Karloss Kastaņeda

Tulkojis Heinrihs Jubels, 2001

Atsevišķā realitāte

Turpmākās sarunas ar donu Huanu

(A Separate Reality: Further Conversations with Don Juan)

1971

Anotācija

Bailēs no dona Huana pasaules maģiskā spēka, kas draud sagraut viņa ierastās realitātes uztveres sistēmu, Kastaņeda nolemj uz visiem laikiem atteikties no tālākiem zināšanu meklējumiem un pārtraukt savas mācības…

Taču pēc divu gadu ilga pārtraukuma viņš tomēr atgriežas, lai turpinātu apmācību ciklu.

Ievads

Pirms desmit gadiem man palaimējās satikt kādu jaki cilts in­diāni no Ziemeļamerikas. Es viņu saucu par "donu Huanu". Spāņu valodā vārds "dons" ir goddevīga uzruna. Mēs ar donu Huanu iepa­zināmies pilnīgi nejauši. Es un mans paziņa Bils klusējot sēdējām kādas Arizonas štata robežpilsētiņas autobusu pieturā. Bija necie­šami karsta vasaras pēcpusdiena. Pēkšņi Bils pieliecās pie manis un aizskāra manu plecu.

—  Lūk, cilvēks, par kuru es tev stāstīju, — viņš klusi pateica un zīmīgi pamāja ieejas virzienā. Uzgaidāmajā telpā tikko bija ienā­cis vecs indiānis.

—  Bet ko tu man par viņu stāstīji? — es jautāju.

—  Tas ir indiānis, kas zina par peijoti. Vai tagad atceries?

Atcerējos, ka mēs ar Bilu veselu dienu velti izbraukājāmies ar mašīnu, meklējot šajā apvidū dzīvojošā ekscentriskā meksikāņu in­diāņa māju. Mēs viņu tā arī neatradām, un man radās iespaids, ka vietējie indiāņi, kurus mēs iztaujājām, mums tīšām rādīja nepareizu ceļu. Bils teica, ka šis cilvēks ir "gerbero" — ārstniecības augu sa­vācējs un pārdevējs, un ka viņš loti daudz zina par halucinogēno kaktusu — peijoti. Vēl viņš teica, ka man būtu ļoti noderīgi ar viņu satikties. Bils bija mans gids Dienvidrietumos, kad es vācu informā­ciju par ārstniecības augu pielietojumu tradicionālajā indiāņu dzied­niecībā un šo augu paraugus.

Bils piecēlās un piegāja pie vecā vīra, lai sasveicinātos. Indiānis bija vidēja auguma. Viņa sirmie īsie mati mazliet piesedza ausis, tādā veidā vēl vairāk izceļot viņa galvas apaļo formu. Viņš bija ļoti mel­nīgsnējs; dziļās grumbas sejā liecināja par sirmu vecumu, taču viņa ķermenis izskatījās neparasti stiprs un iznesīgs. Kādu bridi viņu vē­roju. Mani pārsteidza viņa apbrīnojami vieglās kustības, kas bija absolūti neraksturīgas vecam cilvēkam.

Bils padeva man zīmi pienākt klāt.

— Viņš ir lāga zēns, — viņš man teica, — taču es nesaprotu, ko viņš saka. Manuprāt, viņa spāņu valoda ir neglābjami piesārņota ar visvisādiem lauku vārdiņiem.

Indiānis palūkojās uz Bilu un pasmaidīja. Bet Bils, kurš spāniski prata tikai dažus vārdus, pateica šai valodā kaut kādu absurdu frāzi. Viņš cerīgi palūkojās uz mani, it kā jautājot, vai viņa teiktajam bija kāda jēga, taču es tā arī nesapratu, ko viņš ar to bija domājis; tad viņš mulsi pasmaidīja un pagāja nost. Vecais vīrs paskatījās uz mani un iesmējās. Es viņam paskaidroju, ka mans paziņa reizēm piemirst, ka viņš nerunā spāniski.

— Turklāt viņš aizmirsa mūs iepazīstināt,—es teicu un nosau­cu savu vārdu.

— Bet es esmu Huans Matuss, ar ko varu Jums pakalpot, — viņš teica.

Mēs sarokojāmies un kādu brīdi klusējām. Es pirmais pārtrau­cu klusumu un izstāstīju viņam par savu nodarbošanos. Paskaidro­ju, ka vācu jebkura veida informāciju par augiem, it īpaši par peijoti. Kādu laiku turpināju enerģiski stāstīt, un, lai gan šai jautājumā biju pilnīgs nejēga, ieminējos, ka ļoti daudz zinu par peijoti. Biju iedo­mājies, ka viņam būs interesanti ar mani sarunāties, ja es palielīšos ar savām zināšanām. Taču viņš neko neteica. Viņš pacietīgi klausī­jās. Tad lēni pamāja un paskatījās man tieši acīs. Viņa acis, šķiet, izstaroja kaut kādu īpašu gaismu. Es aprāvos pusvārdā. Tobrīd biju pārliecināts, ka viņš redz man cauri un zina, kādas muļķības es vi­ņam šeit stāstu. Apjucis novērsu savu skatienu.

— Atnāc kādreiz labāk pie manis uz mājām, — viņš teica un beidzot pārstāja skatīties uz mani. — Iespējams, ka tur mums būs vieglāk sarunāties.

Nezināju, par ko vēl ar viņu varētu parunāt, un sajutos ļoti ne­ērti. Drīz vien atgriezās ari Bils. Viņš acīmredzot saprata manas prob­lēmas un neko neteica. Kādu laiku mēs saspringti klusējām. Tad vecais indiānis piecēlās — bija pienācis viņa autobuss. Viņš atvadī­jās un izgāja

—  Ne pārāk labi sanāca? — Bils jautāja.

—  Tā gan.

—  Vai tu pajautāji viņam par augiem?

—  Jautāju. Taču, manuprāt, visu sabojāju.

— Es taču tev teicu, ka viņš ir ļoti dīvains. Vietējie indiāņi viņu pazīst, taču nekad par viņu nerunā. Bet tas vien jau par kaut ko liecina.

—  Un tomēr viņš man teica, ka varu atnākt pie viņa uz mājām.

— Viņš tev tikai pūta miglu acīs. Tu, protams, vari viņu apcie­mot, bet kāds no tā labums? Viņš tev nekad neko nestāstīs. Bet ja tu sāksi viņu iztaujāt, tad viņš vienkārši klusēs kā zivs, it kā tu būtu pēdējais idiots un gvelz visādas blēņas.

Bils ļoti pārliecinoši sāka stāstīt, ka ir vairākkārt saskāries ar šādiem cilvēkiem, kuri sākumā rada īstu lietpratēju iespaidu. Taču, viņaprāt, nav vērts tērēt laiku, lai iekarotu viņu labvēlību, jo agri vai vēlu šo pašu informāciju var iegūt no kāda cita, kas neizliekas par tādu neaizskaramo. Viņš piebilda, ka viņam nav nekādas vēlēšanās tērēt laiku, lai izdabātu šī spocīgā večuka iegribām, kurš, vistica­māk, tikai izliekas par lielu augu pazinēju, taču īstenībā nezina par tiem neko vairāk kā jebkurš cits.

Bils turpināja tādā pašā garā, taču es viņā neklausījos. Manas domas vēl aizvien bija pievērstas vecajam indiānim. Viņš zināja, ka es blefoju. Atcerējos viņa acis, — tās patiesi mirdzēja.

Pēc pāris mēnešiem es atgriezos, lai viņu apciemotu, taču šo­reiz nejau vairs kā antropoloģijas students, kas interesējas par ārst­niecības augiem, bet kādas citas neizskaidrojamas ziņkāres dzīts. Tas, kā viņš toreiz mani uzlūkoja, kļuva par absolūtu bezprecedenta gadījumu manā dzīvē. Vēlēšanās uzzināt, kas slēpjas aiz šī skatiena, bija kļuvusi man par tādu kā uzbāzīgu ideju. Jo ilgāk es par to prā­toju, jo neparastāks tas šķita.

Mēs ar donu Huanu kļuvām draugi, un gada laikā es viņu ap­ciemoju neskaitāmas reizes. Viņa uzvedība un izturēšanās patiesi iedvesmoja, bet humora izjūta šķita vienkārši apbrīnas vērta. It visā, ko viņš darīja, jautās kāda apslēpta un man absolūti neizprotama jēga. Viņa klātbūtnē es izjutu dīvainu labpatiku un tai pašā laikā ari neizskaidrojamu satraukumu. Jau tikai viņa klātbūtne vien neizbē­gami lika man dziļi pārvērtēt visus manas līdzšinējās uzvedības mo­deļus. Es, gluži tā pat kā jebkurš cits, biju iemācīts saskatīt cilvēkā vāju būtni, kas pēc savas būtības nolemta kļūdām un neveiksmēm. Mani pārsteidza tas, ka dons Huans neatstāja ne mazāko vājuma vai bezcerības iespaidu, un, jau tikai atrodoties viņam līdzās vien, pārliecinājos par viņa dzīvesveida pārākumu. Acīmredzot viens no viņa tālaika zīmīgākajiem izteicieniem attiecās uz mūsu iekšējās būtības principiālo atšķirību. Reiz pa ceļam uz dona Huana māju es sajutos īpaši nelaimīgs. Visa mana dzīve toreiz veidojās kaut kā pa­visam ačgārni, un mani nepārtraukti nospieda smagu iekšēju perso­nīgu psiholoģisku konfliktu un nesaskaņu slogs. Es ierados nīgrs un nervozs.

Mēs apspriedām manu interesi par zināšanām, taču, kā jau pa­rasti, runājām par visai atšķirīgām lietām. Es ar to sapratu akadē­miskas zināšanas, kas sniedzas ārpus personīgās pieredzes robe­žām, bet viņš runāja par tiešu pasaules zināšanu.

— Vai tu kaut ko zini par savu apkārtējo pasauli? — viņš jau­tāja.

—Es zinu visdažādākās lietas…

—Nē, es domāju ko citu. Vai tu sajūti pasauli ap sevi?

— Es sajūtu pasauli tik, cik spēju.

— Arto vien nepietiek. Tev jāsajūt viss, citādi pasaule zaudē savu jēgu.

Es minēju klasisko argumentu par to, ka man nebūt nevajag nogaršot zupu, lai uzzinātu tās recepti, un nevajag saņemt strāvas triecienu, lai uzzinātu par elektrību.

— Tas skan visai muļķīgi, — viņš teica. — Kā redzu, tu gribi pieķerties saviem argumentiem, neraugoties uz to, ka tie tev neko nedod. Tu gribi palikt tāds pats, kā līdz šim, pat ja tas ir pretrunā ar tavu labklājību.

—  Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.

—  Es gribu teikt, ka tev trūkst veseluma. Tevī nav miera.

Šis apgalvojums mani saniknoja. Jutos aizvainots, jo iedomā­jos, ka viņš nav pietiekami kompetents, lai spriestu par manu rīcību vai manu personību.

—  Tu esi problēmu pārpilns, — viņš teica. — Kāpēc?

—  Es esmu tikai cilvēks, don Huan — es īgnu norūcu.

Es šo frāzi pateicu tā, kā to mēdza teikt mans tēvs. Kad viņš teica, ka ir tikai cilvēks, tad vienmēr ar to bija domājis, ka ir vājš un neaizsargāts, un viņa vārdos, — gluži tāpat kā tagad manējos, jau­tās pilnīgs izmisums un nolemtība.

Dons Huans palūkojās uz mani tāpat kā mūsu pirmajā tikšanās reizē.

—  Tu pārāk daudz domā par sevi, — viņš teica un pasmaidī­ja. — Bet tas izraisa dīvainu nogurumu, kas liek tev norobežoties no ārējās pasaules un pieķerties saviem paša spriedelējumiem. Tāpēc problēmas — tas ir vienīgais, kas tev vispār ir. Es arī esmu tikai cilvēks, taču ietveru šais vārdos pavisam citu jēgu.

—  Ko tu ar to domā?

—  Es esmu atbrīvojies no savām problēmām. Ļoti slikti, ka mana dzīve ir pārāk īsa un es nevaru pieskarties visam tam, kam gribētu. Taču tā nav problēma, bet vienkārši nožēla.

Man iepatikās viņa izteikumu vispārējā ievirze. Tajā nebija ne izmisuma, ne žēluma pašam pret sevi.

1961. gadā, gadu pēc mūsu pirmās tikšanās, dons Huans man atklāja, ka viņam ir zināmas slepenas zināšanas par ārstniecības au­giem, ka viņš ir bruho. Spāņu vārdu "bruho" var tulkot kā "mags", "zintnieks", "dziednieks". Kopš šī brīža mūsu attiecības izmainījās. Es kļuvu par viņa mācekli, un nākamo četru gadu laikā viņš centās man iemācīt maģijas noslēpumus. Par to es uzrakstīju grāmatu "Do­na Huana mācības: jaki indiāņu zināšanu ceļš".

Mēs sarunājāmies spāniski, un, pateicoties tam, ka dons Huans lieliski pārvaldīja šo valodu, man izdevās iegūt viņa pasaules ap­raksta sistēmas sarežģīto jēdzienu detalizētu skaidrojumu. Es no­saucu šo sarežģīto un labi sistematizēto zināšanu atzaru par maģiju (sorcery), bet viņu pašu par magu (sorcerer), jo tieši šīs kategorijas viņš lietoja mūsu sarunās. Taču sarežģītāku un dziļāku spriedelēju­mu kontekstā maģijas apzīmēšanai viņš izmantoja teicienu "zināša­nas" (knowledge), bet magu dēvēja par "zināšanu cilvēku" (the man of knowledge) vai "to, kas zina".

Apmācības un savu zināšanu nodošanas procesā dons Huans izmantoja trīs plaši pazīstamus psihotropos augus: peijoti (Lophop-hora Williamsii), velnābolu (Datura inoxia) un kaut kādu Psilocybe dzimtas sēņu sugu. Atsevišķi pielietojot katru no šiem haluciogēniem, viņš izsauca manī, savā skolniekā, specifiskus izkropļo­tās uztveres stāvokļus, kurus es saucu par "neparastās realitātes stāvokļiem" (nonordinary reality). Es izmantoju vārdu "realitāte" tāpēc, ka dona Huana pasaules apraksta sistēmas pamatā bija pār­liecība par to, ka apziņas stāvokļi pēc jebkura šī auga pielietojuma bija nevis halucinācijas, bet konkrēti, lai gan ari neparasti ikdienas dzīves realitātes aspekti. Dons Huans uztvēra šos neparastās reali­tātes stāvokļus nevis tā, "it kā tie būtu" reāli, bet "kā" reālus.

Klasificēt augus kā halucinogēnus, bet stāvokļus, kurus tie pro­ducē, kā neparasto realitāti, tas, protams bija mans personīgais iz­gudrojums. Dons Huans izprata un skaidroja šos augus kā līdzek­ļus, kuru uzdevums ir aizvest jeb nogādāt cilvēku pie dažiem bez­personiskiem "spēkiem", bet stāvokļus, kurus tie producē, kā "tik­šanās", kuru laikā mags cenšas iemācīties kontrolēt šos spēkus.

Peijoti viņš sauca par Meskalito (Mescalito) un paskaidroja, ka Meskalito ir vēlīgs skolotājs un cilvēku aizstāvis. Viņš māca, kā "pareizi dzīvot". Peijoti parasti lieto magu pulcēšanās reizēs, kuras sauc par "mitotām" (mitote) un kuru mērķis ir pareizas dzīvošanas mācību stundas.

Velnābolu un sēnes dons Huans uzskatīja par cita veida spē­kiem. Viņš sauca tos par "sabiedrotajiem" (allies) un apgalvoja, ka tos var vadīt; faktiski mags iegūst savu spēku, vadot sabiedrotos. No šiem diviem spēkiem dons Huans deva priekšroku sēnēm. Viņš apgalvoja, ka spēks, kuru satur sēnes, ir viņa personīgais sabiedro­tais, un sauca to par "dūmu" jeb "dūmiņu" (the little smoke).

Sēņu sagatavošanas un pielietošanas procedūra bija pietiekami sarežģīta. Dons Huans salika savāktās sēnes palielā ķirbja pudelē, kuru īpašā veidā noslēdza un nevēra vaļā veselu gadu. Pa šo laiku sēnes sakalta smalkā putekļveida pulverī. Dons Huans sajauca to ar pulveri, kas bija iegūts no pieciem citiem augiem, un rezultātā ieguva smēķējamo maisījumu savai pīpei.

Lai kļūtu par zināšanu cilvēku, ar sabiedroto bija "jāsatiekas" vairākas reizes — ar viņu taču vajadzēja labi "iepazīties". Tāpēc, protams, bija pietiekami bieži jāpīpē halucinogēno maisījumu. Sēņu putekli pīpēšanas procesā nesadega, tos vajadzēja ievilkt kopā ar dūmiem no pieciem citiem augiem, kas ietilpa smēķējamā maisījuma sastāvā, un norīt. Sēņu stipro iedarbību uz cilvēka uztveres spēju dons Huans izskaidroja ar to, ka "sabiedrotais paņem ķermeni".

Dona Huana apmācības metode prasīja milzu piepūli no viņa skolnieka puses. Nepieciešamais iesaistes un līdzdalības līmenis bi­ja tik augsts, ka 1965. gada beigās es biju spiests pārtraukt mācī­bas. Tagad, kad kopš tā laika jau pagājuši pieci gadi, jāatzīst, ka tolaik dona Huana mācība sāka nopietni apdraudēt manu "pasaules ideju". Es sāku zaudēt visiem mums raksturīgo pārliecību par to, ka ikdienas dzīves realitāte ir kaut kas nemainīgs un uz visiem laikiem noteikts.

Pieņemot lēmumu pārtraukt mācības, biju pārliecināts par tā galējo un neatgriezenisko raksturu: es vairs nevēlējos satikties ar donu Huanu. Taču 1968. gada aprīlī es saņēmu vienu no pirmajiem manas grāmatas eksemplāriem un nez kāpēc nolēmu, ka man tā jāparāda donam Huanam. Es viņu apciemoju, un mūs vienojošā sko­lotāja un skolnieka saikne noslēpumainā kārtā atkal atjaunojās. Tā aizsākās manas apmācības otrais cikls, kas ļoti atšķīrās no pirmā. Manas bailes jau vairs nebija tik saasinātas, kā līdz šim. Arī dona Huana "mācību stundu" kopējā noskaņa nebija tik skarba. Viņš daudz smējās pats un smīdināja mani, it kā tādā veidā speciāli cenzdamies mazināt visa apmācības procesa nopietnību. Viņš muļķojās viskritiskākajos otrā cikla brīžos un tādā veidā man palīdzēja izturēt pār­baudījumus, kas itin viegli varēja pārvērsties uzmācīgā murgā un no­vest pie nopietniem psihiskiem traucējumiem. Viņš uzskatīja, ka ti­kai šāds viegls un vēlīgi' 'atvērts" gara stāvoklis ļaus man izturēt visu man nododamo neparasto zināšanu gūzmu.

—Tu nobijies un aizbēgi tāpēc, ka sajuties velnišķīgi svarīgs, — viņš teica, paskaidrojot manu aiziešanu. — Svarīguma sajūta pada­ra cilvēku smagu, neveiklu un pašapmierinātu. Bet, lai kļūtu par zi­nāšanu cilvēku, jābūt vieglam un plūstošam.

Mana otrā apmācības cikla laikā dons Huans pielika īpašas pū­les, lai iemācītu mani "redzēt". Acīmredzot viņa zināšanu sistēma ļāva semantiski (*pēc nozīmes (Red.)) izšķirt "skatīšanos" un "redzēšanu" (looking vs seeing) kā divus atšķirīgus uztveres veidus. "Skatīšanās" nozīmē to parasto veidu, kādā mēs esam pieraduši uztvert pasauli, turpretim "redzēšana" nozīmē sarežģītu procesu, pateicoties kuram zināšanu cilvēks nepastarpināti uztver pasaules lietu dziļāko "būtību".

Lai atspoguļotu sarežģīto mācību procesu lasītājam viegli uz­tveramā formā, es saīsināju garos dialogus un izrediģēju savus sā­kotnējos lauka pierakstus. Esmu pilnīgi pārliecināts pat to, ka mans notikumu atstāsts neizmainīja dona Huana pamācību patieso jēgu. Mana redaktora darba mērķis bija, saglabājot sarunu dabisko norisi un maksimāli atspoguļojot notikumu iekšējo psiholoģisko saturu, ar reportāžas līdzekļiem atklāt lasītājam visu apmācības procesa dra­matismu un spriedzi. Katra nodaļa veltīta vienai dona Huana "mācī­bu stundai", kuras viņš, kā likums, mēdza apraut pusvārdā; tālab katras nodaļas dramatiskā izskaņa nebūt nav mans literārais izgud­rojums, bet gan dona Huana apmācību manieres raksturīga iezīme. Droši vien uz to tika balstīts mnemoniskais (*Tas, kas palielina atmiņas apjomu, atvieglo iegaumēšanu.(red.)) paņēmiens, kas palī­dzēja man saglabāt atmiņā šo mācību stundu dramatismu un no­zīmību.

Taču, lai mana reportāža kļūtu patiesi pārliecinoša un saprota­ma, nepieciešami daži paskaidrojumi; šai sakarā es gribētu izskaid­rot, manuprāt, nozīmīgākās pamatidejas jeb pamatjēdzienus. To iz­vēle ir cieši saistīta ar manu interesi par sociālajām zinātnēm. Pilnīgi iespējams, ka kāds cits, citu mērķu vadīts, izvēlētos jēdzienus, kas kardināli atšķirtos no manis izvēlētajiem.

Otrā mācību cikla laikā dons Huans centās mani pārliecināt, ka smēķējamā maisījuma pielietošana ir "redzēšanas" priekšnosacījums. Tāpēc man bija jāpīpē pēc iespējas biežāk.

— Tikai dūmiņš tev var dot nepieciešamo ātrumu, lai notvertu gaistošās pasaules atspulgu, — viņš mēdza teikt.

Ar psihotropā maisījuma palīdzību viņš izraisīja manī noteik­tus neparastās realitātes stāvokļus. Galvenais šajos stāvokļos — viņu saistībā ar to, ko darīja dons Huans, — bija to absolūtā "ne­atbilstība", jo viss šajos stāvokļos uztvertais nebija aptverams un interpretējams ar mūsu ikdienas pasaules apraksta līdzekļiem. Ci­tiem vārdiem sakot, šī neatbilstība sāka graut manu pasaules uz­skata kopainu.

Dons Huans izmantoja šo neparastās realitātes stāvokļu neat­bilstību, lai iepazīstinātu mani ar jauniem "jēdzienisku vienību" ko­pumiem. Tās visas kā atsevišķi elementi raksturīgas tai zināšanu sis­tēmai, kuru man centās iemācīt dons Huans. Par jēdzieniskām vie­nībām es tās nosaucu tāpēc, ka tās bija sensoro (*Šeit ar sajūtam saistīto(red.)) datu un to inter­pretāciju bāzes konglomerāti, uz kuriem tiek balstīti jau krietni vien sarežģītāki jēdzieni. Viena no šādām jēdzieniskām vienībām ir, pie­mēram, psihotropā maisījuma fizioloģiskā efekta izpratnes veids. Tas izraisa ķermeņa notirpumu un kustību kontroles zudumu, un tas do­na Huana sistēmā tika interpretēts kā dūmiņa veikta darbība, kurš šajā gadījumā figurēja kā sabiedrotais (ally), kas palīdzēja "atbrī­voties no praktizējošā cilvēka ķermeņa".

Jēdzieniskās vienības apvienojās īpašā veidā, un katra šādi ra­dīta grupa formēja to, ko es nosaucu par "saprātīgo interpretāciju". Skaidri redzams, ka maģijā ir bezgalīgi daudz saprātīgo interpretā­ciju iespēju, kuras magam jāiemācās pārvaldīt. Mūsu ikdienas dzīvē mēs saskaramies ar bezgalīgi daudzām saprātīgām interpretācijām, kas raksturīgas mūsu ierastajam pasaules aprakstam. Kā vienkāršu piemēru var minēt nepatvaļīgu interpretāciju jēdziena "istaba" vei­dā. Ikdienā mums nebūt nav nepieciešams katrreiz interpretēt struktūru, kuru mēs saprotam ar vārdu "istaba". Mēs esam iemācījušies uztvert to kā noteiktu veselumu; istaba šajā gadījumā ir saprātīga interpretācija, jo tai brīdī, kad mēs to pieņemam, mēs kaut kādā veidā apzināmies visus elementus, kas ietilpst šīs struktūras sastāvā. Citiem vārdiem sakot, saprātīgo interpretāciju sistēma ir process, ar kura palīdzību praktizējošais apzinās visas jēdzieniskās vienības, kas nepieciešamas secinājumu, spriedumu, pieņēmumu u.tml. izdarīša­nai visās ar viņa aktivitāti saistītajās situācijās.

Ar jēdzienu "praktizējošais" es saprotu jebkuru cilvēku ar adek­vātām zināšanām par visām vai gandrīz visām jēdzieniskajām vienī­bām, kas ietilpst konkrētā saprātīgo interpretāciju sistēmā. Dons Huans bija praktizējošais jeb mags, kas zināja visas savas maģiskās prakses stadijas.

Kā praktizējošais viņš centās padarīt man pieejamu savu sa­prātīgo interpretāciju sistēmu. Šajā konkrētajā gadījumā tas bija tas pats, it kā viņš ievestu mani jaunā sociālā sfērā ar tai raksturīgiem jauniem sajūtu interpretācijas veidiem.

Es šeit biju "svešais", jo nespēju saprātīgi un adekvāti interpre­tēt maģijas jēdzieniskās vienības.

Lai izskaidrotu savu sistēmu, dona Huana kā praktizējošā uz­devums bija sagraut to pārliecību, kas man bija kopēja ar visiem pārējiem—pārliecību par mūsu "vispārierastā" pasaules apraksta galējo un nemainīgo raksturu. Ar psihotropo augu palīdzību un pras­mīgi liekot kontaktēties ar man svešu sistēmu, viņam izdevās parādīt, ka mans pasaules skatījums nebūt nav galīgs, bet gan tikai viena no iespējamajām interpretācijām. Tas neskaidrais fenomens, kuru mēs saucam par maģiju, Amerikas indiāņiem gadu tūkstošiem ilgi bija nopietna un neapšaubāma prakse, kas pēc savas nozīmības pielīdzināma mūsu zinātnei. Mums tā tik grūti izprotama tāpēc, ka operē ar mums nezināmām jēdzieniskām vienībām.

* * *

Reiz dons Huans man teica, ka zināšanu cilvēkam piemīt dažā­das tieksmes. Es palūdzu man to izskaidrot.

—  Man piemīt tieksme uz redzēšanu (seeing), — viņš teica.

—  Ko tu ar to gribi teikt?

—  Man patīk redzēt, — viņš teica, — tāpēc ka tikai ar redzē­šanas palīdzību zināšanu cilvēks var zināt.

—  Bet ko tad tu redzi? —Visu.

—  Bet es arī redzu visu, lai gan neesmu zināšanu cilvēks.

—  Nē tu neredzi?

—  Es uzskatu, ka redzu.

—  Nē, taču, ka es tev to saku.

—  Kāpēc tev tā šķiet, don Huan?

—  Tu tikai skaties uz lietu virsmu.

—  Tu gribi teikt, ka katrs zināšanu cilvēks patiešām redz cauri visam tam, uz ko viņš skatās?

—  Nē, es biju domājis pavisam ko citu. Es teicu, ka zināšanu cilvēkam piemīt dažādas tieksmes. Es redzu un zinu; citi dara kaut ko savu.

— Piemēram, ko?

—  Nu, kaut vai Sakateka; viņš ir zināšanu cilvēks, un viņam piemīt tieksme uz dejošanu. Tāpēc viņš dejo un zina.

—  Tātad zināšanu cilvēkam piemīt tieksme kaut ko darīt, lai zinātu?

—  Jā, tieši tā.

—  Bet kā gan deja var palīdzēt Sakatekam zināt?

—  Var teikt, ka Sakateka dejo ar visu, kas viņam ir.

—  Vai viņš dejo tāpat kā es? Es gribu teikt — tā, kā vispār mēdz dejot?

—  Nu, teiksim, tā kā es redzu, bet ne tā, kā tu dejo.

—  Bet vai viņš ari redz tāpat kā tu?

—  Jā, bet viņš vēl ari dejo.

—  Kā Sakateka dejo?

—  Grūti paskaidrot. Tas ir īpašs dejošanas veids, kuru viņš izmanto, kad grib zināt. Bet viss, ko es tev varu par to pateikt, — ir tas, ka, kamēr tu vēl nesaproti zināšanu cilvēka ceļus, nav iespē­jams runāt par deju vai redzēšanu.

—  Bet vai tu redzēji, kā viņš dejo savu deju?

—  Jā. Taču ne ikviens, kurš skatās uz viņa deju, redz, ka tas ir viņa īpašs izziņas ceļš.

Es pazinu Sakateku—katrā ziņā zināju, kas viņš ir. Mēs bijām tikušies, un reiz es izmaksāju viņam alu.

Viņš bija ļoti laipns un teica, ka es varu palikt pie viņa mājās, kad vien pats to vēlēšos. Es jau labu laiku grasījos pie viņa iegriez­ties, taču donam Huanam par to neko neteicu.

1962. gada 14. maijā, ap pusdienlaiku, es piebraucu pie Sakatekas mājas. Viņš bija man paskaidrojis, kā pie viņa nokļūt, un tādēļ es bez pūlēm uzmeklēju viņa māju. Māja atradās stūri, un to no visām pusēm ieskāva sēta. Vārtiņi bija aizslēgti. Es apgāju riņķī, cenšoties ielūkoties mājas iekšienē. Šķiet, tā bija pamesta.

—  Don Elias! — es skaļi iesaucos. Vistas izbijās un, sašutumā kladzinādamas, izbira pa pagalmu. Pie žoga piegāja mazs suns. Es gaidīju, kad tas sāks riet; bet viņš vienkārši apsēdās un skatījās uz mani. Es pasaucu vēlreiz, un vistas atkal sāka kladzināt. No mājas iznāca kaut kāda vecene. Es palūdzu viņu pasaukt donu Eliasu.

—  Šeit viņa nav, — viņa teica.

—  Bet kur es viņu varu sastapt?

—  Viņš ir laukā.

—  Kur laukā?

—Nezinu. Atnāciet vakarā. Viņš būs ap pieciem.

—  Vai jūs esat dona Eliasa sieva?

—  Jā, es esmu viņa sieva, — viņa teica un pasmaidīja.

Es gribēju viņu iztaujāt par Sakateku, taču viņa atvainojās un teica, ka slikti runā spāniski. Man nekas citas neatlika, kā vien braukt prom.

Atgriezos ap sešiem vakarā, piebraucu pie mājas durvīm un izkliedzu viņa vārdu. Šoreiz viņš pats iznāca no mājas. Es ieslēdzu magnetofonu, kas karājās man plecā brūnā ādas futrālī un izskatījās pēc fotoaparāta. Pēc visa spriežot, Sakateka mani pazina.

—  O, tas esi tu, — viņš smaidot noteica. — Kā klājas Hua­nam?

—  Ar viņu viss kārtībā. Bet kā Jums iet, don Elias?

Viņš neatbildēja. Šķiet, viņš nervozēja. Ārēji viņš bija ļoti mie­rīgs, taču es jutu, ka ar viņu kaut kas nav īsti kārtībā.

—  Vai tu ieradies Huana uzdevumā?

—  Nē, pats atbraucu.

—  Bet kāpēc?

Šai viņa jautājumā jautās patiess izbrīns.

— Gluži vienkārši gribēju ar Jums aprunāties, — es teicu, cenz­damies runāt pēc iespējas dabiskāk. — Dons Huans man stāstīja par Jums apbrīnojamas lietas. Mani tas ļoti ieinteresēja, un es gribē­ju šo to pavaicāt.

Sakateka stāvēja tieši manā priekšā. Ļoti kalsns un dzīslains, ģērbies haki krāsas kreklā un biksēs. Viņa acis bija pievērtas, un viņš izskatījās samiegojies vai, iespējams, piedzēries. Nedaudz vaļā pavērta mute, apakšlūpa atkārusies. Ievēroju, ka viņš dziļi elpo un pat it kā paretam iekrācas. Es iedomājos, ka Sakateka ir piedzēries līdz nemaņai. Taču šī doma bija absolūti bezjēdzīga, jo vēl pirms dažām minūtēm, iznākot no mājas, viņš bija možs un vērīgi mani uzlūkoja.

— Par ko tu gribi runāt? — viņš beidzot noteica.

Viņam bija ļoti nogurusi balss, šķiet, viņš tikai ar milzu pūlēm spēja izteikt katru vārdu. Es sajutos ļoti neveikli. Viņa nogurums it kā pārņēma ari manu ķermeni.

—  Tā, ne par ko īpašu, — es atbildēju. — Gluži vienkārši at­braucu pie jums draudzīgi papļāpāt. Jūs taču kādreiz mani ielūdzāt ciemos.

—  Jā, ielūdzu, bet tagad viss ir savādāk.

—  Kāpēc viss savādāk?

—  Vai tad tu nerunā ar Huanu?

—  Runāju.

—  Tad ko tu gribi no manis?

—  Es domāju, ka varēšu jums uzdot dažus jautājumus.

—  Pajautā Huanam. Vai tad viņš tevi nemāca?

—  Māca, taču es vienalga gribētu Jums uzprasīt par to, ko viņš māca, un uzzināt Jūsu viedokli. Tad es varbūt saprastu, kā man rī­koties.

—  Kāpēc tev tas vajadzīgs? Vai tad tu netici Huanam?

—  Ticu.

—  Tad kāpēc tu nepalūdz viņam pastāstīt par to, ko tu gribi zināt?

—  Es tā arī daru. Un viņš stāsta. Bet ja vēl arī Jūs pastāstītu man par to, ko viņš man māca, es, iespējams, to visu saprastu vēl labāk.

—  Huans var pastāstīt tev visu. Viņš to spēj arī viens. Vai patie­si tu to nesaproti?

—  Saprotu. Bet es gribu aprunāties vēl ari ar Jums līdzīgiem cilvēkiem, don Elias. Nejau katru dienu laimējas satikt zināšanu cilvēku.

—  Huans ir zināšanu cilvēks.

—  Es zinu.

—  Tad kāpēc tu runā ar mani?

—  Es taču teicu, ka atbraucu kā draugs.

—  Nē, nav tiesa. Šoreiz tevī ir vēl kaut kas cits.

Es vēlreiz centos visu paskaidrot, taču nespēju, un tikai ne­skaidri kaut ko murmulēju. Sakateka klusēja. Šķita, ka viņš uzma­nīgi klausās. Viņa acis bija pievērtas, taču es jutu, ka viņš uzmanīgi mani novēro. Viņš tikko manāmi pamāja. Tad viņa acu plaksti pa­vērās, un es ieraudzīja viņa acis. Viņš skatījās it kā man garām un nevērīgi sita ar labās kājas pirkstgaliem tieši aiz kreisās pēdas. Viņa kājas bija viegli saliektas; rokas slābani nokarājās lejup. Tad viņš pacēla labo roku — tās atvērtā delna bija pagriezta perpendikulāri zemei, bet pirksti izstiepti un pavērsti pret mani. Viņš ļāva savi rokai pāris reizes sašūpoties, bet tad pacēla to manas sejas augstumā, uz īsu brītiņu sastinga šādā pozā un pateica man dažus vārdus. Viņa balss skanēja ļoti skaidri, un tomēr es nesapratu, ko viņš saka.

Pēc mirkļa viņa roka atkal slābani nokrita lejup un viņš sastinga dīvainā pozā — viņš stāvēja uz kreisās kājas pirkstgaliem, bet ar labās kājas pirkstgaliem viegli un ritmiski sita takti aiz kreisās kājas.

Sajutu kaut ko nepatīkamu, tādu kā savdabīgu nemieru. Manas domas sapinās. Es domāju par lietām, kas nekādā veidā nebija sais­tītas ar tobrīd notiekošo. To ievērojis, centos atgriezt savas domas īstenībā, taču, neraugoties uz milzu piepūli, man no tā nekas nesanā­ca. Bija tāda sajūta, it kā man kaut kāds spēks traucētu koncentrē­ties un sakarīgi domāt.

Sakateka nepateica ne vārda, un es nezināju, ko vēl teikt vai domāt. Gluži automātiski pagriezos un aizgāju prom.

Vēlāk uzskatīju, ka nepieciešams to visu izstāstīt donam Hua­nam. Viņš sāka smieties.

—  Kas tad īsti notika? — es vaicāju.

—  Sakateka dejoja! Viņš tevi ieraudzīja, bet tad dejoja.

— Ko viņš ar mani izdarīja? Es sajutu aukstumu, un man viss sāka peldēt acu priekšā.

—Acīmredzot tu viņam nepatiki, un viņš tevi apstādināja, ieme­tot tev ar vārdu (tossing a word).

—  Kā gan viņš to varēja izdarīt? — es neticīgi iesaucos.

—  Ļoti vienkārši—viņš apstādināja tevi ar gribu.

—  Ko tu teici?

—  Viņš apstādināja tevi ar savu gribu.

Šis paskaidrojums mani neapmierināja, jo šķita absolūti bezjē­dzīgs. Centos iztaujāt viņu tālāk, bet tas neieviesa nekādu skaidrību.

Acīmredzot šo gadījumu — gluži tāpat kā jebkuru citu gadīju­mu svešā saprātīgu interpretāciju sistēmā—var izskaidrot vai sa­prast tikai šai sistēmai atbilstošu jēdzienisko vienību valodā. Tāpēc šī grāmata ir reportāža, un to jālasa kā reportāžu. Es neizpratu sistē­mu, kuru aprakstīju, un tādēļ arī nepretendēju ne uz ko citu, kā vienīgi uz godīgu atskaiti par to. Šai sakarā centos stingri ievērot fenomenoloģisko metodi un aplūkot maģiju kā parādību, ar kuru man bija lemts saskarties. Es aprakstīju to, ko uztvēru, cenšoties izvairīties no jebkādiem spriedumiem.

Pirmā daļa

Sagatavošanās „redzēšanai”

1

1968.gada 2.aprīlī

Dons Huans acumirkli mani vērīgi uzlūkoja—viņu, šķiet, ne­maz neizbrīnīja mana ierašanās, lai gan kopš mūsu pēdējās tikšanās jau bija pagājuši vairāk nekā divi gadi. Viņš uzlika roku man uz pleca, pasmaidīja un teica, ka mans izskats ir izmainījies — esmu kļuvis resns un mīksts.

Es atvedu viņam savas grāmatas eksemplāru. Bez jebkādiem ievadvārdiem izņēmu to no portfeļa un pasniedzu viņam.

— Tā ir grāmata par tevi, don Huan, — es teicu.

Viņš to paņēma un ar labās rokas lielo pirkstu ātri pāršķīra kā spēļu kāršu komplektu. Viņam patika apvāka zaļā krāsa un grāmatas formāts. Viņš aptaustīja grāmatas iesējumu, pāris reizes to pa­grozīja un tad atdeva man grāmatu atpakaļ.

— Es gribu, lai tu to paturi sev, — es teicu. Viņš klusi iesmējās un pagrozīja galvu.

— Labāk nevajag, — viņš teica un, plaši pasmaidījis, piebil­da: — Tu taču zini, ko mēs Meksikā mēdzam darīt ar papīru.

Es iesmējos. Viņa ironija man šķita patiesi brīnišķīga.

Mēs sēdējām parkā uz soliņa nelielas Centrālās Meksikas kal­nu rajona pilsētiņas parkā. Man nebija nekādas iespējas paziņot iepriekš donam Huanam par savu ierašanos, taču es biju absolūti pārliecināts par to, ka noteikti viņu ieraudzīšu. Tā arī notika.

Es atbraucu un uzkavējos šai pilsētiņā pavisam neilgu laiku, un dons Huans nokāpa no kalniem. Es satiku viņu tirgū, kur viņš stāvē­ja pie sava drauga bodītes.

Dons Huans nemaz neizbrīnījās un, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, piebilda, ka esmu ieradies tieši laikā, lai aizvestu viņu atpakaļ uz Sonoru. Mēs aizgājām uz parku un tur pagaidījām viņa draugu—masateku cilts indiāni, pie kura viņš dzīvoja.

Mēs gaidījām apmēram trīs stundas. Pļāpājām par dažādiem niekiem, un jau pašā novakarē, tieši pirms viņa drauga atnākšanas, es izstāstīju viņam kādu atgadījumu, par kura liecinieku biju kļuvis pirms dažām dienām.

Pa ceļam mana mašīna salūza kādas pilsētas nomalē, un man nācās uzkavēties tur trīs dienas, līdz to salaboja. Iepretim autodarbnīcai bija motelis, taču piepilsētu atmosfēra vienmēr mani ļoti nomā­ca, tādēļ es apmetos astoņstāvu viesnīcā pilsētas centrā.

Stāva dežurants man pateica, ka hotelī ir restorāns, bet, kad es nokāpu lejā, lai paēstu pusdienas, atklāju, ka galdiņi ir novietoti arī ārā, uz trotuāra, zem skaistām mūsdienīgas formas sarkanu ķieģeļu arkām. Ārā bija pavēss, un daži galdiņi nebija aizņemti, taču es no­lēmu labāk palikt smacīgajā ēdamzālē, jo pa atvērtajām ārdurvīm pamanīju, ka ārā, pie restorāna trotuāra malā sēd zēnu apavu tīrītāju grupa, kas tūdaļ noteikti man sāks uzbāzties ar savām apavu su­kām.

No savas vietas pa logu labi varēju saskatīt zēnus. Divi jauni cilvēki apsēdās pie galdiņa, un zēni viņus tūdaļ ielenca, piedāvādami notīrīt apavus. Jaunie cilvēki atteicās, un, man par lielu izbrīnu, zēni nebūt neuzstāja, bet klusējot atgriezās un apsēdās savā vietā. Pēc kāda brītiņa no kāda blakus galdiņa piecēlās un aizgāja trīs uzvalkos ģērbušies vīrieši, un zēni, pieskrējuši pie galdiņa, sāka notiesāt ēdie­na atliekas. Pēc mirkļa šķīvju bija tukši. Tas pats atkārtojās arī ar ēdienu atliekām uz visiem cietiem galdiņiem.

Es ievēroju, ka bērni bija ļoti kārtīgi —ja tiem gadījās izliet ūde­ni, viņi to tūdaļ uzslaucīja ar savām apavu tīrāmajām flaneļa lupati­ņām. Vēl es ievēroju, ar kādu badīgu apetīti viņi iznīcināja ēdienu atliekas. Viņi apēda pat glāzē palikušos ledus gabaliņus, citrona šķē­lītes no tējas, mizas un visu pārējo. Pāri nepalika nekas.

Hotelī uzzināju, ka starp bērniem un restorāna īpašnieku pastāv noruna, ka bērniem ir atļauts apgrozīties viesu tuvumā, lai nopelnītu mazliet naudas, un apēst ēdienu atliekas uz galdiem — ar noteiku­mu, ka viņi nevienu nesadusmos un neko nesaplēsīs. Pavisam viņi bija vienpadsmit, vecumā no pieciem līdz divpadsmit gadiem; taču vecākais no viņiem turējās savrup no pārējās grupas. Visi pārējie viņu visādi kaitināja un dziedāja nievājošu dziesmiņu par to, ka viņš ir pārāk vecs priekš viņu kompānijas un viņam jau "vienā vietā" aug mati.

Trīs dienas vērojot, kā viņi līdzīgi maitasputniem metās virsū visnepievilcīgākajām ēdienu atliekām, sāku izjust pret viņiem patie­su līdzjūtību un noraizējies atstāju pilsētu, pilnīgi pārliecināts par to, ka šiem bērniem vairs nav nekādu cerību un viņu pasaule jau ir galīgi noformulējusies ikdienas cīņā par ēdiena drupačām.

—  Tev viņu žēl? — Dons Huans iesaucās.

—  Protams, — es teicu.

—  Kāpēc?

—  Tāpēc, ka man rūp visu apkārtējo cilvēku labklājība. Viņi ir bērni, bet viņu pasaule ir kropla un nožēlojama.

—  Pag! Pag! Kā gan tu vari teikt, ka viņu pasaule ir kropla un nožēlojama? — dons Huans jautāja, izmēdot manis teiktos vār­dus. — Vai tu domā, ka tev pašam klājas krietni vien labāk?

Teicu, ka tieši tā arī domāju; tad viņš pavaicāja, kāpēc. Atbil­dēju, ka, salīdzinot ar šo bērnu pasauli, mana pasaule ir bezgalīgi daudzveidīgāka, jūtu pārbagāta, un tai paveras nesalīdzināmi labā­kas pašapliecināšanās un pilnveidošanās iespējas. Dons Huans sir­snīgi un draudzīgi iesmējās. Viņš teica, ka esmu pārāk pārsteidzīgs savos izteikumos un man nav ne mazākās iespējas noteikt šo bērnu pasaules bagātību un iespējas.

Es nodomāju, ka dons Huans vienkārši ir iespītējies, jo patie­šām uzskatīju, ka viņš aizstāv pretēju redzes viedokli tikai tādēļ, lai mani sakaitinātu. Es no visas sirds ticēju, ka šiem bērniem nav ne mazāko intelektuālās izaugsmes iespēju.

Vēl kādu laiku centos aizstāvēt savu viedokli, bet tad dons Hu­ans man vienkārši pajautāja:

— Vai tad tu reiz man neteici, ka, tavuprāt, augstākais cilvēcis­kais sasniegums ir kļūt par zināšanu cilvēku?

Es tā biju teicis un vēlreiz apliecināju, ka kļūt par zināšanu cilvē­ku —tas, manuprāt, ir viens no lielākajiem intelektuālajiem sasnie­gumiem

— Vai tu uzskati, ka tava ļoti bagātā pasaule palīdzēs tev kļūt par zināšanu cilvēku? — dons Huans ironiski pavaicāja.

Es neatbildēju, un tad viņš noformulēja šo pašu jautājumu sa­vādāk — tā vienmēr rīkojos es, kad uzskatīju, ka viņš kaut ko ne­saprot.

—  Citiem vārdiem sakot, — viņš teica, starojoši smaidīdams par to, ka esmu apjautis viņa stiķi, — vai tava brīvība un neizsmeļa­mās iespējas tev palīdzēs kļūt par zināšanu cilvēku?

—  Nē! — es biju spiests atzīt.

—  Tad kā gan tu vari izjust žēlumu pret šiem bērniem? — viņš nopietni vaicāja.—Jebkurš no viņiem var kļūt par zināšanu cilvēku. Visi man zināmie zināšanu cilvēki bija reiz bērni, līdzīgi tiem, kas tavā acu priekšā ēda ēdienu atliekas un izlaizīja šķīvjus.

Dona Huana arguments izraisīja man nepatīkamu sajūtu. Es iz­jutu žēlumu pret šiem dzīves pabērniem nejau tāpēc, ka viņiem trū­ka ēdiena, bet tāpēc, ka pasaule viņiem, manuprāt, jau pašā sāku­mā bija uzspiedusi intelektuālās nepilnvērtības zīmogu. Taču, pēc dona Huana domām, jebkurš no viņiem varēja sasniegt to, ko es uzskatīju par intelektuālās veiksmes kalngalu, —jebkurš no viņiem varēja kļūt par zināšanu cilvēku. Mans žēlums patiešām šeit nebija īsti vietā. Dons Huans ļoti veikli bija atklājis manus maldus.

—  Varbūt, ka tev arī taisnība, — es teicu. — Taču kā lai atbrī­vojas no patiesas vēlēšanās palīdzēt savam tuvākajam?

—  Bet kā, tavuprāt, viņiem var palīdzēt?

—  Atvieglot viņu likteni, pacensties viņus izmainīt. Vai tad tu pats visu laiku to necenties izdarīt.

—Nē. Es nezinu, ko un kāpēc jāmaina citos cilvēkos.

— Bet kā tad ar mani, don Huan? Vai tad tu nemācīji mani tādēļ, lai es varētu izmainīties?

—Nē. Es necenšos tevi izmainīt. Var gadīties, ka reiz tu patie­šām kļūsi par zināšanu cilvēku—to nekādi nevar agrāk noteikt, — taču tas tevi neizmainīs. Kādreiz tu, iespējams, varēsi ieraudzīt cil­vēkus citā veidā un tad sapratīsi, ka nevar neko izmainīt.

— Kas tas par citu veidu, kā var redzēt cilvēkus?

—Kad redzi, cilvēki izskatās citādi. Dūmiņš tev palīdzēs ierau­dzīt cilvēkus kā gaismas diegus.

—  Gaismas diegus?

—  Jā. Baltam tīmeklim līdzīgi diegi. Ļoti tievas šķiedras, kas iet pa riņķi no galvas uz nabu. Cilvēks tad izskatās kā ola no riņķveidīgi plūstošām šķiedrām. Bet viņa rokas un kājas līdzinās spīdīgiem, uz visām pusēm izspūrušiem sariem.

—  Un tā izskatās katrs no mums?

—  Jā, katrs. Turklāt cilvēks ir saistīts ar visu pārējo, — taču nevis ar roku un kāju starpniecību, bet ar garu šķiedru kūli, kas iziet no vēdera centra. Šīs šķiedras savieno cilvēku ar visu esošo, sagla­bā viņa līdzsvaru, nodrošina stabilitāti. Vispār jau tu pats kādreiz varēsi ieraudzīt, ka cilvēks ir spīdoša ola, neatkarīgi no tā, vai viņš ir ubags vai karalis, un tur nekādā veidā neko nevar izmainīt. Ko gan var izmainīt šajā spīdošajā olā? Ko?

2

Mana vizīte pie dona Huana aizsākajaunu ciklu. Manas izjūtas bez īpašas piepūles atgriezās savā vecajā gultnē — atkal pilnā mērā izbaudīju viņa dramatisma un humora izjūtu, novērtēju viņa iecietību pret mani un sapratu, ka man nepieciešams apmeklēt viņu pēc ie­spējas biežāk. Neredzēt donu Huanu, tas patiešām man bija liels zaudējums; turklāt es gribēju ar viņu pārrunāt dažas mani ļoti intere­sējošas problēmas.

Pabeidzis rakstīt grāmatu par viņa mācību, es sāku vēlreiz pār­lasīt savas neizmantotās lauka piezīmes. Nebiju izmantojis visai daudz informācijas, jo gribēju akcentēt neparastās realitātes stāvokļus. Pār­lūkojot savus tā laika pierakstus, nācu pie slēdziena, ka prasmīgs mags, jau vienkārši tikai "manipulējot ar sociāliem mājieniem", var izsaukt savā skolniekā visneparastākos uztveres stāvokļus. Visi mani secinājumi par šo manipulācijas procedūru raksturu balstījās uz pie­ņēmumu, ka vajadzīgā uztveres stāvokļu spektra radīšanai nepie­ciešams vadītājs. Šī mana pieņēmuma pārbaudei nolēmu speciāli izpētīt magu peijotes ceremoniju, t.s. "mitotu". Uzskatot, ka šajās pulcēšanās reizēs magi vienojas par realitātes raksturu bez jebkā­das atklātas vārdu vai zīmju apmaiņas, secināju, ka šādas vienoša­nās sasniegšanai dalībnieki izmanto ļoti sarežģītu kodu. Es izstrādā­ju komplicētu sistēmu, lai izskaidrotu šo kodu un procedūru, un de­vos pie dona Huana, lai uzzinātu viņa domas par manu darbu un lūgtu padomu.

1968. gada 21.maijā

Pa ceļam pie dona Huana nenotika nekas īpašs. Temperatūra tuksnesī pārsniedza četrdesmit grādus, un tas bija visai nogurdinoši. Pēcpusdienā karstums norima, un, kad es vēlu vakarā piebraucu pie dona Huana mājas, pūta vēss vējš. Es nebiju pārāk noguris, un mēs sēdējām viņa istabā un sarunājāmies. Jutos viegli un brīvi, un mēs sarunājāmies pāris stundas. Šī nebija tāda saruna, kuru būtu vērts pierakstīt; es necentos runāt pārlieku gudri un nepievērsos no­zīmīgām problēmām. Mēs apspriedām laika apstākļus, gaidāmo ra­žu, viņa mazdēlu, jaki indiāņus, meksikāņu valdību. Teicu donam Huanam, ka man patīk tā īpašā sajūta, kas rodas, tumsā sarunājo­ties. Viņš atbildēja, ka mani teiktie vārdi atbilst manai pļāpīgajai da­bai; man ir viegli mīlēt pļāpāšanu tumsā, tāpēc ka pļāpāšana — tas ir vienīgais, ar ko es varu nodarboties šai laikā. Es iebildu, ka man patīk nevis pats sarunas process, bet tumsas nomierinošais siltums, kas mūs apņem. Viņš man pajautāja, ko es daru mājās, kad sa­tumst. Atbildēju, ka vienmēr ieslēdzu gaismu vai pastaigājos pa ap­gaismotajām ielām, līdz pienāk laiks iet gulēt.

— O-o-o! — viņš neuzticīgi novilka. — Es domāju, ka tu esi iemācījies izmantot tumsu.

— Bet kā gan to var izmantot? — es jautāju.

Viņš teica, ka tumsa (viņš to nosauca par "dienas tumsu") ir labākais laiks, lai "redzētu". Vārdu "redzēt" viņš izteica īpašā into­nācijā. Gribēju uzzināt, ko viņš ar to bija domājis, taču viņš atbildē­ja, ka ir jau pārāk vēlu, lai iedziļinātos šajā jautājumā.

1968. gada 22.maijā

Tiklīdz piecēlos, tūdaļ bez jebkādiem tuvākiem paskaidroju­miem teicu donam Huanam, ka esmu izdomājis sistēmu, kas izskaid­ro to, kas notiek mitotas — magu peijotes sapulces laikā. Es paņē­mu savas piezīmes un nolasīju savu izstrādāto versiju. Viņš pacietīgi gaidīja, kamēr centos izskaidrot viņam savu shēmu.

Es teicu, ka nepieciešams slēpts grupas līderis, kas spēj tā no­skaņot visus dalībniekus, lai satiktu Meskalito un gūtu no viņa "pa­reizās dzīves" mācību stundu; viņi nepasaka viens otram nevienu vārdu un nedod nekādu citu zīmi, taču, neskatoties uz to, ir pilnīgi vienisprātis par Meskalito klātbūtni un mācību stundas saturu. Kat­rā ziņā tā viss notika tajās mitotās, kurās es piedalījos; visi piekrita, ka Meskalito ir viņiem parādījies un sniedzis viņiem mācību stundu. Pēc savas personīgās pieredzes varēju secināt, ka Meskalito parā­dīšanās individuālās uztveres formas un viņa sniegtās mācības bija apbrīnojami vienveidīgas, lai gan arī pastāvēja zināmas atšķirības. Es nevarēju izskaidrot šādu vienādību nekā citādi, kā vien pieņemot to kā slēptas un sarežģītas grupveida noskaņošanas (*Šeit ari sākotnējas ievirzes, ieprogrammešanas(red.)) rezultātu.

Gandrīz divas stundas centos izskaidrot donam Huanam manis konstruēto shēmu, tad palūdzu viņu saviem vārdiem paskaidrot, kā tad īstenībā tiek panākta šī mitotas dalībnieku vienošanās. Dons Hu­ans sarauca uzacis, un man šķita, ka viņu ļoti ieinteresējuši mani paskaidrojumi un viņš iegrimis dziļās pārdomās. Pēc diezgan ilgas klusēšanas es viņam pajautāju, ko viņš par to visu domā.

Mans jautājums pārvērta viņa grimasi smaidā, bet tad atskanē­ja dārdoši smiekli. Es arī pacentos iesmieties un nervozi pajautāju, kas gan šeit tik smieklīgs.

— Tu esi traks! — viņš iesaucās. — Kāpēc gan kāds sāks noņemties ar kādu īpašu grupas noskaņošanu tik svarīgā laikā kā mitota? Tu domā, ka ar Meskalito var tā vienkārši niekoties?

Uz mirkli iedomājos, ka viņš tīšām novirzījies no sarunas tema­ta, taču viņš atbildēja uz manu jautājumu.

— Kāpēc gan kādam vajadzētu ar to nodarboties? — viņš visai asi pajautāja. — Tu taču pats esi piedalījies mitotās, un tev būtu jāzina, ka neviens tev nepaskaidroja, kas jājūt vai jādara, — neviens, izņemot pašu Meskalito.

Es uzstāju, ka tas nav iespējams, un atkal lūdzu pastāstīt, kādā veidā tiek panākta vienošanās.

—  Es zinu, kāpēc tu atbrauci, — dons Huans noslēpumaini noteica. — Taču es tev nekādi nevaru palīdzēt visā šai lietā, jo gluži vienkārši nepastāv nekādas grupas noskaņošanas sistēmas.

—  Bet kā tad cilvēki īsti vienojas par Meskalito klātbūtni.

—  Tāpēc taču, ka viņi redz, — dons Huans teica un it kā ne­jauši piebilda: — Bet kāpēc gan tu pats nevarētu piedalīties vēl vie­nā mitotā un visu pats ieraudzīt.

Sajutu, ka viņš izliek man lamatas. Neko neteicu, taču noliku malā savas piezīmes. Viņš neuzstāja.

Pēc kāda laika dons Huans palūdza aizvest viņu pie kāda viņa drauga. Mēs tur pavadījām lielāko dienas daļu. Sarunas laikā viņa draugs Džons man pajautāja, vai es vēl aizvien interesējos par pei­joti. Pirms astoņiem gadiem Džons man deva peijotes batoniņus mana pirmā eksperimenta laikā. Es nezināju, ko atbildēt. Dons Hu­ans nāca man talkā, paziņodams, ka esmu guvis šai jomā vērā ņe­mamus sasniegumus.

Atpakaļceļā uz dona Huana mājām sajutu nepieciešamību at­bildēt uz Džona uzdoto jautājumu un it kā starp citu pateicu, ka man nav nekādas vēlēšanās mācīties vēl kaut ko par peijoti, jo tas prasa īpašu tāda veida vīrišķību, kura man nepiemīt, un, ka, paziņodams par savu lēmumu izbeigt mācības, es patiešām tieši to ari biju domā­jis. Dons Huans pasmaidīja un neko neteica. Es turpināju runāt visu atlikušo ceļu.

Mēs apsēdāmies tīrajā laukumiņā viņa mājas durvju priekšā. Bija karsta, skaidra diena, taču pūta viegls vējiņš, atnesdams patī­kamu vēsumu.

— Bet kāpēc tu tik ļoti uzstājīgi to atkārto? — dons Huans pēkšņi pajautāja. — Cik gadus tu jau stāsti, ka vairs nevēlies mācī­ties?

—Trīs.

— Kāpēc tu tik ļoti uztraucies?

—  Es jūtu, ka tevi nododu, don Huan. Droši vien tāpēc visu laiku par to arī runāju.

—  Tu mani nenodod.

—  Es tevi pievīlu. Aizbēgu. Es atzīstu savu sakāvi.

—  Tu dari, ko vari. Turklāt tu vēl neesi cietis sakāvi. Tas, ko es tev mācu, ir ļoti grūti. Katrā ziņā man tas padevās vēl grūtāk.

—  Bet tu izturēju, don Huan. Ar mani viss ir citādi. Es pade­vos un atbraucu tevi apciemot nejau tāpēc, ka gribu mācīties, bet tāpēc, ka gribēju tev uzdot pāris jautājumus, kas saistīti ar manu darbu.

Dons Huans uz mani palūkojās, bet tad novērsa skatienu.

—  Tev jāļauj dūmiņam atkal sevi vadīt, — viņš pārliecinoši no­teica.

—  Nē, don Huan, es vairāk nevaru pielietot tavu dūmiņu. Rā­dās, ka esmu sevi izsmēlis.

—  Tu vēl neesi pat sācis.

—  Es ļoti baidos.

—  Skaidrs, ka baidies. Taču bailes nav nekas jauns. Nedomā par tām. Domā par redzēšanas brīnumiem.

—  Es patiešām gribētu domāt par šiem brīnumiem, taču nespē­ju. Kad domāju par tavu dūmiņu, sajūtu kaut kādu tumsu, kas neiz­bēgami virzās man virsū. Tas ir tā, it kā uz zemes vairs nebūtu cilvē­ku, neviena paša, ko varētu uzrunāt. Tavs dūmiņš man parādīja vien­tulības bezgalību, don Huan.

—Nav tiesa, lūk, piemēram, es. Dūmiņš ir mans sabiedrotais, bet es nebūt neizjūtu tādu vientulību.

— Tu esi citāds. Tu uzvarēji savas bailes. Dons Huans viegli uzsita man uz pleca.

—  Tu nebaidies,—viņš mierīgi pateica. Viņa balsi jautās dīvai­na apsūdzība.

—  Vai tad es kādreiz meloju par savām bailēm, don Huan?

—  Man ir pilnīgi vienalga, vai tu melo vai nē, — viņš asi notei­ca. — Mani interesē pavisam kas cits. Tu negribi mācīties nejau tāpēc, ka baidies. Tam ir pavisam kāds cits iemesls.

Neatlaidīgi lūdzu viņam paskaidrot šo citu iespējamo manas ne­vēlēšanās iemeslu, taču viņš neko neteica—vienkārši grozīja galvu, it kā nespēdams noticēt, ka es pats to nezinu.

Teicu, ka, iespējams, tā ir inerce, kas attur mani no mācībām. Viņš gribēja uzzināt vārda "inerce" nozīmi. Es nolasīju viņam definī­ciju no vārdnīcas: "Matērijas tendence saglabāt miera stāvokli, ja tā atrodas miera stāvoklī, vai kustības gadījumā saglabāt kustību sā­kotnējā virzienā, ja uz to neiedarbojas kāds ārējs spēks."

—  Ja uz to neiedarbojas kāds ārējs spēks, — viņš atkārtoja. — Tie, šķiet, ir labākie vārdi, kurus tu atradi. Es jau tev teicu — tikai caurs pods var censties kļūt par zināšanu cilvēku saviem paša spē­kiem. Saprātīgi domājošu cilvēku nākas iemācīt ar viltu.

—  Bet es esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka atradīsies vesels bars tādu cilvēku, kas ar vislielāko prieku gribēs mācīties.

—  Jā, taču viņi neskaitās. Parasti viņi jau ir ieplaisājuši. Gluži kā ķirbju pudeles, kas, spriežot pēc izskata, ir vislabākajā kārtībā, ta­ču sāk tecēt tai pašā mirklī, tiklīdz tās piepilda ar ūdeni. Man nācās pievērst tevi mācībām ar viltu, gluži tāpat kā kādreiz to izdarīja mans benefaktors. Pretējā gadījumā tu nekad nebūtu iemācījies to, ko zini tagad. Iespējams, pienācis laiks tevi atkal piemānīt.

Viltība, kuru viņš pieminēja, bija viens no mana mācību perioda viskritiskākajiem posmiem. Tas notika pirms dažiem gadiem, taču es to atcerējos, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Ļoti veiklu manipu­lāciju rezultātā dons Huans ievilka mani tiešā un absolūti baisā kon­frontācijā ar sievieti, kurai piemita burves reputācija. Šī konfrontācija izsauca dziļu naidu no viņas puses. Dons Huans izmantoja ma­nas bailes no šīs sievietes, apgalvodams, ka man jāturpina apgūt maģiju, lai aizsargātu sevi no viņas maģiskajiem uzbrukumiem. Viņa "viltības" galarezultāts bija tik pārliecinošs, ka es patiešām no visas sirds noticēju, ka man nav citas izejas, kā vien cītīgi mācīties, ja vien, protams, es gribu palikt dzīvs.

—Ja tu atkal mani grasies baidīt ar šo sievieti, es gluži vienkārši uz šejieni vairs nebraukšu, — es teicu.

Dons Huans jautri iesmējās.

—Nesatraucies. Triki ar iebiedēšanu ar tevi vairs neies cauri, — viņš mani centās uzmundrināt. — Tu vairs nebaidies. Taču, ja vien būs nepieciešams, tevi var piemānīt it visur—tev jau nav obligāti jābūt kaut kur tepat tuvumā.

Viņš aizlika rokas aiz galvas un iesnaudās. Es ķēros klāt savām piezīmēm un nostrādāju pāris stundas, līdz viņš pamodās. Ieraudzī­jis, ka es rakstu, viņš apsēdās taisni un smaidīdams man jautāja, vai es esmu beidzot "izrakstījies" no savas problēmas.

1968.gada 23.maijā

Mēs runājām par Oahaku. Es pastāstīju donam Huanam, ka reiz atbraucu uz turieni tirgus dienā, kad pilsētā saplūst indiāņu pūļi, lai pārdotu ēdienu un dažādus nieciņus. Teicu, ka mani īpaši ieinte­resēja cilvēks, kas tirgoja ārstniecības augus. Uz viņa tirgotavas le­tes atradās dažas mazas bundžiņas ar sausiem sasmalcinātiem au­giem; viņš stāvēja ielas vidu, turot vienu bundžiņu rokās, un izklie­dza ļoti amizantu dziesmiņu:

Drogas pret mušām, blusām, odiem un ērcēm,

Drogas kazām, govīm, zirgiem un cūkām.

Arī pret visām cilvēku kaitēm.

Ārstē klepu, dūrēju, reimatismu un pumpas.

Zāles aknām, sirdij, vēderam, krūtīm,

Sanāciet, lēdijas un džentlmeņi.

Drogas pret mušām, blusām, odiem un ērcēm.

Es ilgu laiku viņā klausījos. Viņa reklāma sastāvēja no gara vis­dažādāko slimību, sērgu un citu likstu uzskaitījuma, pret kurām, kā viņš pats to apgalvoja, viņam ir ārstnieciskie līdzekļi. Lai šī dziesmi­ņa būtu ritmiskāka, viņš izturēja nelielu pauzi pēc katru četru nosau­kumu izkliegšanas.

Dons Huans teica, ka kādreiz jaunībā viņš ari tirgojis Oahakā ārstniecības augus un vēl atceras savu reklāmas dziesmiņu. Viņš man to skaļi nodeklamēja.

— Tās bija patiesi labas drogas, — dons Huans stāstīja — Mans draugs Visente gatavoja lieliskus augu ekstraktus.

Es pastāstīju donam Huanam, ka kāda sava Meksikas brau­ciena laikā sastapu viņa draugu Visenti.

Dons Huans, šķiet, bija ļoti izbrīnījies un gribēja uzzināt par to ko vairāk.

Toreiz es braucu caur Durango un atcerējos, ka dons Huans reiz man bija teicis, lai es apciemoju viņa draugu, kas dzīvo šai pil­sētā. Es sāku viņu meklēt, uzmeklēju, un mēs kādu laiciņu ar viņu sarunājāmies. Atvadoties viņš iedeva man maisiņu ar augiem un pa­skaidroja, kā vienu no tiem iestādīt.

Pa ceļam no Aguaskalentes pilsētas apstādināju automašīnu un pārliecinājos, ka visapkārt neviena nav. Katrā ziņā vismaz kādas desmit minūtes novēroju ceļu un apkārtni. Neredzēju nedz mājas, nedz kādus mājlopus, kas ganītos ceļa tuvumā. Es apstājos kāda neliela pakalna virsotnē — no šejienes vēroju visu ceļu sev priekšā un aizmugurē. Cik vien varēju saskatīt, tas bija tukšs abos virzienos.

Nogaidīju vēl dažas minūtes, lai koncentrētos un atcerētos do­na Visentes norādījumus. Paņēmis augu, es gāju pa kaktusu lauku uz austrumiem no ceļa un iestādīju to tā, kā man bija paskaidrojis dons Visente. Lai aplietu augu, man līdzi bija minerālūdens pudele. Es pacentos to atvērt, nositot korķi ar dzelzi, ar kuru raku bedri, taču pudele saplīsa, un stikla lauska aizskāra manu augšstilbu, izrai­sot asiņošanu.

Atgriezos pie mašīnas, lai paņemtu citu minerālūdens pudeli. Kad ņēmu ārā to no bagāžnieka, apstājās "Volkswagen" autobusiņš un vadītājs pajautāja, vai man nevajag palīdzēt. Es teicu, ka viss kārtībā, un viņš aizbrauca. Atgriezos apliet augu, bet tad tūdaļ gāju atpakaļ. Kad līdz mašīnai bija palikuši kādi trīsdesmit metri, pēkšņi izdzirdu balsis. Sāku skriet uz šosejas pusi lejup pa nogāzi un ierau­dzīju pie mašīnas trīs meksikāņus — divus vīriešus un vienu sievieti. Viens no vīriešiem sēdēja uz priekšējā bufera. Viņš bija apmēram četrdesmit gadus vecs, vidēja auguma, tērpies vecās biksēs un izdi­lušā rozā kreklā, aiz muguras kuļājās kaut kāds sainis. Viņa kurpes nebija sašņorētas un, šķiet, bija viņam par lielu un ļoti neērtas. Viņš visu laiku svīda.

Otrs vīrietis, kas stāvēja tālāk no mašīnas, izskatījās krietni vien trauslākas miesasbūves un mazāks augumā par pirmo, ari vecāks— tā ap gadiem piecdesmit. Melni, atpakaļ atsukāti mati, aiz muguras mazāku izmēru soma. Viņš bija labāk ģērbies — tumši zila jaka, zilas bikses un melnas kurpes. Viņš nemaz nebija nosvīdis un šķita absolūti atsvešināts un vienaldzīgs.

Sievietei, šķiet, arī bija tā ap četrdesmit. Viņa bija resna un tumša. Ģērbusies melnos svārkos, baltā svīteri, kājās kurpes ar asiem purn­galiem. Viņai nebija ceļasomas, taču bija tranzistors. Viņa izskatījās ļoti nogurusi, un viņas seju klāja sviedru lāses.

Kad pienācu tuvāk, mani uzrunāja jaunākais vīrietis un sieviete. Viņi gribēja, lai es viņus aizvedu. Teicu, ka man mašīnā nav vietas, un parādīju, ka pakaļējais sēdeklis ir piekrauts ar dažādām man­tām—mašīnā patiešām nebija vietas. Vīrietis ieteica man braukt lēnām, bet viņi tādā gadījumā izvietotos uz pakaļējā bufera vai guļus uz motora pārsega. Tas bija patiesi idiotisks priekšlikums, taču viņi tik uzstājīgi lūdzās, ka es sajutos neērti un iedevu viņiem naudu au­tobusa biļetēm.

Jaunākais vīrietis paņēma naudu un pateicās, bet vecākais vien­aldzīgi pagrieza man muguru.

— Es gribu, lai mani paved, — viņš teica. — Mani neinteresē nauda.

Tad viņš pagriezās pret mani.

Vai jūs varat man iedot kaut ko ēdamu vai ūdeni? — viņš jau­tāja.

Man patiešām nebija neka, ko viņiem iedot. Viņi vel kādu laiku pastāvēja, pavēroja, bet tad gāja prom.

Es iekāpu mašīnā un centos iedarbināt motoru. Bija ļoti karsts, un es acīmredzot pārsūcu benzīnu. Izdzirdis startera žņirkstoņu, jau­nākais vīrietis apstājās, atgriezās un nostājās aiz mašīnas, grasoties to iestumt. Es sajutos ārkārtīgi neērti un uztraukumā pat sāku straujāk elpot. Beidzot motors iedarbojās, un es aizbraucu.

Kad beidzu stāstīt, dons Huans ilgi klusēja.

— Kāpēc tu man nepastāstīji par to ātrāk? — viņš, uz mani neskatoties, jautāja.

Nezināju, ko atbildēt, paraustīju plecus un teicu, ka nekad ne­esmu to uzskatījis par īpaši svarīgu atgadījumu.

—  Tas ir velnišķīgi svarīgi, — viņš teica. — Visente ir pirmkla­sīgs mags. Ja jau viņš iedeva tev kaut ko iestādīt, tad viņam bija nopietns iemesls to darīt. Un ja tu satiki trīs cilvēkus, kuri, kā tev likās, pēkšņi uzradās it kā no zila gaisa pēc tam, kad tu to biji iestā­dījis, tad ari tam bija savs iemesls. Bet tikai tāds muļķis kā tu varēja nepievērst nekādu uzmanību notiekošajam un domāt, ka tas viss nav svarīgi.

—  Viņš gribēja uzzināt visu, kas notika, kad es apciemoju Visenti.

Es pastāstīju viņam, ka braucu cauri pilsētai un garām tās tir­gum. Man ienāca prātā doma uzmeklēt donu Visenti. Es aizgāju uz tirgu un uzmeklēju vietu, kur parasti tirgoja ārstniecības augus. Tur rindā atradās trīs letes, pie kurām sēdēja trīs resnas pārdevējas. Es aizgāju līdz pašam rindas galam un aiz stūra ieraudzīju vēl vienu leti, pie kuras stāvēja trauslas miesasbūves vīrietis ar sirmiem matiem. Viņš pārdeva sievietei putnu būri.

Pagaidīju, līdz viņš atbrīvojas, un pajautāju, vai viņš gadījumā nepazīst donu Visenti Medrano. Viņš mani vērīgi aplūkoja, taču ne­ko neatbildēja.

— Ko jūs gribat no šī Visentes Medrano? — viņš beidzot jau­tāja.

Teicu, ka atnācu viņu apciemot sava drauga dona Huana vār­dā. Vecais vīrs kādu brīdi mani uzlūkoja, bet tad paziņoja, ka tieši viņš ir Visente Medrano, un piedāvāja man apsēsties. Viņš izskatī­jās ļoti apmierināts, izturējās brīvi un draudzīgi. Es izstāstīju viņam par savu draudzību ar donu Huanu un tūdaļ sapratu, kā mūsu starpā rodas savstarpēja sapratne un simpātijas. Viņš teicās pazīstam donu Huanu jau kopš tā laika, kad viņiem abiem bija vēl tikai divdesmit gadu. Dons Visente izrādīja patiesu sajūsmu par donu Huanu. Mūsu sarunas beigās viņš pacilātā balsī noteica:

— Huans ir īstens zināšanu cilvēks. Es pats tikai mazliet nodar­bojos ar augu spēku. Esmu vienmēr interesējies par to dziedniecis­kajām īpašībām, pat vācis botānikas grāmatas, kuras tikai nesen pārdevu.

Brīdi paklusējis, viņš pāris reizes pabraucīja zodu, it kā meklē­dams vajadzīgos vārdus.

— Varētu teikt, ka es pats esmu tikai lirisko zināšanu cilvēks. Es neesmu tāds, kā mans indiāņu brālis, dons Huans.

Dons Visente vēl kādu brīdi klusēja. Viņa mirdzošās acis lūko­jās zemē pa kreisi no manis. Tad viņš pagriezās pret mani un gandrīz čukstus noteica:

— O, cik augstu lido mans indiāņu brālis!

Viņš piecēlās. Šķita, ka mūsu saruna ir galā. Ja kāds cits būtu teicis kaut ko tamlīdzīgu par savu indiāņu brāli, es to būtu uztvēris kā lētu klišeju. Taču dons Visente pateica to tik vaļsirdīgi, un viņa skatienā jautās tāda iekšēja skaidrība un apgarotība, ka mani dziļi aizkustināja viņa teiktais. Un es noticēju, ka viņš visu to pateica absolūti nopietni.

— Liriskās zināšanas, neko teikt! — dons Huans iesaucās. — Visente ir bruho. Kāpēc tu pie viņa gāji?

Es atbildēju, ka viņš pats bija man reiz to palūdzis izdarīt.

— Pilnīgas muļķības! — viņš dramatiski iesaucās. — Es tev teicu, ka kādreiz, kad tu zināsi, kā redzēt, tev jāapciemo mans draugs Visente. Lūk, ko es teicu. Acīmredzot tu neesi klausījies.

Centos iebilst, teikdams, ka nesaskatu neko sliktu tai apstāklī, ka esmu apciemojis donu Visenti, un mani burtiski apbūra viņa ma­nieres un labestība.

Dons Huans pagrozīja galvu un puspajokam izteica apbrīnu par, kā viņš izteicās, "manu satriecošo veiksmi". Viņš teica, ka mana vizīte pie dona Visentes ir tas pats, it kā es būtu iegājis lauvu krātiņā, apbruņojies vienīgi ar rīksti. Dons Huans bija ļoti satraucies, taču es nespēju saskatīt šī satraukuma iemeslus. Dons Visente bija brīnišķīgs cilvēks; viņš izskatījās tik trausls, bet viņa dīvaini izteiksmīgās acis vērsa viņu gluži vai efemeru. Es jautāju donam Huanam, kādā gan veidā tik brīnišķīgs cilvēks varētu izrādīties bīstams.

—  Tu esi neārstējams muļķis, — viņš ļoti asi noteica. — Viņš jau pats nedarīs tev neko ļaunu. Taču zināšanas — tas ir spēks. Un ja reiz cilvēks ir nostājies uz zināšanu ceļa, tad viņš vairs nav atbil­dīgs par tiem, kas ar viņu mēģina kontaktēties. Tev viņu vajadzēja apciemot tikai tad, kad būsi pietiekami daudz uzzinājis, lai prastu sevi aizstāvēt. Briesmas jau nedraud no viņa paša, bet no tā spēka, kuru viņš pakļāvis un kurš, starp citu, nepieder nedz viņam, nedz ari kādam citam. Uzzinājis, ka tu esi mans draugs, Visente nodomāja, ka tu spēj sevi aizsargāt, un pasniedza tev dāvanu. Droši vien tu viņam iepatikies, un viņa dāvana bija patiesi apbrīnojama, taču tu to neprati izmantot. Cik nožēlojami!

1968. gada 24.maijā

Gandrīz visu dienu uzplijos donam Huanam ar saviem lūgumiem pastāstīt man kaut ko sīkāk par dona Visentes dāvanu. Visdažādā­kos veidos centos viņam pierādīt, ka mēs esam ļoti atšķirīgi, ka tas, kas viņam šķiet pats par sevi saprotams, man var būt absolūti neiz­dibināms.

— Cik augu viņš tev iedeva? — viņš man beidzot pajautāja.

Atbildēju, ka četrus, taču īstenībā nemaz nebiju to precīzi ielā­gojis. Tad dons Huans gribēja sīki un smalki uzzināt visu, kas notika pēc tam, kad es aizgāju no dona Visentes, līdz brīdim, kad apstājos uz lielceļa, lai iestādītu vienu no augiem. Taču arī to es nespēju atce­rēties.

— Augu skaitam un notikumu secībai ir milzu nozīme, — viņš teica. — Kā gan es tev varu pateikt, kas tā bija par dāvanu, reiz jau tu neatceries, kas īsti notika.

Es nesekmīgi centos atsaukt atmiņā visu notikumu secību.

— Ja tu atcerētos visu, kas notika, — viņš teica, — tad es vismaz varētu tev pateikt, kā tu esi pazaudējis savu dāvanu.

Dons Huans bija patiešām satraucies. Viņš ļoti uzstājīgi centās izdibināt turpmāko notikumu gaitu, taču tā bija pilnībā izzudusi no manas atmiņas.

— Kā tu domā, ko es izdarīju nepareizi, don Huan? — es jau­tāju vienkārši tāpēc, lai uzturētu sarunu.

—   Visu.

—   Bet es taču precīzi izpildīju visas dona Visentes instrukcijas.

— Tam nav nekādas nozīmes. Vai tad tu nesaproti, ka tas bija absolūti bezjēdzīgi.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka šīs instrukcijas bija domātas tam, kurš prot re­dzēt, bet nevis idiotam, kurš tikai laimīgas sagadīšanās dēļ palicis dzīvs. Tu aizbrauci pie dona Visentes nesagatavojies. Tu viņam iepa­tikies, un viņš pasniedza tev dāvanu. Un šī dāvana gandrīz maksāja tev dzīvību.

— Bet kāpēc tad viņš man iedeva kaut ko tik ļoti svarīgu? Ja jau viņš ir mags, tad taču viņam bija jāzina, ka es neko nezinu.

— Nē viņš nevarēja to redzēt. Tu izskaties tā, it kā tu zini, lai gan īstenībā tu zini ļoti maz.

Es atbildēju, ka nebūt necentos izlikties, lai apzināti radītu par sevi zinoša cilvēka priekšstatu.

—  Tur jau tā lieta, — viņš teica. — Ja tu būtu izlicies, Visente to noteikti saprastu. Kad es tevi redzu, tu izskaties tā, it kā ļoti daudz zinātu, taču es zinu, ka tas viss neatbilst patiesībai.

—  Par kādām zināšanām tu runā, don Huan?

—  Par spēka noslēpumiem, protams, par bruho zināšanām. Tā­pēc, kad Visente tevi ieraudzīja, viņš pasniedza tev dāvanu, bet tu ar šo dāvanu izrīkojies tā, kā suns izdarās ar ēdienu, kad viņš ir paēdis. Lai to neapēstu citi suņi, viņš to ņem un apčurā. Tagad mēs nekad neuzzināsim, kas tad īstenībā notika. Tu daudz ko esi zaudē­jis. Cik nožēlojami.

Viņš kādu laiku klusēja, bet tad paraustīja plecus un pasmīnēja.

—  Gaušanās neko nedod, — viņš teica, — un tomēr ļoti grūti no tās atturēties. Spēka dāvanas mūsu dzīvē taču gadās tik reti; tās ir patiesi unikālas un bezgala vērtīgas. Man, piemēram, neviens ne­kad nav pasniedzis tādas dāvanas. Un es pazīstu tikai dažus cilvē­kus, kas jebkad tādas saņēmuši. Kauns izniekot tik unikālas lietas.

—  Es visu sapratu, don Huan, — es teicu. — Vai es varu kaut kā izglābt savu dāvanu?

Viņš iesmējās un pāris reizes atkārtoja: "izglābt dāvanu".

— Labi izklausās, — viņš teica. — Man tas patīk. Taču tavu dāvanu izglābt vairs nav iespējams.

1968. gada 25.maijā

Šodien dons Huans visu dienu mani mācīja, kā pagatavot vien­kāršus slazdus maziem dzīvniekiem. No rīta mēs griezām un tīrījām zarus. Man nedeva mieru daudzi jautājumi, un es centos ar viņu uzsākt sarunu, taču viņš atkārtoja, ka no mums abiem tikai es spēju vienlaicīgi kustināt rokas un muti. Beidzot mēs piesēdām atpūsties, un es tūdaļ izšāvu savu jautājumu:

— Don Huan, kam līdzinās redzēšanai

— Lai to uzzinātu, tev jāiemācās redzēt. Es nevaru tev to iz­stāstīt.

—  Vai tas ir noslēpums, kuru es nedrīkstu zināt?

—  Nē. Gluži vienkārši es nespēju tev to aprakstīt.

—  Kāpēc?

—  Tu nesapratīsi. Tev tas viss šķitīs absolūti bezjēdzīgs.

—  Bet tu pamēģini, don Huan. Varbūt, ka es tomēr tur saska­tīšu kādu jēgu.

—  Nē. Tev tas jāizdara pašam. Kad tu iemācīsies, varēsi katru lietu pasaulē redzēt citādi.

— Tātad tu, don Huan, redzi pasauli citādi, nekā visi pārējie cilvēki?

— Es redzu divējādi. Ja es gribu "skatīties" uz pasauli, es redzu to gluži tāpat kā tu. Bet ja es gribu to redzēt, tad uztveru to citādā man zināmā veidā.

— Vai lietas vienmēr izskatās vienas un tās pašas, kad tu tās redzi?

— Lietas nemainās. Tu izmaini tikai to uztveres veidu.

