Džeralda Darela Labākais mantojums

Sastādījusi Lī Darela

PATEICĪBA

Kamēr es 1995. gada rudenī laiskojos pa Madagaskaru un Zie­meļameriku, Džeimss Rodžerss pārlasīja visus Džerija darbus un izrakstīja daudzas piezīmes. Vēlāk mēs apsēdāmies viņa virtuvē pie galda un apspriedām šīs grāmatas saturu; Gūčs tostarp rāmi snauda uz paklāja pie sildītāja. Paldies, Džeims, par ieguldīto laiku un rūpēm!

BEKINGEMAS PILS

Lūgums uzrakstīt priekšvārdu šai Džeralda Darela darbu antoloģijai mani iepriecināja vairāku iemeslu dēļ. Droši vien visnozīmīgākais no ie­mesliem ir tāds, ka grāmatā atspoguļojas patiesi ievērojama cilvēka unikā­lais talants izpaust sevi ar rakstīto vārdu. Tas ļāva finansēt pilnīgi jaunas koncepcijas zvērudārza rašanos - zvērudārzs kā apdraudēto sugu patvē­ruma un vairošanās vieta.

Manas atmiņas par Džerija grāmatām saistās, piemēram, ar braucienu vilcienā uz Liverpūli, kad lasīju "Manu ģimeni un citus zvērus" un ar savām nemitīgajām, negaidītajām smieklu brāzmām piesaistīju sev vaicā­jošus, uzjautrinātus, piktus vai varbūt vienkārši skaudīgus skatienus. Lasot aprakstus par viņa mājas lutekļiem, to izdarībām un iedarbību uz dažā­diem ģimenes locekļiem, nebija iespējams skaļi nesmieties.

"Noķeriet man kolobusu" ieveda mani Džerija ceļojumu pasaulē. Šajā grāmatā viņš viegli, ar dabisku humoru uzsvēra, cik sarežģītas ir attiecības starp sugām, to dzīves vidi un cilvēka atbildību, lai noturētu visu līdzsvarā.

Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trests un zoodārzs ir paraugs visai pasaulei, kā mācībās un praksē pavairot apdraudētās sugas nebrīves ap­stākļos, kā tās no jauna atgriezt dabiskajā vidē un aprūpēt, bet tieši šā, viena cilvēka novērojumu, pieredze un apņēmība ļāva teorijai kļūt par praksi. Grāmata stāsta par ievērojamu cilvēku, uzrunā mūs ar viņa darbu fragmentiem, kurus izraudzījusies viņa spējīgā un apņēmīgā atraitne Lī, kas vienmēr bijusi Les Augrēs Manor komandas nozīmīga dalībniece un nu labprāt uzņēmusies turpināt Džerija mūža darbu.

Džerija darbs nav beidzies, un mēs visi saprotam, cik svarīgi turpināt un plaši atbalstīt Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trestu. Arī šī grāmata ir daļa atbalsta.

Viņas Augstība princese Anna, Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības tresta patronese

IEVADS

Pirmo reizi Džeralds Darels mani uzrunāja 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidū Madagaskaras dienvidaustrumu mi­sijas nama bēniņos. Misijā biju apmetusies, kad viesuļvētra bija sagrāvusi manu mazo vasaras namiņu. Tajā pašā viesuļ­vētras dienā ar militāru apvērsumu tika gāzta Madagaskaras valdība, nedarbojās nekādi sakaru līdzekļi, starptautiskie lido­jumi bija atcelti, tādēļ man nācās samierināties ar nenosakāma ilguma uzturēšanos šajā valstī, kaut gan tikko biju beigusi savas pusotru gadu ilgās studijas doktorantūrā un dedzīgi vēlē­jos atgriezties mājās. Taču tobrīd es misijas bibliotēkā biju sa­meklējusi "Manu ģimeni un citus zvērus". Atlaidusies salmu cisās, es kopā ar savu tuvāko kompanjonu - augļēdāju sik­spārni - lāktura gaismā lasīju šo grāmatu, un dzīve pēkšņi vairs nešķita tik drūma. Patiesībā Džerija aprakstītā dzīve bija brī­nišķīga - dzīvnieku, saules gaismas un laimes pilna, es smējos bez gala, nepārprotami mulsinādama man pie rokas pieķērušos sikspārni.

Mana nākamā saskarsme ar Džeriju notika divus gadus vēlāk, kad ASV ieguvu akadēmisko grādu. Tolaik jau zināju, ka viņš sarakstījis daudzas grāmatas, kurās ne tikai brīnišķīgi attēlojis visās pasaules malās sastaptos dzīvniekus, bet arī aizkustinoši rāda, kas ar tiem notiek, kad augošā cilvēku populācija kā pai­suma vilnis izposta viņu pasauli. Es ari uzzināju, ka viņš kādā no Normandijas grupas saliņām - Džērsijā - nodibinājis pa­vairošanas patvērumu visapdraudētākajām sugām. Varat iedo­māties manu sajūsmu, kad vairāki profesori nolēma sarīkot viesības par godu izcilā rakstnieka un dabaszinātnieka vizītei universitātē un ielūdza arī mani! Kad mans varonis ienāca is­tabā, visa telpa pēkšņi it kā iezaigojās viņa apbrīnojamās perso­nības spožumā. Tovakar es sarunājos tikai un vienīgi ar Džeriju. Viss pārējais, tā sakot, jau ir vēsture: es aizbraucu uz Džērsiju (kur drīz vien pārliecinājos, cik maldīgs bijis mans priekšstats par salu kā vienu vienīgu apdraudēto sugu pavairošanas cen­tru - lai man piedod draugi salinieki!), iesaistījos Brīvās dabas aizsardzības tresta un zoodārza darbībā, kopā ar Džeriju apce­ļoju Kanādu, Franciju, Kostariku un manu iemīļoto Madagas- karu; kādā Spānijas pilī, Džerijam lūkojoties man pār plecu, pieliku punktu savas doktora disertācijas nobeigumā, un mēs salaulājāmies manu vecāku Tenesī štata mājas dārzā - vijolīšu un meža zemenīšu pilnā maurā, ko ieskāva ziedošas acālijas un kizila krūmi.

Tas viss izklausās pēc skaistas pasakas - vienkārši - tāda tā arī bija, un tā turpinājās. Mēs kopā apceļojām vairākas valstis, sarakstījām vairākas grāmatas un organizējām daudzas televī­zijas pārraides; visas šīs darbības saistījās ar savvaļas dabu un cilvēkiem, kas centās to aizsargāt. Reizumis mēs patvērāmies savā mazajā namiņā Francijas dienvidos - garigā; mēs tur gata­vojām saviem draugiem maltītes ar timiānu un rozmarīnu, kas auga kalnu nogāzēs, vērojām, kā kāpuri pārvēršas tauriņos un kā vāveres pilnām mutēm mielojas ar priežu čiekuriem. Taču mēs allaž atgriezāmies Džērsijā - zoodārzā, Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības tresta galvenajā mītnē, ko Džerijs bija nodi­binājis jau 1963. gadā, - pie mūsu brīnišķīgajiem dzīvniekiem un nepārspējamās komandas, kas tos aprūpēja.

Tomēr neviena pasaka neiztiek bez savas ļaunās raganas, un Džerija pasaulē ļaunums bija dzīvnieku karaļvalstij uzglūnošās briesmas. Kāpēc dzīvniekiem būtu jācieš no cilvēka rokas? Dzīv­niekus, augus, pašus cilvēkus un to dabisko dzīves vidi apdrau­dējusi un joprojām apdraud nevis ļaunprātība, bet gan nezi­nāšana un reizēm mantkārība. Džerijs to saskatīja ātrāk nekā lielākā daļa cilvēku un sāka par to ne tikai runāt, bet arī kaut ko darīt situācijas uzlabošanai.

Vairāk nekā četrus gadu desmitus viņš stāstīja pasaulei par dabas vides krīzi, īpaši tādēļ, ka tā ietekmēja viņa iemīļotos dzīvniekus. Viņš savu organizāciju izveidoja par līderi starp modernajiem zoodārziem, uzskatāmi pierādīdams to nozī­mīgo lomu cīņā par dabas aizsardzību. Viņa iejūsminošie un vērīgie dzīvnieku apraksti iedvesmoja pievienoties cīņai ne­skaitāmus lasītājus - gan jaunus, gan vecus. Daudzi no viņiem šobrīd ir profesionāli dabas aizsardzības speciālisti, citi turpina cīņu ar atšķirīgiem paņēmieniem, kas ir vairāk vai mazāk ie­tekmīgi, taču nekādā ziņā nav mazsvarīgi.

Džerija darbi lielākoties ir autobiogrāfiski, tādēļ man šķita vispareizāk sakārtot tos tādā secībā, kādā tie atspoguļo viņa ne­parasto dzīves gājumu. Protams, tie sarakstīti dažādā secībā un dažādos laikos. Viņš mēdza rakstīt vaļas brīžos uz kuģa, ceļo­dams uz eksotiskām zemēm, vai kad "kurpe spieda" un vaja­dzēja nopelnīt maizi, vai arī tad, kad radās iespēja īstenot kādu no viņa idejām. Taču, pēc manām neprofesionālajām domām, visi darbi ir stilā un meistarībā līdzvērtīgi, tāpēc es nekad ne­pieļāvu domu kārtot Džerija darbus atbilstoši viņa literārajai izaugsmei. Uzskatu, ka viņa neatdarināmais rakstnieka stils pilnā mērā atklājās jau pirmajā publicētajā grāmatā - "Pārpildītais šķirsts" (1953). Patiesībā savu pirmo grāmatu Džerijs sarak­stīja jau bērnībā, dzīvodams Korfu salā, - viņš man stāstīja, ka tas esot bijis stāsts par klinšu kāpējiem, un tajā viņš vienā laidā glābis dažādus ģimenes locekļus no džungļu un tuksnešu briesmām. Šis manuskripts diemžēl kara laikā pazudis, tomēr domāju, ka nav uzskatāms par neglābjamu zaudējumu litera­tūrai, jo Džerijs pēc savas būtības bija daudz vairāk nekā tikai rakstnieks.

Džerija dzīvē un darbos dominē trīs tēmas. Ap vienu - cen­trālo tēmu rotē divas pārējās. Tā ir viņa tīrā, visaptverošā jūsma par atklājumiem dabā un tur mītošajos dzīvniekos. Džerijam piemita talants to izpaust ar savu izcilo, asprātīgi salīdzinošo spēju dalīties savos atklājumos ar citiem. Reizēm pārmet, ka viņa attieksme pret dzīvniekiem esot antropomorfiska. Tā tas ir, un par to nav jākaunas! Šādā neparastā veidā Džerijs ļāva lasītājiem un klausītājiem atjaunot to saikni ar dzīvniekiem, kura, pēc viņa domām, kļuvusi bīstami trausla, ja ņem vērā, ka mēs visi - gan cilvēki, gan dzīvnieki - esam dzīvi organismi, kuriem šādā vai tādā veidā jāsadzīvo uz vienas un tās pašas pla­nētas.

Otra tēma ir viņa skatījums uz cilvēkiem un to uzvedību. Šo skatījumu varētu saukt par "zoomorfisku", jo cilvēku aprak­stos viņš bieži lieto dzīvnieku valsts terminus, taču par cilvēku vājībām stāsta ar tikpat lielu baudu kā par dzīvnieku trūku­miem. Abu sugu aplamību aprakstu savdabīgi papildina Dže­rija īpašais humors un dzīvesprieks, kas reizēm ir sarkastisks, pat dzēlīgs, taču vienmēr balstās uz īsti trāpīgu novērojumu vai pelnītu maigumu.

Taču vienā jautājumā - savu darbu trešajā tēmā - no Džerija maigumu nesagaidīt: redzēdams, ka daba tiek izlaupīta un tās iemītnieki iznīcināti, viņš neganti dusmojas un mēģina situāciju

labot tā, kā to prot vislabāk, - sagādādams apdraudētajiem dzīvniekiem drošu patvērumu, līdz tiem būs iespēja atgriezties

savvaļas mītnēs.

Pirms jūs Džerija darbos iepazīsiet Džeriju pašu, viņa ģi­meni, draugus un dzīvniekus, uzklausiet viņa skaidrojumu par to, kā viņš kļuvis par tādu cilvēku, kāds bija. Šajā fragmentā viņš, kā parasti, vērtē sevi pieticīgi un visu piedēvē vienkārši veiksmei.

NO GRĀMATAS "DABASPĒTNIEKS - AMATIERIS"

Piedzimstot ikvienam no mums piemīt interese par apkār­tējo pasauli. Pavērojiet jebkura cilvēka vai dzīvnieka mazuļa pirmos soļus. Tie ir izpētes dziņu pilni, mazulis izzina visu jauno ar katru savu maņu - redzi, dzirdi, garšu, tausti un ožu. Kopš dzimšanas brīža mēs esam sarežģītas un valdzinošas pa­saules izzinātāji. Dažiem cilvēkiem šī dziņa laika gaitā vai no­mācošu dzīves apstākļu dēļ pazūd, toties citiem palaimējas sa­glabāt šo urdīgo interesi visu mūžu.

Es nespēju atcerēties tādu brīdi, kad mani nebūtu aizrāvusi un apbūrusi apkārtējā pasaule, īpaši dzīvnieki, kas kopā ar mani apdzīvo zemi. Manas pirmās atmiņas ir no apmēram divu gadu vecuma. Savas auklītes pavadībā devos pastaigā pa kalnu ceļu Indijā. Todien bija stipri lijis, zeme bija mitra un smaržīga. Ceļa līkumā auklīte satika savus draugus - vīrieti un sievieti, un es atceros, ka sievietei mugurā bija brīnišķīgi skaists, koši sarkans sari, kas uz ceļmalas krūmāju zaļā fona vizēja kā orhideja. Man drīz vien apnika klausīties viņu sarunās, es piegāju pie netālā grāvja un sajūsmināts atklāju tajā divus milzīgus, lietus izvilinātus haki krāsas kailgliemežus. Abi lēni līda pa grāvi, atstādami aiz sevis mirdzošu gļotu sliedi. Atceros, es no- tupos un aizgrābts vēroju, kā gliemeži bez kāju palīdzības slīd pa zemi. Abi gliemeži pilnībā piesaistīja manu uzmanību, līdz auklīte pienāca pārbaudīt, ko es daru, un aizrāva mani prom, teikdama, ka man neklājoties skatīties uz šiem netīrajiem radī­jumiem. Manās acīs tie bija ne tikai apburoši, bet savā ziņā tik­pat skaisti kā auklītes draudzene savā brīnišķīgajā sari.

Es savā mūžā visā pasaulē esmu redzējis ļoti daudz dzīv­nieku, un mani vienmēr ir ārkārtīgi pārsteidzis, ka cilvēki var norādīt uz dzīvnieku vai augu un teikt - "vai nav atbaidošs?" un "cik pretīgs?". Manuprāt, īstam dabas pētniekam jāprot uz visu skatīties objektīvi. Neviens radījums nav pretīgs. Tie visi ir dabas sastāvdaļa. Var negribēt gulēt vienā gultā ar klabur- čūsku vai nātri, var sašust (kā man reiz gadījās) par to, ka teltī ielauzušies milžu gliemeži un notiesājuši visu ēdienu, taču šiem radījumiem ir tādas pašas tiesības dzīvot uz Zemes kā mums.

Nākamais solis manā dabaszinātnieka karjerā sākās piecu vai sešu gadu vecumā - toreiz es vācu mitrenes vai mārītes un, ieslodzītas sērkociņu kārbiņās, nēsāju sev līdzi kabatās. Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi Grieķijas salā Korfu, un tur mana interese par dabu uzplauka pilnos ziedos. Atklāju, ka sala ir pārpilna ar brīnišķīgām dzīvības formām, tādēļ es ne tikai vācu tādus radījumus kā tauriņus un vaboles, bet arī turēju tos dzīvus un pētīju. Manā istabā vai dārzā allaž vienlaikus bija visdažādākie radījumi - no ūpjiem līdz skorpioniem, no bru­ņurupučiem līdz jūras zirdziņiem. Man ārkārtīgi paveicās, ka tolaik mans draugs un skolotājs bija doktors Teodors Stefani- dis, kuram bija (un joprojām ir) enciklopēdiskas zināšanas par visu dzīvo. Tieši no viņa es astoņu gadu vecumā saņēmu savu pirmo "profesionālo" instrumentu - kabatas formāta mikro­skopu. Man atvērās pilnīgi jauna pasaule - es atklāju, ka pa­rasti dīķi un grāvji ir miniatūru radījumu pārpildīti, tādējādi ikkatra peļķe pārvērtās sīciņu radību apdzīvotos džungļos.

Vēlāk es kļuvu par profesionālu dzīvnieku vācēju zoodārzu vajadzībām, es ceļoju uz tik tālām zemēm kā Patagonija un Kamerūna, Gajana un Malaizija. Gadu gaitā man laimējās sa­stapties ar visapbrīnojamāko savvaļas dzīvnieku pasauli. Esmu zvilnējis Dienvidamerikas piekrastē kopā ar milzīgiem, krokai­niem jūras ziloņiem (daži no tiem skaļi krāca, citi, ja piegāju tiem par tuvu, saceldami oļu krusu, saslējās divu metru aug­stumā, pavēra mutes un dobji, biedējoši rēca). Dienvidameri­kas tropu mežos esmu ķēris pusotru metru garus elektriskos zušus, kas ar strāvas triecienu spēja nogalināt medījumu pašu lielumā. Kostarikas lietus mežos esmu vērojis kvezalu brīnum­skaisto lidojumu - putnu metru garās, zeltaini zaļās astes, kad tie laidās pāri klajumiem starp kokiem, zvīļoja kā karogi. Savu­kārt otrā pasaules malā esmu naktī veltījis aizrautīgu, vienīgi zināmā mērā bīstamu pusstundu Āfrikas indīgākās čūskas - melnās mambas - medībām, kad rāpulis bija izmucis no būra. Esmu izbaudījis lielu prieku, iepazīdamies ar kažokos tērpta­jiem Donaldam Dakam līdzīgajiem pīļknābjiem, taču ar tikpat lielu sajūsmu esmu skatījies pa virtuves logu un vērojis zvir­buļus trokšņojam dzīvžogā.

Dabaszinātnieks ir divkārt laimīgs cilvēks. Pirmkārt, viņš priecājas par itin visu ap sevi, un viņa dzīve ir daudzkārt bagā­tāka nekā pret dabu vienaldzīgam cilvēkam. Otrkārt, savam hobijam viņš var nodoties jebkurā laikā un jebkurā vietā, jo dabas pētnieks vienlīdz apburts vēros gan dzīvības cīņu par eksistenci lielpilsētas vidū, gan tās dzirkstošo rosību tropu mežā. Viņu vienlīdz interesē gan milzu ganāmpulki Āfrikas līdzenumos, gan spīļastes paša piemājas dārziņā.

Pirmā dala

1925-1945

«Tas bērns ir traks-pilnas kabatas ar gliemežiem!" Lorenss Darels> ap 1931 gadu

Džerijs ir dzimis Indijā, agrīno bērnību pavadījis Londonā un Bornmutā, bet astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcē­lies uz Korfu salu Grieķijā. Šis posms bija visnozīmīgākais viņa dzīvē. Savu ierašanos Korfu viņš pats salīdzina ar Dorotejas pāreju no melnbaltās pasaules daudzkrāsainajā Ožas pilsētā. Viņa aizrautīgā interese par dzīvniekiem un pirmās zināšanas par dabu strauji attīstījās, savukārt bērnišķīgi nevainīgais viņa līdzcilvēku atainojums sagādāja bezgalīgu sajūsmu miljoniem lasītāju.

NO GRĀMATAS "MANA ĢIMENE UN CITI ZVĒRI"

Villa bija maza, četrstūraina un stāvēja sīciņajā dārzā ar tādu kā rožainu apņēmību sejā. Slēģi bija saulē izbalojuši maigi krē- mīgi zaļi, vietumis saplaisājuši un uzburbuši. Dārzā, kuru ap­joza augsts fuksiju dzīvžogs, atradās dažādas, sarežģītas ģeomet­riskas formas dobes, apliktas ar gludiem, baltiem akmentiņiem. Baltiem oļiem klātās taciņas, tik tikko grābekļa platumā, čakli vijās ap ērkuļainu, savā vaļā pamestu puķu mudžekļu pilnām dobītēm, kas nebija daudz lielākas par prāvu salmu platmali un izveidotas zvaigznes, pusmēneša, trīsstūra vai apļa formā. Rozes bārstīja ziedlapas, lielas un gludas kā apakštasītes - liesmaini sarkanas, sudrabaini baltas, spožas un nesaburzītas; samtenes kā pinkainas saulesmeitas vēroja savas mātes ceļu debesīs. Ze­māk atraitnītes snaikstīja savas nevainīgās, samtainās sejas starp lapām, un vijolītes bija grūtsirdīgi nokārušas galvas zem sirds- veida lapiņām. Bugenvileja bija krāšņi izpletusies pāri maza­jam fasādes balkoniņam un, gluži kā gatavodamās karnevā­lam, piekarināta pilna it kā ar sārtiem lukturīšiem. Fuksiju dzīvžoga tumsā nogaidoši šūpojās ziedi kā tūkstošiem balerīnu. Siltajā gaisā tvanīgi virmoja simtiem vīstošu ziedu smarža, un to pildīja kukaiņu nomierinošie čuksti un sanoņa. Tiklīdz mēs ieraudzījām mājiņu, tūlīt gribējām tajā dzīvot - šķita, ka villa būtu tur stāvējusi un gaidījusi mūsu ierašanos. Mēs jutāmies kā atgriezušies mājās.

Tik negaidīti ielāčojis mūsu dzīvē, Spiro pārņēma visas mūsu gaitas savā pārziņā. Viņš paskaidroja, ka labāk darīs visu pats, jo visi viņu pazīstot un viņš raudzīšoties, lai mēs netiktu piekrāpti.

- Neuztraucās ne par ko, misis Darels, - viņš drūmu vaigu klāstīja, - atstāj visu manās ziņās.

Viņš veda mūs iepirkties un pēc stundu ilgas svīšanas un rēkšanas panāca, ka cena par izvēlēto preci tika nolaista par kā­dām divām drahmām. Tas bija apmēram penija vērtībā - taču Spiro paskaidroja, ka galvenais ir princips, nevis nauda. Otrs ie­mesls, protams, bija tāds, ka viņš bija grieķis un dievināja kau- lēšanos. Kad atklājās, ka mūsu nauda vēl nav no Anglijas atsū­tīta, Spiro par visu samaksāja un pats aizgāja uz banku, lai bargi nostrostētu pārvaldnieku par neizdarību. Viņu nebūt neattu­rēja fakts, ka tā nebija nabaga pārvaldnieka vaina. Spiro arī sa­maksāja mūsu viesnīcas rēķinu, nolīga ratus bagāžas pārvešanai uz jauno māju un pats aizveda mūs uz turieni, piekrāvis ma­šīnu ar pārtikas precēm, ko bija sapircis mūsu vajadzībām.

Drīz mēs pārliecinājāmies, ka viņš nav tukši lielījies, kad ap­galvoja, ka pazīst visus saliniekus un visi pazīst arī viņu. Kur vien Spiro mašīna apstājās, pusducis balsu sauca viņu vārdā un daudzas rokas māja, aicinot viņu piesēst līdzās pie mazajiem galdiņiem un iedzert kafiju. Policisti, zemnieki un mācītāji smaidīja un māja, kad viņš gāja garām, zvejnieki, tirgotāji un kafejnīcu īpašnieki sveica viņu kā brāli. "Ak, Spiro!" viņi teica un sirsnīgi uzsmaidīja, it kā viņš būtu nerātns, tomēr mīlams bērns. Visi cienīja Spiro godīgumu un kareivīgumu, taču vai­rāk par visu viņa tipiski grieķisko bezbailību un nicinājumu, saskaroties ar jebkura veida birokrātiju varas gaiteņos. Kad mēs ieradāmies salā, muita tika konfiscējusi divus čemodānus ar gultasveļu un citām mantām, nesaprotamā kārtā nodēvē­dama tās par pārdodamām precēm. Tāpēc, ievācoties zemeņ- sārtajā villā, samilza gultasveļas problēma, un māte ieminējās par muitā nīkstošajiem čemodāniem, lūgdama padomu.

-    Dievvārds, misis Darels! - Spiro ieaurojās, viņa seja nik­numā pietvīka gluži sarkana. - Kāpēc jums nepastāsta par to agrāks? Tie tur muitā ir gatavie bandubērns. Es jūs rīt uz tu- rienis aizvedīs un viņus nokārtos: es pazīst viņus visus un viņi pazīst mani. Atstāj visu manās ziņās - es viņus nokārtos.

Nākamajā rītā viņš veda māti uz muitu. Mēs visi braucām līdzi, jo negribējām palaist garām jautru brīdi. Spiro ievēlās muitas ēkā kā saniknots lācis.

-    Kur šo cilvēkus mantas? - viņš noprasīja mazam, tuklam muitas ierēdnim.

-    Jūs domājat viņu pārdodamās preces? - ierēdnis vaicāja savā labākajā angļu valodā.

-    Ko gan citu es būtu domājis?

-    Tās ir šeit, - ierēdnis piesardzīgi atzina.

-    Mēs atnākuši tām pakals, - Spiro drūmi paziņoja, - saga­tavo tās.

Viņš pagriezās un cēli izsoļoja no muitas, lai atrastu nesēju, un atgriezies ieraudzīja, ka muitnieks, paņēmis no mātes atslē­gas, patlaban vēra vaļā viena čemodāna vāku. Nikni ieņurdo­ties, Spiro metās uz priekšu un aizcirta vāku, trāpīdams nelai­mīgajam ierēdnim pa pirkstiem.

-     Kāpēc jūs taisa vaļā, suņabērns? - viņš noprasīja, nikni blenzdams uz vainīgo.

Muitnieks, vicinādams sāpošo roku, aizrautīgi protestēja, ka pārbaudīt saturu esot viņa pienākums.

-    Pienākums? - Spiro nicinoši novilka. - Ko jūs grib teikt, pienākums? Uzbrukt neaizsargātiem ārzemnieki ir pienākums, ko? Izturēties pret viņiem kā pret blēži, ko? To jūs sauc par pienākums?

Smagi elsodams, Spiro uz brīdi apklusa, tad paņēma katrā milzīgajā rokā pa vienam smagam čemodānam un devās uz durvīm. Viņš uz brīdi apstājās un pagriezās izšaut atvadu zalvi.

-    Es jūs pazīst, Kristāki, tāpēc jūs nerunā ar mani par pie­nākums. Es atceros, kā jūs sodīja ar divpadsmit tūkstoš drah­mas par to, ka spridzinājāt zivis ar dinamīts. Neviens noziedz­nieks nerunās ar mani par pienākums!

Mēs triumfējoši pametām muitu, mūsu bagāža bija neskarta un nepārbaudīta.

-     Tie bandubērns domā, ka sala pieder viņiems, - Spiro komentēja. Viņš šķita palaidis garām faktu, ka pats rīkojas gluži tāpat.

Reiz uzņēmies atbildību par ģimeni, Spiro mums pielipa kā dadzis. Pāris stundu laikā viņš no taksometra šofera bija pār­vērties par mūsu aizstāvi un pēc nedēļas jau bija ģimenes pava­donis, padomdevējs un draugs. Viņš tiktāl kļuva par ģimenes locekli, ka pavisam drīz nebija gandrīz nekā tāda, ko mēs darītu vai plānotu, kaut kādā veidā neiesaistot Spiro. Viņš vienmēr bija līdzās - ar vērša balsi un nikni saviebtu seju organizēja visu, ko mēs grasljāmies uzsākt, noteica, cik maksāt par precēm, pie­skatīja mūs un ziņoja mātei par visu, ko, pēc paša domām, viņai vajadzētu zināt. Kā liels, brūns, neglīts eņģelis viņš uzraudzīja mūs tik maigi, it kā mēs būtu mazliet plānprātīgi bērni. Māti viņš neslēpti dievināja un skaļi dziedāja viņai slavas dziesmas, kur vien mēs gājām, kaut arī pašu māti tas dziļi mulsināja.

-     Jums jābūt prātīgiems, - viņš mums bargā nopietnībā klāstīja, - mēs negribams sagādāt mātei raizes.

-     Kāpēc, Spiro? - Larijs labi tēlotā pārsteigumā noprasīja.

-    Viņa nekad mūsu labā neko nav darījusi… kāpēc mums ar viņu rēķināties?

-   Dievvārds, māster Lorijs, nejoko tā, - Spiro mokpilnā balsī protestēja.

-    Viņam pilnīgi taisnība, Spiro, - Leslijs pilnā nopietnībā piebilda, - vai zini, kā māte viņa nemaz tik laba nav.

-     Nerunā tā, nerunā tā! - Spiro ieaurojās. - Dievvārds, ja man būtu tāds māte kā jums, es katru rītu kristu ceļos skūpstīts viņai kājas.

Tā nu mēs ievācāmies villā, iekārtojāmies un pieskaņojāmies apkārtnei katrs pēc savas gaumes. Margo, tērpusies vienīgi mikroskopiskā peldkostīmā, sauļojās olīvu birzīs un sapulci­nāja ap sevi dedzīgu pulku skaistu zemnieku jaunekļu, kuri brī­numainā kārtā parādījās šķietami tuksnesīgajā ainavā ikreiz, kad Margo pārāk tuvu garām aizlidoja bite vai bija jāpārvieto viņas guļamkrēsls. Māte juta nepieciešamību aizrādīt, ka šī sau­ļošanās, viņasprāt, ir diezgan neapdomīga.

-    Galu galā, mīļā, tas kostīms pārāk daudz vis neapsedz, vai ne? - viņa piezīmēja.

-    Ak, māt, neesi tik vecmodīga, - Margo nepacietīgi atteica.

-    Galu galā, cilvēks mirst tikai vienreiz.

Šī piezīme bija tikpat mulsinoša, cik patiesa, un māti veik­smīgi apklusināja.

Trīs spēcīgi zemnieku puiši pusstundu svīda un stenēja, līdz iedabūja villā Larija lādes, kamēr pats Larijs rosījās apkārt un vadīja operāciju. Viena lāde bija tik liela, ka to nācās iestumt pa logu. Kad lādes bija dabūtas iekšā, Larijs pavadīja laimīgu dienu, tās izsaiņodams, un istaba nu bija tik pilna ar grāma­tām, ka šķita gandrīz neiespējami tikt tajā iekšā vai no tās ārā. Uzbūvējis visapkārt istabai īstus grāmatu aizsargvaļņus, Larijs caurām dienām klabināja rakstāmmašīnu un aizsapņojies iz­nira no istabas vienīgi ēdienreizēs. Otrajā rītā viņš parādījās ār­kārtīgi aizkaitināts, jo kāds zemnieks esot piesējis savu ēzeli tieši otrpus dzīvžogam. Lops regulāri ik pa laikam atmetot galvu un laižot vaļā garu un sērīgu brēcienu.

-    Sakiet nu! Vai nav smieklīgi apzināties, ka nākamajām pa­audzēm būs laupīti mani darbi tikai tāpēc vien, ka rupjš idiots piesējis smirdīgu nastu lopu pie mana loga? - viņš noprasīja.

-    Jā, mīļais, - māte piekrita. - Kāpēc tu to nepadzen tālāk, ja viņš tevi traucē?

-    Mīļā māt, no manis nudien nevar prasīt, lai es šķiežu laiku, trenkādams ēzeļus pa olīvu birzīm. Es sviedu viņam ar brošūru par kristīgo zinātni. Ko vēl es būtu varējis darīt?

-    Nabaga radījums taču ir piesiets. Tu nevari gribēt, lai viņš pats atsien sevi vaļā, - Margo aizrādīja.

-   Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz novietot šos pretīgos lo­pus māju tuvumā. Vai kāds no jums nevar aiziet un padzīt viņu?

-    Kāpēc lai mēs to darītu? Mūs viņš netraucē, - Leslijs atteica.

-    Lūk, tāda ir šīs ģimenes problēma, - Larijs rūgti secināja, - nekādas izpalīdzības, nekādas uzmanības pret citiem.

-     Tu pats nemaz neizrādi uzmanību pret citiem, - Margo aizrādīja.

-    Tā ir tava vaina, māt, - Larijs bargi teica, - nevajadzēja mūs izaudzināt tik savtīgus.

-    Tas gan ir jauki! - māte iesaucās. - Nekad neko tādu ne­esmu darījusi!

-   Nu, bez zināmas ievirzes mēs nebūtu izauguši savtīgi, - La­rijs nerimās.

Galu galā mēs ar māti atraisījām ēzeli un aizvedām gabalu tālāk lejup pa kalnu.

Leslijs pa to laiku bija izsaiņojis savus revolverus un biedēja mūs ar šķietami nebeidzamām šāvienu sērijām, šaudams uz vecu skārda bundžu no savas guļamistabas loga. Pēc kāda īpaši apdullinoša rīta cēliena Larijs izsprāga no istabas un paziņoja, ka nespējot strādāt, ja villa ik pēc piecām minūtēm nodrebot līdz pamatiem. Leslijs sarūgtināts aizstāvējās, ka viņam vajagot trenēties. Tas neizklausoties pēc treniņa, Larijs atcirta, bet gan pēc dumpja Indijā. Māte, kuras nervus arī plosīja rībieni, iero­sināja, ka Leslijs varētu trenēties ar nepielādētu revolveri. Les­lijs veselu pusstundu ņēmās pierādīt, kāpēc tas nav iespējams. Beidzot viņš negribīgi bundžu aiznesa gabaliņu tālāk no mājas, tā ka tagad šāvienu troksnis bija mazliet slāpēts, tomēr jopro­jām lika mums satrūkties.

Vienlaikus paturēdama acīs mūs visus, arī māte ierīkojās pēc savas gaumes. Māju pārplūdināja garšaugu smarža un sī­polu un ķiploku asais smārds, virtuve pildījās ar burbuļojo­šiem katliem, starp kuriem māte rosījās ar greizi sašķiebtām brillēm uz deguna, kaut ko pie sevis murminādama. Uz galda slējās ļodzīga pavārgrāmatu kaudze, kurās viņa laiku pa laikam ieskatījās. Kad izdevās atrauties no gatavošanas, māte laimīga klīda pa dārzu, negribīgi šo to apcirpdama un apgriezdama, to­ties ar aizrautību ravēdama un stādīdama.

Man pašam dārzs izraisīja pietiekami lielu interesi; mēs abi ar Rodžeru uzzinājām šo to pārsteidzošu. Rodžers, piemēram, atklāja, ka nav prātīgi apostīt sirseņus, ka zemnieku suņi kauk­dami metas bēgt, kad vien viņš uz tiem paskatās cauri vārtiņiem, un ka vistas, kas pēkšņi, mežonīgi klaigādamas, mēdz pārlais- ties fuksiju dzīvžogam, ir tīkams, tomēr aizliegts medījums.

Šīs leļļu mājiņas dārzs bija apburta pasaule; cauri puķu me­žam klīda radījumi, kurus nekad agrāk nebiju redzējis. Starp katra rozes pumpura biezajām, zīdainajām ziedlapām dzīvoja sīki, krabjveidīgi zirneklīši, kas sāniski metās bēgt, kad tos iztraucēja. Viņu mazie, caurspīdīgie ķermenīši bija iekrāsoti tā, lai pieskaņotos apdzīvotajam ziedam: rožaini, ziloņkaula krāsā, vīnsarkani vai sviesta dzelteni. Pa laputu klātajiem rožu zariem kā tikko nokrāsotas rotaļlietas rāpoja mārītes - gaiši sārtas ar lieliem, melniem plankumiem, koši ābolsarkanas ar brūniem raibumiem, oranžas ar pelēkiem un melniem raibumiem. Tuk­lās, labsirdīgās mārītes ložņāja un barojās bālo laputu baros. Namdaru bites kā pūkaini, elektrozili lācēni līču loču lidinājās starp ziediem un lekni, darbīgi rūkuļoja. Slaidie, glītie sfingi rosīgi laidelējās augšup un lejup, laiku pa laikam sastingstot spārnu virpuļa migliņā, lai iegremdētu garo, slaido smeceri ziedā. Lielas, melnas skudras rosījās starp baltajiem oļiem, sa­pulcējās grupās un žestikulēja pie dīvainām trofejām: beigta kāpura, rozes ziedlapas gabaliņa vai sausas smilgas ar sēklām. Kā pavadījums visai šai rosībai no olīvu birzīm viņpus fuksiju dzīvžogam sanēja nemitīga cikāžu dziesma. Ja neparastajai, iz­plūdušajai tveicei piemita kāda skaņa, tad tā bija tieši šo ku­kaiņu dīvainā, zvanošā dziesma.

Sākumā šī dzīvības pārpilnība pašā durvju priekšā mani tik ļoti apstulbināja, ka es spēju vienīgi samulsis klaiņot pa dārzu, vērodams te vienu, te otru radījumu, turklāt manu skatienu pa­stāvīgi iztraucēja brīnišķīgu tauriņu lidojums pāri dzīvžogam. Pamazām es pieradu pie kukaiņu rosīgās dzīves puķēs un spēju vairāk koncentrēties. Es stundām ilgi mēdzu tupēt vai gulēt uz vēdera, vērodams apkārtējo radījumu privāto dzīvi, kamēr Ro- džers sēdēja līdzās ar rezignētu izteiksmi sejā. Šādā veidā es ie­mācījos daudzko interesantu.

Atklāju, ka mazie krabjzirneklīši spēj mainīt krāsu tikpat sekmīgi kā hameleoni. Vajadzēja tikai noņemt zirnekli no vīn- sarkanas rozes, kurā tas bija tupējis kā koraļļu krellīte, un nolikt vēsi baltas rozes ziedā. Ja zirneklītis tur palika - pārsvarā tā arī notika -, varēja redzēt, kā krāsa pamazām izbalo, it kā radījums no pārvietošanās būtu saslimis ar mazasinību, un pāris dienas vēlāk viņš jau rāpoja starp baltajām ziedlapām kā pērlīte.

Es atklāju, ka sausajās lapās zem fuksiju dzīvžoga mitinās cita veida zirneklis - mazs, nežēlīgs mednieks, kam piemita tīģera viltība un niknums. Šis zirneklis cēli pastaigājās pa savu lapu kontinentu, acīm saulē vizot, un laiku pa laikam apstājās, saslējās uz spalvainajām kājām un pablenza apkārt. Ieraudzījis sauļojamies kādu mušu, zirneklis sastinga, tad sāka kustēties uz priekšu tik lēni un nemanāmi kā lapa aug, virzījās arvien tuvāk, laiku pa laikam apstādamies, lai piestiprinātu savu zīda glābšanas trosi pie lapas virspuses. Pienācis gana tuvu, med­nieks apstājās, pakustināja kājas, iegūdams labāku atbalsta punktu, un tad lēca tieši virsū sapņainajai mušai, atplētis kājas spalvainā apskāvienā. Es nekad netiku redzējis kādu no šiem mazajiem zirnekļiem aizšaujamies garām, ja vien tas bija no­stājies pareizā pozīcijā.

Visi šie atklājumi man sagādāja neizsakāmu prieku, un es vēlējos tajā dalīties, tāpēc mēdzu pēkšņi iebrāzties mājā un pār­steigt ģimeni ar paziņojumu, ka dīvainie, durstīgie melnie tār­piņi uz rozēm nemaz nav tārpi, bet gan mārīšu kāpuri, vai arī ar tikpat apbrīnojamu ziņu, ka zeltactiņas dēj olas uz "kājiņas". Šo pēdējo brīnumu man laimējās pašam redzēt. Es ieraudzīju zeltactiņu uz rozes zieda un sāku viņu vērot, apbrīnodams tās brīnišķīgos, trauslos spārnus, kas likās veidoti no zaļa stikla, un milzīgās, miklās, zeltainās acis. Tobrīd zeltactiņa apstājās uz rozes lapas un pietupās uz vēdera. Viņa palika šādā stāvoklī kādu mirkli, tad pacēla asti un no tās, man par lielu pārstei­gumu, iznira tievs pavediens kā blāvs mats. Vēlāk pašā mata galā parādījās oliņa. Mātīte atpūtās un tad atkārtoja šo priekš­nesumu, kamēr rozes lapas virspuse izskatījās kā noklāta ar vā­līšu sūnu. Pabeigusi dēšanu, mātīte aši noskurināja taustekļus un aizlidoja, spārniem zaļi mirgojot.

Laikam gan visapbrīnojamākais atklājums, kāds man gadī­jās šajā personīgajā, daudzkrāsainajā Liliputijā, bija spīļastes perēklis. Es jau sen biju vēlējies tādu atrast un nesekmīgi visur izmeklējies, tāpēc paklupšana pret vienu perēkli man sagādāja tik nebeidzamu prieku, it kā es būtu negaidot saņēmis brīniš­ķīgu dāvanu. Pacēlu mizas gabalu, un zem tā atradās bērnis­taba - maza bedrīte zemē, kuru kukainis droši vien pats bija izracis. Spīļaste tupēja bedrītes vidū, ar savu ķermeni sargādama vairākas baltas olas. Viņa tupēja uz olām kā vista un nepakus­tējās, kad es pacēlu mizu un viņai uzspīdēja saulesgaisma. Neva­rēju saskaitīt olas, bet nelikās, ka to ir daudz, tāpēc nospriedu, ka viņa vēl nav visas izdējusi. Saudzīgi noliku mizas gabalu vietā.

No šī brīža es neprātīgi sargāju perēkli. Uzcēlu tam apkārt akmens sienu un kā papildu aizsardzības līdzekli pie mietiņa piespraudu ar sarkanu tinti uzrakstītu brīdinājuma zīmīti visai ģimenei. Zīmīte vēstīja: "UZMNIGI - SPĪĻASTES PERĒKLIS - LUDZU NEISTRAUCET." Zīmīgi, ka divi pareizi uzrakstītie vārdi bija bioloģiskas dabas. Apmēram reizi stundā es pakļāvu spīļastu māti desmit minūšu ilgai rūpīgai izpētei. Biežāk pētīt es neuzdrošinājos, jo baidījos, ka viņa varētu pamest ligzdu. Beidzot olu kaudzīte zem viņas pieauga, un likās, ka mātīte jau pieradusi pie mizas biežās pacelšanas. Es pat nospriedu, ka viņa pazina mani, jo draudzīgi kustināja taustekļus.

Man par lielu sarūgtinājumu, pēc visiem maniem pūliņiem un pastāvīgās uzmanišanas mazuļi izšķīlās naktī. Man gan šķita, ka pēc visa, ko tiku mātītes labā darījis, viņa būtu varējusi aizkavēt izšķilšanos, kamēr es ieradīšos un varēšu to novērot. Tomēr te nu viņi bija, jauks jauniņu spīļastu perējums - sīciņi, trausli, kā izgrebti no ziloņkaula. Mazuļi uzmanīgi kustējās zem mātes ķermeņa, pastaigājās starp viņas kājām, pārdrošā­kie pat uzrāpās uz spīlēm. Tas bija aizkustinošs skats. Nāka­majā dienā bērnistaba bija tukša - mana brīnišķīgā ģimenīte bija izklīdusi pa visu dārzu. Kādu laiku vēlāk es ieraudzīju vienu no mazuļiem: viņš, protams, bija paaudzies, kļuvis brūnāks un stiprāks, tomēr es viņu tūlīt pazinu. Mazulis bija saritinājies rožu ziedlapu labirintā un aizmidzis; kad es viņu iztraucēju, tas tikai aizkaitināti pacēla uz augšu spīles. Man būtu gribējies domāt, ka tas ir draudzīgs sveiciens, taču godīgums liek atzīt, kas šis žests bija vienīgi spīļastes brīdinājums potenciālajam ie­naidniekam. Es tomēr viņam to neņēmu ļaunā. Galu galā viņš bija tik jauniņš, kad pēdējo reizi tikāmies.

Es iepazinu apaļīgās zemnieku meičas, kuras katru rītu un vakaru devās garām dārzam. Sāniski sēdēdamas mugurā sa­viem lempīgajiem ēzeļiem ar nolaistajām ausīm, viņas atgādi­nāja krāsainus papagaiļus ar spalgām balsīm, un viņu čalas un smiekli atbalsojās starp olīvkokiem. Rītos, kad ēzeļi dipināja gar dārzu, meičas smaidīja un uzsauca sveicienus, bet vakaros pat, nedroši balansēdamas uz savu rumaku mugurām, pārlie­cās pāri fuksiju dzīvžogam un smaidot sniedza man dāvanas - vēl aizvien saules siltuma pielijušu dzintardzeltenu vīnogu ķe­karu, piķa melnas vīģes ar sārtām plaisiņām vietās, kur sāni bija no gatavības iesprāgusi, vai milzu arbūzu, kas šķita pildīts ar rožainu ledu. Dienām ritot, es pamazām sāku saprast, ko viņas runā. Tas, kas sākumā bija tikai mulsinoša vāvuļošana, nu kļuva par atsevišķu saprotamu skaņu virtenēm. Pēc tam šīs skaņas negaidot ieguva nozīmi, un es sāku tās palēnām, ap­rauti lietot; vēl vēlāk es sarindoju jaunos vārdus gramatiski ne­pareizos, stomīgos teikumos. Kaimiņienes bija sajūsminātas, it kā es, cenzdamies apgūt viņu valodu, būtu tās īpaši mīļi ap­dāvinājis. Viņas noliecās pāri dzīvžogam un saspringtām sejām klausījās, kā es taustīdamies centos izteikt sveicienu vai kādu vienkāršu piezīmi, un, kad biju sekmīgi ticis ar sakāmo galā, viņas man starojoši uzsmaidīja, māja ar galvu un sita plaukstas. Ar laiku es apguvu viņu vārdus, iegaumēju, kura ir ar kuru rados, kura - precējusies un kura grasās to darīt, un tamlīdzīgas nianses. Uzzināju, kur starp olīvu birzīm atrodas viņu mazās mājiņas, un ik reizi, kad mums ar Rodžeru gadījās iet kādai ga­rām, visa ģimene skaļā līksmē metās ārā ar mums sasveicinā­ties un iznesa krēslu, lai es varētu apsēsties zem vīnogulājiem un kopā ar viņiem iebaudīt augļus.

Tā pamazām salas burvība nolaidās pār mums tik maigi un cieši kā ziedputekšņu sega. Ikviena diena nesa mieru un bezrū­pību un lika vēlēties, kaut tā nekad nebeigtos. Bet pēc tam, kad nakts bija nosviedusi tumsas autu, mūs gaidīja atkal jauna diena - mirdzoša un krāsaina kā novelkamā bildīte, ar tādu pašu nerealitātes pieskaņu kā citas.

* * *

Mazs sienāzītis ar garu, melanholisku seju sēdēja un nervozi raustīja pakaļkājas. Uz sūnas zariņa tupēja trausls gliemezis, me­ditēja un gaidīja vakara rasu. Resna, koši sarkana ērce sērkociņa galviņas lielumā cīnījās cauri sūnu mežam kā tukls mednieks.

Tā bija mikroskopiska pasaule, pilna fascinējošas dzīvības. Vē­rodams ērces lēno pārvietošanos, es pamanīju kaut ko intere­santu. Šur un tur sūnu plīša zaļajā segā varēja redzēt niecīgas, apaļas zīmes šiliņa lielumā. Līnijas bija tik smalkas, ka bija sa­skatāmas tikai noteiktā leņķī. Man tās atgādināja aiz bieziem mākoņiem vīdoša pilnmēness tikko samanāmo apli, kas šķita plūstam un maināmies. Es laiski prātoju, kas varēja atstāt šīs zīmes. Tās bija pārāk neregulāras un pārāk robainām malām, lai būtu kāda dzīvnieka pēdas, un kas gan būtu uz labu laimi rāpies augšup pa gandrīz vertikālu nogāzi? Turklāt zīmes ne­maz neatgādināja pēdas. Es iebakstīju viena apļa malā ar zāles stiebru. Nekas nenotika. Jau sāku domāt, ka zīmes izveidojušās kāda dīvaina sūnu augšanas procesa rezultātā. Es iebakstīju spēcīgāk, un pēkšņi mans vēders no ārkārtīgas aizrautības sa­rāvās čokurā. Likās, ka zāles stiebrs nospiedis apslēptu atsperi, jo aplītis pacēlās uz augšu kā lūka. Uzmanīgi vērodams, es, sev par pārsteigumu, konstatēju, ka tā patiesi ir lūka - ar zīdu ode­rēta lūka ar glītām konusveidīgām malām, kas cieši piekļāvās alas zīdaini izoderētajai mutei. Durvju mala bija piestiprināta pie tuneļa ieejas ar mazu zīda cilpiņu, kas darbojās kā vira. Es blenzu uz šo apbrīnojamo meistardarbu un prātoju, kas gan to būtu varējis izgatavot. Ielūkojos zīda tunelī, taču neko nere­dzēju; iebāzu zāles stiebru dziļāk, bet nekāda atbilde nesekoja. Es ilgi sēdēju un vēroju šo fantastisko mājokli, cenzdamies iz­domāt, kāds radījums to darinājis. Nodomāju, ka tā varētu būt kāda lapseņu suga, tomēr nekad nebiju dzirdējis par lapsenēm, kas veidotu savai ligzdai slepenas durvis. Jutu, ka man nekavē­joties jātiek skaidrībā. Es došos un pajautāšu Džordžam (Dže­rija tālaika privātskolotājam - L. D.), varbūt viņš zina, kas va­rētu būt šis noslēpumainais zvērs. Pasaucis Rodžeru, kurš čakli centās izrakt olīvkoku ar visām saknēm, es metos straujā riksī.

Ierados Džordža villā aizelsies un vai plīsdams no apspiestas sajūsmas, pavirši pieklauvēju un metos iekšā. Tikai tad es pa­manīju, ka viņš nav viens. Krēslā viņam blakus sēdēja cilvēks, kuru es pirmajā mirklī noturēju par Džordža brāli, jo viņš arī bija bārdains. Tomēr, pretēji Džordžam, viņš bija nevainojami ģērbies pelēkā flaneļa uzvalkā ar vesti un spodri tīrā, baltā kreklā; viņam bija gaumīga, taču drūmi tumša kaklasaite un lieli, stingri, pamatīgi nospodrināti zābaki. Samulsis apstājos uz sliekšņa, kamēr Džordžs mani sardoniski nopētīja.

-    Labvakar, - viņš sveicināja. - No līksmā tempa, kādā esi ieradies, es secinu, ka tu nekāro pēc kādas papildstundas.

Es atvainojos par traucējumu un apstāstīju Džordžam par dīvainajām ligzdām, ko biju atradis.

-    Paldies dievam, ka esi šeit, Teodor, - viņš teica savam bār­dainajam kompanjonam. - Tagad es varu nodot problēmu ek­sperta rokās.

-    Vai nu gluži eksperta, - par Teodoru nosauktais nosodoši nomurmināja.

-    Džerij, šis ir doktors Teodors Stefanidis, - Džordžs iepa­zīstināja. - Viņš ir eksperts praktiski visā, ko vien pieminēsi. Un to, ko tu nepieminēsi, viņš nosauks pats. Tāpat kā tu, viņš ir ekscentrisks dabas mīļotājs. Teodor, šis ir Džerijs Darels.

Es pieklājīgi pasveicināju, bet bārdainis, man par pārstei­gumu, piecēlās kājās, strauji pārnāca pāri istabai un pastiepa lielu, baltu roku.

-     Ļoti priecājos iepazīties, - viņš teica, kā likās, vērsdamies pie savas bārdas, un uzmeta man savu zibošo, zilo acu ašu, kaut­rīgu skatienu.

Es paspiedu viņa roku un teicu, ka ari ļoti priecājos iepazī­ties ar viņu. Tad mēs brīdi mulsi klusējām, kamēr Džordžs mūs smīnēdams vēroja.

-    Nu, Teodor? - viņš beidzot apjautājās. - Kas, pēc tavām domām, radījis šīs dīvainās ejas?

Teodors sakrustoja rokas aiz muguras, vairākas reizes pacē­lās pirkstgalos, tā ka zābaki protestēdami iečīkstējās, un svinīgi pētīja grīdu.

-    Jā… ēēē…, - viņš teica lēni un metodiski, - izklausās, ka tās varētu būt zemes zirnekļu alas… ēēē… šī suga te, Korfu, ir diez­gan parasta… es domāju, teikdams parasta, ka esmu pats atra­dis kādus trīsdesmit vai… ēēē… četrdesmit eksemplārus, kamēr te dzīvoju.

-    Aha, - Džordžs atkārtoja, - zemes zirnekļi, ko?

-    Jā, - Teodors apstiprināja. - Domāju, ka varu to apgalvot ar lielu pārliecību. Tomēr varu arī kļūdīties.

Viņš šūpojās pirkstgalos, maigi čīkstinādams zābakus, un tad uzmeta man jūsmīgu skatienu.

-    Ja tas nav pārāk tālu, varbūt mēs varētu aiziet un pārlieci­nāties, - viņš ierosināja. - Es gribēju teikt, ja tev nav kas labāks padomā un ja tā vieta nav pārāk tālu…

Viņa balss noslāpa līdz tikko dzirdamai vaicājošai skaņai. Es teicu, ka tā vieta ir tepat pāri kalnam, nepavisam ne tālu.

-    Hm, - Teodors noteica.

-     Neļauj viņam vazāt tevi apkārt pa visu salu, Teodor, - Džordžs aizrādīja. - Tu taču negribēsi auļot pa laukiem.

-    Nē, nē, nepavisam, - Teodors teica. - Es tieši grasījos do­ties prom un pavisam jauki varu pastaigāties. Pavisam vien­kārši… ēēē… nogriezt līkumu cauri olīvu birzīm un sasniegt Ka­noni.

Viņš paņēma savu glīto, pelēko platmali un rūpīgi uzlika galvā. Pie durvīm viņš pastiepa roku un aši sarokojās ar Džordžu.

-    Paldies par garšīgo tēju, - viņš teica un kopā ar mani svi­nīgi aizsoļoja pa taku.

Iedams es viņu slepus vēroju. Šim cilvēkam bija taisns, labi veidots deguns, pelnu blondajā bārdā slēpās smejoša mute, acis bija vērīgas, taču ar smieklu krunciņām kaktiņos, un mir­dzot vērās pasaulē no taisno, diezgan ērkuļaino uzacu apakšas. Viņš soļoja enerģiski, pie sevis dungodams. Kad sasniedzām dīķi ar sastāvējušos ūdeni, Teodors uz bridi apstājās un, bārdai mirdzot, ieskatījās tajā.

-    Hm, - viņš ierunājās, - daphnia magna.

Viņš pabužināja bārdu un tad no jauna sāka soļot pa taku.

-     Diemžēl, - viņš man teica, - biju devies apciemot dažus cilvēkus… ēēē… draugus, tāpēc nepaņēmu līdzi kolekcionāra somu. Žēl gan, jo šajā dīķī kaut ko varētu atrast.

Kad mēs no diezgan gludā ceļa nogriezāmies uz akmeņaino kazu taku, es paredzēju, ka dzirdēšu iebildumus, taču Teodors soļoja aiz manis ar neatslābstošu enerģiju un joprojām dun­goja. Beidzot mēs nonācām drūmajā olīvu birzī, es aizvedu Teodoru pie nogāzes un norādīju uz noslēpumaino lūku.

Teodors vērās lejup uz lūku, acis samiedzis.

-    Aha, - viņš teica, - jā… hm… jā.

Viņš izvilka no vestes kabatas mazu spalvu nazīti, atvāza to, uzmanīgi iebāza asmens galu aiz mazajām durtiņām un atvāza tās.

-    Hm, jā, - viņš atkārtoja, - cteniza.

Teodors ieskatījās tunelī, iepūta tajā un ļāva lūkai atkrist at­pakaļ vietā.

-    Jā, tās ir zemes zirnekļu alas, - viņš teica, - bet šī izskatās neapdzīvota. Parasti zirneklis turētu… ēēē… lūku… ar kājām vai, pareizāk sakot, nagiem, turklāt tik stingri, ka jāuzmanās, lai nesabojātu durvis, ja censtos atvērt tās ar spēku. Hm… jā… tās, protams, ir mātīšu alas. Tēviņi darina līdzīgas, bet tās ir uz pusi mazākas.

Es atzīmēju, ka šī ir visdīvainākā būve, kādu esmu redzējis.

-    Aha, jā! - Teodors piekrita. - Šīs alas neapšaubāmi ir ļoti dīvainas. Es vienmēr brīnos, kā gan mātīte uzzina par tēviņa tu­vošanos.

Es laikam gan izskatījos apjucis, jo viņš sašūpojās uz pirkst­galiem, uzmeta man ašu skatienu un turpināja:

-      Zirneklis, protams, gaida alas iekšpusē, kamēr garām gadās iet kādam kukainim - mušai vai sienāzim, vai kam tam­līdzīgam. Liekas, tie spēj noteikt, kad kukainis pienācis pietie­kami tuvu, lai to varētu noķert. Ja tā ir, zirneklis… ēēē… metas ārā no alas un noķer radījumu. Un, kad tēviņš dodas meklēt mātīti, viņam nākas iet uz lūku pa sūnām, un es vienmēr brī­nos, kāpēc… ēēē… mātīte to aiz pārskatīšanās neaprij. Protams, var būt, ka tēviņa soļi skan savādāk, vai arī tēviņš izdod kaut kādu… zini… kaut kādu skaņu, ko mātīte atpazīst.

Mēs klusēdami kāpām lejup. Kad sasniedzām taku krusto­jumu, es teicu, ka te mums jāšķiras.

-    Ak, jā, tad es nu atvadīšos, - viņš teica, blenzdams uz sa­viem zābakiem. - Priecājos ar tevi iepazīties.

Kādu brīdi mēs stāvējām klusēdami. Teodors sirga ar akūtu mulsumu, kas šķita vienmēr saasināmies, kad vajadzēja ar kādu sasveicināties vai atvadīties. Viņš labu laiku stingi blenza uz saviem zābakiem, tad pastiepa roku un svinīgi paspieda manējo.

-    Uz redzēšanos, - viņš teica. - Es… ēēē… es ceru, ka mēs vēl tiksimies.

Viņš pagriezās un devās lejup pa kalnu, vicinādams spieķi, vērīgām acīm skatīdamies apkārt. Es vēroju, kamēr viņš no­zuda skatienam, un tad lēnām soļoju uz māju pusi. Teodors mani vienlaikus mulsināja un apbūra. Pirmkārt, tā kā viņš ne­apšaubāmi bija ievērojams zinātnieks (es par to spriedu pēc bārdas), viņš šķita man ļoti nozīmīgs. Patiesību sakot, viņš bija vienīgais līdz šim satiktais cilvēks, kam piemita tāda pati aiz­raušanās ar zooloģiju kā man. Otrkārt, man ārkārtīgi glaimoja tas, ka viņš izturējās pret mani un runāja ar mani kā līdzvēr­tīgu. Šā iemesla dēļ viņš man ļoti patika, jo arī ģimene runāja ar mani šādā veidā, un es noteikti biju sliktās domās par ikvienu svešinieku, kas rīkojās citādi. Taču Teodors ne tikai runāja ar mani kā ar pieaugušu, bet arī izturējās kā pret zināšanās līdz­vērtīgu sarunas biedru.

Mani nelika mierā fakti, ko viņš man pastāstīja par zemes zirnekļiem: iztēlojos radījumu tupam sarāvušos zīda tunelī, turam ciet durvis ar līkajiem nagiem un klausāmies kukaiņu soļos sūnās sev virs galvas. Prātoju, kā šie soļi izklausās zemes zirnekļa ausim? Iztēlojos, ka zirnekļa slīdēšana pāri durvīm izklausās pēc lēni noplēsta plākstera radītas skaņas. Simtkājis trokšņo kā auļojoša kavalērija. Muša tipina straujiem izrāvie­niem, kas mijas ar pauzēm, kamēr tā mazgā rokas - vienmuļa skrāpēšanās kā nažu trīšana. Es spriedu, ka lielākās vaboles saceļ tādu troksni kā tvaika veltnis, kamēr mazākās - tādas kā mārītes - droši vien pukšķina pāri sūnām kā uzvelkamas auto- mašīnītes. Šīs domas apburts, es soļoju mājup pāri satumsuša- jiem laukiem, lai pastāstītu par savu jaunatklājumu un tikša­nos ar Teodoru. Cerēju viņu vēl kādreiz satikt, jo bija tik daudz jautājumu, ko vēlējos jaunajam paziņam uzdot, taču šaubījos, vai viņam būtu gana daudz laika, ko izšķiest manis dēļ. Tomēr es kļūdījos, jo divas dienas vēlāk Leslijs, atgriezies no izbrau­kuma pa pilsētu, pasniedza man mazu sainīti.

- Es satiku to bārdaino dēlieti, - viņš lakoniski teica, - tu jau zini, to zinātnisko tipu. Šis esot tev.

Es neticīgi blenzu uz sainīti. Tas taču nekādi nevarēja būt man? Jābūt kādai kļūdai, jo diez vai varenais zinātnieks būtu ap­grūtinājis sevi, sūtīdams man paciņas. Es pagriezu sainīti otrādi un ieraudzīju glītā, smalkā rokrakstā uzrakstītu savu vārdu. Noplēsu iesaiņojamo papīru, cik ātri vien spēju. Sainītī atradās maza kastīte un vēstule.

Mīļais Džerij Darel,

Pēc mūsu sarunas pirms dažām dienām es iedomājos, ka Ta­viem vietējiem dabaszinātņu pētījumiem varētu noderēt kāds palielināmais instruments. Tāpēc nosūtu Tev šo kabatas mikro­skopu un ceru, ka tas Tev būs zināmā mērā noderīgs. Palielinā­jums, protams, nav pārāk liels, bet varētu būt pietiekams Taviem āra pētījumiem. Ar labākajiem novēlējumiem -

Tavs Teo Stefanidis

P.S. Ja ceturtdien nekas labāks nav ieplānots, varbūt Tev pa­tiktos atnākt pie manis uz tēju, un es Tev varētu parādīt kādus no saviem preparātiem.

* * *

Aizejošās vasaras pēdējās dienās un visā siltās, mitrās ziemas laikā tējas dzeršana pie Teodora kļuva par manu iknedēļas piedzī­vojumu. Katru ceturtdienu es piebāzu pilnas kabatas ar sērkociņu kastītēm un mēģenēm ar paraugiem, un Spiro mani aizveda uz pilsētu. Tā bija noruna, ko es nepārkāptu ne par ko pasaulē.

Teodors mani sagaidīja savā darbistabā, kas man ārkārtīgi patika. Pēc manām domām, istaba bija tieši tāda, kādai istabai jābūt. Gar visām sienām slējās augsti grāmatplaukti, pilni ar sējumiem par saldūdens bioloģiju, botāniku, astronomiju, me­dicīnu, folkloru un tamlīdzīgiem aizraujošiem un saprātīgiem priekšmetiem. Juku jukām ar šim grāmatām atradās spoku stāsti un kriminālromāni. Šerloks Holmss plecu pie pleca ar Darvinu, Le Fanjū līdzās Fabram, tādējādi veidojot, pēc maniem ieska­tiem, teicami līdzsvarotu bibliotēku. Uz vienas palodzes atradās Teodora teleskops, pret debesim saslējis degunu kā gaudojošs suns, uz visām pārējām palodzēm rindojās burkas un pudelītes ar miniatūriem saldūdens faunas paraugiem, kas locījās un raus­tījās starp smalkajiem ūdensaugu pavedieniem. Vienā istabas malā stāvēja masīvs galds, augstu nokrauts ar izgriezumu albu­miem, mikrofilmām, rentgena uzņēmumiem, dienasgrāmatām un piezīmju grāmatiņām. Pretējā istabas malā atradās mikro­skopa galds ar spēcīgu lampu posmainā kātā, kura kā lilijas zieds liecās pāri plakanajām kastēm, kurās glabājās Teodora priekšmetstikliņu kolekcija. Paši mikroskopi, kas koši mir­guļoja, mitinājās zem bišu stropiem līdzīgiem stikla kupoliem.

-    Kā tev klājas? - Teodors apjautājās, it kā es būtu pilnīgs svešinieks, un sev raksturīgajā manierē paspieda man roku - ar strauju lejupvērstu rāvienu, it kā pārbaudītu virvē iesietu mezglu. Formalitātes tādējādi bija pabeigtas, un mēs pievērsā- mies svarīgākiem tematiem.

-     Es… ēēē… zini… tieši pirms tavas ierašanās caurskatīju priekšmetstikliņus un atradu vienu, kas tevi varētu interesēt. Tās ir žurku blusas mutes daļas… tu jau zini, ceratophyllus fasciatus. Tā, es tagad noregulēšu mikroskopu… lūk! Vai redzi? Ļoti inte­resanti. Es gribēju teikt, tā gandrīz izskatās pēc cilvēka sejas, vai tev tā nešķiet? Un te ir vēl viens… ēēē… paraugs… jocīgi. Ak, at­radu! Tie dārza vai krusta zirnekļa aušanas orgāni… ēēē… epeira fasciata…

Laimīgi un aizrautīgi mēs pētījām mikroskopu. Ar entu­ziasmu pārlēcām no viena temata uz citu, un, ja Teodors pats nevarēja atbildēt uz maniem jautājumiem, kas plūda nerim­tīgā straumē, viņš atbildes atrada grāmatās. Grāmatplauktā parādījās robi, jo aizvien jaunas un jaunas grāmatas tika vilktas ārā informācijas meklējumos un kaudzes mums apkārt auga aizvien augstākas.

-   Un te ir ciklops… cyclops viridis… ko es nesen noķēru netālu no Govino. Tā ir mātīte ar olu maisiņiem… tā, tūlīt ieregulēšu… un tu varēsi skaidri saskatīt olas… Es tikai ielikšu viņu kastītē… ēēē… hm… te, Korfu, sastopamas vairākas ciklopu sugas.

Baltās gaismas spožajā lokā parādījās dīvains radījums ar bumbierveida ķermeni, gariem taustekļiem, kas aizkaitināti raustījās, asti kā viršu zariņu un diviem lieliem, izspīlētiem mai­siem ar rožainām pērlītēm katrā ķermeņa pusē (tie izskatījās pēc sīpolu maisiem ēzeļa mugurā).

-     …tos sauc par ciklopiem, jo, kā tu redzi, viņiem ir tikai viena acs pieres vidū. Es gribēju teikt, tā būtu pieres vidū, ja ciklopiem būtu piere. Kā jau tu zini, senās Grieķijas mitoloģijā ciklopi bija milži… ēēē… katram bija viena acs. Viņu uzdevums bija kalt Hēfaistam dzelzi.

Silts vējš ārpusē glaudās pret slēģiem, tos krikstinādams, un lietus lāses ritēja cita citai pakaļ pa loga rūtīm kā caurspīdīgi

kurkuli.

-    Aha! - Interesanti, ka tu to pieminēji. Saloniku zemnie­kiem ir ļoti līdzīga… ēēē…. māņticība. Nē, nē, tikai māņticība. Man te ir grāmata, kurā ir ārkārtīgi interesanti stāstīts par vampīriem… ēēē… Bosnijā. Izskatās, ka turienes iedzīvotāji…

Tika pasniegta tēja; kūkas tupēja uz krēma spilventiņiem, grauzdiņi mirka kūstošā sviestā, tasītes mirdzēja, un no tēj­kannas snīpja stīdza tieva tvaika strūkliņa.

-    …no otras puses, nav iespējams apgalvot, ka uz Marsa nav dzīvības. Pēc manām domām, ir gluži iespējams, ka tur tiks… ēēē… atrastas dažas dzīvības formas, ja mums reiz laimēsies tur

nokļūt. Taču nav pamata pieņemt, ka jebkāda tur atrasta dzī­vības forma būtu identiska…

Tērpies tvīda uzvalkā, Teodors izskatījās glīts un akurāts; viņš lēni un metodiski košļāja grauzdiņu, bārda spurojās, un acis aizrautīgi iemirdzējās, tiklīdz mūsu sarunā uzpeldēja jauns temats. Viņa zināšanas man šķita neizsmeļamas. Viņš bija ba­gātīga informācijas krātuve, un es nepaguris smēlu no šā avota. Lai arī kāds būtu temats, Teodors par to varēja pastāstīt kaut ko interesantu. Beidzot es sadzirdēju uz ielas Spiro mašīnas au-

totauri un negribīgi cēlos, lai dotos prom.

* * *

Drūpošais mūris, kas apjoza iegrimušo dārzu līdzās mājai, man bija bagātīgu medību lauks. Tā bija mūžveca mūra siena, kas reiz tikusi apmesta, bet tagad biezi noaugusi ar sūnām, ap­metums daudzu ziemu mitrumā bija uzburbis un atlobījies. Visa virsma bija pārklājusies ar plaisiņu tīklu, dažas no tām vairākas collas platas, citas tik šauras kā mats. Šur un tur lieli apmetuma gabali bija nokrituši un atsedza ribām līdzīgas rož- sārtu ķieģeļu rindas. Ja mūri aplūkoja tuvāk, tajā atklājās vesela ainava: simtiem sīku, sarkanu, dzeltenu un brūnu suņusēņu cepurīšu mitrākajās vietās vīdēja puduros kā māju jumti cie­matos; pudeļzaļu sūnu pakalni bija saauguši tik simetriski, it kā būtu īpaši te iestādīti un apcirpti; ēnainās vietās no sprau­gām apmetumā spraucās papardīšu meži un rāmi nokarājās kā mazi, zaļi ūdenskritumi. Mūra augšdaļa bija tuksnesīga - pā­rāk sausa, lai tur jebkas augtu, tā kalpoja vienīgi par sauļošanās vietu spārēm. Mūra pamatnē auga milzums zaļumu - ciklame- nas, krokusi, asfodeli, kuru lapas spraucās cauri sadrupušiem, salauzītiem jumta kārniņiem, kas tur bija sabērti. Visu mūra joslu apsargāja kazeņu labirints, kas sezonas laikā bija piebērts ar treknām, sulīgām ogām, tumšām kā melnkoks.

Mūri apdzīvoja visdažādākie radījumi - dienas un nakts strādnieki, mednieki un medījumi. Naktī mednieki bija krupji, kas dzīvoja starp kazenājiem, un bālie, caurspīdīgie gekoni ar izvalbītām acīm, kas mitinājās augstākajās mūra spraugās. Viņu medījums bija muļķīgu, izklaidīgu garkāju odu populācija, kas zumēja un grīļīgi laidelējās starp lapām; visu veidu un izmēru naktstauriņi - svītraini, rūtaini, raibi kā mozaīka, plankumaini un traipaini - tie pūkainos mākoņos laidelējās gar sakaltušo apmetumu; vaboles, tuklas un glītas kā biznesmeņi, kas izne­sīgi traucas savos nakts darbos. Kad pēdējais jāņtārpiņš bija ar visu vēsi smaragdzaļo lākturi devies pie miera zem sūnu pakal­niem un uzlēca saule, mūra sienu savā ziņā pārņēma citi tās iemītnieki. Nu bija grūtāk saskatīt atšķirību starp medniekiem un medījumiem, jo tā vien likās, ka ikviens ēd otru bez aizsprie­dumiem. Mednieklapsenes uzglūnēja kāpuriem un zirnekļiem, zirnekļi medīja mušas, lielās, trauslās, gluži kā mednieku kam­zoļos tērptās spāres barojās ar zirnekļiem un mušām, bet ašās, muskuļotās, daudzkrāsainās ķirzakas, kas mitinājās mūrī, tie­sāja nost itin visus.

Tomēr kautrīgākie un biklākie mūra sabiedrības iemītnieki bija arī visbīstamākie; ja vien īpaši nemeklēja, nevienu no tiem pat nevarēja ieraudzīt, un tomēr mūra apmetuma spraugās droši vien mitinājās vairāki simti šo radījumu. Ja zem vaļīga apmetuma gabala uzmanīgi pabāza naža asmeni un atšķēla to no sienas, apakšā varēja ieraudzīt sarāvušos tupam mazu, melnu, apmēram collu garu skorpionu, kas izskatījās kā veidots no pulētas šokolādes. Skorpioni ar saplacinātajiem, ovālajiem ķermeņiem, glītajām līkajām kājām, milzīgajām krabju spīlēm, kas bija izliektas un ar glītiem salaidumiem kā bruņām, un astēm, kas izskatījās pēc brūnu pērMšu virtenes ar tādu kā rozes ērkšķi galā, bija dīvaina izskata radījumi. Kamēr viņu aplūkoja, skorpions tupēja pavisam mierīgi, vienīgi itin kā attaisnoda­mies pacēla asti brīdinošā žestā, ja tam pārāk spēcīgi uzpūta elpu. Ja vērotājs ļāva saulei pārāk ilgi apspīdēt skorpionu, viņš vienkārši pagrieza muguru un devās prom, lēni, bet neatturami paspraucās zem cita apmetuma gabala.

Man šie skorpioni ļoti iepatikās. Es viņus uzskatīju par pa­tīkamiem, pieticīgiem radījumiem ar ārkārtīgi pievilcīgām manierēm. Ja vien cilvēks nedarīja kaut ko muļķīgu vai nepie­dienīgu (piemēram, mēģināja tiem pieskarties), skorpioni iz­turējās pret to ar cieņu, un viņu vienīgā karstā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk aizbēgt un paslēpties. Viņi droši vien uzska­tīja mani par īstu sodību, jo es visu laiku plēsu nost apmetuma gabalus, lai varētu viņus apskatīt, vai arī gūstīju tos un liku staigāt pa ievārījuma burkām, lai redzētu, kā tie kustina kājas. Savu pēkšņo un negaidīto uzbrukumu laikā es atklāju par skorpioniem krietni daudz. Es uzzināju, ka viņi ēd gaļas mušas (kaut ari es nekad neredzēju, kā viņi tās noķer), sienāžus, nakts­tauriņus un zeltactiņas. Vairākas reizes es pieķēru, ka viņi ēd cits citu, un šāds citādi tik nevainojama radījuma paradums mani gauži sāpināja.

Naktī tupēdams uz mūra ar kabatas lukturīti, es pamanījos novērot dažus mirkļus no skorpionu brīnišķīgajām aplidošanas dejām. Redzēju skorpionus stāvam ar kopā sakļautām spīlēm, saslietiem augumiem un maigi kopā savītām astēm; redzēju viņus spīli spīlē lēni valsējam lokos starp sūnu spilventiņiem. Tomēr man izdevās šos priekšnesumus novērot tikai pavisam īsu brīdi, jo, tiklīdz es ieslēdzu kabatas lukturīti, partneri apstā­jās, mirkli nogaidīja, tad, redzēdami, ka es negrasos novākt gaismu, pagriezās un apņēmīgi - spīli spīlē, plecu pie pleca - soļoja prom. Tie nu noteikti bija radījumi, kas labprātāk turē­jās savrup. Ja es drīkstētu dibināt koloniju nebrīvē, droši vien varētu novērot visu rituālu, bet ģimene bija aizliegusi ienest skorpionus mājā, par spīti visiem maniem argumentiem.

Tad kādu dienu es mūrī atradu resnu skorpionu mātīti, kura no pirmā acu uzmetiena likās ģērbusies bāli dzeltenbrūnā ka­žokā. Rūpīgāka izpēte pierādīja, ka šo dīvaino apģērbu veido liels daudzums sīciņu mazuļu, kas bija pieķērušies mātei pie muguras. Mani šī ģimenīte sajūsmināja, un es nolēmu slepus ienest viņus mājā un turēt savā guļamistabā, lai varētu vērot ma­zuļus izaugam. Ārkārtīgi uzmanīgi iemanevrēju māti kopā ar mazuļiem sērkociņu kastītē un steidzos atpakaļ uz villu. Nelai­mīgā kārtā tūlīt pēc tam, kad pārrados, vajadzēja sēsties pie pus­dienu galda; es uzmanīgi noliku kastīti viesistabā uz kamīna malas, lai skorpioniem pietiktu svaiga gaisa, un devos uz ēdam­istabu, lai pievienotos ģimenei pie galda. Niekodamies ar ēdienu, paslepus barodams Rodžeru zem galda un klausīdamies ģimenes strīdos, es pilnīgi aizmirsu savus aizraujošos jauniegu­vumus. Visbeidzot Larijs, pabeidzis maltīti, atnesa no viesistabas cigaretes, atlaidās krēslā, iesprauda vienu mutē un paņēma sēr­kociņu kastīti. Aizmirsis draudošo likteni, es ar interesi vēroju, kā viņš, joprojām veikli tērzēdams, atver sērkociņu kārbiņu.

Es līdz pat šai dienai esmu pārliecināts, ka skorpionu mātī­tei nebija ļaunu nodomu. Viņa bija uzbudināta un mazliet aiz­kaitināta par ilgo ieslodzījumu sērkociņu kastītē, un, protams, izmantoja pirmo iespēju izmukt. Viņa strauji izrāpās no kastī­tes, mazuļiem izmisīgi turoties pie muguras, un steidzīgi aiz­skrēja pa Larija roku. Tad, īsti nebūdama pārliecināta, ko da­rīt tālāk, viņa apstājās, sacēlusi dzeloni gatavībā. Larijs, sajutis viņas spīļu pieskārienu, pameta skatienu uz roku, un kopš tā mirkļa sākās pilnīgs juceklis.

Viņš bailēs tā ieaurojās, ka Lugarēcijai izkrita no rokām šķī­vis, un Rodžers, mežonīgi riedams, izšāvās no pagaldes. Larijs sapurināja roku, un nelaimīgā skorpionu mātīte aizlidoja pāri galdam, piezemēdamās starp Margo un Lesliju, un mazuļi pa­šķīda visapkārt kā konfeti. Ārkārtīgi saniknojusies par šādu ap­iešanos, mātīte metās uz Leslija pusi, niknumā raustīdama dzeloni. Leslijs pielēca kājās, apgāzdams krēslu, un izmisīgi novēcināja ar salveti, aiztraukdams skorpionu kūleņu kūle­ņiem pie Margo, kura nekavējoties laida vaļā tādu spiedzienu, ar kādu būtu lepojusies jebkura tvaika lokomotīve. Māte, kuru mierīgās atmosfēras pēkšņā, spējā pārvēršanās haosā bija bez­galīgi samulsinājusi, uzlika brilles un pablenza uz galdu, vēlēda­mās redzēt jandāliņa cēloni; tajā mirklī Margo, veltīgi pūlēda­mās apturēt skorpiona tuvošanos, gāza tam virsū glāzi ūdens. Ūdens šalts aizšāvās skorpionam garām, toties precīzi trāpīja mātei, kura nepavisam nepanesa aukstu ūdeni - viņa palika bez elpas un sēdēja galda galā, kampdama gaisu un nespēdama neko iebilst. Skorpionu mātīte pa to laiku bija atradusi patvē­rumu zem Leslija šķīvja, bet mazuļi izmisīgi kūņojās pa visu galdu. Rodžeru šī panika mulsināja, bet viņš bija cieši apņēmies dot arī savu ieguldījumu, tāpēc skraidīja apkārt pa istabu un histēriski rēja.

-    Atkal tas sasodītais puika… - Larijs rēca.

-    Uzmanies! Uzmanies! Viņi nāk! - Margo spiedza.

-    Mums vajadzīga grāmata, - Leslijs auroja, - bez panikas, sitam viņus ar grāmatu!

-    Kas jums visiem lēcies, Dieva dēļ? - māte joprojām centās izprast situāciju, slaucīdama brilles.

-    Tas sasodītais puika… viņš mūs visus nogalinās… paska­ties uz galdu… mudž no skorpioniem…

-    Ātri… ātri… dariet kaut ko… Uzmanies! Uzmanies!

-    Beidz spiegt un, Dieva dēļ, dabū grāmatu… tu uzvedies vēl sliktāk par to suni… muti ciet, Rodžer…

-    Tikai Dieva Žēlastības dēl es netiku sadzelts…

-    Uzmanies… tur ir vēl viens… ātri… ātri…

-    Ak kungs, aizveries un dabū man kādu grāmatu…

-    Bet kā gan skorpioni tika uz galda, mīļais?

-      Tas sasodītais puika… no katras sērkociņu kastītes šajā mājā uzglūn nāve…

-    Skaties, viņš nāk man virsū… ātri, ātri… dari kaut ko…

-    Spied viņu nost ar nazi… ar nazi… spied taču nost…

Tā kā neviens nebija pacenties Rodžeram paskaidrot situā­cijas būtību, viņš nonāca maldīgas pārliecības varā, ka ģimenei kāds uzbrūk un tātad viņa pienākums ir mūs aizstāvēt. Tā kā Lugarēcija bija vienīgā svešiniece šajā istabā, Rodžers nonāca pie loģiska secinājuma, ka viņai jābūt vainīgajai, tāpēc iekoda mūsu kalponei potītē. Nevarēja teikt, ka tas daudz palīdzētu.

Ar laiku tika zināmā mērā atjaunota kārtība, visi skorpionu mazuļi paslēpušies zem dažādiem šķīvjiem un galda piederu­miem. Galu galā, pēc maniem kvēlajiem lūgumiem, kuriem pievienojās arī māte, Leslija priekšlikums par visas kompānijas noslepkavošanu tika noraidīts. Kamēr mana ģimene, joprojām niknuma un baiļu pārņemta, atkāpās viesistabā, es veselu pus­stundu uzlasīju mazuļus tējkarotē un tupināju atpakaļ mātei uz muguras. Tad es viņus uz apakštasītes iznesu ārā un gaužām negribīgi palaidu uz mūra sētas. Mēs ar Rodžeru to pēcpus­dienu pavadījām pakalnos, jo es jutu, ka būtu prātīgi ļaut ģi­menei atpūsties, pirms atkal rādīties viņiem acīs.

Šim incidentam bija visai dažādas sekas. Larijam izstrādājās sērkociņkastīšfobija, un viņš tās atvēra ārkārtīgi piesardzīgi, ap- tinis roku ar mutautiņu. Lugarēcija vēl nedēļām ilgi pēc tam, kad koduma brūce bija sadzijusi, kliboja apkārt pa māju, aptinusi ap potīti jardiem apsēju, un katru rītu kopā ar tēju izrādīja mums, kā veidojas krevele. Tomēr no mana viedokļa ļaunākās šī noti­kuma sekas bija tādas, ka māte nolēma - es atkal esmu ticis savā vaļā un pienācis īstais brīdis sniegt man mazliet izglītības.

* * *

Kad vasara gāja uz beigām, es, sev par lielu sajūsmu, vēlreiz paliku bez mājskolotāja. Māte bija atklājusi, ka Margo un Pī- ters, kā viņa smalkjūtīgi aizrādīja, "pārākviens otram iepatiku- šies". Tā kā visa ģimene vienbalsīgi noraidīja Pītera ieprecēša- nos mūsu saimē, kaut ko neapšaubāmi vajadzēja iesākt. Leslija vienīgais piedāvājums problēmas atrisināšanai bija nošaut Pī- teru, taču nezin kāpēc šo plānu pārējie uzņēma ar izsmieklu. Manuprāt, tā bija spoža ideja, tomēr es paliku mazākumā. La­rijs ieteica aizsūtīt laimīgo pāri mēnesi padzīvot Atēnās, lai, kā viņš paskaidroja, tie pārslimotu savu kaiti, taču māte šo iero­sinājumu noraidīja kā amorālu. Beidzot māte atteicās no Pītera pakalpojumiem, viņš slepus un strauji nozuda, un mums vaja­dzēja tikt galā ar traģisku, asarainu un neganti niknu Margo, kura, tērpusies notikumam ārkārtīgi piemērotā tumšā, brīvi krītošā tērpā, savu lomu spēlēja spīdoši. Māte mierinādama bārstīja banalitātes, Larijs lasīja lekcijas par brīvo mīlu, toties Leslijs sev vien zināmu iemeslu dēļ turpināja tēlot aizvainoto brāli un ik pa brīdim parādījās, vicinādams revolveri un drau­dēdams nošaut Pīteru kā suni, ja viņš vēl kādreiz speršot savu kāju villā. Visā šajā jezgā Margo, asarām izteiksmīgi plūstot, traģiski žestikulēja un klāstīja, ka viņas dzīve esot sagrauta. Spiro, kuram, tāpat kā visiem citiem, ļoti patika īsti dramatiskas situācijas, raudāja kopā ar Margo un izvietoja gar ostas malu sa­vus dažādos draugus, lai tie pieskatītu, vai Pīters negrasās atgriezties salā. Mēs visi pamatīgi uzjautrinājāmies. Tieši tad, kad likās, ka kaislības norimst pašas no sevis un Margo jau spēja ieturēt maltīti, neizplūstot asarās, viņa no Pītera saņēma zīmīti, kurā bija teikts, ka viņš brauc tai pakaļ. Margo pārņēma panika par šādu domu, tāpēc viņa parādīja zīmīti mātei, un visa ģimene vēlreiz ar sajūsmu gatavojās farsam. Spiro dubul­toja ostas apsardzi, Leslijs eļļoja ieročus un vingrinājās šaušanā pa lielu, mājas priekšā pienaglotu kartona figūru, Larijs pār­maiņus mudināja Margo vai nu pārģērbties par zemnieci un mesties Pītera skavās, vai arī beigt tēlot Kamēliju dāmu. Margo apvainojās, ieslēdzās bēniņos un atteicās runāt ar ģimeni - iz­ņēmums biju vienīgi es, jo nebiju nostājies nevienā pusē. Tur viņa gulēja, raženi raudāja un lasīja Tenisonu, laiku pa laikam to visu pārtraukdama, lai ar nezūdošu apetīti notiesātu pama­tīgās maltītes, kuras es nesu viņai uz paplātes.

Margo nosēdēja bēniņos veselu nedēļu. Beidzot viņu no tu­rienes novilināja situācija, kas izvērtās par visa notikuma pienā­cīgu kulmināciju. Leslijs bija atklājis, ka no "Jūras Govs" pazu­duši vairāki sīki priekšmeti, un turēja aizdomās zvejniekus, kas naktīs īrās garām mūsu molam. Viņš nolēma zagļus pārmācīt, tāpēc piestiprināja pie savas guļamistabas loga trīs garstobru bises, notēmējis tās lejup uz molu. Ar asprātīgi izveidota auklu sējuma palīdzību viņš spēja izšaut visas bises citu pēc citas, pat nepieceldamies no gultas. Attālums, protams, bija pārāk liels, lai nodarītu kādu kaitējumu, tomēr Leslijs uzskatīja, ka šāviņa svilpšana cauri olīvkoku lapām un skrošu plunkšķi, tām sabir­stot jūrā, varētu iedarboties kā gluži labs iebiedēšanas līdzeklis. Paša ģeniālais izgudrojums Lesliju tik ļoti aizrāva, ka viņš neie­domājās kādam pastāstīt par izliktajām zagļu lamatām.

Mēs bijām izklīduši pa savām istabām un nodarbojāmies, ar ko nu katrs. Mājā valdīja klusums. Ārā, karstajā naktī, maigi sisināja circeņi. Pēkšņi atskanēja apdullinošu sprādzienu zalves, kas nodrebināja visu māju, un lejā sāka riet suņi. Es izskrēju ārā kāpņu telpā, kur jau valdīja īsts jampadracis: suņi visi kā viens traucās augšup, lai piedalītos līksmībā, un ņēmās lēkāt apkārt, aizrautīgi riedami. Māte, mežonīgi pārbijusies, apjomīgajā naktskreklā bija izsteigusies no guļamistabas - pilnā pārliecībā, ka Margo izdarījusi pašnāvību. Larijs nikni izmetās no savas istabas uzzināt, jo šis tracis nozīmē, savukārt Margo iedomā­jās, ka Pīters ieradies viņai pakaļ un nu Leslijs viņu noslepka­vojis, tāpēc grābstījās ap bēniņu durvju slēdzeni un spiedza, cik jaudāja.

-    Viņa padarījusi kaut ko muļķīgu… viņa padarījusi kaut ko muļķīgu… - māte vaimanāja un izmisīgi centās atbrīvoties no Čuruļa un Korķeļa, kuri pārliecībā, ka sākušās jautras nakts draiskulības, bija sagrābuši viņas naktskrekla malu un, neganti rūkdami, rāva katrs uz savu pusi.

-    Tas nu ir pēdējais piliens… pat mierīgi gulēt neļauj… Šī ģi­mene padara mani traku… - Larijs rēca.

-     Neaiztieciet viņu… lieciet viņu mierā… gļēvuļi! - aiz bē­niņu durvīm skanēja Margo spalgā, asarainā balss, kamēr viņa pati mežonīgi grabinājās, cenzdamās tās atvērt.

-     Zagļi!… Saglabājiet mieru… tikai zagļi! - Leslijs kliedza, pavēris savas istabas durvis.

-    Viņa vēl ir dzīva… viņa vēl ir dzīva… Dabūjiet taču prom suņus…

-     Nelieši… kā jūs drīkstat uz viņu šaut?… laidiet mani ārā, laidiet ārā!

-    Beidziet trakot, tie ir tikai zagļi…

-    Lopi un sprādzieni visu dienu, un nu vēl nakts vidū saso­dītas divpadsmit lielgabalu zalves… tas jau ir pārmēru ekscen­triski…

Beidzot māte aizcīnījās līdz bēniņiem, vilkdama naktskrekla stērbelē ieķērušos Čuruli un Korķeli sev līdzi, bāla un dreboša atrāva vaļā bēniņu durvis un atrada otrpus tām tikpat bālu un trīcošu Margo. Pēc ilgas izskaidrošanās mēs sapratām, kas no­ticis un ko katrs no mums iedomājies. Māte, šoka pārņemta, bargi rāja Lesliju.

-      Tev gan nevajadzētu tā rīkoties, mīļais, - viņa pārmeta, - tas tiešām ir muļķīgi. Ja tu grasies šaudīties, vismaz pasaki mums.

-    Jā, - Larijs rūgti piekrita, - vismaz kaut kā mūs brīdini! Ie­kliedzies "koks gāžas!" vai kaut ko tamlīdzīgu!

-     Nesaprotu, kā lai es pieķeru zagļus nozieguma vietā, ja man jums visiem jāizkliedz brīdinājumus, - Leslijs sarūgtināts atcirta.

-     Sasodīts, kāpēc gan tev kopā ar zagļiem būtu jāpieķer arī mūs? - Larijs nerimās.

-     Jā, mīļais, parausti zvanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tikai, lūdzu, nesarīko vairs neko tādu… mani tas padarījis vai traku.

Tomēr šis atgadījums izvilināja Margo no bēniņiem, kas, pēc mātes domām, arī bija ieguvums.

Džerijs sarakstīja vēl divas grāmatas par Korfu. Pirmā sākās ar ģimenes locekļu žēlabām par to, ka viņi "Manā ģimenē un citos zvēros" esot aprakstīti pagalam kariķētā veidā. Viņš tos nudien netaupa, toties vēlāk stāstā par dzimšanas dienas dā­vanu ļauj pavīdēt mīlestībai pret savu neparasto ģimeni. Korfu triloģijas noslēguma daļa tika sarakstīta veselus četrdesmit gadus vēlāk, taču apraksta tēlainība ir tikpat nevainojama kā māmuļas ceptie cepumi, un no tās mēs uzzinām, ka jau tolaik Džerija dzīvnieku vaceja instinkts mudinaja ļaut viņa spalvainajiem guvumiem izbaudīt brīvību.

NO GRĀMATAS "PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI"

-    Beidz reiz malt par Grieķiju, - Leslijs aizkaitināts iesaucās.

-    Tas man atgādina par Džerija sasodīto grāmatu. Bija vajadzīga vesela mūžība, kamēr es ar to samierinājos.

-     Tev bija vajadzīga mūžība, - Larijs dzēlīgi aizrādīja, - bet man? Tu nevari pat iedomāties, kādu postījumu tā dikensvei- dīgā karikatūra nodarījusi manam literāta tēlam.

-    Lasot, kā viņš aprakstījis mani, varētu nodomāt, ka es ne­kad ne par ko citu neliekos zinis, kā vien par ieročiem un lai­vām, - Leslijs teica.

-    Bet tu tiešām nekad nedomā ne par ko citu - tikai un vie­nīgi ieroči un laivas.

-     Vislielākais posts tika nodarīts man, - Margo iejaucās.

-    Viņš to vien runāja, kā par manām pūtītēm.

-     Manuprāt, jūs visi bijāt pilnīgi pareizi aprakstīti, - teica māte, - bet mani gan viņš padarījis par pilnīgu plānprāti.

-    Man nebūtu iebildumu pret kariķēšanu piedienīgā prozā, - Larijs piezīmēja, sparīgi izšņaukdams degunu, - bet kariķēšana sliktā angļu valodā ir neizturama.

-      Virsraksts vien jau ir aizvainojošs, - Margo turpināja,

-     "Mana ģimene un citi zvēri". Man kļūst nelabi, kad cilvēki ap­vaicājas: "Un kura no citiem zvēriem esi tu?"

-    Manuprāt, virsraksts bija diezgan komisks, mīļā, - māte ie­minējās. - Man nepatika vienīgi tas, ka viņš neizmantoja pašus labākos stāstus.

-    Jā, piekrītu! - Leslijs teica.

-    Kurus vislabākos stāstus? - Larijs aizdomīgi noprasīja.

-    Nu, kaut vai par to, kā tu ar Maksa jahtu kuģoji apkārt salai. Tas bija pēc traka jocīgi.

-    Ja tas stāsts tiktu iespiests, es viņu iesūdzētu!

-    Nesaprotu, par ko - tas bija ļoti jautri, - Margo teica.

-     Un ja nu viņš būtu aprakstījis laiku, kad tu pievērsies spi­ritismam? Vai par to tu arī uzjautrinātos? - Larijs dzēlīgi ap­jautājās.

-    Nē, nepavisam - par to viņš nedrīkst rakstīt! - Margo šaus­mās iekliedzās.

-    Redzi nu! - Larijs triumfēja. - Un kā ar to Leslija tiesu?

-    Nesaprotu, kāpēc jums jāievelk arī mani, - Leslijs kareivīgi atcirta.

-    Tu taču pats apgalvoji, ka viņš nav ielicis grāmatā labākos pārpratumus, - Larijs aizrādīja.

-    Jā, es par šiem notikumiem biju aizmirsusi, - māte ieķiķinā- jās. - Manuprāt, Džerij, šie ir smieklīgāki par tiem, ko izmantoji tu.

-    Man prieks, ka tu tā uzskati, - es domīgi novilku.

-    Kāpēc? - Larijs noprasīja, aizdomīgi pablenzis uz mani.

-     Tāpēc, ka esmu nolēmis uzrakstīt vēl vienu grāmatu par Korfu un izmantot šos stāstus, - es nevainīgi paskaidroju.

Vienā mirklī sacēlās sašutuma vētra.

-    Es aizliedzu! - Larijs ieaurojās, mežonīgi nošķaudīdamies,

- es tev to kategoriski aizliedzu!

* * *

Airēdamies līča rāmajos ūdeņos, es saskatīju kaut ko tādu, ko noturēju par dzeltenu jūraszāļu klājienu. Jūraszāles vienmēr bija izpētes vērtas, jo tajās allaž mitinājās jūras sīkbūtņu bari un reizēm, ja palaimējās, ari diezgan lieli radījumi, tāpēc es ai­rējos turp. Tomēr, piekļuvis tuvāk, redzēju, ka tās nav jūraszā­les, bet kaut kas līdzīgs dzeltenīgam akmenim. Taču kas gan tas par akmeni, ja spēj turēties virs divdesmit pēdas dziļa ūdens? Izpētījis vēl pamatīgāk, es, sev par neaprakstāmu sajūsmu, at­klāju, ka tas ir diezgan liels jūras bruņurupucis. Ievilcis airus un piekodinājis suņiem uzvesties klusu, balansēju laivas priekš­galā un, uztraukumā sastindzis, gaidīju, līdz "Būtla Košpakaļa" pieslīdēs tuvāk un tuvāk. Bruņurupucis bija izplājies ūdens virspusē un, kā likās, saldi aizmidzis. Mans uzdevums bija to noķert, pirms dzīvnieks pamostas. Ne tīkli, ne kādi citi no ma­niem dažādajiem rīkiem nebija domāti savas trīs pēdas gara bruņurupuča gūstīšanai, tātad vienīgais paņēmiens, kā gūt pa­nākumus, bija ienirt, sagrābt bruņurupuci un kaut kādā veidā iedabūt laivā, pirms medījums pamostas. Savā uzbudinājumā es ne uz mirkli neiedomājos, ka tik liels bruņurupucis noteikti ir ļoti stiprs un diez vai padosies bez cīņas. Kad laiva atradās apmēram sešas pēdas no bruņurupuča, es aizturēju elpu un ie­niru. Biju nolēmis panirt zem viņa, lai šādā veidā noslēgtu tam atkāpšanās ceļu; ielēkdams siltajā ūdeni, es noskaitīju īsu lūg­šanu, kaut nu lēciena radītais plunkšķis bruņurupuci nepamo- dinātu, vai arī - kaut tas vismaz būtu vēl pārāk miegains strau­jai bēgšanai. Dziļi ieniris, pagriezos uz muguras un ieraudzīju bruņurupuci sastingušu virs sevis kā milzīgu zelta gineju. Pa­šāvies zem bruņurupuča, es to stingri sagrābu aiz priekšējām peldpleznām, kuras kā raupji sirpji izliecās no bruņām. Man par pārsteigumu, pat šī rīcība bruņurupuci nepamodināja; kad elsodams izniru, joprojām stingri sagrābis peldpleznas, un iz­purināju ūdeni no acīm, sapratu iemeslu. Kā vēstīja mans de­guns un sīku zivtiņu bari, kas skrubinājās gar bruņurupuča zvī- ņainajiem locekļiem, tas jau diezgan ilgi kopš bijis beigts.

