… un esmu ļoti priecīgs. Lai paldies dievam: jo noma­ļāka vieta, jo labāk. Nespēju redzēt cilvēkus, bet te es neviena neredzēšu, vienīgi slimos un zemniekus. Bet tie jau nekādi neaizskars manu rētu? Un pārējie arī ir satu- pināti pa zemstu iecirkņiem tikpat sliktās vietās kā es. Visu manu izlaidumu, kas nebija pakļauts iesaukšanai karā (1916. gada izlaiduma 2. kategorijas zemessardzes karavīri), izvietoja pa zemstēm. Bet tas jau nevienu nein­teresē. No draugiem esmu uzzinājis vienīgi par Ivanovu un Bomgardu. Ivanovs izraudzījies Arhangeļskas guberņu (gaumes lieta), bet Bomgards, kā stāstīja feldšeriene, nīkst manējam līdzīgā nomaļā iecirknī Gorelovā, triju ap­riņķu attālumā no manis. Gribēju viņam aizrakstīt, taču pārdomāju. Nevēlos cilvēkus ne redzēt, ne dzirdēt.

21. janvari.

Putenis. Nekas nenotiek.

25. janvārī.

Cik skaidrs saulriets! Migrenīns — antipyrinum cojfei- num un ac. citric. savienojums.

Pulveros pa 1,0… Vai tad drīkst pa 1,0?… Drīkst.

3. februāri.

Šodien saņēmu pagājušās nedēļas avīzes. Lasīt nela­sīju, tomēr uznāca kārdinājums ielūkoties teātru nodaļā. «Aīda» gājusi pagājušajā nedēļā. Tātad viņa iznāca uz paaugstinājuma un dziedāja: «Mans mīļais draugs, pie manis nāc …»

Viņai ir neparasta balss, un cik dīvaini, ka ar skaidru, plašu balsi apveltīta tumša dvēsele …

(Te ir pārtraukums, izplēstas divas vai trīs lappuses.)

… zināms, necienīgi, dakteri Poļakov. Un arī ģimnā­zistu garā — ir muļķīgi ar rupjām lamām uzbrukt sie­vietei par to, ka viņa aizgājusi! Negribēja dzīvot un aiz­gāja. Un cauri. Cik viss būtībā ir vienkārši! Operdziedone sagāja kopā ar jaunu ārstu, gadu nodzīvoja un aizgāja.

Vai nogalināt viņu? Nogalināt? Ak, cik viss muļķīgs un tukšs. Cik bezcerīgs!

Negribu domāt. Negribu …

11. februārī.

Putina vienā putināšanā … Mani ieputina! Augiem va­kariem esmu viens pats, gluži viens. Iededzu lampu un sēžu. Pa dienu jau es vēl redzu cilvēkus. Taču strādāju automātiski. Ar darbu esmu apradis. Tas nav tik bries­mīgs, kā agrāk domāju. Tik tiešām, man daudz palīdzējis kara hospitālis. Šurp es tomēr neatbraucu kā galīgs ne­praša.

Šodien pirmo reizi izdarīju pagrieziena operāciju.

Un tā nu te sniegos esam aprakti trīs cilvēki: es, vec­māte Anna Kirillovna un feldšeris. Feldšeris ir precējies. Viņi (feldš. personāls) dzīvo sētas mājā. Bet es viens pats.

15. februārī.

Pagājušajā naktī atgadījās kaut kas interesants. Tai­sījos likties gulēt, kad man piepeši sākās sāpes kuņģa ap­vidū. Un kādas! Uz pieres izspiedās auksti sviedri. Mūsu medicīna tomēr ir apšaubāma zinātne, man jāpiezīmē. No kā gan cilvēkam, kam nav itin nekādas kuņģa vai zarnu trakta kaites (piem., apendic.), kam lieliski darbojas ^ak­nas un nieres, kam zarnas funkcionē pilnīgi normāli, var naktī uznākt tādas sāpes, ka viņam jāsāk valstīties pa guļvietu?

Vaidēdams aizvilkos līdz virtuvei, kur pa nakti guļ virēja ar savu vīru Vlasu. Aizsūtīju Vlasu pie Annas Ki- rillovnas. Viņa naktī atnāca pie manis un bija spiesta man iešļircināt morfiju. Viņa saka, es esot bijis gluži zaļš. No kā gan?

Mūsu feldšeris man nepatīk. Pārlieku noslēgts, bet Anna Kirillovna ir ļoti jauka un saprātīga. Taisni jābrī­nās, kā sieviete, kas vēl nav veca, spēj pilnīgā vientulībā dzīvot šajā sniega kapā. Viņas vīrs ir vācu gūstā.

Nevaru neizteikt cildinājumu tam, kurš pirmais no ma­goņu galviņām ieguvis morfiju. Tas ir īsts cilvēces lab­daris. Sāpes mitējās septiņas minūtes pēc iešļircinājuma. Interesanti: sāpes vēlās vienlaidu vilnī, bez kādām pau­zēm, tā ka man sāka galīgi trūkt elpas, it kā vēderā būtu iedurts un tiktu grozīts nokaitēts lauznis. Minūtes četras pēc iešļircinājuma es sāku manīt sāpes uznākam viļņvei­dīgi.

Būtu ļoti labi, ja ārstam butu iespējams pašam pie se­vis pārbaudīt daudzas zāles. Tad viņam būtu pavisam citāda izpratne par šo zāļu iedarbību. Pēc iešļircinājuma es pirmoreiz pēdējo mēnešu laikā gulēju ciešā un spirdzi­nošā miegā — nedomādams par sievieti, kas mani pie­vīlusi.

• 16. februārī.

Šodien Anna Kirillovna pieņemšanas laikā apvaicājās, kā es jūtos, un teicās pirmoreiz pa visu laiku redzam, ka es neesot drūms.

—   Vai tad es esmu drūms?

—   Ļoti, — viņa ar pārliecību atbildēja un piebilda, ka brīnoties, kāpēc es vienmēr klusējot.

—   Tāds cilvēks nu es reiz esmu.

Taču tie ir meli. Līdz savai ģimenes drāmai es biju ļoti dzīvespriecīgs cilvēks.

Krēsla iestājas agri. Esmu dzīvoklī viens pats. Vakarā kaut kur aiz krūšu kaula uznāca sāpes, tomēr ne stipras, tās likās kā vakarējo sāpju ēna.; Baidīdamies no vakar­dienas lēkmes atkārtošanās, es pats sev iešļircināju gūžā vienu centigramu.