— Ar to es biju domājis ko citu, don Huan. Piemēram, ja tu redzi vienu un to pašu koku, vai viņš paliek tāds vienmēr, kad tu to redzi!

— Nē, tas mainās, un tomēr tas ir viens un tas pats.

— Bet ja jau tas pats koks mainās katrreiz, kad tu redzi, tad jau tava redzēšana var būt vienkārša ilūzija.

Viņš iesmējās un kādu laiku neko neatbildēja, bet, šķiet, domā­ja. Beidzot viņš teica:

—  Kad tu skaties uz lietām, tu tās neredzi. Tu vienkārši uz tām skaties, lai, kā man šķiet, pārliecinātos, ka tur kaut kas ir. Bet, tā kā tu neesi saistīts ar redzēšanu, tad lietas, kad tu uz tām skaties, prak­tiski vienmēr izskatās vienādas. No otras puses, ja tu proti redzēt, neviena lieta nekad nav viena un tā pati, kad tu to redzi, un tomēr tā ir tā pati lieta. Piemēram, es tev teicu, ka cilvēks izskatās kā ola. Katrreiz, kad es redzu vienu un to pašu cilvēku, es redzu olu, taču šī nav viena un tā pati ola.

—  Bet ja jau neviena lieta nemēdz būt tā pati, tu taču nevarēsi neko atpazīt. Kāda tad gan nozīme vairs tavai redzēšanai!

—  Tu vari atpazīt lietas. Tu vari redzēt tās tādas, kādas tās ir īstenībā.

—  Bet vai tad es neredzu lietas tādas, kādas tās ir īstenībā? —Nē. Tavas acis ir iemācījušās tikai skatīties. Lūk, piemēram, tie trīs meksikāņi, kurus tu satiki. Tu viņus sīki jo sīki aprakstīji un pat izstāstīji man, kā viņi bija ģērbušies. Un tas tikai lieku reizi aplie­cina, ka tu viņus vispār neredzēji. Ja tu spētu redzēt, tu tūdaļ pat būtu sapratis, ka viņi nemaz nav cilvēki.

—  Tie nebija cilvēki? Bet kas gan cits?

—  Viņi nebija cilvēki, tik vien.

—  Tas taču nav iespējams. Viņi bija gluži tādi paši, kā tu un es.

—  Nē, viņi nebija tādi paši. Es esmu par to pilnīgi pārliecināts.

Es viņam pajautāju, kas tad viņi bija — gari, spoki vai mirušo cilvēku dvēseles. Viņš atbildēja, ka nezina, kas ir gari, spoki un dvē­seles.

Paņēmu no mašīnas Vebstera vārdnīcu un iztulkoju viņam vār­da "spoks" skaidrojumu: "Varbūtējs bezķermenisks miruša cilvēka gars, kuru dzīvi cilvēki uztver kā bālu miglainu parādību." Sameklē­ju ari gara skaidrojumu un iztulkoju viņam ari to: "Pārdabiska būtne, parasti spoks, kas mīt kādā noteiktā vietā un kurai piemīt noteikts (labs vai slikts) raksturs."

Viņš teica, ka tos, šķiet, varētu nosaukt par gariem, lai gan visi skaidrojumi, kurus es nolasīju, nesniedz precīzu viņu aprakstu.

—  Vai viņi kaut ko sargā?

—  Nē, viņi neko nesargā.

—  Vai viņi ir uzraugi? Tie, kas novēro un kontrolē cilvēkus?

— Viņi ir spēki, ne labi un ne slikti, kurus bruho iemācījies sev pakļaut.

—  Vai viņi ir sabiedrotie, don Huan?

—  Jā, viņi ir zināšanu cilvēka sabiedrotie.

Pirmo reizi mūsu astoņus gadus ilgās draudzības laikā dons Huans pieskārās "sabiedrotā" jēdziena skaidrojumam. Es desmitām reižu biju lūdzis viņam to izskaidrot. Viņš parasti noraidīja manus jautājumus, atbildot, ka es pats zinu, kas ir sabiedrotie, un būtu ļoti muļķīgi runāt par to, kas man jau tāpat ir zināms. Tik tieši dona Huana izteikumi par sabiedroto būtību, tas bija man kas pavisam jauns, tādēļ turpināju uzdot viņam jautājumus.

— Tu man apgalvoji, ka sabiedrotie atrodas augos, — es tei­cu, — velnābolā un sēnēs.

—Es nekad tev to neesmu teicis,—viņš kategoriski iebilda. — Tu pats visu laiku izdari priekšlaicīgus secinājumus.

— Bet es taču to pierakstīju savā bloknotā, don Huan.

—Tu vari pierakstīt visu, kas tev tīk, tikai nesaki man, ka es tev to esmu teicis.

Es viņam atgādināju, ka pašā sākumā viņš man teica, ka viņa benefaktora sabiedrotais bija velnābols, bet viņa paša sabiedro­tais — dūmiņš; un ka vēlāk viņš man to izskaidroja, sakot, ka sa­biedrotais atrodas katrā augā.

—Nē. Nav tiesa, — viņš saviebās. — Dūmiņš ir mans sabied­rotais, taču tas nenozīmē, ka mans sabiedrotais atrodas smēķējamā maisījumā vai sēnēs, vai manā pīpē. Viņiem visiem jāsavienojas vie­nā veselumā, lai es varētu kontaktēties ar sabiedroto, un šo sabied­roto es pēc saviem ieskatiem saucu par dūmiņu.

Dons Huans teica, ka trīs cilvēki, kurus es redzēju un kurus viņš nosauca par "tiem, kas nav cilvēki" (los-que-no-son-gente), īstenī­bā bija dona Visentes sabiedrotie.

Es viņam atgādināju, ka pēc viņa paša teiktā Meskalito atšķiras no sabiedrotā ar to, ka sabiedroto nevar ieraudzīt, bet Meskalito var ļoti viegli ieraudzīt.

Pēc tam mēs uzsākām ilgu diskusiju. Dons Huans apgalvoja, ka sakot, ka sabiedroto nevar ieraudzīt, viņš bija domājis tā spēju pieņemt jebkuru formu. Kad es viņam atgādināju, ka tieši to pašu viņš bija man teicis par Meskalito, dons Huans pārtrauca sarunu, paziņojot, ka redzēšana, par kuru viņš runā, — tā nav vienkārša "skatīšanās" uz lietām un ka es esmu visu saputrojis sava iedzimtā pļāpīguma dēļ.

* * *

Pēc divām stundām dons Huans atkal atgriezās pie sarunas par sabiedrotajiem. Sajutu, ka viņu nez kāpēc kaitina mani jautājumi, tādēļ neko vairs nejautāju. Tobrīd viņš mani mācīja, kā pagatavot lamatas trušiem; man vajadzēja turēt garu koku un pēc iespējas vai­rāk saliekt, tā, lai viņš varētu koka galus sasiet ar auklu. Koks nebi­ja pārāk resns, tomēr man bija krietni vien jānopūlas, lai to saliektu. Kad viņš beidzot sasēja auklu, manas rokas drebēja no sasprindzi­nājuma, bet kakls bija notirpis absolūti nejūtīgs.

Mēs apsēdāmies, lai atvilktu elpu, un dons Huans atsāka saru­nu. Viņš teica, ka acīmredzot es neko nespēju saprast, līdz neesmu par to aprunājies, tāpēc viņš neiebilst pret maniem jautājumiem un grasās man pastāstīt par sabiedrotajiem.

—  Sabiedrotie neatrodas dūmiņā, — viņš teica. — Dūmiņš paņem tevi uz turieni, kur atrodas sabiedrotais, bet, kad tu kļūsi ar sabiedroto par vienotu veselumu, tev jau vairs nevajadzēs pīpēt. Kopš šībrīža tu vari izsaukt savu sabiedroto, kad vien vēlies, un likt darīt viņam visu, ko vien vēlies. Sabiedrotie nemēdz būt ne labi, ne slikti, magi tos izmanto tā, kā paši to uzskata par vajadzīgu. Man patīk dūmiņš kā sabiedrotais, jo viņš neprasa no manis pārāk daudz. Viņš ir uzticams un godīgs.

—  Kā tu redzi sabiedroto, don Huan? Tie trīs cilvēki, kurus es redzēju, man izskatījās kā parasti cilvēki; kā viņi izskatītos tev?

— Viņi izskatītos kā parasti cilvēki.

— Bet kā tad tu viņus spēj atšķirt no reāliem cilvēkiem?

— Reālie cilvēki, kad tu tos redzi, izskatās kā spīdošas olas. Tie, kas nav cilvēki, vienmēr izskatās kā cilvēki. Lūk, ko es biju domājis, teikdams, ka tu nevari ieraudzīt sabiedroto. Sabiedrotie pieņem dažādas formas. Viņi izskatās kā suņi, koijoti, putni, pat kā dadži vai jebkura cita lieta pasaulē. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tad, kad tu tos redzi, viņi izskatās vienīgi pēc tā, par ko viņi izliekas. Ikvienam, kad tu to redzi, piemīt sava īpaša esamības forma. Gluži tāpat kā cilvēki izskatās kā olas, citas lietas izskatās kā kaut kas cits, bet sabiedrotos var redzēt tikai tajā formā, kuru viņi atveido. Šī forma ir pietiekami pilnīga, lai piemānītu mūsu acis. Suni, vai, teik­sim, vārnu tādā veidā nekad nepiemānīsi.

—  Bet kāpēc gan viņiem mūs būtu jāmāna.

—  Es uzskatu, ka mēs esam gatavie āksti. Mēs apmānām paši sevi. Sabiedrotie vienkārši pieņem kaut kā tāda ārējo formu, kas ir mūsu apkārtnē, bet tad mēs viņus pieņemam par to, kas viņi nav. Vai tad viņi vainīgi, ka mēs esam pieradinājuši mūsu acis tikai skatī­ties uz lietām.

—  Es neizprotu viņu funkciju, don Huan. Ko sabiedrotie dara pasaulē?

—  Tas ir gluži tas pats, ja man vaicātu, ko mēs, cilvēki, darām pasaulē. Es patiešām nezinu. Mēs vienkārši esam šeit, un tas arī viss. Un sabiedrotie arī ir šeit gluži tāpat kā mēs; bet varbūt bija šeit jau arī pirms mums.

—  Ko tu ar to gribi teikt, don Huan: "pirms mums"?

—  Mēs, cilvēki, ne vienmēr esam bijuši šeit.

—  Tu domā "šeit" — valstī vai "šeit" — pasaulē.

Te nu šai sakarā aizsākās ilga diskusija. Dons Huans teica, ka viņam eksistē tikai viena pasaule — tā vieta, kur viņš sajūt sev pa­matu zem kājām. Es viņam jautāju, kā gan viņš zina, ka mēs ne vienmēr esam bijuši pasaulē.

— Ļoti vienkārši, — viņš teica. — Mēs, cilvēki, loti maz ko zinām par pasauli. Koijots zina daudz vairāk, nekā mēs. Diez vai koijotu kādreiz pieviļ pasaules ārējais apveids.

— Bet kā gan mēs pamanāmies viņus noķert un nogalināt? — es jautāju. — Ja jau viņus nepieviļ ārējais atveids, kādēļ tad viņi tik viegli iet bojā?

Dons Huans tik ilgi mani uzlūkoja, līdz sāku izjust zināmu sa­traukumu.

—  Mēs varam noķert vai noindēt, vai nošaut koijotu, — viņš teica,—tas mums būs viegls ieguvums, jo viņš vēl nepazīst cilvēka manipulācijas. Taču, ja koijots izdzīvos, tad vari būt pilnīgi drošs par to, ka mēs viņu nekad nenoķersim otrreiz. Labs mednieks to zina un nekad neliek savus slazdus divreiz vienā un tai pašā vietā. Ja koijots nomirst slazdā, tad katrs koijots var ieraudzīt viņa nāvi, kas tur paliek, un tāpēc viņi izvairīsies no slazda vai pat no tās vietas, kur tas būs izlikts. Turpretim mēs neredzam nāvi, kas paliek tur, kur nomiris kāds no mūsējiem; mēs varam to nojaust, taču mēs nekad to neredzam.

—  Vai koijots redz sabiedroto?

—  Protams.

—  Bet kā izskatās sabiedrotais koijotam?

—  Lai to zinātu, man jābūt koijotam. Taču es varu tev pateikt, ka vārna tos redz līdzīgus micei — lejā platai un apaļai, ar garu un smailu galu. Daži no viņiem izstaro gaismu, taču visbiežāk tie ir bāli un šķiet ļoti drūmi, līdzīgi slapjai lupatai. Draudīgi.

— Kā viņi izskatās, kad tu viņus redzi, don Huan?

—Es taču tev jau teicu: viņi izskatās kā tas, par ko viņi izliekas. Viņi pieņem jebkuru viņiem piemērotu izmēru vai formu. Var pie­ņemt akmens vai kalna formu.

— Vai viņi sarunājas, smejas vai rada kaut kādu troksni?

— Cilvēku sabiedrībā viņi izturas kā cilvēki. Dzīvnieku sabied­rībā viņi izturas kā dzīvnieki. Dzīvnieki parasti no viņiem baidās;

taču, ja viņi pierod pie sabiedroto izskata, tad liek viņus mierā. Ari mēs rīkojamies līdzīgi. Mūsu vidū ir ļoti daudz sabiedroto, bet mēs taču viņus neaiztiekam. Tā kā mūsu acis var tikai skatīties uz lietām, mēs viņus neredzam.

—  Tātad daži no cilvēkiem, kurus es redzu uz ielas, īstenībā nemaz nav cilvēki? — es apstulbis viņam jautāju.

—  Jā, — daži nav,—viņš izteiksmīgi noteica.

Lai gan šis viņa apgalvojums man šķita absolūti absurds, es tomēr nespēju noticēt, ka dons Huans to visu saka tikai lēta efekta dēļ. Teicu, ka tas izklausās kā zinātniski fantastisks stāsts par citplanētu būtnēm. Viņš paziņoja, ka ne mazākā mērā nesatraucas par to, kā tas izklausās, taču daži cilvēki uz ielas nemaz nav cilvēki.

— Kāpēc tev šķiet, ka ikviens kustīgajā pūlī ir cilvēciska būt­ne? — viņš ļoti nopietni man pajautāja.

Īstenībā es nemaz nevarēju paskaidrot kāpēc, un kā vienīgo argumentu minēju tikai aklā ticībā balstītu pieraduma spēku.

Viņš stāstīja, ka bieži labprāt mēdz vērot pūli, un reizēm viņš varējis to redzēt kā olveidīgu būtņu sablīvējumu, un šo būtņu vidū tad arī pagadījies kāds, kurš izskatās vienkārši kā cilvēks.

—  Ar to ir ļoti patīkami nodarboties,—viņš smējās, — vismaz man tā šķiet. Man patīk sēdēt parkos un autoostās un vērot. Rei­zēm es tūdaļ pamanu sabiedroto, bet reizēm redzu tikai īstus cilvē­kus. Reiz es ieraudzīju divus sabiedrotos, kas sēdēja autobusā viens otram blakus. Tikai vienreiz savā dzīvē es ieraudzīju divus sabiedro­tos kopā.

—  Vai tam bija kāda īpaša nozīme, ka tur redzēji viņus abus kopā?

—  Protams. Visam, ko viņi dara, ir īpaša nozīme. No viņu dar­bībām bruho var reizēm iegūt spēku. Pat ja bruho nav sava sa­biedrotā, bet viņš zina, kā redzēt, viņš var iegūt spēku, vērojot sa­biedroto darbību. Man to iemācīja mans benefaktors, un, tolaik, kad man vēl nebija pašam sava sabiedrotā, es meklēju sabiedrotos cilvēku pūlī, un man aizvien izdevās atrast kādu, kas man kaut ko iemācīja. Tu atradi veselus trīs kopā. Cik brīnišķīgu iespēju tu esi palaidis garām!

Vairāk viņš neko neteica, kamēr mēs nebijām beiguši izlikt tru­šu slazdus. Pēc tam viņš pagriezās pret mani un pavisam negaidīti, it kā tikko par to būtu atcerējies, teica, ka ar sabiedrotajiem saistīta vēl kāda ļoti svarīga lieta: ja viņi ir divatā, tad viņi vienmēr ir viena dzimuma. Tie divi sabiedrotie, kurus redzēja viņš, bija vīrieši, bet tā kā es biju redzējis divus vīriešus un vienu sievieti, tad viņš secināja, ka mans gadījums bija īpaši neparasts.

Es jautāju, vai sabiedrotie spēj pieņemt bērnu izskatu; vai bērni var būt viena vai abu dzimumu; vai sabiedrotie var atveidot dažādu rasu cilvēkus; vai viņi var izskatīties pēc ģimenes, kas sastāv no vīrieša, sievietes un bērna; un, visbeidzot, es viņam pajautāju, vai sabiedrotais var izskatīties pēc cilvēka, kurš vada automobili vai autobusu.

Dons Huans neko neatbildēja un tikai smaidīja, kamēr es to visu viņam stāstīju. Izdzirdis manu pēdējo jautājumu, viņš iesmējās un teica, ka es neprecīzi formulēju jautājumus un būtu krietni vien pareizāk pajautāt, vai viņš jebkad ir redzējis sabiedroto pie tran­sporta līdzekļa stūres.

— Vai tad motocikli tevi nemaz neinteresē? — viņš, šķelmīgi piemiedzis acis, noteica.

Šis viņa labsirdīgais joks man šķita ļoti amizants, un mēs abi kopā sākām smieties.

Pēc tam viņš paskaidroja, ka sabiedrotie nespēj kaut ko tieši vadīt vai ietekmēt, taču spēj iedarboties uz cilvēku netieši. Dons Huans teica, ka sabiedrotajam pieskarties ir bīstami, jo sabiedrotā ietekmē vissliktākais, kas ir cilvēkā, var izlauzties uz āru. Te nu ir daudz un grūti jāmācās, jo, lai izturētu šādas saskares slodzi, jāiz­skauž no savas dzīves viss liekais, atstājot tikai vitāli nepieciešamo. Dona Huana benefaktors, pirmoreiz stājoties kontaktā ar sabiedro­to, guva smagus apdegumus un tik dziļus ievainojumus, it kā viņam būtu uzbrukusi kalnu lauva. Viņu pašu sabiedrotais iegrūdis uguns­kurā, un viņš nedaudz apdedzinājis celi un lāpstiņu, taču, kad kļuvis ar sabiedroto par vienu veselu, rētas izzudušas.

3

1968. gada 10. jūnijā mēs ar donu Huanu devāmies tālā ceļo­jumā, lai piedalītos mitotā. Šādu iespēju biju gaidījis jau dažus mē­nešus, lai gan nebiju īsti pārliecināts, ka patiešām gribu braukt. Šau­bījos droši vien tādēļ, ka baidījos—mitotā taču atkal nāksies lietot peijoti, bet tas nebūt neietilpa manos plānos. To tad vairākkārt cen­tos paskaidrot donam Huanam. Sākumā viņš iecietīgi vīpsnāja, bet tad galu galā paziņoja, ka nevēlas vairs neko dzirdēt par manām bailēm.

Mitota tomēr bija ideāls variants manis konstruēto shēmu pār­baudei. Es vēl joprojām nebiju atteicies no idejas par to, ka šādās sapulcēs nepieciešams slēpts līderis, kas nodrošina saskaņotu da­lībnieku rīcību. Man bija tāda sajūta, ka dons Huans noraidīja šo ideju kaut kādu personīgu apsvērumu vadīts, dodot priekšroku mitotas procesu skaidrojumam savas redzēšanas teorijas terminos. Tādēļ es uzskatīju, ka mani centieni visu izskaidrot no sava redzes viedokļa gluži vienkārši nesakrita ar viņa nodomiem, un viņš vien­kārši atmeta manus argumentus, kā bija ieradis darīt ar visu to, kas neiekļāvās viņa sistēmā.

Pirms pašas prombraukšanas dons Huans mani nedaudz no­mierināja, paziņodams, ka šoreiz es piedalīšos mitotā tikai kā no­vērotājs un man nebūt nevajadzēšot lietot peijoti. Tas mani ļoti iepriecināja, jo biju gandrīz pārliecināts par to, ka man izdosies atklāt slēpto procedūru, ar kuras palīdzību tiek saskaņota dalīb­nieku rīcība.

Mēs izbraucām vakarpusē, kad saule jau gandrīz skāra hori­zonta līniju. Es sajutu tās starus uz sava kakla un tūdaļ nožēloju, ka manas mašīnas pakaļējais stikls nav aprīkots ar aizkaru. Mašīna uz­rausās kalna galotnē, un es ieraudzīju milzīgu paugurainu līdzenu­mu, pa kuru gluži kā melna izritināta lenta viļņodamies vijās ceļš. Acumirkli vēroju šo lielisko skatu, bet tad sākām braukt lejup. Ceļš veda uz dienvidiem un nozuda aiz zemu kalnu rindas pie horizonta.

Dons Huans sēdēja mierīgi un skatījās taisni uz priekšu. Ilgu laiku mēs braucām klusējot. Mašīnā valdīja nepatīkama sutoņa. Es atvēru visus logus, taču tas nelīdzēja — diena bija padevusies īpaši karsta. Tas mani ļoti kaitināja, un es sāku sūdzēties par karstumu.

Dons Huans sarauca pieri un uzmeta man zobgalīgu skatienu.

— Šai laikā visā Meksikā ir karsti, — viņš teica. — Tur nu neko nevar līdzēt.

Es uz viņu neskatījos, taču zināju, ka viņš mani novēro. Braucot lejup, mašīna uzņēma ātrumu. Tikai pašā pēdējā brīdī pamanīju ce­ļazīmi "Vado" — ceļa bedre. Kad parādījās danga, mēs braucām diezgan ātri, un, lai gan es piebremzēju, tomēr izjutām pamatīgu trie­cienu. Ievērojami samazināju ātrumu, jo abpus ceļam mierīgi ganījās mājlopi, bet automašīnas notriekta zirga vai govs līķis šeit ir gluži ierasta lieta. Vienreiz man nācās pat apstāties, lai palaistu garām dažus zirgus, kas šķērsoja ceļu.

Es sāku vēl vairāk nervozēt un sadusmojos, bet donam Huanam teicu, ka tas viss tikai karstuma dēļ, kuru es neciešu jau kopš bērnības, jo, kad vēl biju pavisam mazs, katru vasaru burtiski nīku­ļoju un tikai ar milzu pūlēm spēju paelpot.

—  Bet tagad tu neesi vairs bērns, — viņš atbildēja.

—  Karstums vēl aizvien mani smacē.

— Kad es biju bērns, mani parasti smacēja bads, — viņš mie­rīgi noteica. — Būt ļoti izsalkušam — tas bija vienīgais, ko es tolaik zināju; es bieži vien tā uzpampu, ka arī nevarēju paelpot. Taču tas bija tolaik, kad biju bērns. Tagad, kad esmu izsalcis, es taču vairs nesmoku un neuzpūšos kā krupis.

Nezināju, ko viņam atbildēt. Bija pilnīgi skaidrs, ka esmu izvē­lējies nepareizu pozīciju — un drīz vien būšu spiests aizstāvēt tādu redzes viedokli, kuram pats nemaz nepiekrītu. Karstums nebūt ne­bija tik neciešams. īstenībā mani ļoti nomāca perspektīva vairāk nekā tūkstots jūdzes nosēdēt pie automašīnas stūres līdz pilnīgam spēku izsīkumam.

— Labāk apstāsimies un nopirksim kaut ko ēdamu, — es tei­cu. — Varbūt, kad saule norietēs, vairs nebūs tik karsti.

Dons Huans palūkojās uz mani ar smaidu un atgādināja, ka, ja vien viņu neviļ atmiņa, tad es vienmēr esmu izvairījies ēst ceļa bufe­tēs, bet pa ceļam taču vēl ilgi nebūs nevienas puslīdz tīras pilsēteles.

— Vai tad tu vairs nebaidies no caurejas? — viņš jautāja.

Es uztvēru to kā sarkasmu, taču viņa nopietnajā sejā jautās vie­nīgi patiesa ziņkāre.

— Tava rīcība, — viņš teica, — tā vien vedina uz domām, ka dizentērija klaiņo riņķī kā plēsīgs zvērs, nogaidot, kad tu beidzot izkāpsi no mašīnas, lai mestos tev virsū. Tu atrodies drausmīgā stā­voklī—ja tev izdosies aizbēgt no karstuma, tad tevi noteikti noķers dizentērija.

Dons Huans to pateica tik nopietnā balsī, ka es gluži negaidot iesmējos. Pēc tam mēs ilgi braucām klusējot. Kad aizbraucām līdz autostāvvietai ar ēstuvi, kuru sauca "Los Vidrios" — "Stikls", bija jau gandrīz pavisam tumšs.

Dons Huans, neizkāpjot no mašīnas, iesaucās:

—  Kas jums šodien vakariņās?

—  Cūkgaļa, — no iekštelpām atsaucās sievietes balss.

— Ceru, ka cūka pakļuvusi zem mašīnas šodien, — dons Hu­ans smiedamies man teica.

Mēs izkāpām no mašīnas. Ceļu no visām pusēm ieskāva zemu klinšainu kalnu grēdas, kuras izskatījās pēc gigantiskā vulkāniskā izvirdumā izmestas sastingušas lavas. Tumsā melnie zobainie smaiļu silueti uz debess fona līdzinājās milzīgām stikla drumslām.

Kamēr ēdām, es donam Huanam teicu, ka zinu, kāpēc šo vietu sauc par "Stiklu". Manuprāt, šāds nosaukums bija radies kalnu for­mas dēļ, kuri tik ļoti atgādina milzīgus stiklus.

Dons Huans ļoti pārliecinoši atbildēja, ka šo vietu sauc "Los Vidrios", tāpēc ka šeit kādreiz apgāzies automobilis ar stikla kravu un ceļmalā gadiem ilgi mētājušās sasistā stila lauskas.

Es nodomāju, ka viņš joko, jo diez vai šo autostāvvietu tā būtu nosaukuši sasistu stiklu dēļ.

— Kāpēc tu nevarētu pajautāt kādam no vietējiem.

Es pajautāju pie blakusgaldiņa sēdošajam cilvēkam. Viņš at­vainojās un teica, ka nezina. Devos uz virtuvi un pajautāju tur strā­dājošajām sievietēm, taču neviena no viņām ari nezināja. "Stikli".., vienkārši tā šo vietu sauc, un tas arī viss.

— Domāju, ka man taisnība, — dons Huans teica. — Meksi­kāņi nav pieraduši ievērot lietas ap sevi. Viņi var neievērot stikla kalnus, bet katrā ziņā var atstāt ceļmalā gadiem ilgi mētājamies sa­sistu stikla kaudzi.

Mums abiem tas šķita ļoti uzjautrinoši, un mēs iesmējāmies.

Kad paēdām, dons Huans pavaicāja, kā es jūtos. Atbildēju, ka labi, lai gan īstenībā mani vēl joprojām nomāca kaut kāda neveiklī­bas sajūta. Dons Huans palūkojās uz mani un acīmredzot saprata, kas par lietu.

— Reiz jau tu nolēmi atbraukt uz Meksiku, tev bija jāatmet visas savas sīkās izbailes, — viņš ļoti stingri noteica. — Tām bija jāizbeidzas, tiklīdz pieņēmi šo lēmumu. Tu atbrauci tāpēc, ka gribēji atbraukt. Tā rīkojas karotājs. Esmu tev daudzreiz teicis: visefektī­vāk ir dzīvot kā karotājam. Raizējies un domā, līdz pieņem lēmumu, bet, kad esi to pieņēmis, atmet visas šaubas un domas; priekšā tevi gaida vēl miljoniem citu lēmumu. Tāds ir karotāja ceļš.

—Es domāju, ka tā ari daru, don Huan, vismaz reizēm. Tomēr man ir ļoti grūti nemitīgi sev to atgādināt.

—  Kad lietas kļūst neskaidras un karotāju nomāc šaubas vai bailes, viņš domā par savu nāvi.

—  Tas ir vēl grūtāk, don Huan. Vairums cilvēkiem nāve — tas ir kaut kas ļoti tāls un neskaidrs. Mēs nekad par to nedomājam.

—  Kāpēc?

—  Bet kāpēc mums tas būtu jādara?

— Pavisam vienkārši, — viņš atbildēja, — tāpēc, ka nāves ideja—tā ir vienīgā lieta, kas norūda mūsu garu.

Kad mēs izbraucām no autostāvvietas, bija jau tik tumšs, ka kalnu zobainie silueti pilnīgi saplūda ar melnajām debesīm. Vairāk nekā stundu mēs braucām klusējot. Man negribējās runāt, jo nebija par ko runāt. Pa visu šo laiku sastapām tikai pāris pretimbraucošas mašīnas, bet, izņemot mūs, uz dienvidiem neviens cits vairs nebrauca. Man tas šķita ļoti dīvaini, un es visu laiku lūkojos atpakaļskata spogulī, cenšoties saskatīt vēl arī citas mašīnas, taču to nebija.

Pēc kāda laika es pārstāju meklēt mašīnas un atkal iegrimu pār­domās par mūsu ceļojuma jēgu. Pēc tam ievēroju, ka mana auto­mobiļa lukturu gaisma ir pārlieku spilgta salīdzinājumā ar apkārt val­došo tumsu, un vēlreiz palūkojos spogulī.

Vispirms ieraudzīju spilgtu mirdzumu, bet tad it kā no zemes iznira divi spīdoši punkti. Tie bija mašīnas lukturi kāda kalna galā tālu aiz mums. Kādu laiku tos skaidri varēja saskatīt, bet tad nozuda tumsā, it kā tos būtu izslēguši. Pēc mirkļa gaismas atkal uzradās cita kalna galā, bet tad atkal nozuda. Es ilgi vēroju, kā šīs gaismas parā­dās un nozūd. Vienubrīd man ienāca prātā, ka mašīna mūs panāk, jo gaismas kļuva lielākas un spilgtākas. Neviļus vēl stiprāk nospiedu gāzes pedāli. Nez kāpēc sajutos ļoti neveikli. Dons Huans, šķiet, saprata, kas mani satrauc, bet, iespējams, tikai ievēroja, ka es pa­lielinu ātrumu. Vispirms viņš palūkojās uz mani, bet tad pagriezās un palūkojās uz tālo lukturu gaismām.

Viņš pajautāja, vai ar mani viss kārtībā. Atbildēju, ka jau sen nebiju ievērojis aiz mums nevienu mašīnu un pēkšņi pamanīju mašī­nas gaismas, kas mūs pamazām panāca.

Dos Huans pamāja un pajautāja, vai patiešām man šķiet, ka tā ir mašīna. Es atbildēju, ka tai jābūt mašīnai, un tad viņš teica, ka, spriežot pēc manas intereses par šo gaismu, viņš sapratis, ka es jūtu, ka tam ir jābūt kaut kam lielākam, nekā vienkārši mašīnai. Es uzstāju, ka tā ir tikai mašīna vai, iespējams, kāds kravas furgons.

— Kas gan cits tas vēl varētu būt? — es skaļi noteicu. Viņa neskaidrie mājieni mani burtiski tracināja.

Viņš pagriezās un ieskatījās tieši man sejā, tad lēni pamāja, it kā apsverot to, ko grasījās teikt.

— Tās ir ugunis uz nāves galvas, — viņš mierīgi noteica. — Nāve tās uzliek līdzīgi kā cepuri, bet tad galopā drāžas mums pakaļ. Tās ir nāves ugunis, kas cenšas mūs panākt, un ar katru sekundi tā piekļūst mums aizvien tuvāk un tuvāk.

Man pa muguru sāka tekalēt baiļu skudriņas. Pēc kāda laika atkal palūkojos spogulī, taču gaismu vairs nebija.

Es teicu donam Huanam, ka mašīna droši vien apstājusies vai nogriezušies uz kāda sānceļa. Viņš pat nepalūkojās atpakaļ, vien­kārši pastiepa uz priekšu rokas un nožāvājās.

— Nē. Nāve nekad neapstājas. Reizēm tā tikai nodzēš savas ugunis, tikvien…

* * *

13. jūnijā mēs ieradāmies Ziemeļaustrummeksikā. Pie nelielas mājas durvīm stāvēja divas vecas indiānietes, kas bija ļoti līdzīgas viena otrai un izskatījās pēc māsām, un četras meitenes. Aiz mājas rēgojās kaut kāda piebūve un pussabrucis lopu šķūnis, no kura bija palikusi tikai daļa jumta un viena siena. Sievietes noteikti bija mūs gaidījušas; viņas acīmredzot ievēroja manu mašīnu pēc putekļu mā­koņa, ko tā sacēla, braucot pa grants ceļu, kad pirms dažām jū­dzēm nogriezos no šosejas. Māja atradās dziļā ielejā, un no šejienes ceļš izskatījās ka dziļa reta, kas sāpīgi iegriezusies zaļa pakalna no­gāzē.

Dons Huans izkāpa no mašīnas un īsu bridi sarunājās ar veca­jām sievietēm. Viņas norādīja uz koka krēsliem durvju priekšā. Dons Huans man pamāja, lai es pienāku un apsēžos. Viena no vecajām sievietēm pienāca un apsēdās mums līdzās; visi pārējie iegāja mājā. Divas meitenes apstājās pie durvīm un sāka mani ziņkārīgi aplūkot. Es viņām pamāju. Viņas iespurdzās un ieskrēja mājā. Pēc kāda lai­ka pienāca divi jauni puiši un sasveicinājās ar donu Huanu. Ar mani viņi nerunāja un pat nepaskatījās uz manu pusi. Viņi par kaut ko īsi apspriedās ar donu Huanu; viņš piecēlās, un mēs visi, arī sievietes, devāmies uz otru māju, kas atradās apmēram pusjūdzes attālumā no pirmās.

Tur mēs satikām otru cilvēku grupu. Dons Huans iegāja mājā, bet man lika pagaidīt pie durvīm. Es ielūkojos iekšā un ieraudzīju vecu indiāni, apmēram dona Huana vecumā, kas sēdēja uz koka krēsla.

Vēl nebija pavisam satumsis. Jauno indiāņu grupiņa mierīgi stāvēja pie kravas auto mājas priekšā. Es mēģināju uzrunāt viņus spā­niski, taču viņi apzināti izvairījās no atbildes; jaunās sievietes ķiķinā­ja katrreiz, kad es bildu kādu vārdu, bet vīrieši laipni smaidīja un novērsa skatienus.

Šķiet, viņi mani nesaprata, un tomēr es biju pārliecināts, ka daži no viņiem runā spāniski, jo dzirdēju, kā viņi sarunājās savā starpā.

Pēc kāda laika dons Huans un vecais indiānis iznāca ārā, ierau­sās kravas mašīnā un apsēdās līdzās šoferim. Mēs to uztvērām kā signālu un rausāmies kravas nodalījumā. Kravas platformai trūka sānu bortu, un, kad mašīna izkustējās, mēs visi pieķērāmies pie ga­ras virves, kas bija piesieta pie kaut kādiem mašīnas rāmim piestip­rinātiem āķiem.

Kravas mašīna lēni brauca pa grants ceļu. Vietā, kur ceļš veda ļoti stāvā uzkalnā, tā apstājās; visi nolēca zemē un gāja tai nopakaļ. Tad divi jauni puiši tomēr uzlēca atpakaļ uz kravas platformas, ap­sēdās uz pašas malas un pieturējās pie virves. Kamēr viņi tā ar lie­lām pūlēm centās saglabāt līdzsvaru, sievietes smējās un viņus uz­mundrināja. Dons Huans un vecais indiānis, kuru visi uzrunāja kā donu Silvio, arī gāja aiz mašīnas, un viņus, šķiet, ne mazākā mērā neinteresēja šīs jauniešu izdarības. Kad ceļš kļuva līdzenāks, visi atkal uzrausāmies uz platformas.

Mēs braucām apmēram stundu. Platformas grīda bija cieta un uz tās bija ļoti neērti sēdēt, tāpēc es piecēlos un visu laiku braucu stāvus, pieturoties pie kabīnes jumta. Mašīna apstājās pie ēku gru­pas. Tur bija vēl citi cilvēki; tobrīd jau bija kļuvis pavisam tumšs; un blāvi dzeltenajā petrolejas lampas gaismā, kas bija piekārta virs kā­dām mājas durvīm, es redzēju vēl kādus trīs četrus cilvēkus. Vienu no viņiem es biju saticis pirms četriem gadiem, kad piedalījos ie­priekšējā mitotā. Viņš mani apskāva.

— Tu esi malacis, — viņš spāniski nočukstēja.

Mēs ļoti klusi stāvējām pie kravas mašīnas. Bija silta vējaina nakts, kaut kur netālu klusi čaloja strauts. Es izvilku cigarešu paciņu un piedāvāju visiem pārej iem. Sākām visi smēķēt. Cigaretes gaismā palūkojos pulkstenī. Deviņi.

Drīz vien no mājas izgāja daži cilvēki, un trīs jauni puiši aizgāja. Dons Huans pienāca pie manis un teica, ka izskaidrojis pārējiem mitotas dalībniekiem manas atbraukšanas mērķi un tie labprāt man atļauj piedalīties ceremonijā un pienest viņiem ūdeni. Tūdaļ arī vaja­dzēja visiem doties ceļā.

Grupa, kurā bija desmit sievietes un vienpadsmit vīrieši, izgāja no mājas. Viņus vadīja padrukns, gadus piecdesmit vecs vīrietis. Viņu sauca par Močo — šī iesauka nozīmēja "apcirstais". Viņš gāja stingrā raitā solī un nesa rokā vējlukturi, vicinot to uz visām pusēm. Sākumā nodomāju, ka viņš vicina to tāpat vien, taču vēlāk ievēroju, ka ar katru šādu vēzienu viņš norāda uz kādu šķērsli vai grūtu ceļa posmu. Mēs gājām ilgāk nekā stundu. Sievietes nemitīgi pļāpāja un laiku pa laikam klusi smējās. Dons Huans un otrs vecais vīrs gāja visas šīs procesijas priekšgalā, bet es — pašās beigās. Es nemitīgi skatījos uz ceļu, cenšoties saskatīt, kur spert nākamo soli.

Bija pagājuši jau četri gadi kopš tā laika, kad mēs kopā ar donu Huanu naktīs pastaigājāmies pa kalniem, un es nebūt nebiju savā labākajā fiziskajā formā, tādēļ visu laiku gāju klupdams kriz­dams un spārdīdams akmeņus, bet mani ceļi bija neglābjami zaudē­juši agrāko lokanību. Kad uzkāpu kādam izcilnītim, šķita, ka ceļš klūp man virsū, bet, kad gadījās kāda bedre, tas burtiski iebruka zem manām kājām. Es biju visskaļākais gājējs, un tas neviļus pada­rīja mani par tādu kā klaunu. Kad man gadījās paklupt, kāds no grupas teica "uh", un visi smējās. Akmens, kuram es netīšām iespē­ru ar kāju, trāpīja pa pēdu sievietei, un viņa visiem par lielu prieku skaļi iesaucās:

— Iedodiet taču kāds sveci nabaga zēnam!

Taču tas vēl nebūt nebija pēdējais pārbaudījums. Man gadījās paklupt un, lai nenokristu, biju spiests satvert cilvēku, kas gāja man pa priekšu; viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru un tīšām skaļi iekliedzās pārvērstā balsī. Visi tā smējās, ka grupai pat vajadzēja uz kādu lai­ku apstāties, lai tās dalībnieki varētu nomierināties.

Beidzot grupas vadītājs pamāja ar savu vējlukturi augšā-lejā. Tā bija zīme, ka esam klāt. Netālu labajā pusē tumsā iezīmējās kā­das mājas zemais siluets. Visi izklīda dažādos virzienos. Es sāku meklēt donu Huanu. Tumsā bija grūti viņu atrast. Kādu laiku klīdu riņķī, uzgrūzdamies dažādiem apkārtnes priekšmetiem, līdz beidzot ievēroju viņu sēdam uz akmens.

Viņš atkal atgādināja, ka man būs jāpienes ūdens mitotas dalīb­niekiem. Šo procedūru viņš bija jau man iemācījis pirms dažiem gadiem. Es atcerējos katru tās detaļu, taču viņš vēlreiz bija nolēmis atsvaidzināt manu atmiņu un atkal man parādīja, kā tas jādara.

Tad mēs aizgājām aiz mājas, kur bija sapulcējušies visi vīrieši. Viņi iekūra ugunskuru. Apmēram kādus piecus metrus no ugunsku­ra atradās tīrs laukumiņš, kas bija noklāts ar salmu masām. Močo — cilvēks, kurš mūs veda, — apsēdās uz masas pirmais; es ievēroju, ka viņam trūkst kreisās auss augšdaļas, tas arī izskaidroja viņa ēr­mīgās iesaukas iemeslu. Dons Silvio apsēdās pa labi no viņa, bet dons Huans — pa kreisi. Močo sēdēja ar seju pret uguni. Pie vi­ņiem pienāca jauns puisis, nolika viņiem priekšā seklu grozu ar pei­jotes batoniņiem un apsēdās starp Močo un donu Silvio. Otrs jau­nietis atnesa divus nelielus grozus, nolika tos līdzās peijotes batoni­ņiem un apsēdās starp Močo un donu Huanu. Tad vēl divi jauni cilvēki apsēdās līdzās donam Silvio un donam Huanam, izveidojot apli no septiņiem cilvēkiem. Sievietes palika mājā. Jauniešiem vaja­dzēja visas nakts garumā pieskatīt uguni, bet vēl vienam pusaudzim un man bija jāglabā septiņiem nakts rituāla dalībniekiem paredzētais ūdens. Mēs ar zēnu apsēdāmies pie akmens iepretim viens otram vienādā attālumā no riņķī sēdošajiem rituāla dalībniekiem.

Močo, grupas vadītājs, sāka dziedāt savu peijotes dziesmu; vi­ņa acis bija aizvērtas, bet ķermenis viegli šūpojās. Tā bija ļoti gara dziesma. Es nesapratu, kādā valodā viņš dziedāja. Tad visi pārējie viens pēc otra nodziedāja savas peijotes dziesmas. Viņi noteikti ne­sekoja agrāk pieņemtai kārtībai, bet dziedāja tad, kad izjuta šādu nepieciešamību. Tad Močo pacēla grozu ar peijotes batoniņiem, paņēma divus no tiem un nolika grozu atpakaļ apļa centrā. Nāka­mais bija dons Silvio, bet tad dons Huans. Četri jaunie cilvēki, kas, šķiet, bija atsevišķa grupa, pēc kārtas paņēma katrs pa di­viem batoniņiem, nododot grozu pulksteņa rādītāja kustībai pre­tējā virzienā.

Katrs no septiņiem dalībniekiem četrreiz nodziedāja savu pei­jotes dziesmu un četrreiz apēda pa diviem peijotes batoniņiem. Pēc tam pa apli tika nodoti divi citi grozi ar žāvētiem augļiem un kaltētu gaļu.

Šāda secība atkārtojās nakts laikā vēl vairākas reizes, taču viņu rīcībā es neievēroju nekādu slēptu sistēmu. Viņi nesarunājās viens ar otru; šķiet, viņi šeit bija katrs par sevi un katrs pats sev. Es ne reizi neredzēju, ka kāds no viņiem būtu pievērsis uzmanību tam, ko dara citi.

Pirms rītausmas viņi piecēlās, un mēs ar zēnu iedevām viņiem ūdeni. Pēc tam es gāju pastaigāties, lai iepazītos ar apkārtni.

Māja bija visai neliela zema vienistabas būdele ar žagaru jumtu. Ainava bija ļoti drūma — visapkārt pletās skarba, ar krūmiem un kaktusiem aizaugusi ieleja. Koku nebija vispār. Man nebija nekā­das vēlēšanās iet kaut kur tālāk no mājas.

No rīta sievietes aizgāja. Vīrieši klusējot staigāja ap māju. Ap­mēram ap pusdienlaiku mēs visi atkal sasēdāmies tādā pašā kārtībā kā pagājušonakt. Pa apli tika nodots grozs ar kaltētu gaļu, kas bija sagriezta tāda paša lieluma gabaliņos kā peijotes batoniņi. Daži no vīriešiem nodziedāja savas peijotes dziesmas. Apmēram pēc stun­das visi viņi piecēlās un izklīda kur kurais.

Sievietes bija atstājušas putras podu tiem, kas uzmana uguni un ūdeni. Es nedaudz ieēdu, bet tad lielāko dienas daļu nogulēju.

Kad satumsa, jaunie cilvēki, kas bija atbildīgi par uguni, atkal iekurināja ugunskuru, un sākās jauns cikls. Tas norisinājās apmē­ram tāpat kā iepriekšējais un beidzās rītausmā.

Visas nakts laikā es centos novērot un fiksēt visas katra dalīb­nieka kustības, cerot, ka tādā veidā man izdosies atklāt vismaz ma­zāko kādas verbālas vai neverbālas informācijas apmaiņas sistēmas klātbūtni. Taču viņu rīcībā nekas neliecināja par kaut kādu iepriek­šēju norunu viņu starpā.

Nākamās dienas vakarā viss rituāla cikls atkārtojās tādā pašā secībā. Pret rīta pusi es jau skaidri zināju, ka esmu cietis pilnīgu neveiksmi, cenšoties noteikt slēpto grupas līderi un ievērot kaut ko tādu, kas varētu liecināt par informācijas apmaiņu grupas dalībnieku starpā. Visu atlikušo dienas daļu pavadīju, kārtojot savus pierak­stus.

Kad vakarā visi sapulcējās uz peijotes rituāla ceturto ciklu, es jau kaut kādā veidā zināju, ka šī tikšanās būs pēdējā. Neviens man neko neteica, taču es zināju, ka nākamajā dienā visi brauks prom. Es apsēdos pie ūdens, un katrs ieņēma savu vietu jau ierastajā kār­tībā.

Septiņi aplī sēdošie cilvēki izturējās tāpat kā trīs iepriekšējās naktīs. Es atkal sāku novērot viņu izturēšanos. Gribēju un centos pierakstīt visu — katru kustību, katru žestu.

Vienubrīd izdzirdu kaut ko līdzīgu dūkoņai, taču es tai nepie­griezu nekādu nozīmi. Dūkoņa kļuva skaļāka, taču vēl aizvien tās skaļums nepārsniedza ierasto ķermenisko sajūtu robežas. Mana uz­manība it kā sadalījās starp cilvēkiem, kurus es novēroju, un skaņu, kuru es dzirdēju. Tad vienubrīd cilvēku sejas acumirklī kļuva spilg­tākas — it kā būru ieslēguši gaismu. Taču tas nebija gluži tā, ja būtu ieslēguši elektrisko gaismu vai iedegusi lampu, vai arī viņu sejas at­spīdētu ugunskurs. Drīzāk tas līdzinājās luminiscencei, sārtai spīdē­šanai, ļoti izplūdušai, taču to labi varēja ievērot no tās vietas, kur es sēdēju. Es palūkojos uz pusaudzi, kas atradās man līdzās, taču viņš gulēja.

Sārtā spīdēšana kļuva vēl intensīvāka. Es palūkojos uz donu Huanu. Viņa acis bija aizvērtas; gluži tāpat bija aizvērtas arī dona Silvio un Močo acis. Četru jauno cilvēku acis nevarēja redzēt, jo divi no viņiem bija noliekušies uz priekšu, bet divi pārējie sēdēja ar muguru pret mani.

Vēl uzmanīgāk sāku to visu novērot, taču pagaidām vēl nesap­ratu, vai es patiešām dzirdu dūkšanu un vai patiešām redzu sārto spīdēšanu ap cilvēkiem. Pēc mirkļa ievēroju, ka izplūdusī sārtā gais­ma un dūkšana ir ļoti noturīgas parādības. Tas mani burtiski apstul­bināja, bet tad man ienāca prātā doma, kurai nebija nekā kopēja nedz ar šeit notiekošo, nedz ar mana novērojuma sākotnējo mērķi. Es atcerējos, ko man bērnībā reiz bija teikusi mana māte.

Šī doma man ļoti traucēja un radās it kā absolūti nelaikā; es centos no tās atbrīvoties un atkal pievērsties novērojumiem, taču nespēju. Doma atgriezās; tā kļuva izteiktāka un uzstājīgāka. Tad es skaidri izdzirdēju manas mātes balsi, kas mani sauca, saklausīju vi­ņas čībiņu šļūkāšanu un viņas smieklus. Gluži neviļus mēģināju viņu saskatīt. Man šķita, ka, pateicoties kaut kādai mirāžai vai halucinā­cijai, es tūdaļ pārvietošos laikā un telpā un viņu ieraudzīšu, taču ierau­dzīju tikai aizmigušo zēnu. Tas mani mazliet atskurbināja, un īsu bridi atkal sajutos viegli un atguvu koncentrēšanās spēju.

Atkal palūkojos uz vīriešu grupu. Viņi nemaz nebija izmainījuši savu stāvokli. Taču gaisma pazuda, un pazuda arī dūkoņa manās ausīs. Sajutu milzu atvieglojumu un nodomāju, ka halucinācija, kurā dzirdēju savas mātes balsi, ir pārgājusi. Viņas balss bija tik skaidra un dzīva, ka kādā brīdī tā mani gandrīz jau notvēra. Ievēroju, ka dons Huans skatās uz mani, taču tam nebija nekādas nozīmes.Es biju kā nohipnotizēts ar šīm atmiņām par māti, kas mani pasauca. Izmisīgi centos domāt par kaut ko citu. Un pēkšņi es atkal izdzirdu viņas balsi tik skaidri, it kā viņa stāvētu man aiz muguras. Viņa pa­sauca mani vārdā. Es ātri pagriezos, bet ieraudzīju tikai būdas un krūmu siluetus.

Tas, ka izdzirdu savu vārdu, uzjundīja manī dziļas skumjas, un es pat ievaidējos. Man kļuva auksti un vientuļi un es sāku raudāt. Tobrīd bija tāda sajūta, ka man ir vajadzīgs kāds, kas par mani rūpētos. Es pagriezu galvu, lai palūkotos uz donu Huanu; viņš ska­tījās uz mani. Es negribēju viņu redzēt un aizvēru acis. Un tad es ieraudzīju savu māti. Tā nebija doma par māti, kā parasti, kad es par viņu domāju. Es skaidri ieraudzīju viņu sev līdzās. Mani pārņē­ma neizsakāms izmisums, un es sāku trīcēt; man gribējās bēgt. Mā­tes tēls bija pārlieku satraucošs, pārlieku svešs un neatbilstošs visam tam, ko es meklēju šai peijotes ceremonijā. Šī neatbilstība bija pa­tiesi šaušalīga, taču es nespēju apzināti no tā izvairīties. Droši vien, ja es patiešām būtu vēlējies pārtraukt šo vīziju, es varētu atvērt acis, taču es, gluži otrādi, sāku to detalizēti pētīt. Es nevis vienkārši ska­tījos, bet skrupulozi apsekoju un novērtēju. Mani sagrāba ļoti dīvai­na un neizskaidrojama, kaut kādam ārējam spēkam līdzīga sajūta, un es pavisam negaidīti izjutu savu mīlestību pret māti kā ārkārtīgu slogu.

Kad izdzirdu savu vārdu, tiku it kā izrauts no realitātes; atmiņas par māti pārpildīja manu sirdi ar skumjām un melanholiju. Taču viņu vērīgi aplūkojis, sapratu, ka nekad neesmu viņu mīlējis. Tā bija patiesi šokējoša atklāsme. Man pāri pēkšņi vēlās domu un vīziju lavīna. Mātes tēls vienubrīd izgaisa — tam jau vairs nebija nekādas nozī­mes. Mani vairs neinteresēja, ko dara indiāņi. Es vispār aizmirsu par mitotu. Mani sagrāba neparastas domas; neparastas, tāpēc ka tās nebija vienkārši domas, bet kaut kādas nedalāmas, emocionāli no­teiktas un neapšaubāmas atklāsmes par manu un mātes savstarpējo attiecību patieso raksturu.

Vienubrīd šo neparasto domu plūsma apstājās. Ievēroju, ka tās zaudējušas savu sākotnējo plūstamību un nepastarpinātās atklās­mes raksturu, un sāku domāt par citām lietām. Domās valdīja pil­nīgs haoss. Iedomājos par citiem manas ģimenes locekļiem, taču šīm domām jau vairs nepievienojās vīzijas. Tad es palūkojos uz do­nu Huanu. Viņš stāvēja. Pārējie vīrieši arījau bija piecēlušies—viņi gāja pie ūdens. Es pavirzījos tuvāk un iebikstīju zēnam, kurš vēl aizvien gulēja.

* * *

Tiklīdz dons Huans iesēdās manā mašīnā, tūdaļ pastāstīju vi­ņam par savām apbrīnojamām vīzijām. Viņš apmierināti iesmējās un teica, ka šīs vīzijas bija zīme, — tikpat svarīgs norādījums, kā mana pirmā satikšanās ar Meskalito. Es atcerējos, ka tad, kad pirmoreiz pielietoju peijoti, dons Huans manai reakcijai piešķīra milzīgu nozī­mi; faktiski tikai pēc tam viņš nolēma man sākt mācīt savas zināša­nas.

Dons Huans teica, ka pēdējās mitotas nakts laikā Meskalito tik nepārprotami norādīja uz mani, ka visi bija spiesti pagriezties uz manu pusi, tāpēc viņš uz mani arī skatījās, kad es palūkojos uz viņu.

Es gribēju, lai viņš izskaidro manas vīzijas, taču viņš nevēlējās par to runāt, paziņodams, ka tas viss ir tīrie nieki, salīdzinot ar Mes­kalito sniegto norādījumu.

Dons Huans turpināja stāstīt par to, kā mani apņēma Meskalito gaisma un kā visi to redzēja.

— Tur patiesi kaut kas bija, — es teicu, — taču es gribu zināt, kas ar mani notika!

Viņu, šķiet, sarūgtināja mani teiktie vārdi, un viņš kādu brīdi sēdēja kluss gluži kā pārakmeņojies. Tad viņš palūkojās uz mani. Viņa balsī jautās milzu spēks. Viņš teica, ka vienīgā svarīgā lieta ir tas, ka Meskalito bija pret mani ļoti labvēlīgi noskaņots, pārklāja mani ar savu gaismu un sniedza man mācību, lai gan vienīgais, ko es izdarīju — tikai atrados viņa tuvumā.

4

1968. gada 4. septembri es atkal devos uz Sonoru, lai apcie­motu donu Huanu. Pēc viņa lūguma apstājos Ermosiljo, lai nopirktu viņam tekilu, kuru Meksikā sauc par bakamoru. Šis viņa lūgums man šķita ļoti dīvains, jo zināju, ka viņam nepatīk dzert, taču es nopirku četras pudeles un iebāzu tās kastē pie citām lietām, kuras viņam vedu.

— Kāpēc tu nopirki četras pudeles? — viņš smiedamies pa­jautāja, kad atvēru kasti. — Es taču lūdzu, lai tu nopērc man vienu. Droši vien tu nodomāji, ka bakanora ir priekš manis, taču tā ir domāta manam mazdēlam Lūsio, un tev pašam tā viņam jāiedod, it kā tā būtu tava dāvana.

Pirms diviem gadiem es jau reiz biju saticies ar dona Huana mazdēlu; toreiz viņam bija divdesmit astoņi gadi. Viņš bija ļoti gara auguma, garāks par sešām pēdām, vienmēr ļoti ekstravaganti un labi ģērbās, ar ko izcēlās apkārtējo indiāņu vidū. Gluži tāpat kā vai­rums indiāņu jaki toreiz valkāja džinsa bikses, salmu cepures un paštaisītas sandales, t.s. "guaračos"; turpretim Lūsio tērps sastāvē­ja no dārgas melnas ādas žaketes ar daudzām bruņurupučveidīgām pogām, teksasiešu kovboja cepures un grezniem speciāli šūtiem kov­boja zābakiem ar monogrammām.

Lūsio bija ļoti priecīgs par dāvanu un tūdaļ pat aizstiepa pude­les uz savu māju, droši vien, lai tās tur noslēptu. Dons Huans tā starp citu piebilda, ka nekad nevajag slēpt dzērienus un dzert tos vienam. Lūsio atbildēja, ka viņš tos nebūt neslēpj, bet tikai noliek līdz vakaram, kad ielūgs savus draugus, lai kopā ar viņiem iedzertu.

Tās pašas dienas vakarā, tā ap pulksten septiņiem, es atkal atbraucu uz Lūsio māju. Bijajau tumšs. Zem neliela koka neskaidri saskatīju divu cilvēku siluetus. Tur mani gaidīja Lūsio un viens no viņa draugiem. Viņi tūdaļ veda mani mājā, apgaismojot ceļu ar ka­batas lukturīti.

Lūsio māja bija ērmīga divistabu būve ar klona grīdu. Tā bija apmēram sešus metrus gara, un to balstīja patievi koka balsti. Kā jau visām jaki indiāņu mājām tai bija lēzens salmu jumts, un gar visu tās fasādi stiepās apmēram metrus trīs plata ramada — tipiska šī apvidus māju piebūve, kaut kas līdzīgs verandai ar ne pārāk blīvi sakrautu sausu žagaru jumtu; tā, lai nodrošinātu pietiekami lielu ēnu, bet tai pašā laikā gaiss varētu brīvi cirkulēt.

Iegājis mājā, tūdaļ ieslēdzu magnetofonu, kas bija manā portfe­lī. Lūsio mani iepazīstināja ar saviem draugiem. Ieskaitot donu Hua­nu, mājā bija astoņi vīrieši. Viņi visi sēdēja istabas vidū zem spoži spīdošās petrolejas lampas, kas bija pakārta pie griestu šķērssijas. Dons Huans sēdēja uz kastes. Es iekārtojos tieši viņam pretī uz sola gala. Šis sols bija izgatavots no divmetrīga bieza dēļa, kas bija pie­naglots pie diviem zemē ieraktiem koka klučiem.

Dons Huans nolika savu cepuri zemē sev līdzās. Petrolejas lam­pas gaismā viņa īsie sirmie mati izskatījās mirdzoši balti. Es ielūko­jos viņam sejā. Gaisma izcēla dziļās grumbas uz viņa kakla un pie­res, vēršot viņu tumšāku un vecāku. Palūkojos uz pārējiem vīrie­šiem. Zaļi bālajā lampas gaismā visi viņi izskatījās veci un noguruši.

Lūsio spāniski uzrunāja visus klātesošos un skaļi paziņoja, ka mēs izdzersim vienu bakanoras pudeli, kuru es viņam atvedu no Ermosiljo. Viņš iegāja otrā istabā, atnesa pudeli, atvēra to un pa­sniedza man kopā ar mazu bleķa krūzīti. Es nedaudz ielēju krūzē un izdzēru. Bakanora izrādījās mazliet aromātiskāka par vienkāršo tekilu un stiprāka arī. Es noklepojos un pasniedzu pudeli tālāk. Katrs mazliet ielēja un izdzēra, visi, izņemot donu Huanu. Viņš vienkārši paņēma pudeli un nolika to Lūsio priekšā, kurš bija pēdējais aplī.

Visi dzīvi apspriedās par pudeles satura bagāto aromāta buķeti un garšu un piekrita, ka dzēriens, visticamāk, pagatavots augstu Čivavas kalnos.

Pudele vēlreiz sāka ceļot pa apli. Vīrieši, aplaizot lūpas, atkār­toja savas uzslavas un uzsāka diskusiju par to, ka Gvadalaharas apkārtnē izgatavotā tekila būtiski atšķiras no tās, kas nāk no Civavas augstienēm.

Otrā apļa laikā dons Huans atkal nedzēra, un es ielēju sev tikai vienu malku, bet visi pārējie pielēja krūzes līdz pašām malām. Pu­dele veica trešo apli un iztukšojās.

— Atnes pārējās pudeles, Lūsio, — dons Huans teica. Lūsio, šķiet, vēl šaubījās, un dons Huans šķietami vientiesīgi pārējiem paskaidroja, ka es atvedu Lūsio četras pudeles.

Beninio, jauns puisis aptuveni Lūsio vecumā, palūkojās uz port­feli, kuru es biju nolicis sev aiz muguras, un pajautāja, vai es gadīju­mā neesmu tekilas tirgotājs. Dons Huans atbildēja noliedzoši un pa­teica, ka es atbraucu viņu apciemot.

— Karloss pēta Meskalito, un es viņu mācu, — dons Huans teica. — Visi uz mani palūkojās un laipni pasmaidīja. Bahea, malkascirtējs, izkāmējis neliela auguma vīrs ar asiem sejas vaibstiem, vērīgi uz mani paskatījās, bet tad teica, ka bodnieks mani apvaino­jot par to, ka es esot tās amerikāņu kompānijas spiegs, kura grasās atvērt raktuves uz jaki indiāņiem piederošās zemes. Visi ļoti vētraini reaģēja, it kā viņi būtu dziļu sašutuši par šādu paziņojumu. Turklāt viņi ne pārāk mīlēja bodnieku, kurš bija meksikānis, jeb, kā jaki mēdza teikt, — "jori".

Lūsio iegāja otrā istabā un atgriezās ar otru bakanoras pudeli. Viņš to atkorķēja, ielēja sev tā pavairāk, bet tad pasniedza tālāk pa apli. Saruna tagad risinājās par amerikāņu kompānijas iespējamo klātbūtni Sonorā un par to, kā tas varētu ietekmēt jaki tālāko likteni.

Pudele atgriezās pie Lūsio. Viņš to pacēla un paskatījās, cik tur palicis.

— Pasaki viņam, lai pārlieku neskumst, — dons Huans man pačukstēja. — Pasaki viņam, ka tu nākošreiz atvedīsi vēl vairāk.

Es pieliecos pie Lūsio un apsolīju viņam, ka nākošreiz grasos atvest viņam vismaz kādu pusduci pudeļu.

Beidzot sarunu tēmas izsīka. Dons Huans pagriezās pret mani un skaļi teica:

—  Kāpēc tu nepastāti zēniem par savu pirmo tikšanos ar Mes­kalito? Es domāju, ka tas būs krietni vien interesantāk, nekā šī bez­jēdzīgā saruna par to, kas notiks, ja amerikāņi atnāks uz Sonoru.

—  Meskalito, — vai tā ir peijote, vectēv? — Lūsio ziņkārīgi pavaicāja.

—Daži viņu tā sauc, — dons Huans vēsi noteica, — man daudz labāk patīk saukt viņu par Meskalito.

—  Tā nolādētā lieta laupa prātu, — teica Henaro, garš, drukns pusmūža vīrietis.

—  Es domāju, ka ir visai muļķīgi apgalvot, ka Meskalito laupa prātu, — dons Huans mierīgi noteica. — Tāpēc ka tādā gadījumā Karloss te tā mierīgi ar jums nerunātu, bet sēdētu ieģērbts trako kreklā. Viņš to lietoja — un, paskat, ar viņu viss kartībā.

Bahea pasmaidīja un samulsis teica: "Kas to lai zina?"—un visi iesmējās.

— Tad palūkojieties uz mani, — dons Huans teica. — Es pa­zīstu Meskalito gandrīz visu savu dzīvi, bet viņš nekad man nav iz­darījis neko sliktu.

Neviens neiesmējās, taču bija acīmredzams, ka viņi neuztver viņu nopietni.

— No otras puses, — dons Huans turpināja, — tas ir tiesa, ka Meskalito laupa prātu cilvēkiem, kā tu to teici, bet tikai tad, kad viņi nāk pie tā, nezinot, ko dara.

Eskuere, indiānis dona Huana vecumā, pagrozīja galvu un viegli pasmīnēja:

—  Ko tu, Huan, gribi teikt ar šo "nezinot ko dara"? — viņš pajautāja. — Kad es pagājušoreiz tevi redzēju, tu teici to pašu.

—  Cilvēki zaudē prātu, kad sarijās šo peijotes draņķi, — He­naro turpināja. — Es redzēju, kā to ēda uičoli indiāņi. Viņi uzvedās tā, it kā viņiem būtu piemeties drudzis. Melsa visādus niekus, vēma un mīza, kur pagadās. Lietojot šo draņķi, var saslimt ar epilepsiju. To man reiz pateica valdības inženieris, misters Salass. Bet epilepsi­ja — tas taču ir uz visu mūžu, paši zināt.

—  Tas nozīmē būt sliktākam par dzīvnieku,—Bahea svarīgi piebilda.

—  Skatoties uz uičoli, tu ieraudzīji tikai to, ko gribēji redzēt, Henaro, — dons Huans teica. — Piemēram, tu pat neuzskatīji par vajadzīgu pajautāt viņiem, ko nozīmē satikties ar Meskalito. Cik man zināms, Meskalito nekad nevienu nav padarījis par epileptiķi. Valdības inženieris ir jori, un es šaubos, vai jori par to varēja ko zināt. Tu taču nedomā, ka visi tie cilvēku tūkstoši, kas pazīst Mes­kalito, ir ārprātīgi?

—Viņiem jābūt ārprātīgiem vai ļoti tuvu tam, lai darītu tamlīdzī­gas lietas, — Henaro atbildēja.

—  Ja jau visi šie cilvēki būtu ārprātīgi, kas tad viņu vietā strādā­tu? — dons Huans vaicāja.

—  Makārio, tas, kurš atbrauca no "turienes" (*No ASV. (Red.)), man stāstīja, ka jebkurš, kas lieto peijoti, ir iezīmēts uz visu atlikušo dzīvi,—Esku­ere teica.

— Makārio meloja viņš tā patiešām saka, — dons Huans atcirta. — Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņam par to visu nav ne mazākās sajēgas.

—  Viņš patiešām ļoti daudz melo… — Beninjo teica.

—  Kas ir šis Makārio? — es pavaicāju.

— Viņš ir jaki indiānis. Dzīvo šeit, — Lūsio teica. — Runā, ka viņš ir no Arizonas un kara laikā esot bijis Eiropā, stāsta visādas pasakas.

— Lielās, ka esot bijis pulkvedis, — Beninjo piebilda.

Visi iesmējās un kādu laiku apsprieda Makārio neticamos stās­tus, taču dons Huans atkal ierunājās par Meskalito.

—  Reiz jau jūs zināt, ka Makārio ir melis, tad kā gan jūs varat ticēt tam, ko viņš jums stāsta par Meskalito?

—  Vai tu domā peijoti, vectēv? — Lūsio pavaicāja ar tādu izteiksmi, it kā viņš patiešām izmisīgi censtos noteikt šī termina jēgu.

—  Jā, velns parāvis! — dons Huans asi un rupji atcirta. Lūsio neviļus iztaisnojās, un tobrīd man šķita, ka visi viņi ne pa jokam nobijās.

Tad dons Huans plati pasmaidīja un jau mierīgi turpināja:

—  Vai tad jūs, draugi, neredzat, ka Makārio pats nezina, ko runā? Vai tad jūs neredzat, ka, lai runātu par Meskalito, vajag zināt.

—  Atkal tu mal vienu un to pašu, — Eskuere teica. — Par kādām zināšanām tu, velns parāvis, visu laiku runā? Reizēm tu sit pušu pat Makārio. Viņš vismaz runā to, ko domā, neatkarīgi no tā, vai viņš zina vai nezina. Bet no tevis jau gadiem ilgi es to tik vien dzirdu — vajag zināt, vajag zināt… Ko mums īsti vajag zināt?

—  Dons Huans saka, ka peijote ir gars, — Beninjo teica.

—  Es esmu redzējis peijoti augam laukā, — taču nekad ne garus, ne kaut ko viņiem līdzīgu neesmu manījis.

—  Meskalito patiešām varētu būt līdzīgs garam, — dons Hu­ans paskaidroja,—bet, lai kas viņš ari nebūtu, to nevar noskaidrot, līdz viņu neiepazīsi. Eskuere žēlojas, ka es jums to jau gadiem ilgi cenšos iestāstīt. Jā, tiesa. Bet vai tad es esmu vainīgs, ka jūs nesap­rotat. Bahea saka, ka tas, kas lieto Meskalito, kļūst līdzīgs dzīvnie­kam. Nedomāju vis. Manuprāt, tie, kas domā, ka ir pārāki par dzīv­niekiem, dzīvo sliktāk nekā dzīvnieki. Palūkojieties uz manu mazdē­lu. Viņš strādā no rīta līdz vakaram. Es pat teiktu, ka viņš dzīvo, lai strādātu kā mūlis. Un no dzīvnieka viņš atšķiras vienīgi ar to, ka piedzeras.

Visi iesmējās. Visskaļāk smējās Viktors —jauns puisis, vēl prak­tiski jaunietis. Elihio, jaunais fermeris, līdz šim vēl nebija bildis ne­vienu vārdu. Viņš sēdēja uz grīdas pa labi no manis, atspiedies ar muguru pret mākslīgā mēslojuma maisiem, kas bija ienesti mājā, lai pasargātu tos no lietus. Viņš bija viens no Lūsio bērnības draugiem, izskatījās stiprs, un lai gan nebija tik garš kā Lūsio, toties staltāks un muskuļaināks. Elihio, šķiet, ieinteresēja dona Huana teiktais. Bahea centās atkal kaut ko iebilst, taču Elihio viņu pārtrauca.

—  Kādā gan veidā peijote varētu to visu izmainīt? — viņš jau­tāja. — Man šķiet, ka cilvēks ir piedzimis, lai visu savu dzīvi strādā­tu kā mūlis.

—  Meskalito visu izmaina, — dons Huans teica, — un tomēr mums vienalga nākas strādāt tāpat kā visiem pārējiem, kā mūļiem. Es taču jums teicu, ka Meskalito ir gars, — tāpēc ka tas, kas izmai­na cilvēkus,—tas ir kas līdzīgs garam. Gars, kuru mēs varam ierau­dzīt un aptaustīt, gars kurš mūs izmaina, un reizēm pat pret mūsu gribu.

—  No peijotes tu sajuksi prātā, — Henaro teica, — un tad arī, protams, noticēsi, ka esi izmainījies. Vai ne?

— Kā gan viņš mūs var izmainīt? — Elihio uzstāja.

—Viņš mūs māca, kā pareizi jādzīvo, — dons Huans teica, — viņš palīdz tiem un aizsargā tos, kas viņu pazīst. Tā dzīve, kuru dzī­vojat jūs, zēni,—tā nav dzīve. Jums nav aizstāvja.

— Ko tu ar to gribi teikt? — Henaro sašutis jautāja. — Mums ir mūsu Kungs Kristus un mūsu Māte Jaunava, un vēl mazā Gvadelupas Jaunava. Vai tad viņi nav mūsu aizstāvji?

— Tad nu gan laba aizstāvju kompānija, — dons Huans izsmē­jīgi noteica. — Vai tad viņi tevi ir iemācījuši labāk dzīvot?

— Tas ir tāpēc, ka cilvēki viņus neklausa! — Henaro protestē­ja. — Viņi pievērš uzmanību tikai sātanam.

— Ja jau viņi būtu īsti aizstāvji, viņi piespiestu sevi klausīt, — dons Huans teica. — Ja Meskalito kļūs par tavu aizstāvi, tad tev nāksies viņu klausīt, tāpēc ka tu varēsi viņu redzēt, un tev būs jādara to, ko viņš teiks. Viņš liks tev sevi cienīt pa īstam, nevis tā, kā jūs, zēni, esat pieraduši izturēties pret saviem aizstāvjiem.

— Ko tu ar to gribi teikt, — Huan? — Eskuere jautāja.

— Es gribu teikt, ka jums atnākt pie sava aizstāvja nozīmē to, ka viens nojums spēlēs vijoli, bet dejotājs uzliks masku, visvisādus grabuļus un sāks dejot, bet jūs pārējie piedzersieties līdz nemaņai. (*Cenrālamerikas un Dienvidamerikas indiāņi katoļu svētkus svin kā karnevālus, kura neatņemama sastāvdaļa ir dejas karnevāla tērpos, kas reizēm ilgst vairākas dienas. Parasti dejotāji pirms tam tiek speciāli apmācīti klosteros. (Red.)) Lūk, tu, Beninjo, tu biji kādreiz dejotājs, — pastāsti mums par to ko vairāk.

— Es atmetu pirms trim gadiem, — Beninjo teica. — Tas ir smags darbs.

— Pajautā Lūsio, — Eskuere sarkastiski piezīmēja. — Viņš atmeta šo lietu jau pēc nedēļas.

Visi iesmējās. Visi, izņemot donu Huanu. Lūsio ari izspieda sa­mocītu smaidu un iedzēra divus lielus bakanoras malkus.

— Tas nav vis grūti, bet gan muļķīgi, — dons Huans teica. — Pajautā dejotājam Valensio, vai viņam patīk dejot. Viņam nepatīk! Gluži vienkārši pieradis, tas arī viss. Esmu daudzreiz redzējis, kā viņš dejo, un katrreiz atkārto vienas un tās pašas kustības sliktā izpildījumā. Viņš nelepojas ar savu mākslu, izņemot vienīgi gadīju­mus, lai ar to palielītos… Viņš nemīl šo darbu, tāpēc katru gadu atkārto vienas un tās pašas kustības. Viss, ko viņš savās dejās darī­ja slikti no paša sākuma, ar gadiem nevis uzlabojas, bet jau kļuvis par ieradumu. Viņš to pat neievēro.

—  Viņu tā iemācīja dejot, — Elihio teica. — Es arī biju dejo­tājs Torimas pilsētā un zinu, ka jādejo tā, kā tevi māca.

—  Katrā ziņā Valensio nav tas labākais dejotājs, — Eskuere atzina. — Ir arī citi. Piemēram, Sakateka…

—  Sakateka ir zināšanu cilvēks. Viņš, zēni, nav no jūsu kom­pānijas, — dons Huans asi noteica. — Viņš dejo tāpēc, ka tas at­bilst viņa iekšējai būtībai. Es tikai gribēju jums teikt, ka jūs neesat dejotāji, jo nespējat izjust deju. Ja deja patiešām ir laba, daži no jums, iespējams, arī gūst baudu. Taču tikai retais nojums tik labi izprot deju. Lūk, tāpēc, zēni, visi jūs esat dzērāji. Nu, piemēram, palūkojieties kaut vai uz manu mazdēlu.

— Izbeidz, vectēv, — Lūsio protestēja.

—  Viņš nav nedz slikts, nedz muļķis, — dons Huans turpinā­ja, — bet ko gan viņš citu vēl prot, izņemot dzeršanu.

—  Viņš pērk ādas žaketes, — Henaro iestarpināja, un visi klā­tesošie sāka smieties.

Lūsio vēl iedzēra bakanoru.

— Un kā gan peijote to visu var izmainīt? — Elihio pajautāja.

— Ja vien Lūsio sāktu meklēt aizstāvi,—dons Huans teica, — viņa dzīve izmainītos. Es nezinu, kas tieši izmainītos, taču esmu pār­liecināts, ka tā noteikti kļūtu citāda.

—Vai viņš atmestu dzeršanu?—Elihio neatlaidās.

— Iespējams, ka atmestu arī. Viņam vajag kaut ko citu, izņe­mot tekilu, lai dzīve viņam sagādātu prieku. Un šo kaut ko citu, lai kas tas arī nebūtu, viņam varētu sniegt aizstāvis.

—  Tad jau peijotei ir jābūt ļoti garšīgai, — Elihio teica.

—  Neteiktu vis, — dons Huans atbildēja.

—  Kā gan, velns parāvis, var gūt baudu no tā, kas ir pretīgs? — Elihio vaicāja.

—  Tā dod iespēju daudz pilnīgāk baudīt dzīvi, — dons Huans teica.

—  Bet ja tā ir pretīga, tad kā gan tā var likt mums pilnīgāk baudīt dzīvi? — Elihio vēl aizvien nerimās. — Tas taču ir absolūti bezjēdzīgi.

—Nekā tamlīdzīga, nav vis bezjēdzīgi,—Henaro pilnā pārlie­cībā noteica. — Peijote atņems tev prātu, un tu, gluži dabiski, lai arī ko nedarītu, sāksi domāt, ka ir sākusies labāka dzīve!

Atkal visi iesmējās.

—Jēga uzradīsies, — dons Huans absolūti mierīgi turpināja, — ja vien jūs padomāsiet par to, cik maz mēs zinām un cik daudz varam ieraudzīt. Šī dzeršana padara cilvēkus neprātīgus. Tā visu izkropļo. Meskalito, gluži otrādi, visu izskaidro. Viņš ļauj ļoti labi un skaidri visu redzēt.

Lūsio un Beninjo saskatījās un pasmaidīja tā, it kā to visu jau agrāk būtu dzirdējuši. Henaro un Eskuere ievērojami satraucās un sāka abi runāt reizē. Viktors smējās, un viņa smiekli nomāca visu pārējo balsis. Šķiet, tikai Elihio vienīgais izrādīja dziļāku interesi.

—  Vai gan peijote to visu var izdarīt? — viņš jautāja.

—  Protams, — dons Huans paskaidroja, — tev pašam vajag gribēt ar viņu iepazīties. Un man šķiet, ka tas ir pats galvenais. Tad nepieciešams, lai tevi kāds ar viņu iepazīstina, un tev vajag vairāk­kārt ar viņu tikties, līdz beidzot varēsi apgalvot, ka viņu pazīsti.

—  Un kas notiks pēc tam? — Elihio vaicāja.

Henaro iejaucās sarunā:

— Tu dirsīsi uz jumta, bet pakaļa būs palikusi lejā! Nogranda smieklu vētra.

— Kas notiks pēc tam, pilnībā atkarīgs no tevis paša, — dons Huans, nezaudējot pašsavaldīšanos, turpināja. — Tev jāiet pie viņa bez bailēm, un viņš maz pamazām tevi iemācīs, kā dzīvot labāku dzīvi.

Iestājās klusums. Vīri, šķiet, bija noguruši. Ari pudele bija tuk­ša. Lūsio ļoti negribīgi atnesa un atkorķēja jaunu pudeli.

—  Vai peijote ir arī Karlosa aizstāvis? — Elihio puspajokam pajautāja.

—  Es nezinu, — dons Huans teica. — Viņš pielietoja to trīs reizes, palūdz, lai viņš tev pats pastāsta.

Visi ziņkārīgi pagriezās uz manu pusi, un Elihio pajautāja:

—  Vai tu patiesi to lietoji?

—  Jā.

—  Šķiet, dons Huans bija sasniedzis vēlamo efektu: visi klāte­sošie vai nu patiešām vēlējās dzirdēt manu atbildi, vai ari bija pārāk pieklājīgi, lai nesāktu par mani klaji smieties.

—  Vai tā savilka tev muti? — Lūsio jautāja.

—  Jā. Viņai ir briesmīga garša.

— Kāpēc tad tu to ēdi? — Beninjo brīnījās.

Es sāku viņiem gari un plaši skaidrot, ka rietumu cilvēkam dona Huana zināšanas par peijoti šķiet visinteresantākā lieta pasaulē, kā­du vien var iedomāties. Teicu, ka dons Huans saka patiesību un ka ikviens pats par to var pārliecināties.

Ievēroju, ka visi viņi smaida, it kā tādā veidā cenšoties neizrādīt savu nicinājumu. Es ļoti stipri satraucos, nespēju sakarīgi izteikties un beigu beigās sapinos tiktāl, ka gluži vienkārši sāku atkārtot dona Huana apgalvojumus.

Dons Huans nāca man talkā un uzmundrinoši pajautāja:

— Tu taču nemeklēji aizstāvi, kad pirmoreiz atnāci pie Meskalito, vai ne?

Atbildēju, ka nemaz nezināju, vai Meskalito var būt aizstāvis, un ka mani vadīja tikai ziņkāre un stipra vēlēšanās ar viņu iepazīties.

Dons Huans apliecināja, ka mana apņemšanās patiesi bija ne­vainojama, un teica, ka tieši tādēļ Meskalito izrādīja man tādu lab­vēlību.

— Un tomēr viņš lika tev vemt un mīzt, kur pagadās, vai ne? — Henaro nerimās.

Atzinos, ka viņš patiešām atstāja uz mani arī šādu iespaidu. Visi atturīgi iesmējās. Instinktīvi nojautu, ka viņu nicinājums pret mani nebūt nav mazinājies, bet tieši pieaudzis. Visi, šķiet, zaudēja par to jebkādu interesi, izņemot Elihio, kurš vērīgi mani uzlūkoja.

— Ko tu redzēji? — viņš jautāja.

Dons Huans lika man izstāstīt viņiem visu vai gandrīz visu, ko es biju izjutis, eksperimentējot ar peijoti, tādēļ ļoti pamatīgi atstāstīju visus savus pārdzīvojumus un izjūtas. Kad biju beidzis savu stāstu, Lūsio paziņoja:

—  Ja jau peijote patiešām ir tik traka, tad labi vien ir, ka es nekad neesmu to ēdis.

—  Viss ir tieši tā, kā es teicu, — Henaro uzrunāja Baheu. — Šī lietiņa padara traku.

—  Bet Karloss taču tagad ir normāls. Kā gan tu to vari izskaid­rot? — dons Huans jautāja Henaro.

—  Kā gan mēs varam zināt, ka viņš ir normāls? — Henaro atbildēja.

Visi iesmējās, ieskaitot arī donu Huanu.

— Vai tev bija bail? — Beninjo jautāja.

—  Protams, ka bija.

—  Tad kāpēc tu to darīji? — Elihio jautāja.

—  Viņš taču teica, ka gribēja zināt, — Lūsio atbildēja manā vietā. — Es domāju, ka Karloss grasās kļūt tāds pats kā mans vec­tēvs. Abi teica, ka viņi grib zināt, bet neviens nezina, ko gan viņi, velns parāvis, īsti grib zināt.

—  Šīs zināšanas nav iespējams paskaidrot,—dons Huans tei­ca Elihio, — tāpēc ka tās ir dažādas dažādiem cilvēkiem. Kopējs visiem ir tikai tas, ka Meskalito atklāj savus noslēpumus katram cilvēkam personīgi. Tāpēc zinot, ko jūt Henaro, es viņam neieteiktu satikties ar Meskalito. Un tomēr, neraugoties uz manām domām vai viņa jūtām, Meskalito varētu pat atstāt uz viņu visai labvēlīgu iespai­du. Bet tikai viņš var to uzzināt, un tās arī ir tās zināšanas, par kurām es runāju.

Dons Huans piecēlās.

— Jāiet mājās, — viņš teica. — Lūsio jau piedzēries, bet Vik­tors guļ.

* * *

Pēc divām dienām, 6. septembrī, Lūsio, Beninjo un Elihio atnā­ca uz mājām, kur es biju apmeties, jo mēs bijām norunājuši kopā doties medībās. Kādu laiku viņi klusēja, bet es vēl izdarīju pēdējās piezīmes savā darba bloknotā. Tad Beninjo pieklājīgi iesmējās, kā brīdinot, ka grasās pateikt kaut ko svarīgu.

Pēc neveiklās pauzes viņš atkal iesmējās un teica:

— Lūk, Lūsio saka, ka viņam nebūtu nekas pretī pamēģināt norīt peijoti.

—  Vai patiešām? — es pajautāju.

—  Jā, es neiebilstu.

Beninjo atkal ieķiķinājās.

— Lūsio teica, ka ēdīs peijoti, ja tu viņam nopirksi motociklu. Lūsio un Beninjo saskatījās un neprātīgi iesmējās.

—  Cik Štatos maksā motocikls? — Lūsio jautāja.

—  Domāju, ka par kādiem simt dolāriem varētu atrast, — es teicu.

—  Tas taču nav ļoti daudz, vai ne? Tu taču viņam vari vienu tādu dabūt, vai ne? — Beninjo jautāja.

—  Labi, taču vispirms es pajautāšu tavam vectēvam, — es teicu Lūsio.