Šis fakts gan sagādāja vilšanos, tomēr beigts bruņurupucis ir labāks nekā nekāds, tāpēc es ar pūlēm aizvilku tā ķermeni līdz "Būtlai Košpakaļai" un aiz vienas pleznas piesēju pie laivas ma­las. Suņi jutās ārkārtīgi ieintriģēti, jo uzskatīja bruņurupuci par kādu eksotisku delikatesi, ko esmu tiem sagādājis. "Būtla Košpakaļa" savas formas dēļ nekad nav bijusi ērti stūrējama, un tagad, pateicoties vienā malā piesietā bruņurupuča svaram, laiva izrādīja tieksmi riņķot uz vietas. Tomēr pēc stundu ilgas rosīgas airēšanas mēs sekmīgi piestājām pie mola, un, piesējis laivu, es izvilku bruņurupuča ķermeni krastā, kur varēju to iz­pētīt. Tas bija knābjainais bruņurupucis - viens no tiem, kuru bruņas izmanto briļļu ietvaru gatavošanai un kuru izbāzeņus reizēm var redzēt optikas veikalu skatlogos. Rāpulim bija ma­sīva galva ar lielu, krunkainu dzeltenas ādas pakakli un asu knābi, kas to darīja ārkārtīgi līdzīgu vanagam. Bruņas bija da­žās vietās ieskrāpētas, droši vien okeāna vētrās vai no garām- peldošas haizivs zobiem, un šur tur izgreznotas ar maziem baltu jūras pīlīšu mazuļu kumšķiem. Bruņu blāvā, narcišu dzeltenā apakšpuse bija mīksta un lokana kā samircis kartons.

Es nesen biju veicis ilgu un aizraujošu beigta krāšņbruņuru- puča sekciju un jutu, ka šī būtu ideāla iespēja salīdzināt jūras bruņurupuča un viņa saldūdens brāļa iekšējo orgānu anato­miju, tāpēc devos augšā kalnā, aizņēmos no dārznieka ķerru, aizgādāju savu dārgumu uz mājām un svinīgi noguldīju ve­randā, mājas priekšpusē.

Zināju, ka saduršos ar pretestību, ja uzsākšu bruņurupuča sekciju mājā, taču uzskatīju, ka nevienam cilvēkam, kas ir pie pilnas saprašanas, nevarētu rasties iebildumi pret verandas iz­mantošanu. Nolicis piezīmju grāmatu pa ķērienam un glīti sarindojis zāģus, skalpeļus un žiletes, gluži kā operāciju zālē, es ķēros pie darba.

Izrādījās, ka mīkstā, dzeltenā pavēdere nāk nost pavisam viegli, ja salīdzina ar krāšņbruņurupuča apakšdaļu, kuras nozā- ģēšanai man bija vajadzīgas trīs ceturtdaļstundas. Kad plāksne bija atdalīta, es to nocēlu kā vāku no šķīvja, un zem tās atklājās visi apburošie bruņurupuča iekšējo orgānu noslēpumi - vislie­lākajā mērā daudzkrāsaini un aromātiski. Ziņkāre bija mani tiktāl pārņēmusi, ka smaku pat neievēroju. Toties suņi, kas pa­rasti uzskata svaigu govsplāceni par ideālu aromātu, kurš pie­šķir viņu mīlas dzīvei pikantumu, visi reizē sāka neganti šķaudīt un sašutumā nozuda. Es ar sajūsmu atklāju, ka bruņurupucis bijis mātīte ar lielu daudzumu pusattīstītu olu. Olas bija apmē­ram pingponga bumbiņas lielumā, mīkstas, apaļas un oranžas kā kreses. To bija pavisam četrpadsmit; es visas uzmanīgi iz­ņēmu un spīdīgā, lipīgā rindā noguldīju uz akmens plāksnēm. Bruņurupucim izrādījās neiedomājami daudz zarnu, un es no­lēmu, ka man šā apbrīnojamā orgāna precīzs garums jāpie­raksta savā nu jau asiņu traipiem klātajā piezīmju grāmatā. Ar skalpeļa palīdzību atdalīju zarnu galu no bruņurupuča anālās atveres un ņēmos vilkt ārā. Zarnas likās bezgalīgi garas, un drīz vien man nācās tās uzmanīgi sakārtot uz verandas grīdas dau­dzos līkumos un locījumos kā ieskurbušas dzelzceļa sliedes. Viens zarnu posms sastāvēja no kuņģa - derdzīga, pelēcīga maisa, kas atgādināja ar ūdeni pildītu balonu. Tas neapšau­bāmi bija pilns ar bruņurupuča pēdējo maltīti, un es jutu, ka zinātnes interešu vārdā man jāpārbauda, ko dzīvnieks ēdis pirms nāves. Es iegrūdu skalpeli lielajā, ļumīgajā kalnā un iz­mēģinot iešķēlu. Kuņģis tūlīt pat ar spocīgu nopūtu saplaka, un no tā pacēlās tāda smaka, kuras priekšā visas citas zaudēja nozīmi. Neskatoties uz sajūsmu par saviem pētījumiem, pat es atsprāgu atpakaļ un biju spiests klepodams atkāpties, kamēr smaka izvējojas.

Es zināju, ka pagūšu iztīrīt verandu, pirms ģimene atgriežas no pilsētas, taču savā sajūsmā biju pilnīgi aizmirsis faktu, ka viesistabā Leslijs atgūstas no slimības. Bruņurupuča iekšu sma­ka - tik kodīga, ka bija gandrīz saredzama - cauri balkonam ie­plūda istabā un ieskāva dīvānu, uz kura Leslijs gulēja. Pirmais mani par katastrofu brīdināja asinis stindzinošs rēciens no vies­istabas. Iekams es paguvu kaut ko saprātīgu iesākt, Leslijs, segās ievīstījies, parādījās balkona durvīs.

-    Kas tā, sasodīts, par atbaidošu smirdoņu? - viņš aizsmacis noprasīja. Tad, tiklīdz mana brāļa skatiens krita uz gabalos sa­dalīto bruņurupuci un tā uz akmens plāksnēm glīti sarindota­jiem iekšējiem orgāniem, viņa acis izspiedās un seja ieguva he­liotropa nokrāsu. - Ko tas, pie velna, nozīmē?

Es mazliet bikli paskaidroju, ka tas ir bruņurupucis, kuru es patlaban secēju. Cerēdams samulsināt Lesliju ar detaļām, es steidzīgi ņēmos skaidrot, ka tā ir mātīte. Lūk, te viņš var aplū­kot tās apburošās olas, kuras biju izcēlis no bruņurupucienes iekšām.

-     Pie joda viņas olas! - Leslijs kliedza tā, ka tas izklausījās pēc dīvaina viduslaiku lāsta. - Dabū to draņķi prom no šejie­nes! Tas piesmirdinājis visu māju.

Es sacīju, ka sekcija ir jau gandrīz pabeigta un ka esmu no­lēmis visas bruņurupuča mīkstās daļas aprakt, paturot tikai skeletu, ko grasos pievienot savai kolekcijai.

-   Neko tādu tu nedarīsi, - Leslijs auroja. - Tu tūlīt pat ņemsi un apraksi visu to sasodīto draņķi. Tad drīksti nākt atpakaļ un izberzt verandu.

Trača pievilināta, balkona durvīs līdzās Leslijam parādījās mūsu ķēkša Lugarēcija. Viņa jau atvēra muti, lai apjautātos par šā skandāla būtību, kad pusceļā viņu trāpīja bruņurupuča smaka. Lugarēcijai pastāvīgi sagādāja raizes piecpadsmit vai sešpadsmit kaites, kuras viņa loloja ar mīlestību, kādu citi cilvēki veltī bal­kona puķēm vai pekiniešiem. Konkrēti šajā laikā viņai vislielā­kās nepatikšanas sagādāja vēders. Rezultātā viņa divas vai trīs reizes vārgi ierāva elpu kā zivs, aizžņaugtā balsī izdvesa "Svē­tais Spiridon!" un ieslīga Leslija rokās labi tēlotā bezsamaņā.

Man par šausmām, tieši tajā mirklī pa piebraucamo ceļu tu­vojās auto ar pārējiem ģimenes locekļiem un apstājās pie ve­randas.

-     Sveiks, mīļais, - māte teica, izkāpa no mašīnas un devās augšup pa kāpnēm. - Vai tev bija jauks rīts?

Pirms vēl es paguvu kaut ko atbildēt, bruņurupucis, tā sakot, aizsteidzās man priekšā. Māte pāris reižu savādi iekliedzās, gluži kā žagodamās, izrāva mutautiņu un piespieda sev pie deguna.

-    Kas te tik drausmīgi smird? - viņa apslāpēti noprasīja.

-    Tas sasodītais puika! - Leslijs rēca no balkona un veltīgi pūlējās atbalstīt vaidošo Lugarēciju pret durvju aplodu.

Pa to laiku Larijs un Margo bija piebiedrojušies mātei uz kāpnēm un ieraudzījuši uzšķērsto bruņurupuci.

-    Kas…? - Larijs iesāka, un tad arī viņu sagrāba konvulsīva klepus lēkme. - Tas sasodītais puika, - viņš elsa.

-     Jā, mīļais, - māte caur mutautiņu apstiprināja. - Leslijs man tikko pateica.

-      Tas ir atbaidoši, - Margo vaimanāja, vēdinādamās ar mutautiņu. - Izskatās pēc dzelzceļa katastrofas.

-    Kas tas ir, mīļais? - māte man vaicāja.

Es paskaidroju, ka tas ir ārkārtīgi interesants knābjainais bruņurupucis - mātīte ar olām.

-   Un tev noteikti vajadzēja to sakapāt te, verandā? - māte aiz­rādīja.

-    Tas puika ir traks! - Larijs ar pārliecību paziņoja. - Visa māja smird kā sasodīts vaļu medību kuģis.

-   Es nudien domāju, ka tev vajadzēs to visu aiznest kaut kur citur, mīļais, - māte teica. - Mēs nevaram pieļaut šo smaku mājas priekšā.

-    Liec viņam aprakt to draņķi! - Leslijs pavēlēja, vēl ciešāk ietldamies segās.

-    Kāpēc tu neatdod viņu adopcijai kādā eskimosu ģimenē? - Larijs noprasīja. - Viņiem ļoti garšo trāns, tārpi un tamlīdzīgas preteklības.

-    Larij, neesi riebīgs! - Margo noskurinājās. - Viņi nevar ēst kaut ko tādu. Man kļūst nelabi no domām vien.

-    Es domāju, mums vajadzētu iet iekšā, - māte vārgi ierosi­nāja. - Varbūt tur tik ļoti nesmirdēs.

-    Te smird vēl trakāk, ja tas vispār iespējams, - Leslijs au­roja no balkona.

-    Džerij, mīļais, tev te viss jāsatīra, - māte izrīkoja, ļoti uz­manīgi lavierēdama starp bruņurupuča iekšām, - un jādezin­ficē akmens plāksnes.

Ģimene iegāja mājā, un es ķēros pie bruņurupuča palieku iztīrīšanas no verandas. Līdz manām ausīm atplūda viņu nik­nās, strīdīgās balsis.

-    Sasodīts uzbrukums, - Leslijs klāstīja. - Es tur gulēju un mierīgi lasīju, kad mani pēkšņi sagrāba pie rīkles.

-    Pretīgi, - Margo teica. - Nebrīnos, ka Lugarēcija noģība.

-    īstais laiks sagādāt viņam nākamo privātskolotāju, - Larijs paziņoja. - Tu, cilvēks, atstāj māju uz piecām minūtēm un at­griezies ieraugi viņu izķidājam Mobiju Diku tieši mājas priekšā!

-    Esmu pārliecināta, ka viņš negribēja nodarīt neko ļaunu, - māte labinājās, - bet no zēna puses to darīt verandā bija diez­gan muļķīgi.

-    Muļķīgi! - Larijs dzēlīgi teica. - Nākamos sešus mēnešus mums nāksies taustīties apkārt pa māju gāzmaskās.

Es sakrāvu bruņurupuča atliekas ķerrā un aizvedu uz kalna virsotni aiz villas. Tur es izraku bedri un apglabāju rāpuļa mīk­stās daļas, tad noliku bruņas un skeletu līdzās draudzīgam skudru pūznim, kura iemītnieces jau agrāk bija man pamatīgi palīdzējušas, noskrubinādamas kaulus tīrus. Ievērojamākais, kam skudras līdz šim tika ķērušās klāt, bija ļoti liela zaļā ķirzaka, tāpēc mani stipri interesēja, ko viņas spēs padarīt bruņurupu­cim. Skudras metās pie bruņurupuča, taustekļus dedzīgi vicinā­damas, tad apstājās, kādu brīdi pārdomāja, noturēja īsu apspriedi un beidzot nozuda atpakaļ pūzni. Acīmredzot pat skudras bija pret mani. Es nomākts atgriezos villā.

* * t

Jau kopš ierašanās Korfu es gan zināju, ka tur dzīvo liels daudzums ēzeļu, - patiesībā no tiem bija atkarīga visa salas lauksaimniecība, tomēr pirms Katerinas kāzām nebiju īsti pie­vērsis tiem uzmanību. Toreiz daudzi ēzeļi bija ieradušies kopā ar mazuļiem, no kuriem daži bija tikai pāris dienu veci. Mani apbūra ēzelēnu izblīdušie ceļgali, garās ausis un nedrošā, grī­ļīgā gaita, un toreiz es nolēmu - lai tas maksā ko maksādams, man jāiegūst ēzelis savā īpašumā.

Cenzdamies pārliecināt māti, es paskaidroju: ja man būtu ēzelis, kas nestu mani un manu ekipējumu, es varētu doties daudz tālākos ceļojumos. Kāpēc man to nevarētu uzdāvināt Ziemassvētkos? Pirmkārt, tāpēc, ka ēzeļi esot pārāk dārgi, māte atteica, un otrkārt, tajā laikā ēzelēni neesot dabūjami. Nu, ja tie ir pārāk dārgi, kāpēc man to nevarētu uzdāvināt vienlaikus Zie­massvētkos un dzimšanas dienā? Ēzeļa dēļ es mīļuprāt atteiktos no visām citām dāvanām. Māte teica, ka padomāšot, un, kā rūgta pieredze bija mācījusi, tas parasti nozīmēja, ka viņa par šo jautājumu aizmirsīs tik ātri un pamatīgi, cik vien iespējams. Tuvojoties manai dzimšanas dienai, es vēlreiz uzskaitīju visus argumentus par labu ēzeļa iegādei. Māte vēlreiz atkārtoja, ka padomāšot.

Tad kādu dienu mūsu kalpones brālis Kosta ieradās olīvu birzī, tieši līdzās mūsu mazajam dārziņam, nesdams uz ple­ciem lielu saišķi garu bambusu. Laimīgi pie sevis svilpodams, viņš sāka rakt zemē bedres un stāvus spraust tajās bambusus, tā ka stiebri izveidoja mazu kvadrātu. Lūrēdams uz viņu cauri fuksiju dzīvžogam, es brīnījos, ko gan viņš tur dara, tāpēc pa­svilpu Rodžeram un devos to noskaidrot.

-    Es būvēju māju tavai mātei, - Kosta atteica.

Es biju pārsteigts. Kādam gan nolūkam mātei vajadzīga bam­busu māja? Varbūt viņa nolēmusi gulēt ārā? Tas nelikās ticami. Es vaicāju Kostam, kam gan mātei vajadzīga bambusu māja?

Kosta pašķielēja uz mani.

-    Kas zina? - viņš paraustīja plecus. - Varbūt viņa grib tajā turēt stādus vai ziemā saldos kartupeļus.

Nodomāju, ka arī tas izklausās ārkārtīgi neticami; kad biju pusstundu vērojis Kostas darbu, man kļuva garlaicīgi, un es kopā ar Rodžeru devos pastaigā.

Līdz nākamajai dienai bambusa būdas karkass bija gatavs, un nu Kosta čakli vija starp bambusiem niedru kumšķus, lai izveidotu kārtīgas sienas un jumtu. Vēl viena diena - un būda bija pabeigta, izskatīdamās tieši pēc viena no Robinsona Krūzo agrīnajiem būvniecības mēģinājumiem. Kad es apjautājos mātei, kādam nolūkam viņa grasās izmantot šo māju, viņa atbildēja, ka īsti nezinot, bet domājot, ka tā varētu noderēt. Ar šo neskaidro informāciju man nācās samierināties.

Dienu pirms manas dzimšanas dienas ģimene sāka uzves­ties vēl mazliet ekscentriskāk nekā citkārt. Larijs tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ staigāja apkārt pa māju, klaigādams "Tan- tivy!" un "Tally-ho!" un citus medību saukļus. Tā kā tamlī­dzīgi viņš uzvedās diezgan bieži, es tam nepievērsu īpašu uz­manību.

Margo ņēmās slapstīties pa māju, nesdama padusē noslēpu­mainus saiņus, un reiz, saskrējies ar māsu hallē, sev par lielu pārsteigumu, pamanīju, ka viņas rokas ir pilnas ar krāsainiem Ziemassvētku rotājumiem. Ieraudzījusi mani, Margo izbailēs iespiedzās un tik vainīgā un zaglīgā izskatā iemuka savā gu­ļamistabā, ka es paliku, blenzdams viņai nopakaļ ar pavērtu muti.

Izskatījās, ka pat Lesliju un Spiro bija ķērusi šī sērga, jo viņi pastāvīgi noslēpumaini satikās dārzā. No sarunas druskām, ko pamanījos sadzirdēt, es tomēr netiku gudrs, ko tie plāno.

-    Pakaļsēdeklis, - Spiro drūmi paziņoja. - Dievvārds, māster Leslijs, esmu to darījis agrāks.

-     Nu, ja esi pārliecināts, Spiro, - Leslijs šaubīdamies no­teica, - bet mēs nudien negribam lauztas kājas vai ko tamlī­dzīgu.

Tad Leslijs ieraudzīja mani neslēpti klausāmies un rupji no­prasīja, ko es, pie velna, iedomājoties, noklausīdamies cilvēku privātās sarunas? Kāpēc es neejot uz tuvāko klinti un nelecot no tās lejā? Juzdams, ka ģimene nav īpaši draudzīgā noskaņo­jumā, es kopā ar Rodžeru devos prom olīvu birzīs, un pārējo dienas daļu mēs nesekmīgi medījām zaļās ķirzakas.

Tajā naktī es tikko biju izdzēsis gaismu un iekārtojies gultā, kad sadzirdēju no olīvu birzīm plūstam aizsmakušu dziedā­šanu, kurai pa vidu jaucās smieklu šaltis. Auriem tuvojoties, es pazinu Larija un Leslija balsis kombinācijā ar Spiro balsi, tur­klāt likās, ka katra dzied citu dziesmu. Izklausījās, ka viņi kaut kur bijuši un pārāk labi nosvinējuši. No niknās čukstēšanas un rosības gaitenī es spriedu, ka Margo un māte nākušas pie tāda paša slēdziena.

Viņi iebruka villā, histēriski smiedamies par kādu Larija as­prātību, bet māte un Margo viņus dedzīgi kušināja.

-    Apklustiet, - māte šņāca, - jūs pamodināsiet Džeriju. Ko jūs esat dzēruši?

-    Vīnu, - Larijs ar cieņu atbildēja un nožagojās.

-    Vīnu, - teica arī Leslijs. - Un tad mēs dancojām, un Spiro dancoja, un es dancoju, un Larijs dancoja. Un Spiro dancoja, un tad Larijs dancoja, un tad es dancoju.

-    Manuprāt, labāk ejiet gulēt, - māte teica.

-    Un tad Spiro dancoja, - Leslijs turpināja, - un tad Larijs dancoja.

-    Labi, labi, mīļais, - māte labināja. - Ej gulēt, dieva dēļ. Nu­dien, Spiro, es domāju - tev nevajadzēja ļaut viņiem tik daudz dzert.

-     Spiro dancoja, - Leslijs atkārtoja, neļaudams novirzīties no temata.

-    Es viņu nolikšu gulēt, - Larijs pieteicās. - Esmu vienīgais, kas te ir skaidrā.

Varēja dzirdēt grīļīgu soļu troksni uz flīzēm, kad Larijs un Leslijs saķērušies streipuļoja pa gaiteni.

-     Es tagad dancoju ar tevi, - skanēja Leslija balss, kamēr Larijs vilka viņu guļamistabā un noguldīja.

-    Atvainošanu, misis Darels, - Spiro teica balsī, kas no vīna bija kļuvusi vēl rešņāka, - es nevarēju viņus apturēts.

-    Vai tu to dabūji? - Margo jautāja.

-    Jā, miss Margos. Neraizējās, - Spiro atbildēja. - Tas ir pie Kostas.

Beidzot Spiro aizgāja, un es dzirdēju māti un Margo apguļa- mies. Šis bija noslēpumains, ārkārtīgi mulsinošās dienas cienīgs noslēgums. Bet drīz es aizmirsu ģimenes uzvedību, jo, tumsā gudrodams, kādas būs manas dāvanas, nemanot aizmigu.

Nākamajā rītā es pamodos un kādu brīdi gulēju, pārdomā­dams, kas šodien ir tik īpašs. Tad es to atcerējos. Šodien ir mana dzimšanas diena. Es gulēju, izbaudīdams sajūtu par ve­selu dienu, kas pieder man, - cilvēki dos man dāvanas un ģimene būs spiesta izpildīt visas manas pamatotās prasības. Es tikko biju grasījies celties augšā un iet apskatīt savas dāvanas, kad priekšnamā ielauzās dīvains troksnis.

-    Turi viņa galvu. Turi viņa galvu, - skanēja Leslija balss.

-    Uzmanies, tu sabojāsi rotājumus, - Margo vaimanāja.

-    Pie joda tos sasodītos rotājumus, - Leslijs sauca, - turi viņa galvu!

-    Nu, nu, mīļie, - iejaucās māte, - nestrīdieties.

-    Augstais dievs, - Larijs ar riebumu komentēja, - mēsli pa visu grīdu.

Visai šai noslēpumainajai sarunai pa vidu skanēja dīvains, grabošs troksnis, it kā uz priekšnama flīžu grīdas kāds bārstītu pingponga bumbiņas. Es brīnījos, ko, pie joda, ģimene tagad uz­sākusi? Parasti šajā laikā viņi visi vēl pusnemaņā gulēja gultās, nespodrām acīm taustīdamies pēc savas rīta tējas tases. Es pie­cēlos gultā sēdus, sagatavojies iziet priekšnamā un pievienoties jautrībai, lai kāds būtu tās iemesls, kad manas guļamistabas durvis atsprāga vaļā un istabā ielēkšoja krāsainām kreppapīra vītnēm un Ziemassvētku rotājumiem appušķots ēzelis, kuram starp garajām ausīm bija prasmīgi iestiprinātas trīs milzīgas spalvas. Ēzelim pie astes bija stingri pieķēries Leslijs un kliedza:

-    Bandubērns tāds!

-    Kā tu runā, mīļais! - māte sauca, uzbudināta lūkodamās iekšā pa durvīm.

-    Tu sabojāsi rotājumus! - Margo spiedza.

-    Jo drīzāk tas dzīvnieks būs ārā no šejienes, jo labāk! - La­rijs paziņoja. - Nu jau mēsli ir viscaur priekšnamā.

-    Tu viņu nobaidīji, - Margo pārmeta.

-      Es neko nedarīju, - Larijs sakaitināts atcirta. - Es viņu tikai mazliet pastūmu.

Ēzelītis nobremzēja pie manas gultas un vērās manī ar mil­zīgajām, brūnajām acīm. Tas izskatījās diezgan pārsteigts. Viņš mežonīgi noskurinājās, tā ka spalvas starp ausīm novēlās zemē, un tad ļoti izveicīgi ar pakaļkāju iespēra Leslijam pa lielu.

-     Jēzu! - Leslijs ieaurojās, lēkādams uz vienas kājas. - Viņš salauzis manu sasodīto kāju!

-    Leslij, mīļais, nav nepieciešams tik daudz lādēties, - māte atgādināja. - Džerijs visu dzird.

-    Jo ātrāk dabūsiet to ārā no guļamistabas, jo labāk, - Larijs atkārtoja, - citādi visa māja smirdēs kā mēslu čupa.

-    Tu esi pilnīgi sapostījis rotājumus, - Margo žēlojās, - un es ar tiem noņēmos stundām ilgi.

Taču es nepievērsu ģimenei uzmanību. Ēzelis bija pienācis pie manas gultas, brīdi mani ziņkārīgi vērojis, tad īsi ieklunk- stējās no rīkles dziļumiem un piegrūda manai izstieptajai rokai pelēku purnu, kas bija tik maigs, cik vien maigs kaut kas var būt - zīdtārpiņu kokoni, tikko dzimuši kucēni, jūras oļi vai ko- kuvardes samtainā āda. Leslijs bija novilcis bikses un pētīja no- brāzumus uz sava liela, nemitīgi lādēdamies.

-    Vai tev viņš patīk, mīļais? - māte jautāja.

Vai patīk? Es biju bez valodas.

Ēzelīte bija tumši brūnā, gandrīz plūmju krāsā, ar milzī­gām, kallām līdzīgām ausīm, baltām zeķītēm virs mazajiem, spožajiem nadziņiem, kas izskatījās glīti kā stepa dejotāja kur­pes. Pāri viņas mugurai stiepās plats, melns krusts, lepni aplie­cinot, ka viņas dzimta ienesusi Kristu Jeruzālemē (un joprojām ir viena no visvairāk apceltajām mājdzīvnieku sugām pasaulē);

ap katru lielo, mirdzošo aci vidēja glīts, balts loks, kas liecināja par viņas izcelsmi no Gasturi ciemata.

-     Vai atceries Katerinas ēzeļmāti, kas tev tik ļoti patika? - Margo jautāja. - Šī ir viņas meita.

Tāds fakts, protams, padarīja ēzeliti vēl nozīmīgāku. Viņa stāvēja tur kā bēgle no cirka un sapņaini gremoja gabalu bro­kāta pušķa, kamēr es iztrausos no gultas un zibenīgi apģērbos. Elpu aizturējis, vaicāju mātei, kur es savu ēzeli turēšu. Pilnīgi skaidrs, ka villā tas nebūs iespējams, ja ņem vērā Larija tikko izteikto piezīmi, ka māte pie labas gribas varētu priekšnamā sekmīgi audzēt kartupeļus.

-    Šim nolūkam, Kosta uzbūvēja to māju, - māte atbildēja.

Es biju pārlaimīgs. Cik man cēla, laipna, labvēlīga ģimene!

Cik viltīgi glabājuši noslēpumu! Cik grūti viņi strādājuši, lai ie­dabūtu ēzeli tā krāšņajā ietērpā! Lēni un uzmanīgi kā trauslu porcelāna gabalu es izvadīju savu rumaku dārzā un tālāk uz olīvu birzīti, atvēru mazās bambusa būdas durvis un ievedu viņu iekšā. Nolēmu, ka jāpārbauda staļļa izmēri, jo Kosta bija plaši pazīstams kā slikts strādnieks. Mazā mājiņa bija burvīga. Tieši laikā ēzelītei. Es no jauna izvedu viņu ārā un garā virvē piesēju pie olīvkoka, tad pusstundu nostāvēju sapņainā transā, apbrīnodams savu ieguvumu no visiem redzes leņķiem, kamēr viņa mierīgi ganījās. Beidzot es izdzirdu, ka māte sauc mani brokastīs, un apmierināts nopūtos. Es nospriedu, ka bez mazā­kajām šaubām un aizspriedumiem šis ēzelis ir brīnišķīgākais visā Korfu salā. Bez kāda īpaša iemesla es nolēmu viņu nosaukt par Salliju. Aši noskūpstījis savu dāvanu uz zīdainā purna, aizsteidzos brokastīs.

Pēc brokastīm Larijs, man par lielu pārsteigumu, augstsir­dīgi ierosināja - ja vien es vēloties, viņš varētu iemācīt man jāt. Teicu, ka nezināju, ka viņš prot jāt.

-    Protams, - Larijs bezrūpīgi attrauca. - Kad mēs dzīvojām Indijā, es vienmēr jādelēju ar ponijiem, un tamlīdzīgi. Es mēdzu par viņiem rūpēties, barot tos, un tā tālāk. Protams, ir jāzina, ko dari.

Tā nu, apbruņojušies ar segu un garu virves gabalu, mēs no­nācām olīvu birzī, uzklājām segu Sallijai uz muguras un no­stiprinājām. Viņa vēroja šos sagatavošanās darbus ar interesi, taču bez sajūsmas. Ar diezgan lielām grūtībām Larijam palai­mējās uzdabūt mani Sallijai mugurā, jo viņa neatlaidīgi soļoja pa apli. Tad viņš nomainīja piesienamo virvi pret auklas apau­šiem un grožiem.

-     Tā, - Larijs izrīkoja, - un tagad vienkārši stūrē viņu kā laivu. Kad gribi, lai viņa iet ātrāk, iesper ar papēžiem pa ribām.

Ja tik vien jāzina par jāšanu, es jutu, ka tas būs pavisam viegli. Parāvu grožus un iecirtu ar papēžiem Sallijai pa ribām. Nelaimīgā kārtā manam kritienam ceļā gadījās liels un ārkār­tīgi zaļoksnējs dzelkšņu krūms. Sallija ar pārsteigumu sejā vē­roja, kā es atbrīvojos no tā.

-    Varbūt tev vajadzīga stiba, - Larijs ierosināja, - lai tu va­rētu turēties ar kājām un nekristu nost.

Viņš nogrieza īsu maiksti, un es vēlreiz uzsēdos Sallijai mu­gurā. Šoreiz stingri apkrampēju kājas ap ēzelītes mucveidīgo vēderu un iecirtu viņai ar stibu. Sallija pāris reizes sašutusi saslējās, taču es turējos cieši kā ērce, un pusstundas laikā, sev par lielu prieku, piedabūju viņu soļot šurpu turpu starp olīv­kokiem, viegli paklausot grožu rāvieniem. Larijs smēķēdams gulēja zem olīvkoka un vēroja manus panākumus. Nu jau li­kās, ka esmu jāšanas māku apguvis, tāpēc viņš piecēlās kājās un izvilka no kabatas nazi.

-    Tā, - Larijs teica, kad es biju notrausies no Sallijas mugu­ras, - tagad es tev parādīšu, kā par viņu rūpēties. Pirmkārt, tev katru rītu viņa jāizsukā. Mēs nopirksim pilsētā labu skrāpi. Un vēl tev jārūpējas, lai viņas nagi vienmēr būtu tīri. Tev tas jādara katru dienu.

Es apjucis jautāju, kā tīra ēzeļa nagus.

-    Es tev parādīšu, - Larijs nevērīgi teica.

Viņš piegāja pie Sallijas, noliecās un pacēla viņas pakaļkāju.

-     Šeit, - viņš teica, ar naža asmeni noradīdams uz Sallijas nagu apakšu, - pieķeras šausmīgi daudz netīrumu. Tas var no­vest pie visdažādākajām kaitēm, pie kāju puves, un tamlīdzīgi. Ļoti svarīgi turēt tās tīras.

To teikdams, viņš iebakstīja ar nazi zem Sallijas naga. Viņš nebija ņēmis vērā, ka ēzeļi Korfu ir neapkalti un ka maza ēze- līša nagi joprojām ir samērā mīksti un ļoti jutīgi. Tāpēc Sallija, dabiski, reaģēja tā, it kā Larijs būtu viņai iedūris ar sarkani no­kaitētu iesmu. Viņa izrāva kāju Larijam no rokas un brīdī, ka­mēr viņš izslējās un izbrīnā pagriezās, izdarīja daiļu pirueti un ar abām pakaļkājām iespēra viņam precīzi pa vēderu. Saķēris vēderu, Larijs gluži bāls smagi nosēdās zemē, saliecās uz pusēm un izdvesa dīvainas, gārdzošas skaņas. Es sajutu izbailes nevis Larija, bet Sallijas dēļ, jo biju pārliecināts, ka atguvies mans brā­lis būs gatavs visbriesmīgākajai atriebībai. Steidzīgi atsēju Salliju, uzsitu viņai pa krustiem ar stibu un noskatījos, kā tā aiz- lēkšo prom olīvu birzī. Tad ieskrēju mājā un informēju māti, ka Larijs cietis negadījumā. Visa ģimene, ieskaitot tikko iera­dušos Spiro, skriešus metās uz olīvu birzi, kur Larijs joprojām gulēja, sarāvies čokurā, skaļi šņukstēja un gārdza.

-    Larij, mīļais, - māte satraukti iesaucās, - ko tu esi darījis?

-    Uzbruka, - Larijs elsoja starp gārdzieniem, - bez iemesla… viņa ir traka… droši vien trakumsērga… apendiksa plīsums.

Leslijam balstot vienā pusē, Spiro otrā, Larijs lēni tika ievadīts mājā, kamēr māte un Margo līdzjūtīgi un bezjēdzīgi plivinājās apkārt. Kad visu ģimeni pārņem tik liela mēroga krīze, jāpatur skaidrs prāts. Aizelsies, tomēr juzdamies bez vainas, es aizskrēju pie virtuves durvīm, darīju zināmu kalponei, ka grasos visu dienu pavadīt ārpus mājas, un lūdzu iedot man šo to ēdamu. Viņa ielika papīra maisiņā pusklaipu maizes, dažus sīpolus, olī­vas un lielu gabalu aukstas gaļas un iedeva to man. Zināju, ka augļus varēšu dabūt no jebkura sava drauga zemnieka. Tad ar proviantu rokās traucos cauri olīvu birzīm, meklēdams Salliju.

Visbeidzot pusjūdzi tālāk es viņu atradu, ganoties sulīgā zālē. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem man izdevās uz­rausties Sallijai mugurā, un tad, apstrādādams viņas pēcpusi ar stibu, es skubināju ēzelīti mundros rikšos tik tālu prom no mā­jām, cik vien iespējams.

NO GRĀMATAS "DIEVU DĀRZS" [1]

Tā vasara bija padevusies īpaši krāšņa; šķita, ka saule izrāda salai kādu īpašu labvēlību, jo vēl nekad nebijām piedzīvojuši tādu augļu un ziedu pārbagātību, tik siltu un zivīm pārpilnu jūru, tik daudz putnu mazuļu un tik daudz kukaiņu, kas vai­rojās un zumēja itin visur. Arbūzi, kas likās pildīti ar trauslu, rožainu ledu, atgādināja apbrīnojamas botāniskas lielgabalu lodes - katrs no tiem tik liels un smags, ka spētu iznīcināt pil­sētu; kokos vīdēja milzīgi persiki - oranži vai rožaini kā mēness ražas novākšanas laikā, saldā sulā piebriedušiem samtainiem sāniem; zaļās un melnās vīģes sprāga pušu no sulas pārpilnības, un rožainajās plaisās drūzmējās zeltaini zaļās rožu vaboles, ap­reibušas no bagātīgā, nebeidzamā mielasta. Ķiršu koki čīkstēja zem augļu svara, un šķita, ka dārzos nogalināts milzu pūķis un lapas nošļakstītas ar koši spilgtām un tumši sarkanām kā vīns asins lāsēm. Kukurūzas vālītes bija cilvēka delma garumā, un, iekožoties kanārijdzelteno sēklu mozaīkā, mutē iesprāga baltā, pienainā sula; kokos rudens gaidās auga un brieda nefrltzaļas mandeles un valrieksti, un gludās olīvas virknējās starp lapām, spožas un spīdīgas kā putnu olas.

Gluži dabiski, ka šādas ņudzošas dzīvības izpausmes salā divkāršoja manas kolekcionēšanas tieksmes. Es regulāri ik ne­dēļu pavadīju pēcpusdienu pie Teodora, kā arī tagad, kad biju ticis pie ēzeļa, devos vēl pārdrošākās un pētnieciskākās ekspe­dīcijās nekā agrāk. Šis radījums, vārdā Sallija, man tika uzdāvi­nāts dzimšanas dienā un bija neaizstājams, kaut arī stūrgalvīgs palīgs garu ceļa gabalu pievārēšanā un plašā ekipējuma stiep­šanā. Stūrgalvību kompensēja cita lieliska īpašība - kā jau visi ēzeļi, Sallija bija bezgala pacietīga. Viņa mēdza laimīgi blenzt izplatījumā, kamēr es vēroju šādu vai tādu radījumu, vai arī vienkārši iegrima ēzeļu snaudā - laimīgajā, transam līdzīgajā stāvoklī, kāds ēzeļus pārņem, kad tie puspievērtām acīm šķie­tami grimst tādā kā nirvānā un neliekas nedz dzirdam kliedzie­nus un draudus, nedz jūtam uzšāvienus ar stibu. Suņi brīdi iz­turējās pacietīgi, bet tad sāka žāvāties, smagi pūst, kasīties un visādi citādi lika manīt, ka, viņuprāt, esam veltījuši jau pietie­kami daudz laika kādam zirneklim vai citam radījumam, un devās tālāk. Toties Sallija, kolīdz iegrima snaudā, radīja ie­spaidu, ka nepieciešamības gadījumā varētu gluži laimīga nostā­vēt uz vietas vairākas dienas.

Kādu dienu mans draugs zemnieks - cītīgs novērotājs, no kura es biju guvis daudzus radījumus, pavēstīja man, ka akme­ņainajā ielejā kādas piecas jūdzes uz ziemeļiem no villas uztu­roties divi milzīgi putni. Viņš piebilda, ka tie tur ligzdojot. Šāds apraksts atbilda tikai ērgļiem vai maitu lijām, un es ārkārtīgi vēlējos iegūt jebkura šā putna mazuli. Manā plēsīgo putnu ko­lekcijā tobrīd ietilpa trīs sugu pūces, zvirbuļu vanags, medību piekūns un lauku piekūns, tādējādi ērglis vai maitu lija to lie­liski papildinātu. Lieki teikt, ka savos nodomos es nedalījos ar ģimeni, jo jau tagad rēķins par manu dzīvnieku patērēto gaļu bija sasniedzis astronomiskus apmērus. Turklāt, es spēju iztē­loties Larija reakciju uz ziņu, ka mājās tiks iemitināta maitu lija. Ieviešot jaunus lutekļus, es allaž uzskatīju par prātīgāku nolikt ģimeni jau notikuša fakta priekšā, jo tad, kad dzīvnieks bija nonācis villā, es parasti varēju paļauties uz mātes un Margo atbalstu.

Es ļoti rūpīgi sagatavojos ekspedīcijai, sarūpēju labi daudz ēdamā sev un suņiem, pietiekami daudz limonādes, kā arī paras­tos kolekcionāra bundžu un kastīšu krājumus, tauriņu tīklu un lielu maisu, kurā ievietot savu ērgli vai maitu liju. Paņēmu arī Leslija tālskati, jo tas bija spēcīgāks par manējo. Paša Leslija, par laimi, nebija tuvumā, tāpēc nevarēju paprasīt atļauju, taču es biju pārliecināts, ka viņš mīļuprāt būtu man tālskati aizdevis. Vēl pēdējo reizi pārbaudījis ekipējumu un pārliecinājies, ka nekas nav aizmirsts, ņēmos izrotāt Salliju ar dažādajiem priekšmetiem. Viņa bija pat ēzeļu standartiem īpaši īgnā un nepakļāvīgā gara­stāvoklī un kaitināja mani, pastāvīgi mīdama man uz kājas un spēcīgi iebelzdama pa dibenu, kad biju noliecies, lai paceltu no­kritušo tauriņu tīklu. Vina drūmi ņēma ļaunā belzienu, ar kādu > > j > '

es viņu apveltīju par nelāgo uzvešanos, tādējādi ekspedīciju mēs uzsākām, pagalam sabozušies. Es dzedri uzstīvēju salmu cepuri viņas lilijveida ausīm, uzsvilpu suņiem un devos ceļā.

Kaut arī vēl bija agrs, saule jau karsēja un debesis bija skaid­ras, dzeldīgi zilas kā liesmu sprakšķi, kad uguni iesviež sāli, pa­malē karstuma dūmakas apmiglotas. Sākumā mēs soļojām pa ceļu, ko klāja bieza kārta baltu putekļu, kas bija lipīgi kā ziedputekšņi, paiedami garām daudziem maniem draugiem zemniekiem, kas ēzeļos jāja uz tirgu vai darbā uz saviem lauci­ņiem. Šis satikšanās neglābjami aizkavēja ekspedīciju, jo labais tonis prasīja, lai pakavējos ar ikvienu no viņiem. Korfu ikvie­nam pieklājas krietni ilgu laiku pavadīt tenkojot un, iespējams, pacienājoties ar gabalu maizes, kaltētām arbūzu sēklām vai vīn­ogu ķekaru kā mīlestības un pieķeršanās apliecinājumu. Tādē­jādi ap to brīdi, kad vajadzēja nogriezties no karstā, putekļainā ceļa un doties cauri ēnainām olīvu birzīm, es biju apkrāvies ar visdažādākajām ēdamlietām; lielākais no guvumiem bija ar­būzs - manas draudzenes Agati mammas dāvana, kuru biju iepriekšējo reizi apciemojis neiedomājami sen (pirms nedēļas) un, pēc viņas domām, visu šo laiku cietis badu.

Pēc nokaitušā ceļa olīvu birzīs, likās, valdīja ēnaina pus­tumsa un akas vēsums. Suņi, kā parasti, metās uz priekšu, lie­lajos, caurajos olīvkoku stumbros meklēja ko ēdamu un reizu­mis, mežonīgi riedami, ņēmās vajāt ašās bezdelīgas, putnu pārdrošības nokaitināti. Kad, kā jau allaž, nevienu noķert neiz­devās, suņi mēģināja izgāzt dusmas pār kādu nevainīgu aitu vai izklaidīgu vistu, par ko saņēma bargu rājienu. Sallija bija aizmirsusi rīta īgnumu un soļoja itin mundri, vienu ausi izslē- jusi uz priekšu, otru atpakaļ, lai varētu dzirdēt gan manu dzie­dāšanu, gan piezīmes par apkārt redzamo.

Drīz vien olīvu biržu ēna palika aiz muguras un mēs rāpā­mies augšup karstumā virmojošos kalnos, spraucāmies cauri miršu krūmiem, mazām akmeņozolu jaunaudzēm un pamatī­giem irbuleņu puduriem. Sallijas pakavi šķaidīja zaļumu segu, un siltajā gaisā uzvirmoja salvijas un mārsila bagātīgais aro­māts. Ap dienas vidu, kad suņi bija aizelsušies un mēs ar Salliju pamatīgi nosvīduši, atradāmies jau augstu starp zeltainajiem un rūsganajiem centrālās šķirtnes akmeņiem, un dziļi zem mums pletās jūra, zila kā linu ziedi. Ap pustrijiem, kad atlaidā- mies atpūsties maslvas akmeņu grēdas paēnā, jutos pamatīgi vīlies. Mēs bijām sekojuši mana drauga norādēm un, man par lielu sajūsmu, patiesi atraduši uz akmeņainās dzegas uztupi­nātu Grifina maitu lijas ligzdu, kurā turklāt atradās divi resni, gandrīz pilnīgi apspalvojušies jaunuļi - tieši tādā vecumā, kad tos varētu adoptēt. Grūtības radīja apstāklis, ka es nespēju tikt ligzdai klāt ne no augšas, ne apakšas. Pēc stundu ilgiem pūli­ņiem nolaupīt putnēnus es gaužām negribīgi biju spiests atmest domu par maitu liju pievienošanu savai plēsīgo putnu kolek­cijai. Mēs kāpām lejā no klints un apsēdāmies ēnā atpūsties un ieturēties. Kamēr es tiesāju sviestmaizes un cieti vārītas olas, Sal­lija iekoda dažas kaltētas kukurūzas vālītes un mazliet arbūza, bet suņi dzesēja slāpes ar arbūzu un vīnogām; viņi kārīgi rija sulīgos augļus un reizumis ņēmās aizrijušies klepot, kad arbūza sēkliņas ieskrēja rīklē. Pateicoties rijīgumam un pilnīgam galda kultūras trūkumam, suņi savu maltīti pabeidza ilgi pirms ma­nis un Sallijas un, ar nožēlu secinājuši, ka es negrasos viņiem piešķirt vēl kaut ko ēdamu, ņēmās lempīgi slāt lejup pa klinti, nododamies medībām uz savu roku.

Es gulēju uz vēdera un mielojos ar trauslo, vēso arbūza mīk­stumu, kas bija rožains kā korallis, un pētīju klints nogāzi. Kā­das piecdesmit pēdas lejāk atradās mazas zemnieku mājas dru­pas. Šur un tur tik tikko varēju saskatīt nolīdzinātus pusmēness formas laukumiņus, kas reiz bijuši fermas mazie lauciņi. Acīm­redzot fermeris galu galā secinājis, ka noplicinātā augsne mut­autiņa lieluma lauciņos vairs nespēj nodrošināt kukurūzas vai dārzeņu ražu, tāpēc pametis šo vietu. Māja bija sabrukusi, un laukus pārņēmušas nezāles un mirtes. Es vēroju kotedžas dru­pas un prātoju, kādi cilvēki te mituši, un tad ieraudzīju mārsilu biežņā pie vienas sienas kustamies kaut ko sarkanīgu.

Piesardzīgi pasniedzos pēc tālskata un tuvināju to acīm. Skaidri redzēju akmeņu grēdu sienas pakājē, taču kādu mirkli nespēju saskatīt to, kas bija piesaistījis manu uzmanību. Tad, sev par pārsteigumu, no mārsilu pudura iznira sīciņš, šmaugs dzīvnieciņš rudens lapu sarkanā krāsā. Tā bija zebiekste - sprie­žot pēc izturēšanās, gluži jauniņa un nepieredzējusi. Tā bija pirmā zebiekste, ko tiku Korfu redzējis, un redzētais mani ap­būra. Nedaudz apstulbusi, tā vērās apkārt, tad saslējās uz pakaļ­kājām un ņēmās enerģiski ošņāt gaisu. Nesaodusi neko ēdamu, zebiekste atkal nolaidās uz visām četrām, lai intensīvi un, cik varēju spriest, ar lielu baudu pakasītos. Tad viņa piepeši pār­trauca šo nodarbi, uzmanīgi pielavījās kustīgam, kanārijdzel- tenam tauriņam un centās to noķert. Taču lidonis izspruka no zebiekstes zobiem un aizlidoja, atstādams mazliet apmulsušo mednieci kampjam gaisu. Zebiekste vēlreiz saslējās uz pakaļ­kājām, lai palūkotos, kurp aizbēdzis medījums, un, zaudējusi līdzsvaru, gandrīz novēlās no akmens.

Es vēroju zebiekstes sīko augumiņu, aizgrābts no viņas košā kažoka un naivās nevainības. Vairāk par visu pasaulē es vēlējos viņu sagūstīt un pievienot savai mājas zvērnīcai, taču apzinā­jos, ka tas būs grūts uzdevums. Kamēr es prātoju, kā visērtāk sasniegt mērķi, mājas drupās norisinājās drāma. Es ieraudzīju zemajiem krūmiem pārslīdam Maltas krustam līdzīgu ēnu - tas bija zvirbuļu vanags, kas zemā lidojumā ātri traucās zebiek­stes virzienā; dzīvnieciņš joprojām tupēja uz akmens, ošņāja gaisu un acīmredzami nenojauta briesmas. Es tikko iedomā­jos, vai labāk būtu brīdinoši iekliegties vai sasist plaukstas, kad zebiekste pati pamanīja vanagu. Viņa neiedomājamā ātrumā pagriezās, graciozi uzlēca uz sabrukušā mūra un nozuda tik niecīgā spraugā starp diviem akmeņiem, ko es personīgi vērtēju par šauru pat glodenei, nemaz nerunājot par tik prāvu zīdītāju kā zebiekste. Tas atgādināja burvju triku: vienu mirkli zebiekste tupēja uz akmens, nākamajā jau nozuda mūrī kā lietus lāse. Zvirbuļu vanags ar vēdekļveidīgo asti samazināja ātrumu un brīdi vēl palidinājās, acīmredzami cerēdams, ka medījums no jauna parādīsies. Pēc pāris mirkļiem vanags zaudēja interesi un aizlidoja lejup pa nogāzi nepiesardzīgāka medījuma meklēju­mos. Brītiņu vēlāk zebiekste atkal izšāva sīko ģīmīti no sprau­gas. Pārliecinājusies, ka briesmas garām, viņa uzmanīgi izlīda no slēptuves. Zebiekste devās uz priekšu pa mūri un, it kā slēp­šanās būtu rosinājusi viņā kādu domu, ņēmās izpētīt katru spraugu un iedobi starp mūra akmeņiem. Es vēroju viņas dar­bošanos un lauzīju galvu, kā nolavīties lejā un uzmest zebiek­stei kreklu, iekams tā mani pamanījusi. Paturot prātā viņas zibenīgās nozušanas triku epizodē ar vanagu, likās, ka šis uzde­vums pilnīgi noteikti nebūs viegls.

Tajā mirklī zebiekste čūskas lokanumā ieslīdēja alā mūra pamatnē. No kādas spraugas nedaudz augstāk izlīda cits dzīv­nieks un, ārkārtīgi satraukts, aiztecēja pa mūra augšmalu un nozuda citā spraugā. Es sajutu neprātīgu satraukumu, jo pat ar šo īso acu uzmetienu pietika, lai pazītu radījumu, kuru biju centies izsekot un noķert jau mēnešiem ilgi, - dārza susuri, ie­spējams, visskaistāko Eiropas grauzēju. Tas bija apmēram uz pusi mazāks par pieaugušu žurku, ar kanēļkrāsas kažoku, spoži baltu pavēderi, garu, pūkainu asti ar melnbaltu pušķi galā un melnu masku zem ausīm un pāri acīm, kas smieklīgi atgādi­nāja slavenos senlaicīgos laupītāju sejsegus.

Es nu biju nonācis sprukās - tur, lejā, bija divi dzīvnieki, kurus es karsti vēlējos iemantot, abi dedzīgi medīja viens otru un bija ārkārtīgi piesardzīgi. Ja nebūšu uzbrukumu kārtīgi izplānojis, riskēju neiegūt nevienu. Nolēmu vispirms pievēr­sties zebiekstei, jo tā bija no abiem kustīgākā, turklāt uzskatīju, ka susuris no jaunās paslēptuves ārā nelīdīs, iekams netiks iz­traucēts. Apdomājies es nospriedu, ka tauriņu tikls būs piemē­rotāks instruments nekā krekls, tāpēc apbruņojos ar to un ār­kārtīgi piesardzīgi lavījos lejup, sastingdams uz vietas ik reizi, kad zebiekste izlīda no alas un pavērās apkārt. Visbeidzot ne­pieķerts biju nonācis pāris pēdu attālumā no mūra. Es ciešāk sažņaudzu rokā tauriņu tīkla kātu un gaidīju, kad zebiekste izlīdīs no izpētāmās alas dziļumiem. Kad zebiekste patiesi parā­dījās, viņa izspruka no alas tik pēkšņi, ka es nepaguvu sagatavo­ties. Dzīvnieciņš attupās uz pakaļkājām un bez mazākā satrau­kuma ziņkārīgi blenza uz mani. Es jau grasījos šaut lejā tauriņu tīklu, kad no krūmiem, astes vicinādami, izkārtām mēlēm iz­nira visi trīs suņi un izrādīja tik nevaldāmu prieku, mani redzot, it kā mēs būtu bijuši šķirti mēnešiem ilgi. Zebiekste nozuda. Kādu brīdi tā sēdēja, sastingusi šausmās par suņu armādas parādīšanos, un pēc mirkļa jau bija prom. Es raidīju pret su­ņiem skarbas lamas un aiztrencu tos uz tālāko klints virsotni, kur visi trīs, manas nepieklājīgās uzvedības aizvainoti un sāpi­nāti, apgūlās ēnā. Es savukārt mēģināju noķert susuri.

Kaļķu java starp akmeņiem bija gadu gaitā kļuvusi trausla un varenās ziemu lietavas bija to izskalojušas, tādējādi mājas drupas šobrīd sastāvēja no savstarpēji nesaistītu akmeņu mū­riem. Mūra savijušos tuneļu un alu labirints veidoja ideālu slēptuvi ikvienam mazam dzīvnieciņam. Šādā teritorijā pastā­vēja tikai viena medību iespēja - mūra nojaukšana, un es čakli ķēros pie šā uzdevuma. Kad biju izjaucis jau labu gabalu mūra, man nebija izdevies atklāt neko aizraujošāku par pāris aizkai­tinātiem skorpioniem, dažām mitrenēm un pusaugu gekonu, kas aizbēga, pametis asti. Mani mocīja karstums un slāpes, un apmēram pēc stundas es apsēdos vēl nenojauktā mūra ēnā, lai atvilktu elpu.

Es tieši tobrīd prātoju, cik laika aizņems atlikušās mūra daļas izjaukšana, kad no kādas spraugas apmēram trīs pēdu attālumā no manis parādījās susuris. Tas rāpās augšup kā nedaudz kor­pulents alpīnists, tad, sasniedzis mūra augšu, attupās uz resnā dibena un, pilnīgi ignorēdams manu klātbūtni, ņēmās ārkār­tīgi rūpīgi mazgāt seju. Es tikko spēju noticēt savai veiksmei. Lēni un ārkārtīgi piesardzīgi virzīju tauriņu tīklu tuvāk medī­jumam, noregulēju un strauji šāvu to lejā. Manevrs izdotos lieliski, ja mūra augšmala izrādītos līdzena; taču tā nebija. Es nespēju piespiest tīkla rāmi pietiekami cieši mūrim, neatstājot spraugu. Susuris atguvās no pēkšņās panikas, izspraucās no tīkla apakšas un, man par milzīgām dusmām un sarūgtinā­jumu, aizlēkšoja prom pa mūri un nozuda citā spraugā. Tomēr šis gājiens izrādījās susurim liktenīgs - jaunā slēptuve bija strupceļš un, pirms viņš aptvēra kļūdu, es jau biju nosedzis iz­eju ar tīklu.

Nākamais uzdevums bija dabūt guvumu ārā no spraugas un iebāzt somā tā, lai es netiktu sakosts. To paveikt nebija viegli, susuris procesa laikā pamanījās iecirst savus ārkārtīgi asos zo­bus man īkšķī, tā ka galu galā es, mans mutautiņš un pats susu­ris izrādījās vārda tiešā nozīmē noklāti ar sarecējušām asinīm. Taču visbeidzot man izdevās iedabūt guvumu somā. Apmieri­nāts ar panākumiem, uzsēdos mugurā Sallijai un triumfēdams atgriezos mājās ar jauniegūto dzīvnieku.

Mājās es aiznesu susuri uz savu istabu un ievietoju sprostā, kurā vēl pavisam nesen bija mitinājies melnās žurkas mazulis. Žurkulēns nelaimīgi bija ņēmis galu manas auspūces Ulisa na­gos, saskaņā ar kura pārliecību labvēlīgais liktenis jebkuru grauzēju bija radījis vienīgi viņa vēdera piepildīšanai. Tādēļ es rūpīgi pārliecinājos, ka mans dārgais susuris nespēj izkļūt no sprosta un tikties vaigā ar līdzīgu likteni. Kad nu susuris bija iesprostots, es varēju viņu aplūkot tuvāk. Atklāju, ka dzīvnie­ciņš ir mātīte ar aizdomīgi apaļu punci, kas vedināja uz domu par gaidāmu ģimenes pieaugumu. Mazliet pasvārstījies, no­saucu susurieni par Esmeraldu (es tobrīd lasīju "Parīzes Diev­mātes katedrāli" un biju ārkārtīgi iemīlējis šo varoni) un sagā­dāju viņai kartona kasti ar vates kumšķiem un sausu zāli ligzdas veidošanai.

Pirmās pāris dienas Esmeralda, kad tīrīju viņas būri, klupa manai rokai virsū kā buldogs, taču nedēļas laikā aprada un pie­ņēma mani, kaut arī joprojām izturējās rezervēti. Katru vakaru Uliss pamodās uz savas īpašās laktas virs loga un es atvēru slēģus, lai viņš varētu izlidot mēnessgaismas pielietajās olīvu birzīs pamedīt; no savām gaitām viņš atgriezās tikai ap diviem no rīta, lai notiesātu sev sagatavoto maltās gaļas porciju. Kad Uliss bija drošā attālumā, es uz pāris stundām izlaidu Esme­raldu no būra izkustēties. Susuriene izrādījās burvīgs radījums, kurai, par spīti tuklumam, piemita ievērojama grācija, kas ļāva viņai nodoties elpu aizraujošiem lēcieniem no kumodes gultā (tur viņa atsperīgi lēkāja kā uz tramplīna) un tālāk uz grāmatu skapi vai galdu, izmantojot pušķaino asti līdzsvaram. Esme­ralda bija izcili ziņkārīga un katru nakti ņēmās ārkārtīgi rūpīgi izpētīt istabu un tās iekārtu, ūsas raustīdama un melni maskoto ģīmi saviebusi. Es atklāju, ka viņai bezgala garšo lielie, brūnie sienāži, un viņa bieži mēdza attupties uz manām kailajām krū­tīm, kad gulēju gultā, un skraukšķināt šos gardumus. Rezultātā manu gultu pastāvīgi klāja durstīgs cietu spārnu, apkostu kāju un ragveida krūškurvju slānis, jo Esmeralda ēda daudz un viņas galda manieres nebija īpaši labas.

Un tad kādā aizraujošā vakarā, kad Uliss bija klusi aizslīdējis olīvu birzīs un uzsācis sev raksturīgo ūjināšanu, es atvēru susu- rienes sprosta durtiņas, taču Esmeralda nevis nāca laukā, bet slēpās kartona kastē un nikni čarkstināja. Kad centos izpētīt viņas guļamistabu, viņa ieķērās man pirkstā kā tīģeris un man ti­kai ar lielām grūtībām izdevās atbrīvoties. Beidzot man izdevās dabūt viņu nost no ceļa, cieši satverot aiz skausta, un ielūkoties kastē. Tur es, bezgala iepriecināts, ieraudzīju astoņus mazuļus lazdu rieksta lielumā, rožainus kā ciklamenas pumpurus. Ieprie­cināts par Esmeraldas panākumiem, es viņu apbēru ar sienā­žiem, meloņu sēklām, vīnogām un citām viņas īpaši iecienīta­jām delikatesēm, un aizturētu elpu vēroju, kā mazuļi aug.

Pamazām mazie attīstījās. Viņiem atvērās acis un uzauga spalva. Drīz vien stiprākie un pārgalvīgākie rosīgi rāpās ārā no kartona bērnistabas, kad vien Esmeralda neskatījās, un ņēmās rāpot pa sprosta grīdu. Māti tas ārkārtīgi uztrauca - viņa saķēra bēgli mutē un, īgni, dobji ņurdēdama, nesa atpakaļ drošībā. Ar vienu vai diviem mazuļiem šāda taktika līdzēja, taču tad, kad visi astoņi sāka kļūt ziņkārīgi, Esmeralda nespēja mazos noga­nīt, tāpēc nācās ļaut tiem brīvu vaļu. Susurēni pasāka sekot vi­ņai ārpus sprosta, un es atklāju, ka susuri soļo virtenē tāpat kā cirsliši. Esmeralda gāja pa priekšu, aiz viņas, mātes astē ieķēries, sekoja pirmais mazulis, tā astei savukārt pieķēries nākamais, un tā tālāk. Bija burvīgi vērot, kā visi deviņi sīkie dzīvnieciņi mel­najās maskās kā dzīva kažokādas šalle soļo apkārt pa istabu, lēkā pa gultu vai gāzelīgi virzās augšup pa galda kāju. Tikko gultā vai uz grīdas tika izkaisīti sienāži, mazuļi, satraukti spieg­dami, sanāca apkārt mieloties un smieklīgi atgādināja laupītāju saietu.

Kad mazie bija pilnīgi pieauguši, man tos nācās aiznest uz olīvu birzīm un palaist brīvībā. Barības sagādāšana deviņiem rijīgiem susuriem izrādījās pārāk laikietilpīgs darbs. Es viņus atlaidu olīvu audzes malā, netālu no akmeņozolu biežņas, un jaunie susuri tur lieliski iekārtojās. Vakaros, kad saule slīdēja uz rietu un debesis iekrāsojās lapu zaļas, klātas ar saulrieta mā­koņu svītrām, es mēdzu aiziet, lai pavērotu, kā mazie, masko­tie susuri graciozi kā balerīnas šaudās starp ēnās grimstošajiem zariem un, čalodami un čivinādami, medī naktstauriņus, jāņ­tārpiņus un citus gardumus.

Sākās karš, un Džerijam gluži satriektam nācās pamest Korfu ar tās priekiem, brīvību, krāsām un daudzajiem draugiem - no zemniekiem līdz dzejniekiem. Viņš man stāstīja, ka esot sācis smēķēt, lai jel kādā veidā mazinātu nedrošības sajūtu, apgrozo­ties viņam uzspiestajā, tik neparastajā sabiedrībā. Tomēr viņa vienīgais dzīves mērķis -būt dzīvnieku tuvumā un tos pētīt-pa­lika negrozāms, tādēļ viņš uzņēmās darbu Londonas zooveikalā un Vipsneidas zoodārzā. Viņš daudz lasīja - šo paradumu viņā Korfu bija ieaudzinājis Larijs-gan senu, gan mūsdienīgu litera­tūru, un šā savas dzīves posma beigās viņš jau nelokāmi bija iezīmējis prātā savas turpmākās darbības virzienus dabas aizsar­dzībā. Viņš pat aizsāka jaunu "Sarkanās grāmatas" ekvivalentu- dabas aizsargātāju veidotu apdraudēto un uz iznīcības robežas esošo dzīvnieku sugu reģistru, kas pirmo reizi tika publicēts vairāk nekā divdesmit gadu pēc tam, kad Džerijs bija ķēries pie uzskaitīšanas.

NO GRĀMATAS "PLEKSTES FILEJAS"

Tuvojoties 1939. gada beigām, kad rādījās, ka karš ir neizbē­gams, mana ģimene izrāva saknes no Korfu un atgriezās Anglijā.

Uz kādu laiku mēs apmetāmies dzīvokli Londonā, kamēr māte devās vairākkārtējos sirojumos pa dažādiem Anglijas lauku ap­vidiem meklēt māju. Kamēr viņa ar to nodarbojās, es biju brīvs un varēju nodoties Londonas izpētei. Kaut arī man nekad nav patikušas lielas pilsētas, Londona tajā laikā šķita valdzinoša. Galu galā lielākā metropole, kurā līdz šim biju uzturējies, bija Korfu, kas nebija prāvāka par Anglijas tirgus miestiņu, tāpēc Londonas milzīgais, izplūdušais masīvs man likās simtiem saistošu un atklājamu noslēpumu pilns. Protams, tur bija Da­bas vēstures muzejs un nebeidzami zoodārza apciemojumi, kur es cieši sadraudzējos ar dažiem kalpotājiem. Tas viss tikai nostiprināja manu pārliecību, ka darbs zooloģiskajā dārzā ir vienīgā īstā nodarbošanās jebkuram cilvēkam, un vēl vairāk uzkurināja manu vēlēšanos reiz kļūt par zooloģiskā dārza īpaš­nieku.

Pavisam netālu no mūsu mājas atradās kāds veikals, kas vienmēr neatlaidīgi saistīja manu uzmanību. Šīs vietas nosau­kums bija "Akvārijs", un tās skatlogi piekrauti ar akvārijiem, kuros peldēja koši krāsainas zivis, bet - kas vēl krietni intere­santāk - tajos bija veselām rindām stiklotas kastes, pilnas ar zāles čūskām, koku čūskām, lielām, zaļām ķirzakām un krup­jiem ar izvalbītām acīm. Es mēdzu ilgodamies vērot šos brīniš­ķīgos radījumus un ļoti kāroju tos iegūt savā īpašumā. Taču es dzīvoklī jau turēju veselu baru putnu, divas žagatas un kalit- riksu, tāpēc jutu, ka vēl kāda jebkuras pasugas dzīvnieka parā­dīšanās liktu ģimenes dusmām nogrūt pār manu galvu, tādēļ es tikai ar ilgošanos noraudzījos šajos skaistajos rāpuļos.

Tad kādu rītu, kad nejauši gāju garām veikalam, manu uz­manību saistīja pret akvāriju atslieta zīmīte. Tajā bija teikts: "Vajadzīgs jauns, uzticams asistents." Es atgriezos mājās un labu laiku to pārdomāju.

-    Tajā zooveikalā ielas galā ir parādījusies darba vieta, - es ieminējos mātei.

-    Tiešām, dārgais? - māte teica, nemaz neklausīdamās.

-    Jā. Tur esot vajadzīgs jauns, uzticams asistents. Es… es do­māju pieteikties, - bezrūpīgi teicu.

-    Kāda laba doma, - Larijs piezīmēja. - Varbūt tu tur varēsi turēt visus savus zvērus.

-    Es gan nedomāju, dārgais, ka viņam to atļaus, - māte šau­bījās.

-    Kā tev liekas, cik par tādu darbu varētu maksāt? - es prā­toju.

-    Jādomā, ne pārāk daudz, - Larijs atteica. - Šaubos, vai tu atbildīsi tam, ko viņi uzskata par uzticamu.

-    Vienalga, kaut ko taču man maksās, vai ne? - es neatlaidos.

-    Vai tu jau esi tajos gados, lai tevi varētu pieņemt darbā? - Larijs apjautājās.

-    Man jau ir gandrīz sešpadsmit, - es atteicu.

-    Nu ko, tad ej un pamēģini, - Larijs ierosināja.

Tā nu nākamajā rītā es aizgāju uz zooveikalu, atvēru durvis un iegāju iekšā. Tieviņš, tumsnējs, maza auguma cilvēks ar lie­lām brillēm raga ietvaros pārdejoja pāri telpai pie manis.

-    Labrīt! Labrīt! Labrīt, ser! - viņš teica. - Kā varu pakalpot?

-    Jums, ēēē… jums vajadzīgs asistents, - es iesāku.

-    Asistents, - veikala īpašnieks atkārtoja. - Vai tu gribi teikt, ka meklē darbu?

-    Ēēē… jā, - es atbildēju.

-    Vai tev ir kāda pieredze? - viņš šaubīdamies jautāja.

-    O, jā, man ir papilnam pieredzes, - es apgalvoju. - Es vien­mēr esmu turējis rāpuļus, zivis un tamlīdzīgas radības. Man šobrīd ar tiem ir pilna māja.

Mazais vīriņš skatījās uz mani.

-    Cik tev gadu? - viņš jautāja.

-    Sešpadsmit… gandrīz septiņpadsmit, - es sameloju.

-     Labi, - viņš teica. - Zini, es nevaru solīt ļoti lielu algu. Lī­dzekļi personāla uzturēšanai šajā veikalā ir kaut kas neparasts. Bet mēs varētu sākt ar mārciņu un desmit šiliņiem.

-    Tas derēs, - es teicu. - Kad man jāsāk?

-    Labāk būtu pirmdien, - viņš atbildēja. - Pirmdien, jo tad

mums būtu skaidrība ar norēķiniem. Citādi mums te būs īsts

>

juceklis, vai ne? Tā, mans vārds ir Romillijs.

Es pateicu viņam savu vārdu, mēs diezgan oficiāli sarokojā­mies un tad stāvējām, skatīdamies viens uz otru. Bija skaidri redzams, ka Romillija kungs līdz šim nevienu nav nodarbinājis un īsti nezina, kā tas darāms. Nolēmu, ka varbūt varētu viņam palīdzēt.

-     Varbūt jūs tagad varētu parādīt man veikalu, - es ierosi­nāju, - un īsumā pastāstīt, ko man vajadzēs darīt.

-     Ak, tā ir teicama doma, - Romillijs atsaucās. - Teicama doma.

Viņš metās dejot apkārt pa veikalu, plivinādams rokas kā tauriņa spārnus, un ierādīja man, kā tīrīt akvārijus, kā iebirdi- nāt miltu tārpus varžu un krupju sprostos, kur stāv suka un slota grīdas slaucīšanai. Zem veikala telpām atradās plašs pa­grabs, kur glabājās visdažādākā zivju barība, tīkli un tamlīdzī­gas lietas; tur atradās arī krāns, no kura ūdens pastāvīgi pilēja lielā bļodā, kurā atradās kaut kas tāds, kas pirmajā mirklī atgā­dināja jēlu aitas sirdi. Aplūkojot tuvāk, tas izrādījās cieši savelts pavedienveidīgu tārpu bumbulis. Sie koši sarkanie tārpiņi ir visu zivju, arī dažu rāpuļu un abinieku iecienīta barība. Es at­klāju, ka bez pievilcīgajiem, skatlogos izliktajiem dzīvniekiem veikalā ir vēl milzīgs daudzums citu radījumu - sprosti ar ķir­zakām, krupjiem, bruņurupučiem, sīrupaini spīdīgām čūskām, akvāriji ar slapjām, gaisu kampjošām vardēm un tritoniem, kuru kruzuļainās astes atgādināja garos jūras vimpelīšus. Pēc tik ilgiem mēnešiem, ko biju pavadījis sausajā, putekļainajā un izkaltušajā Londonā, šis veikals man šķita īsts Ēdenes dārzs.

-     Tā, - Romillija kungs atsāka, kad bija man visu izrādījis, - tu sāksi pirmdien, ja? Tieši deviņos. Nenokavē, labi?

Es nepateicu Romillija kungam, ka vienīgi nāve spētu mani aizkavēt ierasties šeit pirmdien tieši deviņos.

Tā nu pirmdien, bez desmit minūtēm deviņos, es jau pastai­gājos pa ietvi veikala priekšā, un drīz vien parādījās Romillija kungs, ģērbies garā, melnā mēteli un melnā platmalē, melodiski šķindinādams atslēgu saišķi.

-    Labrīt, labrīt! - viņš trallināja. - Priecājos, ka esi laikā. Labs sākums.

Mēs iegājām veikalā, un es ķēros pie sava pirmā dienas dar­ba - gandrīz pilnīgi tīrās grīdas izslaucīšanas, pēc tam apstai­gāju akvārijus, barojot zivis ar maziem posmoto tārpu mudžek- līšiem.

Ļoti drīz es atklāju, ka Romillija kungs, kaut gan bija jauks cil­vēks, tomēr ļoti maz zināja par aprūpējamajiem radījumiem - lai man nenāktos teikt, ka nezināja neko. Lielākā daļa sprostu, tā­pat ari zivju akvāriju, no to iemītnieku viedokļa bija ļoti neveik­smīgi iekārtoti. Romillija kungs darbojās arī saskaņā ar teoriju: ja esi iesācis barot dzīvnieku ar viena veida barību, tad turpini to darīt bez pārmaiņām. Es nolēmu, ka man jāpārņem savās rokās gan sprostu iekārtošana, gan aprūpējamo radījumu dzīves ap­stākļu uzlabošana, taču zināju, ka man jābūt piesardzīgam, jo Romillija kungs bija augstākajā mērā konservatīvs.

-    Vai jums nešķiet, Romillija kungs, ka ķirzakām, krupjiem un pārējiem varētu patikt iebaudīt kaut ko citu, nevis tikai miltu tārpus? - es kādu dienu iejautājos.

-    Kaut ko citu? - Romillija kunga acis aiz brillēm izbrīnā ie­pletās. - Kādu gan vēl citu barību varētu tiem dot?

-     Nu, - es teicu, - kā būtu ar mitrenēm? Es savus rāpuļus vienmēr baroju ar mitrenēm.

-    Vai tu esi pārliecināts? - mans darba devējs šaubījās.

-    Pilnīgi pārliecināts, - es apstiprināju.

-    Tās taču nenodarīs viņiem nekādu ļaunumu, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.

-     Nē, - es apgalvoju, - viņiem ļoti garšo mitrenes. Tās pa­dara diētu daudzveidīgāku.

-     Bet kur mēs tās ņemsim? - Romillija kungs bezcerīgi jau­tāja.

-     Domāju, parkos to ir pa pilnam, - es teicu. - Paskatīšos, vai varu kādas salasīt, labi?

-     Ļoti labi, - Romillija kungs negribīgi piekrita, - ja vien tu esi pilnīgi pārliecināts, ka tas nenodarīs dzīvniekiem kādu ļau­numu.

Tā nu es pavadīju veselu pēcpusdienu parkā un pielasīju ļoti lielu kārbu ar mitrenēm; noglabāju tās pagrabā trūdošās lapās, un, kad nolēmu, ka miltu tārpi sākuši vardēm, krupjiem un ķir­zakām apnikt, pamēģināju tiem dot miltu vabolītes, bet, kad šķita, ka dzīvnieki arī tās atēdušies, liku tiem priekšā mitrenes. Sākumā Romillija kungs mēdza blenzt krātiņos ar tik bažīgu sejas izteiksmi, it kā paredzētu, ka atradīs visus rāpuļus un abi­niekus beigtus. Bet, kad viņš atklāja, ka tie no jaunās barības ne tikai atkopjas, bet arī sāk savos sprostos kurkstēt, viņa sajūsmai vairs nebija robežu.

Mans nākamais mazais sasniegums saistījās ar diviem ļoti lie­liem, labsirdīgiem Ziemeļāfrikas leopardkrupjiem. Romillija kunga priekšstats par Ziemeļāfriku bija - nebeidzams tuksnesis, kur saule kveldē dienu un nakti un kur temperatūra ne mirkli nenoslīd zem 190° [2] ēnā, ja tāda vispār kaut kur atrodama. Sa­skaņā ar šo pārliecību viņš abus nabaga krupjus bija ievietojis ne­lielā kastē ar stikla sienu un divām spožām elektriskām spuldzēm virs tās. Abi tupēja uz baltu smilšu kaudzes, kur nebija neviena akmens, zem kura paslēpties, un temperatūra nokritās vienīgi nakti, kad veikalā tika izslēgta gaisma. Rezultātā krupju acis bija aizmiglojušās un izskatījās, it kā viņi slimotu ar kataraktu, āda kļuvusi sausa un plēkšņaina, bet pēdas noberztas jēlas.

Es zināju, ka piedāvājums izdarīt kaut ko tik radikālu kā pār­vietot abus krupjus uz jaunu, mitrām sūnām izklātu sprostu Romillija kungam būtu licies neprātīgs, tāpēc sāku paslepšus un centos padarīt krupju dzīvi mazliet laimīgāku. Vispirms nočiepu mātes virtuvē drusku olīveļļas un brīdī, kad veikala īpašnieks aizgāja pusdienot, iemasēju ar to abu krupju ādu. Tas mazināja ādas plēkšņainumu. Tad es no aptiekāra dabūju ziedi, iepriekš viņam par lielu uzjautrinājumu pastāstījis, kādam nolūkam man tā vajadzīga, un ierīvēju krupju pēdas. Tas palī­dzēja, tomēr pilnīgi pušumus nesadziedēja. Sadabūju arī maz­liet Zeltacs balzama, kas parasti domāts suņiem, un ar apbrī­nojamiem panākumiem lietoju krupju acu ārstēšanai. Turklāt katru reizi, kad Romillija kungs aizgāja pusdienot, es tiem sarīkoju siltu dušu, par ko abi ļoti priecājās. Viņi tupēja, laip­nīgi kampdami gaisu un mirkšķinādami acis, un, ja es novirzīju strūklu sāņus, tie nadzīgi šļūkāja pāri krātiņam, lai tikai atkal nokļūtu zem ūdens. Kādu dienu es ieliku krātiņā gabaliņu sūnu, un abi krupji tūlīt pat paslēpās zem tā.

- O, paskatieties, Romillija kungs! - es iesaucos labi tēlotā iz­brīnā. - Es kļūdas pēc biju ielicis krupju krātiņā mazliet sūnu, un, liekas, viņiem tās patīk.

-     Sūnas? - Romillijs pārjautāja. - Sūnas? Bet viņi taču dzīvo tuksnesī!

-     Nu, manuprāt, dažviet ari tuksnesī ir mazliet augu, - es aizrādīju.

-     Es domāju, ka tur ir tikai smiltis, - Romillija kungs apgal­voja. - Tikai smiltis. Cik vien tālu acs var redzēt.

-     Nē, domāju, ēēē… tur ir gan daži mazi kaktusi, un tamlī­dzīgi, - es teicu. - Lai nu kā, viņiem tas patīk, vai ne?

-    Pilnīgi noteikti patīk, - Romillija kungs piekrita. - Vai tev liekas, ka mums vajadzētu atstāt sūnas tur iekšā?

-    Jā, - es teicu. - Varbūt pielikt drusku klāt?

-    Nedomāju, ka tas nodarīs viņiem kādu ļaunumu. Viņi taču nevar sākt sūnas ēst un aizrīties, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.

-    Nedomāju vis, ka viņi tā darīs, - es pārliecinoši apgalvoju.

Tā nu manu skaisto krupju sprostā turpmāk atradās sūnas,

kurās paslēpties, un, kas vēl svarīgāk, sūnu spilvens, uz kura tu­pēt, tā ka viņu pēdas drīz pilnīgi sadzija.

Pēc tam es pievērsu uzmanību zivīm, jo jutu, ka arī viņām, kaut gan tām ļoti garšoja tārpiņi, vajadzīgas zināmas pārmai­ņas ēdienkartē. >

-     Vai nebūtu iespējams, - es izmēģinādams ieminējos mis­teram Romillijam, - iebarot zivīm dažas dafnijas?

Dafnijas ir mazas ūdensblusiņas, kuras mums sūtīja no fermas, kas apgādāja veikalu ar visa veida produkciju pārdo­šanai - ūdenszālēm, ūdens gliemežiem un saldūdens zivīm. Un dafnijas mēs mēdzām pārdot zivtiņu turētājiem mazos podiņos kā zivju barību.

-     Dafnijas? - Romillija kungs apjuka. - Barot zivis ar dafni- jām? Bet viņas taču tās neēdīs, vai ne?

-     Jā, bet, ja zivis neēd dafnijas, kāpēc mēs tās pārdodam kā zivju barību? - es aizrādīju.

Šāda loģika Romillija kungu pamatīgi pārsteidza.

-    Vai zini, tev taisnība, - viņš atzina, - tev taisnība. Pagrabā mazliet ir palicis pāri. Rīt mums atvedīs jaunas. Pamēģini kādu drusku, un tad redzēsim.

Es iebēru tējkaroti dafniju katrā akvārijā, un zivis kā trakas metās tām virsū, tieši tāpat kā krupji un vardes tika uzklupuši mitrenēm.

Nākamais darbs, ko es gribēju paveikt, bija mēģināt izdeko­rēt sprostus un akvārijus, lai padarītu tos pievilcīgākus, taču pie tā vajadzēja ķerties vēl daudz piesardzīgāk. Šo uzdevumu Romillija kungs vienmēr uzņēmās pats un veica ar stūrgalvīgu neatlaidību. Nedomāju, ka viņam patiešām patika to darīt, bet, būdams uzņēmuma vadītājs, viņš juta, ka ar to nodarboties ir, tā sakot, viņa svēts pienākums.

-    Romillija kungs, - es kādu dienu ieminējos, - man šobrīd nav nekāda darba, un klientu arī nav. Varbūt jūs atļautu man iekārtot kādu akvāriju? Man ļoti gribētos iemācīties to darīt tikpat labi kā jūs.

-    Nu jā, - Romillijs nosarka, - nu jā. Es gan nedomāju, ka daru to spoži…

-    O, manuprāt, jūs to darāt brīnišķīgi, - es apgalvoju, - un es gribētu to iemācīties.

-    Labi, varbūt kādu mazo, - Romillija kungs piekrita. - Un es tev varētu dot dažus padomus. Tā, paskatīsimies… paskatī­simies. Jā, nu, lai būtu tur tas mazais molliju akvārijs. To vajag iztīrīt. Nu re, ja tu zivis pārvietotu uz kādu lieko akvāriju un šo te iztukšotu, un pamatīgi izberztu, tad mēs varētu sākt no paša sākuma, labi?

Tā nu es ar tīkliņa palīdzību pārvietoju mazās, melnās mol- lijas, kas atgādināja tumšas, mirdzošas olīvas, uz brīvu akvāriju. Tad es akvāriju iztukšoju, iztīrīju un pasaucu Romillija kungu.

-    Tā, - mans darba devējs sāka instruktāžu. - Ieber akvārija dibenā mazliet smilšu… ēēē… ieliec pāris akmeņu, tad varbūt kādu… ēēē… valisnēriju, varbūt te, šajā stūri, manuprāt tā - kā tu domā?

-    Varbūt es varētu pamēģināt pats? - es lūdzu. - Es, ēēē… es domāju, ka tā es labāk iemācītos - ja varētu visu darīt patstāvīgi. Un pēc tam, kad būšu beidzis, jūs to varētu apskatīt un norādīt, kur esmu kļūdījies.

-    Ļoti laba doma, - misters Romillijs piekrita. Viņš aizgāja noņemties ar kasi un lika mani mierā.

Tas bija pavisam mazs akvārijs, bet es ar to pamatīgi nopū­lējos. Es izveidoju no sudrabainām smiltīm platas kāpas. Uz­cēlu mazas klintis. Uzaudzēju veselus valisnēriju mežus, caur kuriem molliju bariņam peldēt. Tad es uzmanīgi piepildīju ak­vāriju ar ūdeni, ielaidu mollijas atpakaļ, kad ūdens bija parei­zajā temperatūrā, un pasaucu Romillija kungu novērtēt manu rokdarbu.

-    Dieviņtētiņ! - viņš izdvesa, skatīdamies uz akvāriju. - Die- viņtētiņ!

Romillijs uzmeta man ašu skatu, un tajā bija redzama gan­drīz tāda kā vilšanās, ka esmu tik labi ticis galā. Nojautu, ka esmu bīstamā situācijā.

-    Vai… vai jums tas patīk? - es ievaicājos.

-    Tas… tas ir kaut kas ievērojams! Ievērojams! Es nevaru ie­domāties, kā tu… kā tu to paveici.

-     Es to paveicu, tikai vērodams jūs, Romillija kungs, - es apgalvoju. - Ja jūs nebūtu man pamācījis, kā rīkoties, es nekad nevarētu kaut ko tādu izveidot.

-     Nu jā. Nu jā, - Romillija kungs pietvīcis nomurmināja. - Bet es redzu, ka tu esi dažus sīkus akcentus pievienojis arī pats.

-    Nu, tās tikai tādas idejas, ko es aizguvu, vērodams jūs, - es sacīju.

-      Hmmmm… Ļoti slavējami. Ļoti slavējami, - Romillija kungs atzina.

Nākamajā dienā viņš man jautāja, vai nevēlos izdekorēt vēl kādu akvāriju, un es sapratu, ka esmu cīņu uzvarējis, neaiz­skardams viņa jūtas.

Akvārijs, ko es tiešām izmisīgi vēlējos iekārtot, bija milzīgs un atradās skatlogā. Tas bija kādas četrarpus pēdas garš un di­vas pēdas sešas collas dziļš, un tajā atradās liela visdažādāko krāsaino zivju kolekcija. Bet es zināju, ka šajā posmā vēl ne­drīkstu pārkāpt pieklājības robežas. Tāpēc es vispirms izdeko­rēju vairākus mazus akvārijus, un, kad Romillija kungs bija ap­radis ar domu, ka tā ir mana nodarbošanās, uzsāku sarunu par lielo parādes akvāriju skatlogā.

-    Vai es drīkstu izmēģināt roku ar to, Romillija kungs? - es vaicāju.

-    Ko? Ar mūsu parādes akvāriju? - viņš jautāja.

-    Jā, - es teicu. - To… to tik un tā vajag… iztīrīt. Tāpēc es ie­domājos, ka varbūt varētu mēģināt to iekārtot.

-    Nu, nezinu gan, - Romillijs šaubīdamies novilka. - Nezinu gan. Tas mums ir pats svarīgākais dekors, tu taču zini, pats skatloga centrs. Tieši tas piesaista visus mūsu klientus.

Viņam bija pilnīga taisnība, taču klientus piesaistīja ņirbo­šie, daudzkrāsainie zivju bari. Tos nekādā gadījumā nepiesais­tīja Romillija kunga dekorēšanas centieni, kas lika akvārija ai­navai izskatīties pēc uzspridzināta tīreļa.

-     Nu, varbūt es drīkstu vienkārši pamēģināt, - es neatlai- dos. - Un, ja neizdosies, es pārstrādāšu. Es pat… es pat varētu to darīt savā brīvajā pēcpusdienā.

-    O, esmu pārliecināts, ka tas nebūs nepieciešams, - Romil­lijs kungs šokēts teica. - Tu noteikti negribi būt caurām dienām iesprostots veikalā, vai ne? Tāds jauns puisis kā tu… tev no­teikti gribas skraidīt apkārt… Nu labi, izmēģini roku, un tad redzēsim.

Darbā man pagāja lielākā daļa dienas, jo ik pa brīdim vaja­dzēja apkalpot dažādus klientus, kuri vēlējās nopirkt barības tār­piņus vai dafnijas, kokuvardi savam dārza dīķim vai kaut ko tamlīdzīgu. Es strādāju pie šī gigantiskā akvārija ar īstu Capabi- lity Brauna [3] atdevi. izveidoju apaļas smilšu sēres un lielas, torņ­veidīgas klintis no skaista granīta. Tad cauri ielejām starp gra­nīta kalniem sadēstīju valisnēriju un vēl citu, smalkām papar­dēm līdzīgu ūdensaugu mežus. Uz ūdens virsmas izkaisīju sīkus, baltus ziediņus, kas izskatījās kā miniatūras ūdensrozes. Ar smilšu un akmeņu palīdzību noslēpu sildītāju un termostatu, tāpat ari aerostatu, jo neviens no tiem neizskatījās pievilcīgs. Kad es galu galā biju pabeidzis, ielaidis akvārijā spoži sarkanās zobenastes, spīdīgās mollijas, sudrabainās cirvjzivis un lieliskos, žilbinošos zilos neonus un soli atkāpies, lai novērtētu savu rokudarbu, jutos pats sava ģēnija dziļi iespaidots. Romillija kungs, man par lielu prieku, bija ekstāzē par rezultātu.

-    Izsmalcināti! Izsmalcināti! - viņš iesaucās. - Vienkārši iz­smalcināti!

-    Ak, jūs taču zināt, ko cilvēki saka, Romillija kungs, - es aizbildinājos. - Labam skolniekam vajadzīgs labs skolotājs.

-    O, tu man glaimo, tu man glaimo, - viņš atvairījās, rotaļīgi draudēdams man ar pirkstu. - Šis ir tas gadījums, kad skolnieks pārspēj savu skolotāju.

- Ak, es tā nedomāju, - es liedzos. - Tomēr man šķiet, ka ta­gad esmu sasniedzis gandrīz tikpat labu līmeni kā jūs.

Pēc šī notikuma man atļāva iekārtot visus akvārijus un spros­tus veikalā.

NO GRĀMATAS "ZVĒRU SABIEDRĪBĀ"

Deviņpadsmitā gadsimta vidū ievērojamais vācu zoologs Karls Hagenbeks izveidoja pilnīgi neparasta veida zoodārzus. Līdz tam laikam dzīvniekus vienkārši iesprostoja neglītos, netī­ros būros aiz biezām restēm, tā ka cilvēkiem bija grūti saskatīt dzīvniekus un dzīvniekiem bija grūti izdzīvot šajos drausmī­gajos koncentrācijas nometnēm līdzīgajos apstākļos. Hagenbe- kam bija pilnīgi jauna ideja par to, kā parādīt dzīvniekus. Drū­mo, aizrestoto cietumu vietā viņš saviem dzīvniekiem piedāvāja gaišas un plašas mītnes, kurās bija lieli, mākslīgi veidoti klinšu krāvumi, pa kuriem kāpelēt, un kuras no publikas atdalīja tukši vai ar ūdeni pildīti grāvji. Zoodārzu visziņiem tā šķita ķe­cerība. Tie apgalvoja, ka šāda sistēma pirmām kārtām neesot droša, jo dzīvnieki noteikti aizbēgšot pāri grāvjiem, un, ja arī tā nenotikšot, tie visi nobeigšoties, jo ir skaidri zināms - ja tropu dzīvniekus netur baciļu pārpilnā, tveicīgā karstumā, tie nekavē­joties nomirst. Fakts, ka tropu dzīvnieki šajos turku pirts ap­stākļos pastāvīgi nīkuļoja un allaž nobeidzās, netika ņemts vērā. Tomēr, visziņiem par pārsteigumu, Hagenbeka dzīvnieki zēla un plauka. Dzīvodami brīvdabas mājokļos, tie ne tikai uzla­boja savu veselību, bet pat sekmīgi vairojās. Tikko Hagenbeks bija pierādījis, ka šādos apstākļos dzīvnieki ir ne vien laimīgāki un veselīgāki, bet arī no skatītāju redzespunkta izskatās labāk un izteiksmīgāk, visi zoodārzi pasaulē sāka pievērsties šai jau­najai metodei, kā turēt un izstādīt savas dzīvnieku kolekcijas.

Tajā laikā Vipsneida pauda visīstākos Londonas zoodārza centienus pārspēt pašu Hagenbeku. Šī milzīgā ferma bija uztu­pusies Dansteblas Daunsu nogāzē apmēram trīsdesmit jūdžu uz ziemeļiem no Londonas; Zooloģijas biedrība par to bija samaksājusi prāvu naudu. Šeit dzīvnieki bija izmitināti vidē, kas bija tik tuva dabiskajai, cik vien iespējams, tas ir, tādā vidē, ko antropomorfiski noskaņotie zoodārzu apmeklētāji uzska­tīja par dabisku. Lauvām bija sagādāti džungļi, vilkiem - meži, antilopēm un citiem nagaiņiem - lieli, pauguraini aploki. Ma­nuprāt, Vipsneidā tolaik bija nonākts vistuvāk safari. Jo tolaik angļu aristokrāti vēl nebija spiesti mantojuma nodokļa dēļ kļūt par dzīvnieku kolekcijas glabātājiem.

Kā atklājās, Vipsneida bija pavisam niecīgs ciematiņš, kurā atradās viens krogs un saujiņa kotedžu, kas izkaisītas starp lazdu audžu pārpilnām ielejām. Es devos pie parka biļešu kases un izskaidroju, kāpēc esmu ieradies, tad atstāju savas ceļasomas turpat un gāju uz administrācijas ēku. Pāvi vilka mirdzošās, vi­zošās astes pa zaļajiem mauriņiem, un priedēs, kas auga gar galveno ceļu, karājās gigantiskas ligzdas - gluži kā no sīkiem za­riņiem būvētas siena kaudzes, ap kurām čaloja un klaigāja mūku papagaiļi.

Iegāju administrācijas ēkā, un tur mani ieveda parka direk­tora kapteiņa Bila kabinetā. Viņš sēdēja, izmeties kreklos, virs kuriem dižojās ļoti glīti svītraini bikšturi. Lielais biroja galds bija apkrauts ar visdažādāko papīru kaudzēm, no kuriem lie­lākā tiesa izskatījās bezgala oficiāli un zinātniski; papīru krā­vums daļēji klāja arī telefonu. Kad kapteinis piecēlās kājās, es ievēroju, ka viņš ir pārmēru liels un apjomīgs vīrs un ar pliko galvvidu, brillēm tērauda ietvaros un gandrīz vai nepārprotamā vīpsnā savilkto muti izskatījās gluži kā Billijs Banters [4] zīmēju­mos. Viņš lācīgā gaitā apgāja apkārt galdam un blenza uz mani, smagi elpodams caur degunu.

-    Darels? - viņš jautājoši noducināja. - Darels?

Kapteiņa balss bija ļoti zema un skanēja kā klusināti pēr-

kondārdi - šādu runas manieri daži cilvēki apgūst pēc ilgiem Rietumāfrikā pavadītiem gadiem.

-    Jā, ser, - es atbildēju.

-     Priecājos tevi redzēt. Sēdies, - kapteinis teica. Viņš pa­spieda man roku un no jauna atkāpās aiz sava rakstāmgalda.

Kapteinis Bīls atzvēla savu masīvo rumpi krēslā, kas trauk­smaini iekrakšķējās. Pabāzis īkšķus zem bikšturiem, viņš ar pirkstiem nospēlēja uz tiem vakarjundu un blenza uz mani. Es kautrīgi apsēdos uz krēsla maliņas un izmisīgi vēlējos radīt par sevi labu iespaidu.

-    Domā, ka tev te patiks? - kapteinis Bīls noprasīja tik pēkšņi un skaļi, ka es salēcos.

-    Ēēē … jā, ser, noteikti, - es teicu.

-    Tu nekad tādu darbu neesi strādājis, vai ne? - viņš apjau­tājās.

-    Nē, ser, - es atbildēju, - bet vienmēr esmu turējis mājās daudz dzīvnieku.

-    Ha! - viņš viegli pavīpsnāja. - Jūrascūciņas, trusīšus, zelta zivtiņas un tā tālāk. Nu ko, te būs mazliet savādāka publika.

Ļoti kārojās pastāstīt, ka man piederējuši daudz eksotiskāki kustoņi par trusīšiem, jūras cūciņām un zelta zivtiņām, bet es jutu, ka šis nav piemērots brīdis.

Pirmās pāris dienas tika pilnībā ziedotas mācībām, kuru laikā es iegaumēju ikdienas barošanas, tīrīšanas un tamlīdzīgos pienākumus, taču tie bija pavisam vienkārši, un, savu darāmo apguvis, es varēju vairāk laika veltīt mūsu aprūpējamo dzīv­nieku vērošanai un centieniem iemācīties kaut ko par tiem. Gan Džesijs, gan Džo pamatīgi uzjautrinājās, ka es nēsāju ka­batā milzīgu piezīmju grāmatu un pie ikkatra niecīgākā ie­mesla vilku to ārā, kaut ko pierakstīdams.

- Sasodītais Šerloks Holmss, - Džesijs komentēja manu rī­cību, - vienmēr pieraksta visādas muļķības.

Džo mēģināja mani izjokot, gari un detalizēti stāstīdams par to, ko nupat esot novērojis dzīvniekus darām, bet viņš ļāva iztēlei pārāk lielu vaļu, tāpēc es vienmēr atklāju blēdību.

Gluži dabiski, ka es sāku lauvu pētīšanu. Tā kā man pirmo reizi dzīvē bija izdevība nonākt tik tuvu šiem radījumiem, es nolēmu izlasīt par lauvām visu iespējamo literatūru un pēc tam pārliecināties, kā šī informācija sakrīt ar maniem novēro­jumiem. Ar diezgan lielu izbrīnu atklāju, ka laikam gan ne­viens cits dzīvnieks, izņemot dažas mitoloģiskas būtnes, nav ticis apveltīts ar tik daudzām iedomātām īpašībām. Kopš brīža, kad zooloģiska entuziasma uzplūdā kāds nodēvējis šo radījumu par Zvēru karali, visi rakstnieki sacentušies, meklē­dami pierādījumus, ka lauva ir šā titula cienīgs. Kā es atklāju, tas īpaši attiecās uz agrīno laiku rakstniekiem, kas vienā balsī ņēmās slavināt Felix leo maigo raksturu, gudrību, drošsirdību un krietnumu; tādējādi cilvēki nonāca pie neizbēgama secinā­juma, ka angļiem, šai pieticīgajai un sevī noslēgtajai nācijai, pieklājas iecelt lauvu par savu nacionālo simbolu. Nebiju ne­maz nostrādājis līdzās Albertam un viņa sievām ilgu laiku, kad jau sapratu, ka lauvas nepavisam nav tādi, par kādiem senākie rakstnieki šos dzīvniekus iztēlojuši.

Plīnija [5] "Dabas vēstures" tulkojumā, kas publicēts ap 1674. ga­du, es izlasīju šādu glaimojošu Zvēru karaļa aprakstu:

No visiem savvaļas zvēriem vienīgi lauva izturas lēnprātīgi pret tiem, kas viņa priekšā ir pazemīgi, un neaiztiek nevienu radījumu, kamēr tas ir padevīgs, bet apžēlo to, kas zemojas pie viņa kājām. Kaut citkārt varens un nežēlīgs, lauva tomēr uzbruks vīrietim, nevis sievietei, un nekad par laupījumu neņems bērnu, ja vien nebūs pārlieku izsalcis.

Iepazinis Albertu tikai trīs dienas, es jau sapratu, ka šis ap­raksts viņam nepavisam neatbilst. Viņš neapšaubāmi bija tik varens un nežēlīgs, cik vien iespējams, taču nedomāju vis, ka viņa raksturam piemita kaut kripata žēlsirdības. Jebkurš, kas pacenstos zemoties pie viņa kājām, par saviem pūliņiem sa­ņemtu kodienu kaklā.

Vēl viens rakstnieks, kura darbus es rūpīgi izpētīju, bija Sem- juels Perčess [6] , un viņš ar dzīvu lauvu nekad nesatikuša cilvēka nešaubīgo pārliecību man darīja zināmu, ka lauvas vēsākā kli­matā ir lēnprātīgāki un karstā - niknāki. Kad to pirmo reizi iz­lasīju, es pamatoti cerēju, ka tādējādi man būs iespēja sadraudzē­ties ar Albertu, jo tūlīt pēc manas ierašanās Vipsneidā laiks kļuva auksts un pāri Daunsiem auroja ledains vējš, tā ka izpluinītie pliederu krūmi čīkstēja, vaidēja un drebinādamies spiedās cits pie cita. Saskaņā ar Perčesa apgalvojumu šādā laikā Albertam un viņa sievām pienāktos draiskoties kā draudzīgiem kaķēniem.

