiekuru, tad otrā gadā daudz kartupeļu.
Z. Lāce, Veclaicene. L. Prū- se, Vecpiebalga. A. Bodniece, Tome.
7024. Ja ziemu redz zem eglein kukaiņus, tad pavasarī tai nedēļas dienā nevar kāpostus stādīt, jo tad spradži tos noēd.
A. Salmāns, Balvi.
7025. Priekš lieliem kapiem eglēm sabirst skujas uz saknēm eu- piņās.
K. Jansons, Plāņi.
7026. Ja ziemā zem eglēm piebirušas skujiņas, tad gaidāma laba vasara.
V. Alke, Jaungulbene.
7027. Kad egļu zari liecas uz augšu, tad tiek lietus.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
7028. Ja eglēm skujas nokarājas uz leju, tad būs lietus.
M. Veidenberga, Vecmokas.
7029. Kad ziemā egles šalc, tad pēc mēneša sniegs kusīs.
S. Gūberts, 1688.
7030. Egles šalc uz lietu, bet bērzi, ziemā, uz aukstu laiku.
K. Zvirgzdiņa, Trikāta.
7031. Vajaga nogriezt eglīti un iespraust nomizotu zemē. Ja eglītes zari liecas uz zemi, tad būs lietus; ja zari liecas uz augšu, tad būs sauss laiks.
A. Salmāns, Balvi.
7032. Ja nomizoti egles zari būs uz augšu, tad sagaidāms lietus.
M. Rullē, Lubāna.
7033. Ja eglei zari sacēlušies uz augšu, tad būs skaists laiks.
V. Kalniņa, Mārsnēni.
7034. Jq. eglei zari uz augšu — sauss laiks, uz leju — lietus.
J. Rudītis, Jaunpiebalga.
7035. Ja eglei zari nolīkuši uz leju, tad būs mitrs laiks.
V. Kalniņa, Mārsnēni.
7036. Kad eglēm zari liecas uz leju, tad būs sniegs.
A. Račevskis, Jaunpiebalga.
7037. Ja vasaru eglēm skujas (zari) nokapas uz leju, tad gaidāms lietus.
J. Avotiņš, Vestiena.
7038. Ja dienasvidū egles zari izskatās tumši, tad pie vakara ir skaidrs laiks.
A. Salmāns, Balvi.
7039. Ja ziemu jaunā mēnesī eglēm birst (sāk birt) skujas, tad otru jaunu mēnesi būs pali.
fV ']J K.' Jansons, Plāņi.
7040. Ja ziemu egles piesnigušas ar sniegu, tad sagaidāms putenis un pēc tam atkusnis.
A. Dragone, Palsmane.
7041. Ja eglē iegriež krustu, tad māte mirst.
K. Poga, Penkuli'.
7042. Ja sapnī mājā griež egles, tad mājā kas mirst.
R. Vucene, Lubānu.
7043. Rociet mani, kur rakda mi, zem eglītes nerociet: No eglītes rasa bira, rūsēj' mans augumiņš. [Sal. bērzs, rakšana.]
LD 27397, 1.
7044. Nu, radiņi, pāriedami eglei zarus aplauziet; Ja eglei zari augs, tad radiņi kopā ies.
LD 27809.
EGLĪŠU TIRGUS.
7045. 11. oktobrī Madonā esot eglīšu tirgus.
437
lujlr / (//(mi tirgus
A. Dama, Smiltene.
EGLĪTES.
7046. Ja pļavās zied eglītes, tad gaidāmi pali.
L. Prūse, Vecpiebalga.
7047. Ja pļavā ir daudz purveg- līšu, tad būs slikta siena raža.
M. Breikša, Līgatne.
EGĻU NEDĒĻA.
7048. Egļu nedēļa, saukta arī par skuju nedēļu, ir bijusi tūliņ pēc Miķeļa dienas, no 29. septembra līdz 6. oktobrim. Lubānā un Meirānos vairāk pazīstama skuju nedēļa, bet uz Madonas pusi atkal egļu nedēļa. Madonā senāk bijis Eglītes tirgus, kas noturēts vienu nedēļu pēc Miķeļa «lienu». Skuju nedēļā kā- i■■ > .ii bijuši gun jāgriež, bet ne jāliek kubiilS.
A. Aizsils, Lubāna.
I LKA DIEVI.
7049. Priekš simts gadiem Ope- kalna draudzē varen liela tumsība esot bijusi, ka tiem ļaudīm še vēl savi elka dievi, savi svēti akmiņi un kalni esot bijuši un ka visāda blēņu ticība tos esot pievīluse.
Latv. ļaužu draugs, 1832. 50.
7050. Vidzemē esot viens elka dieva mežs un trīs elka dievu tirgi. Tas mežs jau no tēvu tēviem, varbūt jau no pagānu laikiem, tiek turēts par svētu. Tur nedrīkst nei kociņu nocirst, nei putniņu iznest. Tās mājas veci saimnieki viņu cieši sargā un glabā. Dažās vietās tiek arī elka dieviem upuri nesti tanīs dienās, kas viņu dieviem svētas.
Latv. ļaužu draugs, 1836. 71.
7051. Viņi sapulcējās kādās jaukās birzēs, vai pie kāda kupla veca koka, liepas jeb ozola, tos pavisam ļoti cienīdami, vai arī pie it liela akmeņa saviem elkiem kalpot.
K. Šulcs, Kurzemes stāstu grāmata, 1832.
7052. Šādiem elkiem par godu tie kvēpināja ar zītaru un citu kvē- pējamo un atnesa tiem par dāvanu lauka un dārza augļus, kaujamos lopus un putnus, brīžam arī mazus bērniņus, kā citi saka.
K. Šulcs, Kurzemes stāstu grāmata, 1832.
7053. Uguns Dievs (pērkons), svētības Dievs (pūķis), laimes māte, jūras māte, vēja māte, mēslu bāba, meža tēvs un daudz citi vēl bija tie elki, kam kalpoja un upurēja.
K. Šulcs, Kurzemes stāstu grāmata, 1832, 33. p.
ELKONIS.
7054. Ja elkoni atsit, tevi mīļākais jeb mīļākā piemin.
V. Miķelāns, Dunava.
ELIJĀSA DIENA.
7055. Elijāsa diena 20. jūlijā. Elijāss ar savu draugu Jezajāsu tagad guļot Āzijas kalnos. Pasaule kļūstot arvienu ļaunāka un uz pasaules galu pats velns vadāšot apkārt pīrāgus un došot ļaudīm. Tad Dieva pacietībai būšot gals un viņš sūtīšot Elijāsu ar Jezajāsu, lai tie ar zibeņiem sasperot ļauno garu. Tad no deviņām pusēm metīšot zibeņus un nu sākšoties pastara tiesa. Ari tagad jau Elijāss dažreiz braukājot pa debesīm ar diviem baltiem zirgiem, un viņa ratu rīboņa esot pērkons.
B. Eriņa, Latgale.
elle.
7056. Tumšo leju (sal. dvēsele) malēnieši meklēja tālu tālu tukšu inos (ziemeļos), kur ne saules, ne mēness; pat zvaigžņu tur neatspīdēja, bet valdīja mūžīga tumsību.
J. Krēsliņš, Maliena.
ELŠU ZĀLE (Stratiotes alvides).
7057. Elšu zāli dod govīm pret elšamo kaiti.
J. Ilsters.
EŅĢELIS.
7058. Tiem cilvēkiem, kufi pilnīgi tic Dievam, daudzreiz parādās eņģeļi.
K. Corbiks, Penkule.
7059. Kad cilvēkam tādā vietā bez paklājuma gadoties gulēt, kur kāds no debesīm nomestais eņģelis nokritis, tad viņš saslimstot un da- būnot zemes kaiti.
Lapas Mārtiņš, Rūjiena.
EZERA ROZES.
7060. Cik augstu ūdens rozes lapa paceļas virs ūdens, tik augstu būs plūdi.
E. Medene, Meirāni.
EZERS.
7061. Tiem, kūpi gribējuši kādu ezeru aizdzīt, bijis jāizaudzina melns zirgs, melns vērsis, melns suns, melns kaķis un melns gailis; bet audzinot lopiņi nedrīkstējuši nemaz saules gaismu redzēt. Ja nu kāds tādus izaudzinājis, tad vajadzējis naktī melnajam zirgam mugurā kāpt, vienu podu dzīvsudraba paņemt un tfīs reizes ezeram riņķī apjāt. Trtso lāgu jājot, dzīvsudrabs bijis jāiemet ezerā un pašam, cik ātri vien iespējams, mājā jājāj, l»et atpakaļ neskatoties. Tūliņ tad ezers pacēlies gaisā un aizgājis uz citurieni. Audzinātiem lopiņiem bijis jāsagaida jājējs vārtos. Ja aizdzinējs darījis labu, ezeru aizdzī- dams, tad audzinātie lopiņi otrā dienā drīkstējuši saules gaismā nākt, bet ja nekāds labums necēlies no tam, ka ezers aizgājis, tad audzinātiem lopiņiem bijis tumsā jāiet atpakaļ un pats aizdzinējs otrā rītā nomiris.
T. Dzintarkalns, Talsi.
7062. Grēcīgās vietās esot ezeri krituši no gaisa un grēciniekus noslīcinājuši.
G. Pols, Baldone.
7063. Ja ļvasaru, stāvot pie stāvoša ūdens, Ndzirdama dunoņa, gaidāms pērkons.
K. Palteris, Nītaure.
7064. Kad ziemā bieži ezeri kauc, tad vasarā būs bieži pērkons.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
7065. Kad ziemā ezers kauc, tad kāds noslīkst.
A. Skreija, Nurmuiža.
7066. Ja ezers ziemā stipri gaudo, tad vasarā tur slīkst daudz cilvēku.
A. Salmāns, Balvi.
7067. Kufā pusē ezeram vējš pavasarī pēdējo ledu sadzen un kultas izkūst, tur visu vasaru ir daudz zivju.
J. Vilnītis, Jumurda.
7068. Ezerā, kufā zivis ir, bet neķepas, zvejniekam jāiet zvejot citiem neredzot, jo tad ķepas.
J. Vilnītis, Jumurda.
7069. Ja ezerā makšķerējot saceļas lieli viļņi, tad vajag tūliņ braukt malā, jo ūdens vecis bapas.
L. Pogule, Gatarta.
7070. Kod yudiņš uz azara stuov kai styklys un malns, ka labi pa- zaviertls vysur redzeisi putus, tod itei pīzīmēj Ielu vēju uz gara laika.
V. Podis, Rēzekne.
7071. Pie mūsmājām atrodas ezeriņš, vārdā Dīlīte. Pavasaros novēro, kupā galā sadzen ledu. Ja sadzen tai galā, kur iztek upe, tad gaidāma laba vasara. Ja sadzen ritu vai dienvidu pusē, tad vidēja labumu vasara, ja ziemeļu pusē, IikI sliktu vasara.
E. Lapiņa, Vestiena.
#
7072. Ja pavasarī ledus saiet MrroN dienvidus pusē, tad būs laba ni/ii |u ziemeļa pusē, tad vāja.
A. Salmāns, Balvi.
7073. Ja ezeros redzami grāvji, tad gaidāms lietus.
A. Šneidere, Vaidava.
7074. Ja ezeros redzami tumši, riņķveidīgi vilnīši, tad gaidāmas saulainas dienas.
A. Šneidere, Vaidava.
7075. Ja „zīdu kakts" (Lubānas ezera tas gals, kas atrodas uz Varakļānu pusi) rūc, tad drīzi līs lietus.
A. Aizsils, Lubāna.
7076. Juo leita laikā uz azara radzami ceļi, leits vēl leis.
H. Z. Valainis, Aglona.
7077. Ja dīķos, ezeros u. t. t. ūdens krīt, tad gaidāms lietus.
A. Mencis, Puikule.
7078. Izbraucot laivā uz ezera, nedrīkst svilpot, jo tad drīzi sace- ļoties vējš.
A. Pliens, Meirāni.
7079. Ja pa ezeru iet ceļš — gluda svītra uz viļņojoša ezera, tad būs lietus.
M. Bērziņš, Vaidava.
7080. Ja ezers vakarā strīpains
— tumšākām un gaišākām strīpām
— tad gaidāms lietus.
A. Jēriņa, Vecpiebalga.
Ezers sapnī.
7081. Kad sapnī ezeri izsus, tad tas ir uz badīgiem, trūcīgiem gadiem.
Aronu Matīss, Bērzaune.
EZIS.
7082. Kad uziet eža bērnus, tad jāaiztaisa ala cieši. Vecais ezis, nevarēdams pie bērniem tikt, uzmeklē tādu zāli, kas attaisa alu. Ka ezim šo zāli atņem, tad ar to var attaisīt visas atslēgas.
J. Rubenis, Ērgļi.
7083. Ap eža midzeni jāaptaisa sētiņa. Kad ezis pārnāk un nevar tikt pie bērniem, tad tas atnes tādu zālīti, ar ko spēj sētiņu apgāzt. Šī zālīte jāpaņem un jāieaudzina plaukstā aiz ādas, tad var atburt visas atslēgas.
M. Sikle, Nica.
7084. Kad atrod eža midzeni, tad jāaptaisa apkārt žodziņš; ezis atnesīs zālīti, tā ir viņa atslēga. Zālīte jāpaņem un jāaizaudzē labās rokas saujā aiz ādas, tad var atburt visas atslēgas.
K. Lielozols, Nīca.
7085. Jāuzmeklē eža pereklr. kufā tam atrodas bērni. Kamēr nu vecie eži projām, jāapvij ap perekli tik augsta vija, ka vecie nekā ne var pie bērniem tikt. Ārpus vijas jānošķūrē visapkārt līdzens no zālēm, un nu jāatstāj pereklis. Ezis atnākdams atrod, ka nevar pie bērniem tikt un dodas tūliņ atpakaļ uz mežu. No turienes viņš atnes tādu zāli, kuj-ai piemīt īpašība visas atslēgas atdarīt, tiklīdz tās tiek aizkartas. Lai varētu atsvabināt savus bērnus, ezis noliek dīvaino zāli pie vijas, kur viņu tad var dabūt.
K. Kalniņš.
7086. Vajagot dabūt eža bērnus un aptaisīt tos ar sētu, turpat līdzās jānoklāj sarkans lakats. Tad ezis dabūjot tādu zāli, ar ko varot izjaukt sētu un, turēdams sarkano lakatu par uguni, uzsviežot zāli tur, lai sadegot. Ja šo zāli ieaudzējot rokas pirkstā, tad varot attaisīt visas atslēgas un no rokām nokratīt dzelzi. Tādu cilvēku nevarot neviens nocietināt ne cietumā, ne dzelzī, jo līdz viņš liekot roku pie atslēgas, tad tūliņ tiekot visas atslēgas un durvis vaļā. Stāsta arī par vīriem, kas to varējuši. Ja to zālīti iemetot ūdenī, tad viņa peldot pret straumi. Sienu pļaujot, viņa izdodot jauku smaršu, bet viņas nevarot rokā dabūt, jo smarša pastāvot tikai vienu acumirkli.
A. Kleinbcrgs, Rauna.
7087. Ap eža midzeni jāaptaisa žodziņš. Kad ezis nu pārnāk un nevar pietikt pie bērniem, tad tas atnes tādu zālīti, ar kuj-u tas spēj žodziņu apgāzt. Šī zālīte jāpaņem un jāieaudzina plaukstā aiz ādas, tad var atbun visas atslēgas.
A. L.-Puškaitis.
7088. Kad uziet eža midzeni, jāaptaisa sēta un pašam jāgaida līdz ezis pārnāks. Ezis redzēdams, ka nevar tikt midzenī, aizsteidzas un atgriežas ar dzelzs zāli. Šī zāle ezim jāatņem. Kam šī zāle klāt, las visur var bez kavēkļiem iekļūt. Vienīgi ezis pazīst dzelzs zāli.
L. Lupiķis, Dzelzava.
7089. Ja atrod eža midzeni ar bērniem, tad tam apkārt jāap- sprauž kociņi, lai ezis netiktu pie bērniem. Pēc 3 dienām ezis atnesīs tādu zāli, ar kufu varēs atslēgt visas atslēgas.
.1. A. Jansons, Olaine.
7090. Ezis uguns galiņus namā apraušot, lai ^guņsskāde neizceļas. [Sal. vāvere, stārks,]
K. Jansons, Plāņi.
7091. Ezis kāpjot kokos, uzdu- j-ot tur uz savām adatām augļus un pārnesot tos savā mājā, lai apēstu.
Balss, 1885, 34.
7092. Vajag izraut no eža kažoka vienu adatiņu un to nēsāt līdzi iespraustu cimdā, tad klāsies labi.
M. Auziņa, Zemīte.
7093. Kad ezi ierauga vakaros staigājam, tad būs lietus.
M. Ķikuts, Nīca.
7094. Vienu eža adatiņu vajag nēsāt visur līdz iespraustu svārku stērbelē, tad vienmēr labi klājas.
L. Rone, Ikšķile.
ĒDAMAIS MĒRS.
7095. Kad bērnam ēdamais mērs, tad viņš jānoliek apakš lizes, kad maizi no krāsns velk ārā.
K. Jansons, Plāņi.
7090. Kad bērnam ēdamais mērs, tad jānozog 3 dienas vecs sivēns, kucēns vai kaķēns, kupš jāizvāra, pēc kam bērns tanf ūdenī jānomazgā un ar to ūdeni jāpadzirda.
K. Juiisoiis, Pilda.
7097. Ja bērns daudz ēd, tad tas jānoliek zemē un tam abās pusēs jāliek maize, lai suns lektu bērnam pāri. Tā varot bērnam nodzīt ēdamo mēru.
E. Zonvmere, Rauna.
ēdāji.
7098. Pielej grāpi jeb citu lielāku trauku ar siltu ūdeni un tura virs tā slimo locekli, jo ēdāji pa lielākai daļai iemetas rokās jeb kājās. Ar vienu roku aplaista slimo vietu ar siltu ūdeni, un ar otru roku tura apakšā no trijdevi- ņatn rudzu vārpām taisītu slotiņu. Kad kādu pusdienu tā ir liets, tad ēdāju slimajā loceklī vairs nav, tie ir sakrājušies vārpu slotiņā kā mazi smalki matu tārpiņi. Pēc tam uzliek maizes mīkstumu ar medu.
K. Miļnus, Zeime.
7099. Pret nelabumu (ēdāju) lieto šādas zāles: ņem tabaku, medu un sagrūstas balderjaņu saknes, un visas šīs zāles samaisa. Pēc tam minētās zāles tiek piesietas pirkstam, kupā ēdājs (nelabums) iemeties, un piesienamais tiek mainīts 9 reiz dienā.
E. Vēvere, Ļaudona.
7100. Ja ievainojums jeb augons ilgi nedzīst, tad viņā ir iemetušies ēdāji.
442
P. Š., Rauna. J. Rubenis, Ērgļi.
7101 I l iju dziedēšanai dzep biškrēsliņu mm ceļmallapu novārījumu,
P. Zeltiņa, Ikšķile.
710'.' I «laju dziedēšanai sasēja 9 > 11K snišus, katru no trim rudzu rogām Tos žūksnīšus vienu pēc otra uzlika uz vainas un lēja tur pakarstu sārmu virsū. Uz rogām varēja redzēt ļoti smalkas matiem līdzīgas svītriņas, ēdājus.
J. Rubenis, Ērgļi.
7103. Pret ēdēju sagriež kādu burkānam līdzīga auga (kas pļavās aug) sakni, un ar medu liek virsū ēdējam.
K. Jansons, Plāņi.
7104. Ja ir ēdējs pirkstā, tad to vajaga turēt gaļas sālījumā, lai ēdējs izbeidzas.
J. Banazis, Nīca.
7105. Ja pirkstā ir ēdējs, tad to var sadziedēt, ja pirkstu iebāž verdošā darvā un tūliņ izrauj ārā.
K. Jaunzeme, Nica.
ēde.
7106. Lai izsargātos no ēdēm, tad, pirmo reiz dzeguzei kūkojot, jāaptraipa ģīmis ar bērza sulām. Var arī laist skudres uz ģīmi. Skudres aizsargā ģīmi arī no nodegšanas saulē.
F. Brīvzemnieks, 1881. 195.
7107. Kam ir ēde, tam jānostājas pret kādu zaru sienā un deviņas reizes jāliek pēc kārtas pirksts pie ēdes un zara. Pie ēdes liekot pirkstu, jāsaka: „Te zariņš!" bet zaru aiztiekot, jāsaka: „Te ēde!"
1'iluinaln mtri I'> I«
F. Brīvzemnieks, 1881. 195.
7108. Zūde ir tas pats, kas cdi bet jāsakut zūde, tad viņa /.tldni, nevis ēde, tad ēdot tālāk. I <li smērē ar loga sviedriem (rasu), smērē arī ar slapjumu, kas palle kas uz cirvja, kad uz viņa sad» dzina zariņu no sapērtas pirts slo tas; smērē vēl ar brūno zuplti, kupu dabon sadedzinot baltu pa piru uz balta Šķīvja. Citi apsme rē ēdi arī ar tinti.
Rašinane un A. Rozenšteine, Saldus.
7109. Ja piemetusies ēde, tad to vajaga sarīvēt ar smalko cukuru vai noslapināt ar loga sviedriem, tad ēde noies.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
7110. Ceturtdienas vakarā vecā mēnesī vajaga nozagt sīpolu, pārgriezt vidū pušu un, mēnesī skatoties, ēdi trīs reizes apsmērēt, tad sīpolu norakt tādā vietā, kur neviens nestaigā. Ede tad noies!
E. Auziņa, Liepa.
7111. Edes varot nodzīt ļoti ātri, kad tās apsmērējot ar logu sviedriem.
H. Skujiņš, Smiltene. A. Smilga, Rīga.
7112. Lai nodzītu ēdes, tās vajaga apsmērēt piektdienā ar loga sviedriem.
A. Mednis, Garoza.
7113. Lai nodzītu ēdi no sejas, tā jāapsmērē ar loga sviedriem.
O. Grenševica, Vietalva.
7114. Ja uz ģīmja ir ēde, to vajaga apsmērēt ar loga sviedriem, vai arī sadedzināt papīru uz balta šķīvja un slimo vietu apsmērēt ar brūno masu.
A. Zaķe, Drusti.
7115. Lai nodzītu ēdes, tad jāsmērē ar papīra pelniem.
L. Rettere, Lubāna.
7116. Ja grib ēdi nodzīt, tad .liniā vieta jāapsmērē ar sodrējiem, kuj-i ņemti no cirvja pietes, u/ kuras papīri dedzināti.
A. Užāne, Skujene.
7117. Sauso ēdi nodzen, ja slotas žagarus sadedzina uz cirvja picla un ar to pelniem apsmērē ēdi.
A, Bērziņa, Aloja.
7118. Mello lēļu (gliemēžu) čaulas sagrūž pujverī un lieto pret ēdi.
,.K. Jansons, Vijciems.
_ f
7119. Edi var nodzīt ar rasu, kas naktī uznāk uz svaigiem govju mēsliem.
S. Gūberts, l(>H8.
7120. Kam uz ģīmja ir ēde, tam jāapvelk ar adatas aci trīs reiz ap to vainu. Tad vairs neies tālāku un pamazām izzudīs.
F. Brīvzemnieks. IXH1. I'l..
7121. Ja ēde esot uzmetusies, tad vajagot trīs reizes ar zeķu lāpāmo adatu pret saules pusi ap vilkt, tad noejot un nemelot ies tālāk.
i A. Krūmiņa, Valka.
7122. Edei deviņas reizes ar Iii pāmās adatas aci pret sauli jāapvelk un krusts jāuzmet vidu.
K. Jansons, Plāņi.
7123. Ja ēdi grib nodzīt, tad slimai vietai jāapvelk trīs reizes ar adatas aci apkārt.
A. Užāne, Skujene.
7124. Jāapvelk ar adatu riņķī ēdei, tā ka paliek zīme, un jāuzvelk krusts. Ede tad noies.
K. Bika, Gaujiena.
7125. Ēde noiet, ja svešs cilvēks apvelk tai apkārt trīs reizes ar adatu pret sauli.
P. Š., Rauna.
7126. Ēde iznīkst un neiet tā- ļāku, ja svešs cilvēks to apvelk ar adāmo adatu.
K. Jansons, Plāņi.
7127. Ēdei deviņas reizes ar adatu jāapvelk riņķis un adata jāiemet ugunī.
K. Jansons, Plāņi.
7128. Ja uzmetusies ēde, tad ar adatu jāvelk tai trīs reizes pret sauli apkārt un jāuzvelk lietuvēna liiusls Rde noejot.
M. Zaķis, Stiene.
7129. Ēdi novārdo, velkot uz tās dažādus krustus ar adatu un pēc drusku uzspļaujot.
L. Ozole, Sērpils.
7130. Kad ēde piemetusies, tad ej vecā mēnesī ārā, mēneša gaismā to mazgā un saki: „Lai pazūd ēde kā vecs mēnesis. Iekš tā vārda Jēzus. Amen."
K. Skujiņš, Smiltene. J. Jansons, Biga.
7131. Kad ēde piemetusies, tad ej vecā mēnesī ārā, mēneša gaismā to mazgā un saki: „Lai pazūd ēde kā vecs mēnesis. Iekš tā vārda Jēzus. Amen!" Pēc tiem vārdiem vēl krusts jāaizmet.
Zeltenietis, Valmiera.
7132. Ja ēde ir, tad ceturtdienas vakarā vajaga krustot, tad noies.
444
A. Bulēne, Rīga.
7133. Edi var noārstēt, kad uzvelk piecpakšu krustu un trīs reizes uzspļauj.
I. Mennika, Ainaži.
7134. Ja piemetusies ēde, tad, kas pirmais to ierauga, tam trīs reizes jāuzspļauj uz vainīgo vietu, tad ēde nozudīs.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
7135. Ja redz kādam ēdi, tad trīs reizes jāuzspļauj tai vietai virsū, lai ēde noietu.
M. Macpāne, Alsunga.
7136. Ja ir kāda ēde, tad jāņem trīs četrkantainas tāsis, jāuzzīmē uz katras pa kāšu krustam un jāuzspļauj uz katra krusta. Tad jāuzspiež uz slimo vietu un tāsis jāiemet ugunī; tad ēde nozudīs.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
7137. Ar nazi jāuzvelk uz trim tāsīm raganu jeb lietuvēna krusts, ar tāsīm apspaida ēdi, pie kam nedrīkst ne par ko citu domāt, kā tikai par ēdi, pēc kam tāsis iemet ugunī.
Etn. 1894. IV, Alsviķi.
7138. Ja ēde uzmetas, tad jāapvelk piecpakšu krusts ar adatas aso galu.
E. Gaile, Trikāta, arī Rūjiena.
7139. Ar pirmo zemeņu ogu pret sauli izsitumi (sarkanie) jāapspaida.
K. Jansons, Plāņi.
7140. Ja grib ēdi nodzīt, tad jāiegriež trīs krusti kartupelī, jāspiež ar to kartupeli uz ēdi deviņas reizes un tad kartupelis jāaizmet.
Ede
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
7141. Jāsakaltē ēdes zāles, kuras ir vilnainas un pelēkā krāsā, un smalki saberztas jākaisa uz ēdes.
Iv. Bika, Gaujiena.
7142. Edei derot villainas noras zālītes, vārstītes, kas pa ziemu stāvot norā.
K. Jansons, Plāņi.
7143. Ede ir jāmazgā ar loga sviedriem, jeb trīs reiz pret sauli jāapvelk ar kniepes galviņu.
P. Š., Rauna un Rīga.
7144. Lai nodzītu ēdes, tad vakarā pēc saules jāsasmērē ar loga sviedriem, tad tās noejot.
E. Līdeka, Lubāna.
7145. Ede noiet, ja to no rīta tukšā dūšā apsmērē ar loga sviedriem.
K. Jansons, Plāņi.
7146. Ja ēde ir uz miesas, tad jāsmērē loga rasa; tad ēde drīz izbeidzas.
J. Banazis, Nīca.
7147. Edes var nodzīt, ja piektdienas rītā pieiet pie loga, smērē ar loga rasu un teic: „Labvakar!" Vakarā pieiet, smērē ar rasu un teic: „Labrīt!"
J. Atteka, Nīca.
7148. Edes jāapsmērē ar logu sviedriem, pie tam jāsaka, kad vakarā smērē: „Labrīt, ēdīt, labrīt!" Ja no rīta smērē, tad: „Labvakar, ēdīt!"
K. Miļnus, Zeime.
Ede
7149. Kad ieradās uz ādas kaut kur ēde, tad dilstošā mēnesī, lai dilst arī slimība, kāda vecene apmērcēja logu sviedros rādītāju pirkstu, citur mazo pirkstiņu, un trīs reizes, vai septiņas, vai trīs reiz trīs, divpadsmit, trīs reiz septiņas, trīs reiz deviņas reizes — ar- vienu svētā skaitlī — apvilka ar slapjo pirkstu ēdei apkārt; tā darīja trīs vakaros vai vairāk, atkal pēc svētiem skaitļiem, un ēde bija nost.
S. Novickis, Ilūkste, RKr. 11.
7150. Edi vajaga apsmērēt ar akmiņu sviedriem, kas nāk, kad aukstu akmeni dedzina.
K. Bika, Gaujiena.
7151. Ede jāraiba pirmdzimtam vai pastarim un jāuzspļauj tai trīs reizes virsū; ar mazā pirkstiņa nu gu apvelk trīs? reizes ap ēdi ap kārt, uzvelk" tāpat ar nagu Iris krustus virsū un uzspļauj trīs rei zes.
K. Miļnus, Žeime.
7152. Ēdi nodzen tā. Ja pirmdzimtais vai pastaris ierauga kam ēdi, tad uzspļauj tai virsū un saka: „Sunim, kaķim, bet ne tev!"
R. Bērziņš, Džūkste.
7153. Lai nodzītu ēdes, jāuzsmērē uz tām siekalas, kamēr nav ēsts.
A. Smilga, Rīga.
7154. Kad uzmetusies ēde, tad sadedzina zilu cukura papīru un uzsmērē uz ēdes.
I. Johansone, Rīga.
7155. Jāsadedzina papīrs uz balta šķīvja, kur tad paliek dzel- tēna sula, ar kufu jāsmērē ēde.
445
K. Miļnus, Zeime.
7156. Ja satin papīru tūtītē, resnais gals jāliek uz tasītes vai uz bļodiņas dibena un tad pie tievā gala jāpieliek uguns. Dūmi, kas spiežas uz leju, paliek par brūnu sulu, kupa ļoti stipri kož. Šī sula jāsmērē uz sausās ēdes.
K. Bika, Gaujiena.
7157. Sauso ēdi var nodzīt ar ķeburaino pieņi, ēdi apsmērējot ar pienes sulu.
A. Balodis, Sesava.
7158. Ēde jāsmērē ar siekalām, sevišķi no rīta, kad vēl nav spļauts.
Etn. 1894. IV, Ērgļi.
7159. Ēdes jāsmērē ar ausu svīdējumu jeb sviedriem.
Etn. 1894. IV, Ērgļi.
7160. Ja uz vaiga ir ēde, tad to vajag apsmērēt ar ēdiena drusciņu, kas netīši izkritusi no mutes.
L. Ozole, Sērpils.
7161. Novāra cietus tintes riekstus, tad dabon tumšu šķidrumu, ar kupu mazgāja ēdes.
L. Ozole, Sērpils.
7162. Ede noiet, ja to vecā mēnesī apšķiļ ar šķiltavām.
J. Rubenis, Ērgļi. P. Š., Bauna.
7163. Ede jāapšķiļ ar šķiltavām bez saules vakarā.
Etn. 1894. IV, Ērgļi.
7164. Ēde noiet, ja kāds uz tās, slimajam negaidot, uzspļauda. [Sal. miezis acī.]
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7165. Ēde noiet, ja to apsmērē ar kādām sarkanām līmīgām sūnām, kūpas aug purvos.
446
K. Jansons, Plāņi.
7166. Ja ir uzmetusies ēde, tad viņu vajaga apspaidīt ar zagtu cūkas gaļu.
M. Zaķis, Stiene.
7167. Tai vietā, kur ar siļķes asaku iesit, tad uzmetas ēde.
H. Skujiņš, Smiltene.
7168. Ēdes var nodzīt, ja tās apsmērē ar vistu mēsliem jeb ar sīpolu sulu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7169. Edes ir sausas un slapjas, tās jāapsmērē ar to ūdenj, kas, piemirkušai malkai degot, pa galu sūcas ārā.
K. Miļnus, Zeime.
ĒDE, SLAPJĀ.
7170. Lai izdziedētos no ēdes pūtēm, tad pavasarī nomazgā rokas un ģīmi tekošā ūdenī, kur tad iemet ziedam kādu dziju jeb naudu. Kas to ziedu saņems, tam pielips tā kaite.
F. Brīvzemnieks, 1881. 195.
7171. Slapjo ēdi var nodzīt ar pelniem, kas ieraudzēti mīzalos.
A. Aizsils, Lubāna.
7172. Vajaga uzmeklēt lēļu šķirstu, ko var uziet mūsu ūdeņos, sadedzināt, tā ka izdeg viscaur, un tad smalki jāsadauza. Šis sasmalcējums tad jābep uz slapjās ēdes.
K. Bika, Gaujiena.
7173. Ja uz ģīmja ir slapjā ēde, tad uz tās vajaga šķilt krama zibenis. Tad ēde pāries.
Ēde — Ēde, slapjā
F. Brīvzemnieks, 1881. 195
ēdiens.
7174. Ļaudis domāja, ka piens un gaļa ir nāvīgi ienaidnieki un viņus nevar kopā maisīt, ja negrib dabūt cauru vēderu. Tāpēc zupa allaž bija gan ar sakņu piedevām, bet bez piena tumes.
Zemes Spēks, 1928. 176.
7175. Uz visām ēdamām lietām met krustu, p. p. kad sviestu taisa, kad labību vētī, kad maizi mīca, lai pūķis nenāktu un svētību neaiznestu.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kazdanga.
7176. Ja vāra ēdienu un ja vārās katlam vidū, tad būs ciemiņi pie ēšanas.
J. Bikša, Daugmale.
7177. Ja ēdiens vāroties mutuļo tikai katla vidū, tad drīzumā būs viesis.
A. Šķērē, Kurmene.
7178. Kad ēdienu vārot tas vārās vidū, tad būs ciemiņi pie ēšanas.
T. Dzintarkalns, Talsi.
7179. Ja, ēdienu vārot, uguns lec no plītēs laukā, tad gaidāmi viesi.
M. Zaķis, Stiene.
7180. Ja ēdiens, noņemts no uguns, vēl vārās, tad ēdāji strīdas.
A. Miglava, Rīga.
7181. Kad vāra ēdienu, tad bērniem neļauj smēķēt sāli, saka, ka tad viņiem esot grūta galva mācīties.
♦
K. Corbiks, Jelgava.
7182. Kad zupa izvārīta, bļodas pielietas pilnas, tad ņem no pirmās bļodas gabalu gaļas un iemet katlā atpakaļ, tad ēdiens esot sātīgāks.
A. Aizsils, Lubāna.
7183. Kad zupu lej bļodā, tad nevajagot ar pavārni smelt uz lauka pusi, vajagot smelt uz iekšu, tad netrūkstot ēdiena.
J. Daizis, Nīca.
7184. Ēdienu nedrīkst bļodā ačgārni liet, jo tad kādam ēdējam sprands nolūst.
J. A. Jansons.
7185. Vieņa saimniece vārījusi namiņā jaunu rudzu putru. Kad putra bijusi gatava, tad saimniece ar pavārnīcu likusi putru mazās bļodiņās un skaitījusi: „Tas kāsīšam, tas vadzīšam, tas durtiņām, tas eņģītēm."
H. Skujiņš, Smiltene.
7186. Pāri rokai nedrīkst celt ne liet kādu ēdienu, tad to nelabais paraus.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7187. Ja otram ko no ēdiena dod, tad jāatlej trīs reizes atpakaļ, lai devums nezūd.
E. Laime, Tirza.
7188. Sālīts ēdiens rāda. ka saimniece iemīlējusies.
M. Štāle, Kaltene.
7189. Ja sievietes, ēdienu vārot, viena maisa un otra bej- sāli, būs jābaras.
447
Ēdiens
V. Baltais, Lubāna.
7190. Ja ēdienu dala un visu vienādi izdala tā, ka pāri nepaliek, tad tas, kas dala, vairāk nedalīs.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
7191. Ja vārot piededzis ēdiens, tad vārītāja domājusi par puišiem.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
L. Daugaviete, Smiltene.
7192. Kad taisot ēdienu izkrīt kas no rokām, tad viens ēdējs būs mazāk.
I. Upenieks, Skrunda.
7193. Ja ēdiens katlā vārās zils, lad nelabi laiki gaidāmi.
A. Oše, Lubāna.
7194. Ja vakarā zupu neizēd, Iiid otrā dienā būs slikts laiks.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
7195. Saimnieces neatstāj ēdienu uz galda un ūdeni ķēķī neapsegtu, jo pa nakti tur var velns pietaisīties.
V. Juoņus, Pustiņa.
ĒKA.
7190. Mājas jāceļ vecā mēnesī, lai būtu sausas vienmēr.
J. Vilnītis, Jumurda.
7197. Ja ēkas ceļ vecā mēnesī, tad tās ir sausas.
A. Bergmanis, Vecogre.
7198. Māja jātaisa vecā mēnesī, tad viņa labi stāv.
V. Alke, Jaungulbene.
7199. Jaunas būves jāiegroza vecā mēnesī, tad ēkas stāv sausas.
H. Skujiņš, Smiltene.
7200. Ēkām pamats jāliek vecā mēnesī, tad akmeņi nelien no zemsienas ārā.
O. Ronis, Jēkabpils.
7201. Ja mājai pamatu mūrē vecā mēnesī, tad māja silta, sausa un izturīga.
P. Čakars, Ranka.
7202. Mājas jāceļ vecā menesī un vasaras vējā, lai nepūst un ko- ļi nemetas kokos.
R. Biša, Vijciems.
7203. Jaunas ēkas būve jāuzsāk veca mēness piektdienās vai sestdienās, citādi viņā vēlāk iemetas prusaki, blaktis, circeņi un citi kukaiņi.
K. Kaufmanis, Linde.
7204. Kad koka māju būvē veca mēneša ragos, tad neaug blusas, prusaki un circeņi un baļķi turas cieši kopā.
G. Stankeviča, Dzelzava.
7205. Mājas nav jābūvē tādās vietās, kur zemē sarkanās skudras, jo tad degot.
A. Pliens, Meirāni. A. Sāvī- tis, Lubāna.
7206. Kad māju ceļ vecā mēnesī, tad tā nava izturīga.
J. Stirna, Skrunda.
7207. Vecā mēnesī nedrīkst jaunu ēku iegrozīt.
A. Bīlenšteina rokraksts, Valka.
7208. Eka jāiegroza jaunā mēnesī, tad var vēlāk būvēt kad patīk.
J. Rubenis, Ērgli.
7209. Māju taisot starp baļķiem jāieliek sērmukšas koks, lai pērkons nespep.
E. Medene, Meirāni.
7210. Jn skauģi, ēku ceļot, iemet kaķu starpā tris siļķu galvas, tad mājā iemetas brants.
K. Jansons, Plāņi.
7211. Būvmaņiem nevajagot bieži dot siļķes ēst, jo tad viņi ēkā iebūvē brantu. Paksī ieliekot siļķes galvu vai ādu un uzmiezot virsū. Tad esot ēkā brants iebūvēts.
H. Skujiņš, Smiltene.
7212. Kad māju būvē, tad pamatā jāiemūrē ola, lai pērkons neiespertu.
A. Aizsils, Lubāna.
7213. Mājai pirmais baļķis jāliek triju dienu jaunā mēnesī, jo tad baļķi nepūst un mājā nedzīvo kukaiņi.
N. Dārziņa, Ranka.
7214. Mājas nedrīkst celt jaunā mēnesī, lai neiemestos kukaiņi un nepūtu koki.
K. Bruņinieks, Sēme.
7215. Dzīvojamā ēka jāiegroza jaunā — pilnā mēnesī, lai tā sausa stāv.
K. Jansons, Plāņi.
7216. Māja jāsāk taisīt jaunā mēnesī, tad tā cieta un izturīga.
E. Līdeka, Lubāna.
7217. Kod saiminīks grib taisēt ustobu, vai tai kū dēļ dzeivys, ni- kod lai nataisa vacā mēnesī, a vys lai taisa jaunā. Kod jis pa- stateis ustobu vacā mēnesī, tū laik tymā ustobā jis ilgi nadzei- vuos, jū ti satvers Iela nalaimja; a kod jis taisēs jaunā mēnesī, tod jam dzeivja īs laimeigi.
\
V. Podis, Rēzekne.
7218. Māju drīkstot sākt būvēt tikai pilnā mēnesī, skaidrā laikā, vislabāk kad pūšot ziemeļu vējš. Ja visu šo ievērojot, tad māja stāvot stipra un sausa.
A. Silkalns, Jaunlaicene.
7219. Māja jāiesāk taisīt skaidrā laikā, lai nav mitra.
E. Medene, Meirāni.
7220. Jaunceļamās mājas jāceļ jaunā pilnā mēnesī, skaidrā dienā, tad mājas negrimst un ir sausas.
J. Kladnieks, Lubāna.
7221. Ja māju grib gaišu un tīru, tad pirmais baļķis jāgriež skaidrā dienā un jālaiž pret ziemeļa vēju.
J. Kladnieks, Lubāna.
7222. Jauna ēka esot jāiegrozot pilnā mēnesī.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
7223. Māju drīkst sākt būvēt tikai pilnā mēnesī un skaidrā laikā, vislabāk, kad pūš ziemeļa vējš. Ja to ievēro, tad māja stāv sausa un stipra, ja ne, tad ir mitra un izcelājas.
J. E., 1889., Valmiera.
7224. Māju iegrozot vajaga pūst ziemeļu vējam, tad nestāvēs mitra.
A. Podniece, Lubāna. A.
Zvejniece, Piebalga.
7225. Ja mājai pamatus ceļ, tad jāceļ ziemas vējā, jo tad labi stāv.
E. Vīksne, Vecpiebalga.
7226. Mājai pamats jāliek ziemeļu rītu vējā, tad māja silta un sausa.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
7227. Jaunu māju ce]ot, darbs jāuzsāk tādā laikā, kad pūš ziemeļu vējš, jo māja tad stāv sausa.
A. Savītis, Lubāna.
7228. Ja ēkas būvē, tad pirmais pamats koka materials jāliek ziemeļu rīta vējā, tad mājas stāv sausas.
K. Mūlenbacha man.
7229. Ēka jāiegroza (jāsāk būvēt) ziemeļa vējā, skaidrā gaisā.
J. Jansons, Plāņi.
7230. Māju ceļot pirmie baļķi uz pamata jāliek pie ziemeļu vēja, tad māja stāv sausa. [Sal. māja.]
K. Krastiņš, Lizums.
7231. Māju būvējot, pirmo vajag būvēt ziemeļu puses sienu, tad māja nekad nenodegs.
A. Kondrāte, Lenči.
7232. Ēkai pamats jāliek tad, kad pūš siltais vējš.
A. Freijs, Talsi.
7233. Ja ceļ jaunu māju, tad pamatam pirmais akmens jāliek ziemeļu pusē, lai pamats nedrūp.
J. Gulbis, Aizkraukle.
7234. Akmiņus zam (budon- kom) muojom juolīk reitā pyrms pušdīnem, lai nasagrimst zemē.
B. Spūlis, Vārkava.
7235. Dzīvojamai ēkai baļķus cērtot, pirmais jāatstāj mežā, tad dzīvoklī nemetīsies prusaki, circeņi un blaktis.
J. Rubenis, Ērgļi.
7236. Dzīvojamās ēkas pamatu rokot, pirmās trīs lāpstas zemju uz āru jāizmet, tad tai mājā nav utu, blusu u. t. t.
K. Jansons, Plāņi.
7237. Lai izmeklētu labu vietu jaunas ēkas būvei, tad jānoliek tai vietā, kur nodomājis būvēt, koka miza. Ja no rīta apakš mizas ir kādi kukainīši, tad var būvēt, bet ja nava, tad nevar.
G. Pols, Vecgulbene.
7238. Ja kāds grib celt māju, tad nodomātā vietā vakarā vajaga salikt no kociņiem kaut ko līdzīgu mājai. Ja rītā apskatoties būs kāds kukainītis ielīdis, tad jaunajā mājā labi padosies lopi.
L. Beiteris, Lubāna.
7239. Kur grib ēku celt, tur noliek kādu lupatu un skatās, kādas skudres tur parādās. Melnas skudres ir laba zīme, bet sarkanās skudres ir ļauna zīme.
A. V. Hūpelis, Top. Nach- richten, 1777. II, 143.
7240. Ja kādam saimniekam nodeg kāda ēka, tad tai pašā vietā vairs nevar celt jaunu ēku, jo tā arī nodegs.
J. Lazdāns, Kalupe.
7241. Ja nodegušās mājas vietā uzceļ jaunu māju, tad pēc kāda laika atkal tā nodeg.
A. Brāķa, Meirāni.
7242. Nekad viņi neceļ ēkas tai ļaunā vietā, kur iepriekšējā nodegusi.
A. V. Hūpelis, Top. Nach- richten, 1777. II, 143.
7243. Nekad viņi neceļ ēkas tai ļaunā vietā, kur agrākā ēka ir nodegusi. Tāpat, ja jaunu ēku ceļot, ar cirvi kaut kā tiek dzirksts uzcirsta, tad viņi domā, ka tur izcelsies ugunsgrēks un ceļ ēku citā vietā.
A. V. Hūpelis, Top. Nach- richten, 1777. II, 143.
7244. Ja ēkai pamata baļķi liekot kaut kā ar cirvi uzsitas ziben- tiņa, tad pēc tās viņi vēro ugunsgrēku un meklē ēkai citu vietu.
A. V. Hūpelis, Top. Nach- richten, 1777. II, 143.
7245. Māju būvējot nedrīkst būvē likt koku, kam divas virsau- nes, tad mājā sper pērkons.
A. Aizpurve, Lubāna.
7246. Ja būvkoku cērtot, šķiļ uguni, tad tādu koku nedrīkst ēkā iikt; tad tai sperot pērkons.
G. Pols, Valka.
7247. Kur zibens ēku nospēris, tur vairs citas ēkas neceļ.
K. Jansons, Plāņi.
7248. Māju nedrīkst celt tur, kur no pērkona tā nodegusi, jo tad spers atkal.
E. Zirnītis, Lubāna.
7249. Pērkona spertu koku ēkā nevajaga iebūvēt, lai zibens skursteni nenosper-
K. Jansons, Plāņi. J. A. Jansons, Piņķi.
7250. Būvē nedrīkst likt pērkona saspertu koku, tad tanī mājā sper pērkons.
A. Aizpurve, Lubāna.
7251. Ja māju būvē, tad nedrīkst likt zibens iespertu koku, io tad māja drīz nodeg.
H. Šiliņa, Dobele.
7252. Kad pamata akmeni ieveļ, tad tur noliek div cimdus: vienu ar oglēm, otru ar maizi. Tad sūta bērnu, lai atnes vienu cimdu. Ja bērns atnes cimdu ar maizi, tad ēku tur var celt, bet ja atnes cimdu ar oglēm, tad tur celtā ēka nodegs.
\
L. Avīzes, 1863. 2 p.
7253. Kad ceļ jaunu ēku, tad, pirmo baļķi vedot, nevajaga pī- pot, jo citādi ēka drīz var nodegt.
K. Corbiks, Kroņa Vircava.
7254. Ēkā nevar būvēt koku ar ugunszaru, citādi ēka aiziet ugunsgrēkā.
P. Š., Nīca.
7255. Ja ēkā iebūvē baļķi, kas taisīts no zara, tad ēka nodeg.
F. Rozenbacha, Nīgranda.
7256. Pirmā paksī, kur skost- gaļi saiet kopā, jāiecērt krusts.
K. Jansons, Plāņi.
7257. Ēku būvējot pirmajā paksī jāiecērt krusts.
K. Jansons, Plāņi.
7258. Kad jaunu māju iegroza, tad vienā stūrī jāieurbj caurums un jāielej dzīvsudrabs, tad mājas neēd cirmeņi un māja ātri nesapūst.
I. Kažoka, Lubāna.
7259. Būvējot jaunu māju, jā iecērt paksī krusts un tajā jaiepi lina dzīvsudrabs, lai pasargātu māju no visa ļauna.
F. Rozenbacha, Nīgranda.
7260. Māju būvējot stūrī jālic kot dzīvsudrabs, tad mājā nesperot pērkons.
J. Kladnieks, Lubāna.
7261. Suocūt ustobu, vai kaidu cytu budonku taisīt, pyrmajā vai- ņakā juoicārt krists, lai budonkā natyktu nalobais.
B. Spūlis, Vārkava.
7262. Ēku ceļot, pamatnīcā (pamata baļķī) jāiecērt krusts, tad tā drīz nesapūs.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
29*
7263. Jaunceļamās dzīvojamās ēkas paslieksnē jāieliekot uz papīra uzrakstīta tēva reize, tad nekādi ļaunumi netiekot jaunā mājā iekšā.
H. Skujiņš, Smiltene.
7264. Kad taisa jaunu māju, tad zem stūfa liek naudu un vilnu, — nauda bagātībai un vilna siltumam.
J. Rupjais, Asūne.
7265. Ēku būvējot pirmo vaiņagu nedrīkst iesākt bez saules un dienas vidū: jāieliek pirmais vaiņags brokasta un launaglaikā.
K. Jansons, Plāņi.
7266. Ēku iegrozot, pirmajā kroni visos četros pakšos jāpili- mi dzīvsudrabs un virs tā jāliek ',< i iuukšas krustiņš, lai jaunceļamai ēkai nenotiktu kāds ļaunums.
V. Strautiņš, Zalgauska.
7267. Jaunu māju ceļot, pak- '.ķos jāielej dzīvsudrabs, lai ļaunais gars neiemājotu.
K. Corbiks, Tukums.
7268. Pirmais mājas vaiņags jāceļ rīta vējā, tad māja nepūst.
R. Kalniņš, Lubāna.
7269. Māju ceļot pirmā vaiņagā jāiegriež krusts, tad mājā nenāk ļauni gari.
R. Kalniņš, Lubāna.
7270. Ja uzsākot celt jaunu ēku, pirmais vaiņags iznāk šķībs, tad visa ēkas būve jāatdod citam meistaram, jo pirmais meistars, lai būtu kāds būdams, neuzcels labas ēkas.
J. Jakāns, Bebrene.
7271. Kad mājai vaiņagu uzliek, tad mājas stūfos jācērt krusti pret pērkonu un visādu ļaunumu.
452
E. Laime, Tirza.
7272. Māju ceļot pirmā vaiņaga katrā pakšķī iecērt krustu, katrā krustā ieliek putna spalvā ielaistu dzīvsudrabu un sērmūkšas zariņu, — tad jaunā māja būs pasargāta no velna varas.
A. Zālīte, Bērzpils.
7273. Māju ceļot pirmajā vaiņagā katrā pakšķī iecērt krustu, katrā krustā ieliek cērmūškas (sērmūkšļa) zariņu un dzīvsudrabu, kas ielaists putna spalvā — tad aizsargās no ļauna.
L. Reiteris, Lubāna.
7274. Ēka jāsāk celt saulainā dienā, tad tā būs sausa un silta.
A. Pliens, Meirāni.
7275. Bez saules būvēta ēka vējainā laikā brakšķ.
K. Jansons, Plāņi.
7276. Jaunu ustubu byuvējūt, lai tej byutu veselīga, stenderi līk dzevsudabru.
i T. Beča, Preiļi.
7277. Katrai ēkai durvis jātaisa pret rītiem.
K. Jansons, Plāņi.
7278. Kad muoju byuvējūt klīdz, tad vēji muoju nūjauc.
T. Nagle, Varakļāni.
7279. Kad jaunai ēkai uzceļ spāres, tad uz pakšu gala jānokaun gailis, uz jumta jāuzceļ eglīte un pār to jāsviež šņabja pudele; ja pudele saplīst, tad māja būs laimīga, ja ne, tad nelaimīga.
Mucukalns, Stende. B. Da- ņilovs, Kacēni.
7280. Kad nams uztaisīts, tad skatot, kādas skudres pa plānu tek. Rudas un melnas nesot laimi, bet ja ierodas citādas, tad esot labāki celt to namu citā vietā.
Eka
Latv. Avīzes, 1824, 32.
7281. Aizslēdzot, vai pēdējo reizi ejot kādā ēkā, jāpārmet krusts, lai netiktu iekšā zagļi.
M. Macpāne, Alsunga.
Ēka sapnī.
7282; Ja sapnī būvē jaunu māju, būs kādam jārok kaps.
L. Ozola, Rīga.
7283. Ja sapnī redz vecu ēku, tad rados vai pazīstamos kāds mirs.
A. Bauers, Ranka.
7284. Ja sapnī redzot vecu ēku, tad rados kāds nomiris.
E. Cimbule, Lauri.
ĒNA. >
7285. Kad pakrēslis trīs soļus gaj-š, tad ir pusdienas laiks.
H. Skujiņš, Smiltene.
7286. Ja cilvēka ēnai nevar saskatīt galvu, tad tam cilvēkam drīz jāmirst. [Sal. jaunsgads.]
M. Iniņberģe, Rīga.
ĒNI.
7287. Katra ēna, katrs dumpis, katra lieta kas krīt, katra pasaka tos biedina, katrs naktsputns kas brēc, katrs tārpiņš, katra lieta, kas tiem svešāda rādās, pilda tos ar bailēm un drebēšanu.
W. Maczewski, Spr. grāmata, 1793, 700.
7288. Kad tie pakrēslumā ko redz, jeb kad nakti kas dauzās, tad ir tas tūdaliņ mironis jeb ķēms. W. Maczewski, Spr. grāmata, 1793, 699.
7289. No kādām mājām top dažkārt bābu pasakas daudzinātas, ka tur miroņi, ķēmi, velis dauzoties. Kad nu tie ļaudis tādus niekus tic
un tādās mājās kādu troksni dzird, tad neuzdrīkstas tie iziet un raudzīt, kas tur ir.
W. Maczewski, Spr. grāmata, 1793, 147.
7290. Ēni jeb spoki nav nekas cits kā pašnāvnieku dvēseles. Viņiem tik ilgi jāmaldās pa šo pasauli, kamēr tiem nebūtu pienācis laiks mirt dabīgā nāvē.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 907.
7291. Spoki esot tādu cilvēku dvēseles, kas vai nu paši sev galu padarījušies, vai arī tikuši nokauti. Viņi baidot cilvēkus pusnaktīs un pusdienās un dzīvojot vecās ēkās.
