M.Ibrahimbekovs

LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

STĀSTS

LAI VIŅŠ PALIEK PIE MUMS

Ja cilvēkam tēvs strādā par milicijas priekšnieku, tas, manuprāt, ir ļoti labi. Turklāt nevis par kādas rajona nodaļas, bet gan par visas pilsētas milicijas priekš­nieku. Un ja viņš ir ari labs cilvēks kā, piemēram, mans tētis. Protams, arī viņam piemīt šādi tādi trūkumi. Vecmāmiņa apgalvo, ka neviens cilvēks pasaulē nav bez vainas, bet es domāju tā: trūkumi, kas piemīt manam tētim, ir visai nelieli un tikai divi. Pirmais: viņš pārāk maz uzturas mājās — ne vairāk kā dažas stundas dien­naktī, vakaros es bieži aizmiegu, viņu nesagaidījis. Otrs, jā, otrs trūkums, man šķiet, ir sliktāks nekā pir­mais: mājās tētis visu laiku klusē, reizēm noglauda man galvu un pajautā, kā iet skolā, pārmij pāris tei­kumu ar vecmāmiņu un pēc tam visu vakaru nerunā vairs ne vārda. Patiesību sakot, no vakara daudz nav atlicis, līdz pusnaktij vēl stundas pusotras vai divas. Pat ēdienreizēs tēvs klusē. Es to arī saprotu, jo viņam ar mani nav ko runāt, tāpēc ka pieaugušajiem ir savas intereses, man — savas, tas ir skaidrs, tomēr nez kāpēc šķiet ļoti aizvainojoši, ja tēvs sēž un klusē un viņa iz­skats liecina, ka tēva domas ir aizklīdušas tālu prom, varbūt viņš pat neredz mūs ar vecmāmiņu šajā brīdī.

?

Taču, šis sīkās vainas neņemot vērā, jāatzīst, ka mans tētis, protams, ir vislabākais no visiem manu paziņu vecākiem. Dimas Rasulova tēvs bez vārda runas noper dēlu ar siksnu par vismazāko pārkāpumu. Vienu reizi es pats to redzēju. Tanī dienā viņš īgni atņēma manu sveicienu un tūlīt prasīja Dimam dienasgrāmatu. Bet Dimam tajā divi divnieki — vēsturē un literatūrā. Mans draugs ļoti ilgi rakājās pa portfeli, viņš bija nosvīdis pavisam slapjš, un rokas viņam trīcēja. Pēc tam es ap­tvēru: mani Dima speciāli uzaicināja sev līdzi, cerē­dams, ka svešu cilvēku klātbūtnē tēvs viņu neaiztiks. Taču Rasulovs nepievērsa man nekādu uzmanību. At­klāti sakot, man ir gaužām nepatīkami, ja par mani neliekas ne zinis.

Taču turpmākie notikumi izvērsās vēl sliktāki. Dimas tēvs apskatīja dienasgrāmatu, brītiņu klusēja un tad teica tādā klusā un svinīgā balsī, kādā esmu dzirdējis cilvēkus runājam vienīgi teātrī vai kinofilmās, jā, var­būt arī bērēs.

— Tu esi nelietis, Dima, nelietis! — Šajā mirklī tēvs izskatījās ārkārtīgi cienīgs.

Pēc tam viņš ar acīm Dimam norādīja uz kaut ko un nopūtās. Sākumā es neaptvēru, kas viņam padomā, bet Dima uzreiz saprata, izgāja gaitenī un paņēma pie sie­nas piekārtu platu un smagu siksnu. Ar to rokās Dima vilkās pie tēva, kas joprojām nekustīgi sēdēja uz krēsla, aiz bailēm zēns taisni vai īdēja, tomēr gāja. Tēvs paņēma no Dimas siksnu un paplēta ceļus, dēls nometās rāpus un iebāza galvu starp tēva ceļgaliem, un tēvs sāka viņu sloksnēt. Pie katra cirtiena Dima iegau­dojās smalkā balsī.

Man tas likās pavisam dīvaini, jo, pēc vi<^ spriežot, Dimas tēvs nemaz nedusmojās, gluži otrādi — izskatī­jās, it kā viņam viss notiekošais būtu pretīgs un viņu māktu liela grūtsirdība.

Es draugam pēc tam jautāju, kāpēc viņš pats gājis pēc siksnas un pats iebāzis galvu tēvam starp ceļiem, it kā tas būtu dabiski. Dima paskaidroja, ka tā ir la­bāk, agrāk viņš mēģinājis izvairīties no pēriena, reiz pat iekodis tēvam, taču no tā nekas labs nav iznācis, tēvs viņu tā nomizojis, ka viņš trīs dienas nav varējis iet uz skolu to svītru dēļ, kas palikušas uz rokām un sejas. Tagad, protams, sāpot jau, bet varot paciest.

Es vaicāju Dimam, vai viņš mīl savu tēvu, taču mans draugs par tādu jautājumu nobrīnījās un teica, ka mīl, tas taču paša tēvs. Bija skaidri redzams, ka viņam mans jautājums šķiet dīvains, viņš varbūt pat mazliet apvainojās.

Taču es nezin kāpēc sāku nīst Dimas tēvu, šis naids saglabājās visu mūžu, ja būtu zinājis, ka viņš ir tāds, neparko nebūtu piedalījies kautiņā viņa dēļ. Tiesa gan, es sakāvos, izpildot Dimas lūgumu, tomēr kautiņš no­tika Dimas tēva dēļ. Tagad es nemūžam viņa dēļ to vairs nedarītu. Taču toreiz saplēsos, kaut arī man ne sevišķi patīk kauties.

Dima bija atnācis pie manis ar pītu somu rokās — viņu bieži sūtīja uz veikalu, reizēm arī uz tirgu — un paziņoja, ka viņš esot cieši nolēmis sakauties ar Vovu Jevtušenko, gribot to darīt tūlīt, nekavējoties, un lū­dza mani, drošs paliek drošs, lai eju viņam līdzi, jo pēkšņi tur var gadīties vēl kāds no Vovas draugiem. Ar diviem, protams, Dima netiktu galā.

Es tobrīd līmēju pūķi, un, patiesību sakot, man ne­kur negribējās iet, tāpēc jautāju Dimam, vai kaušanos nevar atlikt uz kādām pāris stundām. Es viņam paskaid­roju: ja tagad aiziešu, līme sažūs un kļūs nederīga, bet vecmāmiņai nepatīk, ja es viņai lūdzu vārīt klīs­teri divreiz dienā.

Dima šausmīgi apvainojās. Viņš man apgalvoja, ka viņa pašreizējais noskaņojums prasa izrēķināšanos ar Vovu tūlīt, nevis pēc trim četrām stundām, un, ja es — pats tuvākais viņa draugs, uz kura palīdzību viņš ce­rējis grūtā brīdī, negribu viņam palīdzēt, tad viņš kaut kā iztiks bez manis. Un noteica: «Uz redzēšanos!» Viņa izskats tobrīd bija ļoti lepns un neatkarīgs.

Es pametu visu uz galda, palūdzu vecmāmiņu neko neaiztikt, teicu, ka atgriezīšos pēc stundas, un devos līdzi Dimam. Viņš uzreiz kļuva ārkārtīgi priecīgs un sīki izklāstīja man kautiņa plānu. Mani interesēja, kā Dima ar Vovu kausies, jo sen nebiju redzējis Dimu kaujamies ar zēniem, parasti viņš aprobežojās ar bries­mīgiem draudiem. Un pēkšņi — še tev! — nolēmis iz- plūkties ar Vovu, kas mūsu klasē skaitās viens no stip­rākajiem. Atklāti runājot, no Dimas tādu nadzīgumu gan nebiju gaidījis, lai gan, manuprāt, Dimam ar Vovu sen vajadzēja pamēroties spēkiem. Tas bija jādara tā paša Dimas tēva dēļ, kurš strādāja mūsu pilsētas meteo­roloģiskajā stacijā par priekšnieku. Šī meteostacija prognozēja laika apstākļus. Reiz Dima bija mani aiz­vedis uz šo staciju, tur uzstādītas visādas ierīces, un Dima tām visām zina nosaukumus: dažādi barometri, vēja rādītāji, lietusmērītāji. Dimas tēvs tur ir pats gal­venais, reizi mēnesi viņš uzstājas pa radio vai televī­zijā un mūsu pilsētas avīzē iespiež rakstus, kuros iz­klāsta šajā mēnesī gaidāmos laika apstē»iļus mūsu pilsētā un tās apkaimē, turklāt paredz tos diezgan pre­cīzi.

Mūsu klasē Dimas tēvam tūlīt tika dota iesauka — «Brīžam Sniegs un Brīžam Lietus». Tā, protams, ir muļķīga iesauka, bet visiem nez kāpēc iepatikās, un Dimas tēvu sauc tikai šajos vārdos. Sevišķi sajūsmināts par to bija Jevtušenko, viņš katru dienu izdomāja kādu joku: no rīta ierodas skolā, pagaida, līdz salasās visa klase, pēc tam saka kaut ko apmēram tādā garā: «Va­kar pa radio atkal uzstājās Brīžam Sniegs un Brīžam Lietus, apsolīja svētdien pēcpusdienā sausu ledu un plombīru ar zemeņu ievārījumu,» — un pats riebīgi zviedz. Dīvainākais, ka visa klase katru reizi vai mirst aiz smiekliem, arī es nekādi nevaru noturēties nesmē­jies, lai gan ļoti labi saprotu, ka Vova ir šausmīgi stulbs un nevar izdomāt neko asprātīgāku. Taču Dimu, manuprāt, visvairāk sāpina Ļenas smiekli. Līdzko Vova pasaka savu kārtējo joku par Dimas tēvu, meitene sāk smieties vai līdz zemei locīdamās. Visi jau gana izsmē- jušies, klasē ienākusi ģeogrāfijas skolotāja, pirmdienās mums pirmā stunda ir ģeogrāfija, bet pēkšņi Ļena at­kal sāk smieties, un viņai pievienojas visi pārējie, jo nemaz nav iespējams nesmieties, ja Ļena to dara — viņas jautrība ir lipīga. Pat mūsu stingrā ģeogrāfijas skolotāja nespēj nopietni saskaisties par Ļenas uzve­dību, aizrāda gan viņai, taču bez īstas stingrības. Bet es pavisam skaidri zinu, ka Ļenas smiekli Dimu sāpina.

Vispār mūsu klasē ikvienam ir kāda pastāvīga vai pagaidu iesauka. Arī skolotājiem tāpat: piemēram, matemātikas skolotājs mums iekristīts par «Vārītu Rā­ceni», tāpēc ka viņš katram, kas izsaukts pie tāfeles un neprot atrisināt uzdevumu, saka vienu un to pašu: «Te taču nav nemaz ko domāt, tas ir vienkāršāk nekā vā­rīt rāceņus.» Vēstures skolotāju nez kāpēc sauc par Limpopo, neviens neatceras, kurā klasē mēs viņu esam sākuši tā saukt, citi apgalvo, ka viņš visu mūžu tā dē­vēts, bet, kāpēc tieši tā, — to neviens nezina, kāds sakars mūsu skolotājam ar Limpopo. Biologu par Sus- ļiku vien dēvējam, taču atliek tikai paskatīties uz viņu, lai saprastu, kāpēc viņš tā iesaukts.

Tomēr līdz šim vēl neesmu dzirdējis, ka arī kāda skolēna tēvs būtu guvis iesauku. Skaidrs, ka Dimam ir ļoti nepatīkami. Reiz pirms fizkultūras stundas ģērb­tuvē, kad tur atradās tikai zēni, es teicu, ka mūsu rī­cība ir negodīga, un visi man piekrita, ka tā patiešām nav laba. Visi, tikai Vova ne. Viņš atcirta, ka sauks citus tā, kā pats gribēs. Un viņa ģīmis tobrīd bija tik riebīgs — tieši tāds, kas prasīt prasās, lai pa to iegāztu. Es jau taisījos to darīt, bet apķēros, ka runa ir nevis par manu, bet gan Dimas tēvu. Dima šo sarunu dzir­dēja, bet klusēja.

Vispār man nemaz nepatīk kauties. Mūsu klasē gan­drīz visi ir savstarpēji mērojušies spēkiem kaut vai vienu reizi. Es gan ne: pie manis neviens nekad nelien. Tā ir sagadījies, ka neviens no mūsu klases sen nav man uzmācies, visi zina, ka man nepatīk kauties. Bet tagad es eju Dimam līdzi, lai piedalītos kautiņā. Kas gan es būtu viņam par draugu, gandrīz vai vienīgo, ja grūtā brīdī atteiktos palīdzēt?

Kad pienācām pie skolas, Dima man izklāstīja savu plānu. Kā izrādījās, viņš pateicis Vovam, ka ieradīsies kopā ar mani, bet es nodomāju — Vova pats uzminē­jis, ka Dima pasauks līdzi mani, jo visi zina: Dimam bez manis nav neviena cita, ko paaicināt. Vova atbil­dējis, ka arī viņš nebūs viens.

Mēs iegājām skolas pagalmā un tūlīt ieraudzījām šos abus — Vovu un viņa draudziņu, man pilnīgi svešu zēnu; abi stāvēja un skatījās, kā astotā klase spēlē vo­lejbolu. Mūs pamanījis, Vova pasmīnēja un iečukstēja kaut ko savam biedram ausī. Viņi aizgāja aiz skolas ēkas, mēs darījām to pašu, tikai no pretējās puses. Tur starp skolas sienu un sētu ir tāda vieta, kura nav re­dzama pa logiem, un tur parasti notiek kautiņi. Pa ce­ļam Dima man čukstus atgādināja, ka cīniņā pats gal­venais ir pēkšņums, tāpēc nepieciešams, lai mēs sāktu pirmie, un piebilda, ka tūlīt bez kādas runas jāsāk kauties, viņš ņemšot priekšā Vovu, bet es otru zēnu.

Taču man nepavisam negribējās plūkties, un pēkšņi es sajutu vēderā aukstumu. Toreiz, kad pašiem labāka­jiem ceturtās un piektās klases audzēkņiem lika spēlēt koncertā par godu vecāku sapulcei, arī toreiz sajutu vēderā tādu pašu saltumu kā tagad. Kad piegāju pie klavierēm, biju pat aizmirsis, kas man jāspēlē. Labi, ka skolas direktors paziņoja: audzēknis izpildīs Leš- horna etīdi. Pats neparko nebūtu atcerējies!

Mēs piegājām viņiem pavisam tuvu, un mana sliktā jutoņa acumirklī izgaisa, tiklīdz ieraudzīju Vovas ne­kaunīgo ģīmi, es pat nožēloju, ka plūkšos nevis ar viņu, bet ar kādu svešu viņa draugu. Atvēzējos un no visa spēka cirtu ar dūri Vovas draugam pa galvu, mēr­ķēju pa degunu, bet trāpīju pierē, jo viņš pieliecās. Tā sākās mūsu plūkšanās.

Vovas draugs lāgā neprata kauties, visu laiku mēģi­nāja mani sagrābt ar rokām, bet es neļāvos, tāpēc ka tāda cīkstēšanās ir pats sliktākais, kas var būt. Un tad šausmīgi izbrīnījies pamanīju, ka pēkšņi man uzbrūk arī Vova. Es nemaz nenobijos, tikai, briesmīgi pār­steigts, tagad sāku plūkties ar diviem reizē. Vova, pro­tams, kāvās daudz labāk nekā viņa draugs, tūlīt sajutu mutē sāļu garšu un sapratu, ka viņš pārsitis man lūpu. Taču arī es divas reizes viņam labi trāpīju pa aci un pārsitu viņa draugam degunu. Pēc tam šis pats draugs tomēr pielavījās pie manis, satvēra ap vidu, un nu mēs novēlāmies uz asfalta. Vova ik reizi, kad es atrados virs viņa drauga, dauzīja ar dūri man pa muguru un pa galvu. Tas mani ārkārtīgi sadusmoja, bet es nevarēju neko izdarīt, rokas bija aizņemtas, tomēr es izmanījos un tā iespēru viņam ar kāju pa ceļgalu, ka viņš uzreiz saliecās. Šajā brīdī beidzot ieraudzīju Dimu. Viņš stā­vēja pie sētas, vicināja pīto somu virs galvas un klie­dza pilnā kaklā kā futbola spēlē: «Sadod! Vēlreiz sadod tam preteklim! Lieliski!» Pēc tam paskrēja sāņus un uzsauca Vovam: «Vai dabūji par Sniegu un Lietu? Ja nepietiek, dabūsi vēl!»

Vova metās viņam pakaļ, lēkdams uz vienas kājas, bet apstājās un atkal satvēra celi: laikam es biju viņam pamatīgi trāpījis, pēc tam iegāza man vēlreiz pa galvu, taču ne pārāk sāpīgi; acīmredzot viņš juta, ka plūkšanās jau iet uz beigām. Vienmēr pienāk tāds brī­dis, kad visi jūt — kautiņš beidzies. Kāpēc tāds mir­klis iestājas — tas man nav saprotams. Un tieši šajā brīdī pieskrēja Ļena, kāpēc viņa atradās šeit, tas man vēl līdz šai dienai nav skaidrs, parasti meitenes šeit nekad nenāk. Varēja taču atskriet brīdi vēlāk, tad viss jau būtu kārtībā, bet viņa piesteidzās tieši tad, kad mēs ar Vovas draugu vārtījāmies pa zemi un Vova zve­tēja man pa galvu. Ļena sagrāba Vovas draugu aiz ap­kakles un sāka šo raut no manis nost, bet Vovam uz­sauca: viņš to vien protot kā divatā uzbrukt vienam.

Vovam jau tā bija slikts noskaņojums, tagad viņš pavisam apjuka un nomurmināja, ka nevienam nav uz­brucis un netaisās uzbrukt, taču sevi piekaut gan ne­ļaušot, un ieteica Ļenai velti neapvainot cilvēkus, iekams nav noskaidrojusi patiesos apstākļus.

Ļena klusēja un ļoti aizdomīgi skatījās uz Vovu, bet viņš mulsa arvien vairāk, tas bija acīm redzams, pat man kļuva viņa žēl, tāpēc, kad bijām gabaliņu pagā­juši, es paskaidroju Ļenai, ka mēs ar Dimu pirmie uz- brukām Vovam un viņa draugam.

Ļena un Dima tīrīja man jaku, turklāt Dima mani lielīja, cik es bijis drosmīgs un kā tiem abiem sadevis. Viņš vēl piebilda, ka pats par vienu sekundi esot no­kavējis kautiņa sākumu savas somas dēļ, kurā nesis kartupeļus un augļus, jo meklējis, kur to nolikt: ja šo somu viņam kāds nozagtu, tad viņš mājās vairs ne­drīkstētu rādīties. No Dimas vārdiem izrietēja, ka es pa to laiku esot pamatīgi sadevis Vovam un tā drau­gam, tāpēc jebkāda iejaukšanās bijusi lieka un pat bīstama Vovam un viņa sabiedrotajam.

Dima sīki attēloja Ļenai katru sitienu, ko saņēmuši mani pretinieki, un aprakstīja, kāda rīt izskatīsies Vo­vas fizionomija — deguns uztūcis un zilumi zem kat­ras acs. Viņš runāja bez apstājas, sīki aprakstīdams kautiņu, un bez jēgas slavēja mani. Es zināju, kāpēc Dima ne mirkli neapklust: viņš baidījās, ka es vaicāšu, kāpēc viņš nav sācis kauties vienā laikā ar mani, kā bijām norunājuši. Taču es pat netaisījos to jautāt, it sevišķi Ļenas klātbūtnē. Tur nemaz nav ko jautāt, viss jau tāpat ir skaidrs.

Pie durvīm es nezvanīju, bet atslēdzu tās ar savu atslēgu. Mēģinājām nemanīti ielavīties manā istabā, lai vecmāmiņa mani neieraudzītu, taču mums tas neizde­vās, mēs viņu sastapām gaitenī. Ieraudzījusi manu lūpu, viņa tūlīt ievaidējās, pēc tam aizskrēja uz vir­tuvi, izņēma no ledusskapja gabaliņu ledus un lika man piespiest to pie mutes.

Ļena paskaidroja vecmāmiņai, ka man uzbrukuši ne­pazīstami huligāni, bet es neesot nobijies un ļoti dros­mīgi ticis ar tiem galā. Uz Ļenu var droši paļauties, viņa nav kā citas mūsu meitenes, re, neteica vis vec māmuļai, ka es sakāvos ar Jevtuhu. Biju aizmirsis viņu brīdināt, bet viņai pašai ienāca prātā, ko teikt un ko ne.

Vecmāmuļa turpināja: ja jau huligāni vairs nebaidās uzbrukt paša pilsētas milicijas priekšnieka dēlam, tātad ar viņiem nekādi vairs nevar tikt galā, šie huligānf zaudējuši jebkādu mēra sajūtu, tādā pilsētā vispār ne­vajag dzīvot — tagad tik ašāk jāsavāc mantas un jā­pārceļas uz dzīvi kaut kur citur, kur vēl pastāv likumu un kārtība, piemēram, uz Maskavu vai Ļeņingradu. Be2 apstājas pukodamās, vecmāmiņa vēlreiz no kartupeļu miltiem savārīja man svaigu klīsteri, un mēs trijatā salīmējām ļoti jauku jaunas konstrukcijas pūķi, izman­tojot rasējumus no «Junij tehņik». Mēs gatavojāmies iet un pūķi palaist, bet vecmāmuļa iebilda; viņa uzska­tīja, ka no mūsu mājas neviens cilvēks nedrīkst aiziet, nepaēdis pusdienas.

Vecmāmuļa piezvanīja Ļenas māmiņai un paziņoja, ka Ļena paliks pie mums uz pusdienām. Es par to no­priecājos, jo man nepatīk ēst vienam, par viesiem es vienmēr priecājos. 2ēl vienīgi, ka tie pie mums iero­das visai reti, mūs apcierao tikai dažas kaimiņienes — vecmāmuļas draudzenes — un mani biedri. Vairāk ne­viens nenāk, nav tā kā agrāk.

Vecmāmuļa atļāva Dimam iet, jo viņš parādīja somu ar kartupeļiem un augļiem un zvērēja, ka viņu ar visu somu mājās gaidīt gaida. Pēc viņa aiziešanas es nodo­māju: Dima, protams, nemūžam neteiks savam tēvam, ka mēs šodien viņa dēļ sakāvāmies, arī es Dimas vietā to nekad nedarītu, taču interesanti — vai Dimas tēvam būtu patīkami to dzirdēt vai arī, gluži otrādi, viņš sadusmo­tos? Varbūt Rasulovs, uzzinājis, ka dēls viņu aizstāvē­jis, beigtu to dauzīt dienasgrāmatas un vispār dažādu sīkumu dēļ? Kas to lai zina. Taču viens kas tiesa: kopš tās dienas Vova vairs nemuldēja ne vārda par Dimas tēvu, kaut arī tas, tāpat kā agrāk, katra mēneša sā­kumā uzstājās gan pa radio, gan televīzijā. Es zinu skaidri, ka Vova tagad klusēja nevis aiz bailēm, mums taču toreiz neizdevās viņu piekaut, plūkšanās beidzās, var teikt, neizšķirti, turklāt Vova nav bailīgs, ar vienu kautiņu viņu neiebiedēsi. Es vēl neesmu ticis skaidrībā, kas tur īsti slēpjas.

Savu tēvu man gan nekad nav nācies aizstāvēt. Pa­tiesība sakot, tādas vajadzības nekad nav bijis. Tas tā­pēc, ka mans tētis nav tāds kā Dimas tēvs, ne tikai Dimas, visā mūsu klasē, varbūt pat visā skolā nevie­nam nav tāda tēva kā manējais. Reizēm man šķiet, ka daudzi mūsu zēni vēlas būt tādi kā viņš. Es pats, pie­mēram, ļoti gribētu, liels izaudzis, būt līdzīgs viņam. Kad mēs ar tēti aizbraucam uz pludmali — diemžēl tas notiek visai reti, trīs četras reizes pa vasaru —, visi man pazīstamie zēni noskatās viņam pakaļ. Un ne tikai zēni vien. Tas arī saprotams. Mans tētis ir slaida auguma — metrs astoņdesmit astoņi centimetri, tā rakstīts viņa karaklausības apliecībā, es pats redzēju, bet tas nozīmē, ka ar zābakiem kājās tētis ir vēl ga­rāks, vismaz metru deviņdesmit. Katram taču skaidrs: karaklausības apliecībā jāraksta precīzi dati, tāpēc cil­vēkam, mērot garumu, jābūt ne tikai bez zābakiem, kam ir pamatīgas zoles, jābūt pat bez zeķēm, ar kai­lām kājām.

Kad tētis ir izģērbies, viņš izskatās pēc svarcēlāja, jo viss viņa ķermenis veidots no spēcīgiem muskuļiem. Ja viņš saliec roku elkonī, nu — saliec tāpat vien, ne­vis speciāli savelk muskuļus, zem plānās ādas izveido­jas liels kamols. Varbūt viņam nav tik pamatīgi mus­kuļi kā pašiem slavenākajiem svarcēlājiem, kurus rāda pa televīziju, toties viņam ir normāls, pat tievs viduk­lis un plati pleci, turpretī visi svarcēlāji, lai gan mus­kuļoti un stipri, ir ar lieliem vēderiem un gaļīgu krūšu muskulatūru. Drīzāk jau tētis izskatās pēc vingrotāja, ļoti spēcīga vingrotāja, patiesībā viņš arī ir ļoti stiprs, tikai ar to nekad nelielās. Atceros, reiz mūsu mājā at­veda seifu. Mēs ar vecmāmuļu bijām šausmīgi izbrīnī­jušies — kā tad tā, ne no šā, ne no tā pēkšņi atved seifu. Divi vīri ar lielām grūtībām nolaida to no sma­gās automašīnas kravas kastes, pēc tam ar troksni un skaļām klaigām uzvilka pa trīs pakāpieniem uz lieveņa, atpūtās un tikai tad ienesa seifu priekšnamā. Te vīri to atstāja, jo nekādu citu norādījumu viņi nebija saņē­muši, bet vecmāmiņai, kā izrādījās, nebija ne mazākā priekšstata, kur dzīvoklī jāatrodas seifam. Kad tētis pārradās no darba, viņa pirmais jautājums bija: kāpēc krāvēji nav uznesusi seifu otrajā stāvā viņa kabinetā, bet atstājuši to priekšnamā pašā vidū. Vecmāmiņa jutās aizskarta, viņa bieži apvainojās par tēta vārdiem un atbildēja, ka agrākajā dzīvoklī, viņas nelaiķa vīram, tas ir, manam vectēvam, vēl dzīvam esot, viņiem labā­kās mēbeles vienmēr bijušas taisītas no Karēlijas bērza koksnes, stāvējis pat flīģelis, bet seifa nav bijis, taču, runājot pavisam atklāti, viņa līdz pat šai dienai nav dzirdējusi, ka dzīvoklī var atrasties seifs; kur tam būtu jāstāv, viņa nekad nav zinājusi un tagad, vecumdienās, nejūt arī nekādu vēlēšanos to uzzināt.

Beigās vecmāmuļa teica — viņa vienmēr pašu gal­veno saka beigās —, ka abi krāvēji ir atstājuši savu adresi un telefonu, ja kādreiz vēl ievajadzētos viņu pa­līdzības, un viņiem rīt no rīta var piezvanīt un palūgt, lai viņi atnāk un uznes seifu otrajā stāvā.

Tētis klusēdams noklausījās, ko vecmāmuļa runā. Svešam cilvēkam liktos, ka viņš klausās uzmanīgi, taču es zināju, ka tā nav, ka viņš nedzird gandrīz nevienu viņas vārdu, jo domā ko citu. Bet ko?

