Karloss Kastaņeda

Tulkojis Heinrihs Jubels, 2000

Dona Huana mācības

Jaki indiāņu zināšanu ceļš

(The Teachings of Don Juan: A Yaqui Way of Knowledge )

1968

Anotācija

Antropoloģijas students, kas grasās pētīt psihotropo augu pielietošanu Meksikas indiāņu kultūras kontekstā, vēl pašam to nezinot, satiekas ar Senās Meksikas šamaņu zināšanu mantinieku, magu un skolotāju donu Huanu Matusu un kļūst par tā skolnieku. Sākotnēji šķietami nevainīgais lūgums "pastāstīt par augiem" izvēršas par patiesi aizraujošu, ekstraordināru un dramatisku iniciāciju Rietumu kultūras cilvēkam svešu jēdzienu un tēlu pasaulēs.

Ievads

1960. gada vasarā, vēl būdams Kalifornijas universitātes an­tropoloģijas students, es devos dažos braucienos uz dienvidrietu­miem, lai ievāktu ziņas par ārstniecības augiem, kurus izmanto šo vietu indiāņi. Šeit aprakstītie notikumi aizsākās viena šāda braucie­na laikā. Es gaidīju Greihundas autobusu pierobežas ciematiņā un sarunājos ar paziņu, manu toreizējo gidu un pavadoni. Pēkšņi viņš man pie auss pačukstēja, ka pie loga sēdošais sirmais vecais indiā­nis ļoti daudz ko zina par augiem, īpaši par peijoti. Es, protams, nekavējoties palūdzu iepazīstināt mani ar šo cilvēku.

Mans paziņa iztālēm sasveicinājās, tad piegāja un pasniedza indiānim roku. Pēc īsas sarunas viņš pasauca mani ar žestu, bet pats tūdaļ pat, nemaz nepacenzdamies mūs iepazīstināt, pagāja nost. Ve­cais vīrs nebūt neizskatījās samulsis. Es nosaucu savu vārdu, bet viņš atbildēja, ka viņu sauc par Huanu un viņš ir manā rīcībā, turklāt viņš izmantoja spāņu uzrunas pieklājības formu. Pēc manas iniciatī­vas mēs paspiedām viens otram roku un tad kādu laiku klusējām. Šī klusēšana nebūt nebija saspringta, mēs abi gluži vienkārši brīvi un dabiski saglabājām rāmu mieru. Viņa melnīgsnējo seju un kaklu vagoja grumbas, kas skaidri norādīja uz visai cienījamu vecumu, taču mani tūdaļ pārsteidza viņa stiprais un muskuļainais augums.

Pēc tam es viņam teicu, ka mani interesē ziņas par ārstniecības augiem. Atklāti sakot, es gandrīz neko nezināju par peijoti, taču izlikos par lielu zinātāju un pat devu mājienu, ka viņam varētu būt ļoti noderīgi ar mani aprunāties. Kamēr es pļāpāju tamlīdzīgā garā, viņš lēni pamāja un palūkojās uz mani, taču neko neteica. Man nā­cās novērsties no viņa skatiena, un mūsu saruna beidzās ar to, ka mēs kapa klusumā stāvējām iepretim viens otram. Beidzot pēc ļoti ilgas, kā man šķita, pauzes dons Huans piecēlās un palūkojās pa logu. Parādījās viņa autobuss, un viņš atvadījies izgāja no stacijas ēkas.

Es dusmojos uz sevi par to, ka sarunāju viņam visādas blēņas, bet viņa brīnišķīgās acis redzēja man cauri. Mans paziņa atkal pie­nāca pie manis un centās attaisnot manu neveiksmi. Viņš man pa­skaidroja, ka vecais vīrs bieži mēdz būt nerunīgs un noslēgts. Taču dīvainais nemiers, kas mani pārņēma pēc šīs mūsu pirmās satikša­nās reizes, tik drīz neizklīda.

Drīz vien man izdevās uzzināt, kur dzīvo dons Huans, un es pēc tam vairākkārt viņu apciemoju. Katras šādas vizītes laikā es centos uzvedināt viņu uz sarunu par peijoti, taču nesekmīgi. To­mēr, neraugoties uz to, mēs kļuvām par labiem draugiem, un mani zinātniskie pētījumi tika piemirsti vai labākajā gadījumā ievirzīti ci­tā gultnē, kas visai būtiski atšķīrās no maniem sākotnējiem nodo­miem.

Paziņa, kurš mani iepazīstināja ar donu Huanu, vēlāk paskaid­roja, ka vecais vīrs nav vis no Arizonas, kur mēs satikāmies, bet gan jaki cilts indiānis no Sonoras štata Meksikā.

Sākumā dons Huans man bija vienkārši interesants cilvēks, kas daudz ko zināja par peijoti un lieliski runāja spāniski. Bet, lūk, cilvē­ki, ar kuriem viņš kopā dzīvoja, ticēja, ka viņam piemīt kaut kādas "slepenas zināšanas", ka viņš ir bruho. Spāņu vārds "brujo" vienlai­cīgi nozīmē ārstu, dziednieku, burvi, magu. Vēl tā mēdz saukt ari ar neparastiem un, kā likums, ļauniem spēkiem apveltītu cilvēku.

Es uzturēju šādas attiecības ar donu Huanu veselu gadu, pirms viņš man sāka uzticēties. Reiz viņš man pateica, ka viņam piemīt kādas zināšanas, kuras viņš mācekļa gados ieguvis no sava skolo­tāja, kuru viņš sauca par "benefaktoru". ( * Benefactor (spāņu) — labdaris, labvēlīgs apstāklis. (Red.)) Dons Huans savukārt par savu skolnieku bija izvēlējies mani, taču brīdināja, ka man nāksies uzņemties ļoti nopietnus pienākumus un ka apmācība būs ļoti ilga un nogurdinoša.

Stāstot par savu skolotāju, dons Huans bieži lietoja vārdu "diablero". Vēlāk es uzzināju, ka šo jēdzienu izmanto tikai Sonoras indiāņi. Tas nozīmē ļaunu cilvēku, kas nodarbojas ar melno maģiju un spēj pārvērsties par dzīvnieku—putnu, suni, koijotu vai jebkuru citu radījumu. Kāda mana Sonoras brauciena laikā notika visai inte­resants atgadījums, kas ļāva man noskaidrot indiāņu attieksmi pret diablero. Es vadīju automašīnu naktī divu indiāņu draugu sabiedrībā un pēkšņi ieraudzīju, kā sunim līdzīgs dzīvnieks šķērsoja ceļu. Viens no maniem draugiem teica, ka tas nav vis suns, bet gigantisks koi­jots. Šis dzīvnieks uz dažām sekundēm sastinga automašīnas luktu­ru gaismā, bet tad nozuda Meksikas krūmveidīgo ozolu brikšņos. Tas neapšaubāmi bija koijots, taču divreiz lielāks nekā parasti. Sa­traukti apspriedušies, mani draugi secināja, ka mēs esam redzējuši visai neparastu dzīvnieku, bet viens no viņiem ieminējās, ka tas va­rētu būt diablero. Es nolēmu izmantot šo atgadījumu, lai apjautātos tā apgabala indiāņiem par vietējiem ticējumiem, kas saistīti ar diab­lero. Aprunājos ar daudziem cilvēkiem—izstāstīju viņiem par šo notikumu un uzdevu jautājumus. Nākamās trīs sarunas skaidri pa­rāda, ko viņi šai sakarā domāja.

—  Vai tu domā, ka tas bija koijots, Čoj? — es jautāju jaunam cilvēkam, kas bija uzklausījis manu stāstu.

—  Kas to lai zina? Suns, protams. Pārāk liels priekš koijota.

—  Bet vai tu nedomā, ka tas varēja būt diablero?

—  Tās gan ir blēņas. Tas nevar būt.

—  Kāpēc tu tā saki, Čoj?

—  Cilvēki jau daudz ko izdomā. Varu saderēt, ja mēs noķertu šo zvēru, tad tas izrādītos visparastākais suns. Man reiz bija darīša­nas citā pilsētā, es uzcēlos vēl pirms saullēkta un apsegloju zirgu. Kad izbraucu, man pēkšņi uz ceļa patrāpījās tumša ēna, kas izska­tījās pēc milzīga zvēra. Es arī krietni izbijos, taču šī ēna izrādījās mana kaimiņiene, kas ari gāja uz pilsētu.

—  Vai tu ar to gribi teikt, Čoj, ka netici diablero eksistencei?

—  Diablero? Kas tas ir diablero? Pasakiet man, kas tas ir di­ablero?

—  Es nezinu, Čoj. Manuels, kurš tonakt brauca kopā ar mani, teica, ka koijots varēja būt diablero Varbūt tu man vari pateikt, kas tas ir diablero?

—  Runā, ka diablero — tas ir bruho, kurš pārvēršas par ko vien tīk. Bet visi zina, ka tie ir meli. Visi veči šeit bāztin piebāzti ar stāstiem par diablero. No mums, jaunajiem, gan neko tamlīdzīgu nesagaidīsi.

—  Kā jūs domājat, donna Lusa, kas tas bija par dzīvnieku? — es jautāju sievietei vidējos gados.

—  Dievs vien to zina, kas tas bija, bet es domāju, ka tas nebija koijots. Šo to var noturēt par koijotu, bet īstenībā tur ir pavisam kas cits. Koijots skrēja vai ēda?

—  Lielākoties stāvēja, bet, kad es tikko viņu ieraudzīju, tad, manuprāt, viņš kaut ko ēda.

—  Vai esat pārliecināts, ka viņš kaut ko nenesa mutē?

—  Iespējams, ka nesa. Bet sakiet, kāda tur starpība?

—  Ir gan starpība. Ja viņš kaut ko nesa mutē, tad tas nebija koijots.

—  Bet kas tad tas bija?

—  Vīrietis vai sieviete.

—  Kā jūs saucat tādus cilvēkus, donna Lusa?

Viņa neatbildēja. Es iztaujāju viņu vēl kādu laiciņu, bet viss vel­ti. Beidzot viņa pateica, ka nezina. Es viņai jautāju, vai šādus cilvē­kus gadījumā nesauc par diablero, un viņa atbildēja, ka tas ir viens no viņu nosaukumiem.

—  Bet vai jūs pazīstat kādu diablero? — es jautāju.

Es pazinu vienu sievieti, — viņa atbildēja.—Viņu nogalinā­ja. Tas notika, kad es vēl biju meitene. Sieviete, kā zināja stāstīt, pārvērtās par kuci, un reiz naktī kaut kāds suns ieskrēja baltā cilvē­ka mājā, lai nozagtu sieru. Baltais nošāva viņu no pistoles, un tai pašā brīdī, kad suns nosprāga baltā cilvēka mājā, sieviete nomira savā būdā. Viņas radinieki sapulcējās visi kopā, atnāca pie baltā un pieprasīja izpirkumu. Viņš samaksāja daudz naudas par šo slepka­vību.

—Kā gan viņi varēja pieprasīt izpirkumu, ja viņš nogalināja vie­nīgi suni?

—  Viņi teica, baltais zināja, ka tas nav suns, tāpēc ka ar viņu kopā bija citi cilvēki, un visi viņi redzēja, kā suns piecēlās pakaļkā­jās un gluži kā cilvēks pastiepās pēc siera uz paplātes, kas bija pie­kārta pie jumta. Cilvēki tad gaidīja zagli, tāpēc ka siers pazuda kat­ru nakti. Un tāpēc tas cilvēks nogalināja zagli, zinot, ka tas nav suns.

—  Vai tagad arī ir diablero, donna Lusa?

—  Šādas lietas tur ļoti lielā noslēpumā. Runā, ka diablero vai­rāk nav, taču es šaubos, tāpēc ka vienam no diablero ģimenes lo­cekļiem ir pienākums iemācīties to, ko zina diablero. Diablero ir savi likumi, un viens no šiem likumiem nosaka, ka diablero ir jāie­māca viņam zināmie noslēpumi kādam no savējiem.

—  Kā jūs domājat, Henaro, kas tas bija par dzīvnieku? — es jautāju kādam sirmgalvim.

—  Suns no kāda rančo, kas gan vēl cits?

—  Vai tas varēja būt diablero?

- Diablero? Vai tu esi prātu zaudējis! Nav nekādu diablero.

—  Jūs gribat teikt, ka nav tagad vai vispār nekad nav bijis.

—  Kādu laiku bija, jā. Tas visiem zināms. Bet cilvēki no viņiem ļoti baidījās un visus viņus nogalināja.

—  Kas viņus nogalināja, Henaro?

—  Visi cilts cilvēki. Pēdējais no diablero, par kuru es zināju, bija S. Viņš nogalināja ar savām burvestībām desmitiem, bet varbūt pat simtiem cilvēku. Mēs vairs nevarējām to ilgāk paciest, cilvēki sapulcējās kopā, reiz naktī notvēra viņu nesagatavotu un dzīvu sa­dedzināja.

—  Cik sen tas bija, Henaro?

—  1942. gadā.

—  Vai jūs pats to redzējāt?

— Nē, bet ļaudis vēl joprojām par to runā. Stāsta, ka no viņa nepalika pāri pat pelni, vienīgi tikai milzīga izkusušu tauku peļķe, neraugoties uz to, ka sārts bija sakrauts no mitras malkas.

Lai gan dons Huans pieskaitīja savu benefaktoru pie diablero, viņš nekad nenosauca vietu, kur viņš ieguva no viņa zināšanas, un sava skolotāja vārdu. Viņš tikai paziņoja, ka piedzimis Dienvidrie­tumos 1891. gadā, ka gandrīz visu dzīvi pavadījis Meksikā, ka 1900. gadā viņa ģimeni kopā ar tūkstošiem citu Sonoras indiāņu Meksikas valdība izraidījusi uz Centrālo Meksiku un ka viņš dzīvo­jis Centrālajā un Dienvidmeksikā līdz 1940. gadam. Tā kā dons Huans daudz ceļoja, viņa zināšanas varēja būt ari daudzu ietekmju rezultāts. Un, neraugoties uz to, ka viņš sevi uzskatīja par Sonoras indiāni, neesmu pārliecināts, vai viņa zināšanu kontekstu var kopu­mā saistīt ar Sonoras indiāņu kultūru. Starp citu, šeit mans mērķis nebūt nav precīzi noteikt viņa kultūrizcelsmes vidi.

Es uzsāku savu apmācību pie dona Huana 1961. gada jūnijā. Līdz tam laikam satikos ar viņu dažādos apstākļos, taču vienmēr kā antropologs novērotājs. Šo pirmo sarunu laikā es veicu stenogrāfiskus pierakstus. Pēc tam pēc atmiņas pierakstīju visu sarunu. Bet, kad uzsāku mācības, šādi pierakstīt kļuva ļoti grūti, jo mūsu sarunas ap­tvēra pārāk plašu jautājumu loku. Tad dons Huans man atļāva — tiesa gan pēc visai ilgas pierunāšanas — atklāti pierakstīt visu, par ko mēs runājām. Es vēl ļoti vēlējos arī fotografēt un veikt magneta­fona ierakstus, taču viņš to neļāva.

Manas mācības aizsākās Arizonā, bet tad turpinājās Sonorā, jo dons Huans pārcēlās uz Meksiku. Es centos pēc iespējas biežāk pavadīt kopā ar viņu vairākas dienas no vietas. No 1961. līdz 1964. gadam vasarās manas vizītes kļuva biežākas un ilgākas. At­skatoties pagātnē, domāju, ka šī metode nesekmēja apmācības pro­cesu, neveicinot pilnīgu atteikšanos no visa pārējā, bet tieši at­teikšanās man bija nepieciešama, lai kļūtu par magu. Taču man tas personīgi bija izdevīgi, jo nesaistīja līdz galam, tātad palīdzēja ne­zaudēt kritisko attieksmi — kas būtu absolūti neiespējami pilnīgas un nepārtrauktas iesaistes gadījumā. 1965. gada septembri es brīv­prātīgi atteicos no turpmākajām mācībām.

Pēc dažiem mēnešiem pirmoreiz iedomājos par to, ka derētu sakārtot savus lauka pierakstus. Tā kā savāktā materiāla daudzums patiešām bija visai iespaidīgs un saturēja visdažādāko informāciju, sašķiroju iegūtās ziņas pa savstarpēji saistīto jēdzienu un procedūru jomām (tēmām) un tīri subjektīvi izkārtoju tās hierarhijā pēc svarī­guma, jeb, citiem vārdiem sakot, pēc iespaida, kādu tās atstāja uz mani.

Pakāpeniski izkristalizējās šāda struktūra: halucinogēno augu izmantošana; praktiskās maģijas receptes un procedūras; "spēka priekšmetu" ieguve un pielietojums; ārstniecības augu izmantošana; dziesmas un leģendas (folklora).

Taču, kritiski novērtējot savas pieredzes fiksējumu kopumā, se­cināju, ka jebkādi klasifikācijas mēģinājumi nedod neko citu, izņe­mot jaunu kategoriju izgudrošanu, tāpēc jebkādi šīs shēmas racio­nalizācijas mēģinājumi noved pie vēl patvaļīgākiem izgudrojumiem. Man tas absolūti nebija vajadzīgs. Tūdaļ pēc mācību pārtraukšanas man vajadzēja saprast, ko tad īsti esmu pārdzīvojis, — bet tas, ko pārdzīvoju, bija mācība par savstarpēji saistītu ticējumu sistēmu, kas tika man nodoti ar pragmatiski eksperimentālās metodes palīdzību. Jau pēc pašas pirmās peijotes ceremonijas ("sesijas"), kurā pieda­lījos, kļuva acīmredzams, ka dona Huana mācībai piemīt sava iek­šējā loģika. Tiklīdz viņš stingri nolēma nodot man savas zināšanas, visiem viņa turpmākiem paskaidrojumiem bija raksturīga dzelžaina konsekvence. Un tieši šīs loģiskās kārtības izpratne arī sagādāja man vislielākās grūtības.

Nesapratu es acīmredzot tāpēc, ka pat pēc četru gadu apmā­cības es vēl joprojām biju iesācējs. Es zināju, ka savas zināšanas un to nodošanas metodi dons Huans ir mantojis no sava benefaktora, tāpēc arī grūtībām, ar kurām es saskāros mācības izpratnē, jābūt analogām tām, ar kurām savulaik saskāries pats dons Hu­ans. Viņš pats reiz norādīja uz šo sakritību un vairākkārt izteicās, ka arī pats nespējis saprast savu skolotāju. Šo prātojumu rezultā­tā nācu pie slēdziena, ka jebkuram iesācējam, indiānim vai ari kā­dam citam, maģiskās zināšanas šķiet pilnīgi neizprotamas pārdzī­voto parādību neparastā rakstura dēļ. Personīgi man, kā jau rietu­mu kultūras cilvēkam, tās šķita tik satriecošas un dīvainas, ka ne­spēju tās izskaidrot manas ikdienas dzīves ierastajos terminos, un tas nozīmēja, ka jebkurš to klasifikācijas mēģinājums nolemts ne­veiksmei.

Tā nu man kļuva acīmredzams, ka dona Huana zināšanas jāap­lūko terminos, ar kuru palīdzību viņš pats tās izprot; un tikai šajā gadījumā tās būs pietiekami ticamas un pārliecinošas ari pārējiem. Mēģinot saskaņot mūsu uzskatus, sapratu, ka katrreiz, cenšoties man izskaidrot savas zināšanas, viņš izmantoja tikai sev pašsapro­tamus jēdzienus. Takā šie jēdzieni man bija absolūti sveši, tad, mēģi­not izprast viņa zināšanas tā, kā tās saprata viņš, un ieraudzīt viņa pasauli viņa acīm, piedzīvoju vēl vienu neveiksmi. Tāpēc sākumā man bija jānoskaidro viņa konceptualizācijas veids.

Strādājot tālāk šajā virzienā, ievēroju, ka pats dons Huans īpa­šu vērību veltīja tai savas mācības daļai, kas bija saistīta ar halucino­gēno augu izmantošanu. Uz to tad arī balstījos, pārskatot savas ma­ģiskās pieredzes kategoriālo sistēmu.

Dons Huans — katrreiz pēc vajadzības un vadoties no apstāk­ļiem — izmantoja trīs halucinogēnus: kaktusu peijoti {Lophophora Williamsii), velnābolu {Datura inoxiajeb D. meteloides) un sē­nes (acīmredzot, Psilocybe mexicana). Šo augu halucinogēnās īpa­šības indiāņiem bija labi zināmas jau ilgu laiku pirms eiropiešu iera­šanās. Indiāņi tās pielieto atbilstoši to īpašībām: ārstniecībā, burša­nā, ekstāzes sasniegšanai vai arī, lai vienkārši gūtu baudu. Dons Hu­ans savas mācības kontekstā Datura inoxia un Psilocybe mexi­cana pielietojumu saistīja ar īpaša spēka ieguvi, kuru viņš dēvēja par "sabiedroto".(* Ally (angļu) — sabiedrotais, līdzvērtīgs palīgs. (Red.) ) Bet eksperimentus ar Lophophora Williamsii attiecināja uz gudrības jeb pareiza dzīvesveida meklējumiem.

Dons Huans augus vērtēja pēc to spējām izsaukt cilvēkā sav­dabīgus uztveres stāvokļus. Ar to palīdzību viņš izraisīja manī šo stāvokļu secīgu pārdzīvojumu, lai atklātu man savas zināšanas un parādītu to drošumu. Es tos nosaucu par "neparastās realitātes stā­vokļiem", ar to saprotot realitāti, kas ir krasā pretrunā ar ierasto ikdienas īstenību. Šī atšķirība balstīta uz neparastās realitātes stā­vokļu iekšējo jēgu. Dona Huana zināšanu kontekstā tie bija absolūti reāli, lai gan to realitāte krasi atšķīrās no parastās realitātes.

Dons Huans uzskatīja, ka neparastās realitātes stāvokļi ir vienī­gā maģijas praktiskā apgūšanas metode un vienīgais spēka (*Šeit un turpmāk jāņem vēra angļu vārda "power" (spēks) paralēlā nozīme: tas vienlaikus ir ari "enerģija", "varenība", "vara". (Red.) ) iegu­ves veids. Radās iespaids, ka tieši šim galvenajam mērķim ir pa­kļauti visi pārējie viņa mācības komponenti. Šis uzskats tad arī no­teica dona Huana attieksmi pret visu pārējo, kas nebija tieši saistīts ar neparastās realitātes stāvokļiem. Manās lauka dienasgrāmatās patrāpījās pieraksti, ko šai sakarā domāja dons Huans. Tā, piemē­ram, vienā no sarunām viņš ieminējās, ka dažiem priekšmetiem pie­mīt noteikta spēka kvantitāte. Viņš pats šos spēka priekšmetus īpa­ši augstu nevērtēja, taču pastāstīja, ka tos bieži vien izmantojot ze­māka līmeņa burvji (bruho). Es bieži viņam jautāju par tādiem priekš­metiem, bet viņam, šķiet, tie absolūti neinteresēja, un viņš nevēlējās tos kaut kā īpaši iztirzāt. Reiz, kad šī tēma atkal kļuva aktuāla, viņš tomēr negribīgi piekrita pastāstīt.

—  Ir noteikti priekšmeti, kas apveltīti ar spēku, — viņš teica. — Tādu priekšmetu ir daudz, un tos ar draudzīgu spēku palīdzību iz­manto vareni cilvēki. Šie priekšmeti ir instrumenti, taču nevis parasti instrumenti, bet nāves ieroči. Un tomēr tie ir tikai instrumenti. Vi­ņiem nav spēka mācīt. Atklāti sakot, tie pieskaitāmi kara priekšme­tiem un paredzēti kaujai. Tie radīti, lai nogalinātu.

—  Kas tie par priekšmetiem, don Huan?

Tie patiesībā nav nemaz priekšmeti, drīzāk jau spēka pa­veidi.

—  Kā var iegūt šos spēka paveidus?

—  Tas ir atkarīgs no tā priekšmeta tipa, kuru tu gribi iegūt.

—  Bet kādi tie mēdz būt?

—  Kā jau es teicu, to ir ļoti daudz. Par spēka priekšmetu var būt viss, ko vien vēlies.

—  Bet kuriem tad piemīt lielākais spēks?

—  Priekšmeta spēks ir atkarīgs no priekšmeta īpašnieka, no tā, kas viņš par cilvēku. Spēka priekšmeti, kurus izmanto zemāko kategoriju bruho, — tīrais joks; bet spēcīgs, varens bruho, gluži otrādi, savus instrumentus apvelta ar savu spēku.

—  Bet kādi spēka priekšmeti ir visierastākie?

—  Šeit nav nekādu priekšrocību. Tie visi ir spēka priekšmeti, visi kā viens.

—  Bet vai tev pašam ari kādi ir, donHuan?

Viņš neatbildēja, vienkārši paskatījās uz mani un iesmējās. Il­gu laiku viņš klusēja, un es jau iedomājos, ka mani jautājumi viņu kaitina.

—  Šiem spēka paveidiem ir ierobežojumi,—viņš turpināja. — Bet tev gluži vienkārši tas nebūs saprotams. Man bija nepieciešama gandrīz visa dzīve, lai saprastu, ka viens pats "sabiedrotais" var at­klāt visus šos zemāko spēku bērnišķīgos noslēpumus. Savulaik, kad vēl biju pavisam jauns, man ari bija tamlīdzīgi instrumenti.

—  Kādi spēka priekšmeti tev bija?

—  Maiss-pinto, kristāli un spalvas.

—  Kas ir maiss-pinto, don Huan?

—  Mazs diedzēts kukurūzas grauds ar sarkanu asnu mēlīti vidū.

—  Viens pats kukurūzas grauds?

—  Nē, bruho ir četrdesmit astoņi tādi graudi.

—  Bet ko dara šie diedzētie graudi, don Huan?

—  Katrs no tiem var nogalināt cilvēku, ja vien ieiet cilvēka ķermenī.

—  Bet kā šis diedzētais grauds ieiet ķermenī?

—  Tas ir spēka priekšmets, un tā spēks, izņemot visu pārējo, slēpjas arī tai apstāklī, ka tas spēj ieiet ķermenī.

—  Bet ko tas dara, kad ieiet ķermenī?

—  Viņš ieiet ķermenī, tad nosēžas krūtīs vai uz zarnām. Cilvēks saslimst un — izņemot tos gadījumus, kad viņu ārstējošais bruho ir stiprāks par to, kas viņu nobūris, — nomirst pēc trim mēnešiem pēc diedzētā grauda ieiešanas viņa ķermenī.

Vai ir kāds veids, kā viņu izārstēt?

—  Vienīgais veids — izsūkt graudu no ķermeņa, taču tikai ne­daudzi bruho to uzdrīkstas. Protams, bruho galu galā var izsūkt grau­du, taču, ja viņš nebūs pietiekami varens, lai izstumtu to no sevis, šis grauds iekļūs viņā pašā un viņu nogalinās.

—  Bet kādā veidā tam vispār izdodas iekļūt ķermenī?

—  Lai tu to saprastu, es tev pastāstīšu par buršanu ar grau­diem, kas ir viena no visspēcīgākajām man zināmajām. Buršana no­tiek ar diviem diedzētiem graudiem. Vienu no tiem ieliek svaigi griezta dzeltena zieda ziedpumpurā, ziedu tad noliek tādā vietā, kur tam noteikti būtu jāsaskaras ar upuri: tur, kur tas katru dienu iet garām, vai jebkurā vietā, kur viņš parasti mēdz uzturēties. Tiklīdz upuris uzkāps graudam vai tam pieskarsies — burvestība piepildīsies un grauds iekļūs ķermenī.

—  Bet kas notiek ar diedzēto graudu pēc tam, kad tam pieska­ras cilvēks?

—  Viss tā spēks ieiet cilvēkā, un grauds kļūst brīvs, tas jau ir pavisam cits grauds. To var atstāt buršanas vietā vai izmest—tam vairs nav nekādas nozīmes. Vislabāk paslaucīt zem krūmiem, kur to pievāks kāds putns.

—  Vai putns var apēst graudu, pirms tam pieskāries cilvēks?

—  Nē, tik stulbu putnu nemēdz būt, par to vari būt pilnīgi drošs. Putni no tā turas tālāk.

Tad dons Huans aprakstīja ļoti sarežģītu šādu graudu iegūšanas procedūru.

—  Iegaumē, ka maiss-pinto ir vienkārši instruments, nevis sa­biedrotais, — viņš teica. — Tiklīdz tu to sapratīsi, tev nebūs vairs nekādu problēmu. Bet, ja tu uzskati, ka varēsi ko sasniegt ar šādu instrumentu palīdzību, tad tu gluži vienkārši esi muļķis.

—  Vai spēka priekšmeti ir tikpat spēcīgi kā sabiedrotais? — es jautāju.

Dons Huans nicīgi iesmējās. Šķiet, es pārlieku izmantoju viņa savaldību.

—Maiss-pinto, kristāli un spalvas—tas viss ir tīrās bērnu spēlītes, salīdzinot ar sabiedroto, — viņš teica. — Šie priekšmeti ir vajadzīgi tikai tad, kad cilvēkam nav sabiedrotā. Dzīties pēc tiem, gluži vien­kārši nozīmē veltīgi zaudēt laiku—īpaši tas attiecas uz tevi. Tev jā­cenšas iegūt sabiedroto. Ja tev tas izdosies, tad tu sapratīsi manu teik­to. Spēka priekšmeti ir gluži tas pats, kas bērniem rotaļlietas.

— Saproti mani pareizi, don Huan, — es protestēju. — Es gribu iegūt sabiedroto, taču es gribu arī uzzināt visu, ko varu. Tu pats saki, ka zināšanas — tas ir spēks.

—Nē, — viņš ļoti izjusti atbildēja. — Spēks ir atkarīgs no tā, kāda veida zināšanas tev piemīt. Kāds gan labums no nevajadzīgām lietām?

Dona Huana ticējumu sistēmā sabiedrotā iegūšana nozīmēja vie­nīgi to neparastās realitātes stāvokļu izmantošanu, kurus viņš manī izsauca, pielietojot halucinogēnos augus.

Viņš uzskatīja, ka, koncentrējot uzmanību uz šiem stāvokļiem un ņemot vērā visus pārējos viņa sniegtos mācības aspektus, man izdosies izveidot sakarīgu un adekvātu pārdzīvotās maģiskās prak­ses kopainu.

Tāpēc es sadalīju savu grāmatu divās daļās: pirmajā sakopoti fragmenti no manām lauka piezīmēm, kas attiecas uz neparastās re­alitātes stāvokļiem, kurus pārdzīvoju savas apmācības laikā. Tā kā pieraksti izkārtoti tā, lai nepārtrūktu stāstījuma pavediens, tie ne vien­mēr seko hronoloģiskā kārtībā. Es nekad neaprakstīju neparastās realitātes stāvokļus agrāk nekā dažas dienas pēc tam, kad biju tos pārdzīvojis, nogaidot, līdz spēšu sniegt mierīgu un objektīvu to no­vērtējumu. Taču sarunas ar donu Huanu es pierakstīju nekavējoties, tūdaļ pēc katra notikuma. Tāpēc reizēm tās pat apsteidz paša ek­sperimenta sīku aprakstu.

Mani lauka pieraksti — tā, protams, ir eksperimenta laikā iz­justo pārdzīvojumu subjektīvā versija. Pierakstot šos pārdzīvoju­mus, es tos papildināju ar dažām nebūtiskām detaļām, cerot, ka tā man izdosies pilnīgāk attēlot katra neparastās realitātes stāvokļa kon­krētos apstākļus. Es centos ari maksimāli precīzi izteikt ikreiz pār­dzīvoto emocionālo satricinājumu.

Mani pieraksti bez tam vēl ari skar dona Huana ticējumu sistē­mas saturu. Esmu saīsinājis mūsu dialogu saturu, izlaižot atkārtoju­mus. Taču, vēlēdamies pēc iespējas precīzāk attēlot to kopējo no­skaņu, es saīsināju tikai tās daļas, kas nedeva neko jaunu manai izpratnei par dona Huana zināšanu ceļu. Patiesi vērtīgā informācija, kuru viņš man sniedza, vienmēr tika paziņota it kā nejauši, pastarpi­nāti, un tādēļ man reizēm stundām ilgi nācās viņu iztaujāt, līdz viņš izteica kādu savu piezīmi. Tomēr visai bieži viņš arī pilnīgi brīvi man atklāja savas zināšanas.

Otrajā daļā es cenšos veikt pirmajā grāmatas daļā izklāstītā ma­teriāla struktūranalīzi. (*Otrā grāmatas dala latviešu valodā netiek tulkota. Pēc vienprātīga amerikāņu antropologu atzinuma tajā solītā struktūranalīze nav izdevusies. Daži pētnieki pat saskatījuši šai mazsaturīgajā un "ļoti zinātniskajā" analīzē parodiju par K. Kastaņedas universitātes zinātniskā vadītāja Haralda Garfinkla etnometodoloģiskajiem dar­biem. Pats Kastaņeda vairākkārt atzina, ka šī otrā grāmatas daļa nebūt nav obligāta. (Red.))

1

Manas piezīmes par pirmo sesiju ar donu Huanu datētas ar 1961. gada 23. jūniju. Tad arī sākās manas mācības. Līdz tai dienai es jau biju vairākkārt ticies ar viņu, taču tikai novērotāja statusā. Katrā piemērotā gadījumā es lūdzu viņu mācīt mani par peijoti. Viņš ikreiz atteicās to darīt, taču nekad kategoriski, un, spriežot pēc viņa šaubām, tomēr šāda iespēja vēl pastāvēja.

Tad viņš lika noprast, ka padomās par šo manu lūgumu, taču ar vienu obligātu noteikumu: man ir skaidri jāapzinās, ko es lūdzu, un es nedrīkstu atteikties no šī nodoma. Es nespēju to īsti izprast un tālab arī to ievērot, es tikai tādā veidā ar šo lūgumu centos nodibināt ciešāku kontaktu ar donu Huanu. Uzskatīju, ka šī tēma jau vien pati par sevi padarīs viņu atklātāku un runīgāku, — un es tādā veidā varēšu uzzināt visu, ko viņš zina par augiem. Taču viņš saprata manu lūgumu burtiski un interesējas tikai par manu velēšanos mācīties par peijoti.

Piektdien, 1961. gada 23.jūnijā

—  Vai tu nevarētu mani iemācīt par peijoti, don Huan?

—  Kāpēc tu gribi to mācīties?

—  Es patiesi gribētu to zināt. Vai tad vienkārši gribēt zināt nav jau pietiekams iemesls?

—  Nē, tev jāparokas savā sirdī un jānoskaidro, kāpēc tāds jauns cilvēks kā tu grib nodarboties ar tik sarežģītu uzdevumu.

—  Kāpēc tu pats to mācījies, don Huan?

—  Bet kāpēc tu jautā?

—  Varbūt mums ir viens un tas pats iemesls?

—  Šaubos. Es esmu indiānis. Mūsu ceļi atšķiras.

—  Vienīgais iemesls ir tas, ka es gribu par to uzzināt, gluži vien­kārši, lai zinātu. Taču es tev apsolu, don Huan, ka man nav ļaunu nodomu.

—  Ticu. Es par tevi pīpēju.

—  Ko tu teici?..

—Nav svarīgi. Es zinu tavus nodomus.

—  Tu gribu teikt, ka redzi man cauri?

—  To var nosaukt arī tā. —Bet vai tu mani mācīsi?

—  Nē.

—  Tāpēc, ka es neesamu indiānis?

—  Nē, tāpēc ka tu nepazīsti savu sirdi. Galvenais, lai tu skaidri zinātu, kāpēc gribi ar to nodarboties. Mācība par Meskalito ir ļoti nopietna lieta. Ja tu būtu indiānis, tad gan pietiktu ar tavu vēlēšanos vien. Bet tikai ļoti nedaudziem indiāņiem ir tāda vēlēšanās.

Svētdien., 1961. gada 25. jūnijs

Piektdien es visu dienu pavadīju pie dona Huana. Mēs sēdējām verandā mājas priekšā. Es grasījos braukt prom ap septiņiem vaka­rā un vēlreiz nolēmu apjautāties par mācībām. Šis lūgums jau bija kļuvis tradicionāls, un es jau iepriekš samierinājos ar atteikumu. Ta­ču šoreiz es pajautāju, vai ir kāds veids, lai mana vēlēšanās izskatī­tos tā, it kā es būtu indiānis. Viņš ilgi klusēja. Šķiet, viņš centās kaut ko izlemt, tādēļ nācās pagaidīt.

Beidzot viņš teica, ka tāds veids pastāv, un tūdaļ pat ķērās pie lietas. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka es ļoti nogurstu, sēžot uz grīdas, tālab man jāatrod uz grīdas traips, kur varu sēdēt nenogur­stot. Tobrīd es sēdēju, piespiedis ceļgalus pie zoda un apņēmis po­tītes ar rokām. Kad viņš pateica par nogurumu, es tūdaļ pat skaidri apjautu, cik ļoti esmu noguris, kā man lauž kaulus un muguru.

Es gaidīju paskaidrojumus — kādu traipu viņš domājis, taču viņš negrasījās to apspriest. Varbūt man vajadzēja pārsēsties, es piecēlos un apsēdos viņam tuvāk. Viņš ar žestu noraidīja šādu lē­mumu un pamācoši paskaidroja, ka traips, tā ir vieta, kur cilvēks dabiski jūtas laimīgs un spēcīgs. Viņš paplikšķināj a ar roku pa grīdu tur, kur viņš sēdēja, un teica, ka šī, piemēram, ir viņa vieta, bet tad piebilda, ka šo uzdevumu man jāveic patstāvīgi, turklāt tūdaļ pat, nekavējoties ne mirkli.

Man šis uzdevums patiesi bija visīstākā mīkla. Man nebija ne jausmas, ar ko sākt un ko viņš īsti grib. Pāris reizes palūdzu, lai viņš dod man kādu risinājuma atslēgu vai vismaz mājienu — kā uzsākt tās vietas meklēšanu, kur es sajustos laimīgs un spēcīgs. Es strīdē­jos un uzstājīgi apgalvoju, ka man nav ne mazākās nojausmas, par ko ir runa, jo neizprotu uzdevuma būtību. Viņš piedāvāja man stai­gāt pa verandu, līdz traips atklāsies.

Es piecēlos un sāku staigāt pa grīdu. Sajutos ļoti muļķīgi un apsēdos viņam līdzās.

Viņš, šķiet, bija ļoti neapmierināts un, pārmetis man nevērību, teica, ka es acīmredzot negribu mācīties. Pēc brītiņa viņš nomierinā­jās un paskaidroja, ka nejau katrā vietā ir labi sēdēt vai vispār atrasties un ka verandas robežās ir viena unikāla vieta, man vispie­mērotākais "traips". Man vajadzēja to izvēlēties no visām pārējām vietām. Pēc kopējās shēmas man bija "jāizjūt" visas iespējamās vie­tās, līdz es, atmetot jebkuras šaubas, varēšu noteikt, kura no tām ir pareizā.

Es iebildu, ka, lai gan veranda nav pārāk liela (12x 8 pēdas ), iespējamo vietu ir pārāk daudz, un, lai tās visas pārbaudītu, tas man prasīs ārkārtīgi daudz laika, bet, tā kā viņš vēl piedevām nav norā­dījis "traipa" izmēros, variantu skaits pieaug līdz bezgalībai. Taču visi mani iebildumi bija veltīgi. Viņš piecēlās un ļoti asi mani brīdinā­ja: pat ja es šajos meklējumos pavadīšu daudzas dienas, bet šo problēmu tā ari neatrisināšu, varu mierīgi braukt prom, jo tad viņam vairs nav ar mani par ko runāt. Viņš pats zinot, kur atrodas mans traips, un tāpēc es nevarēšu viņu piemānīt. Tas ir pietiekams priekš­nosacījums, vienīgais veids, kādā viņam ir pieņemama mana vēlēša­nās mācīties par peijoti. Viņš piebilda, ka viņa pasaulē neko neie­gūst par velti, un viss, ko šeit var iemācīties, ir grūtā ceļā iegūstams.

Viņš iegāja krūmos aiz mājas, lai nokārtotu savas vajadzības, bet tad iegāja mājā pa sētas durvīm.

Es domāju, ka šis uzdevums atrast šo nolāpīto laimes traipu ir gluži vienkārši iemesls, lai no manis atkratītos, taču tomēr piecēlos un sāku staigāt šurpu turpu pa verandu. Debesis bija skaidras, un viss bija labi saskatāms gan pašā verandā, gan tai līdzās. Droši vien es biju nostaigājis tā kādu stundu vai pat vairāk, taču neatgadījās nekas tāds, kas man norādītu uz traipa atrašanās vietu. Es noguru no staigāšanas un apsēdos. Pēc dažām minūtēm pārsēdos citā vie­tā, bet tad atkal citā, līdz šādā pussistemātiskā veidā nebiju pārbau­dījis visu verandas grīdu. Es ļoti centos "sajust" atšķirību starp vie­tām, taču man trūka izvērtēšanas kritēriju. Nodomāju, ka nu man reiz pietiek, ka es tikai veltīgi tērēju laiku, taču nolēmu palikt. Pats sev taisnojos, ka esmu braucis tādu milzu gabalu tikai tādēļ, lai sa­tiktos ar donu Huanu, un ka man patiešām šeit nav nekā cita, ar ko vēl varētu nodarboties.

Apgūlos uz muguras, paliku roku zem galvas spilvena vietā, bet tad pārvēlos uz vēdera un kādu laiciņu pagulēju. Tā vēlos pa visu grīdu. Man pirmoreiz šķita, ka beidzot uzradies kaut kāds kritērijs. Es sajutos siltāk, guļot uz muguras.

Atkal sāku velties, tagad jau atpakaļ, un atkal pārbaudīju visu grīdu, šoreiz paguļot ar seju pret grīdu tur, kur pirmoreiz biju gulējis uz muguras. Es izjutu gluži tādas pašas siltuma vai aukstuma izjūtas atkarībā no stāvokļa, kādā atrados, taču atšķirības starp vietām ne­bija.

Tad radās ideja, kas man šķita vienkārši spīdoša: dona Huana vieta! Es tur apsēdos, tad apgūlos, vispirms ar seju uz leju, bet pēc tam uz muguras, taču arī šī vieta bija gluži tāda pati kā visas pārējās. Es piecēlos, man tas viss jau bija līdz kaklam. Gribēju atvadīties no dona Huana, taču bija neērti viņu modināt. Palūkojos savā pulkste­nī. Pulksten divi naktī! Esmu noripinājies pa grīdu sešas stundas.

Un tieši tobrīd verandā ienāca dons Huans un aizgāja aiz mājas krūmos. Atgriezies nostājās pie durvīm. Es sajutos absolūti nekam nederīgs, gribēju pateikt viņam kaut ko aizvainojošu un aizbraukt. Taču kaut kā aptvēru, ka viņš jau pie tā visa nemaz nav vainīgs, jo taču pats labprātīgi nolēmu izmēģināt visas šīs blēņas. Es viņam atzi­nos, ka esmu zaudējis: visu nakti kā idiots ripinos pa grīdu un vēl aizvien nesaskatu šai viņa mīklā nekādu jēgu.

Viņš iesmējās un paziņoja, ka tas nebūt viņu neizbrīna, tāpēc ka esmu rīkojies nepareizi — neesmu izmantojis acis. Tā tas arī bija, bet es taču biju pilnīgi pārliecināts par to, ka man vajag—pēc viņa vārdiem — "izjust" starpību. Es viņam to atgādināju, taču viņš iebil­da, ka izjust var arī ar acīm, ja nelūkojas uz priekšmetu tieši virsū. Kas attiecas uz mani, viņš teica, tad nav cita līdzekļa, lai atrisinātu šo uzdevumu, kā vien izmantojot vienīgo, kas man ir, — manas acis.

Viņš iegāja mājā; es biju pārliecināts par to, ka viņš mani novē­ro. Kā gan citādi viņš varēja uzzināt, ka es neizmantoju acis.

Es atkal sāku velties, jo šī procedūra bija visērtākā. Taču šoreiz ikreiz atbalstīju zodu uz rokām un ielūkojos katrā detaļā.

Pēc kāda laika tumsa ap mani izmainījās. Kad fokusēju skatie­nu punktā savu acu priekšā, visa mana redzeslauka perifērā zona iekrāsojās mirdzoši zaļgandzeltenā krāsā. Efekts bija patiesi satrie­cošs. Joprojām mēģinot noturēt skatienu taisni savu acu priekšā, sāku uz vēdera līst sāņus, ikreiz pārvietojoties apmēram par pēdu.

Pēkšņi atklāju toņa izmaiņas punktā, kas atradās apmēram grī­das vidū. Pa labi no manis, joprojām redzeslauka perifērijā, zaļgan­dzeltenā nokrāsa kļuva koši purpursārta. Es koncentrēju uz to visu savu uzmanību. Purpurs pabālēja, taču vēl aizvien bija spīdīgs un tāds ari saglabājās pastāvīgi, kamēr vien es paturēju to savā redzes­lauka perifērijā.

Uzmetis šai vietai vējjaku, pasaucu donu Huanu. Viņš izgāja verandā. Es biju uzbudināts ne pa jokam, jo patiešām saskatīju no­krāsu izmaiņas. Taču viņu tas acīmredzot īpaši neizbrīnīja, viņš lika man apsēsties šajā vietā un aprakstīt savas izjūtas.

Es apsēdos, bet tad atlaidos uz muguras. Viņš nostājās līdzās un ik pa laikam apjautājās, kā es jūtos. Taču es nesajūtu nekādas izmaiņas. Apmēram minūtes piecpadsmit centos sajust vai ieraudzīt atšķirību, bet dons Huans visu šo laiku pacietīgi stāvēja blakus.

Tad sajutu kaut kādu pretīgumu. Mutē jautās metāliska piegar­ša. Pēkšņi sākās migrēnas lēkme. Šķita, ka kļūstu slims. Visa šī pa­sākuma bezjēdzība mani burtiski tracināja, un es veltīgi centos apval­dīt dusmas. Piecēlos kājās.

Dons Huans acīmredzot ievēroja manu satraukumu. Viņš ne­smējās, bet ļoti nopietni teica, ka man jābūt ļoti stingram un ne­lokāmam pašam pret sevi, ja es patiešām gribu mācīties. Man ir tikai divas iespējas, viņš teica. Vai nu padoties un braukt mājās — bet tas nozīmē, ka es nekad nemācīšos, — vai arī atrisināt šo uzde­vumu.

Viņš atkal iegāja mājā. Es gribēju nekavējoties braukt prom, taču biju pārāk noguris, lai sēstos pie stūres. Turklāt nokrāsu uztve­re bija patiesi satriecoša, un es pārliecinājos, ka tas tomēr ir kritē­rijs, — bet varbūt uzradīsies vēl arī kādas citas jūtamas izmaiņas. Katrā ziņā braukt prom jau bija par vēlu. Tāpēc es apsēdos, izstie­pu kājas un sāku visu no sākuma.

Šoreiz es ātri pārvietojos no vienas vietas uz otru, garām dona Huana punktam, līdz grīdas malai, tad pagriezos, lai aptvertu arī tās ārmalu. Nokļuvis centrā, sapratu, ka notikusi vēl viena nokrāsas izmaiņa, atkal mana redzeslauka perifērijā. Vienveidīgā dzeltenzaļā krāsa, kuru it visur redzēju, vienā vietā, pa labi no manis, pārvērtās par pelēkzaļu. Kādu acumirkli šī nokrāsa saglabājās, bet tad pār­mainījās citā pastāvīgā nokrāsā, kas atšķīrās no tās, ko redzēju ie­priekš. Novilcis vienu kurpi, apsekoju grīdu visus iespējamos vir­zienos. Vairāk nekādas nokrāsu izmaiņas neievēroju.

Nolēmu izmēģināt ar pirmo punktu. Ātri nometies ceļos, es jau grasījos apgulties uz savas jakas, taču pēkšņi sajutu kaut ko nepa­rastu. Visvairāk tas līdzinājās fiziskai sajūtai, ka kāds burtiski sa­spiež manu vēderu. Es acumirkli atrāvos. Sajutu, kā man pakausī saceļas stāvus mati. Kājas saļodzījās, rumpis saliecās uz priekšu, rokas saspringti pacēlās, bet pirksti sažņaudzās kā spīlēs. Es apjau­tu šo savas pozas dīvainību un vēl vairāk izbijos.

Neviļus atkāpies, apsēdos uz akmens līdzās atstātajai kurpei, bet tad no akmens noslīdēju uz grīdas. Centos aptvert, kas tad īsti mani tā nobiedēja, un nodomāju, ka tas varēja notikt noguruma dēļ.

Jau ausa rīts. Sajutos muļķīgi un neērti. Un tomēr nekādi ne­spēju saprast, kas mani nobiedēja, un nekādi nespēju iedomāties, ko īsti vēlas dons Huans.

Es izšķīros par pēdējo mēģinājumu. Piecēlos un lēni tuvojos ar vējjaku atzīmētajam punktam, taču atkal izjutu to pašu. Šoreiz, lai atgūtos, bija nopietni jāpapūlas. Es apsēdos, tad piecēlos uz ceļiem, lai apgultos uz vēdera, taču nespēju to izdarīt, neraugoties uz visām savām pūlēm. Nolaidu rokas uz grīdas savā priekšā. Elpošana paātrinājās. Kuņģījautās nemiers. Es skaidri izjutu savu paniku un knapi savaldījos, lai neaizbēgtu. Domājot, ka dons Huans mani droši vien novēro, lēni aizrāpoju uz otro vietu un atspiedos ar muguru pret akmeni. Gribēju mazliet atpūsties un sakārtot savas domas, taču tūdaļ aizmigu.

Es izdzirdu dona Huana smieklus virs savas galvas un pamodos.

— Tu atradi traipu, — viņš teica.

Sākumā es nesapratu, taču viņš vēlreiz man apliecināja, ka vie­ta, kur es aizmigu, arī bija vajadzīgais traips. Gluži kā agrāk viņš apjautājās, kā es jūtos, guļot uz tā. Atbildēju, ka patiesībā neredzu nekādas atšķirības.

Viņš palūdza mani salīdzināt šībrīža sajūtas artām, ko es izjutu, guļot otrajā vietā. Pirmoreiz man ienāca prātā, ka es, šķiet, nespēju izskaidrot pagājušās nakts iespaidus. Gluži kā mani kaitinot, viņš lika man apsēsties otrā vietā. Un kaut kāda absolūti neizskaidroja­ma iemesla dēļ es patiešām baidījos no šīs otras vietas — es tā ari nespēju tajā apsēsties. Tad viņš paziņoja, ka tikai muļķis nespēj saskatīt atšķirību.

Es viņam pajautāju, vai šīm vietām ir savi nosaukumi. Dons Hu­ans atbildēja, ka labo vietu sauc par "sitio" (*Vieta(spāņu)) , bet slikto par "ienaid­nieku". Viņš teica, ka šīs divas vietas ir cilvēka pašsajūtas atslēga, it īpaši tam, kas meklē zināšanas. Vienkārši sēdot savā vietā, tu iegūsti lielu spēku: bet "ienaidnieks", gluži otrādi, laupa spēku un pat spēj izsaukt nāvi. Viņš teica, ka visu savu enerģiju, ko zaudēju pagājuša­jā naktī, es atguvu tikai tāpēc, ka aizsnaudos savā vietā.

Es viņam jautāju, vai man ir vēl citas vietas, līdzīgas šīm divām atrastajām, un kā lai es tās meklēju. Viņš atbildēja, ka pasaulē ir ļoti daudz šīm abām līdzīgu vietu, bet visvieglāk tās atrast pēc raksturī­gajām krāsām.

Man tomēr vēl nebija īsti skaidrs, esmu vai neesmu atrisinājis uzdevumu, — atklāti sakot, es pat īsti nebiju pārliecināts, ka šī prob­lēma vispār pastāvēja; tas viss šķita tik samāksloti un nedabiski. Es biju pārliecināts par to, ka dons Huans visu nakti mani novēroja, bet tad sāka jokot — raug, tā vieta, kur es aizmigu, arī bija īstā, kuru meklēju. Un tomēr nespēju rast saprotamu skaidrojumu šādai viņa rīcībai, bet, kad viņš man piedāvāja apsēsties "otrajā vietā", es to nespēju. Pastāvēja kāda dīvaina neatbilstība starp manu praktisko baiļu pieredzi no šīs "otrās vietas" un manām racionālajām pārdomām par visiem šiem notikumiem.

Dons Huans savukārt bija pilnīgi pārliecināts par to, ka esmu guvis panākumus, un atbilstoši solījumam paziņoja, ka mācīs mani par peijoti.

—  Tu lūdzi mācīt tevi par Meskalito,—viņš teica. — Es gribē­ju uzzināt, vai tev ir pietiekami stingrs mugurkauls, lai satiktos ar viņu aci pret aci. Meskalito — tā nav joka lieta. Tev jāapzinās un pilnībā jāpārvalda savas spējas. Tagad es zinu, ka varu pieņemt ta­vu vēlēšanos kā vienīgo pietiekamo iemeslu tam, lai tevi mācītu.

—  Vai tu patiešām mani mācīsi par peijoti?

—  Es daudz labprātāk to saucu par Meskalito, un iesaku tev darīt tāpat.

—  Kad tu grasies sākt?

—  Tas nav tik vienkārši. Vispirms tev jābūt gatavam.

—  Es domāju, ka esmu gatavs.

—  Tas nebūt nav joks. Tev jāpagaida, līdz izgaisīs visas šaubas, un tad tu ar viņu satiksies.

—  Vai man vajag sagatavoties?

Ne, vienkārši gaidīt. Tu vēl joprojām vari atteikties no savas ieceres. Tu ātri piekusti. Pagājušonakt tu biji gatavs padoties, tiklīdz saskāries ar pirmajām grūtībām. Meskalito prasa ļoti nopietnu ap­ņemšanos.

2

Pirmdien., 1961. gada 7. augustā

Es piebraucu pie dona Huana mājas Arizonā piektdien ap sep­tiņiem vakarā. Verandā kopā ar viņu sēdēja pieci indiāņi. Es sasvei­cinājos un apsēdos, gaidot, kad viņi uzsāks sarunu. Pēc tradicionālā klusuma brīža viens no vīriem piecēlās, piegāja pie manis un spānis­ki teica: "Buenas noches" (*"Labvakar" (spāņu).) Es piecēlos un atbildēju: "Buenas noches". Tad visi pārējie cēlās kājās un nāca man klāt, mēs murminā­jām "Buenas noches" un sarokojāmies — ar pirkstu galiem pie­skārusies manai rokai, viņi tūdaļ strauji atrāva atpakaļ savu roku.