Otrās darba dienas rītā mana uzticība Perčesam tika rupji satriekta. Es gāju gar lauvu būri, saliecies pret vēju un nozilējis aiz aukstuma, lai atgrieztos Miera ostas siltumā un patvērumā. Alberts bija paslēpies biezajā zālē un nātrēs būra ielokā līdzās takai. Esmu pārliecināts, ka viņš bija redzējis mani iepriekš pa­ejam garām un nolēmis atceļā sagādāt man pārsteigumu. Lauva nogaidīja, kamēr pienāku tuvāk, un tad ar asinis stindzi­nošu niknuma rēcienu lēca pret režģiem. Tad viņš attupās un nikni blenza uz mani, viņa dzeltenajās acis vīdēja negants uz­jautrinājums par manu pēkšņo pārbīli. Alberts nolēma, ka tas ir labs joks, un vēlāk tajā pašā dienā to atkārtoja. Viņam vēlreiz bija prieks redzēt, kā es palēcos gaisā kā pārbijies briedis, bet šoreiz, sev par apmierinājumu, izdevās arī novērot, kā es iz­metu no rokām spaini, paklūpu pār to un smagi ieveļos īpaši krāšņā nātru pudurī. Vēlāk es atklāju, ka aukstais laiks ne tikai nav padarījis Albertu rāmu, bet gan iesvēlis viņā gluži baismu gražīgumu, - caurām dienām viņš slēpās aiz krūmiem un tad lēca virsū neko ļaunu nenojautušām vecām dāmām, kad tās gāja garām būrim. Domājams, ka šie vingrinājumi viņu sasil­dīja, kad sals knieba degunā.

Reizi nedēļā mums vajadzēja ievilināt Albertu un viņa sievas sprostā, lai varētu ieiet būrī un iztīrīt no tā kaulus un citus lauvu uzturēšanās pierādījumus. Vienā nožogojuma malā bija uzbū­vēts liels restots sprosts ar slīdošām durvīm, un tajā mums nācās rūpīgi ieslēgt visus trīs lauvas, pirms ķērāmies pie darba. Šī ievi­lināšana bija nogurdinošs darbs, kura vienmuļību kliedēja vie­nīgi tā smieklīgums. Lai iedabūtu sprostā Albertu un viņa sievas, kas, bez šaubām, nepavisam nevēlējās ar mums sadarboties, cil­vēkam nācās būt ļoti viltīgam, vienlaikus arī jāprot izskatīties ne­vainīgam un jāspēj ātri paskriet. Galvenais sekmīgas ievilināšanas priekšnoteikums bija pamatīgs Alberta izsalkums; tādos brīžos viņš klīda gar režģiem, viņa mazās acis zibēja un krēpes no nik­numa bija sapinkojušās. Mēs nostājāmies pie būra, nevainībā starodami, un salikām uz takas visdažādākās lāpstas, spaiņus, birstes un dakšas. Tad sadabūjām lielu asiņainu gaļas gabalu un nolikām tādā vietā, kur Alberts to varētu gan saredzēt, gan saost. Alberts šīs izdarības sveica ar negantiem, kunkstošiem rūcieniem no krēpju dziļuma. Tad mēs pacēlām slīdošās dur­vis vienā sprosta galā un nostājāmies, skaļi sarunādamies, it kā mums ne prātā nenāktu doma par lauvu gūstīšanu. Lai aizstā­vētu Alberta prāta spējas, man jāpaskaidro, ka viņu tas viss ne uz mirkli neapmuļķoja, taču tā bija tāda kā paraža vai rituāls, kas jāievēro, citādi visa procedūra vējā.

Kad Alberts bija labu laiku vērojis gaļas gabalu un apsvēris iespējas to iegūt, mēs nolikām gaļu sprostā. Atbalstījušies pret barjeru, nodevāmies pašsuģestijai. Bez mazākās noskaņas vai intereses mēs bārstījām tādas frāzes kā "Nu, kā izskatās, Albert? Esi izsalcis, vai ne? Nāc nu, nāc nu. Labs puisis. Nāc, ie­kod. Nāc nu. Nāc nu. Nāc nu…" Mēs to atkārtojām līdz bezga­lībai kā daudzbalsīgu dziesmu, un visam priekšnesumam īpašu smieklīgumu piedeva fakts, ka Alberts ne nieka no tā ne­saprata.

Izsmēluši uzmundrinošo piezīmju krājumu, mēs nonācām strupceļā - nikni blenzām uz Albertu, un viņš tikpat nikni blenza uz mums. Nena un Džila tobrīd staigāja šurpu turpu būra dziļumā, izrādīdamas acīmredzamu nepacietību, tomēr neko neuzsāka, jo tradīcija prasīja, lai viņu kungs un pavēl­nieks uzņemtos vadību. Nu Alberts izskatījās kā iekritis transā. Šajos gaidīšanas brīžos es īsināju laiku, cenzdamies rast atbildi uz bieži apspriesto jautājumu, vai cilvēka skatienam ir kāda vara pār dzīvnieku. Es koncentrējies stingi blenzu Alberta maza­jās, dzeltenajās acīs, un viņš nemirkšķinādams blenza uz mani. Vienīgais rezultāts, kāds jebkad tika sasniegts, bija tas, ka es jutos mazliet neomulīgi.

Parasti apmēram pēc desmit minūtēm, kad Alberts jopro­jām neizrādīja vēlēšanos doties iekšā sprostā, mēs bijām spiesti ķerties pie cita trika. Pametuši gaļu sprostā, mēs nesteidzīgi so­ļojām prom pa taku, līdz Alberts nolēma, ka mēs jau esam pārāk tālu, lai kļūtu bīstami. Tad viņš spēji metās iekšā sprostā, sagrāba gaļu un centās ar to aizbēgt, pirms mēs pagūstam at­skriet atpakaļ un aizcirst durvis. Visbiežāk gadījās, ka dzelzs durvis noklaudzēja apmēram divu collu attālumā no viņa mūkošās astes, un mēs palikām stāvam kā muļķi, tostarp Al­berts aizstiepa trofeju uz kādu klusu vietu, lai tur apmestos un ar baudu notiesātu. Ar to arī, protams, ievilināšana bija beigu­sies, un mums nācās gaidīt vēl divdesmit četras stundas, līdz Alberts atkal sajuta izsalkumu. Tādu pašu sprostā ievilināšanas procedūru nācās veikt arī ar visiem citiem nodalījuma zvē­riem, tomēr tie mums nekad nesagādāja tādas grūtības kā lau­vas. Albertam piemita kaitinātāja talants.

Ja nu tomēr izdevās lauvas kārtīgi ieslodzīt sprostā, mums nācās apiet apkārt būrim līdz mazām durtiņām. Kad bijām ie­kļuvuši nožogojumā, mums bija šīs durvis aiz sevis jāaizbultē. Šī sajūta man nekad īpašu baudu nesagādāja, jo tas nozīmēja, ka nu mēs esam ieslēgti būra divu akru platībā, ko ieskauj apmēram sešpadsmit pēdas augsts žogs, un nav nekādas iespējas izbēgt, ja lauvas kaut kādā brīnumainā veidā tiktu ārā no sprosta. Reiz mēs ar Džo iegājām būrī un, kā parasti, aizklī- dām katrs uz savu pusi cauri krūmiem, lai salasītu baltos, ap­grauztos kaulus, kas bija atlikuši no iepriekšējās nedēļas mie­lastiem. Drīz vien biezajos krūmos vairs nespējām viens otru saskatīt; es dzirdēju Džo svilpošanu, un ik pa brīdim kāds kauls noklakstēja, iekrizdams spainī. Es devos pa šauru taku starp lieliem kazeņu krūmiem, kas droši vien bija Alberta iemīļota uzturēšanās vieta, jo takas mīkstajā mālā es redzēju viņa lielo ķepu nospiedumus un šur tur ērkšķos - krēpju kumšķus.

Vēroju lauvas lielos pēdu nospiedumus un prātoju, cik Alberts ir ļaunprātīgs un versmains radījums, kad tas pēkšņi ierēcās. Sprosts atradās labu gabalu tālāk aiz kokiem no manis pa kreisi, tomēr varēju zvērēt, ka rēciens skan tieši man priekšā. Ne­cenzdamies noskaidrot, kur tieši Alberts atrodas, es pilnā sparā metos uz izeju. Abi ar Džo ieradāmies pie vārtiem vienlaicīgi.

-    Vai viņš izbēdzis? - es vaicāju, kad mēs jau bijām drošībā ārpus būra.

-    Nezinu, - Džo atteica, - necentos to noskaidrot.

Apgājām apkārt nožogojumam un ieraudzījām lauvas jo­projām tupam sprostā, bet Albertam acīs mirdzēja jautrības dzirksts, kas lika man aizdomāties.

Šis incidents bija mana pirmā saskarsme ar tā saukto lauvu vēderrunāšanu. Daudzi rakstnieki apgalvo, ka lauva spējot rēkt tā, ka skaņa šķiet nākam no diviem vai trim dažādiem virzie­niem vienlaikus. Tas nav tik neiespējami, kā izklausās, jo dau­dzām putnu un kukaiņu sugām piemīt pārsteidzošas vēderru­nātāju spējas. Dažos gadījumos iespējams novērot, ka dzīvnieki līdzās izdod skaņu, kas izklausās plūstam no vairāku pēdu vai pat jardu attāluma. Ja lauvam piemīt šādas spējas, tās, bez šau­bām, ir dzīvniekam ļoti noderīgas - viņš spēj naktī sēt paniku medījumu ganāmpulkā tā, ka tie šausmās skrien tieši virsū medniekam, nevis prom no tā. Spriežot pēc tā rīta pieredzes, šķita gluži skaidrs, ka Albertam tas izdevies - viņš atradās tik­pat tālu no Džo kā no manis, un tomēr mēs abi bijām pārlie­cināti, ka rēciens skan gluži tuvu.

Labu laiku pēc šā piedzīvojuma Alberta īpatnējais rēkšanas paņēmiens sagādāja man vēl vienu, tikpat satraucošu brīdi. Kādu nakti es vēlu atgriezos no svētkiem ciematā un nolēmu saīsināt ceļu, ejot cauri parkam. Ceļš veda garām lauvu būrim, un, ka­mēr es steidzīgi soļoju starp čabošajiem plūškokiem, Alberts pēkšņi ieņurdējās tā, ka es sastingu uz vietas. Bija grūti noteikt, no kurienes nāk skaņa, kaut arī es zināju virzienu, no kura tai neapšaubāmi būtu jāplūst. Skaņai piemita tāds kā zemi tricinošs efekts, tā izklausījās vibrējam uz augšu no manām pēdām. Spriežot pēc skaņas, Alberts varēja atrasties gan būrī, gan ārpus tā. Sajūta nebija patīkama, un tikai godbijīgā attieksme pret da- baszinībām atturēja mani mukt kā zaķim. Izrādīdams zināmu pārdrošību, es piegāju pie režģiem un blenzu iekšā tumsā, taču neko neredzēju, arī mēness man nepalīdzēja. Krūmi bija rāmi un tumši. Virzīdamies gar būra žogu, es zināju, ka mani izseko, gandrīz vai jutu sev pievērstas kāras acis, taču dzeltenbrūnie ķermeņi neradīja nekādu troksni, zem lielajām ķepām neiebrīk- šķējās pat ne sīkākais zariņš, kas liecinātu par zvēru atrašanās vietu. Kad es sāku kāpt kalnup, prom no būra, no turienes atskanēja nicinājuma un izsmiekla pilna sprauslāšana.

Daži cilvēki liedzas ticēt, ka lauva spēj šādi rēkt apzināti. Viņi apgalvo, ka lauva vienīgi pirms rēciena nolaiž galvu tuvu pie zemes, tāpēc rēciens skan neskaidri un nav iespējams no­teikt, no kuras puses tas nāk. Lai atklātu, vai tas tiesa, es visiem spēkiem centos būt tuvumā, kad Alberts ierēcās, tomēr lielus panākumus neguvu. Es bieži staigāju garām būrim un cerēju, ka viņš ierēksies, kamēr varu viņu saskatīt, taču Alberts vien­mēr stūrgalvīgi klusēja. Reizēm, saklausījis Albertu izdodam pirmās skaņas, es aplaimoju parka apmeklētājus, ļaujot vērot, kā kopējs trakā ātrumā metas prom pa taku starp kokiem, it kā izbēdzis zvērs jau mītu viņam uz papēžiem. Taču ik reizi, kad es elsodams nokļuvu pie režģa, Alberts izrādījās vai nu jau beidzis rēkt, vai arī pārdomājis un, divas vai trīs reizes iekrekšķējies, atkal apklusis. Tomēr brīnumainās skaņas, kuras Alberts iz­deva brīžos, kad es spēju sadzirdēt, nevis ieraudzīt, man par to vairāk nekā bagātīgi atlīdzināja.

Likās, ka Alberts dziesmas sākšanai vienmēr izraugās vēlu pēcpusdienu. Viņš iesāka pēkšņi, ar diviem vai trim "aroom" - balss iemēģināšanai, starp katru no tiem ieturēdams ilgu pauzi,

it kā noskaņodamies uz īsto toni. Tad viņš laida vaļā dziesmu

pilnā sparā: "aroom" kļuva arvien rešņāki un dobjāki, pauzes starp tiem saīsinājās, līdz rēcieni saplūda vienā varenā kreščen- do. Rēcieni skanēja cits pēc cita ātrāk un ātrāk, tad atkal palē­ninājās un, tikpat pēkšņi kā sākušies, arī apklusa. Grūti aprak­stīt biedējošās izjūtas brīdī, kad skaņa sasniedz savu zenītu. Bezkaislīgi vērtējot, šī dziesma vairāk par visu atgādina malkas zāģēšanu lielā, skanīgā mucā. Vispirms skan zāģa lēnā šņīkstē- šana, tad tā kļūst straujāka, metālam iegraužoties kokā, tad zāģa vilcieni atkal kļūst lēnāki, tādējādi norādot, ka baļķis gan­drīz pārzāģēts, pēc tam iestājas klusums. Tajā brīdī es vienmēr gaidīju, ka atskanēs būkšķis, bluķim atsitoties pret zemi.

Pēc vairāku nedēļu biedrošanās ar Albertu es secināju, ka viņš nekādā veidā nepakļaujas populārajam viedoklim par to, kādam jābūt lauvam. Viņš bija īgns un lielīgs, un viņam nepie­mita itin nekas no smalkuma. Viņa mazajās, zeltainajās acīs pastāvīgi gailēja apslāpēts niknums, it kā viņš, pat iemeslu ne­zinādams, censtos uzturēt savai sugai raksturīgo nežēlības reputāciju. Viņš vienmēr izskatījās mazliet apjucis, it kā nesa­prastu, vai ir nepieciešams tā izturēties vai nav. Kad vien Al­berts, būdams nelāgā omā, nestaigāja šurpu turpu, viņš nodevās savam "jokam" - pēkšņi lēca virsū bezrūpīgiem garāmgājējiem un guva sardonisku baudu, vērodams izraisīto paniku. Ēdien­reizēs viņš izturējās gaužām peļami, kā jau tiku aprakstījis, un vēlāk, pierijies gan savu, gan negodīgi izkrāpto gaļu, izlaidās garajā zālē un atraugājās. Lai cik ļoti es centos, tomēr nespēju Albertā saskatīt nevienu mīlamu īpašību.

Nodalījuma ziemeļu galā atradās liels, zaļš, samtains aploks, ko ieskāva ozolkoku trausli zaļais krinolīns. Tajā mitinājās ne­apšaubāmi visretākie mūsu gādībā nodotie dzīvnieki - pāris jaunu Dāvida briežu. Vienkārši uzmetot skatienu, tie nepavi­sam neizskatījās tik graciozi kā, piemēram, sarkanie brieži vai dambrieži, kas dzīvoja mazu gabaliņu tālāk. Viņus varētu pat nosaukt par briežu standartiem neatbilstoši neveikliem. Stāvot tie plecu daļā bija kādas četras pēdas augsti, viņiem bija gari, nopietni purni ar īpatnēji ieslīpām mandeļveida acīm. Zem katras acs bija dīvaina atvere - maza rožainas ādas kabatiņa, kas pēc vēlēšanās atvērās un aizvērās, neveda ne uz kurieni un šķietami neveica nekādas derīgas funkcijas. Šo briežu ķermenis bija drukns kā ēzelim, spalva - īpatnējā ozolzīļu brūnumā, uz vēdera balta, un sirdsveida pleķītis uz dibena. Vērojot Dāvida briežus pastaigājamies apkārt pa aploku un pieliekot nedaudz iztēles, var noteikt viņu izcelsmi. Acu forma un slīpums, jokai- nais ķermenis, garie, melnie nagi un briežu dzimtā neparastā garā, pušķainā ēzeļa aste - tas viss kopā vedināja domāt, ka šie brieži izkāpuši no nemākulīgi darinātas ķīniešu gravīras.

Viņu kustības bija neveiklas un bez iznesības, kāda rakstu­rīga briežu dzimtai. Reizēm, kad gāju garām aplokam, brieži satrūkās no manas negaidītās ierašanās un griezās apkārt, lai redzētu mani, kājas plati iepletuši un ausis saslējuši; tad pie­dzērušu ēzeļu gaitā tie panikā metās prom uz sava mitekļa otru galu. Izskatījās, ka briežu kājas ir ļoti stīvas un ķermeņa nedabiskā garuma dēļ dzīvnieks zvalstās no vienas puses uz otru. Salīdzinot šo gaitu ar citu briežu daiļajām kustībām, īpaši izceļas Dāvida briežu līdzība ar ēzeļiem. Vienīgā ķermeņa daļa, kurai piemīt jelkāds briežu dzimtai raksturīgs izskata un kustību daiļums, ir galva un kakls.

Stāsts par šā dīvainā brieža atklāšanu un turpmāko izdzīvo­šanu ir tikpat īpatnējs kā ikviens, kas atrodams dabaszinātņu hronikās. Deviņpadsmitā gadsimta vidū franču misionārs tēvs Dāvids darbojās Ķīnā un ceļoja pa šo valsti, un viņam, kā dau­dziem baznīcas pārstāvjiem tajā laikā, piemita dziļa interese par dabaszinātnēm. Tā vien šķiet, ka tēva Dāvida iegūto unikālo da­bas paraugu skaits bija krietni lielāks par viņa misijas laikā atgriezto dvēseļu skaitu. Patiesībā tieši viņš pirmais parādīja pa­saulei tagad tik slaveno milzu pandu. Uzturēdamies Pekinā, mi­sionārs sadzirdēja baumas, ka imperatora pils karaliskajos dārzos mitinoties briežu bars - tika teikts, ka tādi brieži nav sa­stopami nekur citur Ķīnā. Dabiski, ka tēvu Dāvidu tas ieintere­sēja, taču grūtības sagādāja piekļūšana dzīvniekiem, lai tos ap­skatītu. Brieži mitinājās ar mūra sienu apjoztā dārzā, ko rūpīgi apsargāja tatāri. Tajā laikā, protams, pret ārzemniekiem Ķīnā neizturējās ar cieņu, tāpēc tēvam Dāvidam vajadzēja rīkoties ļoti piesardzīgi. Fakts, ka šis vīrs bija gatavs uzņemties risku, kas ne­šaubīgi varētu draudēt viņam ar ieslodzījumu vai pat nāvi, tikai pierāda viņa dziļo mīlestību pret dabaszinātnēm. Tēvs Dāvids sāka ar to, ka piekukuļoja pie karalisko dārzu vārtiem tobrīd dežūrējošo tatāru kareivi, lai tas atļautu viņam uzkāpt uz mūra un aplūkot dārzu. No šīs izdevīgās pozīcijas tēvs Dāvids beidzot ieraudzīja briežu baru ganāmies starp kokiem. Tas droši vien viņam bija ļoti satraucošs brīdis - skatīties uz briežu baru, kas ganās kādu simt jardu attālumā, un aptvert, ka redz ne tikai jau­nas sugas pārstāvjus, bet arī ļoti neparastus dzīvniekus.

Viņš tūlīt pat uzrakstīja vēstuli uz Parīzi profesoram Milnam- Edvardsam no Dabas muzeja, aprakstīdams savu atklājumu:

Trīs jūdzes uz dienvidiem no Pekinas atrodas milzīgais Im­peratora parks-kādas trīsdesmit sešas jūdzes apkārtmērā. Tieši šeit kopš neatminamiem laikiem mituši brieži un antilopes.

Neviens eiropietis nespēj iekļūt parkā, bet šajā pavasarī man no mūra sētas palaimējās diezgan lielā attālumā saskatīt vairāk ne­kā simt dzīvnieku lielu ganāmpulku. Man tie atgādināja aļņus. Diemžēl tajā laikā tiem nebija ragu; manis redzētajam dzīv­niekam raksturīga gara aste, kas pārsteidza, jo likās tikpat gara kā ēzeļa aste; šāda īpašība nepiemīt nevienam man zināmajam briedim. Dzīvnieks arī ir mazāks par Ziemeļu alni. Esmu nesek­mīgi centies iegūt šā īpatņa ādu. Gluži neiespējami iegūt kaut vienu eksemplāru, un franču diplomātiskā misija nav spējīga sagādāt šo dīvaino dzīvnieku, lai gan tai bijušas neoficiālas sa­runas ar Ķīnas valdību. Par laimi, es pazīstu dažus tatāru ka­reivjus, kas grasās apsargāt šo parku, un esmu pārliecināts, ka ar kukuļošanu man izdosies iegūt pāris ādas, kuras es steidzīgi nogādāšu jums. Ķīnieši šo dzīvnieku sauca par Mi-Lou, kas no­zīmē "radījums ar četrām īpatnībām", jo šis dzīvnieks, kā vie­tējie saka, līdzinās briedim ar saviem ragiem, govij - ar nagiem, kamielim - ar kaklu un mūlim vai pat ēzelim - ar asti.

Tēvs Dāvids tad bija stingri apņēmies iegūt īpatņus, bet to nebija viegli izdarīt. Viņš zināja, ka par tādu darbību draud nāvessods, tomēr tatāru zaldāti reizēm notiesāja kādu slepus nomedītu briedi, tāpēc ar devīgu kukuļu palīdzību viņam lai­mējās sargus pierunāt, lai tie pietaupa turpmāko apēsto briežu ādas un galvaskausus. Tas drīz vien tika izdarīts, un tēvs Dā­vids nosūtīja ādas un kaulus uz Dabaszinātņu muzeju Parīzē, kur tika atzīts, ka šī tik tiešām ir zinātnei nepazīstama suga. Lai no­vērtētu tēva Dāvida milzīgo ieguldījumu austrumu dabaszinībās, šos dzīvniekus viņam par godu nosauca par Elaphurus da- vidianus.

Gluži dabiski, ka Eiropas zoodārzi un privātie kolekcionāri vē­lējās iegūt sev šos retos briežus, un patiesi - ja kādu briedi iespē­jams saukt par reti sastopamu, tad Dāvida briedis šo nosaukumu saukumu pelnījis, jo vienīgais zināmais ganāmpulks dzīvoja Imperatora pils dārzos, un joprojām pastāvēja pamatotas šaubas par brieža sākotnējo izcelšanos. Gandrīz varētu iedomāties, ka suga radusies imperatora vasaras pils pagalmos. Tomēr Ķīnas varas iestādes nepavisam nebija sajūsmā par savu nacionālo ba­gātību eksportēšanu, taču visbeidzot, pēc ilgām sarunām, vai­rāki briežu pāri tika nosūtīti uz dažādiem Eiropas zoodārziem un viens pāris nokļuva toreizējā Bedfordas hercoga neparastajā privātajā zvērnīcā Voburnā.

Drīz vien pēc tam Jandzi upe izgāja no krastiem, un plūdi vairākās vietās sagrāva mūri ap Imperatora pils dārziem. Lie­lākā daļa briežu izbēga apkārtējos laukos, kur tos, protams, nokāva izbadējušies zemnieki. Maza saujiņa briežu saglabājās dārzā, taču tā vien likās, ka Dāvida briežus vajā ļauns liktenis, jo tūlīt sekoja Bokseru dumpis [7] un šajā laikā tatāru kareivji iz­mantoja gadījumu, lai apēstu atlikušos briežus. Tātad nu suga savā izcelšanās vietā bija izmirusi, un visā pasaulē Dāvida briežu populācija sastāvēja tikai no Eiropā izkaisītajiem dzīvniekiem.

Bedfordas hercogs, viens no pirmajiem un visinteliģentāka­jiem dabas aizsardzības piekritējiem, nolēma, ka sugas glāb­šanas nolūkā viņam jāpievieno citi dzīvnieki savam niecīgajam ganāmpulkam Voburnā, tāpēc viņš uzsāka sarunas ar zoodār­ziem, kuros dzīvoja Dāvida brieži, un visbeidzot pamanījās iz­veidot astoņpadsmit dzīvnieku lielu ganāmpulku. Tie arī bija visi brieži, kas pasaulē atlikuši. Dzīvojot Voburnā ideālos ap­stākļos, briežu skaits pamazām pieauga, un tajā laikā, kad es strādāju Vipsneidā, Voburnas ganāmpulkā bija jau gandrīz piecsimt briežu. Hercogs saprata, ka nu pienācis laiks briežus sadalīt, jo turēt visus dzīvos sugas pārstāvjus vienā vietā bija ārkārtīgi riskanti. Piemēram, mutes un nagu sērgas uzliesmo­jums spētu Dāvida briežus ļoti sekmīgi iznīcināt. Tādējādi her­cogs iesāka darbu, piešķirdams pāri Vipsneidai, lai tur veidotu pavairošanas bara kodolu.

Tajā laikā, kad es strādāju lāču nodalījumā, pienāca ziņa, ka hercogs grasās piešķirt vairākiem zoodārziem briežu pārus, kā arī dāvināt vēl vienu pāri Vipsneidai. Mums tika uzticēts uzde­vums saņemt briedēnus, tikko tie būs Voburnā piedzimuši, un barot ar pudelīti, kamēr mazie būs pietiekami lieli, lai tos va­rētu pārvest uz jaunajām mājām. Šī diezgan darbietilpīgā me­tode tika izvēlēta briežu ārkārtīgās nervozitātes dēļ. Ja brieži sabijās - un tiem piemita nosliece uz nervozitāti vairāk nekā praktiski jebkuram citam dzīvniekam, kādu esmu pazinis -, tie pavisam viegli varēja izdarīt kādu neticamu muļķību, piemē­ram, bez apstājas triekties mūra sienā, cenšoties izlauzties tai cauri. Pastāvēja uzskats, ka briedēni, kurus būsim barojuši ar pudelīti, vismaz būs pieraduši pie cilvēkiem, tāpēc iespējams, ka neparasti skati un skaņas viņus neiedzīs tādā panikā kā tad, ja tie būtu noķerti jau puspieauguši.

Kad uzzināju, ka man un vēl vienam puisim Bilam pienākas kļūt par Fila Beitsa palīgiem briežu barošanā, jutos ārkārtīgi aplaimots. Mazuļus bija paredzēts turēt divos lielos staļļos, un, tā kā tos vajadzēja barot gan naktī, gan ļoti agri no rīta, bija no­lemts, ka mēs ar Bilu pēc kārtas gulēsim mazā nojumē mežā netālu no staļļiem, lai būtu pa rokai Filam gan nakti, gan dienu. Pienāca lielā diena, un mēs kravas mašīnā devāmies uz Voburnu.

Voburnas teritorijas parks bija viens no skaistākajiem, kādu jebkad tiku redzējis. Tas, protams, bija tajos laikos, pirms ka­ruseļi un idiotisku skatītāju milzīgie bari pārvērta šo vietu par tādu kā trīsarēnu cirku. Masīvie, glītos attālumos sastādītie koki, nolaidenie zaļie lauki un tajos rāmi klaiņājošie briežu ga­nāmpulki veidoja neaizmirstamu ainavu - vienu no tām, kas liktu Edvīnam Landsīram izplūst vilšanās asarās. Pamatīgi iz­trūcinātie mazuļi ar plati ieplestām acīm bija ietupināti katrs savā maisā, tikai galvas rēgojās laukā. Tas bija darīts piesardzī­bas nolūkos, lai, kravas mašīnā braukdami, tie nevarētu piecel­ties vai mēģināt bēgt un tādējādi salauzt kājas. Mēs viņus no­guldījām uz biezas salmu kārtas un arī apkārt kā spilvenus salikām salmu ķīpas. Tad mēs ar Bilu ieņēmām savas vietas kravas kastē līdzās mazo galviņu mežam, un mašīna lēnām uzsāka braucienu atpakaļ uz Vipsneidu, nepārsniedzot trīsdes­mit jūdžu ātrumu stundā; mēs pa to laiku uzmanīgi vērojām, kādu iespaidu brauciens atstāj uz mazuļiem. Kad mašīna uz­sāka braukt, viens vai divi no briedēniem sāka spārdīties un centās pieslieties kājās, tomēr drīz nomierinājās, un, kad sa­sniedzām Vipsneidu, vairāki bija aizmiguši, saglabājot sejā profesionālu ceļotāju garlaikoto izteiksmi.

Mēs aiznesām briedēnus uz staļļiem un pārgriezām maisus; mazuļi jaunu briežu neticami grīļīgajām un aizkustinošajām kustībām kā piedzērušies uztrausās kājās un tenterēja pa stalli. Tikai tajā mirklī viņi, likās, aptvēra, ka kaut kā būtiska trūkst, tāpēc sāka skraidīt pa apli un blēt kā kazas, izgrūzdami apbrī­nojami garus un aizsmakušus blējienus. Mēs ar Bilu steidzīgi izslaucām kazu ganāmpulku, kas bija rūpīgi sagādāts pirms briedēnu ierašanās, ielējām silto, putaino pienu pudelēs, pie­vienojām nepieciešamos vitamīnus un mencu aknu eļļu un tad ar katram mazulim paredzētajām pudelītēm rokās iegājām stallī. Dāvida brieži bērnībā ir tieši tikpat dumji kā jebkuras citas dzīvas radības mazuļi, un tā vien likās, ka tajā pirmajā ba­rošanas reizē es, Bils un Fils dabūjām vairāk kazu piena aiz bikšu atlokiem, kabatās un tieši acīs un ausīs, nekā mazuļi iz­dzēra. Viņi ļoti drīz aptvēra, ka jāsūc pupiņš, lai dabūtu pienu, taču saikne starp briedēnu mutēm un smadzenēm bija gaužām vāja, un mums vajadzēja pastāvīgi būt trauksmes gatavībā, jo mazuļi valstīja pupiņu pa muti, kamēr tā gals rēgojās ārā pa lūpu kaktiņu, tad sakoda pupiņu starp zobiem un tādējādi ie­šļāca piena strūklu tieši barotājam acīs. Tomēr divu dienu laikā briedēni šo mākslu apguva un secināja, ka es, Fils un Bils ko­pumā veidojam mātes tēlu. Briedēnu pavisam bija astoņi, tā­pēc mēs tos sadalījām un izvietojām pa četriem katrā stallī, to­mēr, mazuļiem augot, ar tiem kļuva aizvien grūtāk tikt galā, jo barošanas reizēs tie kļuva nevaldāmi - barotājus ieraudzījuši, viņi padarīja mūs kurlus ar savu spalgo blēšanu un, tiklīdz durvis bija vaļā, metās virsū kā vesela briežu kaskāde. Vairākas reizes gan Bilu, gan mani jaunuļi notrieca zemē, un tad mums nācās labi ātri velties prom, jo briedēni bradāja pa mums bez mazākās izšķirības, turklāt viņu ļoti garie nagi bija ārkārtīgi asi.

Laikam gan tieši tajā laikā es pēkšņi pilnā mērā aptvēru jēdziena "rets dzīvnieks" īsto nozīmi. Līdz tam, kad dzirdēju cilvēkus runājam par reti sastopamiem dzīvniekiem, es vien­kārši spriedu, ka tas nozīmē - šie dzīvnieki ir reti sastopami muzeju kolekcijās vai zoodārzos, bet līdz manai apziņai nekad nebija nonācis šo reto dzīvnieku patiesais skaits. Droši vien tas tādēļ, ka cilvēkiem bija tendence uzsvērt dzīvnieku retumu kā īpatnēju pagodinājumu, it kā tas būtu kas tāds, ar ko dzīvniekiem pienāktos lepoties. Bet līdz ar Dāvida briežu ierašanos un strā­dāšanu to tiešā tuvumā es pēkšņi sapratu, ka daudzi dzīvnieki ir reti gluži citā šā vārda nozīmē, nekā biju to vienmēr izpratis. Es sāku pētīt šo jautājumu un rezultātus apkopoju pamatīgi biezā mapē. Tolaik es to vēl nezināju, taču šādā veidā biju sa­gatavojis visai nedrošu, amatierisku "Sarkanās grāmatas" versiju, ko tagad publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības savienība. Paša pētījumu rezultāti mani šausmināja, piemē­ram, tādi skaitļi kā "atlikušo Indijas degunradžu skaits - 250; Sumatras degunradžu -150; Borneo degunradžu - 20; neli­dojošo griežu - 72 pāri; iespējamais Arābijas gazeļu skaits pēc to izšaušanas ar ložmetējiem - 30". Tā vien likās, ka šim sarak­stam nav gala. Toreiz es arī aptvēru, kādam jābūt zoodārzu pa­tiesajam uzdevumam: cenšoties aizsargāt dzīvniekus savvaļas apstākļos, vienlaikus neapšaubāmi nepieciešams veidot pavai­rošanas grupas nebrīvē, turklāt iespējami plašākos apmēros visā pasaulē. Toreiz es stingri apņēmos: ja man kādreiz pie­derēs pašam savs zoodārzs, tā galvenā funkcija būs tieši tāda - darboties kā šo vajāto dzīvnieku rezervātam un patvērumam.

Kad pienāca mana kārta aprūpēt briežus, es daudz domāju par šīm problēmām. Pusnaktī, vērodams, kā briedēni, liela­jām, valgajām acīm mirdzot vējlukturu gaismā, bakstīja pude­lītes un kāri sūca silto pienu, es spriedu, ka, pēc visiem stan­dartiem, šiem dzīvniekiem ir tieši tādas pašas tiesības dzīvot kā man. Es nežēlojos par celšanos piecos no rīta, lai sagatavotu tiem pudelītes. Pirmajos blāvajos saules staros ozoli izskatījās zaļganzeltaini kā kvezala aste; lapas klāja rasa kā tīmekļa kārta, un, kamēr soļoju uz briežu staļļiem, visapkārt skanēja putnu dziesmas kā milzīgs pateicības dievkalpojuma koris zaļā kated­rālē. Tad es atvēru durvis un mani notrieca no kājām mīlošie aizbilstamie; tie trinās apkārt un blēja, sparīgi laizīdami ar garajām, miklajām, siltajām mēlēm. Kaut arī mani joprojām māca izmisums par daudzo dzīvnieku sugu riskanto stāvokli pasaulē, es vismaz jutu, ka daru kaut ko konkrētu, palīdzē­dams retajiem Dāvida briežiem, lai arī cik bezgala niecīgs bija mans sniegums.

Otra daļa

1945-1965

"Tas cilvēks ir traks-viņš

grib pats savu zoodārzu

ap 1945- gadu

Lorenss Darels

Džerijs aizgāja no Vipsneidas zoodārza īsi pirms savas div­desmit pirmās dzimšanas dienas, kad saņēma mantojumā trīs tūkstošus mārciņu - tiem laikiem veselu bagātību. Viņš bija ie­plānojis piedalīties dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās zoodārzu vajadzībām un pats maksāt par saviem izdevumiem, taču pie­redzes trūkuma dēļ neviens profesionāls dzīvnieku vācējs jauno, dedzīgo brīvprātīgo nevēlējās pieņemt. Tad Džerijs no­lēma finansēt ekspedīciju pats un četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā vairākas reizes apceļoja Āfriku un Dienvidameriku. Gluži kā Korfu salas apraksti, arī šoreiz viņa dzīvnieku un cilvēku apraksti ir vienlīdz apburoši.

Visrūgtākais stāsts no Džerija pirmā ceļojuma ir par šim­panzi Čalmondeliju, par kuru viņš rūpējās Londonas zoodārza uzdevumā. Viņa atsauksmes par vietējiem un cigarešu smēķē­šanu mūsdienu apstākļos varētu izklausīties "politiski neko­rektas", tomēr, lūdzu, paturiet prātā, ka stāsts ticis uzrakstīts pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Es īpaši vēlējos iekļaut šo stāstu grāmatā, jo tajā vēstīts par Džerija neiecietību pret to laiku zoodārziem un dārzu attieksmi pret savu kolekciju dzīv­niekiem.

Viscaur 1945. - 1965. gada darbos saasinās Džerija vērtējums par dabas kopainas vienotību, kas, protams, mainīja Korfu vēs­turiski gūto iespaidu par cilvēka valdošo vietu dabā. Viņš sāk aprakstīt dzīvniekus, augus un dabas ainavas kā vienotu veselumu un uzsver, ka ši veseluma daļas ietekme savvaļas

ekosistēmu. Un tomēr arī viņš pats iekļaujas šajā panorāmā - kā toreiz, kad izglāba rožu rikšotāju ģimeni no izsalkuša kaimana.

NO GRĀMATAS "BAFUTAS PĒDDZIŅI"

Man vienmēr ļoti patikuši krupji, kurus uzskatīju par klu­siem, pieklājīgiem radījumiem ar viņiem vien raksturīgu šarmu; krupjiem nepiemīt varžu trakā aizkaitināmība un lem- pīgums, tie nekampj gaisu un neizskatās mikli kā vardes. Taču, iekams biju saticies ar šo pāri, vienmēr tiku uzskatījis, ka visi krupji ir praktiski vienādi - kaut krietni vien atšķirīgi krāsas un ķermeņa uzbūves ziņā, tomēr, ja runājam par personību, - iepazinis vienu krupi, cilvēks var uzskatīt, ka pazīst visus. Taču drīz vien es atklāju, ka šo divu abinieku personības ir tik spēcī­gas, ka tos gandrīz varētu uzskatīt par zīdītājiem.

Šos krupjus dēvē par sauslapas krupjiem, jo īpatnējais krēm- krāsas zīmējums uz to mugurām gan pēc krāsas, gan formas precīzi atgādina sausu, sapluinītu lapu. Kad krupis sastindzis tup uz zemes mežā, tas nevainojami iekļaujas apkārtējā ainavā, un tādēļ arī ticis pie sava angliskā nosaukuma; radījuma zināt­niskais nosaukums ir "uzacu krupis", kas latīniski skan vēl trā- pīgāk - Bufo superciliarus, un no pirmā acu uzmetiena saus- lapis nudien izskatās izcili augstprātīgs [8] . Āda virs lielajām acīm uzrāvusies divos uzkalniņos, tādējādi izskatās, ka dzīv­nieks izteikti sardoniskā manierē sacēlis uzacis. Ārkārtīgi platā mute ar mazliet nošļukušajiem kaktiņiem vēl vairāk papildina aristokrātiskas iedomības iespaidu un piešķir krupim tādu viegli nicīgu sejas izteiksmi, kādu es dzīvnieku pasaulē esmu redzējis vēl vienīgi kamielim. Ja ievēro arī lēno, grīļīgo gaitu un paradumu ik pēc diviem vai trim soļiem attupties un cieši vēr­ties ar līdzcietīgu nicinājumu sejā, tad pārņem pārliecība, ka vēl lielāks augstprātības iemiesojums nav iedomājams.

Mani sauslapas krupji tupēja groza dibenā viens otram līdzās sausas zāles midziņā un iznīcinošā riebumā blenza aug­šup uz mani. Es pagāzu grozu uz sāniem, un abi ļodzīgi izčāpoja uz grīdas, izskatīdamies sašutuši un lepni kā pāris lordmēru, kas nejauši ieslodzīti publiskā atejā. Viņi aizvilkās apmēram trīs pēdas tālāk un tad, šīs piepūles acīmredzami nogurdināti, attu- pās un ņēmās kampt gaisu. Kādas desmit minūtes abi mani cieši vēroja, kā likās, aizvien pieaugošā riebumā. Tad viens no viņiem aizčāpoja uz citu pusi un attupās pie galda kājas, acīm­redzot uzskatīdams to par koka stumbru. Otrs turpināja blenzt uz mani un pēc rūpīgām pārdomām izvēma pussagremotu sienāzi un divus naktstauriņus, tādējādi nodemonstrēdams, ka vairs zemāk novērtēt mani nav iespējams. Uzmetis man vēl vienu sarūgtinājuma un pārmetuma pilnu skatienu, viņš aizļe- patoja pie sava biedra.

Tā kā man nebija krupjiem piemērota būra, abi sauslapji pirmās pāris dienas pavadīja, ieslodzīti manā guļamistabā, lēni un sapņaini klaiņoja apkārt pa grīdu vai kā transā iegrimuši tupēja zem manas gultas, kā arī ar savām izdarībām sagādāja man nebeidzamu uzjautrinājumu. Kad biju pavadījis kopā ar saviem tuklajiem istabas biedriem pāris stundu, es atklāju, ka esmu spriedis par viņiem pilnīgi aplami, jo krupji nemaz ne­bija tie uzpūtīgi, iedomīgie radījumi, par kādiem izlikās. Patie­sībā abi bija gaužām kautrīgi un viegli apmulsināmi kustoņi bez kādas pašcieņas; šķita, ka viņus nomoka dziļi, nedziedi­nāmi kompleksi un vīzdegunīgā izturēšanās ir tikai poza, ar ku­ras palīdzību noslēpt pasaulei apkaunojošo patiesību - tuklo personību pilnīgo paļāvības trūkumu. Es to atklāju gluži ne­jauši jau krupju ierašanās naktī. Es aprakstīju piezīmju grā­matā to krāsu; paši krupji tostarp tupēja uz grīdas man pie kājām un, spriežot pēc sejas izteiksmes, sacerēja savas biogrā­fijas aprakstu pēru reģistram. Vēlēdamies ciešāk aplūkot krupju pakaļdaļu, es noliecos, ar rādāmo pirkstu un īkšķi satvēru vienu no viņiem zem padusēm un pacēlu gaisā tā, ka krupis bija spiests karāties pilnīgi necienīgā pozā. Viņš pauda sašutumu par šādu izturēšanos ar skaļu, aizkaitinātu kvarkstienu un ņē­mās spārdīties ar resnajām pakaļkājām, taču es viņu turēju stingri, tā ka krupim nekas cits neatlika, kā karāties un ļaut, lai izpētu viņa ziemeļgalu. Kad beidzot noliku krupi uz grīdas līdzās biedram, dzīvniekā bija notikusi neticama pārvērtība. Aristokrātiskā izteiksme bija nozudusi, abinieks tagad izska­tījās saplacis un pazemīgs. Viņš pieplaka pie zemes un nervozi mirkšķināja lielās acis, kamēr sejā parādījās skumīga, kaunīga izteiksme. Izskatījās, ka viņš ir tuvu asarām. Pārvērtība bija tik pēkšņa un pilnīgi neticama, ka es jutos vainīgs par šāda apkau­nojuma izraisīšanu. Lai jel kaut kā izlabotu situāciju, es pacēlu gaisā arī otru krupi un ļāvu tam brīdi karāties man pirkstos, un arī tas, atgriezies uz grīdas, pilnībā bija zaudējis pašcieņu un izskatījās tikpat pazemīgs un samulsis. Abi šķita tik nomākti un nožēlojami, ka mani pārņēma jautrība, taču necieņas pil­nos smieklus jūtīgās dvēseles vairs nespēja izturēt: krupji aši aiztenterēja un veselu pusstundu slēpās zem galda. Taču nu es biju atklājis krupju noslēpumu un spēju tos vienā mirklī atvē­sināt, ja viņu uzpūtība sakāpa pārāk augstu, - pietika viegli uz­sist tiem ar pirkstu pa degunu, un abi sauslapji pieplaka pie grīdas, izskatīdamies vainīgi un gandrīz piesarkuši, un lūdzoši vērās man acīs.

Es saviem sauslapas krupjiem darināju lielisku būri, un viņi tajā itin laimīgi iekārtojās; tomēr veselības uzturēšanas nolūkos es tiem katru dienu ļāvu izstaigāties dārzā. Kolekcijai pieaugot, es atklāju, ka nevaru atļauties stāvēt un pacietīgi gaidīt, kamēr mani zilasiņu aristokrāti saelposies svaigu gaisu, tādēļ biju spiests, krupjiem par sašutumu, pastaigas pārtraukt. Taču tad kādu dienu es atradu sargu, kuram varēju krupjus bez raizēm uzticēt, kamēr pats nododos darbiem. Sargs nebija neviens cits kā Patas pērtiķīte Pavlova.

Pavlova bija ārkārtīgi rāms un maigs radījums, kas dzīvi interesējās par visu, kas notika apkārt. Kad pirmo reizi izlaidu krupjus pastaigā viņas tuvumā, Pavlova izskatījās aizgrābta un nostājās uz pakaļkājām, izstiepusi kaklu, lai spētu labāk izsekot ar acīm abu krupju cieņas pilnajai pastaigai pāri laukumam. Kad desmit minūtes vēlāk aizgāju pārbaudīt, kā krupjiem klā­jas, es ieraudzīju abus klaiņojam turpat līdzās Pavlovai. Pērti­ķīte tupēja starp abiem, maigi viņus glāstīja un pārsteigumā un sajūsmā skaļi murrāja. Krupji izskatījās ārkārtīgi smieklīgi un pašapmierināti, viņi tupēja nekustīgi un nepārprotami glai­moti izbaudīja mierinošos glāstus.

Kopš tās dienas es vienmēr noliku krupjus Pavlovas tu­vumā, un pērtiķīte abus pieskatīja. Viņa tos vēroja, reizumis sajūsmā iekliegdamās, un maigi glāstīja, līdz krupji iekrita tādā kā transā. Ja viņi aizklīda pārāk tālu un bīstami pietuvojās bie­zajam pamežam nometnes malā, Pavlova ārkārtīgi satraucās un ar skaļiem, spiedzīgiem saucieniem darīja man zināmu, ka uzraugāmie aizbēguši; tādos brīžos es steidzos palīgā un atnesu bēgļus atpakaļ. Kādu dienu Pavlova ņēmās klaigāt, kad abi krupji bija aizklīduši pārāk tālu, taču es viņu nedzirdēju; kad vēlāk atgriezos nometnē, Pavlova histēriski lēkāja saites galā un mežonīgi kliedza, bet sauslapji nekur nebija redzami. Es atsēju Pavlovu, viņa tūlīt pat aizveda mani uz krūmu biežņu nomet­nes malā, kur drīz vien atrada abus bēgļus un metās tiem klāt, priekā skaļi murrādama.

Pavlova nudien ļoti iemīļoja resnos krupjus, un bija aizkus­tinoši vērot, ar kādu sajūsmu viņa tos katru rītu sagaidīja, maigi glāstīja un pliķēja, un cik ļoti satraucās, kad tie aizklīda pārāk tālu. Viņa gan nekādi nevarēja saprast, kāpēc krupji nav klāti ar kažoku, kā tas pērtiķim pieklātos. Savilkusi mazo, melno ģīmīti bažīgā izteiksmē, viņa taustīja krupju gludo ādu ar pirk­stiem, cenzdamās izšķirstīt neesošo spalvu, reizumis noliecās un domīgi laizīja abinieku muguras. Visbeidzot viņa pārtrauca bažīties par spalvas trūkumu un izturējās pret abiem tikpat maigi un sirsnīgi, kā būtu izturējusies pret pašas bērniem. Arī sauslapji savā īpatnējā veidā šķita pieķērušies Pavlovai, kaut arī reizumis viņa krupjus saniknoja, pazemojot to cieņu. Atceros, kādu rītu es abus biju nomazgājis (krupjiem vanna ļoti pa­tika), un, čāpojot pāri nometnes teritorijai, pie mitrajiem pun­čiem bija pielipuši netīrumi un sīki žagariņi. Pavlovai tas nepatika, jo viņa vēlējās savus aizbilstamos uzturēt tīrus un glītus. Es ieraudzīju viņu tupam piesaulītē, ar kājām atbalstīju­šos uz viena krupja muguras kā kājsoliņa, otrs krupis tostarp pavisam necienīgā kārtā karājās viņai rokā. Krupim lēni grie­žoties riņķī, Pavlova svinīgi nolasīja tā vēderiņam pieķērušos gružus un bez mitas spiedzīgi trallināja, kā sarunādamās. Kad viena krupja puncis bija apstrādāts, Pavlova nolika to zemē, kur tas sadrūmis palika tupam, un pacēla gaisā viņa biedru un lika pārciest to pašu necienīgo procedūru. Kad Pavlova bija lī­dzās, nabaga sauslapjiem nekādi neizdevās demonstrēt pom­pozo vīzdegunību.

Beidzot pienāca lielā zāles vākšanas diena. Jau pirms ausmas, kad zvaigznes tikko sāka izdzist, vēl pirms ciemata jaunākie un enerģiskākie gailēni iemēģināja balsi, mani pamodināja mazu bundžiņu klusā rībināšana, smiekli, spalgu balsu čalas un basu kāju švīksti uz putekļainā ceļa mājas priekšā. Es gulēju gultā un klausījos šajās skaņās, līdz ārpusē jaunā diena iekrāsoja debesis iezaļganas; tad es izgāju verandā paskatīties, kas notiek.

Kalni visapkārt Bafutai blāvajā rīta gaismā izskatījās gaiši violeti un pelēcīgi, bet ielejās, kur vēl valdīja nakts, - tumši violeti un melni. Debesis izskatījās krāšņi - rietumos melnas un pēdējām mirdzošajām zvaigznēm rotātas, man virs galvas - nefrītzaļas, bet kalnu austrumu robos - blāvi zilas kā zivju dze- nītis. Es atbalstījos pret verandas bugenvileju un to ķieģeļsar- kano ziedu segas klāto sienu un raudzījos lejup pa garajām kāpnēm, kas veda tālāk uz ceļu un tālāk Fona pagalmā. Ļaudis pa ceļu no abām pusēm nāca nemitīgā straumē, tie smējās, sarunājās un, iedvesmas pārņemti, rībināja mazas bundžiņas. Uz pleciem visi nesa garas nūjas, kuru galos ar vīteņaugiem bija piesietas lielas, koniskas siena gubas. Bērni tecēja līdzās, nesdami tievākos kociņos piesietas mazākas ķīpas. Visi devās garām Fona pagalma velvētajiem vārtiem un nokrāva siena gubas lielās kaudzēs zem kokiem ceļmalā. Pēcāk viņi cauri ar­kai iegāja pagalmā un tur čalodami sastājās grupiņās; lāgiem tie uz bungām un flautas uzspēlēja mazu dziesmiņu, un tādos brīžos ļaudis, kājas švīkstinādami, laidās dejā; pārējie sita plaukstas un sajūsmā klaigāja. Tas bija laimīgs, sajūsmināts un dedzīgs ļaužu pūlis.

Ap to laiku, kad biju paēdis brokastis, siena kaudzes ceļma- lās bija izaugušas milzu augstas un bīstami ļodzījās ik reizi, kad tām tika pievienoti jauni nesumi; pagalms nu bija melns no cilvēkiem, ļaudis piepildīja arī arku un vēl palika ārpusē uz ceļa. Gaisā virmoja čalas, agrāk atnākušie sveicināja jaunpienā- cējus un vilka tos uz zoba par slinkuma lāpīšanu. Bērni, spalgi smiedamies, dzenāja cits citu, izkāmējušu, netīru suņu bari lēkāja danceniski un priecīgi, aizrautīgi vaukšķēja. Es nokāpu lejup septiņdesmit piecus pakāpienus, lai pievienotos pūlim, un jutos priecīgi pagodināts, kad ļaudis no manis nevairījās, bet gan sveica manu parādīšanos ar ašiem, laipniem smaidiem, kas priekā tūlīt pletās varen plati, kad es viņus uzrunāju pidžin- valodā. Visbeidzot es ērti iekārtojos ceļmalā augoša ražena, koši sarkaniem ziediem piebirdināta un kukaiņu sanoņas pieduci- nāta hibisku krūma paēnā. Drīz vien man apkārt sapulcējās bērni un jaunieši un klusēdami vēroja, kā es sēžu, smēķēju un nolūkojos garām plūstošajā, košajā ļaužu pūlī. Galu galā mani īstenībā atgrieza Bens, kas aizelsies piesteidzās un pārmetošā tonī aizrādīja, ka pusdienu laiks sen garām un ka pavāra paga­tavotie gardumi nepārprotami būšot pagalam. Es negribīgi pa­metu savus apbrīnotājus (visi pieklājīgi piecēlās kājās un pakra­tīja man roku) un sekoju ērcīgajam Benam atpakaļ namā.

Paēdis vēlreiz atgriezos savā novērošanas punktā zem hi- biska un turpināju nemitīgā straumē garām plūstošo Bafutas iedzīvotāju antropoloģiskos pētījumus. Šķita, ka rīta pusē biju vērojis vienkāršo darba cilvēku ierašanos. Šie cilvēki parasti bija ģērbušies uzkrītoši košās, cieši ap gurniem apsietās sarongās; sievietes bija tērpušās līdzīgi, tikai dažām pavisam vecām sie­vām vienīgais apģērbs bija ap gurniem apsieta netīra ādas skranda. Es spriedu, ka šādi acīmredzot izskatās tradicionālais vietējo apģērbs, kamēr saronga bija kaut kas modernāks. Lie­lākā daļa veco sievu smēķēja pīpes - nevis īsas un strupas, kā­das tiku redzējis zemienes ciltīs, bet garas un slaidas, no ilgas lietošanas nomelnējušas, līdzīgas veclaicīgajām māla pīpēm. Šādi ģērbās Bafutas iedzīvotāju zemākais slānis. Pēcpusdienā sāka ierasties padomnieki, cilšu vadoņi un citi ievērojami ļau­dis, kurus nekādi nevarēja sajaukt ar vienkāršo tautu. Šiem cil­vēkiem mugurā bija gari, brīvi krītoši talāri spilgtās krāsās, staigājot tie čaukstēja un vizēja, bet galvā viņiem bija mazas, plakanas, sarežģītiem krāsainiem rakstiem izšūtas cepurītes, kādas biju ievērojis jau iepriekš. Daži vīri nesa garus, slaidus tumši brūna koka zižļus, ko klāja apbrīnojami smalki grie­zuma raksti. Visi bija pusmūža vai vecāka gadagājuma vīri, kas nepārprotami lepojās ar savu ievērojamo stāvokli sabiedrībā, un visi viņi mani svinīgi sveicināja, pakratīja man roku un vai­rākas reizes ļoti nopietni teica "Laipni lūdzam". Aristokrātijas pārstāvju bija daudz, un ar savu izskatu tie piešķīra procesijai lielisku nokrāsu. Dodamies atpakaļ uz māju dzert tēju, es mirkli apstājos kāpņu augšgalā un pavēros lejup uz milzīgo pagalmu; ļaužu tur bija tik daudz un tie tik cieši sablīvējušies, ka sarkano zemi vispār nevarēja saskatīt, ja neņem vērā mazus laukumiņus, ko bija izbrīvējuši dejotāji, griezdami jokainās pi­ruetes. Šur un tur pūlī vidēja vecajo krāsainie uzsvārči, atgādi­not melnā dobē šur tur sastādītas košas puķes.

Pievakarē es, iespiedies pūļa pašā biezumā, centos fotogra­fēt, iekams kļuva pārāk tumšs, un tobrīd man līdzās parādījās kāds krāšņi ģērbts stāvs. Viņa talārs vizēja fuksīnsarkanos, zel­tainos un zaļos toņos; vienā rokā virs turēja garu ādas pātagu. Vīrs stādījās priekšā kā Fona ziņnesis un teicās aizvest mani pie Fona uz zāles ievākšanas svinībām, ja es vēlētos sekot. Es steig­šus ielādēju fotoaparātā jaunu filmiņu un sekoju ziņnesim, ar apbrīnu vērodams, cik vienkārši, taču efektīvi viņš izlauž ceļu cauri pūļa biežņai - uzšaujot ar pātagu pa plikajiem dibeniem, kuru visapkārt bija tik daudz. Pārsteigts secināju, ka neviens šādu apiešanos neņem ļaunā, bet gan sāk klaigāt tēlotās bailēs un grūstīdamies metas pie malas, vienlaikus sajūsmā smieda­mies. Ziņnesis aizveda mani pāri visam lielajam pagalmam, cauri vārtu arkai, tālāk pa šauru gaiteni un cauri vēl kādiem vārtiem, līdz mēs nonācām sīciņu pagalmiņu un gaitenīšu biežņā. Labirints izskatījās ļoti sarežģīts, taču ziņnesis zināja īsto ceļu un līču loču virzījās uz priekšu cauri pagalmiem un pa gaiteņiem, augšup lejup pa mazām kāpnēm, līdz beidzot cauri apdrupušai arkai mēs nonācām iegarenā, apmēram ceturtdaļ- akru lielā, sarkanu ķieģeļu mūra ieskautā pagalmā. Vienā pa­galma galā auga milzīgs mango koks, ap kura gludo stumbru lokā bija uzbūvēts paaugstinājums. Uz paaugstinājuma atradās liels, bagātīgiem kokgriezumiem rotāts krēsls, kurā sēdēja Ba- futas Fons.

Viņa tērps bija tik apbrīnojami košs, ka pirmajā brīdī es Fonu pat nepazinu. Brīnišķīgais, debeszilais talārs bija skaisti izšūts sarkaniem, dzelteniem un baltiem rakstiem. Fonam galvā bija sarkana konusveida filca cepure, bagātīgi apšūta ar ziloņa astes spalvām. No attāluma izskatījās, ka viņam galvā uzlikta konusveida siena kaudze. Vienā rokā Fons turēja slotiņu mušu atgaiņāšanai, kuras rokturis bija darināts no smalki grebta koka, bet biezā, zīdainā spalvu daļa - no kolobusa garās, meln­baltās astes. Ārkārtīgi iespaidīgo skatu mazliet bojāja Fona kājas: tās balstījās uz turpat priekšā novietota milzīga, no ve­cuma nomelnējuša un nodzeltējuša ziloņa ilkņa, un bija tērp­tas ļoti šmaugās, raibās kurpēs, virs kurām vīdēja nefrītzaļu zeķu augšmala.

Kad Fons bija pakratījis manu roku un nopietni apvaicājies par manu pašsajūtu, tika atnests krēsls un es apsēdos valdnie­kam līdzās. Visgarām pagalma mūrim bija satupušies visdažā­dākie padomnieki, virsaiši un viņu puskailās sievas un dzēra no griezumiem rotātiem govju ragiem. Vīriešu daudzkrāsainie tērpi brīnišķīgi izcēlās pret sarkano mūri. Pa kreisi no Fona sē­dekļa atradās liela kaudze melnu kalabasu ar zaļu lapu aizbāž­ņiem - tajos atradās mimbo jeb palmu vīns, Kamerūnas paras­tākais dzēriens. Viena no Fona sievām pasniedza man glāzi, tad pacēla kalabasu, izvilka aizbāzni un ielēja nedaudz mimbo Fona izstieptajā saujā. Fons brīdi domīgi skalināja dzērienu mutē, tad izspļāva un papurināja galvu. Ar tādu pašu rezultātu tika pārbaudīts vēl viena kalabasa saturs, tad vēl un vēl viens. Visbeidzot tika izraudzīts kalabass ar pietiekami labu mimbo, lai Fons vēlētos to iedzert kopā ar mani, un meitene piepildīja manu glāzi. Mimbo izskatās pēc pamatīgi atšķaidīta piena un garšo pēc vieglas, mazliet ieskābas limonādes, taču šis iespaids ir mānīgs. īsti labs mimbo pēc garšas liekas pavisam nekaitīgs un mudina dzert vēl un vēl, līdz pēkšņi baudītājs saprot, ka dzēriens nebūt nav tik nevainīgs. Es nogaršoju vīnu savā glāzē un atzinīgi nošmaukstināju lūpas, uzteikdams Fona izvēlēto kvalitāti. Ievēroju, ka visi padomnieki un virsaiši dzer no govs ragu kausiem, bet pats Fons sūc savu mimbo no lieliski nopu­lēta un griezumiem izrotāta bifeļa raga. Mēs sēdējām, pļāpā­jām un pamazām tukšojām kalabasus, līdz bija gandrīz pilnīgi satumsis.

Beidzot Fons nosprieda, ka pienācis īstais brīdis pacienāt sapulcējušos tautu. Mēs piecēlāmies un devāmies pāri pagal­mam; citi klātesošie, sastājušies divās rindās, klanījās, vīrieši ritmiski sita plaukstas, bet sievietes spalgi kliedza, turēdamas plaukstas priekšā mutei un viegli plikšķinādamas ar tām pa lū­pām - līdz šim biju uzskatījis, ka šādas skaņas raksturīgas vie­nīgi indiāņiem. Mēs izgājām cauri daudzām durvīm, gaite­ņiem un sīkiem pagalmiņiem; procesija mums sekoja, jopro­jām plaukšķinādama un klaigādama. Kad mēs cauri arkai ienācām galvenajā pagalmā, tur sacēlās apdullinoša sajūsmas saucienu vētra, kuru papildināja plaukšķināšana un bungu rī- bināšana. Juceklīgo gaviļu troksnī mēs ar Fonu aizsoļojām gar mūri līdz Fona tronim, kas bija novietots uz leoparda ādas. Mēs apsēdāmies, Fons pamāja ar roku, un dzīres varēja sākties.

Cauri arkai šķietami nebeidzamā straumē nāca jaunekļi - gandrīz kaili, ja neskaita niecīgus gurnu apsējus - un nesa uz spīdīgajiem, muskuļotajiem pleciem visdažādākos ēdienus. Tur bija kalabasi ar palmu vīnu un kukurūzas alu, milzīgi zaļu un zeltaini dzeltenu plantānu un banānu ķekari, visdažādākā gaļa - niedru žurkas, mangusti, sikspārņi un antilopes, pērtiķi un prāvi pitona gaļas gabali, rūpīgi nožāvēti un uzsprausti uz bambusa iesmiem. Vēl bija kaltētas zivis, kaltētas garneles un svaigi krabji, koši sarkani un zaļi pipari, mango, apelsīni, pa- paijas, ananasi, kokosrieksti, manioka un saldie kartupeļi. Ka­mēr šis milzīgais barības daudzums tika dalīts, Fons apsveica virsaišus un padomniekus. Katrs no viņiem nostājās valdnieka priekšā, dziļi paklanījās un trīs reizes sasita plaukstas. Fons īsi, majestātiski pamāja ar galvu, un vīrs atmuguriski atkāpās. Ja kāds vēlējās Fonam ko teikt, to vajadzēja darīt caur taurītē sa­liktām plaukstām.

Ap to laiku es jau biju sadzēries pamatīgi daudz mimbo un jutos vēl labvēlīgāks nekā citkārt; šķita, ka Fons jūtas tāpat. Viņš izrēca kādu pavēli, un, man par šausmām, tika atnests galds ar divām glāzēm un pudeli franču ražojuma džina, kādu nekad vēl nebiju dzēris un arī nekāroju. Fons ielēja glāzē džinu trīs collu augstumā un pasniedza man. Es smaidīju un centos iz­skatīties pēc cilvēka, kas to vien kāro, kā krietni daudz neatšķai­dīta džina. Es to piesardzīgi paostīju un atklāju, ka dzēriens ož uz mata kā izsmalcināta petroleja. Nospriedu, ka tādu dau­dzumu neatšķaidīta džina lejā nedabūšu, tāpēc palūdzu Fonam ūdeni. Fons norēca vēl kādu pavēli, un viena no sievām aši pie­skrēja, nesdama rokā pudeli Angostūras rūgtā.

-    Rūgtais! - Fons lepni paziņoja, ieliedams apmēram divas tējkarotes manā glāzē. - Tev garšo džins ar rūgtais?

-    Jā, - es vārgi pasmaidīju, - man garšo džins ar rūgtais.

Pirmais malks gandrīz izsvilināja man rīkli: garša bija kā

visriebīgākajam jēlspirtam, kādu man jebkad nācies nogaršot. Pat Fons, kurš, kā šķita, par šādiem sīkumiem lieki nesatrau­cās, pēc pirmā malka aši samirkšķināja acis. Viņš ņēmās mežo­nīgi klepot un pagriezās pret mani, slaucīdams asarojošās acis.

-    Dikti stiprs, - viņš aizrādīja.

Kad viss ēdamais beidzot bija sanests un lielās kaudzēs sa­krauts mums priekšā, Fons pieprasīja klusumu un īsi uzrunāja sapulcējušos tautu, pastāstīja, kas es esmu, kāpēc esmu ieradies un ko vēlos iegūt. Runas nobeigumā viņš vēlēja visiem sagādāt man labi daudz dzīvnieku. Pūlis klausījās pilnīgā klusumā, un pēc tam atskanēja daudzbalsīgs "A-a-a-a!" un skaļa plaukšķi­nāšana. Fons, gaužām apmierināts ar sevi, apsēdās un aizrāvies iedzēra pamatīgu malku no savas glāzes. Veselas piecas minū­tes mēs visi bijām pārbijušies, jo viņš klepoja kā neprātīgs un svaidījās tronī, noplūdis asarām. Visbeidzot Fons atguvās un apsēdās taisni, sasarkušām acīm nikni blenzdams uz savu džina glāzi. Viņš vēlreiz iedzēra mazu malciņu un domīgi paskalināja mutē. Tad viņš noliecās man tuvāk, lai dalītos noslēpumā.

-    'itas džins dikti stiprs, - viņš aizsmacis čukstēja, - mēs to dos dzert tiem tur mazmazļaudis, tad mēs ies uz mana māja un iedzers, ko?

Es piekritu, ka ideja atdot džinu padomniekiem un virsai­šiem - "mazmazļaudīm", kā Fons viņus nodēvēja, - ir teicama.

Fons piesardzīgi pavērās apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs neviens nenoklausās. Tā kā tuvumā drūzmējās tikai kādi pieci tūkstoši cilvēku, viņš nosprieda, ka droši var atklāt man noslē­pumu. Viņš noliecās un vēlreiz ņēmās čukstēt.

- Drīz mēs ies uz mana māja, - viņš līksmi paziņoja, - mēs dzers "Baltais Zirgs".

Fons atlaidās sēdeklī, lai pavērotu, kādu iespaidu viņa vārdi atstās uz mani. Es izbolīju acis un centos izskatīties pārlaimīgs par šādu piedāvājumu, un tajā pašā laikā prātoju, kādu iespaidu uz manām iekšām pēc jau izdzertā mimbo un džina atstās viskijs. Lai nu kā, Fons izskatījās apmierināts un citu pēc cita piesauca klāt "mazmazļaudis" un salēja atlikušo džinu viņu govs ragu kausos, kas bija līdz pusei pilni ar mimbo. Vēl nekad mūžā es nebiju ar tādu baudu izdāļājis savu dzērienu. Prātoju, cik gan izturīgas ir šo ļautiņu iekšas, ja tie spēj aukst­asinīgi un pat ar baudu ņemt pretī džina un mimbo kokteili. Man pašam metās nelabi, par to iedomājoties vien.

Izdalījis apšaubāmo velti savai svītai, Fons piecēlās kājās un plaukšķināšanas, bungu rīboņas un indiāniskās lalināšanas pavadībā izmanevrēja cauri sarežģītajam gaiteņu un pagalmu mudžeklim, līdz mēs nonācām pie viņa paša mazās villas, kas gandrīz nebija saredzama aiz viņa daudzo sievu zāles būdi­ņām, paslēpusies kā sērkociņu kastīte bišu dravā. Mēs iegājām lielā, zemā istabā, kurā bija atzveltnes krēsli un liels galds, grīdu klāja krāšņas leopardu ādas un koši krāsaini vietējo dari­nāti pīti paklāji. Paveicis pienākumu pret tautu, Fons atlaidās krēslā, un mūsu priekšā parādījās "Baltais Zirgs". Namatēvs baudā nošmaukstināja lūpas, un, kamēr neskartā pudele tika atkorķēta, ļāva man noprast, ka tagad, kad garlaicīgie valsts darbi pabeigti, mēs varēsim sākt dzert pa īstam. Nākamās divas stundas mēs dzērām bez apstājas un gari, plaši un detalizēti iztirzājām tādus aizraujošus jautājumus kā labākos ieroču vei­dus ziloņu šaušanai, "Baltā Zirga" ražošanas tehnoloģiju, iemeslu, kāpēc es neapmeklēju vakariņas Bekingemas pilī, Krie­vijas problēmas, un tā tālāk. Pēcāk ne Fona jautājumi, ne manas atbildes neveidojās tik prasmīgi un līdzeni, kā mums būtu pa­ticis, tāpēc Fons vēlēja sapulcēties orķestrim, jo maldīgi uzska­tīja, ka alkohola izraisīto postu būs iespējams nolīdzināt ar jaukas mūzikas palīdzību. Orķestris sapulcējās pagalmā pie vil­las un ilgi spēlēja un dejoja; savukārt Fons uzstāja, ka muzi­kantu ierašanās jāsveic ar vēl vienu "Baltā Zirga" pudeli. Bei­dzot muzikanti nostājās puslokā, un kāda sieviete sāka dejot, šūpodamās un kājas švīkstinādama, un vienlaikus dziedāja spalgu, gaudulīgu dziesmu. Es nesapratu vārdus, taču dziesma bija dīvaini sērīga un atstāja uz mums dziļu iespaidu. Visbei­dzot Fons, asaras slaucīdams, skarbi pavēlēja orķestrim spēlēt ko citu. Orķestra dalībnieki ilgi apspriedās un beidzot uzsāka melodiju, kas nepārprotami atgādināja kongu. Melodija bija līksma un bezbēdīga, mums atkal kļuva priecīgs prāts, un drīz vien es jau ar kāju situ takti, savukārt Fons ņēmās diriģēt orķestri, vienā rokā cieši sagrābis savu viskija glāzi. Fona vies­mīlības un jautrās meldijas aizrauts, es cēlu galdā priekšlikumu.

-     Nesen tu man rādīji vietējā deja, va'ne? - es uzrunāju Fonu.

-    Jā, jā, - Fons piekrita, apspiezdams žagas.

-    Tad labi. Gribi, lai šonakt es māca tev eiropiešu deja?

-    Ak, mans draugs! - Fons iesaucās un starodams apskāva mani, - jā, jā, diži, tu mani māca. Ejam uz dejas māja!

Mēs ļodzīgi pieslējāmies kājās un devāmies uz dejas māju. Kad bijām tur nonākuši, izrādījās, ka pievārētie piecdesmit jardi izsūkuši mana kompanjona spēkus; Fons aizelsies atkrita grez­najā tronī.

-    Papriekšu tu pamāca tos mazmazļaudis, - viņš vēlēja, plašā žestā norādīdams uz padomnieku un virsaišu baru, - pēc tam es.

Es nopētīju padomniekus, kas samulsuši švīkāja kājas, un nospriedu, ka apgūt džigu - kongas sarežģītāko daļu - nebūs viņiem pa spēkam, nedz arī es pats būšu spējīgs to iemācīt. Tāpēc nolēmu, ka pietiks, ja parādīšu viņiem vienīgi dejas beigu daļu, kuras laikā dejotāji sastājas cits aiz cita un seko vadītājam visapkārt pa telpu. Visi zālē apklusa, kad es pieaicināju klāt divdesmit divus padomniekus, un valdošajā klusumā skaidri varēja dzirdēt viņu uzsvārču čaukstēšanu. Es liku viņiem sastā­ties aiz manis un rokām satvert priekšā stāvošā vidukli; tad pa­māju orķestrim, kas ar lielu baudu rāva vaļā kongas ritmu, un mēs laidāmies dejā. Tiku piekodinājis saviem skolniekiem rū­pīgi sekot katrai manai kustībai, un tā viņi arī darīja. Tomēr drīz es aptvēru, ka visas manas zināšanas par kongu nogrimu­šas zem Fona vīna pagraba velvēm - spēju atcerēties tikai to, ka kādā brīdī jāizmet kāja sāņus. Tā nu mēs orķestra aizrautīgās spēles pavadībā laidāmies riņķiem vien apkārt deju zālei: viens, divi, trīs, met; viens, divi, trīs, met. Maniem skolniekiem šīs vienkāršās kustības atkārtošana grūtības nesagādāja, un mēs lieliski griezām lokus pa zāli, dejotāju uzsvārči ritmā čaukstēja. Es skaitīju soļus un vajadzīgajā momentā saucu "met!", lai ci­tiem būtu vieglāk izsekot. Bafutieši nepārprotami šo izsau­cienu uztvēra kā dejas sastāvdaļu, kaut ko līdzīgu monotonam reliģiskam piedziedājumam, jo sāka vienā balsī saukt līdzi. Uz mūsu augstākajā mērā godājamo publiku deja atstāja graujošu iespaidu: sajūsmā spiegdami, Fona svītas visdažādākie locekļi, apmēram četrdesmit viņa sievas un daži lielākie bērni reizē metās laukumā, lai pievienotos dejojošo padomnieku procesijai, un ikviens, nostājoties rindas beigās, ņēmās skandēt līdzi arī piedziedājumu.

-    Viens, divi trīs, met! - klaigāja padomnieki.

-    Viens, divi, trīs, ī-jē, - brēkāja sievas.

-    Vies, diu, trī, ēē, - spiedza bērni.

Fons nu ari negrasljās palikt malā. Viņš grīļīgi pieslējās no troņa un, divu viru balstīts, pievienojās dejotāju virknei. Vald­nieka spērieni gluži nesaskanēja ar pavalstnieku ritmiskajām kustībām, taču tas netraucēja viņam no sirds izbaudīt jautrību. Es visus vadīju riņķiem vien apkārt pa deju zāli, līdz man galīgi sagriezās galva un visa telpa šķita vibrējam no spērieniem un aurošanas. Tad es nospriedu, ka mums visiem lieliski noderēs malks svaiga gaisa, un vadīju dejotājus ārā pa durvīm pagalmā. Skaļā, grīļīgā virtenē mēs dejojām augšup un lejup pa kāpnēm, iekšā pagalmos un ārā no tiem, cauri visdažādākajām būdām - itin visur, kur vien varējām bez grūtībām tikt cauri. Orķes- tranti negrasījās atpalikt un skriešus sekoja mums, pamatīgi svīstot, taču ne uz mirkli neapklustot. Visbeidzot es, drīzāk pa­teicoties laimīgam gadījumam nekā virziena izjūtai, ievadīju visus atpakaļ deju zālē, kur mēs smiedamies un aizelsušies sakritām kaudzē. Fonu, kurš tūres laikā bija reizes divas vai trīs sabrucis, pavalstnieki smaidošu un aizelsušos aizvadīja atpakaļ uz troni.

-    Diža deja, - viņš paziņoja, - diža gan!

-    Tev patīk? - es dvesu.

-     Man traki patīk, - Fons noteikti apgalvoja, - tev daudz spēks. Neesu redzējis nevienu eiropieti tā dejot!

Mani tas nepārsteidza - ne gluži ikkatrs eiropietis Rietum­āfrikā uzņemtos tērēt dārgo laiku, lai vietējiem virsaišiem un to svītām mācītu dejot kongu. Nemaz nešaubījos, ka, ja šiem eiropiešiem gadltos redzēt manu deju stundu, tie paziņotu, ka pusstundas laikā esmu iedragājis baltā cilvēka prestižu spēcīgāk nekā jebkurš cits visā rietumkrasta vēstures laikā. Taču Fona un viņa svītas acīs mans personīgais prestižs kongas iespaidā bija ievērojami cēlies.

-   Viens, divi, trīs, met! - Fons nebeidza atkārtot. - Tāda laba dziesma.

-    Pagalam īpaša dziesma, - es teicu.

-    Vai ne? - Fons piekrītoši pamāja ar galvu. - Diža dziesma.

Sēdēdams uz troņa, viņš brīdi nodevās apcerei; orķestris pa

tam bija atsācis spēlēt un dejotāji no jauna atgriezušies lau­kumā. Atguvis elpu, es sajutos gaužām lepns par saviem panā­kumiem; tajā brīdī mans kompanjons piepeši atmodās no ap­ceres un deva kādu pavēli. No dejotāju loka iznāca apmēram piecpadsmit gadus veca meitene un pienāca pie paaugstinā­juma, uz kura atradās tronis. Meitenes apaļīgais augums spī­dēja ieeļļots, to sedza vienīgi pavisam niecīgs gurnu apsējs, iz­tēlei atstājot pavisam nedaudz sievišķīgo daiļumu. Kautri smaidīdama, meitene sāniski pieslīdēja mums tuvāk; Fons no­liecās un satvēra vinu aiz rokas. Ar veiklu rāvienu viņš sviešus > j

iesvieda meiču man klēpī, kur tā ņēmās ķiķināt.

-    Tā sieviete ir tava, - Fons teica un majestātiski novēcināja ar vareno roku. - Laba sieviete. Tā mana meita. Tu viņu precē.

Maigi izsakoties, jutos satraukts - precīzāk būtu teikts, ka sa­stingu šausmās. Namatēvs šobrīd bija gaužām līksmā noskaņo­jumā, kādam mēdz sekot kareivīgums, tādēļ skaidri zināju, ka manam atteikumam jāizskan maksimāli taktiski, ja nevēlējos sa­bojāt visu noskaņu. Es bezpalīdzīgi pametu skatienu apkārt un pirmo reizi ievēroju, ka daudzi vīri pūlī ir bruņojušies ar šķē­piem. Orķestris bija pārtraucis spēlēšanu, un visi nogaidoši vē­roja mani. Fons blenza manī stiklainu skatienu. Man nebija ne jausmas, vai meitene man tiešām piedāvāta kā sieva, vai arī šis vārds tika lietots kāda mazāk respektējama ierosinājuma apzī­mēšanai. Lai nu kā, man to vajadzēja noraidīt - kaut vai tāpēc, ka meitene nebija manā gaumē. Es apslapināju lūpas, noklepo­jos un sāku labāko atbildes runu, kāda bija manos spēkos. Vis­pirms es izšķērdīgi pateicos Fonam par laipno piedāvājumu - labi ieeļļoto meitu, no kuras vismaz vienpadsmit stounu [9] svara man jau sāka smelgt ceļgali. Tomēr, es uzsvēru, Fons noteikti pārzina manā zemē valdošos muļķīgos likumus, kas neļauj vī­rietim Anglijā, lai cik ļoti viņš to vēlētos, būt precētam ar vairāk nekā vienu sievu. Fons piekrītoši pamāja ar galvu. Tieši tādēļ, es turpināju, esmu spiests noraidīt viņa ārkārtīgi devīgo velti, jo man Anglijā jau ir viena sieva, un tādējādi nebūtu ne likumīgi, ne droši pārrasties mājās ar vēl vienu. Ja nebūtu jau precējies, es ar sajūsmu turpināju, es neko pasaulē tik ļoti nekārotu, kā pieņemt dāvanu, apprecēt meiteni un palikt Bafutā uz visiem laikiem.

Man par lielu atvieglojumu, pārējie sveica šo runu ar ska­ļiem aplausiem, un Fons pat apraudājās, ka viņa jaukais sapnis nevar tikt īstenots. Es tostarp noslidināju melnīgsnējo drau­dzeni sev no klēpja un viegli uzplāju viņai pa sēžamvietu, un meitene ķiķinādama atgriezās deju laukumā. Nospriedu, ka vienai naktij esmu veicis pietiekami daudz darba diplomātisko attiecību nostiprināšanai, un ierosināju ballīti beigt. Fons kopā ar svītu pavadīja mani līdz lielajam pagalmam un tur par visām varītēm vēlējās satvert mani aiz jostasvietas un vēlreiz uzdejot Darela kongu. Pūlis tūlīt pat sarindojās aizmugurē, un mēs dejojām pāri laukumam, mētājām kājas un klaigājām, iztramdīdami augļēdājus sikspārņus no mango kokiem un uzraudami kājās suņus visā apkārtnē. Kāpņu galā mēs ar Fonu viens no otra vētraini atvadījāmies, un es vēroju, kā viņš traku­līgā kongas solī kopā ar pārējiem aizdejo prom pāri pagalmam. Pēc tam es vilkos septiņdesmit piecus pakāpienus augšup, ar ilgošanos domādams par gultu.

NO GRĀMATAS "PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS"

Neilgu laiciņu pirms došanās prom no Bakebes (tolaik - Britu Kamerūnā), lai turpinātu ceļojumu uz pēdējo nometnes vietu Kumbā, pie mums apmetās ārkārtīgi neparasts viesis - Čalmondelijs, draugiem pazīstams arī kā Čamlijs.

Čamlijs bija pieaudzis šimpanze; viņa īpašnieks - apgabala ierēdnis - uzskatīja, ka prāvais luteklis kļūst traucējošs, tāpēc bija nolēmis dzīvnieku uzdāvināt Londonas zoodārzam, kur varētu atvaļinājuma laikā to apciemot. Viņš vēstulē lūdza, vai varēsim atpakaļceļā aizgādāt Čamliju uz jaunajām mājām, un mēs atbildējām, ka labprāt to izdarīsim. Laikam gan ne man, ne Džonam nebija ienācis prātā, cik Čamlijs būs liels - es per­sonīgi iztēlojos viņu apmēram trīs gadus vecu un savas trīs pē­das garu. Kad Čamlijs ieradās, es satrūkos ne pa jokam.

Viņš svinīgi ieradās milzīgā krātiņā nelielas kravas mašīnas aizmugurē. Kad krātiņa durvis atvērās un Čamlijs nepiespiesti un eleganti kā kinozvaigzne no tā izkāpa, es sajutu krietnu sa­traukumu, jo, stāvēdams šimpanzēm parastajā ielīkušajā pozā, viņš sniedzās man līdz viduklim un izslējies būtu manu krūšu augstumā. Čamlijam bija milzīgas rokas, un spalvainais krūš­kurvis šķita esam vismaz divreiz platāks par manējo. Nepareizi augošo zobu dēļ viņa seja bija pārlieku plata un piešķīra viņam atbaidoša boksera izskatu. Acis bija mazas, gudras un dziļi ie­grimušas, galvvidus noberzts gandrīz kails - kā es vēlāk no­skaidroju, Čamlijam piemita paradums sēžot berzēt galvu ar plaukstām; šī nodarbe viņam nepārprotami ļoti patika, un viņš tai nodevās tik bieži, ka galvvidū matu praktiski vairs nebija atlicis. Šis pērtiķis nepavisam nebija jauns, kā biju cerējis, bet gan savus astoņus vai deviņus gadus vecs, pilnīgi nobriedis veterāns, stiprs kā pieaudzis vīrietis un, ciktāl varēju spriest no viņa sejas izteiksmes, dzīvē daudz ko pieredzējis. Viņš nebija skaists savas sugas pārstāvis (esmu redzējis daudz pievilcīgā­kus), tomēr nepārprotami spēcīga personība - par to pārlieci­nājās ikviens, tikko Čamliju ieraudzījis. Mazās acis vērās gudri un ar tādu ironiskas jautrības dzirksti, kas lika cilvēkam justies neveikli.

Čamlijs brīdi stāvēja un vērīgi nopētīja apkārtni, tad pagrie­zās pret mani un ar profesionāla sveicinātāja garlaikoto izteik­smi sejā izstiepa vienu vareno roku ar mīksto, rožaino plaukstu. Ap kaklu viņam bija resna ķēde, kuras gals pāri kravas kastes galam iestiepās krātiņa dziļumos. Dzīvniekam ar mazāku paš­cieņu nekā Čamlijam ķēde būtu nebrīves un pakļautības sim­bols. Taču Čamlijs savu ķēdi nēsāja lepni kā lordmērs. Kad bi­jām svinīgi sarokojušies, viņš pagriezās un ņēmās vilkt ķēdi (tā izrādījās savas piecpadsmit pēdas gara) ārā no krātiņa. Viņš to rūpīgi saritināja, uzkāra uz rokas un devās uz būdu, it kā tā pie­derētu viņam. Šādā vīzē Čamlijs jau no paša sākuma izrādīja savu pārākumu un ļāva secināt, ka ieradies šeit tikai un vienīgi pēc paša gribas. Man gandrīz gribējās atvainoties par nekār­tību, kāda valdīja būdā uz galda.

Čamlijs apsēdās krēslā, nosvieda ķēdi uz grīdas un tad cerīgi paskatījās uz mani. Viņš nepārprotami gaidīja, ka pēc nogur­dinošā ceļojuma viņam tiks piedāvāts kāds atspirdzinājums. Es uzsaucu puišiem virtuvē, lai sagatavo tēju, jo īpašnieks bija brīdinājis, ka Čamlijam tīkot iebaudīt kādu tasi uzmundrinā­jumam. Kamēr viņš sēdēja krēslā un vāji slēptā nepatikā nopē­tīja mūsu pieticīgo mitekli, es aizgāju atpakaļ pie krātiņa, kur atradu skārda šķīvi un prāvu, apdauzītu skārda krūzi. Ierau­dzījis mani atgriežamies būdā ar šķīvi un krūzi, Čamlijs ma­nāmi nopriecājās un pat atļāvās uzslavēt manu gudro rīcību.

-    Ooooooo, uffff, - viņš teica, tad sakrustoja kājas un turpi­nāja pētīt interjeru. Es apsēdos viņam pretī un sadabūju ciga­rešu paciņu. Izņēmu vienu, un tajā brīdī galdam pāri pasnie­dzās gara, melna roka, un Čamlijs tīksmīgi nostenējās. Vēlējos zināt, ko viņš iesāks, tāpēc pasniedzu viņam cigareti, un pār­steigts vēroju, kā lielais pērtiķis to rūpīgi iestutē mutes kaktiņā. Es aizsmēķēju un pasniedzu Čamlijam sērkociņus, domādams, ka viņš apmulsis. Čamlijs atvēra kastīti, izņēma sērkociņu, uz­šķīla uguni, aizkūpināja savu cigareti, nosvieda sērkociņus uz galda, no jauna sakrustoja kājas un atgāzās krēslā, apcerīgi ie­vilkdams dūmus un mākoņiem vien pūzdams tos caur degunu. Acīmredzot šim radījumam piemita paradumi, par kuriem es nebiju informēts.

Tajā mirklī būdā ienāca Piuss, nesdams tējas paplāti; skats, kā es sēžu pie galda kopā ar šimpanzi, sasmēķēju un acīmre­dzot pārspriežu jaunākās tenkas, puisi dziļi satrieca.

-    Ēēē… āāā! - viņš noelsās un atkāpās.

-    Arrr… hūūū! - Čamlijs atsaucās un, ieraudzījis tēju, me­žonīgi savicināja roku.

-     Kas tas, masa? - Piuss vaicāja, atkāpies līdz pašai ieejai.

-     Tas ir Čamlijs, - es paskaidroju, - viņš tev pāri nedarīs. Noliec tēju uz galda.

Piuss tā arī izdarīja un tad no jauna atkāpās pie durvīm. Es ielēju tēju un pienu Čamlija krūzē un piebēru trīs karotītes cukura; Čamlijs mirdzošām acīm vēroja manu rīkošanos un pie sevis klusi ūjināja. Pasniedzu pērtiķim krūzi, ko viņš uzma­nīgi paņēma abās rokās. Uz mirkli viņš apmulsa, jo aptvēra, ka nespēj turēt vienlaikus krūzi un cigareti, un mēģināja tikt no tās vaļā; visbeidzot viņš problēmu atrisināja, nolikdams smēķi uz galda. Tad viņš, izstiepis lūpu, uzmanīgi pārbaudīja tējas karstumu. Dzēriens tiešām izrādījās pārāk karsts, tāpēc Čam- lijs, sēdēdams krēslā, ņēmās pūst, kamēr tēja padzisa, un tad izdzēra. Kad šķidrums bija izdzerts, krūzes dibenā vēl bija atli­cis izkusušais cukurs, un Čamlijs acīmredzami nevēlējās atstāt labu mantu; viņš uzstutēja krūzi uz deguna un palika tādā stā­vokli, kamēr pēdējās cukura paliekas ieritēja mutē. Tad viņš pastiepa krūzi, gaidīdams vēl vienu porciju.

Čamlija krātiņš tika novietots ērtā vietā apmēram piecdes­mit jardu attālumā no būdas līdzās lielam, zarainam celmam, pie kura piestiprināju ķēdi. No šejienes pērtiķis varēja lieliski pārredzēt visu, kas notika būdā un tās apkārtnē; viņš mēdza vē­rot mūs strādājam un izteikt piezīmes, es savukārt uz tām atbil­dēju. Pirmajā dienā viņš izraisīja pamatīgu traci, jo drīz pēc tam, kad biju viņu piesējis un aizgājis darbos, es sadzirdēju pērtiķu nometnē sākamies skaļu histēriju. Viņi visi bija piesieti virvēs zem palmu lapu nojumes turpat pretī būdai. Kad biju pametis Čamliju, viņš garlaikodamies bija tuvumā pamanījis vairākus prāvus akmeņus. Savācis šo munīciju, viņš bija sācis trenēties dažādos boulinga paņēmienos. Mani par to vispirms infor­mēja drilu un genonu spalgie brēcieni, un, izsteidzies no bū­das, es ieraudzīju akmeni kāpostgalvas lielumā ielidojam trauslo radījumu vidū, par laimi, nevienu neskarot. Ja šāds akmens trāpītu pērtiķim, tas vairs nebūtu dzīvotājs. Pagrābis stibu, es metos pie Čamlija, kliegdams un vicinādams savu ieroci, cenz­damies izskatīties draudīgs; tajā pašā laikā es prātoju, kā varētu beigties tāda dzīvnieka pārmācīšana, kas ir gandrīz vienā au­gumā ar mani un savas divas reizes par mani spēcīgāks, turklāt es biju bruņojies vienīgi ar smieklīgi tievu stibu. Man par pār­steigumu, Čamlijs, ieraudzījis mani tuvojamies, acumirklī sabruka zemē, aizklāja rokām seju un ņēmās pilnā balsī spiegt. Es viņam divas reizes uzšāvu ar stibu pa muguru un panācu tādu pašu efektu, it kā būtu mēģinājis ar zobu bakstāmo sagraut

Sv. Pāvila katedrāli - mugura bija branga, plata, tās muskuļi cieti kā dzelzs.

-    Tu esi ļoti nejauks dzīvnieks, - es bargi teicu, un Čamlijs, sapratis, ka sodīšana beigusies, apsēdās un ņēmās tīrīt sauso lapu drusciņas no kažoka.

-    Ūūīu… - viņš teica, uzmezdams man kautrīgu skatienu.

-    Ja tu vēl kādreiz tāpat izrīkosies, man nāksies tevi pamatīgi nopērt, - es turpināju un pie sevis spriedu, ka šādu radījumu spētu iespaidot vienīgi vesels koka stumbrs.

-    Arrr…. ūūū… - Čamlijs teica. Viņš piešļūca tuvāk, attupās un uzrullēja man bikšu staru, tad ņēmās meklēt uz mana stilba traipiņus, dubļu piciņas un tamlīdzīgus krikumus. Kamēr Čam­lijs nodevās šai nodarbei, es pasaucu kalpotājus un vēlēju novākt visus akmeņus tuvākajā apkārtnē. Vēlreiz nostrostējis šim­panzi, es devos prom, taču drīz vien ievēroju, ka viņš rok bedri, acīmredzot cerēdams atrast vēl kādu akmeni.

Kad tovakar aiznesu Čamlijam ēdamo un tēju, viņš mani sveica ar skaļu, priecīgu ūjināšanu un ņēmās lēkāt uz augšu un leju, bungodams pa zemi ar pirkstu kauliņiem. Tomēr, pirms ķerties pie maltītes, viņš satvēra manu roku un pievilka sev pie mutes. Ar zināmu satraukumu es vēroju, kā viņš iebāž sev starp varenajiem zobiem manu pirkstu un vieglītēm iekož. Vēlāk es sapratu, ka šimpanžu vidū šādi viegli kodieni ir sasveicināšanās un uzticēšanās žests, jo pirksta pakļaušana potenciālām bries­mām nenoliedzami liecina par ticību otra draudzīgajām jūtām. Tādējādi Čamlijs mani pagodināja, izturēdamies pret mani kā pret otru šimpanzi. Pēc tam viņš ķērās pie ēšanas, un drīz vien šķīvis bija tīrs. Kad Čamlijs bija paēdis, es apsēdos viņam līdzās zemē, un viņš ķērās pie manu kabatu satura inspicēšanas, rū­pīgi izpētīdams katru tajās atrasto priekšmetu.

Kad es nolēmu, ka pienācis laiks doties pie miera, Čamlijs neparko negribēja šķirties no atrastā mutauta. Viņš to paslēpa aiz muguras un, kad centos mantu atgūt, lika no vienas rokas otrā, līdz beidzot izdomāja, ka labākais veids būs iestūķēt to mutē. Es sapratu, ka nevaru atstāt mutautu viņa rīcībā, citādi nebēdnieks nospriedīs, ka arī turpmāk drīkstēs paturēt iepati­kušos lietiņu; tā nu es pusstundu ņēmos lūgties un pieglaimo­ties, līdz beidzot Čamlijs gaužām negribīgi izspļāva galīgi samir- kušo un saņurcīto mutautu. Turpmāk man vairs šādas grūtības neradās: ja Čamlijs spēlējās ar kādu mantu, ko es vēlējos atgūt, man vajadzēja tikai pastiept roku un palūgt, un viņš bez tielēša- nās pieprasīto atdeva.

Man dzīvē bija laimējies satikt daudz pievilcīgu, burvīgu dzīvnieku - no peles līdz pat zilonim, taču vēl nekad nebiju re­dzējis tik spēcīgu un gudru personību, kāds bija Čamlijs. Pēc tuvākas iepazīšanās neviļus pārstāju viņu uztvert kā dzīvnieku, drīzāk kā brīnumdari - blēdīgu večuku, kurš pašam vien zi­nāmu iemeslu dēļ iemiesojies šimpanzes ādā. Viņam piemita nevainojamas manieres: viņš nekad neklupa virsū ēdienam un nesāka kāri rīt kā citi pērtiķi, pirms nebija apsveicinājies un pateicies devējam par maltīti ar ārkārtīgi izteiksmīgu ūjinā- šanu. Pēc šīs ceremonijas viņš ēda lēni un izsmalcināti, ar pirk­stiem atstumdams nevēlamos kumosus šķīvja malā. Vienīgās nepieklājības pazīmes parādījās maltītes beigās, jo tad viņš sa­grāba iztukšotos traukus un aizsvieda labi tālu prom.

Čamlijam, protams, piemita daudzi paradumi, kas viņu da­rīja līdzīgu cilvēkam, un viens no tiem bija smēķēšana. Viņš prata aizsmēķēt vienlīdz izveicīgi gan ar sērkociņiem, gan šķil­tavām un pēc tam mēdza atgulties uz muguras zemē, palicis vienu roku zem galvas, saliecis un sakrustojis kājas, un pūst gaisā varenus dūmu mākoņus, reizumis īsti profesionālā ma­nierē pārbaudīdams, vai smēķa galā nav sakrājusies pārāk gara pelnu drīksna. Ja tā bija, viņš pelnus rūpīgi notrauca ar nagu. Ja Čamlijam pasniedza limonādes pudeli un glāzi, viņš sev ie­lēja dzērienu tik uzmanīgi un koncentrēti, kā pasaulslavens bārmenis iejauc kokteili. Viņš bija vienīgais man zināmais dzīv­nieks, kuram patika dalīties: bieži vien, ja pasniedzu viņam ba­nānu ķekaru vai vairākus mango augļus, Čamlijs vienu no tiem izvēlējās un, savilcis seju vaicājošā izteiksmē, sniedza man, un pēcāk apmierināti noņurdējās, ja es dāvanu pieņēmu un apsē­dos viņam blakus zemē to notiesāt.

Čamlijs izjuta nepatiku pret trim lietām - krāsainajiem cil­vēkiem, milzu tūkstoškājiem un čūskām. Vietējos iedzīvotājus viņš pacieta, taču vienmēr pamatīgi uzjautrinājās, pievilinā­dams tos tuvu klāt un tad ar mežonīgu brēcienu lēkdams virsū. Nedomāju, ka viņš vēlējās kādam nodarīt pāri - viņam vien­kārši patika noskatīties, kā ļautiņi, bailēs spiegdami, laižas la­pās. Taču vietējie nekad nepalaida garām izdevību Čamliju pa­ķircināt; Čamlijs tādos gadījumos aizvien vairāk uzbudinājās, spalva sacēlās stāvus, viņš mētājās no vienas puses uz otru, vi­cināja varenās rokas un spīdināja pamatīgos zobus. Lai dievs stāv klāt katram, kas tādā brīdī pienāktu šimpanzēm par tuvu!

Milzu tūkstoškāji izraisīja viņā ziņkāri, taču viņš nekādi ne­spēja tiem pilnīgi uzticēties. Milzu tūkstoškājis atgādina tievu, melnu asinsdesu ar apmēram simt kāju pāriem abās ķermeņa pusēs un taustekļiem galvgalī. Šie radījumi ir pilnīgi nekaitīgi, tie rāpo ar daudzo kāju palīdzību, kustina taustekļus un ilgojas vienīgi pēc sava iecienītā garduma - sapuvuša koka stumbra. Kaut arī Čamlijs šķitās saprotam, ka tūkstoškāji nav čūskas, ra­dījumu ložņājošā čūsku gaita raisīja Čamlijā aizdomas. Ja es noliku pārīti uz viņa krātiņa, Čamlijs tupēja un nemitīgi vē­roja, savilcis lūpas, reizēm pakasīdamies. Ja kāds aizrāpoja līdz krātiņa malai, novēlās zemē un sāka rāpot Čamlija virzienā, šimpanze pielēca kājās, atkāpās, ciktāl ķēde ļāva, un skaļi brēca, kamēr es nācu un izglābu viņu no briesmoņa.

Čūskas Čamliju nepārprotami biedēja, un viņš ārkārtīgi sa­traucās, ja redzēja kādu man rokās - žēlabaini klaigāja un lau­zīja rokas, līdz es rāpuli noliku. Ja pēc tam es parādīju viņam rokas, Čamlijs tās allaž rūpīgi nopētīja - droši vien vēlēdamies pārliecināties, ka neesmu sadzelts. Ja kāda čūska slīdēja viņa virzienā, Čamlijs gandrīz zaudēja prātu: spalva saslējās stāvus, viņš stenēja un svieda tai ar zāles kumšķiem un sīkiem žaga­riem, velti cenzdamies apturēt rāpuļa tuvošanos. Kādu vakaru, tumsai iestājoties, viņš kategoriski atteicās atgriezties krātiņā - agrāk nekas tāds nekas nebija atgadījies. Kad es centos ievest viņu guļamtelpā ar varu, jo uzskatīju, ka šimpanze vienkārši māžojas, Čamlijs aizveda mani līdz krātiņa ieejai un pats atkā­pās, rādīdams ar roku un nepārprotamās bailēs skaļi ūjinā­dams. Izpētījis viņa segu un banānu lapu migu, es tur atklāju saritinājušos mazu, aklu alu čūskiņu. Radījums bija pavisam nekaitīgs, taču Čamlijs nevēlējās riskēt.