Viņš noklausījās visu, ko vecmāmiņa stāsta, un ne­teica neko, lai gan bija skaidri redzams, ka vecmāmuļa gaida viņa atbildi. Viņš tikai pamāja ar galvu. Kad vec­māmiņa izgāja virtuvē klāt galdu, tētis novilka formas svārkus, piegāja pie seifa un, apņēmis to ar abām ro­kām, pacēla sev uz krūtīm. Viņš neapstājās nevienu reizi — ne uz kāpnēm, ne otrā stāva gaitenī —, aiz­nesa dzelzs skapi uz savu kabinetu un nolika to tajā vietā, kur tas stāv vēl šodien.

Tagad šajā seifā glabājas kaut kādas vēstules un fo­togrāfijas, pistole, ne tā, kuru mans tētis nēsā makstī pie sāniem, bet cita, arī «TT», tomēr savādāka, un vēl kaut kādi dokumenti. Kad uzzināju, ka otru seifa at­slēgu tētis atdevis vecmāmiņas glabāšanā, es sāku šau­bīties par šo dokumentu siepenumu. Bet varbūt tētis domā, ka mūsu vecmāmiņai var visu uzticēt?

Nezinu, es nekad nezinu, ko tētis domā, kamēr viņš pats to nepasaka. Naudu seifā tēvs neliek, tā glabājas viņa rakstāmgalda vidējā atvilktnē, un vecmāmiņa gan­drīz katru dienu ņem no turienes tēriņam. Šī atvilktne, tāpat kā visas pārējās, kā arī galdu, skapju un kumo­des durtiņas nav aizslēgtas. Vecmāmiņai nepatīk no­ņemties ar atslēgām. Es vienmēr esmu brīnījies, kāpēc viņa seifu tur aizslēgtu. Droši vien baidās, ka es pa­ņemšu pistoli.

Šajā seifā ielikta arī tēva karaklausības apliecība. To es paguvu uzmanīgi lappusi pēc lappuses izlasīt, pirms seifu aizslēdza. Patiesību sakot, neko jaunu par tēvu es neuzzināju, arī pirms iepazīšanās ar šo apliecību man nebija nekāds noslēpums, ka tētim ir četrdesmit viens gads, ka viņš ir pulkvedis, par drošsirdību apbalvots ar diviem ordeņiem un zelta pulksteni. Tomēr bija ļoti patīkami un interesanti to visu izlasīt apliecībā.

Cik jauki, ka ir tāds tētis. Varēja taču gadīties arī tā, ka man ir pavisam citāds tēvs, tas jau nav atkarīgs no cilvēka, kāds ir viņa tēvs, to izvēlēties nav iespē­jams. 2ēl vienīgi, ka viņš tik reti dzīvo mājās. Vai ne­būtu labi, ja viņš katru dienu pusdienotu mājās reizē ar mums? Gandrīz ikviena mana klasesbiedra mājās pie pusdienu un vakariņu galda sēžas visi reizē, bet mums tā nav nekad. Arī pašlaik, piemēram, vecmāmiņa uz­klāj galdu četriem cilvēkiem, bet pati gandrīz droši zina, ka tētis neieradīsies. Reiz es jautāju, kāpēc viņa tā dara, vai viņai patīk katru reizi uzlikt uz galda lieku šķīvi un citus galda piederumus, bet vecmāmiņa man paskaidroja, ka pieklājīgās mājās galdu noteikti klāj visiem, vienīgi tad ne, ja kāds ir aizbraucis vai speciāli brīdinājis, ka neieradīsies uz pusdienām.

Es apsvēru, kas iznāktu, ja tētis katru reizi brīdi­nātu, ka viņš pusdienās neieradīsies, viņam taču būtu daudz izdevīgāk speciāli piesacīt tajās reizēs, kad viņš varēs ierasties. Vecmāmiņa droši vien par to bija do­mājusi jau agrāk, pirms es jautāju, jo pastāstīja man, kā jābūt pieklājīgās mājās un kā viss bijis viņas ģi­menē, kad vectēvs vēl dzīvoja.

Vispār viņai patīk atcerēties tos laikus, kad vectē­tiņš vēl bijis dzīvs. Viņa stāsta ļoti interesanti, bet man šķiet, ka svešus cilvēkus mans vectētiņš sevišķi neinte­resē, tāpēc es ieslēdzu televizoru un mēs ar Ļenu sā­kām skatīties raidījumus, kamēr vecmāmiņa klāja galdu. Es biju ieslēdzis īstajā brīdī, jo rādīja multiplikācijas filmu «Mauglis», kas man ļoti patīk. Tiesa gan, pavi­sam nesen es izlasīju grāmatu «Mauglis», un tā man likās daudz interesantāka nekā šī filma. Ir kādas divas vai trīs multiplikācijas filmas, kuras skatos ar lielu patiku, — «Bonifācija brīvdienas», «Nu, pagaidi!» un «Brēmenes muzikanti». Šīs filmas bieži rāda pa televī­ziju, bet es nezinu nevienu cilvēku, kuram būtu apni­cis tās skatīties. Esmu gatavs tās noskatīties katru dienu. Taču arī «Maugli» mēs tagad skatījāmies ar lielu patiku, jo Ļena nebija šo grāmatu lasījusi, tāpēc filmai sekoja ar sevišķu interesi, bet, kad Banderlogi nozaga Maugli, viņa no bailēm pat aizvēra acis — tas ari saprotams, jo meitene taču nezināja, ka vēlāk viss būs kārtībā un Bagira, Balu un Kaa Maugli izglābs. Lai arī Ļena ir gudra meitene, tomēr viņa ļoti maz lasa grāmatas, vienīgi to, ko skolā uzdod, pat «Trīs muske­tierus» līdz šim laikam nav izlasījusi. Viņa gan apgalvo, ka šo grāmatu nav nemaz ko lasīt, jo saturu viņa jau zinot — to es viņai atstāstīju.

Mēs vēl sēdējām pie televizora, kad pēkšņi pārradās tētis. Kāda necerēta laime! Ļena pie mums pusdienos, un tētis arī pārnācis! Esmu ievērojis, ja no rīta cilvē­kam neveicas, tad bieži pēc tam uz vakara pusi sāk iet labāk, kā, piemēram, šodien. Tētis sasveicinājās ar mums un uzkāpa otrajā stāvā pārģērbties.

Tikko viņš bija pārnācis, televizors mani vairs nein­teresēja. Mēs ar Ļenu izgājām nomazgāt rokas un tad sēdāmies pie galda, arī tētis pa to laiku nonāca lejā no otrā stāva. Viņš jau bija nomazgājies un pārģērbies, jo visu dara ļoti veikli. Arī civilais tērps viņam labi piestāv, kaut visu laiku liekas, ka tā ir militārā forma.

Vecmāmuļa novēlēja mums labu ēstgribu, un mēs sākām pusdienot. Pie galda tētis ar mums gandrīz ne­runāja, bet man šausmīgi gribējās, lai -viņš ar mums patērzētu, es sāku gudrot, ko viņam uzprasīt, kā iesākt sarunu, taču neko nevarēju izdomāt. Ēdām klusēdami, pat mēs ar Ļenu vairs nepārmijām ne vārda. Pēkšņi tētis pats ierunājās, turklāt par ļoti interesantu tematu.

—    Vai jums patīk cirks? — viņš jautāja Ļenai.

Manuprāt, Ļenai ārkārtīgi glaimoja, ka tētis viņu uz­runāja ar jūs, aiz sajūsmas viņai nosarka pat ausu ļi­piņas.

—    Reizēm aizeju, — Ļena atbildēja un, mazliet pa­domājusi, piebilda: — Ļoti patīk.

—    Tad ir pavisam labi, — tētis noteica. — Šodien avīzē bija paziņojums, ka ieradusies liela cirka trupa ar jaunu programmu un svētdien notiks pirmizrāde. Es jūs abus ielūdzu. Vai vecāki jums atļaus apmeklēt svētdien dienas izrādi?

—    Ai, protams! — Ļena izsaucās. — Vecāki man at­ļauj visu.

—     Patiešām? — tētis brīnījās.

—    Visu, — Ļena apgalvoja. — Ja es ko lūdzu, viņi vienmēr atļauj.

Meitene sāka uzskaitīt, ko visu vecāki viņai atļauj, bet es jau manīju, ka tētis viņā nemaz neklausās, atkal domā kaut ko citu.

Es gudroju, vai tētis pats arī ies kopā ar mums uz cirku vai neies. Tomēr laikam ies gan, jo viņš taču skaidri un gaiši pateica, ka ielūdz mūs; kas gan ielūdz bērnus uz cirku, bet pats neiet?

Drošības dēļ gribēju viņam to pajautāt, bet viņš pie­cēlās no galda, pateicās vecmāmiņai par pusdienām un devās uz savu kabinetu. Nedzēra pat tēju. Vecmāmiņa viņam aiz muguras noteica: «Veseli ēduši!» — taču ne tādā balsī, kā viņa parasti saka man, pateica pieklājīgi, bet vēsi.

Pēc viņa aiziešanas es sadrūmu, man vienmēr ir skumji, kad tētis aiziet. Nekādi nevaru pierast pie tā, katru reizi uznāk grūtsirdība. Un neko tur nevaru da­rīt.

Mēs ar Ļenu izgājām pagalmā, gribējām palaist pūķi, bet bija pavisam satumsis, tāpēc norunājām atlikt uz rītdienu. Protams, pūķis uzlidotu arī tagad. Taču kāds labums, ja viņš uzlido, bet mēs to neredzam? Ļena ierunājās, ka viņa labāk ies uz mājām mācīties, bet rīt atnāks agrāk, tūlīt pēc skolas, un tad mēs palaidīsim pūķi.

Es gāju pavadīt Ļenu, un pa ceļam mēs runājām, kaut ātrāk paietu šīs divas dienas, vēl labāk, ja to vis­pār nebūtu un svētdiena būtu jau atnākusi. Es vēl vien­mēr domāju, vai tētis nāks uz cirku vai ne, bet Ļenai par savām šaubām neteicu.

Pēkšņi Ļena atcerējās, ka nav pateikusies manam tē­tim par ielūgumu un tas ir ļoti nepieklājīgi. Mirkli padomājusi, viņa nolēma, ka to var izdarīt arī svētdien cirkā. Meitene bija pārliecināta, ka tētis noteikti nāks ar mums kopā.

—    Vai tev patīk mans tētis? — es vaicāju Ļenai.

—    Tavs tētis?

Mūsu klasē visiem zināms — ja Ļena kaut ko pār­jautā, tad viņa vai nu negrib, vai arī nezina, ko atbil­dēt.

—    Tavs tētis man patīk, protams, — Ļena atbildēja.

Taču es jutu, ka viņa blēdās un kaut ko negrib teikt.

—     Kas tev patīk viņā? — es neatlaidos.

—    Viss patīk, — Ļena atsaucās. — Patiešām, goda, goda vārds, itin viss. Tikai viņš ir tāds skarbs. Viņa klātbūtnē nemaz negribas runāt. (Ha, viņai negriboties runāt, pati tarkšķēja viņa klātbūtnē kā žagata, bet ta­gad apgalvo, ka negriboties runāt.) Kad tavs tētis ir klāt, — Ļena turpināja, — man nez kāpēc sāk likties, ka esmu kaut ko sliktu izdarījusi: vai nu neesmu iemā­cījusies, vai arī viņš dabūjis zināt, ka vakar mēs aiz­bēgām no bioloģijas un aizgājām uz kino.

—     Kāpēc tev tā liekas? — es >r!nījos. Nekad nevar zināt, ko Ļena atkal pateiks.

—     Liekas — un viss, — Ļena ietiepīgi atkārtoja. — Ari ar tevi viņš sarunājas pavisam dīvaini. Visu laiku cieš klusu, bet, kad ierunājas, tad tā diezgan sa­vādi. Tieši kā ar pieaugušu cilvēku. Mans tētis ar mani gan nekad tā nerunā.

—    Kā tad tavs tētis ar tevi sarunājas? — es jautāju.

—     Manējais runā ar mani pavisam citādi, — Ļena atteica sapņainā balsi. Es jau zināju, ka tagad viņa sāks fantazēt. — Pirmkārt, mans tēvs ļoti priecājas, mani redzot, viņš nevienu reizi nav aizgājis uz darbu, neat­vadījies no manis, katrā ziņā viņš pienāk, paceļ mani gaisā un noskūpsta. Es esmu izaugusi un kļuvusi diez­gan smaga, tomēr viņš katru dienu mani paceļ un no­mutē, arī tad, ja esmu saņēmusi divnieku. Otrkārt, gandrīz katru dienu viņš piezvana no darba un runā ar mani, it sevišķi, ja zina, ka esmu mājās viena, un allaž apvaicājas, kā es jūtos. Treškārt, par visu vairāk pasaulē viņam patīk pastaigāties ar mani pa pilsētu.

Ļena vēl ilgi uzskaitīja — «ceturtkārt», «piektkārt», «sestkārt».

Viņa var runāt bez pārtraukuma, kamēr viņu neap- stādina. Es gāju meitenei līdzās un domāju, ka viņa, protams, daudz ko piefantazē, tomēr šķiet, ka lielākā daļa ir taisnība. Tas laikam ir ļoti patīkami, ja tēvs izturas tik mīļi pret tevi.

Man ienāca prātā, ka mans tēvs ne reizi nav pacēlis mani un nav noskūpstījis, lai gan tas viņam nemaz ne­būtu grūti izdarāms, viņš taču ir daudz spēcīgāks par Ļenas tēvu. Vismaz piecpadsmit reizes stiprāks, varbūt pat vēl vairāk. Arī tāpat vien pastaigāties pa pilsētu viņš ar mani nekad nav gājis, pat ja nepieciešams aiz­iet uz veikalu man kaut ko nopirkt, tad vecmāmiņa nāk man līdzi. Tiesa gan, tādos gadījumos tētis vecmā­miņai vienmēr piedāvā mašīnu un mēs ar to braucam uz veikalu, bet tik un tā man patiktu daudz labāk, ja viņš nāktu kopā ar mani.

Es jau esmu ievērojis, ka lielākā daļa mūsu klases zēnu uz veikalu iet galvenokārt ar tēviem, bet meite­nes ar mātēm… Mani ieraugot, tētis nepavisam neprie­cājas tā kā Ļenas tēvs. Varbūt ari priecājas, bet viņš to neizrāda. Reizēm liekas, ka viņš gan skatās uz mani, bet patiesībā nemaz neredz mani vai ar! redz pavisam neskaidri. Šodien pat — viņš taču neredzēja, ka man pārsista lūpa, vecmāmiņa tūdaļ pamanīja, bet viņš ne. Tas ir pavisam kas cits, ja šoreiz es pats esmu ļoti apmierināts, ka viņš nav pievērsis uzmanību manai sa- tūkušajai mutei.

Šīs domas par tēvu mani nepatīkami aizskāra. Sāku pie­vērsties kam citam, lai nepatīkamā sajūta izgaistu: Ļe­nas tēva sirsnīgā izturēšanās pret savu bērnu ir sapro­tama, jo Ļena ir meitene, bet visām meitenēm patīk, ja pret viņām izturas mīlīgi, taču es neesmu nekāds sku­ķis, esmu ļoti stiprs, varbūt pats spēcīgākais no mūsē­jiem, kaut arī klasē gandrīz puse zēnu ir dažus mēnešus vecāki par mani, viens otrs arī veselu gadu vecāks. Vienīgi Vova ir tikpat stiprs kā es, bet nevienam nav skaidri zināms, kurš no mums spēcīgāks.

No šīm domām kļuva mazliet vieglāk, lai gan kaut kāds rūgtums sirdī palika.

—    Tomēr mans tētis ir ļoti labs, — es teicu Ļenai. — Tu viņu reti redzi, tāpēc labi nepazīsti. Viņš ir ļoti labs, tikai pie viņa jāpierod.

—    Bet es nemaz neesmu teikusi, ka viņš ir slikts, — Ļena atsaucās un paraustīja plecus. — Ne reizi neesmu apgalvojusi, ka viņš nav labs. Tavs tētis ir ļoti intere­sants un līdzīgs vienam aktierim no filmas «Klusā se­zona». Pag, pag, tūlīt atcerēšos un pateikšu, kā viņu sauc.

Mēs sākām minēt, kā sauc to aktieri, tomēr neatce­rējāmies. Toreiz mēs abi bijām aizgājuši uz «Kluso se­zonu». Biļetes kasē mums pārdeva bez vārda runas, bet kontrolieris mūs neparko negribēja laist iekšā, teica, ka bērniem līdz sešpadsmit gadiem ieeja vispār aiz­liegta, šis turklāt vēl ir vakara seanss, nevaru, saka, jums nekādi palīdzēt. Ha, pulksten sešos esot vakara seanss! Tur jau gailim jāsmejas! Ļena uzmeta lūpu, viss viņas izskats liecināja — vēl brīdis, un viņa sāks rau­dāt. Taisnību sakot, ari es biju šausmīgi aizvainots, bet raudāt kino dēļ gan netaisījos, vispār es reti kad raudu, esmu pat aizmirsis, kad pēdējo reizi to darīju.

Mēs jau grasījāmies iet prom, bet tajā mirklī pie kases ieraudzīju krusttēvu Toļu. Arī viņš pamanīja mūs, un abi ar sievu nāca uz mūsu pusi. Krusttēvs Toļa ir mana tēva šoferis. Viņš ir ne tikai šoferis, bet arī virs­dienesta seržants. Tētim vispār ir divi šoferi, viņi strādā pārmaiņus pēc kārtas — vienu reizi dienā, vienu — naktī.

Otru šoferi sauc par krusttēvu Sašu, arī viņš ir ser­žants, bet man labāk patīk krusttēvs Toļa. Viņš izturas draudzīgi pret mani, parunājas ar mani, interesējas, kā iet pa skolu, un es viņam visu izstāstu, jo jūtu, ka viņš manī klausās nevis aiz pieklājības, bet pa īstam. Tēvocis Toļa katru gadu pasūta man avīzes un žurnā­lus, laikrakstus pieaugušajiem tētis saņem darbā, bet man pasūta uz mājām. Katru gadu tēvs dod tēvocim Toļam naudu un pasaka, kas man jāizraksta. Agrāk es saņēmu tikai «Murzilku» un «Vesjolije kartinki», bet nu jau divi gadi, kopš man abonē laikrakstu «Pioņer- skaja pravda» un žurnālu «Junij tehņik».

Šogad es palūdzu tēvoci Toļu, lai man pasūta «Vo- krug svēta», viņš gan nepiekrita, sākumā iebilda, ka attiecībā uz šo žurnālu viņam nav doti nekādi norādī­jumi un šis žurnāls domāts pieaugušajiem, bet pēc tam tomēr pasūtīja. Viņš teica, ka man esot gaiša galva un, ja jau es saku, ka gribu lasīt «Vokrug svēta», tas nozīmē, ka tur nemaz nav ko runāt, jāpasūta — un viss.

Izdzirdējis, ka mūs ar Ļenu neielaiž kinoteātrī, tēvo­cis Toļa teica, ka tas, protams, ir pareizi, jo uz afišas taču rakstīts: «Bērniem līdz sešpadsmit gadiem filmu aizliegts skatīties», — bet, ja jau mums pārdotas biļe­tes, tad izņēmuma kārtā mūs tomēr jāielaiž. Nevaja­dzēja pārdot biļetes, tad nebūtu nekādu uztraukumu, bērni tūlīt saprastu, ka nedrīkst, un aizietu, bet tagad iznāk gaužām nepatīkami — cilvēks nopircis biļeti, sa­gatavojies skatīties filmu, bet viņu nelaiž iekšā.

Kontrolieris to visu noklausījās, un pēc viņa sejas varēja spriest, ka viņš piekrīt tēvocim Toļam, bet pēc tam tomēr palika pie sava, ka nedrīkst mūs ielaist, jo šāda rīcība viņam varētu sagādāt nepatikšanas. Tēvocis Toļa iegāja kinoteātrī, apsolīdams tūlīt atgriezties, bet viņa sieva palika pie mums. Viņš atnāca atpakaļ kopā ar kādu vīrieti, kas, izrādījās, bija kinoteātra direktors. Tas teica, lai šoreiz mūs izņēmuma veidā ielaižot.

Tēvocis Toļa aizveda mūs ar Ļenu uz bufeti un pa­cienāja mūs ar saldējumu, pirms seansa koncerta laikā mēs sēdējām viņam blakus, bet, kad iegājām zālē, ap­sēdāmies dažādās rindās, jo vietas zālē bija numurētas.

Tēvocis Toļa un viņa sieva ļoti iepatikās arī Ļenai. Viņa teica, ka jau no pirmā acu uzmetiena redzams, cik labi pret mani izturas tēvocis Toļa, esot pat tāds iespaids, ka viņš ir man tuvs cilvēks, tāds kā paša krusttēvs.

Man tēvocis Toļa patiešām ļoti patīk vēl arī šāda iemesla dēļ: viņš ir vienīgais cilvēks, ar kuru patīkami aprunāties par manu tēvu. Mēs ar tēvoci Toļu bieži runājam par viņu. Viņš man pastāsta ļoti daudz intere­santa par tēvu, kurš nekad nepiemin savu darbu, vie­nīgi no tēvoča Toļas es kaut mazliet par to uzzinu.

Tēvocis Toļa man teica, ka viņš jau sen būtu aizgā­jis no šī darba, arī viņa sieva par to priecātos, viņam pašam jau kļūstot par grūtu — vairs nav tik jauns, turklāt šis darbs ir smags un nemierīgs, ne dienu, ne nakti nav atpūtas, sen būtu aizgājis, tikai mana tēva dēļ neatstājot šo darbu, jo pieradis strādāt kopā ar manu tēti.

Tēvocis Toļa apgalvo, ka mans tēvs ir ievērojams cilvēks un es pamatoti varu ar viņu lepoties. Izcils un taisnīgs! Kad tēvocis Toļa tā runā, man vienmēr ir ļoti patīkami.

Mēs aizgājām līdz Ļenas mājām, bet tā arī neatcerē­jāmies, kā sauc to aktieri no filmas «Klusā sezona». Ļena teica, ka mājās pajautāšot tēvam, viņš atceroties visu aktieru vārdus un precīzi zinot pateikt, kādās fil­mās tie spēlējuši.

Viņa mēģināja mani pierunāt, lai es tūlīt eju viņai līdzi, pie reizes arī noskaidrosim, pēc kura aktiera iz­skatās mans tētis, bet es noraidīju viņas uzaicinājumu un devos uz mājām. Gāju, domāju par mūsu sarunu un jutu, ka Ļenai taisnība, lai gan es nebiju ar viņu vie­nis prātis. Varen attapīga meitene — redzējusi manu tēvu tikai četras piecas reizes, tomēr nojautusi, kāda ir viņa attieksme pret mani. Labi, ka to pamanījusi Ļena, nevis kāds cits, piemēram, Vova, citādi dzīves vairs nebūtu. Viņš ir dzēlīgs. Vienmēr kaut ko izgudro.

Svētdien Ļena ieradās pie mums pulksten desmitos. Cirka izrāde sākās divpadsmitos, bet viņa jau desmitos klāt, pat iepriekš nepiezvanījusi un nebrīdinājusi par savu ierašanos, kā to parasti darījusi. Ārkārtīgi uzpo­susies — baltā kleitā, ar lenti matos. Viņas māmiņa esot dzīvoklī iesākusi ģenerāltīrīšanu un teikusi, lai nāk pie mums.

Mēs abi sākām gaidīt tēti, kas no rīta bija aizbrau­cis uz darbu. Viņam vienalga — svētdiena vai darb­diena, viņš iet uz darbu katru dienu un labi vēl, ja tikai dienā!

Ja gaidi ko patīkamu, laiks velkas neizsakāmi gausi. Es ierosināju iziet dārzā un palaist pūķi vai saspēlēt volejbolu, lai nosistu laiku. Taču Ļena atteicās, viņa neparko to nedarīšot, neiešot jau savu kleitu sasmērēt vai saburzīt, lai pēc tam kā putnu biedēklis parādītos cirkā.

Reizēm Ļena runā neiedomājami prātīgi, gluži kā pieaugušie, es nekādi netieku gudrs, kā viņai tas iznāk. Viņa sāka man stāstīt, ka pie cirka kases — to viņa redzējusi, braucot garām tramvajā, — drūzmējoties cil­vēki bariem vien, bet biļešu vairs neesot, visas jau pārdotas. Es jautāju, vai arī to viņa tramvajā redzējusi, ka visas pārdotas, un Ļena atcirta, ka arī to tramvajā redzējusi.

Sapratu, ka tā nedrīkst runāt ar Ļenu, viņa var ap­vainoties, tādēļ pats sāku stāstīt, kāda būs programma; to es izlasīju uz ielas afišā un visu iegaumēju: pirmajā daļā uzstāsies ekvilibristi, akrobāti, burvju mākslinieks Ali Baba un dresēti sunīši, bet otrajā daļā būs atrak­cija — liela dresētu lauvu grupa.

Izlasot afišu, katram ir skaidrs, ka izrādē pats galve­nais būs lauvas. Visa pirmā daļa ir kā kinožurnāls pirms filmas, cilvēki gan skatās to, bet tikai tāpēc, ka nekas cits neatliek, labprāt no tās atsacītos, lai tikai filma ātrāk sāktos, it sevišķi, ja iepriekš zināms, ka tā ir interesanta.

Es izņēmu no plaukta to Brēma sējumu, kurā rak­stīts viss par zīdītājiem, atradu rakstu par lauvām un nolasīju to Ļenai priekšā. Parādīju arī attēlu ar lauvām. Visu šo sējumu es jau sen biju izlasījis. Tagad to pār­lapojām, lai ātrāk paietu laiks līdz tēva atnākšanai un lai Ļenai nebūtu garlaicīgi. Man patīk Brēms, esmu iz­lasījis gandrīz visu — gan par pīļknābi, gan par du- gongu. Ļoti interesanta lasāmviela. Mums ir arī «Dzīv­nieku dzīve», tikai tā nav Brēma grāmata: tēvocis Toļa parakstīja man šo izdevumu, visi sējumi ar zaļiem ap- vākiem un uz katra uzzīmēts vai nu kukainis, vai zvērs, vai zivs.

Es mēģināju šīs grāmatas lasīt, tomēr tās nebija in­teresantas, tādas kā mācību grāmatas. Taču Brēms ir ļoti interesants, viņu lasot, šķiet, ka visi šie dzīvnieki vai nu ļoti ilgi dzīvojuši pie viņa mājās, vai arī viņš pats katru dienu gājis uz mežu vai tuksnesi pie tiem. Tas jūtams pat tajos gadījumos, kad viņš apraksta tā­dus netīkamus zvērus kā krokodilu vai čūsku. Skolā Susļiks reiz teica, ka no mūsdienu zinātnes viedokļa Brēms ir stipri vien novecojis un jaunais izdevums «Dzīvnieku dzīve» ir tieši tas, kas šodien vajadzīgs. Var jau būt, ka Susļikam taisnība, viņš jau ir biologs, to­mēr Brēms man šķiet daudz interesantāks, turpretī jauno izdevumu es tikai vienu reizi pašķirstīju un vairs neesmu to aizticis.

Raksts par lauvām ir ļoti garš. No viena gala līdz otram es to nolasīju Ļenai priekšā — gan to, ka «lau­va pelnīti saucas par zvēru karali», gan to, ka lauvas medī kā pa vienam, tā grupās, un daudz ko citu, bet tētis vēl arvien nenāca. Es paskatījos pulkstenī — tas rādīja jau desmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Biju pārliecināts: ja tētis reiz sacījis, ka mēs iesim uz cirku, tad tā arī būs, viņš nekad nedod tukšus solījumus, un tomēr es sāku uztraukties.

Šajā mirklī zvanīja telefons. Es piegāju, paņēmu klausuli — zvanīja tēvs. Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet es zināju, ka tas ir tēvs, šajā laikā mums varēja pie­zvanīt jebkurš, bet man uzreiz bija skaidrs: zvana tētis.