Visi atkal apsēdās. Viņi droši vien no manis ļoti kautrējās, šķiet nezināja, ko teikt, lai gan visi runāja spāniski.

Ap pusastoņiem visi pēkšņi piecēlās un aizgāja aiz mājas. Jo­projām neviens neteica ne vārda. Dons Huans deva man zīmi, lai es eju kopā ar visiem, un mēs ierāpāmies tur stāvoša veca pikapa kra­vas kastē. Es apsēdos aizmugurē kopā ar donu Huanu un diviem jauniem puišiem. Nebija ne sēdekļu, ne solu, un dzelzs grīda bija bezdievīgi cieta, it īpaši, kad mēs nogriezāmies no šosejas uz grants ceļa. Dons Huans pačukstēja, ka mēs braucam pie viena no viņa draugiem, kuram priekš manis ir septiņi Meskalito.

— Bet vai tad tev nav neviena?

— Man ir, bet es tev tos nevaru piedāvāt. Redzi, tas ir jādara kādam citas.

— Kāpēc tā?

—  Varbūt tu "viņam" nederi un "viņam" nepatiksi, un tad tu nekad nevarēsi iepazīt "viņu" tā, kā tas ir vajadzīgs, un mūsu drau­dzība būs pagalam.

—  Bet kāpēc es varu viņam nepatikt? Es taču nekad neesmu viņam neko nodarījis.

—  Tev arī nevaj ag neko darīt, lai viņam patiktu vai nepatiktu. Vai nu viņš tevi pieņem, vai aizmet prom.

—  Bet ja viņš mani nepieņems, ko darīt, lai viņš mani tomēr iemīlētu.

Divi citi acīmredzot izdzirda manu jautājumu un iesmējās.

— Nē! Te nu es neko nevaru izdomāt, kā to varētu izdarīt, — dons Huans atbildēja.

Viņš pagriezās uz otru pusi, un man nebija vairs iespējas ar viņu sarunāties.

Mēs braucām droši vien ne mazāk kā pusstundu, līdz apstājā­mies pie mazas mājas. Bija jau pavisam tumšs, un, kad šoferis izslē­dza gaismas, es varēju saskatīt tikai ēkas neskaidras kontūras.

Jauna sieviete — pēc akcenta spriežot, meksikāniete — klie­dza uz rejošu suni, cenzdamās viņu nomierināt. Mēs izkāpām no pikapa un iegājām mājā. Ejot viņai garām, vīrieši nomurmināja "Buenas noches". Viņa atbildēja un atkal sāka kliegt uz suni.

Istaba bija plaša un piekrāmēta ar visdažādākajiem krāmiem. Telpu apgaismoja blāva mazas elektriskās spuldzes gaisma. Pie sie­nas bija pieslieti krēsli ar salauztām kājām un iekritušiem sēdek­ļiem — to bija diezgan daudz. Trīs indiāņi apsēdās uz dīvāna, visie­tilpīgākās mēbeles šajā istabā. Tas arī bija ļoti vecs un iekritis līdz pat grīdai. Blāvajā gaismā tas šķita sarkans un netīrs. Pārējie sasē­dās krēslos. Ilgu laiku mēs sēdējām klusējot.

Viens no vīriešiem — apmēram gadus piecdesmit vecs, tumš-matis, gara auguma un spēcīgu miesas būvi — aši piecēlās un iegāja citā istabā. Pēc minūtes viņš atnāca ar skārda kafijkannu. Atvēris vāku, viņš pasniedza skārdeni man; tajā atradās septiņi dīvaini priekš­meti. Dažādi pēc izmēra un formas — daži bija gandrīz apaļi, citi iegareni. Aptaustot tie atgādināja zemesriekstu briketes vai korķi. Ar savu brūngano nokrāsu tie līdzinājās cietai sausai rieksta čauma­lai. Es diezgan ilgi virpināju tos pirkstos, taustīju un rīvēju.

— To vajag košļāt (Ēsto se mascd), — dons Huans pačukstēja.

Līdz tam es nemaz nebiju ievērojis, ka viņš sēd man līdzās. Es palūkojos uz citiem vīriešiem, taču neviens uz mani neskatījās. Viņi ļoti klusi par kaut ko sarunājās savā starpā. Pēkšņi mani pārņēma nedrošības sajūta un stipras bailes. Es sapratu, ka sāku zaudēt paš­kontroli.

— Man vajag uz tualeti, — es teicu donam Huanam, — pie viena iziešu ārā atvēsināties.

Viņš pasniedza man skārdeni, un es ieliku tur peijotes batoniņus (* Buttons (angļu); šeit mazi izkaltēti kaktusi. (Red.)) . Kad izgāju no istabas, vīrietis, kas iedeva man peijoti, piegāja klāt un teica, ka tualete ir blakus istabā.

Tualetes durvis atradās gandrīz iepretim. Pie pašām durvīm stā­vēja liela gulta, kas aizņēma gandrīz pusi istabas. Tur gulēja kāda sieviete. Es kādu brīdi nekustīgi pastāvēju pie durvīm, bet tad at­griezos istabā pie pārējiem.

Mājas saimnieks mani uzrunāja angliski:

— Dons Huans teica, ka jūs esat no Dienvidamerikas. Vai tur ir Meskalito?

Es atbildēju, ka par to neesmu pat dzirdējis. Viņus acīmredzot interesēja Dienvidamerika, un mēs kādu laiku runājām par indiā­ņiem. Pēc tam viens no viņiem pajautāja, kāpēc es gribu ēst peijoti. Es atbildēju, ka gribu uzzināt, kas tas ir. Tad viņš un visi pārējie kautrīgi iesmējās.

Dons Huans mani viegli pagrūda:

— Košļā, košļā (Masca, mascd).

Manas plaukstas nosvīda, kuņģis sarāvās čokurā. Kafijkanna ar peijotes batoniņiem stāvēja uz grīdas pie krēsla.

Es pieliecos, paņēmu vienu uz labu laimi un ieliku mutē, tam bija pelējuma garša. Es to pārkodu un sāku košļāt. Tūdaļ sajutu skaņu rūgtumu; pēc kāda laiciņa mana mute kļuva bezjūtīga. Es turpināju košļāt, rūg­tums palielinājās, un man nācās cīnīties ar neiedomājamu siekalu daudzumu. Pēc smaganu un aukslēju sajūtām šķita, it kā es ēstu sālītu kaltētu gaļu vai zivi, un tas, šķiet, lika košļāt vēl cītīgāk. Pēc kāda brītiņa es sakošļāju otru pusīti, un mana mute kļuva tik nejūtī­ga, ka es vairs nesajūtu rūgtumu. Peijotes batoniņš sastāvēja no apelsīnam vai cukurniedrēm līdzīgu šķiedru kušķīša, un man nebija ne jausmas, vai es drīkstu norīt šīs šķiedras vai tās jāizspļauj. Tobrīd mājas saimnieks piecēlās un aicināja visus iziet verandā. Mēs izgājām un apsēdāmies tumsā. Ārpusē bija ļoti ērti, un saim­nieks atnesa tekilas (*Tekila — meksikāņu kukurūzas degvīns. (Red.) ) pudeli.

Vīrieši sēdēja rindā, ar mugurām pret sienu. Es biju pēdējais labajā pusē. Dons Huans, apsēdies līdzās, nolika kafijkannu ar pei­jotes batoniņiem man starp kājām. Tad iedeva man pudeli, kuru vīrieši nodeva viens otram pa apli, un lika iemalkot, lai mazinātu rūgtumu.

Es izspļāvu pirmā batoniņa atliekas un paņēmu mutē nedaudz dzēriena. Viņš teica, lai es to neriju, bet tikai skaliņu mutē, tas palī­dzēs apturēt siekalas. Ar siekalām tas neko daudz nelīdzēja, taču rūgtums patiešām mazinājās.

Dons Huans iedeva man kaltētas aprikozes gabaliņu vai, iespē­jams, kaltētu vīģi — es tumsā nespēju saskatīt un nesajūtu garšu — un lika to lēni un pamatīgi sakošļāt. Man bija ļoti grūti norīt. Likās, ka norītais iestrēgst kaklā.

Pēc kāda laiciņa pudele atkal sāka ceļot pa apli. Dons Huans iedeva man kaltētas šķiedrainas gaļas gabalu. Es teicu, ka negribu ēst.

— Tas nav ēdiens, — viņš stingri noteica.

Procedūra atkārtojās sešas reizes. Es atceros, ka sakošļāju jau sešus peijotes batoniņus, kad saruna kļuva ļoti dzīva, lai gan es ne­spēju saprast, kādā valodā tā norisinās. Sarunas, kurā piedalījās visi klātesošie, tēma bija ārkārtīgi interesanta, un es centos klausī­ties ļoti uzmanīgi, lai pats varētu tajā iesaistīties.

Bet, kad pacentos kaut ko pateikt, atklāju, ka tas nav iespējams. Vārdi bezjēdzīgi riņ­ķoja manā prātā.

Sēdēju, atspiedies pret sienu, un klausījos, par ko runāja indiā­ņi. Saruna noritēja itāļu valodā, un aizvien un aizvien bezgalīgi tika atkārtota viena vienīga frāze par haizivju muļķību. Man šī tēma šķita gluži loģiska un sakarīga. Agrāk es donam Huanam biju tei­cis, ka Kolorado upi Arizonā pirmie spāņi sauca par "El rio de 1os tizones" (applūdušā meža upe), taču kāds izlasīja vai izteica nepa­reizi "tizones", un upe sāka saukties "El rio de 1os tiburones" (hai­zivju upe). Biju pārliecināts par to, ka visi apsprieda tieši šo problē­mu, un man nemaz neienāca prātā, ka neviens no viņiem nezina itāļu valodu.

Man kļuva slikti, ļoti gribējās piecelties, bet neatceros, kā es to izdarīju. Es palūdzu, vai kāds nevar atnest ūdeni; mani mocīja ne­ciešamas slāpes.

Dons Huans atnesa lielu kastroli un nolika to zemē pie sienas. Vēl viņš atnesa mazu bleķa krūzīti. Viņš iesmēla ar to no kastroļa un, pasniedzis man, teica, ka dzert nevajag, bet tikai skalināt mutē, lai to atsvaidzinātu.

Ūdens izskatījās dīvaini mirdzošs, stiklains, kā bieza vizla. Es gribēju par to pajautāt donam Huanam un centos izteikt savas do­mas angliski, taču pēkšņi atcerējos, ka viņš nezina angļu valodu. Es ļoti apjuku, kad sapratu, ka nevaru runāt, lai gan domāju pavisam skaidri. Man gribējās izteikties par dīvaino ūdens kvalitāti, taču tas, kas sekoja, nebija runa. Es sajutu, ka neizteiktās domas izplūst no manas mutes šķidrā veidā. Bija dīvaina nesaspringtas vemšanas sajūta bez diafragmas savilkšanās. Tā bija patīkama šķidru vārdu straume.

Iedzēru ūdeni, un nelabuma sajūta pazuda. Visi trokšņi tagad bija izzuduši, un es atklāju, ka man ir grūti fokusēt acis. Palūkojos uz donu Huanu un, kad pagriezu galvu, ieraudzīju, ka mans redzes­lauks samazinājies līdz apaļai zonai tieši acu priekšā. Šī sajūta nebija nedz biedējoša, nedz nepatīkama, gluži otrādi — tas bija kas jauns un iepriecinošs. Es varēju burtiski pieskarties ar skatienu zemei, sa­koncentrējot to vienā punktā un tad lēni pārvietojot jebkurā virzie­nā. Kad pirmoreiz nokļuvu verandā, ievēroju, ka bija pavisam tumšs, šķiet, izņemot vienīgi tālumā spīdošo pilsētas uguņu atblāzmu. Bet manā redzeslauka aplī tagad viss bija skaidri redzams. Aizmirsu par donu Huanu, par citiem cilvēkiem un pilnīgi nodevos zemes apse­košanai ar savas redzes staru.

Ieraudzīju verandas grīdas savienojumu ar sienu. Lēni pagriezu galvu pa labi, sekojot sienai, un ieraudzīju pret to atspiedušos donu Huanu. Pēc tam pārvietoju galvu pa kreisi, lai paskatītos uz ūdeni. Atdūries ar skatienu kastroļa dibenā, lēni pacēlu galvu un ieraudzīju vidēji lielu melnu suni, kas tuvojās ūdenim. Suns sāka dzert. Es pa­cēlu roku, lai to aizdzītu no mana ūdens. To darot, vērīgi uz viņu pa­skatījos un pēkšņi ieraudzīju, kā suns kļuva caurspīdīgs. Ūdens tur­pretī bija mirdzoši staipīgs šķidrums. Es redzēju, kā tas ieiet pa suņa kaklu tā ķermenī; redzēju kā tas vienmērīgi pa viņu izplūst un tad iztek pa katru no spalvas matiņiem. Es redzēju, kā spīdošais šķid­rums kustas pa katru matiņu, bet tad iziet ārā, veidojot garu, baltu, zīdainu oreolu.

Tobrīd sajutu spēcīgas konvulsijas, un pēc pāris sekundēm ap mani izveidojās ļoti zems un šaurs tunelis, smags un dīvaini auksts. Aptaustot tas šķita kā no cieta skārda. Es atklāju, ka sēžu tunelī uz grīdas. Pacentos piecelties, taču sadauzīju galvu pret dzelzs gries­tiem, bet tunelis tik ļoti sarāvās, ka man sāka trūkt elpas. Atceros, kā rāpos uz kaut kādu apaļu caurumu, kur tunelis izbeidzās; kad es līdz tam aizkļuvu (ja vispār aizkļuvu, šo brīdi neatceros), tad jau pavisam aizmirsu par suni, par donu Huanu un par sevi pašu. Biju nomocījies līdz nāvei, viss apģērbs bija piesūcies ar aukstu lipīgu šķidrumu. Es ripinājos uz priekšu un atpakaļ, cenšoties atrast stā­vokli, kurā var atpūsties, stāvokli, kurā man pārstās tik apdullinoši sisties sirds. Vienā no šādām kustību reizēm atkal ieraudzīju suni.

Atmiņa tūdaļ atgriezās, un pēkšņi mans prāts noskaidrojās. Es atskatījos, meklējot donu Huanu, taču nespēju neko un nevienu at­šķirt. Redzēju tikai suni, kurš sāka iegūt visas varavīksnes nokrā­sas. No viņa ķermeņa plūda spilgta gaisma. Tad atkal ieraudzīju, kā viņā tek ūdens, iekvēlinot viņu līdzīgi ugunskuram.

Es aizkļuvu līdz ūdenim, iegremdēju seju kastrolī un dzēru kopā ar suni. Ar rokām atspiedos pret zemi savā priekšā, un, kad dzēru, redzēju, kā šķidrums tek pa vēnām, mainot krāsu, sarkanā, dzelte­nā un zaļā nokrāsā. Dzēru vēl un vēl. Dzēru, līdz viss uzliesmoju. Es viss kvēloju. Dzēru, līdz šķidrums sāka iziet no mana ķermeņa pa katru poru un izlīt līdzīgi zīda šķiedrām, un es ari ieguvu garu, spīdo­šu, zaigojošu oreolu.

Paskatījos uz suni, un arī viņa oreols bija tāds pats kā mans. Manu ķermeni pārpildīja augstākā svētlaime, un mēs kopā aizdrā­žamies kaut kāda nez no kurienes izplūstoša dzeltena siltuma virzie­nā. Tur mēs sākām spēlēties. Mēs spēlējāmies un cīnījāmies ar suni, līdz es uzzināju visas viņa vēlēšanās, bet viņš — visas manas. Mēs pēc kārtas vadījām viens otru kā marionešu teātri. Es pratu likt vi­ņam kustināt kājas, kad pats grozīju pēdu, un katrreiz, kad viņš māja ar galvu, es izjutu nepārvaramu vēlmi lēkāt. Taču viņa kroņa numurs bija likt man kasīt galvu ar kāju: viņš to panāca, plaukšķinot ausis no vienas puses uz otru. Šis paņēmiens mani ārkārtīgi, neizsa­kāmi uzjautrināja. Kāds elegances un ironijas lidojums, es domāju, kāda meistarība! Mani pārņēma patiesi neaprakstāma eiforija. Es tā smējos, ka gandrīz vairs nevarēju paelpot.

Skaidri apjautu, ka nespēju atvērt acis. Es raudzījos caur ūdens slāni. Šis stāvoklis bija ilgstošs un sāpīgi trauksmains, it kā tu būtu jau pamodies, bet nekādi nespēj atmosties galīgi. Tad pasaule lē­nām atkal kļuva skaidra un konkrēta. Mans redzeslauks atkal kļuva plašāks un fokusētāks, un līdz ar to atgriezās arī ierastā apzinātā aktivitāte — vajadzēja kā nākas apskatīties un pameklēt brīnumai­no radījumu. Te nu es saskāros ar ļoti grūtu fāzi. Mana pāreja no normālā stāvokļa noritēja, man pašam gluži nemanot: es biju pie pilnas apziņas, jūtas un domas bija kritēriji, kas to apliecināja, un šī pāreja bija gluda un skaidra. Taču atpakaļceļš, atgriešanās pie nor­mālās, saprātīgās, skaidrās apziņas bija patiesi satriecoša. Es taču aizmirsu, ka esmu cilvēks! No šīs bezcerības mani pārņēma tādas skumjas, ka es sāku raudāt.

Sestdien, 1961. gada 5.augustā

Vēlāk tai pašā rīta, pēc brokastīm, mūsu saimnieks, Dons Huans un es devāmies uz dona Huana māju. Biju ļoti noguris, taču pikapā nevarēju aizmigt. Kad tas cilvēks aizbrauca, tikai tad es aiz­migu dona Huana verandā.

Kad pamodos, bija jau tumšs; Dons Huans bija apsedzis mani ar segu. Pamodies gāju viņu meklēt, taču mājā viņa nebija. Viņš atnāca vēlāk, atnesa līdzi katliņu ar ceptām pupām un kaudzīti plā­ceņu. Biju ārkārtīgi izsalcis.

Pēc tam, kad mēs paēdām un atpūtāmies, viņš lūdza, lai izstāstu viņam visu, kas ar mani pagājušonakt notika. Es viņam sīki izstāstīju visu, ko atcerējos, iedziļinoties vissīkākajās notikumu detaļās.

Kad biju beidzis, viņš pamāja un teica:

—  Šķiet, ka tev viss ir vislabākajā kārtībā. Man pašlaik ir grūti to izskaidrot, kā un kāpēc. Taču es domāju, ka tev viss izgāja labi. Redzi, reizēm viņš rotaļājās gluži kā mazs bērns, bet citreiz var būt patiesi drausmīgs un atbaidošs. Vai nu viņš joko, vai ari ir neparasti nopietns. Nekad nevar iepriekš paredzēt, kāds viņš būs ar vienu vai otru cilvēku. Tiesa, kad viņu labi pazīsti, tomēr reizēm var. Tu ar viņu šonakt spēlējies. Tu esi vienīgais no visiem, kurus es pazīstu, kam tik ļoti paveicās.

—  Ar ko gan mana pieredze atšķiras no tā, ko izjuta pārējie?

—  Tu neesi indiānis, tāpēc man grūti tikt skaidrībā, kas īsti par lietu, taču vienu gan zinu skaidri, viņš vai nu pieņem cilvēkus, vai tos atgrūž, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav indiāņi. Esmu redzējis daudzus tādus gadījumus. Es zinu ari to, ka viņš mēdz jokot un dau­dziem liek smieties, bet nekad neesmu redzējis, lai viņš ar kādu spē­lētos.

—Don Huan, vai tu tagad man vari pateikt, kā peijote aizsargā… Viņš neļāva man pabeigt, nekavējoties aizskāris manu plecu.

—  Nekad nesauc viņu tā. Tu vēl neesi pietiekami viņu redzējis, lai viņu iepazītu.

—  Bet kā tad īsti Meskalito aizsargā cilvēkus?

—  Viņš iesaka. Atbild uz visiem jautājumiem, kurus tu viņam uzdod.

—  Tātad Meskalito ir reāls? Kaut kas tāds, ko var ieraudzīt?

Viņu, šķiet, mans jautājums burtiski apstulbināja, jo viņš neiz­pratnē palūkojās uz mani.

— Es gribu teikt, ka Meskalito…

— Jā, es dzirdēju, ko tu teici. Vai tu pats viņu pagājušonakt neredzēji?

Es gribēju teikt, ka redzēju tikai suni, taču ievēroju viņa norai­zējušos skatienu.

— Kā tu domā, ko īsti es redzēju pagājušonakt?

Viņš nicīgi uz mani paskatījās, pasmīnēja, pagrozīja galvu, it kā nespētu kaut kam tādam noticēt, un ļoti izjusti noteica:

—Apoco crees que era tu… mama? (Nesaki tikai, ka tā bija tava… māte.)

Viņš ieturēja pauzi pirms vārda "māte", it kā gribētu pateikt "tu chingada madre" — idiomu, kas satur sarunas biedram aizvainojo­šu mājienu. Vārds "māte" tika izteikts tobrīd tik ļoti nevietā, ka mēs ilgi pēc tam smējāmies.

Bet pēc tam es redzēju, ka viņš aizmiga, tā ari neatbildējis uz manu jautājumu.

Svētdien, 1961. gada 6. augustā

Es aizvedu donu Huanu uz māju, kur lietoju peijoti. Pa ceļam viņš man pastāstīja, ka cilvēku, "kurš stādīja mani priekšā Meskali­to", sauc par Džonu. Piebraukuši pie mājas, mēs ieraudzījām Džo­nu verandā kopā ar diviem jauniem cilvēkiem. Visi viņi bija apbrīno­jami labā garastāvoklī. Viņi smējās un izturējās ļoti brīvi un dabiski.

Visi trīs lieliski runāja angliski. Es teicu Džonam, ka atbraucu, lai pateiktos par man sniegto palīdzību.

Man gribējās uzzināt viņu viedokli par savu uzvedību halucinogēnā eksperimenta laikā, un es viņiem teicu, ka neko nespēju atce­rēties, lai gan nepārtraukti par to domāju. Viņi smējās un neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atbildēt. Droši vien viņus mulsināja dona Hu­ana klātbūtne: viņi ik pa brīdim palūkojās uz viņu, it kā gaidīdami apstiprinošu zīmi. Dons Huans acīmredzot tādu zīmi viņiem ari de­va, jo Džons pēkšņi sāka stāstīt par to, ko es tonakt darīju.

Viņš uzzināja par to, ka esmu "pieņemts", kad man kļuva slikti. Tad viņš ieminējās, ka esmu vēmis reizes trīsdesmit. Dons Huans izlaboja—nevis trīsdesmit, bet tikai desmit.

Džons turpināja:

— Tad mēs visi pievirzījāmies tev klāt. Tu sastingi, un tev sākās konvulsijas. Guļot uz muguras, tu ļoti ilgi kustināji muti it kā runātu. Tad tu sāki dauzīt galvu pret grīdu, un dons Huans uzlika tev galvā vecu cepuri. Tu drebēji un raustījies, stundām ilgi gulēdams uz grī­das. Es domāju, ka tieši tad visi arī aizmiga. Bet es pa miegam vēl dzirdēju, kā tu stenēji un vaidēji. Tad es izdzirdēju tavu kliedzienu un pamodos. Un ieraudzīju, kā tu iekliegdamies lēkā uz vietas. Tu meties pie ūdens, apgāzi trauku un sāki ķepuroties peļķē.

Dons Huans atnesa tev vēl ūdeni. Tu sēdēji mierīgi pie kastroļa. Tad pielēci kājās un izģērbies. Pēc tam nometies ceļos pie ūdens un sāki dzert lieliem malkiem. Vēlāk tu vienkārši sēdēji un skatījies tukšumā. Mēs jau domājām, ka tu tā visu laiku ari sēdēsi. Gandrīz visi — ari dons Huans — aizmiga, tad tu kaukdams pielēci kājās un dzinies pakaļ sunim. Suns nobijās, ari iekaucās un aizskrēja mājas otrā pusē. Tad visi pamodās un piecēlās. Tu atgriezies, vēl aizvien vajādams suni. Suns skrēja tev pa priekšu, rejot un ik pa brīdi iekau­coties. Domāju, ka tu reizes divdesmit apskrēji ap māju un pats rēji kā suns. Es jau baidījos, ka cilvēki sāks interesēties. Šeit nav tuvu kaimiņu, bet tu tik skaļi kauci, ka to varēja sadzirdēt vairāku jūdžu tālumā.

Viens no jaunajiem cilvēkiem piebilda:

— Tu beidzot noķēri suni un atnesi to uz rokām verandā. Džons turpināja:

—  Tad tu sāki spēlēties ar suni. Tu ar viņu cīnījies, jūs viens otram kodāt un kūleņojāt. Tas, man šķiet, bija ļoti amizanti. Mans suns parasti nekad nespēlējas, bet jūs tā draiskojāties un kūleņojāt viens pār otru.

—  Tad tu aizskrēji pie ūdens, un suns dzēra kopā ar tevi, — jaunais cilvēks teica, — tu reizes piecas vai sešas kopā ar suni skrē­ji pie ūdens.

—  Cik ilgi tas tā turpinājās? — es jautāju.

—  Divas stundas, — Džons teica, — reiz jūs pat nozudāt mūsu skatienam. Es domāju, ka jūs aizskrējāt aiz mājas. Mēs tikai dzir­dējām, kā tu rēji un smilkstēji. Tavi rējieni tik ļoti līdzinājās suņa rējieniem, ka mēs pat nespējām tos atšķirt.

—  Varbūt tas bija tikai suns, — es teicu. Viņi iesmējās, un Džons teica:

—  Nē, puis, tur rēji tu.

—  Bet kas notika pēc tam?

Visi trīs saskatījās un, šķiet, nespēja vairs atcerēties, kas bija tālāk. Beidzot ierunājās jaunais cilvēks, kurš pirms tam bija klusējis:

— Viņš aizrijās, — noteica un paskatījās uz donu Huanu.

— Jā, tu, protams, aizrijies. Tu sāki ļoti dīvaini raudāt, bet pēc tam nokriti uz grīdas. Mēs domājām, ka tu būsi nokodis sev mē­li. Tad dons Huans atspieda tev vaļā žokļus un iešļāca sejā ūdeni. Tu sāki drebēt, un viss tavs ķermenis raustījās konvulsijās. Pēc tam tu ilgu laiku biji nekustīgs. Dons Huans teica, ka viss beidzies. Bija jau pienācis rīts, un, apseguši tev segu, mēs atstājām tevi gulēt ve­randā.

Tad viņš apklusa un palūkojās uz pārējiem, kuri, šķiet, tikai ar pūlēm apvaldīja smieklus. Viņi pagriezās pret donu Huanu un kaut ko pajautāja. Dons Huans pasmaidīja un atbildēja. Pēc tam dons Huans pagriezās pret mani un teica:

— Mēs atstājām tevi verandā, jo baidījāmies ka tu sāksi čurāt pa visām istabām.

Visi skaļi iesmējās.

— Kas ar mani notika?— es vaicāju. — Vai tad es…

—Vai tu? — Džons mani izzoboja. — Mēs nemaz negribējām tev to stāstīt, bet dons Huans teica, ka viss kārtībā. Tu apčurāji manu suni no galvas līdz astei!

— Ko es izdarīju?

— Tu taču nedomā, ka suns bēga no tevis tāpēc, ka izbijās? Suns bēga prom tāpēc, ka tu čurāji tam virsū.

Te nu nogranda vispārēja smieklu lavīna. Es centos uzrunāt vie­nu no puišiem, taču visi smējās, un viņš mani nedzirdēja. Džons tur­pināja:

— Mans suns nepalika parādā. Viņš arī čurāja tev virsū, cik spēja.

Šis pēdējais paziņojums bija acīmredzot īpaši smieklīgs, jo visi burtiski aizrijās no smiekliem, ieskaitot donu Huanu. Kad viņi no­mierinājās, es nopietni pajautāju:

— Vai tā patiešām ir taisnība? Vai tas patiesi tā varēja notikt?

Visi vēl aizvien turpināja smieties. Džons atbildēja:

—  Zvēru, suns patiešām čurāja tev virsū.

Atpakaļceļā uz dona Huana māju es viņam pajautāju:

—  Don Huan, vai patiesi viss tā notika?

—  Jā, — dons Huans teica, — taču viņi nezina, ko tu redzēji. Viņi nesaprot, ka tu spēlējies ar "viņu". Lūk, tāpēc es tev arī netrau­cēju.

—  Bet vai patiesi viss šis notikums ar mani un suni, kas čurājām viens otram virsū, — vai patiesi tas viss ir taisnība?

—  Tas nebija suns! Cik reizes lai tev to vēl atkārtoju? Ir tikai viens veids, kā to var saprast. Viens vienīgs veids! Tas bija "viņš", un "viņš" ar tevi spēlējās.

—  Bet vai tu zināji, kas ar mani īsti notiek, pirms es tev nebiju visu izstāstījis?

Viņš nedaudz padomāja un tad atbildēja:

—  Nē, pēc tam, kad tu man visu izstāstīji, es atcerējos par tavu dīvaino izskatu. Es vienkārši nopratu, ka ar tevi viss ir kārtībā, jo tu nebiji izbijies.

—  Vai suns patiešām spēlējās ar mani, kā viņi to stāsta?

—  Nolādēts! Tas nebija suns!

Ceturtdien, 1961. gada 17.augustā.

Es pastāstīju donam Huanam, par to, ko domāju sava eksperi­menta sakarā. Man šis notikums šķita galīga katastrofa. Teicu, ka man pat prātā nenāk vēlreiz tamlīdzīgā veidā "satikties" ar Meskali­to. Piekritu, ka viss, kas ar mani notika, bija augstākā mērā intere­santi, taču piebildu, ka tas nekādā gadījumā nespiedīs mani vēlreiz meklēt šādu satikšanos. Es visā nopietnībā domāju, ka neesmu pie­mērots tāda veida pasākumiem. Kā peijotes lietošanas sekas izjutu dīvainu fizisku nepilnvērtību. Tās bija kaut kādas neizskaidrojamas bailes bez jebkāda redzama iemesla, nelaimīguma sajūta, melanho­lija —īsti nespēju pat noteikt. Un, protams, nekādā veidā tas viss nenostiprināja manu pašcieņu. Dons Huans iesmējās un teica:

—  Tu sāc mācīties.

—  Tāda veida mācības man neder. Es neesmu tām radīts, don Huan.

—  Tu vienmēr pārspīlē.

—  Tas nav pārspīlējums.

—Nē, ir gan. Un diemžēl tu pārspīlē tikai slikto.

—  Kas attiecas uz mani, tad šeit nav nekā laba. Mani tas gluži vienkārši biedē.

—  Tur nav nekā slikta, ja tevi tas biedē. Kad baidies, redzi lietas savādāk.

—  Bet es nemaz negribu redzēt lietas savādāk, don Huan. Es domāju mest pie malas mācības par Meskalito. Es netieku ar viņu galā. Šai ziņā man patiešām nemaz nevedas.

—  Protams, tas ir slikti, pat priekš manis. Ne tikai tevi vienu tas izsita no sliedēm.

—  Bet kāpēc lai tevi tas izsistu no sliedēm, don Huan?

—  Es domāju par to, ko pagājušonakt ieraudzīju. Meskalito neapšaubāmi ar tevi spēlējās, un tas mani patiešām vislielākā mērā pārsteidz. Tas bija norādījums (omen, zīme).

—  Kas tas bija par norādījumu, don Huan?

—  Meskalito norādīja man uz tevi un deva ziņu, ka tu esi "izre­dzētais" {escogido).

—  Tu gribi teikt, ka esmu izredzēts no citu vidus kaut kādam mērķim, vai kaut kas cits tādā pašā garā.

—  Nē, es gribu teikt, ka Meskalito man paziņoja, ka tu vari būt tas cilvēks, kurn es meklēju.

—  Kad viņš tev to paziņoja, don Huan?

—  Viņš man to paziņoja, spēlējoties ar tevi. Tas padara tevi par izredzēto manās acīs.

—  Ko tas nozīmē — izredzēts cilvēks?

—  Ir sava veida noslēpumi (Tengo secretos). Man ir noslēpu­mi, kurus es nevaru atklāt, līdz nebūšu atradis izredzēto cilvēku. Pagājušonakt, kad ieraudzīju, kā tu spēlējies ar Meskalito, man kļu­va skaidrs, ka tu esi tieši tāds cilvēks. Bet tu neesi indiānis. Sa­triecoši!

—  Bet ko tas nozīmē man? Kas man jādara?

—  Esmu pieņēmis lēmumu, un es tev mācīšu tos noslēpumus, kas veido zināšanu cilvēka likteni.

—  Vai tu domā Meskalito noslēpumus?

—  Jā. Bet tie nav visi noslēpumi, kurus es zinu. Ir arī citi, savā­dāki, kurus es gribētu kādam nodot tālāk. Man pašam bija skolo­tājs, mans benefaktors, un es arī, izpildot zināmus nosacījumus, kļu­vu par viņa izredzēto cilvēku. Viņš iemācīja man visu, ko es zinu.

Es atkal viņam pajautāju, kādas prasības šī jaunā loma izvirzīs man; viņš atbildēja, ka ar to viņš domā tikai to apmācību, kādu esmu jau uzsācis kopā ar viņu divu iepriekšējo sesiju laikā.

Tā nu visa šī lieta bija ieguvusi gluži dīvainu un negaidītu pavēr­sienu. Biju nolēmis viņam pateikt, ka grasos mest pie malas mācīšanos par peijoti, un, pirms vēl paguvu izteikties, viņš piedāvāja man mā­cīties viņa "zināšanas". Es nesapratu, ko viņš ar to grib teikt, taču sajutu, ka šis negaidītais pavērsiens ir ļoti nopietns. Atbildēju, ka man trūkst šādam uzdevumam nepieciešamo iemaņu, jo tas prasa reti izcilu vīrišķību, kas man diemžēl nepiemīt. Teicu, ka šādās lietās daudz labprātāk galveno lomu atvēlu citiem un vienkārši to visu cenšos novērot no malas. Es vienkārši gribētu uzklausīt viņa viedokli dažā­dos jautājumos. Teicu, ka man tā būtu liela laimēja es šeit varētu sēdēt dienām ilgi un uzklausīt viņa stāstījumu. Tas man ari nozīmētu mācīšanos.

Viņš pacietīgi klausījās. Es runāju ļoti ilgi, kad beidzot apklusu, viņš teica:

— Viss skaidrs. Bailes ir pirmais neizbēgamais ienaidnieks, ku­ru cilvēkam jāuzvar ceļā uz zināšanām. Turklāt tu esi vēl ari ziņkā­rīgs. Tas ari visu izšķir, tu pat mācīsies pretēji savai gribai; tāds nu ir likums.

Es turpināju protestēt, cenzdamies viņu pārliecināt par pretējo. Taču viņš acīmredzot bija stingri pārliecināts, ka man nav citas ize­jas, kā vienīgi turpināt iesākto.

— Tu domā ne par to un ne tā, kā vajag, — viņš teica. — Meskalito patiešām ar tevi spēlējās. Par to tad ari jādomā, bet nevis par savām bailēm.

— Vai patiesi tas bija tik neparasti?

— Tu esi vienīgais, kuru es redzēju spēlējamies ar Meskalito. Tu neesi pieradis pie tādas dzīves. Tāpēc ari neuztvēri šos norādīju­mus (omens). Jā, tu esi nopietns cilvēks, taču tava nopietnība ir vērsta uz to, ko tu dari, bet nevis uz to, kas būtu patiešām uzmanī­bas vērts. Tu esi pārāk aizņemts ar sevi. Tur jau tā nelaime. Un tas rada drausmīgu nogurumu.

—  Bet ko gan vēl citu var darīt, don Huan?

— Meklē brīnumus it visur ap sevi un skaties uz tiem. Tevi no­beigs nogurums, ja neinteresēsies ne par ko citu, izņemot sevi pašu; tieši šī noguruma dēļ tu arī esi kurls un akls pret visu pārējo.

— Tu esi trāpījis tieši mērķi, don Huan. Bet kā lai es izmainos?

— Domā par Meskalito brīnumu, par to, kā viņš spēlējās ar tevi. Nedomā ne par ko citu. Pārējais atnāks pats no sevis.

Svētdien, 1961. gada 30. augustā

Pagājušonakt dons Huans sāka iepazīstināt mani ar savām "zi­nāšanām". Mēs sēdējām tumsā viņa verandā. Un tad pēkšņi pēc ilgas klusēšanas viņš sāka runāt. Teica, ka grasās man sniegt tās pašas pamācības, kuras viņam pirmajā dienā sniedzis viņa benefaktors. Dons Huans acīmredzot sava benefaktora teikto bija iemācī­jies no galvas, jo atkārtoja sacīto vairākas reizes, it kā tālab, lai es pilnībā izprastu sacītā jēgu.

— Cilvēks iet pie zināšanām gluži tāpat kā karā: pilnībā pamo­dies, ar bailēm, cieņu un absolūtu pārliecību. Iet pie zināšanām vai karā kaut kā citādi — tā ir kļūda; tas, kas to pieļaus, visu dzīvi nožēlos šo kļūmīgo soli.

Pajautāju, kāpēc tam tā jābūt, un viņš atbildēja, ka, tikai ievē­rojot šos četrus priekšnosacījumus, cilvēks var jau iepriekš pare­dzēt jebkuru kļūdu, un šajā gadījumā viņa darbība zaudē muļķa darbībai raksturīgo bezjēdzīgumu. Ja šāds cilvēks piedzīvo zau­dējumu vai sakāvi, tad viņš zaudē tikai kauju — un tad viņam nav ko nožēlot.

Tad viņš teica, ka grasās mācīt mani par sabiedroto gluži tādā pašā veidā, kā viņu mācīja benefaktors. Viņš īpaši uzsvēra vārdus "tādā paša veidā", atkārtojot šo izteicienu vairākas reizes.

Sabiedrotais, — viņš teica, — tas ir spēks, kuru cilvēks var ievest savā dzīvē, lai tas palīdzētu, dotu padomu un spēkus, kas nepieciešami dažādu darbību veikšanai — gan lielu, gan mazu, pa­reizu un nepareizu. Sabiedrotais vajadzīgs, lai uzlabotu un nostipri­nātu cilvēka dzīvi, virzītu viņa darbību un padziļinātu viņa zināšanas. Sabiedrotā palīdzība zināšanu ieguvē ir vienkārši nenovērtējama.

Visu to dons Huans teica ar milzu spēku un absolūtu pārliecību. Šķiet, viņš ļoti rūpīgi izvēlējās un apsvēra katru vārdu. Nākamo frā­zi viņš atkārtoja četras reizes:

— Sabiedrotais tev ļaus redzēt un saprast tādas lietas, par ku­rām tu droši vien nekur citur neko neuzzināsi.

—  Sabiedrotais — vai tas ir kas līdzīgs sargātājgaram?

—  Nē, tas nav nedz sargs, nedz gars. Tā ir palīdzība.

—  Vai Meskalito ir tavs sabiedrotais?

— Nē! Meskalito ir cita veida spēks. Unikāls spēks! Aizbildnis, skolotājs.

— Ar ko tas atšķiras no sabiedrotā?

—Viņu nevar pieradināt vai izmantot, kā pieradina un izmanto sabiedroto. Meskalito ir ārpus tevis un ārpus visa. Viņš ne no viena nav atkarīgs. Meskalito pēc savas vēlēšanās parādās daudzos vei­dolos tam, kas stāv viņa priekšā, neatkarīgi no tā, vai tas ir bruho vai vienkāršs lauku zēns.

Dons Huans ar dziļu cieņu runāja par to, ka Meskalito ir parei­zā dzīvesveida skolotājs. Es prasīju, kādā gan veidā Meskalito mā­ca "pareizo dzīvesveidu", un viņš atbildēja, ka Meskalito rāda, kā jādzīvo.

— Kā viņš to rāda? — es jautāju.

— Viņam ir daudz veidu, kā to parādīt. Reizēm viņš parāda to uz savas rokas vai uz akmeņiem, vai uz kokiem, vai vienkārši tavā priekšā.

—  Vai kā bildītes manā priekšā?

—  Nē, tā ir mācība tavā priekšā.

—  Vai Meskalito runā ar cilvēkiem?

—  Jā, bet nejau vārdiem.

—  Kā tad viņš runā?

—  Ar katru savādāk.

Es nopratu, ka mani jautājumi sāk viņam jau apnikt, un vairāk viņu nepārtraucu. Viņš turpināja skaidrot, ka nepastāv kādi noteikti priekšraksti, lai varētu iepazīt Meskalito. Tāpēc neviens nevar par viņu mācīt, izņemot pašu Meskalito. Tas viņu padara par unikālu spēku; viņš nav viens un tas pats katram cilvēkam.

No otras puses, lai iegūtu sabiedroto, nepieciešama visprecī­zākā mācība un secīga visu stadiju ievērošana, kas nepieļauj ne ma­zāko novirzi. Pasaulē ir daudz tādu spēku — sabiedroto, bet viņš pazīstot tikai divus no tiem. Un viņš grasās mani iepazīstināt ar vi­ņiem un viņu noslēpumiem, taču man jāizvēlas viens no viņiem, tā­pēc ka man var būt tikai viens sabiedrotais. Viņš teica, ka viņa benefaktora sabiedrotais bija "la yerba del diablo" ("velna zāle") taču viņam personīgi tā nepatīkot, lai gan benefaktors arī iemācījis viņam tās noslēpumus. Viņa paša sabiedrotais atrodoties "humino" ("dūmiņā"), taču viņš tuvāk nepaskaidroja šī "dūmiņa" izcelsmi.

Es tomēr pajautāju viņam, kas tas ir. Viņš neatbildēja. Pēc ilgas pauzes es vaicāju:

— Kas par spēku ir šis sabiedrotais?

—  Tā ir palīdzība. Es taču tev jau teicu.

—  Kā tā palīdz?

—  Sabiedrotais ir spēks, kas spēj izvest cilvēku ārpus tā robe­žām. Tieši tādā veidā sabiedrotais var atklāt viņam tādas lietas, ku­ras nespēj atklāt neviens cilvēks.

—  Bet Meskalito arī taču izved tevi ārpus tevis paša. Vai tad tas nepadara viņu par sabiedroto?

—  Nē. Meskalito ņem tevi no tevis paša, lai mācītu. Sabiedro­tais turpretī tevi ņem, lai dotu spēku.

Palūdzu donam Huanam izskaidrot šo aspektu precīzāk vai ap­rakstīt viņu darbības atšķirības. Viņš ilgi uz mani skatījās, bet tad iesmējās. Viņš teica, ka mācīšanās ar sarunu palīdzību ir ne tikai tukša laika nosišana, bet arī vēl piedevām liela muļķība, jo mācība tā ir visgrūtākā lieta pasaulē, ko vien cilvēks var uzņemties. Viņš palūdza mani atcerēties, kā es centos atrast savu traipu, — kā gri­bēju to izdarīt bez jebkāda darba un gaidīju, kad viņš man pasniegs visas nepieciešamās ziņas gluži kā uz šķīvīša. Ja viņš to būtu izdarījis manā vietā, es tā arī nekad to neiemācītos. Bet, apzinoties, cik grūti atrast savu traipu, un galvenais to, ka tas eksistē, es guvu unikālu pārliecības sajūtu. Viņš teica, ka, kamēr es sēžu savā "labajā trai­pā", nekas nespēj man fiziski kaitēt, jo man ir pārliecība, ka tieši šai vietā man ir vislabāk. Es ieguvu spēku atmest visu, kas varētu man kaitēt. Bet ja, pieņemsim, viņš man pastāstītu, kur tas atrodas, — man nekad nebūtu nepieciešamās pārliecības, lai atzītu to par īste­nām zināšanām. Tādā veidā zināšanas patiesi kļuva par spēku.

Tad dons Huans teica, ka katrreiz, kad cilvēks pilnībā atdodas mācībai, viņam jāstrādā tikpat cītīgi, kā strādāju es, lai atrastu savu traipu, un viņa apmācību robežas nosaka katra cilvēka individuālais raksturs. Tālab viņš nesaskatīja nekādu jēgu sarunās par zināša­nām. Viņš teica, ka daži zināšanu veidi ir pārāk vareni salīdzinājumā ar to mazo spēku, kas man piemīt, un sarunas par tiem var man tikai kaitēt. Viņam skaidrs, ka te vairs nav ko teikt. Viņš piecēlās un gāja prom. Es atzinos, ka šī situācija mani ļoti nomāc, jo tas ir gluži kas cits, nekā es to biju iedomājies, un nebūt ne tas, ko es biju gribējis.

Viņš atbildēja, ka bailes tā ir gluži ierasta lieta. Mēs visi tās izjūtam, tur nu neko nevar līdzēt. Bet, no otras puses, lai arī cik šausminoša neliktos šī mācība, vēl šausmīgāk ir iedomāties cilvēku, kuram nav ne sabiedrotā, ne zināšanu.

3

Pagāja vairāk nekā divi gadi kopš tā laika, kad dons Huans nolēma mācīt mani par spēkiem, ar kuriem apveltīti sabiedrotie. Bei­dzot viņš, šķiet, nolēma, ka esmu gatavs mācīties pragmatiskā for­mā, kā līdzdalībnieks — tai formā, kurn viņš vienīgo atzina par mā­cības cienīgu. Viņš pakāpeniski man atklāja jau iepriekš pieminēto divu sabiedroto kopējās iezīmes. Tādā veidā viņš sagatavoja mani visu mūsu sarunu neizbēgamajam gala rezultātam, kas izteica visu viņa mācību būtību—neparastās realitātes stāvoklim.

Sākumā viņš par sabiedroto spēkiem runāja ļoti maz, cita star­pā. Manos pierakstos pirmās ziņas par tiem parādās mūsu sarunās par citām tēmām.

Piektdien, 1961. gada 23.augustā

—  Velna zāle (Jimson weed, velnābols) bija mana benefaktora sabiedrotais, un varēja kļūt arī par manu sabiedroto, taču es viņu neiemīlēju.

—  Kāpēc tev nepatīk velna zāle, don Huan?

—  Tai piemīt nopietns trūkums.

—  Vai viņa ir vājāka par citiem sabiedrotajiem?

—  Nē. Saproti mani pareizi. Viņa ir tikpat varena kā labākie no sabiedrotajiem. Bet viņā ir kaut kas, kas personīgi man ļoti nepatīk.

—  Vai vari pateikt, kas tev nepatīk?

—  Viņa bojā cilvēkus. Tā ļauj cilvēkiem pārāk agri izbaudīt spēka garšu, nenostiprinot viņu sirdis, un padara tos varenus un neprognozējamus. Tā padara viņus vājus viņu lielās varenības pa­šā centrā.

—  Vai ir kāds veids, kā no tā izvairīties?

—  Ir veids kā pārvarēt, bet ne izvairīties. Jebkuram, kurš par savu sabiedroto izvēlas velna zāli, ir jāmaksā šī cena.

—  Kā gan to var pārvarēt, don Huan?

—  Velna zālei ir četras galvas: sakne, kāts ar lapām, ziedi un sēklas. Tās atšķiras viena no otras, un jebkuram, kas kļūst par tās sabiedroto, ir jāmācās par viņu šādā te kārtībā. Vissvarīgākā galva ir saknē. Velna zāles spēks tiek pakļauts caur sakni. Kāts un lapas — tā ir galva, kas ārstē slimības; ja to pareizi izmantos, tad šī galva būs īsta dāvana cilvēcei. Trešā galva — ziedos, un to izmanto, lai laupītu cilvēkiem prātu vai padarītu tos paklausīgus, vai lai nogalinātu. Cil­vēks, kura sabiedrotais ir velna zāle, nekad pats ziedus nelieto, gluži tāpat kā nelieto stumbru un lapas, ja vien pats nav slims. Vienmēr lieto saknes un sēklas, īpaši sēklas — tā ir ceturtā, visvarenākā vel­na zāles galva. Mans benefaktors parasti teica, ka sēklas — tā ir "skaidrā galva", vienīgā daļa, kas var nostiprināt cilvēku sirdis. Vel­na zāle pret saviem "aizbilstamajiem" ir ļoti barga. Viņš apgalvoja, ka tā tiecas ātri viņus nogalināt, ko parasti arī izdara, pirms viņi aizkļūst līdz "skaidras galvas" noslēpumiem. Esmu dzirdējis par cilvē­kiem, kas atšķetinājuši visus "skaidras galvas" noslēpumus. Lūk, īsts izaicinājums zināšanu cilvēkam.

—  Vai tavs benefaktors atšķetināja šos noslēpumus?

—  Nē.

—  Vai tu pats esi saticis kādu, kas to būtu spējis?

—  Nē. Viņi taču dzīvoja tajos senajos laikos, kad zināšanas vēl bija svarīgas.

—  Vai tu zini kādu, kas ir saticis šādus cilvēkus?

—  Nē, nezinu.

—  Vai tavs benefaktors pazina kādu no viņiem?

—  Jā, pazina.

—  Bet kāpēc viņš pats neaizkļuva līdz "skaidrās galvas" noslē­pumiem.

—  Pieradināt velna zāli un pārvērst to par savu sabiedroto ir viens no visgrūtākajiem man zināmajiem uzdevumiem. Lūk, piemē­ram, mēs ar viņu tā arī nekļuvām par vienu veselu, droši vien tāpēc man viņa nekad arī nav patikusi.

—  Vai tu vari viņu izmantot kā sabiedroto, neraugoties uz to, ka viņa tev nepatīk?

—  Varu. Tomēr es daudz labprātāk to nedaru. Varbūt, ka ar tevi viss būs citādi.

—  Kāpēc viņu sauc par velna zāli?

Dons Huans vienaldzīgi paraustīja plecus un kādu laiku klusēja. Beidzot pateica, ka velna zāle tas ir tikai laicīgs nosaukums (su nom­bre de leche). Vēl viņš teica, ka velna zālei ir citi nosaukumi, taču tos nedrīkst lietot, tāpēc ka vārda izteikšana ir nopietna lieta, it īpaši vēl, ja mācās izmantot sabiedrotā spēku. Pajautāju, kāpēc vārda izteikšanai ir tik liela nozīme. Viņš atbildēja, ka vārdus parasti patur noslēpumā un pietaupa tos tam kritiskajam brīdim, kad nāksies saukt palīgā, galēju satricinājumu vai vajadzības mirkļiem, kas agri vai vē­lu atgadās ikviena zināšanu meklētāja dzīvē.

Svētdien, 1961. gada 3.septembrī

Šodien pēc pusdienām dons Huans izraka un atnesa no lauka divus Datura augus.

Vispirms viņš gluži negaidīti iesāka sarunu par velna zāli, bet tad pasauca mani sev līdzi uz kalniem, lai to pameklētu.

Mēs aizbraucām līdz tuvākajam pakalnam. Es izņēmu no ba­gāžnieka lāpstu un gāju pakaļ donam Huanam uz vienu no kanjo­niem. Kādu laiku mēs gājām, spraucoties cauri krūmu brikšņiem, kas bija jo bagātīgi saauguši mīkstajā smilšu augsnē. Dons Huans apstājās pie neliela auga ar tumši zaļām lapām un lieliem bālganiem ziediem, kas līdzinājās zvaniņiem.

— Lūk, te tā ir, — viņš teica.

Un tūdaļ pat sāka rakt. Es gribēju viņam palīdzēt, bet viņš tūdaļ pat ar enerģisku galvas mājienu lika man noprast, lai es viņam ne­traucēju, un turpināja rakt ap augu, līdz izveidojās konusveidīga bed­re ar stāvām ārmalām un uzkalniņu vidū.

Pabeidzis darbu, viņš nometās ceļos kāta priekšā un ar pirk­stiem notīrīja mīksto zemi, atrokot apmēram četras collas lielu div­daļīgu cauru}veida sakneni, kurš pēc resnuma ievērojami atšķīrās no krietni vien trauslākā kāta.

Dons Huans palūkojās uz mani un teica, ka augs ir tēviņš, jo sakne dalās tieši savienojuma vietā ar kātu. Pēc tam viņš piecēlās un aizgāja kaut ko meklēt.

—  Ko tu meklē, don Huan?

—  Gribu atrast koku.

Es sāku lūkoties visapkārt, taču viņš mani apturēja.

— Ne tu. Tu sēdies, raug, tur, — viņš norādīja uz apmēram pēdas divdesmit attālu akmeņu grēdu, — es pats atradīšu.

Pēc kāda laika viņš atgriezās ar garu sausu zaru. Izmantojot to kā rokamo, viņš uzmanīgi attīrīja zemi ap abiem saknes zariem, at­kailinot tos apmēram divu pēdu dziļumā. Kad mēģināja rakt dziļāk, augsne bija tik blīva, ka zars vairs nederēja.

Viņš pārtrauca darbu un apsēdās, lai atpūstos. Es piegāju pie viņa. Mēs ilgu laiku klusējām.

—  Kāpēc tu neroc ar lāpstu?

—  Tā var sagriezt un ievainot augu. Man tāpēc arī bija vaja­dzīgs šai vietai piederošs koks, jo, ja es pēkšņi iesitīšu saknei, ievai­nojums nebūs tik nopietns kā no lāpstas vai sveša priekšmeta.

—  Kādu koku tu atradi?

—  Der jebkurš sauss paloverdes koka (paloverde) zars. Ja nevar atrast sausu, nākas griezt zaļu.

—  Vai var ņemt arī kāda cita koka zaru?

—  Es taču tev teicu, ka tikai paloverdes koka un nevienu citu.

—  Kāpēc, don Huan?

—  Velna zālei ir maz draugu, un paloverdes koks ir vienīgais koks šajā apvidū, kas ar viņu draudzējas. Ar viņu vienīgo tā var sadzīvot (lo unico queprende). Ja ievainosi sakni ar lāpstu, pārstā­dītā velna zāle neizaugs priekš tevis, bet, ja savainosi sakni ar kādu koku, var cerēt, ka augs to pat nesajutīs.

—  Ko tu tagad grasies darīt ar sakni?