Sāpes pārgāja gandrīz acumirklī. Labi, ka Anna Kiril- lovna bija atstājusi pudelīti.

18-ajā.

Četri iešļircinājumi nav bīstami.

25. februāri.

Ir nu gan ērmota tā Anna Kirillovna! It kā es nebūtts ārsts, IV2 šļirces morph. Jā.

1. martā.

Dakteri Poļakov, esiet piesardzīgs!

Blēņas.'

Krēsla.

Bet jau pagājusi puse mēneša, kopš es domās ne reiz& neesmu atgriezies pie sievietes, kura mani pievīla. Motīvs no viņas dziedātās Amnerisas partijas ir no manis at­kāpies. Es ar to ļoti lepojos. Es esmu vīrietis.

Anna K. slepenībā ir kļuvusi par manu sievu. Nekā ci­tādi jau nevarēja notikt. Esam ieslēgti neapdzīvotā salā.

Sniegs kļuvis citādāks, it kā pelēkāks. Barga sala vairs nav, taču puteņi laiku pa laikam vēl uznāk…

Pirmais" mirklis: šķiet, kaut kas pieskaras kaklam. Šis pieskāriens kļūst silts un vēršas plašumā. Nākamajā mirklī salts vilnis pēkšņi aizplūst gar pakrūti, bet pēc tam domas kļūst neparasti skaidras un sākas darbaspēju iz­virdums. Izbeidzas itin visas nepatīkamās sajūtas. Tā ir cilvēka garīgā spēka izpausmes augstākā pakāpe. Un, ja mani nebūtu samaitājusi medicīniskā izglītība, es apgal­votu, ka normāli strādāt cilvēks spēj tikai pēc morfija iešļircinājuma. Patiesi, cilvēks gan neder ne velnam, ja niecīgākā neiralģija to spēj pilnīgi izsist no sliedēm!

Anna K. baidās. Nomierināju viņu, teikdams, ka es kopš bērnības izceļos ar milzīgu gribasspēku.

2. marta.

Klīst baumas par kaut ko grandiozu. It kā esot gāzts Nikolajs II.

Liekos gulēt ļoti agri. Ap deviņiem. Un guļu saldā aniegā.

10. martā.

Tur notiek revolūcija. Diena kļuvusi garāka un krēsla it kā mazliet zilganāka.

Tādus sapņus es rīta pusē vēl nekad neesmu redzējis. 'Tie ir dubultsapņi.

Turklāt galvenais no tiem, varētu teikt, ir no stikla. Tas ir caurspīdīgs.

Tad nu tā — es redzu neganti spožu rampu, no tās "plūstin plūst daudzkrāsainu uguņu lente. Amnerisa, zaļu spalvu vēdekli rokā šūpodama, dzied. Orķestris, kas šķiet galīgi neesam no šīspasaules, ir neparasti pilnskanīgs. Bet es to nespēju izteikt vārdos. īsāk sakot, normālā •sapnī mūzikai nav skaņas… (Normālā? Tas vēl ir jau­tājums, kāds sapnis ir normālāks! Protams, es jokoju…) :nav skaņas, bet manā sapnī tā ir dzirdama debešķīgi skaista. Un, galvenais, es pēc paša gribas varu šo mūziku padarīt skaļāku vai klusāku. Nāk prātā, ka «Karā un .mierā» ir aprakstīts, kā Petja Rostovs pusmiegā pārdzīvo tādu pašu stāvokli. Ļevs Tolstojs ir lielisks rakstnieks!

Un nu par caurspīdību: lūk, cauri Aīdas zaigojošajām krāsām gluži reāli rādās mana pa kabineta durvīm sare­dzamā rakstāmgalda mala, lampa, spīdošā grīda, un skaidri dzirdami soļi, kas, cauri Lielā teātra orķestra skaņu vilnim lauzdamies, patīkami klaudz kā dobjas kastaņetes.

Tātad pulkstenis ir astoņi, tā ir Anna K-, kas nāk šurp mani modināt un pastāstīt, kas notiek pieņemamā istabā.

Viņa nenojauš, ka mani nevajag modināt, ka es visu dzirdu un varu ar viņu sarunāties.

Un vakar es šādu mēģinājumu izdarīju.

Anna. Sergej Vasiļjevič …

E s. Es dzirdu … (Klusām saku mūzikai — «skaļāk!».)

Mūzika — varens akords.

Re diēzs …

Anna. Piereģistrēti divdesmit cilvēki.

Amnerisa (dzied).

To tomēr nav iespējams izteikt uz papīra.

Vai šādi sapņi ir kaitīgi? Ai nē! Pēc tiem es pieceļos stiprs un možs. Un labi strādāju. Mart pat ir radusies in­terese, bet līdz šim tās nebija. Un nav jau brīnums: visas manas domas vijās vienīgi ap manu bijušo sievu.

Bet tagad esmu mierīgs.

Esmu mierīgs.

19. martā.

Naktī man izcēlās ķilda ar Annu K-

—   Es vairs negatavošu šķīdumu.

Sāku viņu pierunāt:

—   Muļķības, Annusja. Vai es kāds mazais bērns, vai?

—   Negatavošu. Jūs aiziesiet postā.

—   Nu, kā gribat. Saprotiet, man ir sāpes krūtīs!

—   Ārstējieties.

—   Kur?

—        Brauciet atvaļinājumā. Ar morfiju neārstējas. — Tad viņa padomāja un piebilda: — Nevaru sev piedot, ka to­reiz pagatavoju jums otru pudelīti.

—   Vai tad es kāds morfinists, vai?

—   Jā, jūs kļūstat par morfinistu.

—   Tātad jūs neiesiet?

—   Nē.

Tad es pirmoreiz sevī atklāju netīkamas spējas dusmo­ties un, galvenais, kliegt uz cilvēkiem, kad man nav tais­nība.

Tas tomēr nenotika uzreiz. Aizgāju uz guļamistabu. Pa­lūkojos. Pudelītes dibenā vēl mazliet palicis. Ievilku; šļircē — tur bija ceturtdaļa šļirces. Aizmetu šļirci pa roku. galam, gandrīz sasitu to un pats sāku drebēt. Rūpīgi? pacēlu un apskatīju — neviena plīsumiņa. Nosēdēju gu­ļamistabā minūtes divdesmit. Iznāku laukā — Annas nav.