—Nē, nē, — viņš protestēja. — Viņam par to neko nestāsti. Viņš tikai visu sabojās. Viņš ir dīvains. Un turklāt vēl jucis un vairs neapjēdz, ko dara.

—  Bet kādreiz viņš bija īsts mags, — Beninjo piebilda. — Jā, jā, patiešām īsts mags. Ļaudis stāsta, ka viņš bija vislabākais. Taču pārlieku aizrāvās ar peijoti un kļuva par neko. Tagad viņš ir jau pārāk vecs.

—  Un to vien zin, kā stāstīt savas idiotiskās pasakas par peijo­ti, — Lūsio teica.

—  Tā peijote ir īsts sūds, — Beninjo teica. — Zini, mēs vien­reiz to pagaršojām. Lūsio nospēra vecajam veselu maisu. Reiz naktī pa ceļam uz pilsētu mēs sākām to košļāt. Velns parāvis, tā gandrīz saraustīja manu muti sīkos gabaliņos. Gatavais velna sūds!

—  Vai jūs to norijāt? — es pajautāju.

—  Izspļāvām, — Lūsio teica, — un izmetām visu to nolādēto maisu.

Viņiem abiem šis atgadījums šķita ļoti amizants. Elihio neteica ne vārda. Šķiet, viņu tas absolūti neinteresēja. Viņš pat nesmējās.

— Bet vai tu arī gribētu pamēģināt, Elihio? — es viņam pajau­tāju.

— Nē! Tikai ne es. Pat par motociklu.

Lūsio un Beninjo tas šķita ārkārtīgi amizanti un viņi atkal ie­smējās.

—  Vienalga, — Elihio turpināja, — man ir jāatzīst, ka dons Huans ir patiešām apbrīnojams cilvēks.

—  Mans vectēvs ir pārāk vecs, lai kaut ko zinātu, — Lūsio ļoti pārliecinoši noteica.

— Jā, viņš ir ļoti vecs, — Beninjo piebalsoja.

Es nodomāju, ka šāds viņu vērtējums ir vienkārši infantils un absolūti nepamatots. Uzskatīju par savu pienākumu aizstāvēt donu Huanu un teicu, ka, manuprāt, dons Huans gluži tāpat kā senāk ir dižs mags, iespējams, ka pat visdižākais no visiem. Teicu, ka sajūtu viņā kaut ko patiesi neparastu, un atgādināju viņiem, ka viņam jau ir pāri septiņdesmit un tomēr, neskatoties uz to, viņš ir enerģisks un stiprāks par mums visiem kopā. Es ieteicu jaunajiem cilvēkiem pa­šiem par to pārliecināties un pamēģināt donu Huanu izsekot.

— Manu vectēvu nav iespējams izsekot, — Lūsio lepni atbil­dēja. — Viņš ir bruho.

Es viņiem atgādināju, ka viņi paši taču apgalvoja, ka viņš ir pā­rāk vecs un prātā jucis, bet vājprātīgais taču nespēj kontrolēt situā­ciju. Teicu, ka jau sen apbrīnoju donu Huanu par to, cik viņš vien­mēr ir možs un disciplinēts.

—Neviens nevar izsekot bruho, pat ja viņš ir vecs, — Beninjo autoritatīvi noteica. — Viņam tikai var uzbrukt lielā barā, kad viņš guļ. Tieši tā arī notika ar cilvēku vārdā Sevikass, jo cilvēki bija no­guruši no viņa ļaunās maģijas un viņu nogalināja.

Es palūdzu viņus pastāstīt man par šo atgadījumu ko vairāk, taču viņi teica, ka tas notika vēl pirms viņu dzimšanas vai arī tad, kad viņi bija vēl pavisam mazi. Elihio piebilda, ka daudzi vēl jopro­jām uzskata, ka Sevikass bija vienkārši muļķis, bet īstam magam neviens neko nespēj padarīt. Es centos noskaidrot viņu uzskatus par magiem, taču viņus tas absolūti neinteresēja; turklāt viņiem pēc iespējas ātrāk gribējās pašaudīties ar divdesmit otrā kalibra bisi, kuru es biju nopircis.

Mēs klusējot aizgājām līdz biezajai krūmu audzei. Tad Elihio, kurš gāja pa priekšu, pagriezās un man teica:

— Varbūt tieši mēs esam vājprātīgi. Varbūt, ka donam Huanam ir taisnība. Paskaties, kā mēs dzīvojam.

Lūsio un Beninjo tūdaļ sāka protestēt. Es iejaucos un piekritu Elihio, teikdams, ka arī pats uzskatu, ka mans dzīvesveids ir kaut kādā ziņā nepareizs. Beninjo atbildēja, ka man jau nu gan nevaja­dzētu sūdzēties par savu dzīvi, jo man ir nauda un mašīna. Atbildēju, ka tikpat labi varu teikt, ka viņi dzīvo labāk, jo viņiem ir pašiem savs zemes pleķītis.

Viņi tūdaļ abi vienlaicīgi iebilda, ka zemes īpašnieks ir federālā banka. Es atbildēju, ka man arī nepieder mašīna, ka tā pieder Kalifornijas bankai, bet mana dzīve ir tikai citāda, taču nebūtu ne labāka nekā viņiem. Un tad jau mēs bijām aizkļuvuši pašā krūmu biezoknī.

Mēs neatradām nedz briedi, nedz mežacūku, taču nošāvām trīs trušus. Atpakaļceļā iegriezāmies Lūsio mājā, un viņš paziņoja, ka viņa sieva mums pagatavos no trušiem maltīti. Beninjo devās uz bo­dīti, lai nopirktu tekilas pudeli un sodas ūdeni. Viņš atgriezās kopā ar donu Huanu.

—  Vai tik tu nesatiki manu vectēvu veikalā pērkam alu? — Lūsio smejoties vaicāja.

—  Tā kā esmu šeit ieradies bez uzaicinājuma, — dons Huans teica, — tad tūdaļ pat iešu prom, es tikai gribēju pavaicāt, vai Karloss negrasās braukt uz Ermosiljo.

Teicu, ka grasos turp braukt rīt, un, kamēr mēs sarunājāmies, Beninjo izdalīja sodas ūdens pudeles. Elihio atdeva savu donam Hu­anam, un, tā kā pēc jaki pieklājības noteikumiem atteikties nozīmē nāvīgi aizvainot devēju, tad dons Huans to mierīgi paņēma. Es atde­vu savu pudeli Elihio, un viņš bija spiests to paņemt. Tāpēc Beninjo savukārt atdeva savu pudeli man. Bet Lūsio, kurš acīmredzot jau iepriekš bija izskaitļojis šo jaki labo manieru sistēmu, jau beidza dzert savu sodas ūdeni. Viņš pagriezās pret Beninjo, kura sejā bija sastingusi patētiska izteiksme, un smejoties noteica:

—Viņi tevi vienkārši apkāsa.

Dons Huans paziņoja, ka vispār nekad nedzer sodas ūdeni, un atdeva savu pudeli Beninjo. Mēs sēdējām zem ramadas un klusē­jām. Elihio, šķiet, nervozēja. Viņš burzīja savas cepures stūrus.

— Es domāju par to, ko tu stāstīji pagājušonakt, — viņš teica donam Huanam. — Kā peijote var izmainīt mūsu dzīvi? Kā?

Dons Huans neatbildēja. Viņš kādu laiku vērīgi lūkojās uz Eli­hio, bet tad sāka dziedāt jaki valodā. Tā pat nebija dziesma, bet īsa deklamācija. Mēs ilgu laiku klusējām. Tad palūdzu donu Huanu pār­tulkot dziesmas vārdus.

— Tas bija domāts tikai jaki, — viņš noteica, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.

Jutu, ka tieku atraidīts, jo biju pārliecināts, ka viņš pateica kaut ko ļoti svarīgu.

— Elihio ir indiānis, — dons Huans man beidzot teica. — Un kā indiānim Elihio nekas nepieder. Mums, indiāņiem, nekā nav. Viss, ko tu visapkārt redzi, pieder jori. Jaki atlicis tikai naids un tas, ka šo zemi viņiem dod bez maksas.

Diezgan ilgi visi klusēja, tad dons Huans piecēlās, atvadījās un aizgāja. Mēs viņu vērojām, līdz viņš nozuda aiz ceļa līkuma. Rādās, ka mēs visi ļoti satraucāmies. Lūsio visai nedroši ieminējās, ka viņa vectēvs aizgāja, jo viņam negaršo truša cepetis. Elihio, šķiet, bija iegrimis savās domās. Beninjo pagriezās pret mani un skaļi teica:

— Es domāju, ka Kungs sodīs tevi un donu Huanu par to, ko jūs darāt.

Lūsio sāka smieties, un Beninjo viņam pievienojās.

— Beninjo, tu gluži vienkārši māžojies, — Elihio skumji notei­ca, — gvelz absolūtās muļķības.

1968. gada 15.septembrī

Sestdien, pulksten deviņos vakarā, dons Huans sēdēja Lūsio mājas ramadas centrā, iepretim Elihio. Starp viņiem bija nolikts grozs ar peijotes batoniņiem. Dons Huans dziedāja, viegli šūpojoties uz priekšu un atpakaļ. Lūsio, Beninjo un es sēdējām pusotra divus met­rus aiz Elihio, atspiedušies ar mugurām pret sienu. Sākumā bija pa­visam tumšs, jo mēs pirms tam bijām sēdējuši mājā petrolejas lam­pas gaismā un gaidījām donu Huanu, bet, kad viņš ieradās, lika vi­siem iznākt verandā un parādīja, kur katram jāsēž. Pēc kāda laika manas acis aprada ar tumsu, un es varēju visus skaidri saskatīt, šķiet, Elihio bija sastindzis šausmās. Viss viņa ķermenis trīcēja, zobi kla­bēja, bet galva un mugura konvulsīvi raustījās.

Dons Huans viņu uzrunāja, teica, lai nebaidās, bet uzticas aiz­stāvim un ne par ko citu nedomā. Viņš paņēma peijotes batoniņu, pasniedza to Elihio un lika ļoti lēni košļāt.

Elihio iekaucās gluži kā kucēns un iztaisnojās; viņa elpa sāka drudžaini raustīties, bet krūtis cilājās kā kalēja plēšas. Viņš noņēma cepuri, noslaucīja ar to pieri un paslēpa seju rokās. Es nodomāju, ka viņš raud. Pēc ilgas un saspringtas pauzes viņš beidzot atguvās, nosēdās taisni, un, vēl aizvien turot vienu roku pie savas sejas, ar otru paņēma peijotes batoniņu un sāka to košļāt.

Mani pārņēma drausmas priekšnojautas. Līdz šim nebiju tā īsti aptvēris, ka es esmu tikpat lielā mērā nobijies kā Elihio. Mana mute bija kļuvusi sausa, it kā ari es būtu lietojis peijoti. Elihio ilgi košļāja peijotes batoniņu. Mans sasprindzinājums pieauga. Neviļus sāku šū­poties, un vienlaikus ari mana elpa paātrinājās.

Dons Huans sāka dziedāt skaļāk, tad pasniedza Elihio otru ba­toniņu, bet, kad Elihio to bija sakošļājis, iedeva viņam kaltētus aug­ļus un lika tos ļoti lēni košļāt.

Elihio vairākkārt cēlās kājās un gāja uz krūmiem. Vienreiz viņš palūdza ūdeni: dons Huans neļāva viņam ūdeni norīt, bet lika tikai skalināttomutē.

Elihio sakošļāja vēl divus batoniņus, un dons Huans iedeva vi­ņam kaltētu gaļu.

Kad Elihio sāka košļāt desmito batoniņu, man no nepacietības apšķebinājās dūša.

Pēkšņi Elihio nokrita taisni uz priekšu un atsitās ar pieri pret zemi. Pārvēlies uz kreisajiem sāniem, viņš konvulsīvi noraustījās. Pa­lūkojos pulkstenī. Bija vienpadsmit un divdesmit minūtes. Elihio vai­dēja, raustījās un ripinājās pa grīdu vairāk nekā stundu.

Dons Huans sēdēja viņa priekšā tai pašā pozā. Viņa peijotes dziesmas knapi varēja saklausīt. Beninjo, kas sēdēja pa kresi no manis, visai nevērīgi sekoja notiekošajam; viņam līdzās, sāniski at­spiedies pret sienu, krāca Lūsio.

Elihio savilkās čokurā uz labajiem sāniem, ar seju pret mani, iespiedis rokas starp ceļiem. Pēkšņi viņš strauji salēcās un apmetās uz muguras, viegli saliecot kājās. Viņa kreisa roka apbrīnojami ele­gantā manierē viļņveidīgi šūpojās augšup un sānis. Pēc tam šīs pašas kustības kļuva aizvien straujākas. Viņa plaukstas manāmi vibrēja un kustējās augšā lejā gluži kā virzuļi. Vienlaicīgi apakšdelmi veica riņķ­veida kustības uz priekšu, bet pirksti pēc kārtas savilkās un iztais­nojās. Tas bija brīnišķīgs, harmonisks, hipnotizējošs skats. Vēl ne­kad nebiju sastapies ar tik ideālu ritmu un tik apbrīnojamu muskuļu kontroli.

Tad Elihio lēnām piecēlās, kā pretodamies spēkam, kas gribēja viņu aizkavēt. Viņa ķermenis trīcēja. Viņš sašūpojās, bet tad strauji iztaisnojās. Viņa rokas, ķermenis un galva drebēja, it kā tiem cauri plūstu elektriskās strāvas impulsi. Šķiet, ka viņa pozu noteica un viņu pašu vadīja kāds no viņa gribas neatkarīgs spēks.

Dona Huana dziedāšana kļuva ļoti skaļa. Lūsio un Beninjo pa­modās, kādu laiku visai vienaldzīgi vēroja visu notiekošo un tad at­kal aizmiga.

Elihio, šķiet, virzījās kaut kur aizvien augstāk un augstāk; viņš gluži noteikti rāpās. Viņš stiepa rokas un mēģināja satvert kaut ko, kas man bija neredzams, pievilkās un uz bridi sastinga, lai atvilktu elpu.

Tad Elihio lēca. Tas bija pēdējais, apbrīnojams lēciens. Acīm­redzot viņš sasniedza savu mērķi. Viņš smagi pūta, pa reizes iešņuk­stēdamies no pārpūles, un, šķiet, turējās aiz kaut kāda izciļņa. Taču kaut kāds spēks tomēr bija stiprāks par viņu. Viņš izmisumā ieklie­dzās. Viņa ķermenis izliecās atpakaļ un trīsēja no galvas līdz pat kāju pirkstiem; tie bija apbrīnojami skaisti ritmiski drebuļi. Šāds dre­buļu vilnis viņam pārvēlās pāri vismaz kādas simts reizes, pirms viņa ķermenis kā tukšs maiss sabruka uz grīdas.

Pēc kāda laika viņš izstiepa uz priekšu rokas, kā cenzdamies aizsargāt savu seju. Viņš gulēja uz krūtīm ar iztaisnotām, mazliet virs zemes paceltām kājām. Izskatījās, it kā viņš slīdētu vai lidotu netica­mā ātrumā. Viņa galva bija atliekta atpakaļ līdz pēdējai iespējai, bet saāķētās rokas aizsedza acis, kā cenzdamās tās pasargāt. Es saju­tu, kā ap viņu svilpo vēj š, un neviļus iekliedzos. Lūsio un Beninjo pamodās un ziņkārīgi palūkojās uz Elihio.

— Ja tu apsoli man nopirkt motociklu, es tūdaļ pat to ēdīšu, — Lūsio skaļi teica.

Palūkojos uz donu Huanu. Viņš noraidoši kratīja galvu.

— Ka tevi velns, — Lūsio nomurmināja un tūdaļ atkal iemiga.

Elihio piecēlās un sāka staigāt. Viņš paspēra dažus soļus uz ma­nu pusi un apstājās. Viņš laimīgi smaidīja. Viņš centās svilpot. Gluži tīra skaņa tā nebija, taču tajā jautās harmonija. Tā bija kaut kāda vienkārša melodija—pāris akordi, kas aizvien atkal un atkal atkārtojās. Pēc kāda laika svilpošana kļuva jau noteiktāka, bet drīz jau iezīmējās ari skaidra melodija. Elihio kaut ko neskaidri murmināja. Tie bija dziesmas vārdi. Viņš atkārtoja tos vairākas stundas. Ļoti vienkārša dziesma ar nepārtrauktiem atkārtojumiem, monotona un tomēr kaut kāda dīvaini skaista.

Kamēr Elihio dziedāja, viņš kaut ko uzmanīgi vēroja. Vienreiz viņš pienāca man pavisam tuvu. Pustumsā saskatīju viņa acis. Tās bija stiklainas un nekustīgas. Viņš smaidīja un ķiķināja. Viņš staigā­ja, sēdās un atkal staigāja, vaidot un smagi pūšot.

Pēkšņi viņu kaut kas it kā pagrūda no mugurpuses. Šīs horizon­tālais grūdiens bija tik spēcīgs, ka viņš izliecās atpakaļ gluži vai rite­nī, balansēdams uz pirkstgaliem, bet rokas skāra grīdu. Viņš atkal nokrita zemē — šoreiz mīksti uz muguras, un, izstiepies visā garu­mā, palika kaut kādā dīvainā stinguma stāvoklī.

Kādu laiku viņš vēl aizvien murmināja un vaidēja, tad sāka krākt. Dons Huans apsedza viņu ar tukšiem maisiem. Bija pusseši no rīta.

* * *

Lūsio un Beninjo gulēja plecu pie pleca, atspiedušies pret sie­nu. Mēs ar donu Huanu ļoti ilgi sēdējām klusējot. Viņš izskatījās noguris. Es pirmais pārtraucu klusumu un pajautāju viņam par Eli­hio. Viņš man teica, ka Elihio un Meskalito satikšanās noritējusi ļoti veiksmīgi. Meskalito iemācīja viņam dziesmu jau pirmajā tikšanās reizē, un tas patiesi ir ļoti neparasti.

Es viņam pajautāju, kāpēc viņš neatļāva Lūsio pielietot peijoti apmaiņā pret motociklu. Viņš atbildēja, ka Meskalito noteikti noga­linātu Lūsio, ja vien tas viņam mēģinātu tuvoties ar šādiem nosacīju­miem. Dons Huans atzinās, ka bija visu ļoti nopietni izplānojis un sagatavojis, lai pārliecinātu savu mazdēlu. Viņa stratēģijas pamatā bija mana draudzība ar Lūsio. Viņš teica, ka Lūsio vienmēr sagādā­jis lielas raizes un ka agrāk viņi dzīvojuši kopā un bijuši ļoti tuvi, taču Lūsio septiņu gadu vecumā ļoti nopietni saslimis, un dona Huana dēls, būdams ļoti dievticīgs katolis, svinīgi apsolīja Gvadelupas Ma­rijai, ka Lūsio iestāsies svēto deju skolā, ja vien viņam izdosies izve­seļoties. Lūsio atlaba un bija spiests pildīt tēva solījumu. Nomācījies tajā tikai vienu nedēļu, viņš nolēma neturēt doto solījumu. Viņš do­māja, ka tā visa rezultātā viņam būs jāmirst, apķēra pats sevi ar rokām un veselu dienu gaidīja atnākam nāvi. Visi smējās par zēnu, taču šis atgadījums bija palicis atmiņā.

Dons Huans ilgu laiku neko neteica, šķiet, viņš bija iegrimis sa­vās domās.

— Es biju cerējis uz Lūsio, — viņš teica, — taču viņa vietā atradu Elihio. Es zināju, ka tas ir bezjēdzīgi, bet reiz jau tu kādu mīli, mums patiešām jābūt tik neatlaidīgiem, it kā cilvēku patiešām varētu izmainīt. Bērnībā Lūsio patiesi piemita izcila drosme, taču ar gadiem viņš to pazaudēja.

—  Vai tu viņu vari noburt, don Huan?

—  Noburt? Kāpēc?

—  Lai viņš atkal izmainītos un atgūtu savu drosmi.

—Nevar noburt cilvēku, lai viņš kļūtu drosmīgs. Drosme — tas ir kaut kas personisks. Nobur, lai cilvēkus padarītu nekaitīgus, bailīgus vai idiotus. Nevar noburt tā, lai iegūtu karotāju. Lai kļūtu par karotāju, jābūt kristāltīram, kā Elihio. Lūk, — drosmes cilvēks.

Elihio mierīgi krāca zem tukšajiem maisiem. Bija jau gaišs. Ne­vainojami zilas debesis bez neviena mākonīša.

— Es atdotu visu, ko vēlies, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par Eli­hio ceļojumu. Vai neiebilsti, ja palūgšu viņam par to pastāstīt.

—Nekādā gadījumā tu viņam nedrīksti to lūgt.

—Bet kāpēc? Es taču stāstīju tev par saviem piedzīvojumiem.

— Tas ir pavisam kas cits. Tev nav tieksmes visu glabāt sevī. Elihio ir indiānis. Viņa ceļojums—tas ir vienīgais, kas viņam pieder. Es gribētu, lai tas būtu Lūsio.

— Vai tad tu neko nevari izdarīt, don Huan?

—Nē. Diemžēl medūzā nav iespējams ielikt skeletu. No ma­nas puses tā bija muļķīga rīcība.

Uzlēca saule. Tās gaisma apžilbināja manas nogurušās acis.

—Tu man daudzreiz esi teicis, don Huan, ka mags nevar izdarīt muļķības. Es nekad nedomāju, ka ar tevi kaut kas tāds varētu atga­dīties.

Dons Huans uzmeta man vērīgu skatienu, piecēlās, palūkojās uz Elihio, bet tad uz Lūsio, uzlika galvā cepuri, papliķēja pa to.

—  Var izrādīt neatlaidību, īstu neatlaidību, pat ja iepriekš zi­nāms, ka tas, ko mēs darām, — ir bezjēdzīgi. Taču mums iepriekš ir jāzin, ka mūsu rīcība ir bezjēdzīga, un tomēr jārīkojas tā, it kā mēs to nezinātu. Tā ir maga kontrolējamā muļķība (the controledfolly).

5

1968. gada 3. oktobri es atbraucu pie dona Huana ar vienu vienīgu mērķi — iztaujāt viņu par dažādiem ar Elihio iesvētīšanu saistītiem jautājumiem. Pārlasot šī notikuma precīzu aprakstu, manu apziņu pārpludināja praktiski bezgalīga jautājumu straume' Gribēju saņemt ļoti izsmeļošus paskaidrojumus, tāpēc jau iepriekš sastādīju rūpīgi noformulētu jautājumu sarakstu.

Sāku ar to, ka pavaicāju:

—  Don Huan, vai es tonakt redzēju?

—  Gandrīz.

—  Bet vai tu redzēji, ka es redzu Elihio kustības?

—  Jā, es redzēju, ka Meskalito ļāva tev redzēt daļu no Elihio sniegtās mācības, citādi tu būtu vienkārši skatījies uz gulošu vai sēdo­šu cilvēku. Pēdējās mitotas laikā tu taču neievēroji, ka cilvēki būtu vispār kaut ko darījuši, vai ne?

Pēdējā mitotā es patiešām nebiju ievērojis, ka kāds no dalīb­niekiem izdarītu kaut kādas neparastas kustības. Atzinos, ka savās piezīmēs esmu fiksējis tikai to, ka daži gāja uz krūmiem biežāk nekā pārējie.

— Bet tu ieraudzīji gandrīz visu Elihio domāto mācību stun­du, — dons Huans turpināja. — Padomā par to. Vai tagad beidzot saproti, cik augstsirdīgi pret tevi Meskalito ir izturējies? Cik atmi­nos, Meskalito nekad nevienam nav izrādījis tādu labvēlību. Nevie­nam. Un tomēr tu viņu klaji ignorē. Kā gan tu vari tik rupji uzgriezt viņam muguru? Vai varbūt man tev labāk pajautāt, par ko tu viņam uzgriez muguru?

Jutu, ka dons Huans atkal iedzen mani stūrī, un es nevarēju atbildēt uz viņa jautājumiem. Es vienmēr uzskatīju, ka esmu izbei­dzis mācības, lai sevi glābtu, taču man nebija ne mazākā priekšsta­ta, no kā es sevi glābju un kāpēc. Vēlējos pēc iespējas ātrāk ievirzīt mūsu sarunu citā gultnē, tāpēc atmetu sākotnējo nodomu uzdot ie­priekš sagatavotos jautājumus noteiktā secībā un pajautāju vissva­rīgāko:

—  Vai tu man nevari pastāstīt par savu kontrolējamo muļķību?

—  Ko tu gribi par to zināt?

— Lūdzu pasaki man, don Huan, kas tad īsti ir šī tava kontro­lējamā muļķība?

Dons Huans skaļi iesmējās un uzšāva ar plaukstu sev pa cisku.

— Lūk, šī te ir kontrolējamā muļķība, — viņš teica, iesmējās un vēlreiz uzšāva sev pa cisku.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Priecājos, ka tu man beidzot pēc tik daudziem gadiem pa­jautāji par manu kontrolējamo muļķību, taču mani ne mazākā mērā nebūtu satraucis tas, ka tu šo jautājumu man nebūtu uzdevis vispār. Tomēr es nolēmu izrādīt prieku, it kā man patiešām interesētu tas, ka tu man par to pajautāji, it kā tam, vai tas mani interesē vai nein­teresē, ir kaut kāda nozīme. Lūk, tā arī ir kontrolējamā muļķība.

Mēs abi iesmējāmies. Es viņu apskāvu, jo viņa paskaidrojums man šķita vienkārši brīnišķīgs, lai gan es to nemaz tā īsti nesapratu.

Mēs sēdējām kā parasti viņa mājas durvju priekšā. Bija vēls rīts. Dona Huana priekšā atradās sēklu kaudze, un viņš tīrīja no tās ārā gružus. Piedāvāju viņam savu palīdzību, taču viņš atteicās, paskaidrodams, ka šīs sēklas viņam uzdāvinājis kāds draugs no Centrālamerikas, un man nav pietiekami daudz spēka, lai tām pie­skartos.

— Pret ko tu pielieto kontrolējamo muļķību, don Huan, — pēc ilgāka klusuma brīža es beidzot pajautāju.

—Pret visiem,—viņš smaidīdams atbildēja.

—  Bet kad tu to pielieto?

—  Vienmēr, kad kaut ko daru.

Jutu, ka atkal nepieciešams atgriezties pie sarunas sākuma, un pajautāju, vai viņa kontrolējamā muļķība nozīmē to, ka viņa rīcība nekad nav patiesa, kā jebkurā aktiera spēle.

—  Mana rīcība vienmēr ir patiesa, — viņš teica, — taču tā vienmēr ir tikai aktiera spēle.

—  Bet tad jau viss, ko tu dari, ir kontrolējamā muļķība! — es vaļsirdīgi izbrīnījos.

—  Jā, viss, — viņš teica.

—  Bet tas taču nevar būt, — es iebildu, — ka jebkura tava rīcība ir tikai kontrolējamā muļķība.

—  Kāpēc gan ne? — viņš noslēpumaini piebilda.

—  Tas taču nozīmēta, ka tevi īstenībā neviens un nekas neuz­trauc. Nu, ņemsim, piemēram, mani. Vai tu ar to gribēji teikt, ka tev ir vienalga, vai es esmu dzīvs vai miris, vai es vispār kaut ko daru vai nē?

—  Pilnīgi pareizi. Mani tas absolūti neinteresē. Tu, gluži tāpat kā Lūsio vai vēl kāds cits manā dzīvē, — tā ir mana kontrolējamā muļķība.

Izjutu neparastu garīgu tukšumu. Pilnīgi acīmredzami nebija ne­kāda iemesla, kādēļ donam Huanam vajadzētu par mani rūpēties, bet, no otras puses, biju gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka es viņu inte­resēju personīgi, un domāju, ka citādi nemaz nevar būt, jo vai gan tādā gadījumā viņš veltītu man visu savu uzmanību jebkurā brīdī, kuru pavadījām kopā. Man ienāca prātā, ka dons Huans, iespē­jams, to saka tāpēc, ka esmu viņam pamatīgi apnicis. Galu galā es taču atteicos no viņa mācībām.

—  Man šķiet, ka mēs runājam par absolūti dažādām lietām, — es teicu. — Man nevajadzēja izvēlēties par piemēru sevi. Es vien­kārši gribēju teikt, ka ir taču pasaulē kaut kas, kas tevi patiešām interesē tai nozīmē, ka tā nav kontrolējamā muļķība. Nespēju ap­tvert, kā gan tad vispār varētu dzīvot, ja viss patiešām zaudēta jeb­kādu nozīmi.

—  Tas attiecas uz tevi, — viņš teica. — Lietām ir nozīme priekš tevis. Tu man pajautāji par manu kontrolējamo muļķību, un es tev atbildēju, ka viss, ko es daru attiecībā pret sevi pašu un citiem cilvē­kiem, ir muļķība, jo nekam nav nekādas nozīmes.

— Bet kā gan tu, don Huan, tādā gadījumā vari turpināt dzīvot, ja jau tavā dzīvē nekam nav nekādas nozīmes.

Viņš iesmējās un pēc īsas pauzes, kuras laikā viņš, šķiet, ap­svēra, atbildēt man vai neatbildēt, piecēlās un gāja uz māju. Es vi­ņam sekoju.

—  Pagaidi, pagaidi, don Huan, — es teicu, — man patiešām jānoskaidro, ko īsti tu man gribēji teikt.

—  Varbūt to nemaz nevar paskaidrot, — viņš teica, — Dažām lietām tavā dzīvē ir nozīme, jo tās tev ir svarīgas. Tava rīcība ir sva­rīga tev pašam; turpretim man neviena lieta nav svarīgāka par jeb­kuru citu, neviens notikums, ne arī kāda mana vai jebkura cita cilvē­ka rīcība. Tomēr, neraugoties uz to, es turpinu dzīvot tāpēc, ka sa­vas dzīves laikā esmu norūdījis un noslīpējis savu gribu, tā kļuvusi perfekta un viengabalaina, un tagad es jau nepiešķiru nekādu nozīmi tam, ka nekam nav nekādas nozīmes. Mana griba kontrolē manas dzīves muļķību (bezjēdzību).

Viņš pietupās un aptaustīja augus, kas bija izlikti kaltēties saulē uz liela maisauduma gabala.

Es apjuku. Nekādi nebiju iedomājies, ka mani jautājumi ievirzīs sarunu šādā gultnē. Pēc ilgas pauzes man ienāca prātā labs argu­ments. Teicu, ka, manuprāt, dažu apkārtējo cilvēku rīcība ir mums ļoti svarīga, piemēram, ja sāktos atomkarš un tā rezultātā dzīvība uz zemeslodes tiktu iznīcināta, tad tas būtu patiesi drausmīgs notikums.

— Tu tam tici tāpēc, ka domā. Tu domā par dzīvi, — dons Huans noteica ar dīvainu mirdzumu acīs. — Tu neredzi.

— Bet, ja es redzētu, vai tad es justu savādāk.

— Tiklīdz cilvēks iemācās redzēt, viņš atklāj, ka ir viens pats pasaulē, kurā ir tikai muļķība,—dons Huans noslēpumaini noteica.

Viņš ieturēja nelielu pauzi un tad palūkojās uz mani, kā gribē­dams novērtēt savu vārdu radīto efektu.

— Tev tava rīcība, gluži tāpat kā jebkuru citu cilvēku rīcība, šķiet svarīga, jo tu esi iemācījies domāt, ka tā ir svarīga.

Viņš pateica vārdu "iemācījies" tik neparastā intonācijā, ka biju spiests viņam pajautāt, ko viņš ar to īsti domājis.

Viņš izbeidza darboties ar saviem augiem un palūkojās uz mani.

— Mēs iemācāmies domāt par visu un tad pieradinām mūsu acis redzēt tā, kā mēs domājam par lietām, uz kurām skatāmies. Mēs skatāmies uz sevi, jau domājot, ka esam svarīgi. Un tāpēc mums nākas sajusties svarīgiem. Bet pēc tam, kad cilvēks iemācās redzēt, viņš saprot, ka nevar vairāk domāt par lietām, uz kurām skatās; bet, ja viņš nevar domāt par lietām, uz kurām skatās, tad viss zaudē jebkādu nozīmi.

Dons Huans acīmredzot ievēroja manu izbrīnīto skatienu un at­kārtoja savu apgalvojumu trīs reizes, it kā cenšoties piespiest mani saprast. Viņa teiktais sākumā man šķita pilnīgas blēņas, taču, visu to apdomājot, secināju, ka tas drīzāk atgādina visai sarežģītu apgalvo­jumu par dažiem uztveres aspektiem.

Centos izdomāt kādu labu jautājumu, lai viņš būtu spiests iz­skaidrot savu redzes viedokli, taču nespēju. Pēkšņi sajutu lielu no­gurumu un jau nespēju skaidri formulēt savas domas. Dons Huans, šķiet, ievēroja manu nogurumu un viegli paplikšķināja man pa mu­guru-

— Notīri šos augus, — viņš teica, — bet tad sasmalcini tos podā.

Viņš pasniedza man lielu podu un izgāja.

Viņš atgriezās mājās pēc dažām stundām, jau pašā novakarē. Es pabeidzu drupināt viņa augus, un man bija pietiekami daudz lai­ka, lai sakārtotu savas piezīmes. Tūdaļ gribēju uzdot viņam dažus jautājumus, taču viņš nevēlējās man atbildēt, paziņojot, ka ir izsalcis un vispirms grib paēst.

Viņš iekūra uguni māla krāsnī un uzlika uz tās podu ar gaļas buljonu. Ielūkojies manis atnestajos provīzijas saiņos, viņš izvēlējās dažus dārzeņus, sagrieza tos sīkos gabaliņos un iemeta podā. Tad viņš atlaidās uz masas, lai es varētu uzturēt uguni.

Bija jau gandrīz pavisam tumšs: no vietas, kur sēdēju, varēja saskatīt debesis rietumu pusē. Dažu blīvo mākoņu izrobotās ma­las izgaismojās bāli brūnā gaismā, bet to vidusdaļa bija gandrīz melna.

Es grasījos viņam ieminēties, par to, cik skaisti šodien ir māko­ņi, taču viņš ierunājās pirmais.

— Irdenas malas un blīvs centrs, — viņš teica, norādot man uz mākoņiem.

Viņa piezīme tik ļoti sakrita ar to, ko grasījos viņam teikt, ka es pat satrūkos.

—  Tikko kā grasījos tev to teikt.

—  Tātad es tevi apsteidzu,—viņš teica un līksmi iesmējās kā bērns.

Pajautāju, vai viņš nevar man atbildēt uz dažiem jautājumiem.

—  Kas tevi interesē?

—  Mani ļoti satrauc tas, ko tu man šodien teici par kontrolēja­mo muļķību. Nekādi nespēju saprast, ko tu arto visu biji domājis.

—  Protams, ka tu nespēj to saprast. Tu centies par to domāt, bet tas, ko es teicu, nekādi nesakrīt ar tavām domām.

—  Es cenšos par to domāt, jo man tas ir vienīgais veids, kā kaut ko saprast. Tā, piemēram, don Huan, vai tu ar to gribi teikt, ka tad, kad cilvēks iemācās redzēt, viss zaudē jebkādu vērtību?

—Es neteicu, ka zaudē vērtību, bet gan nozīmi. Viss ir vienlīdz vērtīgs, un tādēļ ari kļūst nenozīmīgs. Piemēram, es nu nekādi neva­ru apgalvot, ka mana rīcība ir svarīgāka nekā tavējā, ka viena lieta ir svarīgāka par otru, un tāpēc visas lietas ir vienādas; bet tā kā viņas ir vienādas, tad tās visas ir vienlīdz nenozīmīgas.

Pajautāju, vai viņa izteikumi gadījumā nenozīmē to, ka tas, ko viņš sauc par "redzēšanu", īstenībā ir labāks nekā vienkārši "skatī­šanās" uz lietām. Viņš atbildēja, ka cilvēka acis var veikt abas funk­cijas, taču neviena no tām nav labāka par otru; taču, viņaprāt, nav lietderīgi pieradināt acis tikai skatīties, tādā veidā ierobežojot savas iespējas.

Piemēram, mums vajag skatīties, lai smietos. Jo, tikai skatoties uz lietām, mēs varam sajust smieklīgo pasaules pusi. No otras pu­ses, kad mūsu acis redz, visas lietas ir tik ļoti vienādas, ka vairs neatliek nekā smieklīga.

— Vai tu ar to gribi teikt, don Huan, ka cilvēks, kas redz, ne­spēj smieties?

Viņš kādu laiku klusēja.

— Iespējams, ir tādi zināšanu cilvēki, kas nekad nesmejas, — viņš teica, — lai gan es nevienu tādu nepazīstu. Visi man zināmie redz, taču vēl arī skatās, tāpēc smejas.

— Vai zināšanu cilvēks spēj raudāt?

— Kāpēc gan ne. Mūsu acis skatās, tāpēc mēs varam smieties, raudāt vai izklaidēties. Personīgi man nepatīk būt skumjam, tādēļ tad, kad saskāros ar kaut ko bēdīgu, es gluži vienkārši fokusēju acis un redzu, tā vietā, lai skatītos. Bet, kad saskāros ar kaut ko jocīgu, skatos un smejos.

— Bet tad jau, don Huan, tavi smiekli ir īsti, un tā jau vairs nav kontrolējamā muļķība.

Dons Huans kādu brīdi mani vērīgi uzlūkoja.

— Es sarunājos ar tevi tāpēc, ka tu mani uzjautrini, — viņš teica. — Tu man atgādini tuksnesī dzīvojošās žurkas ar pūkainām astēm, kuras bieži vien iekrīt, bāžot savas astes citu žurku alās, lai tās izbiedētu un nozagtu tām ēdamo. Tu pats iekriti savās izliktajās jautājumu lamatās. Piesargies — reizēm, lai izkļūtu brīvībā, šīs žur­kas spiestas pašas noraut sev astes.

Man šis salīdzinājums šķita ļoti asprātīgs, un es iesmējos. Dons Huans man reiz bija rādījis šos nelielos, resnām vāverēm līdzīgos grauzējus ar lielajām pūkainajām astēm; šādas resnas žurkas tēls, kas pati norauj savu asti, šķita skumjš, taču tai pat laikā ārkārtīgi smieklīgs.

—  Mani smiekli, gluži tāpat kā viss pārējais, ko es daru, ir re­āli, — dons Huans teica, — un vienlaikus tā ir kontrolējamā muļķī­ba, jo tā ir nevajadzīga. Tā neko neizraisa, un tomēr es turpinu to darīt.

—  Cik noprotu, don Huan, tad tavi smiekli nebūt nav nevaja­dzīgi, — tie padara tevi laimīgu.

—Nē, es esmu laimīgs tāpēc, ka atzīstu par labāku skatīties uz lietām, kas padara mani laimīgu, — tad manas acis tver to jocīgās puses, un es smejos. Esmu tev to teicis jau neskaitāmas reizes. Ceļš vienmēr jāizvēlas ar sirdi, tikai tā var izvēlēties labāko; iespējams, ka tad varēs smieties vienmēr.

Teicu, ka tad jau sanāk, ka raudāšana vērtējama zemāk, vai arī ka raudāšana ir darbība, kas padara mūs vājākus. Viņš atbildēja, ka tur nav nekādas principiālas atšķirības un gan vienam, gan otram nav nekādas nozīmes; taču viņš izvēlas smieklus, jo tad, kad viņš smejas, viņa ķermenis jūtas labāk, nekā tad, kad raud.

Es piebildu, ja reiz jau pastāv izvēle, tad nav vienlīdzības; ja jau viņš izvēlas smieklus, nevis raudāšanu, tad šī darbība ir svarīgāka.

Viņš stūrgalvīgi apgalvoja, ka priekšroka nebūt nenozīmē, ka tās nav vienādas; bet es uzstāju, ka mūsu strīdu loģiski var novest līdz apgalvojumam: ja jau visas lietas ir tik vienādas, tad kāpēc gan neizvēlēties nāvi.

— Daudzi zināšanu cilvēki to ari dara, — viņš teica. — Reiz viņi var vienkārši nozust. Cilvēki tad parasti domā, ka viņus ir slepus nogalinājuši par kaut kādām nelietībām. Viņi izvēlas nāvi, jo viņiem tam nav nekādas nozīmes. No otras puses, es izvēlos dzīvot un smie­ties ne jau tāpēc, ka tam ir kaut kāda nozīme, bet tāpēc, ka tāda ir mana rakstura nosliece. Es saku "izvēlos" tāpēc, ka redzu, bet tas nebūt nenozīmē, ka es izvēlos dzīvot; mana griba piespiež mani tur­pināt dzīvi neatkarīgi no visa, ko es varu ieraudzīt. Tu pašreiz mani nesaproti, jo sava ieraduma dēļ domā tā, kā skaties, un domā tā, kā domā.

Mani ļoti ieinteresēja šis viņa paziņojums . Es lūdzu viņam pa­skaidrot, ko viņš arto visu īsti gribēja teikt.

Viņš vairākas reizes atkārtoja šo pašu konstrukciju, it kā dodot sev laiku, lai izveidoto to no citiem vārdiem, un tad paskaidroja savu redzes viedokli, teikdams, ka ar domāšanu viņš saprot to pastāvīgo ideju, kas mums ir par visu pasaulē. Viņš teica, ka redzēšana sa­grauj šo pieradumu, un līdz tam laikam, kamēr es nebūšu iemācījies redzēt, es nespēšu paīstam saprast, ko viņš ar to domājis.

—  Bet ja jau nekam nav nekādas nozīmes, don Huan, tad kāda gan nozīme tam, vai es iemācīšos vai neiemācīšos redzēt!

—  Reiz es tev jau teicu, ka mūsu kā cilvēku liktenis ir mācīties neatkarīgi no tā, vai tas ir labi vai slikti. Es iemācījos redzēt un tagad tev saku: īstenībā nekam nav nekādas nozīmes. Tagad ir tava kārta; varbūt kādreiz tu redzēsi un uzzināsi, vai lietām ir vai nav kāda nozī­me. Man nekam nav nekādas nozīmes, bet varbūt tev visam būs nozīme. Tagad tev jau būtu jāzina, ka zināšanu cilvēks dzīvo darbo­joties, bet nevis domājot par darbību un par to, ko viņš darīs, kad būs izpildījis šo darbību. Zināšanu cilvēks izvēlas ceļu ar sirdi un pa to arī iet. Un viņš skatās, priecājas un smejas, bet tad redz un zina. Viņš zina, ka viņa dzīve ļoti ātri būs galā; viņš zina, ka viņš, gluži tāpat kā jebkurš cits, nekur neiet. Viņš zina, jo viņš redz, ka neviena lieta nav svarīgāka par otru. Citiem vārdiem sakot, zināšanu cilvē­kam nav ne goda, ne pašcieņas, ne ģimenes, ne vārda, ne valsts, bet tikai dzīve, kuru jānodzīvo; un šādos apstākļos vienīgais, kas viņu saista ar citiem cilvēkiem, ir kontrolējamā muļķība. Tāpēc zināšanu cilvēks cenšas vaiga sviedros un pūš, un elš, un izskatās gluži tāpat kā parastais cilvēks, izņemot vienīgi to, ka viņš kontrolē dzīves bez­jēdzību. Bet tā kā nav nekā svarīgāka, nekā viss pārējais, tad zinā­šanu cilvēks izvēlas jebkuru darbību un izpilda to tā, it kā tai būtu nozīme. Viņa kontrolējamā muļķība liek viņam teikt, ka viņa darbī­bai ir kāda nozīme, un darboties tā, it kā tai tā būtu, bet tai pašā laikā viņš zina, ka tas tā nav, tāpēc, izpildījis darbību, viņš mierīgi paiet malā, un viņu ne mazākā mērā nesatrauc tas, vai viņa rīcība bijusi laba vai slikta, vai tai bijuši kādi rezultāti vai arī nē. No otras puses, zināšanu cilvēks var izvēlēties arī pilnīgu bezrūpību, nekad nerīkoties un uzvesties tā, it kā bezrūpībai patiešām viņa acīs būtu kāda nozīme. Un viņam arī būs pilnīga taisnība, jo tā arī būs viņa kontrolējamā muļķība.

Tad es noturēju ļoti juceklīgu monologu, cenšoties paskaidrot donam Huanam savu interesi par cēloņiem, kas tomēr liek zināšanu cilvēkam rīkoties kaut kādā noteiktā veidā, lai gan viņš zina, ka ne­kam nav nekādas nozīmes.

Viņš iesmējās un tikai tad atbildēja:

— Tu domā par savu rīcību, — viņš teica, — un tāpēc esi spiests ticēt, ka tā ir tik svarīga, kā tu to iedomājies, lai gan īstenībā nekam no visa tā, ko tu dari, nav nekādas nozīmes. Nekam! Bet ja jau reiz patiešām nekam nav nekādas nozīmes, tad kāpēc, kā tu to jautāji, es turpinu dzīvot? Būtu taču vienkāršāk nomirt; tā tu saki, un tu tam tici, tāpēc ka domā par dzīvi gluži tāpat, kā tagad domā par to, kam līdzinās redzēšana. Tagad tu gribi, lai es tev sniedzu manas kontrolējamās muļķības cēloņa aprakstu, un es tev varu atbildēt ti­kai vienu: kontrolējamā muļķība ir ļoti līdzīga redzēšanai. Tas ir kaut kas tāds, par ko nav iespējams domāt.

Viņš nožāvājās, apgūlās uz muguras un izstiepa kājas, tā ka nokrakšķēja visi kauli.

— Tu pārāk ilgi biji prom, — viņš teica. — Tu pārāk daudz domā.

Viņš piecēlās un iegāja krūmos līdzās mājai. Es uzmanīju uguni, lai vira podā vārītos. Gribēju iedegt petrolejas lampu, taču krēsla iedarbojās ļoti nomierinoši. Uguns pavardā dega ar pietiekami spilgtu liesmu, lai varētu rakstīt, un meta sarkanu atblāzmu ap mani.

Noliku savas piezīmes zemē un apgūlos. Sajutos noguris. No visas šīs sarunas ar donu Huanu man prātā bija palikusi viena vienī­ga rūgta doma, ka viņam gar mani nav nekādas daļas; tas ļoti mani satrauca. Mūsu ilgās draudzības laikā biju sācis viņam uzticēties. Ja ne šī pilnīgā uzticība, tad bailes mani paralizētu, jau iedomājoties vien par to, ka man vajadzēs mācīties; mana uzticība balstījās uz ideju, ka viņš rūpējas personīgi par mani; īstenībā es vienmēr no viņa baidījos, taču vienmēr apvaldīju savas bailes, jo viņam ticēju. Kad nu viņš sagrāva šo pamatu, man vairs nebija nekāda atbalsta, un es sajutos absolūti bezpalīdzīgs.

Mani pārņēma ļoti dīvains nemiers, un es nervozi staigāju šurpu turpu gar pavardu. Es viņu ļoti nepacietīgi gaidīju.

Pēc kāda laika viņš atgriezās, atkal apsēdās pie pavarda, un es izstāstīju viņam par savām bailēm. Teicu viņam, ka uztraucos, jo, iekļuvis straumes pašā vidū, vairs nespēju izmainīt tās virzienu; pa­skaidroju, ka, izņemot uzticību, kuru pret viņu izjūtu, esmu vēl arī iemācījies dziļi cienīt viņa dzīvesveidu un uzskatīt, ka tas ir krietni vien racionālāks un mērķtiecīgāks, nekā manējais. Teicu, ka viņa vārdi izraisījuši manī drausmīgu konfliktu, jo tie mudina mani iz­mainīt manas jūtas. Lai uzskatāmāk atklātu savu redzes viedokli, izstāstīju donam Huanam atgadījumu ar kādu vecu un ļoti bagātu konservatīvu juristu, kurš nodzīvoja visu savu dzīvi pilnīgā pārliecī­bā par to, ka cīnās par taisnību. Trīsdesmito gadu sākumā, kad Rūzvelta administrācijas laikā tika izstrādāti un ieviesti dzīvē amerikāņu ekonomikas atveseļošanas jeb tā saucamā "Jaunā kursa" kardinālie pasākumi, viņš dedzīgi iesaistījās tā laika politiskajā drāmā. Viņš bija absolūti pārliecināts par to, ka šīs izmaiņas valstī atnesīs tikai postu, un, palikdams uzticīgs savam ierastajam dzīvesveidam, zvē­rēja cīnīties pret to, ko uzskatīja par politisku ļaunumu. Taču pār­maiņu laiks bija jau pienācis, un viņš nespēja tam pretoties. Vairāk nekā desmit gadus viņš izmisīgi cīnījās politiskajā arēnā un savā per­sonīgajā dzīvē; tad Otrā pasaules kara notikumi izvērsās viņam par pilnīgu sakāvi. Viņa politiskais un ideoloģiskais krahs viņu tik dziļi sarūgtināja, ka viņš labprātīgi pavadīja trimdā veselus divdesmit ga­dus. Kad es viņu satiku, viņam jau bija astoņdesmit četri gadi un viņš atgriezās dzimtajā pilsētā, lai pavadītu savas dzīves pēdējos gadus nabagmājā. Es nespēju saprast, kā gan viņš tik ilgi varēja dzīvot, izniekojot savu dzīvi sarūgtinājumā un žēlumā pret sevi. Es viņam nez kāpēc iepatikos, un mēs stundām ilgi ar viņu mēdzām sarunāties.

Pēdējoreiz, kad viņu satiku, viņš mūsu sarunu nobeidza šādi: "Man bija pietiekami daudz laika, lai atskatītos pagātnē un izanali­zētu savu dzīvi. Mana laika galvenie notikumi nu kļuvuši par vēsturi un nebūt nav ierindojami tās spilgtāko epizožu vidū. Kā rādās, esmu daudzus gadus veltīgi dzinies pakaļ mirāžai. Pēdējā laikā mani vajā sajūta, ka visu savu dzīvi esmu ticējis kaut kādam farsam. Esmu sapratis, ka tas nebija to vērts. Taču es vairs nespēju atgūt savus veltīgi izniekotos četrdesmit gadus."

Teicu donam Huanam, ka mana konflikta iemesls ir šaubas, kas radās no viņa izteikumiem par kontrolējamo muļķību.

—  Ja jau īstenībā nekam nav nekādas nozīmes, — es teicu, — tad, kļūstot par zināšanu cilvēku, gribot negribot paliksi tikpat garīgi iztukšots, kā šis mans vecais draugs, un atradīsies tikpat nožēloja­mā stāvoklī.

—  Nebūt nē, — dons Huans iebilda. — Tavs draugs ir vien­tuļš, jo tā ari nomirs, neiemācījies redzēt. Savas dzīves laikā viņš vienkārši novecojis un tagad droši vien izjūt vēl lielāku žēlumu pret sevi, nekā jebkad līdz šim. Viņš jūt, ka izniekojis četrdesmit gadus, dzīdamies pēc uzvarām, bet cietis tikai zaudējumus. Viņš nekad neuzzinās, ka būt par uzvarētāju vai zaudētāju ir viens un tas pats.

Tagad tu no manis baidies, tāpēc ka es tev pateicu, ka tu esi līdzvērtīgs visam pārējam. Tu rīkojies kā bērns. Mūsu, kā cilvēku liktenis ir mācīties, bet pēc zināšanām jāiet gluži tāpat kā karā; esmu tev to jau teicis neskaitāmas reizes. Pēc zināšanām un karā iet ar bailēm, ar cieņu, labi apzinoties, ka iet karā. Un ar absolūtu pārlie­cību par sevi. Tici sev, bet nevis man. Tevi tagad biedē tava drauga dzīves tukšums. Varu tev droši apgalvot, ka zināšanu cilvēka dzīvē nav tukšuma. Viss ir pilns līdz malām.

Dons Huans piecēlās un izstiepa rokas, it kā kaut ko taustot gaisā.

— Viss pilns līdz malām, — viņš atkārtoja,—un visas lietas ir vienādas. Es neesmu līdzīgs tavam draugam, kurš ir vienkārši nove­cojis. Kad es tev saku, ka nekam nav nekādas nozīmes, es nebūt nedomāju to pašu, ko viņš. Viņam viņa cīņa bijusi veltīga, jo viņš ir zaudējis; man nepastāv nedz uzvara, nedz zaudējums, nedz tuk­šums. Viss ir pilns līdz malām, visas lietas ir vienādas, un mana cīņa bija manu pūļu vērta.

Lai kļūtu par zināšanu cilvēku, jābūt karotājam nevis pinkšķo­šam bērnam. Jācīnās, nedrīkst padoties, žēloties un atkāpties, līdz sāksi redzēt, tikai tāpēc vien, lai saprastu, ka nekam nav nekādas nozīmes.

Dons Huans izmaisīja poda saturu ar koka karoti. Vira bija gatava. Viņš noņēma podu no uguns un uzlika uz četrstūraina māla ķieģeļu bloka pie pašas sienas, kas vienlaicīgi kalpoja gan kā plaukts, gan kā galds. Ar kāju piestūma divas nelielas kastes, uz kurām bija ērti sēdēt, it īpaši, atbalstoties ar muguru pret sienu, un ar žestu aicināja mani apsēsties, bet tad ielēja šķīvī zupu. Viņš pasmaidīja. Viņa acis staroja, it kā viņš patiešām sajūsminātos par manu klātbūtni. Viņš piebīdīja man tuvāk zupas šķīvi. Šai viņa žes­tā jautās tāda labestība un sirsnība, ka uztvēru to kā aicinājumu atjaunot savu sākotnējo uzticību, ko līdz šim biju izjutis pret viņu. Sajutos kā pilnīgs idiots; centos atbrīvoties no šīs sajūtas, meklē­jot savu karoti, un nevarēju to atrast, zupa bija pārāk karsta, lai to dzertu no šķīvja, un, kamēr tā atdzisa, pajautāju donam Huanam, vai kontrolējamā muļķība nozīmē to, ka zināšanu cilvēkam neviens vairs nevar iepatikties.

Viņš pārstāja ēst un iesmējās.

— Tu pārāk uztraucies par to, ka kāds tev patīk, vai par to, lai pats patiktu citiem, — viņš teica. — Zināšanu cilvēkam var patikt jebkas un jebkurš, taču viņš izmanto savu kontrolējamo muļķību, lai par to nesatrauktos. Pašlaik tu rīkojies pilnīgi pretēji. Mīlēt cilvēkus vai pašam būt mīlētam — tas vēl nebūt nav viss, uz ko ir spējīgs cilvēks.

Viņš mazliet pielieca galvu sānis un kādu laiku mani uzmanīgi vēroja.

— Padomā par to, — viņš teica.

—  Don Huan, es tev gribu pajautāt vēl tikai vienu lietu. Tu saki, ka, lai smietos, jāskatās ar acīm, taču es uzskatu, ka mēs smejamies tāpēc, ka domājam. Nu, kaut vai aklie — viņi taču arī smejas.

—  Nē, aklie nesmejas, — viņš teica, — viņu ķermeņi viegli trīsuļo un viņi izdod smiekliem līdzīgas skaņas. Viņi nekad nav ska­tījuši pasaules smieklīgās puses, un tāpēc viņiem nākas to visu iedo­māties. Nē, viņu smiekli, tie nav īsti smiekli.

Vairāk mēs neko nerunājām. Mani bija pārņēmusi laimes un labklājības sajūta. Mēs ēdām klusējot; tad dons Huans sāka smie­ties, jo es izmantoju sausu žagariņu, lai iedabūtu mutē dārzeņus.

1968.gada 4.oktobrī

Izvēlējos izdevīgu bridi un pajautāju Donam Huanam, vai mēs nevarētu aprunāties par redzēšanu. Viņš, šķiet, kādu brīdi pado­māja, tad pasmaidīja un teica, ka es atkal esmu atsācis savu veco dziesmu — runāt, bet nevis darīt.

— Ja tu gribi redzēt, tad tev jāļauj dūmiņam sevi vadīt, — viņš izteiksmīgi noteica. — Es vairāk par to nerunāšu.

Es palīdzēju viņam tīrīt sakaltētos augļus. Ilgu laiku strādājām pilnīgā klusumā: kad esmu spiests ilgi klusēt, mani vienmēr pārņem sliktas priekšnojautas, it īpaši dona Huana sabiedrībā. Beidzot es neizturēju un uzdevu viņam spontānu jautājumu.

— Kā zināšanu cilvēks pielieto kontrolējamo muļķību, ja no­mirst cilvēks, kuru viņš mīl? — es pajautāju.

Donu Huanu pārsteidza šis mans jautājums, un viņš izbrīnījies palūkojās uz mani.

—  Nu, piemēram, tavs mazdēls Lūsio, — es teicu. — Vai to, kā tu rīkotos viņa nāves brīdī, varētu saukt par kontrolējamo muļ­ķību.

—  Tad jau labāk kā piemēru aplūkosim manu dēlu Eulalio, — dons Huans mierīgi atbildēja. — Viņam uzgāzās virsū klints bluķis, kad viņš strādāja Panamerikas šosejas būvniecības darbos. Mana rīcība viņa nāves brīdī bija kontrolējamā muļķība; kad es ierados sprādziena vietā, viņš bija jau praktiski miris, taču viņa ķermenis bija tik stiprs, ka vēl joprojām turpināja kustēties un raustīties. Es nostājos viņa priekšā un palūdzu puišus no ceļa būvētāju brigādes viņu vairāk neaiztikt—viņi mani paklausīja un nostājās ap viņu aplī, un skatījās uz viņa sakropļoto ķermeni. Es arī tur stāvēju, taču ne­skatījos. Es fokusēju savas acis tā, lai varētu redzēt, kā sabrūk viņa personības dzīvība, nekontrolēti izplešoties ārpus savām robežām līdzīgi mirdzošu kristālu miglai, jo tieši tā sajaucas, saplūst un izple­šas dzīvība un nāve. Lūk, ko es darīju mana dēla nāves brīdī. Tas ir viss, ko varēju izdarīt, un tā ir kontrolējamā muļķība. Ja es uz viņu būtu skatījies, tad ieraudzītu, kā viņš kļūst nekustīgs, un sajustu sa­kāpjam kaklā raudas, jo man nekad vairs nebūs lemts skatīties, kā viņa brīnišķais stāvs staigā pa zemes virsu. Tā vietā es redzēju viņa nāvi, un tai visā nebija ne skumju, nejūtu. Viņa nāve bija tikpat nenozīmīga, kā viss pārējais.

Dons Huans kādu brīdi klusēja. Šķiet, viņš bija skumjš, taču pēkšņi pasmaidīja un sabužināj a manus matus.

— Tā, nu tu tagad vari uzskatīt, ka tad, kad mirst kāds cilvēks, kuru es mīlu, mana kontrolējamā muļķība slēpjas tai apstākļi, ka es fokusēju acis.

Es iedomājos par cilvēkiem, kurus es mīlu, un man pēkšņi kļu­va sevis ļoti žēl.

—Tev gan labi, don Huan, — es teicu,—tu spēj fokusēt savu redzi, bet es varu tikai skatīties.

Viņam tas šķita komiski, un viņš iesmējās.

— Neko teikt, labi, — viņš teica, — tas ir grūts darbs.

Mēs abi iesmējāmies. Pēc ilgākas klusēšanas es atkal sāku viņu iztaujāt—iespējams, lai aizdzītu savu grūtsirdību.

—  Ja es tevi pareizi sapratu, don Huan, — es teicu, — tad zināšanu cilvēka dzīvē viss ir kontrolējamā muļķība, izņemot tikai tās darbības, kas ir saistītas ar viņa sabiedroto vai Meskalito, vai ne?

—  Tiesa, — viņš pasmīnēja, — mans sabiedrotais un Meska­lito nav no cilvēku pasaules. Mana kontrolējamā muļķība ir pielieto­jama tikai attiecībā pret mani pašu un manām darbībām cilvēku sa­biedrībā.

—Taču loģiski ir pilnīgi iespējams, — es teicu,—ka zināšanu cilvēks arī savu rīcību attiecībā pret saviem sabiedrotajiem vai Mes­kalito uzlūko kā kontrolējamo muļķību.

Viņš uzmeta man asu vērīgu skatienu.

Tu atkal domā, — viņš teica. — Zināšanu cilvēks nedomā, jo viņam šāda loģiski izplānota iespēja ir liegta. Nu, kaut vai, piemē­ram, es. Es saku, ka pielietoju kontrolējamo muļķību tikai tad, kad atrodos cilvēku pasaulē. Es tā saku tāpēc, ka spēju redzēt cilvēkus. Taču es neredzu cauri savam sabiedrotajam, un tādēļ tas man ir neizdibināms. Tad kā gan es varu kontrolēt savu muļķību, ja nere­dzu viņam cauri? Ar saviem sabiedrotajiem vai Meskalito es esmu tikai cilvēks, kas zina, kā redzēt, un kuru ir apstulbinājis tas, ko viņš redz — cilvēks, kas zina, ka viņš nekad nesapratīs visu, ar ko sa­skaras. Tagad aplūkosim tavu gadījumu. Man nav svarīgi, vai tu kļūsi par zināšanu cilvēku vai nē, taču tas ir nez kāpēc svarīgi Mes­kalito. Pilnīgi acīmredzami, ka tas ir viņam svarīgi, jo vai gan viņš citādi izrādītu tev tādu labvēlību. Es nevaru to nepamanīt un atbil­stoši tam ari rīkojos, lai gan viņa rīcības motīvi man nav skaidri.

6

1968. gada 5. oktobrī, kad mēs jau grasījāmies sēsties mašīnā, lai uzsāktu ceļojumu uz Centrālo Meksiku, dons Huans mani uz bri­di aizkavēja.

— Es jau tev agrāk esmu stāstījis, — viņš ar nopietnu sejas izteiksmi teica, — ka nedrīkst atklāt nedz maga vārdu, nedz viņa atrašanās vietu. Domāju, ka tu saproti, ka tu nedrīksti atklāt ne ma­nu vārdu, ne to vietu, kur atrodas mans ķermenis. Tagad grasos tev lūgt to attiecībā ari uz manu draugu, kuru tu sauksi par Henaro. Mēs braucam uz viņa mājām. Tur pavadīsim kādu laiku.

Vēlreiz apliecināju donam Huanam, ka nekad neesmu pārkāpis šo mūsu norunu.

— Es to zinu, — viņš tikpat nopietni noteica. — Un tomēr mani satrauc tas, ka reizēm tu vari rīkoties loti neapdomīgi.

Sāku protestēt, un dons Huans teica, ka viņš tikai gribējis vēl­reiz man atgādināt, ka katrreiz, kad cilvēks kļūst bezrūpīgs vai ne­uzmanīgs maģijas jautājumos, viņš spēlējas ar nenovēršamo un ne­žēlīgo nāvi, no kuras var izvairīties, saglabājot uzmanību un skaidri apzinoties savu rīcību.

— Mēs vairāk par to nerunāsim, — viņš teica. — Tiklīdz mēs no šejienes aizbrauksim, mēs Henaro vairs nepieminēsim un par vi­ņu nedomāsim. Es gribu, lai tagad tu sakārto savas domas. Kad tu viņu satiksi, taviem nodomiem jābūt skaidriem un nepārprotamiem, un tev jāatmet visas šaubas.

— Par kādām šaubām tu runā, don Huan?

— Par jebkādām šaubām vispār. Kad tu viņu satiksi, tev jābūt kristālskaidram. Viņš tevi ieraudzīs.

Viņa dīvainais brīdinājums mani ļoti satrauca. Ieminējos, ka var­būt man vispār būtu labāk nesatikties ar viņa draugu, bet vienkārši aizvest donu Huanu līdz viņa mājai un tur izsēdināt.

— Tas ir tikai brīdinājums,—viņš piebilda. — Tu reiz jau satiki vienu magu—Visenti, un viņš tevi gandrīz nogalināja. Tādēļ piesar­gies.

Ieradušies kādā nelielā Centrālās Meksikas pilsētiņā, atstājām mašīnu stāvvietā, un mums bija nepieciešamas divas dienas, lai kā­jām aizkļūtu līdz vietai, kur dzīvoja dona Huana draugs — tā bija maza būdiņa, kas šķita kā pielipusi pie kalna pakājes. Dona Huana draugs stāvēja pie durvīm, it kā būtu jau iepriekš zinājis par mūsu ierašanos un speciāli mūs sagaidītu. Es viņu tūdaļ pazinu. Es ar viņu biju jau iepazinies, kad atvedu savu grāmatu donam Huanam. Tiesa, toreiz es nepievērsu viņam uzmanību, tādēļ man bija radies iespaids, ka viņš ir vienādā vecumā ar donu Huanu. Taču tagad, stāvot pie viņa mājas, ievēroju, ka viņš ir krietni jaunāks. Viņam acīmredzot bija nedaudz pāri sešdesmit. Viņš bija mazāka auguma nekā dons Huans un tievāks par viņu, ļoti melnīgsnējs un dzīslains. Viņam bija biezi, iesirmi un diezgan gari mati—tie aizsedza viņa ausis un pieri. Seja ieapaļa un rupjiem vaibstiem. Spēcīgais, lielais deguns darīja viņu līdzīgu plēsīgam putnam ar mazām tumšām acīm.

Sākumā viņš uzrunāja donu Huanu, Dons Huans apstiprinoši pamāja. Viņi īsu bridi apspriedās. Savā starpā viņi nesarunājās spā­niski, tāpēc es neko nesapratu. Beidzot dons Henaro pagriezās pret mani.

— Laipni lūdzu manā nožēlojamā būdelē,—viņš man spāniski atvainojās.

Šie viņa vārdi bija tradicionālā pieklājības formula, kuru biju dzirdējis jau arī agrāk dažādos Meksikas lauku rajonos. Taču viņš, tos sakot, līksmi iesmējās bez jebkāda redzama iemesla, un es sa­pratu, ka viņš pielieto savu kontrolējamo muļķību. Un vismazāk viņu satrauca, tas, ka šī viņa māja bija nožēlojama būdele. Man ļoti iepa­tikās dons Henaro.

* * *

Nākamo divu dienu laikā mēs gājām kalnos vākt augus. Ceļā devāmies rītausmā. Viņi divatā gāja uz kaut kādu īpašu, tikai vi­ņiem zināmu kalnu rajonu un atstāja mani vienu mežu zonā. Es tur jutos vienkārši brīnišķīgi. Pilnīgi zaudēju laika izjūtu, un mani ne mazākā mērā nenomāca vientulības sajūta. Šo abu dienu laikā iemantoju īpašu spēju koncentrēties ļoti sarežģīta uzdevuma veik­šanai — man pēc dona Huana norādījumiem vajadzēja savākt no­teiktu sugu augus.

Mājās atgriezāmies ļoti vēlu vakarā, un es vienmēr jutos tik ļoti pārguris, ka tūdaļ acumirklī aizmigu kā nosists.

Trešajā dienā mēs visi strādājām kopā, un dons Huans palūdza donam Henaro iemācīt mani ievākt dažus augus. Mēs atgriezāmies ap pusdienlaiku, un viņi abi vairākas stundas sēdēja mājas priekšā pilnīgā klusumā, it kā atrastos transa stāvoklī. Taču viņi negulēja. Pāris reizes pagāju viņiem garām; dons Huans pavadīja mani ar ska­tienu, un to pašu darīja arī dons Henaro.

— Tev jārunā ar augiem, pirms tu tos noplūksi, — dons Huans teica.

Viņš pateica to ļoti lēni, uzsvērdams katru vārdu, un atkārtoja savu izteicienu trīs reizes, it kā gribēdams īpaši pievērst tam manu uzmanību. Visi klusēja, līdz viņš atkal ierunājās.

— Lai redzētu augus, tev ar viņiem jāaprunājas personīgi, — viņš turpināja. — Tev jāiepazīstas ar katru no viņiem personīgi, tad augi varēs pastāstīt tev par sevi visu, ko tu gribēsi par viņiem uzzināt.

Tuvojās vakars. Dons Huans sēdēja uz plakana akmens ar seju pret rietumu kalniem; dons Henaro sēdēja viņam līdzās uz salmu masas ar seju pret ziemeļiem. Tai dienā, kad mēs atbraucām, dons Huans man teica, ka tās ir viņu "pozīcijas" un ka man jāsēž uz zemes jebkurā vietā viņiem iepretim. Viņš teica, ka, kamēr sēdam tādās pozīcijās, manai sejai ir jābūt pagrieztai pret dienvidaustrumiem un uz viņiem es nedrīkstu skatīties tieši virsū, bet tikai reizēm uzmest kādu skatienu.

— Jā, tieši tā pareizi jārīkojas ar augiem, vai ne? — dons Hu­ans jautāja, pagriezdamies pret donu Henaro, kurš apstiprinoši pa­māja.

Teicu, ka nepildīju viņu instrukcijas tāpēc, ka, sarunājoties ar augiem, esjūtos ļoti muļķīgi.

— Tu nekādi nevari saprast, ka mags nejoko, — viņš bargi noteica. — Kad mags grib panākt to, lai redzētu, viņš cenšas iegūt spēku.

Dons Henaro skatījās uz mani. Es nepārtraukti rakstīju savā bloknotā, un tas, šķiet, viņu ļoti pārsteidza. Viņš man uzsmaidīja, papurināja galvu un kaut ko pateica donam Huanam. Dons Huans paraustīja plecus. Donam Henaro droši vien šķita visai dīvaini vērot maga mācekli, kurš nepārtraukti raksta. Dons Huans jau, šķiet, bija pieradis, ka es visu pierakstu, un tādēļ tas viņu vairāk nepārsteidza; viņš varēja mierīgi turpināt runāt, neliekoties par to ne zinis. Taču dons Henaro turpināja smieties, un man nācās pārtraukt rakstīšanu, lai neizjauktu sarunas sākotnējo ievirzi.

Dons Huans vēlreiz uzsvēra, ka magi nejoko, jo mags spēlējas ar nāvi katrā sava ceļa pagriezienā. Tad viņš sāka stāstīt donam Henaro, kā reiz es naktī paskatījos uz nāves ugunīm, kas mums sekoja kāda mūsu ceļojuma laikā. Šai stāstā acīmredzot bija kaut kas ļoti smieklīgs, jo dons Henaro burtiski vārtījās pa zemi aiz smiek­liem.

Dons Huans man atvainojās un teica, ka viņa draugam reizēm uznāk smieklu lēkmes. Es palūkojos uz donu Hearo, kurš, kā man šķita, vēl aizvien smējās, taču ieraudzīju kaut ko tik neparastu, ka pat neviļus palēcos gaisā no pārsteiguma. Tas bija tik neparasti un pat pretdabiski — viņš stāvēja uz galvas bez roku palīdzības, bet viņa kājas bija sakrustotas tā, it kā viņš sēdētu uz savas masas. Kad beidzot sapratu, ka tas ir absolūti neiespējami no ķermeņa mehāni­kas viedokļa, viņš jau atkal bija atgriezies normālā sēdus stāvoklī. Taču dons Huans acīmredzot zināja, kas par lietu, un novērtēja do­na Henaro priekšnesumu ar dārdošu smieklu zalvi.

Dons Henaro, šķiet, ievēroja manu apjukumu. Viņš pāris reizes sasita plaukstas un atkal sāka vārtīties pa zemi; laikam viņš gribēja, lai es viņu vēroju. īstenībā viņš nevis vārtījās pa zemi, kā man sāku­mā šķita, bet iešūpināja savu ķermeni sēdus stāvoklī tā, lai galva pieskartos zemei. Viņš acīmredzot ieņēma šo savu neparasto pozu, nogaidot bridi, līdz inerce nostādīs viņa ķermeni vertikālā stāvokli, tā ka viņš uz kādu acumirkli "apsēdās uz galvas".

Kad viņi beidza smieties, dons Huans turpināja sarunu ļoti skarbā tonī. Es izmainīju ķermeņa stāvokli, lai apsēstos ērtāk un koncentrētu sarunai visu savu uzmanību. Viņš nemaz nesmaidīja, kā to parasti vienmēr darīja, kad es centos viņā uzmanīgi klausīties. Dons Hena­ro turpināja uz mani skatīties, it kā gaidīdams, ka es atkal sākšu pierakstīt, taču es vairs neuzdrošinājos ķerties pie savām piezīmēm. Dons Huans norāja mani par to, ka es nesarunājos ar augiem, tos noraujot, kā viņš to bija licis man darīt. Viņš teica, ka manis nogali­nātie augi arī varēja mani nogalināt un ka viņš ir pārliecināts par to, ka agri vai vēlu tie atnesīs man slimību.

— Tiesa, tu nekad nepiekritīsi tam, ka slimības īstais iemesls ir nepareiza apiešanās ar augiem, — dons Huans teica, — un droši vien labprātāk to uzskatīsi par gripu.

Viņi atkal sāka smieties, bet tad dons Huans ļoti nopietni un skaidri teica, ka, ja es nedomāju par savu nāvi, tad visa mana dzīve būs tikai viens vienīgs personīgais haoss.

— Kas gan vēl cits var būt cilvēkam, izņemot viņa dzīvību un viņa nāvi?—viņš man teica.

Tieši tobrīd es sajutu, ka man to visu noteikti nepieciešams pie­rakstīt, un ķēros pie sava bloknota. Dons Henaro atkal sāka uz mani skatīties un pasmaidīja. Tad viņš nedaudz nolieca galvu sānis un piepūta nāsis. Viņš acīmredzot brīnišķīgi spēja kontrolēt savus nāšu muskuļus, jo tās kļuva divreiz platākas, nekā parasti.

Viskomiskākais šajā klaunādē bija nevis viņa žesti, bet gan viņa paša reakcija uz tiem. Pēc tam, kad viņš piepūta savas nāsis, viņš smejoties noliecās uz priekšu un ieņēma to pašu dīvaino ačgārno pozu.

Dons Huans smējās, līdz viņam pa vaigiem sāka tecēt asaras. Es biju nedaudz apjucis un nervozi iesmējos.

— Henaro nemīl rakstīt, — dons Huans man paskaidroja.

Noliku malā savas piezīmes, taču dons Henaro man apliecinā­ja, ka es varu droši rakstīt, jo patiesībā tas viņam netraucē. Es atkal paņēmu savas piezīmes uz sāku rakstīt. Viņš atkārtoja tās pašas neiedomājamās kustības, un viņi atkal reaģēja gluži tāpat kā ie­priekš.

Dons Huans uz mani palūkojās un, aizvien vēl smiedamies, tei­ca, ka viņa draugs attēlo mani. Jo man esot paradums piepūst nāsis, tiklīdz es sāku rakstīt, un ka dons Henaro domā, ka censties kļūt par magu, veicot pierakstus, ir tikpat absurdi, kā sēdēt uz galvas, tāpēc viņš arī ieņem tik smieklīgu pozu, pārnesot uz galvu sava sē­došā ķermeņa svaru.

— Iespējams, tev tas liksies jocīgi, — dons Huans teica, — taču tikai Henaro var sēdēt uz galvas un tikai tu vari domāt, ka, visu pierakstot, var iemācīties maģiju.

Atkal sekoja smieklu vētra, un dons Henaro atkārtoja savu ne­pārspējamo triku.

Viņš man ļoti patika. Visas viņa kustības bija apbrīnojami pre­cīzas un graciozas.

— Atvainojiet, don Henaro, — es teicu, norādīdams uz blok­notu.

— Viss kārtībā, — viņš teica un atkal iespurdzās.

Es vairs neuzdrošinājos rakstīt. Viņi ļoti ilgi runāja par to, kā augi var nogalināt un kā magi izmanto šo īpašību. Viņi abi turpināja skatīties uz mani, it kā gaidīdami, kad es atkal sākšu rakstīt.

— Karloss ir kā zirgs, kuram nepatīk segli, — dons Huans teica. — Pret viņu jāizturas ļoti delikāti. Tu viņu nobaidīji, un tagad viņš negrib rakstīt.

Dons Henaro piepūta nāsis un žēlabaini lūdzošā tonī, vaibstoties un šķobot muti, noteica:

— Turpini, Karlitos, raksti. Raksti, dārgais. Raksti, līdz tev no­kritīs īkšķis.

Dons Huans piecēlās, izstiepa rokas un atlieca muguru. Nerau­goties uz cienījamo vecumu, viņa ķermenis bija spēcīgs un lokans. Viņš iegāja pie mājas augošajos krūmos, un es paliku divatā ar do­nu Henaro. Viņš paskatījās uz mani, un es novērsu skatienu, jo pēk­šņi apjuku.

— Vai patiešām tu pat negribi uz mani vairs skatīties? — viņš ļoti jautri noteica.

Viņš piepūta savas nāsis un lika tām trīsēt. Tad piecēlās un at­kārtoja dona Huana kustības, iztaisnojot muguru un izstiepjot ro­kas, taču viņa ķermenis ieņēma ārkārtīgi smieklīgu stāvokli; tā bija neaprakstāma poza, kas apvienoja apbrīnojamu pantomīmas un hu­mora izjūtu, un tā mani vienkārši apbūra. Tā bija meistarīga dona Huana karikatūra.

Tieši tobrīd parādījās dons Huans, ievēroja dona Henaro pan­tomīmu un saprata tās nozīmi. Viņš pavīpsnāja un apsēdās.

— Uz kuru pusi pūš vējš? — dons Henaro nevērīgi pajautāja. Dons Huans ar galvu norādīja uz rietumiem.

— Iešu labāk tur, uz kurieni pūš vējš, — dons Henaro ļoti no­pietni noteica.

Tad viņš pagriezās un padraudēja man ar pirkstu.

— Un nepārbīsties, ja izdzirdēsi dīvainas skaņas, — viņš tei­ca. — Kad Henaro dirš, kalni trīc.

Viņš ienira krūmos, un pēc brītiņa es izdzirdēju ļoti dīvainu, pār­dabisku, dārdošam pērkona grāvienam līdzīgu skaņu. Nespēdams rast tai loģisku skaidrojumu, palūkojos uz donu Huanu, taču viņš plīsa pušu aiz smiekliem.

1968.gada 17.oktobrī

Īsti neatceros, kas pamudināja donu Henaro pastāstīt man par "citas pasaules", kā viņš pats to dēvēja, uzbūvi. Viņš teica, ka īsts un dižs mags — mags-meistars — ir ērglis vai, pareizāk sakot, var pārvērsties par ērgli; no otras puses, ļaunais mags ir "tekolote" — pūce. Dons Henaro teica, ka ļaunais mags ir nakts bērns, un šādam cilvēkam noderīgie dzīvnieki ir kalnu lauva vai citi meža kaķi, vai naktsputni, it īpaši pūces. Viņš teica, ka "brujos liricos", liriskie magi — ar to tikai domāti magi-diletanti — izvēlas citus dzīvniekus, piemēram, vārnu. Dons Huans iesmējās; viņš klausījās klusējot.

Dons Henaro pagriezās pret viņu un teica:

— Tā ir patiesība, un tu pats to labi zini, Huan.

Tad viņš teica, ka mags var paņemt savu audzēkni reālā ceļoju­mā cauri desmit citas pasaules slāņiem. Mags-meistars, protams, ar nosacījumu, ka viņš ir ērglis, var sākt ar pašu pirmo, apakšējo, slāni un tad secīgi iziet cauri katrai nākamajai pasaulei, līdz sasniedz pašu virsotni. Ļaunie magi un diletanti var labākajā gadījumā iziet cauri

tikai trim slāņiem.

— Sāc no pašas apakšas, un tad tavs skolotājs ņem tevi līdzi lidojumā, un drīz vien—bums… Tu izej cauri pirmajam slānim. Tad, nedaudz vēlāk—bums… Tu izej cauri otrajam… un—bums… izej cauri trešajam.

Dons Henaro izveda mani cauri desmit bumiem līdz pēdējam pasaules slānim. Kad viņš beidza stāstīt, dons Huans palūkojās uz mani un saprotoši pasmaidīja.

— Donam Henaro nepiemīt īpaša tieksme uz sarunām,—viņš tei­ca, — taču, ja tu gribi saņemt mācību, viņš tevi mācīs par lietu līdz­svaru.

Dons Henaro apstiprinoši pamāja. Viņš savilka lūpas un pievē­ra acis. Man šis žests likās brīnišķīgs. Dons Henaro piecēlās, to pašu darīja arī dons Huans.

— Labi, — dons Henaro teica, — ejam. Mēs varam braukt un pagaidīt Nestoru un Pablito. Viņi ir jau mājās. Ceturtdienās viņi agri atbrīvojas.

Viņi abi iekāpa manā mašīnā; dons Huans apsēdās priekšējā sēdeklī. Es viņiem neko nejautāju, bet vienkārši iedarbināju motoru. Dons Huans rādīja ceļu uz Nestora māju. Dons Henaro iegāja mājā un pēc kāda laiciņa izgāja divu jaunu cilvēku, viņa mācekļu, Nesto­ra un Pablito pavadībā. Viņi visi iekāpa mašīnā, un dons Huans tei­ca, lai es braucu pa ceļu rietumu kalnu virzienā.

Mēs atstājām mašīnu grants ceļa malā un gājām kājām gar pie­cus sešus metrus platas upes krastu līdz ūdenskritumam, kuru varē­ja saskatīt no tās vietas, kur es atstāju mašīnu. Bija apmēram pulk­sten četri dienā. Panorāma bija visai iespaidīga. Tieši mums virs gal­vas karājās milzīgs zili melns mākonis, kurš šķita kā gigantisks pus-apaļš lidojošs jumts ar krasi izteiktām malām. Rietumos, augsto Cen­trālo Kordiljeru kalnu nogāzē, acīmredzot lija lietus. Tas izskatījās pēc bālgana priekškara, kas nolaidās pār zaļajiem kalnu pīķiem. Austrumos bija dziļa ieleja, virs kuras karājās tikai retas saplosītas mākoņu driskas. Kontrasts starp šiem diviem rajoniem bija vien­kārši lielisks.

Mēs apstājāmies ūdenskrituma piekājē. Tas bija piecdesmit met­rus augsts; tā rēkoņa bija vienkārši apdullinoša.

Dons Henaro aplika sev ap vidukli jostu, pie kuras karājās vis­maz kādi septiņi priekšmeti, kas izskatījās pēc mazām krūzītēm. Viņš noņēma cepuri, un tā palika karājoties aiz viņa muguras aukliņā, kas bija apsieta ap kaklu. No biezas vilnas drānas izgatavota maisiņa viņš izņēma galvas apsēju, kas arī bija izgatavots no daudzkrāsai­niem vilnas diegiem. īpaši tajā izdalījās spilgti dzeltenā krāsa. Uzsē­jis šo lentu, viņš iesprauda tajā trīs ērgļa spalvas. Vienu aiz labās auss, otru — dažas collas tuvāk pierei, bet trešo — kreisajā pusē virs deniņiem. Tad viņš novilka sandales, piekāra vai piesēja tās pie jostas un savilka ar to pončo. Josta, šķiet, bija savīta no ādas sloks­nītēm. Es neredzēju, vai viņš to sasēja vai savilka ar sprādzi. Tad dons Henaro devās ūdenskrituma virzienā.

Dons Huans uzmeklēja apaļu akmeni, novietoja to stabili un apsēdās uz tā. Abi jaunie cilvēki rīkojās tieši tāpat un apsēdās pa kreisi no viņa. Dons Huans norādīja man uz vietu sev līdzās labajā pusē un teica, lai es atnesu akmeni un apsēžos.

— Mums šeit jāizveido līniju, — viņš teica, parādot man ar roku, ka viņi visi trīs sēd rindā.