—  Es gribu to nogriezt. Tev jāiet prom. Ej, pameklē citu augu un gaidi, līdz tevi pasaukšu.

—  Tu nevēlies, lai es tev palīdzu?

—  Tu palīdzēsi, tiklīdz es tev to palūgšu.

Es aizgāju tālāk un sāku lūkoties pēc otra tāda paša auga, man nācās pārvarēt kārdinājumu klusi piezagties un palūkoties, ko viņš tur īsti darba. Pēc kāda laiciņa viņš bija klāt.

—  Tagad pameklēsim mātīti, — viņš teica.

—  Kā tu viņus atšķir?

—  Mātīte ir augstāka un aug uz augšu, no zemes, tāpēc izska­tās pēc maza kociņa. Tēviņš plats, sakuplo pie zemes un izskatās vairāk pēc bieza krūma. Kad mēs izraksim mātīti, tu redzēsi, ka viņai ir viendaļīgs saknenis, kurš tā turpinās diezgan ilgi, līdz sadalās. Tēviņam turpretī saknenis sadalās tieši pie paša kāta.

Mēs kopā aplūkojām velnābolu lauku. Tad, norādījis uz vienu augu, viņš teica:

— Lūk, mātīte.

Viņš sāka to izrakt gluži tāpat kā pirmo augu. Kad sakne notī­rījās, ieraudzīju, ka tā atbilst aprakstam. Es atkal aizgāju, tiklīdz viņš bija gatavs nogriezt sakni.

Kad atgriezāmies mājās, viņš atsēja saini, kurā bija iebēris velnābola augus. Sākumā paņēma masīvāko tēviņu un apmazgāja to lielā skārda bļodā. Ļoti uzmanīgi notīrīja augsni no saknes, kāta un lapām. Pēc rūpīgās tīrīšanas viņš nogrieza sakni no kāta — ar īsu asu nazi izdarīja apļveida iegriezumu to savienojuma vietā, bet tad salauza. Pēc tam ņēma kātu un sadalīja to visu pa daļām — atseviš­ķi lapu kaudzītes, ziedus un asās sēklu pogaļas. Viņš aizmeta prom visas sausās tārpu bojātās augu daļas un atstāja tikai veselās. Sasē­ja kopā abus saknes atzarus ar divām auklām, salauza tos uz pu­sēm, vispirms izdarot apļveida iegriezumus savienojuma vietā, un ieguva divus pēc izmēriem vienādus saknes gabalus.

Tad viņš paņēma rupja auduma gabalu un sākumā uzlika uz tā divus kopā sasietus saknes gabalus. Uz viņiem salika kārtīgā kau­dzītē lapas, tad ziedus, sēklas un kātus. Salocīja audumu un sasēja galus mezglā.

To pašu viņš izdarīja ar otru augu, mātīti, tikai, nonākot līdz kātam, viņš to vis nesagrieza, bet atstāja sazarojuma vietu veselu gluži kā kājām gaisā apgrieztu Y burtu. Tad sasēja visas daļas otrā lupām sainī. Kad viņš to visu pabeidza, bija jau pavisam tumšs.

Trešdien, 1961. gada 6. saptembrī

Šovakar mēs atgriezāmies pie sarunas par velna zāli.

— Es domāju, ka mums atkal būtu jāķeras klāt šai zālei, — dons Huans pēkšņi noteica.

Pēc pieklājīga klusuma brīža es pajautāju:

— Ko tu grasies darīt ar augiem?

— Augi, kurus es izraku un nogriezu, ir mani, — viņš teica. — Tas ir tāpat, it kā viņi būtu es pats. Ar viņu palīdzību es grasos iemā­cīt tevi pagatavot velna zāli.

— Un kā tad to gatavo?

Velna zāli sadala porcijās (partes). Katra no porcijām ir atšķi­rīga, katrai ir savs unikāls uzdevums un nozīme.

Viņš atvēra kreiso plaukstu un nomērīja uz grīdas attālumu no lielā pirksta līdz mazajam.

-— Tā ir mana porcija. Savējo tu mērīsi ar savu roku. Tagad, lai iekarotu šo zāli, tev jāsāk no pirmās porcijas — no saknes. Bet, reiz jau es tevi pie viņas atvedu, pirmo porciju tu pielietosi no mana auga.

Viņš iegāja mājā un iznesa auduma saini. Apsēdās un to iztina. Es ievēroju, ka tas ir vīrišķais augs. Tur bija tikai viens saknes ga­bals. Viņš paņēma šo gabalu, kas bija palicis pāri no diviem sākot­nējiem, un tuvināja to manai sejai.

— Tā ir tava pirmā porcija, — viņš teica, — es dodu to tev. Es pats nogriezu to priekš tevis. Un nomērīju kā savu paša; tagad es dodu to tev.

Pirmajā acumirklī man prātā pazibēja doma, ka man tagad būs jāgrauž sakne kā burkāns, taču viņš ielika to mazā kokvilnas audu­ma maisiņā.

Viņš aizgāja aiz mājas, apsēdās tur, sakrustojis kājas, un ar apaļu akmens stampiņu sāka grūst sakni maisiņā. Par piestu viņam kalpo­ja plakans akmens. Laiku pa laikam viņš mazgāja abus akmeņus, bet ūdeni nolēja nelielā no koka izkaltā traukā.

Strādājot viņš ļoti klusi un monotoni dziedāja kādu neizprota­mu dziesmu. Saspiedis sakni mīkstā putriņā maisiņa iekšienē, viņš ielika maisiņu koka traukā. Turpat ielika stampiņu un piestu, piepil­dīja trauku ar ūdeni un ielika to cūku silei līdzīgā kastē pie sētas.

Viņš paziņoja, ka sakne jāmērcē visu nakti un jāatstāj ārpus mājas: tad tā satvers nakts gaisu {elsereno).

—  Ja rit būs saulaina diena, tad tā būs brīnišķīga zīme, — viņš teica.

Svētdien, 1961. gada 10. septembrī

Ceturtdien, 7. septembrī bija ļoti skaidrs un karsts laiks. Do­nam Huanam patika labā zīme, un viņš pāris reizes atkārtoja, ka velna zālei es acīmredzot patīku. Sakne mirka visu nakti, un ap pulk­sten desmitiem no rīta mēs aizgājām aiz mājas. Viņš paņēma trauku no siles, nolika zemē un apsēdās līdzās. Ar maisiņu parīvēja trauka dibenu. Pacēla maisiņu vairākas reizes virs ūdens un nospieda kopā ar saturu, bet tad iegremdēja ūdenī. Viņš atkārtoja šo procedūru vēl trīs reizes. Pēc tam, nospiedis maisiņu, iemērca to silē un nolika trauku karstajā saulē.

Tas tika atkārtots vēl trīs reizes ar vairāk nekā stundu lielu inter­vālu. Beidzot viņš izlēja gandrīz visu ūdeni, pielieca trauku tādā leņ­ķī, lai tā saturu apgaismotu vakara saule, un tā to ari atstāja.

Kad pēc dažām stundām mēs atgriezāmies, bija jau tumšs. Trau­ka dibenā bija izveidojusies kaučukveidīgas substances kārta. Tā atgādināja neizvārītu cieti un bija bālganā vai gaiši pelēkā krāsā. Šķiet, tur varēja sanākt pilna tējkarote.

Dons Huans ienesa trauku mājā un uzlika uz uguns vārīties maz­liet ūdens. Es izņēmu zemes gabaliņus, kurus vējš bija iepūtis nosēdumā. Viņš iesmējās.

— Šīs zemes piciņas nevienam nekaitēs.

Kad ūdens uzvārījās, viņš ielēja gandrīz pilnu krūzi verdoša ūdens traukā. Tas bija tas pats dzeltenīgais ūdens, kuru viņš iz­mantoja iepriekš. Ūdens izkausēja nosēdumu, izveidojot pienam līdzīgu šķīdumu.

—  Kas tas par ūdeni, don Huan?

—  Tā kanjona ziedu un augļu novārījums.

Viņš izlēja koka trauka saturu vecā puķpodam līdzīgā māla krū­zē. Šķīdums bija vēl karsts, un viņš papūta, lai to atdzesētu. Pamē­ģināja to pats un tad pasniedza krūzi man.

— Tagad dzer, — viņš teica.

Es automātiski paņēmu krūzi un, ne brīdi neprātodams, izdzēru visu ūdeni. Tad bija mazliet rūgtens. Bet viszīmīgākā bija kodīgā smaka. Ūdens oda pēc prusakiem.

Gandrīz tūdaļ pat sāku svīst. Ķermenis ļoti sakarsa, un asinis iesitās ausīs. Acu priekšā uzradās sarkans plankums, vēdera mus­kuļi sāka sarauties sāpīgās spazmās. Pēc kāda laika es jau vairs neizjūtu sāpes, taču man kļuva auksti, un es burtiski peldēju sviedros.

Dons Huans vaicāja, vai es gadījumā neredzu melnumu vai sar­kanu traipu acu priekšā. Es viņam atbildēju, ka visu redzu sarkanā krāsā.

Man klabēja zobi no tās nekontrolējamās nervozitātes, kas it kā viļņveidīgi izstarojās no mana krūtsvidus.

Tad viņš jautāja, vai es nebaidos. Viņa jautājumi man šķita ab­solūti nenozīmīgi. Jā, protams taču, es baidos. Bet nesapratu, par ko viņš runā, un atbildēju "jā". Viņš iesmējās un teica, ka īstenībā es nebūt nebaidos. Viņš raizējās par to, vai es joprojām vēl redzu sar­kano. Bet vienīgais, ko es tad redzēju, bija milzīgs sarkans traips tieši acu priekšā.

Pēc kāda laika es jau sajutos labāk. Nervu spazmas pamazām norima, atstājot tikai patīkamu nogurumu un nepārvaramu vēlmi gu­lēt. Vairs nespēju noturēt acis vaļā, lai gan vēl dzirdēju dona Huana balsi. Es iemigu. Taču visu nakti nepameta sajūta, it kā esmu ie­gremdēts sarkanā dziļā gaismā. Pat sapņi bija sarkani.

Pamodos svētdien apmēram trijos dienā, nogulējis gandrīz di­vas diennaktis. Mazliet sāpēja galva, izjutu tādu kā nemieru kuņģī, un sajutu asas klejojošas sāpes zarnās. Izņemot to, viss pārējais bija kā parasti. Es atradu donu Huanu snauduļojam pie mājas. Viņš man uzsmaidīja.

—  Aizvakar vakarā viss noritēja labi, — viņš teica, — tu re­dzēji sarkano gaismu, bet tikai tas ari ir svarīgi.

—  Bet kas būtu ja es neredzētu sarkano?

—  Tu redzētu melno, bet tā ir slikta zīme.

—  Kāpēc tas ir slikti?

—  Kad cilvēks redz melno, tas nozīmē, ka viņš nav radīts velna zālei. Viņš vems melnu un zaļu.

—  Vai viņš nomirs?

—  Nedomāju, ka nomirs, taču viņš ilgi slimos.

—  Kas notiek ar tiem, kas redz sarkano?

—  Nav vemšanas, un sakne sniedz tiem patīkamas izjūtas, bet tas nozīmē, ka viņi ir spēcīgi un viņiem ir valdonīga daba—tieši tas, ko mīl velna zāle. Tā viņa pavedina. Vienīgā nelaime, ka šie cilvēki beidz ar to, ka apmaiņā pret spēku, ko viņiem tā sniedz, viņi kļūst par velna zāles vergiem. Taču tur mums nav nekādas teikšanas. Cilvēks dzīvo, lai mācītos. Un, ja viņš mācās neatkarīgi no tā, vai sev par labu vai ļaunu, tad tāds ir viņa liktenis.

—  Ko man darīt tālāk, don Huan?

—  Tagad tev jāiestāda izaugums (brote), kuru es nogriezu no saknes pirmās porcijas otras puses. Pirmo pusi tu izlietoji aizpagā­jušonakt, un tagad otro pusi jāiestāda zemē. Tai jāizaug un jādod sēklas, tikai tad tu varēsi pa īstam sākt nodarboties ar auga pieradināšanu.

— Kā es viņu pieradināšu?

—  Velna zāli jāsāk pieradināt caur sakni. Soli pa solim tev jā­izzina katras saknes porcijas noslēpums. Tev jālieto tās tā, lai izzinā­tu noslēpumus un iekarotu spēku.

—  Vai citas porcijas tiek pagatavotas tāpat, kā tu sagatavoji pirmo?

—  Nē, katra porcija tiek sagatavota savādāk.

—  Bet kā iedarbojas katra porcija?

— Es jau teicu, katra māca dažādus spēka veidus. Tas, ko tu pielietoji aizpagājušonakt, — ir vēl tīrais nieks, katrs var to izdarīt. Taču tikai bruho drīkst pielietot nopietnākas porcijas. Es nevaru tev pateikt, ko tās dara, jo pagaidām vēl nezinu, vai tu viņai deri. Mums jāpagaida.

—  Kad tu man to pateiksi?

—  Tiklīdz tavs augs izaugs un dos sēklas.

—  Ja pirmo porciju drīkst pielietot visi, tad kālab tā tiek pielie­tota?

—  Atšķaidītā veidā tā noder visam vīrišķajam. Večiem, kas zaudējuši dzīves spēku, un jauniešiem piedzīvojumu meklētājiem vai pat kaisles alkstošām sievietēm.

—  Tu teici, ka sakni izmanto, tikai lai iegūtu spēku, taču es redzu, ka to pielieto ari citiem mērķiem, izņemot spēku. Vai tiesa?

Viņš ilgi un vērīgi uz mani lūkojās, tālab es samulsu. Jutu, ka šis jautājums viņu sadusmoja, taču nespēju saprast, kāpēc?

— Velna zāli izmanto tikai spēkam, — viņš beidzot asi notei­ca. — Tas, kurš grib atgriezt savu enerģiju, jaunieši, kas meklē lī­dzekļus pret badu un nogurumu, cilvēks, kurš grib nogalināt citu cilvēku, sievietes, kas vēlas iekvēloties kaislē, — visi viņi grib spē­ku. Un velna zāle to viņiem arī dod! Vai jūti, kā viņa tev patīk? — viņš pēc brītiņa pajautāja.

— Es sajūtu dīvainu spēku pieplūdumu, — es teicu, un tā pa­tiešām ari bija. Enerģijas pieplūdumu ievēroju jau pamostoties, un pēc tam tā saglabājās. Tā bija spilgti izteikta neērtības, intensīvas neapmierinātības sajūta. Viss mans ķermenis kustējās un izstiepās ar neparastu vieglumu un spēku. Rokas un kājas kņudēja, pleci it kā izvērsās, muguras un kakla muskuļi mudināt mudināja paberzties gar kokiem vai tos pagrūstīt. Es sajutu, ka spētu sagraut sienu, ja vien kā nākas ieskrietos.

Vairāk mēs nesarunājāmies. Kādu laiku vienkārši sēdējām ve­randā. Ievēroju, ka dons Huans mieg ciet. Viņš pāris reizes "ieknā­ba ar degunu", tad vienkārši izstiepa kājas, apgūlās uz grīdas, palika rokas zem galvas un iemiga.

Es piecēlos un aizgāju aiz mājas, kur izlietoju spēku pārpaliku­mu, iztīrot pagalmu. Atcerējos, kā viņš reiz teica, ka būtu ļoti prie­cīgs, ja es palīdzētu viņam novākt gružus.

Vēlāk, kad viņš pamodās un atnāca pie manis, es jau biju kriet­ni vien atguvies.

Mēs apsēdāmies pie galda, un ēšanas laikā viņš trīsreiz apjau­tājās par manu pašsajūtu. Tā kā līdz šim viņš šādi nemēdza rīkoties, es beidzot pavaicāju:

— Kāpēc tevi tā uztrauc mana pašsajūta, don Huan? Varbūt tu gaidi, kad man no tava brīnuma beidzot paliks šķidrs vēders?

Viņš iesmējās. Šķiet, viņš uzvedās gluži kā palaidnīgs puišelis, kurš izplānojis kādu nelietību un laiku pa laikam pārbauda, vai tā izdevusies. Vēl aizvien smiedamies, viņš teica:

Tu neizskaties slims. Bet vēl pavisam nesen pat sarunāji man rupjības.

—  Nekad neesmu to darījis, — es protestēju. — Nevaru pat atcerēties, ka kādreiz tev būtu ko tādu pateicis.

Es patiesi biju ļoti sašutis un teicu to pilnā nopietnībā, jo vispār neatcerējos, ka kādreiz būtu uz viņu dusmojies.

—  Tu viņu aizstāvēji, — viņš teica.

—  Ko?

—Tu aizstāvēji velna zāli. Tu runāji jau tā, it kā būtu to iemīlējis.

— Es patiesi neatceros, ka būtu to aizstāvējis.

—  Protams. Tu pat neatceries, ko teici, vai ne?

—  Nē, neatceros. Un godīgi to atzīstu.

—  Lūk, redzi, kāda ir velna zāle. Viņa piezogas tev klāt gluži kā sieviete, tu pat to neievēro. Viss, kam tu pievērs uzmanību, ir tas, ka viņa tev sniedz labu pašsajūtu un spēku: muskuļi piebriest ar dzīvī­bas spēku, dūres niez, kājas deg vēlmē kādu noskriet. Kad cilvēks to iepazīst, viņu patiešām pārņem negantas iegribas. Mans benefaktors mēdza teikt, ka velna zāle notur cilvēkus, kuri grib spēku, un atbrīvojas no tiem, kas nespēj to pārvaldīt. Taču tais laikos spēks bija daudz vajadzīgāks; to meklēja krietni vien cītīgāk. Benefaktors bija varens cilvēks, un, pēc viņa teiktā, viņa paša benefaktors bija vēl dedzīgāk nodevies spēka meklējumiem. Tais laikos tas patiešām bija svarīgi.

—  Tu domā, ka mūsu dienās spēks nav vajadzīgs?

—  Tev pašlaik spēks iet pie sirds. Tu esi jauns. Tu neesi indiā­nis. Iespējams, ka velna zāle būs gana laba tavās rokās. Viņa, šķiet, tev it kā iepatikusies. Lika sajusties spēcīgam. Es arī to visu esmu izjutis. Un tomēr es viņu neiemīlēju.

—  Vai vari pateikt kāpēc, don Huan?

—  Man nepatīk viņas spēks! Tai vairāk nav cita pielietojuma. Senos laikos, tādos, par kuriem stāstīja mans skolotājs, bija vērts meklēt spēku. Cilvēki veica apbrīnojamas lietas—viņus cienīja par spēku, no viņiem baidījās, bet zināšanām tika atvēlēta goda vieta. Benefaktors man stāstīja par patiesi neticamām lietām, kas tika pa­veiktas sensenos laikos. Tagad mēs, indiāņi, vairs nemeklējam šo spēku. Tagad indiāņi izmanto zāli, lai ierīvētos. Ņem lapas un ziedus citiem mērķiem. Viņi pat stāsta, ka zāle ārstē viņu sastrutojumus. Viņi vairs nemeklē tās spēku, kas iedarbojas kā magnēts. Šis spēks ir jo varenāks un arvien bīstamāks pielietojumā, jo dziļāk sakne ie­sniedzas zemē. Kas aizkļūsi līdz četru jardu (* 3,7 m (Red.)) . dziļumam, — stāsta, ka dažiem tas izdevies, — atradīsi pastāvīgā—nebeidzamā un bez­galīgā spēka avotu. Tikai ļoti nedaudzi to darīja pagātnē, un neviens to vēl nav izdarījis tagad. Varu tev pilnīgi droši apgalvot, ka velna zāles spēks mums, indiāņiem, nav vajadzīgs. Es domāju, ka maz pamazām mēs zaudējam par to interesi, un tagad spēkam nav vairs nozīmes. Pats es to nemeklēju, un tomēr kādreiz, tavā vecumā, es arī izjutu, kā tas iekšā izplešas. Es sajutos tāpat kā tu šodien, tikai vēl piecsimt reizes stiprāks. Es nositu cilvēku ar dūres sitienu. Varē­ju mētāt laukakmeņus, milzīgus laukakmeņus, kurus nespēja pacelt pat divdesmit cilvēki. Reiz es palēcos tik augstu, ka norāvu lapas no visaugstāko koku galotnēm. Taču tas bija gluži lieki! Viss, ko es darīju, baidīju indiāņus, un tikai indiāņus. Pārējie, tie, kas neko nezi­nāja, tam neticēja. Viņi redzēja vai nu prātā jukušu indiāni, vai kaut ko neskaidru kustamies pie koku galotnēm.

Mēs ilgi klusējām. Man vajadzēja viņam vismaz kaut ko pa­teikt.

— Bija pavisam citādi, — viņš turpināja, — kad dzīvoja tādi cilvēki, kuri zināja, ka cilvēks var pārvērsties par kalnu lauvu vai putnu vai ka cilvēks var vienkārši lidot. Tā nu es vairs neizmantoju velna zāli. Kam tas vajadzīgs? Lai baidītu indiāņus {Para que? Pa­ra asus tar a los Indios?)

Redzēju viņu noskumušu, un mani pārņēma dziļa līdzjūtība. Gri­bēju viņam kaut ko pateikt, pat ja tā būtu banalitāte.

— Don Huan, varbūt tas ir visu to cilvēku liktenis, kuri grib zināt?

—  Varbūt, — viņš mierīgi atbildēja.

Ceturtdien, 1961. gada 23. novembrī

Es neieraudzīju donu Huanu verandā, kad piebraucu pie viņa mājas. Tūdaļ iedomājos, ka tas ir dīvaini. Es skaļi pasaucu, un man pretī iznāca viņa brāļasieva.

— Viņš ir mājā, — viņa teica.

Izrādījās, ka pirms dažām nedēļām dons Huans izmežģīja potīti. Pats uzlika sev šinu, samērcējis auduma strēmeles kaktusu un sagrūs­tu kaulu masā. Ap potīti cieši aptītais audums izkalta vieglās un gludās bruņās. Apsējs bija tikpat ciets kā ģipsis, taču ne tik masīvs.

— Kā tas notika? — es jautāju.

Atbildēja viņa brāļasieva, meksikāniete no Jukatanas štata, kas viņu apkopa.

— Tas bija nelaimes gadījums! Viņš nokrita un gandrīz vai sa­lauza kāju.

Dons Huans iesmējās un, pagaidījis, līdz mēs paliekam vieni, teica:

—Nelaimes gadījums — kā tad! Man šeit pat netālu ir ienaid­nieks. Sieviete! La'Katalīna. Viņa pagrūda mani vājuma brīdī, un es nokritu.

—  Kāpēc viņa to darīja?

—  Viņa gribēja mani nogalināt, lūk, kāpēc.

—  Vai viņa bija šeit, kopā ar tevi?

—  Jā.

—  Bet kāpēc tu ļāvi viņai ienākt?

—  Es neļāvu. Viņa ielidoja.

—  Atvaino, es nesapratu.

—  Viņa ir melnais strazds (chanate). Un ļoti izveicīga. Mani pārsteidza nesagatavotu. Viņa jau sen grib mani piebeigt. Un šoreiz patiešām gandrīz sasniedza savu mērķi.

—  Tu teici, ka viņa ir melnais strazds? Tad jau sanāk, ka viņa ir putns?

—  Nu, lūk, atkal tu ar saviem jautājumiem! Viņa ir melnais strazds. Gluži tāpat kā es vārna. Kas es esmu, cilvēks vai putns? Es esmu cilvēks, kas zina, kā kļūt par putnu. Kas attiecas uz La'Katalīnu, tad viņa ir ragana. Viņas nodomi mani nogalināt ir tik nopietni, ka es knapi no viņas izspruku. Melnais strazds pēkšņi iebruka tieši manā mājā, un es nevarēju viņu apturēt.

—  Vai tu vari pārvērsties par putnu, don Huan?

—  Jā! Bet tas ir kaut kas tāds, par ko mēs ar tevi tiksim skaid­rībā nedaudz vēlāk.

—  Kāpēc viņa grib tevi nogalināt?

—  O, mums ir seni rēķini. Es uz bridi zaudēju kontroli pār situ­āciju, un tagad man ar viņu jātiek galā, pirms viņa tiks man klāt.

—  Vai tu grasies pielietot burvestību? — es ar lielām cerībām viņam jautāju.

—  Neesi muļķis. Nekādas burvestības uz viņu neiedarbosies. Man ir citi plāni. Gan jau kādreiz tev par tiem pastāstīšu.

—  Vai tavs sabiedrotais nevar tevi no viņas aizstāvēt?

—Nē, dūmiņš man tikai saka, kas jādara. Bet jāizsargājas man pašam.

—  Bet kā ar Meskalito? Vai viņš var tevi aizsargāt?

—  Nē! Meskalito ir skolotājs, bet ne spēks, kuru varētu iz­mantot personīgiem mērķiem.

—  Bet velna zāle?

—  Es jau tev teicu, ka man jāaizsargājas pašam, sekojot sava sabiedrotā — dūmiņa norādījumiem. Un, cik man zināms, dūmiņš var visu. Ja tu gribi uzzināt kaut ko par kaut kādu lietu, dūmiņš tev to pateiks. Un viņš dos tev ne tikai zināšanas, bet arī līdzekļus to pie­lietošanai. Tas ir visbrīnišķīgākais sabiedrotais, kādu vien cilvēks var sev vēlēties.

—  Vai dūmiņš ir vislabākais sabiedrotais katram?

—  Viņš katram ir savādāks. Daudzi no viņa baidās un viņu ne­aiztiks, pat netuvosies tam. Dūmiņš, tāpat kā viss pārējais, nebūt nav radīts katram.

—  Kas tas par dūmiņu, don Huan?

—  Pareģu dūmiņš.

Viņa balsī skaidri jautās pielūgsme, ko es līdz šim viņā nebiju ievērojis.

—  Sākšu ar to, ko teica mans benefaktors, kad sāka mani par to mācīt. Lai gan tolaik es, tāpat kā tu šodien, šķiet, nespēju to saprast. "Velna zāle irtiem, kas lūdz spēku. Dūmiņš tiem, kas grib vērot un redzēt." Un, manuprāt, dūmiņu nekas nevar pārspēt. Tik­līdz cilvēks ir dūmiņa aizgādībā, jebkurš cits spēks ir viņa varā. Tas ir vienkārši apbrīnojami! Protams, tas prasīs visu dzīvi. Paies gadi, tikai lai iepazītos ar divām tā galvenajām daļām: pīpi un smēķējamo maisījumu. Pīpi man iedeva mans benefaktors, un, lūk, jau vairākus gadus es ar to tik rūpīgi un uzmanīgi rīkojos, ka tā kļuvusi mana. Tā ieaugusi manās rokās. Nodot to, piemēram, tavās rokās patiesi man ir ļoti nopietns uzdevums un liels sasniegums priekš tevis —ja vien tas vispār būs iespējams! Pīpe izjutīs sasprindzinājumu, ja to pa­ņems kāds cits; un, ja viens no mums kļūdīsies, tad tur vairs neko nevarēs līdzēt, un pīpe var pēkšņi pati pāršķelties vai ar savu spēku izslīdēt no rokām un saplīst, pat iekrītot salmu kaudzē. Ja tas kādreiz notiks, mums abiem būs beigas. It īpaši jau man. Visneiedomājamā veidā dūmiņš vērsīsies pret mani.

—  Kā gan tas var vērsties pret tevi, viņš taču ir tavs sabiedro­tais.

Mans jautājums acīmredzot pārtrauca viņa domu gaitu. Ilgu lai­ku viņš neko neatbildēja.

— Sastāvdaļu sarežģītība, — viņš pēkšņi ierunājās, — padara smēķējamo maisījumu par vienu no visbīstamākajām man zināma­jām vielām. Neviens nespēs to pagatavot bez nopietnas apmācības. Tas ir nāvējoši indīgs ikvienam, izņemot tos, kas ir dūmiņa aizbild­niecībā. Pīpe un maisījums prasa visrūpīgāko apiešanos. Un cilvēkam, kurš cenšas to mācīties, jāpiekopj kārtīgs, mierīgs dzīvesveids. Dūmiņa iedarbība ir tik satriecoša, ka tikai ļoti stiprs cilvēks var izturēt pat nelielu vilcienu. Sākumā viss biedē un mulsina, bet katrs nākamais vilciens noskaidro lietas. Un pēkšņi pasaule atveras no jauna! Neiespējami! Kad tas notiek, dūmiņš kļūst par šī cilvēka sabiedroto un atklāj jebkurus noslēpumus, ļauj viņam ieiet visneie­domājamākajās pasaulēs. Tā ir visdižākā dūmiņa īpašība, visdižākā viņa dāvana. Un viņš dara savu darbu, nenodarot ne mazāko ļaunu­mu. Lūk, tas ir īstens sabiedrotais!

Kā parasti mēs sēdējām viņa verandā uz grīdas. Pēkšņi viņš piecēlās un iegāja mājā. Pēc mirkļa viņš atgriezās ar šauru saini un atkal apsēdās.

— Tā ir mana pīpe, — viņš teica.

Viņš pieliecās pie manis un parādīja pīpi, kuru izvilka no zaļa buraudekla pārvalka. Sarkana koka kāts, gluds, bez rotājumiem. Pīpes galviņa arī šķita izgatavota no koka, taču izskatījās krietni masīvāka un bija gludi nopulēta līdz spīdumam, tumši pelēkā krāsā, gluži kā akmeņogle.

Viņš paturēja pīpi manu acu priekšā. Es domāju, ka viņš to sniedz man. Es jau pastiepu roku, grasīdamies to paņemt, bet viņš acumirklī to novāca.

— Šo pīpi man iedeva mans benefaktors, — viņš teica. — Sa­vukārt es to nodošu tev. Taču vispirms tev tā jāiepazīst. Katrreiz, kad šurp atbrauksi, es tev to došu. Sāc ar pieskārienu. Turi to sāku­mā mazu brītiņu, līdz jūs ar pīpi nepierādīsiet viens pie otra. Tad ieliec to kabatā vai, teiksim, azotē, un visbeidzot pieliec pie mutes. Tas viss jādara maz pamazām, lēni un piesardzīgi. Kad jūsu starpā nodibināsies ciešāks kontakts (la amistad esta hecha), tu no tās pīpēsi. Ja klausīsi manam padomam un nesteigsies, dūmiņš kļūs arī par tavu iemīļoto sabiedroto.

Viņš padeva man pīpi, taču neizlaida to no rokām. Es pastiepu labo roku.

— Ar abām rokām, — viņš teica.

Es uz mirkli pieskāros pīpei ar abām rokām. Viņš neatdeva to pavisam, tā, ka es varēju tai pieskarties, bet ne paņemt. Tad viņš to paslēpa buraudekla pārvalkā.

—  Pirmais solis ir iemīlēt pīpi. Tas prasa laiku.

—  Bet vai pīpe var neiemīlēt mani?

—Nē. Pīpe nevar tevi neiemīlēt, bet tev jāiemācās viņu mīlēt līdz tam laikam, kad pīpēsi, lai pīpe palīdzētu tev nebaidīties.

—  Ko tu pīpē, don Huan?

—  Lūk, šo.

Viņš atpogāja apkaklīti un parādīja nelielu zem krekla apslēptu maisiņu, kas līdzīgi medaljonam karājās kaklā. Viņš to noņēma, at­sēja un ļoti uzmanīgi uzbēra uz delnas nedaudz no tā satura.

Maisījums pēc izskata atgādināja dažādu nokrāsu smalki sa­berztas tējas lapas — no tumši brūnām līdz gaiši zilām ar dažiem koši dzelteniem plankumiņiem.

Viņš iebēra maisījumu atpakaļ maisiņā, aizvēra to, aizsēja ar aukliņu un atkal noslēpa zem krekla.

— Kas tas par maisījumu?

—  Tur ir daudz visdažādāko lietu. Iegūt visas sastāvdaļas ir ļoti grūti. Tālu jāceļo. Sēnītes (los honguitos), kas nepieciešamas mai­sījuma pagatavošanai, aug tikai noteiktā gadalaikā un tikai noteiktās vietās.

—  Vai tev ir dažādi maisījumi dažādu palīdzības veidu ieguvei, kad tas nepieciešams?

— Nē. Ir tikai viens dūmiņš, un nav cita tam līdzīga.

Viņš parādīja uz maisiņu, kas karājās kaklā, un pacēla pīpi, kas bija iespiesta viņam starp kājām.

— Tas un tas — viens nedalāms! Bez viena nevar būt otra. Šī pīpe un šī maisījuma noslēpums pieder manam benefaktoram. Vi­ņam tos nodeva gluži tāpat, kā viņš nodeva tos man. Lai gan šo maisījumu ir grūti pagatavot, to var papildināt. Tā noslēpums slēpjas sastāvdaļās, to ievākšanas un apstrādes veidā. Turpretī pīpe — tas ir priekšmets visam mūžam. Tā jāuzrauga ar vislielāko rūpību. Viņa ir cieta un izturīga, taču viņa ir jāsargā no vismazākā trieciena. To jātur sausām rokām un jālieto tikai vienatnē. Un nekad, vispār ne­viens nekad nedrīkst viņu redzēt, izņemot to cilvēku, kuram tu grasies viņu nodot. Lūk, ko mans benefaktors man iemācīja, un tieši tā es izturos pret pīpi visu savu dzīvi.

—  Bet kas notiks, j a tu pazaudēsi vai salauzīsi pīpi? Viņš ļoti lēni pagrieza galvu un palūkojās uz mani.

—  Es nomiršu.

—  Vai visiem magiem ir tādas pašas pīpes kā tev?

—  Ne visiem ir pīpes, kas līdzīgas manējai, bet es zinu dažus, kuriem tādas ir.

—  Vai tu pats vari uztaisīt tādu pīpi kā šī, don Huan?— es neatlaidos. — Iedomājies, ka tev viņas nebūtu. Kā gan tu nodotu man pīpi, ja tu to vēlētos izdarīt?

—  Ja man nebūtu savas pīpes, es nevarētu un negribētu tev to nodot. Es dotu tev kaut ko citu.

Šķiet, viņš nez kāpēc bija ar mani neapmierināts. Viņš ļoti uz­manīgi ielika pīpi pārvalkā, kurā acīmredzot bija mīksta materiāla ieliktnis, jo tā tūdaļ ļoti viegli ieslīdēja iekšā. Tad viņš iegāja mājā nolikt pīpi.

— Vai tu nedusmojies uz mani, don Huan? — es pajautāju, kad viņš atgriezās. Viņu mans jautājums acīmredzot izbrīnīja.

—Nē, es nekad ne uz vienu nedusmojos. Nevienam cilvēkam neizdosies izdarīt ko tik pietiekami svarīgu, lai tas būtu pelnījis šādu manu reakciju. Uz cilvēkiem dusmojies, ja tici viņu rīcības nozīmīgumam. Nekam tamlīdzīgam es vairs neticu.

Otrdien, 1961. gada 26. decembrī

Speciāls laiks "dēsta", kā dons Huans sauca sakni, pārstādīša­nai netika izvēlēts, lai gan bija ieplānots, ka tieši šī operācija būs nākamais solis auga spēka pieradināšanā.

Es atbraucu pie dona Huana sestdien, 23. decembri, tūdaļ pēc pusdienām. Kā parasti mēs kādu laiku sēdējām klusējot. Diena bija silta un apmākusies. Bija pagājuši jau vairāki mēneši kopš tā laika, kad viņš iedeva man pirmo porciju.

— Laiks atgriezt zāli zemei, — viņš pēkšņi noteica, — taču vispirms jāierīko tev aizsardzība. Tu to glabāsi un aizsargāsi, un ne­viens, izņemot tevi pašu, nedrīkst redzēt šo aizsardzību. Reiz jau to ierīkošu es, es ari to ieraudzīšu. Tas nav labi, jo, kā tu atceries, es neesmu velna zāles pielūdzējs — ar to nu mēs atšķiramies viens no otra. Taču mana atmiņa vairs ilgi nenodzīvos, esmu pārāk vecs. Tev jāaizsargā tā no svešām acīm, jo līdz tam laikam, kamēr kāds atce­rēsies par redzēto, aizsardzība nebūs pilnīga.

Viņš iegāja savā istabā un izvilka trīs saiņus, kas bija paslēpti zem vecas skārda bļodas. Atgriezās ar tiem verandā un apsēdās.

Pēc ilgas klusēšanas, viņš atsēja mezglu un izpakoja vienu saini. Tas bija velnābola sievišķais augs, kuru mēs kopā bijām sagatavojuši. Visas agrāk rūpīgi sakārtotās lapas, ziedi un sēklu pogaļas nu bija jau pilnīgi izžuvušas. Viņš paņēma garu Y veida saknes gabalu un atkal aizsēja saini.

Sakne kalstot bija sagrumbuļojusies, asi iezīmējās mizas kro­kas. Viņš ielika sakni sev klēpī, atvēra savu ādas somu un izņēma nazi. Paturēja sauso sakni manu acu priekšā.

—  Šī daļa ir galvai,—viņš teica, izdarīdams pirmo iegriezumu "igreka" astē, kurš apgrieztā veidā atgādināja cilvēku ar izplestām kājām.

—  Šī — sirdij. — Un viņš iegrieza netālu no sazarojuma. Tad viņš nogrieza saknes galus, atstājot apmēram pa trīs collām katrā atzarā. Pēc tam lēni un pacietīgi izgrieza cilvēka figūriņu.

Sakne bija sausa un šķiedraina. Lai varētu kaut ko no tās iz­griezt, dons Huans izdarīja divus iegriezumus un tad izkapāja un nolīdzināja šķiedras starp tiem. Nu sāka izgriezt detaļas — rokas un plaukstas. Rezultātā sanāca iegarena cilvēka figūriņa ar uz krūtīm sakrustotām rokām un cieši kopā savītām plaukstām.

Dons Huans piecēlās un piegāja pie zilās agaves, kas auga pie pašas verandas. Saņēmis visgaļīgākās centrālās lapas cieto ērkšķi, viņš to pielieca un trīs vai četras reizes apgrieza ap savu asi. Ērkšķis gandrīz pilnībā atdalījās no lapas un palika karājamies. Dons Huans saņēma to ar zobiem un izrāva. Ērkšķis izgāja no lapas mīkstuma un vilka sev līdz ar koku saaugušu ap divas pēdas garu baltu diegveida šķiedru asti. Vēl aizvien turot ērkšķi zobos, dons Huans savērpa šķiedras starp plaukstām un izveidoja auklu, ar kuru savilka figūri­ņas kājas. Viņš aptina visu figūriņas apakšdaļu, līdz izbeidzās visa aukla. Tad ļoti veikli, gluži kā īlenu, iegrozīja ērkšķi figūriņas priekš­daļā, zem sakrustotajām rokām tā, lai asais gals izietu no kopā sa­likto plaukstu apgabala. Viņš atkal izmantoja zobus un, uzmanīgi pavilcis, izvilka gandrīz visu ērkšķi. Tagad tas izskatījās kā garš šķēps, kas iziet no figūriņas krūtīm. Vairāk uz to neskatīdamies, dons Hu­ans ielika figūriņu ādas somā. Šķiet, darbs bija viņu nogurdinājis. Viņš atlaidās uz verandas grīdas un aizmiga.

Kad viņš pamodās, bija jau tumšs. Mēs paēdām no manis atvestajām pārtikas rezervēm un nedaudz pasēdējām verandā. Tad dons Huans iegāja mājā un atnesa trīs saiņus. Viņš sacirta zarus un iekurināja ugunskuru. Kad bijām ērti iekārtojušies pie uguns, viņš at­sēja visus trīs saiņus. Vienā bija sievišķā auga sausās daļas, otrā — viss, kas atlicis no vīrišķā auga, bet trešajā, visiespaidīgākajā — za­ļas, svaigi grieztas velnābola daļas.

Dons Huans aizgāja pie cūku siles un atgriezās ar ļoti dziļu ak­mens piestu, kas drīzāk līdzinājās podam ar ovālu dibenu. Viņš iz­veidoja zemē nelielu bedrīti un tajā stingri nostādīja piestu. Piemetis ugunskurā zarus, viņš paņēma divus saiņus ar sausajām sievišķā un vīrišķā auga daļām un izbēra piestā uzreiz visu to saturu. No trešā saiņa viņš izvilka divus svaigus velnābola saknes gabalus.

—  Es grasos tos pagatavot speciāli priekš tevis.

—  Ko tu gatavosi, don Huan?

—  Šis gabals ir no sievišķā auga, šis — no vīrišķā. Tas ir vienī­gais gadījums, kad jāliek kopā divus augus. Abas saknes daļas no jarda dziļuma.

Viņš sagrūda tās piestā ar vienmērīgiem stampiņas sitieniem. To darot, viņš klusi dziedāja, kas izklausījās pēc monotonas dunoņas bez jebkāda ritma. Vārdus es nespēju atšķirt. Viņš pilnībā iegrima darbā.

Kad saknes bija sīki sasmalcinātas, viņš izņēma no saiņa ne­daudz svaigi grieztu un notīrītu velnābola lapu bez neviena bojāju­ma. Viņš tās pēc kārtas pa vienai meta piestā. Es saskaitīju četrpadsmit lapas un četrpadsmit ziedus. Tad viņš sadabūja svaigu vēl neatvēru­šos ērkšķaino sēklu pogaļu saišķi. Es nepaguvu tās saskaitīt, jo viņš iemeta uzreiz visu saišķi, taču domāju, ka arī to bija čertpadsmit. Viņš vēl pievienoja trīs velnābola kātus bez lapām. Tumši sarkani un tīri, tie, spriežot pēc daudzajiem atzariem, acīmredzot piederēja lie­liem augiem.

Pēc tam, kad visi šie gabaliņi nokļuva piestā, viņš ar vienmērī­giem sitieniem saberza tos putrveidīgā masā. Pēc kāda laiciņa pie­lieca piestu un pārlika visu masu vecā podā. Pastiepa man roku, un es nodomāju, ka viņš lūdz, lai es to noslauku. Taču tā vietā viņš saņēma manu kreiso roku un ar asu kustību izplēta vidēju un zeltne­ša pirkstu visā platumā, tad ar naža galu iedūra tieši starp pirkstiem un pārgrieza ādu uz zeltneša. Viņš darbojās tik veikli un ātri, ka tad, kad es atrāvu roku, tā jau bija dziļi sagriezta un no tās bagātīgi plūda asinis. Viņš atkal saņēma manu roku, pacēla to virs poda un saspie­da, lai iztecinātu pēc iespējas vairāk asiņu.

Mana roka notirpa. Biju tuvu šokam — mani pārņēma dīvains aukstums un sasprindzinājums, manas krūtis sažņaudzās, aizkrita au­sis. Es sajutu, kā pamazām noslīdu zemē. Sāku zaudēt samaņu! Viņš atlaida manu roku un izmaisīja poda saturu. Tikai tagad es pa īstam uz viņu sadusmojos, bet, lai pilnīgi atgūtos, man bija nepieciešams visai ilgs laiks.

Viņš salika ap ugunskuru trīs akmeņus un uzlika uz tiem podu. Maisījumam viņš pievienoja kaut ko līdzīgu lielam galdnieku līmes gabalam un pielēja lielu kausu ūdens, tad uzlika visu vārīties. Velnā­bola augi jau paši par sevi smaržo visai specifiski. Kopā ar "līmi", no kuras, tai uzvāroties, sāka plūst spēcīga nepatīkama smaka, tie izplatīja tik smirdīgus izgarojumus, ka es tikai ar lielām pūlēm apvaldījos, lai nesāktu vemt.

Maisījums vārījās ilgi, bet mēs sēdējām nekustīgi pie pavarda. Pa laikam, kad vējš dzina izgarojumus uz manu pusi, smirdoņa mani ieskāva līdzīgi biezai miglai, un es aizturēju elpu, visiem spēkiem cenšoties no tās izsargāties.

Dons Huans atvēra savu ādas somu un izvilka figūriņu. Uzmanī­gi nodeva to man un lika ielikt podā, taču neapdedzinot pirkstus. Es ļāvu tai mīksti ieslīdēt verdošajā putrā. Viņš izņēma nazi, un uz brīdi es iedomājos, ka viņš atkal sāks mani graizīt; taču viņš tikai ar naža galu pagrūda figūriņu un to nogremdēja. Vēl kādu laiku viņš vēroja, kā putra vārās, bet tad sāka tīrīt piestu. Es viņam palīdzēju. Kad mēs pabeidzām, viņš pieslēja piestu un stampiņu pie sētas. Mēs iegājām mājā, bet pods palika uz akmeņiem visu nakti.

Nākamajā rītā, rītausmā, dons Huans lika man izvilkt figūriņu no līmes un piekārt to pie jumta, ar seju pret austrumiem, lai tā saulē izkal­stu. Ap pusdienlaiku tā kļuva cieta kā drāts. Karstums izkaltēja līmi, tā iekrāsojās zaļā lapu krāsā. Figūriņa ieguva baisi stiklainu spīdumu.

Dons Huans palūdza, lai es to noņemu. Pēc tam pasniedza man ādas somu, kas bija pagatavota no vecas ādas jakas, kuru es kādreiz pats atvedu. Šī soma izskatījās gluži tāpat kā viņa paša soma, vienīgā atšķirība bija tā, ka viņa soma bija no mīkstas dzeltenas ādas.

— Ieliec savu "attēlu" somā un aizver to, — viņš teica.

Viņš neskatījās uz mani un tīšām aizgriezās. Kad es ieliku figūri­ņu somā, viņš iedeva man tīkliņu un lika ielikt tajā māla podu.

Pēc tam piegāja pie manas mašīnas, paņēma no manis tīkliņu un iekāra manā mašīnā.

— Nāc līdzi, — viņš teica.

Es viņam sekoju. Viņš apgāja mājai riņķī pulksteņa rādītāja vir­zienā un apstājās pie verandas. Vēlreiz apgāja mājai riņķī, šoreiz jau pretējā virzienā, un atkal atgriezās verandā. Kādu laiku nekustīgi stāvēja, bet tad apsēdās. Biju pieradis, ka it visam, ko viņš dara, ir kāda jēga, un arī tagad centos izzīlēt, kālab būtu jāriņķo ap māju, kad viņš pēkšņi noteica:

— Paklau, es aizmirsu, kur esmu to nolicis!

Es pajautāju, kas pazudis. Viņš atbildēja, ka aizmirsis, kur no­licis dēstu, kas man jāiestāda. Mēs vēlreiz apgājām ap māju, līdz viņš atcerējās.

Viņš parādīja man mazu stikla krūzīti, kas atradās uz plauktiņa zem mājas jumta, tajā atradās pirmās velnābola saknes porcijas ot­rā daļa. Dēsts augšgalā bija izlaidis lapu dzinumus. Krūzē atradās nedaudz ūdens, bet nebija nemaz zemes.

—  Kāpēc tur nav zemes? — es jautāju.

—  Visas augsnes nav vienādas, bet velna zālei jāzina tikai tā zeme, kurā tā augs. Bet tagad pienācis laiks to atdot zemei, pirms vēl to nav paguvuši sabojāt kāpuri.

—  Varbūt iestādīsim viņu šeit, mājas priekšā?

—  Nē! Nē! Tikai ne šeit. Tā jāatgriež zemei vietā, kurai tu dod priekšroku.

—  Bet kā lai es atrodu vietu, kurai es dodu priekšroku?

—Nezinu. Vari iestādīt to it visur, kur vēlies. Taču velna zāle ir regulāri jāaplūko un jākopj — tai ir jāizdzīvo, lai tev būtu tas spēks, kas tev vajadzīgs. Ja viņa aizies bojā, tad tas nozīmēs, ka viņa tevi negrib, — un tu nedrīksti to vairāk traucēt. Tas nozīmē, ka tu neie­gūsi varu pār to. Tāpēc viņa ir jāaplūko un jākopj, lai tā augtu. Taču nedrīkst arī viņai pārlieku apnikt.

—  Kāpēc?

—  Ja viņa negribēs augt, tad ir visai bezjēdzīgi kaut ko mēģināt ar viņu izdarīt. No otras puses, tev jāpierāda, ka tu par viņu rūpē­jies. Noņem kāpurus un laisti, kad to apciemosi. Tas jādara regulā­ri, līdz parādās sēklas. Pēc tam, kad izkritīs pirmās sēklas, mēs bū­sim pārliecināti par to, ka viņa tevi grib.

—  Bet, don Huan, tas taču man ir neiespējami—uzmanīt sakni tā, kā tu to vēlies.

—  Ja gribi viņas spēku, tev nāksies to darīt! Citas iespējas nav.

—  Vai tu vari viņu pieskatīt manas prombūtnes laikā?

—  Nē! Nē! Es nedrīkstu to darīt. Katram ir pašam jāizaudzē savs dēsts. Man ir savs. Tagad arī tev jābūt savam. Un pirms tas nedos sēklas, tu nevari uzskatīt sevi par gatavu šai mācībai.

—  Kā tu domā, kur es varētu to pārstādīt?

—  Tas tev jāizdomā pašam. Un neviens to vietu nedrīkst zināt, pat es. Tikai tā drīkst izdarīt pārstādīšanu. Neviens, it neviens ne­drīkst zināt, kur tu to iestādīsi. Ja svešinieks tev sekos un tevi ierau­dzīs, ņem dēstu un bēdz uz citu vietu. Viņš tev var nodarīt neiedo­mājamu ļaunumu, manipulējot ar tavu dēstu. Viņš var tevi sakropļot vai nogalināt. Lūk, kāpēc pat es nedrīkstu zināt, kur atrodas tavs augs. — Viņš pasniedza man krūzi ar dēstu. — Tagad ņem.

Es paņēmu krūzi, un viņš gandrīz ar spēku aizvilka mani uz mašīnu.

—  Tagad tev jābrauc prom. Brauc un izvēlies vietu, kur iestādī­si dēstu. Izroc dziļu bedri mīkstā augsnē, netālu no ūdens. Atceries, ka tam jābūt netālu no ūdens, lai tas varētu augt. Roc bedri tikai ar rokām, kaut savainosi tās līdz asinīm. Ieliec dēstu bedres centrā un izveido ap to piramīdiņu. Tad aplej to ar ūdeni. Kad ūdens iesūk­sies, aizber bedri ar mīkstu zemi. Pēc tam izvēlies vietu divu soļu attālumā no dēsta dienvidaustrumu virzienā. Izroc tur otru dziļu bedri — arī ar savām rokām — un izlej tur visu, kas ir podā. Tad sasit podu un ieroc to citā vietā, tālu no sava dēsta. Kad apglabāsi podu, atgriezies pie dēsta un vēlreiz to aplaisti. Izvelc savu attēlu. Turi to starp pirkstiem, tur kur tev ir griezta brūce, — un, stāvot tai vietā, kur apglabāji līmi, viegli pieskaries dēstam ar figūriņas as­meni. Četrreiz apej tam riņķī, katrreiz apstājoties tai pašā vietā, lai ar asmeni pieskartos augam.

— Vai man apkārt saknei ir jāiet kādā noteiktā virzienā?

— Der jebkurš virziens, bet tev ir jāatceras, kur esi apracis līmi un kādā virzienā gāji ap dēstu. Katrreiz pieskaries viegli ar asmeni dēstam, izņemot pēdējo reizi, kad iedursi tam dziļi. Taču dari to uzmanīgi. Nometies ceļot, lai nedrebētu roka, jo nedrīkst nolauzt asmeni un atstāt to dēstā. Ja nolauzīsi asmeni — ar tevi ir cauri. Un pat sakne tev vairs nebūs vajadzīga.

—  Vai man ir kaut kas jāsaka, kad es iešu ap dēstu?

—  Nē. Es to izdarīšu tavā vietā.

Sestdien, 1962. gada 27. janvārī

Tiklīdz šorīt iegāju dona Huana mājā, viņš teica, ka parādīs man, kā pagatavot smēķējamo maisījumu.

Mēs devāmies ar viņu kalnos un tālu iegājām kādā kanjonā. Viņš apstājās pie augsta un tieva krūma, kura krāsa atšķīrās no pā­rējiem augiem. Tie bija dzeltenīgi, bet pats krūms koši zaļš.

— No šī krūma tev jāsavāc lapas un ziedi, — viņš teica. — Labākais ievākšanas laiks — Visu Svēto diena (el dia de las animas).

Viņš sadabūja nazi un nogrieza tieva zara galu. Izvēlējās otru tādu pašu zariņu un ari nogrieza tam galotni, — un tā turpināja, līdz viņa rokās savācās prāvs galotņu kušķītis. Tad viņš apsēdās zemē.

— Skaties, — viņš teica, — visus šos zarus es nogriezu virs sazarojuma starp kātu un divām vai vairāk lapām. Redzi? Tie visi ir vienādi. No katra zara es paņēmu tikai galotni, kur ir svaigas un maigas lapas. Tagad jāsameklē ēnainu vietu.

Mēs gājām diezgan ilgi, līdz viņš atrada to, ko meklēja. Viņš izvilka no kabatas garu auklu un piesēja to pie divu krūmu stum­briem un apakšējiem zariem līdzīgi veļas striķim, uz kura sakāra nogrieztos zariņus ar griezumiem uz augšu. Izvietoja tos vienmērīgi uz auklas; tā sakārtoti tie atgādināja zaļos apmetņos tērptu jātnieku kavalkādi.

— Parūpējies par to, lai lapas žūtu ēnā, — viņš teica. — Vietai jābūt nomaļai un grūti pieejamai. Tad lapas būs aizsargātas. Jākaltē tādā vietā, kur tos neviens nevar atrast. Pēc tam, kad tie izkaltīs, tos jāsaliek saišķī un jāsasien.

Viņš noņēma zarus no auklas un iemeta tos tuvējā krūmā. Droši vien šoreiz viņš gribēja tikai parādīt man šo procedūru.

Mēs turpinājām iet, un viņš norāva trīs dažādus ziedus, paskaid­rojot, ka arī tie ietilpst maisījuma sastāvā un tos jāievāc tai pašā laikā. Taču ziedi jāieliek atsevišķos māla traukos un jākaltē tumsā. Katram podam jāuzliek vāku, lai ziedi kalstu tajos lēni un pārklātos ar pelējuma kārtu. Vēl viņš teica, ka lapas un ziedus pievieno smē­ķējamam maisījumam, lai to mīkstinātu.

Mēs izgājām no kanjona un devāmies tālāk pa izkaltušu upes gultni, tā pa garu apkārtceļu atgriezdamies mājās. Vēlu vakarā sē­dējām viņa istabā, kurā viņš ļoti reti mani aicināja. Tur viņš pastāstīja par maisījuma pēdējo sastāvdaļu—par sēnēm.