A. Bīlenšteina rokrakstos.
7292. Kad redz spokus, tad va jaga skatīties sev caur kājstarpu, jo tad visi spoki nozudīs.
V. Krieviņš, Daugmale.
7293. Kad braucējs redz spoku, tad vajag ar pātagu atmuguriski sist, tad spoks pazūd.
I. Lāže, Meirāni.
7294. Ja ēnam sit, tad iesit pats sev. [Sal. velns.]
H. Skujiņš, Smiltene.
7295. Spokus nedrīkstot šaut ar parasto lodi vai skrotīm, jo tās lecot atpakaļ un trāpot pašu šāvēju, bet spokus nošaut varot ar sudraba lodi. [Sal. velns.]
J. Jirgensons, Šķibe.
7296. Kad kādā mājā manīti spoki, tad vajagot durvju priekšā nolikt ķirbi, jo no tā spoki baidoties.
E. Metuzāls, Turaida.
7297. Spoki senāk mājojuši mežos un ceļmalās, kā arī citās tumšās vietās.
G. Pols, Sece.
7298. Ja kādreiz cilvēkam iznāk darīšanas ar maldu ugunīm, spokiem jeb ar kaut ko citu, kam sakari ar nelabo, tad jāskaita septītā lūgšana, jo tik tad var tikt no šī pesteļa vaļā.
K. Corbiks, Platone.
7299. Kad naktī baidās no ēniem, tad ar nazi vajaga ap gultu apvilkt riņķi un pēcāk ar to pašu nazi uzmest krustu uz gultas; pēc tam nekādi ēni vairs nerādīsies.
F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 198.
7300. Lai svešā vietā guļot, ēni nemocītu, tad ap to vietu jāapvelk ar nazi un pēdīgi ar to nazi jāuzmet uz gultas krusts.
F. Brīvzemnieks, VI, 1881, 198.
7301. Māžekļi esot tie, kas cilvēkus baidot.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
ĒRCES.
7302. Ērces dzīvojot eglēs; kas stāvot zem egles, tam ērces uzkrītot. Gavēnī vajagot zem eglītes uguni kurināt, lai eglītes skujas drusku aizdegas, tad vasaru ērces nekožot.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
7303. Kad iet mežā un ja grib, lai ērces neiekostos, tad vajagot mazo eglīšu galotnītes sakost zobos.
A. Suta, Lazdona.
ĒRZELIS.
7304. Erzeļam vajaga rāmījamā laikā būt brangam, tad visu laiku līdz vecumam būs brangs.
A. Sietiņš, Taurene.
7305. Izrūnīta ērzeļa izgriezumi (pauti) jāierok viņa paša stiliņģī sūdos, tad tas ātri izveseļosies.
J. Apsalons, Sērpils.
ĒŠANA.
I. K ā j ā ē d.
7300. Prīkš ēšonas mute juonū- mozguoj, tad valns ādūt nasaver.
T. Nagle, Varakļāni.
7307. Kad cilvēks iesāk ēst, tad viņam jāpārmet krusts, citādi viņš līdz ar ēdienu var velnu ieēst.
V. Juoņus, Daugavpils, Pustiņa.
7308. Kad iet pie galda ēst, tad vajaga cepuri ņemt nost un krustu aizmest priekšā, lai var zināt, ka tev ir ticība; kas to nedara, tas ir žīds.
R. Bērziņš, Annenieki.
7309. Ja vīrieši ar cepuri ēd pie galda, tad Dievs grēku nepiedod.
E. Jēpe, Palsmane.
7310. Ja 13 cilvēki ēd pie galda, tad vienam no viņiem jāmirst. [Sal. trīspadsmit.]
A. Tīsone, Talsi.
7311. Jo kaidā gūdā aiz golda sēd trejspadsmit cilvēki, tad vīns nu tim leidz godam miers.
T. Beča, Preiļi.
7312. Vecāki nedrīkst tumsā pie galda ēst, tad bērni būs zagļi.
J. Širmanis, Vilzēni.
7313. Pie galda ēdot, esot jāiztu- roties godīgi un nedrīkstot vis zir- goties.
H. Skujiņš, Smiltene.
7314. Veirīši ar capuri navar ēst, tad vācu sīvu apprecēs.
T. Nagle, Varakļāni.
7315. Ja jauneklis ēd ar cepuri galvā, tad viņš apprec vecu sievu.
A. Sprūdžs, Varakļāni.
7316. Ja ar cepuri galvā ēd, bus sieva kurla.
V. Miķelāns, Dunava.
7317. Ja vīrs ēdot cepuri liek uz galda, sievai kapu sagādā.
J. Jakāns, Bebrene.
7318. Ja pie galda ēd ar cepuri galvā, tad ēdienam nav sātības.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
7319. Ja ēdot neņem cepuri no galvas nost, tad izkrīt mati.
J. Gulbis, Aizkraukle.
7320. Ja ēdot tur cepuri galvā, tad zem cepures tup velns un visu labumu paņem sev.
H. Vieglais, Vecpiebalga.
7321. Kas ēdot sev ilgi vietu meklē sēdēšanai, tam saka, ka viņam pat kapsētā neesot savas vietas.
J. Jansons, Plāņi.
7322. Uz apsēta lauka nedrīkst ēst, tad tiekot sēja izcirsta.
R. Straudovskis, Lielplatone,
7323. Maizes vai cyta kuo na- dreikst ēst klāvā, tad peles ād spol- vu gūvim un vuškuom; jo pī okas ād, peles kreit okā.
C. Apšenieks, Bērzpils.
7324. Pār slieksni pārkāpjot jau ēst gribot.
K. Jansons, Plāņi
7325. Cilvēkam mūža laikā jā- noēdot vēsais pūrs pelnu.
H. Skujiņš, Smiltene.
7326. Ar abi roki strādā, ar abi roki jāēd.
K. Jansons, Smiltene.
7327. Atroceņis otram nevajaga dot nekā ēdama, lai tas viņam iet pie sirds.
K. Jansons, Plāņi.
7328. Ciema maize tūlīt jāēd, lai ciemiņš ātri nepaliek vecs.
E. Skarnele, Kalncempji.
7329. Ēd tūliņ nost ko dod, lai devējs vecs nepaliek! [Sal. ābols.]
K. Jansons, Plāņi.
7330. Ciema kukulis jāēd ātri, lai nesājs nekļūst ātri vecs.
J. Andriņš, Taurkalne.
7331. Kad ciemos cienā ar pašceptu maizi, tad katrā ziņā maize jāēd, lai cepēja veca nepaliek.
A. Kabuce, Bulduri.
7332. Ja viesiem dod ēst, tad saimniecei pašai vispirms no visa pa druskai jānosmēķē, jo tad svētība paliek mājās.
L. Zvaigzne, Gaujiena.
7333. Kas ātri ēd, tam īss mūžs.
M. Vētra, Sērene.
7334. Kas neēd karstu ēdienu, tas ilgāk dzīvo.
J. A. Jansons, Riga.
7335. No ēdiena, kas vēl ut uguns vārās, nedrīkst ēst, jo tad bērni runājot pretī.
O. Grenševica, Vietalva.
7336. Nedrīkst no rīta iet laukā, ja nav ko ieēdis, tad var notikt kāda nelaime. [Sal. dzeguze.]
M. Šķipsna, Gulbene.
7337. Kad ciemā dod ēst, tad ēdienu vajaga vispirms paostīt; tad nepiemetas nekāda kaite.
455
Elann
A. Salmāns, Balvi.
7338. Ja kout kuo āduot grib, lai vainas namatas, tad jāduod nuo tā popriešku kods gobols suņam voi kaķam.
J. Upmalis, Ļaudona.
7339. Kad svešā mājā dod ēst, tad pirmo drupatiņu vajaga nomest zemē, lai devējs nekādu nelaimi nevarētu pieburt.
L. Reiteris, Lubāna.
7340. Kad svešā mājā mielo, tad pirmo drupatiņu vajag nomest zemē, lai devējs nekādu nelabumu nevarētu pieburt.
A. Zālīte, Bērzpils.
7341. Kas ņem ko ēdamu nožēlotu, tam pirmais kumoss jādod suņam. Ja suns ar to neaizskrien, tad var ēst bez bailēm.
1 K. Jansons, Plāņi.
7342. Priekš ēšanas jāpārmet krusts, lai neaizrijas.
M. Macpāne, Alsunga.
7343. Ja ēdot kāds aizrijas, tad otram ir bijis žēl.
H. Skujiņš, Smiltene.
7344. Ja kāds aizrijas, tad saka, ka otris žēlojas.
A. Zibens, Rugāji.
7345. Ja ēdot aizrijas, tad kāds steidzas. [Sal. aizrīšanās.]
J. A. Jansons, T. Dzintarkalns, Talsi.
7346. Ja kāds pie galda ēdot aizrijas, tad (uz viņu) kāds steidzas.
M. Priedīte, Lubāna.
7347. Kad ēdot ar tādu cilvēku, kupš esot kaut kādēļ sasirdījies ar otru ēdēju, un kad šis sirdīgais skatoties uz sasirdītāju dusmīgi virsū, it kā viņam būtu žēl kumosu, tad, lai nedurtu sānos un nebūtu māgas sāpe no apburtās barības, vajagot trīs reizes nosmelt ar karoti kaut ko šķidru no ēdamā, p. p. putru.
A. Skuja, Mālupe.
7348. Viss, ko cilvēki ēdot, esot tikai suņa un kaķa tiesa.
K. Jansons, Plāņi.
7349. Kad pirmo reizi ēd jaunus. augļus vai saknes, vajaga ausī kniebt, tad citu gadu izdodas labi šie augļi.
K. Kalniņa, Katvari.
7350. Kad vasarā pirmo reiz kaut ko ēd no jaunās ražas (kartupeļus, burkānus, ogas vai ābolus), tad vajaga kaut ko vēlēties, tas tad nākošā gadā piepildoties.
J. Širmanis, Vilzēni.
7351. Ēdot pirmo reizi jaunus kartupeļus, burkānus vai citus augļus, kaut kas jāvēlas, tad vēlēšanās piepildīsies.
E. Kampare, Valmiera.
7352. Kad pirmo reizi kaut ko ēd (ogas, kartupeļus, jaunu rudzu maizi), tad vajag teikt: „Dod, Dieviņi, oda zarnu, lāča spēku, ape- nīša vieglumiņu!" Tad ēdīs kā ods, būs stipris kā lācis un vieglis kā apīnis.
L. Reiteris, Lubāna.
7353. Ja pirmo reizi kaut ko ēd, tad jāsakot: „Zīles vēders, lāča spēks", jo tad pietiekot ar mazumu.
L. Aizpurve, Lubāna.
7354. Kad ko pirmo reizi ēd, tad vajaga ko iedomāties un kamēr nav beidzis ēst, nevajaga runāt; tad iedomātais piepildīsies.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7355. Pirmo reiz ta gada miglu* ēdot, var arī kaut ko vēlēties.
M. Vētra, JaunpiebiilK»
7356. Pirmo reiz gadā ēdot aug Jus, āboļus, zirņus, ogas u. c., tad var vēlēties.
A. Mednis, Jumpravmuižii.
7357. Kad bērni zirņus pārēdušies, tad tiem jādod cepta peles gaļa, lai neceltos vēdera graizes.
J. Upe, Tome.
7358. Ja ko jaunu ēd, tad saimniece mēdz sacīt: „LāČa spēks, zīles vēders!" lai ēdiens būtu gau- sīgs.
A. Bīlenšteina rokraksts, Lubana.
7359. Kad pirmo reiz ko jaunu ēd, vajaga ko domāt, tad tas piepildīsies.
L. Strute, Šķibe.
7360. Ja meita ēdot ņem šķīvi rokā, tad tā būs saimniece.
M. Kalniņa, Rīga.
7361. Kod veirs ar sovu sīvu jēs vīnā bļūdā, itys pīzīmēj, ka jī vy- sod lomuosīs un kausīs.
V. Podis, Rēzekne.
7362. Guļot nedrīkst ēst, tad to moka lietuvēns.^
V. Garais, Vecgulbene.
7363. Kas guļus ēd, tam velns sakot: „Uš, mans sietais".
K. Jansons, Trikāta.
7364. Ja guļ un ēd, tad nāve trin izkapti.
E. Tokele, Sesava.
7365. Vakarā gulēt ejot nevajaga gultā ēst, tad nelabais nelaiž nakti gulēt.
E. Barbaka, Rīga.
7366. Ja bērni gulta ēd, tad tie nftvi baro.
M. Klēbacha, Sātiņi.
7367. Guļot nevajaga ēst maizi, lad baro nāvi.
J. Fleišers, Skrunda.
7368. Kas stāvus ēd, tas kājas pieēd.
K. Jansons, Plāņi.
7369. Ja stāvus ēd, tad paliek resni lieli, jo ēdiens saiet lielos.
M. Macpāne, Alsunga.
7370. Kurš ēd pie galda stāvot, tam būs resnas kājas.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
7371. Strādājot nedrīkst ēst, jo tad drēbes kapā (kode).
R. Rullis, Ciecere.
7372. Kas ēzdams spieģelī lūkojas, tad tas velna vēderā ēd.
K. Jansons, Plāņi.
. 7373. Ēdot nedrīkst spieģelī skatīties, citādi apēd atmiņu.
P. Zeltiņa, Rīga.
7374. Pa ēšanas laiku nevajaga sarunāties, jo tad velns var pēc dvēseles ieiet cilvēkā Un tad cilvēks aizrijas.
A. Užāne, Skujene.
7375. Ēdot nedrīkst runāt, tad tas smādējot ēdienu.
K. Lielozols, Nīca.
7376. Ēdot nedrīkstot runāt par mājas kustoņiem, jo tad tie panīkstot.
E. Aizpurve, Lubana.
7377. Ja pie galda ēdot neviens neko nerunā, tad kādam kājas ir krustiski.
457
/'Idilli
H. Vieglais, Vecpiebalga.
7378. Pie galda ēdot nevar runāt par vilkiem, jo citādi tie iznēsās visas aitas par vasaru.
V. Arbidāns, Latgale.
7379. Ja ēdot svilpo, tad velnu sauc. [Sal. svilpošana.]
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
7380. Ēdot nedrīkst velnu piesaukt, tad velns aiz durvīm klausās.
A. Upmane, Jaungulbene.
7381. Ja ēdot izbirst sāls, tad ir liels strīdus.
A. Rozentāle, Jaunauce.
7382. Ja ēdot iekož mēlē, tad kāds apskauž.
E. Kampare, Skrunda.
7383. Ja ēdot izkrīt maizes kumoss no rokām, tad saka, ka tas nav pelnīts.
A. Zavicka, Sātiņi.
7384. Ja kumosu mutē bāžot, tas izkrīt, tad kādam bijis žēl.
Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, Skujene. A. Zvejniece, Lubāna.
7385. Ja ēdot kumoss izkrīt no mutes, tad otram skauž.
A. Miglava, Rūjiena. H. Jan- kovska, Rīga.
7386. Ja kumoss izkrīt no mutes, tad otram ir bijis žēl.
A. Skuja, Vestiena.
7387. Savu kumosu nedrīkst atdot otram, tad tas atņem spēku.
M. Rrīdaka, Jaunroze.
7388. Ja ēdot pēc iekosta kumosa nogriež atkal citu, tad kāds radinieks sēž neēdis.
A. Salmāns, Raivi.
7389. Ja kāds ēdot iebāž div kumosus mutē, tad kāds viņa radinieks cieš badu.
V. Arbidāns, Latgale.
7390. Ka kas ād pusdīnis un atlauž gobolu maizis, naapād un aizmierzdams vēl atlauž, itei pīzīmēj, ka pi tuo cylvāka kaut kas nu radinīku tymā stracī cīši grib ēst.
V. Podis, Rēzekne.
7391. Ja ēdot no kaj-otes izlīst putra, tad darbs izdosies; ja izkrīt biezs ēdiens, tad tik dabūj stipri nostrādāties.
A. Salmāns, Raivi.
7392. Katru maltīti ēdot vajag drusku druskas atstāt, tad tam nekad netrūks ēdiena.
E. Miglava, Rīga.
7393. Ēdot ielejamā traukā ēdiens jāatstāj maltītes beigās, lai devējam ēdiena nepietrūkst.
K. Jansons, Plāņi.
7394. Ēdot vienmēr jāatstāj viens kumoss neapēsts, jo tad nekad bads nebūs jāpiedzīvo.
A. Užāne, Skujene.
7395. Ēdot traukā jāatstāj ēdiens, tad suņi nekodīs ciemā ejot.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7396. Ja vakarā visu nevar apēst, kas uz talēķa, tad arī nav naktī laba gulēšana.
E. Barbaka, Rīga.
7397. Ja paēdis atstāj bļodā zupu, tad otrā dienā līst lietus.
J. A. Jansons, Piņķi.
7398. Ja vakarā visu apēd, kas uz galda, tad rītā būs saule.
V. Vintere, Matīši.
7399. .Iii .siena laikā strādniek i vakarā izēd tukšus visus ēdienu traukus, tad ritu siena laiks.
M. Spilva, Druvimu
7400. Kad ēdot iztukšo visus traukus, otrā dienā jauks laiks.
A. Veiss, Penkuli-
7401. Ja visu putru izēd no bļodas, tad sagaidāms sauss laiks.
E. Medene, Meirāni.
7402. Ja visu ēdienu, kas izvārīts, apēd, būs otrā dienā jauks laiks.
M. Ozola, Stopiņi.
7403. Vasarā jāizēd bļoda tukša, tad būs sauss laiks.
A. Berķe, Mētriene. A. Skuja, Vestiena.
7404. Siena laikā, vakariņas ēdot, trauki jāiztukšo, lai otrā dienā spīdētu saule.
J. A. Jansons, Valka.
7405. Kad vasaru putru strēba un dibenā vēl palika šķīstums, tad lija lietus; ja pavisam izstrēba, tad bija sauss laiks.
D. L. f. 1888. 29. P. J. Rau- davietis, Bērzaune.
7406. Ja pie ēšanas visas bļodas tiek izēstas, tad tas ir uz sausiem laikiem.
A. Skrūze, Saikava.
7407. Ja vakariņās izēd tukšu bļodu, tad otrā dienā būs jauks laiks.
P. S„ Bauna. K. Jansons, Plāņi. »
7408. Ja izēd tukšu bļodu, tad būs jauks laiks.
N
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
7409. Ja vakarā visus traukus, luīs uz galda, izēd tukšus, tad nākošā dienā gaidāms labs laiks.
E. Barbaka, Rīga.
7410. Kad strādnieki izstrebj vj- su uz galda uzliktu putru, tad nākoša dienā būs jauks laiks.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
7411. Ja visu zupu izēd, tad sauss laiks gaidāms.
T. Rīgerte, Brunava.
7412. Ja vakariņās izēd tukšus bļodus, tad nākošā dienā būs laba laika, un ja neizēd, tad slikta laika.
K. Lielozols, Nīca.
7413. Kad ēd, tad nevajaga nekā atstāt traukā, citādi būs slikts laiks.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7414. Pēc ēšanas nedrīkst atstāt uz galda maizes gabaliņu neapēstu, lai nebūtu jādzīvo ar nabagu.
J. A. Jansons, Piņķi.
7415. Kas ēdot atstāj vienu kumosu maizes, tam būs nabadzīga sieva.
K. Poga, Penkule.
7416. Kas mēdz atstāt ēdot maizes kumosu neapēstu vai traukā ēdiena atliekas, tam drīz jāmirst.
A. Upmane, Jaungulbene.
7417. Godā jāizēd tukšs telēķis, lai nebūtu puņķaini bērni.
A. Skuja, Vestiena.
7418. Ēdienu nedrīkst atstāt uz talēķa nenoēstu, tad spēku atstāj.
I ttlllfl
459 "
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7419. Kad vērpjot ēd, pie ratiņa sēžot, tad kodes un žurkas kapā drānas.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
7420. Kad ēd uz kārstuļu beņķa, tad kodes un žurkas kapā drānas.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
7421. Kad pirmo reiz ko ēd, tad jānospļaujas, lai nepiemestos drudzis.
M. Koškina, Elēja.
7422. Kaut kādu barību pirmo reiz tanī gadā ēdot, jāsaka nospļaujoties: „Fi tu, ka drudzis nepiekrīt", tad var drošs būt no drudža.
R. Kalniņš, Skursteņieki.
7423. Kad pirmo reiz ko ēd, tad jānospļaujas, lai drudzis nepiemetas.
K. Pavasara, Drabeši. R. Bērziņš, Džūkste.
,…… '.'!"■ s" ' i 11 1 ' ■..
7424. Kad pirmo reiz mūžā vai jaunā ražā bauda kādu ēdienu vai dzērienu, tad vajag 3 reizes nospļauties un teikt: „Tpu, tpu, tpu, lai nenotiek drudzis vai cita kāda nelaime, āmen."
H. Šiliņa, Penkule.
7425. Kad ēda jaunu rudzu maizi pirmo reizi, tad noturēja lūgšanu un pateicās Dievam sacīdami: „Tev, mīļais Tēvs, nu pateicam, par tavām mīļām dāvanām!"
G. Pols, Bauska.
7426. Pirmo reizi ēdot jaunu maizi vai citu kaut ko, vajaga teikt: „Dievs svētī!" Ja neteic, tad nākošā gadā Dievs labi neaudzē.
J. Atteka, Nīca.
7427. Pirmais jaunrudzu maizes cepums esot jāizdala mājiniekiem un kaimiņiem, tad pietiekot maize visam gadam un neesot no otra jāaizņemas.
G. Pols, Baldone.
7428. Ja ēdot dauza kaj-oti gar bļodas malu, tad drīz uznāk bads.
' A. Guļbe, Nogale.
7429. Paēdis kapoti nedrīkst sist pie bļodas malas, tad var sasist badu.
A. Aizsils, Jaungulbene.
7430. Ēdot nedrīkst klapēties pie trauka malas, tad bads nāk mājā.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7431. Ēdienam tad ir klāt gauss, ja ēdot pēdīgais kumoss smēķē tāpat kā pirmais.
■ K. Jansons, Plāņi.
7432. Vakaros vajagot stipri ēst, tad barība esot spēcīga.
A. Bīlenšteina rokraksts, Zemīte.
7433. Vakara maltīte spēkā iet.
K. Jansons, Plāņi.
7434. Vakarā jāēd; kad neēdis aiziesi gulēt, tad negulēj's piecelsies.
A. Aizsils, Kalsnava.
7435. Tumsā nevajaga ēst, jo tad dabon melnus bērnus.
Cirītis, Rīga, no A. Bīlenšteina rokraksta.
7436. Kad paēdis nopūšas, tad kaitina Dievu.
M. Sikle, Nīca. J. Tupesis, Nīca. K. Lielozols, Nīca. V. Sa- perovs, Vecpiebalga.
7437. Kad paudis nopūšas, tad apkaitina Dievu.
A. I,.-Puškaitis. A. Aizsils, Kalsnava. A. Broža, Naukšēni. Bērziņš, Ropaži.
7438. Paēdušam cilvēkam vakarā vismaz reiz pār istabu jāpāriet.
K. Jansons, Plāņi.
7439. Kam ēst negrib, tam ēdiens jāapsola suņam, bet pēcāk tas pašam jāapēd.
K. Jansons, Skulte.
7440. Ja kāds pulka ēda, tad veci ļaudis sacīja: „Tas laikam uz miršanu, katram sava noliktā daļa jānoēd."
H. Skujiņš, Smiltene.
7441. Kufš daudz ēd, to lecina ar suni, lai mazāk ēstu. Cilvēks guļ zemē uz vēdera un suni lecina trīs reiz pār gulētāju.
H. Skujiņš, Smiltene.
7442. Ja kāds ir liels ēdājs un grib mazāks tapt, tad viņam pār vēderu jālecina suns.
E. Brīnums, Rūjiena.
7443. Maizi, kas nodomāta sunim, nevajaga ēst, citādi šīs maizes apēdājs top liels ēdājs.
E. Brīnums, Rūjiena.
7444. Ja kāds cilvēks daudz ēdot, tad (lai tas daudz neēstu) zem galda jāpadur tutens.
A. Aizpurve un A. Aizsils, Lubāna.
7445. Ja grib, lai cilvēki daudz neēd, tad jāpadur duncis zem galda.
A. Aizsils, Lubana.
7446. Ja grib, lai saime maz ēstu, tad nazis jāiedur apakš galda.
A. Aizsils, Lubāna.
7447. Kad saimniekam jaunā saime sanāk, tad viņam vajagot apakš galda padurt nazi, jo tad saime maz ēdot nākamā gadā.
J. Skara, Jaunpiebalga.
7448. Kas otram aiz muguras ēd, tas viņam spēku izēd.
K. Jansons, Plāņi.
7449. Ēdot nevajaga lasīt, tad vārdus apēd.
K. Kristape, Olaine. A. Drāz- niece, Nīca.
7450. Kad mācās, tad nedrīkst ēst, jo tad apēd gudrību. [Sal. grāmata.]
K. Corbiks, Jelgava.
7451. Ēdot nedrīkst grāmatu vaļā turēt — visu gudrību apēdot.
K. Corbiks, Tukums.
7452. Ja ēd un lasa, tad neatmin ko lasījis.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
7453. Kas pēdējais ēd, tam jā- pirk.
K. Jansons, Plāņi.
7454. Kod ļauds sēd pi golda un ād pusdīnis un tī kaut kas nu jūs suoks dzīduot, itei pīzīmēj, ka tymā saimī nabyus naudvs.
V. Podis, Rēzekne.
7455. Ēdot nedrīkst ne dziedāt, ne runāt, jo tad dziesma un runātie vārdi aizmirstas.
A. Klause, Jaunpiebalga.
7456. Ja ēdot dzied, tad dabūs dzērāju vīru.
C. Ķelle, Janišķes pag., Lietuvā.
7457. Tam cilvēkam, kuram ēdot šūpojoties kājas, uz viņām tanī brīdī sēdot velns.
A. Skuja, Mālupe.
7458. Ja ēdot kājas šūpo, tad velnu sauc palīgā.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
7459. Kad ēdot kustina kājas, tad velnu šūpo.
F. Makevics, Nogale. K. Kris- tape, Olaine. L. Bumbiere, Talsi. 0. Darbiņš, Birži. J. Jansons, Ile. H. Šiliņa, Dobele. E. Kampare, Skrunda.
7460. Ja ēdot kājas kustina, tad velna bērnus šūpo.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
7461. Ja ēdot šūpo kājas, tad šūpo velnam bērnus.
N. Freidenfelds, Talsi.
7462. Kas pie galda ēdot, šūpo kājas, to velns parauj.
F. Heidene, Talsi.
7463. Ka cylvāks sēd pi golda un ād, un āzdams suoks ar kuojam leikuot, itei vacīji ļauds stuosta, ka taids cylvāks, ar kuojam šyupī vainu, un taidam cylvākam nikod ar sovu laimeigu smerti nanūmiert, a daīs kaut kod koč zam vacumu pa- zakuortīs.
V. Podis, Rēzekne.
7464. Ja ēdot šūpo kājas, velnam apsola dvēseli.
V. Bērziņa, Priekule.
7465! Ēdot nav jāšūpo kājas, tad Jaunajam garam rudzus kuļ.
A. Aizsils, Meirāni.
7466. Nevajag ēdot kājas šūpot, lad skalda velnam malku.
A. Aizsils, Lubāna.
7467. Ja ēdot kājas kustina, tad velnam malku skalda.
E. Laime, Lizums. |
7468. Ja ēdot šūpo kājas, tad velnam cērt malku.
E. Zirnītis, Lubāna.
7469. Ēdot nedrīkst kājas kult, jo tad velnam malku skaldot.
P. Zeltiņa, Rīga. L. Aizpurve, Lubāna.
7470. Ja pie galda ēdot dauzas ar kājām, tad cilvēks ir tikpat kā neēdis, jo barība vairs nespēcina.
K. Corbiks, Ārlava.
7471. Ja otram dod kādu ēdienu un pats kā smēķēdams paņem • sev kādu kumosu, tad noņem ēdienam spēku.
P. Zeltiņa, Rīga.
7472. Ja kāds neapēd savu pa- jemto ēdienu, tad tas atstājot savu spēku.
V. Pilipjonoks, Asūne.
7473. Sālīta ēdiena nevajaga ēst, tad būs sarkans deguns.
P. Zeltiņa, Baldone.
7474. Kas sālītu ēdienu ēd, tas ir iemīlējies.
H. Skujiņš, Smiltene.
7475. Kad puiši paēduši ilgi sēž aiz galda, tad ir kūtri zirgi.
R. Bērziņš, Džūkste.
7476. Ja pavasarī puiši ilgi pie galda sēd, tad būs slinki zirgi.
K. Preiss, Vecgulbene.
7477. Ja vīrietis sakasni ēd, tad viņš no zirga kritīs.
Atbalss k. 1894. J. Kriķis, Starti.
7478. Jauniem puišiem neļāva vēdermēles ēst, lai cirvjiem kāti nelūztu.
P. J. Raudavietis, Bērzaune. D. L. f. 1888. 29.
7479. Ja mazotnē puisēns ēdot no pavārnīcas, tad tam lielam esot, uzaugot melnas ūsas ka čigānam.
A. Skuja, Mālupe.
7480. Pie nemazgāta trauka nekad nevajagot ēst, jo tad vīriešiem augot melnas bārdas un sievietēm — čigānietes melnie mati.
I. Melngalve, Sabile.
7481. Kas no grāpja ēd, tam aug melna bārda.
J. Brieze, Ikšķile. J. Trei- mans, Zante.
7482. Kod meita sādādama pi golda un āzdama pīlej uz golda, itei pīzīmēj, ka tei meita izīs pi veira, kurs byus brīsmeigs dzēruo- jis un siss sovu sīvu.
V. Podis, Rēzekne.
7483. Meitas nedrīkst mīklu ēst, tad lielas krūtis aug.
P. Zeltiņa, Baldone.
7484. Sievietes nedrīkst ēst tādus augļus, kur divi ir saauguši kopā, jo tad dzimst dvīņi. [Sal. jumis.]
V. Greble, Kalnamuiža.
7485. Ja maizes druskas ēd, tad būs pulka bērnu.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
7486. Ja meita ēd maizes doni- ņus, tad dabon saimnieka dēlu par vīru (vai otrādi).
E. Rotmane, Jaunauce.
7487. Lai ātri izprecētu, tad jāēd doniņa.
E. Laime, Tirza.
7488. Ja grib par saimnieci kļūt, tad vajaga apēst 77 knipšus.
V. Bērziņa, Priekule.
7489. Senāk suiminieki sāka strādniekiem dot labākus ēdienus no Labrenča dienas, kad bija jāceļas gaiļos riju kult.
G. Pols, Bauska.
7490. Kad ievērojamus darbus mājā pastrādāja, kā: sēšanu, pļaušanu, kulšanu, tad vārīja pantogu un olas.
G. Pols, Valka.
II. Sekas no dažādu gaļas ēdienu lietošanas.
7491. Bērniem, visiem tādiem, kas nespēja nest maizes abras, ne vēlēja ēst sirdis, lai nebūtu sirdīgs, un mēles, lai nepļāpātu. Purnus, aknas un plaušas gan atļāva vi siem ēst.
P. J. Raudavietis, Bērzaune. D. L. f. 1888, 29.
7492. Kad cūkas mēli ēd, tad tas melo.
K. Lielozols, Nica. A. Dra/ niece, Nīca.
7493. Lopu mēles nav jāēd, jo tad tas esot pļāpa.
K. Corbiks, Jelgava. L. Aiz purve, Lubāna.
7494. Nedrīkst ēst lopu mēles, tad kļūst pļāpīgs.
S. Spriņģe, Rembate.
7495. Jo apēssi vuškos mēli, lad byusi lels dzīduotuojs.
V. Pilipjonoks, Asūne.
7496. Maziem bērniem nevajag dot dzīvnieku mēles galiņu ēst, tad tie mēdās un ir lieli pļāpas.
V. Greble, Kalnamuiža.
7497. Bērniem nevar dot ēst cūkas mēli, jo tad tie melos, bet jādod cūkas purns, tad mācēs skaisti rakstīt.
0. Biteniccc, Ogresgals.
7498. Cilvēks, kas mēli ēd, tas mīl citus aprunāt.
K. Corbiks, Turlava.
7499. Ja bērniem dod ēst mēli, tad tie melo.
J. Krastiņš, Irlava.
7500. Maziem bērniem nevajag dot ēst dzīvnieku nieres, jo tad tie neaug lieli, bet paliek mazi.
V. Greble, Kalnamuiža.
7501. Nieres nedrīkst ēst, tad paliek līka mugura.
V. Slaidiņa, Drusti.
7502. Bērniem nedrīkst dot īkstis (nieres), tad bērni mazi paliek.
E. Laime, Tirza.
7503. Ja kājas ēd, tad spēj viegli skriet.
K. Corbiks, Turlava.
7504. Maziem bērniem nevajagot dot vistas kāju ēst. Ja tie vistas kāju ēdot, tad izaugot kašķīgi (strīdīgi).
K. Gailis, Ventspils.
7505. Vistas kājas nedrīkst ēst, jo tad maz prāta.
L. Aizpurve, Lubāna.
7506. Kas cūkas kājas ēd, tas ir stiprs.
K. Lielozols, Nīca.
7507. Kam kāju pirksti ejot knikšot, tas esot aitas kājas ēdis.
H. Skujiņš, Smiltene.
7508. Kad cūkas ausi ēd, tad tas paliek kurls.
K. Lielozols, Nīca.
7509. Ja ausis ed, tad var labi dzirdēt.
K. Corbiks, Turlava.
7510. Ja cūkas austiņu ēd, tad labi var dzirdēt.
H. Šiliņa, Dobele.
7511. Bērniem nedod cūkas ausi ēst, lai gnīdas neaug.
E. Laime, Tirza.
7512. Ja cūkas ausi ēd, tad gnīdas aug galvā.
A. Kome, Meirāni.
7513. Ja snuķi ēd, tad prot labi rakstīt.
K. Corbiks, Turlava.
7514. Ja cūkas smeceri ēd, tad nesmuki rakstot.
L. Aizpurve, Lubāna.
7515. Kas ēd cūkas šņukuri, būs liels rakstnieks.
A. Aizsils, Zilupe.
7516. Kas ēdot cūkas snuķi, tas tikšot par skrīveri.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
7517. Maziem bērniem nav jāēd cūkas purns, tad viņi grāmatu nevar iemācīties.
R. Kalniņš, Lubāna.
7518. Bērniem jādod cūkas sme- cere, lai labi raksta.
E. Laime, Tirza.
7519. Kas cūkas degunu ēd, tas skaisti raksta.
A. Drāzniece, Nīca.
7520. Augoši bērni nedrīkst ēst cūkas smeceri, tad aug lielas lūpas.
A. Aizpurve, Lubāna.
7521. Ja ēdot kāda dzīvnieka sirdi, tad paliekot sirdīgs (dusmīgs) .
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
7522. Kas cūkas sirdi ēd, tas melo.
K. Lielozols, Nīca.
7523. Lopu sirdis nedrīkst ēst, jo tad esot sirdīgs.
L. Aizpurve, Lubāna.
7524. Cilvēks, kas ir ātras dabas, nedrīkst ēst neviena dzīvnieka sirdi, jo tad tas paliek vēl ātrāks.
J. Putniņš, Bērzpils.
7525. Kas lopa sirdi ēd, tad tam sirds pārplīst.
H. Skujiņš, Smiltene.
7526. Kas sirdi ēd, tad tas būs sirdīgs.
E. Laime, Tirza.
7527. Kas sirdi ēd, tad tam būšot liela sirds.
' K. Lielozols, Nīca.
7528. Ja ēd putna sirdi, tad sirds trīc, ar kungiem runājot.
E. Laime, Tirza.
7529. Kas ēdot cūkas aukslējas, tas viegli varot iemācīties tēvreizi.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
7530. Ja ēd dzīvnieka rīkli, tad attīstās laba balss.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
7531. Cilvēks, kas plaušas ēd, paliek par vieglu dancotāju un lielu pļāpu, pļeperē kā plausis.
K. Corbiks, Turlava.
7532. Kufš grib būt viegls dancotājs, tam jāēd cūkas plaušas.
E. Bukava, Rīga.
7533. Kas plaušas ēd, tas viegli dancojot.
L. Daugaviete, Smiltene. A.
Broža, Naukšēni.
7534. Ja ēd kada lopa plaušas, tad ir labs dejotājs.
E. Melnbārdis, Virbi.
7535. Kas ēd iedāvinātu gaļu, tas dabūs saimnieka meitu par sievu.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
7536. Bērniem jāēd gaiļa galva, tad tie izaugs gudri.
A. Upmane, Jaungulbene.
7537. Kas vistas, pīles, zoss vai cita kāda putna māgu ēd, tam paliek zilas lūpas.
H. Skujiņš, Smiltene.
7538. Kas lopa smadzenes ēd, tas paliek gudrs.
H. Skujiņš, Smiltene.
7539. Meitenēm jāēd aitu sma dzenes, tad tām augot laba daba
Vidzeme.
7540. Bērniem nevajagot kaulu smadzenes ēst, jo tad rokas svīstot.
M. Klause, Jaunpiebalga.
7541. Cyukas eikšus vysod ād daudzūs, lai cyukom ir daudzi sy- vānu; bet vuškas eikšus ād divējūs, lai vuškom ir pa divi jāri.
T. Bečs, Preiļi.
7542. Kas cūkas asti ēd, tas visiem skrejot pakaļ kā astiķis.
K. Lielozols, Nīca.
7543. Meitenēm nedrīkst dot ēst govs tesmeni, tad esot neglītas krūtis.
E. Kampare, Skrunda.
III. Otra apkosts kumoss.
7544. Ja otram dod ēst apkostu kumosu, tad ar to iznāk saskaisties.
P. Š., Bauna. K. Jansons, Plāņi.
7545. Ja kāds ēd otra iekostu maizi, gaļu, ābolu jeb ko citu, tad viņš ar to saskaitīsies.
P. S„ Rauna.
7546. Kad cita iekostu maizi ēd, tad ar to jākaujas.
M. Valtere, Tērvete.
7547. Ja kož no viena kumosa, tad tie plēsīšoties.
K. Corbiks, Jelgava.
7548. Nedrīkst ēst tā maizes gabala, kur jau viens cilvēks ir nokodis kumosu, tad pirmajam kodējam liek spēks noņemts.
K. Bika, Gaujiena.
7549. Ja apēd maizes gabalu, no kii|a jau otrs ēdis, tad dabū zināt tā domas.
M. Stāle, Kaltene.
7550. Kad apēd kādam pusēstu kumosu maizes, tad dabūs tā bērnus auklēt.
N. Freidenfelds, Talsi.
7551. Aizmirstu kumosu nedrīkstot ēst, tad viss aizmirstoties.
M. Priedite, Meirāni.
7552. Ja aizmirstu kumosu ēd, tad paliek nevērīgs prāts.
A. Aizsils, Lubāna.
7553. Kad ēdot atliek maizes kumoss, tad vakarā dabūs pie nabaga gulēt.
K. Lielozols, Nīca.
7554. Kad ēd otra zobus, t. i. otra iekostu maizes gabalu, tad jānaidojas.
H. Skujiņš, Smiltene.
7555. Tai kumosā nevajaga kost, kur otrs kodis, tad zobi sāp.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
IV. Edotjet vai nākt viesos. (Ēdot iziet jeb saņemt viesus.)
7556. Kad no ciema mājās ejot atstāj citus pie galda ēdot, tad atrod mājās plūcamies.
E. Rotmane, Jaunauce.
7557. Ja, ciemā ejot, atstāj māj- niekus ēdot, tad atradīs ciemā ļaudis kaujamies.
E. Reinbacha, Vecpiebalga. E. Skarnele, Kalncempji.
7558. Ja mājās aizejot atstāj kādu ēdot, tad tur, kurp aiziet, atrod kādu strīdoties.
J. A. Jansons, Ilūkste.
7559. Ja aizejot atstāj ēdot, tad tur, kur aizies, satiks ķīvējoties.
H. Jankovska, Rīga.
7560. Kad citus atstāj pie galda ēdot un pats aiziet, tad neizbēgams strīds, lai ietu kurp iedams.
A. Kabuce, Bulduri.
7561. Ja kāds viens pats pieceļas no mielasta, tad aiznes līdz svētību.
J. Rudītis, Jaunpiebalga.
7562. Ja esi aizgājis viesos, tad neej prom, kamēr vēl kāds ēd, tad mājā gadīsies neizbēgamas nepatikšanas.
A. Kurzemniece, Taurkalns.
7563. Ja pieceļas no galda un aiziet, kamēr vēl citi ēd, tad atrod mājās kaujoties.
E. Druvnese, Irlava. J. Trei- mans, Bērze.
7564. Ciemā nedrīkst citus atstāt ēdot, tad mājās plēsīsies.
Tichonova, Abrene.
7565. Ja, citiem vēl ēdot, viesis atstāj māju, lud saka, ka viņš atradīs mājās ļaudis rājoties.
A. Bīlenšteina rokraksts.
7560. Ja ciemiņš aiziet un citus atstāj ēdam, tad ciemiņa mājā plēšas.
J. A. Jansons, Vecpiebalga.
7567. Ja kāds no ēdājiem paceļas ātrāk no galda kā pārējie, tad jāatloca galddrāna, lai nepaņemtu līdz svētību.
T. Dzintarkalns, Talsi.
7568. Ciemiņam nav brīv ātrāki aiziet, kamēr visi nav paēduši, citādi tas atrod mājas ļaudis baramies.
A. L.-Puškaitis. B. Daņilovs, Kacēni.
7569. Nedrīkst izejot no mājām atstāt citus mājiniekus pie galda ēdot, tad tiem būs jākaujas.
P. Zeltiņa, Tome.
7570. Ēdot nedrīkst no mājas iziet, jo tad atrod priekšā tur, kur aiziet, ķildojoties.
A. Zeibe. K. Graudiņš.
7571. Ja viesis atnāk un viņam dod ēst, tad viņš nedrīkst iet nost no galda ātrāk, kamēr visi ir paēduši, jo citādi ejot mājā viņš atradīs mājas ļaudis baramies.
A. Podniece, Ogre.
7572. No mājas nedrīkst iziet, kamēr citi ēd, tad, otrā sētā noejot, atrod ļaudis baramies.
J. Jansons, Nereta. J. Apsalons, Sērpils.
7573. Ēdot nedrīkst iziet no mājas, jo tad iznes svētību.
A. Miķelsone, Rencēni.
7574. Nedrīkst ciemā iet, kad mājnieki vēl ēd, jo tad ciema ļaudis lamāšoties.
J. Nīders, Alūksne.
7575. Ja ciemā sastop ļaudis ēdam, tad mājā palikušie plēšas.
P. Š„ Bauna.
7576. Ja ciemiņš atnāk maltītes laikā, tad viņa mājās ļaudis plēšas.
V. Vintere, Matīši.
7577. Kad kāds no citurienes atnāk ēdamā laikā, tad tam ari jādod ēst, lai bērni labi aug.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
7578. Kad ciemiņš atnāk tad, kad ēd, tad tas saka: „Mūsmājā jau neplēšas."
K. Skujiņš, Smiltene.
7579. Ja kāds ienāk taisni maltītes laikā, tad teic: „Laikam atstāji mājā plēšamies." Kad ēd, tad nav brīvu aiziet ciemā, jo atradīs viņsētā plēšamies; tāpat arī nāv no ciema brīvu uz māju iet.
E. Martensons, Sēja.
7580. Ja kāds iet ēzdams, tad saka, ka tas velk peles.
M. Ķaupelis, Nīca.
7581. Ja iet uz citām mājām, tad nevajaga iet ēdot, jo tad tās mājās, uz kurām iet, tur rodas peles.
K. Lielozols, Nīca.
7582. Cilvēku, kurš ēzdams iet svešā mājā, nedrīkst tur ielaist, jo viņš tai mājā ienes peles.
I. Indāns, Gārsene.
7583. Ja iet ēzdams uz otra māju, tad tanī mājā atnāk dzīvot žurkas.
A. Aizsils, Lubāna.
30"
7584. Galds jānoņem priekš viesu aiziešanas, citādi tie aiznes svētību.
A. L.-Puškaitis.
V. Zīle viesus.
7585. Ja maizes kumoss no mutes izkrīt, tad negalīgi (negausīgi) ciemiņi būšot.
J. A. Jansons, Vecbrenguļi.
7586. Ja ēdot kumoss izkrīt no mutes, tad gaidāmi negodīgi viesi.
Z. Akmentiņa, Lubāna.
7587. Ja maizes kumoss izkrīt no mutes, tad gaidāmi nekaunīgi viesi.
A. L.-Puškaitis.
7588. Kad izkrīt kumoss no mutes, tad steidzas kāds izsalcis viesis.
A. Zibens, Rugāji.
7589. Ja ēdot kumoss nokrīt, tad gaidāms izsalcis viesis.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
7590. Ja ēdot izkrīt kumoss no mutes, tad būs badīgs viesis.
A. Šķērē, Skaistkalne.
7591. Ja ēdot izkrīt kumoss no mutes, tad gaidāms badīgs ciemiņš.
E. Vēvere, Ļaudona. J. Men- nika, Ainaži.
7592. Kam kumoss, pie mutes liekot, nokrīt zemē, tam būs ēdējs: atnāks kāds viesis.
J. Jansons, Plāņi.
7593. Ja ēdot izkrīt no mutes kumoss, tad gribulis (badīgs ciemiņš) nāks.
E. Lācis, Tirza.
7594. Ja ēdot izkrīt no mutes kumoss, tad gaidāms izsalcis ciemiņš.
V. Greble, Kalnamuiža.
7595. Ja kumoss izkrīt no mutes, tad nelūgti viesi būs.
V. Vintere, Matīši.
7596. Ja ēdot druska no mutes izlec, tad būs viesis.
J. Rubenis, Ērgļi. A. Aizsils, Lubāna.
7597. Ja ēdot izkrīt drusciņa no mutes, tad kāds steidzas ciemā.
V. Miķelāns, Rubeņi. A.
Strode, Rudzēti.
7598. Ja ēdot izkrīt kumoss no mutes, tad tūliņ saka: būs viesis.
O. Darbiņš, Birži.
7599. Kad ēdot kumoss izkrīt no mutes, tad būs viesi.
Z. Prauliņš, Aumeisteri. K. Kēze, Priekule.
7600. Ja ēdot kumoss izkrīt no mutes, tad atnāks negaidīts viesis.
A. Miglava, Rīga.
7601. Kad ēdot kumoss no mutes izkrīt, tad jāgaida viesi.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
7602. Ja ēdot kumoss izkrīt no mutes, tad sagaidāms ciemiņš, ēdējs.
A. Bulēne, Turaida.
7603. Ja ēdot drupatiņas birst klēpī, tad būs ciemiņi.
E. Miglava, Rīga.
7604. Ja maizes kumoss izkrīt no mutes, tad ēdējs to nav pelnījis.
F. Maķevics, Nogale.
7605. Ja pēc ēšanas kāda drusciņa ir palikusi pie deguna, tad saka, ka to rītam glabājot.
P. Š., Rauna.
7606. Jn Mot kāda drusciņa ir palikusi pie deguna, tad saka, ka to drusciņu nesīšot brūtei.
A. Bīlenšteina rokraksts.
7607. Ja cilvēkam ēdot ēdiens ieskrien balssrīklē, tad kāds viesis steidzoties.
G. Pols, Baldone.
7608. Ja kumoss izkrīt no mutes ēdot, tad kāds steidzās.
A. Smilga, Rīga;
7609. Ja ēdot kumoss izkrīt no mutes, tad tā ir zīme, ka kāds steidzas.
J. A. Jansons.
7610. Izkrītot kumosam no mutes, vajaga piesist pie kāda nekrāsota priekšmeta, tad būs ciemiņi. [Sal. runāšana.]
K. Corbiks, Valgunde.
7611. Ja ēdot karote nokrīt, tad kāds steidzas.
H. Jankovska, Rīga.
7612. Ja ēdot nokrīt nazis, tad gaidāms ciemiņš — vīrietis; ja nokrīt karote, tad — sieviete. Saka arī, ka kāds steidzas.
A. Vestmanis, Jēkabnieki.
7613. Ja ēdot nazis nokrīt zemē, tad steidzas kāds vīrietis.
F. Maķevics, Nogale.
7614. Ja ēdot nokrīt karote zemē, tad kāda sieviete steidzas.
F. Maķevics, Nogale.
7615. Ja ēdot izkrīt no rokas kayote, nazis, jeb cits kāds galda piederums, tad gaidāms viesis.
A. Aizsils, Lubāna.
7616. Ja nokrīt zemē nazis, tad steidzas izsalcis ciemiņš.— vīrietis, ja karote — tad sieviete.
A. Zālīte, Bērzpils.
7617. Ja ēdot nokrīt zemē nazis jeb karote, tad viesi gaidāmi.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7618. Ja galdu klājot nokrīt dakšiņa, tad to dienu nāks ciemā sieviete.
E. Rotmane, Jaunauce.
7619. Ja ēdot no rokām izkrīt nazis, ciemiņš būs vīrietis, ja dakšiņa, tad sieviete.
I. Mennika, Ainaži.
7620. Ja galdu klājot nokrīt nazis, tad nāks ciemā vīrietis.
E. Rotmane, Jaunauce.
7621. Ja ēdot nokrīt nazis, tad nāks vīrietis ciemā, ja karote, tad sieviete.
A. Tūsone, Alūksne.
7622. Ja no galda nokrīt kaj-ote, tad gaidāma viešņa, ja nazis — viesis.
A. Zibens, Rugāji.
7623. Ja ēdot nokrīt dakšiņas vai karote zemē, tad būs sieviešu kārtas ciemiņš, bet ja nazis, tad vīriešu kārtas.
T. Rigerte, Brunava. V. Greb- le, Ealnamuiža, Valkas apr.
7624. Ja galdu klājot nazis zemē nokrīt, būs vīrietis ciemos, ja karote — sieviete.
V. Hāzena, Nītaure.
7625. Ja traukus uz galda liekot nokrīt zemē karote, tad būs ciemiņš sieviete, ja nazis nokrīt, tad vīrietis.
M. Priedlte, Lubāna.
7626. Ja ēdot nokrīt karote, būs ciemiņš — vecene; ja nokrīt nazis, — kungs; ja dakšiņa, — jaunkundze.
J. A. Jansons, Nītaure.
7627. Ja dakšiņas vai karote nokrīt no galda, tad kāda sieviete steidzoties.
J. A. Jansons, Vecbrenguļi.
7628. Ja dakšiņas jeb karote nokrīt zemē, — viešņa gaidāma.
J. A. Jansons, Olaine.
7629. Kod cylvākam, kod jis .sāstas pi golda jēst un lizeika jam izkrīt nu rūku uorā uz zemini, itys pīzīmēj, ka tymā ustobā tyuliņ (tivliņ) atīs buoba.
V. Podis, Rēzekne.
76:10. Ja nazis nokrīt, — ciemiņš gaidāms.
J. A. Jansons, Olaine.
7631. Ja nazis nokrīt no galda, tad kāds vīrietis steidzoties.
J. A. Jansons, Vecbrenguļi.
7632. Kod nu cylvāka pi golda, kod jis ēd, izkriss nu rūku nazs, tod pīzīmēj, ka pi juo uz ustobu atīs puiss un roztuosteis kū nebejs jaunu un lobu del dzeivis.
V. Podis, Rēzekne.
7633. Ja ēdot diviem cilvēkiem sakrustojas naži, tad notiks nelaime vai arī dzirdēs ko jaunu.
L. Rone, Iecava.
7634. Pēc katras maltītes vajaga nokopt galdu un nomazgāt traukus un karotes, tad ēdējiem dvaša nemaitāsies.
L. Ezīte, Alūksne.
VI. Zīlē preciniekus.
7635. Ja pie galda ēdot sēž uz pašu stūri, tad septiņus gadus ne- dabon apprecēties.
E. Rotmane, Jaunauce.
7636. Meita ēdot nedrīkst dziedāt, tad tā dabūs dzērāju par vīru.
P. Zeltiņa, Rīga.
7637. Ja meita vai puisis ēdot sēd pie galda stūra, tad viņi septiņi gadi neapprecēsies.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7638. Kod jaunais puiss vai meita sāstas ēst pi golda, un taišņi sāstas pi golda styura, itei pīzīmēj, ka tam puišam vai meitai septeņi godi napreceitīs.
V. Podis, Rēzekne.
7639. Ja neprecējies cilvēks sēd ēdot galda stūrī, tad tam vēl jāgaida deviņi gadi uz precēšanos.
K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna.
7640. Kad viens ēd ar divi karotēm, tad tas dabūs divi sievas. Daudzi vēl tagad neļauj ar to karoti citam ēst, ar ko pats ēd.
T. Puķīte, Kandava.
7641. Meita nedrīkst ēst no divi telēķiem, tad viņas dēļ kausies divi precinieki.
P. Zeltiņa, Sigulda.
7642. Ja meitai ēdot ēdiens uzlīst uz drēbēm, tad tās vīrs būs dzērājs.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7643. Ja meita ēdot nopilinot galdu, tad tā arī dzērāja vīru da- būnot.
A. Krūmiņa, Valka.
7644. I'.doi putru, ja uzlīst uz galda, tad saka, ka būšot nākamās dienās liels dzērājs.
E. Aizpurve, Lubāna.
7645. Kuj-a meita ēzdama daudz uz galda izlej, tā dabūs dzērāju vīru.
J. Treimans, Bērze. M. Val- tere, Tērvete.
7646. Kuj-a meita paēdusi karoti atstāj bļodā, tā dabūs dzērāju vīru.
J. Treimans, Bērze.
7647. Ja vīrietim vienmēr pil putra no karotes uz galda, tad tas dabūs dzērāju sievu, un tautu meita dzērāju vīru.
K. Bika, Gaujiena.
7648. Kad meita ēdot, tad vajagot ēst labi: nevajagot notecināt galdu ar ēdienu; ja nenotecinot, tad būšot skaisti bērni.
J. Daizis, Nīca.
7949. Paēdušam puisim no galda jāaiziet pa to pašu pusi, pa ku- ru iegājis, citādi neapprecēsies.
I. Indāns, Gārsene.
VII. Dažādi ticējumi.
Kas ēdot svīst, tad tam esot grūts mūžs.
H. Skujiņš, Smiltene.
Ja ēdot deguns stipri svīst, tad grūts mūžs.
E. Jēpe, Palsmane.
Meitas nedrī(k)st ēst ar apsietu galvu un sievas ar kailu galvu.
K. Jansons, Trikāta.
Ja bērns pie biezas putras ēd maizi, tad tas nemāk jeb aizmirst grāmatu.
L. Strute, Šķibe.
, Bērniem uz skolu jādod zirņi līdz, tad vārdi birst kā zirņi.
