POLS BERNĀ

ZIRGS BEZ GALVAS

POLS BERNĀ

ZIRGS BEZ GALVAS

Pols BERNA

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ 1960

I NODAĻA

JAUKA CETURTDIENA

Gabija komanda bija sapulcējusies Mazo Nabagu ielas augšgalā, Fernāna Duēna mājas priekšā. Desmit resgaļu cits pēc cita sēdās mugurā zirgam bez galvas un ar pilnu jaudu lai­dās lejā līdz pat Melnās Govs ceļam, kur izbeidzās nogāze. Tur jātnieks lēta zemē un žigli kāpa atpakaļ kalnā, vilkdams jā- jamzirgu pavadā līdzi, jo draugi ar nepacietību gaidīja savu kārtu.

Kopš tās dienas, kad mazā suņu meitene Mariona, šķērsojot Cecīlijas ielu, bija uzdrāzusies virsū vecajam Žedeona kungam, ielu krustojumā vienmēr nostādīja mazo Bonbonu, lai viņš aptu­rētu garāmgājējus vai brīdinātu draugus par kāda braucēja tu­vošanos.

Zirgs ripoja uz saviem trim dzelzs riteņiem pa visu Mazo Nabagu ielu, saceldams negantu troksni. Tas bija brīnišķīgi! Bailes no ielu krustojuma ar visām tā briesmām padarīja brau­cienu vēl pievilcīgāku, pie tam lejā bija pauguriņš, kas pēkšņi

aizsvieda zirgu aulekšiem līdz vecajam dzelzceļa uzbērumam pie Pekē sētas, aiz kuras stiepās pelēku lauku klajums.

Kādu mirkli jātniekam likās, ka viņš paceļas gaisā. Ja lai­kā nepamanījās ar papēžiem nobremzēt, tad vienā rāvienā varēja pārlidot pāri zirga kaklam un ar visu spēku atsisties sēdus pret zemi, tāpēc katrs nobrauciens bija zināmā mērā saistīts ar kaut ko iepriekš neparedzamu. Bērni to sauca par «planējošo lido­jumu». Katru reizi, kad zirgs nogāzē apvēlās, tā tukšie sāni skumji nodunēja pret akmeņiem. Zirgam klājās grūti.

Jau veselu gadu šis bezgalvainais zirgs piederēja Fernānam. Kāds vecu lietu tirgotājs no Bakhusa priekšpilsētas to bija at­devis Duēnam, Fernāna tēvam, par trim paciņām pelēkās taba­kas. Fernāns zirgu ieraudzīja Ziemsvētku rītā blakus saviem zā­bakiem. No prieka viņš labu brīdi stāvēja mēms un nekustīgs, īstenībā gan nebija nekā, par ko būtu vērts sajūsmināties. Vis­pirms jau zirgs bija bez galvas — galvas tam nekad nebija bijis. Kartona purngals, ko zirgam bija piefabricējis Duēns, nenoturējās pat divas dienas. Tas aizripoja Marionas pirmajā nobraucienā, kad viņa ar ātrumu četrdesmit kilometru stundā uz­skrēja virsū Cecīlijas ielas ogļu tirgoņa Mazirjē ratiņiem.

Zirgs palika guļot ielas notekā, pret kuru tas -atdūrās ar abām priekškājām, kas bija vienlīdz cietušas triecienā. Pakaļ­kājas bija pēkšņi nolūzušas kādā drosmīgā izmēģinājuma brau­cienā šaurajā Ponso ceļa tunelī. Par asti nav nemaz ko runāt — tās zirgam nekad nav bijis. Atlika tikai pelēkais, ābolainais rumpis, kam laka bija jau krietni apdrupusi, bet mugurā bija uz­zīmēti kastaņbrūni sedli. Protams, vecais trīsritenis no lupat- nieka bija atpirkts bez pedāļiem un bez ķēdes — ne jau vienmēr viss var būt; un, kāds nu šis zirgs bija, tāds tas arī ripoja uz sa­viem trim riteņiem pa bruģēto Mazo Nabagu ielas nogāzi.

Skauģi no Ferāna kvartāla apgalvoja, ka šo zirgu, vienkārši izsakoties, tikpat labi varētu nosaukt par ēzeli vai sivēnu, drīzāk jau par sivēnu, un Mazo Nabagu ielas kovbojiem neesot ko di­žoties ar cūku, kurai trūkst galvas, bet paši savas galvas viņi nolauzīšot agri vai vēlu, un to viņi esot pelnījuši.

Jāatzīst, ka sākumā ar zirga apmācīšanu gāja diezgan grūti. Fernāns sadauzīja celi pret Sezāra Aravāna noliktavu sētu, Ma­dona atstāja divus zobus Ponso tunelī. Tas sāpēja. Tomēr celis sadzija pēc trim dienām, un jauni zobi izauga pēc divām nedēļām.

Zirgs ripoja aizvien un ripoja labi, kā jau pieklājas piepilsē­tas ciematā, kur visi darba spējīgie cilvēki strādā uz dzelzceļa, likdami ripot vilcieniem.

Un pēdīgi, bezgalvainā zirga nopelns bija tas, ka Fernāns varēja savu draudzeni, suņu meiteni Marionu, ievest Gabija ko­mandā, kas bija visnoslēgtākā no visām Luviņjī Šķirotavas sle­penajām biedrībām.

Pēc ilgstošām apspriedēm tika nolemts, ka komanda izmantos zirgu vienu reizi dienā, atļaujot katram pa diviem nobraucieniem. Tas tika darīts, lai saglabātu mašīnas izturību. Bija paredzams, ka zirga mūžs nebūs necik garš pat ar šādu samazinātu slodzi: labi, ja tas izturēs līdz Lieldienām. Tomēr, par spīti briesmīgajām sadursmēm, zirgs vēl arvien turējās un pārgalvīgi drāzās ar savu braucēju leļā pa Mazo Nabagu ielu. Gabijs, kas nevienā nobrau- cienā nebremzēja, bija samazinājis savu rekordlaiku līdz trīs­desmit piecām sekundēm.

Nodošanās šim neparastajam un pārdrošajam sportam tikai vēl vairāk saliedēja komandas locekļu lielo vienotību. Gabijs ar nodomu bija noteicis aprobežotu locekļu skaitu un nepieņēma ne­vienu, kas bija vecāks par divpadsmit gadiem, jo, pēc viņa ap­galvojuma, «cilvēks divpadsmit gadu vecumā kļūst muļķis kā zābaks, un labi vēl, ja ne uz visu mūžu».

Nebija patīkami, ka Gabiju pašu apdraudēja šis vecuma iero­bežojums, kuru viņš klusībā cerēja pagarināt līdz četrpadsmit gadiem, lai iegūtu sev vēl drusku laika.

Nupat kā startēja mazā Bonbona lielais brālis Tatāvs. Viņā īoraudzījās zobgalīgie biedri.

—   Ņemot vērā Tatāva svaru, vajadzēja viņam atļaut braukt ikai vienu reizi, — Mariona sacīja Fernānam. — Kuru katru lienu tavs zirgs var saplakt zem šī speķa gabala un atgriezties ir galīgi saliektiem riteņiem.

Piecdesmit metrus zemāk mazais Bonbons vēroja Cecīlijas elu. Viņš pamāja ar abām rokām, ziņodams, ka ceļš ir brīvs, ratāvs nobrauca viņam garām kā meteors, ar zemu noliektu jalvu, rokām ieķēries sarūsējušajā stūrē.

—   Viņš ir smags un resns, viņš nekad nebrauks labāk par jabiju, — sacīja Huans Spānietis, plecus raustīdams. — Un turklāt Tatāvam ir bail — viņš sāk bremzēt jau divdesmit metrus pirms Melnās Govs. Kādreiz vajadzētu pirms nobrauciena viņam piesiet abas kājas pie zirga.

Tālāk Mazo Nabagu iela meta līkumu, un ielas lejas gals nebija vērotājiem redzams. Viņi gaidīja ne visai ilgi. Pēkšņi no viņa elas gala atskanēja plīstošu stiklu šķindoņa, kam sekoja grie­zīgi kliedzieni, lamu vārdu straume un divas skanīgas pļaukas.

—    Kā tad! Tatāvs ir ar kādu saskrējies, — Gabijs rūca, sakozdams zobus. — Uzsēdini to pūsli jāteniski uz spilvena — arī tad viņš kaut ko izrīkos,

—    Iesim paraudzīties, — aicināja Fernāns, kam rūpēja zirgs.

—   Zidors un Mēlija palika apakšā, — sacīja Mariona. — Viņi pratīs Tatāvu izpestīt no turienes bez mūsu palīdzības .. .

Gabijs neviļus pavērās apkārt: bez suņu meitenes, Fernāna un Huāna Spānieša tur vēl bija Berta Zedeona un mazais nēģerēns Krikē Larikē no Bakhusa priekšpilsētas.

—    Aiziesim tomēr līdz Cecīlijas ielai, — viņš bažījās. — Ne­var pamest viņus vienus, varbūt kāda nelaime…

Nonākuši līdz ielu krustojumam, viņi pret pelēkajām decembra debesīm ieraudzīja pārējos lēnītēm iznirstam no ielas līkuma.

Zidors Lošs vilka aiz stūres nelaimīgo zirgu bez galvas, kas ripoja vairs tikai uz diviem riteņiem. Viņam blakus, drusku pie­klibodams, soļoja Tatāvs; pietvīcis aiz satraukuma, viņš nesa rokā trešo riteni — priekšējo. Amēlija Babēna, komandas sa- nitāre, noslēdza gājienu. Plati atplestu muti viņa klusiņām smē­jās un laiku pa laikam paraudzījās atpakaļ uz Mazo Nabagu ielas lejas galu, kur drebelīgā balsī kāds izmisīgi klaigāja.

—   Viņa nejēdzīgais ieradums bremzēt nelaikā citādi nemaz nevarēja beigties, — jau pa gabalu sauca Zidors. — No Nacio­nālās ielas puses nāk vecais Zigona tēvs, stumdams augšup sa­vus ratiņus ar pudelēm. Tatāvs tajā brīdī izbrauc no pagrieziena. Es stāvu vienā mierā, jo laika vēl atliku likām, lai pabrauktu garām. Bet kur nu! Mūsu Tatāvs strauji nobremzē ar abām ķet­nām un, baukš, taisni ratiņos iekšā!

Mēlija gavilēja. Viņas sīko sejiņu apņēma melns lakatiņš, pārsegdams gaišo, rūpīgi sasukāto matu cekulu.

—   Tatāvs veica planējošo lidojumu, tas tik bija skats! — meitenīte iesaucās. — Viņš kā lode aizlidoja pāri Pekē sētas dzeloņdrātīm. Nudien! Zigona tēvam tas bija kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm . ..

—   Vai vecajam vīram nekas nenotika? — apjautājās Gabijs.

—   Nekas, tikai saplīsa divi duči pudeļu, un viņš ir briesmīgi noskaities.

—   Rītvakar aiznesīsim viņam piecus dučus, — nolēma Ma­riona. — Aiz noliktavu vecajiem vagoniem vienā bedrē ir pu­deļu, cik tik vajag. Neviens to nezina . . .

Tatāvam bija dziļa brūce zem kreisā ceļa, bikšu dibenu klāja dzeltenīgu dubļu kārta.

—    Sasodīta būšana, sasodīta būšana! — murmināja Tatāvs, tīri apjucis.

Viņš skumīgi pasniedza riteni Fernānam, bet pārējie drūz­mējās ap Zidoru, aplūkodami zirgu bez galvas.

Fifija, Marionas mīļākais suns, neuzticīgi apošņāja kartona rumpi un pelēkos, rētām klātos zirga sānus.

—   Šoreiz skats ir pavisam bēdīgs, — pieceldamies paziņoja samulsušais Gabijs. — Dakša ir pilnīgi nolūzusi. Abi zari pa­likuši pie riteņa. To tu esi labi nostrādājis, Tatāv!

Tatāvs šņaukādamies nodūra savu lielo, rudo galvu.

Katastrofa atstāja uz visiem nospiedošu iespaidu un lika uz brīdi pavisam apklust. Fernānam bija smaga sirds. Viņa zirgs! Otra tāda nebija visā Luviņjī. Mariona saudzīgi uzlika Fernānam roku uz pleca.

—   Tavs tēvs varbūt mums zirgu salabos, — viņa klusu iemi­nējās. — Vēl šo reizi …

—   Es nezinu, — atbildēja Fernāns, galvu nokāris. — Vai tu saproti, ko tas nozīmē, ja ir salauzta dakša? Tur vajadzīgs liels remonts.

Mazais Bonbons nāca atpakaļ no Cecīlijas ielas, liedams gau­žas asaras.

—    Katru reizi tā! — viņš šņukstēja. — Salauž zirgu, un man no otrā brauciena nekas neiznāk …

Lielais Gabijs līdzjūtīgi noliecās pār komandas pastarīti.

—   Neraudi, Bonbon! — viņš nomākts mierināja.* — Nākošo reizi tev pienāksies divu braucienu vietā trīs.

—    Jā-ā-ā …, bet tādas nākošās reizes nemaz vairs ne­būs, — aizsmacis izdvesa Bonbons. — Zirgs ir pušu. Divos gabalos.

Tatāvs bija satriekts un stāvēja, ierāvis galvu plecos.

—    Kad es pamanīju no kreisās puses braucam veco Zigonu, es strauji nobremzēju, — viņš bezcerīgi skaidroja. — Kurš katrs tā būtu darījis.

—   Nu jā! Tu nobremzēji un saskrējies, tas bija liktenīgi, — zobojās Gabijs. — Nevajadzēja taču bremzēt, mazulīt!

Visi bērni sāka smieties, izņemot Marionu un Fernānu. Fer- nāns paņēma vienā rokā riteni, otrā stūri un lēnām devās 11/ Duēnu mājas pusi, vilkdams līdzi zirgu bez galvas. Citi sekoja pa gabalu un, rokas kabatās sabāzuši, pārsprieda notikušo.

Atskaitot šos desmit bērnus un dažus nosalušus kaķus, kas ložņāja no vienām durvīm pie otrām, Mazo Nabagu ielā šajā miglainajā pēcpusdienā neviena nebija. Visi vīrieši bija vai nu uz sliežu ceļiem, vai noliktavās, pārmijnieku būdās vai darbnīcās. Sievietes uzkopa bagātnieku dzīvokļus Jaunajā kvartālā vai ap­staigāja ceturtdienas tirgu, kas ik nedēļas notika Stacijas lau­kumā līdz pašam vakaram.

Fernāns rūpīgi pieslēja zirgu pie dārziņa žoga un atgriezās pie draugiem.

—   Es to pagaidām atstāju tur, — viņš sacīja. — Tad tēvs, mājās nākdams, tūlīt ieraudzīs. Ja vien būs iespējams dakšu sa­labot, viņš tūlīt ķersies pie darba.

—    Ko lai tagad sadara? — jautāja Zidors pārējiem. — Pulk­stenis ir tikai četri.

—   Mēs varētu aiziet uz tirgu, — ieteicās Gabijs. — Es lab­prāt kaut ko uzkostu …

Visi pagriezās pret Marionu, kas bija komandas mantzine. Meitene sāka rakņāties pa kabatām savā mazajā mētelīti, kas bija pāršūts no veciem vīriešu svārkiem. Pelēkie svārciņi zem mētelīša bija īsiņi kā baletdejotājai, no svārku apakšas rēgojās Marionas garās kājas, tievas un taisnas kā spieķi.

—   Mums iznāk katram tieši pa vienai «poļu kūkai», — viņa sacīja, naudu skaitīdama. — Gan tikai tādā gadījumā, ja Mašerela kundze nepieprasa savus divdesmit frankus no pagājušās reizes …

—    Gluži vienkārši jāsūta pie viņas kāds cits, — deva pa­domu Gabijs. — Mašerela kundze nepazīst nēģerēnu — viņš ne­kad līdz tam stūrim neaizklīst… Ej, Krikē, mēs tevi gaidīsim stacijas priekšā.

Nēģerēns, priecīgs par uzdevumu, devās prom pa Sabiedroto ielu, dancinādams naudu saujā.

Mašerela maiznīcā no vecām kūkām tika gatavots pudiņam līdzīgs cepums, ļoti melns un lipīgs. Viena šķēle šā cepuma maksāja desmit franku. Tās bija slavenās «poļu kūkas». Dārgas jau nu gan, bet šī pārsaldinātā barība nogūlās kuņģī kā svins un apslāpēja ēstgribu līdz pat pusdienas laikam.

Gabija komanda lēnām soļoja pāri Atbrīvošanas lauku­mam — sadzeltējušam mauriņam ar noplukušu dzīvžogu. Pa priekšu gāja Gabijs ar Zidoru un Huanu Spānieti, tad nāca Ta­tāvs, Fernāns un mazais Bonbons, kas sirdīgi vilkās nopakaļ, klausīdamies, kā lielais brālis jau ceturto reizi stāsta par savu ne­laimīgo braucienu. Pēdējās nāca palēkdamās visas trīs meite­nes, smaidīgas kā vienmēr, kaut arī drēgnā diena, krēslai tuvo­joties, bija pavisam sadrūmusi.

Fifija apskraidīja visus, gaidīdama glāstu vai laipnu vārdu. Tas bija mazs, iedzeltens šunelis. Viduklis tam bija kā kurtam, bet aste tieva un gara kā žurkai. Tāpat kā visus citus suņus, Ma­riona to bija atradusi aiz sakņu dārzu īpašnieku kvartāla — aiz Luviņjī ciemata, kā to mēdza saukt Luviņjī Šķirotavas iedzīvotāji. Aiz sakņu dārziem, kādreizējo dīķu vietā, bija saaudzis vesels biezoknis. Tur visi apkārtnes ļaudis, pat parīzieši, pameta savus slimos, sakropļotos, mirstošos suņus. Mariona tos pievāca, nebai­dīdamās no viņu slimībām un ievainojumiem. Rūpīgi un prasmīgi kopdama, meitene tos izārstēja un pēc tam sameklēja tiem jaunus saimniekus starp vecpilsētas dzelzceļniekiem. Mariona savus su­ņus nekad neaizdeva projām, tos neapmācījusi. Izdziedētie dzīv­nieki viņai sirsnīgi pieķērās un paklausīja viņas savdabīgajam svilpienam, kuru tie nekad neaizmirsa.

Var teikt, ka vismaz puse no vietējo iedzīvotāju suņiem bija gājuši caur šīs meitenes rokām. Vajadzēja viņai tikai parādīties Bakhusa priekšpilsētā, un tūliņ salasījās vesels bars suņu, kas

lēkāja kā negudri aiz prieka par viņas iera­šanos. Marionas kopšanā parasti bija vis­maz ap divpadsmit suņu vienā laikā. Viņa tos baroja ar sakaltušām garozām un dažā­diem atkritumiem, kurus sadabūja no vietē­jiem pārtikas tirgotājiem. Savu noplukušo klibiķu saimi viņa bija novietojusi vistālā­kajā dārza stūrī ziepju kastēs, kas, kopā saliktas, drusku atgādināja trušu mitekli. Fabēra kundze, Marionas māte, gan kratīja galvu un reizēm pacēla skatu uz debesīm, tomēr neko neiebilda pret šo pazemīgo lab­darību.

Bērni bija nonākuši līdz laukuma stūrim. Gabijs pagriezās atpakaļ un pamirkšķināja pārējiem:

— Tur ir Rublo! — viņš sauca. — Es jau no šejienes dzirdu …

Bērni pielika soli. Mazais ceturtdienas tirdziņš aizņēma visu laukumu, kā arī daļu no stacijas teritorijas un Sabiedroto ielas.

Pievakare bija miglaina, un daudzi tir­gotāji bija aizdedzinājuši acetilēna lampas.

Balti un zeltaini gaismas kūļi aplēja kustīgo pūli ar tādu ka gadatirgus spožumu. No tuvējiem sliežu ceļiem nepārtraukti at­skanēja manevrējošo lokomotīvju svilpieni. Garām stacijai rei­zēm aizdimdināja ātrvilciens ar 90 kilometru ātrumu stundā, un visa pilsētiņa klusām nodunēja.

Bērni iejuka pūlī. Rublo kā parasti bija uzstādījis savu preču galdu laukuma viņā pusē, «Parīzes» kafejnīcas rožainajā gaismā. Viņš klaigāja līdz aizsmakumam, aicinādams pircējus, bet nevie­nam neradās interese par viņa sakņu dzirnaviņām. Tas bija

nepatīkams cilvēks ar pieblīdušu, dzeltenīgu seju, no kuras dvesa pretim liekulība un negodīgums. Pagājušo vasaru viņš bija ap­vainojis Gabiju, ka zēns esot viņam nočiepis gāzes pavarda šķil­tavas. Gabijs dabūja pamatīgu brāzienu no policijas inspektora Sinē, kaut gan nekā nebija zadzis. Gabijs nemaz nespēja to izdarīt, un viņa komandā nekad nav bijis zagļu. Lai šo gadījumu izbeigtu, Gabija tēvs, Zuā kungs, depo mehāniķis, divi simti divdesmit mār­ciņu svarā, nākamajā ceturtdienā atnāca un, visiem redzot, parā­dīja Rublo savas dūres. Ar to arī pietika.

Kopš tās dienas ikreiz, kad Rublo izstādīja savas preces Lu­viņjī tirgū, Gabijs atļāvās sev prieku ierasties tur ar visu komandu un par viņu paņirgāties. Bez tam varēja pakavēt laiku, klausoties, kā Rublo liela savu preci, bet viņa āriene saistīja ar kaut ko ne­skaidri noslēpumainu, kas izraisīja lielākajos bērnos ziņkāri.

Rublo ieraudzīja bērnus tuvojamies savam saliekamajam galdam.

—   Beidzot ierodas mana mazā publika! — viņš iesaucās lie­kuļoti laipnā balsī. — Lūk, īstie lietpratēji, kas nekā nepērk, bet prot novērtēt mājturības mehanizācijas brīnumus. Sastājieties, bērni, puslokā! Ne pārāk tuvu, tā! Es jums tūlīt demonstrēšu Fransfiksa dzirnaviņas, vienīgās šāda veida dzirnaviņas ar daudz­veidīgām pielietošanas iespējām. Tā ir kartupeļu šķaidītāja ma­šīna, siera rīve, sakņu kapājamā mašīna, gaļas maļamā mašīna, spiede un drupinātāja. Viss atkarājas no tā, kā to lieto, un fab­rikants mani speciāli atsūtīja uz šejieni, lai jūs varētu iegūt šo smalkmehānikas paraugizstrādājumu. Paskatieties! Es ņemu šo burkānu un sāku …

Mazais Bonbons un Berta Zedeona pacēlās uz pirkstgaliem, lai varētu saredzēt, kā burkāns pazūd aparātā.

—  Viņam neizdosies neko pārdot, — zobgalīgi čukstēja Ma­riona. — Tās ir ierīces, kas darbojas tikai vienu reizi. Otrā rītā tās 'āizmet atkritumu kastē.

—   Rublo nekad neko nepārdod, — piemetināja Gabijs, vai ari ļoti maz. Bet par to viņš tikai pasmejas. Liekas, ka viņš te at­rodas citos nolūkos.

Fernāns izbrīnījies pagriezās pret Gabiju.

—  Kādos nolūkos? — viņš pārvaicāja.

—    Nezinu, — atbildēja Gabijs un pavīpsnāja. — Ir tāda ļaužu suga, kas izliekas tirgojamies ar dažādiem sīkumiem, bet īstenībā nodarbojas ar kaut ko ne visai godīgu.

Krikē atskrēja gluži aizelsies ar desmit «poļu kūkām», kas bija rūpīgi ievīstītas zīdpapīrā.

Visi sastājās tām apkārt. Dalītājs bija Gabijs. Vislielākos ga­balus dabūja mazais Bonbons un Krikē, kas bija skrējis; vismazā­kais tika Tatāvam — kā mācība par zirga salaušanu. Tad sāka aizrautīgi ^trādāt visas desmit mutes, bet acis nenovērsās no Rublo rokām, kas ar žongliera veiklību samala putrā zaļu burkānu, kartupeli, sīpolu, ābolu, apelsīnu, siera gabalu. Briesmīgs maisī­jums!

Gabijs norija pēdējo kumosu, aplaizīja pirkstus un tad pavi­sam klusiņām ar elkoni piebikstīja Fernānam.

—  Vai tu redzēji? — viņš čukstēja.

Fernāns palocīja galvu. Viņš bija redzējis. Mariona noliecās zemē pie Fifijas un iedeva arī tai mazu gabaliņu no savas «poļu kūkas». Pieceldamās meitene tūlīt pamanīja to, kas bija pārstei­dzis abus zēnus.

Rublo turpināja aizrautīgi demonstrēt savas dzirnaviņas. Ne­noguris viņš vienā laidā gvelza visādas muļķības, bet izveicīgās rokas grieza skrūves ciet un vaļā. Saknes tika maltas ar pilnu jaudu, bet domas viņam bija pavisam citur. Rublo dzeltenā, tuklā seja bija nedaudz pavērsta uz labo pusi, kur varēja redzēt stacijas tumšās ēkas. Turpinādams runāt, viņš sasprindzināti skatījās tajā virzienā, bet viņa mazajās, melnajās acīs šaudījās sa­traukums.

Ar gluži vienaldzīgu sejas izteiksmi, slēpdamies Tatāvam aiz muguras, lēnītēm uz to pusi pārvietojās arī Gabijs. Starp abām tirgotāju rindām, kas norobežoja šo laukuma stūri, drūzmējās ļau­dis, un pirmajā brīdī nevarēja saredzēt, kas tā bija satraucis Rublo. Bet tad Gabijs paraudzījās uz laukuma tukšo daļu, kur starp ap­gaismotajām tirgus būdām vizēja bruģis. Pār šo tumšo laukumu vienaldzīgi aizsoļoja vairāki gājēji: depo strādnieki, kas bija bei­guši maiņu, daži Ferāna kvartāla iedzīvotāji, arābu dokeri no Ma­zās Luviņjī un starp viņiem kalsnējs gara auguma cilvēks aizsarg- krāsas lietusmētelī, cieši sajozies, ar apbružātu cepuri galvā — po­licijas inspektors Sinē.

Gabija skatiens sekoja lietusmētelim, kas lēnām kustējās un ar noteiktiem starplaikiem gan pazuda, gan parādījās starp tirgus būdām. Vēlāk Gabijam likās, ka inspektors nedaudz pasteidzina soli, it kā lai varētu turēties kāda cita gājēja pēdās. Gabijam bija asa redze. Starp ēnām, kas klīda pa laukumiņu, viņam izdevās saskatīt šo otro gājēju. Tas bija liela auguma cilvēks, ģērbies zilā darba blūzē, kādas Luviņjī Šķirotavas ieliņās bija redzamas sim­tiem jebkurā dienas vai nakts stundā. Viens aiz otra soļodami, viņi abi atšķīrās no ļaužu straumes un iegrima Atbrīvošanas laukuma tumsā. Gabijs vairāk nekā neredzēja.

Viņš pagriezās atkal pret Rublo, kas vēl arvien runāja. Klau­sītāju pulciņam bija pievienojusies kāda sieviete no Luviņjī cie­mata un pieci zeņķi no Ferāna kvartāla. Cepuri Rublo bija atstū­mis uz pakauša, pieri klāja sviedri. Mariona nebija redzējusi ne Sinē, ne arī zilajā blūzē tērpto cilvēku, kas klaiņoja apkārt tir­gum, bet viņas vērīgās acis pamanīja ko citu:

— Rublo no kaut kā baidās, — viņa nomurmināja. Dažreiz gadās ievērot šādus sīkumus, nepievēršot tiem sevišķu uzmanību. Pēc pāris mirkļiem par tiem vairs nedomā, un dažreiz paiet ilgs laiks, kamēr tiem rodas pamatots izskaidrojums. Rublo sāka malt tik sparīgi, ka viņa cītība atgādināja paniskas bailes.

—  Sitās dzirnaviņas nav pat vecas naglas vērts, — skaļā balsi ar pārsteidzošu pašapzinīgumu paziņoja mazais Bonbons.

Visi sāka smieties, un runātāja radītais noskaņojums izgaisa. Klausītāji izklīda, un sieviete palika viena pati stāvam saniknotā Rublo priekšā. Gabijs aizveda savējos pie trikotāžas preču galdiem tirgus otrā galā, pilsētas pusē. Pusceļā Fernāns neviļus pagriežas atpakaļ pret «Parīzes» kafejnīcas sārtajām lampām.

—   Ko tu tur skaties? — jautāja Mariona.

—   Rublo vairs nav. Viņš ir pametis visu savu preci, — iesau­cās pārsteigtais Fernāns. — Pagājušas tikai dažas sekundes, bet viņš ir jau nozudis!

Sabiedroto ielas stūrī Tatāvu un mazo Bonbonu aizsauca prom viņu māte, Luvrjē kundze, kas nāca no tirgus ar diviem sakņu groziem. Abi zēni negribīgi šķīrās no biedriem.

—    Par zirgu neraizējies! — Fernāns uzsauca nopakaļ resna­jam Tatāvam.

Bija jau vēls. Vakars pienāca drīz, ietinot tumsā ielas un dūma­kainos apvāršņus. Jaukā ceturt­diena1 beidzās.

Drīz arī Krikē Larikē un Hu- ans Spānietis devās uz Bakhusa priekšpilsētas pusi, Berta Zedeona noskūpstīja abas draudzenes un aizsteidzās uz. Ferāna kvartālu. Aizgāja arī Gabijs kopā ar Zidoru un Mēliju. Viņi visi trīs dzīvoja kādā mājā tālu pie Obertēna ceļa, Nacionālās ielas stūrī. Mariona palika viena ar Fernānu.

1 Francijas skolās ceturtdienās mā­cības nenotiek.

Zēns paraudzījās vecās Luviņjī baznīcas torņa pulkstenī viņā laukuma malā.

—  Tētis būs jau pārnācis, — viņš teica pusbalsī.

Mariona pasvilpa suni. Abi bērni, sadevušies rokās, nāca at­pakaļ uz Mazo Nabagu ielu pa īsāko ceļu — pāri laukumiņam. Jau pagriezies ap stūri, Fernāns ieraudzīja savas mājas priekšā kaut ko tumšu guļam šķērsām pāri visai ietvei. Bērni pienāca tu­vāk un ieplēta acis.

Tas bija zirgs bez galvas.

—  Tev labāk vajadzēja viņu ienest iekšā, — sprieda Mariona.

Fernāns saudzīgi piecēla savu nelaimīgo zirgu un nostādīja uz

pakaļējiem riteņiem.

—   Kāds garāmejot ir apgāzis, — viņš sarūgtināts noteica. — Cik nejēdzīgi! Es taču zirgu tīšām pieslēju pie sētas, tas nevienu netraucēja. Jā, manu zirgu pazīst visi!

—   Ir cilvēki, kas mēdz postīt prieka pēc, — paskaidroja Mari­ona. — Paraugi, vai viss ir kārtībā …

Fernāns pagrieza abus riteņus, paspieda ar roku seglus. Zirgs bija vesels.

—   Labi! — viņš apmierināti sacīja. — Ja tētim izdosies sa­labot dakšu, mēs sestdien vai svētdien varbūt varēsim sākt atkal braukt. Tētis taču mūs nepametīs nelaimē, vai ne?

Fernāns pacēla galvu un ieraudzīja kādu tumšu ēnu, kas zag­šus tuvojās no skvēra puses. Laternas dzeltenīgajā gaismā Fer­nāns pazina Rublo. Cepure sīktirgotājam bija uzmaukta uz acīm, neaizpogātais mētelis plivinājās uz visām pusēm. Viņš pēkšņi ap­stājās un, kā redzams, bija ļoti neapmierināts, sastapdams abus bērnus.

—   Kas jums vajadzīgs? — naidīgi noprasīja Fernāns. — Te ir mūsu mājas, mūsu iela …

Rublo neko neatbildēja. Viņš pavirzījās atkal drusku uz priekšu, mezdams savādu līkumu, it kā gribētu bērnus piespiest pie sie­nas. Mariona, to redzēdama, iebāza mutē divus pirkstus un iesvil­pās tik griezīgi, ka svilpiens vēl ilgi atbalsojās tukšajās ielās.

Kā uz burvja mājienu ielas viņā galā parādījās trīs milzīgi, pinkaini, atbaidoši neglīti suņi. Šausmu pārņemts, Rublo skatījās, kā tie klusu, bez riešanas drāzās šurp. Nedzirdamā, pēkšņā suņu ierašanās atstāja tik dīvainu iespaidu, ka Rublo neizturēja un likās prom, ko kājas nes. Mariona smējās no visas sirds.

Paskrēja garām visi trīs suņi — dāņu dogs Cēzars, putnu suns Hugo un ganu suns Fricis. Tie bija kvartāla visnetīrākie suņi, Marionas veterinārslimnīcas bijušie iemītnieki. Mariona pa- klakšķināja ar mēli. Suņi izbeidza vajāšanu un, paklausīgi, kā labi audzinātiem suņiem pieklājas, nostājušies Marionas priekšā, lie­liem vēzieniem luncināja astes. Fernāns smējās kā negudrs.

—   Tas vēl nav nekas, — sacīja Mariona. — Ja es iesvilpjos Bakhusa priekšpilsētā, tad atskrien vairāki desmiti. Suņi neaiz­mirst …

Viņa noglāstīja visus trīs milzeņus. Tie, vairākkārt aplieci­nājuši savu draudzību Fifijai, pacēla kājas pret Duēnu mājas sienu un devās atpakaļ katrs uz savām mājām kaut kur Cecīlijas ielas galā.

—  Vai Fu gribētu, lai es vēl kādu brītiņu palieku? — jautāja Mariona. — Māmiņa mani gaida gan, bet piecas minūtes agrāk vai vēlāk …

—  Nav vērts, — atbildēja Fernāns, skatīdamies uz stacijas pusi. — Tētis nekavēsies.

—  Un ja nu atnāk tas otrais?

—  Ko nu! Viņš ir zaķapastala …

—   Es gribētu zināt, ko viņam no mums vajadzēja, — Mario­nas balsī ieskanējās nemiers.

—   Ir taču tādi cilvēki, kas spēj uzklupt otram ne no šī, ne no tā, — teica Fernāns. — Rublo varbūt nav vēl samierinājies ar mazā Bonbona izlēcienu … Ej, Marion, nekavējies!

Mariona noskūpstīja savu biedru uz vaiga un lieliem soļiem aizsteidzās prom. Fifija tipināja viņai pa priekšu. Cecīlijas ielas stūrī Mariona pagriezās atpakaļ un vēlreiz pamāja ar roku. Fer­nānam tikai tagad, ar šo pēdējo sveicienu, beidzās jaukā ceturt­diena.

Duēna kungs, nākot mājās no stacijas, ieraudzīja, ka dēls sēž iespiedies kaktā pie žoga pinuma un aplicis roku zirgam ap kaklu.

—   Māmiņa gatavo pusdienas kaut kur Jaunā kvartāla ļau­dīm, — stāstīja Fernāns tēvam. — Viņa nebūs mājās agrāk par astoņiem …

—   Tev vajadzēja pagaidīt mani pie kaimiņiem, nevis saldēties te durvju priekšā, — norūca Duēns. — Ej iekšā . ..

Fernāns gāja tēvam pa priekšu, vilkdams zirgu uz diviem ri­teņiem sev līdzi.

—    Ko tad jūs šodien labu darījāt? — jautāja Duēns.

—   Zirgs ir salauzts, — čukstēja puišelis, noliekdams galvu. — Priekšējais ritenis pagalam .. .

—    Atkal! — nopūtās Duēns, bet bez dusmām.

—   Man liekas, ka šoreiz nav pa jokam.

Fernāna tēvs iededzināja virtuvē gaismu un nolika savu somu uz galda. Duēns bija lēnīgas dabas labs cilvēks ar mazliet skumju izteiksmi acīs un garām iesirmām ūsām, kas aizsedza sejas apak­šējo daļu.

—    Palūkosimies, — viņš teica, atlaizdamies krēslā.

Zēns pastūma zirgu, un tas atmuguriski ieripoja virtuvē. Abi atlikušie riteņi, kas ne reizes nebija smērēti, neganti čīkstēja. Du­ēns satvēra stūri pie ass un noliecās apskatīties, kas īsti ir bojāts.

—   Ak tu nelabais! Dakša ir salauzta! — viņš iesaucās.

Fernāns skumji pacēla un nolaida rokas. Duēns vēlreiz nopū­tās, nolika stūri sev uz ceļiem, aplūkoja nolauzto dakšu tuvāk un ar prasmīgu roku aptaustīja abus dakšas zarus, kā jau strādnieks, kas radis darīt katru darbu.

—    Es tur nekā nevaru līdzēt, —; viņš noteica. — Vienkāršs lo- dējums neturēsies, un jūs kuru katru brīdi atkal varēsiet apdauzīt savus degunteļus.

Fernāns, zaudējis cerību, sāka klusu raudāt. Asaras ritēja pār vaigiem un pilēja uz virtuves spožās flīžu grīdas. Duēns ar nes kaktiņu to labi redzēja un piesardzīgi nolika stūrī uz galda malas.

—    Neraudi, veco zēn, — viņš sacīja mazliet piesmakušā balsī. — Rīt, uz darbu iedams, es iegriezīšos vilces dienesta darbnīcās. Rosī kungs brīvā brītiņā izkals jaunu dakšu, viņam tas ir tīrais nieks … Nav patīkami, ka nevar noņemt veco dakšu, to vajadzēs nozāģēt turpat darbnīcā, un biedri vilks mani uz zoba, kad es iera­dīšos ar šitādu kleperi padusē.