Aizgājusi.

Iedomājieties — es neizturēju, devos pie viņas. Pieklau­vēju pie apgaismotā loga sētas mājā. Viņa, lakatā ieti­nusies, iznāca uz lieveņa. Nakts bija klusa, klusa. Sniegs čaugans. Kaut kur tālu debesīs jaušams pavasaris.

—   Anna Kirillovna, esiet tik laba, iedodiet atslēgas!:

Viņa nočukstēja:

—   Nedošu.

—       Biedrene, esiet tik laba, dodiet man aptiekas atslē­gas! Es jums to saku kā ārsts.

Pustumsā redzēju, kā viņas seja pārvērtās, kļuva gauži' bāla, bet acis ieduba, noslēpās dziļāk un satumsa. Un viņa atbildēja balsī, no kuras man sirdī ietrīsējās žēlums.

Taču mani tūliņ atkal pārņēma dusmas.

Viņa:

—        Kāpēc, kāpēc jūs tā runājat? Ak, Sergej Vasiļjevič, man taču jūsu žēl.

Tad Anna izvilka rokas no lakata apakšas, un es ierau­dzīju, ka atslēgas ir viņai rokās. Tātad viņa, iznākdama pie manis, bija tās paķērusi līdzi.

Es (rupji):

—   Dodiet šurp atslēgas!

Un izrāvu tās viņai no rokām.

Un pa satrupējušām, lēkājošām laipām devos uz balsnī- jošo slimnīcas korpusu.

Sirdī man plosījās negants niknums un pirmām kārtām tāpēc, ka man nav itin nekādas jēgas, kā gatavojams mor- fija šķīdums zemādas iešļircinājumiem. Esmu ārsts, nevis feldšeriene!

Gāju un drebinājos.

Te dzirdu: man aiz muguras kā uzticīgs suns nāk viņa. Tūliņ manī uzbangoja maigums, taču es to apspiedu. Pa­griezos atpakaļ un, zobus atiezis, sacīju:

—   Pagatavosiet vai ne?

Un viņa atmeta ar roKu, kā liktenim pakļaudamās: «Sak, ir jau vienalga,» — un klusi atbildēja:

—   Dodiet šurp, pagatavošu …

… Pēc stundas biju normālā stāvoklī. Es, protams, lūdzu viņai piedošanu par bezjēdzīgo rupjību. Pats ne­zinu, kā man tā gadījās. Senāk es biju pieklājīgs cilvēks.

Viņa manu atvainošanos uzņēma dīvaini. Noslīga ceļos, pieplaka man pie rokām un sacīja:

—        Es uz jums nedusmojos. Nē. Nu es jau zinu, ka jūs esat pagalam. Nu zinu. Un nolādu sevi par to, ka toreiz izdarīju jums iešļircinājumu.

Es viņu nomierināju, kā nu varēju, apgalvodams, ka viņa ne pie kā nav vainīga, ka es pats atbildu par savu rīcību. Nosolījos viņai, ka ar rītdienu sākšu nopietni atra­dināties, samazinādams devu.

—   Cik jūs tagad iešļircinājāt? <.. .>

—   Nu, neuztraucieties taču!

… Būtībā man viņas satraukums ir saprotams. Patiesi, morphium hidrochloricum ir briesmīgs līdzeklis, ieradums

rodas ļoti ātri. Bet neliels ieradums jau vēl nav morfi- nisms …

… Taisnību sakot, šī sieviete man ir vienīgais patiesi uzticīgais cilvēks. Un īstenībā viņai arī vajadzētu būt ma­nai sievai. To otru esmu aizmirsis. Aizmirsis. Un tomēr lai par to paldies morfijam …

1917. gada 8. aprīli.

Tās ir mocības.

9. aprīlī.

Pavasaris ir drausmīgs.

Velns pudelē. Kokaīns ir velns pudelē.

Tas iedarbojas tā.

Iešļircinot <…) gandrīz vai acumirklī iestājas mier­pilns stāvoklis, kas tūliņ pārvēršas jūsmīgumā un svēt­laimē. Arī tas turpinās tikai vienu divas minūtes. Un tad viss izgaist bez pēdām, kā nebijis. Uznāk sāpes, šausmas,, tumsa. Pavasaris dun, melni putni laidelējas pa kailiem zariem, un tālumā kā aplauzītas, melnas spuras pret de­besīm slejas mežs, un aiz tā, vai ceturtdaļu debesu pār­ņēmis, liesmo pirmais pavasara saulriets.

Es ar soļiem pa diagonāli no durvīm uz logu un no loga uz durvīm mēroju sava daktera dzīvokļa vientuļo, tukšo lielistabu. Cik šādu gājienu es varu veikt? Piecpadsmit vai sešpadsmit — ne vairāk. Un tad man jāpagriežas un: jāiet uz guļamistabu. Uz marles līdzās pudelītei guļ šļirce. Paņemu to un, sadurstīto gurnu nevērīgi notriepis ar jodu,, ieduru adatu tajā. Nejūtu nekādu sāpju. Ak, gluži pretēji: es jau iepriekš izbaudu eiforiju, kas tūliņ sekos. Un, lūk,, tā jau klāt. To uzzinu no tā, ka ermoņiku skaņas, ko iz­vilina uz lievenīša sēdošais, pavasara iejūsminātais sargs. Vlass, — saraustītās, sēcošās ermoņiku skaņas, kas pus- apslāpētas ieplūst pie manis caur logu, pārvēršas eņģeļu balsīs un rupjie basi piepūstajās ermoņiku plēšās dūc kā debesu koris. Bet paiet mirklis, un kokaīns asinīs pēc kāda noslēpumaina likuma, kas nav aprakstīts nevienā farma­koloģijas grāmatā, pārvēršas par kaut ko citu. Es zinu: tas ir paša sātana sajaukums ar manām asinīm. Un Vlass uz lieveņa vairs netīk, un es viņu neieredzu, bet saulriets, nemierīgi dunēdams, izdedzina manas iekšas. Un tā pa visu vakaru vairākas reizes pēc kārtas, līdz sāku saprast,

3ca esmu saindējies. Sirds sāk sisties tā, ka es to jūtu rokās, deniņos… bet tad tā gāžas iekšā bezdibenī, un gadās mirkļi, kad domāju par to, ka dakteris Poļakovs vairs dzīvē neatgriezīsies …

13. apriti.