P. Lapiņš, Vecpiebalga.
Pēc ēšanas nevajaga skatīties pāri jumtam, tad ātri atkal gribot ēst.
K. Lielozols, Nīca.
Kad paēdot žūru un izejot laukā un paskatoties uz klam- bariem, tad gribot atkal ēst.
J. Daizis, Nīca.
Ja divi cilvēki nezinot beidz reizē ēst, tad viņi kopā mirs.
K. Jansons, Plāņi.
Ja abi reizā paēd, tad arī abi reizā nomirs.
M. Macpāne, Alsunga. E. .Laime, Tirza.
Kas reizē paēd, tie reizē mirs.
L. Rone, Iecava.
Ja divi reizā paēd un noliek karotes pie malas, tad tie arī reizā mirs.
K. Bika, Gaujiena.
Kad divi jaunekļi ēd ar vienu karoti, tad tie abi vēlas vienu sievu.
K. Bika, Gaujiena.
Kas reizē pie galda beidz ēst, tie reizē nomiris.
H. Dravniece, Alūksne.
Ja ēdot mute piekūst, tad būs jāmirst.
M. Zariņa, Ogresgals.
Kad ēdot atraugajas, tad pēc gada atkal ēdīs tai pašā vietā.
H. Skujiņš, Smiltene.
Ja pēc ēšanas ir jānoža- gojas, tad nākošu gadu tanī pašā laikā būs vēl jāēd.
J. Vilnīte, Jumurdai
Kad pēc ēšanas staipās, tad ar to saka velnam paldies.
F. Maķevics, Nogale.
Ja paēdis rokas staipa, tad atdod ēdienu velnam.
E. Zirnītis, Lubāna.
Pēc ēšanas nedrīkst staipīties, jo tad visu apēsto pajem velns.
K. Juchnevica, Liepāja.
Ja pēc ēšanas pateikts: ..Paldies Dievam", bet pēc tam tūlīt atkal ēd, tad pēc „paldies" ēstais pieder velnam.
J. A. Jansons, Sigulda.
Kam naktī pamostoties rodas ēstgriba, tas būs drīz slims.
J. Jansons, Plāņi.
Kad neēdis aiziet vakarā gulēt, tad naktī nāve skatās acīs.
L. Kleinberga, Vecsaule.
Juo ar mīlyukū apād upura kukuli, tod mierst.
A. Borozinska, Barkava.
Ja ēd maizi, kas ir lauzta, ne griezta, tad lūst zobi.
A. Šķērē, Skaistkalne.
Kas kož maza bērna kriņģeli, tad tam izlūst zobi.
J. Treimans, Bērze.
Kas ēd maza bērna ēdienu, putriņu, tad tam nosalst deguns.
J. Treimans, Bērze.
Ja bērnu putru ēd liels cilvēks, tad deguns tam nosalst.
J. A. Jansons, Bīriņi.
Kad no otra klēpja ēd, tad tam mūžīgs parādnieks.
J. Treimans, Bērze.
Kad meita noēd no galda drupatiņas, tad tai būs smuki bērni.
L. Strute, Šķibe.
Ēdot kad iesit ar kaj-oti pa muti, tad būs raibs bullītis.
K. Lielozols, Nīca.
VIII. Ēšana sapnī.
Ja sapnī ēd cūku gaļu, tad būs slims.
M. Zaube, Bīga.
Ja sapnī ēd maizi, tad būs bagāts.
P. Š., Rīga.
FEBRUĀRIS.
Ja pirmā februārī zvaigžņota nakts, — būs vēls pavasaris.
K. Corbiks, Tukums.
Kad pirmā februaj-a dienā saule tik ilgi vien paspīd, ka zirgu var apseglot, tad būšot labs siena gads. [Sal. sveču diena.]
Latv. Avīzes, 1824. 32.
Ja februāris ir silts, tad gaidāmas aukstas Lieldienas. Kad kaķis februārī gozējas saulē, tad martā tas lien aizkrāsnē.
D. Ozoliņš, Jaunroze.
.Iii lobruaris silts, tad ap Lieldienām blls auksts laiks.
A. Zvejniece, Piebalga.
Ja februārī kaķis saulē sildās, martā viņš līdīs aizkrāsnē, glābdamies no sala.
K. Lielozols, Nīca.
Ja februārī istabā lido kodis, tad martā būs auksts laiks. Stipri ziemeļvēji mēneša beigās sludina auglīgu gadu.
Latvis, 1932. 3094.
Ja februārī sastop mušas, tad šai gadā būs maz labības.
T. Ķengā, Jelgava.
Ja odi danco februārī, tad aitām un bitēm gaidāms posts.
A. Bērziņa, Aloja.
Ja odi danco februārī, tad var iznākt, ka pavasarī paši odi nosalst.
A. Bērziņa, Aloja.
Ja februārī ir trekni meža putni, tad vēl būs daudz sniega un ilga ziema.
J. Juškevičs, B. Z. II. piel. 1933. 275.
Ja sveču mēnesī pie jumtiem gafas ledus sveces, tad nākošā gadā būs gafi lini.
A. Šķērē, Skaistkalne.
Ja februārī daudz ziemeļvēju, tad gaidāmi jauki Jurģi.
A. Bērziņa, Aloja.
Miglains februāris sola visam gadam daudz lietus.
D. Ozoliņš, Jaunroze.
Kad februārī tā neputi- na, ka vēršam vai ragi kustas, tad nav labi.
D. Ozoliņš, Jaunroze.
Kad februafa mēnesī laiks,visai agri metas silts, tad pēcāk gaidi droši aukstu nemīlīgu laiku.
D. Ozoliņš, Jaunroze.
Kad februārim beidzoties, pūš stipri ziemeļa vēji, tad jāgaida auglīgs gads, bet kad ziemeļa vēju šinī mēnesī nav, tad tie droši būs apriļa mēnesī.
s D. Ozoliņš, Jaunroze.
Februārī jācērt lietas koki, tad viņi ir sausi un stipri.
J. Kladnieks, Lubāna.
Februafa mēnesī radušos sivēnus nevajaga turēt: tiem būs lieli zobi un lāga neēdīs u. t. t<
J. A. Jansons.
GADA CETURKSNIS.
Kāds laiks gada ceturkšņa dienu, tāds visu cauru gada ceturksni.
Atbalss k. 1894. P. Š., Rīga.
P. Lodziņš, Sērpils.
Kāds gadu ceturksnī ir laiks, tāds ir visU cauru ceturksni.
K. Bika, Gaujiena.
GADS.
7702. Gada beidzamajās dienās neko nedrīkst iesākt, jo tad darbam nav svētības.
T. Dzintarkalns, Talsi.
7703. Ja kāds gada laiks iesākas ar sliktu dienu, tad viss tā gada laiks būs slikts. Ja iesākas ar labu, tad būs labs.
473 *
Februāris — Gcds
J. Tupesis, Nīca.
GAILENES.
7704. (Primula officinalis.) Kad sviests ir bez krāsas, tad savāra gailenes un dod govīm dzert, tad tūdaļ sviests topot dzeltāns. [Sal. sviestenes.]
J. llsters.
GAILIS.
I. Viņa īpašības.
7705. Senos laikos gailis gluži tāpat izskatījies kā vista, bet zvēru kafā viņam bijusi žagaru bunte mugurā un no tā laika viņam palikusi kupla aste. [Sal. kaķis, lapsa, lācis.]
J. Enkmanis, Smiltene.
7700. Tāds gailis, kam biezā sekste, ir daudz labāks glabāšanai kā tāds ar plāno seksti.
H. Skujiņš, Smiltene.
7707. Jātur gailis ar plānu seksti, tad vistas labi dēj.
E. Laime, Tirza.
7708. Ja grib, lai gailis būtu dusmīgs, tad jābalo ar pipariem.
M. Zvirgzdiņa, Lubāna.
7709. Ja gaili baj-o ar pipariem, tad tas labi vistas min.
A. Salmāns, Balvi.
7710. Lai gaiļs byutu dusmīgs, styprs un puorspātu kaimiņu gaiļus, tad jam dūd ēst pyparus.
T. Bečs, Preiļi.
7711. Kad gailis no rīta pirmo reiz dzied, tad visiem velliem no zemes virsus jāpazūd.
A. Korsaks, Ezere.
7712. Pirzdams gailis laktā lēca, — Nu būs kriķu vasariņa.
P. Š., Rauna. J. A. Jansons, Lugaži.
V 7713. Kad gailim, laktā lecot, mēsli izkrīt, tad gaidāma laba griķu raža. Daudzina dziesmas vārdus: „Dirsdams gailis laktā lēca, nu būs kriķu vasariņa."
E. Zommere, Bauna.
\j 7714. Ja gailis, laktā lekdams, saperdas, tad ir labs miežu gads gaidāms.
J. Cinovskis, Snēpele.
7715. Kad pirmo gaili kauj, tad saiminiekam jātecina gaiļa asinis klētī apcirknī auzās; pēc tam, kad gaļa apēsta, kauli jāsamet siekā, kuj-ā iegrābtas ar gaiļa asinīm aptraipītās auzas. Sieks jānoliek zem galda, kur maltīti tura. Gaiļa kaulus un auzas pēc tam atdod zirgam.
J. Jansons, Smiltene.
II. Gailis, vakarā dziedādams, zīlē laiku.
7716. Ja gailis dzied vakarā, tad rītu būs savāds laiks.
P. Š., Rauna. Z. Lancmanis, Lejasciems. J. Simbruks, Baus- ka. S. Gūberts.
7717. Ja gailis dzied vakarā, laktā lecot, tad rītu būs savāds laiks.
Atbalss k. 1894. J. Kriķis, Starti.
7718. Ja vakarā gaiļi dzied, tad otrā dienā savāds laiks.
V. Baltais, Lubāna.
7719. Ja gaiļi dzied vakaros, tad gaidāms labs laiks.
A. Sāvītis, Lubāna.
7720. Ja gailis vakarā dzied, tad nākošā dienā būs savādāks laiks.
K. Corbiks, Līvbērze.
7721. .Iii gailis vakarā dzied, — būs rītā citāds laiks.
J. Apsalons, Sērpils.
7722. Ja gailis dzied vakarā, tad būs laika pārmaiņa.
M. Navenickis, Zasa.
7723. Ja gailis vakarā laktā dzied, tad rītā savādāks laiks.
J. A. Jansons, Vecpiebalga.
7724. Ja vakarā gaiļi laktā dzied, tad sagaidāms lietus, ja rītā agri, tad labs siena laiks.
J. Vīksne, Meirāni.
7725. Ja gailis vakarā, gulēt ejot, nonāk no laktas un dzied, tad rītu būs savādāks laiks.
L. Berkholce, Vaive.
7726. Ja gailis vakarā, uzlēcis laktā, vēl dzied, mainīsies laiks.
E. Skarnele, Kalncempji.
7727. Ka gailis dzied, labs gai- ses būs.
A. Medne, Kuršu kāpas.
7728. Gailis dzied uz laika maiņu.
J. A. Jansons, Rīga.
7729. Ja gailis rītā nodzied 2, 4, 6 reizes, tas ir pāfu skaitli, tad būs labs laiks, ja nepāfu -— slikts.
J. Skara, Jaunpiebalga.
7730. Kad gailis dzied sliktā laikā, tad būs labs laiks; kad dzied labā, tad būs slikts.
K. Lielozols, Nīca.
7731. Ja lietainā laikā gailis dzied, tad būs jauks laiks, un otrādi.
A. Korsaks, Ezere.
7732. Ja gailis, laktā lecot, dzied, rītu būs citādāks laiks.
V. Hāzena, Nītaure.
7733. Ja gailis dzied spārnus sizdams, tad būs lietus.
S. Ozoliņa, Ogresgals.
7734. Ja gailis dzied, gulēt iedams, tad laiks grozīsies.
V. Saulīte, Mālpils.
7735. Kad gailis vakarā pēc saules dzied, tad gaidāms citāds laiks.
I. Mennika, Ainaži.
7736. Lietus gaidāms, kad gaiļi dzied neparastā laikā.
A. Zvejniece, Lubāna.
7737. Kad gailis vakarā gulēt aizgājis dzied, tad rītā būs savāds laiks.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
7738. Kad gailis dzied neierastā laikā, tad laiks grozīsies.
K. Jansons, Plāņi.
7739. Kad salā gaiļi dzied, gaidāms siltāks laiks.
K. Lielozols, Nīca.
7740. Ja slikts laiks un gaiļi dzied, tad sagaidāms labs laiks; ja labs laiks un gaiļi dzied, sagaidāms slikts laiks.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
7741. Ja vakarā gaiļi dzied, tad otrā dienā savāds laiks.
V. Baltais, Lubāna.
7742. Jo gaiļs dīnā dzīd, tad byus laika puormaiņa.
M. Apels, Stoļerova.
7743. Ja gailis dzied vakarā, gulēt ejot, tad rītu būs jauks laiks.
Gailis
475 *
J. Fleišers, Skrunda.
7744. Ja Vakarā gailis laktā uzlēcis dzied, tad rītā tāds pats laiks kā šodien.
P. Cakars, Ranka
7745. Ja gailis vakarā, laktā lekdams, dzied, tad laiks grozīsies.
Atbalss k. 1897. P. Dreimanis, Ogre.
7746. Kad gailis vakarā dzied laktā uzlēcis, tad laiks grozīsies.
K. Pavasare, Mujāni.
7747. Kad gailis dzied ap launaga laiku, tad arī otrā dienā būs tāds pats laiks kā iepriekšējā.
A. Brāķa, Meirāni.
7748. Ja gailis launaglaikā dzied, sliktā laikā, tad būs labs laiks.
E. Zirnītis, Dubava.
7749. Kad pusdienas laikā gailis dzied, tad no rīta citāds laiks.
I. Upenieks, Skrunda.
7750. Kad gailis dzied pēc pusdienas, tad sagaidāms savāds laiks.
Z. Akmentiņa, Lubāna.
7751. Kad pēcpusdienā gailis dzied, tad laiks mainās.
K. Corbiks, Valgunde.
7752. Kod gailis suoks dzīduot vokorā, tad itei pīzīmēj, ka laiks puorzamaina, ka beja lobs laiks — paliks slykts, a slykts beja — paliks lobs.
V. Podis, Rēzekne.
7753. Ja gailis pusdienā dzied, tad drīzumā gaidāma laika pārmaiņa.
T. Rigerte, Brunava.
7754. Ja gailis dzied uz sētmalas, tad būs labs laiks, bet ja dzied zemē, būs lietus.
A. Smagars, Ludza.
7755. Ja no rīta piecēlies, dzird gaili dziedam, gaidāms lietus.
J. Ķikuts, Nīca.
7756. Ja gailis dzied, uz koka tupēdams, tad būs labs laiks. Ja dzied uz zemes stāvēdams, tad būs slikts laiks.
V. Dzilna, Rembate.
7757. Ja gailis priekš saules rietēšanas laktā dzied, tad būs jauks laiks.
A. Zaķe, Tirza.
7758. Ja gailis dziedot laktā lec, — drīz lietus sagaidāms.
J. A. Jansons, Rāmuļi.
7759. Kad gaiļi dzīd pusdīnu laikā, tad byus mēikšņa.
O. Rubyns, Vārkava.
7760. Ja gailis dzied sēdēdams sētmalā jeb arī uzlēcis uz sētas, tad būs slikts laiks.
J. Lazdāns, Kalupe.
7761. Ja gailis stāv augstā vietā un dzied, tad būs jauks laiks.
E. Rotmane, Jaunauce.
7762. Ja gailis dzied, būs sauss laiks.
J. A. Jansons, Bīriņi.
7763. Kad gaiļi dzīd vokorā, tad nuokūšā dīnā byus lobs laiks.
P. Bubyns, Vārkava.
7764. Ja gailis pievakarē dzied, zemē stāvēdams, tad rītu būs lietus, bet ja dzied kur uzlēcis, tad būs sauss laiks.
K. Pavasare, Āraiši.
7765. Ja gailis vakarā laktā dzied, tad būs labs laiks; ja zemē dzied, tad būs slikts laiks.
V. Putra, Kalsnava.
7766. Ja gailis vakarā laktā lecot dzied, tad jāskatās, uz kufu pusi viņam ir aste. Ja uz vakariem, tad rītā lietus līst, bet ja uz rītiem, tad jauks laiks.
L. Žagata, Jelgava.
7767. Ja vakarā gailis dzied laktā, nākošā dienā būs savādāks laiks.
M. Ranne, Lubāna.
7768. Ja vakarā gailis laktā dziedās, — tad laiks mainīsies.
M. Rullē, Lubāna.
7769. Kad gailis uz sētas lek-" dams dzied, tad drīz būs lietus.
M. Pelēce, Cirsti.
7770. Jo gailis pusdīnuos dzīd, tad byus krusa.
M. Apeļs, Stoļerova.
7771. Ja gailis vakarā, laktā lecot, dzied, tad būs laika maiņa.
H. Laimiņš, Druviena.
7772. Ja gailis vakarā laktā lekdams dzied, tad gaidāma salna.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
7773. Kad gaili izbiedē no dziedāšanas, tad slikts laiks.
J. Streņģis, Nīca.
7774. Ja gaiļi augstu kāpj, tad sauss laiks.
E. Laime, Tirza.
7775. Ja gailim vakarā aukstas kājas, rītā labs laiks.
R. Kalniņš, Lubāna.
III. Gailis, priekš pusnakts dziedādams, zīlē maldīšanos.
7776. Ja vakarā gaiļi dzied, tad mežā kāds maldās.
r
J. A. Jansons, Sigulda.
7777. Ja vakarā pulkst. 9 gailis dzied 9 reizes pēc kārtas, tad kāds cilvēks kaut kur maldās.
M. Auziņa, Rīga.
7778. Ja gailis no vakara dzied, tad tuvējā mežā kaut kas maldās.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
7779. Ja gailis dzied vakarā, tad kāds ir apmaldījies.
I. Jansons, Īle.
7780. Ja gailis dzied vakarā bez saules, tad kāds cilvēks ir apmaldījies.
I. Dzilna, Lubāna.
7781. Ja gailis dzied vakarā, tad tuvumā kāds ir apmaldījies.
E. Kampare, Skrunda.
7782. Ja vakarā gailis trīs reizes dzied, tad ļaudis maldās; bet, kad gailis deviņas reizes dzied, tad laiks pārmainīsies.
A. Aizsils, Zilupe.
7783. Ja vakariņas ēdot gailis dzied, tad tuvējā mežā kāds maldās.
L. Rone, Ikšķile.
7784. Ja gailis vakarā dzied, tad kāds cilvēks tuvumā maldās.
J. Vilnīte, Jumurda.
7785. Kad gailis vakarā dzied, tad kāds maldās.
T. Rigerte, Brunava.
7786. Kad vokorā dzīd gaiļs, tad kaut kas blūdej (maldās). Lai jis tyktu uz ceļa, tad jāskaita ir „treis puotori".
T. Bečs, Preiļi.
7787. Ja gailis, laktā lekdams, dzied, tad kāds ceļnieks maldās.
H
477
A. Lillenurms, Veclaicene.
7788. Ja gailis dzied ap desmitiem vakarā, tad kāds pa to laiku maldās pa mežu.
T. Dzintarkalns, Talsi.
7789. Kad gailis dzied priekš pusnakts, tad kāds maldās.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
7790. Kad gailis naktī priekš divpadsmitiem dzied, tad mežā kāds maldās, vajaga iet ārā un kliegt.
Z. Prauliņš, Aumeisteļ-i.
7791. Ja gailis pirms pusnakts dzied, tad kāds maldās.
J. A. Jansons, Vecpiebalga.
7792. Kad gailis pusnaktī dzied, lad kāds maldās.
M. Pelēce, Cirsti. J. Apsalons, Sērpils.
7793. Ja gailis dzied naktī ap l'lkst. 12, tad mežā cilvēks apmaldījies.
Z. Lāce, Veclaicene.
7794. Ja gailis dziedot ap desmitiem vai vienpadsmitiem vakarā, ta kādu cilvēku vadātājs vadājot.
H. Skujiņš, Smiltene.
7795. Ja gailis dzied naktī priekš pl. 12, tad saka, ka kāds maldoties.
J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
7796. Ja gailis pusnaktī dzied, tad kāds cilvēks ir nomaldījies no ceļa.
I. Ozoliņa, Rīga.
7797. Ja gailis dzied naktī nelaikā vai nu priekš vai pēc pusnakts, tad kāds cilvēks maldoties. Lai viņš atrastu ceļu, tad krusts jāpārmet un tēva reize jāskaita.
D. L. f. 1888, 28. P. J. Rau- davietis, Bērzaune.
IV. Gailis, naktī dziedādams, zīlē miršanu, arī dzimšanu.
7798. Cik reiz gailis pusnaktī dziedot, tik daudz tanī naktī nomirstot; cik reizes vakarā, — tik daudz piedzimstot.
M. Dandēns, Gatarta.
7799. Kad gailis dzied vakarā, tad kāds mirs.
N. Enerts, Kandava.
7800. Kad gailis dzied vakarā, tad tais mājās kāds mirs.
J. A. Jansons, Rīga.
7801. Kad vakarā gailis dzied, tad kāds no mājniekiem mirs.
K. Corbiks, Jelgava.
7802. Kad gailis dzied vakarā, tad kāds mirs.
A. Ratniece, Pabaži.
7803. Tanīs mājās, kur vakarā gailis dzied, drīz kāds mirs.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
7804. Ja gailis vakarā laktā dzied, tad kādam jāmirst.
K. Kristape, Olaine.
7805. Kad gailis vakarā dzied, tad kādam jāmirst.
R. Bērziņš, Džūkste.
7806. Ja vakarā (priekš pusnakts) gailis dzied, tad drīzumā kāds tās mājas iedzīvotājs mirs.
2. Bergmanis, Aizupe.
7807. Ja gailis dzied pusnaktī, tad drīzumā kāds mirs.
J. Krastiņš, Irlava.
7808. Ja naktī divpadsmitos dzird gaili dziedam, tad mājā kāds mirs.
K. Corbiks, Jelgava.
7809. Ja gailis naktī divpadsmitos dzied, lad kādam jāmirst.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7810. Ja gailis dzied priekš pusnakts, tad tanīs mājās kāds mirs.
L. Kleinberga, Svēte.
7811. Ja ziemas vakaros, meitām kūtī govis slaucot, gailis dzied, tad vienu no iemītniekiem izdziedās no mājas ārā.
K. Corbiks, Kalnamuiža.
7812. Ja gailis divpadsmitos naktī dzied, tad kāds cilvēks slīkst vai ka^as.
V. Priedīte, Rūjiena.
7813. Ja gailis dzied vienreiz un katru nākošo nakti vairāk un vairāk reizes no vietas, tad kāds tanīs mājās ienāks; ja no vairāk reizēm katru nakti iet mazumā, tad kāds tanīs mājās mirs.
H. Andersons, Kaugurciems.
7814. Ja gailis dzied pusnaktī, tad drīzumā kāds mirs, jeb tanī majā būs ugunsgrēks, jeb arī kāds maldās.
K. Jansons, Plāņi.
7815. Ja gailis nekārtīgi dzied, tad tai mājā kāds mirs.
A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
7816. Ja gailis vakarā dzied, tad kāds mirs.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kazdanga.
7817. Ja kufās mājās gailis līdz Ziemas svētkiem dzied līdz pusnaktīm, tad līdz nākošiem Ziemas svētkiem tais mājās taisīs zārku.
V. Miķelāns, Kubeņi.
7818. Ja gailis vakarā dzied ne- pāj-a skaita reizes, tad viens mirs tais mājās, ja pāfa skaitā — divi.
A. Šķērē, Skaistkalne.
7819. Kad gailis vakarā dzied, tad kāds mirs jeb arī dzims.
Špīss, Zemīte. A. Bīlenšteina rokr.
7820. Ja gaiļi otro vakaru dzied mazāk reiz nekā pirmo vakaru, tad kāds mirst, bet ja otro vakaru vairāk nekā pirmo, tad kāds dzimst.
J. A. Jansons, Tukums.
7821. Kad gailis vakarā 3 reiz dzied, tad kāds dzimst.
N. Enerts, Kandava.
7822. Ja gailis dzied vairākus vakarus no vietas, pie kam katru vakaru tas dzied pa vienu reizi vairāk, tad tanīs mājās kāds piedzimst; ja viņš dzied katru vakaru pa vienu reizi mazāk, — tad mirst.
E. Kampare, Skrunda.
7823. Kad vakarā dzied gailis, tad vajag skaitīt: ja otru vakaru dzied vienreiz mazāk, tad tanīs mājās mirst, ja vairāk, tad dzimst.
J. Pamplis, Garoza.
7824. Kad gailis dzied priekš pusnakts (neparastā reizā), tad vajaga klausīties arī otru nakti. Ja nu gailis otrā naktī dzied vairāk reizes kā pirmā naktī, tad tai mājā vai rados kāds piedzimst. Ja turpretim katru nakti gailis dzied mazāk reizes, tad kāds mirst.
M. Auziņa, Rīga.
7825. Ja gailis dzied no sākuma reti un tad biežāk, tad kāds dzimst; ja otrādi — mirst.
L. Kārkliņš, Elēja.
7826. Ja vakarā gailis dzied vairāk reizes kā citiem vakariem, tad kāds piedzimst, bet ja kādu vakaru viņš dzied mazāk, tad tanī mājā kāds nomirst.
M. Valdmane, Zaļenieki.
7827. Kad naktī gailis sešreiz dzied, tad kāds dzimst.
K. Corbiks, Jelgava.
V. Gailis dzied pēc pusdienas, laba zīme.
7828. Ka gailis dzīd pēc pus- dīnu, itei pīzīmēj kūnebejs jaunu un lobu dzierdēt nu pazeistamu vai radinīku.
V. Podis, Rēzekne.
7829. Ja gailis gulēt apiedams skaļi dzied un vistām knābj, būs labi mieži.
V. Bērziņa, Priekule.
VI. Gailis dzied pie ķēķa.
7830. Kad gailis dzied pie ķēķa durvīm, tad nāks nekaunīgi ciemiņi.
K. Jansons, Plāņi.
7831. Kad gailis dzied istabas priekšā, tad viesi nāk.
R. Kalniņš, Lubāna.
7832. Ja gailis pie durvīm dzied, tad ciemiņi nāk.
A. Skuja, Vestiena.
7833. Ja gailis dzied durvju priekšā, tad gaidāmi ciemiņi.
E. Lācis, Tirza.
7834. Ja gailis pie mājas durvīm dziedot un esot nostājies durvju labā pusē, tad gaidāmi viesi — vīrieši, ja kreisā, tad sievietes.
V. Grīva, Lubāna.
7835. Ja no rīta pie istabas durvīm gailis dziedot, tad tanī dienā viesi tais mājās atnāks.
J. Jansons, Plāņi.
7836. Kad rītā gailis piegājis pie durvīm nodzied, tad tanī dienā negaidīts ciemiņš.
E. Aizpurve, Lubāna.
7837. Ja gailis dzied durvju priekšā, tad būs ciemiņi.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
Z. Akmentiņa, Lubāna.
7838. Kad gailis pie durvīm dzied, nāks ciemiņš.
M. Leimane, Lubāna.
7839. Ja gailis pret istabas durvīm dzied, tad viesi būs.
J. A. Jansons, Tirza.
7840. Ja gailis dzied durvju priekšā jeb uz sliekšņa, tad tanī dienā būs ciemiņi.
E. Stīpniece, Vērene.
7841. Ja rītā gailis skaļi dzied pie durvīm, tad būs ciemiņi.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
7842. Ja gailis rītā aiz durvīm dzied, nāks ciemiņš.
E. Skarnele, Kalncempji.
7843. Ja gailis dzied pie istabas sliekšņa, tad gaidāmi viesi.
A. Upmane, Jaungulbene.
7844. Kad gailis dzied padurvē, tad viesi būs.
A. Dragone, Palsmane.
7845. Ja gailis uz istabas sliekšņa dzied, tad gaidāmi ciemiņi.
V. Johansone, Liepa.
7846. Ja gailis no rīta dzied pie durvīm, dienā būs viesi.
V. Baltais, Lubāna.
7847. Ja gailis no rīta pie istabas durvīm dzied, tad ciemiņi gaidāmi.
A. Užāne, Lejasciems.
7848. Kad gailis dzied pie istabas durvīm, tad viesi nāks.
A. Lillenurms, Veclaicene.
7849. Ja gailis dzied pret durvīm, tad gaidāms viesis.
V. Saulīte, Mālpils.
7850. Ja gailis dzied pie mājas durvīm, tad būs ciemiņi.
A. Ratniece, Pabaži.
7851. Kad gailis dzied pašā duru priekšā, tad kāds viesis no tālienes jau ir ceļā.
E. Zommere, Rauna.
7852. Kad gailis stāv durvju priekšā, tad viesi nāks.
M. Brldaka, Jaunroze.
7853. Ja gailis svētdienas rītā dzied pie istabas ar galvu uz durvju pusi, tad būs viesi; ja dzied ar galvu uz āru, tad kāds izies no mājas viesos.
E. Jēpe, Palsmane.
7854. Ja gailis purina asti, tad gaidāms vīriešu ciemiņš, bet ja vista — sieviešu ciemiņš.
M. Brante, Ainaži.
7855. Ja gailis uz trepēm vai pie loga dzied, tad ciemiņi nāk.
M. Vennere, Strenči.
7856. Ja gailis dzied pie loga, tad viesi nāks.
V. Duka, Vidzeme.
7857. Ja gailis dzied ar galvu pret logu pagriezies, tad būs viesi.
A. Pidriks, Sauka.
VII. Gailis dziedadams zīlē nelaimi.
7858. Ja gailis pusdienas laikā stipri dzied, tad mājā būs kāda nelaime.
Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, Skujene.
7859. Kad gailis vakarā dzied bez saules, tad ļaunums iet pār māju.
K. Bika, Gaujiena.
7860. Ja gailis vakarā dzied, tad tas nozīmē nelaimi.
K. Corbiks, Tetelminde.
7861. Ja gailis no rīta dzied, tad vēlāk neklāsies labi.
K. Corbiks, Jelgava.
7862. Ja gailis dzied priekšpusdienā, tad mājās izceļas ugunsgrēks.
L. Lorberga, Valmiera.
7863. Kad gailis nelaikā dzied, priekš pusnakts, tad mājā kas savāds notiks, vai ugunsgrēks, vai cita kāda nelaime.
H. Skujiņš, Smiltene.
7864. Ja gailis priekš pusnakts laktā dzied, tad jālūko, kādas tam kājas. Ja aukstas, tad kāds mirs — ja siltas, tad mājā būs ugunsgrēks.
A. Sietiņš, Taurene.
7865. Ja gailis staigā pa jumtu, tad gaidāms ugunsgrēks.
A. Aizsils, Zilupe.
7866. Kad gailis staigā pa mājas jumtu, tad gaidāms ugunsgrēks.
A. Aizsils, Zilupe.
7867. Ja gailis dzied naktī, tad no mājām jāiziet.
K. Lielozols, Nīca.
31
7868. Ja gailis nakti dzied, tad velns pa māju apkārt staigā.
T. Java, Palsmane.
VIII. Gailēns aizdzied.
7869. Kad mazs gailēns aizdzied pirmo reizi, tad zaglis tanī gadā nevarot tuvoties, jo tad pats cilvēks esot jautrs un modrīgs.
K. Bika, Gaujiena.
IX. Gailis ar salmu.
7870. Kad gailis salmus lasa, tad vista dēt grib.
K. Lielozols, Nīca.
7871. Kad gailis vai vista gayu salmu velk, tad kāds mirs.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi un Smiltene.
7872. Ja gailim pakaļ velkas salms, tad dzirdēs kādu mirušu.
L. Lupiķis, Dzelzava.
X. G ai 1 j s uz vienas ka- j a s.
7873. Kad gailis stāv uz vienas kājas, tad būs auksts laiks.
V. Spandegs, Pociems. K. Jansons, Plāņi.
7874. Ja gailis stāv uz vienas kājas, tad sals.
A. Lau, Mežotne.
7875. Kad ziemu gailis stāv uz vienas kājas, tad būs auksts laiks.
A. Dragone, Palsmane.
7876. Ja gailis stāv uz vienas kājas, būs auksts laiks.
A. Rode, Umurga. L. Prau- liņš, Aumeisteri.
7877. Kad gailis stāv uz vienas kājas, tad būšot auksts laiks.
M. Alksnis, Skulte.
7878. Ja gailis stāv uz vienas kājas, tad būs slikts laiks.
A. Vilciņš, Līgatne.
7879. Ja gailis vienā kājā stāv, būs auksts laiks.
E. Laime, Tirza.
7880. Ja gailis stāv uz vienas kājas, tad būs lietus.
E. Rotmane, Jaunauce.
7881. Kad gailis stāv uz vienas kājas, tad meitas mirst.
J. Streņģis, Nīca.
XI. Gailis dēj olu.
7882. Pavasarī pats pirmais sākot dēt gailis un izdējot tādu pavisam maziņu oliņu. Pēc tam tik vēl sākot vistas dēt. To oliņu, ko gailis dējot, arī saucot par gaiļa oliņu.
H. Skujiņš, Smiltene.
7882a. Vistas dēdinādams, gailis pats olu izdējot.
K. Jansons, Plāņi.
7883. Septiņi gadi vecs gailis olu izdējot. [Sal. pūķis.]
K. Jansons, Plāņi.
7884. Ja kāds grib kļūt bagāts, tad vajaga izaudzēt deviņi gadi vecu gaili. Devītā gadā uz Jāņiem gailis dēj olu — laimes olu. Ja nu kāds šo olu jēlu izdzej-, tad tas paliek ļoti bagāts.
J. Vanags, Skrunda.
XII. Gailis redz velnu.
7885. Kad gailis ieķērcās, tad tas velnu ieraugot.
K. Lielozols, Nīcai
7886. Kati gailis skatas gaisa un čurkst, tad viņš velnu redz.
Z. Prauliņš, Aumeisteļ-i.
7887. Ja gailis vakarā kurkst, tad viņš redz velnu (nelabo).
E. Ozoliņa, Zentene.
7888. Ja gailis kurkst, tad velns tuvumā.
A. Edelmanis, Raņķi.
7889. Gailis nokurc, velnu ieraugot.
K. Lielozols, Nica.
7890. Ja gailis ķērc, tad viņš redz velnu.
A. Salmāns, Balvi. A. Zibens, Bugāji.
7891. Ja gailis čerkst, tad viņš redzot nāvi.
A. Upmanis, Dobele.
7892. Gailis ķērc, velnu vai nāvi redzēdams.
A. Cirsis, Kalupe.
7893. Ja gailis čurkst, tad saka, ka nāve staigā apkārt.
M. Klēbacha, Sātiņi.
7894. Ja gailis pusdienas laikā ķērc, velns ap māju staigā.
V. Hāzena, Nītaure.
7895; Kad gailis laktā gārdz, bet nedzied, tad viņš redz velnu un brīdina vistas.
E. Jēpe, Palsmane.
7896. Nedrīkst mājās turēt melnus gaiļus, tad mājā nāk velns.
J. Zariņš, Palsmane.
XIII. Gaiļi plēšas.
7897. Kad gaiļi plēšas, tad jāsa- viļina trīs mazi maizes gabaliņi, jāapņem trīs reiz pret sauli gaiļiem ap galvām un jādod viņiem apēst.
K. Jansons, Plāņi.
7898. Gailis, kad tam ar sprunguļu metot, tad sakot: „Ko dīdies, ko dīdies! pārsitīsi kāju, dirsa!"
H. Skujiņš, Smiltene.
7899. Kad gaili dzen no dārza laukā, tad viņš strīdas pretī un saka: „Tagadīt pat ienācu! Tagadīt pat ienācu!"
P. Š. no P. Zeltiņas, Bīga.
XIV. Gaiļa gaļa.
7900. Vajagot ēst gaiļa rīkli, tad labs dziedātājs paliekot.
E. Līdeka, Lubāna.
7901. Gaiļa rīkle jāēd tam, kufš vēlas skaisti un skaņi dziedāt.
K. Bika, Gaujiena.
7902. Kas apēd gaiļa kaklu, tas būs liels dziedātājs.
E. Laime, Tirza.
7903. Kas apēd gaiļa sirdi, tas ir ļoti dusmīgs.
G. Stankeviča, Taurupe.
7904. Kas grib būt labs saimnieks, tam jāēd gaiļa kājas un pieši, lai varētu saimi tik pat labi valdīt kā gailis vistu baru.
K. Bika, Gaujiena.
XV. Gailis sapnī.
7905. Ja sapnī redz sarkanu gaili, tad būs ugunsgrēks.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
GAILĪŠI.
7906. Nemīcītu kupinātu pienu (biezpienu) saberzuši sīkos gabaliņos un uzlējuši saldu pienu. Tikuši ēsti pabrokastī un palaunadzī.
483
Gailis — Gailīši
H. Skujiņš, Smiltene.
GAIĻA PIEŠI.
7907. Gaiļa pieši dažu ritu izlaiž plati savus ziedus, tas uz labu skaidru laiku, tanī dienā lietus nebūs; bet kad šī puķe tikai pusē atlaiž savus ziedus, tad pie siena nedabū strādāt.
Latv. Av. 1858. 75.
GAISS.
7908. Ja gaiss sijājas (saulaina gaisa vibrēšana), tad jūfā daudz reņģu.
A. Bulēne, Turaida.
7909. Kad gaiss ir par daudz skaidrs, tad drīzumā līs lietus.
A. Jēce, Zaube.
7910. Ja no rīta gaiss dzirkst, tad ir jauks laiks.
R. Eglentāle, Reņģe.
7911. Ja gaiss ožas (patīkama smaka), tad būs labs laiks.
J. Jakāns, Bebrene.
7912. Ja gaiss skanīgs — būs labs laiks.
J. Jakāns, Bebrene.
GALDAUTS.
7913. Viesiem aizejot, nama mātei jāsamet galdauta stūfi, lai viesi neaiznes līdz mājas svētību.
L. Jenne, Allaži.
GALDS.
7914. Uz ēdamā galda nebūs likt bērnu jeb īsteni bērna kājas, jo ēdams galds esot tikpat kā Dieva galds.
M. Dandēns un J. Upīte, Gatarta.
7915. Aiz galda kājas dūci aizbāž, lai ciemiņi daudz neapēd.
K. Jansons, Plāņi.
7916. Ja kādā istabā naktīs čīkst galdi, tad tanī mājā būs bēres.
J. Zvaigzne, Bēzekne.
7917. Ja pēc maltītes ilgi galdu nenoslauka, tad tautas ilgi kavējas.
E. Miglava, Rīga.
7918. Ja meitas pēc ēšanas ilgi tur galdu nenokoptu, tad paliks vecmeitās.
K. Zilbers, Meņģele.
7919. Ja meitas tur ilgi galdu neslaucītu, tad tām ilgi precinieki nejāj.
E. Laime, Kalsnava.
7920. Galdu meitai vajagot ātri noslaucīt, tad ātri izprecot.
K. Skujiņš, Smiltene.
7921. Ja jauna meita aizmirst galdu noslaucīt, precinieki aizmirst precēt.
V. Miķelāns, Dunava.
7922. Kad paēsts, meitām jāsteidzas noslaucīt galdu, lai precinieki nestāv aiz durvīm.
J. A. Jansons, Piņķi.
7923. Ja galds pēc ēšanas stāv nenoslaucīts, tad aiz vārtiem stāv nopurduļojušies precinieki.
A. Brāķa, Meirāni.
7924. Ja galdu pēc ēšanas nenoslauka, tad precinieki ilgi aiz durvīm stāvēs.
L. Jenne, Allaži. «
7925. Ja meitas ilgi galdu neslauka, tad ilgi precinieki gaida aiz durvīm.
E. Zirnītis, Lubāna.
7926. Ja meitas pēc ēdiena kavējas, viii pat aizmirst noslaucīt galdu, tad precinieki kavēsies nākt.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
7927. Ja meitas galdu slauka gareniski, tad aizslauka preciniekus gaj-ām, bet ja šķērsām un drusciņas slauka priekšautā, tad puiši liptin līp.
E. Jēpe, Palsmane.
7928. Galdu nedrīkst gareniski slaucīt, tad precinieki gaj-ām braucot. Galds jāslaukot šķērsu.
H. Skujiņš, Smiltene.
7929. Kad noņem galdu, jāsteidz tas slaucīt, lai ilgi nesēž precinieki.
A. Zaļmieze, Grenči.
7930. Traukus novācot, vispirms noslauka galdu, lai precinieki ilgi nesēdētu.
H. Šiliņa, Dobele.
7931. Meitām pēc ēšanas tūlīt jānoslauka galds, jo citādi preci- nieķi sēdēšot ilgi pie galda.
V. Priedīte, Mālpils.
7932. Galdu vajaga pēc ēšanas ātri noslaucīt, tad precinieki ilgi neēdīs.
A. Sietiņš, Taurene.
7933. Ja galds stāv ilgi neslaucīts, tad ilgi jābaj-o precinieki.
A. Aizsils, Kalsnava.
7934. Pēc ēšanas vajagot galdu noslaucīt, jo, ja nenoslauka, tad precinieki ilgi sēžot pie galda.
P. Eglītis, Priekuļi.
7935. Galdu nedrīkst ilgi turēt neslaucītu, tad precinieki tūļojas.
V. Saulīte, Mālpils. M. Brī- daka, Jaunroze.
7936. Kad novāc galdu un atstāj kādreiz trauku, vai neslauka tīri, tad atbrauks precinieki, bet nepaņems.
L. Šmīdeberga, Zemgale.
7937. Ja, galdu slaukot, paliek kāda dakšiņa vai nazis uz galda, tad gaidāms kāds ciemiņš.
A. Brāķa, Meirāni.
7938. Pēc ēšanas vajaga tūliņ galdu noslaucīt, ja tā nedarot, tad mājas meitām gan braucot precinieki, bet nebildinot.
E. Zommere, Bauna.
7939. Meitām žigli galds jāslauka, lai tās žigli izprecē, lai kāzās žigli kāznieki aizbrauc.
K. Jansons, Plāņi.
7940. Ja pēc ēšanas aizmirst galdu noslaucīt, tad meita tiek uzrunāta, bet netiek paņemta.
L. Strute, Šķibe.
7941. Kad atstāj galdu neslaucītu, tad būs netīri kāzenieki.
J. Treimans, Bērze.
7942. Ja meita atstāj galdu ilgi nenokoptu, tad tā dabūn puņķainu brūtgānu.
Z. Ozoliņa, Dole.
7943. Ja galdu atstāj nenoslaucītu, tad puņķaini precinieki.
H. Šiliņa, Penkule.
7944. Kamēr meita nav vēl izprecēta, tikmēr viņai, tūlīt kā paēd, jānoslauka galds, jo citādi vīra māte staigās ar purduļainu degunu.
H. Skujiņš, Smiltene.
7945. Pēc maltītes ātri vajagot noslaucīt galdu, tad tikšot ātri kūmās.
H. Lindberga, Veselauska.
7946. Kad slauka galdu, tad jānoslauka arī galda malas, citādi būs puņķaini bērni.
Z. Pūtele, Sabile.
7947. Galdu slaukot, vajaga noslaucīt galda malas, tad bērniem nebūs netīri deguni.
V. Priedīte, Mālpils.
7948. Ja kāds vienmēr nosēžas galda galā, tad tas drīz būs vai nu saimnieks vai saimniece.
L. Pogule, Gatarta.
7949. Ja kāds jauneklis vai jaunava galda galā sēž, tad tam jāgaida septiņi gadi, kamēr apprecas.
I. Miķelsone, Rencēni.
7950. Ja sēž pret galda stūri, tad jāpaliek vecmeitās, ja galda galā, tad būs saimniece.
M. Macpāne, Alsunga.
7951. Ja meita sēž galda stūrī, tad septiņi gadi jāgaida brūtgāns.
V. Rimpele, Saldus.
7952. Kad, pie galda sēdot, uz stū^a sēž, tad septiņi gadi jāgaida precinieks.
T. Rigerte, Rrunava.
7953. Ja pie galda ēdot sēž galda stūrī, tad septiņi gadi puisī jeb meitā jādzīvo.
M. Ozola, Piebalga.
7954. Neprecējies cilvēks nedrīkst sēdēt galda stūrī, tad septiņus gadus jāgaida uz precībām.
M. Rrldaka, Jaunroze.
7955. Kas bēfu galda stūrī sēd, tam pēc septiņi gadi būs bēres, kas kāzu galda stūrī, tam pēc septiņi gadi būs kāzas.
K. Jansons, Plāņi.
7956. Ja meita nosēžas galda stūrī, tad viņa neapprecēsies pirms deviņiem gadiem.
M. Šķipsna, Gulbene.
7957. Kas pie galda stūj-a paēd pusdienu, tas septiņi gadi neapprecēsies.
B. Puksts, EglOna.
7958. Meitas un puiši nedrīkst sēdēt galda galā ēdamos laikos, jo tad jāgaida septiņi gadi, līdz dabūs apprecēties.
M. Breikša, Līgatne.
7959. Ja ciemā vai kur citur svešā vietā aizgājušam cilvēkam jāsēd galda stūrī, tad vēl septiņi gadi jāgaida, kamēr apprecēsies.
J. Cinovskis, Snēpele.
7960. Neprecējies cilvēks nedrīkst sēdēt galda stūrī, tad deviņus gadus jāgaida uz precībām.
V. Saulīte, Mālpils.
7961. Ja gadās nosēsties galda stūrī, tad jāpaliek ilgi neprecētam, (ai).
M. Poriete, Lubāna.
7962. Ar pliku roku galdu neslauka.
K. Jansons, Plāņi.
7963. Pliku roku galdu nedrīkst slaucīt, tad galds top tukšs kā delna.
A. Kabuce, Bulduri.
7964. Ar roku nedrīkst no galda druskas slaucīt, jo tad dzīvē kādreiz maizes pietrūkst.
J. A. Jansons, Tukums.
7965. Galdu nevajaga slaucīt ar kailu roku, tad piemeklē trūkums.
L. Zvaigzne, Gaujiena.
7966. Ja ar roku slauka no galda maizes drupatiņas, tad mājās būs drīz (rukums.
A. Lillenurms, Veclaicene.
7967. Galdu nedrīkst slaucīt ar kailu roku, bet ar kaut kādu lupatu, pretējā gadījumā šīs mājas ļaudīm daudzreiz jāciešot trūkums.
K. Šuberts, Bramberga.
7968. Ar roku bez lupatas nedrīkst galdu slaucīt, jo tad ceļas naids saimē.
E. Jēpe, Palsmane.
7969. Ar kailu roku nevar galdu slaucīt, lai bada nesaslauka.
P. Š., Rauna.
7970. Galdu nedrīkst ar roku slaucīt, tad bads mājās.
A. Aizsils, Kārķi.
7971. Galdu nedrīkst slaucīt ar roku, citādi būs bads.
L. Strute, Šķibe.
7972. Ja ar roku galdu slauka, tad būs nabags.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
7973. Ar kailu roku nedrīkst galdu slaucīt, jo tad dzīvē būs nabadzība.
A. Šeitiņš, Taurene.
7974. Galdu nedrīkst slaucīt ar pliku roku, tad bads mājā.
M. Kalniņa, Vandzene.
7975. Ja slauka ar tukšu roku galdu, tad aizslauka svētību.
E. Tokele, Sesava.
7976. Ja ar roku galdu slauka, tad svētību aizslauka.
Brunava.
7977. Ja gaidu slauka ar kailu roku, tad noslauka visu svētību.
P. Š., Ropaži.
7978. Ja galdu slauka ar pliku roku, tad noslauka labklājību.
P. Zeltiņa, Rīga.
7979. Ar kailu roku galdu neslauka, lai saime nav rūcīga.
K. Jansons, Plāņi.
7980. Ar kailu roku nedrīkst galdu slaucīt, tad jārājas.
K. Laimiņš, Druviena.
7981. Ja meitas ēdamos galdus slaukot ar pliku roku, tad dabūjot vīru ar pliku pakausi.
E. Muzikante, Burtnieki.
7982. Kad ar pliku roku slauka galdu, tad aitām neaug vilna.
V. Šiliņa, Sērene.
7983. Ar roku, bez slaukāmā, nevajaga galdu slaucīt, tad bērni būs zagļi.
H. Širmanis, Vilzēni.
7984. Kod goldu slauceisi ar rūku, itei pīzīmēj, ka tymā ustobā vysod byus nauda.
V. Podis, Rēzekne.
7985. Kas galdu ar roku slauka, to piemeklē trūkums.
H. Šiliņa, Penkule.
7986. Galdu nedrīkst slaucīt ar kreiso roku un uz leju, bet tas jāslauka ar labo roku, lai tas arvien būtu pilns.
A. Vaskis, Tukums.
7987. Ja galdu slauka ar kreiso roku atpakaļ, tad visa dzīve saimniecībā iet ačgārni.
J. Andriņš, Taurkalns.
7988. Galds jāslauka pa stūri, bet nevis pa sāniem vai galu. Slaukot pa sāniem vai galu, aizslauka svētību.
K. Oļļe, Mazsalaca.
7989. Meitām no galda maizes druskas pa stūri jānoslauka, lai tās drīz izprecē.
K. Jansons, Plāņi.
7990. No galda drusciņas pa galu jāsaslauka saujā.
K. Jansons, Plāņi.
7991. Ja slauka druskas no galda pa galu, tad līdz ar to aizslauka arī mājas svētību.
L. Rone, Iecava.
7992. Ja maizes druskas slauka pa galda galu zemē, tad mājās nav svētības.
E. Kampare, Skrunda.
7993. Lai svētība pa durvīm neizietu, nedrīkst slaucīt maizes drupatas no galda zemē.
J. A. Jansons, Piņķi.
7994. Druskas no galda nedrīkst slaucīt saujā, tad pieslauka sev nabadzību.
H. Krastiņa, Rīga, Ropaži.
7995. Galdu slaukot ēdienu drusciņas nedrīkst mest zemē; tāds slaucītājs badu piedzīvos.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
7996. Nuo golda drupanas jā- slouka uz sevim, juo citodi mās visu lobumu nuoslaukam nuost.
J. Upmalis, Ļaudona.
7997. Kad slauka galdu, tad jāslauka uz savu pusi, tad topot bagāts.
G. Pols, Valka.
7998. No galda drupanas jāslauka uz to pusi, kur atrodas rudzu sējums, lai būtu laba raža.
A. Ārmans, Zaļmuiža.
7999. Ja, galdu slaukot, druskas met zemē, tad par saimnieci nevar tikt.
M. Leimane, Lubāna.
8000. Galdu vajaga slaucīt vienmēr uz to pusi, uz kufu ir rudzi sēti, lai svētība iet uz rudziem.
K. Corbiks, Līvbērze.
8001. Goldu vaiga uz vīnu pusi slaucīt, tod rudzi augs uz vīnu pusi.
8002. Maizes druskas nevajaga noslaucīt no galda uz durvju pusi, jo tā saimnieku izvada no mājas. Saimnieces to necieš.
A. Bīlenšteina rokraksts.
8003. Pēc paēšanas galdu nedrīkst slaucīt uz durvju pusi, jo tad izslauka laimi ārā.
K. Corbiks, Ozoli.
8004. Kad galdu slauka, tad tas jāslauka uz vienu stūri, lai bērni gultā neķēzītu.
P. Zeltiņa, Rīga.
8005. Galdu nedrīkstot ar kailu roku slaucīt, jeb arī ar papīru, jo tad neesot nākošā gadā ko likt uz galda.
E. Aizpurve, Lubāna.
8006. Kad ar papīru slauka galdu, tad būs bads.
V. Gaļ-ā, Rīga.
8007. Galdu nevar ar papīru slaucīt, tad naids nak mājā.
P. Zeltiņa, Sigulda.
8008. Ar papīru nedrīkst galdu slaucīt, liii m-liūtu jābaras.
J. A. Jansons.
8009. Ja galdu slauka ar papīru, tad ēdējiem, pie galda baroties, grabēs mutes kā papīrs.
E. Zoiņmere, Rauna.
8010. Ja ar papīru galdu slauka, tad būs mājā nesaskaņas.
Ē. Reinbacha, Vecpiebalga.
8011. Ar papīru nedrīkst galdu slaucīt, jo tad naids mājās.
I. Kažoka, Lubāna.
8012. Ar papīru nedrīkstot galdu slaucīt, jo tad dzimtā ceļoties naids. ,
D. Dama, Smiltene.
8013. Ar papīru nevajag galdu slaucīt, tad ēdēji plēšas.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
8014. Ar papīru nevajag galdu slaucīt, tad ēdēji plēšas, otra mājā aizejot; kad otrādi — tur maltīti turot un arī paša mājā palikušie plēšas.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
8015. Ja noslauka galdu ar papīri, tad būs mājās strīdus.
L. Strute, Šķibe.
8016. Ja druskas slauka no galda ar papīru, tad mājā izceļas naids. [Sal. papīrs.]
P. Š„ Rīga. K. Jansons, Plāņi. K. Corbiks, Jelgava.
8017. Ar papīru nevar galdu slaucīt, tad strīds mājā.
P. Zeltiņa, Rīga.
8018. Ar papīru nedrīkstot galdu slaucīt, jo tad ceļoties strīdi.
L. Vīgante, Jaunpils.
8019. Ja galdu slauka ar papīru, — nemiers, nesaticība.
A. Mednis, Limbaži.
8020. Kod nu golda drupanys ar papeiru slauceisi, tod tymā ustobā vysu dīnu byus lomuošona un pleišona.
V. Podis, Rēzekne.
8021. Galdu nedrīkst noslaucīt ar papīru, tad mājās būs ķildas.
V. Rimpele, Rīga.
8022. Ar papīri nedrīkst slaucīt galdu, jo tad izceļas dumpis,
A. Ernstsons, Vaiņode.
8023. Galdu nedrīkst ar papīru slaucīt, tad būs mājās plēšanās.
A. Aizsils, Kārķi.
8024. Ja galdu slauka ar papīri, tad nesaticība mājās.
E. Tokele, Sesava.
8025. Galdu nedrīkst ar papīru slaucīt, lai bads nenāktu mājā.
J. A. Jansons, Olaine.
8026. Ar papīru nedrīkst galdu slaucīt, tad precinieki sēd ilgi pie galda un nerunā.
V. Saperovs, Vecpiebalga.
8027. Ar papīru galdu nedrīkst slaucīt, jo tad paliks par vecpuisi vai vecmeitu.
A. Šulce, Rīga.
i" > -i ::., ■ ' ■' !i ■! ■ 1 • •'■'
8028. Ja meitas ar papīru slauka galdu, tad tās dabū bārdainu vīru.
A. Zibens, Rugāji.
8029. ' Ēdamo galdu nedrīkst slaucīt ar priekšautu, lai vīra mātei netīrs deguns nestāvētu.