—   Var noskrūvēt abus riteņus, — Fernāns ieteica, smaidī­dams caur asarām. — Taču jau mazāk būs ko nest. Tā kā zirgam galvas nav, bez riteņiem tas nemaz pēc zirga neizskatīsies. Ne­viens par tevi nezobosies.

Duēns aizgāja pēc darba rīku kastītes, un tad abi sāka cītīgi ņemties ap zirgu.

Gaišmatainā, trauslā Duēna kundze atnāca mājās ap pusdevi- ņiem, pārguruši, bet ka parasti apmierināta. Viņa smējās, redzot tēvu ar dēlu sēžam uz grīdas blakus apgāztajam zirgam.

—   Es zinu, — viņa teica. — Zidora māte man pa ceļam visu izstāstīja. Tatāvam, liekas, dzirksteles vien nošķīdušas gar acīm. Es jums saku, vienā jaukā dienā jūs sev lauzīsiet kaklus …

—    Nu lai! — atbildēja Duēns. — Lai taču bērni papriecājas. Ja viņi nedabūs papriecāties šinī vecumā, tad nedabūs vairs nekad.

Fernāns piecēlās un gāja palīdzēt mātei. Duēns noņēma abus riteņus un iznesa zirgu priekšnamā. Tad viņš rūpīgi sāka mazgāt rokas pie izlietnes. Sieva, dzirdot viņu svilpojam, at­skatījās.

—  Vai tu pirms trīsdesmit gadiem daudz priecājies tur ba­rakā, Bakhusa priekšpilsētā? — viņa jautāja smiedamās.

—   Nepriecājos vis, — atbildēja Duēns. — Bet vai tad tā­pēc …

2. NODAĻA

ARDIEVU, ZIRDZIŅ!

Lariona ar savu māti dzīvoja Mazo Nabagu ielas pašā ga­lā pussagruvušā mājā Melnās Govs ceļa stūrī. Neviens īsti nezi­nāja, kā šai ielai, kas līdzinājās lauku ceļam, bija radies tāds nosaukums. Mariona, kas skatījās uz šo ceļu rītā un vakarā, bija pārliecināta, ka Melnā Govs nevarēja būt nekas cits kā pamestā lokomotīve, kas jau trīsdesmit gadus rūsēja uz kādreizējām re­zerves sliedēm Pekē klajuma vidū. Pamazām bija noņemtas vi­sas sliedes, atskaitot vienu mālos iegrimušu posmu, uz kura bal­stījās vecā lokomotīve, kas lepni raudzījās pāri skumīgajiem sliežu ceļiem. Vasaras karstajā saulē tā bija rūsgana un izskatī­jās pļavas vidū tikpat savādi kā nīlzirgs mārpuķīšu dobē. Melnā Govs bija īsti melna tikai lietū, kad pret tumšajām debesīm tā kļuva pavisam drūma un draudīga. Vētrainajās rudens un ziemas naktīs, kad pūta rietumu vējš, no vecā, saplīsušā lokomotīves katla nāca tik žēlabainas skaņas, ka tām līdzi izmisīgi gaudoja visi divpadsmit mazās Marionas pacienti.

Nākošajā dienā pēc skolas Gabijs aizveda visspēcīgākos no saviem draugiem uz neapbūvētajiem laukumiem pie Sezāra Aravāna noliktavām. Tur bija veci, nojaukti koka vagoni, rūsas sa­ēstas dzelzs lūžņu kaudzes, apdeguši gulšņi, saliektas sliedes — īsta mēslaine. Mariona te pazina katru caurumu. Viņa veda sa­vus draugus uz tukšu pudeļu atradnēm gar pēdējo vagonu. Pu­deles, trīs ciešās rindās saliktas, gulēja bedrē, kas bija jau atz- birusi ar irdeno zemi un aizaugusi ar zāli.

Bērni sastājās ķēdē un ātri vien sakrāva piecdesmit pudeles bērnu ratiņos, ko bija aizdevusi Berta Zedeona. Pēc tam Gabijs ar Zidoru un Fernānu devās uz Bakhusa priekšpilsētu, visi pēc kārtas stumdami ratiņus. Tatāvs, klibs un vārgs būdams, aiz­manījās līdzi meitenēm.

Zigona tēvs gluži vai apstulba, kad trīs zēni iebruka ar savu kravu viņa dēļu būdā. Viņš vairs neko neatcerējās. Vecā vīra krātuvē nebija tukšas pudeles vien, un pa šo laiku viņš bija pa­guvis pamatīgi iekampt no pilnajām.

Atpakaļ, tāpat patikas dēļ vien, zēni nāca ar līkumu gar staciju.

—   Zirgs nebija nekāds vērtīgais, — sērīgi prātoja Gabijs. — Neglīts kartona rumpis, trīs riteņi un daži stienīši. Un tomēr, kad viņa vairs nav, jūties kā pazudis. Kā tu domā, vai tavs tēvs izpildīs, ko solījis?

—   Vismaz šodien no rīta viņš aizgāja ar zirgu, — atteica Fernāns. — Rosī kungs noteikti to salabos. Viņam ir visi vaja­dzīgie rīki. Mums atliek tikai gaidīt, bet uz svētdienu vēl nav ko cerēt.

—    Ko tad lai mēs iesākam! — izmisis žēlojās Zidors.

—    «Ēdenē» iet krāsaina filma par kovbojiem, — paziņoja Fernāns. — Mēlija, uz skolu iedama, ir redzējusi attēlus … Grā­vējs!

—  Pārāk dārgi, — nopūtās Gabijs..— Huānam un nēģerim nekad nav ne sū. Tā, protams, nav viņu vaina, tomēr mums iz­nāk maksāt par viņiem … Un bez tam kase ir tukša.

—   Mariona nokārtos, — teica Fernāns.

«Parīzes» kafejnīcā bija daudz ļaužu. Garām ejot, Gabijs ielū­kojās logos.

—    Citreiz, kad nav tirgus, Rublo šai pusē nebija manīts, — viņš piepeši sacīja draugiem. — Nāciet paskatīties …

Rublo sēdēja zāles dibenā pretim diviem nezināmiem tipiem kažokādu vēja blūzēs; svešie kaut ko runāja, tālu pārliekušies pāri galdam. Cepures gandrīz saskārās; acīm redzot sarunas' temats bija ļoti aizraujošs.

Fernāns, izdzirdis kāda steidzīga garāmgājēja soļus, pagrie­zās atpakaļ. Kafejnīcas spilgtajā gaismā pēkšņi parādījās in­spektora Sinē aizsargkrāsas lietusmētelis. Zidors ar Gabiju pie­bikstīja viens otram ar elkoni: inspektoram Sinē uz kreisā vaiga koši sārtoja plākstera strēmele, kas izskatījās jocīgi pretstatā ar viņa pelēcīgi bālo seju. Viņš bērnus neredzēja un neintere­sējās arī par «Parīzes» kafejnīcas apmeklētājiem. Drīz vien in­spektora augums izgaisa tumsā.

—    Sinē ir dabūjis krietnu piemiņu, — zobojās Gabijs. — Pa­visam nesen . ..

—   Bet izskatās, it kā viņš būtu ar sevi ļoti apmierināts, — nobrīnījās Zidors.

—   Atceries, vakar vakarā? — turpināja Gabijs. — Viņš se­koja kādam starp staciju un Atbrīvošanas laukumu. Tur kaut kas ir noticis … Bet kas?

Duēns pārnāca mājās ap astoņiem tukšām rokām. Fernāns neko nesacīja, bet skatījās uz tēvu lielām acīm, neiedrošināda­mies bilst ne vārda. Tēvs papurināja galvu.

—    Prom ejot es vairs nesastapu Rosī kungu, — viņš teica kā atvainodamies. — Viņš izlabos zirgu bez maksas, un tad taču es nevaru lūgt, lai pasteidzas …

Sestdien visu dienu lija straumēm. Pēc skolas Fernāns, at­vadījies no pārējiem, gāja tūlīt uz Mazo Nabagu ielu, tieši mājā, jo tādā negantā lietū neko citu nevarēja iesākt.

Mariona negāja viņam līdz. Viņa skraidīja no ielas uz ielu savā lietusmētelī, no kura ūdens tecēja straumītēm, mēģinā­dama savākt piecsimt franku, kas izkūpēs par svētdienas kino apmeklējumu. Visi jau bija izpurinājuši savas kabatas, bet sa­nāca tikai divi simti piecdesmit franku. Mariona bija apņēmusies sadabūt pārējo vēl tai pašā vakarā.

Neviens neticēja brīnumiem. Bija skaidrs, ka nebūs ne zirga, ne kino.

—    Kāpēc nevarētu pārdot pudeļu atradnes? — Tatāvs bija devis padomu. — Zigona tēvs paņemtu visu krājumu …

—    Ir lietas, kuras nevar pārdot, — Mariona bija pikti atbil­dējusi. — Šīs pudeles pieder visiem. Ja es tās esmu uzodusi, tad tas vēl nenozīmē, ka mums ir tiesības ar tām diez kā rīkoties. Kā tas izskatīsies, ja mēs tirgosimies ar pudelēm. Lai mēs esam nabaga ļaužu bērni, bet spekulantu bērni mēs neesam…

Tieši sešos viņa ieradās pie Duēniem. Fernāns sēdēja mājās viens, māte tikko bija izgājusi. Aiz garlaicības viņš bija gatavs vai raudāt.

—   Man ir piecsimt franku, pat drusku vairāk, — rāmi smai­dīdama, paziņoja Mariona. — Es ceru, ka pārējie arī būs apmie­rināti, kaut gan kino nav zirga vērts …

—    Kā tu to izdarīji? — ziņkārīgi jautāja Fernāns.

—    Kāda veca kundze no Jaunā kvartāla iedeva trūkstošo summu. Luviņjī ciemata veterinārārsts ar savām zālēm bija tā saārstējis viņas klēpja sunīti, ka tas tikko nenobeidzās. Es viņu padzirdīju ar zāļu tēju, un pēc divām dienām viņš bija ve­sels. Parasti es neņemu atlīdzību par suņiem, tā var samaitāt roku, bet šoreiz es pieļāvu izņēmumu zirga dēļ; mēs taču neva­ram pavadīt veselu svētdienu, cits citam acīs skatīdamies, vai ne?

Minūtes piecas pēc Marionas ierašanās noskrapstēja atslēga. Duēns strauji atvēra durvis. •

—    Te tas ir, — viņš pamirkšķināja ar aci. — Nāciet palīgā ienest…

Vairs nelija. Ietve vēl bija slapja un dzeltenīgajā laternu gaismā mirdzēja kā mierīga ūdens virsma.

Mazo Nabagu ielā visdzīvākā kustība bija sestdienas vakaros. Dzelzceļnieki mazos pulciņos nāca no stacijas, logi bija gaiši, daudzas durvis atvērtas, mazā kafejnīca Sabiedroto ielas stūrī ļaužu pilna līdz pat desmitiem vakarā.

Zirgs bez galvas stāvēja uz saviem trim riteņiem dārziņā uz asfaltētā celiņa, viņa sakropļoto augumu sedza ogļu maiss.

—    Rosī kungs pats salaboja riteņus, iesmērēja rumbas un iztaisnoja saliektos spieķus, — stāstīja Duēns.— Labi pada­rīts darbs! Vajadzēs viņam par to pa­teikties . ..

Trijatā viņi iestūma trīsriteni virtuvē, lai varētu to apbrīnot gaismā. Fernāns noņēma maisu, ar pirkstu galiņiem ap­taustīja jauno dakšu, ko Rosī kungs bija nokrāsojis ar zaļo vagonu krāsu.

—    Nu tu vari braukt! — iesau­cās Duēns. — Ta­gad izturēs . ..

Mariona pa­ķēra lupatu un ap- slaucīja pelēki bal­tos zirga sānus,

27

bet Fernāns izcilāja visus riteņus, pārbaudīdams, vai tie griežas. Duēns noraudzījās bērnos, nervozi berzēdams rokas.

—   Man bija savāds piedzīvojums laukuma stūrī, — viņš ie­sāka stāstīt. — No «Parīzes» kafejnīcas iznāk kāds cilvēks, sa­ķer mani gluži vienkārši pie rokas un jautā, ko es tur stiepjot. Es paceļu maisu un parādu zirgu. «Es tev dodu par viņu piecus tūkstošus franku,» viņš man saka. Es domāju, ka viņš jokojas, bet nē — pavisam nopietni. Viņš nāca ar mani kopā līdz mūsu lau­kumam, arvien paaugstinādams cenu. Pie stūra viņš bija ticis līdz desmit tūkstošiem … Es vairs nezināju, kā lai tiek vaļā no tāda nelieša.

Bērni pacēla galvas.

—    Kas fas tāds bija? — jautāja Fernāns. — Varbūt Rublo .. .

—    Nē, es viņu nepazinu: dūšīgs puisietis, tīri pieklājīgi ģēr­bies, bārdu gan nebija skuvis jau dienas trīs. Nelikās, ka viņš ņirgātos. Un tomēr desmit tūkstošus franku par šito sagrabējušo karieti — tas ir ārprāts!

Mariona un Fernāns, drusku satraukti, klusēdami saskatījās. Sajūsma bija pēkšņi izgaisusi. Viņiem bija gan atkal zirgs, bet Duēna stāsts visu prieku sābojāja. Duēns redzēja apmulsumu dēla sejā, bet saprata to aplam.

—   Nūjā, — viņš norūca. — Nemaz nevajadzēja tev to stās­tīt, tu tagad sāksi nez ko gudrot. Dēliņ, iegaumē labi, — tavs zirgs nav tā vērts. Viņš nav nekā vērts!… It nekā!

—   Zirgs ir mans, — iekaisis atbildēja Fernāns. — Es to ne­pārdošu ne par desmit, ne divdesmit tūkstošiem. Kaut vai katru dienu šis trakais cilvēks skraidītu man pakaļ!

Protams, Fernāns brauca pirmais, straujā gaitā, pārbaudī­dams jaunās dakšas izturību.

—   Tā tik drīz nelūzīs, — viņš apmierināts noteica, kāpdams atpakaļ kalnā no Melnās Govs ceļa. — Zirgs nekad nav ripojis labāk kā tagad …

Laiks noskaidrojās, pie miglainajām debesīm parādījās saule. Ātri tika noteikta nobraucienu kārtība, un sākās jautrā vi­zināšanās. Gabijs, kaut arī bija svētdienas drānās, brauca ļoti pārdroši un divas reizes pēc kārtas pārspēja pats savu rekordu. Bonbons nobrauca trīs reizes, kā bija apsolīts. Meitenes drāzās lejā pa nogāzi kā negudras — mati vien plīvoja. No visiem Mazo Nabagu ielas logiem raudzījās gan saniknotas, gan smaidīgas se­jas. Apdraudētie garāmgājēji steigšus lēca atpakaļ uz šauro ietvi. Braucēja virzienā lidoja gan lamu, gan uzmundrinājuma vārdi.

— Drāz vaļā! — kliedza bērni, kas bija nostājušies pakāpj- veidīgi gar visu nogāzi.

Un Tatāvs drāza vaļā ar savu pārsieto celi, tikai papēži si­tās pret bruģi, lai drusku iegrožotu bezgalvainā zirga skrējienu. Mariona drāza vaļā, smiedamās pilnā kaklā. Melnais lakatiņš bija atraisījies, un pie Cecīlijas ielas stūra tas noslaucīja degunu pelēkajam «Moderno saldētavu» zirgam, kas bija tikko piebrau­cis. Kučieris, sēdēdams uz augstā, baltā divriča, neganti kliedza. Bezgalvainais zirgs, nonākot līdz pauguram, cēlās pakaļkājās, dažreiz atrāvās no zemes ar visiem trim riteņiem reizē un bez žēlastības svieda savu jātnieku uz dzelzceļa uzbēruma.

Vēlu vakarā Mazo Nabagu iela bija svētdienīgu gājēju pilna. Ļaudis nāca mājās no kafejnīcām, kino vai futbola laukuma Lu­viņjī ciematā. Fernāns pirmais pamanīja divus svešiniekus lie­lām galvām. Pēc izskata abi ļoti atšķīrās no šejieniešiem. Viņi jau vairākas reizes bija aizstaigājuši pa ielas kreiso pusi līdz Melnās Govs ceļam, nemaz neinteresēdamies par bezgalvainā zirga trauksmaino auļošanu. Dzīvi sarunādamies, abi smējās, un neviens nepiegrieza vērību šiem garāmgājējiem, kas ne ar ko ne­saistīja uzmanību, ja neskaita ar pelēkām trušādiņām oderētās vēja blūzes. Pēc pēdējā nobrauciena Fernāns ievēroja, ka viņi ir nostājušies uz ietves ielas labajā pusē pie Marionas dārza žoga. Puse no komandas bija salasījusies apakšā, sagaidot braucējus jūsmīgiem saucieniem, bet divi nekustīgi cilvēki, īgni klusēdami, vēroja bērnus.

—    Šim vakaram pietiks! — atjēdzies no sajūsmas, nolēma Fernāns, kāpdams no zirga.

Arī Mariona bija ievērojusi abus vīriešus. Ar galvas mājienu viņa brīdināja lielos zēnus, un Gabijs apklusināja protesta sau­cienus. Visi desmit bērni gāja līdz Duēna mājai kopā, cieši sastā­jušies apkārt Fernānam, kas stūma zirgu bez galvas. Ar Marionas un Gabija palīdzību viņš novietoja zirgu atpakaļ virtuvē. Duēns, kas bija apāvis rīta kurpes un nosēdies plīts priekšā, ar labpatiku noraudzījās bērnos.

—    Kā rikšoja? — viņš laipni apvaicājās.

—   Pat jauns būdams tas neskrietu labāk, — atbildēja Fer­nāns.

Pēc brītiņa viņš ieteicās:

—   Viss būtu labi, tikai tādi savādi cilvēki jau krietnu brīdi grozās mums apkārt. Man tas nepatīk …

Duēns nolika pīpi:

—    Kādi cilvēki?

—   Nāc paskaties, — Fernāns aicināja, uzmanīgi pavērdams durvis nelielā spraugā.

Duēns pienāca pie durvīm un palūkojās ārā. Bija jau satumsis. Kustība Mazo Nabagu ielā bija aprimusi. Mazajā kafejnīcā viens otrs vēl gāja iekšā un nāca ārā, bet citur iela bija tukša. Abi vī­rieši kažokādu vēja blūzēs lēnām soļoja pa ielas pretējo pusi. Viņi pagāja garām mājai, nepagriežot galvas. Duēns lēnām aizvēra durvis.

—  Desmit tūkstošus franku par zirgu bez galvas! — viņš rūca, nosēzdamies atpakaļ krēslā. — Kas tā par kombināciju? Ir gan cilvēki ar trakām iedomām …

—   Vai tu pazini? Tas ir tas pats vakarējais? — jautāja Fer­nāns.

—    Nezinu, iespējams, ka tas bija lielākais, bet īsti pārliecināts neesmu. Ir jau pārāk tumšs, lai varētu skaidri saskatīt. Lai nu kā, — ja kāds jums uzmāksies, tūlīt pasakiet. Tu, Gabij, brīdini savu tēvu .. .Nevar ļaut šiem vazaņķiem jūs apstrādāt.

—   Viņi var iedzīvoties nepatikšanās, — smējās Mariona.

Svešinieki uzsāka sarunas ar bērniem nākošajā otrdienā.

Pulkstenis bija jau gandrīz pieci, bet vakarpusē vēl gaišs. Mā­koņainās debesis kvēloja norietošās saules staros, metot maigi sārtu gaismas atspīdumu pār Mazo Nabagu ielu.

Puse no komandas kopā ar lielo Gabiju bija palikuši Duēnu mājas priekšā, pārējie gaidīja uz Melnās Govs ceļa, kliedzot aiz satraukuma katru reizi, kad zirgs parādījās ceļa līkumā. Mazais Bonbons kā parasti stāvēja savā postenī Cecīlijas ielas stūrī. Zi­dors nupat kā brauca pa otram lāgam. Viņš šķērsoja ielu krus- i tojumu pilnā gaitā, kviekdams kā aizkauts sivēns. Pagāja trīs

minūtes, bet neviens nenāca. Zidors neatgriezās.

—   Ko viņš tur ķēpājas? — pukojās Huans Spānietis, kas ar nepacietību gaidīja savu kārtu.

Divas dienas bija pagājušas mierīgi, un Gabijs vairs pat ne­iedomājās par Duēna kunga piedzīvojumu. Nu viņš pēkšņi at­tapās:

—    Nāciet! — Gabijs uzsauca pārējiem. — Ātri! …

Bērni skriešus metās lejā. Fernāns, Zidors un visas trīs mei­tenes nikni strīdējās ar abiem svešiniekiem. Viens no viņiem bija satvēris zirga stūri un spēcīgiem rāvieniem centās aizvilkt to prom, bet Berta un Mariona bija cieši ieķērušās labajā ritenī, Zi­dors un Fernāns — kreisajā, Mēlija — pakaļkāju stumbeņos. Visi pieci kliedza, cik jaudas, viņiem palīdzēja Marionas divpadsmit suņi, kas riedami bija saskrējuši pie dārza žoga. Vīrietis, ierau­dzījis parādāmies papildspēkus, izlaida stūri no rokām.

—   Viņi grib pirkt mūsu zirgu! — sauca Fernāns Gabijam. — Bet mēs negribam pārdot…

—    Desmittūkstoš franku! — iesaucās augumā garākais. Tas taču nav nieks, par to naudu jūs varēsiet nopirkt jaunu

:irgu ar pedāļiem, galvu un visu citu!

—  Nieki! — atcirta Gabijs. — Tādus zirgus vairs netaisa au vairākus gadus. Tas ir Fernāna zirgs, un mums, pārējiem, tā irī ir vienīgā rotaļlieta. Tā nav samaksājama …

— Vai dzirdi, Pepē? — vīrietis ņirgājās, pagriezdamies )ret savu draugu. — Tiem ir cieti pauri…

Otrais lēnām atpogāja jaku un izvilka biezu naudas maku.

—   Pietiks blēņoties! — viņš draudīgi sacīja. — Te ir nauda, jemiet un taisieties ka tiekat. Mums ir vajadzīgs zirgs.

—   Jūs to nedabūsiet! — apņēmīgi atbildēja Gabijs. Fernāns viegliņām pastūma zirgu un zagšus aizripināja to līdz fogam. Visi desmit bērni sastājās rindā gar ietvi, aizsargādami zirgu. Viņu gaišajās un melnīgsnējās sejās atspīdēja rieta blāzma. A.bu svešinieku tumšie, smagie, stūrainie augumi, stāvot pret gaismu, asi iezīmējās uz zālēm apaugušā dzelzceļa uzbēruma fona. Pekē klajuma galā sarūsējusī Melnā Govs noraudzījās šajā neparastajā ainā.

—    Būs tev tas citādi jāpaskaidro, — norūca par Pepē dēvē­tais, pasperdams vienu soli uz lielā Gabija pusi.

Gabijs nepakustējās. Pārējie nostājās viņam cieši blakus. Mariona paklusām smējās: viņa jau cēla divus pirkstus pie mutes.

—   Zirgu jūs nedabūsiet, — pārliecinoši atkārtoja Gabijs. — Jūs to nedabūsiet arī, ja sitīsiet mūs. Kaut arī jūs esat tīrie milzeņi, mēs nebaidāmies …

Pepē mazās cūkas ačeles iespīdējās.

—    Pagaidi, knisli! Kā likšu tev ar kāju, kur nākas, — viņš novilka caur zobiem.

—    Varu derēt, ka ne! — zobojās Gabijs. — To atļaujas tikai mans tēvs, un arī viņam es lieku apskriet visu kvartālu, iekams dodos rokā.

Visi bērni sāka smieties.

—   Rausim vaļā, Nesmukais, ja? — Pepē pagriezās pret savu draugu. — Vispirms apslaucīsim degunu sitam te …

Mariona iesvilpās. Pepē metās virsū Gabijam, kas stāvēja cīņas gatavībā, mazliet pieliecis ceļus. Uzbrucējs saņēma pama­tīgu triecienu ar galvu pa vēderu. Jādomā, ka tas viņam diezkā nepatika. Viņš salīka un kunkstēdams ievēlās grāvī. Tad Nesmu­kais savukārt likās ar visu spēku Gabijam virsū. Tajā brīdī pa­rādījās pirmais suns.

Tas bija rūsgani pelēkais putnu suns Hugo.

Hugo skrēja šurp pa Melnās Govs ceļu, uzbēruma ēnā bez trokšņa, bet neprātīgā ātrumā, un uzlēca Nesmukajam tieši uz pleciem. Tas mežonīgās bailēs sāka kliegt un spārdīties, lai iz­vairītos no kodiena. Pepē pieceldamies sadūrās tieši ar Frici un Cēzaru, kas nesās šurp ap ielas stūri. Lielais dogs bija atplētis savu milzīgo rīkli.

Visi trīs suņi zvērojošām acīm elsdami, sāka plosīt klaidoņu vēja blūzes, kurās bija tik patīkami iecirst zobus. Lieliem gaba­liem tika plēsta virsdrāna, pēc tam viņi metās virsū oderes vate- līnam un trušādiņām. īsts svētku mielasts! Abi vīrieši vārtījās pa zemi, rokām apņēmuši galvas, un spārdījās, glābdami no ko­dieniem kājas. Marionas divpadsmit audzēkņi aiz žoga apsveica savu ciltsbrāļu panākumus ar skaļu riešanu.

—    Palīgā! Palīgā! — Nesmukais iekliedzās aizsmakušā balsī.

Mariona tikai bija gaidījusi šo padošanās zīmi un tūliņ atsauca savus milzeņus. Suņi paklausīgi nostājās viņai aiz mu­guras. Hugo lielajos zobos vēl karājās kažokādas apkakle, Cē- xars bija pagrābis veselu piedurkni, bet Fricis laizīja savas asi­nīm notrieptās lūpas. Fricis bija visniknākais. Viņš mīlēja uz­brukt klusām, stundām ilgi glūnot aiz stūra, lai varētu iekost kā­dam vientuļam garāmgājējam.

Abi vīrieši piecēlās, tusnīdami kā roņi.

—   Mums bija liels prieks, dzirdot jūs saucam pēc palīga, — laipni sacīja Gabijs. — Bet nenāciet nekad vairs šurp!

—   Mani suņi nerej, — turpināja Mariona, piemiegdama savas kaķa acis. — Jūs veltīgi pūlēsities, tie uzklups jums bez brīdi­nājuma. Kas attiecas uz zirgu, paskatieties vēl uz viņu un atsvei­cinieties …

Abi blandoņi klibodami steidzās prom pa Melnās Govs ceļa uz Nacionālās ielas krustojumu.

—   Tie vairs neatgriezīsies, — klusu noteica Zidors, noska­tīdamies abiem pakaļ. — Cik tur trūka, ka suņi būtu nokoduši vi­ņiem degunus.

— Ja tiem ir kas padomā, tad tie noteikti atgriezīsies, — prā­tīgi sprieda Huans Spānietis.

Čigānzēna piezīme ieinteresēja Fernānu.

—    Kas tad manā zirgā ir sevišķs? — viņš iesaucās. — Nav taču no zelta — tā ir veca grabaža!

—   To nekad nevar zināt, — atbildēja Huans. — Varbūt viņā ir kas sevišķs, ko mēs neredzam, bet šie ir pamanījuši. ..

Bērni sāka pārlūkot zirgu ar jaunu interesi, it kā šis nabaga radījums tikai nupat būtu nokļuvis viņu rokās. Bet zirgs pa šo laiku nebija mainījies. Lielās pūles, ar kādām tas tika aizstāvēts, tomēr nebija palīdzējušas ataugt galvai. Vienīgā zirga vērtība bija lielais prieks, ko tas ik dienas bez apnikuma sagādāja desmit bērniem. Krikē Larikē ar savām melnajām roķelēm maigi glās­tīja apaļos, pelēkos zirga sānus.

—    Es nekā nesaprotu, — sacīja Gabijs, grozīdams galvu. — Ja pēc mūsu zirga tīkotu mazie slaisti no Ferāna kvartāla vai no Bakhusa priekšpilsētas! Bet divi pieauguši cilvēki!

Saulriets bija satumsis violets. Krēsla klājās pār pilsētiņa kā melna sega, apslēpjot citu pēc citas Luviņjī ciemata mazās mājiņas, dokus, darbnīcas un miglā tītos sliežu ceļus, gar kuriem

līdz pašai apvāršņa malai mirgoja krāsainās signālugunis. Pek šņi sametās vēss.

— Iesim mājās, — aicināja meitene, drebinādamās savos vīriešu svārkos.

Bērni klusēdami gāja atpakaļ pa Mazo Nabagu ielu. Fernāns veda zirgu pie stūres. Visi desmit cieši turējās zirga tuvumā, un ikviens neapzinīgi bija uzlicis roku uz vecā drauga muguras. Zirgs piederēja viņiem.

Tajā pašā vakarā Fernāns, kā bija apsolījis, mājās visu iz­stāstīja, neaizmirsdams nevienu sīkumu. Duēns neteica ne vārda. Notikums likās pārsniedzam cilvēka saprašanu. Viņš atskatījās uz zirgu, kas bija novietots virtuves attālākajā kaktā. Pustumsā tas likās noslēpumains.

— Es nezinu, — Duēns klusu novilka, — vai labāk nevajadzētu par to ieminēties kādam no policijas …

Viņš to neizdarīja. Kvartāla iedzīvotāji runāja, ka inspekto­ram Sinē esot bijis izdevīgs tvēriens, kāds šinī mierīgajā priekš­pilsētā katru dienu vis negadījās. Ej nu stāsti viņam pēc tādas ievērojamas apcietināšanas par kādu tur zirgu bez galvas! Bez tam viņa iejaukšanās varēja padarīt notikumu tikai ļaunāku. Sinē, gribēdams padižoties, prašņās zēnus un sauks uz policiju viņu vecākus, bet tas nekad neatstāj labu iespaidu uz kaimi­ņiem. Nē!

Duēns tomēr bija tik noraizējies, ka nākamajā vakarā, mā­jās iedams, iegriezās drūmajā Bakhusa priekšpilsētas kvartālā, kur atradās lupatlašu būdas.

Vecais Blašs savā būdā petrolejas lampas gaismā šķiroja lu­patas. Ziemu vai vasaru viņš valkāja divus skrandainus, vienu pār otru uzvilktus mēteļus un iezaļganu platmali, kas bija uz­bāzta galvā līdz ausīm. Viņam bija jocīga, rūsgani melna bārda, gluži kā ezim. Katru pārnedēļu viņš to apcirpa. Vecais vīrs bija jauks un runīgs cilvēks, kaut arī atbaidoši netīrs. Par Duēna apmeklējumu viņš bija ļoti priecīgs un izņēma no bufetes pudelīti sarkanvīna. Abi vīri nosēdās lampas tuvumā.

—   Es nāku pie tevis sakarā ar to sasodīto zirgu, — iesāka Duēns, apmulsumā kasīdams galvu.

—  Zirgu? — Blašs jutās pārsteigts.

—    Kā tad! Zirgu! Zirgu uz riteņiem …

Lupatlasis smiedamies atgāzās krēslā.

— Es tak nesapratu, — viņš teica. — Nu jau otro dienu stai­gāju pie Luviņjī zemniekiem, gribu nopirkt īstu zirgu.

Duēns tikai pa daļai izstāstīja Gabija komandas bēdas, lai motivētu vienīgo jautājumu, kuru, pēc viņa domām, vajadzēja noskaidrot: no kurienes cēlies zirgs?

—    Tagad man nāk prātā, — atbildēja lupatlasis, — ka zirgu es ieguvu diezgan savādā veidā. Tikai, lūdzu, neiedomājies neko — tam nav nekāda sakara ar tava dēla gadījumu … Tu pazīsti Zigonu, pudeļu tirgotāju? Pērn ap šo pašu laiku viņš man pastāstīja, ka Mazajā Luviņjī beidzot vācot nost gruvešus. Tu zi­ni? Tas ir tajā stūrī, kuru pamatīgi sabumboja, kad četrdesmit ce­turtajā gadā bombardēja sliedes. Tur bija veselas drazu kaudzes, kas iznīcinātājiem nebija vajadzīgas, un ikviens tās varēja iz­mantot pēc patikas, tikai vajadzēja uzmanīties, lai nelauztu kaklu kāda vaļēja pagraba dibenā. Es arī paņēmu savus ratiņus un devos turp. Ierados par vēlu — citi draugi jau visu labāko bija pievākuši, neviena skranda, neviens dzelzs gabaliņš nebija pa­licis pāri. Rokos cītīgi, un ko es pēkšņi ieraugu starp gruvešiem? Mazu dzīvnieka galviņu, kas skatās uz mani platām acīm. Man sākumā likās, ka tur ielīdis kāds suns. Es pavelku ar savu āķi, pabīdu apmetuma gabalus drusku sānis un, skat, galva noripo man pie kājām, papes zirga galva. Nogriezta kā ar nazi. Laikam bumbas sprādziens bija norāvis nabaga kustonim galvu. Es rū­pīgi pārmeklēju visu apkārtni un drusku tālāk gružos atradu arī lopiņu pašu. Tu neticēsi, bet mani tas satrieca. «Ja es vēl pa­rakņāšos,» tā es domāju, «tad uzduršos vēl ari uz zēnu, kas jāja uz šī zirga.» Biju jau gandrīz noskrūvējis riteņus, kad uz mazās taciņas starp drupām parādās divi, rokas sabāzuši kabatās. Divi atbaidoši subjekti ar ļaunu un viltīgu skatienu, gatavie plēsoņas, es tev saku.

«Nav ko kautrēties,» man saka garākais. «Rīkojies ka savas mājās. Promejot noliec atslēgu zem kāislauķa!»

Uz mani tādi zeļļi sevišķu iespaidu neatstāj, un es ļoti pie­klājīgi palūdzu viņus atšūties.

«Tev tas var likties savādi,» viņš man atbild, nemaz neap­vainodamies, «bet tajā laikā, kad šī māja vēl bija vesela, zirgs piederēja man.»

Ko tu būtu darījis manā vietā, Duēn? Es viņam tūliņ pie­dāvāju viņa zirgu, bet tas viņu tikai uzjautrināja.

«Nepūlies,» viņš man atbild. «Man tas vairs nav vajadzīgs. Es tagad braucu uz četriem riteņiem, tā iet daudz ātrāk.»

Tad es ieskatos viņam acīs un saku: «Es pazinu visus bēr­nus Mazajā Luviņjī. Man vajadzēja pazīt arī tevi. Kā tevi sauc?»

Mans jautājums viņam nepatika. Ari viņa biedram ne.

«Nav tava darīšana,» viņš man saka. «Ņem zirgu un vācies projām…»

Viņi abi aizgāja Ponso ceļa virzienā, bet es tomēr atcerējos, kā sauca šo cilvēku ar siļķes ādai līdzīgo seju — Malārs. Viņa vecākiem Mazajā Luviņjī piederēja krodziņš «Sports». Ausis puisim vienmēr bija atkārušās, lielais, plakanais knābis šķībs uz kreiso pusi. Vari man ticēt, pa šiem gadiem nelietis nebija kļuvis glītāks. Un to es zinu, ka viņu meklēja kādas bruņotas laupīšanas dēļ. Droši vien viņš domāja, ka labāk varēs paslēpties vecajā vietā, vai arī gatavojās uz kādu iespaidīgu noziegumu mūsu apkaimē. Katrā ziņā viņam nenāca par labu pārlieku ilgā klaiņošana pa šejieni…

— Kāpēc? — jautāja Duēns, nejuzdamies visai lāgā.

—   Pagājušo ceturtdien pie stacijas viņu saņēma ciet. Inspek­tors Sinē arī nebija aizmirsis šo nekrietneli.

Duēns pārvilka ar roku pār seju. No sarkanvīna un no vecā Blaša stāsta viņam sāka reibt galva. Viņš jau nožēloja savu gā­jienu, kurā nebija guvis nekādu skaidrību, kā tikai to, ka divas reizes dienā Gabija komandas bērni skaidrām sirdīm sēdās virsū kartona zirgam, kas bērnībā bija kavējis laiku rūdītam noziedz­niekam. Jaukas ziņas!

—     Es tev paglabāju galvu, — turpināja lupatlasis. — Tai jābūt te kaut kur krāmos . . .

—   Kādu galvu? — samulsa Duēns.

—   Klepera galvu, kad tevi nelabais! Es jau toreiz mēģināju to pielīmēt, bet neturējās. Tā tomēr pieder tev, ņem to līdz … Knauķis būs priecīgs.

Blašs sāka rakņāties būdas otrā galā un atgriezās ar priekš­metu, kuru Duēns tūliņ pazina, kaut arī nebija nekad redzējis. Jā! Tā bija galva, kas piederēja zirgam uz trim riteņiem. Galva bija pavisam balta, labajā pusē drusku aprūsējusi, nāsis platas un sārtas, atņirgto zobu rinda, izskatījās draudoša, nekustīgās acis saniknotas, uz kakla spurojās melna, pusapdegusi krēpju šķip­sna. Lupatlasis ietina galvu avīzē, abi vīri vēl pēdējo reizi sa­dzēra un tad atvadījās.