Es, nelaimīgais dakteris Poļakovs, kas šī gada februārī saslima ar morfinismu, brīdinu visus, kam gadīsies tāds ; pats liktenis kā man, lai nemēģina aizstāt morfiju ar ko­kaīnu. Kokaīns ir visnejaukākā un visviltīgākā inde. Va- ikar Anna mani ar kamparu tikko dabūja pie dzīvības, bet šodien esmu pa pusei līķis …

1917. gada 6. maijā.

Labu laiku neesmu skāries klāt savai dienasgrāmatai. Bet žēl gan. Tā īstenībā nav dienasgrāmata, bet slimības vēsture, un man acīmredzot ir profesionāla tieksme pēc mana vienīgā drauga pasaulē (ja neņem vērā manu bēdu sagrauzto un bieži raudošo draudzeni Annu).

Un tā nu, ja reiz ziņas no slimības vēstures, tad te tās 4r: iešļircinu sev morfiju divas reizes diennaktī <.. .>.

Mani iepriekšējie pieraksti ir mazliet histēriski. Nekā īpaši briesmīga nav. Manas darbaspējas tas viss neietekmē ne mazākajā mērā. Gluži otrādi, es visu dienu turos pie dzīvības ar iepriekšējā naktī izdarīto iešļircinājumu. Lie­liski tieku galā ar operācijām, esmu nevainojami uzmanīgs pret receptūru un varu dot savu ārsta godavārdu, ka mans morfinisms nav nodarījis nekā slikta maniem pacientiem. Ceru, ka arī nenodarīs. Taču mani moka kas cits. Man visu laiku šķiet — kāds var uzzināt par manu netikumu. Un pieņemšanas laikā man ir grūti, jūtot mugurā mana asistenta — feldšera smago, pētošo skatienu.

Blēņas! Viņš nekā nenojauš. Mani nekas nenodos. Acu zīlītes mani var nodot tikai vakarā, bet vakaros es ar viņu nekad nesastopos.

Milzīgo morfija zudumu mūsu aptiekā es papildināju, aizbraucis uz apriņķi. Taču arī tur man vajadzēja pār­dzīvot nepatīkamus brīžus. Noliktavas pārzinis paņēma manu pieprasījumu, kurā es ar gudru ziņu biju ierakstījis •arī visādus citādus niekus, tādus kā kofeīns, kura mums - ir, cik uziet, un sacīja: — Četrdesmit gramu morfija?

Un es jūtu, ka slēpju acis kā skolas puika. Jūtu, ka pie­sarkstu …

Viņš saka:

— Tāda daudzuma mums nav. Iedošu gramus desmit.

Un viņam patiesi nav, bet man liekas, ka viņš uzmi­nējis manu noslēpumu, ka viņš ar acīm mani tausta un urbj, un es uztraucos un mokos.

Nē, acu zīlītes, vienīgi acu zīlītes ir bīstamas, un tāpēc cieši jo cieši jāapņemas vakaros ar cilvēkiem nesastapties. Šādam nolūkam ērtāku vietu par manu iecirkni patiesi būtu grūti atrast: nu jau ilgāk par pusgadu es neredzu neviena cita kā tikai savus slimniekus. Bet tiem gar mani nav nekādas daļas.

18. maijā.

Tveicīga nakts. Tuvojas negaiss. Melnais bungulis tā­lumā aiz meža aug augumā un pieblīst. Are, noplaiksnīja arī zibens, tā blāvi un satraucoši. Nāk negaiss.

Man priekšā ir grāmata, un tajā par atturēšanos no morfija sacīts:

«… liels nemiers, satraukti grūtsirdīgs noskaņojums, ātra uzbudināmība, atmiņas atslābums, dažkārt halucinā­cijas un neliela apziņas aptumšošanās…»

Halucinācijas man nav gadījušās, bet par visu pārējo varu teikt: ak, cik neizteiksmīgi, bezkrāsaini vārdi, kas nekā neizsaka!

«Grūtsirdīgs noskaņojums»! …

Nē, es, kas esmu saslimis ar šo drausmīgo slimību, brī­dinu ārstus, lai tie ir žēlsirdīgāki pret saviem pacientiem. Nevis «grūtsirdīgu noskaņojumu», bet gausu miršanu pār­dzīvo morfinists, tiklīdz tas kādu stundu vai divas būs palicis bez morfija. Gaisam nav sāta, to nav iespējams ievilkt plaušās .. . ķermenī nav nevienas šūniņas, kas ne­tvīktu … Pēc kā? To nav iespējams ne pateikt, ne iz­skaidrot. Vārdu sakot, cilvēka nav. Viņš ir izslēgts. Kus­tas, alkst un cieš līķis. Viņš nevēlas neko citu, nedomā ne par ko citu kā vien par morfiju. Morfiju!

Nāve aiz slāpēm — tā ir debešķīga, svētlaimīga nāve, salīdzinot ar alkām pēc morfija. Tā laikam dzīvs apraktais kapā tver pēdējos niecīgos elpas vilcienus, ar nagiem plo­sīdams ādu uz krūtīm. Tā ķeceris uz sārta vaid un lokās, kad pirmās liesmu mēles sāk laizīt viņa kājas…

Nāve — smacējoša, gausa nāve… ;

Lūk, kas slēpjas aiz šiem profesora vārdiem «grūtsir­dīgs noskaņojums».

Vairs ilgāk nespēju. Un tad ņēmu un tūliņ sev iešļir- cināju. Elpas vilciens. Vēl viens elpas vilciens.

Vieglāk. Un nu … nu … tāds kā piparmētru vēsumiņš pakrūtē… <…) Ar to man pietiks līdz pusnaktij…

Blēņas. Šis pieraksts — tīrās blēņas. Nav tik briesmīgi. Agri vai vēlu es atmetīšu! … Bet tagad jāguļ, jāguļ.

Ar šo muļķīgo cīņu pret morfiju es sevi tikai moku un novājinu.

(Tālāk kladē kādas divdesmit lappuses izgrieztas.)

… brī.

… tkal vemšana pīkst. 4 un 30 minūtēs.

Kad man kļūs vieglāk, pierakstīšu savus šausmīgos iespaidus.

1917. g. 14. novembri.