—    Tūlīt pie jums aizbrauks tēvocis Toļa, — viņš teica, — ja gribat, viņš jūs aizvedīs uz cirku.

—    Vai tad tu nebrauksi? — es jautāju, kaut gan tā­dam jautājumam vairs nebija nozīmes, skaidrs, ka viņš nebrauks. Mans garastāvoklis bija sabojāts.

—     Nē.

—     Bet tu taču apsolīji, — es atgādināju.

—    Tu maldies, es neesmu solījis iet kopā ar jums. Gribēju gan, bet nekas neiznāca.

—    Kā tad tā, — es neatlaidos, — tu uzaicināji Ļenu un mani uz cirku, un mēs domājām, ka tu arī nāksi ar mums. — Es runāju, bet jutu, ka viņš manī vairs neklausās, viņu neinteresēja tas, ko es viņam teikšu.

—    Atvaino, es esmu aizņemts, — tēvs mani pār­trauca. — Pie manis ir cilvēki. Tātad tēvocis Toļa tūlīt būs klāt. — Un nolika klausuli.

Man vairs negribējās iet uz cirku. Es ari neietu, no parko neietu, ja nebūtu Ļenas. Viņa jau nav vainīga, Tāpēc es neizrādīju, ka mana labā oma ir vējā, bet pateicu, ka tētis nenāks mums līdzi uz cirku, jo viņš ir aizņemts, biļetes mums atvedīs tēvocis Toļa. Vēl piebildu, ka mēs varam braukt uz cirku ar mašīnu, ja Ļena tā vēlas.

Ļena acumirklī aizmirsa, ka mans tētis arī bija taisīs jies nākt uz izrādi kopā ar mums, jo viņa ļoti priecā­jās, ka pēc mums atsūtīs mašīnu. Viņa iesaucās, ka mans tētis ir ļoti laipns, cik tas labi, ja kādam ir tāds tēvs, kas var atsūtīt mašīnu.

Atvadījāmies no vecmāmiņas, bet viņa nelaida mūs prom, iekams nebijām apsolījuši: ja mums biļetes būs pirmajā rindā, mēs katrā ziņā tās apmainīsim vismaz pret trešo vai ceturto rindu, ne tuvāk, jo viņa atceras gadījumu, kad viņa ar nelaiķi vecotēvu un meitām aiz­gājusi uz cirku un tur izrādes laikā zirgs no arēnas uzlēcis uz barjeras un iespēris ar pakavu kādam cilvē­kam pirmajā rindā pa kāju. Līdz šai dienai viņa vēl atceras, kas tās bijušas par šausmām, un devusi sev solījumu nekad vairs nesēdēt pirmajā rindā.

Mēs viņai to apsolījām un gājām ārā gaidīt tēvoci Toļu. Gaidīt patiesībā nemaz nevajadzēja, nepagāja ne minūte, un viņš bija klāt. Es sasveicinājos ar viņu, viņš draudzīgi pamāja arī Ļenai kā vecai paziņai.

Tikko paguvām aizcirst durtiņas, un mašīna jau strauji rāvās uz priekšu. Mēs ar Ļenu atkritām pret sē­dekļa atzveltni. Tātad tēvocim Toļam ir labs noskaņo­jums un tādā veidā viņš man liek to manīt. Viņš brauc ļoti ātri, manuprāt, ātrāk par visiem citiem pilsētā, bet satiksmes noteikumus nekad nepārkāpj. Viņš apgalvo, ka mana tēva mašīnu mūsu pilsētā pazīst katrs autoin- spektors un tāpēc neviens nekad to neaptur.

Pēc tēvoča Toļas vārdiem iznāk, ka no tā cieš vie­nīgi viņš — jābrauc, stingri ievērojot noteikumus, tā­pēc no tādas braukšanas viņš negūst nekādu baudu. Kas tad tā par braukšanu, nepārkāpjot noteikumus! Taču tos pārkāpt arī nav nekādas jēgas, ja zini, ka tu ne ar ko neriskē un par noteikumu neievērošanu nekādu sodu nesaņemsi. Tēvocis Toļa, protams, joko, viņš ir pirmās klases šoferis, turklāt pats arī autoinspektors, es redzēju viņa VAI apliecību.

— Pilsētas milicijas priekšnieks pulkvedis Dagkesa- manskis pavēlēja nodot sveicienu un šīs biļetes, — tē­vocis Toļa teica un pastiepa pār plecu biļetes.

Es uzreiz pamanīju, ka ir trīs biļetes, mans garastā­voklis tūdaļ uzlabojās, neteiksim, ka tas kļūtu ļoti labs, bet vispār uzlabojās. Ja jau ir trīs biļetes, tātad tētis tomēr gribējis nākt ar mums. Kā redzams, ne pā­rāk stipri vēlējies, ja nav nācis, tomēr tāda vēlēšanās viņam bijusi.

—     Ai! — Ļena iesaucās. Izrādās, viņa bija pievērsusi uzmanību kam citam. — Cik skaisti, mums ir biļetes direktora ložā. Nekad vēl tur neesmu sēdējusi.

—     Ko mēs darīsim ar trešo biļeti? — es jautāju Ļe­nai. — 2ēl, ja tā ietu zudumā, tu pati teici, ka nav iespējams dabūt nevienu biļeti.

Mēs sākām gudrot, kam to atdot, un beigu beigās nolēmām, ka atdosim to Dimam. Lai arī viņš ir zaķa­pastala, tomēr lāga zēns un dievina cirku.

Ļena ierosināja piezvanīt Dimam no telefona auto­māta, kas atrodas pēc diviem kvartāliem uz stūra. Mēs viņam pateiktu, ka aizbrauksim pēc viņa, tikai lai viņš netūļājas un tūlīt iznāk uz ielas. Ļena atkal bija stāvā sajūsmā, kad es viņai teicu, ka mēs piezvanīsim Dimam nevis no kāda stūra, bet tieši no mašīnas. Te jāpiebilst, ka šajā mašīnā patiešām ir telefons un pa to var pie­zvanīt, kur vien grib, jāzina tikai numurs. Šī telefona vienīgais trūkums, ka no tā var zvanīt, bet uz to, tas ir, uz mašīnu nevar ne no viena automāta vai dzīvokļa tālruņa piezvanīt. Noteikti jāzvana uz pilsētas miliciju un jāpalūdz, lai dežurants savieno ar šo telefonu. Tik un tā — telefons mašīnā ir ļoti ērts.

Mēs piezvanījām Dimam, un viņš ārkārtīgi noprie­cājās, ka esam viņu atcerējušies, bet no biļetes attei­cās, jo pats ar tēti braucot uz cirka pirmizrādi. Tieši tā viņš teica: uz pirmizrādi. Pēc tam viņš jautāja, no kurienes mēs zvanot, un mēs atbildējām, ka no mašīnas. Dimka aiz skaudības taisni vai iešņācās. Līdz tam viņa balss bija skanējusi diezgan lepni, kad viņš mums pazi­ņoja, ka abi ar tēvu iet uz pirmizrādi, bet tagad viss lepnums uzreiz bija zudis.

—     Vai jūs varat piebraukt pie mūsu mājas un ap­stāties tā, lai es pa logu redzētu, ka jūs patiešām sa­runājaties ar mani no automašīnas? — Dima jautāja. — Ap to laiku abi ar tēti iziesim no mājas un mēs visi reizē brauksim uz cirku.

Dima ierosināja piebraukt pie loga ne jau tāpēc, ka viņš mums neticētu; viņam gribējās vienīgi paskatīties, kā mēs piebrauksim un runāsim ar viņu pa telefonu no mašīnas. Patiesību sakot, tas ieinteresēja arī mūs.

Mēs pieripojām pie Dimas mājas, apstājāmies iepretī viņu logiem un piezvanījām vēlreiz. Tad otrā stāva lo­gos parādījās visa Dimas ģimene un, man šķiet, arī kaimiņi — tur skatījās daudz cilvēku.

Mēs mudinājām Dimu ātrāk nākt ārā un atkal gud­rojām, kam gan varētu atdot lieko biļeti. Ļena teica, ka viņa varētu uzaicināt savu tēti, māmiņa ar māj strād­nieci dzīvoklī rīko lielo tīrīšanu, bet tētis sēž uz tah­tas, kājas pierāvis, un lasa avīzi vai arī tāpat vien garlaikojas.

Ļena piezvanīja uz mājām un uzaicināja lieti uz cirku. Viņš tūlīt bija ar mieru, acīmredzot avīzi jau bija bei­dzis lasīt un pašreiz garlaikojās, tāpēc nemaz nevilci­nājās ar atbildi, tikai pajautāja, uz kurieni viņam jā­brauc. Mēs atbildējām, lai viņš iznāk uz ielas un pie parādes durvīm pagaida, mēs aizbrauksim viņam pakaļ.

Un ko mēs satikām, iegājuši foajē!

Dažreiz dzīvē notiek dīvaina sagadīšanās. Mūsu pil­sēta ir diezgan liela, un, ja savāktu vienkop visas mei­tenes un zēnus, kuri vēlas iet uz cirku, tad to skaits reizes piecsimt, varbūt pat sešsimt pārsniegtu vietu skaitu cirkā. Bet kas te iznācis? Nu, teiksim, mēs ar Ļenu jau iepriekš bijām norunājuši iet, Dima arī ne­jauši šajā dienā atnācis, kaut mēs ar viņu nebijām no­runājuši. Nu bet Jevtuhs? Kā tas iznācis, ka viņš reizē ar mums ieradies cirkā?

Pirmais, ko ieraudzījām foajē, bija Vova: uzvalkā, ar kaklasaiti šis stāv blakus saviem vecākiem. Tūlīt pie viņiem piegāja kā Ļenas, tā arī Dimas tētis un sāka sarunāties; viņi visi ir pazīstami vismaz sešus gadus, jau no pirmajām vecāku sapulcēm.

Mēs visi — Ļena, Dima, Vova un es — kopā mācā­mies no pirmās klases.

Mūs ieraudzījis, Vova mazliet apmulsa, droši vien atcerējās, ka pēc kautiņa mēs vēl neesam salīguši mieru, taču vecāku klātbūtnē neizrādīja, ka esam sa­strīdējušies. Mēs ar viņu pārmijām dažus vārdus, lai vecāki nemanītu mūsu nesaskaņas, citādi sāktu iztau­jāt, mēģinātu vēl samierināt, manuprāt, tas ir pats slik­tākais. Pēc tam paši nemanījām, kā tas noticis, ka esam sākuši sarunāties bez kādas izlikšanās. Tā mēs ar Vovu salīgām mieru. Vecāki turpat pļāpāja, stāstīja cits ci­tam dažādus jaunumus un brīnījās, ka visi dzīvo vienā pilsētā, pašā tās centrā, bet tik reti satiekas cits ar citu. Labi vismaz, ka tagad nejauši sastapušies cirkā uz kādu brītiņu, bet parasti tāda iespēja parunāt rodas tikai reizi ceturksnī vecāku sapulcēs.

Vovas tēvs piemiedza aci un teica ka starpbrīdī tepat var sasaukt nelielu vecāku sapulci. Pilnīgi slepenu sanāksmi, kurā piedalās tikai tēvi. Viņš vēl piebilda, ka tepat blakus cirkam, aiz stūra, ir alus bārs, kur šajā laikā vienmēr dabūjams svaigs alus un pie tā pa­sniedz ļoti interesanti sagrieztus dažādu zivju gabali­ņus; tieši tur varētu sasaukt vecāku sapulci, neatliekot to uz vēlāku laiku.

Viņš, protams, jokoja, un visi saprata šo jautro joku, visi, tikai Vovas māte pat nepasmaidīja, bet iero­sināja tuvākajā laikā visiem sanākt pie viņiem mājās, tas būtu daudz ērtāk nekā kaut kādā alus bārā. Vova nez kāpēc izbijies paskatījās uz tēvu, uzmeta viņam ļoti ašu skatienu, tomēr es paguvu to ievērot.

Dimas tētis nopirka četrus eskimo, atdeva tos dēlam un teica, lai viņš uzcienā biedrus. Tas Dimam ļoti pa­tika, viņš izdalīja saldējumu un lūkojās uz tēvu ar die­vinošu skatienu, bet uz mums lepni. Te atskanēja zvans, un visi izklīda, norunājuši satikties starpbrīdī šajā pašā vietā.

Ļenai direktora loža ļoti patika. Viņa secināja, ka no šejienes viss cirks izskatās pavisam savādāk. Gan arēna šķiet lielāka, gan visa zāle greznāka un skaistāka. Mei­tene apsēdās starp mani un savu tēvu un nepārtraukti grozījās uz visām pusēm.

Man gan šī loža ne visai patika, bija tāda sajūta, it kā visi skatītāji uz tevi vien blenztu, man pat bija ne­ērti visu acu priekšā ēst eskimo, tāpēc es to izmetu atkritumu kastē, kas atradās tepat kaktā. Vēlāk, tiesa gan, šī sajūta man pārgāja, bet sākumā tā šķita, un tas nebija patīkami.

Manuprāt, Ļenai patika sēdēt šajā ložā arī tāpēc, ka te viņu visi varēja redzēt. Viņai tāds raksturs: ļoti patīk, ka viņai pievērš uzmanību.

Tikko iesākās izrādes pirmā daļa, es jau ilgojos, kaut tā drīzāk beigtos un sāktos otrā daļa — ar lauvām. Bet arī pirmajā bija diezgan daudz interesantu numuru. It sevišķi man patika burvju mākslinieks. Viņš parādīja taisni apbrīnojamus trikus. Līdz tam visi skaļi aplau dēja gan ekvilibristiem, gan akrobātiem, gan dresēta jiem sunīšiem. Arī šim burvju māksliniekam dedzīgi aplaudēja. Taču pēc tam, kad viņš m ns parādīja savu pēdējo triku, skatītāji ne tikai aplaudēja, bet spiedza aiz sajūsmas.

Burvju mākslinieks arēnas vidū nolika galdiņu, uz tā novietoja kasti tā, lai visi redzētu, ka ar grīdu kastc- nav savienota. Pēc tam viņš uzaicināja cilvēkus iekāpt šajā kastē. Vispirms vienu savu asistentu, pēc tam otru, trešo. Kā viņi visi šajā kastē spēja novietoties, nemaz nav aptverams. Triku meistaram tas vēl šķita par maz, viņš tur iebāza arī klaunu ar suni. Klaunam nebija ne­kāda sakara ar burvju mākslinieku, tfiņš stāvēja pie barjeras un centās iemācīt savam sunim staigāt pa no­stieptu virvi. Pirms tam dresētie suņi jau bija uzstāju­šies, viņi visi prata staigāt pa virvi, gāja ļoti viegli, turot mutē balansieri, bet šis nekādi nebija piedabū­jams, lai arī kā klauns viņu pierunāja. Tad klauns patf> uzgāja uz virves un rāpus sāka pa to iet uz priekšu un atpakaļ, asti vicinādams, — viņam aizmugurē rēgo­jās aste.

Klauns vēlējās, lai suns, sekojot viņa piemēram, ari sāktu staigāt pa virvi. Dzīvnieks skatījās, skatījās, pēc tam priecīgi sāka riet, nostājās uz pakaļkājām, bet ar priekšējām aplaudēja klaunam.

Mēs ar Ļenu vai beidzāmies nost aiz smiekliem, se­višķi Ļena, viņa ilgi nevarēja rimties, pat starpbrīdī vēl smējās, līdzko atcerējās klaunu un viņa asprātīgo suni.

Tātad burvju mākslinieks, pēc tam kad bija sabāzis kastē savus trīs asistentus, piegāja pie klauna un uz­aicināja viņu arī tiem piebiedroties. Taču klaunam, man šķiet, šī kaste nez kāpēc diez ko nepatika, viņi- droši vien zināja, ka tur iekšā nekas labs nav gaidāms Aiz bailēm nabadziņš sāka činkstēt un teica, ka sūdzē­sies cirka direktoram par burvju mākslinieku, ka šim triku meistaram neviens nav devis tiesības svešus cil­vēkus sasēdināt vienā kastē, ka viņš gan lūdzis no cir ka apdzīvojamo platību, taču ne jau tādu, ar kopējām «ērtībām», un vēl kaut ko tādā garā.

Burvju mākslinieks klausījās, klausījās, pēc tam pēkšņi ar abām rokām satvēra klaunu aiz jostas, pa­cēla virs galvas, it kā klauns būtu nevis spēcīgs vīrie­tis, bet kaķēns, un ielika viņu kastē. Klauna suns, se­kodams saimniekam, tur ielēca pats. Visi vēroja, kas tagad būs. Notika kas tāds, ko neviens nebija gaidījis. Burvju meistars piegāja pie kastes un noņēma tai vāku, bet tur iekšā nebija nekā — tukšs! Skatītāji sāka prā­tot, ka visa gudrība slēpjas kastes sienās, droši vien tās ir speciāli ierīkotas, bet burvju mākslinieks, it kā uzminējis publikas domas, pēc kārtas izņēma visas čet­ras kastes sienas un salika uz grīdas. Arēnā palika ti­kai galds un vairāk nekā. Tas nu gan bija brīnums! Triku meistaram aplaudēja ļoti ilgi, un aplausu laikā kaut kur no augšas, izgrūstot skatītājus, arēnā noskrēja trīs asistenti, klauns un suns! Sajā brīdī tika paziņots starpbrīdis.

Pārtraukumā visi par šo triku vien runāja, neviens nevarēja saprast, kur slēpjas mīklas atminējums. Vie­nīgi Dimas tēvs teica, ka viņš to zinot, bet, kad viņu lūdza paskaidrot arī citiem, viņš gan sāka to darīt, taču drīz vien kļuva redzams, ka arī viņš neko nezina.

Vovas māmiņa jautāja Ļenas tētim, uz kurieni viņi sūtīs meiteni vasarā. Sākās sarunas par vasaras atpūtu, un vecāki izteicās, kur katrs domā sūtīt savu bērnu. Iznāca tā, ka visiem — gan Ļenai, gan Vovam, gan Dimam — pajautāja, kur viņi vasarā gribētu braukt. Vienīgi man neviens neprasīja. Kāpēc lai viņi man vai­cātu, mani taču viņi nekur netaisījās sūtīt, pat ja es pateiktu, uz kurieni vēlos braukt. Jo katram cilvēkam ir savi vecāki.

Es klusībā nodomāju, ka labāk iešu uz savu ložu un tur pagaidīšu, kad sāksies izrādes otrā daļa, bet pēkšņi Ļena man vaicāja: «Un kur tu pavadīsi vasaru?» Gri­bēju jau viņai atbildēt, ka par to vēl neesmu domājis, bet Vovas māte, it kā tādu Ļenas jautājumu vien gaidījusi, tūlīt pārtvēra: «Jā, jā, saki, lūdzu, — kur vecmāmuļa nodomājusi tevi sūtīt vasarā?» Un viņas tonis bija tāds, it kā viņu tas tiešām interesētu. Labāk nebūtu nemaz jautājusi. Kaut gan — viņa varbūt aiz­mirsusi, ka man ir tēvs, jo uz vecāku sapulcēm skolā vienmēr iet vecmāmiņa. Arī visi pārējie likās ārkārtīgi ieinteresējušies par šo jautājumu — sak, mums tas ļoti svarīgi, kur tu brauksi vasarā. It kā es nezinātu, ka patiesībā tas interesē tikai mani un vecmāmiņu, tā ka velti šie cenšas.

Protams, es viņiem neko tādu neteicu — skaidrs, ka viņi interesējas vienīgi aiz pieklājības, lai es neizjustu, ka viņi rūpējas tikai par saviem bērniem, bet man ne­pievērš nekādu uzmanību.

Es teicu, ka ne tētis, ne arī vecmāmiņa par šo jau­tājumu vēl nav runājuši, bet droši vien es braukšu uz pionieru nometni, tāpēc ka man tur patīk. Visu laiku baidījos, ka viņi vēl uzdos līdzīgus jautājumus, bet, paldies dievam, Vovas tēvs atkal sāka runāt par alus bāru aiz stūra, un Vovas māte tūlīt aizmirsa pat domāt par mani, jo šāda vīra izturēšanās viņu stipri satrauca. Pēc tam sarunas atkal kļuva vispārējas, bet es jau vairs neklausījos.

Mani neinteresēja, par ko spriež klasesbiedru vecāki, tāpēc starpbrīdis likās ļoti garš. Nez kāpēc man pēkšņi šķita, ka es šeit esmu pilnīgi lieks. Izveidojusies tāda situācija, it kā viņi būtu ieradušies visi reizē — Ļena ar savu tēvu, Dima ar savējo un Vova ar abiem vecākiem, bet es esmu pie viņiem pienācis tikai tā — starp citu, kā viesos. Tas ir gaužām bēdīgi, ja es tā jūtos, tāpēc ka visi šie cilvēki pret mani vienmēr izturējušies ļoti labi, tikpat labi kā pret saviem bērniem, bet es tomēr jūtos lieks. Līdzīga sajūta mani pārņem bieži, ja nokļūstu tādos apstākļos, kur visi ir kopā ar vecākiem, bet es viens. Pats saprotu, ka man nav taisnība, tomēr nevaru sevi pārvarēt. Pirmo reizi to sajutu pionieru nometnē. Visu nedēļu par to nedomāju, tādas domas nenāca ne prātā. Taču svētdienās ir citādi — visi priecājas, bet es jūtos riebīgi: nekas slikts nav noticis, tikai vecāki at­braukuši apciemot savus bērnus. Visiem bērniem iera­dušies vecāki. Arī mana vecmāmuļa ir atbraukusi. To­mēr es nejūtos labi. Tāpat kā tagad.

Beidzot nošķindēja zvans, un mēs devāmies uz savām vietām. Orķestris spēlēja sevišķi svinīgi, pašķīrās priekškars, un iznāca galvenais programmas pieteicējs aveņkrāsas uzvalkā, no vienas vietas izšūtā ar zeltu, un, pagaidījis, kamēr orķestris beidz, ļoti skaļā balsī paziņoja, ka tagad uzstāsies dresēti lauvas. Tūlīt arēnā, kas bija norobežota ar stiepļu pinumu, lēni cits aiz cita izskrēja lauvas. Laukumā izrikšoja divpadsmit zvēru. Līdz šim bija jūtama vienīgi cirka un zāģu skaidu smaka, bet tagad nāsīs iesitās spēcīgs īpatnējais zvērnīcu smārds. Lauvas apsēdās katrs uz sava posta­menta, kas bija novietoti gar barjeru, pacēlās uz pa­

kaļkājām un saskanīgi ierēcās, šajā pašā brīdī manēžas vidū iznāca dresētājs ar garu pātagu rokā un paklanī­jās uz visām četrām pusēm. Pēc tam viņš no visa spēka noplīkšķināja pātagu, troksnis bija tāds, it kā viņš būtu izšāvis ar pistoli, un lauvas sāka rādīt dažādus intere­santus priekšnesumus. Dzīvnieki lēca gan cauri dego­šam riņķim, gan žonglēja uz lielām bumbām, gan lēca no tramplīna.

Laiku pa laikam asistenti caur pinumu uz gariem iesmiem pabāza gaļas gabaliņus. Lauvas tos acumirklī aprija. Tomēr visu laiku zvēri bija ar kaut ko nemierā, jo bez pārtraukuma ļoti dusmīgi rēca. Es ievēroju arī, ka ārpusē pāris vietās pie barjeras stāvēja divi vīri formās, turēdami rokās ugunsdzēsēju šļūtenes. Viņi ne­novērsa acis no arēnas, laikam gaidīja to brīdi, kad vajadzēs ieslēgt spēcīgu ūdens strūklu. Es nodomāju, ka dresētājs, kaut tiek tā sargāts, tomēr ir ļoti dros­mīgs cilvēks, jo nebaidās palikt viens ar divpadsmit lauvām. Var taču notikt tā, ka dzīvniekiem ienāk prātā mesties viņam virsū, bet no šļūtenes neplūst ūdens. Visādi var gadīties — ja nu pēkšņi šajā laikā kaut kur sāk remontēt ūdensvadu? Taču dresētājs droši vien par to nedomāja un no lauvām nemaz nebaidījās, varbūt arī baidījās, bet ļoti veikli to slēpa. Viņš kliedza uz zvēriem skaļā balsī un tajā pašā laikā izteiksmīgi plīk­šķināja pātagu, un lauvas viņam paklausīja. Tiesa gan, daži to nedarīja uzreiz, bet divi trīs vispār pavēles iz­pildīja ļoti negribīgi, tie rēca sevišķi dusmīgi, arī da­žādus trikus veica ļoti lēni un gausi.

Ļena piespiedās man pie pleca un iečukstēja ausī, ka viņai briesmīgi bail no tādiem lauvām un viņu šausmina viena doma: zvēri taču var pārlēkt pāri res­tēm un uzbrukt mums. Es viņu mierināju, teikdams, ka tas viss ir nieki, ka neviens lauva, pat vismežonīgākais, nevar pārlēkt pār tik augstu aizžogojumu, bet Ļenas tēvs piebilda, ka visiem dresētājiem un viņu asisten­tiem ir šaujamie ieroči, ja lauva sadomātu uzbrukt cil­vēkam. Acīmredzot tā bija patiesība, jo dresētājs iztu­rējās ļoti droši un, pēc katra numura paklanīdamies, pagrieza lauvām muguru, nemaz nebaidīdamies, ka zvēri varētu viņam uzbrukt; protams, viņš zināja — ja arī šļūtenēs pēkšņi aptrūktu ūdens, viņa asistenti tik un tā pagūtu izšaut.

Man pēkšņi likās, ka dresētājs kaut kādā ziņā ir līdzigs Dimas tēvam, un es to pateicu Ļenai, bet viņa nepiekrita, iebilzdama, ka Dimas tēvam deguns un piere citāda, arī acis citā krāsā. Man gan nez kāpēc šķita, fca viņi — dresētājs un Dimas tēvs — ir ļoti līdzīgi, kaut viņiem patiešām bija pilnīgi atšķirīgi deguni, acis, piere...

Pēc tam lielā atrakcija ar lauvām beidzās. Ja kaut kas labs beidzas, vienmēr ir žēl. Un pats sliktākais, ka nekas nav darāms, lai tas nebeigtos. Kaut arī par to domātu jau iepriekš, līdz šis labais sācies. Nekas nelīdz. Tas beidzas. Agri vai vēlu. Tāpat kā kaste ar mandarīniem, kurus mums atveda mana krustmāte, vecmāmiņas otra meita. Kaste bija ļoti liela, taisīta no koka dēlīšiem, un mandarīni tajā kā izlasīti — lieli, gandrīz kā apelsīni, ar dzeltensārtu spīdošu miziņu. Augļu bija tik daudz, ka, paņemot piecus sešus vai pat desmit mandarīnus, kastē to daudzums nemaz nesa-ruka — kā bija, tā arī palika. Šķita, šo mandarīnu mums pietiks visam mūžam. Bet es jau zināju, ka tas ir šķietami un tur neko nevar darīt. Kad visi mandarīni bija apēsti, negribējās nemaz ticēt, ka vēl pavisam nesen šī kaste bijusi pilna ar augļiem. Tagad tā bija tik tukša!

Izejot pēc izrādes uz ielas, tā mums likās pavisam pelēka un neinteresanta, lai gan šodien bija svētdiena, bet svētdienās tā vienmēr cilvēkam šķiet daudz jaukāka nekā citās dienās. Parasti tā ir, bet ne pašreiz, kad tu iznāc no cirka. Cirkā viss bija tik košs un skaists — gan lustras, gan arēna, nožogota ar zilu barjeru, gan sarkanie sēdekļi skatītāju tribīnēs. Par māksliniekiem nemaz nerunājot! Pat skatītāji cirkā izskatījās citādi — visi saposušies, bet pats galvenais — visi smejas vai smaida, nav neviena sadrūmuša vai dusmīga cilvēka.