H. Skujiņš, Smiltene.
8030. Ja sieva ar priekšautu galdu slauka, tad govs tai slaucot muguru laiza.
K. Jansons, Plāņi.
8031. Uz neapklāta galda nevajag ēst, jo tad mājās būs trūkums.
A. Biedriņa, Alūksne.
8032. Pie tukša galda nevajagot derēties (līgt), tad esot tukšs (neražas) gads.
H. Skujiņš, Smiltene.
8033. Nedrīkst uz galda gulēt, būs mājās mironis.
B. Daņilovs, Kacēni.
8034. Ja visi reizē no galda pieceļas, visiem reizē jāmirst.
J. Rudītis, Jaunpiebalga.
GALVA.
8035. Kam liela galva, tas gudrs.
K. Corbiks, Jelgava.
8036. Kam ir liela galva, tas ir dikti gudrs.
K. Lielozols, Nīca.
8037. Ja bērnam liela galva, tad izaugs liels vīrs.
L. Seržante, Aloja.
8038. Kam maza galva, tas ir gudrs.
Šķila, Nīca.
8039. Kuj-am bērnam ir maza galva, tas ir muļķis.
K. Lielozols, Nīca.
8040. Ja galva niez, tad mati aug.
A. Salmans, Balvi.
8041. Ja galva niez, tad kāds sabārs.
V. Pilipjonoks, Asūne.
8042. Ja galva niez, tad bagātie (radi) aprunā.
A. Užāne, Skujene.
8043. Ja galva niez, tad bagātie aprunā.
V. Johansone, Liepa.
8044. Ja kādreiz stipri niez galva, tad bagāts aprunā: Utis ēd, galva niez, bagāts mani aprunāja. Lai Dievs dod bagātam ar utīm Rīgā braukt.
K. Bika, Gaujiena.
8045. Ja sievietēm nevilšus sasitas galvas kopā, tad viņas kādreiz taps radinieces.
G. Krafte, Iļģuciems.
8046. Ja diviem cilvēkiem netīšām sasitas galvas kopā, tad viņi kļūs radi.
K. Līdeka, Meirāni.
8047. Ja sievietei ar vīrieti sasitas galvas kopā, tad no viņiem kādreiz iznāks laulāts pāris.
E. Krafte, Iļģuciems.
8048. Ar ko sasitas galvām kopā, ar to nāks rados.
V. Saulīte, Mālpils. M. Brī- daka, Jaunroze.
8049. Pa sētas vidu nedrīkst staigāt ar pliku galvu, tad vējš jumtus plēsīs.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8050. Ja galvā kādu trauku uzliek, tad saslimst galvas āda.
J. A. Jansons.
I. Galva sapnī.
8051. Kad sapnī brauc izpušķotu galvu, ar aubi, vaiņagu vai ko citu galvā, tad galva sāp.
Āronu Matīss, Bērzaune.
II. galvas sāpes.
8052. Galva sāp, kad cepuri griež riņķi. [Sal. cepure.]
Etn. IV. 1804., Alsviķi.
8053. Galva nesāpot visu cauru gadu, kad to sukā gavēņa piektdienās.
Etn. IV. 1894., Siķeni.
8054. Galva nesāp, ja sieviete nēsā pastalā matus, kas ķemmē paliek, matus sukājot.
K. Jansons, Plāņi.
8055. Kad galva sāp, tad vajag galvu nospaidīt un teikt trīs reizes: „Trīs dienas vesels, trīs dienas vājš." Tad galva vairāk nesāp.
V. Eglīte, Trikāta.
8056. Galvas sāpēs apakš mēles asinis laiduši.
K. Jansons, Plāņi.
8057. Ja galva sāp, tad vajaga ņemt zilu dziju, iziet dārzā un tīt to trīs reiz ap galvu. Pēc tam dzija jāpakar koku zaros un paslepus jānoskatās, vai kāds putns nepiemetas pie dzijas. Tad cilvēkam galvas sāpes pāriet un pielīp putnam.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
8058. Kad pirmo reizi pērkons rūc, tad vajaga ar akmeni sist pierē un nolikt viņu tai pašā vietā, no kurienes tas ņemts, tad visu gadu galva nesāp. [Variants, skat. pērkons.]
Z. Lancmanis, Lejasciems.
8059. Ja sāp galva, tad, redzot pirmo reiz* jaunu mēnesi, nekustot no pēdām, vajaga ar akmeni vai ūdeni apvilkt trīs reizes ap galvu, un tad pāries.
E. Pļaviņa, Aizkraukle.
8060. Ja grib, lai visu gadu nesāpētu galva, tad, pirmo reizi ieraugot rudzus ziedam, jānobrauka un jāapēd no 9 vārpām ziedi.
A. Šķērē, Skaistkalne.
8061. Ja galva sāp, tad labā ausī vajaga nēsāt auskaru; tad vairs nesāpēs.
A. Salmāns, Balvi.
8062. Lai galvas sāpes pārietu, tad vajaga ēst grauzdētus zirņus.
J. Širmanis, Vilzēni.
8063. Galvas pamašas dziedēja ar aukstiem aplikumiem.
M. Navenickis, Zasa.
8064. Kad galva sāp, tad jāliek ap to saltas lapas.
L. Ozola, Sērpik
8065. Pret galvas sāpēm jāsien pie pieres baltvēderes laišķu lapas (tussilago farfara?).
Etn. IV. 1894., F.rgļi.
8066. Pret galvas sāpēm sien pie galvas krūzīšu lapas (nupbar luteum).
K. Miļņus, Zeime.
8067. Rožu lapas no galvas izvelk karstumu.
Etn. IV. 1894., Druviena.
8068. Kad galva sāp, tad vajaga savārīt ievas kociņus un dzert.
M. Ķaupelis, Nīca.
8069. Sakasa ievu un blīgznu mizas, aplaista ar etiķi vai labu skābu skābputru, uzliek uz lakatiņa un uzsien uz sāpošās vietas. Apsējums jātur tik ilgi, kamēr vien var ciest, jo slapjās mizas ļoti plaucē. Šīs pašas zāles noder arī pret zobu sāpēm un uzpampušiem sasitumiem.
Etn. IV. 1894.
8070. Kad galva sāp, tad pie pieres der pielikt smalki samizotas ievas mizas ar gremzdiem. Tāpat var iekapāt loga sīpola (?) lapas un tās piesiet pie pieres.
Etn. 1891. g., I, 157.
8071. Pret galvas sāpēm dzer ozola lapu novārījumu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8072. Sāpoša galva jāsmērē ar etiķi, kufā izraudzēti pavasarī lasīti egļu pumpuri.
R. Krēsliņš.
8073. Pret galvas sāpēm derot runčābols (Datura strammonium), driģenes (Atropa belladonna) un balto pīpeņu lapas (balt. kumeliņi).
M. K., Sauka.
8074. Kad galva sāp, tad deniņi jāsmērē ar rutku sulu, uz galvas jāliek čūskas novalks.
Etn. IV, 1894, Sērpils.
8075. Kad galva sāp, tad pie galvas jāsien kartupeļu grebzdi, etiķī un aukstā ūdenī samērcēta lupata, pūslī ielikts ledus vai auksts ūdens.
Etn. IV, 1894, Drusti.
8076. Ja galva sāp, tad vajaga sagriezt kartupeli ripās un ar vilnas lupatu piesiet pie galvas, lai sāpes pārietu.
E. Banazis, Nīca.
8077. Pret galvas sāpēm noder māls.
A. Aizsils, Kalsnava, Lubāna.
III. Galvas sukāšana.
8078. Nesukāju piektdien galvu, Ne bez saules vakarā; Es nespēru kājām zemi, Ne degošu pa- galīti. [Sal. piektdiena.]
A. Reinis, Kabile, LD 34140.
8079. Ja vakarā sukā galvu, tad mājā gadās nelaime.
T. Ķengā, Jelgava.
8080. Ja, galvu sukājot, izkrīt ķemme no rokas, tad ķemmētājs tiks aprunāts; bet lai tas nenotiktu, tad uz ķemmes jāuzliek kāja.
M. Zariņš, Smārde.
8081. Kad nokrīt ķemme zemē, vajag viņai uzmīt ar kāju, citādi dabūs kaunu.
I. Lāže, Meirāni.
8082. Ja galvu sukājot ķemme izkrīt no rokas, tad ēdot jāsaper- das.
K. Juchnevica, Liepāja.
8083. Ja matus ķemmējot ķemmes izkrīt no rokām, tad drīzumā ir kauns.
A. Rrāka, Meirāni.
8084. Ja matus ķemmējot izkrīt no rokām ķemme, tad saņemsi no kaut kā kaunu.
A. Sāvītis, Lubāna.
8085. Ja matus sukājot izkrīt ķemme, tad būs kauns.
E. Līdeka, Lubāna.
8086. Vakarā galvu nedrīkst ķemmēt, cūkas nepadodas.
V. Miķelāns, Asare.
8087. Ja, uz ciemu ejot, galvu sukājot ķemme nokrīt zemē — kaunu dabūs.
E. Laime, Tirza.
8088. Ja matus sukājot nokrīt ķemme zemē, tad tajā dienā dabūs kaunu.
A. Aizsils, Lubāna. A. Ozoliņa, Lubāna.
8089. Ja galvu sukājot ķemme izkrīt no matiem, tad būs kauns.
Z. Akmentiņa, Lubāna.
8090. .1 it galvu sukājot nokrīt ķemme, tad būs jāpieredz kauns.
T. Nagle, Varakļāni, A.
Korne, Meirāni.
8091. Vakarā nevajagot galvu sukāt, tad murgi mācot.
M. Priedīte, Meirāni.
8092. Ja vakarā sukā matus, tad māte mirs.
L. Rone, Ikšķile.
8093. Cilvēkam, kuj-š bez saules matus sukā, nakti jāmirst.
M. Kalniņa, Tirza.
8094. No rīta, pirms saulītes lēkšanas, vajaga sasukāt gludu galvu, tad tanī dienā viss labi izdosies.
L. Ezīte, Alūksne.
8095. Ja matus sukājot nokrīt zemē ķemme, tad pašam nav brīv to pacelt, bet lai padod cits, citādi dabūs kaunu.
Fr. Vāvere, Rembate.
8096. Sievietes piegrieza sevišķu vērību matu pīšanai: precētas pina divas bizes, bet meitas vienu bizi.
G. Pols, Valka.
8097. Tādās dienās, kūjas tikai reiz pa gadu nāk, galvas nesukā, lai mati priekšlaikus sirmi nepaliek.
K. Jansons, Plāņi.
8098. Sveču dienā un Pelnu dienā nedrīkst galvas sukāt.
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
8099. Kas gavēņa piektdienās matus sukā, tam mati drīz paliek sirmi.
K. Jansons, Plāņi.
8100. Pērkona laikā vajag sukāt matus, tas katrā ziņā ir uz labu.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
8101. Vakarā nedrīkst galvu sukāt, jo tad murgi mācot.
K. Corbiks, Tukums.
8102. Ja vakarā galvu sukā, tad tēvs un māte bez valodas mirst.
K. Jansons, Plāņi.
8103. Naktī nevarot galvu sukāt, jo tad māte miršot.
H. Skujiņš, Smiltene.
8104. Ja vakarā galvu sukājot, tad mati ātri sirmi paliek.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
8105. Vakarā meitai nevajaga matus sukāt, tad tā paliek vecmeita.
A. Miglava, Rīga.
8106. Vakarā nevajaga matus sukāt, tad vīra radi nemīl.
M. Auziņa, Rīga.
8107. Kas vakarā galvu sukā, tad to aprunā.
K. Jansons, Pilda.
8108. Vakarā nedrīkst matus sukāt, tad piesukā sev bēdas.
H. Krastiņa, Rīga.
8109. Vakarā nedrīkst galvu sukāt, tad ar cūkām labi neklā- jas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8110. Ja galvu sukā vakarā, tad cūkas ātri barosies un augs.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
8111. Meitai vajaga vakarā matus sukāt, tad vista puķu nekasīs.
J. Rupjais, Asūne.
8112. Nevajaga sestdienas vakarā no pirts iznākušam galvu sukāt, ja to dara, tad drīz varot pašam uznākt nāve, ar tādu darbu uz to, tā sakot, cilvēks sagatavojoties.
K. Bika, Gaujiena.
8113. - Galvu nedrīkst sukāt un matus pīt vakarā, kad saule nogājusi, jo tad viņi krīt ārā.
E. Krēģere, Vandzene.
8114. Vokorā navajaga sukot golvu, nūmyrušo byus baist.
P. Baško, Krāslava.
8115. Vakarā sievietes nedrīkst galvu sukāt, vakarā miroņiem sukā galvu.
J. Ragainis, Bērzaune.
8116. Galvu nevajag sukāt trešdienas un piektdienas vakaros, jo lad mati izkrīt un galva sāp.
J. Krastiņš, Krustpils.
8117. Trešdienas vakarā nedrīkstot galvu sukāt, jo tad tā sāpot.
Valsts Talsu vidusskola.
8118. Piektdien nedrīkst matus ķemmēt, jo citādi nelaime uzkrīt.
O. Mucniece, Valsts Talsu vidusskola.
8119. Piektdienas vakaros nav brīv meitām matus ķemmēt, citādi pa nakti nelabais neļauj gulēt.
K. Freimanis, Valsts Talsu vidusskola.
8120. Kad staiguodams golvu sukuoj, tad tam moti kreit.
T. Nagle, Varakļāni.
8121. Galvu sukājot un matus pinot nekad nevajaga ēst, jo tad koģi metas matu galos.
494
M. Kalniņa, Rīga.
8122. Kad galvu sukājot dzer, tad aug daudz utis.
T. Dzintarkalns, Talsi.
8123. Ja galvu sukā, nedrīkst ēst, tad aug utis.
A. Mednis, Limbaži.
8124. Ja svētdienā sukā matus, tad utis parādās virs drēbēm.
E. Brīnums, Rūjiena.
8125. Ja svētdienā pa dievvārdu laiku sukā galvu, tad utis tekā pa pieri.
K. Oļļe, Mazsalaca.
8126. Uz galda nevajaga galvas sukāt, tad baznīcā utis pa muguru staigās.
St. Kokins, Eglūna.
8127. Tirgus dienā nevajaga galvas sukāt: tad utis kā tirdze- nieki staigā.
K. Jansons, Plāņi.
8128. Pie krāsns jeb ugunskura nevajaga galvas sukāt, tad utis vazājas.
P. Š„ Rauna.
8129. Ja galvu sukājot ķemme pārkrīt pār galvu, tad dabon pieredzēt kaunu.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
8130. Kam galvu sukājot, ķemmē mati paliek, to kāds slepeni mīlē.
K. Jansons, Plāņi.
8131. Ja, pinot matus, paliek viena šķipsna neiepīta, tad būs vēstule.
Galva
L. Saliņa, Lubana.
8132. Jii sukfijot, jeb pinot matus, paliek kndu pinka nepiepīta, tad tiek no kāda mīlēts. [Sal. mati.]
L. Strute, Šķibe.
8133. Ja galvu sukājot, matu šķipsna paliek laukā, tad ceļš priekšā. [Sal. mati.]
E. Lācis, Tirza.
8134. Ja matus pinot, paliek pāri matu šķiniens, tad tas nozīmē ceļu.
M. Kalniņa, Rīga.
8135. Kad galvu sukājot, izmet izsukātos matus ārā, tad noiet mati.
P. Zeltiņa, Rīga.
IV. Galvas sukāšana sapnī.
8136. Ja pa sapņiem sukā matus, tad ir priekšā kāds ceļš.
L. Ozole, Rīga.
8137. Ja sapnī galvu sukā, tad izdod naudu.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
8138. Ja sapnī galvu sukā, tad dabūs galvas sāpes.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
8139. Ja sapnī sukā garus sirmus matus, ilgu mūžu tad nodzīvos.
M. Zaube, Rīga.
GALVOŠANA.
8140. Trīs lietas nav galvojamas: suņa zobi, zirga kājas un bērna pakaļa.
J. Rubenis, Ērgļi.
GAĻA.
8141. Gavēņu laikā gaļa neesot pie vārda jāsauc, bet to nosauc par buzi.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
8142. Kad gaļa ir no veca lopa un ilgi nevārās mīksta, tad tā trīs reiz jāpiesit pie poda malas.
P. S., Umurga.
8143. Lai gaļa mīksta vārītos, tad trīs reiz jāpiesit ar gaļu pie poda.
M. Šauruma, Umurga.
8144. Ja gaļa vārot neizverd mīksta, tad ar gaļas gabaliņu jāizmazgā pods, kāmī vāra, un jāiemet ugunī.
K. Jansons, Plāņi.
8145. Lai gaļu ātri izvārītu vai izceptu, tad pirmais gabals jāiesviež ugunī.
E. Medene, Meirāni.
8146. Ja vecu gaļu grib izvārīt mīkstu, tad vispirms kādu gabaliņu iesviež ugunī.
E. Zirnītis, Lubāna.
8147. Veca gaļa izverd mīksta, ja vārot trīs karotes ielej pavardā.
K. Jansons, Plāņi.
8148. Ja vāra vecāka kustoņa gaļu, tad ugunī jāiemet maitas kauls, tad izvārās mīksta gaļa.
A. Oše, Lubāna.
8149. Jaunu gaļu vārot, trīs karotes zupas jāielej pavardā.
K. Jansons, Plāņi.
8150. Jaunu gaļu vārot, pirmās putas trīs reiz ar kausu jāiemet ugunī, lai gaļas ēdējiem nesāpētu vēders.
495
Galva — Gaļa
K. Oļļe, Mazsalaca.
8151. Par gaļu nevar paldies teikt, jo tā aug kā ziemā, tā vasarā.
J. Upmalis, Ļaudona.
8152. Par gaļu nedrīkst paldies teikt.
A. Mednis, Garoza. K. Skujiņš, Smiltene.
8153. Kas par gaļu paldies saka, tas esot kārs.
K. Jansons, Plāņi.
8154. Par „bēpi gaļu" (gaļu, kuj-u pirmo izvāra, lopu nokaujot) nedrīkst paldies teikt, jo tad gaļas devējam citi lopi aug vārgi.
K. Poga, Penkule.
8155. Kad par gaļu saka paldies, tad ir kāras cūkas.
J. Treimans, Bērze.
8156. Ja par gaļu saka paldies, tad neaugot lieli lopi.
K. Streidiņš, Veļķi.
8157. Kad par gaļu saka paldies, tad neaug lieli lopi, vajaga teikt: „Tā, tā!"
J. Treimans, Bērze.
8158. Kad gaļu sagriež gabalos, tad katram gabalam jāuzgriež krusts ar nazi: tad gaļa esot svētīga.
J. Niedre, Džūkste.
8159. Kad gaļu sāla, tad roka nav jāpiesit pie trauka, lai gaļa nedzeltē.
J. Bubenis, Ērgļi.
8160. Gaļa jāsāla trešdienās un piektdienās, jo citādi tā dzeltē.
J. Rubenis, Ērgļi.
8161. Gaļu sālījot, nedrīkst pie tā trauka malām sist ar roku, tad gaļa dzeltē.
M. Priedīte, Meirāni.
8162. Gaļa jāņem ārā no sālījuma, ziemeļu vējam pūšot, tad tā nepaliekot dzeltānā.
A. Oše, Lubāna.
8163. Gaļa jāžāvējot ziemeļu vējā, jo tad nesadzeltot.
J. Putniņš, Bērzpils.
8164. Gaļa jāžāvē jaunā mēnesī, lai ādas neatlec.
E. Gaile, Trikāta un Rūjiena.
8165. Gaļu vajagot žāvēt jaunā mēnesī, tad nepaliekot veca.
A. Krūmiņa, Valka.
8166. Gaļu vajagot žāvēt jaunā mēnesī, tad speķis nepaliekot dzeltāns.
A. Krūmiņa, Valka.
8167. Gaļa jāžāvē jaunā mēnesī, tad nedzeltē.
V. Grīva, Lubāna.
8168. Gaļa jāžāvē vecā mēnesī, tad tā stāv balta.
K. Mūlenbacha man.
8169. Ja gaļa esot nosvīdusi, tad rītu būšot lietus.
J. Līnis, Taurene.
8170. Ja žāvētai gaļai virsū ir ūdens piles, tad sagaidāms lietains laiks.
L. Aizpurve, Lubāna.
8171. Ja sausā laikā pil gaļa, tad būs lietus.
L. Saliņa, Lubāna.
8172. Ja bēniņos gaļa raud, tad būs lietus.
E. Everts, Oļi.
8173. Ja kii|ii kļūst mitra un pil, tad drīzumā ir lietus.
A. Hergmanis, Vecogrc.
8174. Kad žāvēta gaļa sāk pilēt, nākamās dienās gaidāms lietus.
A. Stemps, Jaunpiebalga.
8175. Žāvēta gaļa uz slapju laiku, uz lietu paliek mitra un pil.
J. Vilnītis, Jumurda.
8176. Ja gaļa paliek slapja, tad gaidāms lietus.
E. Medene, Meirāni.
8177. Kad žāvēta gaļa paliek pagrabā slapja, tad gaidāms lietus.
J. Skara, Jaunpiebalga.
8178. Ja žāvēta gaļa kļūst mitra, sagaidāms drīzumā lietus.
J. Andersons, Sātiņi. V. Grīn- bergs, Jaunpiebalga.
8179. Kad žāvēta gaļa svīst, tad būs sniegs — vai arī siltāks laiks.
A. Račevskis, Jaunpiebalga.
Gaļa sapnī.
8180. Sapnī redz gaļu uz kustoņu (lopu) slimībām.
V. Spandegs, Pociems. J. Upmalis, Ļaudona.
8181. Ja sapnī redz gaļu, tad jāpiedzīvo nepatikšanas un slimības.
A. Aizsils, Lubāna.
8182. Ja sapinīs redz jēlu gaļu, tad nīks kāds kustonis.
K. Jansons, Plāņi.
8183. Kad sapnī cilā gaļu jeb dod to otram, tad pie lopiem ro- nas sliktums.
Āronu Matīss, Bērzaune.
8184. Kad sapnē gaļas esi ēdis un tur, tad ir sierdes sāpējums.
A. Šlesere, Kuršu kāpas.
8185. Ja sapnī gaļu ēd, piedzīvos kaunu.
J. Kriķis, Starti.
8186. Kad gaļu redz sapnī, tad būs liela nelaime.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
GANĪBA.
8187. īstenu lopu ganību, pagalmu jeb aploku, nedrīkst apstrādāt ar arklu, jo no tam lopi sprāgstot. Ja gribot līdzināt, tad labāk ar grābekli.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
GANĪŠANA.
I. Pirmās ganu dienas zīlēšana.
8188. Pirmo reiz pavasarī govis jādzen ganos vēža dienā, tad viņas nebizo, bet velkas kā vēži.
J. Smalkais, Rūjiena.
8189. Govis pirmo reiz jālaiž ganos vislabāki vēža dienā, tad tās būs lēnas un vilksies kā vēži. Var dzīt ganos arī svaru, jumpravas, strēlnieka un ūdens vīra dienā. Turpretī ir jāsargās, lai ganīšana neiesāktos auna, vērša, lauvas, skarpijona, mežāža un zivju dienā, jo tad govis ir visu vasaru negantas un gans tās nevar savaldīt.
E. Zommere, Rauna.
8190. Pavasarī govis jālaiž pirmo reizi ganībās vēžu dienā, tad viņas arī rāmas kā vēži.
Gul «i
GanlSana 497
L. Seržante, Aloja.
815)1. Lopus pirmo reizi ganos jālaiž vēža dienā, tad lopi lēni ganās un nebizo.
K. Krastiņš, Koknese.
8192. Ja lopus pirmo reiz laiž ārā vēžu dienā, tad tie ir lēni un godīgi, bet ja laiž ārā mežāžu dienā, tad tie pastāvīgi bizos.
M. Ezertēva, Cirsti.
8193. Govis pirmo reiz jādzen ganos vēžu dienā, lai ir lēnas.
M. Pelēce, Cirsti.
8194. Pirmo reizi ganos govs jālaiž tad, kad saule atrodas vēža riņķī. Tad govis visu vasaru ir lēnas. Ja laiž svaru dienā — svarīgas, ja ūdens dienā — daudz piena dod, ja lauvas dienā, tad sirdīgas kā lauvas.
K. Miilenbacha man.
8195. Lai govis nebizotu, tad pavasarī pirmo reizi jādzen laukā otrdienas vakarā vēžu dienā.
A. Smilga, Rīga.
8196. Govis pavasarī jādzen pirmo reiz ganos vēža vai svaru dienā, tad ganos daudz neskrien.
K. Corbiks, Burtnieki.
8197. Pirmo reizi lopi ganos jādzen vēža dienā, tad tie nebizos.
M. Brīdaka, Jaunroze.
8198. Pirmo reiz govis vajag laist vēžu dienā ārā, tad viņas vilksies kā vēži un nebizos.
M. Hermakile, Banka.
8199. Ja govis izlaižot ganos r ēža dienā, paliekot vājas.
K. Lielozols, Nīca.
8200. Vēžu dienā govis jālaiž pirmo reizi ganos, lai lēni ēd (zivs dienā nevar laist — tad bizos).
A. Zālīte, Bērzpils.
8201. Ja govis pirmo reiz laiž ārā vēža dienā, tad govis top lēnas; zivs dienā — ātras; lauvas dienā — sirdīgas.
A. Mencis, Puikule.
8202. Govis drīkst laist pirmo reiz laukā tikai vēžu un svaru dienās. Ja laiž zivju dienās, vai lauvu, vai citās, tad govis nav noganāmas.
A. Biša, Vijciems.
8203. Govis nelaiž ganos vēžu dienās un svaru dienās. Ja tomēr laiž, tad jāiemet samazgās paka- viņš, arkla vārstavīte un atslēdziņa.
K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
8204. Govis jādzen ganos vēžu un svaru dienā, tad viņas mierīgi ēd.
M. Eglīte, Vijciems.
8205. Lopi pavasarī jālaiž „vē- ža dienā" pirmo reiz ganos, tad tie nebizo, bet nekad nedrīkst laist „zivs dienā", tad lopi skrien kā zivs.
A. Liepiņa, Lubāna.
8206. Govis pirmo reiz ganos jālaiž svaru zīmes dienā, tad svarīgs piens un pašas ar svarīgas.
E. Vīksne, Vecpiebalga.
8207. Svaru zīmes dienā labi govis laist pirmo reizi ganos, jo tad brangas un veselīgas govis.
K. Celmiņš, Balvi.
8208. Govis pirmo reiz jālaiž svaru dienā ganos, jo tad tās ir prātīgas un labi ēd.
M. Velvele, Straupe.
8209. Pirmo reizi govis jālaiž ārā svaru dienā, jo tad vasaru viņas ir godīgas.
A. Klause, Jaunpiebalga.
8210. Govis pavasarī pirmo reiz ārā jālaiž svaru dienā, jo tad tās visu vasaru ir svarīgas.
J. Ķirsis, Rozēni.
8211. Lopi pavasarī pirmo reizi jālaiž laukā svaros, tad tie labi ņemas (baj-ojas). Ja tos laiž laukā, kad līdaka, tad tie nemierīgi, un kad vēzis, tad tie neiet uz priekšu (nepadodas).
Z. Lāee, Veclaicene.
8212. Lai govis vasarā būtu mierīgas, tad pavasarī jālaiž pirmo reiz ganos tādās dienās, ku- j-as kalenderī apzīmētas ar auniem, zivtiņu un svariem.
K. Lindbergs, Jelgava.
8213. Govis auna zīmes dienā labi laist pirmo reizi ganos, jo tad tās ir lēnas.
K. Celmiņš, Balvi.
8214. Govis pirmo reizi jālaiž laukā aunu, dvīņu un svaru dienās, tad tās būs lēnas.
A. Bērziņa, Aloja.
8215. Lopus pirmo reizi ganos laiž auna vai svaru dienā, jo tad lopi visu vasaru esot godīgi.
K. Streidiņš, Veļķi.
8216. Govis jālaiž pirmo reizi ganos aunu dienā, tad nebizo.
L. Reiteris, Lubāna.
8217. Pirmo reizi govis jālaiž ganos auna dienā, tad visu vasaru lēnas.
^ A. Oše, Lubāna.
8218. Ja govis laidīs zivs dienā laukā, tad jau ne pat suns tās nevarēs noķert.
A. Bērziņa, Aloja.
8219. Ja govis pirmo dienu izlaiž laukā zivs dienā, tad tās pa vasaru ir tik nemierīgas kā zivis.
M. Zariņa, Ogresgals.
8220. Ja govis laiž ārā zivju dienā, tad tās daudz skrien.
M. Eglīte, Lugaži.
8221. Govis pirmo reiz ganos laiž zivju zīmes dienā, lai lopi turas glumi un lukni.
A. Didriksone, Nogale.
8222. Zivju zīmes dienā nav jālaiž pirmo reizi govis ganos, jo šai dienā laistas, tās stipri bizo.
K. Celmiņš, Balvi.
8223. Lopi pirmo reiz jālaiž ganos lauvas vai vērša dienā.
I. Indāns, Gārsene.
8224. Ja govis laidīs ganos pirmo reizi lauvas dienā, tad tās būs negantas. Tāpat būs, ja mežāžu dienā.
A. Bērziņa, Aloja.
8225. Govis pirmo dienu ārā laižot, jālaiž lauvas dienā, lai govis būtu stipras kā lauvas.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
8226. Ja govis izlaiž ganos lauvas dienā, tad tās stāv kopā, ja zivju dienā, tad klīst.
K. Lielozols, Nīca.
Ganīšana
499 '
32*
8227. Kad lopus ganos izlaižot lauvas vai kādā citā dienā, tad lopi visu vasaru esot negodīgi un bizojot.
K. Streidiņš, Veļķi.
8228. Pirmo reizi govis ārā jālaiž lauvas dienā. Lauvas dienā izlaistās govis ir stipras kā lauvas, visas pārējās nobada.
E. Gaile, Trikāta un Rūjiena.
8229. Govis pirmo reizi jālaiž ganos lauvu dienā, tad govis būs kā lauvas.
K. Preiss, no 79 g. v. M.
Zvirgzdiņas, Vecgulbene.
8230. Lauvas zīmes dienā nav jālaiž pirmo reizi govis ganos, jo tad ir sirdīgas govis.
K. Celmiņš, Balvi.
8231. Ja govis laiž ārā lauvas dienā, tad tās badās.
M. Eglīte, Lugaži.
8232. Pavasarī lopi jāizdzen ganos, kad ūdensvīrs (kalendara zīme) valda, tad ir lēni lopi un daudz piena.
J. Rubenis, Ērgļi.
8233. Ūdensvīra zīmes diena ir labi laist pirmo dienu govis ganos, jo tad govis dod daudz piena.
K. Celmiņš, Balvi.
8234. Ja govis pirmo reiz ārā laiž skrāpja dienā, tad tās vasarā skrāpējas.
J. Ķirsis, Rozēni.
8235. Lopi jādzen pirmo reizi ganos jaunā mēnesī, tad drīzi izaugs teļi un jēri un govis labi no- ganīsies.
J. Apsalons, Sērpils.
8236. Tirgus dienā nedrīkst lopus pirmo reizi ganos dzīt, jo tad govis ejot kā tirdzēni.
Z. Lancmanis, Aduliena.
8237. Lopus nevar pirmo reiz laist ganos tirgus dienā, tad viņi izklīst kā ļaudis no tirgus. Ja svētdienā dzen, tad viņi iet uz visām pusēm kā baznīcēni no baznīcas. Ja dzen sestdienā, tad viņi pārnāk izsalkuši un nokusuši kā darbinieki no darba.
P. Š., Rauna.
8238. Ja govis pirmo reizi izlaiž ganos Jufa, tirgus vai kukaiņu dienā, tad govis visu vasaru iet kā tirdzinieki un kukaiņi krīt viņām virsū.
E. Auziņa, Liepa.
8239. Govis pirmo reizi nedrīkst laist ganos kukaiņu dienā, tad tās bizo.
A. Leimane, Mārsnēni.
8240. Govis nevajaga pirmo reizi ganos laist tādā nedēļas dienā, kādā ir iekritusi kustoņu diena (25. martā, Marijas pasludināšanas dienā), tad govis neēdot kaiņi.
K, Preiss, no 79 g. v. M.
Zvirgzdiņas, Vecgulbene.
8241. Tad vēl nevar pirmo reizi laist govis ganos tais dienās, ku- fas iekrīt pret 17. un 23. martu.
K. Celmiņš, Balvi.
8242. Cyti kaut uz pusstundes laika un snīgā, tūmār izlaiž Jura dīnā lūpus laukā.
C. Apšenieks, Bērzpils.
8243. Govis pirmo reizi nevajag laist laukā pirmdienās, trešdienās un sestdienās, jo tanīs dienās notiks ar lopiem nelaime.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
8244. Nekad nevajaga lopus pirmo reiz dzīt pirmdienā un piektdienā, tad lopiem kaites piesitīsies.
A. Zandere, Dole.
8245. Pirmo reizi govis ganos vajaga dzīt pirmdienā, tad govis vislabāk paēd un dod vairāk piena.
K. Preiss, Galgauska.
8246. Govis jālaiž pirmo reizi ganos ceturtdienās, sestdienās vai svētdienās, tad labi badojas.
A. Upmanis, Jaungulbene.
8247. Lopi pavasaros pirmo reizi ganos laižami: otrdienās, ceturtdienās un sestdienās, tad viņi dod daudz piena.
V. Amoliņa, Olaiņe.
8248. Lopi pirmo reizi pavasarī jālaiž ganos otrdienās un sestdienās, tad lopi dod daudz piena.
M. Grieze, Dole.
8249. Pirmo reiz govis nelaiž laukā trešdienā un piektdienā.
K. Jansons, Plāņi.
8250. Pirmūdīn, trešdīn un pīkt- dīn nadreikst gūvu pyrmū reiz go- nūs dzeit, tad pīna nadūs.
T. Nagle, Varakļāni.
8251. Govis pavasarī pirmo reizi jādzen ganos otrdienās, piektdienās, tad vairāk piena dod.
J. Vīksne, Meirāni.
8252. Pavasaros, kad laiž pirmo reizi lopus ganos, nevajagot laist trešdienā, tāpēc ka tad lopi paliekot klibi uz trīs kājām.
A. Briedis, Nīca.
8253. Ceturtdien, sestdien un svētdien tika govis pirmo reiz ganos dzītas, jo tās esot tās labās dienas.
A. Bīlenšteina rokraksts. K.
Boivics, 1862. g., Lubāna.
8254. Lopus dzen pirmo reiz ganos ceturtdienās un sestdienās.
P. Š., Preiļi.
8255. Piektdienās nedrīkst dzīt pirmo reizi lopus ganos, jo tad notiek kāda nelaime lopiem to vasaru.
M. Macpāne, Alsunga.
8256. Pirmo reizi govis jalaiž laukā svētdien, tad tās ir mierīgas.
A. Leimane, Mārsnēni.
8257. Lopi pavasaros jālaiž ganos sestdienās, tad govis dod daudz piena.
J. Kļaviņš, Jelgava,
8258. Pirmo reiz govis jālaiž ārā sestdienu vai svētdienu.
M. Eglīte, Pāle.
8259. Govis pirmo reizi jālaiž ganos pēcpusdienā, jo tad tās mierīgāki ganās.
A. Užāne, Skujene.
8260. Lopi pirmo reiz ārā jālaiž ziemas vējā, tad nebizo.
E. Laime, Tirza.
8261. Govis pirmo reiz jāizlaiž ganos ziemeļu vējā, tad vasarā tām dunduri nekož.
M. Igaune, Galgauska.
8262. Pavasarī lopi pirmo reiz jālaiž laukā ziemeļa vējā, lai tie vasarā nebizo.
K. Corbiks, Tetele.
8263. Pirmo reizi govis nevajag izdzīt ziemeļu vējā, tad tās ir visu vasaru stīvas.
J. Krastiņš, Irlava.
8264. Lopus nedrīkst ganos laist, kad vējš no ziemeļiem, tad lopi slimo.
M. Brldaka, Jaunroze.
8265. Lai govis nebūtu stīvas, tad jālaiž pirmo reizi ganos, kad ir dienvidus vai vakaru vēji.
M. Veidenberga, Vecmokas.
8266. Kad govis pirmo reiz dzen ganos, tad paliek grāmatu kūtī apakš sliekšņa, jo tad tās būšot veselīgas.
A. Bīlenšteina rokraksts. K.
Boivics, 1862. g., Lubāna.
8267. Ja pirmo reiz govis ganos i/.d/.cnot ir kupli padebeši, tad tai vasarā būs uz piena bieza krējuma kārta.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8268. Ja pirmo reiz govis ganos izdzenot sāk lietus līt, tad tam saimniekam to vasaru govis daudz piena dos.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8269. Lai lopi vasarā ganos nebizotu, tad pirmo reiz tie jālaiž ganos, kad lietus līst jeb kad debess ir apmākusies. Tikai karstā saulē nedrīkst laist pirmo reiz ganos, tad lopi visu vasaru bizojot.
E. Zommere, Rauna.
8270. Ja pirmo dienu govis ārā laižot lietus līst, tad tajā vasarā daudz piena.
H. Šiliņa, Dobele.
8271. No ganiem vakarā govis mājā dzenot, jānovēro, kūja pirmā govs mājās nāk; ja tā gaiša, tad rītā būs jauka diena.
Br. Puksts, Aglona.
8272. Ja vakarā mājā nāk pirmā brūna govs, tad nākošā diena saulaina.
A. Dragone, Palsmane.
8273. Nedrīkst jau agrāk gani norunāt, kur dzīs lopus, jo tad tur jau ir vilks priekšā.
K. Bika, Gaujiena.
8274. Nakti priekš lopu pirmās dzīšanas ganos jāņem izkapts ar spici uz zemi un uz augšu pagrieztu asmeni un tā jāapvelk visapkārt ganībām, tad burvji un raganas lopiem nekā nepadarīs.
J. Ceplenieks, Austrums 1889, 1196.
8275. Nakti priekš pirmās lopu laišanas ganībā jāņem izkapts ar spici uz zemi, un ar asmeni uz augšu pagriestu jāapvelk visapkārt ganībām, tad burvji un raganas lopiem nekā nepadarīs.
J. Ceplenieks, Māņticība. Austrums 1889.
8276. Ja gani grib, lai govis nebizotu, tad tanī dienā, kad pirmo reizi tās pavasarī dzen ganos, lai atnes no kapiem kādu žagariņu un iesprauž laidara vidū.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
8277. Pavasarī pirmo reizi lopus ganībās laižot, ganam vajaga muti linu mārkā nomazgāt, tad govis nebizojot.
V. Priedīte, Vecbebri.
8278. Liii guvis nenoskaustu, tad laiž ārā bulli pa priekšu, izmet mēslu piku un saka: „Manu bulli, ne govi."
M. Veidenberga, Vecmokas.
8279. Ja pirmo reizi laižot govis ārā, redz vardi sausumā, tad būs maz piena. Ja redz grāvī — tad daudz piena.
M. Veidenberga, Vecmokas.
II. Pirmā ganu diena.
8280. „To dienu, kad lopus pirmo reiz laukā laiž, neko nevar no mājām izdot un jūfā jeb jūfmalē pie laivām nedrīkst nevienu lopu pie vārda saukt, bet pēc tā īpašuma, kas tam lopam ir: Govis Sar- limist (ragainis), zirgu Kuplatabar (kuplastis), kazas Sprūkšļātājas; lāci Laigaķēpa (platķepis), vilku Doltabar (bomaste), lapsu Lūdta- bar (slētaste), suni Sakars, kaķi Aojpierali (virbaste), žurkas, peles Sachinalist (sientekas), čūsku Pi- kakaki (gafš kukainis), cūka Pi- kadģīmd (gaj-ģīmis), ronis Razepē (taukgalva), kuģi Pulkapierz, un tā jo pr."
No Kolkas juj-malas. „Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām." IV 1852. Aizliegts izd.
8281. Pavasarā, kad pirmo reizi lopus laukā dzen, tad dažs mēdz savus lopus ar dūmiem apkūpināt .. . Cits saimnieks ar degutu govij uz galvas krustu uzsmērē . .. Cits paņem olu un to liek pie kūts durvīm apakš. Ja kāda govs, no kūts ārā nākdama, to samin, tad tāda govs neesot vairs turama, bet tā jāgādā ātri pārdot, jo tā nebūšot ilgi dzīvot… Dažs atkal visas atslēgas no savām mājām sasien kopā un pats saimnieks jeb saimniece apiel lopiem tris reizes apkuri skandinādams, un tad to atslēgu buntiti iedod ganam līdz, lai tas, lopus kopā griezdams, ar tām paskandinājot, jo tad tie lopiņi būšot visu vasaru kopā turēties.
Latv. Av. Baznīcas pielikums, 1857, 18.
8282. Kad pavasarī lopus pirmo reiz ganos laiž, tad kvēpina ar bezdelīgu pērkļiem, vilka gaļu, seska gaļu, velna sūdu, sēru, lozbefu un piparu graudiem. Skudres ar visiem kauliem bef baļvā, sasutena, tad ar to sulu dzirdina lopus, lai nekāds ļaunums nepiesitas. Pašus ganu^rumulē ar ūdeni, lai nesnaužot.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
8283. Kad dzen laukā, lopi jā- apsvēpj ar bezdelīgas perēkli, tad visi iet vienā pulkā, turas vienkop un nešķij-as. Kad dzen mājā, jāaizsprauž aiz sijas rīkste, tad lopi neput; ja kāds atšķiras, tad nāk uz māju.
A. Glksnītis, Prauliņi.
8284. Kad pavasarī govis pirmo reiz laiž ganos, tad tās to dienu kūtī jāapkvēpina ar vilka cisku un velna sūdu, tad par vasaru tām neuzbrūk plēsīgi zvēri.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8285. Lopus pirmo reiz ganos dzenot, vajaga apkūpināt ar vilka gaļu, lai vilks neuzkrīt.
I. Iudāns, Gārsene.
8286. Kad lopus laiž pirmo reiz ganos, tad kūtī jāsmerdē vilka ga ļa, lai govis saož vilka smaku.
503
(itiitllaiui
E. Laime, Tirza.
8287. Lai vosor gūvs nabizinej, kad dzan gonūs pyrmū dīnu (kad izlaiž dyndorzī), vajag apīt ar mās- lim kyupynēdams vysapleik.
T. Beča, Preiļi.
8288. Lopus, pirmo reiz ganos dzenot, vajaga apkūpināt, lai ļauns cilvēks nenobur.
I. Indāns, Gārsene.
8289. Kad govis dzen ganos, tad dod viņām dzērves aci, lai neapskauž un neapbur-
K. Lielozols, Nīca.
8290. Pavasarī, kad pirmo reizi lopus dzen laukā, dažs mēdz savus lopus ar dūmiem apkūpināt.
Latv. Avīzes, 1857, 18.
8291. Ja lopus pirmo reizi pavasarī laiž ganībās, tad jāizkvēpina kūtis, lai lopi karstā laikā nebizotu.
V. Amoliņa, Olaine.
8292. Ja lopiem, kurus grib pirmo reiz ganos dzīt, izrauj no katra vienu spalviņu, ieviļina tās maizē un dod apēst vienam no lopiem, tie ganīsies kopā.
E. Brīnums, Rūjiena.
8293. Pirmo reizi laižot lopus ganos, jāizgriež katram lopam no pieres drusku spalvas, jāsasien un jānoliek zem kūts sliekšņa, pār kuru pirmo reizi tās ies, tad govis nebadoties.
I. Ozoliņa, Rīga.
8294. Kad pirmo reizi govis dzen ganos, viņām iesmērē pierē krustu, lai nebadās.
K. Lielozols, Nīca.
8295. Govis pirmo reiz laukā dzenot, tās pa staļļa durvīm ejot jāapslaka ar ūdeni, lai nebadās.
E. Kampare, Piebalga.
8296. Pirmo dienu lopus nedrīkst dzīt ganos bez ceļa.
K. Jansons, Plāņi.
8297. Kad pirmo reizi govis dzen laukā, nedrīkst nevienu koku griezt, jo tad gadās, ka govs aptin asti ap koku un to norauj.
T. Dzintarkalns, Talsi.
8298. Ja govis pirmo reizi dzen ganos, tad govīm iedod maizi ar sāli, lai nekas ļauns nenotiek ganos.
L. Dragflne, Meirāni.
8299. Kad govis pirmo reiz pavasarī ārā laiž, tad vajaga dot sāli ar maizi, tad govis labāk zāli ēd.
V. Eglīte, Sēja.
8300. Pirmo reizi laukā dzenot jādod visām govīm apošņāt maizes riecens, tad katrai pa gabalam jādod apēst. Govis turēsies kopā.
A. Šķērē, Skaistkalne.
8301. Kad pirmo reizi izdzen govis ganos, tad jāiedod katrai go- vei drusku palaizīt no medus maizes, jo tad tās dod saldu pienu un vareni ēd.
A. Zavicka, Sātiņi.
8302. Pavasarī laižot govis pk< mo reizi ganos, jādod govij gabaliņš maizes, lai būtu treknas un dotu labi pienu.
E. Puķe, Ainaži.
8303. Ķiploki jāiedod ar maizi govīm. Kurai pirmai iedod, tā iet pa priekšu un citas pakaļ. Un tad būs mežā laba ganīšana. Pirmā ēdāja kad iznāks, tad citas visas pakaļ.
A. Elksnītis, Prauliņi.
8304. Pirmo reiz lopus laukā laižot, jāņem viena maizes aprika, jāapņem ta katrai govij trīs reiz ap kaklu un pēc tam katrai govij jādod gabaliņš no tās maizes apēst. Tad viņas turoties visas kopā.
K. Corbiks, Lielvircava.
8305. Kad laiž lopus ganos, tad jāapsmērē maize ar medu (arī sviestu), jāapņem visām govīm, ganam un arī saimniecei ap kaklu, tad maizes rika jāsadala gabaliņos un katrai govij jāiedod pa gabaliņam, tad govis turas visas kopā un ap ganu un satiek ļoti labi.
M. Auziņa, Rīga.
8306. Kamēr vēl nav lopi ārā laisti, vajaga paņemt gabalu maizes, noskatīt vienu mierīgāku lopu un ar to maizi izslaucīt tam lopam no ausīm sviedrus. Tad dot katram lopam pa gabaliņu tās maizes. Kad izdzīs lopus ganos, tad visi turēsies pie tā, kuj-am izslaucītas ausis.
J. Atteka, Nīca.
8307. Lai lopi ganos neizklīstu, tad tos pirmo reiz ganos laižot vajagot ēdināt no vienas maizes šķēles.
D. Dama, Smiltene.
8308. Lai govs neklīstu no ganāmā pulka, dod viņai apēst maizes gabalu, apsmērētu ar kādas ganāmā pulka govs sviedriem.
K. Lielozols, Nīca.
8309. Govis pirmo reiz ganos dzenot, jādod tām dzīvsudrabs ar maizi ēst, tad viņas būs visu vasaru priecīgas.
P. Broks, Varakļāni.
8310. Pirmo reizi lopus ganībā laižot, iet saimniece līdz un dod govīm gabaliņu maizes, aplietu ar dīveldreķi, kas tad pasargā lopiņus no visa ļauna un no visām slimībām.
E. Blūms, Tome.
8311. Kad lopus pavasarī pirmo reizi laiž ganībās, tad tiem jāiedod maize ar trānu, tad govis nebadīsies.
Z. Lāce, Veclaicene.
8312. Kad pirmā dienā laiž govis ganos, tad katrai vajag iedot maizi, tad govis ganos nelaižās.
A. Klause, Jaunpiebalga.
8313. Pirmo dienu laižot govis ganos, jāiedod tām maize, jo tad tās ganos nelaižās.
A. Klause, Jaunpiebalga.
8314. Kad govis pirmo reiz dzen uz tīrumu, tad saimnieces dod viņām pūpolus ēst, tad govis vairāk piena dodot.
J. Rupjais, Asūne.
8315. Govis nedrīkst laist uz tikko nopļautas pļavas, tad tās pienu noraujot.
T. Ziemele, Smiltene.
8316. Pirmo dienu lopus laukā laižot, ar vienu siļķi tām pār muguru krustu pārvelk, pēc kam pēdējai to dod apēst.
K. Jansons, Plāņi.
8317. Tai dienā, kad lopus pirmo reizi laukā dzen, lopi jāapdzirda ar tādu ūdeni, kufā ir vārīts skudru pūlis. Tad lopi labi ēdot, kopā turoties un pienu dodot.
A. Elksnītis, Prauliņi.
8318. Kad pirmo reizi govis dzen ārā, jāaplej tām ar gaļas sālījumu muguras, purns, aste. Kad saiet govis kopā, tad ir vienāda smaka, tās nebadās, nebizina, un kāpuri izdilst.
A. Elksnltis, Prauliņi.
8319. Lopiem, pirmo reizi ganos laižot, jānosmērē purns un aste ar kādu smirdošu šķidrumu, lai visiem būtu vienāda smaka un tie visu vasaru nebadītos.
E. Zommere, Rauna.
8320. Kad govis pirmo reizi laiž ganos, tad vajagot iedot katrai pa siļķes galvai, jo tad nepieraujot zemes smakas.
M. Klause, Jaunpiebalga.
8321. Pavasarī, kad govis pirmo reizi laiž ganos, dod katrai govij veselu siļķi apēst, tad govis nebadās, un visām ir vienāda smaka.
L. Kļaviņa, Liepa.
8322. Kad lopus dzen pirmo reiz ganos, tad čūsķas trūdus iebep lopu dzeramā un tic, ka tad neviena ļauna acs nespēs lopam kaitēt. Ja čūskas nevarēja nekur dabūt, tad ņēma viņas vietā mušmēri, uzglabāja un izlietoja to gluži tāpat kā čūsku.
S. Novickis, Ilūkste. RKr. 11.
8323. Govis pirmo reizi ganos dzenot, savāra kurmja rakumus un dod tos ar dzērienu govīm, tad govis ēd visu vasaru kā kurmji.
K. Šteinbergs, Skrunda.
8324. Lopus pirmo reiz ganos dzenot aplej ar svētītu ūdeni.
V. Pilipjonoks, Asūne.
8325. Pavasarī pirmo reiz govis laiž pa vienai iz laidara; katrai govij UKgAP spaini ūdens u/. muguras, lai nekostu dunduri un mušas un lai n<ivs nebizotu. Mājas ļaudis, govis izlaiduši un pārnākuši mā jas, sasviež visas ganu stibas viena čupa. lai govis ganos ne- izklīstu. Vakara pārnākušu mājās, meitas ganu aplaista ar ūdeni, lai viņam ganos miegs nenāktu.
J. Niedre, Džūkste.
8326. Lai govis nebizo, pirmo reiz tās dzenot ganos, viņām jāielej acīs ūdens.
Morgenšterne, Penkule.
8327. Govis laukā laižot, jālej uz krustiem varžu kurkuļi, lai rudenī tās būtu tik glumas.
B. Vinkmane, Jaunpiebalga.
8328. Kad govis pirmo reiz ganos laižot, kādā grāvja malā vēl atrodas sniegs, ar to vajagot noberzēt govīm muguras, jo tad dodot daudz piena.
K. Corbiks, Valgunde.
8329. Kad pirmo reizi laiž govis ganos, tad govīm jālej auksts ūdens uz muguras, lai vasarā nebizotu.
J. Stirna, Skrunda.
8330. Pirmo reizi laižot govis ganos, tās jānoberž ar pelamo slotu, lai nebizo.
M. Vēbere, Straupe.
8331. Kad pirmo reizi lopus^aiž ārā, tad govīm vajaga muguras noslaucīt ar slapju drēbi, lai vasaru dunduri nekostu.
Fr. Vimba, Jaunpiebalga.
8332. Govis pirmo reizi ganos laižot, jānosmērē tām krusti ar sālījumu, lai dunduri nekož.
A. Ruska, Rauna.
8333. .In grib, liii lopi vasarā ne slimo, pirmo reizi laukā dzenot, saimniecei jāapsit galvas lakatiņš 3 reizes ap kājām un tad jāapdnti za ar to lopi.
A. Šķērē, Skaistkalne.
8334. Pavasarī pirmo reizi govis laukā laižot, jāiesviež saimnieces svārki vidū, lai govis neklīst.
M. Sikle, Nīca.
8335. Govis klibo, ja tās pirmo dienu lielā zālē gana.
J. Jansons, Plāņi.
8336. Lai izsargātos no govju apburšanas, tad pavasarī, kad pirmo reizi dzen govis ganos, jāaptin ap ragiem tīkls.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
8337. Gūvis pyrmū reizi gonūs dzanūt, tuom ap ragim juoapty teiklu, tad guvu navarēs apburt.
Jaunais Vords, 1932. V.
8338. Pirmo reizi govis dzenot ganos, ragi jāapsmērē ar medu, lai burvis netiek klāt.
A. Zvejniece, Lubāna.
8339. Pirmo reizi govis dzenot laukā, tām jāapsmērē ragi ar medu, tad burvis nevarēs tās apburt.
V. Joāss, Lubāna.
8340. Kad govis dzen pirmo reizi laukā, tad tām vajaga uz ragiem uzsmērēt darvu, jo tad skauģi nevar viņas noskaust.
V. Krieviņš, Mārupe.
8341. Kad govis pavasarī pirmo reiz dzen ganos, tad viņām purns jānotraipa ar lopu mēsliem, tad viņas ganos esot ļoti mierīgas, domājot, ka esot kūtī pie siles.
P. Kļaviņš, Jumurda.
8342. Pirmo reiz govis laižot laukā, saimniecei priekš laišanas jāiznes no kūts trīs saujas mēslu, jo lad govis nāk veselas un lēni mājā.
L. Rone, Ikšķile.
8343. Kad govis pavasarī laiž pirmo reizi ganos, tad ķēdi noliek kūtī uz mēsliem, lai govis nebizotu.
A. Kondrāte, Lenēi.
8344. Ja laiž lopus pirmo reiz ganos, tad vajag izņemt vienai go- vei mēslus no priekšas kreisās kājas un sasmērēt ar tiem citām degunus, lai govis turētos kopā.
A. Ernstsons, Vaiņode.
8345. Lai govis neklīstu un nebadītos, ganam pirmā ganu dienā jāsadod kopā govju deguni.
K. Lielozols, Nīca.
8346. Kad pirmo dienu govis ārā laiž, tad jāuzkaisa uz muguras sāls, lai slimības nekaitētu.
I. Mennika, Ainaži.
8347. Lai lopus izsargātu no li pigām slimībām, tad pavasarī, kad dzen ganos, lopiem apsmērē pur- nas ar spranceļļu.
G. Pols, Vecgulbene.
8348. Ja pavasarī pirmo reizi laiž govis laukā, tad ragu starpā saitē jāiesprauž lāpāmā adata, lai ļauni gari netiek klāt.
Z. Sēle, Sloka.
* 8349. Pirmā ganu dienā govīm ap kaklu apsien valgu un valga iesprauž adatu.
