Ivars Vīks

MŪSU DIŽĀ SENATNE

IEVADVĀRDI

Pēdējos gadu desmitos mūsu zemē veikti nozī­mīgi atklājumi latvju dainu un citu garamantu izpē­tē, atklātas lielas seno svētvietu sistēmas ap Burt­niekiem, Kalteni, Panteni, Pokaiņiem, Smilteni, Sunāksti, Valkas Sauleskalnu u.c. Šie savstarpēji saistītie atklājumi ne tikai ļauj, bet arī liek būtiski pārvērtēt līdzšinējās dogmas.

Tos senatnes priekšmetus un veidojumus, kurus mūsdienu zinātnieki līdz šim nav spējuši apjēgt, arheologi dēvē par kulta priekšmetiem. To skaits simtkārtīgi pārsniedz vēsturniekiem izprotamo priekšmetu skaitu, un šī attiecība ik gadu turpina pieaugt.

Seno svētvietu izveidošanai un t.s. kulta priekš­metu izgatavošanai veikts neiedomājami liels darbu apjoms, kas, pēc pašreizējiem priekšstatiem par senat­ni, mūsu zemē vien prasījis apmēram miljardu darba dienu. Senās svētvietas paredzētas daudziem tūk­stošiem cilvēku, un šīs ziņas liek būtiski pārvērtēt patlaban valdošos uzskatus par pirmatnējām kopie­nām, kas mūsu zemē esot pastāvējušas līdz 10. gs.

Arī es, šīs grāmatas autors, atzīstu, ka ilgus gadus akli ticēju skolās mācītajam. 20. gs. sešdesmitajos ga­dos, vadot tūristu pārgājienus un ekskursijas, sāku apjēgt, ka valdošie uzskati par mūsu zemes un tautas vēsturi nav visai pamatoti. Inženiera ska­tījums palīdzēja ar skaitļiem, ar mūsdienu fizikas, hidraulikas, materiālu pretestības un teorētiskās mehānikas likumiem izvērtēt līdz šim valdošos priekšstatus par mūsu zemes reljefa veidošanos. Nācās secināt, ka lielākā daļa Latvijas reljefa nav veidojusies tikai pēdējā leduslaikmetā vien. Izvērtējot tos darbu apjomus un nepieciešamos priekšnoteikumus, kas bija vajadzīgi svētvietu sistēmu radīšanai mūsu zemē, nonākam pie secinājuma par pirmsleduslaikmeta civilizācijām. Savukārt kibernētikas likumi par dinamiskajiem procesiem informatīvajās vidēs liek pārvērtēt uzskatus par baltu tautu veidošanos. Tādējādi mate­mātiskās metodes sagrāva līdzšinējās dogmas kā kāršu namiņu. Vienlaikus zinātnes sasniegumi pēdējos gadu desmitos ļāvuši rast atbildes vairākām, līdz šim neatrisinātām tālās pagātnes mīklām.

Jaunākie atklājumi fizikā ļāva apjēgt simbolu valodu, kādā sacerētas mūsu senās garamantas, un izprast to patieso, līdz šim slēpto saturu. Izrādījās, ka mūsu senči cauri desmitiem tūkstošu gadu dai­nās, pasakās un citās garamantās saglabājuši ļoti vērtīgas ziņas par mūsu zemes un tautas senatni. Turklāt paši jaunākie zinātnes atklājumi vēl jo vai­rāk apliecina mūsu tālo senču sirmo gudrību un palīdz atklāt patiesību par mūsu dižo senatni.

Tāpēc jums jāzina un jūs nedrīkstat nezi­nāt, ka latvju garamantas, un it īpaši dainas, ir vissenā­kais saglabātais ziņu krājums pasaulē, mantojums no kādas pirmsleduslaikmeta civilizācijas, kuru turp­māk dēvēsim par senbaltu civilizāciju. Mēs esam tās pēcteči un izcilo garīgo vērtību pārmantotāji. Mūsu kultura un valoda ir loti sena. Ari mūsdienu arzemju valodnieki latviešu valodu uzskata par vecā­ko dzīvo valodu pasaulē.

Jums jāzina, ka tagadējā Baltijas teritorija ir bijusi plašās indoei­ropiešu valodu un tautu saimes pirmdzimtene. Šeit saglabājušās daudzas senās svētvietas. Daļā no tām bija paredzētas vietas plašiem pasākumiem, kuros vienlaikus varēja piedalīties tūkstoši, bet dažos - pat desmitiem tūkstošu cilvēku. Tas, kā arī atradu­mi Pokaiņos, liek domāt, ka senatnē mūsu zemi ap­meklējuši miljoniem svētceļnieku.

Jums jāzina, ka latvju senās garamantas - dainas, pasakas, tei­kas, sakāmvārdi, ticējumi u.c. - ir visbagātākais garamantu krājums pasaulē - kopā gandrīz 3 mil­joni vienību.

Latvju garamantas sacerētas dabas simbolu valo­dā. Tās liecina par tik dziļu Visuma un tajā notie­košo norišu izpratni, kam mūsdienu zinātnes gai­šākie prāti vēl tikai tuvojas.

Jums jāzina, ka

nav pasaulē otras tādas mācības kā dainās izteik­tā latvju dzīvesziņa. Tajā ir tikai labestības filozo­fija, ļoti augsta morāle, ētika, cieņa pret dabu un saviem tuvākajiem.

Jums jāzina arī tas, ko okupanti un viņu pakal­piņi nojums slēpa: daudzu vēstures avotu liecības, kas vēsta, ka senie indieši, grieķi, romieši un citas kultūrtautas izcili augsti vērtējušas mūsu senču zināšanas. Vēl ap 1075. g. Brēmenes Ādams par mūsu zemi rakstīja, ka "divinis auguribus atque nigromanticis omnes dojnus plenae sunt. A toto orbe obo responsa petuntur, maxime ab Hispanis et

Graecis" (pareģu un zintnieku ir visas mājas pil­nas. No visas pasaules šeit meklē atbildes, visvairāk no Spānijas un Grieķijas).

Protams, vārdi no visas pasaules jāuztver tolai- ku, nevis mūsdienu izpratnē. Vēl jāatzīmē, ka hroni­kas rakstīšanas laikā Grieķiju cienīja kā senās kul­tūras centru, bet Spānijā arābu ietekmē jau no 8. gs. darbojās tālaika augstākās izglītības iestāde Eiropā.

Nebija tajos laikos iespējams izteikt lielāku cieņu kādai zemei un ar vēl izcilākiem vārdiem, kādus teicis Brēmenes Ādams - viens no izglītotākajiem 11. gs. cilvēkiem.

Grāmatas izklāstu un mērķus pamato cerība, ka, tuvojoties patiesībai, jaunatne iemācīsies mīlēt savu zemi un saglabāt senās kultūras pieminekļus, izprast mūsu senču lielo dzīves gudrību, vienlaikus cienot arī citu tautu un zemju kultūru un vēsturi.

Par Latvijas senvēsturi jau iznākušas vairākas grāmatas, bet tās apiet pašas galvenās ziņas par mūsu senatni. Ieejiet jebkurā Latvijas vēstures muzejā! Tur jūs redzēsiet akmens šķēpeles ādu kasīšanai, kaula adatas, bultu uzgaļus, sarūsējušu dzelzs priekšmetu detaļas un citus līdzīgus priekšmetus. Tā rodas ap­lams priekšstats, ka mūsu senču dzīve līdz okupantu ienākšanai bijusi visai nožēlojama. Tā ir puspatiesība, kas ļaunāka par pusmeliem. Taču nekur jūs nema­nīsiet ziņas ne par milzīgajiem senču darbiem - sim­tiem tūkstošu kubikmetru lieliem zemes veidojumiem, ne arī par simtiem tonnu smagiem, speciāli apstrā­dātiem, pārvietotiem, precīzi noteiktās vietās uz iepriekš sagatavotām pamatnēm noliktiem svētak- meņiem. Ne muzejos, ne vēstures zinātnieku grāma­tās nav ziņu par ļoti precīzo Latvijas svētvietu tīklu.

Nebūt nenoliedzot arheologu darba nozīmi, tomēr jāteic, ka viņu atradumi atspoguļo tikai ne­lielu senču kultūras daļu. No tās daži pārāk paš­pārliecināti vēsturnieki veidojuši mazpamatotus, toties visai plaši pazīstamus spriedumus par senču zemo materiālo un garīgo kultūru. Salīdzinot šos spriedumus ar lielajiem senatnē veiktajiem darbiem un garamantās ietvertajām atziņām, arvien skaidrāk atklājas 20. gs. vēsturnieku nepiedodami rupjās kļūdas. Turklāt, jo dziļāk ieskatāmies senatnē, jo pretrunas starp pārsteidzošajām zināšanām un zemo (salīdzinājumā ar mūsdienām) materiālo kul­tūru kļūst lielākas un arvien grūtāk izskaidroja­mas. Tas mudina pārvērtēt līdzšinējos uzskatus par aizvēsturi jau pašā būtībā.

Nozīmīgākās liecības par mūsu senatni sniedz milzīgās, visu Baltiju aptverošās svētvietu sistēmas, latvju garamantas, citu tautu mīti un daudzi viet­vārdi. Sīs ziņas papildina zinātnieku atzinumi.

Pēdējos gadu desmitos atzīmējami krievu arheo­logu atradumi Dņepras un Bugas baseina kurgānos un senajā Arkaimas observatorijā. Tie pavēruši iespēju ne tikai saskatīt seno Eirāzijas civilizāciju un kultūru kopsakarības, bet arī saistīt šīs ziņas ar noteiktiem laika posmiem.

Grāmatas pamatā likti fakti, mērījumi un ar mate­mātiskām metodēm iegūtie dati, iespēju robežās izmantojot speciālistu publikācijas, ieteikumus un padomus. Tomēr daži no tiem izrādījušies pret­runīgi, novecojuši pēc savas būtības vai arī neatbil­stoši pēdējo gadu desmitu atklājumiem. Ne vien­mēr bijis iespējams pārbaudīt izmantotos rakstus, liecības, atsauces, tāpēc, saskaroties ar atšķirīgām ziņām, domām, uzskatiem, autors, tāpat kā visos iepriekšējos darbos, stingri turējies pie pamatdo­mas, ka apskatāmajam senatnes piemineklim jādod tāds raksturojums, kas sekmētu tā saglabāšanu, saudzēšanu, kopšanu.

Tā kā galvenās ziņas par mūsu tautas dižo senat­ni ir mazpazīstamas un prasa izvērsumu, grāmata dalīta deviņos apcirkņos. Četri no tiem (1., 3., 6., 8.) rāda visticamāko senatnes notikumu gaitu, bet pārējie uzskatāmi par papildinājumiem. Apcirkņi savukārt dalīti numurētās sadalās, bet tās - nodalās.

Tajos gadījumos, kad valdošie uzskati nespēj at­klāt patieso notikumu gaitu, ziņu iegūšanai izman­tots Gētes ieteikums, ka senatne jāpēta ar senatnes metodēm. No iespējamām versijām esmu centies izvēlēties ticamākās.

SAISINAJUMI

A - austrumi (u)

apm. - apmēram

att. - attēls

D - dienvidi (u)

g. - gads

gs. - gadsimts

gt. - gadu tūkstotis

p.m.ē. - pirms mūsu ēras

R - rietumi (u) sk. - skatīt t.s. - tā saucamais tūkst. - tūkstotis vjl. - virs jūras līmeņa Z - ziemeļi (u) zīm. - zīmējums

PIRMAIS APCIRKNIS

ATMIŅAS, KURAS NEDRĪKST AIZMIRST

Pēc valdošajiem uzskatiem, cilvēce savā attīstībā pašreiz ir sasniegusi vēl nebijušu līmeni. Zinātne un tehnika sevišķi strauji attīstījusies 20. gs. otrajā pusē; šo laiku pat dēvē par zinātnes un tehnikas revolūciju. Šī attīstība pavērusi iespēju ielūkoties gan bezgalīgajos Kosmosa plašumos, gan atomu uz­būvē, gan arī spriest par pašas cilvēces rašanos un attīstību, ieskatoties vēl dziļāk - bioloģiskās dzīvī­bas sākotnē un pašas Zemeslodes tapšanā. Astro­nomijas, atomfizikas, bioloģijas un ģeoloģijas spe­ciālistu sadarbība šajās jomās devusi cilvēcei zinā­šanas, par kādām tā nevarēja sapņot pat vēl 19. gad­simtā.

Pēdējos gadu desmitos veiktie pētījumi liek domāt, ka Zeme radīta vai radusies pirms 4,6 miljardiem gadu. Tā kā cilvēces vecums mērojams miljonos gadu, kas ir tikai tūkstošā daļa no Zemeslodes ve­cuma, tad pat paši pirmie cilvēki nevarēja būt lie­cinieki nedz Zemes, nedz arī Saules sistēmas sāku­miem. Tomēr, lai cik tas šķiet neticami, mūsu senči prata iegūt un saglabāt tādas ziņas par notikumiem pirms miljardiem gadu, pie kurām mūsdienu zinātne nonāca tikai 20. gs. beigās vai arī tās vēl tikai apgūst. Tas mudina domāt, ka mūsu sākotne ir daudz sarežģītāka un iesniedzas daudz dziļāk senatnē nekā pieņemts uzskatīt līdz šim.

Patlaban valda uzskats, ka saprātīgais cilvēks (homo sapieris) attīstījies tikai pēdējā leduslaikme- ta beigās. Tomēr daudzi fakti liek domāt, ka vis­maz šeit, Baltijā, jau iepriekšējos - starpleduslaik- metos dzīvoja ne tikai saprātīgi, bet vēl jo vairāk - cilvēki ar tik dziļām un plašām zināšanām, ka vai­rākos virzienos 21. gs. zinātne līdz tām vēl nav tiku­si. Par to liecina gan mūsu garamantas, gan pirms­leduslaikmeta milzīgie zemes darbi un dažādi no akmens darināti mākslas priekšmeti. Tajos izpau­žas augsta kultūra, kuras pamatā ir izcils garīgums, dziļa dabas un aizvēstures kopsakarību izpratne.

Mūsdienu cilvēkam vārds zināšanas izsaka tikai zinātnes pētījumu un tehnikas sasniegumu pār­stāstu. Tomēr latvju garamantās ietvertas arī citas, pagaidām vēl nezināmas izcelsmes, ļoti nozīmīgas zināšanas, piemēram, par Saules sistēmas un Ze­mes radīšanu.

Vērtējot kopumā tās un arī citas šajā apcirknī la­sāmās ziņas par pirmsleduslaikmeta kultūras lie­cībām mūsu zemē, ir jāatzīst, ka vēl pirmsleduslaik- metā baltu zemēs pastāvējusi kāda izcila civilizācija, kurn turpmāk dēvēsim par senbaltu civilizāciju, tāpēc šo grāmatu sāksim ar atmiņām, kuras nedrīkstam aizmirst.

1.1. PĀRSTEIDZOŠĀS ZINĀŠANAS

Tehnikas progress kopā ar jaunām zinātniskā darba metodēm, jauniem materiāliem un precīziem instrumentiem ļāvis ne tikai labāk izprast dabu, bet arī apjaust mūsu senatni, iepazīt vairāku seno kultūrtautu garamantu saturu. Izrādās, ka gan latvju dainas, pasakas un teikas, gan arī citu tautu senie mīti ietver tādas būtiskas ziņas par Visumu, tā enerģētisko uzbūvi un Saules sistēmu, ko mūs­dienu zinātne atklāja samērā nesen, un pat tādas, kurām tā vēl tikai tuvojas. Tādējādi jāsecina, ka tālā senatnē cilvēces zināšanu līmenis vairākās jomās bijis daudz augstāks, nekā to vērtēja līdz šim.

Tātad mūsu senčiem tālajos aizlaikos bijuši kādi mūsu vēl neapzināti izcilu zināšanu avoti. Patiesību par mūsu dižo senatni mēs varēsim sākt apzināt tikai tad, ja apjēgsim, ka šādi avoti ir bijuši.

Senie notikumi. Dainas un teikas simbolos vēsta par tik seniem notikumiem Kosmosā, kurus zinātne apjēdza tikai 20. gs., lai gan dažiem sena­jiem vēstījumiem šobrīd vēl nav ne laika, ne telpas apzīmējuma. Mēs varam vienīgi pieņemt, ka šo zināšanu avoti bija jau pirms pēdējā leduslaikmeta.

Seno garamantu saturu nevarēja izprast vēl 20. gs. sākumā, jo tālaika zinātnes līmenis vēl nesniedzās tik augstu, lai varētu apjēgt tajās pausto. Piemēru ir daudz, tāpēc minēsim tikai dažus galvenos.

Galaktiku modeļi. Gan Pokaiņos (Dobeles rajons), gan citur atrastie akmens diski vērtējami kā Galaktikas vai vismaz Saules sistēmas modeļi. Lat­vju garamantas apliecina, ka senči izprata Saules sistēmas uzbūvi un izcelsmi. Daudzi mūsu zemes seno svētvietu izmēri ir Saules sistēmas ķermeņu diametru decimāldaļas. Zemgalē, Kurzemē un Teotiuakanā (Centrālamerika) atrastas veidojumu kopas, kuru savstarpējie attālumi atbilst noteiktos mērogos iz­teiktiem Saules sistēmas planētu attālumiem.

Senās mērvienības. 20. gs. sasniegumi zinātnē un tehnikā ļauj izvērtēt mērvienību sistēmu, ko senat­nē lietoja tagadējās Latvijas teritorijā. Tā ietvēra sevī collas, pēdas, verstis un t.s. angļu, krievu un zviedru jūdzes. Šīs mērvienības samērā bieži nācies sastapt, mērot senos svētakmeņus, svētvietas un to savstar­pējos attālumus. Savstarpējo attālumu ritmika vēlreiz apliecina, ka mūsu senči zināja Saules sistēmas gal­veno ķermeņu lielumu, attālumu līdz tiem, to kustī­bas ātrumu un varbūt pat gaismas ātrumu vakuumā.

Precesija. Senie cilvēki zināja ari par Zemes ass stāvokļa izmaiņām - precesiju un tās ciklu ilgumu. Latvju dainās un karēļu un somu eposā Kalevala šīs ziņas izteiktas Kosmisko dzirnavu motīvos. Ja ziņas par precesiju nebūtu pārmantotas no senatnes, tad tās no jauna atklātu labākajā gadījumā tikai 20. gs. beigās.

Torsionu plūsmas. Latvju dainas pārliecinoši rāda, ka senie cilvēki zināja par torsionu plūsmām - līdz šim mazpazīstamu enerģijas veidu, ko zinātne vēl tikai sāk pētīt. Dainās šīs plūsmas izteiktas ar simboliem - zelts un sudrabs. Vēl vairāk - senči prata tās radīt, pārveidot un izmantot.

Šo t.s. smalko enerģiju ietekme visā dabā ir ļoti nozīmīga. Mūsdienu progresīvākie zinātnieki sa­prot, ka ļoti daudzas parādības un notikumus nevar izskaidrot tikai ar līdz šim pazīstamajiem mate­riālās pasaules likumiem. Daži zinātnieki runā par sarežģītas konfigurācijas vakuumu, tomēr šie izteikumi vēl nesniedzas līdz tai izpratnei, kādu at­rodam latvju dainās par neredzamo un netveramo Visuma telpas uzbūvi un darbību.

Senās zināšanas. Latvju garamantās tās sagla­bājušās labāk nekā citu tautu mītos. Vēl vairāk - latvju garamantās saglabātās ziņas veido pašu pilnīgāko seno ziņu kopumu, kuras turklāt cita citu papildina. Kaut arī vairākām citām tautām, it īpaši Rietumāfrikas dogoniem un Amerikas indi­āņiem, ir vērtīgas ziņas, kas papildina mūsu gara­mantas, tomēr tāda vērtīga seno ziņu kopuma nav nevienai citai tautai pasaulē. Tas vedina domāt, ka mūsu senči bijuši galvenie lielo zināšanu pārmanto­tāji un glabātāji. Kaut ari nav zināms, kas bija šo zinā­šanu radītāji, tomēr nav ari šaubu, ka ilgstoši tās sagla­bāt varēja tikai cilvēki ar ļoti augstu garīgo kultūru.

Visai iespējams, ka vēstījumus par tālo senatni svinīgi dziedāja lielajās tautas sanākšanās un svi­namajās dienās, tādā veidā saglabājot vissenākās ziņas, jo, rūpīgi ieskatoties, vēstījumu veids ir ļoti piemērots rituālām darbībām.

Diemžēl gadu tūkstošu gaitā liela daļa zināšanu ir izplēnējusi. Mūsdienu cilvēkam, kam ieaudzināta ārkārtīgi pārspīlēta pašpārliecinātība par sava laikmeta sasniegumiem, nav viegli pieņemt domu, ka aizlaikos dzīvojušie senči bijuši gudrāki. Tas, ka esam to apzinājuši, uzskatāms par visai nozīmīgu atklājumu cilvēces vissenāko laiku vēsturē. Tāpēc arī mūsu senās garamantas vērtē­jamas ne tikai kā atmiņas par Zemes radīšanu, kuras nedrīkstam aizmirst, bet arī kā pašas nozī­mīgākās norādes par cilvēces attīstību nākotnē.

SAULES SISTĒMAS RADĪŠANA

Par Saules sistēmas un tās ķermeņu radī- šanu vēsta latvju dainas un teikas. Tās veido vienotu kopumu ar loģisku galveno notikumu secību. Jaunākie atklājumi astronomijā par Kosmosa veidošanos apliecina latvju garamantās ietvertās ziņas, un it īpaši tās, kuras vēl 20. gs. pir­majā pusē uzskatīja par māņticīgu ļautiņu izdomā­jumiem. Vēl jo vairāk - latvju garamantās atro­damais pārliecinoši precīzo ziņu kopums par šiem jautājumiem rosina domāt, ka tikai pirms nepilna gadu tūkstoša, t.i., pirms krustnešu iebrukuma baltu zemēs, mūsu senčiem bija rakstos vai citos informācijas nesējos ietverts ziņu krājums par Visuma izcelšanās vēsturi un Saules sistēmas galvenajiem izmēriem.

Viena no senajām latvju teikām stāsta, ka Dievs Zemi radījis no putekļiem, bet astronomijas zināt­ne tikai 19. un 20. gs. mijā nonāca pie slēdziena, ka Saules sistēma veidojusies no rotējoša diskveida putekļu mākoņa. Vēl jāpiebilst, ka minētā mākoņa centrālās daļas viela, salīpot kopā, izveidoja Sauli, bet pārpalikumi - planētas.

Nejaušība vai apzināta rīcība? Zinātnieki domā, ka gan Saules sistēmu, gan pašu Zemi radī­jusi nejauša apstākļu sagadīšanās. Salīdzinot šos uzskatus ar latvju teikām, redzam būtisku atšķi­rību. Mūsu teikas un arī citu seno tautu mīti vēsta, ka Saule, Zeme un Mēness radīti apzināti. Pašu radītāju mūsu senči jau pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem sauca par Dievu. Latvju teika (Fs 1840, 59) stāsta, ka gan Sauli (domāta Saules sistēma), gan arī Mēnesi Dievs palaidis no Zemes. Arī šī teika sacerēta simbolu valodā, to nedrīkst saprast bur­tiski, bet būtībā tā stāsta par Saules sistēmas ap­zinātu radīšanu. Zeme šajā teikā nozīmē Kosmosa centru, no kura vadīta Saules sistēmas radīšana.

Saules sistēmas ķermeņus raksturojošo lielumu savstarpējās attiecības matemātiski izpaužas vien­kāršos skaitļos. Zinātnieku versijas nespēj izskaid- rot daudzās un visai precīzās sakarības starp Saules sistēmas ķermeņu galvenajiem lielumiem. Sevišķi interesantas ir Saules, Zemes un Mēness precīzās savstarpējās galveno izmēru attiecības. Gan Saule, gan Mēness atrodas no Zemes 108 savu diametru attālumā. Mūsdienu astronomi minētos kosmiskos lielumus noteica tikai 19. gs. beigās, bet senās kul­tūrtautas skaitli 108 zināja un uzskatīja par svētu jau pirms gadu tūkstošiem. Tātad, apskatot Saules sistēmas ķermeņus raksturojošo lielumu mate­mātiskās attiecības, no tām izriet, ka Zemei Saules sistēmā ir lielāka loma, nekā to patlaban uzskata. Nejau nejauši 108 Saules diametru attālumā no tās radās planēta Zeme, kuras diametrs ir 108 reizes mazāks par Saules diametru. Arī Zemes pavadonis Mēness atrodas no Zemes 108 savu diametru attā­lumā. Šādu nejaušību saraksts ir garš, taču pietiks ar jau teikto, lai saprastu, ka vārda nejaušība lietošana nav korekta.

Saules radīšana. Vēl jo vairāk - latvju teikas un citu seno tautu mīti stāsta, ka gan Zemi, gan Sauli, gan Mēnesi un citus Kosmosa ķermeņus ra­dījis Dievs ar palīga Vella (nejauciet ar kristiešu Velnu!) palīdzību.

Jaunākie zinātniskie darbi fizikā un informātikā ļauj uzskatīt, ka latvju teikas tomēr ir patiesībai daudz tuvākas nekā ortodoksālās zinātnes uzskati. Kosmosā notiekošos procesus, tā atsevišķo ķermeņu rašanos, attīstību un pārvērtības nevar vairs citādi izskaidrot kā tikai ar informatīvā lauka, t.i., Dieva apzinātas vadības, izpausmi. Informācija ir primāra, bet matērija - sekundāra.

Vēl jāpiemin, ka latvju teiku atspulgi ieskanas grieķu mītos par dievības Lēto dēlu Apollonu - Saules diska sviedēju. Turklāt šīm teikām ir arī materiālas dabas liecības. Pokaiņos un Gulbenes apkārtnē atrasti vairāki akmens diski - Saules sistēmas un arī Galaktikas simboli. Arī dažas citas garamantas saglabājušas visai senas ziņas par Sau­les sistēmas radīšanu.

Planētu radīšana. Fiziķi, kas izstrādāja Saules sistēmas rašanās versiju, secināja, ka planētu radī­šanai, t.i., pirmvielas putekļu sabiezināšanai noteik­tos telpas punktos, vajadzēja kristalizācijas centrus. Dažādu tautu garamantu salīdzināšana liek domāt, ka mūsu senči to zināja jau vismaz pirms pēdējā leduslaikmeta. Par šo centru sēšanu kosmisko putekļu mākonī - jūrā vēsta ļoti sena daina:

Kas to teica, kas redzēja, Ka jūrai miežus sēja ? Tad jūrai miežus sēja, Kad Saulīte meita bija.

LTdz. 10085

Vārdi Saulīte meita bija nozīmē to, ka tai tad vēl nebija bērnu - planētu. Šī daina rosina domāt vēl tālāk. Miežus sēt varēja tikai tas pats Radītājs, ko senči sauca par Dievu un kas palaida Sauli un Mēnesi. No tā jāsecina, ka pārējās Saules sistēmas planētas radītas Zemes bioenerģētisko norišu uztveršanai.

Ausekļa mīkla. Jau minēto un šobrīd valdošo zinātnes versiju par Saules sistēmas veidošanos pil­nīgi sagrauj tas fakts, ka planētas Veneras (Ausek­ļa) griešanās virziens ir vērsts uz pretējo pusi ne­kā pārējām Saules sistēmas planētām. Tātad Saules

sistēma veidojusies citādi, nekā šodien to uzskata.

Pastiprinot nule teikto, vēl jāpiebilst, ka gandrīz katram Saules sistēmas ķermenim ir savas rotācijas īpatnības, kurām nav apmierinoša skaidrojuma. Dabiski radītam ķermenim it kā vajadzētu velties pa orbītu. Patiesībā gandrīz visiem Saules sistēmas ķer­meņiem, arī Zemei, ass ir slīpa, un tas nodrošina gada­laiku maiņu. Planētu rotācijas ass slīpuma rašanos mūsdienu zinātne nespēj izskaidrot.

Mēness palaišana. Vairākas teikas vēsta par Mēness palaišanu no Zemes. Arī šo ziņu nedrīkst saprast burtiski. Lai cik fantastiski šī doma skan, tomēr, pirms kritizējam senču uzskatus, izvērtēsim zinātnieku domas. Izrādās, ka šobrīd neviena no zinātnieku versijām, kas mēģina izskaidrot Mēness dabisko izcelsmi, nav pierādāma, nepārkāpjot galvenos mehānikas likumus. Daži radoši domājo­ši zinātnieki pēdējos gadu desmitos nonākuši pie uzskata, ka Mēness ir mākslīgi radīts un iesviests Zemes orbītā. Arī šis ir tikai viens no gadījumiem, kad mūsdienu zinātne mēģina tuvoties senajām zināšanām.

Te vēl jāpiebilst, ka Mēness palaists ievērojami vēlāk nekā Saule. Vairums seno tautu mītu liek do­māt, ka tas noticis aizlaikos, pēdējos gadu miljonos, kad uz Zemes jau dzīvoja saprātīgas būtnes. Vēlreiz par to parunāsim šā apcirkņa beigās.

Protams, tās ziņas, kuras kā teikas un dainas spē­jušas saglabāties tautas atmiņā cauri gadu tūksto­šiem, viduslaiku tumsībai un postam, ir tikai seno lielo zināšanu atspulgi. Un tomēr arī šie atspulgi ir nozīmīgas liecības par senbaltu pirmsleduslaikmeta civilizācijas pārsteidzošajām zināšanām.

Trīs radīšanas soļi. Bioloģiskās dzīvības un civilizāciju attīstība salīdzināma ar mums pazīstamo ķēdes reakciju - degšanu. Lai tā sāktos, vajadzīga aiz­dedze. Lai šī ķēdes reakcija neapdzistu, nepieciešams, lai būtu sagatavoti apstākli darbības turpināšanai.

Latvju dainās un vairākos seno tautu mītos uz­svērts visai nozīmīgs dzīvības radīšanas posms, proti, gaismas došana Zemei un tās aizdedzinā­šana, t.i., ierosināšana. Mūsuprāt, ar to simboliski izteikti triju kosmisko notikumu apraksti.

Vispirms atcerēsimies, ka Saules sistēma un ari pati Saule izveidojās no auksta mākoņa. Lai Saule sāktu spīdēt, to vajadzēja aizdedzināt. Nākamajā posmā līdzīgā kārtā vajadzēja aizdedzināt arī Zemi. Tas pats bija jādara ari ar pārējām planētām. Trešajā posmā uz Zemes radīja pamatu bioloģiskās dzīvības attīstībai.

Latvju dainas trīs - kosmiskās, ģeoloģiskās un bioloģiskās - dzīvības radīšanas soļus piemin sim­boliski. Daži Austrumu mīti vēsta par trim aug­stākās dievības soļiem. Par to, ka vēl pirms nepil­niem trijiem gadu tūkstošiem senie eiropieši sagla­bājuši simbolisku aprakstu par pirmsākumiem, liecina sengrieķu autora Hēsioda (8. gs. p.m.ē.) eposs Teogonija par pašiem pirmsākumiem: "Sākumā bija tikai mūžīgais, bezgalīgais, tumšais Haoss. Tanī bija pasaules dzīvības avots. Viss ir cēlies no bezgalīgā Haosa - visa pasaule un nemirstīgie dievi (latviešu terminoloģijā - Dieva dēli. -I.V.)… No dzīvības avota Haosa dzima ari varenais, visu dzīvinošais spēks Mīla…" Tātad pirmsākumā bija tumsa. No Haosa kā pirmmatērijas simbola izvirda avots, un tumsā ra­dās gaisma. Cauri telpai sāka iet laiks, un tapa ma­teriālā pasaule.

Rita. Visumā pastāv likumsakarība, ka lielo no­tikumu gaita atkārtojas mazākos aprites procesos.

Tā, piemēram, Visuma radīšana atspoguļojas gan Galaktikas, gan Saules sistēmas radīšanā, un šo lielo notikumu atspulgus saskatām arī laika apritē - ritā. Rigvēda vēsta, ka ritai pakļaujas ne tikai cil­vēki, bet arī dievības. Vārdam rita latviešu valodā ir trīs savstarpēji saistīti tulkojumi - kustība, ceļš un likums. Daži valodnieki uzskata, ka vārds rita nācis no vēl senāka vārda rito - ritenis, aplis. Viedie vecajie, apspriežot sevišķi svarīgus jautājumus, ap­sēdās aplī. Par to vēsta arī Homēra Odiseja.

Vēl vārdu rita saista ar zvaigžņu zodiaku un Kos­miskajām dzirnavām. Rigvēdā teikts, ka Visums bal­stās uz ritu un pārvietojas saskaņā ar to. Rita radās reizē ar vielas radīšanu un noteica tās attīstību.

Liesmojošā karstumā piedzima

Likums, kas bija patiesība.

Tā tapa. tumsa.

Un no viņas viļņojošs Okeāns.

No Okeāna viļņiem

Radās gads,

Kas sadalījās dienās un naktis,

Un valdnieks par visur esošo.

Tikai pēc tam, kā viņi uzskatīja, tika radīta Saule, Mēness, Zeme, gaiss un pašās beigās - gaisma.

ZEMES VEIDOŠANA

Ģeologi pēc ilgstošiem pētījumiem un liela zināt­niskā darba noteica Zemeslodes ģeoloģiskās vēs­tures galvenos notikumus. Lai arī cik tas pārstei­dzoši skan, būtībā to pašu vēsta sirmā senatnē radušās latvju teikas. Gan tās stāsta, gan 20. gs. bei­gās arī zinātnieki secinājuši, ka Zeme reiz bijusi karsta, mīksta un apaļa kā lode. Pēc tam radusies vai radīta Zemes enerģētiskā struktūra, kas savu­kārt izveidojusi reljefu. Patiesais Zemes virsmas veidols daudzviet visai plašos apgabalos ievērojami atšķiras no teorētiski aprēķinātās, nedaudz sapla­cinātās lodes jeb geoīda formas. Pagaidām šīs at­šķirības ar simbolu palīdzību skaidro tikai latvju teikas par Zemes radīšanu, bet ortodoksālajai zinātnei par to apmierinošu versiju nav.

Ko saka teikas. Par Zemes radīšanu vēsta vairā­kas ļoti senas latvju teikas, kuras veido secīgu stās­tījumu par pašiem nozīmīgākajiem notikumiem Zemes ģeoloģiskajā sākotnē. Pirmā no tām vēsta, ka Dievs kopā ar savu kalpu Vellu Zemi radījis no putekļiem. Otrā teika stāsta, ka iesākumā Zeme bijusi mīksta un Dievs to izveidojis pilnīgi apaļu, bet tad viņš to uz brīdi iedevis Vellam. Tas sācis mīksto Zemi spaidīt, un tā izveidojušies kalni un lejas. Kad Dievs to pamanījis, kaut ko labot bijis par vēlu, jo Zeme jau bijusi sacietējusi.

Šī šķietami bērnišķīgā teika patiesībā satur ļoti nopietnas un būtiskas ziņas. To, ka iesākumā Zeme bijusi karsta un mīksta, zinātne atklāja tikai 19. gs., bet to, ka savulaik mūsu planēta bijusi pilnīgi apaļa, pasaules izcilākie zinātnieki noteica tikai 20. gs. beigās, ar moderno datortehniku apstrādājot dau­dzus dziļurbumos iegūtus datus.

Teikā vēstītais liek domāt, ka mūsu senči nule teikto par Zemes veidošanos zināja jau pirms ne­skaitāmiem gadu tūkstošiem, un tā ir vēl viena lie­cība par viņu izcilajām zināšanām. Savukārt to, ka Zemes reljefs kopumā veidots tā, ka iepretim katram kontinentam Zemeslodes otrā pusē atrodas okeāna dziļums, ģeologi konstatēja tikai 20. gs. otrajā pusē. Piemēram, tieši iepretim Antarktīdai ar tās 4 km augstajiem kalniem tikpat dziļā ieplakā ap Ziemeļpolu guļ Ziemeļu Ledus okeāns, kura izmēri atbilst Antarktīdas izmēriem. Zemeslodei šāds reljefs bija nepieciešams, lai radītu pietiekami daudz vietas okeā­nu ūdeņiem, vienlaikus neapdraudot sauszemi un radot plašas iespējas dažādu dzīvības veidu attīstībai.

Ja uz Zemeslodes nebūtu ūdens, tad tās forma ar iedobi augšā, t.i., ap Ziemeļpolu, un izvirzījumu lejasdaļā varētu salīdzināt ar figūru, ko saucam par sirdi. Pārsteidzošākais ir tas, ka Pokaiņos atrasti vairāki apstrādāti akmeņi, kuru veidols simbolizē šo formu.

Tagad atgriezīsimies pie notikumu gaitas Zemes radīšanas laikā.

Ūdens. Uz mūsu planētas atrodas ap 20 miljar­diem km3 liels ūdens daudzums. Pagaidām nav zi­nāms, kā tas radies. Daži ģeologi uzskata, ka ūdens varēja rasties Zemes mantijas degazācijas un vul- kānisma procesos. Citi domā, ka uz mūsu planētas nokritis ļoti daudz ledus meteorītu. Ja tā, tad ģeolo­ģiski īsā laika sprīdī uz mūsu planētu novirzīti veseli kvadriljoni lielu meteorītu ar ledus apvalku. Un to sagadījies tieši tik, cik vajag, - ne par daudz, ne par maz. Taču pēdējo gadu tūkstošu laikā šādu debesu ķermeņu krišana tikpat kā nav novērota.

Piebildīsim, ka pašreizējie izpētes dati pieļauj domu, ka uz mūsu kaimiņu planētas - Marsa savā laikā bijušas jūras un upes, kuru tagad vairs nav. Izteikta pat versija, ka Marsa ūdens krājumi pārsūknēti uz Zemi. Lai cik fantastiski tas arī ska­nētu, šī versija ir daudz ticamāka nekā tā, ka ūdens varētu būtu nācis no Zemes granīta iežiem. Tie bijuši sakarsēti līdz baltkvēlei un līdz ar to kļuvuši mīksti (par to runā arī latvju teikas). Šādos ap­stākļos ūdens granītos, gneisos, bazaltos un citos līdzīgos iežos saglabāties nevarēja.

Sauszemes izcelšana no ūdens. Gan latvju teikas, gan Kalevala, gan indiešu un citu tautu mīti vēsta par laiku, kad visu Zemeslodi ilgstoši klājusi ūdens kārta. Par to, kā radusies sauszeme, stāsta jau minētā latvju teika (LPT XIII, 118,6), kas vēsta, ka "… iesākumā bijis tikai ūdens un gaiss redzams, zeme vēl nebijusi radīta". Lai to radītu, Dievs sūtījis savu palīgu - Vellu ienirt ūdenī un iznest auglīgās dūnas.

Citu pasaules tautu teikās pēc zemes ūdenī nirst pīle, bruņurupucis vai kāda cita radība. Šo teiku simbolika šķiet atvasināta no mūsu teikām.

Zinātnes valodā tas skan tā, ka paleozoja ēras beigās no ūdens izcēlies pirmkontinents Pangeja, kas aizņēmis vienu trešo daļu no Zemeslodes pla­tības. Uzskata, ka šī ēra sākusies pirms 570 mil­joniem gadu. Zinātnieki pie nule teiktā nonāca tikai 20. gs., bet no teikā paustā secināms, ka mūsu senči to apjauta pirms simtiem tūkstošu gadu.

Vēl jāpiebilst, ka ģeologu uzskatus par Zemes veidošanos sniedzam ļoti īsā izklāstā. Ģeoloģijas zinātnieki ir pārliecināti, ka miljonu gadu gaitā no­tikusi daudzkārtēja atsevišķu Zemeslodes vietu cel­šanās un grimšana, kontinentu savienošanās un attā­lināšanās, saduru vietās veidojot kalnu grēdas. Tomēr ģeologu versiju un hipotēžu iztirzājums neietilpst šīs grāmatas uzdevumos. Taču pats galvenais ir tas, ka tieši jaunākās hipotēzes apliecina seno teiku vēstī­jumus.

AIZDEDZINĀŠANA

Laiki pirms cilvēka. Par ļoti seniem aizlaiku notikumiem visai nozīmīgas ziņas var atrast gan garamantās, gan arī dažādos virszemes veidojumos.

Iespējams, ka daļa turpmāk teiktā liksies ne­parasta, pat pārdroša, tomēr, ja fakti neatbilst zināt­nes uzskatiem, tie nebūtu jānoliedz, bet jāmeklē kļūdas pašos uzskatos.

Vai Saule pati aizdegās? Šobrīd valda uzskats, ka milzīgais vielas daudzums un sablīvējums Saulē radīja tās centrā tik lielu spiedienu, ka Saules dzīlēs paši no sevis sākās radioaktīvi procesi, kas rada Saules starojumu. Līdzīgi uzskati attiecas arī uz pārējiem Saules sistēmas ķermeņiem, jo no to dzī­lēm nāk siltums. Tomēr no mūsu garamantām iz­riet, ka nule minēto procesu iesākšanai vielu vaja­dzēja aizdedzināt, bet vēl pirms aizdedzināšanas bija jāsagatavo vieta.

Vēlreiz salīdzināsim tālo aizlaiku zināšanas ar tām, kuras mūsdienu zinātne vēl nebija apjautuši pirms gadu simta. Pie tās atziņas, ka Saule, kas sevī savāca lielum lielo daļu no aukstā kosmisko putekļu māko­ņa, pēc kāda laika sakarsa un sāka izstarot gaismu, zinātne nonāca tikai 20. gs., bet no neatminamos laikos sacerētās Rigvēdas izriet, ka sākumā Saule bija tumša un gaismu nedeva. Rigvēda šo tumšo sauli sauc par Savitaru - ierosinātāju, radošo. Savitars ir mir­dzošās un liesmojošās Saules - Sūrjas tēvs.

Raugoties uz visu esību, Savitars pilda nolikto. Viņš izstiepj roku pret visa esību Un pārvalda lielo ceļu.

Lielais ceļš - rita ir Saules un Visuma lielās ap­rites likumsakarība. Lielās aprites pamatojumus atrodam arī latvju dainās. īpaši spilgti tie pausti dainās par Ausekli. Pašas Zemes un tās bioloģiskās dzīvības ierosinātāja - aizdedzinātā]a latvju dainās simboliski dēvēta par Gaigalu.

Runājot par bioloģisko būtņu attīstības gaitu, patlaban zinātnē valda uzskats, ka cilvēki radušies tīrās nejaušības dēļ. Senie mīti tomēr apgalvo, ka Dieva dēli mērķtiecīgi radījuši sev palīgus. Tādējādi tikuši radīti gan cilvēki, gan senāko civilizāciju sākumi.

Dainas stāsta par upju aizdedzināšanu, teikas - par to rakšanu.

Upju rakšana. Mūsdienu skolās māca, ka upes izveidojušās pašas no sevis, ūdeņiem meklējot ērtā­kos ceļus uz pasaules okeānu. Tas skan visai pār­liecinoši. Tomēr vismaz Baltijā, un it īpaši mūsu zemē, galveno upju ielejas veido sistēmas, kuru at­spulgus redzam senajās zīmēs jeb rakstos. Latvju teikas par upju rakšanu stāsta pavisam dīvainas lietas: dažas lielās upes esot rakuši zvēri, citas - milzis, vēl citas - Velis, bet senči ar to gribēja pa­teikt, ka upe uzskatāma par apzinātu veidojumu. To apliecina Daugavas gultnes ģenerālvirzienu plānojums un atsevišķu posmu savstarpējās attiecības. Jādomā, ka tie radīti ar mūsdienās vēl neizprastām metodēm un enerģijām. Tādējādi upju ūdeņi bija arī enerģijas un līdz ar to informācijas nesēji. (Tuvāk par Daugavu sk. 5. apcirknī.)

Būtībā līdzīgas ziņas atrodamas seno šumeru eposā īnuma ilū āvilū, taču šeit ir stāstīts, ka upes rakušas dievības un nesušas ļoti smagus grozus ar zemi.

Daugavas aizdedzināšana. Lai dotu dzīvību pašai planētai Zemei, vajadzēja radīt smalko ener­ģiju plūsmu tīklu. Par to runā daudzas dainas, bet mēs te pieminēsim tikai tās, kur pieminēta Gai­gala.

Atskrien jūras gaigaliņa, Apzeltīti spārnu gali, Iesameta Daugavā, Aizsadega Daugaviņa.

LTdz. 11280, Ceraukste

Šeit runa nav par Saules taku Daugavā, un ne jau no jūras puses ierodas saullēkta stari. Turklāt daina pierakstīta vietā, kas nemaz nav tuvu Dau­gavai.

Bioloģiskā dzīvība uz Zemes varēja rasties tikai pēc dzīvības devējas Daugavas enerģētiskās aiz­dedzināšanas. Daugava te pieminēta mitoloģiskā nozīmē. Šo simbolu - Gaigala varētu tulkot kā dzī­vības devēja, kas nāk no debesīm.

Visos Latvijas novados saglabājusies daina par kādu ievērojamu gadījumu, kad gaili ar dziedāšanu mēģina izsaukt gaismu, bet tas viņiem neizdodas, kaut arī tie dzied visu nakti. Gaisma aust tikai tad, kad to aicina Gaigala.

No šīm un līdzīgām dainām var secināt, ka šeit runa nav par parastajiem putniem - gaili un gai­galu, tāpat kā rūna nav par ikrīta gaismas ausmu, bet tās stāsta par daudz būtiskākiem notikumiem. Rūpīgi ieskatoties simbolu dziļākajā nozīmē, jādomā, ka dainas vēsta par kādu kosmisko no­tikumu, kuru dēvēsim par kosmisko rītausmu.

Visu nakti gaiļi dzied, Nevar gaismas sagaidīt; Dzied ezera gaigaliņa, Nāk gaismiņa līgodama.

LTdz. 11275

Saules un Zemes aizdedzināšana nozīmēja būtis­ku lēcienu Zemes kā daudzu dzīvības veidu kopas tālākai attīstībai.

1.2. OTRAIS RADĪŠANAS SOLIS

Meteorīti, kas nokrituši uz Zemes, liecina, ka bio­loģiskā dzīvība pastāv visā Kosmosā. Apmēram pirms 3,5 miljardiem gadu meteoriti Pasaules Okeānā iesēja pirmo bioloģisko dzīvību - vienšūnas organismus.

Vēl nesen mācīja, ka vienšūnas organismi esot vienkāršākā olbaltuma eksistences forma, kas dabā varot rasties pati no sevis, bet zinātnieki tos varot radīt arī mēģenēs. Patiesībā vienšūnas organisms nebūt nav vienkāršs, bet gan neticami sarežģīts. Elektronu mikroskopā redzami daudzi veidojumi, par kuru nozīmi vēl šodien nav apmierinoša skaid­rojuma. Aprēķināts, ka šūnā ik sekundi notiek devi­ņi triljoni ķīmisku reakciju. Ja šie procesi būtu jāva­da ar mūsdienu metodēm, nepietiktu visas pasaules datoru jaudas. Pilnīgi izslēgts, ka tik neticami sa­režģītas sistēmas kā vienšūnas organismi varētu rasties paši no sevis. Daudzkārt ticamāk, ka pašas no sevis būtu radušās 20. gs. datoru sistēmas. Val­došie uzskati par bioloģiskās dzīvības sākumiem ir apbrīnojami primitīvi - it kā pietiktu tikai ar to, ka Pasaules Okeānā iekritušais meteorīts iesēja tur sīkbūtnes. Patiesībā bioloģiskās dzīvības ieviešanai nepieciešams, lai kādā vietā aptuveni vienlaikus attīstītos savstarpēji saistītu bioloģisko radību kopa (biocenoze). Šādus darbus varēja veikt tikai dainās pieminētie Dieva dēli.

BIOLOĢISKĀS DZĪVĪBAS ATTĪSTĪBA

Vienšūnas organismi iezīmēja milzīgu lēcienu, pārejot no neorganiskās uz bioloģisko dzīvību. Šos sākumus var skaidrot tikai ar vārdu radīšana. Arī visa tālākā bioloģisko būtņu attīstība skaidrojama tikai ar šo vārdu.

Pusotra miljarda gadu pēc vienšūnas organismu iesēšanas Okeānā tur sāka veidoties daudzšūnu organismi, kas kļuva arvien sarežģītāki. Lai cik ir mēģināts dzīvo būtņu attīstību uz Zemes skaidrot kā jaunu sugu rašanos no iepriekšējām sugām dabis­kās atlases ceļā, tas tomēr nav izdevies. Paleontologi neskaitāmas reizes atraduši pierādījumus tam, ka jauni dzīvo būtņu veidi radušies pēkšņi un nav at­rodamas tādas saites ar iepriekšējām sugām, kuras liecinātu par lēnu attīstību (evolūciju).

Radītās sugas ir stabilas. Tā, piemēram, krokodi.li pastāv jau 300 miljonus gadu, zivis - vēl daudz ilgāk, bet to būtiskas izmaiņas nav atklātas.

To, kāda bijusi bioloģisko radību attīstības secība, zinātnieki atklāja tikai pašos pēdējos gadsimtos, taču senās garamantas liecina, ka cilvēce to zinājusi jau pirms daudziem gadu tūkstošiem.

Jaunas sugas radīšana notiek divos soļos. Pir­majā - ilgstoša iepriekšējās sugas attīstība (evo­lūcija). Otrajā solī samērā īsā laika posmā no iepriekšējās sugas pārstāvjiem izveido jaunas, būtiski atšķirīgas radības. Laika gaitā no tām izdzī­vo tikai neliela daļa. Uz sauszemes vispirms attīs­tījās vienšūnas organismi. Tikai pēc tam tika radīta zāle, krūmi, koki, vēlāk arī abinieki un pārējie dzīv­nieki.

Te jāatzīmē, ka neviens no tiem, tostarp arī cilvēks, nevar pastāvēt bez vienšūnas or­ganismiem. Tādējādi vienšūnas organismi bija, ir un paliek visas Zemes bioloģiskās dzī­vības pamats.

Pirms miljardiem gadu Zemeslodes atmosfērā galvenokārt bija ogļskābā gāze. Tālaika pirmās bio­loģiskās radības - vienšūnas organismi, vēlāk arī augi un koki ieelpoja ogļskābo gāzi, bet skābekli izvadīja kā indīgu atkritumu. Nākamās bioloģiskās būtnes - kustīgie radījumi varēja attīstīties tikai tad, kad Zemes atmosfērā šā atkrituma - skābekļa bija sakrājies pietiekami daudz.

Latvijas zeme pacēlās no seklas un siltas jūras dibena. Valda uzskats, ka tas notika devona laik­meta beigās - pirms kādiem 370 miljoniem gadu. Vēlākie Permas perioda nogulumi atrodami tikai Dienvidkurzemē. Gan devona laikmeta smilšak­mens, gan māla slāņos atrastas bruņuzivju pārak­meņojušās paliekas. Lodes māla karjerā atrastas unikālas veselas bruņuzivis un pat zivju mazuļi, kas patiesi liecina par strauju Zemes garozas celšanos.

Izcilie krievu zinātnieki V Dokučajevs un V Ver- nadskis uzskatīja, ka gan dzīvības aizsākumi, gan jauni dzīvības veidi var rasties tikai vietās ar paaug­stinātu bioenerģētiskās mikroplazmas strāvojumu. Daudzi zinātnieki secinājuši, ka pirms 3,5 miljar­diem gadu jūrā radās pirmās bioloģiskās dzīvās būtnes uz Zemeslodes un sākās to tālāka attīstība. Pirms 1,5 miljardiem gadu dzīvei uz sauszemes sāka pielāgoties kādreizējie jūras iemītnieki.

Ņemot vērā V Dokučajeva viedokli, gan klima­tiski, gan bioenerģētiski visticamākā vieta cilvēku baltās rases un jaunu civilizāciju radīšanai varētu būt Baltija.

Var mainīties cilvēki vai viņu paražas. Zemes bioenerģētiskais starojums nemainās, un nemainās arī mūsu senču garamantās paustie dabas likumi, kas pārbaudīti ilgstošā cilvēces attīstības gaitā.

DIEVA DĒLU LAIKS

Ieskatoties tālā senatnē, var izdalīt trīs lielus lai­kus - gaismas, zaļo un tumsas laiku. Tie aptuveni atbilst grieķu mītos minētajam zelta, sudraba un vara laikam, kuru pamatā likta cilvēku laika izjūta. Mūsu dalījums ir dziļāks, jo latvju dainas saglabā­jušas ziņas par pašiem nozīmīgākajiem tālās senat­nes notikumiem, bez kuriem vispār nav skaidro­jama cilvēces vēsture.

Ar patlaban valdošajiem uzskatiem, ka visus Zemes reljefa veidojumus radījusi tikai dabas spē­ku darbība, nav iespējams skaidrot ne milzīgos rak­stos veidotos zemes darbus, ne labi apstrādātos un pārvietotos svētakmeņus, ne senos ziņu avotus, kas par tiem vēsta.

Mēs šajā grāmatā daudzas reizes salīdzinām jaunākos zinātnes atzinumus ar latvju garamantās vēstīto. Turklāt runa ir par tām zinātnes atziņām, kas iegūtas daudzu rūpīgu mērījumu gaitā, strādā­jot ar sarežģītu un savam laikam modernu aparatūru. No tā jāsecina, ka mūsu senčiem tāltālā senatnē bija augsti attīstīta zinātne un kultūra.

Senču zinātne. Arī ziņas par Saules sistēmas, tostarp Zemes, radīšanu nekādi nevarēja sagla­bāties cilvēku atmiņā, jo cilvēkus radīja tikai pēc vairākiem miljardiem gadu. Šīs ziņas nevarēja sa­glabāt arī Zemes iežu kristāliskās struktūras, jo tās radās tikai apmēram pēc kāda miljarda gadu. Ziņas par Saules sistēmas rašanos un attīstību varēja uztvert tikai citu - vecāku zvaigžņu informatīvās sistēmas, kuru sajūgumu pagaidām nosauksim par astronetu. Minētie fakti liek domāt, ka cilvēce pirmsleduslaikmetā pratusi pieslēgties astronetam un iegūt pašas svarīgākās ziņas par Visumu, tā at­tīstību un nozīmīgākajām norisēm. Tomēr arī ziņu iegūšanu šādā veidā varēja veikt tikai ļoti attīstīta civilizācija.

Mūsdienu tehniskie līdzekļi datu (informācijas) uztveršanai, pierakstīšanai, uzkrāšanai, apstrādei, pārveidošanai un noraidīšanai balstās uz elektro­magnētismu. Šī visai rupjā enerģijas veida iespējas ir samērā nelielas. Tātad senčiem bija kādi labāki tehniskie risinājumi.

Ābelkoka laivu daru, Abi gali pazeltīti. Dieva dēli īrējiņi Saules meitas vizina.

Daina stāsta par īrējiem - darba darītājiem. Latvijā patiešām ir saglabājušies daudzi pārsteidzoši milzīgi zemes darbi, kurus nespēja veikt parastie cilvēki. Tālākajos šā darba apcirkņos minēsim gan Popes sistēmas veidojumus, gan Lielo trīsstūru svētkalnus, gan Kangaru un citus mākslīgi veidotos kalnus.

Pilnīgi izslēgts, ka lielos, desmitos miljonu kubik­metros vērtējamos zemes darbus būtu veikuši pir­matnējie cilvēki, rokot ar aļņa lāpstiņas kaulu un pār­nēsājot zemi klūgu grozos. Turklāt runa ir ne tikai par fiziskā spēka izmantošanu. Lai zinātu, kur un ko veidot, bija vajadzīgas precīzas kartes, zemes mērī­šanas instrumenti, aprēķinu metodes un, pats par sevi saprotams, teicamas matemātikas zināšanas. Teikas stāsta, ka lielos darbus esot veikuši milži. Tomēr, dzirdot vārdu milzis, nevajadzētu iedomāties tikai liela auguma cilvēku. Ir zināms, ka ļoti gara auguma cil­vēku darbaspējas ir visai ierobežotas. Tāpēc, lai cik tas liekas fantastiski, aplūkojot mūsu rīcībā esošās ziņas, nonākam pie secinājuma, ka milzīgos darbus tālā senatnē veikuši dainās pieminētie Dieva dēli. Savukārt viedās Saules meitas arī uzskatāmas par senbaltu civilizācijas pamatlicējām.

Manā rožu dārziņāi, Simtiem sārtas rozes zied; Simtiem sārtas rozes zied, Simtiem zelta ābelītes. Saules meitas spēlējāsi Sārtiem rožu ziediņiem; Dieva dēli rotājāsi Zeltītiem āboliem.

Rožu dārziņš un zelta ābelītes simbolizē svēt­vietas, kuras aprūpē zintnieces - Saules meitas. Daina norāda uz nepārprotamu Dieva dēlu saistību ar senajām svētvietām.

Es redzēju Dieva dēlu Migliņā zvejojot; Zīda tīklis, vara laiva, Sudrabiņa zēģelīte.

Dieva dēlus piemin vairāki simti dainu. Dažās dainās ienākuši jaunāku laiku izkropļojumi, jo par Dieva dēliem tās dēvē tādas Dieva izpausmes kā Ūsiņu vai Jāni. Uz to, ka Jānīt's nav Dieva dēls, norāda nākamā daina.

Jānīt's kannu sadauzīja,

Uz akmeņa sēdēdams;

Dieva dēls sastīpoja

Sudrabiņa stīpiņām.

Citi minējumi. Etnogrāfs Matīss Šiliņš (1861 - 1942) izteica domu, ka Dieva dēli varētu būt zvaig­znes, tomēr šai domai kaut cik atbilst tikai dažas dainas, kuras var izprast arī citādi. No otras puses, mūsu viedie senči labi apzinājās, ka tādu lielu darbu kā Saules sistēmas, tostarp arī Zemes, radīšana, tās reljefa veidošana, cilvēka radīšana, milzīgo zemes darbu veikšana ir apzinīgu būtņu darbība. Teikās par šo darbu veicējiem dažkārt minēts pats Dievs, tomēr tā ir Dieva nozīmes mazināšana. Citās, jau jau­nākās teikās par lielo darbu darītāju dēvē Vellu, kas ir pilnīgi nepieņemami pašā būtībā, bet vēl citās - milžus.

Pašreiz nav pieņemama doma, ka varētu pastā­vēt tādas būtnes, kas spētu veikt iepriekš minētos darbus, tāpēc jādomā, ka Dieva dēli ir apzinīgas būtnes, kas pastāv paralēlajās pasaulēs kā ener­ģētiski veidojumi. Tomēr jāņem vērā, ka ari enerģē­tisko dzīvības veidu iespējas ir ierobežotas, tāpēc, lai veiktu darbības šajā fiziskajā Dieva pasaulē, Dieva dēliem bija jāsadarbojas ar mūsu viedajām zintniecēm - Saules meitām. Tomēr vēl plašākā no­zīmē šis simbols varēja arī apzīmēt senbaltu civi­lizāciju kopumā.

Dieva dēlu atspulgi un mūsdienu zinātne. Minējām daudzus faktus par Saules sistēmas, tās ķermeņu, tostarp arī Zemes, radīšanu, kā arī senču neparastajām zināšanām šajās jomās. Mūsdienās šos faktus nespēj izskaidrot, tāpēc cenšas par tiem klusēt. Pirms runājam par seno notikumu zināt­nisku skaidrojumu, mēģināsim vispirms apjēgt, kas ar to būtu jāsaprot.

Angļu dabaszinātnieks Izaks Ņūtons (1643 - 1729) iedibināja jaunas matemātiskās zinātnes aizsākumus. Par zinātniski pamatotām sāka uzskatīt tikai tās hipotēzes, kuras varēja pamatot ar aprēķiniem un pierādīt ar atkārtotiem eksperi­mentiem. Šāda pieeja ievadīja strauju tehnikas un ar to saistīto nozaru attīstību. Diemžēl vairākās cilvēku garīgās darbības nozarēs šī pieeja pārtapa t.s. vulgārajā materiālismā. Gandrīz vai jebkuru notikumu vai parādību, kuru nevarēja atkārtot un arī zinātnieki nespēja izskaidrot, centās izslēgt no aprites vai pat iznīcināt (atcerieties Pokaiņus!). Ja to nevarēja izdarīt, tad pat tādas izcilas senatnes izbūves kā Kangaru kalnus vai Kaltenes piramīdas pārdēvēja par šļūdoņa veidotiem dabas objektiem, pat nemēģinot pamatot, vai dabas likumi pieļauj tādu iespēju. Tā nu vulgārā materiālisma piekritēji ir pamatīgi sapinušies neskaitāmās pretrunās un būtībā iestiguši modernā misticismā. Taču vidus­laikos visu neizprotamo dēvēja par Vella darbu, turpretī 21. gs. vulgārā materiālisma vārdā neiz­protamo piedēvē šļūdoņiem vai citiem dabas pro­cesiem, kaut arī šādi apgalvojumi ir pretrunā ar vairākiem citu zinātņu pamatprincipiem.

Jāuzsver, ka Dieva dēlu kā enerģētisku veido­jumu pastāvēšana un darbība nav pretrunā ar mūs­dienu fiziku.

Latvju dainas vēsta par Dieva dēliem, teikas - par milžu darbiem vai arī darbiem, ko veicis pats Dievs. Daudz ir tādu darbu, un daudz ir arī nepa­rasto zināšanu. Lai tās skaidrotu, jāatzīst doma, ka Visumā pastāv ne tikai cilvēki, bet arī citas apzi­nīgas būtnes ar lielākām iespējām.

Pēdējos trijos gadsimtos zinātnieki uzskatīja par goda lietu izskaidrot jebkuru parādību vai noti­kumu tikai ar tām zināšanām, kādas tālaika zināt­ne bija sasniegusi. Pārējos faktus noliedza. Tā nu arvien aug šo faktu skaits. Neauglīgi un nekorekti. Bet šāda nostādne kalpoja par tālāko rupjo kļūdu un maldu cēloni. Pilnā mērā tas attiecas uz mēģi­nājumiem skaidrot dainās minētos Dieva dēlus kā materiālas dabas objektus.

Kas varēja to darīt, Jūras vidū kaudzi mest? To darīja Dieva dēls, Saules meitu precēdams.

LD 33819

Dieva dēli tālā senatnē ir apzināti palīdzējuši cil­vēkiem, bet pēc pēdējā leduslaikmeta cilvēki sāka jaunu attīstības posmu, sāka paši ar saviem spēkiem, ņemot palīgā Dieva Padomu. Arī lielo svētvietu sis­tēmu, tostarp Pokaiņu, atklāšana nenotika bez šā Padoma. Daudzu labas gribas cilvēku līdzdalība šajā darbā un viņu sniegtās ziņas nav citādi skaid­rojamas. Ziņas par Dieva dēliem jāvērtē nevis kā antizinātniska mistika, bet gan kā pati ticamākā no visām varbūtībām par mūsu dižo senatni.

Šī apskata nobeigumā jāsecina, ka pašreizējais cilvēku zināšanu līmenis nespēj izskaidrot lielāko daļu no faktiem par mūsu senatni, tomēr izteiksim cerību, ka, augot zināšanām, tāds laiks pienāks.

LIELĀ RAIDĪTĀJA NOVIETOŠANA

Tāpat kā ASV, arī bijušās PSRS zemes mākslīgie pavadoņi pētījuši kādu vienreizīgu mīklu - staro­jumus, kas aptver lielu daļu Latvijas. Starojuma apļa diametrs ir 340 km, centrs meklējams Pokai- ņos (sk. 7. apcirkni). Ģeologi šajā rajonā atraduši milzīgu ķermeni, kuru pagaidām uzskata par meteorītu.

Mēs šobrīd nevaram ar pilnu pārliecību teikt, ka nule minētais objekts ir raidītājs vai raidītāja daļa. Tomēr līdz laikam, kamēr neizdosies pierādīt pre­tējo, Dobeles anomālija jāvērtē kā aizsargājams senatnes piemineklis, jo nezinām, kādas sekas var izraisīt tā iznīcināšana, tāpēc atļaujamies šo ob­jektu uzskatīt par Dieva dēlu darbu, kas kalpojis baltās rases un senbaltu civilizācijas izveidošanai.

Speciālisti par šo objektu izteikuši daudzas, sav­starpēji visai pretrunīgas domas. Par autoritāti at­zītais baltkrievu ģeologs E. Gromovs uzskata, ka pirms miljoniem gadu uz tagadējās Latvijas zemes nokritis milzīgs, vēl neizpētīts Kosmosa ķermenis, kura diametrs ir apmēram 4 km. Šis maz pētītais ķermenis atrodas netālu no Dobeles. Ap to gan ASY gan Krievijas (bijušās PSRS) kosmiskie aparāti konstatējuši bioenerģētiskā starojuma gredzenu ar 170 km rādiusu. Minētais starojums vedina domāt, ka šis ķermenis kalpo par akumulatoru, kas baro sava veida kosmisko bāku Zemes centrālās vietas norādīšanai. Jāšaubās, vai šis ķermenis bijis tikai meteorīts. Ja zemē ietriektos tāds meteorīts, tad visas Baltijas vietā būtu tikai milzīgs dziļš ezers vai jūras līcis.

Tā kā minētais, ap 100 miljardu tonnu smagais objekts nav ietriecies dziļi zemē, bet atrodas tuvu tās virskārtai, tad jādomā, ka tas ar nelielu ātrumu ir mākslīgi nosēdināts. Savukārt pastāvīgais sta­rojums ap to rosina domāt, ka viens no šā objekta uzdevumiem varētu būt saistāms ar enerģijas nodrošinājumu pastāvīgam starojumam. Tomēr tā ir tikai pati vienkāršākā darbība. Pārējās būtu saistāmas ar Pokaiņu svētvietas un seno civilizāciju centra darbību.

Līdz šim laikam zinātne nav varējusi izskaidrot, kā radies un kāpēc pastāv bioenerģētiskā starojuma aplis. Ir ziņas, ka ASV fiziķi, nevarēdami atrast šai neparastajai parādībai citu iemeslu, izteica domu, ka šeit darbojas kāds līdz šim nezināms PSRS kos­miskais ierocis. 7. apcirknī apskatītās Dižās sejas kos­miskās sasaistes neizslēdz iespēju, ka starojuma aplis ap to ir apzinīgu būtņu veidots. Šī pagaidām neiz­prastā starojuma izpausmes saistāmas ar lieliem zemes darbiem, kas atrodas 170 km rādiusā ap Pokaiņiem.

Bez tam ir vēl citi objekti, piemēram, Embūte un Krievu (Krīvu) kalns, kas atrodas pusvilna attālumā (85 km) no Pokaiņiem. Ar šiem starojumiem saistīts Lielais Munameģis, kas atrodas 1,5 viļņu (255 km) attālumā. Nule minētās sakarības, kas saista Pokaiņus ar milzīgajiem zemes darbiem uz svētvietu līnijām, liek domāt arī par šo darbu veicējiem.

Šajā starojuma aplī, kas aizņem lielu daļu Lat­vijas, senatnē attīstījās pasaule vecākā - senbaltu civilizācija. Šī vieta bija šūpulis indoeiropiešu pirm­valodai, tautām un citām civilizācijām.

1.3. CILVĒCES SĀKUMI

Cilvēka izcelsme ir viena no lielākajām mīklām. Šobrīd valda vulgārā materiālisma uzskats, ka vi­sas cilvēku rases radušās dabiskās izlases ceļā no pērtiķveidīgajiem (primātiem), kuri kādā brīdī sākuši staigāt uz divām kājām un lietot uzturā gaļu. Tomēr šādam uzskatam nav nopietna pamatojuma. Cilvēki un primāti ir pārāk atšķirīgi, lai varētu ru­nāt par to veidošanos no viena zara.

Mūsu zeme un cilvēces sākumi. Apzinot lai­ku, kad uz Zemeslodes sācis darboties cilvēka sa­prāts, būtiski jāpārvērtē valdošie uzskati par mūsu zemes vēsturi. Pat pašās jaunākajās Latvijas vēs­tures grāmatās pausts uzskats, ka pirmie cilvēki šeit ienākuši tikai pēc pēdējā leduslaikmeta. Tomēr daudzi fakti mudina domāt, ka saprātīgu cilvēku darbība mūsu zemē iesniedzas miljonos gadu.

Seno laiku apziņa. Vēsturiskā apziņa izpaužas laika skaitīšanas sistēmās. Amerikas maiju laika skaitīšanas sistēmā ir mērvienība alautun, kas atbilst 63,04 miljoniem gadu. Pirms šāda laika no­tika milzu katastrofa, kurā gāja bojā dinozauri un lielākā daļa dzīvo būtņu. Seno maiju kultūras pie­minekļos saskatāmas norādes par 400 miljonu gadu veciem notikumiem. Lai arī cik fantastiski šie skaitļi šķiet, tomēr diez vai senie cilvēki radīja mēr­vienības, kurām nebija pamatojuma. Kā jau re­dzējām, latvju garamantas stāsta par vēl senākiem laikiem.

Vissenākās dainas vēsta par kosmiskiem noti­kumiem, kas risinājušies pirms miljardiem gadu. Lielie un pavisam lielie laika riti atspoguļojas mazajos, kā, piemēram, senču astronomiskajās gadskārtās. Visuma, mazākajā nozīmē Saules un Saules sistēmas, radīšana atspoguļota Ziemas­svētkos (… Ziemassvētkos Dievs piedzima…), bet fiziskās zaļās Zemes dzīvības, tostarp cilvēka, radīšana pieminēta Ūsiņa (Ūziņa) dainās. Gan jauna pavasara (mazākā apritē), gan bioloģiskās dzīvības radīšana ietverta dainā:

Pār kalniņu Ūsiņš jāja

Ar akmeņa kumeliņu;

Tas atnesa kokiem lapas,

Zemei zaļu āboliņu.

LD 30063

Sagatavošanās. Seno kultūrtautu garamantas liecina, ka vēl pirms cilvēka radīšanas uz Zemes veikti daudzi darbi, lai veidotu vidi cilvēka pastā­vēšanai. Tā pirmām kārtām bija Zemeslodes ener­ģētiskā tīkla jeb sagšas radīšana, par ko vēsta dau­dzas latvju dainas.

CILVĒKA UZDEVUMS

Jau teicām, ka zinātnieki 20. gs. otrajā pusē iz­teikuši pieļāvumu, ka cilvēks cēlies nevis dabiskas izlases ceļā, bet gan radīts ar ļoti senu gēnu inže­nieriju.

Ja mūsdienu zinātne spēj radīt jaunas baktērijas, augus un dzīvniekus, tad nav nekāda pamata apgal­vot, ka senatnē Radītājs nevarēja radīt jaunas cil­vēku rases. Iespējams, ka sākumā tie bija atsevišķi cilvēki, no kuriem turpmākajās paaudzēs veidojās kopienas, vēlāk - ciltis un tautas.

Radīšanas mērķi apliecina arī senais šumeru eposs Inuma īlū āvilū -Kad (senatnē)dievības (bija līdzīgas) cilvēkiem, tas vēsta par to, ka dievības igiti rakušas upes un nesušas zemi. Divarpus tūkstošus gadu tās strādājušas dienu un nakti, bet tad sadum­pojušās, jo darbs licies par smagu. Tad augstākā dievība Anu, kas pārvalda debesis, sasaukusi die­vību padomi - anunnakus. Padome nolēmusi radīt cilvēkus, kas igitu vietā padarītu smagos darbus. Radīšanu veikušas pirmmātes, bet tajā piedalījušās arī dievības igiti. Eposā minētas vēl citas dievības, kam varētu būt saistība ar mūsu zemi - ūdeņu valdnieks Enki, zemes valdnieki Enlils, Eija u.c.

Pirms aplūkojam daudzās līdzības starp latvju un šumeru garamantām, vēlreiz skaļi jāizlasa eposa nosaukums - Inuma īlū āvilū. Tas skan kā sena dziesma. Šajos vārdos ieskanas Incēnu kalns, Īle un Auce. Radniecība izpaužas ne tikai līdzīgās ska­ņās, bet pašā būtībā. Valodnieki atraduši visai lielu indoeiropiešu valodu ietekmi šumeru valodā. Vēl pieminēsim līdzības teikās par upju rakšanu, Dieva, dēlu darbiem un - kas ir sevišķi svarīgi - par cilvēka uzdevumu. Nav zināmi citi seno kultūrtautu miti, kur tas būtu tik izteikti uzsvērts. Nedaudz tālāk redzēsim citas, vēl plašākas sasaistes, kas apliecina mūsu senču kultūras sakarus ar senajiem šumeriem.

Senās latvju dainas ne tikai apliecina šumeru tek­stus, bet ļauj daudz dziļāk ieskatīties lielo noti­kumu būtībā.

Gan latvju dainās, gan vairāku citu seno kultūr­tautu mītos atrodam dziļākus pamatojumus ziņai, ka cilvēks radīts tāpēc, lai palīdzētu Dievam. Par to Dievs cilvēkam deva Zemi.

Dieviņš kāpa kumeļā, Es kāpsliti paturēju: Man Dieviņš Zemi deva, Par to kāpšļu turējumu.

LD 33656

Simbols kumeļš parasti nozīmē Dieva lielo spēku, ko Dievs dod arī cilvēkam, ja viņš veic to uzdevumu, kuram vispār ir radīts - būt par palīgu Dievam, par svētvietu un apkārtējās vides kopēju.

Ei, Ūsiņ, labais vīrs, Jāj ar mani pieguļā; Es guntiņas kūrējiņš, Tu kumeļu ganītājs.

LD 30054

Guntiņa nav parastais ugunskurs, tā simbolizē seno svētvietu kopšanu un uzturēšanu. Dabas tautas šo uzdevumu apzinās vēl šodien. Austrālijas aborigēni tieši tādēļ ik gadu dodas grūtos pārgājienos pa tuk­snesi, lai sakoptu un aktivizētu senās svētvietas.

Ūsiņš jāja pieguļā Ar deviņi kumeliņi; Es tecēju vārtu vērt, Man iedeva devīto.

LD 30058 V

Ūsiņš (jaunākos laikos -Jurģis) ir Dieva izpaus­mes simbols gan ikgadējā Zemes, gan kosmiskā pavasara laikā.

No kurienes mēs nākam? Gan zinātnieku jau­nākie atklājumi, gan senču garamantas vēsta par cilvēka radīšanu. Par interesantu minējumu var uzskatīt ziņas, kuras viedā Rasma Rozīte ieguvusi no kādas vācu gaišreģes vēstījuma par Lielvārdes jostu. Šis vēstījums ne reizi vien publicēts 20. gs. deviņdesmitajos gados. Skatot jostu, gaišreģe ap­galvoja, ka tauta, kas to nēsā, nākusi no zvaig­znēm.

Daudzi cilvēki šādus izteikumus vērtē ļoti kri­tiski, tāpat kā labu laiku to darīju arī es, šā darba autors. Bet tad bija iespēja tikties ar Francijā dzī­vojošo latvieti Anitu Lediņu - inteliģentu, gudru un talantīgu sievieti. Uzzinājusi par jau minēto Lielvārdes jostas skaidrojumu, viņa savu Lielvārdes jostu parādīja kādai pazīstamai franču gaišreģei. A. Lediņas kundze bija cieši pārliecināta, ka tai nevarēja būt nekas zināms par latviešu valodā pub­licēto skaidrojumu. Liels bija viņas pārsteigums, kad rādījās, ka gaišreģes redzējums, gan izteikts citiem vārdiem, savā būtībā bija ļoti tuvs tam, ko publicējusi R. Rozīte. Abu minēto gaišreģu domu sakritība var likties ļoti neparasta, pat neticama, tomēr atgādināsim, ka pat kriminālistikā, neru­nājot par citām cilvēka darbības nozarēm, divu neatkarīgu ekspertu vērtējumi, ja tie savā būtībā ir vienādi, tiek uzskatīti par patiesiem.

20. gs. astoņdesmitajos gados ASV zinātnieku grupa pēc ilgstošiem pētījumiem izteica pieņēmumu, ka mūsdienu cilvēku rases ir mākslīgas gēnu pār­veidošanas rezultāts. Pēc šo zinātnieku domām, mūs­dienu cilvēki radīti pirms 200 gt. Šī ziņa ir tuva senču uzskatiem. Daudzu seno tautu mīti vēsta, ka dievības radījušas sev palīgus - cilvēkus.

Lai cik fantastiska šķiet mūsu izcelsme no kādu citu zvaigžņu civilizācijām, tomēr, ar vēsu prātu apsverot, tā ir ticamāka, nekā pēdējos gadsimtos valdošā versija par cilvēka rašanos dabiskās izlases ceļā. Zināmu apliecinājumu tam dod gan mūsu ga­ramantas, gan citu seno tautu mīti. Jāņem vērā arī tā, mūsuprāt, neparasti lielā uzmanība, kādu senči pievērsa zvaigznēm, kā arī daudzie veidojumi uz Zemes, kas saistīti ar zvaigžņu stāvokli debesīs.

Cik sena ir cilvēce? Izcilais krievu ģeologs aka­dēmiķis Vladimirs Vernadskis (1863 - 1945), pētot apzinīgu būtņu darbības pēdas zemes slāņos, secināja, ka cilvēka saprāts uz Zemeslodes sācis darboties pirms 15 - 20 miljoniem gadu. Pagaidām gan vecākais mūsdienu cilvēkam līdzīgais galvaskauss, kas atšķiras no pērtiķveidīgajiem ar plakanu seju, 2000. g. atrasts Kenijā. Tā vecumu vērtē ap 3,5 miljoniem gadu.

Turklāt vairākās Zemeslodes vietās atrastas sa­prātīgu būtņu darbības pēdas, kas ir tik senas, ka to vecumu var noteikt, tikai pētot zemes ģeoloģis­kos slāņus.

Pirms 20 gadiem Sibīrijā pie Ļenas upes tika at­rastas senas apmetnes paliekas. Cilvēki tur dzīvo­juši pirms diviem miljoniem gadu mūsdienām lī­dzīgos klimatiskajos apstākļos. Krievu zinātnieki secinājuši, ka šie cilvēki pratuši ne tikai iegūt uguni, bet arī celt mītnes un gatavot apģērbu. Šo un citu atklājumu rezultātā pēdējos divos gadu simtos zinātnieku uzskati par cilvēces senumu daudzkārt mainījušies, atbīdot to arvien tālāk.

Cilvēces un cilvēku rasu attīstība nebija tikai vienvirziena evolūcija. Senās teikas vēsta par milzu plūdiem un citām kataklizmām, kas vairākkārt iz­nīcinājušas gandrīz visu cilvēci. Kečvu (kečua, Cen­trālamerika) un hopi (ASV) indiāņu cilšu mīti vēsta par četriem iepriekšējo cilvēku rasu iznīcināšanas un pilnīgi jaunu rasu veidošanas un atjaunotnes laika posmiem.

Senos mītus apliecina daudzās zemēs atrastie un no mūsdienu cilvēka uzbūves tikai nedaudz atšķi­rīgie megantropu, pitekantropu, sinantropu u.c. kauli. Te gan jāpiebilst, ka seno cilvēku kaulu vai arī mītņu palieku atradumi ir ļoti reti un jebkuras domas par tālo senatni jāuztver tikai kā minējumi.

Ziemeļeiropā saglabājušās ziņas par seno dievību Rīgu, kas bijis cilvēces pirmsencis. Vēlākos skan­dināvu mītos tas pārtop par Saules dievību Heim- dalu, ko dzemdējušas deviņas māsas. Ļoti līdzīgi ir arī seno šumeru mīti par pirmā cilvēka dzemdēša­nu. Vēlāk redzēsim, ka mūsu zeme saistāma ar balto cilvēku izcelšanos jeb radīšanu. Tāpēc arī ne­būtu jābrīnās, ka mūsu senās galvaspilsētas nosau­kums nācis no dievības, kurai bijis līdzīgs vārds.

RASU RADĪŠANA

Mūsdienu cilvēce veidojusies no vairākām rasēm. Par rasu izcelšanos un attīstību dažādiem speciālis­tiem ir visai atšķirīgas domas. Tuva patiesībai varētu

būt kādas Ziemeļamerikas indiāņu cilts teika par to, ka Dievs izveidojis cilvēkus no dažādu krāsu māliem. Protams, teikā minētais jāsaprot tikai simboliski.

Jau teicām, ka senie mīti vēsta par cilvēka vairāk­kārtēju radīšanu un iznīcināšanu. Vistuvākie mūs­dienu baltā cilvēka senčiem šķiet kromanonieši, neandertālieši un zinātnieku vēl neminētie milži. Diemžēl materiālu liecību par senajām cilvēku rasēm ir maz, tādēļ datēt tās grūti. Pārliecinošu atbildi rasu izcelšanās jautājumā vēl arvien nespēj sniegt arī zinātnieki.

Visai nepārprotamu vēstījumu par dažādu rasu cilvēku radīšanu var atrast Bībeles Vecās derības Pirmajā Mozus grāmatā. Tā stāsta par diviem radī­tājiem un divu dažādu cilvēku rasu radīšanu. Pir­mās Mozus grāmatas pirmās nodaļas 27. pants stāsta, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Šeit vietā ir atcerēties gaišreģu izteikumus par mūsu senču ierašanos no zvaigznēm. Tālāk, piektajā nodaļā, šie Dieva radītie ļaudis dēvēti par Dieva dēliem un milžiem. Indiešu un armēņu mītos viņus sauc par dēviem.

Par otras cilvēku rases radīšanu, kas notikusi tepat uz Zemes, rakstīts šīs pašas Mozus grāmatas otrās nodaļas 7. pantā. Cita dievība, kas dēvēta kā Tas Kungs, radīja otru cilvēku (cilvēku rasi) no zemes pīšļiem un iepūta tam dzīvību. Vēl atcerēsimies, pirmā rase pieminēta 27., bet otrā - 7. pantā. Tā nav nejaušība. Balto cilvēku senču svētie skaitļi bija 3,r 9' un 27, bet otrai rasei - 7. Šīs rases radītas dažādos laikos. Pirmā, uz ko norāda Bībeles teksti, kā arī kečvu (kečua) cilts teikas, bijusi balto milžu rase.

Kontinentu šķelšana. Uz brīdi vēl atgriezī­simies pie jau minētā Pangejas pirmkontinenta.

Mezozoja ēras sākumā, pirms 230 miljoniem gadu, Pangeja saskaldījās divās daļās, kas sāka viena n^ otras attālināties. Ģeologi ziemeļu daļu nosaukuši par Laurāziju, dienvidu - par Gondvanu. Pirmajā ietilpa tagadējā Eiropa, Ziemeļāzija un Ziemeļame­rika, bet otrajā daļā - Gondvanā - Āfrika, Dienvid­amerika, Dienvidāzija, Austrālija un citas dienvidu puslodes zemes.

Vēl jāpiebilst, ka apmēram pirms 100 miljoniem gadu Pangeja vēlreiz saskaldījās. No tās uz dien­vidiem aizpeldēja Antarktīda un Austrālija, uz rie­tumiem - Amerika.

Vēlāk ziemeļu un dienvidu puslodes kontinenti atkal tuvinājās, vidū atstājot Vidusjūru. Tā bija divu rasu robeža. To attiecības atspoguļotas daudzu tautu mītos par divu brāļu cīņām.

Lielākā daļa zinātnieku par baltās rases cilvēku priekštečiem uzskata neandertāliešus. Savu vārdu šī, pēdējā leduslaikmetā izmirusi rase ieguvusi no pirmā, 1885. g. atrastā skeleta Tāles ielejā Disel- dorfā (Vācija). Tagad zināmi vēl daudzi citi atra­dumi ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā. Nean­dertālieši augumā bija mazāki par mūsdienu cilvē­kiem - pieauguša vīrieša garums bija ap 160 cm. Toties šķiet, ka intelekts bijis augstāks nekā mūs­dienu cilvēkiem, jo viņu smadzeņu tilpums - ap 1700 cm3 , bet mūsdienu cilvēkam tas ir tikai 1350 - 1500 cm3 .

Cita senā cilvēka - kromaņonieša galvaskauss liecina par vēl lielākām garīgām spējām. Francijā atrastā Kromaņonas cilvēka augums bijis 194 cm, smadzeņu tilpums 1580 - 1880 cm3 .

Daļa antropologu domā, ka pārējo rasu pamatā bijuši neliela auguma melnās rases cilvēki melniem, cirtainiem matiem. To tipiskākie mūsdienu pār­stāvji ir Andamanu salu iedzīvotāji, Austrālijas bušmeņi un Centrālāfrikas pigmeji.

Cilvēces miljoniem gadu ilgajā aizvēsturē bijušas neskaitāmas tautas un ar tām saistīti laikmeti. Katrs no tiem radies, attīstījies un sasniedzis plaukumu, tad sācis panīkt un beidzis pastāvēt. Bet tad uz dru­pām un pīšļiem radušās jaunas tautas, jaunas civili­zācijas, jauni laikmeti. Un sākušies atkal jauni cikli. Bet neviena rase un neviena tauta nav radīta, lai pa­kļautu sev kādu citu rasi vai tautu. Katrai tautai ir savi talanti, savi viedie un arī - godīgi un negodīgi cilvēki.

SKANU VALODAS ATTĪSTĪBA

Vairāk nekā triju miljardu gadu ilgajā laikā, kopš uz Zemes pastāv organiskās dzīvības veidi, dzīvās būtnes sazinās dabiskajā valodā, kuru mūsdienās dēvē par domu pārraidi. Tā sazinās gan dzīvnieki, gan putni, gan zivis, gan kukaiņi, gan koki un zāle. Skaņu valoda galvenokārt ir tikai papildinājums, kas pauž acumirkļa jūtas vai pārdzīvojumus, daž­kārt arī draudus. Dabiskajā valodā raidītais spēj izplatīties .visai tālu, bet skaņu valodā - tikai dzir­damības robežās.

Cilvēces attīstības miljonu gadu gaitā valodas skaņas veidojās un pārveidojās, apgūstot arvien aug­stākas skaņu frekvences. Vissenākās skaņas saistā­mas ar patskani u. Senatnes pētnieks A. Rupainis cilvēka skaņu valodas pii-msākumus dēvē par U runas laikmetu. No šiem laikiem valodā saglabājusies cilvēku sasaukšanās ūjinot, pārsteiguma un prieka saucieni uil, ūja\, gaviļu sauciens ū-u-uli. Arī dažām tautasdziesmām saglabājies piedziedājums ā-ū-u- u. Nedaudz jaunāka ir ju skaņa. Pēc tās nāca O runas laikmets. Piemēram, vārds ozols ir jaunāks nekā latgaļu uzuls. Līdzīgi tam mūsu uguns ir ve­cāka par atbilstošo slāvu vārdu ogoti. Jāpiebilst, ka daudzus vārdus, kuros šodien dzirdama skaņa o, mūsu vectēvi izrunāja ar senāko skaņu - divskani uo. Vēl jaunākas ir skaņas a, e un i.

Zinot valodas skanu attīstības likumus, varam salīdzināt dažādu līdzīgu vārdu savstarpējo vecu­mu. It īpaši nozīmīgi tas ir, runājot par vietvārdiem un seno dievību vārdiem. Piemēram, minēsim triju mītisko seno dievību paaudžu vārdus no grieķu mitoloģijas - Urānu (U runa), viņa dēlu Kronu (Uo runa) un mazdēlu Zevu (E runa).

Katrai rasei bija sava skaņu valoda, ko noteica vietējās dabas un pašas rases īpatnības. Daži valodu zinātnieki - lingvisti izteikuši domu, ka visām rasēm bijusi viena kopīga pirmvaloda. Tomēr līdz­šinējie mēģinājumi atrast šīs pirmvalodas saknes nav pārliecinoši.

Daudzi speciālisti latviešu valodu atzīst par ve­cāko dzīvo valodu pasaulē. Izskan gan arī cita do­ma, ka vecākā varētu būt lietuviešu valoda. Šo ling­vistu uzskati būtībā nav nemaz tik-pļjetrunīgi, jo vēl 12. - 13. gs. baltu valodas bija claudz līdzīgākas hekā tagad. Mūsu valodas ir attālinājušas arī tāpēc, ka runas un rakstības likumus katrā Baltijas zemē veidoja visai atšķirīgi domājoši valodnieki.

1.4. SENĀS SASAISTES

Katram no mums ir nācies iziet no gaišas telpas ārā, nakts tumsā. Pirmajā mirklī tumsa šķiet blīva un pilnīgi necaurredzama. Tomēr pēc brīža mēs pie tās pierodam un varam jau saskatīt, kaut arī ne­skaidri, apkārtējo priekšmetu apveidu.

Visai līdzīgi jūtas ikviens, kas vēlas ieskatīties mūsu zemes tālajā senatnē. Pirmajā brīdī šķiet, ka par iepriekšējiem starpleduslaikmetiem nav sagla­bājušās nekādas ziņas. Tomēr, ieskatoties vērīgāk, izrādās, ka mūsu senās garamantas, citu tautu mīti, dažādās valodās saglabāto vārdu salīdzinājumi, vietvārdi, senās svētvietas un to sistēmas var sniegt visai nozīmīgas ziņas ne tiķai par cilvēces sā­kumiem, bet par vēl senākiem laikiem.

Garamantās atrodam ziņas pat par ļoti seniem notikumiem. Protams, tie atstāstīti simbolu valo­dā, tādēļ nav viegli apjēgt notikumu vietu un laiku. Tomēr ziņu apjoms ir pietiekami liels, lai apjaustu lielo notikumu secību.

Jau pārliecinājāmies, ka latvju garamantas glabā pārsteidzošas zināšanas, kuru avots pašreiz nav zināms. Neatkarīgi no tā, vai šīs zināšanas nākušas no citām zvaigžņu sistēmām, vai tās radījušas kādas izmirušas un jau aizmirstas šīs Zemes civilizācijas, saglabāt tās varēja tikai cilvēki ar ļoti augstu gara kultūru. Tāpēc pat arī tajā gadījumā, ja pieņemam, ka mūsu senči nav piedalījušies šo augsto zināšanu radīšanā, bet bijuši tikai pārmantotāji un sagla­bātāji, ar pilnām tiesībām varam viņus uzskatīt par aizlaiku civilizācijas paudējiem.

Salīdzinot mūsu senās garamantas ar citu tautu mītiem, jāsecina, ka tās sniedz dziļākas un būtis­kākas ziņas. Tās dod mums iespēju tuvoties pašiem pirmsākumiem.

Vietvārdi. Latvijas vietvārdi rāda, cik daudz un dažādu valodu mūsu zemē miljonu gadu gaitā

Mūsu vieta pasaulē. Latvju zeme atrodas ziemeļu puslodes kontinentu apļa centra

Pasaules meridiāns. Sasaistes ar Grieķiju

Amatas Zīmju akmens centrālā daļa

Popes līnija

lietots, cik daudz šajā laikā bijis dažādu valdnieku un dievību. Taču pārsteidzoši ir tas, ka mūsu senči rūpīgi centušies saglabāt tieši tos vietvārdus, kas saistīti ar seniem notikumiem. Bet vēl vairāk pārsteidz tas, ka šīs ļoti nozīmīgās ziņas senčiem izdevies saglabāt cauri gadu simttūkstošiem, nezaudējot tās pat ilgstošajos leduslaikmetos.