Līdz trolejbusa pieturai mēs gājām visi kopā un tur atvadījāmies. Vecāki norunāja sazvanīties un pateicās cits citam par patīkamo sabiedrību.

Vispirms ar astoto trolejbusu aizbrauca Dima ar tēvu, pēc tam Vova un viņa vecāki ar trešo. Ļenas tēvs pēkšņi sāka ārkārtīgi steigties, jo atcerējās, ka mājās bija apsolījis tūlīt pēc izrādes nopirkt grīdu vasku. Man vajadzēja apsolīties, ka es rīt ieradīšos pie viņiem pusdienās, un viņš aizsteidzās, bet mēs ar Ļenu lēni soļojām uz manu māju. Gājām un runājām par šo unto. Sākumā spriedām par cirku, bet pēc tam par dzivi vispār. Ļena apgalvoja, ka Dimas tēvs šodien bijis tāds labs tāpēc, ka Dima pagājušajā nedēļā nav saņēmis nevienu divnieku. Viņa vēl piebilda: tas iznācis varen jauki un labi, ka mēs visi negaidot sastapušies cirka, it kā iepriekš būtu norunājuši apmeklēt izrādi kolektīvi. žēl vienīgi, ka mans tētis nebija varējis atnākt. No vienas puses, man bija patīkami, ka Ļena, šķiet, noticējusi, bet, no otras, — ne sevišķi, jo es atkal atcerējos, ka tētis nebija nācis ar mums.

Tā mēs gājām un sarunājāmies, un pēkšņi Ļena man jautāja, vai es atceros savu māmiņu. Kā man liekas, viņai šis jautājums izlauzās pašai negaidot, tas bija redzams no viņas sejas.

Man vēl neviens līdz šim nav vaicājis, vai es atceros māmiņu, un tāpēc jautājums bija tik negaidīts, ka es pat apstājos. Taču padomājis atzinu, ka šajā jautājumā nekā dīvaina nav.

Es pateicu Ļenai visu, kā ir: ka māmiņu nepieminu pārāk bieži, tāpēc ka es viņu gandrīz neatceros — man bija tikai četri gadi, kad viņa nomira.

Atminos vienīgi to, ka viņa bija ļoti skaista un laba. Gs vēl piebildu, ka reizēm redzu māmiņu sapnī, bet no rīta nekādi nevaru atcerēties viņas seju. Agrāk atcerējos, bet pamazām esmu aizmirsis. Zinu tikai to, ka viņa bija ļoti skaista, — un viss.

Vēl es atceros viņas smaržas, pat sapnī tās saožu. Zel, ka nezinu šo smaržu nosaukumu. Ja kaut kur uz ielas sajūtu šīs smaržas, man kļūst skumji, ne tikai skumji, nē — tā ir īpaša sajūta, jo tai pašā laikā man ir arī mazliet patīkami... Tikai uz brīdi top skumji un patīkami reizē, un tad viss ir jau pāri...

Es vēl gribēju pastāstīt Ļenai, ka atceros, kā māmiņa mani peldināja vannā, nez kāpēc ļoti skaidri atceros, kā viņa mani mazgāja vannā ar sārtu ūdeni. Es pat atceros to, kāpēc ūdens bija rozā krāsā ;— no kālija permanganāta, šo vārdu kopš tā laika esmu iegaumējis uz visu mūžu; un pēc tam māmiņa, ietinusi dvielī, aiznesa mani tieši uz gultu.

To visu es nepaguvu Ļenai pastāstīt, jo pēkšņi viņa saņēma mani zem rokas, un tālāk mēs gājām klusēdami . Vēl neviena meitene nav ņēmusi mani zem rokas. Es pat iedomāties nespēju, vai mūsu skolā atrastos vēl kāda skolniece, kura varētu svētdien pašā dienas vidū uz ielas paņemt zēnu zem rokas un tā iet ar viņu! Bet Ļena šodien to izdarīja, un tā mēs gājām līdz pat mūsu mājai.

Vakarā es ļoti ilgi gaidīju pārnākam tēti. Iemācījos visu, kas bija uzdots, pat to, ko uz pirmdienu nemaz nevajadzēja mācīties, un ļoti lēni ēdu vakariņas, taču tas nelīdzēja, vecmāmiņa paskatījās pulkstenī, jau bija pāri vienpadsmitiem, un teica, lai es nekavējoties eju gulēt. Tiklīdz ielikos gultā, momentā aizmigu, pat lāgā nepaguvu ne par ko padomāt. Un tūlīt redzēju sapni. Šķiet, tas bija nevis viens sapnis, bet gan vairāki uzreiz.

Sākumā viss bija kā īstenībā: es redzēju cirku un lauvas, ložu, kurā mēs ar Ļenu sēdējām, redzēju arī pašu Ļenu, tikai es nerunāju ar viņu par cirku, bet gan par ko citu. Pēc tam piepeši ieraudzīju, pareizāk sakot, nevis ieraudzīju, bet sajutu, ka guļu gultā savā istabā un ap sirdi man ir ļoti patīkami un jautri. Kad sāku prātot, kāpēc man ir tik labi, ieraudzīju māmiņu. Viņa noliecās pār gultu un ilgi, ilgi skatījās uz mani. Es brīnījos, ka tik ļoti skaidri redzu viņas seju, lai gan istabā valdīja tumsa. Tā es sapnī brīnījos. Gribēju pat māmiņai to pajautāt, bet nepaguvu, viņa noliecās pavi­sam zemu, tā ka es sajutu viņas smaržas, un siltām lūpām vairākas reizes mani noskūpstīja. «Manu dēliņ,» māmiņa sacīja, «arlabunakt, šodien tu kļuvi par gadu vecāks.» Viņa sakārtoja man segu un atkal attālinājās.

Un tad es visu atminējos. Šodien taču mana dzimša­nas diena — man paliek četri gadi. Pie mums sanācis daudz viesu, visi tik tikko var sasēsties pie galda. Pēc tam visi dejoja, arī māmiņa ar tēti. Bet, atklāti runā­jot, dejotāji mani sevišķi neinteresēja, jo biju aizņemts, aplūkojot dāvanas, ko tajā vakarā man sadāvināja. It sevišķi man patika tanks. Es to uzvilku un palaidu uz grīdas, tas bija ļoti labs tanks, kas braucot šāva un grozīja torni ar stobru uz visām pusēm .. .

Pēc tam es izdzirdēju māmiņas balsi: «Viņš taču jau guļ,» — un viņas smieklus. Tad pēkšņi redzēju, ka mā­miņa, ietinusi mani dvielī, no vannasistabas pa kāpnēm nes augšā uz guļamistabu, bet es smejos, jo man kut. Atkal ieraudzīju viņas seju pār sevi, un viņa man jau­tāja:

«Vai tu bieži atceries mani?» Taču šoreiz man šķita, ka viņa ir ļoti līdzīga Ļenai, un, ieskatoties vērīgāk, pamanīju, ka tā nemaz nav māmiņa, tā ir Ļena. Pēc tam pēkšņi ieraudzīju tēti. Viņam bija ļoti vāja seja un norūpējies izskats, nekad agrāk es viņu tādu nebiju redzējis.

Sākumā man šķita, ka viņš skatās uz mani, bet pēc tam ievēroju, ka viņš gan lūkojas uz manu pusi, tomēr mani neredz un viņa seja ir ļoti dusmīga. Viņš skatījās un skatījās, es sajutu, ka tagad viņš veras manī, taču viņa seja ir ne tikai dusmīga, bet saniknota un bries­mīga. Man likās, tūlīt viņš man iesitīs, es iekliedzos un laidos bēgt… Un pamodos.

Pats dīvainākais, ka gulta zem manis šūpojās, it kā es patiešām mestos prom no tās. Bija jau rīts. Laiciņu pagulēju, man ļoti patīk no rītiem tāpat nomodā pagu­lēt — tad galvā rodas visādas patīkamas domas. Taču šodien man nemaz negribējās palikt gultā. Es atcerējos savu sapni — visu pilnībā — un nodomāju, ka tas ir bijis neparasts sapnis, tādus es agrāk neesmu redzējis. Tur daudz kas bija savāds: gan tas, ka māmiņai pēkšņi uzradās Ļenas seja, gan tas, ka tētis gribēja mani sist. Līdz šim viņš vēl ne reizi nav mani sitis, pat kliedzis uz mani nav nekad.

Es gulēju un atcerējos šo sapni, lai gan, to darot, mani pārņēma ļoti nepatīkama sajūta. Biju jau saga­tavojies celties, bet šajā brīdī pēkšņi pār mani nāca kā apskaidrība: es sapratu kaut ko agrāk neizprotamu. Šī doma man iešāvās prātā uzreiz, nez kā līdz šim es to nebiju aptvēris. Pēkšņi es visu sapratu. Tas taču katram muļķim skaidrs. Es piecēlos, ātri apģērbos un noskrēju pa kāpnēm lejā.

Vecmāmiņa brīnījās, ka esmu piecēlies pats bez mo­dināšanas, un nopriecājās, kā viņa vienmēr dara no rītiem, mani redzot. Kad bijām novēlējuši viens otram labu rītu un es jau mazgājos, viņa man pastāstīja, ka tētis pārbraucis vēlu, rīta pusē, juties ļoti noguris un tāpēc labāk viņu nemodināt.

Es apsēdos pie brokastu galda un gudroju, kā labāk iesākt sarunu ar vecmāmiņu. Kā izrādās, reizēm ir ļoti grūti sākt runāt. Lai gan vecmāmiņa ir man tuvs cil­vēks, tomēr šajā dienā es nezināju, ar ko sākt. Ilgi domāju, gandrīz visu laiku, kamēr ēdu brokastis, bet pēc tam nolēmu, ka jārunā tieši.

Un tā es arī noprasīju:

— Vecmāmiņ, vai man ir audžutēvs vai īstais tētis? —

Pats tūlīt apķēros, ka esmu nepareizi jautājis, tāpēc ka var būt tikai audžubērni, nevis tēvi, tā ka es droši vien esmu audžubērns, tēvs nemēdz būt audžutēvs, tēvs var būt vai nu īsts, vai neīsts, trešās iespējas nav.

Runājot ar mani, vecmāmiņa nekad nepārtrauc savus darbus — viņa gan vāra pusdienas, gan lāpa zeķes, Feizēm pat tīra zivi vai cāli, neviens darbs viņai nav par traucēkli, lai sarunātos ar mani. Bet šoreiz tējkanna gandrīz izkrita vecmāmiņai no rokām — viņa ar to nāca pie galda, lai ielietu man tēju, — tik ļoti viņu pārsteidza mans jautājums. Viņa pat izbrīnā klusu jek liedzās, bet es tomēr sadzirdēju, nolika tējkannu uz Sjalda, pati apsēdās un vaicāja man:

—    Mīļais bērns, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu no paša rīta uzdod tādus muļķīgus jautājumus?

—    Vecmāmiņ, — es teicu. — Neesmu vairs nekāds sīkais, tu man pasaki skaidri un gaiši — vai viņš ir mans īstais tēvs vai nav?

Vecmāmiņa paskatījās uz mani un pēkšņi sāka rau­dāt. Tā tik vien vēl trūka, lai manis dēļ vecmāmiņa tā satrauktos! Viņa droši vien domā, ka es ļoti pār­dzīvoju īstā tēva trūkumu, bet patiesībā es, tiklīdz no­skārtu šo faktu, pat nedomāju pārdzīvot. Galu galā tur nav nekā briesmīga, ja cilvēkam trūkst īstā tēva. Pats galvenais, lai no manis neko neslēpj. Turklāt viņš taču man nekad nedara pāri, izturas labi pret mani. Gandrīz kā īsts tēvs. Daudzi īstie dažkārt ir sliktāki. Tā es vec­māmiņai arī pateicu. Sacīju, ka nav ko ņemt galvā, lai viņa tikai pasaka, vai mans īstais tēvs ir dzīvs un kur viņš atrodas… Es skaidri zināju, ka mans īstais tētis ir daudz sliktāks nekā šis, tāpēc ka labāka cilvēka par manu patēvu nemaz nevar būt. Tomēr ir muļķīgi dzīvot kopā ar svešu cilvēku, kaut arī pašu labāko, ja pasaulē tev ir pašam savs tētis, kaut pats sliktākais!

To visu es izklāstīju vecmāmiņai, bet viņa pārsteigta skatījās uz mani, un pamazām viņas asaras nožuva. Viņa tās noslaucīja un mēģināja pat pasmaidīt.

—    Tu runā muļķības, — vecmāmiņa teica. — Kā tev tas ienācis prātā?

—    Redz, ka ir ienācis, — es attraucu. — Bet kāpēc tu neatbildi — jā vai nē?

Vecmāmiņa nopūtās, piecēlās un ielēja man tēju. Pēc tam aiznesa tējkannu uz virtuvi, nolika uz plīts, apsē­dās man blakus un teica:

—    Viņš tev ir īsts, un tu viņam arī, un pasaulē nav divu tuvāku cilvēku par jums abiem.

Kad viņa to pateica, es nopriecājos. Tā īsti gan vi­ņai neticēju, tomēr ļoti nopriecājos, manī no prieka kaut kas saviļņojās.

—     Vai tad tu neesi man pats tuvākais cilvēks?

—     Protams, esmu, — vecmāmiņa atsaucās un iegrima domās, ilgi kaut ko prātoja, bet pēc tam teica: — Tā tu vairs nekad nerunā. — Pēc tam piebilda vārdus, ko es nekādi nevarēju saprast, un nezināju, ko domāt:

—      Es jau zināju, ka tā kādreiz iznāks. — Un atkal nopūtās.

—     Es tev tagad kaut ko pastāstīšu, — viņa teica,

—     lai gan tu vēl esi par mazu, lai to saprastu. Tomēr tev tas jāzina, ja ar mani kas notiek, tev nebūs neviena, kas pastāsta, — vecmāmiņa to noteica klusu, it kā pati sev…

Man bija ļoti liela vēlēšanās pajautāt vecmāmiņai, kas īsti var notikt, kādēļ viņa nevarētu man pastāstīt, šķiet, ļoti interesantas lietas, bet tad nolēmu viņu ne­pārtraukt, pajautāt to vēlāk, kad viņa būs beigusi.

—    Vai tu vectētiņu labi atceries?

Tā jau es domāju! Lai arī par ko mūsu vecmāmiņa runātu, viņa katrā ziņā atcerēsies vecotēvu! Jebkurā sarunā viņa to piemin kaut vai ar pāris vārdiem. Un vienmēr iznāk tā: ja vectētiņš būtu dzīvs, tad tagad viss būtu citādi, protams, daudz labāk. Reizēm tas sāk apnikt.

—    Kā tad es viņu varu labi atcerēties, ja toreiz biju vēl pavisam maziņš! — es attraucu.

—    Tu vēl tagad esi maziņš, — vecmāmiņa man iebilda un atkal sāka raudāt.

Atklāti sakot, es ļoti nožēloju, ka iesāku šo sarunu.

—    Neraudi, — es teicu. — Lūdzu, neraudi! Es iešu uz skolu, ir jau laiks.

Vecmāmiņa noslaucīja acis un pēkšņi pateica ko tādu, kas mani pārsteidza — tas bija kas nedzirdēts, nekad mūžā es no vecmāmiņas neko tamlīdzīgu nebiju dzir­dējis, nevarēju pat iedomāties, ka vecmāmiņa ko tādu var pateikt. Es, protams, nebrīnītos, ja to pasacītu Ļena vai Jevtuhs …

—     Tava skola nekur neaizbēgs, — vecmāmiņa teica.

—     Bet par savu tēvu tu nekad nešaubies. Viņam rak­sturs tāds smags… Es taču savu mūžu uz viņu neesmu turējusi labu prātu. Bet ko nu tagad par to vairs ru­nāt, un tev ar to nav nekāda sakara.

—    Kāpēc tu viņu necieti? — To nu es nebiju domā­jis, ka vecmāmiņa nemīl manu tēti. Starp viņiem vien­mēr valdīja labas attiecības. Tiesa gan, viņa nekad nav apgalvojusi, ka mīl viņu . ..

—    Tas ir sens notikums, — vecmāmuļa teica un iegrima domās. — Kaut gan, taisnību sakot, šķiet, tas nebija nemaz tik sen, bet dzīve jau pagājusi… Toreiz nebija laimīgāka cilvēka par mani! Tavs vectētiņš vēl bija dzīvs, un mēs dzīvojām kā divi balodīši. Tagad to visu atceros un domāju — kungs dievs, vai tiešām kād­reiz tā bija, vai esmu to nosapņojusi… Tavs vectēvs bija visā pilsētā pazīstams cilvēks, par viņu labāka ārsta neatrast. Visi viņu pazina un cienīja. Arī abas ma­nas meitas bija skaistules, visa pilsēta mani apskauda. Labsirdīgas un kautrīgas. Tā mēs dzīvojām. Pēc tam uz­radās tavs tēvs. Man viņš nepatika jau no pirmās re­dzēšanas. Sākumā viņš likās tā nekas, kamēr neesi ielū­kojies viņā vērīgāk, tikai viņa skatiens tāds smags — kā vilkam. Arī tavam vectēvam viņš nepatika. Patie­sībā tavs vectēvs gribēja, lai viņa meita apprecas ar ārstu, lai znots būtu no viņa aprindām, ar viņa profe­siju. Bet tava māte par citu negribēja ne dzirdēt. Mēs mēģinājām viņu atrunāt, bet, kad redzējām, cik tas bez­cerīgi, atmetām ar roku.

Vectēvs mani mierināja, teica, ka tava tēva smagais raksturs ir saprotams, viņa dzīve jau no pašas bērnības bijusi grūta, ar prātu es to sapratu, tomēr mana sirds nespēja viņam pieķerties. Tavam tēvam dzīvē tiešām nebija paveicies. Viņš taču izaudzis bērnunamā — apaļš bārenis.. .

—     No kā tad viņa vecāki miruši? — es jautāju, un mani pārņēma žēlums.

—     Tas notika ļoti sen, — vecmāmuļa turpināja. — Mūsu pilsēta toreiz bija piecas reizes mazāka nekā šodien, un viss ļaudīm nāca ātri zināms.

Par šo notikumu ļoti daudz runāja; parunāja, paru­nāja, bet pēc tam aizmirsa, kā tas parasti notiek. Kad es dzirdēju par šo gadījumu, vai varēju iedomāties, ka vēlāk, pēc divdesmit pieciem gadiem, atkal to atcerē­šos . . . Un kā vēl atcerēšos! Tava tēva vecāki Dagkesa- manski — abi nelaiķi — toreiz mūsu pilsētā bija ievē­rojami cilvēki, un visi viņus cienīja.

Tajā dienā — tā bija svētdiena —, kad ar viņiem notika nelaime, viņi divatā gatavojās izbraukt ārpus pilsētas pie kādiem draugiem, ari bērnu ņemt līdzi. Vi­ņiem bija viens vienīgs dēls, nepilnu pusgadu vecs. Viņi brauca ar mašīnu, pie stūres sēdēja tavs vectēvs Dagkesamanskis, skaists cilvēks, ļoti garš, slaids, arī viņa sieva bija tāda pati.

Viņi izbrauca no pilsētas, bet kādā vietā vajadzēja šķērsot dzelzceļu. Tajos laikos mašīnu vēl nebija daudz, tikai pēc tam parādījās visādi luksofori, ceļa zīmes, bet toreiz pilsētā nevienu gaismas signālu ne ar uguni ne­varēja sameklēt. Un pāri dzelzceļam tikai divās trīs vietās bija nolaižamās barjeras. Nu dievs ar visām bar­jerām un luksoforiem, bet mašīna ņem un apstājas uz sliedēm. Pēc tam runāja, ka viņiem noslāpis motors. Bet aiz pagrieziena parādās vilciens, tas ir metrus divdes­mit no tās vietas, kur viņi stāv. Viņi gan centās izlēkt no mašīnas, bet nepaguva, acīmredzot aiz satraukuma. Es domāju, ka viņi aizkavējušies bērna dēļ. Pēc tam runāja, ka vilciens viņus kopā ar mašīnu saspiedis asi­ņainā putrā. Tas bija briesmīgi. Māte pēdējā mirklī tomēr paguvusi izmest bērnu sāņus no dzeixceļa stigas. Cilvēki no vilciena saskrējuši katastrofas vietā, skatās: zemē guļ bērns autiņos un raud aisgūdamies, lai gan vēl nezina, kāda nelaime ar viņu notikusi. Ļaudis pa­runāja par šo notikumu, ilgi to atcerējās, bet pēc tam aizmirsa.

Zēnu nodeva bērnunamā, jo, kā izrādījās, Dagkesa- manskiem nav neviena radinieka, bet svešs bērns ne­vienam nav vajadzīgs. Kamēr zēns dzīvoja bērnunamā, neviens viņu pat neatcerējās. Tur viņš pabeidza skolu, pēc tam arī kara skolu. Kad es viņu redzēju pirmo reizi, viņš bija vecākais leitnants. Pie mums mājās viņš nāca ļoti reti, juta, ka mēs par viņu sevišķi nepriecājamies, tāds svešinieks viņš arī palika mums — man un manam vīram pat pēc tam, kad apprecēja mūsu meitu. Viņš vispār vairī­jās no cilvēkiem, un, cik es zinu, tuvu draugu viņam ne­kad nav bijis. Tavam tēvam ir smags raksturs. Man šķiet, viņš nevienu, izņemot tavu māti, nekad dzīvē nav mīlējis. Turpretī, tavu māmuļu ieraugot, viņš pilnīgi pārvērtās. Acīm redzami atmaiga. Kļuva pavisam cits cilvēks. Ari viņa, nelaiķe, ļoti mīlēja šo cilvēku, pat mūs sāka ap­ciemot pavisam reti pēc tam, kad apprecējās ar viņu. Mums tas bija sāpīgi, bet mēs neko neteicām, negribē­jām aptumšot meitas laimi. Mēs redzējām, ka viņiem neviens nav vajadzīgs, viņiem divatā ir ļoti labi. Viņas ietekmē pat mainījās tava tēva noslēgtais raksturs, pie vi­ņiem bieži ieradās viesi, cilvēki labprāt apmeklēja viņu māju. Kaut gan es znotu nemīlēju, tomēr taisnības la­bad jāsaka: lai dievs dod katrai sievietei tādu dzīvi, lai tuvā un dārgā cilvēka izturēšanās vienmēr būtu tik mīlīga. Acu no sievas viņš nenovērsa, gandrīz vai uz rokām nēsāja, cilvēkiem redzot. Pēc tam piedzimi tu, es sāku biežāk viņus apciemot, tas taču nav nekāds joks — piedzimis mans pirmais mazdēls, bet vēlāk to vairs nedarīju. Mani sagaidīja labi, to nevar noliegt, tomēr viņa mājā es jutos lieka, nevaru pat tev pateikt, no kā radās tāda sajūta. Arī vecaistēvs ļoti reti apcie­moja viņu māju. Tā mēs dzīvojām šķirti, lai gan starp mums toreiz valdīja labas attiecības. Pēc tam sākās pats smagākais posms manā mūžā… Arī pēc vectēva nāves nekas nemainījās.

Gadu pēc vectēva aiziešanas no. dzīves tava krust­māte — māmiņas māsa — apprecējās un pārcēlās uz Maskavu, nemitīgi aicināja mani pie sevis, un es jau gatavojos aizbraukt pavisam, lai gan bija žēl šķirties no dzimtās pilsētas, bet tad saslimi tu. Es nolēmu at­likt aizbraukšanu uz vienu divām nedēļām, kamēr tu nebūsi izveseļojies… Iznāca pavisam citādi. Tu, izrādī­jās, biji saslimis ar difteriju ļoti smagā formā. Pārāk vēlu mēs attapāmies, sākumā domājām, ka tev ir an­gīna, poliklīnikas ārsts noteica tādu diagnozi. Ja būtu dzīvs vectētiņš, tā nekad nebūtu noticis. Tu ļoti smagi pārcieti šo slimību, bija pat diena, kad mēs zaudējām jebkādas cerības, tu jau sāki smakt… Pēc tam viss pār­gāja. Tava māte un tēvs dienu un nakti neatgāja no tavas gultas. Tomēr izglābām.

Vecmāmiņa apklusa. Pēc viņas sejas sapratu, ka viņa negrib stāstīt, kas notika tālāk. Vai varbūt viņa tikai aizdomājās, lai labāk atcerētos visu to, kas noticis pirms tik daudziem gadiem. Cik svarīgi tomēr, ka vec­māmiņai ir tik laba atmiņa, viņa atceras gandrīz visus sīkumus, it sevišķi, ja tas saistīts ar vectēvu.

—    Kas notika tālāk? — es jautāju ļoti uzmanīgi, tā, lai viņa neiedomātos pārtraukt savu stāstījumu.

—    Tālāk? — vecmāmiņa atsaucās tādā balsī, it kā nupat būtu pamodusies. — Tālāk… nekā laba jau ne­bija. Saslima tava māmiņa. Sākumā ar difteriju,

Pirmo reizi dzirdu, ka māmiņa slimojusi ar difteriju.

—    Vai viņa inficējās no manis?

—     Varbūt no tevis… Diez vai… Visticamāk, jūs sa­slimāt reizē, tikai viņai slimība izpaudās vēlāk. Ar dif­teriju viņa neslimoja tikai dažas dienas, var teikt, viņa to izslimoja staigājot, slimība bija ļoti vieglā formā. Bet pēc tam pēkšņi viņa jutās ļoti slikti — tas bija smadzeņu iekaisums. Šo nolādēto slimību sauc par me­ningītu. Pie samaņas viņa bija tikai pirmajās dienās.

—     Bet pēc tam?

—    Nekas, itin nekas nebija, — vecmāmiņa teica.

—    Es atkal taisījos pāriet pie tavas krustmātes.

Bet es no tā visa neatceros neko. Ļoti miglaini atmi­nos, ka es biju slims, reizēm man šķiet, ka to visu esmu redzējis sapni, kas tomēr saglabājies atmiņā. Taču to, ka māmiņa slimoja, es nekādi nevaru atcerēties. Piepūlēju atmiņu cik spēdams, bet nekas neiznāca Droši vien to man nekad neizdosies atcerēties.

—    Vai es raudāju, kad māmiņa nomira?

—     Nē, — vecmāmuļa atbildēja, — tu neraudāji. Tajā laikā tu sāki pilnīgi atveseļoties. Tev vēl ilgi neatļāva staigāt, baidījās, ka nerodas kādi sarežģījumi ar sirdi vai ar nierēm — pēc slimošanas ar difteriju tā bieži notiek … Paldies dievam, viss beidzās labi…

Es klausījos vecmāmuļā un mēģināju iztēloties, kā tas noticis, bet nekas neiznāca. Nekādi nevarēju atce­rēties pat māmuļu, it kā viņa nekad nebūtu dzīvojusi. Toties tēti es iedomājos ļoti skaidri, tikai vienā vietā vajadzēja papūlēties, kad vecmāmuļa stāstīja, ka tajā laikā mūsu mājā bieži bijuši viesi un tētis ar māmiņu paši nereti gājuši ciemos.

—    Viņš pat nepienāca pie manis, — vecmāmiņa teica.