«Tas tik ir piedzīvojums,» nodomāja Duēns, nākdams atpakaļ gar staciju pa Ponso ceļu. Garāmbraucošo lokomotīvju šņācieni, klusā nakts steiga Šķirotavā, manevrējošo sastāvu signāluguņu zibsnīšana ievirzīja viņa domas parastajā gultnē. Nē, viņš ne­teiks nevienam ne vārda, lai bērni priecājas tāpat kā agrāk. Va­karējais starpgadījums? Tie svešie gluži vienkārši ir traki!

Mazo Nabagu ielas stūri Duēna virtuves logā bija gaisma. Duēns atgrūda vaļā durvis un paraudzījās pustumšajā istabā. Zirga nebija. Fernāna arī ne.

—   Puika vēl nav mājās? — viņš jautāja sievai.

—   Ir tikai septiņi, — atbildēja Duēna kundze, neatskatīdamās no plīts. — Fernāns varbūt ir pie Gabija vai pie Marionas.

—   Bet zirgs? — neatlaidās Duēns, gluži noraizējies. — Tik­līdz satumst, viņi vienmēr atved zirgu mājās … Nu vairs nav labi.

Viņa uztraukums pārņēma arī Duēna kundzi.

—   Es esmu minūtes piecpadsmit mājās, — viņa sacīja, nolik­dama karoti. — Ja būtu kas atgadījies, man kaimiņi paziņotu . . .

—   Neej tagad nekur. Es aizskriešu pie Fabēra kundzes …

Viņš strauji metās ārā pa durvīm un kā vēja nests traucās uz

priekšu pa Mazo Nabagu ielu. Marionas logi bija tumši. Kad Duēns tuvojās žogam, sāka riet visi divpadsmit suņi, bet dzī­voklī neviens nerādījās. Vēl ātrākā gaitā viņš devās tālāk pa Mel­nās Govs ceļu un netālu no Nacionālās ielas nogriezās pa kreisi. Mazā Obertēna ieliņa nebija apgaismota, tā izskatījās gluži kā tunelis. Par laimi, pa 2uā dzīvokļa durvju apakšu spraucās gaisma. Ienākot Duēns redzēja, ka viņa biedrs satraukti velk nost savu zilo darba pārvalku. Bērnu nebija.

—   Es meklēju Fernānu, — nomurmināja Duēns.

—    Bet es meklēju Gabiju, — atbildēja 2uā, vilkdams mugurā svārkus. — Tu vēl neko nezini?

—    Ko tad? — Duēns bailēs iekliedzās.

—   Viņiem nozagts zirgs .. .

3. NODAĻA

INSPEKTORS SINĒ

Līdz pulksten četriem laiks bija tikpat jauks kā iepriekšējā vakarā. Zilas un zeltainas gaismas svītras radīja iespaidu, it kā plašajos Pekē klajumos būtu iestājies pavasaris. Kad bērni pār­nāca no skolas, debesis bija jau nomākušās, ziemeļvējš dzina zemē dūmus un Luviņjī priekšpilsētā atgriezās ziemas noskaņojums. Miglainā diena visiem desmit Gabija komandas locekļiem lika dziļāk apzināties savu kopību un izjust lielāku prieku par aizrau­jošo rotaļu ar zirgu.

Kamēr Fernāns ar Zidoru izveda zirgu, Gabijs pārējos sa­dalīja divās grupās, kurām lika izpētīt Mazo Nabagu ielas ap­kārtni. Kamēr meitenes aizskrēja apskatīt Melnās Govs ceļu, zēni apstaigāja stacijas laukumu, Ferāna kvartāla ieliņas un Atbrīvošanas laukuma apkaimi. Ne Mariona, ne Tatāvs nekā aizdomīga nebija redzējuši un atnāca atpakaļ, paziņodami, ka var sākt.

Zidors nobrauca abas reizes bez starpgadījumiem un gāja lejā

kājām, lai stātos sardzē nobrauciena gala punktā. Tad Gabijs lāva braukt mazajam Bonbonam. Pēc trim minūtēm mazulis aiz­elsies kāpa augšā, stumdams zirgu sev pa priekšu.

—   Nav nekā ko ziņot? — apjautājās Gabijs.

—   Tukšs un kluss, — atbildēja Bonbons. — Tikai sāk klā­ties bieza migla, pat Ponso ceļu vairs nevar saredzēt.

—    Ej lejā pie Zidora, — sacīja Gabijs. — Labāk viņu neat stāt vienu. Tu būsi par sakarnieku.

—   Paņem Fifiju līdz, — piebilda Mariona. — Te viņa mums tikai traucē. Atver dārza vārtiņus …

Puisēns un mazais, iedzeltenais sunītis aizgāja teciņus vien. Lielākie bērni, noskatīdamies viņiem pakaļ, draudzīgi smējās.

—   Es esmu maziņš, bet man ir ar ko aizsargāties! — Bon­bons, atpakaļ pagriezies, varonīgi iesaucās un izvilka no sava zilā svārciņa apakšas milzīgu revolveri ar veltni, kas svēra vis­maz četras mārciņas. Gabijs bija sajūsmināts.

—    Tā nav rotaļlieta, — pašapzinīgi paskaidroja Tatāvs. — Tas ir īsts, tikai vecs, laikam vēl no prūšu kara, stobrs sarūsē­jis … No tālienes tomēr ar to var nobiedēt.

—   Arī Tuvumā, — Gabijs sprieda. — Es negribētu dabūt ar tādu spalu pa pieri…

Tagad bija Fernāna kārta. Viņš sēdās mugurā zirgam bez galvas ar tīkamajām baiļu trīsām, kas parasti mēdza pārņemt bēr­nus izkustēšanās brīdī. Līdz Cecīlijas ielas krustojumam, kur veikalu logos jau iedegās pirmās ugunis, Mazo Nabagu iela bija taisna. Dziestošās dienas atspīdumā nogāze likās vēl slīpāka un apkārtējās, tumšās mājas lielākas. Tad nāca bīstamais pa­grieziens ar bailēm no nezināmā, pagrieziens, aiz kura pēkšņi pa­vērās apvāršņa plašums, un tāpēc bērniem radās sajūta, ka viņi uzlidos padebešos, pāri drūmajai zemei.

Huans un Mēlija ar spēcīgu grūdienu iekustināja zirgu bez galvas, un tas, riteņiem čīkstot, devās lejā. Fernāns tūlīt salieca ceļus un stingri piespieda papēžus pie dakšas šķērskoka. Slīpumā zirgs sāka ripot ātrāk. «Zirgs aulekšo, bet es nebremzēšu,» do­māja Fernāns, sakodis zobus. «Tieši krustojuma dēļ ne.»

Cecīlijas iela bija tukša, un zirgs aizšāvās kā lode. Fernāns bija noliecies ar seju pie pašas stūres, vējš svilpoja gar ausīm, garāmbraucot viņš manīja kurpnieku Galī, kas bija izliecis savu pliko galvu pa logu un, turēdams mutē naglas, smaidīja. Ceļa līkumā neviena nebija.

«Šoreiz es uzstādīšu jaunu rekordu,» nodomāja Fernāns. «Zēl, ka Zidoram nav līdz pulksteņa.»

Blāvā gaismā parādījās ielas gals un Pekē klajums ar ap­rūsējušo Melnās Govs siluetu. Pakāpušies uz dzelzceļa uzbē­ruma, Zidors un mazais Bonbons izmisuši māja. Pa tukšo ceļu laikam kāds brauca, bet Fernāns vēl neko nevarēja saredzēt.

Zēns sabijies strauji nobremzēja ar abām kājām, zem sma­gajiem, apkaltajiem zābakiem nošķīda dzirksteles. Veltīgas pū­les — zirgs auļoja pārāk strauji. Vienā rāvienā tas bija maza­jam izcilnītim pāri, gandrīz vai noraudams pārsegu nelielam kravas automobilim, kas lēnām tuvojās pa Melnās Govs ceļu. Izmisīgs stūres pagrieziens aizsvieda zirgu pa kreisi. Priekšē­jais ritenis atsitās pret uzbērumu, un zirgs bez galvas saslējās uz saviem riteņiem kā īsts zirgs uz pakaļkājām. Fernāns, iz­sviests no sedliem, sparīgi aizlidoja pāri dzeloņdrātīm un nokrita plakaniski uz vēdera dubļainajā zālē.

— Skrien ātri pēc Gabija un pārējiem, — uzkliedza Zidors mazajam Bonbonam. — Joz!

Fernāns piecēlās kājās apdullināts un gurdens. Nočīkstēja bremzes, un mazais kravas auto apstājās divdesmit metru at­statumā. Lēnām kratīdamies pa ceļa grambām bez jātnieka pali­kušais zirgs slīdēja atmuguriski nost no uzbēruma. Kravas kas­tes brezents bija pacelts, bet mala nolaista. Iekšā sēdēja divi drukni vīrieši, pārlaiduši kājas pāri pār malu. Viens no viņiem grasījās kāpt laukā, bet zirgs pats ripoja uz viņu pusi. Vajadzēja likai pastiept roku, un zirga stūre bija satverta.

Fernāns un Zidors vēl paspēja ieķerties vienā ritenī, un, spieg­dami aiz dusmām, turējās, cik spēka. Mašīna sāka kustēties, spējš grūdiens lika zēniem palaist zirgu vaļā, un abi novēlās zemē. Pirmais piecēlās Fernāns un skrēja kā negudrs pakaļ mašīnai, kas traucās prom Nacionālās ielas virzienā.

—   Zagļi! — viņš elsodams kliedza. — Nelietīgie zagļi!

Viņš paklupa pret akmeni un izstiepās uz ceļa visā garumā.

Tad, atspiedies uz elkoņa, pagrieza galvu uz to pusi, kur miglā vēl bija redzama mašīna. Tā strauji nogriezās pa kreisi un nozuda aiz Nacionālās ielas apstādījumiem. Ardievu, zirdziņ!

Zidors līdzjūtīgi apņēma biedru ap pleciem un palīdzēja pie­celties. Fernāna bālie vaigi bija pārplūduši asarām.

—    Neraudi vis' — mierināja satrauktais Zidors. — Viņi taču zirgu uz debesīm neaizraus …

Palīgspēki trokšņaini drāzās lejā pa Mazo Nabagu ielu. Pa­griezienā drīz vien parādījās visa komanda. Zēni un meitenes izspūrušiem matiem, izbiedētām acīm skrēja ciešā bariņā. Gabijs, Tatāvs un Huans Spānietis vicināja garus dēļus, ko bija izrā­vuši no kāda žoga.

—   Tie vis negaidīja, kamēr jūs atnāksiet, — sauca pretī Zi­dors, rādīdams uz tukšo ceļu. — Viņi bija četratā, divi priekšā uz soliņa, divi aizmugurē zem brezenta. Mašīna laikam bijusi pa­slēpta Ponso tunelī, un kāds no viņiem ir dežurējis ceļa galā. Trīs reizes viņi mums ļāva nobraukt un paši nerādījās, kamēr sa­gaidīja izdevīgu brīdi, sātani! Fernāns vēl nebija izbraucis no līkuma, kad mašīna parādījās pakalnē. No tālienes es aiz automo­biļa stikliem nepazinu ne Pepē, ne arī Nesmuko un nevarēju pa­redzēt, kas notiks. Pēc tam jau bija par vēlu. Fernāns gulēja, čo­kurā sarāvies, Pekē zālainē, un zirgs viens pats ripoja pa kalnu lejā. Viņi to dabūja, pastiepdami tikai mazo pirkstiņu…

—   Vai tu sasities? — Mariona jautāja Fernānam.

— Nē, — viņš atbildēja, asaras rīdams.

—   Tā "ir tikai mana vaina, — sūrojās Gabijs. — Mums visiem vajadzēja stāvēt te apakšā, katrs pats būtu uzvedis zirgu augšā.

—   Tas pats vien būtu, — iebilda Zidors. — Tikpat viegli viņi būtu notvēruši zirgu arī Duēna mājas priekšā.

—      Uz kuru pusi viņi aizbrauca?

—   Tur, — atbildēja Fernāns, rādīdams uz Melnās Govs ceļu, kur sāka celties migla.

Visi desmit labu laiku skatījās šajā virzienā savilktām dūrēm, neteikdami ne vārda. Bērni jutās nelaimīgi, un pievakares skumjā noskaņa padarīja nelaimes apziņu vēl smeldzošāku.

Fernāns visu laiku apspiesti elsoja. Tās bija dusmu asaras.

—    Šie nelieši mums izrāva zirgu no rokām, izrāva zirgu ne par ko … Drausmīgs skats. Vienu es pazinu — tas bija vakarē­jais ragulops…

—   Nesmukais, — paskaidroja Zidors. — Un^iņš vēl ņirdza!

—   Viņi ir pārrēķinājušies, mums tādā veidā uzbrukdami, — mierīgi paskaidroja suņu meitene, apsvērdama katru vārdu. — Tas viņiem var dārgi maksāt…

—    Zirgs var maksāt miljonu franku vai vienu sū, gluži vien­alga! — iesaucās Gabijs. — Tas nemaina lietas būtību: zirgs piederēja Fernānam, tas piederēja mums visiem, un mums tas ir nozagts.

—' Varbūt mēs kādu dienu to atradīsim, nekad nevar zināt, — turpināja Mariona savā dziedošajā balsī. — Un tad jūs redzē­siet, — tad es viņiem likšu ilgāk saukt pēc palīdzības nekā pagā­jušo reizi.

—    Ko tad mēs darīsim? — pabailīgi ievaicājās Berta Ze- deona.

—   Iesniegsim sūdzību, — apņēmīgi noteica Fernāns. — Tūlīt!

—   Labak ne, — atrunaja Zidors. — Sūdzībai var sekot vesela virkne nepatikšanu, bezgalīga prašņāšana.

—  Nu un tad? — jautāja Gabijs. — Mēs nekā ļauna neesam darījuši. Mums ir nozagts zirgs, un ir jāatrod nelieši, kas to iz­darījuši. Par to taču policisti saņem algu, vai ne?

Zidors paraustīja plecus:

—   Policisti? Pazīstu tos … šķēršļu licēji un dienaszagļi… Nē, policija nekā neizdarīs.

—   Ko nu tu zini! Ja arī nekā neizdarīs, mūsu sūdzība tomēr būs pienācīgi iereģistrēta.

—   Kas nāks man līdz? — jautāja Fernāns.

—   Iesim visi kopā, — nolēma Gabijs. — Viens pats tu netiksi galā, policisti tevi izsmies. Ja mēs ieradīsimies visi desmit, būs iespaidīgāk, un komisārs neatsacīsies mūs pieņemt… Zirga zagļi taču nav nekādi rēgi, mēs viņus redzējām: sejas kā visiem cilvēkiem, bet glītas gan nav. Zagļi jānotver …

Bērni aizgāja runādamies līdz ielu krustojumam un iegriezās Cecīlijas ielā. Luviņjī Šķirotavas Centrālais policijas komisa­riāts atradās trīs minūšu attālumā, Lielās ielas stūrī, jaunā mājā, apakšstāvā. Fernāns gāja pa priekšu, Marionas sasprēgājušo roku cieši turēdams savējā. Tas nebija vajadzīgs, lai rastos drosme, — tās zēnam netrūka, bet vajadzēja saglabāt niknumu līdz galam, lai pateiktu un izdarītu visu, kas vajadzīgs.

—   Tā ir tikai jauna rotaļa, — teica suņu meitene, un viņas pelēkās acis smaidīja. — Tā pašlaik sākas …

Inspektori Sinē un Lamī pļāpāja netīrajā dežūrtelpā. Tā bija maza istabiņa bez loga, kuru no policijas iecirkņa atdalīja tikai vienkārša starpsiena ar matētu stiklu. Blakustelpā atradās dežu­rējošais brigadieris, viņa divi palīgi un uz sola sēdēja šī vakara medījums — nenoteikta vecuma diedelnieks, kas vienmuļā balsī gaudās par savām nelaimēm.

—  Zini, ko es tev teikšu, Lamī? — rūca inspektors Sinē. — Mēs esam kāju pamesli, vairāk nekas, mūs uzskata par piemēro­tiem tikai visādu smieklīgu lietu kārtošanai: piena tirgotājs pie­prasa trīs dienas uzraudzīt viņa veikalu, jo viņam no letes pazu­dis siera gabals; veca dāma raud, ka viņas kanārijputniņu apēdis kaimiņienes kaķis …

—   Neko nevajag pārspīlēt, — nopūtās Lamī, pakšķinādams pīpi. — Mēs kādreiz iejaucamies arī lietās, kas saceļ lielu ievē­rību …

Sinē uzplāja ar roku sev uz ceļiem:

—   Kā tad! — viņš iesaucās. — Es jau zināju, ka tu to teiksi. Lielās lietās, mīļais draugs, tikko tu dabū satvert pavediena ga­liņu, kad prefektūra jau steidzīgi izrauj to no rokām. Tev vajag pierādījumu? Lūdzu, — tas pats Malārs, kuru es vienvakar pie laukuma notvēru. Nocēla mums no deguna priekšas, pat nepa- pūloties noskaidrot, kāpēc viņš ieradies Luviņjī. Viss mans iegu­vums šai reizē ir pušums uz vaiga …

Viņš vārīgi aptaustīja plāksteri uz savas garenās, saīgušās sejas. Abi vīrieši bija ērti atgāzušies krēslos un kājas saslējuši uz putekļainajiem radiatoriem.' Tikko atvedis diedelnieku, kas sēdēja otrā istabā, Sinē vēl nebija novilcis savu aizsargkrāsas lietusmē­teli un noņēmis cepuri. Viņš nebija lāga omā.

—   Jānostrādā, kā man, desmit gadu priekšpilsētas komisa­riātā, lai beidzot saprastu, ka policijas darbs ir tikai laimes spēle, — viņš turpināja. -— Cerības uz kādu izdevīgu gadījumu, kurā varēs iegūt uzšuvi, ir tikpat mazas kā izredzes uz lielo lai­mestu loterijā…

—   Pfe, pfe, — Lamī skeptiski pakšķināja savu pīpi.

—   īsta loterija! Netici? Padomā tikai drusciņ, tu taču atce­ries, ka pagājušā nedēļā uzpeldēja trīs lielas afēras: simts mil­jonu uz līnijas Parīze—Vintimilja, Frensisas Benetas smaragdi un Levī-Bloka bankas zelta stieņi. Vai tu patiešām domā, ka mēs ieņemam izdevīgu stāvokli šajā sacensībā? Kā arī būtu, ir skaidrs, ka mēs velkam tukšās lozes.

—   Nesūdzies, — zobojās Lamī, rādīdams ar pīpes kātu uz biedra pietūkuso seju. — Šoreiz tu dabūji atalgojumu.. .

Inspektors Sinē paraustīja plecus un negribīgi pasmējās.

Dežūrtelpā ienāca paprāva grupiņa cilvēku. Bija dzirdams neskaidrs balsu jūklis, kuram pāri skanēja brigadiera Peko īgna balss. Abi inspektori tam nepiegrieza nekādu vērību.

—  Ja visi Parīzes policisti ir sacelti kājās šo triju notikumu dēļ, — ietiepīgi turpināja Lamī, — tas vēl nenozīmē, ka mēs savā nomalē esam no sacensības izslēgti.

—   Es gribētu zināt, ko mēs te varam iesākt! — kliedza Sinē, zaudēdams pašsavaldīšanos. — Simts miljonu uz Parīzes-Vin- timiljas līnijas ir vienreizīgs notikums, un to tik drīz neatrisinās, tas bija pārāk labi sagatavots. Kad ātrvilciens trešdienas vakara pienāca stacijā, visi pasta vagona pavadoņi krāca, sagūlušics cits citam virsū kā piedzēruši, un vagons oda pēc hloroforma.

—  Nudien, — Lamī klusu ieminējās, — mums ir mazdrusciņ izredzes.

—  Kā tā?

—  Parīzes-Vintimiljas vilciens gāja kā parasti garām Lu­viņjī Šķirotavai, tev gar degunu, Sinē!

—   Un tad? Aizzīmogotie maisi, kuros bija nauda, ir izgai­suši naktī kaut kur starp Dižonu un Parīzi. Tas nozīmē meklēt adatu siena kaudzē.

—   Un Frensisas Benetas smaragdi?

—  Vai tev ir gadījies dzert tēju Riča viesnīcā? — Sinē vaib- stīdamiēs pacēla mazo pirkstiņu gaisā. — Lielu viesnīcu uzrau­dzīšana neietilpst mūsu pienākumos.

—  Tas tiesa, — atbildēja Lamī. — Bet smaragdi ir ceļā jau kopš ceturtdienas … Un ja nu kādu vakaru tu tos atrodi kāda lupatlaša budā?

—   Bakhusa priekšpilsētā nav zagtu mantu slēpēju, — pārlie­cināti atbildēja Sinē, — bez jokiem. Tu varbūt domā, ka Blaša tēvs tur zem savas vecās cepures pabāztas kinozvaigznes dārg­lietas?

—   To nekad nevar zināt: nozagtā manta bieži vien nokļūst visneparedzamākajā vietā parasti vienu un to pašu iemeslu dēļ. Zagšanas meistari nezina, kā nolikvidēt savu laupījumu, vai arī, mantu dalīdami, sāk plēsties kā traki suņi…

Dežūrtelpā balsis kļuva skaļākas, un abiem inspektoriem va­jadzēja kliegt, lai viens otru sadzirdētu. Pēkšņi brigadieris Peko atgrūda stiklotās durvis.

—  Te ir bērnu bars, kas grib runāt ar komisāru Blanšonu, — viņš sacīja Sinē. — Es nekā nesaprotu no visa stāsta. Mani pa­līgi mēģināja tos dabūt ārā, bet bērnu ir daudz, un tie ir neatlai­dīgi. Vai jūs gribētu paklausīties?

Inspektors nolaida kājas uz grīdas un pamirkšķināja bied­ram.

—   Vai es-neteicu? — viņš nicīgi nosmējās. — Tāds ir mūsu parastais darbs. Atkal kaut kas par kanārijputniņu, ko noslep­kavojis runcis!

Desmit bērnu ar Gabiju priekšgalā sanāca Šaurajā» istabiņa cits aiz cita, bez druzmešanas. Inspektors Sine bija nolicis krēslu vietā un tagad cēli sēdēja aiz galda, kas bija notraipīts ar tinti.

—    Ko jūs vēlaties? — viņš skarbi jautāja.

Mariona piebikstīja Fernānam, un zēns paspēra soli uz priekšu.

—    Mēs gribējām runāt ar komisāru Blanšonu, — viņš teica stingrā balsī.

—    Komisāram ir svarīgākas darīšanas nekā pieņemt.desmit knēveļus, — neapmierināti rūca Sinē. Mans pienākums ir at­vieglot viņa darbu… Runājiet!

—    Mēs atnācām iesniegt sūdzību, turpināja Fernāns.

Pārējie deviņi to apstiprināja, palocīdami galvas.

—    Kas jums ir nodarīts? — jautāja Sinē.

—   Mums ir nozagts zirgs. — Fernāns paziņoja tik svinīgi, it kā runātu par Milosas Venēru.

Abi policisti izskatījās kā no plaukta nokrituši: zirgs, tagad!

—    Kāds zirgs? — jautāja Sinē.

— Zirgs bez galvas, — vientiesīgi paskaidroja zēns.

Sinē norija siekalas un sastindzis vērās tukšumā, pūlēdamies

savaldīt smieklus. Lamī vēl arvien smēķēja, saslējis kājas uz radiatora, turēdams pīpi zobos. Arī viņš iekšķīgi raustījās smieklos.

Sinē nolaida acis, viņam kļuva neveikli no Fernāna dziļdo­mīgā skatiena.

—    Zirgs bez galvas, tiešām? — viņš pavisam nopietni atkār­toja. — Luviņjī apkārtnē ir redzēti visādi ruinaki, bet nekad nav manīts kāds no tiem klīstam apkārt šādā stāvoklī.

—   Mūsu zirgs ir uz trim riteņiem, — pasteidzās paskaidrot Fernāns. — To pazīst tikai Mazo Nabagu ielā …

—    Nu es saprotu, — izsaucās inspektors, ērtāk iekārtodamies krēslā. — Tātad jums ir nozagts šis zirgs. Kur tas notika?

Fernāns nedrošā balsī sāka stāstīt vakarējo starpgadījumu un savādo piedāvājumu pirkt zirgu.

Sinē paņēma tīru papīra lapu un īsi atzīmēja sacīto:

—    Tātad … zirgs bez gahas. uz trim riteņiem . . . Melnās Govs ceļa krustojumā … Divi vīrieši kažokādas vēja blūzēs, Vienam palama Pepē, otram Nesmukais. Viņš laikam īstenībā glīts, ja jau tāda palama …

—   Viņš ir briesmīgs! —- ar sašutumu iesaucās Bonbons.

—    Lieliski! — sacīja inspektors. — Turpini, mazais!

Pēc brītiņa Sinē konstatēja, ka smieklu lēkme viņam ir pār­gājusi. Pēkšņais pagrieziens nebija saistīts ar fantastisko bez­galvainā zirga gadījumu, kam nebija lielākas nozīmes kā sla­venajai kanārijputniņa slepkavībai. Policistu gluži vienkārši aizkustināja šo desmit bērnu neatlaidīgā vēlēšanās aizstāvēt savu īpašumu. Tie pat bija iedrošinājušies ierasties tādā vietā, ku­rai Luviņjī zeņķi principa pēc vien ar lielu piesardzību met ap­kārt līkumu. Jā, bērni kaut ko gaidīja, un Sinē juta, ka viņam iesmeldzās sirds, jo viņš nezināja, kā lai atrisina šo grūto mīklu.

—    Vai kāds no jums ievēroja kravas auto numuru? — viņš jautāja, kad Fernāns bija beidzis savu stāstu.

Zidors un Fernāns satriekti saskatījās: to viņi nebija ievēro­juši. Mazais Bonbons priecīgi steidzās pacelt pirkstu:

—    Es redzēju numuru!

—    Neklausieties uz viņu, inspektora kungs! — Tatāvs no­skaitās. — Knauķis pazīst tikai desmit burtus un jauc visus ci­parus!

Bērni sāka smieties. Abi policisti uzjautrināti saskatījās. Sinē turpināja iztaujāšanu.

—    Tagad man vajadzīgs sīks abu huligānu apraksts, — viņš sacīja bērniem. — Pastāstiet man visi pēc kārtas, kādi viņi iz­skatījās. Tikai bez kādām izdomām!

Apraksti visumā saskanēja, tikai Mariona, kas runāja pēdējā, raksturoja viņus pāris vārdos pavisam pārsteidzošā veidā:

—   Nesmukais ir garāks, viņam ir riebīga lapsas galva, viņa vienkārši stāstīja, — Pepē ir mazāks, viņam ir riebīga bul­doga galva. Es nejokoju: visi cilvēki vairāk vai mazāk līdzinās dzīvniekiem.

—    Nu lūk, mēs esam jau šo to noskaidrojuši, — nopūtās Sinē, uzmaukdams cepuri dziļāk uz pieres, lai izvairītos no Marionas asā skatiena.

Inspektoram Sinē bija zirga galva — to zināja visi, un komi­sariātā par to zobojās. Tagad viņš centās uzminēt, vai meitene jau bija šo līdzību pamanījusi.

—    Ko jūs tagad darīsiet? Gabijs viņam jautāja.

—   Uzsāksim izmeklēšanu, — svinīgi paziņoja inspektors, kam solījumi neko nemaksāja. Viņš uzlika roku uz papīra.

—    Te man ir materiāli ziņojumam, kas nekavējoties tiks sa­stādīts. Rīt visa Luviņjī policija būs sīki iepazīstināta ar jūsu lietu un ķersies pie darba .. . Tagad ejiet mierīgi mājās un liecie­ties uz auss, mēs atradīsim jūsu zirgu.

Viņš pats juta, ka nosarkst aiz kauna, redzot pēkšņi atplauk

Uam skaidrās, vienkāršās bērnu sejas, kas raudzījās uz viņu ar ādu uzticību.

—  Paldies jums, inspektora kungs! — sajūsmināts iesaucās iabijs visas komandas vārdā.

Inspektors Lamī no jauna aizdedzināja pīpi un iesmējās:

—    Tu šodien esi krietni pastradājis, — viņš sacīja savam ko- ēģim. — Šitie knēveļi tagad visiem stāstīs, ka vislabākais Fran- :ijas izmeklētājs darbojas Luviņjī Šķirotavas policijā …

Sinē paraustīja plecus. Ziņojumu viņš savīstīja kamolā un iedomādams iemeta papīrkurvī. Piepeši viņa iegarenā seja ap­skaidrojās. Viņš izvilka ziņojumu no papīrkurvja un, rūpīgi iz­gludinājis, nolika to sev priekšā uz galda.

—    Par ko tu brīnies? — jautāja Lamī.

—    Es taču esmu redzējis šo zirgu bez galvas, — Sinē vēl ne­varēja attapties. — Tas man pat izdarīja lielisku pakalpojumu. 3ez šī zirga man nebūtu izdevies notvert viņdien to sprukstu, tu aču zini.. . Malāru!

Tagad pienāca Lamī reize brīnīties.

—   Es domāju, ka tu viņu saņēmi ciet bez grūtībām . . .

—   Jā, tāpēc, ka viņš jau gulēja garšļaukus, jo ēnā paklupa >ret trīsriteņu zirgu, ko bērni bija pieslējuši pie sētas. Tas no- eikti ir tas pats . ..

—    Un tad? — ieinteresējās Lamī. — Es neredzu nekādu kop­sakarību, jo Malārs jau piecas dienas ir apcietinājumā. Viņš ne­varēja nozagt šo zirgu.

—   Protams, — piekrita Sinē. — Bet sagadīšanās ir intere­santa. Man gribētos zināt, vai aiz šī juceklīgā notikuma neslēp­ās kas nopietns. Vajadzētu dabūt rokā šos abus neģēļus, kas uz- autrinās, biedēdami bērnus . . . Un tad, kāpēc bija jāzog zirgs? Mazais puišelis atkārtoja vienā laidā, ka zirgs nav ne plika graša vērts.

Lamī berzēja rokas. .

—    Tagad tu svilsti aiz ziņkārības, gribēdams noskaidrot, kas šim kartona zirgam ir vēderā. Varbūt simts miljonu no Parīzes- Vintimiljas ātrvilciena vai Frensisas Benetas smaragdi, vai ari Levī-Bloka bankas zelta stieņi? Atliek tikai izvēlēties. Atrodi Zirgu, un tev pieturas punkts būs zināms.

Sinē paraustīja plecus.

—   Tur nav nekā kopīga, — viņš sapīka. — Bet es domāju, ka policijai būtu vērts pastrādāt.

Tajā brīdī dežūrtelpā atskanēja smagi soļi. Brigadieris Peko, gluži satriekts, pabāza galvu durvīs.

—   Vispirms bērni, pēc tam vecāki! — viņš pieteica. — Kas tik nav jāpieredz! . . . Vai laist iekšā?

—   Laid iekšā! — Sinē novaidējās un pacēla rokas pret dc besīm.

2uā un Duēns bailīgi tenaca ma zajā istabiņa, mulsi burzī­dami savas dzelzceļnieku cepures.

—    Nomierinieties, jūsu bērni nupat te bija, — smaidīdams sacīja Sinē. — Viņi mums veselu stundu klāstīja savu nelaimi ar zirgu. Es vairs nezināju, kā tikt no viņiem vaļā . . .

—    Piedodiet, lūdzu, bērniem, — murmināja Duēns, drusku sarūgtināts. — Saprotiet, inspektora kungs, viņi ir tik ļoti pieķē­rušies savam zirgam. Bērniem nav nekā cita ar ko rotaļāties. Mēs, vecāki, nevaram izdot simtus un tūkstošus par rotaļlieti­ņām, kas pēc dažām dienām salūst. Zirgs viņiem kalpoja …

—   Cik viņš īsti maksā? — ziņkārīgi iejautājās Sinē.

—    Necik! — atzinās Duēns. — Pat mazāk kā necik . ..

Viņš pastāstīja, kā zirgs iegūts, bet noklusēja vissvarīgāko:

par saņemto piedāvājumu atpirkt zirgu, visu, ko vecais Blašs viņam bija stāstījis par zirga atrašanu un par sīktirgotāja Rublo savādo izturēšanos tirgus dienas vakarā, kad pie Mazo Nabagu ielas stūra tika arestēts kāds noziedzīgs puisis. Duēna rīcība nebija pareiza. Gadās, ka arī godīgi cilvēki izdara lielas aplamības pār­liecīgas piesardzības dēļ. 2uā, kas policiju lāgā neieredzēja, tikai klausījās, lūpas sakniebis, un purināja galvu. Inspektoram neiz­devās no abiem vīriešiem neko vairāk uzzināt. Viņš no tiem atva­dījās diezgan ironiski.

—   Vai jūs domājat, ka zirgu varēs atrast? — apvaicājās Duēns, stāvēdams uz sliekšņa.

—    Darīsim visu, kas mūsu spēkos, — apgalvoja Sinē ne visai pārliecinoši. — Luviņjī nav liela. Ja zirgs nav neko vērts, kā jūs sakāt, mēs viņu drīz vien atradīsim pie kādas atkritumu kastes …

Sinē grasījās pārvērst visu par joku, bet viņu apturēja Duēna neatlaidīgais skatiens, tāds pats, ar kādu viņā vērās Mazo Na­bagu ielas bērni. Tā skatās nabaga ļaudis, kam ir dārgs viņu ma­zumiņš un kas lūdz, lai to atdod.

Fernāns gāja atpakaļ taisnā ceļā uz Mazo Nabagu ielu un ieradās mājās dažas minūtes agrāk par tēvu. Atslēga bija dur­vīs. Viņš atvēra tās, palūkojās virtuvē, kur saimniekoja māte, un palika sastindzis stāvam uz sliekšņa. Sirds strauji pukstēja — uz galda bija nolikta zirga galva, kas raudzījās pretim ar ņir­dzīgu smīnu.

—    Beidzot tu esi mājās! — Duēna kundze nopūtās, skūpstī­dama dēlu. — Mēs jau sākām bēdāties. Tēvs labu laiku tevi vi­sur meklē . .. Kas noticis?

—   Mums nozaga zirgu, — čukstēja Fernāns, platām acīm raudzīdamies uz zirga galvu.

Nupat bija pazudis zirgs, un pēkšņi Duēnu mājās parādīju­sies viņa nogrieztā galva. Fernānam, kas tikko bija pārdzīvojis zaudējuma sāpes, vecā rotaļlieta sāka iztēloties kā mistiska per­sonība.

—    Tēvs atnesa šo ērmu, — paskaidroja Duēna kundze, vēro dama dēla skatienu. — Viņš šodien, nākdams no darba, bija aiz gājis pie vecā Blaša …

Dzirdot noskrapstam durvīs atslēgu, viņa pagriezās atpakaļ. Duēns nomierinājās, atrazdams dēlu mājās, bet viņa laipnajai sejai bija pārklājusies viegla neapmierinātības ēna.

—    Jums nevajadzēja celt tādu traci, iekams neapspriedāties ar mums, — viņš pārmeta Fernānam. — Kā tas izskatās — iet traucēt Sinē kungu veca kartona zirga dēļ, kam nav pat galvasl Jums viņš ir dārgs, tas tiesa, bet nevar taču tādā veidā griezties pie policijas, tur ir vajadzīgas attiecīgas formalitātes. Tagad visi kvartāla iedzīvotāji smiesies par mums .. .

—    Par to, ka šie nelieši mums ir nozaguši zirgu, nav ko smie­ties, — dusmīgi atbildēja Fernāns. — Liekas, ka viņi mums uz­bruka cita iemesla dēļ — nez vai vecā, apbružātā rotaļlietiņa tiem bija vajadzīga.

Pats neapjauzdams, viņš gluži pareizi iztulkoja šķietami ne­nozīmīgo notikumu. Tādas domas ienāca prātā arī Duenam pēc sarunas ar veco Blašu, bet inspektors Sinē to vēl nespēja saprast.

Duēna kundze lika, lai visu sīki izstāsta, un tad sāka pukoties:

—    Jau sāk rotaļlietas zagt nabaga ļaužu bērniem — kauns! Ja par to rakstītu avīzēs, neviens neticētu … Patiešām! Cilvē­kiem nav nemaz sirds krūtīs!

Fernāns paēda un tūlīt aizgāja gulēt, bet nevarēja aizmigt. Viņš gulēja tumsā vaļējām acīm, klausoties griezīgajos lokomo­tīvju svilpienos, kas uzmācīgi spiedās cauri plānajām istabas sienām. Tajā pašā laikā astoņās citās mājās viņa biedrus nodar­bināja tie paši neatlaidīgie jautājumi, un atmiņā atausa visi sīkie sarežģījumi, kas saistījās ar šo notikumu. Bet zirgs attālinājās arvien vairāk.

Blakus istabā nogurušais Duēns juta, ka ir apdzisusi lielā dedzība, ar kādu viņš gribēja palīdzēt bērniem atgūt zaudēto dārgumu.

Vai tu domā, ka policija ko izdarīs? — jautāja sieva.

— Nezinu. Būtu žēl, ja neatrastu, bet tad arī tiktu reiz no viņa vaļā. Man tas zirgs sāk jau apnikt…

4. NODAĻA

VECĀ ATSLĒGA

Nākošajā dienā visu laiku lija, tapec Gabija komanda pec skolas bija spiesta izklīst. Fernāns pavadīja Marionu līdz Mazo Nabagu ielas galam. Šķiroties Mariona sacīja:

—    Jāatrod kaut kas, ar ko aizvietot zirgu. Jāturas … Ja mēs pēc skolas iesim katrs uz savu pusi, komanda izirs. Būtu žēl. Visā apkārtnē nav tāda bērnu desmitnieka, kas tik cieši turas kopā ka mūsējais. Mēs taču esam spēks.