Drīz pēc ierašanās Čamlijs pēkšņi zaudēja gan apetīti, gan dzīvesprieku un visu dienu pavadīja, sakņupis krātiņā. Viņš arī neko nedzēra, izņemot puskrūzīti ūdens dienā. Es tolaik biju izbraucis, taču Džona drudžainā zīmīte tika man atgriezties, jo Džons netika gudrs, kas pērtiķim kaiš, nedz arī spēja noteikt, cik nopietna ir viņa slimība. Atgriezies es visiem spēkiem cen­tos iekārdināt Čamliju ēst, jo viņš acīmredzami izdēdēja. Kal­potāji tika aizsūtīti uz visām pusēm nogatavojušos mango un papaijas augļu meklējumos, un es pats savām rokām gatavoju izsmalcinātus augļu salātus. Taču Čamlijs neēda. Tā tas turpi­nājās kādu nedēļu, līdz es nudien nobijos, ka mēs viņu zaudē­sim. Katru vakaru es piespiedu Čamliju kopā ar mani pastaigā­ties, tomēr Čamlijs bija tik vārgs, ka mums ik pēc pāris jardiem nācās apsēsties un atpūsties. Tomēr es zināju, ka nedrīkstu ļaut viņam zaudēt interesi par dzīvi, jo pērtiķis bez dzīvesprieka ir nolemts nāvei. Kādu vakaru pirms došanās pastaigā ar Čamliju es atvēru biskvītu kārbu un ieliku kādu duci biskvītu kabatā. Kad bijām gabaliņu nogājuši, Čamlijs apsēdās, un es attupos līdzās. Kamēr mēs abi aplūkojām apkārtni, es izvilku no kabatas biskvītu un sāku ēst. Čamlijs vēroja mani un laikam gan jutās pamatīgi pārsteigts, ka es cepumu nepiedāvāju arī viņam, kā to parasti mēdzu darīt, bet, beidzis mieloties, atzinīgi nočāpsti- nāju lūpas. Čamlijs piešļūca tuvāk un sāka pārbaudīt manas kabatas - jau tā vien bija laba zīme, jo neko tādu viņš kopš sli­mības sākuma nebija darījis. Čamlijs atrada cepumu, izvilka un apostīja un tad, man par lielu prieku, sāka ēst. Viņš apēda apmēram sešus biskvītus, un turpmākās četras dienas pārtika ti­kai no biskvītiem un ūdens. Pēc tam pienāca rīts, kad viņš pie­ņēma tasi tējas un divus banānus. Es zināju, ka nu viss būs kār­tībā; apetīte strauji atjaunojās, un Čamlijs kādas divas nedēļas ēda kā neprātīgs, taču pēc tam atkal atgriezās pie parastās kārtī­bas. Es jutos ļoti laimīgs, ka bija izdevies Čamliju dabūt uz kājām, jo pavisam drīz nācās doties uz Kumbu, un tik vārgs Čamlijs ceļojumu nebūtu izturējis.

Pienāca pārceļošanas diena, un, ieraudzījis piebraucam kra­vas mašīnu kolekcijas pārvešanai, Čamlijs saprata, ka gaidāma viena no viņa iemīļotākajām izklaidēm - brauciens kravas ma­šīnā. Viņš klaigāja, ūjināja un lēkāja ķēdes galā, rībināja pa krā­tiņa režģi tik enerģiski, ka viņu nevarēja neievērot. Kad viss bija iekrauts, arī viņa krātiņš tika novietots kravas mašīnā un pats Čamlijs, sajūsmināti ūjinādams, ietrausās iekšā. Mēs devāmies ceļā, un drīz vien apkalpojošais personāls, kas ceļojuma laikā bija pieķēries vienā vai otrā kravas mašīnas pusē, ņēmās, kā jau parasti braucienu laikā, skaļi dziedāt; Čamlijs pievienojās dziesmai ar gari stieptu, melodisku ūjināšanu, par ko visi smē­jās locīdamies. Pavāra palīgam dziedošs šimpanze likās tik jo­cīgs, ka viņš atmuguriski izvēlās no kravas mašīnas, un mums nācās apstāties, lai putekļiem nojaukušos, taču joprojām līk­smojošo puisi savāktu. Tīrā laime, ka nebijām braukuši pārāk ātri.

Ieradušies Kumbā, mēs, pateicoties cienīgtēva Paula Šiblera un viņa sievas laipnībai, savā rīcībā ieguvām trīs Bāzeles misijai piederošas skolas ēkas. Kā jau parasti, kad tiek ierīkota jauna nometne, valdīja pamatīgs haoss, un bez visām citām problē­mām radās grūtības ar ūdens piegādi. Kamēr mēs apgādājām vietējo ūdensnesēju ar skārda mucām, izskaidrojām pienāku­mus un norīkojām pie darba, Čamlijs nepārprotami lika manīt, ka ir pamatīgi izslāpis. Viņš bija pieķēdēts ārpusē un jau pagu­vis piesaistīt daudzu vietējo uzmanību, jo tie vēl nekad nebija redzējuši pieaugušu šimpanzi. Nespēdams izdomāt neko citu, es atkorķēju alus pudeli un pasniedzu Čamlijam, un viņš, man par lielu pārsteigumu, sveica pudeles parādīšanos ar prieka sau­cieniem un baudā nošmakstināja lūpas. Jo zemāks kritās alus līmenis pudelē, jo līksmāks kļuva Čamlijs un biezāks pieauga viņa apbrīnotāju pūlis. Drīz vien viņš jau meta kūleņus, laidās īpatnējā, sāniskā dejā un sita plaukstas, nojaucies ar alus putām un līksms līdz neprātam. Taču šis dzērāja dancis man radīja ne mazumu grūtību, jo pagāja vairākas stundas, iekams Čamlijs atskurba un no jauna sāka uzvesties pieklājīgi, un bija vajadzīgi trīs policisti, lai izklīdinātu vismaz divsimt cilvēku lielo pūli, kas bija sablīvējies ap mūsu mājām tā, ka neviens nespēja tikt ne iekšā, ne ārā. Kopš tās reizes Čamlijs nedabūja neko stiprāku par tēju vai limonādi, lai arī cik izslāpis būtu.

Kamerūnā ieradās Londonas zoodārza pārstāvis, un es ar lie­lām skumjām nodevu Čamliju viņa gādībā turpmākajam ceļam uz Angliju. Es no jauna satiku Čamliju tikai pēc kādiem četriem mēnešiem, kad aizgāju viņu apciemot Rldžentparka sanatorijā. Sanatorijā viņš dzīvoja lielā, salmiem izklātā istabā un bija visa personāla mīlulis. Nemaz necerēju, ka viņš mani pazīs, jo ie­priekšējā tikšanās reizē es biju ar ūsām un bārdu, ģērbies tropu drēbēs, toties tagad - noskuvies un apģērbies, kā civilizētam cil­vēkam pieklājas. Tomēr Čamlijs mani pazina, tiklīdz ieraudzīja, ņēmās riņķot apkārt pa istabu kā dervišs, tad metās pie manis un sniedza man veco, labo sveicienu - maigu kodienu pirkstā. Mēs apsēdāmies salmos, un es viņu pacienāju ar cukuru, ko biju paņēmis līdzi; mēs sasmēķējām, un viņš novilka man kur­pes un zeķes un rūpīgi pārliecinājās, ka ar manām kājām nav atgadījies nekas ļauns. Pēc tam viņš paņēma izsmēķi un uzma­nīgi nodzēsa to istabas kaktā, tālāk no salmiem. Kad man pie­nāca laiks doties prom, Čamlijs nopietni paspieda man roku un caur durvju spraugu noraudzījās, kā aizeju. Drīz pēc tam viņu pārcēla uz pērtiķu mītni, un viņš vairs nevarēja uzņemt viesus savā personīgajā istabā.

Es Čamliju nekad vairs neredzēju, taču man zināms viņa liktenis. Viņš kļuva par ievērojamu televīzijas zvaigzni, bieži brauca uz Aleksandras pili un uzstājās publikas priekšā kā pie­redzējis aktieris. Vēlāk viņam sāka sāpēt zobi, un viņu no pēr­tiķu mītnes no jauna pārveda uz sanatoriju operācijai. Kādu dienu Čamlijs, garlaicības mākts, izlauzās brīvībā un devās pa­staigā pa Rīdžentparku. Nonācis pie galvenā ceļa, viņš ierau­dzīja tur apstājušos autobusu un iekāpa tajā; taču šimpanzes klātbūtne izraisīja tādas šausmas pasažieru vidū, ka Čamlijs sa­traukumā vienu otru sakoda. Cilvēki diemžēl nesaprot, ka tieši ar spiedzieniem un paniku savvaļas dzīvnieku visvieglāk var sa­traukt un izprovocēt uzbrukumam. Pametis autobusu un asi­nīm noplūdušos pasažierus, Čamlijs devās tālāk, patērzēja ar kādu dāmu, kas stūma bērnu ratiņus (viņa gandrīz paģība) un patlaban prātoja, ko vēl pasākt, lai uzjautrinātu londoniešus, kad notikuma vietā parādījās sanatorijas darbinieki. Acīmre­dzot ap to brīdi Čamlijs bija sapratis, ka civilizētā sabiedrība nav piemērota labi audzinātam šimpanzēm, tāpēc pieķērās dar­biniekam pie rokas un kopā ar viņu atgriezās mājās. Pēc šā ga­dījuma viņu vairs neuzskatīja par uzticamu un nosūtīja atpakaļ uz pērtiķu mītni. Tomēr ar to Čamlija piedzīvojumi vēl nebei­dzās, jo pēc neilga laika viņš atkal nonāca sanatorijā, lai pabeigtu ārstēšanu, un nolēma vēlreiz iziet pastaigāties.

Bija Ziemassvētku vakars, un Čamlijs acīmredzot atcerējās citus, jautrākus svētkus, ko piedzīvojis kādā klubā Āfrikas vi­dienē. Lai nu kā, viņš iedomājās, ka, izgājis pastaigā pa Lon­donu Ziemassvētkos, pašā labvēlības laikā, viņš varbūt satiks kādu, kas viņu uzcienās ar kausu alus. Tā nu viņš izlauzās no krātiņa un vēlreiz devās uz Rīdžentparku. Glostergeitā Čamlijs cerīgi lūkojās pēc kāda autobusa, bet neviens nebija redzams. Toties tuvumā bija apstājušās dažas automašīnas; Čamlijs piegāja klāt un ņēmās enerģiski klauvēt pa mašīnas durtiņām cerībā, ka viņu ielaidīs iekšā un pavizinās. Čamlijam ļoti patika braukt jebkādā transporta līdzeklī. Taču muļķa cilvēki pilnīgi pārprata viņa nodomus: šimpanze Ziemassvētku noskaņojumā lūdza viņu pavizināt, bet šie neko citu nespēja iedomāties, kā noslēgt logus un kliegt pēc palīdzības. Čamlijs nosprieda, ka šāda rīcība nepavisam neatgādina tradicionālās angļu viesmīlī­bas izpausmi. Taču, pirms viņš paguva paskaidrot mašīnas īpašniekiem savus patiesos nolūkus, pieskrēja aizelsušos poli­cistu bars, šimpanzi sagūstīja un nogādāja atpakaļ zoodārzā. Čamlijs bija divas reizes izbēdzis, un zoodārza darbinieki ne- grasījās vēlreiz riskēt: no jauka, saprātīga dzīvnieka, kam varēja ļaut uzstāties televīzijā, viņš bēgšanas dēļ pēkšņi bija kļuvis par mežonīgu, neuzticamu briesmoni, kas var atkal izbēgt un sa­kost kādu cienījamu pilsoni. Lai izvairītos no šāda riska, Čam­lijam piesprieda nāvessodu un nošāva.

NO GRĀMATAS "SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM"

Britu Gviāna, kas atrodas Dienvidamerikas ziemeļdaļā, ar saviem biezajiem tropiskajiem mežiem, līdzenajām savannām, robotajām kalnu grēdām un putojošajiem ūdenskritumiem, iespējams, ir viena no skaistākajām vietām pasaulē. Bet par vienu no lieliskākajām Gviānas daļām es uzskatu kriku pļavas. Šī šaurā piekrastes teritorija stiepjas no Džordžtaunas līdz Ve­necuēlas robežai; tūkstošiem upju un strautu te lauž ceļu lejup uz jūru un, sasnieguši līdzenumu, izplešas miljonos krīku un sīku ūdensceļu, kas viz un mirdz kā dzīvsudraba pali. Leknā un daudzveidīgā veģetācija pārvērtusi šo vietu par neticamu pasaku valstību. 1950. gadā es uzturējos Britu Gviānā, vāk­dams dzīvniekus Anglijas zoodārziem, un sešu šeit pavadīto mēnešu laikā viesojos savannas ziemeļu tropiskajos mežos un, protams, krīku pļavās, vajādams dīvainos radījumus, kas tās apdzīvo.

Par savu nometni krīku pļavās es izvēlējos sīku indiāņu ciematu netālu no Santarosas; bija vajadzīgs divu dienu ilgs ce­ļojums, lai to sasniegtu. Vispirms ar motorlaivu lejup pa Esek- vibo upi un plašākajiem krīkiem, kamēr sasniedzām vietu, kur motorlaivas vairs netika uz priekšu, jo ūdens bija pārāk sekls un aizaudzis ar ūdensaugiem. Te mēs sēdāmies vienkoka ka­noe, ko airēja mūsu mājas saimnieki - rāmie un apburošie in­diāņi, un, atstājuši plato galveno krīku, ienirām sīko ūdensceļu labirintā. Tas bija viens no lieliskākajiem ceļojumiem, kādu vien varu atcerēties.

Daži krīki, pa kuriem mēs ceļojām, bija tikai kādas desmit pēdas plati, un ūdens virsmu pilnīgi paslēpa biezs klājiens lielu krēmkrāsas ūdensrožu ar maigi rožaini ietonētām ziedlapām, kā arī mazu paparžveida ūdensaugu, kas uz slaida stublāja pacēla virs ūdens sīkus purpursārtus ziediņus. Krīku krasti bija biezi apauguši ar krūmājiem, un lielo koku nokarenie zari veidoja virs ūdens dzīvu tuneli; zari bija apvīti ar garām, plīvo­jošām, zaļganpelēkas spāņu sūnas bārkstīm un spilgti rozā un dzeltenu orhideju skupsnām. Ūdens bija tik biezā kārtā no­klāts ar augiem, ka, sēžot kanoe priekšgalā, varēja iedomāties, kā nedzirdami ceļojat pa ziediem pārpilnu zaļu pļavu, kas maigi viļņojas jūsu kuģa ķlļūdeni. Lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un bālganiem knābjiem skaļi tarkšķēja un pārmetās no koka uz koku, kaldamies ietrunējušajā mizā, un, ja gadījās iztraucēt dumpi, no niedrēm un krīkmalas augāja uzsprāga maza krāsu eksplozija - putns šāvās vertikāli gaisā, ar rožainajām krūtīm uzliesmodams debesīs kā negaidīta raķete.

Es atklāju, ka ciemats izvietojies augstienē, kas patiesībā bija sala, jo no visām pusēm atradās pilnīgā krīku šaha galdiņa ie­lenkumā. Mazā iezemiešu būda, kurai bija jākļūst par manu apmešanās vietu, atradās gabaliņu nostāk no ciemata, visskais­tākajā apkārtnē. Būda atradās mazas, apmēram akra lieluma ielejas malā starp dažiem milzīgiem kokiem, kas stāvēja ap to kā ļoti vecu vīru pulciņš ar garām, sirmām spāņu sūnas bār­dām. Ziemas lietavās apkārtējie krīki bija pārplūduši, tā ka ieleja nu slīka apmēram sešas pēdas dziļā slapjumā, no kura dūrās ārā lieli koki, kuru atspulgi mirdzinājās heresa krāsas ūdenī. Ielejas mala bija noaugusi ar niedru bārkstīm un kup­liem ūdensrožu puduriem. Sēžot uz būdas sliekšņa, pavērās lielisks skats uz šo miniatūro ezeru un tā apkaimi, un tieši tā, klusi sēžot agros rītos vai vēlu vakaros, es atklāju, ka šajā niecī­gajā ūdens pleķītī un apkārtējos krūmājos mīt bagātīga dzīv­nieku pasaule.

Vakaros, piemēram, mēdza nākt padzerties krabjēdājs jenots. Tie ir dīvaina izskata radījumi maza suņa augumā ar kuplām, melnbalti svītrotām astēm, lielām, sārtām, plakanām ķepām un viscaur pelēku kažoku, kurā vienīgā pārmaiņa ir melnā maska ap acīm, kas piešķir radījumiem diezgan smieklīgu izskatu. Šie dzīvnieki staigā īpatnējā gaitā, uzmetuši kupri, izvērstām pēdām lempīgi šļūkādami, it kā ciestu no apsaldējuma čūlām. Jenots no­nāca līdz ūdensmalai, kādu minūti drūmi blenza savā atspulgā, mazliet padzērās un tad pesimistiski un lēni slāja uz otru ielejas malu barības meklējumos. Viņš iebrida seklā lāmiņā un attupies grābstījās ar priekšķepu garajiem pirkstiem tumšajā ūdenī, plakšķinādams, taustīdamies un braucīdamies pa dūņām, tad pēkšņi, patīkami pārsteigts, izzvejoja kaut ko virspusē un izvilka krastā, lai apēstu. Guvums vienmēr tika uzmanīgi saspiests starp priekšķepām un notiesāts uz sauszemes. Ja tā bija varde, jenots pieturēja to un ar ašu kampienu nokoda galvu. Taču, ja tas bija viens no lielajiem saldūdens krabjiem, kā tas gadījās visbiežāk, je­nots steidzās uz krastu, cik ātri vien spēdams, un, sasniedzis saus­zemi, aizgrūda krabi prom no sevis. Krabis atguva līdzsvaru un draudēja jenotam ar atplestām spīlēm, un tad mednieks tika ar laupījumu galā ļoti neparastā, praktiskā veidā. Krabis ir ļoti viegli apmulsināms: ja tam neatlaidīgi vairākas reizes uzsit pa bruņām un viņš secina, ka neviens atbildes kampiens ar spīlēm nesa­sniedz mērķi, krabis saraujas un saīdzis atsakās piedalīties šādā vienpusējā sacensībā. Tāpēc jenots vienkārši sekoja krabim, ar garajiem pirkstiem pa laikam uzsizdams tam pa bruņām un at­raudams tos atpakaļ, kad spīles pacēlās grābienam. Pēc apmēram piecām minūtēm krabis, zaudējis cerības, sarāvās un attupās. Jenots, kas līdz šim bija atgādinājis jauku, vecu dāmu, kura spē­lējas ar pekinieti, izslējās un kļuva lietišķs - palēcās uz priekšu un ar vienu ašu kampienu pārkoda nelaimīgo krabi gandrīz uz pusēm.

Gar vienu ielejas malu indiāņi, kādreizējie būdas īpašnieki, bija iestādījuši dažus mango un guavas kokus, un manas uztu­rēšanās laikā augļi nogatavojās un pievilināja daudz radījumu. Parasti visiem priekšgalā rosījās koku dzeloņcūkas. Tās čāpoja ārā no krūmāja, atgādinādamas korpulentus, viegli iesviķoju- šus večukus; viņu lielie, apaļie deguni raustījās šurpu turpu, un mazās, diezgan skumjās acis, kas allaž izskatījās asaru pilnas, cerīgi pētīja apkārtni. Dzeloņcūkas ļoti izveicīgi uzrāpās mango kokos, garās tvērējastes apvijušas ap zariem, lai nenokristu, melnbaltās adatas grabēja starp lapām. Tad viņas atrada uz zara ērtu vietiņu, pāris reižu apvija asti ap zaru, stingri iekrampējās, attupās uz pakaļkājām un noplūca augli. Turēdamas to priekš- ķepās, viņas grozīja augli riņķī, ar lielajiem zaķa zobiem ap­strādādamas mīkstumu. Tikušas galā ar mango, dzeloņcūkas reizēm uzsāka savādu spēli ar lielo kauliņu. Tupēdamas uz zara, viņas nedroši un diezgan bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, mētāda­mas kauliņu no ķepas ķepā, it kā nevarētu saprast, ko ar to iesākt, šad tad izlikdamās, ka kauliņš izkrīt no ķepas, un tad pēdējā brīdi to atkal saķerdamas. Pēc kādām piecām minūtēm dzeloņcūkas nometa kauliņu zemē un šļūca pa zaru uz priekšu jauna augļa meklējumos.

Reizēm, kad viena dzeloņcūka uz zara satikās aci pret aci ar otru, abas ar astēm iekrampējās zarā, attupās uz pakaļkājām un nodevās ārkārtīgi smieklīgam boksa mačam: viņas atgaiņājās un pļaukājās ar priekšķepām, izvairījās un uzbruka, dāļādamas āķus, aperkotus un sitienus, bet ne reizi viena otrai nepieskardamās.

Visas šīs izrādes laikā (tā vilkās apmēram stundas ceturksni) no pretinieču sejām ne uz bridi nepazuda neizpratne un labsirdīga interese. Tad, it kā paklausīdamas neredzamam mā­jienam, abas nolaidās četrrāpus un devās prom katra uz savu pusi. Es nekad neizpratu šo boksa maču jēgu un arī nespēju atklāt, kurš uzvarējis, bet tie mani bezgala uzjautrināja.

Vēl viens pievilcīgs radījums, kas mēdza apciemot augļu ko­kus, bija durukulijs. Šie īpatnējie pērtiķīši ar garām astēm, trausliem vāveru ķermeņiem un milzīgām ūpju acīm ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē. Viņi ieradās mazās grupās pa septiņiem vai astoņiem, un, kaut arī, ielēkdami kokos, nesacēla nekādu troksni, viņu klātbūtni drīz vien varēja noteikt pēc sarežģītās sarunas, ko viņi mielodamies uzturēja. Durukuliji raidīja vis­plašāko skaņu gammu, kādu jebkad esmu dzirdējis no pērti­ķiem vai jebkuriem citiem šāda lieluma dzīvniekiem. Viņi sāka ar skaļu, ņurrājošu rējienu - spēcīgi vibrējošu kliedzienu, ko tie lietoja kā brīdinājumu; izgrūžot šīs skaņas, pērtiķīšu rīkles piepūlē uztūka maza ābolīša lielumā. Savukārt sarunādamies viņi izmantoja trīsulīgus pīkstienus, ņurdienus, ņaudienus, kas neatšķīrās no kaķa ņaudēšanas, un veselu virkni plūstošu, bur­buļojošu skaņu, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko es jebkad biju dzirdējis. Reizēm kāds no viņiem jūtu pārpilnībā apvija roku otram ap pleciem, un tad abi sēdēja apkampušies, vervelēja un dedzīgi vērās viens otram sejā. Durukuliji bija vienīgie man zināmie pērtiķi, kas pēc visniecīgākā ierosinājuma, apskāvušies un astes savijuši, apveltīja cits citu ar visdedzīgākajiem, gluži cilvēcīgiem skūpstiem uz lūpām.

Protams, šie dzīvnieki parādījās tikai paretam; taču bija divi radījumi, kas pastāvīgi uzturējās applūdušās ielejas ūdeņos. Viens no tiem bija jauns, apmēram četras pēdas garš kaimans - Dienvidamerikas aligators. Viņš bija ļoti glīts dzīvnieks ar melnbaltu ādu, tik punainu un rievainu kā valrieksta čaumala, drakona posmaino asti un lielām, zeltaini zaļām acīm ar dzin­tara krāsas lāsumiņiem. Viņš bija vienīgais kaimans, kas dzī­voja šajā mazajā ūdens klajumiņā. Es tā arī nekad nesapratu, kāpēc citi viņam nepievienojās, jo krīki un upītes kādas simt pēdas tālāk mudžēt mudžēja no tiem. Tomēr šis mazais kaimans lepnā vientulībā dzīvoja ūdeņos līdzās manai būdai un vadīja savas dienas, peldēdams apkārt visai privātīpašnieciskā manierē. Otrs radījums, kas vienmēr bija redzams, bija jakana - droši vien visdīvainākais Dienvidamerikas putns. Pēc lieluma un izskata tas daudz neatšķiras no angļu irbes, bet glītais augums balansē uz garām, slaidām kājām, kas beidzas ar bunti neda­biski garu pirkstu. Pareizi pārnesot svaru, ar garo pirkstu palī­dzību jakana iemanās brist pa ūdens virsmu, izmantojot takām ūdensrožu lapas un citus ūdens augus. Šo spēju dēļ jakanas dēvē arī par rožu rikšotājām.

Jakanai kaimans nepatika, toties kaimanam bija radusies pārliecība, ka Dabas māte jakanu novietojusi ūdens baseinā, lai nedaudz papildinātu viņa ēdienkarti. Tomēr viņš bija jauns un nepieredzējis reptilis, tā ka viņa centieni pielavīties putnam un to nomedīt bija nepārprotami smieklīgi. Jakana iztipināja no krūmāja, kurā mēdza pavadīt labu daļu sava laika, un devās pāri ūdeņiem, mierīgi soļodama no vienas ūdensrozes lapas uz citu, garos pirkstus izstiepusi uz visām pusēm kā zirnekļa taus­tekļus, un lapas tikai pavisam viegli iegrima zem viņas svara. Pamanījis jakanas tuvošanos, kaimans nekavējoties ienira, līdz virs ūdens rēgojās tikai acis. Peldot tuvāk un tuvāk putnam, ūdens virsmu nepāršķēla nekāda ņirboņa, taču kaimana galva rēgojās cauri ūdenim. Jakana, kas čakli līkņāja starp ūdensau­giem, meklēdama kāpurus, gliemežus un sīkas zivtiņas, reti kad pamanīja kaimana tuvošanos un droši vien būtu viegli kritusi tam par upuri, ja vien to nepaglābtu kāds apstāklis. Tik­līdz kaimans bija nonācis desmit vai divpadsmit pēdu attā­lumā no medījuma, viņš tā satraucās, ka nevis ienira dziļāk un pietuvojās jakanai no apakšas, bet gan pēkšņi sāka mežonīgi kulstīt asti un traucās uz priekšu kā motorlaiva, saceldams tā­dus šļakstus, ko pamanītu pat visaprobežotākais putns; tad ja- kana ar spalgiem trauksmes kliedzieniem pacēlās gaisā, mežo­nīgi vicinādama savus pureņu dzeltenos spārnus.

Kādu laiku man neienāca prātā brīnīties, kāpēc jakana lielāko daļu dienas pavada niedrājā vienā ezera malā. Tomēr, izpētījis niedru laukumu, es atklāju iemeslu - atradu purvai­najā zemē no ūdenszālēm glīti veidotu sedziņu, uz kuras gulēja četras apaļas krēmkrāsas olas, bagātīgi klātas ar šokolādes brū­niem un sudrabainiem plankumiņiem. Putns droši vien bija tās perējis jau labi ilgi, jo dažas dienas vēlāk es atradu ligzdu tukšu un vēl pēc pāris stundām redzēju jakanu vadām savus mazuļus pirmajā pastaigā.

Jakana iznāca no niedrāja, izrikšoja uz ūdensrožu lapām, tad apstājās un paskatījās atpakaļ. Pēc tam no niedrāja iznira viņas četri putnēni, kas savās zeltaini melnajās pūkās atgādi­nāja milzīgas kamenes ar garām kājām un tieviem pirkstiem, trausliem kā zirnekļu tīkli. Mazuļi rindā sekoja mātei, allaž palikdami vienu lapu iepakaļ, un pacietīgi gaidīja, kamēr māte visu pārbaudīja, pirms devās uz priekšu. Viņi visi varēja sapul­cēties uz vienas no lielajām šķlvjveida lapām un bija tik mazi un viegli, ka lapa zem kopējā svara iegrima pavisam nedaudz. Tiklīdz kaimans ieraudzīja putnēnus, viņš, protams, divkār­šoja savus pūliņus, bet jakana bija ļoti vērīga māte. Viņa turēja savu perējumu tuvu krastam, un, ja kaimans izrādīja tuvoša­nās pazīmes, mazuļi nekavējoties ienira no lapām ūdenī un brīnumainā kārtā jau pēc mirkļa atradās uz sauszemes.

Kaimans lika lietā visas sev zināmās metodes - piepeldēja, cik tuvu vien iespējams, nenododot sevi, vai ari ienira zem ūdens­augu segas un tad pacēlās virspusē tā, ka ūdensaugi gandrīz pil­nīgi nosedza tā purnu un acis. Tur viņš pacietīgi gulēja, dažreiz pat pavisam tuvu krastam, droši vien cerēdams noķert jakanas, pirms tās aizklīst pārāk tālu. Veselu nedēļu viņš izmēģināja katru no šīm metodēm un tikai vienu reizi nonāca daudzmaz tuvu sekmīgam rezultātam. Tajā dienā kaimans bija pavadījis karstās pusdienlaika stundas, pilnīgi atklāti gulēdams ezera vidū un lēni riņķodams apkārt, lai varētu paturēt acīs visu, kas notiek krastā. Vēlu pēcpusdienā viņš piepeldēja pie ūdensaugu malas un pamanījās noķert mazu vardīti, kas bija sauļojusies ūdensrozes zieda vidū. Šī panākuma spārnots, kaimans piepel­dēja pie ūdensaugu plosta, kas bija nosēts ar sīkiem ziediņiem, un panira zem tā. Tikai pēc pusstundu ilgiem nesekmīgiem meklējumiem citās mazā ezera malās es nopratu, ka viņš paslē­pies zem ūdenszālēm. Koncentrēju uz tām savu tālskati, un, kaut arī viss puduris nebija lielāks par durvīm, man vajadzēja vērot gandrīz desmit minūtes, lai kaimanu pamanītu. Viņš bija gandrīz pašā centrā, un, iznirstot virspusē, starp viņa acīm bija nogūlusies ūdenszāļu virtene ar mazu rozā ziedu pušķīti virsū. Viņš izskatījās mazliet šķelmīgs, it kā būtu uzlicis galvā mazu, koķetu cepurīti; tomēr par slēptuvi tā kalpoja lieliski. Pagāja vēl pusstunda, līdz parādījās jakana, un tad sākās drāma.

Māte, kā allaž, pēkšņi iznira no niedrāja, izsmalcināti kājas cilādama, aizbrida pa lapām, pagriezās un sauca savu perē­jumu, kas iztipināja aiz viņas kā neparastu uzvelkamo rotaļlietu virtene; sadrūzmējušies uz ūdensrozes lapas, mazuļi apstājās un pacietīgi gaidīja tālākus norādījumus. Māte lēni aizvadīja viņus tālāk ezerā un vienlaikus arī baroja. Viņa mēdza balansēt uz vienas lapas, noliekusies satvert otru lapu knābī, pacelt gaisā un pagriezt, kamēr lapa apgriezās ūdens virspusē otrādi. Parasti pie tās bija pieķēries milzīgs daudzums sīku kāpuru, dēļu, glie­mežu un mazu vēžveidīgo. Putnēni sadrūzmējās apkārt un aiz­rautīgi knābāja, uzlasīdami šo cienastu, kamēr lapas apakša bija tīra; pēc tam visi pārvietojās uz nākamo.

Drīz vien es sapratu, ka māte vada savus lolojumus tieši uz ūdenszāļu klājienu, zem kura slēpjas kaimans, un atcerējos, ka tieši šī bija viena no jakanas iemīļotākajām medību vietām. Es tiku vērojis, kā viņa stāv uz lapām, velk no ūdens ārā smalkas, paparžveida ūdenszāles garās, samudžinātās virtenēs un izklāj uz tuvējām lapām, lai mazuļi varētu darboties ap milzum dau­dzajām mikroskopiskajām sīkbūtnēm, kas tajās slēpās. Es biju pārliecināts - ja māte tik ilgi spējusi izvairīties no kaimana, viņa to pamanīs arī šoreiz, tomēr, kaut arī jakana bieži apstājās un lūkojās apkārt, viņa turpināja vedināt mazuļus aizvien tuvāk kaimana paslēptuvei.

Es biju nokļuvis grūtā stāvoklī. Biju pārliecināts - kaimans neapēdīs ne jakanu, ne viņas mazuļus, ja vien es spēšu palīdzēt, bet nesapratu, ko iesākt. Putns bija pieradis pie cilvēku radī­tajiem trokšņiem un nemaz nepievērsa tiem uzmanību, tātad no plaukstu sišanas nebūtu nekāda labuma. Nebija arī nekādas iespējas piekļūt viņai tuvāk - scēna norisinājās ezera pretējā pusē, un būtu vajadzīgas desmit minūtes, lai tur nokļūtu, un tad jau būtu par vēlu, jo jakana jau bija kādu divdesmit pēdu attālumā no kaimana. Kliegt nebija jēgas, akmeņu mešanai par tālu, tā ka neatlika nekas cits, kā vien sēdēt kā pielīmētam, blenzt tālskatī un zvērēt, ka nogalināšu kaimanu, ja viņš pie- dursies kaut pūciņai uz manas jakanu ģimenes galvas. Un tad es pēkšņi atcerējos par bisi.

Protams, es atrados pārāk tālu, lai šautu uz kaimanu: pirms lādiņš sasniegtu ezera otru malu, tas būtu tiktāl izkliedējies, ka viņam trāpītu vienīgi dažas skrotis, toties varētu viegli noga­lināt kādu no putniem, kurus es centos aizsargāt. Taču man ienāca prātā, ka jakana, cik zinu, nekad nebija dzirdējusi bises troksni, tāpēc šāviens gaisā varētu viņu nobiedēt un likt aizvest mazuļus drošībā. Iemetos būdā un sameklēju bisi, tad vienu vai divas mokošas minūtes centos atcerēties, kur esmu iegrūdis patronas. Visbeidzot atklāju, ka bise ir pielādēta, un steidzos at­pakaļ uz savu novērošanas punktu. Iespiedis bisi padusē, stobru pavērsis pret mīksto zemi sev zem kājām, es ar otru roku pacēlu tālskati pie acīm un lūkojos pāri ezeram, lai pārliecinātos, vai esmu ieradies laikā.

Jakana tikko bija sasniegusi ūdensrozes, kas atradās vistu­vāk ūdenszāļu paklājam. Putnēni bija sadrūzmējušies uz lapas tieši aiz viņas. Jakana noliecās, satvēra lielu ūdenszāļu virteni un izvilka uz lapas, un šajā mirklī kaimans, kas atradās tikai kādas četras pēdas tālāk, pēkšņi izslējās no savas zāļu un ziedu ligzdas, joprojām ar smieklīgo micīti galvā, un rāvās uz priekšu. Tajā pašā mirklī es izšāvu no abiem stobriem reizē, un šāviena atbalss nodārdēja pāri ezeram.

Nezinu, vai jakanu izglāba mana rīcība vai pašas apķērība, bet viņa ārkārtīgā ātrumā pacēlās spārnos tieši tajā mirklī, kad kaimana žokļi sacirtās un pāršķēla lapu uz pusēm. Jakana laidās lejup pāri kaimana galvai; reptilis līdz pusei izlēca no ūdens un centās viņu sagrābt (es dzirdēju žokļus noklabam). Viņa aizli­doja, mežonīgi ķērkdama, taču neskarta.

Uzbrukums bija tik pēkšņs, ka māte acīmredzami nebija devusi mazuļiem nekādas komandas, un tie pa to laiku tupēja, pieplakuši pie ūdensrozes lapas. Tagad mātes kliedzieni pamu­dināja putnēnus darboties; viņi metās pāri bortam, un kaimans tiem pakaļ. Kad viņš sasniedza notikuma vietu, mazie bija zem ūdens, tāpēc ienira arī kaimans; ūdens ņirbas pamazām norima un ezera virsma kļuva rāma. Es bažīgi vēros apkārt, kamēr ja­kanu māte, satraukti klaigādama, riņķiem vien lidoja virs ezera. Beidzot viņa nozuda niedrājā, un tajā dienā es viņu vairs nere­dzēju. Patiesībā neredzēju arī kaimanu. Man bija šausmīga no­jausma, ka viņa centieni noķert mazos pūku kamoliņus vaina­gojušies panākumiem, kamēr tie izmisīgi peldēja zem ūdens, un es visu vakaru plānoju atriebību.

Nākamajā rītā es apgāju apkārt ezeram līdz niedrājam un tur sev par lielu prieku atradu jakanu kopā ar trīs diezgan no­mākta izskata mazuļiem. Izmeklējos ceturto, bet to nekur ne­redzēja, tā ka bija skaidrs - kaimanam daļēji paveicies. Man par izbailēm, iepriekšējās dienas pieredze jakanu nebija nobie­dējusi, un viņa no jauna veda savu perējumu uz ūdensrozēm; visu atlikušo dienu man sirds vai kāpa ārā pa muti, viņus vēro­jot. Kaut arī no kaimana nebija ne miņas, es pavadīju vairākas nervozas stundas, un pret vakaru sapratu, ka nespēju to iztu­rēt. Aizgājis uz ciematu, aizņēmos kanoe, kuru divi indiāņi laipni nogādāja līdz ezeram. Tikko satumsa, es apbruņojos ar spēcīgu kabatas lukturīti un garu nūju ar slīdošu auklas cilpu galā un devos kaimana meklējumos. Kaut arī ezers bija mazs, pagāja vesela stunda, pirms atradu viņu guļam virspusē līdzās dažām ūdensrozēm. Kad kaimanu ķēra lukturīša gaismas kūlis, viņa acis iemirdzējās kā rubīni. Ar vislielāko piesardzību es virzījos tuvāk un tuvāk, līdz varēju nolaist cilpu zemāk un uzmanīgi pārvilkt kaimana galvai, kamēr tas, gaismas apžilbi­nāts vai nohipnotizēts, gulēja pavisam mierīgi. Tad es strauji sa­vilku cilpu un ierāvu ķepurojošos un raustošos ķermeni laivā - kaimans, kaklu piepūtis, izgrūda dobjus, skaļus niknuma rējie­nus un klabināja žokļus. Ievīstīju reptili maisā un nākamajā rītā aizvedu pa krīkiem piecas jūdzes tālāk un palaidu vaļā. Viņš tā arī nespēja atrast ceļu atpakaļ, un visu atlikušo laiku, ko pava­dīju applūdušās ielejas būdā, es mēdzu sēdēt un ar patiku vērot, kā mana rožu rikšotāju ģimenīte laimīgi rosās pa ezeru, mek­lēdama pārtiku, un neizjutu satraukumu ik reizi, kad vējpūsma saņirbināja koši dzeltenbrūnos ūdeņus.

NO GRĀMATAS "APSKURBUŠAIS MEŽS"

Drīz pēc Egberta un viņa brāļu ierašanās mēs savā īpašumā ieguvām divus dzīvniekus, kurus ātri vien iesaucām par Bries­mīgajiem dvīņiem. Tas bija pārītis lielu, ļoti resnu saraino bruņnešu. Abi izskatījās augumā un apmērā praktiski vienādi, turklāt drīz atklājām, ka arī to paradumi ir vienādi. Abi radī­jumi bija mātītes un varētu domāt, ka dzimuši vienā metienā, kaut gan viens bija noķerts turpat netālu no Losinglesas (Ar­gentīnā), bet otrs atsūtīts no kaimiņu estansijas vairākas jūdzes tālāk. Dvīņi tika ievietoti krātiņā ar atsevišķu guļamtelpu. Mā­joklis sākotnēji bija būvēts viena liela bruņneša iemitināšanai, taču tobrīd mums trūka krātiņu, tāpēc nācās abus ievietot vienā. Tā kā bruņneši vēl nebija pilnībā pieauguši, tad galu galā iekārtojās pavisam ērti. Abiem lielāko prieku dzīvē sagā­dāja ēšana un gulēšana, un Dvīņi abām baudām nodevās aiz­gūtnēm. Viņi mēdza saritinājušies gulēt uz muguras savā gu- ļamtelpā un miegā gārdzoši sēkt tā, ka lielie, krunkainie rozā punči cilājās un ķepas raustījās. Šķita, ka nekas un neviens nespēj iztraucēt abu miegu. Varējām rībināt pa krātiņu, kliegt cauri režģiem, atvērt guļamtelpas durtiņas un, aizturot elpu (Dvīņiem piemita specifiska smaka), bakstīt tuklos punčus, kniebt ķepās vai raustīt astes - bruņneši turpina gulēt, it kā būtu iegrimuši dziļā, hipnotiskā transā. Kad esam nākuši pie slēdziena, ka pie atmaņas Dvīņus var atgriezt tikai pasaules bo­jāeja, piepildām skārda bundžu ar atbaidoša izskata maisī­jumu, kas abiem tik ļoti garšo, un cenšamies ievietot trauku krātiņā. Lai cik uzmanīgi mēs rīkotos un censtos nesacelt ne mazāko troksnīti, tikko roka ar trauku ieslīdējusi būri, no guļamtelpas atskan tāds troksnis, it kā jūras čūska ar asti dra­gātu malkas šķūnīša sienu. Tie ir Dvīņi, kas cenšas pietrausties kājās un, tā sakot, ieņemt starta pozīciju. Šīs skaņas ir brīdinā­juma signāls labi ātri nolikt šķīvi un izvilkt roku no būra, jo jau nākamajā mirklī abi bruņneši kā lielgabala lodes izsprāgst no guļamtelpas un, piepūlē elsdami, plecu pie pleca mežonīgi ve­ļas pāri telpai, gluži kā pārītis regbija spēlētāju cīņā par bumbu. Viņi precīzi atsitas pret ēdiena trauku (un barotāja roku, ja tā tur vēl atrodas) un kopā ar to saveļas mudžekļainā kamolā būra tālākajā kaktā; kapātu banānu, piena, jēlu olu un maltās gaļas vilnis triecas pret sienu un atsitienā kā lipīga sega noklā­jas pāri Dvīņu pelēkajām mugurām. Bruņneši nu stāv, priekā spiegdami un ņurdēdami, laiza no bruņām lāsojošo ēdienu, reizēm kaktā sakaujas augļa vai gaļas gabaliņa dēļ, kas, atteicies no nevienlīdzīgās cīņas ar zemes pievilkšanas spēku, pēkšņi nokrīt no griestiem. Redzot abus stāvam līdz pat ceļiem ēdienā, varētu nodomāt, ka diviem dzīvniekiem nekādi nebūs pa spēkam tikt galā ar šo vitamīnu un proteīna daudzumu. Taču jau pēc pusstundas viss būris ir tīrs, nolaizīti pat pēdējie trai­piņi uz griestiem, kaut ari bruņnešiem jānostājas uz pakaļ­kājām, lai tos aizsniegtu; paši Dvīņi, saritinājušies uz muguras savā aromātiskajā buduārā, ciešā miegā guļ un krāc. Patei­coties veselīgajai diētai, Dvīņi drīz vien tik pamatīgi apvēlās, ka tikai pa milimetra tiesu spēja izspraukties pa guļamtelpas dur­vīm. Kamēr es apsvēru, kā varētu ieviest būtiskas izmaiņas krā­tiņa arhitektūrā, viens no Dvīņiem atklāja, kā izmantot šo pusmūža krīzi savā labā. Viņš vairs nelikās gulēt šķērsām pāri guļamtelpai, bet gan tieši ar galvu pret durvīm. Tikko atska­nēja mazākais troksnītis vai uzvēdīja ēdiena smarža, viņš metās uz priekšu, pirms otrs bruņnesis paguva pagriezties vajadzīgajā virzienā, durvīs uzmeta kūkumu un iespiedās šaurajā ejā kā korķis pudelē. Tad viņš nesteidzīgi pastiepa ķepu, ar nagu pie­vilka ēdiena trauku sev tuvāk un ņēmās sapņaini, kaut arī ne īpaši klusi, rakņāties tā dziļumos; viņa radagabals pa to laiku drudžaini spiedza, šņāca un bez panākumiem skrāpēja eju aiz­sprostojušo, labi nobruņoto, neievainojamo pēcpusi.

Sarainais bruņnesis ir Argentīnas pampu maitēdājs. Mazs un zems, bruņojies pret praktiski jebkuru uzbrukumu, tas kā miniatūrs tanks tipina pa mēnessgaismas pielieto zāli un no­tiesā gandrīz visu, kas gadās pa tvērienam. Bruņnesis ēd augļus un dārzeņus, taču, ja tādi negadās pa ceļam, jūtas pavisam apmierināts, atradis arī putnu ligzdu ar olām vai mazuļiem; viņš uzkož arī kādu pelēnu vai pat čūsku, ja gadās ar tādu sa­skrieties. Taču, gluži kā magnēts pievelk metāla skaidiņas, tā bruņnesi pievelk sulīga, pūstoša maita. Argentīnā attālumi un lopu ganāmpulki ir milzīgi, tāpēc bieži gadās, ka nobeidzas kāda veca vai slima govs, un tās ķermenis paliek guļam garajā zālē nepamanīts, iekams saules karstumā aromāts izplatās plašā apkārtnē un ap ķermeni kā bišu spiets sāk zumēt mušas. Kad maitas smaka sasniedz izsalkuša bruņneša degunu, viņš to uztver kā ielūgumu uz dzīrēm. Pametis alu, bruņnesis steidzas uz priekšu, līdz sasniedz lieliskās maltītes vietu - zālē guļošo lielo, tārpu izcaurumoto gaļas kalnu. Pamatīgi pieēdies puvušo gaļu un tārpus, bruņnesis nespēj pamest vietu, kur vēl atlicis tik daudz ēdamā, tāpēc izrok alu turpat zem lopa. Tur viņš ap­cerīgi snauž, sagremodams pirmo maltīti, līdz atkal sajūt izsal­kumu. Tad bruņnesim atliek tikai izspraukties līdz alas mutei, izbāzt ārā galvu un viņš jau atrodas, tā sakot, pašā galda vidū. Bruņnesis reti pamet maitu, pirms nav no balojošajiem kau­liem noskrubinājis pēdējo gaļas kripatu. Tad, dziļi, apmieri­nāti nopūties kā daždien labi paēdis dzīvnieks, bruņnesis at­griežas mājās un cerīgi gaida uz nākamo kritušo govi vai aitu. Par spīti neizsmalcinātajai gaumei, pats bruņnesis tiek uz­skatīts par gardu ēdamo, kas garšo kā kaut kas vidējs starp piena teļa vai sivēna gaļu. Estansijas peoni bieži ķēra bruņne­šus un turēja mucās ar dūņām, kamēr dzīvnieki kļuva gana trekni cepšanai. Varētu izklausīties pretīgi, ka cilvēki ēd dzīv­nieku, kas pārtiek no maitas, tomēr arī cūkām piemīt diezgan atbaidoši ēšanas paradumi, savukārt plekstes ēdienkarte uz- dzītu sliktu dūšu pat vampīriem.

Piecdesmito gadu beigās Džerijs atradās uz sava mūža sapņa - sava personīgā zoodārza dibināšanas sliekšņa. Tam vajadzēja atšķirties no jebkura zoodārza visā vēsturē, jo tā galvenais mēr­ķis būtu glābt iznīcības apdraudētos dzīvniekus. Tomēr vēl daudz kam bija jānotiek, pirms zoodārzs sāka darboties pilnā sparā. Džerijs vispirms savāca dzīvniekus un tad meklēja vietu, tolaik atzīmēdams, ka ".reti esmu vai vispār nekad neesmu sa­sniedzis kāroto, virzoties pa loģisko ceļu… pats nespēju noticēt savai pārdrošībai…". Bet savu mērķi viņš nudien sasniedza, ar neprātīgu jautrību visā darbības gaitā šimpanzes Čalmonde- lija Sentdžona (nejauciet to ar Čalmondeliju, ko viņš pazina 1946. gadā) atbalstīts un kūdīts.

Džerijs visai neganti izturas pret zoodārzu arhitektiem, "visbīstamākajiem dzīvniekiem, ko zoodārzā palaiž savvaļā", bet tikpat skarbi viņš vēršas arī pret zoodārzu apmeklētājiem, kuri skali, taču ar nevajadzīgu sentimentu nosoda dzīvnieku ieslodzījumu kā pretstatu brīvībai. Gandrīz trīsdesmit gadu pirms šobrīd populārajiem uzbrukumiem zoodārziem viņš iz­strādāja vadlīnijas, kā pareizi rūpēties par savvaļas dzīvniekiem gūstā, un nosodīja tos zoodārzus, kas šīm vadlīnijām nesekoja.

Nodaļas pēdējā epizodē Džerijs burvīgi pauž savu seno pār­liecību, ka šīs pasaules "atbaidošie rāpuļi" ir tikpat nozīmīgi kā lielie, pievilcīgie dzīvnieki un ka viņa zoodārzs ir gatavs pa­rūpēties par tādiem radījumiem, par kuriem citi zoodārzi lab­prātāk aizmirstu. Konkrēti - viņš cenšas attaisnot čūskas, ku­ras tik nepelnīti nievātas.

NO GRĀMATAS "NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS"

Vai nu šādā vai citādā veidā es vienmēr esmu bijis saistīts ar zoodārziem. Zoomānijas sērga mani ķēra jau agrīnā divu gadu vecumā, kad mana ģimene dzīvoja kaut kur Indijas vidienē, un pilsētiņa lepojās ar kaut ko līdzīgu zoodārzam. Kad mana daudzcietusī auklīte divreiz dienā vaicājusi, kurp es vēlētos do­ties pastaigā, es esot vilcis viņu gar smirdīgu krātiņu rindām, kuros mitinājušies utu apsēsti dzīvnieki, ja vien viņa mēģinā­jusi ieviest izmaiņas šajā rituālā, es esot ķērcis tā, ka mana nik­numa izpausmes bijušas dzirdamas līdz pat Bombejai dienvi­dos un Nepālas robežai ziemeļos. Nepavisam nebiju pārsteigts, uzzinot no savas mātes, ka pirmais vārds, ko es šādos apstākļos esot iemanījies skaidri izrunāt, bijis "zoo".

Kopš tā laika esmu izteicis šo vārdu visās iespējamās izteik­smēs - no sajūsmas līdz izmisumam.

Gluži dabiski, ka bērnības pieredze radīja manī dedzīgu vē­lēšanos pašam kļūt par zoodārza īpašnieku. Tā nu no divu līdz sešu gadu vecumam es ar neatslābstošu centību gatavojos šim brīdim un vācu kopā itin visu - no grunduļiem līdz mitrenēm, ļaudams aizvien augošajai kolekcijai apdzīvot savu istabu un sevi pašu. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Grieķiju, kur es baudīju ievērojamu brīvību un varēju pilnībā nodoties savai kaislībai - savvaļas dzīvnieku vākšanai un pētīšanai. Man nepaslīdēja garām nekas - ne skorpions, ne ūpis. Vēlāk, atgriezies Anglijā, es sapratu, ka sava paša zoodārza vadīšanai man nepieciešamas iemaņas lielāku dzīvnieku - piemēram, lauvu, bizonu un ži- rafju turēšanā, un tādus, par spīti savam entuziasmam, es ne­spēju ar panākumiem izmitināt ne piemājas dārziņā, ne savā guļamistabā, nedz arī sev azotē. Toreiz es pieteicos darbā Vip- sneidas zoodārzā - Londonas Zooloģijas biedrības īpašumā Bedfordšīrā, un laimīgā kārtā tiku pieņemts. Es tur biju jau­nākais zvēru kopējs; zem lepnā amata nosaukuma slēpās palīgstrādnieks, ko nosūtīja uz jebkuru nodalījumu, kur bija vajadzīga palīdzīga roka netīru darbu veikšanai. Tas jebkurā veidā bija lielisks treniņš, jo nepārprotami lika man saprast, ka darbs ar dzīvniekiem lielākoties ir grūts, netīrs un nepavisam nav valdzinošs, toties tas deva man iespēju sastapties ar visda- žādākiem brīnišķīgiem dzīvniekiem - no emu līdz ziloņiem. Aizgājis no Vipsneidas, es desmit gados sarīkoju desmit ievēro­jamas ekspedīcijas uz dažādām pasaules daļām, vākdams dzīv­niekus zoodārziem.

Tieši Vipsneidā un pirmo četru ekspedīciju laikā manī mo­dās bažas par zoodārziem. Es neapšaubīju to nepieciešamību, jo gan toreiz, gan tagad uzskatu, ka zoodārzi ir ļoti nozīmīgas organizācijas. Šaubas raisījās par vispārējo ievirzi un vairāku zoodārzu vadības stilu. Pirms ierašanās Vipsneidā es, kā jau zoomaniaks, uzskatīju, ka jebkāda, pat vismaigākā zoodārzu kritika ķers mani pašu kā zibens no skaidrām debesīm. Tomēr, iepazinis Vipsneidu un dzīvnieku vākšanas gaitā arī lielu skaitu citu zoodārzu, es jutu augam un briestam nemieru. Ieguvis pie­redzi, es sapratu, ka jebkurā zoodārzā ir daudz kas kritizējams, turklāt noteikti kritizējams, ja vēlos, lai tik nozīmīgas organi­zācijas kā zoodārzi izkļūtu no sastinguma, kādā lielākā to daļa šķita ieslīgusi vai arī atradusies jau kopš dibināšanas. Tomēr ir viegli kritizēt virves dejotāju, ja pats nekad neesi mēģinājis no­iet pa virvi, tāpēc es aizvien vairāk tiecos nodibināt pats savu zoodārzu.

Kad ļaudis atklāja, ko esmu nolēmis darīt, viņu reakcija ļāva secināt, cik zemu cilvēki vērtē zoodārzus. Ja būtu darījis zi­nāmu, ka grasos atvērt plastmasas pudeļu ražotni, dibināt pop­grupu, striptīza klubu vai kaut ko cilvēcei tikpat nepārprotami noderīgu, es, protams, būtu saņēmis pilnīgu atzinību. Bet zoo­dārzu? Vietu, kurp vecāki negribīgi aizved bērnu, lai tas pajātu uz ziloņa un dabūtu vēdergraizes no saldējuma? Vietu, kur dzīvnieki tiek turēti ieslodzījumā? Tas taču nevar būt nopietni domāts? Kāpēc tieši zoodārzu?

Zināmā mērā es šos uzskatus sapratu un pat tiem piekritu. Uz jautājumu bija grūti atbildēt, jo vidusmēra cilvēka un manis paša uzskati par zoodārzu bija krasi atšķirīgi. Galvenā problēma bija tā, ka gan agrāk, gan vēl tagad tikai ļoti nedaudzi cilvēki - vienalga, zinātnieki vai nē - spējuši pienācīgi novērtēt laba zoodārza nozīmi. Zoodārzus vienkārši neuzskata par nopietnām zinātniskām iestādēm un netic, ka tajos iespējams veikt ievērojamu pētniecisku, zinātnisku un izglītojošu darbu. Šādu uzskatu lielākoties kultivējuši paši zoodārzi, jo pārlieku daudzi no tiem vienkārši neapzinās savu zinātnisko potenciālu un turpina sabiedrības acīs popularizēt sevi kā izklaides vietas. Tādējādi nav brīnums, ka gan sabiedrības, gan zinātnieku brā­lības acīs zoodārzs ir tāda pati izklaides vieta kā cirks - ne tik mobils un mazāk apnīkstošs, taču no zinātniskā viedokļa tikpat mazvērtīgs. Zoodārzi paši veicinājuši šāda uzskata izplatību, jo lielākajai daļai cilvēku "zinātnisks" ir tas pats kas "garlaicīgs", un tas kaitē kases ienākumiem.

Zoodārzs spēj piedāvāt tādas iespējas, ar kādām neviena cita līdzīga organizācija nespēj sacensties. Labs zoodārzs var būt vienlaikus zinātniska laboratorija, izglītības iestāde un dabas aizsardzības šūniņa. Mūsu bioloģiskās zināšanas par pašiem parastākajiem dzīvniekiem ir mulsinoši niecīgas, un tieši in­formācijas uzkrāšanas ziņā zoodārzi var būt ārkārtīgi vērtīgi. Nenoliedzami, ka šādā veidā iespējams sniegt ieguldījumu dzīv­nieku aizsardzībā savvaļas apstākļos, jo nav jēgas runāt par sugu aizsardzībā, pirms nav izpētīts, kā tā darbojas. Pareizi vadīts zoo­dārzs spēj nodrošināt iespējas tieši šādam darbam.

Kaut arī novērot dzīvniekus savvaļā nenoliedzami ir daudz saistošāk, lielu daļu dzīvnieku bioloģisko aspektu ērtāk pētīt tieši zoodārzos, un dažus no tiem iespējams izzināt tikai tad, ja dzīvnieks atrodas ierobežotā vidē. Piemēram, brīvā dabā ir praktiski neiespējami precīzi izsekot dzīvnieku grūtniecībai un mazuļu ikdienas attīstībai. To visu var izpētīt zoodārzā. Tādē­jādi pareizi organizēti un vadīti zoodārzi, ja dzīvnieki tajos tiek pienācīgi pētīti un iegūtie dati pierakstīti, kļūst par milzīgām vērtīgu datu bāzēm.

Zoodārziem ir nozīmīga loma arī izglītības jomā. Mūsdie­nās, kad milzīgo pilsētu stateniskajos zārkos, ko sauc par augstceltnēm, cilvēce radījusi jaunu paaudzi, kas nav redzējusi ne suni, ne kaķi, ne zelta zivtiņu vai papagaillti un uzskata, ka piens rodas pudelēs, nemaz nenojaušot par zāles un govs līdz­dalību šajā sarežģītajā procesā, šai un nākamajai paaudzei zoo­dārzi ir vienīgā iespēja uzzināt, ka mūsu planētu cenšas apdzī­vot vēl ari citi dzīvnieki.

Visbeidzot zoodārziem var būt nenovērtējama nozīme sugu saglabāšanas jomā. Pirmkārt, tiem jācenšas panākt savu aprū­pējamo dzīvnieku iespējami pilnīga vairošanās, tādējādi aptu­rot sugas iznīkšanu savvaļā. Vēl nozīmīgāk ir izveidot to sugu pavairošanas grupas, kuru pārstāvju skaits savvaļas apstākļos kļuvis kritiski zems. Daudzi zoodārzi sekmīgi nodarbojušies ar to un turpina nodarboties arī mūsdienās.

Apmēram tūkstotim sugu mūsdienās draud iznīcība, un lie­lākoties sugu īpatņu skaits sarucis tik niecīgs, ka papildus parastajām metodēm atlikušo indivīdu saglabāšanai noteikti nepieciešams izstrādāt kontrolētu pavairošanas programmu. Daudzu gadu gaitā esmu runājies ar cilvēkiem (arī ar zoodārzu direktoriem), un šķiet, ka viņi tikai aptuveni nojauš, kādas ie­spējas dabas aizsardzības jomā paver kontrolēta pavairošanas programma nebrīves apstākļos, un tik tikko izprot tās ievēro­jamo nozīmi un nepieciešamību. Tomēr pēdējā laikā progresī­vākie zoodārzi un reālistiskāk noskaņotie dabas aizsardzībā ie­saistītie cilvēki sākuši uzsvērt "zooloģisko banku" nozīmi atsevišķu sugu saglabāšanā. Sauksim šīs sugas par grūtībās no­nākušām. Tas nozīmē - kad šīs sugas pārstāvju skaits savvaļā sasniedzis noteiktu zemu līmeni, jāpieliek visas pūles, lai šo skaitu saglabātu, vienlaikus profilaksei zoodārzā jāizveido dzī­votspējīga pavairošanas grupa vai, vēl labāk, īpaši šīs sugas vajadzībām jānodibina pavairošanas centrs. Tātad, ja suga sav­vaļā pilnīgi izzustu, mūsu rīcībā būtu pavairošanas kodols, ar kura palīdzību gadu gaitā varētu mēģināt sugu no jauna at­griezt kādreizējās izplatības vietās.

Šāda veida pavairošana nebrīves apstākļos jau palīdzējusi vairākām sugām - varētu pat teikt, ka tās izglābusi: tādas sugas ir Dāvida brieži, Eiropas bizons (sumbrs), baltraibā govjanti- lope, Havaju zoss un citas. Taču šajā darbībā iesaistītie zoodārzi joprojām ir mazākumā un spēj palīdzēt tikai pavisam nedau­dzām sugām. To dzīvnieku saraksts, kam nepieciešama šāda palīdzība, aug šausminošā ātrumā. Man bija pilnīgi skaidrs - nepievēršot lielāku uzmanību šai konkrētajai dabas aizsardzī­bas formai, veselam birumam sugu draud pilnīgas izzušanas briesmas.

Es uzskatīju, ka jau pastāvošajiem zoodārziem daudz lielākā mērā jāpievēršas šim ārkārtīgi steidzamajam uzdevumam, sa­vukārt ikvienam jaunizveidotam zoodārzam šis uzdevums jāizvirza par savu prioritāti. Patiesību sakot, vairs nav vajadzīgi lieli, visaptveroši zoodārzi; to vietā jāstājas mazākiem, speciali­zētiem centriem, kuros viss laiks un spēki veltīti pašu apdrau- dētāko sugu kontrolētai pavairošanai. Vēl jo vairāk, šādi centri varētu palīdzēt neievērojamiem, neizskatīgiem radījumiem, kurus zemās pārdošanas vērtības dēļ parasti atstāj novārtā; tie koncentrētu uzmanību apdraudēto sugu pavairošanas grupu veidošanai un uzturēšanai (vismaz tik ilgi, kamēr dzīvnieku skaits grupā pietiekami audzis un sugai vairs nedraud izmir­šana), un pats zoodārzs kļūtu ne tikai par patvēruma vietu, bet arī par pētniecības centru un, vēl svarīgāk, izglītības iestādi. Dzīvnieku, īpaši reto un vārīgo sugu kopšana ir māksla, kas jā­apgūst un jāpilnveido. Diemžēl gan agrāk, gan šur tur arī mūs­dienās dzīvnieku aprūpei zoodārzos tiek pieņemti tādi cilvēki, kas savas niecīgās spējas ar daudz labākiem rezultātiem varētu likt lietā citās nozarēs.

Kaut arī man pašam bija pilnīgi skaidrs, ka nepieciešams bez kavēšanās izveidot šādu iestādi, gan tolaik, gan zināmā mērā arī šobrīd, nācās saskarties ar ievērojamu pretestību no tā saukto "rūdīto" dabas aizsargātāju puses. Nebija viegli viņus pārliecināt, ka kontrolēta sugu pavairošana ir vēlama un pat nepieciešama vienlaikus ar parastajām dabas aizsardzības me­todēm, tādām kā rezervātu un dabas parku iekārtošana, un tā tālāk. Daudzus gadus, ieminoties vien par šo jautājumu ievē­rojamu dabas aizsardzības speciālistu sabiedrībai, es saņēmu tādu reakciju, it kā būtu atzinis nekrofiliju par lielisku dzim­stības ierobežošanas līdzekli.

Doma par zoodārziem kā vienkāršām Viktorijas laikmeta zvērnīcām joprojām bija pārlieku dziļi iesakņojusies cilvēku apziņā, un bija gandrīz neiespējami likt kādam noticēt, ka šīs iestādes varētu kalpot arī nopietnākam mērķim. Galvenais ar­guments bija tāds, ka zoodārzi ir slikti vadīti un tikai daži no tiem izrādījuši jelkādu spēju vai vēlmi iesaistīties dabas aizsar­dzībā, ieviešot kontrolētas sugu pavairošanas programmas. Augstprātīgi paužot uzskatu, ka "tur zvēru vēl daudz", zoodārzi noplicinājuši dzīvnieku skaitu pasaulē, kolekciju atjaunošanas vārdā tos iznīcinājuši, neveiksmīgas vai nepareizas turēšanas rezultātā ļaujot eksponātiem iet bojā. Dabas aizsargātāji atzina, ka esot pārlieku daudz tādu zoodārzu, kas tikai vārdos izsakot atbalstu sugu aizsardzībai, taču patiesībā neko vērtīgu nedarot; pārlieku daudzi zoodārzi turot retus dzīvniekus vienīgi par peļ­ņas un slavas gūšanas avotiem, nevis par ieguldījumu sugu saglabāšanā; pārlieku daudzi zoodārzi plaši popularizējot savus "dabas aizsardzības centienus", taču patiesībā tiem neesot lielā­kas saistības ar nopietnu ieguldījumu dabas aizsardzībā kā puķu kastei uz palodzes ar apmežošanas programmu.

Diemžēl šie pārmetumi lielā mērā gan bijuši, gan joprojām ir pamatoti. Mani skaidrojumi, ka šobrīd parastu zoodārzu vietā jāstājas specializētiem centriem, kuros nodarbojas ar rū­pīgi izstrādātām pavairošanas programmām, nerada dzirdīgas ausis. Šādos apstākļos jauna zoodārza organizēšana prasīja pa­matīgu apņēmību, pat ja tam bija paredzēts nodarboties ar kaut ko pilnigi atšķirīgu no tradicionālā. Es tomēr uzskatīju, ka nav jēgas tērēt laiku, gaidot atbalstu no pārējiem dabas aiz­sargātājiem. Vienīgais, ko varēju darīt, bija pašam ķerties pie specializēta zoodārza veidošanas un vērot, kas no tā sanāks.

NO GRĀMATAS "ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ"

Jā, ved dzīvniekus šurp. Nezinu, ko teiks kaimiņi, bet vai nav vienalga. Māte ļoti vēlas redzēt šimpanzes, tāpēc ceru, ka tu dažus atvedīsi. Tiksimies drīz. Ar mīļiem svei- cieniem no mums visiem,

Margo

Lielākā daļa šīs Bornmutas piepilsētas iemītnieku varēja ar lepnumu skatīties uz saviem dārziņiem, jo ikviens no tiem līdzinājās pārējiem. Protams, tajos valdīja zināmas sīkas atšķi­rības: dažiem atraitnītes patika labāk nekā puķuzirnīši, citi deva priekšroku hiacintēm, nevis lupīnai, taču pašos pamatos visi bija vienādi. Taču ikviens, kam gadījās ielūkoties manas māsas dārziņā, būtu spiests atzīt, ka tas izskatās, maigi izsako­ties, neparasti. Vienā stūrī bija uzslieta milzīga telts, no kuras skanēja dīvains spiedzienu, svilpienu, ņurdienu un rūcienu koris. Turpat līdzās atradās vesela rinda būru, no kuriem nik­nām acīm lūkojās ērgļi, maitu lijas, pūces un vanagi. Līdzās būriem atradās šimpanzes Minnijas lielais krātiņš. Kādreizējā mauriņa paliekās piesieti kūleņoja un spēlējās četrpadsmit pērtiķi, savukārt garāžā kurkstēja vardes, aizsmakušās balsīs klaigāja turako un vāveres skaļi kraukšķināja riekstu čaumalas. Jebkurā dienas laikā apstulbušie, pārbiedētie kaimiņi, slēpda­mies aiz mežģīņu aizkariem, drebēdami vēroja, kā mana māsa, māte, Sofija, Džekija un es staigājam šurpu turpu pa izpostīto dārzu, nēsādami mazus trauciņus ar maizi un pienu, šķīvjus ar kapātiem augļiem vai, vēl trakāk, lielus asiņainas gaļas gabalus un beigtas žurkas. Kaimiņuprāt, mēs bijām ar ļaunu nodomu izmantojuši viņu uzticēšanos. Ja nāktos paciest tikai gaiļa klai­gāšanu, suņa riešanu vai kaķēnu metienu savā skaistākajā pu- ķudobē, kaimiņi vēl kaut kā būtu spējuši samierināties ar situāciju. Taču tik apjomīga zoodārza pēkšņa parādīšanās pašā pagalma vidū bija tik negaidīta, ka galīgi izsita viņus no līdz­svara, tā ka pagāja labs laiciņš, iekams viņi apkopoja spēkus un sāka žēloties.

Es tostarp sāku meklēt vietu zoodārzam, kur izmitināt sa­vus dzīvniekus. Manuprāt, visvienkāršākais būtu doties pie vietējās pašvaldības un darīt zināmu, ka esmu savācis kolekciju jaukam, nelielam zoodārzam, tādēļ vēlos īrēt vai pirkt tās izvietošanai piemērotu vietu. Tā kā dzīvnieki jau bija savākti, es savā vientiesībā spriedu, ka ikviens būs priecīgs man palī­dzēt. Pašvaldībai tas neko nemaksātu, gluži otrādi - tā iegūtu pilsētiņai vēl vienu izpriecu vietu. Taču pilsētas galvām bija citas domas prātā. Bornmuta bija izcili konservatīva vieta. Pil­sētā zoodārza nekad nebija bijis, tāpēc viņi neredzēja iemeslu, kādēļ vajadzētu kādu ieviest. Šādi vietējās pašvaldības izprot progresu. Viņi teica, ka, pirmkārt, dzīvnieki esot bīstami, otr­kārt, tie smirdot, un treškārt, pilsētas varasvīri piebilda, dru­džaini meklējot vēl kādu aizbildinājumu, brīvas vietas izīrēšanai vispār neesot.

Mani tas sāka kaitināt. Nekad neesmu spējis ar labiem pa­nākumiem stāties pretī valdošās elites izcili neloģiskajiem ar­gumentiem. Taču šoreiz, saskāries ar pilnīgu nevēlēšanos sa­darboties, es sāku uztraukties. Dzīvnieki mitinājās piemājas dārziņā, ēda kā traki, un man nācās katru nedēļu maksāt bargu naudu par gaļu un augļiem. Turklāt kaimiņi, kas nu bija galīgi apskaitušies par mūsu ekscentrisko izturēšanos, ņēmās bom­bardēt vietējās veselības aizsardzības organizācijas ar sūdzībām, tādēļ nabaga inspektoram gribot negribot nācās apmēram divas reizes nedēļā ierasties pie mums. Tas, ka viņš nespēja at­rast ne mazāko pamatu kaimiņu neprātīgajām žēlabām, neko nelīdzēja: ja jau sūdzība saņemta, viņa pienākums bija ierasties un pārbaudīt situāciju. Mēs nabaga cilvēku vienmēr pacienā­jām ar tasi tējas, un viņam daži dzīvnieki gauži iepatikās; viņš pat ņēma līdzi savu mazo meitiņu, lai arī tā varētu zvēriņus apskatīt. Taču es stipri raizējos par strauji tuvojošos ziemu, jo to dzīvnieki neapkurinātajā teltī nekādā ziņā nespētu pārciest. Džekijai radās teicama doma.

- Varbūt piedāvāsim dzīvniekus kādam no pilsētas lielvei- kaliem kā Ziemassvētku izpriecu pircējiem? - viņa ierosināja.

Es apzvanīju visus lielākos pilsētas veikalus. Visi izturējās ārkārtīgi laipni, taču palīdzību nepiedāvāja - viņiem gluži vien­kārši nebija piemērotu telpu šādai izrādei, lai cik interesanta tā būtu. Tad es piezvanīju pēdējam veikalam savā sarakstā - milzīgam tirdzniecības centram, kas piederēja Dž. Dž. Allenam. Man par lielu prieku, veikala vadība izrādīja dzīvu interesi un uzaicināja mani ierasties, lai apspriestu darījumu. Tā radās "Darela zvērnīca".

Pagrabstāvā tika izbrīvēta liela telpa, uzbūvēti plaši krātiņi, sienas gaumīgi izrotātas ar krāšņām tropisko mežu ainavām, un dzīvnieki no aukstuma un mitruma ārpasaulē tika pārvesti greznā, spoži apgaismotā un labi apsildītā mājoklī. Kases ieņē­mumi tik tikko nosedza rēķinus par barību, bet dzīvnieki nu baudīja siltumu un ērtības un bija labi paēduši, vienlaikus ne- noplicinot manus līdzekļus. Ticis vaļā no šīm grūtībām, es va­rēju visus spēkus veltīt zoodārza vietas meklēšanai.

Būtu apnicīgi šeit aprakstīt visas vilšanās, kādas piedzīvoju meklējumu laikā, vai arī uzskaitīt visus tos mērus, pilsētu piln­varotos, parku pārvaldniekus un sanitāros inspektorus, ar ku­riem tikos un kurus centos pārliecināt. Pietiks, ja pieminēšu, ka reizēm man galva plīsa pušu no pūliņiem ieskaidrot pēc izskata gluži saprātīgiem cilvēkiem, ka zoodārzs pilsētā būs pati labākā atrakcija. Spriežot pēc viņu reakcijas, varētu iedo­māties, ka grasos uz mola novietot atombumbu.

Tostarp dzīvnieki, nenojauzdami sev draudošās briesmas, darīja visu iespējamo, lai mūsu dzīve nekļūtu pārāk vienmuļa. Piemēram, kādu dienu babuīnu mātīte Džordžīna nosprieda, ka Bornmutā jābūt vēl kaut kam interesantākam par Dž. Dž. Al- lena veikala iekštelpām. Par laimi, tā bija svētdiena, kad veikalā neviena nebija - baidos pat iedomāties, kas būtu noticis citos apstākļos.

Es tobrīd dzēru tēju, tieši grasīdamies doties uz veikalu, lai pabarotu dzīvniekus un iztīrītu būrus, kad iezvanījās telefons. Neko ļaunu nenojauzdams, pacēlu klausuli.

-    Vai Darela kungs? - apvaicājās dobja, sērīga balss.

-    Jā, klausos.

-   Te no policijas, ser. Viens no jūsu pērtiķiem ir izbēdzis, un es nodomāju, ka jūs to vēlēsieties zināt.

-    Dievs augstais, kurš no viņiem? - es iesaucos.

-    Nudien nezinu, ser. Liels un brūns. Izskatās gaužām ne­gants, ser, tāpēc es nolēmu jums paziņot.

-    Jā, liels paldies. Kur tas atrodas?

-    Šobrīd vienā no lielajiem skatlogiem. Taču nedomāju, ka viņš grasās tur ilgi uzturēties. Vai viņš kož, ser?

-    Ļoti iespējams. Neejiet tam tuvumā. Es tūlīt ieradīšos, - es teicu un nosviedu klausuli.

Es iesēdos taksometrā, un mēs trakā ātrumā nesāmies uz pilsētas centru, ignorēdami ātruma ierobežojumus. Nospriedu, ka zināmā mērā esam policijas dienestā. Samaksājis par brau­cienu, tūlīt pat pamanīju vienā no Allena veikala skatlogiem valdošo haosu. Skatlogā bija gaumīgi izkārtoti vairāki guļam­istabas garnitūras priekšmeti. Tur bija liela gulta, augsta gu­ļamistabas lampa un uz grīdas glīti izklātas vairākas dūnu segas. Vismaz tā skatlogs bija izskatījies, kad dekorators bija beidzis darbu. Tagad tur izskatījās kā pēc viesuļvētras. Lampa bija apgāzusies un izsvilinājusi lielu caurumu vienā no segām, veļa norauta no gultas, spilvens un palagi izgreznoti ar glītiem pēdu nospiedumu rakstiem. Gultā sēdēja Džordžīna, līksmi lēkāja pa matraci un raidīja mežonīgas grimases sašutušiem baznīcē­niem, kas bija sadrūzmējušies uz ietves skatloga priekšā. Es ie­gāju veikalā un ieraudzīju aiz frotē dvieļu kaudzes kā slēpnī nogūlušos divus ražena auguma policistus.

-    Ak, - viens no viņiem atvieglots iesaucās, - jūs esat klāt, ser. Redziet, mēs negribējām sākt to tvarstīt, jo zvērs mūs nepa­zīst, un mēs domājām, ka ar savu rīcību varam to vēl vairāk sa­tracināt.

-    Nedomāju, ka šo dzīvnieku kāds var satracināt vēl vairāk, - es rūgti atteicu. - Viņa patiesībā ir pilnīgi nekaitīga, taču vien­mēr saceļ tračus un izskatās bīstama… īstenībā tā ir tikai izlik­šanās, ticiet man.

-    Tiešām? - viens no policistiem pieklājīgi, tomēr bez pār­liecības balsī pārvaicāja.

-      Es mēģināšu viņu sagūstīt turpat skatlogā, bet, ja viņa izspruks, es vēlos, lai jūs nogrieztu viņai ceļu. Dieva dēļ, neie­laidiet viņu porcelāna izstrādājumu nodaļā!

-    Viņa jau izskrēja cauri porcelāna nodaļai, - viens no poli­cistiem drūmā labpatikā paskaidroja.

-    Vai kaut ko sadauzīja? - es vārgā balsī noprasīju.

-    Nē, ser, par laimi, ne, viņa tikai izskrēja cauri nodaļai. Mēs ar Bilu, protams, dzināmies pakaļ, tāpēc viņa neuzkavējās.

-    Jebkurā gadījumā, neielaidiet viņu tur vēlreiz. Nākamreiz mums varētu nepaveikties.

Pa to laiku ar citu taksometru bija ieradušās Džekija un mana māsa Margo, un mēs jau bijām pieci gūstītāji. Nodomāju, ka kopīgiem spēkiem mums vajadzētu izdoties Džordžlnu sagūstīt. Izvietojis abus policistus, māsu un sievu stratēģiskās pozīcijās porcelāna izstrādājumu nodaļas durvju sardzē, es iekāpu skat­logā, kur Džordžīna joprojām lēkāja pa savandīto gultu un rā­dīja skatītāju pūlim neķītras grimases.

-    Džordžīna, - es teicu klusā, mierinošā balsī, - nāc nu, nāc pie tētiņa.

Džordžīna pār plecu uzmeta man pārsteigtu skatienu. Ka­mēr tuvojos, viņa cieši nopētīja manu seju un nosprieda, ka tās izteiksme neatbilst medainajai balsij. Viņa saspringa un pāri joprojām gruzdošajai segai ar varenu lēcienu uzlidoja uz pa­matīgās frotē dvieļu kaudzes, kas veidoja skatloga dekorāciju fonu. Valnis nebija konstruēts tā, lai izturētu ar pilnu sparu ielēkuša babuīna svaru, tādēļ tajā pašā mirkli sabruka un Džor­džīna kopā ar daudzkrāsainu dvieļu kaskādi novēlās zemē. Viņa mežonīgi spārdījās, lai izķepurotos, un tas viņai izdevās tieši tajā mirklī, kad es metos virsū, lai to noķertu. Ar histē­risku ķērcienu Džordžīna no skatloga ielidoja veikala dziļumā. Es atbrīvojos no dvieļiem un metos viņai pakaļ. Manas māsas griezīgais spiedziens vēstīja, kur Džordžīna tobrīd atradās - krīzes situācijās viņa mēdz spiegt gluži kā lokomotīve. Džor­džīna, no viņas izvairījusies, tupēja uz letes, vēroja mūs mir­dzošām acīm un no sirds izbaudīdama rotaļu. Bargu vaigu rā­dīdami, mēs tuvojāmies viņai vienotā frontē. Letes galā pie griestiem karājās Ziemassvētku rotājums no ileksa zariem, vizuļiem un kartona zvaigznēm. Veidojums pēc formas atgādi­nāja kroņlukturi un, pēc Džordžīnas domām, bija lieliskas šū­poles. Viņa aizdipināja līdz letes galam un mirklī, kad mēs me­tamies viņai pakaļ, palēcās un gluži kā vecīgs Fērbenkss [10] pieķē­rās veidojumam. Dekorācija tūlīt pat izjuka un Džordžīna novēlās zemē, pietrausās kājās un aizauļoja ar vizuli aiz auss.

Veselu pusstundu mēs skraidījām šurpu turpu pa tukšo vei­kalu, un Džordžīna allaž atradās soli priekšā. Kancelejas piede­rumu nodaļā viņa nogrūda zemē lielu kaudzi kantora grā­matu, brīdi piebremzēja, lai pārbaudītu, vai mežģīņu sedziņas gadījumā nav ēdamas, un atstāja lielu, dekoratīvu peļķi gal­veno kāpņu lejasgalā. Kad policisti jau sāka aizelsties un es iz­misumā zaudēju cerības noķert sasodīto dzīvnieku, Džordžīna beidzot pārrēķinājās. Viegliem soļiem lēkšodama mums pa priekšu, pērtiķiene nonāca pie, viņasprāt, lieliska slēpņa - sta­teniski novietotiem linoleja ruļļiem. Viņa iespruka starp ruļ­ļiem un izrādījās iesprostota, jo ruļļi bija salikti tā, ka veidoja mazu, četrstūrainu telpu ar trim sienām un bez izejas. Mēs aši nosprostojām linoleja slazda izeju. Savilcis seju bargā grimasē, es tuvojos Džordžīnai; viņa tupēja zemē un, mežonīgi spieg­dama, lūdzās pēc žēlastības. Es metos uz priekšu, lai viņu sa­grābtu, un tajā mirklī pērtiķiene pašāvās man zem rokas; es apsviedos, cenzdamies viņu noķert un piegrūdos vienam no masīvajiem linoleja ruļļiem. Pirms vēl paguvu rulli notvert, tas gāzās lejā un kā gigantisks steks iegāza vienam no policistiem precīzi pa ķiveri. Nabaga vīrs pastreipuļoja atpakaļ; Džordžīna tobrīd aši paskatījās uz mani un nolēma, ka viņai vajadzīga po­licijas aizstāvība. Viņa metās klāt policistam, kurš joprojām grīļojās, cieši apvija rokas ap viņa kājām un, pāri plecam blenz­dama uz mani, ņēmās spiegt. Es piesteidzos, sagrābu pērtiķienes spalvainās ķepas un skaustu un atrāvu viņu no policista kājām.

-    Velns parāvis! - policists iesaucās spēcīgu emociju pārpilnā balsī. - Es jau domāju, ka gals klāt.

-   Ak, viņa nebūtu jums kodusi, - es paskaidroju, cenzdamies pārkliegt Džordžīnas aizsmakušos ķērcienus. - Viņa pie jums meklēja glābiņu no manis.

-   Velns parāvis! - policists atkārtoja. - Lai nu kā, esmu prie­cīgs, ka tas reiz beidzies.

Mēs ieslodzījām Džordžīnu atpakaļ krātiņā, pateicāmies policistiem, sakārtojām savandīto veikalu, iztīrījām krātiņus un pabarojām dzīvniekus, un tad braucām mājup izbaudīt tik ļoti nopelnīto atpūtu. Tomēr visu atlikušo dienas daļu es lecu vai no ādas ārā ikreiz, kad iezvanījās telefons.

Otrs radījums, kas visiem spēkiem pūlējās sagādāt mums piedzīvojumus, bija šimpanze Čalmondelijs Sentdžons. Sākās ar to, ka viņš, tikko iekārtojies mājā un pakļāvis manu māti un māsu savām iegribām, pamanījās saaukstēties un iedzīvoties bronhītā. Atveseļojies viņš tomēr joprojām jutās vārgs, tāpēc es paziņoju, ka Čalmondelijam vismaz šajā ziemā nāksies stai­gāt apģērbtam, lai nesaaukstētos vēlreiz. Dzīvodams mājā, viņš jau bija valkājis plastikāta bikses un autiņbiksītes, tāpēc zināja, kas ir apģērbs.

Tikko biju darījis šo lēmumu zināmu mātei, viņas acis priekā iemirdzējās; māte čakli ķērās pie adīšanas un rekordātri sa­gādāja šimpanzēm visdažādākās bikses un svīterus, kas priecēja aci gan ar košajām krāsām, gan sarežģītajiem rakstiem. Tā nu Čalmondelijs Sentdžons mēdza laiski zvilnēt uz viesistabas pa­lodzes, katru dienu ģērbies citā uzvalkā, un bezrūpīgi mieloties ar ābolu, pilnībā ignorējot sajūsminātos vietējo bērnu barus, kas, pārkārušies dārza vārtiņiem, aizgūtnēm viņu vēroja.

Cilvēku attieksme pret Čalmondeliju man likās ļoti intere­santa. Piemēram, bērni viņu uzskatīja vienkārši par dzīvnieku, kam piemīt dīvaina līdzība ar cilvēku un kas spēj tos sasmīdi­nāt. Baidos, ka pieaugušie gan nebija tik saprātīgi. Vairākas reizes pēc izskata gluži inteliģenti cilvēki man vaicāja, vai Čal- mondelijs prot runāt. Es vienmēr atbildēju, ka šimpanzēm, pro­tams, ir pašiem sava ierobežota valoda. Taču iztaujātājiem prātā bija pavisam kas cits - viņi vēlējās zināt, vai Calmondelijs spēj runāt kā cilvēks, vai ar viņu var apspriest politisko situāciju, auksto karu vai tamlīdzīgus interesantus tematus.

Taču visneparastāko jautājumu man uzdeva kāda pusmūža sieviete vietējā golfa laukumā. Es mēdzu jaukās dienās aizvest Čalmondeliju uz turieni un ļāvu viņam pakāpelēt priedēs, kamēr pats sēdēju un lasīju vai rakstīju. Todien Čalmondelijs kādu pusstundu bija lēkājis pa zariem man virs galvas, tad, garlaicības mākts, ierāpies man klēpī un nu centās iekārdināt mani kutināšanas rotaļai. Tajā brīdī no golfa laukuma krū­miem parādījās šī dīvainā sieviete; ieraudzījusi Čalmondeliju un mani, viņa spēji apstājās un vērās uz mums. Sieviete neiz­rādīja pārsteigumu, kāds parasti atspoguļojās cilvēku sejās, re­dzot golfa laukumā šimpanzi koši rakstainā džemperī. Viņa pienāca tuvāk un cieši vērās uz pērtiķi man klēpī. Tad viņa pa­griezās pret mani un ieurbās manī ar skatienu.

-    Vai viņiem ir dvēsele? - viņa apvaicājās.

-    Nezinu, kundze, - es atbildēju. - Neesmu drošs, vai man pašam tāda ir, tāpēc nudien nespēju ar pārliecību to apgalvot par šimpanzi.

-    Hmm, - viņa noteica un devās tālāk. Čalmondelijs nudien spēja īpatnēji ietekmēt cilvēkus.

Čalmondelija uzturēšanās mājās, protams, bija aizraujošs piedzīvojums. Savas personības un apķērīguma dēļ viņš bija viens no interesantākajiem dzīvniekiem, kādi man jebkad pie­derējuši. Visvairāk mani iespaidoja Čalmondelija atmiņa, kas, pēc manām domām, bija gluži vai fenomenāla.

Man tobrīd piederēja Lambretta motocikls ar blakusvāģi, un es nodomāju - ja Čalmondelijs tajā sēdētu mierīgi un ne­mēģinātu lēkt ārā, es varētu viņu aizvest ekskursijās uz laukiem. Pirmajā reizē es vienkārši apbraucu apkārt golfa laukumam, lai redzētu, kā šimpanze izturēsies. Čalmondelijs sēdēja blakus­vāģi ārkārtīgi iznesīgi un majestātiski vēroja garāmslīdošo ai­navu. Ja neņem vērā liekšanos ārā no blakusvāģa un centienus sagrābt apdzītos velosipēdistus, viņa uzvedība bija nevaino­jama. Pēc tam es ar motociklu aizbraucu līdz vietējai garāžai uzpildīties. Čalmondeliju apbūra garāža, savukārt viņš pats apbūra garāžas īpašnieku. Čalmondelijs uzliecās no blakus­vāģa un uzmanīgi vēroja, kā tiek noskrūvēts benzīna tvertnes vāciņš; kad parādījās šļūtene un sāka guldzēt benzīns, viņš pār­steigts ņēmās klusi ūjināt.

Lambretta motocikli spēj nobraukt neticami garus attālu­mus, patērējot ļoti maz benzīna, un, tā kā es braucamo bieži ne­lietoju, pagāja kādas divas nedēļas, līdz atkal vajadzēja uzpildīt benzīnu. Mēs tobrīd atgriezāmies no viesošanās vietējās dzir­navās, kur tikām apciemojuši Čalmondelija draugu melderi. Šis jaukais cilvēks, liels Čalmondelija cienītājs, allaž pacienāja mūs ar svaigu tēju; mēs mēdzām sēdēt rindā virs aizsprosta, vērot garām peldošās ūdensvistiņas, malkot tēju un nodoties pārdo­mām. Pa ceļam no tējas dzeršanas es ievēroju, ka benzīns moto­ciklā gandrīz beidzies, tāpēc nogriezos uz garāžas pusi.

Pļāpādams ar garāžas īpašnieku, es pamanīju, ka viņš pār­steigts blenž man pāri plecam. Es aši pagriezos, lai redzētu, kādas blēņas pērtiķis dara. Ieraudzīju, ka Čalmondelijs no bla- kusvāģa pārrāpies uz sēdekli un aizrautīgi cenšas noskrūvēt benzīna tvertnes vāciņu. Tas nudien bija ievērojams atmiņas spēju paraugdemonstrējums. Pirmkārt, viņš tikai vienu reizi bija redzējis, kā tiek uzpildīts benzīns, turklāt tas bija noticis pirms divām nedēļām. Otrkārt, viņš no daudzveidīgajām Lam- bretta detaļām bija pratis atrast vajadzīgo. Mani tas pārsteidza gandrīz tikpat ļoti kā garāžas īpašnieku.

Taču gadījums, kad Čalmondelijs mani visvairāk pārsteidza ne tikai ar atmiņu, bet arī ar novērošanas spējām, bija saistībā ar mūsu viesošanos Londonā - vispirms, lai uzstātos televīzijā, pēc tam, lai nolasītu lekciju. Māsa aizveda mūs uz Londonu; Čalmondelijs brauciena laikā sēdēja man klēpī un ar interesi vēroja garāmslīdošo ainavu. Kad bijām nobraukuši apmēram pusi ceļa, es ierosināju apstāties un iedzert. Ceļojot kopā ar Čalmondeliju, jābūt īpaši piesardzīgiem krodziņu izvēlē, jo ne katrs krodzinieks ar prieku uzņems savā iestādē šimpanzi. Beigu beigās mēs atradām mājīga izskata bāru un piestājām. Mums par atvieglojumu un Čalmondelijam par prieku, bāra īpašniece bija liela dzīvnieku mīļotāja, un viņa un Čalmonde­lijs tūlīt pat viens otram iepatikās. Viņam ļāva starp galdiņiem paspēlēt "sunīšus", līdz ūkai pielēja ar apelsīnu sulu un saba­roja ar kartupeļu čipsiem, pat atļāva uzrāpties uz bāra letes un nodejot kara deju kāju piesitienu un kareivīgu saucienu pavadībā. Abi tik cieši sadraudzējās, ka Čalmondelijs nepavi­sam negribēja doties prom. Ja Čalmondelijs būtu Karaliskā Automoto kluba inspektors, viņš šim krodziņam piešķirtu div­padsmit zvaigznītes.

Trīs mēnešus vēlāk es paņēmu Čalmondeliju līdzi, doda­mies lasīt lekciju. Es jau biju aizmirsis par krodziņu, kur viņš bija tik jauki izklaidējies, jo tostarp bijām viesojušies daudzās citās iestādēs, kur Čalmondelijs ari tika laipni uzņemts. Brau­ciena laikā Čalmondelijs, kā parasti, sēdēja man klēpī un pēkšņi sāka nemierīgi dīdīties. Sākumā es nodomāju, ka viņš pamanī­jis govju ganāmpulku vai zirgu, jo šie dzīvnieki izraisīja viņā dzīvu interesi, taču nevienu tuvumā neredzēja. Čalmondelijs lēkāja arvien enerģiskāk, līdz sāka ūjināt. Es joprojām nesa­pratu, par ko viņš tā satraucas. Visbeidzot ūjināšana pārauga spalgos crescendo saucienos; auto iegriezās ceļa līkumā, un ap­mēram simt jardus tālāk parādījās viņa iemīļotais krodziņš. Tātad viņš bija pazinis lauku apvidu un atmiņā saistījis to ar krodziņā jauki pavadīto laiku - tādas prāta spējas vēl neviens dzīvnieks nebija uzrādījis. Gan mana māsa, gan es pats bijām tik pārsteigti, ka labprāt apstājāmies, lai iedzertu un ļautu Čal- mondelijam atjaunot pazīšanos ar draudzīgo krodzinieci, kas patiesi priecājās par šo tikšanos.

Tostarp es turpināju cīņu par zoodārza atrašanās vietu, taču cerības šķita ar katru dienu sarūkam. No Dž. Dž. Allena veikala kolekciju, protams, nācās aizvākt, taču vēlāk mums palīgā nāca Peintonas zoodārzs. Mums ārkārtīgi laipni tika atļauts izvietot savu kolekciju zoodārza teritorijā, kamēr atradīsim paši savu vietu. Taču, kā jau minēju, šāda iespēja likās aizvien bezcerīgāka. Atkārtojās tas pats vecais stāsts. Brīdī, kad projekts tikko uzsākts un palīdzība ir visvairāk nepieciešama, neviens neizrāda inicia­tīvu. Vienīgā iespēja ir visu paveikt saviem spēkiem. Un vēlāk, kad pasākums guvis panākumus, tie paši cilvēki, kas iepriekš nav gribējuši par projektu ne dzirdēt, pēkšņi kļūst par labāka­jiem draugiem un piedāvā visu iespējamo palīdzību.

-   Kaut kur taču jābūt saprātīgai pašvaldībai, - Džekija kādu vakaru teica, kad bijām nolīkuši pār Britānijas salu karti.

-   Šaubos, - es drūmi atteicu, - un arī šaubos, vai man pie­tiks spēka vēl vienam cīniņam ar mēriem un ierēdņiem. Nē, mums vienkārši pašiem jāatrod vieta un viss jāpaveic saviem spēkiem.

-    Bet tev nāksies izņemt atļauju, - Džekija aizrādīja. - Pa­stāv taču pilsētu un lauku apbūves plāni.

Es nodrebēju.

-    Šķiet, ka vienīgā iespēja ir doties uz kādu nomaļu vietu kaut kur Vestindijas salās, - es teicu. - Tur cilvēki vēl nav tik bries­mīgas birokrātijas pārņemti.

Džekija nogrūda Čalmondeliju Sentdžonu no tās kartes da­ļas, kuru tobrīd pētīja.

-    Kā būtu ar Normandijas salām? - viņa pēkšņi ievaicājās.

-    Ko tu gribi teikt?

-    Gribu teikt, ka tur ir iecienītas tūrisma vietas un teicams klimats.

-    Jā, vieta lieliska, bet mēs tur nevienu nepazīstam, - es aiz­rādīju, - un šādos gadījumos ir vajadzīgs kāds vietējais, kas pa­līdz ar padomu.

-    Jā, - Džekija negribīgi piekrita, - laikam jau tev taisnība.

Tā mēs nelabprāt (jo doma par zoodārzu uz salas man ļoti

patika) aizmirsām par Normandijas salām. Taču tikai pāris ne­dēļu vēlāk, kad man Londonā gadījās apspriest sava zoodārza ideju ar Rūpertu Hārtu-Deivisu, pēkšņi tumsībā atspīdēja gais­mas stars. Es atzinos Rūpertam, ka izredzes kļūt par sava zoo­dārza īpašnieku kļuvušas tik niecīgas, ka gandrīz esmu gatavs no idejas atteikties. Ieminējos, ka esam apsvēruši Normandijas salas, bet tur mums nav neviena paziņas, kas varētu palīdzēt. Rūperts izslējās krēslā un gluži kā burvju mākslinieks, kas ne­vērīgi izvelk no cepures trusīti, pēkšņi paziņoja, ka viņam (ja kādu interesētu viņa padoms) esot lieliski kontakti Normandi­jas salās; vēl vairāk, viņš pazīstot cilvēku, kas tur pavadījis visu mūžu un labprāt mums palīdzētu. Šis cilvēks esot majors

Freizers, un tajā pašā vakarā es viņam piezvanīju. Majors Frei- zers man tūlīt iepatikās, jo nepavisam nelikās pārsteigts, ka pil­nīgs svešinieks zvana un lūdz palīdzību atrast vietu zoodārza dibināšanai. Viņš ierosināja man un Džekijai atlidot pie viņa uz Džērsiju, viņš izrādīšot mums salu un sniegšot visu iespē­jamo informāciju. Mēs nekavējoties sākām rīkoties.

Tā nu mēs aizlidojām uz Džērsiju. Lidmašīnai nosēžoties, sala ar tās sīciņajiem lauciņiem koši zilās jūras krastā izskatījās pēc rotaļu kontinenta. Patīkami izroboto krasta līniju šur tur pārtrauca līdzenas pludmales, pret kurām šļācās viļņu kruzuļi. Kad izkāpām uz asfaltētā lidlauka, gaiss likās siltāks un saule košāka. Es tūlīt pat jutos mundrāks.

Stāvvietā mūs sagaidīja Hjū Freizers. Viņš bija slaids gara auguma vīrs, mīksta filca platmale bija uzmaukta tik dziļi uz pieres, ka mala gandrīz balstījās uz ērgļa deguna. Viņa zilajās acīs dzirkstīja jautrība, kamēr viņš mūs savā mašīnā veda no lidostas. Braucām cauri salas galvaspilsētai Sentheljērai, kas pēc izskata atgādināja palielu Anglijas pilsētu ar tirgus laukumu, un bija mazliet dīvaini krustcelēs ieraudzīt baltā uzvalkā un baltā ķiverē tērptu policistu regulējam satiksmi. Šis skats tūlīt pat piešķīra apkārtnei tropisku noskaņu. Mēs izbraucām cauri pil­sētai un tālāk devāmies pa šauru ceļu starp stāvām kraujām, pār kuru nolīkuši koku zari veidoja tādu kā zaļu tuneli. Apkār­tējā ainava ar tās sarkano augsni un lekno, zaļo zāli man ļoti atgādināja Devonu, taču viss izskatījās daudz mazāks - mazi lauciņi, šauras, kokiem aizaugušas ielejas, un mazas, no Džēr­sijas brīnišķīgā granīta būvētas mājiņas, kas saules staros at­mirdz tūkstoškrāsu toņos. Tad mēs nogriezāmies no galvenā ceļa, turpinājām braucienu pa garu aleju, līdz pēkšņi mūsu priekšā iznira Hjū māja - Les Augrēs muiža.