K. Jansons, l'IHņl.
8350. Tās govis, kas kūti rīta pusē stāv, pirmo reiz laukā dzenot, pirmās jāatraisa no valga.
507
(ianlitinti
K. Jansons, Plāņi.
8351. Govis pirmo reizi ganos laižot, valgs nav jāliek uz siles, bet jānolaiž zemē, tad viņas nebizo un ir mierīgas.
A. Aizsils, Lubāna.
8352. Lūpus dzanūt ganūs, vajag paņimt čyuskys uodu, ar tū nu- smierēt gūvim rogus, tad cyti lūpi nasabadēs, bet juos cytas gūvis sa- badēs. Tod tu pašu čyuskys uodu vajaga izsvīst uz ūglēm un apkyu- pynuot lūpus, tai apkyupynuotas lai cik švakas gūvs riaīstigs purā.
A. Gari-Jone, Dricāni.
8353. Govis nebadās, ja pirmā ganu dienā tām nosmērē purnus un pakaļas ar darvu.
K. Jansons, Plāņi.
8354. Kad govis pirmo reizi dzen ganos, tad visiem, kas ir ganos, jāsēž, lai govis pa vasaru labi ēstu.
G. Troica, Dzelzava.
8355. Kad pavasarī pirmo reiz izdzen govis ganos, tad ganam jāapskrien ap govīm apkārt un jāapsēstas. Arī visiem, kas līdzi, jāsēd un jāēd, tad govis arī mierīgi ēdīs.
M. Priedīte, Meirāni.
8356. Kad govis pirmo reiz izlaiž ganos, tad visiem jāsēd, lai govis vasaru mierīgi ēd.
M. Pelēce, Cirsti.
8357. Kad govis pirmo reizi laiž ganos, tad ganiem jāsasēstas visiem kopā un jāēd, lai govis vasarā neskraida apkārt.
Z. Akmentiņa, Lubāna.
8358. Kas pirmais pēc lopu izdzīšanas ganos apsēžas, tam lopi visgodīgāki.
J. Rudītis, Jaunpiebalga.
8359. Govis pirmo reiz ganos laižot, ganam jāsteidzas atsēsties, lai govis lēni ēstu.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
8360. Kad pirmo reizi izdzen lopus ganos, tad visiem dzinējiem jānosēstas zemē, tad lopi mierīgi ēd.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
8361. Pirmo dienu lopus ganos izdzenot, ganam jāsēd, tad būs lēni lopi.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8362. Pavasarī, pirmo dienu lopus ganot, ganam jāsēd: tad lopi ir mierīgi visu vasaru.
J. Ezeriņš, Vecpiebalga.
8363. Pirmo cēlienu ganam zemē jāsēd, lai lopi visu vasaru lēni ēd.
K. Jansons, Plāņi.
8364. Kad lopus izlaižot ganībās, tad ganiem esot jāsēd, lai lopi visu vasaru ēstu godīgi.
K. Streidiņš, Veļķi.
8365. Ganam, pirmo reizi izdzenot lopus ārā, jāsēd, lai vasarā lopi būtu mierīgi.
A. Skuja, Vestiena.
8366. Ja govis pirmo reiz dzen ganos, tad ganiem jāsēd kopā, arī jāēd, lai vasarā govis nebizo un nešķij-as.
E. Zirnītis, Lubāna.
8367. Govis pirmo reizi izlaižot ganos, jāapskrien trīs reizes ganāmpulkam apkārt un jāapsēžas vidū, tad govis visas turēsies kopā.
L. Seržante, Aloja.
š
8368. Kad pirmo dienu izlaiž govis ganos, tad ganam vajag sēdēt: tad govis ir visu vasaru rāmas.
J. Cinovskis, Snēpele.
8369. Ja lopus pirmo reizi ganot gani sēd, tad govis gulēs. Lai govis negulētu, ganiem nav brīv sēdēt.
A. Aizsils, Kārķi.
8370. Pirmo reiz kad govis izlaiž ganos, tad gans nedrīkst sēdēt zemē, lai vasarā ganot neaizmigtu.
J, Širmanis,, Vilzēni.
8371. Kad pirmo dienu govis ganos izdzītas, gans nedrīkst sēdēt, jo tad govis visu vasaru gu] vien un nemaz neēd.
J. Cinovskis, Snēpele.
8372. Lai govis būtu treknas, tad laižot pirmo reizi ganos, vajag vienu govi izraut no kūts aiz astes.
A. Būmanis, Pampāļi.
8373. Pirmo dienu govis ganos dzenot, katra govs, kas pārdzīta par kūts slieksni, jāsauc vārdā un jāatzīmē ar mezgliņu dzijā, kupa tad jāpabāž apakš kūts sliekšņa, tad dunduru laikā govis nāks kārtīgi mājā.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8374. Lai govis neklīstu, katras govs vārds jāizsauc septiņas reizes: „Svētuža, zī, zī, gosniņ, ne klīsti nost!"
K. Lielozols, Nica.
8375. Pavasarī govis pirmo iv i zi ganos laižot, katra govs jainero ar auklu un katrs gartuii. jaap/.i^ mē ar mezglu. Aukla jāaprok Ml tī apakš sliekšņa, lai govis nebūtu zaglīgas, turētos kopā un visas nāktu kārtīgi mājā.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
8376. Pavasarī, kad pirmo reiz lopus dzen ganos, liek olu pie kūts durvīm apakš sliekšņa. Ja kāda govs, no kūts ārā nākdama, to samin, tad tāda ātri jāpārdod, jo tā nebūšot ilgi dzīvot.
Latv. Avīzes, 1857, 18.
8377. Kad lopus laiž pirmo reiz ganos, tad jānoliek ola pie sliekšņa. Kad lopi to ārā iedami samin, tad tai gadā kāds lops lauzīs kāju; kad nesamin, tad nelauzīs.
R. Bērziņš, Džūkste.
8378. Pirmo dienu lopus ganos dzenot, zem kūts sliekšņa olas jāliek, lai lopi būtu trekni kā olas.
J. Jakāns, Bebrene.
8379. Kad pirmo reizi govs laiž ganos, tad ola jānoliek durvju priekšā; ja govs olu samin, tad ar govīm tai gadā būs kāda nelaime, ja nesamin, tad viss būs labi.
J. Skara, Jaunpiebalga.
8380. Lai zinātu, vai lopi vasarā slimos vai ne, tad pirmo dienu laižot ganos, pie durvīm jānoliek ola. Ja govis olu samīca, tad slimos, ja ne — neslimos.
M. Veidenberga, Vecmokas.
8381. Govis dzenot ganos, jāvāra olas. Olas jāvāra ik priekš kūpas govs, lai viņas ir apaļas kā olas. Ja kāda ola saplīst, tad tai govij neies labi.
L. Bēķe, Madona.
8382. Ja lopus laiž pirmo reizi ganos, tad jāsviež izvārītas olas lopiem pār mugurām, kuj-a ola saplīst, tas lops beigsies.
A. Āboliņš, Alūksne.
8383. Kad govis pirmo reiz dzen ganos, tad uzliek vistas pau- tus uz kūts sliekšņa. Ja nu govis, pāri iedamas, kādu pautu samin, tad tās būšot tai gadā vainīgas.
A. Bīlenšteina rokraksts. K.
Boivics, 1862. g., Lubāna.
8384. Kad pirmo reizi govis laiž ganos, tad ņem olas līdz. Olas ieliek alkšņu saknēs, tad ganāmpulkam lāči neies klāt.
A. Zālīte, Bērzpils.
8385. Pavasarī, kad pirmo reizi dzen laukā lopus, vajaga zem kūts sliekšņa palikt vistas olu. Ja ola paliek vesela, tad visu gadu ir veseli lopi.
V. Krieviņš, Mārupe.
8386. Kad pavasari govis laiž pirmo reizi laukā, zem sliekšņa jāliek ola, izkapts, nītis. Ola, lai būtu govis brengas kā olas. Nītis, lai govis turētos kopā. Izkapts, lai ēstu zāli līdz zemei kā izkapts.
S. Dunkule, Ilzene.
8387. Kad govis laiž pirmo reiz ganos, tad jāvāra olas, lai govis būtu apaļas.
P. Zeltiņa, Ogresgals.
8388. Kad pavasarī lopus pirmo reizi laiž ganos, tad jānes trīs reiz visam baram apkārt olas un jānomet lopu vidū zemē, tad govis ēdot riņķī griezdamās un beidzot apgulstoties. )
M. Rumpe, Tirza.
8389. Pirmo reiz pavasarī lopus ganos laižot, vajaga trīs reizes ar olu rokā apskriet ap lopiem un tad iemest olu vidū. Ja ola plīsīs, tad govis vasarā slimos; ja neplīsīs, tad neslimos.
A. Salmāns, Balvi.
8390. Ganiem pirmajā ganu dienā jāņem uz ganiem līdz olas, lai govis būtu apaļas kā olas.
A. Zālīte, Bērzpils.
8391. Lopus pirmo reiz dzenot ganos jānoliek ola zem sliekšņa, tad tie apaļi kā ola.
I. Indāns, Gārsene.
8392. Pirmo dienu lopus ganos dzenot saimnieks pār lopu baru krustis pārsviež 2 olas, lai lopi lēni ēd, nebizo.
K. Jansons, Plāņi.
8393. Pirmo reizi ja govis laiž ganos, tad vajaga nēšus krustām nolikt durvju priekšā, tad govis nebizo.
K. Kristape, Olaine.
8394. Kad pavasarī pirmo reizi laiž govis ganos, tad jānomet paslieksnē 3 saujas sāls, lai pa vasaru govis nenoskauž.
A. Vikmane, Liepupe.
8395. Pirmo reiz govis ganos dzenot laidara vārtos jāpakar izkapts, lai burvji un raganas pagriežas.
A. Aizpurve, Lubāna.
8396. Pirmo reizi pavasarī dzenot govis laukā liek izkapti priekš durvīm, lai kūtī netiek raganas.
A. Podniece, Ogre.
8397. Kad govis dzen pini…………… i
zi ganos, lad paslieksni jāpaliek izkapts, lai zalkši govis neknJ Gans atkal paņem staļļa atslēgu, apskrej Iris reizes ganāmam |>ul kam apkārt un tad iesviež atslēgu ganāmā pulkā — tad govis ne bizo un nešķiras.
A. Zavicka, Sātli.ii.
8398. Kad pirmo reizi lopus dzen ganos, jānoliek pie kūts durvju sliekšņa nītis ar veldenēm, virsū jāuzmet mēsli un pēc tam jāizgrūž bezdelīgu perēklis. Šis bezdelīgu perēklis jāieliek katliņā kopā ar vecu vīzi un tas viss jāaizdedzina. Tad paņem padusē veldeni un iet kūtī kvēpināt lopus, lai nekāds ļaunums nenotiek tiem, pēc tam ar veldeni jāvelk pār lopu muguru, lai lopi ir apaļi kā veldene.
A. Aizsils, Lubāna.
8399. Kad govis pirmo reiz izdzen ganos, tad zem kūts sliekšņa jāpaliek olas, izkapts un veldene, tad govis ir apaļas kā veldenes un olas, un lai uz izkapts nelabie gari pārgriež kājas.
A. Zvejniece, Lubāna.
8400. Kad govis dzen ganos, zem sliekšņa jāliek veldenes, tad govis barojoties kā veldenes.
E. Līdeka, Lubāna.
8401. Kad pirmo reiz govis dzen ganos, tad vajag palikt zem sliekšņa nīšu veldenes, un tad govis būs apaļas un brengas kā veldenes.
I. Kažoka, Lubāna.
8402. Kad lopus pirmo reizi pavasarī laiž laukā no kūts, tad zem sliekšņa noliek vecu izkapti; tad lopiem nenotiek nekas ļa*ns.
Z. Lāce, Veclaicene.
8403. Kad !<>|>us laiž pirmo n i/, ganos, tad zem kūts sliekšņa jāliek izkapts, lai raganas pārdurts.
E. Laime, Tirza.
«104. Govis ganos laižot, jāliek izkapts zem sliekšņa, tad govis iel taisni un nebadās.
A. Aizpurve, Lubāna.
8105. Pirmo reizi govis ganos dzenot, jāapiet tām ar izkapti apkārt un izkapts jāpabāž pēc tam zem kūts sliekšņa, tad govis nebadās ganos.
P. Zeltiņa, Jumpravieši.
8406. Kad pavasarī pirmo reizi dzen lopus ganos, tad zem staļļa sliekšņa jāpaliek izkapts bez kāta, tad pie visiem tiem lopiem, kas pārkāps pār slieksni, nenotiks nekādas kaites par vasaru.
K. Corbiks, Sērene.
8407. Lai govis būtu sirdīgas un ganos citas govis uzbadītu, tad pirmo reiz tās ganos laižot, vajagot kūts paslieksnē likt dūci vai cirvi.
K. Skujiņš, Smiltene.
8408. Kad pirmo reiz laiž klajā lopus, tad paslieksnē jānoliek cirvis, lai nogrieztu visas burvības.
F. Rozenbacha, Nīgranda.
8409. Pirmo reizi laižot govis ārā, kūts padurvē jānoliek dūcītis; ar to visas govis tiek novēlētas Dievam.
E. Gaile, Trikāta un Rūjiena.
8410. Kad pavasarī pirmo reiz laiž lopus laukā, jāizņem no kūts durvīm atslēga un jāpaliek zem sliekšņa, pār kuru pārdzen lopus. Tad lopi turēsies pie mājām.
A. Šķērē, Skaistkalne.
8411. Kad dzen pirmo reiz govis laukā, tad paliek atslēgas apakš sliekšņa, tad govis turas kopā.
R. Bērziņš, Džūkste.
8412. Pavasarā, pyrmū reizi dzanūt gonūs lūpus, klēts atslāga juopalīk zam kļāva slīkšņa, kur lūpi īt puori, tamdēļ, lai vylks naītu da lūpim.
B. Spūlis, Vārkava.
8413. Pavasarī pirmo reiz govis ganos laižot, vajaga zem kūts sliekšņa palikt slotu, tad dunduri neēdīs govis.
A. Salmāns, Balvi.
8414. Pavasarī, kad pirmo reižu dzen lopus ārā, tad paņem vecu muldīti jeb citu kādu koka trauku un noliek apakš sliekšņa, lai govis iet pāri. Vēlāku to trauku sadedzina un pelnus nobep uguns vietā, lai govis nemīž asinis.
J. R. Dambergs, Ēdole.
8415. Ja dzen pirmo reiz lopus ganos, tad apakš sliekšņa jāpaliek sudraba nauda, tad lopi tajā gadā netop nelaimīgi.
K. Corbiks, Valgale.
8416. Pavasarī pirmo reiz govis ganos dzenot, jāiesien sarkanā dzijā tik mezglu, cik govju, un tad kopā ar slīmestu un klēts atslēgu jāpabāž zem kūts sliekšņa, tad govis turēsies kopā kā sasietas un saslēgtas un būs stipras pret kaitēm un kukaiņiem kā dzelzs un tērauds.
P. Zeltiņa, Vecgulbene.
8417. Kad lopus pirmo reiz pavasarī laiž ganos, tad atslēgu vajag nolikt pie kūts durvju sliekšņa, lai govis iet pāri, tad govis neiet pāri robežai.
E. Šneiders, Alūksne.
8418. Pirmā ganu dienā visas mājas atslēgas jāsasien buntē un jānoliek kūts paslieksnē, lai govis vasarā ir mierīgas.
K. Jansons, Plāņi.
8419. Kad pirmo reiz lopus laukā laiž, tad kūts paslieksnē mēslos jāieliek atslēga, lai lopiem ļaunums nedametas.
K. Jansons, Plāņi.
8420. Ja pavasarī dzan gūv's gonūs, tad vajag aizslēgt vysu du- ravu un atslāgas juonūlīk zam slīkšņa, tad gūvs naklyboj.
A. Ancāna, Eglūna.
8421. Pavasarī pirmo reizi ganos dzenot no staļļa, jāsviež atslēga zem staļļa sliekšņa, tad go- v5s nešķiras (nešķirstas) par vasaru.
M. Navenickis, Zasa.
8422. Pirmo reizi govis laukā dzenot, zem sliekšņa jāliek nītes un atslēga, lai govis turētos kopā.
E. Elksnītis, Ikšķile.
8423. Govis pirmo reiz laukā dzenot jāliekot linu suseklis augšā uz kūts durvīm, dakšas, atslēgas un akmins zem sliekšņa, tad raganas kūtī netiekot.
E. Kampare, Piebalga.
8424. Pirmo reizi govis pavasarī dzenot laukā, jāpaliek zem kūts sliekšņa aužamās nītis, vai arī atslēga, lai burvis govis neapburtu.
V. Joāss, Lubāna.
8425. Paslieksnē tad ieliek atslēgu, cirvi un cecumus un saka: „Atduries manos cecumos, ne manos lopos!"
K. Jansons, Plāņi.
8420. lMrmo reizi dzenot ga nos, jāaizslēdz klēts un atslēga ja pasviež zem staļļa sliekšņa, tfi ka lai visas govis iet pāri, tad tās gn nos vasaru ēdīšot mierīgas ka sa slēgtas.
O. Darbiņš, Birži.
8427. Kad pavasarī pirmo reiz lopus dzen ganos, tad apakš kūts sliekšņa liek izkapti un vistas olu, lai lopi būtu veseli un neviens skauģis tos nevarētu apskaust. Ganībā trīs reiz apskrien ap lopiem ar vaļēju atslēgu rokā, tad to aizslēdz un ganāmo nūju iedur lopu bara vidū, lai lopi visu vasaru mierīgi ēstu un būtu rāmi. Kad vakarā pārdzen, tad atkal ar ūdeni lejas, lai piena būtu papilnam un lai gani nesnaustu.
A. Bilenšteina man., Puze, 1862.
8428. Tanī dienā, kad govis dzen ganos, vajag kūts durvju slieksnī ieurbt caurumu un ieliet dzīvsudrabu, tad govis nekad ganos nestāv.
I. Kažoka, Lubāna.
8429. Kad lopus pirmo reiz laiž ganos, tad saimniece ar sausu eglīti ceļu mēzdama saka paklusu: Liela gara sausa egle Par*celiņu nolūzusi. Lai tik garš vilka ceļš, Kā šis egles augumiņš, Lai sakalst vilkam zobi Kā sausie egles zari.
LD 29427.
8430. Kad govis pirmo reiz ganos laiž, tad priekš kūts durvīm izklāj sarkanu drēbi, lai lopiem asins vaina nemetas.
P. Rīmanis, Krimulda. A. Bīlenšteina man.
8431. I,ai govis nesaslimtu ar asinssērgu, vajaga gavēņa laikā kaut cūku, cūkas asinis samaisīt ar miltiem un sacept kukuļos. Pirmo dienu laižot govis ganos, katrai govij jādod apēst neliels gabaliņš no asinsrauša.
H. Šiliņa, Penkule.
8432. Kad pavasarī pirmo reizi govis dzen ganos, tad jau iepriekšējā vakarā aiziet uz mežu un piegriež rīkstes. Pirms govis laiž laukā, saimniece ieiet kūti ar ķipīti, kurā atrodas sāls, ūdens un maize, un aizver durvis. Kad govis dzīs ganos, tas paliek noslēpums līdz tai dienai, kad izdzen. Uz ganiem ņem līdz novārītas olas jeb pupas. Gans nedrīkst savu pirmo rīksti pazaudēt un, pārdzi- nis mājā, to aizsprauž kūtī aiz sijas, kur tā glabājas visu gadu. Vakarā rumelējas.
M. Miezīte, Liepkalne.
8433. Pirmo reizi lopus ganos dzenot, saimnieks jeb saimniece sasien visas savas atslēgas kopā un skandinādami apiet trīs reizes ap lopiem apkārt, un tad iedod to atslēgu buntīti ganam līdz, lai tas, lopus kopā griezdams, ar tām pa- skandinājot, jo tad lopi visu vasaru būšot kopā turēties.
L. Avīzes, 1857., 18.
8434. Kad pirmo reiz govis dzen ganos, tad salasa atslēgas un iedod ganam. Gans nu skrien trīs reiz ap lopiem pakaļ saulei un tad iesviež atslēgas lopiem vidū, tad lopi nebizenēšot un neviens meža zvērs tiem neaiztikšot.
A. Bīlenšteina rokraksts. K.
Boivics, 1862. g., Lubāna.
33
8435. Kad lopus izlaiž pirmo reiz ganos, tad īstajam ganam ar visām mājas atslēgām rokā, vajaga trīs reiz ap govīm apskriet un" atslēgas iesviest lopu pūlī, tad govis vasarā ēd ganos kā saslēgtas.
Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, Skujene.
8436. Kad pirmo dienu laiž govis ganībās, tad apskrien pulkam trīs reiz apkārt, ieskrien pēc tam vidū, atkrīt augšpēdu un aizslēdz līdzpaņemto atslēgu. Atslēgu nēsā līdz; vakarā to pārnes mājā un noliek kūtī. Ja visu to tā izdara, tad govis visu vasaru ganībās turas kopā kā saslēgtas.
J. Cinovskis, Snēpele.
8437. Kad lopus pirmo reiz ganos laiž, tad saimniecei jāpaliek zem kūts sliekšņa klēts atslēgas. Kad govis izdzītas, tad atslēgas jāpaņem un ar tām jāskrien trīs reizes lopiem apkārt; beidzot atslēgas jāiemet lopu vidū, tad lopi būs godīgi un dos labi pienu.
E. Laiine, Tirza.
8438. Kad pavasarī pirmo reizi laiž lopus laukā, tad, lai lopi rāmi ēstu, ganam ir ar atslēgu rokā jātek lopu baram trīs reizes apkārt, un tad atslēga jāiesviež lopu baram vidū. Lai lopi labi nāk no ganībām mājās, tad ganam tās dienas vakarā gana rīkste, kad katrai govij uzsitis, jāuzsviež uz laidara jumta, un lai nebūtu ganos jāsnauž un govīm piens labi rietētu, tad arī to dienas vakaru krietni jānolejas.
B. Blumbachs, Lībagi.
8439. Pirmo reiz govis dzenot ganos, zem sliekšņa jāpaliek atslēga — tad govis turas kopā.
K. Lieljuks, Tērvete.
8440. Kad pavasarī pirmo reizi govis dzen ganos, tad klēts atslēga jāpaliekot zem kūts sliekšņa, tad visiem ļaundariem aizslēdzot acis.
M. Priedīte, Meirāni.
8441. Kad govis izdzen ganos, tad vienam jāpaņem rokā atslēga un jāapskrien trīs reizes ap ganāmpulku, tad biezāks piens.
J. Vīksne, Meirāni.
8442. Pirmā ganu dienā ganam 3 reiz jāapskrien lopi ar atslēgu rokā un pati atslēga jāiemet bara vidū, lai lopi nebizotu un nepazustu.
K. Jansons, Plāņi. Z. Lancmanis, Lejasciems.
8443. Kad lopi pirmo reiz izdzīti, tad ganam trīs reizes jāskrien ap lopiem apkārt un jāsviež atslēga lopu vidū, tad lopi ēd kā saslēgti un neklīst.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
8444. Ja pavasarī, lopus pirmo reizi ganos dzenot, 3 reizes apskrien ap ganāmo pulku, tad lopi nelauzīs locekļus.
A. L.-Puškaitis.
8445. Ja lopos, kas pirmo reiz ganos izdzīti, viducī iemetot saslēgtu piekaramo atslēgu, tad pie lopiem neesot tai gadā zaudējums jāpiedzīvo.
J. Bitaka, Litene.
8446. Pavasaros, kad izlaiž pirmo dienu govis ganos, tad ļauj govīm drusciņ paskraidāties. Kad govis jau izskraidājušās, tad iedo- mot tam ganam, kas to vasaru ganīšot, vecas sarūsējušas atslēgas, lai viņš trīs reizes apskrejot visām govīm apkārt; tad to vasaru govis neklīdīšot.
M. Sapata, Nīca.
8447. Kad pirmo reiz laiž lopus ārā, tad ganam jāskrej ar al slēgu trīs reizes pret sauli un jāsaslēdz kopā, lai lopi neizklistu.
T. Dzintarkalns, Talsi.
8448. Govis pirmo reiz ganos izdzenot, vajaga trīs reizes ar klēts atslēgu tām riņķī apskriet, lai tās visu vasaru labi kopā turētos.
P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
8449. Lopus pirmo reiz ganos laižot, jāapskrien lopi ar atslēgu saini trīs reizes riņķī un jāapsēžas, tad lopi neizklīst, un lai tie labi barotos, jāieliek ola kārklu cerā un vakarā atkal jāpaņem līdz.
K. Krastiņš, Koknese.
8450. Pirmo reiz izlaižot govis ganos, tām jāskrien ar atslēgu riņķī, lai viņas kopā turētos.
P. Zeltiņa, Tome.
8451. Lai govis nebūtu zaglīgas, turētos rāmi, mierīgi ēstu, nelauztu locekļus un visas nāktu mājās, tad pirmo reiz ganos dzenot, visas mājas atslēgas jāsaņem, trīs reizes ap ganāmo pulku jāapiet apkārt un jāpaliek zem sliekšņa, kur lopiem pāri jāiet. Rīkste, ar kuj-u pirmo reizi ganos dzen, jāaizsprauž stallī aiz sijas.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
8452. Pavasarī, pirmo reizi govis laukā laižot, jāsviež atslēgu virkne lopu vidū un jāskrien 3 reizes tiem apkārt, tad tie rāmi ēd.
A. L.-Puškaitis.
8453. Kad pirmo reiz govis ganos laiž, tad ganam jāapskrej trīs reiz ap ganāmu pulku un pēc tam vidū ieskrējušam jāsaslēdz atslēga, tad govis nebizo.
J. Lancmanis, Bukaiši.
8454. Pirmo reizi lopus laižot ārā pavasarī, saimniecei vajaga paņemt atslēgu sprēdzi, apiet lopu baram apkārt un saslēgt sprēdzi ciet un iemest to lopu vidū. To atkārtot 3 reizes ne vārda nerunājot. Tad vasarā lopi nebizo.
V. Priedīte, Rūjiena.
t
8455. Kad pirmo reizi izdzen govis ganos, tad jāiet apkārt ar atslēgu un tā jāaizslēdz, pēc tam visiem jānosēžas, visiem reizē jāceļas augšā, kas paliek beidzamais, tam sāp mugura.
A. Aizsils, Vietalva.
8456. Ja grib, lai govis ciešā pūlī ganās, pirmajā ganu dienā ganam ar atslēgu rokā govīm trīs reizes apkārt jāapskrien.
V. Hāzena, Nītaure.
8457. Lai govis nezustu, ganam jāskrien trīs reizes ap ganāmo pulku riņķī ar atslēgu rokā.
M. Leimane, Lubāna.
8458. Kad govis pirmo reiz laiž ganos, ganam 3 reiz ar atslēgām rokās jāapskrien ap lopiem, tad govis godīgi ganīsies, nezudīs.
V. Rūniks, Skujene.
8459. Kad pirmo reiz gadā izdzen govis ganībās, tad gans pie vaļējas kūts ar rīksti rokā apskrien lopiem trīs reizes apkārt, pēc tam aizslēdz kūti un atslēgu iemet lopu vidū, lai lopi turas kopā.
A. Pilskalns, Skrunda.
8460. Govis pirmo reiz ganos laižot, ganam ar atslēgu rokā trīs reizes jāapskrien ap ganāmo pūli un jāaizslēdz, lai neviena govs ne- zogas nost.
515
(ianltana
E. Bērziņa, Mārsnēni.
8461. Kad lopus laiž pirmo reiz ganos pavasari, tad ganam jāskrien lopu pulkam 3 reizes apkārt ar atslēgām rokā. Kad 3 reizes apskrien, jāsviež atslēgas lopu pulkā. Nozīme tam tāda, ka tad lopi turas kā aiz atslēgas.
J. Šmits, Ķēči.
8462. Kad lopi ganos izdzīti, jāņemot klēts atslēga, jāapejot trīs reizes ganāmpulkam apkārt un jāiesviežot vidū, tad vilks nenesot lopus.
A. Pliens, Meirāni.
8463. Lai ganos govis mierīgi ēstu, tad ganam, kad tās pirmo reiz ganos izdzītas, jāskrien ar atslēgu trīs reizes govīm apkārt un pēc tam atslēga jāaizmet pār labo plecu govju vidū.
A. Korne, Meirāni.
8464. Ja pirmo dienu govis laiž ganos, tad ganam jāapskrej tām 3 reizes riņķī, lai viņas labāk ēd.
V. Holcmane, Vandzene.
8465. Pirmo dienu govis ganot vajaga tām apiet trīs reizes apkārt, lai tās turas kopā.
A. Podniece, Ogre.
8466. Pirmo reizi lopus ganos izdzenot, nedrīkst nekādu darbu strādāt, bet jāpaņem rokā atslēga vai kāds zemes akmens un turot rokās aiz muguras, jāapiet trīs reizes lopiem apkārt, skaitot atpaka- ļis tēva reizi, tad lopi būs visu vasaru lēni.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8467. Lai govis ganos neklīstu, viņas sazintē, t. i. apskrej trīs reizes apkārt un noskaita tēva reizi.
K. Lielozols, Nica.
8468. Govis pirmo reiz ārā laižot, trīs reiz jāskrien viņām apkārt, jāēd zirņi un jāiesviež atslēga bara vidū.
V. Spandegs, Pociems.
8469. Kad lopus pirmo reiz ganos laiž, tad jāber zirņi cinītī, lai lopi visu vasaru turas kopā.
A. Sausā, Tirza.
8470. Pavasarī pirmo reizi lopus dzenot ganībās, gani nolauž garas kārklu vai bērza vicas, kāpj uz tām un skrien govīm apkārt teikdami: „Atras kā vēži!" Tad kaisa līdzpaņemtos zirņus govju vidū, skriedami pretim saulei. To dara tāpēc, lai govis turētos kopā.
E. Rožkalns, Mazsalaca.
8471. Ja govis pirmo reiz ganos, tad gans zirņus ēzdams iet tām 3 reiz apkārt un zirņus met arī zemē pār plecu, lai govis nekad neizklīstu.
V. Vintere, Matīši.
8472. Lai govis visu vasaru mierīgi ēstu un nebizotu, tad pirmo ganu dienu jāēdot grauzdēti zirņi.
I. Ozoliņa, Rīga.
8473. Kad pirmo reiz govis izdzen ganos, tad ganam trīs reizes jāapskrien lopiem apkārt ar gapeli, kura lopu vidū jāiesprauž zemē, tad lopi ganos turas kopā.
P. Zeltiņa, Vecgulbene.
8474. Kad govis dzen pirmo reiz ganos, tad paņem līdz žagaru un apskrien trīs reiz govīm apkārt, sasukā tās, iesviež žagaru tām vidū un beigās pārvelk to mājās, tad govis neiet skādē, bet iet uz mājām.
R. Bērziņš, Džūkste.
8475. Lai govis labi ganos «■■•»«•
tad pirmo reiz ganos dzenot …………….
jāapskrien Iris reizes apkāri un |m met vidū skudres.
E. Brīnums, ltii|irim
8476. Ap pirmo reiz lauka > dzītu ganāmo pulku ganam jalel trīs reiz apkārt un rīkste jau sprauž gabala (ganības) vidu, lai lopi neizklīduši ēd.
K. Corbiks, 'IVIel.
8477. Lai govis ganos nebizo tu, tad tās uz ganiem dzenol, rik ste jāvelk pa zemi.
A. Ulmane, Jaunsvirlauku
8478. Kad govis pirmo reiz pa vasarī laiž ganos, ganam vajaga apskriet govju baram trīs reizes apkārt un sacīt: „Turaties nu, gosniņas, visas kopā", tad tās neies viena no otras projām.
K. Corbiks, Līvbērze.
8479. Gūv's pyrmū reizi gonūs dzanūt, vajog nu kūkim atnest kaidu kūceņu un īspraust dīn- duorza [laidara] vydā, tad gūv's vosar nabyzuos.
Jaunais Vords, 1932. V.
8480. Kad govis laiž pirmo reizi ganos, tad ganam jāapskrej trīs reiz govīm apkārt, lai nebizenētu.
I. Stirna, Skrunda.
8481. Kad lopus pirmo reizi dzen ganos, tad ganam jāapskrien trīs reizes ap ganāmo pulku, jāieskrien vidū un jāpakrīt gar zemi, lad govis to gadu nebizos.
K. Corbiks, Sērene.
8182. Pavasarī, kad pirmo reiz laiž govis no kūts, tad ganam jāapiet Iris reizes ap ganāmo pulku un katrā debess pusē jāmet krusts, lai govis nebizo.
J. Nīders, Alūksne.
8483. Kad pyrmū reiz lūpus tlz.an gonūs, juoaizdadz gromnei- ras (sveci) un klāvā juoīīt puorkri- slejis, tad ar lūpim lobi īs.
| Jaunais Vords, 1932. V.
8484. Kad pirmo reiz govis dzen ganos, tad ganam nedod uguns, jo citādi govis skries tīrumos.
E. Volters, Rēzekne.
MaīepiaJībi, 1890, 5.
8185. Pavasarī, pirmo reiz lopus ārā laižot, ganam jāapskrien lopu baram trīs reizes apkārt, tad pašam jāieiet lopu bara vidū un jāapsēžas, tad lopi tajā vasarā pulciņā ēd neizklīzdami.
J. A. Jansons.
8486. Pirmo reizi kad izdzen govis ganos, tad ganam jāapskrej trīs reizes ganāmam pulkam apkārt un katru reizi jānoskaita tēva reize. Kad tas izdarīts, tad ie- skrej ganāmā pulka vidū un pārmet krustu. Ja tā izdara, tad pa vasaru govis nekož dunduri un tās nebizenē.
A. Ansone, Skrunda.
8487. Pirmo reiz ganos izdzenot, vajaga trīs reizes apiet apkārt ganāmam pulkam un pēc tam nosēsties, tad govis labi ēdīs un nebizos.
M. Šķipsna, Gulbene.
8488. Kad pavasarī pirmo reizi govis ārā dzenot, tad vajagot viņām uz lauka apiet riņķī trijās reizes; tad ganāmie lopi ēdot visu vasaru labi. Rīksti, ar kupu viņas pir-
ļ mo reizi ganītas, vajagot noglabāt,
lai nepazustu; ja tas notiktu, tad arī kāda govs vasaru pazustu. Lai viņas karstā laikā nebizotu, tad Pūpoļu sestdien vajagot visām govīm noberzt muguras ar ledu un sniegu. Beidzot pirmajā ganu dienā ganu vajagot visādā ziņā noliet, lai viņš nekad ganot negulētu.
A. Skuja, Mālupe.
8489. Kad pirmo reizi govis izdzen ganos, tad ap ganāmpulku jāapskrien trīs reizes apkārt pret sauli un jāiesviež akmens vidū, lai ganāmpulks būtu mierīgs.
M. Priedīte, Meirāni.
8490. Kad pirmo reiz izdzen govis ganos, govju vidū jāiesviež akmens un jāapskrien tām trīs reizes riņķī, lai tās visu vasaru ganos būtu mierīgas.
E. Medene, Meirāni.
8491. Kad lopus pirmo reiz ganos dzen, tad ganam trīs reiz jāapskrien ap lopiem ar akmeni rokā un akmens jāiemet lopu vidū, tad lopi būs mierīgi un nebizos.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
8492. Pirmā pavasara govu ganīšanas dienā, ja gans ganos pie govu pulka paņem akmeni no zemes, apnes to ap govu pulku, noliek to zemē un nosēstas uz tā, tad govis būs mierīgas visu vasaru.
M. Navenickis, Zasa.
8493. Kad pirmo reizi lopus izdzen ganos, tad ganam jāapnes trīs reizes akmens apkārt un jāiesviež govīm vidū; tad ganāms pulks būšot pasargāts no burvjiem un raganām.
O. Darbiņš, Birži.
8494. Kad lopi pirmo reizi ganos, tad ganam ar akmeni rokā jāapskrien trīs reizes ap lopiem un jāiemet akmens lopu vidū un jānosēstas zemē, tad vasarā lopi godīgi.
E. Lācis, Tirza.
8495. Pirmo reiz kad ganos izdzen, ganam jāņem akmens un trīs reizes jāskrien ap lopiem, tad vasarā lopi labi ēdīs.
A. Skrūze, Saikava.
8496. Kad lopi izdzīti, tad jāpaņem akmentiņš rokā un kufā vietā lopus aptur, tur jāapskrien lopiem trīs reiz apkārt un akmentiņš jāiemet vidū. Pašam tūlīt jāapsēstas un kaut kas jāēd. Tad lopi mierīgi un ēd vienu viet.
A. Elksnītis, Prauliņi.
8497. Kad pavasarī govis izlaiž ganos pirmo reiz, tad ar akmeni rokā ganam jāskrej 3 reiz riņķī, pēc tam akmens jāsviež lopu vidū, tad ganam govis neizput.
I. Kažoka, Lubāna.
8498. Pavasarī, lai govis neskrietu labībā, jāpaņem akmens, un kad govis sagūlušas, jāapiet trīs reizes apkārt un jāiemet govju vidū.
L. Andersone, Jelgava.
8499. Ja govis pirmo reizi ganos, tad apkārt vajaga apsviest šņorītē iesietu akmeni, pēc tam to iemest lopu vidū, lai govis turētos kopā.
K. Kristape, Olaine.
8500. Kad pirmo reizi izdzen govis ganībās, tad paņem akmeni, apnes ap govīm riņķī un tad iesviež lopos, tad govis neizklīdīs ganos, bet turēsies kopā.
J. Apsalons, Sērpils.
8501. Pirmo reizi ganos guns sadzen govis kopā, apskrej tlis re i zes apkārt un sviež akmeni vidll, lai govis nebizotu.
M. Poriete, LubSnn.
8502. Lai gūvs nabizinej, tad pyrmū dīnu, kad izdzan gonūs, pa- jam akmini un apskrln vysapleik ap lūpīm trejs reizes un tad akmini īsvīž pulkā. Tad gūvs, jo ari bizinej, saskrln atpakaļ pulkā.
T. Beča, Preiji.
8503. Lai vosor nabyzynātu gūvs, tad vajag vysas gūvs izdzeit gonūs vīnā dīnā, sadzeit (sagrīzt) vysas kūpā un īsvīst jūs vydā (pulkā) akmini.
P. Vaivods, Vārkava.
8504. Jo grib, ka guvs naskrītu da škodei, pyrmū dīnu, izdzanūt gonūs, gonam juoapskrīn treis reizes vysapkuort ap gonuomu pulku, juoisvīž akmins vydā un juonū- sāst.
B. Spūlis, Vārkava.
8505. Pirmo reiz govis ganos laižot, jāsadzen čupiņā, jāņem akmens un jāskrien trīs reiz apkārt, noliekot akmeni tanī pašā vietā, kur izņemts, tad govis mierīgi ēd un turas kopā.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži.
8506. Kad pirmo reiz govis ārā laiž, tām vajaga likt galvā vainagus, kuj-us, govis vakarā pārdzenot, vajaga uzmest uz kūts jumta, lai govis bizojot mājās skrien.
E. Medinska, Brunava.
8507. Pavasarī govis ārā jālaiž pa labo roku, tad vasarā nebizos.
I. Mennika, Ainaži.
8508. Govlnt, k ii|-nn pirmo reizi pavasarī laiž ganos, jārīvē ar ledus gabalu muguras, lai tās nebizotu.
A. Aizsils, Lubāna.
8509. Kad govis pirmo reizi dzen ganos, tad jādabū ledus un ar to jāsviež govīm, tad govis nebizo.
M. Leimane, Lubāna.
8510. Kad govis laiž pirmo reizi ganos, tad jādabū ledus un ar to jāsit govīm pa krustiem, lai nebizo.
A. Zālīte, Bērzpils.
8511. Kad govis pirmo reizi laiž ganos, tad tām ar ledu jāsit pa krustiem, lhi nebizo.
L. Reiteris, Lubāna.
8512. Kad govis pirmo reiz izdzen ganos, tad tās vajag kopā vien turēt, lai viņas visu gadu turas kopā.
A. Korsaks, Ezere.
8513. Pavasarī pirmo reizi lopus izlaižot, tie jāgana mājas tuvumā, tad tie visu vasaru mierīgi ēdīs.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
8514. Pirmo dienu govis jāgana un jāsarga uz sieka vietu zemes, lai vasarā tās ir lēnas.
K. Jansons, Plāņi.
8515. Pirmo reizi lopus ganos izdzenot, nedrīkst ar adatu nekādu darbu strādāt, tad lopi būs lēni.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8516. Pirmā dienā ganos nedrīkstot ne šūt, ne adīt, jo lopi tad tanī vasarā badoties.
K. Streidiņš, Veļķi.
8517. Ja govis pirmo reiz ganos dzenot ada, tad govis visu vasaru badās. ,;»
M. Igaune, Galgauska.
8518. Pirmā dienā ganos nevar strādāt rokdarbus, jo tad lopi badās.
M., IKlause, Jaunpiebalga.
8519. Ja, govis pirmo reizi ganos dzenot, mājās vai ganos šuj, tad lopi tik nemierīgi kā adatas.
A. L.-Puškaitis.
8520. Priekš Jurģiem ganos ar adīkli nevar iet, tad govis labi piena nedod.
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
8521. Kad govis pirmo reiz dzen ganos, tad jāņem adīklis līdz; tad govis visu vasaru ēdot kopā vien kā adīkļa valdziņi.
E. Līdeka, Lubāna.
8522. Kad govis ir pirmo reiz ganos, tad nedrīkst ne adīt, ne šūt, tad govis badās.
I. Intlāns, Gārsene.
8523. Pavasarī, izlaižot lopus pirmā dienā ārā, nedrīkst adīt ne šūt, jo tad govis esot kā adatas.
J. Stučka, Stāmeriene.
8524. Kad gūvs dzyna gonūs pyrmū reizi, tad nevarēja adeit, tikai vajagūt volkuot reiksti pa zemi, tad naejūt būri.
A. Ancāns, Aglona.
8525. Kad pirmo reiz ganos dzenot, tad ganam cits darbs neesot ganos līdz jāņem kā bārkstis, un šās jāsien kopā. Tad lopi būšot godīgi.
J. Bitaks, Litene.
8526. Pirmo reiz govis ganos izdzenot, jāapgāž tās siles, no kurām viņas dzirdītas, tad govis būs lēnas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8527. Pavasarī, pirmo reizi govis ganos dzenot, kūts griesti jāizper ar rīkstēm, lai mušas govis neēd.
A. L.-PuŠkaitis.
8528. Pirmā pavasapa govju ganīšanas dienā gans, noāvis kājas, apavus pārvelk govīm pār acīm, tad govis būs mierīgas visu vasaru.
M. Navenickis, Zasa.
8529. Kad pirmo reiz lopus laiž ganos, tad paņem diegu un iet 3 reiz ap kūti un katrreiz iesien mazglu (mezglu) teikdams: „Te iesienu raganas un burvjus." Pēc tam sien diegu mežā pie koka, tos pašus vārdus teikdams. Tad nekāds ļaunums lopiem nepieķeroties.
E. Šneiders, Alūksne.
8530. Kad pavasarī lopus ganos laiž pirmo reizi, tad tiem ap ragiem jāaptin sarkani dzīpari, lai nebadoties.
A. Dragone, Palsmane.
8531. Liezeres apkārtnē, kad lopus pirmo reizi ganos laiž, sien sarkanu dziju govīm astēs.
Skolotāja, Liezere.
8532. Kad pirmo reizi laiž govis ganos, tad ganam jāsien dzijas, tad neput govis.
H. Oše, Lubāna.
Uiini-Utna
8533. Govis pirmo reizi ganos laižot, saimniece iedod katram pavadītājam dzijas šķipsnu. Mājā nā
kot, dzijas sasien un satin kamola, kūpi pats gans satinis noliek kuti zem siles. Tad lopi vasaru turas kopā.
M. Poriete, Lubāna.
111. Gana rīkste.
8534. Kad lopus pirmo reizi izdzen ganos, tad, ja apskrien ap ganāmpulku trīs reizes ar žagaru rokā un ja to iemet lopu vidū, tad lopi vasaru turas kopā un nešķiras.
E. Stīpniece, Vērene.
8535. Kad pirmo reiz govis ganos dzen, tad ganam vajaga ar rīksti rokā tām trīs reizes apskriet apkārt, pēc tam rīksti iemest ganāmpulka vidū, tad govis ganos turas kopā.
K. Biša, Rencēni.
8536. Rīkste, ar kuru gana pirmo dienu govis, jāpārnes mājās un jāuzsviež uz kūts jumta, tad govis, ja kāda noklīst, nāk pašas mājās.
K. Corbiks, Burtnieki.
8537. Pirmo reiz lopus laukā laižot, ganam jāpaņem no mājām rīkste un ar to visu dienu, jāgana. Vakarā rīkste jāpārnes atpakaļ un jāiesviež laidarā, jo tad govis neizklīstot un daudz nebizojot.
K. Corbiks, Platone.
8538. Pirmo reizi govis dzenot ārā, nedrīkst sist ar kārklu rīksti, jo tad kož čūskas.
M. Veidenberga, Vecmokas.
8539. Pirmā dienā ganos katrai govij jāiesit ar rīksti, rīkste jāpārnes mājās un jāuzmet uz kūts jumta, tad govis nekad nepazūd.
G. Gaile, Trikāta un Rūjiena.
8540. Pirmās ganu dienas vakarā visas govis jānoper ar zaļu kārkla rīksti, un rīkste jāaizbāž aiz kūts sijas, lai vasarā govis bizojot skrietu uz kūti.
J. Jakāns, Bebrene.
8541. Kad govis tiek pirmo dienu laistas ārā, tad viņas jānoper ar peramo slotu, lai nebizotu.
I. Mennika, Ainaži.
8542. Kad lopus pirmo reizi dzen laukā, ganam tie jānoper ar pūpoliem, tad neviens lops nebadīsies.
A. Šķērē, Kurmene.
8543. Pirmā ganu dienā govīm ar rīksti muguras nomēri, pēc tam to pārlauž un vakarā uzmet uz kūts jumta.
K. Jansons, Plāņi.
8544. Kad pirmo reiz govis laukā laižot un tad dzenot mājā, tad ganiem jāsviežot rīkstes uz jumta, lai raganas kūtī nenākot raganot.
K. Skujiņš, Smiltene.
8545. Pirmā ganu dienā rīkste jānes mājā, lai govis nāktu visas mājā.
V. Spandegs, Pociems.
8546. Pirmā rīkste ganam jāglabā kūtī aiz sijas, lai lopi nāk mājā un nepaliek mežā.
P. Rimanis, Krimulda. A. Bīlenšteina man.
8547. Lopus pirmo reiz ganos dzenot, gana rīkste jāglabā kūtī aiz sijas, tad lopi nāk kārtīgi mājā.
(ianltann 521
P. Zeltiņa, Jaunpils.
8548. Pēc pirmās lopu izlaišanas ganos tā rīkste, ar ko gans ganīja, mājā jāsadedzina un pelni jāsaber z em kūts sliekšņa, tad bizu laikā lopi dosies mājā.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8549. Gans pirmo reiz govis mājā dzenot sviež uz jumta rīksti, lai tur paliek, tad govis nezūd.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
8550. Kad govis pirmo reiz dzen laukā ganos, tad vajaga atnest rīksti mājā, lai tā vēlāk uz ganības nepazustu.
K. Bika, Gaujiena.
8551. Lai govis turētos buntā, ganam trīs reizes ar rīksti pirmā ganu dienā jāapskrej baram apkārt.
K. Lielozols, Nīca.
8552. Ganam, pirmo reiz govis ārā dzenot, jāpaņem stiba un jāiegriež tanī tik daudz krustiņu, cik govis un aitas. Tad jāapiet 3 reizes ap ganāmpulku un jāiesviež stiba tanī. Vakarā šī stiba jāpārnes mājā un jāaizbāž aiz kūts sijas. Tad govis visu vasaru būs mierīgas un nebizos.
J. A. Jansons, Olaine.
8553. Kad lopus pirmo reiz ganos laiž, tad ganam jāapskrien tiem trīs reizes riņķī, jāizskaita lopi un jāiegriež rīkstē tik daudz robu, ciķ ir lopu; tad rīkste jāiesviež lopu vidū un ganam jāuzsēstas virsū. Vakarā rīkste jāaizsprauž kūtī aiz sijas, tad lopi nezūd.
E. Laime, Tirza.
8554. Kad govis pirmo reizi ganos bijušas, tad ganam vajag mājās pārejot rīksti aizbāzt kūtī aiz sijas, tad govis nekur citur neies, kā tikai kūtī.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
8555. Lai govis uz māju nāktu, tad pirmās ganu dienas rīkstes jāaizbāž aiz kūts sijas.
K. Strautiņš, Mēdzūla.
8556. Ja pirmā dienā ganos mizojot raibu rīksti, tad tanī vasarā pazūdot raibas govis.
K. Streidiņš, Veļķi.
8557. Pirmo reiz govis laižot ganos, jāņem zaļa rīkste — nedrīkst nomizot. Vakarā pārdzenot mājās lopus, pēc tam rīkste jāuzmet uz kūts jumta, lai govis dotu daudz piena.
V. Slaidiņa, Drusti.
8558. Gans nedrīkst pirmo rīksti pazaudēt, tad viņam visu vasaru lopi zudīs. Bet ja pirmo rīksti uzsviež uz kūts augšas, tad varēs lopus labi noganīt.
V. Arbidāns, Latgale.
8559. Ja pirmo dienu izlaiž lopus ārā, tad to rīksti nedrīkst atstāt ganībās, lai lopi turētos kopā.
T. Dzintarkalns, Talsi.
8560. Pirmo reizi lopus mājā pārdzenot, jāaizsprauž rīkstes kūtī aiz sijas, tad lopi nāk mājā.
E. Lācis, Tirza.
8561. Ja govis pirmo reizi laiž ārā, jāsit ar pīlādža rīksti, Jāņa vakarā grieztu; rīksti uzglabā stallī aiz pakša.
J. Sēle, Sloka.
8562. Govis jādzen pirmo dienu ganos ar sērmukša rīkstēm, un pēc tam rīkstes jāaizbāž kūti aiz griestiem, lai vasaru govis nebizotu.
A. Klause, Jaunpiebalgu.
8563. Lopus nedrīkst ar pātagu ganīt, tad viņi vairs labi neēd.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
IV. Rumulēšana.
8564. Kad pirmo reizi lopus ganos izdzen, tad ganus aplej ar ūdeni; tad govis būšot pienīgas.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
8565. Kad govis pirmo reizi vasarā laiž laukā, tad jārumulējas, lai būtu labs piens.
V. Kalniņa, Mārsnēni.
8566. Kad govis pirmo reizi laiž ganos, tad jārumulējas, jo cik daudz ūdens būs izliets, tik daudz būs piena.
N. Dārziņa, Ranka.
8567. Kad pirmo reiz dzen lopus laukā, tad laistās ar ūdeni, jo tad būs daudz piena.
A. Mūrniece, Cēsis.
8568. Kad pirmo reiz izdzen govis ganos, jārumulējas, lai govis dotu daudz piena.
E. Medene, Meirāni.
8569. Ja pirmo rfciz govis dzen ganos, tad vakarā kūtī jārumulē govis un gani, lai govis dod daudz piena un gani neguļ vasarā.
E. Zirnītis, Lubāna.
8570. Kad pirmo reiz laiž govis ganos, tad jārumulē gani, lai vasaru neaizguļas. Bez tam govis tad dod vairāk piena.
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
8571. Kad pavasarī pirmo reizi laiž lopus ganos, tad vakarā, kad pārdzen mājās, vispirms gans jāaplej ar ūdeni un arī citiem mājas cilvēkiem jālaistās, ka pludo, tad būs govīm daudz piena. Pēc tam gans jācienā ar medus maizīti un speķi, lai būtu biezs krējums.
L. Žagata, Dzelzava.
8572. Kad pirmo reiz pavasarī lopus ganos izdzen, tad vakarā rumulējas, lai govis daudz piena dod.
J. Rubenis, Ērgļi.
8573. Kad govis pirmo reiz laiž ganos, tad jārumelējas (jālaistās ar ūdeni), lai vasarā būtu piena kā ūdens.
P. Š., Rauna. P. Zvirgzdiņš, Mārciena. J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
8574. Govis pirmo reizi pavasarī no ganiem sadzenot, laistās ar ūdeni, lai ir daudz piena.
M. Navenickis, Zasa.
8575. Kad pirmo reizi govis izdzen ganos, tad dūšīgi jālejas ar ūdeni, lai govis vasarā dotu daudz piena.
A. Skuja, Vestiena.
8576. Govis pirmo reizi ganos dzenot ir jārumelējas, tad būs piena kā ūdens, un ganam nenāks miegs.
J. Apsalons, Sērpils.
8577. Kad pavasarī izdzen govis pirmo reizi ganos, tad jālaistās ar ūdeni, lai ganiem izskalotu miegu no acīm.
A. Brāķa, Meirāni.
8578. Kad gans pirmo reiz pavasari dzen govis ganos, tam vajaga uzliet ūdeni uz galvas, lai nenāk miegs.
523
Gan llatMi
K. Corbiks, Līvbērze.
8579. Pavasarī, kad pirmo reizi dzen govis ganos, tad gans un ganāmpulks jārumulē, lai vasarā gans negulētu un govis neslimotu.
M. Priedīte, Meirāni.
8580. Ja pirmo reiz lopus mājā laiž, tad gans jāaplej, lai ganos neguļ.
L. Budzīte, Vijciems.
8581. Pirmā ganu dienā ganam lej ūdeni acīs, lai viņš ganīdams nesnauž.
P. Rīmanis, Krimulda. A. Bīlenšteina man.
8582. Gans jārumalē, lai ganos neaizmieg.
E. Gaile, Trikāta un Rūjiena.
8583. Ja pirmo reizi laiž lopus ganos, tad ganu vajaga apliet ar ūdeni, lai viņš ganos negulētu.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
8584. Lūpus sadzanūt nu gonu, pavasarā pyrmū dīnu, gonu juonūlej ar yudini, lai gūvs dūtu daudzi pina. (Šimā dīnā saiminīca dūd go- nam un vysim cytim pīna, sīra un ols).
B. Spūlis, Vārkava.
8585. Kad pirmajā ganu dienā sadzen govis mājā, tad jārumulējas, lai gani vasarā būtu modri.
A. Aizsils, Kalsnava.
8586. Kad lopi pirmo reizi izlaisti ganos, ka sadzen mājā, visi mājinieki un gani rumulējas, lai govis to gadu dod daudz piena. Pēc rumulēm saimniece dod visiem vārītas olas, lai govis vasaru ir pieēdušas apaļas kā olas.