Fernāns piekrita, palocīdams galvu. Marionas divpadsmit suņi smilkstēja dārziņā, apliecinādami savu draudzību.

—    Vai negribi, lai es tev izdresēju kādu suni? — smiedamās piedāvāja meitene. — Tu mājās nejutīsies tik vientuļš . . .

—   Māmiņa negribēs, — atbildēja Fernāns. — Viņai patīk dzīvnieki, bet māja pat mums trim ir par šauru . . .

—    Tas ir tikai pieradums, — teica Mariona. — Turklāt, ja mājās ir labs suns, tad dažiem ir jāuzmanās…

Viņa noskūpstīja Fernānu uz vaiga un atvēra vārtiņus. Fernāns steigšus soļoja atpakaļ, ietinies vecā lietusmētelī, kas viņam pinas gar papēžiem. Māte bija viņam uzticējusi dzīvokļa atslēgu. Iedams iekšā, Fernāns to aizmirsa izņemt no slēdzenes un atstāja ārpusē. Viņš nopurināja lietusmēteli, aizšāva krāsns aizbīdni un nolika uz galda smago vaska drānas somu. Jūtot ap kājām vē­sumu, zēns pagriezās uz durvju pusi. Tās bija pusvirus. Fernāns dzīrās pievērt durvis, bet nevarēja. Paskatījies zemē, viņš ierau­dzīja durvju starpā zābaka purngalu.

Fernāns lēnām vēra durvis vaļā, bet rīkli žņaudza briesmīgas bailes. Uz sliekšņa, liekulīgi smaidīdams, stāvēja Rublo. No ce­pures pilēja ūdens. Padusē viņam bija rūpīgi ievīstīts četrstūrains

sainis. Ar strauju kustību viņš izņēma atslēgu no durvīm, lēnām aizvēra tās un aizslēdza divas reizes no iekš­puses.

—    Es nāku pie tevis draudzīgā ap­ciemojumā, — viņš pagriezās pret Fer- nānu. — Panāc taču tuvāk!

Fernāns kāpās atpakaļ un nostājās 'galda otrā pusē, dusmodamies par savu muļķīgo iekrišanu. Vecāki nebūs mājās agrāk par sešiem, Gabijs un pā­rējie dzīvoja kur kurais, arī Mariona nevarēs tik tālu sadzirdēt viņu klie­dzam. Labi, ka Rublo, kaut arī liels un spēcīgs, nebija tik pašapzinīgs un ne­iedvesa tādas bailes kā vīrieši no kra­vas auto. Zaķapastala! Fernāns cieši raudzījās sīktirgotājā.

—   Jūs mani neiebiedēsiet, — Fer­nāns centās runāt izaicinoši. — Pa­rasti ārpus tirgus dienām jūs te savu

lielo degunu nerādāt. . . Ja esat atnācis zirga dēļ, varat aizvak ties. Zirgu vakar nozaga . . .

—    Es zinu, — atbildēja Rublo, nemaz neapvainodamies. — Tās jums bija lielas nepatikšanas . . . Bet nevajag to tik traģiski pārdzīvot. Paskaties, ko es tev atnesu!

Viņš nolika saini uz galda un sāka to lēnām raisīt vaļa, bet acis viņam nepārtraukti ložņāja pa visiem istabas kaktiem. Fer nāns ne brīdi nenovērsa no viņa uzmanību.

—    Zirga vairs nav, bet varu jums apgalvot, ka tas kādreiz atgriezīsies, — viņš stāstīja, mēģinādams izdibināt, kas sīktir­gotājam padomā. — Stundu pēc zādzības policijai viss bija zi­nāms. Inspektors Sinē sastādīja protokolu, īstu protokolu ar noziedznieku pazīmēm un visu, kas vajadzīgs. Tie netiks sveika cauri . . .

Pēc Rublo šaudīgā skatiena Fernāns saprata, ka ir trāpījis īstajā vietā. Sīktirgotājs nolieca galvu, lai apslēptu samulsumu, un izņēma no papīra sarkanzaļu kasti.

—    Tas ir elektriskais vilciens, — viņš sacīja, mīlīgi smaidīdams. — Luviņjī taču nedzīvo cietsirži vien. Tirdzinieki vakar dzirdēja par jūsu nelaimi, sameta naudu, nopirka jums šo lietiņu un lika man to no­gādāt te. Vai tas nav jauki no viņu puses?

Fernāns nekustējās. Viņš bija aizvirzī­jies līdz krāsnij un, turēdams roku aiz muguras, piesardzīgi taustījās pēc krāsns kruķa.

—   Vilciens pieder tev, jums visiem — uzmundrinoši sacīja Rublo. — Nāc taču tuvāk! Uzstādīsim sliedes, un tu varēsi tūlīt to izmēģināt.

—    Liela vajadzība! — nicīgi atcirta Fernāns. — Mūsu puikas un es, mēs jau sen esam pārauguši rotaļvilcienu vecumu — īstu lokomotīvju ir papilnam tepat uz sliedēm pāri ielai. Jūs varat pievākt savu preci — es to neaiztikšu.

Rublo metās apkārt galdam, vīstīdams dūres. Fernāns atlēca sāņus un paglābās priekšnamā, turēdams kruķi rokā.

—   Vēl vienu soli, un jūs dabūsiet ar kruķi pa pieri, — Fer­nāns sacīja nobālēdams. — Man roka ir taisna. Te es esmu savās mājās un sargāšu tās.

Uz Rublo dzeltenīgās sejas sviedri sajaucās ar lietus lāsēm. Viņš mehāniski sāka saiņot savu vilcienu. Šaudīgās žurkas acis gluži izmisīgi kaut ko meklēja pa visu istabu. Atkāpies līdz vir­tuves izlietnei un visu laiku vērodams zēnu, viņš atvēra abus sie­nas skapjus, parakņājās bufetē, izpētīja drēbju skapi, ogļu kasti, maizes tīni un ar velnišķīgu izveicību iztaustīja plauktus. Divu minūšu laikā viņš bija visu izošņājis, ielūkodamies pat pelnu tvertnē krāsns priekšā. Tad strauji pagriezās pret zēnu. Fernāns stingrāk satvēra kruķi.

—    Es nezinu, ko jūs te meklejat, — viņš klusu teica. — Mūsu mājās nekā vērtīga nav. Vienīgā manta, kas jūs varētu intere­sēt, atrodas uz drēbju pakaramā jums aizmugurē. Paceliet lietusmēteli un apraugiet. Jūs nebūsiet veltīgi pūlējies . ..

Rublo sparīgi parāva nost melno vaska drānu un neskanīgi iekliedzās: uz drēbju pakaramā kā medību trofeja bija uzkabi­nāta ņirdzīgā zirga galva, kas bolīja savas spīdīgās acis. Rublo apjucis pārvilka ar roku pār pieri, satraukti atvēra dur­vis un skriešus metās ārā. Līdz pat laukuma stūrim viņu pava­dīja zēna zobgalīgie smiekli.

Fernāns aizslēdza durvis, apgriezdams atslēgu divas reizes. Tad viņš nolika sev priekšā grāmatas un burtnīcas un sāka mā­cīties. Rakstot viņam mazliet trīcēja roka.

Pēc piecām minūtēm kāds pieklauvēja pie durvīm. Fernānam sirds atkal sāka strauji pukstēt.

—    Atver, — kāds sacīja zemā balsī. — Labi drīz . . .

Fernāns no jauna paņēma savu krāsns kruķi un uz pirkst­galiem piegāja pie durvīm.

—    Kas tur ir? — viņš jautāja pārvērstā balsī.

—    Inspektors Sinē.

Fernāns ar atvieglojuma sajūtu plaši atvēra durvis un laipni padeva policistam ceļu.

—    Ko Rublo no tevis gribēja? — bez kāda ievada jautāja Sinē.

—    Neko! — atbildēja apjukušais Fernāns. — Viņš man bija atnesis dāvanu zirga vietā.

Inspektors rūpīgi aizvēra durvis.

—    Nestāsti niekus, — viņš stingri teica. — Tik devīgu cie­miņu neviens nepavada ar kruķi rokā. Es visu redzēju, jo sēdēju tepat laukumiņā loga priekšā . . . Tātad?

Fernāns nolieca galvu.

—    Liekas, ka viņš kaut ko meklēja, — zēns atzinās. — Ja viņam būtu izdevies piespiest mani rotaļāties ar elektrisko vil­cienu, viņš laikam būtu izložņājis visu māju no apakšas līdz augšai, bet es neļāvos . . .

—    Viņš varēja tevi piespiest citādā veidā, —- zobgalīgi pa­smīnēja inspektors.

—    Par to es iedomājos, — teica Fernāns. — Man nebija diezcik lāga sajūta.

—   Vai tev ir kāda jausma par to, ko viņš meklēja?— vaicāja Sinē, ziņkārīgi raudzīdamies apkart.

—    Ne mazākās! Mums mājās nekā vērtīgāka nav. Māte saimniecības naudu vienmēr glabā pie sevis.

—    Kāpēc tu to vilcienu negribēji ņemt?

—   Man tas likās aizdomīgi . . . Tirdziniekiem nav nekādas daļas gar mūsu zirgu, viņi nekad nav to redzējuši.

Pareiz! darīji, — smaidīdams turpināja Sinē. — Rublo nav godīgs cilvēks. Vai tu zināji, ka viņš jau ir sēdējis cietumā?

—   Nezināju, bet to var redzēt pēc viņa sejas. Esmu gatavs derēt, ka viņš vēlreiz tur nokļūs.

Sinē aizdedzināja cigareti un uzmanīgi paraudzījās apkārt, tad viņa skatiens apstājās pie Fernāna.

—   Vai es nevaretu apskatīt dzīvokli? — viņš bez aplinkiem iejautājās.

—   Jūs, protams, — zēns atbildēja, laipni smaidīdams. — Nā­ciet, es jums visu parādīšu.

—    Nestāsti neko saviem vecākiem, — Sinē piekodināja, juz­damies drusku neērti. — Mana rīcība nav gluži likumīga, jo es nedrīkstu neko darīt bez kratīšanas ordera… Varbūt pie jums ir kaut kas, kam jūs neapzināties vērtību. Man ir vērīgas acis, es to tūlīt ieraudzīšu.

—   Es saprotu, bet tam vairs nav nekāda sakara ar zirgu, —- drusku vīlies, piezīmēja Fernāns.

—    Gluži otrādi, — neiecietīgi atbildēja Sinē. — No tā viss ir sācies, varbūt šie abi slaisti ir veltīgi nozaguši zirgu un ir maldījušies savās cerībās.'

—   Ak tā! To es nebiju iedomājies …

Inspektors Fernāna pavadībā lēnām apstaigāja visu māju un nekautrējās parakņāties arī pa atvilktnēm.

Visur valdīja nevainojama tīrība-,"kas vēl vairāk pasvītroja dzīvokļa nabadzību, tā iemītnieku vienkāršību un godīgumu.

Kad Sinē no vecāku istabas iegāja Fernāna istabā, zēns ar sasprindzinātu uzmanību sekoja katrai inspektora kustībai. Viņš nebūtu pārāk izbrīnījies, ja Sinē izvilktu no viņa spilvena apakšas kādu briljantu vistas olas lielumā.

—   Nav nekā, — drusku sarūgtināts nopūtās Sinē. — Iesim atpakaļ uz virtuvi. . .

Ar tādiem pašiem panākumiem viņš izrevidēja Duēna kunga rīku kastīti. No jauna iededzinājis cigaretes galu, viņš apsēdas pie galda un nosēdināja Fernānu sev pretī.

—   Ja es nezinātu, cik godīgs cilvēks ir tavs tēvs, — Sinē nopietni sacīja, — es iedomātos nezko. Vai tu viņam stāstīsi par šīsdienas apciemojumiem — Rublo un manējo?

Fernāns papurināja galvu.

—   Nē, — viņš pārliecināti sacīja. — Viņam darbā rūpju diezgan. Ja jau te nav nekā aizdomīga, nav vērts viņu sarūgti­nāt vēl ar visiem šiem notikumiem.

—    Labi, — sacīja inspektors, apmierināti smaidīdams. — Tu proti uzņemties atbildību . .. Tagad klausies labi uzmanīgi, tu taču esi prātīgs zēns. Ja tu novēro kaut ko interesantu mūsu kvartālā, atnāc un pastāsti man. Par Rublo vari neraizēties, es no viņa nenolaidīšu acis.

—   Mēs arī viņu uzmanīsim, — ar lietpratēja apziņu noteica Fernāns. — Kas attiecas uz viņa tirdzniecības apgrozījumu Luviņjī Šķirotavā, mēs gādāsim, lai tas nokrītas līdz nullei . ..

Rublo ieradās tirgū bez steigas kā parasti desmitos, sēžot pie sava jaunā kravas automobilīša stūres.

Visu rītu sniga retām pārslām, kas lēnām krita uz melna asfalta un tūlīt izkusa. Pie stacijas pret pelēkajām debesīm kāpa balti, smagi dūmu mutuļi no Šķirotavas. Rublo izlika savu saliekamo galdu un sāka klaigāt, lai pievērstu Luviņjī mājsaim­nieču uzmanību «Kartupeļu brīnumam Ekstrā», augstākā la­buma mašīnai, ko atzinīgi novērtējusi armijas apgādes daļa. Tā nomizo veselu pūru kartupeļu divās minūtēs divdesmit komats sešās sekundēs.

Laiku pa. laikam viņš atskatījās uz «Parīzes» kafejnīcas no­rasojušiem logiem. Pārdesmit dīkdieņu pagodināja ar savu klātbūtni viņa mašīnas demonstrēšanu. Rublo izlaida caur ma­šīnu divas kārtas kartupeļu. Tad pūlītis palēnām izklīda, un kļuva redzama otra skatītāju rinda, kas, protams, arī gribēja red/.et mašīnas demonstrēšanu.

Paceļot galvu, Rublo sirds nepatīkamā pārsteigumā sarāvās. Viņa priekšā stāvēja visi desmit, sastājušies pēc augumiem, ļoti pieklājīgi, klusi un nekustīgi. Vislielākais bija sārtvaidzis Gabijs Zuā, kura tumšos, cirtainos matus sedza krietni apval­kāta, nošķiebušies cepure. Kalsnējais Zidors Lošs bija nosalis zils, viņš trīcēja, ierāvies pārāk lielā adītā kamzolī, kas viņam sniedzas līdz ceļiem. Nākošais bija gaišmatainais, izstīdzējušais Fernāns Duēns zilā beretē, uzvilktā cieši līdz pat ausīm, tālāk slavēja resnītis Tatāvs Luvrjē izbalējušā, pašaurā, vadmalas blūzē, kas bija vienos ielāpos. Huans Gomezs bija ietuntuļojies īsā mētelītī ar noplukušu samta apkaklīti, melnā čigāna galviņa bija iegrimusi siltā adītā cepurītē ar pušķi galā. Mariona Fabēra savos garajos vīrieša svārkos stāvēja izslējusies taisni. Gaišie mati bija pabāzti zem melnas beretes, tāpēc nopietnā sejiņa iz­skatījās vēl bālāka. Glītā, trauslā Berta Žedeona bija apvilkusi briesmīga izskata pašas adītu sarkanu džemperi lielām, nevie­nādām acīm. No Mēlijas B^bēnas lielā, melnā lakata apakšas bija redzams viņas pastāvīgais smaids un zeltojās rūpīgi sasu­kātie mati. Mazais, sīkais Krikē Larikē drebuļojās biezā truš- ādiņu vestē. Rindas beigās stāvēja komandas pastarītis Bonbons Luvrjē, kam zem zilās audekla blūzītes bija apakšā pavilkti džem­peri un jakas kārtu kārtām, visam pāri pārsieta gara šalle, div­reiz aptīta ap kaklu un pār krūtīm sakrustota kā zobenu siksna.

Tā nu stāvēja visi desmit, skatīdamies Rublo acīs, bet bez kāda izaicinājuma; tikai skatījās, vairak neko. Sīktirgotājs sā­kumā mēģināja jokot. Viņš bezbēdīgi uzrunāja bērnus:

— Cik patīkami jūs redzēt! — Rublo sacīja ar samocītu smaidu. — Nāciet tuvāk, mani mazie kartupeļu ēdāji, es tūliņ vēlreiz demonstrēšu mašīnu tikai jums …

Neviens nekustējās. Bariņš likās pieaudzis pie ietves. Ga­

raiņi no bērnu mutēm virmoja kā migliņa virs viņu galvām. Viena otra sniega pārsla lēnām noslīdēja garām viņu sastin­gušajām sejām. Visi skatījās uz Rublo, kurš drīz vien sajuta, ka šis skatienu loks paņem viņu savā varā. Viņš centās būt dar­bīgs, slavēja savu nederīgo preci tā, ka skanēja viss tirgus, un izniekoja veselu pusmērinu cūku kartupelīšu. Nekādu panākumu. Neviens nenāca aplūkot, kā darbojas «Kartupeļu brīnums Ekstrā», bet visi desmit stāvēja kā stāvējuši un tikai skatījās ar apbrīnojamu izturību, gandrīz vai acis nepamirkšķinādami.

Pēkšņi Rublo pazaudēja aukstasinību.

—   Taisieties, ka tiekat! Bet ātri! — viņš uzbrēca ķērcošā balsī.

Bērni nekustējās. Tikai acis kļuva drusku dzīvākas, vērī­gākas. Lai gan bija auksts, Rublo nosvīda.

—   Labi! — viņš draudīgi noteica. — Nekustieties. Tūlīt jūs dabūsiet bezmaksas pirti. Sutas pietiks visiem.

Sākot ar Gabiju un beidzot ar Bonbonu, neviens nepakus­tējās. Garāmgājēji apstājās, gribēdami zināt, uz ko bērni tik ļoti skatās. Protams, arī viņu uzmanību saistīja Rublo bālā seja, kur dusmu vietā bija iestājušās bailes. Bailes, bet no kā? Ļau­dis raudzījās gan pa iabi, gan pa kreisi, nekā nesaprata un sāka skatīties uz Rublo ar tādu pašu neatlaidību kā bērni. Policists Dikrēns un viņa divi biedri, kuri uzraudzīja tirgū kārtību, pat­laban gāja garām, dauzīdami kājas. Viņi jutās ļoti pārsteigti par šo mēmo ainu.

—    Ko tu skaties? — Dikrēns noprasīja Gabijam.

Gabijs neatbildēja. Dikrēns, sekodams viņa skatienam, ierau­dzīja Rublo pārvērsto seju, un policista skatiens pievienojās pūļa skatieniem. Rublo nekad nebija redzējis tik daudz ļaužu sev ap­kārt. Viņš tomēr atrada par labāku pievākt savus «Kartupeļu brīnumus Ekstrā» un krāva tos juku jukām iekšā čemodānos.

—   Viņš izskatās slims, ļoti slims, — teica kāda durvju sardze no Ferāna kvartāla pārliecībā, ka tūlīt redzēs sīktirgo­tāju pakrītam. — Nolādētais aukstums stindzina asinis dzīslās.

Rublo nepakrita. Ārprātīgā steigā savācis kopā galdu un sa­statnes, sasvieda visu automobiļa kravas kastē un pagrieza pret bērniem savu dusmās zvērojošo seju. Viņš pavēra muti, bet vārdi iespriedās kaklā: no ierindas iznāca mazais Bonbons, jā­dams uz lāpstas kāta, kam galā bija uzsprausta zirga galva.

—   Hip, hop! Hip, hop! — sauca mazais Bonbons, sizdams pret zemi reizē abas kājas un lāpstas dzelzi. Viņš paraustīja iedo­mātos grožus un sacēla labi augstu zirga galvu, kas skatījās uz Rublo ar velnišķīgu niknumu. Pūlis sāka smieties, arī pēkšņi atkusušie desmit bērni. Rublo metās bēgt, ielēca kabīnē un aiz­drāzās kā viesulis.

—   Tas dabūja pienācīgu atmaksu, — noteica Mariona. — Tagad zinās, ko nozīmē lauzties citu dzīvokļos, liekot kāju durvju starpā … Pretvizīte viņam bija jāsaņem.

—   Vienalga, — sacīja Fernāns. — Ja cilvēks tā bēg, sirds­apziņa viņam nevar būt visai tīra .. .

Gabijs, Fernāns un Zidors, lēni pastaigādamies, nonāca līdz «Parīzes» kafejnīcai, kas zem satumsušajām debesīm jau lais­tījās rožainās ugunīs. Visi trīs zēni paraudzījās logos. Vairāki tirdzinieki stāvēja pie letes, ar elpu sildīdami pirkstus, bet telpa bija tukša.

—  Pēc stundas vai divām lai Huans Spānietis atnāk palūko­ties, vai Rublo ir atgriezies, — nolēma Gabijs. — Ja Rublo nāks atpakaļ, sarīkosim viņam vēlreiz to pašu izrādi, un, ja viņš mums piesiesies, lai Mariona atved pārīti lielo suņu, kas viņam jau labi pazīstami. Pa to laiku vajadzēs pastrādāt pie kokzāģēta­vas šķūņa iekārtošanas. Šis stūrītis ir mums īsta sapņu pils . . .

Mariona bija atklājusi šo vietiņu, apstaigājot pamestos dār­zus un sagruvušās mājas starp Mazo Nabagu ielu un Nacionālo ielu. Aiz Melnās Govs ceļa krustojuma kreisajā pusē vijās Šaura taciņa starp bijušās patversmes drupām un Van den Berga ogļu noliktavu sētu. Tā bija Ceriņu iela. Ceriņi te sen vairs neauga tos iznīcināja ogļu putekļi, bet ieliņa savu nosaukumu bija sa­glabājusi. Līču loču starp veciem mūriem tā noveda līdz likvi dētai kokzāģētavai, kuras tukšās, pussagruvušās ēkas pretējā pusē stiepās līdz Cecīlijas ielai. Prātīgāk likās lietot šo slepem > ieeju. Sapņu pils — nojume kokmateriālu uzglabāšanai iz skatījās līdzīga šķūnim, jo trīs malas bija apšūtas ar dēļiem, bet ceturtā, kas atradās pie nezālēm aizauguša pagalma, bija vaļā. Šķūnis bija tukšs, bet koka smarža vēl vēdīja gaisā. Mariona tūlīt aptvēra, ka šis nomaļais stūrītis, kur gandrīz nemaz nedzir­dēja vilcienu dunoņu, būs jauka sapulcēšanās vieta.

Mariona ar Fernānu atnāca pirmie, lai iekārtotu savu «klubu», kā Gabijs jau bija to svinīgi nosaucis. Zemi klāja bieza kārta mitru zāģu skaidu, kurās grima kāias. Vajadzēja rakties diezgan dziļi, kamēr nokļuva līdz sausām, irdenām smiltīm, kur Fernāns iz­veidoja mazu četrstūrainu pavardiņu, izklādams to ar plakaniem akmeņiem. Pa to laiku Mariona klaiņoja pa tukšajiem cehiem, un Fifija tekāja viņai līdz.

Meitene pamazām savāca vairākus dēļus, divas sastatnes, diezgan pieklājīgu kasti, divus katliņus, balta skārda bundžas, spaini, krāsns kruķi, ogļu lāpstu un desmit ozola klučus — kat­ram savu kur sēdēt. Par malku nevajadzēja raizēties — tās bija diezgan visos kaktos, turklāt sausa.

Ap četriem Fernāns varēja iekurt pirmo reizi uguni, un liesmu sārtais atspīdums kā teiksmā apgaismoja tumšo šķūni un noro­bežoja mazo, silta mājīguma apdvesto stūrīti, kur ap pavardu bija salikti sēdekļi, kastē — trauku skapī novietoti katliņi, malā stāvēja galds uz sastatnēm, bet krāsns kruķis bija iedurts zemē kā zobens.

Vakarā atnāca Gabijs ar Zidoru un Mēliju. No visu triju mutēm atskanēja sajūsmas saucieni, redzot, ka «klubs» jau ir iekārtots un uguns liesmas met uz sienām trīsošas ēnas.

Es jums saliku sēdekļus, — Mariona stāstīja. — Katram ir sava vieta, vārdi uzrakstīti ar krītu.

—   Mēs atnesām produktus, — paziņoja Gabijs. — Daudz gan nav, tikai sālsmaizes tiesa.

Viņš izvilka no kabatas gaļas buljona koncentrāta paciņu un astoņus drusku apvītušus kartupeļus, kurus sarindoja uz galda.

—  Man ir tikai viens, bet apmēri tam ir pamatīgi, — Zi­dors, draugiem par lielu prieku, parādīja milzīgu, smilšainu kar­tupeli, kas svēra vismaz kādu mārciņu.

—   To es nevarēšu likt ar citiem kopā, — smējās Fernāns,

—   jo tas cepsies pāris stundas. Vajadzēs pataupīt citai reizei… Mariona uzlika uz uguns katliņu ar ūdeni buljonam. Drīz

ieradās Tatāvs un Bonbons elsdami pūzdami, sejas un drēbes abiem bija vienos sodrējos. ir ,

—   Mēs noturējām mazos ogļu noliktavas vārtiņus par kok­zāģētavas vārtiem, — Tatāvs nokaunējies skaidroja. — īsi sa­kot, Bonbons ievēlās ogļu pabiru bedrē, un man vajadzēja vilkt viņu ārā. Tavu nelaimi!

Tūlīt nāca arī Berta Zedeona, turēdama pie rokas Krikē La- rikē, kuram no brīnumiem par apmetnes krāšņumu acis bija ieplētušās platas jo platas.

—   Es atnesu dāvanu visiem, — paziņoja aizkustinātais nē- ģerēns un izvilka no vestes kabatas mazu, saņurcītu paciņu.

Tā bija pirmā reize, kad Krikē bija varējis kaut ko atnest. Visi aizturēja elpu un uzmanīgi raudzījās uz avīzes strēmeli, kuru Krikē rūpīgi locīja vaļā. Viņš izņēma no papīra mazliet samir­kušu cigareti un svinīgi pasniedza to draugiem, vērodams viņu se­jas. Draugi atbildēja ar jūsmīgiem atzinības apliecinājumiem.

—   Vajadzēs drusku pažāvēt pie uguns, — nolēma Gabijs.

—   Katrs ievilks divas reizes. Svētki būs pilnīgi.. .

Huans Spānietis atnāca pēdējais. Viņš iznira no tumsas ka ēna, cepure bija uzvilkta uz ausīm, jo sniga arvien stiprāk. Vie nīgais, ko viņš atnesa, bija nelāga ziņas.

—    Rublo tirgus laukumā neatgriezās, — zēns stāstīja, sildī­dams rokas pie uguns. — Auto viņam ir novietots Sabiedroto ielā. Pašlaik viņš acīm redzot tepat kaut kur vazājas. . .

Šī ziņa apdvesa visus ar aukstumu. Mariona neko neteica, tikai pagriezās pret šķūņa dibenu un vieglītēm caur zobiem pa­svilpa. Divi lieli, melni suņi, kurus neviens vēl nebija redzējis, klusēdami izlīda no vistumšākā kakta, acis abiem spīdēja līdzīgi gailošām oglēm. Viņi izstiepās pie Marionas kājām, noguldot savus lielos, valganos purnus meitenei klēpī uz viņas vecajiem svārkiem.

—    Bitors un Fanfāns, — viņa pusbalsī iepazīstināja. Vis labākie sargi visā Luviņjī ciematā. Es ņemšu tos līdz kalni reizi, kad sapulcēsimies klubā . . . Rublo var mēģināt tos pielabināt kaut ar diviem metriem desas, viņam tik un tā būs jāšķiras 110 savu stilbu ādas. Paskatieties, kas par ilkņiem . ..

Ilkņi tika apbrīnoti, bet neviens tiem nemēģināja pieskarties; jau atkal valdīja jautrība. Berta un Mēlija apkalpoja veikli un ātri. Visi desmit pa mazam malciņam sūca kūpošo dzērienu no skārda bundžām.

—   Nekad neesmu neko garšīgāku dzēris, — apmierināti no­pūtās Tatāvs, kuram acis aiz labpatikas bija kļuvušas miklas.

Tikai pliekans, duļķainā ūdenī vārīts buljons, bet brīnum- gards, dzerot visiem kopā slepenajā apmetnē kokzāģētavas šķūnī. Gabijs aizdedzināja cigareti un laida apkārt draudzības pīpi. Ma­riona un Fernāns ielika pelnos kartupeļus. Liesmas pamazām apdzisa, palika tikai ogles, kuru kvēlošā gaisma apspīdēja nekustīgo seju loku. Visi klusēja, abi suņi aiz labsajūtas sēca un neuzdrošinājās pat kasīties.

—   Par ko mēs runāsim? — Mariona beidzot iejautājās.

—    Par zirgu, protams! — atbildēja Gabijs. — Katrs lai pa­saka savus ieskatus, visi pēc kārtas, arī mazie. Sāksim ar Fer- nānu. Viņam ir visvairāk iemesla par to runāt.

Visu skati pievērsās Duēna dēlam.

—    Visvairāk mani pārsteidz viens apstāklis, — iesāka Fer­nāns, rūpīgi izmeklēdams vārdus. — Veselu gadu mēs varējām trakot ar savu zirgu pēc patikas, un neviens par to neuztraucās. Un pēkšņi daži cilvēki sāk par to interesēties, it kā kopš kāda no­teikta brīža tas būtu ieguvis sevišķu vērtību.

Satrauktie bērni sāka nemierīgi rosīties ap oglēm. Pirmā sa­nāksme, likās, būs ļoti interesanta.

—    Ļoti labi, — pārtrauca Gabijs. — Bet tagad ir jānoskaidro, kas tas bija par brīdi. Tas ir pats galvenais.. . Manuprāt, visa kņada sākās tajā vakarā, kad zirgam nolūza priekšējais ritenis, vai, vēl precīzāk, kad Rublo ložņāja apkārt tev un Marionai. Kas notika pirms un kas pēc tam?

—    Es jau tev stāstīju, — atbildēja Fernāns. — Atgriežo­ties no tirgus, mēs atradām zirgu guļam notekā. Es to piecēlu un pieslēju atpakaļ pie treliņiem. Tad mēs ieraudzījām, ka tas nelietis velkas šurp.

—   Rublo interesējās par zirgu, — piebilda Mariona. — Esmu pārliecināta, ka mēs viņu iztraucējām.

—   Un pēc tam? — turpināja Gabijs.

—- Pēc tam, — atbildēja Fernāns, — tētis atnāca mājās. Mēs noskrūvējām riteņus, un otrā rītā zirgs tika nodots labošanā. Eš nezinu, ko lai vairāk stāsta. Mūsu mājās nekas noslēpumains nav noticis.

—   Noslēpumi notiek paši par sevi, nevienam nezinot, — Zi­dors jokojās. — Varbūt tavs zirgs piepeši sācis visās malās dēt zelta olas . ..

Domas par šādu iespēju izraisīja smieklu šalti.

—   Nevajag zoboties, — Fernāns sacīja, mazliet sabozies.

—  Jūs zināt tikpat labi kā es, ka zirgam nekad nav bijusi nekāda vērtība . .. Vakar vakarā, pēc Rublo apciemojuma, pats inspek­tors man pateica kaut ko tādu, ka es kļuvu domīgs …

—    Ko tad? — ieinteresējās Gabijs.

—    Sinē man sacīja: «Varbūt tie nelieši no kravas auto zirgu ir veltīgi zaguši, ir pārrēķinājušies …» Tā viņš izskaidro Rublo okšķerēšanos mūsmājā.

Zidors un Gabijs klusu iesvilpās caur zobiem, bet pārējie ne­saprašanā skatījās cits uz citu.

—    Tādā gadījumā, — Gabijs prātoja, — ja Rublo ir saistīts ar šiem ļaudīm, viņš cerēja atrast pie tevis kādu priekšmetu, kas viņiem ir ārkārtīgi vērtīgs. Tas ir kaut kas cits. Zirgs viņus ir pievīlis, bet Duēnu māja viņus vēl interesē.

—   Rublo nekā neatrada, — protestēja Fernāns, jo juta, ka ir drusku izsists no sliedēm.

—   Varbūt viņš pats nezināja, ko meklē, — Mēlija smiedamās •sacīja.

—   Tas viss mūs novirza no zirga, — aizrādīja Mariona,

—    bet tagad mums ir noteikts pieturas punkts: vienā vakarā zirgs pēkšņi kļuva ļoti dārgs zināmai ļaužu grupai un piecas die­nas vēlāk, tajā vakarā, kad viņu nozaga, viņam vairs nebija ne­kādas vērtības. Tātad jādomā, ka zirgs šajā starplaikā kaut kādā veidā ir pārvērties …

—    Tas ir noticis vai nu Fernāna un viņa tēva rokās, vai arī Rosī kunga darbnīcā, — pārliecināti sprieda Gabijs. — Cits ne­viens viņam nav ticis klāt…

Ogles bija pamazām izplēnējušas, bet Fernānam visapkārt dzirkstīja zēnu un meiteņu acis. Mariona maigi glāstīja suņu galvas, nenovēršot skatienu no Fernāna. Elpu aizturējuši, visi kaut ko gaidīja. Gabijs nāca talkā:

—   Kaut kas tev ir izgaisis no atmiņas, — viņš saprotoši sacīja Fernānam. — Tas var katram gadīties. Mēģini atcerēties.

- Rosī kungs tikai nozāģēja veco dakšu un ielika jaunu, — Fernāns teica, galvu purinādams. — Nav nekādas jēgas meklēt šinī virzienā. Zirgu mēs viņam nodevām pilnīgi izjauktu, un ne­kas netrūka, kad saņēmām to atpakaļ.

—   Vai tu esi par to cieši pārliecināts? — jautāja Zidors.

—    Pieņemsim, ka Rosī kungs nav neko aizticis, bet tavs tēvs varēja viņam kaut ko noņemt, tev nemanot.

—    Es visu laiku turpat biju un palīdzēju, — stāstīja Fernāns.

—  Mēs noņēmām riteņus, atskrūvējām rumbu uzgriežņus, šur tur nokasījām rūsu.

—   Vairāk neko?

—   Tomēr! Tētis paņēma zirgu aiz priekškājām un izkratīja visu, kas tur bija iekšā, uz priekšnama grīdas. Vēders bija pilns ar visādām drazām. Tās tētis negribēja stiept pie Rosī kunga.

—  Nu lūk! — Gabijs iesaucās, pietrūcies kājās. — Kas zirgam bija iekšā?

—  Jūs to zināt tikpat labi kā es, — ironiski atbildēja Fernāns.

—   Jūs taču paši bāzāt viņām pa kakla caurumu iekšā visādus draņķus, kas tik gadījās pie rokas. Nabaga zirdziņš!

Gabijs paliecās uz Fernāna pusi.

—   Aitasgalva! — viņš iekliedzās, purinādams Fernānu aiz pleciem. — Zirgā noteikti bija kaut kas, ko tu neesi ievērojis un ko jūs esat pazaudējuši. Te ir tas suns aprakts!… Ko tad jūs no zirga vēdera izkratījāt?

Fernāns, saņēmis kopā visus prātus, raudzījās tukšumā, pūlē­damies pakāpeniski atcerēties visu, kas tika darīts tajā vakarā.

—  Vispirms tur bija pakulas, astri un eļļainas lupatas, ar ku­rām bija aizbāzts kakla caurums, — viņš stāstīja neskanīgā balsī.

—  Tētim vajadzēja ņemt āķi, lai šo vīšķi dabūtu ārā. Viss pārējais izbira pats no sevis …

—  Kas izbira?

—  Visādi sarūsējuši dzelži. Zirga iekšas svēra vismaz savus desmit kilo …

—  Kādi dzelži tur bija? — Gabijs neatlaidās.

—  Dažādas bultskrūves, nolauzta vīle, durvju rokturis …

—   To es iebāzu caurumā kopā ar citiem krāmiem, — Zidors kautrīgi atzinās. — Zirgam bija pārāk dobja skaņa, vajadzēja tuk­šumu kaut kā piepildīt.

— Tētis nolika rokturi pie malas mājas vajadzībām, — piebilda Fernāns. — Tas vēl bija lietojams.

—  Kas tur vēl bija?

—  Govs ķēdes gabals, tamboradata, divas sardīņu kārbas, aizkaru stienītis, vecs modinātājs, salauztas knaibles, gultas mat­rača atspere, mīklas veidne, veca atslēga …

Katrs palocīja galvu, kad tika pieminēts vioa ziedojums zir­gam, ziedojums, kas pastiprināja brīnišķīgo blarkšķi nobrauciena laikā, desmitkārtīgi vairojot jātnieka prieku. Bet atslēga klāteso­šajos neizraisīja nekādas atmiņas. Klusums.

—  Kas iebāza zirgā atslēgu? — Gabijs nikni uzbļāva, vēro­dams izbrīnījušās sejas visapkārt kvēlojošajam pavardam.

Bērni skatījās cits uz citu lielām acīm un neteica ne vārda.

—  Atslēga pati zirgā neielīda, — Mariona secināja savā dzie­došajā balsī. — Tātad to ir ielicis kāds, kas nepieder pie mūsu ko­mandas. Tā kā visi pārējie apstākļi mums ir zināmi, nav vairs ko prātot. Tikai atslēga var būt tā, kas padarīja zirgu tik vērtīgu.

—   Kāda tā bija? — Gabijs jautāja Fernānam.

—  Sarūsējusi, gara kā garāžas atslēga, ar koka birku.