Apmēram 40% to vietvārdu, kas pierakstīti līdz 19. gs. vidum, ir baltu radīti un viegli izprotami. No pārējiem vairāk nekā pusei vietvārdu tulkojumi jāmeklē somugru, nelielai daļai - t.s. makroķeltu (gēlu, latīņu, angļu u.c. Rietumeiropas tautu) un pat sanskrita vārdnīcās. Daļai vietvārdu visai līdzīgi vārdi atrodami pašā senākajā pirmvalodā, kuras pēdas sastopamas visā pasaulē. Bet vēl ir daļa vār­du, kuri jātulko ar visai tālās japāņu valodas palī­dzību. Tie liecina par senām saistībām jau ledus- laikmetā.

Stabili vietvārdi veidojas gadu simtos un pat tūk­stošos. Daudzo valodu ietekme uz Latvijas viet­vārdu radīšanu liek domāt, ka tie atspoguļo ne tikai iepriekšējā starpleduslaikmetā radītos vietvārdus, bet arī vēl vecākus. Uz šo laiku attiecināmi tādi vietvārdi kā Amata, Daugava, Gauja, Venta un citi.

Seno vietvārdu saglabāšana cauri vienam vai pat vairākiem leduslaikmetiem ir izcilas apbrīnas vēr­ta. Tā liecina par augstu tolaiku kultūras līmeni un tālaika cilvēku lielo cieņu pret savu senatni. Lai vietvārdus varētu saglabāt, bija vajadzīgas precīzas kartes, rakstība vai citi informācijas glabāšanas veidi, kā arī tehniskais nodrošinājums šo pierakstu sa­glabāšanai simttūkstošu gadu gammā.

SVETVIETU LĪNIJAS

Senās kultūrtautas zināja, ka arī mūsu Zeme ir dzīvības veids. Tai, tāpat kā cilvēkiem, ir savi pun­kti ar paaugstinātu bioenerģētisko starojumu. Mūsu senči šīs vietas dēvēja par svētvietām un zi­nāja, ka tās ir labvēlīgas dziedniecībai, gaišredzībai, nākotnes izzināšanai, lauku un mājdzīvnieku aug­lības vairošanai, kā arī citām zintnieciskām dar­bībām, kas mūsdienās tikpat kā aizmirstas.

Senās svētvietas Latvijā veido sistēmas, kas at­spoguļotas senču rakstos jeb zīmēs. Galveno svēt­vietu līnijas turpinās arī ārpus Latvijas un iet pāri visai pasaulei. Ziņas par svētvietu tīklu vēlreiz lie­cina, ka mūsu senču plašās un visai daudzpusīgās zināšanas veido vienotu un saskanīgu kopumu, kas uzskatāms par Dieva un Dabas likumu atspulgu.

Tikai to seno svētvietu skaits, kuras veidotas tagadējās Latvijas teritorijā, mērāms tūkstošos. Lielākajai daļai no tām ir izteiktas garenasis, šķērs- asis, ieejošo un izejošo torsionu plūsmu (āderu) virzieni. Ejot šajos virzienos, nonākam pie citām svētvietām. Tādējādi pa visu mūsu zemi un arī ār­pus tās veidojas vairāki svētvietu tīkli, kas sav­starpēji krustojas mezglu punktos - lielajās svēt­vietās, piemēram, Pokaiņos, Sunākstē, Smiltenē, Burtniekos, Piebalgā u.c. Sie svētvietu tīkli klājas pār mūsu zemi kā dainās daudzkārt pieminētās Saules meitu sagšas. Te uzreiz jāpiebilst, ka šī sag­šu kopaina šķiet visai sarežģīta. Tomēr katras atsevišķas svētvietas saistība ar citām ir apzināma, jo tajās ieejošo un izejošo torsionu plūsmu virzieni parasti saistāmi ar Saules lēkta un rieta virzienu gadskārtās. Latvijas svētvietu lielākajai daļai garenasis virzītas Dieva jeb Zelta (Slīpā) krusta virzienā, galvenokārt uz DA.

Svētie virzieni un skaitļi. Pirms runājam par lielo svētvietu kopsakarībām, atgādināsim, ka mūsu svētais skaitlis ir 3. Šim skaitlim ir ļoti dau­dzas materiāla rakstura izpausmes. Planēta Zeme, uz kuras mēs dzīvojam, ir trešā Saules sistēmā. Va­saras Saulgriežu diena Baltijā ir trīs reizes garāka par nakti. Ziemas Saulgriežos tas ir otrādi. Visas labas lietas ir trīs.

Pārlokiet trīs reizes papīra lapu tā, lai visas trīs locījuma līnijas krustojas vienā punktā. Atlokot

ieraudzīsiet Ausekļa zīmi ar astoņiem stariem.

Ausekļa zīme ir viens no apliecinājumiem tam, ka mūsu senči gan telpu, gan arī laiku dalīja astoņās daļās. Uzzīmējot uz kartes šos virzienus, redzēsiet, ka šī zīme sastāv it kā no diviem krustiem. Ar garajām līnijām izteikts Zelta krusts, kura līnijas vērstas ZR - DA un ZA - DR virzienā. Ar īsajām līnijām izteikts Nāves krusts, kura līnijas vērstas Z - D un R - A virzienā. Ģeologi, pētot plaisu virzienus pamatklintājā, nākuši pie slēdziena, ka Z - D un R - A līnija izsaka sastingumu, bet Dieva krusta līnija nozīmē attīstību.

Lielo svētvietu sistēmu pirmsākumi meklējami neatminami tālā senatnē. Pašu svētvietu līniju vir­zieni parasti saistāmi ar Saules lēkta un rieta vir­zienu mūsu senču svētkos un svinamajās dienās. Nozīmīgi mezglu punkti ir Pokaiņi un Lielais Munameģis (318 m vjl.). To savstarpējais novieto­jums nav nejaušība. Ja dotos no Pokaiņiem tajā virzienā, kur lec Saule Ūsiņa dienas rītā, tad pāri Smiltenes Ūsiņa kalnam nonāktu Baltijas aug­stākajā vietā - Lielajā Munameģī (Suur Munamegi, kas tiešā tulkojumā no igauņu valodas nozīmē Lielais Olas, t.i., Sākotnes kalns). Jāpiebilst gan, ka šā kalna apveids nebūt neatgādina olu, tāpēc meklēsim vietas nosaukuma patieso nozīmi.

Ola ir dzīvības pirmdīgļa simbols. Šis vārds liek domāt, ka tālā senatnē Baltijas augstākajai vietai bijusi kāda būtiska nozīme cilvēku vai citu dzīvu būtņu attīstībā. Pokaiņu - Dobeles ģeoloģis­kās anomālijas un Lielā Munameģa atrašanās uz senas sakrālās Ūsiņa līnijas vedina domāt, ka vis­maz vienu no šiem milzīgajiem objektiem veidoju­šas apzinīgas būtnes. Vēl piebildīsim, ka ģeologi pamatklintājā apmēram vienu km zem zemes virskārtas konstatējuši garu plaisu, kas sakrīt ar Gaujas senieleju un tātad ar nule minēto Ūsiņa līniju.

Lielās svinamās dienas. Latvju dainās un citos avotos par senču dzīvesziņu minēti trīs nozīmīgākie svinamie gada notikumi. Vārdu svētki senči attie­cināja tikai uz vienu gada svinamo dienu, proti, uz Ziemassvētkiem. Šajā dienā atzīmēja Saules pagriezienu augšup no paša zemākā gada punkta uz Saules lēktu Ziemassvētkos, t.i., uz DA vērstas daudzu seno svētvietu plānojumu centrālās ass. Šajā virzienā - augšup skatās Saules lente Po­kaiņu Dižās sejas atveidā. Augšup - uz DA brauc Zintnieku laiva, uz Saderības akmens sēdēdami, tāpat augšup uz DA skatās abi saderinātie, kā tagad saka - jaunais pāris. Šajā pašā virzienā lido mil­zīgais putns, ko atveido Spārnu ezera ūdeņi.

Otra svarīgākā gadskārta bija Lielā diena, kad diena kļūst garāka par nakti. Ilgus gadu tūkstošus šis brīdis mūsu senčiem iezīmēja Jaunā gada sākumu. Virzienā uz austrumiem, t.i., uz lecošo

Sauli Lielās dienas rītā, vērstas senču observato­rijas, piemēram, Tukumā (Kurzeme, 19 - 95), kā arī atklājas labākie skati no daudziem seniem svēt- kalniem.

Trešais nozīmīgākais Saules gada notikums bija Jāņi, kad Saule sasniedz savu augstāko punktu debesu velvē. Līniju ZR - DA virzienā, kas vieno Saules lēktu Ziemassvētkos ar Saules rietu Jāņos, varētu saukt par Dižo svētlīniju. Tās virzienā Lat­vijā likti daudzi svētakmeņi, tostarp uz balstiem novietotais milzīgais LTpsīšu akmens (Kurzeme, 13 - 83), kura virsma veidota kā mūza gulta. Tam, kas guļ šajā gultā, galva ir uz DA, bet kājas uz ZR. Lī­dzīgi veidoti senie svētkalni. Tāpat ZR - DA virzienā ir vērstas senajiem rituāliem paredzētās uzejas un noejas Lielajos Kangaros. Tādējādi gan dainas, gan simti seno svētvietu liecina par šā virziena lielo no­zīmi tāltālā senatnē.

Ziemassvētku līnija. Droši vien tā nav nejaušība, ka Pokaiņi vispirms teorētiski tika atrasti uz papīra, pētot lielo ZR - DA virziena svētvietu līniju Stok­holma - Ventspils - Pokaiņi - Minska (sk. 7. apcirkni). Turpinot šo līniju 4500 km uz DA no Pokaiņiem, šķērsojot Minsku un Erevānu, nonākam pie Persijas līča ZR gala - tagadējā Kuveitā. Te Eifratas upes krastos bijušas senās pilsētas Erida un lira. Viet­vārdi, kas saistīti ar Uri un Eridas vārdiem, atro­dami arī Baltijā.

MŪSU VIETA PASAULĒ

Pirms apmēram 150 miljoniem gadu sākumā vie­notais pirmkontinents Pangeja sāka sadalīties. Uz dienvidiem aizslīdēja Antarktīda, Austrālija, Jaun­zēlande, uz rietumiem - Amerikas kontinents.

Ģeologi uzskata, ka kontinenti peld uz apmēram 70 km biezām plātnēm. Milzīgās pārvietošanās iemesls nav zināms. Tikai, ja izvērtējam daudzās kopsakarības, rodas iespaids, ka Pangejas sadalī­šana ir to apzinīgo būtņu veikums, kuras dainas dēvē par Dieva dēliem.

Pēdējo 100 miljonu gadu laikā uz mūsu planētas notikuši milzīgi pārveidojumi. Jau minētajai Pan- gejai sadaloties, radušies kontinenti, salas, okeāni un jūras. Tagadējais kontinentu un lielo salu izvie­tojums pakļauts likumsakarībām, kas, visai iespē­jams, norāda uz apzinīgu būtņu darbību. Šajā, at­ļaušos teikt, jaunajā plānojumā mūsu senču zeme ieņem izcilu vietu, kas saistāma ar tās lielo lomu vi­sas cilvēces vēsturē. Tā kā nule sacītais var likties pavisam neparasts, sniegsim secīgu šo ziņu izklāstu.

Zemeslodes plānojums. Kaut vai pavirši apskatot Zemeslodi, redzam, ka sauszeme aizņem tikai tās trešo daļu, turklāt tā izvietota pārlieku nevienmērīgi. Gandrīz pusi Zemeslodes aizņem Klusais okeāns, kurā sauszemes tikpat kā nav.

Ziemeļu puslodē izvietota lielākā daļa saus­zemes -100 miljoni km2 un 155 miljoni km2 okeānu un jūru. Dienvidu puslodē attiecīgi ir 49 un 206 miljoni km2 .

Ievērojot to, ka Dienvidu puslodē atrodas Antark­tīda, var teikt, ka Ziemeļu puslodē ir trīs reizes vairāk cilvēka dzīvei derīgas sauszemes. Turklāt Ziemeļu puslode, kurā mēs dzīvojam, atrodas labā­kos apstākļos. Savā riņķojumā ap Sauli Zemeslodes ass ir pavērsta pret to tā, ka ziemā mūsu puslode saņem vairāk Saules gaismas un siltuma nekā

Dienvidu puslode savas ziemas laikā, bet vasarā tā sakarst mazāk.

Rūpīgāk ieskatoties kontinentu sadalījumā un atveidā, var atrast vēl interesantākas sakarības. Pieņemot, ka visa Zemeslodes platība ir 10 vie­nības, sauszemes platība Dienvidu puslodē aizņem lvienību, toties Ziemeļu puslodē - 2, bet ūdeņi attiecīgi 4 un 3 vienības. Vēl pārsteidzošāks ir saus­zemes sadalījums.

Trīs vaļi. Zemeslodes kontinentu izvietojums nebūt nav nejaušs, bet pakļauts noteiktam trīs­daļīgam plānojumam. To nosaka trīs meridiāni, kas savstarpēji cits pret citu nobīdīti par 90°. Dažas senās leģendas tos dēvē par trim vaļiem, citas - par trim ziloņiem vai trim bruņurupučiem, uz kuriem balstoties pasaule. Baltija un Grieķija atrodas uz Centrālā jeb Galvenā meridiāna, Amerika uz rie­tumu, bet Japāna un Austrālija uz austrumu meri­diāna.

Pasaules meridiāns jeb Galvenā līnija.

Ieskatīsimies pasaules kartē. Lielākā daļa sausze­mes apvienota triju kontinentu - Eiropas, Āzijas un Āfrikas - blokā. Sā bloka galējais ziemeļu punkts - Nordkaps ir Skandināvijas un Kolas pussalas savie­nojumā, kas atbilst 25. austrumu garuma un 71. zie­meļu platuma grādam. Āfrikas kontinenta dienvidu gals atrodas 12 tūkstoš kilometru uz dienvidiem no šā punkta. Senie zintnieki iedomāto Z - D līniju, kas šīs vietas savieno, uzskatīja par Zemeslodes Galveno līniju (zinātniskāk būtu teikt - Galveno meridiānu). Tās garums tuvs Zemeslodes diamet­ram (12 756 km), dabā tā iezīmēta ar senām svēt­vietām. Sī līnija šķērso visas trīs Baltijas valstis, kā arī Somiju un Grieķiju.

Nav brīnums, ka šīs sakarības var ieraudzīt mūs­dienās, vērojot labas kartes. Pārsteidzoši ir tas, ka mūsu senči šīs sakarības zināja jau pirms simttūkstoš gadiem. Viņu zināšanas apliecina īpaši uzbērtie svēt- kalni, noteiktās vietās novietotie svētakmeņi. Tā, piemēram, Latvijas teritorijā mūsu senči šo līniju atzīmējuši, ne vienu reizi vien iekārtojot uz tās lielas svētvietas Zilajā kalnā (Valmieras rajons) un arī novie­tojot noteiktās vietās izcilus sava laika veidojumus - Meļķītāru akmeni (Aizkraukles rajons), Māras akmeni pie Kvēpenes (Cēsu rajons) u.c.

Vēl Latvijā uz Galvenā meridiāna pie senas ap­dzīvotas vietas Idus atrodas Pantenes Pujēnu svētvieta. Savukārt Grieķijā, Krētas salās, atrodas Idus kalns. Kā stāsta grieķu mīti, tieši šeit, Idus kalna pakājē Diktēs pakalnā, dzimusi sengrieķu augstākā dievība un dievību Panteona (visu dievību tempļa) valdnieks Zevs. Pievērsīsim uz­manību tam, ka par Zeva dzimšanas vietu izvēlēta nevis Idus kalna virsotne, kā tam vajadzētu būt at­bilstoši seno laiku tradīcijām, bet gan pakāje, kas atrodas uz jau minētā pasaules Galvenā meridiāna. Tas vedina domāt, ka Zeva dzimšanas vieta pakārtota Latvijas Pantenes Pujēnu svētvietai, kas atrodas ielejā pie jau minētā Idus. Šo vietvārdu vai' tulkot ar turp­mākajā tekstā pieminētās japāņu valodas palīdzību. Iegūstam lielisku atbilstību gan Latvijas, gan Grieķijas Idum, jo vārds Idus nozīmē - Vieta, kur dzimst (dievība).

Tātad transkontinentālajā svētvietu kopumā noteicošā vieta bijusi mūsu zemes svētvietām. Tā kā šī sasaiste veidota pirmsleduslaikmetā, arī šis japāņu vārds radies un ienests senajā Helladā pirms leduslaikmeta.

Pasaules Galvenās līnijas svētvietas atrodas ne tikai Latvijā. Minēsim vēl kaut vai Suure - Jaani svētvietu Igaunijā un Ģedimina kalnu - īpaši uz­bērtu pauguru Viļņā.

Galvenā līnija nebūt nav tik šaura un tieva kā taisni nostiepta vijoles stīga. Tā salīdzināma ar sta­rojuma joslu vai upi. Galvenos punktus vieno viegli viļņots līklocis. To, ka mūsu tālie senči izprata mi­nēto plūsmu fizikālos pamatus, apliecina arī tie vie­tu nosaukumi, kas šim vilnim pieskaras, kā Vilnius (Viļņa) Lietuvā un Viljandi (Vilande) Igaunijā.

Nosakot uz kartes minēto svētvietu ģeogrāfiskos garumus, jāsecina, ka pasaules Galvenais meridiāns ir josla, kuras viduslīnija atrodas 25° 06' austrumu garumā.

Mēness joslas. Ziemeļu puslodē Galveno meri­diānu šķērso trīs nozīmīgas joslas, kas atbilst ģeo­grāfiskajām paralēlēm. Ģeofizikālā skatījumā šīs joslas saistāmas ar Zemeslodes šķēlumiem R - A virzienā pa ģeogrāfiskajiem platuma grādiem jeb paralēlēm. Matemātiski tās izsakāmas ar Mēness diametru.

Pirmajā šķēlumā varētu precīzi ievietot Zemes pavadoni Mēnesi. Attiecīgi otrās joslas šķēluma dia­metrs būtu tik liels, ka atbilstu divu, bet trešās - trim Mēness diametriem. Tā nebūt nav tikai iedo­māta konstrukcija. Aprēķini rāda, ka šīs joslas at­bilst kritiskiem spriegumiem, mainoties Zemes­lodes rotācijas ātrumam. Turklāt katra no šīm jos­lām sakrīt ar lieliem ģeofiziskiem veidojumiem.

Vienkārši aprēķini rāda, ka šīs Galvenās para­lēles atbilst ziemeļu platuma 85°, 57° un 35° pa­ralēlei. Tādējādi mūsu zemi šķērso Centrālā para­lēle un ne tikai - mūsu zeme atrodas Centrālā meridiāna un nozīmīgās Baltijas jeb Baltās para­lēles joslu krustpunktā.

Šīm paralēlēm atbilst lielu ģeoloģisku izmaiņu joslas. Ziemeļu joslu iezīmē Ziemeļu Ledus okeāna robežas, Centrālo - Baltijas jūra un tās piekraste, bet dienvidu joslu - Vidusjūra. Centrālais krustpunkts nosaka Latvijas īpašo vietu Zemeslodes enerģētiskajā tīklā. Te atrodas vissenākās kultūras zemes.

Jau teicām, ka Pangejas pirmkontinents šķēlies R - A virzienā. Tas sadalījies tieši pa nule aplūkoto trešo joslu.

Par Baltijas un Baltās jūras veidošanos šādi pētī­jumi, cik zināms, pagaidām vēl nav veikti. Bet, tā kā aprēķini rāda bīstamo šķēlumu zonu, tad ar visai lielu pārliecību varam pieņemt, ka arī šīs jūras veidojuši no pirmkontinenta atšķelto daļu pārvietojumi.

Latvijas atrašanās sevišķā Zemeslodes vietā, divu paaugstināta līmeņa bioenerģētisko plūsmu krustpunktā, nosaka tās augsto bioenerģētisko starojumu un līdz ar to dabas īpašības. Šie fizikālās dabas apstākļi izsenis veicinājuši cilvēku darbī­gumu un augstās garīgās spējas. Tas arī izskaidro, kāpēc tieši šeit attīstījušās senās civilizācijas un radījušas izcilus kultūras pieminekļus. Latvijā to apliecina dižās svētvietu sistēmas, pārsteidzošie atradumi Dobeles Pokaiņos, Sunākstē, ap Smilteni, Talsu novadā, kā arī citās senajās svētvietās.

No šejienes nākuši gara gaismas nesēji - pasaules seno civilizāciju radītāji. Šis apgabals saistāms ar senās dievības Uri sekotāju - Uri ānu darbību. Go­dinot vinu veikumu, senie astronomi šo vārdu un citus vārdus, kas senatnē atradušies šajā apgabalā, iemūžinājuši debesīs - Oriona zvaigznāja nosau­kumā un tā spilgtāko zvaigžņu vārdos.

LAIMAS UN MĀRAS LĪNIJAS

Galvenais meridiāns vienlaikus ir arī centrālā ass trīsdaļīgai svētvietu līniju struktūrai. Senie cilvēki to zināja un attēloja ar īpatnu zīmi (sk. zīm.) - trim stāvām līnijām, kas saiet vienā punktā. Dabā šīs daudzu tūkstošu km garās līnijas atzīmētas ar svēt­vietu kopām. Līniju, kas veido minētās struktūras rietumu daļu, dēvēsim par Māras līniju, bet austru­mu - par Laimas līniju.

Māras jeb Rietumu līnija šķērso Tunturi kal­nus, Igaunijā - Hāpsalu, Latvijā - Enguri un Pokai- ņus, Grieķijā - Olimpa kalnu un Delfu svētvietu ar Apollona templi. Sasaistes vietās ir senas, nozī­mīgas un apzinīgu būtņu veidotas svētvietas, do­mātas galvenokārt likteņa vadīšanai.

Laimas jeb Austrumu līnija šķērso Tunturi kalnus, Baltijas augstāko kalnu Lielo Munameģi, Alūksni, Sauleskalnu pie Krāslavas un Gīzas piramīdas Ēģiptē. Domu par Laimas - likteņa lē­mējas līniju apliecina arī jau minētais Lielā Muna- meģa vārda tulkojums.

Šā kalna nosaukuma Suur Munameģi pirmo vārdu mūsdienās tulkojam kā dižs, varens, liels, taču tā senais vārds bija Saule. Bet Laima ir Saules dievišķā izpausme. Gaišreģe, kas to nezināja, šo līniju redzēja zeltainā Saules krāsā, un tas arī apliecina nule izteiktās domas.

Vēl jāpiebilst, ka visu triju minēto līniju svētvie­tas saistītas gan savstarpēji, gan ar citām svētvie­tām un to lielajām grupām Somijā, Latvijā un Grieķijā. Piemēram, mūsu dižās svētvietas Pokaiņu centra meridiānam pakārtotas Apollona un Asklē- pija senās svētvietas Grieķijā, Peloponēsas pussalā.

Gan no nule teiktā, gan vēl jo vairāk - no turpmākā teksta ir secināms, ka mūsu senči ļoti labi un pre­cīzi apzinājās Zemeslodes enerģētisko joslu krust­punktu vietas. Pirms pēdējā leduslaikmeta viņi tajos izveidoja senās svētvietas. Tātad svētvietu iekārtošanu noteica kāds šobrīd vēl neapzināts, bet ļoti svarīgs virsuzdevums. Te gan jāpiebilst, ka pa­gaidām apskatītie divi meridiāni ir tikai daļa no mūs vienojošo svētvietu līniju sistēmas.

Tunturi. Atcerēsimies, ko latvju dainas stāsta par Ziemassvētkiem. Tās vēsta, ka šajā laikā Dievs piedzima, kas savukārt norāda uz Saules jauno gai­tu debesīs. Somijā par to saglabājies ticējums, kas laika gaitā pārtapis stāstā par ļoti jauna personāža - Santa Klausa jeb Ziemassvētku vecīša piedzimšanu Tunturi tundrā.

Vārds tunturi tiešā tulkojumā no somu valodas nozīmē kailie' kalni, bet senākais un pareizākais šā vārda skaidrojums, šķiet, būtu tunt Uri, t.i., vieta, kur parādās dievība Uri. Tunturi ir plašs apgabals polārā loka (66° 33') un Pasaules meri­diāna krustojumā. Ievērojamākās vietas ap 67° ir Illas tunturi - Dievības kalns (740 m vjl.) un Kumpa tunturi - Sabērtais kalns (aiz 583 m vjl.). Uz 67. pa­ralēles, t.i., aiz polārā loka, atrodas Puha tunturi - Svētais kalns (539 m vjl.), kura pakājē Saule parā­dās drīz pēc Ziemassvētkiem, bet no paša kalna tās pagriezienam jābūt redzamam jau Ziemassvētkos.

Mātes zeme. Daudzu ievērojamu svētvietu at­rašanās uz minētām trim līnijām liecina par ievē­rojamu zinātnes un kultūras līmeni pirmsleduslaik- metā. Eiropas nozīmīgāko svētvietu saistība un tām pakļautās Laimas un Māras līnijas liecina, ka šīs vietas veido vienotu pirmsleduslaikmeta sistēmu.

Šīs zināšanas nākušas no mūsu senču - Ietu zemes. Par viņu intelektu un gudrību stāsta daudzi antīko zinātnieku darbi un dažādi mīti, to apliecina arī vietvārdi un senie svētakmeni, lielo dievību - Lielā

Tēva, Mātes un Dēla - savstarpēji saistītās svētvietu kopas. Gadu tūkstošu laikā galvenās sasaistes bija zudušas un saglabājušies tikai to atspulgi. Tēva - senās dievības Uri - parādīšanās vieta bijusi tagadējā Somijā. Pati galvenā - Mātes vieta ir mūsu senču zemē, Dēla vieta - Dēlas (Dēlos) salā Grieķijā.

Par Mātes zemi izsenis saukta tagadējā Vidzeme, Latgale un Dienvidigaunija, ieskaitot Lielā un Mazā Munameģa augstienes. Te arī sākas Mātes upe - Emajegi. Atcerēsimies, ka mūsu senči Mātes klēpi uzskatīja par pašu svētāko vietu, kur attīstās dzīvība. Tātad pasaules mērogā tāds gods bija mūsu zemei.

Nekur citur pasaules garamantās tik ļoti nav iz­celta mātes loma kā latvju dainās. Un kā aplieci­nājums nule teiktajam jāpiemin, ka vēl 13. gs. sā­kuma dokumentos Romas pāvests Innocentijs III mūsu zemi dēvēja par Svētās Mātes zemi atšķirībā no Jeruzalemes - Dēla zemes.

Patiesībā īstā Dēla zeme ir Dēlas sala Grieķijā, kur mītos minētā Lēto dzemdēja savu dēlu Sauli - Apollonu.

Tātad Galvenais meridiāns, kas šķērso senās die­vības Uri dzimšanas vietu Tunturi kalnos, saistīts ar Dievu Tēvu, Lēto zeme ir Mātes zeme, Dēlas sala - dēla Apollona dzimšanas vieta. Centrālā līnija ir dievību līnija, to varētu saukt arī par Dieva līniju.

Tāpat kā mūsu senču dižās svētvietas, arī Ēģip­tes piramīdas nav celtas, kur pagadās, tās būvētas stingri noteiktās vietās un ietilpst visu Zemeslodi aptverošā seno svētvietu sistēmā. Šī līnija iezīmē lielo upju ielejas Eiropā un Āfrikā. Ēģiptē Gīzas pira­mīdas celtas uz Laimas līnijas un Pasaules meridi­āna austrumu joslas. Ģeogrāfiski šī vieta atrodas uz 31°10' austrumu platuma grāda. Tas pilnīgi sakrīt ar Nīlas, Dņepras, Veļikajas un Volhovas upju ielejām un šķērso Daugavu ļoti nozīmīgā ģenerālvirziena pagrieziena vietā pie Bešen- kovičiem.

Lielās transkontinentālās svētvietu līnijas nebūt nav tikai teorētiski iedomātas ģeometriskās kon­strukcijas. Uz šīm līnijām atrodas kopēji kultūras centri. Šīs līnijas salīdzināmas ar stariem - gaismas ceļiem, pa kuriem senbaltu civilizācijas sūtņi devās kā gara gaismas nesēji uz citām zemēm un pat kontinentiem. Tā Māras līnija liecina par Apollona, Artemīdas un Asklēpija saitēm ar mūsu zemi. Cen­trālais meridiāns ir kā centrālais gaismas stars, pa kuru uz dienvidiem devās Artemīdas un Apollona māte Lēto. Par nule minētajiem varoņiem un mūsu senču sasaistēm ar seno Hellādu sk. 2. apcirknī.

Laimas līnija saista mūsu zemi ar seno Ēģipti, par to tuvāk sk. 5. apcirknī.

Pokaiņus šķērso arī divas transkontinentālas svētvietu līnijas. Dienvidaustrumu līnija saistīja mūs ar seno Šumeru. Par šīm sasaistēm sk. šā ap­cirkņa beigās.

Otra - DR līnija aizved mūs seno inku valstī Dien­vidamerikā. Plašāku apskatu par šīm sasaistēm sk. 5. apcirknī.

Zinātne vēl nespēj rast atbildi uz jautājumu, kā gan mūsu senči spēja ar tādu precizitāti apzināt seno svētvietu līnijas, kuru mezglu punktos iekār­toti zemes vai akmeņu veidojumi. Lai veiktu minē­tos darbus, vajadzēja gan ļoti precīzas kartes, gan arī augstu mērīšanas māku. Par to, ka tālajā senatnē labas kartes bijušas, liecina t.s. admirāļa Pīri karte, kas attēlo Dienvidpola apkārtni pirms leduslaik- meta. Vēl paliek visai būtisks jautājums par veikto darbu nozīmi. Tomēr, spriežot pēc lielā darba, kas bijis ieguldīts šādu mezglu sistēmu veidošanā, tās nav tapušas tikai savu zināšanu vai valdnieku varas apliecināšanai. Pagaidām, kamēr neizprotam seno svētvietu īsto nozīmi, jāapzinās, ka tās veidojusi par mums augstāka civilizācija, kuras ieceres un iespējas mēs nezinām. Ar laiku, paplašinoties mūsu zinātnes apvāršņiem un augot sapratnei, šie senatnes pie­minekļi var izrādīties ļoti nozīmīgi nākotnes cilvēku vajadzībām. Šīs svētvietas ir ne tikai sasaistes ar pagātni, bet arī ar nākotni, un tāpēc tās jāsaudzē.

1.5. AIZLAIKI

Ar šo vārdu saprotam pašas senākās ziņas par cil­vēces saprāta sākotnes garīgajiem un materiālajiem pieminekļiem. Kaut tās ir tikai lauskas vai pat šo lausku atspulgi, saliekot tās kopā, varam spert pir­mos soļus aizlaiku apzināšanā.

Senči pasaules Galveno līniju apzināja jau tālā senatnē. Sistēmas mezglu punktos viņi iekārtoja dižo svētvietu kopas:

Tēva vieta - Tunturi;

Mātes vieta - Māras zeme;

Dēla vieta - Dēlas sala.

Mēģinot apkopot patlaban pieejamās ziņas par šīm vietām, jāsecina, ka, visticamāk, to veidošanas laiks meklējams tajos aizlaikos, kad cilvēku dzīvi vēl vadīja Dieva dēli. Šo vietu atspulgi Senajā Grieķijā varēja būt tapuši leduslaikmetā, kad Ziemeļeiropu klāja bieza ledus kārta. No tā savukārt jāsecina, ka arī grieķu mīti par Eridanu un hiperboreju zemi jāattiecina uz nule minētajiem laikiem.

Ļoti senie laiki. Izcili zinātnieki uzskata, ka augsta civilizācija nevarēja attīstīties ne polārajos, ne arī tropu apgabalos, tā varēja izveidoties tikai mērenā klimatā, kur cilvēki ir fiziski un garīgi aktī­vāki. Kā jau minētās un arī turpmāk aplūkotās ziņas visai pārliecinoši ļauj uzskatīt, ka vairāku civili­zāciju sākumi jāmeklē tieši mūsu zemē - Pokaiņos un ar tiem saistītajā Saules piedzimšanas kalnā - Lielajā Munameģī. Lai šo saistību apjēgtu, apska­tīsim dažu seno vārdu nozīmi.

Senindiešu valodā surja nozīmē Sauli. Tas vedina domāt, ka Baltijas augstākajā vietā, ko igauņi no­saukuši par Suur Munameģi, sācies ļoti senas Sau­les dievības - Uri vārds un kults. Dienvidos no Lie­lā Munameģa atrodas Uri (Uuri) ciems, rietumos, netālu no Rīgas līča - apdzīvota vieta Urisāre un tieši ziemeļrietumos, netālu no Otepes - kalns, ko sauc par Mazo Munameģi. Domājams, ka tur ir bijušas Uri svētvietas. Latvijas teritorijā ar šo dievību būtu saistāmi vairāki par pilskalniem pār­veidoti svētkalni, piemēram, Urele ( netālu no Cēsīm) un Uriekste Druvienā (Gulbenes rajons), kā arī Ormkalns Aizputē un Ormaņu kalns Jēkab­pils rajonā.

Uri vārds un citas liecības par viņa kultu atroda­mas uz Ziemassvētku līnijas, kas vieno Baltiju, Armēniju un seno Šumeru. Vācu valodā vārda Uhr (izrunā Ur) sākotnējā nozīme bijusi loti seni laiki.

Arī visas ziņas, kuras mēs saistām ar Uri vārdu, at­tiecināmas uz ļoti seniem laikiem, vismaz pirms pēdējā leduslaikmeta. No Uri vārda radusies jau­nāka, grieķu mītos aprakstīta dievība - Urāns, kas būtu tulkojams kā Uri dēls (Uri jeb Ura āns).

Vēl piebildīsim, ka vārds uri skan visai tuvu itāļu oro - zelts, latīņu aurum - zelts, zelta laikmets. Uz šāda tulkojuma ticamību norāda grieķu teikas par pašu senāko - zelta laikmetu.

Lai cik kritiski vērtētu antīko autoru darbus par hiperborejiem, jāatzīst, ka, attīrot tos no pārspī­lējumiem, izskaistinājumiem un mistikas, iegūstam ļoti vērtīgas ziņas par mūsu zemi, tās viedajiem ļaudīm un senajām dievībām. Tā kā šīs ziņas iekļau­jas lielajās kopsakarībās, tad klusēt par tām vairs nedrīkst. Helēņi labi pazina Ēģipti, Indiju un citas kultūras zemes. Dziļā cieņa mūsu viedajiem sen­čiem pausta ne tikai seno autoru darbos, bet arī seno tautu mītos. Tā ir vēl viena būtisku pierādījumu kopa mūsu dižajai senatnei.

Senās sasaistes. Uz brīdi atgriežoties pie Zie­massvētku līnijas, jāpiebilst, ka I)A joslas austrumu mala sakrīt ar Kūras upes ieleju Aizkaukāzā un ka šīs upes grīvā pie ietekas Kaspijas jūrā ir izveido­jusies gara un šaura pussala - Kūras kāpa, visai līdzīga Kuršu kāpai. Šīs joslas rietumu malā, netālu no Erevānas, tālā senatnē bijusi Urartu valsts. Te atrodas Vana ezers. Varbūt Dižo svētvietu līniju vaja­dzētu saukt arī par Vanu līniju, jo Ziemeļeiropas senā­kos iedzīvotājus sauca par vaniem. Tomēr būtiskākās uz šīs līnijas ir ļoti senās un dziļās kultūrvēsturiskās saistības. To izpēte varētu dot nozīmīgas liecības par mūsu dižo senatni.

Valodnieki ir konstatējuši baltu valodu ietekmi senajā Šumerā un Babilonijā. Senie vietvārdi Erida un Engure saistīti ar šumeru - akādiešu eposos pie­minētajām dievībām Enki un Apsu. Te nevar un nedrīkst nepamanīt daudzās līdzības ar senām Lat­vijas svētvietām - Enguri un Apšuciemu, kur apses neaug. Vēl pārsteidzošāka ir ziņa par Dižo - Apsu seju. Kaut arī ziņas par Apsu ir visai trūcīgas, tās tomēr rāda ceļu turpmākiem atklājumiem aizvēs­turē.

Valstiskie veidojumi. Latvijas vēsturnieki daudzkārt izteikuši pārliecību un pat uzsvēruši, ka mūsu senči vēl līdz 9. - 10. gs. esot dzīvojuši pir­matnējās kopienās (LPE, 5. sēj., II d., 26. lpp. u.c. avotos). Līdz ar to viņu pasaules izpratne nevarēja pārsniegt vēsturnieku izdomāto kopienu ģeofi­ziskās robežas. Tāpēc jebkuras domas par jebkādu civilizāciju pirmatnējo kopienu zemē būtu jāvērtē kā nenopietnas.

Patiesībā jau pirms pēdējā starpleduslaikmeta leti pastāvēja kā vienota augstas kultūras tauta (vai vismaz cilšu kopa), senbaltu civilizācijas nesēja visā pasaulē. Šīs civilizācijas pēdas atrodamas daudzās vietās pasaulē. Tā 1998. gadā Rasma Rozīte no Peru atveda peruāņu zemnieka austu sedziņu, kuras orna­mentu ļoti grūti bija atšķirt no mūsējā. Tās ir atmiņas par leduslaikmeta vai pat senākām sasaistēm.

KAS IR CIVILIZĀCIJA?

Pēdējos gadsimtos uzskatīja un vēl joprojām par civilizācijas pazīmēm uzskata dažādas lielas celtnes vai to paliekas, mākslas darbus un rakstu piemi­nekļus. Bet, ja padomā, tad nule minētais vērtējams kā civilizācijas vienkāršākās un virspusējās (pri­mitīvākās) izpausmes.

Civilizācijas patieso būtību labāk izteicis ame­rikāņu zinātnieks H. Morgans, proti, ka civilizācija ir sabiedrības attīstības pakāpe, kas nomaina me­žonību un barbarismu. No šā redzespunkta mūsu senču garamantu vēstījumi un dižie darbi ir daudz pārliecinošāki nekā citi līdz šim vispāratzīti seno civilizāciju pieminekļi. Minēšu dažas tiem rak­sturīgākās iezīmes.

Augsta gara kultūra. Indiešu profesors S. K. Ca- terdži un citi ievērojami ārzemju zinātnieki aplie­cina, ka latvju garamantas pauž augstāku morāli un ētiku nekā citi seno rakstu pieminekļi. Lai arī dainu vecums vērtējams pāri par 100 gt., tās vēsta vēl par daudz senākiem laikiem, kur iesniedzas arī baltu kultūras, civilizācijas un valodas sākotne.

Garīgās vērtības. Latvju garamantās atrodams tāds senu un būtisku ziņu kopums par Visuma ra­šanos, uzbūvi un sakarībām kā nevienos citos sena­jos rakstos, mītos vai citāda veida ziņās. Tādēļ mūsu garamantas uzskatāmas ne vien par senāko un no­zīmīgāko, bet arī par pašu svētāko ziņu krājumu pasaulē.

Mūsu senči zināja savu izcelsmi. Par to liecina latvju dainas un šumeru mīti, ka cilvēki radīti, lai palīdzētu Dievam. Iespējams, ka izcili nozīmīgais notikums - cilvēku radīšana - tika atzīmēts t.s. Saimnieku dienās - 25. un 26. jūlijā, svinot Jēkaba un Annas dienas.

Mūsu senču garamantas sniedz būtiskas ziņas par Visuma neredzamajām un netveramajām tel­pām. Līdz šim tieši to bija grūti izprast, jo orto­doksālā zinātne atzina tikai vielisko, tveramo un redzamo Visuma daļu, t.i., Kosmosu. Šobrīd uz lat­vju garamantās vēstīto varam raudzīties ar lep­numu, jo zinātne nonākusi pie uzskatiem, ka Kos­mosa viela sastāda tikai ap 10% no Visuma, bet pā­rējo daļu veido vēl neizprasta enerģija un neredza­mais starojums. Visai līdzīgi, ne vairāk par 10%, ir vērtējamas mūsu zināšanas par Zemes seno civilizāciju iespējām.

Lielo svētvietu apjomi. Pēdējos gadu desmi­tos Latvijā atklātas un pētītas tālā senatnē iekār­totas svētvietas. Tās izvietotas noteiktos attālumos, un šis izkārtojums norāda uz vairākām likumsa­karībām. Attālumi starp vietām liecina par ļoti se­nu dabisku attāluma mēru sistēmu, bet precīzais plānojums - par labu kartogrāfu un zemes ierīko- tāju darbu. To ierīkošanai pārvietoti milzīgi zemes daudzumi - kopā desmitiem miljonu kubikmetru zemes, no liela attāluma atgādāti simtiem tonnu smagie svētakmeņi un nolikti tieši svētlīniju krust­punktos.

Svētceļniekiem, kas ieradās no citām zemēm, bija pieejamas daudzas ļoti plašas svētvietas.

Lielās svētvietu sistēmas veidotas ar apbrī­nojamu precizitāti. Uz vienām un tām pašām svēt- līnijām desmitu, simtu un pat vairāku tūkstošu kilometru attālumā izvietotie objekti liecina par to, ka mūsu senči zināja, kā plānot lielās sistēmas kopumā un kā precīzi noteikt katras nākamās svēt­vietas iekārtošanas vietu.

Pilnīgi aplams ir patlaban vēstures zinātnē valdo­šais uzskats, ka senču svētvietas dēvējamas par kul­ta vietām. Ne mūsu garamantas, ne arī seno svēt­vietu iekārtojums neliecina par kulta rituāliem šā vār­da mūsdienu nozīmē. Dažādi kulti un to vajadzībām veiktie rituāli liecina par zināšanu pagrimumu. Ja svētvietas veidotu kulta vajadzībām, šie kosmiskie ritmi nebūtu jāievēro.

Garīgo vērtību saglabāšana. No vietvārdiem un garamantu līdzības izriet, ka balti saprātīgi un ar augstu atbildības sajūtu saglabājuši iepriekšējo civilizāciju sasniegumus un atziņas.

Minētie fakti pārliecinoši pierāda senbaltu civi­lizāciju. Mēs esot tās pēcteči. Tomēr tas nenozīmē, ka kaut viens no mūsdienu latviešiem var sevi uz­skatīt par tiešu senču asiņu pārmantotāju. Ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas teritorijā gadu tūk­stošu gaitā iebrukuši daudzi okupantu un sirotāju karapūļi. Apzinātajā pēdējā gadu tūkstoša laikā vien te sirojuši un valdījuši dāņi, krievi, poļi, vācieši un zviedri. Tālākā senatnē daudzmaz izsekojama ir ķeltu, sakšu un somugru tautu ilgstošā ietekme šajā zemē. Katra iebrukuma laikā daļu pastāvīgo iedzīvotāju nogalināja, daļu aizveda verdzībā, sie­vietes izvaroja. Daļa pamatiedzīvotāju labprātīgi iekļāvās kārtējā okupantu tautā, citi pameta dzimteni. Un tomēr par spīti postam, badam un sērgām mūsu senči bija un palika šīs zemes pamat­iedzīvotāji, saglabāja savu valodu, kultūru, gara­mantas, dzīvesziņu un senās svētvietas.

Liekas, šādu daudzkārtēju posta laiku ietekmē mūsu tautai būtu vajadzējis pilnīgi iznīkt. Tomēr tās kodols ir saglabājies, saglabājusies valoda, gara­mantas un galvenās nacionālās iezīmes. Turklāt katras zemes starojums gadu simtu gaitā pārvei­dojis arī iebrucējus. Lai gan neviens no mums nav tiešais tīrasiņu pēctecis, tautas vairums tomēr sa­glabājis savu būtību.

Seno notikumu atspulgi atrodami mūsu vai citu tautu garamantās un rakstu pieminekļos. Tie liek domāt, ka apzināmā civilizācijas vēsture iesniedzas vismaz vairākos starpleduslaikmetos. Seno indiešu svētie raksti, kas saistāmi ari ar mūsu senatni, piemin vairākas jugas, kas, mūsuprāt, varētu būt apjēdzamas kā starpleduslaikmeti.

…Purānas stāsta, ka Tretajugā vēdas ir dalītas četras reizes un ka dalāmā Pranavas vēda sastā­vēja no simtiem tūkstošu vārsmu. Vārsmu skaits liecina, kad. tās ir pierakstītas, tāpēc vēdu sacerē­šana un rakstu sākumi ir meklējami agrāk - Krita- jugā, Buehla leduslaikmetā.

Otrs fakts: Dvāparajugā brahmaņi un Saules ķē­niņi sacerēja vēdas. Nosaukts 91 autora vārds. Bet arī šīs vēdas ir dalītas 28 reizes.

Trešais fakts: Saules ķēniņi Kālī laikmetā padzīti mežos. Vēdas apklusušas pavisam.

Ceturtais fakts: Septiņi Riši (ārieši) atnes vēdas no debesīm, un tās ir Basha (Paša) vai Sanskrita vēdu sākums Indijā, ko lēš ap 1200. gadu pirms Kristus.

Vēdu dalīšanas un transformācijas laikmetu pa­pildina Zendavesta, un tāpēc šie laiki jāpieskaita zināmai senvēsturei, kur gadu skaitīšana lēsta pēc ceļojošiem Turim, Ipuver, Leiden, Ubalīd un citiem papirusiem, Genesses un Manetto laika rēķiniem.

Visi senlaiku ceļojošie raksti un arī šo rakstu tul­kojumi un komentāri reprezentē to vietu un laiku, kur un kad tie atrasti. Leģendas par līdzīgiem noti­kumiem liecina, ka Nasku papirusi un ādas bija atvestas atrašanās vietās no citiem senākiem kul­tūras apgabaliem. Tāpēc seno rakstu pētīšana jāsāk, izmantojot arheolingvistiku.

Protams, nule lasīto Purānu teksti nav uzska­tāmi par akadēmiski pamatotu ziņojumu, bet notikumi, kas šeit aprakstīti, liecina par daudz ilgāku laika posmu nekā kādu ķēniņu dinastijas val­dīšana. Turpmākajā tekstā pieskarsimies ar mūsu senatni saistītiem notikumiem Eiropā un pasaulē. Redzēsim, ka mūsu senču ietekme ne vien uz Eiro­pas, bet arī uz visai tālu citu kontinentu zemju tau­tām bijusi daudz lielāka, nekā uzskata līdz šim.

SENĀKĀS MATERIĀLĀS LIECĪBAS

Par iepriekšējo starpleduslaikmetu ilgumu ir at­šķirīgi uzskati. Pēc G. Vestermaņa domām, tas sācies pirms 170 gt., tātad tā ilgums bijis ap 100 gt. Tomēr šo Risas - Virmas starpleduslaikmetu nedrīkst uz­skatīt par apzinīgas cilvēku darbības sākumu.

Patlaban vēstures grāmatās pirmsleduslaikme- tus nepiemin. Var rasties iespaids, ka tajā laikā vis­pār nekas nav bijis. Šāds uzskats ir rupji kļūdains.

Jau minējām atradumus Ļenas krastos, kuri norāda uz apzinīgā cilvēka darbību pirms diviem mil­joniem gadu. Nicā (Francija) atrastas mājas atliekas ar divslīpju jumtu, kuru vecumu vērtē ap 300 gt. Tātad šī māja būvēta aizpērnajā starpleduslaikmetā, ko dēvē par Mindeles - Risas starpleduslaikmetu. Tas sācies pirms 430 gt., beidzies pirms 240 gt.

Pirmsleduslaikmeta dabas objektu ir daudz vai­rāk, nekā to varam iedomāties. Latvijā ir maz tādu paugurīšu, kuri radušies tikai pēdējā apledojuma laikā. Daudzas lielo upju ielejas izskalojuši nevis pēdējā ledāja kušanas ūdeņi, bet tās ir saglabājušās no neatminamiem laikiem. Ne tikai Daugavas, Gaujas, Ventas, bet arī citu lielāko upju ielejas biju­šas jau pirms daudziem leduslaikmetiem. Veicot būvdarbus vai urbumus, daudzās vietās Latvijā un arī Igaunijas salās atrasti iepriekšējo starpleduslaik­metu kūdras slāņi, bet Liepājas rajonā pie Papes tie pat iesniedzas jūrā. Diemžēl, neapzinoties atsegto slā­ņu nozīmīgumu, cilvēki pret tiem izturas nevērīgi un arī ģeoloģijas speciālisti nav tos izmantojuši, lai iegūtu vērtīgas ziņas par tālaika klimatu un augu valsti.

Latvija ir pārbagāta ar zemes veidojumiem, kuru izcelsme nav attiecināma uz pēdējiem 13 gt., bet meklējama pirms pēdējā leduslaikmeta. Vēl jo vairāk tas jāsaka par lielajām svētvietu sistēmām. Sa­glabājušies arī daudzi pirms pēdējā leduslaikmeta apstrādāti svētakmeņi, kā arī citas materiāla rakstura liecības.

Ko stāsta senās skulptūras. Dobeles Pokaiņos, Idus Pantenē un Ramatas novadā (abas atrodas Valmieras rajonā) un citur atrastas daudzas akmens skulptūras, kas, mūsuprāt, uzskatāmas par pirmsleduslaikmeta mākslas darbiem.

Šo darbu veidols un sīkdetaļas pārliecinoši rāda, ka tie ir cilvēku apzinātas rīcības, nevis dabas spēku radīti. Dažos darbos saskatāmi dzīvnieku vai cil­vēku atveidi, bet ir arī tādi, kuru nozīme pagaidām nav apjēgta. Vairākas skulptūras veidotas ar mums neizprotamiem paņēmieniem.

Vēl jo grūtāk iedomāties dažu veidojumu nozīmi. Piemēram, atrasti akmens diski, kas varētu būt mūsu Galaktikas atveids.

Ārzemju zinātnieki šādus darbus vērtē ļoti aug­stu. Latvijas arheologi pagaidām atturas no šādu priekšmetu vākšanas, tāpēc tie parasti nonāk ga­dījuma cilvēku rokās. Tā Pokaiņos vien pēdējo gadu laikā nozagti vairāki tūkstoši vērtīgu, ļoti senu mākslas darbu.

Interesantākais no tiem ir vidēji ap 30 x 20 x 15 cm. Skatot vienu un to pašu veidojumu no dažādām pu­sēm, katru reizi redzam kaut ko citu. Pokaiņu skulp­tūrai, no vienas puses, saskatāma līdzība ar Kro- maņonas cilvēka, no otras - ar zirga, no trešās - ar delfīna galvu. Ārzemju arheologi šādu tēlniecības veidu dēvē par polieikoniju. Tas raksturīgs vecākā akmens laikmeta paleolīta vissenākajam posmam.

Senās skulptūras ir rūpīgi apstrādātas. Tās lie­cina gan par senču spējām ļoti dziļi ielūkoties senat­nē un izprast notikumu gaitu, gan arī par izteiktām garīgām izjūtām un māksliniecisko prasmi. Šiem mākslas darbiem ir liela vērtība ne tikai senuma, bet vēl jo vairāk tajās ielikto izcilo zināšanu dēļ. Arī šīs skulptūras liecina par tāltālo senču augsta­jām zināšanām.

Līdz šim visas Latvijā uzietās senās skulptūras atrastas tuvu zemes virskārtai. Tātad vēl samērā nesen tās lietotas kādām mums neizprotamām va­jadzībām.

Attīstības simboli. Domājams, ka minētie gal­vu atveidi simbolizē saprāta attīstību uz Zemes. Senākais kolektīvais saprāts veidojies ūdenī. Vēl tagad delfīna uztveres spējas un intelekts, kā arī runas ātrums vairākkārt pārspēj cilvēka spējas. Latvju pasakas un dainas saglabājušas atspulgus par jūras ļaudīm:

Kur tu augi, smuks puisīti, Ka es tevi neredzēju ? Es uzaugu uz akmeni Dziļā jūras dibinā.

Klaustiņa krājums, Nr. 122 v (226,141)

Līdzīgas dainas ir arī par jūras meitām. Franču pa­sakās šos jūras ļaudis sauc par morgeniem, kas sen- franču valodā norāda uz rītu, t.i., saprāta ritu uz Zemes­lodes. Morgeniem bijuši dzelteni mati un zilas acis.

Par zirgu (kumeļu) runā daudzas dainas. Piemē­ram, daina par bāliņu, kas dodas karā, saka:

.. .Kad es pats nepārnākšu, Sagaid' manu kumeliņ! Sagaid' manu kumeliņ, Gar jūrmalu pārnākam. Tas nebija kumellnis, Tā bij' brāļa dvēselīte.

Delfīna galva. Ir zināms, ka delfīnu priekšteči pirms simt vai vēl vairāk miljoniem gadu bijuši saus­zemes dzīvnieki. Tad kādu, vēl neizdibinātu iemeslu dēļ tie pielāgojušies dzīvei jūrā. Atmiņas par šo lielo pārvērtību jaušamas ne tikai latviešu un lietuviešu, bet arī Amerikas tautu garamantās. Tās stāsta, ka jauna meitene vai puisis devušies uz pastāvīgu dzīvi jūras dzelmē. Zinātne pie šādiem slēdzieniem nonāca tikai pirms gadu simteņa, toties mūsu senči to zināja jau tāltālos aizlaikos. Tas lieku reizi liecina, ka visām garamantām atro­dams savs materiāla rakstura pamatojums.

Vēl piebildīsim, ka nule minētā skulptūra, sākot no 1995. g., vairākas reizes rādīta TV pārraidēs. To redzējuši visai cienījami vēsturnieki, bet neviens no viņiem nespēja vai nevēlējās tuvāk pētīt šo tālās senatnes mākslas darbu.

Svētvietu kopas un sistēmas. Gandrīz visi aiz­laiku mākslas darbi atrasti seno svētvietu tuvumā.

Savukārt apstrādātie svētakmeņi veido svētvietas, kuru plānojums un izmēri iekļaujas zināmās likum­sakarībās. Likumsakarības atrodam arī seno svēt­vietu kopu savstarpējos attālumos un plānojumos. Tos vieno lielās svētvietu līnijas, un dažas no tām iet pāri kontinentiem. Tas viss nepārprotami liecina, ka senču svētvietas veidoja nejau savrupas pirmatnējās mežoņu kopienas, kā to uzskatīja līdz šim, bet gan civilizācijas ar globālu ietekmi.

Paskaidrosim, ka ar jēdzienu senās svētvietas jā­saprot tādas vietas, kas domātas cilvēka garīgās un fiziskās veselības kopšanai un attīstībai. Šeit nav jāmeklē īpaša līdzība ar pēdējos gadu tūkstošos izvei­doto jauno reliģiju baznīcām, mošejām, tempļiem u.c. kulta vietām, kas paredzētas tikai Dieva vai dievību pielūgšanai un ar to saistītajiem rituāliem. Dainas rāda, ka mūsu senči Dieva vārdu pazina jau desmi­tiem tūkstošu gadu pirms krustnešu iebrukuma.

Darbu apjoms. Lielo zemes darbu un svētak- meņu daudzuma vērtējumus tuvāk aplūkosim nākamajos apcirkņos. Pat ļoti pieticīgi vērtējumi liek domāt, ka kopējais minēto darbu apjoms pārsniedz miljardu darba dienu.

Šobrīd valda uzskats, ka lielie zemes darbi sais­tāmi ar zemkopības sākumiem, bet akmeņi likti bronzas un dzelzs laikmetu mijā. Nule minētais darbu apjoms rāda, ka šādi uzskati ir nekorekti. Pat, ja visa senā Eiropa to vien darītu, kā veidotu mūsu zemes svētvietas, tad vēl šodien tās nebūtu gatavas. Materiālās liecības kalpo par neapgāžamu pierā­dījumu šajā grāmatā attīstītajai domai, ka civilizēti cilvēki mūsu zemi apdzīvoja jau iepriekšējos starp- leduslaikmetos.

TIK TĀLIE UN TOMĒR TUVIE JAPĀNI

Uzlecošās Saules zeme atrodas no Latvijas 10 tūk­stošu km attālumā. Grūti, pat ļoti grūti iedomāties saistības ar senjapāņiem - citas rases un ļoti at­šķirīgas valodas ļaudīm. Varam minēt dažas lat­viešu un japāņu līdzīgās īpašības - čaklumu, dabas mīlestību, pienākuma apziņu un pat apbrīnojamu pašaizliedzību, aizsargājot dzimteni. Vēl jo vairāk, daudzas ziņas liek domāt, ka Ietiem un senjapāņiem tālajos aizlaikos bijusi ilgstoša saskare. Šādas, tur­klāt pietiekami spilgtas, liecības atrodam gan abu tautu garamantās, gan vietvārdos, gan arī dzīves­ziņās.

Vispirms salīdzināsim garamantās vēstīto. Sa­līdzinot pašus senākos japāņu mītus ar mūsu dai­nām, atrodam līdzības, kas liek domāt, ka senbal- tiem un senjapāņiem kontakti bijuši ne tikai pirms pēdējā starpleduslaikmeta, bet, iespējams, pat vēl senāk.

Sevišķu interesi izraisa vārda daina tulkojums - liela dievišķa spēka pilni vārdi. Jāpiebilst, ka vār­dam daina var atrast skaidrojumus ari citās valodās un visi tie liecina par jauku vai noslēpumainu dzies­mu. Tomēr jāatzīst, ka vislabāk dainu būtību izsa­ka japāņu skaidrojums.

Mūsu dainas par putniem piemin putnu vārdos nosauktos zintniekus. Japāņu hieroglifu tulkojumi ne tikai saskan, bet arī papildina dainās pausto.

Līdzīgās garamantas. Japāņu mīti vēsta par atdzimstošo dievību - radītāju Okuninusi. Viņu no­galina brāļi, uzveļot no kalna akmeni. Šis mīts ir ļoti līdzīgs vairākām latvju teikām par zintniekiem (teikā - skroderiem), kas gājuši bojā līdzīgā veidā.

Citi viņu mīti vēsta par Okuninusi iespiešanu ozola šķeltnē. Līdzīgi mūsu dainas vēsta par Ausekļa ieslodzīšanu ozola kambari (sk. 5. apcirkni).

Citi japāņu mīti stāsta par Saules dievības Ama- terasu slēpšanos Debesu grotā. Visai līdzīgas ir da­žas latvju dainas. Pokaiņos atrastie sirdsveida ak­meņi atgādina seno japāņu tēlus, kuriem ir sirds­veida galva.

Japāņiem un latviešiem ir vēl kāda ļoti sen radu­sies līdzība tajos mitoloģiskajos uzskatos, kurus pie­ņemts dēvēt par Saules kultu. Viņiem Saule - Ama- terasu ir sintoisma augstākā dievība. Dievību Idza- nagi izglābj no mirušo valstības (Jomikuni), un pēc izglābšanās viņš veic attīrīšanās rituālu, kurā no ūdens šļakatām piedzimst Saules dieviete Ama- terasu, vētras dievs Susano un Mēness dievs. Ko- dziki mīts tālāk stāsta, ka vēlāk vētras dievs Su­sano aizvaino Amaterasu un tāpēc viņa, t.i., Saule, noslēpjas alā, atstājot pasauli tumsā. No grotas viņu izvilina ar sarežģītu rituālu. Šajā rituālā tiek pieminēta gaiļa dziedāšana, svētie koki un dejota rituāla deja. Tā nonākam pie vēl vienas lielas līdzī­bas ar japāņiem - proti, abām tautām saglabājušās līdzīgas atmiņas par kādu ārkārtēju, senu kosmisko katastrofu.

Šādas un citas līdzības, kādas ir vērojamas starp mums un japāņiem, nav atrodamas ne korejiešu, ne mongoļu, ne citu Austrumu un Vidusāzijas tautu mītos. Šī sasaiste liecina par ļoti seniem sakariem.

Ne tikai savā būtībā, bet arī vairākās detaļās ja­pāņu senā un arī vēl tagad valdošā reliģija - sin- toisms ir visai līdzīgs mūsu senču pasaules uzska­tam, kuru teorētiskos pamatus apkopojis Brastiņu Ernests savā darbā par dievturību.

Senie vietvārdi. Ļoti nozīmīga liecība par seno Ietu un senjapāņu garīgās kultūras sakariem ir to vietvārdu tulkojumi, kuriem nav apmierinoša skaidrojuma ne latviešu, ne igauņu, ne citu Eiropas tautu valodās, bet to jēga ļoti labi atklājas ar japāņu valodas palīdzību. Piemēram: Amata tulkojama kā Saules dievības lauks-, Idus nozīmē vieta, kur piedzimst dievība; Carnikava - vieta, kur zivis ker ar groziem. Vēlāk, 5. apcirknī, atradīsim pārsteidzošu tul­kojumu vārdam Daugava.

Kā piemēru vēl var minēt vārdu madara. Japāņu valodā madara nozīmē raibie.

Šeit nav runa tikai par kādiem īpatniem skaid­rojumiem. Nule minētie skaidrojumi sakrīt ar mums jau zināmiem faktiem un ļauj apzināt lielā­kas likumsakarības. Pārdomu vērts ir arī vietvārds Aknīste, kas šķiet visai radniecīgs minētajam Oku- ninusi vārdam. Jau teicām, ka daudzi apdzīvoto vietu nosaukumi saglabājuši ziņas par senajām dievībām.

Iespējams, ka Latvijā saglabājušies arī citi ar ja­pāņu valodas palīdzību tulkojami vietvārdi. Tomēr ar nule minētajiem piemēriem pilnīgi pietiek, lai pierādītu šīs valodas ietekmi mūsu zemē. Protams, šajā pasaulē daudz kas var sagadīties. Bet, ja ir vārdi, kuriem nav tulkojuma ne latviešu, ne kādā citā Eiropas tautu, pat ne somugru valodās, bet tāds atrodams japāņu valodā, tad šiem faktiem ne­var un nedrīkst vienaldzīgi paiet garām. Mate­mātiski novērtējot minētos tulkojumus, tie pierā­da augstu ticamību domai, ka tālā senatnē šai zemē dzīvojuši japāņu senči, sauksim viņus par senja­pāņiem, un piemiņa par viņiem saglabājusies dažos ļoti senos vietvārdos, tostarp arī dievību vārdos.

Turklāt Immas kalni Īlē (Dobeles rajons), Imeras vai Jumaras upe (Valmieras rajons), Jumurda (Mado­nas rajons) un citas vietas, kā arī senā dievība Jumis norāda uz saistību ar seno japāņu dievību Jimu, arī Jamu. Tiesa, līdzīgi vārdi Āzijā plaši pazīstami, tomēr ne Immas kalnus, ne Imeru nevar saistīt ar somugru Jumalu. Minētie vietvārdi ir daudz senāki.

Taču šīs nav vienīgās līdzības. Japāņu valoda ir dziedoša. Sarunājoties viņi vairāk dzied nekā runā. Dažviet laukos arī mūsu vecie ļaudis vēl pieprot šo dziedošo runu.

Skats dziļumā. Pirms vairākiem gadiem man pazīstami gaišreģi, vēlēdamies ielūkoties tālā senat­nē, raudzījušies nozīmīgā svētakmenī, kas atrodas ap 60 km no Rīgas, un saskatījuši tajā vairāku laik­metu simbolus. Pirmo viņi ieraudzījuši tipiski japā- nisku seju, otra seja jau nedaudz līdzinājusies eiro­pietim, bet trešā bijusi izteikti eiropeiska. Tajā laikā mūsu senatnes izpētes grupa vēl nebija iedomājusies par jebkādām senjapāņu saitēm ar latvju zemi, tāpēc arī redzēto nesapratām. Tikai 1996. gadā, pētot dainas un citu tautu ticējumus par putniem, atradām neparastas līdzības ar japāņu mītiem, kādu nav ne Eiropā, ne arī citās zemēs. Sākām meklēt citas līdzības un tad atcerējāmies šo redzējumu.

Senatne jāpēta ar senču metodēm. Senčiem šāds redzējums būtu pierādījums, bet mūsdienu cilvē­kam tas var dot rokās pavedienu. Daudzās līdzības un it sevišķi ar japāņu valodas palīdzību tulkojamie vietvārdi norāda uz vēl daudz senākiem kontak­tiem nekā pēdējais leduslaikmets. Līdz ar to mūsu abu tautu kopīgā apzinātā senatne vai, pareizāk, kultūras vēsture iesniedzas ne tikai vienā, bet vai­rākos simtos tūkstošos gadu.

Mēģināsim sniegt visai pārdrošu versiju, kas palīdzētu skaidrot mums zināmos faktus.

Pirms pusmiljona gadu Mindeles - Risas starp- ledus periodā šeit varēja būt senjapāņu pirmdzim- tene. Šajā laikā doti jau minētie vietvārdi, kas sagla­bājušies līdz mūsdienām. Tie liecina, ka senjapāņi jau tajos laikos bija tauta ar augstu garīgo kultūru.

Risas leduslaikmetā senjapāņiem nācās aiziet no Eiropas. Šo domu apstiprina arī Tuvo Austrumu mīti, ka dievība Balu, ar ko varētu būt saistīti baltu pirmsākumi, uzvarēja dievību Immu, kas visai noteikti saistāma ar japāņu dievībām Jimu un Jamu. Ar šīm dievībām saistāmi arī Immas kalni.

Saistības ar Iii. Jau pieminējām Immas kalnus Īlē. Tie ir savdabīgi divdaļīgi pauguri ar tik stāvām nogāzēm, kas nerada nekādas šaubas par šo kalnu mākslīgu veidošanu.

Nule minētās saistības vēl vairāk pastiprina ziņas, ka Balu tēvs bijis Ilu.

Tas saista mākslīgi veidoto Īles apkārtni gan ar senjapāņu, gan Tuvo Austrumu mītiem, gan ar citām vietām Latvijā. Tomēr bez vietvārdiem šajā novadā skatāmas arī materiāla rakstura liecības. Tikai 6 km no Īles Immas kalniem atrodas milzīgā un ļoti senā Pokaiņu svētvieta.

Pokaiņu Dižajai sejai acis ir ieslīpas, kas liecina, ka to atveidojusi kāda no Austrumāzijas rasēm. To apliecina arī personvārdu tulkojumi.

ATMINAS PAR APSU

Dažas ziņas par ievērojamiem notikumiem mūsu zemē saglabājušās arī citu tautu garamantās, tostarp šumeru eposos. Nule pieminējām Tuvo Austrumu mītu par Balu un Immu, kā ari neparasto veidojumu - Pokaiņu Dižo seju. Šeit apskatīsim ziņas par tās izveidošanu, bet tehnisko aprakstu sk. 7. ap­cirknī. Izcilā veidojuma atrašanās tieši šeit rāda, cik nozīmīga vieta mūsu zemei bijusi aizlaikos.

Par seno, dievību kārtā iecelto valdnieku Apsu vēsta viens no senākajiem indoeiropiešu kultūras pieminekļiem - 16. gs. p.m.ē. pierakstītais eposs par pasaules radīšanu - Enuma eliš [Kad (senatnē) augšā …J. Apsu te dēvēts par Radītāju. Tomēr no skopā teksta rodas pārliecība, ka Apsu bijis vald­nieks un gara gaismas nesējs. Viņš vēlējies iznīcināt ļaunumu un tieši tāpēc nogalināts.

Kaut arī seno Mezopotāmijas tautu - šumeru un akādiešu mītus sāka pierakstīt tikai 4. gt. beigās p.m.ē., tie vēsta par daudz senākiem notikumiem. Šumeru izcelsmi saista ar ienācējiem no Irānas kal­niem un uzskata, ka tiem varētu būt indoeiropiešu saknes. Akādieši pieder pie semītu tautu saimes.

Apsu slepkava Eija ar burvestību palīdzību dari­na Apsu tēlu, tad vairākas reizes skaļi izkliedz paša sacerētos lāsta vārdus. Apsu aizmieg (I, 20 - 75). Eija viņam noņem varas un spēka simbolu tiaru (ra­gaino kroni) un pēc tam viņu nogalina. Aprakstā pieminēts arī Apsu padomnieks Mummu, kuru Eija iemidzina un pēc tam ieslēdz. Šīs ziņas visai līdzī­gas latvju dainās minētajai Ausekļa ieslēgšanai ozol­koka kambarī.

Virs Apsu apglabājuma vietas Eija uzceļ laulību svētnīcu (1,71). Atzīmēsim, ka arī Pokaiņos saglabā­jusies atbilstoši senajiem paradumiem iekārtota lau­lību vieta. Šajā ielejā ir likti ari akmeņu krāvumi - domājams, apglabājumu vietas.

Eposs tālāk vēsta, ka Eija uz Apsu apglabajuma

vietas veic rituālu dzimumaktu ar savu sievu. Viņiem piedzimst dēls - briesmonis Marduks, kuram ir Apsu spēks (I, 75 - 90). Marduks nav līdzīgs cilvēkam, viņš ir pūķis, kas spļauj uguni (1,91 - 98). Iespē­jams, ka te jau meklējama norāde uz kādām tehnis­kām ierīcēm. Eposa stāstījumā vairāk jaušamas at­skaņas par akādiešu cīņām ar baltu senčiem.

Apsu atraitne Tiamata sāk cīņu ar pūķi Mar- duku. Cīņas apraksts, kuram veltīta eposa lielākā daļa, liek domāt nevis par dievību, bet gan par divu karapulku cīņu. Marduks uzvar, pēc tam izdara rituālu slepkavību - pāršķeļ Tiamatai galvu un viņas ķermeni sadala gabalos. Vēlāk pats brauc pa debesu velvi (IV 142 - 146).

Materiālās liecības. Tad dievībai pielīdzinātais valdnieks Marduks noteicis izmērus un radījis divus dievību'pirmtēva Apsu portretus - vienu de­besīs, otru uz Zemes. Pēdējais, kas savā būtībā ir svētvieta, nosaukts par Ešarru. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē - mītne (svētvieta) daudziem. Vārda sakne šar apzīmē skaitli 3600, kas atbilst akmens krāvumu skaitam Pokaiņos Dižās sejas veido­šanas laikā. No tā var spriest, ka Pokaiņu senatne iesniedzas visai tālu iepriekšējā starpleduslaik- metā. To apliecina arī tie daudzie atradumi šajā vietā, kuri uzskatāmi par pirmsleduslaikmeta da­rinājumiem.

Vēl jāpiebilst, ka no teksta izriet abu seju veido­šanas secība. Pirmais Apsu attēls veidots debesīs, bet attēls uz Zemes ir pirmā atspulgs.

Lai cik neticami skan ziņas par Marduka ceļo­jumiem izplatījumā un tur veiktajiem darbiem, tie tomēr ir notikuši. Tūkstoš reižu palielinātais cilvēka sejas attēls Pokaiņos ir pats lielākais šāda veida mākslas darbs uz Zemeslodes.

Veidojums uz Marsa. Saules sistēmā - uz Marsa - atrasts vēl viens līdzīgs veidojums, kas ir apmēram 10 reižu lielāks par Pokaiņu Dižo seju.

1971. g. ASV starpplanētu aparāts Mariner-9 foto­grafēja Marsa virsmu. Izpētot fotogrāfijas, zinātnieki atrada pārsteidzošu veidojumu - Marsa Dižo seju. Ne vien toreiz, bet vēl tagad daudziem ziņa par izcilo veidojumu šķiet neticama. Tikai pēc 28 gadiem, proti, 1999. g., izdevās atrast Dižo seju uz Zemes.

Abi šie veidojumi, kaut tie nav līdzīgi, aplūkojami kopsakarībā, tad pavērsim jaunu lappusi ne tikai Lat­vijas, ne tikai pasaules, bet arī visas Saules sistēmas vēsturē.

Var jau būt, ka tā ir tikai nejauša sakritība, bet visai līdzīgi skan planētas Marsa un senajās leģen­dās minētā Dižo seju veidotāja Marduka vārds. Savukārt Marduka vārda otrā daļa skan visai tuvu somugru senās dievības Uko vārdam.

Lidojums kosmosā. Vairākas latvju pasakas, būtībā teikas, saglabājušas visai nepārprotamas ziņas par mūsu senču lidojumiem kosmosā. Nav arī nemaz tik nejauši tas, ka tieši Ansis Lerhis-Puš- kaitis (1859 - 1903), kas dzīvoja Anneniekos un Džūkstē, tātad samērā netālu no Pokaiņiem, pie­rakstījis pasakas, būtībā teikas, par milzu galvām. Tās neapšaubāmi vēsta par Dižo seju, kura spēj dot padomus. Tādējādi atkal redzam, ka latvju gara­mantas, to atspulgi citu seno tautu mītos un paši jaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi cits citu papildina, turklāt precīzi un bez pretrunām.

Pokaiņu Dižajai sejai vienlaikus ir vairākas saistības. Tā atrodas gan uz Dižo svētvietu līnijas, gan uz Galvenā meridiāna Zilās jeb Māras līnijas, kas vieno seju un Enguri. Bet pati seja raugās nedaudz vairāk uz ziemeļaustrumiem - uz Apšuciemu.

Liecības uz Zemes. Lai izveidotu Dižo seju Pokaiņos, vajadzēja veikt vismaz ap 0,3 miljoni m3 zemes darbu. Lai uzbūvētu 10 reižu lielāku vei­dojumu uz Marsa, bija jāveic 10x10x10 = 1000 rei­žu lielāks darba apjoms. Mūsdienu zinātne un teh­nika vēl nav spējīgas pat nosūtīt cilvēku uz Marsu, kur nu vēl veikt milzu būvdarbus.

Šobrīd zinātne vēl nespēj noteikt Pokaiņos at­rasto veidojumu vecumu. Tomēr daudzu atradumu vērtējumi liek domāt, ka tie tapuši jau pirms pēdējā leduslaikmeta. Kopējais secinājums ir šāds: gan materiālas dabas liecības, gan latvju pasakas, gan šumeru eposs vēsta kaut pārsteidzošas, tomēr ziņas, kas cita citu apliecina.

Apsu vārds. Senie mīti Apsu saista ar dziļo pa­zemes ūdeņu okeānu. Tas jāsaprot simboliski kā norāde uz šā tēla ārkārtīgi lielo senumu. Apsu vār­dam nav skaidrojuma ne Eiropas, ne Tuvo Austrumu tautu valodās. Tomēr tādu, turklāt ļoti pārsteidzošu atrodam senjapāņu valodā. Apsu nozīmē - seja (gal­va), kas gul zemē. Apsu vārdu sastopam arī vairākos vietvārdos Baltijā. Latvijā bez Apšuciema ir vēl viens vietvārds, kas būtu saistāms ar dievību Apsu. Ogres rajonā ir upīte Abza. Suntažos pie tās ietekas Juglā senatnē bijusi svētvieta.

Vēl viena svētvieta ir Igaunijā - Hāpsalu. Šim vietvārdam nav tulkojuma igauņu valodā. Bet Apsu vai tam līdzīgas saknes varētu meklēt senja­pāņu valodā.

Eijas vārds. Arī Apsu slepkavas Eijas vārdam tulkojums rodams japāņu valodā, un tas nozīmē liktenis vai precīzāk - likteņa bulta. Šajā tulkojumā jaušama saistība ar vēlākos gadu tūkstošos ievie­sušos uzskatu, ka gaišo cilvēku bojāeja ir likteņa lemta. Ļaunie valdnieki vienmēr centušies to atbalstīt.

Sumerologi Eengures vārdu saista ar Apsu un upes un okeānu ūdeņu valdnieka - dievības Enki svētvietu senajā Mezopotāmijā. Eengures vārda otrajā daļā saklausāms vēl senākas dievības Uri vārds.

Apsu, Enki, Eengure, Eridu un Marduks kā Een­gures valdnieks daudzkārt pieminēti seno šumeru un babiloniešu tekstos. Šajos tekstos vairākkārt pieminēts arī dzintars, kas Babilonijā un tās kai­miņzemēs nemaz nav atrodams.

Līdzīgi šumeru Eengurei skan apdzīvotas vietas vārds Engure Talsu rajonā. Engure Latvijas teri­torijā ir lielo, turpmāk aprakstīto trīsstūru virsot­ne. Engures novadpētniece Vera Irbe bijušā Engu­res ezera gultnē atradusi senās, domājams, Uri svētvietas paliekas. Skatot visas šīs saistības kop­sakarībā, jāsecina, ka minēto indoeiropiešu tautu senatnē pierakstītie teksti attiecināmi uz pirms­leduslaikmeta notikumiem arī mūsu zemē.

Anu un Urāns. Šumeru eposos daudzkārt pie­minēts debesu un pārējo dievību valdnieks Anu. Citos avotos viņš minēts kā senās Uri pilsētas vald­nieks. Par Uri kulta sākumiem un tam veltītām svētvietām Baltijā jau rakstījām. Anu radīja septi­ņus briesmoņus (I, 28 - 40). Anu ne tikai pēc sava vārda, bet arī pēc savas būtības atbilst grieķu mītos pieminētajai senākajai dievībai Urānam. Arī tas ra­dīja daudzus briesmoņus. Tāpēc Anu saistāms ar grieķu mītos minēto Urāna valdīšanas laiku.

Šajos mītos izpaužas ziņas par senatnē vienoto Baltiju, Grieķiju un Tuvajiem Austrumiem. Vēlāk Uri vietā nāk visai nežēlīgā dievība Erra, no kā vēlāk radās Eridanas vārds, kas saistāms ar tagadējo Latvijas teritoriju. Par notikumiem, kas ar šiem vārdiem saistīti, vairāk uzzināsim nāka­majā apcirknī.

Mēness novietošana. Nākamajās eposa noda­ļās aprakstīti Marduka darbi. Viņš ievieš gada dalī­jumu 12 mēnešos, kas apkopoti pa trim. Eposa piek­tajā daļā aprakstīta Mēness novietošana orbītā un tā kustības noregulēšana. Vēl tikai jāpiebilst, ka ne Marduku, ne Erru, ne citus eposos minētos vald­niekus nevar uzskatīt par fiziskām personām, tie ir sava laika simboli.

Par Mēness novietošanu orbītā jau rakstījām šā apcirkņa sākumā. Tajās latvju teikās, kas runā tikai par Mēness uzsviešanu debesīs, to darījis Velis. Šumeru eposā šo darbu veic briesmonis Marduks. Līdzīgu notikumu piemin arī seno ķīniešu raksti, un tas liek domāt, ka Mēness novietots orbītā jau tad, kad uz Zemes dzīvoja saprātīgi cilvēki.

Lai cik fantastiski skan doma par milzīgā debess ķermeņa pārvietošanu, tā patlaban ir vienīgā, kas var izskaidrot Mēness riņķojumu ap Zemi pašrei­zējā orbītā.

KOPSAVILKUMA VIETĀ

Esam minējuši tikai nelielu daļu no daudzajiem faktiem, kas apliecina cilvēces izcilos sasniegumus tālajos aizlaikos. Šeit nav runa tikai par to, ka ap­jēdzam ļoti nozīmīgo faktu par seno cilvēku augstajām zināšanām. Svarīga ir arī vēl otra atziņa - dainas, pasakas un citas latvju garamantas māca mūs dzīvot saskaņā ar dabu. Diemžēl mūsdienu attīstība, kas notiek zinātnes sasniegumu vārdā, vienlaikus izraisījusi ekoloģiski nepārdomātu, plēsonīgu dabas resursu izmantošanu, atomkara un bakterioloģisko sērgu draudus, cilvēku garīgās un fiziskās veselības katastrofālu lejupslīdi, alko­holismu, narkomāniju, zemu morāli un lielu nozie­dzību, kas kopumā noveduši cilvēci bezdibeņa malā.

Šie vārdi teikti ne jau kritikas dēļ, bet gan cerībā, ka, sākot apjēgt mūsu dižās senatnes liecības un atjaunojot senās zināšanas, mūsu zeme atplauks.

Protams, iepazīstot senču zināšanas, rodas jautājums, kāpēc tās ir zudušas. Par to sk. ziņas 3. apcirknī par Lielo katastrofu.

OTRAIS APCIRKNIS

PĒRNAIS STARPLEDUSLAIKMETS

Jautājumā par senajām pirmsleduslaikmeta civilizācijām ortodoksālie vēsturnieki nonākuši ne­apskaužamā situācijā. Jo vairāk attīstās citas zināt­nes, jo arvien vairāk uzkrājas liecības par cilvēku dzīvi un augstām zināšanām aizlaikos. Viss nule teiktais sevišķi spilgti attiecas uz mūsu zemi un senbaltu civilizāciju.

Par lielajiem notikumiem mūsu tautas aizvēsturē vēsta daudzas dainas, teikas un pasakas, kuras diem­žēl ir maz pazīstamas un par kurām arī skolās klusē. Palasīsim, ko par to raksta A. Rupainis (Archeolinguistika, 12. lpp.): "Baznīca un skola veidoja ieskatu, ka senči bija tumši un neattīstīti. Valsts spieda vecās ciltis iekļauties viengabalainā nācijā. Bet visātrāk senvalodas izskauda zinātnes progress un tehno­loģija, kas kļuva par tehnokrātiju.

… Tehnoloģija ģenerē un vada cilvēku domāšanu. Cilvēkam visa dzīve paiet, mācoties apgūt un vadīt tehnoloģiju, kas beidzot raisās no paša cilvēka kon- ti'oles. Šāda gaisotne stimulē ieskatu, ka tikai mo­dernais cilvēks ir īsts un viss agrākais ir kā nebijis nieks …Senču gara pasaule bija ļoti plaša un ba­gāta, par ko liecina miljoni dažādu garamantu, kas caur neskaitāmām paaudžu paaudzēm atviļņojas līdz mūsu dienām."

Šo domu turpina E. Virza grāmatā Mīļās Māras pārnākšana, 114. - 115. lpp.: "… dainas neliecina ne par kādu primitīvu dzīvi. Tās nav nekāds sākums - tās ir kāda latviešu civilizācijas laikmeta saules riets. Tās visas ir kādas ilgas attīstības rezultāts, jo, kad mēs sākam ana­lizēt to dzejiskās sastāvdaļas, tad mēs arvie- nu atduramies pret salīdzinājumiem, kādi rodas tikai pēc gariem civilizācijas gājieniem."

Aplūkojot latvju dainas kā ziņu kopumu, jāsecina, ka vēsturiskās vai precīzāk - aizvēsturiskās dainas aizlaikos veidojušas vienotu vēstījumu. No dainām uzzinām par mūsu tālo senču viedajiem cilvēkiem un viņu zināšanu sadalīšanu. Par to rakstīja arī A. Rupainis, vadoties no senindiešu garamantām (.Archeolingvistika, 65 - 71). Ja divi pasaulē cie­nījamākie ziņu avoti - dainas un vēdas kas jau vairākus gadu tūkstošus šķirti viens no otra, vēsta bū­tībā vienu un to pašu, tad tas apliecina gan šo ziņu patiesīgumu, gan arī tuvos kontaktus tālajā senatnē.

2.1. LIKTENDAINA

Apkopojot un sakārtojot dainas par aizlaikiem, varam gūt pārskatu par galvenajiem notikumiem, kas saistāmi ar senbaltu civilizāciju. Dainu vēstī­jumi ir kā pavediens, kurš sasaista gan vēsturiskās pasakās pausto, gan arī tādas materiālas dabas liecības, kurām zinātne vēl arvien nevar noteikt datējumus.

Kopumā to dainu pamatvariantu skaits, kuras ir par tālajiem aizlaikiem, vērtējams tūkstošos. Ļoti nozīmīgi, ka visu šo dainu vēstījumi lasāmi kā vienots kopums. Vēl jo vairāk - ziņas šajā kopumā saskan ar citās garamantās (ari citu tautu) vēstīto. Dainām ir izcila nozīme seno svētvietu izpētē, savu­kārt atradumi šajās svētvietās ne tikai apliecina, bet arī palīdz labāk izprast dainās paustās senās zināšanas.

Vēlreiz uzsveram, ka dainas ir sacerētas nevis kāda šaura vēstures perioda zinātnes valodā, kas mainās visai ātri, bet gan simbolos, kuri saglabājas daudz ilgāku laiku.

Mēs sākām tad, kad bija tumsa. Laikam, kad cilvēks sadarbojās ar Dieva dēliem, sekoja un vēl tagad turpinās smags garīgā pagrimuma laiks, ko simbolu valodā dēvē par tumsu vai tumšu nakti. Sniedzam galvenos izvilkumus no sākotnēji gara episka vēstījuma, kas sācies aizlaikos un turpinās nākotnē. Seno dainu kopsakarību pavedienu apjau­tuši un atritinājusi G. Jakobsone.

Tumša nakte, zaļa zāle, Laukā laidu kumeliņu, Laukā laidu kumeliņu Kā pelēku vanadziņu.

LD 30200

Šo dainu vēstījums nav saistāms ar kumeļiem - jaunajiem, vēl nepieaugušajiem zirgiem.

Senči ar Dieva kumeļu un Dieva dēlu palīdzību veikuši mūsu prātam neaptveramus un šķietami neticamus darbus - uz iepriekš sagatavotiem pamatiem novietojuši simtiem tonnu smagus svētakmeņus, iekārtojuši svētvietu sistēmas, zvaig­žņu lūkotavas un veikuši citus milzu darbus.

Jāpiebilst, ka, pirms izpratām senā vēstījuma vārdus tumša nakte, vajadzēja sevišķi rūpīgi izsvērt dažādas simbolu tulkošanas iespējas. Tomēr tieši šie vārdi ir pazīstamās dziesmas sākums. Dažus gadus vēlāk ar pārsteigumu uzzinājām, ka šīs dziesmas melodija ir tieši tāda pati kā Rigvēdas pirmajai, t.i., galvenajai himnai. Labāku pamato­jumu diezin vai var atrast.

Migla, rasa, liela rasa, Nozūd manis kumeliņš. Nozūd migla, nozūd rasa, Dabūj' savu kumeliņu, Dabūj' savu kumeliņu Pie Mēneša stalldurvlm.

FS 2022, 2376, Īslīce

Arī aizlaikos mūsu senčus piemeklējuši grūti brīži, kad svešo iebrucēju pārsvars bijis pārlieku liels, bet viņi nekad nav pilnīgi salauzti. Mūsu zemes, mūsu senču garu dotais spēks vienmēr bijis daudz lielāks. Tas līdzējis mūsu tautai atkal un at­kal atjaunoties, saglabāt senās garamantas un senču zināšanas. Vēsture rāda, ka tumši laiki ir bijuši un diemžēl vēl arī būs. No dainām mums jā­mācās senču gudrība, kā tos pārvarēt.

Par šiem notikumiem saglabāti visai daudzi senā vēstījuma varianti, bet daļa no tiem, šķiet, vēlākos laikos izkropļoti, daļa gājusi zudumā. Saglabātās ziņas liek domāt par Mēnesi kā ļaunuma simbolu pretstatā Auseklim, kurš simbolizē tos gaišos spē­kus, kas vadījuši mūsu viedos senčus.

Tumsas laika cilvēki nonāk ļaunuma varā un ietekmē. Ja ļaunu cilvēku rokās nonāk senās zinā­šanas, tad tam var būt katastrofālas sekas, kas skar ne tikai cilvēci, bet arī visu mūsu planētu. Lai no zināšanām saglabātos kaut vai daļa, tās bija jāsa­dala. Tādēļ Pērkons saspēra zelta ozolu - zināšanu kopuma simbolu.

Mēness ņēma Saules meitu, Pērkons jāja panāksnos; Izjādams, pārjādams, Sasper zelta ozoliņu.

K 1935, 934

Saules meita šajā gadījumā simbolizē Zemes civili­zāciju, kuru būtībā veido un virza viedo zintnieku darbs.

Saules meita gauži raud, Zelta zarus lasīdama; Salasīja zelta zarus, Ietin baltā lakatā, Ietin baltā lakatā, Ienes Māras baznīcā: Še tev, Māra, glabā, Māra, Tev būs, Māra, jumpraviņa.

V 17, 29672

Šī ir pāratdzimšanas daina ar ļoti dziļu simbo­lisku jēgu un sasaucas ar Kalevalas vēstījumu. Šaurākā nozīmē tā stāsta par laiku, kad izkliedētās zināšanas tika savāktas un noglabātas svētvietā, kas simboliski dēvēta par Māras baznīcu. Tās tul­ko viedie zintnieki, jo, tikai apgūstot pamatus, var sasniegt pašas augstākās zināšanas - galotnīti.

Bet atgriezīsimies pie seno zināšanu - zelta zaru savākšanas, papildinot nule teikto vēl ar divām dainām.

Trīs gadiņus Saule raud, Zelta zarus lasīdama. Ceturta' gadiņā Uzņem pašu galotnīti.

LTdz. 1048

Saules meita nopinuši Zelta zaru vainadziņu; Nopinuši galvā lika, Noiet Māras baznīcā.

LTdz. 10483 v4

Lielajā pavērsienā iesaistās arī paši augstākie zintnieki.

Saule cirta Mēnestiņu Ar aso zobentiņu: Kam paņēma Auseklim Saderētu līgaviņu.

OL 94, 5202

Ar simboliem, kurus var novērot dabā, šeit domā­ta Saules civilizācijas un Mēness pārstāvētās kul­tūras cīna.

Brāli dodas cīnās. Par viedo zintnieku darbu » »

vairāk vēsta tā sauktās kara dainas. Uzmanīgi iedzi­ļinoties, jāatzīst, ka daļā no tām nav runa par karu un karošanu šo vārdu vispārpieņemtajā nozīmē.

Apzeltīta zīle dzied Staļļa spāres galiņā.

-   Ej, māmiņa, pavaicā, Kādu ziņu zīle dzied.

-   Zīle dzied tādu ziņu, Būs brālam karā iet.

-   Ej, māsiņa, dārziņā, Pušķo brāļa cepurīti…

LD 31933 v 2

Šī daina, šķiet, vēsta par kāda karavīra aizvadī­šanu karā. Patiesībā Dieva vēstnesis -Apzeltītā zīle dod ziņu zintniekiem par tautai ļoti nozīmīgas ga­rīgās cīņas sākumu.

Es redzēju sav' bāliņu Vidū kara līgojam: Tumšs zirdziņš, zelta segli, Sudrabiņa iemauktiņi; Pieci pušķi aiz cepures, Sešas zvaigznes zobenam. No cepures gaisma ausa, No zobena Saule lēca…

LD 32004 V 4

Tumsa ir garīgais pagrimums, bailes un no­māktība. To kliedēt zintniekam palīdz zvaigžņu sega - gara gaismas simbols.