Tobrīd dons Henaro jau bija sasniedzis ūdenskrituma klinti un sāka kāpt augšā pa taciņu pa kreisi no tā. No tās vietas, kur mēs sēdējām, klints šķita visai stāva. Tur auga daudz krūmu, kurus viņš izmantoja kā pieturi. Vienreiz viņš pat, šķiet, zaudēja atbalstu un gandrīz noslīdēja lejā, tā it kā viņam zem kājām būtu slidens pamats. Pēc kāda brīža vēlreiz atkārtojās tas pats, un man ienāca prātā do­ma, ka dons Henaro droši vien ir pārāk vecs, lai kāpelētu pa klin­tīm. Es redzēju, kā viņš vairākas reizes paslīdēja un paklupa, līdz sasniedza vietu, kur taciņa izbeidzās.

Sajutos pavisam apjucis, kad viņš sāka rāpties pa klinti. Ne­spēju rast saprātīgu izskaidrojumu tam, ko viņš grasījās darīt.

—  Ko viņš dara? — es donam Huanam čukstus jautāju.

—  Acīmredzot rāpjas klintī, — viņš teica.

Dons Huans nekustīgu skatienu puspievērtām acīm cieši vēroja donu Henaro. Viņš, taisni izstiepies un salicis rokas uz ceļiem, sēdē­ja uz akmens malas.

Es nedaudz pieliecos, lai paskatītos uz abiem jaunajiem cilvē­kiem; dons Huans ar žestu pavēlēja man sēdēt mierīgi un neizjaukt līniju. Tūdaļ pat iztaisnojos, taču paguvu ievērot jaunos cilvēkus, kas šķita tikpat uzmanīgi kā dons Huans.

Dons Huans norādīja ar roku ūdenskrituma virzienā. Es atkal paskatījos uz turieni. Dons Henaro jau bija uzrāpies diezgan augstu klintī. Tieši tobrīd, kad palūkojos augšup, viņš atra­dās samērā līdzenā laukumiņā, lēni apejot milzīgu klintsbluķi. Viņa rokas bija izstieptas uz abām pusēm, it kā viņš vēlētos apskaut klin­ti. Viņš lēni virzījās pa labi un pēkšņi zaudēja pamatu zem kājām. Es neviļus iesaucos. Uz brīdi viņa ķermenis palika karājoties gaisā. Bi­ju stingri pārliecināts par to, ka viņš krīt, taču viņš nenokrita. Viņa labā roka pie kaut kā pieķērās, un viņa kājas ļoti lēni atgriezās uz klints izciļņa. Taču, pirms doties tālāk, viņš pagriezās un palūkojās uz mums. Tas bija tikai ātrs acu uzmetiens, taču viņa galvas kustībā jautās pārsteidzoša stilizācija. Atcerējos, ka viņš tāpat pagriezās un skatījās uz mums katrreiz, kad paslīdēja. Es iedomājos, ka donu Henaro kaitina viņa paša neveiklās kustības un viņš pagriežas, lai paskatītos, vai mēs viņu redzam.

Viņš vēl pavirzījās mazliet tuvāk virsotnei, vēlreiz pazaudēja pa­matu zem kājām un pieķērās pie klints nokares. Šoreiz viņš noturē­jās ar kreiso roku. Kad viņš atjaunoja līdzsvaru, viņš atkal pagrie­zās un paskatījās uz mums. Viņš vēl divreiz paslīdēja, pirms sasnie­dza virsotni. No lejas šķita, ka ūdenskrituma augšmala bija kādus sešus septiņus metrus plata. Kādu brīdi dons Henaro tur stāvēja nekustīgi. Es grasījos pajautāt donam Huanam, ko dons Henaro tur grasās darīt, taču dons Huans tik ļoti bija iegrimis visa notiekošā vērošanā, ka neuzdrošinājos viņu traucēt.

Pēkšņi dons Henaro nolēca ūdenī. Tas bija tik negaidīti, ka man aizrāvās elpa. Tas bija lielisks, neiespējams lēciens. Vienā mirklī man šķita, ka es redzēju citu citam uzliktu viņa ķermeņa atveidu sēriju, kad tas veica eliptisku lidojumu uz upes vidu.

Kad nedaudz atguvos no pārsteiguma, ievēroju, ka viņš pieze­mējies uz akmens pašā ūdenskrituma malā; no tās vietas, kur mēs sēdējām, šo akmeni knapi varēja ieraudzīt.

Viņš tur uzkavējās ilgu laiku; šķita, ka viņš cīnās ar ūdens strau­mi, kas vēlās pār šo akmeni. Viņš divreiz zaudēja pamatu zem kā­jām un palika karājoties gaisā virs bezdibeņa, un es nekādi nespēju saprast, kas neļauj viņam nokrist. Viņš atjaunoja savu līdzsvaru un, stāvot uz akmens, mīņājās no vienas kājas uz otru. Tad viņš atkal lēca, šoreiz kā tīģeris. Es tikai ar pūlēm spēju saskatīt nākamo ak­meni, uz kura viņš nolaidās; tas bija mazs un ass izcilnis ūdenskritu­ma korē.

Tur viņš uzkavējās gandrīz desmit minūtes. Viņš bija nekustīgs. Šis viņa nekustīgums atstāja uz mani tādu iespaidu, ka es pat sāku drebēt. Gribēju piecelties un mazliet pastaigāt. Dons Huans ievēro­ja manu nervozitāti un lika man nomierināties.

Dona Henaro nekustīgums izsauca manī kaut kādas noslēpu­mainas šausmas. Jum, ka vairs nespēšu sevi kontrolēt, ja viņš vēl tur kādu laiku uzkavēsies. Pēkšņi viņš atkal lēca. Šoreiz tieši uz ūdens­krituma krastu. Viņš piezemējās uz kājām un rokām gluži kā kaķis, īsu acumirkli viņš palika šādā stāvoklī, tad piecēlās un palūkojās pāri ūdenskritumam uz otru pusi, bet tad lejā, uz mums. Viņš stāvēja nekustīgi kā akmens un lūkojās uz mums. Viņa rokas bija piespies­tas pie sāniem, it kā viņš turētos pie neredzamiem pieturiem.

Tai visā, kā viņš stāvēja, jautās kaut kas patiesi harmonisks un izsmalcināts; viņa ķermenis šķita tik smalks, tik trausls. Iedomājos, ka dons Henaro ar savu galvas rotu, savām ērgļa spalvām, savu tumšo pončo un basām kājām ir visskaistākā cilvēciskā būtne, kādu jebkad biju redzējis.

Pēkšņi viņš pastiepa rokas augšup, pacēla galvu un ar ātru krei­sajam sānu salto līdzīgu kustību pameta savu ķermeni sānis. Lau­kakmens, uz kura viņš stāvēja, bija apaļš, un pēc lēciena viņš nozu­da aiz tā.

Tieši tobrīd sāka krist lielas lietus lāses. Dons Huans piecēlās, un kopā ar viņu piecēlās arī divi jaunie cilvēki. Viņu kustības bija tik straujas, ka nespēju sekot viņu piemēram. Mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja dona Henaro meistarstiķis. Jutu, ka viņš ir lielisks aktie­ris, un tūdaļ pat gribēju viņu ieraudzīt, lai varētu viņam aplaudēt.

Centos saskatīt ūdenskrituma kreiso pusi, lai ieraudzītu, vai viņš nekāps lejā, taču viņa tur nebija. Katrā ziņā vēlējos uzzināt, kas ar viņu noticis. Dons Huans neatbildēja.

— Labāk iesim prom no šejienes, — viņš teica. — Tas būs pamatīgs gāziens. Mums jāaizved mājās Pablito un Nestors, bet tad dosimies atpakaļceļā.

— Es pat neatvadījos no dona Henaro, — es iebildu.

— Viņš jau no tevis atvadījās, — dons Huans asi atbildēja. Viņš nopietni skatījās uz mani kādu brīdi, bet tad viņa sejas

izteiksme atmaiga un viņš pasmaidīja.

—  Viņš tev novēlēja visu labu, — viņš teica. — Viņam bija ļoti patīkami ar tevi iepazīties.

—  Bet vai tad mēs viņu nesagaidīsim?

—  Nē, — dons Huans asi noteica, — lai viņš paliek tur, kur atrodas. Varbūt viņš ir ērglis, kas lido uz citu pasauli, bet varbūt viņš tur augšā nomira. Šobrīd tam nav nekādas nozīmes.

1968. gada 23. oktobrī

Dons Huans it kā starp citu ieminējās, ka tuvākajā nākotnē viņš vēlreiz grasās braukt uz Centrālo Meksiku.

—  Vai tu apciemosi donu Henaro? — es jautāju.

—  Iespējams, — viņš teica, pat nepaskatoties uz manu pusi.

— Ar viņu taču viss kārtībā, vai ne, don Huan? Es gribu teikt: ar viņu taču neatgadījās nekas ļauns tur toreiz, ūdenskrituma vir­sotnē.

— Nekas ar viņu nenotika. Viņš ir stiprs.

Kādu laiku mēs sarunājāmies par viņa plānoto ceļojumu. Kad es teicu, ka man ļoti iepatikās dona Henaro sabiedrība un viņa joki, viņš iesmējās un atbildēja, ka Henaro tik tiešām līdzinās bērnam. Tad sekoja ilga pauze; es sasprindzināju savu prātu, visu laiku cenz­damies uzsākt sarunu par man sniegto mācību. Dons Huans paska­tījās uz mani un ķircinoši pajautāja:

— Tev tā vien niez mēle man pajautāt par dona Henaro mācī­bu, vai ne?

Es piespiesti iesmējos. Visu laiku nepārstāju domāt par to, kas tad īsti notika pie ūdenskrituma. Vēlreiz un vēlreiz pārcilāju atmiņās visas notikuma detaļas, kādas vien spēju atcerēties, un biju spiests secināt, ka esmu kļuvis par neparastas fiziskas veiklības demon­strējuma liecinieku. Es domāju, ka dons Henaro neapšaubāmi ir nepārspējams līdzsvara meistars. Katra kustība, kuru viņš veica, bija stingri ritualizēta, nemaz nerunājot par to, ka tai noteikti bija kaut kāda sarežģīta simboliska nozīme.

— Jā, — es teicu. — Man patiešām ļoti gribas uzzināt, kas tā bija par mācību.

— Tad es tev pateikšu vienu lietu, — dons Huans teica. — Tev tas bija tikai tukša laika nosišana. Viņa mācība bija domāta tiem, kas redz. Pablito un Nestors uztvēra tās jēgu, lai gan viņi redz vēl visai vāji. Bet tu—tu atnāci uz turieni skatīties. Es teicu Henaro, ka tu esi ļoti liels dīvainis un gatavais muļķis un, ka, iespējams, tev pa­līdzēs viņa mācība, taču tas nenotika. Starp citu, tas nav nemaz tik svarīgi. Redzēšana — tā ir ļoti grūta lieta. Es negribēju, lai tu pēc tam sarunātos ar Henaro, tāpēc mums nācās aizbraukt. Ļoti slikti. Bet vēl sliktāk būtu bijis palikt. Henaro ļoti riskēja, lai parādītu tev kaut ko patiesi brīnišķīgu. Ļoti žēl, ka tu nevari redzēt.

— Varbūt, don Huan, ja tu man pastāstīsi, kāda bija šīs mācī­bas jēga, tad noskaidrosies, ka īstenībā es redzēju.

Dons Huans locījās smieklos.

—  Tava labākā īpašība ir uzdot jautājumus, — viņš teica.

Viņš noteikti nevēlējās vairs turpināt šo sarunu. Mēs sēdējām kā parasti viņa mājas priekšā; pēkšņi viņš piecēlās un iegāja mājā. Es viņam sekoju, uzstājīgi cenšoties aprakstīt viņam to, ko redzēju. Ļoti apzinīgi izstāstīju viņam visu notikumu secību tā, kāto atcerē­jos. Visu laiku, kamēr es stāstīju, dons Huans turpināja smaidīt. Kad apklusu, viņš pagrozīja galvu.

Redzēšana ir ļoti grūta lieta, — viņš teica.

Palūdzu viņam paskaidrot tuvāk šo apgalvojumu.

— Redzēšana nav tāda lieta, ko vajadzētu apspriest, — viņš stingri noteica.

Acīmredzot viņš negrasījās vairs neko man stāstīt. Tāpēc es samierinājos ar neveiksmi un izgāju no mājas, lai izpildītu dažus viņa uzdevumus.

Kad atgriezos, bija jau tumšs. Mēs mazliet iekodām, bet tad iznācām ramadā. Vēl pat lāga nepaguvām apsēsties, kad dons Hu­ans sāka runāt par dona Henaro mācību. Viņš nemaz nedeva laiku man tam sagatavoties. Manas piezīmes bija man līdzi, taču bija pā­rāk tumšs, lai rakstītu, un es negribēju pārtraukt sarunu, dodoties pēc petrolejas lampas.

Viņš teica, ka dons Henaro, būdams izcils līdzsvara meistars, spēja izpildīt ļoti mīklainas un sarežģītas kustības. Sēdēšana uz galvas bija viena no šādām kustībām, un ar to viņš gribēja man parādīt, ka nevar iemācīties redzēt, rakstot piezīmes. Tas bija tikai vienkāršs klauna triks. Pēc dona Henaro domām, rakstīt par re­dzēšanu — ir tikpat mīklaina, dīvaina un nevajadzīga darbība, kā sēdēšana uz galvas.

Dons Huans cieši lūkojās uz mani tumsā un ļoti dramatiskā balsī teica, ka tobrīd, kad dons Henaro izspēlēja joku ar sēdēšanu uz galvas, es jau atrados uz redzēšanas robežas. Dons Henaro to ievē­roja un atkal un atkal atkārtoja savu manevru, taču no tā nebija nekādas jēgas, jo es jau biju nozaudējis atrasto pavedienu.

Dons Huans teica, ka tad dons Henaro, aiz personīgām simpā­tijām pret mani, izšķīrās par ļoti riskantu mēģinājumu atkal atgriezt mani uz redzēšanas robežas. Pēc rūpīgām pārdomām viņš nolēma man parādīt līdzsvara pārvaldīšanas mākslu, šķērsojot ūdenskritu­mu. Viņš juta, ka ūdenskritums ir līdzīgs tam slieksnim, pie kura es stāvu, un ticēja, ka es arī varēšu to pārvarēt.

Tad dons Huans izskaidroja Henaro priekšnesuma jēgu. Viņš teica, ka ir jau man stāstījis, ka cilvēki, tiem, kas redz, izskatās kā spīdošas būtnes, kas sastāv no kaut kā līdzīga gaismas šķiedrām vai diegiem, kas, stiepjas no priekšas atpakaļ, izveidojot riņķveida tel­pisku struktūru, kas pēc formas atgādina olu. Viņš atgādināja, ka stāstījis man arī par to, ka vispārsteidzošākā olveidīgo būtņu īpatnī­ba ir garš šķiedru kūlis, kas iziet no nabas rajona un kuram ir ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē. Šīs šķiedras tad arī bija dona Henaro līdzsvara noslēpums, un viņa sniegtajai mācībai nebija nekā kopīga ar akrobātiskiem lēcieniem pāri ūdenskritumam. Viņa līdzsvara māk­sla bija veids, kā viņš izmantoja "taustekļveidīgos" diegus.

Dons Huans pārtrauca sarunu par šo tematu tikpat pēkšņi, kā bija to uzsācis, un sāka runāt par kaut ko pavisam citu.

1968.gada 24.oktobrī

Man izdevās iedzīt donu Huanu stūrī, pasakot, ka intuitīvi jūtu, ka man vairs nekad netiks sniegta līdzsvara mācība, tādēļ viņam ir jāizskaidro man visas tās slēptās detaļas, kuras es citādi nekad ne­spēšu saprast. Dons Huans teica, ka man ir taisnība un dons Henaro vairs nekad nesniegs man vēl citu līdzsvara pārvaldīšanas māk­slas paraugstundu.

—  Ko tu gribi uzzināt? — viņš jautāja.

—  Kas ir šīs taustekļveidīgās šķiedras, don Huan?

Tie ir taustekļi, kas iziet no cilvēka ķermeņa, un tā ir pašsapro­tama lieta jebkuram magam, kas redz. Magu izturēšanās pret kādu konkrētu cilvēku ir atkarīga no tā, kā viņš redz viņa taustekļus. Vā­jiem cilvēkiem ir ļoti īsas, gandrīz neredzamas šķiedras; stipriem cil­vēkiem šķiedras ir garas un spilgtas. Henaro, piemēram, tās ir tik spilgtas, ka šķiet resnas. Pēc šīm šķiedrām var noteikt, vai cilvēks ir vesels vai slims, dusmīgs vai labs, uzticams vai nē. Pēc šīm šķiedrām var arī pateikt, vai cilvēks var redzēt. Kad Henaro tevi ieraudzīja, tad, gluži tāpat kā mans draugs Visente, uzzināja, ka tu vari redzēt; kad es tevi redzu, tad redzu, ka tu vari redzēt, un tai pašā laikā pats zinu, ka tu to nevari. Ir gan dīvaini! Henaro nespēja to pārvarēt. Es viņam teicu, ka tu esi dīvains muļķis. Domāju, ka viņš pats gribēja to ieraudzīt, un tāpēc paņēma tevi līdzi uz ūdenskritumu.

—  Kāpēc tu uzskati, ka es radu iespaidu, it kā varu redzēt!

Dons Huans man neatbildēja. Viņš ilgi klusēja. Negribēju neko viņam vairāk jautāt. Beidzot viņš ierunājās un teica, ka zina kāpēc, taču nezina, kā to izskaidrot.

—  Tu domā, ka visu pasaulē ir viegli saprast,—viņš teica, — tāpēc ka viss, ko tu dari, — tā ir rutīna, kuru viegli saprast. Pie ūdenskrituma, kad tu skatījies uz to, kā Henaro kustas virs ūdens, tu uzskatīji, ka viņš ir kūleņu mešanas meistars, jo kūleņi — tas ir viss, par ko tu varēji domāt. Un tu vienmēr uzskatīsi, ka tas ir viss, ko viņš darīja. Taču Henaro nebūt nelēca pāri ūdenskritumam. Ja viņš būtu lēcis, tad nosistos. Henaro balansēja uz savām lieliskajām spožajām šķiedrām. Viņš padarīja tās garas, tik garas, ka varēja, teiksim, pa tām pārripot pāri ūdenskritumam. Viņš nodemonstrēja drošu paņēmienu, kā padarīt šos taustekļus garus un kā precīzi manipulēt artiem. Pablito redzēja gandrīz visas dona Henaro kustī­bas. Nestors gan redzēja tikai visacīmredzamākos manevrus. Viņš neievēroja sīkas detaļas. Bet tu, tu neredzēji absolūti neko.

—  Varbūt, ja tu, don Huan, man iepriekš būtu pateicis, uz ko skatīties…

Viņš mani pārtrauca un teica, ka donam Henaro tas tikai trau­cētu, ja viņš sāktu sniegt man instrukcijas. Ja es iepriekš zinātu, kam tieši jānotiek, tad manas taustekļveidīgās šķiedras būtu pārāk uzbu­dinātas un traucētu dona Huana šķiedrām.

—  Ja tu varētu redzēt, — viņš teica, — tad, tiklīdz Henaro spēra pirmo soli, tev jau tūdaļ būtu bijis skaidrs, ka viņš nebūt ne-paslīdēja, kad kāpa ūdenskrituma virsotnē. Viņš atslābināja savas šķiedras. Viņš divreiz aptvēra ar tām akmeņus un palika karājoties uz kailas klints gluži kā muša. Kad viņš uzkāpa virsotnē un bija ga­tavs šķērsot ūdeni, viņš fokusēja tās uz nelielu akmeni straumes vi­dū, un, kad tās tur bija droši nostiprinātas, viņš ļāva šiem diegiem pārvilkt viņu uz turieni. Henaro nebūt nelēca un tāpēc varēja nostāties uz pavisam mazu akmeņu slidenajām virsmām pašā ūdenskrituma malā. Viņa gaismas diegi visu laiku ļoti cieši aptvēra katru akmeni, kurn viņš izmantoja.

Viņš nestāvēja ilgi uz pirmā akmens, jo pārējie diegi bija pie­stiprināti pie cita, vēl mazāka akmens tai vietā, kur ūdens straume bija visspēcīgākā. Šķiedras viņu atkal pievilka, un viņš tur piezemē­jās. Tas bija visapbrīnojamākais, ko viņš izdarīja. Akmens virsma bija pārāk maza, lai cilvēks varētu uz tās stāvēt, un ūdens spēks viņu nomestu bezdibenī, ja vien viņš nebūtu daļu savu diegu fokusējis uz pirmo akmeni.

Otrajā stāvoklī viņš stāvēja ilgi, jo viņam atkal vajadzēja iz­stiept savas šķiedras un sūtīt tās uz otru ūdenskrituma pusi. Kad viņš tur tās nostiprināja, viņam vajadzēja atbrīvot diegus, kas aptvē­ra pirmo akmeni. Tas nebūt nebija viegli izdarāms, šķiet, kaut kas tāds ir pa spēkam tikai Henaro. Viņš gandrīz zaudēja savu satvērienu vai varbūt vienkārši mūs muļķoja—mēs to nekad droši neuzzi­nāsim. Personīgi es domāju, ka viņš gandrīz zaudēja savu satvērienu, j o tieši tobrīd viņš saspringa un izmeta pāri ūdenim lielisku šķiedru kūli kā spilgtu prožektora staru. Domāju, ka tikai šis šķiedru kūlis vien jau spēja un arī pārvilka viņu otrā krastā. Nokļuvis otrā pusē, viņš piecēlās un lika visiem saviem diegiem iemirdzēties visdažādā­kajās krāsās. To viņš izdarīja speciāli priekš tevis. Ja tu būtu spējis redzēt, tu to ieraudzītu.

Henaro tur piecēlās, skatoties uz tevi, un saprata, ka tu neko neesi redzējis.

Otrā daļa

„Redzēšanas” uzdevums

7

Dona Huana nebija mājās, kad es atbraucu pie viņa 1968. ga­da 8. novembra pēcpusdienā. Man nebija ne mazākā priekšstata, kur viņu meklēt, tāpēc apsēdos un sāku gaidīt. Kaut kāda nezināma iemesla dēļ es zināju, ka viņš drīz atgriezīsies. Pēc kāda brīža dons Huans patiešām ienāca mājā. Viņš man pamāja. Mēs sasveicinājā­mies. Viņš izskatījās noguris un apgūlās uz masas, pāris reizes nožā­vājās.

— Es gribu iemācīties redzēt, don Huan, — es bez aplinkiem teicu. — Bet es patiešām nevēlos neko lietot; es negribu pīpēt tavu maisījumu. Kā tu domā, vai ir kāda iespēja iemācīties redzēt bez tā?

Viņš apsēdās, uzmeta man vērīgu skatienu, bet tad atkal at­laidās.

— Nē, — viņš teica. — Tev nāksies izmantot dūmiņu.

— Bet tu taču teici, ka tur, pie dona Henaro, es biju uz redzē­šanas robežas.

—  Es gribēju teikt, ka tevī kaut kas staroja, it kā tu patiešām apzinātos Henaro darbības, taču tu vienkārši skatījies. Tevī acīmre­dzot ir kaut kas, kas atgādina redzēšanu, taču tas kaut kas nav redzēšana. Tu esi bāztin piebāzts ar visādiem niekiem, un tev var palīdzēt tikai dūmiņš.

—  Bet kāpēc jāpīpē? Vai tad nevar vienkārši iemācīties redzēt bez citu palīdzības? Es to ļoti stipri vēlos, vai tad ar vēlēšanos vien nepietiek?

—  Nē, nepietiek. Redzēšana nav tik vienkārša lieta. Tikai dū­miņš var tev piešķirt ātrumu, kas nepieciešams, lai notvertu šīs acu­mirklīgās pasaules atblāzmu. Citādi tu joprojām tikai skatīsies.

—  Ko tu domā ar jēdzienu acumirklīgā pasaule?

—  Kad redzi, pasaule nav tāda, kādu tu to tagad iedomājies. Tā drīzāk ir acumirklīgā pasaule, kura kustas un mainās. Varbūt arī var iemācīties patstāvīgi to uztvert, taču nekas labs no tā nesanāks, jo ķermenis sabruks no stresa. No otras puses, ar dūmiņu nekad neizjūti nogurumu. Dūmiņš dod nepieciešamo ātrumu, lai varētu noķert pasaules acumirklīgo kustību, un vienlaikus saglabā neskartu ķermeni un tā spēkus.

—  Labi, — es dramatiskā balsī noteicu. — Esmu atmetis visas savas šaubas. Es pīpēšu.

Viņš iesmējās par manām emocijām.

— Izmet to no galvas. Tu vienmēr grāb ne to, kas vajadzīgs. Tagad tu uzskati, ka tā vienkārši, pieņemot lēmumu atļaut dūmiņam sevi vadīt, tu vari apgūt redzēšanu. Šeit nepieciešams vēl daudz kas cits. Vienmēr un visam, lai ko mēs ari nedarītu, vēl vajadzīgs daudz kas cits.

Uz bridi viņš kļuva pavisam nopietns.

— Ar tevi es biju ļoti piesardzīgs un ļoti rūpīgi apsvēru savu rīcību, jo Meskalito grib, lai tu saprastu manas zināšanas. Taču es zinu, ka man nepietiks laika, lai iemācītu tev visu, ko es tev gribu iemācīt. Man pietiks laika, tikai lai izvestu tevi uz ceļa un ticētu, ka tu meklēsi tāpat, kā meklēju es. Man jāatzīst, ka tu esi ietiepīgāks un ne tik jūtīgs kā es. Tev ir citi uzskati, un es nespēju paredzēt tavas dzīves iespējamo virzienu.

Viņa balss apdomīgais tonis un kaut kas viņa uzvedībā izsauca manī sen zināmas sajūtas—baiļu, vientulības un gaidu sajukumu.

— Drīz mēs uzzināsim, kur tu stāvi, — viņš noslēpumaini no­teica.

Vairāk viņš neko neteica. Mazliet vēlāk viņš izgāja jo mājas. Es viņam sekoju un nostājos viņa priekšā, nezinot, vai man apsēsties vai sākt izsaiņot saiņus, kurus biju viņam atvedis.

— Vai tas būs bīstami, — es viņam pajautāju, lai vienkārši iz­traucētu klusumu.

— Viss ir bīstami, — viņš teica.

Dons Huans acīmredzot vairs nevēlējās man neko teikt. Viņš vāca kaut kādus mazus maisiņus, kas bija samesti kaktā, un lika tos tīkliņā. Nepiedāvāju viņam palīdzību, jo zināju, ja viņam tā būs va­jadzīga, viņš noteikti palūgs pats. Pēc tam viņš apgūlās uz salmu masas un teica, lai es atslābinos un atpūšos. Es apgūlos uz savas masas un centos aizmigt, taču nebiju noguris. Pagājušonakt es ap­metas motelī un nogulēju līdz pat pusdienlaikam, jo zināju, ka līdz dona Huana mājām man jābrauc tikai stundas trīs četras. Viņš ari negulēja. Lai gan viņa acis bija aizvērtas, ievēroju gandrīz netvera­mas ritmiskas viņa galvas kustības. Man ienāca prātā doma, ka viņš acīmredzot kaut ko dungo savā nodabā.

— Labāk kaut ko ieēdīsim, — dons Huans pēkšņi tik negaidīti pateica, ka es pat palēcos. — Tev būs nepieciešama visa tava ener­ģija. Tev jābūt labā formā.

Viņš pagatavoja zupu, taču es vēl nebiju izsalcis.

* * *

Nākamajā dienā, 9. novembrī, dons Huans man atļāva tikai nedaudz iekost un lika atpūsties. Es nogulēju visu rīta cēlienu, taču tā ari nespēju atslābināties. Man nebija ne jausmas, kas īsti donam Huanam bija ienācis prātā, taču vissliktākais bija tas, ka es pat ne­zināju, kas bija ienācis prātā man pašam.

Apmēram pulksten trijos mēs sēdējām viņa ramadas ēnā. Es biju ļoti izsalcis. Vairākas reizes ieminējos, ka vajadzētu paēst, taču viņš atteicās.

— Tu neesi gatavojis savu maisījumu jau trīs gadus, — viņš pēkšņi teica. — Tev nāksies pīpēt manējo, tāpēc uzskatīsim, ka es savācu to priekš tevis. Tev tikai tāds mazumiņš vien būs nepiecie­šams. Es vienreiz piebāzīšu pīpi. Tu to visu izpīpēsi un tad saglabāsi mieru. Pēc tam atnāks citas pasaules sargs. Tev nekas nav jādara, tikai viņš jāvēro. Vēro, kā viņš kustas; vēro visu, ko viņš dara. Tava dzīvība var būt atkarīga no tā, cik uzmanīgs un vērīgs tu būsi.

Dons Huans tik pēkšņi pārtrauca savas instrukcijas, ka es nezi­nāju ko teikt un pat ko domāt. Kādu brīdi murmināju kaut ko pavi­sam nesakarīgu. Es nespēju koncentrēties. Beidzot pajautāju pir­mo, kas man ienāca prātā:

— Kas ir šis sargs?

Dons Huans kategoriski atteicās runāt, taču es pārāk nervozē­ju, lai apklustu, un loti neatlaidīgi lūdzu viņam pastāstīt par šo sargu. —Tu viņu ieraudzīsi,—viņš izmeta.—Viņš sargā citu pasauli.

— Kādu pasauli? Vai mirušo pasauli?

Tā nav nedz mirušo, nedz vēl kā pasaule. Nav nekādas jēgas par to runāt. Tu pats to ieraudzīsi.

To pateicis, dons Huans iegāja mājā. Es viņam sekoju viņa is­tabā.

— Pagaidi, pagaidi, don Huan. Ko tu grasies darīt?

Viņš neatbildēja. Izvilcis no maisiņa savu pīpi, viņš apsēdās uz salmu masas istabas vidū un vērīgi lūkojās man tieši virsū. Šķiet, viņš gaidīja manu piekrišanu.

— Tu esi muļķis, — viņš labsirdīgi noteica.—Tu nebaidies. Tu vienkārši sev saki, ka baidies.

Viņš lēni pagrozīja galvu, tad sadabūja nelielu maisiņu ar smē­ķējamo maisījumu un piebāza pīpi.

—  Baidos, don Huan. Es patiešām baidos.

—  Nē, tās nav bailes.

Es izmisīgi centos novilkt laiku un sāku gari un plaši apspriest manu jūtu īsteno raksturu, jo patiesi no visas sirds uzskatīju, ka bai­dos, taču viņš norādīja uz to, ka mana elpa nebūt nav saraustīta un sirds nesitas straujāk kā parasti.

Kādu laiku domāju par to, ko viņš teica. Viņš kļūdījās, jo novē­roju daudzas fiziskas sajūtas, kas parasti saistītas ar bailēm, un es patiesi biju izmisis. It viss šķita nenovēršamā liktens sajūtas piesāti­nāts. Manā kuņģī viss sagriezās, un es biju pārliecināts, ka nobālēju; manas delnas stipri nosvīda; un tomēr es patiešām domāju, ka ne­baidos. Man nebija tās baiļu sajūtas, pie kuras biju pieradis savas dzīves laikā. Man nebija manu ierasto specifisko baiļu. Es sarunā­jos, pastaigājos šurpu turpu pa istabu dona Huana priekšā, kurš vēl aizvien sēdēja uz masas, turot savu pīpi, un vērīgi mani uzlūkoja; beidzot, apsverot visus argumentus un sajūtas, secināju, ka tas, ko es izjutu savu ierasto baiļu vietā, bija dziļā diskomforta sajūta, kas radās, jau tikai iedomājoties vien par psihotropo augu izraisīto ju­cekli.

Dons Huans mani kādu brīdi vēroja, tad piemiedza acis, it kā censtos saskatīt kaut ko tālumā.

Es turpināju staigāt šurpu turpu viņa priekšā, līdz viņš lika man apsēsties un nomierināties. Tā mēs klusi sēdējām vairākas minūtes.

— Tu negribi pazaudēt savu skaidrību, vai ne? — viņš pēkšņi pateica.

— Ļoti precīzi pateikts, don Huan, — es atbildēju. Viņš apmierināti iesmējās.

— Tevi nospiež skaidrība — zināšanu cilvēka otrais ienaid­nieks. Tu nebaidies, — viņš centās mani nomierināt, — tu nespēj samierināties ar perspektīvu zaudēt skaidrību, bet tā kā tu esi muļ­ķis, tad sauc to par bailēm.

Viņš iesmējās un tad palūdza: —Atnes man ogles.

Viņa balss bija labsirdīga un nomierinoša. Es automātiski pie­cēlos un izgāju ārā, lai paņemtu no ugunskura nelielus degošo ogļu gabaliņus, uzliku tos uz keramiskās flīzes un atgriezos istabā.

— Iznāc verandā, — dons Huans mani skaļi pasauca.

Viņš nolika salmu maisu tai vietā, kur es parasti sēdēju. Es noli­ku ogles viņam līdzās un uzpūtu tām, lai tās iekvēlotos spilgtāk. Gra­sījos apsēsties, taču viņš mani atturēja un lika apsēsties masas krei­sajā stūrī. Tad viņš ielika ogles gabaliņu pīpē un pasniedza to man. Es paņēmu. Mani pārsteidza tas mēmais spēks, ar kuru dons Huans mani vadīja. Nespēju izdomāt, ko lai saku. Man nebija argumentu. Biju pārliecināts, ka nebaidos, bet vienkārši nevēlos zaudēt savu skaidrību.

— Pīpē, pīpē, — viņš mierīgi izrīkoja. — šoreiz tikai viena pī­pes galva.

Es ievilku dūmu un izdzirdu iesprakšķamies degošo maisījumu. Acumirklī sajutu aukstumu mutē un degunā. Ievilku otru dūmu, un aukstums izplatījās arī krūtīs. Kad ievilku pēdējo dūmu, visā manā ķermenī izlija īpatnēja aukstā siltuma sajūta.

Dons Huans paņēma no manis pīpi un viegli padauzīja ar pīpes galvu pa plaukstu, lai izkratītu atlikušo maisījumu. Tad, kā vienmēr, viņš saslapināja pirkstu ar siekalām un izslaucīja pīpes galvu no iekš­puses.

Ķermenis notirpa, taču es varēju kustēties. Es izmainīju stā­vokli, lai apsēstos ērtāk.

—  Kam tagad jānotiek? — es jautāju.

Man bija mazliet grūti runāt.

Dons Huans ļoti saudzīgi ielika pīpi maisiņā un ietina to garā auduma gabalā. Tad viņš apsēdās taisni, ar seju pret mani. Man sāka reibt galva; acis neviļus aizvērās. Dons Huans mani enerģiski sakratīja un pavēlēja negulēt. Viņš teica, ka es ļoti labi zinu, ka no­miršu, ja aizmigšu šādā stāvoklī. Tas mani uzmundrināja. Man ienā­ca prātā, ka dons Huans to saka, lai es paliktu nomodā, taču, no otras puses, iedomājos, ka viņam varētu arī izrādīties taisnība. Es pēc iespējas platāk iepletu acis, un dons Huans iesmējās. Viņš tei­ca, ka es nedrīkstu ne uz mirkli aizvērt acis, ka man visu laiku jāgai­da, un tad es kādā noteiktā brīdī varēšu ieraudzīt citas pasaules sargu.

Es sajutu ļoti nepatīkamu karstumu visā ķermenī; centos izmai­nīt stāvokli, taču jau nevarēju pakustēties. Gribēju sākt runāt ar do­nu Huanu, taču vārdi, šķiet, bija tik dziļi manī, ka nevarēju tos izvilkt laukā. Tad es nokritu uz kreisajiem sāniem un atklāju, ka skatos uz donu Huanu no apakšas.

Viņš pieliecās pie manis uz čukstus pavēlēja neskatīties uz viņu, bet vērīgi lūkoties vienā punktā uz masas tieši iepretim manām acīm. Viņš teica, ka man jāskatās ar vienu aci, ar kreiso, un ka agri vai vēlu es ieraudzīšu sargu.

Sāku skatīties tur, kur viņš norādīja, taču neko neieraudzīju. Taču tad kādā brīdī tieši manā acu priekšā ievēroju lidojam odu. Tas nolaidās uz masas. Vēroju viņa kustības. Viņš pievirzījās cieši man klāt, tik tuvu, ka mans skatiens aizmiglojās. Pēkšņi sajutu, it kā pieceļos kājās. Tā bija ļoti mulsinoša sajūta, kuru vajadzēja kā nā­kas apdomāt, taču tam nebija laika. Šķita, ka es stāvu un skatos uz priekšu un manas acis atrodas ierastajā augstumā, bet tas, ko es ieraudzīju, satrauca mani līdz sirds dziļumiem. Tobrīd pārdzīvoju vār­dos neaprakstāmu emocionālu satricinājumu. Tieši manā priekšā, pavisam līdzās, atradās gigantisks, briesmīgs dzīvnieks. īsts monstrs! Ar kaut ko tamlīdzīgu nekad nebiju sastapies pat vismurgainākajās fantāzijās. Vēroju to pilnīgā apjukumā.

Pirmais, ko patiešām pamanīju, bija viņa izmēri. Nez kāpēc no­lēmu, ka viņš bija ap trīsdesmit metrus garš. Tas, šķiet, stāvēja tais­ni, taču es nevarēju saprast kā. Pēc tam ievēroju, ka viņam ir divi plati spārni. Tobrīd sapratu, ka aplūkoju šo dzīvnieku tā, it kā tas būtu kāds ierasts skats, citiem vārdiem sakot, vienkārši uz viņu ska­tos. Taču īstenībā es taču nevarēju uz viņu tā vienkārši skatīties, kā parasti to mēdzu darīt. Secināju, ka ne tik daudz skatos uz šo dzīv­nieku, bet gan ievēroju arvien jaunus tā atribūtus, tādā veidā pada­rot skaidrāku kopējo redzes ainu. Viņa ķermeni klāja melnu spalvu kušķi. Viņam bija garš purns, no kura visu laiku kaut kas suloja un pilēja zemē. Viņa acis bija izspiedušās un apaļas kā divas milzīgas baltas bumbas.

Tad tas sāka sist spārnus. Tā nebija putna spārnu vēcināšana, bet trīsēšana, vibrācija. Radījums uzņēma ātrumu un sāka riņķot manā priekšā. Tas nebija lidojums, bet drīzāk slīdēšana, apbrīnoja­mi izveicīga slīdēšana galvu reibinošā ātrumā tikai dažas collas virs zemes. Tobrīd ievēroju, ka pilnībā esmu iegrimis viņa kustību vēro­šanā. Iedomājos, ka tā kustības ir kroplas un bezjēdzīgas, un tomēr viņa ātrums un izveicība bija vienkārši lieliska.

Viņš, spārniem vibrējot, apmeta manā priekšā divus riņķus; tas, kas sūcās no viņa mutes, šļakstījās uz visām pusēm. Pēc tam viņš pagriezās un sāka slīdēt prom neaprakstāmā ātrumā, līdz pilnībā izzuda skatienam.

Vērīgi lūkojos tur, kur tas aizlidoja, jo nekas cits man neatlika. Man bija ļoti neparasta smaguma sajūta, nekādi nespēju sakopot domas. Nespēju izkustēties no vietas, it kā būtu pielīmēts.

Tad tālumā ieraudzīju kaut ko mākonim līdzīgu; nākošajā mirklī milzu zvērs jau atkal pilnā ātrumā sāka riņķot manā priekšā. Viņa spārni arvien tuvojās manām acīm, līdz iesita. Sajutu, ka viņa spārni patiešām iesita tai manai daļai, kas atradās telpā, kurā riņķoja lido­jošais briesmonis. Cik spēka iekliedzos vienā no visstiprāko sāpju lēkmēm manā mūžā.

Nākošais, ko aptvēru, bija tas, ka sēžu uz savas masas un dons Huans berž man pieri. Viņš ierīvēja manas rokas un kājas ar lapām, tad aizveda mani pie irigācijas grāvja aiz viņa mājas, novilka man drēbes un pilnībā iegremdēja ūdenī; tad izvilka, atkal iegremdēja, tad vēlreiz un vēlreiz…

Kamēr es gulēju seklā grāvja dibenā, dons Huans laiku pa lai­kam pacēla manu kreiso kāju un uzmanīgi papliķēja pa papēdi. Pēc kāda laiciņa man iekutējās. Viņš to ievēroja un teica, ka esmu kār­tībā. Es apģērbos, un mēs atgriezāmies viņa mājā. Atkal apsēdos uz savas salmu masas un centos runāt, taču jutu, ka nespēju koncen­trēties; nezināju ko īsti gribu teikt, lai gan manas domas bija ļoti skaidras. Biju pārsteigts par to, cik milzīgi jākoncentrējas, lai runā­tu. Vēl ievēroju, ka, lai kaut ko pateiktu, man jāpārstāj skatīties uz lietām. Bija tāda sajūta, it kā esmu sapinies lielā dziļumā un, cenšo­ties sākt runāt, man jāuzpeld kā ūdenslīdējam; vispirms jāiznirst, it kā vārdi mani celtu augšup. Divreiz tiku tiktāl, ka atklepojos vis­parastākajā veidā. Pēc tam jau varēju pateikt visu, ko gribēju, taču to neizdarīju. Devu priekšroku līdz šim neiepazītajam klusēšanas līmenim, kur varēja tikai skatīties. Bija tāda sajūta, ka sāku apgūt to, ko dons Huans dēvē par redzēšanu, un tas darīja mani neparasti laimīgu.

Pēc tam dons Huans iedeva man zupu, plāceņus un lika paēst. Spēju ēst bez jebkādas piepūles un nezaudējot to, ko uzskatīju par savu "redzēšanas spēku". Fokusēju savu skatienu uz to, kas atra­dās visapkārt. Biju pārliecināts, ka varu "redzēt" visu, un tomēr, pēc visa spriežot, pasaule izskatījās tāda pati. Es centos "redzēt" līdz brīdim, kamēr kļuva pavisam tumšs. Beidzot piekusu, apgūlos un aizmigu.

Pamodos, kad dons Huans apsedza mani ar segu. Man sāpēja galva un nāca vēmiens. Pēc kāda laika jau sajutos labāk, aizmigu un nogulēju līdz ritam.

* * *

No rīta es atkal biju tāds kā parasti un nepacietīgi pajautāju donam Huanam:

— Kas ar mani notika? Dons Huans mulsi iesmējās.

— Tu gāji meklēt sargu un, protams, viņu arī atradi, — viņš teica.

— Bet kas tas bija, don Huan?

— Sargs, citas pasaules vārtu sargs, — dons Huans noteica tā, it kā tā būtu visikdienišķākā lieta pasaulē.

Gribēju pēc iespējas vairāk pastāstīt viņam par šo neganto un briesmīgo zvēru, taču viņš noraidīja manus centienus, paziņodams, ka šai manā piedzīvojumā nav nekā tāda īpaša, kas nebūtu pie­ejams jebkuram citam cilvēkam.

Es viņam teicu, ka šis sargs izraisīja manī tādu šoku, ka vēl līdz pat šim brīdim nespēju par to mierīgi padomāt.

Dons Huans sāka izsmiet to, ko viņš sauca par man raksturīgo tieksmi pārlieku dramatizēt visu notiekošo.

— Šis zvērs, lai kas viņš ari nebūtu, man iesita! — es teicu. — Viņš bija tikpat reāls, kā tu un es.

—  Protams, reāls. Viņš taču tev nodarīja sāpes, vai ne?

Atceroties savus pārdzīvojumus, atkal izjutu satraukumu. Dons Huans lika man nomierināties un pajautāja, vai es patiešām baidījos; viņš uzsvēra vārdu "patiešām".

— Es biju burtiski apstulbis, — es teicu. — Nekad dzīvē vēl nebiju izjutis tādas šausmas.

— Beidz, — viņš smiedamies teica. — Tev nebija no kā bai­dīties.

— Zvēru, ja vien es būtu spējīgs kustēties, tūdaļ histērijā būtu laidies prom!

Viņam šis mans apgalvojums šķita ļoti amizants, un viņš skaļi iesmējās.

Kāpēc man bija jāredz šis briesmonis, don Huan? Viņš kļuva nopietns un vērīgi palūkojās uz mani.

— Tas bija sargs. Ja tu gribi redzēt, tev jāuzveic sargs.

— Bet kā gan viņu var uzveikt, don Huan? Viņš taču ir vismaz kādus trīsdesmit metrus garš.

Dons Huans tā smējās, ka viņam pa vaigiem pat sāka tecēt asaras.

— Kāpēc tu man neļauj pastāstīt par to, ko es redzēju, lai tev viss būtu skaidrs? — es jautāju.

— Ja tev tas sagādās prieku, tad klāj tik vaļā.

Izstāstīju visu, ko vien spēju atcerēties, taču tas, šķiet, neatstāja uz viņu nekādu iespaidu.

— Kas tur liels? Nekā jauna,—viņš smaidot noteica.

—  Bet tu taču gribi, lai es uzvaru šo briesmoni? Bet ar ko?

Viņš kādu bridi klusēja. Tad pagriezās pret mani un teica:

— Istenībā jau tu nemaz nebaidījies. Tev sāpēja, taču tu nebai­dījies.

Es atspiedos pret kaut kādiem maisiem un aizliku rokas aiz gal­vas. Nospriedu, ka mūsu saruna ir galā.

— Vai zini,—viņš pēkšņi teica, skatoties uz ramadas jumtu, — katrs cilvēks var ieraudzīt sargu. Reizēm tas mēdz būt drausmīgs zvērs līdz pat debesīm. Tev laimējies: tikai kādus nieka trīsdesmit metrus garš. Un tomēr viņa noslēpums ir ļoti vienkāršs.

Viņš ieturēja pauzi un sāka dungot meksikāņu dziesmiņu.

— Citas pasaules sargs ir ods, — viņš atkārtoja. — Tas, ar ko tu vakar sastapies, bija ods; un šis mazais ods tevi neielaidīs, līdz tu viņu neuzveiksi.

Sākumā nespēju tam noticēt, bet tad, atceroties savu vīziju se­cību, biju spiests piekrist, ka sākumā skatījos uz odu, bet jau pēc acumirkļa notika kaut kas līdzīgs mirāžai, un es ieraudzīju zvēru.

—  Bet kā gan ods varēja man nodarīt sāpēs, don Huan? — es apjucis jautāju.

—  Viņš nebija ods, kad tev nodarīja sāpes, — viņš teica, — viņš bija citas pasaules sargs. Iespējams, reiz tu sadūšosies un viņu uzveiksi. Bet ne tagad; tagad viņš tev ir trīsdesmitmetrigs nezvērs ar siekalainu purnu. Taču nav nekādas jēgas par to runāt. Stāvēt viņa priekšā nav grūti; tāpēc, ja vien gribi uzzināt par viņu kaut ko vai­rāk, — uzmeklē atkal sargu.

* * *

Pēc divām dienām, 11. janvārī, es atkal pīpēju dona Huana maisījumu.

Palūdzu donam Huanam ļaut vēlreiz man pīpēt, lai uzmeklētu sargu. Tas nebūt nebija spontāns lūgums , bet ilgu pārdomu rezul­tāts. Mana interese par sargu izrādījās krietni vien lielāka par bailēm zaudēt skaidrību.

Procedūra bija tā pati. Dons Huans piebāza pīpi un, kad tās saturs bija izpīpēts, paņēma un noglabāja to maisiņā.

Efekts bija krietni vien lēnāks. Kad sajutu vieglu reiboni, dons Huans pienāca pie manis un, pieturot manu galvu ar rokām, palīdzē-ja man apgulties uz kreisajiem sāniem. Viņš lika man izstiept kājas un atslābināties, bet tad palīdzēja novietot manu labo roku man priekšā, krūšu līmenī. Viņš pagrieza manu roku tādā veidā, lai plauksta atspiestos pret mašu un uz tās balstītos ķermeņa svars. Es neko nedarīju, lai viņam palīdzētu vai traucētu, jo nezināju, ko viņš grasās darīt.

Viņš apsēdās man iepretim un lika ne par ko neuztraukties. Viņš teica, ka sargs tūdaļ atnāks un man jālūkojas visapkārt, lai viņu ierau­dzītu. Tad vēl nevērīgi piebilda, ka sargs var nodarīt stipras sāpes, taču ir veids, kā to novērst. Viņš atgādināja, ka pirms divām dienām viņš mani apsēdināja, kad bija nospriedis, ka nu reiz man pietiek. Norādījis uz manu labo roku, viņš teica, ka tīšām to novietojis tādā stāvoklī—tagad es to varu izmantot kā sviru, lai jebkurā brīdī pie­celtos.

Kad viņš beidza runāt, mans ķermenis jau bija kļuvis pavisam nejūtīgs. Gribēju pievērst viņa uzmanību tam, ka nespēju piecelties, jo zaudēju kontroli pār saviem muskuļiem. Centos viņam to pateikt, taču nespēju. Taču viņš mani saprata un paskaidroja, ka viss ir at­karīgs no gribas. Viņš lika man atcerēties, kā pirms dažiem gadiem es pirmoreiz pīpēju sēnes. Toreiz es esot nokritis zemē un piecēlis sevi ar tā palīdzību, ko viņš nosauca par manu "gribu"; es "iedomā­jos sevi stāvam" (piecēlos ar domas palīdzību). Viņš teica, ka tas ir vienīgais veids, kā piecelties.

Taču viņa teiktajam nebija nekādas jēgas, tāpēc ka es nespēju atcerēties, ko toreiz biju darījis. Iegrimu visaptverošā bezcerībā un aizvēru acis.

Dons Huans sagrāba mani aiz matiem, enerģiski sakratīja manu galvu un pavēlēja neaizvērt acis. Es ne tikai atvēru acis, bet vēl arī izdarīju kaut ko tādu, kas man šķita pavisam neiespējami. Es pēkšņi teicu:

— Es nezinu, kā toreiz piecēlos.

Biju patiesi pārsteigts. Manas balss ritmā jautās kaut kas ļoti monotons, taču tā patiešām bija mana balss, un tomēr es no visas sirds ticēju, ka es nevarēju to pateikt, jo vēl pirms brīža nebiju spē­jīgs parunāt.

Es paskatījos uz donu Huanu. Viņš novērsās un iesmējās.

— Es to neteicu, — es teicu.

Atkal ļoti izbrīnījos par savu balsi. Sajutos jau krietni vien mun­drāks. Runāt šādā situācijā bija ļoti aizraujoši. Man gribējās pajau­tāt donam Huanam, lai viņš paskaidro, kā es runāju, taču atklāju, ka atkal nespēju pateikt ne vārda. Pieliku milzu pūles, lai izteiktu savas domas, taču viss velti. Atmetu visam ar roku, un tūdaļ gluži vai nevil­šus noteicu.

— Kas runā, kas runā?

Šis jautājums tā sasmīdināja donu Huanu, ka viņš novēlās uz sāniem.

Acīmredzot es varēju pateikt vienkāršas lietas, ja vien precīzi zināju, ko gribēju teikt.

— Vai es runāju? Vai es runāju? — es jautāju.

Dons Huans man teica, ka, ja vien es turpināšu tādā pašā garā, tad viņš apgulsies atpūsties zem ramadas un atstās mani šeit vienu, lai es pats tieku skaidrībā par savām ākstībām.

— Tās nav ākstības, — es teicu.

Es runāju ļoti nopietni. Manas domas bija skaidras, taču ķer­menis pavisam pamiris — es to nemaz nejutu. Mani satrauca elpas trūkums, kā reiz, kad atrados līdzīgos apstākļos; man bija ērti, tā­pēc ka es nevarēju neko sajust; es nespēju kontrolēt patvaļīgas re­akcijas, taču es tomēr varēju runāt. Man ienāca prātā doma, ka, ja jau es varu runāt, tad, iespējams, varēšu arī piecelties, kā to bija teicis dons Huans.

— Augšā, — es angliski noteicu, un tai pašā acumirklī jau stā­vēju kājās.

Dons Huans neuzticīgi pagrozīja galvu un izgāja no mājas.

—  Don Huan! — es trīs reizes pasaucu. Viņš pagriezās.

—  Noliec mani zemē, — es teicu.

— Noliec sevi pats, — viņš teica. — Šķiet, tev viss ļoti labi izdodas.

Es teicu "lejā", — un pēkšņi viss pazuda. Es neko neredzēju. Pēc mirkļa istaba un dons Huans atkal parādījās manā redzeslokā. Iedomājos, ka acīmredzot gulēju uz mutes, bet viņš paņēma mani aiz matiem un pacēla manu galvu.

—  Paldies, — es ļoti lēni un monotoni noteicu.

—  Lūdzu, — viņš atbildēja, kopējot manas balss intonāciju, un atkal sāka skaļi smieties.

Tad viņš atnesa lapas un sāka ar tām ierīvēt manas rokas un kājas.

—  Ko tu dari? — es pajautāju.

—  Masēju tevi, — viņš teica, imitējot manas balss slimīgi mo­notono intonāciju, un locījās smieklos. Viņa acis spīdēja un izskatī­jās ļoti labvēlīgas. Viņš man patika. Es jutu, ka dons Huans jūt man līdzi un ir ļoti labā un jautrā garastāvoklī. Es nevarēju smieties kopā ar viņu, taču būtu to labprāt darījis. Man pāršalca jauns laimes vil­nis, un es iesmējos; taču šīs skaņas bija tik drausmīgas, ka dons Huans izbrīnījās.

—  Es labāk aizvedīšu tevi uz grāvi, — viņš teica, — citādi tu vēl piebeigsi sevi ar šīm ākstībām.

Viņš nostādīja mani uz kājām un lika pastaigāties pa istabu. Tā maz pamazām sāku atgūties, sajutu savas kājas un beidzot arī visu ķermeni. Ausis plīsa vai pušu no dīvaina spiediena. Tas atgādināja notirpušas rokas vai kājas sajūtu. Izjutu milzīgu smagumu pakausī un zem galvvidus ādas.

Dons Huans aizvilka mani uz grāvi aiz mājas un iebāza mani tajā ar visām drēbēm. Aukstais ūdens mazināja spiedienu un sāpes, un pamazām viss pārgāja.

Mājās es pārģērbos, apsēdos un atkal izjutu jau piedzīvoto at­svešinātības sajūtu un vēlēšanos klusēt. Taču šoreiz ievēroju, ka tā vairs nebija prāta skaidrība vai koncentrēšanās spēja, bet drīzāk gan melanholijas un fiziskā noguruma paveids. Beidzot es iemigu.

1968.gada 12.novembrī

No rīta es un dons Huans gājām uz apkārtējiem pakalniem vākt augļus. Mēs nogājām apmēram sešas jūdzes pa ļoti nelīdzenu apvi­du. Es ļoti noguru. Pēc mana ierosinājuma apsēdāmies atpūsties, un viņš uzsāka sarunu, paziņojot, ka ir apmierināts ar manu progresu.

— Tagad es zinu, ka toreiz runāju es pats,— es teicu,— bet toreiz varēju apzvērēt, ka tas bija kāds cits.

—  Protams, ka tas biji tu.

—  Bet kā gan tādā gadījumā es pats sevi nepazinu?

— Tas ir dūmiņa darbs. Var runāt un to nejust, var pārcelties uz kādu vietu, kas atrodas tūkstošiem jūdžu tālu, un nemaz to nejust. Vēl tas ir veids, kā iziet cauri priekšmetiem. Dūmiņš novāc ķermeni, un cilvēks kļūst brīvs kā vējš, brīvāks par vēju, — vēju taču var ap­turēt klints, mūris vai kalns. Dūmiņš padara cilvēku brīvu kā gaiss; iespējams, pat vēl brīvāku — gaisu var ieslēgt kapenēs, kur tas kļūst piesmacis, bet to, kuram palīdz dūmiņš, jau vairs nevar ne apturēt, ne ieslēgt.

Dona Huana vārdi izraisīja manī dīvainu eiforijas un šaubu sa­jaukumu. Izjutu stipru nemieru; mani mocīja kāda neskaidra vainas apziņa.

—  Vai tad cilvēks tiešām var darīt visas šīs lietas, don Huan?

—  Bet ko tu domā? Drīzāk jau nospriedīsi, ka esi sajucis prātā, vai ne? — viņš ironiski noteica.

—  Tev viegli pieņemt visas šīs lietas, bet man tas ir neiespējami.

—  Man tas nemaz nav viegli. Man šai ziņā nav nekādu priekšrocību salīdzinājumā ar tevi. Šīs lietas ir vienlīdz grūti pie­ņemt gan tev, gan man, gan jebkuram citam cilvēkam.

—  Bet tu jau visās šais lietās jūties kā zivs ūdenī, don Huan.

—  Jā, taču tas man ļoti dārgi maksāja. Man bija jācīnās, turklāt droši vien krietni vairāk, nekā tu jebkad to darīsi. Tev piemīt vien­kārši satriecošas spējas likt visam strādāt tavā labā. Tu nespēj pat iedomāties, cik daudz spēka man tas prasīja, lai es varētu izdarīt to, ko tu izdarīji vakar. Tev ir kaut kas tāds, kas tev palīdz ik uz soļa. Citādi nemaz nevar izskaidrot to, kā tu uzzini par spēkiem. Tu to darīji agrāk ar Meskalito, tagad dari ar dūmiņu. Tev būtu pilnībā jāapzinās, ka esi neparasti apdāvināts, un jāatmet jebkuras šaubas vai citi apsvērumi.

—  Tev tas viss šķiet ļoti vienkārši un pašsaprotami, bet ar mani ir pavisam savādāk. Mani tas burtiski rauj gabalos.

—  Ļoti drīz tu atkal atgūsi savu veselumu. Katrā ziņā tu nerū­pējies par savu ķermeni. Tu esi pārāk resns. Agrāk es negribēju tev neko teikt. Vienmēr jāļauj citiem darīt to, kas viņiem jādara. Tevis nebija divus gadus. Taču es teicu, ka tu atgriezīsies, un tu atgriezies. Ar mani notiek tāpat. Es aizgāju uz pieciem ar pusi gadiem.

—  Kāpēc tu tā izdarīji, don Huan?

—  Tā paša iemesla dēļ kā tu. Man tas viss nepatika.

—  Kāpēc tu atgriezies?

— Tā paša iemesla dēļ, kāpēc atgriezies tu pats — tāpēc, ka nav cita ceļa, lai dzīvotu.

Šie vārdi atstāja uz mani lielu iespaidu — es arī biju spiests secināt, ka droši vien nav cita dzīves ceļa. Es nekad nevienam nebi­ju izteicis šo domu, taču dons Huans to precīzi uzminēja.

Pēc ļoti ilgas klusēšanas es viņam jautāju:

—  Ko es darīju vakar, don Huan?

—  Tu piecēlies, kad to gribēji.

—  Bet es nezinu, kā es to izdarīju.

— Šīs tehnikas pilnveidošana prasa laiku, taču ir ļoti svarīgi, ka tu zini, kā to darīt.

—  Bet es nezinu. Tur jau tā lieta — es patiešām nezinu…

—  Protams, ka tu zini.

Viņš neļāva man pabeigt, piecēlās un izgāja ārā.

* * *

Vēlāk mēs atkal sarunājāmies par citas pasaules sargu.

— Ja es tam ticu, ka viss ko esmu pieredzējis, ir reāls, — es teicu, — tad šis sargs ir milzīgs radījums, kurš spēj sagādāt neap­rakstāmas fiziskas sāpes; un, ja es ticu, ka var patiešām pārvarēt milzīgus attālumus ar gribas akta palīdzību, tad var loģiski secināt, ka es varētu arī sagribēt, lai šis briesmonis izgaist. Vai ne?

— Ne gluži, — viņš teica, — tu nevari ar gribu piespiest sargu pazust. Taču tava griba var viņam traucēt nodarīt tev ļaunu. Atliek tikai reiz to izdarīt, un ceļš brīvs. Tu patiešām varēsi paiet garām sargam, un viņš nespēs tev neko izdarīt, nespēs pat neprātīgi riņķot tev apkārt.

—  Bet kā gan es to izdarīšu?

—  Tu jau zini kā. Nepieciešama vienīgi prakse.

Es viņam teicu, ka mēs nesaprotam viens otru tāpēc, ka mums ir atšķirīga pasaules uztvere. Teicu, ka man kaut ko zināt nozīmē, ka man pilnībā jāapzinās tas, ko es daru, un jāspēj to apzinīgi atkārtot. Taču šai gadījumā es neapzinos, ko esmu darījis dūmiņa iespaidā, un nespētu neko atkārtot, pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.

Dons Huans vērīgi palūkojās uz mani. Viņu, šķiet, mani vārdi pat uzjautrināja. Viņš noņēma savu cepuri un pakasīja deniņus, kā parasti to mēdza darīt, tēlojot neizpratni un apjukumu.

— Tu patiešām zini, kā runāt, neko nepasakot, — viņš smejo­ties teica. — Es teicu, ka tev jāiegūst cieša un nelokāma apņemša­nās kļūt par zināšanu cilvēku. Tev, šķiet, ir nelokāma apņemšanās maldīties dažādos minējumos un vazāt sevi pašu aiz deguna. Tu gribi rast visam izskaidrojumu, it kā visa pasaule sastāvētu no lietām, kuras var izskaidrot. Tagad tu stāvi aci pret aci ar sargu un esi saskā­ries ar problēmu, kā pārvietoties ar gribas palīdzību. Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, ka ar tavu ierasto paņēmienu var izskaidrot tikai ļoti nedaudzas lietas šai pasaulē? Kad es teicu, ka sargs patiešām tev aizšķērso ceļu un spēj izsist tev muļķības no galvas, es labi zināju, ko ar to biju domājis. Kad es saku, ka var pārvietoties, izmantojot savu gribu, es ari zinu, ko es ar to gribu teikt. Es gribēju iemācīt tevi pamazām soli pa solim pārvietoties, bet tad sapratu, ka tu to jau lieliski proti un zini, lai gan apgalvo, ka nezini, kā to darīt.

— Bet es patiešām nezinu, kā to darīt, — es protestēju.

—Zini gan, muļķi,—viņš nepielūdzami noteica un tad pasmai­dīja. — Tas man atgādina gadījumu, kad kāds reiz nosēdināja ma­zuli Hulio pie kombaina stūres; viņš zināja kā to darīt, taču nekad nebija mēģinājis to darīt.

—  Es zinu, ko tu arto gribi teikt, don Huan, taču jūtu, ka neva­rēšu to atkal atkārtot, jo neesmu īsti pārliecināts par to, ko darīju.

—  Viltus mags visu pasaulē cenšas izskaidrot ar paskaidroju­miem, par kuriem pats nav īsti pārliecināts, — viņš teica, — tāpēc viss viņam ir viena vienīga burvestība. Tu nebūt neesi labāks. Tu ari visu gribi izskaidrot pēc sava prāta, taču gluži tāpat neesi pārlieci­nāts par savu paskaidrojumu pareizību.

8

Dons Huans pēkšņi man pajautāja, vai es negrasos doties mā­jās nedēļas beigās. Teicu, ka biju ieplānojis aizbraukt pirmdien no rīta. 1969. gada 18. janvāri, pēcpusdienā, mēs sēdējām zem viņa ramadas un atpūtāmies pēc ilgas pastaigas pa kalnaino apkārtni. Dons Huans piecēlās un iegāja mājā. Pēc kāda laiciņa viņš pasauca mani. Viņš sēdēja istabas vidū, sev priekšā nolicis manu salmu mā­šu. Viņš piedāvāja man apsēsties, un, nesakot ne vārda, sadabūja savu pīpi, izvilka to no maisiņa, piepildīja tās galvu ar savu smēķēja­mo maisījumu un aizdedzināja. Viņš pat bija paguvis atnest uz istabu ar sīkām kvēlojošām oglēm pildītu māla trauku.

Viņš man nejautāja, vai es gribu smēķēt, bet vienkārši pasnie­dza man pīpi. Ne mirkli nešaubījos. Dons Huans bija precīzi uzmi­nējis manu gara stāvokli: tik acīmredzama bija mana nepārvaramā vēlēšanās uzzināt kaut ko vairāk par sargu. Mani nevajadzēja kaut kā īpaši pierunāt, un es steidzīgi izpīpēju pīpi.

Izjutu to pašu, ko iepriekš. Ari dons Huans rīkojās ļoti līdzīgi. Taču šoreiz tā vietā, lai man palīdzētu, viņš tikai lika man atbalstī­ties ar labo roku pret mašu un apgulties uz kreisajiem sāniem. Viņš piedāvāja savilkt roku dūrēja tas nodrošinās man labāku atbalsta punktu.

Savilku labo roku dūrē, atzīstot, ka tas ir vieglāk, nekā pagriezt pie grīdas piespiesto plaukstu, ja uz to tiek balstīts viss ķermeņa svars. Gulēt negribējās; kādu laiku bija ļoti silti, bet tad izzuda visas sajūtas.

Dons Huans apgūlās uz sāniem man iepretim, atbalstījis galvu ar kreiso roku. Viss noritēja pavisam mierīgi, mans ķermenis jau bija zaudējis taktilās (*taustes (Red.)) sajūtas. Izjutu patiesu apmierinājumu.

— Cik brīnišķīgi, — es teicu. Dons Huans nekavējoties piecēlās.

— Tikai nesāc ar šiem niekiem, — viņš ļoti nopietni teica. — Nerunā. Runājot tu zaudēsi visu enerģiju, un tad sargs tevi nožmiegs gluži tāpat, kā tu nožmiedz odu.

Viņam droši vien šī analoģija šķita ļoti komiska, jo viņš sāka smieties, taču tad pēkšņi pārtrauca.

—  Nerunā, lūdzu, nerunā, — viņš ļoti nopietni noteica.

—  Es nemaz negrasījos neko teikt, — es teicu un patiešām nebiju gribējis to teikt.

Dons Huans piecēlās. Es redzēju, kā viņš aizgāja aiz mājas. Nākamajā acumirklī ieraudzīju, ka uz manas masas apsēdās ods, un es izjutu tādu nemieru, kādu nebiju izjutis nekad līdz šim savā mūžā. Tas bija dīvains pacilājošas iedvesmas, ciešanu un baiļu sa­jaukums. Es pilnībā apzinājos, ka manā priekšā acīmredzot uzra­dies kaut kas transcendentāls. Ods, kas sargāja citu pasauli. Tā bija muļķīga doma; man sagribējās skaļi iesmieties, bet tad sapratu, ka pacilātais garastāvoklis novērš manu uzmanību un es varu neievērot pārtapšanas stadiju, kuru grasījos izpētīt. Savā iepriekšējā mēģinā­jumā ieraudzīt sargu es skatījos vispirms ar kreiso aci, bet tad saju­tu, ka stāvu un skatos uz viņu ar abām acīm, taču neievēroju, kā notika šī pāreja.

Ieraudzīju odu, kas riņķoja virs masas manu acu priekšā, un sapratu, ka skatos uz viņu ar abām acīm. Viņš pielidoja ļoti tuvu; pēc brīža es viņu vairs nevarēju redzēt ar abām acīm un sāku skatī­ties ar kreiso aci, kas atradās vienā līmenī ar zemi. Tai pašā acumir­klī, kad izmainīju fokusu, sajutu, ka iztaisnojos vertikālā stāvoklī un skatos uz neticami milzīgu dzīvnieku. Tas bija melni spīdīgs. Viņa priekšpuse bija klāta ar garām melnām spalvām, kas izskatījās kā cauri spīdīgām zvīņām izdūrusies asi pīķi. Šīs spalvas auga tādiem kā kušķiem. Viņa ķermenis bija masīvs, resns un apaļš, bet spārni plati un īsi salīdzinājumā ar ķermeņa garumu. Viņam bija divas bal­tas izvalbītas acis un garš purns. Šoreiz šis dzīvnieks visvairāk atgā-ināja aligatoru. Viņam, šķiet, bija garas ausis, iespējams, ragi, un tam tecēja siekalas.

Visiem spēkiem centos nofiksēt viņu ar savu vērīgo skatienu un tad pilnībā aptvēru, ka nespēju skatīties uz viņu tā, kā es parasti skatos uz lietām. Man ienāca prātā dīvaina doma: skatoties uz sarga ķermeni, es jutu, ka ikviena tā atsevišķā daļa bija neatkarīgi dzīva pati par sevi, kā mēdz būt dzīvas cilvēka acis. Tad es pirmoreiz dzīvē sapratu, ka acis bija vienīgā cilvēka daļa, kas varēja man pa­rādīt, vai viņš ir vai nav dzīvs. Sargam šai izpratnē bija "miljons acu".

Nodomāju, ka tas ir brīnišķīgs atklājums. Pirms tam biju ilgi prātojis, ar ko lai salīdzina tos "izkropļojums", kas rada iespaidu, ka ods pārvēršas par milzu zvēru, un man šķita, ka par to varētu teikt: "it kā skaties uz insektu mikroskopā". Taču tas neatbilda pa­tiesībai. Sarga vērošana bija kaut kas krietni vien vairāk.

Sargs riņķoja manu acu priekšā. Pēc kāda laika viņš apstājās, un es sajutu, ka viņš skatās uz mani. Tad ievēroju, ka viņš neizdod nevienu skaņu. Sarga deja noritēja pilnīgā klusumā. Viņš izskatījās patiesi drausmīgs: izvalbītas acis, briesmīga rīkle, nepārtraukta siekalošanās, pretīgas spalvas un piedevām vēl neparasti lieli izmēri. No ļoti tuva attāluma vēroju, kā viņš kustina spārnus, vibrējot ar tiem bez skaņas. Skatījos, kā viņš slīd virs zemes līdzīgi milzīgam ātrslidotājam.

Aplūkojot šo šaušalīgo radījumu, izjutu prieku. Es patiešām ti­cēju, ka esmu atklājis noslēpumu, kā viņu pievarēt. Iedomājos, ka sargs bija tikai kustīga aina uz mēma ekrāna: viņš nevarēja nodarīt man neko ļaunu, tikai izskatījās šausmīgi.

Sargs nekustīgi stāvēja, pagriezies uz manu pusi; pēkšņi viņš sāka vibrēt ar saviem spārniem un uzgrieza man muguru, kas bija klāta ar kaut ko līdzīgu spilgtas krāsas bruņām — tā bija man ļoti nevēlama un nelabvēlīga krāsa. Sargs kādu laiku stāvēja, uzgriezis man muguru, bet tad, vicinot spārnus, nozuda.

Biju sakāries ar neparastu dilemmu — no visas sirds ticēju, ka esmu viņu uzveicis, saprotot, ka viņš nav nekas cits, kā vienīgi manu dusmu atveids. Mana pārliecība acīmredzot balstījās uz dona Huana uzstājīgo apgalvojumu, ka es zinu vairāk, nekā esmu gatavs to atzīt. Katrā ziņā jutu, ka esmu uzvarējis sargu un ceļš ir brīvs. Taču es nezināju, ko darīt tālāk. Dons Huans man nebija teicis, ko iesākt šādā gadījumā. Es centos pagriezties un paskatīties atpakaļ, bet ne­varēju pakustēties. Taču es ļoti labi redzēju lielāko daļu no 180 grā­du lielā sektora savu acu priekšā. Tas, ko redzēju, bija miglains, bāli dzeltens izplūdis horizonts. Visu ieskāva vienveidīga citronkrāsas dūmaka vai migla. Šķita, it kā es būtu nokļuvis sēra izgarojumiem piepildītā plato.

Pēkšņi sargs atkal parādījās vienā no horizonta punktiem. Viņš apmeta plašu loku, pirms apstājās manā priekšā; viņa plati atplestā bezzobainā mute atgādināja milzīgu alu. Viņš sāka vibrēt ar spār­niem un nākamajā acumirklī metās man virsū kā satracināts vērsis un iesita man pa acīm ar saviem milzīgajiem spārniem.

Es iekliedzos sāpēs, bet tad uzlidoju vai, pareizāk būtu teikt, sajutu, ka uzrāvu sevi augšā — prom no sarga, aiz dzeltenīgā plato robežām, citā pasaulē, cilvēku pasaulē — un atklāju, ka stāvu dona Huana istabas vidū!

1969.gada 19.janvārī

— Es patiešām iedomājos, ka esmu uzvarējis sargu, — es tei­cu donam Huanam.

— Tu droši vien joko, — viņš atbildēja.

Dons Huans kopš vakardienas nebija bildis ne vārda, un es pret to neiebildu. Biju iegrimis savos sapņos un atkal jutu, ja vien būtu skatījies uzmanīgi, tad noteikti būtu varējis redzēt, lai gan nebi­ju ievērojis nekādu atšķirību. Taču klusēšana iedarbojās uz mani ārkārtīgi nomierinoši.

Dons Huans man palūdza ļoti sīki atcerēties visu, kas ar mani "tur" notika; it īpaši viņu interesēja tas, kādu krāsu es ieraudzīju uz sarga muguras. Dons Huans nopūtās, šķiet, viņš patiešām bija no­raizējies.

— Tev paveicās, ka krāsa bija uz sarga muguras,—viņš ļoti nopietni teica. — Ja tā būtu uz viņa ķermeņa priekšpuses vai, vēl ļaunāk, uz galvas, tad tu tagad jau būtu miris. Tu nedrīksti censties vēl jebkad ieraudzīt sargu. Ar tavu temperamentu tev nav lemts šķērsot šo līdzenumu; taču es biju pārliecināts, ka tu spēsi pāriet tam pāri. Taču nerunāsim vairāk par to. Tas bija tikai viens no ie­spējamiem ceļiem.

Dona Huana balsī jautās kāds līdz šim neierasts smagnējums.

— Kas ar mani notiks, ja es pacentīšos atkal ieraudzīt sargu?

— Sargs tevi paņems,—viņš teica. — Viņš saķers tevi ar savu muti, aiznesīs uz to līdzenumu un atstās tur uz visiem laikiem. Viss ir pilnīgi skaidrs — sargs uzzināja, ka tas neder tavam temperamen­tam, un brīdināja tevi, lai tu turies no viņa tālāk.

— Kā sargs to uzzināja?

Dons Huans palūkojās uz mani ar ilgu, vērīgu skatienu. Viņš centās kaut ko pateikt, taču tad padevās, it kā nespēdams atrast pareizos vārdus.

— Tavi jautājumi vienmēr izraisa manī neizpratni,—viņš smai­dot teica. — Tu taču atkal pajautāji nedomājot?

Es sāku protestēt un vēlreiz apstiprināju, ka patiešām nespēju izprast, kā gan sargam varētu būt kāds priekšstats par manu tempe­ramentu.

Donam Huanam dīvaini iemirdzējās acis, kad viņš pavaicāja:

— Bet vai tu patiešām sargam neko neteici par savu tempera­mentu?

Viņš to pateica tik komiski nopietnā intonācijā, ka mēs abi iesmējāmies. Pēc tam viņš man teica, ka sargs, stāvot tās pasaules sardzē, zina daudzus noslēpumus, kurus bruho no viņa var uzzināt.

—  Tas ir viens no veidiem, kā bruho var iemācīties redzēt, — viņš teica. — Taču šis veids nebūs tavs, un tāpēc nav nekādas jēgas par to runāt.

—  Vai pīpēšana ir vienīgais veids, kā ieraudzīt sargu? — es jautāju.

—  Nē. Var redzēt arī bez tā. Ir daudz cilvēku, kuri to spēj. Es dodu priekšroku pīpēšanai, tāpēc ka tas ir ļoti efektīvi un ne tik bīstami. Ja pacentīsies ieraudzīt sargu bez dūmiņa palīdzības, tad, iespējams, nepagūsi aizvākties laikā prom no viņa ceļa. Tavā gadī­jumā, piemēram, ir pilnīgi acīmredzami, ka sargs tevi brīdināja, kad pagrieza tev muguru, lai tu varētu ieraudzīt sev naidīgo krāsu. Tad viņš aizlidoja, bet, kad atgriezās, tu vēl joprojām biji turpat, tāpēc viņš tev uzbruka. Taču tu biji tam sagatavojies un palēcies. Dūmiņš tev sniedza nepieciešamo aizsardzību: ja tu būtu gājis uz to pasauli bez viņa palīdzības, tad nespētu atbrīvoties no sarga tvēriena.

—  Kāpēc?

—  Tavas kustības būtu pārāk lēnas; lai izdzīvotu tai pasaulē, tev jābūt ātram kā zibens. Es pieļāvu kļūdu, aiziedams no istabas, taču es negribēju, lai tu turpini runāt. Tu esi pļāpa, tāpēc runā, pat pats to nevēlēdamies. Ja es būtu bijis tev blakus, es būtu laicīgi pa­cēlis tavu galvu. Tu izlēci pats, tas bija pat labāk; taču es tavā vietā droši vien tā nebūtu riskējis; ar sargu joki mazi.

9

Nākošo triju mēnešu laikā dons Huans regulāri izvairījās runāt par sargu. Šai laikā es viņu apmeklēju četras reizes, un katrreiz viņš mani iesaistīja visikdienišķāko darbu veikšanā, bet, kad izpildīju vi­ņa dotos uzdevumus, viņš vienkārši sūtīja mani mājās. 1969. gada 24. aprīlī, mana ceturtā apmeklējuma laikā, kad mēs pēc maltītes sēdējām pie viņa āra pavarda, es teicu, ka viņš ar mani izrīkojas ļoti nelāgi, jo es esmu gatavs mācīties, bet viņš pat nevēlas, ka atrodos viņam līdzās. Man bija jāpieliek lielas pūles, lai pārvarētu savu rie­bumu pret halucinogēno sēņu pielietošanu, un tagad es jutu, kā viņš pats to man bija teicis, ka nedrīkstu vairāk tērēt velti laiku. Dons Huans pacietīgi uzklausīja manu žēlošanos.

— Tu vēl esi pārāk vājš, — viņš teica. — Tu steidzies, kad jāgaida, bet gaidi, kad jāsteidzas. Tu pārāk daudz domā. Tagad tu domā, ka nedrīkst zaudēt laiku. Nesen tu domāji, ka negribi vairāk pīpēt. Tava dzīve ir pārāk izlaidīga; tu neesi pietiekami disciplinēts, lai satiktos ar dūmiņu. Es atbildu par tevi un negribu, lai tu nomirtu kā pilnīgs idiots.

Jutos apmulsis.

—  Kas man jādara, don Huan? Es degu nepacietībā.

—  Dzīvo kā karotājs! Es jau tev teicu, ka karotājs uzņemas atbildību par savu rīcību, par visnenozīmīgāko savu rīcību. Tu rīko­jies, balstoties uz savām domām, bet tas nav pareizi. Tu zaudēji sargam savu domu dēļ.

—  Kā es zaudēju, don Huan?

—  Tu domā par visu. Tu domāji par sargu un tāpēc nespēji viņu uzveikt. Pirmkārt, tev jādzīvo kā karotājam. Es domāju, ka tu to ļoti labi saproti.

Es gribēju sākt taisnoties, taču viņš ar žestu lika man apklust.

— Tava dzīve ir visai disciplinēta,—viņš turpināja.—faktiski tava dzīve ir disciplinētāka, nekā Henaro skolniekiem Pablito un Nestoram, un tomēr viņi redz, bet tu nē. Tas mani pārsteidz. Pat Henaro nevar to saprast. Tu apzinīgi izpildīji visu, ko es tev teicu. Es tev nodevu visu to, ko mans benefaktors iemācīja man pirmās ap­mācību pakāpes laikā. Likums ir nemainīgs un precīzs, apmācību gaitu nedrīkst izmainīt. Tu izdarīji visu, kas bija jāizdara, un tomēr tu neredzi; taču tiem, kas redz, kā tas, piemēram, bija gadījumā ar Henaro, šķiet, ka tu redzi. Es arī uz to paļaujos un kļūdos. Tu vien­mēr izdari kaut ko greizi un uzvedies kā pēdējais idiots, kurš ne­redz, kas, protams, īstenībā tā arī ir.

Dona Huana teiktais mani ļoti sāpināja. Nezinu kāpēc, taču biju tuvu asarām. Sāku viņam stāstīt par savu bērnību, un man neprātīgi palika pašam sevis žēl. Dons Huans uzmeta man vērīgu un caururb­jošu skatienu un novērsās. Sajutu, kā viņš satvēra mani ar savām acīm. Bija tāda sajūta, ka mani saudzīgi saspieda divi pirksti, un es sajutu dīvainu uzbudinājumu, nemieru, patīkamu, dīvainam izmisu­mam līdzīgu sajūtu saules pinuma apgabalā. Kad pievērsu uzmanību sajūtām vēderā — sajutu tur karstumu. Vairāk nespēju sakarīgi ru­nāt un sāku kaut ko murmināt, bet tad apklusu.

— Iespējams, ka tas ir solījums, — dons Huans pēc ilgas pau­zes teica.

—  Atvaino, es nesapratu.

—  Solījums, kuru tu reiz devi sen sen atpakaļ.

—  Kāds solījums?

—  Varbūt tu man to pateiksi? Vai tu to atceries?

—  Nē.

— Reiz tu solīji kaut ko ļoti svarīgu. Es iedomājos, ka varbūt šis solījums neļaus tev redzēt.

—  Nesaprotu, par ko tu runā.

—  Es runāju par solījumu, kuru tu devi! Tev tas jāatceras.

— Ja jau tu zini, kas tas bija par solījumu, tad kāpēc gan tu man to nevari pateikt, don Huan?

— Nē. No tā nebūs nekāda labuma.

— Vai tas bija solījums, kuru es devu pats sev?

Tobrīd iedomājos, ka viņš, iespējams, cenšas norādīt uz manu lēmumu izbeigt mācības.

—  Nē. Tas bija kaut kas tāds, kas notika ļoti sen, — viņš teica.

Es iesmējos pārliecībā, ka dons Huans uzsācis ar mani kādu spēli. Manī pamodās draiskulības gars un uzlabojās garastāvoklis, jo biju pārliecināts, ka varu apmuļķot donu Huanu, kurš, kā man šķita, zināja par šo solījumu tikpat maz kā es pats. Biju pilnīgi pār­liecināts par to, ka viņš rīkojas uz labu laimi un cenšas improvizēt. Man sagādāja prieku doma, ka varu viņu izjokot.

— Vai tas bija kaut kas tāds, ko es apsolīju savai meitenei?

— Nē, — viņš atbildēja, un viņa acis iemirdzējās. — Tas arī nebija tas, ko tu apsolīji savai vecmāmiņai.

Vārdu "vecmāmiņa " viņš izteica tik smieklīgā intonācijā, ka es iesmējos. Nodomāju, ka dons Huans izliek man kādu slazdu, taču biju gatavs šo spēli turpināt. Sāku uzskaitīt visus tos cilvēkus, ku­riem būtu varējis apsolīt kaut ko loti svarīgu. Par katru viņš teica "nē". Pēc tam viņš pievērsa sarunu manai bērnībai.

— Kāpēc tava bērnība bija tik skumja? — viņš nopietni pajau­tāja.

Es atbildēju, ka mana bērnība nebūt nebija skumja — varbūt tikai nedaudz grūta.

—Katrs jūt to pašu,—viņš teica un atkal paskatījās uz mani. — Es arī biju ļoti nelaimīgs un izbiedēts bērns. Grūti būt indiāņu bēr­nam, ļoti grūti. Taču atmiņas par to laiku man vairs neko nenozīmē, grūti bija agrāk. Es pārstāju domāt par savas dzīves grūtumu vēl pirms tam, kad iemācījos redzēt.

—  Es arī domāju par savu bērnību, — es teicu.

—  Tad kāpēc tas padara tevi skumju? Kāpēc tu gribi raudāt?

— Nezinu. Iespējams, ka, domājot par sevi kā par bērnu, izjū­tu žēlumu pret sevi un visiem sev tuviem cilvēkiem. Es sajutos bez­palīdzīgs un skumjš.