—    Ne kapsētā, ne arī mājās. Stāvēja viens pats un ska­tījās vienā punktā, it kā neko neredzētu un nedzirdētu. Cilvēki pieiet pie viņa un izsaka līdzjūtību, bet viņš skatās uz tiem tā, it kā tie sarunātos nevis ar viņu, bet ar kādu citu, kas stāv blakus. Iespējams pat, ka viņš ne reizīti nav raudājis. Grēks man stāstīt tev par to, bet tavam tēvam ir smags raksturs, ļoti smags. Es taču neesmu viņam nekāds svešs cilvēks, esmu viņa sievas­māte, bet viņš pēc tavas māmiņas nāves nevienu pašu reizīti nebija atnācis manās mājās, ne reizīti netika piezvanījis. Tiesa gan, pēc viņas nāves viņš ilgi vispār nekur negāja. To vien zināja kā darbu un mājas. Es jau no tiesas biju sagatavojusies braukt prom. Savācu visas savas mantas, nopirku biļeti. Pēc divām dienām man vajadzēja doties ceļā. Tajā vakarā es biju mājā viena. Dzirdu — zvana. Es pat iedomāties nevarēju, kas tas varētu būt, tajā drūmajā laikā pie mums nāca daudz tādu cilvēku, ar kuriem es nebiju tikusies gadiem ilgi, tie gribēja no manis atvadīties — nav nekāds joks, es taču visu savu mūžu esmu nodzīvojusi šajā pilsētā.

Atveru durvis un skatos — atnācis tavs tēvs. Biju ļoti izbrīnījusies: ne reizi nebija nācis, kad tas bija vajadzīgs, pat ne vajadzīgs, bet pilnīgi nepieciešams. Jebkurš normāls cilvēks uzskatīja par vajadzīgu atnākt ja arī ne katru vakaru, tad vismaz ik pārdienas, bet viņš ne reizi nebija atļāvies ierasties un te pēkšņi ir klāt, iepriekš pat nepiezvanījis un nebrīdinājis par savu ierašanos, it kā pārliecināts, ka es būšu mājās.

Viņš ienāca, pašķielēja uz čemodāniem viesistabā, neko nevaicāja, it kā tas būtu normāli, ka istabas vidū rindā salikti čemodāni. Apsēdās pie galda un klusēja, paldies dievam, ienākot vismaz labdienu padeva! Pēc tam saka man, ka esot nolēmis: man jādzīvo kopā ar jums — ar tevi un tēvu. Redz, viņš tā nolēmis! Es viņam paskaidroju, ka esmu jau nopirkusi biļeti, parīt braukšu prom un dzīvošu pie meitas, viņš paklausījās gan, tu taču zini, kā viņš klausās: it kā viņa priekšā būtu nevis dzīvs cilvēks, bet tukša vieta. Tad viņš pa­ziņo, ka rīt no rīta atsūtīšot pie manis smago mašīnu un krāvējus, lai aizvestu manas mantas uz viņa māju. Es viņam iebilstu, lai velti nesūta cilvēkus, jo es ne­domāju pārvākties uz viņa māju un vispār nesaprotu, kam tas nepieciešams.

«Tas nepieciešams bērnam,» viņš teica. «Zēns jāpie­skata.»

Es saku, lai viņš atdod tevi man, ka ņemšu tevi līdz uz Maskavu, tur visiem būs labāk, arī viņam pašam, viņa dēls būs drošās rokās un viņš varēs nokārtot savu dzīvi, jo ir taču vēl jauns cilvēks, laiciņu pasēros, pēc tam sadomās precēties, agri vai vēlu, bet dzīve prasa savu. Laikam par precēšanos es viņam toreiz velti teicu, pati arī nodomāju, ka viņš var apvainoties, bet pēc tam nolēmu: lai apvainojas, toreiz man viņš likās ļoti nepatīkams cilvēks, tālab arī pateicu.

Viņš tikai pavīpsnāja, tā drūmi pasmaidīja un teica, ka par precēšanos katrā ziņā padomāšot, bet pagaidām man jāpāriet dzīvot pie viņa. Es viņam sāku skaidrot, ka bērnam būs labāk, ja tas dzīvos manā dzīvoklī, ne­vis viņa būdā pilsētas nomalē. Tu taču zini, cik man labs dzīvoklis — pilsētas centrā, dzīvoklī četras ista­bas, visas gaišas, lielas, ar balkoniem, augstiem gries­tiem, ko tur runāt, tāds dzīvoklis kā tavam vectēvam visā pilsētā bija vēl tikai nedaudziem cilvēkiem. Viņš to visu noklausījās un pamāja ar galvu, bet, kad es biju beigusi, teica, ka tā viss patiešām ir, tomēr bēr­nam būs labāk, ja tas dzīvos savā mājā un nekur citur un ka tā ir viņa tēva māja un visdrīzākajā laikā to izremontēšot.

Es centos viņam ieskaidrot, ka arī šis dzīvoklis pie­der bērnam, es netaisos to ņemt līdzi kapā, man tas nav vajadzīgs, bet viņš tikai pavīpsnāja. Un vairāk ne­runāja. Atvadījās un aizgāja. Bet otrā rītā atsūtīja smago mašīnu un krāvējus. Kopš tā laika mēs dzīvo­jam visi kopā.

Vecmāmiņa atkal apklusa un iegrima domās. Droši vien atcerējās visu pagājušo. Viņa pastāstīja man inte­resantus notikumus. Protams, tētis ir mans īstais tēvs. Tagad tas ir pilnīgi skaidrs, labi, ka neviens cits, izņe­mot vecmāmiņu, nezina, cik dīvaina doma man bija ienākusi prātā. Man būtu liels kauns, ja kāds uzzinātu, ka es varēju tā domāt par savu īsto tēvu. No vecmā­miņas gan nekaunos, savai vecmāmiņai varu teikt visu.

—    Vecmāmiņ, — es jautāju, — bet kāpēc tad viņš mani nemīl?

—    Viņš tevi mīl. Kā tad nemīl, ja tu esi viņa dēls. Un asinis jums vienas. Tu taču viņu mīli?

—    Es viņu mīlu gan. Tikai ne par to, ka mums vie­nas asinis. Es viņu mīlu tādēļ, ka viņš ir ļoti labs. Es nezinu uz pasaules neviena cilvēka, kas būtu labāks par manu tēti. Viņš ir pats stiprākais, pats gudrākais, pats drosmīgākais. Lūk, tāpēc es viņu mīlu. Ja viņš vēl labi izturētos pret mani! Varbūt es viņam nepatīku kā cilvēks? Vai arī viņš mani nemaz nemīl. Gadās taču tā, ka neparko nevari iemīlēt cilvēku jau no paša sā­kuma, un tā tas turpinās visu laiku. Bet visticamāk, ka viņam gluži vienalga, vai viņam dēls ir vai nav dēla. Viņš domā tā: ja jau dēls ir, tad par to jārūpējas un jādara viss, kas dēlam vajadzīgs. Viņš to arī dara. Bet mīlēt cilvēku par to vien, ka viņam un tev ir vienas asinis, protams, nevar.

Es nesāku pa i to strīdēties ar vecmāmiņu, jo to darīt būtu veltīgi, ja viņa ko ieņēmusi galvā, tad citu viņai grūti iestāstīt. Cik reižu es, piemēram, viņai neesmu skaidrojis, kas notiek kosmosā, ka uz Mēness jau bi­juši cilvēki. Bet viņa tam netic, iebilst, ka izdomāt va­rot nezin ko gan par Mēnesi, gan par Sauli, šīs pasakas viņa esot dzirdējusi jau bērnībā. Viņa pat ne- lasa avīzes, ja tajās rakstīts kaut kas par kosmosu, bet, ja rāda pa televīziju, tad atrunājas, ka tas ir kino un kino var parādīt visu, ko vien grib. Viņa pati vēl at­ceroties, kā abi ar vectētiņu gājuši uz kino un skatī­jušies filmu «Bagdādes zaglis», tajā parādīts lidojošais paklājs un kā no parastas pudeles izlien cilvēks, un vēl daudz citu apbrīnojamu lietu.

Reizēm man ir žēl, ka vecmāmiņa jaunībā redzējusi šo filmu, jo kopš tā. laika viņa absolūti vairs netic zi­nātnei. Es viņai rādu gan avīžu, gan žurnālu rakstus, bet viņa paliek pie sava — apgalvo, ka to izdomājusi valdība, lai kaut kā izklaidētu cilvēkus. Es vēl esot inazs un to nesaprotot. Es domāju: ja viņai to stāstītu vectētiņš, tad vecmāmiņa gan noticētu, bet tolaik, kad vecaistēvs vēl bija dzīvs, kosmosā neviens nelidoja, tā­pēc viņš vecmāmiņai par to neko nebija teicis.

—     Viņš tevi mīl! — vecmāmiņa apgalvoja. — Par to vari nešaubīties. Tikai viņam tāds raksturs. Dvēselē viņš tevi mīl, un tev tas nav redzams.

—     Vecmāmiņ! — es iesaucos. — Kāpēc tu tā runā? Tu taču pati stāstīji, ka visi redzējuši, kā viņš mīl mā­miņu. Tātad, ja cilvēks kādu mīl, tas manāms visiem. Tas noteikti ir redzams, pat ja viņš par to visu laiku nerunā.

—     Jā, — vecmāmiņa piekrita,.— viņš to ļoti mīlēja. Kad viņš bija kopā ar tavu māmiņu, viņš kļuva pavi­sam cits cilvēks .. . Esmu gatava viņam piedot visu par to, ka mana meita ar viņu bija laimīga. — Vecmāmiņa atkal iešņukstējās, viņa vienmēr briesmīgi satraucas, tikko atminas māmiņu. Kad teicu, ka iešu uz skolu, viņa vienīgi pamāja ar galvu.

Ģeogrāfiju, protams, biju nokavējis, taču uz otro stundu varēju vēl paspēt. Kad piegāju pie skolas, iz­dzirdēju skanam zvanu, tikai nesapratu, vai tas vēsta starpbrīdi vai stundu. Drošības dēļ metos skriešus. Pie­skrējis pie vārtiem, ieraudzīju durvīs stāvam Ļenu. Kā izrādījās, viņa gaidījusi mani.

—     Gribēju jau doties pie jums, — meitene teica. — Domāju, kaut kas ir atgadījies. Tu taču vakar ne­teici, ka nenāksi uz pirmo stundu.

—     Nekas nav atgadījies, — es atsaucos. — Runāju ar vecmāmiņu.

—     Tomēr kaut kas ir noticis, — Ļena padomājusi neatlaidās. — Man šķiet, tev ir slikts noskaņojums.

—     Man ir labs noskaņojums, — es atcirtu.

—     Ja negribi teikt — nevajag, — Ļena atbildēja un iegāja skolā.

Arī es viņai sekoju. Gāju un domāju, cik viltīga to­mēr ir Ļena, neko nevar viņai noslēpt. Visu uzmin, Reizēm tas ir tīri patīkami, ka viņai tik gaišs prāts. Pašam nekas nav jāsaka.

Zvans, ko es dzirdēju uz ielas, bija skanējis uz stun­das sākumu. Tātad esmu nokavējis arī fiziku. Mēs ar Ļenu aizgājām līdz fizikas kabinetam, tas atrodas ce­turtajā stāvā. Gaitenī vairs nebija neviena cilvēka. Pirms ieiešanas klasē es paskatījos pa spraudziņu dur­vīs, visi mūsējie sēdēja, bet pie tāfeles stāvēja Dima, nepaguvu vienīgi ievērot, ko viņš tur dara, vai viņš izsaukts vai tāpat vien kā dežurants notīra tāfeli. Ļena mani pavilka aiz jostas un teica — ja jau es ne­esmu ieradies uz ģeogrāfiju, tad mums nav nozīmes iet arī uz fiziku, turklāt viņa šodien neko nav iemā­cījusies.

Atklāti sakot, man gribējās iet klasē, bet pēc tāda Ļenas paskaidrojuma es tūlīt savu nodomu mainīju. Mēs sākām gudrot, kur varētu aiziet, tomēr neko ne­izdomājām un uzkāpām septītajā, tas ir, pēdējā stāvā. Tur es ieraudzīju, ka jumta lūka ir atvērta. Mēs ar Ļenu pārsteigumā pat apstājāmies. Nekas tamlīdzīgs līdz šim nebija gadījies! Lūka vienmēr bijusi ciet, bet šodien kāds to atstājis vaļā. Interesanti! Acīmredzot saimniecības vadītājs aizmirsis to aizslēgt: uz jumta droši vien kāpj tikai viņš.

Mums tūlīt bija skaidrs, ka tāds gadījums jāizmanto, pa dzelzs kāpnītēm uzrāpāmies augšā un izgājām uz jumta. Te bija ļoti patīkami, ārkārtīgi silts, un no še­jienes redzējām visu mūsu pilsētu. Mēs ar Ļenu piegā­jām pie pašas jumta malas un paraudzījāmies lejā, no lielā augstuma pat elpa aizrāvās.

Mēs pastāvējām mazu brītiņu, bet tad nospriedām kāpt lejā, kamēr saimniecības vadītājs nav atnācis un mūs šeit ieraudzījis. Abi ar Ļenu piegājām pie pašas lūkas, un pēkšņi meitene man sacīja:

— Gribi, es tevi noskūpstīšu? — Un nomutēja mani uz vaiga, viņas lūpas bija ļoti vēsas.

Noskūpstījusi mani, meitene tumši pietvīka un ap­klusa.

Es pašķielēju uz Ļenu un ieraudzīju, ka viņa šodien ir ļoti skaista. Viņa bija uzģērbusi zilu matroža blū­zīti, bet matos iesējusi baltu lenti. Vēl es ievēroju, ka Ļenai ir zilas, zilas acis. Kamēr nebijām uzlīduši uz jumta, es netiku pamanījis, ka tās ir tik zilas. Mēs sa­skūpstījāmies vēl dažas reizes, pēc tam ļ,ena teica, ka es esot ļoti jauks un viņa visu mūžu pret mani izturē­šoties labi. Es gribēju atbildēt un teikt viņai to pašu, bet šajā mirklī ieraudzīju, ka vienā blakusmājas logā parādās kāda sieviete, kuru katru brīdi viņa varēja pa­skatīties uz mūsu pusi. Mēs ar Ļenu aši nokāpām lejā un gaitenī sākām gaidīt starpbrīdi.

Ļena bija pietvīkusi gluži sārta, bet, kad es viņai to pateicu, viņa atbildēja, ka arī es esot šausmīgi sar­kans, es pats jutu, ka man deg vaigi.

Klusībā domāju, ka būtu vēlams, lai līdz starpbrīdim rnūsu vaigi atgūtu agrāko krāsu. Līdz stundas bei­gām mēs ar Ļenu parunājām par šo un to, taču no­tikumu uz bēniņiem vairs nepieminējām, kaut visu laiku par to domājām. Pats apbrīnojamākais — visā šajā laikā, kamēr es mācos mūsu skolā, es nekad, ne­vienu reizi, izņemot gadījumu šodien, neesmu redzējis, ka jumta lūka būtu atvērta. Pēc tam es daudz reižu, var teikt, katru dienu ikvienā starpbrīdī uzkāpu bēni­ņos, taču lūka allaž bija ciet. Tai priekšā bija pat at­slēga, sarūsējusi pilnīgi sarkana. Arī klasē es biedriem īpaši apjautājos, bet neviens nekad nebija redzējis lūku atvērtu. Manuprāt, tā ir apbrīnojama sagadīšanās, ka tajā dienā, kad mēs ar vecmāmiņu 110 sirds izrunājā­mies un es nokavēju otro stundu, Ļena nolēma mani pagaidīt un neiet uz fiziku un tieši šajā dienā un, gal­venais, stundā lūka uz jumtu bija vaļā.

Man liekas, cilvēkam dzīvē klātos daudz grūtāk, ja nebūtu šādas apbrīnojamas sagadīšanās.

Lai gan nākamajā dienā es ierados skolā laikus, to­mēr iznāca tā, ka uz pirmo stundu man neizdevās no­kļūt. Un ne tikai man, bet visai mūsu klasei, precī­zāk — visai mūsu skolai. Skolēni bija ļoti apmierināti, manuprāt, tāpat arī skolotāji. Visi, protams, sagāja sa­vās klasēs, taču stundas nenotika. Tāpēc ka bija atga­dījies vienreizējs notikums. Susļiks teica, ka visas mūsu pilsētas pastāvēšanas laikā — mūsu pilsēta kaut arī nav sevišķi liela, tomēr ir veca — tāda notikuma vēl nav bijis.

Susļiks paredzēja, ka par šo gadījumu rakstīs visās avīzēs, arī centrālajās (vēlāk tā patiešām notika), un tāpēc mums ļoti rūpīgi jāsavācot fakti.

Notikums bija šāds: naktī no cirka bija izbēguši divi lauvas. Abi zvēri izsprukuši vēlu naktī un līdz rītam bija kaut kur paslēpušies. Naktī tos iztālēm bija redzē­jis tikai viens cilvēks — pedagoģiskā institūta stu­dents, un viņš nekavējoties par to bija ziņojis milicim. Taču, kā par nelaimi, šis students bija iedzēris, viņš atgriezies no dzimšanas dienas svinībām, un milicis viņam ieteicis ātrāk doties uz mājām un likties gultā, lai viņam reibumā atkal kaut kas nerādītos.

Students bija sācis strīdēties ar milici, un tas atņēmis jaunajam cilvēkam studenta apliecību un piedraudējis no rīta noteikti paziņot institūta vadībai, ka viņš, bū­dams iereibis, ar muļķīgiem jokiem uzmācies milicim, kurš izpilda dienesta pienākumus.

Bet no rīta pilsētā sākās šausmīgs tracis. Kā izrā­dījās, mūsu pilsēta absolūti nav piemērota, lai pa to skraidītu plēsīgi savvaļas dzīvnieki. Visi bija briesmīgi pārbijušies, it kā būtu izsprukuši nevis divi lauvas, bet vesels bars šo zvēru.

Jau no rīta, izejot no mājām, es nojautu ko nelabu: pa ielām ar mašīnām un motocikliem braukāja miliči, garām pašāvās pat divas trīs vaļējas mašīnas, kurās sē­dēja karavīri ar automātiem.

Es ļoti nopriecājos, ka mana vecmāmiņa neko nezina par izbēgušajiem zvēriem, citādi viņa mani neparko nebūtu laidusi ārā no mājām. Tuvojoties skolai, es ieraudzīju trolejbusu ar izsistiem logiem un ātrās pa­līdzības mašīnu tam blakus. Kā izrādījās, lauvas izskrē­juši krustojumā un tik tikko nav pakļuvuši zem mašī­nas, vadītājs strauji bremzējis, bet viens lauva izbīlī lēcis pret trolejbusu un ar visu ķermeni atsities pret logu. Pasažieri šausmīgās izbailēs metušies kur kurais, un šajā juceklī kāda sieviete ļoti stipri sasitusi seju, ievainoti vēl daži pasažieri, bet ne tik stipri. Pēc šī notikuma lauvas nozuduši. Pēdējo reizi tie redzēti pašā pilsētas nomalē. Tur viņi nogalinājuši vienu suni — dogu. Tas aiz savas muļķības skrējis lauvām pakaļ — kā lai pilsētas dogs zina, ka sunim labāk turēties tā­lāk no lauvām; lauva kādu laiku cieties, bet tad pagriezies un devis sunim ar ķepu tā, ka no suņa slapjums vien palicis.

Visi uzskatīja, ka tas noticis aiz doga pieredzes trū­kuma, bet es nodomāju: šis suns varbūt bija ļoti droš­sirdīgs un, skrejot pakaļ lauvām, ļoti labi saprata, ka iespējamas lielas nepatikšanas. Tagad neviens nezināja, kur lauvas palikuši. Runāja, ka tie slēpjoties kaut kur ārpus pilsētas, varbūt kādā vasarnīcā. Vasara tikko bija sākusies, un gandrīz visas vasarnīcas vēl stāvēja tuk­šas.

Susļiks apgalvoja, ka otra tāda gadījuma mūsu dzīvē droši vien vairs nebūšot un tāpēc mums katrā ziņā jāraksta dienasgrāmata, kurā ļoti precīzi jāreģistrē visi fakti, kas saistīti ar lauvām, sākot ar abu zvēru izbēg­šanas brīdi un beidzot ar momentu, kad tos notvers. Par to, ka lauvas noķers, Susļiks nemaz nešaubījās.

Mēs sākām apspriest, kādai jābūt šai dienasgrāma­tai, bet tieši tad klasē ienāca Marija Isajevna Teruni — mūsu skolas direktore — un paziņoja, lai pēc stundām skolēni neiet uz mājām pa vienam; bērni ies prom visi kopā un skolotāji viņus izvadās visus pēc kārtas pa mājām. Viņa teica, ka pa radio bijis paziņojums, lai bērnus nelaiž vienus bez pieaugušajiem uz ielas, jo var rasties bīstamas situācijas. Tāds paziņojums visiem šausmīgi patika. Kā nu ne — mūsu pilsētā nekad ne­kas tāds nav bijis, un pēkšņi ir bīstami iziet uz ielas.

Visi atkal sāka runāt par dienasgrāmatu, un Susļiks ierosināja, ka tai noteikti jābūt kolektīvai, bet vienam no mums jābūt galvenajam, tādam kā redaktoram, kas atbild par precīziem ierakstiem. Viņš jautāja, ko mēs ierosinām, un mēs par atbildīgo vienbalsīgi ievēlējām Vovu Jevtuhu. Vova pietvīka, uzreiz kļuva augstprātīgs un sāka runāt oficiālā tonī. Viņš sacīja, ka mūsu pienā­kums pirmām kārtām ir ierakstīt dienasgrāmatā tā stu­denta uzvārdu, kurš naktī redzējis lauvas, kā arī precīzu laiku, kad students tos ieraudzījis.

Mēs bijām ar Vovu vienisprātis, bet noskaidrojās, ka studenta uzvārdu un precīzu laiku neviens nezina. Vova brīdi padomāja un noteica, ka nekas mums nesanāks, ja mēs par lauvām nezināsim pilnīgi pareizas ziņas, bet to uzzināt var tikai viens cilvēks mūsu skolā. Un, kā jūs domājat, kas ir šis cilvēks? Es. Vova teica, ka ti­kai ar manu palīdzību iespējams iegūt visprecīzākās ziņas. Visi paskatījās uz mani un priecīgi sauca, ka man jāiet pie sava tēva un no viņa viss jāuzzina. Man briesmīgi negribējās iet pie tēva, bet, kad Susļiks jau­tājoši paskatījās uz mani, es piekrizdams pamāju.

Susļiks man jautāja, vai tā būšot pieklājīgi. Es gud­roju, ko atbildēt, bet visi korī sauca, ka tas ir ļoti pieklājīgi, un es atkal pamāju ar galvu.

Susļiks paziņoja, ka mani vienu viņš nekur nelaidīs, bet, pirms skolotājs bija beidzis runāt, Vova tūdaļ pie­bilda, ka viņš un Dima nāks man līdzi, tad es neizturēju un teicu, ka arī Ļena nāks, es jau redzēju, cik ļoti viņa satraukusies, ka neviens viņu nepiemin.

Susļiks pavadīja mūs līdz skolas vārtiem, apstādināja taksometru un uzdeva šoferim mūs aizvest līdz pilsētas milicijas pārvaldei. Atvadoties viņš vēl uzsauca, ka visa klase nepacietīgi gaidīs mūs atgriežamies.

Mašīnā mūs visus pārņēma jautrs noskaņojums, jo Vova sāka stāstīt, kā lauvām izdevies aizbēgt no cirka. Viņš apgalvoja, ka zvēri jau sen sapņojuši par bēgšanu un ļoti rūpīgi tai gatavojušies, pievākuši būra atslēgas, uzpirkuši sargu un iegādājušies visas nepieciešamās ģeogrāfijas kartes. Vienīgais iemesls, kāpēc šiem nav veicies, — abi ir analfabēti, kaut arī dresēti, un patstā­vīgi nav varējuši orientēties mūsu pilsētas plānā.

Pie ieejas milicijas pārvaldē mūs aizturēja dežurants un jautāja, kur mēs ejam. Mēs paskaidrojām, viņš pie­zvanīja pieņemšanas istabas sekretārei, un tā atbildēja, lai mūs ielaiž. Liftā mēs vienojāmies, par ko runāsim ar tēti.

Sekretāre laipni sasveicinājās ar mums un tūlīt ielaida pie tēva. Es pirmo reizi redzēju viņa kabinetu. Tā bija ļoti plaša telpa ar diviem gaisa kondicionētājiem logos un lielu Dzeržinska portretu pie sienas virs rakstām­galda. Uz galda atradās divi telefoni, tāpat kā pie mums mājās. Kad mēs ienācām, tētis runāja ar kādu cilvēku. Sarunu nepārtraucis, viņš pamāja ar galvu un norādīja uz krēsliem. Sākumā es nemaz nepazinu šo cilvēku, bet Vova iegrūda man ar elkoni, un es ieskatījos viņā vērī­gāk. Tas bija dresētājs no cirka — lauvu dresētājs. Viņš patiešām bija līdzīgs Dimas tēvam. Tuvumā viņu līdzība bija acīs krītoša. Dresētājs bija ļoti satraukts un rādīja tēvam kaut kādus papīrus. Mēs tūlīt sapratām, ka viņi runā par lauvām, un sākām uzmanīgi klausīties.

—    Te būs akts par divu lauvu nodošanu jūsu pilsētas zooloģiskajam dārzam, — dresētājs teica un rādīja tētim šo papīru. — Es viņiem lauvas nodevu, viņi tos iedzina savos pārvietojamos sprostos un atstāja līdz rītam cirka teritorijā. Es lūdzu jūs pievērst uzmanību tam faktam, ka lauvas izbēguši no sprostiem, kas pieder zooloģis­kajam dārzam. Es neesmu vainīgs, ja viņi atveduši bojā­tus sprostus, atbildību par to nevaru uzņemties.

—    Neviens jūs arī nevaino, — tētis viņu mierināja, uz aktiem pat nepaskatījies. — Bet kāpēc jūs nolēmāt atdot lauvas mūsu zooloģiskajam dārzam?

Man šķiet, dresētājam ļoti gāja pie sirds vārdi par to, ka viņu neviens nevaino: viņam pat balss pārvērtās, kļuva rāmāka un pavisam droša.

—    Tas darīts tīri profesionālu apsvērumu dēļ. Šie lauvas ir absolūti veseli un jauni. Redzat, pastāv uzskats, ka zvēri no kaķu dzimtas vispār grūti pakļaujas dresū­rai. Vai jūs bijāt mūsu izrādē?

Tēvs noliedzoši pakratīja galvu.

—      2ēl, jūs būtu redzējis, ka visa lauvu grupa ir sekmīgi izdresēta un apmācīta, lai gan es šo grupu sa­ņēmu samērā nesen. Tikai divi aizbēgušie zvēri nepade­vās nekādai dresūrai. Galvenokārt viņu ļoti ļauno, es teiktu, viltīgo tikumu dēļ… Pirms braukšanas uz jūsu pilsētu mēs bijām viesizrādēs Baku. Tur viņi bez iemesla uzbruka manam asistentam, un puisi paglāba tikai brī­nums. Viņš vēl šobrīd guļ slimnīcā.

—    Kāpēc tad jūs viņus neatdevāt Baku zooloģiskajam dārzam?

—    Mēs piedāvājām, bet viņi atteicās, jo viņiem ir divi pāri brīnišķīgu lauvu.

—    Kā jūs domājat, — tētis jautāja, — vai tagad, būdami brīvībā, viņi ir bīstami cilvēkiem?

Dresētājs pamāja ar galvu.

—    Jā. Viņiem vispār piemīt ļauni tikumi, bet tagad, neierasto apstākļu, bada un baiļu satraukti, es domāju, viņi ir ļoti bīstami, it sevišķi vakarā, tumsai iestājoties. Bet kāds ir jūsu uzdevums, biedri pulkvedi? Jūs gribat viņus notvert?

—    Mans uzdevums, — tētis teica, — ir gādāt, lai pil­sētā nekādā gadījumā nebūtu neviena cilvēka upura. Vai jūs varat mums kaut kā palīdzēt?

Dresētājs brīdi padomāja, tad paraustīja plecus.