Tumsa, tumsa, kas par tumsu, Es par tumsu nebēdāj': Pie vārtiem pastāvēju, Uguntiņu rādīdams. Lai uguņu, kam uguņu, Man uguņu nevajaga: Man bij tāda līgaviņa,

Zvaigžņu deka audējiņa; Man bij tāds kumeliņš, Zvaigžņu dekis mugurā…

LTdz. 10483, v 3

Zvaigžņu segas spēks. Kam bija tāds kumeļš un tāda zvaigžņu sega, tas gara gaismu saskatīja ne tikai pats, bet spēja to rādīt un dot arī citiem. Fiziskā veidā zvaigžņu sega ieraugāma Pokaiņos, kur to veido ap 300 ha liela zvaigžņu karte ar 3600 gaišo akmeņu krāvumiem. Bet kartei - zvaigžņu segai ir daudz svarīgāks uzdevums nekā zvaigžņo­tās debess iepazīšana.

…Sagaid' manu kumeliņu Pār kalninu pārskrejam, Pār kalninu pārskrejam, Zvaigžņu sega mugurā. Tā nebija zvaigžņu sega, Tā bij' brāļa dvēselīte.

K 1198, 4802

Dieva baltais karavīrs atgriežas, nesdams gaismu citiem. Daudzās dainās vārds brālis ir jāsaprot ne­vis kā fiziska persona, bet gan kā senču gars, ener­ģētiskais dzīvības veids - bāliņš.

Likteņdaina turpina savu ritējumu. Ir laiks pēc Kurbada nāves, kad zemi pārvalda Erra.

Likteņdaina vēsta par nozīmīgākajiem notiku­miem, sniedzot īsu pārskatu par to būtību. Šajā vietā Likteņdainas stāstījumu papildina vēsturiskā varoņ- pasaka par Kurbadu, kam veltīsim atsevišķu nodaļu.

Pārspēka vara. Kaut liels ir brāļu spēks, tomēr arī pretinieki ir ļoti spēcīgi. -Tāpēc brālis saka:

… Nu ar Dievu, tēvs, māmiņa, Jūs vairs mani neredzēsit; Par deviņām vasarām Pārnāks manis kumeliņis. Paprasaiti kumeļam, Kur palika jājējiņš? Tur palika jājējiņš, Kur asiņu upe tek, Kur asiņu upe tek, Kur gul vīri kā ozoli. Sārtam krauti zobentiņi, Krustiem krautas cepurītes, No kauliem tiltu taisa.

LD 31933 vl6

Brāļi ir kaujā krituši, bet cīņa turpinās. Brāļu vietā uz kaujas lauku dodas māsa.

Apšu meitas uzvara

Daudzas garamantas stāsta par jaunas meitenes- māsas varoņdarbu. Dainas vēsta, ka viņa devusies uz kaujas lauku, lai cīnītos ar ļaunajiem spēkiem, kuri nogalējuši viņas brāļus. Pasaku vēstījumos māsa dodas garā, grūtā un ļoti bīstamā ceļā, lai at­rastu un atdzīvinātu savus apburtos brāļus.

Iepriekšējās sadaļās jau runājām par gara gais­mas nesēju Apsu, kuru nogalināja Eija. Sākās pūķa Marduka valdīšanas laiks. Latvju dainās un pasa­kās minētā Apšu (lasi: Apsu) meita ir simbols, nevis Apsu un viņa sievas Tiamatas bērns. Apsu un viņa meitas laikus šķir daudzi gadu tūkstoši. Apšu meita ne tikai nozīmē Apsu piemiņas atjaunošanu, bet pat Saules spēku uzvaru. Tas, ka ziņas par šo varoni ar japāņu izcelsmes vārdu saglabātas gan latvju, gan šumeru garamantās, gan arī materiālā veidojumā - Pokaiņu Dižajā sejā, liek domāt, ka Pokaiņi tālā senatnē bijusi ļoti nozīmīga Zemes­lodes vieta. Vēl piebildīsim, ka turpmāk minētās dainas sākums ir izkropļots, tāpēc sniedzam tikai tās vēsturiski būtisko daļu.

Pati galvenā varone Apšu meita ir senās dievības Apsu zintnieču simbols.

.. .Apšu meita seglo zirgu, Grib par varu karā iet. Apseglojsi kumeliņu, Piejož zelta zobentiņu. - Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa, Jaunākie bāleliņi! Pirmo birzi es izjāju, Kā bitīte dziedādama; Otru birzi izjājusi, Satiek karu karojam. Es padevu dievpalīgu Kara vīru virsniekam. Saka veci kara vīri: Tas nav mūsu bāleliņš! Jāj, māsiņa, sētiņā, Godā tēvu, māmuliņu. Tev pieder tēva zeme, Tēva bēri kumeliņi.

Klaustiņa krājums, 1299

Tas nebūt nav vēstījums par īpašu gadījumu, kad jauna meitene kritušo brāļu vietā padzen ienaid­niekus, pat nepaceļot savu zelta zobenu. Daina vēsta par lielu un tēvzemei nozīmīgu garīgo uzvaru. Dainā minētās birzis - tā ir pāreja uz paralēlajām enerģētiskajām pasaulēm.

Par lielajiem notikumiem mūsu aizvēsturē stās­ta arī citas dainas. Pati nozīmīgākā dainu kopa vēsta par Visuma uzbūvi, iekļaujot ziņas par nere­dzamajām un netveramajām enerģētiskajām tel­pām. Visai plašajā šo dainu klāstā var atšķirt vai­rākas atsevišķas kopas, kas vienlaikus vēsta arī par pašas Zemes un cilvēces aizvēsturi, piemēram, par lielajiem cikliem - Kosmiskajām dzirnavām. Vēs­turiski ļoti nozīmīgo dainu kopās ietilpst: dainas par Ausekli un gara gaismas nesējiem-, deviņu brāļu māsas nolaupīšana; māsas vainaga nozagšana; tālie ceļojumi;

zintniecības vēsture putnu dainās. Kaut arī šumeru eposos ir daudz mistikas, pār­spīlējumu un izkropļojumu, tie atspoguļo patiesus notikumus mūsu zemes aizvēsturē, tostarp Ietu zemes iekarošanu un tās valdnieku Apsu un Tia- matas nogalināšanu. Tālākie notikumi aprakstīti Džūkstes pasakās par varoni Kurbadu, kas, darbo­damies grūtos laikos, uzvar pūķus. Kurbads aiz­trenc arī pašu nelabo, kas jāsaprot kā svešo pries­teru padzīšana no Pokaiņiem.

2.2. KURBADA CĪŅAS

Šī sadaļa savā būtībā ir Likteņdainas papildi­nājums. Par Kurbadu stāsta vairākas vēsturiskās pasakas.

Gan latvju garamantas, gan citu tautu mīti lie­cina, ka arī tālajos aizlaikos mūsu zemē notikušas lielas un pat visai dramatiskas cīņas. Pūķa Mar­duka valdīšanas laiku izbeidza zeltmatis Kurbads (arī Kurpats, Kormats). Lielākā daļa varoņpasaku par Kurbadu saistāma ar Pokaiņu apkārtni. Neat­kārtojot visu garo pasaku, akcentēsim tikai nozī­mīgākās vietas.

Ķēves dēls. Latvju dainās bieži pieminēts kumeļš - dievišķā spēka simbols. Pasakās varoņi veic savus dižos darbus zirga mugurā vai ar tā palīdzību. Tāds bija arī Kurbads, ko pasakās dēvē par ķēves dēlu.

Varonīgo jātnieku temats jau ieskanas pasakā par apburto milža galvu un par to, kā ķēniņa dēls un puszirgs pieveica raganas. Varoņpasakās Kur­badam vairākas reizes palīdz arī viņa māte - baltā ķēve. Patiesībā Dieva lielā spēka simbols kumeļš ir jaunāks par Kurbada laiku, jo toreiz bija mazie meža zirdziņi. Baltie bija liela auguma un uz šiem mazajiem zirdziņiem nemaz nevarēja jāt.

Grieķu mīti vēsta par puszirgiem - puscilvēkiem kentauriem. Cilvēces vēsturē liela loma ir ken­tauram Heironam, kas audzina un māca Lēto maz­dēlu Asklēpiju. Heirona tēvs bija dievība Krons (Cronos), bet viņa mātes vārds bija Filira, kas nozī­mē liepa. Pokaiņos Dižās sejas DR daļai piekļaujas zemes veidojumu kopa, kuras dienvidu daļa ir simbolisks kronis, bet rietumu daļu var simboliski salīdzināt ar koka stumbru. Veidojuma kopējais ga­rums atbilst pasakā minētajām 90 asīm, t.i., 190 met­riem. Tātad arī šī, netālu no Pokaiņiem pierakstītā pasaka, ir patiesu vēsturisku notikumu pārstāsts, kas saglabājis vietas raksturojumu. Vēl jāpiebilst, ka pasakās šīs 90 asis pieminētas atkārtoti, un tas norāda uz šā izmēra nozīmīgumu.

Kurbada cīņas. Kurbads uzveic trīs pūķus, kas simbolizē trīs iebrucēju viļņus. Maz ticams, ka tas būtu viena varoņa mūža veikums. Drīzāk jādomā, ka varoņpasaka stāsta par ilgu laika posmu. Šo cīņu atspulgi atrodami arī citās pasakās.

Kurbads un Iliņš. Garā varoņpasaka par īliņu saistāma ar Īles apkārtni, tātad notikumi risinā­jušies netālu no Pokaiņiem. Arī šīs pasakas vēstu­risko patiesību apliecina materiāla rakstura objekti vai ziņas par tiem, kas iznīcināti nesen.

īliņa un Kurbada tēlos ir pārsteidzoši daudz lī­dzību, kas liek domāt, ka šīs pasakas vēsta par vie­nu un to pašu laiku. Abi varoņi darbojas grūtos laikos. Abiem ir tādi dzīves posmi, kad izsīkst spēki, bet ar Dieva palīdzību viņi tos atkal atgūst.

Turklāt vēl ir arī materiāla rakstura liecības. Pasakās mati un bārda simbolizē lielu spēku. Pie­mēram, šāda bārda kā šaurs un garš zemes veidojums saglabājies pie Dižās sejas zoda. Arī tas ir aplie­cinājums varoņteikas patiesīgumam.

Kurbada nāve. Kurbads iet bojā, vienlaikus cī­nīdamies ar diviem ienaidniekiem - milzi un raga­nu. Milzi Kurbads pieveic ar vāli, bet lidojošā ra­gana paspēj iespļaut indi Kurbada brūcē. Varonis raganu gan nogalē, bet, pieveicis abus pretiniekus, iet bojā arī pats.

Līdzīgos apstākļos iet bojā puszirgs, kura simboli saglabājušies Pokaiņos. Tā visi šie notikumi sasaistās ar vietām un objektiem, kas apskatāmi vēl tagad.

Vienots vēstījums. Aplūkojot varoņpasakas kā kopumu, nākas atzīt un nevar neatzīt, ka tās ir kāda sena vēsturiska vēstījuma daļas. Tās ir samērā tuvas cita citai, kas liek domāt, ka šis vienotais vēs­tījums pastāvējis samērā nesen, varbūt pat vēl 13. gs. Vēstījuma patiesīgumu daudzkārt apliecina ļoti seni materiāla rakstura veidojumi Pokaiņos un citās Latvijas vietās. Teiktais vēlreiz pamato to, ka

mūsu senči šeit dzīvojuši jau iepriekšējos starp- leduslaikmetos. Tajā pašā laikā līdzīgi veidojumi nav zināmi citās Eiropas valstīs.

Melno jodu satriekšana. Diemžēl Kurbada laiks nebija mūžīgs. Jaunu lielu iebrukumu no dien­vidiem varētu saistīt ar šumeru eposā par Erru pie­minēto mēra dievību. Šis eposs ir nevis gaušanās par smagu epidēmiju, bet gan lielu kauju slavinā­jums. No otras puses, eposā aprakstītie notikumi saistāmi ar Likteņdaina aprakstītajām senču cīņām pret melnajiem jodiem.

Ne tikai latvju, bet arī igauņu un lietuviešu tau­tu garamantas stāsta par ļauno spēku iebruku­miem baltu zemēs. Šīs zinas nebūt nav uzskatāmas par māņticības radītiem izdomājumiem. Garaman­tās atrodamie aizvēsturisko notikumu pieminējumi saistāmi ar šumeru eposos aprakstītajiem Marduka un Erras iebrukumiem. Mūsu senči cīnījās un, kā vēsta daina, iebrucējus satrieca.

Zirgi zviedz, Jodi brauc, tek upīte čurkstēdama.

Es stāvēju maliņā ar aso zobentiņu.

Es sacirtu Jodu Māti deviņos gabalos.

Man apskrēja brūni svārki ar tām Jodu asinīm.

Es tev lūdzu, mīlā Laime, kur es viņus izmazgāšu ?

-   Meklē tādu ezeriņu deviņām iztekām.

Es tev lūdzu, mīļā Laime, kur es viņus izkaltēšu ?

-   Meklē tādu ozoliņu deviņiem žuburiem.

Es tev lūdzu, mīļā Laime, kur es viņus sarullēšu ?

-   Meklē tādu ruļļu koku, kam deviņi vilcējiņi.

Es tev lūdzu, mīļā Laime, kūres viņus saglabāšu?

-    Meklē tādu šķirsta galdu, kam deviņas atslē­dziņas.

OL 1704, 2835

Dainā vēstītais sasaucas ar pasaku par Kurbadu un igauņu teikām par Kalevipoega cīņu ar velniem. Lietuviešu valodā juodas nozīmē melns, bet gal­venais nav tikai melnā krāsa. Piemēram, igauņu juudas un somu juutas tulkojumā nozīmē velns. Kaut arī šie vārdi izzuduši no mūsdienu sarun­valodas, tie norāda uz senām sakarībām. Tieši to pašu izsaka ukraiņu juoda - ļaunais gars.

Šie atspulgi, kā arī saistības ar Pokaiņiem liek domāt, ka zemes pie Baltijas jūras ilgāku laiku bija okupētas. Tādu domu var rosināt dainas par Joda (Jūdu) māti kā okupantu reliģijas augstāko garīgo

Skudras pūli savilkušas Zirgu staļļa pakaļā, Garām gāja Joda māte, Savus nagus knaipīdama.

LD 29835

Melna čūska purvā brida, Melni segli mugurā. Bīsties pate, Joda Māte, No saviem biedēkļiem!

LD 55349

(Naktspamašu, izbaiļu vārdi)

Es nocirtu melnu čūsku, Kumeļā sēdēdams: Čūskai bija samta svārki,

Man sudraba zobeninš.

LD 34117

Es redzēju Jūdu Māti Ābelē pūpojot; Pieci pirksti, pieci nagi, Piecas guns ģirkstelītes.

LD 555109

Ābele simbolizē pašu galveno svētvietu. Kā vēsta daina, to bija ieņēmušas svešās priesterienes. At­brīvoties no tām varēja tikai ar Dieva palīgu.

Augšas kalvi, zemes kalvi,

Izkal asu zobeniņu!

Es nodūru Jodu Māti

Caur ūdeni, caur akmeni.

OL 1311, 10977, Viļaka

Iestādīju baltu (zilu) pupu savā rožu dārziņā;

Tā izauga liela, gara, līdz pašām debesīm.

Es uzkāpu debesīs pa pupiņas zariņiem;

Tur satiku Dieva dēlu, kumeliņu sedlojot.

Labrīt, labrīt, Dievadēlis! Vai redzēji tēv'ar māti?

Tēvs ar māti jūrmalāi Saules meitai kāzas dzer.

Ej, dēliņi, atpakaļ, kaldin' asu zobentiņu,

Kaldin' asu zobentiņu deviņiemi asmiņiem!

Es nokalu zobentiņu deviņiem asmiņiem,

Es nocirtu Joda ( velna) māti deviņiemi gabaliem.

Apskrien mani brūni svārki Joda (velna) mātes asinīm…

LD 34043

Vārsmas beigu daļa līdzīga iepriekšējai dainai par Jodu māti.

Erra, Erīda, Eridana. Pēc Kurbada bojāejas nāca Erras laiks. Tas saistāms ar Pokaiņu otro postīšanu un priesteru nogalināšanu. Bet par mūsu zemes atdzimšanu vēsta pasaka par īliņu.

Par Erru stāsta šumeru eposs Visu valstību vald­nieks. Tā apakšvirsraksts ir Poēma par mēra die­vību Erru. Tiesa, no teksta gan izriet, ka Erra nav dievība, bet karavadonis, melno galvu aizstāvis

(I, 3). Šis pārvērtējums sakrīt ar nule lasītajām dainām. Šķiet, ka eposā minētais vārds mēris būtī­bā ir simbols, jo pats sacerējums ir neparasta ļaunu­ma un naida pārpilns. No zemtekstiem izriet doma, ka tas rakstīts pēc kāda, tekstā nepieminēta, zaudējuma kaujā, jo pretējā gadījumā nav izpro­tams, kam vajadzīgi naida pilnie draudi. Uzvarētāji tā nemēdz izteikties.

Dzintars. Eposā vairākkārt pieminēts dzintars. To saņem valdniece Balbja. Šķiet, ka eposa zem­teksti vēsta par zaudējumiem cīņās pret sen- baltiem.

Eposā dzintars raksturots kā akmens no koka (1, 148 un 1,66). Pieminēts pat dzintara zīmogs (iy 43). Lai cik skeptiski vērtētu šumeru tekstus, tomēr Persijas līča apkaimē dzintars nav atrodams. Nevar būt nejauši arī tas, ka ļoti attālas vietas ar līdzīgiem vai pat pilnīgi vienādiem vārdiem atrodas Vanu lī­nijas joslā. Tostarp īpaši pārsteidz vairākkārtēja Engures pieminēšana.

Vietvārdi. Nule minētie vārdi sasaistās ar sen­grieķu tekstos itin bieži sastopamo mūsu zemes nosaukumu - Ēridana.

Apskatot seno ziņu kopumu, jāsecina, ka Erru uzvarēja Likteņdaina un pasakās pieminētā Apšu meita. Kaut tiešu viņas vārda pieminējumu ir sa­mērā maz, tomēr visai liels ir to pasaku skaits, kurās di'osmīgo māsu varoņdarbi, atbrīvojot nobur­tos brāļus, uzskatāmi par Apšu meitas atspulgiem.

Akmens uz akmens. Eiropā par lieliem postī­jumiem saka - ne akmens uz akmens nepaliks. Tas nozīmē, ka visas celtnes un ēkas tiks sagrautas līdz pamatiem. Patiesībā šajā teicienā slēpjas daudz dzi­ļāka jēga.

Pētot senās, no akmeņiem veidotās svētvietas Lat­vijā, nonācām pie interesanta atklājuma. Izrādās, ka lielie svētakmeņi likti uz otra līdzīga akmens it kā uz sava atspulga. Dažās vietās apakšējie akmeņi ir labi saskatāmi.

Šādus akmeņu pārus piemin šumeru eposs Visu valstību valdnieks (1,150 - 159). Šumerologi nezina nekā līdzīga senās Mezopotāmijas zemē, tādēļ uz­skata, ka eposā stāstīts par dzirnavām. Taču šāds skaidrojums neatbilst teksta domai. Tāpēc teicie­nam akmens uz akmens pagaidām ir tikai viens skaidrojums, proti, senā šumeru eposa teksts at­tiecas uz mūsu zemes svētakmeņiem.

2.3. CIK SENA IR MŪSU TAUTA?

Tauta ir cilvēku kopība, kuru vieno valoda, kul­tūra, dzīvesziņa, vēsture, rases īpatnības un citas līdzīgas iezīmes. Tām jāpievieno vēl viena mazāk izteikta pazīme - kopīga dzīves telpa vai stingra norobežošanās savās kopienās. Neskaitāmi piemēri rāda, ka no tautas vai kopienas atšķēlušies indivīdi vai to grupas trešajā paaudzē saplūst ar citu tautu un zemju iedzīvotājiem un zaudē savas nacionālās saknes.

Nācies saskarties ar uzskatu, ka latvieši pasaulē esot pati jaunākā tauta, kas radusies reizē ar valsti tikai 1918. g. 18. novembrī, apvienojot cariskās Krie­vijas triju guberņu - Kurzemes, Livonijas un Vitebskas iedzīvotājus. Tas, ka šis uzskats ir smieklīgs, tika pierādīts jau šā darba ievadvārdos.

Patiesībā latvieši ir nevis pati jaunākā, bet gan viena no vissenākajām dzīvajām tautām pasaulē, ja ne pati vissenākā. Varoņpasakas par Kurbadu un Iliņu apliecina, ka tā pastāvējusi jau vismaz pēdējā starpleduslaikmetā. Bet dainas par Saules meitām, kā arī par cilvēka uzdevumiem liek domāt, ka mūsu sākotne varētu būt vēl daudz senāka.

Turklāt mūsu garamantas, kas ietver izcili vēr­tīgu ziņu kopumu, pārliecinoši rāda, ka mūsu senči jau tālā pagātnē bijuši augstas kultūras nesēji.

Liecību par mūsu tautas senatni ir visai daudz, tikai līdz šim tās tika noklusētas un tautai slēptas, jo tās neatbilda vēsturnieku valdošajiem uzskatiem.

Ļoti sens ir mūsu tautas pašizraudzītais no­saukums - leti. Tā izcelsme meklējama pirms ledus­laikmeta. To apliecina ļoti seni grieķu mīti par dievību Lēto, kas Hellādā (Senā Grieķija) ieradusies no ziemeļiem.

Iespējams, ka vārds leti pirmsākumos apzīmēja tikai viedos zintniekus. Valodnieki šī un jau minētā Lēto vārda izcelsmi saista ar vārdu gaisma un pa­mato to ar Rietumeiropas tautu valodās sagla­bātiem vārdiem - angļu light (izrunā lait), vācu Licht u.c.

No rakstu avotiem izriet, ka 13. gs. sākumā par Ietiem sauca Daugavas labā krasta iedzīvotājus - latgaļus. Par Ietu zemi to dēvēja gan igauņi, gan citas Eiropas tautas un dēvē vēl tagad. Letu vārds atkal parādās G. Merķeļa darbos, bet vēl vēlāk, nedaudz pārveidots, kļuva par mūsu valsts nosaukumu.

Kad radās leti? Mūsu garamantas ir tik cieši saistītas ar šo zemi un tās aizlaikiem, to klāsts ir tik bagāts un nozīmīgs, ka to nekādi nevarēja sa­glabāt klejotāju cilšu kopienas. No tā secināms, ka mūsu senči šajā zemē dzīvojuši vismaz vairākus starpleduslaikmetus.

Protams, leduslaikmetos mūsu senčiem vajadzēja šo zemi pamest. Tomēr, tiem beidzoties, viņi atgriezās savā tēvutēvu zemē.

Mūsu tautas vēsture ir daudz plašāka nekā mūsu zemes vēsture. Tā ietver sevī arī tautas došanos leduslaikmetā (leduslaikmetos) uz Indiju un atgrie­šanos no turienes.

Valodnieki ir pierādījuši, ka latviešu valoda ir ve­cākā dzīvā valoda pasaulē. No mūsu pirmvalodas atzarojušās un veidojušās citas plašās indoeiropiešu valodu saimes valodas. Turklāt valodnieki arī pārliecinoši pierādījuši, ka tagadējā Baltijas zeme ir indoeiropiešu tautu pirmdzimtene. Šeit arī meklējams baltās rases sākums.

Mēs esam balti. Ne tikai tāpēc, ka mūsu senčiem bija gaiša, balta āda un gaiši mati. Senajās valodās baalt tulkojams kā senās dvēseles. Vārds apliecina mūsu neaptverami tālo senumu.

Mūsu senās ciltis bija ciešāk vienotas nekā Eiro­pas lielās tautas. Tā, piemēram, tikai Anglijā vien, neskaitot pārējās Lielbritānijas daļas, patlaban dažādos novados runā kādās 12 visai atšķirīgās valodās. Tas pats sakāms par Vāciju, Itāliju, Nor­vēģiju, Zviedriju u.c. Rietumeiropas zemēm. Bet tāpēc neviens neapšauba tādus jēdzienus kā, teik­sim, angļi vai franči. Tomēr visas nule minētās tau­tas ir samērā jaunas, veidojušās tikai pēdējos gadu tūkstošos, apvienojoties dažādās valodās runājošām ciltīm. Tāpēc arī Eiropas tautu vēsture parasti ne­ieskatās senatnē tālāk par Romas dibināšanu. Mūs tas neapmierina. Mums Ietu tautas senatnē jā­raugās daudz plašāk un daudz nopietnāk, iedzi­ļinoties ne tikai tūkstošos, bet arī vairāk nekā simts tūkstošos gadu.

GARĪGĀ UN MATERIĀLĀ KULTŪRA

Daudzi pierādījumi liecina, ka senbaltu civilizā­cijas pārstāvjiem bijušas ne tikai ļoti augstas teh­niskās zināšanas, bet arī izcila morāle un garīgā kultūra.

Visaugstākā garīgās kultūras izpausme ir dzīve saskaņā ar dabu. Katrai Zemeslodes daļai ir savs bioenerģētiskais starojums, un tas veido katra Zemeslodes kontinenta, valsts un pat novada dzīvnieku un cilvēku dabisko sastāvu. Šajā dabiska­jā sastāvā katrai bioloģiskai radībai ir sava vieta un savs uzdevums (ekoloģiskā niša). Katrai radībai, tostarp arī cilvēkiem, ir viss nepieciešamais, lai va­rētu dzīvot no tā, ko dod daba. Tajā ir atrodamas arī visas zāles jebkurai slimībai, kaitei, vainai.

Katra dzīva radība var izdzīvot tikai saskaņā ar dabu, tajā iekļaujoties, nevis to pakļaujot. Ikvienas dzīvās radības izplatību un arī sugas daudzumu no­saka iespējas iegūt sev barību, neiznīcinot citas sugas. Lieliski to rāda krievu rakstnieka G. Fedo- sejeva darbi par evenku Ulukitkanu. Pat būdams badā, viņš nenogalina briežu māti, jo kas tad dzem­dēs briežus viņa bērnu uzturam. Diemžēl mūsdienu cilvēki ar jēdzienu garīgā kultūra saprot galveno­kārt tikai mākslas darbus.

Mūsdienās Āfrikas džungļos, Brazīlijas mūža­mežos, Austrālijas tuksnešos u.c. vēl samērā sav­rupi dzīvo pirmatnējās kopienas, kuru priekšgalā ir vadonis ar stingru roku. Saslimušos vai ievai­notos dziedina un aprūpē šamanis, kurš zināšanas un iemaņas mantojis no sava priekšteča. Viņš arī pareģo gaidāmo laiku, tulko un izskaidro sapņus un citas zīmes. Pārējo kopienas locekļu dzīvē galvenais un noteicošais ir pārtikas sagāde un fizio­loģisko vajadzību apmierināšana.

Nule aprakstīto ainu izmanto, lai raksturotu mūsu senču dzīvi vēl pat 9. - 10. gs., līdz ar to ietek­mējot vēstures mācīšanu skolās. Tā arī izraisīja un joprojām izraisa augstprātīgu attieksmi pret mūsu senvēstures pieminekļiem, radīja un jopro­jām rada rupjas kļūdas to izpētē un senatnes skaid­rojumos.

Gan materiālās liecības, gan garamantas ne­pārprotami liecina par šīs shēmas acīmredzamo neatbilstību daudziem faktiem.

Izplānot un izveidot svētvietu sistēmas varēja tikai augsti izglītoti cilvēki. Šādas zināšanas ne­varēja apgūt bez skolām un skolotājiem. To aplie­cina arī milzīgais Pokaiņu apmeklētāju skaits. Cil­vēki nāca uz šejieni pēc padoma un zināšanām pat no tālām zemēm.

Senatnē veikto darbu un garamantās sa­glabāto zināšanu salīdzināšana ar mūsdie­nām ļauj apgalvot, ka seno cilvēku zināšanu apjoms un prāta spējas (intelekts) nebija ze­māks kā mūsdienās. Ziņas par kromaņoniešu smadzeņu apjomu jau minējām.

Izglītība. Ļoti interesantas atziņas varam gūt no dainām un ticējumiem, kas vēsta par tiem sena­jiem zintniekiem, kam doti putnu vārdi, piemēram, Bezdelīga, Cielava, Cīrulis, Dzenis, Dzērve, Krauklis, Irbe, Zīle un citi. Šīs dainas liecina par pārdomāti izveidotu zintnieku apmācības sistēmu. Zintniekiem bija izvirzītas tik augstas prasības, ka šī sistēma varēja darboties vien garīgi ļoti attīstītā sabiedrībā. Tomēr neiedomāsimies, ka tolaiku sko­las bija tieši tādas pašas, kādas tās ir mūsdienās.

Dainas un pasakas liecina, ka cilvēku garīgais līmenis bija tik augsts, ka viņi spēja mācīties tieši no dabas.

Mūsdienu civilizācija gājusi citu attīstības ceļu un diemžēl ir zaudējusi daudzas vērtīgas zināšanas. Tās varbūt sasniegsim tuvāko gadsimtu laikā. Daudz grūtāk būs sasniegt to ētiku un dzīves gud­rību, ko pauž latvju dainas. Tam būs vajadzīgi gadu simti, varbūt pat tūkstoši.

Demokrātija. Vairāk nekā skaidrs ir tas, ka daudzās plašās zināšanas nevarēja ilgstoši saglabāt bez pierakstiem. Kaut arī laika zobs iznīcinājis ka- molrakstus, par tiem ir saglabājušās liecības.

Par demokrātisko vērtību sistēmām - sapulcēm sava laika likumu, garīgo vērtību un citu līdzīgu jautājumu apspriešanai - liecina arī vietvārdi, pie­mēram, Sutras (Likumu) kalns Zosēnu pagastā (Cēsu rajons), Veču (lasi: viedo vecajo) kalns Pokaiņos un Zebrus (no igauņu soprus - t.i., drau­dzīgu pasākumu) kalns (abi atrodas Dobeles rajo­nā), Kaltenes Kārtūžkalva.

Šī pierādījumu daļa liecina, ka pirmsleduslaik- metu cilvēku sabiedrības garīgā kultūra nebija ze­māka kā mūsu dienās. Gan latvju garamantas, gan seno svētvietu izvietojums rāda, ka daudzās jomās mūsdienu zinātne vislabākajā gadījumā vēl tikai sāk tuvināties tām ziņām un izpratnei, kas bija mūsu senčiem.

2. 4. LIELIE VEIDOJUMI

Mūsu zemē ir daudz senu zemes un akmeņu veidojumu, kurus nevar uzskatīt par dabas spēku radītiem. Pie tādiem pieskaitāma Kangaru kalnu kopa Rīgas un Ogres rajonā, kur var saskatīt piecus žuburus. Tāda ir treju lielo loku kopa, kas dienvidos sākas ar Popi un ziemeļos beidzas ar Slīteres Zilajiem kalniem. Mākslīgi radīta ir ari R - A virzienā veidotā zemes vaļņu kopa Dobeles rajonā, Pokaiņu un Īles pauguri u.c. vietas. Visi šie darbi veikti pirms pēdējā leduslaikmeta.

Daži no milzīgajiem veidojumiem, tādi kā Diž- stroķu Elkas kalns (Kurzeme, 7 - 12), iespējams, izmantoti lielos masu pasākumos, kur vienlaikus varēja pulcēties ap 100 tūkstošiem cilvēku. Līdzīgi var teikt arī par Kangaru kalniem. Tomēr tie ir tikai minējumi. Mēs varam runāt par senbaltu civilizācijas lielajiem darbiem, bet to nozīme vēl arvien ir neskaidra.

Seno svētvietu kopas veido milzīgus zīmējumus pāri visai mūsu zemei. Tie ir pārāk lieli un darb­ietilpīgi, lai tos varētu uzskatīt par kādas valdnieku dinastijas iegribu, jo tie skatāmi tikai no Kosmosa vai vismaz no stratosfēras. Mēs šos veidojumus dē­vēsim par svētvietām, lai gan drīzāk šādi darbi uz­skatāmi par ļoti augstas civilizācijas radītām kon­strukcijām mums nezināmiem mērķiem.

Mūsu vecvectēvi loti labi atšķīra tās vietas, kuras radījuši dabas spēki, no tām, kuras tālā senatnē veidojušas apzinīgas būtnes. Tas varbūt skan pār­steidzoši, bet viņi labāk par mūsdienu zinātniekiem saprata, ka jau minētos Lielos Kangams nav vei­dojuši dabas spēki.

Lielie svētakmeņi. Mūsu senči, nepieskaroties zemei, pārvietojuši simtiem tonnu smagus akmens bluķus, kas apstrādāti ar mums nezināmiem paņē­mieniem. Kā piemēru minēsim plaši pazīstamos akmeņus Pokaiņos ar mums nepazīstamā tehnikā veidotiem gravējumiem - zintnieču attēliem Lai­mas kalniņā u.c. vietās. Lielos apdarinātos svēt- akmeņus Nīcgalē, Vandzenē, Pantenē un citur nevar attiecināt uz pēcleduslaikmetu. Tērauda ins­trumenti, ar kuriem varētu tos apstrādāt, parādījās tikai pirms 1,5 gadu tūkstošiem, bet paši akmeņi, turklāt jau apstrādāti, uzlikti uz īpaši apdarinātām pamatnēm daudzus tūkstošus gadu pirms tam. To pierāda atradumi Engures ezera dibenā.

Mūsdienu zinātnei vēl nav ne aparatūras, ne metodikas, kā noteikt akmeņu likšanas vai zemes veidojumu radīšanas laiku, izņemot retus gadī­jumus, kad, vietu postot, atrod kādu bultas uzgali vai kādu citu priekšmetu. Datēšanai jālieto senās metodes, un tās sevi daudzas reizes ir attaisnojušas.

Amatas akmens. No pirmsleduslaikmeta sagla­bājušās vairākas materiāla rakstura liecības ar seniem rakstiem un zīmēm, kas skatāmas vēl tagad. Diemžēl zinātnes pašreizējās iespējas neļauj datēt šo pieminekļu rašanās laiku. Tomēr pilnīgi droši varam teikt, ka tie radīti vismaz jau iepriek­šējā starpleduslaikmetā. No tā saglabājies Amatas rakstu akmens un milzīgi zemes veidojumi, kurus var uzskatīt par seniem zīmju rakstiem.

Amatas zīmju akmens ir sarkans granīta bluķis, kas izvēlies no noskalotā krasta. 1999. g. to atrada

kāds makšķernieks. Viena akmens dala ir it kā pulēta un, pirmoreiz uzskatot, tā atgādina viegli viļ­ņotu plakni. Tajā ar mums nezināmiem paņēmie­niem iestrādāts zīmējums, ko nosacīti varētu sadalīt triju attēlu grupās, kuriem ir informatīva nozīme. Amatas krastos atrasti arī vēl citi seni darinājumi, un šīs upes vārds precīzi atbilst tulkojumam no japāņu valodas - Saules dievības lauks.

Piramīdas? Latvijā virs zemes saglabājušies dau­dzi seni svētkalni un citi ļoti nozīmīgi veidojumi. Gaujas senlejā, netālu no Līgatnes, tūristu grupa 20. gs. sešdesmitajos gados atrada visai neparastu pauguru kopu. 1998. g. tos pētīja Rasma Rozīte. Pauguru galos un nogāzēs ir dīvaini dolomīta plākšņu krāvumi. Dažas atsegušās plāksnes šķiet apstrādātas, veidojot skaldnes, šķautnes un salaiduma vietas. Pauguros atrasti dobumi, no kuriem vasarā izplūst auksta gaisa strāvas, tādēļ jāšaubās, ka tās varētu būt zvēru alas. Tie drīzāk uzskatāmi par piramīdām līdzīgiem, ap 25 m augstiem akmeņu krāvumiem.

Tomēr iespēju, ka piramīdai līdzīgos krāvumus ra­dījuši dabiskie ģeoloģiskie procesi, pilnībā izslēgt nevar.

Šīs vietas nepieciešams rūpīgi izpētīt. Tomēr nekādā gadījumā to nedrīkst darīt ar līdzšinējām graujošām metodēm. Pētot šīs vietas ar senatnes paņēmieniem, var noteikt seno piramīdu vecumu, un šķiet, ka tas iesniedzas iepriekšējā starpledus- laikmetā. Uz šo laiku attiecināmi arī dižās Pokaiņu svētvietas galvenie reljefa veidojumi.

Lielās sistēmas. Pats pārsteidzošākais senbaltu civilizācijas pierādījums ir mūsu svētvietu plašais un dziļi strukturētais plānojums. Katra svētvietu kopa iekļaujas kopīgā pasaules un Baltijas sistēmā un atrodas gan uz noteikta svētvietu līniju krust­punkta, gan arī noteiktos attālumos. Savukārt noteiktām likumsakarībām pakļaujas kopās ietilp­stošās svētvietas un veidojumi tajās. Gan svētakme- ņu, gan seno svētvietu novietojums liecina par to, ka tāltālā senatnē, pirms leduslaikmeta bijušas tik augstas zināšanas kartogrāfijā, zemes mērīšanā, matemātikā u.c. jomās, kādas mūsdienu zinātne sasniedza tikai 19. gs. vidū. Šīs ziņas liek pašos pamatos pārskatīt līdz šim valdošos uzskatus par akmens laikmeta primitīvajām kopienām.

Latvija - Eiropas centrs. 19. gs. vidū K. Valde­mārs, savienojot Eiropas galējos punktus ar divām taisnēm, kas savstarpēji krustojās, pierādīja, ka latvju zeme atrodas pašā Eiropas centrā. Vēl jo vairāk - senajās kartēs vārds Eiropa attiecināms tikai uz senajām baltu zemēm, kas aizņēma Eiropas centrālo daļu. Bet zemes dienvidos no tām dēvētas par Galliju. Visbeidzot, mūsu zeme un tās iedzīvo­tāji daudzas reizes ar vislielāko cieņu pieminēti vis­senākajos Eiropas rakstu pieminekļos.

Svešvarām kalpojošie vēsturnieki radījuši iespai­du, it kā mūsu zeme esot atradusies pašā Eiropas malā, tāpēc par tās senatni nekādu ziņu neesot. Šādi apgalvojumi ir pagalam nekorekti.

2. 5. CEĻOJUMI UZ LETU ZEMI

Daudzi fakti liek domāt, ka aizlaikos Eiropas iedzīvotāji bija daudz vienotāki, nekā to varam iedo­māties. Senie cilvēki no Urāliem līdz Britu salām, no Skandināvijas līdz Tuvējiem Austrumiem prata savstarpēji sazināties. Atradumi Pokaiņos liecina par daudziem aizlaiku svētceļniekiem. Savukārt mūsu dainas un pasakas stāsta par tēva dēlu, t.i., mūsu senču, tālajām gaitām.

Antīko grieķu un romiešu autoru raksti attiecas gan uz pirmsleduslaikmeta, gan pēcleduslaikmeta varoņiem un viņu darbiem. Sevišķi daudz vērtīgu ziņu ir sengrieķu mītos, jo viņi paguva pierakstīt tās ziņas, kas citur jau sāka izplēnēt un zust. Šajā grāmatā saglabāta atmiņu būtība, kas stāsta par mūsu zemi un tās viedajiem ļaudīm.

Senatnē mūsu zemi vērtēja ļoti augstu, jo šeit dzīvoja un strādāja daudzi izcili viedi zintnieki. Tieši mūsu zemē bija slavenākie dziednieki. Nejau velti seno grieķu autori vēstīja par šo zemi kā gud­rāko cilvēku zemi.

Turklāt Latvija atrodas visai nozīmīgā ziemeļu puslodes sauszemes daļu centrā. Velkot ap mūsu dzimto zemi apli, kura rādiuss ir 9000 km, tajā pār­steidzoši labi iekļaujas Amerikas un Āzijas ziemeļu daļas un Āfrika.

Senie zemesceļi līkumoja pa ūdensšķirtnēm, šķērsojot upes braslu vai pārcelšanas vietas. Bez simta ceļā pavadītām dienām no Grieķijas aizsniegt Ietu zemi nevarēja, un šis ceļš nebija viegli veicams. Senajiem romiešiem nekādi neizdevās iekarot Centrālo Eiropu. Savas neveiksmes viņi aizbildi­nāja ar bieziem, necaurejamiem mežiem. Romiešu lielā armija tā arī nesasniedza Baltiju, kuru gan līdz, gan arī pēc tam apmeklēja daudzi romiešu tir­gotāji, kas šeit pirka dzintaru.

SASAISTES AR HELLĀDU

Par senbaltu ietekmi liecina tūkstoši baltiskas cilmes vietvārdu, kas sastopami ārpus Latvijas un Lietuvas. Tos atrodam gan Rietumeiropā, gan Krievijā līdz patUrāliem. Indijā, ziemeļos no Bom- bejas, 20. gs. vidū atrada ļoti senas ostas - Lat- holas drupas. Bet Austrumāzijas dienvidos zināmi vietvārdi, kuri līdzīgi nule minētajam un kuru iz­celsmi nevar izskaidrot ar vietējām valodām. No teiktā secināms, ka senbaltu civilizācijas ietekme bijusi ne tikai dziļa un plaša, bet arī visai ilgstoša.

Mūsu zemei kā seno civilizāciju šūpulim bijušas ilgas un dziļas sasaistes ar citām senajām kultūras zemēm. Sevišķi izteikti sakari pastāvējuši ar seno Grieķiju (Hellādu), Šumeru un Indiju. Būtisku Ietu senču ietekmi atrodam visās indoeiropiešu apdzī­votās teritorijās, mūsdienu jēdzienos runājot, tas būtu no Urāliem līdz Spānijai un no Skandināvijas līdz Tuvajiem Austrumiem. Šajā grāmatā turpmāk aplūkosim arī mūsu senču darbības pēdas Amerikā, senajā Ēģiptē, Babilonijā un Šumerā. Bet šajā no­daļā īsi raksturosim dažas sasaistes ar Hellādu, kā senatnē sauca šo zemi, pirms tajā ieradās grieķi.

Viena no būtiskām pierādījumu kopām par pirmsleduslaikmeta zināšanu līmeni ir mūsu seno svētvietu līniju tiešās sasaistes ar seno Hellādu.

Mūsu seno svētvietu sasaistes ar Hellādu. 1. 4. sadaļā jau' stāstījām par seno svētvietu līnijām, kas saista mūsu zemi ar seno Hellādu. Atgādi­nāsim, ka pirmā līnija jeb Pasaules meridiāns saista Idus Panteni (Valmieras rajons) ar Idus kalna pa­kāji Grieķijā, kur dzimis grieķu dievību Panteona valdnieks Zevs. Ģeogrāfiski tā atrodas uz 25. aus­trumu meridiāna. Šo līniju pavada vēl divas lielas sānu līnijas. Bet Pasaules meridiāna Māras līnija saista Pokaiņus ar Olimpu un Delfiem.

Uz pasaules meridiāna, 230 km ziemeļos no Krē- tas, atrodas Dēlas sala, kur Lēto dzemdējusi dēlu Apollonu. Hellādā šo salu uzskatīja par mūsu senču koloniju.

Uz Pokaiņu meridiāna, kas atbilst austrumu garuma 22" Grieķijā, Peloponēsas pussalas dienvidu daļā atrodas senatnē ļoti nozīmīgas svētvietas - divi Apollona tempļi un viens Apollona dēla - dziedniecības tēva Asklēpija templis. Tie ir saistīti ar Latvijas sensenās svētvietas Pokaiņu centru. Vi­sas šīs četras vietas atrodas uz jau minētā 23° 05' austrumu garuma meridiāna.

Uz šā meridiāna vērojamas arī dažas papildu sakarības. Fotografējot no Kosmosa, ap Pokaiņiem konstatēts mikroviļņu starojuma aplis, kura rā­diuss ir 170 km. Dienvidos no Pokaiņiem šis aplis pieskaras Nemunai - upei, kuru grieķi dēvēja par Kronosu, t.i., Zeva tēva Krona vārdā. Grieķijā, Argo- lidā, Asklēpija templis atrodas 170 km ziemeļos no Apollona tempļiem. Te saskatāma līdzība ar jau mi­nēto Dēlas salas novietojumu pret Krētas salu. Abos gadījumos dievību dēlu dzimšanas vietas grieķu mītos ir ziemeļos pret tēvam veltīto vai viņa dzimša­nas vietu. Senie mīti un vietvārdi pietiekami pār­liecinoši rāda, ka 2 tūkstoši km tālās sakarības se­najiem cilvēkiem bija labi zināmas. Mēs varam tikai apbrīnot pārsteidzošo precizitāti, ar kādu šīs vietas izveidotas uz vairāku tūkstošu km garajām svēt- līnijām.

Gan sengrieķu mīti, gan viņu antīko vēsturnieku, filozofu un rakstnieku darbi ne reizi vien aplieci­nājuši ļoti ciešās abu zemju saites un seno grieķu lielo cieņu pret mūsu zemi kā visaugstākās kultūras nesēju un glabātāju.

Sengrieķu svētvietu sasaistes. Pasaules me­ridiāns bija zināms arī senajiem grieķiem. Delfu svētvietā, kur Apollona templī atradās slavenais orākuls, ir īpaši atzīmēta vieta, kuru grieķi uzskatīja par pasaules centru. Teika vēsta, ka Zevs pavēlējis diviem ērgļiem lidot vienādā ātrumā - vienam no pasaules rietumu, bet otram no austrumu malas - līdz tie satiksies, lai tādā veidā noteiktu pasaules viduspunktu. Ērgļi satikušies Delfos. Kaut arī šis punkts par trim ģeogrāfiskā garuma grādiem novirzīts uz rietumiem no pasaules Galvenā meri­diāna, šī ziņa apliecina seno zināšanu atblāzmu. Bet varbūt tā vienkāršotā veidā vēstīts par Māras līniju.

Starp nozīmīgākajām sengrieķu svētvietām vēro­jamas nepārprotamas sasaistes (sk. zīm.). Teikto papildināsim ar nelielu ieskatu par citu dižo vietu saistību. Tā, piemēram, Delfu orākuls atrodas uz viena 22" 5' austrumu meridiāna ar Peloponēsas pussalas augstāko punktu - Olimpu, ko uzskatīja par dievību mītni. Turpinot šo līniju uz ziemeļiem, Latvijā tā šķērsos milzīgo, īpaši izveidoto valni - joni zīmi ap Cieceres ezeru.

Uz Pasaules meridiāna atrodas Dēlas (Dēlos) sala, Ios sala un Idus kalna pakāje Krētas salā, kur dzimis Zevs. Dēlas sala šķiet centrālā, jo tur dzimusi vienā no vissenākajām dievībām - Apol- lons. Bet Ios sala liek domāt par aizmirstu saistību ar vēl vienu teiku varoni - Zeva mīļāko īo. Vina Zevam dzemdēja dēlu Epafu - daudzu varoņu ciltstēvu. Divi viņa dēli - Hērakls un Persejs ieradās arī Ietu zemē. No tā izriet, ka Dēlas sala ir nozīmīgs centrs Pasaules meridiāna svētvietu rindā.

Domu par Dēlas salu kā centru apliecina arī citas sakarības. Sala atrodas uz tā paša 37,4 ziemeļu platuma grāda kā jau minētais Asklēpija templis, dienvidaustrumos no Olimpa, un atbilst pasaules telpas astoņu virzienu dalījumam, kas iekļaujas mūsu zemes svētvietu plānojumos. Skatoties no Olimpa, tā saistāma ar Dieva piedzimšanu Ziemas Saulgriežos. No sacītā redzam, ka Hellādas gal­venās svētvietas cieši saistītas ne tikai ar mūsu senajām svētvietām, bet arī savstarpēji (sk. zīm.).

Šobrīd tikai pateiksim, ka uz Galvenā meridiāna ir divi pāri Mātes un Tēva vietu, un Hellādas svētvietas atveido lielo pasaules sistēmu, līdzīgi tam, kā dzīslojums uz koka lapas attēlo tā lielo zara iz­vietojumu.

KĀ SENATNĒ SAUCA MŪSU ZEMI?

Leduslaikmeta beigās daļa mūsu senču no Balkāniem Krona vadībā devās uz ziemeļiem. Mīts vēsta, ka Kronu pavadīja uzticamie palīgi - pusdievības titāni. Viņi labi zināja, ka ceļš ved uz tēvu­tēvu svētajām vietām. Tās viņi sakārtoja, sakopa, un drīz vien šī zeme atguva savu seno slavu. Dala tautas, ko vadīja Krona dēls Zevs, palika Hellādā - Senajā Grieķijā. Pēc kāda laika abu brāļu tautu sa­kari atjaunojās. Diemžēl svešās varas mūsu zemē bija iznīcinājušas gandrīz visas ziņas par šiem saka­riem. Tās tomēr kā Likteņdaina minētie zelta zari bija saglabājušās gan grieķu teikās, gan seno grieķu vēsturnieku, filozofu un rakstnieku, gan arī seno romiešu rakstnieku darbos.

Senie cilvēki labi zināja arī ūdensceļus, kas veda no Hellādas uz Ietu zemi. Piemēram, hiperboreji Jāsona argonautus izvadīja bez kļūmēm no Melnās jūras Dņeprā. Tad argonauti pārvilka kuģi uz Eri- danu, t.i., Daugavu, bet no tās veiksmīgi apbrauca apkārt Eiropai un atgriezās Grieķijā. Toties 9. gs. p.m.ē. un vēlākos laikos sengrieķu autori šo ceļu vairs nepiemin. Tātad jau 9. gs. p.m.ē. bijis liels pārtrau­kums starp tālaika un senākajām zināšanām. Arī stāsti par Hēraklu, Perseju, Prometeju, Faetonu u.c. ir daudz senāki par Trojas laiku.

Pirmsleduslaikmeta mīti min Lēto vārdu. Tā ir viena no liecībām, ka leti bijuši Baltijas senie iedzī­votāji. Vēlākos gadu tūkstošos mūsu zemei bijuši citi vārdi. Senākais no tiem saistāms ar mītos mi­nēto Eridanu (senais Daugavas lejteces nosau­kums). Grieķu autori no 6. gs. p.m.ē. mūsu zemi dēvēja par hiperboreju zemi, tālo ziemeļu zemi, milžu zemi vai tamlīdzīgi.

Prometeja, Atlanta u.c. mītisko varoņu laikā Hēraklam vajadzēja veikt savu visgrūtāko - div­padsmito - varoņdarbu un iegūt zelta ābolus no debesu dārza - vietas, kur savienojas debesis un zeme. Hērakls ilgi klejoja pa Eiropu un Āziju, ne­varēdams šo vietu atrast. To zināja tikai gudrās Eridanas zintnieces, un viņas Hēraklam pateica, kurp doties. Drīz vien Hērakls nonāca pie meklētā dārza. Ieeju tajā sargāja Atlants, kas uz saviem ple­ciem balstīja debesis.

Vēlāk Eridanā ieradās Persejs, kas Atlantu pārvērta klintī. Atkal jāpiebilst, ka latviešu lasītājam zināmais mīta variants par to, ka dārzs meklēts Āfrikā, nav loģisks, bet mītā par Perseju Ēridanas vārds nav minēts.

Eridanas upē bojā gāja Faetons. Viņa māsas iera­dās apraudāt varoni. Arī šī ziņa liecina, ka ceļš uz mūsu zemi grieķiem nebija svešs. Vēl jo vairāk - tas, ka Faetons savu lidaparātu izmēģināja nevis Grieķijā vai Ēģiptē, bet tieši mūsu zemē, liecina par kopīgiem projektiem.

LĒTO, APOLLONS, ARTEMĪDA

Virsrakstā minētās trīs dievības ir ļoti senas. Viņu izcelsmes sākumi meklējami ne tikai pirms tūkstošiem vai desmittūkstošiem, bet gan simt- tūkstošiem gadu. Kaut arī daudzas ziņas par viņiem zudušas, tā ir un paliek nozīmīgākā sen­seno dievību trijotne. Tās sākums meklējams mūsu - Ietu zemē.

Diodors (II, 47) stāsta, ka Lēto dzimusi hiper- boreju zemē. Viņu valoda esot līdzīga grieķu valodai, īpaši atēniešu un Dēlas salā dzīvojošo runai. Tas liecina par ļoti senu laiku, kad indo­eiropiešu valodas bija cita citai daudz tuvākas nekā tagad.

Sengrieķu mīti vēsta par Lēto ceļojumu uz jau minēto Dēlas salu. Tur uz peldošās Asterijas (Zvaigžņu) salas viņa dzemdēja gaišmatainos dvīņus - Apollonu un Artemīdu. Pirmais pasaulē ieradās Apollons un tūlīt pēc piedzimšanas veica pirmo varoņdarbu - nožņaudza lielo čūsku Pī- tonu - Zemes dievības Gajas dēlu. Simboliski šis mīts vēsta par cita laikmeta sākumu.

Artemīda, Apollons un viņa dēls Asklēpijs bija kultūrvaroņi, gara gaismas nesēji, kuri ievadīja lielu pagriezienu Hellādas vēsturē.

Savā būtībā visas tās izcilās mācības un zinā­šanas, ko deva Apollons un Asklēpijs, dāvāja Lēto. Krētas salas austrumu galā ir kāda vieta - Leta, bet mīts par šā vārda rašanos nav zināms.

Senie grieķi vairākkārt uzsvēruši, ka Apollons bijis zeltmatis. Ar to viņš atšķīries no tumš­matainajiem pamatiedzīvotājiem. Jauneklis ar zelta matiem varēja nākt tikai no ziemeļu puses. Viņa mātes Lēto vārds uz to norāda visai nepār­protami. Tāpēc dažu pētnieku izteikumi, ka Apol­lona tēls un kults nākuši no Mazāzijas, nav korekti.

Tie baltieši, kas pabijuši Grieķijā, apmeklējuši tās muzejus un skatījuši senās skulptūras, ir ievē­rojuši kādu būtisku pretrunu. Proti, seno grieķu dievību skulptūras vairāk atgādina baltiešus nekā mūsdienu grieķus. Sevišķi izcilām dievībām, pie­mēram, Apollonam ir nevis melni, bet zeltaini mati, kā tas ne vienu reizi vien uzsvērts mītos. Izskaid­rojums ir vienkāršs - grieķu tauta ir ienākusi šajā zemē un pārmantojusi seno kultūru. Tomēr jāat­gādina kāda reta parādība - ienācēji seno kultūru nevis iznīcināja, bet saglabāja.

Lēto Hellādā ieradās nevis viena, bet kopā ar pavadonēm. Sengrieķu zinātnieks Aristotelis (384. - 322. p.m.ē) Lēto ierašanos attēlo kā mītisku, viņa ieradusies it kā vilcenes izskatā (Hist. Aiiim, VI, 35). Tas lieku reizi norāda uz to, ka šis apciemojums bijis ļoti sens. Pausanijs stāsta (1,18, 5), ka palīdzēt Lēto dzemdībās no hiperboreju zemes ieradusies dzemdību dievība Ilisija. Pēc citām ziņām, Lēto pa­vadījušas ceļabiedres, kuru kapavietu grieķi vēlāk uzlūkojuši un kopuši ar cieņu.

Sengrieķu vēsturnieks Hērodots hiperborejus pieminējis vairākas reizes, kaut ari no viņa darba var saprast, ka viņš pats tos nav saticis un viņa stāstītais attiecas uz tālu pagātni. Viņš raksta (IY 32 - 25), ka hiperboreji ik rudeni uz Apollona svētvietu Dēlas salā sūtījuši divas jaunavas (lasi: zintnieces) ar ziedo­jumiem. Viņas pavadījuši pieci vīrieši, kas vienlaikus bijuši gan sargi, gan nesēji. Hērodots min ari divu jaunavu vārdus - Argo un Opidu. Zintnieces sagai­dītas ar lielu godu un visai svinīgi.

Bet kādu rudeni divas jaunās zintnieces - Hipe- rona un Laodika - mājās no Dēlas salas vairs nav atgriezušās. Viņas palikušas salā, tur arī mirušas un ar lielu cieņu apglabātas. Viņu kapa vieta vēl kopta gadu simtiem ilgi. Pie tās nākuši jaunie pāri un kā ziedojumu nogriezuši sev pa matu šķipsnai.

Dēlas salā ar tiem laikiem dārgu mantu - vara plāksnēm - ieradušies divi hiperboreju vīri - Hekaergs un Ūpis (citviet Opis vai Apis). Cicerons raksta (De nat. deor. III, 23), ka Ūpis varētu būt Artemīdas tēvs. Arī šī ziņa apgāž ne visai loģisko mīta variantu, ka Artemīdas un Apollona tēvs bijis Zevs. Cicerons izsaka domu, ka Hekaergs varētu būt viens no paša Apollona vārdiem, par ko jau tika runāts. Tomēr ticamāk, ka Hekaergs varēja būt viens no skolotājiem, kura vārdu pēc tam piedēvēja Apol- lonam.

Gaismas dievība Apollons piedzima uz pel­došās Asterijas salas netālu no Dēlas. Asterijas vārds simboliski norāda Apollona un tātad arī viņa mātes saistību ar zvaigznēm. Mīts stāsta, ka uz salas pacēlies Kinta kalns. Šis vārds sakrīt ar zint­nieka Ķinta vārdu. Latvju teikas stāsta, ka Ķints Liepājas apkārtnē novietojis milzu akmeni. Ar to sākusies svētakmeņu līnija Liepāja - Īle, kas at­veidoja Saules sistēmas modeli.

Apollonu pielīdzināja Saulei. Viņa vārds ir salikte­nis, kura saknes meklējamas Ziemeļeiropā. Vārda pir­mā daļa saistās ar angļu up, t.i., augšup, izrunā ap. Arī Latvijā ir vietvārdi ar šo nozīmi - Apekalns, uz augšu paceltais Upsīšu dižakmens netālu no Dundagas.

Apollona kulta uzplaukums Senajā Grieķijā bija no 12. līdz 5. gs. p.m.ē. Tomēr no tā nevajadzētu secināt, ka pirms 3,2 gt. Hellādā esot ieradusies . dievība Lēto un tur dzemdējusi dēlu Apollonu.

Tas Apollona tēls, kādu sastopam seno grieķu un Mazāzijas tautu mītos, ir daudz senāku pirms­leduslaikmeta dievību atspulgs. Leģendā par diska sviešanu atspoguļojas Kosmosa Radītāja darbs, citos mītos ir runa par Dieva dēlu darbiem.

Mīts par to, ka Apollona māte ieradusies no zie­meļiem, liek domāt, ka šis tēls atspoguļo seno Ietu zināšanas. Diemžēl Apollona darbībās atainotas arī postošas iezīmes, kas saistāmas ar Mazāziju.

Vārda otrajai daļai visai līdzīgas saknes atrodam daudzu Eiropas tautu valodās. Te varētu minēt igauņu hele - gaišs, spilgts, skaidrs, vācu hell - gaišs un līdzīgi. Ar to varētu saistīt arī vietvārdus Eleja, Oleri, Ollas u.c. vārdus.

Ir arī citi skaidrojumi. Iespējams, ka, godinot mūsu senčus kā seno baltu priesterus, t.i., gaiļus, radies dievības Baala vārds, no tā savukārt iz­veidojies Apollona vārds. Būtībā tas ir pārtulkots latvju dainu varoņa Ausekļa vārds. Tas arī atbilst šo vārdu būtībai, jo grieķu mīti un vēsturnieki daudzas reizes apliecina, ka galvenās zināšanas viņi saņēma no ziemeļu zemes Eridanas jeb hiperboreju zemes. Arī Senās Grieķijas vārds - Hellāda sasaucas ar jau minētajiem vārdiem, kas nāk no Saules dievības Hēlija vārda.

Apollons un Artemīda ietilpa 12 galveno die­vību Panteonā. Turklāt abiem Lēto dvīņiem bija daudzi vārdi un daudzas darbošanās jomas. Tā Apollons vienlaikus bija mirdzošais Fēbs (Saules dievība), Loksijs - viedais pareģis, Peāns - dziedi­nātājs, Hekaergs - bargais soģis, Pitijs - pūķa nā­vētājs, Musahets - mūzu aizgādnis, saistītais Dēlijs no Dēlas un gaišais Likijs. Daži pētnieki uzskata, ka arī Hēlijs - Saule bija viens no Apollona vārdiem.

Apollona dēls Asklēpijs ir dziedniecības tēvs. Laika gaitā Apollonam piedēvē ļoti daudzas spējas, kas aizēno jaunākajos mītos pausto uzskatu, ka viņa tēvs ir Zevs. Taču Apollons un viņam tuvās dievības šķiet daudz senākas par Zevu.

Apollona kults savā laikā bija visai izplatīts ne tikai Grieķijā un Itālijā, bet arī Mazāzijā. Turcijā līdz pat mūsdienām saglabājušies Apollona tem- Pļi*

Artemīda vienlaikus bija Mēness dievība Selene, dzemdētāju aizgādne Kifeja, zintnieču aizgādne Hekate. Dažviet šis pēdējais tēls saplūst ar Dē- metru. Ļoti plašais darbības loks liek domāt, ka tālā senatnē Lēto kopā ar Apollonu un Artemīdu vadījusi patstāvīgu dievību trīsvienību.

Apollodors (1, 4, 5) rakstījis par Upi (vai Opi) kā Artemīdas pavadoni. Artemīda nošāva mednieku Orionu, kas bija uzbrucis viņas pavadonim. Līdzī­gas ziņas atrodam Homēra Odisejā (V, 121 - 123) un Iliādā (XVIII, 416). Vēl jāpiebilst, ka vārds Ūpis vai Opis tuvs Apollona vārda pirmajai zilbei.

Par Lēto dzimtas vārda saglabāšanu liecina tas, ka romiešu dzejnieks Vergilijs Artemīdu dēvē par Latoniju (Aen. XI, 532). Sis vārds atgādina mūsu zemes seno nosaukumu, ko vēl šobrīd lieto Dien- videiropā, - Lettonia. Vēl Pausanijs piemin hiper- boreju Aheigis, kura ieradusies vēlāk nekā Ūpis (Y 7, 7).

ZINAS PAR HIPERBOREJIEM

Izcilais vēsturnieks Hērodots aprakstījis da­žādas mītiskas tautas, kas dzīvojot ziemeļos no Hellādas. Vistālāk uz ziemeļiem dzīvojot hiperboreji. Salīdzinājumā ar citām tautām viņi esot ļoti miermīlīgi.

Vārds hiperboreji nāk no grieķu mītos minētās ziemeļu vēja dievības - Boreja. Viņš bija titāna Astrejas - zvaigžņotās debess un Ēosas - rīta blāz­mas dēls. Borejs ir ļoti sena dievība. Pēcleduslaik­meta mitoloģijā viņam ir zināma saistība ar triju galveno skandināvu dievību - Odina, Villija un Vē tēvu Boru. Borejam bijuši divi spārnoti dēli - hiper­boreji Kalaids un Zets.

Par hiperborejiem dēvēti tie cilvēki, kas dzīvo aiz Boreja valstības pie Ziemeļu jūras. Grieķu autoru darbos visai bieži sastopamās norādes - aiz skitu valsts, tālu ziemeļos, pie Ziemeļu jūras un tam­līdzīgi - liek domāt, ka runa ir par mūsu zemi, kas atrodas precīzi ziemeļos aiz Grieķijas.

Senie grieķi un romieši hiperborejiem veltījuši ļoti lielu vērību. Paši cienījamākie seno grieķu un arī romiešu ģeogrāfi, vēsturnieki un rakstnieki vesela gadu tūkstoša laikā uzskatīja par pienākumu un goda lietu izteikt savas domas par hiperborejiem. Diemžēl visi šie apraksti ir tikai pārstāsti. Tādēļ no visa bagā­tīgā antīko rakstu klāsta pieminam un izmantojam tikai tos, no kuriem var izlobīt kādu jaunu patiesības graudiņu. Kopumā no visai plašās seno grieķu un romiešu literatūras varam secināt, ka tā vēsta ne tikai par spilgtiem, bet ari ļoti seniem notikumiem. Tomēr mums šīs ziņas, kaut izskaistinātas un dažviet pat mītiskas, ir nozīmīgas, jo pieder pie mūsu zemes pa­šiem senākajiem pieminējumiem rakstu avotos.

Pindars (Pindaros, 522. vai 518. - 442. vai 438. p.m.ē.) hiperborejus uzskatīja par tautu, kurā ļoti spilgti izpaužas Apollona kā Saules (dievības) īpa­šības (Pyth. X, 29 - 47). Pēc Pindara domām, hiper­boreji ir svēta tauta, viiii nepazīst ne slimības, ne vecumu, vienmēr priecājas un dzied savas dziesmas mūzikas instrumentu pavadībā. Kopā ar viņiem līksmojies arī grieķu varonis Persejs. Pie viņiem bijis arī Danajas dēls, kuram ceļu rādījusi Atēna.

Kādā vēstulē Pindaram (01. III, 28) teikts, ka hiperboreji cēlušies no titāniem. Tas apstip­rina saistību ar Ietu zemi un norāda uz latvju teikām par milžiem. Par milžu darbību Latvijā sk. 4. apcirknī. Visai nozīmīgu liecību par to sniedz Eliāns (XI, I), kas stāsta, ka šīs tautas Apollona priesteri ir. Boreja un Hionas dēli. Viņu augums ir sešas olektis.

Sešas olektis ir nedaudz vairāk par 2,4 m. Šis lielums apbrīnojami labi sakrīt ar datiem, kas gūti, Latvijā veicot milzu svētakmeņu mērījumus. Šādas visai precīzas ziņas nekādi nevar uzskatīt par ne­jaušu sagadīšanos.

Atcerēsimies mītu par Prometeju, kas dievībām nozaga uguni, lai aiznestu to cilvēkiem. Pausanijs pārstāsta argoniešu teikto (II, 19, 5), ka Prometejs uguni ņēmis no hiperboreja Foroneja. Varētu šķist, ka šī norāde simbola zemākajā līmenī saistāma ar mūsu senču zintnieku darbībām pie ugunskuriem svinamajās dienās un svētkos. Tomēr daudz tica­māk, ka te pieminēti gara gaismas nesēji. Šīs ziņas vēl jāpapildina ar senās Romas rakstnieka Plīnija Vecākā (23. - 79. m.ē.) Dabas vēsturē teikto (Nat. hist. IV 22). Viņš runā par Dēlas salu, kur Lēto dzemdēja Apollonu. Šai sakarībā rakstnieks piemin vārdu Pyrpile, ko varētu tulkot kā ugutispils, kur hiperboreji izgudroja uguni. Šis vārds skan pavisam latviski, to nevarēja tāpat vien izgudrot ne romieši, ne grieķi. Tātad Purpile (Pyrpile) ir kāds no mūsu zemes vietvārdiem.

Hiperboreji dažkārt ceļojuši uz Hellādu. Diodors pat piemin hiperboreja Abarisa apciemojumu. Sīkāk par Abarisu runāsim nākamajās nodaļās.

Hiperboreji atzīmējuši 19 gadu ciklu, kad zvaigznes nostājas īstajās vietās. Tad viņi svin Lielo gadu. Svētās vietas apsargā, un valsti pārvalda priesteri - boreīdi, vēju pārvaldnieki, kuri šos uzde­vumus manto no paaudzes paaudzē.

Kur tā atradās? Par to, kur atradusies hiper- boreju zeme, rakstījuši daudzi autori. Ziņas par šo ziemeļu zemi jāaplūko kopumā. Diodors vēl izsaka domas, ka hiperboreju zeme atrodas uz okeāna salas, kas esot tik liela kā Sicīlija. Sī sala esot pretī ķeltu zemei. Visai ticami, ka ar to domāta Britānija. Plīnijs, kas Britāniju pārzināja visai labi, jau pieminētajā Dabas vēsturē (Nat. hist. IV 26) savukārt raksta, ka hiperboreji dzīvo aiz Ripeju kalniem, t.i., Urāliem.

No tā secināms, ka gan hellēnisma laikā Grieķijā, gan arī Senās Romas laikā visas ziņas par hiperbo­rejiem nāca tikai no tālas senatnes. Ap to laiku Ietu zemi apmeklējuši gan romiešu, gan arī Vidusjūras baseina tirgotāji. Taču viņi tur nekā brīnumaina nebija ieraudzījuši. Trīs gadu tūkstoši ķeltu priekš­teču, pēc tam somugru pakļautībā seno slavu bija pilnīgi iznīcinājuši. Tāpēc nule minētie autori cen­tās hiperborejus novietot tālās vietās. Grieķi viņus saistīja ar Britu salām, bet romieši - ar Urāliem. Par ļoti nozīmīgu jāuzskata Diodora teiktais, ka hiperboreju zemē dzimusi Lēto, un tas līdz ar citām ziņām nepārprotami norāda uz Baltiju. Arī Likurgs savās liecībās (Orati Attik. frg. 86) rakstīja, ka hiper­boreji dzīvo ziemeļos aiz skitu zemes.

Ceļā no Grieķijas uz Ietu zemi bija jāpāriet vai nu Alpu, vai Tatru, vai arī Karpatu kalnu grēdas.

Kalnos bieži vien pūta spēcīgi vēji, kas ielejās aiz tiem atkal pierima. īpaši spēcīgi ziemeļu vēji te pūta saltajā Kālī laikmetā un pirmajos gadu tūkstošos pēc tā. Tādējādi kalnu pāriešanu saistīja ar nonāk­šanu aiz vēja dievības Boreja valstības. Patiešām - tūlīt aiz minētajiem kalniem sākās baltu zemes.

Hellādai bija labas attiecības un dziļas zināšanas par Seno Ēģipti, Tuvējiem Austrumiem, Indiju un citām tālām zemēm. Sengrieķu autori ar cieņu izsakās arī par tām gudrībām, kas tur iegūtas, un tomēr daudzos un dažādos pieminējumos mūsu senču zemes viedajie vērtēti daudz augstāk.

DIŽIE SKOLOTĀJI

Saglabājušās ziņas par daudziem ceļojumiem gan no Ēridanas uz Hellādu, gan no Hellādas uz Ēri- danu. Tas liek domāt, ka Ietu zemes viedie vecajie ne tikai mācīja hellēņus, bet arī rūpējās par viņiem kā labs skolotājs par saviem audzēkņiem. Papildus par gara gaismas nesējiem sk. 6. apcirknī.

Hellēņi šīs rūpes prata novērtēt. Ikvienu viesi no tālās zemes sagaidīja svinīgi un ar lielu godu. Plūtarhs raksta (De mus. 14), ka šādos gadījumos spēlējuši flautas, cītaras un citus instrumentus. Visai ticams ir Evsenija vēstītais (Praep. e. evang. Y 28, 4), ka visi Dēlas salas iedzīvotāji esot hiperboreju pēcteči.

Hiperboreju zemi bez jau pieminētajiem - Da- najas dēla Faetona un viņa māsām, Hērakla, Jāsona un Perseja - apciemojuši arī daudzi citi grieķi. Par pastāvīgiem sakariem liecina Rodas Apollonija vēstītais (I, 211), ka argonautu komandā bijuši arī divi hiperboreji - Boreja dēli Zets un Kalaids. Tas, ka viņi īpaši ieradušies uz šo braucienu, vedina domāt ne tikai par to, ka argonautu kapteinis Jāsons savu maršrutu caur Ietu zemi plānojis jau iepriekš. Tas liecina arī par mūsu senču prasmi kuģot svešās jūrās, gan par to, ka viņi to darījuši daudz senāk, nekā uzskatīja līdz šim, gan arī par to, ka viņi ceļu pa upēm uz Melno jūru zināja jau daudzus gadu tūkstošus pirms vikingiem.

Abariss. Izcili slavena personība bija zintnieks Abariss. Hērodots par viņu raksta kā par mītisku varoni (IV 36), gaišreģi, Apollona kulta nesēju. Platons Abarisu min kā spēcīgu dziednieku, kura vārdu spēks glābj no slimībām (Charm. 1586). Viņu pieminējis arī Likurgs. Stāsta, ka Abariss pare­ģodams apstaigājis visu Grieķiju.

Citi autori stāsta, ka Abariss ieradies tai laikā, kad Hellādā plosījies mēris. Vairāki autori saista Abarisu ar izcilo matemātiķi un zintnieku Pitagoru (570. - 500. p.m.ē.). Tiesa, ziņas par šo saistību ir atšķirīgas. Vieni autori domā, ka Pitagors ir tas pats no hiperboreju zemes nākušais Abariss, otri - ka Abariss mācījis Pitagoru, trešie, ka viņi tikušies un viens otru mācījuši. Te gan jāpie­bilst, ka Abariss dzīvojis vairākus gadu tūk­stošus pirms Pitagora. Iespējams, ka Pitagors go­dīgi atsaucies uz Abarisu kā savu neklātienes skolotāju.

Aristejs. Hērodots lielu uzmanību veltījis kādam mītiskam hiperborejam - Kaistrobija dēlam Aristejam (IV 13 - 15). Par Aristeju kā brīnumdari rakstījuši arī daudzi citi senākie grieķu autori. Viņš esot miris dzirnavās, tad ik pēc noteikta laika - pilniem 240 gadiem - atkal augšāmcēlies un darījis brīnumu darbus. Atcerēsimies, ka šeit runa ir par laiku, kad mūsu zemē vēl nebija dzirnavu kā ierīču graudu malšanai. Ar vārdu dzirnavas šeit domātas t.s. Kosmiskās dzirnavas. Te paskaidrosim, ka šīs dzirnavas ir nevis mehānisms, bet gan jēdziens, kas pamato lielo dabas notikumu cikliskumu. Mūsu senči uzskatīja, ka līdzīgi lielie notikumi atkārtojas ik pēc noteikta laika. Lielo Kosmisko dzirnavu ap­grieziens ilgst 25 920 gadus. Nule minētie 240 gadi ir 108. daļa no 25 920. Savukārt 108, kā jau mi­nējām (1.1.), ir Saules sistēmas sens svētais skaitlis. Tas arī atbilst lielajam zemes auglības ciklam mūsu apstākļos.

Aristejs ir viens no mūsu senču lielajiem zint­niekiem, kas ik pēc laika atdzimst, ceļas augšā un atkal nes gara gaismu pasaulē. Neapšaubāmi, ka ziņas par mūsu senatnes mītiskajiem varoņiem - daudzkārt pieminēto Ausekli (Auseklīti) un grieķu mītos apjūsmoto Apollonu, Prometeju, Orfeju, tāpat romiešu Dionīsu, ir cieši saistāmas ar sen­grieķu autoru aprakstīto Aristeju un Abarisu. Vēl piebildīsim, ka Aristejs, kuram Hērodots veltījis poēmu Arinespeja, tiek uzskatīts par Homēra sko­lotāju (XIX 1, 18).

Personvārdi. Esam uzzinājuši visai daudz mūsu dižo senču vārdus. Tie skan neparasti. Tomēr jāat­ceras, ka daudzus gadu tūkstošus grieķi šos vārdus glabāja tautas atmiņā un, pārejot no mutes mutē, tie ir mazāk vai vairāk pārveidoti un tuvināti grieķu valodai.

Pokaiņu mācekli Delfos. Delfi ir neliela Grie- * »

kijas pilsētiņa Parnasa kalna pakājē. Tā ievērojama ar Apollona templi, kurā darbojusies pareģe Pitija. Viņa esot sēdējusi uz vara trijkāja, kas bijis novie­tots virs klints plaisas, no kuras izplūduši reibinoši tvaiki. Apreibusi priesteriene uz jautājumiem atbil­dējusi ar nesakarīgiem vārdiem, kurus tempļa priesteri pārtulkojuši. Delfu orākula slava bijusi ļoti liela, to apmeklējuši ari daudzu citu zemju valdnieki.

Pausanijs raksta (X, 5, 7 un tālāk), ka pareģošanas vietu iekārtojuši hiperboreji. Viens no tiem bijis slavens pareģis un dziedātājs Olens. Viņu piemin kā seno dziesmu zinātāju.

Pausanijs runā arī par galatu uzbrukumu Delfiem, kuru atvairījuši hiperboreju gari, t.i., veļi, kas pēkšņi parādījušies uzbrucēju priekšā. Sākoties tuvcīņai, uzbrucēju rindas šaustījuši zibeņi, no Pamasa kalna uz viņiem gāzušies akmeņi (I, 4, kā arī X, 23, 2). Zināms arī, ka vienu no veļiem sauca par Hiper- ohumu, otru par - Ai'madonu. Šie vārdi tuvi Dēlas salā apglabāto hiperboreju zintnieču vārdiem.

Kaut arī pasaulē zināmi daži izcili cilvēki, kas gaišredzību un pareģošanas spējas apguvuši paš­mācības ceļā, tomēr tie uzskatāmi par izņēmu­miem. Tāpēc iespējams, ka slavenos Delfu pareģus mācījuši Pokaiņu gaišreģi un zintnieki.

Sengrieķu dzejnieks Alkajs uzrakstījis himnu par Apollonu un Delfiem. Saglabājies Himereja pārstāsts 0Or. CIV 10). Tā sākumā teikts, ka Zevs sūtījis Apol­lonu uz Delfu Kostadas avotu. Viņš Apollonam devis ratus, kurus vilkuši gulbji - būtībā tie ir dainās minētie Saules rati, ar kādiem Apollons devies arī uz savas mātes Lēto zemi. Bet vispirms viņš apstā­jies Delfos. Tur ļaudis sastājušies aplī, dejojuši ap viņu un lūguši, lai no hiperboreju zemes pie viņiem atvedot Dievu. Svinīgā notikuma laikā cilvēkiem līdzi dziedājuši arī gulbji un lakstīgalas. Mūsdienu cilvēks var pasmaidīt par jūsmīgo apcerējumu. To­mēr teiktais ietver visai vērtīgas ziņas.

Lai kā arī senie grieķi slavināja Zevu, šajā gadī­jumā viņi to nav atzinuši par Dievu. Viņi lūdz, lai Dievs ierodas no hiperboreju valsts. Šī ziņa sakrīt ar jau aplūkoto Dieva Tēva, Mātes un Dēla svēt­vietu kopu vārdu un vietu dalījumu.

Lai cik skeptiski mēs vērtētu seno grieķu autoru darbus par tālo ziemeļu zemi, nevar neredzēt, ka pamatā tiem bijušas nopietnas ģeogrāfiskas un vēsturiskas zināšanas par mūsu zemi un tās iedzī­votājiem. Nevarēja grieķi ne no kā izgudrot jūru, kuru ziemā klāj ledus, bet Saule spīd tikai īsu bridi. Viņi ne vienu reizi vien ir nosaukuši Lēto dzimteni par lielo zināšanu zemi, kaut ari pazina Ēģipti, Babiloniju, Indiju un citas senās kultūras valstis. Pārsteidzoša ir tā vienprātība visu seno autoru darbos, kāda izpaužas vērtējumos par mūsu senčiem. Secinājums ir viens - pateicoties seno grieķu, romiešu un indiešu autoriem, saglabātas ļoti vērtīgas ziņas par vecāko apzināmo civilizāciju pasaulē - senbaltu civilizāciju.

2.6. PĒDĒJAIS LEDUSLAIKMETS

Zemeslode uzskatāma par milzīgu apaļu kristālu ar dobju vidu. Tā iekšienē zem liela spiediena atro­das šķidra viela - magma, kurā peld kustīgs kodols. Savukārt pa šā kristāla ārējo virsmu pārvietojas kontinenti un salu grupas, kas izvietotas uz de­viņām litosfēras platēm kā milzu plostiem. Visu to var salīdzināt ar milzīgu dzīvu šūnu. Kristāliskā apvalka un kustīgā kodola mijiedarbība notiek lielos laika ciklos un kopā ar izmaiņām Galaktikas enerģētiskajos starojumos ir par pamatu klimata, reljefa un citām pārmaiņām uz Zemes.

Magnētiskais lauks. Zemes kristāliskajam ap­valkam ir savs magnētiskais lauks un poli. No fizi­kas mēs zinām, ka katru magnētu var pārmag- netizēt, mainot tā galu polaritāti ar ļoti spēcīgu mag­nētisko impulsu. Pirms 700 gt. kāds neaptverami liels impulss pārmagnetizēja visu Zemeslodi, un tās magnētiskie poli mainījās vietām. Līdzīgi gadījumi bijuši arī agrāk. Zinātnieki vēl nav atklājuši, kas izraisījis daudzas lielās un ļoti būtiskās pārmaiņas.

Lielus kosmiskos notikumus piemin arī Ziemeļ­zemju un Amerikas tautu teikas. Iepriekš minētajiem notikumiem veltīti apmēram divi duči ļoti senu latvju dainu, piemēram:

Trīs dieninas, t?'ls naksninas t 7 >

Saul' ar Dievu ienaidā: Saules meita nolauzusi Dieva dēla zobentiņu, Dieva dēli novilkuši Saules meitas gredzentiņu.

F 828, 4031

Nākamās citētās dainas vēstījums līdzīgs, pirmās rindas ir tieši tādas pašas. Arī šī daina liecina par to, ka iznīcināta Zemes aizsargsistēma.

… Dieva dēli salauzuši Saules meitas vainadziņu.

LD 34018

Trīs dieninas, trīs naksninas Saul' ar Dievu ķīvējās: Dieva dēli apgāzuši Saules meitas kamaniņas.

LD 34020

Mūsuprāt, pēdējā daina stāsta par Zemes mag­nētisko polu savstarpējo maiņu. Tas magnētiskais pols, kas bija augšā - ziemeļos, nonāca dienvidos un otrādi. Daina to gleznaini dēvē par kamaniņu apgāšanu. Jau minējām, ka pēdējā šāda apgāšana notika pirms 700 gt., tātad tāltālā senatnē. Bet par to nav jābrīnās, jo dainās minēti vēl senāki noti­kumi. Līdzīgas ziņas atrodam arī japāņu un citu tautu mītos. Netieši šīs ziņas saistāmas ar ledus- laikmetiem.

Leduslaikmeti. Zemes vēsturē bijuši daudzi un dažādi leduslaikmeti. To pēdas var atrast pat 500 - 570 miljonu gadu vecajos kembrija iežos. Senu ledus- laikmetu pēdas ģeologi atraduši visā pasaulē, tostarp ari Ķīnā, Indijā, Austrālijā, Dienvidamerikā un pat Āfrikā. Eiropā pēdējo 700 gt. laikā, t.i., pēc pēdējā pārmagnetizējuma, bijuši četri leduslaikmeti - Gincas, Mindeles, Risas un Virmas.

Leduslaikmeti aizņem pusi gan no cilvēces, gan ari no mūsu tautas vēstures. Tos var salīdzināt ar ļoti garām ziemām, kas nes sev līdzi milzu postu. Sāko­ties leduslaikmetam, ziemeļu tautām nācās pamest savu zemi; to var salīdzināt ar putnu aizlidošanu ru­deņos. Pēdējais leduslaikmets, pēc jaunākām atziņām, sākās pirms 75 gt. un beidzās pirms 13,6 - 13,7 gt.

Daļa ģeologu uzskata, ka leduslaikmetos ak­meņu atlūzas atnestas no Skandināvijas, Kolas pus­salas un Karēlijas klintīm.

KĀ SĀKĀS LEDUSLAIKMETS

Par to, kā noritējis pēdējais leduslaikmets, ģeo­logi izteikuši vairākus uzskatus, kas ir ne tikai atšķirīgi, bet pat pretrunīgi. Pagaidām neviens no šiem viedokļiem nav uzskatāms par pārliecinošu.

Nesen vēl valdīja uzskats, ka leduslaikmetā abus polus pārklāja biezi ledus slāņi, kas iesniedzās arī mērenā klimata apgabalos. Ja tā, tad temperatūrai ekvatoriālos apgabalos bija jāpazeminās tik jūtami, ka tropu augiem un dzīvniekiem vajadzēja izmirt. Bet tas nav noticis. Nule teikto papildina arī materiālie pierādījumi. 20. gs. septiņdesmitajos gados Krievijas arheologi, pētot alas Pečoras vidustecē, konstatēja, ka tās apdzīvotas pirms vairāk nekā 35 gadu tūksto­šiem. Atrastie zālēdāju dzīvnieku kauli liecina, ka šajā laikā apkārtnē bijis pietiekami daudz zāles. No tā jāsecina, ka nekāda vispārēja Ziemeļu puslodes apledojuma tajā laikā nav bijis - apledoja nevis visi polārie apgabali, bet tikai dažas to vietas.

Dainu vēstījumi. Ieklausīsimies mūsu senču domās par lielo un nozīmīgo notikumu - Saules ka­manu apgāšanos. Iespējams, ka šis simbols izmantots arī leduslaikmeta raksturošanai. Dainās saglabātas atmiņas ne tikai par pēdējo leduslaikmetu, bet ari par iepriekšējiem leduslaikmetiem. Mārtiņu un Meteņu dziesmas un ticējumi vedina domāt, ka senči ledus- laikmetus uztvēra kā ciklisku notikumu.

Saule brauca, gar kalniņu, Apkrīt Saules kamaniņas; Pakaļ nāca Dieva dēlis, Pacel Saules kamaniņas.

LD 33012

Dainas liecina, ka mūsu senči zināja ne vienu vien leduslaikmetu, uztvēra tos kā ciklus, zināja to ilgumus un iemeslus.

Trīs gadiņi Saule lēca Caur lozberu lapiņām; Saules meitas kroņus vija No lozberu lapiņām.

LD 34021

Šī daina ir ļoti izkropļota, tomēr tā ļauj nojaust to laiku, kad Saules spožums bija stipri samazināts. Un iespējams, tieši šīs pārmaiņas izraisīja ledus­laikmetu. Būtu aplami uzskatīt, ka šīs un līdzīgas dainas vēsta par Saules aptumsumu vai citām mums zināmām astronomiskām parādībām vai par gadskārtu cikliem. Trīs dieniņas, trīs naksniņas vai trīs gadiņi ir tikai simboli. Daudz ticamāk, ka ar tiem domāti trīs Kosmisko dzirnavu apgriezieni - Zemeslodes precesijas cikli ik pēc 25 920 gadiem. Trīs šādi cikli atbilst leduslaikmetu ilgumam.

Leduskalns. Dainas vēsta par lielo Leduskal- nu. Arī ģeologi uzskata, ka pēdējā leduslaikmetā Botnijas līča ziemeļu daļā izveidojās milzīgs ledus­kalns. Aukstuma pola iespaidā Ziemeļeiropā un Viduseiropā sniegs vairs nenokusa pat vasarās, tā kārta kļuva arvien biezāka, tad pārvērtās ledū, līdz mūsu zemi klāja 1 - 1,5 km biezs ledus slānis. Pāri tam no leduskalna sāka slīdēt šļūdoņi. Tomēr tie ne­varēja skart ar biezo ledus slāni klātos zemes vei­dojumus. Līdz ar to pirmsleduslaikmeta zemes rel­jefs īpaši nemainījās.

Daži zinātnieki apledojuma rašanos izskaidro ar to, ka silto Golfa straumi aizsprostojis kāds milzīgs šķērslis. Seno indiešu mīti vēsta par ūdeņu aiz- sprostotāju Vritru, kas sēžot kalna galā. Vēl noteik­tākas ziņas atrodam latvju dainās, kas vēsta par leduskalnu un tā skaldīšanu. Pēcleduslaikmetā tai vietā, kur, pēc ģeologu domām, augšup slējies aple­dojuma centrs, t.i., pati virsotne, atrodas Baltijas jūras Botnijas līcis.

Patlaban uzskata, ka Eiropā pēdējais apledojums skāra Skandināviju, Kolas pussalu un tagadējo Bal­tiju. Lai arī cik pārsteidzoši tas skanētu, visticamāk šādu vietējas nozīmes apledojumu skaidro versija par kosmisko caurumu. Virs šīm vietām izveidojās apgabals, pa kuru strauji noplūda Zemes siltums. Līdz ar to šeit vairākus desmitus gadu tūkstošus valdīja stipri vēsāks klimats nekā citās līdzīgās Zemeslodes daļās. Ziemeļu puslodē bijuši vairāki šādi caurumi.

Aukstuma viļņi. Sengrieķu filozofs Platons 4. gs. p.m.ē. pārstāstījis no senēģiptiešu priesteriem iegū­tās ziņas par tām briesmīgajām katastrofām, kas piemeklējušas Zemi 50, 28 un 10 gt. p.m.ē. Ņemot vērā to, ka mūsdienu zinātne tik tālus datējumus spēj noteikt tikai aptuveni, nule minētie laiki atbilst pašreiz pieņemtajiem datiem par diviem liela aukstuma viļņiem pirms 65 un pirms 20 gt., kā arī ziņām par leduslaikmeta beigām. Spilgtākās materiālās liecības par briesmīgo aukstuma vilni pirms 20 gt. saglabājušās Sibīrijas ziemeļos, Tai- mirā, kur vienā mirklī gājuši bojā pat ar biezu spal­vu apaugušie mamuti. Tie atrasti ledū iesaluši ne tikai ar nesagremotu zāli kuņģī, bet pat ar zāles kumšķiem mutē. Turpat tiem blakus saglabājusies ledū iesalusi zaļa zāle.

Globālās pārmaiņas. Leduslaikmets pārmai­nīja dzīves apstākļus ne tikai mūsu senčiem. Ledā­jos uzkrājās milzīgs ūdens daudzums. Pēc dažu zinātnieku domām, kādā no pēdējiem leduslaikme- tiem ūdens līmenis pasaules okeānā un līdz ar to jūrās kļuvis par 1130 m zemāks. Zemes, kas kādreiz bija auglīgas, kļuva pārāk sausas un ražu vairs nedeva. Ari klimats bija kļuvis vēsāks. Cilvēki sāka apdzīvot bijušo jūru seklumus. Savukārt leduslaik­meta beigās, ledājiem izkūstot, okeānu līmenis atkal sāka celties. Bijušās piekrastes applūda, tās nācās pamest. Sākās jauna tautu pārvietošanās. Mūsu senči devās atpakaļ uz dzimto vietu, kas bija pārvērtusies līdz nepazīšanai - klāta ar biezu un neauglīgu sanesumu kārtu.

Pavisam nesen, 20. gs. otrajā trešdaļā, valdīja uz­skati, ka katra kārtējā leduslaikmeta šļūdoņi nolī­dzinājuši visus iepriekšējo laikmetu radītos pau­gurus un uzbēruši atkal jaunus grants un smilšu kalnus. R - A virzienā daudzās vietās Latvijā uzbēr­tie valni vedina domāt, ka šādi uzskati ir nekorekti, Izteikumi, ka no ziemeļiem nākušie šlūdoni varētu radīt plūsmai perpendikulārus veidojumus, runā pretī dabas likumiem. Ja nu kāds ļoti grib to aiz­stāvēt, tad ieteicam nākamajā ziemā iesaldēt šķēr­sām kartupeļu vagām kaut vai 5 m garu ledus strē­meli un tad pamēģināt pastumt to uz priekšu ar domkratu. Tad redzēsiet, ka spēka pielikšanas vietā ledus sadrups, bet uz priekšu nekustēsies. Protams, īstie apledojuma apstākļi bija sarežģītāki, bet būtībā tomēr līdzīgi. Tikai domkrata vietā darbojās leduskalna virsotnē sablietētā sniega un ledus svars, vagu vietā - zemes reljefs, it īpaši jau R - A virzienā izveidotie kalni. Vēl jo vairāk - daži ģeologi atsevišķos Latvijas reljefa veidojumos, piemēram, Svētupes ielejā (Limbažu rajons) saskata zemledus ūdens plūsmu darbības pēdas. Ja tā, tad pilnīgi atkrīt doma par to, ka lielā virsējo slāņu spiediena dēļ zemākās ledus kārtas kļuvušas plastiskas kā šķidrums. Ja arī tā būtu, tad apledojuma malās spie­diens bija mazāks un pseidošļūdonis nevarēja noplūst. Daudz pareizāk būtu leduslaikmeta sa­nesas uzskatīt par vairāk vai mazāk vienmērīgu segumu, kur visumā saglabājušies iepriekšējie zemes veidojumi.