E. Stīpniece, Vērene.
8587. Kad pirmo reizi sadzen no ganībām govis, tad jārumulējas, būs daudz piena un ganam modrs miegs.
J. Apsalons, Sērpils.
8588. Kad pirmo dienu laiž govis ganos, tad ganu nolej ar ūdeni, lai vasaru viņam ganos miegs nenāktu.
J. Cinovskis, Snēpele.
8589. Kad govis ir bijušas pirmo dienu ganos, tad visiem vajag rumulēties, bet it sevišķi ganam, jo tad miegs nenāks.
V. Greble, Kalnamuiža, Valkas apr.
8590. Lai ganos neaizmigtos, tad ganu pirmās dienas vakarā aplej ar ūdeni, vai nomazgā muti.
H. Šiliņa, Dobele.
8591. Pirmo reiz govis laukā izlaižot un pārdzenot mājā, govīm palej zem ļipas ūdeni — tad nebizos.
L. Valkīra, Tāšpadure.
8592. Kad pirmo reiz dzen lopus ganos, tad laistās ar ūdeni, tad zāle nav sausa, bet aug trekna, sulīga.
A. Mūrniece, Cēsis.
V. Pirmās ganu dienas ēdieni.
8593. Kad pirmo reizi pavasarī lopus izdzen ganos, tad esot vajadzīgs ganam līdzi dot kukuli maizes. Šis maizes kukulis visu vakara cēlienu jānesot kulē uz muguras. Vakarā visiem mājniekiem jāēdot no šīs maizes, pie tam saimniecei
jāsakot: „Še, ēdiet cirša kukuli! Tad govis ir mierīgas un labi dod pienu.
A. Aizsils, LuIhiimi
8594. Lai govis neslimotu. lad pirmo reizi laižot ārā, ganam jaeil olas.
A. Veidenberga, Vecmoku*
8595. Lai lopiem būtu tauks piens, lad piimii reizi ganos laižot vakai a javara olas un jāēd.
K. Krastiņš, Lizums
8590 (iovls pirmo reizi izdzenot saimniecei jāvāra olas,
bel eilol in ilid-sl ar olām sisties, tad gnvN badoties.
Vidzeme.
8ftW7, IK liti pirmo reizi govis laiž galinu, tml Jflvrtra olu putra, lai govīm liiiin īdi ■ . piens.
M Klause, Jaunpiebalga.
N&VN.Khleiin, kad govis pirmo roUI (Ui'ii iii ii. jaed olas, tad govis MII I Miri Hptllvu
II Šmits, Vecgulbene.
jlŠtin' Kitil govis pirmo reizi ga- nii» Iul4, VH i 'c ' i olas, tad lopi ba- rojM«
V. Hāzena, Nītaure.
Hi'l lopus pirmo reizi kUllHtli, tml jāvāra pantāgs (n|imllit lltlli'i biezputra) un olas, larHllBIlilllii tik biezs kā pan- IAļ| tin M«*vi - iipa|af kā olas.
G. Pols, Valka.
jm||i Ntnl pirmo reizi lopus ' MM,u,,n vāra olas un ajOjj^^Spīt ļiHiitagu; tad būšot lilHt pirti» mh iliiiul/ sviesta.
E. Lācis, Tirza.
Mini ' Kuti ffmi , Imi/ pirmo reizi l.iui i tad |u vii i ii olns lai govis res- n i pieeilas. nļin|iis ka olas, 1111 jā- i uiiuile|as, lai K"vis daudz piena dod un gans lai neguļ.
M. Bērziņš, Vaidava.
NOO.'I. Lai būtu saticība mājnie- klem ar ganu, tad pirmo dienu, kad lopus laiž ganos, visiem jāēd pempis (saceptas olas).
E. Auziņa, Liepa.
8(101. Pirmo dienu ganos dze- nol, jāvāra ganam olas, tad piens esot trekns un sviests dzeltāns.
P. Broks, Varakļāni.
Pirmo dienu ganam lopus izdzenot, vajag dot līdz treknu gaļu, lai ir trekns piens.
K. Lielozols, Nīca.
Lopi labi barojas uz ganībām, kad ganam iedod pirmo dienu sāļu gaļu līdz.
Austrums, 188!)., 1197. J. Ceplenieks, Māņticība.
Kad govis laiž pirmo reiz ganos, tad ganam vajaga dzert no stopa, — tad govis dos daudz piena.
Z. Lancmanis, Lubāna.
Kad govis pirmo reiz ganos bijušas, vakarā jāvāra bieza putra, lai būtu biezs krējums.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
Pirmo reiz govis ganos laižot, esot jāēd bieza putra, lai pienam būtu biezs krējums.
K. Skujiņš, Smiltene.
Kad lopi pirmo reiz ganos iet, tad vakarā jāvāra biezputra, tad būs tovasar biezs piens.
525
liHIlIlHIHI
V. Saulīte, Mālpils.
Ganam pirmo dienu daudz jāēd, tad ari govis visu vasaru mierīgi ēdīs.
I. Mennika, Ainaži.
Pirmo ganu dienu ganam visgarēmi dienu kaut kas jāēd, lai vasarā govis mierīgi ēd.
K. Jansons, Plāņi.
Kad lopus pirmo reiz ganos laižot, tad vajagot ēst pienu un sviestu, lai govis labi pienu dotu.
E. Gaile, Aumeisteri.
Pirmo reizi ganos izlaižot, vajagot maizes spundu apēst, tad govis rāmas.
K. Lielozols, Nīca.
Kad pirmo reiz laiž govis laukā, tad jāēd taukšķēti zirņi un pupas, lai raibi jēri nāk.
K. Jansons, Plāņi.
Kad lopus pirmo reiz ganos dzina, tad vārīja biezputru un rumulējās, lai gani nesnauž.
J. Rubenis, Ērgļi.
Pirmo dienu ganam vāra biezputru, lai govīm būtu biezs krējums.
O. Līde, Rauna.
Kad govis pirmo reiz izlaiž, tad jāvāra pusdienai vai vakariņām biezputra. Tad govīm biezs piens.
Z. Avotiņš, Vestiena.
Kad ganos iedzinuši, tad vakarā vārījuši biezputru, lai pulka krējuma būtu.
J. Rubenis, Ērgļi.
Kad lopus pirmo reiz ganos izdzina, tad nedeva nevienam ciemiņam nekā no mājas laukā, nedz arī kādu mieloja.
J. Rubenis, Ērgļi.
VI. Nākošās ganu die- n a s.
Ja kāda govs zogas prom no ganāma pulka, tad tai ar maizi jāapvelk trīs reizes ap kaklu un maize jādod apēst citai govij, kupa neklīst.
O. Mucniece, Ventspils.
Pavasarī, kad dzen pirmo reizi laukā lopus, vajaga paņemt maizes gabaliņu, apņemt to visiem lopiem trīs reizes ap kaklu un beidzot to atdot apēst vienam lopam, tad lopi visu vasaru turas pulkā.
V. Krieviņš, Daugmale.
Tanī dienā, kad govis ganos dzen, vajag paņemt maizes gabaliņu un apņemt trīs reizes ap kaklu katrai govij, bet tai, kupa ir visvecākā, atdot apēst šo gabaliņu, jo tad govis kopā vien turas.
I. Kažoka, Lubāna.
Kad govis pirmo reiz no ganiem pārdzen mājās, tad maizē jāieliek medus un jādod govīm apēst, lai tām nekādas ļaunas zāles nekaitētu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
Lai lopi neizklīstu, tad gani ņēmuši līdz pupas un zirņus un gājuši lopiem apkārt. Kupu riņķi apgājuši, to nosvieduši sauju zirņu. Tā tas jādara trīs reizes.
E. Krastiņa, Naukšēni.
Ja grib, lai govis cieši turētos kopā, tad tām, pirmo reiz ganos dzenot, jāapskrien 3 reizes apkārt un jāmet vidū sauja pupu vai zirņu.
E. Brīnums, Rūjiena.
Lai govis ganos pa vasaru neklīstu projām, tad pirmo reiz ganos izdzenot, govis jāsadzen kopā un skrienot apkārt jāber zirņi un jāsaka: „Lai govis stāv čupiņā, kā zirņi saujiņā!"
R. Vītiņa, Tukums.
Kad lopus pirmo reizi laiž laukā, tad ganam jāpaņem saujā zirņi, jāapskrien trīs reizes ap ganāmo pulku un zirņi jāiemet starp lopiem, tad lopi nebizos.
H. Krastiņa, Unguri.
Kad govis laiž pirmo reizi ganos, tad jāapskrien visam ganāmpulkam trijās reizes riņķī un jāsviež zirņi vidū.
A. Leimane, Mārsnēni.
Kad govis pirmo reiz ganos laiž, — ganam jāskrien govīm apkārt un jāsviež pupas vidū, tad govis gadā labi kopus turēsies.
J. A. Jansons.
Kad govis pirmo reizi izdzen ganos, tad jāiet tām riņķī un jāēd zirņi, lai vasarā tās labi ēstu un neskrietu prom.
A. Mūrniece, Cēsis.
Meitām ganos tikmēr nebijis brīvu gavilēt, kamēr lapas saplaukušas, jo tad sities drudzis. Drudzis kādreiz teicis: „Rēc vien, ķēve, rēc, kad likšos mugurā, tad jāšu."
( J. Rubenis, Ērgļi.
Govis ganot, gani mēdz gavilēt.
M. Navenickis, Zasa.
Pirmo reiz laižot lopus ganos, ganiem jālēkā, tad stipri lopi būs.
Fr. Vāvere, Koknese.
8635. Ganam rudenī trīs reiz jāapved ap akminu balts vērsītis, lai drīz sniegi nāk.
K. Jansons, Plāņi.
VII. Ganīšana sapnī.
8636. Ja sapnī gana lopus, tad būs kādas godības.
K. Meiers, Lubāna.
8637. Ja sapnī tumsā gana lopus, tad ganītājs drīz tiks ielūgts bēfu godā.
A. Liepiņa, Lubāna.
8638. Ja sapnī lopus gana, nozīmē iet bērēs.
A. Jaunzeme, Lizums.
8639. Ja sapnī iet ganos, tad saņems kādu mantojumu.
A. Aizsils, Kalsnava. .
8640. Ja sapnī gana govis, tad tiks ielūgts viesībās.
M. Stupele, Rīga.
8641. Ja sapnī gana govis, tad kādam drīzumā būs jāmirst.
J. Pamplis, Garoza.
GANS.
8642. Ja saimnieks atvesto ganu atsēdina pie krāsns uz mūfa, tad gans nebēgs projām.
E. Brīnums, Rūjiena.
8643. Pavasarī lopus pirmo reizi laukā laižot, saimniece vai meita izmazgā ar ūdeni ganam acis, lai viņš ganos neaizmigtu. Dažreiz pat ar visām drēbēm iesviež viņu lielākā ūdenī, upītē jeb dīķī.
K. Corbiks, Sīpele.
8644. Lai gans ganos negulētu, tad tam pirmā ganu dienā jāielej ūdens acīs un jāiedod viena vistas ola.
D. Dama, Smiltene.
8645. Ganiņu pirmo dienu aplej ar ūdeni, tad nesnauž.
K. Lielozols, Nīca.
8646. Ja ganu pirmo reiz ganos redz guļam un to krietni iztraucē, tad tas ganos vairs nekad negulēs.
E. Brīnums, Rūjiena.
8647. Kad pavasari pirmo reizi dzen govis no ganiem mājās, tad meitas ganu aplej ar ūdeni, lai govis dod vairāk piena.
J. A. Jansons, Jelgava.
8648. Govis dod daudz piena, ja pavasari, ganos pirmo reiz laižot, ganu nolaista ar ūdeni.
J. A. Jansons, Ropaži.
8649. Ja ganiņš govis apmīļojot, tad tās saldu pienu dodot.
B. Vinkmane, Jaunpiebalga.
8650. Kad gans pirmo reiz pārdzen lopus no ganības, tad viņu aplaista ar ūdeni, lai tam ganot miegs nenāk.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8651. Kad gans pirmo reiz pavasarī lopus ārā laiž, viņš jāaplaista ar ūdeni, lai nesnaustu.
J. A. Jansons, Olaine.
8652. Govis izlaižot ganos pirmā dienā, ganu aplej ar ūdeni, lai vienmēr modrs un nepazaudē govis.
M. Auziņa, Rīga.
8653. Kad pirmo reizi lopus dzen ārā, gans jālej, lai govis dotu daudz piena.
E. Skarnele, Kalncempji.
8654. Ka pyrmū reizi izdzan gū- vis gonūs, tad gonu juonūlej ar yudini, lai gūvis dūd daudzi pīna.
O. Rubyns, Vārkava.
8655. Ganu diena bijusi ceturtā Lieldienu diena, citiem tā nebijusi svinama. Šinī dienā ganiem nedevuši neko strādāt. Tie tikai staigājuši pa āru un rotaļājušies. Sevišķi tie nedrīkstējuši neko kast ar grābekli, to uzskatījuši par lielu grēku, no kā varot celties kāds ļaunums. Šai dienā ganiem vēl devuši olas, bet citiem vairs nedevuši.
B. Eriņa, Latgale.
8656. Lai gans labi varētu noganīt lopus, tad tam Lieldienas, rītā jāapēd jēla ola.
M. Macpāne, Alsunga.
8657. Pirmā dienā lopus laižot ārā, ganam iedod olas, lai tas ir vesels un apaļš kā ola un tāpat arī lopi. [Sal. ganīšana.]
M. Auziņa, Rīga.
8658. Kad pavasarī lopus pirmo reiz ganos laižot, tad ganus nemielojot, lai tie ganos negulētu.
II. Skujiņš, Bilska.
8659. Ja gans ganīklē gana un ja viņam ir sviesta maize iedota līdz, tad spundu ēdot, viņam vajaga skatīties uz mežu, lai neapmal- dās.
J. Banazis, Nīca.
8660. Ja ganam ganos nedod maizes līdz, tad lopi paliek slimi.
M. Kalniņa, Tirza.
8661. Ganam dod ganos līdz biezpienu, lai govis dotu daudz piena.
A. Preise, Embūte.
8662. Govju ganiem pirmo dienu no vienus cibas jāēd, lai lopi nebadās.
K. Jansons, Plāņi.
8663. Ganu, pirmās ganu dienas vakarā, norumalā un iedod tam olu.
K. Jansons, Plāņi.
8664. Gans pirmā ganu dienā nedrīkst rīksti pazaudēt: rīkste vakarā jāatnes mājā un jāaizbāž kūtī aiz sijas. Tad lopi nezūd. [Sal. ganīšana.]
J. Jurjāns, Jaungulbene.
8665. Pirmo dienu gans nedrīkst ganos sēdēt, jo tad vasarā nevarēs agri piecelties.
Br. Puksts, Aglona.
8666. Ja gans pirmo dienu iet pavasarī ganos, tad nedrīkst sēdēt uz akmeņa, jo tad viņš paliek laisks. [Sal. ganīšana.]
A. Broža, Naukšēni.
8667. Pirmo reiz lopus ganos izdzinis, gans nedrīkst apsēsties, tad nāk ganos miegs.
E. Kampare, Valmiera.
8668. Kad gans pirmo reizi izdzen lopus, tas nedrīkst stāvēt, bet viņam ātri jāapsēžas, lai lopi vasarā būtu mierīgi.
E. Skarnele, Kalncempji.
GAPELE.
8669. Ja gapele nokrīt un ar zariem ieduj-as grīdā, tad nāks viesi.
Gims
A. Bīlenšteina rokraksts no Piltenes. Marta Bīlenšteine, Dobele.
GARI.
8670. Spoks, baideklis un ķēms netiek šķirti katrs par sevi, bet tiek lietoti juku jukām. Runājot saka: baidekļi spokojas, spoki ķēmojas, ķēmi spokojas un t. t. Vietas, kur spoki jeb ķēmi baida, ir tādas, kupās kaut kas mīklains atgadījies, it īpaši kur ticis kāds nonāvēts, vai pats nonāvējies, vai nomiris. Šādas vietas bija rijas, klētis, pirtis, apgabali mežos vai ceļmalās.
J. Siķēns, Vecumnieki. Etn.
1894. IV, 84.
8671. Smiltenē spokus jeb garus sauc par ēniem, Raunā arī par māžiem.
P. š.
8672. Gari mājojuši uz krāsns, stallī, pelauniekā (pelūdē), zem klēts un pie ozola.
G. Pols, Valka.
8673. Nogalinātu bērnu gari spokojušies, ķēmojušies un baidījuši cilvēkus tik ilgi, cik tiem patiesībā būtu bijis jādzīvo. [Sal. lietuvēns.] Bet tie arī ātrāki pazuduši un nav vairs rādījušies, ja tie tikuši tanī brīdī, kad parādījušies, aizkarti; tad atskanējusi kāda balss: „Pal- dies tevim, nu varēšu mierīgi gulēt!" un spoks jeb baideklis, kas parādījies kaķa, suņa, vai kādā citā izskatā, pazudis acumirklī.
J. Siķēns, Vecumnieki. Etn.
1894. IV, 85.
G ari 529
8674. Daudz reiz arī dienas laikā tukšajās stundās esot dzirdējuši kādā nomalē it kā maza bērna raudāšanu. Ja gājuši skatīties un meklēt pēc raudātāja, tad uzgājuši kādu mazu kauliņu, kas brēcis nopi<- tojies. Ja kauliņu ierakuši zemē un noskaitījuši tēva reizi, tad raudāšana mitējusies uz visiem laikiem. Kauliņš esot atlieka no tāda bērna, kūpi māte nonāvējusi un apglabājusi bez kristīšanas.
J. Siķēns, Vecumnieki. Etn.
1894. IV, 86.
8675. Arī dabiskā nāvē mirušo gari daudzreiz baidījuši dzīvos, īpaši ja tie nav izpildījuši savus pienākumus pret mirušiem.
J. Siķēns, Vecumnieki. Etn.
1894. IV, 85.
8676. Ja gariem nometot viņu ceļā krustiņu, tad tie tur krītot un metot kūleni.
K. Skujiņš, Smiltene.
8677. Ja grib redzēt garus, tad ar mirēja sviedriem jānoslauka acis.
K. Corbiks, Jelgava.
8678. Garu dienās tas, kas gribējis nomirušos redzēt, līdis caur sakām un tad kāpis uz jumta. No turienes varējis visus redzēt, kas tai mājā miruši.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
8679. Garu dienās visi nomirušie nākuši uz to māju, kur viņi agrāki dzīvājuši un nomiruši. Tais dienās saimnieks izkurinājis riju, uz krāsns salicis ēdamo un dzeramo. Nu gari nākuši, ēduši un sildījušies uz rijas krāsns.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
8680. Gari nākuši istabā ar, un mājnieki jau zinājuši, pa kuru logu viņi nāks. Ja nu gribējuši, lai gari nenāk, tad salikuši izkaptis krustām. Kad tad no rīta skatījušies, tad izkaptis bijušas ar asinīm.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
8681. Kas Lielā piektā dzimis, redz garus (miroņus) spokojamies, kurpretim citi to nevar redzēt. Tāds cilvēks stāstījis, ka mirējam mirstot, mironi tam sanākuši istabā pakaļ. Kad nomirušo uz kapsētu veduši, mironi sakāpuši līķa zirgā, cits pie ausīm, cits pie krēpēm, cits pie astes, uz muguras, zārka. Viss čumējis vien. Citi šim cilvēkam vaicājuši, kāpēc viņš uz kapsētu neejot? Tas atbildējis: „Ka- mēr es vēl eju iekšā, jūs jau nākat ārā. Jūs visiem brienat pāri, bet man visiem jāgriež ceļš."
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
8682. Patimsī īt pa pļovu padzei- vojusi sīvīte, dzierd švakst rugoji, līkas: lāc zyrgi uz stotim. Apstuoj, klausas. Ruovīnī pasaruoda milzīgs zyrgs un traucas viņai viersā. Izbailēs suoc kristīt bailīgu paruo- dību un milzīgais zvrgs divi reizes nusapūrkšis pazyud.
A. Gari-Jone, Dricāni.
8683. īlejā ir pļova, tai sauca- muo Pauleja, te vinmār baida cyl- vākus. Vīnu reizi tumsā īt sīvīte pa Pauleju, umai nazkas jei traucas viersā, syzdams plaukstus ar dzelža pierkstaiņim. Sīvīte pārsa- beiduse, laižas bēgt un pusdzeiva nu bailēm, teik sātā.
A. Gari-Jone, Dricāni.
8684. Senos laikos esot staigājuši ļauni un labi gari pa vakariem. Ja ļaunais gars piesities, tad tam cilvēkam esot bijis drudzis un nelabi sapņi; bet ja labais gars, tad veselība un jauki sapņi.
G. Pols, Baldone.
8685. Pusnaktī un pusdienas laikā nevajag staigāt apkārt, jo tad staigā ļauni gari.
M. Macpāne, Alsunga.
8686. Ļauni gari cenšas ieņemt dzīvokli jaunbūvētās mājās. Tāpēc kad mājas būvē, tad esot jāpietaisa ceļa pusē krusts pie stalažām, lai velli nenāk mājā.
G. Pols, Bauska.
8687. Lai nelabi gari netiktu istabā, ta zaru caurumi jāaizsit ar čērmukstes tapām.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta. A.
Strode, Rudzēti.
8688. " Ejot par nakti jeb arī spokainā vietā dienu, jāņem rokā pīlādža kūja, ar kupu var atgaiņāties no nelabiem gariem.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8689. Spoku var nosist ar pīlādža nūju.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
8690. Ja gadās braukt pa tādu vietu, kur kāds nogalinājies, tad bieži zirgs apstājas un vairs negrib iet uz priekšu. Tad tik vajaga paskatīties caur loka riņķi un spoks jeb gars, kas nelaiž braukt, tūliņ pazūd.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8691. Ja nelabais ir apstājis kādu vietu un to grib no turienes aizdzīt, tad vajaga pielādēt plinti, pulverim piejaucot klāt dievmaizi, un pusnaktī tai vietā izšaut.
K. Šuberts, Bramberģe.
8692. Ja ļaunam garam šauj ar plinti, tad lodes jeb skrotēs skrien atpakaļ uz šāvēju. Ļaunu garu var nošaut tikai ar sidraba lodi.
P. Š., Rauna.
8693. Ka? apsēsts ar nelabu garu un drīz grib tikt vaļā, tad tam vajaga trīs deviņi reizas mest krustu priekšā un sacīt: „Dievs, Tēvs, Dievs, Dēls, Dievs, Svētais Gars."
G. Pols, Baldone.
8694. Ļaunus garus, kupus lode neķep, var nošaut ar sudraba lodi jeb arī plintē ielaižot dzīvsudrabu.
J. Rubenis, Ērgļi.
8695. Par nakti nedrīkstot ņemt no ceļa augšā nekādu lietu, jo tādām esot klāt nelabs gars, tad varot dabūt dažādas sērgas un slimības.
G. Pols, Baldone.
8696. Ja grib sargāties no ļauniem gariem, tad jānēsā līdz arvien velna sūds.
F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 205.
GAROZA.
8697. Ja garozas ēd, tad sarkani vaigi.
H. Šiliņa, Dobele.
GARAIS KĀSUS.
8698. Ja kādam bērnam ir garais kāsus, jāņem kauls, jāapvelk ar to trīs reiz pa slimā bērna ģīmi un jāpakrata aiz zoda; tad bērns paliek vesels.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
8699. Pret gapo dusuli jāēd pelnos izcepti sīpoli. Der arī loga sīpoli ar kreimu pannā'savārīti.
Etn. 1891., I, 157.
8700. Kv. saimniece garo kāsu tā glābusi: devusi iekšā pelei ar brūno sukuru, kurus pudelītē vispirms ielikusi siltā rievē, lai izkūst un saverd.
K. Pētersons, Raņķi. Rašmane, Saldus.
34*
8701. Kad bērnam ir gafais kā- sus, izkausē skudfu dzintaru, mellu satecējušu muskultiņu skudfu pūznī, kufš kausējot iztek kā vasks, un dod slimniekam. Dod bērnam arī jūfas sīpolu sulu.
A. Rozenšteine, Saldus.
8702. Bērnam, kam gafais kā- sus, dod kafotē savārītus sveču taukus, sīpolu sulu un sīrupu.
Kuplais, Kuldīga.
8703. Kad bērnam dižais kāsus, savāra lupatiņā aitu spiras, izspaida un dod mazajam trīs dienas dzert par tēju.
K. Pētersons, Ventspils.
8704. Kad gafais kāsus, linus mīstot savāra spaļus ūdenī un dod bērnam iekšā kā tēju.
Ķilevica, Saldus.
8705. Kad bērns kfākdams kāsē, viņam ir suņkāsis. Nocērp sunim pārkrustis (no kreisās auss uz labo kāju, no labās auss uz kreiso kāju) drusciņ spalvu, sadedzina un iedod bērnam iekšā.
Kuplais, Kuldīga.
8706. Kad piektvakaru izšauj maizi, ieliek pliko bērniņu abrā, kufai sviež trīs reiz suni pāri. Tad sakasa abrakasi un izcep. Kad izcepto abrakasi pārlauž, atron iekšā suņa spalvas, kufas izgājušas no bērna miesiņas. Bērns, kufš iepriekš meties atpakaļ un kliedzis, būšot pēc tam vesels.
K. Pētersons, Blīdiene.
8707. Ar suņkāsi slimu bērnu ieliek augšpēdus abrā un lecina ar maizi rokā suni trīsreiz pāri.
A. Bozenšteine, Saldus.
8708. Kad bērns staipās, metas atpakaļ, kad nestaigā tik lēti, tad pef suņkāsi: sasien kauliņus no deviņām kucēnu galvām kopā ar vecām atslēgām un ieliek pirts ūdenī, kufā tad mazgā (pef) maziņo, sakot zināmus vārdus.
Kaledeļu saimniece, Blīdiene.
8709. Jādzef pret gafo kāsi rudzu rogu tēja.
K. Bika, Gaujiena.
8710. Kad gafais kāsus, tad jāizvāra deviņi reiz deviņu rogu tēja.
K. Jansoīis, Plāņi.
8711. Gafajam kāsam lietoja krūkļu un bebru kārklu ogas.
L. Ozola, Sērpils.
8712. Lai varētu atvieglināt gafo kāsu, kas kā liga izplatās pavasarī un arī ziemā pie bērniem, vajaga vārīt un dzert bebru kārklu tēju.
K. Bika, Gaujiena.
8713. Jāēd pret gafo kāsi grauzdētas, kaltētas maizes sukuri.
K. Bika, Gaujiena.
8714. Gafā kāsū jādzef ķēves piens.
K. Jansons, Plāņi.
GAUDENUMS.
8715. Bērns piedzimst gaudens par tēva un mātes grēkiem. N. ganos iedams ķēris putniņus, izgriezis mēles un tad nabadziņus palaidis. Nebēdnieks vēlāk apprecējies, bet viņa trīs dēli bijuši mēmi; abām meitām turpretim esot valoda ka šķind: tās esot mātes dzimumā. Ko jauns nodara, tas laulībā atmaksājas.
K. Pētersons, Raņķi.
8716. Līvbērzes Gr. mājās dzīvo A.; tam esot meita, kupai no pašas dzimšanas vienas rokas pirksta gals augot pSršķēlies uz divām daļām. Zēns būdams, A. ņēmis putniņus no ligzdiņiem un plēsis tiem nadziņus pušu.
Sermule, Līvbērze.
8717. Brocenieku saimnieks D. neprecējies neganti lamājies: kad es tevi kampšu, izraušu tev mēli u. t. p. Viņam tagad trīs dēli mēmi.
A. Rozenšteine, Saldus.
GAUJA.
8718. Ja Gaujas ūdeņi krācēs puto, tad drīzumā sagaidāms lietus laiks.
V. Grīnbergs, Jaunpiebalga.
GAUSU MATE.
8719. Es iecēlu liepu galdu Miežu, rudzu klētiņā; Tur sēdēja Gausu māte, Ar Dieviņu runādama.
LD 28810.
GAVĒNIS.
I. Gavēņa nozīme cilvēku dzīvē.
8720. Senāk pirmā gavēņa dienā rijas krāsns priekšā kauts gailis.
K. Lielozols, Nīca.
8721. Kas gavēnī dzimis, tam grūts mūžs.
K. Jansons, Viļāni.
8722. Kas svētījot visas septiņas gavēņa piektdienas, tas esot visu gadu vesels.
A. Bīlenšteina rokraksts.
8723. Gavēni uz istabas durvīm jāuzvelk krusts, lai raganas nevar cilvēkiem nekā ļauna padarīt.
E. Laime, Tirza.
II. Gavēnī jādzīvo klusu un godīgi, nedrīkst kliegt, svilpot, mēdīties un citādi palaidņoties.
8724. Gavēņa laikā no ceturtās nedēļas sākot, ceturtdienās svētīja sprediķa laiku no desmitiem līdz divpadsmitiem. Pa gavēņu laiku neatvēl spēlēt, dancot un ziņģēt.
M. Kalniņa, Vandzene.
8725. Gavēņu laikā nevar bļaut, tad piebļauj savu nelaimi.
R. Bērziņš, Džūkste.
8726. Klusā laikā (gavēnī) nevajag bļaustīties, lai slimums ne- klāstās (nepiemetas).
K. Jansons, Plāņi.
8727. Gavēņa laikā nedrīkst klaigāt, citādi dabū auksto drudzi.
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
8728. Gavēņa laikā nedrīkst svilpot, jo tad Dievs domā, ka priecājas par viņa dēla nāvi.
K. Matisons, Talsi.
8729. Kad gavēņa laikā mēdās, tad nopūst mēle, un kad gavēņa laikā bučojas, tad uz lūpām uzmetoties vātis.
E. Aizpurve, Lubāna.
8730. Kad gavēņu laikā mēda, tad nopūst mēle.
J. Treimans, Bērze.
8731. Kad gavēnī bučojas, tad izsitas lūpas.
J. Treimans, Bērze.
8732. Gavēnī nevajag pēc saules strādāt, jo tos darbus Dievmāte atkal atvelk atpakaļ.
N. Rudzīte, Nogale.
8733. Ja gavēņlaikā daudz priecājas, tad pēc gavēņa dabū raudāt.
N. Rudzīte, Nogale.
8734. Ja gavēnī spēlē kārtis, tad velns nāk tai mājā.
N. Rudzīte, Nogale.
8735. Gavēņa dienās katru piektdienu gāja baznīcā.
G. Pols, Vecgulbene.
8736. Gavēņu laikā nevar nest ēdienu laukā, tad tam suņa smaka.
R. Bērziņš, Džūkste.
8737. Gavēņa laikā nedrīkstot nest ēdienu laukā, jo tad piemetoties suņu smaka.
E. Aizpurve, Lubāna.
III. Gavēnī negriež matus un nedzen bārdu.
8738. Gavēnī nedrīkst vīrieši ne matus, ne bārdu griezt, jo tad zaķi labības asnus ēdot.
K. Zvirgzdiņa, Trikāta.
8739. Gavēņa laikā nedrīkst bārdu dzīt, citādi zaķi noēdot vasarāju asnus.
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
8740. Gavēņa laikā nevar bārdu dzīt — tad zaķi noēd labības asnus.
E. Aizpurve, Lubāna.
8741. Ja gavēnī griež matus, tad zaķi ēd labības asnus.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
8742. Gavēnī nevarot matus griezt, tad zaķi miežus ēdot.
J. Jansons, Plāņi.
8743. Kam gavēnī nogriež matus, tam vasarā zaķi miežus ēd.
K. Jansons, Plāņi.
8744. Gavēņa laikā nevar matus griezt, tad zaķi noēd linus.
B. Bērziņš, Džūkste. E. Aizpurve, Lubāna.
8745. Gavēnī nedrīkst matu griezt, jo tad neaugs gaj-a labība vai lini.
M. Rumpe, Tirza.
8746. Gavēņa laikā nedzinuši bārdas, lai augtu gaj-i lini.
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
8747. Kad gavēnī matus griež, tad mati neaug.
R. Bērziņš, Džūkste.
8748. Ja gavēnī griež matus, dzen bārdu jeb griež nagus, tad vasarā notiks kāda nelaime.
M. Igaune, Galgauska.
IV. Gavēnīnesukāgalvu.
8749. Kad gavēņu piektdienā sukājot matus, tad sāpot galva.
K. Streidiņš, Veļķi. R. Bērziņš, Džūkste.
8750. Kad gavēņu svētdienā matus sukā, tad galva sāp.
R. Bērziņš, Džūkste.
8751. Ja vienā gavēņa piektdienā matus sukā, tad visās jāsukā, citādi mati paliek sirmi.
E. Lācis, Tirza.
V. Gulēšanas noteikumi.
8752. Gavēnī ļaudis, sargādamies no burvjiem, laukā vien gulējuši.
(iauinis
K. Str. no 80 g. v. Cerbuku mātes, Kraukļi.
8753. Gavēnī 3 naktis ārā jāguļ, lai vasaru miegs nenāk.
K. Jansons, Plāņi.
VI. Gavēnī nemēdz velēties, vērpt, aust, malt un maizes cept.
8754. Gavēnī trešdienās un piektdienās nevelējas.
K. Jansons, Plāņi.
8755. Gavēņa piektdienās un trešdienās nedrīkst drēbju velēt.
A. Zālīte, Bērzpils.
8756. Gavēņa laikā, trešdienās un piektdienās, nedrīkst drēbes velēt. Ja šīs dienās velē, tad mājā skrien traki suņi.
A. Skrūze, Saikava.
8757. Gavēnī piektdienās nedrīkst velēties.
E. Laime, Tirza.
8758. Gavēnis tika sevišķi svēts turēts. Nevienā gavēņu piektdienā sievieši nemala, nevelējās, nevērpa un neauda, tikai adīja, darīja vīzes un pielāpījās. Izvēlējās jau ceturtdien un vērpšanu atmeta jau ceturtdienas vakarā. Pēdējā jeb klusajā gavēņa nedēļā nemaz nevelējās.
J. Rubenis, Ērgļi.
8759. Gavēnī jāvelējas, tad drēbes tiek baltas.
V. Loze, Drusti.
8760. Gavēņa piektdienās nesukā vilnu un nevērpj. [Sal. bluķa vakars, piekts vakars.]
E. Lācis, Tirza.
8761. Piektdienās gavēņu laikā nedrīkst vilnu ne kārst, ne vērpt, tad aitas neizdodas.
I. Indāns, Gārsene.
8762. Gavēņu piektdienās nedrīkst vērpt un aust, jo tad ar aitām neiet labi.
A. Oše, Lubāna.
8763. Gavēņa piektdienās nevajaga ne aust, ne vērpt vilnu, kas esot aitām par kaiti.
A. Bīlenšteina rokraksts, Ķevele.
8764. Gavēņa piektdien nevar vērpt vilnu, tad ar aitām neiet labi.
E. Zirnītis, Lubāna.
8765. Gavēņa piektdienās sievietes nevērpj vilnu, lai aitas negrieztos.
E. Volters, Rēzekne.
Maīepiaflbi, 1890, 4.
8766. Gavēņa piektdienās vilnu nevērpj, jo tad aitām nebūs labi.
L. Bēķe, Madona.
8767. Gavēņa piektdienās nevajaga vērpt, lai vasarā čūskas nenāk mājā.
K. Jansons, Plāņi.
8768. Gavēnī nedrīkst vērpt linus, tad tie neaug gāji.
M. Greizis, Dole.
8769. Gavēņa piektdienās nevajaga malt, citādi būs vasarā briesmīgs pērkons.
E. Volters, Rēzekne.
MaiepiaJībi, 1890, 4.
8770. Gavēņa piektdienās nevajaga maizi cept, tad tā pelot.
V. Loze, Drusti.
8771. Gavēņu piektdien un trešdien maize neesot jācep, tad pelot.
E. Līdeka, Lubāna.
8772. Ja gavēņa trešdienās maizi cep, tad maize vasarā pelē.
K. Jansons, Plāņi.
8773. Kad gavēņu piektdienā cep maizi, tad ari Lielo piektdienu jācep, tad nepel maize.
J. Treimans, Bērze.
8774. Senāk gavēni stingri ieturējuši, nav ēduši ne gaļu, ne pienu. Arī citu barību ēduši maz, dažs tikai reiz dienā.
B. Eriņa, Latgale.
8775. Gavēnī jāēd dzērveņu ogas, lai būtu skaists.
M. Igaune, Galgauska.
8776. Gavēņa laikā, septiņas nedēļas, vakaros neņēma traukus no galda nost, tad nākot svētība.
G. Pols, Vecgulbene.
8777. Kad gavēnī piena traukus žāvē uz sētas, tad lopi badās.
J. Treimans, Bērze.
8778. Pa Lieldienas gavēņu laiku nav brīv sievietēm roku darbu laukā strādāt, tad kurmji neizro- kot [?] dārzus un laukus.
J. Niedre, Džūkste.
8779. Ja istabas mēslus un kvēpus slaukot gavēnī, tad izslaukot svētību.
K. Lielozols, Nīca.
8780. Gavēņu piektdienās nevajag sijāt, tad cūkām kakli aug cieti.
K. Corbiks, Jelgava.
VII. Gavēņa sakars ar burvjiem, skauģiem, raganām, dravniekiem.
8781. Ļaudis, saukti par vecīšiem, staigā pa gavēņa naktīm, visvairāk pirmā un pēdējā gavēņa ceturtdienas naktī (no ceturtdienas uz piektdienu), pa kaimiņu kūtīm aitas un zirgus apcirpdami. Šādu vilnu un zirga sarus liek sedulkās un sakās par spilvenu, no kā paša lopiem nākot svētība, bet apcirptiem lopiņiem nelaime.
P. Rīmanis, Krimulda. A. Bīlenšteina man.
8782. Vēl tagad ir daudz ļaužu, kas varen bīstas, kad kāds blēdis viņiem aitu apcirpis uz pakauša jeb uz krūtīm, un domā, ka nu visa svētība atņemta.
L. Hērvāgens, „Skolas maize", I.
8783. Gavēņa laikā pa naktīm apstaigā kūtis tā sauktie māži. Tie klusām iezogas parasti pie aitām un apcērp tām ap galvu īso vilnu. Nereti šie māži atsit pat aizslēgtām durvīm atslēgas un aitām, cūkām un sevišķi sivēniem apgriež nagus, tā ka tie nereti nobeidzas. Veci cilvēki ved ar tiem sakarā dažādas mājas lopu slimības un citas nelaimes. No sakrātās vilnas māži taisot cimdus, ar kupiem dravojot, bites labi padodoties. Noķert šos ap- kārtstaiguļus neizdodas.
J. Gatarta, Latvijas Vēstnesis, 1926, Nr. 85.
8784. Gavēņu laikā raganām jāpārcieš vislielākās mokas, un tās var tikai tad drusku remdēties, ja dabūn nodzerties no cita cilvēka krūzes.
A. Zeibe.
8785. Gavēņa laikā nevar caur logu sarunāties, jo tad tam runātājam, kas ir istabā, izgaist nākošā zvejas laikā zvejas laime.
B. Skuja, Salacgrīva, „Zvej- nieku Vēstn.", 1930, 18.
8786. Pa gavēņa laiku staigā apkārt burvji un raganas un apcērp aitām galvas, no kā aitas sāk nīkt.
P. Š., Rauna. K. Pavasare, Mujāni.
8787. Gavēņa laikā atrodot ku tīs vai nu asinis izlietas, vai jēlas gaļas gabaliņu nomestu, vai arī aitām uz galvas vilnu izcirptu. To darot burvji un raganas, otram ļaunu vēlēdami.
A. Bīlenšteina rokraksts, Ltiblina.
8788. Gavēnī kaut kur noliek olu un licējs saka: „Citu gadu tu man nes alus mucu!"
K. Jansons, Plāņi.
8789. Gavēnī nedrīkst ne vistas olu, ne citu kādu nešļavu nest uz nāburgiem. Ja kāds tā dara, kaut arī tikai pa jokam, tad tam jāpaliek par burvi vai raganu un visu mūžu gavēnī jāskraida ar nešļa- vām.
E. Zommere, Rauna.
8790. Gavēņa piektdienā varot otra druvas noskaust, ja vīzē ieliekot olu, velkot pa nāburga tīrumu un dziedot: „Lai zaļo puri, meži, Lai dzeltā tīrumiņi."
K. Jansons, Gatarta.
8791. Kas gavēņa laikā kaut ko atrod, atradumu nedrīkst piesavināties, jo atrastās lietas ir burvju un raganu apburtas. Kas neievēro šos vārdus gavēņa laikā, var krist lielā nelaimē: atrasto prievītu apsiedams ap kāju, var dabūt lielas kāju sāpes, bet atrastas ēdamas lietas ēdot, var dabūt kādu iekšķīgu slimību, pat nomirt.
K. Matisons, Talsi.
8792. Ja gavēņu piektdienā atrod uz ceļa kādu mantiņu, tad to nevajagot jemt augšā, jo esot noburta.
A. Zebuliņš, Vidriži.
8793. Gavēņa ceturtdienas vakaros bez saules jāmazgā tādi mazi bērni, kuriem no dzimšanas ir kādas kaites, p. p. ētiskas vaina un citas līdzīgas. Sevišķi der tos sutināt ar skudru pūli.
E. Zommere, Rauna.
8794. Gavēņa piektdienās ķer zalšus un čūskas, liek tos grauzdētus jeb arī dzīvus brandvīnā un sataisa tā cilvēkiem un lopiem zāles.
A. Bīlenšteina rokraksts.
8795. Gavēnī vajaga trīs reizes iespļaudīt skudru pūlī, tad vasarā saulē nenodegot.
E. Zommere, Rauna.
8796. Gavēņa laikā šur tur redzams, tā sauktais, raganas vēmiens. Pie kurām mājām tas ir, tur būs nelaime, bet ja to sadedzina, tad ragana pati saslimst.
K. Corbiks, Jelgava.
8797. Piektā gavēnī jāber vistas sūdi ugunī, lai raganas neapbur mājas.
A. Rullē, Ciecere.
8798. Pirmo gavēņu piektdienas nakti raganas izcērp aitām galvas vidu.
J. A. Jansons, Piņķi.
8799. Gavēņa piektdienās biteniekiem jāiet citu kūtī aitas cirpt. Griež 3 griezienus ap galvu, tad bites labi izdodas.
A. Vikmane, Liepupe.
8800. Dravniekiem gavēnī jāap- cērpj aitām pie ausīm vilna, tad bites labāk izdodas.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
8801. Ja gavēnī cirpūlis govij asti nogriež, tad to govi vasarā utis ēd.
J. Jansons, Plāņi.
8802. Tie, kas gavēnī apcērpot aitas, tie esot bitenieki.
K. Veinberga, Aumeisteri.
8803. Gavēņu laikā draviniekiem jāiet uz kaimiņiem un viņu (šo) aitām jāapcērpj galvas, tad ar šo vilnu jāaizbaksta stropi, — bites labi padosies.
J. A. Jansons.
8804. Gavēnī bitnieki skrējuši aitas cirpdami un no sacirptās vilnas adījuši cimdus, lai bites labi padotos.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
8805. Biteniekiem gavēnī jāiet paslepen cita kūtī un jānocērpj aitai galva, no tās vilnas jānoada cimdi un jāvelk rokā, kad iet bišu kāpt, tad bites nekož.
E. Laime, Tirza.-
8806. Gavēņa piektdienu naktīs dravniekiem vajaga piezagt aitu galvas sprogas, noadīt no tām cimdus un vilkt tos rokās, ejot pie bitēm, jo tad bites iet labi uz rokas.
E. Jēpe, Palsmane.
8807. Gavēņu laikā jāiet kaimiņu kūtī aitas cirpt, tad bites daudz medus dos.
E. Skarnele, Kalncempji.
8808. Zvejnieki gājuši gavēnī, Lielās piektdienas naktī, kā arī adventes laikā un vecā gada vakarā citu kūtīs par nakti apcirpt aitas. Parasti izdarīti trīs griezieni uz
alvas, starp ausīm un pie vaigiem, ā iegūto vilnu vērpj tīklu dzijās, vai arī liek tīklu olās.
B. Skuja, Salacgrīva. ,,Zvejnieku Vēstn.", 1930, 19.
8809. Pēdējā gavēņa nedēļā uz otru māju zagšis jāaiznes un tur jānoliek maizes garozas un tai vietā jāatnes atpakaļ smiltis, lai otrā mājā maizes (nav) nebūtu.
K. Jansons, Plāņi.
8810. Gavēņa laikā vajagot vienmēr naudu turēt klāt, tad neviens nevarot apburt.
A. Zebuliņš, Vidriži.
8811. Gavēņa piektdienā ābelei jāuzkaj- vīriešu bikses; tad būs daudz ābolu.
N. Saperovs, Vecpiebalga.
8812. Saimniekam gavēnī uz slotas kāta jāapjāj sava robeža, lai skauģi nevar druvām ļauna padarīt.
K. Jansons, Plāņi.
8813. Septiņas gavēņa svētdienas vajagot kalt arklu, tad, kur ar to aj-ot, tur labība augot tāda, ka no vienas vārpas izbirstot pūrs graudu.
K. Corbiks, Līvbērze.
8814. Gavēņa piektdienās Zvār- des saimnieki kaļ savus lemešus.
A. Bīlenšteina rokraksts, Auce.
8815. Ja gavēņa laikā slauka griestus, tad piemājo lietuvēni.
A. L.-Puškaitis.
VIII. Gavēnī baidās no svešiem ļaudīm un svešām lietām.
8816. Gavēņu laikā raganas apkārt skraidot, tāpēc tad nedrīkst svešus cilvēkus kūtī pie lopiem laist.
I. Jansons, Īle.
8817. Svešus cilvēkus nevajaga gavēnī kūtī laist, tad kustoņi var palikt slimi.
M. Eglīte, Vijciems.
8NIN, ItiiMi.in piektdienās nevajāju Iii t \ i un cilvēkus stallī, lai iikmiiIiiii InļiiiN.
M. Sils, Nīca.
NNIU (iiivēnī nedrīkst sveša cilvēku kllli laist, lai lopiem nelaime nenotiek.
E. Laime, Tirza.
8820. Ja gavēnī svešs cilvēks prasa dzert, nevajaga dot, jo tas ir burvis.
J. A. Jansons, Jaunrauna.
8821. Gavēnī svešus cilvēkus nedrīkst iebilst (uzrunāt).
K. Jansons, Plāņi.
8822. Gavēņa piektdienās nevēlas, ka kaimiņi nāk sērst.
A. Bīlenšteina rokraksts, Zvārde.
8823. Gavēnī nedrīkst dot labdienu, bet tai vietā jāsaka tik: „Dievs palīdz!" Ja kāds dod labdienu, tad jāatbild: „Dirs spaļus!" [Sal. šķavas.]
K. Jansons, Plāņi.
8824. Gavēnī labas dienas neatņemot, lai nekāds sliktums kustoņos nenotiktu.
J. Jansons, Plāņi.
8825. Gavēnī cilvēku caur logu neuzbilst (neuzrunā).
K. Jansons, Plāņi.
8826. Kad gavēnī caur logu runājas, tad vilki mājā nāk.
Z. Prauliņš, Aumeisteļ-i.
8827. Kas gavēnī no ārpuses skalās caur istabas logu, tam vasarā ausis sāp.
K. Jansons, Plāņi.
8828. Gavēnī zemē dabūtas mautas nedrīkst augšā ņemt.
K. Jansons, Plāņi. |
8829. Gavēnī sali neaizdod.
K. Jansons, Plāņi.
8830. Pa gavēņa piektdienām nevajaga no mājām neko izdot; ja izdod, tad raganas var ko padarīt.
A. Bunks, Nīca.
8831. Gavēņa laikā nevajaga otram dot uguni un sāli, jo viņš ar to var devēju noburt.
M. Velvele, Straupe.
8832. Gavēnī nedrīkst uguni no mājas projām dot, tad mājā nelaime notiek.
E. Laime, Tirza.
8833. Ja gavēnī bērns vārnu vai žagatu uzbilst, rāda, tad tam saka: „Iekodies astē!"
K. Jansons, Plāņi.
IX. Gavēņa sakars ar zirgu.
8834. 1789. g. Pavārda Matīss [griežas pie Griezes draudzes mācītāja, jo viņam] gavēņa naktī asina kukuls iekš zirgu staļļa ir ielikts.
Kurzemes draudzes chronikas II, 122.
8835. Gavēnī burvis saviem zirgiem karklēs ieslien stāvus gayo salmu gabalu un zirgiem ir rene pār gūžām.
K. Jansons, Vijciems.
X. Gavēņa sakars ar lopiem.
8836. Gavēnī uz kūts durvīm uzliek appušķotu koka krustiņu, lai raganas lopiem nekā nevar padarīt.
539
Gauinit
E. Laime, Tirza.
8837. Gavēņa laikā vajagot nest pileņģus kūti, jo citādi varot noburt lopus.
P. Eglīte, Prieku|i.
8838. Mana māte mirdama mani mācīja, lai gavēņu piektdienās pienu nekad nevārot, nedz arī istabu slaukot, tad lopi arvien pienu papilnam došot.
Latv. Av. 1857, 102.
8839. Gavēņu pirmo piektdienu vajaga dot lopiem dažādas zāles, piemēram, skauģa pulveri, tad nenotiek nekāds ļaunums ar lopiem.
M. Ķaupelis, Nīca.
8840. Gavēņa laikā vajaga salasīt zaķu spiras, piemest govu dzērienam un dot govīm dzert.
E. Baltiņš, Raiskums.
8841. Gavēnī govīm ar pelniem mugura jānobārsta, lai tās vasarā nebizo.
K. Jansons, Plāņi.
8842. Katrā gavēņu piektdienā govīm ar sniegu jāpārvelk par muguru, tad viņas bizu laikā nebizo.
P. Zeltiņa, Jaunpils.
8843. Gavēnī jāiebep sāls kādā kulītē, kupa tad jāapvelk ap mājas robežu, lai vasarā lopi nebizo.
K. Jansons, Plāņi.
8844. Gavēnī jāsakrāj maizes sa- kašņi (abrkaši) un Lielās piektdienas rītā jāiedod govīm, lai tās nevarētu noburt.
K. Jansons, Plāņi.
8845. Gavēņa piektdienās nevajagot rīkoties ar šnorīm, tad pakaroties kāds lops.
J. Fleišers, Skrunda.
8840. Gavēņu ceturtdienā nedrīkst vilnu vērpt, tad aitas nepadosies.
/.. Lāce, Veclaicene.
8847. Gavēņu laikā ceturtdienās nevajaga vērpt, tad kustoņi neizdodas. _
A. Bulēne, Rīga.
XI. Gavēņa sakars ar 1 a- b ī b u.
8848. Pa gavēņa laiku nedrīkst vakaros uguni dedzināt, lai rudzi nemūk no lauka mežā. Sevišķi tas jāievēro, ja rudzi ir pliki, tad nedrīkst pat ne pīpi aizpīpot.
A. Zavicka, Sātiņi.
8849. Pa gavēņa laiku nedrīkst sējējs aizkart grāpi jeb no tā ēst, jo tad augot melnplaukas jeb pūļi labībā.
R. Straudovskis, Lielplatone.
8850. Gavēņa laikā puisieši nedrīkst iet ķēķī pie katla, jo tad miežiem aug melnas vārpas.
Fr. Vimba, Jaunpiebalga.
8851. Ja vīrieši gavēnī no poda ēd, tad tīrumā aug melnas vārpas.
E. Laime, Tirza.
8852. Ja gavēņa laikā mazgā muti katlā, tad mute paliek melna un meitām brūtgāni ir ar melnām bārdām.
V. Joāss, Lubāna.
8853. Gavēņu piektdienā jāpār- brauc par tīrumu ar grābekli, tad nezāles neaugs tīrumā.
K. Krastiņš, Jaunpiebalga.
8854. Ja gavēnī vīrieši ēdot no podiņa, tad zaķi ēdot miežus.
H. Lindberga, Veselauska.
8855. Gavēņu vakarā jābraukā pa ceļu, lai aug gaj-i lini.
A. Brāķa, Meirāni.
XII. Gavēņa sakars ar uguni.
8856. Ja gavēnī ir sniegs nogājis un ežas ir plikas, tad vakaros nav brīvu mājā uguni nest, kas kaitē laukiem.
A. Bīlenšteina man., Puze, 1862.
8857. Gavēnī cits citam nedevuši no mājas uguns, lai sējumi neizdegot. [Sal. sējas laiks.]
A. Ģēģeris, Vecpiebalga.
8858. Gavēņu un veļu laikā nedrīkst dot uguni viņu (citai) mātei.
A. 2eibe.
8859. No kūpas mājas gavēņu laikā citam izdodot uguni, tur cūkas krītot un aitas nīkstot.
K. Šilings, 1832. g„ Tirza.
8860. Ja gavēnī bāž žagarus krāsnī ačgārni, tad arī bērni dzem ačgārni.
K. Jansons, Plāņi.
XIII. Gavēņa sakars ar plinti.
8861. Gavēnī plintes stobrā iebāž čūskas galvu, lai plinte ir kodīga. [Sal. plinte.]
K. Jansons, Plāņi.
XIV. Gavēņa sakars ar čūskām.
8862. Gavēņa piektdienās nevajaga žagarus vest no meža mājā. Cik žagaru koku tad pārvedīs, tik čūsku vēlāk pārvilksies mājā. Lai tas nenotiktu, tad viens žagars no vezuma jāizvelk laukā un jāsviež uz meža pusi atpakaļ, nosakot: „Visi pužekļi uz mežu!"
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 200.
8863. Gavēņu piektdienās nedrīkst vest žagarus no meža, jo tad nāk čūskas pakaļ. Tāpat nedrīkst mēslus no laidara vest, tad lopi neiedodas, maizi cept, jo tad tā pel, piena spainīšus mazgāt, tad piens pelē, griestus slaucīt, tad rodas daudz mušu un zirnekļu tīklu.
I. Jansons, Īle.
8864. Gavēņa laikā ceturtdienās un piektdienās nedrīkst nekā nest no meža mājā, jo tad nākot mūdži pakaļ, dažādi siseņi, tārpi, čūskas.
G. Pols, Baldone.
8865. Gavēņa piektdienās nedrīkst nekā vest no meža mājā, jo tad vasaru visādi smūdži un gapās nāk mājā.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
8866. Gavēņu piektdienā nevar malku un žagarus mājās vest, jo tad nākot mājās čūskas, zalkši un citi kustoņi.
P. Iklavs, Saliena.
8867. Gavēņa piektdienās nav brīv ne malku, ne žagarus no meža mājā vest, jo tad čūskas nāk mājā.
J. A. Jansons, Tukums. A. Bīlenšteina man., Puze, 1862.
8868. Gavēņu piektdienā nedrīkst no meža nest žagarus mājā, lai vasaru mājās čūskas nenāktu.
J. A. Jansons. K. Corbiks, Līvbērze.
8869. Gavēņu nedēļas piektdienā nedrīkst vest no meža žagarus mājās, jo vasarā žagaru vietā nāks čūskas.
J. A. Jansons, Nītaure.
8870. Gavēni nedrīkst kokus no meža nest mājā, lai vasaru mājās nenāktu čūskas.
J. A. Jansons, Valka.
8871. Gavēņa laikā, ceturtdienās un piektdienās, nedrīkst no meža nekā mājā nest, citādi laidaros ieviešas čūskas.
J. Ceplenieks, Māņticība.
Austrums, 1889.