— īstais maisījuma noslēpums slēpjas sēnēs, — viņš teica. — Tieši tās ir visgrūtāk sagādāt. Ceļojums uz vietām, kur tās aug, ir ļoti grūts un bīstams. Bet salasīt tieši tās sēnes, kas ir vajadzīgas, vēl grūtāk. Līdzās aug citas, no kurām nav nekāda labuma. Ja tās kaltēs kopā, tās sabojās labās sēnes. Vajadzīgs ilgs laiks, lai iemācītos tās atpazīt un nepieļautu kļūdas. Bet no nepareizu sēņu pielietošanas tiek nodarīts nopietns ļaunums gan cilvēkam, gan pīpei. Es zināju cilvēkus, kas nomiruši uz vietas slikta dūmiņa dēļ.

Tiklīdz sēnes savāktas, tās saliek no ķirbja izgrebtā pudelē, tā­pēc vēlāk jau tās vairs nevar pārbaudīt. Pudeles kakliņš ir ļoti šaurs, un, lai sēnes iedabūtu pudelē, tās jāsasmalcina.

—  Bet kā izvairīties no kļūdām?

—  Jābūt piesardzīgam un jāzin, kā izvēlēties pareizās sēnes. Es jau tev teicu, ka tas ir grūti. Nejau katrs spēj pieradināt dūmiņu; vairums cilvēku pat nemēģina.

—  Cik ilgu laiku tu turi sēnes pudelē?

—  Gadu. Visas pārējās sastāvdaļas arī tiek uzglabātas gadu. Tad tās sadala pareizās devās un atsevišķi samaļ ļoti smalkā pulverī. Sēnes nevajag lauzīt, pa šo laiku tās pašas no sevis pārvēršas vis­smalkākajos putekļos. Vienīgais, kas ar tām jādara—jāizspaida kunkuļus. Četrām sēņu daļām pievieno vienu daļu visu pārējo kopā sajaukto ingredientu. Visu to labi samaisa un saliek maisiņā, kas līdzīgs manējam.

Viņš parādīja maisiņu, kas karājās tam kaklā zem krekla.

—  Tad visas sastāvdaļas vāc no jauna, un pēc tam, kad tās noliktas kaltēties, var sākt pīpēt pagatavoto maisījumu. Tavā gadī­jumā tas būs nākamgad. Bet vēl pēc gada tev būs pašam savs smē­ķējamais maisījums, ko tu būsi savācis. Kad pīpēsi pirmoreiz, es aizdedzināšu tev pīpi. Tu izpīpēsi visu maisījumu, kas būs pīpes gal­vā, un gaidīsi. Dūmiņš atnāks, tu viņu sajutīsi. Viņš tevi atbrīvos — un tu ieraudzīsi visu, ko gribēsi redzēt. Teikšu atklāti: tas ir nepār­spējams sabiedrotais. Taču tam, kas to meklē, nepieciešama nesa­laužama griba un mērķtiecība. Pirmkārt, tāpēc, ka viņam jāgrib un jāspēj atgriezties, citādi dūmiņš viņu nelaidīs atpakaļ. Otrkārt, vi­ņam jāgrib un jācenšas iegaumēt visu, ko dūmiņš tam ļaus ieraudzīt, citādi atmiņā nepaliks nekā cita, izņemot neskaidrus miglas frag­mentus.

Svētdien, 1962. gada. 8.aprīlī

Mūsu sarunās dons Huans regulāri lietoja izteicienu "zināšanu cilvēks", tā arī ne reizi nepaskaidrodams, ko tas īsti nozīmē. Es pa­lūdzu viņam to izdarīt.

— Zināšanu cilvēks ir tas, kas godīgi sācis iet pa grūto mācību ceļu. Tas, kas nesteidzīgi un lieki nekavējoties devies bīstamajā ce­ļā, lai atklātu, ciktāl tas viņam izdosies, zināšanu un spēka noslē­pumus.

—  Vai katrs var būt par zināšanu cilvēku?

—  Nē, ne katrs.

—  Bet kas tad jādara, lai kļūtu par zināšanu cilvēku?

—  Cilvēkam ir jāizsauc uz cīņu un jāuzvar četri savi dabiskie ienaidnieki.

—  Vai viņš kļūs par zināšanu cilvēku, ja uzvarēs šos četrus ienaidniekus?

—  Jā, tad cilvēks ir tiesīgs nosaukt sevi par zināšanu cilvēku, taču tikai tad, kad tas uzveicis visus četrus.

—  Tātad katrs, kas uzveiks šos ienaidniekus, būs zināšanu cilvēks.

— Katrs, kas uzveic šos ienaidniekus, kļūst par zināšanu cilvēku.

—  Bet vai ir kaut kādas īpašas prasības, kas jāizpilda pirms cīņas ar šiem ienaidniekiem?

—  Nē, katrs var mēģināt kļūt par zināšanu cilvēku, tikai ir ļoti maz tādu, kas to spēj, bet tas arī ir gluži dabiski. Ienaidnieki, ar kuriem cilvēks saskaras šai ceļā uz zināšanām, ir patiesi drausmīgi. Vairums cilvēku nobīstas un padodas.

— Kas tie par ienaidniekiem, don Huan?

Viņš atteicās stāstīt par ienaidniekiem. Teica, ka vēl jāpaiet il­gam laikam, līdz šī tēma man kļūs aktuāla. Es pacentos tomēr vēl ko uzzināt un pajautāju, kā viņš domā, vai es varu kļūt par zināšanu cilvēku. Viņš atbildēja, ka neviens cilvēks nespētu puslīdz droši at­bildēt uz šo jautājumu. Taču es uzstāju, mēģinot uzzināt, vai ir kāds veids, kā viņš varētu noteikt, vai man ir vai nav izredzes kļūt par zināšanu cilvēku. Viņš teica, ka tas būs atkarīgs no tā, kā beigsies mana cīņa ar četriem ienaidniekiem — vai nu es uzvarēšu, vai viņi uzvarēs mani, — taču šo cīņas iznākumu iepriekš nevar paredzēt.

Tad es pajautāju, vai viņš nevar paredzēt cīņas iznākumu ar burvestības vai gaišredzības palīdzību. Viņš kategoriski paziņoja, ka cīņas iznākumu nevar paredzēt nekādā veidā, jo par zināšanu cilvēku var kļūt tikai uz laiku. Kad es palūdzu viņam to paskaidrot, viņš teica:

— Par zināšanu cilvēku nekļūst uz visiem laikiem. Reāli vispār neviens nekļūst par zināšanu cilvēku. Drīzāk jau notiek tā, ka, uzva­rot četrus dabiskos ienaidniekus, cilvēks uz ļoti īsu acumirkli kļūst pārzināšanu cilvēku.

— Don Huan, tev man jāpastāsta, kas tie par ienaidniekiem.

Viņš neatbildēja. Es atkal uzstāju, taču viņš mainīja sarunas tē­mu un sāka runāt pavisam par ko citu.

Svētdien, 1962. gada 15. aprīlī

Pirms aizbraukšanas es vēlreiz nolēmu viņam apjautāties par zināšanu cilvēka ienaidniekiem. Centos viņam pierādīt, ka tagad kādu laiku nevarēšu šeit atgriezties — un tāpēc nemaz nebūtu slikti, ja es pierakstītu visu, ko viņš man pagūs pastāstīt, lai pēc tam to visu mierīgi pārdomātu.

Viņš brīdi šaubījās, bet tad tomēr sāka stāstīt:

— Kad cilvēks sāk mācīties, viņš nekad skaidri nezina savus mērķus. Viņa iecere ir kļūdaina, bet nodomi miglā tīti. Viņš cer uz atalgojumu, kuru nekad negūs, jo neko nezina par grūtībām, kas viņu sagaida ceļā uz zināšanām.

Viņš pamazām sāk mācīties — sākumā ļoti pieticīgi, soli pa so­lim, bet tad straujiem lēcieniem. Un drīz vien viņa prāts apmulst. Tas, ko viņš uzzina, vienmēr izrādās kas cits, nekā viņš to savā iztēlē bija iedomājies, un tāpēc viņš sāk baidīties. Mācības nekad nesniedz to, ko no tām sagaida. Katrs nākamais solis — tas ir jauns uzde­vums, un bailes, kuras cilvēks izjūt, nežēlīgā un nepārvaramā veidā uzkrājas. Nodomi, mērķis kļūst par kaujas lauku.

Tādā veidā viņš saduras ar pirmo no saviem dabiskajiem ienaid­niekiem. Bailes! Tas ir drausmīgs ienaidnieks—nodevīgs un nepie­lūdzams. Tas slēpjas aiz katra ceļa pagrieziena, maskējās, nogaida. Ja cilvēks, nobijies no šīs baiļu klātbūtnes, glābjas bēgot, ienaid­nieks darīs galu viņa patiesības meklējumiem.

—  Kas notiks ar cilvēku, ja viņš bailēs aizbēgs?

—  Nekas ar viņu nenotiks, izņemot to, ka viņš nekad neiemā­cīsies. Nekad nekļūs par zināšanu cilvēku. Viņš droši vien kļūs par stūrgalvi, kas nevēlēsies neko redzēt, vai nekaitīgu izbiedētu cilvē­ku, — katrā ziņā viņš būs uzvarēts. Viņa pirmais dabiskais ienaid­nieks darīs galu visām pretenzijām un ierādīs viņam tā īsto vietu.

—  Un kas jādara, lai pārvarētu bailes?

—  Atbilde ir ļoti vienkārša. Viņš nedrīkst bēgt. Viņam jāuzvar savas bailes un, spītējot tām, jāsper nākamo soli mācībās, vēl soli un vēl. Pilnībā būdams baiļu varā, viņš tomēr nedrīkst apstāties. Tāds ir likums! Un pienāk mirklis, kad viņa pirmais ienaidnieks atkāpjas. Cilvēks sāk izjust pašpārliecinātību. Viņa nodomi kļūst skaidri. Mā­cības vairs nešķiet baiss uzdevums. Un šai līksmajā brīdī cilvēks var nešaubīgi apgalvot, ka viņš ir uzveicis savu pirmo dabisko ienaid­nieku.

—  Tas notiks uzreiz, don Huan, vai pamazām?

—  Tas notiks pamazām, taču bailes izgaisīs pēkšņi un ātri.

—  Bet vai cilvēks var atkal izbīties, ja ar viņu kaut kas atga­dīsies?

—Nē, reiz iznīcinājis bailes, viņš ir brīvs no tām līdz savas dzī­ves beigām, tāpēc ka baiļu vietā viņš ieguvis skaidrību—prāta skaid­rību, kas izkliedē bailes. Tobrīd jau cilvēks apzinās savas vēlēšanās, zina, kā tās apmierināt. Viņš prot paredzēt jaunus soļus turpmākajās mācībās, un it visā, ko viņš dara, viņu pavada skaudra skaidrība. Cilvēks saprot, ka viņam nav nekā apslēpta.

Un tad viņš sastop savu otro ienaidnieku: Skaidrību! Šī apziņas skaidrība, kuru tik grūti sasniegt, izkliedē bailes, bet vienlaikus ari padara aklu.

Tā liek cilvēkam nekad par sevi nešaubīties. Viņa sniedz tam pārliecību, ka var darīt visu, kas viņam tīk, — tāpēc ka viņš visu redz skaidri, redz visam cauri. Un viņš ir drosmīgs —jo skaidri redz, un viņš neapstāsies nekādu šķēršļu priekšā—jo skaidri redz. Taču tas viss ir kļūda, tai visā ir kas nepilnīgs. Ja cilvēks pakļaujas šai šķietamajai varenībai, tas nozīmē, ka viņu uzvarēs šis viņa otrais ienaidnieks un viņš mīņāsies uz vietas, tā vietā, lai trauktos uz priek­šu. Viņš kļūs par tūļu mācībās un tā arī pagurs, nespēdams neko vairs iemācīties.

— Kas notiks ar cilvēku, kurš tiks uzvarēts šādā veidā, don Huan? Vai viņš tādēļ nomirs?

—Nē, nenomirs. Otrs ienaidnieks gluži vienkārši būs apstādinājis viņu uz vietas un pārvilcis svītru viņa centieniem kļūt par zinā­šanu cilvēku. Tā vietā viņš pārvērtīsies par možu karavīru vai klau­nu. Taču prāta skaidrību, par kuru viņš tik dārgi samaksājis, nekad vairs nenomainīs tumsa un bailes. Viņš būs apskaidrots līdz sava mūža beigām, taču nekad neko vairs nemācīsies un ne pēc kā ne­tieksies.

— Bet kas viņam jādara, lai izvairītos no zaudējuma?

—Viņam jādara tas pats, ko viņš dara ar bailēm. Viņam jāuzvar savas domas skaidrība un jāizmanto tā tikai, lai redzētu, pacietīgi gaidītu, rūpīgi visu izmērītu un apsvērtu, pirms sper nākamo soli. Un galvenais — viņam jādomā, ka viņa domas skaidrība pēc savas būtības ir iluzora—tā ir gandrīz vai kļūda. Tad reiz viņš sapratīs, ka viņa skaidrība bija tikai punkts acu priekšā. Tā viņš uzveiks savu otro dabisko ienaidnieku un ieņems pozīciju, kurā jau neviens viņam vairs nespēs kaitēt. Tā nebūs kļūda, tas nebūs vairs tikai punkts acu priekšā, tas būs patiess spēks.

Lūk, tad viņš uzzina, ka viņam beidzot pieder spēks, kuram viņš tik ilgi dzinies pakaļ. Viņš var darīt ar to visu, ko vēlas. Sabied­rotais nokļuvis viņa pakļautībā. Viņa vēlēšanās ir likums. Viņš redz visam cauri. Taču līdz ar to viņš ir uzdūries savam trešajam ienaid­niekam: Spēkam!

Spēks ir visvarenākais no visiem ienaidniekiem. Un gluži sap­rotams, ka visvienkāršāk ir tam padoties. Galu galā cilvēks ir kļuvis patiesi neuzveicams. Viņš komandē citus, sāk ar to, ka apzināti ris­kē, bet beigās nosaka likumus, jo viņš ir īsts meistars.

Cilvēks šai stadijā diez vai ievēro tuvojamies trešo ienaidnieku. Un pēkšņi, pašam to nemanot, zaudē cīņu. Ienaidnieks viņu pārvēr­tis par nežēlīgu un kaprīzu karotāju.

—  Vai viņš zaudēs savu spēku?

—  Nē, viņš nekad nezaudēs ne prāta skaidrību, ne spēku.

—  Ar ko tad viņš atšķiras no zināšanu cilvēka?

—  Spēka uzvarēts cilvēks tā ari nomirs, īstenībā neuzzinājis, kā ar šo spēku rīkoties. Spēks ir tikai slogs viņa liktenī. Tādam cilvē­kam nav nekādas varas pašam pār sevi, un viņš nespēj noteikt, kad un kā jāizmanto spēks.

—  Vai zaudējums, ko piedzīvo cīņā ar kādu no šiem ienaidnie­kiem, vienmēr ir galējs zaudējums.

—  Protams, ka galējs. Reiz jau kāds no šiem ienaidniekiem ir cilvēku pārspējis, tad viņam vairs nekādi nevar palīdzēt.

—  Vai ir iespējams, piemēram, ka spēka uzvarēts cilvēks, ierau­dzījis savu kļūdu, izlabo savu ceļu.

— Nē, ja cilvēks padevies, ar viņu ir cauri.

—  Bet ja nu viņu spēks ir padarījis aklu tikai uz laiku un vēlāk viņš no tā atteiksies?

—  Tas nozīmē, ka cīņa aizvien nav zaudēta un turpinās. Cilvēks ir uzvarēts tikai tad, kad vairs necenšas un atsakās pats no sevis.

—  Bet tad jau, don Huan, cilvēks var atdot sevi bailēm, bet pēc vairākiem gadiem tās tomēr uzvarēt.

—  Nē, tā nemēdz notikt. Reiz jau viņš ir padevies bailēm, tad nekad tās neuzvarēs, jo viņš sāks izvairīties no mācībām un nekad nemēģinās vēlreiz. Taču, ja savu baiļu degpunktā viņš gadiem ilgi atkal un atkal centīsies mācīties, tad galu galā tās uzvarēs, jo nekad tām nav padevies.

— Kā var uzvarēt savu trešo ienaidnieku, don Huan?

— Tas jāuzvar ar sapratni. Cilvēkam jāsaprot, ka spēks, kuru, kā viņam šķiet, viņš ir pakļāvis, īstenībā nekad viņam nav piederējis. Viņš nekad nedrīkst zaudēt pašsavaldību, viņam jāprot saprātīgi un nesavtīgi izmantot visu, ko viņš uzzinājis. Ja viņš spēs saskatīt, ka nekontrolējama skaidrība un spēks ir vēl sliktāk nekā kļūdas, sa­sniegs visaptverošu stāvokli, kurā zinās, kad un kā jāizmanto savu spēku. Un tādā veidā uzvarēs savu trešo ienaidnieku.

Ap to laiku cilvēks jau tuvosies sava mācību ceļa nobeigumam un gandrīz bez brīdinājuma saskarsies ar savu pēdējo ienaidnieku. Vecums! Šis ienaidnieks ir visnežēlīgākais. Ienaidnieks, kuru nekad nevar uzvarēt galīgi, var tikai piespiest to atkāpties.

Tobrīd cilvēkam jau nav baiļu, nav neremdināmas un nepiesāti­nāmas prāta skaidrības. Viņam pieder viss viņa spēks, bet tad ro­das nepārvarama vēlēšanās atpūsties. Ja viņš pilnībā atdodas savai vēlmei atgulties un aizmirsties, ja atzīstas sev savā nogurumā—viņš zaudē savu pēdējo cīņu, un tad ienaidnieks viņu pārvērtīs vecā vār­gā būtnē. Vēlēšanās piekāpties pārspēs visu viņa skaidrību, visu viņa spēku un visas viņa zināšanas.

Taču, ja cilvēks pārvarēs savu nogurumu un nodzīvos savu lik­teni, līdz galam—tad viņu var nosaukt par zināšanu cilvēku. Ja viņš kaut uz īsu acumirkli spēs atvairīt savu pēdējo, neuzvaramo ienaid­nieku. Ar vienu šādu skaidrības, spēka un zināšanu acumirkli pilnīgi pietiek.

4

Dons Huans reti mēdza tieši un atklāti runāt par Meskalito. Ik­reiz, kad es par to kaut ko vaicāju, viņš izvairījās no nopietnas saru­nas, taču pamazām man radās pašam savs priekšstats par Meska­lito kā antropomorfu tēlu. Atbilstoši tam izrietēja, ka Meskalito ir vīriešu dzimuma—un ne tikai pēc spāņu vārdu gramatiskās vīriešu dzimtes galotnes, bet arī pēc viņam piemītošajām aizbildņa un sko­lotāja īpašībām. Visās mūsu sarunās dons Huans ikreiz apliecināja šīs viņam piemītošās iezīmes.

Svētdien, 1961. gada 24.decembrī

—  Velna zāle nekad nevienu nav aizsargājusi. Viņa kalpo tikai tam, lai iegūtu spēku. Meskalito turpretī ir maigs un mīlīgs kā bērns.

—  Bet tu taču teici, ka Meskalito reizēm mēdz būt šausmīgs.

—  Protams, ka viņš ir šausmīgs, bet reiz jau tu esi viņu iepazi­nis, tev viņš ir labs un mīlīgs.

—  Kā izpaužas viņa labestība?

—  Viņš ir aizbildnis un skolotājs.

—  Bet kā izpaužas viņa aizbildnība?

—  Tu vari visu laiku turēt viņu pie sevis, bet viņš uzmana, lai ar tevi nenotiek nekas slikts.

—  Kā, turēt pie sevis?

—  Mazā maisiņā zem rokas vai kaklā.

—  Vai tu arī viņu nēsā sev līdzi?

—  Nē — man taču ir sabiedrotais, bet citi cilvēki nēsā viņu sev līdzi.

—  Ko viņš māca?

—  Viņš māca, kā pareizi jādzīvo.

—  Bet kā viņš māca?

—  Viņš parāda dažādas lietas un saka, kas ir kas (enzena las cosas dice lo que son).

—  Kā?

—  Tev pašam tas jāredz.

Otrdien, 1962. gada 30.janvārī

—  Ko tu redzi, kad Meskalito ņem tevi līdzi, don Huan?

—  Tādas lietas tā vienkārši nepārrunā. Es nevaru tev to stāstīt.

—  Vai tev atgadīsies kas ļauns, ja tu pastāstīsi?

—  Meskalito ir aizstāvis. Labs, mīlīgs aizstāvis, taču tas nenozī­mē, ka par viņu var smieties. Tieši tāpēc, ka viņš ir labais aizstāvis, viņš var kļūt visbriesmīgākais tiem, kurus nemīl.

—  Es taču negrasos par viņu smieties. Vienkārši gribu uzzināt, ko viņš liek redzēt un darīt citiem cilvēkiem. Es taču tev izstāstīju, ko Meskalito lika redzēt man.

—  Ar tevi viss ir pavisam citādi, — tāpēc, ka tev nav zināmi viņa darbi. Tevi nākas mācīt gluži tāpat kā mazu bērnu māca staigāt.

—  Cik ilgi man vēl vajag mācīties?

—  Līdz viņš pats tev nekļūs saprotams.

—  Bet pēc tam?

—  Pēc tam tu pats sapratīsi. Un tad vairs nevajadzēs man neko stāstīt.

—  Pasaki man tikai, uz kurieni Meskalito ņem tevi?

—  Es nevaru par to stāstīt.

—  Es tikai gribu uzzināt, vai ir kāda cita pasaule, uz kurieni viņš ņem cilvēkus?

—  Jā, ir.

—  Vai tās ir Debesis (cielo (*Spāņu vārds cielo nozīme debesis gan tiešā, gan pārnesta nozīme. (Red.)) )?

—  Viņš ņem tevi caur debesīm (cielo).

—  Es domāju tās Debesis (cielo), kur ir Dievs.

—  Tu runā muļķības. Es nezinu, kur ir Dievs.

— Vai Meskalito ir Dievs? Vienotais Dievs? Vai viņš ir vienkār­ši viens no dieviem?

—  Viņš vienkārši ir aizbildnis un skolotājs. Viņš ir spēks.

—  Vai viņš ir spēks mūsos?

—Nē. Meskalito ar mums nav nekā kopēja. Viņš ir ārpus mums.

—  Bet tādā gadījumā visiem, kas sastop Meskalito, viņš būtu jāredz vienādi.

—  Nē, nebūt nē. Viņš nekad nav viens un tas pats dažādiem cilvēkiem.

Ceturtdien. 1963. gada 12.aprīlī

—  Kāpēc tu man nestāsti neko vairāk par Meskalito, don Huan?

—  Nav ko stāstīt.

—  Droši vien ir tūkstošiem lietu, kuras man vajadzētu uzzināt, pirms atkal ar viņu satikšos.

—  Nē. Es domāju, ka tavā gadījumā nav nekā tāda, kas tev būtu jāzina. Es taču tev jau teicu, ka viņš ar katru ir savādāks.

—  Skaidrs. Taču es gribētu uzzināt, ko izjūt citi, ar viņu satie­koties.

—  To cilvēku domas, kas, par viņu pļāpā, nav daudz vērtas. Gan jau pats to redzēsi. Vēl kādu laiku pats par viņu pļāpāsi, bet pēc tam jau nekad vairs to nedarīsi.

—  Vai vari man pastāstīt par tavu pirmo pieredzi?

—  Kāpēc?

—  Tad es zināšu, kā pret Meskalito izturēties.

—  Tu jau zinu vairāk par mani. Tu taču ar viņu spēlējies. Kād­reiz tu sapratīsi, cik labs pret tevi bija aizbildnis. Tai, pirmajā reizē, es par to esmu skaidri pārliecināts, viņš pastāstīja tev daudz visda­žādāko lietu, bet tu biji kurls un akls.

Sestdien, 1962. gada 14.aprīlī

—  Vai Meskalito var pieņemt jebkuru formu, kad sevi parāda?

—  Jā, jebkuru formu.

—  Bet tādā gadījumā, kāda viņa forma ir visierastākā?

—  Ierastu formu nav.

—  Tu gribi teikt, ka viņš parādās jebkurā formā pat tiem, kurus viņš labi pazīst?

—  Nē. Viņš parādās jebkurā formā tikai tiem cilvēkiem, kuri viņu pazīst tikai mazliet; bet tiem, kas viņu labi pazīst, viņš vienmēr ir nemainīgs?

— Kādā veidā viņš ir nemainīgs?

—Viņš parādās reizēm viņiem kā cilvēks vai kā gaisma. Vien­kārši kā gaisma.

—Vai Meskalito kādreiz izmaina savu ierasto formu, parādoties tiem, kurus viņš labi pazīst?

—  Cik man zināms, nē.

Piektdien, 1962.gada 6.jūlijā

Mēs ar donu Huanu izgājām no mājas sestdien 23. jūnija vaka­rā. Viņš teica, ka mēs braucam meklēt sēnes (honguitos) uz Čiuaua štatu. Teica, ka ceļojums būs ilgs un grūts. Viņam izrādījās taisnība.

Mēs ieradāmies nelielā ogļraču pilsētiņā Čiuaua štata ziemeļos trešdien, 27. jūnijā, pulksten desmitos vakarā. No tās vietas, kur es atstāju mūsu mašīnu, mēs aizgājām līdz pilsētas nomalei uz viņa drau­gu, tarahumaras cilts indiāņu, māju. Tur arī pārnakšņojām.

Nākamajā rītā saimnieks mūs pamodināja ap pulksten pieciem un atnesa pupas un maizi. Kamēr mēs ēdām, viņš sarunājās ar donu Huanu, bet neko neteica par mūsu ceļojumu.

Pēc brokastīm saimnieks ielēja blašķē ūdeni un ielika manā mu­gursomā pāris saldu bulciņu. Dons Huans atdeva blašķi man, ierī­koja ērtāk manu mugursomu sev uz muguras, pateicās saimniekam par izrādīto viesmīlību un, pagriezies pret mani, noteica:

— Laiks iet.

Apmēram jūdzi mēs gājām pa grunts ceļu, pēc tam nogriezā­mies uz lauka un pēc divu stundu gājiena dienvidu virzienā atradā­mies kalnu pakājē. Sākām kāpt pa lēzenu nogāzi uz dienvidaustru­miem. Kad ceļš kļuva stāvāks, dons Huans mainīja kursu, un mēs pa augstkalnu līdzenumu gājām uz austrumiem. Neraugoties uz savu cienījamo vecumu, dons Huans visu laiku gāja tik neiedomājami āt­ri, ka ap pusdienlaiku es jau biju pilnībā paguris. Mēs apsēdāmies, un viņš atvēra mugursomu un izņēma maizi.

—  Tu vari apēst visu, ja vēlies, — viņš teica.

—  Bet kā tad tu?

—  Esmu paēdis, bet vēlāk mums šis ēdiens nebūs vajadzīgs.

Es turpretī biju ļoti noguris, neparasti izsalcis, un tāpēc neliku viņam divreiz lūgties. Nodomāju, ka tagad ir īstais laiks aprunāties par mūsu ceļojuma galamērķi un it kā nevērīgi pavaicāju:

—Vai tu uzskati, ka mēs šeit uzturēsimies ilgu laiku?

— Mēs šeit esam tāpēc, lai vāktu Meskalito. Paliksim līdz ritam.

—  Bet kur ir Meskalito?

—  It visur ap mums.

Visapkārt bija ļoti daudz visdažādāko šķirņu kaktusu, taču es nevarēju starp tiem ievērot peijoti.

Mēs atkal devāmies ceļā un ap pulksten trijiem nonācām šaurā ielejā starp augstiem kalniem. Es izjutu dīvainu satraukumu, iedo­mājoties, ka atradīšu peijoti, kuru līdz šim nekad neesmu redzējis dabiskā vidē. Pa šo ieleju mēs nogājām apmēram kādas četrsimt pēdas, kad pēkšņi ievēroju trīs neapšaubāmus peijotes augus. Tieši manā priekšā, pa labi no takas, kopā saauguši tie pacēlās virs ze­mes vismaz par dažām collām. Tie izskatījās kā mazas gaļīgas zaļas rozes. Es metos turp, norādīdams uz tiem donam Huanam.

Viņš nepievērsa man uzmanību un, apzināti pagriezis man mu­guru, gāja prom. Sapratu, ka esmu izdarījis ko nelāgu, un visu otro dienas pusi mēs gājām mēmā klusumā, lēni pārvietojoties pa plaka­no, ar maziem asiem akmeņiem klāto līdzenumu. Mēs gājām starp kaktusiem, izbiedējot ķirzaku armādas un laiku pa laikam kādu vien­tuļu putnu. Es pagāju garām ducim peijotes augu.

Pulksten sešos mēs atradāmies ieleju ieskaujošo kalnu pakājē. Pēc tam uzrāpāmies pa nogāzi uz vienas no kalnu terasēm. Dons Huans nometa savu maisu un apsēdās. Es atkal biju izsalcis, taču ēdiena vairs nebija. Ieteicu savākt Meskalito un atgriezties pilsētā.

Dons Huans izskatījās sapīcis un pat nošmaukstināja lūpas. Viņš teica, ka mēs pārlaidīsim nakti klintīs.

Mēs sēdējām klusējot. Pa kreisi bija klints, pa labi — ieleja, kuru bijām šķērsojuši. Tā sniedzās visai tālu un šķita platāka un ne tik plakana kā līdz šim. No klints terases, kur mēs sēdējām, tā izskatījās no vienas vietas nobārstīta ar nelieliem pauguriem un uz­kalniņiem.

— Atpakaļceļā mēs dosimies rīt, — dons Huans, neskatoties uz mani un norādot uz ieleju, noteica. — Mēs iesim atpakaļ un viņu paņemsim, ejot pāri laukam. Mēs viņu ņemsim tikai tad, kad viņš atradīsies tieši mūsu ceļā. Viņam mūs jāatrod, un nevis mums viņš. Viņš mūs atradīs —ja pats to gribēs.

Dons Huans atspiedās ar muguru pret klinti un, pieliecis galvu, runāja tā, it kā, izņemot mani, tur vēl kāds būtu:

— Vēl gribu tev teikt. Ņemšu tikai es. Tu varbūt nesīsi maisu vai iesi pa priekšu — es vēl nezinu. Taču rīt tu man nenorādi uz viņu, kā to izdarīji šodien.

— Piedod, don Huan.

—Nekas. Tu taču nezināji.

—  Vai tavs benefaktors tev to visu iemācīja par Meskalito?

—  Nē. Par viņu mani neviens nemācīja. Pats aizbildnis bija mans skolotājs.

—  Tātad Meskalito ir līdzīgs cilvēkam, ar kuru var sarunāties?

—  Nē.

—  Kā tad viņš var mācīt?

Kādu laiku viņš klusēja.

—  Vai atceries, kad tu ar viņu spēlējies? Tu taču viņu saprati, vai ne?

—  Jā.

—  Lūk, tā viņš arī māca. Tad tu to nezināji? Bet ja tu pret viņu būtu izturējies uzmanīgāk, viņš ar tevi aprunātos.

—  Kad?

—  Kad tu pirmoreiz viņu ieraudzīji.

Viņu, šķiet, ļoti kaitināja mani jautājumi. Es teicu, ka uzdodu tos, jo gribu uzzināt visu iespējamo.

—  Nejautā man, — viņš paskaidroja. — Pajautā viņam. Nā­kamreiz, kad viņu ieraudzīsi, pajautā visu, ko vēlies.

—  Tātad ar Meskalito tomēr var aprunāties…

Viņš neļāva man pabeigt. Novērsās, paņēma blašķi, nokāpa no terases un nozuda aiz kraujas. Es negribēju palikt viens un—lai gan viņš to nezināja—viņam sekoju. Mēs nogājām kādas piecsimt pē­das līdz nelielam avotam. Viņš nomazgāja seju un rokas un pielēja blašķi. Skalināja mutē, taču nedzēra. Es savācu plaukstās ūdeni un sāku dzert, taču viņš mani atturēja un teica, ka nav vērts to darīt.

Viņš atdeva man blašķi un devās atpakaļ uz terasi. Uzrāpušies terasē, mēs atkal apsēdāmies ar skatu pret ieleju un ar muguru pret klinti.

Pajautāju, vai mēs nevaram iekurināt ugunskuru. Viņš izrādīja absolūtu neizpratni—kā gan var uzdot tamlīdzīgus jautājumus. Viņš teica, ka šonakt mēs viesojamies pie Meskalito un gan jau saim­nieks parūpēsies par to, lai mums būtu silti.

Satumsa. Dons Huans izņēma no sava maisa divas vieglas kok­vilnas segas, uzmeta vienu no tām man uz ceļiem un apsēdās, sa­krustojis kājas un uzmetis sev otru segu uz pleciem. Ieleja lejā grima tumsā, un tās malas izplūda vakara mijkrēslī.

Dons Huans sēdēja nekustīgi, ar seju pret peijošu lauku. Rāms vējš pūta man sejā.

— Krēsla — tā ir plaisa starp pasaulēm, — viņš, pret mani nepagriezies, maigi noteica.

Es nepajautāju, ko viņš ar to domā. Manas acis bija nogurušas. Pēkšņi mani pārņēma dīvaina pamestības sajūta un neizsakāmi gri­bējās raudāt. Apgūlos uz vēdera — cietā akmens gulta bija ļoti ne­ērta, un man pēc neilga laiciņa nācās mainīt savu stāvokli. Beidzot es apsēdos, sakrustojis kājas, un uzmetu plecos segu. Man par dzi­ļu izbrīnu šī poza bija ārkārtīgi ērta, un es aizmigu.

Pamodies, izdzirdēju, kā dons Huans kaut ko man saka. Bija ļoti tumšs. Es nevarēju viņu labi saredzēt. Nesaprotot, ko viņš teica, es tomēr piecēlos un kopā ar viņu sāku kāpt lejā pa nogāzi. Mēs gājām ļoti piesardzīgi — katrā ziņā es — tumsas dēļ. Apstājāmies klints pakājē. Dons Huans apsēdās un ar zīmi norādīja man vietu pa kreisi no sevis. Viņš atpogāja kreklu un izvilka ādas maisiņu, atvēra to un nolika zemē sev priekšā. Tajā atradās daži kaltētas peijotes batoniņi.

Pēc ilgas pauzes viņš paņēma vienu batoniņu. Turot labajā ro­kā, viņš parīvēja to pāris reizes ar lielo un rādītājpirkstu un klusi iedziedājās. Un pēkšņi gluži negaidīti apdullinoši iekliedzās:

— A-ī-ī-i-i-i-i-i-i!!!

Tas šķita tik negaidīti un pārdabiski. Es izbijos. Neskaidri sa­skatīju, ka viņš ieliek batoniņu sev mutē un sāk košļāt. Pēc mirkļa viņš pacēla peijošu maisiņu, pieliecās man klāt un čukstus lika pa­ņemt maisiņu, izvilkt vienu Meskalito, nolikt tad maisiņu atkal mums priekšā un darīt visu tieši tā, kā darīja viņš.

Es paņēmu peijotes batoniņu un paberzēju to tā, kā to darīja dons Huans. Pa to laiku viņš dziedāja, šūpodamies uz priekšu un atpakaļ. Pāris reizes centos ielikt batoniņu mutē, taču ļoti kautrējos iekliegties. Tad gluži kā sapnī man izlauzās neiedomājams kliedziens.

— A-ī-ī-i-i-i-i-i-i!!!

Uz brīdi nodomāju, ka kliedzis kāds cits. Atkal sajutu nervu satricinājuma pazīmes savā kuņģī. Es kritu atpakaļ. Jutu, ka varu zaudēt samaņu. Iebāzis mutē peijotes gabaliņu, sāku to košļāt. Pēc kāda laika dons Huans izvilka no maisiņa otro batoniņu. Ar milzu atvieglojumu noskatījos, kā pēc īsas dziesmas viņš pats to apēda. Pēc tam viņš atdeva maisiņu man, es noliku to zemē un paņēmu vienu batoniņu. Šī procedūra atkārtojās piecas reizes, līdz man sa­gribējās dzert. Es pacēlu blašķi, lai padzertos, taču dons Huans lika tikai izskalot muti ar ūdeni, bet nedzert, citādi vajadzēšot vemt.

Pāris reizes izskaloju muti. Vienubrīd mani pārņēma nepārvara­ma vēlēšanās padzerties, un es noriju mazliet ūdens. Kuņģis neka­vējoties sarāvās. Es gaidīju to nesāpīgo un nemanāmo šķidruma iz­līšanu no mutes, kas mani piemeklēja pirmajā peijotes lietošanas reizē, bet, man par lielu pārsteigumu, šoreiz es vēmu visvienkāršākajā veidā. Taču šoreiz tas neieilga.

Dons Huans paņēma vēl vienu batoniņu un pasniedza man mai­siņu, viss cikls atkārtojās vēlreiz un vēlreiz, līdz es nebiju sakošļājis četrpadsmit batoniņus. Izzuda visas sākotnējās slāpju, aukstuma un neērtības sajūtas. Tā vietā izjutu līdz šim nepazīstamu siltuma un uzbu­dinājuma sajūtu. Paņēmu blašķi, lai atsvaidzinātu muti, taču tā bija tukša.

— Vai mēs varam aiziet līdz strautam, don Huan?

Mana balss skaņa neizrāvās vis no mutes, bet, atsitusies pret debesīm, atlēca atpakaļ kaklā un tā ari ripinājās šurpu turpu gluži kā atbalss. Atbalss bija maiga un muzikāla un, šķiet, tai bija spārni, kas sitās manā kaklā. To pieskārieni mani glāstīja.

Atkārtoju savu jautājumu. Mana balss skanēja tā, it kā es runā­tu zem velves. Dons Huans neatbildēja. Es piecēlos un devos uz strautu. Palūkojos, vai dons Huans man seko, taču viņš, šķiet, uz­manīgi ieklausījās.

Ar žestu viņš man pavēlēja sastingt uz vietas.

— Abutols (?) jau ir šeit! — viņš teica.

Līdz šim nekad agrāk nebiju dzirdējis šo vārdu un sāku jau šaubīties, vaicāt viņam par to vai nē, kad pēkšņi izdzirdēju vieglu troksni, kas līdzinājās zvanīšanai ausīs. Skaņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka, līdz sāka atgādināt gigantiska vērša rēkoņu. Tā ilga da­žus acumirkļus un pakāpeniski norima, atkal iestājās klusums. Ska­ņas spēks un intensitāte mani nobiedēja. Es tik ļoti drebēju, ka knapi varēju nostāvēt kājās, un tomēr, neraugoties uz to, mans saprāts darbojās absolūti normāli. Ja vēl pirms mirkļa man nāca miegs, tad tagad šis stāvoklis pilnībā pagaisa, bet to nomainīja neparasta skaid­rība. Skaņa atgādināja man zinātniski fantastisku filmu, kurā gigan­tiska bite, spārniem dūcot, izlido no kodolradiācijas zonas. To iedo­mājoties, es iesmējos. Ieraudzīju, ka dons Huans atkal atgāzās at­pakaļ savā atslābinošajā pozā. Un pēkšņi man atkal parādījās milzī­gās bites vīzija. Tā bija daudz reālāka nekā parastās domas, abso­lūti pastāvīga un apbrīnojamas skaidrības ieskauta. Viss pārējais iz­zuda no mana prāta. Šis līdz šim agrāk nekad neizjustās mentālās skaidrības stāvoklis kļuva par otrreizējā baiļu uzliesmojuma iemeslu.

Es sāku svīst. Pieliecos pie dona Huana, lai pateikt, ka baidos. Mūsu sejas atradās dažu collu attālumā. Viņš skatījās uz mani—un viņa acis bija gigantiskās bites acis. Tās izskatījās kā apaļas brilles, kas spīdēja tumsā ar savu paša gaismu. Viņa lūpas izstiepās uz priekšu un izdvesa saraustītu skaņu:

— Peta-petā-pe-ta.

Bailēs atlēcu atpakaļ, gandrīz atsitoties pret akmens sienu. Tad, kā man pašam šķita, bezgalīgu laiku es izjutu neizsakāmas šausmas. Es pūtu un šņācu. Sviedri burtiski sasala uz manas ādas kā cietas dzelzs bruņas. Beidzot izdzirdēju dona Huana balsi:

— Celies! Kusties! Celies!

Vīzija izzuda, un es atkal ieraudzīju viņa ierasto seju. — Tūlīt atnesīšu ūdeni, — viņš noteica pēc vēl viena bezgalīgi ilga mirkļa.

Mana balss raustījās. Tikai ar pūlēm spēju izrunāt vārdus. Dons Huans piekrītoši pamāja. Jau ejot, sapratu, ka manas bailes izzuda tikpat ātri un noslēpumaini, kā parādījās.

Tuvojoties strautam, ievēroju, ka spēju skaidri saskatīt katru priekšmetu savā ceļā. Es atcerējos, ka tikko kā skaidri redzēju do­nu Huanu, lai gan neilgi pirms tam tikai ar pūlēm spēju izšķirt viņa figūras aprises. Apstājos, palūkojos tālumā un spēju ieraudzīt pat ielejas pretējo pusi. Gluži skaidri saskatīju akmeņus tai pusē. No­domāju, ka sākas rīts, bet tad apjautu, ka laikam esmu zaudējis laika izjūtu. Palūkojos pulkstenī. Bija desmit minūtes pāri vienpad­smitiem. Pārbaudīju, vai pulkstenis iet, — viss kārtībā. Pusdienlaiks taču vēl nevarēja būt. Tātad pusnakts! Grasījos aizskriet līdz ūde­nim un atgriezties uz klints, taču ieraudzīju, ka dons Huans kāpj lejā, un viņu pagaidīju. Teicu, ka varu redzēt tumsā.

Viņš ilgi, neko nesakot, skatījās uz mani; ja ari kaut ko teica— es to nesaklausījušo manu uzmanību bija piesaistījusi jaunā unikālā spēja redzēt tumsā. Laiku pa laikam viss bija tik skaidrs kā rīta vai vakara mijkrēslī. Pēc tam satumsa, pēc tam atkal kļuva gaišs. Drīz vien saprata, ka gaisma sakrīt ar manas sirds diastoli, bet tumsa— ar sistoli (*Diastole un sistole — sirdsdarbības cikla daļas. Sirds muskuļu atslābums (diastole) ritmiski nomaina to saraušanos (sistole). (Red.)) . Pasaule kļuva spilgta, tumša, atkal spilgta ar katru manas sirds sitienu.

Es pilnībā nodevos šī atklājuma izpētei, kad pēkšņi atkal at­skanēja tā pati dīvainā skaņa, kuru dzirdēju iepriekš. Mani muskuļi saspringa.

— Anuktals (tā šoreiz saklausīju šo vārdu) ir šeit, — dons Hu­ans teica.

Skaņa man šķita tik pērkondimdoša, tik visaptveroša, ka viss pārējais zaudēja jebkādu nozīmi. Kad rēkoņa norima, pēkšņi atklā­ju, ka ūdens kļuvis vairāk. Strauts, kurš vēl pirms mirkļa bija tikai plaukstas platumā, tā izpletās, ka kļuva par milzīgu ezeru. Kaut kur no augšas, caur biezo lapotni, pār tā virsmu lija mirdzoša gaisma. Laiku pa laikam ūdens uz mirkli iemirdzējās drīz zeltainā, drīz melnā krāsā. Pēc tam kļuva tumšs, neapgaismots, gandrīz neredzams un tomēr dīvainā kārtā klātesošs.

Neatceros, cik ilgi tur, šī melnā ezera krastā, tā vienkārši stāvē­ju, skatījos un brīnījos. Pa to laiku rēkoņa droši vien bija izbeigu­sies, jo jauns šausminošās dūkšanas vilnis atmeta mani atpakaļ (re­alitātē?).

Atskatījos, meklējot donu Huanu. Ieraudzīju, kā viņš uzkāpa uz klints atradzes un nozuda aiz tās. Dīvaini, taču man nemaz neuz­mācās vientulības sajūta; es pietupos un tā pašapziņas pilns tur sē­dēju, iegrimis sevī. Atkal saklausīju rēkoņu. Tā bija ļoti intensīva, līdzīga stipra vēja troksnim. Ieklausoties tajā tik vērīgi, cik vien spē­ju, uzvēru noteiktu melodiju. Tā sastāvēja no augstām skaņām, kas atgādināja cilvēku balsis basa bungu pavadībā. Koncentrēju visu savu uzmanību uz melodiju un atkal ievēroju, ka manas sirds sistole un diastole sakrita ar bungas skaņām un melodijas zīmējurnu.

Es piecēlos, un mūzika apklusa. Pacentos saklausīt sirds ritmu, bet nespēju. Atkal notupos, domādams, ka skanēšana radās šādā ķermeņa stāvoklī. Taču nekas nenotika. Ne skaņas! Un pat ne sirds­puksta! Nospriedu, ka nu reiz man pietiek, taču, kad piecēlos, sa­jutu zemes drebēšanu. Pamati zem kājām šūpojās. Es zaudēju līdz­svaru. Nokritu uz muguras un paliku tādā stāvoklī, kamēr zeme stipri līgojās. Pacentos aizķerties aiz klints vai aiz krūma, taču zem manis kaut kas aizslīdēja. Es pielēcu uz mirkli kājās, bet tad nenoturējos un atkal nokritu. Zeme, uz kuras sēdēju, kustējās, slīdēja ūdenī kā plosts. Es nekustīgi sastingu šausmās, kas tāpat kā viss pārējais bija unikālas, nepārtrauktas un absolūtas.

Es peldēju pa melnā ezera ūdeņiem uz augsnes gabaliņa, uz kaut kā līdzīga zemes bluķim. Šķita, ka straume mani nes uz dienvi­diem. Vēroju, kā ūdens visapkārt kustas un mutuļo. Aptaustot tas izrādījās auksts un dīvaini smags. Man tas šķita dzīvs.

Nedz krastus, nedz kādus citus orientierus neatšķīru un nespē­ju atcerēties savas domas un jūtas ceļojuma laikā. Pēc daudzu, kā man šķita, stundu kuģojuma mans plosts taisnā leņķī pagriezās pa kreisi, uz austrumiem. Viņš vēl kādu bridi slīdēja pa ūdeni, bet tad kaut kam uzdūrās. Inerces mests, es lidoju uz priekšu. Aizvēru acis un sajutu asas sāpes ceļos un izstieptajās rokās pēc trieciena pret kaut ko cietu. Pēc mirkļa atvēru acis un ieraudzīju, ka guļu uz ze­mes. Mans zemes bluķis it kā saauga ar augsni. Es apsēdos un rau­dzījos visapkārt. Ūdens atkāpās! Tas kustējās atpakaļ gluži kā bē­guma vilnis, līdz nozuda pavisam.

Es ilgi tur sēdēju, cenšoties sakopot domas un sasaistīt visu notikušo vienotā veselumā. Viss mans ķermenis smeldza, bet kakls šķita viena vienīga milzu vāts. Piezemējoties biju sakodis sev lū­pas. Piecēlos. Vējš lika nojaust, ka esmu nosalis. Apģērbs bija slapjš. Rokas, ceļi un žokļi tik ļoti trīcēja, ka nācās atkal atgulties. Sviedru lāses ieritēja man acīs un tik ļoti dedzināja, ka es iekaucos no sāpēm.

Pēc kāda laika man izdevās nedaudz atgūties, pašsajūta uzla­bojās, un es piecēlos. Tumsā visa apkārtne bija ļoti skaidra. Paspē­ru pāris soļus. Skaidri saklausīju daudzas cilvēku balsis. Sāku iet skaņas virzienā. Nogāju apmēram piecsimt jardus un apstājos. Ma­nā priekšā bija strupceļš. Biju nokļuvis no milzīgiem laukakmeņiem veidotā lopu laidarā. Aiz tiem varēja saskatīt vēl vienu laukakmeņu rindu, tad vēl un vēl, līdz pat stāvajam kalnam. Kaut kur no šiem laukakmeņiem skanēja visizsmalcinātākā mūzika. Plūstoša, nepār­traukta, dzirdei tīkama skaņu straume.

Pie kāda laukakmeņa ieraudzīju sēdam zemē cilvēku ar pret mani profilā pagrieztu seju. Gāju viņam klāt un apstājos gandrīz des­mit pēdu attālumā; tad viņš pagrieza galvu un palūkojās uz mani. Es sastingu uz vietas — viņa acis bija tas pats ūdens, kuru es tikko kā redzēju! Tās bija tikpat nebeidzami dziļas un tāpat laistījās zeltainā un melnā krāsā. Cilvēka galvai bija zemenes forma, bet āda—zaļa, nosēta ar neskaitāmām kārpiņām. Neņemot vērā galvas dīvaino for­mu, tā precīzi atgādināja peijotes virsmu.

Es stāvēju viņa priekšā un nespēju novērst acis. Sajutu, kā viņš apzināti saspiež manas krūtis ar savu smago skatienu. Man trūka elpas. Un, zaudējis līdzsvaru, es nokritu.

Viņš novērsa savu skatienu. Es izdzirdu, kā viņš runā ar mani. Sākumā viņa balss līdzinājās maigai vējiņa šalkoņai. Pēc tam izdzir­du to kā mūziku — kā balss melodiju, — un es "uzzināju", ka šī melodija teica: "Ko tu gribi?"

Es nokritu ceļos viņa priekšā un sāku stāstīt par savu dzīvi, tad raudāju. Viņš atkal palūkojās uz mani. Sapratu, ka viņa skatiens mani atgrūž, un nodomāju, ka šis tad arī būs mans nāves mirklis. Viņš deva zīmi, lai pienāku tuvāk. Es acumirkli šaubījos, pirms spē­ru soli uz priekšu. Kad pienācu tuvāk, viņš novērsa skatienu un pa­rādīja man savas plaukstas otru pusi. Melodija teica: "Skaties".

Plaukstas vidū bija apaļš caurums. "Skaties", — atkal teica melodi­ja. Palūkojos caurumā un ieraudzīju pats sevi. Es tur biju ļoti vecs, vājš un, zemu pieliecies, bēgu; ap mani it visur uzliesmoja spožas dzirkstis. Tad trīs dzirksteles man trāpīja: divas—galvā, bet viena— kreisajā plecā. Mana figūra caurumā vēl mirkli stāvēja, līdz izstiepās absolūti vertikāli, bet tad nozuda kopā ar caurumu.

Meskalito atkal pagrieza pret mani savas acis. Tās bija tik tuvu, ka es "izdzirdu", kā tās maigi dārdina tai pašā īpašajā skaņā, kuru jau tik daudzreiz šonakt biju saklausījis. Tās pakāpeniski nomieri­nājās, līdz kļuva līdzīgas ar melnām un zeltītām dzirkstīm ņirbošajam klusajam ezeram.

Viņš vēlreiz novērsa skatienu un pēkšņi atlēca kā sienāzis gan­drīz piecsimt jardu attālumā. Viņš lēca vēlreiz un vēlreiz, līdz nozuda.

Tālāk atceros, ka gāju. Ļoti saprātīgi centos atpazīt apkārtējos priekšmetus, tālos kalnus, kas noderētu par orientieri. Visa ceļoju­ma laikā man nebija nekādu orientieru, taču es uzskatīju, ka zieme­ļiem jābūt pa labi. Ilgi gāju šai virzienā, līdz sapratu, ka ir jau iestāju­sies diena un man vairs nepiemīt "nakts redzes" spēja. Atcerējos par savu pulksteni un paskatījos tajā: astoņi no rīta.

Ap pulksten desmitiem nonācu pie klints terases, kur biju pagājušonakt. Dons Huans gulēja uz zemes, acīmredzot bija aizmidzis.

— Kur tu biji? — viņš jautāja. Es apsēdos, lai atvilktu elpu.

Pēc ilgas klusēšanas viņš pajautāja.

— Vai tu viņu redzēji?

Sāku secīgi atstāstīt visus manus pagājušās nakts piedzīvoju­mus no paša sākuma, taču viņš mani pārtrauca, teikdams, ka vienī­gā nozīme ir tam — vai esmu viņu redzējis. Viņš pajautāja, cik tuvu man bija Meskalito. Es atbildēju, ka gandrīz viņam pieskāros. Šī mana stāsta daļa viņu ļoti ieinteresēja. Viņš uzmanīgi uzklausīja to visos sīkumos, iejaucoties tikai, lai pajautātu par manis redzētās būt­nes formu, pozu, kustībām un tamlīdzīgām detaļām. Bija jau ap pus­dienlaiku, kad donam Huanam acīmredzot beidzot bija gana manu stāstu. Viņš piecēlās un piesēja man uz krūtīm auduma maisu. Lika iet viņam līdzi un teica, ka viņš griezīs Meskalito un dos man, lai es tos uzmanīgi ieliktu somā.

Mēs padzērāmies ūdeni un devāmies ceļā. Aizejot līdz ielejas malai, viņš it kā brīdi šaubījās, kurā virzienā lai dodas tālāk. Pēc tam, kad viņš pieņēma lēmumu, mēs visu laiku gājām tikai taisni. Katrreiz pieejot pie peijotes auga, viņš ļoti rūpīgi pie tā noliecās un uzmanīgi ar īsu ieliektu nazi nogrieza virsotni. Pēc tam apbēra "rē­tu", kā viņš to sauca, ar tīru sēra pulveri no ādas maisiņa. Viņš ņēma kaktusa batoniņu ar kreiso roku, bet griezuma vietu apbēra ar labo. Piecēlās un nodeva batoniņu man, bet es paņēmu to ar divām ro­kām, kā viņš bija noteicis, un ieliktu maisā.

— Stāvi taisni un neļauj maisam pieskarties zemei, krūmiem, vai kaut kam citam, — viņš man vairākas reizes atgādināja, it kā uzskatīdams, ka es varu aizmirst.

Mēs savācām sešdesmit piecus batoniņus. Kad maiss bija pilns, dons Huans pārkāra to man uz muguras, bet uz krūtīm piesēja jaunu maisu. Kad mēs šķērsojām ieleju, divi maisi bija jau pilni, tajos atra­dās simt desmit peijotes batoniņi. Maisi bija tik smagi un neērti, ka knapi tiku ar tiem galā un gāju tikai ar lielām grūtībām uz priekšu.