Viņš vērīgi palūkojās uz mani, un es atkal izjutu neparastas sa­jūtas vēdera apgabalā — it kā to viegli saspiestu ar diviem pirk­stiem. Novērsu skatienu, bet tad atkal palūkojos uz viņu. Viņš ska­tījās man garām tālumā ar miglainu skatienu.

—  Tas bija tavs bērnības solījums, — viņš pēc brīža noteica.

—  Ko es solīju?

Viņš neatbildēja. Viņa acis bija aizvērtas. Neviļus pasmaidīju; es zināju, ka viņš uz labu laimi maldās tumsā, taču mana sākotnējā iecere viņu izjokot pamazām zaudēja savu aktualitāti.

— Es biju vājš, izkāmējis bērns, — viņš turpināja,— un vien­mēr baidījos.

— Es arī biju tāds pats, — es teicu.

— Vislabāk es atceros tās šausmas un bēdas, ko izjutu, kad meksikāņu kareivji nogalināja manu māti,—viņš klusi noteica, it kā viņu joprojām mocītu šīs skumjās atmiņas. — Viņa bija nabadzīga un pakļāvīga indiāniete. Varbūt pat labāk, ka viņas dzīve toreiz ap­rāvās. Es gribēju būt nogalināts kopā ar viņu, tāpēc ka biju bērns. Taču kareivji mani noķēra un piekāva. Kad es ieķēros savas mātes līķī, viņi iesita man ar pletni pa pirkstiem un salauza tos. Es nejutu nekādas sāpes, taču mans tvēriens atslāba, un viņi mani atvilka nost.

Viņš apklusa. Viņa acis vēl bija aizvērtas, un es ievēroju viegli viegli drebam viņa lūpas. Mani pārņēma dziļas skumjas; apziņu pār­pludināja ainas no manas bērnības.

— Cik gadu tev bija, don Huan? — es jautāju, lai tādā veidā vienkārši kliedētu savas skumjas.

—Varbūt septiņi. Tas bija jaki lielo karu laiks. Meksikāņu ka­reivji tad mums uzbruka negaidīti, kad mana māte gatavoja ēdienu, viņa bija bezpalīdzīga sieviete. Viņu nogalināja absolūti bez jebkāda iemesla. Tam nav nekādas nozīmes, ka viņa tā nomira, patiešām nekādas, un tomēr priekš manis tam ir nozīme. Es nevaru paskaid­rot kāpēc; tā vienkārši ir. Es domāju, ka arī manu tēvu nogalināja, taču izrādījās, ka nē. Viņš bija ievainots. Pēc tam mūs kā lopus iedzina vilciena vagonā un aizvēra durvis. Vairākas dienas viņi turēja mūs tumsā kā dzīvniekus. Uzturēja mūs pie dzīvības, laiku pa lai­kam iemetot vagonā ēdiena atliekas. Mans tēvs nomira no ievaino­jumiem šai vagonā. Viņš sāka murgot no sāpēm un drudža un ne­pārtraukti atkārtoja, ka man obligāti jāizdzīvo. Viņš turpināja man to teikt līdz pašam pēdējam elpas vilcienam. Cilvēki parūpējās par mani, pabaroja; veca dziedniece salika kopā manas rokas salauztos kaulus. Un, kā tu pats redzi, es izdzīvoju. Dzīve nebija ne laba, ne slikta, dzīve bija grūta. Dzīve ir grūta, bet mazam bērnam tā reizēm kļūst par patiešām šausmām.

Mēs ļoti ilgi klusējām. Iespējams, ka tā pilnīgā klusumā pagāja pat vesela stunda. Izjutu ļoti pretrunīgas jūtas. Biju nedaudz no­mākts, pats nezinu, kāpēc. Mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi— pirms tam es taču biju gribējis izjokot donu Huanu, taču viņš pēkšņi tik strauji izmainīja situāciju ar savu vaļsirdīgo atmiņu stāstu, kas bija tik vienkāršs un izteiksmīgs un atstāja uz mani ļoti neparastu iespai­du. Vienmēr kļuvu neparasti jūtīgs, domājot par bērniem, kas cieš sāpes. Nākamajā acumirklī manu līdzjūtību pret donu Huanu no­mainīja riebums pret sevi. Es rakstīju savas piezīmes, it kā dona Huana dzīve būtu vienkārši klīnisks gadījums. Biju jau gatavs sa­plēst savu bloknotu, kad dons Huans iebikstīja man ar kurpes purn­galu kāju ikros, lai pievērstu manu uzmanību. Viņš teica, ka redzējis vardarbības gaismu ap mani, painteresējās, vai es gadījumā negra­sos viņu sist, un sāka smieties. Viņa smiekli radīja patīkamu pauzi. Viņš teica, ka man piemīt tieksme uz vardarbīgas uzvedības uzlies­mojumiem, taču īstenībā es nemaz neesmu tik dusmīgs un visbiežāk pats ari ciešu no šiem uzliesmojumiem.

— Tev taisnība, don Huan, — es teicu.

— Protams, — viņš smiedamies atbildēja.

Viņš palūdza mani pastāstīt par savu bērnību. Es sāku stāstīt par saviem ciešanu un vientulības gadiem un ļoti aizrautīgi sāku ap­rakstīt to, ko uzskatīju par satriecošu cīņu par izdzīvošanu un mana goda apliecināšanu. Viņš sāka smieties par metaforu "mana goda apliecināšana".

Es stāstīju ilgi. Viņš klausījās ar nopietnu sejas izteiksmi. Tad vienā brīdī viņa acis atkal mani "saspieda", un es apklusu. Pēc brīža viņš teica, ka mani nekad neviens nav pazemojis, un tas bijis par iemeslu tam, ka es neesmu ļauns.

— Tu vēl nekad neesi cietis zaudējumu, — viņš teica.

Viņš atkārtoja šo apgalvojumu četras vai piecas reizes, un es izjutu nepieciešamību pajautāt, ko viņš ar to grib teikt. Viņš pa­skaidroja, ka "ciest zaudējumu" ir neizbēgams dzīves nosacījums. Cilvēki vai nu uzvar, vai cieš zaudējumu, un atkarībā no tā kļūst par vajātājiem vai upuriem. Šie divi nosacījumi tad arī nomaina viens otru, līdz cilvēks sāk redzēt; redzēšana kliedē uzvaras, zaudējuma vai ciešanu ilūziju. Viņš piebilda, ka man jāmācās redzēt, kamēr vēl esmu uzvarētājs, lai izvairītos no jebkādu atmiņu veidošanos par to, ka reiz esmu bijis pazemots.

Sāku protestēt, ka neesmu un nekad neesmu bijis uzvarētājs nevienā no jomām un ka mana dzīve drīzāk ir bijusi zaudējums.

Viņš sāka smieties un nometa zemē savu cepuri.

— Ja tādu dzīvi var saukt par zaudējumu, tad sabradā manu cepuri, — viņš pa jokam meta man izaicinājumu.

Es vaļsirdīgi centos aizstāvēt savu viedokli. Dons Huans kļuva nopietns, viņš piemiedza acis, līdz tās kļuva līdzīgas šaurām spraudziņām, un teica, ka es domāju par savu dzīvi kā zaudējumu, bet citu iemeslu dēļ, nevis tādēļ, ka tā patiešām ir zaudējums. Pēc tam viņš ātri un pilnīgi negaidīti satvēra manu galvu ar savām rokām, saspiežot ar plaukstām manus deniņus. Kad viņš uz mani paskatī­jās, viņa acis kvēloja niknumā. No bailēm es neviļus dziļi ieelpoju caur muti. Tad viņš atbalstīja manu galvu pret sienu, joprojām vērīgi lūkojoties uz mani. Viņš izpildīja šo kustību tādā ātrumā, ka tad, kad viņš jau bija atslābinājies un ērti atspiedies pret sienu, es vēl atrados dziļās ieelpas vidū. Sāka reibt galva, un mani pārņēma dīvaina ne­veiklības sajūta.

— Es redzu mazu raudošu zēnu, — dons Huans pēc brīža no­teica.

Viņš atkārtoja to vairākas reizes, it kā es nesaprastu. Man šķita, ka viņš runā par mani kā par mazu raudošu zēnu, tāpēc nepievērsu tam īpašu nozīmi.

— Hei, — viņš uzsauca, tādējādi pievēršot sev visu manu uz­manību. — Es redzu mazu raudošu zēnu.

Pajautāju viņam, vai šis mazais zēns esmu es. Viņš atbildēja, ka nē. Tad es pajautāju, vai šī vīzija ir no manas dzīves vai vienkārši viņa atmiņas. Viņš neatbildēja.

—Es redzu mazu zēnu,—viņš turpināja. — Viņš raud un raud.

—  Vai es pazīstu šo zēnu? — es pajautāju.

—  Jā.

—  Vai tas ir mans dēls?

—  Nē.

—  Vai viņš tagad raud?

—  Viņš tagad raud, — viņš pārliecināti noteica.

Iedomājos, ka dons Huans redz kādu man zināmu mazu zēnu, kurš šobrīd raud. Nosaucu vārdā visus man zināmos bērnus, taču viņš teica, ka šiem bērniem nav nekāda sakara ar manu solījumu, bet bērnam, kurš raud, ir, un pie tam vēl visciešākais.

Dona Huana apgalvojums šķita absolūti absurds. Viņš teica, ka es esmu kādam kaut ko apsolījis manā bērnībā un ka bērns, kurš raud, ir visciešākā mērā saistīts ar šo manu solījumu.

Atbildēju, ka tas ir bezjēdzīgs apgalvojums. Viņš mierīgi atkār­toja, ka redz mazu zēnu, kurš šobrīd raud, un ka mazajam zēnam sāp.

— Padodos, — es teicu, —jo neatceros, ka jebkad būtu de­vis kādam svarīgu solījumu, it īpaši vēl bērnam.

Viņš piemiedza acis un teica, ka šis īpašais bērns, kurš šobrīd raud, ir bērns no manas bērnības.

— Viņš bija bērns manas bērnības laikā un tomēr, neraugoties uz to, raud tagad? — es jautāju.

—  Viņš ir bērns, kurš raud tagad, — viņš uzstāja.

—  Vai saproti, ko tu runā, don Huan?

—  Saprotu.

— Tas ir absurds. Kā gan viņš var tagad būt bērns, ja viņš bija bērns tad, kad es pats biju bērns.

—  Tas ir bērns, un viņš tagad raud, — viņš atkārtoja.

—  Paskaidro man to, don Huan.

— Nē. Tev tas man jāpaskaidro. Nekādi nespēju viņu saprast.

— Viņš raud! Viņš raud! — dons Huans hipnotizējošā balsī turpināja. — Un viņš tevi stingri tur. Viņam sāp! Viņam sāp! Viņš skatās uz tevi. Vai tu jūti viņa acis? Viņš nokrīt ceļos un apskauj tevi. Viņš ir jaunāks par tevi. Viņš pieskrien pie tevis. Viņam ir lauzta roka. Vai tu jūti viņa roku? Šim mazajam zēnam deguns ir kā poga. Jā! Viņa deguns ir kā poga.

Man ausīs sāka zvanīt, un es zaudēju realitātes sajūtu. Vārdi "deguns kā poga" acumirklī pārnesa mani kādā manas bērnības ai­nā. Es pazinu zēnu, kuram bija deguns kā poga! Dons Huans nema­nāmi bija atradis ceļu uz vienu no visnoslēpumainākajiem manas dzī­ves apgabaliem. Un tad es sapratu, par kādu solījumu viņš runāja.

Izjutu milzu prieku, izmisumu un pietāti dona Huana un viņa ap­brīnojamā manevra priekšā. Kā gan viņš, velns parāvis, varēja uzzi­nāt par zēnu ar pogai līdzīgo degunu no manas bērnības? Mani tik lielā mērā satrauca šīs atmiņas, ka tūdaļ pat atcerējos to tālo pagāt­ni, laiku, kad man bija astoņi gadi. Mana māte bija nomirusi pirms diviem gadiem, un es biju pavadījis divus ellišķīgākos manas dzīves gadus, pārbraucot no vienas manas mātes māsas pie otras; viņas aizvietoja man māti, pēc kārtas uzņemot mani savās ģimenēs un rū­pējoties par mani katra divus mēnešus. Katrai manai tantei bija liela ģimene, un, neraugoties uz to, ka tantes bija gādīgas un labas, ne­pārtraukti biju spiests konkurēt ar divdesmit diviem brālēniem un māsīcām, kas reizēm izrādīja patiesi apbrīnojamu cietsirdību. Es sa­jutos pastāvīgā ienaidnieku ielenkumā un turpmākos gadus pavadī­ju izmisīga un pretīga kara apstākļos. Beidzot kaut kādā dīvainā, vēl joprojām līdz šim man nesaprotamā veidā man izdevās pakļaut vi­sus savus tuvākos radiniekus. Un es patiešām kļuvu par uzvarētāj u. Man vairs nebija līdzvērtīgu pretinieku. Taču es to nezināju, gluži tāpat kā nezināju veidu, kā apturēt šo karu, kas drīz vien izplatījās visā skolā.

Lauku skolā, kuru es apmeklēju, bija jauktās klases, un pirmā no trešās bija atdalīta tikai ar tukšu vietu starp solu rindām. Tieši tur es arī satiku mazo zēnu ar plakano degunu, kuru apsaukāja par "pogas degunu". Viņš bija pirmklasnieks. Es ari viņu vienkārši tāpat ķircināju, nevēlot viņam neko ļaunu. Taču viņš, šķiet, mani mīlēja, neraugoties uz visām manām nejaukajām izdarībām. Viņš parasti man sekoja it visur kā "astīte" un pat zināja dažus noslēpumus par tādām manām palaidnībām, kuru izmeklēšana bij a iedzinusi strup­ceļā pat pašu skolas direktoru. Un tomēr es viņu kaitināju. Reiz es tīšām apgāzu smago klases tāfeli; tā uzkrita viņam virsū, skolas sols, kurā viņš sēdēja, mazināja triecienu, taču viņam tomēr salūza atslē­gas kauls. Viņš nokrita. Es palīdzēju viņam piecelties un, kad viņš izmisīgi ieķērās manī, ieraudzīju viņa acīs sāpes un izbailes. Šoks, ko izjutu, redzot viņa sāpes un sakropļoto roku, iespaidoja visu ma­nu turpmāko dzīvi. Daudzus gadus es biju neatlaidīgi cīnījies pret saviem radiniekiem un viņus uzvarējis; es pakļāvu savus ienaidnie­kus un jutos varens līdz tam brīdim, kad ieraudzīju mazo raudošo zēnu ar pogai līdzīgo degunu. Šis skats iznīcināja visas manas ie­priekšējās uzvaras. Tieši tur ari es atstāju kaujas lauku — es nolēmu nekad vairs neuzvarēt, darīt visu, kas manos spēkos, lai to nepie­ļautu. Es domāju, ka viņam nogriezīs roku, un zvērēju, ka gadījumā, ja mazais zēns izārstēsies, es nekad vairs nebūšu uzvarētājs. Viņa dēļ es atteicos no savām uzvarām. Tā es to visu tolaik sapratu. Dons Huans uzplēsa manas dzīves nedzīstošo rētu. Biju satriekts līdz sirds dziļumiem, reiba galva. Mani pārņēma bezgalīgas skumjas, un es tām padevos. Mani nomāca mana nodarījuma smagums. Atmiņas par mazo zēnu vārdā Hoakins sagādāja man tik asas sāpes, ka sāku raudāt. Es izstāstīju donam Huanam par savām skumjām, par šo mazo zēnu Hoakinu, kuram nebija naudas, lai aizietu pie ārsta, un kura roka tā arī nekad pareizi nesaauga. Un viss, ko es varēju vi­ņam atdot, bija tikai manas bērnišķīgās uzvaras. Izjutu neizsakāmu kaunu.

—Nomierinies, muļķi,—dons Huans stingri noteica. — Tu esi viņam atdevis pietiekami daudz. Tavas uzvaras bija spēcīgas, un tās bija tavas. Ar to pietiek. Tagad tev jāizmaina savs solījums.

— Kā lai to izmaina? Vienkārši atteikties?

—   Solījumu nevar izmainīt, tā vienkārši atsakoties. Varbūt ļoti drīz tu uzzināsi, kas jādara, lai to izmainītu. Tad, iespējams, tu pat varēsi redzēt.

—   Vai tu man vari sniegt kaut kādus konkrētus norādījumus, don Huan?

—   Tev nemitīgi jāgaida, zinot, ka tu gaidi, un zinot, ko tu gaidi. Tas ir karotāju ceļš. Un, ja tas ir saistīts ar tava solījuma izpildīšanu, tad tev skaidri jāapzinās, ka tu to pildi. Pēc tam pienāks brīdis, kad tu būsi sagaidījis to, ko vēlies, un tev vairs nevajadzēs pildīt savu solījumu. Tu neko nevari izdarīt šī mazā zēna labā. Vienīgi tikai viņš spējīgs atcelt šo savas dzīves notikumu.

—   Kā?

—   Iemācoties iznīcināt savas vēlēšanās. Kamēr viņš domā, ka bija upuris, viņa dzīve būs nepārtraukta elle. Kamēr tu domā tāpat, tavs solījums paliks spēkā. Mūs padara nelaimīgus mūsu vēlēšanās. Bet, ja mēs iemācīsimies iznīcināt savas vēlēšanās, ikviena, pat vis­mazākā lieta, ko iegūsim, kļūs mums par īstenu dāvanu. Nomieri­nies, tu pasniedzi mazajam Hoakinam karalisku dāvanu. Būt bagā­tam vai nabagam—tās ir tikai domas; tas pats attiecas ari uz naidu, badu vai sāpēm.

—   Es nespēju tam noticēt, don Huan. Kā gan sāpes vai bads var būt tikai domas.

—   Tagad man tās ir tikai domas. Tas ir viss, ko es zinu. Esmu sasniedzis šo pakāpi. Atceries: spēks, kas ir šādas izpratnes pa­matā, ir vienīgais, ko mēs varam pretstatīt mūsu dzīvju varenajam spiedienam; bez šī spēka mēs esam gruži un saslaukas, vēja nesti putekļi.

—   Man nav ne mazāko šaubu, ka tu esi to sasniedzis, don Huan, bet ko gan varam izdarīt mēs — vienkāršie cilvēki, teiksim, es vai mazais Hoakins?

— Mūsu kā atsevišķu personību uzdevums (liktenis) ir preto­ties mūsu dzīves spēkiem. Es jau esmu tev to atkārtojis neskaitāmas reizes: izdzīvot var tikai karotājs. Karotājs zina, ka viņš gaida, un zina, ko viņš gaida, un, kamēr viņš gaida, viņš neko nevēlas, tāpēc ikviena, pat vismazākā lieta, ko viņš iegūst, ir vairāk, nekā viņš var paņemt. Ja viņš grib ēst, viņš atradīs ceļu, jo nav izsalcis; ja kaut kas ievaino viņa ķermeni, viņš atradīs veidu, kā to novērst, jo necieš no sāpēm. Būt izsalkušam vai ciest sāpes nozīmē, ka cilvēks ir pade­vies un vairs nav karotājs; un tad viņa bada vai sāpju spēks viņu iznīcina.

Grasījos atkal aizstāvēt savu redzes viedokli, taču apmulsu, jo sapratu, ka ar šo stāstu gluži kā ar barjeru cenšos pasargāt sevi no dona Huana uzvaras graujošā spēka, bet šī uzvara taču bija aizkus­tinājusi mani līdz pašiem sirds dziļumiem. Kā viņš to visu varēja uz­zināt? Iedomājos, ka varbūt šo atgadījumu ar zēnu, kura deguns izskatījās kā poga, esmu viņam izstāstījis kādā mana neparastās rea­litātes stāvokļa laikā. Man gan vienalga šķita, ka es nekad neesmu viņam to stāstījis, taču šāda aizmāršība tamlīdzīgos apstākļos neli­kās nekas sevišķs.

— Kā tu uzzināji par manu solījumu, don Huan?

— Es to ieraudzīju.

— Tu to ieraudzīji, kad es lietoju Meskalito vai pīpēju tavu maisījumu?

—  Es to ieraudzīju tagad. Šodien.

—  Tu ieraudzīji visu šo notikumu?

— Atkal tu sāc savu veco dziesmu. Es taču tev teicu, ka nav nekādas jēgas apspriest, kam līdzinās redzēšana. Mēģināt to darīt ir pēdējā muļķība.

Vairāk neuzstāju. Emocionāli viņš bija mani pārliecinājis.

— Es arī devu zvērestu, — dons Huans pēkšņi ieminējās. Viņš to pateica tik negaidīti, ka neviļus nodrebēju.

—  Es apsolīju tēvam, ka dzīvošu, lai iznīcinātu viņa slepkavas. Ilgus gadus es nēsāju šo solījumu dziļi sevī. Nu, tas ir izmainīts. Es vairs neinteresējos par to, lai kādu iznīcinātu. Es nejūtu naidu ne pret vienu. Es uzzināju, ka visi ceļi, pa kuriem cilvēks iet savas dzī­ves laikā, ir vienādi. Vajātājs un upuris galā satiekas, un vienīgā lieta, kurai ir nozīme,—ir tā, ka dzīve izrādījusies pārāk īsa viņiem abiem. Šodien es skumstu nevis par to, ka mana māte un tēvs nomira tā, kā viņi nomira, bet par to, ka viņi bija indiāņi. Viņi dzīvoja kā indiāņi un nomira kā indiāņi, un tā ari neuzzināja, ka, pirmkārt, viņi bija cilvēki.

10

Es atgriezos pie dona Huana 1969. gada 30. maijā un tūdaļ viņam skaidri un gaiši paziņoju, ka vēlreiz gribu mēģināt iemācīties redzēt. Viņš noraidoši pagrozīja galvu un iesmējās, un es tūdaļ pat grasījos sākt protestēt. Tad viņš teica, ka man vēl jāpaciešas, jo pašlaik vēl neesmu tam gatavs. Es stūrgalvīgi uzstāju, ka esmu ga­tavs un gribu mēģināt vēlreiz.

Viņš nebūt nedusmojās par šiem maniem pastāvīgajiem lūgu­miem, taču centās mainīt sarunas gaitu. Es tomēr nepadevos un lū­dzu viņam padomu, kas man būtu jādara, lai apvaldītu savu nepa­cietību.

—  Tev jārīkojas kā karotājam, — viņš teica.

—  Kā.

—  Rīkoties kā karotājam jāmācās rīkojoties, bet nevis sarunā­joties.

—  Tu teici, ka karotājs domā par savu nāvi. Es tik to nepārtraukti daru, taču acīmredzot ar to vien nepietiek.

Šķiet, tas viņu nedaudz sadusmoja, — viņš pat nošmaukstināja lūpas. Teicu, ka negribēju viņu sadusmot un, ja vien es neesmu vi­ņam šeit vairs vajadzīgs, tad esmu gatavs braukt atpakaļ uz Losandželosu.

Dons Huans viegli papliķēja man pa muguru un atbildēja, ka viņš nekad uz mani nedusmojas; gluži vienkārši viņš bija domājis, ka es zinu, ko nozīmē būt par karotāju.

—  Kas man jādara, lai dzīvotu kā karotājs? — es jautāju. Viņš noņēma cepuri, pakasīja deniņus, vērīgi palūkojās uz mani un pasmaidīja.

—  Tev patīk, lai tev visu pamatīgi izskaidro, vai ne?

—  Tā strādā mans prāts.

—  Tam tā nav jāstrādā.

— Es nezinu, kā lai to izmaina. Lūk, tāpēc arī tev lūdzu, lai tu man skaidri un gaiši pasaki, kas jādara, lai dzīvotu kā karotājs. Ja es to zinātu, censtos tad tam piemēroties.

Viņš droši vien nosprieda, ka es jokoju, jo ilgi smējās, pliķējot man pa muguru.

Man bija tādā sajūta, ka viņš var jebkuru brīdi palūgt, lai es braucu prom, tādēļ ātri apsēdos uz salmu masas iepretim viņam un sāku uzdot jautājumus. Es gribēju zināt, kāpēc man jāgaida.

Viņš paskaidroja man, ka gadījumā, ja es centīšos redzēt šā vai tā, pirms būšu sadziedējis rētas, kuras ieguvu cīņā ar sargu, var ga­dīties, ka es atkal to satikšu, pat ja es viņu nemaz negaidu. Un izdzī­vot pēc šādas satikšanās jau vairs nespētu neviens.

—Tev pilnīgi jāaizmirst sargs, un tikai tad tu atkal varēsi mēģi­nāt mācīties redzēt, — viņš teica.

— Kā gan vispār var aizmirst sargu?

— Lai aizmirstu, karotājam jāpielieto sava griba un pacietība, īstenībā karotājam ir tikai viņa griba un pacietība, un ar tām viņš rada visu, ko vien vēlas.

— Bet es taču neesmu karotājs.

— Tu sāki iet pa magu ceļu, un, patīk tev tas vai nepatīk, bet tev vairs nav laika, lai atkāptos vai nožēlotu savu izvēli. Ir tikai laiks, lai dzīvotu kā karotājs, — attīstot savu pacietību un gribu.

— Bet kā karotājs tās attīsta?

Dons Huans ilgi domāja, līdz atbildēja.

— Es domāju, ka nav veida, kā varētu par to runāt, — viņš beidzot teica. — īpaši par gribu. Griba ir kaut kas visai īpašs. Tā izpaužas noslēpumaini. Nav reāla veida, kā pastāstīt par tās izman­tošanu, var tikai konstatēt rezultātus, un tie ir patiesi pārsteidzoši. Varbūt vispirms jāuzzina, ka gribu var attīstīt. Karotājs to zina un pacietīgi gaida. Tava kļūda ir tā, ka tu nezini, ka gaidi savu gribu. Mans benefaktors teica, ka karotājs zina, ka gaida, un zina, ko gai­da. Tu zini, ka gaidi. Tu biji šeit kopā ar mani vairākus gadus, un tomēr tu nezini, ko tu gaidi. Vienkāršam cilvēkam ir ļoti grūti, pat neiespējami, uzzināt, ko viņš gaida. Karotājam nav nekādu problē­mu, viņš zina, ka gaida savu gribu.

—  Kas īsti ir griba? Vai tā ir apņēmība — kaut kas līdzīgs tava mazdēla Lūsio tieksmei iegūt motociklu?

—  Nē, — dons Huans ironiski noteica un pasmaidīja. Tā nav griba. Lūsio tikai izdabā pats sev. Griba, — tas ir pavisam kas cits, kaut kas ļoti tīrs un varens, kas valda pār mūsu rīcību. Griba,—tas ir kaut kas tāds, ko cilvēks izmanto, lai uzvarētu kauju, kuru viņam pēc visiem aprēķiniem vajadzētu zaudēt.

— Tad jau griba, iespējams, ir tas, ko mēs saucam par vīrišķī­bu,— es teicu.

—Nē. Vīrišķība ir pavisam kas cits. Vīrišķīgi cilvēki ir ļoti uz­ticami, cildeni cilvēki, kuri gandrīz nepārtraukti atrodas savu apjūsmotāju ielenkumā; taču gandrīz nevienam no viņiem nepiemīt griba. Parasti viņi ir bezbailīgi un spējīgi uz drosmīgu rīcību, kas gan parasti nesniedzas ārpus veselā saprāta robežām; vīrišķīgi cilvēki arvien iedveš bailes. Turpretim griba ir saistīta ar patiesi apbrīnoja­miem uzdevumiem, kas uzvar mūsu veselo saprātu.

—  Vai tā ir paškontrole? — es jautāju.

—  To varētu raksturot kā vienu no kontroles paveidiem.

—  Kā tu domā, vai es varu vingrināt savu gribu, piemēram, aizliedzot sev dažas lietas.

—  Tādas kā jautājumu uzdošana? — viņš iestarpināja.

Viņš to pateica tik ironiskā intonācijā, ka es pat pārtraucu rak­stīt, lai palūkotos uz viņu. Mēs abi iesmējāmies.

— Nē, — viņš teica. — Kaut ko sev aizliedzot, mēs īstenībā paši sev izdabājam, un tāpēc es tev neiesaku neko tamlīdzīgu. Tā­pēc es tev ļauju uzdot visus jautājumus, kādus vien vēlies. Ja es tev liktu pārstāt uzdot jautājumus, tu, cenšoties to izdarīt, varētu sa­kropļot savu gribu. Izdabāt sev, no kaut kā atsakoties, tas ir visslik­tākais, kas vien var būt; tas liek mums noticēt, ka mēs patiesi vei­cam dižus darbus, lai gan īstenībā esam vienkārši sastinguši paštīksmē. Pārstāt uzdot jautājumus — tam ar gribu nav nekāda sakara. Griba — tas ir spēks. Un, tā kā tas ir spēks, tad tam jābūt virzītam un kontrolētam, bet tas prasa laiku. Es to zinu un tāpēc izturos pret tevi ļoti pacietīgi un mierīgi. Tavā vecumā es ari biju tikpat impulsīvs kā tu, taču izmainījos. Mūsu griba darbojas neatkarīgi no mūsu vā­jībām. Lūk, piemēram, tava griba jau pamazām atver tavu gaismas spraugu.

— Par kādu gaismas spraugu tu runā?

— Mums visiem ir gaismas sprauga — līdzīgi kā avotiņš uz zīdaiņa galvas. Tikai tas ar laiku aizveras, bet gaismas sprauga atve­ras, kad cilvēks attīsta savu gribu.

— Kur atrodas šī gaismas sprauga?

— Tavu spīdošo šķiedru izejas vietās,— viņš teica, rādot uz savu vēderu.

—  Kam tā vajadzīga?

—  Pa šo spraugu līdzīgi bultai izšaujas griba.

—  Vai tad griba ir priekšmets? Varbūt kaut kas līdzīgs priekš­metam?

—  Nē. Es vienkārši to tā teicu, lai tu varētu saprast. Tas, ko mags sauc par gribu — ir spēks, kas piemīt mums pašiem. Tā nav ne doma, ne priekšmets, ne vēlēšanās. Pārstāt uzdot jautājumus — tā nav griba, tāpēc ka tam nepieciešams domāt un vēlēties. Griba ir tas, kas liek tev uzvarēt, kad tavas domas tev saka, ka tu esi sa­kauts. Griba ir tas, kas padara tevi neievainojamu. Griba ir tas, kas ļauj magam iet cauri sienām, veikt milzu attālumus, nokļūt uz Mē­ness, ja vien viņš to vēlas.

Es vairāk neko negribēju jautāt. Biju noguris un mazliet sa­springts. Baidījos, vai tikai dons Huans negrasās mani sūtīt prom, un tas padarīja mani nervozu.

— Iesim kalnos, — viņš pēkšņi teica un piecēlās.

Pa ceļam viņi atkal sāka runāt par gribu un smējās par to, ka es nevarēju pierakstīt ejot. Viņš aprakstīja gribu kā spēku, kas bija vienojošais posms starp cilvēkiem un pasauli. Ļoti rūpīgi paskaid­roja, ka pasaule ir viss, ko mēs uztveram, lai ari kā mēs to nedarītu. Dons Huans uzsvēra, ka "pasaules uztvere" ietver sevī visa tā iz­pratni, ko mēs uztveram. Šo īpašo "uztveri" veic mūsu sajūtas un mūsu griba.

Es viņam pajautāju, vai gadījumā griba nav sestā sajūta. Viņš teica, ka tā drīzāk ir attiecība starp mums pašiem un uztveramo pa­sauli.

Palūdzu viņam apstāties, lai varētu to visu pierakstīt, taču viņš smējās un gāja tālāk.

* * *

Tonakt viņš nelika man braukt prom, bet nākamās dienas pēc­pusdienā pats atsāka sarunu par gribu.

— Tas, ko tu sauc par gribu, nav nekas cits, kā skarbs rak­sturs, — viņš teica. — Tas , ko mags sauc par gribu, — ir spēks, kas iznāk no vēdera, tieši šeit atrodas spīdošās šķiedras.

Viņš paberzēja savu nabu, norādot vietu.

—  Es saku, ka tā iznāk no šejienes, jo var sajust, kā tā iznāk.

—  Kāpēc tu to sauc par gribu?

—  Es nekā to nesaucu. Mans benefaktors to sauca par gribu, un ari citi zināšanu cilvēki sauc to par gribu.

—Vakar tu teici, ka pasauli var uztvert gan ar sajūtām, gan ari ar gribu. Kā tas iespējams?

— Vienkāršs cilvēks var "saķert" pasaules lietas tikai ar savām rokām vai acīm, vai ausīm, bet mags to var saķert arī ar savu degu­nu, mēli vai savu gribu, it īpaši jau ar gribu. īstenībā es tev nemaz nevaru izskaidrot, kā tas tiek darīts, bet tu pats taču ari, piemēram, nevari izskaidrot, kā tu dzirdi. Bet, tā kā es pats arī varu dzirdēt, tad mēs varam runāt par to, ko mēs dzirdam, bet ne par to, kā mēs dzirdam. Mags izmanto savu gribu, lai uztvertu pasauli. Taču šī uz­tvere nelīdzinās dzirdei. Kad mēs skatāmies uz pasauli vai to dzir­dam, mēs gūstam iespaidu, ka tā ir ārpus mums un tā ir reāla. Kad mēs uztveram pasauli ar mūsu gribu, mēs zinām, ka tā nemaz nav tik ļoti "ārpus mums" un ne tik ļoti "reāla", kā mēs domājam.

— Vai griba ir tas pats, kas redzēšanai

— Nē, griba — tas ir spēks, varenība. Redzēšana — tas nav spēks, bet veids, kā iziet cauri lietām (piekļūt lietu būtībai). Magam var būt ļoti spēcīga griba, un tomēr viņš var neredzēt, bet tas nozī­mē, ka tikai zināšanu cilvēks uztver pasauli gan ar savām jūtām, gan gribu, gan savu redzēšanu.

Es viņam teicu, ka tagad man ir vēl mazāk skaidrs, kā izmantot gribu, lai aizmirstu sargu. Šis paziņojums un mana neizpratne, šķiet, viņu uzjautrināja.

— Es taču tevi brīdināju, ka vārdi visu tikai saputro, — viņš teica un iesmējās.— Tagad tu zini, ka gaidi savu gribu. Bet tu vēl nezini nedz to, kas tas ir, nedz kā tas ar tevi var notikt. Tāpēc rūpīgi seko visam, ko dari. Ikviens ikdienas sīkums var kļūt par lietu, kas palīdzēs tev attīstīt tavu gribu.

* * *

Dona Huana nebija visu rītu; viņš atgriezās tikai vēlā pēcpus­dienā ar visdažādāko sausu augu saišķi, pamāja man, lai es viņam palīdzu; un mēs strādājām pāris stundas pilnīgā klusumā, šķirojot augus. Kad pabeidzām, apsēdāmies atpūsties, un viņš man laipni uzsmaidīja.

Es ļoti nopietni viņam paziņoju, ka vēlreiz pārlasīju savas piezī­mes, bet vēl aizvien nesaprotu, ko īsti nozīmē būt par karotāju, un man nav īsti skaidra ari gribas ideja.

— Griba nav ideja,— viņš teica.

Tas bija pirmais gadījums, kad viņš sarunājās ar mani visu dienu.

Pēc ilgas pauzes viņš turpināja.

— Tu un es — mēs esam atšķirīgi. Mūsu raksturi atšķiras. Tu pēc dabas esi vardarbīgāks nekā es. Kad es biju tavā vecumā, es nebiju vardarbīgs, bet gan bikls; tu — gluži otrādi. Mans benefaktors bija tāds pats kā tu; viņš būtu bijis ļoti apmierināts ar tādu skol­nieku. Viņš bija dižs mags, taču neredzēja, kā redzu es vai Henaro. Manam benefaktoram bija jādzīvo kā karotājam. Ja cilvēks redz, tad viņam nav jādzīvo kā karotājam vai vēl kaut kam citam, jo viņš var redzēt lietas tādas, kādas tās ir īstenībā, un atbilstoši tam virzīt savu dzīvi. Taču, ņemot vērā tavu raksturu, es pat teiktu, ka tu, iespējams, nekad nevarēsi iemācīties redzēt, un šai gadījumā tev visu savu dzīvi būs jādzīvo kā karotājam.

Mans benefaktors teica, ka tas, kas sācis iet pa zināšanu ceļu, pamazām sāk apjaust, ka parastā dzīve uz visiem laikiem palikusi aiz muguras, ka zināšanas īstenībā ir drausmīga lieta, jo parastās pasaules līdzekļi viņu jau vairs nevar aizsargāt. Tāpēc, lai izdzīvotu, jāsāk dzīvot jauna dzīve. Un pirmā lieta, kas viņam jāizdara, — jāvēlas kļūt par karotāju; tas ir ļoti nozīmīgs solis un lēmums .

Baismais zināšanu raksturs neatstāj citu iespēju—pa šo ceļu var iet tikai karotājs.

Kad zināšanas kļūst patiešām bīstamas, cilvēks jau sāk apzinā­ties, ka nāve ir neizbēgams viņa ceļabiedrs, kas vienmēr atrodas līdzās. Nāve ir galvenais faktors, kas pārvērš zināšanas par enerģi­ju, reālu spēku. Nāve ir visa beigas, un viss, kam pieskaras nāve, patiešām kļūst par spēku.

Cilvēkam, ejot pa maģijas ceļu, katrā ceļa pagriezienā jāsaska­ras ar pilnīgas iznīcināšanas draudiem, un viņš sāk apzināties savu nāvi. Bez nāves apzināšanās viņš būs tikai parasts, ierastajā dzīves ritmā iegrimis cilvēks. Viņam trūks potences, kas viņa uz zemes pa­vadīto laiku pārvērš maģiskā spēkā.

Tādēļ, lai kļūtu par karotāju, cilvēkam vispirms pilnībā un skaidri jāapzinās savu paša nāvi. Taču vienkārša raizēšanās par to, ka var nomirt, neko nedod, liek tikai cilvēkam noslēgties sevī, bet tas pa­dara vāju. Tāpēc nākošā lieta, kas nepieciešama, lai kļūtu par karo­tāju, — ir atsacīšanās. Doma par neizbēgamo nāvi tā vietā, lai kļūtu par uzbāzīgu ideju, zaudē jebkādu nozīmi.

Dons Huans apstājās un palūkojās uz mani. Šķiet, viņš gaidīja kādu manu piezīmi.

— Vai tu saproti? — dons Huans jautāja.

Saprotot to, ko viņš jautāja, es personīgi nevarēju aptvert, kā gan var sasniegt šādu atsacīšanās sajūtu. Es viņam atbildēju, ka, pēc visa spriežot, esmu jau sasniedzis to brīdi, kad zināšanas kļūst šausminošas un bīstamas, ka vairs nespēju rast atbalstu savā ikdie­nas dzīvē, tādēļ gribu un pat esmu spiests dzīvot kā karotājs.

—  Tagad tev jāatsakās, — viņš teica.

—  No kā?

—  Jāatsakās no visa.

—  Tas nav iespējams. Es negribu būt vientuļnieks.

— Būt vientuļniekam — tā ir izdabāšana pašam sev, un es ne­kad neko tādu neesmu apgalvojis. Vientuļnieks neatsakās, jo viņš apzināti izvēlas vientulību vai bēg no sievietes, grūtībām, domājot, ka tādā veidā paglābs sevi no dzīves spēku graujošās iedarbības. Tikai doma par nāvi ļauj cilvēkam sasniegt pietiekami augstu atsacī­šanās pakāpi, lai viņam nevajadzētu sev neko piespiest darīt, nedz arī sev ko atteikt. Taču šāds cilvēks neko nevēlas, jo izjūt mēmu kaislību pret dzīvi un visām ar dzīvi saistītajām lietām. Viņš zina, ka nāve seko tam pa pēdām un neļaus nekam pieķerties, tāpēc viņš bez jebkādas alkatības izmēģina visu.

Cilvēkam, kurš atsacījies no visa, zinādams, ka viņam neizdo­sies izvairīties no nāves, ir tikai viena lieta, lai sevi atbalstītu, — viņa lēmuma spēks. Viņam jākļūst par savas izvēles saimnieku. Viņam pilnībā jāapzinās, ka viņš ir atbildīgs par savu izvēli, un, ja reiz viņš to ir izdarījis, tad viņam nav vairāk laika to nožēlot vai sev kaut ko pārmest. Viņa lēmumi ir galīgi vienkārši tāpēc, ka nāve neļauj viņam nekam pieķerties.

Tādā veidā ar savas nāves apziņas, savas atsacīšanās un savu lēmumu spēka palīdzību karotājs stratēģiski organizē savu dzīvi. Zi­nāšanas par savu nāvi viņu vada, ļauj viņam no visa atsacīties un padara viņu par mēmi alkstošu; viņa galējo lēmumu spēks ļauj vi­ņam izvēlēties, neko nenožēlojot, un tas, ko viņš izvēlas, stratēģiski vienmēr ir vislabākais; un tāpēc viņš izpilda visu, kas viņam jāizpil­da, ar gaumi un kaisles pilnu efektivitāti.

Kad cilvēks šādi uzvedas, tad var droši teikt, ka viņš ir karotājs un pilnībā apguvis pacietības mākslu!

Dons Huans man jautāja, vai nevēlos kaut ko teikt, un es pie­bildu, ka viņa aprakstītā uzdevuma veikšanai vajadzētu ziedot visu dzīvi. Viņš teica, ka es ļoti daudz viņam iebilstu, taču viņš zina, ka savā ikdienas dzīvē es uzvedos vai vismaz cenšos uzvesties kā ka­rotājs.

— Tev ir pietiekami asi nagi, — viņš smiedamies teica. — Pa­rādi tos reizi pa reizei. Tā ir laba prakse.

Ar žestu atveidoju, kā izlaižu nagus, un ierūcos, bet viņš iesmē­jās. Tad viņš iekāsējās un turpināja:

— Kad karotājs ieguvis pacietību, viņš ir ceļā uz savu gribu. Viņš zina, kā gaidīt. Viņa nāve sēd viņam līdzās uz masas. Viņi ir draugi. Viņa nāve noslēpumainā veidā viņam dod padomu, kā izda­rīt pareizu izvēli un dzīvot stratēģiski. Un karotājs gaida! Es pat teiktu, ka karotājs mācās nesteidzīgi, jo zina, ka gaida savu gribu; un reiz viņš gūs panākumus, izpildot to, kas parasti vispār nav izpildāms. Viņš var pat neievērot savu neiedomājamo rīcību. Taču, kad šādi neparasti atgadījumi atkārtojas vai ar viņu turpina atgadīties visneie­domājamākās lietas, viņš sāk apzināties to kā kaut kāda spēka iz­pausmi. Tāda spēka, kas iziet no viņa ķermeņa, viņam ejot pa zinā­šanu ceļu. Sākumā tas atgādina kņudēšanu vēderā vai dedzināšanu, kuru nekādi nevar nomierināt. Tad tas kļūst par sāpēm un sagādā lielas neērtības. Reizēm karotājam no sāpēm sākas pat konvulsijas, un tas ir jo labāk priekš viņa paša. Stipras sāpes vienmēr ir lieliskas gribas priekš vēstneses.

Kad konvulsijas izzūd, karotājs ievēro, ka viņam radusies dī­vaina sajūta attiecībā uz lietām. Viņš ievēro, ka viņš var aizskart visu, ko vien vēlas, arto sajūtu, kas iziet no viņa ķermeņa, no punk­ta, kas atrodas tieši zem vai virs nabas.

Dons Huans apstājās un, šķiet, gaidīja manas piezīmes vai jau­tājumus. Man nebija, ko teikt. Mani ārkārtīgi satrauca doma par to, ka magam jāizcieš sāpes un konvulsijas, taču man bija viņam ļoti neērti vaicāt, vai ari man tas viss būs jāpiedzīvo. Beidzot, pēc ilgāka klusuma brīža, es viņam to pajautāju, un viņš iesmējās, it kā jau bija gaidījis šādu jautājumu. Viņš atbildēja, ka sāpes nebūt nav absolūti nepieciešamas; piemēram, viņš tās nekad nav izjutis, un griba vien­kārši pati pie viņa atnākusi.

— Reiz es biju kalnos,—viņš teica, — un uzdūros ļoti lielai un izsalkušai pumu mātītei. Sāku bēgt, un viņa man dzinās pakaļ. Es uzrāpos klintī, viņa apstājās dažas pēdas no tās un gatavojās lēcie­nam. Metu viņai ar akmeņiem. Viņa rūkdama metās man virsū. Un tad mana griba izpaudās pilnā mērā, un es apstādināju viņu ar savu gribu, vēl pirms viņa lēca. Es glāstīju viņu ar savu gribu, patiešām glāstīju viņas krūšgalus. Viņa palūkojās uz mani ar miegainu skatie­nu un apgūlās, bet es bēgu kā kuņas bērns, pirms viņa vēl nebija atguvusies.

Dons Huans ar ļoti komisku žestu atveidoja cilvēku, kas, pietu­rēdams cepuri, skrien cik spēka, lai glābtu savu dzīvību.

Teicu, ka man nepatīk, ja tad, kad meklēšu savu gribu, mani sagaida tikai kalnu lauvu mātītes un konvulsijas.

—  Mans benefaktors bija ar ļoti lielu spēku apveltīts mags, — viņš turpināja. — Viņš bija caur un cauri karotājs. Viņa griba patie­šām bija viņa visbrīnišķīgākais sasniegums. Taču cilvēks spēj ietvei tālāk — cilvēks var iemācīties redzēt. Pēc tam, kad viņš iemācīsies redzēt, viņam jau vairs nav jādzīvo kā karotājam vai jābūt par ma­gu. Iemācījies redzēt, cilvēks kļūst par visu, kļūstot par neko. Viņš, tā teikt, izzūd un tomēr paliek šeit. Es pat teiktu, ka tas ir tas laiks, kad cilvēks varbūt par visu un iegūt visu, ko viņš vēlas. Taču viņš neko nevēlas, un, tā vietā, lai spēlētos ar apkārtējiem cilvēkiem kā bezdomu rotaļlietām, viņš piedalās ar tiem kopā viņu muļķībā (bez-jēdzībā). Vienīgā atšķirība starp viņiem slēpjas tai apstāklī, ka cil­vēks, kurš redz, kontrolē savu muļķību, bet vienkāršie cilvēki to nespēj. Cilvēks, kurš redz, vairs neizjūt aktīvu interesi par apkārtē­jiem. Redzēšana jau ir nošķīrusi viņu absolūti no visa tā, ko viņš zināja iepriekš.

—  Mani pārņem trīsas, jau tikai iedomājoties par to, ka man vajag atsacīties no visa, ko zinu, — es teicu.

—  Tu droši vien joko! Tev būtu jādreb šausmās, ja tev nebūtu priekšā nekā cita, izņemot perspektīvu visu dzīvi darīt to pašu, ko tu vienmēr esi darījis. Iedomājies cilvēku, kurš gadu no gada sēj labī­bu, līdz kļūst pārāk vecs un tik nespēcīgs, ka nespēj vairs piecelties, un tad viņš vārtās pa zemi līdzīgi vecam sunim. Visas viņa domas un jūtas, viss labākais, kas viņā ir, ziedotas tikai vienam vienīgam mēr­ķim, tam, ar ko viņš kādreiz nodarbojies, — labības sēšanai, pārti­kas ieguvei. Nevienam nevajadzīgs upuris, tukša laika nosišana — dzīvot, lai ēstu, un ēst, lai dzīvotu, un atkal dzīvot, lai ēstu, un tā— līdz pašai nāvei. Pat šķietami visizsmalcinātākās izklaides, kādas vien cilvēki izgudrojuši, nav nekas cits, kā vien nožēlojami aizmiršanās mēģinājumi, kas tā ari nespēj izlauzties ārpus šī apburtā loka—ēst, lai dzīvotu, un dzīvot, lai ēstu… Es to uztveru kā vislielāko neveik­smi, kāda vien ir iespējama. Mēs esam cilvēki, un mūsu liktenis ir mācīties, lai atklātu arvien jaunas un jaunas neaptveramas pasaules.

—  Vai tiešām mums ir vēl kaut kādas jaunas pasaules? — es neuzticīgi pajautāju.

—  Mēs vēl esam tikai pašā ceļa sākumā, muļķi! Redzēt lemts ir tikai nevainojamiem cilvēkiem. Norūdi savu garu jau tagad un kļūsti par karotāju, iemācies redzēt; un tad tu uzzināsi, ka ir bezgalīgi daudz mūsu uztverei pieejamu jaunu pasauļu.

11

Izpildīju visus dona Huana rīkojumus un domāju, ka viņš atkal sūtīs mani mājās, jo tieši tā viņš bija rīkojies pēdējā laikā. Taču viņš teica, ka es varu palikt, bet nākamajā dienā, 1969. gada 28. aprīlī, priekšpusdienā, paziņoja, ka man atkal būs jāpīpē.

— Vai man atkal būs jāredz sargu?

— Nē, ar to nu ir cauri uz visiem laikiem. Šoreiz tas būs pavi­sam kas cits.

Dons Huans mierīgi piepildīja savu pīpi ar smēķējamo maisīju­mu, aizdedzināja to un pasniedza man. Neizjūtu nekādu satrauku­mu. Mani tūdaļ pārņēma patīkama miegainība. Kad biju izpīpējis visu pīpes galvu ar maisījumu, dons Huans paņēma pīpi un palīdzēj a man piecelties. Pirms tam mēs bijām sēdējuši viens pretī otram uz divām salmu masām, kuras viņš bija nolicis istabas vidū. Viņš teica, ka mēs dodamies īsā pastaigā, un viegli pastūma mani durvju virzie­nā. Es spēru soli, un manas kājas sagrīļojās. Neizjūtu nekādas sā­pes, kad mani ceļi atsitās pret grīdu. Dons Huans paņēma mani aiz rokas un atkal palīdzēja piecelties kājās.

— Tev jāiet, — viņš teica, — gluži tāpat kā tu piecēlies pagāju-šoreiz. Tev jāizmanto sava griba.

Es, šķiet, biju pielipis pie zemes. Cenzdamies spert soli ar labo kāju, gandrīz zaudēju līdzsvaru. Dons Huans pieturēja manu labo roku pie lāpstiņas un viegli pastūma mani uz priekšu, taču kājas mani neturēja, un es būtu nokritis ar seju uz grīdas, ja vien dons Huans nebūtu saķēris mani aiz rokas un atturējis no kritiena. Viņš turēja mani zem kreisās rokas un vilka sev klāt. Es neko nejutu, taču biju pārliecināts, ka mana galva guļ uz viņa pleca —jo redzēju ista­bu ieslīpā perspektīvā. Šādā stāvoklī viņš stiepa mani uz verandu un sāka mani vadāt pa to. Tā ar lielām pūlēm mēs apgājām divus lielus apļus; līdz beidzot, kā man šķiet, es kļuvu tik smags, ka viņš bija spiests nolaist mani zemē. Es zināju, ka tagad viņš nespēj mani pat izkustināt no vietas. Tas bija tā, it kā daļa no manis gribētu kļūt smaga kā svins. Dons Huans pat nemēģināja mani piecelt. Pacentos viņam uzsmaidīt, un viņš iesmējās; tad viņš pieliecās un papliķēja man pa vēderu. Man radās neparasta sajūta, nedz sāpīga, nedz ne­patīkama, nedz kas cits, ko jebkad biju piedzīvojis. Tas bija kaut kas līdzīgs grūdienam. Dons Huans nekavējoties atkal mēģināja mani pagriezt. Es neko nejutu, taču secināju, ka viņš mani pagriež, jo visa veranda pēkšņi sāka griezties. Dons Huans pagrieza mani vēlamajā stāvoklī un atkāpās atpakaļ.

—  Piecelies! — viņš pavēlēja. — Piecelies, kā tu to izdarīji pagājušoreiz. Izbeidz muļķoties. Tu zini, kā piecelties. Tagad celies augšā!

Pieliku visas pūles, lai atcerētos, kā rīkojos šādos gadījumos, taču nespēju skaidri domāt, koncentrēties — it kā manām domām būtu pašām sava griba. Beidzot man ienāca prātā, ka, ja es pateikšu "augšā", kā to darīju agrāk, tad katrā ziņā piecelšos. Es skaļi un skaidri pateicu "augšā", taču nekas nenotika.

Dons Huans uzmeta man neapmierinātu skatienu, bet tad apgā­ja man apkārt un devās durvju virzienā. Guļot uz kreisajiem sāniem, redzēju pagalmu viņa mājas priekšā; es gulēju ar muguru pret dur­vīm, tāpēc, kad viņš apgāja man apkārt, nospriedu, ka viņš iegājis mājā.

— Don Huan! — es skaļi pasaucu, taču viņš neatbildēja.

Mani pārņēma nepārvarama nevarības un izmisuma sajūta. Gri­bēju piecelties un atkal un atkal atkārtoju "augšā", it kā tas būtu kāds maģisks vārds, kas varētu mani iekustināt. Taču nekas nenoti­ka. Es ļoti satraucos un sadusmojos; biju gatavs sist galvu pret zemi un raudāt. Šādi pagāja dažas mokošas minūtes, kuru laikā centos kustēties vai runāt, taču man neizdevās ne viens, ne otrs. Biju pilnīgi nekustīgs, burtiski paralizēts.

— Don Huan, palīdzi man! — beidzot man izdevās izdvest. Dons Huans atgriezās un smaidīdams apsēdās manā priekšā.

Viņš teica, ka esmu kļuvis histērisks un visiem maniem pārdzīvoju­miem nav nekādas nozīmes. Viņš pacēla manu galvu un paskatījās uz mani, tad lika ne par ko vairs neuztraukties.

— Tava dzīve ir pārlieku sarežģīta, — viņš teica. — Atbrīvojies no visa, kas izsit tevi no līdzsvara. Paliec šeit, nomierinies un atjēdzies.

Viņš nolika manu galvu zemē, pārkāpa man pāri, un vienīgais, ko es spēju uztvert, bija dona Huana sandaļu švīkoņa, viņam aize­jot.

Tūdaļ atkal sajutu nemieru, taču man trūka enerģijas, lai tam nodotos. Tā vietā iegrimu neparastas apskaidrības un atbrīvotības stāvoklī. Es sapratu, kas bija manas dzīves sarežģītības pamatā. Tas bija mans mazais puisītis. Par visu vairāk pasaulē es gribēju kļūt par viņa tēvu. Man patika domāt par to, ka varēšu formēt viņa raksturu, pastaigāties ar viņu un mācīt viņam "kā dzīvot", un tomēr es ļoti negribēju, lai viņa dzīve līdzinātos manējai, — bet tieši tas taču man bija jādara, pakļaujot viņu ar spēku vai to veiklo argumentu kopu­mu, ko esam pieraduši dēvēt par sapratni.

"Man jālaiž viņš vaļā", es nodomāju, "es nedrīkstu viņam pie­ķerties. Man jāliek viņš mierā."

No šīm domām mani pārņēma dziļa melanholija. Es sāku rau­dāt. Manās acīs sariesās asaras, un verandas aina izplūda. Pēkšņi sajutu nepieciešamību piecelties un uzmeklēt donu Huanu, lai izstās­tītu viņam par savu mazo puisīti; nākamais, ko sapratu, bija tas, ka stāvu verandā. Es pagriezos pret mājas fasādi un ievēroju savā priek­šā donu Huanu. Acīmredzot viņš bija visu šo laiku stāvējis man aiz muguras.

Lai gan nejutu savus soļus, droši vien biju gājis viņam pretī, jo es kustējos. Dons Huans smaidīdams pienāca pie manis un paņēma mani zem rokas. Viņa seja bija pavisam tuvu.

— Labi, vienkārši lieliski, — viņš mani uzteica.

Tobrīd aptvēru, ka notiek kas neparasts. Sākumā man bija tā­da sajūta, ka es tikai atceros to, kas noticis pirms dažiem gadiem. Reiz pagātnē es biju redzējis dona Huana seju ļoti tuvu; es pīpēju viņa maisījumu, un man toreiz bija tāda sajūta, it kā dona Huana seja būtu iegremdēta caurspīdīgā traukā ar ūdeni. Tā bija milzīga, spīdoša un kustējās. Šī vīzija bija tik īsa, ka nepaspēju to iegaumēt. Taču šoreiz dons Huans mani turēja, viņa seja atradās tikai kādas pēdas attālumā no manējās, un man bija pietiekami daudz laika, lai to aplūkotu. Kad piecēlos un pagriezos, tad pilnīgi noteikti redzēju donu Huanu; "dons Huans, kuru es pazinu", pienāca pie manis un mani turēja. Taču, kad fokusēju skatienu uz viņa seju, neieraudzīju donu Huanu tā, kā biju pieradis viņu redzēt; tā vietā es savā priekšā ieraudzīju lielu priekšmetu. Es zināju, ka tā bija dona Huana seja, taču šīs zināšanas neizrietēja no manas uztveres; tas drīzāk bija loģisks secinājums; galu galā to pašu pirms acumirkļa bija apstiprinā­jusi mana atmiņa: "dons Huans, kuru es zināju", turēja mani zem rokas. Tāpēc neparastajam spīdošajam ķermenim man iepretim va­jadzēja būt dona Huana sejai; tajā jautās kaut kas pazīstams, taču tas nebūt neatgādināja to, ko es sauktu par dona Huana "īsto" seju. Tas, uz ko es skatījos, bija apaļš priekšmets, kas izstaroja pats savu gaismu. Katra tā daļa kustējās. Es uztvēru tā apvaldīto, viļņveidīgo, ritmisko plūdumu, kas neizgāja ārpus tā ietvariem; un tomēr šis ob­jekts manā acu priekšā lēni plūda jebkurā savas virsmas vietā. Man pazibēja doma, ka tur rāmi aizplūst dzīve. Tas likās tik dzīvs, ka es pilnībā nodevos šīs kustības aplūkošanai. Mirgošanai piemita hip­notizējoša iedarbība. Jo ilgāk es to vēroju, jo arvien vairāk un vai­rāk tā mani "iesūca", līdz es jau vairs nespēju atšķirt, kas īsti par fenomenu atradās manā acu priekšā.

Pēkšņi sajutu grūdienu; spīdošais priekšmets kļuva izplūdis, it kā kaut kas to kratītu, bet tad zaudēja savu mirdzumu un kļuva blīvs un ciets. Pēc tam ieraudzīju labi pazīstamo dona Huana melnīgsnējo seju. Viņš mierīgi smaidīja. Viņa "īstās" sejas izskats saglabājās tikai īsu acumirkli, bet tad tā atkal sāka spīdēt, mirgot un zaigot. Tā nebi­ja gaisma, kādu biju pieradis uztvert, un pat ne mirdzēšana; tas vai­rāk līdzinājās kustībai, neparasti ātrai kaut kā mirgošanai. Spīdīgais priekšmets atkal sāka lēkāt augšā lejā un zaudēja savu viļņveidīgo veselumu. Spīdēšana samazinājās it kā grūdieniem, līdz beidzot tas atkal kļuva par "blīvo" dona Huana seju, kādu es to redzēju paras­tajā dzīvē. Tobrīd neskaidri apjautu, ka dons Huans mani krata, pat kaut ko man saka. Es nesapratu, ko viņš saka, taču, tā kā viņš turpināja mani kratīt, beidzot es izdzirdēju:

— Neskaties uz mani. Neskaties uz mani, — viņš teica. — Novērs skatienu! Tūdaļ pat novērs skatienu.

Viņš mani kratīja, un es biju spiests novērst skatienu; acīmre­dzot, kad es nelūkojos tieši dona Huana sejā, tad neredzēju spīdo­šo priekšmetu. Kad novērsu skatienu no viņa sejas un lūkojos uz to ar "acs kaktiņu", varēju apjaust tās blīvumu; jeb, citiem vārdiem sakot, varēju apjaust trīsdimensiju cilvēku. Tiesa, visai dīvaini bija tas, ka, praktiski uz viņu neskatoties, es varēju uztvert visu viņa ķermeni kopumā, taču, kad es fokusēju skatienu, seja tūdaļ kļuva par spīdošu objektu.

—Neskaties uz mani vispār, — dons Huans nopietni teica.

Es novērsu skatienu un lūkojos zemē.

—Nefiksē savu skatienu ne uz ko, — dons Huans pavēlēja un paspēra soli sānis, lai palīdzētu man iet.

Es nejutu soļus un nesapratu, kā man izdodas paiet, taču, do­nam Huanam piepalīdzot, viņš turēja mani aiz pleca, mēs aizgājām aiz viņa mājas un apstājāmies pie irigācijas grāvja.

— Tagad ieskaties ūdenī, — dons Huans pavēlēja.

Es paskatījos uz ūdeni, taču nespēju tajā vērīgi ieskatīties. Dons Huans pa jokam centās mani pārliecināt vingrināt manu "vērīgās ap­ceres spēju", taču es nespēju koncentrēties. Es atkal sāku lūkoties uz dona Huana seju, taču spīdēšana vairs neparādījās.

Viss ķermenis sāka neparasti kņudēt, it kā tas būtu pamatīgi notirpis; mani kāju muskuļi sāka raustīties.

Dons Huans iegrūda mani ūdenī, un es tūdaļ nogrimu dibenā. Viņš acīmredzot turēja mani aiz labās rokas, kad pagrūda, jo, tiklīdz es atsitos pret seklo dibenu, viņš tūdaļ mani izvilka virs ūdens.

Man bija nepieciešams ilgs laiks, lai atgūtu paškontroles spē­jas. Kad mēs pēc dažām stundām atgriezāmies mājās, es palūdzu viņu izskaidrot manus pārdzīvojumus. Pārģērbjot sausas drēbes, ļoti emocionāli aprakstīju viņam visu to, ko biju redzējis, taču viņš pa­sūtīja pie velna visu manu atskaiti, paziņojot, ka tai visā nebija nekā vērā ņemama.

— Tad nu gan notikums! — viņš izsmējīgi teica. — Tu redzēji spīdēšanu. Traks var palikt.

Lūdzu paskaidrojumus, taču viņš piecēlās un teica, ka viņam jāiet. Bija jau gandrīz pulksten pieci pēcpusdienā.

* * *

Nākamajā dienā es atkal uzplijos viņam ar lūgumiem paskaid­rot manus neparastos pārdzīvojumus.

— Vai tā bija redzēšana, don Huan? — es jautāju.

Viņš bija ļoti mierīgs un noslēpumaini smaidīja, bet es uzstājīgi pieprasīju atbildi.

—  Varētu teikt, ka tas zināmā mērā atgādina redzēšanu, — viņš beidzot teica. — Tu skatījies uz manu seju un ieraudzīji to sta­rojam, taču tā tomēr bija mana seja. Gluži vienkārši dūmiņš liek katram skatīties šādā veidā. Nekas īpašs.

—  Bet ar ko gan tas tādā gadījumā atšķiras no redzēšanas.

—  Kad redzi, pasaule zaudē visus savus ierastos vaibstus. Viss kļūst jauns. Nekas nekad nav noticis iepriekš. Pasaule kļūst neap­rakstāma!

—  Kāpēc tu saki — neaprakstāma, don Huan? Kas to padara neaprakstāmu?

—  Nav nekā pazīstama. Viss, uz ko tu skaties, kļūst par neko! Vakar tu neredzēji. Tu vērīgi skatījies uz manu seju, un, tā kā es tev patīku, tad tu ievēroji manu spīdēšanu. Es nebiju briesmīgs, nemaz nelīdzinājos sargam, bet biju skaists un interesants. Taču tu mani neredzēji, jo es nepārvērtos par neko tavā priekšā. Un tomēr, ne­raugoties uz to, tas bija liels panākums. Tu spēri pirmo īsto soli pretī redzēšanai. Vienīgais trūkums bija tas, ka tu koncentrējies uz manu personību, pārlieku "pieķēries" tai, bet šajā gadījumā es priekš tevis ne ar ko neesmu labāks par sargu. Tu neizturēji ne toreiz, ne tagad, un neredzēji.

—  Lietas izzūd? Kā gan tās var kļūt par neko?

—  Lietas neizzūd. Tās nepazūd, ja tu to biji domājis šādā nozī­mē; tās vienkārši kļūst par neko un tomēr, neraugoties uz to, paliek šeit.

—  Kā gan tas iespējams, don Huan?

—  Tu esi pārlieku aizrāvies ar pļāpāšanu! — Dons Huans no­pietnā balsī iesaucās. — Man šķiet, ka mēs, iespējams, neesam pareizi sapratuši tavu solījumu. Varbūt īstenībā tu esi solījis nekad nepārtraukt savu tukšo pļāpāšanu?

Dons Huans runāja ļoti stingrā balsī. Viņš izskatījās noraizējies. Es gribēju iesmieties, taču neuzdrošinājos. Domāju, ka dons Huans ir nopietns, taču tas nebūt tā nebija. Viņš sāka skaļi smieties. Es viņam teicu, ka tad, kad nerunāju, kļūstu ļoti nervozs.

— Tagad iesim pastaigāties, — viņš teica.

Viņš aizveda mani pie kanjona ieejas, kas atradās tuvējo pa­kalnu piekājē. Mēs gājām apmēram stundu. īsu brīdi atpūtāmies, un tad viņš veda mani cauri biezam ērkšķainam tuksneša pamežam uz avotu, uz to vietu, kur, pēc viņa vārdiem, bija avots. Tā bija tikpat sausa kā jebkura cita vieta šai apvidū.

—  Apsēdies avota centrā, — viņš man pavēlēja. Es paklausīju un apsēdos.

—  Vai tu arī grasies šeit sēdēt? — es pajautāju.

Es ieraudzīju, ka viņš ierīko vietu, lai apsēstos, kādus divdesmit metrus no manis, pie akmeņiem kalna nogāzē.

Viņš teica, ka novēros mani no turienes. Es apsēdos, piespie­dis ceļus pie krūtīm. Viņš pielaboja manu pozu; lika, lai es apsēžos uz kreisās kājas, bet labo saliecu, paceļot celi uz augšu. Labo roku vajadzēja savilkt dūrē un atbalstīt pret zemi, bet kreiso sa­liekt elkonī un turēt piespiestu pie krūtīm. Vēl viņš lika man pa­griezties ar seju pret viņu un palikt šādā stāvoklī, atbrīvoties, taču "nezaudēt sevi". Tad viņš izņēma no sava maisa bālganu auklu (tā izskatījās kā liela cilpa), aptina to ap savu kaklu, stingri savilka ar kreiso roku, bet ar labo roku parāva savilkto auklu. Atskanēja monotona vibrējoša skaņa.

Nedaudz atslābinājis auklas nostiepienu, viņš paskatījās uz ma­ni un teica, ka man jāizkliedz īpašs vārds, ja sajutīšu, ka man kāds tuvojas, kad viņš rausta auklu.

Pajautāju, kas man var uzbrukt, un viņš teica, lai es aizveros. Viņš parādīja man ar roku, ka grasās sākt, taču nesāka, bet tā vietā vēlreiz mani brīdināja.

Viņš teica, ka gadījumā, ja man tuvosies kaut kas īpaši drau­dīgs, man jāieņem "kaujas forma"—īpaša poza, kuru viņš man bija rādījis pirms dažiem gadiem; toreiz man vajadzēja ar kreisās kājas purngalu ritmiski sist dejas takti, ar labo plaukstu vienlaicīgi plaukš­ķinot pa labās kājas cisku. "Kaujas forma" bija tās aizsardzības tehnikas sastāvdaļa, ko izmantoja lielās briesmās galējas nepiecie­šamības gadījumā.

Mani pārņēma drūmas priekšnojautas. Gribēju viņam pavaicāt, kāpēc mēs esam atnākuši uz šejieni, taču nepaguvu pat atvērt muti, jo dons Huans sāka raustīt auklu. Viņš to darīja visdažādākos vei­dos ar nemainīgu divdesmit sekunžu intervālu. Ievēroju, ka tad, kad viņš raustīja auklu, viņš palielināja tās nostiepumu, un es skaidri re­dzēju, kā sasprindzinājumā drebēja viņa roka un kakls. Skaņa kļu­va skaidrāka, un tad es sapratu, ka viņš tai pievienoja dīvainu izsau­cienu, katrreiz, kad parāva auklu. Savilktās auklas un cilvēka balss vienlaicīgais skanējums radīja dīvainu pārdabisku skaņu.

Nejutu neko, kas man tuvotos, taču dona Huana izskats un viņa radītā baisā skaņa noveda mani tuvu transa stāvoklim.

Dons Huans atslābināja auklas nostiepumu un paskatījās uz ma­ni. Spēlējot viņš stāvēja ar muguru pret mani un seju pret dienvid­austrumiem, tāpat kā es. Viņš atslābinājās un pagriezās pret mani.

— Neskaties uz mani, kad es spēlēju, — viņš teica. — Taču neaizver acis. Nekādā gadījumā. Skaties zemē sev priekšā un klau­sies.

Viņš atkal novilka auklu un sāka spēlēt. Es skatījos zemē un koncentrējos uz skaņu, kuru viņš radīja. Nekad agrāk nebiju dzir­dējis neko tamlīdzīgu.

Biju ļoti nobijies. Baisā skaņa piepildīja šauro kanjonu un sāka atbalsoties no visām tā sienām. Dons Huans droši vien to ievēroja un vēl vairāk palielināja savas auklas nostiepumu. Lai gan viņš iz­mainīja toņa augstumu, atbalss, šķiet, kļuva klusāka, bet tad it kā koncentrējās vienā punktā dienvidaustrumos.

Dons Huans pakāpeniski samazināja auklas nostiepienu, līdz es izdzirdēju dobjo beigu skaņu. Viņš ielika auklu maisā, pienāca pie manis un palīdzēja man piecelties. Tad es ievēroju, ka manu roku un kāju muskuļi bija pārakmeņojušies un es biju viss noplūdis ar svied­riem. Es pat nenojautu, ka biju tik ļoti nosvīdis. Sviedru lāses sa­skrēja man acīs, un tās sāka sūrstēt.

Dons Huans burtiski vilka mani prom. Centos viņam kaut ko pateikt, taču viņš aizspieda man ar plaukstu muti.

Atpakaļ mēs atgriezāmies pa citu ceļu. Mēs uzkāpām pa kalna nogāzi un gājām pa to labu laiku, līdz nokāpām lejā visai tālu no kanjona ieejas. Līdz viņa mājai mēs gājām, nesakot ne vārda. Kad aizgājām, bija jau tumšs. Centos atkal kaut ko teikt, taču dons Hu­ans atkal aizspieda ar plaukstu manu muti.

Mēs neko neēdām un neiededzām petrolejas lampu. Dons Hu­ans nolika manu mašu savā istabā un norādīja uz to ar apakšžokli. Es to uztvēru kā zīmi, ka man jāiet gulēt.

* * *

— Gribu ieteikt tev uztaisīt kādu ļoti noderīgu lietu, — dons Huans man teica, tiklīdz biju pamodies nākamajā rītā. — Tu sāksi jau šodien. Tu taču zini, ka nav nemaz tik daudz laika.

Pēc kārtējās ilgās un neveiklās pauzes, jutu, ka man nepiecie­šams uzdot viņam dažus jautājumus.

— Ko tu ar mani darīji vakar tur, kanjonā? Dons Huans sāka ķiķināt kā bērns.

— Es vienkārši pieskāros tā avota garam, — viņš teica. — Šāda veida garu var izsaukt, kad avots ir izžuvis un gars devies kalnos. Vakar, tā sacīt, es pamodināju viņu no miega. Taču viņš pret to neiebilda un norādīja tev veiksmīgo virzienu. No turienes atska­nēja viņa balss. — Dons Huans norādīja uz dienvidaustrumiem.

—  Kas tā bija par auklu, uz kuras tu spēlēji, don Huan?

—  Garu ķērājs.

—  Vai es varu to aplūkot?

—  Nē. Taču es uztaisīšu tādu pašu arī tev. Vai, vēl labāk, tu pats sev tādu uztaisīsi kaut kad, kad iemācīsies redzēt.

—  No kā tas ir uztaisīts, don Huan?

—  Manējais — tas ir mežakuilis. Kad tev būs savs, tu sapratīsi, ka tas ir dzīvs un var tev iemācīt dažādas skaņas, kuras viņam patīk. Pamazām tu tik labi iepazīsi savu garu ķērāju, ka jūs kopā radīsiet spēka pilnas skaņas.

—  Kāpēc tu paņēmi mani līdzi pie avota gara, don Huan?

—  Tu ļoti drīz to uzzināsi.

* * *

Apmēram pusdivpadsmitos tās pašas dienas rītā mēs sēdējām zem viņa ramadas, un viņš pagatavoja man savu pīpi.

Kad mans ķermenis bija pilnīgi sastindzis, viņš lika man piecel­ties; man tas nesagādāja nekādas pūles. Viņš palīdzēja man spert pirmos soļus. Biju ļoti izbrīnījies par savām kontroles spējām—es divreiz viens pats apgāju apkārt ramadai. Dons Huans atradās lī­dzās, taču mani nevadīja un nepieturēja. Tad viņš paņēma mani zem rokas un aizveda uz irigācijas grāvi. Viņš nosēdināja mani grāvja malā, lika man skatīties ūdenī un ne par ko vairāk nedomāt. Centos fokusēt skatienu uz ūdeni, taču man traucēja tā nepārtrauktā kustī­ba. Manas acis un domas sāka pievērsties citiem priekšmetiem, kas atradās tepat līdzās. Dons Huans pakratīja manu galvu un atkal lika man skatīties tikai ūdenī un ne par ko vairāk nedomāt. Viņš teica, ka skatīties uz tekošu ūdeni ir grūti, taču man tas jāmēģina darīt. Mēģi­nāju trīs reizes, un katrreiz kaut kas novērsa manu uzmanību. Dons Huans katrreiz pacietīgi kratīja manu galvu. Beidzot ievēroju, ka manas acis un domas ir pilnībā pievērstas ūdenim; es vairs neievē­roju tā kustību, bet iegrimu tā plūstamības apcerē. Ūdens nedaudz izmainījās. Tas bija vienlaidus bāli zaļš; šķita, ka tas kļuvis smagāks. Ļoti skaidri varēju saskatīt straumes radītos sīkos ņirbu vilnīšus. Man radās tāda sajūta, ka es skatos nevis uz kustīga ūdens masu, bet gan uz gleznu; manā acu priekšā bija sastindzis tekoša ūdens gabals. Ūdens ņirboņa bija nekustīga. Es varēju aplūkot katru tā detaļu. Tad tas sāka iegūt zaļu spīdumu, un no tā lēni sāka plūst kaut kāda zaļa migla. Migla izklīda viļņiem, un vienlaikus pieauga tās za­ļuma mirdzums, līdz kļuva par apžilbinošu, visu aptverošu gaismu.

Nezinu, cik ilgi es tā tur nosēdēju. Dons Huans mani netrau­cēja. Pilnībā biju iegrimis šai zaļajā spīdumā, kas atradās it visur un mani nomierināja. Man nebija ne domu, nejūtu. Viss bija pār­vērties, izplūdis šai rāmi apzinātajā, mirdzošajā, nomierinošajā za­ļumā.

* * *

Mana nākamā sajūta bija neciešams aukstums un slapjums. Pamazām aptvēru, ka guļu grāvja dibenā. Tobrīd ūdens trāpīja man mutē, un, to norijis, es sāku klepot. Degunā sāka kņudēt, un es pāris reizes nošķaudījos, bet piecēlies nošķaudījos tik stipri un ska­nīgi, ka vienlaicīgi arī nopirdos. Dons Huans sasita plaukstas un skaļi iesmējās.

— Ja ķermenis perž, — tad jau būs dzīvs, — viņš teica.

Viņš deva man zīmi viņam sekot, un mēs gājām uz viņa māju.

Centos klusēt. Biju iedomājies, ka būšu drūmā garastāvoklī, taču īstenībā neizjūtu ne nogurumu, ne melanholiju. Sajutos ļoti dzī­vespriecīgs un ļoti ātri pārģērbos. Sāku svilpot. Dons Huans ziņ­kārīgi uz mani paskatījās un izlikās brīnāmies. Viņš atvēra muti un izvalbīja acis. Tā viņš izskatījās ļoti amizanti, un es smējos mazliet ilgāk, nekā vajadzēja.

— Tu nu gan esi jokdaris, — viņš teica un pats skaļi iesmējās.

Es viņam paskaidroju, ka negribu pierast pie drūmā noskaņo­juma pēc viņa smēķējamā maisījuma pielietošanas. Teicu, ka pēc katras manas satikšanās ar sargu, pēc tam, kad viņš mani bija izvil­cis no grāvja, es sajutu, ka varu redzēt, ja vien vērīgi un ilgi skatos uz lietām, kas atrodas man līdzās.

— Redzēšana — tā nav ilga skatīšanās uz lietām, un nebūt no tās neizriet — viņš teica. — Redzēšana — tā ir tehnika, kas jāapgūst. Vai ari, iespējams, tā ir tehnika, kuru daži no mums vēl nepār­valda.

Viņš vērīgi paskatījās uz mani, it kā liekot saprast, ka es esmu viens no tiem, kas ietilpst šo cilvēku kategorijā.

— Vai esi pietiekami spēcīgs, lai varētu iet pastaigāties?—viņš pajautāja.

Teicu, ka jūtos lieliski, un tā tas ari bija. Biju izsalcis, jo visu dienu nebiju neko ēdis. Dons Huans ielika mugursomā maizi un dažus kaltē­tas gaļas gabalus, pasniedza to man un pamāja, lai es viņam sekoju.

— Uz kurieni mēs ejam? — es pajautāju.

Viņš pamāja pauguraines virzienā. Mēs devāmies uz to pašu kanjonu, kur atradās avots, taču neiegājām tajā. Dons Huans sāka kāpt klintīs pie pašas kanjona ieejas. Saule atradās gandrīz pašā horizontā. Bija vēsa diena, taču man bija karsti un trūka elpas. Tikai ar pūlēm varēju paelpot.

Dons Huans mani krietni vien apsteidza un bija spiests apstā­ties, lai es viņu varētu panākt. Viņš teica, ka es esmu ļoti draņķīgā fiziskā formā un tālāk iet nebūtu lietderīgi. Viņš ļāva man atpūsties kādu stundu. Izvēlējies gludu, gandrīz apaļu akmeni, viņš lika man uz tā apgulties, tad nokārt lejā rokas un kājas un pilnībā tās atslābi­nāt. Mana mugura viegli izliecās, ari kakls atslābinājās, un galva blī­vi nokārās lejup. Viņš atstāja mani šajā stāvoklī apmēram piec­padsmit minūtes, tad lika atpogāt drēbes, rūpīgi izvēlējās kaut kā­dus zarus un lapas un uzlika tās uz mana plikā vēdera. Pēc tam dons Huans paņēma mani aiz kājām un grieza, līdz galva beidzot atradās dienvidaustrumu virzienā.

— Bet tagad pasauksim tā avota garu, — viņš teica. Es centos pagriezt galvu, lai uz viņu paskatītos. Viņš ar spēku noturēja mani aiz matiem un teica, ka es pašlaik esmu fiziski loti vārgs un viegli uzveicams, tādēļ man mierīgi un nekustīgi jāguļ. Šos visus zarus viņš uzlicis uz mana vēdera, lai mani aizsargātu, un viņš grasās palikt man līdzās, lai man palīdzētu, ja gadījumā es nespēšu pats par sevi parūpēties.

Viņš stāvēja aiz mana pakauša, un es varēju viņu redzēt, pār­griežot acis. Viņš paņēma savu auklu, novilka to, taču tad saprata, ka es viņu novēroju ar pārgrieztām acīm. Viņš viegli uzsita man pa galvu ar pirkstu kauliņiem un lika skatīties debesīs, neaizverot acis un koncentrējoties uz skaņu. Nedaudz padomājis, viņš piebilda, lai es nekautrējos izkliegt vārdu, kuru viņš man iemācījis, ja vien sajutīšu, ka man kaut kas uzbrūk.

Dons Huans un viņa "garu ķērājs" sāka ar zemu skaņu. Viņš lēni palielināja auklas nospriegojumu, un es sāku saklausīt kaut kā­du atskaņu, bet tad jau pavisam skaidru atbalsi, kas visu laiku nāca no dienvidaustrumiem. Auklas nospriegojums pieauga. Dons Hu­ans un viņa "garu ķērājs" ideāli papildināja viens otru. Aukla radīja zemu toni, un dons Huans to mainīja, līdz tas kļuva par spalgu kliedzienu, kaucošu saucienu. Visu vainagoja baiss pārdabisks kauciens, kas šķita absolūti neiedomājams no manas līdzšinējās dzīves piere­dzes viedokļa.

Skaņa atbalsojās kalnos un atgriezās pie mums. Man šķita, ka tā plūst tieši pie manis un kaut ko dara ar manu ķermeņa temperatū­ru. Pirms vēl dons Huans to visu bija uzsācis, man bija ļoti silti un ērti, taču, kad skaņa sasniedza augstāko punktu, es nosalu; zobi klabēja, un es patiešām sajutu, ka man kaut kas tuvojas. Vienubrīd ievēroju, ka debesis ļoti satumsa. Līdz šim, lai gan visu laiku skatījos gaisā, es nebiju to ievērojis. Mani pārņēma paniskas bailes, un es izkliedzu aizsardzības vārdu, kuru man bija pateicis dons Huans.

Dons Huans nekavējoties sāka pazemināt sava baisā sauciena spriedzi, taču tas nesniedza man nekādu atvieglojumu.

— Aizspied ausis, — dons Huans man pačukstēja.

Es aizspiedu tās ar rokām. Pēc dažām minūtēm dons Huans pavisam apklusa un pienāca pie manis no sāniem. Novācis no mana vēdera lapas un zarus, viņš palīdzēja man piecelties un uzmanīgi no­likta tos uz tā paša akmens, uz kura es biju gulējis. Viņš salika tos ugunskurā un, kamēr tas dega, ierīvēja manu vēderu ar citām la­pām, kuras viņš izņēma no savas mugursomas.

Viņš aizspieda man ar roku muti, kad es viņam gribēju pateikt, ka man drausmīgi sāp galva.

Mēs tur uzkavējāmies, līdz sadega visas lapas un zari. Tad jau kļuva pavisam tumšs. Mēs nokāpām no klintīm, un es izvēmos.

* * *

Kad mēs gājām gar irigācijas grāvi, dons Huans teica, ka esmu pietiekami daudz padarījis un tagad man jābrauc prom. Palūdzu vi­ņam paskaidrot, kas ir avota gars, taču viņš ar žestu mani apklusināja, teikdams, ka par to mēs aprunāsimies citreiz, bet tad tīšām mainīja sarunas tematu un ilgi stāstīja par redzēšanu. Izteicu nožēlu, ka nevaru tumsā pierakstīt. Viņš, šķiet, par to tikai priecājās, pa­skaidrodams, ka, pieņemot lēmumu visu pierakstīt, es daudz ma­zāk vērību piegriežu tam, ko viņš man saka.

Viņš runāja par redzēšanu kā procesu, kas nav atkarīgs ne no sabiedrotajiem, ne no maģijas tehnikas. Mags — tas ir cilvēks, kurš var komandēt sabiedroto un tādā veidā, manipulējot ar sabiedrotā spēku, gūt sev labumu. Taču fakts, ka viņš komandē sabiedroto, vēl nebūt nenozīmē, ka viņš redz. Atgādināju viņam paša teiktos vār­dus, ka nav iespējams redzēt, neiegūstot sabiedroto. Dons Huans ļoti mierīgi paziņoja, ka nācis pie secinājuma, ka var redzēt, ari nekomandējot sabiedroto.

— Bet kāpēc gan ne? Redzēšanai taču nav nekā kopīga ar maģisko manipulāciju tehniku,—viņš teica, — visu maģisko paņē­mienu mērķis ir iedarboties uz citiem cilvēkiem. Turpretim redzēša­na citus cilvēkus nekādi neiespaido.