—     Man šķiet, nevaru vis. Tagad viņos pamodušies visi instinkti, un, ja arī vēl kas bija palicis no dresūras, nu tas izzudis pilnīgi. Varat uzskatīt, ka jums darīšana ar nikniem savvaļas zvēriem.

—     Labi, — tētis noteica. — Atvainojiet, ka traucējām.

Tikko dresētājs bija aizgājis, kabinetā ienāca karavīrs

kapteiņa formā, militāri sveicināja tēti un ziņoja, ka viņš un viņa automātistu rota ieradušies milicijas priekšnieka rīcībā. Tētis piecēlās un teica kapteinim, ka nekavējoties jābrauc. Viņš jau panācās istabas vidū un tad ieraudzīja mūs. Manuprāt, viņš bija pilnīgi mūs aizmirsis.

—     Jā, — viņš teica, — bērni, kāpēc jūs šeit esat ieradušies?

Vova piecēlās un sīki pastāstīja tētim par mūsu no­domu rakstīt dienasgrāmatu. Vova runāja ļoti pacilāti un beigās lūdza tētim atļauju piedalīties visos pasākumos, kas saistīti ar izbēgušajiem lauvām. Man Vovas runa šķita lieliska.

Tētis uzmanīgi noklausījās Vovas vārdos un nospieda kādu pogu uz galda, pēc tam teica mums, ka šis noti­kums nav piemērots bērniem, tas ir bīstams, tāpēc mums tagad jādodas katram uz savām mājām, no kurām līdz rītam nedrīkstam iziet. Viņš vēl nebija beidzis, kad kabinetā ienāca sekretāre, izrādījās, tētis viņu bija izsau­cis ar zvanu. Viņa ienāca un apstājās pie durvīm.

—     Es jūs palūgšu, — tētis teica sekretārei, — izsau­ciet mašīnu, lai tā aizved bērnus mājās. Visu labu! Mājās būšu vēlu, — to viņš teica man.

Mēs nepaguvām iebilst ne vārda, kad viņš jau bija izgājis. Visi mūsējie stāvēja apjukuši, pat Vova. No­skaņojums bija sabojāts, visvairāk, protams, man. Bija pat kauns biedriem acīs skatīties. Labāk nebūtu nemaz uz šejieni nākuši. Mēs nobraucām lejā, un tur mūs jau gaidīja mašīna. Pie stūres sēdēja nevis tēvocis Toļa, bet kāds pilnīgi svešs šoferis. Mēs iesēdāmies mašīnā un teicām, lai aizved mūs uz skolu, bet viņš pakratīja galvu un noteica:

—     Pavēlēts izvadāt pa mājām.

' Mēs viņam skaidrojām, ka skolā mūs gaida, bet viņš nekādi nereaģēja. «Nav pavēlēts» — un viss. Vispirms aizveda mani, bet pēc tam Vovu.

Braucu un domāju, kā lai rīt rādos skolā. Visu ceļu mēs klusējām. Biju pārliecināts, ka vēl nekad mūžā man nav bijis tik slikta noskaņojuma kā šajā vakarā, jo tagad man bija pilnīgi skaidrs: mēs ar tēvu esam viens otram absolūti sveši cilvēki, lai arī vecmāmiņa ap­galvo, ka mums ir vienas — radniecīgas asinis. Nu man bija gluži vienalga, vai viņš mani mīl vai ne, jo es pats jutu, ka tagad viņu nepavisam nemīlu. Domāju par viņu ar dusmām. Stingri nolēmu aiziet no mājām. Vec­māmiņa taču gribēja pēc māmu|as nāves pārcelties uz Maskavu. Viņa vienīgi manis dēļ šeit palikusi. Kāpēc viņai vēl tagad jāpaliek, ja es pats vairs negribu dzīvot kopā ar tēvu? Es patiešām negribu vairs dzīvot ar viņu zem viena jumta! Nolēmu braukt uz Maskavu pie krust­mātes, lai vecmāmiņa pēc tam man seko. Gan mēs dzī­vosim pavisam jauki. Pēc diviem gadiem sākšu strādāt, devīto un desmito klasi varu pabeigt vakarskolā. Pēc skolas beigšanas arī Ļena brauks uz Maskavu, kopā mācīsimies institūtā.

Šajā vakarā es likos gulēt ļoti agri. Pat televizoru neskatījos, kaut gan vecmāmiņa paziņoja, ka pusdeviņos rādīs filmu «Grāfs Montē Kristo».

Naktī es pamostos ļoti reti. Parasti, tikko palienu gultā zem segas, esmu jau aizmidzis un drīz pēc tam dzirdu vecmāmuļas balsi, kas mani modina. Tas nozīmē, ka pienācis jau rīts un man jāģērbjas un jāiet uz skolu.

Taču šajā naktī es pamodos, jo pa miegam dzirdēju kaut kādas neparastas skaņas. Pirmajā mirklī man likās, ka esmu pārklausījies. Pat pēc pamošanās es kādu lai­ciņu tā domāju, jo tagad nebija dzirdamas nekādas skaņas, lai klausījos kā klausīdamies. Tikai pēc krietna brīža no tālienes atskanēja lokomotīves signālsvilpieni un elsošana. Tur droši vien mazā lokomotīve manev­rēdama pārvietoja kādu preču vilciena sastāvu. Dienā tādas skaņas nekad nedzird, tāpēc ka dzelzceļš atrodas no mums ļoti tālu, otrā pilsētas malā, bet naktī, kad visapkārt valda klusums, tas ir dzirdams. Es nolēmu, ka miegā būšu dzirdējis tā svilpienus, un taisījos no jauna aizmigt, kad kaut kur — ļoti tālu — atskanēja atkal tā pati skaņa, tagad es zināju pavisam skaidri, ka tas nav pa miegam. Tas bija rūciens! Pat ne rūciens, bet rēkšana, kas skanēja ļoti nikni un reizē arī žēli. Es tūlīt apjēdzu, ko tas nozīmē, un, izlēcis no gultas, skrēju pie loga. Es izdzirdēju dobjas, bet skaidri saklau­sāmas šāvienu skaņas, manuprāt, šāva no automātiem, un cilvēku balsis. Pēc tam vēlreiz atskanēja dzīvnieka rēciens un tūlīt arī aprāvās. Tātad izbēgušie lauvas tomēr ir atrasti un nošauti. Es tikai nevarēju iedomā­ties, kur tas notiek, pat nevarēju noteikt, no kuras puses nāk troksnis, šķita, ka skaņas plūst no visām pusēm uzreiz.

Mani pārņēma ļoti liela vēlēšanās saģērbties un skriet turp, bet tad atcerējos, ka tur katrā ziņā satikšu tēvu, tāpēc tūlīt atsacījos no sava nodoma.

Gulēt vairs negribējās. Es ielikos gultā un pat aizvēru acis, bet miegs nenāca. Laiciņu pasnaudu, pēc tam cēlos augšā, jo biju galīgi pārliecinājies, ka aizmigt vairs neizdosies. Mēness spīdēja tik gaiši, ka pat gaismu nevajadzēja iedegt. Visās istabās un gaitenī bija tikpat kā dienā. Es gudroju, ko man darīt, bet drīz par to vairs nevajadzēja domāt, jo jutu, ka gribu dzert, tāpēc no­lēmu nokāpt lejā virtuvē un izdzert glāzi kompota, kuru vecmāmiņa vakarā izvārīja un ielika ledusskapī.

Uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu vecmāmiņu, aizla- vījos garām viņas istabas durvīm un nonācu pie tēva kabineta. Durvis bija atvērtas, un es ieskatījos telpā. Kā parasti, viss tajā bija sakārtots un gulta saklāta. Pārlaidis acis istabai, tūlīt devos tālāk. Var teikt, pie tēva kabineta durvīm es apstājos tikai sekundi. Tomēr kaut kas no redzētā man iespiedās apziņā, lai gan nevarēju pateikt — kas. Tāpēc, izdzēris kompotu, atkal uzkāpu augšā un iegāju kabinetā. Tur man uzreiz viss kļuva skaidrs — seifa durtiņās bija atslēga. Tāpēc man šajā istabā kaut kas bija licies citādāk nekā parasti. Līdz šim nekad nebiju pamanījis, ka seifā būtu atslēga. Droši vien to atstājusi vecmāmuļa. Tēvs taču nekad neko neaizmirst. Es ilgi svārstījos — atvērt seifu vai ne, būtu ļoti interesanti tajā ielūkoties, pēc tam šaubas iz­gaisa, jo atcerējos, ka man neviens nekad nav aizlie­dzis atvērt seifu. Ja man kaut reizi kāds būtu teicis, ka to nedrīkst darīt, es to nedarītu. Līdz šim neviens — ne tēvs, ne vecmāmuļa — tādu aizliegumu nav izteicis.

No iekšpuses seifs bija nokrāsots gaišzilā krāsā. Izrā­dījās, ka tas ir ļoti šaurs. Uz diviem plauktiem atradās vāki ar dažādiem papīriem, bet pašā apakšā kaut kāds albums. Pistoli es ieraudzīju tūlīt. Paņēmu to rokā un uzmanīgi aplūkoju. Es protu apieties ar ieročiem, pro­tams, ne ar visādiem, bet ar pistoli gan, to man iemā­cīja tēvocis Toļa. Manī radīja izbrīnu, ka tas nav nostā­dīts uz drošinātāja. Pēc tam sapratu, ka tas nemaz nav vajadzīgs, jo, izņēmis magazīnu, ieraudzīju, ka pistole nav pielādēta. Es katram gadījumam pavilku aizslēgu, bet arī tur nebija patronas. Tās atradās blakus koka kastītē. Tepat bija arī rezerves aptvere — pielādēta.

Nezinu, kāpēc, bet katru reizi, turot rokā pistoli, man liekas, ka es esmu pieaudzis un ļoti stiprs cilvēks. Pistoli turēt rokā ir ļoti patīkami. Rokturis tik ērts, ka pats iegulstas saujā. Es būtu gribējis to pielādēt — tāpat vien, lai patrenētos, bet atcerējos, ka tēvs kuru katru brīdi var pārrasties, un, lai gan viņš nav man aizliedzis ņemt pistoli, tomēr es domāju, ka viņam tas diez ko nepatiktu, pareizāk sakot, nepavisam nepatiktu.

Noliku pistoli agrākajā vietā, no kuras biju to paņē­mis — pašā stūrī blakus albumam. Šo albumu redzēju pirmo reizi. Tas nebija nekas īpašs, pats parastākais fotogrāfiju albums. Interesanti, kāpēc tas atrodas šeit? Tie divi kartona vāki ar papīriem ir kādi dienesta dokumenti, tas skaidrs no pirmā acu uzmetiena, bet albums… Es ieklausījos. No ielas neatskanēja ne mazā­kais troksnītis. Atri izņēmu albumu no seifa un atvēru.

Pirmajā lappusē ieraudzīju fotogrāfiju — tētis, māmiņa un viņai klēpī bērns. Ļoti maziņš, ģērbts krekliņā un čībiņās. Nebija šaubu, ka tas esmu es pats. Nekad vēl nebiju redzējis šo savu fotogrāfiju. Mēs visi trīs tajā smaidījām. Es skatījos taisni uz priekšu un smaidīju, māmiņa lūkojās uz mani, bet tētis uz viņu. Droši vien fotogrāfs teicis, ka tūlīt izlidos putniņš, vai arī man parā­dīja kādu zvēriņu, citādi nav saprotams, kāpēc es tā smaidu, jo šajā fotoattēlā esmu vēl pavisam maziņš — ne vecāks par diviem gadiem.

Apskatīju albumā visas fotogrāfijas. Tur gadījās arī nepazīstamas sejas, bet gandrīz katrā es atradu vai nu tēti, vai māmiņu, visbiežāk gan abus kopā. Un visos fotoattēlos tētim bija ļoti priecīga seja. Ne jau nu visur viņš plati smaidīja, smaids bija normāls, dažās kartītēs tikko pamanāms, taču bija skaidri redzams, ka viņam ir jautrs noskaņojums. Es atcerējos, kā viņš pārvērties pēc māmiņas nāves, un nodomāju — ja viņa būtu dzīva, tētis droši vien izturētos pret mani labāk.

Es apskatīju visas fotogrāfijas, un visās māmiņa izska­tījās ļoti skaista un eleganta. Starp albuma pēdējo lap­pusi un vāku atradās vēstules ar tādām markām, kādu manā kolekcijā nebija. Manuprāt, ne tikai man, nevienam mūsu klasē tādas markas nebiju redzējis.

Sākumā gribēju tās uzmanīgi atplēst, bet pēc tam nolēmu palūgt atjauju vecmāmuļai. Es domāju, ka viņa man to neliegs, lai gan vēstules bija adresētas nevis viņai, bet tēvam — uz aploksnes, ko turēju rokā, bija rakstīts viņa uzvārds. Es izlasīju sūtītāja adresi — vēs­tuli bija rakstījusi māmiņa. Viņa to bija sūtījusi uz Kaļiņingradu, kur tētis atradies komandējumā. To es uzzināju no vēstules. Un pats dīvainākais — gandrīz visa šī vēstule bija par mani. Māmiņa rakstīja tētim, cik liels esmu izaudzis, visus pazīstu un runāju jau dažus vārdus.

Es izlasīju piecas vai sešas vēstules, un visās māmiņa rakstīja tikai par mani. Taču vārdā viņa mani gandrīz nekad nesauca, bet tā vietā lietoja dažādus smieklīgus un maigus mīlināmos vārdiņus. Un tā ikvienā vēstulē. Tikai pašās beigās viņa pastāstīja tētim par dažādiem no­tikumiem mājās un nodeva sveicienus no paziņām un radiem.

Vēstules bija skaidra liecība, ka māmiņa mani ļoti mīlējusi. Tās pierādīja, ka es esmu viņai pasaulē pats dārgākais cilvēks, lai arī vēl mazs un dumjš.

Mani pārņēma savāda sajūta, pārlasot šīs vēstules. No lapām šķita uzvēdām māmuļas smaržas, es vēstules pat paostīju, tomēr nesapratu, vai tās patiešām smaržo, vai tā man tikai šķiet. Man bija ļoti patīkami lasīt māmiņas vēstules. Es paņēmu vēl vienu, izvilku no aploksnes un tūlīt apjēdzu, ka to nav rakstījusi māmiņa, jo ieraudzīju tēva rokrakstu. Viņam ir ļoti stingrs un skaidrs rokraksts, tā ka rodas iespaids, it kā vēstule būtu rakstīta ar mašīnu.

Nekad nebūtu domājis, ka mans tēvs spējīgs uzrakstīt tādu vēstuli. Tik maigu un labu. Viņš rakstīja māmiņai, ka skumst bez viņas, ka skaita dienas, kas atlikušas līdz komandējuma beigām, kad viņi atkal satiksies. Katrā vēstulē viņš lūdza, lai māmiņa sevi saudzē un pārāk nenopūlas… Visas atlikušās piecas vai sešas vēstules arī bija rakstījis tēvs.

Izlasījis saliku visas vēstules albumā un albumu no­vietoju atpakaļ seifā. Nevienā savā vēstulē tēvs nebija rakstījis par mani, tikai beigās allaž piezīmējis: «Svei­ciens mūsu mazulītim,» — tas nozīmē — man. Un es biju cerējis, ka viņš pret mani izturētos labāk., ja mā­miņa būtu dzīva!

Iegāju savā istabā, apsēdos uz gultas malas un iegrimu domās. Prātoju, ka nav ko atlikt aiziešanu no mājas, ja jau esmu to izlēn^ darīt. Tagad ir pats īstākais laiks. Paskatījos pulkstenī — tas rādīja divi. Lidmašīna uz Maskavu izlido sešos. Nav ko atlikt, vecmāmuļai uzrakstīšu zīmīti, lai viņa neuztraucas — un viss.

Zīmītē es neko nepaskaidroju, uzrakstīju vienīgi to, ka aizlidoju uz Maskavu pie krustmātes un vakarā no turienes viņai piezvanīšu.

Šo papīrīti noliku uz spilvena pašā vidū, lai vecmā­miņa tūlīt ieraudzītu, kad no rīta nāks mani modināt. Pēc tam atgriezos savā istabā, uzlauzu krāj kasīti un paņēmu visu, cik tur bija, — astoņpadsmit rubļu. Es tos krāju velosipēdam.

Zināju, ka ar šo naudu man nepietiks, tāpēc vēlreiz iegāju tēva kabinetā un paņēmu divdesmit piecus rubļus galda atvilktnē no tās naudas, ko tēvs deva vecmāmuļai saimniecības vajadzībām. Gribēju par to uzrakstīt zīmītē, bet pēc tam nolēmu, ka pateikšu vakarā, kad piezvanīšu no Maskavas.

Es cieši aizvēru mājas durvis un caur dārzu devos uz otriem vārtiņiem. Pa tiem no mūsu dārza var nokļūt šķērsielā. Šo izeju mēs izmantojam ļoti reti, un vārtu viras bija pavisam ierūsējušas — ja pa šiem vārtiem kāds nāca pie mums, tās čīkstēja tik stipri, ka bija dzirdams pa visu ielu. Es arvien taisījos tās ieziest, bet tad nolēmu, ka tā ir pat labāk, nav vajadzīgs nekāds zvans. Pa šiem vārtiņiem reizi nedēļā atkritumu savācēji iznes atkritumus, mūsu dārzā pie žoga stāv divas kastes. Neatceros vairs, kad es pats pēdējo reizi esmu gājis pa šiem vārtiņiem. Šodien es izmantoju tos tāpēc, ka bai­dījos sastapties ar tēvu.

Grants zem manām kājām čirkstēja tā, ka es pēkšņi nobijos — ja nu to izdzird vecmāmiņa savā istabā un pamostas. Agrāk nebiju ievērojis, cik tā skaļi čirkst. Varbūt tas tāpēc, ka ir nakts un visapkārt tāds klusums. Es nodomāju, ka vēl nekad tik vēlā nakts stundā neesmu iznācis dārzā.

Šķiet, es vispār pirmo reizi mūžā pulksten trijos naktī neguļu. Miegs nemaz nenāca. Kā izrādās, šinī laikā no mūsu dārza redzamas zvaigznes. Vakarā tās neka,d nav ieraugāmas. Es domāju, tas tāpēc, ka visur — Uz ielas un pagalmā — deg spuldzes un šīs gaismas dēļ zvaigznes nav redzamas, ja nu vienīgi dažas — pašas lielākās. Bet tagad tās bija redzamas visas — debesis šķita tik zemas. Pat Piena Ceļš redzams. Tādas debesis esmu skatījis tikai pagājušajā vasarā pionieru nometnē. Toreiz par pionieru vadītāju strādāja biedrs Saša — ģeogrāfijas fakultātes students, viņš iemācīja mūs atrast debesīs Marsu un Lielo Lāci. Atrast Marsu mēs iemācī­jāmies viegli, jo tas ir mazliet lielāks par citām zvaig­znēm un mirdz iesarkanā krāsā, it kā tur tālu, tālu būtu pakārts lukturis ar sarkanu svecīti iekšā. Turklāt Marss ir tāds mazliet pinkains, visas zvaigznes ir apaļas, tūlīt redzams, ka lodītes, bet šis tāds izspūris. Kad es biedram Sašam par to ieminējos, viņš ļoti brīnījās un atbildēja, ka pirmo reizi dzirdot tādas valodas. Teica, ka es fantazējot. Bet pēc šī pūkainuma es Marsu tūlīt varu atrast pie debesīm; ja arī tas nebūtu iesarkans, tomēr sameklētu uzreiz.

Lielo Lāci gan bija grūti atrast. Sākumā man tā vien šķita, ka nemūžam nespēšu to sameklēt. Pūlējos veselus trīs vakarus, bet man nekas nesanāca.

Biedrs Saša mums ilgi rādīja uz debesīm un skaidroja, kādas zvaigznes veido Lielo Lāci. Vispirms viņš uzzīmēja to uz papīra. Es skatījos uz šo shēmu, bet, lai arī kā bolīju acis, tādu zīmējumu pie debesīm nevarēju saska­tīt. Zvaigžņu daudz, un visas tās izbārstītas pa debesjumu bez kādas kārtības; kā rīsa graudiņi vai griķu putraimi uz galda, kad vecmāmuļa tos pārlasa. Vai arī kā skudru pūznis, ja skudras vienu mirkli sastingtu nekustīgi. Biedrs Saša sāka pat dusmoties, lai gan viņš ir ļoti pacietīgs un labsirdīgs: sak, kā gan mēs neredzot, ka tur ir pilnīgi skaidrs zīmējums. Tomēr es nespēju saska­tīt nekādu zīmējumu un nospriedu, ka nemūžam nespēšu sameklēt šo Lāci, tāpēc nemaz neskatījos vairs uz debe­sīm. Kad tomēr vēl reizi bez kāda nolūka pavēros debe­sīs, es pēkšņi to ieraudzīju. Līdz šai dienai brīnos, kā uzreiz to atradu. Ļoti dīvains skats — pie debesīm mazliet ieslīpi karājas kauss, ko veido zvaigznes; tāds izteiksmīgs, pats krīt acīs, tiklīdz palūkojas debesīs, bet es tik ilgi nevarēju to ieraudzīt. Nesaprotu, kā tas tā sanāk. Taču daudzi bērni līdz pašai pēdējai dienai, kamēr atradāmies nometnē, neiemācījās to atrast, lai gan es mēģināju viņiem ieskaidrot, cik tas vienkārši.

Tagad, ja vien vēlos, varu to sameklēt uzreiz.

Šo gadījumu ar Lielo Lāci es pēc tam atcerējos vai- lākkārt: ik reizi, ja kaut ko ilgi nespēju, bet pēkšņi pār mani nāk apskaidrība un pašam brīnums, kā gan es to nesapratu uzreiz, jo viss ir tik vienkārši un sapro­tami. Biedrs Saša vēl apsolīja mums parādīt Polārzvaigzni, pēc kuras bez kompasa var noteikt ziemeļu virzienu, bet, lai šo zvaigzni ieraudzītu, vajadzēja piecelties ļoti agri; mēs gribējām to izdarīt, pat modinātāju uzgriezām uz pulksten četriem rītā, bet biedrs Saša apgalvoja, ka cil­vēka veselība ir svarīgāka, tāpēc būs labāk, ja kārtīgi izgulēsimies. Mēs visi saucām, ka mums nemaz nebūs grūti atmosties un mūsu veselību agrā celšanās nemaz neietekmēs, bet biedrs Saša tikai pasmaidīja, neteica ne vārda, tikai pasmaidīja, tas bija mazliet skumjš smaids, un mēs sapratām, ka biedrs Saša pats grib kārtīgi izgulēties, acīmredzot tāpēc, ka dienā viņš ļoti noguris. Audzinātājs taču ceļas agrāk nekā mēs un vēlāk par visiem liekas gulēt, arī dienā, tad, kad mums ir «klusā stunda», viņš neguļ, bet iet pie nometnes priekšnieka uz apspriedēm.

Arī šobrīd es pie debesīm ieraudzīju gan Lielo Lāci, gan Mazo Lāci, gan Piena Ceļu, gan citas zvaigznes, kas staroja zilganā gaismā pavisam tuvu virs galvas, un spīdekļu bija tik daudz, ka man pēkšņi šķita — ap mūsu dārzu nekā cita nav, vienīgi zvaigznes. Tāda ilū­zija man radās laikam tāpēc, ka visapkārt bija ļoti klusu. Pat koku lapas nekustējās.

Šī nakts mūsu dārzā bija silta, pat tveicīga, un smar­žoja tabakas ziedi. To vecmāmuļa pagājušajā pavasarī iestādīja mūsu dārzā. Pirmajās dienās pēc uzziedēšanas augs spēcīgi smaržoja. Tā ir ļoti patīkama smarža, un, kad tabaka sāka ziedēt, pie mūsu sētas apstājās pat garāmgājēji. Pats dīvainākais — nevienam neienāk pat prātā, ka tie ir tabakas ziedi, kas tik jauki smaržo. Šajā aromātā nav nekā no tabakas. Tā ir ļoti patīkama, reizē tveicīga un saldena, vecmāmiņa šīs puķes nekad neatstāj istabā pa nakti. Taču šonakt mūsu dārzā ziedi smaržo tā, it kā šeit būtu nevis dārzs, bet noslēgta istaba, un smaržai nav nevienas spraudziņas, caur kuru izspiesties ārā. Gaisā ne mazākā vējiņa. Man no šīs smaržas nez kāpēc vienmēr kļūst mazliet skumji, it īpaši, pirmo reizi to sajūtot vasarā, mazliet, mazliet skumji un reizē arī patīkami, es visu laiku cenšos kaut ko atsaukt atmiņā, bet nespēju. Labi, ka parasti tas nevel­kas ilgi un drīz. pāriet.

Taču šonakt mani sagrābušas tādas skumjas, tāda grūtsirdība, ka trūkst vārdu, lai to izteiktu. Un visap­kārt nav nekā patīkama. Arī atcerēties it neko negribas, drīzāk otrādi. Nekad man nav bijis tik skumji ap sirdi. Pat savā istabā tur augšā… Kaut raudi! Kaklā iestrē­dzis tāds kamols, un nekādi nevaru to norīt. Neko ne­saprotu. Kāpēc manā dzīvē viss sagājis tik greizi? Es taču esmu tāds pats kā visi pārējie mūsu klasē vai uz ielas. Es neko sliktu nedaru. Eju uz skolu, uz mūzikas stundām, palīdzu vecmāmiņai, dzīvoju kā cilvēks . .. Bet kāpēc vienīgi man viss tik slikti sanāk? Nu kāpēc? Es taču nekur neesmu vainojams. Savādi gan. Visiem ir vecāki, kas mīl savus bērnus, slavē viņus, interesē­jas par viņu darbiem, visu laiku rūpējas un domā par viņiem. Tikai es nevienam neesmu vajadzīgs. Ja mā­miņa dzīvotu, viss droši vien būtu citādi, viņa mani mīlētu, arī es viņu ļoti mīlētu. Taču viņa ir mirusi. Kāpēc gan manai māmiņai vajadzēja nomirt, tieši manē­jai! Es taču neesmu neko nogrēkojis, neko sliktu ne­esmu darījis… Bet viņa ir mirusi. Visiem ir vecāki: gan Ļenai, gan Dimam, gan Vovam — visiem, bet es taču neesmu sliktāks par viņiem. Kāpēc mana dzīve izveidojusies tik nelaimīga? Mans tēvs arī nav sliktāks kā citiem, to es zinu noteikti, varbūt pat labāks. Bet kāda tam nozīme? Labāk viņš būtu mani sitis katru dienu, kā Dimas tēvs sit Dimu, nevis skatījies tā, it kā mani nemaz neredzētu, labāk būtu apprecējies un lamā­jies ar šo sievu, kā Vovas tēvs lamājas ar viņa māti, lai cilvēki uz ielas dzird, kā mūsu mājā lamājas, kaut tikai viņš mazdrusciņ mani mīlētu, neizturētos kā pret svešu cilvēku.

Varbūt viņš pat nožēlo, ka esmu piedzimis un dzī­voju viņam blakus? Esmu viņam pilnīgi nevajadzīgs cilvēks, to izjūtu katru brīdi! Kaut es labāk būtu no­miris toreiz ar difteriju reizē ar māmiņu, tā laikam būtu bijis labāk!

Labi, ka man ir vismaz vecmāmiņa. Viņa nu gan mani mīl. Vienīgi viņas man žēl, viņa ļoti pārdzīvos, uzzinā­jusi, ka esmu aizbraucis. Tikko iebraukšu Maskavā, tūlīt nosūtīšu viņai telegrammu. Vēlāk viņa tik un tā pārcelsies uz Maskavu un mēs dzīvosim, kopā. Tomēr žēl, ka es neatvadījos no Ļenas, pat piezvanīt ne­drīkst . . . Taču Ļena sapratīs, ka nebija iespējams.