Tā nu pēc bēgšanas no Maskavas, no daktera … (uz­vārds rūpīgi nosvītrots) dziednīcas atkal esmu mājās. Lietus strūklu blīvais plīvurs slēpj, no manis pasauli. Un lai jau slēpj to no manis. Pasaule man nav vajadzīga, tāpat kā es pasaulē nevienam neesmu vajadzīgs, šaušanu un apvērsumu pārdzīvoju, vēl būdams dziednīcā. Bet doma, ka ārstēšanās jāatmet, manī slepus nobrieda jau pirms ielu cīņām Maskavā. Paldies morfijam par to, ka tas padarījis mani drosmīgu. Nekāda šaušana mani ne­baida. Un kas gan vispār spēj nobiedēt cilvēku, kurš domā tikai par vienu — par brīnumainajiem, dievišķīgajiem kristāliem. Kad feldšere, ko lielgabalu dārdoņa bija ga­līgi nomocījusi…

(Te izrauta lappuse.)

… plēsu šo lappusi, lai neviens nevarētu izlasīt apkau­nojošo aprakstu par to, kā diplomēts cilvēks, bailīgi slap­stīdamies, bēdzis un zadzis pats savu uzvalku.

Ko nu par uzvalku!

Aizbēgu ar slimnīcas kreklu mugurā. Par to nebija va­ļas domāt. Nākamajā dienā, izdarījis iešļircinājumu, kļuvu možāks un atgriezos pie daktera N. Viņš mani sagaidīja žēlsirdīgi, tomēr žēlsirdībai cauri bija jaušams nicinājums.

Un tas nu bija lieki. Viņš taču ir psihiatrs, viņam jāsaprot, ka es ne vienmēr valdu pār sevi. Esmu slims. Kāpēc tad es būtu nicināms? Atdevu slimnīcas kreklu.

Dakteris teica:

—   Paldies, — un piebilda: — Ko jūs tagad domājat iesākt?

Es moži sacīju (biju tobrīd eiforiskā stāvoklī):

—   Esmu nolēmis atgriezties savā nomaļajā kaktā, jo arī mans atvaļinājums ir galā. Esmu jums ļoti pateicīgs par palīdzību, jūtos tagad daudz labāk. Turpināšu ārstē­ties mājās.

Viņš atbildēja tā:

—   Jūs nepavisam nejūtaties labāk. Man patiesi nāk smiekli, ka jūs to sakāt man. Pietiek taču uzmest vienu pašu skatienu jūsu acu zīlītēm. Nu, kam jūs to gribat iestāstīt? …

—   Es, profesor, nevaru uzreiz atradināties … it īpaši tagad, kad risinās visi šie notikumi… šaušana mani ga­līgi sabeigusi…

—   Tā ir beigusies. Lūk, nodibinājusies jauna vara. Lie­cieties atkal slimnīcā!

Es tūliņ visu atcerējos… aukstos gaiteņus… kailās, ar eļļas krāsu krāsotas sienas … un es velkos kā suns ar pārsistu kāju… kaut ko gaidu… Ko tad? Karstu vannu?… 0,05 morfija iešļircinājumu. Devu, no kuras, tiesa gan, nevar nomirt… bet tikai… un visa grūtsir­dība paliek, spiež kā smaga nasta, kā jau līdz šim spie­dusi … Vientulīgās naķtīs, kreklu, ko es uz savas miesas saplēsu, lūgdamies, lai mani laiž laukā …

Nē. Nē. Ja esat izgudrojuši morfiju, izdabūjuši to laukā no dievišķā auga sakaltušām, kraukšķošām galviņām, tad nu atrodiet arī līdzekli, kā ārstēt bez mokām! Es spītīgi papurināju galvu. Tad viņš paslējās augšup — un es bai­lēs metos uz durvīm. Man likās — viņš grib man aiz mu­guras noslēgt durvis un ar varu paturēt mani dziednīcā…

Profesors piesarka kā uguns.

—   Es neesmu cietuma uzraugs, — viņš noskaities teica, — un man te nav Butirki. Sēdiet mierīgi! Pirms divām nedēļām jūs lielījāties, ka esot pilnīgi normāls. Bet īstenībā…'— viņš izteiksmīgi atdarināja manu izbaiļu žestu, — es jūs neturu, cienītais.

—   Profesor, atdodiet manu apņemšanās rakstu. Es jūs ļoti lūdzu, — un pat mana balss žēli iedrebējās.

—   Lūdzu.

Viņš noskrapstināja galda atvilktnes atslēgu un atdeva manu zīmi (par to, ka apņemos iziet visu divu mēnešu ārstēšanās kursu un ka mani var dziednīcā aizturēt utt., vārdu sakot, parastā parauga).

Ar drebošu roku paņēmu šo zīmi un noglabāju, nošļup­stēdams:

—   Pateicos jums.

Tad piecēlos, lai dotos prom. Un sāku iet.

—   Dakteri Poļakov! — noskanēja man pakaļ. Es, tu­rēdamies pie durvju roktura, pagriezos atpakaļ. — Pa­klausieties, — viņš ierunājās, — apdomājiet! Saprotiet taču, ka jūs tik un tā nonāksiet psihiatriskajā slimnīcā, nu, mazliet vēlāk… Un turklāt daudz sliktākā stāvoklī. Es ar jums tomēr rēķinājos kā ar ārstu. Bet tad jūs ieradīsieties jau pilnīga garīgā sabrukuma stāvoklī. Jūs, dārgais, bū­tībā nedrīkstat arī praktizēt, un laikam būtu noziegums nebrīdināt jūsu darbavietu.

Es nodrebēju un skaidri jutu, ka manā sejā izzūd sār­tums (kaut man jau tāpat tā ir gauži maz).

—   Es, — neskanīgā balsī ieteicos, — lūdzu jūs, pro­fesor, nevienam neko neteikt… Nu, tad taču mani at­laidīs no darba … Izdaudzinās par slimu … Par ko jūs gribat man to nodarīt?

—   Ejiet, — viņš pikti izsaucās, — ejiet! Es neko ne­teikšu. Jūs tikpat atvedīs atpakaļ …

Es devos prom un, goda vārds, visu ceļu aiz sāpēm un kauna drebinājos … Kāpēc? …

Ļoti vienkārši. Ak, mans draugs, mana uzticamā dienas­grāmata! Tu taču mani nenodosi? Nav nekādas nozīmes uzvalkam, bet gan tam, ka es dziednīcā nozagu morfiju. Trīs kubikcentimetrus kristālos un desmit gramus vien- procentīgā šķīduma.