Muižai bija burta E forma bez vidējās svītriņas; galvenā ēka veidoja burta statenisko svītru, bet tai piekļāvušies spārni - augšējo un apakšējo svītru, to galā bija masīvas akmens arkas, caur kurām varēja iekļūt pagalmā. Brīnišķīgās arkas, tāpat kā pārējā celtne, bija būvētas apmēram 1660. gadā no skaistā vie­tējā granīta. Hjū mums ar izcilu lepnumu izrādīja savas mājas, seno sidra spiedi un govju kūtis, dārzu ar augsto mūri, mazo ezeriņu ar meldriem apaugušiem krastiem, applūdušās pļavas ar mazajiem strautiņiem. Visbeidzot mēs cauri brīnišķīgajām arkām lēni iesoļojām atpakaļ saules pielietajā pagalmā.

-    Vai ziniet, Hjū, te ir brīnišķīgi, - es teicu.

-     Jā, te ir jauki… domāju, ka šī ir viena no skaistākajām muižām visā salā, - Hjū atteica.

Es pagriezos pret Džekiju.

-    Vai te nebūtu lieliska vieta mūsu zoodārzam? - es ievai­cājos.

-    Būtu gan, - Džekija piekrita.

Hjū brīdi vēroja mani.

-    Vai jūs runājat nopietni? - viņš vaicāja.

-     Nu, vispār jau es jokoju, bet vieta tiešām būtu lieliska. Kāpēc vaicājat? - es jautāju.

-    Ziniet, - Hjū domīgi ierunājās, - esmu atklājis, ka muižas uzturēšana man izmaksā pārāk dārgi, un vēlos pārcelties uz kontinentu. Vai jūs vēlētos šo vietu īrēt?

-    Vai es vēlētos? - pārvaicāju. - Ja vien man būtu tāda ie­spēja!

-    Ienāciet, mīļo zēn, un mēs visu apspriedīsim, - Hjū teica un man pa priekšu aizsoļoja pāri pagalmam.

Tā pēc veselu gadu ilgas, vilšanās pilnas cīņas ar pašvaldībām un citām varas iestādēm es nonācu Džērsijā un jau stundu pēc nolaišanās lidostā biju atradis savu zoodārzu.

NO GRĀMATAS "NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS"

Ikvienam, kam ir jelkāds sakars ar zoodārziem, būs, kaut negribot, jāatzīst, ka zoodārzu arhitektūrai ir gaužām maz ko­pēja ar mākslu. Praktiski jebkurš arhitekts zoodārzā rīkojas kā bez uzraudzības atstāts mazulis, kas pirmo reizi mūžā ticis pie ķieģeļu kaudzes, un rada tik atbaidošas celtnes, it kā to autors būtu piecus gadus vecs, garīgi atpalicis bērns.

Galvenā problēma zoodārzu arhitektūrā gan pagātnē, gan lielā mērā arī tagadnē ir tāda, ka cilvēki konstruējuši celtnes, kas arī domātas cilvēkiem. Varētu izklausīties divaini, tomēr nākas uzsvērt, ka jebkuram arhitektūras projektam dzīvnieku vajadzībām jāatbilst sekojošām prasībām tieši šādā secībā:

1)                                  dzīvnieka vajadzības,

2)                                   dzīvnieku kopēju vajadzības,

3)                                           apmeklētāju vajadzības, kuri vēlas dzīvnieku redzēt,

4)                                 arhitekta un dārznieka estētiskās vajadzības.

Pavērojot vidēju zoodārzu, atklājas, ka pārlieku bieži šī sva­rīguma kārtība īstenota ačgārni. Attiecīgi iespējams redzēt būvi, kas no arhitektūras viedokļa ir īsts sapnis un ļoti tīkama arī publikai, taču neder ne dzīvniekiem, ne apkalpojošajam per­sonālam. Tā ir, ja atļauts lietot šādu terminu, "antropomorfiska arhitektūra", kuras rašanās izskaidrojama divējādi.

Pirmkārt, arhitekts skaidri zina, ko viņš un apmeklētāji vē­las redzēt, - kaut ko lielu un skaistu (tādējādi nomierinot sirdsapziņas ēdas par dzīvnieku iedomātās nebrīves skarbumu), taču nepavisam nezina, ko vēlas dzīvnieki; tā kā parasti starp ar­hitektu un dzīvnieku aprūpētājiem nepastāv pilnīgi nekāda sa­darbība, rodas šādi arhitektūras briesmoņi.

Būtu muļķīgi vēlēties, lai ikvienam zoodārzu arhitektam būtu zināšanas zooloģijā, tāpat kā nevar gaidīt godīgumu no

katra politiķa, taču būtu ļoti jauki, ja arhitekts izprastu atšķirību starp žirafi un susuri, gluži tāpat, kā politiķim nāktu par labu atšķirt labo no ļaunā. Spriežot pēc galaprodukta, tā vien izska­tās, ka lielākoties arhitektam ir dota pilnīga rīcības brīvība, ko tas arī izmanto un rada no arhitektūras viedokļa ideālu celtni, gandrīz nemaz vai vispār neņemot vērā ne dzīvnieka, ne apkal­pojošā personāla vajadzības. Pārlieku daudzos modernos zoo­dārzos redzami būri, kas nepavisam nav ideāli tajos mītošajiem dzīvniekiem, tomēr apmeklētāji tos dīvainā kārtā gandrīz nemaz nenopeļ, ja vien būri ir glīti un tīri. Ņemot vērā šādu attieksmi, daudzos zoodārzos spiesti būvēt aizvien lielākus un lielākus mā­jokļus dzīvniekiem, kuri izmanto varbūt tikai kādu piekto daļu visa būves tilpuma un droši vien justos daudz drošāk mazākā mājoklī.

Atceros, reiz kopā ar kādu ļoti ievērojamu kontinenta zoo­dārza direktoru, kurš uzskatīja, ka jebkurā zoodārza būvē vis­svarīgākās ir dzīvnieka kā pasūtītāja vēlmes un vajadzības, ap­lūkoju tikko celtu ziloņu mītni. Mēs labu laiku nostāvējām klusēdami un blenzām uz fantastisko jauno būvi, līdz beidzot mans draugs čukstus pārtrauca klusumu.

-    Kam tas domāts? - viņš apvaicājās.

-    Ziloņiem, - es īsi atteicu.

-     Ziloņiem? - viņš pārjautāja, pārbīlī plati ieplezdams acis. - Ziloņiem? Bet kādēļ tik dīvains, kam domātas visas tās smai­lītes uz jumta?

-     Pēc arhitekta domām, šai ēkai jāatveido ziloņu bars pie peldvietas, - es teicu. Mans draugs kā ciešanās aizvēra acis un nomurmināja, šķiet, visiem arhitektiem domātu daudzpusīgu lāstu kādā mazpazīstamā serbu-horvātu dialektā. Vienīgais sa­protamais vārds tajā bijā "arhitekts", izteikts tik sirsnīgi, ka tā efektu varētu apskaust jebkura spļāvējkobra.

Mēs iegājām iekšā. Mans draugs blenza uz samērā niecīgo te­ritoriju, kāda bija atstāta dzīvniekiem, un milzīgo, kroplo labi­rintu, kāds bija izveidots publikas vajadzībām, tad lēni pavērsa skatienu augšup, kur, ja vien šī būtu katedrāle, pašos augstumos pieklātos karāties zvaniem. Viņš nodrebēja un vēlreiz piesauca kādu serbu-horvātu dievību.

- Kāpēc griesti tik augsti? - viņš man vaicāja, turklāt šīs ar­hitektūras radītais šoks bija tik milzīgs, ka viņa jau tā trūcīgā angļu valoda saruka vēl vairāk. - Saki, kāpēc tik augsti griesti? Vai viņi iedomājušies, ka ziloņi reizēm pa nakti vēlēsies uzlidot laktā?

Ja pavēro zoodārzus visā pasaulē, tie izrādās gluži pārpildīti ar tamlīdzīgām arhitektoniskām katastrofām. Diemžēl tās jo­projām priekšlaikus rauj laukā no arhitektūras dzemdes. Pati pieeja zoodārzu būru, mājokļu un ēku būvēšanai jau gadiem ilgi bijusi nepareiza un lielākoties tāda arī saglabājusies. Dažos zoodārzos notikušas ievērojamas pārmaiņas, taču diemžēl tie joprojām ir mazākumā. Mūsdienās pirmais jautājums, uzsākot projektu, ir nevis - kas vajadzīgs dzīvniekiem, bet gan - ko vē­las apmeklētāji. Pareizi vadītā zoodārzā dzīvnieku vajadzībām jānodrošina sekojošais:

1)                      būris, kura platība ir piemērota dzīvniekam un kas no­drošina dzīvniekam vietu patvērumam, ja tas nobijies;

2)                    viens vai vairāki partneri atbilstoši dzīvnieka prasībām;

3)                                  pienācīga barība, kas dzīvniekam liekas interesanta un ir tam piemērota;

4)              pēc iespējas vairāk iespēju neieslīgt garlaicībā, t. i., daudz "mēbeļu" un, ja iespējams, viens vai vairāki kaimiņi, ar kuriem papļāpāt un aizraujoši pacīkstēties, tomēr nenodarot pāri.

Taču publikas antropomorfiskās attieksmes dēļ joprojām tiek būvētas atbaidošas dzīvnieku mītnes, tādi kā hindu mērkaķu tempļu moderni atveidojumi, kādi bija tik ļoti iecienīti pagā­jušā gadsimta zoodārzos un kādos tik daudzi nelaimīgi rēzus pērtiķi ņēma un nosala aiz tīrās nepateicības.

Apmeklētāju bažas par dzīvniekiem nebrīvē ir slavējamas, tomēr lielākoties vērstas nepareizā virzienā. Patiesību sakot, cilvēki ļoti reti uztraucas par tādiem jautājumiem, kas zoodār­zos patiesi ir uztraukuma vērti, toties krīt histērijā par sīku­miem, kas dzīvniekiem ir pavisam nenozīmīgi.

Ļaudis apgalvo, ka nav pareizi turēt dzīvniekus krātiņos, ka nav labi tos ieslodzīt, ka ir nežēlīgi atņemt tiem brīvību. Viņi gandrīz nekad nekritizē krātiņu - protesti vēršas pret pašu ieslo­dzījuma ideju. Samērā nesen atklāts, ka dažādu sugu dzīvnieki apdzīvo dažāda veida un izmēra teritoriju - no pāris kvad- rātpēdām līdz vairākām kvadrātjūdzēm, gluži tāpat, kā cilvēki apdzīvo piemājas dārziņu, muižu, grāfisti vai valsti, un mums par šo jautājumu vēl daudz kas jāiemācās. Tomēr šis fakts jā­patur prātā ik reizi, ķeroties pie krātiņa vai cita mājokļa pro­jektēšanas konkrētam dzīvniekam. Nav teikts, ka sagūstītam dzīvniekam tiek atņemta brīvība, jo dabiskos apstākļos dzīv­nieka apdzīvotā teritorija ir gluži tāds pats krātiņš, un vārdam "brīvība" dzīvnieka apziņā nav tāda pati nozīme, kāda ir de­dzīgi liberālam Homo sapiens, kurš var atļauties gremdēties abstraktās idejās. Patiesībā, sagūstot dzīvnieku, viņam tiek at­ņemts kaut kas daudz nozīmīgāks - teritorija, tāpēc cilvēkam ar vislielāko rūpību jācenšas nodrošināt viņam kaut ko līdz­vērtīgu, citādi dzīvnieks garlaikosies, nīkuļos vai nobeigsies.

Krātiņa pārvēršanā par teritoriju bieži vien nozīme ir kādam sīkumam, kas pilnīgi noteikti nav saistīts ar izmēru. Iespējams, loma būs krātiņa formai, tajā ievietoto zaru daudzumam vai trūkumam, dīka, smilšu laukuma vai balka nodrošināšanai.

Šāds sīkums, kas nezinošam apmeklētājam neko nenozīmē, varētu palīdzēt dzīvniekam pieņemt telpu par savu teritoriju, nevis vienkārši par vietu, kur vilkt dzīvību. Kā jau teicu, krā­tiņa izmēram nav izšķirošas nozīmes. Tieši šajā jautājumā zoo­dārzu kritizētāji kļūdās, jo lielākoties neapzinās, cik ierobežotā teritorijā mīt lielākā daļa dzīvnieku. Vairums savvaļas dzīv­nieku savu dzīvi vada tik monotoni un ierobežoti, ka Strītemas bankas klerka dienas gaitas, ar to salīdzinot, atgādinātu "Tūk­stoš un vienas nakts" pirmo piecu sējumu satura atstāstu. Cilvēki parasti neizprot, cik niecīgā apvidū daži dzīvnieki pa­vada visu savu mūžu. Tie lielākoties dzīvo, vairojas un mirst samērā mazā teritorijā, kuru pamet tikai tad, ja tiem kaut kā būtiska pietrūkst.

Kādreiz Rietumāfrikas lietus mežos, kur biju iekārtojis no­metni, tās teritorijas vienā malā auga trīs epifītiem un liānām biezi apauguši koki. Šie ap trīsdesmit pēdas augstie, cieši cits pie cita augošie koki bija visa pasaule vidēji lielu vāveru pārim. Šajā niecīgajā teritorijā atradās viss, kas grauzējiem vajadzīgs. Tur bija augļi, koku dzinumi un kukaiņi pārtikai, mazos iedo­bumos zaru žāklēs uzkrājās lietus un rasas ūdens dzeršanai. Turklāt abas vāveres bija pāris. Es nodzīvoju nometnē četrus mēnešus. Vāveres atradās manu acu priekšā no ausmas līdz rietam, un es ne reizi neredzēju, ka no tām kāda būtu pametusi kokus, ja vien nevajadzēja padzīt iebrucējus no sugasbrāļu vidus.

Mazajiem grauzējiem trīs svarīgākās lietas dzīvē bija tādas pa­šas, kādas laikam gan nepieciešamas visiem dzīvniekiem - vairo­šanās dziņa, pārtika un ūdens. Šīs vajadzības nosaka tieksmi pēc savas teritorijas, un dzīves telpa savā ziņā ir dabisks krātiņš. Es nepavisam necenšos apgalvot, ka ir nepareizi kritizēt dzīvnieku gūstīšanu - vienkārši vēlos uzsvērt, ka to nopeļ nepareizo ie­meslu dēļ. Vislielāko kaitējumu rada antropomorfiskā pieeja.

Dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas iemāca cilvēkam daudz jauna par teritoriju un par dzīvnieku bēgšanas distanci. Bēgša­nas distance ir tas attālums, kādā dzīvnieks ļauj tuvoties ie­naidniekam, pirms metas bēgt. Lielākā vai mazākā mērā šādu distanci ievēro visas dzīvnieku sugas, ieskaitot cilvēkus. Neticīgajiem iesaku aiziet uz ganībām un pārbaudīt, kāda ir viņu bēgšanas distance attiecībā pret vērsi. Gūstot jaunu dzīv­nieku, visgrūtākais uzdevums ir piespiest viņu saīsināt bēg­šanas distanci starp sevi un cilvēku, kurš, to nedrīkst aizmirst, ir ienaidnieks, turklāt vienmēr tiešā tuvumā. Jums arī jāno­drošina dzīvniekam jauna teritorija.

Piemēram, vāvere. Ja tikko noķertu vāveri ievieto vienkāršā koka kastē ar stiepļu režģi priekšpusē (tādi lielākoties izskatās ceļojuma būri), dzīvnieks lēks gaisā un plosīsies ikreiz, kad pa­ies garām cilvēks. Tā tas turpināsies mēnešiem ilgi, varbūt pat vienmēr, jo dzīvniekam vienkārši vienā rāvienā laupīta gan bēgšanas distance, gan teritorija. Viņš nekur nespēj noslēpties no briesmīgās rokas, kas barošanas vai tīrīšanas laikā ielaužas viņa mazajā pasaulītē.

Taču to pašu vāveri var ievietot tajā pašā kastē, vienīgi jāie­rīko kastes galā guļamtelpa ar tieši tik lielu ieejas caurumu, lai dzīvnieks varētu iespraukties. Aina tūlīt pat kļūst citāda. Nu vāverei ir droša vietiņa, kur paslēpties iebrukuma gadījumā. No savas guļamtelpas drošā attāluma tā var vērot, kā tiek tīrīts būris, kā tajā tiek ievietoti svaigi augļi un ūdens, turklāt vāvere var justies, ja ne gluži aukstasinīgi, tad vismaz manāmi mierī­gāk. Protams, jācenšas pēc iespējas retāk apdraudēt guļamtel­pas svētumu, lai tādējādi iekarotu dzīvnieka uzticību. Palai­kam to vienkāršāk pateikt nekā izdarīt, jo daži dzīvnieki, gluži kā cilvēki, ir neglābjami krājēji un rūpīgi savāc guļamtelpā visu ēdamo, ko vēders tobrīd neņem pretī, bet kas pilnīgi noteikti kādu dienu noderēs. Kad pūstošo uzkrājumu smaka kļūst pā­rāk uzmācīga, nākas ielauzties guļamtelpā un to iztīrīt, taču, jo ilgāk šo uzbrukumu var atlikt, jo labāk.

Kad dzīvnieks ir iedzīvojies, viņš sāks pat gaidīt cilvēka pe­riodisko ielaušanos savā guļamistabā, jo tā nozīmēs svaigas banānkoka lapas vai zāli - vienlaikus ar sīkiem kukainīšiem un sēklām, ar ko pamieloties, ārpasaules smaržas, ar ko pakutināt nāsis, un, protams, jaunas migas iekārtošanas drudžaino sa­traukumu.

Esmu atklājis, ka guļamtelpas ierīkošanai ir lieliski panā­kumi, kad darīšana ar pilnīgi visiem mazajiem zīdītājiem. Man piederēja vāvere, kas trīs dienu laikā iekārtojās tik lieliski, ka brīdī, kad biju spiests iztīrīt viņas guļamtelpu, ielīda tajā un ņēmās plosīt banānkoka lapas un post migu, iekams biju visas lapas sabāzis iekšā. Kāds izcili kauslīgs un kareivīgi noskaņots pundurmangusts jau pēc pāris stundām jutās pārliecināts, ka neaizskarama ir ne tikai guļamtelpa, bet arī pārējā krātiņa daļa. Viņš bez kavēšanās pieņēma būri par savu teritoriju un aizstā­vēja to nikni kā ievainots tīģeris. Nācās ilgi un pamatīgi pie­runāt mangustu, iekams tas piekrita uzturēties vienā būra stūrī, kamēr es bez artēriju uzplēšanas riska spēju ievietot otrā stūrī barību un ūdeni.

Ceļojuma būra vidējo lielumu nosaka aprēķins, ka dzīv­nieku drošāk ir transportēt mazā, nevis lielā krātiņā, jo gadī­jumā, ja būrus pārvieto nekvalificēti strādnieki (diemžēl tā no­tiek pārlieku bieži), kas tos nemākulīgas apiešanās dēļ nomet zemē, dzīvniekam mazā krātiņā ir lielākas izredzes netikt sa­vainotam. Parasti izrādās, ka dzīvnieks, kas vairākus mēnešus uzturējies vienā, kaut mazā krātiņā, pie tā ir tik ļoti pieradis, ka ceļojuma beigās bieži atsakās pārcelties uz krietni prāvāku mājvietu. Ceļojuma krātiņš kļuvis viņam par drošu teritoriju ar pazīstamām robežām un drošības sajūtu, kā arī par vietu, kur atrodama pārtika un ūdens.

Kaut gan jaunais krātiņš ir piecdesmit reižu lielāks, tas, vis­maz no pirmā acu uzmetiena, nenodrošina šos labumus. Tas dod vienīgi to, par ko tik ļoti satraucas cilvēki, - lielāku brīvību. Taču lielāka brīvība nepavisam nav tas, ko vēlas dzīvnieks, - viņš ilgojas pēc drošības, kādu radis mazajā ceļojuma būrītī. Daudzos gadījumos nākas mazo ceļojuma būri ievietot lielajā krātiņā un atstāt tur pat nedēļām ilgi, iekams konservatīvais, piesardzīgais iemītnieks uzdrošinās pievienot jauno mājokli savai teritorijai. Pat tad, kad dzīvnieks pieņēmis lielāko būri, tas satraukuma brīžos šaujas uz mazo mitekli, jo tikai tur jūtas kā mājās.

Reiz, vācot dzīvniekus Rietumāfrikā, mēs ieguvām dažus Demidova bušbēbijus. Mednieks viņus atveda pēdējā brīdi, kad mums jau bija jāsteidzas uz kuģi, un vienīgais mājoklis, kādu varēju viņiem piešķirt, bija apmēram divas pēdas garš un sešas collas plats senlaicīgs, pīts zvejas murds. Par laimi, Demi­dova bušbēbiji ir mazākie savas sugas pārstāvji (katrs no tiem ir stingrā diētā turēta zelta kāmja lielumā), tāpēc visi trīs bez pūlēm iekārtojās šaurajā, ar banānkoka lapām piepildītajā murdā. Demidovi ir visglītākie no bušbēbijiem - burvīgi mazi radījumi ar lielām, tumšām acīm, smalkām ausīm, mīkstu zaļ- ganpelēku kažoku un vēja nestu dzelkšņu pūku ašajām, vieg­lajām kustībām.

Kad pēc trim dienām sasniedzām piekrasti, es saviem buš­bēbijiem uzbūvēju pieklājīgu būri un pārvietoju viņus jaunajā mājoklī. Kā par laimi, es neaizsviedu veco murdu, jo, tikko ievietoti jaunajā būrī, bušbēbiji sāka nīkuļot. Tie atteicās ēst un, nelaimīgi saspiedušies kopā guļamtelpā, blenza manī ar lielām, asaru pilnām acīm kā trīs trimdā izdzītas laumiņas.

Izmisumā es viņus pārliku atpakaļ murdā, kur visi acumirklī atspirga un sāka ēst un uzvesties kā parasti. Pa ceļam uz An­gliju murds, kas nebija būvēts tik intensīvai lietošanai, sāka jukt laukā, un mums nācās to šur tur aizlāpīt, lai tas pavisam neizjuktu. Pēc ierašanās Demidovi visi kopā atteicās pieņemt jauno zoodārza būri, kas bija reizes piecdesmit lielāks par murdu, un spītīgi palika savā klūdziņu mājoklī. Mums nācās iekārt murdu jaunajā krātiņā, kur Demidovi nodzīvoja veselu gadu, pirms uzdrošinājās pārcelties uz prāvāku mājokli. Pat pēc tam viņi lielāko daļu laika pavadīja murda atliekās un ne­parko nepiekrita pārcelties uz lielāku, ērtāku un higiēniskāku grozu. Visbeidzot pēc diviem gadiem murds, kuru bušbēbiji trīs dienu laikā bija pieņēmušo par savām mājām, pilnīgi iz­juka, tomēr pa šo laiku mazie spītnieki bija pieraduši pie jaunā mājokļa.

NO GRĀMATAS "MUIŽA DZĪVNIEKIEM"

Zinu, ka šāda atzīšanās izklausās skaudra un pārmēru eks­centriska, bet tik un tā atzīstos, ka mīlu rāpuļus. Protams, tie nav īpaši saprātīgi. No tiem nesagaidīt tādu pašu reakciju kā no zīdītājiem vai pat putniem, bet man tie tik un tā patīk. Rā­puļi ir īpatnēji, krāsaini un lielākoties graciozi - ko vēl vairāk var vēlēties?

Lielākā daļa cilvēku piekritīs (it kā runa būtu par kaut ko pilnīgi savdabīgu), ka viņiem piemīt "instinktīvs" riebums pret čūskām, turklāt, acis pārbolījuši un saviebušies, viņi uz­skaitīs daudzus šo baiļu iemeslus - gan augstprātīgus ("tās ir instinktīvas"), gan smieklīgus ("tie radījumi ir tik glumi" un tamlīdzīgi). Mani šādas atzīšanās čūskofobijā tik ļoti garlaiko, ka ik reizi, kad saruna iegriežas par rāpuļiem, mani pārņem tieksme bēgt un paslēpties. Pietiek pavaicāt vidusmēra cilvē­kam tā domas par čūskām, un viņš desmit minūšu laikā saru­nās vairāk muļķību nekā vesels bars politiķu.

Pirmām kārtām jāteic, ka nevienam cilvēkam nav "dabisku" baiļu no čūskām. Tad jau tikpat droši varētu apgalvot, ka cil­vēkam piemīt "dabiskas" bailes pakļūt zem autobusa. Tomēr lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka bailes no čūskām viņiem jau ieliktas šūpulī. Šo pieņēmumu var vienkārši apgāzt, iedo­dot nekaitīgu čūsku mazam bērnam, kura galva vēl nav pie­bāzta ar muļķībām par šiem radījumiem - bērns bez kādām bailēm turēs čūsku rokās un ar to rotaļāsies. Atceros, reiz es par to ieminējos kādai sievietei, kas bez mitas klāstīja par savām bailēm no čūskām. Dāma pagalam apskaitās.

- Neviens nekad nav mani mācījis baidīties no čūskām, bet es tā vienmēr esmu jutusies, - viņa augstprātīgi paziņoja un tad ar pārākuma apziņu piebilda, - un tāpat bija ar manu māti. - Ko gan atbildēt, saskaroties ar šādu loģiku?

Šķiet, ka cilvēku bailes no čūskām balstās uz veselu rindu ap­lamu pieņēmumu. Visparastākais no tiem ir pārliecība, ka visas čūskas ir indīgas. Patiesībā nekaitīgo čūsku pasaulē ir desmit reižu vairāk nekā indīgo. Vēl viens populārs pieņēmums ir uzskats, ka čūskas esot glumas, kaut patiesībā tās ir sausas un vēsas; nav būtiskas atšķirības, vai pieskarties dzīvai čūskai vai čūskādas kurpēm un krokodilādas somiņai. Cilvēki apgalvo, ka nespēj pieskarties čūskai tās mikluma dēļ, tajā pašā laikā neizjūt nekādu pretīgumu, ņemot rokā slapju ziepju gabalu.

Mūsu zoodārza rāpuļu māja ir samērā maza, taču tajā izvie­tota lieliska rāpuļu un abinieku kolekcija. Labu tiesu nevainīgas jautrības man sagādā ieiešana rāpuļu mājā, kad tajā sapulcējies daudz apmeklētāju, un paklausīšanās, kā tauta ar elpu aizrau­jošu pārliecību skaļi pauž savu nezināšanu. Piemēram, čūskas mēle ir tikai ožas orgāns, kuru aši šaudot rāpulis uztver smar­žas; vēl mēle čūskai kalpo taustei, gluži kā ūsas kaķim. Tomēr čūsku eksperti, kas apmeklē rāpuļu māju, ir daudz zinošāki.

-    Pie joda, Emm, - kāds no tiem satraukti iesaucas, - nāc un paskaties uz šitās čūskas dzeloni… Negribētu gan, lai ar tādu sadzeļ! - Un Emma piesteidzas, šausmās blenž uz nevainīgo zalkti un pienācīgi nodrebinās. Visi rāpuļi, protams, spēj ilgu laiku palikt pilnīgi nekustīgi, un, ja vien tos cieši nepavēro, pat elpošanu grūti pamanīt. Kāds vīrs, pavērojis nekustīgās čūskas vairākos būros, pagriezās pret sievu un piekrāpta cilvēka balsī paziņoja klasisku secinājumu:

-    Tie radījumi ir izbāzti, Millij!

Čūska, kas slīd pa zemi vai koku zariem, ir ārkārtīgi graciozs radījums, turklāt efekts ir vēl iespaidīgāks, ja atceramies, ka tā pārvietojas ar ribu palīdzību. Uzmanīgāk pavērojot čūsku kus­tībā, reizēm var novērot ribu kustības zem ādas. Cilvēkiem nepatīk arī čūskas nekustīgais skatiens - tas nebūt nenozīmē, ka rāpulis cenšas kādu hipnotizēt, tam vienkārši nav plakstiņu. Kā stikliņš pulksteņa ciparnīcu, tā aci klāj plāna, caurspīdīga zvīņa. Zvīņu var viegli ievērot, kad čūska ik pēc noteikta laika posma maina ādu. Āda ap lūpām kļūst vaļīga, un, berzējoties gar ak­meņiem un zariem, čūska no tās pamazām izmaucas. Aplūko­jot nomesto ādu, var redzēt, ka nomaukušās arī acu zvīņas.

Visas čūskas barojas vienādi, atšķiras tikai barības iegūšanas veidi. Čūskas, kas nav indīgas un žņaudzējčūskas (piemēram, pitoni), sagrābj laupījumu ar muti un tad cenšas pēc iespējas ātrāk divas vai trīs reizes apvīties upura ķermenim, vienlaikus turot un žņaudzot. Savukārt indīgās iekož un gaida, kad inde iedarbosies, - parasti tas notiek ļoti ātri. Kad upuris beidzis raustīties pirmsnāves konvulsijās, var ķerties pie maltītes. In­des zobi, protams, atrodas augšžoklī, parasti mutes priekšpusē. Kad indes zobus nelieto, tie piekļaujas smaganām kā savāžamā naža asmens; kad čūska atver muti uzbrukumam, zobi atvāžas pareizajā pozīcijā. Zobi ir vai nu ar cauru vidu kā injekcijas adatas, vai ar dziļu iedobumu pamatnes aizmugurē. Ar zobiem savienotais indes maisiņš atrodas virs smaganām. Kodiena brīdī maisiņš tiek saspiests un inde pa zoba reni iekļūst brūcē. Taču, neatkarīgi no uzbrukuma metodes, visas čūskas nogalināto upuri norij vienādi. Apakšžokļa savienojums ar augšējo ir tāds, ka pēc vēlēšanās to iespējams atkabināt; čūskas mutes, kakla un visa ķermeņa āda, protams, ir ārkārtīgi elastīga, tādējādi rāpulis spēj norīt medījumu, kas krietni lielāks par paša galvu. Kad ēdamais nonācis kuņģī, sākas lēnais sagremošanas pro­cess. Tās upura ķermeņa daļas, kas nav sagremojamas (piemē­ram, spalvas), čūska vēlāk kamoliņos atrij. Reiz nogalināta pi­tona kuņģī tika atrasti četri ļoti cieti, apaļi spalvu kamoli tenisa bumbiņas lielumā. Katrā no kamoliem, kā vēlāk atklājās, atra­dās pa mežacūkas nagam. Asie nagi būtu varējuši ievainot pi­tona kuņģa gļotādu, un tā novēršanai katrs rūpīgi ievīstīts biezā, līdzenā spalvas kārtā.

Mūsdienās lielākajā daļā zoodārzu čūskām izbaro beigtus dzīvniekus. Tas nenotiek tāpēc, ka čūskām tā būtu veselīgāk vai ērtāk, bet gan - lai gluži nevajadzīgi izpatiktu apmeklētā­jiem, kuri iztēlojas, ka baltā žurka vai trusītis, ko ievieto būrī pie čūskas, ļoti cieš. Es pats ar prieku pārliecinājos, ka tās ir blēņas, kad kādā Eiropas zoodārzā redzēju trusīti tupam pitonam (kurš acīmredzot nebija izsalcis) uz muguras un ārkārtīgi aukstasinīgi nododamies tualetei. Kāda zoodārza direktors man pastāstīja, ka baltās žurkas, ja tās netiek tūlīt pat apēstas, noteikti jāaizvāc no čūskas būra, jo citādi tās sāk grauzt čūsku.

Džerijs turpināja ekspedīcijas dažādās pasaules malās vairāku iemeslu dēļ. Viņš vāca gan dzīvniekus savam zoodārzam, gan materiālu jaunām grāmatām - savam galvenajam ienākumu avotam, jo nācās atmaksāt aizdevumu, ko viņam ar glaimu pa­līdzību bija izdevies izlūgties no izdevniecības zoodārza dibi­nāšanai. Zoodārzs tolaik prasīja prāvus izdevumus, kas bieži tika segti no Džerija paša līdzekļiem. Viņš nopietni pievērsās filmē­šanai - ne tikai tāpēc, lai ar pārdoto materiālu papildinātu kasi, bet arī tāpēc, lai šādā veidā darītu dzīvās dabas brīnumus labāk pieejamus plašākam skatītāju lokam.

Savas sāpes par izmiršanas traģēdiju Džerijs paudis ne tikai attiecībā pret dzīvniekiem, bet arī par cilvēkiem, aprakstot Patagonijas izzudušās ciltis. Viņa ticība dzīvnieku pavairošanai nebrīves apstākļos, tādā veidā novēršot sugu izzušanu, pausta stāstā par Jaunzēlandes nelidojošo dumbrvistiņu un par pūli­ņiem, kas ieguldīti tās glābšanā. Tomēr, par spīti visām tā laika grūtībām, Džerija veidotie dzīvnieku apraksti - vai tas būtu kaķis vai pīļknābis - nezaudē savu pievilcību.

NO GRĀMATAS "ČUKSTU ZEME" [11]

Līdz nākamajai dienai visā ciematā jau bija izplatījusies ziņa, ka ieradies kāds jucis gringo[12], kas gatavs maksāt labu naudiņu par dzīviem zvēriem, un pamazām sākās pirmie pienesumi. Pirmais ieradās kāds indiānis, kas garas auklas galā atvilka dzel­teni, melni un sarkani svītrotu koraļļčūsku, kas izskatījās pēc sevišķi atbaidošas, vecmodīgas kaklasaites. Diemžēl savā de­dzībā indiānis bija pārāk cieši apsējis auklu čūskai ap kaklu un tā izrādījās neglābjami beigta.

Ar nākamo pienesumu paveicās labāk. Indiānis ieradās, cieši piespiedis pie krūtīm lielu salmu platmali. Kad bijām pieklājīgi sasveicinājušies, es vēlējos apskatīt, ko viņš tik rūpīgi noglabājis cepurē. Ar platu, cerību pilnu smaidu indiānis pastiepa cepuri, es tās dziļumos ieraudzīju zvilnam ārkārtīgi glītu kaķēnu ar valgu skatienu. Tas bija jauniņš Žofruā [13] kaķis; šī nelielā sav­vaļas kaķu suga Dienvidamerikā strauji kļūst aizvien retāka. Dzīvnieciņa kažoka pamatkrāsa bija gaiši dzeltenbrūna, vis­caur izraibināta ar tumšākiem brūniem plankumiņiem. Ka­ķēns vērās manī no cepures dziļumiem ar lielām, zilganzaļām acīm, gluži kā vedinādams paņemt viņu rokās. Man gan vaja­dzēja būt piesardzīgākam. Pieredze rādījusi, ka tieši pēc izskata visnevainīgākie radījumi spēj sagādāt vislielāko postu. Taču kaķēna nevainīgais izskats lika man zaudēt modrību - es ie­gremdēju roku cepurē un mēģināju sagrābt dzīvnieciņu aiz čupra. Jau nākamajā mirklī mans īkšķis izrādījās pamatīgi sa­kosts un rokā ievilkās divpadsmit dziļas, sarkanas rievas. Es lā­dēdamies atrāvu roku; kaķēns tostarp palika guļam tikpat ne­vainīgā pozā un nepārprotami gaidīja, kādu vēl rotaļu es grasos uzsākt. Sūkādams roku kā izsalcis vampīrs, es ņēmos kaulēties ar indiāni un beidzot mazo uzbrucēju nopirku. Ie- kratīju kaķēnu, kas šņāca un ņurdēja kā mazītiņš jaguārs, no platmales kastē ar salmiem un atstāju uz kādu stundu, lai iedzī­vojas. Uzskatīju, ka kaķēna nīgrajā omā vainojama sagūstīšana un nēsāšana salmu cepurē, jo, ciktāl varēju spriest, mazulis bija tikai kādas divas nedēļas vecs.

Kad kaķēns, pēc manām domām, bija nomierinājies un ga­tavs pieņemt manus draudzības apliecinājumus, es nocēlu kas­tei vāku un cerīgi ieskatījos tajā. Pietrūka tikai trīs milimetru, un es būtu zaudējis kreiso aci. Domīgi slaucīdams asinis no vaiga, es secināju, ka šis jaunieguvums negrasās padoties bez cī­ņas. Ievīstīju roku maisaudumā un noliku vienā kastes stūrī trauciņu ar jēlu olu un kapātu gaļu, otrā - bļodiņu ar pienu, un atstāju to visu kaķēna ziņā. Nākamajā rītā atklājās, ka viņš nevienam no cienastiem nav pat pieskāries. Es gan nojautu, ka process man sagādās lielākas sāpes nekā kaķēnam, tomēr pie­pildīju barojamo pudelīti ar siltu pienu, no jauna ievīstīju roku maisaudumā un piegāju pie kastes.

Laika gaitā man bijusi darīšana ar diezgan daudziem iebie­dētiem, aizkaitinātiem vai vienkārši dumjiem dzīvniekiem, kurus nācies barot ar pudelīti, tāpēc uzskatīju, ka pārzinu viņu trikus. Žofruā kaķēns man pierādīja, ka viņa acīs esmu šajā spēlē tikai iesācējs. Sīkajam augumam viņš bija neparasti lo­kans, veikls un spēcīgs, un pēc pusstundu ilgas cīkstēšanās es jutos tā, it kā būtu ar diviem laužņiem centies noķert dzīvsud­raba pilienu. Pagalam noguris, biju nojaucies ar pienu un asinīm, savukārt kaķēna zvērojošais skatiens pauda, ka viņš ne­pieciešamības gadījumā ir gatavs turpināt cīņu vēl trīs dienas. Pats uz savas ādas visai aizkaitināts biju pārbaudījis, ka mazu­lim ir lieliski attīstīti zobi, tātad nekāda iemesla, lai viņš nevarētu ēst un dzert paša spēkiem; tomēr es zināju, ka, šādas stūrgalvības pārņemts, mazulis ir spējīgs vārda tiešā nozīmē nobadoties līdz nāvei. Šķita, ka pudelīte ir vienīgais paņēmiens, kā kaķēnu pa­barot. Ielicis mazo atpakaļ kastē, es apmazgāju savas brūces un pašreiz lipināju dziļākajām virsū plāksteri, kad, bezrūpīgi dun­godams, ieradās Luna.

- Labrīt, Džerij, - viņš teica, tad spēji apstājās un platām acīm nopētīja asiņaino skatu; mazākās brūces joprojām raženi asiņoja.

-    Kas tas? - viņš noprasīja.

-    Kaķis… gato, - es aizkaitināts atteicu.

-    Puma… jaguārs? - viņš cerīgi pārvaicāja.

-    Nē, - es negribīgi atkārtoju, - chico gato montēs[14].

-    To izdarīja chico gato montēs?- Luna neticīgi pārvaicāja.

-    Jā. Sasodītais mazais muļķis negrib ēst. Es mēģināju barot no pudelītes, bet viņš uzvedas kā sasodīts tīģeris. Viņam vaja­dzīgs labs piemērs… - es teicu un aprāvos, jo prātā iešāvās ideja. - Iesim, Luna, apciemosim Ednu.

-     Kāpēc Ednu? - Luna aizrautu elpu apvaicājās, kad soļo­jām uz Helmuta māju.

-    Viņa var palīdzēt.

-     Džerij, bet Helmutam nepatiks, ja gato montēs sakodīs Ednu, - Luna spāņu valodā aizrādīja.

-    Viņu nesakodīs, - es paskaidroju. - Es tikai gribu no viņas

dabūt kakēnu.

»

Luna apjucis blenza uz mani ar savām tumšajām acīm, taču nespēja saprast, par ko es runāju, tāpēc vienkārši paraustīja ple­cus un sekoja man līdz pat Helmuta mājām. Es sasitu plaukstas un iegāju Helmuta un Ednas mājīgajā viesistabā; Edna bija ērti iekārtojusies pie lielas zeķu kaudzes, apcerīgi tās lāpīja un klau­sījās gramofonu.

-    Sveiki, - viņa teica un veltīja mums savu plato, pievilcīgo smaidu. - Džins ir tur, lūdzu, apkalpojieties.

Edna vienmēr bija brīnišķīgi mierīga, nekas viņu nespēja pārlieku satraukt. Esmu pārliecināts - ja ciemiņš ienāktu viņas viesistabā kopā ar četrpadsmit marsiešiem, arī tad viņa tikai pasmaidītu un norādītu, kur atrodams džins.

-   Paldies, dārgā, - es teicu, - taču dīvainā kārtā neesmu šurp atnācis džina dēļ.

-     Tas nudien izklausās dīvaini, - Edna piekrita un draiski pasmaidīja. - Bet, ja nevēlaties džinu, tad ko gan?

-    Kaķēnu.

-    Kaķēnu?

>

-    Jā… ziniet, mazu kaķīti.

-   Džerijs šodien ir loco[15], - luna pārliecinātā tonī apgalvoja, ielēja divus krietnus mēriņus džina un vienu pasniedza man.

-     Es nupat nopirku mazu gato montēs, - es paskaidroju Ednai. - Viņš ir nevaldāmi mežonīgs. Viņš negrib pats ēst, un šā­di es izskatos pēc tam, kad mēģināju to pabarot no pudelītes. - Es parādīju savas brūces. Ednas acis iepletās.

-    Cik liels tas dzīvnieks ir? - viņa vaicāja.

-    Apmēram tik liels kā divas nedēļas vecs mājas kaķēns.

Edna apņēmīgi salocīja zeķi, ko tikko bija lāpījusi.

-    Vai esat dezinficējis savas brūces? - viņa apvaicājās, nepār­protami gatavodamās no sirds nodoties medicīniskām baudām.

-     Aizmirstiet par tām brūcēm… es tās izmazgāju… bet no jums es vēlētos dabūt kaķēnu, gluži parastu kaķēnu. Vai jūs viņdien neteicāt, ka māja esot kaķu apsēsta?

-    Jā, - Edna apstiprināja, - mums ir papilnam kaķēnu.

-    Jauki. Vai varu vienu dabūt?

Edna brīdi apdomājās.

-     Ja iedošu jums kaķēnu, vai ļausiet man dezinficēt brū­ces? - viņa viltīgi noprasīja. Es nopūtos.

-    Lai notiek, izspiedēja, - es atteicu.

Edna nozuda virtuvē, no kurienes atskanēja daudzi spalgi izsaucieni un ķiķināšana. Tad viņa atgriezās, nesdama bļodu ar karstu ūdeni, un ņēmās apkopt manas brūces; tostarp istabā ienāca indiāņu meiteņu procesija - meičas uzjautrinājās uz ne­bēdu un nesa rokās dažāda lieluma un krāsas kaķēnus, no vēl pavisam akliem lidz pusaudžiem, kas izskatījās gandrīz tikpat mežonīgi kā mans Žofruā. Visbeidzot es izvēlējos resnu, mier­mīlīgu svītrainu kaķenlti apmēram vienā augumā un vecumā ar manu savvaļas kaķēnu un triumfēdams nesu atpakaļ uz garāžu. Tur es pavadīju veselu stundu, darinādams vienkāršu krātiņu; svītrainais kaķēns tostarp skaļi murrāja un trinās man gar kājām, tā ka es reizēm gandrīz paklupu. Kad būris bija ga­tavs, es ieliku tajā svītraino kaķenīti un atstāju uz kādu stundu iedzīvoties.

Lielākajai daļai savvaļas dzīvnieku piemīt ārkārtīgi izteikta teritorijas izjūta. Brīvā dabā katram no viņiem ir meža vai pļavas stūrītis, ko tie uzskata par savu īpašumu un aizstāv pret savas sugas pārstāvju (vai reizēm citu dzīvnieku) centieniem ielauzties. Ieliekot savvaļas dzīvnieku būrī, tas dzīvnieka ap­ziņā kļūst par viņa teritoriju. Tādējādi, ielaižot tajā pašā būrī vēl kādu dzīvnieku, pirmais visticamāk ņemsies šo teritoriju visiem spēkiem aizsargāt, tā ka var sākties pat cīņa uz dzīvību un nāvi. Tāpēc jāizmanto neliela viltība. Piemēram, kolekcijā ir liels, spēcīgs dzīvnieks, kas nepārprotami spējīgs sevi aizstā­vēt, un viņš jau vairākas nedēļas nodzīvojis savā būrī. Tad parādās vēl viens tās pašas sugas pārstāvis, kuru nolemts vietas taupīšanas nolūkos iemitināt tajā pašā būrī. Kad jaunpienācējs ieies būrī, esošais iemītnieks viņu var nogalināt. Tādēļ visgud­rākais ir darināt pavisam jaunu būri un iemitināt tur vājāko no abiem dzīvniekiem. Kad tas iedzīvojies, var ievietot pie viņa stiprāko. Protams, stiprākais joprojām būs varenāks, varbūt viņš pat centīsies vājāko iebaidīt, tomēr viņš sapratīs, ka ievie­tots kādam citam piederošā teritorijā, un būs spiests savaldīties.

Reizēm dzīvnieku kolekcionāram nākas ķerties pie šādu dzīves gudrību izmantošanas.

Šajā gadījumā es biju pārliecināts, ka mazais Žofruā pilnīgi noteikti varētu nogalināt mājas kaķēnu, ja ievietošu svītraino pie viņa, nevis otrādi. Tādēļ es nogaidīju, kamēr mājas kaķēns iedzīvosies, tad sagrābu Žofruā, kas šņāca un plosījās man ro­kās, iegrūdu būrī un gaidīju, kas notiks. Svītrainais izskatījās pagalam iepriecināts. Viņš pietecēja pie niknā mežonēna un, skaļi murrādams, ņēmās berzēties tam gar kaklu. Kā jau ce­rēju, Žofruā šāds sveiciens apstulbināja, tāpēc viņš tikai diez­gan pikti atgainījās un atkāpās būra stūrī. Svītrainais uzskatīja, ka licis pamatus draudzībai, un nu attupās un, skaļi murrā­dams, visai apmierinātu izskatu ķērās pie kažoka tīrīšanas. Es aizklāju būra priekšpusi ar maisauduma gabalu un atstāju abus savā ziņā, jo nu biju pārliecināts, ka Žofruā neko ļauno nenodarīs.

Kad todien vēlāk pacēlu maisaudumu, ieraudzīju abus guļam cieši līdzās, un Žofruā, mani ieraudzījis, nevis pa paradumam šņāca, bet vienīgi brīdinoši uzrāva lūpu. Es uzmanīgi ievietoju būrī lielu bļodu ar pienu un šķīvi ar smalki sakapātu gaļu un jēlu olu, un vēlējos, lai Žofruā to ēstu. Šis bija nozīmīgs pār­baudījums, jo es cerēju, ka svītrainais metīsies virsū gardajai maltītei un ar savu piemēru pamudinās savvaļas kaķēnu ēst. Tā arī notika - pukšķinādams kā vecmodīgs piekabināmais motors, svītrainais klupa virsū piena bļodai, ilgi laka, tad pār­cēlās pie gaļas un olu šķīvja. Es biju nostājies tādā vietā, no ku­rienes varēju visu pārredzēt, pats palikdams neredzams, un uzmanīgi vēroju Žofruā. Sākumā viņš neizrādīja nekādu in­teresi un turpināja gulēt, pievēris acis. Taču mājas kaķēna visai skaļā un negausīgā mielošanās ar gaļu un olām visbeidzot pie­saistīja mežonēna uzmanību. Viņš piesardzīgi piecēlās un piegāja pie šķīvja (es pat aizturēju elpu). Žofruā viegli apostīja šķīvja malu; svītrainais pa to laiku, piekampis pilnu muti gaļas, pacēla purniņu, kas bija viscaur nojaukts ar olu, un mazliet ap­slāpēti uzmundrinādams ieņaudējās. Žofruā kādu mirkli pārdo­māja, un tad, man par lielu iepriecinājumu, attupās pie šķīvja un sāka ēst. Kaut arī viņš noteikti bija ārkārtīgi izbadējies, sav­vaļas kaķēns ēda ļoti glīti, mazliet palaizīja jēlo olu, tad satvēra kumosiņu gaļas un pamatīgi sakošļāja, iekams norija. Es turpi­nāju vērot, kamēr viņi kopīgi iztukšoja abus traukus, tad ieliku būrī jaunas piena, olu un gaļas porcijas un apmierināts devos pie miera. Nākamajā rītā abi trauki bija tīri izlaizīti, Žofruā un svītrainais, kopā savijušies, gulēja ciešā miegā, un vēderi tiem bija izspīlēti kā mazi, spalvaini baloniņi. Viņi nepamodās līdz pat pusdienlaikam un izskatījās pamatīgi pārēdušies. Tomēr kaķēni izrādīja dzīvu interesi, kad redzēja mani tuvojamies ar ēdiena traukiem rokā, un es sapratu, ka cīņā ar Žofruā esmu uzvarējis.

Nākamajā rītā pavisam agri, kamēr vēl bija tumšs, mani pa­modināja Uiči (rančo īpašnieka Patagonijā) rosīšanās pa vir­tuvi, klusā svilpošana un kafijas trauku šķindināšana - tādā veidā viņš delikāti centās uzmodināt mūs no snaudas. Vispirms es vēlējos vēl dziļāk ierakties zem mīksto, silto, gaišbrūno gva- nako ādu kaudzes lielajā, divguļamajā gultā, kur mēs ar Džekiju bijām iekārtojušies. Taču, brīdi apcerīgi pārdomājis, nolēmu - ja jau Uiči ir augšā, tad man pieklājas darīt tāpat, turklāt vēlējos piecelties pirmais un uzraut kājās pārējos. Tāpēc dziļi ievilku elpu, atmetu segas un veikli izlēcu no gultas. Reti kad dzīvē man nācies kādu savu darbību tik dziļi nožēlot - sajūta bija tāda, kā iznākot no katlu mājas un ielecot kalnu strautā. Zobus klabinā­dams, savilku mugurā visas drēbes, kādas vien izdevās atrast, un aizsteberēju uz virtuvi. Uiči man uzsmaidīja un pamāja ar galvu, tad ārkārtīgi iejūtīgi ielēja lielā tasē kārtīgu mēriņu bren­dija, piepildīja tasi līdz malām ar verdošu kafiju un pasniedza man. Drīz vien es pamatīgi sasilu, novilku vienu no trim svīte­riem un nešpetnā priekā izpurināju no migām pārējos.

Visbeidzot, sadzērušies kafiju un brendiju, mēs blāvajā, narcišu dzeltenajā rītausmā devāmies ceļā uz to vietu, kur ce­rējām atrast pingvīnus. Ceļā lendroveram pa priekšu skraide­lēja muļķīga izskata aitu bariņi, tā ka vilnas skupsnas līgojās vien, un reiz mēs pabraucām garām garam, seklam dīķim, kas bija izveidojies starp nelieliem uzkalniem, un redzējām tā krastā barojamies sešus ciklamenu sārtus flamingus. Mēs braucām kādu stundas ceturksni, tad Uiči nogrieza lendroveru no gal­venā ceļa un vadīja to pāri laukiem augšā uzkalnā. Kad bijām nonākuši uzkalna galotnē, viņš pagriezās un man uzsmaidīja.

- Ahora, - viņš teica, - ahora los pinguinos.[16]

Tad mēs sasniedzām virsotni, un aiz tās parādījās pingvīnu kolonija.

Priekšā izbeidzās zemie, brūnie krūmi, un to vietā parādījās plašs, saules karstumā saplaisājis smilšu klajums. No jūras to atdalīja puslokā izliekušās ļoti stāvas, ap divsimt pēdu augstas baltu smilšu kāpas. Tuksnesīgajā apkārtnē, ko no jūras vējiem pasargāja smilšu kāpu loki, pingvīni bija ierīkojuši savu pilsētu. Cik tālu vien sniedzās skatiens, smiltīs vīdēja ligzdalas, dažas tikai pavirši izkārpītas, citas pat vairākas pēdas dziļas. Šie krāteri piešķīra vietai tādu kā mēness ainavas izskatu, kādu izdodas re­dzēt ar spēcīgu teleskopu. Starp krāteriem kūņojās lielākā pingvīnu kolonija, kādu jebkad biju redzējis, - gluži kā vesela jūra mazītiņu viesmīļu, pingvīni svinīgi šļūkāja pa smiltīm šurpu turpu, it kā sagumuši no nemitīgas pārlieku smagu pa­plāšu nēsāšanas. Viņu skaits bija neizmērojams, tālumā pie horizonta melnbaltie ķermenīši saplūda kā karstuma miglā. Skats bija elpu aizraujošs. Mēs lēni izbraucām cauri krūmiem, līdz nonācām pie šīs gigantiskās ligzdalu meduskāres malas, tad apturējām mašīnu un izkāpām.

Mēs stāvējām un vērojām pingvīnus, un putni tikpat god­bijīgi un ieinteresēti stāvēja un vēroja mūs. Kamēr vien nekus­tīgi atradāmies pie automašīnas, pingvīni no mums nebaidījās. Lielākā daļa putnu, protams, bija pieauguši, taču katrā ligzdalā varēja redzēt vienu vai divus jaunuļus, joprojām klātus ar ma­zuļu pūkām; mazuļi vēroja mūs lielām, valgām, tumšām acīm un atgādināja tuklas, kautrīgas debitantes pārlieku lielos sud­rablapsu kažokos. Pieaugušajiem pingvīniem, kas izskatījās glīti un kārtīgi savos melnbaltajos uzvalkos, bija sarkana pa- sekste ap knābja pamatni un ielu tirgotāju spožās, plēsonīgās acis. Kad tuvojāmies, tie kāpās atpakaļ pie lizgdalām, brīdinoši šūpodami galvas, līdz lāgiem atskatījās, pilnīgi pagriezuši galvu atpakaļ. Ja pienācām pārāk tuvu, pingvīni atmuguriski ierāpās ligzdalās un, joprojām enerģiski purinādami galvas, pamazām nozuda. Toties mazuļi ļāva sev pietuvoties līdz pat četru pēdu attālumam, tikai tad viņu nervi neizturēja, tie apsviedās un ienira ligzdalās, tā ka virspusē rēgojās tikai pūkainās pēcpuses un enerģiski trīcošās pēdas.

No sākuma plašās kolonijas klaigas un mūžīgā kustība izrai­sīja apmulsumu. Vēja nemitīgās šalkoņas fonā izdalījās jaunuļu pīkstieni un pieaugušo pingvīnu gari stieptā, ēzeļu brēcieniem līdzīgā taurēšana, kad tie, stīvi izslējušies un pleznas papletuši, stāvēja un līksmi gavilēja, saslējuši knābjus pret zilajām debe- slm. Sākumā nebija iespējams izšķirties, uz kuru pusi vispirms vērst skatienu, jo jaunuļu un pieaugušo pingvīnu nemitīgās kustības izskatījās juceklīgas un bezmērķīgas. Taču pēc pāris stundām mēs pieradām pie milzīgā putnu bara klātbūtnes un sākām izprast to dienas kārtību. Vispirms kļuva skaidrs, ka ko­lonijā lielākoties pārvietojas pieaugušie putni. Daudzi pingvīni stāvēja pie ligzdalām, acīmredzot apsargādami mazuļus, bet tikpat liela daļa nemitīgi pastaigājās šurpu turpu vai nu jūras virzienā, vai atpakaļ no tās. Attālās smilšu kāpas bija kā nosētas ar mazajiem, tūļīgajiem pingvīniem, kas vai nu trausās augšup, vai šļūca lejup. Nemitīgā kustība uz jūru un atpakaļ aizņēma lielu daļu pingvīnu dienas, turklāt tas bija varoņdarbs, kas pelna sīkāku aprakstu. Trīs nedēļas diendienā vērojot koloniju un dzī­vojot kopā ar pingvīniem, mēs atklājām, kā tas notiek.

Agri no rīta viens no ģimenes pieaugušajiem putniem (vai nu tēvs, vai māte) devās uz jūru, atstājot dzīvesbiedru sargāt mazu­ļus. Lai nokļūtu līdz jūrai, putniem nācās nosoļot apmēram pusotru jūdzi pa ārkārtīgi sarežģītu un nogurdinošu apvidu. Vispirms nācās izlavierēt cauri kolonijas ligzdalu sarežģītajam labirintam, līdz izdevās sasniegt, ja tā atļauts izteikties, pilsētas nomali, kur pingvīni vaigā saskārās ar saules karstumā saplai­sājušo, milzīgam bilžu rēbusam līdzīgo tuksnesi. Jau agri no rīta šis smiltājs sakarsa tik pamatīgi, ka svilināja pēdas, un to­mēr pingvīni pienākuma apziņā čakli čāpoja tam pāri, itin bieži kā transā attupdamies atpūsties. Šis ceļa gabals pingvī­niem aizņēma apmēram pusstundu. Nonākuši otrā malā, viņi saskārās ar citu šķērsli - smilšu kāpām, kas slējās pāri sīkajiem augumiņiem kā sniegbalti, divsimt pēdu augsti Himalaji ar stāvām smalku, birstošu smilšu nogāzēm. Pat mums nelikās viegli pārvarēt šīs kāpas, kur nu vēl tik neveikliem putniem kā pingvīni.

Sasnieguši kāpu pakāji, pingvīni parasti kādas desmit minū­tes atpūtās. Daži vienkārši apcerīgi attupās, citi nozvēlās uz vē­dera un gulēja elsodami. Atpūtušies viņi apņēmīgi pieslējās kājās un sāka kāpienu augšup. Sakopojuši spēkus, pingvīni traucās augšup pa nogāzi, acīmredzot cerēdami pievārēt grūtāko posmu, cik ātri vien iespējams. Taču jau pēc ceturtdaļas ceļa pārvarēšanas straujais kāpums apsīka - gaita kļuva gausāka un bieži nācās apstāties, lai atpūstos. Nogāzei kļūstot aizvien stā­vākai, putniem beigu beigās nācās laisties smiltīs peldus uz vēdera un airēties ar spārniem. Tad ar pēdējo straujo, neprā­tīgo piepūli viņiem izdevās sasniegt virsotni, kur putni, brīdi triumfēdami, stāvēja un priekā plivināja spārnus, tad atlaidās uz vēdera desmit minūtes atpūsties. Viņi bija paveikuši pus­ceļu un no šaurās, naža asmenim līdzīgās kores vēroja pusjū- dzes attālumā mirgojošo auksto, vilinošo jūru. Tomēr pirms ieniršanas jūrā viņiem vēl bija pieveicama kāpas pretējā no­gāze, ceturtdaļjūdze pa krūmājiem un vairāki simti jardu ak­meņainas pludmales.

Nokāpšana pingvīniem, protams, pūles nesagādāja, un viņi to veica divējādi, turklāt abus paņēmienus bija vienlīdz uzjaut­rinoši vērot. Viņi vai nu ļoti svinīgi sāka kāpt lejup un, nogāzei kļūstot stāvākai, traucās aizvien straujāk un straujāk, līdz beidzot gluži necienīgā veidā lēkšoja, vai arī laidās lejup guļus uz vēdera, airēdamies pa smiltīm ar kājām un spārniem gluži kā peldot. Jebkurā gadījumā pingvīni nonāca kāpas pakājē kopā ar mazu smilšu šļūdoni, pieslējās kājās, noskurinājās un cauri briksnājam apņēmīgi devās uz jūras pusi. Taču likās, ka tieši atlikušie pārsimt jardi ir putniem visnogurdinošākie. Jūra bija turpat blakus, tā bija tik zila, tik vizoša, tā šalkoja tik aici­noši, taču vēl nācās līdz pagurumam vilkties pāri akmeņainajai pludmalei, oļiem čirkstot un ļogoties tā, ka vai jākrīt no kājām.

Tomēr beidzot mokas bija galā, pingvīni dīvainā, sagumušā gaitā skriešus pārvarēja pēdējās pāris pēdas un tad, pēkšņi iz- slējušies, ienira vēsajā ūdenī. Kādas desmit minūtes viņi kā ekstāzē nira un virpuļoja saules pielietajos vilnīšos, noskalo­dami smiltis un putekļus no galvas un spārniem, plivināja sa­karsušās, sāpošās kājas, griezās un lēkāja ūdenī, te ienirdami, te kā korķi izšaudamies virspusē. Kad pingvīni jutās pilnīgi at­spirguši, tie ķērās pie nogurdinošās zvejošanas, bezbailīgi ig­norēdami faktu, ka nāksies vēlreiz veikt to pašu nogurdinošo ceļojumu, pirms saķertā barība nonāks izsalkušo jaunuļu vē­deros.

Kad pingvīni ar zivju pilniem vēderiem bija cauri skarba­jam apvidum pievārējuši atpakaļceļu uz koloniju, tiem stei­dzīgi nācās ķerties pie rijīgo mazuļu barošanas. Šis process atgādināja tiklab boksu, kā brīvo cīņu, un tajā bija aizraujoši un uzjautrinoši nolūkoties. Kādas pingvīnu ģimenes ligzdala atra­dās pavisam tuvu tai vietai, kur mēs katru dienu atstājām lend- roveru, un gan abi pieaugušie, gan abi jaunuļi tik ļoti pierada pie mūsu klātbūtnes, ka ļāva mums vērot un filmēt viņus no aptuveni divdesmit pēdu attāluma, tāpēc mēs varējām novērot barošanas procesu visos sīkumos. Tikko pieaugušais pingvīns bija sasniedzis koloniju, viņam nācās izcīnīties cauri vairākiem tūkstošiem pingvīnēnu, iekams izdevās sasniegt savas mājas un paša bērnus. Ikviens jaunulis jutās pārliecināts, ka, itin uzstājīgi uzbrūkot pieaugušajam, izdosies to piespiest atrīt barību. Tāpēc pieaugušajam pingvīnam nācās manīgi vairīties no resnajiem, pūkainajiem mazuļiem kā pieredzējušam centra uz­brucējam futbola laukumā. Parasti pieaugušais laimīgi nonāca līdz savai ligzdalai, kur to joprojām neatlaidīgi vajāja divi trīs no svešajiem mazuļiem, kas bija visiem spēkiem apņēmušies pie­spiest tos pabarot. Nonācis mājās, pieaugušais pingvīns piepeši zaudēja pacietību, apsviedās un klupa virsū uzmākuļiem, knāb­dams tik enerģiski, ka mazuļu dūnas veseliem kušķiem kā dadža pūkas aizlidoja pāri visai kolonijai.

Tikuši vaļā no svešajiem mazuļiem, pieaugušie varēja pievēr­sties saviem bērniem, kuri nu apstāja tos tikpat neatlaidīgi kā savulaik pārējie, nepacietībā un izsalkumā gārdzoši spiegdami. Pieaugušais tad attupās ligzdalas malā, domīgi blenza uz savām pēdām un trīsēdams rīstījās, it kā mocītos aizturētu žagu lēkmē. To pamanījuši, jaunuļi sāka trakot vēl nevaldāmāk, aizsmakušās balsīs mežonīgi klaigāja, strauji vicināja spārneļus un spiedās klāt pieaugušajam, stiepdami augšup knābjus un klikstinādami tos pret lielā pingvīna knābi. Šī kņada turpinājās kādu pusmi­nūti, līdz piepeši pieaugušais ar nepārprotamu atvieglojuma izteiksmi strauji atvēma un iegrūda galvu tik dziļi mazuļu kā­rajās rīklēs, ka likās - nemūžam to vairs nespēs izvilkt. Šķita, ka ar pirmo porciju barojošais knābis vēl nav caurdūris mazuļus līdz pleznām - pingvīnēni apmierināti attupās uz tuklajiem dupšiem un brīdi apcerīgi gremoja. Pieaugušais izmantoja šo pavaļas brīdi, lai aši sapostos, rūpīgi izsukātu krūšu spalvojumu, nolasītu sīkus gruzīšus no pēdām un ar knābi izknibinātu spār­nus. Tad viņš izstiepa spārnus uz mugurpusi, noliecās dziļi uz priekšu, it kā cenzdamies aizsniegt pēdas, un platu knābi nožā­vājās; pēc tam tas, līdzīgi kā mazie, iegrima transā. Minūtes pie­cas valdīja klusums, bet tad pieaugušais atsāka raustīdamies žagoties, un acumirklī jandāliņš sākās no jauna. Mazuļi uztrūkās no sapņainās gremošanas un metās virsū pieaugušajam, katrs cenzdamies pirmais tikt pie teikšanas. Pieaugušais vēlreiz, kā likās, ar knābi caurdūra katru no mazuļiem līdz pat sirdij, un tad viņi no jauna iegrima snaudā.

Pingvīnu ģimeni, kuru barošanas procesu mēs filmējām, ēr­tības labad nosaucām par Džonsiem. Netālu no Džonsu ligzdalas citā mājokli dzīvoja viens pats mazs un acīmredzami panī­cis pingvīnēns, ko mēs nodēvējām par Henrietu Vakantumu. Šis mazulis ar savu izskatu vedināja domāt par nelabvēlīgu ģi­menes dzīvi. Viņas vecāki bija vai nu pārāk nemākulīgi zvej­nieki, vai arī gluži vienkārši pārāk slinki, jo barības sagāde Henrietai viņiem aizņēma divtik ilgu laiku kā citiem pingvī­niem, turklāt sagādātās porcijas bija tik mazas, ka Henrieta vienmēr bija izsalkusi. Par vecāku paradumiem liecināja arī pa­virši veidotā ligzdala, kas bija tik vien kā sekls iedobums zemē, tik tikko pietiekams, lai pasargātu Henrietu no skarbajiem laika apstākļiem - Džonsu ģimenes dziļā, rūpīgi izraktā ligzdala, salī­dzinot ar Henrietas mājvietu, izskatījās pēc villas. Nav nekāds brīnums, ka Henrieta ar lielajām acīm un neapkopto, mūžam badā panīkušo ārieni izraisīja mūsu līdzjūtību. Viņa allaž meklēja ko ēdamu un nekad nepalaida garām izdevību uzplīties vienam vai otram no Džonsiem, kad tie slāja gar viņas māju, lai piespiestu tos atrīt barību, pirms tie nonākuši savā glītajā pa­galmā.

Šie pūliņi lielākoties bija veltīgi, un Henrieta par savām pūlēm saņēma vien spēcīgus knābienus, tā ka viņas pūkas li­doja gaisā veseliem mākoņiem. Tādos gadījumos viņa saīgusi pakāpās nostāk un žēlabaini noskatījās, kā abi brangi noēdu- šies Džonsu mazuļi kāri rij barību. Taču kādu dienu Henrieta gluži nejauši atskārta, kā iespējams nočiept kaut ko no Džonsu ģimenes galda un tikt sveikā cauri. Viņa nogaidīja, kamēr lielais Džonss sāk žagošanos, kas liecināja par tuvo barības straumi, un mazie Džonsi, klaigādami un spārneļus vicinādami, uzsāk dedzīgo danci, un tad izšķirīgajā brīdi pievienojās ģimenei, piesardzīgi tuvojoties no mugurpuses. Skaļi, čērkstoši iespie- gusies, viņa ņēmās staipīt plati atvērto knābi vai nu pāri lielā pingvīna plecam, vai pa spārnu apakšu, pati joprojām manīgi palikdama aizmugurē, lai barotājs viņu nepazītu. Lielais Džonss bija pārāk aizņemts, pūlēdamies atvemt pinti garneļu, un, paša mazuļu skaļi mudināts, parasti nepamanīja, ka kauslīgajā pūlī iespraukusies vēl viena galva. Tad pienāca izšķirīgais mirklis, un viņš, gluži kā lidmašīnas pasažieris, kas pēc piecdesmitās gaisa bedres izmisis tver mazo, brūno papīra maisiņu, iegrūda galvu tuvākajā atvērtajā knābī. Tikai tad, kad spazmas bija bei­gušās, lielais Džonss atguvās un saprata, ka barojis svešu ma­zuli; tajos brīžos Henrietai nācās labi aši dot lielajām, plaka­najām pēdām ziņu, lai izbēgtu Džonsa dusmām. Tomēr, ja viņai pat neizdevās aizbēgt gana ātri un par nekaunību nācās saņemt pērienu, pašapmierinātā izteiksme liecināja, ka bijis vērts to paciest.

Tolaik, kad šo apgabalu tika apmeklējis Darvins, tur vēl bija sastopamas dažas Patagonijas indiāņu ciltis, kas izcīnīja ne­vienlīdzīgu cīņu par eksistenci ar kolonistiem un zaldātiem. Par šiem indiāņiem runāja kā par neaptēstiem un mežonīgiem radījumiem, kuri nav pelnījuši ne kripatu kristiešu žēlsirdības. Rezultātā viņi izzuda no zemes virsas gluži kā daudzās dzīv­nieku sugas, kas saskārušās ar civilizācijas labumiem, un tā vien šķiet, ka neviens viņu izzušanu nenožēlo. Dažādos muze­jos visā Argentīnā iespējams aplūkot atsevišķus viņu darināju­mus (piemēram, šķēpus un bultas) un neiztrūkstošo prāvo drūmo gleznu, kurā attēlota indiāņu nepievilcīgā rakstura iezīme - patoloģiskā baudkāre. Katrā gleznā redzams neval­dāmu zirgu mugurā auļojošs garmatainu mežonīga izskata in­diāņu bars, kura vadonis vienmēr pārmetis pāri segliem balto sievieti caurspīdīgā tērpā un ar tik raženām krūtīm, ka viņu apskaustu ikviena mūsdienu filmzvaigzne. Gleznas visos mu­zejos ir pilnīgi vienādas, atšķiras vienīgi indiāņu skaits un upura krūšu izmēri. Lai cik aizraujošas būtu šīs gleznas, mani vienmēr pārsteidza, ka tām līdzās nekarājas vēl otra, kurā attē­lots auļojošs civilizētu balto cilvēku bars ar valdzinošu indiāņu meiteni pār vadoņa segliem, kaut arī šādi atgadījumi notikuši tikpat bieži (ja ne vēl biežāk) kā balto sieviešu izvarošana. īpat­nējs un interesants sāņus ieskats vēsturē. Tomēr visām šīm aiz­raujošajām, kaut arī nemākulīgi gleznotajām nolaupīšanas ainām piemita viena interesanta iezīme - gleznu mērķis gan nepārprotami bija radīt pēc iespējas negatīvu iespaidu par in­diāņiem, taču to aplūkošana drīzāk izraisīja interesi par šiem mežonīgajiem un savā ziņā skaistajiem cilvēkiem un skumjas par to, ka viņu vairs nav. Tāpēc, ierodoties Patagonijā, es aiz­rautīgi centos atrast kādu no šo indiāņu relikvijām un iztaujāju visus cilvēkus pēc kārtas, kārodams uzzināt ko vairāk. Diemžēl stāsti pilnībā atkārtojās un sniedza visai maz informācijas, sa­vukārt relikviju vākšanā pingvīnu kolonija izrādījusies visveik­smīgākā izvēle.

Kādu vakaru, kad bijām pēc grūtas, filmēšanā pavadītas die­nas atgriezušies estansijā un pie kamīna dzērām matē-, es senjo- ram Uiči ar Marijas palīdzību pavaicāju, vai šajā apkārtnē dzīvo­jušas daudzas indiāņu ciltis. Es izteicu jautājumu iespējami deli­kāti, jo man bija stāstījuši, ka pats Uiči ir pa daļai indiānis, un es nezināju, vai viņš ar šīm saknēm lepojas vai ne. Uiči laipni pa­smaidīja un pastāstīja, ka tieši viņa estansijas atrašanās vietā un tai tuvākajā apkārtnē mitušas pašas lielākās Patagonijas indiāņu ciltis; viņš arī teica, ka pingvīnu aizņemtajā teritorijā patiesībā joprojām esot atrodami šīs eksistences pierādījumi. Es dedzīgi vaicāju, par kādiem pierādījumiem ir runa. Uiči vēlreiz pasmai­dīja, piecēlās un iegāja savā krēslainajā guļamistabā. Bija dzir­dams, ka viņš izvelk no pagultes lādi, un tad, atgriezies istabā ar lādi rokās, nolika to uz galda. Nocēlis lādei vāku, Uiči izbēra uz baltā galdauta tās saturu, un es noelsos vien.

Kā jau teicu, biju muzejos redzējis visdažādākās indiāņu re­likvijas, taču neviena no tām nelīdzinājās šeit redzamajam, jo Uiči man priekšā uz galda bija izbēris veselu kaudzi košu ak­mens priekšmetu, un katrs no tiem aizgrāba ar skaistumu un krāsainību. Tur bija bultu uzgaļi - no smalkiem un pēc izskata trausliem veidojumiem mazā pirkstiņa lielumā līdz pat tik lieliem kā ola. Tur bija karotes, kas darinātas no pāršķeltiem un rūpīgi izslīpētiem gliemežvākiem, gari, izliekti akmens kausiņi ēdamo gliemežu izkasīšanai no čaulām, kā bārdasnaži asi šķēpu uzgaļi, boleadoras bumbuļi, tik precīzi apaļi kā bil­jarda bumbas, ar šauru gropi pāri visam "ekvatoram" meta­mās auklas piestiprināšanai; visi priekšmeti bija tik nevaino­jami nostrādāti, ka negribējās ticēt - to darināšanā nav lietoti nekādi mehānismi. Vēl tur bija arī tīri dekoratīvi priekšmeti - glīti gliemežnīcu auskari ar caurumiņiem, nefrītam līdzīgu, lieliski izmeklētu zaļi dūmakainu akmentiņu krelles, no roņa kaula darināts nazis, kas bija tik smalki veidots, ka izskatījās vairāk pēc greznumpriekšmeta nekā praktiski lietojama grie­žamā. Nazis bija greznots ar pavisam vienkāršu līniju rakstu, taču ornaments bija ārkārtīgi rūpīgi izstrādāts.

Es sajūsmināts nespēju atrauties no šo priekšmetu pētīša­nas. Daži no bultu uzgaļiem bija pavisam sīki - nespēju noti­cēt, ka tie vienkārši izšķaidīti no akmens, tomēr, paceļot pret gaismu, varēja saredzēt smalkās akmens plēksnīšu atšķaidī­juma vietas. Vēl jo neticamākas izskatījās sīkā zāģzobiņu rinda ikviena, pat vismazākā uzgaļa malā, kas padarīja uzgali asāku un kodīgāku. Aplūkojot šos darinājumus, es īpaši apbrīnoju to daudzkrāsainību. Pingvīnu pludmalē gandrīz visi akmeņi bija brūni vai melni, pievilcīgākas krāsas oli nācās īpaši meklēt. Un tomēr ikviens, pat vismazākais bultas uzgalis, ikviens šķēpa uz­galis, īstenībā ikviens izmantotais akmentiņš nepārprotami bijis īpaši izraudzīts skaistās krāsas dēļ. Es saridāju bultu un šķēpu uzgaļus uz galdauta, kur tie vizēja kā trauslas pasakaina koka lapas. Daži bija sarkani ar tumšāku dzīslojumu sarecē­jušu asiņu krāsā, citi zaļi ar smalku, baltu ornamentu, zilgan- balti kā perlamutrs, dzelteni un balti ar melnām vai zilām, zemes sulu iekrāsotām sīkām plaisiņām. Ikviens darinājums bija īsts mākslas priekšmets ar skaistu formu, rūpīgi iztēsts, no­gludināts un nopulēts, izveidots no skaistākā akmentiņa, kādu vien darinātājs bija spējis atrast. Bija skaidri redzams, ka šie priekšmeti veidoti ar mīlestību. Vienlaikus es atminējos - tos visus radījuši mežonīgie, neaptēstie, asinskārie un pilnīgi neci­vilizētie indiāņi, par kuru izzušanu nevienam galva nesāp!

Uiči izskatījās iepriecināts par manu nepārprotamo interesi un sajūsmu, kādu paudu par viņa relikviju krājumu, tāpēc vēlreiz iegāja guļamistabā un izvilka dienasgaismā vēl vienu kasti. Tajā atradās neparasts, no akmens veidots ierocis, kas atgādināja mazu hanteli. Rokturim, ko bija ērti satvert rokā, katrā galā - tātad virs un zem dūres - bija piestiprināta liela neprecīzas formas bumba. Kopā šis veidojums svēra kādas trīs mārciņas, tātad bija vērā ņemams ierocis, ar kuru iespējams sašķaidīt galvaskausu kā pūpēdi. Nākamais priekšmets, ko Uiči izcēla no kastes un godbijīgi iztina no zīdpapīra, patiesībā iz­skatījās tieši kā cietis no šīs akmens vāles. Tas bija indiāņa gal­vaskauss - balts kā ziloņkauls, ar lielu, robainu caurumu paura vidū.

Uiči stāstīja, ka jau daudzus gadus, kad vien darba dēļ gadī­jies atrasties attālākajā estansijas nostūri pie pingvīnu koloni­jas, viņš esot meklējis indiāņu senlietas. Pēc viņa domām, in­diāņi šo apvidu izmantojuši visai bieži, kaut arī nevienam nav zināms, kādiem nolūkiem. Saskaņā ar paša Uiči teoriju, jo plašo, līdzeno, šobrīd pingvīnu apdzīvoto teritoriju indiāņi izmantojuši kā savdabīgu arēnu, kur cilts jaunie vīrieši prakti­zējušies bultu šaušanā, šķēpa mešanā un boleadoras sviešanā, lai sapītu medījumam kājas. Viņš teica, ka otrpus smilšu kā­pām esot lielā daudzumā atrodami tukši gliemežvāki. Es gan biju ievērojis prāvās, baltās gliemežnīcu kaudzes, no kurām daža bija savas trīs pēdas augsta un aizņēma pat ceturtdaļakru lielu teritoriju, tomēr biju tik ļoti nodevies pingvīnu filmēša­nai, ka pievērsu kaudzēm tikai paviršu uzmanību. Pēc Uiči domām, tur atradies savdabīgs kūrorts, tāda kā indiāņu Mār- geita [17] . turp viņi devušies mieloties ar sulīgajiem moluskiem, kuri tur bijuši atrodami bagātīgos apjomos, meklēt akmeņai­najā pludmalē oļus savu ieroču izgatavošanai un pie viena lī­dzenajā laukumā pavingrināties šo ieroču izmantošanā. Kāda gan vēl iemesla dēļ šeit būtu atrodamas prāvās gliemežvāku grēdas, kā arī kāpās un akmeņainajos laukumos tik lielā skaitā mētātos bultu un šķēpu uzgaļi, saplēstas kaklarotas un pat pa kādam sadragātam galvaskausam? Jāatzīst, ka Uiči pieņēmums man likās gaužām saprātīgs, kaut arī iespējams, ka profesionāls arheologs spētu šo teoriju kaut kādā veidā apgāzt. Mani pārņē­ma šausmas, iedomājoties vien, cik daudzi trauslie, skaistie bultu uzgaļi droši vien sadragāti zem lendrovera riteņiem, ka­mēr mēs bezbēdīgi braukājām šurpu turpu pa pingvīnu pilsētu. Es apņēmos nākamajā dienā, tikko būs pabeigta filmēšana, ķer­ties pie bultu uzgaļu meklēšanas.

Izrādījās, ka nākamajā dienā filmēšanai piemērota saules gaisma bija tikai divas stundas, tādēļ atlikušo daļu laika mēs pavadījām, dīvainās embriju pozās rāpodami pa smilšu kāpām un meklēdami bultu uzgaļus un citas indiāņu sadzīves atliekas. Ļoti drīz es sapratu, ka tas nepavisam nav tik vienkārši, kā izklausās. Savas ilggadīgās pieredzes mācīts, Uiči prata nekļū­dīgi pamanīt priekšmetus no ievērojama attāluma.

-    Esto, una[18], - viņš ik pa brīdim teica un smaidīdams ar kur­pes purngalu norādīja uz lielu oļu kaudzi. Es tādos gadījumos cieši nopētīju norādīto vietu, tomēr nespēju saskatīt neko citu, kā vien neapstrādātas akmens šķembas.

-    Esto, - viņš tad vēlreiz atkārtoja un noliecies pacēla brī­nišķīgu lapas formas bultas uzgali, kas bija atradies tikai kādas piecas collas no manas rokas. Protams, tiklīdz atrašanās vieta bija norādīta, priekšmets bija tik nepārprotami saskatāms, ka nespēju noticēt, kā esmu to iepriekš palaidis garām. Laikam ri­tot, mēs pamazām iemanījāmies saskatīt labāk, un arī mūsu atradumu kaudzīte auga lielāka, tomēr, kamēr es čakli rāpoju pāri kāpām, Uiči joprojām uzjautrinājās, sekodams man, visā augumā izslējies, un paceldams manis tikko rūpīgi pārmeklē­tajā vietā trīs bultu uzgaļus, ko es tomēr biju pamanījies neie­raudzīt. Tas atkārtojās tik regulāri, ka es, sāpošās muguras un smilšu kņudoņas acīs nomocīts, sāku turēt Uiči aizdomās, ka patiesībā viņš uzgaļus slēpj saujā un tikai izliekas tos atrodam, lai mani muļķotu. Tomēr Uiči pats izkliedēja manas nelāgās aizdomas, piepeši noliekdamies un norādīdams uz šķembu laukumiņu, ko tobrīd pārmeklēju.

-    Esto, - viņš noliekdamies teica un rādīja uz pavisam nie­cīgu dzeltenu plankumiņu, kas vīdēja starp akmens šķembām. Es neticīgi blenzu uz norādīto vietu, tad uzmanīgi saņēmu pirkstos un izcēlu no šķembām brīnišķīgu dzeltenu bultas uz­gali ar precīzi izveidotu atskabargainu maliņu. Starp akme­ņiem bija saskatāma tikai kāda ceturtdaļcolla uzgaļa, bet Uiči to tik un tā bija ieraudzījis.

Tomēr drīz vien man izdevās viņam atspēlēties. Rāpdamies pāri smilšu laukumam uz nākamo oļu kaudzi, es ar kāju aiz­ķēru kaut ko vizoši baltu. Noliecies es to pacēlu un pārsteigts konstatēju, ka tā ir skaista, aptuveni sešas collas gara harpūnas smaile, brīnišķīgi izgatavota no roņa kaula. Es pasaucu Uiči, un, kad parādīju savu atradumu, viņa acis iepletās. Viņš uzma­nīgi paņēma smaili rokā, noslaucīja no tās smiltis un, sajūsmi­nāti smaidīdams, vairākas reizes apgrozīja rokās. Viņš paskaid­roja, ka šādas harpūnu smailes esot visgrūtāk atrodamas; viņš pats esot atradis tikai vienu, un tā pati esot bijusi tik salauzīta, ka neesot bijis vērts uzglabāt. Kopš tās reizes viņš esot nesekmīgi pūlējies atrast nebojātu harpūnas smaili, ko pievienot savai ko­lekcijai.

Pamazām tuvojās vakars; izklīduši pa kāpām, mēs joprojām bijām iegrimuši darbā. Apgājis apkārt smilšu valnim, es starp augstajām kāpām atradu mazu ieleju, ko greznoja divi trīs vēja izpluinīti, kropli kociņi. Apstājos, lai aizkūpinātu cigareti un atpūtinātu sāpošo muguru. Tuvojās saulrieta laiks, debesis ie­krāsojās rožaini zaļas, un visapkārt valdīja miers un klusums, ko pārtrauca vienīgi jūras klusie čuksti. Es lēni soļoju uz priekšu pa mazo ieleju, kad pamanīju priekšā vieglu kustību. Pa kāpas muguru, vakara maltīti meklēdams, kā uzvelkamā rotaļlieta tecēja mazs, ļoti spalvains bruņnesis. Es vēroju dzīvnieciņu, ka­mēr tas nozuda kāpas otrā pusē, tad turpināju soļot. Zem viena no krūmiem pārsteigts ieraudzīju pingvīnu pāri, jo tik mīkstas smiltis viņi savām ligzdalām parasti neizvēlas. Tomēr šis pāris tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija izlēmis apmesties tieši šeit un izkārpījis smiltīs nelīdzenu ligzdalu, kurā tupēja viens pats pūkains pingvīnēns. Mazuļa vecāki, mani vērodami, ņē­mās klabināt knābjus un šūpot galvas sānis, noskaitušies par savas vientulības iztraucēšanu. Es abus kādu brīdi vēroju, un tad ieraudzīju viņu ligzdalas rakšanas laikā izkārpīto smilšu kaudzē vīdam kaut ko baltu un gludu. Neņemdams vērā gan­drīz histēriskos pingvīnu protestus, piegāju tuvāk un notrausu no priekšmeta smiltis. Manā priekšā gulēja lieliski saglabājies indiāņa galvaskauss - putni to acīmredzot bija izrakuši.

Apsēdos, uzlicis galvaskausu sev uz ceļgala, un, to aplūko­dams, aizsmēķēju vēl vienu cigareti. Prātoju, kāds bijis šis izzu- dušais indiānis. Iztēlojos, kā viņš, attupies krastā, rūpīgi un prasmīgi atskalda no akmens sīksīciņas plēksnītes, veidodams vienu no tiem skaistajiem bultu uzgaļiem, kuri tagad knikstēja un šķindēja manā kabatā. Iztēlojos viņa smalki veidoto, brūno seju un tumšās acis, pāri pleciem krītošos matus un cieši augumam apņemto kuplo, brūno gvanako ādas apmetni, iztē­lojos viņu stalti sēžam nevaldāma, neapkalta zirga mugurā. Vēros tukšajos acu dobumos un dedzīgi vēlējos, kaut varētu satikt cilvēku, kas spējis izgatavot kaut ko tik skaistu kā šie bultu uzgaļi. Brīdi apsvēru, varbūt paņemt galvaskausu līdzi uz Angliju un turēt goda vietā savā kabinetā kopā ar viņa māksli­nieciskajiem darinājumiem. Taču tad es pavēros apkārt un mainīju domas. Tobrīd debesis vizēja dziestošā zilumā, tajās peldēja rožaini un zaļi mākonīši. Vēja dzītas smiltis, klusi šalk­damas, kā smalkas urdziņas plūda lejup no kāpas muguras. Dīvainie, pat spokainie krūmi tīkami, melodiski čīkstēja. Man šķita, ka indiānim patiktu rast savas mūža mājas tur, kur miti­nās viņa paša kādreizējās zemes dzīvnieki - pingvīni un bruņ­neši. Tāpēc es izraku smiltīs bedri, ieliku tajā galvaskausu un atkal bedri saudzīgi aizbēru. Kad piecēlos kājās, strauji tum­stošā apkārtne likās grimstam grūtsirdībā un visapkārt spēcī­gāk nekā citkārt jautās izzudušo indiāņu gars. Es pat ticēju, ka, aši atskatījies, ieraudzīšu pret krāsaino debesu fonu zirgā sē­došu tēlu. Atvairījis šīs iedomas, soļoju atpakaļ uz lendroveru.

Kamēr kratīdamies un raustīdamies pustumsā braucām at­pakaļ uz estansiju, Uiči ļoti klusi teica Marijai:

- Ziniet, senjorita, man tā vieta vienmēr uzdzen skumjas. Viņu gari ir allaž turpat līdzās, un man viņu ir žēl, jo gari nejū­tas laimīgi.

Es jutos tieši tāpat.

Nākamajā dienā pirms došanās prom es atrasto harpūnas smaili uzdāvināju Uiči. Man bija bezgala žēl šķirties no vērtī­gās relikvijas, taču estansijas saimnieks bija mūsu labā darījis tik daudz, ka šī dāvana likās vien niecīga pateicības zīme par viņa laipnību. Uiči bija ārkārtīgi iepriecināts, un es zināju, ka tagad harpūnas smaile, godbijīgi ievīstīta zīdpapīrā, radusi vietu lādē zem viņa gultas, pavisam tuvu vietai, kur tai pienāk­tos atrasties, - apraktai augstajā, vizošajā kāpā, kur tai pāri šal­kotu smiltis, pingvīniem smagi soļojot savās gaitās.

NO GRĀMATAS "DIVI BUŠĀ" [19]

1948. gadā Jaunzēlandē tika izdarīts atklājums, kas neticamā kārtā uzmodināja visus pasaules ornitologus no ierastās, komai līdzīgās snaudas, - ne vairāk, ne mazāk, tika atklāts (pareizāk sa­kot, no jauna atklāts) putns, kas reiz jau izzudis, - putns, kuru pēdējos piecdesmit gadus uzskatīja par izmirušu. Šī putna, ko pilnā vārdā sauc kalnugrieze jeb takahe (Notornis mantelli), dzīvesstāsts ir gandrīz vai visneparastākais visā ornitoloģijas pasaulē.

Pirmā kalnugrieze tika atklāta 1850. gadā un sajūsmināja pat tālaika nosvērtos dabaszinātniekus. Putnu pazina maori gan Ziemeļu, gan Dienvidu salās - tiesa, ziemeļos tikai no fosila­jām atliekām. Maori zināja stāstīt, ka Dienvidu salā takahe bi­jis visai parasts putns, sevišķi lielo šļūdoņu ezeru Teanau un Manapouri krastos. Patiesību sakot, putns bijis tik bieži sasto­pams, ka maori katru ziemu, kad dziļais sniegs augstu kalnos spiedis kalnugriezes meklēt barību zemākos apgabalos, esot rīkojuši medības, tomēr ap eiropiešu parādīšanos laiku bijuši atrodami vairs tikai pārakmeņojumi. Jau 1849. gadā daži roņu mednieki Rezolūcijas salā Daskija līcī noķēra pirmo dzīvo eksemplāru un izrīkojās tieši tā, kā tas cilvēkiem līdzīgos ap­stākļos raksturīgs, - apēda to. Divus gadus vēlāk tika atrasta un, domājams, tāpat apēsta vēl viena kalnugrieze, tomēr laimīgā kārtā abu putnu ādas ieguva kāds cilvēks, vārdā Mantels, un nosūtīja Londonas Dabaszinātņu muzejam. Kopš tā brīža par kalnugriezēm nekas nebija dzirdams veselus divdesmit asto­ņus gadus - tā nozuda tikpat mīklaini, kā uzradusies, līdz 1879. gadā vēl viens putns tika noķerts netālu no Teanau ezera, bet 1898. gadā tajā pašā apgabalā vēl kādu putnu no­koda suns. Pēc tam šķita, ka takahe patiesi izmirusi, sekodama cita slavena nelidojošā putna - dodo pēdās, jo pagāja piecdes­mit gadi, bet no kalnugriezes nebija ne ziņas, ne miņas.

Taču Jaunzēlandes zinātnieks doktors Džefrijs Orbels neti­cēja, ka kalnugriezi piemeklējis dodo liktenis, un 1948. gadā noorganizēja īpašu ekspedīciju. Viņš izraudzījās meklējumiem senu šļūdoņa izveidotu ieleju augstu kalnos Teanau ezera rietumu krastā. Ekspedīcija cieta neveiksmi - ja neņem vērā atsevišķus grūti identificējamus pēdu nospiedumus un nepa­rastas putnu balsis, nekādus kalnugriezes eksistences pierādī­jumus atrast neizdevās. Orbels tomēr nezaudēja dūšu, pēc sep­tiņiem mēnešiem vēlreiz devās uz ieleju un patiesi atrada mazu izvairīgo putnu koloniju. Par šādu atklājumu sapņo katrs dabaszinātnieks, taču tas pa spēkam tikai vienam no miljona, tāpēc varu iedomāties un arī apskaust doktora Orbela sajūsmu, pirmo reizi ieraugot īstu, dzīvu kalnugriezi. Bez šaubām, jau nākamajā dienā ziņa par takahes atrašanu bija lasāma visu pasaules ziņu pirmajās lappusēs, savukārt Jaunzēlandes valdība, baiļodamās par ziņkārīgo, ornitologu un citu ceļotāju pārmērīgo pieplūdumu mazajā ielejā, kas varētu apdraudēt kalnugriežu koloniju, iejaucās un nekavējoties izsludināja visu plašo apvidu par rezervātu, tādā kārtā nodrošinot, ka kalnugriežu ielejā neiekļūst neviens cilvēks bez pienācīgas zinātniskas vai dabaspētnieciskas akreditācijas, un pat šo speciālistu apmeklējumi bija atļauti vienīgi valdības un Dabas aizsardzības departamenta uzraudzībā. Rezultātā kalnugriezes (saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem, skaitā trīsdesmit vai piecdesmit) visbeidzot varēja apmēram septiņsimt kvadrātjūdžu lielajā teritorijā justies kā drošā patvērumā.

Drīz pēc mūsu ierašanās Velingtonā es satikos ar biologu Gordonu Viljamsu, kurš tolaik, kad kalnugriezes no jauna pa­rādījās atklātībā, strādāja Jaunzēlandes Brīvās dabas pārvaldē. No viņa es uzzināju kalnugriežu stāsta turpinājumu, kas, ja vien tas vispār iespējams, bija vēl aizraujošāks par sākumu.

Par spīti apvidus izsludināšanai par rezervātu un nepiede­rošu personu piekļuves aizliegšanai, kalnugriezes savā noma­ļajā ielejā nepavisam nevarēja justies drošībā. Pirmām kārtām, putnu bija pavisam maz, un jebkurš ieklīdis sermulis vai ze­biekste varētu tos iznīcināt; draudus izraisīja arī šajā apvidū iemitinātie brieži un oposumi, kas postīja kokus un tādējādi būtiski mainīja putnu pierasto vidi. Tātad kārtējo reizi kāda Jaunzēlandes vietējā putna eksistenci apdraudēja šeit ievestie dzīvnieki. Pilnīga plēsēju, briežu un oposumu iebrukumu no­vēršana ar patrulēšanas palīdzību nebija iespējama, tādēļ atlika tikai viens - nodrošināt kalnugriežu izdzīvošanu, nodibinot to pavairošanas kolonijas nebrīvē. Tomēr lēmumu pieņemt izrādījās vienkāršāk nekā īstenot. Pirmkārt, eksperimentam vajadzēja izraudzīties vietu, kas iespējami precīzi atgādinātu Kalnugriežu ieleju; otrkārt, par eksperimenta nepieciešamību vajadzēja pārliecināt sabiedrisko domu, jo bija daudz cilvēku, kas gan gribēja labu, taču neizprata visas jautājuma nianses un jaunatklātajiem putniem draudošās briesmas un iebilda pret to "ieslodzīšanu būros". Pirmo problēmu izdevās atrisināt, at­rodot piemērotu vietu Brūsa kalnā, apmēram astoņdesmit jūdžu no Velingtonas, un arī sabiedrību visbeidzot izdevās pār­liecināt par to, ka projekts izstrādāts putnu pašu labā. Tā sākās operācija "Kalnugrieze".

Tālāk, kā stāstīja Gordons Viljamss, sākās pats grūtākais. Tolaik vienīgā iespēja iekļūt ielejā bija uzkāpt stāvā, bieziem mežiem apaugušā klintī Teanau ezera krastā, līdz pāri ārkārtīgi grūti pārvaramai teritorijai izdevās divtūkstoš piecsimt pēdu augstumā sasniegt šauru aizu, pa kuru nokāpt ielejā. Jau agrā­kās ekspedīcijās atklājās, cik to grūti izdarīt, lai kaut vai tikai nofilmētu un savāktu paraugus; savukārt tikt līdz ielejai, sa­vākt dzīvos putnus un kopā ar tiem atkal nokāpt no kalna bija tāds uzdevums, kas radīja šaubas pat visrūdītākajos dzīvnieku kolekcionāros. Skaidrs, ka sagūstīšanas un pārvietošanas grūtī­bas neļaus nogādāt drošībā pieaugušos putnus, jo itin visu nepieciešamo nāktos pārnēsāt uz pašu vai nastu nesēju mugu­ras, un pieaugušie putni šādu ceļojumu varētu neizturēt; tātad vienīgā izeja bija iznest no ielejas mazuļus. ŠI lēmuma pieņem­šana radīja veselu virkni jaunu problēmu. Pirmkārt, putnē­niem vajadzēja nodrošināt audžumāti - par ideālu kandidāti šī uzdevuma veikšanai atzina pundurvistiņu, kas jau izsenis kļu­vusi par mājputnu. Tomēr pat visflegmātiskākā pundurvistiņa nebūs ar mieru tā pēkšņi pieņemt veselu baru kalnugriezēnu, ja viņai to vienkārši pagrūdis zem spārna un uzdos auklēt. Tādēļ tika nolemts, ka vislabākais risinājums būtu sagādāt takahes olas un uzticēt pundurvistiņai tās izperēt; tomēr kāds saprātīgi aizrādīja, ka pat visgodīgākā, mātes jūtu pārņemtākā pundur­vistiņa nespēs nekustīgi nosēdēt uz olām, pārciešot grūto ceļu uz Kalnugriežu ieleju un atpakaļ. Operācijas "Kalnugrieze" entuziastus pārņēma bezcerība un izmisums - tā vien šķita, ka aizgādāt putnus neskartus no ielejas ir pilnīgi neiespējami. Tad kāds (domāju, pats Viljamss, jo viņš bija ārkārtīgi dedzīgi no­devies projektam) ierosināja apmācīt pundurvistiņas nekustīgi sēdēt uz olām neatkarīgi no apstākļiem. Riskants ieteikums, tomēr izmēģināšanas vērts - un sākās rūpīga pundurvistiņu atlase. No kādām simt kandidātēm tika izraudzītas vistrulākās vai flegmātiskākās vistas un vārda tiešā nozīmē pakļautas pa­matīgai spārnoto izturības pārbaudei. Katru vistu kartona kastē notupināja uz parastām olām un, tikko perētājas bija ie­rīkojušās, pakļāva visiem iespējamiem triecieniem, ar kādiem varētu nākties saskarties ceļojumā uz ieleju un atpakaļ. Kastes grūstīja, meta zemē, vadāja gan automašīnās pa grambainu ceļu, gan vilcienos, motorlaivās un lidmašīnās. Pamazām garīgi nenoturīgākās pundurvistiņas padevās un pameta perēkļus; eksperimenta beigās savos posteņos palika tikai trīs. No šīm tika izraudzīta viena pavisam vienkārša iemesla dēļ - viņa iz­turēja programmā neiekļautu pārbaudījumu, kad uz mašīnas jumta novietoto perējamo kasti ar vistu un olām norāva zemē zemu noliecies koka zars. Kaste kūleņu kūleņiem vairākus jar­dus noripoja pa ceļu un beigu beigās apstājās, apvēlusies ot­rādi; tomēr, kasti atverot, izrādījās, ka vistiņa ar drūmas apņē­mības izteiksmi joprojām tup uz olām, no kurām neviena pati nebija saplīsusi - acīmredzot, perētājas ķermenis bija pasargā­jis tās no trieciena. Šī pašaizliedzīgā pundurvistiņa tad nu arī tika izraudzīta ārkārtīgi svarīgā uzdevuma veikšanai un kļuva par operācijas "Kalnugrieze" dalībnieci.