Manas domas noskaidrojās. Kamēr mēs gājām, es nejutos no­guris, arī miegs nenāca, izzuda nepatīkamā sajūta kuņģī. Biju ļoti izsalcis un, kad beidzot nokļuvām mājās, ļoti sātīgi paēdu.

Pēc tam es palūdzu viņam pastāstīt kaut ko vairāk par redzēša­nas tehniku. Viņš plati pasmaidīja un teica, ka tagad nu es esmu pilnīgi atguvies.

— Kā gan tas var būt, — es vaicāju, — ka redzēšanas tehnika neietekmē citus cilvēkus?

—Es taču tev par to jau stāstīju,—viņš teica. — Redzēšana — tā nav maģija. Un tomēr tās ir viegli sajaukt, tāpēc ka cilvēks, kurš redz, var vienkārši vienā acumirklī iemācīties vadīt sabiedroto un kļūt par magu. Taču cilvēks var apgūt noteiktu tehniku, lai koman­dētu sabiedroto un tādā veidā kļūt par magu, taču tomēr, neraugo­ties uz to, viņš var tā ari nekad neiemācīties redzēt. Turklāt redzēša­na pēc savas būtības ir maģijas pretstats, jo parāda tā visa nenozī­mību.

—  Kā nenozīmību, don Huan?

—  Visa nenozīmību.

Mēs vairāk nerunājām. Es sajutos ļoti vārgs un negribēju vairs runāt. Es gulēju uz muguras uz salmu masas, palicis zem galvas ma­nu sarullēto vējjaku. Jutos ļoti ērti, biju laimīgs un petrolejas lampas gaismā vairākas stundas rakstīju savas piezīmes.

Pēkšņi dons Huans atkal sāka runāt.

— Šodien tev viss izdevās tīri labi. Tu guvi panākumus ar ūdeni un ari avota garam tu iepatikies, un viņš tev visu laiku palīdzēja.

Tikai tagad atcerējos, ka neesmu viņam neko stāstījis. Tūdaļ sāku aprakstīt, kā es uztvēru ūdeni. Viņš neļāva man turpināt un teica, ka viņam viss zināms par zaļo miglu.

—  Kā tu to uzzināji, don Huan?

—  Es tevi redzēju.

—  Ko es darīju?

— Neko. Vienkārši sēdēji un rūpīgi vēroji ūdeni, un beidzot sāki uztvert zaļo miglu.

— Vai tā bija redzēšanai

—  Vēl ne. Taču šoreiz tu tai biji pavisam tuvu. Tu progresē.

Teiktais mani ļoti satrauca. Gribējās uzzināt par to pēc iespējas vairāk. Viņš iesmējās un mazliet mazināja manu degsmi, paziņodams, ka zaļo miglu var uztvert kurš katrs muļķis—tas ir kaut kas līdzīgs sargam, kas tevi tur neizbēgami sagaida, un tas nav nekāds īpašais sasniegums.

—  Kad es teicu, ka tu esi guvis panākumus, ar to es biju domā­jis, ka šoreiz tu nesatraucies kā toreiz, kad tev bija darīšana ar sar­gu. Ja tu būtu sācis satraukties, man vajadzētu sakratīt tavu galvu un atvest tevi atpakaļ. Kad cilvēks iet zaļajā miglā, viņa benefaktoram jādodas viņam līdzi, jo var gadīties, ka migla sāk viņu ievilināt. Tu pats vari izlēkt ārpus sarga aizsniedzamības robežas, bet tev neiz­dosies izvairīties no zaļās miglas gūsta. Katrā ziņā, vismaz sākumā. Vēlāk varēsi to iemācīties. Bet tagad mūs interesēs kas cits?

—  Kas?

—  Vai tu vari redzēt ūdeni?

—  Kā es uzzināšu, ka es to redzēju vai ka es to redzu!

—  Gan jau drīz uzzināsi. Tev viss jūk tikai tad, kad tu runā.

12

Strādājot ar piezīmēm, man radas daži jautājumi. Šī saruna no­tika 1969. gada 8. augustā. Mēs ar donu Huanu sēdējām viņa ra­madas ēnā.

Es jautāju:

—  Ja jau zaļā migla ir kaut kas līdzīgs sargam, vai tā arī jāuzvar, lai redzētu!

—  Jā. Viss ir jāuzveic.

—  Bet kā lai es uzvaru zaļo miglu?

—  Tādā pašā veidā, kā tev bija jāuzvar sargs — jāļauj tai pār­vērsties par neko.

—  Bet kas man jādara?

—  Nekas. Zaļo miglu tu vari uzvarēt daudz vieglāk, nekā sar­gu. Tu patīc avota garam, bet cīnīties ar sargu, tas, protams, neat­bilst tavam temperamentam. īstenībājau tu sargu nemaz neredzēji.

—  Varbūt tāpēc, ka viņš man nepatīk? Bet ja satiktu sargu, kurš man iepatiktos? Droši vien ir tādi cilvēki, kuri uzskatītu sargu par skaistu būtni. Vai viņi to uzvarētu, reiz jau viņš tiem iepatiktos?

—  Nē! Tu neesi visu īsti sapratis. Nav nekādas nozīmes tam, vai tev sargs patīk vai nepatīk. Ja tev pret viņu ir kaut kādas jūtas, sargs ir un paliks sargs—brīnišķīgs, šaušalīgs vai jebkāds cits, taču vienalga sargs. Bet, ja tev pret viņu nav nekādu jūtu, sargs kļūs par neko, taču joprojām atradīsies tavā priekšā.

Doma par to, ka tāds milzenis kā sargs var kļūt par neko un tomēr palikt acu priekšā, man šķita absolūti bezjēdzīga. Jutu, ka tas bija viens no dona Huana zināšanu aloģiskajiem priekšnoteikumiem. Taču es nojautu, ka viņš, ja vien pats to vēlētos, varētu man to iz­skaidrot, un tāpēc jautāju, ko viņš ar to domājis.

—  Tu domāji, ka sargs ir kaut kas pazīstams, lūk, ko es biju domājis.

—  Bet es taču nebūt nedomāju, ka tas būtu bijis kaut kas pa­zīstams.

—  Tu domāji, ka viņš ir šausmīgs. Viņa izmēri bija satriecoši. Tas bija īsts briesmonis ar siekalainu ģīmi. Tu zināji visas šīs lietas. Tāpēc sargs vienmēr bija kaut kas pazīstams, un vienmēr viņš bija tāds, tu viņu neredzēji. Es jau teicu — sargam ir jākļūst par neko, un tomēr tam jāpaliek tavā priekšā.

—  Bet kā gan tas iespējams, don Huan? Tas taču ir absurds.

—  Jā. Bet tā ir redzēšana. Un runāt par to nav nekādas jēgas. Redzēšanu, kā jau es tev to teicu, var uzzināt tikai redzot. Tev acīm­redzot ūdens nesagādā nekādas problēmas. Tu nesen to gandrīz jau redzēji. Ūdens — lūk, tas ir tavs "jājamzirdziņš". Tagad tev atliek vienīgi pilnveidot redzēšanas tehniku. Un tu esi ieguvis spēcīgu palīgu — avota garu.

— Man ir vēl viens ļoti svarīgs jautājums, don Huan.

— Tev var būt bezgala daudz ļoti svarīgu jautājumu, taču mēs nevaram runāt par avota garu šai apvidū. Bet vislabāk par to vispār nedomāt. Pavisam. Pretējā gadījumā gars tevi ievilinās, un tad jau neviens cilvēks tev nevarēs palīdzēt. Tāpēc turi muti ciet un domā par kaut ko citu.

* * *

Nākamajā rītā, apmēram pulksten desmitos, dons Huans izņē­ma no maisiņa savu pīpi, piepildīja to ar smēķējamo maisījumu, tad pasniedza to man un lika aiznest pie grāvja.

Turot pīpi ar abām rokām, man izdevās atpogāt kreklu; tad iebāzu to azotē un stingri turēju. Dons Huans atnesa divas salmu masas un nelielu paplāti ar oglēm. Bija silta diena. Mēs apsēdāmies uz masām nelielas koku audzes ēnā pie paša ūdens. Dons Huans ielika ogli pīpes galvā un lika man pīpēt. Neizjūtu nedz bailes, nedz pacilātību. Atcerējos, ka, otrreiz mēģinot ieraudzīt sargu, pēc tam, kad dons Huans bija izstāstījis par sarga īsto būtību, es izjutu patie­su pārsteigumu un bijību. Taču šoreiz, lai gan dons Huans bija brīdinājis, ka es patiešām varu ieraudzīt ūdeni, man nebija nekādu emociju, izņemot vienīgi ziņkāri.

Dons Huans lika šoreiz man pīpēt divas, nevis vienu pīpi. Kaut kādā brīdī viņš pieliecās un iečukstēja man labajā ausī, ka grasās iemācīt mani, kā var izmatot ūdeni, lai pārvietotos. Es sajutu viņa seju ļoti tuvu, it kā viņš būtu pielicis savu muti man pie pašas auss. Viņš teica, lai es neskatos vienīgi ūdenī, bet fokusēju skatienu uz tā virsmu un koncentrējos, līdz ūdens pārvērtīsies zaļajā miglā. Viņš vēlreiz un vēlreiz atkārtoja, ka man jākoncentrē visa sava uzmanība uz miglu, līdz es pārstāšu redzēt vēl kaut ko citu.

— Skaties uz ūdeni, — es dzirdēju viņa balsi, — taču neļauj tam ar savu čalošanu tevi aiznest prom; tad es nekad vairs nevarēšu tevi atrast un atvest atpakaļ. Tagad ieej zaļajā miglā un vērīgi ieklau­sies manā balsī.

Es visu ļoti skaidri dzirdēju un sapratu. Sāku vērīgi lūkoties ūde­nī, un mani pārņēma neparasta fiziskas baudas un nenoteiktas lai­mes sajūta, kas līdzinājās kaut kādai iekšējai kņudoņai. Es ilgi lūko­jos ūdenī, taču joprojām nespēju saskatīt zaļo miglu.

Pēkšņi jutu, ka nespēju vairs fokusēt skatienu un tas man prasa milzu pūles; beidzot es vairs nevarēju to kontrolēt un biju spiests aizvērt acis vai tās mirkšķināt, vai, iespējams, tikai vienkārši zaudē­ju spēju fokusēt skatienu; katrā ziņā tieši tai pašā brīdī ūdens apstā­jās — tas pārstāja kustēties un sāka klusi šņākt, it kā no tā izdalītos ogļskābās gāzes burbulīši. Nākamajā acumirklī ieraudzīju šņākšanu kā zaļās miglas lēnu izplešanos. Tas bija mēms sprādziens; ūdens uzsprāga un pārvērtās zaļā mirdzošā miglā, kas aizvien izpletās, līdz pilnībā mani ieskāva un piepildīja visu apkārtni.

Es izturējos ļoti nosvērti šai zaļajā miglā līdz tam brīdim, kamēr visu satricināja ass nepārtraukts troksnis; migla gluži kā savilkās ieras­tajā ūdens virsmas ainā. Asais troksnis bija dona Huana izsauciens pie manas auss: "H-e-e-e-e-e-e-e-i!" Viņš lika ieklausīties, ko viņš saka, atgriezties atpakaļ miglā un gaidīt, līdz viņš pasauks. Es anglis­ki noteicu "O'kei" — un izdzirdu viņa smieklus.

— Lūdzu, nerunā, — viņš teica. — Un turpmāk iztiksim bez taviem "O'kei".

Dzirdēju viņu ļoti labi. Viņa balss bija melodiska, bet, galvenais, draudzīga. Es to zināju nedomājot; tā bija pārliecība, kas man uzra­dās, bet tad pārgāja.

Dona Huana balss man pavēlēja koncentrēt visu uzmanību uz miglu, taču tai nepadoties. Viņš atkal teica, ka karotājs nevienam nepadodas, pat savai nāvei. Es iegrimu miglā un atkal ievēroju, ka tā nebūt nav migla, vismaz ne tas, ko es sapratu kā miglu. Miglveidīgais fenomens sastāvēja no sīciņiem burbulīšiem, apaļiem priekš­metiem, kas rāmi iepeldēja manā "novērošanas" laukā, to šķērsoja un lēni peldēja prom. Kādu laiku novēroju viņu kustību, bet tad manu uzmanību novērsa skaļš, attāls troksnis, es zaudēju koncen­trēšanās spēju un vairs neuztvēru sīkos burbulīšus, bet novēroju ti­kai zaļo, amorfo, miglveidīgo spīdēšanu. Atkal izdzirdu skaļu trok­sni, šoreiz jau daudz tuvāk, — tā bija dona Huana balss. Viņš man atgādināja, lai nezaudēju modrību, jo viņa balss bija mans vienīgais pavadonis. Viņš lika man skatīties uz krastu un augiem manā priek­šā. Es redzēju niedres un nelielu laukumiņu, kur niedres neauga. Tas bija neliels ielīcītis, uz kuru parasti gāja dons Huans, lai iesmeltu spainī ūdeni. Pēc kāda laika dons Huans lika man atgriezties miglā un atkal palūdza mani sekot viņa balsij, jo viņš grasījās vadīt mani tā, lai es varētu iemācīties pārvietoties; viņš teica, ka, ja jau es esmu redzējis burbulīšus, tad man "jāapseglo" viens no viņiem un jāļauj tam mani aiznest.

Es paklausīju, un tūdaļ pat mani atkal ieskāva zaļā migla, bet tad ieraudzīju sīkos burbulīšus un atkal izdzirdu dons Huana balsi kā ļoti neparastas un biedējoši dārdošas skaņas. Es tūdaļ atkal sāku zaudēt spēju uztvert burbulīšus.

—Uzrāpies uz kāda no šiem burbulīšiem, — es izdzirdu balsi.

Centos nezaudēt zaļo burbulīšu uztveres spēju un vienlaicīgi dzir­dēt viņa balsi. Nezinu, cik ilgi es tā centos, taču pēkšņi sapratu, ka varu to dzirdēt un tomēr uztvert burbulīšus, kuri turpināja lēni peldēt manas uztveres laukā. Dona Huana balss visu šo laiku centās mani pārliecināt sekot vienam no viņiem un uzrāpties tam virsū.

Nezināju, kā lai to izdara, un automātiski pateicu vārdu "kā". Es jutu, ka tas bija kaut kur ļoti ļoti dziļi iekšā, bet, kad tas izgāja, sāka nest mani virspusē. Vārds līdzīgi bojai izpeldēja no mana dziļu­ma. Es izdzirdu savu balsi sakām "kā" — tas atgādināja suņa kau­cienu. Dons Huans arī iekaucās kā suns, bet tad izkliedza dažus koijota rējienus un iesmējās. Es iedomājos, ka tas ir ļoti amizanti, un arī iesmējos.

Dons Huans ļoti mierīgi pateica, lai es ļauju sev piestiprināties burbulītim un viņam sekot.

— Atgriezies, — viņš teica. — Ieej miglā! Miglā!

Es atgriezos un ievēroju, ka burbulīšu kustība kļuvusi lēnāka un tie ir lieli kā basketbola bumbas. Tie kļuva tik lieli un lēni, ka es varēju sīki izpētīt ikvienu no tiem. Tie nebūt nebija burbulīši un ne­maz nelīdzinājās ne ziepju burbuļiem, ne gaisa balonam, ne jebkā­dam citam sfēriskam ķermenim. Viņiem nebija noteiktas formas, un tomēr tie aizņēma noteiktu telpu. Tie nebija arī apaļi, lai gan, kad pirmoreiz tos uztvēru, būtu varējis apzvērēt, ka tie ir apaļi, un pir­mais tēls, kas man ienāca prātā, bija "burbulīši". Es aplūkoju tos, it kā skatītos pa logu; un šis nosacītais loga rāmis neļāva man tiem sekot, varēju tikai novērot, kā tie ienāk un iziet no mana uztveres lauka.

Kad pārstāju uzlūkot tos kā burbulīšus, izrādījās, ka varu tiem sekot; viņiem sekojot, es piestiprinājos pie viena no viņiem un pel­dēju kopā ar to. Es patiešām jutu, ka kustos, un faktiski biju burbulītis vai kaut ka tamlīdzīgs.

Tad izdzirdu spalgo dona Huana balsi. Tā mani krietni sapuri­nāja, un es zaudēju šo sajūtu. Skaņa bija ārkārtīgi biedējoša; tā bija attāla balss, ļoti metāliska, it kā dons Huans runātu skaļrunī. Sapra­tu tikai dažus vārdus.

— Paskaties uz krastiem,—viņš teica.

Es ieraudzīju ļoti lielu ūdens masu. Ūdens traucās. Dzirdēju tā kustības troksni.

— Paskaties uz krastiem, — dons Huans vēlreiz atkārtoja. Ieraudzīju betona sienu.

Ūdens skaņa kļuva ārkārtīgi skaļa; tā mani aprija. Tad tā pēk­šņi izzuda, it kā to būtu izslēguši. Mani pārņēma tumsas un miega sajūta.

Sāku apzināties, ka esmu iegremdēts irigācijas grāvī. Dons Hu­ans šļakstīja man sejā ūdeni un kaut ko runāja. Tad viņš iegremdēja mani grāvī. Viņš izvilka manu galvu virspusē un ļāva man nolikt to krastā, turot mani no mugurpuses aiz krekla apkakles. Manas ro­kas un kājas bija pārņēmusi ļoti patīkama sajūta. Es tās izstiepu. Acis bija nogurušas un sūrstēja, un es pacēlu labo roku, lai tās iz­berzētu. Tā bija ļoti grūta kustība. Roka šķita smaga. Tikai ar lielām pūlēm varēju to izvilkt no ūdens, taču, kad man tas izdevās, atklāju, ka to klāj apbrīnojamā zaļās miglas masa. Es turēju savu roku acu priekšā un redzēju tās kontūras kā intensīva zaļa starojuma ietvertu tumši zaļu masas sabiezinājumu. Es steidzīgi pielēcu kājās, nostājos straumes vidū un paskatījos uz savu ķermeni: manas krūtis, rokas un kājas bija zaļas, tumši zaļas. Krāsa bija tik intensīva, ka man pat radās valkanas vielas iespaids. Es izskatījos kā statuete, kuru pirms dažiem gadiem dons Huans bija man uztaisījis no velnābola saknes.

Dons Huans lika man iziet no ūdens. Ievēroju, cik uzstājīgi skan viņa balss.

—  Es esmu zaļš! — es teicu.

— Izbeidz! — viņš pavēlēja. — Tev nav laika. Lien ārā no turienes. Ūdens jau gandrīz notvēris tevi. Lien ātrāk no tā ārā. Lien ārā! Ātri!

Es panikā izlēcu krastā.

* * *

— Šoreiz tev man jāizstāsta viss, kas notika, — viņš man stin­gri noteica, kad mēs bijām apsēdušies viens pretī otram viņa istabā.

Viņu neinteresēja notikumu secība; viņš gribēja zināt tikai to, ko es redzēju, kad viņš lika man paskatīties uz krastu. Viņu interesēja detaļas. Es pastāstīju viņam par sienu, kuru redzēju.

— Vai siena bija labajā vai kreisajā pusē? — viņš jautāja. Atbildēju, ka siena atradās vienkārši manā priekšā. Taču viņš uzstāja, ka tai bija jābūt vai nu labajā, vai kreisajā pusē.

— Kur tā bija, kad tu pirmoreiz to ieraudzīji? Aizver acis un never vaļā, līdz atcerēsies.

Kad es aizvēru acis, viņš piecēlās un grozīja mani tik ilgi, līdz pagrieza mani ar seju pret austrumirm—šai virzienā es sēdēju grāvja krastā. Viņš jautāja, kādā virzienā es kustējos.

Teicu, ka kustējos uz priekšu, taisni uz priekšu. Viņš uzstāja, ka man jāatceras un jākoncentrējas uz to laiku, kad es vēl redzēju ūde­ni kā burbulīšus.

— Uz kurieni tie peldēja? — viņš jautāja.

Dons Huans tik ilgi mani pratināja, līdz beidzot biju spiests atzīt, ka burbulīši, šķiet, kustējās uz labo pusi. Taču es nebiju par to īsti pārliecināts. Šīs nopratināšanas gaitā atklāju, ka nespēju klasificēt savus pārdzīvojumus. Burbulīši kustējās uz labo pusi, kad tos pir­moreiz ieraudzīju, taču, kad tie kļuva lieli, tie peldēja no visām pusēm. Daži no viņiem, šķiet, nāca man tieši virsū, citi it kā šaudījās uz visām pusēm. Bija tādi burbulīši, kuri peldēja virs vai zem manis. Faktiski tie bija visapkārt. Atcerējos, ka dzirdēju viņu šņākšanu, uztvēru tos ne tikai vizuāli, bet arī ar dzirdi.

Kad burbulīši kļuva tik lieli, ka es varēju "uzrāpties" vienā no tiem, "redzēju" kā tie berzās viens gar otru kā kopā sasieti bērnu gaisa baloni.

Atceroties visas šīs detaļas, izjutu arvien lielāku satraukumu, taču donu Huanu tas absolūti nemaz neinteresēja. Es viņam teicu, ka redzēju šņācošus burbulīšus. Tas nebija tikai dzirdes vai tikai vizuālais efekts—tas bija kaut kas nenosakāms, taču kristālskaidrs; burbulīši trinās viens gar otru. Es neredzēju un nedzirdēju viņu kus­tību, es to sajutu, es pats biju šīs skaņas un kustības sastāvdaļa.

To visu stāstot, arvien vairāk satraucos. Nervozi sagrābu dona Huana roku un sāku to kratīt. Es sapratu, ka burbulīšiem nebija ārējās robežas; un tomēr tie aizņēma noteiktu vietu, viņu malas mai­nīja formu un bija nelīdzenas un zobainas. Burbulīši saplūda un at­dalījās lielā ātrumā, taču šīs kustības nenogurdināja acis. Tās bija ātras un tai pašā laikā lēnas.

Stāstot par saviem pārdzīvojumiem, atcerējos vēl vienu lietu— burbulīšu nokrāsu. Viņi bija caurspīdīgi un ļoti spilgti un šķita gandrīz zaļi, lai gan tas nebija tas, ko es biju pieradis uztvert kā krāsu.

— Tu pārlieku aizraujies, — dons Huans teica. — Tas nemaz nav svarīgi. Tevi pārlieku aizkavē nebūtiski priekšmeti. Virziens— lūk, vienīgais svarīgais jautājums.

Es tikai spēju atcerēties, ka kustējos bez jebkāda atskaites punk­ta, taču dons Huans secināja, ka, ja sākumā burbulīši visu laiku pel­dēja no labās puses — no dienvidiem, — tad arī man jāpievērš šim virzienam īpaša uzmanība. Viņš uzstājīgi lūdza mani atcerēties, vai siena atradās pa labi vai pa kreisi no manis. Es centos atcerēties.

Kad dons Huans "mani pasauca" un es, tā teikt, uzpeldēju virs­pusē, tad siena it kā atradās pa kreisi no manis. Es biju ļoti tuvu tai un varēju pat atšķirt koka armatūras renītes un izciļņus, kuros bija ieliets betons, un, šķiet, tā bija izgatavota no šauriem, cieši kopā sanaglotiem dēļiem. Siena bija ļoti augsta. Es varēju saskatīt tikai vienu tās galu ar noapaļotiem stūriem.

Viņš kādu laiku klusēja, šķiet, domāja, kā atšifrēt manus redzē­jumus, un beidzot paziņoja, ka neko īpašu neesmu izdalījis un viņš bija gaidījis no manis ko vairāk.

—  Bet ko tad man vajadzēja izdarīt?

Viņš neatbildēja, tikai savilka lūpas.

—  Tu visu darīji ļoti labi, — viņš teica. — Šodien tu uzzināji, kā bruho izmanto ūdeni, lai pārvietotos.

—  Bet vai es redzēju!

Viņš ziņkārīgi uz mani paskatījās, novērsa skatienu un teica, ka man vēl ļoti daudzas reizes jāieiet zaļajā miglā, lai varētu atbildēt uz šo jautājumu. Viņš mazliet izmainīja mūsu sarunas tematu, paskaid­rojot man, ka es uzzināju nevis to, kā pārvietoties, izmantojot ūdeni, bet to, ka bruho var to izdarīt, un viņš tīšām licis man paskatīties uz krastu, lai es pats varētu pārliecināties par šādas kustības iespēju.

—  Tu pārvietojies ļoti ātri, — viņš teica, — tikpat ātri kā cil­vēks, kurš pārzina tehniku. Man bija grūti tev sekot.

—  Vai tu nevarētu man izstāstīt visu no paša sākuma? — es viņam palūdzu.

Viņš iesmējās, bet tad lēni pagrozīja galvu.

— Vienmēr tu visu gribi zināt no paša sākuma, — viņš teica. — Bet tāda sākuma nemaz nav; jebkurš sākums pastāv tikai tavās do­mās.

—  Es domāju, ka viss sākās tad, kad es sēdēju krastā un pīpē­ju, — es teicu.

—  Bet pirms tu pīpēji, es jau biju izdomājis, ko ar tevi darīt. Varbūt man tev to visu vajadzētu izstāstīt, taču es to nedrīkstu darīt, jo tas tūdaļ novedīs pie jauna sarunas temata un jaunu jautājumu uzdošanas. Tāpēc, iespējams, ka šīs visas lietas tev kļūtu skaidrā­kas, ja tu vispār nedomātu par kaut kādiem sākumiem.

—  Tad pastāsti, kas notika pēc tam, kad es sēdēju krastā un pīpēju.

—  Tu taču man to jau pastāstīji? — viņš iesmējās.

—  Vai es vispār paveicu kaut ko svarīgu?

Viņš paraustīja plecus.

— Tu ļoti labi pildīji manus norādījumus un bez pūlēm iegāji miglā un izgāji no tās. Tad tu dzirdēji manu balsi un atgriezies ikreiz, kad es tevi saucu. Tas bija labs treniņš. Viss pārējais jau bija ļoti vienkārši. Tu vienkārši ļāvi ūdenim tevi aiznest un uzvedies tā, it kā būtu zinājis, kas tev jādara. Kad tu biji ļoti tālu, es tevi atkal pasau­cu un liku tev skatīties uz krastu, lai tu pats varētu noteikt, cik tālu esi aizkļuvis. Bet tad es tevi izvilku no turienes.

—  Vai tu gribi teikt, don Huan, ka es patiešām ceļoju ar ūdeni?

—  Jā. Un turklāt vēl ļoti tālu.

—  Cik tālu?

—  Tu neticēsi.

Es ļoti lūdzu sniegt man sīkākus paskaidrojumus, taču viņš pa­ziņoja, ka viņam uz brīdi jāaiziet. Lūdzu viņam dot vismaz kādu mājienu.

— Man nepatīk palikt neziņā, — es teicu.

— Tu pats sevi turi neziņā. Padomā par sienu, kuru tu redzēji. Apsēdies uz mašas un atceries katru sīkumu. Tad, iespējams, arī spēsi noskaidrot, cik tālu biji aizkļuvis. Es tikai zinu, ka tu biji aizkļu­vis ļoti tālu. Es to zinu tāpēc, ka man bija ārkārtīgi grūti tevi izvilkt. Ja manis nebūtu līdzās, tu būtu galīgi nomaldījies; šai gadījumā no tevis krastā pāri būtu palicis tikai līķis. Vai arī, iespējams, tu būtu atgriezies pats. Par tevi es nekad neesmu pilnīgi drošs. Tāpēc, no­vērtējot tās pūles, kuras man nācās pielikt, lai tevi atgrieztu, es pat teiktu, ka tu biji aizkļuvis vismaz…

Viņš ieturēja pauzi un vēlīgi palūkojās uz mani.

— Nu, ja jau es aizkļuvu līdz Centrālās Meksikas kalniem, tad tu, iespējams, līdz Losandželosai vai, iespējams, pat līdz Brazīlijai.

* * *

Dons Huans atgriezās nākamās dienas pievakarē. Līdz tam lai­kam es biju pierakstījis visu, ko vien varēju atcerēties. Kad pabei­dzu rakstīt, man ienāca prātā, ka vajadzētu izpētīt irigācijas grāvja krastus un pārbaudīt, vai es nevarēju tur ieraudzīt kādu no manis uztvertajām detaļām, kas būtu varējis manā apziņā izsaukt asociāci­ju ar betona sienu. Iedomājos, ka dons Huans varbūt varēja mani kaut kur aizvest, kad atrados transā, bet tad likt man pa ceļam ap­lūkot kaut kādu sienu. Aprēķināju, ka pa to laiku, kas pagāja no brīža, kad pirmoreiz ieraudzīju zaļo miglu, līdz tam brīdim, kad izlē­cu no grāvja, mēs būtu varējuši noiet augstākais divas ar pusi jū­dzes. Tāpēc es nogāju gar krastu pa trīs jūdzēm uz katru pusi un uzmanīgi aplūkoju visas detaļas, kas varētu būt kaut kādā veidā saistītas ar manu sienas redzējumu. Cik varēju spriest, tas bija vien­kāršs zemes apūdeņošanas grāvis, apmēram pusotru metru plats visā tā garumā, un es nevarēju atrast neko tādu, kas kaut daļēji atgādinātu vai vismaz varētu radīt asociācijas ar betona sienu.

Kad dons Huans atgriezās mājās, uzstājīgi viņam lūdzu, lai viņš uzklausa visu, ko esmu uzrakstījis. Viņš atteicās klausīties un lika man apsēsties. Viņš apsēdās man tieši pretī un nemaz nesmaidīja. Spriežot pēc viņa tālē vērstā vērīgā skatiena, viņš domāja.

— Domāju, ka tu jau esi sapratis, — viņš neparasti skarbā balsī teica, — ka tas viss ir ļoti bīstami un saistīts ar nāves bries­mām. Ūdens ir tikpat nāvējošs kā sargs. Ja tu neuzmanīsies, ūdens tevi ievilinās. Viņš to vakar jau gandrīz izdarīja. Taču, lai tīšām neiek­ļūtu slazdā, cilvēkam to jāvēlas. Tā ari ir tava galvenā problēma. Tu gribi padoties.

Nesapratu, par ko viņš runā. Šis viņa uzbrukums bija tik negai­dīts, ka es galīgi apjuku. Bikli palūdzu paskaidrot, ko viņš ar to grib teikt. Viņš negribīgi atbildēja, ka gājis uz ūdens kanjonu, redzējis tur avota garu un guvis dziļu pārliecību par to, ka esmu palaidis garām savu iespēju redzēt ūdeni.

— Kā? — es dziļi satriekts viņam jautāju.

— Gars — tas ir spēks, — viņš teica, — un tāpēc tas rēķinās tikai ar spēku. Tu nedrīksti izdabāt pats sev viņa klātbūtnē.

—  Kad es sev izdabāju?

—  Vakar, kad kļuvi zaļš ūdenī.

—  Es sev neizdabāju. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, un pa­stāstīju tev to, kas ar mani notika.

—  Kas tu tāds esi, lai domātu vai spriestu, kas ir vai kas nav svarīgi? Tu neko nezini par spēkiem, ar kuriem tev ir darīšana. Avo­ta gars eksistē un var tev palīdzēt, un viņš tev patiešām palīdzēja, kamēr tu nebiji palaidis garām savu iespēju. Tagad es vēl nespēju paredzēt tavas darbības sekas. Tu nespēji pretoties avota gara spē­kam, un tagad viņš tevi var paņemt jebkurā brīdī.

— Vai tad es nedrīkstēju skatīties uz sevi, kad biju kļuvis zaļš?

— Tu pameti sevi. Tu gribēji pamest pats sevi. Tu rīkojies ne­pareizi. Es jau tev teicu un vēlreiz atkārtoju: bruho pasaulē var izdzī­vot tikai karotājs (Brujo sourvives only as a warrior). Karotājs izturas pret visu ar cieņu un neko nemīda kājām, ja vien nav spiests to darīt. Tu vakar izturējies necienīgi pret ūdeni. Parasti tu uzvedies ļoti labi. Taču vakar tu kā pēdējais muļķis atstāji sevi savai nāvei! Karotājs neatdod sevi nekam, pat nāvei. Karotājs nebūt neiet kāda pavadā, viņš vienmēr ir pats par sevi un vienmēr nepieejams. Un, ja arī viņš kaut ko uzsāk, vienmēr apzinās, ko dara.

Nezināju, ko viņam teikt, — dons Huans bija gandrīz vai dus­mīgs. Tas mani ļoti sarūgtināja. Dons Huans ļoti reti pret mani tā izturējās. Teicu, ka nevarēju pat iedomāties, ka esmu izdarījis kaut ko nepareizi. Pēc dažu minūšu ilgas saspringtas klusēšanas viņš no­ņēma cepuri, pasmaidīja un teica, ka man jābrauc prom un es neva­ru atgriezties viņa mājā līdz brīdim, kad sajutīšu, ka spēju sevi pilnī­bā kontrolēt un neizdabāt pats sev. Viņš uzsvēra, ka man jāizvairās no ūdens un tas nedrīkst pieskarties manam ķermenim trīs četrus mēnešus.

— Nedomāju vis, ka es varētu tik ilgi iztikt bez dušas, — es teicu.

Dons Huans smējās tik ilgi, kamēr viņam pa vaigiem sāka tecēt asaras.

— Tu nevari iztikt bez dušas! Reizēm tu esi tik vājš, ka man pat šķiet, ka tu mani izjoko. Taču tas nav joks. Laiku pa laikam tu ab­solūti zaudē paškontroli, un tavas dzīves spēki tevi pakļauj.

Es iebildu, ka cilvēks taču nevar sevi visu laiku kontrolēt. Viņš paziņoja, ka karotājam nav nekā, kas nepakļautos viņa kontrolei. Tad es sāku strīdēties par to, ka pastāv nejaušas sagadīšanās; to, kas vakar ar mani notika, var, protams, klasificēt kā sagadīšanos, jo es nebūt negrasījos to darīt un neapzinājos savu aplamo rīcību. Es runāju par cilvēkiem, ar kuriem bija notikuši nelaimes gadījumi, ku­rus varēja uzskatīt par nejaušiem; it īpaši es norādīju uz veco Lūka­su, ļoti cienījamu jaki cilts indiāni, kurš guva nopietnus savainoju­mus, kad viņa vadītā automašīna apgāzās.

—  Man šķiet, ka nav iespējams izvairīties no nejaušībām, — es teicu. — Neviens nespēj kontrolēt visu, kas ap viņu notiek.

—  Tiesa, — dons Huans asi noteica. — Taču nejau viss ir neizbēgama nejaušība. Lūkass nedzīvo kā karotājs, bet, ja viņš tā dzīvotu, tad zinātu, ka viņš gaida un ko viņš gaida, un nevadītu ma­šīnu piedzēries. Viņš ietriecās klintī tāpēc, ka bija piedzēries, un ab­solūti bezjēdzīgi pats sevi sakropļoja. Visa karotāja dzīve ir stratē­ģiski organizēta, — dons Huans turpināja. — Bet tu gribi atrast dzīves jēgu. Karotājs nesatraucas par jēgām. Ja Lūkass dzīvotu kā karotājs, — bet viņam bija šāda iespēja, mums visiem ir šāda ie­spēja, — viņš būtu veidojis savu dzīvi stratēģiski. Un, ja arī viņš nevarētu izvairīties no katastrofas, kurā viņš salauza ribas, tad viņš atrastu dažādus veidus, kā mazināt šo nelaimi vai izvairīties no se­kām, vai cīnīties pret tām. Ja Lūkass būtu karotājs, viņš nesēdētu savā pussabrukušajā mājā, mirstot badā, bet cīnītos līdz galam.

Es viņam piedāvāju citu piemēru, pajautājot, kas notiktu, ja ar viņu pašu notiktu nelaime un viņam nogrieztu kājas.

— Ja es nevarētu nekā sevi pasargāt un zaudētu kājas, — viņš teica, — es vairāk nebūtu cilvēks un tāpēc savienotos ar to, kas mani gaida tur.

Viņš ar roku apvilka sev apkārt plašu loku.

Es teicu, ka viņš nav īsti sapratis manis teikto. Biju domājis viņam paskaidrot, ka neviens nevar paredzēt visas tās nejaušības, kas mūs sagaida ikdienas dzīvē.

—  Es tev varu atbildēt tikai to, ka karotājs ir nepieejams; viņš nekad nestāv uz ceļa, gaidot, ka kāds viņam iekraus pa galvu. Tā viņš novērš līdz minimumam dažādu nejaušību iespēju. No tā, ko tu dēvē par nejaušībām, vairums gadījumos var ļoti viegli izvairīties, ja vien neesi idiots vai pēdējais sliņķis.

—  Nevar taču visu laiku domāt un dzīvot stratēģiski, — es teicu. — Iedomājies, ka kāds tevi sagaida slēpnī ar snaipera šaute­ni, kas aprīkota ar optisko tēmēkli; viņš var tevī uztaisīt caurumu no piecsimt metru attāluma. Kā tu rīkosies šādā gadījumā?

Dons Huans neuzticīgi palūkojās uz mani, bet tad sāka skaļi smieties.

— Kā tu īsti rīkosies? — es neatlaidos.

—  Ja kāds gaida mani slēpnī ar snaipera šauteni, kas aprīkota ar optisko tēmēkli? — viņš pajautāja, naivi atdarinot manu runas manieri.

—  Ja kāds tevi gaida, bet tu viņu neredzi. Tev nebūs nekādu izredžu. Tu nevarēsi apstādināt lodi.

— Jā, nevarēšu. Bet es tomēr nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.

— Es gribu teikt, ka tamlīdzīgā situācijā tev nevarēs palīdzēt pat visa tava stratēģija.

—Nē, varēs. Ja kāds mani gaida ar snaipera šauteni, kas aprī­kota ar optisko tēmēkli, tad es vienkārši uz turieni neiešu.

13

Mans nākošais redzēšanas mēģinājums notika 1969. gada 3. septembrī. Dons Huans lika man izpīpēt divas pīpes galvas ar smēķējamo maisījumu.

Sākotnējais efekts bija gluži tāds pats, kā visos iepriekšējos gadījumos. Atceros, ka tad, kad mans ķermenis pamira, dons Hu­ans paņēma mani zem rokas un veda uz biezo tuksneša krūmāju pie viņa mājas. Es neatcerējos, ko es vai dons Huans darījām, ieejot šai krūmājā; neatcerējos, cik ilgi mēs gājām un kurā brīdī atklāju, ka sēdu neliela paugura virsotnē. Dons Huans sēdēja man kreisajā pu­sē un pat viegli pieskārās manam plecam. Es viņu nesajūtu, taču redzēju ar acs stūrīti. Šķiet, viņš ar mani runāja, lai gan es nevarēju atcerēties, ko viņš man teica. Tomēr es skaidri zināju, par ko viņš runāja, neraugieties uz to, ka nevarētu to skaidri atcerēties. Man bija tāda sajūta, ka viņa vārdi ir līdzīgi vilciena vagoniem, kas aizvien attālinās, un viņa pēdējais vārds atgādināja kvadrātveidīgo dienesta vagonu. Es zināju, ko nozīmē šis viņa pēdējais vārds, taču nevarēju to pateikt vai skaidri par to padomāt. Šis stāvoklis atgādināja pus­snaudu ar caurspīdīgu bezvārdu vilciena vīziju.

Pēkšņi ļoti vāji saklausīju dona Huana balsi, kurš teica:

— Tagad tev jāpaskatās uz mani.

Pagriezis manu galvu ar seju pret sevi, viņš šo frāzi atkārtoja kādas trīs vai četras reizes.

Es paskatījos un tūdaļ pamanīju to pašu spīdošo efektu, kuru biju jau novērojis divreiz iepriekš, skatoties uz viņa seju: tā bija hip­notizējoša kustība, viļņveidīga gaismas pārvietošanās noteiktos ap­gabalos. Starp šiem apgabaliem nebija stingru robežu, un tomēr gais­mas viļņi nekad neizplūda ārpus kaut kādām neredzamām kontū­rām.

Es centos aplūkot spīdošo priekšmetu pa daļām, it kā skenējot to ar acīm, un tas tūdaļ pat sāka zaudēt savu mirdzumu—parādījās ierastie dona Huana sejas vaibsti vai, pareizāk būtu teikt, ka tie sā­ka pārklāties pāri izdziestošajam mirdzumam. Tad es droši vien at­kal fokusēju skatienu — dona Huana vaibsti izplēnēja, bet spīdēša­nas intensitāte pieauga. Es koncentrēju savu uzmanību uz to apga­balu, kuram vajadzēja būt viņa kreisajai acij, un ievēroju, ka tur gaismas kustība nebija ierobežota. Novēroju kaut ko visai līdzīgu dzirksteļošanai. Šie uzliesmojumi bija ritmiski un radīja kaut ko lī­dzīgu gaismas daļiņām, kas ievērojamā ātrumā lidoja manā virzienā, bet tad kā gumijas diegi šāvās atpakaļ.

Dons Huans droši vien pagrieza manu galvu, jo pēkšņi atklāju, ka skatos uz uzartu lauku.

— Tagad skaties uz priekšu, — izdzirdu dona Huana balsi. Manā priekšā, iespējams, kādu divdesmit metru attālumā, bija liels garens paugurs ar uzartu nogāzi. Horizontālās vagas stiepās pa­ralēli viena otrai no pakājes līdz pašai paugura virsotnei. Uzartajā laukā ievēroju daudzus nelielus akmeņus un trīs milzīgus laukakme­ņus, kas izjauca vagu ģeometrisko linearitāti. Pašā priekšā auga krūmi, kas traucēja skaidrāk saskatīt gravu vai ūdens kanjonu kalna pakā­jē. Varēju saskatīt tikai dziļu ieplaku, kuras zaļā augu valsts krasi kontrastēja ar kailo paugura virsotni. Tie, šķiet, bija koki, kas auga kanjona dibenā. Viegls vējiņš pūta man acīs. Valdīja pilnīgs miers un klusums—nedzirdēju nedz putnus, nedz kukaiņus.

Dons Huans atkal sāka runāt. Tikai pēc kāda laiciņa sapratu, ko viņš man cenšas pateikt.

— Vai redzi cilvēku šajā laukā? — viņš turpināja jautāt.

Gribēju atbildēt, ka uz lauka nebija neviena cilvēka, taču ne­spēju izteikt ne vārda. Dons Huans satvēra ar savām rokām manu galvu no mugurpuses — es redzēju viņa pirkstus uz savām uzacīm un vaigiem—un lika man paskatīties pāri visam laukam, lēni pār­vietojot manu galvu no labās puses uz kreiso, bet tad atkal pretējā virzienā.

— Vēro uzmanīgi katru detaļu. No tā var būt atkarīga tava dzīvība, — viņš vēlreiz un vēlreiz atkārtoja.

Viņš lika man četrreiz aplūkot 180 grādu panorāmu manā priek­šā. Vienubrīd, kad viņš pagrieza manu galvu līdz galam pa kreisi, man šķita, ka ar labās acs kaktiņu ievēroju kaut ko kustamies lau­kā. Viņš sāka griezt manu galvu atpakaļ, pa labi, un, nofokusējot skatienu, es ieraudzīju gar vagām ejošu cilvēku. Tas bija parasts cilvēks, ģērbies kā meksikāņu zemnieks; viņš valkāja sandales, vieg­las pelēkas bikses, bēšīgu kreklu ar garām rokām un salmu cepuri, un nesa vieglu brūnu plecu somu uz labā pleca.

Dons Huans droši vien ievēroja, ka es ieraudzīju cilvēku. Viņš vēlreiz man pajautāja, vai cilvēks skatījās uz mani un vai viņš gāja pie manis. Es gribēju teikt, ka cilvēks iet prom un pagriezis man muguru, taču varēju tikai pateikt "nē". Dons Huans teica, ka man jākliedz, ja gadījumā cilvēks pagriezīsies un ies pie manis, un tad viņš pagriezīs manu galvu, lai mani aizsargātu.

Nesajūtu nedz bailes, nedz briesmas, nedz apjukumu un mierīgi vēroju notiekošo. Cilvēks apstājās lauka vidū, uzlika labo kāju uz liela apaļa laukakmeņa malas, it kā viņš aizšņorētu sandali. Tad viņš iztaisnojās, izņēma no somas auklu un apsēja to ap savu roku. Viņš uzgrieza man muguru un, nostājies ar seju pret kalna virsotni, sāka aplūkot apkārtni savā priekšā. Es nodomāju, ka viņš pēta apkārtni, tāpēc ka viņa galva lēni pagriezās pa labi; es redzēju viņa profilu, bet tad viņš sāka pagriezt visu ķermeni pret mani, līdz beidzot viņš stāvēja un skatījās tieši man virsū. Viņš izdarīja ar galvu tādu kustī­bu, ka es skaidri sapratu, ka viņš mani noteikti redz. Viņš izstiepa sev priekšā kreiso roku, norādot uz zemi, un devās pie manis.

— Nāk! — es apbrīnojami viegli iekliedzos.

Dons Huans droši vien pagrieza manu galvu, jo nākamajā brīdī es jau vēroju krūmus. Viņš deva norādījumu man neskatīties uz lie­tām vērīgi, bet gan "viegli", it kā slidinot tām pāri savu skatienu. Viņš teica, ka grasās nostāties netālu no manis un tad nākt man klāt, un ka man jāskatās uz viņu, līdz es ieraudzīšu viņa spīdēšanu.

Redzēju, kā dons Huans atgāja no manis kādus divdesmit met­rus. Viņš gāja tik neparasti viegli un izveicīgi, ka es tikai ar lielām pūlēm spēju noticēt, ka tas ir dons Huans. Viņš pagriezās ar seju pret mani un lika man skatīties uz viņu.

Viņa seja spīdēja; tā izskatījās kā gaismas plankums. Gaisma lija pār viņa krūtīm gandrīz līdz viduklim. Bija tāda sajūta, it kā ska­tītos uz gaismu caur puspievērtiem plakstiem.

Viņš man kaut ko teica. Es pacentos saprast teikto un pārstāju redzēt spīdēšanu, bet tad ieraudzīju donu Huanu, kā biju pieradis viņu redzēt vienmēr: divu soļu attālumā no sevis. Viņš apsēdās tieši man pretī.

Kad precīzi koncentrēju savu uzmanību uz viņa seju, sāku uz­tvert vāju spīdēšanu. Dona Huana seja bija "sašvīkāta" ar tieviem gaismas stariem un izskatījās tā, it kā kāds laistu uz to saules zaķīšus ar bezgala daudziem maziem spogulīšiem. Kad gaismas intensitāte pieauga, seja zaudēja savas kontūras un atkal kļuva par amorfu spī­došu priekšmetu. Atkal novēroju pulsējošu gaismas uzliesmojumu efektu tai apgabalā, kas acīmredzot bija viņa kreisā acs. Es nekoncentrēju savu uzmanību uz to, bet speciāli skatījos uz apgabalu, kas, pēc manām domām, bija labā acs. Tūdaļ ieraudzīju skaidru, caur­spīdīgu gaismas palti. Tā bija šķidra gaisma.

Ievēroju, ka gaismas uztvere bija krietni vien "dziļāka" darbība par vienkāršu novērošanu; tajā jau bija kaut kas no sajūtas. Tumša­jai, šķidrajai gaismai piemita neizsakāms dziļums. Tā bija "draudzī­ga", "laba". Gaisma, kas no tās izstarojās, neuzliesmoja un "neuzsprāga", bet lēni iegriezās iekšā, radot brīnumskaistas atblāzmas. Kaut kādā veidā izjutu ļoti patīkamus un maigus šīs spīdēšanas pie­skārienus, tā nomierināja u n izraisīja izsmalcināta skaistuma sajūtu.

Redzēju simetrisku gaismas uzliesmojumu apli, kas ritmiski iz­pletās spīdošā apgabala vertikālajā plaknē. Aplis izpletās, aizsedzot gandrīz visu spīdošo virsmu, bet tad sarāvās līdz gaismas punktam mirdzošās palts vidū. Tad es tīšām pakāpos atpakaļ, nenovēršot skatienu, un ieraudzīju abas acis. Abu gaismas uzliesmojumu ritmi atšķīrās. Kreisā acs raidīja gaismas uzliesmojumus, kas sniedzās ārpus vertikālās plaknes robežām, bet labās acs gaismas uzliesmo­jumi ārpus tām neizgāja. Abu acu ritms bija stingri saskaņots: krei­sās acs gaisma "izšāva" līdzīgi sprādzienam, un gaisma izlija uz vi­sām pusēm, bet labās acs gaismas stari iegriezās atpakaļ. Tad labās acs gaisma izpletās, aizsedzot visu spīdošo virsmu, bet kreisās acs uzliesmojošā gaisma apdzisa.

Dons Huans droši vien mani pagrieza vēlreiz, jo es atkal skatī­jos uz uzarto lauku. Dzirdēju, kā viņš man lika novērot cilvēku.

Cilvēks stāvēja pie akmens un skatījās uz mani. Nevarēju sa­skatīt viņa sejas vaibstus — viņa sejas lielāko daļu aizsedza cepure. Pēc mirkļa viņš pasita somu padusē zem labās rokas un gāja pa labi no manis. Aizgājis gandrīz līdz pašam uzartā lauka galam, viņš mai­nīja virzienu un paspēra dažus soļus uz gravas pusi. Tad es vairs nespēju fokusēt savu skatienu, un cilvēks izzuda; ainava ari izzuda, tai "uzklājās" tuksneša krūmu skats.

Neatceros nedz to, kā atgriezos uz dona Huana māju, nedz to, ko viņš ar mani darīja, lai "atgrieztu mani atpakaļ". Kad pamodos, gulēju uz savas salmu masas dona Huana istabā. Viņš pienāca un palīdzēja man piecelties. Reiba galva; kuņģī viss sagriezās. Dons Huans ļoti ātri un veikli aizvilka mani līdz krūmiem aiz viņa mājas. Es izvēmos, un viņš iesmējās.

Pēc tam jau sajutos labāk. Paskatījos savā pulkstenī: bija vien­padsmit vakarā. Es atkal gāju gulēt un nākamajā dienā ap pulksten vieniem beidzot biju atguvies.

Dons Huans turpināja jautāt par manu pašsajūtu. Biju kaut kāds neparasti izklaidīgs — nekādi nespēju koncentrēties. Kādu laiku staigāju ap māju, dona Huana vērīgā skatiena pavadīts. Viņš man sekoja. Jutu, ka man nav ko darīt, un atkal gāju gulēt. Pamodies vakarā, ievēroju sev visapkārt mētājamies daudz samīcītu lapu. Es gluži vienkārši gulēju uz vēdera lapu kaudzē. Tās ļoti stipri smaržo­ja. Atcerējos, ka apjautu to smaržu, vēl pirms biju pilnīgi pamodies.

Es izgāju ārā, aizgāju aiz mājas un ieraudzīju donu Huanu, kas sēdēja pie irigācijas grāvja. Mani ieraudzījis, viņš sāka neprātīgi vi­cināt rokas un kliegt.

— Stāvi! Stāvi! Bēdz mājā! —viņš auroja.

Es ieskrēju mājā, un viņš pēc kāda laika man pievienojās.

— Nekad neej mani meklēt, — viņš teica. — Ja gribi mani redzēt, gaidi mani šeit.

Es viņam atvainojos. Viņš teica, lai es lieki neapgrūtinu sevi ar muļķīgu atvainošanos, kas nekādi nespēj atsaukt manu rīcību. Viņš paskaidroja, ka viņam bija ļoti grūti atvest mani atpakaļ un ka viņš lūdzis par mani ūdenim.

— Tagad mums jāizmēģina laime un jāizmazgā tevi ūdenī, — viņš teica.

Es viņam apliecināju, ka jūtos vienkārši lieliski. Viņš ilgi un vērī­gi skatījās man acīs.

— Ejam, izpeldēsies.

— Ar mani viss kārtībā, — es teicu. — Skaties, es rakstu sa­vas piezīmes.

Viņš ar spēku atrāva mani no salmu masas un lika piecelties.

— Neizdabā pats sev! — viņš teica. — Pēc brītiņa tu atkal aizmigsi. Varbūt šoreiz es jau vairs nespēšu tevi pamodināt.

Mēs aizskrējām aiz mājas. Pirms vēl bijām sasnieguši ūdeni, viņš lika man cieši aizvērt acis un nevērt vaļā, līdz viņš to atļaus; viņš teica, ka, ja uzmetīšu skatienu ūdenim, tad varu nomirt. Viņš veda mani aiz rokas, bet tad iegrūda uz galvas irigācijas grāvī.

Turēju acis aizvērtas, kamēr viņš vairākas stundas no vietas mani nepārtraukti iegremdēja un vilka ārā no ūdens. Es piedzīvoju patiesi brīnišķīgas pārmaiņas. Viss, kas nebija ar mani kārtībā pirms es vēl nebiju iegremdējies ūdenī, bija tik netverams, ka es patiešām to ne­biju ievērojis, līdz nebiju salīdzinājis ar to laimes un harmonijas sajū­tu, ko izjutu, kamēr dons Huans peldināja mani irigācijas grāvī.

Ūdens iekļuva man degunā, un es sāku šķaudīt. Dons Huans mani izvilka no grāvja un veda uz māju vēl aizvien ar aizvērtām acīm. Viņš lika man pārģērbties, bet tad ieveda savā istabā, nosēdināja uz masas, pagriežot mani pareizajā stāvoklī, un lika atvērt acis. Es tās atvēru, un tas, ko ieraudzīju, lika man palēkties un saķert viņa kāju. Es piedzīvoju pamatīgu izbīli. Dons Huans viegli uzsita man ar pirks­tu kauliņiem pa galvvidu. Tas bija ātrs un nesāpīgs sitiens, taču nez kāpēc šokējošs.

— Kas tev notika? Ko tu ieraudzīji? — viņš jautāja.

Atvēris acis, es ieraudzīju vakar vēroto ainavu un to pašu cilvēku. Taču šoreiz viņš bija pavisam blakus un gandrīz vai man pieskā­rās. Es ieraudzīju viņa seju. Tajā jautās kaut kas ļoti pazīstams. Es gandrīz zināju, kas viņš ir. Redzes aina izzuda, kad dons Huans iesi­ta man pa galvu.

Pacēlu acis un palūkojos uz donu Huanu. Viņš grasījās iesist man vēlreiz, tad iesmējās un pajautāja, vai pietiek. Es palaidu vaļā viņa kāju un atkal apsēdos ērtā pozā uz savas masas. Viņš lika man skatīties taisni uz priekšu un nekādā gadījumā nepagriezties uz ūdens pusi aiz viņa mājas.

Tad es pirmoreiz ievēroju, ka istaba grima pilnīgā tumsa. Kādu brīdi nebiju īsti pārliecināts, vai manas acis ir atvērtās. Lai par to pārliecinātos, aptaustīju tās ar rokām. Skaļi pasaucu donu Huanu un teicu, ka ar manām acīm kaut kas nav īsti tā kā vajadzētu: es pavisam esmu pārstājis redzēt, lai gan tikko kā redzēju viņu, grasāmies man iesist. Izdzirdu viņa smieklus pa labi virs savas galvas, bet tad viņš iededza petrolejas lampu. Manas acis acumirklī aprada ar gaismu. Viss bija kā parasti: ar māliem apziestās koka sienas, pie kurām sakārti fantastiskās formās izliekušies izkaltētie ārstniecības augi un zāļu saišķīši; niedru jumts; petrolejas lampa pie griestu sijas. Biju redzējis šo istabu simtiem reižu, taču šoreiz šai visā telpas iekār­tojumā un sevī pašā apjautu kaut ko patiešām unikālu. Es pirmo reizi nenoticēju manas uztveres galīgajai "realitātei". Jau vairākkār­tīgi biju atradies uz šādas sajūtas robežas un, iespējams, to pat intelektualizējis, taču nekad nebiju nopietni sācis šaubīties. Taču šoreiz es neticēju, ka istaba bija "reāla", un kādu laiku mani nepameta dīvaina sajūta, ka šī aina nozudīs, ja vien dons Huans uzsitis ar pirk­stu kauliņiem pa manu galvvidu.

Sāku drebēt, lai gan nemaz nebija auksti. Pār muguru pārskrēja nervu spazmas. Galvā jautās smagums, it īpaši tūdaļ virs kakla.

Pasūdzējos donam Huanam, ka jūtos nelāgi, un izstāstīju vi­ņam, ko es ieraudzīju. Viņš smējās par mani un teica, ka mans izbīlis bija tikai nožēlojama izdabāšana pašam sev.

Tu izbijies, lai gan tevi vēl neviens nav baidījis,—viņš teica. — Tu redzēji sabiedroto, kas vērīgi paskatījās uz tevi. Ak, kādas šaus­mas! Pirms pietaisi bikses, pagaidi, kamēr satiksies ar viņu vaigu vaigā.

Viņš lika man piecelties un iet uz mašīnu, nepagriežoties ūdens virzienā, un gaidīt viņu, līdz viņš paņems virvi un lāpstu. Tad lika man braukt uz to vietu, kur kādreiz agrāk bijām atraduši koka celmu. Mēs sākām tumsā to rakt ārā. Es smagi strādāju vairākas stundas no vietas. Lai gan neizrakām celmu, taču es jutos krietni vien labāk. Mēs atgriezāmies mājās, paēdām, un visas lietas atkal bija absolūti "reālas" un ierastas.

—  Kas ar mani notika? — es jautāju. — Ko es vakar darīju.

—  Tu mani pīpēji, bet tad pīpēji sabiedroto.

—  Atvaino, īsti nesapratu.

Dons Huans iesmējās un teica, ka nākamais, ko es izdarīšu, būs tas, ka palūgšu izstāstīt visu no paša sākuma.

— Tu mani pīpēji, — viņš atkārtoja. — Tu vērīgi skatījies man sejā, manās acīs. Tu redzēji cilvēka sejai raksturīgo gaismu. Es es­mu mags, un tu to redzēji manās acīs, taču tu to nezināji, jo darīji to pirmoreiz. Visas acis nebūt nav vienādas, un tu drīz vien to uzzināsi. Tad tu pīpēji sabiedroto.

—  Vai tu domā to cilvēku uz lauka.

—  Tas nebija cilvēks, tas bija sabiedrotais, kurš tevi sauca.

— Uz kurieni mēs gājām? Kur mēs bijām, kad es ieraudzīju šo cilvēku.., es gribēju teikt — sabiedroto.

Dons Huans pamāja uz krūmiem mājas priekšā un teica, ka viņš tepat netālu uzvedis mani nelielā uzkalniņā. Iebildu, ka manis novērotajai ainai nebija nekā kopēja ar tuksneša krūmāju pie viņa mājas, un viņš atbildēja, ka sabiedrotais, kas mani centās "ievilināt", nebija no šī apvidus.

—  Bet no kurienes?

—  Ļoti drīz es tevi turp aizvedīšu.

—  Bet kāda tam visam bija jēga?

— Nekādas. Tu mācījies redzēt, tas arī viss; taču tagad tu no bailēm grasies pielaist bikses; sev izdabājot, tu padevies savam izbīlim. Varbūt tev būtu vērts izstāstīt visu, ko tu redzēji.

Kad sāku aprakstīt, kāda man šķita viņa seja, viņš mani ap­klusināja, teikdams, ka tas nemaz nav svarīgi. Teicu, ka jau gan­drīz redzēju viņu kā "spīdošu olu". Viņš paskaidroja, ka ar "gan­drīz" vien nepietiek un ka redzēšana prasīs man vēl daudz darba un laika.

Viņu interesēja uzartā lauka skats un katrs sīkums, kuru es va­rēju atcerēties par ieraudzīto cilvēku.

— Šis sabiedrotais tevi vilināja, — viņš teica. — Es kustināju tavu galvu, kad viņš gāja pie tevis, nejau tāpēc, ka tu biji pakļauts briesmām, bet tāpēc, ka labāk pagaidīt. Tev nekur nav jāsteidzas. Karotājs nekad neslinko un nekad nesteidzas. Satikt sabiedroto ja neesi tam pietiekami sagatavojies, ir tas pats, kas sagaidīt lauvu ar savu pirdienu.

Man patika šī metafora. Mēs abi iesmējāmies no visas sirds.

—  Kas būtu noticis, ja tu nebūtu pagriezis manu galvu?

—  Tev pašam to vajadzēja pagriezt.

—  Bet ja es to nebūtu izdarījis?

— Sabiedrotais būtu piegājis tev klāt un pārbiedējis līdz nāvei. Bet, ja tu būtu bijis viens, viņš varētu tevi arī nogalināt. Pirms tu vēl neesi iemācījies aizstāvēties, tu nedrīksti viens atrasties kalnos vai tuksnesī. Sagrābis tevi vienu pašu, sabiedrotais var pataisīt tevi par kotleti.

— Bet ko nozīmēja viņa veiktās darbības?

— Viņa skatiens nozīmēja, ka viņš tevi sveicina. Viņš parādīja, ka tev nepieciešams garu ķērājs un soma, taču ne no šī apgabala; viņa soma bija no citas mūsu valsts daļas. Tev tavā ceļā ir trīs klupšanas akmeņi, kas tevi aptur; tie bija šie trīs laukakmeņi. Un tagad ir pilnīgi skaidrs, ka tu savu lielāko spēku vari gūt ūdens kanjonos un gravās; sabiedrotais norādīja tev uz gravu. Viss pārējais bija domāts tikai tam, lai norādītu precīzu vietu, kur tu vari uzmeklēt sabiedroto. Es tagad zinu, kur tā atrodas, un ļoti drīz aizvedīšu tevi uz turieni.

—  Vai tu domā, ka apvidus, kuru es redzēju, patiešām reāli eksistē?

—  Protams.

—  Kur.

—  Es tev to nevaru pateikt nevis tāpēc, ka negribu, bet gan vienkārši tāpēc, ka nezinu, kā pateikt.

Gribēju uzzināt, ko nozīmē šīs pašas ainas atkārtošanās, kad es jau atrados viņa istabā. Dons Huans iesmējās un attēloja, kā es sagrābu viņa kāju.

—  Tas bija jauns apliecinājums tam, ka sabiedrotais tevi pie­ņem, — viņš teica. — Viņš vēlreiz skaidri un gaiši tev vai man aplie­cināja, ka viņš tevi pieņem.

—  Kas tā bija par seju, kuru es redzēju!

—  Tev tā šķiet pazīstama tāpēc, ka tu to jau esi kādreiz redzē­jis. Varbūt tā ir tavas nāves seja. Tu izbijies, taču tā bija liela nevērī­ba no tavas puses. Viņš tevi gaidīja, bet, kad viņš pēkšņi parādījās, tu padevies savām bailēm. Par laimi es biju līdzās un tev iesitu, citādi viņš būtu vērsies pret tevi, ko tu īstenībā arī biji pelnījis. Satiekoties ar sabiedroto, cilvēkam ir jābūt nevainojamam karotājam, citādi sa­biedrotais var vērsties pret viņu un iznīcināt.

Dons Huans ieteica man atgriezties Losandželosā nākamajā rī­tā, acīmredzot domādams, ka es vēl neesmu pilnībā atguvies. Viņš kategoriski pieprasīja, lai es sēdu viņa istabā ar seju pret dienvid­austrumiem, jo tas man ļauj saglabāt savu spēku. Viņš apsēdās man kreisajā pusē, pasniedza man manu piezīmju bloknotu un teica, ka šoreiz es viņu beidzot esmu notvēris; viņam ne tikai jāpaliek kopā ar mani, bet vēl ari ar mani jārunā.

— Kad sāks krēslot, man atkal būs tevi jāizpeldina, — viņš teica. — Tu vēl neesi pietiekami "ciets" un nedrīksti šodien palikt viens. Es tev sastādīšu kompāniju visa rīta cēliena laikā; pēcpusdie­nā tev būs labāk.

Mani ļoti satrauca šāda viņa gādība.

—  Kas ar mani nav kārtībā? — es jautāju.

—  Tu saskāries ar sabiedroto.

—  Ko tu ar to gribi teikt?

—Nevajag šodien vairāk runāt par sabiedroto, parunāsim par kaut ko citu.

Īīstenībā man nemaz negribējās runāt. Es sāku izjust nemieru un satraukumu. Donam Huanam šī situācija šķita patiesi amizanta; viņš smējās līdz asarām.

—Tikai nesāc man stāstīt, ka tai brīdī, kad tev jārunā, tev ab­solūti nav ko teikt,—viņš teica, un viņa acis jautri iemirdzējās.

Viņa lieliskais garastāvoklis iedarbojās ļoti nomierinoši.

Tobrīd mani gan interesēja tikai vien vienīga lieta— sabiedro­tais. Viņa seja šķita ļoti pazīstama; taču tas nebija tā, it kā es viņu pazītu vai būtu jau agrāk redzējis. Katrreiz, kad domāju par viņa seju, manu prātu sāka bombardēt citas domas, it kā kaut kāda daļa no manis zinātu noslēpumu, bet neļautu visam pārējam manī tam tuvoties. Apjausma, ka šī sabiedrotā seja man ir zināma, bija tik baisa, ka iedzina mani galējas melanholijas stāvoklī. Dons Huans teica, ka tā varētu būt manas nāves seja. Es domāju, ka tieši šis apgalvojums arī pielika visam punktu. Izmisīgi gribēju viņam par to pajautāt, taču pilnīgi skaidri nojautu, ka dons Huans kaut kādā vei­dā mani no tā atturēja. Pāris reizes dziļi ieelpoju un tad izšāvu savu jautājumu:

— Kas ir nāve, don Huan?

—Nezinu, — viņš smaidot teica.

—  Gribēju zināt, kā tu varētu aprakstīt nāvi. Gribu zināt tavu viedokli. Es domāju, ka katram ir savs noteikts viedoklis par nāvi.

—  Nesaprotu, par ko tu runā.

Manas mašīnas bagāžniekā atradās "Tibetas mirušo grāmata". Man ienāca prātā izmantot to kā sarunas tēmu, reiz jau tajā bija runa par nāvi. Teicu, ka grasos viņam to palasīt priekšā, un sāku celties kājās. Dons Huans lika man apsēsties, izgāja ārā un pats atnesa grāmatu.

— Rīts — tas magam ir slikts laiks, — viņš teica, paskaidrojot, kāpēc man jāpaliek sēžam. — Tu vēl esi pārāk vājš, lai izietu no manas istabas. Šeit, iekšā, tu esi aizsargāts. Ja tagad iziesi no šejie­nes, var atgadīties briesmīga nelaime. Sabiedrotais tevi var nogali­nāt kaut kur uz ceļa vai krūmos, bet, kad atradīs tavu līķi, nosprie­dīs, ka tu vai nu esi gājis bojā autokatastrofā, vai arī miris neno­skaidrotos apstākļos.

Nebiju spējīgs viņam kaut ko iebilst pret šādu viņa lēmumu, tādēļ gandrīz visu rīta cēlienu sēdēju viņam līdzās, lasot un izskaid­rojot dažus grāmatas fragmentus. Viņš uzmanīgi klausījās un nepār­trauca mani. Divreiz es uz īsu bridi pārtraucu lasīšanu, kad viņš gāja pēc ūdens un ēdiena, taču, tiklīdz viņš atbrīvojās, tūdaļ lūdza mani turpināt. Šķiet, ka viņu tas ieinteresēja.

Kad beidzu lasīt, viņš paskatījās uz mani.

—  Nesaprotu, kāpēc cilvēki runā par nāvi tā, it kā tā būtu līdzī­ga dzīvei,—viņš mierīgi noteica.

—  Varbūt tas ir veids, kādā viņi to saprot; kā tu domā, vai tibetieši redz!

—  Diez vai. Kad cilvēks prot redzēt, viņam visas lietas kļūst vienlīdz nenozīmīgas un viņš neizceļ nevienu no tām. Nevienu. Ja tibetieši redzētu, viņi tūdaļ pateiktu, ka neviena lieta nav palikusi tāda pati. Kad mēs redzam, nekas nepaliek tāds, kādu mēs to bi­jām zinājuši, kad vēl neredzējām.

—Varbūt, don Huan, redzēšana nav visiem vienāda?

—  Tiesa. Viņa nav viens un tas pats. Tikai tas nenozīmē, ka dzīvei ir kaut kāda īpaša nozīme. Kad cilvēks iemācās redzēt, ne­viena lieta nepaliek tā pati, viņam nākas pārskatīt visas vērtības bez izņēmuma.

—  Tibetieši acīmredzot domā, ka nāve ir līdzīga dzīvei. Kā tu pats domā, kam ir līdzīga nāve? — es jautāju.

—  Es nedomāju, ka nāve kaut kam ir līdzīga, un domāju, ka tibetieši droši vien runāja par kaut ko citu. Katrā ziņā tas, par ko viņi runā, — tā nav nāve.

— Kā tu domā, par ko viņi runā?

—  Varbūt, ka tu man pateiksi? Lasītājs taču esi tu.

Es centos vēl kaut ko pateikt, taču viņš iesmējās.

—  Varbūt, ka tibetieši patiešām redz, — dons Huans turpināja, — un šajā gadījumā viņiem acīmredzot kļuva skaidrs, ka tam, ko viņi redz, nav vispār nekādas jēgas, un viņi sarakstīja šo kaudzi ar muļķībām tāpēc, ka viņiem bija absolūti viss vienalga; un šajā gadījumā tas, ko viņi uzrakstīja, jau vairs nav muļķība.

—  Mani īstenībā ne mazākā mērā neuztrauc tas, ko gribēja teikt tibetieši, — es teicu, — taču man, protams, ir ļoti interesanti, ko teiksi tu. Es gribu uzzināt, ko tu domā par nāvi.

Viņš uzmeta man vēlīgu skatienu, bet tad pasmīnēja. Viņš atvē­ra acis un tēlotā pārsteigumā komiski uzrāva uzacis.

— Nāve — tā ir ap stiebru apvijusies lapa, — viņš teica. — Nāve — tā ir sabiedrotā seja; nāve — tas ir mirdzošs mākonis pie horizonta; nāve — tas ir Meskalito čuksts tavās ausīs; nāve — tā ir sarga bezzobainā mute; nāve — tas ir uz savas galvas stāvošais Henaro; nāve — tas esmu es, kad es runāju; nāve — tas esi tu un tavs bloknots; nāve — tas ir nekas. Nekas! Viņa ir šeit, un tomēr viņas šeit nav.

Dons Huans ar lielu baudu iesmējās. Viņa smiekli atgādināja dziesmu, tajos jautās kaut kas līdzīgs deju ritmam.

— Vai tev šķiet, ka runāju absolūtas bezjēdzības? — dons Hu­ans pajautāja. — Es nevaru pateikt, kam ir līdzīga nāve. Taču, ie­spējams, es varu tev pastāstīt par tavu nāvi. Nav tāda veida, kā uzzināt, kam viņa īstenībā būs līdzīga; taču es varu pateikt, kāda tā varbūt.

Tad es izbijos un iebildu, ka gribēju zināt viņa domas par to, kam ir līdzīga nāve; īpaši uzsvēru, ka interesējos par nāvi vispār, bet nebūt necenšos uzzināt ko vairāk par kaut kāda konkrēta cilvēka nāvi, it īpaši vēl par savējo.

— Es nevaru runāt par nāvi vispār, jo ir tikai kaut kāda konkrē­ta cilvēka nāve, — viņš teica. — Tu gribēji, lai es pastāstu par nāvi. Labi! Tad nebaidies izdzirdēt kaut ko arī par savu nāvi.

Atzinos, ka pārlieku nervozēju, lai par to runātu. Es teicu, ka gribētu parunāt par nāvi vispār, kā viņš pats reiz par to runāja, stās­tot, ka viņa dēla Eulalio nāves laikā dzīve un nāve sajaucās kā kris­tālu migla.

— Es teicu, ka mana dēla dzīvība izpletās viņa nāves laikā, — viņš teica. — Es nerunāju par nāvi vispār, bet gan par mana dēla nāvi. Nāve, lai kas tā ari nebūtu, lika viņa dzīvībai izplesties.

Es gribēju novirzīt sarunu no konkrētām detaļām un ieminējos, ka esmu lasījis to cilvēku atskaites, kas bija miruši dažas minūtes, bet tad atdzīvojušies, pateicoties medicīnas tehnikai. Visos tajos ga­dījumos, par kuriem es biju lasījis, cilvēki pēc atdzīvošanās apgal­voja, ka viņi vispār nespēj neko atcerēties, ka miršana viņiem bija saistīta ar pilnīgu uztveres zudumu, ar apziņas aptumšošanos.

—  Tas ir pilnīgi saprotams, — viņš teica. — Nāvei ir divas stadijas. Pirmā — apziņas atslēgšanās, iegrimšana tumsā. Tai nav īpašas nozīmes, un tā atgādina pirmo Meskalito iedarbības fāzi, kad cilvēks izjūt vieglumu. Tā sniedz laimes, apmierinātības un vispārē­jas saskaņas ilūziju. Taču šis ir tikai virspusējs stāvoklis, kas drīz vien izzūd, un cilvēks nokļūst citā sfērā. Šī otrā stadija tad arī ir īstā satikšanās ar Meskalito. Nāve ļoti stipri to atgādina. Pirmā stadija— tā ir virspusēja apziņas aptumšošanās. Taču otrā ir tā stadija, kurā cilvēks satiekas ar nāvi; tas ir īss bridis pēc sākotnējās apziņas ap­tumšošanās, kad mēs atklājam, ka atkal kaut kādā nozīmē esam kļuvuši par sevi pašu. Un tad nāve mums uzbrūk vēl un vēl ar klusu niknumu un rāmu spēku un sit tik ilgi, līdz mūsu dzīvība izplūst līdzīgi miglai un pārvēršas par neko.

—  Kā tu vari būt pārliecināts par to, ka runā par nāvi?

—  Man ir sabiedrotais. Dūmiņš man nekļūdīgi un ļoti skaidri parādīja manu nāvi. Lūk, kāpēc es varu runāt tikai par savu paša nāvi.

Dona Huana teiktais mani satrauca un izraisīja kaut kādas dī­vainas divējādas izjūtas. Man šķita, ka viņš grasās aprakstīt visos sīkumos to, kā un kad es nomiršu. Jau tikai doma par to iedzina mani dziļā izmisumā un tai pašā laikā uzkurināja ziņkāri. Protams, es va­rēju viņam palūgt aprakstīt viņa paša nāvi, taču jutu, ka šāds lūgums būtu pārlieku nekorekts, un tādēļ automātiski to noraidīju.

Donu Huanu, šķiet, šis mans konflikts uzjautrināja. Viņš burtis­ki locījās smieklos.

— Vai gribi zināt, kā var izskatīties tava nāve? — viņš man jautāja ar bērnišķu prieku sejā.

Viņa jautrība mani nomierināja un gandrīz jau izkliedēja manas bažas.

— O'kei, stāsti, — es aizlauztā balsī atsaucos.

Viņš sāka smieties kā negudrs, saķēra vēderu, nokrita uz sāniem un, mani atdarinot, lūztošā balsī atkārtoja "O'kei, stāsti", "O'kei, stāsti…" Tad viņš apsēdās, iztaisnojās un tēlotā svinīgumā drebošā balsī noteica:

— Tavas nāves otrā stadija aptuveni varētu būt šāda.

Viņa acis mani pētīja ar neviltotu ziņkāri. Es iesmējos, skaidri apzinoties, ka šis viņa nebēdnīgais tonis ir vienīgais veids, kā runāt par tik nopietnu un skarbu tematu, kā tava paša nāve.

— Tu daudz braukā ar mašīnu, — viņš turpināja, — tāpēc kā­dā brīdī tu vari atklāt, ka atkal atrodies pie stūres. Tā būs acumirklī­ga sajūta, un tev vairs neatliks laika pārdomām. Tātad tu pavisam negaidīti ievērosi, ka vadi mašīnu, kā esi to darījis jau neskaitāmas reizes līdz šim. Taču, pirms tu vēl pagūsi izbrīnīties, ieraudzīsi dīvainu veidojumu aizsargstikla priekšā — mākoni, kas izskatīsies kā mir­dzoša ap stiebru apvijusies lapa. Tas atgādinās, nu, teiksim, seju tieši debess vidū tavā priekšā. Skatoties uz to, tu ieraudzīsi, ka tas kustas atpakaļ, līdz kļūst par tālumā mirdzošu punktu, bet tad tu ievērosi, ka tas sāk kustēties atkal tavā virzienā; tas uzņems ātrumu un acumirklī ietrieksies tavas mašīnas stiklā. Tu esi stiprs, tāpēc es­mu pārliecināts, ka nāvei, lai tev piekļūtu, būs nepieciešami vismaz divi sitieni.

Tobrīd tu jau zināsi, kur tu esi un kas ar tevi notiek; seja atkal atkāpsies līdz horizontam, uzņems ātrumu un tevi satrieks. Seja ieies tevī, un tikai tad tu uzzināsi, ka tā visu laiku bija sabiedrotā seja vai es, kad runāju, vai tu, kad tu raksti. Bet līdz šim brīdim nāve ir nekas. Tās nav. Tā bija niecīgs, tavās piezīmju bloknota lapās noklī­dis punkts. Un tomēr tā ieies tevī ar neatturamu spēku un liks tev izplesties; tā saplacinās tevi un izstieps pa debesīm un zemi un ārpus tās robežām. Un tu kļūsi līdzīgs izklīstošai sīku kristāliņu miglai.

Mani dziļi aizkustināja šāds manas nāves apraksts. Biju gaidījis dzirdēt kaut ko pavisam citu, un ilgu laiku nevarēju izteikt ne vārda.

—Nāve ieiet caur vēderu,—viņš turpināja.—Tieši caur gri­bas spraugu. Šī vieta ir vissvarīgākā un visjūtīgākā cilvēka daļa. Tas ir gribas apgabals, un arī apgabals, caur kuru mēs visi mirstam. Es to zinu, tāpēc ka mans sabiedrotais ir aizvadījis mani līdz šai stadijai. Mags noskaņo savu gribu, ļaujot nāvei viņu paņemt, bet, kad viņš tiek saplacināts un sāk izplesties, viņa nevainojamā griba ņem virs­roku un atkal savāc miglu cilvēkā.

Dons Huans izdarīja dīvainu žestu. Viņš izpleta savu roku pirk­stus kā divus vēdekļus, pacēla plaukstas savu elkoņu līmenī, pagrie­za, līdz lielie pirksti pieskārās sāniem, bet tad lēni pārvietoja tās uz ķermeņa vidu un salika kopā virs nabas. Šai stāvoklī viņš uz īsu bridi sastinga. Viņa rokas sasprindzinājumā drebēja. Tad viņš tās pacēla un ar roku vidējiem pirkstiem pieskārās pierei, bet tad nolaida iep­riekšējā stāvoklī vēdera līmenī.

Tas bija satriecošs žests. Tajā jautās tāds skaistums un spēks, ka biju gluži kā apburts.

— Magu savāc viņa griba, — viņš teica, — taču, kad vecums padara viņu vārgu, griba kļūst vājāka, un pienāk neizbēgams brī­dis, kad viņš vairs nespēj kontrolēt savu gribu. Tad viņš vairs ne­var pretoties mēmajam viņa nāves spēkam, un viņa dzīvība kļūst līdzīga visu pārējo cilvēku dzīvībai, miglai, kas izplešas ārpus sa­vām robežām.

Dons Huans paskatījās uz mani un piecēlās. Es drebēju.

— Tagad vari aiziet uz krūmiem, — viņš teica. — Ir jau gaišs. Man patiešām vajadzēja uz turieni aiziet, taču es neuzdrošinājos to darīt. Biju vairāk satraucies, nekā izbijies. Taču mani vairs nevajāja drūmas ar sabiedroto saistītas priekšnojautas.

Dons Huans teica, ka tam, kā es jūtos, nav nekādas nozīmes līdz tam brīdim, kamēr esmu "ciets". Viņš apliecināja, ka esmu lielis­kā formā un varu pilnīgi droši iet uz krūmiem, ja vien netuvošos ūdenim.

— Tā ir pavisam cita lieta, — viņš teica. — Man vajag tevi vēlreiz nomazgāt, tāpēc turies tālāk no ūdens.

Vēlāk viņš palūdza, lai es viņu aizvedu uz kaimiņos esošo pilsē­tiņu. Teicu, ka šis izbraukums būs patīkama pārmaiņa, jo mani vēl aizvien mocīja drudzis; doma, ka mags patiešām spēlējas ar savu nāvi, šķita man vienkārši drausmīga.

— Būt magam — tā ir drausmīga nasta, — viņš pārliecinoši noteica. — Es tev teicu, ka daudz labāk ir iemācīties redzēt. Cil­vēks, kurš redz,—tas ir viss; salīdzinājumā ar viņu mags ir nabags.

—Kas īsti ir maģija, don Huan?

Viņš ilgi uz mani skatījās, gandrīz nemanāmi šūpojot galvu.

— Maģija ir noteicošā posma ietekmēšana ar savu gribu, — viņš teica. Maģija—tā ir iejaukšanās. Mags iet un atrod noteicošo posmu it visā, ko viņš grib ietekmēt, bet tad pielieto pret to savu gribu. Magam nebūt nevajag redzēt, lai būtu par magu. Viņam ir vienīgi jāzina, kā izmantot gribu.

Es viņam palūdzu paskaidrot, kas īsti ir noteicošais posms. Viņš uz mirkli kļuva domīgs, bet tad teica, ka zina, kas ir mana mašīna.

—  Acīmredzot, mehānisms, — es teicu.

—  Ar to es domāju, ka tava mašīna ir aizdedzes sveces. Tas man ir noteicošais posms. Es varu pielietot pret to savu gribu, un tava mašīna nestrādās.

Dons Huans iekāpa mašīnā. Viņš ieteica man darīt to pašu un ērti apsēsties vadītāja sēdeklī.

— Ievēro, ko es daru, — viņš teica. — Es esmu vārna, tāpēc vispirms es izlaidīšu spalvas.

Viss viņa ķermenis sāka drebēt. Viņa kustības man atgādināja zvirbuli, kas saslapinājis peļķē savas spalvas. Viņš nolaida galvu lī­dzīgi putnam, kas iemērc knābi ūdenī.

— Tas patiešām ir patīkami, — viņš teica un iesmējās.

Viņa smiekli bija dīvaini, un tiem piemita kaut kāda ļoti nepa­rasta hipnotizējoša iedarbība. Atcerējos, ka biju daudzreiz dzirdējis šādus viņa smieklus jau arī agrāk. Iespējams, ka līdz šim vēl nebiju apzinājies šo iedarbību tāpēc, ka viņš nekad nebija pietiekami ilgi tā smējies manā klātbūtnē.

— Tad vārna atslābina kaklu, — viņš teica un sāka grozīt kaklu un berzēt ar vaigiem plecus. — Tad viņa skatās uz pasauli ar vienu aci, bet pēc tam ar otru.

Viņš purināja galvu, izlikdamies, ka skatās uz pasauli ar vienu aci, bet tad ar otru. Viņa smieklu tonis kļuva augstāks. Man radās iespaids, ka viņš grasās pārvērsties par vārnu manā acu priekšā. Es gribēju izlīdzēties ar smiekliem, taču biju gandrīz paralizēts un patie­šām sajutu kaut kādu visaptverošu spēku sev visapkārt. Neizjūtu nedz bailes, nedz miegainību. Pēc visa spriežot, manas spējas tas nekādi neiespaidoja.

— Tagad iedarbini mašīnu, — dons Huans teica.