Manas domas saista ne tikai tas, bet arī vēl kas cits. Atslēga rēgojās skapja durvīs. Nu, bet ja tās nebūtu bijis? Vai es būtu skapi uzlauzis vai ne? Ko? Godīgi sakot? Būtu gan uzlauzis.

Un tātad — dakteris Poļakovs ir zaglis. Gan vēl pa- gūšu šo lappusi izplēst.

Nu, par to praktizēšanu viņš tomēr šāva pār strīpu. Jā, esmu deģenerāts. Pilnīgi pareizi. Manī ir sācies morāls personības sabrukums. Bet strādāt es varu — es nevienam no saviem pacientiem nevaru nedz nodarīt ko ļaunu, nedz kaitēt.

Jā, kāpēc tiku zadzis? Gauži vienkārši. Es nospriedu, ka kauju un visas tās jezgas laikā sakarā ar apvērsumu ne­kur nevarēšu dabūt morfiju. Bet, kad viss pieklusa, es kādā nomales aptiekā dabūju vēl <…) šķīduma — man tā ir nederīga un apnicīga manta. <…) Un vēl vajadzēja pazemoties. Farmaceits pieprasīja zīmogu, noraudzījās manī drūmi un aizdomīgi. Toties nākamajā dienā es, bū­dams atkal formā, kādā citā aptiekā dabūju bez aizķer­šanās <…) — uzrakstīju recepti slimnīcai (reizē, protams, arī kofeīnam un aspirīnam). Un kāpēc tad man galu galā būtu jāslēpjas un jābaidās? PatiešSm, vai tad man uz pieres rakstīts, ka esmu morfinists? Kam tur galu galā kāda daļa?

Un vai gan sabrukums ir tik liels? Par lieciniekiem uz­dodu šos pierakstus. Tie ir saraustīti, bet es jau neesmu rakstnieks! Vai tad tajos ir kādas negudras domas? Ma­nuprāt, es spriežu pavisam saprātīgi.

Morfinistam ir dota kāda laime, ko tam neviens nevar atņemt, — spēja dzīvot pilnīgā vientulībā. Bet vientu­lība — tās ir svarīgas," nozīmīgas domas, tā ir apcere, miers, gudrība …

Nakts rit melna un neskanīga. Kaut kur ir kails mežs, aiz tā upīte, aukstums,'rudens. Tālu, tālu ir nemiera pilnā bangojošā Maskava. Mani nesaista itin nekas, man nekā nevajag, un mani ne uz kurieni nevelk.

Dedz, uguns, manā lampā, dedz rāmi — man gribas atpūsties pēc Maskavas piedzīvojumiem, vēlos tos aizmirst.

Un es esmu aizmirsis.

Aizmirsis.

18. novembrī.

Salna. Kļuvis sausāks. Izgāju, lai paietos pa taku līdz upītei, jo gandrīz nekad nedabūju svaigu gaisu.

Personības sabrukums rit savu gaitu, bet es tomēr mē­ģinu atturēties. Piemēram, šorīt es neizdarīju iešļircinā­jumu. <…) Man žēl Annas. Katrs jauns procents viņu beidz nost. Man viņas žēl. Ak, kāds lielisks cilvēks!

Jā … - Tad … lūk … kad man kļuva slikti, es tomēr nolēmu pamocīties (būtu nu profesors N. par mani patīk- sminājies) un novilcināt iešļircinājumu, tādēļ gāju uz upi.

Kāds tuksnesīgums! Ne skaņas, ne troksnīša. Krēsla vēl nav iestājusies, taču tā kaut kur noslēpusies un lien pa purvājiem, pa cinatām, starp celmiem… Tā velkas, pamazām velkas uz Ļevkovas slimnīcu … Arī es velkos, atspiedies uz nūjas (taisnību sakot, pēdējā laikā esmu kļuvis mazliet vārgāks).

Te piepeši redzu: no upītes uz manu pusi pa nogāzi ātri lido večiņa ar dzelteniem matiem, zem sava raibā, zvanam līdzīgā brunča kājas nemaz nekustinādama… Pirmajā mirklī es nekā nesapratu un pat nenobijos. Ve­čiņa kā jau večiņa. Dīvaini — kāpēc večiņai saltā laikā kaila galva un mugurā tikai jaciņa vien? … Un turklāt: kur večiņa radusies, kas viņa ir? Tiklīdz pie mums Ļev- kovā beidzas pieņemšana un aizbraukušas pēdējās zem­nieku ragavas, tā desmit verstu apkaimē — ne dzīvas dvēseles. Miglas vāli, purvāji, meži! Bet tad man pēkšņi pār muguru sāka plūst auksti sviedri — sapratu gan! Večiņa neskrien, bet tieš-i lido, pie zemes neskardamās. Vai nav labi? Tomēr ne jau tādēļ man izlauzās kliedziens, bet gan tālab, ka rokās večiņai bija dakšas. Kāpēc mani sagrāba tādas bailes? Kāpēc? Es nokritu uz viena ceļa, rokas izstiepis, aizsedzis seju, lai viņu neredzētu, tad pa­griezos un steberēdams skrēju uz mājām kā uz glābiņa vietu, nevēlēdamies nekā cita kā "vien to, lai man nepār­plīst sirds, lai ātrāk varētu iesteigties siltajās istabās, ieraudzīt dzīvo Annu… un sadabūt morfiju…

Un es atskrēju.

Blēņas! Vienkārši halucinacija. Nejauša halucinācija.

19. novembri. Vemšana. Tas ir slikti. Mana nakts saruna ar Annu 21-ajā. Anna. Feldšeris zina.

E s. Vai tiešām? Vienalga. Nieki! > '

A n n a. Ja tu nebrauksi no šejienes prom uz pilsētu, es pakāršos. Vai dzirdi? Paraugies uz savām rokām, paraugies!

E s. Mazliet dreb. Tas mani nepavisam netraucē strādāt.

Anna. Paraugies vien — tās taču ir caurspīdīgas. Kauli un āda …

Paraugies uz savu seju… Klausies, Serjoža, brauc prom, es tevi lūgšus lūdzu, brauc prom …

E s. Bet tu?