TĀLAJĀ CELĀ

Tagadējā Latvijas teritorijā strauju pārmaiņu lie­cības nav atrastas. Tāpēc domājams, ka leduslaik­meta sākumā vasaras šeit kļuva vēsākas, sniegs ne- nokusa, bet sniga arvien klāt. Zāle vairs neuzdīga, kokiem neizplauka lapas. Arī putni, dzīvnieki un cilvēki mūžīgajā sniega tuksnesī nevarēja uzturēties. Mūsu senčiem nācās pamest šo zemi. Zem aple­dojuma palika senču kultūras vērtības. Sala un bada dzītie cilvēki bija salīdzināmi ar bārenīti, kas palikusi bez savas mātes - dzimtenes. Par šo laiku vēsta daudzas bāreņu dainas. Vairākas citas ziņas vedina domāt, ka lielākā daļa mūsu viedo senču, sākoties leduslaikmetam, devās uz dienvidaustrumiem un apmetās Indas upes ielejas labā krasta baseinā.

Par visas tautas smagajiem jaunas dzīvesvietas meklējumu un klejojumu gadiem vēsta dainas.

Lec, Saulīte, rītā agri Bāra bērnus priecināt. Bāra bērni gauži raud, Tumšu nakti staigājot. Bāra bērni sastājuši Lielas upes maliņā.

1339,300. Cēsis

Pilnīgi jāatsakās no domas, ka šī, kā arī citas tai līdzīgas vārsmas būtu sacerētas par kādas viduslaiku muižas bāreņiem. Turklāt citas bāreņu dziesmas visai nepārprotami liecina par tālu ceļojumu uz dien­vidiem, līdzīgi tam, kā ik gadu turp dodas gājputni.

Kur gul visi balti gulbji Aukstajā ziemiņā? Kur gul visi bārenīši Aukstajā pasaulē?

418,4435, Preiļi

Sākoties lielajai ziemai, senči devās uz dienvi­diem. Tālajā ceļā vajadzēja pārvarēt daudzas grū­tības, kas simboliski nosauktas par lieliem kalniem, upēm vai tamlīdzīgi. Jāpiebilst, ka līdzīgi simboli sastopami arī ķeltu mītos.

Kam, Saulīte, vēlu lēci, Kur tik ilgi kavējies? Aiz viņiem kalniņiem Bāra bērnus sildīdama. Lec, Saulīte, rītā agri Bāra bērnus priecināt. Bāra bērni gauži raud, Tumšu nakti staigādami.

1576, 3104, Šķibe

Vēl un vēlreiz atgādinām, ka mūsu dainas sace­rētas simbolu valodā. Diemžēl laiku pa laikam dažs, pat izglītots cilvēks, par katru cenu cenšas simbolus uztvert tiešajā nozīmē. Nesapratis dainā vēstīto, viņš apgalvo, ka dainas sacerētas viduslaikos. Ja nu kāds no lasītājiem tomēr domā, ka nule citētajās dainās aprakstīti pēdējo gadsimtu notikumi pie Šķibes, - padomājiet rūpīgāk! Šķibes tuvumā ze­me visai plašā apkārtnē ir plakana kā galds. Un vēl vismaz kādu simtu kilometru no Šķibes uz aus­trumiem pat lāga paugurīšu nav. Te Saulei nav kur kavēties. Sī daina var vēstīt tikai par visai seniem laikiem. Nekur Latvijā nav tādu kalnu, aiz kuriem Saule varētu ilgi kavēties. Arī citās bāreņu dainās pieminēti tādi kalni, kādus neatradīsim ne Latvijā,

ne tās kaimiņzemēs.

Bārenīte žēli raud,

Lejiņā stāvēdama.

Svētā Māra pār kalniņu

Iet bāriņu apraudzīt;

Paņēmusi pie rociņas,

Ved kalniņa galiņā.

1600, 3751, Varakļāni

Arī Varakļāni atrodas līdzenā vietā - Lubānas līdzenumā. Tieši tas pats sakāms par nākamo citēto dainu, jo arī Jūrkalne atrodas visai līdzenā vietā.

Kur tecēsi, mīlā Māra,

Ar to klēpi villainīšu ?

Aiz kalnina nosalušu

Simtiem mazi sērdienīši.

935. 32474, Jūrkalne

Vēl piebildīsim, ka dainu laikā pat visā Jūrkalnē nebija 100 bērnu, kur nu vēl simtiem sērdieņu. Tātad arī šī daina, tāpat kā citas nule minētās dainas, vēsta par tautas - bārenes aiziešanu no savas mātes - Zemes.

SALTAIS KALI LAIKS

Līdzīgi tam, kā diena nomaina nakti, mainās arī gadalaiki. Bet senie cilvēki zināja vēl daudz lielā­kus, t.s. kosmiskos gadalaikus, kas mērāmi des­mitos tūkstošos gadu. Mūsu viedie vecajie ne tikai zināja par lielajiem laika cikliem, bet prata arī sa­glabāt ziņas par simtiem tūkstošu gadu ilgām pār­maiņām Zemes dzīvē. Ziņas par tāltālo senatni un laika cikliem krāja un glabāja ari senie indieši, šumeri un citas kultūrtautas. Seno ēģiptiešu priesteriem bija precīzi pieraksti par desmitiem tūkstošu gadu ilgiem notikumiem. Par mūsu kaimiņtautu zintnieku atmiņu, kas sniedzas gadu tūkstošos, liecina izrakumi Donas baseina kurgānos. Tālā senatnē prata ieska­tīties ari senie Amerikas kontinenta iedzīvotāji.

Jāpiebilst, ka gan latvju garamantas, gan citu tautu mīti vedina domāt, ka senie cilvēki zināja, ka leduslaikmeti ik pēc laika atkārtojas, un arī ap­jauta šo posmu ilgumus. Indiešu garamantas runā par četriem milzīgiem laika cikliem, kas atkārtojas, un tiem dots katram savs nosaukums.

Lielie laiki. Apskatot pēdējo 100 gadu tūkstošu notikumus mūsu zemē, izdalīsim Lēto, Kālī, Indras, Ūsiņa un Rāmas laiku. Nosaukumi ņemti no seno tautu garamantām. Par katru no minētajiem laikiem Latvijā vēl tagad var redzēt daudzas mate­riāla rakstura liecības, un tās pieminēsim attie­cīgajās nodaļās. Nav nozīmes valdnieku vārdiem, jo gadu tūkstošos pat spilgtu valdnieku vārdi iz­plēnē.

Vēl piebildīsim, ka katra šā cikla beigas un nāka­mā sākums nebūt nav asi nodalīts kā televizora pārslēgšana uz citu programmu.

Lielo ciklu apraksti atrodami arī karēļu un somu eposāKalevala. Seno indiešu Brahmasdiena atbil­da tūkstotim lielo gadsimtu - Mahājuga un katrā no tām ietilpa 4 320 000 cilvēka gadu. Par cikliem vēsta daudzas dainas, izteicot tos kā pa trīs gadi ceturtā. Aizvēstures laiki parasti lēni sākas un lēni gaist, viens otru pārklājot, izņemot lielās Zemes katastrofas.

Katru mahājugu ievadīja tumsas un pagrimuma laiks - Kalijuga. Ar dievības Kālī vārdu lielākā mērogā saistāmi leduslaikmeti, bet mazākā - posta un pagrimuma laiki. Bet pēc Kālī laika sākas pa­cēlums, kam seko uzplaukuma un laimes laiks. Diemžēl tas nav mūžīgs, jo, paejot noteiktam gadu skaitam, atkal sākās pagrimums, kam savukārt seko Kālī laikmets.

Kālī vārda skaņa saistāma ar mūsu vārdu salts un arī gals. Ziemassvētkos beidzas viens un sākas nākamais Saules cikls. Sā laika dainas beidzas ar piedziedājumu kaladū. Vēl līdzīgi skan kails, vācu valodā kahl (izrunā kāl), attiecinot, piemēram, uz kokiem, kas pirms ziemas nometuši lapas. Līdzīgs arī vācu kalt - auksts.

Pats vārds Kāli un tā jēga mūsu senčiem bija labi pazīstama. Vidzemes Centrālajā augstienē mirdz teiku un nostāstu apvītais Kāļa ezers. Latgales austrumu daļā, nomaļā vietā, ir Kāļa kalns. Par to, ka šie vārdi nebūt nav nejauši, liecina samērā jauns vietvārds - Kāli ezeriņš Sāmsalā. Pirms 2,5 tūkstošiem gadu to izsita liels meteors, sapostot apkārtni un nodedzinot mežus. Ja vietējie iedzī­votāji jaunradītajai vietai piešķīra Kālī vārdu, tad tas liecina, ka vēl tikai pirms 2,5 tūkstošiem gadu šis vārds un tā jēga bija labi saglabājušies Baltijas iedzīvotāju apziņā. Minētie piemēri pārliecinoši rāda, ka Kālī vārds radies mūsu zemē un tikai vēlāk aiznests uz Indiju.

Jāpiebilst, ka saskaņā ar mācību par cikliem Kālī nenozīmē bojā eju, bet gan to cikla daļu, kas iezīmē pāratdzimšanu. Lielā Indijas pilsēta Kalkuta, senāk Kālī Kuta, atrodas Gangas grīvā. Šeit upe beidz savu gaitu, bet tas nenozīmē ūdens bojāeju.

Mācība par dabas cikliem, kuros diena nomaina nakti, vasara - ziemu, noliktā laikā sākas un bei­dzas leduslaikmeti, nav domāta, lai attaisnotu cilvēku ļaunumu vai pat pamatotu pašu cilvēku radītus ļaundarību, masu slepkavību un posta laikus, kāds, piemēram, bija 20. gs. Protams, tumsa paver iespējas ļaunumam, bet pati par sevi tā nav ļaunums.

Vai kalnus var nograuzt? Dažādu laiku apledo­jumi pārklājuši lielu Eiropas daļu, ieskaitot Angli­ju, Vidusvāciju, Poliju. To kopējā platība bijusi 6,5 mil­joni km2 . Šajā teritorijā pamatklintāju klāj daudzas sanesu kārtas. Daži ģeologi uzskata, ka apledojuma centrs - leduskalns izveidojies Baltijas jūras Bot- nijas līča ziemeļu daļā, t.i., uz 63. platuma grāda. No tā uz Baltiju, Poliju un Ukrainu lejup slīdējušas ledus upes - šļūdoņi, kas it kā nesuši līdzi atšķeltos kalnu iežu gabalus. Zinot šļūdoņa sanesu biezumu un ar tām klāto laukumu, nav grūti aprēķināt, ka tādā gadījumā Skandināvijā vajadzēja pacelties granīta kalniem vismaz Himalaju augstākās vir­sotnes - Džomolungmas (8842 m) augstumā.

Patiesībā šis milzīgais kalns nevarēja tik strauji sadrupt. Ir zināms, ka ne jau šļūdoņi vien deldē kalnus. Tos galvenokārt drupina klinšu spraugās iekļuvušais un sasalušais ūdens, ko atkausē Saule, bet dzesē vējš. Bet 50 miljonu gadu laikā, kopš pa­stāv Džomolungma, būtiski nodilumi nav manīti.

Lai pārklātu ar sadrupinātajiem iežiem jau minēto Ziemeļeiropas platību, būtu vajadzīgi pat gadu mil­jardi, taču apledojums ilga tikai ap 60 tūkstošiem gadu. Pa to laiku šļūdonis no Skandināvijas kalniem varēja nodrupināt tikai tik, lai pārklātu vienu Latvijas rajonu, bet ne visu Ziemeļeiropu. Tāpēc šļūdoņu teorija nešķiet korekta.

2. 7. LEDUSLAIKMETA BEIGAS

Pirms 13,6 gt. visā pasaulē notika lielas un būtis­kas pārmaiņas, kurn dēļ strauji sāka kust apledo­jumi Ziemeļu puslodē. Ģeologi šo laiku atzīst par leduslaikmeta beigām.

Mūsdienu zinātnei nav kaut cik pārliecinošu uz­skatu ne par leduslaikmeta cēloņiem, ne arī par iemesliem, kuru dēļ saltie laiki beidzās. Taču vēl pa­visam nesen, aizstāvot stingri materiālistiskus uz­skatus, zinātnieki izteica pārliecību, ka leduslaikmets beidzies pats no sevis. Mūsu senči tomēr zināja lielo pārmaiņu iemeslus. Par to liecina sensenā daina.

Saules meita sagšas raksta Ledus kalna galiņā. Kas gribēja klātu jāt,

Lai kaldina kumeliņu.

Kalējiņi, bāleliņi, Apkal manu kumeliņu Ai• veciem dālderiem, Ar tērauda nagliņām! Apkārt kalnu, garām kalnu, Kam nav kalta kumeliņa; Man bij' kalt(i)s kumeliņ(i)s,

Es par kalnu nebēdāju. Saskaldīju ledus kalnu Deviņos gabalos, Tad novedu Saules meitu Ar visām villainēm.

FS 884, 5555805

Dažas senās kultūrtautas saglabājušas pat precīzus datējumus par kādu ārkārtēju notikumu nule minētajā laikā. Tā seno indiešu Mēness - Sau­les kalendārs sākās 11 652. gadā p.m.ē. Maiju kalen­dāram viens no lielajiem cikliem sākās 11 653. gadā p.m.ē. Bet senās Ēģiptes kalendārais cikls sākās 11 542. gadā p.m.ē. Trijos dažādos kontinentos dzī­vojošo seno tautu kalendāri nepārprotami apliecina kādu, visai pasaulei ļoti būtisku un svarīgu noti­kumu. Triju laika skaitīšanas sistēmu sākuma punkti pārsteidzoši saskan ar ģeologu uzskatiem par leduslaikmeta beigām. Seno cilvēku radītās laika skaitīšanas sistēmas un to ilgais mūžs liecina par augstas kultūras civilizāciju pastāvēšanu. Diemžēl tumšajos viduslaikos pilnīgi tika iznīcināti tie senie pieraksti, kas ļautu datēt svarīgākos notikumus.

Tāpēc šajā darbā datējumiem izmantotas ziņas, ko glabā pati Zeme un latvju garamantas. Tās līdz ar citu tautu mītiem palīdz ar apmierinošu preci­zitāti izzināt nozīmīgāko senatnes notikumu secību un gaitu. Ģeologu pētījumi par Zemes un it īpaši Baltijas ģeoloģisko vēsturi ļauj iegūt galveno no­tikumu datējumus.

LIELĀ KATASTROFA

Leduskalna saskaldīšana ievadīja nozīmīgu ģeo­loģisko pārmaiņu laiku. Ziemeļu puslodē kļuva manāmi siltāks. Apledojums, kas bija krājies 60 gt., samērā strauji izkusa.

Latvju dainas un indiešu mīti vēsta par Ledus­kalna saskaldīšanu kā kādas apzinīgas būtnes pār­domātu un apzinātu darbību. Arī daži zinātnieki izsakās par kāda liela šķēršļa iznīcināšanu, kas traucējis ūdens apmaiņu starp Atlantijas un Kluso okeānu. Ne šāda milzīga šķēršļa rašanos, ne arī iz­zušanu nevai" uzskatīt tikai par Zemes garozas kārtējo pārmaiņu sekām. Tāpēc iespējams, ka iemesli meklējami arī ārpus Zemeslodes. Neizslēgsim saistību ar kādu ļoti neparastu meteorītu, kas at­rasts Antarktīdā. Sis meteorīts, pēc zinātnieku domām, nācis no Marsa. Ļoti grūti iedomāties, kam vajadzētu notikt, lai akmens bluķis pārvarētu Mar­sa pievilkšanas spēku un atrautos no tā virsmas bez kosmiskās raķetes palīdzības. Tātad Saules sistēmā šai laikā risinājušies kādi neaptverami spēcīgi procesi.

Dažās latvju dainās I^eduskalna saskaldīšana ap­rakstīta līdzīgi cīņām ar Joda māti:

Es karā(i) aiziedams, Iz(a)kalu zobentiņu, Iz(a)kalu zobentiņu Abi puses cērtama. Sakapāju Joda māti Deviņiem gabaliem…

LD 31982, Liezere

Arī Leduskalnu, kā vēsta dainas, saskaldīja de­viņos gabalos. Jodam visai tuvais somugru vārds juuttu nozīmē iestrēgt, iestigt (purvā, dubļos, kupe­nā u.tml.). Šī pēdējā nozīme ļoti tuva senindiešu mītam par Vritru, kas aizsprostojot upes, turklāt šim vārdam ir vairākas nozīmes. Vritra iezīmē ledus­laikmeta pēdējo posmu, sagatavo lielās pārmaiņas, ver vārtus uz gaismu un siltumu. Bet Vritra nozīmē arī sastrēgumu, šķērsli, jo viņš aizsprosto upju gul­tnes, slēpjas ūdenī un valda pār to. Vēl citos mītos Vritra sēž kalnā, kas varētu atbilst jau minētajam Leduskalnam. Tādējādi mūsu garamantas un sen­indiešu mīti pauž ļoti līdzīgus uzskatus.

Diemžēl kalna saskaldīšanai sekoja Lielā katas­trofa. Šobrīd zinātne nevar pateikt, vai tai bija ne­atkarīgi iemesli vai abu lielo notikumu secība bija likumsakarīga.

Kas atnesa sanesas? Visā Latvijā ģeologi at­raduši nogulumu slāņus, kurus līdz šim uzskata par šļūdoņa nestiem. Tomēr šīs sanesas ir pārāk noapaļotas, tāpēc, šķiet, nav pamata uzskatīt, ka tās gludinājis tikai ledājs.

Patlaban valda uzskats, ka šļūdoņi Skandinā­vijas kalniem atplēsuši klinšu gabalus, atnesuši šurp, pa ceļam tos sadrupinot.

Kalnos šļūdoņi nes gandrīz tikai šķembas. Bet tos akmeņus, oļus, smiltis vai granti, kas atrodami Latvijā, drīzāk ir jūras un upju ūdeņi gludinājuši un apaļojuši gadu tūkstošiem ilgi. Šļūdonis neva­rēja radīt tik noapaļotas sanesas.

Maz ticams, ka šīs sanesas nākušas no Baltijas jūras. To taču klāja apledojums. Pat tad, ja visu šo jūru izsmeltu, tās nogulu nepietiktu, lai ar tām pār­klātu 6,5 miljoni km2 lielu platību.

Visā pasaulē ir saglabātas ziņas par Lielo ka­tastrofu, kurā vainojama meteorīta krišana vai citi kosmiskie iemesli. Latvju teikas vēsta, ka pēcledus­laikmetā zeme bijusi klāta ar putekļiem un gj-užiem, un piemin velna atvemto zemi vai ko tamlīdzīgu. Patiešām, auglīgo pirmsleduslaikmeta zemes kārtu nosedza atlūzu akmeņi, grants, smiltis, neauglīgie māli un citas sanesas. Turklāt jau pierādījām, ka šīs sanesas nevarēja nākt no Skandināvijas.

Neaptverami notikumi. Skandināvijā bijušā leduskalna vietā klintis iegrima, atstājot milzīgu iedobi - Baltijas jūras Botnijas līci. Pēc kalna iegrimšanas sākās Zemes virsmas svārstības Zie­meļu puslodē - glacioizostāzija. To periods ik reizes pieauga, amplitūda mazinājās, līdzīgi tam, kā no­tiek, kad ūdenī ieviež akmeni.

Par šo laiku saglabājušās ziņas visā pasaulē. Tās vēsta par briešmīgu Lielo katastrofu. Daudzu pa­saules tautu mīti piemin neiedomājami milzīgus plūdus, zemestrīces, vulkānu izvirdumus un pat Zemes ass nobīdi. Visos kontinentos gāja bojā lielākā daļa cilvēku un dzīvnieku. Ziemeļu puslodē, tostarp Sibīrijas, Aļaskas un Kanādas kalnos, atrastas šajā laikā bojā gājušo dzīvnieku paliekas. Tas, ka cieši blakus atrasti daudzi tādu dzīvnieku kauli, kuri nekad kopā neuzturas, liek domāt, ka zvēri nāves briesmu brīdī cieši spiedušies kopā un tā arī aizgājuši bojā.

Nav cilvēces vēsturē otra tāda notikuma, kas būtu tik dziļi un pamatīgi iespiedies tik daudzu tau­tu atmiņā kā šī katastrofa. Pagaidām arī tai nav materiālistiska skaidrojuma.

Vispasaules plūdi. Gan Eiropā, gan Āzijā, gan Amerikā saglabājušies nostāsti par 40 dienu un pat ilgākām lietavām, kuru laikā ūdens pacēlies gan­drīz 2 km virs parastā līmeņa. No Bībeles tekstiem izriet, ka ūdens klājis pat augstāko kalnu virsotnes. Ģeologi šādu iespēju pilnīgi noliedz. Tomēr Dien­vidamerikā, Andu kalnos, atrastas šo milzīgo plūdu pēdas. Šai jautājumā ir daudz neskaidrību, uz ku­rām mūsdienu zinātne vēl nespēj atbildēt. Nav arī saprotams, no kurienes varēja rasties šāds ūdens daudzums un kur tas pēc tam pazuda.

Te jāatzīmē, ka, kūstot apledojumiem, ūdens līmenis pasaules jūrās un okeānos ir cēlies. Ūdeņi atņēma kontinentiem piekrastes apgabalus - ta­gadējos šelfus. Sicīlija, kas bija savienota ar Itāliju, kļuva par salu. Dažās Zemeslodes vietās šajā laikā strauji iegrimušas lielas zemes platības, kādreizējā sauszeme atrasta pat 2 km dziļumā.

Minēto lietavu izraisītie plūdi un to sanesas pār­klāja daudzas seno cilvēku dzīvesvietas. Mūsu zemi ģeologi pētījuši ļoti rūpīgi, gan veicot apsekošanas maršrutus, gan arī daudzus urbumus. Izrādās, ka Latvijas ģeoloģiskā uzbūve ir neparasti sarežģīta un daudzu mīklu pilna. Kaut arī ģeologi uzskata, ka pār mūsu zemi nav vēlies lielo plūdu vilnis, tomēr daži atradumi liek šo uzskatu apšaubīt. Tā, piemē­ram, Galgauskā (Gulbenes rajons) atrasti apaļi mi­nerālu graudi (konkrēcijas), kas var veidoties tikai dziļi jūras dibenā. Šeit tās atrastas zem 2 m biezas grants kārtas. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka šajā pašā slānī izcilais novadpētnieks Oļģerts Miezītis atradis ļoti senu, varbūt pat pirmsleduslaikmetā darinātu akmens enkuru, kas nodots Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam.

Lielajā katastrofā visvairāk cieta zemienes jūru un okeānu tuvumā, kur izglābties spēja tikai retais.

Grieķu mītā vēstīts, ka dzīvs palicis tikai Prometeja dēls Deikalions. Pēc vina tēva - Ietu titāna Prometeja padoma Deikalions uzbūvējis laivu, kurā viņš un viņa sieva Pirra izglābušies. Viņi kļuva par jau­nās cilvēku cilts aizstāvjiem. Nozīmīga ir norāde uz Prometeju - senbaltu civilizācijas zintnieku.

Otrs katastrofas iemesls varētu būt Zemes sa­dursme ar kādu citu kosmisko ķermeni.

Ja Zemeslodei uztriektos kāda komēta, milzīgi viļņi iznīcinātu visu cilvēces sasniegto. No sešiem miljardiem Zemes iedzīvotāju dzīvi paliktu tikai daži desmiti tūkstoši. Dzīve atkal sāktos no akmens laikmeta, bet par 21. gs. civilizāciju paliktu tikai lēnām gaistošas atmiņas.

Kad tas notika? Jāatzīmē, ka Leduskalna saskal­dīšanas laiks literatūrā datēts atšķirīgi. Ģeologi par leduslaikmeta beigām uzskata spēcīgu atkusni pirms 13,7 vai 13,6 gt.', bet Lielā katastrofa notikusi pirms 12 gt. Te jāpiebilst, ka visas datēšanas metodes ir aptuvenas. Loģika vedina domāt, ka straujā apledo­juma kušana sākās pēc Lielās katastrofās. Arī senie kalendāri apliecina ģeologu datējumus.

Pirms 10 gt. Zemes garozas svārstību viļņu lie­lums Skandināvijā bija mērojams simtos, bet Bal­tijā - desmitos metru. Kūstošie ledāja ūdeņi izveidoja milzīgo Baltijas ledus ezeru. Tā līcis aiz­ņēma visu Zemgali, līdz ūdeņi izlauzās pa Abavas gultni. Tie bija milzu pārmaiņu laiki, tomēr pats Abavas vārds liecina, ka Baltijas ledus ezera laikā mūsu zeme jau bija apdzīvota. Sis vārds latīņu valodā nozīmē sencis, tātad apzīmē pirmo lielo ūdensteci pēc leduslaikmeta.

Ledāja kušana notikusi nevienmērīgi. Ledus ātrāk kusa vietās, kurās ir augsts enerģētiskais starojums. Te izveidojās ezeriņi, kuros nogulsnējās māla slāņi. Tā dažiem Latvijas kalniem izveidojās māla slāņi kā cepures. Pie Tukuma ik pēc pāra kilo­metriem māla kalniņi mijas ar grants pauguriem. Arī Gaiziņkalna vietā bijis milzīgs ezers ar ledus krastiem.

ĪSS KOPSAVILKUMS

Gan mūsu garamantu saturs, gan materiāla rakstura atradumi liek būtiski pārvērtēt līdzšinējos uzskatus par mūsu zemes un tautas vēsturi. Mūsu senči ne tikai dzīvojuši šajā zemē pirms pēdējā ledus­laikmeta, bet tiem bijušas izcilas zināšanas, kas daudzās jomās pārsniedz mūsdienu zinātnes sasnie­gumus. Vēl arvien lielu daļu no viņu zināšanām mēs nespējam saprast, tāpat kā nespējam atkārtot viņu darbus. Mēs varam kaut ko nesaprast, bet nedrīkstam iznīcināt, kā tas tiek darīts līdz šim.

Mūsu zemes un tautas vēsture iesniedzas arī iepriekšējos starpleduslaikmetos. Šķiet, šajā laikā arī radīta lielākā daļa dižās senatnes pieminekļu. No iepriekšējiem pirmsleduslaikmetiem saglabātās garamantas apliecina tā laika augstās zināšanas. Tās kopā ar materiāla rakstura pieminekļiem liek runāt par pasaulē senāko apzināmo civilizāciju.

Sākoties leduslaikmetam, senčiem nācās pamest savu zemi. Tā kā saglabātais zināšanu apjoms daudzkārt pārsniedz cilvēka atmiņas iespējas, jā­domā, ka senčiem bijušas kādas, mums vēl neap­jaustas informācijas pierakstu sistēmas, kas spēja to saglabāt vismaz 60 gt. laikā.

Ģeologi, pētot nogulas zemes dzīlēs, centušies iz­prast lielos notikumus Baltijas jūras baseinā un dot

tiem kaut vai aptuvenus datējumus. Tos vai' pieņemt par pamatu vēsturisko notikumu laika noteikšanai, tomēr norādīsim, ka tie ir tikai vērtējumi.

Dažādos ziņu avotos sastopami nedaudz atšķirīgi skaitļi un datējumi.

Pirms 700 gt. notikusi pēdējā Zemes pārmagne- tizēšana.

Pirms 540 gt. beidzas Gincas leduslaikmets. Sā­kas Gincas - Mindeles starpleduslaikmets.

Pirms 480 gt. beidzas starpleduslaikmets. Sākas Mindeles leduslaikmets.

Pirms 430 gt. beidzas leduslaikmets. Sākas pats galvenais - Mindeles starpleduslaikmets, kas ilgst 190 gt.

Pirms 240 gt. sākas Risas leduslaikmets.

Pirms 180 gt. sākas pērnais starpleduslaikmets, kas ilgst 110 gt.

Pirms 75 gt. sākas pēdējais leduslaikmets. Mūsu senči dodas uz dienvidiem.

Pirms 50 un pirms 20 gt. uznāk lielie aukstuma viļņi un paplašinās apledojums.

Pirms 12 gt. notiek Lielā katastrofa.

TREŠAIS APCIRKNIS

SVĒTĀS ZEMES ATJAUNOŠANA

Pēc Lielās katastrofas mūsu zemē vēl ilgi valdīja arktisks klimats. Līdz ar to sanestajās smiltīs augu valsts attīstījās lēni un bija nabadzīga - sūnas, ķērpji. Tikai pamazām uz sanesām uzkrājās trūdvielu kārta, sāka augt krūmi un zāle. Gaužām nabadzīga bija arī dzīvnieku valsts. Ar laiku ievie­sās ziemeļbrieži, kuriem pa pēdām sekoja mednieki.

Sākās nākamais vilnis. Tagadējā Latvijas teri­torijā sauszeme cēlās augšup, bet Skandināvijā grima lejup, izveidojot pazeminājumu, pa kurn Bal­tijas ledus ezera ūdeņi noplūda uz Ziemeļu Ledus okeānu. Līdz ar to Baltijas ledus ezers pārtapa par Joldijas jūru. Mūsu zemes piekrastē jūras līmenis pret pacēlušos sauszemi bija zemāks nekā pēdējos gadsimtos. Šajā laikā klimats kļuva vēl nedaudz sil­tāks, tomēr joprojām bija vēsāks nekā mūsdienās.

Dzīve pēc katastrofas. Maz bija to, kas izglā­bās no lielajiem ūdeņiem. Bet, kad tie noplaka, visur valdīja posts un iznīcība. Nebija vairs mitekļu, nebija arī pārtikas. Lielāko daļu dzīvajos palikušo pieveica bads un slimības. Visu vajadzēja sākt no jauna ar vienkāršiem koka, kaula un akmens rīkiem, dzīvojot zaru būdās. Cilvēce atkal ievirzījās akmens laikmetā.

Taču dainas vedina domāt, ka plūdi šo zemi bija skāruši mazāk.

Grib Dieviņš šo zemiti

Ar ūdeni slīcināt;

Mīļā Māra Dievu lūdz,

Ap galviņu glāstīdama.

LD 33669

Arī turpmāk izklāstītās ziņas liek domāt, ka mūsu senči labāk nekā citas tautas saglabāja senās zināšanas un to noriets nebija tik straujš kā citās zemēs.

3.1. PĒDĒJAIS AKMENS LAIKMETS

Tā cilvēces vēstures daļa, ko šobrīd pieņemts dēvēt par akmens laikmetu, aizņem vismaz 99,9% cilvēces vēstures. Pats jēdziens akmens laikmets radies tajos laikos, kad vēsturnieki vēl uzskatīja, ka cilvēce ir tikai dažus gadu tūkstošus veca. Patiesībā kaut cik apzināta ir tikai tā akmens laikmeta daļa, kas attiecas uz tagadējo starpledus­laikmetu.

Darbarīkus un ieročus šai laikā gatavoja tikai no dabiskiem materiāliem - akmens, kaula, koka un raga. Turklāt pirmo no tiem - akmeni - lietoja reti, jo mūsu zemē nav pietiekami cietu akmeņu, no kuriem gatavot rīkus. Kramu lietoja maz, jo to vajadzēja pirkt no tirgotājiem. Putnu medībām izmantoja arī bumerangus; par to liecina izrakumi Sārnatē. Tagad mums pat grūti iedomāties, ka tie tālie senči, kas veica milzīgos darbus, lai iekārtotu svētvietu sistēmas, kas mūs pārsteidz vēl tagad, dzīvoja visai pieticīgi, un viņu sadzīves priekšmeti un darbarīki bija ļoti vienkārši.

Latvijas teritorijā nav saglabājušās ziņas par cilvēku dzīves apstākļiem pirms pēdējā leduslaik­meta. Krievijā Voroņežas un Vladimiras apkārtnē pētītas ap 30 gt. senas apmetņu vietas. Šie cilvēki dzīvojuši ciematos, pastāvīgās mītnēs, kurām bijuši vairāki konstruktīvi risinājumi. Pēdējo gadu desmitu atradumi Sibīrijā liecina, ka jau pirms diviem miljoniem gadu Ziemeļu puslodes iedzīvotāji prata iegūt uguni, celt mājas, gatavot siltu apģērbu.

Senākās zinas. Citi atradumi liecina, ka senie cilvēki apģērbu darinājuši no iepriekš apstrādātām ādām, toties tā piegriezumu var uzskatīt par gluži mūsdienīgu. Visai bagātīgās aizgājējiem līdzi dotās rotaslietas un citi priekšmeti liecina par attīstītu gaumi, māksliniecisko izjūtu un sarežģītiem apgla­bāšanas rituāliem. Tas nozīmē, ka tālaika cilvēkiem bijusi dziļa izpratne par aizkapa dzīvi.

Arī Rietumeiropā pēdējo gadu desmitu atradumi sniedz pilnīgi jaunu priekšstatu par iepriekšējiem starpleduslaikmetiem. Tā netālu no Nicas (Fran­cija) atrastas 300 gt. vecas mītnes paliekas, kurai bijis divslīpju jumts. Polijā kādā alā atrasts ap 20. gt. vecs, no mamuta ilkņa darināts bumerangs. Jau pati bumeranga ideja prasa augstas tehniskās zināšanas, jo samērā sarežģīto aerodinamisko spārnu profilus nekādi nevar atklāt nejaušas sagadīšanās dēļ. Diemžēl tik senu atradumu pasaulē ir visai maz, tomēr arī šīs nedaudzās liecības rosina pārvērtēt līdzšinējos uzskatus.

Kaut arī mūsdienu cilvēka skatījumā senču dzī­vesveids šķiet ļoti pieticīgs, viņu garīgais līmenis bijis visai augsts. Latvijas svētvietu tīkla izveido­jums liecina par izcilu kartogrāfijas un zemes mērī­šanas prasmi, māku pārvietot lielus smagumus, veikt milzīga apjoma zemes darbus, apstrādāt ak­meņus, spējām iedarboties uz meteoroloģiskiem procesiem un klimatu. Ne jau velti tālaika pasaule atzina, ka Ietu senčiem bijusi izcila pareģošanas, likteņa vadīšanas un dziedināšanas prasme, tāpēc miljoniem gadu ilgā tā dēvētā akmens laikmeta se­nākā daļa pelnījusi pilnīgi citu vērtējumu.

Kutelīgais jautājums. Patlaban vēsturnieki nespēj izskaidrot, kā tā dēvētajā akmens laikmetā, kad cilvēki dzīvoja visai pieticīgi, viņiem varēja būt tik izcilas zināšanas un viņi spēja veikt šos mil­zīgos darbus. Mācību grāmatas cenšas radīt iespai­du, it kā 15 - 20 miljonu gadu ilgais akmens laik­mets bijis tikai īss acumirklis cilvēces vēsturē, to­ties viduslaikos kariem bijusi daudz lielāka nozīme. Skolu, tostarp pašu augstāko, beidzēji paliek pār­liecībā, ka akmens laikmets bijis tikai garīgā sa­stinguma laiks. Tas ir pavisam aplams priekšstats, jo fakti liecina pretējo.

Bija vairākas katastrofas. Seno tautu mīti pa­līdz skaidrot tā dēvētā akmens laikmeta šķietamās pretrunas. Tie vēsta, ka cilvēce piedzīvojusi vairā­kas smagas katastrofas un katrā no tām zudušas kā materiālās, tā arī garīgās vērtības. Cilvēcei savu attīstību vajadzēja sākt no jauna, no kārtējā ak­mens laikmeta.

Garīgā civilizācija. Aplūkojot visas šīs zināša­nas un mākas vienotā kopumā ar mūsu garamantu ētiskajām vērtībām, tās uzskatāmas par garīgo, ne­vis tehnisko civilizāciju. Bet, ieskatoties vēl dziļāk senatnē, jārunā par vairākām pirmsleduslaikmeta civilizācijām. Senie mīti vēsta par četrām senajām cilvēku rasēm. Būtībā tās ir četras civilizācijas, kas pēc lielām katastrofām nomainījušas cita citu.

Pirmajā apcirknī mēs aplūkojām ziņas, kas lieci­na par senām civilizācijām. No tām gan nav saglabā­jušās tehniska rakstura liecības, jo laika zobs tās sadrupinājis. Simttūkstošos gadu sarūs un bez pēdām izzūd pat nerūsējošā tērauda detaļas.

Mūsu sentēviem bija tik izcilas zināšanas par Ze­mes vēsturi, Visuma uzbūvi un tā dēvētajām tor­sionu enerģijām, kādām mūsdienu zinātne vēl tikai sāk tuvoties. Ne mazāk apbrīnojamas bijušas mūsu Balto tēvu spējas saglabāt dainās, pasakās, teikās u.c. garamantās ziņas par pasaules izcelšanos.

Akmens laikmets Baltijā nosacīti beidzās, sāko­ties tā dēvētajam bronzas laikmetam pirms 3,5 gt. Patiesībā šis laiks turpinājās vēl ilgāk.

GARAIS CELŠ MĀJUP

Daudzi vietvārdi liecina, ka, bēgot no lielā aple­dojuma, indoeiropiešu priekšteči bija apmetušies visai plašā apgabalā līdz Indas augštecei.

Tālo ceļu gājējus var salīdzināt ar gājputniem, kas rudeņos dodas uz dienvidiem. Katru gadu arī mēs vērojam, kā atnāk pavasaris. Tas nebūt neno­tiek vienā dienā, jo atkušņi mijas ar salu un pute­ņiem. Toties putni, kas atrodas tālu no dzimtās ze­mes, neskatoties uz to, ka svešumā nekas būtisks ne­mainās, tomēr jūt pavasari un īstajā laikā sāk atgriez­ties mājup.

Leduskalna saskaldīšanu juta arī mūsu senči un savlaicīgi sāka atgriezties dzimtenē. Vritra laika beigās sākās viņu grūtais atceļš no Indijas uz ledāju izpostīto Daugavas baseinu.

Zināmi šā laika atspulgi atainojas dažu garo bāreņu dainu nobeigumos, piemēram:

Tur atjāja Dieva dēli Ik rītiņus mazgāties, Ik rītiņus mazgāties Nēzdogā slaucīties. Tie sacīja cits uz citu, Ko dosim bārenei ? Viens - dosim govis, vēršus, Otris - bērus kumeliņus, Tas trešais - labu zemi, Labas zemes arājiņu.

Šķiraties puri, meži, Nu ved tautas bārenīti: Pulkiem dzina govis, vēršus, Pulkiem bērus kumeliņus; No pakaļas pūriņš nāca Aj' deviņi bāleliņi.

LD 5037, Lieliecava

Dainas beigās atgriežamies pie bāleliņiem, t.i., senču veļiem, kas mūs sarga. Kamēr mēs ar godu pieminēsim mūsu senčus, viņu veļi - bāleliņi mums palīdzēs. Padomāsim katrs un visi kopā, ko varam veikt, lai katrs no mums un visi kopā darītu baltu kādu mūsu zemes kaktiņu kaut vai nēzdodzina lielumā!

No Indijas uz mūsu zemi var nokļūt pa vairākiem ceļiem. Domājams, ka pirmie izceļotāji devās uz ziemeļiem. Par to, ka Sibīrijā ilgu laiku dzīvojušas

Zelta ķēdes trīsstūri

Pokaiņu saistība ar Amerikas kontinenta senajiem centriem

Ziemassvētku līnija Stokholma - Ventspils - Pokaiņi Minska ■ Erevāna - Šumera

Senas Eiropas runu rakstu paraugs. Rekonstrukcija

indoeiropiešu tautas, liecina vietvārdi un arī ziņas par turienes ciltīm (sk. 6. apcirkni).

Baltiem visai tuvās armēņu tautas dzīvesvietas mudina domāt, ka galvenā senču grupa atgriezusies caur tagadējo Irānu un Balkāniem. Piebildīsim, ka armēņu tauta izvietojās uz svētvietujīnijas, kas no Pokaiņiem iet DA virzienā uz seno Šumeru.

Savukārt Balkānos risinājusies divu atšķirīgi do­mājošu paaudžu šķelšanās. Mīti to attēlo kā divu die­vību - Zeva un vina tēva Krona - cīnu. Balkānos palika jaunākā paaudze, ko simbolizē Zevs. Kāds maz pazīstama mīta variants vēsta, ka Zeva tēvs Krons (Cronos) kopā ar saviem uzticamajiem palī­giem - titāniem devies uz ziemeļiem un tur dibinājis jaunu valsti. Grieķu antīkie autori to nosauca par Eridanu, bet vēlāk - par jau pieminēto hiperboreju zemi. Šai zemē dzīvojuši ļoti gudri un talantīgi cilvēki, kurus nav skārušas ne slimības, ne vecums. Savukārt sanskrita tekstos šī zeme dē­vēta par Svēto Dvipu un sniegtas par to līdzīgas ziņas. Svētā Dvipa raksturota kā pasaules centrs, apjkuru riņķo Saule, Mēness un zvaigznes.

Šo mītu patiesīgumu apliecina Lietuvas lielākās upes Nemunas senākais vārds - Kronosa. Netālu no tās grīvas ir Kretingas pilsēta, kuras vārds tul­kojams kā Krētas kungi.

Šengrieķu autori gan Krona uzticamos titānus, gan hiperborejus raksturo kā īstus milžus. Pazīs­tamie mītu varoņi Prometejs un Atlants bija šo titā­nu pēcnācēji.

Vietvārdi kā vēsture. Atgriežoties dzimtenē, mūsu sentēvi atnesa līdzi gan rūpīgi saglabātās sa­vu senču, gan arī iegūtās zināšanas. Kultūru mijie­darbība izpaužas ļoti dažādos veidos. Latvijā ir daudz vietvārdu, kas radniecīgi ar Kālī, Indru, Rāmu un citu Indijas dievību vārdiem. Par to lie­cina ari tas, ka šie varoņi tuvāk saistīti ar mūsu zemi nekā ar seno Indiju. Savukārt starp Indijas dievībām atrodam Laimas, Māras un paša Dieva vārdu. Neiz­slēgsim iespēju, ka šie vārdi turp aiznesti no mūsu zemes. Vēl ticamāk, ka indiešu dievības ir mūsu zemes mītisko varoņu atspulgi, tāpēc jēdziens In­dijas dievību vārdi lietots tikai nosacīti. Rūpīgāk pētot nule minēto Indijas dievību vārdus, atklājas, ka to saknes var atrast tepat Eiropā, bet Indijā tās pārveidotas atbilstoši turienes valodu īpatnībām. Vēl jo vairāk tas jāsaka par šo dievību dzīves ap­rakstiem.

Ģeologi pēdējā laikā uzskata, ka leduslaikmets nav būtiski mainījis Latvijas reljefu. Lielākās iepla­kas un pacēlumi, kas bija pirms leduslaikmeta, saglabājās ari pēc tā. Būtiski mainījās tikai mazo upīšu gultnes. Daudzi vietvārdi liecina, ka tie sa­glabāti ne tikai no pērnā, bet pat no aizpērnā vai varbūt vēl senākiem leduslaikmetiem. To nevar izskaidrot tikai ar senču izcilo atmiņu vien.

Jāatzīmē, ka mūsdienu zinātne vēl nepazīst tādas informācijas glabāšanas metodes un tehnisko no­drošinājumu, kas varētu saglabāt ziņas simttūk­stoš gadu garumā. Tas, ka mūsu senči to varēja iz­darīt, pirmām kārtām liecina par ļoti augstiem tālaika zinātnes sasniegumiem. Vajadzēja taču glabāt ne tikai vārdus, bet arī precīzas ģeogrāfiskās koordi­nātes un vietvārdu pamatojumus. Vajadzēja arī ļoti precīzu aparatūru zemes mērīšanai un vēl daudz ko citu. Cieņa pret senatnes mantojumu, kas izpau­žas garamantās un vietvārdos, liecina par mūsu senču augsto kultūru.

3. 2. DIŽO DARBU LAIKI

Pēc Lielās katastrofas veikti lieli darbi, lai neaug­līgajām sanesām klātā zeme atgūtu auglību. Tika radīta un sāka darboties klimata vadīšanas sistē­ma. Visbeidzot - tika atjaunotas pirmsleduslaik­meta sasaistes. Mūsu zeme no jauna kļuva par civi­lizācijas centru. Uz tās svētvietām devās tūksto­šiem cilvēku no visas pasaules.

Nule teikto apliecina ģeologu ziņas par klimatu, par milzīgajām zemes svārstībām, kā arī pārstei­dzošais dižo svētvietu tīkls un simtiem tonnu sma­gie, apstrādātie, noteiktās vietās liktie svētakmeņi. Sis posms ilga deviņus gadu tūkstošus, taču arheo­loģisko liecību par šo laiku ir maz.

INDRAS LAIKS

Leduslaikmeta beigas mūsu senči uztvēra kā Saules atdzimšanu. Par to vēsta dainas. Tajās at­rodamās ziņas labi papildina indiešu mīti par Indru, tāpēc šo laiku dēvēsim par Indras laiku.

Tas iezīmē lūzumu leduslaikmeta beigās un pār­eju uz jaunu laikmetu. Indiešu mitoloģijā Indra ir nemitīgs cīnītājs. Viņa galvenais varoņdarbs ir tum­sas dēmona Vritra uzveikšana, saskaldot kalnu, uz kura tas sēž. Kalnu sašķeļot, atklājas rīta blāzma, aust gaisma, kas kliedē tumsu un atsvabina ūde­ņus. Sīs vēstis apbrīnojami sasaucas ar mūsu zemes vēsturi, bet ļoti grūti tās saistīt ar notikumiem senajā Indijā. Indrām veltītas 250 himnas, t.i., vairāk nekā jebkurai citai dievībai.

Lielie Ziemassvētki. Mūsu senči apzinājās, ka lielie laikmeti atkārtojas nemitīgā apritē. Gadskārtu dainās un paražās atspoguļotās pārmaiņas lielajos laikmetos sauksim par Lielo gadu. Ziemai atbilst saltais un kailais Kālī laiks. Savukārt Ziemassvētki iezīmē Saules pagriezienu uz gaismas pusi. Tāpat kā latvju garamantas, arī indiešu mīti vēsta par lielo notikumu cikliskumu. Jebkuram lielajam ciklam veltītas svinamās dienas Saules gada gaitā. Indieši gada apritē Indru saista ar Saules atdzimšanas laiku, t.i., Ziemassvētkiem, jo Indra dzimst tieši šajā laikā.

Latvju dainas nepiemin Indras vai kāda cita varo­ņa vārdu, bet šos svētkus saista ar paša Dieva pie­dzimšanu vai atnākšanu.

Ziemassvētki naudu skaita Ledus kalna galiņā; Es gribēju klāti tikt Ar nekaltu kumeliņu.

FS 72, 13169

Vairākas dainas vēsta par kalna skaldīšanas at­balsīm - rībēšanu. Šeit varoņa vārda vietā minēti paši svētki.

Kas tur rībina Uz istabiņu ? Ziemassvētki dancina Savu kumeliņu.

FS 72. 113169

Par Ziemassvētku nozīmīgumu mūsu senču uz­skatos liecina tas, ka daudzu seno svētvietu plāno­jumi Latvijā vērsti uz DA, kur Ziemassvētkos lec Saule. Tas nepārprotami redzams arī Pokaiņos.

hidra ir vīriešu dzimtes vārds, kas sastāv no diviem senajiem Saules vārdiem - Inti un Ra. Indra vairākās Austrumāzijas tautu valodās nozīmē skaists. Šo vārdu saknes meklējamas pirmsleduslaikmetā. Par Indras laiku mūsu zemē liecina vietvārdi un arī dainas par Dieva dēliem. Lielākā daļa ar Indru saistīto vietvārdu atrodami Latvijas austrumu daļā: Indras pagasts, Indrāne - Subates Baltmuižā, Ind­rāni - Inčukalna un arī Indrānu pagastos, Idriči - Vecumu pagastā, Indriķi - Trapenes pagastā. Vēl vairākās vietās ir Indāni - Galiņu, Gārsenes, Prau­lienas un Varakļānu pagastā. Daudzās vietās ir seni māju vārdi - Indrāni. Arī Lietuvā šie un līdzīgi vārdi nav retums. Ar šo laiku saistāms seno kulta vietu kopums Embūtes ielejā, sākot no tā dēvētā Induļa pilskalna līdz Indula kapam. Dīvainais zārk- veida akmens -Indula kaps, domājams, ir piemiņas vieta pēdējiem Indras laika priesteriem.

Ģeologi domā, ka Indras laikā sāka celties augšup Slīteres Zilie kalni, viens no ģeoloģiski neizskaid­rojamiem dabas brīnumiem. Šā pacēluma reljefs neatbilst parastajam glacioizostāziskajam zemes celšanās veidam, bet gan salīdzināms ar atvērtu klavieru vāku, kura viras atrodas pie Talsiem.

Uz šā laika beigu posmu attiecināmi arheoloģes I. Zagorskas atradumi pie Salaspils Laukskolas, Daugavas krasta terasē. Tajos laikos šeit bijusi Daugavas ieteka (grīva) Baltijas ledus ezerā, kas sākusies 3 km lejpus - pie Doles un Ķekavas. Ap 200 m garā joslā vairākos 3x4 m lielos laukumos - seno celtņu vietās - atrasti krama bultu uzgaļi, ka­sīkļi, griežņi u.c. lietas, kā arī neapstrādātas krama sagataves - kopā ap 1100 priekšmetu. Līdzīgi krama rīki atrasti arī Sēlpilī un pie Skrīveriem.

Tuvākās šādas krama atradnes, rēķinot pa gaisa līniju, ir vairāk nekā 500 km attālumā. Lielais kra­ma priekšmetu daudzums vedina domāt, ka šeit, iespējams, bijusi tirgotāju apmetne un amatnieku darbnīcas, kas apkalpojušas briežu medniekus.

Par nedaudz jaunākām jāuzskata citas pirmo pēc­leduslaikmeta iedzīvotāju pēdas - kaula un raga harpūnas zivju duršanai, kas atrastas pie Lubānas ezera un Dvietes upes.

Vēl, atgriežoties pie mītiem, jāpiebilst, ka Indra karo ar Rāvanu un viņa dēlu Meghanāndu un šo cīņu zaudē. Indras laiks nav mūžīgs. Indiešu tempļos In­dru sauc par Rita ausmu. Taču, kā zināms, ausmas laiks beidzas līdz ar saullēktu. Tādējādi gadskārtu mijā Indras laika beigas atbilst Lielajai dienai.

Tad Indras laiku nomaina Ūsiņa laiks. Šos laikus simboliski atspoguļo mūsu senču gadskārtu svinību rituāli.

ŪSIŅA LAIKS

Gaisma uzvar tumsu. Daba atplaukst. Pavasaris ir Ūsiņa laiks.

Pār kalniņu Ūsiņš jāja

Ar akmeņa kumeliņu.

Tas atnesa rudziem ziedus,

Zemei zaļu āboliņu.

FS 935, 13613, Rauda

Ūsiņa laiks ir gan skaistākais dabā, gan pats pār­steidzošākais mūsu dižajā senatnē. Šajā laikā veikti neticami lielu apjomu darbi. Liela daļa no tiem ir saglabājusies, un ikviens var paša acīm skatīt vei­dojumus, ko bieži vien nespēj atkārtot mūsdienu tehnika. Zinātne, vēl arvien nespējot dot kaut cik apmierinošu skaidrojumu, cenšas šos milžu darbus noklusēt, toties tautas garamantas šo darbu vei­cējus dēvē par milžiem.

Ūsiņa laiku varētu dēvēt par atjaunotnes sā­kumu. Lielā katastrofa Ietu zemē nodarīja ārkār­tīgu postu gan pirmsleduslaikmeta izbūvēm, gan svētvietām. Mūsu senči negaudās, bet sāka zemes atjaunošanu. Klimata un augu valsts izmaiņas, kas notika pirms 10 gadu tūkstošiem, bija pārāk straujas, lai tās varētu uzskatīt par dabiskām. Tad jau sākās apzināta saprātīgu būtņu darbība.

Klimata vadīšana. Lielās pārmaiņas grūti skaidrot tikai ar cilvēku darbošanos. Domājams, ka lielus darbus veica latvju dainās minētie Dieva dēli. Ūsiņa laikā tika veidotas klimata vadīšanas sistēmas. Tās sāka darboties pirms 8 gadu tūkstošiem. Mūsu zemē 33 gadsimtus klimats bija tikpat maigs kā mūsdienu Moldāvijā. Zeme kļuva neparasti dāsna. Tomēr iespējams, ka pirmie klimata vadīšanas mēģinājumi notikuši jau agrāk, Joldijas jūras laikā. To, ka laiks kļuva siltāks, nevar izskaidrot ar Baltijas ledus ezera ieplūšanu okeānā, kā to uzskatīja līdz šim.

Klimata uzlabošana ļāva samērā strauji ap- mežot neauglīgās sanesas un līdz ar to radīja iespēju sagādāt pārtiku ne tikai sev, bet arī tiem, kuri atgriezās no Indijas. Posta zemei apaugot ar zāli, krūmiem un kokiem, bagātāka kļuva dzīv­nieku valsts, un iedzīvotāju skaits ar katru gadu simtu palielinājās.

Šis bija mītisko Dieva dēlu un milžu darbības pēdējais posms. Šajā laikā Ietu zeme atguvās no pārdzīvotā posta un atkal uzplauka par civilizācijas centru, uz kuru svētceļojumos devās cilvēki no visas senās pasaules.

Šajā laikā atsākta mūsu dižāko svētvietu kopu­ma - Pokaiņu - darbība. Tika ierīkota senākā Sau­les lūkotava (observatorija) Tukumā, kas kalpoja kalendārā laika precīzai noteikšanai. Tika sakārtoti un pieveidoti Zilie kalni Dobelē, Īlē, pie Ogres, Pik- steres, Slīteres, Valmieras un citur. No teikām seci­nāms, ka noskalotās visvecākās Rīgas vietā, kas at­radās dažus kilometrus dienvidos no Ķekavas, izveidoja jaunu Rīgas vietu Ķentes kalnā Ogres Kan- garos.

Ūsiņa laika svētvietu izvietojums atspoguļojas arī vietvārdos: Usmas ezers, kas robežo Kuldīgas, Talsu un Ventspils rajonus; Ūsiņi Ruļļu kalnu vi­ducī Jelgavas rajonā; Uši pie Kolkas; Usači (Andru­penes pagasts); Usce (Dagdas pagasts); Ušāni (Va­riēšu pagasts); Uškāni (Cornajas pagasts); Užun- kalns (Ūdrīšu pagasts); Aušu akmens Vīdālē (Talsu rajons) u.c. Visas minētās vietas var apmeklēt, iz­ņemot grantī norakto Dobeles Zilo kalnu. Grantī norakta arī lielākā dala Kentes kalna, tomēr no tā pārpalikušās austrumu daļas var spriest par šā kalna bijušo dižumu.

Skandināvu teikas šā laika Ziemeļeiropas iedzī­votājus dēvē par vāniem. Arī mēs varam šo vārdu pieņemt, jo to apliecina gan citas senās teikas, gan arī vietvārdi Vandzene un Vāne. Paskaidrosim par šā vārda iespējamo izcelsmi. Igauņu valodā vana nozīmē vecs vai sens. Līdzīgi skan angļu one - (wan) - viens, bet tā senākā nozīme varēja būt arī - pirmais. Vēl tica­māk, ka šai skaņai par pamatu varēja būt vārdkopa uāns, t. i., Dieva ( Uri) dēls (mis). Pēc senču uzskatiem, cilvēku dzīvi šajā zemē iekārtoja Dieva dēli. Tas daudzkārt pieminēts dainās.

Par mūsu senčiem vārtiem liecina arī ziņas, ka Rāvana uzvarējis Indru. Protams, ar vārdiem Indra, Rāma, Kālī u.c. nav jāsaprot kādi atsevišķi valdnieki. Ar šiem vārdiem saistīti noteikti laika posmi. Gadu tūkstošos saglabāto seno indiešu mītu varoņiem piedēvētas tik daudzas cilvēciskas īpašības, kas varēja atspoguļot daudzu vadoņu īpašības un darbus.

LIELĀ SAKĀRTOŠANA

Pirms 8,5 gt. Ziemeļeiropu skāra lielo ģeoloģisko pārmaiņu vilnis. Skandināvijā sauszeme pacēlās, noslēdzot savienojumu ar okeānu. Bijusī Joldijas jūra pārtapa par Ancilus ezeru. Ūdens līmenis tajā bija par kādiem 10 m augstāks nekā tagadējā Balti­jas jūrā. Daļai piekrastes iedzīvotāju nācās pārcel­ties uz augstākām vietām. Šajā laikā notika visai īpatna, vēl zinātniski neizskaidrota, jūras piekras­tes pacelšanās, kas aprakstīta 4. apcirkņa sadaļā Zelta vija. Šīs vijas izveidošana jāuzskata par vienu no Dieva dēlu veiktajiem darbiem, un tā jāsaista ar seno svētvietu sistēmu Baltijā.

Vai Ancilus ezers bija ezers? Ģeologi domā, ka pirms 8,5 gt. Skandināvijas pussala, ceļoties aug­šup, aizsprostoja Baltijas jūras baseina ūdeņu noteku un izveidojās tā dēvētais Ancilus ezers. Val­da uzskats, ka pagāja divi gadu tūkstoši, līdz radās tagadējais Baltijas jūras savienojums ar Atlantijas okeānu. Turpretī paši vienkāršākie aprēķini ļauj apšaubīt šos ģeologu apgalvojumus.

Ik gadu Baltijas jūrā ieplūst 472 km:i ūdeņu. Ja tie tālāk nenoplūstu uz okeānu, tad 419 tūkstošu km2 lielajā Baltijas jūrā ūdens līmenis ik gadu celtos vai­rāk nekā par metru. Tas nozīmē, ka divu gadu tūk­stošu laikā visa Ziemeļeiropa būtu applūdusi. Taču tas nav noticis, tāpēc jāsecina, ka Ancilus ezera liekie ūdeni nonākuši okeānā.

Klimats. Ūsiņa laikā, ko ģeologi saista ar Boreālo un Atlantisko periodu, klimats Latvijas teritorijā kļuva jūtami siltāks. To var pielīdzināt tagadējiem apstākļiem Moldāvijā, Dienvidbaltkrievijā un Ukrai­nā. Sāka augt ozoli, dižskābarži, vīksnas, īves, efejas un citi mērenās joslas augi. Atzīstot šo augu izplatību, šaubas rada dažu zinātnieku apgalvojumi, ka vidējā temperatūra te bijusi tikai par 1,7° C augstāka nekā mūsdienās. Tajā laikā ezeros mita arī pelikāni, kas parasti dzīvo daudz siltākos ūdeņos nekā nule lasījām. Ja temperatūrās starpība bija tik niecīga, tad iznīktu lielo lapu koku meži, atdodot vietu egļu audzēm. Tātad vajadzēja būt augstākai vidējai temperatūrai.

Lielie zemes darbi. Ūsiņa laikā veikti plaši un nozīmīgi darbi, atjaunojot, sakopjot un iekārtojot Latvijas svētvietas. Latvijā zināmas daudzas mil­zīgas, mūsu prātam neaptveramas izbūves. Tikai to zemes darbu apjoms, kas līdz šim apjausts, vēr­tējams ap 50 miljoniem m3 . Toties zināmi vēl daudzi citi veidojumi, kuru apjomi daudzkārt pārspēj nule minēto vērtējumu. To ģeoloģiskā, t.i., dabiskā, izcels­me ļoti grūti pierādāma, jo nav nekādu pazīmju, ka šajās vietās būtu notikuši zemes pacēlumi, iegruvumi vai postoši plūdi. Savukārt teikas šo vietu rašanos skaidro ar milžu darbiem. Tuvāk pakavēsimies pie trim nozīmīgākajiem milžu darbiem:

1) trīs zemes vaļņu kopu sistēma, kas veido milzu bultu vai trejzobi - Mazie Kangari, Lielie Kangari, Ogres Zilie kalni. To zemes kopsvars vērtējams ap 20 miljoniem tonnu. Diemžēl šī sistēma ir stipri bojāta, rokot granti kompartijas varas gados;

2)  trīs paralēlu, arī R - A virzienā veidotu, vaļņu kopa Dobeles rajonā. Tā sākas no Rumbām, turpi­nās līdz Krūškalnei. To zemes kopsvars vērtējams ap 2 miljoniem tonnu. Šo veidojumu savstarpējais attālums sakrīt ar jau minēto Kangaru vaļņu sav­starpējo attālumu. Varbūt tā ir sagadīšanās, taču drīzāk gan kāda likumsakarība. Šie izcilie senatnes pieminekļi gandrīz pilnīgi izpostīti, rokot granti. Diemžēl nekāda vēsturiskā izpēte nav veikta;

3)  elipsveida valnis ap Cieceres ezeru. Kopsvars ap 2 miljoniem tonnu.

Vēl jāpiebilst, ka ģeologi patlaban apgalvo, ka gandrīz katru mūsu zemes veidojumu radījušas pē­dējā leduslaikmeta sanesas. Tomēr mēģinājumi pa­matot šos uzskatus bieži vien izrādās nesekmīgi. Patiesībā lielākā daļa zemes veidojumu vai vismaz to pamatnes ir daudz senākas.

Pēdējā leduslaikmeta dabiskās norises nevarēja radīt nevienu no šīm sistēmām. Tāpat tās nevarēja radīt vēji, straumes, zemestrīces, vulkāna izvirdumi vai citi mums iedomājami dabas spēki. Šobrid nav ne matemātiska, ne eksperimentāla modeļa, kā skaidrot šo milzīgo veidojumu dabisko izcelsmi. Tāpēc, ņemot vērā ari teikas, šīs vietas varam saukt par senču dižo darbu pieminekļiem, kurn nozīme gan vēl jāapjauš.

Mūsu zemes dižo svētvietu kopumus senatnē apmeklēja ļoti daudz svētceļotāju. Prāvs bija ari apkal­pojošo svētnieku, dziednieku, pavadoņu un tulku skaits. Visus minētos cilvēkus vajadzēja apgādāt ar uzturu un pajumti.

Lielās svētvietu sistēmas liecina par to, ka mūsu tālajiem sentēviem bija pārsteidzošas zinā­šanas kartogrāfijā, zemes ierīkošanā, astronomijā, Visuma uzbūvē, vēsturē u.c. zinātnēs. Mēs varam tikai apbrīnot, ar kādu neticamu precizitāti uz viena un tā paša meridiāna Z - D līnijas un uz vai­rākām R - A līnijām jeb paralēlēm izvietotas lielo svētvietu kopas.

Zintnieks un svētnieks - bramanis, kas dzīvoja svētvietas tuvumā, vienlaikus bija ceļvedis, dzied­nieks, arī tiesnesis, kas izšķīra visus strīdus. Taču nejau tie bija viņa galvenie uzdevumi.

Senču svētvietas atradās Zemes lielo enerģētisko plūsmu (tagad zinātnieki tās sauc par torsionu plūsmām) krustojumos. Tautas garamantas šīs vietas sauc par krustcelēm, jo no vienas lielās svēt­vietas uz otru gāja senie ceļi. Tās vienlaikus bija arī novadu, cilšu, dzimtu (kopienu) robežas. Dainās svētvietu atrašanās vietu simboliski sauc par treju kungu robežām.

Šajā vietās zintnieki pareģoja un deva norādes, kā mainīt nākotni, dziedināja, tulkoja Dieva Pado­mus, pārraidīja domas. Šīs vietas bija cieši saistītas ar Zemes un visu dzīvo radību auglības uzlabošanu un saglabāšanu. No šejienes vadīja klimatu, iespē­jams, arī smago priekšmetu pārvietošanu. Vidus­laiku tumsībā šīs zināšanas diemžēl gājušas zudu­mā. Bet tās ir atjaunojamas.

Nav iedomājams, ka tādas darbības varētu veikt vēsturnieku izdomātie akmens laikmeta pirmat­nējo kopienu cilvēki, rokot zemi ar aļņa lāpstiņas kaulu, nesot zemi klūgu grozos. Visi darbi veikti, lietojot citus, mums nezināmus darba paņēmienus.

dzīves apstakli

Arheologi izšķir agro akmens laikmetu jeb paleolītu, vidējo - mezolītu un vēlo - neolītu. Šie laiki atšķiras ar akmens priekšmetu apstrādāšanas metodēm, kas laika gaitā pilnveidotas.

Joldijas jūras laiks saistāms ar vidējā akmens laikmeta - mezolīta - sākumu, bet Ancilus ezera pastāvēšanas laiks - ar mezolīta vidējo posmu. Me­zolīta apmetņu vietas atrastas Babītes, Burtnieku, Dagdas, Durbes, Lielā Ludzas, Liezēres, Lubānas, Usmas, Virānes un citu ezeru krastos, it īpaši pie upju ietekām un iztekām. Cilvēki tur dzīvojuši ilgi, pat vairākus gadu tūkstošus.

Pārtiku viņiem deva ne tikai medības un zveja. Ar to vien pārtikt nevarēja, jo gaļas produktos trūkst vairākas cilvēka organismam vajadzīgas aminoskā­bes. Ievērojamu iztikas daļu sastādīja rudenī savāk­to ozolzīļu putra un plāceņi, rieksti, sēnes, ēdamās zāles un to saknes, koku lapas un mizas, kā arī jūras zāles (aļģes). Dažas no nosauktajām uztur­vielām skan neparasti, taču piebildīsim, ka mūs­dienās tās izmanto kā dziednieciskas ēdiena pie­devas.

Pagaidām vecāko liecību par tālaika iedzīvotāju sastāvu sniedz Zvejnieku kapulauks Burtnieku ezera ziemeļu galā, ko pētījuši I. un F. Zagorski. Te atrasts vecākais apbedījums Austrumbaltijā. Tas bijis ap 25 gadu vecs vīrietis, kura augums - 172 cm. Viņš apglabāts pirms 8,3 gt. Salīdzinājumā ar mūsdienu cilvēkiem šim vīrietim bija visai masīvi kauli un liels galvaskauss.

Lielākā daļa no šeit atsegtajiem apbedījumiem liecina, ka te apglabātas divas antropoloģiski atšķirīgas eiropiešu tipa cilvēku grupas. Līdzās ap­bedīti arī mazāka auguma cilvēki ar nelielu galvas­kausu un plakanu seju. Šie atradumi liecina par sakariem ar ziemeļaustrumos dzīvojošiem somug- riem. Tomēr jāpiebilst, ka vienas kopienas ļaužu ap- glabājumi ir pārāk trūcīgs materiāls, lai izdarītu pla­šākus secinājumus par tālaika dzīvi. Iespējams, ka pastāvēja arī citas apglabāšanas paražas, piemē­ram, sadedzināšana. Pagaidām jāatzīst, ka izraku­mos gūtās ziņas nespēj skaidrot, kas varēja būt dižo darbu veicēji.

Vēsturnieki atzīst, ka tālaika kopienā dzīvoja vidēji 25 cilvēki. Katra kopiena medīja, zvejoja, vāca uzturam arī dažādas citas dabas veltes. Zinot mežu ražību un viena cilvēka patēriņu, secināts, ka taga­dējās Latvijas teritorijā dzīvojuši apmēram 2,3 tūk­stoši cilvēku, tātad te bija ap 100 kopienu. Tomēr šķiet, ka šajos aprēķinos pieļautas neprecizitātes, jo tajā laikā veikto darbu apjomi vedina domāt, ka šie skaitļi ir pārāk mazi. Tui-klāt vairākās vietās cilvēki dzīvoja daudz blīvāk.

Kad 20. gs. vidū nolaida Lubānas ezera ūdeni, šā ezera krastos vien arheologi atrada 15 seno ap­metņu vietas. Pētot ēdienu atkritumus, vini uzzi- > > >

nāja, kādi dzīvnieki medīti un apēsti. Sūļagala ap­metnē no visiem atrastajiem kauliem 86% bijuši aļņu kauli. Vēl uzturā izmantoti bebri, lāči, meža­cūkas, vilki, zirgi un citi dzīvnieki. Apmetņu iemīt­niekiem bijuši suņi. Domājams, ka tie palīdzējuši medīt irbes, meža pīles, pelēkos gārņus un citus putnus. Medīti arī lielāki putni - gulbji, zosis un pelikāni.

Senajā apmetnē atrasti vienkārši zvejas piede­rumi - žebērkļi, šķēpi, makšķeru āķi. Tomēr asaku daudzums rāda, ka zivis nebija galvenais iztikas avots. Osas apmetnē no visām atrastajām zivju atliekām 94% bija līdaku asakas. Tās bijušas visai prāvas, pat līdz 130 cm garas. Te atrastas arī asaru, karūsu, samu, zandartu un citu zivju atliekas.

Apmetņu iedzīvotāji uzturā lietojuši arī glieme­nes. Pārtikai vākti dažādi savvaļas augi, saknes, lazdu rieksti, bet vēl jo vairāk - ezerrieksti, sēnes, arī medus. No ogām visvairāk ēstas avenes, kaze­nes, zemenes.

Apstrādātie akmeņi. Agrajā akmens laikmetā - paleolītā - meistari prata sameklēt sevišķi izturīga materiāla akmeņus un tos precīzi sadalīt. Šī akmens skaldīšanas māka bija ļoti izkopta. Apstrādāja ne tikai mazos akmeņus, no kuriem iz­gatavoja darbarīkus un ieročus. Senči prata sadalīt arī visai lielus akmeņus. Tādus redzam Burtniekos, Engurē, Grīžos (Ventspils rajons), Pokaiņos, Ramatas novadā un citās senajās svētvietās. Seno amat­nieku mākslas paraugs ir arī Arņu akmens Lielvār­des muzejā.

Kaut arī šo laika posmu dēvē par akmens laik­metu, apmetnēs akmens priekšmeti atrasti maz. Darbarīki un citas lietas gatavotas galvenokārt no kauliem un dzīvnieku ragiem.

Dažādu laika posmu atradumi liecina, ka medību un darba rīki ar laiku pilnveidoti, ka uzlabota to apstrāde.

Dziedniecība. Vēl pavisam nesen, 20. gs. sāku­mā, mūsu zemē bija maz ārstu un par vājiniekiem galvenām kārtām rūpējās dziednieki. Jau rak­stījām, ka senie grieķi pieminēja trīs izcilus senat­nes dziedniekus - hiperboreju Abarisu, Lēto mazdēlu Asklēpiju un Peānu, kuru dēvē par pašu

Apollonu. Par izcilām dzemdību aizgādnēm uzska­tīja Kifeju un Apollona māsu Artemīdu. Kad Lēto dzemdēja Artemīdu, viņai dzemdībās palīdzēja no hiperboreju zemes ataicinātā dziedniece Ilisija (sk. 2. apcirkni).

Visi šie dziednieki ir cieši saistīti ar mūsu zemi. Gan mūsu senču izcilā gudrība, gan šīs zemes spē­cīgais bioenerģētiskais starojums, gan vērtīgie dziedniecības augi bija pazīstami tuvās un tālās zemēs. Vēl jāpiebilst, ka mūsu zemē ir vairāk ener­ģētisko svētvietu nekā visā pārējā Eiropā. To aplie­cina arī Rietumeiropā pazīstamā teika par Grāla kausu, kas dod veselību un laimi, kā arī seno grieķu autoru raksti par to, ka šeit cilvēki dzīvojuši ilgi, laimīgi un nezinājuši, kas ir slimības.

Par Latvijas dziedniecības avotiem un augu brī­numainajām spējām vēsta arī garamantas.

īpaši pakavēsimies pie dažiem atradumiem, kas liecina par labi saliktiem un sadziedētiem kaulu lūzumiem un galvaskausa operācijām. Lai tās veik­tu, vajadzēja gan lielu prasmi, gan ari augstas zinā­šanas. Pilnīgi izslēgts, ka tādas operācijas varēja iz­darīt nemācīts cilvēks, vadoties tikai pēc intuīcijas.

Mūsdienās neviens ķirurgs nevar iedomāties veikt galvaskausa operāciju meža būdiņā ar ak­mens šķēpelēm, bez antibiotikām, sterilām saitēm, dezinficējošām vielām utt.

Ķirurga zināšanas var iegūt vienīgi skolās. Tādas, mūsuprāt, bijušas vairākās vietās. Daudzmaz tās saglabājušās Briņķos, Sauļos (abas atrodas Valmie­ras rajonā), Pokaiņos un Smiltenes apkārtnē. Šīs vietas varētu saukt ne tikai par akmens laikmeta ambulancēm un skolām, bet varbūt pat par sava laika akadēmijām, kur zinības ieguva gaili -

Eiropas zintnieki un arī valdnieki, jo senatnē par valdniekiem izvēlējās gudrākos cilvēkus. Katrā no šīm skolām ir speciāli apstrādātu dziedniecības ak­meņu salikumi, kur vājinieku var nosēdināt vai no­guldīt vajadzīgajās pozās, turklāt vietu skaits ievē­rojami pārsniedz tuvējās apkārtnes vajadzības. Bio- enerģētiskais starojums seno ambulanču vietās var palīdzēt cilvēkiem arī šodien tādu slimību ārstē­šanai, kurām nepalīdz modernā medicīna.

BET VARBŪT CITPLANĒTIEŠI?

Ziņas par visai pieticīgajiem senču dzīves apstāk­ļiem mūsdienu cilvēkam var šķist pilnīgi nesavieno­jamas ar daudzajām liecībām par senatnē veikta­jiem dižajiem darbiem. Tomēr, pirms jautāt, kāpēc gan augstās zināšanas nebija virzītas uz materiālās dzīves uzlabošanu, atcerēsimies, ka gan Ņūtons, gan Galilejs, nemaz nerunājot par Leonardo da Vinči, Pitagoru, Aristoteli un Hērodotu, arī iztika bez datora, interneta, televizora, telefona, saldē­jamā skapja un vēl daudzām citām ērtībām, bez kurām mums dzīve nemaz nav domājama. Toties gan minētie, gan daudzi citi pat vēl senāk un vēl pieticīgāk dzīvojušie cilvēki veikuši lielus darbus. Cilvēka gara spējas un viņa veicamos darbus taču nosaka ne tikai sadzīviskas ērtības. Pat pavirši ielū­kojoties vēstures grāmatās, atrodam simtiem izcilu personību, kas veikušas svarīgus atklājumus, dzī­vojot un strādājot gluži pieticīgos apstākļos. Nav ne mazākā pamata uzskatīt, ka mūsu senči nespēja izdarīt to pašu.

Daži autori izteikuši domu, ka senie cilvēki bijuši garīgi visai vāji attīstīti. Augstās zināšanas tiem nesuši un lielos darbus veikuši uz Zemi atlidojušie citu zvaigžņu sistēmu sūtņi - astronauti. Dažādu ziņu par šādiem apciemojumiem - paleovizītēm - tālā senatnē ir visai daudz. Mūsdienās ik gadu arī šeit, Latvijā, notiek ne mazums dīvainu atgadījumu, kurus grūti skaidrot citādi kā astronautu tiešu darbību vai viņu raidītos signālus. Arī dzīvības at­tīstība uz Zemes un visai atšķirīgo rasu izveido­šanās nav izskaidrojama tikai ar dabiskās izlases norisēm. Tāpat uz Zemeslodes veikti daudzi tādi darbi, kas mūsdienu cilvēka prātam nav aptverami. Latvju dainas vēsta par Dieva dēliem un Saules meitām. Daudzi viņu darbi saglabājušies līdz pat mūsdienām. Vērtējot gan latvju, gan citu tautu ga­ramantas kā vienotu kopumu, jāsecina, ka Dieva dēlu darbi nebūt neizslēdz to, ka arī senči veikuši dižus darbus. Taču vēl vairāk par to pārliecina gara­mantās un citādā veidā saglabātās senās zināšanas. Par nekorektiem jāatzīst to autoru izteikumi, kas uzskata, ka lielās zināšanas garīgi neattīstītajiem Zemes iedzīvotājiem atnesuši astronauti.

Cilvēks nevar strauji uzņemt jaunas zināšanas, kas daudzkārt pārsniedz viņa apziņā jau esošās, turklāt saglabāt tās cauri gadu tūkstošiem.

Te varētu minēt tipisku piemēru no ražošanas.

20. gs. astoņdesmito gadu sākumā toreizējā PSRS Aparātu būves ministrija Kirgīzijā kādas līdz tam slepenas urāna bagātināšanas rūpnīcas vietā uz­būvēja rakstāmpiederumu rūpnīcu, lai nodarbinātu vairākus tūkstošus līdzšinējo strādnieku. Piecu gadu laikā šim nolūkam izlietoja ap 20 miljoniem rubļu (tālaika rublis atbilda apmēram Ls 1,5). Bet šī nauda un ieguldītais darbs bija kā zemē nomesti.

Bijušajiem melnstrādniekiem nekādi nevarēja iemācīt rīkoties ar bīdmēru un mikrometru, ne arī apkalpot ražošanas iekārtas - jaunie uzdevumi viņiem bija pārāk grūti. Līdzīgas neveiksmes jaunu ražotņu apgūšanā zināmas visā pasaulē.

CIK SENA BIJA LETU VALSTS?

Kompartijas laiku vēsturnieki, cenzdamies pa­zemot mūsu tautu, rakstīja, ka līdz 9. - 10. gs. latvju senči dzīvojuši pirmatnējās kopienās (Latvijas padomju enciklopēdija, 5. sējums, 2. daļa, 129. lpp). Milzīgie darbi, radot un atjaunojot vienotu svēt­vietu tīklu, kā arī citi lielie pasākumi, augstā kul­tūra un seno grieķu raksti neapšaubāmi pierāda, ka minētais apgalvojums ir nekorekts.

Salīdzinot dažādos novados pierakstītās latvju tautas garamantas, it īpaši dainas, secināms: gan dažādām ciltīm, gan dažādiem novadiem bijusi visai vienāda dzīvesziņa. To apliecina arī samērā līdzī­gais daudzu seno svētvietu iekārtojums Latvijas zemē. Tās ierīkotas Zemes bioenerģētisko sta­rojumu (leptonu vai torsionu plūsmu) krustpunk­tos. Reljefa un plūsmu īpatnību dēļ tās var ārēji atšķirties, bet savā dziļākajā būtībā dažādu seno svētvietu iekārtojums Baltijas zemēs ir samērā līdzīgs.

Cilvēka garīgā attīstība gadu miljonos ir cieši saistīta ar sabiedriskajiem veidojumiem.

Visu bioloģisko radību sabiedriskos veidojumus lielā mērā nosaka laiks, kāds vajadzīgs nākamās paaudzes radīšanai. Jo šis laiks ir garāks, jo vaja­dzīga lielāka indivīdu grupa, kas spētu apgādāt un aizsargāt gan topošo māti, gan bērnus līdz viņu pilngadībai. Mazauglīgajos apgabalos, kur jāpār­staigā lielas platības, lai savāktu iztiku, dabas tau­tas vēl tagad dzīvo saimēs, kur katram cilvēkam ir savi pienākumi.

Mūsu senči līdz 13. gs., kad tos varmācīgi pakļāva krustneši, dzīvoja saimju apvienībās - draudzēs jeb kiligundās. Tā kā šo vārdu saglabājusi gan mums radniecīgā armēņu tauta, gan kaimiņi igauņi, tad jāatzīst, ka tas ir ļoti sens un liecina par šādas sa­biedrības struktūras esamību vismaz jau leduslaik­meta beigās, kad atceļā uz mājām mūsu un armēņu senči atdalījās. Šāds valstiskais veidojums saglabājās arī vēlāk, jo šo vārdu pārņēma igauņi. Viņu valodā tas skan kā kihelkonda. Abi šie vārdi tulkojami kā - vienam kungam pakļauts ciems jeb draudze.

Kiligundu vadīja kungs, bet viņš pakļāvās sabied­rībai. Svarīgākos jautājumus lēma vecajie. Viņi vien­laikus bija vadoņi, dziednieki un zintnieki. Ne mītņu paliekās, ne senajos apglabājumos nav atrasts nekas tāds, kas liktu apjaust, ka tur bijušas ļoti greznas dzī­vesvietas. Nav atrasti arī tādi apbedījumi, kas vēstītu par valdnieku īpaši bagāto dzīvi.

Senbaltu civilizācijas dižos darbus, augsto zināšanu un kultūras līmeni nevarēja sa­sniegt ne savrupās pirmatnējo kopienu gru­pas, ne atsevišķās ciltis, bet tikai liels un spē­cīgs valstiskais veidojums.

Ziņas par seno baltu izplatību liek domāt, ka šā valstiskā veidojuma robežas sniedzās no tagadējās Vā­cijas vidienes līdz Urāliem un no Ziemeļu Ledus okeā­na vismaz līdz Karpatiem, ja ne vēl tālāk. Bet seno baltu priesteru un arī valdnieku - gailu ietekme bija vēl plašāka un sniedzās vēl tālāk (sk. 6. apcirkni).

No latvju garamantām varam secināt, ka senbaltu valstisko veidojumu pārvaldei bijuši garīgi, nevis materiālas dabas pamati. No senā vārda rīkot nācis tās centra - Rīgas vārds, kas arī iesniedzas pērnajā starpleduslaikmetā.

Domājams, ka daudzi Ūsiņa (Uānu) laika lielie zemes darbi tika veikti, lai iekārtotu svētvietas, kas paredzētas augsto vadoņu vai priesteru rituāliem lielu tautas sapulču laikā. Tas pats sakāms par Ūsi­ņa laika lielajiem akmeņiem. Tāpat daudzi citi lielie darbi liecina par vienotu attieksmi pret dižajām svētvietu sistēmām, to vadīšanu un kopšanu. Bija cilvēki, kas rūpējās par laika skaitīšanu un mete­oroloģisko apstākļu prognozēšanu.

Nevajadzētu domāt, ka mūsu senču gājieni uz Indas ieleju un atpakaļ bija kaut kāds mežonīga pūļa skrējiens. Neapšaubāmi, ka šo gājienu vadīja vadoņi. Par valstisku veidojumu pastāvēšanu liek nojaust arī teikas. Bez vienotas vadības nebūtu iespējami milzīgie svētvietu iekārtošanas darbi plašā teritorijā.

Teikas vēsta, ka daži lielie, mākslīgi veidotie ze­mes uzbērumi, piemēram, Talsu Ķēniņkalns, ir vald­nieka apbedījuma vieta.

Tālie sakari. Valodu pētnieki secinājuši, ka pla­šās indoeiropiešu tautu saimes pirmdzimtene bijusi Baltijas jūras dienvidu un dienvidaustrumu krastā (sk. 9. apcirkni). Lielās un blīvās seno svētvietu kopas mūsu zemē liecina, ka pats centrs meklējams tagadējās Latvijas rietumu daļā. Uz to norāda arī sensenais Zemgales vārds Semigallia - seno Eiro­pas priesteru un valdnieku gailu sēklas vieta.

Tālā senatnē cilvēce bija vairāk vienota, nekā to spējam iedomāties. Pētot apbedījumu kalniņus (kurgānus) Dņepras lejastecē, krievu arheologi secinājuši, ka pirms 6 gt., kas attiecas uz Ūsiņa laika beigām, Eiropā bijuši teicami savstarpējie sakari gan no Britu salām līdz Urāliem, gan no Skandināvijas līdz Tuvējiem Austrumiem. Lai gan vienmēr pastāvējusi preču apmaiņa, tomēr izra­kumos pagaidām nav atrastas liecības par tādu izej­materiālu ievešanu, kas noderētu darbarīku vai ieroču izgatavošanai. Tāpēc jādomā, ka tie drīzāk bijuši tikai garīgi sakari, visticamāk - sava veida internets, kurš darbojas caur seno svētvietu sistēmām. Tomēr, vai tas bija tā, vēl arvien paliek mīkla.

Tālā senatnē ilgi un stabili pastāvējušas vienotas zināšanas. Pārsteidzoši līdzīgi ir arī daudzi seno tautu mīti. Vēl jo vairāk - šo mītu salīdzināšana vedina domāt, ka ideju pirmsākumi nākuši no mūsu senčiem. Tādi, piemēram, ir stāsti par Grāla kausu un Kosmiskajām dzirnavām, par kuriem vecākas ziņas var atrast latvju dainās. Savukārt seno šu­meru un babiloniešu mītos, kas pierakstīti gandrīz pirms trim gadu tūkstošiem, atrodama vērtīga informācija par Pokaiņiem (sk. 7. un 9. apcirkni).

Precīzi sakrīt Arkaimas senās observatorijas (Dienvidurāli) un Stounhendžas (Anglija) izmēri, kaut abas šķir 3000 km liels attālums. Vairākās senās svētvietās Latvijā atrodam tādus plānojuma veidus un izmērus, kas vēlāk atkārtoti citās vietās, tostarp Stounhendžā.

Bija arī citi, tuvāki sakari. Vismaz reizi piecos gados vajadzēja tikties novadu zintniekiem, lai vienotos par laika skaitīšanu. Bija jāsaskaņo jautājumi par svētceļnieku apkalpošanu, ēdināšanu, dziedināšanas iespējām, pavadīšanu, tulkiem, ceļiem u.c. Pilnīgi skaidrs, ka līdzīgas un vēl jo vairāk - vienotas zināšanas un arī mērvienības nevarēja pastāvēt bez kāda vadības centra. Uz tā vietu Eiropā norāda viet­vārds Rīga, kas nāk no vārda rīkot, rīkoties. Nule teiktais lieku reizi apliecina, ka Rīga kā centrs, no kura vadīja kopējos darbus, mums bijusi jau vismaz kopš leduslaikmeta beigām.

Indoeiropiešu tautu dalīšanās. Ziņas par to sniedz valodnieki. Iespējams, ka pirmā dalīšanās notika leduslaikmeta sākumā, kad tautām nācās meklēt jaunu dzīvesvietu un vienlaikus cīnīties ar vietējiem iedzīvotājiem.

Apmēram pirms 6 gt. sākās pēdējā lielā indoeiro­piešu šķelšanās, pareizāk sakot - kari. Pirmie sevi pieteica ģermāņi, vēlāk arī slāvi. Baltu tautas kopš tā laika apdraud ar iespējamiem uzbrukumiem gan no rietumiem, gan no austrumiem. Drīz vien mūsu senči to arī piedzīvoja, jo baltu zemēs iebruka gūdi un ilgstoši tās pakļāva sev. Diemžēl karu un oku­pācijas gadi ne tikai kavēja attīstības gaitu Baltijā, bet arī sarāva kultūras sakarus. Sāka panīkt un zust senās zināšanas.

Usina laika mīklas. Ar Ūsiņa laiku saistās daži » >

neskaidri jautājumi, no kuriem zinātnieki centušies izvairīties.

Mūsu zemē veiktie darbi joprojām ir apbrīnas vērti. Vēl šobrīd nav izprotams, kā lielie akmeņi apstrādāti, pārvietoti un nolikti īpaši izraudzītās vietās un kā veikti milzīgie zemes darbi. Tai pašā laikā arheologu izpētītās mītņu vietu paliekas un apbedījumi liecina par pieticīgu, visai vienkāršu dzīvesveidu un smagu darbu. Mūsdienu cilvēkam nule teiktais var likties neizskaidrojama mīkla. Mūsuprāt, skaidrojums ir pavisam vienkāršs. Senči daudz spēka veltīja lielo svētvietu sistēmas izbūvei, jo uzskatīja, ka ērta dzīve nav un nedrīkst būt cil­vēka galvenais mērķis.

Atgādinām, ka daudzi seno grieķu un romiešu autori uzskatīja mūsu zemi par visaugstākās kul­tūras un zināšanu zemi.

Iepazīstot teikās aprakstītos milzīgos zemes vei­dojumus tuvāk, kļūst skaidrs, ka neviens no tiem nav leduslaikmeta dabisko procesu veidots.

Kas to spēja izdarīt? Jau minējām vēsturnieku aprēķinus par iedzīvotāju skaitu tai laikā. Šis skaits nekādi neatbilst veikto zemes darbu apjomam, kas mērāms desmitos miljonos kubikmetru. Arī pieņe­mot, ka lielākā daļa darbu veikta pirms pēdējā ledus­laikmeta, iedzīvotāji nespētu veikt pat simto daļu minēto zemes darbu. Un tomēr šie darbi ir veikti!

Pokaiņos un Kaltenes Vellkalvā sanesti vairāki miljoni galvas'lieluma akmeņu, kas saulē kļuvuši spilgti balti. Nav saprotams, kā varēja savākt vienu­viet tādu daudzumu gaišo galvas lieluma un ap­veida akmeņu. Ne tuvākā, ne arī tālākā apkārtnē tik daudz tādu akmeņu savākt nevarēja. Tātad tie atgādāti 110 tālienes, kas savukārt liecina par lielu apmeklētāju skaitu. Turklāt ne jau katrs nesa sev līdzi akmeni. Tā, piemēram, lielo priesteru grupās varēja būt 10-15 cilvēku un, domājams, ka tikai viens no viņiem nesa akmeni. Ja arī pieņemam, ka akmeņus sanesa vairākos gadu tūkstošos, vidēji 1000 akmeņu gadā, tad iznāk, ka sezonas laikā te ieradās ap 10 - 15 tūkstošiem apmeklētāju, ap 100 cilvēku dienā. Tos vajadzēja izmitināt un paēdināt. Tāpat bija vajadzīgi pavadoņi, tulki, dziednieki, pareģi. Lielākā daļa viesu bija tāla ceļa gājēji un neieradās te tikai uz dažām dienām. Tad nu iznāk, ka mūsu zemē vienlaikus būtu uzturējušies vairāki tūkstoši tālo viesu. Tātad visu tālaika Latvijas terito­rijas darba spējīgo iedzīvotāju nepietiktu, lai aprū­pētu kaut desmito dalu Pokaiņu un citu lielo svētvietu apmeklētāju. Taču milzīgie darbi tomēr tika veikti!

3.3. RĀMAS LAIKS

Ģeologi uzskata, ka pirms 6,5 gt. Ziemeļeiropā notika Zemes garozas pēdējās lielās svārstības. Starp Dāniju un Zviedriju iegrima Skandināvijas rietumu daļa. Līdz ar to Ancilus ezers ieguva no­teku uz Ziemeļu Ledus okeānu un pārtapa par Litorinas jūru. Šīs ģeoloģiskās norises, tāpat kā citos līdzīgos gadījumos, radīja ne vien klimata, bet ari vēs­turiskas pārmaiņas. Ap šo laiku Ziemeļeiropā ieplū­da kareivīgi iekarotāji - ķeltu priekšteči, kas ieradās arī Ietu zemē. Sākās lēnās okupācijas posms - Rāmas laiks.