Dons Huans man pačukstēja, ka maisi ir tik smagi tāpēc, ka Meskalito grib atgriezties pie zemes. Viņš teica, ka skumjas, atstā­jot dzimtās vietas, padara Meskalito tik smagu. Mans galvenais uzde­vums—neļaut maisam pieskarties zemei, jo, ja tas notiktu, Meska­lito jau vairs neļaus sevi paņemt vēlreiz.

Vienubrīd siksnu spriedze manos plecos kļuva burtiski necieša­ma. Kaut kas ar gluži neticamu spēku vilka mani lejup. Sajutu lielu satraukumu. Ievēroju, ka, pašam to neapzinoties, paātrinu soli, gan­drīz skrienu. Galu galā es jau teciņiem skrēju pakaļ donam Huanam.

Pēkšņi smagums uz muguras un krūtīm izzuda, nasta kļuva viegla, it kā maisos būtu sūklis. Es brīvi skrēju, lai neatpaliktu no dona Huana, kas gāja pa priekšu. Viņš man paskaidroja, ka esam izgāju­ši no Meskalito valdījuma robežām.

Otrdien, 1962. gada 3. jūlijā

—  Jādomā, Meskalito tevi gandrīz pieņēma, — dons Huans teica.

—  Kāpēc tu saki, ka viņš gandrīz mani pieņēma?

—  Viņš tevi nenogalināja un pat nenodarīja neko ļaunu. Viņš tevi tikai nobiedēja pa labam, ne sliktam. Ja viņš tevi nebūtu pieņē­mis pavisam, tad parādītos šausmīgs un negants. Dažiem, kas ar viņu satikušies un nav viņam iepatikusies, ir nācies tiešām izjust ne­aprakstāmas šausmas.

—  Ja jau viņš ir tik šausmīgs, kāpēc tu mani nebrīdināji par to, pirms vedi uz šo laukumu?

—  Tev trūkst vīrišķības, lai meklētu viņu pēc paša gribas. Es izlēmu, ka tev labāk iepriekš neko nezināt.

—  Bet, don Huan, es taču varēju nomirt!

— Jā, varēji. Taču es biju pārliecināts, ka ar tevi viss būs labi. Viņš taču reiz ar tevi spēlējās — un nenodarīja tev neko sliktu. Tā­pēc nodomāju, ka viņš pažēlos tevi arī šoreiz.

Pajautāju, vai viņš patiesi domā, ka Meskalito izrāda man lab­vēlību. Pārdzīvotais šķita man patiesi drausmīgs, es labi sapratu, ka gandrīz vai nomiru no izbīļa.

Pēc viņa domām, Meskalito bija pret mani ļoti labs—parādīja man ainu, kas atbildēja uz manu jautājumu. Dons Huans teica, ka Meskalito pamācīja. Tad es jautāju, ko īsti tas nozīmēja. Viņš teica, ka uz šādu jautājumu nevar atbildēt, jo es biju pārāk izbijies, lai precīzi zinātu, ko īsti biju Meskalito jautājis.

Dons Huans ieteica mēģināt atcerēties, ko es teicu Meskalito, pirms viņš man parādīja ainu uz rokas. Taču es biju visu aizmirsis. Atcerējos tikai, kā nokritu ceļos un sāku viņam "sūdzēt visus savus grēkus".

Donu Huanu acīmredzot neinteresēja šīs tēmas turpinājums. Tad es pajautāju:

—Vai tu vari iemācīt man tās dziesmas vārdus, kuru tu dziedāji?

—Nē, nevaru. Tie ir mani paša vārdi, kurus man iemācīja mans aizbildnis. Dziesmas — tās ir manas dziesmas. Es nevaru tev pa­stāstīt, kas tās ir.

— Kāpēc tu nevari pastāstīt don Huan?

— Tāpēc, ka šīs dziesmas ir vienojošais posms starp mani un aizbildni. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka kādreiz viņš iemācīs tev tavas paša dziesmas. Vienkārši pacieties. Un nekad, vispār nekad, neat­kārto dziesmas, kuras pieder citam cilvēkam, un nejautā par tām.

— Bet kādu vārdu tu sauci? Vai to tu vari man pateikt?

— Nē. Viņa vārdu nekad nedrīkst skaļi nosaukt, vienīgi tikai, lai viņu pasauktu.

—  Bet ja nu es pats gribēšu viņu pasaukt?

—  Ja kādreiz viņš tevi pieņems, tad pateiks tev savu vārdu. Šis vārds būs tikai tev vienam, vai nu lai sauktu viņu skaļi vai klusībā pie sevis. Varbūt viņš pateiks, ka viņa vārds ir Hosē. Kas to lai zina?

—  Kāpēc, runājot par viņu, nedrīkst nosaukt viņa vārdu?

—  Vai tad tu neredzēji viņa acis? Ar aizbildni nav vērts dzīt jokus. Lūk, kāpēc es pievērsu tik lielu uzmanību tam, ka viņš spēlē­jās ar tevi.

—  Kā gan viņš var būt aizbildnis un sargs, ja dažiem cilvēkiem nodara ļaunu?

—  Atbilde ir ļoti vienkārša. Meskalito ir aizbildnis, jo pieejams ikvienam, kas viņu meklē.

—  Bet pasaulē taču viss ir pieejams ikvienam, kas to meklē?

—  Nē, tas nebūt tā nav. Sabiedroto spēki ir pieejami tikai bruho, bet Meskalito var nobaudīt katrs.

—  Bet kāpēc tad viņš dažiem nodara ļaunu?

—Nejau visi mīl Meskalito. Un tomēr, neraugoties uz to, viņu meklē, cerot kaut ko iegūt bez īpašām pūlēm. Gluži dabiski, ka viņu satikšanās tad vienmēr ir šausmīga.

—  Kas notiek, kad viņš kādu pieņem pilnībā?

—  Viņš parādās tam kā cilvēks vai kā gaisma. Ja kāds to sa­sniedz, tad Meskalito kļūst pastāvīgs. Varbūt, kad tu ar viņu atkal satiksies, viņš būs gaisma vai ari kādreiz paņems tevi līdzi lidojumā, lai atklātu tev savus noslēpumus.

—  Kas man jādara, lai to sasniegta, don Huan?

—  Tev jābūt stipram cilvēkam, un tavai dzīvei jākļūst patiesai.

—  Kas ir patiesa dzīve?

—  Dzīve, kuru tu dzīvo apzināti, laba, spēka pilna dzīve.

5

Laiku pa laikam dons Huans netieši apjautājās par mana velnābola auga stāvokli. Gada laikā dēsts bija pārvērties lielā krū­mā, nesis sēklas, bet sēklu pogaļas izkaltušas. Un dons Huans beidzot nolēma, ka man pienācis laiks uzzināt par velna zāli kaut ko vairāk.

Svētdien, 1963. gada 27. janvārī

Šodien dons Huans man sniedza sākotnējo informāciju par vel­nābola saknes otro porciju—par otro soli tradicionālajā apmācību procesā. Viņš teica, ka otrā saknes porcija patiesi ir mācību sākums, salīdzinot ar pirmo, kas bijusi vienkārši bērnišķa niekošanās. Otro porciju jāapgūst pilnībā, to jāpieņem vismaz kādas divdesmit reizes, pirms spert nākamo — trešo soli. Es pajautāju:

—  Ko dod otrā porcija.

—  Otrā velna zāles porcija ļauj redzēt. Ar tās palīdzību cilvēks var lidot pa gaisu un pēc viņa paša izvēles redzēt, kas notiek jebku­rā vietā.

—  Vai cilvēks patiešām var lidot pa gaisu, don Huan?

—  Kāpēc gan ne? Kā jau es tev agrāk teicu, velna zāle ir do­māta tiem, kas meklē spēku. Cilvēks, kas apguvis otro porciju, var ar velna zāles palīdzību darīt visneiedomājamākās lietas, lai iegūtu vēl vairāk spēka.

—  Kas tās par lietām, don Huan?

—  Es nevaru to pateikt — visi cilvēki taču ir atšķirīgi.

Pirmdien, 1963. gada 28..janvārī

Dons Huans teica:

—  Ja tu sekmīgi pabeigsi otro posmu, tad es varēšu tev parādīt vēl tikai vienu. Mācoties par velna zāli, es sapratu, ka viņa man neder, un negāju vairs tālāk pa viņas ceļu.

—  Kāpēc tu tā izlēmi, don Huan?

—  Velna zāle mani gandrīz nogalināja katrreiz, kad es centos viņu pielietot. Reiz man bija tik slikti, ka domāju — gals klāt. Un tomēr es spēju izķepuroties.

—  Kā? Vai tad ir kāds veids, kā paglābties?

—  Jā, ir.

—  Vai tie ir kādi burvju vārdi, rituāls, vai kas cits?

Tas ir veids, kā ķerties pie lietas (grabbing onto things). Piemēram, kad es mācījos par velna zāli, es biju pārlieku dedzīgs un nepacietīgs. Es burtiski grābu zināšanas gluži tāpat kā bērni grābj saldumus. Bet velna zāle ir tikai viens ceļš no miljona. Un viss pārē­jais pasaulē ir arī tikai viens ceļš no miljons iespējamiem {un camino entre cantidades de caminos). Tāpēc vienmēr atceries, ka ceļš ir tikai ceļš. Ja jūti, ka tev nevajadzētu pa to iet, nekādā gadījumā nepaliec uz tā. Lai iegūtu šādu apskaidrību, tev jādzīvo disciplinēti. Tikai tad tu zināsi, ka jebkurš ceļš ir tikai ceļš, un nav nekā nosodā­ma, ka tu to pamet, ja reiz tā liek rīkoties tava sirds. Taču tavam lēmumam turpināt vai neturpināt ceļu ir jābūt brīvam no jebkurām bailēm un ambīcijas. Es tevi par to brīdinu. Aplūko jebkuru ceļu mierīgi un uzmanīgi. Izmēģini to tik reizes, cik uzskatīsi par vajadzī­gu. Šis jautājums ir tik nopietns, ka to sev uzdod tikai ļoti veci cilvē­ki. Mans benefaktors man par to reiz pastāstīja, kad es biju jauns, taču manas asinis vēl bija pārāk karstas, lai to saprastu. Tagad gan es to saprotu. Un gribu paskaidrot tev, ko nozīmē jautājums: vai šim ceļam ir sirds? Visi ceļi ir vienādi—visi tie ved uz nekurieni. Tie vai nu šķērso pašu būtību, vai arī met tai līkumu. Es varu teikt, ka visu savu dzīvi esmu gājis garus jo garus ceļus, taču nekur neesmu ie­strēdzis. Tagad benefaktora jautājums ir ieguvis jēgu. Vai šim ceļam ir sirds? Ja ir—tad tas ir labs ceļš. Ja nē — no šī ceļa nebūs nekāda labuma. Abi ceļi ved uz nekurieni, taču vienam ir sirds, bet otram— nav. Viens ceļš padara ceļojumu līksmu — visu laiku, kad tu pa to ej, tu esi ar viņu viens vesels. Otrs ceļš liks tev nolādēt savu dzīvi. Viens padara tevi spēcīgu, otrs — laupa spēkus un tevi iznīcina.

Svētdien, 1963. gada 21. aprīlī

Otrdien dienā, 16. aprīlī mēs ar donu Huanu devāmies kalnos, kur auga viņa velnāboli. Viņš palūdza mani atstāt viņu tur vienu un pagaidīt automašīnā. Viņš atgriezās gandrīz pēc trim stundām ar sar­kanā lupatā ietītu saini. Kad mēs braucām atpakaļ uz ieleju, viņš norādīja man uz saini un teica, ka tā ir viņa pēdējā dāvana man.

Es pajautāju, vai tikai viņš negrasās mest pie malas manu mācī­šanu. Viņš paskaidroja, ka tagad man pašam ir gluži nobriedis augs un man vairs nav nepieciešami viņa augi.

Vakarā mēs sēdējām viņa istabā. Dons Huans atnesa rūpīgi ap­strādātu akmens piestu un stampiņu. Piestas trauka diametrs bija apmēram sešas collas. Viņš atsēja lielu saini, kas bija pilns ar dau­dziem maziem maisiņiem, izvēlējās divus no tiem un nolika tos man līdzās uz salmu maisa; tad pievienoja vēl četrus tāda paša izmēra maisiņus no cita lielā saiņa, kuru arī bija atnesis līdzi. Viņš teica, ka tās ir sēklas un man pašam tās jāsagrūž smalkā pulveri. Viņš atsēja pirmo mazo sainīti un izbēra daļu tā satura piestā. Sēklas bija sau­sas, ieapaļas un karameļdzeltenas.

Es sāku strādāt ar stampiņu; pēc kāda laika viņš mani pamācī­ja, ka nevajag vis sēklas spaidīt pa trauka dibenu, bet vienmērīgi jāberž ar stampiņu no vienas malas līdz otrai pa visu piestas diamet­ru. Pajautāju, ko viņš grasās darīt ar šo pulveri. Taču viņš nevēlējās par to runāt.

Pirmā sēklu kaudzīte izrādījās ļoti cieta. Lai tās saberztu, man bija nepieciešamas veselas četras stundas. Man nācās sēdēt neērtā stāvoklī, un tādēļ neciešami sāka sāpēt mugura. Es apgūlos un grasījos tūdaļ aizmigt, taču dons Huans atsēja nākošo maisiņu un iebēra daļu tā satura piestā. Šīs sēklas bija nedaudz tumšākas nekā iepriekšējās un salipušas kopā. Pārējais maisiņa saturs atgādināja pulveri no ļoti mazām un tumšām granulām.

Gribēju kaut ko ieēst, bet dons Huans teica, ja es gribu mācī­ties, tad man jāseko noteikumiem, bet noteikumi šajā gadījumā nosaka, ka otrās porcijas noslēpumu apmācības laikā es drīkstu tikai iedzert ūdeni.

Trešajā maisiņā bija apmēram sauja ar dzīviem melno sēkliņu kukainīšiem. Un pēdējā—svaigās baltās sēklas, gandrīz pavisam mīkstas un šķiedrainas, kuras bija ļoti grūti saberzt smalkajā pastā, kā viņš to vēlējās. Pēc tam, kad biju tādā veidā ticis galā ar visu četru maisiņu saturu, dons Huans nomērīja divas krūzes ar zaļgano ūdeni, ielēja māla podā un uzlika to uz uguns. Kad ūdens uzvārījās, viņš iemeta pirmo saberzto sēklu kaudzīti un sāka maisīt ar garu asu koka vai kaula gabalu, kuru izvilka no savas ādas somas. Tiklīdz ūdens atkal uzvārījās, viņš sabēra tajā vienu pēc otras visas pārējās sastāvdaļas, sekojot jau iepriekš aprakstītajai procedūrai. Tad pie­vienoja vēl vienu krūzi zaļganā ūdens un atstāja maisījumu sautēties uz lēnas uguns.

Pēc tam viņš man paziņoja, ka pienācis laiks sasmalcināt sakni. Viņš uzmanīgi izvilka no līdzatnestā maisa garu velnābola saknes gabalu. Sakne bija apmēram sešpadsmit collas gara un apmēram collu resna. Dons Huans teica, ka tā arī ir otrā porcija, ka viņš to atkal ir nomērījis pats, jo tā vēl aizvien ir viņa sakne. Un piebilda, ka nākamreiz, kad es atkal izmēģināšu velna zāli, man pašam nāk­sies nomērīt savu salmi.

Viņš pasniedza man lielo piesta, un es sāku drupināt sakni tādā pašā veidā, kā viņš gatavoja pirmo porciju. Dona Huana vadībā es izpildīju visas tās pašas darbības, un mēs atkal atstājām sasmalcinā­to sakni mērcēties ūdenī, izliekot to nakts gaisā. Pa to laiku verdošā masa māla podā jau sabiezēja. Dons Huans noņēma podu no uguns, ielika to tīkliņā un piekāra pie griestiem istabas vidū.

17. aprīlī apmēram pulksten astoņos no tīta mēs ar donu Huanu sākām saknes ekstrakta "atmazgāšanu". Bija skaidra saulaina die­na, un dons Huans iztulkoja to kā zīmi, ka es patīku velna zālei. Viņš teica: viņam atliek tikai nožēlot, ka, salīdzinot ar mani, pret viņu vel­na zāle izturējusies krietni vien naidīgāk. Ekstrakta "atmazgāšanas" procedūra bija tieši tāda pati, kādu es novēroju pirmās porcijas pagatavošanas laikā. Dienas beigās, pēc tam, kad ūdens tika noliets astoto reizi, beidzot ieguvām krūzes dibenā karoti dzeltenīgas sub­stances.

Mēs atgriezāmies istabā, kurā vēl bija palikuši divi neizmantoti maisiņi. Viņš atsēja vienu no tiem, iebāza tajā roku, bet ar otru roku atlocīja maisa malas ap plaukstas pamatu. Spriežot pēc viņa kustī­bām, viņš kaut ko centās saķert. Pēkšņi ar ātru kustību viņš norāva maisu no rokas, izvēršot to kā cimdu, un pielika savu roku man pie pašas sejas. Viņš turēja ķirzaku. Ar viņas muti kaut kas īsti nebija kārtībā. Vērīgāk ielūkojoties, gluži neviļus atrāvos atpakaļ. Ķirza­kas mute bija aizsūta ar lieliem dūrieniem.

Dons Huans lika man turēt ķirzaku kreisajā rokā. Es to sagrābu rokā, viņa locījās manā dūrē, bet viņas aste apvijās ap manu plauk­sta. No pretīguma man palika slikta dūša. Sāka svīst rokas.

Viņš paņēma pēdējo maisiņu un, atkārtojis tās pašas kustības, izvilka vēl vienu ķirzaku. Gluži tāpat paturēja pie manas sejas. Un es ieraudzīju, ka ari viņai ir aizsūta mute. Viņš lika man turēt šo ķirzaku labajā rokā.

Kad abas ķirzakas atradās man rokās, biju tuvu ģībonim. Izjutu nepārvaramu vēlēšanos nomest ķirzakas un aizbēgt.

— Nesaspied tās, — dons Huans teica, un viņa balss atgrieza mani īstenībā, un jāatzīst, pašā laikā.

Viņš pajautāja, kas gan man lēcies. Cenšoties saglabāt nopiet­nību, viņš tomēr neizturēja un iesmējās. Es mēģināju atslābināt savu tvērienu, taču delnas bija tā nosvīdušas, ka ķirzakas sāka pamazām izslīdēt no rokām. Viņu mazie asie nadziņi skrāpēja manas rokas, izraisot nepārvaramu pretīguma un nelabuma sajūtu. Es aizvēru acis un sakodu zobus. Viena no ķirzakām jau bija izlīdusi uz mana plauk­stas pamata. Viņai vēl atlika tikai izvilkt galvu, kas bija iespiesta starp maniem pirkstiem, — un viņa atgūtu brīvību. Izjutu neizsakā­mu fizioloģisku izmisumu un galēju diskomfortu. Caur zobiem norū­cu donam Huanam, lai viņš aizvāc šos nolādētos radījumus. Man sāka neviļus kratīties galva. Viņš uzlūkoja mani ar neviltotu ziņkāri. Vēl kādu mirkli es rēcu gluži kā lācis, drebot pie visām miesām. Viņš iemeta ķirzakas atpakaļ maisos un iesmējās. Man ari gribējās smieties, taču to liedza kuņģa darbības traucējumi, tāpēc apgūlos zemē.

Es viņam paskaidroju, ka tā uz mani iedarbojās ķirzaku skrā­pēšanās ar nadziņiem. Dons Huans teica, ka pasaulē ir daudz lietu, kas spēj padarīt cilvēku traku, it īpaši, ja viņam trūkst apņemšanās un mērķtiecības mācību laikā. Bet, ja cilvēkam ir skaidrs un nelo­kāms mērķis, tad jūtas nekad nekļūst par šķērsli, jo viņš spēj tās kontrolēt.

Dons Huans kādu laiku pagaidīja, bet tad, atkārtojot visas ie­priekšējās kustības, pasniedza man atkal ķirzakas. Viņš lika tās tu­rēt ar galvām uz augšu un, viegli glāstot ar viņām deniņus, pajautāt kaut ko, ko es gribētu uzzināt.

Sākumā es nesapratu, ko viņš no manis īsti grib. Viņš atkal pie­dāvāja uzdot ķirzakām jebkuru jautājumu, uz kuru es pats nespēju rast atbildi. Un minēja dažus piemērus: var uzzināt par cilvēkiem, kurus es sen neesmu redzējis, vai par pazaudētajām lietām, vai par vietām, kur nekad neesmu bijis. Tad es sapratu, ka runa iet par zīlēšanu, un ļoti satraucos. Sirds sāka neprātīgi sisties, elpa aizrāvās.

Viņš brīdināja, lai pirmoreiz neuzdodu personīgas dabas jautā­jumus; teica, ka labāk padomāt par kaut ko tādu, kas uz mani neat­tiecas. Jādomā ātri un skaidri, jo pēc tam vairs nebūs iespējams izmainīt savas domas.

Drudžaini sāku pārlikt prātā, ko gan tādu es gribētu uzzināt. Dons Huans mani nemitīgi steidzināja, un es apjucis konstatēju, ka nespēju izdomāt, par ko gan varētu "pajautāt" ķirzakām.

Mokoši ilgu pārdomu rezultātā tomēr šis tas ienāca prātā. Ne­cik sen no lasītāju zāles tika nozagts liels grāmatu sainis. Un neviens nezināja, kas to izdarījis. Šis jautājums nebija personīgs, un tomēr tas mani ļoti interesēja. Man nebija nekādu sākotnēju apsvērumu šo iespējamo grāmatzagļu sakarā. Es paberzēju ar ķirzakām deniņus un pajautāju viņām, kas ir zaglis.

Pēc brīža dons Huans novāca ķirzakas viņu maisos un teica, ka nav nekādu dziļu noslēpumu, kas būtu saistīti ar sakni vai pastu. Pastu izgatavo, lai iegūtu virzību; sakne turpretī padara lietas skaid­ras. Bet īstais noslēpums slēpjas ķirzakās. Tās ari ir galvenais otrās porcijas burvestību atribūts.

Es pajautāju, vai tas ir kāds īpašs ķirzaku veids. Viņš pamāja. Tās jāķer vietās, kur aug tava velna zāle; un viņām jābūt taviem draugiem. Lai kā nākas iedraudzētos ar ķirzakām, par tām vajag ilgi rūpēties — viņām jānes ēdiens un draudzīgi jārunājas.

Apjautājos, kāpēc viņu draudzība ir tik svarīga. Viņš atbildēja, ka ķirzakas ļauj sevi noķert tikai pazīstamam cilvēkam, un jebku­ram, kurš nopietni nodarbojas ar velna zāli, jāņem nopietni arī ķir­zakas. Viņš teica, ka ķirzakas jāsāk ķert tikai pēc tam, kad ir jau sagatavota pasta un sakne. Tas jādara dienas beigās. Ja neesi ie­draudzējies ar ķirzakām, vari vairākas dienas veltīgi mēģināt tās no­ķert, bet pasta glabājas tikai vienu dienu. Tad viņš man sīki pa­skaidroja, kas jādara pēc ķirzaku noķeršanas.

Tiklīdz noķersi ķirzakas, ieliec tās atsevišķos maisiņos. Tad pa­ņem pirmo un aprunājies ar viņu. Atvainojies par to, ka nodari tai sāpes, un palūdz tev palīdzēt. Tad ar koka adatu aizšuj viņai muti. Šūšanai izmanto čoijas koka ērkšķi un agaves šķiedru. Dūrienus savelc stingri. Tad to pašu pasaki otrai ķirzakai un arī aizšuj viņai muti. Tas viss jādara pirms tumsas iestāšanās. Paņem ķirzaku ar aizšūto muti un paskaidro viņai, ko tu gribi uzzināt. Palūdz viņu aiziet un paskatīties tavā vietā; saki tai, ka tu biji spiests aizšūt viņai muti, lai viņa steigtos atpakaļ un pa ceļam nevienam neko neizpļāpātu. Apsmērē viņas galvu ar pastu, un lai viņa pati izsmērējas pastā, bet tad noliec viņu zemē. Ja viņa skries uz tev labvēlīgo pusi, tad maģija viegli izdosies. Ja uz pretējo, tad burvestība neizdosies. Ja ķirzaka skries pie tevis (uz dienvidiem), vari gaidīt pat vēl lielāku veiksmi, bet, ja viņa no tevis bēgs (uz ziemeļiem), burvestība būs ļoti grūta. Tu pat vari aiziet bojā. Tāpēc, ja ķirzaka bēg no tevis taisni prom, — īstais laiks atkāpties. Šajā brīdī tu vari pieņemt šādu lēmumu. Ja tā izlemsi, zaudēsi iespēju komandēt ķirzakas, taču tas ir labāk, nekā zaudēt dzīvību. No otras puses, tu vari nolemt turpināt burvestību, neraugoties uz viņas brīdinājumu. Šajā gadījumā paņem otru ķirza­ku un palūdz viņu uzklausīt māsas stāstu un atstāstīt to tev.

— Bet kā gan ķirzaka ar aizsūtu muti var pastāstīt, ko viņa redz? Vai tad viņas mute nav aizsūta tāpēc, lai viņa klusētu?

—Aizsūta mute neļaus viņai to pastāstīt citiem. Runā, ka ķirza­kas ir pļāpīgas. Viņas vienmēr mēdz aizkavēties, lai papļāpātu. Lai kā ari tur nebūtu, turpmāk rīkoj ies šādi: uzsmērē pastu uz viņas gal­viņas lejasdaļas. Tad paberzē ar viņas galvu savus deniņus galvas labajā pusē, neļaujot pastai nokļūt pieres vidusdaļā. Tavu mācību sākumā nenāktu par ļaunu piesiet ķirzaku aiz tās rumpja vidusdaļas pie tava pleca. Tad tu viņu nepazaudēsi un nesakropļosi. Turpmāk, kad tu labāk iepazīsies ar velna zāles spēku, ķirzakas iemācīsies pakļauties un pašas sēdēs tev uz pleca. Pēc tam, kad ar ķirzaku būsi iesmērējis pastu uz deniņiem galvas labajā pusē, apsmērē ar to abu roku pirkstus. Sākumā izzied pastu uz deniņiem, bet tad apzied ar to abas galvas puses. Pasta izkalst ļoti ātri, un to var uzklāt tik reizes, cik tas būs nepieciešams. Katrreiz sāc ierīvēties ar ķirzakas galvu, bet pēc tam jau ar pirkstiem. Agri vai vēlu, bet tā ķirzaka, kas aizskrēja skatīties, atgriezīsies un pastāstīs par ceļojumu savai akla­jai māsai, bet tā savukārt pastāstīs tev, it kā tu būtu viņai savējais. Kad burvestība būs beigusies, atlaid ķirzaku, taču neskaties, uz ku­rieni viņa aizskries. Izroc ar rokām dziļu bedri un aproc tur visu, ko esi izmantojis.

Ap pulksten sešiem vakarā dons Huans izņēma no poda sak­nes ekstraktu uz plāna degakmens gabala — sanāca nedaudz ma­zāk par tējkaroti dzeltenīgas cietes. Pusi viņš izbēra krūzē un pievie­noja nedaudz dzeltenīga ūdens. Pagrozījis krūzi rokā, lai izšķīdinātu ekstraktu, viņš pasniedza to man un lika izdzert. Maisījums bija bez­garšīgs, taču mutē palika rūgtena piegarša. Ūdens bija pārāk karsts, un tas mani sadusmoja. Sirds sāka strauji sisties, taču drīz vien atkal nomierinājās.

Dons Huans paņēma otru krūzi ar pastu. Pastas virskārta iz­skatījās sacietējusi; gluži kā stikls. Es pamēģināju pārdurt to ar pirk­stu, taču dons Huans acumirklī piesteidzās man klāt un atgrūda ma­nu roku. Viņš ļoti sadusmojās un teica, ka šādi joki no manas puses ir tīrais neprāts, un, ja es patiešām gribu mācīties, tad nedrīkst būt tik bezrūpīgam. Tas ir spēks — viņš teica, norādot uz pastu, un neviens nespēj atbildēt uz jautājumu, kas tas ir par spēku īstenībā. Jau tas vien ir pietiekami slikti, ka mēs nodarbojamies ar to savu personīgo mērķu vadīti, — no kā mēs nespējam izvairīties, jo esam cilvēki, — taču vismaz izturēties pret šo spēku mums vajadzētu ar atbilstošu cieņu.

Maisījums izskatījās kā auzu ķīselis. Acīmredzot tajā bija pie­tiekami daudz cietes, lai rastos šāda konsistence. Dons Huans lika atnest maisiņus ar ķirzakām. Izvilka ķirzaku ar aizsūtu muti un uz­manīgi to nodeva man. Es paņēmu viņu ar kreiso roku, kā viņš lika, uzziedu mazliet pastas uz pirksta un izsmērēju uz ķirzakas galvas, tad ieliku ķirzaku podā un turēju, līdz pasta pārklāja visu viņas rumpi.

Pēc tam viņš lika izņemt ķirzaku no poda. Paņēmis podu, viņš veda mani uz klinšainu vietu netālu no mājas. Tur viņš norādīja uz lielu klinti, lika man apsēsties tās priekšā, it kā tā būtu mans velnābola augs, turot ķirzaku pie savas sejas, vēlreiz viņai paskaidrot, ko īsti es gribētu uzzināt, bet tad palūgt viņu aiziet un rast atbildi uz jautājumu.

Viņš ieteica man atvainoties ķirzakai par sagādātajām neērtī­bām un apsolīt viņai, ka labi izturēšos pret visām ķirzakām. Pēc tam viņš lika paņemt ķirzaku starp kreisās rokas vidējo un rādītājpirk­stu — tur, kur viņš kādreiz bija iegriezis, — un dejot ap klinti gluži tāpat kā tolaik, kad es pārstādīju velna zāles dēstu; viņš pajautāja, vai es atceros, ko toreiz darīju. Atbildēju, ka atceros. Viņš uzsvēra, ka visam jānotiek gluži tāpat kā toreiz, un, ja es kaut ko aizmirsīšu, jāpagaida, līdz man galvā viss noskaidrosies. Viņš mani ļoti nopietni brīdināja, ka gadījumā, ja es steigšos un darbošos neapdomīgi, no­darīšu sev lielu ļaunumu. Visbeidzot man vajadzēs nolikt ķirzaku ar aizsieto muti zemē un vērot, uz kurieni tā skries, — lai paredzētu buršanās iznākumu. Viņš teica, ka es pat uz sekundi nedrīkstu no­vērst no viņas skatienu, jo ķirzakas prot ļoti veikli iemidzināt novē­rotāja uzmanību un tad pēkšņi nez kur nozust.

Vēl nebija pavisam satumsis. Dons Huans palūkojās debesīs.

— Es atstāšu tevi vienu, — viņš teica un aizgāja prom.

Izpildījis visus viņa norādījumus, es noliku ķirzaku zemē. Viņa nekustīgi sastinga uz vietas. Tad pēkšņi palūkojās uz mani, sāka skriet pie akmeņiem austrumu virzienā un nozuda starp tiem.

Es apsēdos uz zemes pie klints gluži kā sava velnābola auga priekšā. Mani pārņēma dziļas skumjas. Es iegrimu pārdomās par ķirzaku ar aizsieto muti. Prātoju par viņas dīvaino uzvedību un par to, kā viņa uz mani paskatījās pirms aizbēgšanas. Šī doma kļuva par fatālu, uzmācīgu projekciju. Savā ziņā es arī veicu dīvainu ceļojumu. Mans liktenis ir labāks varbūt tikai vienīgi ar to, ka es redzu, — tie­sa, tobrīd es sajutu, ka acīmredzot nekad nevienam nevarēšu pa­stāstīt par to, ko redzēju. Nu jau bija kļuvis pavisam tumšs. Tikai ar pūlēm spēju atšķirt klintis sava priekšā. Iedomājos par dona Huans vārdiem: "Krēsla—tā ir plaisa starp pasaulēm."

Pēc ilgas svārstīšanās sāku izpildīt visus priekšrakstus. Pasta, lai gan izskatījās kā auzu ķīselis, aptaustot izrādījās gluži citāda— ļoti slidena un auksta, ar specifisku smaržu. Tā atvēsināja ādu un ātri izkalta. Es vienpadsmit reizes iesmērēju ar to savus deniņus, taču neievēroju nekādas tās iedarbības pazīmes. Ļoti centos nepalaist garām ne mazākās uztveres vai garastāvokļa izmaiņas, jo pat nezi­nāju, ko īsti gaidīt. Jāatzīst, ka toreiz es tā arī neizpratu šī eksperi­menta būtību un turpināju meklēt iespējamo risinājuma atslēgu.

Pasta izkalta un sažņaudza manus deniņus gluži kā knaiblēs. Jau grasījos uzsmērēt uz tiem vēl kādu pastas kārtu, kad sapratu, ka sēžu uz pēdām japāņu pozā. Līdz šim es sēdēju, sakrustojis kājas, un tagad nespēju atcerēties, pa kuru laiku esmu izmainījis stāvokli. Bija nepieciešams zināms laiks, lai aptvertu, ka sēžu uz grīdas sav­dabīgā cellē ar augstām velvēm. Šķita, ka tās ir no ķieģeļiem, taču, vērīgāk ielūkojoties, ieraudzīju, ka tās ir no akmens.

Šī pāreja bija ļoti negaidīta. Tā notika tik pēkšņi, ka nespēju tai izsekot. Vīzijas elementu uztvere bija izkliedēta, gluži kā sapnī. Taču šie elementi bija nemainīgi, pastāvīgi, un es varēju pakavēties pie ikviena no tiem, lai kā nākas tos aplūkotu. Šis redzējums nebija tik skaidrs un reāls, kā tas, ko izraisa peijote. Pateicoties patīkamajiem pasteļtoņiem, tas šķita miglains un izplūdis.

Iedomājos par to, vai esmu spējīgs piecelties, un tūdaļ sapratu, ka kustos. Es atrados uz kāpnēm pašā augšā, bet lejā stāvēja mana paziņa X. Viņas acis drudžaini mirdzēja neprāta atblāzmā. Viņa skaļi smējās — un tik nevaldāmi, ka man kļuva baisi. Viņa sāka kāpt augšā pa kāpnēm. Es gribēju aizbēgt vai paslēpties, jo zināju, ka viņa ir "ķerta" un pavisam nesen nositās, braucot ar motociklu.

Tieši šāda doma ienāca man prātā. Es noslēpos aiz kolonnas, un viņa, uz mani pat nepaskatīdamās, pagāja man garām. "Tūlīt viņa dosies tālā ceļojumā", es nodomāju. Visbeidzot pēdējā doma, ko iegaumēju, bija: "Viņa smejas katrreiz, kad grasās nosisties."

Pēkšņi aina atkal kļuva skaidra. Tā vairs nelīdzinājās sapnim. Gluži it kā tā būtu reāla dzīves epizode, uz kuru es lūkojos caur loga stiklu. Pacentos pieskarties kolonnai, taču sajutu tikai to, ka nespēju kustēties. Un tomēr es zināju, ka varu palikt šeit, cik ilgi vien vēlos, vērojot šo ainu. Es biju tajā, taču nebiju tās sastāvdaļa.

Pār mani gāzās racionālu domu un argumentu gūzma. Cik varē­ju spriest, atrados visierastākajā skaidras apziņas stāvoklī. Katrs uztveres elements atbilda manu normālo gara spēju stāvoklim. Un tomēr es nez kāpēc zināju, ka tas nav parasts stāvokli.

Aina strauji izmainījās. Bija nakts. Es atrados kādas lielas ēkas hallē. Pēc ēkā valdošās tumsas aptvēru, ka iepriekšējā aina norisi­nājās burvīgā saules gaismā. Taču agrākais saules apgaismojums šķita tik dabisks, ka es nebiju tam pievērsis uzmanību. Nedaudz apradis ar kārtējo vīziju, saskatīju jaunu cilvēku ar lielu mugursomu plecos, kurš izgāja no istabas. Es viņu nepazinu, taču reizi vai divas biju redzējis viņu jau agrāk. Viņš pagāja man garām un sāka kāpt lejā pa kāpnēm. Tobrīd jau biju aizmirsis par saviem priekšstatiem un racionālajām dilemmām. "Kas ir šis puisis?", es nodomāju. "Kā­pēc es viņu ieraudzīju?"

Aina atkal izmainījās, un es ieraudzīju, ka jaunais cilvēks izliek grāmatas. Viņš dažas lapas salīmēja kopā, izdzēsa ierakstus un tam­līdzīgi. Pēc tam ieraudzīju, kā viņš rūpīgi ieliek grāmatas iepakojuma kastē. Tur bija vesela kaudze ar kastēm. Tās atradās nevis pie viņa istabā, bet acīmredzot kaut kādā grāmatu glabātuvē. Man prātā nā­ca ari citas ainas, taču tās nebija tik skaidras. Aina kļuva neskaidra. Sajutu griešanos un atjēdzos.

Dons Huans kratīja mani aiz pleciem, un es pamodos. Pēc tam viņš palīdzēja man piecelties, un mēs gājām uz mājām. Kopš brīža, kad sāku ierīvēt ar pastu deniņus, bija pagājušas trīs ar pusi stun­das, taču mana vīzija nevarēja ilgt vairāk par desmit minūtēm. Neiz­jūtu nekādas nepatīkamas sajūtas, gluži vienkārši biju izsalcis un gribējās gulēt.

Ceturtdien, 1963. gada 18.aprīlī

Iepriekšējās dienas vakarā dons Huans lūdza, lai aprakstu vi­ņam savus piedzīvojumus, taču biju pārāk miegains, lai par to runā­tu. Nespēju koncentrēties. Šodien, tikko pamodos, viņš atkal sāka uzdot jautājumus.

—  Kas tev teica, ka šī meitene X ir "ķerta" un ka viņa nositī­sies, braucot ar motociklu?—viņš vaicāja, kad biju pabeidzis savu stāstu.

—  Neviens. Tā bija vienkārši viena no domām, kas man iešā­vās prātā.

—  Tu domā, ka tās bija tavas domas?

Es viņam atbildēju, ka, protams, jā, lai gan man nebija iemesla domāt, ka X būtu slima vai ar viņu būtu atgadījusies nelaime. Tās bija dīvainas domas, it kā pēkšņi no nekurienes iešāvās prātā.

Dons Huans vērīgi mani nopētīja. Es jautāju, vai viņš man tic. Viņš iesmējās un teica, ka mana raksturīgākā iezīme ir izklaidība un nevērība.

—  Ko es neizdarīju tā, kā vajadzēja, don Huan?

—  Tev vajadzēja klausīties, ko stāsta ķirzakas.

—  Kā man vajadzēja viņas klausīties?

—  Mazā ķirzaka uz tava pleca aprakstīja tev visu, ko redzēja viņas māsa. Viņa ar tevi runāja. Viņa tev visu pastāstīja, bet tu tam nepievērsi uzmanību. Un tā vietā tu uzskatīji, ka ķirzakas vārdi — tās ir tavas paša domas.

—  Bet tās taču bija manas paša domas, don Huan!

—  Nebūt nē. Tur jau arī slēpjas visa šādas buršanas jēga. Vīzi­ju īstenībā vajag uzklausīt, bet nevis skatīt. Tas pats atgadījās kād­reiz arī ar mani. Es grasījos tevi brīdināt, taču atcerējos, ka benefaktors mani nebrīdināja.

—Don Huan, vai tava pieredze līdzinājās tam, ko pārdzīvoju es?

—Nē, man bija patiesi elles ceļojums. Es gandrīz vai nomiru.

— Kāpēc tas bija elles ceļojums?

Varbūt tāpēc, ka velna zāle mani nemīlēja, vai tāpēc, ka man pašam nebija skaidrs, ko es vēlos pajautāt, — gluži tāpat kā vakar tev. Tu droši vien domāji par to meiteni, kad vaicāji par grāmatām.

—  Neatceros.

—  Ķirzakas nekad nekļūdās. Katru domu tās uztver kā jautā­jumu. Ķirzaka atgriezās un pastāstīja tev par X to, ko neviens ne­kad nesapratīs, tāpēc ka tu pat nezini, ko jautāji.

—  Bet kā tad ar manu otro vīziju?

—  Droši vien tavas domas bija noturīgas, kad tu uzdevi šo jau­tājumu. Tieši tā arī jāveic šī buršana — ar absolūtu skaidrību.

—Vai tu gribu teikt, ka vīziju ar meiteni nevajag uztvert nopietni?

— Kā gan to var uztvert nopietni, ja tu nezini, uz kādu jautāju­mu atbildēja mazās ķirzakas?

—Vai ķirzakai būs saprotamāk, ja uzdošu tikai vienu jautājumu?

—  Jā, tā būs saprotamāk. Ja spēsi noturēt vienu domu.

—  Bet kas notiks, ja šis jautājums nebūs vis vienkāršs, bet gan salikts?

—  Līdz tam brīdim, kamēr tava doma ir noturīga un nenovirzās sānis, tā ir skaidra ķirzakām, bet viņu atbilde skaidra tev.

—  Vai var uzdot citus jautājumus ķirzakām jau vīzijas laikā?

—  Nē. Vīzijas būtība jau tieši slēpjas tai apstāklī, lai skatītos to, ko tev stāsta ķirzakas. Lūk, kāpēc es teicu, ka šī vīzija ir vairāk jāklausās, nekā jāskatās. Tāpēc ari lūdzu neuzdot personīgus jau­tājumus. Parasti, kad tiek uzdots jautājums par tuviem cilvēkiem, tev rodas pārāk stipra vēlēšanās viņiem pieskarties vai ar viņiem aprunāties — un ķirzakas beidz stāstīt, buršana neizdodas. Tev jāzin krietni vien vairāk, nekā zini tagad, pirms centīsies redzēt lietas, kuras attiecas personīgi uz tevi. Nākamreiz tev jāklausās uzmanī­gāk. Esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka ķirzakas stāstīja tev ļoti daudzas lietas, taču tu neklausījies.

Piektdien, 1963. gada 19. aprīlī

— Kādas sastāvdaļas es rīvēju, gatavojot pastu, don Huan?

— Velna zāles sēklas un kukainīšus, kas dzīvo sēklu pogaļās. Mērs — sauja no viena un sauja no otra. — Viņš salieca plaukstu, nodemonstrējot daudzumu.

Es pajautāju, kas notiks, ja izmantos tikai vienu elementu. Viņš atbildēja, ka šāda patvaļīga rīcība tikai izraisīs velna zāles un ķirzaku dusmas.

— Ķirzakas nedrīkst sadusmot, — viņš teica, — tāpēc nāka­mās dienas vakarpusē tev jāatgriežas tava auga vietā. Aprunājies ar visām ķirzakām un palūdz tās divas, kas palīdzēja tev buršanā, atkal iznākt. Meklē visur, līdz kļūs pavisam tumšs. Ja nevarēsi tās atrast, tev jācenšas to izdarīt nākamajā dienā. Ja tu esi spēcīgs, at­radīsi abas — un tad tev tūdaļ pat tās uz vietas jāapēd. Un tad tev vienmēr piemitīs spēja redzēt nezināmo. Tev jau vairs nevajadzēs atkal ķert ķirzakas, lai piekoptu šo buršanu. Kopš tā brīža tās dzī­vos tev iekšā.

—  Bet ko darīt tai gadījumā, ja es atradīšu tikai vienu no vi­ņām?

—  Ja tu atradīsi tikai vienu, tad tev, beidzot meklējumus, tā jāatlaiž brīvībā. Ja noķersi ķirzaku pirmajā dienā, neturi to cerībā, ka nākamajā dienā noķersi otru. Tas tikai sabojās tavu draudzību ar viņām.

— Kas notiks, ja es vispār nevarēšu viņas atrast?

— Es domāju, ka tas būtu vislabāk priekš tevis. Tas nozīmēs, ka tev jāķer ķirzakas katrreiz, kad tev ievajadzēsies viņu palīdzību, bet vēl arī to — ka tu esi brīvs.

— Ko tu ar to domā?

— To, ka tu vēl nebūsi velna zāles vergs. Ja ķirzakas dzīvos tevī iekšā, tad velna zāle tevi nekad neatlaidīs.

— Vai tas ir slikti?

— Protams, ka slikti. Viņa atšķirs tevi no visa pārējā. Tu būsi spiests viņu kopt kā savu sabiedroto visu atlikušo dzīvi. Velna zāle ir privātīpašniece. Tiklīdz tu nokļūsi viņas varā, tev atliks tikai viens ceļš — viņas ceļš.

— Bet kas notiks, ja atradīšu ķirzakas beigtas?

— Ja atradīsi vienu vai abas ķirzakas beigtas, tad tu nedrīksti kādu laiku mēģināt atkārtot šo buršanu. Atliec to uz vēlāku laiku.

Domāju, ka tas ir ari viss, kas man tev bija jāsaka; un viss ma­nis teiktais ir likums. Ja arī kādreiz ķersies pie šīs buršanas pats uz savu roku, tev jāievēro visi tie noteikumi, kurus es tev izklāstīju, kad tu sēdēji sava auga priekšā. Jā, vēl es tev gribu teikt, ka tu nedrīksti ne ēst, ne dzert līdz buršanas beigām.

6

Nākamais posms dona Huana mācībā bija saistīts ar velnābola saknes jaunām izmantošanas iespējām. Divu mācību stadiju starp­laikā nekas nenotika, dons Huans mani tikai izprašņāja par mana auga attīstību.

Ceturtdien, 1963. gada 27. jūnijā

— Nebūtu slikti vispirms pārbaudīt velna zāli, pirms tu galīgi sāksi iet pa viņas ceļu.

—  Kā tu gribi viņu pārbaudīt, don Huan?

— Tev vēlreiz jāpamēģina buršana ar ķirzakām. Tev ir viss ne­pieciešamais, lai uzdotu ķirzakām vēl vienu jautājumu, šoreiz jau bez manas palīdzības.

— Bet vai man vajag obligāti nodarboties ar šo buršanu?

—  Tas ir labākais veids, kā pārbaudīt velna zāles jūtas pret tevi. Viņa tevi pārbauda visu laiku, tāpēc būtu taisnīgi pārbaudīt ari viņu, un, ja, ejot pa viņas ceļu, kādā brīdī sajutīsi, ka tev šis ceļš neder, — vajag vienkārši apstāties.

Sestdien, 1963. gada 29. jūnijā

Es pats uzsāku sarunu par velna zāli. Gribējās, lai dons Huans pastāsta par viņu ko vairāk, lai gan man ne pārāk gribējās atkal ar to eksperimentēt.

—  Otro porciju izmanto tikai zīlēšanai, vai ne, don Huan? — es pajautāju, lai kaut kā uzsāktu sarunu.

—  Ne tikai. Ar tās palīdzību mācās buršanu ar ķirzakām un tai pašā laikā pārbauda velna zāli; taču īstenībā otro porciju izmanto citiem mērķiem. Buršana ar ķirzakām — tas ir tikai sākums.

— Tad kādiem mērķiem tā paredzēta, don Huan?

Viņš neatbildēja. Strauji mainīja sarunu tematu un pajautāja, cik kupli sazarojuši velnābola dzinumi ap krūmu, kuru es iestādīju. Ar roku aptuveni parādīju izmērus. Dons Huans teica:

— Es tevi iemācīju, kā atšķirt vīrišķo augu no sievišķā. Tagad dodies pie saviem augiem un atnes man vienu un otru. Sākumā aizej pie sava vecā auga un rūpīgi izpēti lietus ūdens izskaloto straumīšu pēdas. Nu jau lietus noteikti būs sēklas aiznesis pietiekami tālu. Pa­vēro izskalojumus (zanjitas)un pēc tiem nosaki noteces virzienu. Tad atrodi augu, kas atrodas vistālākajā punktā no tava auga. Visi velnābola augi starp tiem būs tavi. Vēlāk, kad izbirs sēklas, tu vari paplašināt savu teritoriju, ejot pa lietus pēdām no katra auga.

Viņš man sniedza sīkus norādījumus par to, kā izgatavot nazi šim darbam. Saknes nogriešana bija jāveic noteiktā secībā. Vis­pirms man vajag izvēlēties augu un attīrīt zemi ap to vietu, kur sakne savienojas ar kātu. Tad precīzi jāatkārto tā pati deja, kuru es izpildī­ju, pārstādot saknes atvasi. Treškārt, man jānogriež kāts, atstājot sakni zemē. Visbeidzot jāizrok sešpadsmit collas ( 38,5 cm ) saknes. Dons Huans mani brīdināja, ka pa visu šo laiku es nedrīkstu bilst ne vārda vai kā citādi izpaust savas jūtas.

—  Tev jāņem līdzi divus auduma gabalus, — viņš teica. — Izklāj tos zemē un uzliec uz tiem augus. Tad sagriez augus daļās un saliec tās. Secību izvēlies pats, taču to iegaumē, jo tā būs jāievēro vienmēr. Tiklīdz viss būs galā, atnes augu man.

Sestdien,1963.gada 6. jūlijā

Pirmdien, l. jūlijā, nogriezu velnābola augu, par kuru runāja dons Huans. Es gaidīju, līdz satumsīs, lai izpildītu dejas ap augu, jo negribēju, lai kāds mani ieraudzītu. Biju ļoti satraukts. Mani visu laiku vajāja sajūta, ka kāds novēro manas dīvainās darbības. Jau iepriekš izvēlējos, kā man šķita vīrišķo un sievišķo augu. Tagad man vajadzēja nogriezt pa sešpadsmit collām saknes no katra, bet rakt tādā dziļumā ar koku nebūt nebija viegli. Tas prasīja vairākas stun­das laika. Darbu pabeidzu pilnīgā tumsā, un, kad jau vajadzēja no­griezt sakni, nācās izmantot kabatas bateriju. Sākotnējais satrau­kums, ka kāds varētu mani novērot, bija tīrais nieks, salīdzinot ar bailēm, kuras izjutu, iedomājoties, ka tagad noteikti kāds pamanīs krūmos spīdam kabatas baterijas gaismu.

Es atnesu augu uz dona Huana mājām otrdien, 2. jūlijā. Viņš atsēja saiņus un aplūkoja atnestās auga daļas. Tad teica, ka tomēr būs spiests dot man sava auga sēklas. Viņš nolika man priekšā pies­tu, paņēma stikla krūzi un izbēra tās saturu — kopā salipušas sēk­las — piestā.

Pajautāju, kas tas ir, un viņš atbildēja, ka tās ir vaboļu saēstās sēklas. Sēklās, starp citu, bija visai daudz mazu melnu vabolīšu. Viņš teica, ka tās esot īpašas — tās jāizlasa un jāsaber atsevišķā krūzē. Šo krūzi, jau līdz trešdaļai piepildīto ar tādām pašām vabolī­tēm, viņš aizbāza ar papīra vīkšķi, lai neļautu vabolītēm aizbēgt.

— Nākamreiz tev jāpaņem vabolītes no saviem augiem,—dons Huans teica,—nogriezīsi sēklu pogaļas ar maziem caurumiņiem— tās ir pilnas ar vabolītēm. Atver pogaļu un izkaisi visu tās saturu krūzē. Savāc sauju ar vabolītēm un ieliec traukā. Pret tām izturies bez īpašām ceremonijām, rupji. Nomēri vienu sauju vabolīšu saēsto sēklu un vienu sauju vabolīšu pulvera, bet visu pārējo aproc jebkurā vietā tai virzienā (viņš norādīja uz dienvidaustrumiem) no sava auga. Tad savāc labas sausas sēklas un glabā tās atsevišķi. Tās vari sa­vākt, cik vien vēlies, un izmantot, kad vien to gribēsi. Nenāktu par ļaunu sēklas izņemt no pogaļām jau turpat uz vietas, lai visu uzreiz tad kopā apraktu.

Pēc tam dons Huans lika man vispirms sagrūst kopā salipušās sēklas, tad vabolīšu olas, tad pašas vabolītes, un visbeidzot—sau­sās nebojātās sēklas.

Kad tas viss bija saberzts smalkā pulveri, dons Huans paņēma velnābola gabalus, kurus es agrāk biju sagriezis un salicis kopā.

Viņš paņēma vīrišķo augu un uzmanīgi ietina to auduma gabalā. Visu pārējo atdeva man un lika sagriezt smalkos gabaliņos, kārtīgi sašķaidīt un pēc tam noliet visu sulu līdz pat pēdējai pilei podā. Tei­ca, ka jāberž tieši tādā pašā secībā, kā es to visu biju salicis.

Pēc tam, kad ar to visu tiku galā, viņš lika nomērīt vienu krūzi verdoša ūdens, samaisīt to ar poda saturu, bet tad pievienot vēl divas krūzes ūdens. Un pasniedza man smalki nopulētu kaula nūji­ņu. Es apmaisīju ar to poda saturu un uzliku podu uz uguns. Tad viņš teica, ka laiks sākt gatavot sakni, bet tam būs vajadzīga liela piesta, jo vīrišķo sakni nemaz nedrīkst griezt.

Mēs aizgājām aiz mājas. Piesta viņam bija jau sagatavota, un es sāku drupināt sakni gluži tāpat, kā biju to darījis jau iepriekš. Mēs atstājām sakni atmirkt ūdenī, pieejamu nakts gaisam, un iegājām mājā.

Viņš lika novērot maisījumu podā. To vajadzēja vārīt, līdz būs grūti maisīt. Pēc tam viņš apgūlās uz masas un aizmiga.

Maisījums vārījās vismaz kādu stundu, kad sāku ievērot, ka to kļūst arvien grūtāk un grūtāk apmaisīt. Nolēmu, ka tas jau gatavs, un noņēmu no uguns. Ieliku tīkliņā, iekāru pažobelē un gāju gulēt.

Pamodos, kad dons Huans jau bija piecēlies. Tīrajās debesīs spoži spīdēja saule. Bija saulaina karsta diena. Dons Huans atkal piebilda, ka velna zālei es noteikti patīku.

Mēs sākām apstrādāt sakni un galu galā ieguvām prāvu dzelte­nās substances šķipsnu trauka dibenā. Dons Huans nolēja ūdeni. Es jau nodomāju, ka procedūra ir galā, taču viņš atkal piepildīja trauku ar verdošu ūdeni.