Anna. Brauc! Brauc! Tu ej boja.

E s. Nu, tas nu ir par stipru teikts. Bet es patiešām pats nesaprotu, kāpēc esmu tik ātri kļuvis vārgs. Vēl taču nav gads, kopš slimoju. Acīmredzot man tāda konstitūcija.

Anna (bēdīgi). Kas tevi spētu atgriezt dzīvē? Varbūt tā tava sieva, tā Arnnerisa?

E s. O nē! Nomierinies. Paldies morfijam, tas man ļāvis tikt no viņas vaļā.

Anna. Ak dievs … ko lai iesāku? …

Biju domājis, ka tikai romānos ir tādas sievietes kā šī Anna. Un, ja es kādreiz izveseļošos, tad uz visiem laikiem savienošu savu likteni ar viņu. Lai tas otrs nepārnāk no Vācijas!

27. decembri.

Sen neesmu ņēmis rokās kladi. Esmu silti saģērbies, zirgi gaida. Bomgards ir aizbraucis no Gorelovas iecirkņa, un mani sūta viņa vietā. Manā iecirknī būs kāda ārste.

Anna paliek te … Viņa braukās pie manis …

Kaut arī 30 verstis. ,

Cieši nolēmām, ka es no 1. janvāra ņemšu uz vienu mēnesi slimības atvaļinājumu un došos uz Maskavu pie profesora. Atkal došu parakstu un vienu mēnesi pie viņa dziednīcā cietīšu necilvēciskās mokas. Paliec sveika, Ļevkova! Uz redzēšanos, Anna!

1918. gads. Janvāris.

Nekur neaizbraucu. Nespēju šķirties no sava šķīstošā kristāliskā dievekļa. Ārstēšanās laikā es aiziešu bojā.

Un man arvien biežāk un biežāk nāk prātā doma, ka ārstēties man nav vajadzības.

15.   janvārī.

No rīta vemšana.

Trīs četrprocentīga šķīduma iešļircinājumi mijkrēslī.

Trīs četrprocentīga šķīduma iešļircinājumi naktī.

16.  janvārī.

Ir operāciju diena, tāpēc stingra atturēšanās — no nakts līdz pulksten sešiem vakarā.

Krēslā — šajā visšausmīgākajā laikā —- jau dzīvoklī skaidri dzirdēju monotonu un draudīgu balsi, kas atkār­toja:

«Sergej Vasiļjevič! Sergej Vasiļjevič!»

Pēc iešļircinājuma viss tūliņ izbeidzās.

17.   janvārī.

Sniegputenis — pacientu nav. Kamēr atturējos, lasīju psihiatrijas mācību grāmatu, un tā uz mani atstāja šaus­minošu iespaidu. Esmu pagalam, cerību nav.

Baidos no katras iečabēšanās, atturēšanās laikā cilvēkus ienīstu. Man no tiem bail. Eiforijas laikā es tos visus mīlu, tomēr priekšroku dodu vientulībai.

Te jābūt piesardzīgam — te ir feldšeris un divas vec­mātes. Ļoti jāuzmanās, lai sevi nenodotu. Man jau ir pie­redze, un es sevi nenodošu. Kamēr man ir morfija krā­jums, neviens neuzzinās. Šķīdumus es gatavoju pats vai laikus aizsūtu Annai recepti. Reiz viņa (muļķīgā kārtā) mēģināja piecprocentīgu šķīdumu aizstāt ar divprocentīgu. Pati to salā un sniegputenī atveda no Ļevkovas.

Par to mums naktī iznāca neganta ķilda. Pārliecināju viņu, lai tā nedara. Šejienes personālam paziņoju, ka esmu slims. Ilgi lauzīju galvu, kādu slimību lai izdomā. Pateicu, ka man ir reimatisms kājās un smaga neirastēnija. Viņi ir brīdināti, ka es februārī braucu atvaļinājumā uz Mas­kavu ārstēties. Viss norisinās gludi. Darbā nav nekādu starpgadījumu. Izvairos no operēšanas tajās dienās, kad man sākas neatturama vemšana ar žagām. Tās dēļ bija sev jāpiedēvē arī kuņģa katars. Ak, pārlieku daudz sli­mību vienam cilvēkam!

Šejienes, personāls ir žēlsirdīgs un pats skubina mani iet atvaļinājumā.

Ārējais izskats: esmu vājš, dzelteni bāls kā vasks.

Gāju vannā un pie viena nosvēros uz slimnīcas svariem. Pērngad es svēru 4 pudus, tagad 3 pudus un 15 mārciņas. Uzmetis acis bultiņai, nobijos, vēlāk tas pārgāja.

Uz apakšdelmiem nemitīgi metas augoņi, tāpat uz gur­niem. Es neprotu sterili pagatavot šķīdumu, turklāt reizes trīs esmu injicējis ar nenovārītām šļircēm — ļoti steidzos pirms brauciena.

Tas ir nepieļaujami.

18. janvārī.

Redzēju tādu halucināciju: es gaidu melnajos logos pa­rādāmies nezin kādus bālus cilvēkus. Tas ir neizturami. Tikai viena štora. Paņēmu slimnīcā marli un aizklāju lo­gus. Iemeslu nevarēju izdomāt.

Ak, pie velna! Kāpēc man galu galā katrai savai rī­cībai jāizdomā iemesls? Tās nu patiesi ir mocības, nevis dzīve!

Vai es savas domas izsaku sakarīgi? Manuprāt, saka­rīgi.

Dzīve? Smieklīgi!

19. janvāri.

Šodien, kad mēs aptiekas telpā atpūtāmies un smēķējām, uz brīdi pārtraukuši pieņemšanu, feldšeris, pulverus mai­sīdams, stāstīja (nezin kāpēc smiedamies), kā kāda feld- šeriene, kas slimojusi ar morfinismu un nav varējusi da­būt morfiju, dzērusi pa pusglāzītei opija uzlējuma. Šī mo­košā stāstījuma laikā es nezināju, kur acis likt. Kas te smieklīgs? Es vinu ienīstu. Kas gan tur būtu smieklīgs? Kas?

Zaglīgā gaitā devos prom no aptiekas.

«Ko smieklīgu jūs saskatāt šajā slimībā?.,.»

Taču es novaldījos, novaldi…

Manā stāvoklī nav ieteicams būt pārlieku augstprātīgam pret cilvēkiem.