Plaukstošā Dieva dēlu - Uānu zeme ar brīnišķo klimatu, kopumā ņemot, bija milzīga svētvieta. An­tīkie autori to piemin kā laimīgo cilvēku zemi. Diem­žēl tā izraisīja ne tikai interesi, bet arī skaudību.

No indiešu mītiem izriet, ka lielās Kuru valsts princis Rāma (lasi: Rāmas kults) bijis pirmais Rāvanas zemes iekarotājs. Jau teicām, ka Rāvanas vārds tulkojams kā Saules (Ra) senā (Vana) zeme un tā var būt saistāma ar seno Baltiju. Liels bijis Rāvanas spēks, jo tas valdījis pār trim pasaulēm (triloku). Viņa vārds šķiet saistīts ar jaunu tehno­loģiju apgūšanu. Mītā minētās Rāmas uzvaras pār Rāvanu jāsaprot nevis kā fiziskas, bet drīzāk gan kā maģiskas cīņas.

Daudzu ziņu salīdzināšana vedina domāt, ka Rāmas laikā tapa gan jaunas svētvietas, gan arī tika pārkārtotas jau esošās. Galvenokārt šim lai­kam ir raksturīga lielo akmeņu apstrāde un pār­vietošana, daudzu un dažādu akmeņu kopu veido­šana. Daļa ar Rāmas vārdu saistīto vietu atrodas līdzās vietām, kur veikti minētie darbi. Tie norāda uz Rāmas priesteru darbības vietām. Ziemeļindiešu višnuisti Rāmu uzskata par radošā pirmsākuma vienīgo un visaptverošo iemiesojumu. Teikas par Rāmu ir īpaši izplatītas Indijas dienvidaustrumos. Rāmam veltīts plašs eposs Rāmājana. Rāma bija uzlecošās Saules dinastijas valdnieka Raghu pēc­tecis, Ajodhjas valdnieka dēls. Ajodhjas vārdu varētu tulkot kā zeme, kur nav joda, t.i., nav ļaunuma. Tieši tā antīkie autori rakstīja par mūsu zemi. Mēs jau lasījām dainas par Joda saciršanu.

Rāmam bija divas sievas. Pirmā, kā jau teicām, bija Zemes meita Sīta, otrā - Kaikejī. Viņas dēļ Rāmas tēvs padzen savu dēlu uz 14 gadiem no Ajod­hjas valsts. Protams, šis laika posms ir lielāka laika perioda simbols.

Rāmājanā un pārējos Rāmam veltītajos darbos mēs sastopam gan senā Saules vārda Ra pieminē­jumus, gan citus ar seniem mītiem saistītus un Lat­vijas vietvārdos saglabātus dievību vārdus.

SAIMNIECISKĀ DARBĪBA

Pētot seno svētvietu izbūves Latvijā, kuru izvei­došana prasīja gan zemes darbus, gan akmeņu no­vietošanu, rodas iespaids, ka Rāmas laikā jaunā tehnoloģija ienākusi pamazām.

Daudzie ar Rāmu saistītie vietvārdi vedina domāt, ka šajā laikā sākusi uzlaboties pārtikas iegu­ve, it īpaši tas sakāms par lopkopību, bet vēlāk arī par zemkopību. Rāmas laika akmeņu salikumi, iespējams, bija vajadzīgi lauku ražības celšanas rituāliem.

Saimnieciskais uzplaukums Ūsiņa laikā ierī­kotā klimata vadīšanas sistēma ļoti būtiski pār­veidoja Latvijas dabu. Bērzu un priežu mežu vietā senči iestādīja ozolus, dižskābaržus, ābeles, lazdas, veidojot lielas birzis. Ezeros ieaudzēja ezerriekstus, kas mūsdienās gandrīz pilnīgi iznīkuši, bet senatnē bija nozīmīgs pārtikas produkts, tāpat kā ozola zīles.

Diemžēl Rāmas laika otrajā pusē, kad viedie veca­jie un priesteri bija iznīcināti, klimats vairs netika regulēts.

Tālaika apbedījumos arheologi atraduši medību ieročus un dažādus saimniecības priekšmetus, kuru konstrukcija un izgatavošanas tehnoloģija ir at­šķirīga, tāpēc vēsturnieki šo laiku sadala divos pos­mos. Pirmais no tiem ir vēlais mezolīts, kas sākās pirms 7,6 gt. un ilga 1,1 gt. Tam seko agrais neolīts, kas sākās pirms 6,5 gt. un arī ilga 1,1 gt. Šajā laikā sāka izgatavot apdedzinātus māla traukus.

Māla trauki. Šķidrumu, graudu vai citu beramo produktu uzglabāšanai vajadzīgi trauki. Senatnē tos darināja no ādām, bērzu tāsīm, klūgām, kuras pārklāja ar māliem. Diemžēl līdz mūsdienām šādi trauki saglabājušies maz.

Apdedzināta māla trauki mūsu zemē parādījās pirms 6,5 gt. Tas bija pirmais mākslīgais pēcledus­laikmeta materiāls. Trauku nevar izgatavot no mā­la vien - tas saplaisā. Tādēļ tam tika piemaisītas vēl citas vielas. Senākajai keramikai ir putnu vai kustoņu ekskrementu, sasmalcinātu augu, olu, kā arī gliemežvāku čaumalu vai citu organisko vielu piemaisījums. Tikai vēlākos laikos māliem sāka piejaukt smiltis, granti, zvirgzdus. Trauku veido­šana prasa ne vien darba iemaņas, zināšanas, bet vajadzīgi arī darbarīki un dažādas ierīces. Māls vis­pirms jāsamīca un jāizsaldē, izveidotie trauki jāžā­vē, pēc tam ceplī jāapdedzina.

Mūsdienu keramiķi traukus veido uz ripas. Kad šādu ierīču nebija, traukus salipināja no sloksnītēm. Tāpat kā citus sadzīves priekšmetus, tos rotāja or­namenti, kuru nozīme nav zināma. Senākie mūsu

zemē atrastie māla trauki rotāti ar ķemmes - bedrīšu rakstu. Arheologi šo laiku saista ar ķemmes - bedrīšu keramikas kultūras ienākšanu baltu ze­mēs. Šādi trauki atrasti Osas, Zvidzes, Sūļagala, Suļnes, Piestiņas un citās apmetnēs.

TILTS UZ SĀMSALU

Daudzās vietās pasaulē bijis un ilgu laiku pastā­vējis akmens galvu kults. Zināmas gan atsevišķas lielas akmens galvas, piemēram, Ķēniņa akmens (Valmieras rajons), diametrs ap 4 m. īpatns, galvas atveidam līdzīgs akmens saglabājies netālu no Pļa­viņām. Daudzas mazākas, bet rūpīgi apstrādātas akmens galvas atrastas Dienvidamerikā. Latvijā plašāk sastopami ieapaļu galvas lieluma akmeņu krāvumi. Visvairāk tādu akmens galvu bija Pokai­ņos (sk.7. apcirkni) - vairāk nekā divi miljoni. Kalte­nē šādu akmeņu bija apmēram miljons. Līdzīgi, cil­vēku veidoti akmens galvu krāvumi, tikai mazākos daudzumos, atrasti Brantos (Valkas rajons) un Ludzas apkaimē. Visi šie krāvumi likti āderu krust­punktos. Toties vislielākais krāvums - no akmens galvām krauta piramīda, vienīgā Eiropā, ja ne pa­saulē, līdz pat 20. gs. vidum bija Kaltenē.

Teika stāsta, ka Kaltenē akmeņus sakrāvis pats nelabais, lai būvētu tiltu uz Sāmsalu. Vēl 20. gs. beigās bija cilvēki, kas atcerējās, ka viņu vecāki un vecvecāki pret Lielo krāvumu, tā dēvēto Vellkalvu, izturējušies ar lielu cieņu. Bērniem te vajadzējis uzvesties klusi un rāmi. Tātad vēl 20. gs. vidū cilvēki bija saglabājuši atmiņas par Lielo krāvumu kā izcilu senču svētvietu.

Simbols Sāmsala varētu nozīmēt to pašu, ko Vāc- zeme - veļu valsts, citu dimensiju telpa, kura var dot vajadzīgās ziņas gan par pagātni, gan par nākotni. Piramīdas pamatne bija ap 80 x 80 m, augstums ap 20 m. Nav grūti aprēķināt, ka šeit varēja būt vairāk nekā miljons apaļu galvas lieluma akmeņu. Arī šī vieta, iespējams, bijusi ierakstu bibliotēka.

Akmeņi visos minētajos krāvumos, kā arī pira­mīdā bija novietoti pilnīgi apzināti un rūpīgi Tos nevarēja radīt nekādi ģeoloģiskie procesi. Šādu akmens galvu nav arī nekur tuvumā. Arī Kaltenē kādreizējās piramīdas vietas apkārtnē nav atro­dami līdzīgi akmeņi. Apaļo akmeņu krāvumi ir piemineklis senajām zintniecēm - Saules meitām, arī laimiņām. Šos akmeņus izmantoja zintniecis- kām darbībām, kuras mūsdienās dēvē par likteņa ieprogrammēšanu. Šādu darbu dēļ viņas bija slave­nas visā Eiropā. Mēs varam būt lepni, ka tieši mūsu zemē tik ilgi bija saglabājušies pieminekļi, kas lie­cināja par viņu darbu. Iespējams, ka te bija sanesti pirmsleduslaikmeta Pokaiņu krāvumi.

Kaltenes akmens galvu krāvums bijis kā piramīda, kas sniegusies līdz koku galotnēm. Kompartijas laikos unikālo senatnes pieminekli samala šķembās ceļu būvei, jo neviens tālaika zinātnieks nemēģināja kaut vai tikai ierunāties par Eiropā vienīgās akme­ņu piramīdas aizsardzību. Lielāka nozīme bija prē­mijai par derīgu izrakteņu krājuma atrašanu.

Diemžēl Rāmas laiks nenozīmē tikai tehnisko re­volūciju vien. Rāma iznīcināja vai pakļāva vānu va­doņus un svētniekus-milžus. Interesanti atzīmēt, kā senči vērtēja milžus un kā Rāmu un viņa oku­pācijas laiku.

Teikās milži, kas veica zemes darbus, raksturoti kā mīļi un lādzīgi cilvēku aizstāvji, bet akmeņu ne­sēji un licēji - Rāmas priesteri - dēvēti par nelaba­jiem, kuru darbi nesuši ļaunumu. Tā milži uzskatīti gluži vai par Dieva dēliem, bet Rāmas laika darboņi pielīdzināti pašam nelabajam.

Ar iekarotājiem no jau minētās Kuru valsts acīm­redzot saskārušies arī mūsu kaimiņu - somugru senči. Igauņu valodā šos iebrucējus raksturo tādi vārdi kā kuradi - velnišķīgs, kuri - ļauns, kurnaja - aplādēts, kurrata - velns un citi līdzīgi. Šķiet, ar to saistīts arī latviešu dzīvesziņai visai neraksturīgais vārds - kurnēt.

RĀMAS LAIKA ATSPULGI

Gan Māras, gan Rāmas vārds ir saliktenis, kas sastāv no diviem loti seniem vārdiem. Pirmais, kā jau teicām, - Ra, t.i., Saule, saglabājies daudzos Lat­vijas vietvārdos, kā arī ēģiptiešu valodā. Otrs vārds Ma - Zeme, radītāja, dzīvības devēja. Igauņu valodā šis vārds nozīmē - dzimtene, zeme. No Ma un Ra veidojusies sena dievība - Māra. Šis vārds ir daudz senāks par Rāmas vārdu. Ra un Ma laiks aptver atjaunotnes beigu posmu.

Lai arī cik kritiski izvērtētu tā vai cita Latvijas vietvārda līdzību ar indiešu dievību vārdiem, ne­kādi nevar noliegt pārsteidzoši lielo Rāmas vārdam līdzīgo vārdu daudzumu, piemēram: Raipole - Aiz­kalnes pagastā, Raiskums - Raiskuma pagastā, Ramata - Ramatas pagastā, Ramdoti - Taurenes pagastā, Ramlēni - Sausnējas pagastā, Rampēni - Viļānu pagastā, Rāmuči - Ukru pagastā, Rāmuļi - Vaives pagastā, Rembate, Remte. Daudzās vietās vēl saglabājies mājvārds Remeši.

Vēl jāņem vērā tas, ka Latgalē vārds Rāma skan kā Roma. Te ir Romandova - īsnaudes pagastā, Romanišķi - Kalkūnes pagastā, Romanovka - Ab- renes novadā, Romašenki - Zaļesjes pagastā, Ro- manvecumi - Rožkalna pagastā, Romulišķi - Skais­tas pagastā, Romuļi - Udrīšu pagastā u.c., un šiem vietvārdiem, izņemot ārēju līdzību, nav citas sais­tības ar Krievijas caru Romanovu dinastiju.

Mājas Rarnas ir arī netālu no Pokaiņiem. Vēl pie­bildīsim, ka senprūšu svētnīca saucas Romove. Bez jau minētajiem vietvārdiem Latvijā vēl ir milzums visai līdzīgu mājvārdu. Parasti šīs mājas celtas blakus senajām svētvietām. Piemēram, tuvākās mājas blakus Abavas Lielajam (Velna) akmenim ir Remeši. Veclaicenē senu svētvietu grupu iezīmē Romeškalns. Ramatas upe savā augštecē aptver ļoti spēcīgu seno svētvietu grupu. Starp Cēsīm un Jāņmuižu ir Ramātu kalns. Ar Rāmu saistīti vietvārdi sastopami arī Lietuvā un citās pasaules zemēs, bet to ir mazāk nekā Latvijā.

Pārsteidzoši lielais ar senajām dievībām, it sevišķi ar Rāmu, saistīto vietvārdu skaits nekādi nevar būt nejaušība. Tas pilnīgi noteikti liecina, ka senatnē ilgstoši, turklāt ļoti spēcīgi, pastāvējis Rāmas kults. Vēl atcerēsimies otru skaidrojumu - Ra ļoti tuvs slāvu raj - paradīze.

Domājams, ka Rāmas vārds dots tajā laikā ierī­kotajām Saules svētvietām. Tāda, piemēram, ir bijusi Kalna Rautānos (t.i., Saules dēlu vieta) starp Allažiem un Mālpili, kur dzīvojusi Saulīšu dzimta. Svētvietas pamatu veido ap 300 x 200 m liels zemes vaļņa pakavs, kura loks vērsts pret lecošo Sauli. Te bijuši daudzi apstrādāti svētakmeņi, kas kom­partijas laikā meliorācijas darbu gaitā sagrūsti kaudzē.

Zemes saistība ar Sauli simboliski atspoguļojas Rāmas pirmajā ģimenē, jo viņa sieva Sīta bija Ze­mes (Ma) meita. Neapšaubāmi interesanta ir kādā indiešu mīta vēstītā Sītas un Lakšmī (Laimas) saistība, ka Sīta esot Lakšmī izpausme (avatara). No tā izriet, ka tālā senatnē Rāma un Laima (Sīta) varēja būt vienots Saules dievību pāris.

Arī Rāmas otrās sievas Kaikejī vārds ļoti tuvs mājvārdam Kaikāži. Šīs mājas iezīmējušas seno Pie- balgas centru.

Ar Rāmas un viņa sievu vārdiem saistās arī senais Ramkas (tagad Rankas) novads, kas ietvēra taga­dējo Piebalgu ar senu svētvietu kopumu Zosēnos. Ļoti iespējams, ka tajā ietilpa arī milzīga seno svēt­vietu josla, kas sākas no Araišiem un iet cauri Rau­nai līdz Smiltenei un Slapjuma kalna apkārtnei. Šajā novadā ietilpa jau minētie Kaikāži, Sutras, t.i., likuma jeb Baušļu kalns Zosēnos, Elkas kalni, Dzēr­benes Augstais un citi kalni. Bet varbūt šā novada robežas gāja tālāk līdz Sitai (Balvu rajons). Tad pirmie Saules stari Rāmas novadā sveic pirmajai sievai Sītai veltītu svētvietu. Savukārt norietošā Saule ap­gaismo Rāmas novada rietumu malu Vecpiebalgu - svētvietu otrai sievai Kaikejī. Ar Ajodhjas vārdu varētu būt saistīti Aijaži (Limbažu rajons).

Nav šaubu, ka seno priesteru - bramaņu vārds tulkojams kā Saules (gara) gaismas apspīdēts cilvēks.

Tautasdziesmās Rāmas vārdu sastopam tikai kā piedziedājumu ram.

KĀ SENČI SARGĀJA SAVU SVĒTĀKO VĀRDU

Ne Kosmoss, ne Visums nav viendabīgs. Kā mūsu planēta Zeme, tā arī Saules sistēma un, iespējams, visa mūsu Galaktika, ir piedzīvojusi neskaitāmas ārējo apstākļu pārmaiņas. Tas neapšaubāmi ietek­mēja arī bioloģisko būtņu izdzīvošanu, kas prasa gan gudrību, gan izveicību.

Lielais dabas likums. Radītājs dabā ieviesis kādu ļoti svarīgu likumu: nekas nedrīkst palikt pāri, citādi visa dzīvība pēc kāda laika aizies bojā pati savos atkritumos. Tāpēc katra radība pārtiek no kādas citas radības un tā savukārt arī pati var kļūt par barību kādam citam.

Katrai bioloģiskai būtnei ir savs labvēlīgais laiks, kad tā strauji vairojas. Tad sākas jaunas teritorijas, jaunu izdzīvošanas iespēju meklējumi. Šajos mek­lējumos nākas saskarties un cīnīties ar radībām, kas šīs teritorijas jau aizņēmušas. Dzīvnieku pa­saulē tiesības dzīvot pieder tam, kurš pierādījis, ka ir stiprākais, gudrākais un izveicīgākais. Tomēr, ja uzvarētājs neiekļaujas kopējos dabas likumos, tam jāiet bojā. Pie Radītāja uzliktajiem lielajiem dabas likumiem pieder arī savstarpēja palīdzība.

Radītāja apziņa. Mūsu senči Radītāju un viņa likumus apzinājās jau kopš neatminamiem laikiem. Vairāku ziņu salīdzināšana ļauj spriest, ka viņi to apzīmēja ar vārdu Dievs jau vismaz pirms 100 gadu tūkstošiem (tuvāk par to sk. 9. apcirknī). Sākoties leduslaikmetam, bramani šo vārdu aiznesa uz Indiju. Mūsu senči kā indoeiropiešu tautu sākotne to izplatīja pa visu Eiropu.

Daudzas un dažādas ziņas liecina, ka gadu tūk­stošu gaitā Eiropu postījuši ne tikai sveši iebrucēji, bet arī vietējās tautas karojušas savā starpā. Ik­vienu karu taču izraisa kāda valdnieka vēlme vairot savu bagātību uz citu tautu rēķina.

Ļaunumu mēdza dēvēt kādā citā vārdā. Iebrucēju viltīgie priesteri paziņoja, ka tas vai cits vārds esot slikts un nozīmējot pašu ļaunāko. Tā nu vismaz 100 tūkstošu gadu garumā mūsu senči ne reizi vien ir aizstāvējuši Dieva vārdu. Šīm cīņām ar dažādu tautu uzskatiem varam izsekot pavisam vienkārši - pavērojot, kā tiek dēvēts pats lielākais ļaunums.

Ļaunā vārds. Gadās, ka dusmu brīdī kāds cilvēks savu pretinieku nosauc par velnu. Tā ir sena paraža.

Velna tēla pirmsākumi jāmeklē tāltālā senatnē - baltās un melnās rases cīnās. Mūsu senčiem velns bija melns. Līdzīgi krievu valodā velkamas para­lēles starp čert (velns) un černij (melns). Viens no Velna veidiem bija Jods, kas atbilst senās melnās rases dievības JodJie-ved-he vārdam. Bet ar laiku ideoloģiskie pretinieki sāka cits citu apsaukāt paša nelabā vārdā, lietojot to kā lamu vārdu. Velna tēls ir daudzkārt mainījies. Katrā gadu tūkstotī šim vār­dam bijusi cita jēga, un, kā redzēsim, visai atšķirīga.

Mūsdienu cilvēkam jēdziens velns saistās ar pašu augstāko ļaunuma spēku virskundzības centru (egregoru). Bet, ja izsakāmies vienkāršāk, tad pē­dējos gadsimtos lielai daļai cilvēku tas bija ļaunais gars vai ļauno garu vadonis, pasaules nelaimju vaininieks, 4. gs. izgudrotās elles valdnieks, kas ve­dina cilvēkus grēkot. Viņu dēvē arī par sātanu, ne­šķīsto, Luciferu, šaitanu utt.

Velna tēls attīstījies pēdējos gadu tūkstošos, kad iebrucēji sāka mainīt Ūsiņa (Uānu) laikā iedibināto kārtību un Dieva dēlu izveidoto zemi. Velna tēla radīšanu sekmēja iebrukumi mūsu zemē, tad ak­meņu pārvietošana, bet it sevišķi lopkopības un zemkopības ieviešana. Tautasdziesmās, un jo vairāk dainās, šis tēls tikpat kā neparādās, jo, kaut arī tajās sastopami skauģi, burvji, raganas, tomēr nav pašas ļaunuma ideoloģijas. Velna tēls ar ragiem, asti, āža kājām, šauru ģīmi un ķīļbārdiņu radās līdz ar lopkopību.

Tomēr pieļausim iespēju, ka ķeltu priekšteči, kas ienāca Ietu zemē, varēja būt visai melnīgsnēji.

Kā atceraties, Rāma uzvarēja Rāvanu. Šis laiks saistāms ar pasakām par princeses vai arī trīs māsu nolaupīšanu un citām ļaundarībām. Kā vājākas atskaņas jāpiemin teikas par Velna bikšu lāpīšanu un viņa padzīšanu no rijas, alas vai citas vietas. Šai laikā sāka plēnēt zināšanas. To vietā nāca re­liģija un ideoloģija. Zintnieciskās darbības rituālus aizstāja ārišķīgas ceremonijas. Tautas pretestība okupantiem sekmēja Velna tēla veidošanos.

Ar velna vārdu saistītas daudzas teiku vietas Latvijā un it īpaši lielie, vairākus simtus tonnu sma­gie svētakmeņi. Liekas savādi, kā gan paša nelabā nesto akmeni var saistīt ar vārdu svēts.

Te jāpiemin, ka daudzos gadījumos jaunās reli­ģijas mūsu senču svētajām vietām piedēvēja dažādu ļaunumu, saistot tās ar paša nelabā vārdu. Bet seno svētvietu nosaukuma maiņai saknes jāmeklē dzi­ļāk. Paskatīsimies paša Velna tēla attīstības gaitu.

Izņemot samērā jaunos nostāstus, kur Velnam pielīdzināts kāds ļauns barons, vai arī tos, kur va­dātājs vai cita iedomāta parādība maldina un muļķo cilvēkus, Velns lielum lielā daļā teiku rādīts kā ne- izdarīgs un viegli apmuļķojams. Bet arī tas ir senču uzskatu izkropļojums.

Velna vārds līdz ar ļaunā gara ideju uzslāņots pavisam senam labajam senču garam - velim. Ne jau velti vecie ļaudis teica - velis. Šis vārds saistāms ar angļu ivell - labs, labi.

Savukārt angļu valodā no makroķeltiem sagla­bāta paraža ar mūsu vārdu Dievs saistīt pašu ne­labo. Angļu valodā devil nozīmē velns. No tā atva­sināts vācu Teufel, kam savukārt tuvs ir slāvu dja- vol - sātans. Līdzīgi Tuvajos Austrumos ļaunos garus sauc par dēviem. Šīs laipnības norāda uz ļoti senām un ilgstošām cīņām. Var tikai apbrīnot, kā to ģermāņu pēcteči, kuri mūsu Dievu no­sauca par Sātanu (Teufel), sākot no 13. gs. apgalvoja, ka viņi uz šo zemi esot atnesuši Dieva vārdu tumsonīgajiem pagāniem.

Tātad jau tāltālā senatnē un gadu tūkstošiem ilgi mūsu vārdam Dievs un mūsu senčiem bijuši vareni pretinieki. Bet tas savukārt nozīmē, ka vareni bijuši arī mūsu senči.

SENBALTU CIVILIZĀCIJAS GALS

Mēs jau aprakstījām senbaltu civilizācijas dižos darbus. Tie nebūtu iespējami bez labām kartogrā­fijas un zemes mērīšanas, tostarp arī matemātikas un trigonometrijas, zināšanām. Mūsdienu zinātne tās sasniedza tikai 19. gs. beigās. Starp pārvietota­jiem akmeņiem ir arī tādi, kurus nevar pārvietot vēl šodien pat ar tām ierīcēm, kādas radītas mūsdienās.

Rūpīgi apskatot tos akmeņus, kuri minēti teikās, nākas secināt, ka tie visi likti iepriekš aprēķinātās, stingri noteiktās vietās, kas iekļaujas Latvijas svēt­vietu tīklā. Turklāt tie likti uz iepriekš sagatavotiem pamatiem. Kā jau minējām, lielākais no senatnē ap­strādātiem un zināmā, noteiktā vietā liktiem ak­meņiem ir Nīcgales lielais akmens. Septiņsimt ton­nu smago akmeņu pārvietošana pāri purviem un upju ielejām pat šodien ir grūts uzdevums.

Var strīdēties par to, pirms cik gadu tūkstošiem tur novietoti Nīcgales un citi dižakmeņi, bet pilnīgi skaidrs ir tas, ka šā akmens novietošana vēl 20. gadu simtenī nebija tehniski iespējama.

Viedo vecajo iznīcināšana izraisīja dziļu un ļoti ilgu garīgo postu. Sākās daudzus gadu tūksto­šus ilgs zināšanu un tikumu pagrimums, kas nav beidzies pat vēl mūsdienās. Par šā uzbrukuma sa­gatavošanu un norisi vēsta gan latvju, gan arī citu tautu garamantas, vienlaikus brīdinot, ka šādi notikumi var atkārtoties.

Latvju teikas stāsta par skroderiem, kas vēluši kalnā lielu akmeni, bet pusceļā akmens sācis ripot atpakaļ un nogalējis pašus vēlējus. Tas norāda, ka mūsu viedie vecajie nepaguva paveikt visu iecerēto. Šīs teikas atspulgs saglabājies grieķu mītos par dumpīgo Aīdas valdnieku Sīsifu, kuru dievības so­dīja par viņa gudrību. Sīsifam vajadzēja uzvelt kalnā lielu akmeni, kas, tuvojoties kalna galam, vienmēr izslīdēja no rokām un noripoja atpakaļ zemē.

Citi grieķu mīti vēsta par Perseju, kas nogalēja Atlantu, pārvēršot to par klinti. Atlanta saistība ar Atlantīdu un mūsu zemi ir skaidri redzama.

Teikai par skroderiem ļoti tuvi ir grieķu mīti par Faetonu, kas savos Hēlija (Saules) ratos uzlidoja pārāk tuvu Saulei. Rati sadega, un Faetons iegāzās Eridanas, t.i., Daugavas viļņos. Šis mīts jau visai tieši norāda uz mūsu senču zemi. Jāpiebilst, ka Faetona bojāeja gandrīz pazudināja visu Zemi.

Baldrs. Visai tiešas ziņas par to, kā makroķelti ar viltu pieveica un iznīcināja senbaltu civilizāciju, atrodamas senskandināvu sāgās par gaismas un jaunības dievību Baldru. Makroķeltu nodevīgo rīcību simbolizē Lokijs, kurš vēlāk pārtapis par nenovēršamā likteņa simbolu - vanagu.

Baldru nogalina ar āmuli. Paskaidrosim, ka āmu- lis ir pusparazītisks augs. Latvijā tas aug uz ābelēm, kļavām, liepām, pīlādžiem un vītoliem. No āmuļiem izgatavoja dzērienu, ko augstie priesteri lietoja lielajos rituālos. Iespējams, tam piemita narkotiska iedarbība. Tomēr vēl ticamāk, ka āmuļa pieminē­šana norāda uz parazitēšanu. Tātad senbaltu civili­zācijas bojāejas iemesls varēja būt priesteru kastas atdalīšanās, pārejot uz parazītisku dzīvesveidu.

Baldra tēls saistāms ar atdzimstošo dievību Ba- alu Tuvējos Austrumos. Gan šo seno dievību vārdi, gan viņu būtība tuva baltu vārdam un nozīmei pa­saules civilizācijas vēsturē. Baldra mātes Frigas vārds saistāms ar senbaltu civilizācijas centra - Rīgas vārdu, kas vēlāk pacelts debesīs.

Senskandināvu sāgas vēsta, ka pēc Baldra nāves sākās likumu pārkāpumi, morāles pagrimšana, haoss, cilšu ķildas, asiņainas cīņas. Gan Senākajā, gan Jaunākajā Edā aprakstītas milzīgas klimata pārmaiņas, piemēram, trīs gadus ilga ziema, Saules aptumsumi un citas briesmas, kas pasauli gandrīz novedušas līdz bojāejai - ragnarjokai. Šīs ziņas tuvas tam, kā grieķu mīti raksturo postu pēc Faeto- na bojāejas.

Senbaltu civilizācijas bojāeja izraisīja ari citu seno civilizāciju bojāeju visā pasaulē (sk. 5. apcirkni). Maz ir to vietu pasaulē, kurās saglabātas atsevišķas seno zināšanu drumslas. Par zināšanu dalīšanu vēsta arī seno indiešu sanskritā rakstītie teksti (sk. A. Rupaiņa darbu Aj'cheolingvistika). Visā pasaulē sākās liela garīgā pagrimuma laiks. Lielākā gara tumsība valdīja viduslaikos, un vēl tagad pasaule kopumā nav sasniegusi tādu zināšanu līmeni, kāds bija senbaltu civilizācijai. Bet likumu un morāles jomā šī atpalicība ir vēl lielāka.

Mēģinot saprast lielā zināšanu krituma iemeslus, jāsecina, ka mūsu senčiem bijusi gan ļoti augsta un tāpēc arī visai trausla zināšanu iegūšanas teh­noloģija. Taču šī senā garīgā katastrofa ir ne tikai bieds, tā mudina domāt par zinību izplatīšanas elektronisko 21. gs. tehnoloģiju, kas būtībā ir līdzī­ga senbaltu tehnoloģijai, bet vēl trauslāka par to. Iespējams, ka tieši tādēļ senči negāja to attīstības ceļu, pa kuru virzās mūsdienu zinātne un tehnika.

Par to, kā dzīvajos palikušie senču viedie vecajie cīnījās un kāds bija viņu liktenis, vēsta zintnieku dainas par Cielavu, Cīruli, Lakstīgalu, Žagatu un citiem putnu vārdos sauktajiem zintniekiem. Šo vēsturisko dainu klāsts ir visai plašs. Tas vieš domu, ka mūsu senči ilgi un visādos veidos, nežēlojot savu dzīvību, pretojās okupantiem.

Galveno notikumu saistība. Pirms 13,6 gt. Leduskalna saskaldīšana (LKS) - globāla rakstura notikums, kas iezīmē leduslaikmeta beigas.

1,6 gt. pēc LKS notiek Lielā katastrofa.

2.3   gt. pēc LKS izveidojas Baltijas ledus ezers. Uz to pa Abavas gultni aizplūst daļa Zemgales līdze­numa ūdeņu. Iestājas arktiskais klimats. Pauguru virsotnēs veidojas tundra, ielejās - meža tundra.

3,6 gt. pēc LKS iegrimst Skandināvijas kalni. Baltijas ezera ūdeņi ieplūst Ziemeļu Ledus okeānā. Izveidojas seklā Joldijasjūra. Kļūst siltāks. Parādās bērzu audzes.

5,6 gt. pēc LKS tiek veidots Zelta uijas valnis ap jūras krastu no Kretingas līdz Pērnavai. Darbojas klimata vadīšanas sistēmas. Letu zemē klimats kļūst maigs kā Moldāvijā. Mežos aug galvenokārt platlapju koki - liepas, ozoli, skabārži, vīksnas u.c. Daudz lazdu, īvju, efeju. Bagātīgā augu un dzīv­nieku valsts rada visai labvēlīgus apstākļus cilvēku dzīvei - tas ir zelta laikmets mūsu vēsturē. Šai pašā laikā paceļas Skandināvijas zeme, noslēdzot Jol- dijas jūru. Veidojas daļēji noslēgtais Ancilus ezers.

8.4   gt. pēc LKS veidojas pirmās šumeru pilsētas Babilonijā. Šumeras civilizācija uzskatāma par otro vecāko pēc senbaltu civilizācijas un radās tās ietekmē.

8,6 gt. pēc LKS Skandināvijas pussalas rietumu galā Ancilus ezers savienojas ar okeānu. Rodas Litorinas jūra.

CETURTAIS APCIRKNIS

DARBI, KURUS NEVAR ATKĀRTOT

Kam gan nav gadījies ieskatīties kādā nepazīs­tamā mehānismā, elektroiekārtā vai elektroniskajā shēmā. Redzot tur dažādus zobratus vai citas deta­ļas, vadus, savienojumus, kuru nozīmi vēl neapjē­dzam, mēs tomēr saprotam, ka tur katrai detaļai ir sava vieta. To pašu cilvēks apzinās, iepazīstot kādas bioloģiskās būtnes uzbūvi.

Uzmanīgāk aplūkojot mūsu jūras krastu, Baltijas jūras salu, lielo upju, kalnu un citu veidojumu iz­vietojumu, var atrast daudzas pārsteidzošas sakarības. Tās vedina domāt, ka mūsu zeme savā laikā veidota vai arī pārveidota kādu neiedomājami lielu mērķu veikšanai, sekojot rūpīgi pārdomātam plānam. Kaut ari patlaban mēs vēl nevaram apjēgt pašu mērķi, tomēr varam saskatīt dažas šā plāna daļas, it īpaši, ja tās izpaužas milzīgos zemes veidojumos.

Mūsu senči uztvēra Zemi kā dzīvības veidu un zināja, ka sava nozīme ir katrai vietai, katram veidojumam. Lai veicinātu Zemes kā dzīvas būtnes darbību, viņi stingri noteiktās vietās veidoja māk­slīgus uzbērumus un ielejas, lika īpaši izmeklētus un apstrādātus akmeņus, tā radot svētvietas. Tās galvenokārt bija domātas pašai Zemei, mežu un lauku ražībai, visu dzīvo būtņu attīstībai. Tajā pašā laikā svētvietas noderēja ari cilvēkiem viņu gara spēju un fiziskās labsajūtas, tostarp veselības, uzlabošanai.

Lielo svētvietu kopas veido svētvietu līnijas, kas iet pāri visiem kontinentiem. Savukārt lielajām līnijām pakārtotas mazākas, un tā visa mūsu Ze­me, izrādās, pakļauta noteiktām likumsakarībām.

Seno svētvietu tīkla izveidošana prasīja gadu tūkstošiem ilgu, turklāt rūpīgi pārdomātu un labi saskaņotu (koordinētu) darbu. Var tikai pasmaidīt par šobrīd valdošo uzskatu, ka to veikušas savrupas mežoņu kopienas. Šādus darbus būtu grūti atkārtot pat ar mūsdienu tehniku.

4.1. SAULES RAKSTI

Visas senās svētvietas savstarpēji ir saistītas ar citām līnijām, kuru virzienus nosaka Saules lēkta un rieta virzieni mūsu senču svinamajās gadskārtu dienās. Vēl jāatzīmē, ka Saules lēkta un rieta virzie­ni dažādos Zemeslodes ģeogrāfiskā platuma grādos ir atšķirīgi. Lielo veidojumu pamatā ir tieši tās sa­karības, kādas Saules ceļi veido Baltijā. Arī tas no­rāda uz mūsu zemes nozīmīgumu tāltālajos aiz- laikos.

Es rakstīju tos rakstiņus, ko Saulīte rakstījusi. Tā mēs dziedam vēl tagad. Lai saprastu, kā ierī­kotas seno svētvietu līnijas, vispirms jāiepazīst Sau­les raksti. Skatot tās lēkta un rieta vietas senču svinamajās gadskārtu dienās, atrodam 10 virzie­nus. Pieskaitot tiem vēl virzienus uz Saules augstā­ko punktu pusdienas laikā - dienvidos - un virzienu uz neredzamo tās galējo stāvokli pusnaktī - zie­meļos -, pavisam iegūstam 12 nozīmīgus virzienus.

Vispirms atzīmēsim Saules lēkta un rieta virzie­nus Ziemas un Vasaras saulgriežos. Līnijas DA, DR, ZA un ZR virzienos veido pašu nozīmīgāko - Dieva, arī Zelta (Slīpo) krustu. Papildinot to ar Saules lēkta un rieta virzieniem Lielajā dienā un Miķeļos, t.i., A - R virzieniem, kā arī jau minētajiem Z - D virzieniem, iegūstam Ausekļa zīmi.

Turklāt vēl ir četras, jau mazākas nozīmes svina­mās dienas. Meteņos un Mārtiņos Saule lec DAA, > _ riet DRR virzienā. Bet Ūsiņos un Rudens Māras dienā Saule lec ZAA, riet ZRR virzienā. Papildinot tos ar Z - D virzienu, iegūstam sešdaļīgu orna­mentu - Saules zīmi.

Katrai no nozīmīgajām līnijām ir sava pāra līnija. Tādējādi minētie divpadsmit virzieni cits citu pa­pildina, veidojot sešus līnijpārus. Minēšu dažus pie­mērus. Daugavas lejtece lejpus Vitebskas Bešen- kovičiem un Rīgas līča Kurzemes krasts atbilst lī­niju pārim ZRR - DAA. Gaujas lejtece atbilst ZAA- DRR līnijai. Tā šķērso arī Baltijas augstāko punktu - Lielo Munameģi un Pokaiņus. Pēdējos šķērso vēl viena nozīmīga līnija, kas ZR - DA virzienā iet caur Stokholmu, Ventspili, Pokaiņiem, Minsku, Erevānu un seno Šumeru.

Jau minējām Daugavas un Gaujas lejteču gult­nes, kas atbilst ģeologu izzinātajām pamatklintāja lūzuma līnijām. Vairākas līnijas norāda uz senām vēsturiskām sasaistēm, jo DA virziens no Pokai­ņiem norāda uz saikni ar seno Armēniju un Šume­ru. Par tām jau stāstījām. Vairākas ZD līnijas vieno mūsu un Senās Grieķijas svētvietas. Vēl no Pokai­ņiem iet DR līnija uz seno inku valsti Peru. Par saistībām ar Amerikas kontinentu runāsim nāka­majā apcirknī.

Līnijām dosim apzīmējumus, kas atbilst Saules lēktam svinamajās dienās līdz Jāņiem:

Jāņu līnijas, kas iet ZA - DR virzienā;

Ūsiņu līnijas, kas iet ZAA - DRR virzienā;

Metu (Lielās dienas) līnijas, kas iet R - A vir­zienā; ģeogrāfi tās sauc par paralēlēm;

Meteņu līnijas, kas iet ZRR - DAA virzienā;

Ziemassvētku līnijas, kas iet ZR - DA virzienā;

Audu līnijas, kas iet Z - D virzienā; ģeogrāfi tās sauc par meridiāniem.

MILŽU DARBI

Ziņu par milžiem un viņu darbiem šai zemē ir pārāk daudz, tāpēc tām var nepievērst uzmanību. Tomēr mīklu ir daudz vairāk. Teikas vedina domāt, ka milži bija šīs zemes iedzīvotāju skaitliski neliela, bet ļoti nozīmīga daļa. Milži veica tādus darbus, ko nespēja paveikt parastie cilvēki. No citām ziņām var secināt, ka viņi vienlaikus bija gan zintnieki, gan svētnieki, gan arī valdnieki. Mēs varam pieņemt, ka milži zināja tādus dabas spēku vadīšanas noslēpumus, kādus mēs joprojām vēl neesam atklājuši.

Bioloģisko būtņu un to sugu attīstības gaitā kat­rai sugai ir bijis savs milžu periods. Bija laiks, kad jūrās dzīvoja haizivis vaļa lielumā, bija milzu kro- kodili, kuru garums sasniedza 15 m, augstums un platums -Ira. Atrasti neticami lielu putnu skeletu nospiedumi, pa sauszemi pārvietojušies zauri - dzīvnieki, kas staigāja uz divām kājām, bet bija smagāki par ziloni.

Pierādīts, ka mamuti, spalvainie degunradži, alu lāči un citi pirmsleduslaikmeta dzīvnieki bijuši daudz lielāki nekā to radinieki mūsdienās. Ja jau bija milzu dzīvnieku saime, tad varēja būt arī cil­vēki - milži.

Milžus piemin gandrīz visas senās tautas. Mūsu zemē par tiem liecina milzīgi zemes darbi, pār­vietotie dižakmeņi ar kāpnēm, sēdekļiem, kas pie­mēroti ļoti liela auguma cilvēkiem. Milžus piemin teikas un pasakas, bet to nav daudz. Domājams, ka tās sacerētas pēc Rāmas laika, kad liela auguma cilvēki nekādus dižos darbus vairs neveica.

Teikas par milžiem skaidro vairāku dižu kalnu, lielu akmeņu un citu ievērojamu vietu apzinīgu iz­veidošanu. Turklāt teikas skaidro tikai to vietu ra­dīšanu, kuru rašanos dabiskā ceļā mūsdienu ģeolo­ģijas zinātne nevar izskaidrot. Tādējādi, lai cik fan­tastisks liktos stāsts par milžiem, vismaz šobrīd tas ir vienīgais minēto objektu izcelsmes skaid­rojums.

Katras fizikālas dabas norisi noteic zināmas likumsakarības, kurām jāpakļaujas matemātiski formulētiem fizikas un mehānikas likumiem. Sa­vukārt teorētiskās mehānikas, materiālu pretes­tības, hidraulikas u.c. likumi nosaka ierobežo­jumus, t.sk. minimālos apmērus tās vai citas no­rises teorētiskajai iespējamībai.

Ģeologi, kas strādājuši citās zemēs, zina, ka viena veida ģeoloģiskās norises (procesi) aizņem vismaz daudzus desmitus tūkstošus km2 lielas platības. Latvijas zemi viņi uzskata par ģeoloģiski visai sa­režģītu, jo šeit dažādas struktūras mainās ļoti ne­lielos posmos, un šo maiņu teorētiski grūti vai pat neiespējami pamatot. Turklāt mūsu zemē ir daudz tādu visai iespaidīgu veidojumu, kuru rašanās nekādi nav uzskatāma par dabisko ģeoloģisko no­rišu sekām. Mēs jau stāstījām par Kangaru kalnu kopu (sk. 1. apcirkni), savukārt šajā apcirknī uz­zināsiet vēl par citām lielu veidojumu kopām.

Mūsu senči labi izprata daudzas Zemes reljefa veidošanās likumsakarības. Tās vietas, kuru izcel­smi var pamatot ar jau minēto zinātņu likumiem, viņi uztvēra par Dieva liktām. Bet tās, kuras nevar būt ne Zemes viļņveida iegrimšanas vai celšanās sekas, vulkāna izvirduma, šļūdoņa sanesu vai citu ģeoloģisko norišu radītas, senči uzskatīja par milžu izveidotām. Un tādu vietu nav mazums.

POPES LĪNIJA

Iezīmējot Latvijas kartē lielākās senču svētvietas un savienojot'tās ar līnijām, rodas zīmējums, kas atgādina Stāmerienas sagšas rakstus. Par šādu sagšu aušanu vēsta vairākas dainas, piemēram:

Saules meita sagšas auda, Vidū gaisa stāvēdama: Metus ņēma tīra. zelta, Audus tīra sudrabiņa.

FS 958.2816

Audēji zina, ka auduma rakstus veido gan meti, gan audi. Tas pilnībā attiecas arī uz dižo svētvietu sagšu pāri Latvijai. Katra svētvieta sagšas orna­mentā atrodas divu svētvietu līniju - metu un audu - krustpunktā. Svētvietu savstarpējais attālums ir stingri noteikts. Šajā grāmatā apskatīsim tikai da­žas līnijas, kuras saistāmas ar Galveno meridiānu.

Jāpiebilst, ka svētvietu Dižās sagšas zīmējumi nav tik vienkārši kā Stāmerienas villainē, jo Latviju klāj vairākas svētvietu sistēmas. Katrai no tām bijuši savi uzdevumi.

Popes līnija ir Dižās sagšas ornamenta metu lī­nija. Tā divas reizes šķērso jūru. Saules meita audu­mu auž un ritina Saules gaitas virzienā, t.i., no A uz R. Tāpēc metiem atbilst R - A līnijas, bet par au­diem dēvējamas lielās līnijas, kas iet šķērsām pāri visai Baltijai un vēl tālāk.

Sirpjveida kalns. Braucot no Ventspils uz Rīgu, šosejas abās pusēs līdz Usmai ir gandrīz tikai vieni purvi. Tomēr 20 km no Ventspils Rīgas šoseja šķērso pacēlumu - kādu visai īpatnu zemes veido­jumu, kas virs apkārtējā purvainā līdzenuma pace­ļas 50 m augstumā. Ģeologi domā, ka tajos aizvēs­turiskajos laikos, kad gandrīz viss tagadējais Vents­pils rajons vēl bija tikai jūras līcis, šī vieta pacēlusies virs ūdens kā sala jau pieminētajā Baltijas ledus ezerā. Tās visai stāvie ziemeļrietumu krasti patie­šām šķiet kā viļņu grauzti. Pēdējos gadu tūkstošos uz salas izveidojies Popes ciems.

Visai īpatns ir šīs salas apveids, ko varētu salī­dzināt ar stipri padilušu Mēness sirpi. Tā rādiuss ir ap 1,7 km, kas atbilst vienai tūkstošajai daļai no Mēness rādiusa. Sirpja centrs meklējams ap 0,7 km dienvidos no Popes kapiem. Šīs salas apveidu var salīdzināt arī ar vēju sapūstu parabolisku kāpu.

Popes sirpis skatās uz ZR, uz jūras krastu pie Ovīšiem, kas arī veido līdzīgu loku. Tāpat uz Ovī- šiem lido arī iedomātā milzu spāre, kuras spārnus veido Spāres ezeri. Un vēl bez tam uz ZR raugās Dundagas pacēluma augstākā daļa - Slīteres Zilo kalnu pusloks. Abus šos puslokus vieno trešais pusloks - ap 20 km garš akmeņu valnis. Tātad šis Popes salas apveids un sirpja virziens nav nejaušs un ne tikai izsaka kādu vairākkārt sastopamu likumību Kurzemes pussalā, bet ir kādas lielas sistēmas dala.

Šīs sistēmas kopapjoms mērojams desmitos miljardu kubikmetru. Tās izcelsmi nevar izskaid­rot ar dabas procesiem, taču šis apjoms ir pārāk liels, lai šādu sistēmu varētu veidot ar 21. gs. tehniku.

Popes salas sirpja centrālā daļa ir arī pati aug­stākā vieta. To veido ap 0,1 km plats un 0,6 km garš pacēlums ar visumā nolaidenām malām, ja ne­skaita kraujo sirpja R malu. Šī paugura garenass stiepjas ZR - DA virzienā. Bet sirpja ragi, kas atro­das pa labi un pa kreisi no šā paugura, visai lēzeni nolaižas apkārtējā līdzenumā.

Tā Popes salas daļa, kas paceļas virs apkārtnes līdzenuma, satur ap 30 miljoniem kubikmetru ze­mes. Tagad ir ne tikai grūti, bet pat neiespējami iedomāties un modelēt tādu ģeoloģisko procesu, kas būtu varējis radīt šo milzu sirpi, kā mēdz teikt, dabiskā ceļā.

Vēl jāatzīmē, ka Popē atrodami vairāki sīkāki rel­jefa veidojumi, kuru mākslīgā izcelsme ir neapšau­bāma, piemēram, terasveida noejas no pilskalna un terases muižas parkā.

TĀLĀS SAISTĪBAS

Popes kalns atrodas uz ziemeļu platuma 57° 24' paralēles.

Domās virzoties pa karti uz austrumiem, pēc 43 km nokļūstam vietā ar līdzīgu vārdu - jau minētajā

Popervālē. Popes kalna austrumu pakājē, t.i., uz tās pašas R - A līnijas jeb precīzi uz tās pašas 57" 24' paralēles, atrodas arī 1771. gadā celtā Popes baz­nīca. Virzoties tālāk uz austrumiem, tieši uz šīs paralēles atrodas arī 1793. gadā celtā Ārlavas baz­nīca. Zinot, ka līdz 19. gs. vidum kristīgo baznīcas mūsu zemē cēla tieši senču svētvietās, jādomā, ka tā nav sagadīšanās.

Tagad ar labas kartes palīdzību paceļosim pa nule minēto ģeogrāfisko paralēli, ko dēvēsim par Popes līniju. Ja domās šķērsojam visu Kurzemes pussalu un arī Rīgas līci, tad izrādās, ka šī paralēle ir vie­nīgā, uz kuras Kurzemes pussalas platums ir vienāds ar Rīgas līča platumu. Kurzemes pussalu un Rīgas līča dienvidu daļu var uzskatīt par vilni, attiecībā uz kuru pussala veido viļņa pozitīvo, bet līcis - ne­gatīvo daļu. Izrādās, ka šim vilnim ir materiāla rak­stura izpausmes gan uz rietumiem, gan arī uz austrumiem. Kurzemes pussalas un Rīgas līča Latvijas piekrastes veidotā viļņa garums ir 170 km. Tieši tāds pats ir attālums no Kurzemes līdz Gotlandei.

Ja pa Popes līniju dodamies rietumu virzienā pāri Baltijas jūrai, tad, veicot tik lielu attālumu, kas ir vienāds ar Kurzemes pussalas un Rīgas līča platu­ma summu, nonākam tieši Gotlandes salas aug­stākajā punktā - Tora kalnā. Tā ir senas skandi­nāvu dievības - Tora svētvieta. Tā apzīmē pilnā viļņa garumu.

Ar 170 km garu vilni sastopamies arī 2. un 7. ap­cirknī, apskatot seno svētvietu sistēmas. Tas iezīmē superīsvilņu starojumu ap Pokaiņu svētvietu. Uz tā paša meridiāna, uz kura atrodas Pokaiņi, viens no otra 170 km attālu atrodas senās Apollona un

Asklēpija svētvietas Grieķijā. Pa šo pašu meridiānu 170 km no Pokaiņiem uz dienvidiem ir Nemuna. Var nosaukt vēl arī citus piemērus, bet jau no minētajiem ir skaidrs, ka tālā senatnē radīto svēt­vietu savstarpējie attālumi atbilst Pokaiņu staro­juma rādiusam, kuru 21. gs. septiņdesmitajos ga­dos konstatēja zinātnieki, fotografējot Zemi no Kos­mosa superīsviļņu diapazonā.

Mūsu minētie lielumi - Pope - Popervāle - 43 km, Lielā viļņa garums - 170 km un tā pusvilnis - Kur­zemes pussala, t.i., Rīgas līča platums, uz Popes līnijas mērīti senās mērvienībās - zviedru jūdzēs. Tās garums - 10,7 km. Pilns viļņa garums ir 16, pusvilna - 8, viļņa ceturtdaļas - 4 zviedru jūdzes. Šī mērvienība ietilpst seno kosmisko mēru sistēmā.

Duntes mīkla. Virzāmies pa Popes līniju tālāk uz austrumiem. Rīgas līča Vidzemes daļā tā iet caur Dunti. Domājams, ka šeit bijusi sena svētvieta. Viduslaikos tās vietā ierīkota muižiņa, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Duntes vārds nāk no somugru vārda tont - rēgs, spoks, parādība. Bet cits ļoti līdzīgs somugru vārds tontt ir tulkojams kā rūķītis. Te nav pretrunu, jo rūķītis taču ir nevis fizis­ka būtne, bet gan parādība. Senskandināvu sāgās rūķīši kala ieročus augstākai dievībai Toram. Tādējādi Duntes vārds varētu būt saistīts ar Tora vārdu. Atcerēsimies Tora kalnu Gotlandē, kurš at­rodas tieši uz šīs līnijas. Sagadīšanās? Diez vai.

Gan uz ziemeļiem, gan arī dienvidiem no bijušās Duntes muižas ir itin jaukas vietas. Vai esat pado­mājuši, kāpēc gan Dunte atrodas tieši tur, kur tā ir, nevis kaut kur citur? Iemesls ir tikai viens - tāltālie senči ļoti labi zināja, kurā vietā Popes līnija krusto seno krasta līniju. Un vēl kāda Duntes un

Tora vārdu saistība. 8 km aiz Duntes uz austru­miem Popes līnija šķērso Aģes pieteku Toru, kuras tuvumā ir Kalntovu mājas. To vārds norāda uz Tora svētvietu. Vēl tuvumā ir dzelzceļa stacija Inte. Tās nosaukums ņemts no tuvējo māju vārda, kas savukārt saistāms ar seno Saules vārdu Inti. Iespē­jams, ka šis vārds saistīts ar jau minēto Indras vār­du. Tātad šeit ir sena Saules svētvieta. Ar lielu pār­liecību var apgalvot, ka tā nevar būt tikai sagadī­šanās.

Zvejnieku un jūrnieku vidū Duntei nav laba sla­va. Jūrā iepretī Duntei laiku pa laikam sākas negai­dītas un neviena neparedzētas vētras, kas prasa cilvēku dzīvības. Varbūt enerģētisko līniju krust­punkti prasa papildu uzmanību un aprūpi, ko mūs­dienās cilvēki aizmirsuši.

Virzoties pa Popes līniju vēl tālāk uz austrumiem, pēc mums jau zināmā pusvilna attāluma - astoņām zviedru jūdzēm - nonākam pavisam īpatnējā kalnā pie Smiltenes, kuru tagad dēvē par Cērtenes pilskalnu.

Upju grīvas un svētvietu līnijas. Gan upju iztekas no ezeriem, bet vēl jo vairāk - upju grīvas senatnē bija svētas vietas. Dainas vēsta, ka vietā, kur upe ienes jūrā mirušo dvēseles, notiek to pārat- dzimšana (tuvāk sk. 5. apcirknī). Tāpēc Latvijas lielāko upju grīvas sakrīt ar svētvietu līnijām. Tā, piemēram, Popes līnija Baltijas jūras Kurzemes krastu šķērso tieši tajā vietā, kur jūrā ietek Venta. Līdzīgi Zosēnu līnija iziet uz Rīgas jūras līča krastu tieši tur, kur ietek Gauja. Savukārt Salacas grīvas vieta saistāma ar Lielā Munameģa - Kolkas - Skā- gena raga (Dānija) līniju. Nozīmīga ir arī Sakas ieteka un citu upju ietekas.

Dažkārt šķiet, ka nevis svētvietas pielāgotas upju grīvām, bet gan otrādi. Tā, piemēram, nav sapro­tams, kāpēc Venta pēc savienošanās ar Abavu nav šķērsojusi nelielo zemieni iepretī Sārnatei, pa kuru tek Užava. Ventu no šīs zemienes - bijušā jūras dibena - atdala ģeoloģiski samērā neliels zemes val­nis, vietām tikai pāris kilometru plats. Lai gan visai pārdroši skan pieņēmums, ka 30 km garo valni Ventas ūdeņu ievadīšanai jūrā iepriekš paredzētā vietā veidojušas apzinīgas būtnes, tomēr tas ir ticamāks nekā doma par tā dabisko izcelsmi.

Cērtenes pilskalns atrodas uz tās pašas 57" 24' paralēles. Tā atrašanās vieta, mērot no Duntes, at­bilst jau minētajam astoņu zviedru jūdžu ritmam.

Cērtenes pilskalnu ir veidojuši cilvēki. Tas ir viens no mūsu senajiem dubultsvētkalniem. Inte­resantākā ir ziemeļu daļa. Tās garums ap - 150 m, platums - 50 m, augstums - ap 15 m. Nogāzes ir pārāk stāvas,'lai tās uzskatītu par dabiskām. Ziemeļu nogāzē redzamas triju terašu pēdas. Zemes darbu apjoms vērtējams ap 150 tūkstošiem tonnu.

Cērtenes senajam dubultsvētkalnam ir arī vai­rākas citas senas saistības. Tieši dienvidos, mūs­dienu mērvienībās - 30 km no tā. atrodas citas, loti ievērojamas senu svētvietu kopas centrs. Tas ir Zosens, tagad Zosēni. Tā ir atsevišķa apskata vērta sistēma, bet šajā grāmatā pie tās nekavēsimies.

Visticamāk Cērtenes dubultsvētkalna ziemeļu daļa ir bijusi sena rituālu vieta Jāņu svinīgajiem pasākumiem (ceremonijām). Nav jābūt seno kara lietu speciālistam, lai saprastu, ka dubultsvētkalna valnis ir pārāk tuvu dienvidu daļai, kuru sauc par pilskalnu. Tādējādi ziemeļu kalns nekādi nevarēja noderēt pils aizstāvēšanai. Tas, ka šeit, tāpat kā daudzos citos senču svētkalnos, uzbūvēts militārs objekts, uzskatāms par posta laika darbu, bet tas nemazina senatnes dižumu.

Padomāsim, kāpēc gan tāltālā senatnē veica tik milzīgu zemes darbu apjomu. Toreiz vēl Smiltene nebija pilsēta, pat ne miests vai muiža. Te gāja ga­rām sensens ceļš: Cēsis - Rauna - Cērtene - Grund­zāle - Apekalns - Lielais Munameģis vai arī Pečori, bet diez vai tirdzniecība bija tik apjomīga, lai būvētu tādu lielu svētkalnu. Tātad šā kalna būvētājiem bija kāds cits uzdevums. Tālie senči, kas dzīvoja ap Cērteni un svētvietu sistēmā ap to, labi zināja, ko viņi dara, kāpēc dara, un zināja arī to, tieši kas kurā vietā jābūvē.

Pēdējos gados ap Cērteni atklāts seno svētvietu loks. Tā rādiuss ap 15 km. Šajā lokā ir daudz objek­tu, kuri ir daudzus gadu tūkstošus veci. Tostarp jāmin 1998. gadā atrastais Emīlu bļodakmens. Tā vidējais diametrs -3 m. Viegli ovālais apveids ir precīzi viena simtmiljardā daļa no Zemes orbītas ap Sauli (300 miljoni km). Ovālais apveids atbilst Zemes orbītas saspiedumam. Bļodakmens nebūt nav vienīgais īpaši apstrādātais akmens, kura iz­mēri atbilst decimāldaļai no kāda kosmiskā lielu­ma. Smiltenes apkārtnē zeme ir samērā neauglīga, tāpēc iedzīvotāju blīvums nav liels. Tomēr svētvietu loks ap Smilteni vienlaikus varēja uzņemt daudzus tūkstošus cilvēku, kas simtām reižu pārsniedza šā novada seno iedzīvotāju skaitu. Visu šo sistēmu kopumā varam uzskatīt par vienu no senbaltu civi­lizācijas centriem. Atliek secināt, ka šīs vietas bija paredzētas lielam svētceļnieku skaitam. Jau minēto attālumu līdz Zosēniem var izteikt ar citām se­najām mērvienībām - četrām krievu (lasi: krīvu) jūdzēm (7,5 km).

Jāteic, ka Cērtene senatnē bijusi ievērojams un no­zīmīgs plašas apkārtnes centrs. Šeit iedomāto svēt­vietu sagšas meti šķērso trīs audu līnijas. Tās ir: Munameģis - Cērtene - Pokaiņi; Trikāta - Cērtene - Ranka un Piebalga - Cērtene - Saule (pie Valkas). Vietvārdu Cērtene varētu tulkot, ņemot par pamatu somugru vārdu tsaori - valdnieks. No šā vārda radies krievu cars, nevis otrādi. Tātad Cērtene va­rētu būt valdnieka dēla vieta. Tā uz Popes līnijas, sākot no rietumiem, bija dievības Tora vieta, svētnieka vieta - Pope un A daļā - valdnieka vieta. Šī saistība ir loģiska. Bet varbūt jāskatās vēl tālāk. Ap 0,5 km uz ziemeļiem no Cērtenes pilskalna atrodas lielas, mākslīgi veidotas bedres. Nostāsti, kas vijas ap tām, liek domāt, ka bedrēm bijusi kāda zintnie- ciska nozīme. Bet tā jau ir cita, ar kosmiskiem no­slēpumiem saistīta sistēma.

LIELĀS MĪKLAS

Svētvietu līnijas turpinās arī jūrā un šķērso salas. Padomāsim, kāpēc viena vai otra sala atrodas tieši tur, kur tā radusies, un kāpēc tā radusies.

Gotlandes sala ir samērā jauna, tā radusies vai radīta pēc leduslaikmeta. Salas nosaukums, tica­mākais, tulkojams kā Dieva (radītā) sala. Ari tas vedina uz domām par tās radīšanu. Sala aizņem 2960 km2 un ir tikpat liela kā viss Ventspils rajons. Gotu cilts vārds nācis no salas nosaukuma, nevis otrādi. Vēl tagad nav saprotams, kāpēc tā izcēlusies no jūras tieši tur, kur tas ir noticis, un kāpēc tās augstākais punkts - Tora kalns - atrodas tieši uz Popes līnijas, precīzi tajā vietā, kas izsaka līnijas viļņa garumu.

Mēģināsim no šīs salas raudzīties uz Popes līnijas galvenajām vietām. Skatoties no Gotlandes Tora kalna, uz Popes līnijas austrumu gala atrodas:

Kurzemes lielākās upes Ventas grīva;

vienīgais pacēlums plašā apkārtnē - Popes kalns un baznīca tā pakājē;

sena svētvieta (bija svētezers) Pesteļi, kas sais­tāms ar angļu tlie best - vislabākais, kā arī pestīt, pestītājs. Šie vārdi saistāmi ar makroķeltu valdī­šanas laiku (sk. 6. apcirkni);

Popervāles jeb Arlavas baznīca;

Dunte;

četru svētlīniju krustošanās vieta - Cērtenes du bu 1 tsvē tkaln ā.

Visas šīs vietas atrodas precīzi uz vienas 57" 24' ģeogrāfiskā ziemeļu platuma paralēles. Tā šķērso Kurzemes pussalu un Rīgas līci tieši tajā vienīgajā šķēluma vietā, kur abu šo vietu platums ir vienāds. Savukārt attālumi starp tām pakļauti noteiktai rit­mikai, ko nosaka sena mērvienība - zviedru jūdze.

Dabā, tāpat kā mūsu dzīvē, daudz kas var saga­dīties reizi, divas, trīs. Bet te jau kopā ir deviņas sagadīšanās, tātad jārunā par likumsakarību. Ņemot vērā arī to, ka attālumi starp šīm vietām ir noteikti ar vienotu mērvienību, jārunā par divreiz deviņām brīnumainām sakritībām. Bet te šo saga­dīšanos ir pārāk daudz. Tās var vērtēt matemātiski, un tad izrādīsies, ka miljardiem reižu pareizāk jē­dziena sagadīšanās vietā lietot jēdzienu - apzināti veidojumi.

Dažas no šeit minētajām vietām pašas par sevi ir brīnums. Tā, piemēram, Popes izveidošanās aplūkojama saistībā ar paša vārda tulkojumu, t.i., izaugums no purva. Pope atgādina milzu kāpu, bet tā tomēr nav smilšu kāpa. Pope drīzāk salīdzināma ar Dundagas pacēlumu.

Interesenti var uzlikt lineālu uz Baltijas kartes tā, lai lineāla mala skartu Popi un Dundagas pacē­luma augstākās daļas - Slīteres Zilo kalnu līnijas ģeometrisko centru - Aučus (salīdziniet ar angļu out). Šīs līnijas turpinājums dienvidu virzienā iet caur Užavu, ziemeļu virzienā tā šķērso Ronu salu

un Igaunijas krastu. Šajā līnijā Užava - Pope - Auci - Latvijas krasti - Roņu sala - Igaunijas krasti katrs viegli atradīs savstarpējo attālumu ritmiku. Tas liecina, ka Popes līnija ir izvērsta milzu zīmē­jumā ne tikai caur Cērteni, bet arī citos punktos.

Iepriekšējā apcirknī jau stāstījām par vairākām lielām zemes svārstībām pēc leduslaikmeta. Bet ar tām nav izskaidrojama ne Popes, ne Gotlandes, ne Ventas lejteces veidošanās.

Esam nonākuši pie lielas mīklas, kuru šodien at­minēt vēl nav iespējams. Bet tas nenozīmē, ka ne­drīkstam mēģināt minēt. Popes līnija iekļaujama lielo, ļoti nozīmīgo senatnes dižo darbu skaitā.

DIŽO DARBU NOSLĒPUMI

Mēģināsim vērtēt Popes līnijas kopsakarības, lai varētu spriest par tās veidotājiem.

Četrās vietās uz Popes līnijas ir redzams cilvēku roku darbs. Un tas būtu:

Popes baznīca (1771);

Popervāles jeb Ārlavas baznīca (1793);

Duntes muiža;

Cērtenes dubultsvētkalnu terases un citi veido­jumi.

Neapstrīdami, ka abas baznīcas, tāpat kā daudzas citas, celtas senču svētvietās. Citādi nevar izskaidrot to, ka baznīcas nav celtas pašos augstākajos punktos, bet būvētas tieši tur,'kur iet Popes līnija. Attālums starp abām baznīcu vietām, t.i., senajām svētvietām, ir četras jau minētās zviedru jūdzes. Šis attālums ir tieši puse no Kurzemes pussalas platuma. Vai atkal sagadīšanās? Jāmin vēl viena sagadīšanās - tieši vidū starp tām atrodas jau minētie Pesteļi. Tātad no Pesteļiem līdz Popes baznīcai ir 2 jūdzes un tieši tikpat tālu ir līdz Arlavas baznīcai Popervālē. Kā senie cilvēki varēja šajā mežainajā un purvainajā apvidū precīzi atrast tās vietas, kur ierīkot minētos objektus? Tas nav izdarāms bez labām kartēm un instmmentiem. Bet mūsu zemē šādas iespējas radās tikai 19. un 20. gs. mijā.

Tieši divreiz lielāks attālums, t.i., 8 zviedru jūdzes, ir:

Kurzemes pussalas platums uz Popes līnijas;

Rīgas līča platums uz šīs līnijas;

attālums no Duntes līdz Cērtenei.

Un vēl - precīzi divas reizes lielāks attālums ir no Ventas grīvas līdz Tora kalnam Gotlandē. To, ka senie cilvēki zināja šīs likumsakarības, pierāda arī mūsu zemē agrāk lietotā mērvienība zviedru jūdze - 10,688 km. Daudzviet minētie 170 km atbilst 16 šādām jūdzēm, un kļūda ir mazāka par 1%. Bet jāu minētais attālums no Popes baznīcas līdz Arlavas baznīcai Popervālē ir 4 jūdzes.

Vēl piebildīsim, ka šī nav vienīgā senā mērvie­nība, bet Popes līnija ir mērāma tieši zviedru jū­dzēs.

Atgriezīsimies pie Tora kalna Gotlandē. Tā vieta uz šīs līnijas ir gan pārāk precīza, gan pārāk labi atbilst daudzām citām seno svētvietu līniju sav­starpējām saistībām, lai varētu runāt par sagadīšanos.

Daudz kas var sagadīties, bet šī ritmika ir pārāk precīza, lai to uzskatītu par dabas spēku izpausmi vai rotaļu. Tajā pašā laikā Tora kalns Gotlandē ir pārāk grandiozs, lai to uzdrošinātos dēvēt par cilvēku roku darbu. Pagaidām pieņemsim, ka tā ir mīkla, vēl viens no nenovērtētiem pasaules brīnumiem. Gan Tora kalns, gan Popes kalns, gan Popervāle ir šo brīnumu sastāvdaļas, bet tās nebūt nav visas.

Mēs šeit galvenokārt pieskārāmies diviem jautā­jumiem - par senajām kartēm un senajām zemes mērīšanas iespējām. Taču bez abām šīm mīklām paliek vēl trešā un visgrūtākā mīkla - kā un kas izcēla no zemes Popes kalnu vai Gotlandes salu, tur­klāt īstajā vietā? Savstarpēji salīdzinot, Ventas iegro­žošana jau ir tīrais sīkums, tikai 600 miljoni m:! zemes darbu,' t.i., 300 lielās Ēģiptes piramīdas ap­jomu. Tas skan neticami, bet miljardiem reižu neti- camāk būtu teikt, ka viss aprakstītais ir tikai netīša astoņpadsmitkārtēja sagadīšanās.

Objektu novietojums uz Popes līnijas ir pārāk precīzs, lai to varētu veidot vienīgi dabas procesi. Dažādi fizikāli, ģeoloģiski un enerģētiski blakus faktori var izraisīt ievērojamas nobīdes. Bet, no otras puses, darbi ir pārāk lieli, lai tos veiktu cilvēki.

Daba var radīt brīnumus, bet arī tai ir savu iespēju robežas. Pope un objekti uz tās līnijas uz­skatāmi par mums nezināmu, apzinīgu būtņu vei­dotu brīnumu. Bet, ja šīs vietas rašanās tiešām būtu sagadīšanās, tad tas būtu vēl lielāks brīnums.

Lai cik pārsteidzošas šīs ziņas šķiet, tomēr Popes līnija nebūt nav vienīgā seno svētvietu līnija. Dažas līnijas šķērso ne tikai Latviju, bet pat visu Eiropu, atsevišķas - pat visu pasauli (sk. 5. apcirkni). Šīs līnijas ir svētvietu sagšas pamatnes. Visu Latviju klāj vairākas svētvietu sagšas, kas liecina par ļoti senām un neticami augstām senču zināšanām. Protams, Popes līnija nebūt nav vienīgais mets. Citas metu līnijas iet pāri Burtniekiem, Kolkas- ragam, Valmieras Zilajam kalnam, Pāvilostai, jau iznīcinātajam Liepājas Saules muižas Saules akmenim un citām dižām vietām. Par dažām līni­jām esmu rakstījis enciklopēdiskajā izdevumā Kur­zeme. Šo līniju lielajos mezglu punktos senči ierī­kojuši daudzas svētvietas. Lai veidotu tik sarežģītu sistēmu kopu, kas saskaņota ar Latvijas zemes pau­guriem, upju gultnēm un jūras krastu, vajadzētu ilgu mūsdienu lieljaudas datoru darbu. Ikviens svētvietu plānojums ir viens no izciliem senču augstā intelekta pierādījumiem.

4. 2. ZELTA ĶĒDES TRĪSSTŪRI

1

Šajā sadaļā aplūkosim četras svētvietu līnijas, kas veido divus kopā saliktus tā dēvētos Pitagora trīs­stūrus. Tā sauc taisnleņķa trīsstūrus ar veselos skaitļos izsakāmām malu attiecībām.

Mēs visi skolā mācījāmies Pitagora teorēmu, kas daudziem likās visai neizprotama. Bet tai ir liela no­zīme seno izbūvju plānojumos. No teorēmas varēja secināt, ka taisnleņķa trīsstūri veidotu virve, kuras trīs nostiepto malu garumi attiektos cits pret citu tāpat kā 3:4:5. Šāda virve (aukla, ķēde) būtu vienkār­šākais no veidiem, kā konstruēt taisnu, t.i., 90° leņķi.

Grieķu matemātiķis un filozofs Pitagors, kā zināms, dzīvoja 6. gs. p.m.ē. Bet vai gan Pitagora teorēma un tās secinājumi bija zināmi jau pirms Pitagora? Ārzemēs jebkuru atradumu, kas šādu iespē­ju apliecinātu, uzskatītu par brīnumu. Zinātnieki pēta izbūves, kurās atrasti savstarpēji perpendikulāri virzieni, un cenšas izprast, kā tās ir plānotas. Bet mums, Latvijā, ir liela Pitagora trīsstūru kopa, kuru malu kopgarums pārsniedz 300 km. Tas ir viens no mūsu dižās senatnes brīnumiem, kam nav nekā līdzīga visā pasaulē. Ne jau velti senie grieķi raksta, ka Pitagors par savu skolotāju uzskatījis mūsu senču zintnieku Abarisu, kurš dzīvojis vis­maz vairākus gadu tūkstošus pirms Pitagora (sk. 2. apcirkni).

PITAGORA TRĪSSTŪRI

Izpētot senās izbūyes, zinātniekus pārsteidz to precīzais plānojums. Ārzemju literatūrā vairākkārt nācies iepazīt pētījumus, kuros vērojami centieni izprast, kā gan senie celtnieki varējuši dabā no­spraust precīzu, t.i., 90° leņķi.

1998. g. latviešu valodā izdots viens no tulkotiem darbiem, kurā kā brīnums pieminēti senatnē veidotie Pitagora trīsstūri. Tā ir Lara Fišingera grāmata Dievu laiki. Tās 200. lpp. lasām: "Ajīpar celtnieku mērījumu metodēm nav nekādas skaid­rības. .. Kā redzams, megalitiki (lielo akmens veido­jumu celtnieki - I.V.) izmantojuši savas zināšanas par Pitagora trīsstūriem! Pie Lemenekas, rietumos no Kromlehas, izveidoti divi trīsstūri, kuru malu attiecība ir 3:4:5…

Kāpēc megalitiki ainavā iekombinējuši vienkār­šo - taisnlenķa trīsstūri., var tikai minēt. Vai viņi. tādējādi būtu gribējuši pierādīt savas precīzās zinā­šanas ģeometrijā?"

Gan minētās grāmatas autors, gan arī citu grāmatu autori, pieminot senās izbūves ar Pitagora trīsstūi-u attiecībām, tās uzskata par ļoti pārstei­dzošu zināšanu izpausmi. Vēl piebildīsim, ka runāts tiek par samērā nelieliem veidojumiem. Visu rie­tumu autoru aprakstītās šāda veida izbūves mērā­mas dažos simtos metru.

Protams, seno celtnieku precīzie mērījumi mūs­dienu cilvēkam šķiet brīnums. Bet neizsakāmi lie­lāks brīnums ir divi milzīgie taisnleņķa trīsstūri Lat­vijā. Lielākā trīsstūra apvilkšanai vajadzētu 300 km garu ķēdi. Šos trīsstūrus veido vismaz 10 svētkalni, kas atrodas vidēji 40 km attālu cits no cita. Salī­dzinājumā ar ārzemju zinātnieku apbrīnotajiem Kromlehas trīsstūriem Latvijas trīsstūri ir brī­numu brīnums.

Lielie darbi Tērvetes ielejā. Daudzi no lasī­tājiem ir pabijuši skaistajā Tērvetes parkā, A. Bri- gaderes muzejā, izstaigājuši Anneles un Sprīdīša takas, uzkāpuši arī Tērvetes pilskalnā un prie­cājušies par skaisto ainavu, kas paveras no tā. Tikai 200 m ZR virzienā no pilskalna atrodas otrs, ne­daudz zemāks paugurs, kura īstais vārds ir Svēt- kalns. Tas līdzīgs milzu burtam U, atvērtam uz ziemeļiem. Abi šie kalni, šķiet, veidojušies vai drīzāk gan veidoti kā salas Tērvetes upes ielejā. Vai tiešām šī rāmā upīte te būtu plosījusies ar neiedomājami negantu sparu, radot ap 2,5 x 1,5 km lielu ieleju?

Līdz Tērvetei upīte rāmi tek vienā gultnē, tāpat arī lejpus tās. Bet te, tikai 2 km garā posmā, Tēr­vetes upe veidojusi daudzas jaunas gultnes. Tēr­vetes sanatorijas un Kalnamuižas apkārtnē var saskatīt vecupju ielejas un ezeriņus, kas liecina par upes senajām gultnēm. Pētot tās un savstarpēji salī­dzinot ar citām šā novada upēm, grūti iedomāties, ka tās visas būtu tikai dabas spēku rotaļas. Daudz ticamāk šķiet, ka gultnes mainītas apzināti, lai ra­dītu divu seno svētkalnu pāri. Tad, kā vedina domāt teika, no šā svētkalna sāka plānot citus svētkalnu pārus un tos veidot jau pēc iepriekš radīta plāna.

Kamēr stāvam uz Tērvetes pilskalna vien un vēro­jam apkārtni, šķiet pilnīgi dabiski, ja upe dažkārt mai­na gultni un šur tur noskalo pa krasta gabalam. To­mēr, skatot līdzīgas, upes grauztas ielejas ap Buses un Kandavas pilskalnu (abi Tukuma rajonā), bez matemātikas neiztikt. Tāpēc mēģināsim izteikt skait­ļos tos darbus, kas veikti Tērvetes ielejas veidošanai. Mūsdienu, t.i., pašreizējās Tērvetes upes gultnes kreiso krastu lejpus Sprīdīšiem veido augsts paugurs, uz kura plešas Tērvetes sils. Senākā gultne atrodas 2,5 km uz austrumiem. Tās labais krasts arī ir paugurs, uz kura bijušas Pokaiņu mājas. Šīs grāmatas 7. apcirknī šī vieta dēvēta par Pokaiņiem - 4.

Izstaigājot upes izgrauzto ieleju, varam vērtēt, ka Tērvetes upe nograuzusi veselu kalnu, kura til­pums - ap 25 miljoni m3 . Valda uzskats, ka Tērvetē pilskalns izveidots, vēlākais, pirms diviem gadu tūkstošiem. Tātad pēcleduslaikmeta Tērvetē katra upe varēja strādāt tikai 10 gadu tūkstošus. Vidēji tas būtu 2500 m3 gadā. Tas ir pārāk daudz Tērvetes upes caurtecei. Lejpus Tērvetes pilskalna upe rāmi tek gultnē, kuru ierobežo augsti krasti. Straume lēna, nule minēto nogulšņu daudzumu tā nespētu aiznest. Tāpēc jādomā, ka gan Tērvetes, gan Buses un citu līdzīgu pilskalnu veidošanā ielikts ari cilvēku darbs, apzināti vadot upes tecējumu.

Teika par zelta ķēdi. Katrai teikai ir savs materiālas dabas pamats. Katrā ir ietverts slēpts sa­turs, tikai to vajag atminēt un iztulkot. Sāksim ar seno, it kā vienkāršo vēstījumu par zelta ķēdi Tērvetes pilskalnā:

"Reiz vecos laikos viena meita ganījusi pilskalnā cūkas. Viņa pamanījusi, ka raibais vepris kaut ko rok. Gājusi klāt. Kā tad! Veprim mutē zelta ķēdes gals. Aizdzinusi vepri un sākusi ķēdi vilkt no zemes ārā. Vilkusi, vilkusi - ķēde jau garu garā. Te meitai uznākušas šķavas. Kā nošķaudījusies, tā ķēde iz­sprukuši no rokām atpakaļ zemē. Neviens vairs ķēdi nekad nav manījis."

Teikā minētajai meitai neizdevās ķēdi izvilkt līdz galam. Vilksim ķēdi vēlreiz, jo nu jau mēs zinām, ka tā jāvelk no Tērvetes pilskalna. Tā būs pilskalnu ķēde.

Šajā rakstā pilskalnus pieminam tikai kā viet­vārdus. Patiesībā tās ir seno svētkalnu vietas. Pils­kalnu veidošana uz svētkalniem sākta tikai pēdējo 2-3 gadu tūkstošu laikā, tātad pavisam nesen.

Ieskatoties kartē, redzam, ka gandrīz vienādos attālumos un uz vienas taisnes gan uz R, gan A pusi no Tērvetes izvietoti vairāki pāru pilskalni. Citiem vārdiem sakot, tā ir pilskalnu pāru ķēde, kuru kala kārtīgs kalējs, jo visi ķēdes locekļi ir gan­drīz viena garuma. Tā ir senu svētkalnu ķēde, kur daži kalni pārveidoti militārām vajadzībām.

Uz austrumiem no Tērvetes pilskalna 40 km attālumā atrodas Mežotnes pilskalni. Turpinot ceļu pa to pašu iedomāto līniju, pēc 37 km ir divi Skaist­kalnes pakalni. Varbūt te bijis Skaistkalnes centrs, kur tagad atrodas baznīca un bijušā klostera ēka.

Taču Skaistkalnes abi pakalni ir ap 3 km dienvidos no teorētiskās līnijas. Tā iet caur nedaudz paugurainu vietu, kurn dēvē par Deviņzari. Parasti to saista ar Deviņzares avotu, kas ietek Mēmelē. Bet varbūt šim vārdam ir kāda dziļāka jēga, kas saistīta ar Pitagora trīsstūriem.

Šī ķēde turpinās arī uz rietumiem. Pēc 40 km no Tērvetes (atcerieties šo skaitli) ir Kokmuižas pils­kalns. Vēl pēc 40 km nonākam ziemeļos no Nīgran­des pie Luku Gāriskalna un Alšu Skujkalna, vēl pēc 36 km - Krotē pie Misiņkalna un Elku kalna. Tātad uz vienas un tās pašas taisnes gandrīz vie­nādos attālumos atrodas seši dubultkalni.

Minēto ķēdes posmu kopējais garums ir 193 km. Vērīgs lasītājs jau pamanīja, ka malējie ķēdes posmi ir nedaudz īsāki.

Šie seši punkti uz kartes veido it kā piecus ķēdes locekļus. Tas atbilst gan vienas rokas pieciem pirk­stiem, gan ari daudzkārt latvju dainās paustajam, it kā dīvainajam skaitlim pieci seši. Paskatieties uz savas rokas pirkstiem. Trīs vidējie no tiem ir gan­drīz viena garuma, divi malējie - manāmi īsāki. Līdzīgi ir ar Zelta ķēdi. Protams, tā ir tikai tāda ārēja līdzība. Nedaudz vēlāk redzēsim - katram no minē­tajiem attālumiem ir sava nozīme.

Dubultkalni uz vienas līnijas. Vēlreiz atgādi­nāsim, ka visas šīs līnijas svētvietas ir dubultsistē- mas. Katrai no šīm vietām blakus atrodas divi acīm­redzami speciāli veidoti kalni. Tiesa, daži no tiem pēdējos gadu tūkstošos pārbūvēti par militāru nocietinājumu vietām - pilskalniem. Bet tas nema­zina seno mērnieku un celtnieku darba dižumu. Visi šie dubultie svētpauguri ir saistīti ar teikām, bet Nīgrandes Alšu Skujkalns - ar teiksmainā Velna (lasi: Milžu) akmens vietu.

Visai īpatns ir divu svētkalnu izvietojums pie Nīgrandes, kur Venta krusto Zelta ķēdi. Upes kreisajā krastā atrodas Skujkalns, labajā - pie biju­šās Luku muižas - Gāriskalns. Tie atrodas iepretim viens otram uz Z - D līnijas, kas atbilst Ventas te­cējuma ģenerālvirzienam. Venta ap šiem kalniem veido divus lielus lokus. Skatoties kartē, šie loki atgādina seno Zalkša zīmi. Kopā ar abiem jau minē­tajiem kalniem tā veido Austrumu filozofijā pazīs­tamo In - jaņ zīmi.

Zelta ķēdes līnija nav gluži R - A virzienā kā lie­lākā daļa svētvietu metu līniju, tostarp arī Popes līnija. Varam tikai apbrīnot seno mērnieku pārstei­dzoši augsto precizitāti, veidojot svētvietu sagšas metu līnijas. Tērvetes ķēdes slīpums nav nejauša kļūda. Šīs līnijas ģeogrāfiskais azimuts ir 94"5', t.i., no Tērvetes pilskalna jāskatās ne gluži uz austru­miem, bet nedaudz arī dienvidu virzienā. Šis nelielais slīpums saistāms ar tālaika pasaules mē­roga plānojumiem, par kuriem jau runājām 2. ap­cirknī.

Aplūkotās līnijas slīpums dažādos posmos maz­liet atšķiras. Ne tikai šī, bet arī citas svētvietu līni­jas nav ideāli taisnas, tās var salīdzināt ar vibrējošu kontrabasa stīgu, kas ir viegli viļņota. Vismazākā ķēdes slīpuma posms ir Dobes kalni - Tērvete. Bet šai posmā savienojošā līnija visai precīzi iet pāri vairākām pauguru virsotnēm svētvietai pie Rom- jiem un ļoti īpatnajam Līgu svētakmenim, kurā var saskatīt ķēdes attēlu. Tā kā pagaidām pasaulē ir zināms tikai viens šāds attēls un viena Zelta ķēde, tad tā nekādi nevar būt nejauša sagadīšanās.

Tas, ka sešas senās svētnīcas un dziednīcas, kas konstruktīvi veidotas no dubultpauguriem, atrodas uz vienas taisnes noteiktos attālumos, nekādi nevar būt nejaušība. Te pilnīgi noteikti jārunā par Zelta ķēdes sistēmas apzinātu veidošanu.

Visi minētie punkti atrodas vietās, kur starojums ir ļoti labvēlīgs cilvēkam. Zelta ķēde ir senču dzied­nīcu simbols. Dažkārt to apliecina paši vietvārdi. Piemēram, vārds Tērvete varētu būt cēlies no somugru vārda terva - veselība.

To apliecina tas, ka šie apvidi bijuši visai apdzī­voti. Mežotnē, Tērvetē un vēl citās vietās arheologi atraduši plašus kapulaukus. Pirms gadu tūkstoša Mežotnē bijis vairāk iedzīvotāju nekā toreizējā Rīgas ciematā.

Jau minējām, ka triju iekšējo ķēdes locekļu ga­rums ir 40 km. Tā nevarēja būt nejaušība. Neatka­rīgi no tā, kādas mērvienības lietojam, šis attālums atbilst vienai tūkstošajai daļai no Zemes apkārt­mēra, kas mūsdienās zināms kā 40 076 km. Tiesa, šo lielumu aptuveni noteica tikai 19. gs. beigās, bet minēto precīzo lielumu - tikai 20. gs. otrajā pusē. Ne tikai ķēdes locekļu garumi, bet arī citu seno svētvietu izmēri liecina, ka senie cilvēki zināja gan Zemeslodes, gan arī citu Saules sistēmas ķermeņu izmērus. Bija taču kāds būtisks iemesls, kāpēc attālums 40 km uzsvērts veselas trīs reizes.

LIELIE ZĪMĒJUMI

Atgriezīsimies pie Pitagora trīsstūriem. Zelta ķēde ir seno svētvietu veidoto milzīgo trīsstūru pa­mats. Trīsstūru virsotnes veido vēl viens dubult- kalns, proti, Māras kalni Engurē pie pašas Engures upes ietekas jūrā. Arī Māras kalni ir mākslīgi vei­doti. Par Māras kalniem stāsta teika, un nebūt nav jābūt ģeologam, lai saprastu, ka šie kalni nav ne­jauši radušās kāpas. Citur apkārtnē kāpu nav, un jūra šeit ir pārāk akmeņaina, lai viļņi no tās nestu ārā smiltis un vēji sapūstu kāpas. Dubultkalna dienvidu daļā redzamas mākslīgi veidotu terašu pēdas, līdzīgi kā Cērtenē. Engures upes labajā krastā saskatāma ieplaka, no kurienes ņemtas smiltis kalna uzbēršanai.

Lielie trīsstūri. Zelta ķēdes viduspunkts atro­das pie Bēnes Saulītēm. Varbūt šis vārds nosaukumā ir vienkārši sagadīšanās, taču tie ir interesanti pau­guri. Pieļaujam domu, ka pauguros pie Auces upes senatnē bijusi Saules svētnīca.

Iedomāta līnija, kas savieno Engures Māras kal­nus ar ķēdes viduspunktu, ir perpendikulāra ķēdei un veido divu Pitagora trīsstūru kopējo malu.

Uz taisnes, kas vieno ķēdes vidusdaļu ar Enguri, ir vēl arī citas ievērojamas vietas. Trīsstūru kopējā mala iet caur Pokaiņu centru - Dižo seju (sk. 7. apcirk­ni), senām svētvietām - Annenieku Karsto kalnu un Tukuma Milzukalnu, līdz pie Rīgas jūras līča krasta tā nonāk Engurē. Turklāt abi nule izveidotie trīs­stūri: Bēne - Krote - Engure un Bēne - Engure - Skaistkalne ir pilnīgi vienādi taisnleņķa trīsstūri.

Tātad blakus atrodas divi Pitagora trīsstūri. Kat­ram no tiem malu garums ir vienāds. Kopīga ir īsā katete - 75 km, garā katete ir puse no ķēdes, t.i., 96,5 km, hipotenūzas - pa 121 km. Malu garumu attiecības ir 3:4:5. Vidējā atkāpe no jau minētās attiecības veido apmēram 1,5%.

Aplūkotajā Pitagora attiecību sistēmā 3:4:5 bāze, kas atbilst skaitlim 1, ir 24,4 km. Ar gandrīz 1% precizitāti tā atbilst 15 senām mērvienībām - tā dēvētajām angļu jūdzēm (1,61 km). Turklāt katra

Pitagora trīsstūra perimetrs - 292,5 km atbilst Ze­mes orbītas diametra (299 miljoni km) miljonajai daļai.

Lielais trīsstūris. Bez šiem diviem Pitagora trīsstūriem Zelta ķēdes iekšējā daļa veido pamatni vēl vienam vienādsānu trīsstūrim. Tā ietver trīs iekšējos posmus no Tērvetes līdz Nīgrandei. Katra posma garums ir 40 km, kopgarums - 120 km. Šā vienādsānu trīsstūra augstumu - 75 km jau minējām. Tā izmēri atbilst piectūkstoš reižu palielinātas Heopsa piramīdas sānskata projekcijai (Gīza, Ēģipte). Atgā­dinām, ka Heopsa piramīdas augstums ir 147 m, pa­matnes malas garums - 230 m. Tātad Heopsa pira­mīda atšķiras no Lielā trīsstūra par 4%.

Var jau būt, ka šāda sakritība ir nejauša. Bet, ja tā nav nejauša, tad jādomā, ka Zelta liēdes pamati likti jau pirms leduslaikmeta, bet Heopsa piramīdai - tikai pirms trim gadu tūkstošiem.

Vairāki zinātnieki secinājuši, ka Heopsa pira­mīdas izmēri norāda uz Zemes diametru, tās attālumu līdz Saulei un citiem kosmiskiem lielu­miem. To pašu var attiecināt arī uz Lielo trīsstūri. Tā, piemēram, dubultsvētkalnu savstarpējais at­tālums (40 km) atbilst vienai tūkstošajai daļai no Zemes apkārtmēra. Lielā trīsstūra augstums (75 km) atbilst vienai pusmiljonajai daļai no Zemes attāluma līdz Saulei. Ir arī vēl citas saistības.

Lai cik skeptiski mēs vērtētu minētās sakarības, tās nevar noliegt. Aplūkotie trīsstūri jāuzskata par nozīmīgiem senbaltu civilizācijas pieminekļiem. Neapšaubāmi, ir bijuši kādi svarīgi iemesli, kāpēc šie trīsstūri veidoti un kāpēc tieši ar šādiem, nevis kaut kādiem citiem izmēriem.