Dons Huans noņēma podu, kuru es biju iekāris pažobelē. Mai­sījums, šķiet, bija pavisam izkaltis. Viņš ienesa podu mājā, uzmanīgi nolika to uz grīdas un apsēdās. Tad sāka stāstīt:

— Mans benefaktors man teica, ka auga daļas var maisīt ar iekšu taukiem. Un tieši ar to tu tūlīt arī nodarbosies. Mans benefak­tors darīja to manā vietā. Taču, kā jau es tev teicu, mani nekad tā pa īstam velna zāle nav saistījusi, un es, atklāti sakot, nekad necentos saplūst ar to vienotā veselumā. Benefaktors teica, ka, lai sasniegtu labākus rezultātus—tiem, kas patiesi grib iegūt velna zāles spēku, — visieteicamāk būtu samaisīt augu ar mežakuiļa iekšu taukiem. Zarnu tauki ir vislabākie. Bet to jau tu pats izvēlēsies. Varbūt viss iegrozī­sies tā, ka tu nolemsi noslēgt savienību ar velna zāli, — šajā gadīju­mā es tev iesaku, kā to man ieteica mans benefaktors, nomedīt mežakuili un iegūt viņa zarnu taukus (sebo de tripa). Tais laikos, kad velna zāle vēl bija lielā cieņā, bruho bieži vien devās īpašās medību ekspedīcijās, lai iegūtu mežakuiļa taukus. Viņi meklēja vislielākos un visstiprākos. Viņiem bija speciāla buršana ar mežakuiļiem; no tiem varēja iegūt īpašu spēku — tādu spēku, ka tam pat toreiz bija grūti noticēt. Taču šis spēks nu ir zaudēts. Es neko par to nezinu. Un nezinu nevienu, kas par to kaut ko zinātu. Varbūt pati zāle tev iemā­cīs par šo spēku.

Dons Huans nomērīja riekšavu tauku, iemeta podā ar izkaltušo maisījumu un nokasīja taukus, kas bija palikuši uz delnas, pret poda malu. Man vajadzēja vienmērīgi izmaisīt visu tā saturu.

Putoju maisījumu gandrīz trīs stundas. Dons Huans laiku pa lai­kam to aplūkoja un secināja, ka tas vēl nav gatavs. Beidzot viņš, šķiet, bija apmierināts. Pastā iekultais gaiss piešķīra tai gaiši pelēku nokrāsu un želejveidīgu konsistenci.

Viņš pakāra podu zem jumta, līdzās otram podam, un teica, ka grasās to atstāt šeit līdz rītam, jo šīs otrās porcijas pagatavošanai nepieciešamas divas dienas. Visu šo laiku es neko nedrīkstēju ēst, varēju tikai dzert ūdeni.

Nākamajā dienā, ceturtdien, 4. jūlijā, es stingrā dona Huana uzraudzībā aplēju sakni ar karstu ūdeni. Kad noleju ūdeni pēdējo reizi, bija jau diezgan tumšs. Mēs apsēdāmies verandā. Viņš nolika sev priekšā divas krūzes. Mēs bijām ieguvuši apmēram vienu tējka­roti saknes ekstrakta, kas atgādināja bālganu cieti. Viņš ielika to krūzē un pielēja mazliet ūdeni. Pagrozīja krūzi rokā, lai viela labāk izkustu, un iedeva to man. Vajadzēja izdzert visu, kas bija krūzē. Es izdzēru vienā paņēmienā, noliku krūzi uz grīdas un atgūlos. Mana sirds sāka neprātīgi dauzīties, jutu, ka nevaru paelpot. Pēkšņi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, dons Huans lika man izģērbties. Vaicāju kādēļ, un viņš paskaidroja, ka man jāiesmērējas ar pastu. Es šaubījos, vai ir vērts izģērbties. Dons Huans mani steidzināja. Viņš teica, ka ir pārāk maz laika, lai muļķotos. Tad es izģērbos kails.

Viņš paņēma savu kaula nūjiņu un uzvilka uz pastas virskārtas divas horizontālas līnijas, sadalot krūzes saturu trīs vienādās daļās. Tad no augšējās līnijas centra novilka vertikālu līniju uz leju, tādā veidā sadalot saturu jau piecās daļas. Viņš norādīja uz apakšējo labo daļu un teica, ka tā ir domāta manai kreisajai pēdai. Virs tās — daļa kreisajai kājai. Augšējā, vislielākā daļa — dzimumorgāniem. Nākamā daļa zem tās kreisajā pusē — labajai kājai, bet pati apak­šējā daļa kreisajā pusē — labajai pēdai. Sākumā viņš man lika uz­ziest kreisajai pēdai paredzēto daļu un kārtīgi to ierīvēt. Tad parādī­ja, kā ar pārējām pastas daļām ieziest visu kreisās kājas iekšmalu, dzimumorgānus, tad lejup visu labās kājas iekšmalu, un visbeidzot labās kājas pēdu.

Es izpildīju viņa norādījumus. Pasta bija auksta un ļoti stipri oda. Pabeidzis šo procedūru, iztaisnojos, un smarža iekļuva man nāsīs. Šī apbrīnojami kodīgā smaka, kas atgādināja kaut kādu gāzi, mani burtiski smacēja nost. Centos elpot caur muti un pateikt kādu vārdu donam Huanam, taču nevarēju.

Dons Huans turpināja skatīties man tieši virsū. Es paspēra soli viņam pretī. Kājas izstiepās, it kā tās būtu no gumijas, kļuva garas, ārkārtīgi garas. Paspēru vēl vienu soli. Ceļgali kļuva elastīgi kā at­speres, drebēja, vibrēja un saspringti savilkās. Es devos uz priekšu. Šī kustība bija lēna un drebelīga, tā vairāk atgādināja raustīšanos uz priekšu un augšu nekā iešanu. Palūkojos lejup un ieraudzīju tālu lejā zem sevis sēdošo donu Huanu. Inerces dzīts paspēru vēl vienu soli uz priekšu, kurš bija vēl elastīgāks un garāks nekā iepriekšējais. Un tas es paceļos gaisā.

Atceros, ka vienreiz es nolaidos, tad atspēros ar abām kājām, lēcu atpakaļ un sāku slīdēt uz muguras. Ieraudzīju virs sevis melnas debesis un garām skrejošos mākoņus. Sagriežos tā, lai varētu rau­dzīties lejā. Saskatīju tur tumšu kalnu masu. Es lidoju pārdabiskā ātrumā. Rokas piespiedās pie sāniem. Galva kļuva par kaut ko lī­dzīgu stūrei. Atgāžot to atpakaļ un noturot šādā stāvoklī, veicu ver­tikālus apļus. Pagriežot galvu uz vienu vai otru pusi, mainīju lidojuma virzienu. Izbaudīju nekad līdz šim neizjustu brīvību un pasakaino lidojuma ātrumu. Brīnumainā tumsa dāvāja man neizskaidrojamas skumjas, nostaļģiju, šķiet, es beidzot biju atklājis savu patieso dzim­teni — nakts tumsu. Centos lūkoties visapkārt, taču izjutu tikai klu­sās nakts mieru un vienlaikus zināju, cik daudz spēka tā sevī glabā.

Pēkšņi sapratu, ka laiks nolaisties; it kā būtu saņēmis pavēli, kuru nekavējoties jāpilda. Un sāku piezemēties svārstveidīgām kus­tībām kā spalviņa. No šāda pārvietošanās veida man kļuva slikti. Kustības nu bija lēnas un saraustītas, radās sajūta, ka kāds velk mani lejā kā ar virvi. Man kļuva pavisam slikti. Galva plīsa pušu no sāpēm. Mani apņēma kaut kāds melnums, un es skaidri atminos sevi tajā ienirstam.

Nākamais, ko atceros, — tā bija pamošanās. Atrados savā gultā savā paša istabā. Es apsēdos. Un manas istabas aina izzuda. Piecēlos. Es biju kails! Kustoties man atkal kļuva slikti.

Pamazām atpazinu apkārtni. Es atrados apmēram pusjūdzes attālumā no dona Huana mājas, līdzās tai vietai, kur auga viņa velnāboli. Pēkšņi viss nostājās savās vietās, un es aptvēru, ka man nāk­sies iet visu šo ceļu uz dona Huana mājām kailam. Izjutu dziļu psiho­loģisku diskomfortu, taču man nenāca prātā nekādi šīs problēmas risinājuma varianti. Iedomājos, ka varbūt vajadzētu uzmeistarot sev zaru svārkus, taču šī doma šķita visai bezjēdzīga, turklāt saullēkts jau bija pavisam tuvu. Tā nu nācās aizmirst par savu slikto pašsajū­tu, un es sāku iet uz mājas pusi. Man uzmācās paniskas bailes, ka mani kāds varētu ieraudzīt. Vērīgi lūkojos, vai priekšā nav cilvēku vai suņu, centos skriet, taču savainoju kāju pret asajiem akmeņiem. Sāku iet lēnām. Jau bija pavisam gaišs. Pēkšņi ieraudzīju pa ceļu nākam cilvēku un ātri ielēcu krūmos. Stāvoklis šķita absolūti bezce­rīgs. Tikko kā biju izjutis neizsakāmu lidojuma prieku—un nāka­majā brīdī jau esmu spiests slēpties, kaunoties no sava kailuma. Es jau izlēmu, ka izlēkšu atpakaļ uz ceļa un cik jaudas padrāzīšos ga­rām pretimnākošajam cilvēkam. Nodomāju, ka viņš būs tik ļoti par to visu pārsteigts un, kamēr aptvers, ka tas bija pliks vīrietis, — es jau būšu tālu prom. Visu to apdomājot, tomēr neuzdrošinājos pat pakustēties.

Pa ceļu ejošais cilvēks nonāca man līdzās un apstājās. Es iz­dzirdu viņu saucam mani vārdā. Tas bija dons Huans, un līdz ar viņu ari manas drēbes. Kamēr ģērbos, viņš skatījās uz mani un smējās.

Tās pašas dienas vakarā, piektdien, 4. jūlijā, dons Huans lūdza viņam sīki izstāstīt, kas ar mani bija noticis. Pēc iespējas rūpīgāk atstāstīju viņam visu neparasto epizodi.

—  Otrā velna zāles porcija tiek pielietota lidojumiem, — viņš teica, kad biju beidzis savu stāstu. Turklāt ar ziedi vien nepietiek. Mans benefaktors teica, ka tieši sakne piedod virzību un gudrību un tieši tā arī izsauc lidojumu. Kad iemācīsies vairāk un biežāk to pie­lietosi, lai lidotu, sāksi redzēt skaidrāk. Tu varēsi lidot pa gaisu sim­tiem kilometru tālumā—un skatīties, kas notiek jebkurā vietā, kur vien pats to vēlēsies, vai ari dot liktenīgo triecienu savam ienaidnie­kam, kad atrodas tālu no tevis. Kad iepazīsies ar velna zāli, viņa tev iemācīs tamlīdzīgas lietas. Tā, piemēram, viņa tevi jau iemācīja mai­nīt lidojuma virzienu. Gluži tāpat viņa tev iemācīs ari citas vispārstei­dzošākās lietas.

—  Kas tās par lietām, don Huan?

—  To es tev nevaru pateikt. Katrs cilvēks atšķiras no citiem. Benefaktors man nekad neteica, ko viņš iemācījies. Viņš teica, kā virzīties tālāk pašam, bet nekad — ko viņš redzējis. Tas ir tikai priekš tevis paša.

—  Bet es taču tev stāstu visu, ko redzēju, don Huan.

—  Tagad stāsti. Vēlāk nestāstīsi. Nākošreiz tu pielietosi velna zāli viens, vietā, kur aug tavs paša augs, jo tieši tur tu ari nolaidīsies— pie saviem augiem. Iegaumē to! Lūk, kāpēc es devos tevi meklēt pie maniem augiem.

Vairāk viņš neko neteica, un es aizmigu. Pamodies vēlu vakarā, izjutu dzīves spēku pārpilnību. Gluži vai pušu plīšu aiz fiziskas labsa­jūtas. Es biju laimīgs un apmierināts.

Dons Huans man pajautāja:

—  Vai tev patika šī nakts? Vai nebija drausmīga? Es atbildēju, ka nakts bija patiesi brīnišķīga.

—  Kā tavas galvassāpes? Vai bija ļoti slikti?

— Galvassāpes bija tikpat stipras kā viss pārējais. Tās bija visstiprākās galvassāpes, kādas man nācies jebkad pārciest.

—Vai tas tevi atturēs no vēlēšanās vēlreiz izmēģināt velna zāles spēku?

— Nezinu. Pašlaik es to nevēlos. Taču vēlāk, — iespējams, varbūt gribēšu. Patiešām nezinu, don Huan.

Man bija nopietns jautājums. Zināju, ka viņš izvairīsies no atbil­des, un tāpēc gaidīju, kad viņš pats pievērsīsies šim tematam. Bei­dzot, jau pirms pašas prombraukšanas, tomēr nācās pavaicāt:

—  Tātad es lidoju, don Huan?

—  Tu taču pats man to teici. Vai tad ne?

—  Es zinu, don Huan. Ar to es biju domājis — vai mans ķer­menis arī lidoja? Vai tad es lidoju kā putns?

—  Tu vienmēr uzdod jautājumus, uz kuriem es nevaru atbil­dēt. Tu lidoji. Tāpēc jau arī pastāv otrā velna zāles porcija. Kad būsi to pielietojis vairākkārt, apgūsi šo lidojumu pilnībā. Tas nemaz nav tik vienkārši. Cilvēks lido ar velna zāles otrās porcijas palīdzī­bu. Tas ir viss, ko varu tev teikt. Bet tam, ko tu vēlies uzzināt, nav nekādas nozīmes. Putni lido kā putni, bet cilvēks, kurš pielietojis velna zāli, lido kā cilvēks, kurš pielietojis velna zāli (el enyerbado vuela asн).

—  Tāpat kā putni? {Asi como los pбjaros?)

—  Nē, kā cilvēks, kurš pielietojis velna zāli.

—  Tātad īstenībā es nemaz nelidoju, vai ne, don Huan? Es li­doju savā iztēlē. Tikai savā prātā. Kur tad bija mans ķermenis?

—  Krūmos, — viņš atcirta un tūdaļ pat sāka smieties. — Tev aizvien ir viena un tā pati nelaime — tu visu saproti tikai no vienas puses. Tu netici, ka cilvēks lido, bet bruho spēj pārvarēt tūkstoš jūdzes stundā, lai paskatītos, kas tur notiek. Viņš spēj dot triecienu ienaidniekam, kurš atrodas ļoti tālu. Nu, kā tad īsti ir, viņš lido vai nelido?

—  Redzi, don Huan, mēs ar tevi runājam par atšķirīgām lietām. Pieņemsim, ka šeit, kopā ar mani, kad es pielietoju velna zāles otro porciju, būtu bijis kāds no maniem studiju biedriem. Vai viņš būtu redzējis mani lidojam?

—  Nu, lūk, atkal tu ar saviem jautājumiem par to, kas būtu, ja… Tādā veidā sarunāties ir bezjēdzīgi. Ja tavs draugs vai jebkurš cits cilvēks pielietos velna zāles otro porciju, tad vienīgais, ko viņš varēs darīt, — tikai lidot. Bet, ja viņš vienkārši tevi novēros, tad var ieraudzīt tevi lidojam, bet var arī neieraudzīt. Tas ir atkarīgs no cilvēka.

—  Es gribu teikt, don Huan, ka, ja mēs ar tevi skatāmies uz putnu un redzam to lidojam, mēs taču būsim vienisprātis, ka tas lido. Bet, ja divi mani draugi redzētu mani lidojam—kā tas notika pagājušonakt, — vai viņi piekristu tam, ka es lidoju?

—  Nu, droši vien jā. Tu piekrīti tam, ka putni lido, tāpēc ka esi redzējis tos lidojam. Lidojums putniem ir ierasta lieta. Taču tu ne­piekritīsi citām lietām, ko dara putni, tāpēc ka nekad neesi redzējis, kā viņi to dara. Ja tavi draugi zinātu par cilvēkiem, kas lido ar velna zāles palīdzību,—viņi noteikti piekristu.

— Don Huan, tūdaļ es pateikšu visu to savādāk. Lūk, ko es gribu teikt: ja es pieķēdēšu sevi pie klints ar smagu ķēdi, tad taču es lidošu gluži tāpat, tāpēc ka manam ķermenim nav nekāda sakara ar šo manu lidojumu. Vai tu man piekriti?

Dons Huans mani skeptiski nopētīja.

— Ja tu piekalsi sevi pie klints, — viņš teica, — tad baidos, ka tev nāksies lidot kopā ar klinti un smago ķēdi.

7

Smēķējamā maisījuma sastāvdaļu ievākšana un to sagatavoša­na aptvēra visu gada ciklu. Pirmajā gadā dons Huans mācīja man šo procedūru. 1962. gada decembrī, otrajā gadā, kad cikls atsākās no jauna, dons Huans man vienkārši deva norādījumus; es pats savācu visas sastāvdaļas, pats tās sagatavoju un saglabāju līdz nākamajam gadam.

1963. gada decembrī aizsākās trešais cikls. Dons Huans tad man parādīja, kā apvienot izkaltētās maisījuma sastāvdaļas, kuras es biju ievācis un pagatavojis pirms gada. Viņš ielika smēķējamo maisījumu nelielā ādas maisiņā. Un mēs atkal sākām ievākt visas maisījuma sastāvdaļas nākamajam gadam.

Visa gada laikā dons Huans ļoti reti pieminēja dūmiņu. Taču katrreiz, kad atbraucu, dons Huans man deva paturēt pīpi, un mana "iepazīšanās" ar pīpi norisinājās pēc viņa iecerētā scenārija. Pīpe tika nodota manās rokās ļoti pakāpeniski. Viņš pieprasīja, lai es maksimāli koncentrējos šai darbībai, un sniedza man sīkus jo sīkus norādījumus šai sakarā. Viņš aizvien atkārtoja, ka jebkura nevērība attiecībā pret pīpi neizbēgami novedīs pie viņa vai manas nāves.

Tiklīdz bijām pabeiguši trešo smēķējamā maisījuma ievākšanas un pagatavošanas ciklu, dons Huans pirmoreiz sāka runāt par dū­miņu kā par sabiedroto.

Pirmdien, 1963. gada 23.decembrī

Mēs braucām ar mašīnu uz dona Huana mājām pēc tam, kad bijām ievākuši vienu no smēķējamā maisījuma nepieciešamajām sastāvdaļām — dzeltenās puķītes. Es piebildu, ka šogad, ievācot sastāvdaļas, mēs nesekojam pirms gada iedibinātajai secībai. Viņš iesmējās un teica, ka dūmiņš nav tik kaprīzs un atriebīgs kā velna zāle. Dūmiņam nav svarīga sastāvdaļu ievākšanas kārtība; viss, kas viņam nepieciešams, — lai cilvēks, kurš gatavo un lieto maisījumu, būtu akurāts un precīzs.

Es pajautāju donam Huanam, ko mēs darīsim ar maisījumu, kuru viņš pagatavoja un nodeva man glabāšanā. Viņš atbildēja, ka šis maisījums ir mans, un piebilda, ka to vajag pēc iespējas ātrāk izlietot. Jautāju, kāda ir ierastā deva. Nelielais maisiņš ar smēķē­jamo materiālu, kuru viņš man iedeva, bija apmēram trīsreiz apjo­mīgāks par mazo tabakas paciņu. Viņš teica, ka maisiņa saturs jā­izlieto gada laikā, bet cik lielai jābūt devai katrā pīpēšanas reizē — tas man jānosaka pašam.

Es gribēju uzzināt, kas notiks, ja neizlietošu visu maisījuma re­zervi. Dons Huans atbildēja, ka nekas nenotiks, jo dūmiņš neko neprasa. Pašam viņam jau vairs nav jāpīpē, un tomēr viņš katru gadu pagatavo jaunu maisījumu. Tad tomēr piebilda, ka reizēm to­mēr arī viņam nākas pīpēt. Jautāju, ko viņš dara ar neizlietoto mai­sījumu, taču nesaņēmu atbildi. Viņš tikai teica, ka maisījums vairs neder, ja tas netiek izmantots gada laikā.

Te nu mēs uzsākām ilgu strīdu. Es nepareizi noformulēju savus jautājumus, un viņa atbildes šķita neskaidras. Es gribēju zināt, vai maisījums zaudē savas halucinogēnās īpašības jeb savu spēku pēc gada (un tad šis gada cikls ir nepieciešams nosacījums), taču viņš uzstāja, ka maisījums savu spēku nezaudēs nekad. Viņš tikai teica, ka pēc gada tas vairs nebūs vajadzīgs, jo būs pagatavota jauna re­zerve. No neizmantotā vecā maisījuma jāatbrīvojas īpašā veidā, ku­ru todien dons Huans man nevēlējās atklāt.

Otrdien, 1963. gada 24. decembrī

— Don Huan, tu teici, ka tev vairs nevajag pīpēt.

—Jā, reiz dūmiņš ir mans sabiedrotais, man nevajag vairs pīpēt. Es varu to izsaukt jebkurā laikā un vietā.

—  Tu gribi teikt, ka tas atnāk pie tevis, pat ja tu nepīpē?

—  Es gribu teikt, ka pats varu brīvi pie viņa aiziet.

—  Vai es arī to spēšu?

—  Jā, ja tev izdosies viņu padarīt par savu sabiedroto.

Otrdien, 1963. gada 31. decembrī

Ceturtdien, 26. decembrī, notika mana pirmā iepazīšanās ar dona Huana sabiedroto — dūmiņu. Visu dienu vadāju ar mašīnu donu Huanu pa apkārtni un izpildīju viņa rīkojumus. Mēs atgriezā­mies mājās vakarā. Es viņam atgādināju, ka visu dienu neko ne­esam ēduši, taču viņu tas absolūti neinteresēja, un viņš teica, ka man noteikti vajag iepazīties ar dūmiņu. Viņa vārdiem izsakoties, man pašam jāizmēģina un jāpārliecinās par to, cik nopietns ir šis sabied­rotais.

Neļaujot man attapties vai kaut ko iebilst, dons Huans paziņo­ja, ka tūdaļ pat grasās piepīpēt savu pīpi priekš manis. Centos viņu atrunāt, apgalvodams, ka vēl neesmu tam gatavs. Teicu, ka esmu pārāk maz turējis rokā pīpi un neesmu vēl ar to kā nākas saradis. Taču viņš atbildēja, ka pietiks mācīties un laiks nopietni ķerties pie lietas. Viņš izņēma no futrāļa pīpi un noglāstīja to. Es apsēdos viņam līdzās uz grīdas un izmisīgi centos saslimt vai rast kādu citu attaisno­jošu iemeslu, lai izvairītos no šī nenovēršamā soļa.

Istabā bija jau gandrīz pavisam tumšs. Dons Huans iededza petrolejas lampu un nolika to kaktā. Parasti lampa uzturēja istabā nosacītu puskrēslu, un tās dzeltenīgā krāsa vienmēr nomierināja. Šo­reiz gaisma šķita blāva un neparasti sarkana; tā satrauca.

Dons Huans atsēja savu maisiņu ar smēķējamo maisījumu, ne­noņemot no kakla aukliņu, kurā tas bija pakārts. Viņš pielika pīpi pie atpogātās apkaklītes un iegrāba ar pīpes galvu mazliet maisīju­ma. Viņš lika man vērot visas viņa darbības un paskaidroja, ka ga­dījumā, ja maisījums arī nedaudz izbirs, tas vienalga nokļūs viņam azotē.

Dons Huans piepildīja pīpes galvu par trīs ceturtdaļām, tad ar vienu roku aizsēja maisiņu, bet otrā turēja pīpi. Beidzot paņēma nelielu māla trauku un palūdza atnest no āra kvēlojošas ogles.

Es aizgāju aiz mājas, paņēmu dažas kvēlojošas ogles no krāsns un steidzos atpakaļ. Mani pārņēma dziļš nemiers, kaut kas līdzīgs priekšnojautai.

Apsēdos līdzās donam Huanam un pasniedzu viņam ogļu trau­ku. Dons Huans uzmeta tam skatienu un mierīgi paziņoja, ka ogles ir pārāk lielas. Viņam vajadzēja mazākas, lai varētu ielikt pīpes galvā.

Gāju vēlreiz pie krāsns un atnesu to, ko viņš prasīja. Viņš paņē­ma ogļu trauku un nolika sev priekšā. Dons Huans sēdēja, sakrus­tojis kājas pēc turku modes. Pašķielējis uz mani ar acs stūrīti, viņš pieliecās uz priekšu, gandrīz ar zodu aizskardams ogles. Turot pīpi kreisajā rokā, viņš apbrīnojami veikli ar labo roku saņēma kvēlojo­šo oglīti un ielika to pīpes galvā; tad iztaisnojās, turot pīpi ar abām rokām, pielika to pie lūpām un trīsreiz izpūta dūmus. Viņš pasniedza ar abām rokām man pīpi un pavēlnieciski nočukstēja, lai es paņemu pīpi un pīpēju.

Acumirklī man prātā iešāvās doma atteikties un aizbēgt, taču dons Huans vēl aizvien čukstus atkārtoja savu pavēli. Es palūkojos uz viņu. Viņš skatījās man tieši virsū, taču draudzīgi un iejūtīgi. Kļuva skaidrs, ka savu izvēli esmu izdarījis jau sen un tagad vairs nav cita ceļa, kā vienīgi darīt to, ko viņš man liek.

Paņēmu pīpi un gandrīz nometu to zemē. Tā bija karsta! Pie­sardzīgi pieliku to pie mutes, iedomājoties, ka tādā veidā varu ap­dedzināt sev lūpas. Taču karstumu gandrīz nemaz nesajūtu.

Dons Huans lika man ievilkt dūmu. Dūms ietecēja man mutē un šķita, it kā viņš tur mutuļotu. Tas bija smags! It kā man būtu pilna mute ar skrotīm. Nez kāpēc man ienāca prātā tieši šāds salīdzinā­jums, lai gan nekad nebiju turējis mutē skrotis. Dūms vēl aizvien atgādināja mentolu, un pēkšņi mutē sajutu aukstumu. Sajūta bija atsvaidzinoša.

— Vēl! Vēl! — dons Huans čukstēja.

Sajutu, kā dūmi nekontrolējami iesūcas manā ķermenī. Nu ma­ni vairs nebija nepieciešams pamudināt, jo mehāniski turpināju ieel­pot dūmus.

Pēkšņi dons Huans pieliecās un izņēma man no rokām pīpi. Viņš uzmanīgi izbēra pelnus ogļu traukā, tad iebāza pīpes galvā ar siekalām apslapinātu pirkstu un pagrozīja to, lai iztīrītu sānus. Pāris reizes izpūta iemuti. Redzēju kā viņš ielika pīpi atpakaļ futrālī. Turpi­nāju viņu uzmanīgi novērot.

Iztīrījis pīpi un aizvācis to, viņš sāka vērīgi mani aplūkot, un tikai tad es sapratu, ka mans ķermenis ir notirpis, it kā tas būtu līdz pēdē­jai iespējai piesūcināts armentolu. Seja kļuva smaga, un žokļi sāpē­ja. Es nevarēju noturēt muti aizveltu, taču siekalu nebija. Mana mu­te izkalta un dega kā ugunī, taču slāpes joprojām neizjūtu. Visa gal­va kvēloja neparastā karstumā. Aukstā karstumā! Šķita, ka katra izelpa plēš pušu nāsis un augšlūpu. Taču tā nesvilināja. Tā dedzināja ar savu aukstumu kā ledus.

Dons Huans nekustīgi sēdēja man līdzās kreisajā pusē un spie­da futrāli ar pīpi pie grīdas, it kā cenšoties ar spēku to tur noturēt. Plaukstas kļuva smagas, rokas lauza atpakaļ un vilka plecus lejup. Deguns pilēja. Noslaucīju to ar delnas otru pusi — un aizslaucīju prom visu augšlūpu! Noslaucīju seju — un aizslaucīju no tās visu gaļu! Es kusu! Es patiešām sajutu, ka mana miesa izkūst. Pielēcu kājās un centos kaut kam pieķerties — vienalga kam, tikai lai pret to atbalstītos. Mani pārņēma šausmas, līdz šim vēl nekad neizjustas šausmas. Pieķēros griestu balsta stabam istabas vidū. Pastāvēju tā kādu sekundi, tad pagriezos un palūkojos uz donu Huanu. Viņš vēl aizvien sēdēja nekustīgi, spiežot pīpi pie grīdas, un uzmanīgi mani novēroja.

Mana elpa bija slimīgi karsta (vai auksta?) un žņaudza ciet kak­lu. Es pieliecu uz priekšu galvu, lai to mazliet atpūtinātu uz staba, taču acīmredzot netrāpīju, un galva turpināja virzīties garām pun­ktam, kurā atradās stabs. Noturējos jau pie pašas grīdas. Iztaisnojos. Stabs bija šeit, tieši manā acu priekšā! Es atkal mēģināju atbalstīt pret to galvu. Centos savaldīties un koncentrēties, un, turot acis vaļā, atkal liecos uz priekšu, lai pieskartos ar pieri stabam. Tas atradās dažu collu attālumā no manām acīm, taču, uzlicis uz tā galvu vis­dīvainākajā veidā sajutu, ka mana galva ir izgājusi tieši cauri stabam.

Izmisīgi meklēju tam kādu saprātīgu izskaidrojumu un nolēmu, ka mana redze izkropļo attālumu un stabs acīmredzot atrodas kā­das desmit pēdas no manis, lai gan es to redzu tieši sev priekšā. Tad sāku loģiski un saprātīgi noteikt staba atrašanās vietu. Es sāku sāniski soli pa solim iet apkārt stabam ar aprēķinu, lai tādā veidā nevarētu veikt riņķi, kura diametrs pārsniegtu piecas pēdas; tātad, ja stabs patiešām atradās no manis desmit pēdu attālumā, ārpus manas aiz-sniedzamības robežām, tad agri vai vēlu pienāks bridis, kad atrādī­šos ar muguru pret to. Es ticēju, ka tobrīd stabs izzudīs, jo īstenībā tas atradīsies man aiz muguras.

Sāku riņķot ap stabu, taču tas joprojām atradās man acu priekšā. Izmisumā sagrābu to ar abām rokām, taču rokas izgāja tam cauri un es saķēru gaisu. Rūpīgi aprēķināju attālumu starp sevi un stabu, ma­nuprāt, tur bija trīs pēdas. Vismaz manas acis uzrādīja trīs pēdu attālumu. Kādu laiku mēģināju eksperimentēt ar redzes asuma uz­tveri, grozot un pieliecot galvu no vienas puses uz otru, pēc kārtas fokusējot katru aci pret stabu un tālāko sienu. Pēc mana vērtējuma stabs nepārprotami atradās tieši man priekšā apmēram trīs pēdu attālumā.

Pastiepu uz priekšu rokas, lai tādā veidā pasargātu galvu, un no visa spēka metos virsū stabam. Rezultāts bija līdzšinējais — es iz­gāju cauri stabam, taču šoreiz nogāzos uz grīdas. Es atkal piecēlos, un tā, šķiet, tonakt bija mana visneparastākā darbība. Es piecēlu sevi ar domu! Lai pieceltos, neizmantoju muskuļus un kaulu struktū­ru kā parasti —jo vairāk nepratu to visu pārvaldīt. Tas kļuva skaidrs tobrīd, kad nokritu uz grīdas. Taču mana ziņkāre par stabu bija tik liela, ka es ar kaut ko līdzīgu reflektorajai darbībai "piecēlu sevi ar domu" un, pirms vēl līdz galam aptvēru, ka nespēju vairs kustēties, biju jau piecēlies.

Saucu palīgā donu Huanu, vienreiz pat iekaucos pilnā balsī, ta­ču dons Huans pat nepakustējās. Viņš turpināja nedaudz ieslīpi uz mani skatīties, it kā viņam negribētos pagriezt galvu, lai skatītos uz mani taisni. Es pat jau spēru soli viņam pretī, taču, tā vietā, lai kus­tētos uz priekšu, sašūpojos un atmuguriski nokritu pret sienu. Zinā­ju, ka atsitīšos pret to ar muguru, taču nesajūtu vis triecienu, bet pilnībā iegrimu mīkstā sūkļveidīgā vielā—tā bija siena. Rokas tā ari palika izstieptas gar sāniem, bet viss ķermenis it kā lēni grima sienā. Man neatlika nekas cits, kā tikai skatīties uz priekšu, uz istabu. Dons Huans joprojām mani vēroja, taču neko nedarīja, lai man palīdzētu. Ar pārcilvēciskām pūlēm mēģināju izraut savu ķermeni no sienas, taču tas grima tajā arvien dziļāk un dziļāk. Neaprakstāmās šausmās vēroju, kā sūkļveidīgā siena sakļāvās virs manas sejas. Mēģināju aizvērt acis, taču tā nevērās ciet.

Es neatceros, kas notika tālāk. Pēkšņi dons Huans jau bija man līdzās, ļoti tuvu. Mēs atradāmies otrā istabā. Redzēju gan galdu, gan uguni māla krāsnī, bet ar acs stūrīti pat saskatīju žogu aiz mājas. Visu varēja ļoti skaidri redzēt.

Dons Huans atnesa petrolejas lampu un pakāra to istabas vidū. Centos palūkoties uz citu pusi, taču manas acis spēja tikai raudzīties uz priekšu. Nespēju atšķirt vai sajust nevienu no sava ķermeņa da­ļām. Elpu ari nejutu. Taču manas domas bija apbrīnojami skaidras, jo skaidri apzinājos visu, kas notiek manā acu priekšā.

Dons Huans pienāca man klāt, un domu skaidrība izgaisa. It kā manī kaut kas būtu apstājies, domu nebija vispār. Es ieraudzīju man tuvojamies donu Huanu un viņi ienīdu, gribējās viņu saplosīt gaba­los. Tobrīd biju spējīgs viņu nogalināt, bet nevarēju pakustēties. Līdz tam neskaidri izjutu kaut kādu spiedienu galvā, taču arī tas izzuda. Palika tikai viens — visaptverošs naids pret donu Huanu. Redzēju viņu dažu collu attālumā no sevis. Gribējās mesties viņam virsū, lai plosīto. Droši vien es rūcu. Un tad kaut kas manī sāka trīcēt un raustīties. Es izdzirdu, ka dons Huans ar mani runā maigā, nomieri­nošā balsī, un mani pārņēma bezgalīgs apmierinājums. Viņš pienāca vēl tuvāk un sāka skaitīt spāņu šūpuļdziesmu:

Seсora Santa Anna, porque llora el niсo?

Por una manzana que se la ha perdido.

Yo le dare una. Yo le dare dos.

Una para el niсo y otra para vos.

(*Svētā Annas kundze, kāpēc bērniņš raud?

Ābolītis pazudis, tāpēc bērniņš raud.

Es došu tev ābolu. Došu tev divus.

Vienu tev, otru mazajam puisītim, (spāņu))

Man pāli pārvēlās siltuma vilnis, jūtu un sirds siltuma vilnis. Do­na Huana vārdi izskanēja kā tāla atbalss, atmodinādami tālas bērnī­bas atmiņas.

Naids, kuru pirms tam izjutu, pagaisa. Dusmas nomainīja mī­lestība — bezgalīga mīlestība pret donu Huanu. Viņš man teica, lai cenšos neiemigt, ka man vairs nav ķermeņa un tagad es varu pār­vērsties par visu, ko vēlos.

Viņš atkāpās. Manas acis atradās normālā līmenī, tā it kā es stāvētu viņam blakus. Viņš pastiepa man pretī abas rokas un lika man tajās ienākt.

Vai nu es pagāju uz priekšu, vai arī viņš panāca man pretī. Viņa rokas bija gandrīz uz manas sejas—uz acīm, lai gan es tās nesajūtu.

— Ieej manās krūtīs, — es izdzirdu viņa balsi. Radās sajūta, ka viņš mani iesūktu līdzīgi kā sūkļveidīgā siena.

Pēc tam tikai dzirdēju viņa balsi, kas pavēlēja man skatīties un redzēt. Viņu pašu es jau vairs nevarēju izšķirt. Manas acis acīmre­dzot bija atvērtas, jo redzēju gaismas uzliesmojumus uz sarkana fo­na, it kā es skatītos uz gaismu caur aizvērtiem plakstiem. Tūdaļ atkal ieslēdzās domas. Tās atgriezās kā blīvs redzes ainu masīvs — sejas, ainavas. Ainas uzradās un izzuda haotiski. Tas līdzinājās straujam sapnim, kurā tēli neprātīgā ātrumā nomaina viens otru. Tad domu straume sāka pamazām izsīkt un drīz vien izzuda pavisam. Palika tikai satraukums un laimes sajūta. Es vairs nespēju atšķirt jebkādas formas vai gaismu. Un pēkšņi mani izgrūda virspusē. Es pilnīgi skaidri sajutu, ka mani kaut kur paceļ. Es biju brīvs un kustējos milzīgā ātrumā gluži kā ūdenī vai gaisā. Es peldēju kā zutis. Absolūti patva­ļīgi locījos un griezos, paceļos un nolaidos. Ap mani visapkārt pūta auksts vējš, un es sāku virpuļot kā putna spalviņa — uz priekšu un atpakaļ, un lejup, un lejup, un lejup.

Sestdien, 1963. gada 28. decembrī

Es pamodos vakar pusdivos dienā. Kā apgalvoja dons Huans, biju mierīgi nogulējis gandrīz divas diennaktis. Galva plīsa vai pušu. Iedzēru ūdeni, un man kļuva slikti. Sajutos noguris, ārkārtīgi nogu­ris, un paēdis atkal aizgāju gulēt.

Šodien es jau sajutos pilnīgi atpūties. Mēs ar donu Huanu apspriedām manu eksperimentu ar dūmiņu. Domādams, ka viņš, kā jau vienmēr ierasts, gaida no manis garu jo garu atskaiti, sāku ap­rakstīt viņam savus iespaidus, taču viņš mani pārtrauca, teikdams, ka šoreiz tas nav nepieciešams, jo īstenībā es jau neko neizdarīju un tūdaļ pat aizmigu; tad jau arī nemaz nav par ko runāt.

— Bet kā tad tas, ko es sajutu? Vai tad tas nemaz nav svarīgi? — es uzstāju.

—Nē. Ar dūmiņu — nav svarīgi. Vēlāk, kad iemācīsies ceļot, tad arī mēs aprunāsimies. Kad iemācīsies iekļūt lietās.

— Bet vai "iekļūt" lietās var reāli?

— Vai tad tu vairs neatceries? Tu iekļuvi šai sienā un izgāji caur to.

—  Manuprāt, es biju zaudējis prātu. —Nē, tu nebiji zaudējis prātu.

—  Don Huan, bet vai tu izturējies tāpat, kad pirmoreiz pīpēji?

—  Nē, tad bija savādāk. Mums ir atšķirīgi raksturi.

—  Bet kā tu izturējies?

Dons Huans neatbildēja. Atkātoju šo pašu jautājumu citādā for­mulējumā. Taču viņš teica, ka neatceras vairs savus pirmos iespai­dus un uzdot šādu jautājumu ir gluži tas pats, kā jautāt vecam zvej­niekam par viņa izjūtām, viņam pirmoreiz piedaloties zivju zvejā.

Viņš teica, ka dūmiņš ir unikāls sabiedrotais, taču es viņam at­gādināju, ka to pašu viņš teica ari par Meskalito. Viņš iebilda, ka gan viens, gan otrs ir unikāli, taču kvalitatīvi atšķirīgi.

—Meskalito ir aizbildnis, tāpēc ka viņš sarunājas ar tevi un var vadīt tavu rīcību, — viņš teica. — Meskalito māca pareizi dzīvot. Un tu vari viņu redzēt, jo viņš ir ārpus tevis. Turpretī dūmiņš ir sa­biedrotais. Viņš tevi izmaina un dod tev spēku, pat neparādot savu klātbūtni. Ar viņu nevar runāt. Taču tu zini, ka viņš eksistē, jo novāc tavu ķermeni un padara tevi tik vieglu kā gaiss. Un tomēr tu viņu nekad neieraudzīsi. Taču, neraugoties uz to, viņš ir šeit un dod tev spēku paveikt visneiedomājamākās lietas.

—  Es patiešām sajutu, ka esmu pazaudējis savu ķermeni.

—  Jā, tu to pazaudēji.

—  Tu runā tā, it kā man patiešām nebija ķermeņa?

—  Bet kā gan tu pats domā?

—  Nu, nezinu. Es patiešām tā sajutos, — tas arī viss, ko varu teikt šai sakarā.

—  Tas jau arī ir tas, kas bija īstenībā — tas, ko tu sajuti.

—  Bet kādu tu mani redzēji, don Huan? Kāds es tev likos.

—  Tam, kādu es tevi redzēju, nav nekādas nozīmes. Vai atce­ries, kā tu ķēri stabu? Tu sajuti, ka viņa tur nav, un tu gāji tam riņķī, lai pārliecinātos, ka viņš ir tur. Bet, kad uzlēci viņam virsū — atkal taču sajuti, ka īstenībā viņa tur nemaz nav.

—  Bet tu taču mani redzēji tādu, kāds esmu tagad, vai ne?

—  Nē! Tu nebiji tāds, kāds esi tagad.

—  Tiesa! Piekritu. Bet man taču bija mans ķermenis, vai ne, — lai gan es ari to nejutu.

—  Nē taču, velns parāvis! Tev nebija tāda ķermeņa, kāds ir tagad!

—  Bet kas tad tādā gadījumā notika ar manu ķermeni?

—  Es domāju, ka tu atceries. Dūmiņš paņēma tavu ķermeni.

—  Bet kur tas palika?

—  Pie velna, kā gan es to varu zināt?

Sapratu, ka visi mani mēģinājumi saņemt "racionālu" izskaidro­jumu nolemti neveiksmei. Teicu, ka negribu strīdēties un uzdot muļ­ķīgus jautājumus, taču, ja es piekritīšu domai, ka var pazaudēt savu ķermeni, tad pazaudēšu visu savu racionalitāti.

Viņš atbildēja, ka te nu es, protams, kā parasti pārspīlēju un nees­mu nedz ko pazaudējis, nedz ari pazaudēšu maza dūmiņa dēļ.

Otrdien, 1964. gada 28.janvārī

Es pajautāju donam Huanam, kas notiktajā dūmiņu iedotu kā­dam, kas vēlas to pamēģināt.

Viņš sašutis atbildēja, ka iedot dūmiņu kādam, kas to vēlas, ir gluži tas pats, kas viņu nogalināt Jo nebūs, kas ved šo cilvēku. Pa­lūdzu donu Huanu paskaidrot, ko viņš ar to domā. Viņš atbildēja, ka esmu veiks un vesels tāpēc, ka viņš mani atgrieza atpakaļ. Viņš saglabājis manu ķermeni, citādi es nekad nebūtu pamodies.

— Kā tu saglabāji manu ķermeni, don Huan?

— Tu uzzināsi par to vēlāk, taču tev nāksies iemācīties to visu veikt patstāvīgi. Lūk, kāpēc es gribu, lai tu uzzinātu pēc iespējas vairāk, kamēr vēl es esmu tev līdzās. Tu esi zaudējis pārāk daudz laika, uzdot muļķīgus jautājumus par dažādiem niekiem. Varbūt uz­zināt visu par dūmiņu nemaz nav tavs aicinājums .

— Bet kas man tad būtu jādara?

—  Ļauj dūmiņam tev iemācīt visu, ko tu varēsi iemācīties.

—  Vai tad dūmiņš arī māca?

—  Protams, ka māca!

—  Vai viņš māca tāpat kā Meskalito?

—  Nē, viņš nav skolotājs kā Meskalito. Viņš neparāda tādas lietas.

—  Ko tad māca dūmiņš?

—  Viņš parāda, kā rīkoties ar viņa spēku un kā iemācīties pie­lietot to pēc iespējas biežāk.

—  Mani ļoti baida tavs sabiedrotais, don Huan. Tas ļoti atšķi­ras no visa tā, ko biju redzējis iepriekš. Es domāju, ka esmu sajucis prātā.

Tas bija viskrasākais salīdzinājums, kurš nez kāpēc man ienāca prātā. Es visu uztvēru no tāda cilvēka pozīcijas, kurš izmēģinājis vēl arī citus halucinogēnos pārdzīvojumus, un, tos salīdzinot, es aizvien biju spiests secināt, ka ar dūmiņu cilvēks zaudē prātu.

Dons Huans noraidīja manu salīdzinājumu, paziņodams, ka tas, ko sajutu, bija neparastais dūmiņa spēks. Un lai šo spēku pārvaldī­tu, jādzīvo spēcīga dzīve. Spēcīgas dzīves ideja attiecas ne tikai uz sagatavošanās periodu, bet pēc šī eksperimenta nosaka arī cilvēka attieksmi pret visu pārējo. Viņš teica, ka dūmiņam piemīt tāds spēks, ka cilvēks var to izturēt, tikai pateicoties savai nelokāmībai. Citādi viņa dzīve sabirs lauskās.

Es jautāju, vai dūmiņš vienādi iedarbojas uz visiem cilvēkiem. Viņš atbildēja, ka dūmiņš rada izmaiņas, taču ne visos.

—  Bet kāpēc tad es pārveidojos viņa iedarbības rezultātā.

—  Man šķiet, ka tas ir ļoti muļķīgs jautājums. Tu paklausīgi izpildīji visus nepieciešamos sagatavošanās soļus, un tur nav nekā neparasta, ka dūmiņš tevi pārveidoja.

Vēlreiz palūdzu viņu pastāstīt, kā es izskatījos. Man ļoti gribējās to uzzināt, jo bezķermeniskās būtnes tēls, kuru viņš man iedvesa, protams, bija man absolūti nepieņemams. Viņš atbildēja, ka, atklāti sakot, baidījies uz mani skatīties. Viņš sajuties tāpat kā acīmredzot arī viņa benefaktors, kad dons Huans pīpējis pirmoreiz.

—  Kāpēc tu baidījies? Vai es biju tik briesmīgs? — es jautāju.

—  Līdz šim es vēl nevienu nebiju redzējis pīpējam.

—  Vai tad tu neredzēji, kā pīpēja tavs benefaktors?

—  Nē.

—  Un nekad neredzēji sevi pašu?

—  Kā gan es varēju redzēt?

—  Tu varēji pīpēt spoguļa priekšā.

Viņš neko neatbildēja, tikai klusējot skatījās uz mani un pakra­tīja galvu. Es atkal viņam pajautāju, vai drīkst skatīties spogulī. Viņš teica, lai gan tas arī ir iespējams, taču absolūti bezjēdzīgi, —jo, visticamāk, nomirsi no izbīļa, ja vēl ne no kā cita.

—Vai tiešām izskatās drausmīgi?

—  Visu dzīvi es gribēju to uzzināt, — viņš teica. — Un tomēr nevaicāju un neskatījos spogulī. Es pat par to nedomāju.

—  Bet kā tad lai es uzzinu?

—  Tev jāgaida tāpat, kā gaidīju es, līdz spēsi nodot dūmiņu vēl kādam citam, — protams, ja tu viņu vispār kādreiz apgūsi. Tad arī ieraudzīsi, kā izskatās cilvēks, kurš to pielietojis. Tādi ir noteikumi.

—  Kas notiks, ja es pīpēšu fotokameras priekšā vai sevi nofo­tografēšu?

—Nezinu. Droši vien dūmiņš vērsīsies pret tevi. Man šķiet, tu uzskati viņu par tik nekaitīgu un miermīlīgu lietu, ka pat iedomājies ar viņu spēlēties.

Teicu, ka nebūt negrasos spēlēties, gluži vienkārši viņš pats ta­ču man agrāk apgalvoja, ka dūmiņš neprasa spert kādus noteiktus soļus, un man šķita, ka nebūtu nemaz tik liels grēks uzzināt, kā iz­skatās cilvēks, kurš pielietojis dūmiņu.

Viņš man savukārt paskaidroja, ka dūmiņš atšķirībā no velna zāles tiešām neprasa ievērot noteiktu darbību kārtību, vienīgais, kas viņam nepieciešams, ir pareiza attieksme pret to. No šī redzes vie­dokļa tad arī nedrīkst pārkāpt noteikumus. Tā, piemēram, nav nozī­mes tam, kurn no smēķējamā maisījuma daļām ņem pirmo, ja vien ir ievērota to kvantitatīvā attiecība.

Jautāju, vai tiks nodarīts kas ļauns, ja es pastāstīšu arī citiem par to, ko izjutu. Viņš atbildēja, ka ir trīs noslēpumi, kurus nedrīkst atklāt: kā pagatavot smēķējamo maisījumu, kā pārvietoties un kā atgriezties, bet visam pārējam nav nekādas nozīmes.

8

Mana pēdējā satikšanās ar Meskalito ilga četras dienas un at­bilstoši tam sastāvēja no četrām sesijām. Dons Huans šādu garu sesiju sauca par "mitotu". Peijotes ceremonijā piedalās peyteros (*Cilvēki, kuriem ir nepieciešamā pieredze, kā apieties ar peijoti) un audzēkņi. Tajā piedalījās divi veci indiāņi dona Huana vecumā, viens no kuriem vadīja mitotu, un pieci jauni cilvēki, ieskaitot mani. Ceremonija notika Čivavas štatā Meksikā, gandrīz uz pašas robe­žas ar Teksasu. Tās laikā naktī tika dziedāts un lietota peijote. Die­nā sievietes, kuras pašas ceremonijā nepiedalījās, apgādāja visus dalībniekus ar ūdeni un rituālu ēdienu — gan viena, gan otra bija simboliski maz.

Sestdien, 1964. gada 12. septembrī

Ceremonijas pirmās nakts laikā, 3. septembrī, es sakošļāju as­toņus peijotes batoniņus. Nekādu iedarbību praktiski nesajūtu. Gan­drīz visu nakti nosēdēju ar atvērtām acīm—tā man bija vieglāk. Es neaizmigu un nenoguru. Pašās sesijas beigās dziedāšana kļuva īpaši neparasta. Uz īsu brīdi sajutu tādu dvēselisku pacēlumu, ka gribējās raudāt, taču, dziesmai beidzoties, šī sajūta izzuda.

Visi piecēlās un izgāja ārā. Sievietes iedeva mums ūdeni; daži skaloja arto kaklu, citi dzēra. Vīrieši vispār nesarunājās, bet sievie­tes pļāpāja un smējās bez mitas. Rituālo ēdienu—kukurūzas grau­dus — izdalīja pusdienlaikā.

4. septembrī saulrieta laikā iesākās otrā sesija. Vadītājs nodzie­dāja savu peijotes dziesmu, un viss dziedāšanas un peijotes pielie­tošanas cikls atkārtojās no paša sākuma. Tas noslēdzās no rīta, kad katrs nodziedāja savu peijotes dziesmu unisonā ar visiem pārējiem.

Kad izgāju ārā, ievēroju, ka sieviešu ir mazāk nekā iepriekšējā dienā. Kāds no klātesošajiem piedāvāja man ūdeni, taču tobrīd ma­ni jau vairs neinteresēja apkārt notiekošais. Es atkal sakošļāju un noriju astoņus peijotes batoniņus, taču to iedarbība jau bija pavisam citāda nekā iepriekš.

Kad sesija jau acīmredzot tuvojās beigām, dziedāšana kļuva krietni vien ātrāka un visi sāka dziedāt korī. Tobrīd sajutu, ka kāds vai kaut kas grib ienākt mājā, turklāt nevarēja saprast, vai šīs dzie­dāšanas mērķis bija neļaut "tam" ielauzties vai, gluži otrādi,—iemā­nīt "to" iekšā.

Es vienīgais nedziedāju, jo tikai man nebija savas peijotes dzies­mas. Visi, it īpaši jaunatne, šķiet, ik pa brīdim mani ziņkārīgi aplūko­ja. Tas ļoti kaitināja, tāpēc aizvēru acis. Un tūdaļ secināju, ka tā krietni vien labāk uztveru visu notiekošo. Drīz vien mani pilnībā no-darbināja tikai šis jaunatklājums. Es aizvēru acis un redzēju savā priekšā cilvēkus, atvēru acis — bet aina neizmainījās. Mana ap­kārtne bija absolūti nemainīga gan ar aizvērtām, gan atvērtām acīm.

Pēkšņi viss nozuda vai izjuka, un šai vietā uzradās Meskalito cilvēkveidīgā figūra, kuru es biju redzējis pirms diviem gadiem. Viņš sēdēja krietni attālu, ar seju profilā pret mani. Es nenovērsu no viņa skatienu, taču viņš uz mani ne reizi nepaskatījās un ne reizi pat ne­pagriežas uz manu pusi.

Droši vien es kaut ko darīju nepareizi, kas viņu atturēja. Piecē­los un gāju pie viņa, lai to pajautātu, taču kustība izkliedēja ainu. Tā atkal sāka gluži kā izkust, un no tās izpeldēja pazīstamās vīriešu figūras. Es atkal izdzirdu skaļu nevaldāmu dziedāšanu.

Nedaudz pastaigāju pa tuvējo krūmāju. Visus priekšmetus saskatīju ļoti skaidri. Ievēroju, ka atkal redzu tumsā, taču šoreiz tam nebija praktiski nekādas nozīmes. Vienīgais, ko gribēju uzzināt — kāpēc Meskalito izvairās no manis.

Es jau gribēju atgriezties pie pārējiem, taču, kad grasījos ieiet mājā, izdzirdu stipru dārdēšanu un sajutu, kā man zem kājām dreb zeme. Bet skaņa bija gluži tāda pati, kādu biju dzirdējis pirms diviem gadiem peijošu ielejā.

Es atkal skrēju uz krūmiem. Es zināju, ka Meskalito ir tur, un gribēju viņu atrast. Taču viņa tur nebija. Nogaidīju viņu līdz pat rītam un pievienojos pārējiem tieši pirms pašām sesijas beigām.

Arī trešajā dienā atkārtojās tā pati ierastā procedūra. Pēc pus­dienām es pagulēju, lai gan nemaz nejutu nogurumu.

Sestdienas vakarā, 5. septembrī, vecais indiānis uzsāka savu peijotes dziesmu, ievadot kārtējo ciklu. Šīs sesijas laikā es sakošļā­ju tikai vienu peijotes batoniņu, neieklausījos nevienā no dziesmām un nepievērsu absolūti nekādu uzmanību notiekošajam. Jau kopš pašas pirmās minūtes koncentrējos tikai vienam vienīgam mērķim, jo zināju, ka esmu palaidis garām kaut ko ārkārtīgi svarīgu un manai labklājībai kardināli nepieciešamu.