Ak, feldšeris! Viņš ir tikpat nežēlīgs kā šie psihiatri, kas nekādi, nekādi, nekādi neprot palīdzēt slimniekam.

Nekādi.

Iepriekšējās rindas rakstītas atturēšanās laikā, un tajās ir daudz nepatiesības.

1. februāri.

Atbraukusi Anna. Viņa ir dzeltena, slima. Esmu viņu sabeidzis. Sabeidzis. Jā, liels grēks guļ uz manas sirdsapziņas. Nozvērējos viņai, ka braukšu prom februāra vidū.

Vai izpildīšu zvcrestu?

Jā. Izpildīšu.

J. t. būšu dzīvs.

3. februāri.

Tātad: nokalnīte. Noledojusi un bezgalīga, līdzīga tai, pa kuru bērnības pasakā Keju aiznesa lejup ragutiņas. Mans pēdējais lidojums lejup pa šo nokalni, un es zinu, kas mani sagaida lejā. Ak, Anna, drīzumā tevi gaida lielas bēdas, ja tu esi ma-ni mīlējusi…

11. februāri.

Nolēmu tā. Griezīšos pie Bomgarda. Kāpēc tieši pie viņa? Tāpēc, ka viņš nav psihiatrs, tāpēc ka ir gados jauns un ir mans universitātes biedrs. Viņš ir vesels, spēcīgs, bet pieļāvīgs, ja vien spriežu pareizi. Es viņu atceros. Varbūt viņš par mani… viņā es atradīšu līdzjūtību. Viņš kaut ko izdomās. Lai aizved mani uz Maskavu. Es nevaru braukt pie viņa. Atvaļinājumu jau esmu dabūjis. Guļu. Uz slimnīcu neeju.

Feldšeri esmu nepatiesi aprunājis. Nu, lai ari viņš smē­jās… Tas nav svarīgi. Bija atnācis mani apciemot. Pie­dāvājās izmeklēt.

Es neļāvu. Atkal atteikuma iemesli? Nevēlos izdomāt iemeslu.

Bomgardam zīmīte ir aizsūtīta.

Cilvēki! Vai man kāds palīdzēs?

Esmu sācis patētiski izsaukties. Un, ja kāds to izlasītu, tad nodomātu — liekulība. Bet neviens jau neizl.

Pirms rakstīju Bomgardam, atcerējos visu. It īpaši acu priekšā uzpeldēja Maskavas stacija novembri^ kad es bēgu

prom no Maskavas. Kāds šaušalīgs vakars! Nozagto mor- fiju es sev iešļircināju tualetē … Tās bija mocības. Durvīs laužas, balsis dārd, it kā tās būtu no dzelzs, šķendējas par to, ka es ilgi aizņemu vietu, un rokas raustās, un kram­pītis raustās — tā vien pielūko, ka durvis neatsprāgst…

Kopš tās reizes man arī ir augoņi.

Naktī raudāju, to atcerēdamies.

12-ajā, nakti.

Un atkal raudāju. Kāpēc šāds vājums un nejēdzība naktī?

I 1918. gada 13. februāra rītausmā Gorelovā.

Varu sevi apsveikt: neesmu šļircinājis jau četrpadsmit stundas! Četrpadsmit! Tas ir neticams skaitlis. Aust ne­spodra, bālgana gaisma. Vai tūliņ būšu pavisam vesels?

Ar skaidru prātu spriežot, Bomgards man nav vaja­dzīgs un vispār neviens nav vajadzīgs. Būtu apkaunojoši kaut par brīdi vēl paildzināt savu dzīvi. Tādu — nē, to nedrīkst. Zāles man ir pa rokai. Kā man tas agrāk ne­ienāca prātā?

Nu, cienītais, ķeramies klāt! Es nevienam nekā neesmu parādā. Pazudinājis esmu tikai sevi. Un Annu. Ko es tur varu darīt?

Laiks sadziedēs brūces, kā dziedāja Amner. Ar viņu, zināms, ir vienkārši un viegli.

Klade Bomgardam. Viss…»

1918. gada 14. februāra rītausmā mazā, tālā pilsētiņā es izlasīju šīs Sergeja Pojakova piezīmes. Un te tās sniegtas pilnībā, bez jebkādiem grozījumiem. Neesmu psihiatrs un nevaru ar pārliecību apgalvot, vai tās ir pamācošas, vai ir vajadzīgas.

Manuprāt, ir vajadzīgas.

Šobrīd, kad jau pagājuši desmit gadi, tas žēlums .un šausmas, ko izraisīja piezīmes, ir pagaisuši. Tas ir dabiski, tomēr, pārlasījis šīs piezīmes tagad, kad Poļakova ķer­menis jau sen satrūdējis un atmiņas par viņu pilnīgi zu­dušas, manī par tām saglabājusies interese. Varbūt tās ir vajadzīgas? Iedrošinos to izlemt apstiprinoši. Anna K. nomira 1922. gadā ar izsitumu tīfu tajā pašā iecirknī, kur

strādāja. Amnerisa — Pojakova pirmā sieva — atrodas ārzemēs. Un neatgriezīsies. Vai drīkstu nodrukāt man dāvinātās piezīmes? Drīkstu. Un drukāju. Dakteris Bomgards.

1927. g. Rudens

III

Tuk, tuk … Būks, būks, būks … Ahā … Kurš? Kurš? Ko? … Ak, klauvē, ak, velns, klauvē… Kur es esmu? Ko daru? … Kas te notiek? Jā, pats savā gultā … Kāpēc tad mani modina? Viņiem ir tiesības, jo es dežurēju. Mostie­ties, dakteri Bomgard! Klau, Marja aizlāčo atvērt durvis. Cik pulkstenis? Pusviens… Ir nakts. Tātad esmu gulējis tikai vienu stundu. Kā ar migrēnu? Nav pārgājusi. Tepat vien ir!

Pie durvīm klusi pieklauvēja.

—   Kas noticis?

Pavēru durvis uz ēdamistabu. Kopējas seja no tumsas iznira man pretī, un es uzreiz saskatīju, ka tā ir bāla, acis ieplestas, satrauktas.

—   Ko atveda?

—       Dakteri no Gorelovas iecirkņa, — kopēja atbildēja skaļā, piesmakušā balsī, — dakteris nošāvies.

[1] bez šaubām, 1917. gads. — Dr. Bomgards.