—  Kur tavs tēvs to lika?

Fernāns ilgi domāja, iekams atbildēja.

—   Es neesmu visai pārliecināts, — viņš teica, — bet man lie­kas, ka tētis, neko nedomādams, pakāra to zem skaitītāja kopā ar citām atslēgām.

Gabijs sabikstīja ogles. Izšāvās liesmas, apgaismojot visus ap- kārtsēdošos. Ceptu kartupeļu smarža sajaucās ar sveķu smaržu. Tatāvs atrušināja vienu kartupeli un paraudzīja to ar naža galu.

—  Man liekas, ka ir gatavi, — viņš apmierināti sacīja.

—   Tupeņi pagaidīs, — atcirta Gabijs. — Pašlaik kārtojamas svarīgākas darīšanas.

Viņš pagriezās pret Fernānu.

—   Iesim tūlīt uz tavu māju, — viņš steidzināja. — Atslēga mums jādabū rokā par katru cenu.

Ārā tik stipri sniga, ka desmit soļu atstatumā gandrīz nekas nebija saredzams. Abi zēni aši gāja pa Mazo Nabagu ielu, soļu troksni noslāpēja mīkstā sniega sega, kas bija kļuvusi jau krietni bieza. Veikaliņu nespodrajā gaismā aizslīdēja garām nedaudzi reti gājēji. Fernāns ielas stūrī nekā aizdomīga nemanīja. Viņš at­vēra durvis un taustīdamies aizgāja līdz logam aizvērt priekš­karu.

—  Dedz uguni! — viņš čukstēja Gabijam.

Tad abi zēni steigšus likās uz priekšnamu. Vesels ducis spožu un apsūbējušu atslēgu juku jukām karājās pie skaitītāja dēlīša, to starpā liela atslēga, kurai ar misiņa aplīti bija piestiprināta dzel­tena koka plāksnīte.

—  Tā pati ir, -— uztraukti sacīja Fernāns. — Es pazīstu.

—   Nekā sevišķa, — Gabijs teica, svārstīdams atslēgu rokā. — Droši vien tāda pati atslēga kā visas citas … Pag! Uz birkas ir kaut kas rakstīts.

—  Nekavēsimies tik ilgi, — sacīja Fernāns. — Aplūkosim tu­vāk, kad būsim šķūnī.

Kad zēni tur ieradās, pārējie komandas locekļi pašlaik rūpīgi dalīja skraukšķīgos kartupeļus. Zidors bija uzmetis uz oglēm sau­sas skaidas. Tās strauji uzliesmoja, un mielasta dalībnieku sejas sāka laistīties zeltainā spožumā, bet uz sienām lēkāja spriganas ēnas. Atslēga tika aplūkota pavarda gaismā. Uz koka birkas bija uzraksts ar tinti, drusku izbalojis, tāpēc grūti salasāms.

—  Bileta fabrika, Ponso ceļš 224, — saburtoja pārsteigtais Gabijs. — Ko tas mums dod?

Mariona diezgan labi pazina rūpniecības ēku rindu dzelzceļa malā, Pekē klajuma viņā galā. Tās pa lielākai daļai bija tukšas.

—  224. numurs atrodas aiz mazā tuneļa, -— meitene sacīja, — pelēko betona celtņu blokā, blakus Sezāra Aravāna noliktavām. Bileta fabrika ir slēgta jau kopš kara sākuma. Es tur nekad ne­esmu nevienu redzējusi.

—  Ko tur ražoja? — ziņkārīgi vaicāja Gabijs.

Mariona uzrāva uzacis, likdama saprast, ka nezina.

—   To mēs rīt uzzināsim. — viņa nolēma. — Mums ir at­slēga …

5. NODAĻA

PAMESTĀ FABRIKA

Inspektors Sinē notikumam ar zirgu varēja ziedottikai vaļas brīžus. Viņš to darīja vairāk savas patikas nekā pienākuma pēc, jo komisārs Blanšons domāja, ka tas ir tikai aizdomīgs joks, kura dēļ policija varēja nokļūt smieklīgā stāvoklī.

Cilvēki, kas bija nolaupījuši zirgu, likās pazuduši strādnieku priekšpilsētas labirintos, kur netrūka labu paslēptuvju. Sinē un Lamī bija piesardzīgi ievākuši ziņas diezgan raibajā tirdzinieku vidē: «Nesmuko» un «Pepē» neviens nepazina, vismaz ne pēc šīm palamām.

Grūti bija izsekot arī Rublo, kas brauca pats ar savu auto un, kad nebija tirgus, parādījās Luviņjī tikai retās reizēs, ko iepriekš nebija iespējams paredzēt. Atlika bērni, kurus varēja bez grūtībām novērot jebkurā dienas laikā, jo viņi no tā nebaidījās. Bet arī te Sinē pēkšņi pazaudēja pavedienu. Visa šīs dienas Gabija komanda vairs nebija redzama parastajā vietā. Vakaros starp četriem un septiņiem Mazo Nabagu iela likās gluži klusa un skumja. Inspek­tors tomēr neatlaidīgi turpināja šo nelielo novērošanu, jo bija pār liecināts, ka bērni, paši to neapzinādamies, piedalās kāda nozie­guma sagatavošanā un tāpēc ap viņiem pinas nezināmie ļaundari.

—  Luviņjī kaut kas ir noticis pagājušā nedēļā naktī no treš­dienas uz ceturtdienu, — viņš kādu vakaru sacīja Lamī, - kaut kas tāds, kas nevienam nerada sevišķas aizdomas.

Katram gadījumam viņi uzmanīgi izpētīja biļetenu kaudzi ar īsiem ziņojumiem par policijas darbību šajā ievērības cienīgajā nedēļā. It nekā. Lielais laimests, kā Sinē pareizi bija teicis, nebija kritis Luviņjī. Frensisai Benetai, nākot ārā no Riča viesnīcas, sma­ragdi bija noņemti otrdien, bet trīsdesmit zelta stieņi sešpadsmit miljonu vērtībā no Levī-Bloka bankas bruņotā auto bija nolaupīti klusā ieliņā piektdien.

—  Parīzes-Vintimiljas simt miljoni izkūpēja tieši šinī naktī, iebilda Lamī, kura platajā, sārtajā sejā bija pazudusi zobgalīga izteiksme,

Sinē neticīgi pašūpoja galvu.

—  Notikumā ar zirgu tādas sensācijas neslēpjas, — viņš sacīja, paraustīdams plecus. — Es domāju, ka tur ir kāda netīra blēdība, kādas bieži gadās noliktavu rajonā. Kaut kur nomalē kāda pamesta būda, kur tiek slēptas zagtas preces: pārdesmit kastes iepelējušu makaronu, muciņa negaršīga vīna, baķis lu­patu audekla, dažādas nožēlojamas mantiņas, kuras zagļiem grūti likvidēt, mētājas noliktavā bez kādas vērtības. Un vairāk nekā!

Brigadieris Peko atgrūda vaļā durvis.

—    Šī dāma grib jums kaut ko interesantu pastāstīt, — viņš teica, ielaizdams piemīlīgu maza auguma vecenīti melnā ap­ģērbā.

Vērodams, kā viņa žņaudzīja kalsnās rokas, sapīkušais Sinē nodomāja, ka nupat kāds kanārijputniņš ir beidzis savu dzīvi nedabīgā nāvē. Viņš tomēr maldījās.

—   Es dzīvoju Cecīlijas ielas atzarojumā Pliederu ielā, — paskaidroja trauslā vecenīte, netērējot laiku ar nevajadzīgiem ievadiem. — Mūsu kvartāls ir ļoti kluss, un es negribētu, ka tas kādu vakaru uzliesmotu kā sērkociņu kastīte.

—    Kāpēc? — izbrīnījies jautāja Sinē.

—  Kokzāģētavas šķūnī, — atbildēja mazā'vecenīte, — jau kopš divām dienām kāds uzjautrinās ar uguns kuršanu. Kaimiņiem es negribēju neko teikt, jo tā nav viņu darīšana. Atnācu jūs brī­dināt. Tas ir viss.

—   Tūlīt iesim noskaidrot, — apsolīja Sinē. — Ejiet uz māju un neraizējieties vairs par to.

Kad sīkā vecenīte bija aizgājusi, viņš uzvilka savu lietus­mēteli un devās ārā sniegainajā naktī, atstādams Lamī dežurēt.

Kādreizējai kokzā­ģētavai bija tikai viena izeja uz Cecīlijas ielu; augsto divviru dzelzs režģu vārtu abām pu­sēm bija izvērta cauri ķēde. Sinē bez grūtībām nogrūda piekaramo at­slēgu, iededza kabatas laternu un apdomīgi virzījās uz priekšu pa tumšo labirintu, rei­zēm uzduroties uz sapu­vušiem kokiem, kas klā­ja pagalmus un ejas.

Kā likās, viņš bija nonācis līdz žogam Pliederu ielas galā. Pie­peši inspektors ierau-

dzija sārtu neredzamas uguns atspīdumu uz pamesto dēļu grēdām, kas aizņēma pusi pagalma. Gaisma nāca no kokmateriālu šķūņa,' tā bija pietiekami spilgta, lai varētu saredzēt nezāles, ar kurām bija aizaugusi visa zeme, un Sinē neiedrošinājās atklāti tuvoties ieejai. Viņš paslepeni virzījās no grēdas uz grēdu un drīz jau stāvēja pie pašas ieejas. Šķū­ņa iekšpuse bija redzama līdz pašam dibenam, un viņa priekšā atklājās tik dīvaina aina, ka inspektors uz mirkli sastinga.

Lokā ap mazu ugunskuru rosījās desmit kar­nevāla maskas zilos un zaļos pa­pīra baletkostīmos. Sprēgājošās liesmas atdzīvināja sārtās kartona sejas un pasvītroja to komiskos vai traģiskos vaibstus. Loka vidū, pie pašus uguns kā totēms bija zemē iesprausts krāsns kruķis ar zirga galvu galā. No rokas rokā staigāja liels cepts cālis, apbrūnināts pēc visiem pavārmākslas likumiem. Sinē pat no tālienes varēja novērtēt tā apaļumu. Inspektors no savas paslēptuves dzir­dēja tikai klusinātu čalošanu, tomēr likās, ka šī sabiedrība ir visai skaļa. Beidzot viena no maskām paķēra cāli aiz stilba un ar slai­du kājas spērienu aizsvieda to uz šķūņa otru galu. Cālis nopaukš­ķēja pret dēļu apšuvumu un iekrita zāģu skaidās. Tūlīt maskas sadalījās divās naidīgās nometnēs un iesāka ērmotu futbola spēli, izlietojot cāli par bumbu. Pēkšņi kāda liela maska, liekas, viņu vadonis, izrāvās pāri pretinieka līnijai, veikli aizvadīja cāli līdz vārtiem un ar vienu spērienu izlidināja to ārā, kur tas nokrita zemē desmit metru atstatumā no Sinē.

Cālis izrādījās no kartona. Lielajā tracī tas bija pazaudē­jis abas kājas. Apstulbušajam inspektoram likās, ka viņš atrodas citā pasaulē. Viņš nekustējās un šai ziņā rīkojās ļoti prātīgi, jo abi lielie, melnie suņi stāvēja sardzē Ceriņu ielā.

Spēlētāji pameta cāli dubļos un, aurodami kā mežoņi, devās atpakaļ uz šķūņa vidu. Viens no viņiem pabakstīja pelnus ar garu nazi un izvilka no turienes milzīgu, nomelnējušu kartupeli, kuram parādoties, visi skaļi aplaudēja. Gatavojoties ēšanai, tika noņemtas maskas, un Sinē, atjēdzies no murgiem, ieraudzīja visu Gabija desmitnieku. Sim vakaram viņš bija redzējis pietiekami, tāpēc devās lēnām atpakaļ aiz dēļu grēdām, nospriedis, ka jāļauj bērniem darīt, kas viņiem tīk. Neapdomīga iejaukšanās va­rēja visu sabojāt. Vissvarīgākais bija tas, ka viņš tagad zināja, kur bērni noteiktās stundās atrodami.

Gabijs bija pārskaities. Viņš bija atļāvis paņemt līdz maskas, bārdas un baletkostīmus, bet ne cāli.

— Neiedomājieties, ka jūs drīkstēsiet postīt Bileta fabriku, — vw?š rājās, ēzdams savu kartupeļa tiesu. — Ko ļaudis sacīs, ja uzzinās, ka mēs rīkojam karnevālu nedēļu pirms Ziem­svētkiem?

—    Drusku jau var pačiept, — pretojās Zidors, ļoti uztrau­cies. — Nav nekāda nelaime. Visa prece ir mitrumā satrunējusi. Neviens tirgotājs neņems tādu pretim …

—   Tas tiesa! — atbildēja Gabijs. — Bet nav nekādas vajadzības pievērst sev uzmanību, blandoties pa ielām ar liekām bārdām un kartona cilindriem. No šī brīža es aizliedzu iznest no fabrikas jebkuru priekšmetu bez manas atļaujas.

—  Mēs vēl neesam visu izpētījuši, — aizrādīja Huans Spā­nietis iekārē mirdzošām acīm. — Varbūt dziļāk noliktavā ir vēl kas interesantāks.

—   To mēs redzēsim rīt, — nolēma Gabijs. — Nevajag aiz­mirst sveces. Paņemiet katrs vairākus sveču galiņus, lai mums būtu labs apgaismojums kādai stundai vai divām.

Fernāns sēdēja domīgs. Viņš raudzījās sārtajās oglēs, virs kurām sprakstēja zeltotas dzirkstelītes. Viņam nebija viss gluži skaidrs šajā notikumā ar atslēgu. Lielākā daļa biedru to uztvēra kā laimes gadījumu, nepūlēdamies tajā iedziļināties. Tiesa, šī atslēga nu bija desmitniekam atvērusi vienu no pamestajām, pamazām grūstošajām celtnēm Luviņjī Šķirotavas nomalē, bet sērkociņi, kurus Gabijs bija dedzinājis, ātri dzisa un neļāva sa­skatīt nekā sevišķa, atskaitot papīra brīnumlietu kaudzes visos noliktavas kaktos. Kopš tās dienas, kad Tatāvs pārlidoja pāri Zigona tēva ratiņiem, zirgs bez galvas sagādāja pārsteigumu pēc pārsteiguma gan ar savu klātbūtni, gan prombūtni. Un no­slēpumainība turpinājās.

—   Rīt, — Gabijs klusu sacīja Marionai, — mēs pamatīgi iz­pētīsim visu ēku. Ir jāatrod …

—    Kas jāatrod? — pārjautāja Mariona, pieglauzdama saju­kušos matus. — Man fabrika ar visiem tās krāmiem bijusi nebijusi. Vienīgais, kas mani interesē, ir ievilināt šeit zirga no­laupītājus.

—  Mani arī! — Fernāns čukstēja. — Viens ar otru-saistās.

Gabijs deva norādījumus rītdienai. Maskas, bārdas un ba-

letkostīmi tika noglabāti skapī — kastē, pēc tam «klubs» tika drusciņ piekopts, bet Zidors rūpīgi apdzēsa pēdējās ugunskura paliekas. Tad visa komanda pilnīgā klusumā aizzagās prom pa Ceriņu ielu.

Iekams bērni iegriezās Melnās Govs ceļā, Gabijs uzmanīgi paraudzījās uz abām pusēm. Neviens nebija redzams.

—   Lai arī vakars, — viņš čukstēja pārējiem, — labāk tomēr šajā pusē pārāk daudz nerādīties.

—   Nav arī tik daudz ko slēpties, — atbildēja Mariona, ie­bikstot viņu ar elkoni.

Ejot atpakaļ uz Mazo Nabagu ielu, Tatāvs ar Bonbonu de­vās pa priekšu, pēc dažām sekundēm viņiem sekoja Berta un Mē- lija, beigās gāja Zidors, Huans un Krikē. Viņus pavadīja Ma­rionas vērīgais skatiens. Gabijs pētīja ceļa galu Nacionālās ielas apkaimē, bet Fernāns — visu plašo Pekē klajumu, pār kuru li­dinājās dažas retas sniega pārslas. Nekur nekas nebija redzams. Mariona noskūpstīja savus suņus uz purnu galiņiem, iedeva kat­ram pusgraudiņu cukura un lika tiem atgriezties sādžā. Visi trīs lielie šķiroties sirsnīgi paspieda rokas.

—   Nu labi, es eju mājās, — atvadījās Gabijs. — Līdz rītam!

—   Ncsaskrienies ar Rublo, — smiedamies uzsauca Fernāns.

Pie Gabija atradās Bileta fabrikas atslēga, tā pati, kas iz­vēlās no zirga vēdera tajā vakarā, kad notika lielā tīrīšana. Bija nolemts, ka atslēgu glabās katrs komandas loceklis pēc kārtas, lai ienaidnieki nevarētu to tik viegli notvert. Atslēgai pašai ne­bija lielas nozīmes, jo durvis varēja samērā viegli atvērt arī bez tās. Bet pie atslēgas karājās dzeltena koka plāksnīte ar adresi, un

Gabiis, Mariona un Fernāns gluži pareizi nojauta, ka noziedzīgie cilvēki izmisīgi meklēja atslēgu tikai šīs adreses dēļ. Bija ļoti pa tīkami turēt viņus neziņā.

Trīs vakarus pēc kārtas bērni netraucēti gāja uz fabriku. Mazo Nabagu ielas galā viņi izlīda cauri dzeloņdrātīm un palēkdamies devās prom Melnās Govs virzienā. Šāda nevainīga draiskošanās nevienam nevarēja radīt aizdomas, un Gabijs raudzījās, lai viņa komandas gājiens radītu juceklīgu iespaidu. Maskēties palīdzēja arī nemīlīgais laiks. Jau četros pēc pusdienas no Luviņjī cie­mata kāpa augšā bieza migla, kas ceļa turpinājumā pasargāja bērnus no ļaužu acīm. Visi desmit sapulcējās pie vecās lokomo­tīves skeleta un no turienes taisnā virzienā skrēja uz Sezāra Ara- vāna noliktavām.

Tā bija pavisam tukša un neapdzīvota nomale, kur klusumu pārtrauca tikai spalgie lokomotīvju svilpieni. Vilcieni, tuvodamies Šķirotavai, šajā vietā samazināja ātrumu. Pa šauru eju starp di­viem šķūņiem varēja nokļūt uz Ponso ceļa, kas gāja gar dzelzceļa uzbērumu. Gabijs nostājās pie stūra sardzē, vērodams tumšo ieeju tunelī, no kurienes kratīdamies reizēm izbrauca kāds kravas auto vai iznāca daži dzelzceļnieki, kas gāja mājās uz Luviņjī. Kad nebija redzams neviens gājējs, ne arī braucējs, Gabijs ļāva pa pā­riem iet uz Ponso ceļu, piekodinādams turēties dzelzceļa uzbē­ruma tuvumā. Piecdesmit metru tālāk atradās Bileta fabrika ar ro­botu jumtu un drūmu betona fasādi. Pirmie atnācēji mazliet pa­vēra smagās durvis, iespraucās iekšā un gaidīja tur pārējos. Kad visa komanda bfja salasījusies, Gabijs aizcirta durvis un aizslēdza tās no iekšpuses. Tā varēja brīvāk rīkoties pa visām telpām, nebai­doties no nepatīkamiem traucētājiem.

Fabrika, domājams, tika slēgta, kad tā vēl strādājusi ar pilnu jaudu. Par to liecināja līmes un papīra masas kubli, līdz pusei pilni ar sakaltušu masu, darbagaldi, piekrauti ar daudzkrāsainām lentēm un zeltotu papīru, un dēļi gar visām sienām ar ņirdzīgiem

masku veidņiem. Grīda bija notriepta ar krāsu un piemētāta ar vi­zuļiem un serpentīnu. Kaut kādu iemeslu dēļ karnevāla piederumu ražošana bija pārtraukta pirms kara, drūmajā saimnieciskās krī­zes gadā, bet bērniem no Mazo Nabagu ielas šīs pagātnes atliekas neierosināja nekādas grūtsirdīgas domas.

Lielais Gabijs aušojās ar cūkas galvu uz pleciem un kartona pistolēm abās rokās. Viņš nemaz nenobijās, ieraudzīdams aiz gai­teņa stūra izlienam lauvu uz tievām kājiņām ar maigu papīra mežģīņu apkaklīti.

—  Kas tu esi? — viņš jautāja lauvai.

—  Mēli ja, — lauva klīrīgi pīkstēja.

Fernāns sakrējās ar feju melnā maskā un senlaicīgā, zvaig­žņotā galvassegā, brīnumnūjiņas vietā viņa vicināja rokā desu.

—  Mariona, — Fernāns smējās. — Es tevi pazīstu pēc gaiša­jām acīm. Tās tevi vienmēr nodod …

Tatāvu interesēja tikai stabulītes. Viņš izmēģināja visas pēc kārtas. Tiklīdz viņam iepatikās kādas stabulītes skaņa, viņš tūlīt uzrausās uz darbagalda, piepūta savus apaļos vaigus un ieprieci­nāja pārējos ar dziesmu, kurai nebija ne sākuma, ne gala. Brīžiem šo pieticīgo mūziku apslāpēja vilcienu dunoņa. Fabrikas plānās sienas drebēja. Kad ātrvilciens tuvojās Luviņjī, klaboņa pamazām aprima. Klusumā atkal bija dzirdama Tatāva aizsmakusi fleita, kuras pavadījumā lielie un mazie bērni ar negantu troksni skrai­dīja no darbnīcas darbnīcā.

Krikē Larikē skaļi brēca, neatlaidīgi pieprasīdams, lai viņu ap­balvo ar Lielā Zaļā Tirlititī ordeņa pirmo šķiru un pieņēma mili­tāru stāju. Huans Spānietis aplika viņam ap kaklu gofrēta papīra ordeņa lentu, kurā karājās milzīga skārda zvaigzne, visas trīs meitenes cita pēc citas apbalvoto iecēla bruņinieku kārtā, Zidors uzsita viņam plakaniski ar zobenu pa abiem pleciem. Svinīgā ceremonija ar to nebija beigusies — mazajam Krikē vēl vaja- dzeja pec reglamenta pagriezties, padevīgi noliekt galvu, un Ga­bijs viņam cienīgi iespēra pa vietu, kur beidzas mugura.

Zirgs gandrīz bija aizmirsts. Arī Fifija piedalījās svētkos. Lepni sacēlusi asti, viņa skraidīja apkārt, turēdama zobos garu, sarkanu lenti, kuras bārkstainie gali vilkās pa zemi.

Fabrikas gatavās preces bija sakrautas kādā lielā telpā bez lo­giem. Sienas bija izbalsinātas, no darbnīcām to atdalīja režģu siena. Tur drīkstēja iet tikai Gabija pavadībā, jo viņš centās iero­bežot preču izvazāšanu un baidījās no ugunsgrēka, kas varēja iz­celties kāda vieglprātības dēļ.

Trīs vakarus pēc kārtas nerimās prieki. Trīsošā sveces gaismā lielie bērni rūpīgi izpētīja visus skapjus, plauktus, garās rindās citu virs citas sakrautās kastes. Tur bija visa kā papilnam: dī­vainas cepures un jocīgas rotaļlietiņas, kā «dzēlīgās mēles», kuras Zidors no divu metru attāluma pēkšņi laida kādam acīs, vai brīnišķās puķes, kuras Berta Zedeona izpūta no resna cigāra.

Mariona rosīgi piedalījās meklēšanā. Viņa ar savām kaķa acīm redzēja arī tumsā. Pārstumjot kastes, meitene pamanīja noliktavas viņā galā durvis ar šauru pažobelīti, kur agrāk laikam bijusi ģērbtuve. Mariona to iztaustīja, bet neatrada neko tādu, par ko būtu vērts ziņot pārējiem. Nejauši turpat gadījās arī Bon­bons. Mazais gāja Marionai pakaļ, turēdams sev priekšā sveci, kas apgaismoja viņa prātīgo, ziņkārīgo sejiņu. Garām ejot, Mari­ona satvēra viņu pie rokas.

—   Nevajag te staigāt, — viņa sacīja laipni, bet balsī, kas ne­cieš ierunas.

—  Nē? — mazulis izbrīnījies pacēla acis uz meiteni.

—  Nē! — Mariona atkārtoja un aizveda viņu pie pārējiem. — Un nejautā, kāpēc …

Ja Mariona tādā tonī teica «nē», tad neviens neuzdrošinājās nepaklausīt. Pat Gabijs neko neuzsāka, nepametis acis uz Mari­onas pusi, gaidīdams šīs atjautīgās meitenes piekrišanu, jo viņa bija visas komandas sirdsapziņa.

Vakarā bērni gāja mājās, maldoties pa Pekē klajuma bedrēm, kuras vācu laikā bija izrāvušas angļu bumbas. Atkal bija jāiet garām Melnajai Govij, kas tumsā izskatījās kā sakumpis bries­monis. Lielos tā vairs nebiedēja, bet mazie tās tuvumā apklusa un joza, cik kājas nes.

—   Neskrieniet tik ātri! — Gabijs sauca pakaļ smiedamies. — Govs jūs neaprīs …

Bet melnā govs drūmi iedunējās, jo uz to sāka lidot ak­meņi.

Lokomotīves katlam vienos sānos bija liela plaisa. No priek­šējās platformas tur viegli varēja ielīst iekšā. Gaišā dienas laikā tas nebija nekas bīstams. Visi desmit ne vienreiz vien bija plē­suši svārkus un bikšu dibenus, ložņādami pa katlu. Naktī pat vis­drošsirdīgākie tur nemēģinātu bāzt degunu.

Vakarā, kad komanda tuvojās rūsas klātajām lokomotīves at­liekām, Zidors nāca klajā ar priekšlikumu, uz kuru neviens ne­atsaucās.

—   Es atdošu savu kartupeļu devu tam, kas apskatīs katlu, — viņš skaļi paziņoja.

Tatāvs, Gabijs un Huans smējās ļoti skaļi, bet neatbildēja ne vārda.

Bērni bija nonākuši līdz Govij.

—   Lai iet! — pēkšņi noteica Mariona, kas nāca drusku iepa­kaļ. — Aizdedziniet man sveci, — es paraudzīšos, vai tur kāds nav iekšā . ..

—  Nedari muļķības! — atrunāja Gabijs. — Zidors tikai pajo­kojās …

—  Palīdziet man! — apņēmīgi turpināja Mariona.

Atbalstīdamās uz Tatāva pleca, viņa uzlēca uz platformas kāpnītēm. No apakšas bija redzams, ka viņa lēnām apstaigā visu lielo katlu, turot svecei priekšā roku. Plaisa bija aizmugurē, ne­tālu no mašīnista kabīnes. Mariona vispirms iebāza tur sveci, pēc tam līdz pusei ieliecās pati. Katla dibenu sedza plāna kārtiņa ne­tīra ūdens, kurā rēgojās saplīsušu cauruļu gali. Mariona pacēla sveci un apskatīja vispirms^fifrpalikušos kurtuves režģus. Nekā nebija. Tad viņa pagrieza galvu uz otru pusi.

—  Nu, kas ir? — no ārpuses draugi sauca.

Mariona nopūta sveci un, zobus sakodusi, nāca atpakaļ.

—   Nev nekā! — viņa līksmi iesaucās. — Nav neviena. Es biju nez ko iedomājusies .. .

Viņa nolēca zemē, sataustīja zālē krietni smagu dzelzs ga­balu un laida to ar visu spēku pret nošķiebto katla pārsegu.

—   Bū-umm… — iemaurojās Melnā Govs klajuma vidū.

Drīz kļuva redzams ceļš, kuru apgaismoja retas gāzes later­nas, tālāk šaurā Mazo Nabagu ieliņa, aiz kuras tumsā gulēja pil­sēta. Pie dzeloņdrātīm Gabijs lika drusku apstāties, lai Mariona varētu aiziet pēc Fanfāna un Bitora viņpus Nacionālās ielas. Kad viņa atnāca ar abiem suņiem, visi klusēdami pārgāja pāri ceļam un iegriezās Ceriņu ielā.

«Klubā» bija tik jauki pēc satraukuma pilnajām stundām, kas bija pavadītas Bileta fabrikas bagātību krātuvēs. Kad uguns jau uzliesmoja stiprāk, meitenes izvārīja buljonu, sagrauzdēja maizes šķēlītes un pārklāja tās ar kausētas šokolādes kārtiņu. Pa to laiku Gabijs centās iegūt skaidrību par ārējo stāvokli, uzklau­sot biedru ziņojumus.

Visvērtīgākās ziņas sniedza Huans Spānietis un nēģerēns, kas abi dzīvoja nabadzīgo ļaužu kvartālā, kur netrūka arī visādu salašņu.

—   Vakar vakarā, — stāstīja čigānzēns, — kāds kravas auto trīs reizes braukāja pa Ponso ceļu starp staciju un Bakhusa priekšpilsētu. Mašīna brauca ļoti lēnām, un likās, ka šoferis kaut ko meklē. Varbūt tam nav nekādas nozīmes, jo mēs uzturamies stacijas otrā pusē.

—   Kāda mašīna tā bija? — jautāja Gabijs.

—  Reno firmas, pārsegta ar pelēku brezentu…

—  Tovakar bija pelēkzaļš brezents, — piebilda Fernāns.

—    Šoferim blakus sēdēja divi vīrieši, — turpināja Huans. — Tieši tas pievērsa mūsu uzmanību.

—  Vai nepazināt?

—   Nebija iespējams tādā tumsā.

Man liekas, — sacīja Fernāns, — ka mums seko Sinē un Lamī. Vakar vakarā, mājās iedams, es redzēju, ka viņi lēnām pastaigājas pa Sabiedroto ielu.

—   Būtu labāk nodarbojušies ar nozagto zirgu, — Zidors ko­dīgi piezīmēja. — Man gribētos zināt, ko abi šie slīmesti ir darī­juši zirga labā …

Mariona pacēla galvu:

—   Varbūt viņi mūs apsargā, paši to neapzinādamies, — mei- ene klusu teica. — Tikai abu policistu dēļ nelieši neuzdrošinās mums tuvoties. Ja mēs nebūtu iesnieguši sūdzību, viņi jau sen 3ūtu mēģinājuši no jauna mums uzbrukt, pie tam vēl rupjākā veidā nekā pagājušo reizi.

—    Kāpēc tu tā domā? — Gabijs pārsteigts jautāja.

Mariona ar kājas purngalu uzsvieda dažas skaidas uz oglēm,

jn šķūnis kļuva gaišs.

—   Nupat divi tipi bija Govī, — viņa vienkārši paziņoja.

Visi pārtrauca ēšanu.

—    Divi tipi! — Gabijs ierēcās. — Kāpēc tu tūlīt neteici?

—   Negribēju jūs veltīgi biedēt, — atbildēja Mar.iona. — Bez :am ir labāk, ja viņiem liekas, ka mēs viņus neesam redzējuši.

Visai skaidri es nevarēju saskatīt, jo vējš nepārtraukti plivināja sveces liesmu, bet viņus es redzēju, tieši viņus. Abi bija salīkuši un pieplakuši pie katla dibena kā sardīnes.

Šī ziņa visus nobiedēja.

—   Tāclā gadījumā nebūtu prātīgi, ja mēs staigātu uz fabriku pa to pašu ceļu, — Gabijs sprieda. — Kādas ir jūsu domas? Var­būt viņi ir izsekojuši mūs ceļā uz turieni.. .

—   Ja viņi turpat kaut kur būtu, viņiem nebūtu bijis jāgaida vakars, lai redzētu, kurp mēs ejam, — sacīja Fernāns.

—    Šiem cilvēkiem atklāti rādīties ir ļoti bīstami, — teica Huans. — Viņi droši vien klīda pa Pekē klajumu un, dzirdot mūs nākam no noliktavu puses, nobijās un ielīda katlā.

—    Droši vien viņi rītvakar arī tur slēpsies, — sacīja Mariona. — Bet par to mums nav jāuztraucas. Ceļš pāri laukiem mums tomēr ir visdrošākais. Ponso ceļš ir ļoti šaurs, un nekad nevar zināt, kas izlīdīs no viadukta apakšas . . . Labāk iesim taisni pāri Pekē klajumam, kur mēs pazīstam katru caurumu un kur ir vieglāk izklīst.

Berta un Mēlija, Krikē un Bonbons klausījās ar satrauktu sajūsmu, it kā tiktu pārrunāti noteikumi kādai slēpšanās rotaļai, kas būs piedeva Bileta fabrikas jokiem un pārsteigumiem. Lielie, protams, visu uztvēra daudz nopietnāk, bet arī īsti nesaprata, kādas briesmas tiem draud. Bērni prātoja tikai, kā ievilināt blē­žus labi sagatavotos slazdos, un Mariona domāja, ka tie jau paši sāk turp virzīties. Nebija zināms, kas noticis ar zirgu, un bija maz ticams, ka vēl kādreiz varēs to redzēt ripojam uz trim rite­ņiem pa Mazo Nabagu ielu. Visi desmit gaidīja izdevību likt dārgi samaksāt par zirgu. Vienalga, kam …

Ceriņu ielas galā vajadzēja labu laiciņu pagaidīt: pa Mel­nās Govs ceļu klusu sarunādamies nāca nepazīstami cilvēki. Sve­šie piepeši apstājās, tad turpināja ceļu vēl lēnāk, vēl piesardzī- gāk. Pēc viņu gaitas spriežot, tā nebija vienkārša pastaiga. Ga­bijs bija noraizējies par saviem draugiem un nolēma viņus pava­dīt līdz pat Cecīlijas ielas stūrim.

Mariona aizgāja viena pati uz Luviņjī ciematu, kura mazās, zemās mājiņas aizsedza lauku plašumu viņpus Nacionālās ielas. Parasti viņa šajā apgaitā devās dienā, lai nevienu netraucētu. Viņa veikli apstaigāja visas dubļainās šķērsieliņas, gāja iekšā pagalmos, bez kautrēšanās līda pāri sētām un pa režģu starpām, skatījās cauri žogiem, piespiedusi tiem savu sīko sejiņu. Viņas klusā svilpošana caur zobiem vēlajā vakarā izklausījās kā vien­muļa dziesma, kuru reizēm pāršalca vējš, šūpodamies kailajos kokos.

Tovakar Luviņjī ciemata suņi bija ļoti nemierīgi, bet šis ne­miers neizpaudās negantā riešanā, kāda parasti rodas, ja garām paskrien kaķis vai parādās sīpolu zaglis. Sievietes uztraucās un gāja pie logiem:

Suns rūc, — viņas teica. — Vajadzētu iet paskatīties… Nav nekas, — atbildēja vīri, sūkdami savas pīpes. — Mazā suņu meitene iet savā apgaitā.

Mariona aizgāja līdz Jaunā kvartāla skaistajām savrupmā­jām un izbeidza savu apstaigu pie Mazās Luviņjī strādnieku barakām. Huans Spānietis izdzirda viņas svilpienu un iznāca uz sliekšņa.

—  Ko tu te dari?

— Tu redzi, — Mariona atbildēja, rādīdama savas slapjās drēbes un dubļainās kājas. — Beidzu savu apgaitu un eju mājās …

—   Kā viņi jūtas? — jautāja Huans, kas domāja par suņiem gluži tāpat kā par cilvēkiem

—   Viņi ir satraukti, — Mariona atbildēja ar savādu smaidu. — Tu redzēsi, mums būs lieli smiekli…

—    Pie kā ir atslēga? — Huans vēl jautāja, saistīdams ari suņu dzīvi ar zirgu bez galvas.

—    Šovakar pie Zidora.

—   Cerams, viņš to neaizmirsīs mājās zem gāzes skaitītāja.

—  Neuztraucies! Viņš guļ ar atslēgu zem spilvena …

6. NODAĻA

MAZĀ MEITENE VAKARĀ

O3kolēniem sestdiena nav diezcik patīkama. Tēvi slinko jau no paša rīta, pētī kino programas vai uzsēžas uz motocikla un aiz­brauc makšķerēt. Pa to laiku Vīna ielas drūmajā skolas ēkā bēr­niem jāpārdzīvo vai vesela pratināšana. Briļļains skolotājs bez kādas žēlastības pieprasa no viņiem paskaidrojumus par sabī- niešu nolaupīšanu vai Gīzas hercoga nogalināšanu[1].

Šorīt jau no paša rīta skolotājs Zista kungs ievēroja, ka lielā­kajiem zēniem — Gabijam, Fernānam un% Zidoram sejas ir attu­rīgas un sasprindzinātas. Tas parasti nozīmēja, ka vakarā pare­dzēts kāds pasākums.

Meiteņu klasē Zista kundze redzēja gan, ka Marionas nav skolā, bet par to nebrīnījās. Tas gadījās diezgan bieži, jo mazā meitene palīdzēja savai sagurušajai mātei un vēl nezkam. Pirm­klasnieku skolotāja Berī jaunkundze, gluži jauna meitene, ne­varēja valdīt smieklus, ieraugot mazo Bonbonu ar sarkanu bur-

kānu uz deguna. Viņa ielika Bonbonu uz desmit minūtēm kaktā un konfiscēja lieko degunu līdz stundu beigām. Par laimi, šis brīdis nebija ilgi jāgaida.

Pēc skolas neviens negāja mājā. Larikē kundze, Babēna kundze vai Zedeona kundze būtu varējušas savas atvases vairs nelaist no mājām ārā, atsaucoties uz nejauko laiku, kas pieturē­jās visu dienu, bet Gabijam tas nebija pa prātam. Viņš gribēja, lai šodien visa komanda ir kopā.