Citi zīmējumi. Valkas rajonā nesen atrasti mil­zīgi akmeņu salikumi, kur iezīmējas gan apļi, gan līnijas. Milzīgie zīmējumi aizņem ap 5 x 5 km lielu platību priežu silā. Daļa zīmējumu izpostīta 19. gs., būvējot dzelzceļa līniju Rīga - Valka, kā arī 20. gs., būvējot Sedas ciematu. Zīmējumu atradējs Andris Zanders domā, ka te varētu saskaitīt ap 50 apļiem diametrā no 4 līdz 8 m un ap 200 līnijām.

Milzu zīmējumi, mūsuprāt, bija arī izpostītajā Idus Pantenes svētvietā (Valmieras rajons). Diem­žēl šo vietu atklāja tajā laikā, kad melioratori jau darbojās pilnā sparā, un nosargāt izdevās tikai nie­cīgu daļu. Šī ir viena no daudzajām vietām, kur it kā meliorācijas dēļ postīja mūsu senču svētvietas. Šādās vietās veiktie darbi parasti bija ekonomiski nelietderīgi. Meliorētā platība tagad apaugusi ar blīvu alkšņu audzi.

DZIĻĀS KOPSAKARĪBAS

Gan Pitagora trīsstūri, gan tajos iegulušais Lie­lais trīsstūris būvēti ap Pasaules meridiāna Māras līniju. Savukārt šo trīsstūru saistības ar jūras kras­tu un upju gultnēm nevar neizraisīt būtiskas pār­domas par veikto darbu secību un latvju teikās pie­minēto upju radīšanu.

Papildu izpētes vērtas ir arī senās latvju gara­mantas, kas vēsta par šīm vietām. Ar tām sasaucas arī seno šumeru mīti, tostarp tie, kas vēsta par ūdeņu valdnieku Enki un sasaistēm ar Enguri.

Kur raugās Māras kalni? Engure ir skaista vieta pie Engures upes ietekas Rīgas jūras līcī. Ne velti tā kopš 18. gs. vidus bijusi iecienīta muižnieku atpūtas vieta. Kaut plašāka apkārtne ir visumā līdze­na, pie upes ietekas jūrā paceļas divi pauguri - katrs savā upes krastā. Tie apvīti teikām un nostāstiem, tādēļ šeit mēģināts rakt, lai atrastu naudu. Hercoga Jēkaba laikā Engures grīvā aiz Māras kalniem biju­si osta, kur pat vislielāko vētru laikā bijis ļoti mierī­gi, kā saka vecie zvejnieki - kluss kā šķūnī. Tātad šie kalni nav vienkārši smilšu sabērumi, bet spēj radīt spēcīgu enerģētisko barjeru.

Jau minējām, ka Zelta ķēdes pamatne nav gluži R - A virzienā; tā ir nedaudz pavērsta Saules kus­tības virzienā. Tieši tāpat trīsstūros ir pagriezts vai sašķiebts pret Z - D līniju vienādsānu vidusper- pendikuls. Iedomātā līnija, kas vieno abus Pitagora trīsstūrus, vēl turpinās arī ziemeļos no Engures. Nejau tikai tāpēc mūsu senči izveidoja daudzās svēt­vietas, lai parādītu, ka zina Pitagora teorēmu un prot ļoti precīzi izmērīt savu zemi. Līnijai Karaļa seja Pokaiņos - Karstais kalns - Tukuma Milzu- kalns - Engures Māras kalni ir būtiska nozīme. Raugoties tepat pāri līcim, šīs līnijas turpinājums iet pāri lielākajam dziļumam Rīgas jūras līcī, bet tālāk norāda uz seno izeju no līča Baltijas jūrā starp tagadējo Muhu salu un Igaunijas rietumu krastu. Tālāk šī līnija iet caur Tunturi kalniem (sk. 2. apcir­kni), līdz nonāk Eiropas un arī Eirāzijas tālākajā ziemeļu punktā - Nordkapā, kas ir Skandināvijas un Kolas pussalas saskares vieta.

Vispārpieņemtā nozīmē par Nordkapu sauc nedaudz tālāku punktu - Magerē (Mageroy) salas stāvo, ap 300 m augsto klinšu ragu Barenca jūrā. Tā koordinātes ir 71°10' Z platumā un 25°47' A ga­rumā. Tomēr tas ir tikai Magerē salas tālākais punkts. Paša kontinenta tālākais ziemeļu punkts atrodas apmēram pusgrādu uz rietumiem, un tur sākas pasaules Galvenā līnija, kas iet gan caur

Latvijas, gan Grieķijas senajām svētvietām ar vie­nādu nosaukumu - Idus, Valmieras Zilo kalnu un citām ievērojamām vietām. Tad, lūk, tieši uz šo vietu arī raugās Pokaiņu - Engures līnija.

Kad trīsstūri veidoti? Visai precīzi var noteikt laiku, kad senči uzbēra Māras kalnus. Tas nav nemaz tik sen un saistāms ar turpmāk aplūkotās Zelta vijas un Litorinas jūras veidošanās laiku. Vēl tikai pirms 6,5 gt. to piekrastes daļu, kur tagad atrodas Engures ciems, klāja Ancilus ezera ūdeņi. Kad Rietumskandi- nāvijā sauszeme iegrima, Ancilus ezers savienojās ar okeānu un pārtapa par Litorinas jūru. Tātad diez vai Māras kalni veidoti agrāk nekā pirms 6 gt. Šim laikam ir būtiska nozīme, jo tas liecina, ka mūsu senči vēl tolaik bija saglabājuši ļoti augstas zināšanas. Blakus Māras kalniem redzama ieplaka, no kuras ņemtas smiltis kalnu uzbēršanai.

Popes līnija un Zelta ķēdes trīsstūris ir tikai divas no seno svētvietu sagšas līnijām. Tās ne tikai klāj Lat­vijas zemi, liet tām ir arī tālas sasaites. Šādus darbus varēja veikt tikai augsti attīstīta civilizācija ar spēcīgiem valstiskiem veidojumiem, kas labprātīgi iekļāvās šīs civilizācijas mērķos.

Trīs Lielo trīsstūru pamatne Zelta ķēde veidota daudz senāk. Šeit atkal un atkal sastopamies ar lielajiem senatnes noslēpumiem. Mūsdienās uz­zināt, kurās vietās ierīkot svētvietu trīsstūrus, ne­būtu iespējams bez Kosmosa foto, precīzām kar­tēm, to daudzu variantu aprēķiniem ar datorteh­niku, precīziem instrumentiem un kvalificētiem ze­mes ierīkotājiem. Šādu Zelta ķēžu ierīkošanu neva­rētu veikt ātrāk par 20. gs. beigām, taču šis neticamais darbs veikts tad, kad, kā apgalvo valdošie uzskati, mūsu zemē esot dzīvojušas tikai pirmatnējās akmens laikmeta kopienas. Šī Zelta ķēdes: dubultkalnu sis­tēma nevar būt nejauši radusies. Šeit, tāpat kā ska­tot Popes līniju, atrodam senču precīza darba liecī­bas. Visi Zelta ķēdes kalni ir piesaistīti upēm. Tas plānošanu dara ievērojami grūtāku. Lai šādu ķēdi izplānotu, mūsdienu cilvēkam nepietiktu tikai ar labām kartēm. Vēl vajadzētu strādāt ar moderno datortehniku, lai lielākos ķēdes posmus sasaistītu ar upju gultnēm. To varētu izdarīt tikai pēc īpašas prog­rammas izveidošanas un variantu analīzes.

Senos plānojumus nevarētu īstenot, ja nebūtu labu karšu. Pētot Latvijas seno svētvietu kopas, ar šo jautājumu saskaramies ik uz soļa. Pasaulē ir zinā­ma tā dēvētā admirāļa Piri karte, kas rāda Antarktīdu tādu, kāda tā bija pirms miljona gadu. Tātad kar­tes patiešām ir bijušas. Nejaušs nav arī jautājums par datortehniku. Tai vēlreiz pieskarsimies 9. apcirknī.

Jo nopietnāk iedziļināmies ziņās par Zelta ķēdes trīsstūriem, jo tālāk pagātnē atbīdās iespējamais tās veidošanas laiks. Uzskatot Zelta ķēdes posmus par Pokaiņu Dižās sejas barošanas elementiem, jā­secina, ka tie radīti vienlaikus (sk. 7. apcirkni) - pirms 220 gt. Bet šīs nodaļas sākumā minētais Engures Māras kalnu uzbēršanas laiks jāattiecina uz sistē­mas atjaunošanu pēc leduslaikmeta.

TĀ NAV SAGADĪŠANĀS

Ja Rietumu speciālisti, aplūkojot dažus simtus metrus garos senos veidojumus, uzskata par brīnumu to, ka veidojumu malu attiecības atbilst Pitagora trīsstūrim, tad ko gan viņi teiktu par milzīgajiem dubultsvētvietu trīsstūriem, kuru apvilkšanai vajag bezmaz pustūkstoša kilometru ķēdes? Šeit stingri noteiktās vietās atrodas septiņi dubultsvētkalni un vēl vismaz trīs citas senās svētvietas. Šo kopumu nevai* uzskatīt par ko citu kā vismaz par vienu no lielajiem pasaules brīnumiem. Diemžēl jāņem vērā, ka, iespējams, radīsies skeptiķi, kas visu nule ap­rakstīto - dubultsvētkalnus, Zelta ķēdi un trīsstū­rus dēvēs tikai par sagadīšanos. Mēģināsim novēr­tēt skeptiķu izteikumus ar matemātikas palīdzību, nosakot izteikuma ticamību.

Sāksim ar visai plaša rakstura vērtējumu, ka Baltijā dubultsvētkalnus sastopam vidēji ik pa 10 000 km2 , t.i., ik uz 100 x 100 km platības. Tādā gadījumā tica­mība, ka kāds no tiem atrodas noteiktā 1 km2 lielā platībā, atbilstu attiecībai 1:10 000. Septiņu dubult- svētkalnu atrašanos noteiktā vietā varētu izteikt ar skaitļa 10 ceturto pakāpi, kuru savstarpēji reizinot septiņas reizes, iegūstam 4x7, t.i., divdesmit astoto pakāpi.

Bet vēl triju citu svētvietu atrašanās noteiktās vietās šajā sistēmā aprēķināto skaitli samazinātu vēl kādu miljonu reižu.

No tā izriet, ka ticamība izteikumiem par saga­dīšanos atbilst skaitlim 0, 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 0001. Cilvēkus, kam matemātika nav īsti tuva, šis garais skaitlis var mulsināt. Tāpēc paskaidrosim to: ja ticamību apgalvojumam par sa­gadīšanos varētu salīdzināt ar visu minēto kalnu un dubultkalnu svaru, tad šis apgalvojums nav pat viena putekļa vērtībā. Varētu teikt arī tā, ka šo vie­tu kopuma apzināta izveidošana ir miljardu miljar­du miljardiem reižu ticamāka par sagadīšanos. Te jāpiebilst, ka līdzīgi tam par sagadīšanos varētu uzskatīt jau minēto Popes līniju.

Protams, var lietot arī citas metodes, lai aprēķi­nātu šāda svētkalnu kopuma nejaušu izveidošanos. Aprēķinu var veikt arī ar kādiem citiem skaitļiem, tomēr rezultāta būtība nemainās.

Mēs aplūkojām tikai divas senās svētvietu sis­tēmas - Popes līniju un Engures - Pokaiņu trīsstū­rus. Te jāpiebilst, ka šīs nebūt nav vienīgās svēt­vietu sistēmas.

Nobeidzot sadaļu par Zelta ķēdi, vēl piebildīsim, ka senajām svētvietām bijuši daudzi uzdevumi. Mēs šeit runājam tikai par seno svētkalnu izvietojumu. Dažas ziņas par pašu svētvietu darbību varēsiet tuvāk iepazīt aprakstā par Pokaiņu dižo svētvietu (7. apcirknis).

4.3. ZELTA VIJA

Pasaulē, un tostarp arī Latvijā, ir daudz dažādu brīnumu. Tos varētu iedalīt trijās grupās. Vieni no tiem izsauc izbrīnu tādēļ, ka neizprotam, kā gan tos pirms gadu tūkstošiem varējuši radīt cilvēki ar mums nezināmiem līdzekļiem. Bet šos brīnumus var atkārtot ar mūsdienu tehnikas palīdzību. Pie šīs grupas pieskaitāmi daudzi lielie zemes darbi, tostarp Kangaru kalnu uzbēršana.

Otrai grupai pieskaitāmi tie brīnumi, kurus mūs­dienu tehnika vēl nespēj atkārtot, bet, ja tas būtu nepieciešams, šādu tehniku varētu radīt. Piemēram, minēsim daudzus simtus tonnu smago svētakmeņu novietošanu Kapsēdē, Nīcgalē, Vandzenē un citur.

Paliek trešā brīnumu grupa. Tai pieskaitāmi tādi senatnē veidoti darbi, kurus cilvēki, iespējams, ne­varēs atkārtot nekad. Viens no tādiem ir milzīgais krasta valnis - Zelta vija ap Baltijas zemju juras krastu. Par to stāsta daina:

Vij, Dieviņ, zelta viju Visgarām jūras malu, Lai nenāca salta salna Šai zemē ziedu traukt.

LD 31032

Milžu valni. Pasaules kontinentu un salu krastu * *

kopgarums ir vērtējams miljonos kilometru. Lat­vijas krasta līnija ir 500 km gara. Mūsu zemes kras­ti ir īpatni un neparasti ar to, ka tie atgādina paplāti ar uzvelvētu malu. Turklāt šī uzvelvētā mala ir sa­mērā jauna - tā ir tikai kādus astoņus gadu tūksto­šus vecs veidojums.

Latvju senči apzinājās šo viju kā vienreizēju brī­numu, kam nav nekā līdzīga visā pasaulē un ko va­rēja radīt tikai ar Dieva palīgu. Mūsdienu cilvēki pa šo brīnumu staigā, būvē ceļus, mājas, pat veselas pil­sētas, neapzinoties, kas tas ir. Vai nojaušat, ka runa ir par Baltijas jūras mākslīgo krastu? Jūras krasts? - jūs teiksiet. - Vai tad tas ir kāds īpašs brīnums? Kur cietzeme saskaras ar jūru, tur ir ari krasts.

Šāds nekur citur pasaulē nesastopams valnis stiepjas no Kretingas Lietuvā gandrīz līdz Pērnavai Igaunijā. Ja no attāluma starp šīm vietām atņemam vēl viena cita brīnumaina veidojuma - Slīteres Zilo kalnu krasta garumuj tad uzvelvētā krasta kop­garums ir ap 600 km. Šajā daļā gandrīz visu krastu veido vidēji ap 0,5-1 km plats uz augšu pacelts valnis. Aiz tā atrodas bijusī jūras daļa, tā dēvētie lagūnu ezeri. Pie tiem Baltijas jūras daļā pieskaitāmi Papes ezers, Bārtas zemiene, Liepājas un Tosmāres ezeri,

Ploces purvs, Sārnates ezers. Rīgas līča daļā minē­sim kaut vai purvaines aiz Rojas, Kaltenes un Valgal- ciema, kā arī Engures, Kaņiera, Slokas, Babītes un vēl citus ezerus. Daļa no tiem ir aizaugusi, un no tiem vēlāk radušies purvi gan Kurzemes, gan Vid­zemes piekrastē, tāpat arī Lietuvā un Igaunijā.

Vidēji šī lagūnu zona iesniedzas piekrastē 15 km dziļumā. Tātad Zelta, vija mūsu zemes platību pa­darījusi lielāku par apmēram 7 tūkstošiem km2 .

Nērijas. Tās ir šauras un garas pussalas Baltijas jūras dienvidaustrumu daļā, kuras veidojušas jūras straumes, pagriežot upju tecējumu un pieskalojot smiltis. Vārda izcelsme saistāma ar angļu valodā saglabājušos vārdu narrou) - šaurs.

Lielupes tecējums pagriezienā pie Slokas veido 20 km garu pussalu, bet tās vēl senākais tecē­jums - iepriekšējo arī tikpat garu nēriju starp taga­dējo gultni un Babītes ezeru. Tautā to dēvē par Salu. Ap 6 km garu un ļoti šauru pussalu starp Apšuciemu un Klapkalnciemu veido Lāčupīte. Līdzīgi pagriez­tas mazās upītes abpus Kolkasragam. Iespaidīgi ze­mes veidojumi novirza pa labi Ventas un Bārtas tecējumu.

Pats iespaidīgākais no šādiem veidojumiem ir Kuršu nērija, kuru kļūdaini dēvē par Kuršu kāpām. Tā ir 98 km gara un līdz 70 m augsta. Tās platums šaurākajā vietā, tāpat kā Jūrmalas pussalai, ir tikai 300 m. Vēl tālāk uz rietumiem atrodamas divas, kaut arī mazākas, tomēr iespaidīgas nērijas, kuru kopgarums ir apmēram 100 km. Austrumos no Vis- las ietekas ir Mierzeja Vislana, bet ziemeļrietumos no tās - Mierzeja Helska.

Nēriju pastāvēšana ir dinamiska. Šīs pastāvē­šanas dinamisko procesu ietekmē jūras straume.

Tomēr to rašanās saistāma ar Milžu vaļņa rašanos vai radīšanu. Līdz šim publicētā versija par to, ka minētās nērijas un mūsu jūras piekrasti izveidojis milzu meteorīta radītais vilnis, nav uzskatāma par korektu.

Kad tas notika? Vecākie arheoloģiskie atra­dumi Zelta vijas jomā Pāvilostā, Ploces purvā, Purciemā, Sārnatē, Vārnukrogā un citur datēti kā 6,5 gt. veci. Tā kā kādreizējā jūras dibena smiltīs uzreiz dzīvot nevarēja, tad par visai ticamu Zelta vijas veidošanas nobeiguma laiku varētu pieņemt posmu pirms 7,5 gt., bet tās sākumu - pirms 8 gt.

Taču par to, kā tas noticis, varam tikai iz­teikt minējumus. Milzīgais pacēlums sastāv no daļām, kuru ģeoloģiskā vienotība ir diskutējama. Rietumu daļā tas izpaužas Z - D virziena pacēlumā no Palangas līdz Kolkai, austrumu daļā - no Rīgas līdz Pērnavai tajā pašā virzienā. Abu šo pacēlumu savstarpējie attālumi ir 170 km - skaitlis, kurn šajā grāmatā pieminam 2. un 7. apcirknī. Šos paralēlos pacēlumus vieno trešais - Milžu valnis, kas stiepjas ZR - DA un virzās no Kolkas uz Rīgu. Šobrīd nav zināma neviena ģeoloģiska vai kosmiska rakstura dabas norise, ar kuru varētu izskaidrot zigzagveida līnijas izcelsmi.

Jau minētās paralēlās nērijas Lielupes grīvā - Jūrmalas pussala un Sala, kā arī senās kāpas starp vēl senāko jūras lagūnu - Tīreļpurvu un Babītes ezeru liek domāt, ka Milžu vaļņi nav veidojušies uz­reiz, bet gan vairāku secīgu notikumu gaitā. To vedina domāt arī atradumi lagūnās, par kuriem runāsim turpmāk. Bet pēdējā posma notikumi varētu būt šādi.

Jūrā, vidēji ap 15 km no toreizējās piekrastes, no simts metru dziļuma sācis uz augšu celties ap 2 km plats valnis. Līdz ar šo valni cēlusies plata josla abpus tam gan uz iekšzemes, gan jūras pusi. Valnim pa­ceļoties virs ūdens, starp to un senāko jūras piekrasti palika ap 15 km plata bijušo jūras ūdeņu josla. Par to, kā izskatījās piekraste pēc pacelšanās, var spriest, apskatot Kuršu jomu, Kuršu nēriju un tām līdzīgus zemes vaļņus jūrā tālāk uz dienvidiem. Atdalītā jūras ūdeņu josla ar laiku daļēji pārpurvojās.

Mēs nepārzinām dabas norises tik pilnīgi, lai katru veidojumu, ko ģeologi nespēj izskaidrot, uz­skatītu par apzinīgu būtņu, tostarp milžu vai cil­vēku, veidotu. Tomēr nav arī pamata šādu iespēju noliegt, jo minēto Milžu vaļņu izveidošanās dabiskā ceļā neiekļaujas nekādās fizikas vai mehānikas likumsakarībās. Lai cik tas arī fantastiski skanētu, pats visticamākais no Milžu vaļņu rašanās skaid­rojumiem liek domāt par to mākslīgu radīšanu.

Ja šādu veidojumu vajadzētu radīt, uzberot smil­šu dambjus jūrā, tad to kopsvars būtu daudzi simti miljardi tonnu. Mūsdienu cilvēcei šādi darbi vēl nav pa spēkam. Bet šeit nebūt nav notikusi tikai smilšu uzbēršana vien. Posmā Ķemeri - Klapkalnciems viegli izsekot, ka, veidojot jau minētā vaļņa pamatu, ievērojami uz augšu pacelts arī dolomīta paplāk- snis, kura biezums ir vidēji 20 - 30 m. Tikai viena paša piekrastes kilometra robežās augšup celti līdz 2 miljardi tonnu dolomīta.

Tāpēc Zelta vijas vaļņa pacelšanās nav skaidro­jama ne ar sauszemes celšanos, ne jūras atkāpša­nos, ne ar straumju izskalotām smiltīm, lielu meteo­rītu krišanu vai ar kādu citu mums zināmu dabas norisi vai ģeoloģisku procesu.

Zigzagveida vaļņus nevar uzskatīt arī par zemes pacēlumiem, kas radušies pēc lielā apledojuma. Gan upju gultnes, gan nērijas, kas visas pagrieztas pa labi, liek domāt par ilgstošu, spēcīgu un apzināti virzītu darbību.

Izveidotajam valnim ir sarežģīta kontūra, kuras dabiska izveidošanās neiekļaujas līdz šim zināmajās dabas procesu likumsakarībās.

ATRADUMI LAGŪNĀS

Liela daļa no tās bijušās jūras daļas, kur pēdējos gadu tūkstošus viļņojas lagūnu ezeri, kādreiz bija ilgstoši apdzīvota. Par to liecina atradumi Papes un Engures ezeru gultnēs, kā arī Kaltenē, Valgalciemā un Slīteres Zilo kalnu pakājē. Katra no šīm vietām apgāž līdz šim pieņemto uzskatu par mūsu piekras- tesv ģeoloģisko veidošanos un mūsu senvēsturi.

Šie atradumi apliecina jau minēto dainu par Zelta viju. Izpētei vislabāk pieejama Rīgas līča Kurzemes piekraste.

Slīteres Zilo kalnu pakājē uz diviem balstiem no­vietots 5 m garais un 2,6 m augstais, gandrīz olvei- dīgais Upsīšu akmens. Tā augšpuse apstrādāta kā Milža gulta, lai tajā gulošais varētu raudzīties uz 400 km attālās Upsalas pusi. Akmenī iekalti seni simboli, kas, iespējams, vēsta par tālaika svētvie­tām Kurzemē.

Valgalciema Ulu purvā var redzēt, ka svētakmeņu pamatnes pirms to likšanas uz balstiem apstrā­dātas līdzīgi tam, kā juvelieris apdarina dārgakme­ņus pirms iestrādāšanas metālā. Redzami arī ap­strādātie svētakmenu balsti.

Ļoti nozīmīgi ir bijušā Engures ezera gultnē at­rastie apstrādātie svētakmeņi. Pagaidām ir atrasti ap 20 šādu svētakmeņu, kuri vairākus gadu tūksto­šus atradušies zem ūdens. Akmeņi apstrādāti ar mums nezināmiem instrumentiem un paņēmie­niem. Dažu svētakmeņu veidols un detaļu apdare ir visai līdzīga citiem, jau zināmiem svētakmeņiem, kas nepārprotami liecina, ka šie akmeņi apstrādāti vismaz Rāmas laika pirmajā pusē. Akmeņu atra­šanās vieta pilnīgi noraida literatūrā sastopamo mītu par šādu akmeņu veidošanu zemkopības laikā kulta vajadzībām.

Apstrādāti akmeņi, tostarp ar iekaltām zīmēm, atrasti arī Papes ezerā.

Nopietnu ievērību pelna atradumi Kaltenē. Šeit atrasti apstrādāti svētakmeņi lielu pasākumu no­rises un ļaužu pulcēšanās vietās. Diemžēl lielākā daļa Kaltenes svētvietu ir iznīcinātas. Tagad ir grūti spriest par lielajiem, savstarpēji perpendikulārajiem akmeņu krāvumiem, par milzīgo, iespējams, pasaulē lielāko akmens galvu piramīdu, kā arī par mazo ak­mens disku nozīmi. Tāpat vairs nav iespējams spriest par akmeņiem, ko 19. gs. sākumā izveda no Kolkas Bāžu purva bākas pamatiem. Kopumā var uzska­tīt, ka bijušajos lagūnu ezeros un piekrastē vismaz pirms 6 gt. veikti ļoti lieli darbi, lai izveidotu svēt­vietu sistēmu gar Zelta viju.

MILŽU DARBI UN MODERNĀ FIZIKA

Daļa lasītāju, iepazinušies ar šo apcirkni, teiks: "Nu gail par traku! Tas taču nevar būt tāpēc, ka tā nevar būt! Un tas nav iespējams!"

Šādi vai ļoti līdzīgi vārdi pēdējos gadu tūkstošos teikti daudzas reizes. Tos teica tad, kad izgudroja pirmo buru laivu, pirmās ūdensdzirnavas un pirmo tvaikmašīnu. Franču zinātņu akadēmija savā laikā izlēma, ka meteorītu krišana no debesīm ir absur­da, jo debesīs akmeņu neesot. Tāpat franču gudrā­kās galvas noraidīja tvaikoņa būves projektu, jo dzelzs ūdenī nevarot peldēt.

19. gs. vidū zinātnieki pierādīja, ka vilcieni ne­drīkstot braukt ātrāk par 40 km stundā, jo lielāks ātrums cilvēkus nogalināšot. Līdzīgi pierādīja to, ka lidmašīnas ideja noraidāma pašā būtībā, bet vēl 1950. g. Anglijas zinātnieki pamatoja uzskatus par to, ka cilvēks nekad nevarēs lidot Kosmosā. Šādu faktu uzskaitījumu varētu turpināt.

1900. g. Parīzē atklāja 20. gs. sākumam veltīto Vis­pasaules zinātnes un tehnikas sasniegumu izstādi. Tās laikā notika plaša, zinātnes attīstībai veltīta konference, kurā piedalījās pasaules gudrākās galvas. Cienījamie zinātnieki konferences lēmumā atzīmēja, ka 20. gs. solās būt visai neinteresants, jo visi nozīmīgākie atklājumi jau ir izdarīti. Ja kāds tajā laikā mēģinātu apgalvot, ka nepaies ne simts gadu un cilvēkiem kabatā būs mazas kastītes, kas ļaus sazināties ar draugiem un paziņām, kuri atro­das jebkurā Zemeslodes vietā un, ka, sēžot savās mā­jās, varēs sekot notikumiem visās pasaules malās, tad šādu cilvēku dēvētu par jukušu.

Ne reizi vien nācies dzirdēt to cilvēku iebildumus, kuri uzskata sevi par zinātnes aizstāvjiem, ka iepriekš minētie fakti runājot pretī zinātnieku at­klātajiem un izpētītajiem dabas likumiem. Atbilde te ir vienkārša: ja kāds fakts neatbilst kādam liku­mam, tad vaina meklējama ne jau faktā, bet gan cilvēka izdomātajā likumā. Te jāpiebilst, ka mūs­dienu zinātne apjēguši tikai pavisam nelielu daļu no visiem dabas likumiem. Latvju garamantas un mūsu senču veiktie darbi liek domāt, ka vinu zinā- šanas daudzās jomās bijušas visai lielas.

Nav pagājuši pat vēl divi simti gadu kopš tā laika, kad angļu fiziķis M. Faradejs sāka pētīt elektrību, berzējot dzintaru ar vilnas lupatiņu. Tolaik neviens pat nesapņoja par elektrības rūpniecisko ražošanu un tās lietošanas iespējām. Šobrīd jautājumā par dabas spēku izmantošanu mēs esam tādā pašā līmenī kā savā laikā M. Faradejs. Būtu smieklīgi noliegt to, kas ir acīmredzams.

Neskaitāmi fakti liecina, ka mūsu tālie senči zināja daudzus tādus dabas likumus, par kuriem mūs­dienu zinātne pat nenojauš. Tieši tas viņiem palīdzēja veikt milzu darbus. Mēs nevaram apgalvot, ka milzu darbu veicēji bija milžu augumā, bet to, ka viņi bija gara milži, nevar apšaubīt itin neviens.

PIEKTAIS APCIRKNIS

GARA GAISMAS NESĒJI

Latvju garamantās - gan dainās, gan pasakās - sastopam vēstījumus par tēva dēliem, kas devušies pasaulē veikt labus darbus. Savukārt daudzu citu tautu mītos atrodam ziņas par gaišmatainiem vīriem, kas ieradušies mācīt dažādus amatus un zinības. Šīs visai līdzīgās ziņas cita citu papildina un apstiprina.

Dažādu kontinentu tautas apbrīnojami īsā laikā apguvušas plašas, turklāt visai sarežģītas mākas un zināšanas, piemēram, par ļoti smagu akmeņu pārvietošanu un apstrādi, kuģniecību, metalurģiju, dziedniecību, astronomiju u.c. Samērā līdzīgi ir senie arhitektūras, kultūras un mākslas pieminekļi dažādos kontinentos, piemēram, piramīdas, pret zemestrīcēm drošās būves, senās observatorijas u.c. Šie pieminekļi liecina par ļoti augstām, turklāt visai līdzīgām zināšanām sirmajā senatnē. Daļu no tām varēja apgūt ilgstošu mēģinājumu un novērojumu gaitā, taču lielākā daļa zināšanu ir pārņemtas. Da­žādu, pat attālu dzīvojošu tautu mīti par to sniedz visai līdzīgas ziņas, kas cita citu papildina un ap­stiprina. Tas mudina domāt, ka šīs zināšanas nāku­šas no kāda viena kopīga avota. Mūsu garamantas, atradumi Pokaiņos un daudzas citas zinas vedina domāt, ka izcilo zināšanu avota pirmsākumi varētu būt rodami senbaltu civilizācijā. Latvju garamantas tādā gadījumā ir tuvākais seno ziņu atspulgs.

Nule apskatīto latvju un citu tautu garamantu sasaisti varētu dēvēt par pirmo sasaistes līmeni. Bet tā nav vienīgā. Līdzīgi kā latvju dainās, kas vēsta, ka Trim kārtām zelta josta ap resno ozoliņu, mēs atrodam vēl citas, augstāku līmeņu sasaistes.

Otrā sasaiste veidojas, vienojot pirmo sasaisti ar Latvijā sastopamo pārsteidzoši lielo svētvietu daudzumu, turklāt neparasti dižu un plašu svētvie­tu tīklu. Tām rodas jau cita, globāla nozīme.

Tieši šo iemeslu, nevis sagadīšanās dēļ, mūsu zeme ir plašās indoeiropiešu tautu saimes pirm- dzimtene (sk. 9. apcirkni). Tomēr šo ziņu var uz­lūkot tikai kā pakārtotu. Pasaules kultūras attīs­tībā daudz lielāka nozīme ir Lielo skolotāju - gara. gaismas nesēju darbam citās zemēs un kontinen­tos, radot jaunas civilizācijas. Par mūsu senču saska­ri ar Seno Grieķiju jau lasījām 2. apcirknī. Tagad iepa­zīsim gara gaismas nesēju darbu arī citos konti­nentos.

Interesantas ir savstarpēji tālu dzīvojošu tautu ziņas par šo gara gaismas nesēju visai līdzīgo iz­skatu un izturēšanos, ar ko viņi ievērojami atšķī­rušies no vietējiem iedzīvotājiem.

Pārsteidzoša ir Kecalkoatla Centrālamerikā, Tunapa Dienvidamerikā, Usira (Ozīrisa) Ēģiptē, Apollona un Prometeja Hellādā (Senā Grieķija) un citu gara. gaismas nesēju savstarpējā līdzība. Vēl pār­steidzošāka ir šo varoņu likteņu kopība. Neapšau­bāmi, ka visu līdzību pamatā ir seni patiesi notikumi.

Trešā sasaiste rodas, ja latvju dainu senāko slāni vieno ar otro sasaisti. Tad mēs iegūstam būtiski jaunu Visuma izpratni, kur, sākot no zvaigznēm līdz pat zāles stiebram, katram ir sava^vieta un savs uzdevums kopējā Visuma saskaņā. Šajā apcirknī aplūkosim latvju garamantu sasaisti ar citu tautu mītiem par izciliem varoņiem, kuru darbi veltīti cilvēcei.

Lai varētu sasaistīt tās vēstis par mūsu senatni, kuras glabā dažādu, turklāt attālu tautu mīti, nāk­sies savās domās doties daudzos ceļojumos gan tālu no Latvijas, gan dziļi senatnē. Mēs sāksim ar ieska­tu cilvēces senāko un svētāko ziņu krājumā - latvju garamantās par mūžīgajiem Visuma likumiem, kas nosaka cilvēces vēstures lielo notikumu attīstības gaitu.

5.1. AUSEKĻA NEPARASTĀ DZĪVE

i

Kurš gan nezina vārdu Auseklis un Auseklim pie­dēvēto astoņstūrainās zvaigznes zīmi? Patiesībā šī zīme ar četriem izteiktiem pamatstariem un asto­ņiem stūriem ir laika cikla aprites zīme. Senatnē laiku un telpu nosacīti dalīja astoņās daļās. Mūsu senči lielās laika aprites visbiežāk izteica ar simbolu gads. Ausekļa zīmē redzam tā sadalījumu. Tur iz­celtas četras galvenās gadskārtas, bet pavisam to ir astoņas.

Astoņi stūri bija arī latvju zintnieku cepurēm. Senatnē arī telpu nosacīti dalīja astoņās daļās.

Mūsdienu astronomi no Zemes var novērot asto­ņas Saules sistēmas planētas. Divas no tām - Mer- kurs un Venera - atrodas Saulei tuvāk nekā Zeme. Iespējams, ka šī tuvuma dēļ tām abām veltīja seviš­ķu vērību. »

Ausekļa vārds dainas izmantots, lai skaidrotu Visuma norišu būtību un secību, tostarp arī pārat- dzimšanu. Tas attiecas arī uz būtiskām pārmaiņām cilvēces vēsturē. Lielākā daļa dainu par Rīta zvaig­zni Ausekli būtībā ir simboliski vēstījumi par kā­dām cilvēcei ļoti nozīmīgām likumsakarībām, no­tikumiem un lielo laikmetu attīstības posmiem.

AUSEKLIS - VISUMA ATJAUNOTNES SIMBOLS

Mūsu senči izvēlējās planētu Veneru, lai simbolos ietērptu ļoti būtiskas ziņas par Visuma procesu cik­liskumu. Ieskatieties, cik gan skaisti viņi to vēsta, aprakstot Ausekļa, t.i., Veneras, kustību seno simbolu valodā.

Ne tā zvaigzne visu nakti, Kas uzlēca vakarā; Ap pusnakti ielīgoja Dvēselīšu namiņā.

LD 33868

Dvēselīšu namiņš ir Aizsaules simbols. Planēta Venera nozūd cilvēku skatienam līdz ar Sauli. Bet pēc nakts pienāks rīts, tāpat kā lielajā vēsturē pēc Kālī laika nāks Ūsiņa laiks.

Lielum lielā zvaigžņu dainu daļa veltīta tikai vie­nai planētai - Auseklim. To var ieraudzīt rītos vai vakaros pirms Saules lēkta vai arī pēc tās rieta un arī tad ne katru dienu. Zinot, ka mūsu senči bijuši lietišķi ļaudis, jādomā, ka viņiem bija kādi ļoti būtiski iemesli, kuru dēļ Auseklim veltīta tik liela vērība.

Dainas vēsta, ka senči labi apzinājušies planētu kustības likumus un pratuši tos izmantot kā modeli lielo vēstures ciklu skaidrojumiem.

Arī tajās dienās, kad Venera parādās vakarā pēc Saules rieta, tā drīz vien pazūd, bet atkal ir redzama no rita. Šie īsie vakara un rita pārvērtību periodi dai­nās izteikti kā Ausekļa atdzimšana, turklāt ar dziļu simbolisku nozīmi.

Pāratdzimšana ir viens no lielajiem Visuma liku­miem. Šis likums attiecas gan uz bioloģiskām būt­nēm, gan arī uz neorganiskiem Kosmosa ķerme­ņiem. Bioloģiskās būtnes, tostarp ari cilvēka, perso­nības kodols - dvēsele, kas sūtīta no Aizsaules, kā­du laiku dzīvo fiziskajā pasaulē. Tad tā atstāj šeit savu vielisko apvalku, ko mēs saucam par ķermeni, un sāk savu ceļu caur smalkāku enerģiju telpām, līdz atgriežas atpakaļ Aizsaulē. Savukārt citas radības pārpalikušo apvalku izmanto pārtikai. Šis princips ir ļoti plašs, mēs tam tikai pieskarsimies. Tas sā­kas no mazajiem mikroorganismiem un attiecas arī uz vislielākajām bioloģiskajām būtnēm. Arī Kos­mosā nepārtraukti sairst vecie objekti un no to vie­las rodas jauni. Mūsdienu zinātne pie pāratdzimša- nas kā Kosmosa pamatlikuma nonāca tikai 20. gs. otrajā pusē. Mūsu priekšteči to saprata jau neatmi­namā senatnē un atspoguļoja to dainās, kurpārat- dzimst sieviešu kārtas zintniece un gara gaismas nesēja, laikmeta simbols - Auseklīte.

Dažās dainās likteņa simbols ir vanadziņš. Pār- atdzimšanas motīvs ieskanas arī garajā dainā Kur tu skriesi, vanadziņi… Kā vēsta daina, pāratdzim­šana vienmēr notiek caur ūdeņiem - upi, Daugavu, jūru.

Mēnesnīca, zvaigznes skaita, Vai ir visas vakarā; Visas bija vakarā, Auseklltes vien nebija. Ausekllte aizgājusi, Upes malā dziedādama, Upes malā, dziedādama, Ievai ziedus lasīdama. Ievai ziedus braucljot, Nokrīt balta villainlte; Villainltes meklējot, Nohīt zelta gredzentiņš; Gredzentiņa meklējot, Iekrīt pati upītē. Upe viņu nepanesa, Tā ienesa Daugavā; Daugaviņa nepanesa, Tā ienesa jūriņā, Jūra viņas nepanesa, Tā iznesa maliņā.

FS 67.5444, Jaunpiebalga

Šī daina ir ļoti līdzīga citiem variantiem par pa­starītes pāratdzimšanu. Jūras malā izaug kupla lie­pa deviņiem žuburiem utt. Gan šī, gan citas līdzīgas dainas vēsta par lielajām pārvērtībām, un tās ne­kādā gadījumā nav jāsaprot kā slīkoņa izskalošana jūrmalā.

Dainu simbolos pāratdzimšanas vieta jūra ir pirmviela, kur notiek Visuma vielas uzkrāšana, pār­veidošana un jauna radīšana. Dainās par pār­atdzimšanu dzīvība veidojas jūras putās.

… Auseklīša vien nebij; Auseklītis jūriņā Baltā putu gabalā.

LD 33855, Gulbene

Šīs pāratdzimšanas dainas sasaucas un papildina dainas par aiztecēšanu uz Veļu valsti - Vāczemi.

LIELIE CIKLI CILVĒCES VĒSTURĒ

Mums skolā mācīja, ka cilvēces attīstība bijusi vairāk vai mazāk vienmērīga augšupeja no tumsas un neziņas uz gaišo nākotni. Drausmīgais 20. gs. ar daudziem desmitiem miljonu terora upuru un daudzajiem asiņainajiem kariem uzskatāmi pār­liecina, ka skolā mācītais pasaules uzskats neatbilst patiesībai. Cilvēci virza nevis nemitīgs progress, bet gan pavisam citi likumi. Tāpēc jāmeklē pilnīgi at­šķirīga un daudz dziļāka Visuma un savas esības izpratne. Tādas domas pauž mūsu dainas un citas senās mācības par milzīgiem laika cikliem Zemes un arī cilvēces vēsturē.

Apmēram pēc katriem 150 gadu tūkstošiem uz Zemes iestājas leduslaikmets, kas atnes lielu postu. Vēl pēc lielākiem laika periodiem uz Zemeslodes notiek drausmīgas katastrofas. Katrs tāds cikls iezīmē četrus periodus, kurus nosacīti varētu dēvēt par rītausmu - progresa sākumu, uzplaukuma, norieta un beigās arī posta laiku. Starp četriem minētajiem lielajiem laikmetiem ir arī mazāki, tāpēc atcerēsimies Ausekļa zīmi un senču gada da­lījumu. Latvju dainas šīs ziņas saista ar Ausekli kā gaišā laika ievadītāju, darbu darītāju un rīkotāju.

Mūsu senči veica dižus darbus, bet viņi paši par tiem daudz nerunāja. Arī dainās par Ausekli pie­minētas tikai pašas norises, nedodot tām vērtē­jumu. Tas jāmeklē citu tautu mītos. Sāksim ar zi­ņām, kas saglabājušās seno grieķu mītos.

No daudzajām zemēm, kur devušies gara gais­mas nesēji - Ausekli, Grieķija ir mums vistuvāk. Vistuvāk ne tikai attāluma ziņā, bet, kā jau minēts 2. apcirknī, senie grieķi ir mums arī radniecīgi. Kā turpmāk redzēsim, Prometejs, ja to uzskatām par personu, varētu būt dzimis tepat, Baltijā. Taču, pirms iepazīties ar galvenajām ziņām par viņu, at­gādināsim jau teikto par mūsu saistībām senatnē.

Seno grieķu mīti vēsta, ka viņu augstākā dievība Zevs sacēlies pret savu tēvu Kronu un viņa palīgiem - titāniem. Pēc gūtās uzvaras Zevs savus pretiniekus ieslodzījis pazemē. Tomēr šajā pazīstamākajā mīta variantā ir daudz pretrunu, tāpēc ticamāks ir cits variants, kas vēsta par to, ka Krons ar titāniem de­vies uz kādu zemi tālu ziemeļos. Tur viņš esot nodibinājis jaunu valsti, kurā cilvēki dzīvojuši ilgi un lai­mīgi. Šo variantu apliecina gan citi grieķu mīti, gan senie indiešu raksti svētajā sanskrita valodā.

Netiešu apliecinājumu tam sniedz daži Baltijas vietvārdi: senais Lietuvas galvenās upes Nemunas nosaukums ir Kronosa, un netālu no tās grīvas atrodas sena pilsēta Kretinga, t.i., Krētas kungu pilsēta.

Ozolkoka kambaris. Dainas, kas vēsta par Visuma, tostarp arī mūsu Zemes un tās civilizāciju galvenajām norisēm, ir ļoti senas, senākas par citu tautu līdzīgiem mītiem. Kā piemērs minams sen- ēģi ptiešu vēstījumi no Piramīdu tekstiem par Usira (Ozīrisa) pār atdzimšanu. Jūras malā, kur tiek izskalotas viņa miesas, izaug milzīgs tamarisks (koks). Tā saknes ietver sevī Usira šķirstu. Šis sen- ēģiptiešu mīts uzrakstīts pirms pieciem gadu tūk­stošiem, un tas ir ne tikai saistāms ar daudz senā­kas senbaltu civilizācijas dainām, bet tiek uzskatīts, ka ir ņemts no tām.

Trīs rītiņi neredzēja Auseklīti uzlecam. Saules meita noslēpusi Ozoliņa kambarī.

FS 1650,7971, Ceraukste

Planēta Venera tiešām ilgāku laiku atrodas aiz Saules un nav redzama, tāpēc šī daina drīzāk uz­skatāma par simbolisku nekā astronomisku. Būtī­bā līdzīgs Piramīdu tekstiem un pat senāks par tiem ir Kalevalas vēstījums par Sampo - Kostnisko dzir­navu bojāeju un pāratdzimšanu. Kaut arī stipri pār­veidota, tomēr interesantus pamatvirzienus sa­glabājusi daina, kas stāsta par Ausekļa ceļojumu.

Vakarā iesasēdu Ozoliņa laiviņā, Rīgā man gaisma ausa, Vāczemē Saule lēca; Rīgā man tēvs, māmiņa, Vāczemē līgaviņa.

LD 52134

Dainās vairākkārt minētā Vāczeme ir Viņsaules simbols. Un līgava Vāczemē ir nevis kāda puiša iz­redzētā, bet gan Ausekļa līgava.

PROMETEJA IZCELSME

Vispārzināma ir seno grieķu teika par titāna Ja- peta dēlu Prometeju. Viņš nozaga no debesīm ugu­ni, t.i., māku to iegūt un lietot, deva cilvēkiem gal­venās nepieciešamās zināšanas un mācīja amatus. Zagto uguni Prometejs aiznesa, paslēpis niedrē, kas ir dzīvības un triju Visuma telpu vīrišķīgās izpaus­mes simbols.

Zevs Prometeju sodīja - piekala pie klints. Katru dienu atlidoja ērglis un knābāja Prometeja aknas. Piebildīšu, ka aknas ir vienīgais cilvēka orgāns, kas spēj atjaunoties. Mediķi to uzzināja 20. gs. Bet kā to zināja senie cilvēki?

Vēl par dažiem notikumiem Prometeja dzīvē. Mītā vēstīto, ka viņš iemācījis cilvēkiem iegūt ugu­ni, prasmes un amatus, var aplūkot divējādi. Ja šīs ziņas uztver tieši, tad atcerēsimies, ka iegūt un lie­tot uguni cilvēki prata vismaz jau pirms diviem mil­joniem gadu. Pieļausim domu, ka cilvēce cauri gadu miljoniem varētu saglabāt pateicību par viedo cil­vēku, kas apguva uguns iegūšanas un lietošanas māku. Tomēr ticamāk, - vārds uguns jāsaprot kā gaismas simbols.

Vai esat pamanījuši, cik gan bieži mēs vēl tagad tādus vārdus kā gaisma, uguntiņa, kvēle un tiem līdzīgus veltām tiem cilvēkiem, kuri nes gara gais­mu. Būtībā šajos gadījumos arī mēs runājam sim­bolos. Prometejs cilvēkiem nesa zināšanas, mācīja amatus. Tā jau arī bija tā īstā gaisma un uguns. Valda uzskats, ka Prometeja dzimtene esot Senā Grieķija. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties senajos mītos, nākas secināt, ka Prometejs nāk no senās Ietu, t.i., mūsu senču, zemes.

Vārds Prometejs (Prometeus) tulkojams kā - uz priekšu domājošais, t.i., gaišreģis. Vēl atzīmēsim, ka Prometeja rīcība bija pilnīgi netipiska seno grie­ķu varoņiem. Prometejs, tāpat kā tie kultūrvaroņi, kurus diezgan noteikti var saistīt ar Ēridanu - kā Lēto, Apollons, Asklēpijs un mūsu pasaku varoņi - Kurbads, Iliņš u.c. neatzina cilvēku upurēšanu.

Vēl pārliecinošāku apliecinājumu domai, ka Pro­metejs nācis no Ietu zemes, sniedz teika par Hērak- lu. Atcerēsimies, ka Hērakls nezināja, kā veikt savu visgrūtāko - divpadsmito varoņdarbu. Viņam vispirms vajadzēja atrast vietu, kur Atlants balsta visu debessjumu un no šīs vietas iekļūt Hesperīdu dārzā, lai iegūtu zelta ābolus. Hērakls ilgi klīda pa Eiropu un Āziju, meklēdams šo vietu. Neviens ceļā satiktais nezināja, kur tā ir. Padomu viņš guva Ēridanā, t.i., zemē pie Daugavas (Eridanas lej­teces).

No mīta turpmākā teksta izriet, kādā veidā Hērakls pateicās par sniegto palīdzību. Viņš devās atpakaļ nevis tieši uz Grieķiju, bet gan uz Kaukāza (domājams, ka tas ir simbols) klintīm, kur bija pie­kalts Prometejs, un to atbrīvoja. Ja jau Ietu zemes gudrās zintnieces Hēraklam to lūdza, tad Prome­teja saistība ar Ietu zemi Eridanu ir nenoliedzama. Te vēl ir arī citas saistības. Titāns Atlants bija Pro­meteja brālis. No zemteksta var spriest, ka vieta, kura balsta debesis, bija Ēridanas tuvumā. Iespē­jams, ka ar to domāti Pokaiņi.

Lai gan Prometeja mītā stāstīts it kā par vienu noteiktu personu, šā tēla būtība ir daudz dziļāka. Prometejs simbolizē gaismas nesējus un laikmetu, tādēļ uzskatāms par vienu no Ausekļa izpaus­mēm. Iepazīstot citu gaismas nesēju darbošanos

Dienvidamerikā, Centrālajā Amerikā, Ēģiptē u.c., redzēsim, ka attiecīgie kultūrvaroņi - Virakoča, Kecalkoatls, Usirs un citi - uzskatāmi par Ausekļa atspulgiem un viņu darbība iekļaujas tajās likum­sakarībās, kuras latvju dainas vēsta par Ausekli. Ziņas par šiem kultūrvaroņiem apliecina senbaltu civili­zāciju kā pasaules civilizāciju pirmdzimteni un centru.

Nule teiktais diemžēl nav saglabājies kā vien­laidu vēstījums uz kāda pergamenta, papirusa vai māla plāksnes. Tomēr, iepazīstot turpmākajās sa­daļās minētos faktus, nonāksim pie secinājuma par seno civilizāciju radītāju - gaismas nesēju pārstei­dzošo līdzību. Iespējams, ka šo līdzību skaidrojums mūs novedīs senbaltu zemē.

Ziņas par gaismas nesējiem visā pasaulē salīdzi­nāmas ar kāda lieliska, bet sadauzīta mākslas darba lauskām, kas, izsvaidītas, kur pagadās. Par veido­juma krāšņumu un dižumu varēs spriest tikai pēc šo lausku savākšanas un salikšanas kopā. Tāpēc iepazīsim vispārējās likumsakarības, ko latvju dai­nas vēsta par pašu pāratdzimšanas robežupi - Dau­gavu.

5. 2. DAUGAVAS MĪTISKAIS SPĒKS

Mūsu zeme devusi cilvēkiem lielu garīgo spēku. Tas nav zudis, mēs tikai vairs neprotam to likt lietā. Bet, ja vien labi grib, tad seno dainu vēstījumi mums var iemācīt ļoti daudz.

Cilvēces pastāvēšanas un attīstības gadu miljo­nos krātā dzīves gudrība māca, ka dvēsele ir nemir­stīga. Mirstīgs ir cilvēka ķermenis, bet dvēsele pāratdzimst. Līdzīgas domas atrodam vairāku seno tautu mitoloģijā. Bet, kā tas notiek, par to vispār­liecinošāk stāsta latvju dainas. Tās sacerētas tik ģeniāli, ka vēsta ne jau tikai par cilvēka dvēseles, bet arī par cilvēces laikmetu un augstāko vērtību pāratdzimšanu. Latvju dainas apraksta pašas visaugstākās Visuma atjaunošanās likumsakarības, kurām ir ļoti plaša nozīme. Izcili vērtīgas ziņas par pāratdzimšanu atrodam dainās par Ausekli un Auseklīti, pastarīti.

Pārvērtību virzītāja. Pāratdzimšana noris ūdeni - senākajās dainās vispirms rasas pilienā, tad upē, Daugavā, un visbeidzot - jūrā. Daugava apzīmē ne tikai šīs un Viņsaules robežu. Neredza­mā Daugava ir lielo pārvērtību virzītāja.

Daugavas vārds tulkojams ar jau pieminētās (1. apcirknis) senjapāņu valodas palīdzību. Pirmā zilbe Dau - Lielais (Garīgais) ceļš. Mūsdienu ja­pāņu valodā šī skaņa ir pārveidojusies par Do. Bet Daugavas vārda otrā daļa gava nozīmē - upe.

Šāds tulkojums atbilst seno svētakmeņu rindas saistībām, kā arī citu svētvietu nozīmei un dau­dzajām dainām par neredzamo Daugavu.

Ūdeni (upē) nonākušo dvēseli Daugava ienes jūrā. No jauna dvēsele atdzimst jūras krastā. Šo ļoti nozīmīgo, seno pāratdzimšanas pamatideju vissenākie apraksti atrodami latvju dainās. Jau­nāks ir vēstījums Kalevalā - par brlnumdzirnavām Sampo, kā arī ēģiptiešu mīts par Usiru Nīlas upē. Citu seno kultūrtautu uzskati ir vēl jaunāki, pār­mantoti no dainām vai arī no kāda vēl senāka, do­mājams, senbaltu civilizācijas avota.

Bet tagad iepazīsim dainu, kurā simbolu valodā stāstīts par likteņa nesēju vanadziņu un pārat­dzimšanas gaitu.

Kur tu skriesi, vanadziņi, ar tiem vasku sparniniem ?

- Skriešu liepas apraudzīt, vai ir liela izauguse.

Gana liela, gana kupla, zari mirka Daugavā.

Tēvs ar māti mīli gul Daugaviņas maliņā;

Vakarā guldamies, liepai zaru nolauzuši,

Liepai zaru nolauzuši, palikuši pagalvī;

No ritina celdamies, iemetuši Daugavā.

Tas aizgāja pa Daugavu spīdēdams, vizēdams,

Spīdēdams, vizēdams, burbulīšus mētādams.

Satiek (jūras) Dieva zvejnieciņi, ieiiem viņu laiviņā;

Ieņem viņu laiviņā, ietin zīda nēzdogā;

Ietin zīda nēzdogā, novizina Vāczemē;

Novizina Vāczemē, ienes Māras baznīcā;

Ienes Māras baznīcā, noliek Dieva, altārī.

Vāczemnieki brīnējās, kāda koka tie ziediņi.

Saka. Māra raudādama: Tie nevaid koka ziedi,

Tie nevaid koka ziedi, tā meitiņas (puisīša) dvē­selīte,

Tā meitiņas (puisīša)dvēselīte, Daugavā slīcināta.

LD 33628

PASTARĪTE DAUGAVĀ

Latvju garamantas par Visuma norisēm un to lielajiem likumiem ir pats nozīmīgākais senatnes mantojums. Tās uzskatāmas par pamatu vēlākiem mītu variantiem gan Amerikas kontinentā, gan Ēģiptē un, kā redzēsim, arī citur.

Mūsu senči cauri daudzajiem verdzības un ap­spiestības gadsimtiem vairākos novados saglabājuši kādu ļoti gleznainu garo dainu par pastarītes slīk­šanu. Dažus līdzīgus vēstījumus jau aplūkojām. Vēl

un vēlreiz jāatgādina, ka šīs dainas sacerētas sim­bolu valodā, tās neataino ikdienas dzīvi, tās nav arī svētku vai galda dziesmas. Šie vēstījumi ir visai nozīmīgi cilvēces vēstures apzināšanā, jo stāsta par lielajiem dabas aprites likumiem un tostarp arī par lielās vēstures notikumu gaitu. Tā kā dainai ir daudzi varianti, iepazīsim dažus no tiem, jo tie pa­pildina šajā grāmatā teikto.

Sākums ir skumjš, tas vēstī par senās civilizācijas iznīkšanu.

Kur, priedīte, tavi zari ?

Celmi vien līdumā;

Kur, māmiņa, tavas meitas?

Krēsli vien istabā.

Sauc, māmiņa, savas meitas,

Sauc lielas, sauc mazas!

Attek lielas, attek mazas,

Pastarīte neattek.

Pastarīte aiztecēja

Gar upīti dziedādama,

Gar upīti dziedādama,

Zilus ziedus lasīdama.

Pie ziediņa liecoties,

Nokrīt zelta gredzentiņš;

Gredzentiņu meklējot,

Nokrīt zīļu vainadziņš.

Pēc vainaga sniegdamās,

Iekrīt pati upītē.

Upe viņu nepanesa (neturēja),

Tā ienesa Daugavā,

Daugaviņa nepanesa,

Tā ienesa jūriņā.

Jūra viņu nepanesa,

Tā iznesa maliņā,

Tā iznesa maliņā

Baltu smilšu kalninā.

LD 33625

Pastarīte vai pastarītis ir mazākais, jaunākais bērns ģimenē. Latvju dainās šis vārds kā simbols apzīmē to pašu, ko trešais tēva, dēls - t.i., gudru zintnieku. Tomēr ir pieļaujama iespēja, ka pastarīte varēja ari būt nevis jaunākais, bet gan talantīgākais bērns. Šā vārda tulkojums norāda uz zvaigzni. Pa nozīmē - pie, star - zvaigzne. Tātad Pastarīte ir tā, kas tuvāk zvaigznēm. Bet šeit šim simbolam ir vēl dziļāka nozīme - Auseklīte, kas izsaka nule radušos rītausmu.

Pārsteidz tas, ka mūsu tauta caur ilgajiem ap­spiestības laikiem saglabājusi šādas dainas, kas bija tik ļoti tālu no smagās vergošanas muižnieku laukos. Daudzie varianti liecina, ka šis senais garī­gais mantojums saglabājies visā Latvijas teritorijā.

Ļoti seni šķiet vairāki Latgalē pierakstīti varian­ti, kur pastarīte noslīkst rasas pilienā.

Mote goja slūtu grīstu (slotas griest)

Aj picom meiteņom,

Tu piktū mozoko

Raseņā sleicynova.

Nas raseņa, napanas,

Imat ju upeitē;

Nas upeite, napanas,

lmat ju azarā;

Nas azars, napanas,

Imat ju Daugavā.

LD 33625 v6

Vēlreiz pieskārāmies piecām meitiņām, laikmetu ciklam, caur kuru jāiziet cilvēcei. Tas ir viens no dabas likumiem, kas saglabāts mūsu senču gara­mantās.

Pāratdzimšanas pieminējumu pirmdzim- tene. Dabā nekas neiet bojā, bet pārtop un pārat- dzimst citā veidā. Pāratdzimšana ir pati visikdie­nišķākā parādība. Ik brīdi iet bojā un sadalās, lai pēc tam atkal pāratdzimtu, bezgala daudz dažādu sīkbūtņu, būtņu un, kaut gan retāk, - arī zvaig­znes un pat Galaktikas. Pāratdzimšanai pakļautas arī tautas, pasaulē uzkrātās zināšanas un vēl citas, grūtāk tveramas nemateriālās, enerģētiskās un sociālās sistēmas.

Pāratdzimšana ir mums zināmā vielas un enerģijas nezūdamības likuma izteikšana daudz augstākā - Visuma līmenī. Tāltālā senatnē mūsu senči šo likumu labi pazina.

Vairāk vai mazāk skaidri izteiktas domas par pāratdzimšanu sastopam daudzu pasaules tautu mītos. Visi šie mīti ir seni, tomēr iespējams noteikt, kur ir šo līdzīgo domu pirmdzimtene. Tai jābūt tur, kur pāratdzimšanas pieminējumi ir visvairāk un visprecīzāk izklāstīti.

Amerikas kontinentā (sk. nākamo sadaļu) pārat­dzimšana pieminēta maz, tikai runājot par kultūr- varoni Tunapu un vēl mazāk - mītos par Virakoču un Kecalkoatlu.

Vairāki, kaut arī ne sevišķi spilgti vēstījumi par pāratdzimšanu ir dzirdēti Āzijā, īpaši Japānā. Savu­kārt Āfrikā, Nīlas lejtecē, ir jau ļoti spilgts mīts par Usiru (sk. turpmāk). Eiropas tautu mītos, le­ģendās un pasakās doma par pāratdzimšanu atro­dama jau biežāk un spilgtāk. Vairākkārt šī ideja pausta grieķu mītos par Perseju un Orfeju. Ļoti spilgts apraksts ir Kalevalā - par brlnumdzirnām Sampo. Bet paši pilnīgākie vēstījumi atrodami latvju dainās. Dainu vēstījumi par liepas zaru, pastarītes slīkša- nu un it īpaši par Auseklīti vedina domāt, ka pārat­dzimšanas ideja nākusi no senbaltu civilizācijas.

5. 3. BALTIE VIESI AMERIKAS KONTINENTĀ

Daudzi mīti, leģendas un arī materiālās kultūras pieminekļi vedina domāt, ka no mūsu zemes uz Amerikas, Āfrikas un Āzijas kontinentiem devu­šies Lielie skolotāji - gara gaismas nesēji. Diemžēl gan viņu radītās civilizācijas, gan viņi paši bija pa­kļauti tiem pašiem likumiem kā Auseklis. Kaut gan šie ceļojumi veikti ļoti sen, par tiem saglabātas spilgtas atmiņas. Apskati sāksim ar Amerikas kontinentu.

Daudzi mīti, leģendas, kā arī materiālās kultūras pieminekļi liecina, ka tālā senatnē Centrālamerikā un Dienvidamerikā no austrumiem, t.i., no Eiropas puses, pāri Atlantijas okeānam ieradušies liela auguma cilvēki ar gaišu ādu un eiropeiskiem sejas pantiem. Šie cilvēki bija nevis iekarotāji un koloni­zatori, bet gan kultūras nesēji šā vārda vislabākajā nozīmē. Viņi nāca ar miermīlīgiem nodomiem, mā­cīja amatus un mākslas, ieteica izbeigt karus un cilvēku upurēšanu.

Baltie ieceļotāji izveidoja milzīgu valsti vai arī vienotu valstu kopu, kas sniedzās vismaz no taga­dējās Meksikas līdz Bolīvijai, bet varbūt aptvēra visu Amerikas kontinentu.

Šai valstij, kuras vārds zudis daudzo gadu tūk­stošu gaitā, bija divi milzīgi dižcentri. Ziemeļu diž- centrs atradās Centrālajā Amerikā, tagadējās Mek­sikas dienvidu daļā, Jukatanas pussalā. Otru diž- centru cēla Andu kalnos, vairāk nekā 3000 km uz dienvidiem no pirmā centra, kurš atradās tagadējās Peru valsts dienvidos un daļēji arī Bolīvijā.

Vārds dižcentrs lietots, lai apzinātu kā vienotu kopumu visai plašus kalnu apgabalus ar daudzām apdzīvotām vietām un celtnēm. Parasti par šiem diviem dižcentriem runā kā par divām dažādām valstīm. Taču tās bija divas valstis tikai vēsturiski apzinātā laikā. Abus centrus vienoja lielisks bruģē­tu ceļu tīkls. Šie ceļi tika būvēti pēc vienas ieceres un vēl tagad pārsteidz ar drosmīgiem inženierteh­niskiem risinājumiem, tostarp ar vecākajiem tu­neļiem pasaulē un senākajiem tiltiem pār kalnu ai­zām. Vēl 20. gs. sākumā nevienā citā pasaules valstī nebija līdzīga ceļu tīkla.

Gan ceļu, gan seno svētvietu un pilsētu būvei izmantotas tādas zināšanas un tehnoloģija, ko pat mūsdienās nespēj atkārtot. Dažām būvēm ir pār­steidzoša līdzība ar tā dēvēto Veco pasauli. Ame­rikas piramīdas šķiet vecākas par Ēģiptes pira­mīdām. Dižākā no tām - Colulā - pēc sava apjoma pārsniedz visas trīs Gīzas piramīdas (Ēģipte), kopā ņemot. Līdz pat šai dienai tā ir vislielākā celtne pasaulē.

Šīs senās valsts pastāvēšanas laiks nav pārlie­cinoši novērtēts. Domājams, ka tās sākumi varētu būt meklējami pirms kādiem 20 gadu tūkstošiem. Olmeki, inki, maiji, aimari, acteki un senie peruāņi, par kuriem saglabātas vēsturiskās ziņas, bija tikai seno būvju un kultūras pārmantotāji.

16. gs. Ameriku kolonizēja spāņi. Viņi, tāpat kā krustneši mūsu zemē, iznīcināja senās mezglu rakstu grāmatas un citus kultūras pieminekļus. Tomēr arī saglabātās ziņas ir pārsteidzošas. Tās lie­liski sasaucas ar iepriekšējās sadaļās aplūkotajiem vēstījumiem par Ausekli kā gara gaismas nesēju un par pāratdzimšanu jūras ūdeņos.

SENĀ SPOŽUMA ATSPULGI

Amerikai ir laimējies. Vajadzēja paiet tikai pie­ciem gadsimtiem kopš spāņu iebrukuma Amerikā, lai pētnieki sāktu atzīt, ka senatnē Dienvidamerikā un Vidusamerikā bijusi kāda liela vienota civilizācija ar neticami, mums pat neaptverami augstu kultūru. Turpretim senbaltu civilizācijas pieminekļus Pokai­ņos vēsturnieki neatzīst pat 20. gs. beigās, kaut gan kopš Rietumeiropas tā dēvēto kultūras nesēju iebru­kuma mūsu zemē pagājuši vairāk nekā astoņi gad­simti. Tiesa, Amerikas kontinenta senās vērtības ir vieglāk saskatāmas. Šai zemē bija milzīgs gludi kaltu akmens bruģa ceļu tīkls. Tā plānojumu noteica divas 3600 km garas maģistrāles. Viena no tām gājusi gar Atlantijas okeāna piekrasti, otra - pa Andu kalniem. Šeit veiktās inženierizbūves izbrīnīja spāņu konkistadorus (bruņiniekus), kuri sevi uzskatīja par kul­tūras nesējiem. Viņi te atrada daudzus kalnos izcir­stus tuneļus un lieliskus piekārtos tiltus pāri aizām.

Lielās maģistrāles vienoja rūpīgi izraudzīti šķērs­ceļi. Kopējais bruģēto ceļu garums bija ap 22 000 km. Savukārt 16. gs. Eiropā bruģēto ceļu un ielu kop­garums nesasniedza pat desmito daļu šā kopga­ruma, arī kvalitāte bija daudz zemāka.

Pārsteidz ari daudzās milzīgās celtnes, kuru būves mākslai pievērsīsimies vēlāk.

Centrālamerikā spāņi sastapās ar actekiem, kas tur bija ienākuši samērā nesen - tikai 12. gs. Acte­kiem bija sava īpatna kultūra, rakstība, attīstīta medicīna, astronomija, laika skaitīšana. Tomēr viņi bija tikai kādas senākas kultūras pārņēmēji minē­tās impērijas ziemeļu daļā. Ari sapoteki, tolteki un citas senās Centrālamerikas ciltis bija tikai pārman­totājas. Ir zināms,^ka pirms actekiem (8. - 11. gs.) te valdījuši tollāri. Šīs cilts vārds vedina domāt pal­seno milžu (no angļutcdl, izrunāto/-garš, salīdziniet ar - Talsi, Telšai u.c.) pēctečiem. Bet arī tollāri bija tikai senās kultūras pārņēmēji. Arī maiji, kas iera­dās Centrālamerikā mūsu ēras sākumā, bija tikai pārmantotāji. Vēl senākas ziņas norāda uz nēģe­riem Amerikā, kas bija tikai īslaicīgi okupanti.

Dienvidamerikā senās impērijas mantojumu 11. gs. pārņēma inki. Viņiem bija īpatna mezglu rakstība, ko var salīdzināt ar izzudušajiem latvju mezglu rakstiem, izcilas zināšanas astronomijā, matemātikā, dziedniecībā, celtniecībā un daudzās citās nozarēs. Tomēr arī viņi bija tikai senās kul­tūras pārņēmēji.

Senajā lielvalstī augstās zināšanas bija uzradušās pēkšņi. Jāsecina, ka Amerikas kontinentā tās atnesusi kāda ienākusi civilizācija.

PĀRSTEIDZOŠAS LIECĪBAS

1998. gadā Rasma Rozīte pārveda no Peru vai­rākus tautas mākslas darinājumus. Kaut arī at­šķiras materiāls un veidošanas tehnika, paši raksti ir visai līdzīgi mūsu tautas mākslinieku darinā­jumiem. Šāda līdzība nav nejauša sakritība. Te var būt runa tikai par ilgstošu senbaltu civilizācijas ietekmi senatnē. Par latvju un peruāņu seno zīmju un ornamentu pārsteidzošo līdzību jau pirms gadsimta ceturkšņa stāstīja (filmā Lielvārdes josta) neatkarīgais igauņu pētnieks Tenno Vints. Viņš ievēroja līdzīgus rakstus arī Ziemeļamerikas, Vidusāzijas, Tuvējo Austrumu un citu tautu rotāju­mos. Tomēr ortodoksāli domājošos vēsturniekus šī nozīmīgā ziņa neinteresēja.

Šie raksti nebūt nav vienīgā senbaltu civilizācijas ietekme Amerikas kontinentā. R. Rozīte Peru klintīs atradusi ziedu plauktiņus, līdzīgus tiem, kas iecirsti mūsu svētakmeņos.

Mūsu seno svētvietu vārdi ļauj arī tulkot vai­rākus tāltālās peruāņu valsts vietu un dievību vār­dus. Savukārt peruāņu mītos aprakstīto balto dievību izskats visai pārliecinoši atbilst mūsu senču izskatam, viņu izturēšanās - latvju dainu mācībām. Leģendas vēsta, ka baltie cilvēki bijuši spiesti pa­mest Amerikas kontinentu kādas sazvērestības dēļ. Šie notikumi jāizprot kā divu spēku cīņa, kurā zau­dēja gara gaismas nesēji. Piebildīsim, ka arī Ame­rikā kādu laiku valdīja nēģeru cilmes vadoņi.

Bet pašas pārsteidzošākās ir sakarības starp Pokaiņiem un dižcentru novietojumu. Vērojot uz kartes šos dižcentrus, gribas jautāt, kāpēc šie centri celti tieši tur, nevis kaut kur citur, jo tie atrodas grūti pieejamās augstkalnēs. Kaut arī atsevišķas jaunākās izbūves kalpoja aizsardzībai, tomēr pašām galvenajām un it īpaši senākajām celtnēm militāras nozīmes nebija. Tātad vietu izvēlei bija kādi citi iemesli.

Baltijā,' kā zināms, lielākā daļa seno svētvietu ir savstarpēji saistītas virzienos, ko nosaka Saules lēkts un riets Saulgriežos. Dažas no šīm sasaistēm sniedzas diezgan tālu. Pētot pasaules karti, varam noteikt visai pārsteidzošu šo dižcentru saistību ar mūsu senču - Ietu zemi un seno dižo svētvietu - Pokaiņiem. Ja no Pokaiņiem vilktu iedomātu līniju senajā svētajā virzienā, kur Ziemassvētkos riet Saule, t.i., uz DR, tad, domās ceļojot pāri Atlantijas okeānam, mēs nonāktu nozīmīgākajā Dienvidu diž- centra vietā Tiavanako.

Lai cik neparasti tas liktos, bet uz šīs pašas līnijas kādreiz atradies arī jau minētais senās valsts Zie­meļu centrs. Tikai tad domās jāatgriežas laikā pirms daudziem desmitiem miljonu gadu, kad Ame­rikas, Eiropas un Āfrikas kontinenti vēl bija vienoti pirmkontinentā - Pangejā. Vēlāk Amerika mums nezināmu iemeslu dēļ atdalījās un sāka virzīties (dreifēt) uz rietumiem. Tā, lūk, izrādās, ka pirms Amerikas dreifa Ziemeļu centrs atradies uz jau minētās saulrieta līnijas. Tas liek domāt, ka tie, kas izvēlējās vietu dižcentru būvei - un visai droši var teikt, ka tie bija mūsu senči, - zināja par Ame­rikas kontinenta vietu pirms desmitiem miljoniem gadu. Tas, protams, skan ārkārtīgi pārsteidzoši, bet piebildīsim, ka jebkuri izteikumi par nejaušu sa­gadīšanos ir vēl mazāk ticami.

Tātad sensenie balto cilvēku - mūsu senču - veidotie dižcentri nebūt nav nejaušās vietās, bet liecina par būtisku saistību ar senbaltu civilizāciju un ļoti dziļām senatnes zināšanām. Varam arī pie­ņemt, ka dižcentru novietojums ir senču vēstījums nākamajām paaudzēm, kuru nevar apstrīdēt un kuru grūti iznīcināt.

BALTIE KULTURAS NESEJI DIENVIDAMERIKĀ

Gan Vidusamerikā, gan Dienvidamerikā daudzu indiāņu cilšu leģendās saglabājušās ziņas par kādu ciemiņu, kas senatnē apmeklējis viņu zemi. Turklāt ne tikai apmeklējis, bet ari daudz ko mācījis vietē­jiem iedzīvotājiem. Mīti par ciemiņa ierašanos šķiet nedaudz atšķirīgi. Vieni apgalvo, ka šīs vīrs atbrau­cis ar kuģi no austrumu puses, citi - ka viņš iznācis no Titikakas ezera. Vēl trešie vēsta, ka viņš nav bijis viens, bet kopā ar citiem baltajiem.

Vietējie iedzīvotāji pieder mongoloīdu rasei. Viņi ir neliela auguma, iesarkanu vai melnīgsnēju ādas krāsu, plakanu seju, tumšiem matiem, bez bārdas, iešķībām acīm. Toties viesis raksturots kā liela au­guma, gaišu ādu, gaišiem matiem un bārdu, zilām acīm. Viņu attēlo ar eiropeiskiem vaibstiem.

Kur pasaulē dzīvo šāda tipa cilvēki? Skaidrs, ka tādu nav ne Ķīnā vai Japānā, ne Indijā vai Tibetā, ne Āfrikā, ne Dienvideiropā. Tie nav arī skandināvi vai īri, kuriem raksturīgi rūsgani mati. Atliek vie­nīgi balti, precīzāk teiksim - baltu senči.

Vēl jāpiebilst, ka daudzi dižo sen vietu nosaukumi, kuriem nav skaidrojuma vietējās valodās, apbrī­nojami labi skaidrojami ar Baltijas tautu valodu senajiem svētajiem vārdiem.

TITIKAKAS EZERS UN TĀ MĪKLAS

Dienvidamerikā, Centrālajos Andos, atrodas pasaules lielākais augstkalnu ezers - Titikaka. Tā ūdens līmenis ir 3812 m vjl., garums - 220 km, platums -100 km, platība - 8240 km2 , dziļums - 304 m. Krasti līčoti, A un DR - stāvi. Netālu paceļas mūžam sniegotas virsotnes - Ankouta (6550 m) un lllimani (6882 m). Paturēsim šos vārdus prātā. Ezera ziemeļu daļa atrodas Peru, bet dienvidu dala - Bolīvijas teritorijā.

Lielākā upe, kas ietek ezerā, ir Ramisa. Tās no­saukums saistāms ar mums jau pazīstamo seno die­vību Rāmu. Piemēram, Latvijā ir upe ar līdzīgu vār­du - Ramata, kuras baseinā ir daudz seno svētvietu.

Titikakas ezera krastos un apkārtnē atrodami miljoniem pārakmeņojušos jūras gliemežnīcu. Eze­rā galvenokārt aug jūras augi un dzīvo jūras iemīt­nieki. Tas mudina domāt, ka tālā senatnē ezers bijis Klusā okeāna daļa, līcis, kas sensenos laikos cēlies augšup. Daži ģeologi domā, ka ezers no okeāna at­dalījies pirms diviem miljoniem gadu. Citi min daudz lielākus skaitļus.

Senatnē Titikakas ezera ūdens līmenis bijis ievē­rojami augstāks. Ģeologi atraduši senkrasta pazī­mes ezera ziemeļu daļā 90 m, bet dienvidu daļā 80 m virs tagadējā ūdens līmeņa. Tas liecina, ka ezers nav cēlies augšup gluži tik vienmērīgi kā ūdens vannā.

Pārsteidzoši, ka šajā visai ilgajā laikā ezerā nav mai­nījusies fauna un flora. Vēl jo vairāk pārsteidz tas, ka ezers vispār ir saglabājies. Augstkalnēs gaisa spie­diens ir zems, tādēļ ūdens strauji iztvaiko. Tie, kas bijuši Pamira plato 4 km augstumā, zina, cik tur maz ūdens vai, precīzāk būtu teikt, ka tā tur nemaz nav.

Ezera vidusdaļā ūdens ir neparasti silts - vidēji +11" C, kas augstienes apstākļos ir visai neparasti.

No ezera dienvidu daļas iztek Desaguadero upe, kas ietek Popo ezerā.

Popo ezers. Tas ir otrs lielākais augstkalnu ezers pasaulē un atrodas dienvidos no jau aprak­stītā Titikakas ezera. Tā ūdens līmenis ir 3690 m vjl., platība - 2530 m2 , dziļums - līdz 3 m. Ezeru baro jau minētā Titikakas noteka. Lietus laikā ūdens līmenis ceļas pat par 20m, tad liela ūdens masa aizplūst pa Lakahaviru uz periodiski izsīksto­šo Koipasa ezeru.

Popo (Poopo) vārds saistās ar seno priesteru (latī­ņu valodā - popa) vārdu un apzīmē viņu darbības vietu. Radniecība ar šo vārdu izpaužas arī citos no­saukumos. Meksikā ir 5452 m augsts vulkāns Po- pokatepetls, savukārt Latvijā, netālu no Ventspils, līdzenā zemienē paceļas Pope.

Popo ezers ir daudz lielāks par tikpat seklo Papes ezeru, un milzīgais Popokatepetls - daudz augstāks par Popes kalnu, tomēr šo vārdu radniecību nevar uzskatīt par nejaušu sakritību. Gan šo, gan citu ļoti līdzīgu vārdu devēji nākuši no vienas senās civi­lizācijas.

TIAVANAKO MĪKLAS

Jau teicām, ka 20 km dienvidos no tagadējā Titi­kakas ezera krasta atrodas kādas senatnē ļoti no­zīmīgas pilsētas drupas. Neapšaubāmi, tā bijusi Titikakas ezera ostas pilsēta ar milzu svētvietu gru­pu. Bet vai tikai ezera osta? Daži pētnieki to uz­skata arī par seno jūras ostu. Šo vietu sauc par Tia- vanako. Vārda iespējamais tulkojums, izmantojot senās valodas, varētu skanēt šādi - senā (vana), savienojošā vai sasaistošā (ko) ar Saulaino jūru (Tia). Tātad šīs vietas nosaukums jāizrunā dalīti Tia-vana-ko.

Par vietas senumu liecina ne tikai tas, ka šis pilsētas drupas atrodas tālu no ezera un 30 m virs tagadējā ūdens līmeņa. Senumu apliecina arī leģen­da, ka pēc lielajiem plūdiem te pieskalota laiva, kurā atradās vienīgie divi dzīvi palikušie cilvēki - vīrietis un sieviete. Šī leģenda ir ļoti līdzīga gan sengrieķu teikām, gan arī nostāstiem par Ararata kalnu dienvidaustrumos no Melnās jūras. Šajos mītos atkal ieskanas jau pieminētās latvju dainas vēstījums par ceļojumu jūrā.

Ir arī citas mīklas. Tik augstu kalnos pārtiku sarūpēt nevar. Nav skaidrs, kā seno pilsētu apgā­dāja, kas un kāpēc tur uzturējās, kas un kāpēc to cēla. Uz šiem jautājumiem atbildēt grūti, jo 20. gs. sākumā lielāko daļu seno celtņu drupu izmantoja ceļu bruģēšanai.

Tomēr no 20. gs. vidus senatnes pieminekļu pos­tīšana tika pārtraukta. Šajā ziņā Peru apsteigusi Lat­viju, jo Pokaiņus postīja vēl 20. gs. deviņdesmito gadu beigās.

Spāņi 16. gs. šeit atrada tikai drupas. Vairākas ziņas liek domāt, ka tādas tās saņēmuši arī inki. Senākās vietas aprakstījis spāņu hronists Garsilaso de la Vega: "Tagad stāstīsim par neticami milzīgām Tiavanako celtnēm. Tur ir augsts, mākslīgi radīts kalns, kura pamatne veidota no speciāli liktiem klints bluķiem. Tie pasargā kalnu no noslīdēšanas. Te ir milzīgi akmens tēli, stipri cietuši no vēja izdēdēju- miem, kas liecina par to ārkārtīgi lielo vecumu."

Ziņas par ļoti senajiem akmens tēliem sasaucas ar leģendām par to, ka Lielais Radītājs - dievība Virakoča pirms parastajiem cilvēkiem radījis mil­žus. Viņš izcirtis akmens tēlus, tad tos atdzīvinājis. Sākumā viss bijis labi, bet tad milži sākuši ķildoties un negribējuši vairs strādāt. Tad Virakoča radīja neredzēti lielus plūdus. Daļa milžu noslīka, bet daļa atkal pārvērtās par akmens tēliem.

No šīs leģendas izriet, ka milži un milžu tēli bijuši pirms lielajiem plūdiem. Šī ziņa sakrīt ar de la Vegas secinājumu par tēlu ārkārtīgi lielo senumu.

Visai iespējams, ka lielo plūdu beigas un jaunā pēcplūdu perioda sākums saskan ar maiju kalen­dāru, pēc kura laika skaitīšana sākusies pirms 13,6 gadu tūkstošiem.

Saules vārti. Tie ir vieni no retajiem senatnes lieciniekiem, kas Dienvidamerikā saglabājušies līdz mūsdienām. Vārti atgādina Eiropā izplatītos pieminekļus - triumfa arkas. Tie ir 3 m augsti, 3,8 m plati, sienas - 0,5 m biezas. Šķiet, tie ved no nebūtības uz nekurieni. Vārtus rotā (vai sargā?) daudzi mūs­dienās nezināmu dzīvnieku tēli. Līdzīgi dzīvnieki, piemēram, Amerikas ziloņi, izmiruši apmēram pirms 12 gadu tūkstošiem.

Uz vārtiem saglabājušās daudzas rakstu zīmes. Daļa pētnieku šeit saskata senu kalendāra sistēmu, kas, iespējams, vēstī par milzīgiem laika cikliem.

Virakočas svētieleja.Tiavanako svētvieta atgā­dina trīsstūrainu peldbaseinu. Tās dziļums ir 2 m, garums - 12 m, platums -9 m, dibens izlikts ar oļiem. Sienas veido tēsti klinšu bluķi un grezno ak­mens tēli. Ieeja svētvietā pa kāpnēm no dienvidu puses. Ielejā saglabājušies trīs akmens tēli, no kuriem pats galvenais ir Virakočas statuja. Tā ir 2 m augsta, ar skatu uz dienvidiem. Aiz Virakoča atrodas vēl divas statujas, iespējams, viņa pavadoņi. Uz šiem trīsvienības tēliem no sienām noraugās daudzas telpiski veidotas akmens sejas.

Svētielejas sastopamas arī citur pasaulē.

Vidusjūras ziemeļu piekrastē un salās, piemēram, Sicīlijā ir svētielejas, tā saucamie grieķu amfiteātri, kas senatnē bijuši Apollona tempļi. Dažas svētielejas atrodas arī Itālijas ziemeļos. Ar akmeņiem bruģētas svētielejas, kuras veidotas pirms daudziem gadu tūkstošiem, 1997. gadā atklāja arī Latvijā - Po­kaiņos.

Lielo akmeņu mīkla. Visā pasaulē saglabā­jušies mūsdienu cilvēkam grūti izprotamu darbu

liecinieki. Senie ļaudis akmens lauztuvēs atskaldījuši milzu bluķus, dažkārt pat tūkstošiem tonnu smagus. Tos apstrādājuši un tad ar mūsdienās aiz­mirstiem paņēmieniem lielos akmeņus novietojuši stingri noteiķtās, iepriekš sagatavotās vietās. Šādus akmeņus sastopam ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī Amerikas kontinentā. Jau minētais spāņu hronists par tiem stāsta:

"Ēku sienas veidotas no milzīgiem akmens blu­ķiem. Nav saprotams, kā gan cilvēki varējuši tos pacelt un novietot. No atlūzām var spriest, ka šeit bijušas visai neparastas, pat dīvainas būves, tostarp milzīgi portāli. Tie izcirsti no viena akmens bluķa. Portāla garums - 9 m, augstums - 4 m, platums - 2 m. Nav izprotams, kā gan milzīgie akmens bluķi šeit nogā­dāti, ar kādiem instrumentiem tie apstrādāti."

To nesaprata 16. gs. izglītots spānis, kas savā dzim­tenē bija redzējis daudzus izcilus arhitektūras piemi­nekļus. Vēl grūtāk uz šo jautājumu atbildēt 20. gs. beigās, kad kļuvušas zināmas daudzas papildu ziņas.

Akmeņlauztuves, kur iegūti būvmateriāli, at­rodas vairākus simtus kilometru attālu. Ceļā uz Tiavanako jāpārvar daudzi stāvi kāpumi un dziļas aizas. Vēl tagad nav atrasti transporta ceļi, bet pa kalnu takām simtiem tonnu smagos klinšu bluķus pārvietot nevarēja. Pat ar mūsdienu tehniku šis uzdevums būtu bijis ļoti grūti veicams un prasītu milzīgus sagatavošanās darbus. Vēl līdz šai dienai nav atrasta neviena vieta, kas varētu būt kalpojusi ceļamo ierīču novietošanai. Tāpēc jādomā, ka lielie akmeņi, līdzīgi kā Latvijā, pārvietoti pa gaisu ar mums nezināmiem paņēmieniem. Lielākais pusceļā atstātais bluķis sver 20 000 tonnu.

Inki lielo smagumu pārvietošanas noslēpumus vairs nezināja. Par to liecina Garsilaso de la Vega ziņojums: "Inku valsts vēsturē minēts gadījums, kad kāds viņu valdnieks sadomājis mēroties spē­kiem ar seiiās Sansajasmeni pilsētas celtniekiem un nolēmis tur nogādāt kādu klints bluķi, kas atradies dažas jūdzes no senās pilsētas. Šo bluķi vilkuši 20 tūkstoši cilvēku, bet līdz vajadzīgajai vietai to aiz­gādāt nav izdevies. Kādā nogāzē bluķis sācis ripot lejup un nogalinājis 3000 cilvēku."

Uzmanīgi pārlasot šo īso ziņojumu, ievērosim, ka inki vairs neatcerējās tā valdnieka vārdu, kura valdīšanas laikā šī katastrofa notika. Tas liek domāt, ka notikums bijis krietni pirms 16. gs.

Kā? Mūsdienu cilvēkiem šķiet, ka šobrīd zinātne un tehnika sasniegusi tik augstu līmeni kā nekad iepriekš. Tomēr mēs ne tikai nezinām, kā veikti lielie darbi senatnē, bet mēs arī nevaram tos atkār­tot. Mēs varam tikai jautāt: kā to varēja izdarīt?

Kā gan Tiavanako un daudzās citās vietās nogā­dāti simtiem un pat tūkstošiem tonnu smagi klinšu bluķi? Tā nav bluķu vilkšana piramīdu būvei pa Ēģiptes smiltīm. Vēlreiz uzsveram, ka, ceļot dižcen­tru celtnes, bija jāpārvar simtiem metru augstas kraujas un dziļas aizas, kalnu upes, augstu jo aug­stu jāceļ bluķi pa stāvām klinšu sienām. Bet Peru nebija ne zirgu, ne vēršu, ne citu vilcēju kustoņu. Un ja tie arī būtu, stāvajās klinšu nogāzēs tos nevarētu izmantot. Neviens no tūkstošiem mācīto vīru, kas apmeklējuši Peru, nav varējuši noskaidrot, kā tas ticis darīts. Vienīgi spāņu hronikās lasāms vietējo iedzī­votāju teiktais, ka šeit esot izmantotas tauru skaņas.

Ne mazāk pārsteidzoša ir lielo akmens bluķu ap­strādes māka. Ēku pamati veidoti no ļoti precīzi ap­strādātiem akmeņiem, kas savienoti ar sarežģītu formu slēgumiem (atslēgām). Pētnieks G. Hankoks uz viena tāda akmens saskatījis 33 apstrādātas plak­nes. Turklāt visas apstrādātas tik precīzi, ka salai­dumu vietās starp akmeņiem nevar iebāzt pat nazi.

Mūsdienu izpratnē katra tāda akmens apstrā­dāšana, turklāt ar akmens laikmeta rīkiem, prasītu daudzu lietpratīgu amatnieku mūža darbu.

Ja jūs pasūtītu mūsdienu akmeņkalim pašu visvienkāršāko apstrādāta akmens veidu - precīzu kubu, teiksim, - 2 x 2 x 2 m, ar noteikumu, ka darbs jāveic ar precizitāti līdz 0,1 mm, akmeņkalis uz­skatītu šo darbu par neizpildāmu. Tomēr baltā kul­tūras nesēja Virakočas ļaudis veica krietni sarež­ģītākus darbus un tādā veidā apstrādājuši mil­joniem lielu akmeņu. Pat tad, ja visa Amerika pēdē­jā gadu miljona laikā nebūtu neko citu darījusi, kā tikai cēlusi Peru būves, tās joprojām nebūtu pabeig­tas. Un kā vispār tajā laikā, kad vēl nebija metāla instrumentu, tika apstrādāti akmeņi un cirsti gari tuneļi caur kalniem, izveidots 22 tūkst, km garš gludu akmeņu bruģa ceļš? Arī šo akmens apstrādes māku vēl nevienam nav izdevies uzminēt.

Tātad mums jārunā par pilnīgi aizmirstu, neticami precīzu kartogrāfiju un zemes mērīšanu, kā arī ap­brīnojami ražīgiem paņēmieniem lielu smagumu pārvietošanā, tuneļu būvē, akmeņu apstrādē, pret zemestrīcēm drošu konstrukciju radīšanā un, ļoti iespējams, vēl daudzās citās zinībās, kuras mēs pat neapjaušam.

Kad? Jautājums par to, kad darbojušies mūsu aprakstītie varoņi, attiecas ne tikai uz Amerikas vēs­turi, bet arī uz senbaltu civilizācijas un visas pasaules vēsturi. Speciālistu viedokļi ir visai atšķirīgi.

Tā, piemēram, daži ģeologi domā, ka Andu kalnu straujā pacelšanās, un tostarp arī Titikakas ezera atdalīšanās no Klusā okeāna, sākusies pirms diviem miljoniem, bet citi -, ka pirms 100 miljoniem gadu. Paši Andu kalni veidojušies, saduroties plātnei, kas nesa Amerikas kontinentu, ar Klusā okeāna plātni.

No daudzu speciālistu atzinumiem par Tiavana­ko vecumu, ticamākie šķiet profesora Artūra Poz- nanska aprēķini, kas seno svētcentru savstarpējo izvietojumu saista ar debess spīdekļu stāvokli senatnē. Šie aprēķini, kas veikti kopā ar profesoru Rūdolfu Milleru, liecina, ka Tiavanako celta vismaz pirms 17 gadu tūkstošiem. Tās sabrukumu, pēc abu profesoru domām, izraisījusi spēcīga zemestrīce pirms 13 gadu tūkstošiem. Šīs zemestrīces laikā arī pazeminājies Titikakas ezera līmenis. Acīmre­dzot šā iemesla dēļ Tiavanako vairs nav atjaunota. Tātad laikā, kad Vecajā, pasaulē vēl valdīja ledus­laikmets, šeit jau bija augsti attīstīta civilizācija. Tās nesēji pēc katastrofas Peru nav vēl pametuši. Par to liecina 2500. g. p.m.ē. Peni celts milzīgs cietoksnis - Maču-Pikču (tulkojumā - Dižā Virsotne).