Ekspedīcijas dalībniekiem šis pārgājiens laikam gan bija ļoti grūts. Pirmkārt, nebija nekādas garantijas, ka pundurvistiņa, kas iepriekš uzvedusies kā paraugmāte, tāpat izturēsies augst­kalnu ielejā; visiem bija pilnīgi skaidrs - ja misija neizdosies, sentimentālā sabiedrība sacels tādu brēku, ka izredzes atkārtot mēģinājumu samazināsies līdz nullei. Tomēr, visiem par lielu prieku un atvieglojumu, pasākums norisinājās bez kādas aiz­ķeršanās. Tika sameklētas kalnugriezes olas, un pundurvistiņa uz tām tupēja nesatricināmi kā klints; drošības dēļ kādu dienu nogaidījuši, ekspedīcijas dalībnieki uzsāka bīstamo mājupceļu lejup pa slideno nogāzi uz Teanau ezeru. Piekrastē viņus gaidīja motorlaiva, kas vērtīgo kravu pēc iespējas ātri nogādāja līdz tu­vākajam lielceļam; tur pundurvistiņa kopā ar perēkli tika ielikta automašīnā un pilnā ātrumā aizvesta uz Piktonu, no kurienes savukārt ar lidmašīnu nogādāta Velingtonā; sekoja brauciens citā automašīnā, un visbeidzot uzticīgā perētāja ar olu kravu sveika un vesela nokļuva Brūsa kalna rezervātā. Kad nu vare­nais, uztraucošais ceļojums bija beidzies, komandai atlika tikai gaidīt, līdz olas būs izperētas, un vienlaicīgi raidīt pret debesīm lūgšanas, kaut jel cālēni patiesi izšķiltos. Beigu beigās paredzētajā laikā izšķīlās divi mazuļi, un gan komanda, gan pundurvistiņa sāka izturēties gaužām pašapmierināti. Tā vien likās, ka beidzot gūti panākumi. Taču tad uzradās jauna nelaime. Pundurvistiņa, bez šaubām, pret kalnugriezēniem izturējās kā pret pašas bērniem. Viņa tos veda laukā, sparīgi kašņājās trūdos un uzknābāja ikkatru atrasto kumosiņu, sirsnīgi cerēdama, ka kalnugriezēni sekos viņas piemēram tāpat, kā to būtu darījuši pundurcālēni. Tomēr šie mazuļi nebija pundurcālēni - viņi apjukuši sekoja mātei, izsalkumā čiepstēja, taču pundurvistiņu barošanās veidu neizprata. Bija pilnīgi skaidrs, ka kalnugrieze pati baro savus mazuļus, nevis vistas manierē ar savu piemēru rāda, kā barība atrodama. Barošana izrādījās sarežģīta vēl kāda iemesla dēļ - izrādījās, ka kalnugriezes mazuļi nestāv mātes priekšā ar atplestu knābi, kā to dara citi putni, bet gan knābā barību no mātes knābja sāniem. Visbeidzot tika izstrādāta vi­siem pieņemama metode - gaļas mušas un citi kalnugriežu mazuļiem domāti gardumi tika piedāvāti pusdienu galdā, uz­durti zīmuļa galā. Apvienojot šādu barošanas veidu ar pun­durvistiņas nodrošināto mātes mīlestību un ķermeņa siltumu naktīs, kalnugriezēni auga dūšīgi.

Kad tēja bija padzerta, Deivids (Fleijs, Austrālijas dabaszi­nātnieks, kas vadīja Kvīnslendas rezervātu) aizveda mūs parā­dīt dzīvnieku, ar kuru viņš visvairāk lepojās, - apbrīnojamo pīļknābi. Kaut arī pīļknābis ticis aprakstīts ad nauseam[20], tas patiesi ir tik apbrīnojams dzīvnieks, ka vērts vēlreiz uzskaitīt viņa gluži neticamās īpašības. Dzīvniekam ir gumijots knābis un pleznas kā pīlei, kurmja īsspalvainais, ārkārtīgi samtainais kažoks un bebra īsā, airveidīgā aste; tēviņa pakaļkājas bruņotas ar piešiem, kuros ir gandrīz tikpat spēcīga inde kā čūskām; un, ja ar to visu vēl nepietiek, šis dzīvnieks ir zīdītājs (tātad siltasiņu dzīvnieks, kas baro mazuļus ar pienu), tomēr izšķiļas no olas. Atšķirībā no citiem zīdītājiem pīļknābja mātītei nav pupu - piens sūcas no porainas ādas īpašā ķermeņa vietā, un mazuļi to uzlaiza. Dzīvnieks ir kukaiņēdājs, tas pārtiek no saldūdens vēzīšiem, tārpiem un kāpuriem, turklāt katru nakti notiesā tos tik daudz, cik pats sver. Tieši šī pārmērīgā apetīte ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc pīļknābjus tik grūti turēt nebrīvē.

Abi Deividam piederošie pīļknābji mitinājās īpaši viņiem būvētā mītnē. Tā sastāvēja no liela, sekla dīķa, kura vienā galā atradās koka guļamtelpas - ar sienu pildītas seklas kastes, un ar mīkstu, porainu gumiju izklāti koka tuneļi tās savienoja ar dīķi. Šāda konstrukcija bija izveidota tādēļ, ka savvaļā pīļknābji savas alas rok pavisam šauras un, virzīdamies pa alu uz guļamtelpu, gar tuneļa sienām izspiež no kažoka lieko mitrumu. Deivids bija atklājis, ka nebrīves apstākļos šai nosusināšanas funkcijai vislabāk izklāt tuneli ar sienu vai porainu gumiju, jo pīļknābis, nonācis guļamtelpā piloši slapjš, gandrīz neizbēgami saaukstē­tos un nobeigtos. Kad piegājām pie pīļknābju mītnes, dīķī ne­viena no viņiem nebija, tāpēc Deivids laipni atvēra guļamtelpu, iegremdēja roku čaukstošajā siena migā un vienu no dzīvnie­kiem izvilka mums apbrīnošanai.

Es vēl ne reizi nebiju redzējis īstu, dzīvu pīļknābi, kaut bieži biju vērojis to fotogrāfijās un filmās. Man bija pazīstama pīļ­knābja īpatnējā ķermeņa uzbūve, zināms, cik olu viņš izdēj, ko ēd, un tamlīdzīgi fakti. Patiesību sakot, es šos dzīvniekus pārzi­nāju gandrīz teicami, un tomēr, vērodams dzīvu pīļknābi ķepu­rojamies Deivida rokā, es pēkšņi aptvēru, ka visas gadu gadiem krātās zināšanas nepavisam nav mani sagatavojušas saskarei ar šā radījuma personību. Knābja izliekuma dēļ izskatījās, ka pīļ- knābis visu laiku laipni smaida, apaļajās, brūnajās podziņu acīs dzirkstīja saprāts. Viņš nepārprotami izskatījās kā viens no Do­nalda Daka jaukākajiem radiniekiem, kas ietērpts pārlieku platā kažokādas tērpā. Tā vien liekas, ka viņš kuru katru mirkli iepēk- šķēsies - turklāt viņa izdotās skaņas patiešām atgādināja aizkai­tinātas perētājvistas neapmierināto klukstēšanu. Deivids nolika pīļknābi zemē, un tas maza ūdrēna gaitā gāzelēdamies nadzīgi devās uz priekšu un ar interesi apošņāja ikkatru ieraudzīto priekšmetu.

Deivids bija ne tikai pirmais cilvēks, kas turēja pīļknābi ne­brīvē un panāca tā vairošanos, bet arī divas reizes uzņēmās risku nogādāt šos dzīvniekus Ņujorkas Zooloģijas biedrībā. Grūti pat aptvert ar šo pasākumu saistītās grūtības - ceļojumam bija jāsa­gādā tūkstošiem tārpu, vēzīšu un varžu, jāuzbūvē īpaša ceļojuma mītne, dzīvnieks lēni un uzmanīgi jāsagatavo ceļam, jo pīļknābji ir nervozi un ikkatra satraukuma dēļ var atteikties no ēdiena un nobeigties. Par Deivida prasmi un pacietību liecina fakts, ka abas reizes viņš pīļknābjus nogādāja Ņujorkā sveikus un veselus, un tie laimīgi nodzīvoja Savienotajās Valstīs daudzus gadus.

-   Vai ziniet, Anglijā kara laikā bija dzirdams ārkārtīgi dīvains nostāsts, - es Deividam teicu. - Ja nemaldos, tas bija kaut kad 1942. gadā. Kāds man stāstīja, ka uz Londonas zoodārzu tiekot sūtīts pīļknābis, taču pēc tam par to nekas vairs netika dzirdēts - acīmredzot baumas. Vai jums par to kaut kas ir zināms?

-   Tās nebija baumas, - Deivids smaidīdams atteica, - skaidra patiesība.

-    Kā, - es pārsteigts vaicāju, - pašā kara vidū ar kuģi tiešām tika sūtīts pīļknābis?

-     Jā, - Deivids apstiprināja. - Izklausās mazliet neprātīgi, vai ne? Pēkšņi pašā kara karstumā Vinstons Čērčils izlēma, ka viņam vajadzīgs pīļknābis. Varbūt viņš iedomājās tādā veidā celt morālo noskaņojumu, varbūt propagandas nolūkos, bet varbūt viņam vienkārši sagribējās iegūt savā īpašumā pīļknābi, nudien nezinu. Lai nu kā, Menziss [21] sameklēja mani un uzdeva noķert dzīvnieku, pieradināt pie nebrīves un sagatavot ceļoju­mam. Es tad arī sadabūju jauku, jaunu tēviņu, un pēc sešu mēnešu darba ar viņu nolēmu, ka tas ir gatavs doties ceļā. Es arī devu sīkus norādījumus cilvēkam, kuram uz kuģa pienācās pīļknābi aprūpēt, visu sarakstīju uz papīra. Visi uz kuģa "Port Philip" milzīgi interesējās par šo pasākumu un dedzīgi vēlējās palīdzēt, un visbeidzot pīļknābis devās ceļā.

Deivids uz brīdi apklusa un domīgi nolūkojās uz pīļknābi, kas tobrīd pūlējās apēst viņa kurpi, tad noliecās, saudzīgi pacēla aiz astes un ieslidināja atpakaļ guļamtelpā.

- Vai ziniet, - viņš turpināja, - viņi aizveda pīļknābi sveiku un veselu pāri visam Klusajam okeānam, cauri Panamas kanā­lam, pāri Atlantijai, un tad - divu dienu braucienā no Liver­pūles - sākās zemūdeņu trauksme. Protams, nācās izmest dziļ- bumbas. Kā jau minēju, pīļknābis ir ļoti tramīgs radījums un ārkārtīgi jutīgs pret trokšņiem. Nespēdams izturēt dziļbumbu sprādzienus, dzīvnieks vienkārši nobeidzās. Divu dienu brau­ciena attālumā no Liverpūles!

Man šis stāsts izklausījās pēc augstākās pakāpes donkiho- tisma. Pasauli plosa briesmīgākais karš, kādu cilvēce savā vēs­turē piedzīvojusi, un pašā tā degpunktā Čērčils ar savu mūžīgo cigāru pēkšņi pieprasa tieši pīļknābi - savukārt Deivids otrā pasaules malā pacietīgi un rūpīgi sagatavo jauno tēviņu garam ceļojumam cauri zemūdeņu pilniem ūdeņiem! Cik žēl, ka stās­tam nebija laimīgu beigu. Lai kā būtu, grūti iedomāties tiem laikiem vēl bezjēdzīgāku pasākumu. Jāšaubās, vai Hitlers pat kādā no saviem apskaidrības mirkļiem būtu spējis savā prātā radīt tik apbrīnojami ekscentrisku ideju kā pīļknābja pieprasī­šana pašā kara vidū.

Treša daļa

1965-1985

Ciltstēvs!

Par ciltstēvu dēvē gorillas tēviņu pašā spēka plaukumā, uz kura varenajiem, platajiem, sudrabotajiem pleciem balstās at­bildība par baru, tā vadīšana, ērtību nodrošināšana, aizsargā­šana un vairošana. Šajā laika posmā Džerija krāšņās, blondās "krēpes" ieguva sudrabotu nokrāsu un kopā ar sirmojošo bārdu vērta viņu līdzīgu šādam ciltstēvam. Viņa rūpju nasta bija milzīga - rakstīšana un filmēšana, lai noturētu zoodārzu un sevi pašu virs ūdens, kā arī lai sekmētu un vērstu plašumā dabas aizsardzības darbu, un jaunās, no Džērsijas zoodārza dzimušās labdarības organizācijas - Brīvās dabas aizsardzības tresta - izvadīšana cauri sākotnējai skepsei un naudas trūku­mam, lai vēlāk uzsāktu dzīvnieku atgriešanas dzimtajās mājās projektu.

Džerijs tika galā ar šiem pienākumiem vairākos veidos. Šajā laika posmā viņš rakstīja par visdažādākajiem piedzīvojumiem, arī pirms 1945. gada notikušajiem, kā arī par jaunākajiem ceļo­jumiem uz dažādām pasaules malām - lai vāktu dzīvniekus, plānotu dabas aizsardzības pasākumus, uzņemtu filmas par da- baszinību tēmām un vāktu līdzekļus. Viņš ar lieliskiem panā­kumiem iemēģināja roku daiļliteratūrā - īso stāstu un romānu rakstīšanā, kā arī aprakstīja sava dabas aizsardzības darba rezul­tātus.

Šajā nodaļā iekļautie fragmenti izvēlēti ar domu atainot Dže­rija dzīves daudzveidību un enerģiju šo drudžaino, reibinošo divu desmitgažu laikā. Viņš sarakstīja mazāk grāmatu nekā ie­priekšējā periodā, jo rakstīšana bija tikai viena no viņa daudza­jām nodarbēm, taču iekļaušanai atlasīts labākais no viņa sasnie­gumiem: gorillu pavairošanas programmas sākums Džērsijas zoodārzā, ko galu galā slavenu padarīja mūsu pašu slavenais ciltstēvs Džambo; Viņas Karaliskās Augstības princeses kļūšana par labāko un inteliģentāko patronesi, par kādu var sapņot ikkatra organizācija; Ursulas - kuriozākās "daiļliteratūras" tēlu galerijas pārstāves - aizraujošā darbošanās uz skatuves; pasaulē visbrīnišķīgākās, tomēr arī visapdraudētākās ekosistēmas - ko­raļļu rifu un tropisko lietus mežu valdzinājums; pirmais ceļo­jums uz Maurīciju, ar kuru aizsākās tresta darbs citās zemēs; un mūsu apbrīnojamais ceļojums uz toreizējo Padomju Savienību vēl pirms Gorbačova ēras, kā arī vilšanās, meklējot ziemojošu lāci.

NO GRĀMATAS "NOENKUROTAIS ŠĶIRSTS"

Par piemēru visdažādākajām grūtībām, kādas jāpārvar, lai dzīvnieku laulības izrādītos veiksmīgas, var kalpot mūsu goril­las, jo centienos iekārtot šos dzīvniekus ar visām ērtībām mēs dabūjām piedzīvot praktiski visu emociju gammu… Mātīti N'Pongo mēs iemantojām, kad viņa bija apmēram divus ar pusi gadus veca. Pēc tam mēs ieguvām Nendiju - mazliet jau­nāku mātīti. N'Pongo jau no paša sākuma bija apburoša, at­vērta, ar pilnu galvu nebēdnību un pārliecību par pašas nozī­mīgo lomu. Kaut arī viņai Nendija iepatikās no pirmā acu uz­metiena, N'Pongo tomēr nepārprotami norādīja, ka šis ir viņas zoodārzs, visi darbinieki viņas draugi un ka Nendijas pašas interesēs būtu to paturēt prātā. Viņa gan bija pārāk jauka un labdabīga, lai censtos otru sadistiski iebiedēt, kā tas līdzīgos ap­stākļos tik bieži gadās ar citiem dzīvniekiem, tomēr pret Nen- diju izturējās vienlaikus ļoti mīļi, bet nepārprotami stingri. Šāda savstarpējas mīlestības un cieņas pilna kopādzīvošana ilga turpmākos piecus gadus, turklāt N'Pongo daudzējādā ziņā uz­ņēmās tēviņa lomu. Jāatzīst, ka patiesībā abu gorillu attiecības izvērtās, kā to dēvētu meiteņu skolā, neveselīgas.

Tobrīd mums tēviņa sagādāšana radīja pamatīgas grūtības. Tā vien likās, ka N'Pongo un Nendija savas dienas beigs kā jaunavīgas vecmeitas, un šāda doma mums, gluži dabiski, likās atbaidoša. Un tad Ernsts Langs mums piedāvāja Džambo. Šis piedāvājums no visdažādākajiem viedokļiem bija neiedomā­jama veiksme. Langs bija pirmais cilvēks Eiropā, kuram izde­vies panākt gorillu vairošanos, jo gorilla piederēja pie tiem grūti uzturamajiem dzīvniekiem, kuru vairošanos nebrīves apstākļos uzskatīja par neiespējamu, - bet kopš slavenā Gumas dzimšanas un izaudzēšanas ledus likās salauzts, jo Langa gorillu ģimene zēla un plauka. Džambo bija viens no šajā ģimenē dzi­mušajiem jaunajiem tēviņiem. Viņš bija ne tikai pats dzimis zoodārzā, bet arī tēvs jaunam gorillam, kura māte bija Džambo māsa. Tas nozīmēja, ka Džambo bija nevis kaut kāds nevainīgs pusaudzis, kura zināšanas seksa jautājumos nesniedzas tālāk par slepus izšķirstītos vīriešu žurnālos atrodamo informāciju, bet gan radītspējīgs tēviņš, kuram pārošanās nav nekas jauns.

Tas bija ļoti svarīgi, jo pērtiķi daudzas lietas iemācās, vēro­jot citu piemēru, un veiksmīga pārošanās ir viens no tiem. Pēr­tiķis, kas audzis nošķirtībā no bara, var izrādīties nemākulīgs vai pat pilnīgi darboties nespējīgs mīlnieks, jo gluži vienkārši ne­zina, kas darāms. Džambo ne tikai bija guvis mācību, vērodams savu vareno tēvu Ahilleju, bet jau pierādījis, ka bijis uzcītīgs skolnieks. Tādējādi tika nolemts, ka viņš ir īstajā vecumā, lai kļūtu pat N'Pongo un Nendijas vīru. Langs savās vēstulēs ne­beidza vien cildināt Džambo lieliskās īpašības, turklāt, kā daž­dien karalisko ģimeņu laulību lietā, bija notikusi arī apmaiņa ar fotogrāfijām. Mums tika apgalvots, ka Džambo esot ārkār­tīgi spēcīgs un neatvairāmi skaists, melns, tomēr glīts un ar hu- morpilnu sejas izteiksmi. Pēc mūsu domām, viņš bija nevai­nojams. Nu tikai atlika pārliecināties, vai abas mātītes ir tādās pašās domās.

Dzīvnieku savstarpējā iepazīstināšana ir ārkārtīgi satraucošs mirklis. Vai viņi viens otram uzbruks? Ja tā, vai ar šļūteņu, ūdens spaiņu un dakšu palīdzību izdosies abus samierināt? Ja neuzbruks, varbūt izrādīs vienaldzību - vai varbūt sākotnēji notēlos vienaldzību, bet bruks viens otram virsū vēlāk, kad būs mūsos iesējuši pāragru bezrūpību? Ja dzīvnieki neliksies viens par otru ne zinis, vai iespējams, ka vēlāk viens otram iepatik­sies, vai arī visi uztraukumi un izdevumi bijuši veltīgi? Ikvie­nam, kas ir pārliecināts, ka tajos pašos apstākļos divi vienas su­gas dzīvnieki izturēsies līdzīgi, būtu noderējis noskatīties Džambo iepazīšanos ar N'Pongo un Nendiju. Tā bija klasiska izrāde jebkurā šā vārda nozīmē.

Mēs bijām abas mātītes iesprostojuši pirmajā no guļamtel­pas trim nodalījumiem, tā ka viņas varēja cauri režģiem ielū­koties trešajā, kur grasījāmies ielaist Džambo. Vidējo nodalī­jumu atstājām tukšu kā bufervalsti, tādējādi nodrošinot starp mātītēm un tēviņu gan attālumu, gan divas režģu sienas, līdz būsim pārliecinājušies par visu triju gorillu attieksmi pret ie­pazīstināšanas ideju. Drudžainā darbošanās ļāva N'Pongo un Nendijai nojaust, ka tiek gatavots kaut kas neparasts, tomēr vi­ņām nebija zināms, kas tieši, jo Džambo savā ceļojuma krātiņā joprojām palika viņu acīm neredzams.

Tad pienāca lielais brīdis - tika pacelta Džambo krātiņa siena, atvērtas gorillu guļamistabas durvis, un Džambo, masīvs un melns kā ogle, izplatīdams gorillām raksturīgo ķiploku smārdam līdzīgo sviedru aromātu, ielāčoja savā nodalījumā, uzrāvis varenos plecus kā profesionāls svarcēlājs. Viņš pārlaida telpai ašu, vērtējošu skatienu, ieraugot arī mātītes, tomēr to nekādi neizrādīja. Viņš uz mirkli attupās un majestātiski aplū­koja visu apkārtni, tad ņēmās sīki un smalki izpētīt katru stū­rīti un kaktiņu guļamtelpā, joprojām ignorēdams mātītes. Uz mātītēm šis skats iedarbojās graujoši. Sadzirdējušas durvju ie- čīkstēšanos, viņas bija pienākušas tuvāk paskatīties, bet, kad viņu redzeslokā bija iesoļojis melnais skaistulis Džambo, kat­ras reakcija bija mums pilnīgi negaidīta.

Bijām pārliecināti - ja Džambo vispār izdosies atstāt iespaidu, pirmā savu interesi izrādīs ekspansīvā, draudzīgā N'Pongo, jo Nendija allaž izturējās aizdomīgāk un atturīgāk. Tomēr mirklī, kad Džambo parādījās mātīšu redzeslokā, N'Pongo uzmeta viņam tikai vienu vērtējošu skatienu, tad pagriezās un aizgāja tālāk no būra sienas, ar savu plato, uzgriezto muguru demon­strēdama bezgaldziļu nicināšanu. Viņas izskats nepārprotami pauda pilnīgu intereses trūkumu par pretējo dzimumu, sevišķi jau par Džambo. Nesabiedriskās Nendijas reakcija bija pilnīgi pretēja un apburoši komiska. Mirkli pirms Džambo parādīša­nās viņa tika tupējusi mazu gabaliņu nostāk no režģiem. Uz­metusi masīvajam torsam vienu pašu skatienu, viņa reaģēja gluži kā pusauga meitene, kuras guļamistabā gluži kails, tikai ar ģitāru rokās, pēkšņi ienācis viņas viskvēlāk pielūgtais pop- dziedonis. Nendijas sejā neticība mijās ar izbrīnu - nekad dzīvē viņa nebija cerējusi satikt kaut ko tik brīnumainu. Neviens vi­ņai nebija stāstījis, ka pasaulē dzīvo pievilcīgi gorillu tēviņi. Pie­tika ar vienu skatienu, lai viņa acumirklī nevaldāmi iemīlētos.

Jau iepriekš atvainojos, ja šis apraksts izklausās nezinātnisks un antropomorfisks, taču bioloģijas sausajā, pedantiskajā va­lodā notikušo nav iespējams atstāstīt. Viņa šļūkšus piešļūca pie režģiem, ne mirkli neatraudama skatienu no brīnumainās pa­rādības, izmisīgā tvērienā iekrampējās režģos un sastingusi pla­tām acīm blenza uz nepārprotami vienaldzīgo Džambo. Viņa sēdēja kā transā, aizgūtnēm tverdama katru mirkli. Guļamista­bas pētīšanas gaitā Džambo reiz uz brīdi nozuda no redzesloka. Nendija neiedomājami satraucās un ņēmās skraidīt šurpu turpu, cenzdamās ieraudzīt, kur viņas elks nozudis. Kad Džam­bo nerādījās, viņa secināja, kas tas izgājis būra ārējā teritorijā, nekavējoties pieskrēja pie sava nodalījuma bīdāmajām durvīm un noliekusies centās kaut ko saskatīt pa durvju apakšu. Vis­beidzot viņa atguva dvēseles mieru, jo Džambo no jauna parā­dījās, nevērīgi gremodams apelsīnu un nelikdamies manām Nendijas nevaldāmās kaisles apliecinājumus. Aplaimota, ka atkal spēj Džambo saskatīt, Nendija no jauna attupās pie rež­ģiem un turpināja blenzt viņā ar godbijīgu un pielūgsmes pilnu skatienu. N'Pongo pa to laiku, vērdamās ārā pa logu uz mums, notiesāja dažus riekstus un visbeidzot nogūlās uz savas lāviņas, pilnībā ignorēdama tēviņa parādīšanos.

Kad visi trīs beidzot tika salaisti kopā, abas mātītes turpi­nāja izturēties tāpat kā pirmajā mirklī. N'Pongo, kas tik ilgi bijusi visas apkārtnes valdniece, pilnīgi nepārprotami lūkojās uz jaunpienācēju ar aizdomām un greizsirdību, kurai jaucās klāt zināma deva piesardzības. Viņa nolēma turpināt tādā pašā garā un izlikties, ka astoņpadsmit stounu [22] smagais Džambo nemaz neeksistē. Savukārt Nendija tagad, kad bija iespējams pienākt savas kaisles objektam tik tuvu, sāka uzvesties vēl plān- prātīgāk, ja tas vispār iespējams. Viņa mēdza attupties pāris soļu attālumā un sajūsmā mirdzošām acīm neatraujoties blenzt uz Džambo. Mazliet vēlāk, kad Džambo atlaidās saulītē un ļāva sevi izieskāt, Nendijas laimei vairs nebija robežu - viņa atspie­dās pret tēviņa maslvo augumu, un sejā atspoguļojās tik cilvē­cīgs, nevaldāms lepnums, ka nebija iespējams apvaldīt smiek­lus. N'Pongo šis sakars izraisīja vieglu riebumu, tomēr viņa joprojām saglabāja virsvaru pār Nendiju. Toties N'Pongo un Džambo attiecības attīstījās pavisam nevēlamā gultnē.

Džambo gan bija pieredzējis tēviņš, bet tik un tā vēl pavi­sam jauns, jauneklīgas pārgalvības un zināmā mērā diezgan rupja humora pārpilns. Viņš noprata, ka nepatīk N'Pongo, un šī apziņa iesvēla viņā velnišķīgas dziņas. Viņš lika lietā visas iespējamās skolaspuiku palaidnības, kas, kā ikkatrs no mums noteikti zina, spēj pamatīgi izvest no pacietības. Viņš mēdza visnegaidītākajos mirkļos lēkt viņai virsū vai arī garāmejot pēkšņi pieklupt viņai un ieķerties vilnā. Arī N'Pongo nekavē­joties klupa Džambo virsū, bet tas savukārt pamuka malā. Ķir­cināšanās turpinājās tik ilgi, kamēr N'Pongo, nu jau līdz neprātam pārskaitusies, ņēmās dzīties Džambo pakaļ, izklieg­dama lāstus; Nendija šādos brīžos diezgan negribīgi nostājās draudzenes pusē un pievienojās vajāšanai. Viņa pati šādus Džambo uzmanības pierādījumus, bez šaubām, būtu uztvērusi ar prieku un labpatiku, tāpēc N'Pongo reakcija viņu mul­sināja.

Kā jebkurš aizrautīgs jokdaris, Džambo nekad neapjauta, ka diezgan. Viņš nekad nesagādāja N'Pongo nopietnas sāpes - daži nenozīmīgi kodieni un skrāpējumi pēc gorillu rotaļu stan­dartiem nav vērā ņemami - tomēr, tikko bija atklājis, ka spēj viņu izvest no pacietības, ķircināja bez mazākās žēlastības. N'Pongo drīz vien izskatījās sanīkusi kā profesionāla humorista sieva un pat zaudēja svaru. Bijām spiesti abus nošķirt un izlaist pastaigā būra atklātajā daļā atsevišķos laikos; Nendijas laiks nu tika sadalīts starp abiem, lai Džambo negarlaikotos, bet N'Pongo nebeigtos nost aiz greizsirdības.

Tad N'Pongo sāka meklēties un pēkšņi aptvēra, kādam nolū­kam pasaulē radīti gorillu tēviņi, pat tādi kaitinoši joku plēsēji. Viņa bez kādas kautrēšanās cauri režģiem demonstrēja Džambo savus daiļumus un, tiklīdz abi tika salaisti vienā būrī, tā gandrīz nekavējoties sāka kopoties. Visā pārošanās laikā N'Pongo pa­cieta Džambo. Viņa gan neizrādīja savam partnerim tādu dievi­nāšanu kā Nendija, tomēr mīlas priekiem nodevās ar pilnu krūti. Taču, tikko dziņas aprima, vecās attiecības uzbangoja ar jaunu sparu un abus no jauna nācās izšķirt. Mēnešiem ritot, N'Pongo gan sāka pret Džambo izturēties pielaidīgāk, taču pa­tiesu uzmanību pievērsa vienīgi pārošanās laikā. Mums, pro­tams, dzīve būtu daudz vieglāka, ja abi visu laiku sadzīvotu tik­pat labi, tomēr paldies par to pašu. Galu galā svarīgākais bija noticis - laulības noslēgtas. Kad dziņu laiks iestājās Nendijai, arī viņa tika pie Džambo uzmanības apliecinājumiem, un nu mums atlika vienīgi gaidīt un cerēt, ka abas mātītes ir auglīgas, spēs radīt veselīgus mazuļus un, kas vēl svarīgāk, būs labas mātes.

Pēc bezgala ilgas gaidīšanas uz laboratoriju nosūtītie svaigākie urīna paraugi mums par lieliem priekiem apliecināja, ka abas mātītes ir gaidībās. Pirmajai laiks dzemdēt pienāca Nendijai. Pirmās gaidāmās gorillas dzemdības mums bija neaizmirstams notikums. Nemaz nerunājot par paša procesa nozīmīgumu, go­rillu vairošanās nebrīvē vispār panākta tikai sešdesmitajos gados, turklāt tikai četrdesmit septiņi mazuļi sekmīgi izaudzēti par pie­augušiem pērtiķiem. Nendijai šis bija pirmais mazulis, tomēr mēs ļoti cerējām, ka viss noritēs bez sarežģījumiem. Mēs bijām migā iemontējuši tuvplāna televīzijas kameru, lai spētu visu procesu novērot divdesmit četras stundas diennaktī, un laikus pamanījām, kad kādu vakaru ap astoņiem dzemdības sākās. Nekavējoties sākās operācija "Gorilla".

Jau vairākus mēnešus, kamēr N'Pongo un Nendijas punči brieda aizvien prāvāki, mēs bijām gatavojušies stāties pretī jeb­kuriem iespējamiem sarežģījumiem. Nevarējām paļauties ne uz to, ka abas gorillas būs labas mātes, nedz ari to, ka dzem­dības noritēs viegli un bez problēmām, tāpēc bija jāieplāno un jāsagatavojas itin visām varbūtībām - no ķeizargrieziena līdz mazuļu atņemšanai mātēm un barošanai ar pudelīti.

Visticamāk likās, ka šī pēdējā varbūtība attieksies uz Nen- diju, tādēļ viena istaba muižas ēkā tika iekārtota par bērnis­tabu. Istaba bija aprīkota ar iebūvētu ventilējamu skapi, maz­gājamo bļodu un papildus brīvu vietu, kā arī diviem zīdaiņu inkubatoriem un diviem lieliem, pītiem veļas groziem, kurus vēlāk, kad mazuļi būs paaugušies, varēs izmantot par guļvie­tām, un arī mazbērnu sētiņām. Bērnistabas apsildīšanai tika uz­stādīts automātiskais radiators ar nemainīgu 70 līdz 75 grādu [23] temperatūru. Bijām sagādājuši arī veļas mašīnu autiņu mazgā­šanai un veļas žāvētāju. Protams, nācās parūpēties par veselu virkni visādu sīkumu no bērnu eļļas, losjona un autiņiem līdz barošanas pudelītēm, termometriem un plastikāta biksītēm. Kaut gan izdevumi bija lieli, mēs cerējām, ka neko no tā visa nevajadzēs izmantot.

Tobrīd, kad Nendijai liktenīgajā naktī sākās dzīšanās, mēs uzskatījām, ka esam veikuši visus cilvēka spēkos esošos piesar­dzības pasākumus un tagad viss atkarīgs no Nendijas. Mēs varē­jām tikai vērot un nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību.

Gaidīšana plosīja mums nervus. Kopš mirkļa, kad ievēro­jām pirmo dzīšanos, līdz tam brīdim, kad Nendija jau turēja mazuli rokās, pagāja deviņas stundas un divdesmit četras minūtes - saskaņā ar citos zoodārzos gūtajiem novērojumiem, gorillu dzemdībām neiedomājami ilgs laiks. Nedabiski ilgās dzemdības noteica tas, ka mazulis piedzima tā sauktajā ventex pozā - ar seju uz leju. Kad Nendija jau bija pārspējusi visus zi­nāmos dzemdību ilglaicīguma rekordus, mēs negribīgi, tomēr nopietni bijām sākuši apsvērt ķeizargrieziena iespēju, bet visbeidzot pie šā līdzekļa neķērāmies, jo Nendija gan bija ne­mierīga un cieta sāpes, taču likās vesela un spēcīga. Ķeizargrie­ziens ir tāda operāciju, kuru izvēlas tikai ārkārtējas nepiecie­šamības gadījumā, tāpēc nolēmām vēl nogaidīt. Par laimi, Nendija visu paveica pati, pirms bija apritējis mūsu noteiktais kritiskais laiks.

Ikviena Nendijas kustība no kontrakciju sākšanās līdz dzimšanas brīdim tika pierakstīta, un divsimt sešdesmit veiktie pieraksti kopumā veidoja visdetalizētāko gorillu dzemdību norises ainu, kāda jebkad izveidota. Nendija teicami notīrīja mazuli un apēda placentu un apvalkus. Mazuli viņa turēja ļoti maigi un bija piespiedusi sev cieši klāt, tāpēc mēs pamatoti cerējām, ka nekādu grūtību vairs nebūs. Taču tad atklājās ne­gaidīts šķērslis - Nendijai nebija ne jausmas par to, kā mazulis barojams. Četras stundas pēc piedzimšanas mazais gorillēns centās zīst, taču Nendija viņu vilka nost no pupa.

Visilgākais laiks, kāds līdz šim dots gorilla mātītei zīdīšanas uzsākšanai, pirms mazuli tai atņem un baro mākslīgi, līdz šim bijis trīsdesmit divas stundas, taču mūsu gadījumā gorillēns bija tik dūšīgs un tik dedzīgi centās tikt pie pupa, ka mēs viņu atstājām pie Nendijas četrdesmit stundas. Tik un tā viņa ne­ļāva mazulim zīst. Mums nācās iešaut Nendijai miegazāles un pievākt mazuli. Aiznesām viņu uz bērnistabu, kuras sienas un griesti bija gaumīgi izdekorēti ar Volta Disneja varoņu attēliem, lai mazulim būtu, kur piesiet acis, un ievietojām inkubatorā. Gorillēna pirmās kārīgi notiesātās maltītes sastāvēja no ūdens ar glikozi, pēc tam pievienojām arī cilvēkbērniem izbarojamu sausā piena maisījumu; mazais dūšīgi ēda un strauji pieņēmās svarā. Par godu apgabalam Kamerūnā, Āfrikas vistālākajā rie­tumu malā, kur sastopamas zemieņu gorillas, nosaucām Nen­dijas dēlu par Asumbo. Viņš izvērtās par paraugmazuli.

Trīs mēnešus vēlāk pienāca N'Pongo kārta. Viņa diemžēl neļāva laikus noprast par dzemdību sākšanos un neļāva mums arī laikus sagatavoties, jo iespējami bija vairāki datumi. Mēs par visu uzzinājām astoņos no rīta, kad mūsu zīdītāju mītnes pārvaldnieks Kventins Bloksems ieradās darbā un ieraudzīja N'Pongo tupam uz savas lāviņas un pilnīgi neliekamies zinis par mazuli, kas gulēja uz grīdas, vicināja rociņas un činkstēja. N'Pongo bija apēdusi placentu un notīrījusi mazo, tad no­spriedusi, ka nu paveikusi gorillu dzimtas vairošanas labā visu, ko no viņas var prasīt, nolikusi savu bērnu uz grīdas un atstā­jusi savā vaļā. Kventins atvēra bīdāmās durvis, kas veda uz go­rillu brīvdabas pastaigu vietu, un N'Pongo izgāja ārā, pa ceļam nepamezdama ne skatienu uz īdošā mazuļa pusi. Viņa nepār­protami ļāva noprast, ka gorillēna turpmākais liktenis ir mūsu rokās. Kventins pacēla brēcošo mazuli, un tas pievienojās Asumbo bērnistabas otrā inkubatorā. Arī šis mazulis bija vī­riešu dzimuma, un par godu vēl vienam Kamerūnas apgaba­lam, kurā es savu Rietumāfrikas ekspedīciju laikā mēdzu ierī­kot nometni, nosaucām to par Mamfi.

Abi gorillu puikas strauji auga un drīz vien no inkubato­riem pārcēlās uz groziem un mazbērnu sētiņām, un vēlāk, kad kļuva pārlieku nevaldāmi, uz būri zīdītāju mājā. Saules siltuma un svaiga gaisa ietekmē tie šeit auga vēl straujāk, dauzīja rotaļ­lietas un kā pieauguši gorillas rībināja sev pa krūtīm, cenzda­mies mums pierādīt, cik viņi spēcīgi un nevaldāmi, kaut arī mazuļu burvīgie, vilnainie augumiņi un draiski dzirkstošās acis neļāva šai plātīgajai pozai noticēt.

Abi pērtiķēni tikko bija paguvuši iekārtoties jaunajā mā­joklī, kad bērnistabā ieradās jauni iemītnieki - N'Pongo un Nendijai ar dažu nedēļu starplaiku atskrēja nākamie mazuļi. Arī šoreiz mums ar nožēlu nācās bērnus mātēm atņemt. Nen­dijai piedzima meita, ko nosaucām par Zairu, - šis fakts mūs ļoti iepriecināja, jo līdz šim gorillām nebrīvē dzima galveno­kārt vīriešu kārtas mazuļi. Toties N'Pongo otrais dēlēns Tatu, izliets tēvs, bija laikam gan visglītākais mazulis, kāds jebkad parādījies mūsu gorillu ģimenē. Šīs grāmatas rakstīšanas brīdī Nendija gaida jau trešo mazuli, un es nešaubos, ka N'Pongo drīz sekos viņas piemēram. Ja arī gaidāmās dzemdības noritēs bez sarežģījumiem, mēs būsim trīs gadu laikā ieguvuši sešus mazuļus, kas jebkurā gadījumā uzskatāms par lielisku rezul­tātu, ja patur prātā, ka pirmais gorilla nebrīvē piedzimis tikai pirms divdesmit viena gada - 1956. gadā, un kopš tā laika pie­redzētas vienīgi septiņdesmit četras veiksmīgas mazuļu pie­dzimšanas. Cerams, ka varēsim paturēt sev vismaz trīs no šiem mazuļiem, lai nākotnē, kad Džambo, N'Pongo un Nendija būs pārāk veci pēcnācēju radīšanai, varētu izveidot jaunu pavai­rošanas grupu. Mēs vēlamies panākt, lai pavairošanas grupām pietiktu tepat zoodārzā dzimušu dzīvnieku un nenāktos gūstīt gorillas savvaļā, gluži otrādi - mēs spētu apgādāt ar saviem ek­semplāriem ari citus zoodārzus.

NO GRĀMATAS "ŠĶIRSTA JUBILEJA"

Tagad, septiņdesmito gadu sākumā, mums ir teicami panā­kumi retu dzīvnieku pavairošanā, un mūsu apgādībā esošo sugu saraksts ievērojami pieaudzis. Galvenokārt tas ir manu kolekcionēšanas ekspedīciju rezultāts, bet es esmu dzīvniekus pircis arī no citiem zoodārziem vai pat no vairumtirgotājiem. Tolaik tirgošanās ar retiem dzīvniekiem nebija aizliegta kā šo­brīd, un bieži vien pirkšana bija veiksmīgākais veids, kā tikt pie dzīvniekiem pavairošanas koloniju veidošanai. Es uzskatīju, ka ērtas mājas Džērsijā, kur dzīvniekiem nodrošināti dzīves un vairošanās apstākļi, noteikti ir labāka izvēle nekā nīkšana tirgo­tāju veikalos vai nenozīmīgās, mazās kolekcijās. (Šobrīd, pro­tams, mēs un lielākā daļa ievērojamu zoodārzu maināmies ar retiem dzīvniekiem vai aizdodam tos cits citam, nenorēķinoties naudā.) Mēs joprojām sirgām ar hronisko kaiti - naudas badu, tomēr attīstījāmies, un mūsu reputācija kļuva aizvien labāka, tā ka cilvēki ārpus zoodārzu sabiedrības sāka saprast mūsu motī­vus un ne tikai uzteica mūsu panākumus, bet arī devīgi atbal­stīja mūsu darbu finansiāli.

Toreiz es tikko grasījos doties uz savu mazo namiņu Fran­cijas dienvidos, lai ķertos pie iztikas naudas pelnīšanas, rakstī­dams grāmatu, kad uzzināju, ka salu ar savu apciemojumu grasās pagodināt princese Anna. Pārējie uzstāja, lai es sazvanu varasvīrus, kas organizē šādus pasākumus, un it kā nevainīgi apjautājos, vai princesi ir paredzēts vest uz muižas ēku, lai sa­tiktos ar dzīvniekiem. Es teicu, ka vienkārši noskaidroju situā­ciju, jo grasos doties uz Franciju, taču, protams, pārcelšu savu ceļojumu, ja Viņas Karaliskā augstība vēlētos mūs pagodināt ar savu klātbūtni. Varasvīri bija šokēti. Rādīt princesei zoodārzu?

Nekad! Viņas vizītes plāns esot pārlieku noslogots. Turklāt vi­ņiem padomā esot daudz interesantākas izklaides iespējas, ko princesei piedāvāt, piemēram, jaunā notekūdeņu sistēma (lai­kam tā to sauca). Mazliet noskaities, ka mūs uzskata par nein­teresantāku vietu nekā notekūdeņu sistēma, es par to pastās­tīju valdei; valde paziņoja, ka tas esot smieklīgi. Man jāzvanot vēlreiz. Es tā ari izdarīju un izteicu cerību, ka esmu pareizi sa­prasts: es grasos doties uz Franciju un palikt tur, līdz būšu pabeidzis grāmatu. Atbilde bija noraidoša. Notekūdeņi prin­cesi interesējot vairāk nekā izzūdošo dzīvnieku sugu glābšana. Tā nu es aizbraucu uz Franciju.

Biju ticis līdz otrajai nodaļai, kad man drudžainā steigā pie­zvanīja no Džērsijas. Princese izteikusi vēlēšanos apskatīt zoo­dārzu. Vai es, lūdzu, varētu ierasties? Nē, es atteicu, nevarētu vis. Esmu aizbraucis uz Franciju un tur arī domāju palikt, lai rakstot nopelnītu sev maizes kumosu. Protams, es pilnīgi no­teikti biju gatavs atgriezties zoodārzā, taču varasvīru neizda­rība mani bija aizvainojusi, un es nolēmu likt viņiem mazliet pasvīst. Sekoja vēl citi telefona zvani. Kukuļošana, šantāža, glaimi un lišķēšanās neatstāja uz mani nekādu iespaidu. Vis­beidzot, kad tā vien likās, ka visi vizītes sagatavošanā iesaistītie grasās masveidā doties nāvē, es žēlsirdīgi piekritu atgriezties. Dienvidfrancijas tālumos es dzirdēju no Džērsijas atskanam atvieglojuma nopūtu.

Nekad agrāk man nebija gadījies piedalīties šādā vizītē. Mans vienīgais kontakts ar karalisku personu bija gluži perifē­risks - kādreiz jaunībā es, stāvēdams vienā pūlī ar simt tūksto­šiem citu cilvēku, biju par godu kādai no tām vicinājis mazu papīra karodziņu. Man nebija ne jausmas, cik sarežģīti ir šādi pasākumi, cik sparīgi drošībnieki izpēta katru kaktiņu un stū­rīti (es vaicāju, vai viņi vēlas pārmeklēt arī gorillas, bet viņi atteicās), cik rūpīgi tiek hronometrēts ikkatrs solis. Lai parā­dītu princesei septiņus simtus zoodārza dzīvnieku, kas izvie­toti vairāk nekā divdesmit akru lielā teritorijā, un paskaidrotu par tresta uzdevumiem, man bija atvēlētas divdesmit piecas minūtes. Es spriedu, ka manam sirdsmieram nekādu labumu nedos apjautāšanās, cik daudz laika atvēlēts notekūdeņiem.

Nepārprotami, ka šai vizītei lemts noritēt mundrā riksī, ne­vis civilizētā pastaigu solī, tāpēc bija ļoti būtiski izvēlēties tos dzīvniekus, kuri princesei varētu visvairāk interesēt, un - vēl svarīgāk - sapulcēt tos vienkopus. Gaidāmā tikšanās ar kara­lisku personu, kā es atklāju, atstāj uz cilvēku savādu iespaidu. Ko lai es viņai saku? Pēkšņi visi mūsu sasniegumi un centieni šķita tieši tik interesanti kā vikāra sprediķis. Viss šis pasākums likās viena liela kļūda. Vēlējos, kaut atrastos Francijā, taču ne­kur aizbēgt nevarēju. Kamēr gaidīju piebraucam mašīnu, jutos tā, it kā grasītos pirmo reizi mūžā kāpt uz skatuves, rokas kā dzirnavu spārni, kājas kā ar līmi pildītas Temzas liellaivas un galva tik tukša kā pēc lobotomijas operācijas. Tajā mirklī, kad princese izkāpa no mašīnas un es noliecos pār viņas roku, viss mans satraukums izzuda. Es pavadīju pa zoodārzu skaistu, ele­gantu, ārkārtīgi inteliģentu sievieti, kas bija ieinteresēta un uz­deva negaidītus jautājumus. Es vēlējos, kaut pavadoņi pazustu, jo viņi nervozi šļūkāja un čivināja mums aiz muguras, un vēl jo dedzīgāk ilgojos, kaut nozustu preses pārstāvji, kas mūsu priekšā pieliekušies skripstināja aparātus kā prātā jukušu cir­ceņu bars. Domāju, ka šī situācija bija mana posta cēlonis, jo lika man izdarīt vistrakāko no iespējamām kļūmēm.

Mēs tuvojāmies būru rindai, no kuriem vienā tolaik mitinā­jās krāšņs mandrilu tēviņš, vārdā Friskijs. Viņš bija pilnā plau­kumā - šādu apzīmējumu var piemērot vienīgi mandrilam. Friskija deguna virspuse, deguna gals un lūpas bija koši sarkanas kā tikko nokrāsotas ar lūpu krāsu, katrā deguna pusē vidēja koša, rudzupuķu zila svītra. Šādi dekorētā seja rudi zaļas vilnas un baltas bārdas ielokā kopumā atgādināja mežonīgu juju masku, kādas sastopamas senajās ciltis, kuru kulinārajās akti­vitātēs ietilpst kaimiņu pieklājīga pārvēršana cepešos. Friskijs no priekšpuses, ņurdēdams un rādīdams zobus, izskatījās gana iespaidīgs, tomēr pēcpuse, ko viņš strauji pavērsa pret skatī­tāju, gandrīz vispār nepakļāvās aprakstam. Klāta smalkiem zaļganiem un baltiem matiņiem, tā radīja iespaidu, ka Friskijs būtu apsēdies uz svaigi, pārlieku patriotiski krāsota poda vāka. Dibena ārmala un dzimumorgāni bija rudzupuķu zili, bet vi­dus - indīgi košā saulrieta sarkanā krāsā. Biju ievērojis, ka visas sievietes, kurām iepriekš tiku izrādījis zoodārzu, Friskija dibena cēlums iespaidoja vairāk nekā priekšpuse, un attiecīgi izstrā­dājis muļķīgu paradumu, kuru idiotiskā kārtā liku lietā arī šoreiz. Kad mēs pienācām būrim klāt, Friskijs noņurdējās un apsviedās pret mums ar savu saulrieta dibengalu.

-    Brīnišķīgs dzīvnieks, kundze, - es teicu princesei. - Vai ne­būtu daiļi, ja jūsu pēcpuse būtu tikpat koša?

Saklausīju, kā svītai aizmugurē aizcērtas elpa un izlaužas pāris izmisīgu pīkstienu, kādus varētu izdvest mirstošas lauku peles. Es dziļā izmisumā sapratu, ka esmu izrunājies aplami. Princese rūpīgi nopētīja Friskija anatomiju.

-    Nē, - viņa pārliecināti atteica, - nedomāju vis.

Mēs gājām tālāk.

Kad princese bija aizgājusi, es izdzēru vairākus prāvus mēri­ņus, lai nomierinātos, un tad aptvēru, ka esmu (joprojām lieto­jot piemēru no dzīvnieku pasaules) no zīda somiņas uztaisījis cūkas ausi. Biju nodomājis lūgt princesi kļūt par mūsu patro­nesi, bet kādas man tagad bija izredzes? Kura princese, būdama pie pilna prāta, nopietni apsvērtu šādu priekšlikumu, ja orga­nizācijas vadītājs apvaicājies, vai viņai netiktos savas gluži pie­mērotās ķermeņa daļas vietā redzēt mandrila pēcpusi? Atvai­nošanās nelīdzētu, kas darīts - padarīts.

Pēc vairākām nedēļām, pārējo uzmundrināts, es uzrakstīju princesei vēstuli un lūdzu kļūt par zoodārza patronesi. Man par neticību un prieku, viņa piekrita. Neesmu pārliecināts, kāda tieši šajā lietā bijusi Friskija loma, bet es viņam kā pateicības dāvanu pasniedzu kārbiņu Smarties, kuru kliedzošās krāsas tik ļoti atgādināja viņu pašu.

NO GRĀMATAS "PLEKSTES FILEJAS"

Starp sešpadsmit un divdesmit divu gadu vecumu liels dau­dzums izskatīgu jaunu sieviešu peldēja manā dzīvē iekšā un ārā, taču neviena no viņām neatstāja uz mani dziļu iespaidu; vienīgais izņēmums bija Ursula Pendragone Vaita. Vairākus gadus viņa šaudījās manā dzīvē iekšā un ārā ar tādu monotonu regularitāti kā dzeguze no pulksteņa, un es atklāju, ka no vi­sām draudzenītēm, kādas man bijušas, viņa vienīgā spējusi modināt manī jūtas, kas svārstījās no nemiera un izmisuma līdz elpu aizraujošai dievināšanai un pavisam vienkāršām šausmām.

Pirmo reizi Ursula iekļuva manā uzmanības lokā 27. auto­busa augšstāvā, kas cēli peldēja cauri Bornmutai, šim visvese­līgākajam piekrastes kūrortam, kur es tolaik dzīvoju. Es biju ieņēmis pēdējo solu, kamēr Ursula un viņas pavadonis sēdēja priekšpusē. Iespējams, ka mana uzmanība netiktu viņai pie­vērsta, ja nebūtu viņas balss, melodiskas un tik caururbjošas un visu pārņemošas kā kanārijputniņam. Skatīdamies apkārt, lai atrastu šī tīkamā Roudīnas [24] akcenta avotu, es uztvēru Ursu- las profilu, un tas mani mirklī pienagloja.

Viņas mati bija tumši, dabiski cirtaini, īsi apgriezti un atgā­dināja tumšu nimbu ap galvu, tie ietvēra seju, kas bija vienlai­kus skaista un cēla. Viņai bija milzīgas acis tajā tumši zilajā, gan­drīz violetajā tonī, kādu neaizmirstulītes iegūst saules gaismā, ļoti tumšu, garu skropstu ietvertas un novietojušās zem ļoti tumšām, pastāvīgi saceltām uzacīm. Viņas mutei bija tāds vei­dojums un kvalitāte, kāda nekad un nekādos apstākļos nevar tikt izmantota žāvētu siļķu, varžu kājiņu vai asinsdesas ēšanai, un viņas zobi bija balti un vienādi.

Bet elpu aizraujošākais viņā bija deguns. Tādu degunu es ne­kad nebiju redzējis. Tas bija garš, bet ne pārāk garš, un apvienoja sevī trīs dažādus stilus. Tas sākās kā klasiski grieķisks, bet ar tā galu notika visneparastākās lietas. Tas pēkšņi uzrāvās kā ļoti ele­gantam pekinietim un tālāk izskatījās, it kā kāds delikāti būtu nošķēlis galiņu, lai padarītu slīpumu plakanu. Tik sliktā ap­rakstā kā šeit, tas izklausās augstākajā mērā nepievilcīgi, bet va­rat man ticēt, ka efekts ir apburošs. Jauni cilvēki uzmeta vienu skatienu Ursulas degunam un iemīlējās tajā dziļi un neprātīgi. Šis deguns bija tik burvīgs un neatkārtojams, ka nevarējāt vien sagaidīt, kad nonāksiet ar to tuvākās attiecībās.

Es biju tā aizrāvies ar viņas degunu, ka pagāja labs brīdis, pirms atjēdzos un sāku ieklausīties sarunās. Tad es arī atklāju vēl vienu Ursulas burvību, un tā bija viņas nepielūdzamā, ap­ņēmīgā, nerimstošā cīņa ar angļu valodu. Kamēr citi cilvēki lēnprātīgi runāja savā mātes valodā tā, kā tā viņiem iemācīta, Ursula bija piesavinājusies kareivīgāku un bodicejiskāku [25] pieeju. viņa saķēra angļu valodu aiz apkakles, pamatīgi sapuri­nāja, izgrieza ar iekšpusi uz āru un piespieda vārdus un frāzes tai pakļauties, likdama tiem apzīmēt lietas, ko tie nekad nav apzīmējuši. Tobrīd viņa pagriezās pret savu pavadoni un teica, turpinādama kaut ko, par ko viņi bija diskutējuši, pirms es ie­kāpu autobusā:

-    Un tētuks teica, ka esot pusducis viena un ducis otra, bet es tā nedomāju. Tā bija uguns bez dūmiem, un es domāju, ka kādam noteikti vajadzētu viņai to pastāstīt. Tu tā nedomā?

Jaunais cilvēks, kurš izskatījās pēc gremošanas traucējumu nomocīta asinssuņa, likās tikpat apmulsis par šo paziņojumu kā es.

-    Nunnez, - viņš noteica. - Kutelīga situācija, vai ne?

-    Tur nav nekā jocīga, dārgum. Tas ir nopietni.

-    Daži cilvēki, - jaunais cilvēks teica tādā tonī, kādā grieķu filosofs aplaimo citus ar savas gudrības pērli, - daži cilvēki ne­kad neļauj savai labajai rokai zināt, ko dara kreisā.

-     Mans dievs, - Ursula satriekta iesaucās, - es nekad ne­ļauju nevienai no savām rokām zināt, ko es daru, bet runa nav par to. Es gribēju teikt, ka… Oooo! Mums te jāizkāpj. Pastei­dzies, dārgum.

Es vēroju meiteni, kamēr abi lauza sev ceļu cauri auto­busam. Viņa bija gara auguma, nevīžīgi, bet eleganti ģērbusies, viens no tiem lokanajiem, trakulīgajiem augumiem, kas pie­vērš jaunu cilvēku domas izvirtībai, un viņai bija garas un brī­nišķīgi veidotas kājas. Vēroju, kā viņa izkāpj uz ietves un tad, joprojām dzīvi sarunājoties ar pavadoni, nozūd starp pircēju un atpūtnieku pūļiem.

Es nopūtos. Tik jauka meitene - būtu nežēlīgi, ja liktenis vēlētu viņai vien uz mirkli kārdinoši nozibēt man garām un tad aizrautu viņu prom no manas dzīves. Bet es kļūdījos, jo pēc trim dienām Ursula iespurdza atpakaļ manā dzīvē un ar pār­traukumiem palika tur veselus piecus gadus.

Es biju ielūgts pie sava drauga uz dzimšanas dienu, un, tik­ko ienācis viesistabā, sadzirdēju autobusa meitenes skaidro, flautai līdzīgo balsi.

-    Es vienkārši esmu īsta ceļotājniece, - viņa dedzīgi stāstīja slaidam jaunam cilvēkam. - Ceļošana ir man asinīs. Tētuks teica, ka es esmu īsta ripojošā sūna.

-    Daudz laimes dzimšanas dienā, - es teicu namatēvam. - Un kā pateicību par šo ārkārtīgi dārgo dāvanu es vēlos, lai tu mani iepazīstinātu ar to meiteni ar neparasto degunu.

-    Ko, ar Ursulu? - viņš pārsteigts jautāja. - Vai tu tiešām vē­lies iepazīties ar viņu?

-    Tas ir manas dzīves kvēlākais mērķis, - es apgalvoju.

-     Labi, uz tavu paša atbildību, - mans draugs piekrita. - Ja viņa tev pieķersies, tu ātri vien nojūgsies. Vietējais trakonams jau tā piebāzts ar viņas dažādajiem draudziņiem.

Mēs pārgājām pāri istabai pie meitenes ar aizraujošo degunu.

-    Ursula, - mans draugs teica, cenzdamies noslēpt pārstei­gumu balsī, - te ir kāds cilvēks, kurš vēlas ar tevi iepazīties. Džerijs Darels… Ursula Pendragone Vaita.

Ursula pagriezās, ietvēra mani ciešā, dzeldīgi kvēlā zilo acu skatienā un dāvāja man aizrautīgu smaidu. Viņas deguns, ap­skatīts tuvplānā, bija pat vēl pievilcīgāks nekā profilā. Es cieši skatījos uz viņu un biju pagalam.

-    Hallo, - viņa teica. - Jūs esat vaboļnieks, vai ne?

-    Man labāk patiktu, ja mani uzskatītu par elegantu, izska­tīgu, asprātīgu, pārgalvīgu sabiedrības frantu, - es nožēlas pilnā balsī teicu. - Bet, ja vēlaties, lai es esmu vaboļnieks, tad es arī būšu vaboļnieks.

Ursula iesmējās; smieki izklausījās pēc zvārgulīša šķindas.

-    Piedodiet, - viņa atvainojās. - Tas bija rupji no manas pu­ses. Bet jūs esat tas cilvēks, kuram patīk dzīvnieki, vai ne?

-    Jā, - es apstiprināju.

-     Tad jūs esat tieši tas cilvēks, ar kuru es vēlos parunāt. Es par to dienām ilgi esmu strīdējusies ar Sedriku. Viņš ir šausmīgi stūrgalvīgs, bet es zinu, ka man ir taisnība. Suņiem var būt aiz­ture, vai ne?

-    Nu, - es apdomīgi iesāku, - ja viņus sit septiņas dienas ne­dēlā…

>

-     Nē, nē, nē! - Ursula mani nepacietīgi pārtrauca kā nesa­prātīgu bērnu, - aizture. Jūs ziniet, viņi spēj redzēt spokus un pareģot, kad jūs mirsiet, un tādā garā.

-    Varbūt jūs domājāt - nojauta? - es ierosināju.

-    Nē, nedomāju vis, - Ursula asi atteica. - Es domāju tieši to, ko pateicu.

Pēc tam kad mēs kādu laiku bijām diskutējuši par suņu diž­ciltīgajām īpašībām un viņu pareģošanas iemaņām, es viltīgi novirzīju sarunu uz mūziku. Paviljonā bija kāds koncerts, uz kuru es biju pamanījies iegūt biļetes, un es nospriedu, ka tas va­rētu būt ļoti cienījams un kulturāls veids, kā uzsākt draudzību ar Ursulu. Es jautāju, vai viņai patīk mūzika.

-       Es to vienkārši dievinu! - viņa izdvesa, svētlaimīgi aizvērdama acis. - Ja mūzika ir mīlas kauss, tad spēlējiet.

Viņa atvēra acis un starojoši man uzsmaidīja.

-    Varbūt jūs domājāt… - es nepiesardzīgi iesāku.

Ursulas acis no siltām un aizplīvurotām kā atraitnītes pēkšņi

kļuva spīvas un dzeldīgas kā ledū iesalušas gaišzilas kapmirtes.

-     Nesāciet tagad arī jūs man stāstīt, ko es domāju, - viņa dumpīgi sacīja. - Visi mani draudziņi tā dara, un tas pataisa mani traku. Viņi mani vienā gabalā labo un labo, it kā es būtu kāds… rakstisks eksāmens vai kaut kas tamlīdzīgs.

-    Jūs neļāvāt man pabeigt, - es mīlīgi teicu. - Es tikko grasī­jos teikt - varbūt jūs domājat, ka jūsu mūzikas mīlestība ir tik liela, lai pieņemtu manu ielūgumu uz koncertu Paviljonā rīt pēcpusdienā?

-    Oooo! - Ursala iesaucās, acīm spīdot. - Vai jūs esat nopir­cis biļetes?

>

-    Tas ir vispārpieņemts veids, kā iekļūt koncertā, - es pie­zīmēju.

-     Jūs gan esat gudrs. Es mēģināju dažas dabūt pagājušajā nedēļā, bet visas bija pārdotas. Es ar prieku iešu uz koncertu.

Kad es devos prom, juzdamies pats ar sevi apmierināts, na­matēvs jautāja, kā man veicies ar Ursulu.

-    Lieliski, - es teicu, panākumu spārnots. - Rīt es viņu ve­dīšu pusdienās un pēc tam uz koncertu.

-    Ko? - namatēvs šausmās iesaucās.

-   Ar greizsirdību tu neko nepanāksi, - es aizrādīju. - Tu savā vienkāršajā, neaptēstajā veidā esi gana jauks puisis, bet, kad iz­nāk darīšana ar tādām pievilcīgām meitenēm kā Ursula, vaja­dzīgs nedaudz šarma, nedaudz vecā, kūsājošā saprāta, je ne sais quoi[26] pieskāriena.

-    Es to nespēju, - mans draugs noteica. - Par spīti tavai at­baidošajai uzpūtībai, es nevaru ļaut tev, manam draugam, pār­steidzīgi mesties uz galvas vismelnākajā ellesbedrē, nepastiep- dams roku, lai tevi glābtu.

-    Par ko tu runā? - es neviltoti ieinteresēts jautāju, jo viņš, likās, runāja nopietni.

-    Klausies, - viņš dedzīgi teica, - es tevi brīdinu. Labākais, ko tu vari izdarīt, ir šovakar pat piezvanīt viņai un pateikt, ka esi saķēris gripu, trakumsērgu vai ko citu, kaut gan es zinu, ka tu to nedarīsi. Tu esi apmāts. Tikai, dieva dēļ, pieņem manu padomu. Ja tu vedīsi viņu pusdienās, turi viņu tālāk no ēdienkartes, ja vien kāds nav tikko nomiris un atstājis tev mantojumā pārsimt mārciņu. Viņai ir tāda apetīte kā īpaši rijīgam pitonam un nav nekādas naudas izjūtas. Runājot par koncertu… vai tu apjēdz, manu dārgo zēn, ka Paviljona vadība kļūst bāla un sāk trīcēt, kad tiek pieminēts viņas vārds? Ka viņi gadiem mēģina atrast likumīgu veidu, kā aizliegt viņai apmeklēt koncertus?

-    Bet viņa teica, ka ļoti mīlot mūziku, - es iebildu, sajuzda­mies neomulīgi.

-     Tā tas tiešām ir, un mūzika atstāj uz viņu visšausmino­šāko iespaidu. Bet šis iespaids nav ne tuvu tik šausminošs kā tas, kādu viņa atstāj uz mūziku. Esmu redzējis orķestra vadītāju pēc "Burvju flautas" izrādes vienās asarās malkojam ožamo sāli tā, kā bērns sūc savu pudelīti. Un klīda tādas baumas, manu­prāt, pavisam ticamas, ka pēc tam, kad viņa bija apmeklējusi Stravinska "Svētpavasari", diriģents esot nosirmojis vienā naktī. Vai tu vari aptvert, ka, apmeklējot Eilīnas Džoisas solokoncertu, Ursula atstāja uz nelaimīgo pianisti tik graujošu iespaidu, ka tā aizmirsa pārģērbties starp skaņdarbiem?

-    Tā… tā varēja būt pārskatīšanās, - es teicu.

-    Pārskatīšanās? Pārskatīšanās? Saki, vai tu jelkad esi redzējis, ka Eilīnai Džoisai pietrūkst drēbju?

Jāatzīstas, ka uz to man nebija ko iebilst.

Mans draugs profesionāla bendes maigumā bīdīja mani uz parādes durvīm.

-   Neaizmirsti, - viņš dobjā balsī atkārtoja, ar līdzjūtību spiez­dams manu roku, - es esmu tavs draugs, zvani man, ja esmu tev vajadzīgs. Jebkurā laikā, dienu vai nakti. Es būšu te.

Un viņš cieši aizvēra durvis man degungalā, ļaudams doties mājup, ziņkārīgam un satrauktam.

Taču nākamajā rītā mans gars atkal bija mundrs. Galu galā, es nodomāju, Ursula ir ārkārtīgi glīta meiča, un es biju pilnīgi pārliecināts, ka neviens tik pievilcīgs cilvēks kā viņa nespēj uz­vesties tik neaptēsti, kā mans draugs tika aprakstījis. Droši vien viņš mēģinājis uzaicināt meiteni uz satikšanos, un viņa, bū­dama tikpat gudra, cik skaista, iedevusi viņam kurvīti. Mieri­nādams sevi ar šo domu, es neparasti rūpīgi apģērbos un de­vos sagaidīt Ursulu dzelzceļa stacijā. Viņa bija teikusi, ka dzī­vojot Lindhērstā, Ņūforestā, un uz Bornmutu viņai jābraucot ar vilcienu, jo "tētuks vienmēr izmanto roli pats, kad es to gribu". Es bažīgi gaidīju uz perona vilciena pienākšanu. Kamēr es div­desmito reizi sakārtoju kaklasaiti, mani uzrunāja pavecāka lē­dija, vietējās baznīcas pīlārs, kas nelaimīgā kārtā bija manas mātes draudzene. Nervozi mīņājos no vienas kājas uz otru, vē­lēdamies, kaut vecā harpija vāktos prom, jo vispēdējā lieta, ko cilvēks kāro, pirmo reizi satikdamies ar jaunu draudzenīti, ir svētulīga un kritiska publika. Taču viņa man pielipa kā dēle un bez mitas stāstīja par pēdējo labdarības tirdziņu, kad vilciens aizelsies un nokvēpis ievilkās stacijā. Es veltīju visai niecīgu uz­manību tam, ko vikārs esot lēdijai teicis; biju pārāk aizņemts ar lūkošanos atvērtajās vagonu durvīs un pūliņiem saskatīt Ursulu.

-     Un vikārs teica - "misis Darlinghērsta, es pats personīgi pastāstīšu bīskapam par jūsu pašaizliedzīgo ieguldījumu ērģeļu fondā." Protams, viņam nemaz nebūtu vajadzējis tā teikt, bet es domāju, tas bija tik kristīgi no viņa puses, vai ne?

-    O, jā… jā… ārkārtīgi, ēēē… iejūtīgi.

-    Es arī tā domāju. Un tad es teicu viņam - "vikār," es teicu, "esmu tikai vienkārša atraitne…"

Kādus vēl savas privātās dzīves noslēpumus vecā dāma iz­paudusi vikāram, es tā arī neuzzināju, jo man aiz muguras at­skanēja atpazīstošs, griezīgs spiedziens.

-    Dārgum! Dārgum, esmu šeit! - Ursulas balss sauca.

Es pagriezos, un izdarīju to tieši īstajā brīdī, jo Ursula metās manās rokās un piesūcās manām lūpām ar tādu kāri, kā izba­dējusies kamene uzklūp pirmajam jaunās sezonas āboliņa zie­dam. Kad man beidzot izdevās atraisīties no Ursulas astoņkāja cienīgajām skavām, es palūkojos apkārt pēc misis Darlinghēr- stas un ieraudzīju viņu atmuguriski atkāpjamies pa peronu ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēkam, kas visu mūžu pavadījis klos­terī un pēkšņi nokļuvis aci pret aci ar vispretīgākajiem romiešu orģiju skatiem. Es viņai mulsi uzsmaidīju, pamāju atvadas un tad, stingri saņēmis Ursulu aiz rokas, stūrēju viņu ārā no staci­jas, pūlēdamies notīrīt no savas mutes, kā likās, vairākas mār­ciņas lūpukrāsas.

Ursula bija ģērbusies ļoti elegantā zilā tērpā, kas izcēla viņas neprātīgi milzīgās acis, un ļoti elegantos baltos glazē cimdos. Uz rokas viņa nesa dīvainu grozu kā miniatūru piknika kurvi ar lielu rokturi, kas droši vien saturēja pietiekami lielu kosmē­tikas daudzumu, lai izturētu vairākus gadus ilgu blokādi.

-   Dārgum, - viņa teica, sajūsmināta vērdamās man sejā, - es tik ļoti pēc tā visa esmu ilgojusies. Tāda lieliska diena! Pusdie­nas vienatnē ar tevi, un pēc tam koncerts… Uuuummmm! Pa­radīze!

Sadzirdējuši viņu izdvešam vārdu "paradīze" tik neticami saldkaislā kunkstā, daudzi vīrieši biļešu zālē skaudīgi atskatījās uz mani, un es sāku justies labāk.

-    Esmu pasūtījis galdiņu… - es iesāku.

-    Dārgum, - Ursula mani pārtrauca, - man nudien steidzīgi vajag uz mazmājiņu. Vilcienā tās nebija. Nopērc man avīzi, lai varu aiziet.

Vairāki cilvēki apstājās un blenza uz mums.

-    Kuš, - es steidzīgi teicu. - Ne tik skaļi. Kāpēc tu gribi avīzi? Tualetē taču ir papīrs.

-    Jā, bet tas ir tik plāns, dārgum. Man patīk tāds labi biezs papīrs uz sēdekļa, - viņa paskaidroja dzidrā balsi, kas skanēja

kā zvana škindas saltā naktī.

>

-    Uz sēdekļa? - es nesapratu.

-     Jā. Es nekad nesēžos tieši uz sēdekļa, - viņa paskaidroja. - Es pazinu meiteni, kas reiz apsēdās uz poda, un dabūja kulmi­nāciju.

-    Varbūt tu domāji - izsitumus [27] ? - es apjucis jautāju.

-    Nē, nē! - viņa nepacietīgi atteica. - Kulmināciju. Cilvēks tad noklājas ar visriebīgākajiem sarkaniem plankumiem. Stei­dzies, dārgum, un nopērc avīzi. Es vienkārši mirstu.

Es nopirku avīzi un noskatījos, kā Ursula nozūd dāmu istabā, vicinādama to par brīdinājumu mikrobiem, un es spriedu, vai kaut viens no viņas daudzajiem draudziņiem jelkad aprakstījis viņu kā pūtīšu pilnību.

Pēc dažām minūtēm Ursula parādījās smaidoša un acīmre­dzami brīva no mikrobiem, es iestūmu viņu taksī un aizvedu uz restorānu, kurā biju pasūtījis galdiņu. Kad bijām iegājuši res­torānā un iekārtojušies, viesmīlis izritināja mūsu priekšā divas milzīgas ēdienkartes. Atcerēdamies mana drauga padomu, es veikli izņēmu ēdienkarti Ursulai no rokām.

-    Es izvēlēšos tavā vietā, - es teicu. - Esmu gardēdis.

-    Tiešām? - Ursula jautāja. - Bet tu taču neesi indietis, vai ne?

-    Kāds tam sakars ar indiešiem? - es apjautājos.

-    Nu kā, es domāju, tie nāk no Indijas, - viņa teica.

-    Kas? Gardēži? - es pārsteigts jautāju.

-    Nu ja, - viņa apgalvoja. - Vai tad tie nav tie ļauži, kas visu laiku pavada, blenzdami sev puncī?

-    Nē, nē. Tu esi iedomājusies kaut ko pavisam citu [28] , - es at­bildēju. - Lai nu kā, tagad paklusē un ļauj man pasūtīt.

Es pasūtīju pieticīgu, tomēr pieklājīgu maltīti, un pudeli vīna. Ursula bez mitas pļāpāja. Viņai bija milzum daudz draugu, un viņa uzskatīja, ka sarunu biedram tie visi jāpazīst, un katra to rīcība viņu interesēja. No stāstītā bija skaidri saprotams, ka lie­lāko daļu savas dzīves Ursula pavada, mēģinādama pārveidot savu draugu dzīves, vienalga, vai viņi to vēlas vai ne. Viņa čaloja kā strautiņš, un es kā transā klausījos.

-    Es ļoti raizējos par Tobiju, - viņa man atzinās, noliekusies pāri garneļu salātiem. - Es tiešām ļoti par viņu raizējos. Es do­māju, ka viņam ir pret kādu slepena kaislība un tā viņu vien­kārši beidz nost. Bet tētuks man nepiekrīt. Tētuks saka, daudz netrūkstot, lai viņš kļūtu nesakarīgs.

-    Nesakarīgs?

-    Jā. Zini, viņš pārāk daudz dzer [29] .

Angļu valoda gan ir tik bagāta, es spriedu, ka faktiski šo vārdu vienā mierā var izmantot, lai raksturotu alkoholiķi.

-   Viņam vajadzētu iestāties Anonīmajos Nesakarībniekos, - es neapdomīgi teicu.

-    Kas tie tādi? - Ursula jautāja, acis iepletusi.

-    Nu, zini, tā ir tāda kā slepena sabiedrība, kurā iestājas… iestājas tie… ēēē… nesakarībnieki, kuri cenšas paši un mēģina palīdzēt citiem… nu, pamest to lietu un kļūt… ēēē… kļūt par…

-    Par sakarībniekiem! - Ursula līksmi iespiedzās.

Jāatzīstas, ka šādu galarezultātu es nebiju varējis iedomāties.

Vēlāk viņa noliecās pāri savai filet mignon porcijai un ieur­bās manī ar savu zilo acu kvēlo skatienu.

-   Vai tu jau zini par Suzannu? - Ursula čukstēja. Viņas čuksts bija vēl skaidrāk saklausāms nekā normālā balss.

-    Ēēē… nē, - es atzinos.

-     Zini, viņa palika stāvoklī. Un viņai būtu analfabētisks[30] bērns!

Es apsmadzeņoju šo ziņu.

-    Ar modernajām izglītības metodēm… - es iesāku.

-      Neesi muļķis! Viņa neko nelietoja, - Ursula nošņācās. - Tieši tas ir pats stulbākais, un viņas tēvs, dabiski, teica, ka ne­grasās ļaut visādiem analfabētiem aptumšot viņa ģimenes pa­vardu.

-   Dabiski, - es piekritu. - Tas to padarītu par tādu kā Do-the- Girls namu [31] .

-    Tieši tā! - Ursula apstiprināja. - Tāpēc tēvs lika viņai iz­darīt šķīstīšanos.

-    Lai nomazgātu grēku? - es apjautājos.

-    Nē, dumjais. Lai atbrīvotos no bērna.

-    Un viņa to izdarīja? - es vaicāju.

-    Jā. Tēvs viņu aizsūtīja uz Londonu. Tas maksāja drausmīgi daudz naudas, un nabaga mīlulīte izskatījās šausmīgi, kad at­griezās. Es nudien domāju, ka viņas tēvs rīkojās netaisni.

Ap to laiku lielākā daļa apkārtējo galdiņu restorānā klausī­jās mūsu sarunā ar aizturētu elpu.

Dzerdama kafiju, Ursula man stāstīja garu un ļoti sarežģītu stāstu par dažiem saviem draugiem, kas ir šausmīgā postā un kam viņa vēlas palīdzēt. Es neklausījos pārāk uzmanīgi, kamēr pēkšņi viņa teica:

-    Nu jā, tad es neko nevarēju šajā lietā darīt, jo mammuks saaukstējies gulēja gultā un tētuks gribēja, lai es viņam pagata­voju agrīnas pusdienas, jo viņš grasījās vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Un tad…

-     Ko tavs tēvs grasījās darīt? - es pārjautāju.

-   Vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Šis bija kļuvis ļoti mežonīgs un bīstams.

Es sajūsmināts prātoju, kā gan iespējams izkritizēt mežo­nīgu un bīstamu bulli? Tomēr biju pietiekoši saprātīgs, lai Ur- sulai to nejautātu.

-    Klau, pasteidzies ar kafiju, - es ieteicos. - Citādi mēs no­kavēsim koncertu.

-    Ooo, jā! - viņa atsaucās. - Mēs nedrīkstam nokavēt.

Viņa vienā malkā izdzēra kafiju, es samaksāju un izvadīju

viņu no restorāna. Mēs izgājām cauri parkam, kurš kā par iz­smieklu dēvēts par Bornmutas Prieka dārziem, garām novītu­šiem rododendriem un seklam baseinam, un beidzot sasnie­dzām Paviljonu.

Pa ceļam uz mūsu sēdvietām Ursula ietiepās, ka ņems savu miniatūro piknika grozu līdzi.

-    Kāpēc tu to neatstāj garderobē? - es jautāju, jo grozs, go­dīgi sakot, bija visai apjomīgs priekšmets.

-    Es neuzticos garderobēm, - Ursula drūmi paziņoja. - Gar­derobēs cilvēki dara dīvainas lietas.

Lai aiztaupītu aizkavēšanos, es nejautāju, kādas gan dīvai­nas lietas cilvēki dara garderobēs, un mēs apsēdāmies savās vietās, novietojuši grozu starp kājām.

Paviljons pamazām pildījās ar parasto dedzīgo mūzikas mī­ļotāju bariem, kas apmeklē koncertus. Kad parādījās orķestra vadītājs, Ursula ņēmās dedzīgi aplaudēt. Tad viņa noliecās pie manis un teica:

-    Es domāju, ka šis diriģents ir tik glīts, vai ne?

Es neuzskatīju, ka būtu īstais brīdis labot viņas teikto. Drīz vien parādījās diriģents, un Ursula atkal ar lielu sajūsmu iz­plūda aplausos un tad, dziļi nopūzdamās, atlaidās krēslā. Viņa paskatījās uz mani un sajūsmināta pasmaidīja.

-    Es tik ļoti ilgojos pēc tā, dārgum, - viņa teica.

Koncertā spēlēja Mocartu, komponistu, kuru es ļoti mīlu.

Drīz vien es sapratu, ko mans draugs bija domājis, stāstīdams par Ursulas postošo ietekmi uz mūziku. Tiklīdz mūzikā uz mirkli iestājās niecīgākā pauze, Ursula ņēmās aplaudēt. Drīz es iemanījos, kad cilvēki bija mūs šņācot kušinājuši, veikli saķert viņas rokas, kad tās šāvās augšup, lai aplaudētu skaņdarba vidū. Katru reizi viņa mēdza uzmest man sāpju pilnu skatienu un teikt:

-    Dārgum, piedod. Es domāju, ka viņi beiguši.

Ja nemaldos, tas bija ceturtā skaņdarba laikā, kad es sajutu grozu sakustamies. Pirmajā mirklī es nodomāju, ka kļūdos, bet tad atspiedu pret to kāju un, šaubu nekādu, grozs raustījās. Es paskatījos uz Ursulu, kura sēdēja, acis aizmiegusi, un ik pa brī­dim kustināja rādītājpirkstu mūzikas ritmā.

-    Ursula! - es čukstēju.

-    Jā, dārgum, - viņa atteica, neatvērdama acis.

-   Kas tev ir tajā grozā? - es jautāju. Viņa pārsteigta atvēra acis un paskatījās uz mani.

-    Ko tu gribi teikt? - viņa piesardzīgi jautāja.

-    Grozā kaut kas kustas, - es teicu.

-    Kuš! - mums visapkārt atskanēja niknu balsu koris.

-    Tas nav iespējams, - viņa aizstāvējās, - ja nu vienīgi zāles beigušas darboties.

-    Kas tev ir tajā grozā? - es neatlaidos.

-    Ak, nekas sevišķs. Tikai dāvana vienam cilvēkam.

Viņa noliecās un padarbojās gar vāku, pacēla to un izcēla no groza mazu, sniegbaltu pekinieti ar milzīgām, melnām acīm.

Teikt, ka biju šokēts, nozīmētu manas izjūtas mīkstināt. Galu galā Bornmutas koncertpublika uztvēra mūziku ļoti nopietni, un suns būtu pēdējais, ko viņi gribētu vai, nudien, pieļautu Pa­viljona telpās.

-    Ak, nolādēts! - Ursula teica, skatīdamās uz pekinieša diez­gan apburošo, mazo, strupo degunteli. - Zāles beigušas dar­boties.

-    Klau, liec viņu atpakaļ grozā! - es šņācu.

-    Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Ursula noliecās, lai ieliktu kucēnu atpakaļ grozā. Tas klīrīgi nožāvājās viņai sejā un tad pēkšņi un negaidīti izlocījās. Viņa izlaida to no rokām.

-     Ooo! - Ursula iespiedzās. - Es nometu viņu! Es nometu

vinu!

>

-    Apklusti! - es uzsaucu.

-    Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Es pasniedzos un mēģināju kucēnu atrast, bet tas, acīmre­dzot sapriecājies, ka izdevies atbrīvoties no cietuma, cauri kāju mežam aizrikšoja prom pa rindu.

-    Ko mēs tagad iesāksim?- Ursula jautāja.

-    Paklau, apklusti un atstāj to manā ziņā.

-    Kuš! - skanēja mums visapkārt.

Mēs kušējām kādu minūti, kamēr es drudžaini domāju. Kā vispār iespējams atrast pekinieti starp visiem šiem sēdekļiem un kājām, neizjaucot visu koncertu?

-     Mums vajadzēs likties mierā, - es teicu. - Es viņu samek­lēšu vēlāk, pēc koncerta, kad visi būs aizgājuši.

-    Tas nav iespējams! - Ursula iesaucās. - Tu vienkārši nevari vinu atstāt, mazo nabadzinu. Vinu var samīt un savainot.

-     Bet kā tu domā viņu atrast? - es noprasīju.

-    Kuš! - skanēja mums visapkārt.

-    Viņš ir pilnīgi iejucis starp kājām, soliem un visu citu, - es teicu.

-    Bet, dārgum, tev viņš jāatrod. Viņš jutīsies šausmīgi, šaus­mīgi vientuļš, - viņa teica.

Zālē bija vismaz septiņsimt cilvēku.

-    Labi, - es teicu. - Izlikšos, ka eju uz mazmājiņu.

-    Cik laba doma! - Ursula staroja. - Man liekas, ka viņš aiz­skrēja prom pa eju.

Es piecēlos un cauri niknu seju un murminātu lāstu krust­ugunīm spraucos pa rindu uz priekšu līdz ejai. Tur es tieši sev priekšā ieraudzīju pekinieša kucēnu notupušos tā, kā kucēni to dara, pirms iemācījušies pacelt kājiņu, un izdekorējam sar­kano paklāju ar savu personīgo mazo autogrāfu. Es piesardzīgi devos uz priekšu un kampu ciet. Es viņu noķēru, bet, tiklīdz pacēlu rokās, sīkaļa izgrūda skaļu un griezīgu spiedzienu, kas bija skaidri saklausāms pat cauri enerģijas pārpilnajam skaņ­darbam, ko orķestris tobrīd spēlēja. Sekoja milzīga čaboņa, cilvēkiem nikni pagriežoties uz manu pusi. Kucēns turpināja spiegt. Es kucēnu bez ceremonijām pagrūdu zem žaketes un gandrīz skriešus atstāju koncertzāli.

Es devos uz garderobi, kur, par laimi, pazinu dežūrējošo meiteni.

-     Hallo, - viņa sveicināja. - Jūs jau aizejat? Nepatīk kon­certs?

-     Nē… tas ir… tāds kā spiedīgu apstākļu jautājums, - es teicu. Izvilku kucēnu no azotes un turēju viņai priekšā.

-    Vai jūs varētu man izpalīdzēt un viņu pieskatīt? - es lūdzu.

-    Ak, vai viņš nav mīļš! - viņa iesaucās. - Bet viņš taču jums nebija tur iekšā, vai ne? Jūs taču zināt, suņus te nav atļauts ievest.

-     Jā, es zinu, - es teicu. - Viņš te iekļuvis aiz pārpratuma. Viņš pieder manai draudzenei. Vai jūs varētu vienkārši pieskatīt viņu, kamēr beigsies koncerts?

-    Protams, es to darīšu, - meitene teica. - Vai viņš nav mīļš?

-    Uzturoties koncertzālē, viņš tik sasodīti mīļš vis nav, - es at­teicu.

Iespiedis kucēnu viņas gādīgajās rokās, es devos atpakaļ un klusi stāvēju ēnā, kamēr orķestris beidza kārtējo skaņdarbu. Tad es atgriezos pie Ursulas.

-    Vai tu atnesi viņu, dārgum? - viņa jautāja.

-     Nē, neatnesu, - es atbildēju. - Es atstāju viņu garderobis- tes uzraudzībā. Viņa ir mana draudzene.

-    Vai tu esi drošs, ka ar viņu viss būs kārtībā? - Ursula jau­tāja, acīmredzot ar ļaunām priekšnojautām par to, ko cilvēki garderobēs dara ar pekiniešu kucēniem.

-     Ar viņu viss būs pilnīgā kārtībā, - es atteicu. - Viņš tiks mīlēts un lutināts, kamēr koncerts būs beidzies. Es nevaru ie­domāties, kas tevi pamudināja atnest suni uz koncertu.

-     Bet, dārgum, - viņa taisnojās, - es biju nodomājusi uzdā­vināt to kādai draudzenei. Es… es gribēju tev pateikt, bet tu tik daudz runāji, ka es nevarēju ne vārdiņa iebilst pa vidu. Es gri­bētu viņu savākt pēc koncerta.

-    Labi, tikai, dieva dēļ, vairs tā nedari, - es teicu. - Paviljonā suņiem nav vietas. Tagad atslābinies, un mēģināsim izbaudīt koncerta atlikušo daļu, labi?

-    Protams, dārgum, - Ursula atteica.

Kad koncerts bija beidzies un Ursula, kā pati izteicās, iz- plaudējusies līdz aizsmakumam, mēs izpestījām kucēnu no garderobes, ielikām atpakaļ grozā un izspraucāmies cauri mū­zikas mīļotāju pūlim, aizgūtnēm diskutēdami par Bornmutas simfoniskā orķestra varenību.

-    Dārgum, man tiešām tas patika, - Ursula teica. - Visi šie arhipelāgi. Tie iet cauri manam mugurkaulam. Nekas pasaulē nelīdzinās Bēthovenam, vai ne? - viņa skaļi un skaidri jautāja, iekārusies man elkonī kā vārga, vecmeitīga tante, dedzīgi vēr­damās man acīs un žņaudzīdama vienā rokā programmiņu, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts: MOCARTA MŪZIKAS KONCERTS.

-    Pilnīgi, - es piekritu. - Nu, kā būs ar kucēnu?

-   Nu tā, - viņa teica. - Es gribu viņu aizvest savai draudzenei, kura dzīvo netālu no Pūlas. Viņu sauc misis Golaitlija.

-    Es nepavisam neesmu pārsteigts, - es teicu. - Bet kāpēc tu gribi aizvest misis Golaitlijai to suni?

-   Viņai tas vajadzīgs, - Ursula paskaidroja. - Viņai tas izmi­sīgi vajadzīgs. Saproti, viņa tikko zaudējusi savu Vavi.

-    Viņa zaudējusi savu - ko? - es pārvaicāju.

-    Savu Vavi, - Ursula atteica.

-    Tu domā, savu suni?

-    Jā, - Ursula apstiprināja, - tā viņu sauca. Vavis.

-    Un tāpēc viņai vajadzīgs cits? - es noprasīju.

-    Protams, - Ursula apgalvoja. - Viņa negrib, bet viņai tas ir nepieciešams.

-   Vai tu, ēēē, grasies dāvināt viņai šo kucēnu tāpēc, ka domā, viņai tas nepieciešams? - es pārjautāju.

-     Nu, protams! Ikviens uzreiz redz, ka viņai tas nepiecie­šams, - Ursula teica.

-     Mani satriec tas, - es sacīju, - ka tu pavadi lielāko daļu sava laika, iejaukdamās savu draugu darīšanās, kad viņi to pa­tiesībā nemaz nevēlas.

-     Protams, viņi vēlas, - Ursula dedzīgi aizrādīja. - Viņi to vēlas, bet paši nesaprot, ka to vēlas.

Es padevos.

-    Labi, - es teicu. - Brauksim uz Pūlu.

Mēs devāmies ceļā. Kad sasniedzām Pūlu, Ursula mirklī ienira sānieliņās un beidzot nonāca pie vienas no tām sīkajām, smalkajām mājiņām divu reiz divu pēdu lielumā, kas stingi blenž cita citā no ielas pretējām pusēm. Šai bija perfekti nopu­lēts vara klauvējamais riņķis, un es ievēroju, ka pakāpiens pie durvīm ir brīnišķīgi balts un liecina par smagu spodrināšanas darbu. Ursula mežonīgi norībināja ar klauvēkli, un drīz vien durvis atvēra sīka, sirma, trausla, veca lēdija.

-    Vai manu, Ursula! - viņa iesaucās. - Mis Ursula, tā esi tu!

-     Emma, dārgā! - Ursula sauca un ieslēdza trauslo, cilvēk­veidīgo malduguni ciešā skāvienā.

-     Mēs atnācām tevi apciemot, - viņa bez nepieciešamības paskaidroja. - Tas ir Džerijs.

-     Ak, lūdzu… lūdzu, nāciet iekšā, - mazā, vecā lēdija aici­nāja, - bet es nudien vēlos, kaut jūs būtu mani brīdinājuši. Es neesmu saposusies, un mājā valda tāda nekārtība.

Viņa ieveda mūs viesistabā, pilnā ar visneglītākajām mē­belēm, kādas es mūžā biju redzējis, kas mirdzēja mīlestībā un pulējumā. Tās liecināja par nevainojami sliktu gaumi. Tā bija istaba, kas tika kopta tā, kā kopj mantas muzejā. Viss bija savās vietās, viss mirdzēja un laistījās, un gaiss viegli oda pēc mēbeļu pulējamā līdzekļa un sterilitātes. Uz pianīna, kas izskatījās tā, it kā nekad nebūtu lietots, bija rūpīgi sarindotas daudzas foto­grāfijas; divas no tām bija portreti, kas rādīja stīvu, ļoti ūsainu džentlmeni, pārējās - pūkainu jaukteni dažādās pozās. Lielākā daļa attēlu bija miglaini, bet kļuva skaidrs, ka ūsainais džentl­menis ir tikai otrajā vietā aiz suņa. Tam, es nojautu, jābūt Vavim.

-    Lūdzu, sēdieties. Lūdzu, sēdieties, - mazā, vecā lēdija aici­nāja. - Man jāpagatavo jums tase tējas. Man ir mazliet kūkas.

Laimīgā kārtā es tikko vakar izcepu kūku. Jūs taču gribēsiet ga­balu kūkas un tasi tējas?

Mana vienīgā vēlme šajā brīdī bija vairākas ļoti lielas alus pintes, bet es teicu, ka būtu sajūsmināts par tēju.

Baudot tēju un biskvītkūku, tik vieglu un gaisīgu kā mār­ciņa svina, Ursula ņēmās pļāpāt. Bija acīmredzams, ka Emma Golaitlija kādu laiku ar kaut ko nodarbojusies viņas tēva mājsaimniecībā un ka Ursula pret viņu jutusi nepārprotami lielu pieķeršanos. Bija pārsteidzoši vērot iespaidu, kādu Ursu­las jūtu pārpilnība atstāja uz Emmu. Kad vecā lēdija atvēra durvis, viņas seja bija pelēka un sakritusies, nu tā izskatījās pie­tvīkusi un smaidīga, un Ursulas entuziasms viņu nepārpro­tami ierosmināja.

-     Jā, jā! - vecā lēdija atkal un atkal teica, - un vai tu atceries to reizi…

-    Nu, protams! - Ursula atsaucās. - Un vai tu vēl atceries to reizi, kad …, - Un tā tas turpinājās līdz bezgalībai.

Beidzot Ursula ar meistarīgu izveicību novirzīja sarunu uz Vavi.

-    Ak, Džerijs neko nezina par Vavi, - viņa sacīja, līdzjūtīgi skatīdamās uz Emmu. - Pastāsti viņam.

Emmas acis pieplūda asarām.

-     Viņš bija brīnišķīgs suns, - viņa teica, - brīnišķīgs suns. Tiešām, ziniet, viņš gandrīz prata runāt… gandrīz prata runāt, nudien prata. Un tad kādu dienu es izlaidu viņu ārā, un kāds cilvēks mašīnā brauca te garām un sabrauca viņu. Pat neapstā­jās… viņš pat neapstājās. Es aiznesu Vavi pie veterināra… viņš bija viss vienās asinīs. Es aiznesu viņu pie veterināra un teicu… es maksāšu jebkuru naudu, jebkuru, lai tikai viņš paliktu dzīvs. Jo, ziniet, kopš mana vīra nāves, viņš bija vienīgais, kas man atlicis. Un viņš bija skaists suns, tiešām bija. Jums viņš būtu paticis, ja jūs viņu pazītu. Un viņš bija vienās asinīs un nelikās, ka pārāk ciestu, bet viņi man teica, ka neko nevarot darīt. Tie teica, ka labākais būtu viņu atbrīvot no ciešanām. Jā, nu jā, viņš bija mana sabiedrība, kopš mans vīrs nomira. Gadiem… gadiem ilgi viņš… viņš man piederēja… gandrīz divpadsmit ga­dus. Un tāpēc jūs varat iedomāties, kāds man tas bija trieciens. Tāpēc kad viņi teica, ka tikai viens ir darāms, es teicu - "jā, nu labi, jā… dariet to." Un tad viņi… viņi to iemidzināja.

Emma uz mirkli apklusa un spēcīgi nošņauca degunu.

-    Tas jums būs bijis liels trieciens, - es ieteicos.

-    Ak, bija gan. Drausmīgs trieciens. Bija tā, it kā man būtu atņemta daļa dzīves, jo, kā jau es jums teicu, kopš mans vīrs no­mira, Vavis tiešām vienmēr bija mans vienīgais kompanjons.

Es nebiju īsti pārliecināts, kā turpināt šo sarunu, jo bija skaidri redzams - ja Emma vēl runās par Vavi, viņa sabruks, un es nezināju, kā mēs tiksim galā ar šo situāciju. Bet tajā brīdī Ur­sula, tā sakot, izvilka ieročus.

-    Emma, dārgā, - viņa teica, - tieši tāpēc, ka tu tā izturējies pret Vavi, ka tu tā rūpējies par viņu un sagādāji viņam tik lie­lisku dzīvi… tieši tāpēc es vēlos… es vēlos lūgt tev ļoti lielu pa­kalpojumu. Tu vari atteikties, bet es nudien ļoti vēlos, lai tu to izdarītu.

-    Pakalpojumu, mis Ursula? - Emma pārjautāja. - Protams, es izdarīšu tev pakalpojumu. Ko tu vēlies?

-    Zini, - Ursula sparīgi krāpās, - kādam manam draugam pieder kucēns. Nelaimīgā kārtā ģimenes slimības dēļ - viņa sieva ir neglābjami, neglābjami slima - viņš tam nevar veltīt tā­du uzmanību, kādu tas patiesībā pelna, un tāpēc viņš vēlas, lai kāds - tikai kādu nedēļu vai mazliet vairāk - viņu pieskatītu. Kāds, kas to mīlētu un tam pieķertos tā, kā kucēnam tas nepie­ciešams. Un es uzreiz iedomājos par tevi.

-    Ak, - Emma izdvesa, - kucēns? Nu, es… es nezinu. Es do­māju, pēc tam, kad Vavis… zini, es nedomāju, ka gribu citu suni vai kā lai to…

-     Bet tas ir tikai kucēns, - Ursula apgalvoja valgām acīm.

-    Tikai maziņš, maziņš kucēniņs. Un tikai uz kādu nedēļu. Un es esmu pārliecināta, ka tu par viņu varēsi apbrīnojami labi pa­rūpēties.

-   Nu, nezinu gan, mis Ursula, - Emma pretojās. - Es… es ne­gribētu vēl vienu suni.

-    Bet es taču neprasu, lai tu viņu paturētu, - Ursula aizrā­dīja. - Es tikai lūdzu, lai tu viņu pieskatītu šā nabaga cilvēka labā, kura sieva ir briesmīgi, briesmīgi slima. Viņš plēšas pušu starp sievu un suni.

-    Ak, - Emma izdvesa, - tieši tāpat kā es, kad Bils bija slims. Es to tagad atcerējos. Reizēm es nevarēju saprast, vai izvest ārā Vavi vai palikt pie Bila, kad viņam bija tik slikti. Nu labi, kādas sugas suns tas ir?

-     Es tev parādīšu, - Ursula teica. Viņa noliecās un atvēra grozu. Pekinietis, kulturālās, Paviljonā pavadītās pēcpusdienas nogurdināts, saritinājies mierīgi gulēja. Ursula to bez ceremo­nijām aiz čupra izcēla no groza un turēja Emmas izbiedēto acu priekšā.