Celiņa pagriezienā es apstājos un pēdējo reizi atska­tījos uz mūsu māju. Grants vairs nečirkstēja, un iestājās ārkārtīgs klusums. Visa mūsu māja mēness gaismā bija iredzama skaidri kā dienā. Pat tas pāršķeltais dakstiņš, ko Dima sadauzīja tajā dienā, kad mēs izmēģinājām akmensmetēju mašīnu.

Logos nebija gaismas, it kā šajā mājā neviens nedzī­votu. Tomēr logi bija vienīgie tumšie plankumi, visa māja mēness gaismā izskatījās balta, balta… Atkal mani pārņēma bezgalīgas skumjas. Velti es vēlreiz biju atskatījies uz mūsu māju, tā mani galīgi satrieca.

Es pagriezos un devos uz vārtiem, neko neredzēdams un neskatīdamies apkārt, jo kamols kaklā bija. kļuvis vel lielāks, elpot gandrīz vairs nebija iespējams, un acis sāka sūrstēt tā, ka gribējās tās aizvērt, nevis vien­kārši aizvērt, kā parasti dara, bet aizklāt ar rokām.

Es paspēru vēl dažus soļus un pienācu pie vārtiņiem. Satvēru rokturi, pavilku to uz savu pusi, un rokturis iečīkstējās tā, ka man šermuļi pārskrēja pār muguru un mutē radās tik šķērma sajūta, it kā es būtu apēdis piecdesmit negatavu plūmju. Dienā atverot šos vārtiņus, nekā tamlīdzīga nebija. Tāda čīkstēšana droši vien sadzirdama pat otrā pilsētas malā.

Es vēl stiprāk parāvu rokturi uz savu pusi, lai ātrāk izbeigtu nepatīkamo čīkstēšanu, kamēr vecmāmiņa nav pamodusies, un nolādētie vārti taisni vai iespiedzās ar tik pretīgu skaņu, it kā tos kāds kautu… Tad es nospriedu ar tiem vairs neielaisties, bet pārrāpties pāri sētai. Brīnos, kā man tas agrāk neienāca prātā, atgāji no vārtiņiem un tuvojos žogam. Tas ap mūsu dārzu ir pavisam zems, atliek tikai pavilkties ar rokām u 7. augšu, kas jādara ar rāvienu, uzreiz, lai nenoķēpātos ar kaļķiem. Sēta nesen tika krāsota, tāpēc tā šausmīgi smērējas, ja tai nejauši pieskaras.

Es pacēlos uz pirkstgaliem un izstiepu rokas uz augšu, lai pieķertos pie sētas malas. Biju jau sagatavojies pa- lēcienain, kad jutu, ka uz mani kāds skatās. Ar visu muguru sajutu šo skatienu, kas neatrāvās no manis ne mirkli. Tas bija ieurbies manā mugurā, it sevišķi pakausī.

Es nepagriežos uzreiz, vēl brītiņu pastāvēju ar muguru pret nezināmo skatītāju, tāpēc ka man ļoti negribējās atskatīties. Pēc tam tomēr lēni griezos apkārt un pavēros uz to pusi.

Zem nokaltuša koka blakus apgāztai atkritumu kastei, no kuras viss saturs bija izbārstījies pa zemi, stāvēja lauva un sastindzis skatījās uz mani. Tas bija milzīgs

dzīvnieks. Esmu daudzreiz tos redzējis zooloģiskajā dārzā, cirkā, kino, bet nebiju varējis iedomāties, ka tie var būt tik ārkārtīgi lieli. Lauva stāvēja ar sāniem pret mani un tāpēc bija redzams visā augumā. Viņa dzel­tenā spalva mirdzēja mēness gaismā kā ieeļļota. Nespod­ras bija vienīgi krēpes, tumši brūnas ar sirmām šķipsnām. Arī acis lauvam bija dzeltenas un mēness gaismā blāvi mirdzēja. Varbūt mēnesim šeit nebija nekādas nozīmes, acis spīdēja pašas no sevis. Viņam bija plats deguns, vaigi, plānas lūpas un ļoti augsta piere — tāda pati seja kā cilvēkam. Arī sejas izteiksme bija cilvēciska.

Lauva stāvēja starp izsvaidītajiem atkritumiem, un es neviļus nodomāju, ka viņš laikam racies šajos netīrumos, meklējot barību. Es saku «neviļus» tāpēc, ka no brīža, kad ieraudzīju lauvu, nebiju vēl sācis domāt, es tikai stāvēju un skatījos uz zvēru.

Bailes es nejutu. Līdz šim laikam vēl nesaprotu, kāpēc es nenobijos no lauvas, no kura visi tā baidījās un kuru medīja visa pilsēta. Atceros vienīgi, ka pēkšņi man ienāca prātā: lauva laikam šausmīgi noguris, klīstot pa svešo pilsētu starp cilvēkiem, kuri no viņa baidās vai grib viņu nogalināt. Es iedomājos arī, ka zvērs varbūt grib atgriezties cirkā, bet nezina, kā to izdarīt, un nekad nespēs tur atgriezties, ja es viņam nepalī­dzēšu. Jā, — to es atceros pavisam skaidri — man ienāca prātā, ka viņš ir šausmīgi izsalcis un viņu noteikti vajadzētu paēdināt. Lauva taču nekādā gadījumā nesāktu rakņāties pa svešu atkritumu kasti, ja bads to nespiestu darīt. Es nekļūdos, goda vārds, toreiz es domāju vienīgi par to, stāvēdams tumsā pie sētas iepretī lauvam. Tad pamanīju — par to neesmu nevienam teicis ne vārda, vienīgi Ļenai, un viņa man noticēja, — es pamanīju, ka lauva kļuva priecīgs, sastapis mani. Es vienmēr jūtu, vai kāds priecājas par mani vai ne, un lauva gauži nopriecājās, mani sastopot. Tas bija redzams uzreiz, kaut arī viņš nepamirkšķināja acis un nepakustināja asti, bet stāvēja un skatījās uz mani ar savām milzīga­jām dzeltenajām acīm. Tagad man šķiet, ka viņš bija ļoti līdzīgs trešajam sunim no pazemes ar dārgumiem, bet tā es domāju vienīgi pašlaik, toreiz viņš man neat­gādināja nekādu suni.

Es devos uz mājas pusi, gribēju atnest viņam ko ēdamu. Gāju uz durvīm un ļoti baidījos, ka viņš varētu aiziet. Kaut tikai viņš neaizietul Vai tiešām lauva atstās

mūsu dārzu un man būs atkal tikpat slikti kā līdz viņa atnākšanai? Tās bija manas vienīgās domas, kad soļoju pa celiņu un kāpu pa trepēm uz lieveņa. Mana sirds sāpīgi dauzījās no bailēm, ka lauva varētu aiziet. Es ķēros pie durvju roktura, satvēru to un apstājos, trīs reizes pie sevis atkārtodams: «Kaut viņš neaizietu! Kaut viņš neaizietu! Kaut viņš neaizietu!» Pēc tam pagriezos un atskatījos. Lauva vēl arvien stāvēja nekustīgi un nenovērsa acis no manis. Un te es iesmējos — tikai vienu reizi, skaņa vairāk izklausījās pēc klepus, un momentā apstājos. Visu mūžu līdz tam, ja biju smējies, tad zināju — par ko, pirms sāku smieties, vienmēr zināju, ka to darīšu. Bet tagad smiekli man izlauzās kaut kur dziļi no kakla, it kā es nevis iesmietos, bet ieklepotos. Vispirms es pats izdzirdēju šos smieklus un tikai pēc tam sapratu, ka esmu iesmējies. Viņš tomēr nebija aizgājis!

Es atvēru durvis un teicu: «Nāc iekšā!» — un pamāju ar galvu uz ieeju, uzreiz atcerējies, ka tas nav cilvēks un tam vajag kaut kā īpaši parādīt, ka es to ielūdzu, varbūt tas jādara ar žestiem vai kā citādi… Taču izrādījās, ka nav vajadzīgs. Viņš mani saprata.

Lauva lēni nāca uz mājas pusi, nenovērsdams no manis skatienu, un es jutu, ka dzīvnieks man uzticas, zina, ka mūsu mājā viņu negaida nekas slikts. Viņš kāpa pa trepēm, koka pakāpieni zem viņa ķepām čīk­stēja, un pienāca pie durvīm. Pirms ienākšanas lauva pacēla galvu un vēlreiz paskatījās uz mani, kā jautā­dams, vai viņš mani pareizi sapratis. Es vēlreiz pamāju ar galvu.

Mūsu mājas pirmajā stāvā ir ļoti liela priekštelpa. Par priekštelpu to saucam vienīgi mēs paši, taču mana krustmāte, pagājušajā gadā atbraukusi ciemos pie vec­māmiņas, teica, ka tā nav nekāda priekštelpa, bet gan ļoti ērta un plaša halle. Var jau būt, ka tā patiešām ir halle, bet mēs ar vecmāmiņu pēc krustmātes aizbraukša­nas, tāpat kā agrāk, saucam to par priekštelpu. Tā patie­šām ir ļoti liela un ērta. To varētu uzskatīt par istabu, ja nebūtu kāpnes uz otro stāvu, kur atrodas tēva ka­binets un divas istabas — vecmāmuļas un manējā.

Taču pašreiz mūsu priekštelpa man šķita maza un šaura. Izskatījās, ka to visu piepilda lauva. Vispirms viņš piegāja pie kāpnēm uz otro stāvu un paskatījās augšup, pēc tam pie virtuves durvīm, taču iekšā negāja,

acīmredzot saprata, ka no virtuves viņš tiks ārā vienīgi atmuguriski. Grīda mūsu priekštelpā nekad nav čīkstē­jusi, bet tagad katrs grīdas dēlis, uz kura viņš uzmina ar savām ķepām, acumirklī iečīkstējās, turklāt katrs savā tonī.

Viņš atkal piegāja pie kāpnēm, acīmredzot tās viņam bija iepatikušās, apostīja vairākus pirmos pakāpienus un nolaidās pie tiem garšļaukus. Viņš nolika galvu uz priekškājām un pievēra acis, tas ir, neaizvēra pavisam, bet atstāja šauras spraudziņas, it kā viņam nebūtu spēka tās aizmiegt pilnīgi.

Pēkšņi viņš nopūtās. Nopūtās gari un skumīgi, kā redzams, kaut ko atcerējās vai iedomājās, kas ar viņu notiks. Es zinu, ka dzīvnieki vispār nedomā, pat lauvas ne, tāpēc ka viņi ir dzīvnieki, nevis cilvēki, bet šinī naktī man šķita, ka šis lauva domā un viņa domas ir drūmas. Kļuva viņa šausmīgi žēl, viņam bija tik nelai­mīgs izskats, man viņš vairs nelikās milzīgi liels, pat gribējās pieiet viņam klāt un paglaudīt.

Iegāju virtuvē un ieskatījos ledusskapī, tur gaļai pare­dzētajā kastītē bija malta liellopu gaļa, vecmāmuļa no rīta gatavojās cept gaļas pīrāgu. Es izņēmu ar abām plaukstām no kastītes gaļu, ar kāju aizcirtu ledusskapja durtiņas un aiznesu ēdamo lauvam. Gaļa bija ļoti auksta, tīrais ledus, un man iešāvās prātā, ka lauva aukstu gaļu neēdīs, viņš taču ir lauva — tropu iemītnieks, nevis kaut kāds polārlācis, lai ēstu sasalušu gaļu. Noliku ēdamo uz grīdas viņa priekšā, nospriedis, ka sliktākajā gadījumā viņš to notiesās pēc pusstundas, kad gaļa būs atkususi.

Lauva mazliet pavēra acis, nepiecēlies pastiepās uz gaļas pusi, un pēc mirkļa tās vairs nebija. Pazibēja vie­nīgi sārta mēle — un uz grīdas lauvas priekšā atkal bija tukšums. Viņš pat nepakustināja žokļus, norija visu uzreiz, pēc tam piecēlās un paskatījās uz mani.

Es vēlreiz devos uz virtuvi. Uz pannas bija cepti kartupeļi un gabaliņš gaļas ar aukstiem taukiem, droši vien tētim domātās vakariņas. Aiznesu to lauvam ar visu pannu, viņš noēda šo maltīti līdz pēdējai kripatai, panna zem viņa mēles slīdēja pa parketu uz priekšu un atpakaļ.

Es atkal ieskatījos ledusskapī, bet tur vairs nebija nekā, tikai saknes, kompots un siers. Gabalu brinzas un dažas šķēles Holandes siera es tomēr aiznesu lauvam.

Brinzu viņš neēda, tikai apostīja, bet Holandes sieru sāka uzmanīgi košļāt, taču visai apmierināts neizskatījās.

Notiesājis sieru, lauva atkal ķērās pie pannas, lai gan tā jau bija izlaizīta tik pamatīgi, it kā vecmāmuļa to būtu izmazgājusi ar karstu ūdeni un ziepēm, pārlaida mēli pat pār pannas kātu. Viņa mēle bija tik plata, ka apsedza visu pannu. Tagad tā vairs neslīdēja, bet zem lauvas mēles sitās pret parketu, un es nodo­māju, ka man steidzīgi jāuzkāpj pie vecmāmiņas un jāpastāsta par lauvas ierašanos mūsu mājā, citādi viņa no šīs klaudzoņas var pamosties un ieraudzīt zvēru. Tas taču nav nekāds joks — vecam cilvēkam pamostoties ieraudzīt savā mājā lauvu. Un ne jau vecam vien. Stjopa Očinskis, piemēram, vēl tagad rausta valodu, tāpēc ka otrajā klasē viņu kāds suns pie skolas apostījis un gribējis pat iekost. Suns vēl nemaz nebija iekodis, bet Stjopa tā sācis kliegt, ka lopiņš aizskrējis un kopš tā laika skolas tuvumā vairs nav redzēts. Jevtuhs mums apgalvo, ka arī šis suns tagad stostās un vēl stiprāk nekā Stjopa, kas viņu ar savu kliegšanu briesmīgi pār­biedējis. Visa skola toreiz izskrēja uz ielas. Jevtuhs domā, ka suns nemaz nav taisījies Stjopam kost, tas tikai, priecīgi riedams, meties puikam klāt, lai izlūgtos gabalu pīrāga — šis gadījums notika starpbrīdī —, bet zēns no bailēm nav neko apjēdzis, sācis stostīties un līdz šai dienai netiek no šīs nelaimes vaļā.

Var jau būt, ka Jevtuhs to visu sagudrojis, bet arī es šaubos, vai suns gribēja Stjopam iekost, nekad tas nebija kodis un nu — še tev! — sagribējis iekost Stjopam — pašam mierīgākajam cilvēkam skolā. Jau kopš pirmās klases viņš bija ļoti mierīgs un labsirdīgs.

Es uzkāpu otrajā stāvā un uz pirkstgaliem aiztipināju pa gaiteni līdz vecmāmiņas istabas durvīm. Iegāju iekšā. Logs bija atvērts, un visu istabu pārplūdināja sidrabota mēness gaisma. Mēness stari krita vecmāmiņas sejā. Viņa elpoja pavisam nedzirdami, un viņas sejas izteiksme bija ļoti labsirdīga, man pat likās, ka tajā rotājas vil­tīgs smaids, kāds bieži redzams viņas sejā, kad viņa runā ar mani. Varbūt šajā mirklī viņa sapnī redzēja mani, nekā dīvaina tur nebūtu, mēs ar vecmāmiņu šad tad redzam viens otru sapņos un no rīta katrā ziņā to pastāstām. Pilnīgi iespējams, ka arī tagad viņa sapņo par mani. Kam gan citam viņa tā smaidītu, kaut arī tas notiek sapnī?

Līdz šim es vēl nekad nebiju redzējis vecmāmiņu guļošu, dienā viņa vienmēr kaut ko dara, rosās, augu dienu uz kājām, nekad nevar ilgi rimties vienā vietā. Pat ievārījumu vārot, nekad neapsēžas pie katla, bet bieži lūdz mani to pieskatīt, lai nenāk pār malām pāri. Un tāpēc, ka viņa ir tik kustīga, ievārījums viņai bieži vien piedeg, vecmāmiņa ļoti uztraucas par to. Arī pus­dienas ēdot, viņa vai desmit reižu pieceļas un paņem gan šo, gan to, bet man neļauj neko darīt, saka, ēšanas laikā nedrīkst pievērsties nekam citam.

Pašlaik viņa gulēja, cieši aizmigusi, un nevienam nevarēja pat prātā ienākt, ka dienā viņa ir tik kustīga. Es brīnījos, ka vecmāmuļa ir tik maza — viņa aizņēma tikai vienu gultas stūri, nekad nebiju ievērojis, ka viņa ir tik sīka un veca. Vēlēšanās viņu modināt man bija pārgājusi, vēl brītiņu es pastāvēju pie viņas gultas, jo mīlu savu vecmāmiņu, dienā tas man nekad nav ienācis prātā, jo dienā nav laika domāt par tādām lietām, mū­žīgi esmu aizņemts, bet pašlaik gan jutu sevī ļoti lielu mīlestību pret vecmāmuļu un reizē arī lielu žēlumu. Ļoti savādi, ka mani pārņēmušas tādas jūtas, nekad ne­esmu viņu žēlojis, jo nav bijis iemesla to darīt, viņa pat ne reizi nav slimojusi, bet te ne no šā, ne no tā esmu sācis viņu žēlot…

Es nolēmu aizslēgt durvis no ārpuses, lai vecmāmiņa, pēkšņi pamodusies, būtu spiesta klauvēt, tad es viņai atvērtu un paskaidrotu, kas noticis, kamēr viņa pati nav ieraudzījusi. Tomēr atģidos, ka mans nodoms nav reali­zējams, jo mūsu mājās nevienām durvīm nav atslēgas, tikai — ārējām. Tad paņēmu vienu no tēva daudzajām kaklasaitēm, ko vecmāmuļa bija salikusi uz galda glu­dināšanai, izgājis no istabas, uzmanīgi aizvēru durvis un ar šo kaklasaiti stingri piesēju durvju rokturi pie centrālapkures caurules.

Lauva vēl arvien sēdēja tajā pašā vietā. Viņš snauda un pannu, šķiet, bija aizmirsis. Laiku pa laikam zvērs atvēra acis, nočāpstināja lūpas un paskatījās uz mani. Viņš to darīja mazliet izbrīnījies, kā redzams, bija pār­steigts, kāpēc es nedodos pie miera, un tad atkal pats aizsnaudās.

Bet man katrā ziņā vajadzēja sagaidīt pārnākam tēvu, lai atvērtu viņam durvis un brīdinātu, ka mūsu māju apciemojis lauva!

Patiesību sakot, tas nebija īstais iemesls, man nemaz, nu nepavisam negribējās gulēt. Es neko nevēlējos, gri­bēju vienīgi tā sēdēt un skatīties uz lauvu, kas man iepretī snauda. 2ēl gan, ka mūsu klases bērni mani tagad neredz. Pēc tam — lai arī kā stāstīsi — neticēs! Daži noticēs, Dima, piemēram, noteikti noticēs, bet daži, piemēram, Jevtuhs, to nedarīs nekādā gadījumā. Šaus­mīgi žēl, ka vajadzīgajā brīdī tevi neviens neredz. Bet, kad nevajag, katrā ziņā kāds ir klāt kā likts. Kā toreiz, kad mēs ar Jevtuha draugu vāļājāmies pa asfaltēto laukumu un atskrēja Ļena. Agrāk nekad viņa nebija nākusi uz to sētas stūri, bet šoreiz ieradās un tieši sliktākajā momentā. Taču šobrīd viņa guļ.

Cik tas būtu vareni, ja Ļena pašlaik atrastos šeit! Vienreizēji! Es vēlētos, kaut mēs vienmēr būtu kopā — lauva, Ļena un es. Jā, un noteikti arī vecmāmiņa. Mēs dzīvotu kaut kur mežā, paši uzceltu mājiņu, mēs ar lauvu katru dienu ietu medībās, nošautu antilopes un bifeļus, bet Ļena ar vecmāmiņu mūs sagaidītu mājās. Un šajā mežā visi no mums baidītos — visi mežoņi cilvēkēdāji, tīģeri un citi lauvas. Reiz viņi mums nozagtu Ļenu un gatavotos apēst, bet mēs ar lauvu dotos meiteni glābt. Cik viņa būtu priecīga, ja mēs visus viņas nolau­pītājus nogalinātu un viņu pašu izglābtu.

Bet ja atbrauktu tēvs… Ja viņš atbrauktu, lai padzīvo mūsu mājā divas trīs dienas, mēs viņam parādītu visu — gan mežu, gan mūsu lauvu, bet pēc tam lai viņš brauc prom. Tēvam droši vien būtu nepatīkami, ka mēs viņu nepierunājam palikt, bet mēs to nedarītu. Mums bez viņa tāpat būtu labi…

Arā jau sāka aust gaismiņa, es paskatījos pulkstenī… Bez piecpadsmit pieci, bet jau manāma rīta blāzmiņa. Savādi: pie debesīm vēl spīd mēness, taču austrumos jau manāms gaišums. Pirmo reizi kaut ko tādu redzu. Interesanti, vai mēness vēl ilgi noturēsies pie debesīm? Kad parādīsies saule, tad gan tas noteikti nozudīs, jā­paskatās, cikos šorīt uzlēks saule.

Es cēlos un gāju skatīties kalendāru, kas karājās virs televizora pie kāpnēm. Norāvu lapiņu ar vakardie­nas datumu un gatavojos noskaidrot saules lēkta laiku, te pēkšņi lauva pielēca kājās. Vienā mirklī viņš bija augšā, it kā nupat vēl nebūtu mierīgi snaudis, un kaklā viņam kaut kas guldzēja, kā burbuļo ūdens katlā, kad tajā vāra veļu, tikai daudz skaļāk. Sākumā es nesapratu, kāpēc viņš tik spēji uztrūcies, bet tad man kļuva skaidrs — pa ielu garām mūsu mājai aizbrauca mašīna, pati pirmā šajā rītā, bet viņam tas ļoti nepatika.

Lauva vēl arvien stāvēja, un kaklā viņam kaut kas burbuļoja, kamēr vien bija dzirdama aizbraucošā mašīna. Kad viss atkal apklusa, dzīvnieks nomierinājās, no jauna nolikās uz sāniem un aizvēra acis. Taču viņa rīklē vēl kādu laiciņu guldzēja. Arvien klusāk un klusāk, bet pēc brīža aprima pavisam. Lauva izstiepies mierīgi snauda, it kā nekas nebūtu noticis, bet man viņa negai­dītā iztrūkšanās un burbuļošana izraisīja dažādas pār­domas. Ja jau viņu tā saniknoja pa ielu aizbraucoša vieglā mašīna, kas gan notiks, kad atbrauks tēvs, viņa automobilis taču apstāsies tepat blakus, tieši pie durvīm.

Es sapratu, kāpēc lauva tā dusmojas, divas dienas viņš ir medīts un medītāji braukuši ar mašīnām. Otrs lauva, kas bija izbēdzis kopā ar viņu, jau nošauts, es taču pats naktī dzirdēju. Tāpēc šis ir tik dusmīgs. Bet, kamēr viņš sapratīs, ka te pārradies cilvēks no darba, nevis at­braucis mednieks viņu nogalināt, viņš var izdarīt nezin ko i Nav nekādas iespējas viņam ieskaidrot, ka tēvam drīz jāpārrodas mājās. No bailēm lauva var izlēkt pa logu un aizbēgt, bet dienā uz ielas viņu agrāk vai vēlāk nogalinās.

Man ienāca prātā, ka neviens tikpat neatļaus lauvam dzīvot pie mums: tam būs pretī gan tēvs, gan vecmā­miņa, tā ka viņu tik un tā vajadzēs nodot zooloģiska­jam dārzam, dresētājs taču teica, ka divi izbēgušie lauvas jānodod mūsu zvērudārzā, tad. jau labāk, lai viņu tieši no mūsu mājām aizved uz turieni, kamēr vēl nekas ļauns nav noticis. Tas ir pat ļoti labi, ka viņu nolēmuši atdot mūsu zvērudārzam, kurš atrodas tepat blakus, katru dienu viņu apciemošu, varbūt mani pat ielaidīs sprostā pie viņa. Tas taču uzreiz redzams, ka viņš pret mani ir noskaņots labvēlīgi. Tagad būtu pats piemērotā­kais laiks viņa pārvešanai, kamēr cilvēki vēl nav pie­cēlušies un netraucē. Lai atbrauc ar sprostu un aizved viņu. Protams, vieglāk būtu, ja viņš paliktu pie mums, bet tas patiešām nav iespējams.

Sākumā es nospriedu, ka izziņu birojā jāuzzina cirka telefona numurs, jāpiezvana uz turieni un jāpalūdz, lai atbrauc pēc lauvas, bet vēlāk pārdomāju, atcerējies, ka vēl ir ļoti agrs un cirkā droši vien nebūs neviena cil­vēka. Turklāt, ja arī kāds tur atrastos, viņš man neti­cētu, pēc baiss manītu, ka es neesmu pieaudzis cilvēks.

Tad nolēmu piezvanīt tēvam uz darbu, varbūt viņš vēl atrodas milicijā, un visu izstāstīt viņam, bet viņš tūlīt varētu sameklēt vajadzīgos cilvēkus gan cirkā, gan zooloģiskajā dārzā. Tikko paguvu uzgriezt numuru, tūlīt kāds nocēla klausuli. Parasti tur atsaucas sievietes balss, kas saka: «Pārvalde,» — tā ir sekretāre, un viņa jautā, kas vēlas runāt ar milicijas pārvaldes priekšnieku. Tikai pēc tam runātāju savieno ar viņu. Tā tas parasti notiek, kad zvanu tētim dienā, bet naktī vēl nekad neesmu viņam zvanījis. Tagad izdzirdu atsaucamies vīrieša balsi: «Dežurants, milicijas kapteinis Kartašs!» Es sasveicinājos ar viņu, paskaidroju, ka šeit runā pulkveža Dagke- samanska dēls, un lūdzu savienot mani ar tēvu.

Manuprāt, kapteinis bija izbrīnījies, ka zvanu tik nepa­rastā laikā, tomēr neko nevaicāja, bet tūlīt pateica, ka pulkveža nav, pusnaktī aizbraucis, lai piedalītos operā­cijā, un vēl nav atgriezies. Es zināju, kas tā par operā­ciju, otrs lauva taču vēl nav atrasts. Tad es lūdzu savienot mani ar tēva mašīnas telefonu. Viņš teica: «Klausos… labi,» — pēc tam kaut kur zvanīja — es dzirdēju, ka viņš runā pa otru telefonu, — un teica, lai viņu savieno ar pulkveža mašīnu. Es pabrīnījos, ka viņš lūdza savienot ar savu telefonu, nevis ar manējo, klausulē kaut kas nokrakšķēja, un pēc tam es izdzirdēju tēva balsi: «Klausos.» Pirms es paguvu ko teikt, dežu­rējošais kapteinis vienā elpas vilcienā izgrūda:

—    Runā kapteinis Kartašs. Ar pulkvedi Dagkesaman- ski vēlas runāt viņa dēls.

—    Tēti, — es iesāku un apklusu. Nezināju, kā tur­pināt.

—     Kas noticis? — tēvs jautāja.

—     Nekas nav noticis, — es atsaucos. — Viss kārtībā.

—    Kāpēc tu neguli? Kur vecmāmiņa?

—    Viņa guļ, — es teicu. — Viņa jau sen guļ un ne reizi nav pamodusies. Es viņu ieslēdzu viņas istabā. — To pateicis, tūlīt nožēloju savus vārdus, protams, tā nevajadzēja sākt. To es sapratu, kad tēvs aiz pārstei­guma pat apklusa; arī es klusēju, jo neviens no mums nezināja, kā turpināt sarunu.

—    Kāpēc tu ieslēdzi vecmāmiņu?