Kamēr vīrieši dziedāja, es skaļi palūdzu Meskalito iemācīt man dziesmu. Mans lūgums sajaucās ar pārējo dalībnieku skaļo dziedā­šanu. Un tūdaļ pat manās ausīs atskanēja dziesma. Es pagriezos ar muguru pret grupu un klausījos. Atkal un atkal dzirdēju un atkārtoju dziesmas vārdus un melodiju, līdz iemācījos visu dziesmu. Tā bija gara dziesma spāņu valodā. Pēc tam es pāris reizes to nodziedāju visai grupai, bet drīz vien man ausīs atskanēja jauna dziesma. Pret rīta pusi es jau biju abas šīs dziesmas nodziedājis neskaitāmas rei­zes. Es sajutos atjaunots, stiprs.

Pēc tam, kad mums iedeva ūdeni, dons Huans man pasniedza maisu un mēs devāmies kalnos. Tālais ceļš uz zemo plakankalni bija ļoti nogurdinošs. Tur es ieraudzīju dažus peijotes augļus, taču man pašam nezināma iemesla dēļ nevēlējos uz tiem skatīties. Pēc tam, kad bijām šķērsojuši plakankalni, mūsu grupa sadalījās. Mēs ar do­nu Huanu gājām atpakaļ, vācot peijotes batoniņus gluži tāpat kā pagājušoreiz, kad es viņam palīdzēju.

Atgriezāmies sestdien pievakarē, 6. septembri. Vakarā vadītājs atkal atklāja ciklu. Neviens nebilda ne vārda, taču es absolūti skaidri zināju, ka tā ir pēdējā tikšanās. Šoreiz vecais indiānis nodziedāja jaunu dziesmu. Tīkliņš ar svaigajiem peijotes batoniņiem tika nodots no rokas rokā. Es pirmoreiz nogaršoju svaigu batoniņu. Tas bija sulīgs, taču grūti sakošļājams, pēc garšas atgādināja kaut kādu ne­gatavu augli, taču bija asāks un rūgtāks nekā sausie batoniņi. Perso­nīgi man svaigā peijote šķita nesalīdzināmi dzīvāka.

Es sakošļāju četrpadsmit batoniņus, rūpīgi tos skaitot. Pēdējo nesakošļāju līdz galam, jo izdzirdu ierasto dārdēšanu, kas liecināja par Meskalito klātbūtni. Visi nevaldāmi sāka dziedāt, un es zināju, ka dons Huans un visi pārējie patiešām izdzirda šo troksni. Tūdaļ pat noraidīju iespēju, ka šī dziedāšana bija vienkārši atbilde uz zīmi, kuru padevis viens no klātesošajiem tikai tāpēc, lai mani piemānītu.

Tobrīd sajutu, kā mani aizrauj milzīgs gudrības vilnis. Nojauta, ar kuru biju rotaļājies trīs gadus, nu pārvērtās nelokāmā pārliecībā. Bija nepieciešami trīs gadi, lai saprastu vai, precīzāk izsakoties, at­klātu, ka tam, ko satur kaktuss Lophophora Williamsli, nav nekā kopēja ar mani personīgi un tas eksistē absolūti neatkarīgi pats par sevi.

Es drudžaini dziedāju, līdz pietika spēka izteikt vārdus. Tad ra­dās iespaids, ka manas dziesmas atrodas manā ķermenī un spontāni to tricina. Man vajadzēja iziet ārā un atrast Meskalito, citādi es būtu uzsprādzis. Es sāku iet peijošu lauka virzienā, turpinot dziedāt savas dziesmas. Skaidri zināju, ka tās pieder tikai man un ir manas vienreizības neapgāžams pierādījums. Izjutu katru savu soli, kas at­balsojās no zemes, radot neaprakstāmu eiforiju par to, ka esmu cilvēks.

Visi peijošu lauka augi izstaroja zilgani mirgojošu gaismu. Viens no kaktusiem spīdēja īpaši spoži. Es apsēdos tā priekšā un nodziedāju viņam savas dziesmas. Un, kamēr es dziedāju, no auga izgāja tā pati Meskalito cilvēkveidīgā figūra, kuru biju redzējis iepriekš. Viņš paskatījās uz mani. Ārkārtīgi izteiksmīgi (kas šķiet visai nerak­sturīgi cilvēkam ar manu temperamentu) nodziedāju viņam savas dziesmas. Tām pievienojās man jau zināmā muzikālā vibrācija — flautu vai vēja skaņas. Gluži tāpat kā pirms diviem gadiem viņš ne­dzirdami pavaicāja: "Ko tu vēlies?"

Es ierunājos ļoti skaļā balsī. Teicu, ka manā dzīvē, manā rīcībā kaut kā pietrūkst, taču es nespēju saprast, kas tas varētu būt. Izmi­sīgi lūdzos, lai viņš man pasaka, kas manā dzīvē nav īsti tā, kā vajag, un lūdzu viņu nosaukt vārdu, ar kuru es viņu varu pasaukt, kad būšu nokļuvis nelaimē. Viņš palūkojās uz mani, izstiepa savu muti gluži kā bazūni, līdz tā sasniedza manu ausi, un nosauca savu vārdu.

Pēkšņi es peijošu lauka vidū ieraudzīju stāvam savu tēvu, — taču pats lauks izzuda, un darbība pārcēlās uz veco manas bērnības māju. Mēs ar tēvu stāvējām pie vīģes koka. Es viņu apskāvu un sāku viņam stāstīt to, ko nekad agrāk nespēju viņam pateikt. Katra mana doma bija skaidra un izsmeļoša. Šķita, ka mums īstenībā ne­maz nav laika un tādēļ man viņam jāpasaka viss uzreiz. Es atklāju viņam satriecošas lietas par manām jūtām pret viņu, ko ierastos ap­stākļos nekad skali nebūtu uzdrošinājies izteikt.

Tēvs nerunāja, viņš vienkārši klausījās, bet tad nozuda, it kā viņu būtu kaut kur ievilkusi vai iesūkusi. Atkal paliku viens, mani pārņēma dziļas skumjas un nožēla, un es sāku nevaldāmi raudāt.

Es gāju pāri peijošu laukam, nepārtraukti atkārtojot vārdu, ku­ru man bija iemācījis Meskalito. Pēkšņi no dīvainas zvaigžņveidīgas gaismas, ko izstaroja kāds peijotes augs, parādījās garš mirdzošs gaismas stabs cilvēka lielumā. Uz acumirkli tas pielēja visu lauku ar intensīvi dzeltenu vai dzintarkrāsas gaismu; pēc tam, izgaismojot ari debesis, izraisīja grandiozu un neatkārtojamu skatu. Domāju, ka zau­dēšu redzi, ja vien turpināšu skatīties. Aizvēru acis un paslēpu seju plaukstās.

Es skaidri sapratu, ka Meskalito liek man apēst vēl vienu peijo­tes batoniņu, un nodomāju: "Kā lai to izdara? Man taču nav naža, lai to nogrieztu."

"Ēd tieši no zemes," viņš man pateica tai pašā dīvainajā veidā.

Nogūlos uz vēdera un sagremoju auga galotni. Burtiski viss manī uzliesmoja. Viss mans ķermenis, katra tā šūna sasila un iztaisnojās. Viss kļuva dzīvs. Viss sastāvēja no ļoti sarežģītām un smalkām deta­ļām — un tai pašā laikā bija tik ļoti vienkāršs! Es biju visur; varēju redzēt augšā, apakšā, visapkārt sev riņķī un visu vienlaicīgi.

Šī īpatnējā sajūta saglabājās pietiekami ilgi, lai spētu to apzinā­ties. Tad to nomainīja visu nomācošas bailes, šausmas, kas pārņē­ma mani nevis pēkšņi, bet kaut kā ļoti vienmērīgi un pietiekami ātri. Sākumā brīnišķīgo klusuma pasauli saplosīja asas skaņas, taču uz mani tas neattiecās. Skaņas kļuva skaļākas un nepārtrauktas, it kā tās spiestos man virsū, un pamazām es zaudēju vienreizējo brīvā lidojuma sajūtu nedalītajā, bezpersoniskajā un brīnišķīgajā pasaulē. Skaņas pārvērtās milzu soļos. Kaut kas milzīgs elpoja un staigāja ap mani. Es nospriedu, ka viņš mani medī.

Metos bēgt, paslēpos zem laukakmeņa un centos no turienes noteikt, kas īsti mani izseko. Pēc kāda laiciņa uz bridi izrāpoju no savas slēptuves, — un izsekotājs, kuru es tā arī nesaskatīju, metās man virsū. Man uzgāzās kaut kas līdzīgs milzu ūdenszālei. Iedomā­jos, ka neglābjami tikšu saspiests zem šī gigantiskā gļotu kalna, taču jau tūdaļ atrados kādā bedrē vai iedobumā. Tad ievēroju, ka šīs gļotas vēl nav noklājušas visu zemes virsmu ap mani. Zem laukak­meņa vēl bija brīvs zemes pleķītis. Sāku turp rāpties. Redzēju no gļotu kalna notekam milzīgas piles. Tobrīd "zināju", ka tas izdala gremošanas sulu, lai mani izšķīdinātu. Viena pile uzkrita man uz ro­kas; es centos noberzt skābi ar zemi un mitrināju roku ar siekalām, turpinot ierakties zemē. Taču pēc dažām sekundēm es jau pats grasījos iztvaikot. Mani izstūma pret gaismu. Droši vien gļotu kalns bija mani izšķīdinājis. Miglaini atskārtu gaismu, tā kļuva aizvien spožāka. Gais­ma plūda kaut kur no pazemes, pastiprinājās un beidzot kļuva par sauli, kas pacēlās virs kalnainā horizonta.

Palēnām atguvu savas ierastās uztveres spējas. Apgūlos uz vē­dera, nolicis roku zem galvas. Peijotes augs manā priekšā atkal iemir­dzējās, un, pirms vēl paguvu pievērt acis, atkal izrāvās garš gaismas stabs un izlija pār mani. Es apsēdos. Gaisma pieskārās visam ma­nam ķermenim ar rāmu spēku, bet tad atkāpās un nozuda.

Es skrēju visu ceļu uz to vietu, kur palika visi pārējie sesijas dalībnieki. Kopā atgriezāmies pilsētā. Mēs ar donu Huanu pava­dījām vēl vienu dienu pie peijotes ceremonijas vadītāja dona Ro­berta. Visu šo laiku es gulēju. Kad grasījāmies braukt prom, pie manis pienāca jaunieši, kas bija piedalījušies peijotes ceremonijā. Viņi viens pēc otra mani apskāva un kautrīgi smējās. Es iepazinos ar katru un runājos ar viņiem ilgi jo ilgi par visu pasaulē, izņemot mitotu.

Dons Huans paziņoja, ka jābrauc prom. Jaunieši atkal mani apskāva. "Atgriezies", viens no viņiem teica. "Mēs tevi jau gaidām", otrs piebilda. Es pošos lēnām, cerot, ka sastapšu kādu no vecajiem vīriem, taču neviena jau vairs nebija.

Ceturtdien., 1964. gada 10.septembrī

Stāstot donam Huanam par saviem piedzīvojumiem, vienmēr biju spiests atcerēties tos soli pa solim visos sīkumos. Tas šķita vie­nīgais veids, kā visu atcerēties.

Šodien es pastāstīju viņam visos sīkumos par savu satikšanos ar Meskalito. Viņš uzmanīgi klausījās manu stāstu līdz tai vietai, kad Meskalito nosauca savu vārdu. Tad dons Huans mani pārtrauca.

— Tagad tu esi pats par sevi, — viņš teica. — Aizbildnis tevi ir pieņēmis. Kopš šībrīža tev no manis būs ļoti maz labuma. Vairāk nestāsti man neko par jūsu savstarpējām attiecībām. Tu zini viņa vārdu — un nevienai dzīvai būtnei tagad nedrīkst pat pieminēt ne viņa vārdu, ne jūsu kopējās darīšanas.

Es uzstāju, ka gribu izstāstīt viņam visu pārdzīvoto, jo es tajā nesaskatu nekādu jēgu. Teicu, ka man nepieciešama viņa palīdzība, lai iztulkotu redzēto. Viņš turpretī atbildēja, ka es esmu spējīgs to izdarīt arī pats, ka man labāk būtu sākt domāt pašam. Iebildu, ka mani ļoti interesē viņa viedoklis, jo visu saprast pašam — tas man prasīs pārāk daudz laika, un turklāt es pat nezinu, ar ko sākt.

—  Nu, piemēram, dziesmas. Ko tās nozīmē?

—  Tikai tu pats vari par to spriest, — viņš teica. — Kā gan es varu zināt, ko tās nozīmē? Tikai aizbildnis tev var to pateikt, gluži tāpat kā tikai viņš varēja tev iemācīt savas dziesmas. Ja es sāktu tev skaidrot, ko tas nozīmē, tad tas būtu tas pats, it kā es iemācītos svešas dziesmas.

—  Ko tu ar to gribi teikt, don Huan?

—  To var tūdaļ uzzināt, ja kāds krāpjas un gluži vienkārši atkārto citu dziedātās aizbildņa dziesmas. Viņa dziesmām vienmēr ir dvēsele, jo viņš māca tikai tādas dziesmas. Visas pārējās dziesmas — tās ir svešu cilvēku dziesmu kopijas. Lūk, cik melīgi reizēm mēdz būt cilvē­ki. Viņi dzied svešas dziesmas, pat nezinot, par ko tur iet runa.

Es teicu, ka grasījos pajautāt, kāpēc tiek dziedātas dziesmas. Viņš atbildēja, ka tās dziesmas, kuras esmu iemācījies, paredzētas aizbildņa izsaukšanai un man vienmēr tas jāizmanto kopa ar vardu, lai viņu pasauktu. Vēlāk Meskalito acīmredzot iemācīs man ari ci­tiem mērķiem domātas dziesmas.

Pēc tam es pajautāju, vai viņš uzskata, ka aizbildnis mani pilnī­bā pieņēmis. Tas droši vien bija muļķīgs jautājums, jo dons Huans iesmējās. Teica, ka aizbildnis mani pieņēmis un divreiz to apliecinā­jis, parādoties man kā gaisma. Šķiet, tas fakts, ka divreiz ieraudzīju gaismu, atstāja uz donu Huanu lielu iespaidu. Viņš uzsvēra tieši šo manas un Meskalito satikšanās aspektu.

Izteicu neizpratni par to, kāpēc Meskalito mani pieņēma un tomēr pārbiedēja līdz nāvei.

Viņš ilgi neatbildēja, un man šķita, ka šis jautājums iedzinis viņu strupceļā. Beidzot noteica:

— Tas taču ir pilnīgi skaidrs. Tas, ko viņš gribēja, ir tik skaidrs, ka nespēju saprast, kā tu to nesaproti.

— Es vēl joprojām līdz šim to visu nespēju apjaust.

—Nepieciešams zināms laiks, lai patiesi ieraudzītu un saprastu Meskalito rīcības motīvus; tev jādomā par viņa sniegtajām mācī­bām, līdz tev tās kļūs skaidras.

Piektdien, 1964. gada 11.septembrī

Es atkal centos pierunāt donu Huanu, lai viņš iztulko manas vīzijas. Kādu laiku viņš atteicās to darīt. Beidzot viņš pats mani uz­runāja, kā turpinot sen aizsākto sarunu par Meskalito.

— Tu pats redzi, cik muļķīgi ir vaicāt tā, it kā viņš būtu cilvēks, ar kuru var sarunāties? Viņš nelīdzinās nekam, ko tu jau esi redzējis; viņš ir kā cilvēks, bet tai pašā laikā nav nemaz līdzīgs cilvēkam. To ir ļoti grūti paskaidrot cilvēkiem, kuri neko par viņu nezina un grib uzreiz uzzināt par viņu visu. Tāpēc jau viņa mācības ir tikpat noslē­pumainas kā viņš pats. Cik man zināms, neviens cilvēks nespēj pa­redzēt viņa rīcību. Tu uzdod viņam jautājumu, un viņš parāda tev ceļu, taču nerunā par viņu tā, kā runājam mēs ar tevi. Vai tagad saproti, ko viņš dara?

—  Domāju, ka to saprast man nav nemaz tik grūti, es tikai nespēju iedomāties, kāda tam visam ir jēga?

—  Tu lūdzi viņam pateikt, kas ar tevi nav tā kā vajag, un viņš tev sniedza pilnu ainu. Šeit nevar būt nekādas kļūdas! Tev nav tiesī­bu paziņot, ka neesi sapratis. Tā nebija saruna—un vienlaikus to­mēr bija. Pēc tam tu uzdevi viņam citu jautājumu, un viņš tev atbil­dēja tādā pašā veidā. Es neesmu pārliecināts, ka sapratu, ko viņš tev atklāja, jo tu man neteici, kas tas bija par jautājumu.

Es ļoti rūpīgi centos atcerēties savus jautājumus un atkārtoju tos tai pašā secībā: "Vai es rīkojos pareizi? Vai esmu uz pareizā ceļa? Kas man jādara ar savu dzīvi?"

Dons Huans atbildēja, ka jautājumi, kurus es uzdevu, — ir tikai vārdi. Labāk tos neizteikt, bet jautāt iekšēji. Viņš piebilda, ka aiz­bildnis gribēja dot man mācību, bet nevis iebaidīt, tāpēc arī parādī­jās kā gaisma divreiz.

Es vēl aizvien nesapratu, kāpēc Meskalito vajadzēja mani nobie­dēt, reiz jau viņš mani pieņēma. Atgādināju donam Huanam viņa paša apgalvojumu, ka tad, kad Meskalito tevi pieņem, viņa forma paliek nemainīga, bet nevis lēcienveidīgi izmainās no svētlaimes līdz murgam. Dons Huans atkal iesmējās un teica, ka sapratīšu Meskalito sniegto mācību pats, ja vien padomāšu par jautājumu, kurš bija man sirdī, kad es ar viņu sarunājos.

Domāt par jautājumu manā "sirdī" bija ļoti sarežģīti. Es donam Huanam teicu, ka man toreiz prātā bija daudz dažādu lietu. Jautājot, vai eju pa pareizo ceļu, es biju domājis, lūk, ko: vai tiesa, ka vienlai­cīgi dzīvoju divās pasaulēs? Kura no šīm pasaulēm ir pareizā? Kurp virzīt manu dzīvi?

Dons Huans uzklausīja paskaidrojumus un secināja, ka man nav skaidra priekšstata par pasauli un ka aizbildnis sniedza man lielisku un skaidru mācību.

Viņš turpināja:

— Tu domā, ka tev ir divas pasaules, divi ceļi. Bet ir tikai viens. Aizbildnis tev to skaidri un nepārprotami parādīja. Vienīgā tev pie­ejamā pasaule ir cilvēku pasaule; un šo pasauli tu nevari pamest pēc savas izvēles. Tu esi cilvēks! Aizbildnis tev parādīja laimes pasauli, kur nav atšķirības starp lietām, jo nav neviena, kam vaicāt par atšķirībām. Taču tā nav cilvēku pasaule. Aizbildnis tevi patrieca no turienes un parādīja, kā domā un cīnās cilvēks. Tā ir cilvēku pasau­le. Un būt cilvēkam nozīmē būt nolemtam šai pasaulei. Tu naivi do­mā, ka dzīvo divās pasaulēs, taču tā ir tikai tava muļķīgā iedoma. Mums ir tikai vien vienīga pasaule. Mēs esam cilvēki, un mums nekurnot jāpieņem cilvēku pasaule.

Es uzskatu, ka tieši tāda bija tev sniegtā mācība.

9

Dons Huans, šķiet, gribēja, lai es pēc iespējas vairāk nodarbo­jos ar velna zāli. Šāda viņa vēlme kaut kā īsti nesaistījās ar viņa acīmredzamo nepatiku pret šo spēku. Viņš man paskaidroja, ka drīz vien atkal būs jāpīpē, un līdz tam laikam man pēc iespējas labāk jāiepazīst velna zāles spēks. Dons Huans vairākkārt piedāvāja iz­mēģināt velna zāli, veicot vēl vienu buršanu ar ķirzakām. Es ilgi šau­bījos. Dona Huana atgādinājumi kļuva arvien uzstājīgāki, līdz vairs vienkārši nespēju ilgāk pretoties viņa prasībām, tādēļ ari nolēmu pazīlēt par dažām nozagtām lietām.

Pirmdien, 1964. gada 28.decembrī

Sestdien, 19. decembri, es nogriezu velnābola sakni. Nogaidī­ju, līdz satumsa, lai izpildītu savas dejas ap augu. Naktī pagatavoju saknes ekstraktu un svētdien, apmēram sešos no rīta, atnācu pie sava auga un apsēdos tā priekšā. Līdzi biju paņēmis rūpīgus dons Huana pamācību pierakstus. Vēlreiz pārlasīju savas piezīmes un kon­statēju, ka sēklas jāsasmalcina citā vietā. Jau tikai tas vien, ka atro­dos sava auga priekšā, kaut kādā veidā izraisīja manī līdz šim neie­rastu emocionālo noturību, domu skaidrību un koncentrācijas spē­ju, kas parasti man absolūti nav raksturīga.

Precīzi sekoju instrukcijām, aprēķinot laiku tā, lai pasta un sak­ne būtu gatavas līdz dienas beigām. Pulksten piecos vakarā uzsāku ķirzaku ķeršanu. Pusotras stundas laikā izmēģināju visus iespēja­mos veidus, kādus vien spēju izdomāt, taču viss nesekmīgi.

Sēžot velnābola krūma priekšā, lauzīju galvu, kā lai tomēr pa­nāku sev vēlamo rezultātu, un pēkšņi atcerējos dona Huana teikto, ka ar ķirzakām jāaprunājas. Sākumā jutos visai neveikli, gluži kā man būtu jāuzstājas publikas priekšā, taču drīz vien šī sajūta pazu­da, un es turpināju runāt. Gandrīz pavisam satumsa. Es pacēlu ak­meni. Zem tā bija ķirzaka. Viņa šķita kā pārakmeņojusies.

Es to paņēmu un tūdaļ pat ieraudzīju, ka tepat līdzās, zem cita akmens, sastingusi vēl viena ķirzaka. Viņas abas pat necentās iz­rauties.

Visgrūtāk bija izšūt tām muti. Pateicoties donam Huanam, manai rīcībai piemita neatgriezenisks raksturs, viņš pats vairākkārt bija uz­svēris, ka, reiz jau esi sācis kaut ko darīt, nedrīkst apstāties. Un tomēr, neraugoties uz to, ja vien es būtu gribējis apstāties, neviens nespētu mani aizkavēt. Varbūt es gluži vienkārši negribēju apstāties.

Es atlaidu vienu ķirzaku, un tā aizskrēja ziemeļaustrumu vir­zienā— tā bija zīme, kas liecināja par veiksmīgu, taču grūtu burša­nu. Piesēju otru ķirzaku pie pleca un iesmērēju sev deniņus ar pastu. Ķirzaka nekustējās; uz brīdi jau iedomājos, ka viņa ir mirusi, bet dons Huans man nav teicis, kā rīkoties šādā gadījumā. Taču tā bija vienkārši sastingusi.

Es izdzēru sulas koncentrātu un nedaudz pagaidīju. Nekas ne­parasts ar mani nenotika. Sāku ierīvēt pastu sev deniņos. Šo proce­dūru atkārtoju divdesmit piecas reizes. Tad gluži mehāniski, kā sap­nī, pāris reizes uztriepu uz pieres. Tūdaļ pat atskārtu savu kļūdu un steidzīgi noslaucīju pastu. Piere norasoja, sākās drudzis. Mani pār­ņēma dziļš izmisums, jo dons Huans bija stingri piekodinājis nesmē­rēt pastu uz pieres. Bailes nomainīja absolūtas vientulības un nolem­tības sajūta. Ja ar mani atgadītos nelaime, nebija neviena, kas varētu man palīdzēt. Gribējās bēgt. Izjutu satraukumu un nedrošību, jo ne­zināju, kā tagad rīkoties. Apziņu pārpludināja domu straume, kas neparastā ātrumā nomainīja viena otru. Ievēroju, ka tās ir diezgan dīvainas domas, tās šķita it kā svešas, jo radās citādi nekā parasti. Man pašam ir labi zināms, kā es domāju. Manām domām piemīt noteikta loģiskā struktūra, tāpēc uzreiz ievēroju jebkuru neatbilstību vai novirzi.

Viena no tām svešajām domām bija kāda rakstnieka izteikums. Neskaidri atceros, ka tā izskanēja kā balss vai kāda skaņa man aiz muguras. Tas notika tik ātri, ka neviļus nodrebēju. Mēģināju šo do­mu nofiksēt un apjēgt, taču to izspieda kāda parasta doma. Biju pārliecināts, ka lasīju šo izteikumu, lai gan nespēju atcerēties autoru. Pēkšņi atcerējos, ka tas ir Alfrēds Krēbers. Tad iznira vēl viena sveša doma un teica, ka tas nav vis Krēbers, bet Georgs Zimmels. Es uzstāju, ka izteikuma autors ir Krēbers, un tūdaļ pat aptvēru, ka esmu iesaistījies asā strīdā pats ar sevi, pilnīgi aizmirsdams par savu nolemtības sajūtu.

Mani acu plakstiņi kļuva smagi, it kā es būtu iedzēris miegazā­les. Lai gan nekad nebiju lietojis miegazāles, prātā ienāca tieši šāds salīdzinājums. Es laidos miegā. Gribējās iet uz automašīnu un ierāp­ties tajā, taču nespēju pakustēties.

Pēc tam pavisam negaidīti es pamodos vai, precīzāk izsakoties sajutu, ka esmu pamodies. Pirmais, kas ienāca prātā, — cik tagad pulkstens? Palūkojos visapkārt. Velnābola auga manā priekšā ne­bija— es atrados citā vietā. Nu jau gluži vienaldzīgi uztvēru kārtējo buršanas faktu. Pulkstenis virs manas galvas rādīja 12.35. Es zinā­ju, ka ir pusdienlaiks.

Tieši man priekšā kāds puisis nesa papīru ķīpu. Es gandrīz vi­ņam pieskāros. Redzēju pulsējošo vēnu uz viņa kakla un dzirdēju viņa straujos sirdspukstus. Tā biju iegrimis neparastās ainas aplū­košanā, ka nepievērsu uzmanību savu domu kvalitātei. Tad izdzirdu balsi, kas aprakstīja visu ainu, runājam man tieši ausī,—un sapratu, ka šī "balss" ir sveša manā prātā.

Nu jau tagad pilnībā aizrāvos ar klausīšanos, un mani vairs nein­teresēja redzamā aina. "Balss" skanēja pie manas labās auss, tieši virs pleca. Šī balss tad arī bija tā, kas radīja redzamo ainu, to ap­rakstot. Balss klausīja manai gribai, sapratu, ka jebkurā brīdī varu to apturēt un sīkāk iedziļināties visā man teiktajā. Es "dzirdredzēju" jaunā cilvēka rīcības secību. Balss turpināja to aprakstīt vissīkāka­jās detaļās, kuras pašas par sevi absolūti nebija nozīmīgas. Šī balss bija pārdabiska parādība. Trīsreiz centos pagriezties, lai paskatītos, kas tur runā. Centos pagriezt galvu pa labi, strauji apgriezos atpa­kaļ, lai redzētu, vai tur kāds ir, taču katrreiz redzes aina izplūda. Iedomājos, ka nevaru pagriezties tāpēc, ka šī doma nav no ierastās ikdienas realitātes. Un tā jau bija mana personīgā doma.

Tagad pilnībā koncentrējos vienīgi uz dzirdamo balsi. Tā, šķiet, nāca no mana pleca. Tā bija absolūti skaidra, lai gan smalka balstiņa. Taču ne bērna balss vai falsets, bet miniatūra vīrieša balss. Un tā nebi­ja mana balss. Šķiet, tā runāja angliski. Tiklīdz centos apzināti uztvert šo balsi, tā kļuva klusāka vai neskaidra, bet skatāmā aina apmiglojās.

Neviļus radās kāds salīdzinājums. Balss līdzinājās tai redzes for­mai, kuru rada putekļi uz uzacīm vai asinsvadi uz acs apvalka, tai tārpveidīgajai formai, kuru var redzēt, neskatoties uz to taisni. Taču tai brīdī, kad pacentīsies uz to paraudzīties, tā kopā ar acs ābola kustību aizslīd no redzeslauka.

Pilnīgi zaudēju interesi par notiekošo. Turpināju klausīties, bet balss kļuva arvien sarežģītāka. Tas, ko uzskatīju par balsi, vairāk līdzinājās kaut kam, kas čukst man pie auss domas. Precīzāk izsa­koties, kaut kas domāja manā vietā. Domas bija ārpus manis. Es par to biju pilnīgi pārliecināts, jo varēju vienlaicīgi fiksēt gan savas, gan tā cita domas.

Pēc kāda laika balss radītajām ainām, kurās darbojās jaunais cilvēks, vairs nebija nekā kopēja ar manu sākotnējo jautājumu par pazaudētajām lietām. Viņš izpildīja kaut kādas ļoti sarežģītas darbī­bas. Šīs darbības atkal piesaistīja manu uzmanību, un es jau nepie­vērsu nekādu uzmanību balsij. Sāku zaudēt pacietību, gribēju ap­stāties un nodomāju: "Kā man to visu izbeigt?" Balss pačukstēja ausī, ka jāatgriežas kanjonā. Pajautāju, kā to izdarīt, un balss atbil­dēja, ka jādomā par savu augu.

Iedomājos par savu augu. Parasti es sēdēju tā priekšā. To biju darījis neskaitāmas reizes, tāpēc bez jebkādām pūlēm spēju to arī vizualizēt. Uzskatīju, ka tas, ko tagad redzu, atkal ir tikai kārtējā halucinācija, taču balss teica, ka esmu "atgriezies"! Saspringti ieklau­sījos ! Tikai klusums. Velnābola augs manā priekšā šķita tikpat reāls, kā viss tas, ko tikko kā biju redzējis, taču es spēju tam pieskarties un varēju ap to kustēties.

Es piecēlos un gāju uz automašīnu. Biju izsmēlis visus savus spēkus. Apsēdos un aizvēru acis. Nāca vēmiens, griezās galva, au­sīs zvanīja.

Pēkšņi kaut kas noslīdēja man uz krūtīm. Tā bija ķirzaka. Tūdaļ arī atcerējos dona Huana paskaidrojumu, ka viņu jāpalaiž vaļā. At­griezos pie sava auga un atstāju ķirzaku. Negribējās pat skatīties, vai viņa bija dzīva vai beigta. Es sasitu māla podu ar pastu un ar kāju sastūmu tam virsū zemi, tad ieraušos automašīnā un aizmigu.

Ceturtdien, 1964. gada 24. decembrī

Šodien atstāstīju donam Huanam visus savus piedzīvojumus. Kā parasti viņš mani rūpīgi uzklausīja, bet tad teica:

— Šo to tev nevajadzēja darīt.

—Zinu. Tā bija ļoti muļķīga kļūda. Nejaušība.

— Kad tev ir darīšana ar velna zāli, nemēdz būt nekādu nejau­šību. Es tev jau teicu, ka viņa tevi vienmēr pārbaudīs. Vai nu tu esi ļoti stiprs, vai arī patiešām patīc velna zālei. Pieres centrs — tas ir tikai lieliem bruho, kuri zina, kā jārīkojas ar spēku.

— Bet kas notiek, ja cilvēks ieziež sev ar pastu pieri?

— Ja šis cilvēks nav labs bruho, viņš gluži vienkārši nekad ne­atgriežas no ceļojuma.

— Vai tu pats esi kādreiz ieziedis sev ar pastu pieri, don Huan?

— Nekad. Mans benefaktors man stāstīja, ka tikai ļoti nedau­dzi atgriežas no šāda ceļojuma. Cilvēks varbūt prom mēnešiem ilgi, un citiem par viņu visu šo laiku jārūpējas. Benefaktors teica, ka ķirzakas var paņemt cilvēku kaut uz pasaules malu un pēc viņa lūgu­ma parādīt tam visapslēptākās lietas.

— Vai tu pazīsti kādu, kas veicis šādu ceļojumu?

— Jā. Mans benefaktors. Viņš nekad man nestāstīja, kā no turienes atgriezies.

— Vai tad ir tik grūti atgriezties, don Huan?

— Jā, grūti. Lūk, kāpēc mani reizēm pārsteidz tava rīcība. Tu rīkojies absolūti nekonsekventi, lai gan mums visi soļi jāsper pakā­peniski un stingrā secībā, jo tikai tā cilvēks iegūst spēku. Bez tiem mēs esam nekas.

Mēs klusējām vairākas stundas. Viņš, šķiet, bija iegrimis dziļās pārdomās.

Sestdien, 1964. gada 26. decembrī

Dons Huans pajautāja, vai man nācās meklēt ķirzakas. Atbil­dēju, ka meklēju, taču nevarēju atrast. Uz manu jautājumu, kas bū­tu noticis, ja viena no ķirzakām nomirtu manās rokās, viņš atbildēja, ka ķirzakas bojāeja jebkurā gadījumā ir ļoti liela nelaime. Ja nomirst ķirzaka ar aizsūtu muti, turklāt jebkurā laikā, tad vairs nav nekādas jēgas turpināt buršanu. Tas nozīmē, ka ķirzakas sarāvušas ar mani draudzību un man nāksies uz ilgu laiku pārtraukt tālākās mācības par velna zāli.

—  Uz cik ilgu laiku, don Huan? — es jautāju.

—  Divus gadus vai vairāk.

—  Bet kas notiktu, ja nomirtu ari otra ķirzaka?

—Ja nomirtu otra ķirzaka, tu patiešām nokļūtu lielās briesmās. Tu paliktu viens, bez gida. Ja viņa nomirtu līdz buršanas sākumam, tu varētu to vēl pārtraukt. Šajā gadījumā tev arī vajadzētu atteikties no velna zāles. Ja ķirzaka tev nomirtu uz pleca pēc buršanas sāku­ma, tev nāktos to turpināt, bet tas jau patiešām būtu neprāts.

— Kāpēc tas būtu neprāts?

— Tāpēc, ka tādos apstākļos viss ir bezjēdzīgs. Tu esi viens, bez gida, un tu redzi patiesi šausminošas bezjēdzīgas lietas.

— Kas tās par "bezjēdzīgām lietām"?

— Tas, ko mēs redzam paši. Tas, ko mēs redzam, kad trūkst virziena. Tas nozīmē, ka velna zāle cenšas tikt no tevis vaļā, atgrūž tevi.

—  Vai tu zini kādu, kas to piedzīvojis.

—  Jā, es pats. Bez ķirzaku gudrības es zaudēju prātu.

—  Ko tu redzēji don Huan?

— Veselu kaudzi visādu nieku. Ko gan citu es vēl varēju ierau­dzīt bez virziena?

Pirmdien, 1964. gada 28. decembrī

—  Don Huan, tu teici, ka velna zāle pārbauda cilvēkus. Ko tu ar to gribēji teikt?

—  Velna zāle ir līdzīga sievietei, un gluži tāpat kā sieviete viņa ievilina vīriešus. Viņa izliek tiem slazdus katrā ceļa līkumā. Viņa tevi noķēra, kad lika ierīvēt pieri ar pastu. Viņa to mēģinās atkal, un tu droši vien iekritīsi. Pielūko, esi uzmanīgs! Neaizraujies arto pārāk kaislīgi; velna zāle ir tikai viens no ceļiem uz cilvēka zināšanu noslē­pumiem. Ir ari citi ceļi. Galvenais tās slazds — likt tev noticēt, ka viņas ceļš ir vienīgais. Atceries: ir muļķīgi veltīt visu dzīvi vienam vienīgam ceļam, it īpaši, ja vēl šim ceļam nav sirds.

—  Bet kā tu zini, ka ceļam nav sirds?

—  Pirms izvēlies ceļu, pajautā sev, vai tam ir sirds? Ja nav, tad tu to zināsi un varēsi izvēlēties citu ceļu.

—  Bet kā es uzzināšu, vai šim ceļam ir vai nav sirds?

—  To uzzina jebkurš. Nelaime tikai tā, ka neviens neuzdod jautājumu; un, kad beidzot saprot, ka izvēlējies ceļu bez sirds, šis ceļš jau gatavs viņu pazudināt. Šai punktā tikai daži spēj pārvarēt savas šaubas un atstāt šo ceļu.

—  Ar ko lai sāk, don Huan? Kā pareizi jāuzdod sev šis jau­tājums?

—  Vienkārši to uzdot.

—  Bet vai ir kāda droša metode, lai neapmānītu sevi pašu un pieņemtu par "jā" to, kas īstenībā ir "nē"?

—  Bet kāpēc gan tev melot pašam sev?

— Varbūt tāpēc, ka šai brīdī ceļš tev šķitīs līksms un patīkams. —Muļķības. Ceļš bez sirds nekad nemēdz būt līksms. Lai sāktu

to iet, smagi jāstrādā. Bet, lūk, ceļš ar sirdi ir viegls. Tev nevajag strādāt, lai to iemīlētu.

Dons Huans pēkšņi mainīja sarunas tematu un burtiski apstulbināja mani ar ideju, ka man patīk velna zāle. Biju spiests atzīt, ka, šķiet, tiešām dodu tai priekšroku. Viņš jautāja par manu attieksmi pret viņa padomdevēju — dūmiņu, un man nācās atzīt, ka jau tikai doma vien par to mani neprātīgi biedē.

Es taču tev teicu, ka, izvēloties ceļu, jābūt brīvam no bailēm un jebkādas ambīcijas. Dūmiņš tevi apžilbina ar bailēm, bet velna zāle ar ambīciju.

Es iebildu, ka ambīcija vajadzīga jau tāpēc vien, lai sāktu iet pa kādu ceļu, un ka viņa apgalvojumam par to, ka jābūt brīvam no ambīcijām, nav ne mazākās jēgas. Cilvēkam vajadzīga ambīcija, lai mācītos.

Vēlēšanās mācīties neizriet no ambīcijas,—viņš teica. — Gri­bēt zināt—tas ir mūsu liktenis; bet ar velna zāli tu tiecies pēc spēka, un tā ir ambīcija, jo tu netiecies zināt. Neļauj velna zālei tevi apžilbi­nāt. Tu jau esi iezīmēts. Viņa apbur vīriešus un sniedz tiem spēka izjūtu, it kā viņi spēj paveikt lietas, kuras nevar paveikt neviens pa­rasts cilvēks. Taču šeit jau ari ir tas slazds. Atceries: ceļš bez sirds pavērsīsies pret cilvēku un viņu iznīcinās. Lai nomirtu, nevajag daudz, meklēt nāvi nozīmē neko nemeklēt.

10

1964. gada decembrī mēs ar donu Huanu devāmies vākt au­gus, kas nepieciešami smēķējamā maisījuma pagatavošanai. Tas bi­ja ceturtais cikls. Dons Huans vienkārši kontrolēja manu darbību. Viņš man atgādināja, ka pirms jebkura auga noplūkšanas jāizvēlas pareizs laiks, jāpavēro un jākoncentrējas. Tiklīdz nepieciešamie au­gi bija savākti un sagatavoti glabāšanai, viņš sāka mani pierunāt vēl­reiz satikties ar sabiedroto.

Ceturtdien, 1964. gada 31. decembrī

—  Tagad, kad tu esi jau mazliet labāk iepazinis velna zāli un dūmiņu, vari mēģināt atbildēt uz jautājumu, kurš no viņiem abiem tev labāk patīk, — dons Huans teica.

—  Dūmiņš patiešām mani biedē, don Huan. Nezinu īsti kāpēc, taču nekādas labas jūtas pret to neizjūtu.

Tas tāpēc, ka tu mīli glaimus; un velna zāle tev glaimo, viņa ļauj tev izjust patīkamo. Turpretī dūmiņš ir viscēlākā vara. Viņam ir tīra sirds. Viņš neievilina vīriešus un nepadara tos par gūstekņiem, viņš ir brīvs gan no mīlestības, gan no naida. Viss, ko viņš prasa, tas ir spēks (*Šeit "strenght" — t.i. "parastais" spēks — atšķirībā no maģiska spēka — "power". (Red.)) . Velna zāle arī prasa spēku, taču cita veida — tuvāku tam spēkam, kas nepieciešams, lai būtu par nobriedušu vīrieti vai sievie­ti. Bet dūmiņam ir vajadzīgs sirds spēks. Tev tā nav! Tas piemīt tikai ļoti nedaudziem vīriešiem. Lūk, kāpēc es iesaku tev uzzināt par dū­miņu pēc iespējas vairāk. Viņš nostiprina sirdi. Viņš nelīdzinās velna zālei ar tās kaislībām, greizsirdību un vardarbību. Dūmiņš ir pastā­vīgs. Ar viņu nevajag uztraukties, ka tu kaut ko aizmirsīsi sagatavo­šanās procesā.

Trešdien, 1965. gada 27. janvārī

Otrdien, 19. janvārī, atkal pīpēju halucinogēno maisījumu. Es teicu donam Huanam, ka man dūmiņš nepatīk un es no tā baidos. Viņš atbildēja, ka man jāpamēģina vēlreiz, lai to pienācīgi novēr­tētu.

Mēs iegājām viņa istabā. Bija apmēram pulksten divi dienā. Viņš izņēma pīpi. Es atnesu ogles, tad mēs apsēdāmies ar seju viens pret otru.

Viņš teica, ka grasās sasildīt pīpi un to pamodināt, un, ja vien es būšu uzmanīgs, ieraudzīšu, kā tā sāks spīdēt. Viņš trīs vai četras reizes pielika pīpi pie lūpām un ievilka caur to gaisu. Maigi to paglau­dīja. Pēkšņi viņš man viegli pamāja, aicinot skatīt pīpes pamošanos. Es skatījos, taču nespēju neko ieraudzīt.

Viņš pasniedza man pīpi. Es piepildīju pīpes galvu ar savu per­sonīgo maisījumu, bet tad paņēmu kvēlojošo oglīti ar knaiblēm, ku­ras speciāli biju pagatavojis šim gadījumam no koka knaģa.

Dons Huans palūkojās uz knaiblēm un sāka smieties. Uz mirkli aizkavējos, un oglīte piedega pie knaiblēm. Baidīdamies padauzīt ar knaiblēm pret pīpi, biju spiests uzspļaut oglītei, lai noņemtu to no knaiblēm.

Dons Huans novērsās un paslēpa seju plaukstās. Viņa ķerme­nis raustījās. Sākumā nodomāju, ka viņš raud, taču viņš locījās mē­mos smieklos.

Procedūra tika pārtraukta uz ilgu laiku; tad viņš pats ātri paņē­ma oglīti, ielika to pīpē un lika man pīpēt. Nācās krietni papūlēties, lai ievilktu gaisu cauri kompaktajam maisījumam. Ievelkot pirmo dūmu, sajutu, ka kopā ar dūmu esmu iesūcis arī smalko pulveri. Mana mute tūdaļ kļuva nejūtīga. Es redzēju kvēlojam pīpi, taču ab­solūti nejutu dūmus, kā parasti sajūt cigarešu dūmus. Taču es sajum, kā ieelpoju kaut ko, kas sākumā piepildīja plaušas, bet tad vēlās lejup, izplūstot pa visu ķermeni.

Saskaitīju divdesmit dūmu vilcienus, bet tad skaits zaudēja sa­vu nozīmi. Sāku svīst; dons Huans uz mani vērīgi paskatījās un teica, lai es nebaidos un daru visu precīzi tā, kā viņš saka. Es centos pa­teikt "labi", taču tā vietā izdvesu dziļu kaucošu skaņu, kas turpināja skanēt vēl arī pēc tam, kad aizvēru muti. Šī skaņa burtiski apstulbi­nāja donu Huanu un izsauca viņam smieklu lēkmi. Es gribēju pamāt "jā", taču nevarēju vispār pakustēties.

Dons Huans saudzīgi izņēma pīpi no manām rokām. Viņš lika man nogulties uz grīdas, taču neaizmigt. Es gaidīju, ka viņš palīdzēs man nogulties, taču viņš to nedarīja. Viņš vienkārši nenovērsa no manis savu skatienu. Pēkšņi ieraudzīju, ka istaba pagriezās, un es jau skatīju donu Huanu no guļus stāvokļa. Kopš šī brīža visas re­dzes ainas kļuva dīvaini izplūdušas, kā sapnī. Neskaidri atceros, ka dons Huans daudz runāja, kamēr atrados nekustīgā stāvoklī.

Šajā stāvoklī nebija nedz baiļu, nedz arī kaut kā cita, kas būtu nepatīkams, un es nemaz nejutos slims, pamozdamies nākamajā die­nā. Vienīgi neparasti šķita tas, ka tūlīt pēc pamošanās nespēju kādu laiku skaidri domāt. Tad pamazām, 4—5 stundu laikā, es atkal kļu­vu pats par sevi.

Trešdien, 1965. gada 20.janvārī

Dons Huans nesāka runāt par maniem iespaidiem un nelūdza par tiem pastāstīt, tikai piebilda, ka es pārāk ātri aizmigu.

— Vienīgais veids, kā neaizmigt, ir kļūt par putnu vai zaķi, vai kaut ko tamlīdzīgu, — viņš teica.

— Kā tu to dari, don Huan?

— Tieši to jau es tev arī mācu. Vai atceries, ko es tev vakar teicu, kad tu biji bez ķermeņa?

Nevaru skaidri atcerēties.

— Es esmu vārna. Es tevi mācu, kā kļūt par vārnu. Kad tu to iemācīsies, varēsi palikt nomodā un brīvi pārvietoties. Citādi vien­mēr būsi pielīmēts pie zemes—tur, kur nokritīsi.

Svētdien, 1965. gada 7. februārī

Mana nākamā satikšanās ar dūmiņu notika ap pusdienlaiku svēt­dien, 31. janvārī. Pamodos nākamajā dienā agri no rīta un apjautu neparasta spēju atcerēties visu, ko dons Huans man teica eksperi­menta laikā. Viņa pārdabiski skaidri un nepārprotami izteiktie vārdi bija burtiski iespiedušies manā apziņā; un es vēl aizvien tos dzirdēju. Toreiz sapratu vēl vienu lieta: viss mans ķermenis pamira tūdaļ pēc tam, kad es sāku rīt smalko pulveri, kas iekļuva mutē ikreiz, kad ievilku kārtējo dūmu. Tātad es ne tikai ieelpoju dūmus, bet arī ēdu maisījumu.

Pacentos atstāstīt savas izjūtas donam Huanam; viņš teica, ka nekas prātīgs nav sanācis. Es vēl piebildu, ka atceros visu notikušo, taču viņš nevēlējās par to neko dzirdēt. Ikvienu epizodi atcerējos precīzi un nekļūdīgi. Pīpēšanas procedūra bija gluži tāda pati kā iepriekšējā dienā. Man bija tāda sajūta, it kā viens eksperiments būtu pārgājis otrā un es varētu sākt savas pieredzes atstāstīšanu no tās vietas, kur beidzās pirmais eksperiments. Skaidri atceros, ka pēc tam, kad nokritu uz grīdas, pagaisa visas manas jūtas un do­mas, taču prāts palika joprojām skaidrs. Atceros, ka tai brīdī, kad istaba sagriezās vertikālā plaknē, manā galvā pazibēja pēdējā doma: "Es droši vien pamatīgi atsitos ar galvu pret grīdu un tomēr nejūtu nekādas sāpes."

Kopš šī laika es spēju tikai dzirdēt un redzēt. Atceros katru dona Huana teikto vārdu. Es sekoju visiem viņa norādījumiem. Tie šķita tik pašsaprotami, loģiski un vienkārši. Viņš teica, ka mans ķer­menis izzūd un man paliek tikai galva, bet šādos apstākļos vienīgais veids, kā palikt nomodā un saglabāt pārvietošanās spējas, — ir kļūt par vārnu. Viņš lika man pacensties pamirkšķināt un piebilda, ja es spēšu mirkšķināt, tas nozīmēs, ka esmu gatavs turpināt. Tad viņš teica, ka mans ķermenis ir pilnībā izzudis un man nav atlicis nekā cita, izņemot vienīgi galvu; galva nekad neizzūd, jo tieši galva pār­vēršas par vārnu.

Viņš lika man pamirkšķināt. Droši vien viņš šo pavēli — gluži tāpat kā ari citas komandas — atkārtoja neskaitāmas reizes, jo es tās visas atceros neparasti skaidri. Acīmredzot es pamirkšķināju, jo viņš nosprieda, ka tagad esmu gatavs, un pavēlēja man iztaisnot galvu un atspiesties uz apakšžokli. Kā viņš paskaidroja, apakš­žoklī atrodas vārnas kājas. Viņš lika man sajust kājas un sekot līdzi, kā tās pamazām iziet no apakšžokļa. Pēc tam viņš teica, ka es vēl neesmu pietiekami spēcīgs un ka man ir jāizaudzē aste, kas izies no mana kakla. Lika izlaist asti kā vēdekli un sajust, kā tā slauka grīdu.

Tas dons Huans sāka runāt par vārnas spārniem un teica, ka tiem jāiziet no maniem vaigiem. Tas būšot ļoti grūti un sāpīgi, jo tie ir cieti. Viņš pavēlēja izplēst spārnus. Tiem bija jābūt ļoti gariem, tik gariem, cik vien garus tos spēšu izveidot, citādi nevarēšu lidot. Viņš teica, ka spārni iziet un tie ir gatavi un skaisti, un man nepārtraukti tos jāvicina, līdz tie nekļūs par īstiem spārniem.

Vēl viņš runāja par manu galvvidu un teica, ka tas vēl ir ļoti liels un smags, un tā smagums man traucēs lidot. Lai to samazinātu, jā­mirkšķina; ar katru acu pamirkšķināšanu galva kļūs arvien mazāka. Viņš lika man mirkšķināt, līdz galvvidus svars nebūs samazinājies un es varēšu brīvi lēkāt. Tad teica, ka es jau esmu samazinājis savu galvu līdz vārnas izmēriem un man jāpastaigā tepat apkārt un jāpa­lēkā, līdz manas kustības kļūs brīvākas.

Bija palikusi vēl tikai viena lieta, kuru man vajadzēja izmainīt, un tad es varēšu lidot. Tā bija visgrūtākā izmaiņa—lai to sasniegtu, bija īpaši precīzi jāizpilda visi viņa norādījumi. Man vajadzēja iemā­cīties redzēt kā vārnai. Dons Huans teica, ka tūlīt man starp acīm izaugs mute un deguns un izstiepjoties izveidos cietu knābi. Viņš piebilda, ka vārnas skatās taisni uz abām pusēm, un pavēlēja man pagriezt galvu un paskatīties uz viņu ar vienu aci. Ja es sagribētu paskatīties uz viņu ar otru aci, man vajadzētu pastiept knābi uz le­ju — un tad, pateicoties šai kustībai, man būs iespēja redzēt ar otru aci. Viņš man lika pārslēgt redzi no vienas acis uz otru. Tad secināja, ka esmu spējīgs lidot un viņam tikai atlicis mani pasviest gaisā.

Manas sajūtas precīzi atbilda visām viņa komandām. Es sajutu, kā man izaug putna kājas, sākumā vārgas un trīcošas. Izjutu, kā no mana kakla mugurpuses iziet aste, bet no vaigiem — spārni. Spārni bija cieši saritināti, sajutu kā pakāpeniski tie iztaisnojas. Process bija grūts, taču noritēja bez sāpēm. Tad es mirkšķināju acis, līdz mana galva samazinājās līdz vārnas galvas izmēriem. Bet vispār­steidzošākā pārvērtība notika ar manām acīm, es patiešām sāku redzēt kā putns!

Kad pēc dona Huana norādījumiem audzēju knābi, radās sajū­ta, it kā man trūktu gaisa. Tad kaut kas izspīlējās uz āru un izveidoja man priekšā tādu kā šķērsli. Tikai pēc tam, kad dons Huans lika man skatīties iešķībi, manas acis atkal atguva kopskata iespējas. Mirkšķinot ar vienu aci, spēju novirzīt redzes fokusu no vienas acs uz otru. Tai pašā laikā istaba un visi priekšmeti, kas tajā atradās, izskatījās savādāk nekā parasti, lai gan es nevarēju pateikt, ar ko tie īsti atšķīrās. Acīmredzot es skatījos ieslīpi vai arī priekšmeti neatra­dās fokusā.

Dons Huans kļuva ļoti liels un spoži spīdēja. Viņš izstaroja kom­forta un drošības sajūtu. Tad redzes tēli aizmiglojās, zaudēja aprises un pārvērtās ģeometriski precīzos shematiskos ornamentos, kas rei­zēm iemirdzējās un spīguļoja.

Svētdien, 1965. gada 28. martā

Otrdien, 18. martā, es atkal pīpēju halucinogēno maisījumu. Šo­reiz sākotnējā procedūrā bija dažas nelielas izmaiņas. Man nācās divreiz piepildīt pīpi.

Pēc tam, kad izpīpēju pirmo pīpi, dons Huans lika to iztīrīt, bet maisījumu tajā iebēra pats, jo man trūka muskuļu koordinācijas. Tikai ar milzu piepūli spēju vienkārši pakustināt rokas. Manā maisiņā bija tieši tik daudz smēķējamā maisījuma, lai vēlreiz piepildītu pīpi. Dons Huans palūkojās uz to un teica, ka tas šogad būs mans pēdējais mēģi­nājums ar dūmiņu, jo esmu izlietojis visus savus krājumus.

Viņš izgrieza maisiņu uz otru pusi un izkratīja putekļus traukā ar oglēm. Uzliesmoja oranža liesma, it kā viņš būtu ielicis oglēs caur­spīdīga materiāla loksni. Loksne aizdegās un sabruka sīkā kontūrlīniju zīmējumā. Kaut kas milzu ātrumā zigzagveidīgi šaudījās pa šīm līnijām. Dons Huans lika man vērot līniju kustības. Ieraudzīju kaut ko līdzīgu lodītei, kas šaudījās šurpu turpu pa spīdošo kontūru. Dons Huans pieliecās, iebāza roku šajā starojumā, izņēma lodīti un ielika to pīpes galvā. Lika ievilkt dūmu. Man radās skaidrs priekšstats, ka viņš ielika lodīti pīpē, lai es varētu to ieelpot. Istaba acumirklī zau­dēja savu horizontālo izvietojumu. Es sajutu milzu sastingumu un smagumu.