-     Paskaties uz vinu, - Ursula sauca. - Mazais nabadzinš.

-     Ak, - Emma teica, neapzināti atkārtojot Ursulas vārdus,

-    ak, mazais nabadziņš.

Ursula mēģināja paauklēt kucēnu rokās, bet tas, man par lielu apmierinājumu, aši iekodās viņai rādītājpirkstā.

-     Paskaties uz viņu, - Ursula atkārtoja, balsij trīcot, kamēr kucēns ķepurojās viņas rokās. - Nabaga mēmais dzīvnieciņš, kas īstenībā neko nesaprot. Viņš ir atrauts no pierastās ģime­nes dzīves. Tu taču apžēlosies par viņu, Emma?

Man sāka likties, ka visa scēna sāk atgādināt ainu no "Džei- nas Eiras", tomēr es biju tik aizgrābts par Ursulas paņēmieniem, ka ļāvu viņai turpināt.

-    Šis mazais bezpajumtnieks, - Ursula turpināja, ar pūlēm at­brīvojusi pirkstu no čāpstinošajiem žokļiem, - šis mazais bezpa­jumtnieks vēlas vienīgi mazliet sabiedrības, mazliet palīdzības dzīves grūtākajos brīžos… Tāpat kā, goda vārds, mans draugs.

-   Nu ko, es piekrītu, ka viņš ir ļoti, ļoti jauks, - Emma teica, acīmredzami aizkustināta.

-    O, tiešām ir, - Ursula turpināja, stingri saspiezdama rokā suņa purnu, lai tas nevarētu iekost vēlreiz. - Viņš ir absolūti burvīgs, un es ticu - neesmu pārliecināta, bet ticu - viņš ir pie­radināts pie dzīves mājā… Tikai uz nedēļu, dārgā Emma. Var­būt tu varētu uzskatīt viņa… viņa aprūpēšanu par, tā sakot, tādu kā maksājoša viesa uzņemšanu vai kā tamlīdzīgi?

-     Nu ko, kura katra dēļ es to nedarītu, - Emma noteica. Viņas skatiens bija cieši pielipis pie dīdelīgā, resnā sārtpunča ar balto kažoku un izvalbītajām, melnajām acīm. - Bet, tā kā es redzu, ka viņš, šķiet, ir jauks, mazs sunītis, un, tā kā tu mani lūdz, es… es labprāt viņu uz kādu nedēļu paturēšu.

-    Dārgā, - Ursula izsaucās, - lai dievs tevi svētī!

Viņa steidzīgi iegrūda kucēnu atpakaļ grozā, jo tas rāvās prom. Tad viņa metās uz priekšu, apvija Emmai rokas un no­skūpstīja večiņu uz abiem vaigiem.

-    Es zināju, - viņa teica, cieši vērdamās Emmai sejā ar savu spoži zilo starmeša skatienu, kuram, kā es jau zināju, varēja būt tik postoša iedarbība. - Es vienmēr zināju, ka tu, no visiem cilvēkiem tieši tu neuzgriezīsi muguru maziņam kucēniņam viņa nestundā.

Visdīvainākais bija tas, ka viņa to pateica tik pārliecinoši, ka es gandrīz vilku ārā mutautiņu un nošņaucos.

Tad beidzot, atteikušies no vēl vienas tases tējas un vēl viena gabala nesagremojamās kūkas, mēs devāmies prom. Kad mēs gājām prom pa ceļu uz staciju, Ursula apvija man apkārt roku un cieši saspieda.

-    Es tev ļoti pateicos, dārgum, - viņa teica. - Tu man ļoti pa­līdzēji.

-    Kā tu to domā - palīdzēju? - es jautāju. - Es neko nedarīju.

-    Nē, bet tu tur biji klāt. Tā kā… tā kā spēks, kā klātbūtne, saproti?

-     Saki man, - es ieinteresēts jautāju, - kāpēc tu gribēji par visu vari uzgrūst tai nabaga sievietei kaklā šo mazo, atriebīgo kucēnu, ja viņa to acīmredzami nevēlējās?

-    Ak, tu nepazīsti Emmu, - Ursula atteica. Tā bija balta pa­tiesība, es viņu tiešām nepazinu.

-    Pastāsti, - es mudināju.

-     Nu, labi, - viņa iesāka. - Vispirms viņas vīrs saslima, un tad viņa dabūja Vavi, un tad viņas uzmanība sadalījās starp vīru un suni, un tad vīrs nomira un viņa ieguldīja visus savus spēkus, vai kā tu to sauc, Vavī. Un tad Vavi sabrauca, un kopš tā laika viņai pastāvīgi kļūst aizvien ļaunāk. Mans dārgais, tu taču to varēji redzēt. Katru reizi, kad es ierodos viņu apciemot, es redzu, ka viņa aizvien vairāk un vairāk kļūst, nu… zini, veca un raganīga.

-    Un kā gan, pēc tavām domām, kucēns var viņai palīdzēt? - es apjautājos.

-    Protams, tas viņai palīdzēs. Tas ir pats mežonīgākais ku­cēns no visa metiena. Viņš gatavs kost pastniekam vai sakņu tirgotājam, vai kādam kurjeram, un viņam, kā jau pekinietim, ir ļoti gara spalva, ko viņš kaisīs pa visām malām, un viņš nav pieradināts pie mājām, tātad taisīs peļķītes un čupiņas itin vi­sur, dārgais.

-    Pagaidi mazliet, - es viņu pārtraucu. - Vai tu domā, ka tā ir ļoti gudra dāvana tādai trauslai, vecai kundzei, kura tikko zaudējusi savu iemīļoto Vavi?

-    Bet, dārgais, tā ir vienīgā pareizā dāvana, - Ursula apgalvoja. Viņa apstājās tieši zem ielas lampas, un viņas acis cieši vērās manī. - Vavis bija tieši tāds pats. Viņš kaisīja spalvu itin visur, un, ja viņu neizveda ārā, viņš atstāja peļķes dzīvojamā istabā, un viņa žēlojās caurām dienām… Viņai bija, ar ko nodarboties. Nu lūk, kopš viņas vīrs ir miris un Vavis pagalam, viņai vispār nav nekā, ko darīt, un viņa vienkārši grimst tādā kā… tādā kā pelēkā pagri­mumā. Nu, un šis jaunais kucēns, viņš sakodīs viņu un sakodīs ikvienu citu. Iespējams, ka būs tiesas prāvas, un viņš kaisīs visur spalvas, čurās uz paklāja, un viņa būs pilnīgi laimīga.

Es stīvi blenzu uz Ursulu un pirmo reizi ieraudzīju viņu tādu, kāda viņa patiesībā ir.

-    Vai zini, - es teicu, apvīdams meitenei apkārt rokas un noskūpstīdams, - es domāju, ka tu esi gana jauka.

-     Runa nav par jaukumu, - Ursula aizrādīja, iztīstīdamās no mana apskāviena. - Runa nav par jaukumu. Emma vien­kārši ir patīkama, veca lēdija, un es gribu sagādāt viņai prieku, kamēr viņa vēl ir dzīva. Tas kucēns viņai sagādās šaušalīgu prieku.

-    Bet, vai zini, es nekad nebūtu to iedomājies, - es atzinu.

-     Protams, ka būtu, dārgum, - viņa apgalvoja, dāvādama man gaišu smaidu. - Tu esi tik gudrs.

-     Reizēm, - es teicu, saņemdams viņas roku un vezdams meiteni uz priekšu pa ielu, - reizēm es sāku šaubīties, vai tiešām esmu.

Daži nākamie mēneši man bija laimes un prieka pilni. Ur- sulai piemita tāda kā neapzināta nevainība, kas iedvesa cieņu. Ļoti drīz es atklāju, ka, lai izvairītos no nepatikšanām, labāk bija vest viņu uz laukiem, nekā iegrožot restorānos un tamlīdzī­gās vietās. Laukos dzeguzes, cīruļi un eži pieņēma viņu tādu, kāda viņa bija - ļoti jauka un dabiska būtne. Iesprostota Born- mutas sabiedrības žņaugos, viņa gāza podus tādā tempā kā nepieredzējis melnstrādnieks būvlaukumā.

Tomēr pat Ursulas iepazīstināšana ar neskarto dabu nenotika bez zināmiem piedzīvojumiem. Es parādīju viņai mazu meža strēmelīti, ko biju atklājis un kurā tajā laikā bija vairāk putnu ligzdu uz katru kvadrātcollu nekā jebkurā citā vietā, kādu vien zināju. Ursula bija neprātīgi uzbudināta, blenza ligzdās, kas bija līdz malām pilnas ar resniem, platmutīgiem putnēniem vai ar gaišzilu un brūnu olu perējumiem, un sajūsmināta sauca savu parasto "ooo!". Viņa nenomierinājās, kamēr es nebiju katru dienu apmeklējis šo vietu un pa telefonu sniedzis viņai garu at­skaiti par dažādo perēkļu attīstību. Pāris nedēļas vēlāk es vēlreiz aizvedu viņu turp, un mēs, sev par lielām šausmām, atklājām, ka šo vietu, visticamāk, atraduši kaut kādi skolaspuikas; viņi bija mērķtiecīgi gājuši cauri mežiņam un izpostījuši visas ligzdas. Putnēni beigti gulēja zemē, un olas bija aiznestas līdzi. Ursulas izmisums bija neizmērojams. Viņa nevaldāmi šņukstēja reizē aiz niknuma un bēdām, un pagāja ilgs laiks, iekams man izdevās viņu nomierināt.

Ursula joprojām reizēm noraustījās elsās, kad es ievedu viņu vienā no manām iecienītākajām dzertuvēm šajā rajonā - pie­spļaudītā un zāģu skaidām piebārstītā bārā ar nosaukumu "Kvadrāts un Kompass". Šajā mazajā bārā katru vakaru dir- nēja visi apkārtnes veči, lieli un neveikli kā vezumnieku zirgi; viņu sejas bija sačokurojušās kā valrieksti, nokārušās ūsas trauslas un baltas kā nosarmojusi vasaras zāle. Viņi bija brīniš­ķīgi veci vīri, un es nodomāju, ka tikšanās ar viņiem varētu no­virzīt Ursulas domas no izpostītajām ligzdām. Mani arī inte­resēja redzēt, kāda veida reakciju radīs viņas klātbūtne.

Sākumā veči sēdēja stīvi, klusi un aizdomīgi, ar rokām pie­sardzīgi sargādami savus alus kausus, un bez jebkādas izteik­smes cieši vērās uz mums. Viņi pazina mani, tomēr es biju ie­vedis svešķermeni viņu mazajā, piedūmotajā bāriņā, turklāt šis ķermenis bija sieviešu kārtas un pagalam pievilcīgs. Tas bija ķecerīgi. Šī bāra nerakstītais likums liedza tajā ienākt sievietēm. Bet Ursula to absolūti neapzinājās vai arī, ja apzinājās, tad ne­satraucās par to. Viņa nopūderēja degunu, rekordātrumā iz­tukšoja ļoti lielu glāzi džina un tad pievērsa vecajiem vīriem savu spožo, asaraino, zilo acu skatienu. Pāris minūšu laikā viņa bija panākusi, ka tie atplauka un ik pa brītiņam pa pusei vainīgi paķiķinājās ar viņu. Tad viņa pamanīja kaktā melnu plāksni.

-    Oooo! - Ursula iespiedzās. - Blusiņspēle [32] !

Vecie vīri apmainījās šausmu pilniem skatieniem. Tad viņi visi paskatījās uz vecāko no grupas - astoņdesmit četrus gadus vecu patriarhu, kurš, kā es zināju, bija šīs ārkārtīgi iecienītās spēles vietējais čempions.

-    Nē, jaunkundz, - patriarhs stingri paziņoja, - tā ir penij- spēle [33] .

-   Lūdzu, iemāciet man to, - Ursula izdvesa, vērdamās uz viņu tik dievinoši, ka veča brūnā seja ieguva pārgatava tomāta toni.

-   Tiešām, Džordž, iemāci jaunkundzei, - pārējie vienā balsī mudināja un sajūsmināti vēroja, ka Džordžs sarkst un dīdās kā skolaspuika.

Viņš negribīgi pieslējās kājās un kopā ar Ursulu aizgāja galda otrā pusē, kur bija pieslieta penijspēles plāksne.

Vērodams Džordža mācībstundu, es jau ne pirmo reizi sa­pratu sieviešu viltību vispār un Ursulas viltību jo īpaši. Bija pil­nīgi skaidrs, ka Ursula ne tikai prot penijspēli, bet pat būtu varējusi Džordžu sasist lupatās. Taču bija valdzinoši vērot viņas taustīgos pūliņus mācīties un skatu, kā vecais vīrs ar mil­zīgo roku viegli papliķē viņai pa plecu tik maigi kā kucēnam. Ursula viņam graciozi zaudēja un tad pastāvēja uz to, ka uz­sauks visiem dzērienus - par tiem nācās samaksāt man, jo viņai nebija naudas.

Uz to brīdi vecie vīri, pietvīkuši un sajūsmas pilni, gandrīz sāka kauties par tiesībām nākamajam saspēlēt ar viņu. Ursula, pirms atgriezties un izaicināt visus pretendentus, bruņojusies ar nepieciešamo vakara avīzi, aši nozuda dāmu istabā.

Džordžs, slaucīdams alus putas no krāšņajām ūsām, atslīga man līdzās uz ozolkoka sola un neatteicās no cigaretes.

-    Jauka jauna sieviete, ser, - viņš paziņoja, - ļoti jauka jauna sieviete, kaut arī ārzemniece.

Visdīvainākais bija tas, ka viņš netika lietojis vārdu "ārzem­niece" tādā nozīmē, kā to lietotu lielākā daļa angļu ciemu ie­dzīvotāju - proti, lai apzīmētu cilvēku, kurš nav dzimis viņu ciemā. Ursulas īpatnējās angļu valodas pēc Džordžs jutās stingri pārliecināts, ka viņa noteikti nāk no kontinenta vai kādas tikpat mežonīgas vietas. Es nesāku graut vecā vīra ilūzijas.

Kad pazīšanās ar Ursulu bija ilgusi jau kādu gadu, viņa man kādu dienu piezvanīja un pavēstīja satriecošu ziņu.

-    Džerij! - Balss bija tik spalga, ka man vajadzēja turēt klau­suli atstatu no auss. Tā varēja būt tikai Ursula.

-    Jā, - es rezignēti atsaucos.

-    Dārgum, tā esmu es, Ursula.

-    Es to nekad nebūtu uzminējis, - es attraucu. - Tu runā tik daudzkārt klusāk un maigāk. Šī maigā balss, kā dūjas dūdošana…

-    Neesi muļķis, dārgum. Es piezvanīju tāpēc, ka man ir vis­brīnišķīgākie jaunumi, un es gribēju, lai tu pirmais tos uzzi­nātu, - viņa aizelsusies pavēstīja.

Kas tad nu, es brīnījos. Kurš no viņas daudzajiem draugiem guvis kaut kādus šaušalīgus panākumus, pateicoties viņas mak- javelliskajām intrigām?

-    Pastāsti man visu, - es atvēlēju, samierinājies ar gaidāmo telefona sarunu vismaz pusstundas garumā.

-    Dārgum, es esmu saderinājusies, - Ursula paziņoja.

Atzīstos, ka mani sagrāba sirdssāpes, un es pēkšņi sajutos

vientuļš. Nebija tā, ka es būtu mīlējis Ursulu; nebija tā, ka es būtu gribējis viņu precēt - pasarg, dievs! - tomēr es pēkšņi ap­tvēru, ka man tiek atņemts kaut kas tāds, kas vienmēr spēja ie­līksmot grūtsirdības brīžos un tika sniedzis man tik daudz lai­mes stundu. Un nu viņa saderinājusies, bez šaubām, ar kādu lempīgu idiotu, un visa mūsu jaukā draudzība būs vējā.

-    Dārgum? - Ursula sauca. - Dārgum? Vai tu tur vēl esi?

-    Jā, - es atteicu, - esmu šeit.

-    Bet, dārgum, tu izklausies tik drūms. Vai kaut kas atgadī­jies? Es domāju, ka tu būsi priecīgs! - Viņas balss skanēja žēli, nedroši.

-     Es esmu priecīgs, - es apgalvoju, mēģinādams pārvarēt savtīgumu un atvairīt atmiņas par Ursulu, kura stāsta man par draugu, kas aizbraucis uz Venēciju un katru nakti vizinājies gondolā. - Tiešām, mīļā sirds, esmu līksms līdz neprātam. Kurš ir tas nelaimīgais?

-    Tobijs, - viņa atbildēja. - Tu jau pazīsti Tobiju.

-    Bet es tā sapratu, ka viņš ir nesakarīgs? - es aizrādīju.

-    Nē, nē, dumjais. Ne tas Tobijs, pilnīgi cits.

-    Man prieks. Es domāju, ja viņš ir nesakarīgs, viņam varētu būt problēmas ar bildināšanu.

-    Dārgum, tu mazliet neizklausies pēc sevis, - viņa teica pie­klusinātā, bažīgā balsī. - Vai tu dusmojies uz mani par šo sade­rināšanos?

-   Nepavisam, - es dzēlīgi atteicu. - Es esmu laimīgs, ka esi at­radusi kādu, kurš varējis tevi apklusināt uz pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu bildināt. Es to nekad nevarēju.

-    Oooo! - Ursula izsaucas. - Tu esi greizsirdīgs! Dārgum, cik tas brīnišķīgi! Es nemaz nezināju, ka tu gribi mani bildināt. Kad tas bija?

-    Laiku pa laikam, - es kodolīgi raksturoju, - tomēr laimīgā kārtā pamanījos apspiest kārdinājumu.

-    Ak, dārgum, man tiešām žēl. Vai tu grasies uz visiem lai­kiem atrauties no sabiedrības kādā vientuļā kaktā?

>

-      Man nav ne mazākās vēlēšanās tev par prieku nolīst purvā, - es mazliet skarbi atteicu.

-    Ak, dārgum, neesi tik aušīgs. Es domāju, ka tu būsi prie­cīgs. Patiesību sakot, es cerēju, ka mēs varētu satikties… - viņas balss aprāvās.

Kāds es esmu nekauņa, es atskārtu. Kāds šausmīgs, necilvē­cīgs nekauņa. Meitene faktiski lūdza man dot savu svētību viņas kāzām, bet es uzvedos kā tāds piecpadsmitgadīgs puišelis. Mani pārņēma nožēla.

-    Protams, mēs varam satikties, manu saldumiņ, - es teicu. - Piedod, ka biju tik rupjš. Es vienkārši nevaru pierast pie domas, ka tu esi saderinājusies. Kur mēs varētu satikties?

-    Ak, dārgum, tas jau skan labāk. Kāpēc gan mēs nevarētu visu vakaru nodejot? Aiziesim uz "Tropicana"… Noteikti aizie­sim, dārgum!

Nodejot visu vakaru līdz pat desmitiem, es nodomāju. "Tro­picana" bija īpaši atbaidošs naktsklubs - no tās pasugas, kas pēkšņi uzdīgst kā pūpēži, īsu brīdi dod savu ieguldījumu cilvē­ces postā un tad žēlīgi nozūd tumsībā. No visām vietām, kādas Ursula būt varējusi ierosināt, viņa nebūtu spējusi izvēlēties tādu, kas man patiktu vēl mazāk.

-     Labi, - es mundri teicu, - bet vai mēs varam vispirms pa­vakariņot?

>

-    O, jā, dārgum. Kur?

-    Varbūt "Grill Room"? Es pasūtīšu galdiņu.

-     Dārgum! - Ursula noelsās. - Vieta, kur mēs pirmo reizi pusdienojām kopā! Dārgum, tu nudien esi romantisks.

-    Ne pārāk. Tā vienkārši ir vienīgā vieta, kur pasniedz labu ēdienu, - es atturīgi teicu.

-     Dārgum, es tevi mīlu… Pat tad, ja tu esi cietsirdīgs. Lie­liska maltīte, un pēc tam dejas. Ak, es gaidīšu tevi astoņos pie "Grill", dārgum, un es nevaru izstāstīt, cik es esmu priecīga, ka tu esi priecīgs. Es mīlu tevi un mīlu uz mūžu.

Es noliku klausuli un sapratu, ko esmu zaudējis.

Es to sapratu vēl spēcīgāk, kad satiku Ursulu, jo viņa bija paņēmusi līdzi savu līgavaini. Tas bija glīts jauns cilvēks, acīm­redzami Ursulas apmāts, ar ļoti ierobežotu vārdu krājumu. Bet viņš likās esam gana jauks. Kā jau es biju bažījies, "Grill Room" bija pārpildīts, tāpēc mums trijatā nācās ļoti neērti sēdēt pie galdiņa, kas paredzēts diviem. Tobijam nebija nekas daudz sa­kāms, taču tam praktiski nebija nozīmes, jo Ursula pilnībā ru­nāja par abiem. Kad vakariņas bija paēstas, mēs devāmies uz "Tropicana", kur orķestris taurēja pilnā sparā. Te nu mēs ar Tobiju pēc kārtas svinīgi ņēmāmies griezt Ursulu, kas aizgūt­nēm čivināja, riņķiem vien apkārt pa zāli. No mana viedokļa raugoties, tas bija absolūti nožēlojams vakars. Pēc tam es Ur­sulu ilgi vairs neredzēju. Tiku dzirdējis, ka viņa beidzot appre­cējusies un viņai piedzimis bērns. Es nojautu, ka nu viņa droši iekārtojusies laulības gultā un pilnīgi aizplūdīs no manas dzīves.

Taču es atkal maldījos. Kādu dienu iezvanījās telefons, un tā bija Ursula.

-    Dārgum! Tā esmu es, Ursula! - viņa sauca.

-    Dievs debesis! - es pārsteigts iesaucos. - Kur tu biji pazu­dusi visus šos gadus?

-    Dārgum, esmu precējusies, viņa attrauca, - un man ir bēr-

ninš.

j

-    Esmu par to dzirdējis, - es teicu. - Apsveicu.

-    Dārgum, es tik ilgi esmu kvernējusi laukos. Šodien grasos braukt uz Bornmutu mazliet iepirkties. Es iedomājos, ka mēs varbūt varētu satikties?

-    Vai tu ņemsi savu viru līdzi? - es piesardzīgi jautāju.

-    Nē, dārgum, es braukšu pilnīgi viena, - viņa atteica.

-     Nu, tādā gadījumā katrā ziņā satiksimies. Es tev izmak­sāšu pusdienas. Bet vispirms satiksimies "Cadena" un iedzer­sim kafiju.

-    Burvīgi, dārgum. Es būšu tur vienpadsmitos.

Precīzi vienpadsmitos Ursula ienāca "Cadena" kafejnīcā, un es tūlīt pat ievēroju, ka viņa visai drīz gaida otru bērnu. Neņe­mot vērā izspiedušos vēderu, viņa ziedēt ziedēja, gluži kā rožu ziedlapiņa rītausmā.

-    Dārgum! - viņa spiedza. - Dārgum! Dārgum!

Ursula apvija man rokas un dāvāja ilgu skūpstu no tās pasu­gas, kādus angļu cenzori parasti izgriež no franču filmām. Skūpstīdama viņa izdeva dūcošas skaņas kā seksuāli apmāts bišu strops. Viņa braucīja savu ķermeni gar manējo, lai izda­būtu vislielāko baudu no apskāviena, un parādītu man, ka viņa tam nododas ar visu savu būtību, sirdi un dvēseli. Vairākas pa­vecas lēdijas un kāds brigādes komandierim līdzīgs kungs ar tādu seju kā portvīnā konservēta plūme neatņēmušies blenza uz mums ar riebumu. No to sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņi tā vien gaida, ka es tūlīt noplēsīšu viņai drēbes un izvarošu turpat uz "Cadena" svētās grīdas. Ar lielām pūlēm man izdevās atrauties no Ursulas.

-     Biju domājis, ka tu esi precējusies, - es aizrādīju.

-    Es arī esmu precējusies, dārgum, - viņa atteica. - Vai tev neliekas, ka mana skūpstīšanās prasme ir uzlabojusies?

-    Jā, - es atbildēju. - Apsēdies un iedzer kafiju.

-    Vai varu dabūt saldējumu? - Ursula lūdza.

-    Lai notiek, - es piekritu.

Es pasūtīju kafiju un saldējumu.

-    Zini, man jāsaka, ka tu lieliski izskaties, - es piezīmēju.

-    Tu tā domā?

-    Es domāju, ka tu izskaties vienkārši brīnišķīgi. Redzu, ka tu gaidi vēl vienu bērnu.

Ursula iebāza mutē lielu karoti saldējuma un visai neskaidri teica ar pilnu muti:

-     Bēlni il kaut kas absollūti bulvīgs.

-    Varu iedomāties, - es piekritu.

Viņa norija saldējumu, noliecās uz priekšu un viegli uzsita man pa roku ar mitro karotīti, lai pievērstu sev manu nedalī- tāko uzmanību.

-    Vai zini, ko cilvēki runā? - viņa vaicāja savā caururbjošajā balsī.

Apmeklētāji pie visiem galdiņiem sastinga un gaidpilni ap­klusa. Es jutu, ka man vairs nav ko zaudēt.

-    Nē, - es atzinos. - Ko tad viņi runā?

-    Ha, - viņa izsaucās, līksmi vicinādama karotīti, - viņi saka, ka kontracepcija esot sievietes izgudrojums.

Mēs izdzērām kafiju, es aizvedu Ursulu iepirkties, un pēc tam mēs gājām pusdienās.

-    Vai tu ilgojies pēc manis, dārgum? - viņa jautāja, malko­dama vīnu.

-     Protams, ilgojos, - es atbildēju. - Tu vienmēr esi bijusi viena no manām mīļākajām draudzenītēm.

-    Vai nav skumīgi, ka cilvēkam nevar būt reizē gan drau­dziņš, gan vīrs? - Ursula nopūtās.

-    Nu, vienmēr jau var pamēģināt, - es ierosināju.

-    Ak, to es nevaru, - vina iebilda. - Bet tu esi mīļš.

-    Nerunāsim vairs par to, - es noteicu.

-    Lai nu kā, es nedomāju, ka es tev tagad patiktu, - viņa skumīgi sacīja. - Esmu pārveidojusies. Esmu kļuvusi ļoti nein­teresanta.

-   Tu tā domā? - es vaicāju un nodomāju, cik viņa joprojām ir dzīvīga un mīļa.

-    O jā, - Ursula apgalvoja, svinīgi vērdamās manī ar savām lielajām, zilajām acīm. - Baidos, ka tagad esmu tāda, ko dēvē par sīkvīneli [34] .

-    Jā, bet toties augstākā labuma, - es teicu, paceldams glāzi.

NO GRĀMATAS "ZELTAINIE SIKSPĀRŅI UN ROŽAINIE BALOŽI"

Pa viesnīcas apartamentu viesistabas stikla durvīm varēja iz­iet plašā, vēsā verandā. Nokāpjot no tās, vajadzēja pāriet pāri apmēram divdesmit jardu platam nekoptam zālājam, kurā auga augsti kazuarīnu koki, kas vējā izdvesa tādas kā mīlētāju no­pūtas, un tad priekšā atklājās plašs, sniegbalts liedags ar šur tur pārtrūkušu vijīgu koraļļu un krāsainu gliemežvāku kaklarotu visā garumā; tālāk vidēja rifs baltu bangu ielokā, un aiz tā - koši zilais Indijas okeāns. Starp balto pludmali, kas izrotāta ar trauslajām, gaišbrūnajām koraļļu drumslām, un plato rifu ar allaž mainīgai puķu dobei līdzīgajiem putu kruzuļiem apkārt atradās lagūna. Pusjūdze gaišzila ūdens, rāma kā apakštasē ie­liets piens, dzidra kā briljants, un zem tā - vesela apburta pa­saule, kādas nav nekur citur uz pasaules.

Ikviens dabaszinātnieks, kam dota iespēja ceļot, laiku pa lai­kam piedzīvo vārdos neizsakāmu svētlaimi par dzīves daili un pilnīgumu, un tādu kā grūtsirdību, apzinoties, cik pasaulē ir daudz apskatāma, izzināma un izpētāma, tomēr atvēlēts tikai viens nožēlojami īss mūžs, lai iepazītu pasaules noslēpumu pa­radīzi. Šī apziņa pār cilvēku nolaižas, kad viņš pirmo reizi sa­vām acīm skata tropiskā lietusmeža skaistumu, daudzveidību un pārpilnību, katedrāles labirintam līdzīgos visdažādāko koku tūkstošus, apaugušus ar orhideju un epifītu dārziem, apvītus ar ložņaugu staipekņiem - tik daudz dažādu sugu apkopojumu, ka prāts nespēj tās visas aptvert. Šī apziņa pārņem, skatot vien­kopus dzīvojam milzīgus zīdītāju barus un putnu plašās, ne­mitīgi mainīgās kolonijas. Šī apziņa silda sirdi, vērojot, kā tau­riņš atbrīvojas no kūniņas, kā spāre izlien no kokona, kā sugu nemitīgo vairošanos nodrošina izsmalcināta partneru uzma­nības izrādīšana ar tajā iekļautajiem visdažādākajiem rituāliem un tabu. Šī apziņa iejūsmina, pirmo reizi ieraugot žagariņu vai lapu pārvēršamies kukainī, vai neskaidru, plankumainu ēnu - zebru barā. Šī apziņa neatlaiž no gūsta, redzot milzīgu delfīnu baru noklājam jūru, cik tālu vien sniedzas skatiens, un neval­dāmā jautrībā lēkājam un kūleņojam savā zilajā valstībā, vai sīciņu zirneklīti izvirpinām no sava ķermeņa šķietami nebei­dzami garu pavedienu, kurā pieķēries, kustonītis pa gaisu lido izpētīt plašo pasauli.

Taču ir vēl kaut kas svarīgāks, kas ikkatram dabaszinātnie­kam jāizbauda, pirms viņš slēdz savas acis uz mūžu - apbrīns un godbijība, kas rodas, izpētot tropisko rifu. Šajā nodarbē, šķiet, piedalās itin visas cilvēkam dotās sajūtas, un tā vien lie­kas, ka atklājas arī citas, vēl nezināmas. Cilvēks jūtas tā, it kā pats būtu pārvērties par zivi, viņš redz, dzird un jūt gan kā cil ­vēks, gan kā zivs, un tajā pašā laikā jūtas arī kā putns, kas lido, pikē un slīd pāri zemūdens ganībām un mežiem.

Savu pirmo pasakaino pieredzi es guvu, nirdams pie Austrā­lijas Lielā Barjerrifa, taču tur manā rīcībā diemžēl nebija gaisa padeves caurules, turklāt maskā sūcās iekšā ūdens. Maigi izsa­koties, šis fakts sagādāja vilšanos - turpat zem manis pletās fan­tastiska, daudzkrāsaina pasaule, bet es spēju tai uzmest vien pāris ašu skatienu, kuru ilgumu noteica tas, cik ilgi spēju aiz­turēt elpu zem ūdens un cik ilgā laikā mana maska pieplūda ar ūdeni, draudot noslīcināt. Mokoši skaistie skati, kurus es to­mēr pamanījos ieraudzīt šajā zemūdens pasaulē, bija neaiz­mirstami, un es cieši apņēmos pie pirmās iespējas izmēģināt laimi vēlreiz. Šāda izdevība pavērās Maurīcijā, kur lagūna un zemūdens klintis atradās burtiski manas viesnīcas "Le Morne Brabant" durvju priekšā. Vēl tuvāk nonāktu tikai tad, ja ie­vilktu ūdenī savu gultu.

Pirmajā rītā es sagatavoju sev tēju un iznesu traukus ve­randā, paņemdams līdzi arī Maurīcijas mazo, saldo ananasu. Es mielojos un vēroju, kā piekrastē piestāj laivas; tās vadīja glīti, garmataini zvejnieki spožām acīm, viņu ādas krāsa variē- jās no vara un bronzas līdz sodrēju melnai, un košie apģērbi atstāja kaunā dārzos augošos hibiskus un liesmainās bugenvi- lejas. Laivas bija piekrautas ar sniegbaltiem koraļļu zariem, daudzkrāsainiem, kā leopards plankumainiem kauri un konus­veida gliemežvākiem. Laivu priekšgalā bija iespraustas nūjas, apkārtas ar kaklarotām no sīciņiem gliemežvāciņiem, kas saulē vizēja visās varavīksnes krāsās. Saule tikko bija pāri kalniem iz- nirusi virs viesnīcas, nokrāsojusi debesis zilpelēkas, apzeltījusi dažus baltos, tuklos mākoņus, kas lēni peldēja debesīs, spoži ie- vizinājusi putu krokas gar rifa malu un vērtusi lagūnas rāmos ūdeņus caurspīdīgus kā safīrs.

Gandrīz tajā pašā mirklī, kad apsēdos, uz mana galdiņa sa­klupa putni, dedzīgi vēlēdamies, neatkarīgi no ēdienkartes, da­līties manās brokastīs. Tur bija siseņstrazdi ar glītu melnu un šokolādes brūnu apspalvojumu, banāndzelteniem knābjiem un acīm, arī dziedātāj žubītes - gaiši zaļās, palsi sviestdzeltenās mā­tītes un tik atšķirīgie, koši zaļgandzeltenie un melnie tēviņi, un vēl melnbaltie ūsainie bulbuli ar skaistām spilgti sarkanām ūsām un astēm. Visi padzērās pienu no krūzes, atzina tēju par pārāk karstu un tad satupās, pievērsuši ilgpilnus skatienus ananasam. Izkasīju sulīgo mīkstumu no augļa raupjās mizas, kas atgādināja aizvēsturiska dzīvnieka bruņas, un atstāju atlie­kas uz galda - nākamajā mirklī tās pilnīgi pazuda zem putnu virmojošā, skaļi ķildīgā klājiena.

Padzēris tēju, es paņēmu masku un nirstamo cauruli un lēni soļoju uz pludmali. Kad biju sasniedzis smiltis, pāri pai­suma iezīmētajām rievām uz visām pusēm aizzibēja un savās alās paslēpās spokkrabji, kuru gandrīz caurspīdīgie ķermeņi, dzīvniekiem tupot nekustīgi, vispār nav saskatāmi. Lagūnas krastā jūra viegli glāstīja baltās smiltis, it kā kaķēns klusi laktu pienu no tasītes. Ūdens, kad tajā iebridu līdz potītēm, likās silts kā remdenā vannā.

Smilšu kārtu man pie kājām rotāja dīvaini raksti - it kā kāds būtu soļojis pa seklo ūdeni un iezīmējis smiltīs simtiem izplū­dušu jūraszvaigžņu kontūru. Savādās kontūras atradās cieši cita pie citas, it kā veidodamas smiltīs īpatnēju zvaigznāju. Lielākā kontūra no vienas malas līdz otrai bija apmēram pēdu gara, mazākā - apmēram apakštases lielumā.

Vēlēdamies uzzināt, kādas izskatās šīs spocīgās jūraszvaig- znes, es izmēģinājumam pabāzu zem vienas kājas īkšķi un ap- vāzu. Mans atradums iznira no slēpņa un uz mirkli uzlidoja augstāk, izkaisot ap sevi smalku smilšu kārtiņu, un manām acīm atklājās skaista, raupja jūraszvaigzne gaiši ķieģeļsarkanā krāsā, viscaur izraibināta ar blāviem baltiem un sarkaniem rai­bumiem. Kaut arī šie radījumi izskatās pievilcīgi mīksti un pū­kaini kā Ziemassvētku eglītes galotnes rotājums, pieskaroties tie izrādās cieti un raupji kā smilšpapīrs. Tā, kuru es ar īkšķi biju tik nepieklājīgi uzjundījis no smilšu gultas, dzidrajā ūdenī lēni griezdamās, augšpēdus nolaidās jūras dibenā. Jūraszvaig- znes vēders bija bāli dzeltens kā ziloņkauls, uz katra stara galu stiepās dziļa grope kā atvērts rāvējslēdzējs. Gropēs slēpās pēdu miriādes - apmēram četrus milimetrus gari tausteklīši ar pla­kanu taustekli galā. Katra šī pēda spēja darboties patstāvīgi, tā­dēļ tausteklīši gropēs pastāvīgi kustējās, izpletās un sarāvās, cenšoties satvert kādu virsmu, pie kuras piestiprināties.

Neatrodot šādu virsmu un acīmredzot nākot pie slēdziena, ka apvēlusies augšpēdus, jūraszvaigzne pavilka viena stara smailo galiņu sev apakšā. Šādi atspērusies, tā šķietami bez ma­zākajām pūlēm turpināja slidināt sev apakšā elastīgo staru, vienlaikus ielokot arī tam līdzāsesošo staru galiņus, un galu galā ar trīs staru palīdzību dzīvnieks lēni un uzmanīgi sāka slieties augšup. Pārējie stari atliecās un tad izstiepās augšup kā rokas pirksti, un drīz vien zvaigzne uz balstošajiem stariem stāvēja vertikāli kā ritenis. Augšup pavērstie pirksti plati iepletās, un viss jūraszvaigznes ķermenis lēni un graciozi slīga lejup kā jogs, nobeidzot īpaši sarežģītu un daiļu vingrinājumu. Jūraszvaigzne nu bija atkal nostājusies pareizi, atlika tikai izvilkt no apakšas pārējos starus. Viss šis process norisinājās kā palēninātā filmā - tik lēni un graciozi, ka ikvienai balerīnai, to vērojot, acīs sanes­tos asaras.

Taču tad jūraszvaigzne izdarīja ko tādu, ko pat vistalantī­gākā balerīna nespētu atkārtot. Gulēdama smiltīs, tā manu acu priekšā gluži vienkārši nozuda, atstājot smiltīs tikai vieglu kon­tūru - gluži kā nozuda Češīras kaķis, atstājot gaisā tikai smaidu. Patiesībā, protams, kamēr pati jūraszvaigzne gulēja šķietami nekustīgi, simtiem sīko kājiņu zem tās vēdera bija ņirbinājušas smiltis, tā ka rezultātā dzīvnieks iegrima, pazūdot skatienam, un no jauna pārklājās ar smalkajiem, baltajiem graudiņiem. No tā brīža, kad biju uzjundījis jūraszvaigzni, līdz nozušanas mir­klim bija pagājušas labi ja divas minūtes.

Iebridis ūdenī, es biju stingri apņēmies mesties peldus un doties tieši dziļumā, taču īstenībā piecas minūtes biju pavadījis, vērojot spokkrabjus, vēl piecas - apbrīnojot paisuma izskaloto drazu kruzuļus, un nu divas minūtes, stāvēdams līdz potītēm ūdenī, pētījis, kā šis guru jūraszvaigznes izskatā iegrimst smilšu nirvānā. Visu šo laiku zvejnieki, kas līdzīgi košiem papagaiļiem tupēja savās laivās, tika vērojuši mani ar tikpat dzīvu interesi, kādu es veltīju piekrastes dabas izpētei. Viņi savu ziņkāri tomēr neizrādīja un necentās man uzplīties ar savām precēm, kā to tik uzmācīgi dara ielu tirgotāji citās zemēs. Maurīcijas iedzīvotāji ir pārāk pieklājīgi, lai tā uzvestos. Es pamāju zvejniekiem, un viņi, plati smaidīdami, atmāja man pretī.

Apņēmies vairs nenovirzīties no mērķa, iebridu ūdenī līdz jostasvietai, uzliku masku un palīdu zem ūdens, lai saslapinātu galvu un muguru, tādējādi kaut mazliet atvēsinoties no pama­tīgi karstās rīta saules. Tikko mana seja ar masku nokļuva zem ūdens, jūra šķietami pazuda, un vairs nespēju atraut skatienu no zemūdens valstības sev pie kājām.

Tajā pašā mirklī es aizmirsu apņemšanos nirt dziļākā ūdenī, jo mani apņēma tik savāda pasaule, kādu ikviens zinātniskās fantastiskas rakstnieks iztēlojas Marsa ainavu. Nedaudz ne­omulīgi tuvu manām kājām gulēja seši vai septiņi lieli, plakani jūraseži kā ziemojošu ežu pulciņš ar jūraszāļu plūksnām un koraļļu drumslām starp adatām, tā ka no attāluma tie atgādi­nāja ar zālēm apaugušus, tumšus lavas pikučus. Izlocījušies pa vidu jūrasežiem smiltīs kā sauļojoties laiski izstiepušās čūskas gulēja vairāki īpatnēji veidojumi - kaut kas līdzīgs apmēram četras pēdas garām un collas četras resnām caurulēm. Šie radī­jumi atgādināja dīvainu zemūdens putekļu sūcēju caurules, kas darinātas no trīs collas gariem, savstarpēji sametinātiem pus- caurspīdīga, samirkuša brūna papīra posmiem, un atsevišķās vietās visā garumā bija sākušas apaugt ar īpatnējām, plušķai­nām sēnītēm.

Sākumā es nespēju noticēt, ka dīvainie priekšmeti ir dzīvi. Nodomāju, ka tās ir savādu nobeigušos dziļjūras aļģu virtenes, ko paisums izskalojis seklumā un kur tām lemts līdzi ūdens kustībām bezpalīdzīgi valstīties smiltīs. Tomēr, lai cik neticami tas izklausītos, tuvāka aplūkošana pierādīja, ka tās tiešām ir dzīvas būtnes. Dīvainos radījumus sauca Sinucta muculata, un tie patiesi bija savdabīgas caurules, kas ūdeni ar visiem mikro­organismiem pa vienu galu iesūc, bet pa otru izgrūž ārā.

Vēl bez Sinucta es jūras gultnē ieraudzīju senus draugus, ko pazinu kopš Grieķijā pavadītās bērnības, - jūrasgurķus, resnus, kārpainus, apmēram pēdu garus radījumus, kas atgādina īpaši atbaidošu aknu desu. Es vienu pacēlu - radījums bija glums, taču stingrs kā pūstoša āda. Kad izvilku jūrasgurķi no ūdens, tas rīkojās tieši tāpat kā viņa Vidusjūras brālēns - ar pamatīgu spēku izšļāca ūdeni un ļengani saļima man rokā. Izsmēlis spē­kus šajā aizsardzības veidā, radījums izmēģināja citu - izšļāca baltu, stigru šķidrumu, kas bija tik neiedomājami lipīgs, ka pietika ar sīkāko pilienu, lai pieliptu pie ādas stingrāk par līm- lenti.

Mani nepameta pārliecība, ka šāda aizsardzības metode ir visai muļķīga, jo lipīgā, šķidrai gumijai līdzīgā viela uzbrucēju, ja tāds gadltos, tikai ciešāk piesaistītu jūrasgurķim. Tomēr nešķiet, ka tik sarežģīts ierocis būtu piešķirts primitīvam dzīv­niekam bez noteikta mērķa. Es palaidu jūrasgurķi vaļā, un ra­dījums nogrima jūras dibenā, lai, nerimtīgā paisuma šūpots, turpinātu gozēties smiltīs un vadīt savas sugas pārstāvim rak­sturīgo līksmo, aizrautīgiem piedzīvojumiem pārpilno dzīvi, kas sastāv no ūdens iesūkšanas pa vienu galu un izgrūšanas pa otru.

Es negribīgi novērsos no radījumiem, kas dzīvoja tieši līdzās manām kājām, un turpināju pētniecisko ceļojumu. Pirmajā brīdī, ienirstot ar seju uz leju, ūdens zem maskas šķietami iz­zūd, un tad sajūta vienmēr ir satraucoša un pārdabiska. Cil­vēks pēkšņi jūtas kā vanags, kas slīd pāri zemūdens valstības mežiem, kalniem un tuksnešiem, vai kā Ikars, kura muguru silda saule, bet apakšā pasaule šķiet atritinājusies kā daudz­krāsaina karte. Un, kaut ari viņš šūpojas viļņos tikai pāris pēdu augstumā virs šī gobelēna, neskaidrās skaņas izklausās kā nā­kam no tūkstošiem pēdu dziļuma siltā gaisā, it kā, sastingušam virs kalna, peldētājam būtu iespējams saklausīt tā dziļumos noslēpumainu fermu un ciematu sadzīves trokšņus. Koraļļu kraukstēšana, kad košā papagaiļzivs tos skrubina ar knābi, ņurdoņa, spiegoņa un čerkstoņa, ar kādu jebkura no simtiem zivju kareivīgi aizstāv savu teritoriju no iebrucējiem, zemūdens straumju iekustināto smilšu liegā šalkoņa, sievišķīgi čuksti kā tūkstošiem krinolīnu čaboņa - šīs un daudzas citas skaņas at- plūst no jūras dzelmes.

Sākumā jūras smilšainais dibens bija līdzens, tur mētājās tikai iepriekšējo vētru sanesas, jūraszālēm apaugušas koraļļu at­lūzas un pumeka gabali, miljoniem sīku būtņu mājvietas. Smil­tīs gulēja veselas milzīgu, melnu jūrasežu armijas, kuru garās, slaidās adatas nemitīgi kustējās kā kompasa šautras. Atlika tikai pieskarties šīm adatām, kas līdz šim bija liegi šūpojušās, un tās pēkšņi nikni saslējās un ņēmās šaudīties kā satrakotas adāmadatas. Tās bija vienlaikus gan asas, gan trauslas un, ie­urbjoties ādā, nolūza, atstājot dūriena vietā sīciņu punktiņu kā no tetovējamās adatas. Kaut arī jūraseži izskatījās melni, saules staru gaismā tie ievizējās brīnišķīgi tumšzilā tonī ar zaļu pa- matnīti pie katras adatas. Šie dzīvnieki, par laimi, ir pietiekami koši un skaidri saskatāmi, turklāt, kaut arī daži slēpjas plaisās vai zem koraļļu nokarēm, lielākā daļa pa vienam vai grupās guļ tieši smiltīs, tātad tos viegli pamanīt.

Pa vidu jūrasežiem gulēja vēl citas šļūtenes un jūrasgurķi, gan citai sugai piederīgi - ļoti lieli, daži pat astoņpadsmit collas gari, lāsumaini, dzeltenzaļi. Šie radījumi arī izskatījās daudz gludāki un resnāki par saviem melnajiem brālēniem, lielākā daļa kādas četras vai piecas collas diametrā. Es ieniru dziļāk, lai paceltu vienu no šiem blāvajiem, nepievilcīgajiem radījumiem. Kamēr peldēju atkal augšā, tas pirmām kārtām parastajā veidā izvirda ūdeni, tad saprata, ka šis uzbrukums nav mani piespie­dis palaist vaļā tuklo ķermeni, un izšļāca lipīgo gumiju.

Pārsteigts vēroju, cik pievilcīgs tas izskatījās zem ūdens. Kad jūrasgurķis ķeras pie šī pēdējā iebiedēšanas līdzekļa gaisā, no viņa ķermeņa izšaujas vienkārši stīgra, balta, lipīga straume, savukārt zem ūdens šis pats fenomens izskatījās pavisam ci­tādi, pat skaisti. Izšļāktais šķidrums, likās, sastāvēja no kādiem piecdesmit atsevišķiem pavedieniem, katrs no tiem spageti ma­karona resnumā un apmēram astoņas collas garš. Viens kušķa gals palika piestiprināts gurķim, savukārt pavedienu brīvie gali locījās un vibrēja ūdenī kā skaista, balta strūklaka. Iespējams, šiem pavedieniem piemita spējas apsvilināt vai pat paralizēt sī­kas zivtiņas. Es pats varēju pavedienus aizskart, nejūtot nekādu kairinājumu, tomēr, tādā skaistā vēdeklī izplesti, šie taustekli ienaidniekam spēj izrādīties daudz lipīgāki un bīstamāki, nekā tiku iedomājies.

Es peldēju tālāk un pēkšņi kā uz burvju mājienu pamanīju, ka esmu iekļuvis lielā neparastu zivju barā. Viņu bija apmēram piecdesmit, katra trīs vai četras pēdas gara, neitrālās caurspī­dīgi pelēkās krāsas dēļ gandrīz neredzama. Gan mutes, gan astes tām bija izstieptas kā piķi, tā ka, pirms ievēroju zivju apaļās, diezgan stulbās acis ar piesardzīgo skatienu, bija grūti pateikt, kurš gals nāk pa priekšu. Zivis nepārprotami bija pār­gurušas pēc kādas sparīgas nodarbes. Tās nekustīgi pa straumei gulēja ūdenī un meditēja. Tās bija augstākajā mērā kārtīgas zivis, jo turējās līdzenās rindās kā labi apmācīti, vienīgi mazliet novārguši zaldāti. Bija interesanti vērot viņu precīzi izveidoto ierindu gluži kā karaspēka parādē, ievērojot precīzu attālumu citai no citas gan vertikālās, gan horizontālās līnijās. Mana pēkšņā parādīšanās ieviesa zināmu paniku, it kā Pamiera no­slēgšanas dienas parādes laikā kāds būtu nojaucis ritmu, un viss bars apjucis izklīda. Tikko zivis bija nonākušas pietiekamā attālumā, tās no jauna nostājās ierindā, pagriezās pa straumei un iegrima transā.

Pametis šīs zivis, es peldēju tālāk un kā apburts vēroju smil­šainajā jūras dibenā saules ievilktās platās zelta svītras, kuras kaut kādas optiskas alķīmijas rezultātā izskatījās kā noklātas ar trīsulīgiem zelta apļiem. Tad man priekšā parādījās neskaidra un izplūdusi tumša masa, kas pārtapa prāvā, apmēram deviņas reiz trīs pēdas lielā klintī, pēc formas atgādinot Sv. Pāvila katedrāli. Piepeldējis tuvāk, ieraudzīju, ka visa klints izgrez­nota ar rožainiem, baltiem un iezaļganiem koraļļiem, savukārt virsotnē kā puķes uz varenas, daudzkrāsainas cepures bija uz- tupušās četras milzīgas jūras anemones nespodras bronzas krāsā.

Pārpeldēju pāri apburošajai klintij un, vairīdamies no pai­suma lēnās straumes, pieķēros pie koraļļa izauguma, iepriekš rūpīgi nopētījis un pārliecinājies, ka nekur tā apkaimē nerēgo- jas nekas bīstams. Drīz es secināju, ka piesardzība nav bijusi lieka, jo vēlāk, kad acis aprada, es pēdas attālumā no savas ro­kas ieraudzīju koraļļiem un jūraszālēm apaugušā aliņā gandrīz nemanāmi vīdam lielu, koši krāsainu skorpionzivi, kuras mu­guras spuras ietriecoties nepiesardzīgā miesā var sagādā pama­tīgas sāpes vai retos gadījumos pat nogalināt. Apmēram sep­tiņas collas garajai skorpionzivij bija masīvs žoklis, uzpūtīga sejas izteiksme un milzīgas, koši sarkanas acis. Pamatkrāsa bija rožaina un oranža, pāri ķermenim stiepās melnas rūtis, svītras un plankumiņi. Krūšu spuras tai bija ļoti garas un atgādināja zem žaunām izaugušas sārtas rokas ar tieviem pirkstiem. Pāri visai mugurai stiepās koši dzelkšņi, kas spēja izrādīties likte­nīgi. Kopumā ņemot, skorpionzivs bija visai košs radījums un, reiz ieraudzīta, vizēja kā milzīgs dārgakmens, tomēr, pirms tiku pamanījis to viegli pakustamies, zivs savā svītraini punk­totajā tērpā bija lieliski saplūdusi ar apkārtni. Sapratusi, ka pamanīta, skorpionzivs viegli pakustināja savas prāvās astes spuras, apmeta līkumu ap klinti un, vairīdamās no manis, aiz­peldēja dziļumā. Viņa gan bija skaista, tomēr es jutu atvieglo­jumu, kad vairs nenākas atrasties šīs zivs tiešā tuvumā.

Anemonēs un tām visapkārt uzturējās vairākas skaistas, ap­mēram trīs collas garas klaunzivis spoži oranžā krāsā ar platām sniegbaltām šķērssvītrām. Šīs glītas, mazās zivtiņas dzīvo sim­biozē ar anemonēm. Tās mitinās starp dzeldīgajiem taustek­ļiem, kas citas zivis nogalinātu, tādējādi anemones klaunzivīm ir gan mājas, gan neieņemams cietoksnis, kur paslēpties briesmu brīžos. Pateicībā par aizsardzību, zivis, protams, dalās ar anemoni drusciņās no sava mielasta galda. Kā un kāpēc šāda interesanta sadzīve sākusies, nav zināms. Anemones nekādā ziņā nevar saukt par izcili saprātīgām būtnēm, tāpēc atbildes uz jautājumu, kā tās iemanījušās izprast klaunzivs noderīgumu un izvairās tās sadzeldīt, joprojām nav atrastas.

Šur tur koraļļu dziļumos gulēja lielas gliemenes, no kurām redzamas bija tikai vāku robainās malas un starp tām vīdošā mantija, tādējādi atgādinot biezu zilganu un varavīkšņaini zaļu lūpu plato smaidu. Šīs apmēram kokosrieksta lieluma glieme­nes, protams, bija tālāk rifā sastopamo slaveno milzu gliemeņu radinieces, kuru gigantiskie vāki varēja būt līdz pat divsimt mārciņu smagi un savas trīs pēdas plati. Ir dzirdēti daudzi šausmu stāsti par nelaimīgajiem nirējiem, kam gadījies nejauši ielikt kāju starp šo gliemeņu vākiem, kas tad acumirklī aizcir- tušies kā lamatas (tā uztraukuma brīdī rīkojas visas gliemenes) un lēmušas gūstekņus nāvei noslīkstot. Precīzi fiksētu datu par šādiem gadījumiem gan nav, kaut arī, protams, ir pilnīgi iespē­jams, ka vāki aizcērtas un, ja vien nirējam nav pie rokas naža, ar ko pārcirst gliemenes masīvo slēdzējmuskuli, vāki paliek ne­satricināmi un neatverami kā cietokšņa vārti. Arī koši krāsai­nās gliemežnīcas dzīvo savdabīgā simbiozē, jo to spožajā man­tijā mitinās daudz mazu vienšūnas aļģu ar pievilcīgu vārdu - Zooxanthelae. Šie sīciņie radījumi pārtiek no gliemenes iesūk­tās barības un pateicībā par to nodrošina gliemeni ar papildu skābekli. Sanāk tāda kā norēķināšanās par dienišķo maizi ar svaigu gaisu - domāju, ka mēs visi vēlētos, kaut spētu darīt tā­pat.

Pārcēlos uz otru klints pusi, iepriekš pārbaudījis, vai tu­vumā nav parādījusies skorpionzivs, un nonācu aci pret aci ar vēl vienu simbiotiskas sadzīves piemēru. Tur peldēja neliels bariņš daudzkrāsainu zivju, tajā skaitā viena koferzivs un trīs koši dzeltenas ķirurgzivis. Koferzivs izskatījās patiesi neiedo­mājami. Tā bija tikko trīs collas gara, koši oranža ar melniem punktiņiem, tomēr vairāk par košo krāsojumu mani pārstei­dza zivs neparastā ķermeņa uzbūve - tā atgādināja četrstū­rainu kaula kastīti ar tajā atstātiem caurumiem spurām, zem- astes atverei, acīm un mutei. Astei tādējādi nācās griezties riņķī vien kā piekaramā motora dzenskrūvei. Šāds pārvietošanās veids kopā ar lielajām, apaļajām, vienmēr pārsteiguma pil­najām izvalbītajām acīm, stūraino ķermeni un punktoto tērpu padara zivi par vienu no rifa dīvainākajiem iemītniekiem.

Ķirurgzivis izskatījās pilnīgi citādas. Dzeltenie ķermeņi bija apmēram mēness formā ar augstu, izvirzītu pieri un uz priekšu izstieptu muti kā cūkas šņukuru. Savu vārdu zivis ieguvušas, pateicoties diviem asiem, skalpeļveidīgiem nažiem pie astes. Šos bīstamos ieročus ķirurgzivs spēj savāzt un noslēpt kā kaba­tas naža asmeni.

Tomēr pārsteidzošāks par šo zivju izskatu bija abu sugu starpā notiekošais. Divas ķirurgzivis sastingušas karājās cieši līdzās klintij, savukārt koferzivs, ik pa brīdim apstājoties, ma­nevrēja šurpu turpu kā dīvaina, oranža laiva. Šīm zivīm pa vidu šaudījās trīs sīkas, kustīgas zivtiņas - mazie jūras grunduļi ar spožiem tumšziliem un debesziliem plankumiņiem. Jūras grunduļi darbojās kā apkopēji, kas rosīgi apkalpoja visus trīs klientus, nosūca tiem no ādas parazītus, tad, gabaliņu atkāpu­šies, it kā nopētīja savu "rokudarbu", un no jauna šāvās klāt, at­gādinot trīs pārsmalcinātus frizierus, kas apbrīno pašu radīto jauno frizūru. Vēlāk es uz galvenā rifa reizēm redzēju zivis gai­dām savu kārtu šajā zemūdens friziersalonā, kur mazie, zilie bārddziņi šaudījās kā sadeguši, lai tiktu galā ar klientu rindu.

Mani tik ļoti apbūra viss uz šīs klints redzētais, ko vēlāk mīļi nodēvējām par Sv. Pāvila katedrāli - sīkās jūras anemones, jūras vēdekļi, daudzstaru tārpi, garneles, krabji un vesels bi­rums citu radību, ka, izrādījās, biju vienā vietā pavadījis veselu stundu, taču tik un tā visu netiku apskatījis. Uz vienas pašas klints pulsēja dzīvu būtņu miriādes, kuru izpētīšanas sākšanai vien dabaszinātniekam vajadzīgs ducis mūžu. Peldēdams at­pakaļ brokastīs, es prātoju, kāds gan izskatīsies galvenais rifs? Drīz es to uzzināšu. Tas bija kaut kas neaprakstāms.

NO GRĀMATAS "TIEŠĀ TRĀPĪJUMĀ"

Otrajā dienā mēs nonācām meža klajumā, kas bija izveido­jies, nogāžoties vienam no milzīgajiem kokiem. Lietusgāzes bija izskalojušas augsnes virskārtu zem slīpumā augošā koka sak­nēm, savukārt vēja brāzmas bija tās izrāvušas no zemes tik viegli, kā zobārsts izrauj zobu no žokļa. Šis fakts skaidri liecināja, kāpēc tropiskie meži ir tik vārīgi. Augsnes virskārta ir pavisam plāna, tāpēc kokiem vajadzīgas milzīgās balsta saknes, lai noturētos stāvus. Patiesību sakot, gigantiskie koki barojas paši no sevis, jo nobirušās lapas bez kavēšanās satrūd un veido humusu, ar ko saknēm baroties. Šis process ir tik straujš, ka spēj rasties tikai pa­visam plāna augsnes kārta. Tādēļ pēc koku izciršanas, kas tik šausminošā tempā notiek visā pasaulē, atbrīvojusies augsnes kārta vienīgi pavisam īsu bridi ir derīga lauksaimniecībai vai ga­nībām. Pēc tam notiek pilnīga erozija. Tomēr dabiska koku kri­šana (kā mūsu tikko atrastā) dod mežam labumu. Milzīgais koks gāzdamies sašķaida un nogāž mazākos kokus savā ceļā, un izrauj plaisu biezajā meža baldahīnā. Pa atvērušos plaisu mežā iespīd saule, un krūmi, ložņaugi un mazie kociņi, kas pirms tam bija cīnījušies par eksistenci meža grīdas tumsībā, strauji traucas augšup. Sēklas, kas varbūt pat daudzus gadus bija gulējušas sa­stingumā, pacietīgi gaidīdamas šādu gadījumu, izdzen asnus, un jaunais augs traucas pretī zilajām debesīm, pirms citi augi spraugu atkal aizseguši. Tādējādi viena šī meža milzeņa nāve ir sākums jaunai dzīvei un izaugsmei ap milzīgo karkasu.

Slīpumā abpus kritušajam stumbram mēs dzirdējām kokos skaļus pīkstienus, čalošanu un čabēšanu. Izpētes nolūkos pa­gājuši tālāk no takas, mēs ieraudzījām draiskojamies bariņu zirnekļpērtiķu - tie karājās koku zaros un ēda kaut kādus ro­žainus pumpurus. Šis nosaukums dzīvniekiem ir ļoti piemērots, jo ar garajiem, spalvainajiem, tumšajiem locekļiem un astēm (tās ir tik izveicīgas, ka pērtiķi prasmīgi lieto astes par piekto kāju) viņi tiešām atgādina dīvainus, milzīgus zirnekļus, kas auž savus tīklus starp koku zariem. Pretēji bļauru izrādītajai ne­viesmīlīgajai uzņemšanai, zirnekļpērtiķi šķita sajūsminājušies par mums, un, iekārušies savās apbrīnojamajās astēs, tie šū­pojās aizvien tuvāk un tuvāk, zemāk un zemāk. Viens no pēr­tiķiem likās īpaši interesējamies par Lī, jo viņa tikko bija sākusi remdēt slāpes ar apelsīnu. Šūpodamies no zara uz zaru, viņš visbeidzot nonāca piecpadsmit pēdu attālumā no Lī un blenza uz viņu ar tik dedzīgu interesi, kādā aizrautīgs antropologs vēro aborigēna ēšanas paradumus. Li atlauza daiviņu apelsīna un pastiepa pērtiķim; mums par pārsteigumu, viņš bez vilcinā­šanās nolaidās vēl zemāk, sagrāba augli un iebāza mutē. Vēlāk zirnekļpērtiķi mums pa kokiem sekoja un ilgpilni blenza no­pakaļ, līdz nepārprotami saprata, ka citi apelsīna piedāvājumi nesekos; tikai tad viņi atgriezās pie savām gaitām.

Alistērs bija vienojies ar kādu no pētniecības stacijai pado­tajiem medniekiem, ka tas pārmeklēs mežu, lai atrastu mums piemērotus filmēšanas tēlus; nākamajā dienā mednieks ieradās ar pirmo eksemplāru - divpirkstu sliņķi, kas ir viens no ma­niem mīļākajiem dzīvniekiem. Tie patiesi ir burvīgi radījumi ar mazu galvu, pinkainu ķermeni, apaļām, mazliet izvalbītām zeltainām acīm un pastāvīgi sapņainā, labvēlīgā smaidā sa­vilktu muti. Šie lēnie un maigie radījumi ļauj, lai tos kā vecus mēteļus pakarina, kur vien ienāk prātā, un tikai pēc apmēram pusstundu ilgas meditācijas pavisam lēni pavirzās kādas sešas pēdas tālāk. Sliņķi ir tiešām fantastiski radījumi. Viņi ir lieliski piemērojušies savai dīvainajai, ačgārnajai dzīvei koku galotnēs. Tā kā sliņķi lielāko daļu dzīves pavada ar kājām gaisā un pār­tiek tikai no pavisam viegli sagremojamām lapām, to iekšējie orgāni atšķiras no citu zīdītāju orgāniem. Viņu vielmaiņa ir tikpat lēna kā kustības - vai arī kā birokrātija. Piemēram, viņi var veselu nedēļu iztikt bez urinēšanas.

Protams, sliņķu kažoks aug atšķirīgi nekā citiem dzīvnie­kiem. Citiem zīdītājiem spalva aug virzienā no mugurkaula uz leju, tātad robežšķirtne, ja tā var izteikties, ir mugurkauls. Sliņ­ķiem spalva aug gar vēdera malām un tālāk - mugurkaula vir­zienā, tāpēc dzīvniekiem, karājoties ar kājām gaisā, lietus ūdens vieglāk norit gar ķermeni. Kažokam piemīt ļoti dīvains piemē­rošanās veids - šūnu kārtas diagonāli pāri matiņiem veido īpa­šas vagas, kurās dzīvo divu veidu zilganzaļās aļģes. Tas piešķir dzīvnieka kažokam zaļganu nokrāsu, kas nomaskē to starp lapām; tātad sliņķi būtībā ir savdabīgi gaisa dārzi.

Vēl dīvaināk ir tas, ka sliņķu kažokā mitinās vairāku sugu vaboles un ērces, kā arī īpatnēji kukaiņi, ko sauc par sviļņiem. Visā pasaulē sastopami apmēram divpadsmit tūkstoši dažādu šo kožu veidu, un vairāki no tām ir patiesi dīvaini. Dažām, piemēram, vēdera lejasgalā ir tā sauktais timpanālais orgāns.

Šis dzirdes orgāns spēj uztvert sikspārņu medību ultraskaņas saucienus, un tādējādi kodes spēj izvairīties no vajātāja. Dažu sviļņu kāpuri dzīvo uz ūdensaugiem vai tajos iekšā, un vairā­kos gadījumos paši kļūst par ūdens dzīvniekiem, vienas sugas kāpuriem pat attīstās žaunas. Šiem radījumiem ir interesantas attiecības ar sliņķiem. Sviļņi dēj olas sliņķa kažokā, un izšķī­lušies kāpuri ēd kažokā esošās aļģes un, iespējams, arī pašu spalvu, tādējādi sliņķis kļūst ne tikai par tādu kā gaisa dārzu, bet arī staigājošu, pinkainu viesnīcu visiem šiem kukaiņiem.

Nākamā no meža atgādātā filmzvaigzne, kurai nācās stāties kameras priekšā, bija apburošs mazs radījums, kuru nebiju re­dzējis gadiem ilgi, kopš dažus biju iemantojis Gajanā. Tas bija pundurskudrulācis - vismazākais savas dzimtas pārstāvis, kas pieaudzis varētu ērti iekārtoties cilvēkam saujā, atstājot vēl brī­vu vietu. Tāpat kā sliņķis, arī šis sīciņais radījums lieliski pie­mērojies dzīvei kokos. Tā dzintarkrāsas kažoka spalva ir īsa, bieza un zīdaina. Tvērējastes gals ir kails, tādējādi padarot sa- tvērienu ap zaru ciešāku. Pundurītim ir īss, cauruļveidīgs, viegli uzrauts snuķis un sīkas, kažokā paslēptas acis un ausis. Visne­parastākās ir šā dzīvnieka pēdas. Priekšķepām ir resni, rožaini plaukstu spilventiņi un trīs gari, slaidi, asi nagi, no kuriem vi­dējais ir visgarākais. Nagi var piekļauties plaukstām cieši kā ka­batas naža aizvāztie asmeņi. Uz pakaļkāju pēdām (vai, parei­zāk sakot, papēžiem) ir muskuļots spilventiņš kausa formā, ar kura palīdzību skudrulācis spēj cieši piekļaut pēdu zaram. Pa­kaļkāju pirkstiem ir asi nagi un spilventiņi to pamatnēs, kas kopā ar papēžu piesūcekņa efektu veido pamatīgu tvērēj mehā­nismu, nagus procesā nemaz neiesaistot. Briesmu brīdī pun­durskudrulācis apvij zaram asti un stingri iekrampējas tajā ar pakaļkājām (tādējādi aste un abas pakaļkājas veido trīsstūri), paceļ priekškājas virs galvas un, kad uzbrucējs pienācis pietie­kami tuvu, gāžas uz priekšu, šķeldams ar bārdasnaža asajiem priekšējiem nagiem. Atšķirībā no sliņķa, kuram ir truli, tapām līdzīgi zobi bez emaljas, kuri aug visā sliņķa dzīves laikā, skud­rulācim zobu nav vispār - tikai gara, lipīga mēle un ļoti musku­ļots kuņģis, kas samaļ pulverī skudrulāča barību - koku skudras.

Mūsu skudrulācis filmēšanās laikā izturējās ar lielu paš­cieņu un drīz tik ļoti pierada pie mums, ka starp epizodēm rāmi tupēja, pieķēries Lī pie pirksta, rūpīgi apvijis asti viņas īkšķim vai plaukstas locītavai. Kad pienāca laiks palaist viņu vaļā, pundurītis nepavisam nevēlējās pamest Lī roku un ilgi notupēja krūmos, dziļdomīgi mūs vērodams, līdz beidzot no­zuda atpakaļ mežā.

Kaut arī bijām safilmējuši jūdzēm garas epizodes ar lap- graužu skudrām, rādot tās šķinām lapas no kokiem, nesam guvumu uz pūzni, tīrām savus mājokļus un veidojam milzīgas atkritumu kaudzes, sekot skudrām pazemē mēs nespējām. Alistēru tas tracināja.

-    Es gribu… vai zini… es domāju… nu, dārzus, - viņš stāstīja, noliecis galvu uz sāniem un to lēni griezdams, tā ka izskatījās pēc plati smaidoša, labvēlīga līķa, kas karājas striķa galā. - Sēņu dobes, vai ne… skaidrs?

-    Saldumiņ, vienīgais paņēmiens, kā tikt dārziem klāt, ir tos izrakt, - Paula praktiski paskaidroja.

-      Jā, - Alistērs apcerīgi teica, kā vilciņš grozīdamies virs viena no pūžņiem, kas bija apmēram mazas deju zāles lielumā.

-    Vai tas iespējams? - Rodžers vaicāja. - Nav pārāk dziļi?

-    Nu, reizēm sēņu dobes atrodas pavisam tuvu zemes virs­pusei, - es atbildēju. - bet skudrām tas nepavisam nepatiks.

-    Paula, sadabū kādas lāpstas, un mēs rokam, ja? - Rodžers dedzīgi ierosināja. - Rokam ārā mazos jardins des champig- nons[35], labi?

-    Jā… lāpstas, - Alistērs teica, jaunās idejas aizrauts. - Dabū mums lāpstas.

Tā nu Paula devās nogurdinošā ceļā atpakaļ cauri mežam, lai sameklētu pētniecības staciju, un beidzot atgriezās ar vairā­kām lāpstām. Tieši tā izpaužas producenta darbs. Viņam pieprasa vienā mirkli sagādāt pilnīgi jebko - sākot ar četrriteņu autofurgonu un beidzot ar trlsēdienu maltīti, no motorlaivas līdz pudelei viskija.

-    Tieši tas, kas vajadzīgs, - Alistērs uzteica.

Viņi abi ar Rodžeru satvēra lāpstas un sāka rakt. Man bija šāda tāda pieredze ar lapgraužu skudrām, tāpēc es paņēmu Lī un Paulu pie rokas un aizvedu tālāk no operācijas laukuma. Lapgraužu skudras kā suga ir ļoti veiksmīgi radījumi. Koloniju nodibina karaliene, kas savā kāzu lidojumā tādā kā somā atnes līdzi kumšķi sēņotnes pavedienu, kam jākļūst par jaunās kolonijas pārtikas audzi - gluži tāpat, kā pirmie Amerikas pio­nieri veda sev līdzi maisus ar graudiem, ko iesēt ceļojuma beigās. Kad kāzu lidojums ir galā, karaliene bērnistabā iedēsta sēnes un rūpējas par tām ar īstu dārzkopja aizrautību, mēslo­dama ar saviem pamesliem. Ja sēnes iznīkst, kolonija neizvei­dojas; ja sēnes ieaugas, kolonija plaukst un izplešas proporcio­nāli sēņu lauku apmēriem, un galu galā pūznī var dzīvot pat vairāk nekā miljons iemītnieku. Es tikko biju to visu izskaid­rojis Paulai, kad apmēram pusmiljons šā pūžņa iemītnieču nosprieda, ka Rodžera un Alistēra darbošanās apdraud viņu labklājību, un straumē metās protestēt. Pirms brīža Alistērs un Rodžers bija izskatījušies pēc diviem dedzīgiem dārzniekiem, kas uzrušina savas sparģeļu dobes, gatavodamies jaunajai ražai, - nākamajā mirklī tie jau izpildīja tādus lēcienus, ie- griezienus un pas de deux[36], par kādiem viņus apskaustu Mas­kavas Baleta teātri. Tam visam pavadījumā skanēja mežonīgi, drebelīgi sāpju kliedzieni, kuros vienlīdz bieži bija dzirdami gan zaimi, gan sulīgi lāsti.

-     Jēziņ! - Alistērs spalgi ķērca un, šoreiz nepieciešamības spiests, valsēja riņķī. - Au, au, viņas kož! Sasodītie radījumi!

-    Au, au, merde alors[37]!-arī Rodžers spiedza, valsēja un sita pa biksēm. - Viņas kož!

Galvenā problēma bija tāda, ka Alistēram mugurā bija īs- bikses un aizvēsturiski beisbola buči, kas nekādi nepasargāja kājas; tā nu skudras bariem traucās pa tām augšup kā pa koka stumbriem un ņēmās plosīt mūsu režisoru gabalos. Ja vien tas iespējams, Rodžera stāvoklis bija vēl ļaunāks, jo viņš bija uzvil­cis elegantas, diezgan pieguļošas bikses, pa kurām skudras te­cēja augšup gan ātri, gan akurāti. Tās, kuras atradās ārpusē, koda cauri plānajam audumam tieši miesā. Iekšpusē tikušās centās uzskriet pēc iespējas augstāk, pirms ķerties pie uzbru­kuma, rezultātā Rodžers tika sakosts visintīmākajās un vārīgā­kajās ķermeņa daļās. Skudru žokļi bija gana spēcīgi, lai sa­grauztu cietas lapas, tāpēc spēja aši un viegli tikt galā ar plāno bikšu audumu, un gan Rodžera, gan Alistēra kājas noklājās ar asiņu plankumiem. Mēs aizrāvām viņus prom no kaujas epi­centra un atbrīvojām no skudrām. Pēc tam Paula ar antibio­tiku palīdzību ķērās pie pirmās palīdzības sniegšanas, tomēr pagāja labs laiks, pirms izdevās nolasīt pilnīgi visas skudras.

-    Tu redzēji? - Alistērs elsa, un viņa brilles bija jūtu uzplūdā aizmiglojušās. - Tie maitas gabali centās man nošķīt plikus kaulus!

-     Un kā ar mani? - Rodžers iejaucās. - Uzbruka maniem dzimumorgāniem. Mēģināja padarīt mani par einuhu!

Vēlāk abi ievīstījās tik daudzās drēbju kārtās, ka atgādināja Ņurbuli un Burbuli pirms kaujas; šoreiz viņiem izdevās atrakt mazu stūrīti sēņu dārza un to nofilmēt, lai kā skudras par to niknojās.

Viens no fantastiskākajiem dabas brīnumiem mežā, ko savā ziņā tikpat grūti nofilmēt kā skudru sēņu dārzu, ir neparastais stāsts par milzu vīģes koku un sīciņo vīģu lapseni. Šī dīvainā sadzīve atklāta pavisam nesen, un tā pierāda tropu meža dzīves neiedomājamo komplicētību - to, ka jebkurš augs vai dzīvnieks ir tikai viena sarežģītās ekosistēmas sastāvdaļa; bez lielajiem vī­ģes kokiem vīģu lapsenes iznīktu, savukārt bez šīm lapsenēm vīģes koki nespētu vairoties, to skaits pamazām samazinātos un suga visbeidzot izmirtu.

Vīģēm ir ļoti īpatnēja zieda struktūra, kas patiesībā vairāk atgādina augli nekā ziedu. Sīkā zieda aizmetnis atrodas iekšā vīģē, kas ar kātiņu piestiprinājusies pie koka. Augļa otrā galā ir niecīga atvere, ko gandrīz pilnīgi aizsedz zvīņas. Vīģēm ir vīriš­ķie un sievišķie ziedi, un veids, kā putekšņi no viena zieda no­kļūst citā, ir tik brīnumains, ka iedveš godbijību. Tas notiek šādi.

Pirmie vīģes kokā nobriest sievišķie ziedi, un to smarža pie­vilina vīģu lapseņu mātītes, kas pārnēsā putekšņus no citiem vīģes kokiem mežā. Lai tiktu klāt ziedam, lapsenei pa cauru­miņu auglī jāielien vīģē iekšā, ielaužoties cauri zvīņu "durvīm". Tas nav viegli izdarāms, jo durvis ir šauras un stingras, bet lap­sene - trausla un, lauzdamās iekšā, bieži pazaudē spārnus un

taustekļus.

>

Kad lapsene sekmīgi iespraukusies vīģē, tā turpina rakties uz priekšu cauri sievišķā zieda irbulim, izmantodama savu garo dējekli, it kā veidotu naftas urbumu. Ir divu veidu ziedi: vieni ar īsiem, otri - ar gariem irbuļiem. Dabas nolūks bijis tāds, ka lapsenes dējeklis, lai sasniegtu dīgļsomu un iedētu tajā olas, spēj izurbties cauri vienīgi īsajiem irbuļiem. Garie irbuļi tiek tikai caururbti, tomēr šajā procesā tajos nonāk lapsenes nestie putekšņi. Tāda procesa rezultātā vīģes ziedos ar īsajiem irbuļiem at­tīstās lapsenes kāpuri, toties ziedos ar garajiem irbuļiem - sēk­las. Jau tas vien ir gana neparasti, taču stāsta turpinājums ir vēl dīvaināks un maģiskāks.

Tālāk attīstās un iekūņojas lapsenes kāpuri. Šajā stadijā tie acīmredzot izdala kādu vielu, kas aizkavē vīģes nobriešanu, ci­tādi, ja auglis nogatavotos, kamēr kūniņa vēl iekšā, šo bērnis­tabu kāds varētu apēst ar visu jauno lapseni. Visbeidzot kūni- ņas ir pilnīgi nobriedušas. Vispirms izšķiļas tēviņi; tie riņķo apkārt, apaugļodami vēl neizšķīlušās mātītes. Šajā brīdī vīģe faktiski ir pilnīgi noslēgta un atmosfēra tās iekšpusē par desmit procentiem sastāv no ogļskābās gāzes (ārpusē ogļskābā gāze ir tikai trīs simtdaļas procenta), bet šķiet, ka lapseņu tēviņus tas neuztrauc. Tomēr pēc kopošanās tēviņi izlaužas no bērnista­bas, un ogļskābās gāzes līmenis strauji krītas. Šis fakts kaut kādā veidā veicina gan mātīšu izšķilšanos, gan vīrišķo ziedu parā­dīšanos, un mātītes appūderējas ar to putekšņiem. Lapseņu tē­viņi un mātītes kopīgiem spēkiem pārgrauž zvīņas vīģes galā, un mātītes aizlido, nesdamas sev līdzi gan putekšņus, gan spermu, un meklē citu vīģes koku ar sievišķajiem ziediem, lai dotu dzīvību jaunai kolonijai. Tēviņiem nav spārnu, tie nespēj pamest vīģi, tāpēc, savu dzīves uzdevumu paveikuši, turpat arī mirst.

Iedomājoties, ka vīģu lapseņu stāsts ir tikai viens no apbrī­nojamajiem notikumiem, kādi noris itin visur tropu mežos, reizē nāk arī apziņa par to, cik komplicētā pasaulē mēs dzīvo­jam un cik traku haosu mūsu nesaprātīgā rīkošanās spēj iz­raisīt trauslajā ekosistēmu līdzsvarā.

Tropu meži visā pasaulē ir viena no varenākajām cilvēces balvām, taču mēs pret tiem izturamies tā, it kā tie būtu nevis milzīgas, pašatjaunojošās medikamentu, pārtikas, kokmateri­ālu, krāsvielu, garšvielu un citu lietu krātuves, bet gan kaut kas bīstams. Mēs joprojām neapzināmies visas priekšrocības, kā­das tropu meži dod cilvēkiem, un iznīcinām tos tik strauji, ka augu un dzīvnieku sugas izzūd ātrāk nekā tiek zinātniski ap­rakstītas. Ir aprēķināts, ka mežonīgos, pašnāvnieciskos uzbru­kumos katru gadu tiek izcirsti un nodedzināti tropu meži simt desmit tūkstošu kvadrātkilometru jeb četrdesmit trīs tūkstošu kvadrātjūdžu platībā. Saskaņā ar optimistiskām prognozēm, turpinot tādā pašā tempā, visi šāda veida meži būs astoņdesmit piecu gadu laikā pilnīgi pazuduši. Ja tā notiks - un nekādi simptomi neliecina, ka cilvēce pēkšņi aptvers savu stulbumu un sāks rīkoties saprātīgi -, klimata pārmaiņas var būt pilnīgi katastrofālas, jo meži kontrolē laika apstākļus, un bez to palī­dzības iespējams ļoti īsā laikā auglīgus apvidus pārvērst tuksne­šos. Es nemaz nerunāju par tiem labumiem, kādus jau esam atklājuši mežā un kādus vēl varētu atklāt. Mēs esam tik tikko pieskārušies zināšanu laukam par neaptveramo ekosistēmu, ko sauc par lietus mežu vai džungļiem. Mums nav ne jausmas par to, kādi nenovērtējami labumi varētu gaidīt cilvēku starp kokiem, taču gandrīz maniakālā izšķērdībā iznīcinām kaut ko tādu, ko nekad nespēsim radīt no jauna, kaut ko cilvēcei ārkār­tīgi vērtīgu - tomēr arī ko tādu, kas, prasmīgi kopts un izman­tots, varētu atjaunoties paša spēkiem. Taču, turpinot darboties šādā tempā, pēc nepilniem simt gadiem, kuru laikā būs miljo­niem radušās jaunas barojamas mutes, mums pārtikas audzē­šanai būs atlikuši tikai tuksneši - gluži vienkārši tāpēc, ka bū­sim izturējušies pārāk negausīgi, nešpetni un absolūti savtīgi. Tas attiecas uz visiem, neatkarīgi no ādas krāsas, ticības vai politiskās pārliecības, jo, ja vien nesāksim rīkoties, turklāt ātri, mūsu bērniem nekad nebūs lemts nedz ieraudzīt visapburo­šāko un nozīmīgāko bioloģisko reģionu uz planētas - tropu mežu, - nedz arī izbaudīt tā sniegtos labumus.

NO GRĀMATAS "DARELS KRIEVIJĀ"

Mēs ar mokām piecēlāmies no gultas un atklājām, ka ārā snieg, kaut arī naktī bija kļuvis siltāks. Mūs jau gaidīja pieci skido - kaut kas līdzīgs motocikliem ar kāpurķēdēm, smirdīgi un skaļi, toties ātri braucamie. Vienam no tiem bija piekabinā­tas platas kamanas ar daļu mūsu ekipējuma, savukārt otra skido vilktās ragavas atgādināja kaut ko vidēju starp milzīgu bērna gultiņu un Ziemassvētku vecīša iecienītu braucamo. Šī iespaidīgā konstrukcija bija piekrauta ar sienu un aitādas ple­diem, un tajā mēs ar Lī iekārtojāmies kā cars ar carieni, paņe­mot līdzās arī trauslākos ekipējuma priekšmetus. Sniegot vieg­lam sniedziņam, mēs devāmies ceļā; palsi dzeltenajā un pur- pursarkanajā rītausmā ezers izskatījās bezgalīgi liels, otrā krastā vīdēja draudīgi melna, zema mežu josliņa. Pēc vairāku stundu ilga brauciena kļuva nepārprotami skaidrs, ka satikties ar lāci neizdosies. Gaisa temperatūrai ceļoties, sniegs bija kļuvis mīkstāks, un ne skido, ne kamanas neslīdēja tam pa virsu, bet gan visu laiku iestiga un grima. Taču mums tika apgalvots, ka pāris jūdzes tālāk esot nomaļa mežsarga mājiņa, kur mēs varē­šot ieturēt brokastis un apspriesties.

Šajā brīdī mūsu dzīvē parādījās jenotsuns. Vasilijs, kuru ār­kārtīgi nomāca lāču nevēlēšanās sadarboties un laika apstākļu nepakļāvība viņa gribai, pēkšņi ar burvju mākslinieka žestu atrāva sava skido bagāžnieku, izvilka no tā pusaugu jenotsuni un ar plašu žestu iesvieda man klēpi. Radījums tupēja sarāvies, un viņa ģīmi vīdēja tāds pārbīlis, kāds laikam gan bija lasāms arī manējā, jo pēdējā reize, kad man bija nācies būt tuvos draugos ar jenotsuni, bija pirms kādiem četrdesmit gadiem - manās zvēru kopēja gaitās Vipsneidas zoodārzā. Šie pievilcīgie dzīvnieki no suņu dzimtas ir ārkārtīgi interesanti, un viņu parādīšanās un tālākā izplatīšanās pa visu Eiropu ir lielisks pie­mērs cilvēka muļķībai un pilnīgi nevajadzīgām spēlītēm ar dabu. Šie īskājainie radījumi, kas atgādina ļoti spalvainus kor- gijus ar jenota seju, kādreiz bija sastopami tikai Japānā un Āzijas austrumos, līdz kādam galvā iešāvās gaiša ideja ieviest tos Krievijas rietumdaļas mežos, kur tie varētu vairoties kā vērtīgi kažokzvēri. Jenotsuni tika ievesti Krievijā un, kā jau vis­ēdāji ar sīkstu dzīvību, ātri vien izplatījās pa visu Viduseiropu, kļūstot par kaitniekiem. Lai padarītu situāciju vēl ļaunāku, jenotsuņu āda tika atzīta par nevērtīgu, un nu Eiropa bija tikusi pie kaitīga plēsēja, kas nodarīja postu vietējai faunai, - gluži tāpat kā no Dienvidamerikas ievestā nutrija. Cilvēks allaž vismuļķīgākajā veidā iejaucas dabas darīšanās.

Jenotsuns gulēja man klēpī, ļāva sevi paglaudīt un izskatījās gauži apmierināts; bet tad Vasilijs sadabūja platu suņa kakla- siksnu ar pavadu un mēģināja to visu dzīvniekam uzmaukt. Je­notsuns nosprieda, ka tāda necieņa nav pieļaujama. Aši izlocī­jies, viņš kā raķete izšāvās man no klēpja un aizlēca pāri ka­manu malai. Ticis uz ledus, dzīvnieciņš deva spalvainajām kājām ziņu un slaidā, pārliecinātā riksī aizšāvās pāri ezeram, tā ka drīz bija jau savu simt jardu attālumā no mums. Visi metās bēgli vajāt, taču neviens nespēja mēroties žiglumā ar jenotsuni, un ledu drīz vien izraibināja krituši ķermeņi. Galu galā visiem nācās atgriezties, sēsties savos skido un turpināt jenotsuņa vajāšanu braukšus. Bēglis tika atkal ieslodzīts bagāžniekā un filmēšana atlikta uz nākamo dienu, jo pa šo laiku debesis bija tā nomākušās un sniga tik spēcīgi, ka par filmēšanu nebija ko domāt. Es pamanīju kaut ko interesantu: krītošas sniegpārslas! Katra bija apmēram trīsreiz lielāka par kniepadatas galviņu, pēc formas atgādināja sīkus ledus ziediņus ar piecām ārkārtīgi filigrāni veidotām ziedlapiņām. Tumšais aitādas apmetnis, kas sildīja mūsu ceļgalus, drīz vien pārklājās ar šim sīkajām snieg- pārsliņām un izskatījās kā sīkslciņu margrietiņu lauks.

Beidzot mēs nokļuvām mežsarga namā, kur mūs ārkārtīgi viesmīlīgi pacienāja ar pusdienām un galoniem spēcinošas tējas. Pēc tam mēs nolēmām atgriezties mājās, jo laiks kļuva arvien nelādzīgāks, tātad izredzes nofilmēt lāci, ja pat kādu iz­dotos satikt, līdzinājās nullei. Bijām nobraukuši mājupceļā jau vairākas jūdzes, kad skido, kas vilka mūsu kamanas, apsviedās gar kupenu pārlieku asā leņķī, un rezultātā varenais Ziemas­svētku vecīša vezums apgāzās, izkaisot mani, Lī un mūsu trauslo aparatūru uz ledus vienā jūkli ar aitādām un sienu. Par laimi, ne mēs paši, ne ekipējums necieta, taču nabaga mež­sargs, kas mūs veda, jutās pagalam sarūgtināts un nokaunējies, un mums nācās ilgi apskauties un skūpstīties, lai pierunātu viņu atteikties no pašnāvības, kas pazemojumu nomazgātu ar asinīm.

Nākamā diena bija pilnīgi vājprātīga. Jenotsuns bija izmu­cis, un visa komanda bez panākumiem centās nofilmēt medni. Pēcpusdienā es biju apsolījies pastāstīt mežsargiem un viņu sievām par mūsu tresta darbu. Tā kā rezervāts bija nosaukts Čārlza Darvina vārdā, tad, gluži dabiski, zālē pie sienas tieši man pretī karājās liels, pamatīgi ierāmēts ievērojamā zināt­nieka portrets. Man kāds tikko bija vaicājis, vai es atbalstot domu, ka pasaulē jāizveido vēl citi dzīvnieku pavairošanas centri, līdzīgi manis Džērsijā izveidotajam, un es ar sajūsmu sāku atbildi, kad pamatīgais gleznojums nogāzās no sienas ar tādu rībienu, ka māja nodrebēja līdz pamatiem un stipri pār­biedēja visus klātesošos.

Darvina rezervāts, protams, bija aizraujoša vieta, taču ar fil­mēšanu mums tur pagalam neveicās.

Ceturta dala

1985-1995

Atmiņas un pārdomas

Savas dzīves pēdējo desmit gadu laikā Džerijs lāgiem pārdo­māja, ko viņš pats un viņa tobrīd jau ievērojami lielā komanda kopīgiem spēkiem panākuši gadsimta ceturkšņa laikā, kopš zoodārza ideja kļuvusi par īstenību. Taču daudz vairāk viņš domāja, ko mēs būtu varējuši un ko mums vajadzētu sasniegt dzīvnieku pasaules labā, kur ko darīt, un kā grāmata vai filma varētu to veicināt, - citiem vārdiem, viņš pastāvīgi plānoja ek­spedīcijas vai vismaz īsus ceļojumus uz attāliem nostūriem, lai satiktos ar jauniem radījumiem vai seniem draugiem no dzīv­nieku pasaules un lai runātu ar cilvēkiem, kuri cenšas tos glābt. Tikai dažus mēnešus pirms Džerija nāves mēs sēdējām viņa slimnīcas palātā un visā nopietnībā apspriedām Austrālijas ce­ļojuma plānus. Viņš vēlējās man parādīt šo zooloģisko brī­numu, jo es tur vēl nebiju viesojusies.

Reizēm Džerijs pārsteidza cilvēkus ar paziņojumu, ka viņa karstākā vēlēšanās būtu slēgt savu dārgo zoodārzu, ja pēc tā vairs nebūtu vajadzības. Pēc paša domām, viņa galvenais sa­sniegums dzīvē nebija ne sekmīga dzīvnieku turēšana un pavai­rošana nebrīvē, ne zināšanu uzkrāšana, pētot retas dzīvnieku sugas, nedz arī nespeciālistu un profesionāļu izglītošana un ap­mācīšana dabas aizsardzības jomā, kaut arī viņš un viņa ko­manda nodarbojās ar visām šīm lietām un viņš tās uzskatīja par vitāli nozīmīgām. Viņa galvenais mērķis bija dzīvniekus no nebrīves patvēruma atgriezt savvaļā, kur tie, brīvi no izmiršanas draudiem, varētu plaukt un zelt. Te pievienotā no­daļa "Atgriešanās savvaļā" no grāmatas "Šķirsta jubileja" lie­cina, cik daudzkārt vieglāk ir to pateikt nekā izdarīt. Džerijs šo grāmatu uzrakstīja astoņdesmito gadu beigās, kad dzīvnieku atgriešana savvaļā vairāk līdzinājās mākslai vai alķīmijai nekā zinātnei un, kaut arī kopš tā laika panākts ievērojams progress, šis pasākums joprojām sper tikai pirmos soļus.

Džerija pēdējā ekspedīcija bija uz Madagaskaru - burvīgo un izpostīto salu, visu dabaszinātnieku paradīzi. Viņu bija sa­valdzinājis dzīvnieks, kuru viņš tik brīnišķīgi apraksta pēdējā nodaļā, - ai-ai, un, pats par sevi saprotams, ka, par spīti paša vārgajai veselībai, viņš nolēma, - noteikti jācenšas to glābt no izmiršanas.

no grāmatas

" Šķirsta jubilejā"

Pirms diezgan daudziem gadiem, kad tikko biju nodibinājis trestu, es centos pierādīt cilvēkiem, kāda jēga nebrīvē pavairot dzīvniekus. Neizbēgamais jautājums bija - "Cik daudzus tad jau esi atlicis atpakaļ vietā?", it kā runa būtu vienkārši par dažu dzīvnieku izaudzēšanu, iestūķēšanu krātiņos, aizgādāšanu at­pakaļ uz mītnes zemi un izlaišanu tuvākajā meža pudurī. Ne­kas nevar būt tālāk no patiesības.

Pavairošana nebrīvē ir problēmām pārpilns dabas aizsardzī­bas pasākums, tomēr, tiklīdz izdevies tās atrisināt un sekmīgi izpildīt mūsu daudzšķautņainās pieejas pirmo un otro stadiju, var visus spēkus veltīt trešajai stadijai - nebrīvē pavairoto dzīv­nieku nogādāšanai savvaļā tajās vietās, kur šīs sugas izmirušas, vai jaunās vietās, kas atrodas netālu no sugu dabiskās izplatības areāla un kur ir piemēroti dzīves apstākļi, vai arī tādās vietās, kur endēmiskai savvaļas populācijai vajadzīgs papildus dzīv­nieku pieplūdums. Trešā stadija ir sarežģītākā no visām.

Nebrīvē pavairoto dzīvnieku atgriešana savvaļā ir sarežģīta tādēļ, ka tā ir pilnīgi jauna pieeja, varētu pat teikt - pilnīgi jauna māksla, un mēs mācāmies paša procesa laikā. Vispirms jāņem vērā, ka nav divu tādu sugu, kuru prasības būtu pilnīgi vienādas, tādēļ pirmām kārtām jāizpēta un jāņem vērā katras vēlmes. Otrkārt, nevar ņemt dzīvnieku, kas jau trešajā vai ce­turtajā paaudzē dzimis nebrīvē, un vienkārši izgrūst to savvaļā. Pat atrazdamies barības ielenkumā, šis dzīvnieks visticamāk aizies bojā, jo ir pieradis, ka augļi vai cita barība pasniegta sa­smalcināta vairākās bļodiņās. Tas būtu tas pats, kas pēc ilgiem gadiem izraut kādu miljonāru no viņa Ritz apartamentiem un likt gulēt parkā uz soliņa, segties ar avīzi un meklēt ēdamo at­kritumu tvertnēs. Būtu vajadzīgs ilgs laiks, lai viņu pie šis domas pieradinātu.

Līdz šim ieviestās metodes ir pavisam vienkāršas, tomēr, kā jau teicu, viss process jāpieskaņo katram atsevišķam dzīvniekam un konkrētai vietai. Mūsu pirmie centieni palaist savvaļā Mau- rīcijas rožainos baložus ir piemērs tam, cik maz vajadzīgs, lai viss noietu greizi. Bijām nolēmuši pirmos putnus atlaist tādā kā "vidusposmā" - Pemplmūzas botāniskajā dārzā. Šajā plašajā teritorijā bija papilnam lapu un augļu, un dārzā krustu šķērsu atradās daudzi piebraucamie ceļi, tā ka bija iespējams tiešā veidā sekot putnu kustībai un reakcijai. Mēs uzbūvējām īpašu putnu māju, kuras vienā daļā paredzējām turēt divus brīvībā izlaiža­mus baložus, un otrā daļā vēl divus, kuri, kā mēs cerējām, kalpos par pievilinātājiem un rosinās atbrīvotos putnus palikt dārzā.

Pirmos putnus mēs rūpīgi izvēlējāmies Blekriveras pavairo­šanas centrā, putnu māju un sprostu kompleksā, ko bija uzbūvējusi un ar kadriem nodrošinājusi Maurīcijas valdība, savukārt darbību finansēja galvenokārt mūsu trests. Kad putni bija iejutušies un pieraduši pie jaunajām mājām, pienāca lielā atbrīvošanas diena. Es šim lieliskajam notikumam par godu biju aizbraucis uz Maurīciju, lai pats personīgi atlaistu putnus brīvībā. Bijām nolēmuši, ka atbrīvotie vai vismaz brīvlaišanu guvušie baloži joprojām varēs izmantot putnu mājas par pa­tvērumu; tur būs pieejams arī pastāvīgs barības daudzums līdz brīdim, kad putni nolems kļūt patstāvīgi. Noteiktajā dienā es ierados un milzīgi svinīgi - jo notikums bija tik nozīmīgs - pa­rāvu auklu, lai atvērtu durtiņas un putniem atklātos ceļš uz brīvību.

Aukla pārtrūka.

Iestājās apjukuma pilna pauze, līdz kādu aizsūtīja sadabūt citu auklu. Tobrīd es izjutu dziļu līdzjūtību pret dāmām, kas, tērpušās savās labākajās drānās, vēl un vēlreiz triec šampanieša pudeles pret jauno okeāna laineru sāniem, taču - bez rezultāta. Visbeidzot tika sadabūta aukla un putnu mājas lūka pienācīgi atvērta. Baloži uzvedās lieliski - viņi izlidoja no putnu mājas un sasēdās uz tās augšmalas. Mēs cerējām, ka putni izmantos brīvību un lidos prom kokos. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Tie flegmātiski tupēja uz putnu mājas augšmalas, ne acu nemirk­šķinot, un izskatījās pēc garīgi atpalikušiem eksemplāriem no amatiera taksidermista kolekcijas. Es no sirds vēlējos, lai šos putnus redzētu visi tie idiotiskie cilvēki, kuri melš niekus par ieslodzījuma nežēlību un brīvestības priekiem.

Šobrīd, to atceroties, jāsaka - nelaimīgā kārtā vietējā valdība bija vēlējusies, lai šī pirmā brīvē palaišana negūtu publicitāti, un tolaik tāda prasība likās pilnīgi pamatota. Pemplmūzā mēs palaidām brīvībā pavisam vienpadsmit putnus, un visbeidzot tie saņēma dūšu un sāka izmēģināt brīvības garšu, izpētīdami plašos dārzus. Drīz tiem nācās sadurties ar citām briesmām. Mazi zēni ar lingām apstaigāja apkārtni, mēģinādami nomedīt parastās dūjas vakariņām. Nevarēja prasīt, lai viņi varētu sa­skatīt kādu atšķirību starp rožaino balodi un dūju - ja nu vie­nīgi viens no putniem ir treknāks un tādējādi vēlamāks medī­jums (patiesībā rožainā baloža gaļa garšo diezgan nepatīkami, šis putns ir neēdams). Kopā ar baložu uzticību, kas gandrīz ro­bežojas ar plānprātību, rezultāts kļuva putniem liktenīgs. Vai­rākus baložus notrieca jauno mednieku nāvējošie ieroči. Atliek tikai minēt, vai kampaņas publicitāte būtu ko mainījusi. Vai šāda kampaņa būtu ietekmējusi zēnus ar lingām? To neviens nevar pateikt. Tomēr, par spīti mazajiem šāvējiem, vairāki putni sapārojās un perēja, kaut arī pameta tikko izšķīlušos putnēnus - droši vien tos iztraucēja cilvēki.