Es ieslēdzu starteri un automātiski nospiedu gāzes pedāli. Star­teris sāka griezties, taču motors nedarbojās. Dons Huans klusi un ritmiski iesmējās. Es mēģināju vēlreiz, pēc tam vēlreiz un vēlreiz… Tā centos, iespējams, kādas desmit minūtes, liekot starterim veltīgi kaukt. Dons Huans visu šo laiku ķiķināja. Tad padevos un paliku nekustīgi sēdam savā sēdeklī.

Viņš beidza smieties un sāka mani novērot, un tad es "uzzinā­ju", ka viņa smiekli noveduši mani hipnotiskā transā. Pilnībā apzino­ties notiekošo, sajutu, ka neesmu vairs īsti es pats. Visu šo laiku, kamēr nevarēju iedarbināt motoru, biju ļoti pakļāvīgs, gandrīz vai pamiris. Šķiet, ka dons Huans bija kaut ko izdarījis ne tikai ar mašī­nu, bet arī ar mani pašu. Kad viņš beidza smieties, nospriedu, ka burvestība beigusies, un tūdaļ strauji ieslēdzu starteri. Biju pārlieci­nāts, ka dons Huans tikko kā bija hipnotizējis mani ar saviem smiek­liem, liekot noticēt, ka dzinēju nevar iedarbināt. Ar acs kaktiņu biju pamanījis, kā viņš ziņkārīgi mani novēroja, kamēr es centos iedarbi­nāt motoru un neganti spiedu gāzes pedāli.

Dons Huans viegli uzsita man uz pleca un teica, ka niknums padara mani "cietu" un, iespējams, ka man nemaz nevajadzēs vairs peldēties ūdenī. Jo niknāks es būšu, jo ātrāk atgūšos no satikšanās ar sabiedroto.

— Nekautrējies, — dons Huans teica. — Iesper mašīnai ar kāju.

Viņš iesmējās savus parastos smieklus, un es sajutos smieklīgs un muļķīgi iesmējos.

Pēc kāda laika dons Huans teica, ka atbrīvojis mašīnu. Motors patiešām iedarbojās.

14

1969.gada 25.septembrī

Stāvēju pie dona Huana mājas un neuzdrošinājos ienākt, pašā mājā un tās apkārtnē jautās kaut kas baiss un noslēpumains. Uz brīdi iedomājos, ka viņš ir paslēpies kaut kur tepat tuvumā, lai mani nobiedētu. Es viņu skaļi pasaucu, bet tad beidzot sadūšojos un iegāju mājā. Dona Huana tur nebija. Nolicis uz malkas kaudzēm divas somas ar bakalejas precēm, es, kā jau to biju darījis daudzreiz ie­priekš, apsēdos un sāku viņu gaidīt.

Taču pirmo reizi visu šo ilgo manas un dona Huana draudzības gadu laikā man bija bail palikt vienam viņa mājā. Es nojauta kaut kā neredzama klātbūtni. Pēc tam atcerējos, ka pirms daudziem gadiem man bija tāda pati neskaidra sajūta, ka ap mani, kad es biju šeit viens, klīst kaut kas nezināms. Pielecis kājās, ātri izskrēju no mājas.

Es atbraucu, lai satiktu donu Huanu un pastāstīta viņam, kā uz mani sākušas iedarboties redzēšanas uzdevuma sekas. Es sāku iz­just nemieru, neskaidras bailes bez jebkāda redzama iemesla, no­gurumu, lai gan nemaz nepārpūlējos. Dona Huana mājā izjustā dī­vainā sajūta atsauca manā atmiņā to, ka jau arī iepriekš biju izjutis kaut ko tamlīdzīgu.

* * *

Tas viss aizsākās pirms vairākiem gadiem, kad dons Huans iz­provocēja ļoti dīvainu sadursmi starp mani un kādu sievieti, kuru viņš sauca par La Katalinu. 1961. gada 23. novembrī es atbraucu pie dona Huana uz mājām un atradu viņu ar izmežģītu potīti. Viņš paskaidroja, ka viņam bija ienaidnieks — ragana, kas spēja pār­vērsties par melno strazdu un centās viņu nogalināt.

—  Tiklīdz varēšu paiet, es tev parādīšu, kas ir šī sieviete, — dons Huans teica, — tev jāzina, kas viņa tāda ir.

—  Kāpēc viņa grib tevi nogalināt?

Viņš nepacietīgi paraustīja plecus un neko vairāk neteica.

Es atgriezos pēc desmit dienām, un viņš jau bija pilnīgi vesels. Viņš pagrozīja savu potīti, lai man nodemonstrētu, ka tā ir pilnīgā kārtībā, un teica, ka viņam tik ātri izdevies atveseļoties, pateicoties viņa paša veiksmīgi izdomātajam ciešajam pārsējam.

— Labi, ka tu esi šeit, — viņš teica. — Šodien es grasos pa­ņemt tevi līdzi nelielā ceļojumā.

Tad viņš man lika braukt uz kādu nomaļu vietu. Kad mēs tur apstājāmies, dons Huans izstiepa kājas un ērti iekārtojās sēdeklī, it kā grasītos nosnausties. Viņš lika man atslābināties un saglabāt pil­nīgu mieru, paskaidrodams, ka mums līdz tumsai jāuzvedas pēc ie­spējas neuzkrītošāk, jo vēls vakars ir ļoti bīstams laiks lietai, ar kuru mēs tagad grasāmies nodarboties.

—  Ar kādu lietu tad mēs nodarbojamies? — es pajautāju.

Mēs esam šeit, lai novērota La Katalinu , — viņš teica.

— Kad kļuva ļoti tumšs, mēs nemanāmi izkāpām no mašīnas un ļoti lēni un klusi iegājām tuksneša krūmājā.

No tās vietas, kur apmetāmies, uz abām pusēm saskatīju tum­šos pakalnu siluetus. Mēs atradāmies lēzenā, visai platā kanjonā. Dons Huans sniedza man sīkas instrukcijas par to, kas jādara, lai saplūstu ar krūmiem, un kā pareizi jāsēž, kā viņš pats izteicās, "ga­tavībā". Viņš lika man saliekt labo kāju zem kreisā gurna un atstāt šo kāju saliektā stāvoklī. Viņš paskaidroja, ka saliektā kāja tiek izmantota kā atspere, lai lielā ātrumā pieceltos, ja tas būs nepiecie­šams. Tad viņš lika man apsēsties ar seju pret rietamiem, jo šai vir­zienā atradās sievietes māja. Viņš apsēdās man līdzās, labajā pusē, un čukstus lika fokusēt skatienu savā priekšā un gaidīt kaut ko līdzī­gu vēja vilnim, kas liks ņirbēt krūmu zariem. Kad vējš skars zemā­kos zarus pie pašas zemes, uz kuriem es esmu fokusējis skatienu, man acumirklī jāpaskatās uz augšu, un es tur ieraudzīšu raganu visā tās "baisi lieliskajā spožumā". Dons Huans tieši tā ari pateica. Kad palūdzu viņam paskaidrot, ko viņš ar to gribēja teikt, viņš atbildēja, ka, ja es ievērošu krūmu kustēšanos un paskatīšos uz augšu, tad visu tūdaļ pats sapratīšu, jo "lidojošs mags" ir tik neparasts skats, ka to nemaz nav iespējams aprakstīt.

Pūta visai nemainīgs vējš, un man daudzreiz šķita, ka esmu ievē­rojis krūmu ņirboņu. Katrreiz, kad pacēlu skatienu baisi transcen­dentālā skata gaidās, tā arī neko neieraudzīju, Katrreiz, kad vējš kustināja krūmus, dons Huans enerģiski sita kāju pie zemes, griezās riņķī un kustināja rokas gluži kā spārnus. Viņa kustībām piemita pa­tiesi neparasts spēks.

Pēc daudziem nesekmīgiem mēģinājumiem ieraudzīt raganu "li­dojumā" es galīgi atmetu cerības kļūt par transcendentālā notikuma aculiecinieku, taču dona Huana spēka "demonstrācija" bija tiešām tik izsmalcināta un pārliecinoša, ka man nekas nebūtu bijis pretī pa­vadīt tur visu nakti.

Rītausmā dons Huans pilnīgā spēku izsīkumā apsēdās man lī­dzās. Viņš tikai ar lielām pūlēm varēja pakustēties. Viņš atlaidās uz muguras un nomurmināja, ka viņam neizdevies "caurdurt sievieti". Mani ļoti ieintriģēja šis viņa paziņojums ; viņš atkārtoja to vairākas reizes, un ikreiz arvien drūmākā un izmisīgākā balss intonācijā. Sā­ku ļoti satraukties viņa dēļ.

Pēc tam vairāku mēnešu laikā dons Huans pat neieminējās nedz par šo notikumu, nedz par pašu sievieti. Nodomāju, ka viņš vai nu ir par to aizmirsis, vai arī viņam izdevies atrisināt šo problēmu. Taču reiz atkal sastapu viņu ļoti satrauktu, un viņš sev gluži neierastā ma­nierē, kas absolūti neatbilda viņa apdomīgajai un nosvērtajai dabai, man paziņoja, ka "melnais strazds" pagājušonakt stāvējis viņa priek­šā, gandrīz vai viņam pieskardamies, bet viņš pat nav pamodies. Sieviete izrādījusies patiesa maģijas mākslas lietpratēja, jo viņš it nemaz nav sajutis viņas klātbūtni. Viņš teica, ka par laimi pamodies pēdējā brīdī, lai vēl pagūtu sagatavoties visdrausmīgākajai kaujai savā mūžā. Dons Huans runāja tik aizkustinošā, gandrīz patētiskā balsī, ka mani pārņēma dziļa līdzjūtība un nemiers.

Viņš vēlreiz drūmi un ļoti dramatiski apliecināja, ka nespēj ap­turēt La Katalinu un ka nākamā reize, kad viņa atkal viņam pietuvo­sies, būs viņa pēdējā diena zemes virsū. Es dziļi noskumu un biju jau tuvu asarām. Dons Huans, šķiet, ievēroja manu dziļo nemieru un uzmundrinoši iesmējās. Viņš papliķēja man pa muguru un teica, lai es pārlieku nesatraucos, jo viņš vēl nav galīgi padevies, un viņam vēl palicis pēdējais trumpis.

— Karotājs dzīvo stratēģiski,—viņš smaidot teica, — un ne­kad necels tādu smagumu, kuru pēc tam nevarēs noturēt.

Dona Huana smaids izkliedēja baisās priekšnojautas. Viņš sabužināja manus matus.

— Tu esi mans trumpis, no visām citām lietām pasaulē tu vienī­gais esi mans pēdējais trumpis,—viņš aprauti noteica un paskatījās man tieši acīs.

—  Ko?

—  Tu esi mans trumpis manā kaujā pret šo raganu.

Es nesapratu, ko viņš ar to īsti grib teikt, un viņš paskaidroja, ka sieviete mani nepazīst un, ja vien es rīkošos stingri pēc viņa norā­dījumiem, tad man būs lieliska iespēja "viņu caurdurt".

— Ko tu domā, sacīdams "viņu caurdurt".

— Tu nevari viņu nogalināt, bet vari caurdurt kā gaisa balonu. Ja tu to izdarīsi, viņa liks mani mierā. Taču nedomā par to. Kad pienāks īstais laiks, es tev pateikšu, kas jādara.

Pagāja vairāki mēneši. Es jau biju aizmirsis par šo gadījumu, un kad reiz atkal pie viņa atbraucu, biju ļoti izbrīnījies, ka dons Huans izskrēja no mājas un neļāva man izkāpt no mašīnas.

— Tev tūdaļ nekavējoties jābrauc prom, — viņš ātri un sa­traukti čukstēja. — Klausies uzmanīgi. Nopērc bisi vai arī dabū to kaut kādā citā veidā, galvenais, — lai tā nebūtu tava, vai saprati? Sadabū jebkādu bisi, izņemot savu personīgo, un ved to pēc iespē­jas ātrāk uz šejieni.

—  Kāpēc tev vajadzīga bise?

—  Brauc ātrāk prom.

Es atgriezos jau ar bisi. Man nebija tik daudz naudas, lai no­pirktu jaunu ieroci, tādēļ es aizņēmos no kāda sava paziņas viņa veco divstobreni. Dons Huans uz to pat nepaskatījās un smieda­mies man paskaidroja, ka tik asi izturējies pret mani tāpēc, ka sieviete-melnais strazds sēdējusi uz viņa mājas jumta un viņš negribē­jis, lai viņa mani ieraudzītu.

— Kad es ieraudzīju melno strazdu uz jumta, man tūdaļ radās doma, ka tu varētu atnest bisi un caurdurt viņu ar tās palīdzību, — dons Huans ļoti izteiksmīgi noteica. — Es negribu, lai ar tevi kaut kas notiktu, tāpēc es arī tev liku nopirkt bisi vai arī dabūt to kādā citā veidā. Bet pēc tam, kad izpildīsi uzdevumu, tev bise būs jāiznī­cina.

— Par kādu uzdevumu tu runā?

Tev būs jācaurdur sieviete ar bises palīdzību.

Viņš lika man iztīrīt bisi, ierīvēja to ar kaut kāda īpatnēji smar­žojoša auga svaigām lapām un stiebriem. Viņš pats noslaucīja abas patronas un ielādēja tās bisē. Tad viņš teica, ka man jānoslēpjas iepretim viņa mājai augošajos krūmos un jāgaida, līdz melnais strazds apsēdīsies uz jumta, bet tad rūpīgi jānomērķē un jāizšauj no abiem stobriem. Skrotis gan diez vai varēs nodarīt raganai kādu lielu ļau­numu, ticamāk, ka to daudz lielākā mērā caurdurs pārsteiguma efekts, un, ja vien es izrādīšos pietiekami stiprs un rīkošos noteikti un ener­ģiski, tad viņai nekas cits neatliks, kā likt viņu mierā. Tāpēc man jāmērķē nevainojami, un tikpat nevainojamam jābūt arī manam lē­mumam viņu caurdurt.

— Tev jāiekliedzas šāviena brīdī, — viņš teica. — Tam jābūt spēcīgam un spalgam kaujas saucienam.

Tad viņš sakrāva kaudzi no bambusa un žagaru saišķiem trīs metru attālumā no savas mājas ramadas un lika man atgulties uz tās.

Jutos visai ērti, atrados tādā kā pussēdus stāvoklī; manai mugurai bija stingrs atbalsts, un man pavērās brīnišķīgs skats uz jumtu.

Dons Huans teica, ka mums vēl ir laiks un līdz tumsai mēs pagūsim veikt visus sagatavošanas darbus; tad viņš izliksies, ka ir ie­slēdzies mājā, lai tādā veidā pievērstu viņas uzmanību un izprovocē­tu vēl vienu uzbrukumu. Viņš lika man pilnībā atslābināties un atrast visērtāko stāvokli, kurā es varētu izšaut, nemaz nepakustoties. Viņš lika man pāris reizes nomērķēt un pēc tam secināja, ka es pārāk ilgi un neveikli mērķēju. Tad viņš ierīkoja balstu manai bisei. Ar lauzni izveidoja zemē divus dziļus caurumus, iesprauda tajos divas divžuburu nūjas, uzlika uz to galiem un cieši pie tiem piesēja garu kārti. Šī konstrukcija nodrošināja bisei labu atbalstu un ļāva to turēt visu lai­ku nomērķētu uz mājas jumtu.

Dons Huans paskatījās debesīs un teica, ka viņam laiks iet mā­jā. Viņš piecēlās un lēni devās uz māju, vēl pēdējo reizi atgādinot, ka tas nebūt nav joks un man jātrāpa putnam jau ar pirmo šāvienu.

Tūdaļ pēc tam, kad dons Huans aizgāja, kļuva pavisam tumšs. Šķiet, ka tumsa tīšām bija gaidījusi, līdz es palikšu viens, lai tad pēkšņi mani negaidīti pārsteigtu. Centos fokusēt savu skatienu uz jumtu, kas iezīmējās uz debess fona; vēl kādu laiciņu horizonts bija pietiekami gaišs, lai varēto saskatīt jumta aprises, bet tad debesis tā satumsa, ka es tikai ar pūlēm varēju saskatīt pašu māju. Vairāku stundu laikā centos fokusēt skatienu uz mājas jumto, taču absolūti neko neieraudzīju. Redzēju pāris pūces aizlidojam ziemeļu virzienā; taču to lielo spārnu vēzienu dēļ tās nekādi nevarēja sajaukt ar mel­najiem strazdiem. Tad pēkšņi skaidri ieraudzīju kāda neliela putna tumšo silueta, kas apsēdās uz jumta. Tas noteikti bija putns! Mana sirds sāka neprātīgi dauzīties, ausīs zvanīja. Es nomērķēju un no­spiedu abus bises gaiļus. Atskanēja visai skaļš šāviena troksnis. Sa­jutu bisi spēcīgi atsitamies pret manu plecu, un tai pašā brīdī izdzir­dēju skaļu un šaušalīgu cilvēka kliedzienu. Tas patiešām, šķiet, at­skanēja nojumta puses. Biju tik ļoti apjucis, ka tikai jau pēc tam atcerējos, ka dons Huans lika man iekliegties šāviena laikā, bet es aizmirsu to izdarīt. Jau grasījos pārlādēt bisi, kad dons Huans atvēra durvis un izskrēja ārā. Viņš izskatījās ļoti satraucies.

—Es domāju, ka tu viņai trāpīji,—viņš teica. — Tagad mums jāatrod beigto putnu.

Viņš atnesa trepes, pieslēja tās pie ramadas, lika man uzkāpt pa tām un pameklēt. Tad viņš uzkāpa arī pats, taču arī neko neat­rada.

— Varbūt šāviens saraustīja putnu gabalos, — dons Huans tei­ca. — Tādā gadījumā mums vajadzētu atrast vismaz kādu spalvu.

Mēs sākām meklēt, sākumā ap ramadu, pēc tam ap visu māju. Tā nu mēs visu nakti klīdām ar petrolejas lampu pa pagalmu. No rīta vēlreiz pārmeklējām visu apkārtni. Ap pulksten vienpadsmitiem dons Huans beidzot nolēma pārtraukt meklēšanu. Viņš galīgi sa­triekts apsēdās. Muļķīgi pasmaidīja un teica:

— Nekas nesanāca. Tev neizdevās viņu apturēt, un tagad ma­na dzīve nav ne plika graša vērta. Viņa ir vēl vairāk saniknota un grib atriebties. Taču tev nekas nedraud, šī sieviete tevi nepazīst.

Gāju uz mašīnu, lai brauktu mājās, un pa ceļam pajautāju, vai man nepieciešams iznīcināt bisi. Viņš teica, ka tā neko nav izdarījusi un es varu atdot to īpašniekam. Viņa acīs jautās tāds izmisums, ka es tikai ar pūlēm valdīju asaras.

—  Vai es tev varu kaut kā palīdzēt? — es jautāju.

—  Tu vairs neko nevari izdarīt, — dons Huans teica.

Mēs kādu laiku klusējām. Gribēju nekavējoties braukt prom. Jutos tik skumjš un nelaimīgs.

— Vai tu patiešam gribi man palīdzēt? — dons Huans man bērnišķīgi naivi pajautāja.

— Vēlreiz atkārtoju, ka esmu gatavs darīt visu, lai viņam palīdzētu. Dons Huans pasmaidīja un atkal pajautāja, vai es patiešām ru­nāju nopietni; un es atkal to apliecināju.

— Ja tu saki patiesību, — viņš teica, — tad man ir vēl viena iespēja.

Tas, šķiet, viņu ļoti iepriecināja. Viņš plati pasmaidīja un vairā­kas reizes sasita plaukstas, kā vienmēr, kad vēlējās izpaust savu apmierinājumu. Viņa garastāvokļa maiņa patiesi bija apbrīnojama, un tā ietekmēja arī mani. Pēkšņi izzuda nomāktība un skumjas, un dzīve atkal šķita neparasti skaista. Dons Huans apsēdās, un es ap­sēdos viņam līdzās. Viņš ilgi skatījās uz mani un pēc tam ļoti mierīgi un nosvērti paziņoja, ka es patiešām esmu vienīgais cilvēks, kurš viņam šobrīd spēj palīdzēt, un tāpēc viņš grasās palūgt man izdarīt kaut ko ļoti bīstamu un neparastu.

Viņš uz brīdi pieklusa, it kā gribētu vēlreiz dzirdēt manu aplieci­nājumu tam, ka esmu gatavs izpildīt viņa lūgumu. Teicu, ka viņa dēļ izdarīšu visu.

— Es grasos iedot tev ieroci, lai tu varētu viņu caurdurt,—viņš teica.

Viņš izņēma no savas somas un pasniedza man garu priekš­metu. Es paņēmu to, apskatīju un pārsteigumā gandrīz vai nometu zemē.

— Tas ir mežakuilis, — viņš turpināja. — Tev vajag viņu ar to caurdurt.

Priekšmets, kuru es turēju rokā, bija izkaltēta mežacūkas priekškāja. Āda bija kroplīgi sakrokojusies, bet sari aptaustot šķita vienkārši pretīgi. Nags bija vesels, un tā abas pusītes bija izstieptas uz priekšu, it kā kāja būtu saspringta. Daudz netrūka, lai man no šī skata vien apskrietos dūša. Dons Huans ātri paņēma šo drausmo lietu atpakaļ.

— Tev vajag iedzīt mežakauili tieši viņai nabā, — dons Huans teica.

— Ko? — es vārgā balsī pajautāju.

— Tev jāpaņem mežakuili labajā rokā un viņa ar to jācaurdur. Viņa ir burve, un mežakuilis ieies viņai vēderā, un neviens cits visā pasaulē, izņemot citu magu, neieraudzīs, ka viņš tur ir iedurts. Tā nav nekāda parasta kauja, bet gan magu savstarpējo attiecību kār­tošana. Tev šai gadījumā var draudēt briesmas, jo, ja tu viņu necaurdursi, viņa var tevi uz vietas nogalēt vai ari tevi nošaus vai nodurs viņas radinieki. No otras puses, tu vari tikt sveikā pat neieskrambāts. Ja tev tas izdosies, viņai pienāks slikti laiki — ar mežakuili savā ķermenī viņa liks man beidzot mieru.

Mani atkal pārņēma dziļas skumjas. Biju ļoti pieķēries donam Huanam. Es sajūsminājos par viņu. Biju jau sācis uztvert viņa dzīves veidu un zināšanas kā augstāko sasniegumu. Vai tad varēja ļaut no­mirt tādam cilvēkam. Un tomēr, kā gan tā varēja atļauties riskēt ar savu dzīvību? Iegrimu savās pārdomās un nemaz neievēroju, ka dons Huans ir piecēlies un stāv man līdzās, līdz beidzot viņš papliķēja man pa plecu.

—Atgriezies, kad sapratīsi, ka patiešām gribi man palīdzēt, — viņš teica, — taču ne ātrāk. Ja tu atgriezīsies, es zinu, kas mums jādara. Bet tagad brauc prom! Ja tu negribēsi atgriezties, es tevi ari sapratīšu.

Es automātiski piecēlos, iekāpu mašīnā un aizbraucu. Dons Hu­ans patiešām bija palaidis mani vaļā. Es varēju aizbraukt un nekad neatgriezties, taču nez kāpēc doma par to, ka esmu pilnīgi brīvs un mani nesaista nekādi pienākumi, mani neapmierināja. Es pabraucu vēl kādu gabaliņu, bet tad ātri apgriezos pretējā virzienā un braucu atpakaļ.

Viņš vēl aizvien sēdēja zem savas ramadas un, mani ieraudzījis, nebūt neizskatījās izbrīnījies.

— Sēdies, — viņš teica. — Rietumu pusē ir burvīgi mākoņi. Drīz satumsīs. Sēdi mierīgi un ļauj krēslai tevi apņemt un piepildīt. Tagad vari darīt visu, ko gribi, bet, kad es teikšu, paskaties uz šiem spīdīgajiem mākoņiem un palūdz krēslai spēku un sirdsmieru.

Apmēra divas stundas nosēdēju, pagriezis seju pret mākoņiem rietumu pusē. Dons Huans iegāja mājā un iznāca ārā tikai tad, kad palika tumšs.

— Klāt krēslas laiks, — viņš teica. — Piecelies! Neaizver acis, skaties tieši uz mākoņiem; pacel rokas ar atvērtām plaukstām un izplestiem pirkstiem un skrien uz vietas.

Sekoju viņa instrukcijām, pacēlu roka virs galvas un sāku skriet. Dons Huans stāvēja man līdzās un koriģēja manas kustības: viņš ielika mežakuiļa kāju manas labās rokas plaukstā un lika man pie­spiest to ar lielo pirksta. Tad viņš nedaudz nolaida manas rokas lejā, nostādot tās tādā stāvoklī, lai atplestie pirksti būtu vērsti pret oran­žajiem un tumši pelēkajiem mākoņiem virs horizonta rietumu pusē; viņš lika izplest pirkstus līdzīgi vēdeklim un nekādā gadījumā tos nesaliekt, jo saliekti pirksti vairs nenozīmēta, ka es lūdzu krēslai spēku, bet gan to, ka es tai draudu. Viņš arī koriģēja manu skrējie­nu, lai tas būta rāms un vienmērīgs, it kā es patiešām ar izstieptām rokām skrienu pretī krēslai.

Tonakt es nevarēju iemigt, šķita, ka, tā vietā, lai mani nomieri­nāta, krēsla mani, gluži pretēji, tikai vēl vairāk satraukuši.

— Man vēl dzīvē tik daudz darāmā, — es teicu. — Tik daudz nepabeigta darbu, neatrisināta problēmu.

Dons Huans viegli pasmīnēja un teica:

— Pasaulē nav nekā nepabeigta. Nekas nav arī pabeigts, bet nav arī nekā neatrisināta. Ej gulēt.

Šie dona Huana vārdi iedarbojās ļoti nomierinoši.

Ap pulksten desmitiem nākamajā rītā mēs ar donu Huanu pa­ēdām brokastis un tad devāmies ceļā. Viņš man čukstus pavēstīja, ka mums vajadzētu šai sievietei mēģināt tuvoties ap pusdienlaiku vai pat vēl agrāk. Ideāli būtu veikt uzbrukumu no rīta, jo tieši šai laikā magi ir visvājākie un visneuzmanīgākie, taču ragana nekad šādā lai­kā neizies no savas mājas, kurā viņa ir ļoti labi aizsargāta. Es neko nejautāju. Dons Huans lika man izbraukt uz šosejas un noteiktā vie­tā apstāties ceļa nomalē.

— Šeit mēs viņu ari gaidīsim, — viņš teica.

Paskatījos pulkstenī—piecpadsmit minūtes pāri desmitiem. Es nepārtraukti žāvājos. Ļoti nāca miegs; domas bezjēdzīgi riņķoja manā galvā.

Pēkšņi dons Huans iztaisnojās un mani pagrūda. Es palēcos savā sēdeklī.

— Lūk, arī viņa! — viņš teica.

Pa uzarta lauka malu šosejas virzienā gāja sieviete. Labajā ro­kā viņa nesa grozu. Līdz šim nebiju ievērojis, ka esam apstājušies pie paša krustojuma. Paralēli šosejai gar abām tās pusēm stiepās divi šauri zemes ceļi, bet vēl viens, platākais, to šķērsoja, tā ka vi­siem cilvēkiem, kas gāja pa šo ceļu, bija jāiet pāri trases asfalta segumam. Kad sieviete vēl atradās uz zemes ceļa, dons Huans lika man izkāpt no mašīnas.

— Aiziet! — viņš stingri noteica.

Es paklausīju. Sieviete jau bija gandrīz uz šosejas. Sāku skriet, lai pagūtu viņu pārtvert. Kad viņa atradās man tik tuvu blakus, ka mūsu apģērbi saskārās, es acumirklī izrāvu no azotes mežakuiļa kā­ju un iegrūdu ar to sievietei vēderā. Neizjutu nekādu pretestību tru­lajam priekšmetam, kuru turēju savā rokā. Gaisā pazibēja viegla ēna, it kā kāds būtu aizskāris aizkaru. Pagriezu galvu pa labi un ieraudzīju sievieti stāvam kādu piecpadsmit metru attālumā no ma­nis pretējā ceļa pusē. Viņa bija vēl jauna, melnīgsnēja, ar skaistu seju un spēcīgu padruknu ķermeni. Viņa tur mierīgi stāvēja un smai­dīja, viegli piemiegusi acis, it kā cenšoties pasargāt tās no vēja, un vēl aizvien turēja labajā rokā savu grozu.

Es burtiski apstulbu, tad pagriezos un paskatījos uz donu Hua­nu. Viņš izmisīgi māja ar rokām, saucot mani atpakaļ. Ievēroju, ka man steidzīgi tuvojas kādi trīs vai četri vīrieši, un sāku skriet uz ma­šīnu. Ielecis mašīnā drāzos pretējā virzienā.

Centos pajautāt donam Huanam, kas īsti notika, taču nevarēju parunāt; ausis burtiski plīsa pušu no iekšējā spiediena, un man trūka elpas. Dons Huans, šķiet, izskatījās apmierināts, un viņu mana ne­veiksme nebūt nesatrauca. Manas rokas ar tādu spēku spieda stūri, ka es nevarēju pakustināt pirkstus. Rokas un kājas bija sastingušas un nelocījās, es pat nespēju atraut kāju no gāzes pedāļa.

Dons Huans papliķēja man pa muguru un lika nomierināties. Maz pamazām atslāba arī spiediens ausīs.

— Kas tur notika? — es beidzot pajautāju.

Viņš iesmējās kā bērns un neko neatbildēja. Tad pajautāja, vai es ievēroju, kā sieviete no manis izvairījās. Viņš bija sajūsmā par viņas straujo reakciju un lielisko ātrumu. Dona Huana teiktais man šķita tik neiederīgs šai neskaidrajā situācijā, ka es pat īsti nespēju to uztvert. Viņš sajūsminājās par sievieti. Viņš teica, ka viņas spēks ir nevainojams un viņa ir patiesi nežēlīgs ienaidnieks.

Pajautāju donam Huanam, vai viņu patiešām nemaz nesatrauc mana neveiksme. Biju ļoti pārsteigts un satraukts par šo pēkšņo viņa garastāvokļa maiņu. Viņš, šķiet, tiešām bija priecīgs.

Viņš lika apstāties. Es apstājos ceļa malā. Viņš uzlika roku man uz pleca un cieši paskatījās man acīs.

— Tas viss, ko es šodien ar tevi izdarīju, bija viltība, — viņš atklāti pateica. — Ir tāds likums, ka zināšanu cilvēkam ir jāapmā­na savu mācekli. Šodien es tevi piemānīju, lai tādā veidā liktu tev mācīties.

Biju satriekts līdz sirds dziļumiem. Pat nespēju koncentrēties. Dons Huans paskaidroja, ka viss šis notikums ar sievieti bija izdo­māts — slazds, kurā es iekritu. īstenībā šī sieviete viņu nekad nebija reāli apdraudējusi, un viņa uzdevums bija izraisīt mūsu abu sadursmi īpašos apstākļos, kad es, cenšoties viņu "caurdurt", izjutu neparas­tu spēka un enerģijas pieplūdumu. Viņš uzteica manu apņēmību un nodēvēja to par spēka demonstrāciju {the display of power), kas skaidri un gaiši parādīja šai sievietei, ka esmu spējīgs uz ļoti enerģis­kām spēka izpausmēm.

— Tu nekad nespētu viņai pat pirkstu piedurt, — viņš teica, — taču tu parādīji viņai savus nagus. Tagad viņa zina, ka tu nebaidies. Tu meti viņai izaicinājumu. Es viņu izmantoju, lai tevi piemānītu, jo viņa ir spēcīga un nežēlīga un nekad neko neaizmirst. Vīrieši parasti ir pārāk aizņemti un nevar būt tik nežēlīgi pretinieki.

Es ārkārtīgi sadusmojos un teicu, ka neviens nedrīkst rotaļāties ar citu cilvēku dziļākajām jūtām un uzticību.

Dons Huans smējās, līdz viņam pa vaigiem sāka ritēt asaras, bet es viņu ienīdu. Tā vien gribējās viņam iesist un neatskatoties braukt prom; taču viņa smiekliem piemita kaut kāds neparasts ritms, kas mani gandrīz vai paralizēja.

—Nevajag tik ļoti dusmoties, — viņš centās mani nomierināt.

Tad dons Huans teica, ka šāda viņa rīcība nekad nav bijusi farss, ka arī viņš kādreiz tāpat kā es riskējis ar savu dzīvību. Tas bijis ļoti sen. Viņa benefaktors viņu arī ir apmānījis līdzīgā veidā. Taču dona Huana benefaktors bijis ļoti nežēlīgs cilvēks un nebūt nav tā auklējies ar viņu, kā viņš to darot ar mani. Vēl viņš ļoti skaidri piebilda, ka sieviete patiešām izmēģinājusi pret viņu savu spēku, cenšoties viņu nogalināt.

— Tagad viņa zina, ka es ar viņu vienkārši spēlējos, — viņš smējās, — un viņa ienīdīs tevi par to. Viņa nespēj man kaitēt, un tāpēc viņa visu savu naidu vērsīs pret tevi. Viņa vēl nezina, cik stiprs tu esi, tāpēc viņa sāks tevi pakāpeniski pārbaudīt. Tagad tev nav citas izvēlēs, kā vien turpināt mācības, lai varētu sevi aizsargāt, citā­di kļūsi par šīs lēdijas upuri. Bet viņa gan nav nekāds māns.

Dons Huans man atgādināja, cik veikli viņa no manis izvairījās un pārlidoja pāri ceļam.

— Nedusmojies, — viņš teica. — Tā nebija parasta viltība. Tas bija likums.

Šīs sievietes lēciens pāri ceļam bija patiešām prātam neaptve­rama parādība. Turklāt tas viss notika manā acu priekšā — vienā acumirklī viņa pārlidoja pāri platajai šosejai un atradās tās otrā pu­sē. Tas bija neapstrīdams fakts. Kopš tā laika šis neparastais atga­dījums ar raganu nekad man neizgāja no prāta un pamazām manī nostiprinājās "pārliecība" par to, ka viņa patiešām mani vajā. Visa tā rezultātā šo savu iracionālo baiļu iespaidā biju spiests atteikties no tālākām mācībām dona Huana vadībā.

* * *

Atgriezos pie dona Huana mājas pēc dažām stundām, pēcpus­dienā. Viņš acīmredzot mani gaidīja. Kad izkāpu no mašīnas, viņš pienāca man klāt un rūpīgi mani nopētīja, pāris reizes apejot man apkārt.

— Par ko tu esi tik ļoti satraucies?—viņš man pajautāja, pirms vēl es biju paguvis atvērt muti.

Es viņam paskaidroju, ka šorīt mani kaut kas nobiedēja un ka es, tāpat kā senāk, sajutu, it kā kaut kas neredzams zagtos man klāt un klīstu man apkārt. Dons Huans apsēdās un iegrima pārdomās. Viņa seja bija neierasti nopietna. Viņš izskatījās noguris. Es apsēdos viņam līdzās un sāku izskatīt savas piezīmes.

Pēc ilgas pauzes viņa seja noskaidrojās, un viņš pasmaidīja.

— Tas, ko tu šorīt sajuti, bija avota gars, — viņš teica. — Es jau biju teicis, ka tev jābūt gatavam pēkšņi sastapties ar šiem spē­kiem. Man šķiet, tu taču visu saprati.

— Jā, es sapratu.

— Tad kāpēc baidies? Es nevarēju atbildēt.

—  Šis gars iet pa tavām pēdām, — viņš teica. — Viņš jau pieskārās tev ūdenī. Un vari būt pilnīgi drošs, ka viņš tev atkal pie­skarsies, un, ja vien tu nebūsi tam pietiekami sagatavojies, tad šī satikšanās tev var izrādīties liktenīga.

—  Bet ko lai es daru? — es jautāju.

—  Tu pārāk viegli visu aizmirsti.—viņš teica.—Zināšanu ceļu mēs nebūt neizvēlamies pēc brīvas gribas — mūs spiež mācīties un skubina kā zirgu, piespiežot piešus. Ejot pa šo ceļu, mēs vienmēr ar kaut ko cīnāmies, no kaut kā izvairāmies, vienmēr esam kaut kam gatavi; un šis kaut kas vienmēr ir neizskaidrojams; tas ir lielāks, vare­nāks par mums. Tu vienmēr sastapsies ar neizskaidrojamiem spē­kiem. Tagad tas ir avota gars, vēlāk tas būs tavs sabiedrotais, tāpēc tev nekas cits neatliek, kā vienīgi gatavoties cīņai.

Pirms daudziem gadiem tevi skubināja La Katalina ; taču viņa bija tikai ragana—un tas noder iesācējiem.

Pasaulē patiešām ir ļoti daudz šausmīgu lietu, un mēs atroda­mies neizskaidrojamu un nepielūdzamu spēku ielenkumā. Parastais cilvēks savā nezināšanā tic, ka šos spēkus var izskaidrot vai izmai­nīt; taču īstenībā viņš nezina, kā to izdarīt, un tomēr cer, ka cilvēce agri vai vēlu tos izskaidros vai izmainīs. Turpretī mags nedomā, kā tos izskaidrot vai izmainīt; tā vietā viņš mācās izmantot šos spēkus, izmainot sevi pašu un piemērojoties to virzienam. Tieši šai apstāklī ari slēpjas viņa viltība. Maģijā nav nekā īpaša, ja vien tu esi uzzinājis tās viltību. Mags ir tikai nedaudz zinošāks par parastu cilvēku. Ma­ģija nepalīdz viņam dzīvot labāku dzīvi; es pat teiktu, ka maģija vi­ņam traucē; tā padara viņa dzīvi grūtāku, bīstamāku. Kad mags at­veras zināšanām, viņš kļūst vēl neaizsargātāks, nekā parasts cilvēks. No vienas puses, visi apkārtējie viņu neieredz un baidās no viņa, un visādi cenšas laupīt viņam dzīvību; no otras puses, tie neizskaidroja­mie un naidīgie spēki, kas ielenc ikvienu no mums jau tikai tāpēc vien, ka mēs dzīvojam šai pasaulē, kļūst magam krietni vien bīsta­māki. Ja mūs ievaino cilvēks — tas ir patiešām sāpīgi, taču tas ir tīrais nieks salīdzinājumā ar sabiedrotā pieskārienu. Atverot sevi zi­nāšanām, mags kļūst par šādu spēku upuri, un viņam ir tikai viens sevis līdzsvarošanas un aizstāvības līdzeklis—viņa griba; tāpēc vi­ņam jājūtas un jādarbojas kā karotājam. Es vēlreiz tev to atkārtoju: ejot pa zināšanu ceļu var izdzīvot tikai kārotājs. Tieši karotāja dzī­ves spēks ļauj viņam dzīvot labāku dzīvi.

Mans pienākums ir iemācīt tevi redzēt. Un nejau tāpēc, ka es to gribu, bet tāpēc ka tu esi izredzētais; uz tevi man norādīja Meskalito. Taču personīgi es vēlos iemācīt tev justies un darboties kā karotājam. Es patiešām ticu, ka visvēlamāk ir dzīvot kā karotājam. Tāpēc es centos tev parādīt šos baisos spēkus tā, kā tos uztver mags, jo kļūt par karotāju var tikai to iedarbības rezultātā. Ja tu iemācītos redzēt, nekļūstot par karotāju, tas padarītu tevi vāju, pār­lieku mīkstsirdīgu, radītu tev viltus vēlēšanos atkāpties; tavs ķerme­nis sabruktu, jo tev viss būtu vienalga. Un tāpēc es personīgi vēlos padarīt tevi par karotāju, lai tu neizjuktu gabalos.

Tu daudzreiz esi atkārtojis, ka vienmēr esi gatavs mirt. Es uz­skatu, ka nebūt nav obligāti visu laiku būt gatavam nāvei. Manuprāt, tā ir tikai nevajadzīga izdabāšana savām vājībām. Karotājam ir jā­būt gatavam tikai kaujai. Es vēl arī esmu dzirdējis, kā tu teici, ka tavi vecāki ir izkropļojuši tavu garu. Es uzskatu, ka cilvēka gars ir kaut kas tāds, ko nemaz nevar viegli izkropļot, vismaz ne ar tiem līdzek­ļiem, kurus tu uzskati par kaitīgiem. Es domāju, ka tavi vecāki tevi sabojājuši, padarot tevi mīkstčaulīgu, nīkulīgu un iemācot tevi izda­bāt pašam sev.

Karotāja gars nav piemērots nedz tam, lai sev izdabātu, nedz žēlabām, nedz uzvarām vai zaudējumiem. Karotāja gars ir piemē­rots tikai cīņai, un jebkura cīņa tā ir viņa pēdējā cīņa zemes virsū. Tāpēc tās iznākumam viņa acīs praktiski nav nekādas nozīmes. Sa­vā pēdējā cīņā karotājs ļauj savam garam lidot brīvam un tīram. Un kamēr viņš cīnās, zinot, ka viņa griba ir nevainojama, viņš tikai sme­jas un smejas.

Es beidzu rakstīt un atrāvu skatienu no sava bloknota. Dons Huans vērīgi uz mani skatījās, tad pagrozīja galvu un pasmaidīja.

— Vai tu patiešām visu pieraksti, viņš man neticīgi pajautāja. — Henaro saka, ka viņš nekad nevar būt ar tevi nopietns, jo tu vien­mēr raksti. Viņam ir taisnība; kā gan kāds var būt nopietns, ja tu vienmēr raksti?

Viņš pasmīnēja, un es centos sevi aizstāvēt.

— Tam nav nekādas nozīmes, — viņš teica. — Ja arī tu kād­reiz iemācīsies redzēt, tad, man šķiet, izdarīsi to kaut kādā savā no­slēpumainā un absolūti neizskaidrojamā veidā.

Dons Huans piecēlās un paskatījās debesīs. Tuvojās pusdien­laiks. Viņš teica, ka vēl ir pietiekami daudz laika, lai dotos medībās kalnos.

—  Un ko īsti mēs grasāmies nomedīt?

—  Kādu īpašu dzīvnieku — briedi vai mežakuili, vai pat kalnu lauvu.

Viņš uz brīdi apklusa, bet tad piebilda:

— Vai pat ērgli.

Piecēlos un sekoju viņam uz savu mašīnu. Viņš teica, ka šoreiz mēs grasāmies tikai novērot un noskaidrot, kādus dzīvniekus mums jāmedī. Viņš jau grasījās iekāpt mašīnā, kad, šķiet, kaut ko atcerē­jās, pasmaidīja un teica, ka šis ceļojums ir jāatliek līdz tam laikam, kad es uzzināšu kādu ļoti būtisku lietu, bez kuras mūsu medības nemaz nav iespējamas.

Mēs atgriezāmies un atkal apsēdāmies zem viņa ramadas. Gri­bēju viņam daudz ko pajautāt, taču viņš neļāva man pat atvērt muti

un pats sāka runāt.

— Tagad nu beidzot mēs esam aizkļuvuši līdz tam pēdējam, kas tev vēl būtu jāzina par karotāju, — viņš teica. — Karotājs izvē­las lietas, no kā sastāv viņa pasaule. Todien, kad tu satikies ar sa­biedroto, es biju spiests tevi divreiz mazgāt ūdenī. Vai zini, kas īsti ar tevi nebija kārtībā?

—  Nē.

—  Tu pazaudēji savus aizsargvairogus.

—  Kādus vairogus? Par ko tu runā?

— Es teicu, ka karotājs izvēlas lietas, no kurām sastāv viņa pasaule. Viņš tās izvēlas apzināti, jo jebkura šī lieta ir vairogs, kas viņu aizsargā no to spēku uzbrukuma, kurus viņš grasās izmantot. Karotājs izmantos savus vairogus, lai aizsargātu sevi, piemēram, no sava sabiedrotā. Parastais cilvēks, kurš tāpat atrodas šo neizskaid­rojamo spēku ielenkumā, ir tiem nepieejams, jo viņam ir cita veida īpaši aizsargvairogi.

Viņš ieturēja pauzi un jautājoši palūkojās uz mani. Es nesapra­tu, ko viņš ar to grib teikt.

—  Kas tie par vairogiem? — es neatlaidos.

—  Viss tas, ko dara cilvēki.

—  Palūkojies visapkārt: visi vienkāršie cilvēki nepārtraukti da­ra to, ko viņi vienmēr dara. Tas arī ir viņu vairogi. Lai arī kad mags nesaskartos ar jebkuru no šiem neizskaidrojamajiem un nepielū­dzamajiem spēkiem, par kuriem mēs šeit runājam, viņa gaismas sprauga atveras un viņš kļūst daudz lielākā mērā pieejams nāvei nekā parasti; es tev jau stāstīju, ka mēs mirstam, pateicoties šai spraugai, un tāpēc, ja jau tā atveras, tad nepieciešams, lai griba būtu gatava to aizpildīt; protams, tikai tai gadījumā, ja cilvēks ir karotājs. Bet ja cilvēks vēl nav karotājs, kā, piemēram, tu, tad viņam nav cita atkāpšanās ceļa, kā vienīgi izmantot ikdienas dzīves darbības, lai novērstu savu prātu no bailēm, kuras rodas, saskaroties ar neiz­skaidrojamo, un tādā veidā ļaujot aizvērties savai gaismas spraugai. Tu sadusmojies uz mani todien, kad sastapies ar sabiedroto. Es tevi sadusmoju, neļaujot tev iedarbināt mašīnu, un atvēsināju, iegremdē­jot ūdenī. Tavs slapjais apģērbs tevi vēl vairāk atvēsināja. Tas, ka tu biji dusmīgs un nosalis, ļāva tavai gaismas spraugai aizvērties, un tu biji aizsargāts. Taču šai dzīves periodā tu jau vairs nevari izmantot šos vairogus tikpat efektīvi kā parasts cilvēks. Tu pārāk daudz zini par šiem spēkiem, un tagad beidzot tu jau esi pavisam nobriedis, lai justu un darbotos kā karotājs. Tavi vecie vairogi vairs nespēj tevi aizsargāt.

— Kas man jādara?

—  Darbojies kā karotājs un pats izvēlies savas pasaules sa­stāvdaļas. Tu vairs nevari atļauties dzīvot starp gadījuma rakstura lietām. Es tev to visu saku ļoti nopietni. Tagad tu pirmoreiz vairs neesi drošībā, turpinot savu ierasto dzīvesveidu.

—  Ko tu īsti domāji, teikdams, ka man pašam ir jāizvēlas savas pasaules sastāvdaļas?

—  Karotājs sastop šos neizskaidrojamos un nepielūdzamos spē­kus, tāpēc ka viņš tos apzināti meklē, un viņš vienmēr ir tam gatavs. Tu, gluži otrādi, nekad neesi tam gatavs. Ja šie spēki pie tevis iera­dīsies, tad pārsteigs tevi nesagatavotu; izbailes atvērs tavu gaismas spraugu, un tava dzīvība netraucēti izslīdēs caur to. Tāpēc pirmais, kas tev jādara, —jābūt gatavam. Domā par to, ka sabiedrotais jebkurā brīdī var izlēkt tavu acu priekšā, un tev jābūt tam gatavam. Satikšanās ar sabiedroto — tā nav vis nekāda saviesīga ballīte vai svētdienas pikniks, un karotājs pats ir atbildīgs par savas dzīvības aizsardzību. Tāpēc, ja kāds no šiem spēkiem tevi uzmeklē un atver tavu gaismas spraugu, tev ir apzināti jācīnās par to, lai to aizvērtu paša spēkiem. Tāpēc tev jāizvēlas tādas lietas, kas sniedz tev vislie­lāko apmierinājumu un iedarbojas nomierinoši. Tās apzināti izman­tojot, tu vari atbrīvot savas domas no bailēm, aizvērt savu gaismas spraugu un kļūt nepieejams.

Pirms dažiem gadiem es tev teicu, ka savā ikdienas dzīvē karo­tājs izvēlas ceļu ar sirdi. Tieši ar šo apzināto izvēli karotājs ari atšķi­ras no vidusmēra cilvēka. Viņš zina, ka šim ceļam ir sirds tad, kad viņš ir vienots ar šo ceļu, kad, ejot pa šo ceļu, izjūt milzu mieru un apmierinājumu. Lietas, kuras viņš izvēlas, lai pagatavotu savus vairogus, — tie ir šī ceļa ar sirdi elementi.

—  Bet tu taču teici, ka es neesmu karotājs, kā gan lai es izvēlos ceļu, kuram būtu sirds?

—  Tas ir tavs pagrieziena punkts. Agrāk tev nebija tādas reālas nepieciešamības dzīvot kā karotājam. Tagad viss ir pavisam citādi, Tagad tev jādzīvo starp ceļa ar sirdi elementiem un tev jāatsakās no visa pārējā, vai ari tu aiziesi bojā, kad nākamreiz sastapsies ar kādu no spēkiem. Vēl tikai varu piebilst, ka tev vairs nav kaut kā īpaši jāmeklē šī satikšanās, tagad sabiedrotais var atnākt pie tevis sapnī, tad kad tu sarunājies ar draugiem vai raksti savas piezīmes.

—  Es jau gadiem ilgi cenšos dzīvot saskaņā ar tavu mācību, — es teicu. — Acīmredzot man tas nav īsti izdevies. Kā lai es sevi izmainu?

—  Tu pārāk daudz domā un runā. Tev jāizbeidz runāt pašam ar sevi.

—  Ko tu ar to gribi teikt?

—  Tu pārāk daudz sarunājies pats ar sevi. Bet šai ziņā tu neesi nekāds izņēmums. To dara ikviens no mums. Mēs taču uzturam iekšējo dialogu (the internai dialogue). Padomā par to, ko tu dari, kad tu esi viens?

—  Es sarunājos pats ar sevi.

—  Bet par ko tu sarunājies pats ar sevi?

—  Nezinu, droši vien par visu ko.

—  Es tev pateikšu, par ko mēs sarunājamies paši ar sevi. Mēs sarunājamies par mūsu pasauli. Faktiski mēs uzturam mūsu pasauli ar savu iekšējo dialogu.

—  Kā mēs to darām?

—  Kad mēs pārstājam sarunāties paši ar sevi, pasaule vienmēr ir tāda, kādai tai jābūt. Mēs to atjaunojam, piepildām to ar dzīvību, uzturam to ar savu iekšējo dialogu. Arī savu ceļu mēs izvēlamies, sarunājoties paši ar sevi. Un tā mēs aizvien un aizvien atkārtojam šo mūsu izvēli līdz pat nāvei, jo visu laiku līdz pat nāvei turpinām un turpinām sarunāties paši ar sevi. Karotājs to apzinās un cenšas ap­turēt šo dialogu (stopping the internai dialogue). Tas ir pēdējais noteikums, kas tev jāzina, ja tu gribi dzīvot kā karotājs.

— Kā lai es izbeidzu sarunāties pats ar sevi.

—Vispirms tev jāizmanto ausis, lai daļēji atslogotu savas acis. Mēs jau kopš pašas dzimšanas izmantojam savas acis, lai spriestu par pasauli. Mēs runājam ar citiem un paši ar sevi galvenokārt par to, ko mēs redzam. Karotājs to apzinās un ieklausās pasaulē; viņš ieklausās pasaules skaņās.

Es noliku malā savas piezīmes. Dons Huans iesmējās un teica, ka man nebūt nav jāpiespiež sevi ar spēku, bet pasaules skaņās jāieklausās harmoniski un ļoti pacietīgi.

— Karotājs apzinās, ka pasaule izmainīsies, tiklīdz viņš pārstās pats ar sevi sarunāties, — viņš teica, — un tev ir jābūt gatavam šim kolosālajam notikumam.

— Ko tu ar to gribi teikt, don Huan?

— Pasaule ir, lūk, tāda vai vēl kaut kāda citāda tikai tāpēc, ka mēs paši sev sakām, ka tā ir tāda. Ja mēs pārstāsim sev teikt, ka pasaule ir tāda, tad pasaule vairs tāda nebūs. Nedomāju, ka tu paš­laik būtu gatavs šādam smagam triecienam, tāpēc tev jāsāk pama­zām iznīcināt šo pasauli.

— Es patiešām tevi nesaprotu.

— Tur jau tā nelaime, ka tu sajauc pasauli ar to, ko dara cilvē­ki; un tu nebūt neesi vienīgais, kas tā rīkojas. Mēs visi tā darām. Tās lietas, kuras dara cilvēki, kalpo kā aizsargvairogi pret spēkiem, kas mums ir visapkārt; tam, ko mēs darām kā cilvēki, patiešām ir ļoti liela nozīme, taču tikai kā vairogiem. Mēs tā arī neuzzinām, ka viss, ko mēs darām kā cilvēki, ir tikai vairogi; un mēs ļaujam tiem valdīt un mīdīt kājām mūsu dzīvi. Es pat varētu teikt, ka cilvēcei tas, ko dara cilvēki, ir krietni vien nozīmīgāks un svarīgāks par pašu pa­sauli.

—  Ko tu sauc par pasauli?

—  Pasaule ir viss, kas šeit atrodas, — viņš teica un piesita kāju pie zemes. — Dzīve, nāve, cilvēki, sabiedrotie un visi pārējie, viss, kas atrodas mums visapkārt. Pasaule ir neizzināma. Mēs nekad ne­spēsim to saprast; mēs nekad neuzminēsim tās noslēpumus. Tāpēc mums jāizturas pret to kā pret brīnišķīgu noslēpumu, kas viņa arī patiesībā ir! Taču vienkāršs cilvēks tā nerīkojas. Viņam pasaule ne­kad nav noslēpums, un kad viņš tuvojas vecumam, atklāj, ka vairāk nav vērts dzīvot. Vecs cilvēks nebūt nav izsmēlis pasauli, viņš ir tikai izsmēlis to, ko dara cilvēki. Taču savā muļķa apjukumā viņš tic, ka pasaulē vairs nav nekādu mīklu. Lūk, kādu drausmīgu cenu mums nākas maksāt par saviem vairogiem! Karotājs labi apzinās šo ju­cekli un mācās pareizi izturēties pret lietām. Lietas, kuras dara cil­vēki, nekādos apstākļos nedrīkst būt svarīgākas par pasauli. Tāpēc karotāji izturas pret pasauli kā pret nebeidzamu noslēpumu, bet pret to, ko dara cilvēki, kā pret nebeidzamu muļķību.

15

Sāku vingrināties, ieklausoties "pasaules skaņās", un turpināju to darīt divus mēnešus, kā to bija norādījis dons Huans. Sākumā bija ļoti apgrūtinoši klausīties un neskatīties, taču vēl grūtāk bija ne­sarunāties pašam ar sevi. Tomēr otrā mēneša beigās es jau spēju izslēgt iekšējo dialogu uz īsu brīdi un pievērst uzmanību skaņām.

Ierados pie dona Huana mājas 1969. gada 10. novembrī pulk­sten deviņos no rīta.

— Mēs tūdaļ pat dosimies ceļā,—viņš teica, tiklīdz piebraucu pie viņa mājas.

Es kādu stundu atpūtos, bet tad mēs braucām uz kalniem aus­trumu virzienā. Mēs atstājām manu mašīnu pie kāda viņa drauga, kurš tur dzīvoja, un gājām tālāk kājām. Dons Huans ielika mugur­somā priekš manis cepumus un saldās bulciņas. Ēdiena pietika kā­dām pāris dienām. Pajautāju, vai nevajadzētu paņemt vēl kaut ko no produktiem, bet dons Huans noraidoši pagrozīja galvu.

Mēs gājām kājām visu rīta cēlienu. Bija diezgan silta diena. Es nesu blašķi ar ūdeni, no kuras galvenokārt pats arī dzēru. Dons Huans dzēra tikai divreiz. Kad izbeidzās ūdens, viņš teica, ka es varu droši dzert no tiem avotiem, kas gadījās mums pa ceļam. Viņš smējās, kad sākumā nevēlējos to darīt, taču drīz vien slāpes lika atmest visus manus sākotnējos aizspriedumus.

Agrā pēcpusdienā mēs apstājāmies nelielā ielejā kaut kādu biezi aizaugušu zaļu pakalnu pakājē. Aiz šiem pakalniem, austrumos, uz mākoņainās debess fona iezīmējās augstu kalnu aprises.

— Tu vari domāt, vari rakstīt visu, ko vien vēlies, par mūsu sarunu vai par to, ko tu uztver, bet neko par to, kur mēs atrodamies.

Mēs mazliet atpūtāmies, un viņš izvilka no azotes saini un parā­dīja man savu pīpi. Viņš piepildīja tās galvu ar smēķējamo maisīju­mu, uzvilka sērkociņu un aizdedzināja nelielu sausu zariņu, ielika to pīpē un lika man pīpēt. Bez ogles gabaliņa bija grūti aizdedzināt pīpi; mums ilgi vajadzēja dedzināt zariņus, līdz beidzot maisījums uzlies­moja.

Kad beidzu pīpēt, viņš teica, ka mēs esam šeit, lai es varētu uzmeklēt to medījumu veidu, kuru vēlāk man vajadzēs medīt; viņš trīs vai četras reizes ļoti rūpīgi atkārtoja, ka vissvarīgākais mans uz­devums tagad ir atrast kaut kādus "caurumus". Viņš uzsvēra vārdu "caurums" un teica, ka tajā mags var atrast visdažādākos vēstīju­mus, norādījumus un instrukcijas.

Es gribēju pajautāt, kas tie par caurumiem. Dons Huans, šķiet, uzminēja manu jautājumu un paskaidroja, kātos nav iespējams ap­rakstīt un tie atrodas redzēšanas sfērā. Viņš vairākkārt atkārtoja, ka man jākoncentrē visa sava uzmanība uz skaņām un jādara viss iespējamais, lai atrastu starp tām caurumus. Viņš teica, ka grasās četrreiz uzspēlēt uz sava garu ķērāja. Man vajadzēs izmantot šos baisos saucienus kā pavadoņus, lai sastaptos ar sabiedroto, kurš mani sveicināja; tad šis sabiedrotais sniegs man nepieciešamās zi­ņas. Dons Huans piekodināja man būt īpaši vērīgam, jo nezināja, kādā veidā sabiedrotais man atklāsies šoreiz.

Es uzmanīgi ieklausījos, sēdot pie paugura akmeņainās nogā­zes. Izjutu vieglu notirpumu. Dons Huans brīdināja, lai es neaizveru acis. Sāku klausīties un spēju atšķirt putnu čivināšanu, lapu šalkoņu vējā, kukaiņu dūkšanu. Spēju izšķirt stipros un vājos vēja pūtienus, varēju pat saklausīt triju dažādu lapu veidu šalkoņu. Kukaiņu radī­tās skaņas bija vienkārši apbrīnojamas. To bija tik daudz, ka es nespēju tās saskaitīt vai pat tās atšķirt vienu no otras.

Biju pilnībā iegrimis šai neparastajā pasaulē kā vēl nekad līdz šim savā dzīvē. Sāku svērties uz labo pusi. Dons Huans jau grasījās mani noturēt, taču es noturējos pats, iztaisnojos un atkal apsēdos taisni. Dons Huans pagrieza mani tā, lai mana mugura atspiestos pret iedobi stāvās nogāzes akmens sienā. Viņš izvāca visus sīkos akmentiņus zem manām kājām un rūpīgi atbalstīja manu galvu pret klinti.

Viņš lika man vērot kalnus ziemeļaustrumu virzienā. Sāku vērīgi lūkoties tālumā, taču viņš teica, ka nevis jāfokusē skatiens uz kādu noteiktu vietu, bet vienkārši jāskatās, ļaujot skatienam slīdēt no vie­na punkta uz otru, it kā skenējot tālumā esošos paugurus un augu valsti to nogāzēs. Viņš man vēlreiz un vēlreiz atkārtoja, ka man jākoncentrē visa sava uzmanība uz dzirdi.

Atkal uzradās skaņas. Un nebūt nebija tā, ka es tās ārkārtīgi būtu gribējis dzirdēt, gluži vienkārši tās kaut kādā veidā piesaistīja manu uzmanību. Vējš čaukstināja lapas. Tas uzlidoja augstu virs ko­kiem, bet tad nolaidās ielejā, kurā mēs sēdējām. Nolaižoties tas vispirms aizskāra augstāko koku lapas — šī skaņa man šķita bieza, rupja un sulīga. Tad vējš atsitās pret krūmiem, un lapas ieskanējās līdzīgi daudziem sīkiem zvaniņiem; tā bija gandrīz melodiska skaņa, kas spēja apburt un vienlaikus bija arī visai uzstājīga; tā, šķiet, spēja appludināt visu pārējo. Es apjuku, jo man ienāca prātā, ka es pats esmu līdzīgs šai kaitinošajai un uzmācīgajai skaņai. Tad izdzirdu, kā vējš nolaidās uz zemes. Tā jau vairs nebija šalkoņa — drīzāk svil­pošana, gandrīz vai dirnēšana un vienveidīga dūkšana. Ieklausoties vēja skaņās, sapratu, ka visi trīs skaņu veidi radās vienlaicīgi. Izbrī­nījos, kā gan es spēju atšķirt tās vienu no otras, kad atkal sāku uztvert putnu čivināšanu un kukaiņu dūkšanu. Vienubrīd bija saklausāmas tikai vēja skaņas, bet jau nākamajā acumirklī manas apziņas laukā ielauzās varena visu pārējo skaņu straume. Pēc ieras­tās lietu loģikas visām šīm skaņām vajadzēja rasties nepārtraukti tai laikā, kad es dzirdēju tikai vēju.

Nespēju saskaitīt visus putnu čivināšanas vai kukaiņu dūkšanas veidus, taču biju skaidri pārliecināts, ka dzirdu katru atsevišķu ska­ņu tieši tobrīd, kad tā radās. Tās visas kopā radīja visai neparastu kārtību. Es nespēju to nosaukt nekā citādi kā vien "kārtība". Tā bija stingra skaņu rinda ar savu struktūru, jo visas skaņas atskanēja no­teiktā secībā.

Tad izdzirdu ļoti neparastu un ilgu kaukšanu, kas lika man no­drebēt. Visas citas skaņas acumirklī apklusa, un ielejā valdīja nāves klusums, līdz kaukšanas radītā atbalss sasniedza tās ārējās robežas; tad atkal uzradās citi trokšņi. Es tūdaļ uztvēru skaņu struktūru. Pēc tam, kad biju kādu brīdi uzmanīgi klausījies, nodomāju, ka esmu sapratis, ko dons Huans bija domājis, sakot, ka man jāmeklē cau­rumi starp skaņām. Skaņu rindā starp skaņām bija intervāli. Piemē­ram, specifiskie putnu kliedzieni sekoja stingrā secībā pēc stingri noteiktām pauzēm, un to pašu varēja attiecināt arī uz visām citām skaņām, kuras uztvēru. Lapu šalkoņa tos līdzīgi līmei savienoja vien­mērīgā dūkšanā. Taču katra skaņa šai kopējā skaņu rindā līdzinājās atsevišķai vienībai. Tātad intervāli vai pauzes starp skaņām, kad es tām pievērsu uzmanību, bija caurumi šai struktūrā.

Es atkal izdzirdēju dona Huana garu ķērāja skaudro kaucienu. Šoreiz es nenodrebēju, taču skaņas atkal uz mirkli apklusa, un es uztvēru šo pārtraukumu kā ļoti lielu caurumu. Tobrīd pārorientēju savu uzmanību no klausīšanās uz skatīšanos. Sāku skatīties uz ze­mo, mežaino pakalnu grēdu. Pakalnu silueti bija izvietoti tā, ka no tās vietas, no kurienes es skatījos, man šķita, ka viena pakalna no­gāzē ir caurums. Starp diviem pakalniem tālumā varēja saskatīt dzi­ļu tumši pelēku gaismu. Acumirklī nespēju iedomāties, kas tas varē­tu būt. It kā caurums, kuru es redzēju, bija "caurums" skaņā. Tad atkal uzradās skaņas, taču milzīgā cauruma vizuālais tēls saglabājās. Pēc īsa brīža sāku vēl skaidrāk apzināties skaņu rindu, to kārtību un paužu izvietojumu. Mans prāts spēja atšķirt un nodalīt milzīgu dau­dzumu atsevišķu skaņu. Es patiešām varēju izsekot katras skaņas sākumam un izzušanai, un tāpēc katra pauze bija caurums. Kaut kādā brīdī pauzes kristalizējās manā prātā un izveidoja stingru struk­tūras režģi. Es to neredzēju un nedzirdēju, bet izjutu šo struktūru ar kaut kādu nezināmu sevis daļu.

Dons Huans atkal sāka spēlēt uz savas stīgas; un skaņas atkal apklusa, izveidojot skaņas struktūrā milzu caurumu. Taču šoreiz šī lielā pauze sakrita ar caurumu starp pakalniem, kuru es redzēju. Šie caurumi it kā pārklājās. Divu caurumu uztveres efekts bija tik ilgs, ka es varēju redzēt-dzirdēt to kontūras, tā kā viņi atbilda viens ot­ram. Tad atkal atskanēja citas skaņas, un paužu struktūra kļuva par skaidri nojaušamu, gandrīz vai saredzamu struktūru. Es sāku redzēt skaņas, jo tās radīja rindu, un tad visa šī rinda sāka pārklāties ar visu pārējo apkārtnes ainavu gluži tādā pašā veidā, kā es uztvēru divu lielo caurumu pārklājumu. Es skatījos un klausījos pavisam sa­vādāk, nekā biju pieradis to darīt līdz šim. Es darīju pavisam kaut ko citu, bet tas ietvēra sevī gan vienas, gan otras darbības īpašības. Kaut kāda iemesla dēļ mana uzmanība bija piesaistīta lielajam cau­rumam starp pakalniem. Es sajutu, ka to dzirdu un tai pašā laikā redzu. Tajā bija kaut kas ļoti piesaistošs, un tas bija galvenais ob­jekts manas uztveres laukā, un katra atsevišķa skaņu rinda, kas sa­krita ar apkārtējās ainavas īpatnībām, bija atkarīga no šī cauruma.

Vēlreiz atskanēja dona Huana garu ķērāja baisais sauciens; vi­sas skaņas apklusa; divi lieli caurumi, šķiet, iespīdējās, un tad es atkal ieraudzīju uzartu lauku; tur stāvēja sabiedrotais gluži tai pašā vietā, kur es viņu pirmoreiz ieraudzīju. Aina kļuva ļoti skaidra. Varē­ju saskatīt viņu tik labi, it kā viņš atrastos piecdesmit metru attālu­mā, taču neredzēju seju — to apslēpa cepure. Tad viņš sāka man tuvoties, lēni paceļot galvu; es gandrīz ieraudzīju viņa seju. Mani pārņēma šausmas, jo zināju, ka man viņš nekavējoties jāaptur. Pār visu manu ķermeni pārvēlās dīvains vilnis, un es sajutu, kā sāk iz­plūst "spēks". Gribēju novērst skatienu, lai apturēto šo vīziju, taču nespēju to izdarīt. Šai kritiskajā brīdī prātā ienāca viena doma. Es sapratu, ko bija domājis dons Huans, kad stāstīja man par "ceļa ar sirdi" elementiem, kas bija vairogi. Bija kaut kas tāds, ko es gribēju paveikt savā dzīvē, kaut kas ļoti visaptverošs un intriģējošs, kaut kas, kas pārpildīja mani ar milzu prieku un mieru. Es zināju, ka sa­biedrotais nevar mani uzvarēt. Bez jebkādām grūtībām pagriezu gal­vu, pirms paguvu ieraudzīt viņa seju.

Sāku saklausīt visas pārējās skaņas; tās pēkšņi kļuva vēl skaļā­kas un asākas, it kā uz mani dusmotos. Tās zaudēja savu rindas secību un pārvērtās amorfā asu un skaudri sāpīgu klaigu konglome­rātā. Ausīs sāka džinkstēt, šķita, ka galva tūlīt pārsprāgs pušu; pie­cēlos un aizspiedu ausis ar plaukstām.

Dons Huans palīdzēja man aiziet līdz nelielam strautiņam, lika izģērbties un iegremdēja mani ūdenī. Viņš lika man apgulties gandrīz pilnīgi izžuvušajā strautā, bet tad savāca ūdeni savā cepurē un uzšļā­ca man to virsū.

Spiediens ausīs ļoti ātri kritās, un "pelde" ilga tikai dažas minū­tes. Dons Huans palūkojās uz mani, atzinīgi pamāja ar galvu un tei­ca, ka es apbrīnojami ātri esmu atkal kļuvis "ciets".

Apģērbos, un viņš aizveda mani atpakaļ uz to vietu, kur biju sēdējis. Sajutos neparasti spēcīgs, spirgts; prāts bija apbrīnojami skaidrs.

Viņš gribēja uzzināt visas manas redzēšanas detaļas. Viņš tei­ca, ka "caurumus" skaņās magi izmanto, lai uzzinātu kaut ko īpaši svarīgu. Maga sabiedrotais ar šo caurumu palīdzību var atklāt ļoti sarežģītas lietas. Viņš atteicās man paskaidrot ko sīkāk par "cauru­miem" un noraidīja visus manu jautājumus, teikdams, ka, tā kā man nav sabiedrotā, tad šāda informācja man var tikai un vienīgi kaitēt.

— Magam viss ir nozīmīgs, — viņš teica. — Skaņās, gluži tā­pat kā visā citā, ir caurumi. Parasti cilvēkiem nepietiek ātruma, lai noķertu caurumus, un tāpēc viņi ir neaizsargāti dzīves priekšā. Tār­pi, putni, koki — visi viņi var paziņot mums visneiedomājamākās lietas, ja vien mums tikai pietiks ātruma, lai notvertu viņu vēstījumus. Tāpēc mums ir jāuztur labas attiecības ar visu dzīvo šai pasaulē. Tieši tāpēc mums ir jāsarunājas ar augiem, kurus grasāmies nogali­nāt, un jāatvainojas, kad nodarām tiem ko ļaunu; tāpat mums jāizturas ari pret dzīvniekiem, kurus medījam. Mums jāņem tikai tas, kas nepieciešams mūsu vajadzību apmierināšanai, citādi augi, dzīvnieki un tārpi, kurus esam nogalinājuši, vērsīsies pret mums un kļūs par mūsu slimību un nelaimju cēloni. Karotājs to apzinās un cenšas tiem izdarīt pa prātam, jo, kad viņš skatās caurumos, koki, putni un tārpi sniedz viņam pareizās ziņas.

Taču pašreiz tas nav nemaz tik svarīgi. Galvenais, ka tu redzēji sabiedroto. Lūk, tavs medījums! Es tev teicu, ka mēs grasāmies kaut ko nomedīt, taču domāju, ka tas būs dzīvnieks, un gaidīju, ka tu ieraudzīsi dzīvnieku, kuru mēs medīsim. Es pats ieraudzīju meža-kuili. Mans garu ķērājs ir mežakuilis.

—  Tu laikam gribi teikt, ka tavs garu ķērājs ir izgatavots no mežakuiļa?

—  Nē! Maga dzīvē nekas netiek darināts no kaut kā cita. Ja kaut kas vispār ir, tad tikai tā pati lieta. Ja tu pazītu mežakuiļus, tad tu saprastu, ka mans garu ķērājs ir viens no viņiem.

—  Kāpēc mēs nācām uz šejieni medīt?

—  Sabiedrotais tev parādīja garu ķērāju, kuru viņš izvilka no savas somas. Tev arī tāds vajadzīgs, ja tu grasies izsaukt sabied­roto.

—  Kas ir garu ķērājs?

—  Tā ir aukla. Ar to var izsaukt sabiedrotos vai savu sabiedro­to, vai avotu garus, upju garus, kalnu garus. Manējais ir mežakuilis un skan līdzīgi mežakuilim. Es divreiz izmantoju to priekš tevis, iz­saucot avota garu, lai tev palīdzēm. Gars pie tevis atnāca, tāpat kā šodien atnāca sabiedrotais. Taču tu to neredzēji, jo tev nav ātruma; Tiesa todien, kad es tevi paņēmu līdzi uz ūdens kanjonu un noguldīju uz akmens, tu, viņu neredzot, tomēr zināji, ka gars bija gandrīz virs tevis. Šie gari ir palīgi. Ar viņiem ir grūti sazināties, un viņi zināmā mērā ir bīstami. Nepieciešama nevainojama griba, lai varētu tos stingri turēt rokā.

—Kam viņi ir līdzīgi?

— Viņi katram cilvēkam ir atšķirīgi, tāpat kā sabiedrotie. Tev sabiedrotais acīmredzot izskatās kā cilvēks, kuru tu agrāk pazini, vai līdzīgi cilvēkam, kurā vienmēr būs kaut kas pazīstams; tāda ir tava dabiskā tieksme. Tev raksturīga noslēpumainība. Es neesmu tev līdzīgs, tāpēc man sabiedrotais ir kaut kas ļoti skaidrs un kon­krēts.

Avotu gari ir piesaistīti noteiktām vietām. Tas, kurn es izsaucu, lai tev palīdzētu, man ir labi zināms. Viņš man ir daudzreiz palīdzējis. Viņš mīt tai kanjonā. Toreiz, kad es viņu izsaucu, lai tev palīdzētu, tu nebiji tik stiprs, un viņš sagaidīja tevi bargi. Tas nebūt nebija viņa nodoms — viņiem vispār nekad nav nekādu nodomu, — taču tu tur gulēji vājš, vājāks nekā es biju to iedomājies. Vēlāk tevi gars gan­drīz vai ievilināja nāvē; toreiz, irigācijas kanāla ūdenī, kad tu sāki izstarot zaļu gaismu. Gars tevi pārsteidza nesagatavotu, un tu gan­drīz vai padevies. Tādos gadījumos gars vienmēr atgriežas pēc sava upura. Es biju pārliecināts, ka viņš atgriezīsies pēc tevis. Kā par nelaimi tev nepieciešams ūdens, lai kļūtu atkal "ciets" pēc dūmiņa. Tas tevi nostāda ārkārtīgi neizdevīgā stāvoklī. Ja tu neizmantosi ūdeni, tad droši vien nomirsi, bet, ja izmantosi, gars tevi paņems.

— Bet vai es varu izmantot ūdeni citā vietā?

—  Nav nekādas starpības. Pie manas mājas mītošais avota gars var tevi vajāt jebkurā vietā, ja tev nav garu ķērāja. Lūk, kāpēc sabiedrotais tev to parādīja. Viņš teica, ka tev tas nepieciešams. Viņš apsēja to ap savu kreiso roku un nāca pie tevis, norādot uz ūdens kanjonu. Šodien viņš atkal gribēja tev parādīt garu ķērāju, tāpat kā jūsu pirmajā tikšanās reizē. Tu rīkojies ļoti gudri, pārtraucot šo satikšanos, jo sabiedrotais gāja pārāk ātri, tu vēl neesi tik spēcīgs, lai ar viņu saskartos, un tas varētu izraisīt ļoti nevēlamas sekas.

—  Bet kā lai es tagad iegūstu garu ķērāju.

—  Acīmredzot sabiedrotais grasās tev to iedot pats.

—  Kā?

—  Es to nezinu. Tev būs pašam jāiet pie viņa. Viņš jau tev pateica, kur jāmeklē garu ķērājs.

—  Kur?

—  Tur augšā, tajos pakalnos, kur tu redzēji caurumu.

—  Vai man būs jāmeklē pašu sabiedroto?

—  Nē, viņš jau pats tevi sauc. Dūmiņš tev atvēra ceļu. Tad, vēlāk, tu satiksies ar viņu pats vaigu vaigā, taču tas notiks tikai tad, kad tu ar viņu jau būsi pietiekami labi iepazinies.

16

1969. gada 15. decembra vakarā mēs atkal ieradāmies šai pa­šā ielejā. Kamēr mēs gājām cauri krūmājam, dons Huans vairāk­kārt atgādināja, ka visā šai lietā, kuru es grasos paveikt, galvenais ir virziens un orientācija.

— Tev jānosaka pareizais virziens tūdaļ, tikko tu nokļūsi pa­kalna virsotnē, — dons Huans teica. — Tiklīdz tu uzkāpsi pakalnā, nostājies ar seju šajā virzienā, — viņš norādīja uz dienvidaustru­miem. — iegaumē, ka tas ir tavs virziens, un tev vienmēr tajā jāpa­griežas, it īpaši, ja vēl tev draud briesmas.

Mēs apstājāmies to pakalnu pakājē, starp kuriem es redzēju caurumu. Viņš man īpaši norādīja vietu, kur man jāsēž, bet apsēdās man līdzās un ļoti mierīgā balsī sniedza sīkas instrukcijas. Viņš teica, ka, tiklīdz es uzkāpšu pakalnā, man jāizstiepj taisni uz priekšu labo roku ar plaukstu uz leju un jāizplēš pirksti līdzīgi vēdeklim, izņemot īkšķi, kuram jābūt pieliektam zem delnas; tad man jāpagriež galvu ziemeļu virzienā un jāpiespiež roku pie krūtīm, norādot arī ar roku uz ziemeļiem; tad man "jādejo", aizliekot kreiso kāju aiz labās un sitot takti ar labās kājas pirkstgaliem. Viņš teica, ka tad, kad sajutīšu pa kreiso kāju paceļamies siltumu, man lēni jāpamāj ar roku no ziemeļiem uz dienvidiem, bet tad atkal uz ziemeļiem.

— Tā vieta, virs kuras plauksta sajutīs siltumu, kad tu vēzēsi roku, — tā būs tā vieta, kur tev jāsēd, un vēl bez tam tas ir virziens, kurā tev jāskatās, — viņš teica. — Ja šī vieta ir austrumos vai tai virzienā,—viņš atkal norādīja uz dienvidaustrumiem, — sagaidāms lielisks rezultāts. Ja vieta, kur roka paliek silta, ir ziemeļu virzienā, tev kārtīgi sados pa ādu, taču tu visu vari vērst sev par labu. Ja vieta ir dienvidos, — tevi sagaida grūta cīņa. Sākumā tev roka būs jāvēzē līdz pat četrām reizēm, — viņš teica, — taču, kad tu labāk iepazīsi šīs kustības, tev pilnīgi pietiks ar vienu reizi, lai saprastu, vai roka paliek siltāka vai nepaliek.

Kad tu ievērosi vietu, kur tava roka kļūs silta, apsēdies tur; tas ir tavs pirmais punkts. Ja tava seja būs vērsta pret dienvidiem vai ziemeļiem, labi padomā, vai tev pietiks spēka palikt. Ja šaubies par sevi, piecelies un ej prom. Nav nekādas jēgas palikt, ja neesi par sevi stingri pārliecināts. Ja nolemsi palikt, attīri pietiekami lielu vietu, lai iekurinātu uguni apmēram piecas pēdas no pirmā punkta. Uguns­kuram jāatrodas no tevis precīzi tajā virzienā, kurā tu skaties. Vieta, kurā tu kursi ugunskuru, ir tavs otrais punkts. Tad savāc visus zarus, kas atrodas starp šiem abiem punktiem, un iekurini ugunskuru. Ap­sēdies pirmajā punktā un skaties ugunī. Agri vai vēlu gars atnāks, un tu viņu ieraudzīsi.

Ja tava roka nemaz nekļūst siltāka pēc četriem vēzieniem, lēni novelc ar roku no ziemeļiem uz dienvidiem, bet tad pagriezies un novelc ar to uz rietumiem. Ja roka kļūst siltāka jebkurā vietā rietumu virzienā, pamet visu un bēdz. Bēdz lejup ielejā neatskatoties, lai ari ko tu nedzirdētu vai nesajustu sev aiz muguras. Tiklīdz nokļūsi līdze­numā, lai ari cik pārbijies tu nebūtu, apstājies un krīti zemē, novelc savu jaku, saņurci murskulī un piespied to pie vēdera, bet tad savelcies čokurā, piespiežot ceļus pie vēdera. Vēl tev jāaizklāj acis ar delnām, bet rokas cieši jāpiespiež pie sāniem. Tev jāpaliek šādā stāvoklī līdz pat rītam. Ja izpildīsi visas šīs vienkāršās darbības, tev nekas ļauns nenotiks.

Gadījumā, ja nevari sasniegt līdzenumu, krīti zemē turpat, kur atrodies. Tev nāksies pārdzīvot patiesi šausmīgus brīžus—tev uz­bruks un nomocīs tevi līdz nāvei, bet, ja tu saglabāsi mieru, nekustē­sies un neskatīsies, tad tiksi cauri sveikā bez nevienas skrambiņas.

Nu, bet ja roka nemaz nekļūs siltāka, kad tu novilksi ar to rie­tumu virzienā, atkal pagriezies ar seju uz austrumiem un skrien aus­trumu virzienā, līdz vairs nevarēsi atvilkt elpu. Apstājies tur un at­kārto tās pašas kustības. Tev jāturpina skriet uz austrumiem, atkār­tojot šīs kustības, līdz beidzot tava roka kļūs silta.

Dons Huans lika man atkārtot visas šīs instrukcijas, līdz es iemā­cījos tās no galvas. Tad mēs ilgu laiku sēdējām pilnīgā klusumā. Pāris reizes centos atsākt sarunu, taču ikreiz viņš ar stingru žestu lika man apklust.

Jau krēsloja, kad dons Huans sāka kāpt pakalnā. Es viņam sekoju. Pakalna virsotnē izpildīju visas viņa aprakstītās darbības. Dons Huans stāvēja netālu no manis un vēroja mani ar savu vērīgo skatienu. Es ļoti centos un tīšām darbojos lēni. Centos sajust kaut kādu jūtamu temperatūras izmaiņu, taču nekādi nespēju noteikt, vai mana delna ir vai nav kļuvusi siltāka.

Kļuva pavisam tumšs, taču es vēl varēju skriet austrumu virzie­nā, neuzduroties krūmiem. Galīgi aizelsies apstājos, nekur tālu nebi­ju aizskrējis no pirmās apstāšanās vietas — izjutu milzu nogurumu un sasprindzinājumu. Apakšdelmi un kāju ikri sūrstēja.

Atkārtoju visas nepieciešamās darbības, un atkal nekādu re­zultātu. Skrēju tumsā vēl divas reizes, un tad, kad novilku ar roku trešo reizi, tā kļuva siltāka virs kāda punkta austrumu virzienā. Tā bija patiesi tik krasa temperatūras izmaiņa, ka es nobijos, apsēdos un sāku gaidīt donu Huanu. Pateicu viņam, ka atklāju rokā tempe­ratūras izmaiņas. Viņš lika man turpināt, un es, savācis visus tos sausos zarus, kurus vien spēju atrast, iekurināju ugunskuru. Viņš apsēdās pusmetra attālumā pa kreisi no manis.

Uguns liesmas mēles zīmēja fantastiskus dejojošus siluetus. Laiku pa laikam liesma ieguva varavīksnes nokrāsu; tā kļuva zilga­na, bet tad mirdzoši balta. Šo neparasto krāsu spēli es izskaidroju tā, ka to rada kaut kādas īpašas sauso zaru ķīmiskās īpašības. Otra šī ugunskura īpatnība bija dzirksteles. Zari, kurus turpināju mest ugunskurā, radīja ārkārtīgi lielas dzirksteles. Tās izskatījās pēc teni­sa bumbiņām, kas uzlido augstu gaisā un uzsprāgst.

Ļoti vēlīgi lūkojos ugunī, kā to, manuprāt, bija ieteicis darīt dons Huans, un man sāka reibt galva. Viņš iedeva man savu no ķirbja pagatavoto pudeli, kurā bija ūdens, un ar žestu lika izdzert. Ūdens patīkami atslābināja un lieliski atspirdzināja.