Sniga ne visai stipri, vējš dzenāja pa ielām retas pārslu vēr­patas, bet bija jau krietni satumsis, un sals knieba kailajos ceļ­galos.

Mariona sagaidīja visu komandu Mazo Nabagu ielas stūrī. Visi sagāja pie viņas nolikt skolas somas un iedzert karstu šo­kolādi. Mazais Bonbons atkal bija uzlicis lieko degunu un drau­dīgi vicināja savu lielo revolveri.

—   Ņemot vērā, cik tas tev pagājušo reizi bija noderīgs, Zidors zobojās, — tu mierīgi varēji šo veco krāmu atstāt mājās.

—   Nošaut ar to nevienu nevar, — Bonbons ar nožēlu pie­krita, — bet, kad es to paņemu rokā, man vairs nav tik bail.

Gabijs vispirms pārbaudīja gaismas avotu krājumus — pie­cus sveču galus un divas kastītes sērkociņu, kas tika sadalīti lie­lākajiem.

Kamēr vēl ģērba un vīstīja mazos, atnāca Fabēra kundze. Viņa daudz neuztraucās, atrodot savā dzīvoklī šo pirātu baru, kas piecu minūšu laikā bija notiesājis visu maizi, kura bija iegā­dāta divām dienām.

Mariona nemaz nemeloja un smaidīdama teica mātei:

— Mēs iesim uz Pekē klajumu, lai drusku izkustētos.

Fabēra kundze nopūzdamās paraustīja plecus:

— Ejiet un papūlieties neaplauzt kājas kādā bedrē… La­bāk jūs būtu braukuši ar simtu kilometru ātrumu stundā uz tā paša nelaimīgā zirga.

Visi desmit pārgāja pāri ceļam un palīda zem dzeloņdrātīm,

nemaz, nemēģinādami slēpties. Cik tālu vien varēja krēslas pelē­kuma redzēt, bērnu priekšā stiepās Pekē klajums, tikpat kluss un tuksnesīgs kā citus vakarus.

Gabijs, Fernāns un Zidors drosmīgi gāja pa priekšu, vicinā­dami rokās pamatīgas rungas, kuras bija sadabūjuši Fabēra kundzes malkas šķūnītī. Huans Spānietis turēja piespiedis pie krūtīm garo kartupeļu nazi. Tatāvs bija paķēris lepnu krāsns kruķi ar misiņa rokturi. Bonbons ar savu lielo revolveri mēģināja šaut kovārņus.

—    Es mērķēju, šauju, un gatavs ir, — Bonbons klaigāja, pie­miegdams vienu aci.

—    Krā-krā-nekā, — attrauca kovārnis un laidās prom.

Mariona nāca pēdējā, viena pati, sabāzusi rokas vecā mēte­līša kabatās. Meitenes sejā atspoguļojās iekšķīgs "smaids, bet bija skaidrs, ka šo smaidu nebija izraisījušas maigas jūtas vien.

Bērni nonāca līdz klajuma vidum. Gabijs ne soli nenovirzījās no vistaisnākā ceļa. Neapzinīgi visi bija apklusuši, un mazie turējās ciešāk pie lielajiem. Melnā Govs vietām bija pārklāta ar svaigu sniega kārtiņu. Bērniem garām ejot, Govs saņēma krietnu sviedienu devu un sāka dobji dunēt. Tad visi desmit metās rik­šos līdz pašai Sezara Aravāna noliktavu sētai. Nonākot pie spraugas, Mariona ļāva pārējiem iet uz priekšu, bet pati piespie­dās pie noliktavas sienas un sasprindzināti skatījās tukšajā kla­jumā.

Pēc mirkļa divas tikko saredzamas ēnas izlīda no Melnās Govs. Viena steidzīgi devās uz Luviņjī, otra uzmanīgi gāja pa to pašu ceļu, kur nāca bērni, tikai reizēm apstājās un vēroja pamesto ēku virkni.

Mariona tūlīt atstāja savu paslēptuvi un panāca biedrus uz Ponso ceļa, dažus soļus no Bileta fabrikas. Viņa neko nesacīja, jo vēl nevarēja paredzēt, kas īsti notiks. Meitene tikai pamirkšķi­nāja Gabijam. Tas atvēra durvis, lika visiem saiet iekšā un ie slēdzās, uzmanīgi apgriezdams atslēgu divas reizes. Bija jau tik tumšs, ka vajadzēja tūliņ aizdegt sveces, lai varētu iekļūt darbnīcās.

Gabijs palika priekšnamā apspriesties ar Marionuun Fernānu.

—   Lielās durvis neturēsies ne desmit sekundes, jo šie vīri ir labi apgādāti ar visādiem rīkiem, — viņš noraizējies sacīja. Koks ap slēdzeni ir pavisam satrunējis …

—   Tas nemaz nav svarīgi, — pārtrauca Mariona. — Jūs aiz- barikādēsities noliktavā, iepriekš noslēdzot visas trīs ejas. Viņi zaudēs vismaz desmit minūtes, atbrīvodami sev ceļu, bet des­mit minūšu laikā var paspēt daudz ko nokārtot. Svarīgi ir ieda­būt viņus te iekšā un noturēt šinīs sienās. Par pārējo es gā­dāšu …

Fernāns pakratīja galvu.

—   Es uzkāpšu augšā pie mazā, apaļā lodziņa virs ieejas un paraudzīšos, kas notiks, — viņš sacīja.

Taustīdamies viņš aizgāja līdz ārdurvīm un kāpa augšā pa šaurajām kāpnēm, kas veda otrā stāva tukšajās telpās. Starp abiem stāviem bija mazs lodziņš bez stikla. Fernāns uzmanīgi pabāza galvu un apskatīja Ponso ceļu abos virzienos.

Pekē klajumā bija pilnīgi satumsis. Tuvākajās Luviņjī mā­jās iedegās ugunis. Ceļš grima tumsā. Apgaismojums no dzelz­ceļa puses bija niecīgs. Fernāns sasprindzināti klausījās, bet nekā nevarēja sadzirdēt, jo manevrējošo lokomotīvju un garām braucošo vilcienu nepārtrauktie svilpieni apslāpēja visus pārē­jos trokšņus.

Zēns paliecās vēl tālāk uz priekšu un paskatījās uz Luviņjī pusi. Pēkšņi pār ceļu atspīdēja automobiļa prožektoru ugunis, kas apgaismoja blakus esošās noliktavu ēkas un pamazām vir­zījās tuvāk. Tas neiegriezās vis tunelī, bet turpināja braukt taisnā virzienā un apstājās pie žoga, kas aizšķērsoja ceļu. Ugu­nis izdzisa. Fernāns dzirdēja noklaudzam automobiļa dur­tiņas.

—   Vai tu kaut ko redzi? — aiz muguras jautāja kāda balss. — Ļauj paskatīties…

Mariona klusiņām bija uzkāpusi augšā. Viņa piesardzīgi pa­bāza galvu pa lodziņu. No Luviņjī puses piebrauca otra mašīna, tās ugunis atspīdēja arī pret lodziņu un apgaismoja meitenes seju.

—    Uzmanīgāk! — Fernāns klusu sacīja. — Tevi ieraudzīs.

Arī šis auto, tāpat kā iepriekšējais, aizbrauca līdz tuneļa ga­lam, apstājās noliktavu ēnā un izdzēsa ugunis.

—   Tie ir viņi, — čukstēja Mariona.

Vairāk viņa neteica ne vārda, tikai pastiepa roku un rādīja kaut ko ārpusē, tieši lodziņa priekšā.

Pasažieru vilciens lēnām tuvojās līkumam pie Luviņjī, ne­daudz apgaismodams ceļa malas, Fernāns pamanīja ceļa otrā pusē vīrieti, kas stāvēja dzelzceļa uzbēruma apakšā, pieplacis pie mūra sienas. Viņš atradās tik tuvu, ka Fernānam aizrāvās elpa. Vīrietis iededzināja kabatas lampiņu, vairākas reizes to pavici­nāja, dodams kādam signālu, un tad ļāva gaismai krist tieši uz fabrikas sienām.

Abi bērni klausījās. Apakšā zem lodziņa klusu čirkstēja grants. Fernāns izliecās ārā un ieraudzīja piecus tumšus stā­vus nākam zosu gājienā gar sienu.

—    Viņi sanāca iekšā, — zēns noteica neskanīgā balsī. — Viņā galā redzams gaismas atspīdums.

Fernāns un Mariona klusiņām nokāpa lejā un apstājās pie ieejas. Tālumā bija dzirdama klusa dunoņa, tā kļuva stiprāka, nodrebēja darbnīcu logi, un gar Ponso ceļu aizšāvās garām ātr­vilciens, kas nāca no Melēnas. Zeme notrīsēja, tad riteņu klabē­šana kļuva klusāka un drīz aprima pavisam. Bērni tūlīt izdzirda krakšķam satrunējušās durvis.

—    Ej, brīdini pārējos un nedomā par mani, — steidzināja Mariona. — Nocietinieties pamatīgi noliktavas dibenā. Jums jā noturas pēc iespējas ilgāk.

—    Ko tu darīsi?

—    Es iziešu ārā pa mazo pagalmiņu otrā pusē un skriešu prom pāri laukiem. Tas nebūs ilgi. Nebaidies, es atgriezīšos .. .

Viņa pazuda sānu ejas ēnā. Durvis vēlreiz nokrakšķēja, un parādījās gaisma starp abām durvju pusēm, kas tika mežonīgi raustītas no ārpuses.

—    Grūdiet taču vaļā! — kāds kliedza.

Fernāns uz pirkstu galiņiem steidzās atpakaļ un iespruka pirmajā darbnīcā. Pienāca Gabijs, turēdams rokā sveces galu. Viņš bija krietni nobijies.

—    Nu?

—    Ir iekšā, — čukstēja Fernāns. — Mēs tikko pagūsim no­sprostot durvis.

Pirmajās durvīs, kas izgāja uz priekšnamu, atslēgas nebija. Zēni tām aizvilka priekšā divus darbgaldus un atbalstīja tos pret durvju metāla apkalumu.

Ielas pusē klusu nodimdēja. Zem stipra spiediena atsprāga vaļā abas ārdurvju puses. Gabijs un Fernāns pārvietojās uz nākošo darbnīcu. Tā atradās aiz stiklotām durvīm, bet tām bija atslēga.

—    Šīs durvis viņi uzlauzīs bez kādām pūlēm, - Gabijs sa­cīja, paraustīdams plecus.

—   Divas trīs minūtes viņiem tomēr būs vajadzīgas, — Fer­nāns atbildēja. — Mariona teica, ka mums jāiegūstot laiks.

Noliktavā mazākie bērni gluži mierīgi pielaikoja sev parūkas un liekās bārdas, bet Zidors bija pārģērbies par Sala veci. Tatāvs jau bija paguvis salauzt divpadsmit stabulītes. Berta un Mēlija svaidījās ar serpentīnu. Krikē, izgreznojies ar trijstūrainu ce­puri, pašlaik saņēma apbalvojumu no ģenerāļa Bonbona Luvrjc de Luviņjī.

—    Izbeigt smieklus! — Gabijs nikni uzkliedza. — Mums uz­brūk zirga zagļi. Tūlīt būs klāt, visi uz barikādēm! Vāciet kopā kartonu un kraujiet durvīm priekšā.

Noliktava bija atdalīta ar pamatīgu koka režģi līdz pat gries­tiem. Divviru durvis bija nostiprinātas ar stieņiem, augšā un apakšā atradās smagi aizbīdņi, kas no ārpuses nebija aizsnie­dzami. Bet ar to nepietika, lai aizturētu nelūgtos viesus.

Milzīgā steigā visi bērni, gan lielie, gan mazie, krāva gar aizžogojumu kastes ar maskām un papīra rotaļlietām, smagā­kās lika apakšā, vieglākās uzsvieda virsū. Juku jukām bija sa­vāktas kopā visas Ali-Babas brīnumalas bagātības: vizuļi, lentas, spalvu pušķi no zirgu astriem, japāņu saulessardziņi, karāļu kroņi no apzeltīta kartona, velniņi uz atsperēm, pūķi, papīra pu­ķes, stabulītes, tarkšķi, kastaņetes, liekas bārdas, deguni, zobi un bezgalīgi daudz citu nieku.

Blakus darbnīcā sāka klirkšķēt plīstoši durvju stikli un pa­spīdēja gaisma. Uz cementa grīdas noklaudzēja smagi soļi, kas lēnām tuvojās noliktavai.

—   Vēl vienas durvis, — sacīja Fernāns, — un mēs redzēsim, kādi izskatās rotaļlietu zagļi.

—    Pūtiet sveces nost! — čukstēja Gabijs, kas aiz uztrau­kuma nevarēja nostāvēt uz vietas. — Ejiet uz noliktavas viņu galu, paslēpieties un nekustieties… Kurš iesmiesies, to no­žņaugšu.

Bērni, smieklus valdīdami, klupdami krizdami taustījās at­pakaļ, jo vidus eja bija piemētāta ar dažnedažādiem spīguļiem. Visa noliktava bija pieblīvēta ar preču kastēm, sakārtotām rindās ar viena metra atstarpi. Grēdas bija cilvēka augstumā. Šie kar­tona nocietinājumi ne no kā nevarēja pasargāt, tomēr Gabijs prātoja, ka vajadzības gadījumā, pagrūžot ar plecu, varēs visu sagāzt kaudzē un tā iegūt laiku.

Pie pēdējām durvīm vajadzēja krietni pasvīst. Durvis bija

apkaltas ar dzelzi, smago atslēgu Gabijs bija apgriezis divas reizes. Lai izsistu slēdzeni, iebrucēji gāzās durvīm virsū ar kādu darbgaldu, to atvilkdami un grūzdami kā senlaiku mūru grau­jamo mašīnu. Katru grūdienu pavadīja lamu vārdu birums. Bei­dzot durvju vidus daļa spiedienu vairs neizturēja un iegruva, aiz­raujot līdz arī ietvaru. Troksnis bija tik apdullinošs, ka pat Ber­tai un Mēlijai aprāvās smiekli. Viņas pie kāda pusatvērta skapja bija līdz ausīm ierakušās zīda kankaros.

Gabijs un Fernāns bija nostājušies abi līdzās aiz kastēm, kuras novietoja tā, lai acu augstumā paliktu sprauga novēroša­nai. Zēni redzēja, kā cits aiz cita ienāk visi nelieši. Mirgoja maza gaismiņa, kurā brīžiem pavīdēja lielie, lempīgie augumi un pre­tīgās, trulās sejas. Pirmais tūlīt paklupa pret kartona cūkas galvu, kas gulēja uz grīdas, un ar lielu troksni izstiepās visā ga­rumā, apgāzdams spaini ar krāsu. Viņš spļaudījās, lādējās, la­māja savus biedrus un, smagi pūzdams, piecēlās. Izrādījās, ka viņam zem deguna pielipusi gara, balta bārda. Pretinieka pirmā neveiksme drusku uzlaboja garastāvokli Gabija nometnē, kuru jau sāka stindzināt bailes.

— Bez gaismas jūs, gļēvuļu banda, neko neizdarīsiet, — aizmugurē sauca kāda rupja balss. — Elektrības sadalītājs ir velvē, izsitiet vidējo dēlīti un aizlieciet atkal plombas priekšā. Neviens neredzēs, līdz tuvākajai mājai ir astoņi simti metru.

Pēc dažām minūtēm darbnīcās iedegās vairākas spuldzes, kuru spilgtajā gaismā atklājās paplukušās bagātības briesmīgā nekārtībā, jo bērni te bija saimniekojuši vairākas dienas. Zagļi ļoti apmierināti steidzās pie režģa starpsienas. Viņi bija pieci. Gabijs un Fernāns tūlīt pazina Pepē un Nesmuko, kas bija cieši sajozušies ādas jakās. Viņiem aiz muguras stāvēja resnais Rublo, kas nemaz neizskatījās drošsirdīgs. Abi svešie bija ģērbušies biezos mēteļos, galvas ierāvuši apkaklēs, tā ka sejas gandrīz ne­varēja redzēt.

Nesmukais sirdīgi raustīja režģa stabus.

—    Nelietīgie knauķi ir ieslēgušies, — viņš rūca. — Vajadzēs tos dabūt no turienes ārā.

Viņš ar visu svaru gāzās virsū durvīm un sāka tās mežonīgi dauzīt. Tomēr dēļi bija biezi un aizbīdņi smagi, tāpēc durvis tu­rējās stingri. Nesmukais noskaitās, nosvieda zemē savu sitamo un piebāza seju pie režģiem.

—    Ei, jūs tur!… — viņš draudīgi kliedza. — Taisiet tūlīt vaļā, citādi es jums nogriezīšu ausis!

—   Taisiet vaļā, smurguļu banda! — bļāva Pepē.

Noliktavā nekas pat nepakustējās.

Tā taču ar bērniem neviens nerunā, — nomurmināja viens no tiem, kas bija ģērbušies mēteļos, kā likās, viņu priekšnieks. — Ļaujiet man …

Viņš pagrūda abus vīriešus sānis un ziņkārīgi ielūkojās pāri režģiem. Tikai viena pati spuldze virs durvīm apgaismoja visu no­liktavu, pelēkos, ar skārdu apsistos skapjus un taisnās kartona kārbu grēdas.

—    Cibulīši, cālīši, cibulīši, — blēdis labinājās dziedošā balsī, it kā aicinādams cāļus pie putraimiem. — Nāciet, nāciet! Esiet nu atkal labiņi, nāciet atveriet mums smuki durtiņas, un neviens ar jums nebārsies… Kas pirmais iznāks ārā, dabūs simt franku.

Noliktavā valdīja klusums. Nevienam nevajadzēja simt franku, bet Tatāvs labprāt būtu atdevis simttūkstoš franku, ja varētu šinī brīdī atrasties kur citur. Zidors un Huans Spānietis tikko bija atklājuši savā paslēptuvē veselu kasti ar «rokas gra­nātām». Tās bija nelielas zīdpapīra bumbiņas, pildītas ar smil­tīm, kurās bija ieliktas sprāgstošas kapsulas. Nosviežot tādu granātu, sprādziens bija pamatīgs. Abi zēni pagrāba pa saujai, izlīda no savām paslēptuvēm un svieda savus lādiņus pret režģa sienu. Granāta pēc granātas sprāga ar lielu troksni. Izklau­sījās pēc īstas apšaudīšanās. Pārsteigtie vīrieši gluži instink­tīvi atkāpās, ar rokām aizsargādami sejas. Gabijs ar Fernānu izmantoja gadījumu un pārvietojās pie biedriem.

—   Grābiet jūs arī! — Zidors čukstēja, — tikai pārmainīsim vietu, citādi viņi drīz vien mūs atklās.

Visi pieci nelieši neprātīgās dusmās atgriezās pie režģu sienas ar revolveriem rokās.

—   Ja nu jums patīk mūzika ar bungām, tad paklausieties mū­sējo! — vīrietis mētelī kliedza bērniem.

Izbāzuši revolverus cauri režģiem, viņi izšāva vairākas reizes uz labu laimi, bet trāpīja skapjos, kuriem atsprāga vaļā durvis, un viss saturs uzbira virsū bērniem, kas tupēja turpat uz grīdas. Šāvienu troksnis vēl vairāk satracināja bērnus. Berta un Mēlija arī pieprasīja «granātas». Visi pēc kārtas — abas meitenes, Ga­bijs ar Fernānu un Zidors ar Huanu svieda granātas pret rež­ģiem, gan celdamies kājās, gan pieplakdami pie grīdas un ierak- damies papīru mudžekļos. Rublo un Nesmukais iegāja darbnīca blakus un atgriezās, stumdami to pašu darbagaldu, ar kura pa­līdzību vienas durvis jau bija uzlauzuši. Visi pieci pacēla smago ierīci un ar pilnu sparu trieca pret durvīm. Abas durvju puses nobrīkšķēja, bērnu saceltā barikāde triecienā līdz pusei sabruka. Sekoja varena granātu brāzma. Režģu siena ņirbēja mazās uguntiņās.

Pēc otrā trieciena ar darbgaldu atlēca vaļā apakšējais aiz­bīdnis. Viena durvju puse padevās uz priekšu, atstumjot visas priekšā aizkrautās kastes. Bērni iznāca no paslēptuvēm un, no­stājušies visā augumā, dedzīgi apmētāja granātām piecus vīrie­šus, kas atkāpās dažus soļus, lai pārietu izšķirošajā uzbrukumā.

—   Kur Mariona tik ilgi paliek? — Fernāns murmināja, iz­ņemdams no kastes dibena pēdējās granātas.

Mariona pārlēca pār sētu un kā kaķēns tūlīt nostājās uz kājām. Bija ļoti tumšs, bet tikko uzsnigušais sniegs viegli mir­dzēja, tāpēc varēja nojaust, kur ir pauguri, grambas un, galve­nais, lielās, bumbu izrautās bedres. Mariona ņēma kājas pār ple­ciem un drāzās cauri tumšajam klajumam, neizlaižot no acīm sa­rūsējušo Melnās Govs skeletu, aiz kura bija redzams blāvs pilsē­tas uguņu atspīdums.

Vēl joprojāņi krita retas sniega pārslas, bet vējš bija pilnīgi aprimis. Brīžiem Šķirotavā apklusa vilcienu dimdēšana, tad arī šajā pilsētas nomalē iestājās parastais lauku vakara miers.

Nonākusi pie vecās lokomotīves, Mariona apstājās un at­vilka elpu, piespiedusi rokas pie krūtīm. Tad viņa iebāza mutē abus rādītāja pirkstus, dziļi ieelpoja un sāka svilpt. Griezīgais, viegli trīsuļojošais svilpiens traucās pāri visam Pekē klajumam, izurbās cauri automobiļu rūkoņai Nacionālajā ielā un ieskanējās visās priekšpilsētas ieliņās, nostūros, pagalmiņos, dārziņos, šķū­ņos un nojumēs.

Pagriezusies pret ugunīm, kas spīdēja no Luviņjī puses, Ma­riona svilpa no visa spēka, bez atelpas; viņai palīdzēja atbalss, kas tālu jo tālu aiznesa šo spalgo, griezīgo skaņu. Mariona stā­vēja viena pati saltajā naktī un svilpa, aicinādama palīgus Mazo Nabagu ielas bērniem.

Bitors un Fanfāns, Mesnāru mājas sētas suņi, kas pašlaik tramdīja resnu kaķi Melnās Govs ceļa galā, pirmie izdzirda ne­atlaidīgo signālu. Spalva suņiem sacēlās gaisā, un, pametuši kaķi, abi pārlēca pāri dzeloņdrātīm un nedzirdami skrēja prom uz tumšo, klusumā sastingušo Pekē klajumu. Mazo Nabagu ielas galā satraucās visi divpadsmit Marionas slimnieki un dzīrās līst laukā no saviem pārsējumiem. Gan tikai ņiprajai Fifijai izdevās tikt pāri žogam, un tā kā negudra aizdrāzās uz Melnās Govs pusi.

Fifijai sekoja Hugo, Fricis un Cēzars, trīs Cecīlijas ielas ievē­rojamākie suņi. Plecu pie pleca tie milzīgā ātrumā metās ap stūri un pazuda tumsā. Dingo, kurpnieka Galī vecais pūdelis, vairs nebija tik nasks, tas pārskrēja pāri ceļam drusku vēlāk un nikni rūkdams līda dzeloņdrātīm pa apakšu. Pa Mazo Nabagu ielu cits aiz cita skrēja lejā Babēnu foksterjers Moko, vecā Zedeona ku­cīte Pinete un pieci neganti kranči no Ferāna kvartāla: Matafs, Dorē, Zerēms, Urss un Drinete. Visi aizauļoja klusēdami, no­liektām galvām un tikko nenogāza no kājām kādu gājēju, kas nāca šurp no Ponso ceļa. Vienacainais Mustafs, bijušais policijas suns, un Zanzija, Luvrjē kundzes pūdelītis, rikšoja kopa ar Eksi un Fido, Luviņjī mēra Monso kunga tīrasinīgajierti bretoniešiem. Visi četri nesās, cik jaudāja. Bet Mariona vēl ar­vien svilpa.

Puika, melni baltais Zuā kunga putnu suns, izšāvās no Ober- tēna ielas un drāzās prom pa Melnās Govs ceļu. Tam no Luviņjī ciemata piebiedrojās papildspēki, kas veselām grupām šķērsoja Nacionālo ielu, nepiegriezdami vērību automobiļu ugunīm un čīkstošajām bremzēm. Miņons, dogs no Mobēra sakņu dārznie čības, veda līdz visus Maša kvartāla suņus — noplukušos kran­čus Filū, Kanāru, Betaru, Flipu un Brikē. Aiz tiem nesās Lejas Luviņjī ganu suņi, melni, pinkaini, drūmi un plēsīgi: niknais Kauslis, kovārņu ēdājs Rīļa, klibiķis Klunkurs, kas vairs nekli­boja, dzeltenacainā Bella, sakropļotais Šarlo, kam vairs nebija ausu, kraupainais Draišķis un vistu zaglis Plinte. Visa šī va­zaņķu banda godīgi un pieklājīgi tecēja pa Nacionālās ielas bruģi. Apbrīnojama bija lielā suņu kopības apziņa, kas lika vi­ņiem traukties uz otru pilsētas malu.

Kopīgajā straumē ieplūda arī Jaunā kvartāla izlutinātie suņi. To pārstāvji bija glīti sasukāti, koptiem nagiem: lielais bokseris Oto no Prīmulu vasarnīcas, kura ciltskoks bija sarakstīts uz četrām lappusēm un kurš katru dienu apēda veselu mārciņu ka­pātas vērša gaļas, melnais špics Bebē ar kazas acīm, viltīgais Ibērs, kas lēca pār šķēršļiem un kam bija četras medaļas, zaķu dzinējs Popovs, kas agrāk bija piedalījies skriešanas sacīkstēs,

seters Zums, aizkaru un kurpju plosītājs, un vēl pieci dažādas spalvas un dažāda auguma pūdeļi, visi drusku aptaukojušies, sa­frizēti un sasmaržināti ar odekolonu. Tie visi bija gājuši caur Ma­rionas rokām, jo kādreiz bija slimojuši. Tagad suņi līksmi joņoja uz satikšanos.

Mariona vēl arvien svilpa vakara tumsā Pekē klajuma vidū. Meitenes aicinājums izskanēja Mazās Luviņjī un Bakhusa priekšpilsētas mājiņās. Visus kvartāla suņus aizrāva niknuma viesulis. Sacēlās kājās visi plušķi, klaidoņi, lupatlašu suņi, kaušļi un bezpajumtnieki, kas nebaidījās ne ko kā un dzīvoja gluži kā ārpus likuma, tālu no skaistajām ielām. Sis salašņu bars pameta visas savas darīšanas un vēja ātrumā nesās pāri klajumiem, garām koka barakām, drāzās cauri pilsētas ielām, pārskrēja pāri Lielajai ielai un Vīna ielai, nogriezās pa Sabiedroto ielu, tad visi

sabruka Mazo Nabagu ielā, kas bija stāvgrūdām pieblī­vēta ar suņiem. Huana Spā­nieša dzeltenbaltais Pipsis skrēja pa priekšu kopā ar Arti„vecā Šabla suni, sarainu, ar īsām kājelēm, šakāļa galvu, vienu aci melnu, otru zilu. Tiem sekoja Plušķis, Krancis, Vilcēns, Ban­dīts, Kortelītis — Zigona tēva mīlīgais sunītis, Golo — Larikē ģimenes buldogs un vecais mopsis Ādolfs, kuru te bija pametusi vācu komandantūra. Skrēja līdz arī Polits, Bidass, Āmis un pār­desmit citi blusu īpašnieki, kas ik nedējas mainīja vārdu un dzī­ves vietu.

Mariona, stāvēdama pie lielās Meičās Govs, vēl arvien svilpa cik spēka, kad ieradās jau pirmie suņi. Viņa redzēja pa tumšo kla­jumu skrienam šurp veselus barus aulekšiem, bet klusu. Ne­viens nerēja — Mariona bija aizliegusi riet, tikai daudzo kāju dipoņa atgādināja krusas graudu sanēšanu. Jau pēc dažām se­kundēm meitene bija suņu ielenkta. Tie spiedās viņai klāt, tiek­damies apliecināt savu draudzību, apošņāt viņas veco mētelīti un nolaizīt roku. Jo vairāk suņu salasījās, jo svilpiens kļuva klu­sāks, dziedošāks. Luviņjī ciemata un Jaunā kvartāla suņi ieradās gandrīz vienā laikā, tiem sekoja Bakhusa priekšpilsētas blusainā saime.

Reizēm tālumā atspīdēja kāds prožektors, tad bija redzami neskaitāmie zaļo un sarkano acu pāri, kas zibēja Marionai ap­kārt kā uguntiņas. Suņi aiz prieka klusu smilkstēja. Viens otrs nenocietās un reizēm ievaukšķējās.

—   Mieru! — Mariona klusināja suņus, izstiepdama rokas tā, it kā varētu visus reizē noglāstīt. — Te, te …

Laimīgie suņi spiedās arvien ciešāk klāt un klusām lēkāja viņai apkārt, blisinādami» acis. Mariona pazina visus, aptaus­tīdama vien. Viņa visiem noglāstīja purnus un paplikšķināja mu­guras, saukdama katru vārdā.

—    Iesim! — viņa pēkšņi uzsauca.

Meitene izspiedās cauri drūzmai un sāka skriet uz Pekē kla­juma otru galu. Suņi elsdami paklausīgi sekoja pa pēdām, ne­uzdrošinādamies aizskriet garām. Viss bars steidzās viņai pakaļ pa šauro taciņu, kas veda uz Ponso ceļu. Garām aizjoņoja ātr­vilciens, šķiezdams zeltotas dzirksteles. Satrauktie suņi turējās pie Marionas.

Tuvojoties fabrikai, viņa skrēja lēnāk. Tumsā rēgojās uzlauz­tās durvis, bet pa jumta spraugām bija redzama gaisma. No fab­rikas atskanēja dobjš sitienu troksnis. Mariona iegāja iekšā. Viņu jau grūda uz priekšu satrakotie suņi, kas elsdami izklīda pa- vi­sām telpām.

No vistālākās darbnīcas spiedās kodīgi dūmi. Noliktavas režģu siena vēl tikko turējās. Visi pieci blēži bija ieķērušies darbgaldā, lai dotu durvīm pēdējo triecienu. Viena stendere ieliecās un ar lielu blīkšķi apgāza sakrautās kastes.

—   E-ē! — iesaucās Mariona.

Pārsteigtie vīrieši pagriezās atpakaļ un palika stāvam ieples­tām rokām un vaļējām mutēm, ieraugot trauslo meitenīti ar seš­desmit suņiem, kas sasprindzināti klusēja. Suņi gaidīja atplestām rīklēm, tos turēja grožos neredzamas saites.

— Puc! — Mariona spalgi uzsauca. — Ņemt ciet neliešus, kas zog rotaļlietas Mazo Nabagu ielā!

Suņi priecīgi metās uz priekšu un ķērās pie darba.

7. NODAĻA

PARĪZES-VINTIMILJAS ĀTRVILCIENS

Tieši pulksten astoņpadsmitos Duēnu 118. postenī nomai­nīja viņa biedrs Zedeons, un Duēns' gāja mājās. Ap šo laiku Šķirotavā nebija nekādas kustības. Tāpēc Duēns bija pārsteigts, izdzirdot īslaicīgajā klusuma brīdī dobjus sitienus, kliedzienus un neparastu troksni sliežu ceļa malā, Pekē klajuma kreisajā pusē. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja Bileta fabrikas logos zilganu gaismu. Tas viņam likās aizdomīgi. Jau piecpadsmit gadus ne­viens tur nestaigāja. Šīs ēkas bija paredzēts nojaukt. Duēns, steidzīgi atgriezās savā posteni un piezvanīja uz staciju, ziņo­dams, ka vienā no Ponso ceļa pamestajām fabrikām notiek slep­kavošana.

Tajā pašā laikā inspektori Sinē un Lamī savā dežūrtelpā omulīgi sildīja kājas uz radiatoriem. Lamī nupat bija pārlieci­nājis savu biedru, ka būtu muļķīgi tik saltā vakarā iet apstaigas gājienā uz kokzāģētavu. Šajā laiskuma brīdī viņus pārsteidza komisāra Blanšona ierašanās.

—   Vai jums ir zināma Bileta fabrika Ponso ielā 224? Kar­nevāla piederumi, parūkas, maskas, kartona izstrādājumi, māk­slīgās puķes, balles piederumi, gadatirgus izgreznojumi? — no­prasīja «vecais» vienā elpas vilcienā un bez kāda izsmiekla.

—   Nē! — attrauca abi inspektori tik spītīgi, ka atbildē va­rēja sadzirdēt: «Nezinām un negribam neko zināt.»

—    Labi! Sēstieties tūlīt mašīnā, paņemiet līdz sešus vīrus un apraugiet, kas tur notiek. Man nupat ziņoja, ka tur vairs ne­esot labi. . . Bet veicīgāk! Es neiešu projām, iekams jūs nebūsiet atgriezušies.

Inspektors Sinē klusu lādējās: jau veselas trīs dienas Mazo Nabagu ielas bērni visādiem aplinkiem norādīja viņam ceļu uz turieni. Viņu savādie karnevāb' Ziemsvētku laikā nevarēja būt vienkāršs untums. Un ar šiem bērniem noteikti iepīsies atkal no­lādētajā notikumā ar zirgu, par kuru komisārs Blanšons negri­bēja ne dzirdēt.

Pēc dažām minūtēm policijas auto jau ar lielu ātrumu šķēr­soja Stacijas laukumu un iegriezās Ponso ceļā. Visu laiku kauca signāltaure. Aiz tuneļa auto strauji samazināja ātrumu un ap­stājās pie žoga, kas nesen bija uzcelts šķērsām pāri šosejai. Tur pie pašas Sezāra Aravāna noliktavu sienas jau stāvēja divi kravas auto ar izdzēstām ugunīm. Vienu Sinē tūlīt pazina.

—   Tur ir Rublo, — viņš pačukstēja Lamī. — Es ar lielu prieku aplikšu viņam roku dzelžus.

Astoņi vīri pārrāpās pāri žogam un klusēdami soļoja pa dub­ļaino ceļu brigadiera Tasāra vadībā, kam šis apvidus bija labi pazīstams. Tumsā varēja skaidri redzēt divus apgaismotus lo­gus. Pienākot tuvāk, Sinē izdzirda kliedzienus. Viņš sāka skriet, pārējie viņam sekoja.

Durvis bija vaļā. Inspektors izvilka revolveri no maksts, no­lieca galvu un devās iekšā apgaismotajās darbnīcās, kur bija dzirdams negants troksnis un pa starpām griezīgi kliedzieni.

Nespodrā gaismā caur dūmiem viņš ieraudzīja izpostīto noliktavu. Pašā priekšā stāvēja Mariona, Fabēra kundzes meitiņa, un ziņ­kārīgi vēroja vienu darbnīcas kaktu. Arī Sinē pagriezās uz to pusi. Pustumsā plosījās vesels bars suņu, nikni elsdami un ne­ganti rūkdami. Izrādījās, ka arī bļāvieni skanēja no šī kakta. Tel­pas dibenā, aiz salauztās režģu sienas, Gabijs ar saviem biedriem pinās kā negudri pa daudzkrāsainu papīra atkritumu mudžekli, pūlēdamies atbrīvot sev ceļu, un ar pleciem grūda kartona kārbu grēdas. Kājas tinās serpentīna mudžekļos un papīra izgrezno­jumos, kurus viņi mina un plēsa skrandās.

Mariona pagriezās atpakaļ. Likās, ka viņa nebija sevišķi pār­steigta, ieraugot policiju.

—   Viņi ir tur! — meitene vienkārši pasacīja inspektoram Sinē, rādīdama uz satracinātajiem suņiem.

—   Kas? — Sinē kliedza, pilnīgi apstulbis.

—   Zagļi, — Mariona paskaidroja, apmierināti smaidīdama. — Zirga zagļi…

Viņa iebāza mutē divus pirkstus.

Svilpiens iedarbojās uz suņiem kā pātagas cirtiens. Suņi at­lēca sānis un paklausīgi augstu paceltām galvām sastājās apkārt meitenei. Zvērīgās acis gailēja kā ogles.

—  Mierā! — Mariona uzsauca.

Izstiepusi rokas, viņa lika suņiem lēnām pāriet uz darbnīcas otru pusi, sadzina tos kaktā, paglāstīja visneapmierinātākos, lai arī tie norimtos. Tas bija nepieciešami, jo tādā stāvoklī suņi va­rēja ieklupt stilbos arī kādam policistam.

—   Es suņus savaldīšu, — meitene sacīja Sinē. — Jūs varat mierīgi pievākt savus zagļus. Viņi savu atmaksu ir saņēmuši.

Pieci vīri tupēja zemē pie sienas. Galvas bija ierautas plecos, drēbes vienās stērbelēs, viņi paši bija tik vārgi, ka bez palīdzības nespēja piecelties kājās. Sinē uzlasīja no grīdas četrus lieliskus revolverus. Likās, ka no revolveriem viņiem bijis maz labuma, jo bērnu nometnē visi jutās brinumlabi, arī suņi bija sveiki un ve­seli. Ieraudzīdams Rublo plikos stilbus, Sinē dzēlīgi iesmējās. Nesmukajam un Pepē seja bija vienās asinīs, rokas sakostas. Abi pārējie saliekusies klusu vaidēja un taustīja sev sānus.