Pamodos, guļot uz muguras sekla irigācijas grāvja dibenā, līdz pat apakšžoklim atrazdamies ūdenī. Kāds pieturēja manu galvu. Tas bija dons Huans. Man tūdaļ pat ienāca prātā, ka grāvja ūdenim piemīt neparastas īpašības. Tas bija auksts un smags. Tas vienmērīgi mani apskaloja, un ar katru nākamo vilni mana galva noskaidrojās. Sāku­mā ūdeni apņēma koši zaļš oreols vai fluorescence, taču drīz vien šī gaisma izplēnēja, atstājot tikai vienkāršu ūdens straumi.

Pajautāju donam Huanam, cik pulkstens. Bija agrs rīts. Pēc kāda laika es jau pilnīgi pamodos un izlīdu no ūdens.

— Pastāsti man visu, ko tu redzēji, — dons Huans teica, kad mēs iegājām mājā. Viņš pats pavēstīja, ka viņam bija nepieciešamas trīs dienas, lai "mani izvilktu", un viņam krietni vien vajadzējis pastrā­dāt. Es pāris reizes sāku viņam aprakstīt visu, ko redzēju, taču nekādi nespēju koncentrēties. Vēlāk, vakarpusē, jutu, ka beidzot esmu gatavs sarunai, un sāku viņam atstāstīt visu, ko biju iegaumējis kopš brīža, kas nogāzos uz grīdas. Taču viņš par to neko nevēlējās dzir­dēt un teica, ka viņu interesē tikai tā daļa, kad viņš uzmeta mani gaisā un es aizlidoju. Ko es pēc tam redzēju un dzirdēju?

Turpretī es spēju atcerēties tikai sapnim līdzīgu savā starpā lo­ģiski nesaistītu redzes ainu sēriju. Katru no tām varēja salīdzināt ar atsevišķu burbuli, kas iepeldēja fokusā, bet tad izpeldēja no re­dzeslauka. Taču tās nebija tikai vienkāršas ainas, uz kurām tikai jāskatās. Es atrados tajās un piedalījos it visā, ko redzēju.

Cenšoties rekonstruēt šīs ainas atmiņā, sākumā apjautu tās kā neskaidrus, kliedētus uzliesmojumus, taču pēc pārdomām sapratu, ka katra no tām bija neparasti skaidra, lai gan absolūti nesamēroja­ma ar to, ko esam paraduši redzēt, — ar to arī izskaidrojams šis sākotnējais neskaidrais priekšstats. Ainu nebija daudz, un tās bija vienkāršas.

Kad dons Huans pieminēja, ka "uzmeta mani gaisā", atausa blāvas atmiņas par absolūti skaidru ainu, kurā es no zināma attālu­ma skatos tieši viņam virsū. Es skatījos tikai uz viņa seju. Tā šķita monumentāla, plakana un spoži spīdēja. Mati bija dzeltenīgi, un tie kustējās. Katra sejas daļa kustējās pati par sevi, izstarojot kaut kā­du savdabīgu medusdzeltenu krāsu.

Nākamajā ainā dons Huans patiešām svieda mani uz priekšu un gaisā. Atcerējos, ka "izpletu savus spārnu" un aizlidoju. Pār­vietojos pa gaisu, sajutos ļoti vientuļš un pilnā ātrumā slimīgi traucos uz priekšu. Tas vairāk līdzinājās iešanai nekā lidošanai un ļoti nogur­dināja manu ķermeni. Neizjūtu nekādu brīvā lidojuma sajūtu un sa­jūsmu par to.

Tad atcerējos ainu, kurā nekustīgi skatījos uz tumšo asi robaino malu masu, kas atradās kaut kādā blāvi nospiedošas gaismas pie­lietā laukumā. Pēc tam ieraudzīju lauku ar bezgalīgi daudzveidīgām gaismām, kas kustējās, vizēja un mainīja savu spilgtumu. Tās bija gandrīz kā krāsas. Es apžilbu no to intensitātes.

Tūdaļ pēc tam manā acu priekšā nostājās kāds priekšmets. Tas bija resns un smails un izstaroja izteikti rozā gaismu. Manī kaut kas pēkšņi ietrīsējās, un es ieraudzīju, ka ļoti ātri tuvojas ļoti daudz šādu sārtu formu. Es atlēcu malā.

Pēdējā aina, kuru atceros, bija trīs sudrabaini punkti. Tie izsta­roja metālisku spīdumu — gluži kā nerūsējoša tērauda atblāzmu, taču intensīvu, kustīgu un dzīvu. Man viņi patika. Un mēs aizlidojām kopā.

Dons Huans mana stāstījuma sakarā neizteica nekādus komen­tārus vai piezīmes.

Otrdien, 1965. gada 23.martā

Šī saruna notika otrā dienā pēc mana stāsta par eksperimenta norisi.

Dons Huans teica:

—  Kā redzi, kļūt par vārnu nav nemaz tik sarežģīti. Tu to izda­rīji, un tagad vienmēr būsi vārna.

—  Kas notika pēc tam, kad es kļuvu par vārnu, don Huan? Vai es trīs dienas lidoju?

—  Nē. Tu atgriezies līdz ar saulrietu, kā es tev biju lūdzis.

—  Bet kā es atgriezos?

—  Tu biji ļoti noguris un tūdaļ iemigi. Tas ari viss.

—  Es gribēju jautāt, vai es atlidoju?

— Es taču tev teicu, ka tu mani paklausīju un atgriezies atpakaļ manā mājā. Bet nesatraucies par to, tam nav nekādas nozīmes.

— Bet kam tad ir kāda nozīme?

— Visā tavā ceļojumā ļoti vērtīga ir tikai viena lieta — sudra­botie putni!

—  Kas gan tur tāds īpašs? Tie taču bija vienkārši pūtai.

—  Nejau vienkārši putni. Tās bija vārnas.

—  Ko — baltās vārnas, don Huan?

— Vārnu melnās spalvas īstenībā ir sudrabainas. Vārnas tik intensīvi zaigo, ka citi putni tās nemaz netraucē.

— Bet kāpēc viņu spalvas izskatās sudrabainas?

— Tāpēc, ka tu redzēji tā, kā redz vārna. Putns, kurš mums izskatās tumšs, vārnai ir balts. Tā, piemēram, baltos baložus vārnas redz rozā vai gaišzilus, jūras kaijas — dzeltenas. Tagad pacenties atcerēties, kā tu viņām pievienojies.

Es centos atcerēties, taču putni tā arī palika no konteksta iz­rauts miglains tēls bez tālāka turpinājuma. Es teicu donam Huanam, ka atceros tikai savas izjūtas, kad lidoju kopā ar viņām. Viņš vaicā­ja, vai es tām pievienojos gaisā vai uz zemes, taču es nevarēju atbil­dēt. Viņš uz mani gandrīz vai sadusmojās, pieprasīja, lai es par to padomāju, un teica:

— Ja tu precīzi neatcerēsies, tas viss nebūs ne plika graša vērts un paliks tikai neprātīgs sapnis.

Es visādi centos atcerēties, taču viss velti.

Sestdien, 1965. gada 3.aprīlī

Šodien es iedomājos par cita ainu savā "sapnī" par sudrabainajiem putniem. Es atcerējos, ka redzēju melnu masu ar miljardiem kniepadatu caurumiņu. Faktiski šī masa bija melns mazu caurumiņu pūlis. Nez kāpēc nolēmu, ka tā ir mīksta. Kamēr es uz to lūkojos, trīs putni lidoja man tieši virsū. Viens no viņiem iekliedzās, tad visi trīs jau bija līdzās uz zemes.

Es atstāstīju šo ainu donam Huanam. Viņš jautāja, no kurienes atlidoja putni. Atbildēju, ka droši vien nevarēšu to noteikt. Viņš kļu­va ļoti nepacietīgs un pārmeta man neelastīgu domāšanu. Teica, ka es ļoti labi varu atcerēties, ja vien pacentīšos, un ka es baidos atļau­ties nedaudz atslābināties. Tas tādēļ, ka es domāju gan kā cilvēks, gan kā vārna, bet tai laikā, kuru es gribu atcerēties, es nebiju ne cilvēks, ne vārna.

Viņš palūdza atcerēties, ko man teica vārna. Es centos par to padomāt, taču manas domas nodarbināja simtiem citu lietu. Man tā ari neizdevās koncentrēties.

Svētdien, 1965. gada 3.aprīlī

Šodien es nobraucu lielu attālumu. Vēl pirms nokļuvu pie dona Huana, palika pavisam tumšs. Es domāju par vārnām, un pēkšņi man prātā ienāca ļoti dīvaina "doma". Tā vairāk līdzinājās sajūtai vai iespaidam nevis domai. Putns, kuru es izdzirdēju pirmo, paziņoja, ka viņi lido no ziemeļiem uz dienvidiem, un, kad mēs atkal satiksi­mies, viņi atlidos pa šo pašu ceļu.

Es pateicu donam Huanam, kas man ienāca prātā, bet varbūt arī es to biju atcerējies. Viņš atbildēja:

—Neraizējies par to, vai esi to izdomājis vai atcerējies. Tādas domas der tikai cilvēkiem. Vārnām tās nepiedien, it īpaši tām, kuras tu redzēji, — viņas taču bija tava likteņa vēstneši. Tu jau esi vārna, un nekad to nespēsi izmainīt. Kopš šī brīža vārnas tev ar savu li­dojumu vēstīs par katru tava likteņa pavērsienu. Kādā virzienā jūs lidojāt?

— Es nezinu, don Huan.

—Ja vien padomāsi kā nākas, noteikti atcerēsies. Apsēdies uz grīdas un parādi stāvokli, kurā atradies, kad putni pie tevis atlidoja. Aizver acis un uzvelc līniju uz grīdas.

Es paklausīju un noteicu punktu.

— Pagaidām vēl neatver acis, — viņš turpināja. — Kādā vir­zienā attiecībā pret šo punktu jūs aizlidojāt?

Es izdarīju vēl vienu atzīmi uz grīdas. Pieņemot šos orientierus par atskaites punktiem, dons Huans iztulkoja dažādas lidojuma shē­mas, ar kuru palīdzību vārnas varētu paredzēt manu personīgo nā­kotni vai likteni. Viņš noteica viņu lidojuma asis četrās debess pusēs.

Es viņam pajautāju, vai vārnas vienmēr vadās pēc šīm asīm, lai paredzētu cilvēka likteni. Dons Huans teica, ka šī orientācija attie­cas tikai vienīgi uz mani pašu, un absolūti visam, ko vārnas darīja, satiekoties ar mani, bija ārkārtēja nozīme. Viņš pieprasīja, lai es atceros katru detaļu, jo vēstījums, kā ari pašu "vēstnešu" izskats ir ļoti individuāla lieta.

Viņš ļoti neatlaidīgi prasīja atcerēties vēl vienu lietu, laiks, kad "vēstneši" mani atstāja. Viņš ieteica padomāt par apgaismojuma starpību tobrīd, kad es "uzlidoju", un tad, kad sudrabainie putni "lidoja ar mani". Kad pirmoreiz mokoši paceļos gaisā, bija tumšs, bet, kad ieraudzīju putnus, viss jau bija sarkanīgs — gaiši sarkans vai, šķiet, oranžs. Viņš teica:

—  Tātad tas bija dienas otrā pusē. Saule vēl nebija norietējusi. Kad kļūst pavisam tumšs, vārnu padara aklu baltums — gluži tāpat kā mūs naktī padara aklus tumsa. Tas norāda uz to, ka tavi vēstneši tev atnesīs pēdējo ziņu dienas beigās. Vēstneši tevi sauks līdzi, un, lidojot pār tavu galvu, viņi būs sudrabbalti. Tādus tu ieraudzīsi tos mirdzam debesīs. Un tas nozīmēs, ka tavs laiks ir klāt. Tas nozīmēs, ka tu nomirsi un pats kļūsi par vārnu.

—  Bet kas būs, ja es ieraudzīšu tos no rīta?

—  Tu neieraudzīsi tos no rīta.

—  Vārnas taču lido visu dienu…

—  Ne jau tavi vēstneši, aunapiere.

—  Bet kā tad tavi vēstneši don Huan?

—  Mani atlidos no rīta. Viņi ari būs trīs. Mans benefaktors man teica, ka tos var aizdzīt ar kliedzienu, pārvērst melnos, ja nevēlies mirt. Taču tagad es zinu, ka to nevar izdarīt. Benefaktors bija izcils meistars kliegšanā, jebkādu trokšņu un vardarbības ziņā, kas saistī­ta ar velna zāli. Dūmiņš, manuprāt, ir savādāks tieši tādēļ, ka ir bezkaislīgs. Ar viņu viss notiek godīgi. Kad tavi sudrabainie vēstneši atnāks tev pakaļ, nav nekādas vajadzības uz viņiem kliegt — vien­kārši lido kopā ar viņiem, kā tu to jau ari darīji. Paņēmuši tevi līdzi, viņi izmainīs lidojuma virzienu, un jūs būsiet četras prom lidojošas vārnas.

Sestdien, 1965. gada 10. aprīlī

Palaikam izjutu īsus neskaidrus neparastās realitātes uzplaik­snījumus.

Prātā bieži vien nāca kāda aina no halucinogēnā eksperimenta ar sēnēm—mīksta tumša kniepadatu caurumu masa. Joprojām vēl vizuāli to priekšstatīju kā tauku vai eļļas burbuli, kas sāk mani ievilkt savā centrā. Tas bija tā, it kā centrs atveras un mani ierij, un uz īsu acumirkli es izjutu kaut ko līdzīgu neparastās realitātes stāvoklim, kas mani satrauca, uzbudināja un radīja neērtības sajūtu. Tādēļ es apzināti centos izbeigt šos pārdzīvojumus uzreiz, tiklīdz tie sākās.

Šodien aprunājos par šo stāvokli ar donu Huanu un palūdzu viņam padomu. Viņam acīmredzot tas nemaz neinteresēja, un viņš ieteica nepievērst uzmanību visām šīm izjūtām — tās ir absolūti nevērtīgas un bezjēdzīgas. Uzmanību jāpievērš tikai tām vīzijām, kurās es ieraudzīšu vārnu. Jebkurš cits "redzējums" būs vienkārši manu baiļu rezultāts. Viņš vēlreiz man atgādināja, ka dūmiņš prasa spēcīgu, bezkaislīgu dzīvi. Personīgi man, šķita, ka esmu sasnie­dzis kādu bīstamu slieksni, un es viņam teicu, ka nerodu vairs sevī spēku, lai ietu vēl tālāk, — ar šīm sēnēm patiesi saistījās kaut kas ļoti šausminošs.

Salīdzinot savas halucinogēnās pieredzes redzes ainas, neizbē­gami secināju, ka esmu ieraudzījis pasauli, kura zināmā mērā struk­turāli atšķiras no parastās vīzijas. Citos pārdzīvotajos neparastās realitātes stāvokļos redzētās formas un tēlu sistēmas vienmēr iekļā­vās manas ierastās pasaules vizuālās uztveres robežās. Turpretī halucinogēnā dūmiņa iedarbē es redzēju pavisam savādāk. Viss bija manā acu priekšā, taisnā horizontālā redzes līnijā, — un ne virs, ne zem šī horizonta nekā nebija.

Jebkura aina bija kaitinoši plakana, un tomēr, lai cik dīvaini tas ari neliktos, tai piemita kaut kāds ārkārtējs dziļums. Droši vien precī­zāk būtu teikt, ka šīs ainas bija neparasti skaidru detaļu sakopojums atšķirīga apgaismojuma laukā. Gaisma laukā kustējās, radot grieša­nās efektu.

Sasprindzinoties un piespiežot sevi atcerēties, biju spiests pie­lietot analoģiju sēriju, lai beidzot "saprastu", ko es "redzēju". Pie­mēram, dona Huana seja izskatījās gluži kā tā būtu nogremdēta zem ūdens. Ūdens it kā tecēja nepārtrauktā straumē pa viņa seju un ma­tiem, turklāt visu varēja saskatīt tādā palielinājumā, ka varēju redzēt katru viņa ādas poru un katru matiņu uz galvas, kad fokusēju uz to savu uzmanību. No otras puses, es redzēju plakanas un stūrainas matērijas masas, taču tās nekustējās, jo viņu izstarotā gaisma ne­mirdzēja.

Kad donam Huanam pajautāju, kas tas īsti bija, viņš atbildēja, ka tā, kā es tikai pirmo reizi redzēju kā vārna, tēli bija neskaidri un nenozīmīgi, un drīz vien es pats visu atpazīšu.

Es atkal apvaicājos par atšķirībām, kuras ievēroju gaismas kustībā.

—  Tam, kas ir dzīvs, — viņš teica, — piemīt iekšēja kustība, un vārna viegli var redzēt, kad kaut kas ir miris vai tuvu nāvei, jo kustība apstājas vai palēninās līdz pilnīgai izzušanai. Turklāt vārna redz, ja kaut kas kustas pārāk ātri, un pēc šīs pašas pazīmes arī to, ja kaut kas kustas ne tā, kā vajag.

—  Bet ko tas nozīmē, ka kaut kas kustas pārāk ātri vai ne tā kā vajag?

—  Tas nozīmē, ka vārna patiešām var pateikt, no kā jāizvairās, bet pēc kā jātiecas. Ja kaut kas kustas pārāk ātri sevī, tas nozīmē, ka tas var uzsprāgt vai uzliesmot, un vārna no tā izvairās. Ja tas kustas iekšā tā kā vajag, tas ir patīkams skats un vārna aizvien to meklēs.

—  Vai akmeņiem piemīt iekšēja kustība.

—  Nē. Ne akmeņiem, ne mirušiem dzīvniekiem, ne mirušiem kokiem. Taču uz tiem ir patīkami skatīties. Lūk, kāpēc vārnas mēdz uzkavēties virs mirušiem ķemieņiem. Viņām patīk uz tiem skatīties. Tiem iekšā nekustas neviena gaisma.

—  Bet, kad miesa sairst, vai tad tā neizmainās, nekustas?

—  Protams, ka izmainās, taču tā ir pavisam cita kustība. Tas, ko redz vārna, ir miljoniem mazu atsevišķu gaismu, kas kustas mie­sā. Katram no kustīgajiem punktiem ir sava paša gaisma; lūk, kāpēc vārnām tik ļoti patīk to redzēt. Tas patiešām ir neaizmirstams skats.

—  Vai tu to pats redzēji, don Huan?

—  To var redzēt katrs, kas mācās kļūt par vārnu. Tu pats to ieraudzīsi.

Te nu es uzdevu donam Huanam neizbēgamo jautājumu:

—  Vai es patiešām kļuvu par vārnu? Un katrs, kas uz mani paskatījās, noturēja mani par parastu vārnu?

—  Nē, tu nedrīksti tā domāt, kad tev ir darīšana ar sabiedroto spēkiem. Tādi jautājumi ir bezjēdzīgi. Kļūt par vārnu ir ārkārtīgi vieg­li, — ne grūtāk, kā izdarīt kādu palaidnību—no tā nav nekāda lielā labuma. Kā jau es tev teicu, dūmiņš nav priekš tiem, kas meklē spēku. Viņš ir tikai priekš tiem, kas cenšas redzēt. Es iemācījos kļūt par vārnu tāpēc, ka šie putni ir vispiemērotākie. Nekādi citi putni tās netraucē, varbūt vienīgi izņemot izsalkušus ērgļus. Taču vārnas lido baros un spēj sevi aizsargāt. Cilvēki arī netraucē vārnas, un tas ir ļoti nozīmīgs apstāklis. Jebkurš ievēros lielu ērgli, it īpaši neparas­tu ērgli vai jebkuru citu lielu neparastu putnu, bet kurš gan sāks interesēties par vārnām? Vārna var justies drošībā. Tās izmēri un daba ir ideāli. Viņa var netraucēti iekļūt jebkurā vietā, nepievēršot sev lieku uzmanību. No otras puses, var kļūt par lauvu vai lāci, taču tas ir diezgan bīstami. Šie radījumi ir pārāk lieli — lai par tādiem pārvērstos, nepieciešams pārāk daudz enerģijas. Var vēl kļūt par ķirzaku vai prusaku, vai pat par skudru, taču tas jau ir krietni vien bīstamāk, jo lielie dzīvnieki medī sīkos.

Es sāku strīdēties — tas, ko viņš saka, nozīmē, ka patiešām var pārvērsties par vārnu vai prusaku, vai par kaut ko citu. Taču viņš vēlreiz uzsvēra, ka neesmu neko sapratis.

—Nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai iemācītos patiešām būt par vārnu, — viņš teica, — taču tu neizmainījies un nepārstāji būt cil­vēks. Šeit nepieciešams pavisam kaut kas cits.

—  Vai tu man vari pateikt, don Huan, ko tas nozīmē — pavi­sam kaut kas cits?

—  Varbūt ka tagad tu jau pats to zini. Droši vien, ja tu tā nebai­dītos zaudēt prātu vai pazaudēt savu ķermeni, tad noteikti saprastu šo brīnumaino noslēpumu. Bet, iespējams, tev vēl jāpagaida, līdz tu atbrīvosies no savām bailēm, — tad arī sapratīsi, ko es ar to biju domājis.

11

Kā pēdējais manos lauka pierakstu bloknotos pieminēts noti­kums 1965. gada septembrī. Tā bija dona Huana pēdējā mācību stunda, kuru es apzīmēju kā "īpašu neparastās realitātes stāvokli", jo to nebija izraisījis neviens līdz šim pielietotais augs. Acīmredzot dons Huans to izsauca, meistarīgi manipulējot ar savu uzvedību. Cie­tiem vārdiem sakot, viņš tik meistarīgi notēloja, ka man neradās ne mazākās šaubas par to, ka viņš īstenībā nav nemaz viņš. Tā rezultā­tā izjutu dziļu iekšēju konfliktu, j o gribēju ticēt, ka manā priekšā ir dons Huans, taču īstenībā tomēr nevarēju būt par to pilnīgi pārlieci­nāts. Šī konflikta rezultātā pārciestās apzinātās šausmas radīja man vismaz pāris nedēļas ilgus nopietnus veselības traucējumus. Pēc tam es nolēmu, ka krietni vien saprātīgāk būto pārtraukt manas turpmā­kās mācības, kamēr vēl nav par vēlu. Kopš tā laika vairs nekādos eksperimentos nepiedalījos, lai gan dons Huans joprojām izturējās pret mani kā pret savu mācekli. Pats viņš uzskatīja, ka mana aizie­šana ir tikai kārtējais mācību posms, kas nepieciešams dziļākām pārdomām un var ilgt nenoteikto laiku, taču savas zināšanas viņš man vairāk neatklāja.

Sīku atskaiti par pēdējo eksperimentu uzrakstīju tikai gandrīz mēnesi pēc tā norises, lai gan visspilgtākos tā momentus fiksēju jau nākamajā dienā, kad atrados vislielākajā emocionālā uzbudinājuma stāvoklī pēc pārciestajām neizsakāmajām šausmām.

Piektdien, 1965. gada 29. oktobrī

Ceturdien, 1965. gada 30. septembrī, es atbraucu apciemot donu Huanu. Joprojām man atgadījās īslaicīgi neparastās realitātes stāvokļa uzplūdi, lai gan visiem spēkiem centos no tiem izvairīties vai tos atmest, kā to bija ieteicis dons Huans. Es jutos arvien sliktāk un sliktāk, jo šādi stāvokļi ikreiz ieilga. Es sāku asi uztvert lidmašīnu troksni. Kad tās lidoja man pāri, manu uzmanību pretēji manai gri­bai neizbēgami piesaistīja un noturēja lidmašīnas motora troksnis, es burtiski jutu, ka lidoju tam līdzi it kā atrastos lidmašīnā vai tai līdzās. Šī sajūta bija ļoti nepatīkama, bet vēl vairāk mani satrauca tas, ka nespēju no tās atbrīvoties.

Dons Huans uzmanīgi uzklausīja manu stāstu visos sīkumos un secināja, ka šoreiz lieta ir ļoti nopietna, jo esmu pazaudējis dvēseli. Teicu, ka šīs halucinācijas rodas jau kopš tā laika, kad sāku pīpēt sēnes. Viņš turpretī iebilda, paziņojot, ka tās parādījās nesen, ka agrāk es biju izbijies un iedomājos visādas blēņas, bet, lūk, tagad es patiešām esmu noburts. Kā pierādījumu viņš minēja to, ka tieku nests līdzi aizlidojošo lidmašīnu troksnim. Viņš paskaidroja, ka pa­rasti noburtu cilvēku, kurš pazaudēj is savu dvēseli, var noķert strauta vai upes troksnis un aiznest to pretī nāvei. Tad viņš palūdza man aprakstīt visu, ko darīju pirms tam, kad sāku izjust šādas halucinā­cijas. Es uzskaitīju viņam visu, ko darīju, tādā secībā, kā spēju to atcerēties. Pēc šī mana stāsta viņš noteica vietu, kur es pazaudēju savu dvēseli.

Šķita, ka donu Huanu tas ārkārtīgi ieinteresēja, kas viņam ne­būt nebija raksturīgi. Es, protams, vēl vairāk satraucos. Viņš teica, ka viņam nav ne mazākā priekšstata par to, kas varēja nozagt manu dvēseli, — bet, lai kas tas arī nebūtu, viņš neapšaubāmi grasās mani pazudināt vai nodarīt man nopietnu ļaunumu. Tad dons Huans snie­dza man precīzas instrukcijas par "kaujas formu" — īpašu pozu, kura jāieņem, paliekot sev labvēlīgā vietā (traipā). Man bija jāsagla­bā šī pozīcija, kuru viņš sauca par formu (una forma pora pelear).

Jautāju, kam tas viss vajadzīgs un ar ko man jākaro. Viņš atbil­dēja, ka grasās noskaidrot, kas paņēmis manu dvēseli un vai to nevar atdabūt atpakaļ. Pa to laiku man bija jāpaliek šajā vietā, līdz viņš atgriezīsies. Kaujas forma, viņš teica, nepieciešama kā piesar­dzības solis gadījumā, ja kaut kas atgadīsies viņa prombūtnes laikā, un tā jāizmanto, ja man uzbrūk. Kaujas forma jāizpilda šādi: satie­koties aci pret aci ar uzbrucēju, man ar plaukstu jāplikšķina pa la­bās kājas cisku, bet ar kreiso kāju jāsit savdabīgu dejas takti.

Viņš brīdināja, ka šo formu jāieņem tikai galēja sasprindzināju­ma brīžos, bet, kamēr nepastāv tiešas briesmas, man vienkārši jā­sēž ar sakrustotām kājām savā vietā. Ārkārtēju briesmu gadījumā jāizmanto vienu no pēdējiem aizsardzības paņēmieniem: ar kaut ko jāmet ienaidniekam. Viņš paskaidroja, ka parasti metot ar spēka priekšmetu, — bet, tā kā man tāda nav, tad jāizmanto jebkurš ne­liels akmens, kurš ieguls labās rokas plaukstā, — akmens, kuru es spēšu noturēt, piespiežot ar lielo pirkstu pie plaukstas. Viņš teica, ka šo līdzekli jāpielieto tikai tad, ja neradīsies nekādas šaubas par to, ka manai dzīvībai patiešām draud briesmas. Metienu jāpavada ar kaujas saucienu, tādu kliedzienu, kas spēj vadīt priekšmetu tieši mērķī. Viņš uzsvēra, ka īpaša vērība jāpiegriež saucienam, to nedrīkst izmantot tāpat vien, bet tikai "ārkārtējas nopietnības apstākļos".

Es jautāju, ko nozīmē "ārkārtējas nopietnības apstākļi". Viņš teica, ka kaujas sauciens paliek ar cilvēku uz visu dzīvi, tāpēc tam jābūt pietiekoši labam pašā sākumā, bet vienīgais veids, kā pareizi sākt, ir apvaldīt dabiskās bailes un šaubas līdz tam brīdim, kamēr pārpildies ar spēku līdz pēdējai iespējai, un tad kliedziens izlauzīsies jau ar spēku un virzienu. Tie arī ir nepieciešamie nopietnības ap­stākļi, lai kaujas sauciens izdotos.

Man bija nepieciešami papildskaidrojumi par spēku, kuram mani jāpārpilda pirms izsauciena. Viņš teica, ka kaut kas, izejot no ze­mes, uz kuras stāvi, pārskrien pār ķermeni. Ar vārdu sakot, tas ir īpašs spēka veids, kurn izstaro pati labvēlīgā vieta. Šis spēks tad ari rada kliedzienu. Ja to izdosies pareizi novirzīt, tad kaujas sauciens izdosies ideāli.

Tad es atkārtoti pavaicāju par to, kam tad īsti, viņaprāt, ar mani būtu jānotiek. Viņš atbildēja, ka neko par to nezina, un visai teatrāli lūdza mani "pielipt" pie manas vietas uz visu šo laiku, jo tas būs vienīgais aizsardzības veids pret visu, kas var notikt.

Viņa teiktais mani biedēja, un es palūdzu, lai viņš izsakās kon­krētāk. Viņš atbildēja, ka precīzi zina vienīgi to, ka es nekādā gadī­jumā nedrīkstu kustēties. Nedrīkstu iet mājā vai kramos, bet pats galvenais — man ir kategoriski aizliegts teikt kādu vārdu vai izdvest kādu skaņu pat viņam. Vēl viņš piebilda, ka varu dziedāt savas Mes­kalito dziesmas, ja būšu pārāk izbijies. Vispār jau man arī tāpat ir pietiekami daudz zināms par visām šīm lietām, un tāpēc viņam ne­maz nevajadzētu brīdināt mani līdzīgi bērnam par šī uzdevuma no­pietnību.

Viņa brīdinājumi mani vēl vairāk satrauca, un man kļuva skaidrs, ka sagaidāms kaut kas īpaši baismīgs. Jautāju, kāpēc viņš man iesa­ka dziedāt Meskalito dziesmas un no kā man, viņaprāt, vajadzēs izbīties. Viņš tikai iesmējās un teica, ka es varu izbīties no vientulī­bas. Tad viņš iegāja mājā un aizvēra durvis.

Palūkojos pulkstenī. Pulksten septiņi vakarā. Ilgu laiku nosē­dēju pilnīgi nekustīgi. No dona Huana istabas neatskanēja neviena skaņa. Valdīja pilnīgs klusums. Pūta stiprs vējš, un es iedomājos, vai nevajadzētu aiziet līdz mašīnai, lai atnestu no turienes kādu vairogu, kas aizsargātu mani no vēja, taču neuzdrošinājos pārkāpt dona Hu­ana norādījumus. Miegs nenāca, taču biju noguris, bet aukstais vējš neļāva atpūsties.

Pēc četrām stundām izdzirdu, kā dons Huans iet ap māju. Nodomāju, ka viņš droši vien izgājis pa aizmugures durvīm, lai nokārtotu krūmos savas dabiskās vajadzības. Tad viņš skaļi mani pasauca:

— Hei, puisi! Hei, puisi, nāc šurp!

Jau gandrīz vai metos pie viņa. Balss bija viņa, taču sveša into­nācija un vārdi. Dons Huans nekad nemēdza man kliegt "Hei, pui­si!", tāpēc arī paliku uz vietas. Man pa muguru sāka skraidīt aukstu­ma tirpiņas. Viņš atkal sāka izkliegt tos pašus vai ļoti līdzīgus vārdus.

Dzirdēju, kā viņš apiet apkārt mājai, kā paklūp pret malkas klēpi, it kā nezinātu, ka tas tur atrodas. Tad viņš piegāja pie veran­das un apsēdās līdzās durvīm, atspiedies ar muguru pret sienu. Viņš šķita smagāks nekā parasti. Viņa kustības nebūt nebija lēnas vai neveiklas, bet vienkārši smagnējākas. Turklāt tā nebija viņa vieta, bet dons Huans nekad, nekādos apstākļos nesēdēja nevienā citā vietā.

Tad viņš atkal sāka ar mani runāt. Pajautāja, kāpēc es atteicos atnākt, kad biju viņam vajadzīgs. Viņš runāja skaļi. Negribēju uz viņu skatīties, un tomēr kaut kas neatvairāmi man lika viņu novērot. Viņš sāka lēni šūpoties no vienas puses uz otru. Es izmainīju pozu, pieņēmu kaujas formu, kurn viņš bija man iemācījis, un pagriezos ar seju pret viņu. Mani muskuļi saspringa un dīvaini sastinga. Nezinu, kas pamudināja mani ieņemt kaujas formu,—varbūt pārliecība, ka dons Huans tīšām cenšas mani nobiedēt, radot iespaidu, ka tas, kuru es redzu, nemaz nav viņš. Šķita, it kā viņš ļoti precīzi dara to, kas viņam nav raksturīgs, lai tādā veidā sētu šaubas manā apziņā. Es baidījos, taču vēl aizvien it kā stāvēju tam visam pāri — es taču patiešām kritiski novērtēju un analizēju visu notikumu gaitu.

Tobrīd dons Huans piecēlās. Viņa kustības bija man absolūti nepazīstamas. Viņš izstiepa rokas sev priekšā un pastiepās uz priekšu, vispirms paceļot pēcpusi, tad pieķērās pie durvīm un iztaisnoja ķer­meņa augšdaļu. Ārkārtīgi izbrīnījos par to, cik labi pazīstu viņa kus­tības un kādas šausmas viņš man iedvesis, vienkārši parādot donu Huanu, kurš kustas ne tā kā dons Huans.

Viņš paspēra pāris soļus uz manu pusi, ar rokām pieturēdams savu jostasvietu, it kā cenšoties iztaisnoties vai it kā viņam sāpētu mugura. Viņš elsa un tusnīja. Viņa deguns, šķiet, bija ciet. Viņš teica, ka grasās ņemt mani līdzi, un lika man celties un viņam sekot, tad sāka iet no mājas rietumu virzienā. Es izmainīju pozu, lai būtu ar seju pret viņu. Viņš pagriezās. Es nekustējos no savas vietas: sēdēju tajā kā pielīmēts.

Viņš sāka aurot:

— Hei, puisi, es taču tev teicu, lai tu nāc man līdzi. Ja nenāksi, aizvilkšu tevi ar varu!

Un devās pie manis. Sāku sist ar plaukstu pa labās kājas cisku un ātrā tempā izpildīju man iemācīto aizsargdeju. Viņš pienāca pie verandas stūra tieši man pretī un gandrīz pavisam cieši klāt. Neiz­sakāmā izmisumā jau gatavojos ieņemt metiena pozīciju, taču viņš mainīja virzienu un devās prom, uz krūmiem kreisajā pusē. Jau promejot viņš uz mirkli pēkšņi pagriezās, taču es biju tam gatavs, ar seju pret viņu.

Viņš nozuda skatienam. Vēl kādu brīdi saglabāju kaujas pozī­ciju, bet, tā kā viņš vairs nebija redzams, apsēdos, sakrustoju kājas un atspiedos ar muguru pret laukakmeni. Un te nu patiesi izbijos. Gribēju bēgt, taču šī doma mani izbiedēja vēl vairāk, jo sapratu, ka nokļūšu pilnīgā viņa varā, ja viņš saķers mani pa ceļam uz mašīnu. Sāku dziedāt man zināmās peijotes dziesmas, taču nez kāpēc saju­tu, ka šīm dziesmām šeit trūkst spēka. Tās varēja iedarboties tikai kā nomierinošs faktors, un tomēr tās man palīdzēja. Dziedāju tās atkal un atkal.

Bez ceturkšņa trijos atskanēja troksnis mājas iekšienē. Tūdaļ pat izmainīju pozu. Durvis atvērās, un no turienes grīļodamies iznāca dons Huans. Viņš bija ar rokām saķēris kaklu un kampa ar muti gaisu, tad noslīga uz ceļiem manā priekšā un sāka vaidēt. Smalkā žēlabainā balsī viņš palūdza pienākt viņam klāt un palīdzēt. Tad viņš atkal sāka kliegt, pieprasot, lai es pieeju pie viņa. No kakla viņam lauzās ārā pirmsnāves gārdzieniem līdzīgas skaņas. Viņš izmisīgi lū­dzās, lai es pienāku klāt un palīdzu—kaut kas viņu žņaudza. Sāka rāpot četrrāpus, līdz atradās pusotra metra attālumā no manis. Pastie­pa man pretī rokas un teica: "Nāc šurp!" Pēc tam viņš piecēlās. Viņa rokas stiepās pēc manis, un, šķiet, grasījās jau mani satvert. Piesitu kāju pie zemes un sāku plaukšķināt pa cisku. Biju gluži vai zaudējis prātu no bailēm.

Viņš pēkšņi apstājās un gar mājas stūri devās krūmu virzienā. Es izmainīju savu stāvokli, lai atrastos ar seju pret viņu. Pēc kāda laiciņa atkal apsēdos. Dziedāt vairs negribējās. Šķita, ka visa mana enerģija ir izsmelta. Ķermenis smeldza. Visi muskuļi bija saspringti un sāpīgi savilkti. Galvā pilnīgs haoss. Nesapratu, vai esmu tiesīgs dusmoties uz donu Huanu vai nē. Gluži nopietni apsvēru iespēju mesties viņam virsū, taču kaut kādā veidā skaidri zināju, ka viņš mani nospiedīs kā blusu. Gribējās kliegt. Kritu galējā izmisumā, bet, iedomājoties, ka dons Huans grasās visu laiku mani baidīt, biju ga­tavs apraudāties. Nekādi nespēju izprast visa šī aktiermākslas farsa patiesos iemeslus; taču viņa kustības bija tik meistarīgas, ka es pa­tiešām pilnībā apjuku. Tas neizskatījās tā, it kā viņš censtos kustē­ties kā sieviete, bet, gluži otrādi, — tas izskatījās tā, it kā viņa cen­stos kustēties un staigāt kā dons Huans, taču ir pārāk smagnēja un viņai trūkst viņa lokanības. Lai arī kas nebūtu manā priekšā, tas radīja iespaidu, ka masīva sieviete cenšas imitēt vēl spēkpilna sirm­galvja ātrās un vieglās kustības.

Šīs pārdomas noveda mani panikas stāvoklī. Skaļi kaut kur pa­visam netālu sāka sisināt sienāzis. Ievēroju šī toņa labskanību; šķiet, viņam bija baritons. Skaņa sāka pieklust. Pēkšņi nodrebēju ar visu ķermeni un ieņēmu kaujas pozīciju, pavērsdamies ar seju virzienā, no kurienes tikko kā skanēja sienāža dziesma. Skaņa vilka mani sev līdzi, tā jau bija gandrīz mani sagrābusi, vēl pirms sapratu, ka tā tikai atgādina sienāža dziesmu. Skaņa atkal tuvojās un kļuva šausmīgi skaļa. Sāku dziedāt savu peijotes dziesmu — arvien skaļāk un ska­ļāk. Pēkšņi sienāzis apklusa. Es tūdaļ pat apsēdos, taču turpināju dziedāt. Nākamajā acumirklī ieraudzīju cilvēka figūru, kas skrēja manā virzienā no tās puses, kas atradās pretējā virzienā tai, no ku­ras bija skanējusi sienāža dziesma. Sāku plaukšķināt pa cisku un izmisīgi ar pēdu sist takti. Figūra ātri panesās man garām, gandrīz man pieskardamās. Kaut kas sunim līdzīgs. Bailes sagrāba mani ar tādu spēku, ka es burtiski pārakmeņojos. Vairs nespēju atcerēties, ko tobrīd jutu vai domāju.

Līdz ar rīta rasu man kļuva nedaudz vieglāk. Lai ari kas nebūtu noticis, acīmredzot tas bija jau beidzies. 5.48 no rīta durvis atvērās, un dons Huans mierīgi iznāca verandā. Viņš izstaipījās, nožāvājās un paskatījās uz mani. Pēc tam paspēra divus soļus manā virzienā, tur­pinot žāvāties. Es ieraudzīju viņa acis aiz pievērtajām skropstām. Un pielēcu kājās. Toreiz zināju tikai vienu — lai arī kurš (vai kas) tas nebūtu, tas nav dons Huans.

Es paķēru no zemes nelielu stūrainu akmeni, kurš tieši atradās pie manas kreisās rokas, un, pat nepalūkojies uz to, piespiedu ar lielo pirkstu pie pārējiem izstieptajiem pirkstiem. Izveidojās tā for­ma, kurn man iemācīja dons Huans. Nākamajā acumirklī mani pār­pildīja dīvains spēks, es iekliedzos un metu viņam ar akmeni. Do­māju, ka tas bija lielisks kliedziens. Tobrīd man bija vienalga, vai esmu dzīvs vai miris, — es apzinājos, ka šim kliedzienam piemīt drausmīgs spēks. Tas bija ilgs un griezīgs, un tas patiešām virzīja manu roku. Figūra manā priekšā sašūpojās, iespiedzās, grīļodamās aizstreipuļoja prom no mājas krūmos.

Pagāja dažas stundas, līdz mazliet nomierinājos. Sēdēt vairs ne­varēju, bet turpināju mīdīties tai pašā vietā. Man trūka elpas, tādēļ nācās elpot caur muti.

Pulksten vienpadsmitos dons Huans atkal iznāca no mājas. Salēcos, — taču šoreiz viņa kustības varēja piederēt tikai donam Huanam. Viņš tūdaļ aizgāja uz savu vietu un apsēdās savā ierastajā un tik labi zināmajā pozā.

Palūkojās uz mani un pasmaidīja. Tas bija dons Huans! Es pie­gāju pie viņa un, tā vietā, lai sadusmotos, noskūpstīju viņa roku. Es patiešām ticēju, ka tas nebija viņš, kas radīja visas šīs drausmās lietas, — ka kaut kas, atdarinot viņu, gribēja nodarīt man lielu ļau­numu vai pat nogalināt.

Saruna aizsākās ar spriedelējumiem par to, kas ir tā sieviete, kas, mūsuprāt, bija sagrābusi manu dvēseli. Dons Huans palūdza man viņam izstāstīt visos sīkumos manus nakts piedzīvojumus.

Īsi izstāstīju viņam visu notikumu gaitu loģiskā secībā. Viņš visu laiku smējās, it kā tas būtu tikai joks. Kad es pabeidzu, viņš teica:

—  Tu rīkojies lieliski. Tu uzvarēji kauju par savu dvēseli. Taču šī lieta ir daudz nopietnāka, nekā es biju domājis. Tava darbība pagājušonakt nebija ne plika graša vērta. Par laimi tu jau biji pagu­vis šo to iemācīties. Ja tev nebūtu šo nelielo praktisko iemaņu, tu tagad jau būtu miris, jo tas, ar ko tu sadūries pagājušonakt, gribēja tevi nogalināt.

—  Bet kā tas iespējams, don Huan, ka viņa spēj pieņemt tavu veidolu?

—  Ļoti vienkārši. Viņa ir diablera, un viņai ir labs palīgs viņā pusē. Taču viņa ne pārāk veikli spēja piesavināties manu izskatu, un tu atklāji viņas viltību.

—  Vai palīgs no viņās puses ir tas pats, kas sabiedrotais?

—  Nē, palīgs palīdz diablero. Palīgs — tas ir gars, kas dzīvo pasaules viņā pusē un palīdz diablero nodarīt sāpes vai izsaukt sli­mības. Viņš palīdz viņam nogalināt.

—  Vai diablero arī var iegūt sabiedroto, don Huan?

—Tieši diablero jau arī izmanto sabiedrotos, taču pirms diablero spēj pieradināt sabiedroto, viņš parasti izmanto palīgu, kurš viņam palīdz.

—  Bet kā tad ir ar to sievieti, kura pieņēma tavu veidolu, don Huan? Vai viņai ir tikai palīgs? Vai nav sabiedrotā?

—  Es nezinu, vai viņai ir vai nav sabiedrotais. Dažiem nepatīk sabiedrotā spēks un viņi dod priekšroku palīgam. Pieradināt sa­biedroto — tas ir grūts darbs. Daudz vieglāk iegūt palīgu viņā pusē.

—  Kā tu domā, vai es varu atrast sev palīgu?

—  Lai to uzzinātu, tev daudz jāmācās. Mēs atkal esam pašā sākumā, gandrīz kā pašā pirmajā dienā, kad tu atnāci pie manis un lūdzi pastāstīt par Meskalito, bet es to nevarēju izdarīt, jo tu nesap­rastu. Tā viņā puse — tā ir diablero pasaule. Domāju, ka vislabāk būs, ja es tev pastāstīšu par maniem personīgajiem iespaidiem un sajūtām — gluži tāpat, kā to darīja mans benefaktors, stāstot par savu pieredzi. Viņš bija diablero un karotājs, un tāpēc viņa dzīvē nozīmīga loma tika atvēlēta spēkam un vardarbībai. Man turpretī tas viss ir svešs — tāda nu reiz ir mana daba. Tu redzēji manu pa­sauli no paša sākuma. Tāpēc, lai parādītu tev mana benefaktora dzīvi, — es varu tikai pievest tevi pie tās durvīm, bet, kā rīkoties tālāk, izlem pats. Tev nāksies to mācīties patstāvīgi. Tagad jāatzīst, ka esmu pieļāvis vienu kļūdu. Kā tagad redzu, daudz labāk ir sākt ceļu tā, kā darīju es pats — patstāvīgi. Tad vieglāk saprast, cik vienkārša un vienlaikus dziļa ir šī atšķirība. Diablero — tas ir diable­ro, bet karotājs — tas ir karotājs. Bet cilvēks, kurš tikai iet pa dzīves ceļiem, ir viss. Šodien es neesmu ne karotājs, ne diablero. Man ir tikai ceļi, pa kuriem es eju, jebkurš ceļš, kuram ir sirds vai kuram var būt sirds. Tad es pa to eju, un vienīgais vērā ņemamais izaicinājums ir—noiet pa to līdz pašam galam. Un es eju pa to, eju un, elpu aizturējis, skatos — kamēr vien vēl esmu dzīvs.

Viņš apklusa. Viņa sejā parādījās savdabīga izteiksme — viņš šķita neparasti nopietns. Nezināju, ko viņam pavaicāt vai teikt. Viņš turpināja:

— Ir īpaša mācības daļa par to, kā nokļūt līdz plaisai starp pasaulēm un kā ieiet citā pasaulē. Pastāv plaisa starp divām pasau­lēm: diablero pasauli un dzīvo cilvēku pasauli. Ir vieta, kur abas pasaules krustojas. Tur ir plaisa. Tā atveras un aizveras kā durvis vējā. Lai tur nokļūtu, cilvēkam jāattīsta un jānorūda sava griba, šim mērķim jākļūst par viskvēlāko, visnepārvaramāko vēlēšanos. Taču tas jādara pašam, bez jebkāda spēka vai kā cita palīdzības. Pašam viss jāapsver un jāizlemj līdz mirklim, kad ķermenis būs gatavs veikt šo ceļojumu. Par šo mirkli vēsta ilglaicīga roku un kāju trīcēšana un šausmīga vemšana. Cilvēks parasti nevar ne ēst, ne gulēt un nonāk līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Ja konvulsijas vairs nepāriet, viņš ir gatavs; un plaisa starp pasaulēm līdzīgi monumentālām durvīm atve­ras no augšas līdz apakšai. Kad plaisa atveras, vajag pa to iekļūt. Viņā pusē ir grūti redzēt. Tur ir tik vējains kā smilšu vētras laikā. It visur savijas virpuļi. Cilvēkam tad jāiet jebkurā virzienā. Ceļojums būs īss vai garš, tas ir atkarīgs no viņa gribasspēka. Nedrošs un vājš cilvēks iet ilgi un bīstami. Pēc šī ceļojuma cilvēks nokļūst tādā kā līdzenumā, kas paceļas virs zemes. To var pazīt pēc vēja, kas šai vietā ir īpaši negants, tas burtiski gāž tevi nost no kājām, un viss pārējais nogrimst tā rēkoņā. Šī plato virsotnē atrodas ieeja citā pa­saulē, un tur arī atrodas aizsegs, kas nodala vienu pasauli no otras. Mirušie iziet tai cauri bez skaņas, bet mums tā ir jāpārplēš ar klie­dzienu. Vējš pieņemas spēkā, un, kad tas jau ir pietiekami stiprs, cilvēkam jāizrāda nelokāmu gribu, lai spētu to pakļaut. Nepiecie­šams tikai viegls grūdiens, nevis kārtīgs trieciens, kas var tevi izmest otrās pasaules citā malā. Tiklīdz tu nokļūsi viņā pusē, jāpastaigā vi­sapkārt. Ja paveiksies, atradīsi palīgu kaut kur tuvumā, netālu no ieejas. Cilvēkam jāpalūdz viņam palīdzību. Saviem paša vārdiem jāpalūdz palīgam viņu iemācīt un padarīt par diablero. Ja palīgs pie­krīt, viņš nogalina cilvēku uz vietas, un, kamēr tas ir miris, apmāca viņu. Kad tu pats veic tādu ceļojumu, tad, ja paveiksies, vari atrast sev par palīgu varenu diablero, kurš tevi nogalinās un apmācīs. Taču visbiežāk gadās sīki un nenozīmīgi diablero, kuri ļoti maz ko var iemācīt. Starp citu, nedz tev, nedz viņiem nav spēka atteikties. Vis­labāk, protams, ir atrast par palīgu vīrišķo būtni, citādi vēl patrāpī­sies kādai diablerai, kura tev sagādās neizsakāmas ciešanas. Visas sievietes ir tādas. Taču tas viss ir veiksmes ziņā. Vienīgi, ja paša cilvēka benefaktors ir varens diablero, kuram ir daudz palīgu viņā pasaulē, tad šajā gadījumā viņš var nosūtīt savu skolnieku pie kāda noteikta palīga. Mans benefaktors tāds arī bija, tādēļ viņš nosūtīja mani pie sava palīga. Pēc tam, kad atgriezīsies, tu jau vairs nebūsi tu pats. Tu būsi spiests turp atgriezties, lai bieži satiktos ar savu palīgu, un tu būsi spiests klaiņot arvien tālāk un tālāk no ieejas, līdz beidzot reiz aiziesi pārāk tālu un nevarēsi atgriezties.

Reizēm diablero var sagrābt dvēseli, izgrūst to cauri ieejai un atstāt pieskatīt savam palīgam, līdz pats atņems cilvēkam visu tā gribasspēku. Citos, tavam līdzīgos gadījumos, dvēsele pieder stip­ras gribas cilvēkam, un diablero to turēs savā maisā, jo tā ir pārāk smaga, lai to kaut kur nestu. Šādos gadījumos visu izšķir kauja, kauja, kurā diablero visu iegūst vai visu zaudē. Šoreiz viņa cieta sakāvi un bija spiesta atbrīvot tavu dvēseli. Ja viņa būtu uzvarējusi, tad būtu nodevusi to glabāšanā savam palīgam.

— Bet kā es uzvarēju?

— Tu neizkustējies no vietas. Ja vien tu būtu izkustējies kaut par collu, tu būtu iznīcināts. Viņa izvēlējās uzbrukumam laiku, kad manis šeit nebija, un rīkojās pareizi, taču zaudēja tādēļ, ka neņēma vērā tavu dabu, kurai arī ir nosliece uz varmācību, un vēl tādēļ, ka tu neizkustējies no savas vietas, kurā tu esi neuzveicams.

— Bet kā viņa būtu mani nogalinājusi?

— Viņa tevi satriektu līdzīgi kā zibens, bet galvenais jau viņa paturētu tavu dvēseli, un tu pamazām iznīktu.

— Bet kas tagad notiks, don Huan?

—Nekas. Tu atkaroji savu dvēseli. Tā bija laba kauja. Tu pagājušonakt ļoti daudz ko iemācījies.

Pēc tam mēs sākām meklēt manis mesto akmeni. Dons Huans teica, ja mēs to atradīsim, tad varēsim būt pilnīgi pārliecināti par to, ka šai lietai nu pielikts punkts. Mēs meklējām gandrīz trīs stundas. Man bija tāda sajūta, ka es to tūdaļ atpazīšu, taču mēs tā arī neko neatradām.

Tās pašas dienas vakarā dons Huans paņēma mani līdzi kalnos netālu no savas mājas. Tur viņš man sniedza garus un izsmeļošus norādījumus par īpašām kaujas metodēm un paņēmieniem. Atkār­tojot visas šīs praktiskās iemaņas, pēkšņi atklāju, ka esmu palicis viens. Pa nogāzi uzskrēju kalna virsotnē, man sāka trūkt elpas. Biju nosvīdis, taču man klabēja zobi no aukstuma. Vairākas reizes pa­saucu donu Huanu, taču viņš neatbildēja. Sāku izjust dīvainu satrau­kumu. Un pēkšņi tuvējos krūmos atskanēja troksnis, it kā kāds zagtos man klāt. Uzmanīgi ieklausījos, taču viss noklusa. Tad atkal iečaukstējās —jau tuvāk un skaļāk. Tobrīd man šķita, ka atkal atkārtojas pagājušās nakts notikumi. Acumirklī manas bailes bezgalīgi pieau­ga. Troksnis vēl aizvien tuvojās, un es zaudēju pēdējo spēku at­liekas. Gribējās kaukt, raudāt vai aizbēgt, zaudēt samaņu. Kājas sagrīļojās, un es kliegdams nokritu zemē. Es pat nespēju atvērt acis. Pēc tam tikai atceros, kā dons Huans kurināja ugunskuru un masēja manas krampjos savilktās rokas un kājas.

Vēl dažas stundas atrados šādā dziļā šoka stāvoklī. Vēlāk dons Huans man paskaidroja, ka šī mana neadekvātā reakcija ir absolūti parasta parādība. Teicu, ka nespēju loģiski izskaidrot manas pani­kas iemeslu, un viņš paskaidroja, ka tās vis nebija bailes no nāves, bet gan ticamāk bailes pazaudēt savu dvēseli — tās bailes, kas rak­sturīgas cilvēkiem, kuriem trūkst nelokāmas apņemšanās.

Šis pārdzīvojums bija pēdējā no dona Huana mācībām. Kopš tā laika es atturējos iesaistīties jebkādos citos eksperimentos. Un, lai gan dons Huans vēl joprojām izturējās pret mani kā pret savu mācekli, es pats uzskatīju, ka esmu zaudējis kauju pirmajam zināša­nu cilvēka ienaidniekam.