8872. Gavēņa laikā piektdienās nedrīkst no meža zaļumus nest mājās, tad čūskas nāk mājās.
A. Bulle, Zvārde.
8873. Ja gavēņa ceturtdienās iet uz mežu vai ved žagarus mājās, tad nāk daudz čūsku mājās.
A. L.-Puškaitis.
8874. Gavēņa piektdienās nevajaga malku un žagarus vest no meža, jo tad čūskas nāk mājā, tāpat vispār gavēnī nevajaga nest no meža mētras vai staipekņus.
E. Aizpurve, Lubāna.
8875. Ja gavēņa piektdienā pārnes no meža kādu koku, tad pavasarī lien čūskas sētā.
J. Fleišers, Skrunda.
8876. Ja gavēņu piektdienā no meža ko pārnes, tad mūdži nāk mājās.
A. Veiss, Penkule.
8877. Ja gavēņu mēnesī nes mā- jčfs vices, tad nākot uz mājām zalkši.
I. Upenieks, Skrunda.
8878. Pa gavēni nevajag no meža staipekļus nest, tad čūskas nāk mājās.
R. Bērziņš, Džūkste.
8879. Gavēnī nevajag valga no zemes augšā ņemt, lai vasarā čūsku neredz.
K. Jansons, Plāņi.
8880. Ja gavēņa piektdienās ved žagarus mājā, tad vasarā nāk čūskas mājā; bet ja tanīs dienās ved lielus bluķus mājā, tad augs cūkas kā bluķi.
Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, v Skujene.
8881. Gavēņu piektdienās nedrīkst žagarus no meža vest mājā; ja ved, tad vasarā žagaros būs čūskas. Daži atstāj žagaru vezumu ārpus mājas neizkrautu un tik otrā dienā ieved pagalmā un izkrauj.
J. E., 1889. Valmiera.
8882. Ja grib izsargāties no čūskām, tad gavēņa laikā vajaga paņemt pīlādža rungu un ačgārniski vilkt uz mežu un tur atstāt.
E. Aizpurve, Lubāna.
8883. Ja gavēnī ved žagarus mājā, tad vezumu sakraujot, trīs žagari jāatstāj mežā, lai zalkši nelien mājās.
J. Cinovskis, Snēpele.
8884. Ja gavēņa piektdienās kaut kas pārnests no meža, tad, lai vasarā nenāktu čūskas mājās, vajaga nomizot kārkla stibiņu, to ar tievo galu pa priekšu vilkt uz mežu un tur sadedzināt.
H. Šiliņa, Penkule.
8885. Kad gavēņu nedēļu piektdienās un rāpuļu dienās mājās no meža nes kokus, zarus u. t. t., tad mājās nāks rāpuļi: čūskas un citi.
G. Stankeviča, Vecgulbene.
8886. Gavēņu laikā nevajaga čūsku pieminēt, tad visu vasaru ne gadīsies ar čūsku sastapties.
J. Širmanis, Vilzciii
8887. Gavēņa laikā nedrīkst pie minēt čūsku, tad vasarā mājās sa nākot daudz čūsku.
E. Kampare, Valmiera.
8888. Ja gavēnī čūsku piemin, tad vasaru pulka rādās.
E. Bērziņa, Mārsnēni.
8889. Ja gavēņa laikā runā par čūskām, tad tās vasarā daudz rādās.
M. Pelēce, Cirsti.
8890. Gavēņa laikā nedrīkst (pieminēt) atminēt čūskas, tad tai gadā jāredz daudz čūskas.
T. Dzintarkalns, Talsi.
8891. Gavēnī nevar čūskas pieminēt, tad viņas nāk mājās.
R. Bērziņš, Džūkste. J. Treimans, Bērze.
8892. Kad gavēnī otru (no) apsauc par čūsku, tad mājās čūskas rodas.
.1. Treimans, Bērze.
8893. Gavēnī jāiedomājas, ka neredzēs tārpu (čūsku), tad tiešām visu vasaru neredzēšot.
O. Darbiņš, Birži.
8894. Ja gavēņu laikā piemin čūsku, tad vasarā redz daudz čūsku.
V. Holcmane, Vandzene.
8895. Gavēņa laikā nevar čūs- k • i-. pieminēt, tad tās nāk mājās.
E. Aizpurve, Lubāna.
hhuii. Gavēnī nedrīkst runāt par ētiskam, lai las nerādās.
V. Joāss, Lubāna.
8897. Gavēņa laikā nevar pieminēt čūskas, lai nelien mājās.
E. Zirnītis, Lubāna.
8898. Gavēņu piektdienu jāēd nevārīta gaļa, tad odzes neiekož.
J. Banazis. Nīca.
8899. Pa gavēņa piektdienām nevajag vērpt, šūt un spoles tīt; ja to dara, tad vasarā redz daudz ķirmiņus (čūskas).
A. Bunks, Nīca.
8900. Gavēņu piektdienās vajag ēst gaļu, lai neredz ķirmiņus (čūskas).
M. Sils, Nīca.
8901. Gavēnī par desām nerunā, lai čūskas nerādās.
K. Jansons, Viļāni.
8902. Gavēnī nedrīkst ne taisīt, ne arī daudzināt desas, jo tad čūskas rādās.
M. Igaune, Galgauska.
8903. Ja gavēnī desas taisa, tad čūskas daudz rādoties.
V. Joāss, Lubāna.
8904. Gavēņu piektdienās nedrīkst arī auklas vīt, nedz valgus griezt, citādi vasarā visur būšot čūskas redzamas.
J. E., 1889. Valmiera.
8905. Gavēņu piektdienās nedrīkst auklas vīt, nedz valgus griezt, citādi vasarā būšot visur čūskas redzamas.
I. Anševica, Piebalga.
8906. Ja gavēnī ir kaut kas nests no meža mājā, tad Lielās piektdienas rītā priekš saules jāsaslauka visi gruži un jānones mežā, tikai tad nekas mājās nenākot.
G. Pols, Baldone.
8907. Gavēņu laikā piektdienās nedrīkst žagarus vest, tad čūskas nāks mājās; ja arī tas izdarīts, tad Lielā piektdienā jāiznes kāds žagars atpakaļ.
A. Bulēne, Rīga.
8908. Gavēņu piektdienās nevar mežā braukt, jo tad nāk mūdži mājās. Bet no viņiem var izsargāties, ja liek pirmo žagaru ačgārniski.
R. Bērziņš, Džūkste.
8909. Gavēņa trešdienās un piektdienās nevar žagarus mājā nest, lai čūskas nenāk mājā. Ja tomēr žagari ir jāved, tad vienu žagaru vajaga atsviest atmuguriski uz meža pusi.
P. Š., Rauna.
8910. Gavēņu piektdienās nevar neko no meža mājās nest, tad mājās nāk čūskas. Ja nu tas ir padarīts, tad Lielā piektdienā no atvestā kaut kas jāiznes uz mežu atpakaļ.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
8911. Pa gavēņa laiku jāvelk pīlādžu runga ačgārniski uz mežu, tad nenāk zalkši mājās.
R. Bērziņš, Džūkste.
8912. Lai čūskas nerādītos vasarā, tad gavēņa piektdienā jākurina krāsns un jāsaka: „Ta ta laba zušu cepšana!"
N. Valdmanis, Vecpiebalga.
XV. Gavēņa sakars ar žurkām, zvirbuļiem un mušām.
8913. Kad gavēnī nes mētras mājā, tad nav mūdžu mājās.
R. Bērziņš, Džūkste.
8t) 14. Lai mušas neaugtu, tad pirmajā gavēņa piektdienā jāsāk vīt valgs; katru gavēņa piektdienu valgs jāvij talak no tās pašas kodeļas; beidzamajā piektdienā jābeidz vil un (ar) novītais valgs jāvicina pa istabu.
E. Laime, Tirza.
8915. Pa trim gavēņu piektdienām vajaga nopīt mazu pātadziņu, ceturtā piektdienā vajaga iet ap laukiem un mājām un pērt zemi ar pātadziņu, tad neviens mūdzis tai gadā nenāks mājās.
R. Bērziņš, Džūkste.
8916. Pirmā gavēņa piektdienā pātaga jānovij un Lielā piektdienā ar to visi istabas kakti jāaizkuļ, lai žurku un mūsu nav.
K. Jansons, Plāņi.
8917. Sešas gavēņu piektdienas vajagot pātagu vīt un Lielo piektdienas rītu pabeigt un visas paspārnes izbakstīt un uz krustceļu aiznest, tad žurkas atstājot mājas. Varot arī kaimiņam uzlaist, ja pārsviežot pātagu pār robežu.
F. Pārups, Zante.
8918. Kad trīs gavēņa vakarus vij pātagu un ar to izkapā tās vietas, kur žurkas skraida, tad viņas visas ir projām.
J. Treimans, Bērze.
8919. Gavēnī vajaga paņemt slotu un apiet ar viņu visapkārt saviem laukiem, pēc tam pārsviest slotu pār plecu un neskatīties atpakaļ, kur tā nokrīt, — tad zvirbuļi neēd labību.
K. Corbiks, Līvbērze.
8920. .Iii gavēni pirts slotu up- ncs visapkārt labības tīrumam 1111, neskatoties atpakaļ, pārmet par plecu, lail zvirbuļi nenoēd labību.
P. Āboliņa, Jelgava.
8921. (iavēnī malcienā (malkcirsnī) jāsagramsta skaidas un jāaiznes uz otra nāburga tīrumu, lai pašu mājā vasarā nebūtu daudz mušu.
K. Jansons, Plāņi.
8922. Ja gavēņa laikā nospiež vienu mušu, tad vasarā būs simts mušu mazāk.
V. Spandegs, Pociems.
8923. Gavēnī meitai jānoslauka ar slotu kūts griesti, un šie netīrumi tad saimniecei jāiemet piestā. Kamēr saimniece ķēķa durvīs grūž piestā mēslus, tikmēr meitai trīs reiz jāpārkāpj par slotu, uz kuj-as tad trīs reiz jājāj ap istabu un katrreiz jāprasa: „ļKo tur grūd?" Saimniecei jāatbild: „Mū- sas." Tad nākamā vasarā nebūs daudz mūsu.
K. Jansons, Plāņi.
8924. Gavēņa piektdienās priekš saules lēkšanas jāslauka istaba un mēsli jāsviež upē jeb jāpārnes pār robežu, lai mušas neaug.
A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce.
8925. Gavēnī nevajag griestus slaucīt, lai vasaru mušas neaug.
A. Būmanis, Pampāļi.
8926. Gavēnī vajag iebāzt pudelē čūsku un turēt istabā, tad vasarā nav mušu.
L. Rone, Ikšķile.
8927. Gavēņa laikā nedrīkst griestus slaucīt, tikai Lieldienas sestdienā drīkst, — tad vasarā nav mušu.
A. Bulle, Zvārde.
8928. Gavēņa ceturtdienās vakaros nevajag uguni dedzināt; ja nededzina, tad visu vasaru nav mušu.
A. Bunks, Nīca.
8929. Ja gavēņu ceturtdienā (Zaļā) ar sietiņu ko sijā, tad daudz mušu mājās.
L. Berkholce, Vaive.
8930. Pa gavēni sietus noglabā tumšā vietā un arī griestus neslauka, tad arī vasaru mušas neronas istabā.
J. Cinovskis, Snēpele.
8931. Ja gavēņa piektdienās sijā ar sietu, tad aug mušas.
A. Bīlenšteina rokraksts, Auce.
8932. Gavēņu laikā nevajaga slaucīt istabai griestus, jo tad mušas krītot acīs.
I. Upenieks, Skrunda.
XVI. Gavēņa sakars ar vanagu un vilku.
8933. Gavēņu piektdienās, kad iedzenot mežā otrādi ķīli malkas pagalē un šo pagali pārnesot mājā, tad vanags visas vistas aiznesot.
P. Iklavs, Saliena.
8934. Ja gavēņu piektdienās sievas pārnes kādu kociņu no meža un bērni pūš stabulīti, tad iznīkst zosis.
A. Bīlenšteina rokraksts, Auce.
8935. Ja gavēnī vilku piemin, tad tas vasaru jērus nes prom.
E. Zirnītis, Lubāna.
8936. Gavēņu piektdienā nedrīkst vest no meža žagarus, jo tad vilki nākot mājās.
E. Bērziņš, Sidgunda.
35
GAVILĒŠANA.
8937. Pie mājām nav jādzied gaviļu dziesmas, citādi mirs ināle.
M. Navenickis, Zasa.
GĀJU PUTNI.
8938. Ja gājēju putni agri aizlaižas uz siltām zemēm, tad būs agra ziema.
K. Bika, Gaujiena.
8939. Ja gāju putni atgriežoties zemu lido, tad gaidāms auksts pavasaris.
M. Iniņberge, BIga.
8940. Kad pavasarī pirmo reiz ieraugi siltās zemes putnu, tad skaties, kāda spalva apakš pastalas, tādu spalvu lopi vai putni izdosies.
J. Treimans, Bērze.
8941. Cik pavasarī gāju putni atrod sniega, tik vēl piesnieg.
A. Zvejniece, Piebalga.
8942. Ka putni agri skrīn uz syltu pusi, tod itei pīzīmēj, ka dreiži byus soltumi.
V. Podis, Rēzekne.
8943. Ja gāju putni iet lielos baros un agri aiziet, tad būs agra un dziļa ziema.
M. Šķipsna, Gulbene.
8944. Ja gāju putni iet zemu, tad ir gapš rudens; ja augstu, tad īss.
A. Salmāns, Balvi.
8945. Ja rudenī putni agri un aiigstu aizlaižas, tad būs vēls rudens.
(tfiii/MJuiin
H. Skujiņš, Smiltene.
8946. Rudeni, ja putni zemu iet projām, tad būs gapš rudens, ja iet augstu, tad īss rudens.
E. Stīpniece, Vērene.
8947. Ja rudenī gāju putni laižas augstu un kārtīgās rindās, tad gaidāms īss rudens, bet ja zemu un baros, tad ilgs un auksts.
A. Zvejniece, Piebalga.
8948. Ja gājputni rudenī zemu lido prom, tad gaidāma agra ziema; ja tie laižas augstu, tad ziema būs vēla un silta.
Latvis, 1909. VII, 26.
8949. Kad gāju putni iet zemu aizlaizdamies, tad gaidāms gapš rudens, bet kad augstu, tad īss.
E. Šneiders, Alūksne.
8950. Ja gāju putni rudenī zemu lido prom, tad būs agra ziema; ja lido augstu, tad ziema būs vēla un silta.
L. Reiteris, Lubāna.
8951. Ja gāju putni rudenī aizejot zemu laižas, tad ziema vēl tālu, ja augstu, tad drīzumā snieg.
A. Užāne, Skujene.
8952. Ja gāju putni iet projām augstu, tad gapa un dziļa ziema; ja zemu, tad īsa un sekla.
A. Vilciņš, Līgatne. A. Krūmiņa, Vijciems.
8953. Kad gāju putni rudenī zemu laižas, tad būs sekla ziema, bet kad augstu — tad dziļa.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
8954. Ja gāju putni skrien pār māju jumtiem, tad tai mājā tai gadā kāds mirs.
(laju putni
L. Kluce, Jaungulbene.
8955. Dzērves rudenī aiziet pirmās, tad iet zosis, un gulbji iet paši pēdējie. Gulbji tik pa nakti iet. Putni dienā vērojot ceļu no saules un nakti atkal no putnu ceļa (zvaigznāja).
H. Skujiņš, Aumeisteri.
8956. Ja zosis un dzērves, uz siltām zemēm dodamās, lido augsti, būs pavasarī lieli plūdi; ja zemu — sniegs noies pamazām.
K. Corbiks, Tukums.
GLĀZE.
8957. Kod gostūs, puiss, vai meita dzer tēju un kod izdzer, tod gluozi nūliks augšpēdiņim, itys pīzīmēj, ka vairuok jis nagrib tēja. A ka gluozi nūliks uz suona, tus pīzīmēj, ka gosts vēl grib.
V. Podis, Rēzekne.
8958. Ja neiztukšotu glāzi pielej pilnu, tad dabū kaulu sāpes.
Šķila, Nīca.
8959. Ja kaut ko dzefot glāze saplīst, tad tanī nedēļā būs tik daudz laimīšu, cik gabaliņos glāze ir saplīsusi.
L. Pogule, Gatarta.
8960. Ja glāzē ielej tēju un viņa pārplīst, tad lējējam ir jāmirst.
A. Smilga, Gaiķi.
8961. Bērnam glāziņu pūšot saka: „Nepūš glāziņu, sāpēs austiņas!" [Sal. atslēga, pudele.]
K. Pētersons, Raņķi.
GLIEMEZIS.
8962. Uz gliemezi saka: «Gliemezi, rādi ragus!" tad viņš arī tūlīt rāda.
A. Mednis, Limbaži.
GLODENE.
8963. Ja kādam glodene iekožot, tad kostais uz vietas pietūkstot un nomirstot.
V. Piģene, Pociems.
8964. Kad sitot glodeni, tad viņa atriebjoties tam sitējam.
J. Streņģis, Nīca.
8965. Ja baltu odzi sit, tad viņa savādi spiedz, un sarodas daudz odzes un norej to cilvēku, kuj\š viņu sit.
K. Šteinbergs, Skrunda.
8966. Kad nositot glodeni, tad viņa ātrāki nenomirstot, kamēr saule nenoejot.
J. Streņģis, Nīca.
8967. Jaunas meitas laiž glodeni uz segas, uz kupu pusi glodene tecēs, uz to pusi meitai ir brūtgāns.
V. Joāss, Lubāna.
8968. Kad glodenes un citas čūskas lodā, tad ir gaidāms lietus.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
8969. Gluda gluda glodenīte Pārtek staļļa dibinā; Lai Dievs dod kumeļam Tiki gludu muguriņu.
LD 29747.
GODS.
8970. Godā pirmais ēdiens bijis govs kuņģa gabaliņš.
K. Jansons, Plāņi.
8971. Godā uz gaļas poda uzklājuši zirga deķi, lai ļaudis daudz gaļas neapēd.
K. Jansons, Plāņi.
547
Gāju putni — Gods
35*
8972. Uz bērēm nedrīkst iet tukšS dūšā, jo tad visa pilnība tiek aprakta līdz ar mirušo 1111 visa dzīve paliek tukša. Turpretī uz kāzām un krustabām var iet arī ne ūdens lāsi nebaudījis.
E. Zommere, Rauna.
8973. Ja viesībās izdzeļ- tukšas visas pasniegtās glāzes, tad nama tēvam netrūks nākošā reizē.
Šķila, Nīca.
8974. Ja viesībās ēdot saplīst šķīvis, tad tas nozīmē, ka tai mājā nav labas saticības.
V. Bernaua, Cēsis.
8975. Lai godībās viesi daudz neēstu, tad zem galda jāiesprauž adata (vai tutens).
A. Pliens, Meirāni.
8976. Ja kādam goda dienā atraugājas, tad viņš nākamā gadā atkal svinēs tādu pašu godu.
P. Zeltiņa, Rīga.
GOVS.
I. Govs īpašības.
8977. Lielais vērsis saka pavasarī uz ganībām: „Man vie, man vie!" Vidējais: „Man ar, man ar!" Mazais telēns: „Visiem, visiem!"
J. Krūmiņš, Auļukailns. Etn.
II 1892.
8978. Dižais bullis saka ganībā: „Man vien, man vien!" Vidējais: „Man ar, man ar!" Mazais: „Vi- siem, visiem!"
A. Adamovičs, Dundaga. J. R.
N. II Kr.
8979. Bullēns, pacēlis galvu uz augšu, saka pavasarī uz ganībām: „Visiem, visiem, visiem!"
Kr., Bērze.
8980. Dievs liellopiem ļoti maz valodas piešķīris. Pavasarī lielais vērsis, cini badīdams, tikai to vien var izteikt: „Man bija manta, man bija manta!" Mazais vēršelis: „Man ir, man ir!"
A. L.-P., Džūkste.
8981. Rudenī govs saka: „ Es ēdīšu, es ēdīšu."
A. Miglava, Rīga.
8982. Lielais vērsis saka zāli ēdot: „Būs, būs! būs, būs!"
Jaunzems, Bilstiņi
8983. Kādas ir mājā govis, tādas tur ir sievietes: badīgas —dusmīgas (kas ragiem bada u. t. t.).
K. Jansons, Plāņi.
8984. Melnas govis nevajaga audzēt, lai pērkons mājā nesper.
K. Jansons, Plāņi.
8985. Tā govs, kurai ir zemas kājas un plats vēdars, tā ir laba piena govs.
H. Skujiņš, Smiltene
8986. Kurai govij ir divi pie- pupi, tā ir laba piena govs.
J. Ķikuts, Nīca.
8987. Ja govij astes skremstalīte sniedzas līdz locekļiem, tad tā būs gaj-u pienu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8988. Ja govij gaj-a aste, tad tā laba piena govs.
I. Dzilna, Lubāna.
8989. Tā govs, kurai astes skrimslis ir līdz pakaļas kāju locītavām, tā ar ir laba piena govs.
H. Skujiņš, Smiltene,
8990. Ja govij uz astes gala dzeltānās blugznas, tad tai ir trekns piens.
K. Lielozols, Nīca.
8991. Ja govij astes kaula gals sniedzas pāri ceļgaliem, tad tā ir ļoti laba piena govs.
A. Salmāns, Balvi.
8992. Ja govij gaj-a aste, tad tā ir pienīga.
K. Lielozols, Nīca.
8993. Ja govīm skrituls ir starp acīm, tad tā ir pienīdza (pienīga).
J. Fleišers, Skrunda.
8994. Kad govij zem acīm piena zīme, tad tā būs pienīga.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8995. Kuj-ai govij zem kakla liela krāgas āda, tā ir pienīga.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
8996. Tāda govs, kam uz kakla ir tādas kā krēpes, ir vislabākā piena devēja.
H. Skujiņš, Smiltene.
8997. Kuj-ām govīm ir biezas un spalvainas ausis, tām biezs piens.
E. Laime, Tirza.
8998. Ja govij ausis ir sārņai- nas, tad tā ir pienīga; ja ausis ir tīras kā izmazgātas, tad viņa nav pienīga.
A. Salmāns, Balvi.
8999. Kufai govij ir auss iekšpuse dzeltānā, tā dod treknu pienu un tai ir biezs kreims.
H. Skujiņš, Smiltene.
9000. Tā govs, kam ir platas ribu starpas, trīs pirkstu platumā, ir laba piena govs.
H. Skujiņš, Smiltene.
9001. Cik govij uz ragiem strīpu, tik viņai esot gadu.
M. Valts, Nīca.
9002. Ja govij pie ragiem ir dzeltānā pluta, tad tā govs ir grūta.
H. Skujiņš, Smiltene.
9003. Tā govs, kam ir resni ragi un tie uz āru izliekušies, tā ir vērsī nolēkusies, un no tādas nekad lāga piena govs neiznāks.
H. Skujiņš, Smiltene.
9004. Kad govīm ragus nozāģē, tad galus vajaga iemest akā; tad dod daudz piena.
A. Broža, Naukšēni.
9005. Ja govīm ragus apzāģē, tad aptrūkst piens; lai tas nenotiktu, tad nozāģētie gali jāiemet akā.
A. Mencis, Puikule.
9006. Ja trīs pirkstus var ielikt starp govs ribām, tad tā ir pienīga.
A. Salmāns, Balvi.
9007. Ja govij ragu grumbās ir pārtraukumi, tad tā ir bijusi pārslaucama [ālava]; ja viena grumba ir cieši pie otras, tad nav bijusi pārslaucama.
A. Salmāns, Balvi.
9008. Ālavīcas govi no tā var pazīt, ka viņai ir piens pupu galos.
H. Skujiņš, Smiltene.
9009. Kuj-ai govij ir deguns no- rasājis, tā dod daudz piena. [Sal. suns.]
M. Ķikuts, Nīca.
9010. Kupai govij lielākas piena dzīslas, tā ir pienīgāka.
M. Raņķis, Nīca.
9011. Tāda govs, kam ir gapa spalva, tā ir laba piena devēja.
H. Skujiņš, Smiltene.
9012. Ja govs liec muguru, kad tai velk pāri ar roku, tad tā ir apgājusi vēršos.
A. Salmāns, Balvi.
9013. Lai uzzinātu saimnieks, kādas krāsas govis tam ies uz roku, tad rudzus nopļaujot jāapsēžas uz pēdējā kūļa un jānodzied garīga dziesma, tad ātri jāpaceļ kūlis un jāskatās, kādas krāsas kukainis būs zem tā, tādas krāsas vajag turēt govis.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
II. Govs vardi.
9014. Govīm dod parasti vārdus pēc tām nedēļas dienām, kad viņas radījušās: mandala jeb pir- mala, otaļa, trešala, cekula, piek- tala, sestala, svētala. Tā kā nu ar šiem vārdiem vien nepietiek, tad viņas nosauc arī pēc spalvas: dūmaļa (tumši brūna), slaune (ar raibumiem pie pakaļas sāna), raibaļa, zvaigala (ar laukumu pierē), zīmaļa (ar kādu sevišķu zīmi). Melnu govi mēdz saukt par vabuli jeb skudri, sirmu par briedalu un raibu arī par cielavu. [Sal. zirgs.]
P. Š., Rauna.
9015. Viena pati man gotiņa, Tai skudrīti vārdu liku, Lai telītes vairojās
Kā skudrītes pūlītē.
LD 28960.
9016. Šķir, mana māmuļa, Zīmotas govis: Zīmuļu, dūmaļu, Baltmugurīti.
Dunalka, LD 2895.5.
9017. Ko, māmiņa, vārdu liksi Šās vasaras telītēm?
Kupa raiba — raibaliņa, Kuj-a melna — vabulīte.
Lubāna, LD 28941.
9018. Piektuļa, sestuļa, tās manas gotiņas.
Dzelzava, LD 29041.
9019. Ja lopus sauc puķu vārdos, tad puķes nesmaržo.
A. Būmane, Pampāļi.
9020. Govīm nedrīkst likt putnu vārdus, tad tās ganos negantas.
E. Laime, Tirza.
9021. Govi pērkot, pārdevējs jāsakaitina, govs jānosauc citā vārdā un vecās mājas vārtos govij pret pārdevēju pakaļa jāpagriež.
K. Jansons, Plāņi.
9022. Ja pērkot govi aizmirst paprasīt tās vārdu, tad tā govs laimīgi pirkta.
K. Corbiks, Valgunde.
9023. Nopirktu govi krustis nomēri un citā vārdā nosauc.
K. Jansons, Plāņi.
9024. Kad govi sauc tādā pašā vārdā, kāds bijis pie agrākās saimnieces, tad govs negrib jaunā vietā dzīvot.
J. Banazis, Nīca.
III. Govs sakari ar vistu.
9025. Es savām telītēm Cekulainu vistu kāvu: Dod, Dieviņ, tik telīšu, Cik spalviņu cekulā.
LD 28934.
9026. Ej, vistiņa, olu dēt Manā govu laidarā, Lai gotiņas tā viesās, Kā vistiņa oliņās.
LD 28981.
9027. Nāc, vistiņ, purinies Manā govu dārziņā; Sev purini pilnu pērkli, Man telīšu pilnu dārzu.
LD 28948.
IV. Govs sakari ar cielavu.
9028. Raibas vien man telītes Kā raibās cielaviņas; Vai cielava ielēkusi Manā govju laidarā.
LD 29042.
V. Govs sakari ar skud- r u.
9029. Viena pati man gotiņa, Tai skudrīti vārdu liku, Lai telītes vairojas Kā skudrītes pūlītē.
Nītaure, LD 28960.
VI. Govs sakari ar jostu.
9030. Trim kārtām jostu jožu, Uz kūtiņu tecēdama. Audzē, Dievs, man telītes, Trim, četrām kārtiņām.
LD 28959.
VII. Pirkšana un pardo- š a n a.
9031. Govi pārdodot, jāizņem viņai mēsli no nagiem, lai citu govu labumu viņai līdza neaizdotu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9032. Govi vedot uz pilsētu, jāizņem no govs nagu starpas netīrumi, jāietin lupatiņā un jāiebāž kabatā, tad govs iet bez dzīšanas.
M. Sikle, Nīca.
9033. Govi pārdodot kādu kušķi spalvu nogriež, lai pircējs mājas labuma neaizved.
K. Jansons, Plāņi.
9034. Govi pārdodot jāizplēš kāds kušķītis spalvas un jāatmet atpakaļ kūtī, tad lopu labumu neaizdod līdzi.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9035. Govis mēdz trīs reizes ap skudpu pūli apvest, pirms tās uz tirgu ved pārdot, ar to cerību, ka tad būšot daudz pircēju kā skudpu.
J. Alunāns, Mājas Viesis, 1857. 2701 .
9036. Ja govi grib pārdot, tad iepriekšējā dienā jāuzliek rīkste uz skudru pūļa. Govi vedot no kūts, ar rīksti trīs reizes jāiesit. Uz tirgu govs jāaizdzen ar to pašu rīksti. Tad pircēji iet kā skudras govij apkārt.
J. Avotiņš, Vestienu.
9037. Mēdz arī govis trīs reizes ap skudpu pūli apvest, pirms tās uz tirgu ved pārdot, ar to cerību, ka tad būšot pircēju kā skudpu.
Mājas Viesis, 1857. 270.
9038. Govi pārdodot, jānogriež tai trīs kušķi spalvas, kūpi atmuguriski jāiemet atpakaļ kūtī, tad lopu svētība netiek līdzi pārdota.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9039. Kad govi ved uz tirgu, lad tā jāapved trīs reiz ap skudpu puli (pūzni), lai tai pircēju netrūksi.
K. Jansons, Pliīņl
9040. Govi vedot uz tirgu, jāap ved trīs reiz ap skudru pūli, tad būs daudz pircēju.
J. Apsalons, Sērpils.
9041. Jn govs, uz tirgu vedot, neiet, tad maizes rieciens jāapgriež Iris reizes riņķī un jāiedod; tad govs tūdaļ ies.
M. Sikle, Nīca.
9042. Ja govs nav ievadāta, tad tai saitē, ar kufu grib govi vest, vajaga ievīt lielās adatas aci.
A. Salmāns, Balvi.
9043. Kad ved govi pārdot, iesprauž adatiņu valgā: tad govs labi iet.
R. Bērziņš, Džūkste.
9044. Govi pārdodot adata jāieliek valgā, tad viņa atpakaļ nebēgs.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9045. Ja govs, uz tirgu vedot, neiet, tad maizes riecenis 3 reizes jāgriež riņķī ap zirga purnu un govs tūdaļ ies.
Alksnis-Zundulis, Naudīte. K.
Lielozols, Nīca. Bērziņš, Ropaži.
9046. Ja govi ved uz tirgu un tā neiet, tad jāapgriež maizes rieciens tai 3 reizes ap purnu, tad govs ies.
J. A. Jansons.
9047. Ja govi pārdod, tad no vezuma jāizsviež siens 3 reizes, tad nepārdos savu laimi.
Z. Lāce, Veclaicene.
9048. Ja govs vedot uz tirgu negrib labprāt iet, tad ar maizi vajaga pārvilkt krustu no priekšas uz pakaļkājām un to kumosu iedod govij.
I. Indans, Gārsene.
9049. Govs pārdevējam tirgū sudraba nauda mutē jātur.
K. Jansons, Plāņi.
9050. Ja govi pārdod, tad tiklab pārdevējam, kā pircējam aiz saites ir jānodod un jāsaņem govs, tad būs izdevība.
M. Navenickis, Zasa.
9051. Ja govi ved pārdot un ja viņa iemavās vēl savas mājas robežās, tad to nekad nedabū pārdot.
A. Broža, Naukšēni.
9052. Govi pārdodot, pircējam govs valgu līdz nedod, lai piena govīm nenotrūkst.
K. Jansons, Plāņi.
9053. Ja govs, vedot pārdot, mēslo, tad būs magaričas.
J. Jakāns, Bebrene.
9054. Kad govi pērk, tad tā jāpērk ar visiem apaušiem, tad nevarot nozagt, kā arī cits ļaunums nenotiekot.
G. Pols, Bauska.
9055. Govi pirkot, nav jāņem valgs ar pliku roku, tad ar to govi labi nepaiet.
A. Aizpurve, Lubāna.
9056. Ja nopērk jaunu govi, tad tai uz ragiem jālej ūdens, lai ar māju govīm nebadās.
H. Šiliņa, Penkule.
9057. Ja nopērk govi un ja tā negrib pie jaunā saimnieka dzīvot, tad pēdējam jānogriež maize (nenoteikts daudzums) un jāņem sev 3 reizes apkārt. Pēc tam tā jāiedod nopirktajam lopam. Tad govs vairs no jaunā saimnieka prom nebēgs.
A. Plaudis, Kosa.
9058. Lai govis nenomaldītos, nešķirtos, ņem maizes gabalu un apvelk katrai govij 3 reizes ap kaklu un pēc tam dod apēst.
M. Veidenberga, Vecmokas.
9059. Nopirktu govi tuvākās krustcelēs vajaga apgriezt trīs reizes riņķī, tad tā nebēg uz veco vietu.
E. Jēpe, Palsmane.
9060. Ja pērk govi, tad vajaga paņemt no vecās kūts, no govs priekškājām drusku barības atliekas, tad govs labi līdzi iet.
A. Smilga, Rīga.
9061. Govi pirkot, no vecās mājas kūts, kur gove stāvējusi, trīs šķipsni pakaišu paņem līdz(a), lai jaunā mājā govs nebļauj.
K. Jansons, Ziemeris.
9062. Kad govi pirk, tad no tās mājas, kur pirkta govs, jāpaņem līdzi salmu vīšķis, lai govs atpakaļ neiet.
A. Aizpurve, Lubāna.
9063. Kad govi pērk, to izvedot vajagot no kūts paņemt līdz kādu priekšmetu, tad govs labi dodot pienu.
J. Skara, Jaunpiebalga.
9064. Ja nopērk govi un tā negrib līdzi iet, tad ar asti tai jāiesit trīs reizes pa kreisiem sāniem, tad govs ies līdzi.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
9065. Kad jaunu govi pērk un ved mājās, tad no savas zemes vajaga trīs saujiņas zemes ielikt govij inutē un ar ūdeni vajaga trīs reizes nomazgāt govi no ragiem līdz astei un ieliet tai to trīs reizes mutē, tad nekas ļauns nenotiks.
E. Baltiņš, Raiskums.
9066. Ja nopirktu govi ved mājās, tad jāmauc cimdi rokā, lai būtu biezs krējums.
K. Kristape, Olaine.
9067. Kad govi pērk un viņa bēg projām, tad jāizbāž maize caur kreiso azoti un jādod govij ēst, tad viņa vairs nebēg projām.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
9068. Kad noved govi uz jaunu vietu, tad tai jālej ar spaini ūdens acīs, lai nebēgtu atpakaļ uz veco vietu.
J. Niedre, Džūkste.
9069. Kad govi pārved no tirgus, tad tai jālej ūdens acīs, lai neskrietu prom.
E. Kampare, Piebalga.
9070. Lai pirkta govs neietu uz veco vietu atpakaļ, tad, pirmo reizi slaucot, jāņem ūdens un 3 reizes jāiespricina acīs.
M. Veidenberga, Vecmokas.
9071. Ja nopirkta govs iet atpakaļ uz veco māju, tad jāielej ūdens acīs un jāsaka: „Stāvi kā krāsns!"
O. Mucniece, Ventspils.
9072. Ja kaimiņos pirkta govs jaunajā kūtī nav mierīga un ārā tikusi skrien uz agrāko dzīves vietu atpakaļ, tad no kaimiņa kūts jāatnes trīs dakšas mēslu, uz ku- j-iem govs stāvējusi, jāizrauj govij trīs kušķīši spalvu un ar ķīlīšiem jāiesit jaunās kūts sienā. Tad govs uz kaimiņiem vairs neskrie- šot.
J. Jirgensons, Carnikava.
9073. Kad pērk jaunu govi un ved to mājās, tad no govs vecajām mājām vajaga paņemt līdzi kādu kušķi mēslu un tos jaunā mājā pielikt govij klāt, lai tā jaunā mājā mierīgi dzīvotu.
V. Krieviņš, Daugmale.
9074. Kad nopirktu govi pirmo reizi ieved kūti, tad trīs reizes jāatsviež atroceniski mēsli uz durvju pusi, t. i. jāapslēpj pēdas, jo tad govs nebēg atpakaļ uz veco vietu.
E. Jēpe, Palsmane.
9075. Ja govi ved uz citu dzīves vietu, tad, vedot to no kūts laukā, jāpajem līdz drusku mēslu, lai ietu pa rokai.
V. Kancāns, Asare.
9076. Nuo citurienas pārvastai guovij, lai atpakaļ naskrietu, jāuz- mouc ketliņš koklā ar ūdeni, lai papriešku ti nuodzerās, bet palieks jānuolej zemē. Tāpat pārvastā guovs jānuokrusta citā vordā.
P. Upmalis, Ļaudona.
9077. Kad nopērk jaunu govi, tad jādzirda pirmo reizi no katliņa, lai nebēgtu projām.
M. Driņķe, Ranka.
9078. Ja nopērk govi, tad viņa pirmo reiz jādzirda no vārāmā podiņa, citādi viņa bēg projām.
E. Laime, Tirza.
9079. Ja govi nopirk, tad tā mājā jāpadzirda no katla un katls jāapgāž uz mutes, tad govs nebēg nekur projām.
P. Broks, Varakļāni.
9080. Pirktai govij jādod pirmo reizi ēst no jumta izplēsti salmi, tad ies pa rokai.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
9081. Jāizrauj no salmu jumta salms, jeb no stiebru jumta stiebrs, un jāiedod govīm ar citu barību, tad tās būs piezintētas un vairs nekur nemuks.
J. Banazis, Nīca.
9082. Ja jaunnopirkta govs bēg atpakaļ uz savu veco māju, tad jāņem rokā gabals maizes, jāpieiet pie govs un ar maizes gabalu 3 reizes jāvelk līnija sev un govij ap kaklu, it kā ar saiti sasaistoties; pēc tam maize jāatdod govij. Govs vairs prom nebēgs.
J. A. Jansons, Salaca.
9083. Lai pieradinātu jaunno- pirktu govi, tad saimniecei jāapņem ap sevi 3 reizes maize apkārt un jāiedod govij.
J. A. Jansons, Piņķi.
9084. Ja govs vedot neiet, tad no kreisās priekšas kājas jānoņem trīs reizes zemes un jānoglauda govij mugura, tad viņa iet.
A. Aizpurve, Lubāna.
9085. Kad govi atved no tirgus, tad jānoliek kāši pie kūts sliekšņa un jāpārved govs pāri, lai tā nebēg projām.
A. Sausā, Tirza.
9086. Nopirktu govi jaunā kūtī vedot, vajaga tai kājas nomazgāt ar siltu ūdeni, lai viņa drīzāk pierastu pie jaunās dzīves vietas.
P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
9087. Ja govi nopērk un ved kūtī, tad vajag pīlādžu nūju starp kājām mest; tad neapskauž.
A. Andersone, Jelgava.
9088. Jam nūdaguļi, nāzi un at- slāgu. Vysu pasvīž zam slīkšņa. (Gūvis juopuordzam puori.) Nu ocu nadatiks nikas, byus špetnas un vysod sorguos sovas sātas.
T. Beča, Preiļi.
9089. Ja nopērk govi, tad iekams ved pirmo reizi kūtī, apved trīs reizes ap kūti apkārt un tad ap akmeni, kas atrodas kūts priekšā.
M. Miezīte, Liepkalns.
VIII. Ganīšana un ēdinaš a n a.
9090. Pavasari, kad lopi nespēcīgi, tā ka var domāt, ka tie purā iegāzīsies, paši savām kājām vairs laukā netiks, tad vajagot, pirms iesāk ganos dzīt, aiziet uz pārrobežu un dabūt kādu skudru pūli. Pie pavasapa siltas saulītes tās jau visas ir izlīdušas no saviem ziemas dzīvokļiem. Tās nu jāsarauš drīz kulītē un gals jāaizsien cieti, ka vairs netiek neviena laukā. Tad jāvāra katlā ūdens, un kad tas sāk vārīties, jāliek tur kulīte ar skud- rēm iekšā. Kad skudres labi izvārījušās, tad kulīte jāņem laukā un ūdens jāatdzisina. Kad šo ūdeni dod lopiem dzert, tad tos var droši ganos dzīt. Govis tad esot tik vieglas kā skudres un ejot droši puru purus cauri.
Blaubergs, Sērpils.
9091. Pirms govis ganos dzenot, vajagot atnest no triju kungu robežām akmeņus, no ikkatra pa vienam, nokarsēt tos labi sarkanus, tad ieliet ūdeni piena kāšamajos spainīšos, mest tos akmeņus iekšā un aizvāzt spainīšus cieti, lai labi sasūt.Vēlāku akmeņi atkal jāizņem, jāaiznes un jānoliek tajās pašās vietās, no kurienes tie ņemti. Šis ūdens nu jādod lopiem dzert. To vasaru tad būšot tik daudz piena kā ūdens. Tas viss jādara, kamēr lopi vēl ne reizes nav bijuši izlaisti laukā.
Blaubergs, Sērpils.
9092. Stiprākās govis dažreiz bada vājākās. Lai nu vājākās govis varētu vinnēt kaimiņu stiprās govis, tad vajagot priekš dzeguzes kūkošanas dabūt čūsku, sadedzināt to un tos pelnus iedot lopiem ar dzērienu. Kad tāda govs, kas ar čūsku iedzirdināta, tik aizšņācolies vien, tad citas govis bēgot no las tikpat kā no čūskas.
Blaubergs, Sērpils.
9093. Ja kāda govs ir ļoti lēna. tad, pirmo reizi laižot ganos, va ja ga apkūpināt ar čūskas ādu, tad vi ņa neļaujas sevi badīt un skrien citām virsū kā čūska.
A. Lazdāna, Kalupi-.
9094. Rītā priekš lopu dzīšanas ganos, burvis apsvēpēja govis ar de gošu lupatu, kupā bija ielikta vilka gaļa. Kad dūli nodzēsa, tad to aiz bāza kūtī aiz sijas, kur tas stāvēja līdz otram gadam. Tad apakš durvīm nolika atslēgu, uzmeta salmus un mēslus virsū.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
9095. Govis kūpina ar vilka gaļu, lai burvis netiek tām klāt.
V. Joāss, Lubāna. A. Zvej niece, Lubāna.
9096. Lai burvji govis neapburtu, tad ņem maizes gabalu ar cūku taukiem un dod to govīm apēst.
M. Veidenberga, Vecmokas.
9097. Ja govis ganos laizās, tad jāsalasa akmeņi no visām debess pusēm, jānoglauda govīm muguras, sakot: „Kas skauž, lai akmeņus grauž", un akmeņi jāpaliek zem kūts sliekšņa. Tad govis vairs ne laizās.
A. Aizpurve, Lubāna.
9098. Ja kādreiz divas govis lai zās, tad tam ganam, kam pieder tā govs, ko laiza, vakarā vāra biez putru.
K. Lielozols, Nīca.
9099. Kad ganos divas mūlas govis laizās, tad ganam vakarā būs biezputra.
K. Lielozols, Nīca.
9100. Kad govis ganos laizās, tad ganam būs biezputra.
K. Lielozols, Nīca.
9101. Kad govs laizās, tad mājās ir ganam sausi rāceņi.
K. Lielozols, Nīca.
9102. Ja ganos mūlas govis laizās, tad vakarā ganam būs izvārīti apaļi kartupeļi.
K. Lielozols, Nīca.
9103. Govīm jānogriež astes gali, lai nāk vakaros mājās.
M. Sikle. Nīca.
9104. Ja viens kaimiņš govis zāļojot un otrs nē, tad pirmā govis pārejot otra ganībā un otram govis maz piena dodot.
J. Janspns, Plāņi.
9105. Govīm, pirmo reizi laižot ganos, jārīvē muguras ar ledu, lai tās nebizotu.
A. Podniece, Ogre.
9106. Pavasarī priekš lopu ganos laišanas skauģi strumpē [pūš ar ragu], lai atņemtu citiem pienu. Cik tālu dzirdama taures balss, tik tālu sniedzas skaušana.
P. Š., Preiļi.
9107. Govij no priekšā aizliktās barības nedrīkst ne smilgas atraut — noņemt.
K. Jansons, Plāņi.
9108. Lai govis ganos labāk ēstu, tad' no rītiem katrai govij jāiedod sālī apviļāts maizes kumosiņš.
L. Pogule, Gatarta.
9109. Govīm jādod rāceņi pēc slaukšanas, jo tad ir labs piens; bet ja dod priekš slaukšanas, tad pienam ir rāceņu garša.
E. Līdeka, Lubāna.
9110. Lai govis daudz piena dotu, tad Zaļās ceturtdienas rītā agri, kamēr citi vēl guļ, jāiebāž tām mutē pa gabaliņam cūkas gaļas. Pēc visu cauru gadu būs daudz piena un krējuma.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
9111. Govīm vajagot ragus griezt uz to pusi, kur labāka zeme, tad vairāk piena došot.
Latviešu Avīzes, 18<>2, 36.
9112. Govis jālaiž laukā, kad pūš plūdeņa (vakara) vējš, tad viņas dod vairāk piena.
A. Freijs, Talsi.
9113. Ja slaucamās govis baro ar cāļa galvām (pavasara ziedi ar spilgti dzelteniem, apaļiem ziediem kā bumbiņas, gariem kātiem, ir pļavās — trollius europaeus), tad saimniece nemūžam no piena nevar sviesta sakult.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
9114. Govs, kūjai dzeramo maisa ar kruķi, citas govis ganos uzveic un pati labāk paēd.
V. Miķelāns, Rubeņi.
9115. Maizes ūdens jādod govīm, vislabāk jaunām telēm, tad tās būs apaļas kā maizes klaips.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
9116. Ja govi aizved uz citām ganībām, svešā vietā, tad govij, priekš laukā laišanas, jādod kaut kas ieēst vai iedzert, lai viņa nesaslimtu.
M. Lercha, Pastende.
9117. Govis jābalo ar pureņu ziediem, tad sviests ir tikpat dzeltens kā pureņu ziedi.
A. Berķe, Mētriena.
9118. Ja govīm dod ēst sviesta puķes [trollius europaeus], tad viņas dod daudz sviesta.
P. Š„ Rauna.
9119. Govis pienu noraun, jātās laiž nopļautā pļavā, kamēr vēl nav lietus nolijis.
K. Jansons, Plāņi.
9120. Ja govis laižot uz tikko nokasītas pļavas (kad siens tikko novākts), tad tās pienu noraunot.
H. Skujiņš, Smiltene.
9121. Kad govis uz tikko nopļautas pļavas zāli ar visām saknēm ēd, tad viņām nav piena.
Skolnieku pulciņš, Jēkabpils.
9122. Kad govs no ganiem mājā nākot nes mutē zāli, tad paredz badu.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
9123. No āra lopiem ūdens nav jānes Zaļā ceturtdienā un pirmās Lieldienās, tad govis nebizo.
M. Zeltiņa, Vējava.
9124. Lai govis nebizotu, tās dzirdāmas tikai pēc saules rieta.
E. Aizpurve, Lubāna.
9125. Govīm nedrīkst dzert dot Lūcijā un pirmā Ziemas svētku rītā, lai viņas vasarā nebizo. [Sal. Lūcijas diena, Ziemas svētki.]
K. Jansons, Plāņi.
9126. Kad govs paturas, tad jāņem no trim pasliekšņiem zemes un jāpieber pie dzēriena, lai govis dotu vairāk piena un citi to neaizturētu.
A. Zavicka, Sātiņi.
9127. Govs uzturai vajaga pieci vezumi barības.
H. Skujiņš, Smiltene.
IX. Pie vērša.
9128. Lai govis apņemtu ātrāki vēršus, tad saiminiecei Ziemas svētku rītā pirmai jāpasteidzas govis pabarot.
G. Pols, Vecgulbene.
9129. Govis ņemot labi vēršus, ja tām ragos iesienot vīriešu bikšu vīli.
J. Jansons, Plāņi.
9130. Ja grib, lai govis būtu bez ragiem — tolētas, tad vēršam ap abiem ragiem jāapsien melna bante.
L. Pogule, Gatarta.
9131. Ja govs nepieņem vēršus, tad vecu vīriešu bikšu apkakle jāapsien ap kaklu.
V. Miķelāns, Rubeņi.
9132. Ja govs nevar apiet, tad piektvakaru vajaga pārvilkt ar bu- ceņu vici trīs riņķus pār govs krustiem un pēc tam vēl tai uzcirst trīs reizes.
J. K. Dambergs, Ēdole.
9133. Kad govis ir vājas un var domāt, ka viņas vēršu laikā lāgā neapiesies, tad vajagot, pirms dzenot ganos, noņemt no pirts krāsns akmeņus, nokarsēt tos labi karstus, mest tad kādā ūdens traukā un likt, lai labi sasūt. Pēc akmeņi jāizņem, jāaiznes atpakaļ uz pirts krāsni un ūdens jādod govīm dzert, tad govis kravājoties kā krāsnis un agri apejoties ar vēršiem.
Blaubergs, Sērpils.
9134. Ja govs neņem vēršus, tad vajaga izsautēt vienkāju papardes un dot dzert.
K. Biša, Vijciems.
9135. Pirmo reizi govi ciemos lot, tā jāpaved aiz ausīm pāri ts slieksnim, tad tā vienmēr ies )i līdz.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
9136. Kad govi lecina jaunā mē- sī, tad atnesas bullītis, ja vecā, 1 būs gotiņa.
M. Navenickis, Zasa.
9137. Jaunā mēnesi ja govi ved j buļļiem, tad govij ir gotiņa.
H. Šiliņa, Penkule.
9138. Kad govi ved pie vērša un priekšu izslauc, tad tai atnāks rsitis, bet ja neizslauktu aizved, i tai būs telīte.
M. Āboliņa, Aumeisteri.
9139. Ja govs bijusi vēršos un c tam aprauj pienu, tad no tās its, kur bija vērsis, nevienam ne- dzot jāpaņem mēsli un jānoliek
kūts paslieksnē, kur ir govs.
V. Johansone, Jaunpiebalga.
9140. Ja govis par ilgu vēršos uzoties, tad tādām vajagot vecu kšu apekli ap kaklu apsiet. Ja i tāda bikšu apekle nemaz mājā •gadoties, tad varot ari ņemt mai-
aizsienamo auklu, tā arī derot, tik iznākot dievojā brīdī apsiet, i viss tas vēl nelīdzot, tad vajagot ikarā bez saules apcirpt vērsi, no- rptās spalvas sadedzināt un tos •lnus rītā atkal bez saules iedot ivij ar dzērienu.
Blaubergs, Sērpils.
9141. Ja govs neapejas, tad viņa kuļ ar vīrieša biksēm.
V. Spandegs, Pociems.
9142. Govīm, kad tās pēc vērēm nemeklējas, ir jādod sieviešu ēnešziedi.
K. Jansons, Plāņi.
V91 43. Ja govs nemeklejas, vajaga uz kūti aiziet nevainīgai jaunavai, tur izģērbties kailai un ļaut no govs sevi aplaizīt.
K. Poga, Penkule.
9144. Kad govi pie vērša vedot, tad valgā jāiemet trijdeviņi mazgli un valgs jāsien ap kaklu, tad govs vēršus apņemot.
H. Skujiņš, Smiltene.
9145. Gavēnī govīm varžu kurkuļi jādod, lai tās vēršus meklē.
K. Jansons, Plāņi.
9146. Kad govi ved pie vērša, tad vērsim jādod maize, lai teļi būtu spēcīgi un govs pienīga.
Alksnis-Zundulis, Naudīte.
9147. Ja govis neapņem vēršus, tad jādod tām abru kašas.
Z. Lāce, Veclaicene.
9148. Ja govs neiet buļļos, tai jādod ēst ķiploki ar sviestu.
J. Andriņš, Taurkalns-
9149. Ja govs nemeklē vēršus, tai jāiedod trīs reizes abrkaši, tad tā meklēsies.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
9150. Govi no vērša (no aplecināšanas) mājā vedot, ja ceļā pirmo satiek vīrieti, tad govij būs bullītis,, bet ja pirmo satiek sievieti, tad telīte.
E. Pūriņš, Skujene.
9151. Ja govs vienādi vēršos stāv, tad tā jānoper ar krāsns slaukāmo slotu.
K. Jansons, Plāņi.
9152. Ja govs vienādi vēršos stāv, tad tai ragos jāiesien vīriešu bikšu skrotē.
K. Jansons, Smiltene-
9153. Kad govs ilgi vēršos stāv, tad tā 3 reiz ap aku pret sauli jāapved ar vāli vai izpem rokā.
K. Jansons, Plāņi.
9154. Ja govs ilgi vēršos stāv, tad tai jāiedod divi saāķēti drēbju āķīši.
K. Jansons, Plāņi.
9155. Kad govs par daudz ar vēršiem dauzās, tad ņem vienu pāri āķu, āķīti un cilpiņu, saāķē tos, iespiež maizē un dod govij apēst.
J. Avots, Sece.
9156. Ja govs meklē vēršus un laužas citām govīm virsū, tad tai jāsien bante ap kaklu.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9157. Kad govs par daudz ar vēršiem dauzās, tad tai jāapsien ap galvu bikšu roste; tad viņa drīz apmierināsies.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
9158. Ja govs ar vēršiem dauzās, tad tai jāapsien ap kaklu vīriešu bikšu bante, tad viņa paliek lēna.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
159. Kad govis ar vēršiem par daudz vadājas, tad nogriež apakšbiksēm jostu, jostā iešuj velna sūdu un to apsien govij ap kaklu, tad tā paliek mierīga.
J. Avots, Annenieki.
9160. Kad govs daudz ar vēršiem dauzās, tad tā jādzen un jāsit ar sērmūkšļa kūju, kur ir uzgriezti trīsdeviņi krusti.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
9161. Govi no aplecināšanas mājā vedot, vajaga tai ar auklu kaklu apsiet, lai viņa otrreiz vērša neprasītu.
P. Zvirgzdiņš, Mārciena.
X. G o v s n a k s 1 a u c a m a.
9162. Kad govs atnākusi slaucama, tad ar tās netīrumiem tai jānoberž mugura un tesmens, tad skaudīgas acis nevar to govi noskaust.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9163. Kad jaunu govi pirmo reiz slaucot un kad gribot, lai tā būtu mierīga un ļautos slaukties, tad vajagot ar labo roku saņemt asti un ar to apspaidīt tesmeņu. Tad ar astes galu septiņas reizes vajagot uzsist govei uz krustiem.