Kamēr šiem zeļļiem uzlika roku dzelžus, inspektors uzbruka Gabijam.

—   Ko jūs esat izdarījuši! — viņš kliedza, rādīdams uz izlau­pīto noliktavu un izlauztajām durvīm.

—  Neko! — taisnojās zēns, pietvīcis aiz dusmām. — Viņi uz mums šāva caur režģiem . ..

—   Kā jūs iekļuvāt fabrikā?

—   Gluži vienkārši — mums bija atslēga. Viņiem tās nebija. Laikam taču šī vieta zagļus ārkārtīgi interesēja, ja jau viņi mums tik cītīgi sekoja un mēģināja mūs no šejienes dabūt ārā.

No apcietinātajiem inspektors nevarēja izspiest ne vārda, ja neskaita lāstu virkni un sāpīgus vaidus. Viņš iegāja noliktavā, ar pūlēm kāpelēdams pāri preču kaudzēm, kas mētājās pa grīdu. Mēlija Babēna un Tatāvs, atbrīvodami sev ceļu, uztraukti rosījās vistālākajā noliktavas kaktā.

—   Mēs nevaram atrast Bonbonu! — Mēlija sauca pārējiem. — Nāciet palīgā!

Pieskrēja arī Sinē, kas sajuta nemieru. Bērni cītīgi palīdzēja viņam meklēt, tikai Mariona palika uzraudzīt suņus. Kūleņodami kā kaķēni pa sadīrātā papīra kaudzēm, Gabijs, Fernāns, Zidors un Huans Spānietis ar trakulīgu prieku pabeidza Bileta fabrikas postīšanu. Inspektors Sinē nejauši ar kāju nogrūda kādai pa­prāvai kastei vāku. Tur kā šūpulītī gulēja gaišmatains mazulis, apaļiem vaigiem, izstiepies visā garumā. Viņš pacēla roku un tē­mēja uz Sinē ar lielu revolveri.

—  Ja tu kustēsies, es šaušu! — Bonbons kliedza, piemieg­dams aci.

Sine paķēra mazuli aiz kajas un nostadinaja starp lielakajiem bērniem.

—   Iztukšojiet skapjus, — viņš sacīja. — Sviediet visu laukā. Jāatrod…

—   Kas jāatrod? — pasmīnēja Gabijs. — Liels? Mazs?

—    Skatoties pēc apstākļiem, — inspektors nenoteikti atbil­dēja. — Manuprāt, šai lietai tādā atkritumu kaudzē vajadzētu tūliņ durties acīs. Meklējiet!

Zēniem tas nebija divreiz jāsaka.

Rakņādamies pa otru stūri, Sinē pamanīja durtiņas uz pa­žobeli, kur Mariona bija mazajiem aizliegusi iet. Noliktavas gaisma te neiekļuva. Sinē aizdedza savu kabatas lampiņu un pa­spēra dažus soļus pažobelē. Lampiņas gaismā bija redzami drēbju pakaramie, rinda noputējušu roku mazgājamo un pagalma pusē aizrestots lodziņš.

Sinē pagāja vēl drusku uz priekšu, un pēkšņi viņam paslīdēja kāja uz kaut kā mīksta un gluda. Lai nepakristu, viņš pieķērās pie skapja stūra, un kabatas lampiņa noslīdēja zemē, apgaismodama visu grīdu.

—    Va-ai! — Sinē iekliedzās pilnā balsī.

Atskrēja Lamī, policisti un bērni. Inspektors Sinē stāvēja ar atplestu muti, rokas plātīdams, pažobeles vidū. Viņš biia līdz potītēm iegrimis papīra naudas kaudzē, kas spīguļoja kabatas lampiņas gaismā. Blakus atradās skapis ar vaļējām divviru dur­vīm, pa kurām no liela, pelēka maisa lēnām slīdēja ārā naudas sainīši un, klusu švirkstēdami, krita zemē pie Sinē kājām. Ska­pis bija pilns. Viens maiss nebija kārtīgi nolikts, tas izvēlās laukā un nokrita uz grīdas.

Lamī saskaitīja pārējos maisus. To bija vienpadsmit.

—   Es nespēju ticēt, — piesmakušā balsī izdvesa Sinē.

—    Es arī ne! — piebalsoja Lamī, ar kabatas nazīti uzšķērs- 'dams virsējo maisu.

Maigi čaukstot, slīdēja zemē vēl viena naudas saiņu straume. Daži sainīši atraisījās, un jaunās, spīdīgās naudas zīmes izbira itz visām pusēm. Abi policisti paskatījās viens otram acīs.

—    Simts miljonu no Parīzes-Vintimiljas ātrvilciena! — čukstēja Sinē, apjucis no laimes.

Viņš pagriezās atpakaļ un ieraudzīja bērnus, kas ziņkārīgi skatījās, sabāzuši galvas durvīs.

—    Nāc tuvāk! — viņš paaicināja Gabiju.

Zēns pienāca, droši soļodams savos apkaltajos zābakos pāri lielajām bagātībām, un nemaz nebaidījās, ka varētu tās sa- mīdīt. Inspektors viņu sa­grāba aiz pleca un sāka nikni purināt.

—            Jūs jau divas trīs die­nas te blandāties apkart jums nevienam neienāk prata paskatīties šinī pažobele, — viņš kliedza. — Naudu neredzējāt? Nē?

—    Skaidrs, ka redzējām, — mierīgi atbildēja Gabijs. — Un Tad?

—    Un tad?! — inspektors rēca. — Tu nevarēji atnākt man to pateikt? Nevarēji, ja?

Samulsušais Gabijs pagriezās pret biedriem, kā lūgdams palīdzību. Mariona pavirzījās tuvāk inspektoram. Acis viņai bija plaši ieplestas.

—    Bet inspektora kungs, — viņa neskanīgi ierunājās. — Nau­das bija pārāk daudz. Mēs domājām, ka tā ir neīsta kā viss pā­rējais.

Inspektors Sinē juta, ka tādas vaļsirdības priekšā viņš kļūst bezspēcīgs. Viņš palaida vaļā Gabiju un nezināja vairs, ko teikt.

—    Ko lai dara ar naudu? — jautāja Lamī.

—    Paņem līdz trīs vīrus un nes pilnos maisus uz auto, — atbildēja Sinē. — Bērni salasīs visu izbirušo naudu un sabāzīs abos tukšajos maisos. Es palikšu te un uzraudzīšu.

Visi ķērās pie darba — gan lielie, gan mazie. Gabijs sirdīgi grāba kopā naudas klēpjus un lieliem vīkšķiem stūma iekšā maisos.

—    Izrādās, ka mēs esam zagļi. .. Labi gan, — viņš sarūg­tināts sūrojās.

—   To es neesmu teicis, — Sinē pretojās, juzdamies drusku vainīgs. — Padomā, mazais, kā tu justos manā vietā! Simt miljonus meklē pa visām pasaules malām, un izrādās, ka tie ir tepat Luviņjī Šķirotavā, manā iecirknī. Ir taču iemesls palikt trakam …

—    Simt miljonu! — atkārtoja Lamī, nevarēdams vēl atjēg­ties, un uzsvieda maisu uz pleca. — Simt miljonu no Parīzes- Vintimiljas ātrvilciena …

Mazais Bonbons uzlasīja katru naudas zīmi atsevišķi, uzma nīgi apgrozīja, lai varētu apskatīt abas puses, un tad tikai iemeta maisā. Zēns paskatījās inspektoram droši acīs.

—    Vai nevarētu paturēt vienu vai divas? — viņš iejautājās pārsteidzoši pašapzinīgi. — Tādā daudzumā nemaz nevarēs manīt. ..

Inspektors Sinē aizrijās no dusmām:

—   Ja trūks kaut viena vienīga naudas zīme, — viņš bļāva,

—   es jūs visus satupināšu cietumā! Laupītāji!

Visi desmit nolieca galvas, iai pārlaistu vētras brāzienu, bet meitenes paslepšus sprauslāja. Bonbons sāka skaļi raudāt. Drusku nokaunējies par savu rupjību, Sinē mēģināja labot no­tikušo:

—   Jums katram iedos pa vienai vai divām naudas zīmēm, varbūt arī vairāk, es jau nevaru zināt, — viņš sāka runāt laipnāk.

—   Vispirms bankai nauda jāsaskaita. Droši vien tiks izsniegts liels apbalvojums, un jums arī pienāksies sava dala, tas ir pats par sevi saprotams, tikai jāpagaida . ..

Viens no policistiem pārbijies pēkšņi ieradās pažobelē.

—   Nāc pievaldi savus suņus! — viņš uzsauca Marionai.

—  Tie atkal kļūst nemierīgi.

Marionas sešdesmit suņi bija izklīduši pa visu fabriku, izgāz­dami savas dusmas pār Bileta fabrikas preču atliekām. Skats bija varens: suņi šaudījās kā žurkas šurp un turp pa čaukstošo papīru jūkļiem un sirdīgi klupa iekšā izgreznojumu blāķos, tad atkal līda x1rā cits ar kādu mežģiņu rotu ap kaklu, cits ar garu bārdu zobos. Daži plēsās ap kartona krokodilu un ķircinājās, cits citu biedēdami. Suņi trakodami bija sacēluši rūsganu putekļu mākoni. No visām malām atskanēja rūkšana. Fabrika atgādināja zooloģisko dārzu.

—  Tas nekas, — Mariona smējās. — Viņi drusku uzjautrinās. Tūlīt es viņus apklusināšu.

Viņa iesvilpās caur zobiem, un suņi aprima. Sinē iznāca ar bērniem no noliktavas, nesdams pēdējo maisu.

—  Tur viss ir pievākts, — viņš apmierināti stāstīja Lamī. — Katram gadījumam rīt vēl atnāksim pārbaudīt. Tagad mums būs jānodarbojas ar šiem salašņām.

Viņš parādīja uz pieciem blēžiem, kas ar saslēgtām rokām gu­lēja uz grīdas vienā darbnīcas malā. Viņus uzraudzīja briga­dieris ar saviem palīgiem. Tasārs veda viņus ārā, soļodams pa priekšu. Sinē un Lamī lika apcietinātajiem iet pa vienam, lai katru varētu labi apskatīt.

—   Lapsa un buldogs! — Sinē pārsteigts iesaucās, kad gāja garām Nesmukais un Pepē. — Mazajai Fabērai bija taisnība . . . Un Nesmukais patiešām nav nekāds skaistulis.

Gabijs ar savu komandu stāvēja maliņā un skatījās. Viens no policistiem pagrūda milzeni Nesmuko, skubinādams viņu iet ārā pa durvīm. Iedams garām bērniem, Nesmukais pagriezās drusku atpakaļ un viņus bezkaunīgi nolamāja.

Fernāns pēkšņi metās viņam virsū, nogāza un sāka ar dūrēm sist pa seju, kliegdams:

—  Kur ir zirgs? … Kur ir zirgs? … Kur ir zirgs? • • •

Sinē un pārējiem vajadzēja nomierināt zēnu, kas neprātīgās dusmās drebošā balsī nemitīgi atkārtoja jautājumu. Inspektors nobālēja. Negaidītais dusmu uzplūdums atstāja uz viņu dziļu iespaidu, jo tikai tagad viņš saskatīja notikuma aizkustinošo pusi, kurai bija pagājis garām, domādams par visu tikai no policista viedokļa.

—  Nevajag novest sevi līdz tādam neprātam, — viņš klusiņām sacīja. — Gan jau tavu zirgu atradīs.

—  To jūs jau toreiz sacījāt, — Fernāns elsoja, — un mēs tikai gaidām. Ja nebūtu mūsu zirga, mēs te šovakar neatrastos un jūs vēl arvien skraidītu pakaļ saviem miljoniem.

—  Kā tā? — brīnījās Sinē.

—   Atslēga bija zirgā, — sacīja Fernāns. — Viņi to zināja. Viņi zirgu nozaga, bet nekā neatrada.

—   Neatrada? — Sinē pārvaicāja, ieinteresēdamies arvien vairāk.

—  Nē! — Fernāns atkārtoja. — Dažas dienas pirms tam mēs ar tēti zirgu iztukšojām. Atslēgai tētis nepiegrieza nekādu vērību un nolika to pie citām. Pēc kāda laika mums ar draugiem ienāca prātā, ka šī atslēga katrā ziņā atvērs kādas durvis …

—   Lieliski! — sacīja Sinē. — Vēl vajadzēja tikai uzminēt, kuras durvis.

—  Tas bija pavisam vienkārši, — Fernāns turpināja. — Pie atslēgas karājās plāksnīte ar adresi.

—  Arvien labāk! — iesaucās Sinē, kas tagad aptvēra visu no­tikumu kopsakarību. — Bet kā atslēga nokļuva tavā zirgā?

—  To mēs nezinām, — Fernāns šņaukājās. — Varbūt jums ir kas zināms …

Sinē pārlaida ar roku pār seju un paskatījās tālumā. Vienu reizi viņš šo sasodīto zirgu bija redzējis. Tas bija .. . Nē! Sim va­karam pietiks. Viņš vairs negribēja domāt.. .

Pēdējais izgāja Rublo. Viņš bija krietni sašļucis un nemaz vairs nedižojās. Ar noliektu galvu viņš pagāja garām zobgalī­gajiem bērniem.

—   Būtu labāk tirgojies ar dzirnaviņām, — Mēlija sacīja bez mazākās līdzjūtības.

Visi atkal kļuva priecīgi. Arī Sinē garā seja savilkās greizā smaidā.

—   Es jus aizvedīšu līdz uz komisariatu, — viņš sacīja ber- niem. — Tas nebūs ilgi. Jūs visu izstāstīsiet Blanšona kungam un tad varēsiet mierīgi iet mājās.

—    Es ceru, ka viņš mums nemēģinās piesieties, — Gabijs iz­aicinoši sacīja. — Mēs nekā ļauna neesam darījuši. Mēs rotaļā­jamies, kā protam. Tas ir viss.

—   Neviens jums neko nepārmetīs, — inspektors drošināja.

—   Un mani suņi? — Mariona nopietni jautāja. — Vai man viņi jāņem līdz?

Inspektors Sinē ar lielu interesi noraudzījās uz neparasto meiteni. Viņai vēl nebija divpadsmit gadu, tā bija vienkārša, na­badzīga meitenīte, bet viņas mierīgajās acīs bija tāds mirdzums, kas cilvēkam lika kļūt domīgam. Prātīgāk likās iegūt meitenes labvēlību.

—  Sūti suņus mājās, — viņš laipni sacīja, — ja jau tu tik labi proti ar tiem sarunāties.

Mariona pasmaidīja.

—   Fifija lai paliek, — meitene sacīja. — Viņa daudz vietas neaizņems.

—  Labi! Fifija lai paliek .. .

Mariona gāja ārā pēdējā, valdīdama suņus, kas neganti grūs­tījās, cenzdamies piekļūt viņai tuvāk. Meitene aizveda suņus līdz nākamai šķērsielai un apstājās tumšā Pekē klajuma malā.

—   Ejiet! — viņa uzsauca, sasizdama plaukstas. — Aši, aši!

Policisti brīnīdamies noskatījās, kā viss bars nekavējoties

izklīda un klusu pazuda tumsā.

8. NODAĻA

SESTAIS

Nepatikšanu nebija, tas tiesa, bet kņadas gan bez gala.

Vispirms trīs diezgan patīkami braucieni uz Parīzi pie tiesu izmeklētāja, kas vadīja šo lietu. Skaidrs, ka bērnu nogādāšana līdz prefektūrai un atpakaļ bija uzlikta par pienākumu inspek­toram Sinē, bet viņu šis uzdevums nemaz neiepriecināja. Savā aizsargkrāsas liekismētelī un ar noļukušo cepuri viņš tomēr iz­skatījās pēc skolotāja, kurš izgājis pastaigāties ar savas klases labākajiem skolēniem. Gaiteņos Sinē darba biedri palika stāvam, lai varētu pazoboties par savādo gājienu. Bērni katru reizi apvilka savas labākās drēbes, bet bērnu apģērbi Parīzē stipri atšķiras no apģērbiem Luviņjī Šķirotavā, un Sinē vai sprāga aiz dusmām, kad viņam bija jāvadā līdz desmit neizskatīgi ģērbtie knauķi.

Tiesu izmeklētāja jautājumi bija dīvaini, tiem nebija nekāda sakara ar zirgu. Gabijs, Fernāns un Zidors vienmēr stūrgalvīgi atgriezās pie zirga, bet tas izmeklētāju tikai mulsināja un kaiti­nāja līdz neprātam.

—    Es negribu par zirgu nekā dzirdēt, — viņš kliedza, siz­dams ar dūri uz galda. — Man jānoskaidro sestā līdzdalībnieka personība, cits nekas mani neinteresē. Pieci nelieši mums ir rokā, bet ir vēl viens, kas staigā uz brīvām kājām. Varbūt jūs viņu esat redzējuši. ..

—   Lielā kautiņa vakarā fabrikā bija tikai pieci, — Gabijs ne­šaubīgi apgalvoja, pieliekdams labās rokas pirkstus, — Rublo, Pepē, Nesmukais un divi mēteļos. Vairāk neviena.

—  Ja mani suņi būtu sesto apēduši, kaut kas taču no viņa būtu palicis pāri, — Mariona piebilda, smaidīdama savu eņģeļa smaidu.

Mazie, sasēdināti aizmugurē rindā uz gara dīvāna, smējās kā negudri. Tiesas sekretārs, pūlēdamies novaldīt smieklu lēk­mi, sēdēja pie savas rakstāmmašīnas gluži sasarcis.

—   Padomājiet labi, — turpināja izmeklētājs, cenzdamies būt laipns. — Jūs man teicāt, ka šie vīrieši jau pirms apcietināšanas kādu laiku uzturējušies jūsu tuvumā. Trīs no viņiem jūs esot labi ievērojuši, jo esot viņus redzējuši ļoti tuvu dažādos apstākļos. Labi. Pēc tam jūs atcerējāties, ka bijāt agrāk redzējuši arī divus pārējos, jo viņi, kā jūs man teicāt, bieži uzturējušies «Parīzes» kafejnīcas dziļākajā zālē. Lieliski. Divi plus trīs ir pieci. Viens vēl trūkst, un tieši tas mani šodien sevišķi injteresē. Katrā ziņā šis sestais cilvēks arī jums ir sekojis tādu pasu iemeslu dēļ kā pārējie. Vai jūs esat viņu redzējuši? Jā vai nē?

Bērni purināja galvas un skatījās cits citā lielām acīm. Tikai mazais Bonbons apņēmīgi pacēla roku.

—   Jā, es redzēju! — viņš nopietni paziņoja.

Likās, ka izmeklētājam smaga nasta noveltos no pleciem. Viņš izstiepa rokas, lai apklusinātu lielāko bērnu protesta sau­cienus un radītu ap mazuli pienācīgu klusumu. Viņš nešaubī­damies gaidīja pārsteidzošu atklājumu no nevainīgā bērna mutes.

—    Kurš tad tas bija? — viņš jautaja Bonbonam labsirdīga vectētiņa balsī.

—    Sitas te, — atbildēja Bonbons. — Mēs nevarējām paspert ne soli, ka viņš mums nesekotu. — Mazais nobeidza savu apsū­dzību, norādīdams ar pirkstu uz inspektoru Sinē, kas garlaikojās otrā istabas kaktā. Kanceleju pāršalca smieklu vētra. Sekretārs bija gluži bez elpas. Vecā mašīnrakstītāja un policisti ar uzšu- vēm, kuri sēdēja blakus izmeklētājam, paskatoties uz Sinē ap jukušo seju, smējās locīdamies. Nabaga inspektors ierāvās vēl dziļāk krēslā, nolādēdams dienu, kad desmit bērnu no Mazo Na­bagu ielas pārkāpa Luviņjī Šķirotavas Centrālā policijas komi­sariāta slieksni.

Tiesu izmeklētājs uzlēca kājās un raidīja iznīcinošus skatie­nus uz Sinē.

—   Ak tā! Ak tā! — viņš sacīja aizdomu pilnā balsī. — Kāpēc tad jūs visu laiku uzturējāties bērnu tuvumā?

Sinē izmisis pacēla rokas pret debesīm.

—   Bet tiesneša kungs! — viņš iesaucās. — Tikai tā paša zirga dēļ.

No zirga nevarēja tikt vaļā.

Sekretārs, mašīnrakstītāja, policisti un bērni sāka atkal smie­ties. Izmeklētājs sašuta. Tas vairs nebija paciešams. Viņš pie­zvanīja dežurantam un lika visus izvest ārā.

—   Vai rīt atkal vest viņus šurp? — Sinē bailīgi apvaicājās, ar cāļu mātes rūpību pulcinādams bērnus ap sevi.

—   Nekad vairs! — izmeklētājs pārskaities kliedza. — Pazū­diet! Un tā, ka es jūs vairs neredzētu!

Tiklīdz viņi iznāca ārā, inspektors juta, ka sarūgtinājums izgaist, un viņš devīgi izmaksāja kafiju ar krējumu un karstus pīrādziņus. Visa komanda labā omā atgriezās Luviņjī ar pēc­pusdienas vilcienu pulksten sešos.

Vienbalsīgi tika pieņemts Gabija priekšlikums atteikties visu nākošo nedēļu no «poļu kūkām», tāpēc Mariona varēja inspekto­ram Sinē iespiest saujā kastīti ar pieciem resniem cigāriem zel­tītās apmalītēs.

—    Kamēr pienāks apbalvojums, —- viņa mīļi pasmaidīja.

Inspektors jutās aizkustināts. Visi desmit, sastājušies uz

stacijas kāpnēm, skatījās uz viņu kā draudzīgi līdzzinātāji ar tik saulainu siltumu, ka viņš pēkšņi jutās krietni jaunāks.

Un inspektors Sinē, kas nekad nesmējās, sāka sirsnīgi smie­sies, atceroties muļķīgi pazemojošo pratināšanu.

—    Izmeklētājs! — viņš novaidējās starp divām smieklu lēk­mēm. — Tas tik bija izmeklētājs .. .

Visi smējās līdz, bet Mariona vairāk par visiem, jo izmeklē­tājs ar mūžam apvainoto sejas izteiksmi viņai atgādināja neapmierinātu kamieli. Inspektors Sinē smējās tik aizrautīgi, ka viņam nekas vairs nelikās svarīgs. Parīzes-Vintimiljas ātrvil­ciena simts miljonu šķita tīrais nieks pret iespēju izsmieties kopā ar šiem desmit rezgaļiem.

—    Nez ko izmeklētājs teiktu, ja ieraudzītu šo te, — sa­cīja Fernāns, atraisīdams saini, kuru trīs dienas rūpīgi vadāja sev līdz. — Es tikai gaidīju izdevību, kad varēšu viņam piebāzt pie deguna zirga galvu.

Viņš parādīja savu dārgumu.

Inspektors Sinē sāka atkal smieties, un bērni skaļi pievie­nojās.

Vakars bija drēgns, bet ceturtdienas tirgū vēl valdīja rosība. Inspektoram ienāca prātā tāds pats tirgus vakars pirms divām nedēļām, šai pašā laikā. Tirdzinieki sāka novākt savas preces, bet ļaudis vēl staigāja starp būdām un novietnēm. «Parīzes» kafej­nīcas rožainās ugunis mirgoja starp kailajiem kokiem. Nekas ne­bija mainījies, tikai tagad Fernāns turēja rokā savādo zirga galvu, kas likās nicīgi smejamies par inspektoru.

Sinē ar bērniem novirzījās mazliet sāņus un gāja drusku tuvāk tirgus laukumam. Tuvojoties laukumam, Gabijs, Fernāns un Mariona rādīja uz tukšo vietu, kur parasti stāvēja Rublo ar savām precēm.

—    Es biju novietojies tur, aiz zivju tirgotāja būdas, — Sinē stāstīja, iegrimis domās. — Tas vīrietis pagāja man tuvu ga­rām . .. kafejnīcas uguņu gaismā. Likās, ka viņš kādu meklē, tad pamanīja mani un tūlīt iegriezās laukumā, it kā nekas nebūtu noticis.

—   Rublo arī viņu redzēja, — sacīja Mariona. — Viņam bija ļoti bail. Tas mūs visus pārsteidza.

—   Jūs tam vīrietim sekojāt, — piebilda Gabijs. — Es re­dzēju, ka jūs abi gājāt starp būdām. Vīrietis pielika soli, jūs arī.

Mazo Nabagu ielas bērni platām acīm raudzījās inspektorā Sinē, it kā tiekdamies palīdzēt viņam atcerēties notikušo.

—    Tā, viens aiz otra iedami, mēs abi nonācām līdz mazā  laukumiņa zālājam, — Sinē turpināja, pagriezdamies uz to pusi. — Te viņš mēģināja man aizmukt. Metās prom kā traks un, ie­griezdamies Mazo Nabagu ielas stūrī, — baukš — uzkrita virsū zirgam, ko jūs bijāt pieslējuši pie sētas. Es viņam uzgāzos virsū un meklēju roku dzelžus.

—   Tātad jūs trijatā gulējāt zemē, — sacīja Mariona, — jūs. vīrietis un zirgs bez galvas.

—   Ja, zirgs bez galvas, — atkārtoja Sinē, raudzīdamies ap­kārt, it kā nupat būtu pamodies. — Vīrietis kārpījās kā nelabais, mans ģīmis arī dabūja ciest. Tad man izdevās viņam aplikt roku dzelžus, un es pasvilpu. Tūlīt ieradās Tasārs ar diviem pa­līgiem.

—   Svilpienu mēs nedzirdējām, — sacīja Fernāns. — Tirgus laukumā bija pārāk trokšņaini. Mēs ievērojām tikai to, ka Rublo nekavējoties pameta savas preces. Kur viņš tajā brīdī atradās?

Inspektors Sinē kasīja pakausi.

—   Mazo Nabagu ielas stūrī tajā brīdī neviena nebija, — viņš turpināja. — Vismaz, kad es piecēlos, neviena neredzēju. Bet tev, mazais, taisnība! Rublo vajadzēja būt kaut kur tuvumā. Katrā ziņā kāds ir redzējis mūs trīs guļam uz zemes — vīrieti, zirgu un mani, citādi Parīzes-Vintimiljas ātrvilciena simt miljoni ne­kad nebūtu izkļuvuši ārā no Bileta fabrikas pažobeles. Vietu, kur bija paslēpti šie miljoni, varēja zināt tikai viens cilvēks. Viens vienīgs! Tas, kuru es tovakar apcietināju, vazaņķis no Mazās

.Luviņjī, kas jau divus mēnešus tika meklēts kādas citas ap­sūdzības dēļ.

—   Un tas arī ir sestais, kuru tagad meklē, — Mariona pa­beidza inspektora domu, skatīdamās viņam acīs.

—   Jā! Tas ir sestais, — apstiprināja Sinē, — vārdā Malārs.

—    Kur viņš atrodas? — bērni jautāja vienā mutē.

Inspektors iesmējās.

|| — Nu jau divas nedēļas, kopš sēž cietumā.

Jau pēc mirkļa Sinē atradās pie Lielās ielas stūra un steigšus devās uz Centrālo policijas komisariātu. Bērni palika stāvam lau­kuma malā, drusku apmulsuši par inspektora steidzīgo aizie­šanu.

—   Es nekā nesaprotu, — sacīja Mēlija, pagriezusi savu sārti balto sejiņu pret lielākajiem.

—   Tur vairs nav nekā ko saprast, — Gabijs zobgalīgi atbil­dēja. — Tagad viss ir skaidrs. Viņš bija sestais, tas, kas iebāza atslēgu zirgā, un šī atslēga bija simt miljonu vērta.

—   Kāpēc viņam atslēga bija jābāž zirgā? — Mēlija neat­laidās.

—   Viņam nebija citas izejas, — sacīja Fernāns. — Inspektors Sinē gulēja viņam uz muguras, bet blēdim katrā ziņā bija jātiek vaļā no atslēgas, kas maksāja simt miljonu. Turpat acu priekšā atradās zirgs ar caurumu kakla vietā, un viņš iebāza atslēgu caurumā. Tas bija viss. Ar šo brīdi sākās mūsu nepatikšanas.

—   Ak tu mulkis, butu labak iemetis atslēgu grāvi — Mēlija žēlojās. — Nabaga zirdziņam nebūtu bijis jācieš.

Netrūka ari žurnālistu. Notikums atbalsojās visā Francijā, un nebija nevienas avīzes, kur Luviņjī vārds nebūtu lieliem bur­tiem lasāms pirmajā lappusē.

—    Citādi nevar būt, — Gabijs sacīja biedriem. — Simt mil­jonu nav nekāds nieks! Pūli tas interesē… Ļaudis gatavi kāpt cits citam uz galvas, lai tik redzētu, kā izskatās tāda naudas čupa — desmittūkstoš papīru vienā kaudzē, katrs pa desmittūk- stoš franku. Mēs šos miljonus redzējām. Nekā sevišķa. Patiešām,

nekāda iemesla zaudēt galvu. Un par zirgu neviena vārda! Visi tikai smejas par nabaga zirģeli, kam nav ne astes, ne galvas. Cietušie galu galā esam mēs.

Fotogrāfi nenoguruši staigāja šurp un turp pa Mazo Nabagu ielu, Melnās Govs un Ponso ceļu, cerēdami uz izdevību uzņemt kaut ko sensacionālu. Iedomīgie un pašapzinīgie reportieri, kas uzskatīja par savu pienākumu izdibināt no bērniem kādu noslē­pumu, desmit, divpadsmit reižu dienā uzmācās viņiem gan mājās, gan atceļā no skolas.

Kādu dienu žurnālistu brigāde no «Frans-Midī» divpadsmit cilvēku sastāvā, kuru starpā bija arī divi tiesu reportieri, apņēmās izvilkt no mazajiem sensacionālas ziņas, kas paceltu avīzes ti­rāžu agrāko laiku līmenī. Bērni, — no vismazākā līdz vislielā­kajam, — pat savā starpā neapspriedušies, nojauta, ka viņiem gatavo slazdus. Aiz restēm sēdēja seši vainīgie, simt miljoniem tas likās par maz. Žurnālisti bija pārliecināti, ka pie šī treknā kumosa ir mielojušies arī citi, kas viņiem katrā ziņā jāatklāj.

Tāpēc viņi tirdīja bērnus ar dažādiem āķīgiem jautājumiem: kā izvietotas Bileta fabrikas darbnīcas, kā bija sakrauti pasta maisi, cik biezi bija naudas sainīši un kā tie tika uzlasīti no grī­das. Uz liekuļoto laipnību, kuru pavadīja glāsti un smaidi, bērni atbildēja ar vislielāko vientiesību.

Žurnālisti vīlušies saskatījās.

—   Ko lai dara, — viens no viņiem iesaucās. — Viņi mums negrib palīdzēt.

—   Gribam gan, ar lielāko prieku. — Gabijs protestēja. — Bet kāpēc jūs runājat aplinkiem? Ja jums ir kāds jautājums uz sirds, nekautrējieties, sakiet skaidri un gaiši, variet jautāt ku­ram katram no mums.

Žurnālists strauji pagriezās, cerēdams pieķert vismaziņāko.

—   Cik tu paņēmi? — viņš skarbi noprasīja Bonbonam. Bonbons neko neteica. Viņš pacēla galvu, skatījās, acis ne­pamirkšķinādams, uz žurnālista kungu, sabāza rokas kabatās un izvilka tās uz āru, turēdams izstieptas starp īkšķi un rādītāja pirkstu. Uz ielas asfalta nokrita biljarda bumbiņa, sarkans pie­līmējams deguns un netīrs kabatas lakatiņš. Pie kreisās kabatas oderes bija pielipusi apvārtīta konfekte. Tas bija viss. Bonbons savilka lūpas un klusu iesvilpās.

—    Un tu?

Arī Tatāvs savukārt izrādīja savu kabatu saturu, kur atradas viens pirmskara sū ar caurumu vidū, zīmuļa gals, tukša zāļu tab­lešu kārbiņa.

Zidors sarauca uzacis un ar spēcīgu rāvienu izgrieza abas kabatas uz āru, saceldams nejēdzīgu, melnu putekļu mākoni. Vairāk nekā.

—    Un tu, lielais?

Gabijs, tāpat kā Bonbons, gribēja patīksmināties ilgāk. Viņš lēnām, apdomīgi vilka ārā savas kabatas un ļoti pašapzinīgi iz­kravāja visas bagātības: piecus metrus auklas, trīs skaistus kar­tupeļus, kas bija pagādāti «klubam», un vienu smilšu granātu, kas nebija sprāgusi.

Huans Spānietis bez kautrēšanās izgrieza savas tukšās, cau­rās kabatas, no kurām viena bija uz pusi īsāka par otru. Žur­nālists turpināja iztaujāšanu, bet varēja redzēt, ka viņš nejūtas visai labi. Pienāca Marionas kārta. Suņu meitenei, kas bija ko­mandas mantzine, vienmēr atradās daži franki kabatā, bet šo­dien nebija neviena: cigāri inspektoram Sinē bija aprijuši visus ietaupījumus. Viņa lēnām izvilka savu vīrieša svārku dziļās ka­batas, no kurām izkrita divi cukura graudiņi un sakaltusi ga­roziņa. Fifija tūlīt pakampa cukuru. Mariona, acis nolaidusi, smaidīja, vērodama, kā viņas mazais, dzeltenais sunītis skrauk­šķinādams apēd cukura graudu.

Fernāns bija svētdienas drānās. Viņš parādīja divas baltas, kārtīgi izgludinātas kabatiņas, kas sacēlās gaisā kā spārni. Ber tai un Mēlijai kabatu nebija. Meitenes apmierinājās ar to, ka noklakšķināja mēli un pašķobīja seju. Rindas galā Krikē Larikē blisināja savas lielās, apaļās acis, kā teikdams: «Man ir divi miljoni, un es esmu pagalam nobijies.» Bet tā bija tikai izlikšanās. Viņam nebija vairāk kabatu kā Bertai un Mēlijai. Māte bija tās aizšuvusi ciet, lai bikšeles valkātos kaut drusciņ il­gāk. Tomēr arī viņš gribēja pierādīt savu nevainību, tāpēc pagriezās pret žurnālistiem ar muguru, noliecās un savilka krekfiņu uz augšu. Kungi varēja apbrīnot viņa sīko, izdēdējušo dibentiņu.

—   Izmantojiet gadījumu, nofotografējiet, — ņirgājās Ga­bijs.

Žurnālisti nekustējās.

—   Nevajag dusmoties uz mums, — sacīja gados vecākais. — Mēs darām savu darbu …

—   Es saprotu, — Gabijs labsirdīgi atbildēja, — bet neva­jadzēja tik daudz pūlēties … Vai jūs zināt pēdējo jaunumu?

—   Nē.

—   Pirms nepilnas pusstundas pa radio ziņoja, ka izmeklētājs licis pārskaitīt visus simt miljonus bankas pārstāvju klātbūtnē.

—   Nu un?

—   Trīs kasieru brigādes skaitījušas katra savu reizi, un vi­sām trim brigādēm bijuši vienādi rezultāti: simts miljonu.

—   Tieši apaļš simts? — žurnālisti neticīgi noprasīja.

—   Nē, — sacīja Gabijs, — un tas ir visdīvainākais: simts miljonu un viens sū!

—   To vienu sū es pieliku klāt joka pēc, — ļoti iepriecināts sacīja Tatāvs. — Un viņi to arī ir pieskaitījuši. To es varu uzdā­vināt, gan jau kaut kā iztikšu bez viena sū.

Bērni visi kā viens sabāza savas kabatas atkal atpakaļ. Aiz­kaitināto žurnālistu dusmas auga augumā, un viņi steidzīgi de­vās prom, gluži tāpat kā Rublo torīt, kad bērni viņu piespieda

aizvākties no ceturtdienas tirgus. Kāds no viņiem bija uzminis uz Gabija smilšu granātas, un tā pārsprāga.

Bērni domāja, ka nu būs miers, bet otrā rītā žurnālisti at­griezās, pie tam vēl kuplākā skaitā un vēl kareivīgāk noskaņoti. Par laimi, vienam no viņiem ienāca prātā ģeniāla ideja.

—    Lūk, ko mums vajadzētu, — viņš sacīja bērniem. — Mēs gribētu nofotografēt visu jūsu grupu Pekē klajuma vidū ar su­ņiem visapkārt… Vai tas būtu iespējams?

—   Un kā vēl! — atbildēja Mariona, kas jau vairākas dienas gaidīja šādu lūgumu.

Sajūsminātie reportieri un fotogrāfi novietojās Pekē klajuma vidū, bet bērni uzrausās uz rūsas saēstajiem Melnās Govs sā­niem. Mariona pasvilpa.

Nākošo divu minūšu laikā no visām pusēm saskrēja suņi. Sa­nāca apmēram simts, jo bija pats dienas vidus un visi pilsētas suņi vēl staigāja pa āru. Suņi veikli ielenca fotouzņēmuma tīko­tājus un pavadīja tos līdz pat Nacionālās ielas galam.

Kopš tās reizes Luviņjī Šķirotavā žurnālisti vairs nav re­dzēti.

9. NODAĻA

STĀSTS PAR LAUPĪTĀJIEM

Tikai janvara vidu komanda atkal varēja sapulceties «klubā». Jau pāris dienas bija neganti auksts, ārā neko neva­rēja iesākt, tāpēc desmitnieks ar prieku atgriezās kokzāģētavas tumšajā šķūni pie sprēgājošās uguns.

—   Ne tik strauji! — sacīja Gabijs, mēģinādams ierobežot labprātīgo kurinātāju lielo centību. — Citādi vecīte vairs neies pie Sinē, bet tūlīt izsauks ugunsdzēsējus.