—     Lai viņa neiznāktu ārā un nepārbītos.

—    Kāpēc lai viņa pārbītos? Tūlīt pastāsti, kas tur notiek! No kurienes tu zvani?

—     No mājām. No priekštelpas.

—     No kā vecmāmiņa var izbīties? Stāsti visu!

—    No lauvas viņa var izbīties, — es teicu, un pastās­tīt turpmāko jau bija pavisam viegli. — Es bažījos, ka viņa var pārbīties no lauvas, tas sēž pavisam mierīgs šeit priekštelpā zem kāpnēm, bet vecmāmiņa taču ne­zina, ka tas ir mierīgs, un var nobīties, to pēkšņi ierau­got. Tāpēc es viņu ieslēdzu.

—    Tu to visu nosapņoji? — tēvs jautāja. — Kāds tam sakars ar lauvu?

—    Nemaz nesapņoju, — es atsaucos. — Goda vārds. Lauva sēž mūsu priekštelpā jau sen, es viņam iedevu ēst, un viņš pašlaik izstiepies un snauž. Es tev piezva­nīju tāpēc, lai tu palūgtu kādam zooloģiskajā dārzā un tas atbrauktu un aizvestu viņu uz zvērudārzu, kamēr cilvēki vēl nav piecēlušies un viņu atkal nobaidījuši.

Sākumā tēvs man nenoticēja, to es manīju pēc viņa balss noskaņas.

—    Vai tu vari aizkļūt pie durvīm? — tēvs jautāja un, nenogaidījis manu atbildi, teica: — Noliec klausuli, mēģini nokļūt līdz durvīm un iziet ārā. Tikai nebaidies un, pats galvenais, nesteidzies. Pamēģini durvis pēc tam aizslēgt, ja tajās ir atslēga, bet, ja nav, tad velti neka­vējies. Ātrāk! Ej pie kaimiņiem! Tikai nebaidies! Un nekādā gadījumā neskrien! Nekādā ziņā! Nē. Varbūt dari tā. Līdz virtuvei tev tuvāk. Labāk ieslēdzies virtuvē! Vai tu vari aizkļūt līdz virtuvei?

—    Tēti, — es teicu, — tā tu runā tāpēc, ka vēl neesi viņu redzējis. Nekā bīstama nav. Šis lauva ir pavisam mierīgs un pie manis jau pieradis. Lūdzu, pie­zvani uz zooloģisko dārzu . . .

—    Dari, kā es tev teicu! Nestrīdies, bet veicīgāk ej uz virtuvi. Es tevi ļoti lūdzu — dari tikai to, ko es tev teicu. Ļoti lūdzu. Ej uz virtuvi. Un nekādā gadījumā nenāc ārā no turienes, lai notiktu kas notikdams. Es braucu pie tevis!

—    Tu nemaz nezini, — es mēģināju pārliecināt tēvu, — viņš ir ļoti nobaidīts. Ja es aiziešu, bet tu atbrauksi un manis nebūs, viņš nodomās, ka atbraukuši viņu nogalināt, un tad viņš var izdarīt nez ko!… Es tevi pagaidīšu šeit, priekštelpā, bet tu labāk nepiebrauc ar mašīnu pārāk tuvu pie mājas . ..

—     Ej uz virtuvi! — tēvs uzkliedza.

Es nekad nebiju dzirdējis tēvu tā kliedzam, viņam pat balss aiztrūka.

— Nekavējoties uz virtuvi! Es tevi ļoti lūdzu! Ej! Es atbraukšu — visu nokārtosim. Tikai neiznāc priekštelpā. Esi uzmanīgs, es tevi ļoti lūdzu! Nostājies aiz ledus­skapja un nenāc pie durvīm! — Viņš pārtrauca sarunu un atvienoja telefonu.

Es noliku klausuli un apsēdos vecmāmiņas atzveltnes krēslā. Kad nočīkstēja atsperes, lauva atvēra acis, bet tūdaļ tās atkal aizvēra. Tiklīdz apsēdos šajā krēslā — tas ir ļoti liels, pārvilkts ar mīkstu ādu, ar augstu, apaļu atzveltni, cilvēks šādā krēslā pilnīgi pazūd, — tiklīdz es tajā apsēdos, man tūlīt uznāca miegs, plaksti paši vērās ciet, kaut arī centos turēt acis vaļā, lai pirms tēva pārnākšanas neaizmigtu. Laikam tomēr biju iesnaudies, jo, pēkšņi uztrūcies, manīju, ka ap mani notiek kas šausmīgs. Griesti ar lielu troksni šķita gāža­mies man uz galvas. Es krēslā spēji sarāvos, miegā neko lāgā nevarēju saprast. Pēc tam uzreiz atjēdzos.

Lauva vairs negulēja uz grīdas. Viņš stāvēja, izslējies visā augumā, āda uz viņa muguras raustījās, it kā pa to plūstu elektriskā strāva, bet aste svaidījās uz vienu un otru pusi, katru reizi ar galu iebelžot pa sāniem. Rīkle bija plaši atplesta, žokļi it kā speciāli atrauti cik iespējams tālu viens no otra, tā ka bija redzami visi ilkņi un aukslējas — sārtas, ar tumšām joslām. No viņa rīkles atskanēja briesmīgs rēciens, kurā izskanēja viss viņa naids un bailes. Āda raustījās arī uz purna, it sevišķi zem ūsām, tur tā savilkās pat kamolos, bet acis bija plaši atvērtas, un tajās liesmoja dzeltena uguns.

Es sapratu, kas noticis, kad ārā uz ielas aizcirtās mašīnas durtiņas. Vispirms vienas, pēc tam vēl dažas. Bet es taču biju lūdzis tēvu, lai nepiebrauc tik tuvu pie mājām! Tagad lauva droši vien nodomāja, ka atbrau­kuši tie mednieki, kas dzinās viņam pakaļ, lai viņu nonāvētu.

Izdzirdējis uz kāpnēm tēva soļus, es tos uzreiz pazinu un piegāju pie durvīm, lai tās atslēgtu un palūgtu viņu labāk nenākt iekšā, kamēr nav atbraukusi mašīna ar sprostu. Man piepeši radās nojausma, ka lauva aiz bai­lēm pēkšņi var uzbrukt tēvam, ja viņš šobrīd nāks istabā.

Vēl arvien skanēja lauvas rēcieni, no tiem drebēja logu stikli. Es atslēdzu durvis, kas uzreiz atvērās, jo no ārpuses tās kāds stipri pagrūda. Uz sliekšņa stāvēja tēvs ar loti bālu seju, tajā nebija ne pilītes asiņu,^ bet viņam aiz muguras es pamanīju vēl dažus cilvēkus miliču un karavīru formas tērpā. To visu es redzēju kaut kā neskaidri, bet, ko saskatīju ļoti skaidri, — tie bija automāti. Visi atbraucēji turēja rokās automātus. Sapratu, ka viņi ieradušies, lai nošautu lauvu. Man uzreiz bija skaidrs — viņi domā, ka te atrodas nikns, bīstams zvērs, kas nekavējoties jānogalina. Sapratu, ka viņi to tūlīt izdarīs, vēl mirklis — un atskanēs šāviens, pirms paspēšu paskaidrot, ka lauva nevienam netaisās uz­brukt.

—    Tēti, nešauj! — es iebrēcos no visa spēka, lai pār­kliegtu lauvas rēkšanu, un atgrūdu pret lauvu pavērsto automāta stobru. — Nenogalini viņu!

Taču tēvs nemaz neklausījās. Pēc viņa acīm redzēju, ka tūlīt viņš nospiedīs gaili.

—    Veicīgāk ārā! — tēvs uzsauca.

Viņš satvēra mani ar kreiso roku un rāva uz izeju, bet es paguvu izlocīties, un viņa roka nokrita no mana pleca. Ar mokām noturējos kājās un parāvos sāņus, pirms viņš paguva satvert mani vēlreiz. Es atlēcu priekš­telpas vidū un nostājos starp tēvu un lauvu. Tuvāk lauvam, gluži līdzās tam.

Es jutu, ka ienīstu savu tēvu, ka viņš neko nesaprot, ienīstu par to, ka viņš pat negrib uzklausīt, ko es vēlos viņam teikt, par to, ka viņu nekad nav interesē­jis, ko es domāju un gribu viņam teikt. Sakodu zobus. Aiz lielām dusmām man gribējās kliegt pilnā kaklā. Taču es to nedarīju, pateicu viņam vienīgi šādus vārdus:

—     Liec mūs mierā! Ko tu gribi no mums? Es tevi ienīstu. Labāk lai nošauj tevi, nevis lauvu! — Es ne­kliedzu, es viņam to neteicu pat pārāk stiprā balsī, bet viņš visu dzirdēja, lai gan lauva rēca tikpat skaļi kā līdz šim.

Tēvs pagriezās un izgāja, cieši aizvēris durvis. Taču pirms iziešanas viņš mirkli pastāvēja un paskatījās uz mani tā, it kā redzētu mani pirmo reizi. Viņa sejas izteiksme kļuva pavisam dīvaina. Bija redzams, ka viņš vairs nedomā par lauvu, viņam prātā pavisam citas domas. Jā, manam tēvam bija ļoti savāda seja, pirms viņš izgāja.

Kad viņš bija aiz durvīm, es nodomāju, ka ar viņu tā vēl neviens nav runājis un to viņš man nekad nepiedos.

Un, lai gan man bija vienalga, vai viņš piedos vai ne, es pēkšņi sāku raudāt. Aizgāju, apsēdos krēslā un sāku pinkšķēt.

Lauva rēca, visa miesa viņam raustījās, it kā zem ādas būtu tērauda atsperes kā vecmāmiņas krēslam un tās saraudamās un izstiepdamās raustītu ķermeņa ādu, bet aste sitās pret sāniem un muguru, it kā lauva gribētu apklust, bet nekādi nespēj to izdarīt, tāpēc dus­mojas un no visa spēka šausta sevi ar asti.

Pamazām lauva tomēr nomierinājās, rēcieni kļuva klu­sāki, bet tad es izdzirdu kliedzienus un durvju dauzī­šanu otrajā stāvā. Tā taču vecmāmiņa! Pamodusies un droši vien šausmīgi pārbijusies. Viņu biju pavisam piemirsis!

Lauva uzreiz apklusa un skatījās augšup, acīmredzot pilnīgi apjucis. Es piegāju pie kāpnēm un pakāpos jau pāris pakāpienu, bet tad apstājos. Man iešāvās prātā — kamēr uziešu otrajā stāvā un aizkavēšos tur, atverot aizsietās durvis, pa to laiku lauvu var nogalināt, nemaz neienākot istabā. To var izdarīt caur logu. Skaidrs taču, ka viņi nešauj vienīgi aiz bailēm, lai netrāpītu man. Bet, ja manis šeit nebūs, viņi bez kavēšanās nobērs no automātiem. Visi pārliecināti: ja jau zvērs tik nikni rēc, tas noteikti ir asinskārs, gatavs uzbrukt pir­majam sastaptajam cilvēkam. Es nodomāju, ka vecmā­muļa pārāk nedusmosies uz mani, kad viņai izstāstīšu visu, kā patiesībā bija. Sākumā gan parūks, kā parasti, tas noteikti notiks, bet pēc tam nomierināsies un visu sapratīs. Tāpēc ka vecmāmuļa ir ļoti taisnīgs cilvēks un sapratīs, ka man nebija citas izejas.

Tomēr es ārkārtīgi baidījos par vecmāmiņu, ļoti no­žēlodams, ka viņu ieslēdzu un tūlīt nepateicu par lauvu. Pēc tam dauzīšanās augšā pie durvīm apklusa, es izdzir­dēju, ka vecmāmuļu kāds laukā pasauca un viņa atbil­dēja.

Nevareju saprast, ko viņi runaja, balsis bija neskaid­ras, jo vecmāmuļas istabas logi iziet uz ielu, bet tā atrodas pretējā mājas pusē.

Lauva bija apklusis pavisam, taču gulēt negulēja. Viņš stāvēja nekustīgi un ieklausījās skaņās no āra. Es sēdēju vecmāmuļas krēslā un domāju, ko darīt turpmāk, bet nekā prātīga nevarēju izdomāt. Baidījos iziet aiz durvīm, jo zināju, ka mani tūlīt sagrābs un aizvilks prom un tad visam beigas.

Es tomēr nolēmu piezvanīt uz ziņu biroju un paprasīt zooloģiskā dārza telefona numuru — tagad tur droši vien kāds jau būs atnācis uz darbu. Es viņiem pa tele­fonu pateiktu, lai viņi atbrauc pēc lauvas. Galu galā — ja viņiem nav žēl lauvas, lai vismaz padomā, cik tie dārgi maksā un vai labāk nav mēģināt glābt šo pašu, nevis pirkt zooloģiskajam dārzam jaunu lauvu.

Biju jau sadomājis vārdus, ko teikšu cilvēkiem no zvērudārza, un piegāju pie telefona. Paņēmu klausuli un gribēju uzgriezt 09, bet pēkšņi kaut kas man likās aizdomīgi. Nocēlis klausuli, pirmajā mirklī nemaz neap­jēdzu, ka telefons nedarbojas, jo domāju, ko tūlīt teikšu. Signāla nebija. Sākumā iešāvās prātā doma, ka man nepavisam neveicas, bet pēc tam nopratu, ka tēvs pavē­lējis atslēgt telefonu — viņš nojautis, ka piezvanīšu zooloģiskajam dārzam, es taču pats viņam teicu, ka jāpiezvana. Šajā mirklī es pilnībā sapratu, ka tēvs tik un tā visu izdarīs pēc sava prāta. Kā vienmēr. Es sapratu, ka šo lauvu noteikti nošaus un pasaulē nav tāda spēka, kas glābtu viņu no nāves.

Es gāju pie lauvas. Piegāju pavisam tuvu, bet viņš nekustējās un skatījās uz mani, un, jo tuvāk gāju, jo lielāki kļuva viņa dzeltenie redzokļi. Droši vien viņš domāja — kāpēc es eju pie viņa? Visu nakti neesmu to darījis, vienīgi tajā reizē, kad no virtuves atnesu tam ēdamo. Uzliku roku viņam uz muguras un jutu, ka viņš viegli dreb kā izmircis kucēns. Sapratu, ka tas aiz bailēm, arī viņš nojauš, ka viņam nav nekāda glābiņa.

Es atkal sāku šņukstēt, nekāda labuma no manas rau­dāšanas nebija, bet es nevarēju savaldīties. Man bija šausmīgi žēl lauvas.

Viņš ticēja man, cerēja, ka es varu viņu glābt, droši vien tikai tāpēc bija ienācis mūsu mājā, kad naktī es viņu aicināju, un tagad viņš redz, ka esmu viņu piemā­nījis.

Stāvēju viņam līdzas, lai viņš saprastu, ka neesmu viņu pievīlis, ka neesmu vainīgs viņa priekšā.

Lauva visu laiku drebēja, viņa āda uz muguras bija ļoti silta, aptaustot tā likās pavisam karsta un plāna, it kā uz tās nemaz neaugtu spalva. Pēkšņi viņš atvēra rīkli, gari, žēlabaini nožāvājās un, noklakšķinājis zobus, aizcirta to. Man šķita, ja tagad ienāktu cilvēki, kas gribētu viņu nogalināt, lauva pat nepakustētos, it kā viņā nebūtu atlicis vairs ne kripatiņas spēka: viņa žāvās izskanēja tik daudz skumju un baiļu.

Es atceros visos sīkumos, kas tonakt un pēc tam notika mūsu mājā, taču nevaru atminēties nevienu vārdu, ko teicu lauvam, stāvot viņam blakus un glaudot viņa muguru. Es cenšos atcerēties, ko viņam sacīju, taču nekādi to nespēju, lai gan ilgi viņam kaut ko stāstīju, varbūt arī nestāstīju, tikai mierināju viņu. Neatminos nevienu vārdu. Zinu vienīgi to, ka pēkšņi man kļuva ļoti auksti, lai gan no rītiem mūsu priekštelpā mēdz būt pavisam silti, pat karsti, turklāt man bija jaka mugurā, bet es salu, drebēju no aukstuma, man bija grūti runāt, katru reizi ar pūlēm nācās atvērt muti, jo žokļi bija kļuvuši stīvi.

Es nolēmu no priekštelpas nekur neaiziet, lai tēvs man teiktu ko teikdams; nolēmu palikt pie lauvas līdz galam.

Brīnījos vienīgi par to, ka visi trokšņi aiz loga ap­klusuši: nav dzirdamas ne balsis, ne soļi. Vienīgi kaut kur uz ielas, nevis tepat, bet tālāk, atskanēja motoru rūkoņa. Un vēl atskanēja kāda neskaidra un nesaprotama skaņa. It kā vienā vietā būtu salasījies daudz ļaužu un viņi visi vienā laikā klusā balsī kaut ko runātu. Taču mani tas pilnīgi neinteresēja, negribējās nemaz domāt, kāpēc šie cilvēki salasījušies mūsu ielā tik agri no rīta.

Izrādījās, ka nebiju maldījies. Uz ielas patiešām bija sanācis milzīgs ļaužu pūlis. To man vēlāk pastāstīja Ļena, Dima un Vova, un ne viņi vien — to runāja visi bērni.

Nezinu, kā cilvēki bija uzzinājuši par lauvu mūsu mājā, taču šajā rītā te salasījās visa pilsēta. Visā rajonā pat apstājās satiksme, jo mūsu ielu bija aizsprostojušas dažādas mašīnas — ātrās palīdzības, ugunsdzēsēju un, protams, milicijas mašīnas.

Vova vēlāk stāstīja, ka visi vēlējušies kaut kā palī­dzēt un devuši dažādus padomus, kā mani glābt, lai gan bijuši pārliecināti, ka lauva sen saplosījis mani gabalu gabalos.

Visi brīnījās, kāpēc miliči un karavīri nemetas mājā iekšā un nenogalina lauvu, bet stāv un netuvojas mājai tuvāk par desmit piecpadsmit soļiem.

Arī mans tēvs stāvēja kā sastindzis. Viņš nebija pa­kustējies un izteicis ne vārda pēc tam, kad bija pavēlē­jis cieši aplenkt māju un nevienu nelaist tai tuvāk kā vienu kvartālu.

Vova pastāstīja, ka vēlreiz tēvs ierunājies tikai tai laikā, kad caur logu atskanējuši vecmāmiņas kliedzieni. Tad viņš pavēlējis ugunsdzēsējiem piebraukt pie mājas ar mašīnu un nogādāt vecmāmiņu uz ielas. Vova saka, viņš neesot dzirdējis, ko vecmāmiņa ar tēti runā, jo stāvējis pārāk tālu, bet viņš redzējis, ka vecmāmuļa pēc šīs sarunas pēkšņi metusies uz māju, taču tēvs viņu aizturējis un kaut ko teicis, tikai dažus vārdus, vecmā­miņa apstājusies un sākusi raudāt, bet tētis labu brīdi skatījies uz viņu, pēc tam pakratījis galvu un atgājis sāņus. Vecmāmiņu paņēmis zem rokas kāds karavīrs un tā nostāvējis ar viņu līdz beigām. Kareivis gribējis aizvest vecmāmuļu un iesēdināt mašīnā, bet viņa nav bijusi ar mieru. Visi cilvēki stāvējuši un brīnījušies, kāpēc nekas netiek darīts, daži pauduši savu sašutumu pat skaļi, teikdami, ka tā ir nejēdzība, un jautājuši kara­vīriem, kāpēc viņi neglābj zēnu no drošas nāves, bet stāv tik svinīgi, it kā šodien būtu svētki un viņi gaidītu, kad sāksies parāde.

Karavīri atbildējuši, ka viņiem nav dota pavēle un bez pavēles viņi nedrīkst neko darīt, tas ir skaidrs. Tomēr cilvēki nav varējuši rimties, līdz kāds leitnants zaudējis pacietību un ierosinājis, lai kāds no pūļa — viņš to izlaidīšot cauri ķēdei — pieiet pie pulkveža Dagkesamanska, kuram vienīgajam ir tiesības šeit pavē­lēt, un uzdod viņam visus šos jautājumus.

Kad noskaidrojās, ka nav neviena, kas vēlētos parunāt ar tēvu, sašutums pamazām pierima un visi gaidīja, kas notiks tālāk.

Arī tēvs klusēja un laiku pa laikam paskatījās pulk­stenī.

Es visu šo laiku nostāvēju līdzās lauvam, ne uz mirkli neatiedams no viņa, man šķita, ka pagājusi jau vesela diena, bet, kā izrādījās, bija aizritējusi tikai stunda vai mazliet vairāk. Ļoti ilgi valdīja klusums, es pat zaudēju sajēgu, cik ilgs laiks pagājis. Pēc tam izdzirdēju, ka pie mājas pavisam tuvu piebrauc mašīna un drīz pēc tam aiz durvīm, tieši uz lieveņa, kaut kas vairākkārt smagi noklaudzēja; vēlāk es uzzināju, ka zaldāti atlauzuši mūsu kāpņu margas un atvilkuši tās sāņus. Vēl kādu brīdi aiz durvīm skanēja dīvains troksnis un žvadzoņa, pēc tam durvis atvērās, un es ieraudzīju aiz tām nevis lie­veni, kā parasti, bet gan šauru, garu sprostu. Pa tādiem sprostiem-gaiteņiem cirkā zvēri izskrien arēnā. No mūsu priekštelpas šis gaitenis veda nevis uz arēnu, bet savie­nojās ar otru sprostu, nedaudz lielāku, kas bija nostip­rināts smagajā mašīnā, kura ar pakaļgalu bija piebraukta cieši pie mūsu lieveņa.

Aiz sprosta, laipni smaidīdams, lūkojās tas pats dresē­tājs, es tikai nezinu, kam viņš smaidīja — man vai izbēgušajam lauvam. Mājas priekšā vairāk neviena ne­bija. Es speciāli piegāju pie durvīm un caur stiepļu pinumiem palūkojos ārā. Bija tikai smagā mašīna un dresētājs pie tās.

Dresētājs vairākas reizes atkārtoja kaut kādus lauvam domātus vārdus svešā valodā, mēs skolā mācāmies angļu valodu, tā nebija angļu valoda, tomēr es sapratu, ka dresētājs lūdz lauvu ieiet sprostā un apsola viņam par to dažādas patīkamas lietas. Tā arī notika — viņš izņēma no somas, ko turēja rokā, gabalu gaļas, uzmauca to uz dzelzs pīķa, izbāza caur restēm durvīs un sāka lēni kustināt, atkārtodams tos pašus aicinošos vārdus.

Tomēr šāda rīcība lauvu ne mazākajā mērā neietek­mēja, šķiet, gluži otrādi, kaut arī viņš vēl stāvēja zem kāpnēm, āda uz viņa purna atkal savilkās kamolos. Arī šoreiz viņš atvēra rīkli, un viņa kaklā kaut kas nogul- dzēja.

Dresētājs mīlīgā balsī atkārtoja tos pašus nesaprotamos vārdus, viņš droši vien bija pārliecināts, ka agri vai vēlu tie iedarbosies uz lauvu.

Arī es ļoti vēlējos, kaut šie vārdi iedarbotos, jo bai­dījos, ja lauva neieies sprostā un tas būs jāaizved tukšs, tad mūsu lauvam nekas labs nav gaidāms. Arī es sāku lūgties, lai viņš iet sprostā, lūdzu pašiem paras­tākajiem vārdiem. Dresētājam tas nepatika, viņš droši vien nodomāja, ka ar savu iejaukšanos es sabojāju viņa pasākumu, un, lai gan viņš joprojām runāja ar lauvu, smaids no viņa sejas nozuda.

Es pat nepaguvu ievērot, kā lauva izkustējās un lēni devās uz durvīm. Viņš gāja, galvu zemu nokāris un asti piespiedis gandrīz vai pie vēdera. Uz mani viņš nepaskatījās ne reizi, arī gaļai nepievērsa nekādu uzmanību, lai gan tā, griezdamās iesma galā, aiz­šķērsoja viņam ceļu; ar pieri viņš to atbīdīja un pa gaiteni iegāja sprostā, kas atradās smagās mašīnas kra­vas kastē.

Es pat neņēmu ļaunā, ka lauva negribēja no manis atvadīties, es taču sapratu, ka tas ir dzīvnieks, kā lai tas zina, ka jāatvadās. Kā akmens man novēlās no sirds, kad redzēju lauvu sprostā un sapratu, ka tagad šeit sanāks cilvēki; par to man vairs negribējās domāt, jo šausmīgi nāca miegs.

Tā es arī neievēroju, kurš pirmais ienāca pa durvīm, tikko no lieveņa bija novākts sprosts.

Es tikai redzēju, ka māja pienāk pilna ar cilvēkiem, pazīstamiem un tādiem, ko redzu pirmo reizi. Starp ļaudīm bija daudz bērnu no mūsu skolas: arī Ļena, Dima, Vova, taču viņi visi spiedās pie sienas, nenāca pie manis, it kā mēs būtu svešinieki. Bija ieradušies pat skolotāji, par ko es nobrīnījos, jo mūsu skolā ne­viens skolotājs vēl nekad nav nokavējis stundas sākumu, taču šorīt viņi visi noteikti nokavēs, bet tas nez kāpēc nevienu neuztrauca — neviens skolotājs nesteidzās atstāt mūsu mājas. Bija redzams, ka daudz cilvēku drūzmējas arī pagalmā. Visi izskatījās dzīvespriecīgi, un visi man kaut ko vaicāja vai teica, bet es viņos lāgā neklausījos, jo redzēju, ka tēvs ienāk pa durvīm.

Viņš nāca pie manis, un ļaudis viņa priekšā pašķīrās, bet es šajā mirklī domāju, ka tūlīt sāksies pats nepatī­kamākais, lai gan nevarēju iedomāties, ko viņš man sacīs, par tiem vārdiem, kurus es biju teicis viņam.

Es vēlējos kaut kur aizbēgt, lai nebūtu jāsastopas ar tēvu, mani pārņēma pavisam baisma sajūta.

Tēvs pienāca man cieši klāt un paskatījās uz mani, sagatavojies ko teikt, lūpas sakustējās, bet pār tām nenāca neviens vārds, tad pēkšņi, pirms es paspēju ko aptvert, viņš pieliecās, apkampa mani ar abām rokām un piespieda sev cieši klāt. Viņa seja atradās cieši pie manējās, tā viņš stāvēja aizvērtām acīm, neteikdams ne vārda. Arī es klusēju, jo nekādi nespēju atgūties un saprast, kāpēc tēvs ne no šā, ne no tā mani pacēlis. Viņš taču nekad to nebija darījis, nekad nebija mani apkampis! Pat toreiz, tajā vienīgajā ceturksnī, kad man skolā visos priekšmetos, arī mūzikas klasē bija tikai piecnieki! Kāpēc viņš to dara šodien, turklāt svešu ļaužu klātbūtnē?

Es domāju par to un skatījos tēvam sejā, tik tuvu viņu redzēju pirmo reizi. Lūkojos tēvā un brīnījos, ka viņa seja ir nogurusi un pat izmocīta. Lai gan acis aizvērtas, tomēr manāms, ka tās ir nogurušas.

Ta viņš staveja ļoti ilgi, un visi apkartējie klusēja, šķiet, nevienam nelikās dīvaini, ka viņš mani pārāk ilgi tur savās rokās.

Man vēl iešāvās prātā, ka manam tētim patlaban ir ļoti labsirdīga seja, šī doma gan tikai noplaiksnīja apziņā un tūlīt pagaisa, jo izrādījās, ka neko negribas domāt, ja tēvs tevi apkampis un piespiedis pie krūtīm. Ap sirdi top silti, un dvēselē iestājas liels miers. Pat iedomāties nevarēju, ka tas ir tik ārkārtīgi patīkami! Un tad pie mums pienāca vecmāmuļa.