K. Skujiņš, Smiltene.
9164. Jaunu govi jāaudzina jaunā mēnesī dzimušu.
K. Mūlenbacha man.
9165. Kad jauna tele pirmo reiz atnesas un neļaujas slaukties, tad vajaga nogriezt vienu šķipsni vilnas no teles labās pakaļējās kājas, ielikt maizē, apņemt telei trīs reizes riņķī un dot apēst, tad tele ļaujas slaukties.
E. Auziņa, Liepa.
9166. Priekš ārā laišanas govis jāzāļojot un astes spalvas mezglā jāmet, lai ir rāmas un dod daudz piena.
K. Jansons, Plāņi.
9167. Govīm karstā laikā jāsie- not astes gredzenā, tad tās nebizojot un neizklīstot.
K. Jansons, Plāņi.
9168. Kad govs pirmo reiz atnāk slaucama, tad ar Jās otras puses netīrumiem jāiesit tai pa labiem sāniem, jāizņem tie caur pakaļas kājām un jānorok apakš priekškājām.
K. Jansons, Plāņi.
9169. Kad govs nenotīru.*, lud tui ar otrus puses netīrumiem misis izslauku.
K. Jnimoim1 , l'lilņl.
9170. Govīm dzērienu jāmet kvēlošas dzirkstēs, ta<l tas pēc tēlošanās drīz notīroties.
K. Jansons, Plāņi.
9171. Kad govs nenotīrās, tad viņai jāiedod čūskas nomauks.
K. Jansons, Plāņi.
9172. Kad govs slaucama atnākusi, tai ar sievietes krekla apakš- vili vai brunču malu mute jānospaida.
K. Jansons, Plāņi.
9173. Kad govs atnāk slaucama, tad no katra pupa jāieslauc pa trīs reizes šņabja glāzītē un jādod go- vei atpaka|, tad neviena skaudīga acs nekā nevar darīt.
M. Eglīte, Vijciems.
9174. Ja govs atnāk slaucama, tad vajaga savārīt Jāņu zāles, piebērt tām trīs naža galus sāls, trīs ogles un trijdeviņus naža galus sprikšu (ogļu ar pelniem), tad būs trekns piens.
K. Corbiks, Līvbērze.
9175. Kad govs top slaucama, lad savāra dažādas puķes un dod to ūdeni pirmo reižu dzert. Ja puķes plūktas tikai Jāņu vakarā, tad govij būs piens pa vasaru vien; bet ja tās plūktas arī Jēkapa, Bērtme- ja un Labrenča dienā, tad piens būs visu gadu.
J. K. Dambergs, Ēdole.
9176. Kad govis nāk slaucamas, tam jādod ēst Jāņa vakarā vīti kroņi, tad tauks piens būs.
A. Biša, Bīga.
9177. I'oc teļu piedzimšanu.* go vij drīz vujugu dot ēst sīpolus ur maizi, tud biis daudz pienu un govs būs ātri veselu.
M. Breikla, Līgatne.
9178. Kad govs atnāk sluucuniu, tad, pifmo reiz slaucot, jāuzslauc no katra pupa uz maizes un jādod govij apēst, lai nepiemestos kāds ļaunums, lai nenobur raganas.
Fr. Vāvere, Henibulr,
9179. Lai govīm būtu labi un veselīgi teļi, tad Ziemas svētku priekšvakarā tām jādod pa gabali ņam maizes, kas izdurts ar adatu un kur ielikts dzīvsidrabs.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201,
9180. Kad govij rodas jauns piens, tad viņai parasti iedod mai zi sajauktu ar dzīvsudrabu, lai ļau nums nepiemestos.
K. Corbiks, Dzelzava.
9181. Kad govs pirmo reiz nāk slaucama, tad kaķam jādod piena putiņas laizīt, lai viņš Dieviņu lūdz.
K. Jansons, Smiltene
9182. Kad govs pirmo reiz nāk slaucama, tad kaķam jādod peciņa laizīt, lai viņš Dieviņu lūdz.
K. Jansons, Plāņi.
9183. Kad govs nāk slaucama, tad sieviete nedrīkst kūti mīzt, citādi govs slaucot arvien iniez.
P. S.. Ko]>:iXi
9184. Kad govs nākot trešo reizi slaucama, tad tik vēl viņu rādot, vai būšot laba piena devēja, vai ne.
II. SkuJIņ», Smiltene.
G<
9185. Ju govij uznāk vērsītis, tad piens ir biezs; ja telīte, tad plāns.
A. Salmāns, Balvi.
9186. Kad govīm grib pienu piedarīt, tad skaita šos pātarus: „Dievs sumina gosniņas! Vai gaidījāt ķērstņas, ar kļavas vālīti, ar liepas slauceni?" Pie tam govīm jāsit trīsdeviņas reizes ar izparām.
Alksnis-Zundulis.
9187. Kad govs atnāk slaucama, tad jauno pienu ēdot jāliek zem bļodas cimdu pāris, lai būtu biezs krējums tās govs pienam.
A. Mūrniece, Limbaži.
9188. Ja govi pirmo reiz slauc, tad vajag ap ragiem sarkanu dziju apsiet.
L. Andersone, Jelgava.
9189. Ja govs nelaižas slaukties, tad vajaga ar devītā sētas mieta rīksti siet govij ap pakaļas kājām. Tad govs laidīsies slaukties.
K. Biša,Vijciems.
9190. Pirmpiena govs pirmo reizi jāslauc caur laulības gredzenu, tad tā būs pienīga.
K. Lielozols, Nīca. J. Steg- lavs, Jelgava.
9191. Pirmā piena govs jāslauc caur laulības gredzenu, tad tā būs pienīga.
A. Šķērē, Skaistkalne.
919*2. Kad govs pirmo reiz atnāk slaucama, vajaga slaukt pārkrustus, — lad nevar atņemt govij pienu.
K. Corbiks, Līvbērze.
i____ ____________ _ 561
9193. Jaunu govi pirmo reizi slaucot, jāslauc ātri, lai vēlāk nav ilgi jārietina.
M. Macpāne, Alsunga.
9194. Lai govs vairāk pienu dotu, tad slaucot jāsaka: „Rīru, rīru šitā govs, kamēr Dievs man citu dos."
A. Mūrniece, Limbaži.
9195. Kad govs nāk slaucama, tad viņas pienu no kūts nesot, vajaga apsegt, lai kāda ragana vai ļauna acs neieskatās.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9196. Ja sveši ļaudis dabū redzēt nupat izslauktu pienu jeb nupat taisāmu sviestu, tad ļaunums apņem lopus. Tad lācis var ļaunumu no kūts izdzīt.
M. Zeltiņa, Vējava.
9197. Ja pirmo reizi slauc govi, tad slaucot jāuzklāj uz spainīša drēbe, lai govs pa vasaru neizkalst.
E. Cimbule, Lauri.
9198. Vecā mēnesī radies gotulēns turams, tas dod daudz piena.
J. Rubenis, Ērgļi.
9199. Pilnā mēnesī dzimušas govis jāaudzina, jo tās ir pienīgas.
L. Ērģelniece, Ķerncpi.
9200. Vecā mēnesī uznākusi govs tikai vecumā dod pienu, bet jaunā mēnesī uznākusi, dod pienu no sākuma, bet vecumā atrauj.
P. Š., Bauna.
9201. Govis paliek ālavīcas, ja ēdamo podu izlej pavisam tukšu.
K. Jansons, Plāņi.
36
9202. Svešām govīm gavēnī jā- icērp spalva no krustiem, kupa d jāieliek baltā lupatā, un lupata lhizbāž savā kūtī aiz vārceles, tad >vis dod daudz piena.
K. Jansons, Skulte.
9203. Kad govi pirmo reizi slau- )t, vajagot siet biezu lakatu ap ilvu, tad govs dodot labi pienu.
J. Skara, Jaunpiebalga.
9204. Kad pirmo reiz izslauc ovi, tad tas piens jāsalej kādā te- ošā upē, lai būtu tikdaudz piena, ā upē ūdens.
M. Zariņa, Ogresgals.
9205. Vasaras svētkos, Jāņos un tirmajā ganu dienā nevajag slaukt ;ovis, lai vasarā būtu labs piens un laudz krējuma.
M. Macpāne, Alsunga.
9206. Ja jaunā, pilnā mēnesī govs atnāk slaucama, būs daudz piena.
Z. Lāce, Veclaicene.
9207. Ja slaucot dzied, tad govs nesperas un dod daudz piena.
E. Jēpe, Palsmane.
9208. Ja grib, lai govīm būtu daudz piena, tad slaucot jādzied:
Rietu, rietu, mana govs, Pilni pupi balta piena, Pilni pupi balta piena, Pilns vēders zaļas zāles, Pilns vēders zaļas zāles, Pilni ragi āboliņa.
R. Eglentāle, Reņģe.
9209. Ja saimniece grib, lai viņas govis dotu daudz piena, tad tai Jāņa naktī jāiet gulēt uz kādu augstu koka ēku.
K. Jansons, Plāņi.
9210. Kad pirmo reizi iel |>|mit govīm zāles, tad izkapts jāsmērē atsviestu, tad govs dod daudz piena un tas ir biezs.
V. Joāss, Lubāna.
9211. Kad iet govis slauktu, nevajaga mazgāt rokas straumes ūdenī, tad govis norauj pienu.
K. Lielozols, Nīca.
9212. Govi slaucot nevajagot to slavēt, tad govs noraujot pienu.
J. Skara, Jaunpiebalga.
9213. Ja govs nedod pienu, jāsauc, smeļot akas ūdeni, trīs reizes: „Gosniņ, dod pienu!"
K. Lielozols, Nīca.
9214. Kad govi iet slaukt, tad slaucēja nedrīkst mīzt, jo tad govs Slaucot miez.
V. Krieviņš, Daugmale.
9215. Kad govs nelaižas slaukt, tad tai jāuzklāj brunči un trīs reizes ar vāli jāsit.
V. Spandegs, Pociems.
9216. Govis noraun pienu no Vītas dienas un kad kūts izmēzta.
K. Jansons, Plāņi.
9217. Govis slaucot, nedrīkst degunu šņaukt, tad dod maz piena.
A. Broža, Naukšēni.
9218. Kad izslauc govis, tad jāpārmet viņām krusts, lai Jaunums nepiemetas.
A. Broža, Naukšēni.
9219. Govis jālaiž ciet vecā mēnesī, jo tad tām, nākot slaucamām, nepiepampst tesmins.
I . Krafte, l|ģucl<-ms.
9220. Kad govi aizlaiž ciet (kad neslauc vairs), tad pēdējo reizi jāslauc piektdienā, jo tad teļi nāks dienā.
E. Vēvere, Ļaudona.
9221. Govis jābeidz slaukt piektdienas rītu, jo tad būs jaunapiena govis viegli slaukt.
K. Corbiks, Dobele.
9222. Govi cieti laist vajaga piektdienā, tad viņa atnāk slaucama dienā.
M. Valdmane, Zaļāmuiža.
9223. Govs jālaiž cieti piektdienā, tad tā būs mīksti slaucama.
L. Bičole, Zaļenieki.
9224. Govis jāaizlaiž (jābeidz slaukt) augošā mēnesī, tad dos vairāk piena.
A. Aizsils, Zilupe.
9225. Govi priekš cieti laišanas pēdējo reizi noslaukt vajaga svētdienā dienas gaismā, bez uguns, tad arī slaucama nāk dienā, ne naktī.
K. Miilenbacha man.
9226. Govis jāizbeidz slaukt svētdienā, lai atkal no jauna nāk slaucamas dienā.
M. Vēbere, Straupe.
9227. Govs pēdējo reizi, aizlaižot, jāslauc svētdienas rītā, jo tad atnesas dienā.
M. Antons, Lubāna.
9228. Kad govi aplaiž svētdienā, tad tā nāk slaucama dienā; bet ja aplaiž darba dienā, tad nāk slaucama naktī.
A. Salmāns, Balvi.
9229. Govs jāaizlaiž (jābeidz slaukt) svētdienas rītā, lai tā dienu slaucama nāk.
K. Jansons, Plāņi.
9230. Govis pēdējo reizi jābeidz slaukt jaunā mēnesī, pie tam svētdienā, lai atkal būtu mīkstas slaukt.
V. Alke, Jaungulbene.
9231. Ja govs ir cieta slaukt, tad vajaga to aizlaist veca mēneša piektdienā. Nākamā gadā govs tad top mīksta slaukt. Bet ja govs ir par daudz mīksta slaukt, tad tā jāaizlaiž jauna mēneša piektdienā.
K. Kancāns, Asare.
9232. Govi aizlaižot, pēdējo reizi pārslauc pusdienā, lai teļš atskrietu dienā.
K. Lielozols, Nīca.
9233. Kad govi aizlaiž cieti, tad tic, ka viss piens tai sariet ragos. Ja nu tomēr grib pienu izdabūt no aizlaistās govs, tad jāsaka: „Ri, ri, gotiņ, tukši ragi, pilni pupi, pilna mana slaucenīte!"
R. Kalniņš, Udze.
9234. Govs pēdējo reizi jāizslauc vakarā, tad dienā radīsies teļš.
J. Apsalons, Sērpils.
9235. Grūtai govij ar sētas rīksti kājas jāsapin, lai tā slaucot mierīgi stāv.
K. Jansons, Plāņi.
9236. Ieslauktu govi nedrīkst atdot otram slaucējam.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9237. Ja govs slaucot iesit slaucējai ar asti sejā, tad slaucēju ir aprunājušas viņas pašas draudzenes.
E. Priediņa, Renda.
36*
XII. Rudenī.
9238. Govis esot lēnas 1111 tāin nemetoties nekāda kaite, ja rudenī ievelkot kūtī skudru maisu, kufš pavasarī atkal jāizvelk.
Atbalss k. 1897. A. Kirš- baums, Smiltene.
9239. Rudeni govis kūtī jāliek dienvidu vējā, tad govīm tīra spalva.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
9240. Ja govis rudenī pie valga liek jaunā mēnesī, tad ziemu tās negalīgas.
K. Jansons, Plāņi.
9241. Ja govis pilnā mēnesī kūtī ieliek, tad tās ir labas ēdājas.
M. Zaķe, Gatarta.
9242. Rudeņos, kad govis norauj pienu, tad tās to ieraujot ragos.
M. Raņķis, Nīca.
9243. Rudenī govis nevajaga vecā mēnesī kūtī likt, tad izdilst govis kā mēness.
A. Sietiņš, Taurene.
9244. Kad rudenī uznāk salnas vai sniegs un govis vairs nevar ārā iet, un ja viņas bauro, tad sniegs vēl noies un govis varēs laist ganos, bet ja viņas nebauro, tad vairs neies ganos.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
XIII. Noburšana un kai- t e s.
9245. Kad skatās otra lopus, tad vajaga teikt: „Kaut man ar' Dievs dotu tik skaistus lopus un tam (t. i. lopu īpašniekam) vēl skaistākus", lai no skaudīgas acs lopi nepaliktu slimi.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
9246. Govis nevar noburt, ja tām dod apēst deviņi reiz deviņus dadžu bumbuļus. [Sal. Lielā piektdiena.]
K. Jansons, Plāņi.
9247. Lai izsargātu govis no ļaunām acīm, t. i. no apburšanas, tām jāapsien ap pieri sarkana dzija vai lenta.
T. Ķengā, Jelgava.
9248. Lai visus ļaunumus novērstu, tad jāapsien govij bante ap ragiem, kufā dzīvsudrabs iešūts. Cūkām jāieurbj dzīvsudrabs siles galā.
K. Krastiņš, Dzērbene.
9249. Govīm muguras nomazgā ar pienu un silē ielej rasu no augu lapām saslaucītu. Rasu parasti dod spainī saslaucītu ar priekšautu. Tā ka saslaucīto pilienu nav tik daudz, ka varētu govs padzerties, tad dod tikai ieostīt. To dara tāpēc, lai govis labāk dotu pienu un būtu spirgtākas.
E. Rožkalns, Mazsalaca.
9250. Kad govis nedod piena, tad jāiet pie akas ielasināt trīs piles ūdens slaucamā traukā.
K. Lielozols, Nīca.
9251. Jāņem gaj-a rīkste un jāiet govij gar vienu pusi trīs reizes un jāņem gar muguru no galvas līdz astei, tāpat jādara arī otrā pusē un jāsaka šie vārdi: „Mīļā lopu māte Mārija, Jēzus Kristus, pasargi to no buršanas un raganām Tēvišķi! Amen."
E. Rožkalns, Mazsalaca.
9252. Atgadījās man Jāņos būt —s tirgū … Tur ieraudzīju gaj-u kārti, kur galā bija mazs krustiņš ieurbts. Pie kārts vienā pusē bija divas lielas gafas rindas ubagu sastājušās. No otras puses kāda sieviņa pievede govi pie kārts, pieturēja to, izvilka no azotes blašķi ar alu, tad uzlēja govij uz krustu kādas lāses, pie kārts ari drusku zemē nopilināja un nu pati vienu malku iedzēra. Tad govi trīs reizes ap kārti apvede un, to atkal pieturējusi, katram nabagam deve malku alus dzert… Tā vēl vairāk sievas ap šo kārti ar savām govīm ērmojās…, lai govis labi uz roku ejot un lai esot pienīgas.
J. Alunāns, Mājas Viesis, 1857, 270.
9253. Trīs svētdienas rītus vajaga priekš saules pirtī salasīt visu pepamo slotu lapas, bet pirts priekšā vajaga zemē ievilkt krustu. No trim krustu starpām vajaga ņemt zemi no tās puses, kur stāv govju galvas. Un tad aiznest govīm ar dzērienu vai miltiem, bet pašam pa to laiku nav brīv skatīties atpakaļ, kamēr nav to iedevis.
E. Baltiņš, Raiskums.
9254. Pa kurām durvīm iet govis, aiz stenderes jāaizliek ola, tad govīm nekas ļauns nenotiekot.
J. Skara, Jaunpiebalga.
9255. Lai govis labi no rokas ietu, tad zem govju siles vienmēr jātur pīpe ar tabakas maku.
E. Laime, Tirza.
9256. Govīm jāiedod varžu kurkuļi, lai viņām iekšas būtu vēsas un lai tās neslimotu.
P. Š., Ropaži.
9257. Kad govs ir apskausta, tad viņai vajaga iedot apēst siļķi ar asti pa priekšu.
M. Valdmane, Zaļāmuiža.
9258. .la grib, lai vasaru govis nebizo, tad vajaga citai sievai nozagt kārstuvi, sadedzināt to un iedot pelnus viņas govij.
K. Corbiks, Līvbērze.
9259. Ja visu nedēļu govis bizo, tad būs liela laime.
A. Aizsils, Zilupe.
9260. Zaļās ceturtdienas, Lielās piektdienas un pirmās Lieldienas rītā govis jāper ar budēļa stibu, tad tās nebizo.
Z. Lancmanis, Bukaiši.
9261. Ja grib zināt, vai govij būs telīte vai vērsītis, tad Koču vakarā jāiesēstas sniega kupenā. Ja izkūst dziļa bedre, tad būs telīte, ja dobe sekla, tad — vērsītis.
A. Zālīte, Bērzpils.
9262. Ja govs pirmo Ziemassvētku rītā guļ uz labajiem sāniem, tad būs telīte, bet ja uz kreisajiem, tad vērsītis.
A. Pliens, Meirāni.
9263. Grūsnējas govis nedrīkst ar deķi apklāt, jo tad teļi ēd drēbes. Tāpat arī nedrīkst ar deķi no govs aiznest uznākušo teļu, jo tad teļš arī ēd drēbes.
O. Freimane, Jaunrumbas muiža.
9264. Kad sāk rudzus pļaut, tad pirmais kūlis jāapsien ar divām saitēm, lai to varētu pazīt. Pirmais kūlis ir par sevi jāizkuļ, graudi jāsamaļ un no miltiem jāizcep tik daudz kukulīšu, cik govju mājā. Kad govīm uznāk teļi, tad katrai jādod savs kukulītis apēst. Tad neviena govs vairs nepaliek ālava.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205.
9265. Ja govs nemīl teļu, jāiet ! krusta ceļu un jāsauc: „Gosniņ, illi teļu!"'Vai ari jāuzrunā par to irmais braucējs, ja viņš atbildēs: Ej tik mājās, gan mīlēs", tad govs rl mīlēs; bet ja tas atteiks: „Ja jvs nemīl, mīli tu pati!" govs arī emīlēs.
K. Lielozols, Nīca.
9266. Kad govij tesmens satūcis, īd tādai sievietei, kam pašreiz mē- ešziedi, jāapspaida tesmens ar sa- a krekla malu; tad govs būs ve- ela.
E. Laime, Tirza.
9267. Ja govs tesmenis uzpampis, ad tas apspaidāms ar galodiņu.
A. Bērziņa, Aloja.
9268. Kad govij sacietējis tes- nins, tas jāberzē ar svārku stērbe- i, vai jātrin ar galodiņu.
L. Kleinberga, Svēte.
9269. Ja govij ar pirmo pienu ir :iets tesmens, tad to berž ar pērkona lodi.
V. Pilipjonoks, Asūne.
9270. Lai govu tesmini izsargātu no lielas sasprēgāšanas, tad vajagot maija mēneša sviestu paglabāt bez sāls, labāk turpat kūtī, un smērēt ar to tesmeni.
Z. Lancmanis, Lubāna.
9271. Kad govij sapampis des- mins, tad paņem kādu lauka akmeni, noskaita tēva reizi, apņem 3 reiz ar to tad desminim riņķī, aiziet, noliek akmeni tai pašā vietā, noskaita tēva reizi un atpakaļ neskatoties iet prom.
L. Valkire, Tāšpadure.
9272. Ja govīm pupi sasprēgājuši, tad vajaga sasmērēt ar deguna izkārnījumiem.
E. Jēpe, Palsmane.
9273. Slimai govij jādod ēst sv. Agates dienā svētīta maize un sāls, tad kļūs vesela.
A. Šķērē, Skaistkalne.
9274. Dažreiz vēl maizei vidū ieliek sagrauzdētu čūsku, lai govis tad ēstu to un paliktu niknas un savas pretinieces varētu uzvarēt.
E. Rožkalns, Mazsalaca.
9275. Govu vainās, t. i. kad govis krimtušas kokus u. t. t., gatar- tieši likuši Rīgā Madalīnas baznīcā Dievu lūgt.
K. Jansons, Gatarta.
9276. Ja govs saslimst, tad tā jāsit ar pastalu, un tā būs vesela.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
9277. Ja melnu govi vajaga izārstēt, tad saka: „Trīs reiz šurp, trīs reiz turp; trīs reiz šurp, trīs reiz turp; melnā govs, paliec vesela, melnā govs, paliec veseļa . .. " (un tā to atkārto, kamēr pūšļotājs piekūst.)
E. Vīķele, Ikšķile.
9278. Ja govis kāsē, tad tās jādzirda ar mīzaliem.
A. Viklante, Vecpiebalga.
9279. Slimai govij, kufa negremo, vajaga ielikt gremokli no rudzu miltiem, tad tā paliek vesela.
R. Svekre, Valka.
9280. Kad govs saslimusi, tad jāieveļ- adatā melns diegs un jāizver trejdeviņas reizes caur maizes gabaliņu, un maize jāiedod govij, tad paliks vesela.
J. Apsalons, Sērpils.
9281. Kad zirgs ielien pie govs, tad lai govs nesaslimtu, jādod tai maize, izvārstīta ar adatu un diegu.
J. Lazdāns, Kalupe.
9282. Kad govs sabadīta, tad tūliņ jāslauc krustiski: uz labās priekš- un kreisās pakaļkājas — tad ātrāk izveseļosies.
M. Poriete, Lubāna.
9283. Lai govis nebadītos, tad tām uzsmērē uz pieres darvu.
K. Lielozols, Nīca.
9284. Ja piens stiepjas, tad govīm jādod zagti zirņi.
E. Laime, Tirza.
9285. Ja govij vasaru piens stiepjas, tad tai jādod puplakšķi, tad govs izveseļosies.
Z. Lāce, Veclaicene.
9286. Čūskas novalka esot jāiedod govi j ar maizi, jo tā esot ļoti derīga zāle pret nomešanos.
Blaubergs, Sērpils.
9287. Kad govs nevar nomesties, tad tai jāiedod pelišķu novārījums.
L. Bičole, Zaļenieki.
9288. Ja govs paliek slima, šņāc un neēd, tad sadedzina čūsku un to pulveri iedod, tad tā paliks vesela.
E. Barbaka, Rīga.
9289. Ja govis dod maz piena, tad jāsadedzina dzīva čūska un ar maizes mīklu jāiedod govīm.
A. Broža, Naukšēni.
9290. Noburtu govi var izdziedēt ar apdzipu zālēm. Zāles vārot, jāuzliek katlam vāks un pašam jāstāv klāt. Ar izvārītām zālēm govs jāpārmazgā un arī iekšā jādod zāles.
A. Vaskis, Tukums.
9291. Pret govu slimībām der lupstenāji (ligusticum levisticum).
Auļukalns, Etn. IV, 1894.
9292. Lai govis nesakostu Sibiri- jas mušas, tad govis jāapsmērē ar lupstājiem un taukiem.
E. Līdeka, Lubāna.
9293. Ja govs saslimst ar vīvelēm, tad jāapmazgā visas kapotes, bļodas un citi trauki. Šinī ūdenī jāiemet sāls, tad ar šo ūdeni jāapmazgā govs ragi un mugura, tad govs būs vesela.
J. Zvaigzne, Bēzekne.
9294. Govīm vīveles var aizdzīt, ja nozog kaimiņiem žagaru cērtamo kluci un noliek govij zem priekškājām.
M. Veidenberga, Vecmokas.
9295. Kad govij ir vīveles, tad viņa jāņem pie astes un jādzen, sitot ar kreisās kājas zeķi. [Sal. vīveles, lops.]
F. Brīvzemnieks, IV. 1881, 196.
9296. Ja govij vīvele taisās, tad jāiegriež ausī un asinis jāuztecina uz maizes un jāiedod govij saēst.
J. Banazis, Nīca.
9297. Ja govij liesa uzpampst (ceļas), tad jādod tabaka un cilvēka mīzali, lai pampums iznīkst.
J. Banazis, Nīca.
9298. Ja govij duj- liesā, tad jālej skāba putra mutē.
J. Ķikuts, Nīca.
9299. Ja govīm kauli sāp, tad jāsadedzina govju kauli, jāsaberž un jādod govīm. Vēl piejauc miltus un ūdeni un sataisa tādos kukulīšos.
J. Banazis, Nīca.
9300. Ja govij kauli sāp, jāsadedzina kauli, jāsasit un kopā ar barību jāiedod.
567
Govis
J. Ķikuts, Nīca.
9301. Kad govij dunduri noēduši ēlus pleķus, tad ievainotās vietas āapsmērē ar ratu smēri.
J. Ķikuts, Nīca.
9302. Kad govij zobi vaļā, lai ie veseli paliktu — jāapspaida ar irunču vīli.
T. Rigerte, Brunava.
9303. Govīm ēdāja (rodze, roze) ariet, ja to apriebj ar ziepēm, ar ufām mazgāts mironis. Tāpat šo limību izārstē arī cilvēkam.
O. Pelēce, Jaunpiebalga.
9304. Pēc uguns kurināšanas ne- rīkst govju slaukt ar nenomazgā- īm rokām. Citādi govīm pupi ap- īetīsies ar gundegām (vātīm).
A. Zālīte, Bērzpils.
9305. Kad gūvīm nu ocu teik, id vajag samozguot goldam vysus
etrus styurus kristiniski
n durovu kļamku, ar tū yudini ūvs nūmozguot un tad atdūt iz- zert.
T. Beča, Preiļi.
9306. Sarkanā vainā govīm jā- od viņu pašu mīzeli iekšā, kad irmo reiz vainu pamana.
K. Jansons, Plāņi.
9307. Kad govis asinis miez, tad inī vietā, kur govs piemīzusi, jārok velēniņa un jāuzsprauž tai rusts virsū. Tad govs top vesela.
E. Laime, Tirza.
9308. Ja bezdelīga izskrien go- j caur kājām, tad govs sāk dot .iņainu pienu. Tad jājem kapara edzens un piens jāslauc caur to, )vs dotu atkal tīru pienu.
S. Gūberts, 1688.
9309. Govis kad pirmo reizi pas- turas (atnāk slaucamas), tad vajaga uzslaukt pārkrustis uz maizi un iedot to, lai viņa saēd, citādi ja bezdelīga vasaru ganos viņai izlaižas caur pavēderi, tad miezn asinis, bet ja būs tā darīts, tad viņa nemīzīs asiņus.
M. Ķaupelis, Nīca.
9310. Ja govīm izskrien caur kājām bezdelīga, tad paliek sarkans piens. Lai to novērstu, tad jāsasien aste divkārtus un piens jāizslauc, kupš pēc tam govij jāiedod izdzert.
M. Macpāne, Alsunga.
9311. Kad bezdelīga izlaižas caur kāju starpu, tad jāslauc piens caur zelta gredzenu, citādi tas paliek asiņains.
V. Līcis, Drabeši.
9312. Kad slaucamai govij izlaužas bezdelīga caur kājām, tad piens paliek par asinīm. [Sal. bezdelīgas.]
K. Corbiks, Līvbērze.
9313. Govij ja izskrien zem vēdera bezdelīga, tad slikts piens.
K. Kristape, Olaine.
9314. Ja govij bezdelīga izskrien caur vēdera apakšu, tad govij pie- pampst tesmens. To var izārstēt, ja ar lindraka stērbeli 3 reizes apspaida tesmeni un katru reizi saka: „Kā nācis, tā lai aiziet!"
J. A. Jansons.
9315. Kad govij ir asins caureja, tad jānogriež apses zars, jāatliec tā zariņi, jāsit govij par sāniem un zars jāiesprauž asiņainajos mēslos. Tad govs būs vesela. [Sal. lops.]
F. Brīvzemnieks, IV. 1881, 196.
9316. Ar atlauztu zaru nedrīkst govis pērt, tad tās miezn asinis.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9317. Ja govis pef ar tādu žagaru, kam zari nav griezti, bet lauzti, tad govis miez asinis.
V. Krieviņš, Daugmale.
9318. Nevajaga lopam sist ar vicu, kufai zari atlauzti atpakaļ, tad lopi asinis miž.
V. Priedīte, Mālpils.
9319. Ja govis pef ar baltu nomizotu žagaru, tad viņas miez asinis.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
V. Krieviņš, Daugmale.
9320. Govīm nedrīkst sist ar rīksti, kuj-ai zari atplēsti, tad govis saslimst.
A. Tidriķe, Pabažu jūrmala.
9321. Govij nevar sist ar klūgu.
E. Zubeckaja, Rīga.
9322. Govīm nevajaga sist ar alkšņa vici vai nūju, tad govis asinis miez.
J. Banazis, Nīca.
9323. Ja govis pef ar kailu rīksti (nomizotu), tad viņas ir vājas.
J. Jakāns, Bebrene.
9324. Govij nedrīkst sist ar rīksti, kufai zari rauti atpakaļ, tad govs izkalst.
E. Laime, Tirza.
9325. Govi nedrīkst sist ar nomizotu rīksti, jo tad govs pārmetas.
M. Vētra, Tirza. E. Laime, Tirza.
9326. Gans nekad nedrīkst sist govi ar balti apmizotu rīksti, jo tad govs izmetas.
P. Broks, Varakļāni.
9327. Govij nedrīkst sist ar nomizotu rīksti.
A. Kalniņa, Jaunpiebalga.
9328. Grūtai govij nevajaga ar baltu rīksti sist, tad tā pēc atnešanās nedod piena.
A. Leimane, Mārsnēui.
9329. Govīm nedrīkst sviest ar sprunguļiem, jo tad viņas paliks ālavīcas.
A. Aizsils, Lubāna.
9330. Govīm jāsit ar bērza rīksti, tad tās dod daudz piena.
E. Kampare, Birzgale.
9331. Ja govīm sitot ar baltu rīksti, tad noraujot pienu.
K. Streidiņš, Veļķi.
9332. Govīm nevajaga sist ar pātagu, bet ar rīksti. Ja sitot ar pātagu, tad govis dodot maz piena.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
9333. Ja sit govīm ar pātagu, tad nav piena.
M. Veidenberga, Vecmokas.
9334. Govij nesit ar pātagu, jo tad viņa noraun pienu.
H. Skujiņš, Smiltene.
9335. Govīm nedrīkst sist ar nomizotu rīksti, tad piens apraujas.
A. Mencis, Puikule.
9336. Govis nedrīkst sist ar nomizotu rīksti, tad tās nedos piena.
A. Bulēne, Turaida.
9337. Govīm nedrīkst sist ar nomizotu rīksti, tad tās dod vāju pienu.
E. Kampare, Birzgale.
9338. Govis nedrīkst sist ar nomizotu stuku, tad govis dod asinai- nu pienu.
A. Broža, Naukšēni.
9339. Ja govis sit ar tikko nogrieztu zaļu alkšņa vicu, tad piens būs sarkans.
K. Lielozols, Nīca.
9340. Ka govij ar pātagu sit, tad viņa noraun pienu.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
9341. " Govīm nedrīkst sist ar pātagu, jo tad piedzims nedzīvi teļi.
A. Aizsils, Lubāna.
9342. Ja govij sit ar nomizotu rīksti, tad piens aptrūkstas.
R. Svekre, Valka.
9343. Ja grūtai govij ar drēbi sit, tad teļi drēbes ēd. [Sal. ķēve.]
K. Jansons, Plāņi.
9344. Lai izdzītu govīm ļaunumu, tad viņas jāsit ar pīlādžu vicu.
M. Veidenberga, Vecmokas.
9345. Kad ejot uz jaunu māju, tad jaunās mājas robežā ieejot, vajagot pagrābt trīs saujas smilšu un līdz ar maizi iedot govīm, tad tām nepiesitoties ļaunums.
H. Skujiņš, Smiltene.
9346. Ja piens ātri sarūgst, tad govs noburta. Tad ganu ceļā svešu govju pēdās jāsagramsta smiltis un tās jāieber noburto govju dzērienā.
K. Jansons, Plāņi.
9347. Kad noburta govs nosprāgusi, tad viņai acīs ir redzams burvja tēls
K. Jansons, Plāņi.
9348. Grūtām govīm nedrīkst pa purnu sist, tad nelaikā atnesas.
A. Viklante, Piebalga.
9349. Ja grūtai govij sit pa purnu, tad tā pārmetas.
E. Jēpe, Palsmane.
9350. Kad govij piens stiepjas, tad jāiet pie labdara, lai tas ievār- do sāli, kupa tad ūdenī izkausēta govij jāielej no muguras puses, tad piens vairs nestiepsies.
P. Zeltiņa, Vecgulbene.
9351. Vakarā bez saules neslau- ca govis, jo tad tas piens tiekot tiem bērniem, kas bez vārda (nekristīti) nomiruši.
H. Skujiņš, Smiltene.
9352. Ja vienam govis dod pienu un otram nedod, tad pēdējam no pirmā jānozog kājas auts, kurš jāsadedzina un pelni jāiedod slimām govīm.
K. Jansons, Plāņi.
9353. Kad vienu govi pie otras gribot pieradināt, lai tās stāvot kopā, tad vajagot paņemt vienas govs sviedrus un ielikt maizē, un to maizi iedot otrai govij; tad viņas stāvēšot kopā.
J. Daizis, Nīca.
9354. Ja grib, lai govis kopā turas, tad jāņem sauja zirņu un jāapskrien 3 reiz pret sauli govīm apkārt un zirņi jāiemet govju pulkā.
A. Biša, Vijciems.
9355. Ja grib, lai govis kopā turas, tad ar vaļēju atslēgu (sprādzī- ti) jāskrien 3 reiz pret sauli govīm apkārt un atslēga jāsaslēdz un jāiemet govju pulkā.
M. Biša, Vijciems.
9356. Kūtī govis paliek slapjas no lietuvēna jāšanas; lai no tam izsargātos, tad jāliek zem silēm uz skala uzrakstīti vai uzgriezti trīs lietuvēna krusti, jeb no cērmauškas krustā sasprausti zariņi.
J. Upmalis, Ļaudona.
9357. Kad lietuvēns govis jāj, tad vai nu jāpiekar pret govi pie sienas spogulis, vai jāuzsien govij uz muguras suseklis.
J. Jaunsudrabiņš, Nereta.
9358. Ja govs par nakti paliek slapja, tad lietuvēns to jāj. Tad jāņem div sveces, jāliek govij krustiski uz muguras un jālej caur sietu ūdens virsū.
St. Kokins, Eglūna.
9359. Lai govis nesvīstu, tad jāsit kūts sienā vadži un jāsaka: „Nu bogu nosit."
E. Laime, Tirza.
9360. Ja govi no rīta atrod slapju, tad naktī viņu lietuvēns mocījis.
J. Andersons, Sātiņi.
9361. Kad govis pēkšņi norauj pienu, tad saka, ka lietuvēns nogūlies govīm uz muguras.
J. A. Jansons, Jelgava.
9362. Kad lietuvēns govis jāj, tad jāpiekar pret govi pie sienas spieģelis, vai atkal jāuzsien govij uz muguras suseklis.
A. Strode, Rudzēti.
9363. Ja lietuvēns jāj lopus, tad uz kūts durvīm jāuzvelk lietuvēna krusts, tad tas vairs lopus nemocīs.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9364. Ja govis siles grauž, tad siles galā jāiegriež lietuvēna krusts.
L. Pogule, Gatarta.
9365. Ja govis pa naktīm lietuvēns jāj, tad vajaga uz silēm un kūts durvīm savilkt lietuvēna krustus, tad nejāj.
K. Corbiks, Nīgranda.
9366. Ja lietuvēns moca govi, tad tā piektdienas vakarā jānoper ar peramo slotu, kas apmērcēta cilvēka mēslos, lai lietuvēnu nodzītu. [Sal. zirgs.]
V. Krieviņš, Daugmale.
9367. Lai govis lietuvēns (lieto- nis) nemocītu, uz tām jāvelk lietuvēna krusts.
A. Zālīte, Bērzpils.
9368. Ja govij uz raga lietuvēna krustu uzgriež, tad lietuvēns govi netraucē.
J. A. Jansons, Tirza.
9369. Ja govs stāvot dīc un arī negremo, tad viņu neredzama ragana slauc.
K. Bika, Gaujiena.
9370. Ja govij pie astes piesien pīlāga zaru, tad raganas nevar to slaukt.
V. Līcis, Drabeši.
9371. Ja govi jāj lietuvēns, tad viņai vajaga uz muguras uzsiet izkapti, lai lietuvēns nogriežas. [Sal. zirgs.]
V. Krieviņš, Daugmale.
9372. Govij vajaga iedurt kniepadatu astē, jo tad ragana to nekad nevar noburt.
R. Eglentāle, Reņģe.
9373. Kad govs ir slima un negrib dzert, tad tai jādod dzert tāds ūdens, kas notecējis pirtī peroties no lāvas.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
9374. Kad gaļai kaun vecu govi, tad viņa pāra nedēļas jādzirda ar sālītu dzērienu, tad gaļa uz pusi ātrāki izvārīsies.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
9375. Govij, kas pieplēsta vai arī kas pārēdusies, pa ausi sit.
K. Jansons, Plāņi.
9370. Kad govs ir uzpampusi (uzbambusi), tad viņu stipri dzenā.
K. Lielozols, Nīca.
9377. Sasveicinoties vajaga arvien roku sniegt, lai govis nebadās.
K. Jansons, Plāņi.
9378. Ja divas ragainas govis badās vai laizās, tad mājā ķiļķēni vārīti.
A. Done, Liepāja.
9379. Kad kāda govs ir uzbadīta (citas govis iesākušas to badīt), tad tai jāpamet kūtī apakšā sirdīgo govju pakaiši.
K. Jansons, Plāņi.
9380. Govīm, kam asi ragi, ragus nozāģē nost. Nozāģētos galus jāiemet akā, lai govīm nenotrūktu piens.
J. Gulbis, Aizkraukle.
9381. Kad govij ragus nozāģējot, tad vajagot tos iemest ūdenī, jo tad govs labi pienu dodot.
J. Skara, Jaunpiebalga.
9382. Kad govīm apzāģē ragu galus, tad tie jāmet ūdenī, lai govis dotu daudz piena.
V. Spandegs, Pociems.
9383. Ja govij rags nolūst, tad tas jāiemet lielā ūdenī (piem., dīķī, ezerā), lai apstātos asiņu tecēšana.
A. Mencis, Puikule.
9384. Kad govij ir kārpas, tad slaucot deviņi reiz jāskaita ačgārni no deviņiem līdz vienam.
K. Jansons, Plāņi.
9385. Ja grib nodzīt no govs pupiem kārpas, tad šī govs jāved un jāslauc pa tukšam vecā mēnesī kādā ēkas ziemeļu pusē 3 reizes.
Ed. Brīnums, Rūjiena.
9386. Ja govun ir kārpaini pupi, tad tos vajaga berzēt ar krupi, un visas kārpas nozudīs.
V. Krieviņš, Daugmale.
9387. Kad govs nelabi iebļaujas, tad tai jāuzsit ar žagaru, jo citādi tai piemetas kārpas. Lai nu kārpas nodzītu, jāņem kāds auglis, kartupelis vai ābols, jāpārgriež pušu un jānoberzē ar to kārpas. Tad tas auglis jāiesviež grāvī. Kad auglis sapūs, tad kārpas izbeigsies.
A. Vaskis, Tukums.
9388. Kad govij desmins piešauts, tas jāapspaida ar sietalu kau- namo dūci.
K. Jansons, Plāņi.
9389. Kad govij desmins piešauts, tas jāapspaida ar laulājamo gredzenu.
K. Jansons, Plāņi.
9390. Kad govs spep, tad jāapsien viņai ap kāju otra puse un jāsaka: „Stāvi mierā!"
L. Bičole, Zaļenieki.
9391. Ja govs spep, tad jāpaņem no sētas griezenis (kārkla klūdziņa, kas satur mietus) un jāapriebj govs tesmenis un pati govs; griezenis pēc tam jāaiznes atpakaļ un tāpat jānoliek.
O. Pelēce, Jaunpiebalga.
9392. Kad govij čūska iekoda, tad to vietu apsēja ar sarkano mata auklu, lai tūkšis neiet tālāk (u).
K. Jansons, Plāņi.
XIV. Govs nākamības zīlēšanā.
9393. Tām govīm, ko kāzās kauj, jāmet astes uz jumta, kas nesot govīm laimi.
P. Š„ no suitiem, Alsunga.
1)394. Priekš saules jāiet ar miltu maisu ii/, kuti un jānoglauda ar to govis, tad viņas nebizos.
B. Vinkmane, Jaunpiebalga.
Ziemā katru piektdienas ritu jāberž govīm mugura ar ledu un jāsaka: „Akmens astē, ledus aiz ādas!" Tad nākamā vasarā govis nebizos.
J. Cinovskis, Snēpele.
Govs maurošana nozīmē sliktumu, kas var notikt arī vēlāku.
V. Arbidāns, Latgale.
Ja govis iet no ganiem mājā maurodamas, tad notiks kāda nelaime.
L. Reiteris, Lubāna.
Ja govs naktī bauro, tad gaidāma kāda nelaime.
J. Skara, Jaunpiebalga.
Ka pī saimineicys loba gūs un jei reizi nagrib atlaist pina, a ni lāsis, itei pīzīmēj, ka tei saimineica ar sovu veiru vai ar sovim radinī- kim tū dīn vai nakti cīši lomuosīs un var byut ka i kausīs.
V. Podis, Rēzekne.
Ja kāda govs mājā nākot bauro, tad viņa nākošā gadā vairs nebūs.
M. Brīdaka, Jaunroze.
Ja govis grauž akmeņus, tad aprunā kāds ļauns cilvēks.
M. Macpāne, Alsunga.
XV. Govs laika zīlēšanā.
Ja govis ganos nemierīgas, tad gaidāms pērkons.
E. Medene, Meirāni.
Kad govis pa dienu bizinē, tad gaidāms pērkons.
A. Cimemane, Nīca.
Ja govis bizo, tad pērkona lietus būs.
V. Zvaigznīte, Zeltiņi.
Ja govis bizo, tad gaidāms pērkona negaiss.
A. Zvejniece, Lubāna.
Ja vasarā govis stipri skraida, gaidāms pērkona negaiss.
E. Līdeka, Lubāna.
Ja ganos govis nemierīgas, gaidāms lietus. •
M. Leimane, Lubāna.
Ja govis no vakara bizo, tad no rīta līst lietus.
J. Cinovskis, Snēpele.
Ja vasarā govis stipri bizo, tad tas ir uz lietu.
R. Vucene, Lubāna.
Ja govis bizo, tad gaidāms lietains laiks.
V. Eizāns, Bejava.
Uz lietu govis bizo.
R. Kalniņš, Lubāna.
Ja govis bizo — tad būs lietus.
A. Podniece, Tome. A. Lau, Mežotne. M. Navenickis, Zasa.
Ja govis bizo, tad lietus sagaidāms.
A. Bulēne, Turaida.
Govis bizo, lietus būs.
J. A. Jansons, Bīriņi. J. Jakāns, Bebrene.
' Govis bizo uz lietu.
Atbalss k. 1897. P. Dreimanis, Ogre.
Kad govis vēsā dienā bizo, tad gaidāms lietus.
I. Mennika, Ainaži.
Kad govis vēsā laikā bizo, tad drīz gaidāms lietus.
I. Sulcs, Nogale.
Ja govis līdz saules iešanai vēl bizo, tad lietus būs.
A. Užāne, Skujene.
Ja govis skrien, gaidāms karsts laiks.
J. Ķikuts, Nīca.
Kad govis karstā laikā bizo, tad vajagot svilpot, lai nebizotu.
K. Streidiņš, Vejķi.
Ja govis no rītiem izdzītas spiežas kopā, — būs lietus.
M. Rullē, Lubāna.
Ja no ganiem nāk papriekšu kāda melna govs, tad rītu būs slikts laiks; ja nāk sarkana govs, tad rītā būs laba diena.
A. Indāns, Eglūna.
Ja vakarā, govīm mājā nākot, iet pa priekšu melna govs, tad rīt būs apmākusies (vai lietaina) diena.
V. Saulīte, Mālpils.
Ja vakarā, mājās nākot, iet pa priekšu brūna (vai balta) govs, tad rītu gaidāms saulains laiks.
V. Saulīte, Mālpils.
Ja pusdienā govīm mājā nākot pa priekšu iet melna govs, gaidāms lietus, ja brūna — labs laiks.
K. Biša, Rencēni.
Ja ganāmpulkam, mājā dzenot, pa priekšu nāk brūna govs, tad rītu gaidāma saules diena; ja melna — lietus; balta — vējš; meln- raiba — vējš ar lietu; brūnraiba — saule un vējš.
A. Mencis, Puikule.
Ja vasaras vakarā ganāmpulkam pa priekšu nāk brūna govs
— tad rītā būs saule; ja balta — tad vējš; ja melna — tad lietus; ja melni raiba — tad lietus ar vēju; ja brūni raiba — tad saule ar vēju.
P. Gedrovice, Dobele.
9428. Ja lopus no ganiem dzenot pa vārtiem ieiet pirmā brūna vai brūni-raiba govs, tad nākošā dienā būs jauks laiks.
A. Šulcs, Krievijas pierobeža.
9429. Kad govis dzen, ja tad iet brūna govs pa priekšu — rītā būs labs laiks; ja iet melna — būs slikts.
A. Aizsils, Zilupe.
9430. Kad vakarā no ganiem mājā nāk melna govs papriekšu, tad no rīta līst lietus, bet ja nāk balta,
— tad ir jauks laiks.
J. Cinovskis, Snēpele.
9431. Ja no ganiem nāk govs mājā, ja pirmā nāk balta govs, tad būs skaista diena, bet ja melna govs, tad būs lietus.
M. Zaube, Rīga.
9432. Ja govis ož, tad tuvojas negaiss.
J. Zariņš, Palsmane.
9433. Kad govis osta gaisu, tad būs pērkoņa lietus.
G. Stankeviča, Taurupe.
9434. Ja govis ož pret vēju, tad rītdien gaidāms pērkoņa lietus.
J. Cinovskis, Snēpele.
9435. Kad govis ož pret vēju un galvas uzcēlušas ausis purina, tad būs pērkons.
A. Āboliņa, Ļaudona.
Nl.'lll I'/ knpu pusi govis ož, no Iiis vi'jš giddfims.
K. Lielozols, Nīca.
9437. Ja govis gaisu ošņā, tad būs lietus.
M. Zariņš, Ogresgals.
9438. Kad govis osta gaisu — būs lietains laiks.
E. Bukava, Rīga.
9439. Ja govis galvas gaisā slien un osta, — lietus būs.
L. Pilsētniece, Bebri.
9440. Ja govis slaucot piens putojas, tad būs lietains laiks.
L. Bulīts, Krape.
9441. Kad govis slaucot putojas piens, tad saka, ka drīzumā būšot lietus.
E. Aizpurve, Lubāna.
9442. Ja govis nomet agri spalvu, tad būs agrs pavasaris.
M. Šķipsna, Gulbene.
9443. Lietainā laikā govis no- raun pienu.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
9444. Kad govis norauj pienu, tad gaidāms lietus.
M. Klause, Jaunpiebalga.
9445. Ja govis pavasarī izlaižot ārā ir rāmas, tad vasara būs auksta.
M. Breikša, Līgatne.
9446. Ja govis vasarā uz vasaras beigām sienu ēd labāki nekā zāli, tad drīz iestājoties rudenis.
J. Ķikuts, Nīca.
9447. Kad govis kājas stirina, tad būs sals.
K. Lielozols, Nīca.
9448. Kad ziemu govis staipās, tad būs silts laiks. Kad govis drebinās, tad būs auksts laiks.
J. A. Jansons, Rīga.
9449. Ja "kādu vasaru govis ir ļoti ēdīgas, tad būs gaja ziema.
L. Pogule, Gatarta.
9450. Kad govīm labais tukšums pilns, tad ir pusdienas laiks.
K. Lielozols, Nīca.
XVI. Govs svētkos.
9451. Trīs reiziņas pa gadiņu Savas govis appušķoju: Vasarsvētkos, Jāņa rītu, Pirmoreizi pusdienā.
LD 29050.
XVII. Govs sapņos.
9452. Ja sapnī gana govis, tad drīz dabūs piedalīties kāzās; ja dzen vēršus, tad dabūs iet uz bērēm.
P. Kartupelis, Smiltene.
9453. Ja sapnī redz treknas govis, tad būs laba vasara.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
9454. Ja sapinīs redz badīgu govi, tad satiks kādu ļaunu sievieti.
K. Jansons, Plāņi.
9455. Ja pa sapinim redz raibas govis mājā dzenot, tad mājā būs kāzas.
H. Skujiņš, Smiltene.
9456. Ja pa sapinim divu māju govis saiet ganībā kopā, tad tais mājās būs kāzas.
H. Skujiņš, Smiltene.
9457. Ja meitas vecāki pa sapinim pārdod govi, tad viņu meitu drīz izprecēs.
H. Skujiņš, Smiltene.
9458. Kad sapnī govis slauc, tad būs lietus; kad gana, tad būs kāzas.
V. Spandegs, Pociems.
9459. Ja pa sapņiem slauc govi, tad dabūs kādu bagātību.
L. Ozole, Rīga.
9460. Ja sapnī govis gana, tad būs godā jāiet.
J. Jurjāns, Jaungulbene.
9461. Ja sapnī govis gana, tad būs bērēs jābrauc.
K. Jansons, Plāņi. J. Jaun- sudrabiņš, Nereta.
9462. Kad sapnī nosprāgst kāda branga govs, tad iznīkst dzīve, jāizput no tās vietas.
Āronu Matīss, Bērzaune.
9463. Ja pa sapņiem ēd govs gaļu, tad kāda govs nobeigsies.
A. Bīlenšteina rokraksts.
9464. Ja pa sapņiem redz melnu govi, tad būs nāve priekšā.
Marta Bīlenšteine, Dobele.
GOVJU MĀTE.
9465. Dienā, kupā nodomāts govis laist pirmo reizi laukā, vajaga salasīt visas atslēgas, cik vien mājā atrodamas. Salasītās atslēgas vajaga saslēgt kūts atslēgā un nolikt zem sliekšņa kūtī. Tad Māpa, govu māte, kupa pastāvīgi rūpējas par savām govīm, paņem noliktās atslēgas, atslēdz visas durvis un no katras aizslēgtās telpas paņem to, kas viņai vajadzīgs. No visa paņemtā tā pagatavo sevišķu maizi un dod to govīm. Govis šo Māpas maizi ieēdušas, dod daudz un treknu pienu. [Sal. ganīšana.]
A. Kauliņa, Jauncēre.
Granf»
9466. Žagaru, ar kupu dzen pirmo dienu govis laukā, nevajag aizsviest, bet pārnest mājā un aizbāzt aiz griestiem tur, kur govis stāv. Tā darot, govis nebizos. Uz tāda žagara mīlot sēdēt govu māte Māpa. Tā sēdēdama no govīm aizdzen dažādus kukaiņus un dod govīm no tiem mieru. [Sal. rīkste.]
A. Kauliņa, Jauncēre.
GRAIZES.
9467. Graizi pepot bērniem, saka tā: „Ko tu peri?" — „Graizi pepu." — „Per, per, kamēr izpēri!"
K. Šilings, 1832. g., Tirza.
9468. Graizēs maziem bērniem (dūlitī) jādod vīgriežņu novārījums.
K. Jansons, Plāņi.
9469. Graizēs bērnam jādod rudzu asnu tēja. i
K. Jansons, Plāņi.
t 9470. Graizēs bērnam jādod izžāvētas vistas ķoles iekšpuse.
K. Jansons, Plāņi.
9471. Graizēs bērnam jādod mazas, sarkanas beciņas.
K. Jansons, Smiltene.
GRAIZES ZĀLE (Chrysosplenium alternifolium).
9472. Graizes zāle, kaltēta un pienā ieberzta, ir bērniem derīga pret vēdera graizēm. Ap Liezeri šo stādu sauc par kašķeni un veci ļaudis stāsta, ka to rokās ņemot, metoties kašķis.
J. llsters.
GRANTS.
9473. Ja caur ratiem izbirst grants, to nedrīkst vairs ratos samest, ja to dara, mājās sarodas visādi kukaiņi.
A. Šķērē, Skaistkalne.
[1] i 492 . Ja kāda auss džinkst, tad
nirs uzmin, tad tas piepildīsies,
ja neuzmin, tad nepiepildīsies.
m. valtere, jelgava, Kalnniuiža.