Pietiks, ja pateikšu, ka pirmais brīvībā palaišanas mēģinā­jums nebija izcili sekmīgs, tāpēc mēs noķērām putnus un no­gādājām atpakaļ Blekriverā. Tomēr no iepriekšējā mēģinājuma bijām daudz ko iemācījušies. Putni nelidoja tūlīt prom zilajās tālēs, bet gan palika atbrīvošanas vietas tuvumā, kur varēja ba­roties, līdz pierada pie apkārtnes. Tad viņi sāka baroties gan ar vietējiem augļiem un lapām, gan arī eksotiskajiem - šis fakts bija nozīmīgs, jo eksotiskie augi bija pārņēmuši Maurīcijas mežus, kuros putniem kādu dienu jāatgriežas. Visbeidzot, mēs bijām pierādījuši, ka nebrīvē izaudzēti putni spēj vairoties brī­vībā un to arī dara.

Tāpēc ar lielu paļāvību plānojām nākamo soli: īstu palai­šanu brīvībā attālā Maurīcijas nostūrī, ko dēvēja par Makabija mežu. Mēs vēlreiz uzbūvējām putnu mājas un ievietojām tajās putnus. Šoreiz dažiem baložiem pirms atbrīvošanas piestipri­nāja sīciņus radio raidītājus, lai mēs varētu viņus izsekot, jo sa­meklēt putnu botāniskajā dārzā ir viens uzdevums, bet

Makabija biezajos mežos un dziļajās ielejās - pavisam kas cits. Dažas dienas pēc atbrīvošanas putni nelidoja pa noteiktiem maršrutiem. Daži izlidoja ārpus raidītāju uztveres zonas un nerādījās pat vairākas nedēļas, laiku pa laikam tomēr mīklaini atgriežoties. Citi lidoja prom mežos, tomēr katru dienu atgrie­zās savās putnu mājās, lai ieturētu papildmaltītes. Vēl citi aiz­lidoja tikai dažus simtus pēdu no mājām un tur arī palika mēnešiem ilgi. Ar laiku kļuva skaidrs, ka putni pielāgojušies dzīvei brīvībā un ar katru dienu kļūst patstāvīgāki, izvēlas tos augļus un lapas, kas tiem garšo vislabāk. Mēs tomēr joprojām nodrošinājām papildu barību rezervei, jo nevēlējāmies, lai putni ciestu badu tādēļ, ka sezonas augļi savvaļas apstākļos pēkšņi izbeigtos. Laikā, kad rakstu šo grāmatu, divi no atbrī­votajiem baložiem atgriezušies pie barības platformām kopā ar saviem jaunuļiem. Ar zināmu piesardzību varam teikt, ka jaunā kampaņa bijusi sekmīga.

Tās ir lieliskas ziņas divu iemeslu dēļ. Kampaņa pierādīja, ka vairākās paaudzēs nebrīvē dzimuši putni spēj pielāgoties dzīvei savvaļā, un, droši vien tas ir vēl svarīgāk, - mēs bijām ie­mitinājuši putnus ārpus rajona, kas vienmēr dēvēts par Baložu mežu. Šī ieleja atradās dziļi kalnos, un to veidoja maza ekso­tisko kriptomēriju koku audze. Visa zināmā baložu populācija (1978. gadā droši vien mazāk par divdesmit pieciem putniem) ligzdoja tieši tur. Situācija, kad visi putni ligzdo pāris akru lielā teritorijā, protams, ir ārkārtīgi bīstama, jo bezbēdīgs ie­vestu pērtiķu bariņš vai cits tikpat bezbēdīgs primāts - cilvēks ar bisi - vai arī spēcīgs ciklons būtu varējis uz visiem laikiem

noslaucīt rožainos baložus no zemes virsas. Tomēr savvaļas putni stūrgalvīgi liedzās ligzdot kādā citā vietā. Šis fakts patiesi atbilda teicienam par visu olu glabāšanu vienā grozā, bet līdz ar jaunās kolonijas izveidošanos Makabija mežā mēs cerējām, ka putni pieķersies jaunajai vietai un uzsāks ligzdošanu tur. Kad šis uzdevums bija paveikts, mēs varējām turpināt koloniju dibināšanu citās piemērotās vietās visur Maurīcijā, lai tad, ja ar sākotnējo savvaļas koloniju notiktu kas nelāgs, mēs nezaudētu visu sugu.

***

…pirms vairākiem gadiem, kad tikko bijām uzsākuši baložu programmu, mēs bijām gatavi izmēģināt veiksmi ar citu sugu, šoreiz ar zīdītājiem - radījumiem, ko sauc par Jamaikas huti- jām. Šai programmai bija visas panākumu iezīmes, taču vēlāk notikušais pierādīja, ka šķietami vienkāršā un neapšaubāmi realizējamā projektā var gadīties negaidītas kļūmes, ja zaudē­jam modrību.

Hutijas ir grauzēji, kuras sastopamas vienīgi Kārību salās. Bahamu salās, Kubā un Jamaikā mitinās atšķirīgas sugas. Ja­maikas hutijas, ko vietējie sauc par coney, ir brūnganzaļi dzīv­nieki pundurpūdeļa lielumā un izskatās kā prāvas jūrascūci- ņas. Tās ir vienīgie lielie šīs salas vietējie zīdītāji, kam laimējies izdzīvot, kaut arī kādreiz to bijis pārpārēm un tie bijuši galve­nais pārtikas avots vietējiem iedzīvotājiem un vietējām Jamai­kas žņaudzējčūskām. Tomēr pārmērīga medīšana, izmantojot modernos ieročus, un mežu iznīcināšana šiem dzīvniekiem draudēja ar iznīcību. Savas pirmās hutijas - Džona Krova kal­nos noķertus divus tēviņus un mātīti - trests ieguva 1972. gadā, pateicoties kādas tā līdzdalībnieces atbalstam; vēl astoņus dzīvniekus kolekcijai pievienoja 1975. gadā. No šiem dzīvnie­kiem nebrīvē tika iegūti pirmie hutiju mazuļi, un nākamo desmit gadu laikā sešdesmit vienā metienā piedzima deviņdes­mit pieci mazuļi. Atbilstoši mūsu principam - neturēt visas olas vienā grozā - deviņpadsmit no tiem mēs pavairošanas no­lūkos aizdevām sešām citām kolonijām četrās dažādās valstis.

1972. gadā, kad mūsu jaunā, lieliskā hutiju mītne bija gan­drīz pabeigta, man piezvanīja viena no tresta pilnvarotajām - Flēra Klauza. Viņa pastāstīja, ka gaidot ierodamies ciemos Ho­livudas zvaigzni Džimiju Stjuartu un viņa sievu Gloriju un grasoties tos atvest uz Džērsiju. Es vienmēr paturēju acīs ie­spēju gūt kādu labumu, tāpēc apvaicājos, vai Stjuarta kungam labpatiktos atklāt mūsu jauno hutiju pavairošanas mītni, tādējādi sagādājot trestam zināmu publicitāti. Saņēmu atbildi, ka viņš būšot par to iepriecināts.

Norunātajā dienā es devos uz lidostu sagaidīt slavenības. Stjuarts ar savu viegli grīļīgo kovboja gaitu, tīkami piesmakušo balsi un stiepto intonāciju izskatījās gluži tāds pats kā uz ekrāna. Glorija bija daiļa sieviete - lieliski kopta, kāda vien ba­gāta amerikāniete var būt, nebeidzami šarmanta, taču vieglais spīdums viņas acīs brīdināja, ka šī dāma pavisam vienkārši var kļūt par kādu no mistera Vudhauza slavenajām tantēm , ja vien kaut kas nenotiek viņai pa prātam. Viņa bija viena no tām ēteriskajām personībām, kādām maitres d'hotel acumirklī iz­rāda lojalitāti un verdzisku padevību. Kamēr mēs ārpusē pie lidostas gaidījām, kad Džons piebrauks mašīnu, un par šo to pļāpājām, Džeimss Stjuarts pēkšņi nozuda. Vienu mirkli viņš bija turpat līdzās - garš, izstīdzējis, pieklājīgi smaidošs -, bet nākamajā brīdī bija izgaisis klusi un nemanāmi kā dūmu mu­tulis. Likās neiespējami, ka tik dižs vīrs (visās šī vārda nozīmēs) varētu izčibēt tik zibenīgi, ka neviens to pat nepamana.

-     Kur ir Džimijs? - Glorija pēkšņi apsūdzošā balsī nopra­sīja, it kā mēs būtu nolaupījuši viņas vīru. Mēs visi bezrūpīgi pavērāmies apkārt.

-    Varbūt viņš iegriezies miera ostā, - es minēju, izmanto­dams šo amerikāņu teicienu, kas mani allaž sajūsminājis.

-    Viņš tur iegriezās jau lidmašīnā, - Glorija teica. - Kur gan viņš pazudis?

Izslēdzis miera ostu no iespējamo slēptuvju saraksta, es ne­parko pasaulē nevarēju iedomāties citu vietu, uz kurieni Stjuarts varētu būt devies. Glorijas pieaugošais satraukums arī man lika justies neomulīgi. Vai viņš būtu nolaupīts? Es jau tagad spēju iz­tēloties analfabētiskos preses virsrakstus: "DŽEIMSS STJUARTS SAGRĀBTS HUTIJU BALLĪTĒ - SLAVENS AKTIERIS NO­ZUDIS NO ZEMES VIRSAS GLUŽI KĀ DZĪVNIEKI, KO VIŅŠ DEVIES APCIEMOT." Tā nebija gluži tāda publicitāte, kādu vēlējos trestam.

Tajā brīdī Džons piebrauca automašīnu.

-    Vai man iet un pateikt Stjuarta kungam, ka mašīna ir klāt? - viņš vaicāja.

-    Kur viņš ir? - mēs visi reizē vaicājām.

-    Ārā uz skrejceļa aplūko lidmašīnu, - Džons paskaidroja.

-    Ejiet un dabūjiet viņu rokā, - Glorija izrīkoja. - Viņš nav no lidmašīnām atraujams.

-     Kā viņš tur tika klāt? - es brīnījos, jo Džērsijas lidostas drošības dienests darbojās stingri.

-    Vai vari iedomāties kādu aizturam Džeimsu Stjuartu, kad viņš to pazinis? - Džons vaicāja.

Drīz vien bēglis lēkšiem atgriezās pie mums.

-     Ēēē… tur tāda smuka, maza lidmašīnīte, - viņš paskaid­roja. - Jā, tāda maziņa, loti jauka. Tāda omulīga, vai ne? Jauka. Tādu vēl nebiju redzējis.

-    Kāp iekšā mašīnā, Džimij, - Glorija teica, - tu visus aizkavē.

-    Jā, jā, - Džimijs atsaucās, vai nu nejuzdamies vainīgs, vai nemaz neklausīdamies. - Priecājos, ka to ieraudzīju. Tāda jauka.

Kad bijām paēduši pusdienas, Džimijs ar milzu šarmu at­klāja hutiju mītni un apgalvoja, ka "hūtes" viņam patikušas jau kopš pirmās tikšanās reizes (apmēram pirms piecām minū­tēm). Kad smagais uzdevums bija paveikts, mēs abus aizvedām vakariņās pie draugiem.

Ziemas dārzā iemalkojot dzērienus un vēlāk baudot tei­camu maltīti, Džimijs izskatījās noraizējies. Man likās, ka viņu nogurdinājis garais lidojums - laika maiņa graujoši ietekmē visus. Kad vakariņas bija paēstas, mēs sapulcējāmies viesistabā, kur Džimijs uzmanīgi novietoja garo, grīļīgo stāvu milzīgā dī­vānā. Viņa skatiens bezmērķīgi klīda pa istabu un pēkšņi apstājās pie kaut kā, kas viņu ieinteresēja.

-    Hei, klaviere! - viņš iesaucās, blenzdams uz mazu flīģelīti istabas stūrī.

-    Džimij, nē, - Glorija brīdinoši teica.

-     Jā, ser, klaviere, - Džimijs atkārtoja tik sajūsminātā tonī, it kā būtu izdarījis gadsimta atklājumu, - tāda maza maziņa klaviere.

-    Džimij, nevajag, - Glorija vēlreiz brīdināja.

-    Mazs meldiņš… - Stjuarts sapņaini teica un sāka sliet garo torsu augšā no dīvāna, viņa acīs mirdzēja fanātiska liesmiņa.

-    Lūdzu, Džimij, nespēlē klavieres! - Glorija izmisīgi lūdzās.

-    Aha, zinu… "Kovboja Džo regtaims"… - Džimijs tuvojās instrumentam. - Jā, serr, "Kovboja Džo regtaims".

-    Džimij, lūūūdzu! - Glorija lūdzās, balsij aizlūstot.

-     Jā, tāds jauks, jauks meldiņš, - Džimijs apsēdās uz kla­vieru soliņa. Viņš pacēla vāku, un flīģelīša taustiņi izsmaidīja platu krokodila smaidu.

-    Tā - ēēē - paskatīsimies - ēēē, kā nu tur bija, - Džimijs murmināja, ar garajiem pirkstiem uzsizdams pa taustiņiem. Mēs acumirklī apjautām divas lietas. Pirmkārt, Džimijam Stjuartam nebija ne mazākās muzikālās dzirdes, un otrkārt - viņš neprata spēlēt klavieres. Turklāt no visa dziesmas teksta viņš atcerējās tikai nosaukumu. Visus gadus, kad biju vērojis viņa nevainojamo tēlojumu uz ekrāna, es nekad neko tamlī­dzīgu nebiju redzējis. Džimijs spēlēja pilnīgi greizi un tikpat greizi arī dziedāja, cenzdamies abus meldiņus savienot. Viņš savā aizsmakušajā, ķērkstošajā balsī vēl un vēlreiz dziedāja dziesmas nosaukumu, atgriezdamies pie sākuma ik reizi, kad nodomāja, ka kaut ko izlaidis. Sajūta bija tāda, kā vērojot cil­vēku bez rokām cenšamies pārpeldēt Lamanšu; tas bija līdz sāpēm smieklīgi, bet smieties mēs neuzdrošinājāmies, jo kino­zvaigzne savu priekšnesumu izpildīja ar tādu lepnumu. Beidzot viņš šķita izvarojis "Kovboja Džo regtaimu" pēc sirds patikas un laimīgs pagriezās pret mums.

-    Vai jūs gribētu dzirdēt vēl kādu meldiņu? - viņš vēlīgi ie­rosināja. Man uzmācās kārdinājums pieprasīt "Zvaigžņoto Ka­rogu", tomēr es apspiedu šo vēlmi.

-    Džimij, mums jāiet, - Glorija uzstāja.

Un viņi aizgāja.

Noklausīties kādu slavenā Džimija Stjuarta priekšnesumu bija liels pagodinājums, taču es biju pārliecināts, ka viņa sieva tam nepiekrīt.

Jauna dzīvnieka parādīšanās trestā vienmēr ir satraucošs notikums, īpaši tā ielaišana jaunā miteklī un iespēja vērot tā ie- kārtošanos. "Hūtes", kā mūsu jaunos iemītniekus tika nokris­tījis Džimijs Stjuarts, tomēr izrādījās drīzāk izņēmums no likuma. Kaut arī hutijas bija glīti, tukli dzīvnieki ar smagnēju ķermeņa pakaļējo daļu un tādēļ izskatījās tā, it kā valkātu pār­mēru lielas bikses, viņām trūka cerētās dzirkstošās personības. Hutijas uzrādīja apmēram tikpat daudz dzīvesprieka kā baznīcas vecāko bariņš kāda savējā bērēs. Bija tikai viena lieta, ko viņu izdarībās varētu kaut aptuveni saukt par ekscentrisku. Kā jau lielākā daļa dzīvnieku, arī hutijas nebija rokasgrāmatās lasījušas savas uzvedības aprakstus, tādēļ nezināja, ka tām pie­klājas dzīvot tikai un vienīgi uz zemes. Smagnēji un pilnīgi bez jebkādas izteiksmes tās rāpaļāja pa zariem savos būros un at­tupās pie pašiem griestiem - droši vien iztēlojoties sevi par bezspārnu putnu baru. Tiesa, es novēroju jaunos dzīvniekus bieži spēlējam kaut ko līdzīgu "sunīšiem", bet šī rotaļa bija ļoti nosvērta un atgādināja korpulentu Viktorijas laikmeta bērnu spēlēšanos vienīgi tādēļ, lai izpatiktu vecākiem.

Kad trestā izaudzēto hutiju mazuļu skaits bija pietiekami liels, mēs sākām apdomāt jautājumu par dzīvnieku atgriešanu savvaļā. Mūsu toreizējais zinātniskais līdzstrādnieks Viljams Olivers aizbrauca uz Jamaiku visu sagatavot - izvēlēties piemē­rotu vietu (piemērotu no hutiju viedokļa, īpaši pasargātu no medniekiem) un iesaistīt pasākumā Kingstonas Hope zoo­dārzu. 1985. un 1986. gada laikā četrdesmit četras no mūsu Džērsijā izaudzētajām hutijām tika nosūtītas uz Jamaiku un iekārtotas īpaši hutiju ģimenēm būvētos būros Hope zoo­dārzā. Pa to laiku izraudzītajā vietā tika veikti plaši veģetācijas pētījumi, lai pārliecinātos, ka hutijām netrūks barības. Tad vi­ņas tika aizvestas uz savvaļā atlaišanas vietu, katra ģimene atra­dās savā pagaidu mītnē ar īpaši konstruētu, pa pusei mākslīgu akmeņu krāvumu jeb coney alu. Pēc nedēļas vai divām, kad dzīvnieki šķita pieraduši pie jaunajiem apstākļiem, žogs tika novākts, un katra grupiņa tika novērota līdz pat trim mē­nešiem.

Pirmie novērojumu rezultāti bija ārkārtīgi iepriecinoši. Sā­kotnējā posmā tikai trīs dzīvnieki nozuda, toties pārējie ātri kļuva patstāvīgi un jutās lieliski. Mēs pamatoti cerējām, ka sav­vaļā atlaišanai būs panākumi. Tomēr, kad hutiju apdzīvotā teritorija tika apsekota pēc ilgāka laika, atradās tikai astoņas hutijas. Visi astoņi dzīvnieki (to skaitā divi šeit ieņemti un dzimuši) bija lieliskā formā. Toties pārējos neizdevās atrast arī pēc sešu nedēļu ilgiem meklējumiem. Nākamajā gadā atradās tikai divi dzīvnieki - viens Džērsijā dzimušais, otrs, kā likās, savvaļā radītais. Abi bija labā formā, taču pārējo hutiju atraša­nās vieta kā bija, tā palika nezināma. Atrastie dzīvnieki bija pirms laba laika teicami pielāgojušies savvaļai un uzvedās, kā jau hutijām pieklājas. Izvēlētā vieta likās ideāla - ar pietiekamu daudzumu pārtikas un mednieku neapdraudēta. Tādējādi mums nācās secināt, ka dzīvnieku nozušanā vainojama sli­mība vai savvaļas sunu un kaku uzbrukumi. Tomēr mēs vārda > > >

tiešā nozīmē nebijām atmetuši cerību [38] , jo tobrīd sadarbojā­mies ar Hope zoodārzu, lai tajā nodibinātu pietiekami lielu pa­vairošanas koloniju un ar Vestindijas universitātes studentu palīdzību šos dzīvniekus vēlreiz mēģinātu atgriezt savvaļā.

Visas vilšanās, ar kādām gadās sastapties saistībā ar dzīv­nieku nonākšanu savvaļā, vairāk nekā ar uzviju atlīdzina brīdis, kad apvienotiem spēkiem izdodas sasniegt panākumus - tā tas notika ar zeltainajiem lauvtamarīniem. Šie apburošie radī­jumi, mazākie no primātiem, kopā ar saviem tuvākajiem radi­niekiem kalitriksiem dzīvo Brazīlijas piekrastes lietus mežos. Diemžēl šo īpašo lietus mežu nežēlīgi un bez apdomas iznīcina; atlikuši tikai koku puduri, kas reizēm pat neatrodas līdzās cits citam, tādējādi katrā pudurī mītošie dzīvnieki ir izolēti un nevar atjaunot savas sugas ģenētiskos resursus, pārojoties ar sugasbrāļiem, kas mīt tikai dažas jūdzes tālāk. Kādreiz Atlantijas piekrastes lietus mežs aizņēma simt trīsdesmit piecus tūkstošus kvadrātjūdžu lielu teritoriju. Šobrīd atlikuši mazāk nekā pieci procenti no šā meža platības, un arī atlikušo daļu nemitīgi nolīdzina ar cirvi, uguni un buldozeru. Meža sa­šķelšana noved līdz izmiršanas robežai ne tikai tamarīnus, bet arī citus dzīvniekus un augus, kas uztur šo neparasto ekosis­tēmu. Nocērtot tropu koku, tiek nodarīts tāds pats ļaunums kā nopostot milzīgu pilsētu, jo tiek iznīcināti tūkstoši radījumu, kas dzīvojuši šajā kokā un tā apkārtnē.

Zeltainais lauvtamarīns ir varbūt pat visskaistākais zīdītājs pasaulē. Dzīvnieks ir mazliet lielāks par tikko dzimušu kaķēnu, tam ir ārkārtīgi gari "mākslinieka" pirksti un kuplas spalvas, kas izskatās gluži kā no zelta. Šis apbrīnojamais, vizošais ka­žoks ieskauj tamarīna seju kā pa pusei saslējušās krēpes, tā dēļ dzīvnieks izskatās pēc lauvas. Kā visi kalitriksi un tamarīni, šie radījumi kustas ārkārtīgi strauji un reizēm pārvietojas tādā āt­rumā, ka nav iespējams kustībai izsekot ar aci. Zeltainie lauv- tamarīni ir visēdāji, tie lielākoties pārtiek no augļiem un ku­kaiņiem, taču labprāt pamielojas arī ar koku vardēm un, kā nesen atklājies, var pat dienas laikā ierāpties koku dobumos un pievienot savai ēdienkartei tur miegā karājošos sikspārņus. Viņu balsis ļoti atgādina putnu čivināšanu, spalgos ķērcienus

un trellus.

It kā ar mežu iznīcināšanu vien nepietiktu, šie brīnišķīgie mazie dzīvnieciņi ir arī iecienīti mājas lutekļi un biomedicīnas pētījumu objekti, tāpēc 20. gs. sešdesmito gadu beigās un sep­tiņdesmito gadu sākumā man kļuva skaidrs, ka sugai draud briesmas. Tika aprēķināts, ka vēl atlikušajos meža pleķīšos mi­tinās ne vairāk par simt piecdesmit dzīvniekiem. Šo satraucošo situāciju savā grāmatā brīnišķīgi izgaismojis Adelmars F. Kombra-Filho, Riodežaneiro primātu centra direktors. 1972. ga­dā tika organizēta konference, kurā apsprieda šo dzīvnieku nožēlojamo stāvokli un mēģināja izvērtēt gan savvaļā, gan ne­brīvē dzīvojošās populācijas. Bija nepārprotami skaidrs, ka ārkārtīgi nozīmīgi ir vienlaikus nodibināt populācijas nebrīvē un ķerties pie problēmas risināšanas savvaļā. Šis darbs bija sek­mīgs, galvenokārt pateicoties doktores Devras Kleimanes paš­aizliedzīgajam darbam. No 1972. līdz 1980. gadam zeltainie lauvtamarīni bija sastopami pavisam nedaudzos zoodārzos, galvenokārt Amerikā. Zoodārzi ļoti rūpīgi paplašināja savas mazās kolekcijas, un rezultāti bija teicami. Zeltaino lauvtama- rīnu populācija nebrīvē piecu gadu laikā pieauga no simt piecdesmit trīs līdz trīssimt trīsdesmit dzīvniekiem - apmēram divreiz vairāk nekā savvaļā. Katru gadu piedzima piecdesmit līdz sešdesmit mazuļu, tādējādi bija izveidojusies pietiekami liela, stabila populācija, lai sāktu domāt par dažu nebrīvē au­dzēto eksemplāru palaišanu savvaļā. Šis projekts vainagojās panākumiem, pateicoties zoodārzu konsorcija izveidošanai šīs sugas pārskatam.

1978. gadā mēs saņēmām savu pirmo zeltaino lauvtama- rīnu pāri un pievienojāmies konsorcijam. Mūsu zeltaino lauv- tamarīnu ierašanās izraisīja pamatīgu sensāciju. Viens ir redzēt šā radījuma zīmējumu vai fotogrāfiju, bet pavisam cits - skatīt pašu dzīvnieku vaigā. Sīciņie primāti, vizēdami kā zelta dukāti, šaudījās pa būri tādā ātrumā, ka atgādināja lidojošus zelta liet­ņus. Spriņģodami apkārt un pētīdami jauno mājvietu, tie ņē­mās korī čiepstēt, spiegt un čalot, šķita, katrs no viņiem kā mi­niatūrs ekskursijas vadītājs stāstīja citiem, kur tobrīd atrodas un kam pievērst uzmanību.

Kad zeltainie lauvtamarini bija iedzīvojušies, tie kalitriksu grupā nokļuva uzmanības centrā, jo pilnīgi noteikti bija paši spilgtākie un pievilcīgākie no šīs apburošās primātu saimes. Beidzot pienāca diena, kad mātīte sekmīgi dāvāja dzīvību dvī­nīšiem (parasts metiena lielums šai sugai), diviem sīciņiem zelta tīrradnīšiem, kuri katrs varētu ērti ierīkoties mazā kafijas tasītē. Sākumā, kamēr abi bija ieķērušies vecāku biezajā spalvā un lieliski saplūda ar to, mazuļi bija gandrīz nesamanāmi, jo viņu sīkās sejiņas bija mazākas par piecdesmit pensu monētu. Augdami lielāki, mazie kļuva pārgalvīgāki un pameta drošo patvērumu, lai uz savu roku izpētītu būri, kaut arī bija gatavi jebkurā briesmu brīdī traukties atpakaļ drošībā vecāku skavās. Bija aizraujoši tos vērot saules gaismā vajājam tauriņus, kas bijuši gana neuzmanīgi un ielidojuši cauri būra režģiem. Pa­griezieni, lēcieni, atspērieni un steigšanās pakaļ dancojošajiem kukaiņiem bija neticami graciozs baleta priekšnesums, turklāt tamarīnu kažoki saules staros vizēja krāsu miriādēs - no smilš­akmens sarkanā līdz blāvi zeltainam kā laulības gredzens. Kaut kāda iemesla pēc mans ierosinājums nosaukt mazos par Fortu un Noksu [39] visās aprindās tika uztverts ar izteiktu pretestību, tā­pēc es paliku mazākumā un biju spiests no šīs idejas atteikties.

Tostarp plāni nebrīvē audzētos zeltainos lauvtamarīnus pārcelt savvaļā turpināja attīstīties. Protams, tik plaša mēroga projektu vajadzēja uzsākt ar lielu rūpību un pievērst uzmanību visām detaļām. Vajadzēja veikt ekoloģisku pētījumu, lai novēr­tētu zeltaino lauvtamarīnu populāciju savvaļā, un, kad tas iz­darīts, izraudzīties vietu mežā, kur nedzīvo zeltainie lauvtama- rīni, bet kas ir piemērota nebrīvē audzēto dzīvnieku palaišanai.

Vienlaikus tika izraudzīti piecdesmit tamarini no pieciem ASV zoodārziem un nosūtīti apmācībai uz Rio primātu centru. Dzīvnieks, kas, iespējams, jau trešajā paaudzē dzimis nebrīvē, ir pieradis pie noteiktām barošanas reizēm, un viņam nekad nav nācies pašam meklēt barību. Vissvarīgākais ir tas, ka nebrīves drošībā nav tādu plēsēju kā čūskas vai vanagi un arī pret homo sapiens dzīvnieki izturas kā pret laipnu, devīgu draugu. Tāpēc dzīvnieki, ja tie vēlas izdzīvot, pamazām jāpieradina pie skar­bas dzīves realitātes mežos. Kādā brīdī tika atklāts, ka tamarī- nus uztrauc un biedē koku zari, kas šūpojas. Labi konstruēta­jos zoodārzos, kur dzīvnieki līdz šim dzīvojuši, zari bija kārtīgi pienagloti, tādējādi zars, kas neiztur dzīvnieka svaru, sagādā tam uztraukuma pilnu piedzīvojumu, pirms tamarīns iemācās pārvarēt šo problēmu. Zeltainajam lauvtamarīnam nācās ie­kļaut savā diētā tādus savvaļas augļus, ko viņi nekad nebija no­garšojuši; bija apbrīnojami redzēt, ka jaunākie dzīvnieki mā­cību apguva ātrāk un ierādīja vecākiem, kas darāms.

Sākotnēji dzīvnieku palaišana brīvībā noritēja lēni, taču gan dzīvnieki, gan projektā iesaistītie cilvēki aizvien vairāk mācījās, un rezultāti galu galā bija sekmīgi. Kādā fotogrāfijā nebrīvē izaudzēts dzīvnieks redzams ēdam vardi - šāds kumoss viņam Vašingtonā nekad nebija ticis piedāvāts, tātad ir pierādījums, ka dzīvnieki iejutušies jaunajos apstākļos. Nākamajā fāzē bija paredzēts nebrīvē izaudzētos dzīvniekus salaist kopā ar savva­ļas tamarīniem, un tā bija liela diena, kad nebrīvē dzimusi mā­tīte pēc pārošanās ar savvaļas tēviņu dzemdēja dvīņus. Ap to laiku mēs Džērsijā bijām tikuši pie vairāk nekā divdesmit pie­ciem zeltainajiem lauvtamarīniem un varējām piedalīties pa­sākumā ar pieciem saviem dzīvniekiem. Viņus kā vienu ģimeni izlaida brīvībā meža pudurī, kur nedzīvoja savvaļas tamarīni, un mēs ar lepnumu varējām teikt, ka mūsu grupiņa bija pirmā, kas projekta ietvaros radīja pēcnācējus, kuru abi vecāki bija gan dzimuši, gan auguši nebrīvē. Šis bija pierādījums (ja tāds vispār nepieciešams), ka, visām dažādajām disciplīnām strādājot vie­notam mērķim, sugu pavairošana nebrīvē var notikt un no­tiek, un ar tās palīdzību mums varētu izdoties neskaitāmas sugas paglābt no iznīcības.

Es vienmēr atceros lielisko pikniku kopā ar Rodžeru Peinu un viņa ģimeni, kad otro reizi apmeklēju ASV. Tas, protams, bija Rodžers, kurš veicis tik daudz lielisku pētījumu par vaļiem un kuram pienākas pateicība par sērīgi brīnišķīgajām vaļu dziesmām, kuras tik daudzi cilvēki aizgrābti klausās un ilgojas uzzināt, ko šie milzīgie, neparastie dzīvnieki saka cits citam. Taču piknika laikā Rodžers man vaicāja, ar ko nodarbojas trests, un es centos izskaidrot mūsu mērķus un uzdevumus.

Visbeidzot Rodžers teica: - Domāju, ka saprotu jūsu mērķi - jūs viņus pavairojat, lai tie nonāktu šeit, ja vien vēl ir kāda še­jiene, kur dzīvniekiem atgriezties. - Tā viņš kodolīgā teikumā iezīmēja vienu no mūsu programmas problēmām: ja nav la­bāka apzīmējuma, nosauksim to par "šejienes sindromu".

* * *

Kad mēs ar Džonu Hārtliju uzturējāmies Maurīcijā, nodar­bodamies ar rožaino baložu kolonijas dibināšanu, manu uz­manību saistīja problēmas, ar kādām saskārās Raundas sala - trīssimt piecdesmit akru liels vulkānisks konusveida izvirzī­jums apmēram trīspadsmit jūdžu uz ziemeļrietumiem no Maurīcijas. Visneparastākais ir tas, ka uz šā niecīgā zemes ple­ķīša sastopamas vismaz divas ķirzaku, divas čūsku un vairākas augu sugas, kādu nav nekur citur pasaulē. Vēl vairāk, tā ir viena no ļoti reti sastopamajām tropu salām, kurā nedzīvo žurkas un peles, bet tā ir ari nozīmīga vairošanās apmetne dažādām jūras putnu sugām. Pirms daudziem gadiem Raunda bija tāda kā Maurīcija miniatūrā: salas kalnainās vietas bija biezi apaugušas ar cietkoksnes koku (piemēram, melnkoka) mežiem, bet zemā­kās nogāzes klāja palmu savannas. Deviņpadsmitajā gadsimtā kāds muļķis bija iedomājies palaist salā kazas un trušus - kai­tīgākos no visiem dzīvniekiem. Rezultāts bija tāds pats, kā ie- slogot aitu aplokā zobenzobu tīģeri. Ko nenoēda kazas, to pie­beidza truši, un drīz vien cietkoksnes meži nozuda bez pēdām, palmu savannas izcīnīja arjergarda kaujas, un strauji erozijas skartā sala lēni, bet nenovēršami sāka slīdēt jūrā. Pirmajā ap­meklējumā sala izskatījās kā grumbu izvagota, sarkandzeltena simtgadīga indiāņa pēcnāves maska, kur atlikušas tikai šur tur izkaisītas palmas, daži pandāni un nīkulīgs pamežs. Bija skaidrs, ka kaut kas steidzami jādara, lai glābtu rāpuļus, jo to dabiskā vide aizvien vairāk samazinājās. Mēs ar Džonu divas reizes apmeklējām salu, jo Maurīcijas valdība pilnībā piekrita, ka jāsagūsta rāpuļi pavairošanai nebrīvē - sākumā Džērsijā, vēlāk, iespējams, arī Maurīcijā. Mūs informēja, ka trušu un kazu situācijas risinājums tiekot meklēts.

Esmu vācis dzīvniekus ļoti daudzās pasaules malās, un ķer­šanas process nekad nav viegls. Taču Raundas salā rāpuļi līda vai no ādas ārā aiz vēlēšanās sadarboties. Telfēra scinki bija tik paļāvīgi, ka dedzīgi pievienojās mūsu piknikam, ko bijām sarī­kojuši pandānu plaukstām līdzīgo lapu niecīgajā ēnā. Šie scinki ir lielas ķirzakas ar gludenām zvīņām iepelēka grauzdēta cukura krāsā, kas saulē zaigoja visās varavīksnes krāsās, smai­lām, saprātīgām sejām un biezām, melnām mēlēm. Tie bariem drūzmējās mums apkārt, rāpās mums klēpī, dalījās maltītē, iz­smalcināti mielojās ar vārītām olām, tomātiem un pasioniem, un malkoja alu un kokakolu no mūsu glāzēm tik pieklājīgi kā ciemata dāmu bariņš vikāra tējas viesībās. Mēs jutāmies kā ne­lietīgi nekauņas, kad maltītes beigās vienkārši uzlasījām savus uzvedīgos viesus un ar galvu pa priekšu sastūķējām mīksta auduma maisos - gluži kā Trakais Cepurnieks un Marta Zaķis grāmatā "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" iebāza tējkannā Susurinu.

Mūsu nākamais mērķis bija saķert Gintera gekonus - asto­ņas collas garas, tuklas ķirzakas ar milzīgām, zeltainām acīm, vēdekļveida piesūcekņiem uz pirkstiem, melniem un pelnu pelēkiem lāsumiem klātu samtaini mīkstu ādu. Gintera gekoni nebija tik omulīgi kā scinki un labprāt dzīvoja atlikušajās palmu savannās, pieķērušies kokiem apmēram stumbra vidus­daļā. Šo rāpuļu ķeršanai mums nācās izmantot sarežģītāku metodi - makšķerēšanu. Mēs bijām paņēmuši līdzi bambusa stiebrus, kuriem piestiprinātas smalkas neilona auklas cilpas ar slīdošiem mezgliem. Gekoni uzvedās ārkārtīgi pretimnākoši - tie tupēja pavisam rāmi, kamēr pārslidinājām cilpu pāri to gal­vai un tuklajam kaklam. Pēc tam atlika vienīgi nocelt gūstek­ņus no koka un iebāzt maisā. To vajadzēja darīt ļoti maigi un piesardzīgi - ja ķirzaka pēkšņā panikā sāktu raustīties cilpā, neilons varēja iegriezties kakla ādā, plānā kā zīdpapīrs. Mums tomēr paveicās, un mēs sabāzām maisā divdesmit scinkus un sešpadsmit gekonus.

Tālāk ķērāmies pie čūskām. Abu Raundas salā sastopamo sugu čūskas nav indīgas un ir attāli radniecīgas čūsku dzimtai, kurā ietilpst Amerikas tropu žņaudzējčūska, tomēr mūsdienās uzskata, ka tās veido atsevišķu dzimtu. Viena no čūskām ir olīv- krāsā ar gaišākiem raibumiem, apmēram trīsarpus pēdas gara. Dienas laikā tā gozējas sauso lapu vainagā, kas nokarājas līdz latānijas palmu pamatnei - savannā šo palmu vēl atlicis pavisam nedaudz. Šīs čūskas noķert ir pavisam viegli, jo tās vienkārši guļ un ļauj, lai tās uzlasa no lapām, - grūtības sagādā vienīgi rāpuļu ieraudzīšana, jo čūskas guļ pavisam nekustīgi. Toties ar otras sugas čūskām mums nepavisam neveicās. Tās dzīvo zem zemes un ir daudz grūtāk sameklējamas. Pēdējā šīs sugas čūska redzēta 1975. gadā - kopš tā laika par tām nekas nav dzirdēts, un pastāv bažas, ka šīs čūskas izmirušas. Mēs meklējām itin visur, tomēr nevienu neatradām un ar nožēlu samierinājāmies.

Atgriezušies Maurīcijā, konstatējām, ka ap trušu un kazu iznīdēšanas plāniem Raundas salā virmo neprāta kaislības. Valdībai bija paziņots, ka vienīgā iespējamā metode tik sarež­ģītā teritorijā ir indēšana, un tika izraudzīts strihnīns. Tā ir ne­lāga inde, bet diemžēl tajā laikā vienīgā iespējamā, jo strihnīnu varēja dienām ilgi atstāt kvēlojošajā saulē un tas nezaudēja savu iedarbību. Vēlāk, protams, tika atklāts, ka strihnīns būtu varējis noindēt arī rāpuļus, ne tikai kazas un trušus, tādējādi šā nāvekļa izvēle izrādījās vēl aplamāka. Tomēr tolaik strihnīns tika uzskatīts par labāko izvēli, un Raundas salas iespējami āt­rāka atbrīvošana no postošajiem zālēdājiem bija absolūti ne­pieciešama. Tad kāds projektā iesaistīts cilvēks sniedza inter­viju presei un muļķīgā kārtā vispārējos vilcienos aprakstīja šo plānu; ar to pašu elle nāca vaļā.

Šo lietu uztvēra visdažādākās dzīvnieku aizsardzības bied­rības Lielbritānijā un ņēmās riet kā histēriski suņi; viens no pārstāvjiem pat paziņoja seram Pīteram Skotam (viņš bija mē­ģinājis darboties kā vidutājs), ka labāk redzētu visus Raundas salas kustoņus izmirstam, nekā pieļautu viena vienīga truša nogalināšanu. Vietējā biedrība, kas aicināja aizsargāt Maurī- cijas dzīvniekus no nežēlīgas izturēšanās un līdz šim bija atbal­stījusi indēšanas kampaņu, tagad pārbijās, strauji meta kažoku otrādi un paziņoja, ka trušu un kazu indēšana būtu tikpat liela nežēlība un ka viņi darīšot visu iespējamo, lai to novērstu. Mēs visādi centāmies cilvēkiem iestāstīt, ka, turpinot vairoties šādā tempā, truši un kazas vienkārši iznīcinās visus pārtikas krāju­mus un lēnā nāvē nobeigsies no bada, kas taču ir daudz moko­šāks gals par ātru nāvi no indes. Kāda Anglijas dzīvnieku lab­klājības aizsardzības biedrība tiešām aizsūtīja uz salu snaiperi, kurš kādu laiku centās samazināt kazu skaitu ar bises palīdzību; mums par pamatīgu izbrīnu, tas viņam arī izdevās. Izbrīnu tas mums sagādāja tādēļ, ka šie dzīvnieki ir ārkārtīgi tramīgi un galvenokārt mitinās vulkāna krātera malā, kas ir visgrūtāk sa­sniedzamā un bīstamākā vieta visā salā. Tomēr truši joprojām turpināja nemanāmi postīt, tā ka problēma palika neatrisināta.

Tieši šajā ārkārtīgi satraucošajā laikā notika kāds uzjautri­nošs starpgadījums, kas mazliet atviegloja mūsu smago nastu. Cilvēks, kas trušu iznīdēšanas kampaņas sakarā mums Anglijā sagādāja vislielākās grūtības, bija kāds doktors Glenfids Bal- morals. Tas pilnīgi noteikti nebija viņa īstais vārds, tomēr gana neparasts, lai aizķertos atmiņā. Mēs ar Džonu Hārtliju un manu draugu Vahabu Ovadaliju - Maurīcijas galveno mežu aizsardzī­bas speciālistu - piedalījāmies konferencē Londonas zoodārzā; pārlaizdams paviršu skatienu dalībnieku sarakstam, es ierau­dzīju arī šausminošo doktora vārdu. Biju pārliecināts, ka tri­jatā mums zināmā mērā izdotos vest doktoru pie prāta, ja vien mēs spētu parunāties ar viņu privātā gaisotnē. Mēs rūpīgi iz­plānojām, kā šo nolaupīšanu īstenot. Pirmkārt, es lūdzu torei­zējam Londonas zoodārza zīdītāju uzraugam Maiklam Brambelam atļauju izmantot viņa māju, kas atradās netālu no kon­ferences zāles Rīdžentparka kanāla malā. Tad kāda izcili augsta amatpersona stādīja mani priekšā doktoram. Viņš likās jauks, saprātīgs cilvēks, un mani pārsteidza, ka viņš tik ekstrēmi iztei­cies par tā saukto "trusīšu asinspirti". Teicu, ka es un mani ko­lēģi vēlamies ar viņu kaut ko īpašu apspriest, un uzaicināju pārtraukuma laikā kopā ar mums Maikla mājā iedzert kādu glāzīti; doktors sajūsmināts piekrita. Diemžēl viņš izvēlējās tieši to brīdi, kad tika lasīta lekcija par lamantīnu pavairošanu, - šie dzīvnieki man bija ļoti mīļi, tomēr uzskatīju, ka Raundas salas jautājums ir ļoti svarīgs, tāpēc man jāatsakās no lekcijas noklau­sīšanās. Tas bija viens no daudzajiem upuriem, kādus esmu nesis dabas aizsardzības vārdā.

Lai kā arī būtu, mēs aizvilinājām labo doktoru uz Maikla māju, dāsni salējām dzērienus, un drīz vien mūsu upuris mil­zīgas džina un tonika porcijas iespaidā pavisam atmaiga. Es sāku stāstīt par Raundas salas problēmu un tās milzīgo nozīmi pasaules mērogā. Labais doktors klausījās un piekrītoši māja ar galvu. Kad mana runas straume izsīka, kancelē kāpa Vahabs un paskaidroja, ka truši ir nolemti lēnai bada nāvei. Viņš uz­būra tik šausminošu iztēles ainu, ka mums visiem acis pie­plūda asarām. Pēc tam cīņā metās Džons un nolasīja zinātniski pamatotu lekciju par Raundas salas bioloģisko nozīmi un uz­svēra, ka būtu noziegums atstāt to trušiem izpostīšanai. Visas mūsu uzstāšanās laikā labais doktors piekrītoši māja ar galvu un izmeta uzmundrinošas piezīmes - "pilnīgi pareizi - es pie­krītu - jā, jā, tas tiesa". Kad beigu beigās mums aptrūkās sakā­mā, viņš mūs pamatīgi pārsteidza, teikdams: "Bet es nudien nesaprotu, kāds tam visam sakars ar mani."

Es samulsis paskatījos uz viņu.

-    Jūs taču esat doktors Glenfids Balmorals, vai ne?

-    Jā, - mūsu viesis apjucis apstiprināja.

-    No Zvēru un putnu aizsardzības biedrības?

-   Nē, nē, - doktors izlaboja, - no Cietspārņu aizsardzības biedrības.

Tas izrādījās nepareizais doktors. Kurš gan būtu varējis iedo­māties, ka eksistē divi doktori ar tik neparastu vārdu? Vislielāko sarūgtinājumu man sagādāja tas, ka biju palaidis garām lekciju par lamantīniem.

Tajā pašā laikā no retajām Raundas salas palmām tika ievāk­tas sēklas un sekmīgi uzdiedzētas Maurīcijas botāniskajā dārzā, savukārt mums Džērsijā ar ievērojamiem panākumiem izdevās no Raundas atvesto rāpuļu vairošanās. Bija piedzimuši divsimt trīsdesmit pieci Gintera gekona pēcnācēji, trīssimt divdesmit septiņi Telfēra scinki un trīsdesmit viens Raundas boa čūskas mazulis - tas droši vien bija visievērojamākais sasniegums. Mēs bijām aizdevuši scinkus un gekonus pavairošanas koloniju vei­došanai zoodārziem ASV, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, Ho­landē un Kanādā, tādā kārtā nodrošinot stabilu populāciju nebrīvē. Protams, dažas boa čūskas tika nosūtītas uz Kanādas Rāpuļu pavairošanas fondu, kura īpašnieka Džefa Gahertija ār­kārtīgi dāsnais ziedojums bija ļāvis mums Džērsijā uzcelt pa­šiem savu rāpuļu māju.

Nu mums bija gan palmas, gan rāpuļi, kurus nogādāt atpakaļ Raundā, un ceļā vairs stāvēja tikai šis nepievilcīgo iebrucēju bars. Mums bija "šejiene", kur no jauna ievest augus un dzīvnie­kus, taču "šejiene" vēl nebija sagatavota.

Kopš pirms daudziem gadiem apciemoju Jaunzēlandi, es pa­stāvīgi uzturēju kontaktus ar turienes Savvaļas dzīvnieku dienestu, kas varbūt ir pats labākais pasaulē. Vienā no savām vēstulēm es ieminējos par Raundas problēmu un lūdzu kādu padomu, jo zināju, ka Jaunzēlandes attālākajās salās arī bijušas briesmīgas grūtības ar žurkām un meža kaķiem. Dons Mērtons savā atbildes vēstulē teica, ka, iespējams, varēs šo mūsu pro­blēmu atrisināt. Viņi esot ieviesuši jaunu, īpaši zīdītājiem do­mātu indi, kas, atšķirībā no strihnīna, nesagādā sāpes, turklāt saglabā iedarbību dažādās temperatūrās. Dons vēl piebilda, ka Savvaļas dzīvnieku dienests varētu uzklausīt viņa lūgumu un ļaut Donam pašam un dažiem viņa kolēģiem paņemt atvaļinā­jumu, lai viņiem būtu iespēja sniegt mums savus eksperta pa­kalpojumus. Tas izklausījās gandrīz pārāk labi, lai būtu patiesi, bet pavisam drīz Dons un viņa draugi tiešām ieradās Maurīcijā, sev līdzi vezdami, Dievs vien zina, cik nāvējošās zāles, kā arī teltis, brezenta gabalus un citu nepieciešamu ekipējumu. Mēs zinājām, ka darbs būs ilgs, jo mūsu uzdevums - noindēt visus trušus trīssimt piecdesmit akru lielajā, mēness virsmai līdzīgajā teritorijā - nebūs viegls. Visu smago kravu vajadzēja nogādāt Raundā ar helikopteru, jo nebūtu iespējams piebraukt ar lai­vām un uzstiept mantas gandrīz pilnīgi stāvajās klintīs. Līdzko viss bija sakravāts un mēs bijām gatavi doties savā nozīmīgajā misijā, salūza valdības helikopters, uz kuru bijām paļāvušies. Doma, ka varbūt nāksies pasākumu atlikt uz vēlāku laiku, dzina mūs izmisumā, tomēr labvēlīgais liktenis nāca talkā. Austrālijas jūras spēku eskadras mīnu kuģis bija iegriezies Maurīcijā drau­dzības vizītē, un uz kuģa klāja atradās lielisks, jauns helikopters. Mēs drudžaini metāmies zvanīt Austrālijas sūtnim, kurš laipni atsaucās uz mūsu lūgumu un vēlēja jūras spēkiem mums palī­dzēt. Viņas Majestātes Austrālijas kuģis "Kanbera" nogādāja Donu, viņa komandu, aprīkojumu, indi un ūdens krājumus se­šām nedēļām uz Raundas salu (pašā salā ūdens nebija sasto­pams), un tad helikopters visu kravu (dzīvo un nedzīvo) izcēla vienīgajā salas laukumiņā, ko varētu nosaukt par līdzenu. Tad Dons un viņa komanda ierīkoja nometni un ķērās pie rīko­šanās.

Vissmagākajos apstākļos viņi veica apbrīnojamu darbu un pēc sešām nedēļām bija iznīcinājuši, kā Dons uzskatīja, visus trušus. Lai būtu par to pilnīgi droši, viņi pēc gada vēlreiz iera­dās salā. Iemesls bija pilnīgi skaidrs: ja būtu izdzīvojis kaut pusducis abu dzimumu trušu, visai indēšanai būtu bijis tikai ierobežojošas atšaušanas efekts, jo izdzīvojušie truši parūpētos par populācijas sprādzienveida atjaunošanu, un mēs atkal būtu nonākuši sākumpunktā. Tomēr nekur nemanīja ne miņas no trušiem, un Dons man nosūtīja dažas iepriecinošas fotogrāfijas, kurās bija redzams, ka krunkainā, saplaisājusī un noplicinātā Raundas salas zeme jau pārklājusies ar trauslu, zaļu jauno dzi­numu kārtiņu. Salai tika dota otra izdzīvošanas iespēja. Pro­tams, darbs vēl nebija galā, jo vajadzēja iestādīt palmas un, ce­rams, arī cietkoksnes kokus. Tomēr mēs ticam, ka piecdesmit gadu laikā sala jau ievērojami līdzināsies tai, kāda tā bijusi pirms divsimt gadiem, un sniegs drošu patvērumu saviem kād­reizējiem īpatnējiem un neatkārtojamiem iemītniekiem.

Nesen mūs apciemoja ievērojamais rakstnieks Ričards Adamss, kurš sarakstījis neparasto bestselleru par trušiem ar no­saukumu "Watership Down". Džeremijs izrādīja viesim mūsu kolekciju un, kā jau parasti, ar pieaugošu aizrautību stāstīja par mūsu darbu un īpaši par tā plašo sazarojumu. Viņš dedzīgi stāstīja Adamsa kungam visos sīkumos par mūsu darbu Raun­das salā, kad pieļāva kļūdu.

-     Jā, - Džeremijs sajūsmināts klāstīja, - un, kad nu kazas bija izšautas, mums izdevās tikt vaļā no trim tūkstošiem tr… tr… tr… - Džeremijs sastomījās un apklusa. Kā lai pastāsta "Wa- tership Down" autoram, ka esam iznīcinājuši trīs tūkstošus trušu, un vienlaikus neiemanto viņa nepatiku?

Kādu brīdi abi klusēdami vērās viens otrā. Džeremijs arvien košāk pietvīka.

-    Viss kārtībā, - Ričards Adamss miermīlīgi teica. - Nezin kāpēc visi domā, ka man ļoti patīk truši tāpēc vien, ka esmu par tiem sarakstījis grāmatu.

Tā trests ar Maurīcijas salas valdības atbalstu un ar Jaunzē­landes Savvaļas dzīvnieku dienesta un Austrālijas jūras spēku palīdzību izglāba Raundas salu. Kā es rakstīju Rodžeram Pai- nam, mēs bijām izglābuši "šejieni", lai "viņus" varētu no jauna nogādāt mājās. Bet vēl svarīgāk - es uzskatu, ka ar šo sasnie­gumu mēs bijām pacēluši tradicionālo izpratni par "zoodārzu" augstākā pakāpē. Mēs bijām pierādījuši ne vien to, cik milzīga nozīme ir pavairošanai nebrīves apstākļos, neatkarīgi no tā, vai tā notiktu Džērsijā, vai sugas dzimtajā vietā, bet arī to, kā zoo­dārzs var palīdzēt savu dzīvnieku dabiskās vides atjaunošanā un aizsardzībā.

Esmu pārliecināts - tas, ko paveicām Raundā, tiks izman­tots par paraugu daudzās pasaules malās, kur sastopamas trauslas ekosistēmas un kur tās ir tikpat apdraudētas. Tāpēc ceram, ka esam pierādījuši zoodārzu progresu no nevērtīgas Viktorijas laikmeta zvērnīcas (kaut joprojām sastopami ļoti daudzi tādu zvērnīcu paraugi) līdz vērā ņemamam spēkam, kas palīdz izdzīvot citām dzīvības formām, ar kurām kopā mēs apdzīvojam šo pasauli. Uzskatām, ka tieši ar to jānodarbojas zoodārziem, īpaši bagātākajās valstīs; ja finansiālu iemeslu dēļ šie zoodārzi nespēj ķerties pie tik nopietniem projektiem kā Maskarēnās [40] , tie, ja vien rūpīgi ieskatīsies, ieraudzīs sev līdzās kādu Raundas salu, kurai spēs palīdzēt, jo to mūsdienās prasa neatliekamā vajadzība aizsargāt dabu.

NO GRĀMATAS "AI-AI UN ES"

Viņš iznāca pa zariem no tumsas - apaļās, hipnotiskās acis mirdzēja, karotēm līdzīgās ausis grozījās uz priekšu un atpakaļ - katra savā nodabā kā radara šķīvji, baltās ūsas raustījās un kustē­jās kā sensori; melnās rokas ar tievajiem, kaulainajiem pirkstiem, no kuriem trešais bija neparasti garš, pakšķināja pa zaru, kā pianistam spēlējot sarežģītu Šopēna skaņdarbu. Viņš izskatījās pēc Volta Disneja raganas melnā kaķa ar labu tiesu E.T. perso­nības. Ja no Marsa reiz ieradīsies lidojošais šķīvītis, no tā droši vien parādīsies tieši šis radījums. Tas bija Luisa Kerola Rifka- rīlis, kas atdzīvojies un "šurp laižas burbuļodams [41] ".

Radījums nosēdās man uz pleca, ar milzīgajām, hipnotiska­jām acīm ieskatījās man sejā un viegli kā bārddzinis izlaida slaidos pirkstus caur maniem matiem un bārdu. Viņa izvirzī­tajā žoklī es saskatīju milzīgus zobus kā kaltus, kas šķita augam ar katru mirkli, tāpēc es sēdēju pilnīgi nekustīgi. Viņš īsi ie­spraustajās, kā teikdams "hmm", un ielēca man klēpī. Tur ra­dījums ņēmās pētīt manu pastaigu spieķi. Viņa melnie pirksti slīdēja pa to visā garumā, it kā spieķis būtu flauta, tad viņš no­liecās uz priekšu un šausminošā precizitātē ar diviem milzīgo zobu kodieniem pāršķēla spieķi gandrīz uz pusēm. Pašam par acīmredzamu sarūgtinājumu, viņš tajā neatrada vaboļu kāpu­rus, tāpēc atgriezās man uz pleca. Tur viņš vēlreiz izsukāja manu bārdu un matus viegli kā vējiņš.

Tad, man par lielām izbailēm, viņš atklāja manu ausi. Likās, radījums sev saka - "te noteikti jāslēpjas vislielākajiem un sulī­gākajiem vaboļu kāpuriem". Viņš glāstīja manu ausi, kā gard­ēdis glāsta ēdienkarti, tad ļoti uzmanīgi iebāza tajā tievo pirkstu. Samierinājos ar kurlumu - "Bēthoven, dod vietu," nodomāju, "es jau nāku". Sev par lielu pārsteigumu, es tik tikko jutu šo pirkstu, kamēr tas apslēptu gardumu meklējumos iztaustīja manu ausi kā radara zonde. Sapratis, ka ausī neslēpjas gardi un aromātiski kāpuri, radījums vēlreiz sapīcis klusi noteica "hmm" un atkal ierāpās zaros.

Tā bija mana pirmā saskarsme ar Madagaskaras slaidpirk- staini jeb ai-ai, un es nospriedu, ka tas ir viens no neparastāka­jiem radījumiem, ar kādiem man bijis tas gods iepazīties. Dzīvniekam bija vajadzīga palīdzība, un mums tā bija jāsniedz. Pieļaut tik apbrīnojama un sarežģīta radījuma izmiršanu būtu tikpat neiedomājami kā sadedzināt Rembranta gleznu, Siksta kapelā ierīkot diskotēku vai nojaukt Akropoli, lai tās vietā uzbūvētu Hiltona viesnīcu. Tomēr ai-ai - šis dīvainais radī­jums, kas Madagaskarā tiek uzskatīts gandrīz vai par mītisku - ir uz izzušanas robežas. Viņš ir mītisks dzīvnieks ne tikai no bioloģiskā viedokļa, bet arī to malagasiešu apziņā, kuru vidū

viņš dzīvo un diemžēl iznīkst.

Kad 1782. gadā šo savādo dzīvnieku pirmo reizi aprakstīja, parādījās tāds dažādu anatomisku īpašību juceklis, ka zināt­nieki daudzus gadus netika gudri, kas viņš īsti ir. Dzīvnieks acīmredzami nebija parastais vai dārzu lemurs un prāvo zobu pēc kādu laiku tika uzskatīts par grauzēju. Galu galā tika no­lemts, ka ai-ai ir vienkārši ai-ai - viens no lemuriem, tomēr unikāls pasaules pilsonis, kas nav līdzīgs nevienam citam dzīv­niekam. Viņš tika pagodināts ar savu paša dzimtu un nokristīts daiļskanīgā vārdā: Daubentonia madagascariensis.

Madagaskara ir sala, kurā sastopami daudzi brīnumi un tabu, ko tur dēvē par fady, katrā vietā atšķirīgi, tāpēc nav pār­steigums, ka tik dīvainam evolūcijas produktam kā ai-ai tiek piedēvēts maģisks spēks, kas ticējumu ziņā atšķiras katrā cie­matā un ciltī. Dažviet, ja ai-ai tiek atrasts netālu no ciemata, to uzskata par nāves vēstnesi un tāpēc nogalina. Ja ai-ai ir mazs, ciematā varot mirt bērns. Ja liels un balts - briesmās nonākot kāds baltais, ja melns - tad tumšādainais.

Citā salas nostūri ciematnieks, kas pie savas mājas saticis ai- ai un to nogalinājis, apdomīgi novērš nelaimi, iesviezdams līķi kaimiņa dārzā. Kaimiņš, atradis šo apšaubāmo velti, savukārt steidzīgi to pārvieto uz otra kaimiņa dārzu. Tā ai-ai ceļo cauri visam ciematam, līdz beidzot, par šausmām garāmgājējiem, tiek izmests uz ceļa. Tā ir savdabīga ai-ai vēsts pa ķēdīti: nodot tālāk, citādi ar tevi notiks kaut kas briesmīgs. Dažos apgabalos nogalinātā dzīvnieka locekļus sasien ar rafijas šķiedrām un to pakarina pie ciemata ieejas, kamēr ķermenis sāk pūt, un vēlāk izbaro suņiem. Vēl citur viņa garais trešais pirksts tiek izžāvēts,

un ciemata burvis to izmanto kā amuletu labos un ļaunos nolūkos. Tādējādi ai-ai evolūcijas gaitā kļuvis par burvju pirksta apsēsto.

Tā kā malagasieši, turpinot līdumnieciskās lauksaimniecī­bas virzienu, izcērt mežus, kas ir salas dzīvības sula, ai-ai un daudziem citiem unikāliem radījumiem draud iznīcība. Kādu laiku pat tika uzskatīts, ka ai-ai ir izmiris, bet tad atklājās, ka savādais dzīvnieks šur tur vēl saglabājies, taču gandrīz visas šīs vietas atrodas apdraudēto mežu zonā.

Ai-ai zināmā mērā izmanto savu burvju spēku izdzīvošanas nolūkos. Dabiskajām dzīvesvietām izzūdot, viņš okupējis to, ar ko cilvēks šīs vietas aizstājis, - kokosriekstu plantācijas, cu­kurniedru birzis un krustnagliņu dārzus. Ar lielajiem zobiem tas trepanē kokosriekstus, izdzer sulu un izmanto garo vidējo pirkstu kā āķi, ar ko izķeksē želejai līdzīgo, nenogatavojušos mīkstumu. Ai-ai uzšķērž arī cukurniedres, atstādams stiebrus tukšus kā dīvainus viduslaiku mūzikas instrumentus. Tas sa­grauž krustnagliņu kokus, meklēdams vaboļu kāpurus. Cie- matniekam, kura dzīve atkarīga no, teiksim, piecām kokos- palmām, sīciņa cukurniedru lauciņa un pusduča krustnagliņu koku, ai-ai no mītiska briesmoņa pārvēršas radījumā, kas var uz visiem laikiem iznicināt viņa ienākumus. Tādējādi vai nu nogalini kaitnieku, vai pats mirsi badā.

Mežu masveida iznīcināšanas ātrums nesamazinās, un izo­lētās vietas, kur ai-ai piekopj laupītāja dzīvesveidu, arvien āt­rāk izzūd. Pastāv cerība, ka postīšanas vietā drīz tiks ieviestas jaunas, gudras lauksaimniecības metodes. Tomēr, lai glābtu ai-ai kā sugu, atsevišķus dzīvniekus nākas izmitināt nebrīvē: ja savvaļas apstākļos tie iznīks, mums atliks vismaz daži, kurus palaist brīvībā to dabiskajā vidē (ja tāda, protams, vēl pastā­vēs). Patlaban astoņi ai-ai dzīvo Djūka Universitātes primātu centrā ASV un viens Vincennes zoodārzā Parīzē. Ir ļoti svarīgi nogādāt nebrīvē vēl dažus dzīvniekus, lai izveidotu dzīvotspē­jīgas vairošanās kolonijas. Tāpēc Džērsijas Dzīvās dabas aiz­sardzības trests nolēma doties glābšanas ekspedīcijā, lai veiktu kaut vai tādu uzdevumu.

Vēstījums

Šī pēdējā nodaļa ir atbilstošākais "Džeralda Darela labākā mantojuma" noslēgums. Spēcīgais, saviļņojošais sauciens pēc palīdzības savulaik noslēdza Džerija stāstījumu par ekspedīciju uz Sjerraleoni, un jau tolaik, 20. gs. sešdesmito gadu vidū, iz­skanēja kā lūgums nākamajām paaudzēm.

NO GRĀMATAS "NOĶERIET MAN KOLOBUSU"

Turpinādams iznīcināt dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž, jo saprātīga dabas aizsardzība vienlaikus nozīmē arī visas cilvēces aizsardzību.

"Izmirušie un apdraudētie dzīvnieki"

Mana kabineta apjomīgajā grāmatplauktā atrodami divi biezi sējumi sarkanos vākos, kas nemitīgi piesaista manu uzma­nību. Šie sējumi ir pirmais, ko ieraugu no rīta, un arī pēdējais, kam pārlaižu acis, kad vakaros dodos mājup. Tie ir kā pastāvīgs atgādinājums. Tā ir Starptautiskās Dabas aizsardzības apvienī­bas publicētā "Sarkanā grāmata". Pirmajā sējumā uzskaitīti zīdītāji, otrā - putni, kuriem šobrīd visā pasaulē draud iznīcība, turklāt lielākoties cilvēku darbības tiešā vai netiešā ietekmē.

Šobrīd tie ir tikai divi sējumi, taču tiks publicēti vēl citi, un reiz garā sējumu rinda veidos ārkārtīgi nomācošu skatu, jo vēl nā­kamais būs veltīts rāpuļiem un abiniekiem, vēl viens - zivīm, un vēl viens - kokiem, krūmiem un citiem augiem.

Reiz es sniedzu interviju kāda laikraksta reportierim, un viņš man uzdeva jautājumu:

-    Sakiet, Darela kungs, cik apdraudēto dzīvnieku sugu pavi­sam eksistē?

Es toreiz piegāju pie grāmatplaukta, paņēmu abus biezos, sarkanos sējumus un iesviedu viņam klēpī.

-    Neesmu pārliecināts, - es teicu. - Man pietrūkst drosmes tos visus saskaitīt.

Reportieris paskatījās uz apjomīgajām grāmatām un tad šaus­mās pacēla acis.

-    Dievs debesīs! - viņš iesaucās. - Nevar taču būt, ka tie visi ir apdraudēti?

-    Ak, nē, te patiesībā ir tikai puse, - es paskaidroju. - Šajos sējumos uzskaitīti tikai putni un zīdītāji.

Reportieris bija acīm redzami satriekts, jo pat šobaltdien lielākā daļa cilvēku neapzinās, kādā apjomā mēs iznīcinām paši savu pasauli. Mēs uzvedamies kā plānprātīgi bērni, kas komplicētā, brīnišķīgā dārzā palaisti savā vaļā ar indēm, zā­ģiem, sirpjiem, bisēm un citiem ieročiem, un pamazām, tomēr neatlaidīgi pārvēršam to tukšā, neauglīgā tuksnesī. Ir pilnīgi ie­spējams, ka pāris aizvadītu nedēļu laikā no zemes virsas uz mūžu pazudis viens zīdītājs, viens putns, viens rāpulis un viens augs vai koks. Ceru, ka tā nav noticis, tomēr pilnīgi skaidri zinu, ka viens zīdītājs, putns, rāpulis un koks vai augs šajā laika posmā ir bīstami pietuvojies iznīcībai.

Pasaule ir tikpat trausls un sarežģīts veidojums kā zirnekļa tīkls, un, gluži kā zirnekļu tīklā, pietiek aizskart vienu pave­dienu, lai satricinājums izplatītos pa visu tīklu. Taču mēs ne tikai pieskārāmies tīkla pavedieniem, mēs tos saplosām, izrau­jot tīklā lielus caurumus, un esam uzsākuši tādu kā bioloģisko karu pret visu pasauli. Bez kādas vajadzības izcērtam mežus, radot putekļu ielejas, un rezultātā pārveidojam klimatu. Mēs sagāžam upēs rūpnieciskos atkritumus un šobrīd piesārņojam gan jūru, gan gaisu.

Tikko kāds ierunājas par dabas aizsardzību, pārējie tūlīt pat nospriež, ka kāds dedzīgs dzīvnieku mīļotājs vienkārši vēlas pasargāt pūkainu koala lācīti vai kaut ko tamlīdzīgu. Tomēr dabas aizsardzība neaprobežojas ar to vien. Dabas aizsardzība nozīmē pasargāt visu dzīvo - vienalga, koku vai zaļo augu, vai arī pašu cilvēku. Jāatceras, ka pēdējo pārsimt gadu laikā mums gaužām sekmīgi izdevies iznīcināt vairākas ciltis, kurām mūs­dienās lieliem soļiem seko vēl citas - Patagonijas indiāņi, eski­mosi, un tā tālāk. Ar savu bezrūpīgo, alkatīgo un aprobežoto attieksmi mēs nākamo piecdesmit gadu laikā vai pat vēl ātrāk būsim radījuši tādu bioloģisko situāciju, ka pasaulē vispār būs bīstami dzīvot. Mēs vairojamies kā žurkas, un šo neprātīgo sprādzienu kaut kā vajag apturēt. Visām pasaules valdībām, vi­sām mūžīgā naidā esošajām reliģiskajām un politiskajām ap­vienībām pienācis laiks atvērt acis un saprast situāciju - ja turpināsim ignorēt patiesību, tad, vairojoties kā žurkas, mēs kā žurkas arī nosprāgsim.

Kaut arī mani visvairāk satrauc dzīvnieku aizsardzība, es lieliski apzinos, ka jāaizsargā ir arī viņu apdzīvotā teritorija, jo dzīvnieku var vienlīdz pamatīgi iznīcināt gan ar ieroci, slazdu vai indi, gan vienkārši izpostot viņa dabisko vidi. Man bieži vaicā, kāpēc es šos jautājumus tik ļoti ņemu pie sirds; es tādos gadījumos vienmēr atbildu, ka visu mūžu esmu juties laimīgs cilvēks, jo pasaule man sniegusi tik daudz prieka. Tādējādi es jūtos dabai parādā un vēlos darīt visu, kas manos spēkos, lai šo parādu nomaksātu. Dzirdot tādu atzīšanos, cilvēki mēdz uz mani noraudzīties ar pamatīgu apjukumu, it kā es būtu pateicis kaut ko nepiedienīgu - taču es vienkārši vēlos, lai cilvēki apjaus­tu, ka viņi ir pasaulei parādā, un aicinu kaut ko darīt tās labā.

Es katru dienu saņemu daudz vēstuļu, un vienmēr kādu rakstījuši cilvēki, kas interesējas par dabas aizsardzību. Viņi vaicā, vai tā tiešām ir tik nepieciešama. Kā jau tikko paskaid­roju, es uzskatu, ka ir; manuprāt, tā ir viena no lielākajām ne­pieciešamībām pasaulē, kur tik daudz tiek darīts pilnīgi bez vajadzības; dabas sargātāji neceļ brēku par neko. Turklāt es saņemu vēstules no cilvēkiem, kuri, šķiet, nekad nav paska­tījušies apkārt. Viņi saprot vienīgi skaitļus, kas skaidri un gaiši uzrakstīti uz papīra. Šādiem cilvēkiem es arī piedāvāju skaitļus. Tieši šādiem gadījumiem var izmantot divus piemērus no Zie­meļamerikas, kas lieliski pierāda cilvēka postītāja pieeju.

Kad eiropieši pirmo reizi piestāja Ziemeļamerikas krastos, tur dzīvoja divu sugu dzīvnieki, kuru skaits pārspēja visu, kas pasaulē pazīstams. Viens no šiem dzīvniekiem bija Ziemeļame­rikas bizons. Vispirms to izkāva gaļas dēļ. Vēlāk to kāva valsts politikas nolūkos - ar mērķi nomērdēt badā indiāņus, kuri bez bizoniem nespēja izdzīvot. Bizons indiāņiem nozīmēja visu pasauli - viņi izmantoja pat kaulus un ādu. Plaši pazīstamais "Bizonu Bils" Kodijs reiz vienā dienā nogalināja divsimt piec­desmit bizonu. Cilvēkiem, kas vilcienā šķērsoja bizonu zemes, nācās aizvērt logus, lai glābtos no pūstošo dzīvnieku smakas, jo tolaik bizonus nokāva vienīgi tādēļ, lai iegūtu mēli, kas tika uz­skatīta par delikatesi, savukārt ķermeņi tika atstāti turpat slep­kavības vietā. Par laimi, bizonus īstajā brīdī izdevās glābt, taču tagad atlikušas tikai niecīgas paliekas no tiem miljoniem, kas reiz rībināja Ziemeļamerikas prērijas.

Otrais dzīvnieks bija klejotājbalodis - iespējams, visdaudz- skaitlīgākā putnu suga, kāda pasaulē jebkad pastāvējusi. Klejo- tājbaložu bari, kuros ietilpa ap divi miljoni putnu, lidojumā aizsedza debesis, un, nosēžoties kokos, tie aplauza pat ievēro­jami resnus zarus. Neviens neticēja, ka ļoti gardos putnus, kuru bija tik bezdievīgi daudz, jebkad būtu iespējams iznīcināt. Tā­pēc viņus kāva bez paguruma - izšāva pieaugušos putnus, no ligzdām izzaga olas un mazuļus. 1869. gadā vienā pašā vietā tika sagūstīti septiņi ar pusi miljoni klejotājbaložu. 1879. gadā Miči- ganas štatā noķēra apaļu miljardu putnu. Viss tikai tāpēc, ka šos putnus "nebija iespējams" iznīcināt - to bija tik daudz un tie vairojās tik naski.

Pēdējais klejotājbalodis pasaulē nobeidzās Sinsinati zoo­dārzā 1914. gadā…

Cilvēks ir gana gudrs, lai iznīcinātu sugas, taču joprojām nav atradis paņēmienu, kā kaut vai vienu no iznīcinātajām sugām atjaunot. Tomēr, šķiet, lielāko daļu cilvēku šis fakts ne­uztrauc. Eksistē pat tādi tā "zooloģijas visziņi", kuri sugu iz­miršanu uzskata par dabisku evolūcijas sastāvdaļu un apgalvo, ka šie dzīvnieki izmirtu tik un tā. Es esmu stingri pret tādiem uzskatiem. Nav nekāda pamata piesaukt evolūcijas dabisko gaitu. Vai arī tā ir tikai aizbildināšanās. Tikpat labi varētu teikt, ka noasiņojošam cilvēkam kāds asins bankas īpašnieks būtu tiesīgs paskaidrot: "Zini, veco zēn, mums gan asiņu pil­nīgi pietiek, tomēr tev tās pārliet nevaram, jo, saskaņā ar notei­kumiem, tev pienācis laiks mirt."

Citi cilvēki saka: "Jā, bet tas viss noticis senos laikos, ne mūs­dienās. Tagad ir rezervāti un tamlīdzīgas vietas, kur dzīvnieki ir drošībā. Mūsdienās tādas lietas vairs nenotiek." Šādiem labti­cīgajiem es varu minēt vairākus gluži mūsdienīgus skaitļus, lai padarītu ainu skaidrāku. Katru gadu "ievācot ražu" - tieši šāds ir procesa apzīmējums - tiek nogalināti sešdesmit līdz septiņ­desmit tūkstoši vaļu. Zinātnieki gan ir brīdinājuši, ka, turpinot izkaušanu šādā tempā, vairākām vaļu sugām draud izmirstība, un rezultātā pienāks gals arī pašai vaļu "ražas vākšanai" - taču slepkavošana turpinās. Tā vien liekas, ka vaļu mednieku devīze ir - "pie velna rītdienu, ka tik nauda ripo šodien".

Dzīvnieki tiek iznīcināti daudzos un dažādos veidos, un ne­pavisam ne visus izkauj gaļas vai kažokādu iegūšanai, vai arī tāpēc, ka radījumus uzskata par kaitīgiem. Dažādas Austru­mos dzīvojošas degunradžu sugas izkautas tik plašos apmēros, ka šobrīd sugu pārstāv vairs tikai pārsimt īpatņi, un iemesls ir muļķīgais pieņēmums, ka degunradžu ragiem piemīt dzi­mumtieksmi vairojošas īpašības - iedzerot raga pulverīti, veci vīri atgūstot spēkus un varot piesaistīt jaunu meiteņu uzma­nību; turklāt tas viss notiek tādā pārapdzīvotā pasaules malā, kur lielāku labumu dotu kontraceptīvi līdzekļi, nekā stimula­tori. Iznīcinājuši praktiski visus degunradžus Indijā, Sumatrā un Javā, šie ļaudis tagad raida skatienus Āfrikas virzienā, un tā vien baidos, ka Āfrikā dzīvojošajiem degunradžiem lemts lik­tenis nākamajiem nonākt uz iznīcības slidenās takas.

Piemēram, aplūkosim piemēru ar valzirgiem. Kad eskimosi medīja valzirgus pārtikai, viņi šo dzīvnieku varenajos ilkņos iz­grieza brīnumskaistus, smalkus rakstus. Kad šo eskimosu mākslu "atklāja" inteliģentākā cilvēces daļa, izrotātie ilkņi kļuva par modes kliedzienu, un tagad valzirgus medī vienīgi ilkņu dēļ. Patiesību sakot, slaktiņi notiek tik plašos apmēros, ka arī valzirgi, visticamāk, drīz vien pazudīs no zemes virsas. Jau ta­gad tie iekļauti apdraudēto sugu sarakstā.

Minēsim vēl vienu piemēru, kas raksturo tādu cilvēku loģiku, kuriem nav nekādu zināšanu par dabu. Āfrikā tika secināts, ka savvaļas dzīvnieki pārnēsā vīrusu - miega slimības izraisītāju.

Tika pieņemts lielisks plāns - lai pasargātu cilvēku un viņa vēr­tīgos ganāmpulkus (kas gan tolaik, gan tagad strauji noēd visu veģetāciju un pārvērš plašas teritorijas putekļainos tuksnešos), nogalināt visus savvaļas dzīvniekus. Jau bija izšauts pusmiljons zebru, antilopju, gazeļu un citu dzīvnieku, kad tika atklāts, ka slimību var pārnēsāt arī mazāki dzīvnieki. Tādējādi tik brīniš­ķīgo dzīvnieku izkaušana plašā apjomā izrādījusies pilnīgi ne­vajadzīga.

Ļaudis satraucas par to, ka ik gadus uz Lielbritānijas ceļiem iet bojā daži tūkstoši cilvēku. Protams, tā ir traģēdija - taču tikai nedaudzi cilvēki zina, ka uz ceļiem katru gadu iet bojā divi miljoni putnu. Kāds dāņu zinātnieks noskaidrojis upuru skaitu uz ceļiem pavisam mazā teritorijā: 3014 zaķi, 5377 eži, 11 557 žurkas, 27 834 dažādi mazi zīdītāji, 111 728 putni, 32 820 abinieki. Šie skaitļi, protams, atspoguļo tikai situāciju uz liela­jiem ceļiem; ja pieskaitītu ari uz lauku ceļiem bojā gājušos, kopējais skaitlis droši vien trīskāršotos. Ja kādā valstī uz ceļiem ietu bojā tik milzīgs skaits cilvēku, saceltos tādi protesti un vai­manas, ka jebkurai valdībai nāktos izdot pavēli par automobiļu aizstāšanu ar zirgu pajūgiem. Nevarētu teikt, ka es vēršos pret motorizētu transportu principā, taču ceru, ka mans viedoklis ir skaidrs.

Cilvēkiem joprojām nav saprotams, ka tā daļa pasaules kartē, kas atvēlēta savvaļas dzīvnieku rezervātiem, ir niecīga kā kniepadatas galviņa - viss pārējais ir viens vienīgs cilvēces re­zervāts. Pat tad, ja rezervāts nodibināts, ir vajadzīgi līdzekļi tā pienācīgai uzturēšanai. Lielākā daļa valdību atvēl naudu faunas vai tās vides aizsardzībai gaužām negribīgi (ja vien sabiedrība nav sacēlusi protestu vētras vai sagadījies, ka aizsargājamais dzīvnieks ir īpaši pievilcīgs), savukārt citām naudas vienkārši nepietiek.

Nepavisam nevēlos, lai manis ieskicēto ainu kāds uzskatītu par pārlieku drūmu. Es varētu piepildīt ar šo apdullinošo statistiku visu grāmatu un pierādītu vienīgi to, ka no visiem radījumiem, kādi jebkad dzīvojuši uz zemes - gan seno laiku plēsīgajiem milzu rāpuļiem, gan mūsdienu radījumiem -, vis­alkatīgākais, nesaprātīgākais un asinskārākais plēsoņa ir cil­vēks. Turklāt ar šādu izturēšanos viņš nodara neizdzēšamu ļaunumu arī pats sev. Tā ir gluži kā pašnāvība - kā savulaik romieši, iznīcinot pasauli, iznīcināja paši sevi.

Protams, pasaulē ir rezervāti, dabas parki un tamlīdzīgas vietas, tomēr vēlos citēt kādu lielisku grāmatu, no kuras es iz- raudzījos moto šai nodaļai, - "Valdību organizētajiem dzīv­nieku aizsardzības pasākumiem ir nozīme tikai tad, ja piešķirti arī līdzekļi šo mērķu īstenošanai". Mēs varbūt varam piedot saviem senčiem viņu grēkus, jo "viņi nezināja, ko tie dara" - bet vai šajā tehnoloģiju laikmetā, ar ko mēs tik ļoti lepojamies, mēs varam piedot paši sev, ka joprojām neņemam vērā to, ko saka patiesi zinoši cilvēki - profesionāli zoologi, ekologi, dzīv­nieku aizsargātāji vai vienkārši saprotoši un tālredzīgi ļaudis? Mēs jau esam izkāpuši uz Mēness - patiesi ievērojams sasnie­gums. Bet vai esam to paveikuši tikai vēl dažu minerālu dēļ - vai varbūt Mēnesim jākļūst par pirmo atspēriena punktu ceļā uz citām planētām, uz kurām, iespējams, sastopama dzīvība? Ja mēs grasāmies soļot no planētas uz planētu un itin visur atstāt tādu pašu jucekli, kādu esam radījuši paši savā pasaulē, tad uzskatu, ka zvaigžņu projektiem atvēlētās milzu naudas summas daudz prātīgāk būtu izmantot, lai sadziedētu vismaz dažas pašu zemē cirstās brūces.

Dzīvās dabas aizsardzība gan mūsu pašu, gan nākamo pa­audžu labā ir gan gigantisks, gan komplicēts pasākums. Pasaulē ir daudz valstu, kur, kā jau minēju, dzīvniekiem piešķir aizsar­dzību "uz papīra", jo valdība gan izdod likumu kāda noteikta radījuma aizsardzībai, taču nepiešķir pietiekami daudz naudas, lai rezervāta projektu īstenotu, nedz arī nodrošina pietiekami lielus līdzekļus, kas ļautu reiz izveidotā rezervāta darbību pie­nācīgi kontrolēt. Es kādā valstī apvaicājos par rezervātiem, atbildīgais par faunas saglabāšanu atritināja milzu karti, kas bija noklāta ar zaļiem plankumiem. Viņš man lepni paskaid­roja, ka visi šie plankumi esot rezervāti. Pēc tam es kā neviļus apvaicājos, vai šo teritoriju izvēli pārvēršanai rezervātos apstiprinājuši zoologi, ekologi vai biologi. "Nav gan," atbildīgā amatpersona atteica, "tādiem pasākumiem trūkstot naudas." Es turpināju izprašņāt, vai teritorijās - iespaidīgajos zaļajos laukumos - veikti pētījumi par to, kādi dzīvnieki tur sasto­pami un cik tur piemēroti dzīves apstākļi. Arī tas nebija darīts, jo, kā atbildīgais paskaidroja, valdībai nepietiekot līdzekļu vajadzīgo speciālistu algošanai… Vaicāju, vai šajos rezervātos vismaz notiek patrulēšana? Nē, nevarot atļauties algot sargus vai uzraugus… Tātad patiesībā zaļie plankumi skaistajā kartē nenozīmēja neko.

Kā jau teicu, šādus aizbildinājumus nākas dzirdēt praktiski katrā pasaules valstī, kur pastāv vides un faunas aizsardzības noteikumi, un ir arī daudz tādu valstu, kur nav izdota vispār nekāda likumdošana. Dabas aizsargi to apzinās un dara visu, kas viņu spēkos, taču process virzās uz priekšu lēni. Bīstos, ka līdz dabas aizsardzības likumu ieviešanai dzīvē mēs būsim zau­dējuši vēl daudzas dzīvnieku sugas.

Attīstītākajās valstīs ir daudz ornitologu vai citu dabas pēt­nieku klubu, apvienību un biedrību, kuras dara visu, kas viņu spēkos, lai glābtu vietējo faunu. Plašākos mērogos darbojas Starptautiskā dabas aizsardzības savienība, Pasaules dabas fonds un citas. Varu ar prieku teikt, ka daudzos gadījumos šīs organizācijas darbojas sekmīgi. Tās, piemēram, glābušas mil­zīgu teritoriju Spānijā - sešsimt divdesmit piecus akrus plašo Gvadalkiviru. Austrālijā tām izdevās no jauna atrast kādu krūmu putnu sugu, ko jau uzskatīja par izmirušu. Nelaimīgā kārtā putna ligzdošanas vieta atradās teritorijā, kur bija plā­nots celt lielu pilsētu. Vēl pirms piecdesmit gadiem būtu uz­skatīts, ka putns savu ligzdošanas vietu izvēlējies ārkārtīgi ne­pārdomāti un pilsētas būvniecību tas nebūtu apturējis, taču tagad projekts tika pārplānots tā, lai putns varētu mierīgi dzī­vot savā rezervātā. Šādi piemēri vieš cerību, taču tumšo plan­kumu joprojām ir daudz vairāk nekā gaišo.

Vienlaikus ar centieniem saglabāt dzīvniekus viņu dabiskajā vidē varam darīt arī ko citu, un tāpēc es nodibināju savu trestu. Daudzas dzīvnieku sugas izglābušās tieši tādēļ, ka tām zoodārzos dota iespēja vairoties speciālistu uzraudzībā. Tas, protams, nav labākais risinājums, taču tik un tā pasargā sugas no pilnīgas izzušanas, un pastāv cerības, ka kādreiz nākotnē, kad attiecīgā dzīvnieka mītnes zemē dabas aizsardzības likumi būs ievirzīti pareizajās sliedēs, mēs varēsim no zoodārzos izaudzētā kodola pārcelt dzīvniekus atpakaļ uz mājām. Šādā veidā izglābto dzīvnieku saraksts ir garš un iespaidīgs. Tāds ir, piemēram, Dāvida briedis, kas nonāca uz izmirstības sliekšņa Ķīnas Bokseru dumpja laikā. Par laimi, Bedfordas hercogs savāca visus Dāvida briežus, kādus spēja sameklēt Eiropas zoodārzos, un iemitināja savos Voburnas īpašumos, kur brieži lieliski iejutās un savairojās. Kad ganāmpulks bija pietiekami liels, vērtīgo dzīvnieku pāri ceļoja uz zoodārziem visā pasaulē un nesen nosūtīti arī atpakaļ uz mājām - Ķīnu. Ja Ķīnā izdo­sies briežus sekmīgi pavairot - un nav iemesla, kāpēc lai tas neizdotos — tieši viņu vajadzībām varēs ierīkot pienācīgi vadītu un uzraudzītu rezervātu, un Dāvida brieži atkal dzīvos brīvā dabā. Vēl viens piemērs ir Havaju zosis. Šis brīnišķīgais putns jau bija gandrīz izmiris, taču, pateicoties Havaju valdības ie­stāžu saprātīgajai rīcībai un Pītera Skota tālredzībai, izglābts no drošas iznīcības. Šādā pašā veidā izdevies palīdzēt sum­bram, bizonam, Saigas antilopei, Prževaļska zirgam un citiem, tomēr vēl daudz vairākām sugām palīdzība ir ārkārtīgi nepie­ciešama.

Manis izveidotais trests cenšas veikt tieši šo funkciju. Es sa­protu, ka tas ir tikai sīks ritentiņš mūsdienu komplicētajā da­bas aizsardzības mehānismā, taču ceru, ka gana nozīmīgs. Trests nav izveidots vien tādēļ, lai tajā dzīvniekus turētu būros. Es to uzlūkoju kā rezervuāru - tādu kā noenkurotu šķirstu, kurā es ceru vēl ilgi vākt un pavairot tos dzīvniekus, kuriem vissteidzamāk nepieciešama palīdzība. Un kaut kad nākotnē mēs būsim spējīgi pārvest šos dzīvniekus viņu īstajās mājās. Es ar prieku slēgtu trestu jau rīt, ja atklātos, ka pēc tā vairs nav vajadzības. Tomēr šobrīd baidos, ka tas vēl ir ļoti vajadzīgs, un es vēlos, kaut redzētu līdzīgus trestus veidojamies visā pasaulē.

Šajā grāmatā stāstu, ka savam darbam esmu veltījis visu mūžu, kā arī ieguldījis ievērojami daudz manis paša naudas, un tādēļ nekautrējos vērsties pie jums, lasītājiem, ar lūgumu pēc palīdzības. Ja jums patika šī grāmata vai prieku sagādājis jebkurš cits no maniem sacerējumiem, vēlos aizrādīt, ka ne­viena no grāmatām nebūtu sarakstīta, ja pasaulē nebūtu dzīv­nieku. Taču daudziem dzīvniekiem visās pasaules malās klājas grūti, un bez jūsu palīdzības mēs viņus zaudēsim. Es cenšos darīt visu, kas manos spēkos, taču bez jūsu palīdzības netikšu galā, tāpēc aicinu jūs pievienoties trestam un aicināt piedalīties darbā pēc iespējas vairāk jūsu draugu - vai pat ienaidnieku.

Ja jūs nevēlaties iestāties manā trestā, sirsnīgi lūdzu jūs iesais­tīties kādā citā organizācijā, kas dara kaut ko pasaules glābšanas labā. Rīkojieties arī jūs - urdiet savas valsts parlamentu (vai citu pārvaldes formu, kāda ir spēkā jūsu valstī), lai tas nepiever acis, ja pastāv aizdomas par kāda dabas objekta nevajadzīgu vai slikti izplānotu pārveidošanu, vai par kāda auga vai dzīv­nieka atstāšanu bez pienācīgas aizsardzības. Rakstiet sašutuma pilnas vēstules. Varasvīri klausīsies tikai tad, ja sauksiet skaļi. Rīkojieties pēc principa - ja sauksiet pietiekami skaļi un gana ilgi, kādam beidzot nāksies sadzirdēt. Atcerieties, ka dzīvnie­kiem nav savu pārstāvju valdībā, kam rakstīt, tie nevar rīkot ne sēdstreikus, ne kādā citā veidā protestēt. Viņu labā spējam ru­nāt vienīgi mēs, cilvēki, kuri tikai apdzīvo planētu kopā ar dzīv­niekiem, nevis ir tās īpašnieki.

PĒCVĀRDS

Grāmata ir beigusies, taču Džerija stāsts turpinās. Visi šeit ap­rakstītie notikumi deva viņam spēku un iedvesmu cīņai mūža garumā, ko viņš izcīnīja, lai pasargātu daudzveidīgo dzīvnieku pasauli uz zemes.

Džerijs nomira 1995. gadā, taču viņa vārdi caur šo un citām grāmatām joprojām aicina cilvēkus visā pasaulē mīlēt un cienīt mūsu "brīnumu pasauli", un viņa darbs turpinās paša radītā Brīvās dabas aizsardzības tresta nemitīgajos pūliņos.

Džerija grāmatas jau gadiem ilgi tik ļoti rosinājušas lasītājus, ka tie nevēlas vienkārši aizvērt vākus un aizmirst izlasīto. Viņi ir vēlējušies stāstu turpināt, iesaistoties mūsu tresta atbalstītāju rindās. Ceru, ka arī jūs pārņēmušas līdzīgas izjūtas un jūs esat gatavi atsaukties Džerija aicinājumam, ko viņš izteicis vārdos - "dzīvnieki ir sabiedrības lielākā daļa bez vārda vai balsošanas tiesībām un spēj izdzīvot tikai ar mūsu palīdzību".

Neļaujiet savai interesei par dabas aizsardzību izgaist līdz ar grāmatas izlasīšanu. Rakstiet mums, un mēs pastāstīsim, kā ie­saistīties Džerija krusta karā par dzīvnieku glābšanu no iznīcības.

Ar cieņu,

Informācijas saņemšanai vai ziedojumiem rakstiet jau šodien:

Jersey Wildlife Preservation Trust Les Augrēs Manor Jersey JE3 5BF English Channel Islands

SATURS

Bekingemas pils. Viņas Augstības princeses Annas priekšvārds … 7

Ievads 9

Pirmā daļa. 1925-1945

"Tas bērns ir traks, pilnas kabatas gliemežiem!"……………………………………… 17

Otrā daļa. 1945-1965

"Tas cilvēks ir traks, grib pats savu zoodārzu!" …………………………………….. 109

Trešā daļa. 1965-1985

Ciltstēvs!…………………………………………………………………………………………………. 225

Ceturtā daļa. 1985-1995

Atmiņas un pārdomas……………………………………………………………………………. 303

Vēstījums……………………………………………………………………………………………….. 337

Pēcvārds ……………………………………………………………………………………………….. 351

Sagatavota iespiešanai SIA "Nordik". Reģ. apl. Nr. 2-0792. Adrese - Daugavgrivas ielā 36-9, Rigā, LV-1048, tālr. 7602672. Noliktavas adrese - Elijas ielā 17, Rigā, LV-1050, tālr. 7225669. Iespiesta un iesieta a/s "Preses nams".

* Atsauce uz angļu rakstieka Pelhema Grenvila Vudhauza (P. G. Wodehouse, 1881-1975) grāmatu sēriju par apsviedīgo kalpu Džīvsu un viņa jauno saimnieku Bērtiju Vūsteru, kura dīkdienīgo dzīvi pastāvīgi apgrūtina kāda no daudzajām, ne­ciešamajām tantēm.

paskaidrojumi

[1] latviešu valodā izdota ar nosaukumu "zaļā paradīze".

[2] pēc Fārenheita - apmēram 80°C.

[3] capability brown - slavens angļu 18. gadsimta dārzu un parku projektētājs, īstajā vārdā Lanselots Brauns, taču vienmēr bijis pazīstams ar pievārdu Capability (ļoti spējīgs).

[4] billijs banters (billy bunter) - tēls angļu periodiskajā izdevumā "Magnēts" (iznācis no 1908. līdz 1940. gadam) publicētajā stāstu sērijā par piedzīvojumiem Pelēko Brāļu skolā (Greyfriars school) Anglijas dienvidos.

[5] pllnijs vecākais (gaius plinius secundus, 23.-79. m. ē.) - romiešu zināt­nieks, studējis un aprakstījis dabaszinibas, vēsturi, retoriku un kara mākslu.

[6] semjuels perčess (samuel purchas, 1577-1626) - garīdznieks un rakstnieks, ievērojams ceļojuma aprakstu autors.

[7] bokseru dumpis (boxer rebellion) - reliģiozas ķīniešu apvienības I Ho Ch'uan sacelšanās pret eiropiešiem 1900. gadā. Šis nosaukums tulkojumā nozīmē "Taisnīgās un saskanīgās dūres", eiropieši apvienības dalībniekus vienkāršoti dēvēja par "bokseriem".

[8] supercilious (angl.) - augstprātīgs, uzpūtīgs.

[9] 1 stouns = 6,35 kilogrami.

[10] domāts duglass Fērbenkss (Douglas Fairbanks, 1883-1939), izcils ameri­kāņu mēmā kino aktieris, savulaik atlēts un paukotājs.

[11] latviešu valodā izdota ar nosaukumu "Noslēpumaino trokšņu zemē".

[12] gringo (sp.) - Latīņamerikā lietots nievājošs angļa vai amerikāņa apzīmējums.

[13] etjēns Žofruā Sentilērs (Ētienne Geoffroy St. Hilaire, 1772-1844) - franču zoologs, salīdzinošās anatomijas "uzbūves vienotības" principa pamatlicējs.

[14] chico gato montēs (sp.) - kalnu kaķa mazulis.

[15] loco (sp.) - jucis.

[16] ahora los pinguinos (sp.) - tūlīt būs pingvīni.

[17] margate- šeit: kūrorts Anglijas dienvidaustrumos (Kentā) pie Temzas ietekas.

[18] esto, una (sp.) - lūk, viens.

[19] latviešu valodā iepriekš iznākusi ar nosaukumu "Ķengurēna ceļš".

[20] ad nauseam (lat.) - līdz riebumam.

[21] roberts gordons menziss - Austrālijas premjerministrs (1939-1941 un 1949-1966).

[22] 18 stouni - apmēram 114 kilogrami.

[23] 21-24°c.

[24] roedean - populāra augstākās sabiedrības meiteņu skola.

[25] bodiceja - iceni cilts karaliene mūsu ēras 1. gadsimtā, vadījusi lielu sacelša­nos pret romiešiem. Bodiceja Anglijā ir plaši pazīstama kā simbols: kareivīga valdniece, kas brauc kaujas ratos ar nažiem pie riteņiem.

[26] je ne sais quoi (fr.) - kaut kas nesaprotams, neizskaidrojams.

[27] ursulas "pakļauta" angļu valoda - acme (kulminācija) un acne (putites, izsitumi).

[28] ursulas "pakļautā" angļu valoda - gourmet (gardēdis) un guru (garīgais sko­lotājs).

[29] tas pats. incoherent (nesakarīgs) un intoxicated (iereibis).

[30] tas pats. illegitimate baby (ārlaulības bērns) un illiterate baby(analfabēts).

[31] do-the-girls hall-pārveidojums no Do-the-Boys Hall, skolu kādā no Di- kensa darbiem.

[32] blusiņspēle (tiddlywinks) - galda spēle, kurā dalībnieki cenšas "ielecināt" apaļas plastmasas "blusiņas" traukā, stingri piespiežot to maliņas pie galda ar lielāku plastmasas disku.

[33] penijspēle (shove-ha'penny) - galda spēle, kurā dalībnieki ar koka nūjiņu pārbīda monētas pa laukumu attiecīgās kombinācijās.

[34] ursula uz atvadām sniedz vēl vienu savas "pakļautās" angļu valodas piemēru - viņa sevi dēvē par petty beaujolais (burtiski - sīkais Beaujolais vīns), kaut gan pa­reizais apzīmējums būtu petty bourgeois (sīkburžuāzisks).

[35] jardins des champignons (fr.) - sēņu dārzi.

[36] pas de deux (fr.) - padede, baleta - divu partneru deja.

[37] merde alors! (fr.) - sūds tāds!

[38] vārdu spēle: hope (angl.) - cerība.

[39] fort knox - šeit domata fortnoksa kentuki štatā, Amerikas valdības zelta stieņu krātuve, kur šobrīd glabājas apmēram 147 miljoni unču zelta.

[40] the mascarenes - salu arhipelags astoņsimt judžu uz austrumiem no Mada- gaskaras. Tajā ietilpst gan Maurīcija, gan Rodrigesa, par kurām stāstīts šajā nodaļā.

[41] atsauce uz "dzejoli par Rifkarīli" Luisa Kerola gramata "Alise Aizspogulijā". Atdzejojusi Dagnija Dreika.