Viss bija labi pagatavots. Pelnos cepās divdesmit pirmšķi­rīgi kartupeļi. Meitenes pēc kārtas maisīja ar lielu koka karoti katlā šokolādi, kas bija iegūta ar lieliem upuriem.

—   Krējuma tur daudz nav, bet garšos labi, — solīja Mariona, ošņādama tumšā viruma smaržu.

Tā kā vairs nebija ne no viena jābīstas, Bitors un Fanfāns bija atstāti mājās, Luviņjī ciematā. Fifija bija vienīgā bērnu apsargātāja, bet kucīte šo uzdevumu izpildīja pavisam nolaidīgi, jo bija pārāk aizņemta ar žurkām un pelēm. Tāpēc bērni jutās pārsteigti, redzot ugunskura sārtajā gaismā lēnām tuvojamies kādu garu ēnu.

Tas bija inspektors Sinē. Viņš nāca, sabāzis rokas aizsarg- krāsas lietusmēteļa kabatās, cepuri nolaidis uz acīm.

—    Es atnācu jums pastāstīt stāstu par laupītājiem, — Sinē drūmi sacīja. — Galu galā blēži sāka runāt, un tagad mēs zi­nām visu.

—   Patiešām? — iesaucās Gabijs. — Un jūs zināt, ka simt miljoni nokļuva Bileta fabrikā?

—   Jā, mēs zinām to un vēl daudz ko citu, — atbildēja Sinē, pašķielēdams uz katliņu ar šokolādi.

Mazais Bonbons atdeva viņam savu vietu, bet pats piespie­dās pie Krikē Larikē. Inspektors ar lielu prieku apsēdās bērnu lokā. Viņš atpogāja savu lietusmēteli un izstiepa nosalušās ro­kas pret uguni.

—   Te ir jauki, — viņš sacīja, pavērdamies apkārt.

— Mēs pašlaik gribējām dzert šokolādi, - Mariona pateica smaidīdama. — Jums arī būs jānogaršo.

—    Es neatteikšos, — atbildēja Sinē. — Laiks ir tik nejauks, ka labs saimnieks nedzen suni ārā.

Mariona, taisnīgi sadalīdama, salēja šokolādi kausiņos, kurus Berta un Mēlija iznēsāja apkārt. Sinē, paņēmis savējo, tūlīt pie­bāza tam degunu.

—   Mašerela konditorejā nemaz nav labāka, — viņš paklak- šķināja ar mēli.

—   Mēs salikām katliņā no visa pa druskai, — Mariona pa­skaidroja, — pat gabaliņu grauzdēta riekstu cepuma. Padibenes būs vislabākās. Nelielā dūmu piegarša nav nemaz tik peļama.

Sinē dzēra maziem, gausiem malciņiem. Visi desmit ļoti draudzīgi skatījās uz viņu, gaidīdami stāstu par laupītājiem.

—   Noziegumā ir piedalījušies seši cilvēki, — inspektors sāka stāstīt, — četri drošsirdīgākie galvenā uzdevuma veikšanai, divi bailīgākie laupījuma saņemšanai. Tādam pasākumam nevar sa­gatavoties dažās dienās. Četri galvenie dalībnieki veselus as­toņus mēnešus braukāja no Parīzes uz Vintimilju un atpakaļ da­žādās dienas un nakts stundās, kamēr izgudroja paņēmienu, kā bez liela trača iekļūt pasta vagonā. Kad šis jautājums bija nokār­tots, vēl vajadzēja izdomāt, kā lai aizlaižas lapās, kad viss būs padarīts. Simt miljonu nevar aiznest kabatas portfelī. Mūsu blēži nolemj, ka no laupījuma vajadzētu atbrīvoties ceļā, bet izsviest pasta maisus uz klaja lauka, kad vilciens joņo pilnā ātrumā, liekas riskanti. Te parādās vīrs, vārdā Malārs. Viņš labi pazīst līkumu pie Luviņjī Šķirotavas, kur vilcieniem jāsamazina gaita, zina arī, ka sliedes iet paralēli tai Ponso ceļa daļai, kur vienmēr ir tukšs, kas ir tikpat kā tumša bedre, kurā var droši rīkoties visu nakti. Darbības plāns bija šāds:

Pirmkārt — pasta vagona ieņemšana, tiklīdz izbrauks no Di- žonas, kas ir ātrvilciena pēdējā piestātne pirms Parīzes. Pasta ierēdņi jāiemidzina bez sāpēm pēc godājamā Skiapas kunga, bandas vadoņa, metodes, kurš šādos jautājumos ir speciālists.

Otrkārt — pasta maisu saņemšana Luviņjī Šķirotavā. Malā- ram tie jānogādā kādā Bakhusa priekšpilsētas mājiņā, kas no­īrēta tieši šim nolūkam.

Treškārt —'rītam austot, Rublo jāierodas ar savu kravas ma­šīnu pēc maisiem, kopā ar Malāru jābrauc prom un jāsatiekas ar pārējiem četriem viņpus Parīzes Pjērfitā, kādā paviljonā, kur bandai ir sapulcēšanās vieta. Tur paredzēta laupījuma dalīšana.

Labi. Apmēram četras nedēļas visi kaujas gatavībā gaida signālu no Skiapas, kas saņem ziņas par dažādu vērtību pār­vadājumiem uz Parīzes-Vintimiljas līnijas. Rublo un Malārs dzīvoja Luviņjī, bet nekad nerādījās kopā, baidīdamies iekrist. Trešdien, 18. decembrī pēc pusdienas Malārs saņem telegramu saskaņā ar norunu: «Mimozas izsūtītas šodien ar 164 punkts nodrošināt saņemšanu bez kļūmēm un steidzīgu tālāknogādāšanu

punkts paraksts dārzu kooperācija Nīcā.» Malārs jau divas nede- ļas novēro vilcienu kustību un zina, ka vilciens Nr. 164 brauc garām Luviņjī bez ceturkšņa divpadsmitos naktī ar divu trīs mi­nūšu starpību. Viss būtu labi, laiks ir piemērots, bet tieši tad sākas nepatikšanas. Vēl pēdējo reizi pārstaigādams Ponso ceļu,. Malārs ierauga tikko uzceltu žogu, kas aizsprosto tieši to ceļa daļu, kur tiks izsviestas mimozas. Sēta gan nav augsta, tā ir viegli pārkāpjama, bet kravas mašīnu tomēr vajadzēs atstāt pie šīs sētas — vietā, kas labi pārredzama no mazā tuneļa, kur laiku pa laikam staigā viens otrs dzelzceļnieks. Tas vēl nav viss! Kamēr sanesīs visus maisus, būs jāiet vairākas reizes no sliežu malas līdz automašīnai. Malārs, kas ir tikpat, apdomīgs, cik bai­līgs, apsver arī to, ka šī staigāšana prasīs daudz laika, tāpēc la­bāk veikt to divatā. Viņš mēģina satikties ar Rublo un aicināt to palīgā. Rublo nav! Arī viņš ir saņēmis telegramu no Skiapas un tagad slēpjas, gaidīdams nolikto stundu. Laiks steidzas, Ma­lārs nervozē un redz tikai vienu kaut cik pieņemamu izeju — novietot laupījumu turpat, kādā no Pekē klajuma ēkām. Ziemas naktis ir garas, gan viņš paspēs sameklēt Rublo, un pēc dažām stundām, ievērodami vajadzīgo piesardzību, abi atnāks pēc mai­siem. Rakņādamies pa dažādu drazu kaudzēm nojaucamo ēku šķūnīšos, viņš nejauši atrod atslēgu saini. Izrādās, ka tās ir Se- zāra Aravāna noliktavu un pamesto fabriku atslēgas. Atliek tikai izvēlēties vienu no ēkām dzelzceļa malā. Malārs pievāc Bileta fabrikas atslēgas, jo tā atrodas visnomaļākajā vietā. Viņš aiziet apskatīties un apmierināti berzē rokas: slēptuve ir lieliska. Slik­tākā gadījumā to var izmantot laupījuma uzglabāšanai vairākas dienas.

— Nu ir skaidrs! — Gabijs sajūsmā nomurminaja.

Bērni klausījās ar dziļu saviļņojumu, nenolaizdami acis no inspektora Sinē. Arī viņi bija notikuma līdzdalībnieki. Mazais Bonbons nevarēja visu saprast: viņš gribēja zināt, kāpēc Ma- lārs saņēma divpadsmit maisus ar naudas zīmēm, ja telegramā bij-a ziņots, ka sūtīs mimozas.

— Ceturksni pirms divpadsmitiem, — turpināja Sinē, — Pa- rīzes-Vinfimiljas vilciens lēnām tuvojas līkumam pie Luviņjī Šķirotavas. Malārs stāv savā postenī, sasprindzināti raudzīda­mies nakts melnumā, un vēl lāgā netic, ka viss labi izdosies. Neko daudz viņš nepagūst saskatīt, kad divpadsmit pelēki maisi jai> ripo lejā pa dzelzceļa uzbērumu un noveļas viņam pie kājām. Darīts. Piecu minūšu laikā viņš maisus nogādā slēptuvē, Bileta fabrikas ģērbtuvē, kur mēs tos atradām. Viņš dodas uz noīrēto mājiņu Bakhusa priekšpilsētā un gaida tur Rublo, kā bija noru­nāts. Ja Rublo laikus ieradīsies, viņi abi vēl pirms rīta ausmas paspēs nogādāt maisus tālāk. Paiet nakts. Sešos no rīta Rublo vēl nav. Un nebūs arī! Rublo, tāpat kā Malāram, atgadījusies maza kļūme. Mājās atnācis, viņš atrod uzaicinājumu ierasties policijas prefektūrā. Rublo pārņem neprātīgas bailes, viņam lie­kas, ka noziegums ir jau atklāts. Bet īstenībā, ja tā varētu teikt, tas vēl nav līdz galam izdarīts. Rublo neaiziet uz norunāto satik­šanos un drāžas uz Parīzi, lai vajadzības gadījumā varētu pie­rādīt, ka nozieguma brīdī nav atradies Luviņjī, un nākošā dienā ierodas prefektūrā. Veltīgas bailes! Viņš bijis izsaukts tikai tāpēc, ka jāpagarina tirdzniecības zīme. Rublo atgūst aukstasinību un dodas uz Luviņjī, bet Bakhusa priekšpilsētas mājiņā neviena nav, jo Malārs jau no paša rīta izmisis staigā pa pilsētu, meklēdams savu līdzzinātāju. Galu galā Rublo nolemj kā parasti izkraut un slavēt savas preces Stacijas laukuma tirgū, nogaidot turpmākos notikumus. Ja Malārs tepat kaut kur staigā, tad katrā ziņā viņu ieraudzīs. Ap četriem viens no «Parīzes» kafejnīcas apkalpotā­jiem atnāk pie Rublo un pasauc viņu pie telefona. Runā Malārs no kāda krodziņa Mazajā Luviņjī. Vispirms viņš pamatīgi izla­mā savu neapzinīgo līdzdalībnieku, pēc tam paziņo svarīgo jau­numu: mimozas ir laimīgi pienākušas, bet turpmākajā ceļā būs

nelielas pārmaiņas. «Kur tās atrodas?» Rublo noraizējies jautā. «Drošā vietā,» atbild Malārs, «atslēga ir pie manis. Nav vaja-fe dzības sacīt adresi pa telefonu. Gaidi mani pie stacijas, es būšu klāt pēc stundas ceturkšņa.»

—    Tieši tajā brīdī mēs ieradāmies, — piemetināja Fernāns. — Rublo ņēmās kā traks, ieteikdams savas dzirnaviņas. Patie­sībā viņš gaidīja Malāru.

—    Es arī viņu gaidīju. — Sinē smiedamies turpināja. —- Ko­misārs Blanšons man tikko bija paziņojis, ka Malārs ir redzēts staigājam pa Lielo ielu. Mums bija dota pavēle viņu apcietināt sakarā ar kādu noziegumu, kas bija padarīts pirms dažiem mē­nešiem. Tāpēc es džinos viņam pakaļ.

—   Tajā pašā acumirklī, — Mariona piebilda, — Rublo ierau­dzīja Malāru iznākam no Ponso ceļa un arī jūs staigājam «Pa­rīzes» kafejnīcas gaismā. Bija gan viņam tajā brīdī jocīgs iz­skats.

Sinē pašūpoja galvu.

—   Malārs ir divdesmit gadus vecs puisis, žiglām kājām, — viņš domīgi sacīja. — Es nebūtu varējis noķert. Par laimi, jūsu zirgs sagaidīja viņu pie ielas stūra un iedeva pamatīgu spērienu.

—   Zirdziņam nepatīk, ka to grūsta, — Zidors prātīgi noteica.

Vēl bija jānoskaidro viens jautājums.

—    Mūsu pieņēmums izrādījās pareizs, — Sinē stāstīja. — Rublo mums bija sekojis līdz ielas stūrim. Viņš bija redzējis, ka Malārs spārdīdamies pūlas no manis atbrīvoties, un ievērojis viņa roku ieslīdam zirga kaklā. No šī brīža jūsu zirgs blēžu acīs bija simt miljonu vērts. Zirgs bija vienīgais, kas zināja īsto adresi. Ietupinātais Malārs to vairs nevarēja pārējiem līdzdalībniekiem paziņot.

Bērni sakustējās.

—    Rublo, būdams piesardzīgs, nekavējoties pazuda, tiklīdz ieraudzīja Tasāru ar palīgiem. Viņš pagaidīja, kamēr aizejam, un gribēja tūlīt izņemt atslēgu, bet mēs vēl nebijām tikuši līdz Sabiedroto ielas stūrim, kad divi no jūsējiem iznāca no laukuma.

—    Mariona un Fernāns, — paskaidroja Gabijs. — Un viņi nejāva sevi piemuļķot.

—   Tam nav nekādas nozīmes, — Mariona teica, piesaukdama visu komandu par lieciniekiem. — Ja jūs nebūtu šajā brīdī ares­tējis sesto, miljoni būtu izkūpējuši līdz ar viņu un neviens neskrai­dītu pakaļ zirgam.

—   Jā, — Gabijs apbrīnā noteica. — Tas ir jūsu nopelns.

Inspektors, dzirdot uzslavu, kautrīgi nolieca galvu.

—    Pārējo jūs zināt tikpat labi kā es, jo esat to pārdzīvojuši. Četri bandīti, kas apstrādāja ātrvilcienu, saņēma ziņu no Rublo un ieradās Luviņjī, lai atgūtu savus simt miljonus. Viņiem bija viens vienīgs pieturas punkts: atslēga, kas iebāzta vēderā zirgam bez galvas, kurš zināmās stundās ripo pa Mazo Nabagu ielu. Iegūt šo atslēgu bija diezgan sarežģīts uzdevums pat tādiem rū­dītiem blēžiem kā šie.

—   Vai viņi atzinās? — jautāja Gabijs.

—    Ne gluži, — atbildēja Sinē. — Simt miljonus, tos viņi at­zīst labprāt! Pat ar zināmu lepnumu. Bet negrib nekā zināt par zirgu. Neviens to nav redzējis, neviens nav aizticis. Zirgs viņus vajā kā sirdsapziņas balss. Liekas, ka pat tālumā viņi baidās no tā.

—    Kāpēc? — Fernāns brīnījās.

—    Tas ir diezgan interesanii, — Sinē smaidīdams paskaid­roja. — Ir tā, bērni, ka viņiem zirga nolaupīšana var sagādāt lielas nepatikšanas. Blēži saprot, ka šis mazais, nekrietnais iz­lēciens var tiesnešus noskaņot daudz nelabvēlīgāk nekā viss pā­rējais. Simt miljonu nolaupīšana bija iepriekš paredzēta, par to būs visiem vienādi jācieš. Bet nebija paredzēti pieci lieki cietuma gadi par kādu zirgu, kas nav ne plika graša vērts.

—    Un viņi nepateica, kur zirgu likuši? — Fernāns no skumis vaicāja.

Inspektors Sinē aizdedzināja cigareti, lai apdomātu, ko sacīt.

—   Nē, — viņš atbildēja sagurušā balsī. — Droši vien viņi to ieraka kaut kur zemē kā beigtu, lai jums atriebtos. Un visu laiku viņus māc bailes. Kopš tās dienas, kad blēžu ceļā nostājās jūsu zirgs, viņiem nekas vairs neveicas.

—    Lai! Mēs taču saņemsim apbalvojumu, — priecīgi iesau cās Berta 2edeona.

Sasarkušās sejas pagriezās pret inspektoru. Sinē samulsis papurināja galvu.

—    Uz apbalvojumu nevajag sevišķi cerēt, — viņš nokremš- ļojās. — Ja būtu ieinteresēta tikai banka, tā varbūt atmestu kādu miljonu. Bet, pirmkārt, banka neko nebija apsolījusi, otrkārt, banka nav varējusi vienoties ar noguldītājiem, kam šis sūtījums bija adresēts. Viņu pavisam ir seši. Es zinu, kā mēdz rīkoties lielajās iestādēs! Briļļainās haizivis velk visu garumā un galu galā nogremdē pavisam. Nedomājiet vairs par to, tā būs labāk.

Bērni nebija sevišķi noskumuši. Zidors parušināja pelnus, rūpīgi izņēma divdesmit labi izcepušus kartupeļus un salika tos uz skārda loksnītes. Lai perinās un vairojas cerētais miljons turpat bankā, Gabija desmitniekam tas tikpat vajadzīgs, cik pēr­nais sniegs.

—    Labi vien ir, — Fernāns pasmaidīja. — Mūsu tēvi būtu mums sagādājuši daudz nepatikšanu šī apbalvojuma dēļ. Vēl va­kar manējais teica, ka tādā veidā nedrīkst naudu pelnīt.

—   Viņam taisnība, — piebalsoja Sinē, uzmanīgi pūzdams uz karsto kartupeli. — Ja labi padomā, jūs pa šo laiku dabūjāt izdraiskuļoties vai divu miljonu vērtībā. Jūsu vecumā citam nav nozīmes.

Mazais Bonbons domīgi košļāja savu kartupeli, nekustīgi raudzīdamies sārtajās oglēs.

—    Kas tad tev nav pa prātam? — inspektors smaidīja.

—   Vienu gan es nevaru lāgā saprast, — mazulis steidzās stāstīt ar pilnu muti. — Tas ir par telegramu … Vai jūs domājat, ka Malārs tiešām gaidīja ar ātrvilcienu Nr. 164 simt miljonus?

—    Protams, — atbildēja inspektors. — Viņš bija nostājies ceja malā un noskatījās, kā tie ripo lejā pa uzbērumu.

Bonbons nopūtās:

—    Zēl! Būtu daudz jocīgāk, ja Malāram maisu vietā ielidotu ģīmī divpadsmit grozi ar mimozām … Pavisam vienkārši!

Pienāca visjaukākā ceturtdiena. Visu nedēļu Duēnam Šķiro­tavā bija nakts dežūras. Viņš nāca mājās sešos no rīta, pa­gulēja līdz desmitiem un tad šo to pastrādāja, gaidīdams pus­dienas laiku, kad atgriezīsies sieva un mazais, klusais Fernāns.

Šai rītā Duēnu pamodināja spēcīga klauvēšana pie durvīm. Viņš ātri uzrāva kājās bikses un steidzās ielaist apmeklētāju, bet tikko nepakrita: dārziņa vidū uz saviem trim riteņiem stāvēja zirgs bez galvas.

Duēns izberzēja acis, vairākas reizes tās samiedza un atkal atvēra. Zirgs stāvēja kā stāvējis. Tas tiešām bija zirgs bez galvas.

—   Es tevi drusku pabiedēju, vai ne? — atskanēja aizsmakusi balss.

Duēns pamanīja aiz mājas stūra vecā Blaša spuraino bārdiņu. Lupatnieks tuvojās, sirsnīgi smiedamies un vilkdams līdz ratiņus, kas bija līdz malām piekrauti ar vecām grabažām.

—    Kas to būtu domājis, — Duēns nopūtās, kasīdams pakausi. — Kur tu viņu atradi?

—   Pekles dibenā, — atbildēja vecais Blašs. — Kādā ciemā atkritumu izgāztnē netālu no Monžeronas. Labi, ka mēs bijām darbu sadalījuši. Tu jau zini, ka lupatnieki ir acīgi puikas. īsi sakot, gabaliņu tālāk viens man saka, lai es iekāpjot viņa daļā paraudzīt, kas tas esot par zvēru. Tas tiešām izrādījās mūsu zirgs. Vakar vakarā es to paņēmu līdz un šodien atdodu tev atpakaļ jaunu un košu kā rozīti. Tas tev maksās glāzīti sarkan vīna.

Abi vīrieši iestūma zirgu virtuvē un tad apskatīja to, grozīdami uz visām pusēm. Duēns ar prieku konstatēja, ka zirgs laupīšanā nebija visai smagi cietis.

Fernāns bija uzkabinājis norauto galvu uz drēbju pakarama. Duēns uzmanīgi pielika to pie kakla cauruma, vienu malu pie ot­ras, bet vecais Blašs pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai varētu novērtēt kopiespaidu.

—   Neapšaubāmi, zirgam ir daudz pievilcīgāks izskats nor mālā stāvoklī, tas ir, bez galvas, — viņš nopietni sacīja. — Bet varbūt tas tāpēc, ka mēs neesam pieraduši viņu redzēt tādā veidā kā tagad.

—   Pacentīšos pielīmēt stingrāk, — Duēns sacīja. — Redzēs, ko bērni teiks.

—   Viņi būs ļoti priecīgi, — vecais Blašs atbildēja, palocīdams galvu.

—    Protams, — Duēns noteica. — Zirgs viņiem bija viss.

Sēdēdami pie vīna glāzītes, abi vēl pārrunāja notikumu.

—   Vai tu atceries, ko es tev tovakar stāstīju par sastapšanos ar šo blēdi Malāru? — ieteicās vecais lupatnieks. — Viņš apgal­voja, ka zirgs viņam esot pilnīgi lieks. Un kas iznāca? Viņš sa­dūrās ar zirgu visai nepiemērotā brīdī — bagātību tvarstīšana tikko bija iesākusies un — še tev! — dabū pierē punu, kas mak sās piecpadsmit, divdesmit gadu cietuma.

Duēns nodzēra mazu malciņu un ar piedurknes galu apslau- cāja ūsas..

—    Esmu vecs muļķis, vairāk nekas, — viņš vienkārši atzinās. — Atslēga taču tovakar bija manā acu priekšā, kad es izkratīju no zirga visus vecos dzelžus. Es tai nepiegriezu nekādu vērību. Tā bija tikpat sarūsējusi kā viss pārējais, un es pat neiedomājos aplūkot birku. Nē, es to paņēmu un gluži mehāniski pakāru zem skaitītāja — atslēga vienmēr var noderēt. Un tu jau zini, kā pa­rasti mēdz būt, — ja kas ir nolikts vietā, par to vairs nedomā. Labi, ka tam lapsēnam Fernānam redzīgas acis, viņš pēc pāris dienām atcerējās . . . Tur jau bija arī pārējie, kas viņam palīdzēja atsvaidzināt atmiņu. Tīrās briesmas ar tiem bērniem, vai ne?

Diena bija jauka un skaidra — īsta pavasara vēstnese pašā ziemas vidū. Debesis pār Mazo Nabagu ielu spulgoja dzidri zilas, tāpēc arī visdrūmākās mājas likās gaišas. Pēc pulksten diviem no visām pilsētas malām sāka skriet šurp aizelsušies zēni un mei­tenes.

—   Zirgs esot mājās, — viņi sauca, raudzīdamies izbrīna pil­nām acīm. — Vai tas var būt?

—   Zirgs ir mājās un jūtas labi, — Fernāns smaidīdams ap­liecināja. — Pats esot atnācis, vismaz tētis tā sacīja. Šorīt tētis esot vēris vaļā durvis un ieraudzījis zirgu stāvam dārziņa vidū. Es tam ticu.

—   Mēs arī, — atsaucās bērni, priecādamies, ka varēs atkal rotaļāties kā agrāk. — Zirdziņš zina savu ielu . . .

Fernāns atvēra durvis un parādīja mīļo zirgu. Duēna kungs pašlaik lipināja klāt galvu ar plāksteri, ko drošības pēc vēl pār­klāja ar līmes kārtu.

—   Turēsies, — viņš pamirkšķināja bērniem, skatīdamies caur cigaretes dūmiem. — Bet vajadzētu pagaidīt, kamēr drusku piekalst.

—   Mēs nevaram gaidīt, — apgalvoja Gabijs, satraukts aiz prieka. — Šodien ir ceturtdiena, laiks tik jauks . .. Saprotiet taču…

Bērni uz pirkstgaliņiem sagāja iekšā un, elpu aizturēdami, klusu staigāja apkārt zirgam.

—   Cik viņš ir jocīgs, — bērni sprieda. — Liekas, ka tūlīt kodīs…

Fifija piecēlās uz pakaļkājām un piesardzīgi apošņāja kartona rumpi, luncinādama mazo žurkas astīti, kas kuļājās bērniem pa kājām.

—    Fifija pazīst zirgu, — Mariona sacīja, pietvīkusi aiz prieka. — Sunītis zina, ka pēc kādas stundas mēs varēsim līksmoties.

—   Tik ilgi nebūs jāgaida, — Duēns apgalvoja, apmierināti smaidīdams. — Es līmējuma vietai pārlaidīšu vienu reizi ar lo- dējamo āmuru, un jūs varēsiet atkal laisties lejā ar simt kilometru ātrumu stundā.

Pēc dažām minūtēm visa komanda iznāca no Duēna mājas, svi­nīgi pavadot Fernānu un viņa zirgu ar pielīmēto galvu. Vispirms mājas priekšā notika apspriede, kur izlēma braukšanas kārtību.

—   Pirmais lai brauc Gabijs, — ieteica Fernāns, gribēdams samierināt nepacietīgos.

—   Jā, jā, — mazie atsaucās. — To viņš ir pelnījis. Mūsu ve­cākajam jāparāda gods.

—   Labi, Gabijs kautrīgi piekrita. — Es braukšu labprāt, bet jūs arī nebūsiet neko zaudējuši. Es jums parādīšu tādu pi­ķējošu lidojumu, ka ausis sāks svilt. Kā braukšu, tā pārlidošu pāri dzeloņdrātīm un nosēdīšos Govij uz muguras. Jūs redzēsiet.

—   Tikai pagaidi, kamēr mēs tiekam līdz ceļa galam, — sa­cīja Mariona. — Mēs būsim pirmajās ložās pie finiša.

—   Visi lejā! — sauca Zidors.

Komanda rikšos laida prom pa Mazo Nabagu ielu, atstājot augšā Gabiju un zirgu, kas bija sagatavojušies acis žilbinošam nobraucienam.

Saule laistījās pār tukšo ceļu un plašo Pekē klajumu, kur vietām jau metās zaļš. Melnā Govs bija saslējusi gaisā savu greizo skursteni. Laiks bija neizsakāmi jauks. Bērni sasēdās cieši kopā uz vecā sliežu ceļa uzbēruma, drusku iesāņus no ceļu krustojuma, jo prātīgāk bija neatrasties pārāk tuvu zirgam un jātniekam, kad tie izlidos no ceļa līkuma.

—    Deviņdesmit astoņi.. . deviņdesmit deviņi… simts, — Zidors ziņoja. — Viņš brauc.

Bērni nepacietīgi mīņājās. Mazie sāka klaigāt, skatīdamies uz ielas stūri.

—   Gabijs mums noteikti gatavo pārsteigumu, — Tatāvs kliedza.

Visi sasprindzināti klausījās. Aiz namu rindas bija dzirdama klusa rīboņa, kuru nesa šurp liegais dienvidvējš. Rīboņa pama­zām pastiprinājās, pie Cecīlijas ielas krustojuma skaņa izgaisa, pēc tam spēcīgi atjaunojās pie pēdējā pagrieziena. Vēl nekas ne­bija redzams, bet trakajam jātniekam bija jāparādās pēkšņi, kā meteoram, ar ellišķīgu tarkšķi, kas likās desmitkārt palielinām ātrumu.

—   Gabij, sukā droši! — meitenes spiedza.

—   Sukā droši! — bļāva zēni, kratīdami dūres.

Un Gabijs sukāja iekšā līkumā, pieliekdams galvu pie stūres un lamādams zirgu par vārgulīgu bruņurupuci.

Tavu nelaimi — Zigona tēvs, ratiņu smaguma nests, arī su­kāja pa Melnās Govs ceļu. Viņš tikko bija iegriezies no Ponso ceļa, un viņu pamanīja pārāk vēlu.

—   Stāt! — bērni kliedza. — Zirgs nāk. . .

—    Es nevaru, — Zigona tēvs aizelsies vaimanāja. — Es ap­stāšos, kad kalns mani vairs nenesīs …

Tiešām, Melnās Govs ceļš gāja lejup pa stāvu kalnu līdz pat Nacionālās ielas stūrim. Bērni satraukti gaidīja, kas notiks. Vi­ņiem bija gan bail, gan arī nāca smiekli.

—   Gabijs saskriesies, — Zidors murmināja. — Tas ir kā likts.

—   Viņš nobremzēs, — sauca Berta Zedeona. — Viņš pagūs nobremzēt, izbraukdams no līkuma.

—   Gabijs nekad nebremzē, — aizrādīja Huans Spānietis.

— Viņš nogriezīsies pa labi vai pa kreisi. Zigona tevs tiks cauri ar izbailēm. ; \f

—   Vai! — bērni iekliedzās, pietrūkdamies kājās.

Zirgs ar drausmīgu troksni izdrāzās no līkuma. Zigona tēvs, pudelēm šķindot, bija nokļuvis līdz krustojumam. Varēja domāt, ka sastapšanās ir iepriekš noteikta kā kadriļas gājiens: Gabijs nebremzēja, Zigona tēvs arī ne, un zirgs kā lode iecirtās ratiņos. Bum!

—    Pašā viducī, — Zidors auroja, sviezdams cepuri gaisā.

Gabijs pārkūleņoja pāri ratiņiem un slaidā «planējošā lido­jumā» nosēdās Pekē klajuma zālē. Ratiņi sasvērās uz vienu pusi, un visas pudeles izkrita, Zigona tēvs sašutumā palika stāvam ceļa vidū. Abi turekļi viņam bija izrauti no rokām. Viņš no dusmām nezināja, ko iesākt.

—   Vai jums ar vienu reizi nepietika? — vecais vīrs kliedza, cirzdams kāju pie zemes. — Gaidāt mani aiz stūra, lai tīšu prātu varētu uzskriet virsū. Es jums rādīšu, palaidņi. Sešdesmit pudeles grāvī. Saplēsāt sešdesmit veselas pudeles. Jūs esat manas dzīves postītāji.

Mazie smējās līdz asarām.

—   Zigona tēvs, neuztraucieties, — līdzjūtīgi mierināja Ma­riona. — Jums šī avārija būs tīrais ieguvums, jūs dabūsiet piec­simt pudeļu. Es jums parādīšu slēptuvi. Tas ir mūsu pienākums.

Vecais Zigons gribēja kaut ko dzēlīgi atcirst pretī, bet Mario­nas smaids viņu nomierināja. Fernāns, Zidors un Tatāvs lēkāja pa uzbērumu un sajūsmināti klaigāja.

—   Vai jūs redzējāt? — Tatāvs aiz smiekliem tjkko varēja parunāt. — Gabijs nebremzēja, nē. Viņš sukāja droši uz priekšu un iezvēlās kā pērkona grāviens. Es varu derēt, ka viņš to darīja tīšām.

Berta un Mēlija, saķērušās rokās, šaudījās uz priekšu un at­pakaļ. Bonbons, sarkans kā oga, sita Huanam Spānietim uz pleca.

—    Es neko lieliskāku nebiju redzējis, — Fernāns jūsmoja. — Ja Parīzes-Vintimiljas ātrvilciens uzskrietu virsū ar 120 ki- ometru ātrumu stundā, skats nebūtu iespaidīgāks.

Stāvēdams drusku tālāk, Ceriņu ielas galā, inspektors Sinē )ij visu redzējis. Tur viņš viens pats locījās smieklos. Pār viņa garenajiem vaigiem ritēja lielas asaras:

—   Ak tu resgaļi, resgaļi!

—    Gabij, kur tu paliki? — no ceļa atskanēja saucieni. — Nāc surp!

Gabijs piecēlās, ar lielām pūlēm pārkāpa pāri dzeloņdrātīm un iemetās grāvī. Viņš bija bāls un vairs nesmējās. Visi saskrēja viņam apkārt.

—    Kas tev vainas, Gabij? — Mariona klusiņām jautāja.

—    Nekas, — zēns mulsi pastiepa roku, rādīdams Mazo Na bagu ielu, Melnās Govs ceļu, Pekē klajumu, visu niecīgo, diez­gan neglīto pasaulīti, kas bērniem piederēja un kuru viņi ar savu prieku padarīja skaistu.

—    Tam visam ir beigas, — viņš izmeta un sāka nevaldāmi raudāt.

Bērni saspiedās vēl ciešāk apkārt. Viņus dziļi aizkustināja drauga lielās sirdssāpes, kas viņiem nebija saprotamas.

—    Nekas taču nav noticis, — Mariona mierināja, uzlikdama Gabijam roku uz pleca. — Saskriešanās brīdis bija diezgan smieklīgs, tas tiesa, bet tā nav nekāda traģēdija, tas var notikt kuram katram. Pavaicā Tatāvam . . .

—   Visam ir beigas, Gabijs bezcerīgi elsoja. — Es vairs

nekam nederu. Man pirms trim dienām palika divpadsmit gadu, tikai nevienam nesacīju. Es jutu, ka pa šīm trim dienām esmu kļuvis pilnīgi stulbs. Jūs taču redzējāt. Es vairs neprotu pat tam nelaimīgajam kleperim nosēdēt mugurā. Man viss pa­galam. Jums būs jāizrauga sev cits vadonis.

Bērni skaļi protestēja. Mari­ona pacēlās pirkstgalos un no­skūpstīja lielo Gabiju uz vaiga.

— Tu esi muļķis, — viņa maigi sacīja. — Kas par to, ka tev ir divpadsmit gadu? Mums arī drīz būs divpadsmit, bet tāpēc nav jāšķiras. Mēs augsim visi kopā, gluži vienkārši. Komanda vēl ir stipra. Paskaties, mēs nebeigsim draiskujoties vēl ne rīt, ne parīt.

 — Meitenei taisnība, — vecais Zidors nomurmināja, maliņā stāvēdams. — Sirsnīga draudzība izdaiļo dzīvi.

Gabijs caur asarām ieraudzīja deviņas smaidošas, saules sta/u apmirdzētas sejas: Marionu, Bertu, Mēliju, Zidoru, Fernānu, Tatāvu, Huanu, Krikē un Bonbonu. Arī Gabijs pasmaidīja.

Nēģerēns, pieskrējis pie ratiņiem, nāca atpakaļ, spiezdams kaut ko pie krūtīm.

—   Galva atkal pagalam, — Krikē izbijies pacēla mazās, melnās rociņas uz augšu, rādīdams zirga galvu. Jauna smieklu šalts. Tad bērni tuvāk apskatīja zirgu. Tas nebija daudz cietis, tomēr galva triecienā bija nokritusi.

—   Zirgs negrib savu galvu, tas ir skaidrs, — Gabijs pateica tā, ka nebija ko iebilst, un iespēra zirga galvu Pekē klajuma zālē.

Inspektors Sinē gāja prom pa Melnās Govs ceļu, turēdamies ciešāk pie sienām, lai viņu neviens nepamanītu. Viņam bija ne­ērti rādīties bērnu iemīļotajā stūrīti tik līksmā brīdī. Tomēr izrā­dījās, ka viņa parādīšanās nevienu nesarūgtināja. Gluži otrādi!

—    Inspektora kungs! — Zidors sauca, aicinādams viņu klāt un rādīdams zirgu. — Vai jūs arī negribētu pabraukties?

Inspektors Sinē samiedza acis, izstiepa rokas un ar neslēptām bailēm sejā metās skriet ko kājas nes prom pa Mazo Nabagu ielu.

SATURS

1.     nodaļa. Jaukā ceturtdiena………………………… 5

2.    nodaļa. Ardievu, zirdziņ!………………………… 23

3.     nodaļa. Inspektors Sinē ………………………… 40

4.    nodaļa. Vecā atslēga……………………………… 57

5.    nodaļa. Pamestā fabrika………………………… 76

6.    nodaļa. Mazā meitene vakarā …. 92

7.    nodaļa. Parīzes-Vintimiljas ātrvilciens . 108

8.    nodaļa. Sestais……………………………………. 119

9.    nodaļa. Stāsts par taupītājiem . . . .130

PAUL BERNA

LE CHEVAL SANS TĒTE

Paris 1S55

Redaktore E. Lūse. Māksi, redaktors I. Zvafjūzis. Tehn. redaktore M. A'zupiete. Korektore S. Zēģele. Nodota salikšanai 1960. g. 19. februāri. Parakstīta iespiešanai 1960. g. 19. maijā. Papīra formāts 70 X 92'/,,, 9,25 fiz. iespiedi.; 10,82 uzsk. iespiedi.; 7,40 izdevn. 1. Metiens 25 0Ū0 eks. JT 04640. Maksa 3 rbl. 60 kap.

Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 13008-J1235. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pār­valdes Paraugtipograf'ja Rīgā, Puškina ielā 12. Pašūt. Nr. 346 A(Fr)

[1] vēstures stundās mācama viela.