Dons Huans pieliecās pie manas auss un pačukstēja, lai es tik vērīgi nelūkojos ugunī, bet tikai skatos tās virzienā. Kad biju tā vē­rojis uguni gandrīz jau stundu, kļuva ļoti vēss un mitrs. Brīdī, kad grasījos pieliekties un pacelt zaru, starp mani un uguni no labās uz kreiso pusi pašāvās garām kaut kas taurenim līdzīgs. Instinktīvi parāvos atpakaļ un palūkojos uz donu Huanu, bet viņš man ar apakšžokļa kustību norādīja uz ugunskura pusi, likdams saprast, ka man jāturpina vērot liesmu. Nākamajā acumirklī šī ēna aizšāvās pre­tējā virzienā.

Dons Huans steidzīgi piecēlās un sāka apbērt degošos zarus ar zemi, līdz pilnībā apdzēsa liesmu. Viņš visu to darīja neiedomājamā ātrumā. Kad beidzot sakustējos, lai viņam palīdzētu, viss jau bija galā. Viņš blietēja zemi virs gruzdošajiem zariem, bet tad gandrīz ar varu vilka mani lejup, bet tad prom no ielejas. Mēs gājām ļoti ātri. Viņš gāja, atpakaļ neatskatīdamies, un neļāva man bilst ne vārda.

Pēc dažām stundām mēs aizkļuvām līdz mašīnai, un es pajautā­ju, ko tad īsti esmu redzējis. Viņš pakratīja galvu, un tālāk braucām klusēdami.

Kad mēs agri no rīta piebraucām pie viņa mājas, viņš tūdaļ pat iegāja iekšā un atkal neļāva man runāt.

* * *

Dons Huans sēdēja ārpusē, aiz savas mājas. Acīmredzot viņš gaidīja, kad es pamodīšos, jo, tiklīdz es izgāju no mājas, tūdaļ mani uzrunāja. Viņš teica, ka ēna, kuru es redzēju pagājušonakt, bija gars, kura spēks piederēja īpašajai vietai, kur es to ari redzēju. Viņš tei­ca, ka šī īpašā būtne ir absolūti nevajadzīga un nekaitīga.

— Viņa vienkārši tur eksistē, — viņš teica. — Tai nav savu spēka noslēpumu, tāpēc nebija nekādas jēgas tur palikt vēl ilgāk. Tu redzētu tikai ātru, zibošu ēnu, kas visu nakti šaudītos šurpu tur­pu. Taču ir arī cita veida būtnes, kas var tev atklāt spēka noslēpu­mus, ja vien tev, protams, palaimēsies tās sastapt.

Tad mēs paēdām brokastis un nemaz nerunājām. Pēc ēšanas sēdējām pie viņa mājas.

— Ir triju veidu būtnes, — viņš pēkšņi teica, — tās, kuras ne­var dot neko, tāpēc ka viņām nekā nav; tās, kuras var tikai nobaidīt un tās, kuras var apdāvināt. Tā, kuru mēs redzējām pagājušonakt, bija absolūti mēma būtne; tai nebija nekā ko dot; tā bija tikai ēna. Bieži vien ar šīm mēmajām būtnēm ir cieši saistītas citas būtnes — pretīgi gari, kuri spēj vienīgi nobiedēt līdz nāvei un kuri mūždien klaiņo ap mēmo būtņu mājokļiem. Lūk, kāpēc es nolēmu pēc ie­spējas ātrāk aiziet no turienes. Šis naidīgo būtņu veids vajā cilvēkus pat viņu mājās un padara viņu dzīvi vienkārši neciešamu. Es pazīstu cilvēkus, kas viņu dēļ bijuši spiesti pārcelties uz dzīvi citā vietā. Vien­mēr atrodas tādi, kas tic, ka no šādas būtnes var daudz ko iegūt, taču tikai tas, ka šāds gars klejo pie mājas, vēl nebūt neko nedod. To reizēm var iekārdināt vai arī viņam sekot, domājot, ka tas atklās kādus noslēpumus. Taču vienīgais, ko no viņiem var iegūt, ir izbīlis. Atceros tādu gadījumu, kad cilvēki mēnešiem ilgi novēroja un izse­koja tādu garu, kas bija ieperinājies viņu mājās. Galu galā bija spiesti iejaukties pat kaimiņi, lai viņus izvilktu no mājas, citādi vēl nemaz nav zināms, kā tas viss būtu beidzies. Viņi bija tik ļoti novājējuši un noguruši, ka burtiski vairs nevarēja nostāvēt kājās. Tāpēc vienīgais pareizais lēmums , kā rīkoties, satiekoties ar šādu naidīgu būtni, ir tūdaļ par viņu aizmirst un likt viņu mierā.

Es pajautāju, kā cilvēki iekārdina garu. Viņš teica, ka cilvēki vispirms cenšas uzminēt, kur visticamāk gars varētu parādīties, bet tad tā ceļā noliek ieročus, cerībā, ka tas tiem pieskarsies, jo gariem patīk ieroči un dažādas karalietas. Taču šāda tipa naidīgās būtnes nekad nekam nepieskaras, bet tikai rada trokšņa skaņas ilūziju.

Tad es pajautāju donam Huanam par to, kādā veidā šīs būtnes biedē cilvēkus. Viņš atbildēja, ka visbiežāk šīs būtnes mēdzot parā­dīties kā tumšas cilvēka formas ēnas, kas klejo ap māju vai pa mā­ju, izraisot baismus trokšņus vai atdarinot balss skaņas; tās mēdzot pēkšņi kā tumšas ēnas izšauties no kāda tumša kakta.

Dons Huans teica, ka tikai trešā veida būtnes ir īstie sabiedro­tie, kas atklāj noslēpumus; šis īpašais tips dzīvo vientulībā, nomaļās vietās, kas ir gandrīz nepieejamas. Tam, kurš grib atrast kādu no šīm būtnēm, ir ļoti tālu jāceļo, un viņam pie tās jāiet vienam. Šādā attālā un nomaļā vietā cilvēkam jāizpilda visas nepieciešamās darbī­bas. Viņam jāsēž pie sava ugunskura un nekavējoties jāiet prom, ja viņš ieraudzīs ēnu. Taču viņam jāpaliek, ja viņu negaidīti pārsteigs cita veida parādības — tādas kā stiprs vējš, kurš apdzēš viņa ugun­skuru un neļauj viņam to atkal iekurināt četras reizes pēc kārtas, vai ari tavējā kokā nolūzt kāds zars. Zaram patiešām jānolūzt, un cilvē­kam jāpārliecinās par to, ka tā nav tikai lūztoša zara trokšņa imitācija.

Vēl bez tam būtu jāpievērš uzmanība ripojošiem akmeņiem vai ugunskurā krītošiem sīkiem akmentiņiem, vai kaut kādam citam ne­pārtrauktam troksnim, un tad jāiet tai virzienā, kurā noticis jebkurš šāds fenomens, līdz gars tev beidzot dos kādu ziņu.

Šāda būtne karotāju pārbauda vairākos veidos. Tā var pēkšņi izlēkt viņa priekšā ļoti draudīgā paskatā vai saķert cilvēku no mu­gurpuses un turēt viņu tā stundām ilgi, neļaujot atbrīvoties. Tā var ari uzgāzt viņam virsū koku. Dons Huans teica, ka tie ir patiešām bīsta­mi spēki, un, lai gan nevar cilvēku paši nogalināt, var izsaukt viņa nāvi, nobiedējot vai uzmetot viņam kaut kādu priekšmeta, vai, pēk­šņi parādoties, likt viņam paklupt un tādā veidā nokrist no kraujas.

Viņš teica, ka gadījumā, ja kādreiz es satikšos ar šādu būtni sev nelabvēlīgos apstākļos, tad es nekādā gadījumā nedrīkstu ar viņu cīnīties, jo tad tā noteikti mani nogalinās — atņems man manu dvē­seli. Tāpēc jākrīt zemē un jāpacieš tā līdz rītam.

— Kad cilvēks saskaras vaigu vaigā ar sabiedroto, kas glabā noslēpumus, viņam jāsaņem visa drosme un jāsaķer to pirmajam, pirms tas saķers viņu, vai jāsāk to vajāt, pirms tas sāks vajāt viņu. Šai vajāšanai ir jābūt neatlaidīgai, un tad notiek cīņa. Cilvēkam jāpiespiež garu pie zemes un jātur tik ilgi, līdz tas dos viņam spēku.

Es viņam pajautāju, vai šie spēki ir materiāli, ja jau tiem var patiešām pieskarties. Teicu, ka man vārds "gars" vienmēr ir asociē­jies ar kaut ko efemeru.

— Tad nesauc tos par gariem, — viņš sauca. — Sauc tos par sabiedrotajiem vai neizskaidrojamiem spēkiem.

Viņš kādu brīdi klusēja, tad apgūlās uz muguras un palika rokas zem galvas.

— Es par katru cenu vēlējos uzzināt, vai šīs būtnes ir materiālas.

— Tev patiešām ir taisnība, tās ir materiālas! — viņš pēc kāda brīža noteica. — Kad kāds ar tām cīnās, viņas ir stingras, taču šī sajūta ilgst tikai īsu brīdi. Šīs būtnes var cerēt tikai uz cilvēku bailēm; tāpēc, ja cilvēks cīnās ar kādu no tām kā karotājs, tā ātri vien zaudē saspringumu, bet tai pašā laikā cilvēks kļūst arvien stiprāks. Tādā veidā var vienkārši uzsūkt viņu saspringumu.

— Kas tas par "saspringumu"?

—  Spēks, enerģija. Kad tu viņiem pieskaries, tie vibrē, it kā grasītos tevi saraut gabalos. Taču tā ir tikai šķietamība. Sasprin­gums pagaist, ja vien cilvēks neatslābina savu tvērienu.

—  Kas notiek, kad tie zaudē saspringumu? Vai tie kļūst līdzīgi gaisam un izzūd?

—  Nē, gluži vienkārši kļūst bezspēcīgi, taču tas nelīdzinās ne­kam tādam, ko jebkad agrāk varētu būt skārusi cilvēka roka.

* * *

Vēlāk, vakarā, es viņam teicu, ka tas, ko es redzēju pagājušonakt, varēja būt tikai taurenis. Viņš iesmējās un ļoti pacietīgi pa­skaidroja, ka taureņi lido šurpu turpu tikai ap elektriskajām lam­pām, tāpēc ka lampa neapdedzina viņu spārnus. Bet liesma, gluži otrādi, tos sadedzina, tiklīdz tie pielido tuvāk. Viņš vēl arī noradīja, ka ēna aizsedza visu uguni. Kad viņš to man atgādināja, atcerējos, ka tā patiešām bija ļoti liela ēna un tā patiešām uz acumirkli aizsedza uguni. Taču tas viss notika tik ātri, ka es nepievērsu tam īpašu uzma­nību.

Tad viņš vēl atcerējās, ka dzirksteles bija ļoti lielas un lidoja pa kreisi. Es arī pats to biju ievērojis un teicu, ka, iespējams, šai virzie­nā pūta vējš. Dons Huans atgādināja, ka tur nemaz nebija vēja. Viņam bija taisnība. Es arī pats biju ievērojis, ka tonakt valdīja pil­nīgs bezvējš.

Vēl es biju piemirsis par liesmas zaļgano krāsu, kurn es ievēro­ju pēc tam, kad ēna pirmoreiz šķērsoja manu redzes lauku un dons Huans lika man skatīties uz uguni. Dons Huans man to atgādināja. Viņš arī iebilda, ka es šo parādību saucu par ēnu, sakot, ka tā bija apaļa un drīzāk atgādināja burbuli.

* * *

Pēc divām dienām, 1969. gada 17. decembrī, dons Huans it kā starp citu izmeta, ka tagad es zinu visas nepieciešamās detaļas un tehniskos paņēmienus, lai viens pats dotos uz pakalniem un iegūtu tur spēka priekšmeta—garu ķērāju. Viņš mudināja mani iet vienam un apgalvoja, ka viņa sabiedrība man tikai traucētu.

Biju jau gatavs doties ceļā, kad viņš, šķiet, pārdomāja.

— Tu vēl neesi pietiekami spēcīgs, — viņš teica. — Es tevi pavadīšu līdz pakalnu pakājei.

* * *

Kad mēs nokļuvām nelielajā ielejā, kur es redzēju sabiedroto, dons Huans iztālēm aplūkoja to ieplaku starp pakalniem, kuru es uztvēru kā caurumu, un teica, ka man jāiet vēl tālāk uz dienvidiem, uz attālajiem kalniem. Sabiedrotā mājoklis atradās vistālākajā punk­tā, kuru es varēju saskatīt šajā caurumā.

Palūkojos šajā virzienā — un varēju saskatīt tikai tālo kalnu vienveidīgi zilo masu. Dons Huans veda mani uz dienvidaustrumiem, un pēc vairāku stundu ilga gājiena mēs sasniedzām punktu, kurš, kā viņš izteicās, "atradās pietiekami dziļi sabiedrotajam piederošajā ap­vidū".

Kad mēs apstājāmies, bija jau vakars. Mēs apsēdāmies uz kaut kādiem akmeņiem. Sajutos noguris un izsalcis; visas dienas laikā biju apēdis tikai dažus kukurūzas plāceņus, uzdzerot ūdeni. Dons Huans pēkšņi piecēlās, paskatījās debesīs, lika man nekavējoties doties vislabvēlīgākajā virzienā, pirms tam gan labi ielāgojot apkārt­ni, lai varētu atcerēties šo vietu, kurā man jāatgriežas, kad viss būs galā. Viņš man apsolīja, ka ir gatavs gaidīt mani šeit veselu mūžību, ja vien tas, protams, būs nepieciešams.

Es viņam satraukti pajautāju, vai šie garu ķērāja meklējumi va­rētu stipri ieilgt.

— Kas to lai zina? — viņš noslēpumaini pasmaidīja.

Sāku iet dienvidaustrumu virzienā un pāris reizes atskatījos, lai palūkotos uz donu Huanu. Viņš ļoti lēni gāja pretējā virzienā. Uzkā­pis liela paugura virsotnē, vēlreiz atskatījos uz donu Huanu; viņš atradās no manis kādu divsimt metru attālumā. Viņš ne reizi nepa­griežas manā virzienā. Es noskrēju lejā, nelielā kausveida ieplakā, un pēkšņi atklāju, ka esmu palicis viens. Apsēdos uz akmens un sāku prātot, ko īsti es šeit grasos darīt. Man šķita ļoti muļķīgi meklēt kaut kādu garu ķērāju. Uzskrēju atpakaļ paugura virsotnē, lai atkal ieraudzītu donu Huanu, taču viņa nekur nebija. Skrēju atpakaļ tai virzienā, kur viņu pēdējoreiz biju redzējis. Gribēju pārtraukt visu šo muļķošanos un braukt mājās, arī sajutos visai muļķīgi un biju ļoti noguris.

— Don Huan! — es kliedzu. — Don Huan!

Viņa nekur nebija. Es atkal uzskrēju cita augstāka paugura vir­sotnē, taču neredzēju viņu ari no turienes. Tā skraidīju visai ilgi, taču viņš bija kā izkritis zemei cauri. Atgriezos mūsu šķiršanās vietā, jo pēkšņi man bija uzradusies kāda gluži iracionāla pārliecība, ka atra­dīšu viņu tur sēdam un smejamies par manu nekonsekvento rīcību.

— Kāda velna pēc es ielaidos visā šai lietā?! — es skaļi no­teicu.

Taču es jau zināju, ka reiz uzsākto vairs nav iespējams apturēt. Es patiešām nezināju, kā atgriezties pie mašīnas. Dons Huans bija daudzreiz mainījis mūsu kustības virzienu, bet ar vienkāršu orientē­šanos pēc debess pusēm nepietika. Baidījos apmaldīties kalnos. Ap­sēdos, un pirmoreiz dzīvē mani pārņēma dīvaina sajūta, ka īstenībā taču nekad nav bijis iespējams atgriezties izejas punktā. Dons Hu­ans mēdza teikt, ka es vienmēr uzstāju, ka viss jāsāk no sākuma, lai gan īstenībā tāda sākuma nemaz nemēdz būt. Un tur, kalnos, es beidzot sapratu, ko viņš ar to bija domājis. Tas bija tā, it kā izejas punkts vienmēr biju es pats; it kā dona Huana īstenībā nekad vispār nebūtu bijis; un kad es sāku viņu meklēt, viņš kļuva par to, kas viņš bija īstenībā— acumirklīgs tēls, kurš nozuda aiz paugura.

Izdzirdu klusu lapu šalkoņu, un mani ieskāva nepazīstams aro­māts. Sajutu vēja kluso dūkšanu ausīs. Saule tuvojās tumši oranžai joslai līdzīgajam blīvo mākoņu slānim pie horizonta, nozuda aiz tiem, bet pēc kāda laika atkal uzradās līdzīgi cauri miglai peldošai aveņ­krāsas lodei. Šķita, it kā saule mēģinātu aizkļūt līdz zilās debess stūrītim, taču mākoņi to viņai neļauj, bet tad to pilnībā aprija oranžā mākoņu josla un tumšie kalnu silueti.

Atlaidos uz muguras. Visa pasaule ap mani bija tik mierīga, bez­rūpīga, bet tai pašā laikā tik sveša, ka tas burtiski mani satrieca. Es negribēju raudāt, taču asaras sāka līt pašas no sevis.

Šādā stāvoklī atrados kādas divas stundas, nespēdams pie­spiest sevi piecelties. Es gulēju uz cietiem akmeņiem; šai vietā gan­drīz nekas neauga, bet visapkārt bija zaļi biezi krūmi. Varēju saska­tīt austrumu pakalnos augošo koku galotnes.

Beidzot pavisam satumsa. Sajutos jau krietni vien labāk; biju gandrīz vai laimīgs. Krēsla mani nomierināja un aizsargāja daudz lielākā mērā, nekā nežēlīgi skaudrā dienas gaisma.

Es piecēlos, uzkāpu neliela pakalna virsotnē un sāku izpildīt tās kustības, kuras man bija iemācījis dons Huans. Skrēju septiņas rei­zes austrumu virzienā un tikai tad ievēroju rokas temperatūras iz­maiņas. Es iekurināju ugunskuru un sāku to novērot saskaņā ar do­na Huana sniegtajām instrukcijām. Pagāja vairākas stundas, un es sajutu nogurumu un izsalkumu. Savācu diezgan lielu sausu zaru klē­pi, iemetu tos ugunskurā un pievirzījos tam tuvāk. Šis nomoda stā­voklis bija tik saspringts un intensīvs, ka acis burtiski lipa ciet. Div­reiz iemigu un pamodos tikai tad, kad galva noliecās uz sāniem. Biju tik miegains, ka nespēju vairs novērot uguni. Padzēros ūdeni un pat apslapināju seju, lai neaizmigtu. Taču miegainību izdevās pārvarēt tikai uz īsu brīdi, taču es kļuvu kaut kāds ļoti nīgrs un nervozs; visa šī lieta man šķita absolūti idiotisks pasākums, un izjutu savdabīgu ira­cionālu vilšanos. Jutos noguris, izsalcis, nāca miegs, un vispār ļoti dusmojos pats uz sevi. Beidzot pārstāju cīnīties ar miegu. Ieliku uguns­kurā tā pavairāk sausu zaru un gāju gulēt. Dzīšanās pakaļ sabiedrotajam un garu ķērāja meklēšana tobrīd man šķita absolūti muļķīgs un bezjēdzīgs pasākums. Man tik ļoti nāca miegs, ka es pat nevarē­ju domāt jeb sarunāties pats ar sevi. Es aizmigu.

Pēkšņi mani pamodināja skaļš brīkšķis. Šķita, ka šis troksnis, lai kas tas arī nebūtu, atskanēja tieši virs manas kreisās auss — es gulēju uz labajiem sāniem. Acumirklī pamodos un apsēdos. Mana kreisā auss dunēja, biju pavisam apdullis no šīs tuvās un skaļās skaņas.

Spriežot pēc sauso zaru skaita, kas vēl aizvien dega ugunskurā, biju gulējis tikai īsu brīdi. Nedzirdēju nekādas citas skaņas, taču saglabāju modrību un uzturēju uguni.

Man prātā ienāca doma, ka mani varbūt ir pamodinājis šāviens; iespējams, ka mani kāds ir izsekojis un tagad atrodas kaut kur tepat līdzās un grib mani nošaut. Šī doma kļuva ļoti mokoša un izsauca veselu racionālu baiļu straumi. Biju pārliecināts par to, ka šī zeme pieder kaut kādiem cilvēkiem, un, ja reiz tā, viņi varēja mani noturēt par zagli un nogalināt, lai aplaupītu, nezinot, ka man nekā nav. Draus­mīgi noraizējies par savu drošību, sajutu milzu sasprindzinājumu ple­cos un kaklā. Pakustināju galvu augšā lejā. Nokrakšķēja kakla skrie­meļi. Es vēl aizvien lūkojos ugunī, taču nesaskatīju tajā neko nepa­rastu un vairāk nedzirdēju nekādus trokšņus.

Pēc tam, kad nedaudz atslābinājos, galvā pazibēja doma, ka, iespējams, tās ir tikai dona Huana izdarības. Drīz vien jau biju pilnīgi pārliecināts par to un pat iesmējos. Radās jauna racionālu secināju­mu straume, šoreiz jau tikai jautru. Nodomāju, ka donam Huanam droši vien bijušas aizdomas, ka es pārdomāšu un vairs nevēlēšos palikt kalnos pa nakti, vai ari viņš redzēja, kā es skrēju viņam pakaļ, un noslēpās kādā apslēptā alā vai aiz krūma. Tad viņš man sekoja un, ievērojis, ka es aizmigu, mani pamodināja, salauzdams zaru virs manas auss. Es piesviedu ugunskuram vēl zarus un sāku paslepus lūkoties, cenzdamies noteikt viņa slēptuvi.

Valdīja pilnīgs miers: sisināja sienāži, vējš šalca kalnu nogāzē augošo koku lapās, ugunskurā sprakšķēdami dega zari. Visapkārt lidoja dzirksteles, taču tās bija visparastākās dzirksteles.

Pēkšņi izdzirdu skaļu lūztoša zara brīkšķi. Viņš bij atnācis no kreisās puses. Aizturēju elpu un sāku ļoti vērīgi ieklausīties. Nāka­majā acumirklī izdzirdēju zara brīkšķi jau no labās puses.

Tad izdzirdu vāju, attālu lūztošu zaru troksni, — it kā kāds stai­gātu pa tiem un tuvotos man. Skaņas kļuva skaļākas, skaidrākas. Mana reakcija bija palēnināta—nezināju turpināt klausīties vai cel­ties kājās. Nekādi nespēju izšķirties par turpmāko rīcību, kad pēk­šņi no visām pusēm atskanēja lūztošu zaru brīkšķi. Tas viss notika tik ātri, ka es tikai vēl pēdējā brīdī paguvu pielēkt kājās un apdzēst un sabradāt ugunskuru.

Skrēju tumsā lejup pa nogāzi. Kad skrēju cauri krūmiem, man galvā pazibēja doma, ka tur, lejā, nav nevienas līdzenas vietas. Skrēju, cenšoties aizsargāt acis no zariem. Atrados jau pusceļā līdz pakalna pakājei, kad sajutu kaut ko sev aiz muguras. Tas noteikti nebija zars, un es intuitīvi jutu, ka šis kaut kas man tuvojās un jau atradās tik tuvu, ka kuru katru brīdi varēja man pieskarties. No bailēm un satraukuma man pārvēlās stindzinošs aukstuma vilnis, iekšā viss bur­tiski savilkās čokurā. Norāvu sev jaku saņurcīju to, nokritu zemē, piespiedu jaku pie vēdera, pierāvu klāt kājas un aizvēru acis, kā to bija mācījis dons Huans. Kādu laiku tā gulēju nekustēdamies, bet tad aptvēru, ka visapkārt valda kapa klusums. Nevarēju saklausīt vispār nevienu skaņu. Tas mani ārkārtīgi satrauca. Mani vēdera mus­kuļi savilkās un sāka krampjaini raustīties. Atkal izdzirdu lūztoša zara brikšķi. Šī skaņa, šķiet, nāca no tāluma, taču bija ļoti skaidra un labi saklausāma. Tad atskanēja vēl viens blīkšķis, šoreiz jau tu­vāk. Iestājās klusuma bridis, bet tad kaut kas burtiski uzsprāga man virs pašas galvas. Tas bija tik negaidīti, ka es satrūkos un gandrīz vai apvēlos uz muguras. Tas noteikti bija lūztoša zara troksnis. Skaņa atskanēja tik tuvu, ka es pat saklausīju lūztoša zara lapu šalkoņu.

Tad sekoja vesela lūztošu sprādzienu lavīna, visapkārt ar ap­dullinošu troksni lūza zari. Taču visnejēdzīgākais visā šai situācijā bija mana reakcija — tā vietā, lai sastingtu mistiskās šausmās, es sāku smieties. Es patiešām noticēju, ka esmu atklājis visa notiekošā patieso cēloni. Biju pārliecināts par to, ka dons Huans atkal grib mani izjokot. Manu pārliecību vēl vairāk stiprināja virkne loģisku spriedumu; man strauji uzlabojās garastāvoklis. Nodomāju, ka spēšu notvert šo veco viltnieku donu Huanu aiz rokas jau nākamajā viņa izlēcienā. Viņš atradās man blakus, kad lauza zarus, zinādams, ka es neuzdrošināšos uz viņu paskatīties, un nu dara visu, kas viņam ienāk prātā. Nospriedu, ka viņš kalnos ir viens, jo viņam nepietika laika, lai aizietu pēc palīgiem. Šoreiz mēs bijām aizgājuši visai tālu kalnos un pa visu šo laiku nebijām sastapuši nevienu cilvēku. Tātad, ja viņš šeit slēpjas viens, tad spēj radīt tikai visai ierobežotu trokšņu skaitu. Turklāt starp šiem trokšņiem jābūt pauzēm, tāpēc viena pēc otras var atskanēt ne vairāk kā kādas divas trīs skaņas. Arī skaņu daudzveidību šajā gadījumā stipri ierobežoja viena cilvēka iespējas. Paliekot šādā saliektā un nekustīgā stāvoklī, biju pilnīgi pārliecināts par to, ka viss šis pārbaudījums bija tikai spēle, un vienīgais veids, kā no tā visa es varu izkļūt, nezaudējot savu pašcieņu un godu, ir emocionāla norobežošanās no visa notiekošā. Nu jau es gluži vai uzjautrinājos par šo, kā man šķita, izrādi. Izjutu pat prieku, ka spēju paredzēt mana pretinieka nākamo soli. Centos iedomāties, kā ta­gad manā vietā rīkotos dons Huans.

Manus intelektuālos vingrinājumus pārtrauca kaut kāda čāpsti­noša skaņa. Vērīgi ieklausījos; šī skaņa atkal atkārtojās. Nespēju noteikt, kas tas tāds varētu būt. It kā kaut kāds dzīvnieks laktu ūdeni. Skaņa atkal atkārtojās. Tā nepatīkami kaitināja; prātā ienāca pusaudžu meitene ar lieliem žokļiem, kas košļā košļājamo gumiju. Biju neizpratnē, kā gan dons Huans spēj radīt šādu skaņu, bet šī skaņa atkārtojās tagad jau labajā pusē. Sākumā tā bija vienīgā ska­ņa, bet tad sekoja vesela čāpstinošu skaņu virkne, kas varētu rasties, kādam mīcoties pa dubļiem. Pilnīgi skaidri varēja saklausīt soļu trok­sni, it kā kāds bristu pa dziļiem dubļiem. Trokšņi uz mirkli apklusa, bet tad atkal atskanēja jau ļoti ļoti tuvu no kreisās puses, kādus trīs metrus no manis. Tagad radās ilūzija, ka kaut kas resns un smags gumijas zābakos skrietu pa dziļiem dubļiem. Mani pārsteidza šī skaņu daudzveidība, un nespēju iedomāties nekādas primitīvas palīgierī­ces, ar kuru palīdzību es pats varētu radīt šādas skaņas. Lūk, soļi atskanēja man aiz muguras, bet tad vienlaicīgi no visām pusēm. Šķi­ta, ka kāds lielā sajūsmā staigātu, skraidītu un mīcītos dubļos ap mani.

Sāku visai pamatoti šaubīties, vai patiešām visu to dara dons Huans; tad jau viņam būtu jāskrien man riņķī gluži neiedomājamā ātrumā. Skaņu ātrums nepieļāva šādu iespēju. Tad iedomājos, ka donam Huanam galu galā varētu būt ari palīgi. Jau grasījos iegrimt jaunos prātojumos par to, kas varētu būt šie palīgi, kad pēkšņi ska­ņu intensitāte piesaistīja visu manu uzmanību. Es patiešām vairs ne­spēju skaidri domāt, taču nebūt nebiju izbijies — iespējams, tikai apstulbis no šo dīvaino skaņu kvalitātes. Šī čāpošana bija vibrējoša. Šīs dīvainās vibrācijas šķita vērstas pret manu vēderu, vai arī es vienkārši tās uztvēru ar vēdera apakšdaļu.

Tiklīdz to aptvēru, tūdaļ zaudēju visu savu objektivitāti un vie­naldzību. Skaņas uzbruka manam vēderam! Man radās jautājums: "Bet ja nu tas nemaz nav dons Huans?" Nobijos, sasprindzināju vēdera muskuļus un vēl stingrāk piespiedu ar ceļiem saburzīto jaku pie sava vēdera.

Skaņu biežums un intensivitāte pieauga, it kā tām būtu kļuvis zināms, ka esmu zaudējis savu sākotnējo pārliecību; to vibrācija kļuva tik intensīva, ka man palika slikta dūša. Izmisīgi cīnīdamies ar nelabumu, sāku dziedāt savas peijotes dziesmas. Izvēmos, un tūdaļ apklusa ari čāpstinošās skaņas; atkal izdzirdu ierasto sienāžu dziesmu, vēja šalkas un tālas koijotu rejas. Šī pēkšņā atelpa ļāva man palūkoties uz sevi no malas un skaidrāk apjaust notiekošo. Vēl pa­visam nesen biju lieliskā garastāvoklī, pašpārliecināts un mierīgs; acīmredzot mani situācijas novērtējuma mēģinājumi bija cietuši pil­nīgu neveiksmi. Pat ja ari donam Huanam bija kādi līdzdalībnieki, pat viņi nevarētu mehāniski radīt tādas skaņas, kas tā iedarbotos uz manu vēderu. Lai radītu tik intensīvas skaņas, viņiem būtu nepiecie­šams tāds aprīkojums, par kādu tiem, visticamāk, pat nav ne mazā­kā priekšstata. Acīmredzot šīs neparastās parādības, kuras es no­vēroju, nebūt nebija spēle un mana teorija "par vienu dona Huana joku" bija tikai manis iedomāts vulgārs šī fenomena skaidrojums.

Man sākās krampji un radās nepārvarama vēlme apgulties uz muguras un izstiept kājas. Nolēmu pavirzīties mazliet pa labi, lai no­vākta seju no tās vietas, kur biju izvēmies. Tiklīdz sāku rāpties, iz­dzirdu ļoti klusu čīkstoņu virs pašas kreisās auss un sastingu uz vie­tas. Čīkstoņa atkārtojās no otras puses. Tā bija vienīgā skaņa. Iedomājos, ka tā atgādina durvju eņģu čīkstoņu. Kādu bridi nogaidī­ju, taču vairāk neko nedzirdēju, tāpēc nolēmu rāpties tālāk. Tiklīdz sāku uzmanīgi pārvietot galvu pa kreisi, pār mani gāzās tāda čīksto­šu skaņu lavīna, ka es gandrīz vai palēcos. Brīžiem tās atgādināja durvju čīkstēšanu, brīžiem žurku vai jūras cūciņu pīkstienus; tās nebūt nebija skaļas un intensīvas, bet, gluži otrādi, — ļoti klusas, ļaunu vēstošas, un izsauca man mocošas spazmas un nelabumu. Šīs ska­ņas izzuda tāpat kā bija uzradušās, pakāpeniski, līdz beidzot es sā­ku dzirdēt tikai vienu vai vienlaicīgi divas skaņas.

Tad izdzirdu kaut ko līdzīgu liela putna spārnu vēdām, it kā tas slīdēta virs krūmu galotnēm. Šķita, ka tas riņķo virs manas galvas. Klusā čīkstēšana atkal kļuva skaļāka, un tāpat arī skaļākas kļuva šķietamās putna spārnu vēdas. Bija tāda sajūta, ka virs manas gal­vas lidinās vesels gigantisku putnu bars, vicinot savus mīkstos, lielos spārnus. Šīs abas skaņas saplūda vienā, izveidojot milzu vilni, kas pārklājās man pāri un ievilka sevī. Sajutu, ka peldu kaut kādā milzī­gā viļņveidīgi pulsējošā straumē. Šī čīkstoņa un spārnu vēdas dīvai­nā veidā iespiedās manā ķermenī, un es izjutu tās ar katru sava ķer­meņa šūnu. Putnu bara spārnu vēdas it kā vilka mani augšup, bet tai pašā laikā peļu armijas pīkstieni centās pagriezt mani ap savu asi, lai apveltu mani uz muguras.

Nu jau vairs nemaz nešaubījos par to, ka, pateicoties savai ap­brīnojamajai muļķībai, esmu saskāries ar kaut ko patiesi drausmīgu. Es sakodu zobus, dziļi elpoju un dziedāju savas peijotes dziesmas.

Šīs skaņas turpinājās ļoti ilgu laiku, un es tām pretojos visiem spēkiem. Kad tās apklusa, iestājās "klusums", jeb, citiem vārdiem sakot, tas klusums, kurā spēju saklausīt tikai dabiskās kukaiņu un vēja radītās skaņas. Šis klusuma periods bija man vēl kaitīgāks par troksni. Sāku domāt un novērtēt situāciju, un šīs pārdomas izraisīja manī paniku. Saprata, ka esmu pagalam; man trūka gan zināšanu, gan izturības, lai atvairīta to, kas man uzbruka. Sarāvies čokurā, es absolūti bezpalīdzīgs gulēju zemē savos vēmekļos. Iedomājos, ka mana dzīve nu ir galā, un sāku raudāt. Gribēju vēlreiz pārdomāt visu savu dzīvi, taču nezināju, ar ko sākt. It nekas, ko es tās laikā būta darījis, nebija šī pēdējā un galējā sasprindzinājuma vērts, tāpēc man nebija par ko domāt. Tā bija ļoti asa un skaudra atziņa. Biju ļoti izmainījies kopš tā laika, kad pēdējoreiz pārdzīvoju tamlīdzīgu izbīli. Šoreiz biju gandrīz pilnīgi iztukšots. Man bija daudz mazāk personī­gu jūtu, kuras gribēju saglabāt un paņemt sev līdzi.

Uzdevu pats sev jautājumu: kā rīkotos karotājs šādā situācijā, un nonācu pie atšķirīgiem secinājumiem. Bija kaut kas ārkārtīgi sva­rīgs, un tas saistījās ar mana vēdera nabas apgabalu; skaņās jautās kaut kas pārdabisks — tās tika mērķētas uz manu vēderu; un tieši šeit tad arī slēpās visa šī noslēpuma atslēga, bet es tikai nesapratu, kāda. Doma, ka dons Huans varētu mani izjokot, tagad šķita abso­lūti nepieņemama.

Mana vēdera muskuļi vēl aizvien bija ļoti saspringi, lai gan krampji mitējās. Es turpināju dziedāt un dziļi elpot un sajuta savā ķermenī ieplūstam nomierinošu siltumu. Man kļuva skaidrs, ka, ja vien gribu izdzīvot, tad man ir jādara tas, ko mācīja dons Huans. Pie sevis vēlreiz atkārtoju viņa sniegtās instrukcijas. Atcerējos precīzi to vie­ta, kur saule nozuda aiz kalniem, domās noteicu debess puses un nolēmu izmainīt sava ķermeņa stāvokli tā, lai galva būtu pavērsta citā, man labvēlīgā virzienā, uz dienvidaustrumiem. Es lēni , collu pa collai, pagriezu savas pēdas pa kreisi, tad, strauji tās atgrūžot, sāku pārvietot savu ķermeni. Taču, tiklīdz nedaudz pārvietojos horizon­tālā plāksnē, sajutu, kā kaut kas no mugurpuses viegli pieskaras manam kaklam. Tas notika tik pēkšņi, ka es neviļus iekliedzos un atkal pamiru. Sasprindzināju vēdera muskuļus, sāku dziļi elpot un dziedāt savas peijotes dziesmas. Pēc mirkļa atkal sajuta tādu pašu vieglu sitienu jeb grūdienu. Acumirklī savilkos čokurā. Mans kakls bija atklāts, un es nekādi nespēju sevi aizsargāt. Atkal kāds, "pie­klauvēja" pie mana kakla. Manam kaklam pieskārās kaut kāds mīksts, gandrīz samtains priekšmets, kas atgādināja ar mīkstām pū­kām klātu milzīga truša ķepu. Šis kaut kas pieskārās man atkal, bet tad sāka braukāt šurpu turpu pa manu kaklu, līdz man acīs sariesās asaras. Bija tāda sajūta, it kā pa manu kaklu tādā kā bezsvara stā­voklī lēkātu mēmu un mīkstu ķenguru bars. Spēju pat atšķirt viņu ķepu lielā un mīkstā pirksta pieskārienu, kas viņi maigi staigāja pa manu kaklu. Tas nebūt nebija sāpīgi, taču padarīja mani burtiski traku. Skaidri zināju, ja šai situācijā neko neuzsākšu, tad noteikti sajukšu prātā, pielēkšu kājās un sākšu skriet. Tāpēc ļoti lēni sāku pagriezt ķermeni jaunajā stāvoklī. Šie mani pārvietošanās mēģinā­jumi, šķiet, paātrināja klauvējienus pa manu kaklu. Tie beidzot kļu­va tik neprātīgi, ka es izmisīgi rāvos uz priekšu ar visu ķermeni un tūdaļ pat ieņēmu sev vēlamo stāvokli. Neloloju nekādas īpašas ce­rības par šīs manas rīcības rezultātu, es vienkārši darbojos, lai pa­sargātu sevi no pilnīga vājprāta.

Tiklīdz izmainīju sava ķermeņa virzienu, klauvējieni pa manu kaklu izbeidzās. Pēc ilgas un mokošas pauzes izdzirdēju tālumā lūztošu zaru brīkšķus. Šis troksnis netuvojās. Šķita, ka šis kaut kas atkāpās uz citu vietu, kas atradās tālu no manis. Nākamajā acumir­klī lūztošo zaru troksnis saplūda ar sprādzienveidīgu lapu šalkoņu, kas līdzīgi milzu vilnim pārvēlās pāri visam kalnam. Bija tāda sajūta, ka visi apkārtējie krūmi sāka drebēt, lai gan vēja nebija. Šī šalkoņa un zaru brikšķi radīja ilūziju, ka viss pakalns liesmo. Mans ķermenis bija ciets kā akmens. Stipri nosvīdu, aizvien izjutu siltuma pieplūdu­mu. Vienubrīd man patiešām izlikās, ka visu pārņēmušas liesmas. Es nepielēcu kājās un nesāku skriet tikai tāpēc, ka mani bija pārņēmis paralīzei līdzīgs sastingums; faktiski es pat nevarēju atvērt acis. Tobrīd man prātā bija tikai viena doma — pielēkt kājās un bēgt no uguns. Mans vēders savilkās drausmīgās spazmās, kas ļoti apgrūtināja el­pošanu. Pēc ilgas cīņas man izdevās izdarīt dziļu ieelpu, un tūdaļ ari ievēroju, ka šalkoņa norimusi, vēl tikai laiku pa laikam atskanēja kāds lūztoša zara brikšķis, taču šie trokšņi aizvien attālinājās un kļu­va aizvien retāki un retāki, līdz apklusa pavisam.

Beidzot man izdevās atvērt acis, un es caur puspievērtajiem plak­stiem palūkojos uz zemi savā priekšā. Ausa rīts. Ilgu laiku vēl gulēju nekustīgi un nogaidīju, bet tad pamazām sāku iztaisot savu ķermeni. Pārvēlos uz muguras. Austrumos virs pakalniem lēca saule.

Man bija nepieciešamas dažas stundas, lai iztaisnotu savas kā­jas un šā tā nokāptu lejā pa nogāzi. Gāju uz to vieto, kur dons Huans bija mani atstājis; tā atradās tikai kādas jūdzes attālumā, taču līdz pusdienām biju aizkļuvis tikai līdz mežmalai, kas atradās vēl vis­maz pusjūdzes attālumā no tās.

Es nevarēju vairāk paiet, un nebija visā pasaulē nekā tāda, kas varēto piespiest mani iet tālāk. Iedomājos par kalnu lauvām un mē­ģināju uzrāpties kokā, taču rokas nespēja noturēt ķermeņa svaru. Atbalstījos pret klinti un samierinājos ar domu, ka šeit man būs lemts nomirt, jo biju pārliecināts, ka kļūšu par kalnu lauvu vai kādu citu plēsoņu upuri. Man nebija spēka, pat lai mesto ar akmeni. Es nebiju izsalcis un negribēju dzert. Drīz vien uzdūros nelielam strautiņam un iedzēru mazliet ūdens, taču ūdens nemaz neatjaunoja manus spē­kus. Tā nu es tur sēdēju tāds pilnīgi bezpalīdzīgs un sajutos drīzāk nomākts, nekā izbijies. Biju tik ļoti piekusis, ka vairs neraizējos par savu turpmāko likteni, un aizmigu.

Pamodos no tā, ka kāds mani spēcīgi kratīja. Man līdzās stāvē­ja dons Huans. Viņš palīdzēja man apsēsties un iedeva ūdeni un šķidru putru. Viņš iesmējās un teica, ka izskatos visai nožēlojami. Centos viņam pastāstīt, kas ar mani notika, taču viņš neklausījās un paskaidroja, ka es pagāju garām iezīmētajai vietai, kur mums va­jadzēja satikties, — tā atradās apmēram kādus simt metrus no še­jienes. Tad viņš burtiski nesa mani lejā. Viņš teica, ka ved mani uz upi, lai mani tajā izpeldinām. Pa ceļam viņš aizbāza man ausis ar kaut kādām lapām, kas atradās viņa somā, bet tad aizsēja man acis, uzlicis uz katras acs pa vienai lapai un apsaitējot tās ar drānas gaba­lu; viņš lika man novilkt drēbes, uzlikt plaukstas uz acīm un ausīm, lai būtu pilnīgi drošs par to, ka es neko neredzu un nedzirdu.

Dons Huans ierīvēja manu ķermeni ar lapām, bet tad iegrem­dēja upē. Tā bija liela un dziļa upe, jo stāvēju tajā vertikāli, bet nevarēju aizsniegt tās dibenu. Dons Huans mani pieturēja aiz labā elkoņa. Sākumā nemaz nesajūtu ūdens aukstumu, taču pamazām sāku sastingt, bet tad aukstums kļuva vienkārši neciešams. Dons Huans mani izvilka un norīvēja ar kaut kādām specifiski smaržojo­šām lapām; viņš mani apģērba un veda projām. Mēs nogājām visai prāvu attālumu, pirms viņš noņēma lapas no manām acīm un ausīm. Dons Huans man pajautāja, vai jūtos pietiekami spēcīgs, lai atgriez­tos pie savas mašīnas. Apbrīnojami, taču sajutos ļoti stiprs. Lai par to pārliecinātos, es pat uzskrēju stāvā paugurā.

Pa ceļam uz mašīnu centos atrasties pēc iespējas tuvāk donam Huanam. Vairākkārt paklupu, un viņš sāka smieties. Ievēroju, ka viņa smiekli ļoti iedvesmoja un spēcināja; jo vairāk viņš smējās, jo labāk jutos.

* * *

Nākamajā dienā atstāstīju donam Huanam visu, kas ar mani notika kopš tā brīža, kad viņš mani atstāja. Viņš visu laiku smējās, it īpaši, kad es viņam teicu, ka sākumā uzskatīju to visu par viņa kār­tējo triku.

— Tu vienmēr domā, ka tevi izjoko,—viņš teica.—Tu pārlie­ku sev tici un darbojies tā, it kā zinātu visas atbildes. Tu nezini neko, mans mazais draugs, neko.

Dons Huans pirmoreiz nosauca mani par "mazo draugu". Tas man bija īsts pārsteigums. Viņš to ievērojami pasmaidīja. Viņa balsī jautās tāds siltums un iejūtība, ka mani pārņēma dziļas skumjas. Es viņam teicu, ka pēc savas dabas esmu bezrūpīgs un aprobežots un tāpēc nekad nesapratīšu viņa pasauli. Biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem. Viņš mani uzmundrināja, paziņodams, ka es visu izdarīju ļoti labi.

Pajautāju viņam par manas gūtās pieredzes nozīmi.

—  Tai nav nekādas nozīmes, — viņš atbildēja. — Tas varēja atgadīties ar jebkuru, it īpaši ar tādu, kuram tāpat kā tev jau ir atvēr­ta gaismas sprauga. Parasti tā notiek. Jebkurš karotājs, kurš jeb­kad ir gājis meklēt sabiedroto, var tev daudz ko pastāstīt par viņu izdarībām. Tev vēl paveicās, — pret tevi izturējās visai saudzīgi. Taču tava gaismas sprauga ir atvērta, un tas tevi padara pārāk ner­vozu. Neviens nespēj kļūt par karotāju vienas nakts laikā. Tāpēc tagad brauc mājās un atgriezies tikai tad, kad būsi pilnīgi atguvies un tava gaismas sprauga aizvērsies.

17

Neatgriežos Meksikā vairākus mēnešus; visu šo laiku kārtoju savas lauka piezīmes, un pirmo reizi šo desmit gadu laikā, kopš biju sācis mācīties, dona Huana mācība sāka iegūt reālu jēgu. Jutu, ka uz mani loti labvēlīgi iedarbojas šie ilgie periodi, kurn laikā biju spiests atturēties no mācībām. Tie ļāva man skaidri novērtēt visus ieguvu­mus un izkārtot tos atbilstoši manām uztveres īpatnībām, interesēm un intelektam. Taču notikumi, kas atgadījās manas pēdējās vizītes laikā, krietni vien mazināja manas optimistiskās cerības, ka man bei­dzot ir izdevies apjaust dona Huana zināšanu sistēmu.

Pēdējā piezīme manā bloknotā izdarīta 1970. gada 16. oktob­rī. Tās dienas notikumi kļuva par savdabīgu lūzuma punktu, kas ne tikai noslēdza kārtējo mācību ciklu, bet iezīmēja arī jaunu, kurš tik krasi atšķiras no visa tā, ko es biju darījis līdz šim, ka, manuprāt, tieši šai zīmīgajā punktā tad ari man būtu jābeidz mans vēstījums.

* * *

Piebraucot pie dona Huana mājas, ieraudzīju viņu sēdam ieras­tajā vietā zem ramadas pie durvīm. Nolicis mašīnu koka ēnā, paņē­mu savu portfeli un somu ar produktiem, piegāju pie viņa un skaļi viņu sveicināju. Pēkšņi ievēroju, ka viņš nebija viens. Aiz augstās malkas grēdas sēdēja vēl viens cilvēks. Viņi abi skatījās uz mani. Dons Huans pamāja man ar roku, un tāpat izdarīja ari tas otrs. Sprie­žot pēc viņa apģērba, viņš nebija indiānis, bet gan meksikānis no Dienvidrietumiem. Viņš bija ģērbies džinsa biksēs, bēškrāsas krek­lā, galvā viņam bija kovboja cepure, bet kājās — kovboja zābaki.

Es sāku runāt ar donu Huanu, bet tad paskatījos uz meksikāni; viņš man uzsmaidīja. Vērīgi viņu aplūkoju.

— Lūk, arī mazais Karlito, — meksikānis teica donam Huanam,—un viņš vairāk ar mani nerunā… Tikai nesaki man, ka viņš ar mani vairs negrib ielaisties!

Pirms es vēl paguvu kaut ko atbildēt, viņi abi sāka skaļi smie­ties, un tad es sapratu, ka šis svešinieks bija dons Henaro.

— Tu mani nepazini, vai ne? — viņš, vēl aizvien smiedamies, jautāja.

Biju spiests atzīt, ka mani samulsinājis viņa jaunais tērps.

— Ko tu dari šai apvidū, don Henaro? — es jautāju.

—Viņš ieradās, lai baudītu karsto vēju, — dons Huans teica. — Vai ne?

— Tiesa, — dons Henaro atsaucās. — Tu pat nevari iedomā­ties, ko karstais vējš var izdarīt ar man līdzīga večuka ķermeni.

Es apsēdos starp viņiem.

— Ko tas dara ar tavu ķermeni? — es jautāju.

— Karstais vējš stāsta manam ķermenim apbrīnojamas lie­tas, — viņš teica.

Viņš pagriezās pret donu Huanu, un viņa acis iemirdzējās:

— Vai ne?

Dons Huans apstiprinoši pamāja.

Es viņiem teicu, ka Santa Annas karsto vēju sezona man ir vis­sliktākais gadalaiks, un tāpēc man šķiet ļoti dīvaini, ka dons Henaro atbraucis meklēt karsto vēju, no kā es cenšos paglābties.

— Karloss nepanes karstumu, — dons Huans teica donam Henaro. — Kad iestājas karstums, viņam gluži kā bērnam sākas asfiksija (*Pataloģisks skābekļa trūkums organismā sakarā ar elpošanas traucējumiem (Red.)) .

—  As… kas?

—  As… fiksija.

— Ak Dievs! — dons Henaro teica, izliekoties ļoti noraizējies un izpildot neaprakstāmi smieklīgu izmisuma žestu.

Dons Huans viņam paskaidroja, ka es tik ilgi nebraucu pie viņa tādēļ, ka man atgadījās misēklis ar sabiedrotajiem.

— Oho, tātad tu beidzot satikies ar sabiedroto! — dons Hena­ro iesaucās.

— Šķiet, ka jā, — es šķietami nevērīgi atteicu.

Viņš skaļi iesmējās. Dons Henaro divas vai trīs reizes viegli uz­sita man pa muguru. Tas bija draudzīgs žests, ko es uztvēru kā līdz­jūtības apliecinājumu. Skatoties man acīs, viņš mazliet paturēja savu roku uz mana pleca, un es izjutu rāmu apmierinājumu. Taču šāds stāvoklis ilga tikai vienu acumirkli, bet tad dons Henaro izdarīja ar mani kaut ko pavisam neizskaidrojamu. Man bija tāda sajūta, it kā man plecos būtu uzkrāvuši laukakmeni. Es jum, kā viņš palielināja savas rokas svaru, kas atradās uz mana labā pleca, līdz tādai neie­domājamai pakāpei, ka biju spiests noliekties no šī smaguma un atsisties ar galvu pret zemi.

— Mums ir jāpalīdz mazajam Karlito, — dons Henaro teica un sazvērnieciski saskatījās ar donu Huanu.

Es atkal apsēdos taisni un pagriezos pret donu Huanu, taču viņš skatījās uz otru pusi. Noraizējies nodomāju, ka dons Huans uzve­das tā, it kā es viņu nemaz neinteresēju. Dons Henaro smējās; šķiet, viņš gaidīja manu reakciju.

Palūdzu viņam uzlikt roku man uz pleca vēlreiz, taču viņš nevē­lējās to darīt. Prasīju viņam vismaz man paskaidrot, ko viņš ar mani izdarīja. Viņš apmierināti ķiķināja. Es atkal pagriezos pret donu Hu­anu un teicu viņam, ka dona Henaro roka gandrīz nospieda mani ar savu svaru.

— Es neko par to nezinu, — dons Huans komiski nopietnā balsī noteica. — Man uz pleca viņš roku nelika.

Tad viņi abi iesmējās.

— Ko tu ar mani izdarīji, don Henaro? — es jautāju.

— Es vienkārši uzliku roku uz tava pleca,—viņš nevainīgi no­teica.

— Uzliec atkal, — es palūdzu.

Viņš atteicās. Tad iejaucās dons Huans un palūdza mani iz­stāstīt donam Henaro to, kas ar mani notika tonakt kalnos. No­domāju, ka viņš patiešām vēlas, lai es viņiem pamatīgi atstāstu šo atgadījumu visos sīkumos, taču, jo nopietnāks kļuva mans vēstījums, jo vairāk viņi smējās. Es pat pāris reizes apklusu, taču viņi lūdza mani turpināt.

—  Tagad sabiedrotais noteikti atnāks pie tevis neatkarīgi no tavām jūtām pret viņu, — dons Huans teica, kad biju beidzis stās­tīt. — Tev vispār nekas nav jādara, tu vari sēdēt bezdarbībā vai domāt par sievietēm, bet tad pēkšņi, viegls uzsitiens uz pleca, tu pagriezies, — bet sabiedrotais jau stāv tavā priekšā.

—  Bet ko es varu izdarīt, ja kaut kas tāds atgadīsies? — es jautāju.

—  Pag, pag, draudziņ! — dons Henaro teica. — Tas ir slikts jautājums. Nejautā par to, ko tu vari izdarīt. Skaidrs, ka tu neko nevari izdarīt. Tev jājautā, ko var izdarīt karotājs.

Viņš piemiedza acis un skatījās uz mani. Viņa galva bija ne­daudz noliekta pa labi, bet lūpas savilktas.

Es paskatījos uz donu Huanu, cerēdams saņemt kādu mājienu par to, ka tas viss ir tikai joks, taču dona Huana sejas izteiksme joprojām bija absolūti neizdibināma.

— Labi, — es teicu. — Ko var izdarīt karotājs?

Dons Henaro atkal piemiedza acis, sāka šmaukstināt lūpas, it kā meklētu piemērotus vārdus. Viņš, zodu berzēdams, vērīgi skatī­jās uz mani.

— Karotājs taisa biksēs, — viņš tikai indiānim raksturīgā svinī­gumā noteica.

Dons Huans aizklāja seju ar rokām, bet dons Huans iesita ar plaukstu pa zemi, un abi sāka neprātīgi smieties.

— Bailes, tas ir kaut kas tāds, no kā nevar atbrīvoties uz visiem laikiem, — dons Huans teica, kad smiekli bija norimuši. — Ja ka­rotājs nokļūst šādā grūtā stāvoklī, viņš vienkārši, divreiz nedomājot, uzgriež sabiedrotajam muguru. Karotājs nedrīkst sev izdabāt, tāpēc nevar nomirt no bailēm. Karotājs ļauj sabiedrotajam atnākt tikai tad, kad viņš ir labā formā un gatavs to uzņemt. Kad viņš ir pietie­kami spēcīgs, lai cīnītos ar sabiedroto, viņš atver savu gaismas sprau­gu un metas uz priekšu, sagrābj to, piespiež pie zemes un skatās uz viņu tik ilgi, cik tas viņam nepieciešams; tad viņš novēršas, atbrīvo sabiedroto un ļauj tam iet uz visām četrām debess pusēm. Karotājs, mans mazais draugs, jebkurā brīdī ir situācijas noteicējs.

— Kas var notikt, ja pārāk ilgi skatās uz sabiedroto? — es jautāju.

Dons Henaro paskatījās uz mani un komiski atveidoja vērīgu skatienu.

—  Kas to lai zina, — dons Huans teica. — Varbūt dons Hena­ro pastāstīs, kas ar viņu notika.

—  Varbūt, — dons Henaro teica un sāka ķiķināt.

—  Pastāsti, lūdzu!

—  Varbūt arī pastāstīšu, — dons Huans pasmīnēja.

Dons Henaro piecēlās, kauliem kraukšķot, izstaipījās un atvēra tik plati acis, ka tās kļuva apaļas un izskatījās kā neprātīgas.

—  Henaro grasās likt tuksnesim drebēt, — viņš teica un iegāja krūmos.

—  Henaro grib tev palīdzēt, — dons Huans uzticības pilnā bal­sī noteica. — Viņš izdarija ar tevi to pašu savās mājās, un tu gandrīz redzēji.

Iedomājos, ka viņš domā atgadījumu pie ūdenskrituma, taču viņš runāja par pārdabiski dārdošajām skaņām, kuras es dzirdēju pie dona Henaro mājas.

—  Starp citu, kas tas bija? — es jautāju. — Mēs smējāmies par to, bet tu tā arī nekad man nepaskaidroji, kas tas bija.

—  Tu nekad nejautāji.

—  Es jautāju.

—  Nē, tu jautāji par visu citu, izņemot to.

Dons Huans nosodoši paskatījās uz mani.

— Tā ir Henaro māksla, — viņš teica. — Tikai Henaro var to izdarīt. Tu tad gandrīz redzēji.

Teicu, ka man nekad nebija ienācis prātā saistīt redzēšanu ar tiem dīvainajiem trokšņiem, kurus es toreiz dzirdēju.

—  Bet kāpēc? — viņš asi pajautāja.

—  Redzēt — tas taču nozīmē ar acīm, — es teicu.

Viņš kādu brīdi mani uzlūkoja, it kā ar mani kaut kas nebūtu īsti kārībā.

— Es nekad neesmu teicis, ka redzēšana saistīta tikai ar acīm, — viņš teica, neizpratnē grozot galvu.

— Kā viņš to dara? — es neatlaidos.

—  Viņš taču tev teica, kā viņš to dara, — dons Huans atcirta.

Tieši tobrīd izdzirdu neparastus dārdus.

Es pielēcu kājās, un dons Huans sāka smieties. Šī dārdoņa lī­dzinājās lavīnas troksnim. Ieklausījies tajā, secināju, ka mana skaņu klasifikācija noteikti ir saistīta ar filmām. Zemā dunoņa, kuru es dzir­dēju, atgādināja skaņas no filmas, kurā no kalna pār ieleju nogāžas milzu lavīna.

Dons Huans pieturēja savus sānus, it kā tie viņam sāpētu no smiekliem. Pērkonveida dunoņa satricināja zemi. Skaidri saklausīju ripojam kaut ko līdzīgu milzīgam akmenim. Radās tāds iespaids, ka šīs milzīgais akmens ripo man tieši virsū. Tik ļoti apjuku, ka mani muskuļi pat saspringa un biju gatavs jebkurā brīdī bēgt prom.

Paskatījos uz donu Huanu. Viņš skatījās uz mani. Pēc tam es izdzirdu visbriesmīgāko troksni, kādu jebkad biju dzirdējis. Bija tā­da sajūta, ka milzu akmens ietriecās zemē tieši aiz mājas. Viss no­drebēja, un tieši tobrīd man radās ļoti neparasta sajūta; kādā mirklī patiešām "ieraudzīju" kalna lieluma akmeni aiz dona Huana mājas.

Šis tēls nebūt nepārklājās pāri mājas ainai, uz kuru es skatījos. Tas arī nebija īstā akmens atveids — drīzāk jau šķita, ka skaņa rada milzīga ripojoša akmens tēlu. Es patiešām redzēju skaņu! Tas šķita tik prātam neaptverami un neizprotami, ka dzina mani burtiski izmi­sumā. Nekad līdz šim nebiju iedomājies, ka manas sajūtas varētu darboties arī šādā veidā. Mani pārņēma iracionālas bailes, un es grasījos bēgt, lai glābtu savu dzīvību. Dons Huans saņēma mani aiz elkoņa un lika palikt uz vietas un negrozīt galvu uz visām pusēm, bet skatīties tai virzienā, kurā aizgāja dons Henaro.

Izdzirdu jaunu dārdošu skaņu sēriju, izklausījās, it kā nogrūtu vesela akmeņu kaudze. Tad viss norima. Pēc dažām minūtēm dons Henaro atgriezās un apsēdās. Viņš pajautāja, vai es redzēju. Nezi­nāju, ko atbildēt, un palūkojos uz donu Huanu. Viņš vērīgi mani uzlūkoja.

—  Es domāju, ka viņš redzēja, — viņš teica un iesmējās.

Gribēju teikt, ka nesaprotu, par ko viņi runā. Biju ļoti satraucies un gluži vai fiziski izjutu milzu sašutumu un diskomfortu.

— Domāju, ka viņam tagad vajadzētu pabūt vienam, — dons Huans teica.

Viņš piecēlās un pagāja man garām.

— Karloss savā apjukumā izdabā pats sev, — dons Huans ļoti skaļi noteica.

* * *

To pāris stundu laikā, kuras pavadīju viens, paguvu visu pie­rakstīt savā bloknotā un pārdomāt visa notikušā absurdu. Pēc šīm pārdomām man kļuva skaidrs, ka šī situācija pārvērtās farsā jau kopš tā brīža, kad ieraudzīju donu Henaro sēdam zem dona Huana ramadas. Jo vairāk par to domāju, jo skaidrāk nojautu, ka dons Huans uzticēja mani kontrolēt donam Henaro, un šī doma uzjundīja manī drūmas priekšnojautas.

Dons Huans un dons Henaro atgriezās saulrieta laikā. Viņi ap­sēdās man katrs savā pusē. Dons Henaro pievirzījās man tuvāk un gandrīz uzgūlās virsū. Viņš pieskārās man ar savu vājo un trauslo plecu, un es sajutu to pašu, ko tad, kad viņš man uzlika roku uz pleca. Man uzvēlās milzu smagums, un es uzkritu uz dona Huana kājām. Viņš palīdzēja man atkal apsēsties taisni un pa jokam pajau­tāja, vai es negrasos nosnausties viņam klēpī.

Dons Henaro, šķiet, bija apmierināts — viņa acis mirdzēja. Man nāca raudiens. Sajutos gluži kā sprostā iedzīts zvērs.

—  Vai tev no manis bail, mazais Karlito? — dons Henaro ar raižpilnu sejas izteiksmi noteica. — Tu izskaties kā sagūstīts savva­ļas kumeļš.

—  Pastāsti viņam kaut ko, — dons Huans teica. — Tikai tas viņu nomierinās.

Viņi apsēdās man iepretim un abi ziņkārīgi mani pētīja. Pustum­sā viņu acis mirdzēja kā milzīgas tumšas ūdens paltis. Tā mēs skatī­jāmies viens uz otru kādu laiku, bet tad es novērsu skatienu. Ievēro­ju, ka es no viņiem nebaidos, un tomēr viņu acis mani tā nobiedēja, ka es sāku trīcēt. Neko nesapratu un jutos ļoti neomulīgi.

Pēc pauzes dons Huans palūdza donam Henaro pastāstīt, kas ar viņu notika, kad tas mēģināja ilgi skatīties uz savu sabiedroto. Dons Henaro sēdēja dažu pēdu attālumā no manis un neko neteica. Palūkojos uz viņu, šķita, ka viņa acis ir četras vai piecas reizes lielā­kas nekā normāla cilvēka acis; tās mirdzēja un pievilka ar nepārva­ramu spēku. Tas, kas šķita viņa acu gaisma, pielēja visu apkārtni. Dona Henaro ķermenis it kās sabožas un izskatījās pēc kaķa ķer­meņa. Ievēroju viņa kaķveidīgā ķermeņa kustības un izbijos. Gluži automātiski, it kā es to būtu darījis visu savu dzīvi, es ieņēmu "kau­jas formu" un sāku ritmiski plaukšķināt pa labās kājas cisku. Kad beidzot aptvēru, ko daru, jutos ļoti neērti un palūkojos uz donu Huanu. Viņš skatījās uz mani kā jau parasti; viņa acīs jautās labestība, un tās patīkami nomierināja. Viņš skaļi iesmējās. Dons Henaro iz­dvesa murrājošu skaņu, piecēlās un iegāja mājā.

Dons Huans paskaidroja, ka dons Henaro ir ļoti stiprs un nemīl tāpat vien niekoties, un viņš vienkārši mani kaitināja ar savām acīm. Vēl viņš teica, ka es, kā jau vienmēr, zinu daudz vairāk, nekā man pašam šķiet, un piebilda, ka ikviens, kas saistīts ar maģiju, ir ārkār­tīgi bīstams krēslas laikā, un ka donam Huanam līdzīgie magi var šai laikā veikt visneiedomājamākās lietas.

Kādu bridi mēs klusējām. Sajutos jau krietni vien labāk. Šī sa­runa ar donu Huanu mani nomierināja, un es atguvu ierasto pašpār­liecinātību. Tad viņš teica, ka derētu mazliet iekost, jo drīz vien do­simies pastaigā, un dons Henaro grasās man parādīt slēpšanās teh­niku.

Lūdzu viņam paskaidrot, ko nozīmē "slēpšanās tehnika". Viņš teica, ka negrasās man vairs neko paskaidrot, jo šie paskaidrojumi tikai vēl vairāk veicina manu pašizdabāšanas tieksmi.

Mēs iegājām mājā. Dons Henaro petrolejas lampas gaismā sē­dēja ar pilnu muti un cītīgi košļāja ēdienu.

Pēc tam mēs trijatā iegājām biezajos krūmos. Dons Huans gāja man gandrīz blakus, dons Henaro — man pa priekšu dažu soļu attālumā.

Nakts bija diezgan gaiša. Neraugoties uz visai blīvajiem māko­ņiem, labi varēju saskatīt apkārtni. Vienubrīd dons Huans apstājās un lika man sekot donam Henaro. Sāku šaubīties: dons Huans mani vieglītēm pagrūda un teica, ka viss kārtībā. Vēl viņš teica, ka man vienmēr jābūt gatavam un vienmēr jāpaļaujas uz saviem spēkiem.

Es sekoju donam Henaro nākamo divu stundu laikā. Lai kā ari necentos viņu panākt, tomēr nespēju. Dona Henaro siluets atradās vienmēr man priekšā. Reizēm viņš nozuda, it kā būtu aizlēcis kaut kur sānis no taciņas, bet drīz vien atkal uzradās manā priekšā. Man tas viss šķita tikai dīvaina un bezjēdzīga staigāšana tumsā. Gāju tikai tāpēc, ka nezināju, kā atgriezties pie mājas. Man absolūti nebija skaidra dona Henaro rīcība, un es nospriedu, ka viņš mani ved uz kādu slepenu vietu krūmos, lai tur iepazīstinātu ar "slēpšanās tehni­ku", par kuru runāja dons Huans. Drīz vien man radās dīvaina sajū­ta, ka dons Henaro atrodas man aiz muguras. Atskatījos un mazliet attālāk patiešām ievēroju pazibam cilvēka siluetu. Efekts bija vien­kārši satriecošs. Sāku vērīgi ielūkoties tumsā un secināju, ka redzu cilvēka siluetu apmēram kādu piecpadsmit metru attālumā no ma­nis. Figūra gandrīz saplūda ar krūmiem, it kā gribēdama noslēpties tumsā. Uz acumirkli fiksēju skatienu un patiešām spēju saglabāt sa­vā uztveres laukā cilvēka siluetu, lai arī tas centās paslēpties aiz tum­šajiem krūmu apveidiem. Tad man ienāca prātā loģiska doma, ka šim cilvēkam ir jābūt donam Huanam, kurš acīmredzot visu šo laiku ir mums sekojis. Tieši tobrīd, kad man radās šī pārliecība, sapratu, ka vairāk nespēju izšķirt viņa kontūras, jo tās pilnībā saplūda ar tumšo krūmu masu.

Aizgāju uz to vietu, kur redzēju cilvēku, taču nevienu tur neat­radu. Dona Henaro arī nekur nebija, un, tā kā es nezināju ceļu, apsēdos un sāku gaidīt. Pēc pusstundas atnāca dons Huans un dons Henaro. Viņi sāka skaļi saukt mani vārdā. Es piecēlos un pienācu pie viņiem.

Atpakaļ mēs gājām klusēdami. Mani pilnībā apmierināja šī pauze, jo sajutos absolūti dezorientēts. Nepazinu vairs pats sevi. Dons He­naro bija izdarījis ar mani kaut ko tādu, ka es nespēju vairs formulēt savas domas tā, kā biju to ieradis darīt līdz šim. To atklāju jau tad, kad sēdēju uz taciņas. Kad apsēdos, automātiski palūkojos pulk­stenī, un tad mans prāts it kā izslēdzās, bet apziņu pārņēma pilnīgs sastingums. Un tomēr es biju neparasti možs, bet mana uztvere — skaidra kā vēl nekad līdz šim. Tas bija savdabīgs bezdomu stāvok­lis, kurā izzuda visas raizes. Šķita, ka pasaule ilgu laiku atrodas kaut kādā dīvainā līdzsvara stāvoklī, kuram neko nevajag nedz pievie­not, nedz atņemt.

Kad beidzot atnācām mājās, dons Henaro izritināja salmu mā­šu un apgūlās. Gribēju visu izstāstīt donam Huanam, taču viņš man neļāva runāt.

1970. gada 18.oktobrī

— Man šķiet, ka saprotu, ko pagājušonakt dons Henaro cen­tās ar mani izdarīt, — es teicu donam Huanam.

Es to pateicu, lai kaut kā uzsāktu sarunu, jo mani pamatīgi kai­tināja viņa stūrgalvīgā nevēlēšanās runāt.

Dons Huans pasmaidīja un lēni pamāja ar galvu, it kā man pie­krizdams, taču viņa acis dīvaini mirdzēja, šķiet, tās smējās par mani.

— Tu domā, ka es nesaprotu, jā? — es saminstinājos.

— Domāju, tu saproti… patiešām saproti. Tu saproti, ka dons Henaro visu laiku atradās tev aiz muguras. Taču sapratnei šai gadī­jumā nav nekādas nozīmes.

Šis viņa apgalvojums, ka dons Henaro visu laiku gāja man aiz muguras, mani galīgi apstulbināja. Lūdzu viņam to paskaidrot.

— Tavs prāts ir tā iekārtots, ka tu visu aplūko tikai no vienas puses, — viņš teica.

Viņš paņēma sausu zaru un sāka ar to gaisā izdarīt kustības. Viņš nezīmēja figūras — tas, ko viņš darīja, vairāk atgādināja viņa pirkstu kustības, ar kādām viņš mēdza izņemt drazas no graudu kau­dzes. Viņš it kā viegli durstīja un skrāpēja gaisu ar sauso zaru.

Dons Huans paskatījās uz mani, bet es automātiski paraustīju plecus. Viņš pievirzījās tuvāk un atkārtoja savas kustības, šoreiz jau iezīmējot uz zemes astoņus punktus. Pirmajam no tiem viņš apvilka apli.

— Tu esi šeit, — viņš teica. — Mēs visi esam šeit. Tā ir sajūta. Ar to mēs visi sākam, un mēs kustamies no šejienes uz turieni.

Viņš apvilka apli otrajam punktam. Tad viņš vairākkārt novilka līniju, kas savienoja vienu punktu ar otru, tādā veidā cenzdamies parādīt, cik noturīgas saites tos vieno.

— Taču cilvēkam ir seši punkti, kurus tas spēj pārvaldīt, — viņš teica. — Lielākā daļa gan par tiem neko nezina.

Viņš iebikstīja ar zaru zemē līnijai, kas savienoja pirmo un otro punktu.

— Kustību starp šiem abiem punktiem mēs saucam par saprat­ni. Ar to tu arī esi nodarbojies visu savu dzīvi. Kad tu saki, ka sa­proti manas zināšanas, tu nedari neko jaunu, ko neesi jau darījis līdz šim.

Tad viņš savienoja dažus no astoņiem punktiem ar līnijām savā starpā. Izveidojās trapecveida figūra, kurai bija astoņi centri ar ne­vienādu staru skaitu.

— Katrs no šiem atlikušajiem punktiem—tā ir pasaule, gluži tāda pati, kā sajūta un sapratne — divas tavas pasaules.

— Kāpēc tikai astoņi punkti? Kāpēc ne bezgalīgi daudz, kā riņķa līnijā? — es jautāju.

Es uzvilku uz zemes riņķi. Dons Huatjs pasmaidīja.

— Cik man zināms, ir tikai astoņi punkti, kuras cilvēks var pār­valdīt. Iespējams, ka cilvēkiem tā ir galēja robeža, kuru tie nevar pārvarēt. Un iegaumē — es teicu pārvaldīt, bet nevis saprast, vai ievēroji?

Viņš to pateica tik komiski, ka es iesmējos. Viņš parodēja ma­nu tieksmi pēc precīza vārdu pielietojuma.

— Tava galvenā problēma ir tā, ka tu gribi visu saprast, bet tas nav iespējams. Absolutizējot sapratni, tu ierobežo savas iespējas, kas tev paveras kā cilvēciskai būtnei. Tavs klupšanas akmens pa­liek turpat, kur tas bijis vienmēr. Tāpēc visu šo gadu laikā tu arī praktiski neko neesi sasniedzis. Tiesa, tu esi atmodies no pilnīga miega, taču tas varēja notikt arī citos apstākļos.

Pēc nelielas pauzes dons Huans teica, ka laiks doties uz ūdens kanjonu. Kad mēs kāpām mašīnā, no mājas iznāca un mums pievie­nojās dons Henaro. Daļu ceļa mēs veicām ar mašīnu, bet tad nokā­pām dziļā aizā. Dons Huans izvēlējās vietu liela koka ēnā, lai atpūs­tos. Mēs apsēdāmies, un viņš teica:

Reiz tu man stāstīji, kā jūs ar savu paziņu sēdējāt un vērojāt lielu kļavas koku, no kura lēnām krita lapa. Un tavs paziņa teica, ka šī pati lapa nekad vairāk jau nenokritīs no šī koka. Vai atceries?

Es pamāju, jo atcerējos, ka stāstīju viņam par šādu gadījumu.

— Pašlaik mēs sēdam zem liela koka, — viņš turpināja,—un tagad, palūkojoties uz otru koku, kas atrodas tieši mūsu acu priek­šā, mēs redzam lapu, kas krīt no pašas tā galotnes.

Viņš norādīja man virzienu, kurā jāskatās. Otrā gravas pusē auga liels koks ar dzeltenām un sausām lapām. Viņš pamāja, tā lie­kot saprast, ka man visu laiku jāskatās uz koku. Pēc dažām minū­tēm no tā galotnes lejup sāka krist lapa; pa ceļam tā trīs reizes atsi­tās pret citām lapām un zariem, līdz iekrita zem koka augošajā gara­jā zālē.

—  Vai redzēji?

—  Jā.

—Un tu gribi teikt, ka šī pati lapa vairāk nekad vairs nenokritīs no šī paša koka, vai ne?

— Tiesa.

— Tā tu to saproti. Bet tas tā izriet tikai no sapratnes pozīci­jām. Skaties vēlreiz.

Gluži automātiski palūkojos augšup un ieraudzīju krītošu lapu. Tā patiešām atsitās pret tām pašām lapām un zariem, kā to biju novērojis iepriekš, — it kā pa televizoru atkārtotu iepriekš rādītos kadrus. Skatījos, kā lapa, lēni šūpodamās, nokrīt zemē.

Es pat piecēlos, lai paskatītos, vai tur gadījumā neatrodas divas lapas, taču zem koka augošā garā zāle neļāva precīzi noteikt vietu, kur nokrita lapa.

Dons Huans iesmējās un lika man apsēsties.

— Skaties,—viņš teica, pamādams koka galotnes virzienā. — Atkal krīt tā pati lapa.

Es vēlreiz ieraudzīju lapu, kas krita gluži tādā pašā veidā kā abas iepriekšējās.

Kad tā nokrita, es jau zināju, ka dons Huans grasās atkal man norādīt uz koka galotni, taču, pirms viņš to paguva izdarīt, es jau pats palūkojos tai virzienā. Lapa atkal krita. Tad es sapratu, ka tikai pirmā lapa nokrita no koka manā acu priekšā, jeb, citiem vārdiem sakot, kad krita pirmā lapa, es redzēju visu, sākot no tā brīža, kad tā atdalījās no zara; nākamās trīs reizes, kad es to ieraudzīju, lapa jau krita.

Pateicu par to donam Huanam un palūdzu paskaidrot, ka viņš to dara.

—Nesaprotu, kā tu liec man redzēt to, ko es jau esmu redzējis iepriekš. Ko tu ar mani izdarīji, don Huan?

Viņš iesmējās, taču neatbildēja. Es uzstāju, lai viņš man izstāsta, kā gan es varēju vēlreiz un vēlreiz redzēt krītam šo lapu. Teicu, ka man tas šķiet neiespējami.

Dons Huans atbildēja, ka arī viņa saprāts viņam saka to pašu, taču es pats redzēju, kā lapa krīt vēlreiz un vēlreiz. Tad viņš uzrunāja donu Henaro:

— Vai ne? — viņš jautāja.

Dons Henaro neatbildēja. Viņš vērīgi mani uzlūkoja.

— Tas nav iespējams! — es teicu.

— Tu esi pieķēdēts! — dons Huans iesaucās. — Tu esi pieķē­dēts savam saprātam.

Viņš paskaidroja, ka lapa vēlreiz un vēlreiz krita no tā paša koka, lai es beidzot atmestu visus mēģinājumus to saprast. No paša sākuma viss bija noritējis ļoti veiksmīgi, taču pašas beigās, kā jau aizvien, mana mānija visu ir atkal sabojājusi un padarījusi mani aklu.

— Te nav ko saprast. Sapratne — tā ir tikai niecīga daļiņa no visa pārējā. Pavisam niecīga, — viņš teica.

Dons Henaro piecēlās. Viņš apmainījās īsiem skatieniem ar do­nu Huanu, un dons Huans ieurbās ar savu skatienu zemē. Dons He­naro nostājās manā priekšā un sāka vicināt rokas — uz priekšu un atpakaļ, augšā — lejā.

—  Skaties, mazais Karlito, — viņš teica. — Skaties! Skaties!

Viņš kaut kā ārkārtīgi asi iesvilpās. Šī skaņa bija tāda, it kā kaut kas tiktu pārrauts. Tūdaļ, tikko atskanēja šis svilpiens, vēdera apakš­daļā sajutu tukšumu. Tā bija ļoti mokoša krišanas sajūta, nebūt ne sāpīga, bet drīzāk gan ļoti nepatīkama un visaptveroša. Tā turpinā­jās dažas sekundes, bet tad izzuda, atstājot tikai kaut kādu dīvainu kņudoņu ceļgalos. Taču šai īsajā laika sprīdī es kļuvu par kādas neizskaidrojamas parādības liecinieku. Es ieraudzīju donu Henaro stāvam kalna virsotnē, kas atradās vismaz kādu desmit jūdžu attālu­mā no šejienes. Tas viss ilga ne vairāk kā desmit sekundes un notika tik negaidīti, ka es nepaguvu viņu kā nākas pat aplūkot. Nespēju atcerēties, vai es redzēju normāla izmēra cilvēka figūru, stāvam kal­na virsotnē, vai arī tas bija samazināts dona Henaro atveids. Nepa­guvu pat īsti saprast, vai tas vispār bija dons Henaro. Taču tobrīd man nebija ne mazāko šaubu, ka es redzu to stāvam kalna virsotnē. Bet, tikko es iedomājos, ka nespēju saskatīt cilvēku desmit jūdžu attālumā, šis redzējums izzuda.

Pagriezos, lai paskatītos uz donu Henaro, taču viņa nebija. Mana milzu neizpratne pilnībā atbilda visām tām pārējām neiedomājama­jām lietām, kas ar mani notika. Mans prāts nespēja to aptvert, biju galīgi apjucis. Dons Huans piecēlās un lika man pietupties, aptvert ar rokām vēdera apakšdaļu, un piespiest ceļgalus pie krūtīm. Kādu laiku mēs sēdējām klusējot, bet tad viņš teica, ka negrasās man neko paskaidrot, jo cilvēks par magu var kļūt tikai darbojoties. Ne­kam citam vispār nav nekādas nozīmes. Viņš ieteica man nekavējo­ties braukt prom, jo citādi dons Henaro, cenzdamies man palīdzēt, vēl var mani netīšām nogalināt.

— Tu drīz vien izmainīsi savu virzienu, — viņš teica, — un sa­rausi savas ķēdes.

Viņš teica, ka nedz viņa, nedz dona Henaro darbībās nebija nekā tāda, ko vajadzētu saprast, un ka magi spēj veikt visneiedo­mājamākās lietas.

— Henaro un es, mēs darbojamies no šejienes, — viņš teica, norādot uz vienu no savas diafragmas centriem. Bet tas nav sapra­šanas centrs, un tomēr tu zini, kas tas ir.

Gribēju viņam iebilst, ka īstenībā nemaz nezinu, par ko viņš ru­nā, taču viņš neko neļāva man teikt, piecēlās un lika viņam sekot. Viņš gāja ļoti ātri, un es, svīzdams un elsodams, centos cik spēka, lai neatpaliktu.

Kad mēs kāpām mašīnā, atskatījos, meklējot donu Henaro.

—  Kur ir dons Henaro? — es jautāju.

—  Tu pats zini, kur viņš ir, — dons Huans atcirta.

* * *

Pirms prombraukšanas es, kā jau ierasts, kādu laiku sēdēju viņam blakus. Man neizsakāmi gribējās lūgt viņam tuvākus paskaid­rojumus. Kā mēdz teikt dons Huans, paskaidrojumi — tas ir mans pašizdabāšanas veids.

—  Kur ir dons Henaro, — es piesardzīgi viņam pajautāju.

—  Tu zini, kur, — viņš teica. — Un tomēr tu ikreiz ciet zaudē­jumu tieši tāpēc, ka centies visu saprast. Piemēram, aizpagājušonakt tu zināji, ka dons Henaro visu laiku bija tev aiz muguras; tu pat pagriezies un viņu tur ieraudzīji.

—  Nē, — es protestēju. —Nē, es to nezināju.

Es teicu patiesību. Mans prāts atteicās pieņemt šādu uztveri kā "reālu", un tomēr pēc desmit gadus ilgām mācībām dona Huana vadībā mans prāts jau vairs nevarēja saglabāt vecos ierastos kritē­rijus par to, kas īsti ir reāls. Taču visi mani pieņēmumi par realitātes patieso dabu līdz šim tomēr bija tikai vienkārši intelektuālas manipulācijas. Kā pierādījums tam bija šis stāvoklis, kad dona Huana un dona Henaro darbība iedzina manu prātu strupceļā.

Dons Huans paskatījās uz mani, un viņa acis bija tik skumjas, ka es sāku raudāt. Asaras pašas sāka birt no acīm. Pirmoreiz dzīvē izjutu sava veselā saprāta smago nastu. Mani pārņēma neaprakstā­mas skumjas. Pašam to negribot, apraudājos un viņu apskāvu. Viņš ātri iesita man ar saviem pirkstu kauliņiem pa galvvidu. Sajutu, kā pa manu mugurkaulu lejup aizvēlās tirpu vilnis. Tas mani tūdaļ atskurbināja.

—  Tu pārlieku sev izdabā, — viņš man teica.

Epilogs

Dons Huans lēni staigāja man apkārt, it kā pārdomādams, vai ir vērts man kaut ko teikt. Viņš divreiz apstājās, taču tad atkal, šķiet, mainīja savu lēmumu. Beidzot viņš galīgi apstājās un teica:

— Atgriezīsies tu vai nē—tas absolūti nav svarīgi. Bet nu tev ir nepieciešams dzīvot kā karotājam. Tu vienmēr to apzinājies, bet tagad esi nokļuvis tādā situācijā, ka tev nāksies izmantot kaut ko tādu, kam tu agrāk nepiegriezi nekādu vērību. Taču tev vajadzēja cīnīties par šīm zināšanām; tās tev netika tā vienkārši iedotas un nenokrita no zila gaisa. Tev nācās ar spēku tās izdabūt pašam no sevis. Un tomēr tu vēl joprojām esi spīdoša būtne. Tu joprojām, tāpat kā visi citi, ej pretī nāvei. Es reiz tev teicu, ka spīdošajā olā neko nav iespējams izmainīt.

Viņš uz bridi apklusa. Zināju, ka viņš skatās uz mani, taču izvai­rījos no viņa skatiena.

—Un tevī patiešām it nekas nav izmainījies,—viņš teica.