Botāniķu atrastās augu paliekas vedina domāt, ka pēc minētās katastrofas klimats Titikakas ezera apkaimē kļuvis ievērojami vēsāks. Varbūt šai laikā kalni cēlušies augšup. Atrastās augu paliekas liecina, ka iedzīvotāji - senie peruāņi - meklejuši augus, kas augtu jaunajos apstākļos un derētu pārtikai.

KAS BIJA VIRAKOČA UN KECALKOATLS?

Gan Centrālamerikas, gan arī Dienvidamerikas tautu teikas stāsta par kādu baltu vīru, kas kopā ar saviem pavadoņiem nesis viņiem gara gaismu. Dažādas tautas šim vīram devušas atšķirīgus vār­dus - Illi (Illa, Ilia), Kecalkoatls, Kons, Kon Tiki, Taapaks, Tiki, Tunapa, Tunaku, Uarakoča, Virako­ča. Centrālamerikā parasti runā tikai par dievību Kecalkoatlu. Dienvidamerikā visbiežāk lieto vārdu Virakoča.

Iepazīstot izcilāko vietu nosaukumus Titikakas ezera apkaimē, mums šķiet, ka īstais šā vīra vārds saglabājies novada augstākajā virsotnē Illimani. Vārda otrā daļa var apzīmēt gan cilvēku, gan ak­meni - klinti; tātad Illi klints virsotne (vai kalns). Pārējos vārdus devušas dažādas ciltis. Iegaumēsim vārdu Illi, kas varētu būt saistāms ar Iii Latvijā, un pie tā atgriezīsimies, bet pagaidām lietosim vis­pārpieņemto Virakočas vārdu.

Nav apšaubāms tas, ka seno kultūru atnesa ne jau viens cilvēks. Pat simtos mūžu viņš nevarētu iemācīt visas tās neskaitāmās zināšanas, ko piedēvē Vira- kočam, sākot no zemkopības un lopkopības, dzied­niecības, apģērbu darināšanas, māju celšanas līdz zintniecībai un astronomijai. Turklāt Virakoču apraksta kā vīru pusmūža gados.

Te ienāca vesela tauta ar augstu attīstības līmeni. Tās ļaudis apmetās Dienvidamerikas un

Centrālamerikas teritorijā, sadalījās grupās. Katra grupa apguva vietējo valodu. To, ka Virakoča ar katru cilti runājis tās valodā, liecina vairākas tei­kas. Tāpēc arī nav jābrīnās par atšķirīgajiem vār­diem, jo katra tauta saviem ciemiņiem deva savu vārdu. Gadu tūkstošiem ritot, mītos baltie ciemiņi pārvērtās par vienu varoni - kultūras nesēju.

Gan Virakoča, gan Kecalkoatls gadu tūkstošu gaitā tautas atmiņā un mītos pārvērtās par dievībām. Vira­kočas tēls, kas atveidots akmenī, bija garā, baltā ap­metnī, sandalēm kājās. Vietējie indiāņi tā neģērbjas. Kā jau teicām, šo dievību izskats būtiski atšķīrās no vietējiem mongoloīdu izcelsmes indiāņiem.

Ziņas, kuras saglabājušas peruāņu leģendas, ir gaužām skopas, tomēr no tām var izlobīt vērtīgas norādes. Viena no tām vēsta par balto kultūras ne­sēju izturēšanos. Viņi nebija iekarotāji, kas pakļauj vietējās tautas ar uguni un zobenu. Amerikas tautu mīti atzīmē, ka Virakoča un viņa palīgi bijuši laipni, sirsnīgi un gādīgi. Viņi nebija uzspieduši savu valo­du, bet gan apguvuši vietējo cilšu valodas un ar katru cilti runājuši šīs cilts valodā. Šādas īpašības arī senatnē bija ļoti retas, pat neparastas.

Visā pasaulē ir tikai viens seno garamantu krājums, kurā nav ļaunuma un varmācības, kurā jūtama tikai laipnība un sirsnība. Tās ir latvju dainas. Tāpēc minē­tās ziņas vedina domāt, ka Virakoča un Kecalkoatls, t.i., Illi saistāms ar mūsu tālajiem senčiem.

TUNAPAS PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Balto kultūras nesēju uzturēšanās Amerikā nebija mūžīga. Viņi visi, arī tie, kas vēlāk iecelti dievību kārtā, iznākuši no jūras un devušies tajā atpakaļ. Par šo un viņiem līdzīgo varoņu likteņiem dažādu tautu teikas vēsta būtībā vienu un to pašu.

Visvairāk leģendu savīts ap Kecalkoatlu. Viņu dē­vēja par Dārgo dvīni jeb Zaļām spalvām klāto čūs­ku - visas pasaules, tostarp arī cilvēku un kultūras, radītāju, arī Rīta zvaigznes dievību. Šie pēdējie vār­di liek vēlreiz atcerēties Ausekli. Piebildīsim: pēdējo gadu pētījumi rāda, ka senatnē gan Vidusamerikā, gan citās seno civilizāciju vietās bijis ļoti izteikts planētas Veneras kults.

Tad, lūk, Kecalkoatls ar čūsku plostu ieradās no austrumiem un ari atpakaļ devās uz austrumiem, t.i., pāri Atlantijas okeānam.

Kāds cits mīts vēsta, ka Kecalkoatls bijis spiests doties projām pēc tam, kad viņu piedzirdījuši ar reibinošu dzērienu un dzērumā viņš nepiedienīgi uzvedies. Kauns par padarīto bijis pārāk liels, viņš brīvprātīgi devies uz tālo austrumu zemi Tlilan- Tlapalanu. Ievērojiet, ka pirmajā vārdā ir jau zi­nāmā skaņa Illi. Kecalkoatla pārvaldītās tollānu galvaspilsētas Tollānas vārdu varētu tulkot kā Mil­žu dēlu vietu. Sie, ar milžiem saistītie vārdi, norā­da uz īsto Kecalkoatla, tāpat arī Virakočas aizie­šanas iemeslu. Bija izdarīts viss, ko baltie kultūras nesēji spēja paveikt, un viņiem bija jādodas tālāk. Viņi atstāja lieliskus kultūras un zinātnes piemi­nekļus, bet spāņi tos iznīcināja.

Līdzīgi simbolos sacerēti stāsti par aiziešanas iemesliem palikuši arī par Virakoču, Tunapu un citiem vadoņiem. Ari Virakoču sazvērnieki piespieda doties projām. Teika vēsta, ka savā pēdējā ceļojumā viņš nonācis Konas novadā, Kočas ciemā. Šeit vinu apvainojuši, gribējuši pat nomētāt akmeņiem.

Virakoča nometies uz ceļiem, izstiepis rokas pret debesīm. Debesīs parādījusies uguns, tad tā apņē­musi visu apkārtni. Kad uguns nodzisusi, indiāņi redzējuši, ka tuvākajā apkārtnē apdeguši pat ak­meņi. Pēc tam Virakoča devies jūrā, un neviens viņu nav vairs redzējis. Tā viņš pazudis jūras putās, un no tā radies viņa vārds, kas tulkojumā no peruāņu cilšu valodām nozīmē jūras putas.

Arī šajā teikā, tāpat kā iepriekšējā, jūtami lieli izkropļojumi. Kāpēc gan Virakoča, kuru tik ļoti visur cienīja, būtu devies projām tikai tāpēc, ka kā­dā ciematā viņu apvainoja? Iespējams, ka atminē­jums paslēpts abos minētajos vietvārdos. Vārds Ko­na mūsu senču izpratnē saistāms ar vārdu ķēniņš (piemēram, ķeltu varonis Kons Eda). Koča saistāms ar somugru vārdu liess - centrs (Cēsis, Cesvaine, Cēzars). Tātad Virakoča nonāca ķēniņa valsts cen­trā. Mūsu izpratnē pats Virakočas vārds tulkojams kā - no jūras nākušais (Vi), Saules dievības (Ra) centrālā (Koča) izpausme.

Papildu skaidrojums gūstams bolīviešu teikā par Tunapu.

"Tas bija loti sen. Tunapa ar pieciem saviem līdzgaitniekiem ieradās Altiplanā (senajā Aug­stākajā vietā - I.V.), nākdams no ziemeļiem. Viņš bija patīkama izskata, labs un sirsnīgs. Viņš mācīja amatus un tikumus, bet ne visiem tie patika. Tunapam uzbruka sazvērnieku grupa un viņu noga­lināja. Svētā cilvēka līki ielika niedru laivā, un ielaida Titikakas ezera ūdeņos. Bet tad notika kaut kas neparasts un neiedomājams, kas slepkavās iz­raisīja šausmas. Laiva pēkšņi sāka traukties prom ar milzīgu ātrumu, kaut arī Titikakas ezerā nav nekādu straumju un nebija arī vēja.

Niedru laiva atsitās pret ezera krastu pie Koča- merkas. Trieciens bija tik liels, ka Titikakas ezera klintis laiva izsita milzu robu. Pa šo robu sāka tecēt Desaguadero upe, kuras agrāk nebija. Tās ūdeņi aiznesa Tunapu uz jūru. Vilni laivu ar Tunapu pieskaloja krastā pie Aj-ikas"

Šī teika ietver daudz interesantu zinu. Tā sasaista Tunapas (ari Illi, Kon Tiki, Virakoča u.c.) aiziešanu ar kādu katastrofu, kuras rezultātā pa plaisu klintī sāka noplūst Titikakas ezera ūdeņi. Jau rakstījām, ka tas varēja notikt pirms 13 gadu tūkstošiem.

Pievērsīsim uzmanību tās upes nosaukumam, kas aiznesa Tunapu uz jūru. Vārda Desaguadero vidējā daļa - agua tulkojumā nozīmē ūdens. Taču vārda pirmā daļa varētu būt tulkojama kā debesis. Tātad Desaguadero tulkosim kā Debesu upe.

Bet tieši tāds ir arī Daugavas vārda skaidrojums. Atcerēsimies garo dainu, kur Daugava nesa jūrā liepu zarus un arī Auseklīti.

Bet Desaguadero tek gar jau minēto Illi kalnu uz jau pieminēto Popo ezeru. Tātad no Augstienes svētās vietas (Altiplano) Debesu upe tek gar Illi un caur Popo uz jūru. Andu Illi un Latvijas Īle, gar kuru uz Pokai­ņiem tek Sesava, skan ļoti līdzīgi, un līdzīga ir šo vietu mītiskā nozīme. Visi šie un ari agrāk minētie vietvārdi pauž to pašu simbolisko jēgu, ko mūsu zemē. Tie skaidrojami nevis ar vietējām valodām, bet tikai ar mūsu senču svētvietu vārdiem.

ĪLINŠ AMERIKĀ

Latvju garā pasaka par spēkavīru īliņu, kas devies pasaulē, lai veiktu milzu darbus, savā būtībā ir teika - senu notikumu atspulgs. īliņa darbi mūsu zemē, vai precīzāk - viņa šūpulis, meklējami skais­tajā Īlē. Šie vārdi nāk no somugru ule, kas tulkojams kā pārāks, dižāks, augstāks, lielāks vai tamlīdzīgi.

Jau minējām, ka ticamākais balto gara- gaismas nesēju cilts vārds bijis Illi un tas sakrīt ar minēto Illi kalna nosaukumu Andos. Bez tam Illi vārds sakrīt ar latvju teiku varoņa vārdu.

Mūsu senči zinājuši Visuma līdzību caurviju prin­cipu: lielais atspoguļojas mazajā un otrādi. Tā arī Dobeles rajona Īlei var atrast zināmu līdzību ar dižā Illi kalna apkārtni. Gar Illi kalna pakāji tek Desaguadero, gar Īli - Sesava. Desaguadero baseina augstākā ūdenstece ir Ramisa, bet Sesavu baro strauti no Rakažu kalna. Abu izteku vārdi sākas ar seno Saules vārdu - Ra.

Vēlreiz ielūkosimies dainā par liepu zara nešanu pa Daugavu uz jūru un tālāk uz jūras krastu vai malu.

Šīs pašas dainas LD 33628 variantā (v 4) ir ne­daudz atšķirīgs vēstījums par lielo liepu.

Kur tu skrisi, vanadzeņ, Voska. cymdus maukdamis? - Skrīšu līpys apsavārtu, Šoka, Iela izauguse, Soka, Iela izauguse, Zori. leika jyureņā. Atskrīn palāks vanadzeņs, Nūlauž pašu vērsyuneiti, Nūlauž pašu vērsyuneiti, Svīž jyureņa videriā. Zvejoi jyuru zvejnīceņi, Icel ju laiveņā.

LD 33628 v4

Jūrā dodas Auseklīte, Virakoča, Kecalkoatls un arī Kon Tiki. Atgādinām, ka pirmā daļa kon norāda uz seno valdnieku vārdu Baltijā - ķēniņi, konungi, kungi. Vārda otrās daļas skaidrojumu atrodam lie­tuviešu valodā, salīdzinājumā tikejimas - ticība, ticēšana, tikes - derīgs, izdevies ar latviešu vārdu tikums. Cauri gadu tūkstošiem Vidusamerikas un Dienvidamerikas tautas saglabāja leģendas par baltajiem, labsirdīgajiem kultūras nesējiem. Tāpēc spāņu konkistadorus, kas tur ieradās 16. gs., vietējās tautas sagaidīja kā dievības. Diemžēl nācās smagi vilties, jo labsirdīgo balto dievību vietā ieradās lau­pītāji, kuriem nekas nebija svēts.

Atgriezīsimies pie Tunapas brīnišķīgā ceļojuma pa Debesu upi gar svēto Illi kalnu caur Popo ezeru uz jūru. Gan Tunapas, gan Virakočas, tāpat arī Kon Tiki un Kecalkoatla nonākšana jūrā ir kādu daudz senāku mītu atspulgi. Pēdējā aplūkotajā latvju dainā (LD 33628 v4) liepas zaru nolauž pelēks vanadziņš. Tas ir likteņa simbols. Šā varianta stās­tījums gan nedaudz savādāks, jo liepas zari līkst tieši jūriņā . Dabā nekad liepas zari jūras ūdenī ne­mirkst, toties simbolu valodā viss ir pareizi, jo jūra ir pāratdzimšanas vieta. No pārsteidzoši dau­dzajām līdzībām jāsecina, ka mūsu senbaltu senču kultūra un mitoloģiskie uzskati atstā­juši dziļas pēdas Centrālamerikā un Dienvid­amerikā.

Šo pārdomu nobeigumā vēl atļausimies vienu sa­līdzinājumu. Atcerieties Virakočas piecus pavadoņus. Salīdzināsim ar latvju dainām par mātes piektās meitas pārvērtībām. Te ir tas pats jau minētais ceļš - Debesu upe Daugava - jūra, pāratdzimšana.

Māte gāja slotiņās ar piecām meitiņām. Bārenite pakaļ tek, to iegrūda upītē. Upīt' viņu nepanesa, tā ienesa Daugavā; Daugaviņa nepanesa, tā ienesa jūriņā; 1 jūriņa nepanesa, tā izmeta maliņā. Tur uzauga kupla liepa deviņiemi žuburiem, Tur jāj kungi, tur stārastos, nedrīkstēja, zaru lauzt;

Atjāj divi Dieva dēli, nolauž pašu virsūnīti. Nolauzuši virsūnīti, aizpuškoja cepurītes; Aizpuškojši cepurītes, ieiet Māras baznīcā. Māra saka vērdamās: Tie navā liepas ziedi, Tie navā liepas ziedi, tā ir dārga dvēselīte.

LD 33625 v 5

Mote goja slūtu grīztu ar pīcom meiteņom, Tū pīktu, mozokū raseņā sleicynova. Nas raseha, napanas, Imat jū upeitē; Nas upeite, napanas, īmat jū Daugavā; Nas Daugava, napanas, īmat jū juireņos. Nas juireņis, napanas, izsyt viln's maleņā, Izsyt viln's maleņā boltu putu gobolā. Tī izauga kupla, līpa jos kojeņu galeņā. Jau pazīda tej līpeņa sudrobeņa zīdeņīm. It i kungi, It i ļaudis, ni zareņa nanūlauž. Atjoj divi Dīvadēli, nūlauž pošu vērsyunēti; Nūlauž pošu vērsyunēti, aizasprauž aiz capuris; Aizasprauž aiz capuris, īt Morys bazneicā (Laimis kambarī).

Soka ļaudis vārdamīs: Kaida kūka tī zīdeņi?

Soka Mora (Laime) vārdamos:

Tī nabeja kūku zīdi,

Tī nabeja kūku zīdi,

tej ir dorga dvēseleite,

Tej ir dorga dvēseleite,

 raseņā sleicynota,

Raseņā sleicynota

pi iudiņu mozgojama (iz­skalota).

LD 33625 v 66

Padomāsim, kāpēc gan dažādās vietās pierakstītas dainas vēsta par piecām meitiņām. Ja tas būtu tikai atskaņu dēļ, tad tikpat skanīgi būtu arī ar divām, trijām, četrām vai pat sešām meitiņām. Nē, tas nav atskaņu dēļ. Latvju dainās katram vārdam ir ļoti dziļa un nopietna nozīme, kas vēstī par tālo senatni. Un ai*ī šajā gadījumā citu, ļoti tālu tautu mīti apliecina, ka skaitlis pieci pauž visai nozīmīgu vēstījumu par pieciem lieliem laikmetiem Zemes vēsturē.

PIECAS SAULES - PIECI LAIKMETI

Centrālamerikas acteki zināja par lielajiem laika cikliem, kurus viņu priesteri sauca par Saulēm un uzskatīja, ka cilvēce jau pārdzīvojusi četras tādas Saules.

Pirmā Saule (laikmets) saucās Matlaktli Mii (Desmitais ūdens). Tas ilga 4008 gadus. Šajā laikā dzīvoja milži, kas ēda kukurūzu, dzēra ūdeni. Šā laikmeta nosaukums vēsta, ka to izbeiguši milzu plūdi - Apačiouatietli. Tos izraisījušas ilgas un ne­pārtrauktas lietavas. Cilvēki pārvērtušies par zivīm. Daži cilvēki tomēr izdzīvojuši un turpinājuši ļaužu dzimumu. Un tagad neliela piebilde par cil­vēkiem zivīm.

Titikakas ezera iedzīvotāji stāsta par dievībām amfībijām - Čulua un Umantua, kurām ir zivs aste. Tiavanako Kalasasoijas templī ir dievības tēls, kas izskatās kā cilvēks, tikai viņa tērps zem jostasvietas atgādina zivs zvīņas. Līdzīgi tērpta acteku dievība Sipetoteks. Šīs ziņas saskan ar latvju dainās, franču, šumeru, babiloniešu u.c. mītos minētajiem jūras ļaudīm (sk. 5.5. sadaļu).

Otrā Saule - Enekoatla ilga 4015 gadus. Šo Sauli (laikmetu) pazudināja vējš. Cilvēki pārvērtās mērkaķos. Izglābās tikai viens vīrietis un viena sie­viete, kuri paslēpās aiz klints.

Trešā Saule - Tleikijauilo ilga 4081 gadu. Šo laikmetu iznīcināja uguns.

Ceturtā Saule - Contililika ilga 8026 gadus. Tā beidzās ar asinsizliešanu, uguni un drausmīgu badu.

Nule pārstāstīto papildina Saules akmens, kurš izkalts no bazalta bluķa 1479. g., neilgi pirms spāņu ierašanās. Tas sver 24,5 tonnas. Minētie laikmeti attēloti koncentrisku apļu veidā ar paskaidrojošiem uzrakstiem. Šie uzraksti vēsta nedaudz atšķirīgas zinas.

Visvecāko laikmetu saista ar dievību jaguāru Oselotonatiju. Šajā laikā dzīvojuši milži, kuriem uz­brukuši jaguāri un viņus aprijuši.

Otrajā periodā valdījusi čūska - gaisa dievība Enekoatls. Gandrīz visus cilvēkus iznīcinājušas viesuļ­vētras, bet izdzīvojušie pārvērtušies par mērkaķiem.

Trešajā periodā valdījusi lietus un debess uguns dievība. Cilvēkus iznīcinājušas lietus gāzes un vul­kānu lavas izvirdumi, viņi pārvērtušies par putniem.

Ceturtajā Saulē valdījusi lietus dieviete Koča. Sā­kušās milzīgas lietavas un plūdi, cilvēki pārvēr­tušies par zivīm.

Pašreizējās - piektās Saules laikmeta sim­bols esot pati Saules dievība Tonatiu. Tā ir pārmai­ņu Saule, kas prasa upurus. Tiek pareģots, ka ar Zemi notikšot lielas pārmaiņas, cilvēki iešot bojā.

Šā perioda sākums esot bijis četrtūkstoš gadu pirms mūsu ēras. No maiju kalendāriem izriet, ka šis piektais periods beigsies 2012. gada 23. decembrī.

Latvju dainas māca, ka visi pieci laikmeti un pār­maiņu laiku katastrofas un bēdas ir pārdzīvojamas.

Jānišami, brālīšami, Piecas bēdas vasarā: Pirmo bērnu vilks aiznesa, Otru zaķis saspārdīja; Sievu ņēma, tā aizgāja, Ķēvi pirka, tā nosprāga, Pirti kūra, tā nodega Pašā Jāņu vakarā.

FS 1919, 257, Tirza

Šī daina ir simbolos izteikta seno notikumu at­blāzma. Tā stāsta par pieciem smagiem, tomēr pār­dzīvojamiem laikmetiem cilvēces vēsturē. Vēl dai­nas piemin piecus kažokus, kas pelnīti piecos gados. Kad pienāks laiks, tie visi būs jāvelk mugurā. Tas nozīmē, ka uz nākamo pārmaiņu laiku mums būs vajadzīgas arī visos iepriekšējos laikmetos uzkrātās zināšanas. Tiem, kuri tās būs saglabājuši un ap­guvuši, par pasaules galu nav jāuztraucas.

Ar cieņu jāatzīmē, ka visu piecu Sauļu ilgums ir 26 gadu tūkstoši. Šis laika posma labi saskan ar Vecās pasaules mītos atspoguļoto Kosmisko dzir­navu apgrieziena laiku, kas bija zināms jau pirms daudziem gadu tūkstošiem. Mūsdienu astronomi uzskata, ka šis skaitlis raksturo Zemes ass prece- sijas ciklu, un lēš to 26 tūkstošu gadu garumā. To noteica tikai 20. gs. vidū. Senie šumeri un babilo­nieši to uzzināja pirms sešiem gadu tūkstošiem no baltā gara gaismas nesēja Jāņa (sk. 5.5. sadaļu). No teiktā izriet, ka acteki ziņas par lielo laika ciklu ieguva no tā paša avota - gaišmatainajiem, zilacaina­jiem gara gaismas nesējiem - mūsu tālajiem senčiem.

ATCEROTIES ANTONU RUPAINI

Ģeniālo latvju senvēstures pētnieku Antonu Rupai- ni jau pieminējām 1. apcirknī. Viņa Ajvheolingvistika rakstīta pirms 40 - 50 gadiem, kad vēl nebija zināms daudz kas no tā, ko lasījāt šajā un iepriekšējās noda­ļās. Tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz A. Rupaiņa iztei­kumi par mūsu senču ietekmi Amerikas kontinentā. Citēsim dažus izteikumus, kas lasāmi Archeoling- vistikas nodaļā Pranavas uēda Koča runa.

"… Peruāņu tradīcijas vēsta par četrām runām vai migrāciju laikmetiem. Tie iezīmēja Dainu, vēdu maiņu un jauninājumus valodā. Piemēram, Liel­dienu salās jeb Nobā atrastie senie raksti saucas Rongo. Vārda sakne Rori vienu runas ēru jaunāka par sakni Run. Tālāk sakne mainās uz Ron, Rom, Raj, ko ēģiptieši saīsināja uz Ro un tālāk uz Re, Red un vēlāk Rī, Rid, Rit. (135. Ipp.)

… Kocha runā tradīcija uzrāda Vira Cocha, Kon Tiki Viracocha, Kontiki llloc Viracocha un arī Viracocha laikus. (136. Ipp.)

… Kochu oriģinālais nosaukums bija "koks", jo viņi bijuši milzīga auguma vīri (koki) salīdzinājumā arto laiku, cilvēku augumiem. Aiīantropologu atrastie milzu zobi Ķīnā liek secināt, ka. tie ir Koko Noras senči.

… Titikakas leģenda stāsta, ka no ūdeņiem izkāpa Vira Kocha un radīja Sauli, Mēnesi un zvaigznes. (137. Ipp.)

… Titikakas leģendai ir vairāki varianti. Cita stāsta, ka Vira Kocham nav bijis ne kaulu, nedz miesas, bet kustējies tas ātri. Cita - ka Vira Kochs bijis Saules dēls, saukts Yntip Churin. Vēl cita - viņš pazemē taisījis statujas un ielicis tajās dzīvību, tad viņš sapulcinājis ļaudis, iecēlis tiem valdnieku Alka Vica, licis iet uz Kūzko, tad atvadījies un no­zudis ūdenī. Bet citas jaunākas leģendas tēlo Vira Kochu kā reālu personu, vārdā Manco Kapac, kas mācījis ļaudīm zemkopību un kā celt pilsētas. Bet arī tās pašas tradīcijas stāsta, ka Vira Kochs jau atradis augstu kultūru un pilsētas.

Līdzi Vira Kocham visur tiek minēta mistiska sieviete - gan māsa, gan māte ar variētu vārdu - Ugulo, Oello, Oclo, kas mācījusi aust un darināt drānas un kopā ar Vira Kochu gājusi uz Kūzko, taustot ceļu ar zelta spieķi. Kad nonākuši Kūzko tuvumā, viņi runājuši: "Mūsu tēvs, Saule, vēlas, lai mēs paliekam šeit. Mums jāklausa viņam un jāpulcina šīs zemes ļaudis kopā." Peruāņi Vira Kochu pielūdza, nomezdamies uz ceļiem:

Tēvs, kur tu esi ? Kur esi ?

Vīrietis vai sieviete -

Auglības dievs!

Kur esi tu, kur esi ?

Sausuma periodos tika pielūgta lietus dieviete Kocha, dēvēta par "Tā ir princese". (138 - 139.Ipp.)

Nelielie izvilkumi no A. Rupaiņa darba dod ieska­tu viņa domās, ka Virakočas laiks bija tikai mūsu sen vēstures daļa. Pati dziļākā mītu būtība vēsta par Ausekļa darbību Amerikas kontinentā.

5.4. USIRA DARBĪBA EGIPTE

No Āfrikas kontinenta valstīm tikai Ēģiptē sa­glabātas ziņas par seno kultūm, rakstību, tēlniecību, akmeņu apstrādes un būvniecības māku, kā arī citām izcilām prasmēm. Arī šeit nav atrastas liecības par minēto zināšanu, māku un mākslas attīstību. Zināt­nieki nespēj izskaidrot, no kurienes un turklāt pēkšņi visas šīs zināšanas un amatu prasmes Ēģiptē uzradās pirms apmēram sešiem gadu tūkstošiem.

Zināšanu pēkšņo parādīšanos skaidro pašu ēģip­tiešu mīti, kas samērā labi saglabājušies senajos rakstos. Tie vēsta, ka zināšanas Nīlas deltā atnesis kāds svešinieks, vārdā Usirs. Piebildīsim, ka līdz šim latviešu literatūrā lietots Usira vārda izkrop­ļojums - Ozīriss, kā viņu dēvēja senie grieķi. Turp­mākajā tekstā lietosim kultūrvaroņa īsto vārdu.

Usira vārds un būtība ir tuva latviešu Usinam, kas

nes pavasari. Arī Usirs ir dabas atmodas nesējs un viens no Ausekļa atspulgiem. Tā vien šķiet, ka Usirs ir izkāpis no latvju dainām. Saglabātās ziņas ļauj visai droši spriest par šā tēla uzplaukuma laiku.

USIRA DZĪVE

Par Usiru saglabājušies gan pašu ēģiptiešu mīti, gan arī plaši sengrieķu apraksti (par Ozīrisu), kurus sastādījis Plūtarhs (ap 46. - 120.). Pa laikam šie materiāli cits citu papildina, bet dažviet tie ir nedaudz pretrunīgi. Tomēr šīs pretrunas nav būtiskas.

Seno mītu izpēte un salīdzināšana mudina domāt, ka Usirs bija apgaismotājs, kas ieradās Ēģiptē, lai mā­cītu ļaudis. Visai ticama šķiet Usira sasaiste ar Lēto mazdēlu - dziednieku un kultūras nesēju Asklēpiju.

Usirs bija apgaismotājs, kas mācīja ēģiptiešiem gan amatus, gan mākslas, gan uzvedību un ētiku. Viņš iemācīja zemkopību, dziedniecību, celtniecību, kā ari dārgmetālu iegūšanu un apstrādāšanu. Vēlākos mītos Usirs kļuva par auglības dievību, kā ari aizkapa, t.i.,

Viņsaules valdnieku. Vēl vēlāk Usiru iesaista Senās _ >

Ēģiptes augstāko dievību ģimenē. Usiru pasludināja par debesu dievības Nutas un Zemes dievības Geba vecāko dēlu. Viņu meita Izīda ir gan Usira māsa, gan arī sieva (sens dvīņu mīts). Tas nav jāsaprot kā asinsgrēks, jo abi ir tikai simboli. Usiram ir ari ļauns un skaudīgs brālis Sets. Te izvērsumu gūst no Babi­lonijas puses nākusī divu brāļu tēma.

Visai būtiskas ir Usira morālās īpašības, kas krasi atšķiras no Āfrikas kontinenta tautu tālaika iera­dumiem. Viņš pārtraucis karus un cilvēku upurē­šanu. Usirs atradinājis ēģiptiešus no cilvēku ēšanas (kanibālisma). Usirs nekad ar varu neesot uzspiedis savu gribu, bet centies sarunu biedrus pārliecināt. Usira augstā morāle un miermīlīgums nav raksturīgs karstasinīgajiem Āfrikas kontinenta iedzīvotājiem, toties brīnum labi saskan ar latvju dainu mācību.

Mīti vēstī par Usira mācību savdabīgo pasnieg­šanas veidu - dziedot mūzikas instrumenta pavadī­bā. Tas raksturīgs eiropiešiem, bet ne afrikāņiem. Arī šīs ziņas lieku reizi apliecina jau teikto par Usira izcelsmi.

Šķiet dabīgi, ka ienācējam, kurš lauza tik daudzas tradīcijas, radās ienaidnieki. Mīts vēsta par sazvē­restību pret Usiru, kuru vadīja Sets. Usiru noga­lināja, ielika šķirstā un palaida lejup pa Nīlas strau­mi. Nīla šķirstu ienesa jūrā, savukārt jūras viļņi šķirstu izskaloja malā. Šajā vietā izauga milzīgs tama- risks, kura saknes šķirstu apvija un noslēpa. Milzīgo brīnumkoku ieraudzījis vietējais valdnieks, licis to nocirst un iebūvēt kā savas pils centrālo balstu. Tā nu Usira šķirsts nonācis pils centrā. Te viņu atradusi Usira sieva Izīda un savu vīru atdzīvinājusi.

Kāds cits, mūsuprāt, vecāks mīta variants stāsta, ka pati Saules dievība Ra sūtījusi melnu šakāli (suni), lai tas sargā jūras krastā izskaloto šķirstu. Šakālis Anubiss arī esot Usiru atdzīvinājis.

Šiem mītiem ir varianti. Kāds no tiem vēsta, ka Usiru ielūguši dzīrēs (atcerieties Kecalkoatlu), kur bijis novietots šķirsts. Viesi aicināti izmēģināt, kuram šī mūža māja būs pa augumam. Usirs pats labprātīgi iegūlies šķirstā, lai to pielaikotu. Pro­tams, šķirsts pēc lieluma derējis, jo tas bija īpaši gatavots tieši viņam. Sazvērnieki tūlīt pat uzlikuši šķirstam vāku un to aizdrīvējuši. Līdzīga tēma sa­stopama gan latviešu, gan britu pasakās. Atcerēsi­mies arī Ausekli ozolkoka kambari.

Vēl kāds cits mīts vēsta, ka Usira ķermenis sacirsts 14 gabalos, kas izmētāti Nīlas krastos. Die­viete Izīda tos savākusi kopā un vīru atdzīvinājusi. Vēlāk šajās 14 vietās uzceltas piramīdas. Piebildī­sim, ka šo piramīdu novietojums nav nejaušs, tas atbilst galveno zvaigžņu stāvoklim.

Kādā jaunākā mīta variantā jau minētais Anubiss pats saliek kopā Usira ķermeņa 14 daļas un mumi- ficē. Izīda, tikai skatoties vien uz šo mūmiju, tapusi grūta un dzemdējusi dēlu Horu. Tas cīnās ar Setu, uzvar to un pēc uzvaras atdzīvina tēva ķermeni.

Kaut arī šie varianti šķiet atšķirīgi, savā būtībā tie ir viena un tā paša sena vēstījuma atspulgi, ku­rus ēģiptieši pielāgojuši gadskārtu ciklam. Usira atdzimšana izraisa visas dabas atmodu, bet viņš atsakās atgriezties virszemē. Savu varu Usirs atdod Horam. Ar to Ēģiptes faraoni pamatoja savas val­dīšanas dievišķību.

Seno ēģiptiešu reliģiskajos uzskatos Usirs bija cieši saistīts ar Nīlu. Sausuma periodu pielīdzināja viņa nāvei, pavasara atmodu - atdzimšanai. Jau vairākus gadu tūkstošus Ēģiptē pavasara auglības svētkus at­zīmē kā Usira atdzīvināšanu un augšāmcelšanos.

TĀLĀS LĪDZĪBAS

Seno ēģiptiešu tā dēvētajos Piramīdu tekstos par simbolisko robežu ar Viņsauli uzskatīja vareno Nīlas upi. Te varam saskatīt pirmo, bet ne vienīgo Nīlas līdzību ar Daugavu. Arī senēģiptieši savos mītos radīja Nīlas atspulgu debesīs. Mēs jau stāstī­jām, ka senie ēģiptieši Nīlu uzskatīja par debesīs redzamā Piena ceļa atspulgu. Sīriuss savā gaitā šķērso Piena ceļu, uz laiku paliekot neredzams. Tas ir tieši tajā gadalaikā, kad Nīlā maz ūdens un kuru saista ar Usira nāvi. Dievības un zvaigznes vārdu pārsteidzoša līdzība nebūt nav nejauša, jo tos vieno arī citas dziļākas sasaistes.

Usirs un Sīriuss. Pēdējos gadu tūkstošos astro­nomi par Piena ceļu sauc neskaitāmu vāju zvaig­znāju kopā saplūdušo blāvo gaismu, kas iet pāri debesjumam kā gaiša, miglaina josla. Šajā joslā meklējams arī Galaktikas centrs. Tas atbilst Strēl­nieka zvaigznājam. Strēlnieks ir tas, kurš šauj bul­tas mērķī, t.i., uz centru. Mūsdienu astronomi uz­skata, ka Galaktikas centrs atrodas aiz Strēlnieka zvaigznāja un tā kodolu veido tā saucamais mel­nais caurums. Tas pārveido vielu, dod materiālu jaunu zvaigžņu radīšanai. Mūsdienu zinātne pie šīs atziņas nonāca tikai 20. gs. otrajā pusē, bet latvju dainas šo domu pauž jau no neatminamiem laikiem.

Piena ceļu vislabāk vērot rudenī, tumšā bezmēness naktī. Tad redzams, ka tas debesīs aizņem milzīgu joslu un ir pats dižākais veidojums.

Senie ēģiptieši mītu par augstākās dievības Usira nāvi un augšāmcelšanos saistīja ar Oriona zvaig­znāju. Tas ik gadu, šķērsojot Piena ceļu, uz laiku kļuva neredzams, tad atkal parādījās no jauna, it kā pār at­dzima. Ne jau velti mītā teikts, ka tamarisks kopā ar Usira šķirstu pārtapa par valdnieka pils galveno balstu. Te cieši jo cieši savijas Usira, Sīriusa un Ūsiņa tēli kā centrālie pāratdzimšanas simboli. Arī latvju dainas vēsta par pāratdzimšanu Daugavā. Pilnīgi noteikti var apgalvot, ka šajās dainās nav domāta fiziskā upe Daugava. Minētās ziņas ļauj uzskatīt, ka senči zināja Galaktikas centra nozīmi un vietu, kuru mūsdienu astronomi noteica tikai 20. gs. beigās. Sīriuss tikai reizi gadā pāriet Piena ceļu, lai atkal parādītos no jauna. Arī Ūsiņš tikai reizi gadā atjāj ar akmeņotu kumeliņu.

Akmeņu apstrādes māka. Jau aplūkojām vai­rākus pārsteidzošus Ausekļa dainu atspulgus citu tautu mītos. Taču vēl pastāv daudzas ģeogrāfiski tālu civilizāciju savstarpējās līdzības ari materiālajā kul­tūrā. Šīs līdzības ir pārāk izteiktas, lai uzskatītu, ka notikusi paralēla neatkarīga attīstība. It īpaši šīs līdzī­bas izpaužas akmeņu apstrādē un piramīdu būvē.

Lielākie pārvietotie klinšu bluķi vai apstrādātie akmeņi ir:

Latvijā - 800 tonnu smagais Nīcgales akmens;

Tuvējos Austrumos - 2000 tonnu smagās plātnes Baalbekā;

Peru, Dienvidamerikā - 20 000 tonnu smagais pārvietotais bluķis;

Austrālijā - pasaules lielākais akmens, kura svaru vērtē virs 30 000 tonnām.

Latvijā pārvietotas arī milzīgas zemes masas un veidoti mākslīgi pauguri, dambji, vaļņi. Daži no tiem sver miljoniem tonnu.

Rasma Rozīte Gaujas senlejā pētījusi dīvainus pau­gurus, zem kuriem atsedzas dolomīta plātņu krā­vumi. Plātņu biezums 0,6 - 1,3 m, turklāt dažas no tām ir apstrādātas. Šobrīd vēl maz izpētītos paugu­rus varam uzskatīt par iespējamām pirmsleduslaik­meta piramīdām. To augstums vērtējams ap 25 m, iespējamais vecums pārsniedz 100 gadu tūkstošus.

Otra līdzību grupa izpaužas lielo piramīdu būvē. Amerikas kontinentā atrasto piramīdu vecums var būt ap 20 gadu tūkstošiem, Ēģiptē - tikai ap 5 tūk­stošiem gadu. Daļa Amerikas kontinenta piramīdu veidotas no māla blokiem, citas - no akmens blu­ķiem. Patlaban pētnieki nonākuši pie slēdziena, ka piramīdas cēla ne jau kā valdnieku kapenes. Tās saistāmas ar zvaigžņu kartes attēlu uz Zemes, bet papildus tām bijuši vēl arī citi uzdevumi. Zināt­nieki, kas salīdzinājuši Ēģiptes un Amerikas pira­mīdas, mītus un citas abu šo civilizāciju liecības, arī atzīst, ka neviena no tām nav tieši otru ietekmējusi. Abām civilizācijām jāmeklē kāds daudz senāks ko­pējais avots. Vēl kā tiešo līdzību pieminēsim senos akmens ceļus. Mūsu zemē tos gan izmantoja nevis satiksmei, bet rituāliem. Šādi celi atrasti Pokaiņos

(Dobeles rajons) un Brantos (Valkas rajons). Tie pēc lieluma nav salīdzināmi ar senajiem Amerikas ceļiem, toties ir interesanti kā sakrālie pieminekļi.

Nesakiet, ka Latvijā nav piramīdu. Latvijā ir bijis samērā liels piramīdas veida akmeņu salikums Kaltenē, kas sniedzies līdz pat koku galotnēm.

Līdzīgie ceļojumi pa upi un jūru. Iepriekš pie­minēto kultūrvaroņu dzīves gaitas noslēgumi ir pārsteidzoši līdzīgi. Gan Kecalkoatls, gan Virakoča, Tunapa, gan arī Usirs savu darbību beidz it kā tā­dēļ, ka pret viņiem vēršas sazvērnieki . Kecalkoatls un Virakoča spiesti doties projām, lai gan viņi bija darījuši tikai labu. Tunapu un Usiru nonāvēja, ieli­ka šķirstā vai laivā un atdeva ūdeņu varai. > i

Peruāņi stāsta, ka Tunapa niedru laiva pati izsi- tusi klintī robu, pati radījusi upi. Citiem vārdiem - pati gatavojusi sev tālāko ceļu.

Šī tālākā ceļa gatavošana izpaužas arī citu zemju mītos. Un tomēr rodas jautājums: kā gan varēja viņus nonāvēt? Mītos aprakstītajiem gaismas nesējiem taču bija sekotāji, mācekļi, līdzgaitnieki, pat pielūdzēji. Tomēr izšķirošā brīdī gan Prometejs, gan Tunapa, gan Kecalkoatls, gan Usirs un citi palika vieni, bez atbalsta. Atcerēsimies dainas par pastarīti, bārenīti vai Auseklīti. Arī tā vientuļa slīkst ūdens pilienā. Vēl varētu saprast, ka nevērīga māte vai izklaidīgas vecākās māsas bērnu neuzraudzīja. Bet Auseklīte bija jau pieaugusi, ar vainadziņu un gredzenu.

Usiram noteikti bija sardze, Tunapam un Virako- čam - pavadoņi. Pārdomājot visas šīs līdzības, no­nākam pie būtiska secinājuma, proti, it kā līdzīgie vēstījumi Ēģiptē un Amerikas kontinentā ir cēlu­šies no viena kopīga avota. Atšķirības radījuši jau­nāko laiku dažādo domāšanas veidu uzslāņojumi.

Nezinot lielās Visuma likumsakarības, kas vēstītas latvju dainās par pāratdzimšanu, jebkurš no citu tautu mītiem šķiet ne tikai baiss, bet ari nesaprotams. Ne­vienā no tiem nav teikts, kāpēc nonāvējamam gaismas nesējus, kas bija darījuši tikai labu. Visi četri minētie varoņi, tāpat ari grieķu Orfejs (sk. nākamajā sadaļā), dzīves beigu daļā atkal nonāk jūrā. Tunapu un Usiru izskalo jūras krastā, tieši tāpat kā latvju dainu varones.

Protams, šie dīvainie ceļojumi ir tikai senāku vēs­tījumu atskaņas.

Arī grieķu varoni Perseju, gluži tāpat kā Usiru, ievieto šķirstā. Te līdzība ir pārāk tieša, lai varētu runāt par nejaušu sagadīšanos. Turklāt visu minēto un arī citu varoņu pāratdzimšana iet caur jūru.

Mēnesnīca zvaigznes skaita, Vai ir visas vakarā ? Visas ir, visas ir, Auseklīša vien nebij' - Auseklītis jūriņā, Baltā putu gabalā.

FS L668, 4843, Stende

Kaut arī šīs dainas pirmās četras rindiņas ir jau­nākos laikos sagrozītas, tomēr pēdējās divas sagla­bājušas būtiski svarīgu ziņu. Šī daina vienlaikus ir gan gals, gan arī sākums jaunam ciklam. Jūras pu­tās bija Virakoča. No jūras iznāca arī Kecalkoatls. Lai gan tieši nav pateikts, no kurienes un kā Usirs ieradās Nīlas deltā, vina saistība ar Lēto mazdēlu Asklēpiju liek domāt, ka Usirs ieradies no Vidus­jūras. Jūra bija gan gaismas nesēju dzīves sākums, gan arī beigas, kas savukārt iezīmē jaunu sākumu.

Ausekļa un Kecalkoatla simbola - Rīta zvaigznes izvēle liecina, ka mūsu senči labi apzinājušies lielās vēsturiskās saistības gan par cilvēces gara darbības un kultūras uzplaukuma, gan arī par pagrimuma laikiem.

Pēdējie 10 - 15 gadu tūkstoši iezīmējas ar cil­vēces garīguma pagrimumu. Par to pauž gan ra­ganu un burvju dedzināšana viduslaikos, gan masu terors 20. gs.

Kad? Sāksim ar to, ka Usira laika noskaidro­šana svarīga ne tikai Ēģiptes, bet arī senbaltu civili­zācijas un visas cilvēces vēsturei. Par atskates punk­tu šeit var noderēt piramīdu vecums, jo Usira dar­bošanās notika ilgi pirms piramīdu celšanas.

Patlaban valda uzskats, ka Gīzas lielās piramīdas celtas pirms pieciem gadu tūkstošiem. Tomēr zvaig­žņu stāvokļa mērījumi liek domāt, ka to vecums va­rētu būt vērtējams ap 10 gadu tūkstošiem. Šīs zi­ņas kopā skatot, jāsecina, ka senbaltu civilizācijas sūtņi, kas dēvēti par Usiru, Ēģiptē darbojušies vai nu pēdējā leduslaikmetā, vai pat vēl senāk.

5.5. EIRĀZIJAS KONTINENTA AUSEKLI

Eiropas un Āzijas kontinenti jau vairākus des­mitus miljonu gadu saplūduši vienā kontinentā, starp kuriem nav ūdens un kalnu šķēršļu. Tāpēc abu kontinentu kultūra un mīti tik cieši savijušies, ka jālūko kopīgā sadaļā. Varoņeposos atrodam dau­dzas līdzības ar jau iepazītiem Amerikas un Ēģiptes mītiem. Āzijas mīti kopumā atšķiras ar to, ka tajos uzsvērts auglības procesu cikliskums.

Auglības mītu skaits Āzijā ir visai liels. Uzmanīgi tos iepazīstot, vismaz daļēji varam attīrīt pēdējo gadu tūkstošu uzslāņojumus. Tad ieraugām, cik spēcīgi visu Eirāziju ietekmējušas mūsu dainās paustās atziņas par Ausekli - Rīta zvaigzni un viņa pāratdzimšanu. Tikai diemžēl šīs vēstis par lielajiem cikliem Āzijā ir stipri piezemētas, pārvērstas par auglības kultu.

Dainu iespaids spēcīgāk izpaužas Eiropā un Tu­vējos Austrumos. To jūt arī Indijā, uz kurieni ziņas aiznesa mūsu priesteri - bramaņi. Indiešu leģendas ir saglabājušas vēstis par gaišmatainiem liela augu­ma cilvēkiem, kuri ieradušies viņu zemē.

Savukārt no austrumiem pretī nāk mīti par Radī­tāja nogalināšanu, bet, tuvojoties Eiropai, tie ap­sīkst. Grieķu mītos vairs paliek tikai uzbrukumi vecās paaudzes valdniekiem un viņu padzīšana. Tā viens otram pretī gājuši divi dažādi uzskati par to, kā uzlabot dzīvi - ar labo vai ar ļauno. Taču mums zināmā vēsture liecina, ka tās valstis, kas dzīvo ar ļaunumu, lemtas bojāejai.

SENIE MĪTI UN DABAS AUGŠĀMCELŠANĀS

Gan Eiropā, gan citos kontinentos sastopam spēcīgus gadskārtu mītus, kas vēsta par ikgadēji atkārtotu galvenā varoņa bojāeju un pāratdzim­šanu. Galveno notikumu secība: iepazīšanās, kāzas, nāve, nonākšana veļu valstī (Vāczemē) un pārat­dzimšana no jauna jūras krastā - šādi vai līdzīgi atkārtojas daudzu Eirāzijas tautu mītos.

Vīrs vai iemīļotais, retāk sieviete, tiek nogalināts un nonāk Viņsaulē. Bet ik pēc noteikta laika vīrs (iemīļotais) atkal parādās, nesot pavasari un aug­lību. Rudenī viņam atkal jādodas atpakaļ uz Viņ­sauli.

Piedzimšana dažkārt notiek apaugļotās jūras putās, nozušana - caur ūdeni, jūru. Dažkārt to simbolizē nakts peldes. Jaunākajos, pēdējo gadu tūkstošu mītos pāratdzimšanas vietā nāk nokāp­šana pazemes valstībā un tad augšāmcelšanās.

Mīti būtībā vēsta ne tikai par gada ritmiem, bet arī par daudz lielākiem - laikmetu ritumiem. No šā skatījuma Auseklis nozīmē pirmo lielo lecošo zvaigzni - izcilu personību, kas ievada jaunu, gaišu laikmetu.

Latvju dainās pausta lielo notikumu kopsakarība kā Visuma likums, bet citu tautu mītos dotas tikai atsevišķas daļas no lielās likumsakarības. Tās, ne­zinot mītos aprakstītos notikumus, visai grūti uz­tvert citādi kā vienreizējus atgadījumus. Vēl jo vai­rāk - pasaulē valdošās reliģijas dievību kārtā celto varoņu pāratdzimšanu cenšas pasniegt kā vien­reizējus gadījumus un tos tieši tā atzīmēt ikgadējos svētkos.

Salīdzinot tās latvju dainas, kas skar pāratdzim­šanu, ar citu tautu mītiem, redzam, ka pēdējos zu­dusi pati pāratdzimšanas būtība. Dažādu tautu mī­tisko varoņu darbi pauž tikai kopīgo likumu atse­višķas daļas, neuzrādot kopsakarības. Diemžēl zūdot senajām zināšanām, Tuvējos Austrumos pirms kādiem sešiem vai astoņiem gadu tūkstošiem radās sagrozīti mīti par Radītāja nogalināšanu. Vēl vairāk izkropļoti ir pēdējo gadu tūkstošu mīti, kul­minētas gan Ēģiptes, gan Amerikas u.c. priesteru sazvērestības, varoņa nogalināšana, saciršana ga­balos un citi baismīgi notikumi.

Gan no iepriekš teiktā, gan šajā apcirknī minētā izriet, ka tālā senatnē bijis kāds vienots dziedājums par Ausekļa ceļojumu. Saglabātās dainās par Ausekli ir tikai šā dziedājuma drumstalas, turklāt daļa no tām ir sagrozītas. Ausekļa dziedājuma saturu patlaban nespējam atjaunot. Tomēr arī saglabātie dainu vēs­tījumi ietver sevī pašus augstākos Visuma pārvērtību principus. Tāpēc, sekojot latvju dainu vēstījumiem, var būtībā atjaunot ari pašas senākās ziņas.

JAPĀNU AUSEKLIS

Jau 1. apcirknī atzīmējām mūsu senču ilgstošos kultūras sakarus ar senjapāņiem.

Seno japāņu mitoloģiskie uzskati par Sauli un Saules dievībām ir visai līdzīgi mūsu senču uz­skatiem. Vēl jo vairāk, izņemot Indiju, tādu uzskatu nav nevienai citai Āzijas tautai.

Latvju teikā Dievs rada Sauli. Japāņu mītos šī doma attīstīta tālāk. Vecākais dievību pāris ir Idza- nagi un Idzanami, kura dzemdē Saules dievību Amaterasu, bet pati dzemdībās mirst. Tā šis mīts ataino paaudžu maiņu. Te pirmo, bet ne pēdējo reizi parādās vairāki pāratdzimšanas motīvi.

Idzanagi nokāpj pazemē pie Idzanami, bet, ne­spēdams viņu glābt, no turienes aizbēg. Iznācis virszemē, viņš mazgājas, un šajā laikā no ūdens lā­sēm dzimst Amaterasu. Šī doma ļoti saskan ar lat­vju dainu uzskatiem, ka jūra ir pirmviela un visa dzīvība nāk no tās vai arī caur to.

Citā mītā Saule, t.i., Amaterasu, uz laiku nozūd debesu grotā. Tikai ar viltību un rituāliem izdodas

vinu no tās izvilināt ārā. Šos rituālus saista ar zemkopību, kaut savā dziļākajā būtībā mīts vēsta par leduslaikmetu.

Trešajā paaudzē nāk Zemes dievība Okuninusi, Amaterasu brāļa sestās paaudzes pēctecis. Viņam veltīti daudzi, diemžēl daļēji pretrunīgi mīti. Dažos uzslāņojumos viņam piedēvēti Radītāja darbi. Oku- ninusi iekārto pasauli, rada cilvēkus, stāda kokus un zāli, daļēji atkārtojot Idzanagi veikto jaunas radīšanas ciklu. Okuninusi, kas tēlots kā zemes dievība, ik gadu iet bojā un atkal atdzimst.

Kaut arī Okuninusi ir viena no galvenajām die­vībām, daudzveidīgie nostāsti par viņu ir visai izplū­duši, kas liek domāt, ka tie ienākuši no tālienes.

Līdzība ar latvju garamantām. Viens no mī­tiem vēsta, ka brāļi nogalināja Okuninusi, iespiežot viņu koka šķeltnē. Te redzam līdzību ar Ausekli ozola kambari vai Usiru šķirstā. Pēc cita mīta, brāļi viņam no kalna uzvēluši nokaitētu akmeni - atkal saskatām līdzību ar latvju teiku par skroderiem Po­kaiņu Naudas kalnā. Viņi nenoturēja pašu velto ak­meni, tas sāka ripot lejup un nogalināja skroderus. Šķiet, ka japāņu mitoloģijā nokaitētais akmens varētu būt saistāms ar rudeni, kad Saule slīd lejup. Atcerē­simies, ka arī Auseklis Vāczemē šūdināja Saulei svār­kus. Dieviete Umugihime kopā ar Kisakaihimi at­dzīvina brāļu nogalināto Okuninusi. Šajā mītā izzudis jēdziens par ikgadējo pāratdzimšanu.

Kopumā japāņu, tāpat kā Amerikas tautu mītos, atrodam daudz pārmantotu domu, bet diemžēl zu­dusi pati cikliskās pāratdzimšanas ideja.

GAISMAS NESĒJU SODĪŠANA

Latvju dainās Auseklītes ceļš uz jūru sākas rasas pilienā. Tālāk likteņa straume Auseklīti nes arvien lielākos ūdeņos - upē, tad Daugavā un visbeidzot - jūrā. Tā ir dabas likumsakarība, kurā latvju dainas nesaskata ne ļaunumu, ne asins izliešanu. Zūdot senbaltu civilizācijai, zuda ari zināšanas. To atspul­gos - citu tautu mītos - vienīgais gaismas nesēju nāves iemesla skaidrojums ir priesteru sazvēres­tība. Tā tas notika gan ar Kecalkoatlu, gan ar Tu­napu, Usiru, Okuninusi un citiem. Sazvērestības ir jaunāku laiku uzslāņojums, kuras sastopam arī grieķu teikās. Urāna dēls Krons kopā ar māti saceļas pret savu tēvu, savukārt viņa dēls Zevs kopā ar brāļiem - pret Kronu.

Gandrīz visos mītos, kas vēsta par uzbrukumu gara gaismas nesējiem, viņi ir pamesti vieni. Uz­brucēji vēlas atjaunot seno kārtību ar cilvēku upu­rēšanu un cita veida asinsizliešanu. Atskatoties uz jau pagājušo 20. gs., pārsteidz milzīgā bezjēdzīgā asinsizliešana daudzās pasaules zemēs. Pasauli ir pārpludinājis briesmīgs ļaunums, un 21. gs. sākumā morāle ir daudz zemāka nekā 20. gs. sākumā.

Mēs redzējām, ka dainas par Ausekli atbalsojās daudzās senajās zemēs. Citu tautu mītos pamanām gan pāratdzimšanu jūrā, gan ieslodzīšanu ozolkoka kambarī, t.i., šķirstā u.c. Tomēr, zūdot senajām zinībām, uzskati par šo ceļojumu tika arvien vairāk sagrozīti. Viens no šādiem izkropļojumiem ir tā dēvētā Dieva tiesa.

Dieva tiesa bija pazīstama ne tikai Vidusjūras baseina, bet arī citām tautām pasaulē. Tiesājamo cilvēku palaida laivā vai šķirstā upes vai jūras viļ­ņos. Ļoti bieži, bet varbūt pat vienmēr, tā pa upi palaida ārlaulības bērnus. Vēl 19. gs. kuģu kapteiņi okeāna vidū izsēdināja nepaklausīgos matrožus.

Ļaunuma attaisnošana Nozīmīga Āzijas mītu daļa vēsta par lielajiem laiku cikliem, kas atkārtojas. Diemžēl gan gadskārtu, gan arī lielie dabiskie laiku cikli šajos mītos izmantoti kā aizsegs ļaunuma filozofijas paušanai. Tie stāsta, ka ļaunā laika periodi, kas nomainījuši labos laikus, ir neizbēgami un turpinās gadu tūkstošiem. Šādu mācību ietekmētas, neskai­tāmas paaudzes pacietīgi panesušas dažādas ļau­numa izpausmes un grūtības, cerot, ka viņu maz­bērniem klāsies labāk.

Viens no senākajiem ir Divupes indoeiropiešu mīts par dievieti pirmradītāju Tiamatu. Šis vārds tulkojams kā Jūras saimniece un atbilst mūsu Mārai. Tiamatas vīrs ir Apsu. Viņi rada nākamās dievību paaudzes, tostarp Enki. Šo dievību piemi­nējām, saistot viņu ar Enguri - Pitagora trīsstūru virsotni. Simboliski arī Enki ir pašā virsotnē.

Enki uzskatīja par Zemes, pazemes un Visuma valdnieku, cilvēku dzīves kārtotāju. Viņš deva zinā­šanas un taisnīgus likumus, darbarīkus un cita veida garīgo un materiālo kultūru. Kad dievību pa­dome nolēma cilvēkus iznīcināt, Enki tam pretojās. Viņš apmācīja Atrahasisu būvēt kuģi, izglābt cilvēkus un dzīvniekus. Vairākus gadu tūkstošus vēlāk šī teika atkārtota Bībeles stāstā par Noasu.

Citā mītā ceturtās paaudzes dievības Ana vadībā sacēlās pret Tiamatu un nonāvēja viņas vīru Apsu. Tiamata sāka cīņu ar jaunās paaudzes dievībām, bet neveiksmīgi. Marduks viņu nogalināja un sacir­ta gabalos (atcerieties Usiru). No tiem darināja Zemi, debesis, mākoņus, upes u.c. Tātad mīts vēsta par to, kā no senākās civilizācijas radīta jauna.

Jau atzīmējām, ka Apsu un Enki vārdi skan visai līdzīgi Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastes ciemu vārdiem - Apšuciemam (kur apses nemaz neaug) un Engurei. Abās šajās vietās ir seni, teikām apvīti svētkalni. Arī citos senajos vārdos ir atrodamas saistības. Piemēram, senās, tā dēvētās kara dainas slavina Apšu meitu (LD), kas būtībā ir dievības Apsu zintniece un veica tādus varoņdarbus, ko ne­spēja veikt stipri vīri. Jau rakstījām, ka senatnē zemes ap Daugavas lejteci sauca par Ēridanu. Tad, lūk, mīti stāsta, ka dievība Inanna devusies ciemos pie Enki, kas dzīvojusi Eridu pilsētā. Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, tomēr šo sagadīšanos ir pārāk daudz, lai varētu noliegt, ka esam pieskā- rušies aizmirstai mūsu sen vēstures daļai.

Tibetas mitoloģija uzskata, ka pasaule ir vēders, no kurienes viss sākas un uz kurieni viss atgriežas. Tā ir visai savdabīgi izprasta pāratdzimšanas ideja. Tas lieku reizi vedina uz domām, ka izslavētā tibetiešu filozofija ir samērā jauna, radusies tikai viduslaikos.

Hindu mitoloģija ar Veneru saista dižo pries­teri Sukru (gaisma) jeb Ušanasu. Leģendās piemi­nēta vairākkārtēja viņa nogalināšana un pārat­dzimšana dažādos veidos. Diemžēl arī tās līdzīgi citiem senindiešu mītiem ietver visai juceklīgu jau­nāko mītu uzslāņojumu. Tomēr atzīmēsim Ušanasa līdzību ar mūsu Ūsiņu ne tikai vārdu ziņā, bet arī būtībā.

Atcerēsimies senindiešu mītu par Indru, kas uz­var Vritru. Āzijā iecienītāki ir kareivīgu kultūr- varoņu tēli, piemēram, Marduks vai Gilgamešs.

Diemžēl šajos tēlos galveno lomu jau spēlē sevis apliecināšana un materiālo labumu iegūšana. To­ties šie piemēri ļauj vērtēt kareivīgā varoņa tēla pagrimšanas sākumu. Tas norāda, ka mūsu varoņ- pasakas ir daudz vecākas.

JĀNIS ŠUMERĀ

Ļoti interesantas ir ziņas par seno Šumeru. Lūk, kā paši senie šumeri un babilonieši skaidro nepa­rasti straujo zinību apgūšanu. Viņi pierakstījuši, ka viņu zemi - Mezopotāmiju - apciemojusi dievība Uāns (Johanness vai Jans). Viņš iznācis no ūdens (lasi: kuģa, kurn vietējie vēl nepazina). Pieraksti vēsta, ka viņš bijis līdzīgs zivij, bet zem zivs galvas (skafandra?) bijusi vēl cita galva. Uānam kājas biju­šas kā cilvēkam, bet tām pievienota zivs aste. Balss bijusi kā cilvēkam. Uāns ar cilvēkiem saticies tikai dienā. Saulei rietot, viņš devies atpakaļ jūrā (lasi: uz kuģa), kur pavadījis nakti.

Uāns ieradās, lai izskolotu cilvēkus. Viņš atnesa tiem daudzas vērtīgas zināšanas un mākas - gan vienkāršas, gan sarežģītas. Viņš mācīja likumus, rā­dīja, kā celt mājas un tempļus, ievākt uzturam de­rīgos augus. Viņš mācīja arī tikumību un morāli.

Šo apskatu beigsim ar dainām par Jāņa vilkšanu no ūdens, kurās atblāzmojas tāli notikumi.

Jānīts guļ upītē,

Samta svārki mugurā;

Sanāciet, Jāņa bērni,

Velciet Jāni maliņā!

FS 1341, 8522, Medņi

Jānlts kliedza, Jānlts brēca

Dziļas upes dibenā;

Nākat, puiši, nākat, meitas,

Velkat Jāni maliņā,

Velkat Jāni maliņā,

Kaltējiet saulītē;

Izkaltēj 'ši saulītē, Dodiet siera gabaliņu!

FS 1552, 20334, Ērgļi

Ir pilnīgi skaidrs, ka ne šajās, ne arī turpmāk citē­tajās dainās nav runa par Jāņu svinēšanu. Tās ir atmiņas par ļoti seniem notikumiem, kas, iespē­jams, savā laikā bija kāds no Jāņu rituāliem. Par rituālu spēlēm liecina nākamā daina. Tā vēsta par puišu un meitu ciņu.

Jānlts kliedza, Jānlts brēca Dziļā upes atvarā, Nākat, puiši, nākat, meitas, Velkat Jāni maliņā. Puiši vilka maliņā, Meitas grūda dibenā.

FS 1225, 32414, Saikava

Šajās dainās redzam rituālo darbību - seno noti­kumu atspulgu, pāreju uz draiskām auglības kulta rotaļām.

Nākamā daina jau noteikti liecina par rituālu darbību, kura līdzīga iepriekšējām, bet nepiemin Jāņa. izvilkšanu. Šeit ieraugām ļoti senus zemtek­stus, kas sasaucas ar senjapāņu mītiem par Saules izvilkšanu no alas.

Uz avotu līgot gāju Jāņu dienas vakarā, Izlīgoju zelta kroni Ar visām pazarēm.

LD 33172, Sloka

Patlaban zinātnē valda uzskats, ka Divupē, t.i., Šumerā un Babilonijā, bija vecākā civilizācija ne tikai Āzijā, bet arī pasaulē. Pat tad, ja uz mirkli šo uzskatu pieņemam, jāatzīmē, ka arī šī civilizācija radusies pēkšņi, lai gan tās rakstu pieminekļos ir ziņas, kuras varēja iegūt tikai gadu tūkstošu pie­redzē. Lingvisti, kas atzīmējuši daudzas intere­santas saistības starp šumeru un seno indoeiro­piešu valodu, izteikuši domas, ka civilizācija Divupē ienākusi no Eiropas. Tā kā senās civilizācijas centrs atradās mūsu zemē (sk. 9. apcirkni), tad no tās arī nācis gara gaismas nesējs, kurš senos mītos dēvēts par Jāni. Tas ir ļoti pamatoti, jo Jāņu diena ir pati gaišākā gadā. Pēdējos gadu desmitos Šumerā un Babilonijā atrastos senrakstus uzskata par vecāka­jiem indoeiropiešu garīgās kultūras pieminekļiem.

RĪTA ZVAIGZNES DIEVĪBAS MAZĀZIJAS UN DIVUPES TAUTU MĪTOS

Gadu tūkstošu gaitā senās, no senbaltu civili­zācijas gūtās zināšanas pakāpeniski izplēnēja. At­miņas pārtapa mītos par dievību pāra piedzīvo­jumiem, kuri atkārtojas ik gadu. Jaunākajos mītos patriarhāta ietekmē par galveno varoni kļūst vīrie­tis. Mīti vēsta par vīra bojāeju un pāratdzimšanu. Biežāk pieminētās dievības aplūkosim alfabēta secībā.

Anate ir viena no galvenajām rietumsemītu die­vībām. Viņa ir jaunava, medību un kauju dievība, mirstošā un atdzimstošā auglības dievības Baala māsa un reizē arī mīļotā. Sausajās dienvidu vasarās auglība saistāma ar lietu, tāpēc Baals ir arī māko­ņu, lietus un pērkona dievība. Viņu nogalē nāves dievība Mutu. Anate ar to nesamierinās, asiņainā kaujā Mutu pieveic un Baalu atdzīvina. Anate ir līdzīga ne tikai Apollona māsai Artemīdai, bet arī Atēnai, Astartei un Atargatīdai.

Te jāpiebilst, ka pāratdzimstošā Baala vārds sais­tāms ar Baltiju un baltiem. Latvijas kartē vēl tagad atrodam tādas vietas kā Balgale, Baltinava, Balvi. Daži ārzemju zinātnieki uzskata, ka Baals ir Apol­lona pārveidojums. Šī doma apliecina Anates tuvību Artemīdai. Pirms apmēram trim gadu tūkstošiem Baala kultu nomainīja Jod-he-ved-hes (Lietuvā Jodas, pie mums Jods) kulta pielūdzēji.

Paši senākie raksti pasaulē, kur pieminēta planēta Venera, ir Eblas teksti (3. gt. p.m.ē.). Saistībā ar Veneru pieminēts dievību pāris Astars un Astarte. Veneru piemin arī Ugaritas dievību sarakstos.

Astarte ir rietumsemītu mīlas un auglības dievība, arī zirgu aizstāve, planētas Veneras iemie­sojums Ēģiptes jaunās valsts periodā. Vēlāk semītu mītos viņa ir Astara - kara, auglības un apūdeņo­šanas aizstāvja sieva. Simbols - disks virs sirpja būtībā ir Veneras fāzes apzīmējums.

Inanna, arī Ininna, Ninanna ir šumeru auglī­bas, mīlas un kara dieviete. Šo vārdu izcelsme sais­tāma ar vēl senāko vārdu Ninsina - Rītausmas zvaigzne. Līdzīgi tulkojama akadiešu Ištara, tāpat jau minētie Astars un Astarte. Tie saistāmi ar senu indoeiropeiskas cilmes vārdu star - zvaigzne. Bet Ininnas vārda tiešs skaidrojums ir debesu valdniece.

Inannas simboli - gredzens ar lenti vai daudzlapu rozete šumeru tēlotājā mākslā sastapti 4. un 3. gt. mijā p.m.ē. Inanna precas ar lopkopības dievību Du- muzi. Akādieši viņu dēvēja par Duzu, aramieši - par Tammuzu. Dumuzi nonāk veļu valstībā, tomēr viņš tur atrodas tikai periodiski. Ik pusgadu viņa vietā uz laiku paliek Dumuzi uzticamā māsa Geštinanna. Tādējādi Dumuzi ir cikliski mirstošs un atkal ik pēc pusgada atdzimstošs. Bet vecākajos tekstos mira pati Inanna, viņu aizvietoja Dumuzi. Arī citas Rita zvaigznes dievības ik sezonu nomira un atkal cēlās augšā.

Pašos jaunākajos mītos bojāejai un atdzimšanai lemts vīrietis, kam nav sievas.

ZVAIGŽŅU UN ŪDENS SAISTĪBA ARMĒNIJĀ

Latvju dainās Rita zvaigzne Auseklis pāratdzima jūras putās. Visai līdzīgus mītus atrodam Armēnijā un Grieķijā.

Armēņu mītos ar Veneru saistīta mīlas un ūdens dieviete Asthika (zvaigznīte). Pirmsākumos tā bija arī auglības dieviete, bet vēlāk šo uzdevumu pie­dēvēja Anahitai - Lielajai mātei vai Lielajai kun­dzei. Mīti par Asthiku stāsta, ka tā naktī peldas Eifratas upes ūdeņos. Asthika ir Vahagna mīļotā, galvenais viņas templis bija Aštišatā (zvaigžņu sētā).

Visai interesants ir nostāsts par Asthikas dēliem Zrvanu, Titānu un Japetu. Visi šie vārdi mums jau pazīstami. Vecākā dēla Zrvana vārds saistāms ar senāko Eiropas iedzīvotāju - vānu vārdu, atbilst Urāna laikam grieķu mītos. Arī Titāna un Japeta vārdi saistāmi ar grieķu mītiem. Japets bija Pro­meteja tēvs. Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc Prome­teju piekala pie klintīm tieši Kaukāzā.

Abi jaunākie brāļi pieprasa Zrvana ciltī iznīcināt visus vīriešu dzimuma pēcnācējus. Tas skan līdzīgi grieķu mītam par Urāna kastrēšanu, bet skandi­nāvu sāgās iekarotāji āsi pakļauj vānus - senākos iedzīvotājus.

Asthikas tempļi bija DA no Vana ezera. Vasaras vidus armēņiem, tāpat kā Tuvo Austrumu tautām un senēģiptiešiem, bija gadu maiņa - vecā gada beigas un jaunā sākums. To līdzīgi kā Ēģiptē noteica Sīriusa ceļš debesīs. Tad svinēja Vardavara svētkus. Vārds vord tulkojams gan kā roze, gan arī kā ūdens. Ziedojumam nesa rozes, palaida baložus. Rituāla dalībnieki aplaistīja cits citu ar ūdeni.

NO SAULES LAIVAS LĪDZ CILVĒKA UPURĒŠANAI

Senajās kultūrvalstīs planētu Veneru vēroja ļoti uzmanīgi. Šiem vērojumiem bijusi visai būtiska nozīme, iespējams, auglības vai posta paredzēšanai. Ne velti daudzās senajās zemēs pastāvēja spēcīgi iz­teikts planētas Veneras kults. Jaunākos laikos šo pla­nētu saistīja vairs tikai ar mīlas priekiem. Grieķi to sauca par Afrodīti, romieši - par Veneru. Tās parādī­šanās laiki gan īsi pēc Saules rieta, gan pirms tās lēk­ta taču ir labākie mīlas izpausmēm. Tātad Senās Romas uzskati vēsta par pilnīgu seno zinību izzušanu.

Latvju garamantās atrodamās ziņas un seno svēt­vietu iekārtojums rāda, ka mūsu senči gadskārtas svinēja tādā veidā, kas sekmēja mežu, lauku, visas dzīvās radības auglību un veselību. Šajos gadījumos vadījās pēc paredzējumiem, Ausekļa ceļa vēroju­miem debesīs, kā arī citām zīmēm. Mūsu senčiem nonākot svešu tautu varmācīgā ietekmē un pakļau­tībā, ar laiku šīs zināšanas zuda. Zintnieciskās dar­bības nomainīja reliģiskie rituāli, tos savukārt aiz­stāja ārišķīgas ceremonijas. Šāds zināšanu pa­grimums notika visā pasaulē, un, jo tālāk no mūsu zemes, jo tas bija jūtamāks. Samērā bieža parādība kļuva cilvēku upurēšana. Lai izprastu ceļu no Saules laivas līdz cilvēku upurēšanai, aplūkosim senās ziņas par Saules laivu jūras putās, mīlas dievību Afrodīti, valdnieka auglības asiņu ziedo­jumu, līdz nonāksim pie cilvēku upurēšanas.

Valda uzskats, ka pašreiz lietotais planētas Vene­ras vārds saistāms ar seno romiešu dārzu dievieti Veneru. Šo vārdu romieši lietoja arī, lai apzīmētu augļus. Tāpat kā Afrodīte, arī Venera ir mīlas die­viete. Tās vārds skaidrojams kā saliktenis. Tā pirmā daļa vene somugru valodās nozīmē laiva. Otrā daļa Ra ir senais Saules vārds. Tātad Venera ir Saules laiva, kuru apraksta daudzas latvju dainas, pie­mēram:

Saulīt' vēlu vakarā Sēžas zelta laiviņā, Ritā agri uzlēkdama, Atstāj laivu līgojot.

1627 LD 33878, Zaļenieki

Te vēl jāpiebilst, ka Latvijā daudzās vietās at­rasti gan no akmeņiem likti, gan no smiltīm un grants uzbērti dažāda lieluma laivu atveidi. Lielākie no tiem, piemēram, Ķīšezera Kangaros (ZA no Trīs- ciema) un Allažos starp Mazo un Lielo Kangaru ir ap 120 x 80 x 6 m. Tās ir senas svētvietas. Ar simbolu laiva domāts jau aplūkotais Veneras sirpis (sk. 5.1. sadaļu). Kad Saule vakarā noriet, Venera, t.i., laiva, vēl paliek debesīs. Par to vēsta daina:

Saulit' bāla noiedama Atstāj laivu uz ūdeņa; Ritā sārta uzlēkdama Pārved laivu maliņā.

LD 33908,

Burtnieki

Senie ēģiptieši lielu daļu savu mītu veltījuši Sau­les ceļojumam naktī caur pazemi, aprakstot katru nakts stundu.

Centrālamerikas tautu mītos saglabājies putna - jaguāra - čūskas tēls. Tās ir nāves dievības, kas sais­tītas ar Rita zvaigzni. Par Rita zvaigznes dievību dēvēja balto kultūras nesēju Kecalkoatlu (arī Ku- kulkanu, Tukumacu, Votencu). Viņam (viņiem) ļoti līdzīgs ir Virakoča Dienvidamerikā, kura vārds tulkojams kā Jūras putas

Asiņainās putas. Afrodītes vārda skaidrojums saistāms ar grieķu vārdu afros - jūras putas. Vērojot Veneras pārvietošanos pie debesīm, tā tiešām atgādina baltu putu gabaliņu, kas peld jūrā. Grieķu mītā tās nebūt nebija parastas jūras putas. Šīs putas radīja auglības spēka pilnās, jūrā nokļuvušās augstākās dievības Urāna asinis, kurn izkastrēja viņa dēls Krons. Šo operāciju Krons veica nevis ar dunci, bet ar sirpi. Tā ir nepārprotama norāde uz Veneras sirpi un laikmetu maiņām, sirpim dilstot.

Senākais putu pieminējums ir dainās: Auseklītis jūriņā, baltā putu gabalā. Afrodīte simbolizēja aug­lību, mūžīgo pavasari un dzīvību. Asiņu ienešana tik cēlā simbolā kā jūras putas liecina par seno grieķu zināšanu un morāles pagrimumu.

Neapšaubāmu līdzību ar grieķu mītu atrodam Centrālamerikā pastāvošajās tradīcijās. Tās senie valdnieki tautas priekšā ievainoja savus dzimum­orgānus un notecināja asiņu strūkliņu uz altāra. Vēlāk to aizstāja ar cilvēku upurēšanu, uzskatot, ka tas nesīs laimi un auglību. Patiesībā asiņainās putas ir jau pēdējos gadu tūkstošos radies izkropļojums, kas ieviests tautas garīgo spēku iznīcināšanai. Vēl pie­bildīsim, ka jūras putas, bet nejau asiņainas, varēja būt vieta, kur sāka mājot un vairoties pirmie bio­loģiskās dzīvības veidi.

Nozīmīgs ir mīts par Veneras mīļāko - Adonīdu, viņa nāvi un pāratdzimšanu. Adonīda kults bija ļoti iecienīts un to piekopa arī Ēģiptē, Kiprā u.c. vietās. Sengrieķu mīti vēsta, ka Adonīds radies kā neprā­tīgas kaisles auglis. Viņa māte tika sodīta un pār­vērsta par koku. No tā ieplaisājušā stumbra piedzi­ma neparasti skaists puisēns - Adonīds. Afrodīte zēnu atdeva audzināt Persefonei, kura no zēna vairs negribēja šķirties. Strīdu izšķīra pats Zevs, izlemjot, ka daļu gada Adonīds pavadīs pie pazemē nonākušās Persefones, bet otru daļu - virszemē pie Afrodītes, - visai līdzīgi kā šumeru teikā par Dumuzi.

Citas dievības, kas bija greizsirdīgas uz Afrodīti, Adonīdam uzrīdīja meža kuili, kas viņu saplosīja. Tad Afrodīte jaunekli pārvērta par ziedu. No viņa asinīm uzziedēja rozes. Te redzam saistību ar Vardavara rozēm Armēnijā. Savukārt no Afrodītes asarām radās anemones.

Adonīda vārds cēlies no feniķiešu Odon, kas tul­kojams kā (dabas) valdnieks. Ik gadu Vidusjūras ba­seinā un Tuvajos Austrumos vēlā pavasarī svinēja Adonīda svētkus. Svētku svinēšana sākās ar

Afrodītes un Adonīda rituālo salaulāšanu. Nāka­majā dienā, raudu dziesmām skanot, Adonīda statu­ju nesa uz jūru un gremdēja ūdenī. Uzskatīja, ka šie rituāli nozīmējot viņa atgriešanos nāves valstībā, bet mēs te redzam senāku motīvu - Auseklītes nonākšanu ūdenī.

Adonīda svētku laiks saistāms ar mūsu Lielo die­nu, pavasara Saules ritu, bet paši rituāli ir mūsu Lielās dienas svinību pārveidojumi. Savukārt cit­viet pirmā bija sēru, bet otrā - prieka un pat orģiju diena. Adonīds savā būtībā simbolizē dzīvības un nāves vienotību, mūžīgas pārvērtības pāratdzim- stot. Vēlāk šos rituālus pārņēma jaunās reliģijas, svinot Lieldienas. Arī tur aprakstīta varmācīga nāve, nokāpšana mirušo valstībā un augšām­celšanās. Diemžēl tajos cilvēka upuris jau bija obli­gāta sastāvdaļa. Vēl 21. gs. saglabājušās kanibālis­ma laiku rituālās darbības, kas simboliski ietver upura miesas ēšanu un asiņu dzeršanu.

GARA GAISMAS NESĒJI SENGRIEĶU MĪTOS

Grieķi ir Krētas - Mikēnu un citu senāku kultūru pārmantotāji. Viņi savos mītos saglabājuši daudzu seno ziņu atspulgus. Arī Grieķijā ieraugām vai­rākus kultūras nesējus - dievību Apollonu, titānu Prometeju, cilvēkus Orfeju un Perseju. Šie tēli sav­starpēji cits citu papildina, veidojot it kā četrus Ausekļa atspulgus.

Kā jau teikts, Apollona māte Lēto devās uz Grie­ķiju no Ietu zemes (Lettonie, Lettland). Būtībā Lēto ir mītos saglabājies Ausekļa, precīzāk, Auseklītes atspulgs. Lēto vajadzēja tikt pāri Vidusjūras pla­šumiem (ūdens motīvs), lai nokļūtu Dēlas salā, kur viņa dzemdēja (pāratdzimšana) dēlu Apollonu (Saules simbols) un meitu Artemīdu (Mēness simbols). Te atspoguļota Saules sistēmas radīšana. Viņa nes pirmo gaismas staru no mūsu zemes kā visas Zemeslodes civilizācijas šūpuļa. Arī Lēto ir senas cilmes indoeiropiešu vārds, kas saistāms ar gaismu.

Lēto ceļojums uz Hellādu it kā bija tikai atgrie­šanās vietā, no kuras savā laikā bija šķīrušies Krona un Zeva piekritēji. Mainoties sabiedrības pārvaldes kārtībai un izveidojoties patriarhātam, Lēto - sieviete nedrīkstēja mācīt grieķus. Seno mītu pār­veidoja, un lielos darbus darīja viņas dēls zeltmatis Apollons. Viņa izskats būtiski atšķīrās no melnīg­snējiem grieķiem, tāpēc vārds zeltmatis uzsvērts atkārtoti. Apollons (Lēto) deva Senajai Grieķijai plašas zināšanas materiālajā un garīgajā kultūrā, tāpat arī dziedniecības un pareģošanas mākā. Visai iespējams, ka Hellāda bija atbalsta punkts, no kura zināšanas izplatījās tālāk, veidojot civilizācijas Babi- lonā, Šumerā, Ēģiptē u.c.

Apollona dēls Asklēpijs ir ne tikai dziedniecības tēvs, daži pētnieki viņu saista ar Usiru.

Vēl atzīmēsim tikai dažas agrāk nepieminētas Pro­meteja un Apollona līdzības. Abu šo varoņu devums un izturēšanās ir līdzīga. Abiem saknes nāk no Ietu zemes. Turklāt viņu līdzību apstiprina ziņas par Hēraklu.

Prometeja brālis - titāns Atlants palīdzēja Hēraklam iegūt zelta ābolus. Kaut arī mīts par to neko nestāsta, notikumu secība liek domāt, ka Hēraklam par to bija jāatsvabina Prometejs. Šo domu apliecina ari Hērakla ceļš. Viņš, dabūjis dār­gos ābolus, devās nevis mājup, bet vispirms uz Kau­kāzu, kur pie klints bija pieķēdēts Prometejs. Mītos atrodama vēl viena simboliska norāde uz Prometeja sakariem ar Baltiju. Kad Hērakls šauj ērgli, kas knā­bāja Prometeja aknas, varoņa roka rupji kļūdās. Bulta trāpa kentauram Heironam, kas palīdz Prometejam. Šis kentaurs izaudzināja un apmācīja Lēto mazdēlu - Apollona dēlu Asklēpiju. Simbolu valodā skolotāja nošaušana pielīdzināma Radītāja nogalināšanai. Šī darbība netiešā veidā daudzas reizes caurauž grieķu teikas.

Visas šīs ziņas vedina domāt, ka Prometejs un Apollons bija vismaz līdzīgu laiku atspulgi. Bez jau minētajiem varoņiem - dievībām visai interesantas ziņas pauž mīti par cilvēkiem - Orfeju un Perseju. Teikas par viņiem ir jaunāku laiku mīti, kas ra­dušies kā atspulgi no dainām par Ausekli.

Gaismas nesēju dzīve, tāpat kā citur, beigusies traģiski, saduroties ar tādu priesteru morāli, kas sveša dabai un Zemes dzīvībai. Mīts par Orfeju liecina par senās zintniecības iznīcināšanu. Kad Orfejs spēlējis, elpu aizturējuši gan zvēri, gan putni. Viņa dziesmās bijis tāds dailes spēks un valdzi­nājums, ka pat koki un mēmās klintis nav palikuši vienaldzīgi. Mīlestībā Orfejs palicis uzticīgs savai vienīgajai - Eiridikei. Ziņas par viņu ir trūcīgas. Jāatzīmē Eiridikes saistība ar Ilu, Īli (Illi, īliņu, sk. 5.3. sadaļu), t.i., saistība ar senbaltu civilizācijas vērtībām. Orfeju nogalināja tāpēc, ka viņa uzskati neatbilda tālaika sabiedrības uzskatiem. Izkrop­ļotajā mīta variantā to darīja piedzērušās bak- hantes. Piebildīsim, ka piedzērušo bakhanšu domā­šana ir pat pārsteidzoši līdzīga mūsdienu Eiropas, vai plašāk, Rietumu pasaules sabiedrības uzska­tiem. Te redzama līdzība ar Latviju, kuru velk, stumj un grūž t.s. Eiropas un pasaules kultūrā (lasi: anti- kultūrā). Nule teikto apstiprina arī tas, ka Eiridi- kes vārds skan līdzīgi jau minētajam mūsu senās senču zemes vārdam Eridana.

Bet atgriezīsimies pie Orfeja. Orfeja galva pa Heb- ras upi iepeldēja jūrā un nonāca Lesbas salā. Tur tā atdzīvojās, kļuva par slavenu pareģi un brīnum­dari. Šī norāde uz runājošo galvu atkal un atkal liek pārdomāt par daudzo akmens galvu nozīmi Pokaiņos (sk. 7. apcirkni).

Jūrā nonāca arī grieķu varonis Persejs. Viņu, vēl kā mazu puisēnu, ielika šķirstā un palaida jūrā paša vectēvs, jo bija pareģots, ka mazdēls viņu no­galināšot. Perseju tomēr izglāba kāds zvejnieks (sa­līdziniet ar latvju dainām), un viņš veica daudzus varoņdarbus. Diemžēl Persejs atņēma dzīvību jau minētajam Atlantam, pārvēršot to klintī. Atkal redzam Radītāja nonāvēšanas simbolu. Turklāt Per­sejs, kaut arī nejauši, metot disku, nogalināja savu vectēvu, kā bija pareģots. Arī Apollons tādā pašā veidā netīšām nogalināja savu draugu. Te jāatceras, ka Latvijā atrasti vairāki akmens diski, kas ir kādu sen aizmirstu rituālu priekšmeti. Iespējams, ka šie rituāli bija saistīti ar dainās daudzkārt aprakstīto vainadziņa nolaupīšanu - lielo pārmaiņu sim­boliem. Vēl atzīmēsim Latvijas upju vārdus - Pērse un vairākas Bērzes, kuru nosaukums, šķiet, nācis no nule pierakstītā.

Kad bija Apollona, Prometeja, Orfeja un Perseja laikmets? To zinot, varētu kaut vai aptu­veni spriest par pēdējo Ausekļa laiku. Diemžēl tiešu atbildi atrast nevar, jo daudzos eposos un mītu grupās notikumu secība ir sajaukta. Bet tas ne­nozīmē, ka pašu notikumu nav bijis. Vēl jāņem vērā, ka grieķu mītiem ir daudzi varianti. Nevar spriest, balstoties tikai uz vienu pazīstamāko variantu, jāmeklē arī citas liecības. Turklāt jāievēro, ka mītus nedrīkst uztvert tieši, jo tie sacerēti simbolu valodā.

Līdzīgi kā latvju teikās, arī citu tautu mīti cenšas senos varoņu laikus piesaistīt daudz jaunākiem noti­kumiem. Tā no grieķu mītiem izriet, ka Hērakls atbrī­voja Prometeju īsi pirms Trojas kara. Tā laiks ir pie­tiekami droši noteikts -1260. g. p.m.ē. Tomēr šis datē­jums nesakrīt ar pārējo notikumu iespējamo laiku.

Precīzāks datējums saistāms ar Lielajiem plūdiem, pēc kuriem palika dzīvi tikai Prometeja dēls Deika­lions un viņa sieva Pirra. Lielo plūdu pēdas atrastas daudzās vietās. Bieza smilšu kārta sedz Uri pilsētas senākās atliekas Divupē. Liecības par milzīgiem plū­diem atrastas Dienvidamerikā netālu no Mehiko. Daži pētnieki domā, ka plūdi bija pirms 12,5 tūkstošiem gadu. Šis datējums labāk atbilst ari laikam, kad titāni ieradās Ietu zemē. Senāki datējumi būtu vēl ticamāki. Vēl nav ģeoloģiski pētīti izcilā Galgauskas novadpēt­nieka Oļģerta Miezīša atradumi, kur zem plānas grants kārtas atrastas konkrēcijas un sens akmens enkurs.

Prometeja atgriešanās. Jau teicām, ka sen­grieķu mītos ir vairāki varoņi, kuros saskatāmi Ausekļa atspulgi un seno dainu varoņu pārat­dzimšana kā dabisks cikls.

Pasaulē viss ir ciklisks. Ik pēc kāda laika Zeme cieš lielas katastrofas, tad tā atkal uzplaukst. Nebūt nav nejaušība, ka Prometeja dēls Deikalions ar sievu Pirru bija vienīgie, kas izglābās milzu plūdos un pēc tam atjaunoja cilvēku cilti. Viņu dēla Helena vārds sais­tāms ar Senās Grieķijas vārdu Hellāda.

Tādējādi Prometejs un viņa dzimta iziet pilnu apriti, kas sevī ietver gaismas atnešanu, sodu par to, cilvēces bojāeju un pāratdzimšanu. Bet vēl aug­stākā līmenī to izteic Ausekļa tēls.

Par cikliskumu vēstī arī karēlu un somu eposs Kalevala. Te stāstīts, kā rodas un izzūd Kosmiskās dzirnavas Sampo. Auseklis un Prometejs savā darbībā salīdzināmi gan ar Kalevalas Veinemeinenu, gan citiem no Baltijas nākušiem kultūrvaroniem - Kecalkoatlu un Virakoču, Usiru u.c. Bet latvju varoņpasakas glabā ziņas par Iliņu, Kurbadu, Lāču Krišu un citiem spēkavīriem. Tomēr pašas vissenākās zinas ir rodamas dainās.

Vārdā Auseklis mūsu senči ielika vairākas, it kā ļoti atšķirīgas un tomēr kopā saistītas nozīmes. Vispirms ar šo vārdu apzīmēja planētu, ko šodien saucam par Veneru, t.i., Saules laivu. Dažādos perio­dos tā parādījās debesīs gan kā apaļš dālderis, ar ko jāapkaļ kumeļš, lai tiktu Leduskalnā, gan kā sirpis, bet citreiz arī kā jūras putas.

Mēs labi zinām gadskārtu ritus, ko nosaka Saules gaita debesīs. Bet senči turklāt vēl zināja, ka Saules un Mēness savstarpējie stāvokļi pret Zemi atkār­tojas ik pēc 19 gadiem. Ar šo pašu periodiskumu atkārtojas lielie auglības un neražas gadi. Attiecīgi Veneras stāvoklis pret Zemi atkārtojas ik pēc 584 dienām, t.i., 19 mēnešiem, kas atbilst tieši 1/12 daļai no Saules - Mēness cikla. Tāpēc Eirāzijas mītos savijušies Saules, Sīriusa un Veneras cikli.

Saules un Mēness 19 gadu ciklu dēvēja par Dieva gadu, jo ar šo periodu atkārtojas auglīgie un neaug­līgie gadi. 20. gs. astoņdesmitajos gados gan ASY gan PSRS zinātnieki, izmantojot datortehniku, secināja, ka dabā pastāv šādi auglības cikli. Paliek liela mīkla, kā gan to varēja ievērot mūsu senči. Tur ar izcilu atmiņu vien ir par maz.

Katrā no šiem cikliem ietilpst gan saltais posta laiks, gan rītausmas - atmodas laiks, gan uzplau­kuma posmi un beigās atkal pagrimums.

Ausekļa vēsturiskā jēga ir laikmets vai tā dēvētais Ausekļa laiks. Tādi ir bijuši daudzās zemēs. Skeptiķi varētu jautāt, kāda tam nozīme, ja pēc Ausekļa laika nāk pagrimums vai pat sabrukums? Bet ne jau viss iet bojā. Turklāt Ausekļa laikā rodas personības-gais­mas nesēji. Viņu ir daudz, un diezin vai esam visus šos vārdus minējuši, bet viņi un viņu laiks paliek tau­tas atmiņā. )

Paliek zināšanu sēkla nākamajam Ausekļa lai­kam. Šī paaudze ar latvju un citu tautu garamantām

saņēmusi loti labas zināšanas.

ATSPULGI DEBESU VELVĒ

Atcerēsimies, ka pirms pusotra gadu simta Kriš­jānis Valdemārs paņēma Eiropas karti un savienoja tās četrus galējos punktus ar krusteniskām līnijām. Izrādījās, ka mūsu zeme atrodas pašā Eiropas cen­trā. Jau teicām, ka senajās kartēs ar vārdu Eiropa apzīmēja tikai tās centrālo daļu - senās baltu ze­mes. Un to centrs bija senā Rīga.

Par to, ka senatnē šī centra nozīme bija sevišķi liela, liecina tas, ka mūsu zeme un galvaspilsēta ir vienīgās, kuru vārdi celti debesīs.

Zvaigžņu nosaukumos saglabāti pasaules visse­nākie nozīmīgāko vietu nosaukumi. Valda uzskats, ka tos pēc ļoti senas tradīcijas devuši arābu astrono­mi. Tomēr, iepazīstot civilizāciju vēsturi, jāsecina, ka zvaigžņu nosaukumi ir daudz senāki nekā laiks, ko varētu saistīt ar Senās Ēģiptes astronomiem.

Ļoti senajos debesu ķermeņu nosaukumos sagla­bājušies arī vairāki vārdi, kas saistāmi ar senbaltu civilizāciju. Tai veltīti spožākie spīdekļi debesu vel­ves visgaišākajā daļā ap Oriona miglāju. Zvaigžņota­jās debesīs senie grieķi saskatīja ap 850 spīdekļu. Katram bija savs vārds, bet ne grieķi, ne ēģiptieši neatrada kaut vai kādu sīku zvaigznīti savām aug­stākajām dievībām - Kronām, Zevam, īzīdai, Usi- ram. Toties zvaigžņu vārdos iemūžināti pasaules civilizāciju šūpuļa - mūsu zemes vietvārdi.

Skatoties zvaigžņu kartēs, redzam, ka tāds izcils gods parādīts arī Baltijas zemju centram - Rīgai. Senie astronomi tās vārdu iemūžinājuši vienā no spožākajiem debesu spīdekļiem, dodot tam vārdu Rlgels. Tas atrodas Oriona zvaigznājā, uz kurieni, pēc senēģiptiešu uzskatiem, devās mirušo faraonu dvēseles. Šis zvaigznājs atrodas no Saules sistēmas apmēram 1000 gaismas gadu attālumā.

Rīga ir vienīgā pilsēta pasaulē, kuru senie gud- rajie pacēla debesīs. Zvaigznes vārda izskaņa el no­zīmē svēts. Tādējādi debesu spīdekļa vārds tulko­jams kā svētā Rīga. Tā ir mūžīga piemiņa mūsu viedajiem senčiem - gara gaismas nesējiem.

Šī ziņa apliecina pasaules vecākās civilizācijas iz­cilo nozīmi cilvēces vēsturē. Senie arābi to vēl zi­nāja, bet Eiropas tumšajos viduslaikos šīs ziņas iz­plēnēja.

Eridana. Daugavas un ai*ī mūsu zemes senais nosaukums Eridana (arī Eridāna) atspoguļots de­besu zvaigznāju kartē. Netālu no Piena ceļa atro­dams Eridānas zvaigznājs. Pavisam netālu no tā, tuvāk Piena ceļam, atrodas jau minētais Rīgels. Salīdzinā­sim: Rīgels blakus Piena ceļam debesīs, bet Rīga uz Zemes blakus Eridanai (tagad Daugava).

Kursa. Vēl šajā zvaigznājā ir zvaigzne Kursa. Vai tā arī būtu nejaušība? Diez vai! Ticamība, ka nejau­ši blakus debesu Daugavai - Piena ceļam novietoti Eridanas, Kursasun Rīgas atspulgi debesīs, līdzinās nullei. Tālā senatnē tie bija tik cienījami vārdi, ka to vieta bija debesīs.

Oriona zvaigznāja vārds nav nejaušs un sais­tāms ar pirmsleduslaikmeta priesteru Uri-ānu (dievības Uri dēlu) vārdu. Vēlākos laikos sengrieķi, kas jau bija aizmirsuši vārda izcelsmi, skaidroja to kā kāda mednieka vārdu, kurš esot bijis Lēto mei­tas Artemīdas iemīļotais. Tomēr arī šajā skaidroju­mā saistība ar Ietu zemi ir nepārprotama. Grieķi lietoja jaunākas skaņas nekā citas senās kultūrtau­tas. Tuvāk par to sk. A. Rupaiņa darbā Archeoling- vistika. Baltijā var atrast vietas, kuru vārdos dzir­dam senākās u(ju) skaņas, kā Ureles pilskalns (Cē­su rajons), Ūri (Uuri) Pededzes augštecē netālu no Miso (Misso) (Igaunija) u.c.

Sīriusa vārds saistāms ar Usiru, kura vārds tuvs mūsu Ūsiņam. Senie grieķi Usiru saistīja ar Asklē- piju, kura vecmāmiņa bija no Ietu zemes nākusī Lēto. Tādā veidā secināms, ka spožais Oriona zvaig­znājs un tam tuvākās zvaigznes bija veltītas mūsu senčiem un mūsu zemei.

Vēlreiz padomāsim par seno astronomu izvēli. Senie arābi lieliski zināja Grieķijas, Babilonijas, Su- meras, Indijas un Āfrikas civilizācijas. Varbūt mēs nemākam saskatīt senos vārdus, tomēr šķiet, ka de­besīs nav neviena atspulga no šīm vietām vai šo zemju valdniekiem. Bet senbaltu civilizācijas pie­miņai veltīti vairāki vārdi. Tas liecina, ka vēl tikai > 7 pirms dažiem gadu tūkstošiem senie gudrajie zināja gan Eridanas, gan Rīgas un Kursas vārdus, gan mūsu zemi, tās vēsturi un izcilās vietas kā ļoti nozīmīgas visas pasaules un citu civilizāciju tālākai attīstībai. Nav pasaulē otras tādas zemes, tautas vai civilizāci­jas, kurai vēl būtu parādīts tik liels gods.

Dzīvības sākumi. Izcilie krievu zinātnieki V Do- kučajevs un V Vernadskis uzskatīja, ka gan dzīvības aizsākumi, gan jauni dzīvības veidi var rasties tikai vietās ar paaugstinātu bioenerģētiskās mikroplaz- mas starojumu. Daudzi zinātnieki secinājuši, ka pirms 3,5 miljardiem gadu jūrā radās pirmās biolo­ģiskās dzīvās būtnes uz Zemeslodes un sākās to tā­lāka attīstība. Pirms 1,5 miljardiem gadu dzīvei uz sauszemes sāka pielāgoties kādreizējie jūras iemīt­nieki.

Ņemot vērā V Dokučajeva viedokli, gan klimatiski, gan bioenerģētiski visticamākā vieta cilvēku baltās rases un jaunu civilizāciju radīšanai varētu būt Baltija.

Var mainīties cilvēki vai viņu paražas. Zemes bio- enerģētiskais starojums nemainās, un nemainās arī mūsu senču garamantās paustie dabas likumi, kas pārbaudīti ilgstošā cilvēces attīstības gaitā. Mūsu zeme bijusi ļoti nozīmīga senatnē, un tāda tā būs arī nākotnē.

AUSEKĻA ZEME

Miljoniem gadu ilgajā cilvēces vēstures gaitā bijuši ne viens vien, bet gan daudzi Ausekļa laiki. To apliecina citu tautu mīti par zināšanu, gara gaismas un kultūras nesējiem. Sie mīti mijas ar leģendām par Dieva dēliem. Salīdzinot šīs daudzās ziņas, nonākam pie secinājuma, ka pašu galveno par Ausekļa būtību pauž latvju dainas. Bet laika ritu­mam ir raksturīga savstarpēji līdzīgu notikumu likumsakarīga atkārtošanās.

Vai esat padomājuši, kāpēc gan mūsu zemi nekad nav apciemojuši diži sludinātāji, mesijas, avataras vai citas Ausekļa izpausmes. Atbilde ir ļoti vien­kārša - tāpēc, ka nevajadzēja. Mūsu zemē vienmēr dzīvojuši gaiši un dievticīgi cilvēki. No viņiem izauga skolotāji - gara gaismas nesēji, kas bija vajadzīgi citās zemēs, kur valdīja gara tumsība. Arī pēdējos trijos gadsimtos latvieši daudz devuši un joprojām dod citu tautu garīgajai attīstībai, paši pārvācojoties, pārkrievojoties, pāramerikanizējoties. No mūsu zemes nākuši, nāk un, cerams, arī nāks gaiši, talan­tīgi un strādīgi cilvēki.

Pirms gandrīz pusotra gadu simta jaunais tautas atmodas saucējs Krogzemju Mikus sev izvēlējās Ausekļa vārdu. Šis vārds nebija izraudzīts nejauši. Kaut gan Ausekļa mūžs bija īss, pēc viņa jau nāca citi garīgās apgaismības stari - izcili tautas atmodas darbinieki.

Rīta zvaigzne ir arī vakara zvaigzne - Rieteklis. Šo gandrīz izzudušo vārdu atjaunoja mūsu dzej­nieks Jūlijs Balodis (1836-1940), kas izvēlējās sev tādu pseidonīmu. Zīmīgi, ka Rieteklis aizgāja no šīs pasaules tieši 1940.gadā, kad norietēja mūsu brīvība.

Zīmīgs šķiet arī padomju laikā vajātā Gunāra Astras uzvārds. Šie cilvēki bija kā pirmie Saules stari, kas vēstīja, ka drīz tai jāuzlec.

ĪSS KOPSAVILKUMS

1.   Simttūkstošu, varbūt pat miljonu gadu gaitā cilvēce piedzīvojusi daudzus uzplaukuma un ma­zāka vai lielāka posta un pagrimuma laikus. Tādi gara gaismas nesēji kā Auseklis, Prometejs, Usirs, Veinemeinens u.c. bijuši daudzos laikos un zemēs.

2.  Senie cilvēki skaidri apzinājās lielo notikumu gaitu, kas sevī ietvēra attīstību, uzplaukuma laiku, sabrukumu, tam sekojošo posta laiku un atkal jau­nu attīstību. Seno tautu garamantas un it īpaši lat­vju dainas to rāda kā pasaules likumsakarību. Ne­daudz atšķirīgi ir Eiropas tautu mīti, bet citu kon­tinentu mītos pamatideju izkropļo jaunāko laiku uzslāņojumi.

3.  Par notikumu mainas simbolu daudzas tautas izvēlējušās planētu Veneru. Bet, runājot it kā par to, atzīmēti ikgadējie pavasara vai vasaras sākuma svētki, Lielais jeb Dieva gads 19 gadu garumā, kā arī lielāki laika cikli.

4.   Amerikas, Āzijas, Eiropas un Senās Ēģiptes mīti vēsta pārsteidzoši līdzīgas ziņas par gaišma­tainajiem un zilacainajiem gara gaismas nesējiem, kuri mācījuši cilvēkiem ne tikai dažādus amatus un prasmes, bet arī ļoti dziļu morāli un ētiku. Neap­šaubāmi, ka šiem mītiem ir kopīgs sens avots. Tā meklējumi norāda uz latvju dainām un mūsu senču, t.i., senbaltu civilizāciju.

Ļoti daudzas latvju garamantas, kas vēsta par pāratdzimšanas norisēm, pauž apbrīnojamu iz­pratni par šo ļoti nozīmīgo Visumā valdošo likum­sakarību. Tas lieku reizi apliecina tautas gadu simt­tūkstošos krāto gudrību un mūsu senču augsto ga­rīgās kultūras līmeni.

5. Latvju zemes enerģētiskais starojums radīja, rada un arī varēs vēl radīt daudzus izcilus talantus, kuru skaits procentuāli daudzkārt pārsniedz talan­tīgu cilvēku skaitu citās zemēs un tautās. Diemžēl daudzus no viņiem svešās varas iznīcināja, citus piespieda mainīt dzīvesvietu un iesūca savā vidē. Mūsu nākotne ir atkarīga no tā, cik mūsu valsts būs spējīga saglabāt talantus darbam savā zemē.

SESTAIS APCIRKNIS

ILGIE OKUPĀCIJU LAIKI

Mūsu zeme ir daudzu indoeiropiešu valodu un līdz ar to arī tautu šūpulis. Vēlāko irāņu, persiešu un hetu senči iepriekšējā starpleduslaikmetā at­dalījās par patstāvīgām tautām un ieņēma vietu Mazāzijā. Vēlāk, pēc leduslaikmeta, Rāmas laikā, atšķēlās vēl viena tautu grupa, kurā ietilpa vēlāko ķeltu, latīņu un ģermāņu (arī angļu) priekšteči. Rietumeiropas vēsturnieki šo tautu grupu dēvē par makroķeltiem. Makroķelti kādu laiku bija uzkun­dzējušies baltiem un varmācīgi mēģināja uzspiest savus uzskatus - druīdismu. No baltu zemēm mak- roķeltus padzina somugri. Līdz ar to balti no asi­ņainās pakļautības makroķeltiem nonāca adminis­tratīvā somu un igauņu senču pakļautībā.

Par šo senvēstures posmu liecina vietvārdi, gara­mantas, tostarp Kalevala, līdzības valodās un sena­jos apbedījumos atrasto skeletu pētījumi. Diemžēl šie ziņu avoti līdz šim nav aplūkoti vienkopus. Līdz­šinējos vēsturnieku darbos par šo mūsu senatnes posmu šīs grāmatas autoram nav izdevies atrast ne­kādas norādes.

Ģeologi izzinājuši, ka 3,3 gt. laikā Latvijas zemē bijis neparasti silts un maigs klimats. Tad pirms 4,7 gt. laiks kļuvis vēsāks. Viens no iespējamiem iemesliem varēja būt klimata vadīšanas kļūmes vai, vēl drīzāk, šīs darbības pārtraukšana. Mūsuprāt, to izraisīja priesteru nogalināšana Pokaiņos un citās svētvietās. Norādi par to var atrast arī sen- skandināvu sāgās vēstījumā par Kvasīra nonā­vēšanu.

6.1. GUDU LAIKS

Ziņas par makroķeltiem atspoguļojas latvju garamantās, teikās par ļauno un briesmīgo Sakšu māti un dainās par sarkanajām ogām. Izsakoties mūsdienu terminoloģijā, makroķeltu laiku varētu dēvēt par akmens laikmeta totalitāro režīmu. Salī­dzinot senos vietu nosaukumus un citus vārdus ar garamantām, iespējams atjaunot senas ziņas, kas nav atrodamas citos avotos. Tāpēc mēģināsim izprast dažus vārdus, kas saistīti ar seno zintniecību un svētvietām.

Bramani un krīvi. Seno lielo svētvietu tuvumā dzīvoja priesteri - bramaņi jeb brahmaņi. Viņu vār­dā dēvēto māju nosaukumi saglabājušies blakus senajām svētvietām. Bramaņi ne tikai palīdzēja cil­vēkiem, bet arī vadīja klimatiskās norises. Seno svētvietu izvietojums rāda, ka tās kalpojušas par novadu robežām, te krustojušies ceļi, to apliecina arī dainas. Tādējādi bramaņi bija gan ceļa rādītāji, gan miertiesneši.

Bramaņu vārdu sastopam dainās. Bramaņi kā māj- vārds saglabājies dažu seno svētvietu tuvumā - pie Allažiem, Dobes kalniem, Pokaiņiem, Idus Pantenē u.c. Vēl ir neliela apdzīvota vieta Pelēču pagastā, Bramanišķi Biķernieku pagastā un Bramberģe (Bramaņu kalns) Glūdas pagastā.

Daļa Latvijas svētvietu saistās ar citu, domājams, makroķeltu laika priesteru vārdu - krīvi. Šis vārds sastopams daudz biežāk par bramaņu pieminē­jumu, no kā secināms, ka tas ir ievērojami jaunāks. Tautas garamantas krīvus nepiemin, tātad šis vārds ienācis tad, kad dainu laiks jau bija beidzies, t.i., Rāmas laika beigu posmā vai vēlāk. īr zināmas mājas un māju kopas ar šādu vai līdzīgu nosauku­mu, piemēram, Krīvi Vaives pagastā, Krivāni Kal­upes pagastā, Krivandi Līdumnieku pagastā u.c. Daļai krīvu laika svētvietu vārds nedaudz izkropļots un kartēs lasām - Krievukalns. Piemēram, viens no tiem atrodams starp Embūti un Priekuļi. Tikai šim kalnam nav nekā kopīga ar krieviem kā tautību. Kalna pakājē ir Krīvaišu mājas, kuru vārds norāda uz augstākajiem priesteriem - krīvu krīviem.

Par krīvičiem saukta kāda austrumbaltu cilts, kas dzīvojusi Daugavas, Dņepras un Volgas augštecē. Kad novadā ienāca slāvu ciltis, tās, kā tas bija pie­ņemts senajā pasaulē, arī sāka dēvēt par krīvičiem, bet vēl vēlāk - par krieviem.

Ar vārdu Kri vai līdzīgu vārdu apzīmētas dažas pilsētas un apdzīvotās vietas Viduseiropā. Līdzši­nējie valodnieku mēģinājumi skaidrot šā vārda iz­celsmi nav īpaši pārliecinoši. Toties šo vārdu ļoti labi var izskaidrot ar senīru valodas palīdzību. Tajā vārds criu nozīmē burvis. Bet šis nebūt nav vienīgais vārds, kas mūs saista ar ķeltu valodām.

Ķeltiskie vārdi Latvijā. Mūsu zeme ir indoei­ropiešu valodu pirmdzimtene. Dažas Eiropas tau­tas ir saglabājušas tādus vārdus, kas jau izzuduši no mūsu valodas. Lai arī tas skan pārsteidzoši, dau­dziem citādi neizprotamiem Latvijas vietvārdiem var atrast skaidrojumu īru, bretoņu, gēlu, velsiešu

un citās senajās ķeltu valodās, kā arī latīņu valodā. Piemēram, vārdiem debesis, Laima, Pērkons un daudziem citiem nav apmierinoša skaidrojuma ne latviešu, ne tuvējo kaimiņu valodās. Toties ķeltu valodu pētnieks E. Šēnbergs atradis dažus intere­santus tulkojumus un līdzības: daina - velsiešu dein - skaists, jauks-, debesis - gēlu de 4- bes - dievi + mājvieta; Laima - senīru laim - liktenis vai tā vara; Pērkons - gēlu fēr + kun - (dievišķās) uguns pavēlnieks-,

vainags - gēlu fainneag - neliels aplis. Šādus piemērus varētu turpināt vēl un vēl, tomēr tos nedrīkst uztvert kā liecības par makroķeltu visaptverošu ietekmi uz latviešu valodu un kultūru. Gēli labi saglabājuši tādus vārdus kā bērns, daina, kēninš un citi.

Interesants ir vārda Abava tulkojums no latīņu valodas - vectēva vecmāmiņa. Patiešām Abava va­rēja būt Latvijas pirmās un vecākās upes gultne, pa kuru Daugavas baseina ūdeņi aiztecēja uz Bal­tijas jūru. Tādējādi vietvārda Abava tulkojums nav nejauša sakritība un apliecina gultnes senumu.

Turklāt te ir runa nevis par kādu nejaušību, bet gan par daudzās vietās sastopamiem vietvārdiem. Daudz arī tādu vārdu, kas skaidrojami ar senangļu valodas palīdzību, piemēram, Briņķi, Briņģi u.c., kas vienmēr saistāmi ar kraujām, un to arī nozīmē vārds brink angļu valodā. Vietvārdi Suntaži un Sunākste ļoti labi izskaidrojami ar angļu vārdu sun - Saule; Bestes un Pestēli ar the best - labākais utt.

Šeit minējām tikai dažus piemērus, bet tos var atrast simtiem. Seno valodu saistība un savstarpējā ietekme attiecas uz visu Eiropu. Tā, piemēram,

Igaunijas vietvārds Navva tulkojams ar angļu nar- row - šaurs, jo būtībā šī upe ir Peipusa ezera sa­šaurinājums. Spēcīgu ķeltu kultūras ietekmi Igau­nijā atradis neatkarīgais pētnieks Tenno Vints. Lat­vijā viņš pazīstams kā seno rakstu zinātājs, par ko Ansis Epners uzņēma filmu Lielvārdes josta.

Ķeltu mītos, piemēram, par varoni Konu Edu, saskatāma tādu motīvu ietekme, kādus var sastapt tikai saistībā ar mūsu senču zemi vai mūsu pasakās. Te varētu būt runa par to, ka ķelti pārmantojuši daļu mūsu senču kultūras, diemžēl ienesot tajā lielus izkropļojumus.

Pārdomas izraisa vietvārda Dagda tulkojums. Ķeltu valodā tas nozīmē labais un gudrais vald­nieks vai dievības Danu (cilts) ļaudīm. Otra dievība daniešiem bija Brigita. Tagad ieklausīsimies vienā no senajiem Tallinas nosaukumiem - Tani linn, tātad nule minēto daniešu (vēlāk dāņu) pilsēta. Šo domu apliecina arī tas, ka viduslaikos netālu no Tallinas, Piritā, bijis Svētās Birgitas klosteris. Tikko minētie fakti rāda, ka makroķelti valdījuši visā Baltijā, arī tās ziemeļaustrumu daļā.

Ķeltu ietekme. Ķeltiska izcelsme ir Ogānu pils­kalna vārdam Pokaiņos un Oģēnu vārdam pie senās Beverīnas. Kaut arī tie ir tikai minējumi un galējo slēdzienu var dot valodnieki, pētot vārdu saknes un attīstību, tomēr ziņu par makroķeltu okupāciju šajā zemē ir pārāk daudz, lai tās noklusētu. Šie un daudzi citi vārdu un vietvārdu tulkojumi liecina par mūsu zemes visai tuvajiem sakariem ar jau minēto Rietumeiropas tautu priekštečiem.

Minētie un vēl daudzi citi ar šīm Rietumeiropas valodām saistītie vietvārdi nozīmē to, ka viņu senči - makroķelti mūsu zemē valdījuši ilgāku laiku.

Mēģinot iekļaut šo laiku kopējā plūsmā, izrādās, ka tas sakrīt ar Rāmas laika beigām un ir uzskatāms par pirmo pēcleduslaikmeta okupāciju. Iespējams, ka mūsu senči makroķeltus dēvēja par gūdiem. Par to liek domāt tādi vietvārdi kā Gudenieki (Kuldīgas rajons), Gudzonu ala Mazsalacā, Kūdums (Cēsu rajons) u.c. Šos vietvārdus var skaidrot ar latīņu cudo (izrunā kūdo) - sist, dauzīt. Šie vārdi raksturo

ķeltu valdīšanas laiku.

Gūdu ciltis, kas tagadējās Latvijas teritoriju ieņē­ma ar varu, vispirms centās iznīcināt gudrākos cil­vēkus - tāpat kā tas notiek mūsdienās.

Jau rakstījām (sk. 2. apcirkni) par to zemju at­šķirībām, kas atrodas Melnā šķēluma iespaidā. Eiropā cilvēku upurēšanu pārņēma no Tuvajiem Austrumiem un tiem piegulošajām zemēm. Skandi­nāvu senie teksti vedina domāt, ka no turienes nā­kuši arī makroķelti vai viņu ideoloģiskie vadītāji.

Ķeltu ietekme manāma arī savdabīgos tautas tērpu izšuvumos Liepājas rajona jūrmalciemos.

SARKANĀS OGAS

Pēdējos gadu desmitos Ziemeļeiropā purvos at­rastas ķeltu priesteru - druīdu nogalināto augstas kārtas ļaužu mūmijas. Tās bijušas rituālas slep­kavības, kas izdarītas trīs reizes - nodurot, noslī­cinot un nožņaudzot. Šīs ziņas var kalpot kā papil­du liecība par mūsu seno priesteru un viedo vecajo nogalināšanu. Līdz ar to izbeidzās klimata vadības sistēmu darbība, kam savukārt bija visai tālejošas sekas.

Sarkanās ogas ir asiņu lāses. Tās liek atcerēties

Ietu priesteru nogalināšanu Rāmas laika beigās, par kuru vēl līdz šim ir tikai netieši pierādījumi.

Aiz Daugavas melni meži Sarkanām odziņām; Tās nebija zemes ogas, Tās Saulītes asariņas.

FS 1955, 18752, Lube

Ārzemju pētnieki, tostarp indiešu profesors K. Ca- terdži, atzīmējuši, ka latvju garamantas ir vienīgās pasaulē, kuras nepauž ļaunumu. Dainās nav naida, bet izskan tikai lūgums atcerēties visus tos, ko iz­nīcinājušas ļaunas varas.

Dieviņš zina, Laima zina, Kā Saulīte gauži raud: Pilni meži piebiruši Saules gaužu asariņu.

FS 1244, 5923, Alsunga

Vidū jūras uz akmeņa Tur sarkanas ogas aug: Tur Saulīte raudājusi, Tur birušas asariņas.

FS 935 9541, Lubāna

Saules asaras apliecina gan augstāko cieņu gūdu nomocītajiem cilvēkiem, gan arī dzīvajos palikušo ļoti lielās bēdas.

Bramaņu ceļojums uz Indiju. Tā kā kļuva stipri vēsāks, mežu un lauku ražība strauji sama­zinājās. Mazāk kļuva arī medījumu un zivju. Cilvē­kus mocīja okupācijas izraisītais bads un aukstums.

Seno garamantu salīdzināšana vedina domāt, ka daļa tautas augsto priesteru - bramaņu vadībā devās uz Indiju. Tur bramaņi radīja savu kultu, kas vēlāk pārtapa par Brahmas dievināšanu. Kaut arī ceļo­jums uz Indiju bija tāls, ilgs un grūts, priesteri sa­glabāja daudzas mūsu senču zināšanas. No mūsu senču valodas izveidojās svētā valoda - sanskrits (Saules raksts).

Bramaņu aizceļošanu uz Indiju nedrīkst uzskatīt tikai par bēgšanu no gūdiem. Drīzāk tas bija rūpīgi pārdomāts pasākums, to gudro zintnieku lēmums, kas prata ieskatīties tālā nākotnē. Bramaņi uz Indiju aiz­nesa un saglabāja senču zināšanas, kas ilgstošās oku­pācijas laikā mūsu zemē tika iznīcinātas. Senie indiešu raksti šos notikumus vērtē kā zināšanu dalīšanu. Tā saglāba lielas garīgās vērtības. Par to raksta A. Rupai- nis (Archeolingvistika, 9 - 1.0).

"Šis laikmets jau uzrāda vēsturiskus faktus… Purānas stāsta, ka tretajugā vēdas ir dalītas četras reizes un ka dalāmā Pranavas vēda sastāvēja no simtiem tūkstošu vārsmu. Vārsmu skaitu var lēst, kad tās ir pierakstītas, tāpēc vēdu sacerēšana un rakstu sākumi ir meklējami, agrāk - kritajugā, Buehla leduslaikmetā.

Otrs fakts: dvāparajugā brahmaņi un Saules ķēniņi sacerēja vēdas. Nosaukts 91 autora vārds. Bet ari šis vēdas ir dalītas 28 reizes.

Trešais fakts: Saules ķēniņi Kāli laikmetā padzīti mežos. Vēdas apklusušas pavisam.

Ceturtais fakts: septiņi riši (ārieši) atnes vēdas no debesim, un tās ir Basha (Paša) vai sanskrita vēdu sākums Indijā, ko lēš ap 1200. gadu pirms Kristus.

Vēdu dalīšanas un transformācijas laikmetu pa­pildina Zendavesta, un tāpēc šie laiki jāpieskaita zināmai senvēstuvei, kur gadu skaitīšana lēsta pēc ceļojošiem Turim, Ipuuer, Leiden, Ubalīd. un citiem papirusiem, Genesses un Manetto laika rēķiniem.

Visi senlaiku ceļojošie raksti un tāpat šo rakstu tulkojumi un komentāri reprezentē to vietu un laiku, kur un kad tie atrasti. Leģendas par līdzī­giem notikumiem liecina, ka papirusi un ādu Nas­kas bija atvesti atrašanās vietās no citiem senākiem kultūras apgabaliem. Tāpēc seno rakstu pētīšana jāsāk ar arheolingvistikaspalīdzību."

Piemēram, Indijā bramaņi izplatīja savu mācību pa visu plašo zemi. Viņi atkārtoja to, ko Eiropā vai­rākus gadu tūkstošus Pokaiņos un citās svētvietās veica apmācītie priesteri - gaili.

MŪSU SENČI ĀZIJĀ

Daudzu desmitu gadu tūkstošu ilgajā leduslaik­meta periodā, kamēr mūsu zemi klāja sniegs un ledus, senču ciltis meklēja apgabalus, kur varētu dzīvot un sevi saglabāt. Vairākās vietās Āzijā vēl tagad dzīvo baltās rases cilvēku grupas, kuras būtiski atšķiras no vietējiem iedzīvotājiem gan ar ādas, gan acu un matu krāsu, augumu, ķermeņa uzbūvi un valodu.

Baltie cilvēki Āzijā. Senču saistību ar Indiju apliecina arī tas, ka bijušajā Indijas, tagad Pakis­tānas ziemeļrietumu daļā starp Pendžabas un Belu- džistānas novadu kopš neatminamiem laikiem mituši un vēl tagad dzīvo liela auguma baltās rases cilvēki. Šajā apgabalā - Indas upes baseinā - bijusi vecākā Indijas civilizācija. Izrakumi tās senajos cen­tros - Mohendžodaro un Harapā - devuši pārstei­dzošus rezultātus.

Diemžēl minētie baltās rases pārstāvji neveido vienotu grupu, viņi ir izkaisīti starp citu rasu pār­stāvjiem un, cik zināms, neviens nav vācis ne viņu atmiņas, ne arī garamantas.

Baltiskie vietvārdi. Āzijā var atrast tādus viet­vārdus kā Letho, Letihola, Leti un līdzīgus, kuri visai krasi atšķiras no citiem vietējiem vārdiem, bet šķiet tuvi mūsu valodai.

Piemēram, Birmā ir Letho Range kalnu grēda. Tūrs Heijerdāls aprakstā par Indijas okeānu piemin seno Letholas ostu, kas nav raksturīgi vietējai kultūrai.

Indijā un tās kaimiņu valstīs šādu vietvārdu ir ļoti daudz. Plašākas ziņas par līdzīgiem vietu no­saukumiem un dievību vārdiem atrodamas R. Kal­niņa, R. Leiša, A. Rupaiņa darbos.

Kopīgas zināšanas. Tomēr daudzas sakritības ir dziļākas izpētes vērtas. Piemēram, Dienvidurālos atrastajai 6 gt. vecajai Arkaimas observatorijai gal­venie centrālās daļas izmēri pilnībā sakrīt ar Stounhendžas (Anglija) izmēriem. Tā nekādi nevar būt sagadīšanās, bet liecina par zintnieku ciešajiem savstarpējiem sakariem.

Seļkupi. Ķīniešu hronikas vēsta, ka Sibīrijas dienvidos dzīvojuši liela auguma ļaudis gaišiem matiem un zilām acīm. Viņu apdzīvotās zemes sniegušās līdz pat Ziemeļjūrai. Ejot no austrumiem uz rietumiem, ceļotāji varējuši tās šķērsot mēneša laikā. Šie ļaudis sevi dēvējuši par seļkupiem, bet krievi - par ostjakiem, t.i., austrumniekiem.

Seļkupi nodarbojušies ar laukkopību, turklāt tā bijusi vieta vistālāk ziemeļos, kur cilvēki kopuši laukus. 1. gt. p.m.ē. seļkupu lauki sniegušies pat līdz Irtišas ietekai Obā. 20. gs. tos sedza mežs, taču Tom- skas universitātes zinātnieki atraduši to pēdas - apmēram 500 m2 lielus taisnstūrveida laukumus. Tur atrasta arī tāda melnzeme, kādas nekur citur Tomskas apgabalā nav.

Zeme piederēja dzimtai, to nedrīkstēja ne pārdot, ne dāvināt, to varēja tikai mantot. Vienā dzimtā bijuši vairāki desmiti cilvēku - vairākas ģimenes. Apmēram 30 dzimtu zemes veidoja kopienas zemi, kur varēja medīt un zvejot visi, bet medījums bija jāsadala vienlīdzīgās daļās visiem medniekiem.

Seļkupu saikne ar zemi bijusi ne vien ekonomis­ka, bet arī sakrāla. Viņi uzskatījuši, ka senči dzīvo šajā zemē arī pēc nāves un apsargā to. Dzimtas zeme aizņēma lielu platību, un tās robežas neviens ne­drīkstēja bez atļaujas pārkāpt.

Vairākas dzimtas apvienojās, un katrai šādai apvienībai bijis savs ķēniņš. Viens no viņiem - ķēniņš Kalgups - dēvēts par Zeltmati, jo mati viņam bijuši gaiši dzelteni. Viņš apvienojis visas Pieobas zemes un apmeties Surgutā, kas uzskatīta par svētu vietu. Pēc kāda hantu nostāsta, Kalgupu Sur­gutā nošāvuši krievu kazaki.

Ēkas bijušas koka, divslīpju jumtiem. Istabā at­radusies koka gulta, zemi, četrstūraini galdiņi, lādes, pīti paklāji, pavards. Šūpulim seļkupi izvē­lējušies tikai ievas līksti.

Uz dzimtas zemes atradusies svētā klēts, klētis saimniecības vajadzībām, dzimtas kapi, svētbirzs, kur sievietes nedrīkstējušas ieiet, turpretī pie svētās klēts pulcējusies visa ģimene. Tur arī svinēti pava­sara svētki. Seļkupi bijuši ļoti godīgi un, lai gan viņus pastāvīgi apdraudējuši meža ļaudis - sirotāji, savas klētis nekad nav slēguši.

Seļkupi pratuši apstrādāt metālu. Viņi agrāk nekā Eiropā kausējuši dzelzi, bronzu, varu. Dzelzs izmantošana īpaši plaši ieviesusies ap 1. gt. p.m.ē., bet atrastos bronzas lējumus datē ar 2. gt. p.m.ē. Līdzās metāla rīkiem un ieročiem seļkupi lietojuši arī akmens, koka un kaula rīkus. Audumus viņi gatavojuši no nātrēm, kuras iepriekš īpaši apstrā­dātas. Nātru auduma apģērbi šūti vēl 19. gs.

Savu kultūru seļkupi saglabāja ilgi, jo dzīvoja visai savrupi. Viņus nepakļāva pat mongoļi, kuri iekaroja un pārvaldīja visas apkārtējās zemes.

Nelabojamu ļaunumu seļkupiem nodarīja kažok­zvēru medības, kas īpaši uzplauka 12. - 16. gs. Seļ­kupi atmeta un aizmirsa savus amatus, jo ar zvēr­ādām varēja nopelnīt vairāk. Kad zvēru palika maz un medības vairs nebija izdevīgas, seļkupi savu zemkopju un amatnieku kultūru bija jau zaudējuši.

Seļkupi ir tikai viens no piemēriem. Indoeiropie­šu ciltis dzīvoja līdz pat Jeņisejas augštecei. Iespējams, ka desmitu gadu tūkstošu gaitā, saplūstot ar mongoloīdiem, tās izveidoja somugru ciltis.

GALLI UN ĶELTI

Vairāku gadu tūkstošu laikā pēc pēdējā leduslaik­meta Rietumeiropā liela nozīme bija baltu izcel­smes priesteriem un valdniekiem - gaiļiem. Ziņas par viņiem glabā vietvārdi, seno grieķu, romiešu u.c. rakstu avoti. Diemžēl līdz šim publicētajos darbos nebija skarta gailu saistība ar senajām baltu zemēm un gailu kā seno priesteru nozīme, tāpēc minēsim dažus faktus, kas nepieciešami kopsakarību apjēg­šanai.

Kopš neatminamiem laikiem uz Eiropu tiekušies gan Āfrikas un Tuvējo Austrumu, gan Āzijas iedzīvotāji. Tāpēc Eiropas vēsturi lielā mērā veido ziņas par nemitīgiem kariem. Tomēr dažādas ziņas vedina domāt, ka senās Eiropas cilšu un valstu dzīvi vadīja drosmīgi vadoņi un priesteri - gaili.

Ieviešoties tagadējai, teiksim, jaunākajai rakstī­bai Eiropā, tās vecākie ziņu avoti vēsta par gaiļiem, kuri pārvaldījuši lielu daļu Eiropas zemju. Bet 6. gs. p.m.ē., kad šie avoti parādījās, ir arī gailu norieta sā­kums. Vēlākie rakstu avoti viņus piemin arvien retāk. Tad skopās ziņas par gaiļiem izzūd. Turklāt tās daudzos gadījumos vēsta nevis par gaiļiem, bet par ķeltiem, kuri viņus pakļāvuši savā virskundzībā.

Pašās senākajās Eiropas kartēs ir tikai divi uz­raksti - Eiropa, ar kurn apzīmētas baltu zemes, un Gallija, kas atrodas dienvidos no tām.

Ziņas par gaišmatainajiem gaiļiem ne tikai ietilpst mūsu tautas vēsturē, bet ari veido nozīmīgu tās daļu. Viņu izcelsmē saistāma ar tagadējo Zemgali. Tās senais vārds Semigallia tulkojumā no latīņu valo­das nozīmē gailu sēkla, t.i., novads, no kura cēlu­šies varonīgie senās Eiropas priesteri un valdnieki. Daļa Latvijas vietvārdu ir veidoti kā salikteņi, kuru otrā daļa ir gali, gale vai tiem līdzīgi vārdi, bet tie nav saistāmi ar jēdzienu gals. Nekādus galus nevar atrast ne Valdgalē un Valgalē (Talsu rajons), ne Sak- stagalā (Rēzeknes rajons), ne Vērgalē (Liepājas rajons), ne Ramigalā, kas atrodas Lietuvā. Šie salī­dzinājumi pieļauj domu, ka daļa vietvārdu norāda uz senām gailu apmetnes vietām.

Otras lielas mūsu senču cilts - letgaļu senais vārds lettigalli rāda, ka viņi bijuši Ietu gaili. Šī cilts vēl pirms 2,5 gt. dzīvoja tālāk uz dienvidiem nekā tagad viņu pēcteči - latgaļi. Visai tuvu vārdam gaili. skan grieķu kaili - skaists. Gaili bijuši liela auguma, zilām acīm, gaišiem gariem matiem. Viņi dzīvojuši koka vai režģa mājās ar salmu vai dēļu jumtiem. No citiem Eiropas iedzīvotājiem viņi atšķīrušies ar to, ka valkājuši garas bikses.

Gailu vārds saistāms ar angļu valodā sagla­bājušos vārdu holy - svēts. Grieķijā par gaiļiem sau­ca dievietes Ķibeles - Rejas priesterus. Šo dievieti sauca arī par Lielo Dievieti Māti vai Idus māti (salī­dziniet ar jau minēto Idus vārdu). Reja bija Krona sie­va. Tā kā Krona mūža otra puse saistīta ar mūsu zemi, tad jādomā arī par Rejas saistību ar to. Rejas kults vēlāk izzuda. No teiktā izriet, ka gailu pirmsākumi saistāmi ar titānu dzimtu, un tas jo vairāk uzsver gailu kā seno priesteru izcilo nozīmi Eiropā.

Romieši gaiļus raksturo kā lepnus un zinātkārus cilvēkus, kas tiecas pēc jauninājumiem un pārmai­ņām. Romieši atzīst, ka gaili cīņās bijuši varonīgi, tomēr bieži vien viņiem pietrūcis izturības. Par to gan varam šaubīties, jo romiešiem neizdevās iekarot visu Galliju un izturības pietrūka nevis gaiļiem, bet gan uzbrucējiem.

Gaili paši zemi neesot kopuši. Viņu vietā to darī­juši vergi. Iespējams, tieši tāpēc lielākā daļa šo zem­ju nonāca Romas pakļautībā. No 3. gs. Austrumgal- lijā sāka iespiesties ģermāņi un pamazām to pakļāva sev.

Romieši izšķīra Šimpusalpu un Viņpusalpu Gal­liju, protams, skatoties no Romas. Gallija nebija vie­nota, bet dalījās mazākās valstīs un ciltīs. Katras cilts priekšgalā bija lielo zemes īpašnieku ievēlēts un no viņiem atkarīgs kungs. Gailu vārds sagla­bājies tikai Francijā.

Jau teicām, ka 6. gs. p.m.ē., kad Eiropā parādījās rakstība, uzskatāms par gailu cilšu norieta sākumu.

Šajā laikā gaili pārvaldīja tagadējo Franciju, Ziemeļ- itāliju, Beļģiju, kā arī daļu Šveices, Nīderlandes un Vācijas tagadējās teritorijas. Gaiļus savukārt jau minētajā laikā pakļāva ķelti. Šajā laikā gailu valstīs liela vara bija ķeltu priesteriem - druīdiem. Viņi pat šķīra valstu savstarpējos strīdus. Augstākos priesterus ievēlēja uz visu mūžu. Gailu pakļaušana ķeltiem bija arī gailu laika beigas Eiropā un tās pagrimuma sākums.

Par gailu valodu ziņu nav. Bet, tā kā Eiropā viet­vietām sastopami visai latviski vietvārdi, atļau- simies izteikt pārdrošu minējumu, ka viņu valoda bijusi līdzīga mūsu senču valodai.

6.2. SOMUGRI ŠAI ZEMĒ

Rāmas laiks ienesa daudzas būtiskas pārmaiņas mūsu senču garīgajā un saimnieciskajā dzīvē. Ģeologi uzskata, ka šā laika beigās seismiskie viļņi mainījuši jūras piekrasti Sembijas (Zemlandes) pussalā. Līdz ar to tagadējās Baltijas, toreiz Litori­nas jūras dienvidu piekrastē sāka izskalot dzintaru lielākos daudzumos nekā agrāk. Tas palielināja interesi par Ietu zemi.

Senatnē dzintaru ļoti augstu vērtēja austrumu tirgos. Tā uzpircēji vienā svaru kausā lika dzintaru, otrā bēra zelta smiltis. Baltijas dzintars rotāja senās Ēģiptes valdniekus - faraonus.

4. gt. p.m.ē. otrajā pusē tagadējās Baltijas teritorijā no Ladogas ezera puses ienāca somugru ciltis. At­radumi kapulaukos vedina domāt, ka tās uzska­tāmas par tā dēvēto protolapoīdu tipu, kam ir gan eiropeīdās, gan mongoloīdās rases iezīmes, tāpat kā daudzām Sibīrijas ciltīm. Arheologi šos ieceļotājus uzskata par tā dēvētajiem ķemmes - bedrīšu kultūras nesējiem. Šie ieceļotāji gadu tūkstošu gaitā gan Zemes starojuma ietekmē, gan arī sajaucoties ar vietējiem iedzīvotājiem pamazām zaudēja savas mongoloīdās rases iezīmes - nelielo augumu, apaļo galvaskausu, plato seju, augstos vaigu kaulus, dzeltenīgo ādas krāsu - un kļuva visai līdzīgi vietējiem iedzīvotājiem. Tā izveidojās somu un igauņu tautu priekšteči.

Mūsu zeme arī šajā laikā vēl arvien bija uzska­tāma par lielu svētvietu kopu. Apdāvinātākie un gudrākie cilvēki darbojās kā priesteri. Ik gadu viņi pieņēma tūkstošiem svētceļnieku, dziedināja tos, deva padomus un vadīja rituālus. Diemžēl Ietu ze­mei nebija militāra spēka, tāpēc tajā ienāca un val­dīja citas tautas.

BIARMIJAS PAKĻAUTĪBĀ

Vietvārdi liecina, ka Ūsiņa laikā baltu ciltis aizņēma vairāk nekā 3 miljonu km2 lielu teritoriju, apmēram 50 reižu lielāku par tagadējās Latvijas aizņemto platību. Tāpat vietvārdi pierāda, ka visu šo milzu teritoriju ilgstoši pārvaldījuši somugri. Protams, to varēja izdarīt tikai ļoti spēcīga valsts vai nu pēc ilgstošām kaujām, vai arī panākot brīv­prātīgu pakļaušanos. Vairāki salīdzinājumi runā par labu otrai iespējai.

Biarmija. Vēl tikai pirms gadu tūkstoša tā bija liela un bagāta valsts, kas aizņēma Urālu kalnu grēdas un arī visai plašu teritoriju Obas baseina zemienē. Šī valsts apvienoja somugru ciltis. Mūsu die­nās somugru valodās runā ap 23 miljoniem cilvēku.

Rakstu avotos Biarmija, arī Biarmaland, Bjer- maland pieminēta tikai 9. gs. vikingu un ap 12. gs. krievu hronikās.

Somugri, atspiežot gūdus dienvidu virzienā, ieņē­ma tagadējo Ungārijas, rietumos - Vācijas teritoriju. Lietojot lielvalstu iecienītos teicienus, notika Eiro­pas pārdalīšana par labu somugriem.

Jādomā, ka somugri nav bijuši ienaidnieki, drīzāk gan balti aicinājuši viņus palīgā, lai atbrīvotos no ķeltu virskundzības. Nule teikto apstiprina arī tas, ka somugri ienāca tikai baltu cilšu apdzīvotajos ap­gabalos.

Vairāk nekā četrus gadu tūkstošus Biarmija pār­valdīja baltu apdzīvotās zemes, tostarp tagadējās Latvijas teritoriju. Leģenda vēsta, ka biarmieši pie- veikuši pat Romu un ieguvuši tur Zelta dievietes statuju. Šī statuja nogādāta vispirms Urālos, pēc tam paslēpta kādā Taimiras pussalas kalnu alā. Milzīgās valsts pārvaldes centrs atradies Dien- vidurālos, Permā.

Biarmiešu augstākā dievība Jumala pārņemta no japāņu dievības Jamas (Jimas). Mūsu tēvutēvu at­miņā šī dievība vēl līdz 19. gs. bija saglabājusies kā labas ražas aizgādnis Jumis.

Biarmiešu valdīšanas laikā uzplauka tirdzniecība un daiļamatniecība. Arheoloģiskajos izrakumos atrasti tādi krama paveidi, kādi nav atrodami ne Latvijā, ne arī tās kaimiņu zemēs. Atradumi Sār- natē, bet vēl jo vairāk Daugavas krastos un pie Lubā­nas ezera liecina, ka šeit bijušas dzintara apstrādes darbnīcas. Tālāk uz austrumiem veda jau gatavas rotaslietas un amuletus, kas atrasti Somijas zie­meļos. >

Savukārt tagadējās Baltijas zemēs atrasti darba­rīki, kas gatavoti no Ladogas un Somijas slānekļa, kā arī no krama, kas atrodams Volgas augštecē.

Biarmiešu ietekme visos Latvijas novados nebija vienāda. Antropologi uzskata, ka ievērojami lielāka tā bijusi Latgalē: daudziem latgaļiem ir plakanāka seja, atšķirīga zobu virsma, austrumnieciskas iezī­mes rokas pirkstu papillārās līnijās. Mūsdienu igauņiem un somiem vairs nav būtiskas līdzības ar mongoloīdiem. Ievērojama daļa no viņiem ir gaiš­mataini, ar zilām acīm.

PĀRVALDES STRUKTŪRA

Biarmija bija milzīga valsts, kas aizņēma gandrīz vai pusi Eiropas un sniedzās vēl tālu aiz Urāliem. Tā nekādā gadījumā nevarētu pastāvēt kā pirmat­nējo kopienu aizņemta teritorija. Lai ieņemtu pla­šās baltu zemes, vajadzēja pastāvēt jau visai attīs­tītai pārvaldes struktūrai.

Visai izsmeļoši par somu senču dzīvi Daugavas lejtecē vēsta karēlu un somu eposs (būtībā gara­mantu kopums) Kalevala. Bet ne tajā, ne igauņu, ne latvju garamantās nav pieminētas baltu un som­ugru sadursmes, jaunu pārvaldes struktūru veido­šana. Šī bija visai dīvaina okupācija, kura neuzspieda savu valodu, paražas un nekādā veidā nav salīdzi­nāma ar okupācijas jēdzienu, kādu pazīstam pēdējos 700 gados.

Gadu tūkstošu laikā apbedījumos guldīti divu at­šķirīgu rasu pārstāvji. Tas vedina domāt, ka biar­miešu apmetnes atradušās blakus mūsu senču apmetnēm. Biarmieši pamazām ģenētiski saplūda ar vietējiem iedzīvotājiem, tomēr saglabāja savu valodu un valdošo stāvokli. Apdzīvotās vietās veido­jās administratīvas struktūras - kiligundas jeb kihelkondas. Šādi vai līdzīgi vārdi apzīmē seno ad­ministratīvo iedalījumu no Somijas līdz Armēnijai.

Kaleualas rūnās (pantos) saglabājušās daudzas vērtīgas ziņas, kas sasaucas ar latvju garamantām. Arheologu izrakumi rāda, ka somugru valdīšanas sākumā dzintara celi virzīti uz ziemeļaustrumiem, t.i., uz Biarmijas valsts centru, tagadējo Perinu. Vēlākajos gadu tūkstošos sakari attīstās arī dienvidu un dienvidaustrumu virzienā.

Mūsuprāt, ciemu (pagastu) un novadu dalījumā izmantoja Dieva liktās robežas. Dažās vietās tās sa­glabājušās vēl mūsdienās. Piemēram, ja negaiss plosās Engures pagastā, tad pāri pagasta robežai tas neiet. Un otrādi - ja tas nāk no ārpuses uz Enguri, tad paliek aiz robežas. Šādu dabisko robežu ir daudz, bet pēdējos gadsimtos, neskaitāmas reizes dalot, pārdalot un reorganizējot īpašumus un valstij pie­derošās zemes, Dieva liktās robežas ir aizmirstas.

Kaut arī balti saglabāja savu valodu, valdošās tomēr bija somugru valodas. Par to liek domāt t.s. bezkaunīgie vārdi latviešu valodā. Šobrīd gan tāds jēdziens ir zudis, jo jauno dzejnieku darbos un no teātru skatuvēm skan visi iespējamie un neiespē­jamie vārdi. Vēl pavisam nesen vārdus, kas saistīti ar jaunas dzīvības radīšanu, uzskatīja par nepie­klājīgiem. Tad, lūk, latviešu valodā tie vārdi, kas saistīti ar šīm darbībām un attiecīgiem cilvēka or­gāniem, igauņu valodā izsaka visai pieklājīgus jē­dzienus, piemēram: durt - pist; ligzda - pesa; mīzali - kus.

Vīrišķā orgāna tulkojums senangļu valodā no­zīmē svētā caurule. Bet senāk lietotie latvju vārdi saglabājušies tikai virtuves priekšmetu nosauku­mos - miezeris un piesta, bet mīļvārdiņus uz­zināsiet tautasdziesmā Kur tu teci, gailīti, manu…

Citu tautu valodu pārņemšana un izmantošana pazīstama visā pasaulē. Atgādināsim, ka Krievijas galmā lietoja polu, bet vēlāk - franču valodu un jeb­kuri, arī nepiedienīgie vārdi, tajā skanēja pilnīgi pieņemami. Ārsti vēl mūsdienās lieto latīņu valo­du arī ētisku apsvērumu dēļ.

Somugru laika mīklas. Somugru valdīšanas laiku nevar un nedrīkst mērīt ar tām mērauklām, kādas lietojam, runājot par citiem, jaunākajā vēs­turē zināmajiem okupācijas laikiem.

No vienas puses, pārsteidz lielā kultūras tuvība, kas saskatāma somu, igauņu un latvju garamantās, kā arī izmantoto simbolu loti lielā līdzība. Un tomēr tā nebija svešas kultūras uzspiešana.

Arheologu izrakumi rāda, ka somugri šeit dzīvo­juši tādos pašos materiālos apstākļos kā latviešu senči. Jādomā, ka somugru ienākšana šai zemē glā­ba mūsu senčus no iznīcināšanas gūdu virskun­dzības laikā. Varbūt tieši šim somugru laikam jā­pateicas par mūsu garamantu un seno zināšanu sa­glabāšanu. Turpmāk aplūkotās ziņas liek domāt, ka somugru valdīšanas laikā daļēji atjaunojās arī senās zintniecības mākas un mūsu zemes labā slava. Teiksim lielu paldies, ka šai zemē valdīja somu un igauņu, nevis kādu citu lielo tautu senči.

BALTIJAS TAUTU SASAISTES

Latviešu, lietuviešu, igauņu un somu tautu vēs­ture ilgā laika posmā ir savijusies ārkārtīgi cieši.

Somugru tautu virsvaldības laiks ilga četrus gadu tūkstošus. Kā atmiņas par šo laiku Latvijā sagla­bājušies tūkstoši vietvārdu, kuru īsto nozīmi var izprast ar igauņu vai somu valodas palīdzību.

Ja nepievērš uzmanību tiem vietu nosauku­miem, kas radušies 19. gs. otrajā pusē, tad jāteic, ka katrs ceturtais, bet varbūt pat trešais Latvijas viet­vārds cēlies no somugru valodām. Liela daļa no tiem ir tulkojami tieši. Piemēram:

Cēsis no keskus - centrs. Vēl viduslaikos te bija Vidzemes centrs;

Jelgava no jelgima - novērot. Šo nozīmi apliecina Jelgavkalns Turaidā un Jelgavkrasti Liepupē;

Ķegums no liegu - dzeguze. Varbūt te kādreiz bijis daudz dzegužu;

Tērvete no terve - vesels, veselīgs, jo ne velti šeit aug garākās priedes Latvijā.

Daži vārdi ir sagrozīti, pielāgojot tos kaut bezjēdzī­giem, tomēr latviskotiem vietu nosaukumiem. Tā no Jervkūll, kas tulkojams kā ezers + ciems - Ezer- ciems, radīja vietvārdu Jērkule. Ar igauņu valodu saistīti vietvārdi saglabājušies arī citās senajās baltu zemēs, kas nonāca Biarmijas pakļautībā. Tā Lietu­vas pilsētas Kauna nosaukums radies no kaunis - skaists, bet Berlīne nopern + linn - liepa + pilsēta. Berlīnes centrālā iela joprojām tā arī saucas Unter der Linden - Liepu aleja.

Dažos gadījumos somugru cilmes vietvārdi ļauj noteikt atsevišķu vietu vecumu. Piemēram, Ķīš­ezera senās notekas Langas vārds atbilst somugru long - dzija, pavediens. Patiešām šī upīte ir šaura kā diegs un tātad tāda bijusi jau somugru laikos. Arī mūsdienu igauņu un latviešu valodā ir daudz līdzīgu vārdu, kas liecina par šo valodu ilgo sav­starpējo ietekmi, piemēram, baravika - puravik, kadiķis - kadakas.

Salīdzinot dažādus šo valodu vārdus, jāsecina, ka šajā laikā, iespējams, pastāvējusi divvalodība. Taču latvju garamantu, to skaitā dainu, saglabāšana liecina, ka somugru valdnieki nav centušies baltiem varmācīgi uzspiest savu kultūru un valodu.

Kultūras sakari. Triju Baltijas valstu valodās ir daudz kopīgu vārdu, kas varēja rasties tikai gadu tūkstošu ilgā saskarsmē, kad nebija robežu. Daudz kopīga varam atrast arī garamantās un simbolu valodā, kādā šīs garamantas sacerētas. Tas vēlreiz norāda, ka mūsu tautas ilgstoši bijušas savstarpēji saistītas.

Arheoloģiskie atradumi tagadējās Igaunijas teri­torijā liecina, ka tur atradušās lielas zemgaļu ap­metnes. Igaunijā sastopami arī latviskas cilmes vietvārdi, kas apstiprina domu, ka mūsu senči šeit dzīvojuši ilgstoši. Zemgaļu vai citu mūsu seno cilšu apmetnes atrastas Alandu salās, DienvidZviedrijā un Somijā. To apliecina ne tikai vietvārdi un šo valo­du kopējie vārdi, bet arī ģenētiskā līdzība.

1. gt. m.ē. sākumā somu (suomi) priekšteči pārcēlās pāri Baltijas jūras Somu līcim uz tagadējo Somijas teritoriju. Daudzas atmiņas par seno somu dzīvi mūsu zemē glabā viņu varoņeposs Kalevala. Par to, ka Veinemeinena vārds saistāms ar Daugavu jau minējām.

Runājot par lietuviešiem, jāpiebilst, ka vēl 14. gs. lietuviešu un latviešu valoda bija daudz līdzīgāka nekā mūsdienās. Laika gaitā lietuviešus būtiski ietek­mējusi poļu kultūra un valoda. Jāņem vērā arī katoļu baznīcas ietekme. 19. - 20. gs. sastādītās gramatikas, kā ari literārās valodas veidošanās veicināja abu tautu kultūras sakaru vājināšanos un attālināšanos.

Vēl jāpiebilst, ka ikviena no trim Baltijas tautām ietver sevī vairākas senās ciltis. Piemēram, tie Igaunijas pamatiedzīvotāji, kas nāk no Ugandi zer mes, dēvē sevi par ugauņiem, bet Tartu apvidus ļau­dis - par ēstiem (eesti). Ap Peipusa ezeru dzīvo seti, bet rietumu malā ap Pērnavu un Hāpsalu - sakalieši.

LAUKSAIMNIECĪBAS AIZSĀKUMS

Patlaban valda uzskats, ka lauksaimniecība ir liels progress, ko tumšajām un atpalikušajām mednieku kopienām atnesa gudrie ienācēji no dien­vidiem. Patiesība par zemkopības sākumiem tomēr ir citāda. Lauksaimniecības aizsākums tiešām ir uzskatāms par revolūciju saimniecībā. Bet katra re­volūcija nes sev līdzi lielu postu.

Bagātais dainu krājums par Laimu, kā arī dau­dzās pasakas par ļauno pamāti liek domāt, ka lauk­saimniecības aizsākums mūsu zemē saistāms ar makroķeltu laiku.

Dieva kārtība. Visa daba uz Zemes ir vienota sistēma, kurā nav nekā lieka. Tā savukārt ietilpst Saules sistēmā. Šo sistēmu pastāvēšana ir ļoti jūtīga.

Mūsu sentēvu garīgajā un arī praktiskajā dzīvē liela nozīme bija Saulei un saskaņai ar dabu. To lasām daudzās dainās. Akmens laikmeta ļaudis dzīvesvietas izvēlējās ne tikai ērtai dzīvošanai, bet arī tā, lai varētu vērot Saules gaitu, laika zīmes un citas dabas norises. Cilvēki prata sarunāties gan ar visu mežu, gan ar katru koku atsevišķi. Viņi uzska­tīja, ka koks ir dzīva būtne, kura nociršana pielī­dzināma slepkavībai.

Miljoniem gadu laikā cilvēki iekļāvās dabas ap­ritē. Viņi pārtika no dabas veltēm - ozola zīlēm, riekstiem, sēnēm, ogām, zāļu saknēm, koku lapām un mizām. Viņi savāca medu, zvejoja zivis, medīja meža zvērus. Laikā, kad baltu apdzīvotās zemes lielākoties klāja platlapju meži, pārtikas savākšana pārlieku lielas pūles neprasīja.

Medības un zveja. Spriežot pēc apmetņu vietās atrastajiem kauliem, uzturā galveno vietu bija ieņē­musi aļņu gaļa. Tā Zvidzes apmetnes ļaudis bija no­medījuši un uzturam izlietojuši 81 mežacūku, 69 aļņus, 16 briežus, 15 brūnos lāčus un 14 taurus, jau mazāk - stirnas, bebrus, mežakaķus, lūšus un zaķus. Samērā daudz medījuši caunas, galvenokārt kažokādām.

Visai interesanti atradumi ir Salacas iztekas krastos. Labajā krastā ir tā dēvētā Zvejnieku ap­metne, bet tai tieši iepretim kreisajā krastā - Riņņu- kalns. Tur atrasts 1,25 m biezs kultūrslānis, kas sastāv gandrīz tikai no gliemeņu vākiem. Gliemenes nevarēja lietot pārtikai visu gadu, jo to nebija tik daudz, turklāt ziemā tās nevar iegūt. Domājams, ka šeit notikuši ikgadēji rituālie pasākumi.

Bada Laima. Pirms 4,7 gt. klimats tapa vēsāks un sausāks, jo nebija vairs Pokaiņu svētnieku, kas prata klimatu vadīt. Cilvēku izdzīvošanas apstākļi kļuva daudz sliktāki. Bagātā lapu koku un augu valsts panīka, ievērojami samazinājās arī dzīvnieku un zivju daudzums. Izplatījās egļu meži, kuri nedeva barību cilvēkam, turklāt tajos bija maz dzīvnieku.

Līdzšinējais pārtikas vākšanas veids iztiku vairs nenodrošināja. Iestājās zemkopības laiks. Patlaban uzskata, ka tas aizsācies Dienvidrietumāzijā, jo pirms apmēram 20. gt. turienes ciltis sāka iejauk­ties dabas norisēs. Šīs ciltis vai valstis pasludināja absurdo domu par cilvēka neierobežotu vairošanos kā pašmērķi un sāka pārveidot dabu. Tas sāka vest un vēl tagad ved cilvēci strupceļā, pretī iznīcībai un nosmakšanai savos atkritumos.

Zemkopības ienākšana bija ne tikai tehnis­kas, bet arī morālas dabas jautājums. Lai iegūtu platības graudu sēšanai un augu stādīšanai, vajadzēja līst līdumus, citiem vārdiem - nogalināt cilvēkiem draudzīgas radības, t.i., nocirst dzīvus kokus un tos sadedzināt.

Nevis atpalicība, bet tālredzība. Mūsu viedie senči glabāja miljoniem gadu cilvēces krāto pieredzi un labi apzinajās nedabīgās attīstības ļaunās sekas. Tāpēc tās pārmaiņas, ko mūsdienās dēvē par zināt­nes un tehnikas progresu, šai zemē ienāca vēlāk nekā citur un ne jau tāpēc, ka senči par tām nezi­nātu, bet gan tāpēc, ka viņi tām pretojās.

Tā zemkopības un lopkopības pirmās iezīmes šai zemē pamanītas arheoloģiskajos atradumos, kuru vecums vērtējams ap 4,5 gadu tūkstošiem. Graud- berži - dzirnavu priekšteči, kurus Āfrikā pazina jau pirms 8 gadu tūkstošiem, mūsu zemē ieviesti tikai 8. gs. Keramikas priekšmeti šeit parādījās tikai pirms 4,7 gadu tūkstošiem, bet citur pasaulē keramika bija pazīstama jau agrāk. Dzelzs kau­sēšana mūsu zemē sākās tikai ap 4. gs. Mūsu senči ļoti ilgi pretojās mūra māju celtniecībai, to ieviesa tikai 12. gs. beigās. Tikai tagad, 21. gs., cilvēki beidzot ir atjēgušies, ka veselīgāk dzīvot koka mājās. Par pretošanos jaunajām strupceļa tehnolo­ģijām liecina vairākas latvju pasakas, kas zemkopjus nostāda pretī meža ļaudīm.

Riska laiks un Laimas kults. Zemkopības pirmsākumi bija saistīti ar lielu risku. Pat vēl tagad, kad uzkrāta 4500 gadu liela pieredze, lauku ražu ļoti ietekmē laika apstākļi. Toreiz cilvēka izdzī­vošana no tiem bija atkarīga daudz vairāk. Līdz ar to ilgāku laiku cilvēku uzmanības lokā bija ticība sadzīviskai veiksmei, laimei kā dāvanai. Radās Laimas kā dievības kults. Tomēr ar laiku tas atkal panīka.

Iespējams, ka cilvēki daļēji atguva senās zināšanas par laika apstākļu vadīšanu. Vēl šodien aiz Rucavas (Liepājas rajons), Ukros un pie Bēnes (Dobeles ra­jons), Umurgā (Limbažu rajons) u.c. saglabājušies zemes uzbērumi, no kuriem zintnieki varēja iedar­boties uz mākoņu struktūru, izsaucot vai novēršot lietu, kā arī veikt citas darbības.

Aizvēsturisko līdumu laikā strauji pieauga iedzī­votāju skaits, jo zemkopība un lopkopība deva iz­tiku daudz lielākam cilvēku skaitam nekā medības, zveja, augu un ogu vākšana.

Šajā laikā mainījās daudzi uzskati. Neskaitāmus gadu tūkstošus Laima bija Saules augstākā garīgā izpausme. Kad cilvēki pievērsās zemkopībai, viņi Laimu sāka uzskatīt par sadzīviskās veiksmes dievību. Kādu laiku līdzās cita citai darbojās pat dievību trijotne - Laima, Dēkla un Kārta. Ir arī dainas, kur sadzīves veiksmes devēja pielīdzināta pašam Dievam.

Lai cik skaisti un cienījami skan Laimas kā veiksmes devējas slavinājumi, šis laiks nebija lai­mīgs. Dainas vēsta, ka tas bija posta un izmisuma pilns. Varbūt pareizāk to saistīt ar pasakās daudz­kārt pieminēto Pamātes laiku. Dainu izpēte vedina domāt, ka šis laiks beidzās ar lielu postu. Parādās pat tādas dainas, kas Laimu nolād. Beidzoties makro- ķeltu laikam, mūsu senči atkal atgriezās pie savas senās Dieva izpratnes.

Atgriešanās pie senās dzīvesziņas un Dieva sais­tāma ar somugru laiku. Tas liecina par šo cilšu augsto garīgumu.

Bet makroķeltiem un viņu priesteriem vārds Dievs nozīmēja pavisam ko citu, tas bija ļaunā gara iemiesojums. Tā ir likteņa ironija, ka makroķeltu pēcteči - ģermāņi pēc trim gadu tūkstošiem lielījās, ka viņi mūsu zemē nesuši Dieva vārdu.

Atpakaļceļa nav. Katra revolūcija ir neatgrie­zeniska vēstures daļa. Pilsētnieki domā, ka pašrei­zējais sadzīves ērtību pieaugums ir progress. Bet tie dabas tautu pārstāvji, kas ieguvuši izglītību, tā nedomā. Viņi šajā progresā saskata cilvēka veselī­bas, morāles un genofonda sagraušanas turpinā­jumu, kas var beigties ar cilvēces bojāeju. Mēs vairs nevaram atgriezties senatnē, jo mežonīgo, labi bru­ņoto iekarotāju ir pārāk daudz. Bet to, ka šis prog­ress ļaudis nav darījis laimīgākus, sāk apzināties arvien vairāk cilvēku. Tiek minētas arī citas cilvēces kopīgās kļūdas, kuras sauc par zinātnes un teh­nikas progresu, bet kas patiesībā ir ceļš uz cilvēces bojāeju.

Salīdziniet 19. gs. patiesos aprakstus, piemēram, Blaumaņa stāstu varoņu dzīvi, ar mūsdienām. Vai esam laimīgāki?

Vecākās liecības par zemkopību un lop­kopību rāda, ka cilvēki vispirms sāka pieradināt at­sevišķus mājlopus. Vēlāk ganāmpulki kļuva lielāki.

Pie Šventojas atrastas koka kapļu un arklu detaļas, kuras var uzskatīt par senākām Baltijā.

Senākā zemkopība aizsākās ar līdumu līšanu. Nolūkotajā meža gabalā kokus nocirta un sade­dzināja. Pelni mazināja zemes skābumu, un vairā­kus gadus tā deva apmierinošas ražas. Bet, tā kā zeme netika mēslota, ražība kritās visai strauji. Tad līda jaunu līdumu, kas bija ļoti smags darbs.

Aršanai izmantoja vēršus, jo tālaika zirgi bija visai neliela auguma. Pēc tam, kad vagas uzara vienā virzienā, lauku šķērsām pārara otrreiz. Pirmajā gadā varēja iegūt 20 - 30 graudu (no sētā). Otrajā gadā raža jau bija vājāka, trešajā - pavisam niecīga. Tad lauku pameta un tur auga jauns mežs.

Senie zemkopji audzēja miežus, divgraudu kvie­šus, prosu, zirņus, pupas, vējauzas, balandas. Pie­bildīsim, ka pēdējos gados tās kā veselīgus augus ieteic lietot uzturā.

Lai iekoptu tīrumus un mūsu klimatiskajos ap­stākļos iegūtu kaut cik pietiekamas ražas, tēvu­tēviem nācās ilgi nodarboties ar piemērotāko šķir­ņu meklēšanu un atlasi. Arheologi domā, ka vecākā graudaugu kultūra bijuši mieži, pēc tam apguva rudzu un kviešu audzēšanu.

Jau pirms tam, kad sāka nodarboties ar graudko­pību, apdzīvoto vietu tuvumā audzēja nātres, no kurām pina un sēja apģērbus. Linus sāka audzēt vēlāk. Līdumos stādīja arī rāceņus. Kartupeļus Latvijā sāka audzēt tikai 18. gs.

Vairākus gadu tūkstošus graudus patērēja ve­selus - nemaltus un neskaldītus. Iespējams, ka cilvēkiem tajos laikos bijuši spēcīgāki zobi. Tikai 8. gs. Latvijā parādījās graudberži, vēlāk - rokas dzirnavas. Jāpiebilst, ka citas tautas graudberžus pazina jau četrus piecus gadu tūkstošus pirms tam. Tas vedina domāt, ka senčiem bijuši kādi būtiski iemesli, kuru dēļ tie graudu malšanu uzskatījuši par nevēlamu.

Lopkopība. Pirmais pieradinātais mājkustonis bijis suns. Tas bijis gan sargs, gan palīgs medībās. Mājlopu audzēšana kļuva ienesīga tikai pēc lauk­saimniecības apgūšanas, kad radās no mežiem brīvi lauki, jo, kamēr vilki un lāči staigāja pa pagalmu, mājlopiem tur nebija vietas. Audzēja zirgus, govis, aitas, kazas un cūkas. Pašos senākajos laikos ap­ģērbu darināja no zvērādām. Vēlāk šim nolūkam izmantoja nātres, vilnu un linus.

Pamazām lopkopība un zemkopība kļuva par gal­venajām saimniecības nozarēm. Tālaika mājlopi bija augumā mazāki nekā mūsdienās, tāpēc tie nebija visai spēcīgi un produktīvi. Mājlopu vidējais augums līdz skaustam bija: aitai 58 - 59 cm, govij - 110 cm, zirgam - 130 cm.

Dzīvesvietu maiņa. Zemkopība lika mainīt arī dzīvesvietas. Līdumnieki izklīda pa biezajiem mūža­mežiem, kas tūkstošiem gadu bija netraucēti auguši, un sāka izcirst vienu līdumu pēc otra. Vienu līdumu kopīgi apsaimniekoja vai nu liela dzimta, vai neliela kopiena. Katra ģimene cēla savu māju, bet vietas nosaukums bija viens. Tā radās vietas nosaukumi daudzskaitlī - Immas, Pujāti, Ķekari u. tml.

Tālākā notikumu gaita salīdzināma ar lavīnu, kura vairs nav apturama. Ja sausuma vai citu iemeslu dēļ zeme kļuva neauglīga vai mājlopus iznīcināja sērgas, zemkopji un lopkopji devās sirojumos uz kaimiņu zemēm un atņēma viņiem pārtiku. Sākās laupīšanas kari. Kaimiņu zemēs iebrukušie zemkopji un lopkopji varmācīgi ieviesa savu jauno kārtību, kas pastāvēja līdz nākamajai neražai vai postam. Tad klejojošie lopkopji un karojošie zemkopji devās vēl tālāk, jo cilvēku skaits viņu apmetnēs bija kļuvis lielāks. Tādējādi šī zemkopības un lopkopības sērga pārņēma visu pasauli un mūsdienu cilvēce bez tās vairs izdzīvot nevar. Nav arī viegli iedomāties, kā cilvēce varētu rast izeju no pašas radītā strupceļa.

Iespējams, ka ātrāku pāreju uz zemkopību sek­mēja seno dzīvesvietu pamešana, valdnieku uz­liktās nodevas un cita veida pamudinājumi. Arheo­logu atradumi liek domāt, ka pirms trijiem gadu tūk­stošiem lielum lielā Latvijas iedzīvotāju daļa bija pilnībā pārgājusi uz zemkopību un lopkopību. Ilgāk tai pretojās Ziemeļlatvijas un Igaunijas iedzīvotāji. Tiesa, medības un zveja nebija pilnīgi atmestas, tās joprojām deva apmēram pusi no iegūtās gaļas dau­dzuma. Zemkopības sākums arheologu un vēstur­nieku datos sakrīt ar tā dēvētā bronzas laikmeta sākumu.

6.3. MATERIĀLĀS KULTŪRAS LIECĪBAS

Nācies dzirdēt izteikumus, ka mūsu senči dzīvo­juši alās. Uz to var atbildēt ar pretjautājumu: "Vai tad viņi visi būtu satilpuši Gūtmaņa alā?" Patiesībā būvēt mītnes un darināt aukstam laikam piemērotu apģērbu cilvēki prata vismaz pirms diviem miljo­niem gadu.

Arī mūsu senči miljoniem gadu gaitā bija uzkrā­juši pietiekamu pieredzi māju būvniecībā un apģēr­bu gatavošanā. Izrakumos, ko arheologi veica Sārnatē u.c. seno apmetņu vietās, atrastas mītņu paliekas un pat to konstrukciju daļas. Toties ne Svētupes, ne

Mazsalacas tā dēvētajā Velna alā, ne Siguldas Velna alā neatrada priekšmetus vai citas liecības par to, ka mūsu senči būtu tur dzīvojuši.

No materiālās kultūras liecībām jāatzīmē māla trauku veidošanas un apdares īpatnības. Biarmieši māla biezināšanai neizmantoja putnu un lopu mēs­lus, bet lietoja granti un citas minerālas izcelsmes dabas vielas. Traukus rotāja ar tā dēvētajiem ķem­mes - bedrīšu rakstiem. Gan šī tehnika, gan apdares veids izplatījās biarmiešu okupētajās zemēs. Ķem­mes - bedrīšu raksti drīzāk šķiet sekošana modei nekā nodevas kādām reliģiska rakstura paražām.

Auklas raksta keramikas kultūra. Apmēram pirms 4,3 līdz 3,5 gt. mūsu zemē no DR ienāca jauna iedzīvotāju grupa, kas no vietējām ciltīm atšķīrās ar šauru un stipri profilētu seju. Mums visiem zinā­mais Kencis no Mērnieku laikiem varētu būt šo >

ienācēju tipisks pārstāvis. Varbūt viņi bija klejojošie aitu un kazu gani. Līdz šim valdīja uzskats, ka viņi atnesuši sev līdzi traukus ar auklas vai skujiņas raksta rotājumu, kā arī īpatnus laivas veida kaujas cirvjus. Savdabīgas bija viņu apbedīšanas tradīcijas, jo mirušos guldīja kapā sēdus. Šīs kultūras pēdas atrastas no Reinas līdz Volgai un no Somijas dienvi­diem līdz Karpatiem. Tomēr izrakumos blakus šiem materiālās kultūras priekšmetiem atrastos skeletus antropologi vērtē kā visai atšķirīgus, tāpēc radies secinājums, ka nule minētā kultūra nav saistāma ar kādu noteiktu tautu, bet drīzāk uzskatāma par tehnoloģisku jaunumu.

Uzlabojoties dzīves apstākļiem, Latvijā pieauga iedzīvotāju skaits. Apbedījumu vietās arheologi at­raduši auklas raksta keramikas un laivas veida cirvja kultūras liecības. Šādi raksturīgi priekšmeti atrasti seno apmetņu vietās Dvietē, Ičā, Lugažos, Leima- nišķos, Lejasbitēnos, Ruteniekos, Tojātos, Vārnu- krogā.

Līdz šim valdīja uzskats, ka auklas raksta ke­ramikas pārstāvji atnesa sev līdzi lopkopību un zem­kopību. A. Vaska un viņa līdzautoru grāmatā Latvijas aizvēsture pierādīts, ka šis uzskats nav korekts un gan zemkopības, gan lopkopības sākumi meklējami pirms klejojošo aitu un kazu ganu ienākšanas.

Attīstoties lauksaimniecībai, radās uzkrājumi, kas iekārdināja laupītājus. Kā zemes kopšana, tā arī karošana kļuva gan par dzīvesveidu, gan bēdīgu nepieciešamību. Vienlaikus arvien vairāk pieauga nepieciešamība pēc jauniem materiāliem. Vispirms Āzijā, pēc tam Eiropā meistari apguva alvas, svina, cinka, vara un citu rūdu ieguvi un kausēšanu, kā arī to sakausējumu - misiņa un bronzas ražošanu.

VESELĪBA UN MŪŽA ILGUMS

Ne reizi vien nācies dzirdēt dažādu diētu, veģetā­risma un tā dēvētā dabiskā dzīvesveida sludinātāju sajūsmas pilnās runas, ka senatnē cilvēki ēduši da­bisku barību, dzīvojuši saskaņā ar dabas likumiem un tāpēc ne ar ko neesot slimojuši. Diemžēl patiesība nav tik rožaina.

Kapulaukos atrasto cilvēku masīvie kauli rāda, ka viņi jau kopš bērnības pastāvīgi un ilgstoši strā­dājuši smagu darbu. Cilvēka vidējais mūža garums biarmiešu valdīšanas laikā bijis ap 20 gadu, t.i., trīs reizes īsāks nekā mūsu dienās. Ļoti liela bijusi bēr­nu mirstība. Kā liecina apbedījumi, pieaugušie vī­rieši nodzīvojuši 31-35 gadus, retumis - 45 gadus.

Sieviešu mūžs bijis nedaudz ilgāks. Tomēr nevar apgalvot, ka izpētītie apglabājumi atspoguļo ziņas par visiem iedzīvotājiem. Iespējams, ka kapulaukos apglabāja tikai vergus un kalpus, bet pamatiedzīvotāju mirstīgās atliekas sadedzināja un tāpēc par viņu veselības stāvokli un mūža ilgumu ziņu nav.

Pieaugušie slimojuši ar progresējošām locītavu slimībām, artrozi, odontogēno osteomielītu, kaulu tuberkulozi u.c. Daudzos gadījumos redzamas bēr­nībā pārciestā rahīta sekas.

Tajā pašā laikā jāatzīmē neticami augstā dzied­nieku prasme. Viņi sekmīgi veikuši visai sarežģītas ķirurģiskās operācijas, tostarp arī galvaskausa trepanāciju. Vienā no atradumiem redzams, ka nelai­mes gadījumā vai cīņā cietušajam cilvēkam noņem­ta daļa galvaskausa, brūce sekmīgi sadziedēta un cietušais dzīvojis vēl vairākus gadus. Mūsdienās bez modernām iekārtām, instrumentiem un medika­mentiem kaut kur mežā vai laukā neviens ķirurgs neko tamlīdzīgu nespētu izdarīt.

Protams, šīs izcili augstās iemaņas ķirurģijā nebija domājamas bez plašām zināšanām vispārējā dziednie­cībā, kas izriet arī no seno svētvietu iekārtojuma.

EZERU ATLIDOŠANA

Laiku pa laikam dažādos Zemeslodes apgabalos, tostarp arī mūsu zemē, mainās gruntsūdens līme­nis, nokrišņu daudzums, klimats. Pēcleduslaikmetā novērotas vairākas šādas pārmaiņas. Mēs jau rak­stījām par klimata pasliktināšanos. Šis aukstais un sausais laiks ilga sešus gadu simtus. Iedomājaties paši, kas tas bija par postu, ja 600 gadu laikā daudzu ezeru vietā bija tikai mitras ieplakas un pat vidēja lieluma upītes bija izsīkušas.

Pirms 4,1 gt. klimats kļuva mazliet siltāks. Atkal parādījās ūdens dziļākajās ieplakās. Daudzas teikas stāsta, ka šajā laikā ezeri lidojuši.

Teikas vēsta, ka ezeru appludināto ieleju vietā agrāk bijušas ne tikai pļavas, ganības, tīrumi, bet arī sētas un mājas. Ūdens līmeņa izmaiņu dēļ sen­čiem nācās pamest daudzas apmetnes, kas atradās kādreizējo ezeru gultnēs un krastos. Šie notikumi bijuši vēsturiski apzināmā laikā, saistībā ar zem­kopību. Uzskata, ka mākoņu atnesti, t.i., atlidojuši, ir šādi ezeri: Aģes, Alauksta, Alūksnes, Apguldes, Āraišu, Babītes, Biksēra, Brocēnu, Burtnieku, Buš- nieku, Cirmas, Cūku, Dieviņa (Vīdāles), Durbes, Gaurata, Kaltiķa, Kaņiera, Katvaru, Laidzes, Laņģa, Langstiņu, Lazdonas, Lejaslobiņu, Lielauces ezers, Liezers, kā arī Lobes, Lubānas, Madonas, Maizes, Pepiņu, Plaužu, Pulgošņa, Puzes, Rustēģa, Saukas, Sāvienas, Silabebru, Tīreļa, Uķa, Usmas, Usūra, Vaidavas, Vecmuižas, Vīķu, Vilgales, Zebrus u.c. ezeri. Daži no tiem mainījuši vietas - Burtnieks atnācis no Sedas (tagadējā purva), Durbes ezers - no Ploča, Gau- rats - no Vērpja (tagad tur purvs), Viešūrs - no Bērzaunes, bet lielākā daļa ezei*u radušies no mākoņa.

Uzmanīgi lasot teikas par ezeru atlidošanu, ne­var nepamanīt, ka lielākā daļa no tām vēsta, ka šo atlidošanu vadījuši cilvēki (lasi: zintnieki). Sevišķi spilgtas šai ziņā ir teikas par Lielauces ezera soļošanu uz savu vietu un ūdens izsaukšanu Gaurata ezerā (abi Dobeles rajonā). Tas vedina domāt, ka klimata pavērsiens uz siltāku un mitrāku laiku nebija nejaušs, un senču viedie vecajie kaut vai da­ļēji bija atguvuši klimata vadīšanas māku.

AKMEŅU KOPAS

Ziemeļurālos un tiem piegulošajās tundrās stāv daudzos miljonos gadu pašas dabas radīti akmens stabi. To veidošanās saistāma ar vēja un Saules iedarbību, paaugstinātu bioenerģētisko lauku, t.i., torsionu plūsmu koncentrāciju šajās vietās. Tāpēc Man-Pupeņas klinšu stabus un citas līdzīgas vietas kopš neatminamas senatnes apmeklē zintnieki. Šādi dabiskie veidojumi sastopami arī citur, pie­mēram, Krasnojarskā (Krievija), pie Elbas (Vācija) u.c. Tur, kur tādu nebija, zintnieki sāka skaldīt lielos akmeņus šķilās un piemērotās vietās slēja no tām stabus. Zinātnieki vēl joprojām nevar izprast, ar kādiem paņēmieniem to varēja izdarīt. Daļu no šīm šķilām stāvus ieraka zemē, veidojot stāvakmeņu (men- hīru) grupas. Vecākā datētā akmens šķilu vieta ir Kārnākā (Francija). Vertikālas akmens šķilas te sā­ka uzstādīt pirms 6,65 gt. Tur bijuši novietoti 10 - 15 tūkstoši akmens stabu.

Latvijā dižākā šķila ir 4,3 m augstais Kapsēdes akmens. Apstrādāti cilvēka auguma akmeņi ir ne­tālu no Dundagas un Alūksnes. Tādi bijuši arī Sala- cas labajā krastā augšpus Staiceles un netālu no Svētezera (Dobeles rajons). Mazāki stāvakmeņi ir vēl daudzās citās vietās.

Citās zemēs saglabājušies arī šķilu salikumi, tā dēvētie kromlehi, kas veido apļus, ovālus vai citas apzinātas figūras. Vēl zināmi salikumi, kur uz viena vai diviem stāvakmeniem uzlikts trešais akmens.

Šādus salikumus dēvē par dolmeņiem. Vēl tagad tos var atrast Anglijā, Indijā, Japānā, Francijā, Vidus­jūras baseinā un tās salās, Kanāriju salās, Kaukāzā, Korejā, Sibīrijā, Skandināvijā u.c. vietās. Šādu veidojumu skaits pasaulē varējis būt ap 200 tūk­stošiem. No tiem saglabājusies tikai ceturtā daļa.

Nostāsti vedina domāt, ka ievērojams tālaika vei­dojums mūsu zemē bijis lielo akmeņu žogs ap Ķinta laukiem, kas atradās ap 2 km no Cīravas uz Dzērves pusi (Liepājas rajons). Vieta nopostīta 19. gs. Sagla­bājusies tikai aka, kuras grodi kalti un likti no nepa­rasti lieliem akmeņiem. Teika stāsta, ka Ķints atgā­dājis un savā vietā nolicis Liepājas Pērkona akmeni. Šis akmens iezīmēja milzīga, domājams, Saules sis­tēmas modeļa centru. 600 tonnu smagais svētak- mens atradās pie bijušās Saules muižas un saspri­dzināts 1841. gadā, paplašinot Rīgas ceļu.

Mēģināsim novērtēt, cik gan mūsdienu cenās iz­maksāja nule aprakstīto megalītisko akmens stabu izgatavošana un uzstādīšana. Vienas, Kapsēdes ak­menim līdzīgas šķilas atskaldīšana, vietas izplā­nošana un izpēte, kā arī transports un uzstādīšana jāvērtē vismaz desmitos tūkstošos dolāru. Toties visu minēto megalītisko pieminekļu uzstādīšana varētu maksāt vairākus desmitus miljardu dolāru. Mūsu zemē vien veikti daudzi vēl lielāki darbi. Pro­tams, senatnē nebija dolāru, bet šis vērtējums teikts salīdzināšanai. Ja šādus milzu darbus veica, tad sa­protams, ka tie bija ļoti vajadzīgi, pat nepieciešami.

Pirms 5 gadu tūkstošiem cilvēki atkal apguva ak­meņu apstrādes māku un atskaldīto šķilu vietā sāka veidot kolonnas. Vecākās no tām saglabājušās Ēģiptē un Grieķijā. Lietuvā un, domājams, arī citās baltu zemēs darināti un slieti zīmēm un attēliem rotāti koka stabi.

SVĒTAKMEŅU SALIKUMI

Latvijas mežos vēl saglabājušās senču lik­to svētakmeņu kopas. Senāk to bijis daudz­kārt vairāk. Baltvācu vēsturnieks A. Bilen- šteins rakstīja, ka šīs vietas postītas, jau sākot ar 17. gs. Milzīgs ļaunums tām noda­rīts 20. gs. Pārpalikušo svētakmeņu dau­dzums un blīvums vēl neskartajās vietās ļauj vērtēt to skaitu pirms postīšanas. Kaltenes Vellkalvā vēl 20. gs. vidū bija saglabājusies akmeņu piramīda no sanestiem galvas lie­luma ieapaļiem akmeņiem. Piramīdā varēja būt apmēram miljons šādu akmeņu. Arī Po­kaiņos vēl 20. gs. astoņdesmitajos gados bija apmēram 4000 akmeņu krāvumu. Apaļo ak­meņu tajos bijis ne mazāk par 2 miljoniem. Tādi krāvumi atradušies arī citās vietās. Ne­maz nebūtu pārspīlēts, ja šādu, speciāli sa­vāktu galvas lieluma akmeņu kopskaitu mūsu zemē vērtētu ap 3,5 miljoniem.

Vēl Vellkalvā atrada daudzus nelielus, nepārpro­tami apstrādātus akmens diskus dažu cm diametrā. Tā kā visi Vellkalvas akmeņi 20. gs. otrajā pusē sa­malti šķembās, vairs nav iespējams uzzināt, kā šie diski apstrādāti un kādam nolūkam tie paredzēti.

Dažādi salīdzinājumi ļauj vērtēt, ka bez tam vēl bijis vismaz ap 70 tūkstošiem nelielu (0,25 x 0,2 x 0,2 m), īpaši liktu, vai nu rūpīgi piemeklētu, vai arī daļēji apstrādātu akmeņu.

Toties lielāku (1,5 x 1,0 x 0,8 m) akmeņu, kas piemeklēti vai apstrādāti un likti noteiktās vietās uz iepriekš gatavotiem pamatiem, bijis ap 15 tūk­stošiem. Vēl lielāku par tiem bijis vismaz tūkstotis.

Tie gandrīz visi ir apstrādāti, likti uz iepriekš saga­tavotiem pamatiem. Vēlreiz jāpiebilst, ka runa ir tikai par sevišķiem, noteiktās vietās liktiem svēt- akmeņiem, nevis par laukakmeņiem vispār. Katru svētakmeni vajadzēja mežos sameklēt, vajadzēja ap­strādāt un nogādāt noteiktā vietā. Jau iepriekš vaja­dzēja noteikt, kur akmenim turpmāk atrasties, un šo vietu sagatavot. Par svētakmeņu likšanu uz cita - uz pamata akmens vēsta gan mūsu garamantas, gan seno šumeru teksti. Kaut arī šīs ziņas ir ļoti pieticī­gas, acīmredzams, ka tas bijis milzu darbs. Zināt­nieki vēl arvien nespēj noteikt, kā lielie akmeņi pār­vietoti un ar kādiem instrumentiem apstrādāti.

Dižie akmeņi. Nīcgales purvā atrodas milzīgs, vairāk nekā 500 tonnu smags, senatnē apstrādāts akmens. Pat vēl mūsdienās nav tādu sauszemes transporta līdzekļu, kas tik smagu akmeni varētu pārvietot. Nīcgales akmens ir nolikts stingri noteik­tā vietā, kas iekļaujas Daugavas svētvietu tīklā.

Dažus kilometrus no Liepājas, netālu no Kap- sēdes dzelzceļa stacijas, atrodas dižakmeņu grupa. Lielākais no tiem ir 4,3 m augsts, ap 9 m garš, 6 m plats. Tā svars - ap 300 tonnu. Ari to nevar pārvietot pat ar tehniku, kāda ir 21. gs. sākumā. Akmens asās šķautnes liecina, ka to noteikti nav nesis šļūdonis, kā pieņemts uzskatīt. Tas nav arī vests ar plostu vai vilkts ar ragavām. Nav zināms, vai un kā tas atgā­dāts no Skandināvijas. Asās skaldnes maz erodētas, kas vedina domāt, ka akmens atskaldīts tikai pirms dažiem gadu tūkstošiem.

Asas šķautnes ir ari lielajam Vandzenes akme­nim, kura svars vērtējams ap 250 tonnām, un Grīžu akmenim (sver ap 180 tonnām). Ne mazāk mīklaina ir Arņu, Kalnameļķu, Ķēniņa, Meļķītāru, Mīlestības (Arakste), Ramatas, Upsīšu un citu vairāk nekā 100 tonnu smagu dižakmeņu apstrāde, pārvietošana un nolikšana uz iepriekš sagatavotiem pamatiem, kuri liecina par apbrīnojami precīziem kartogrāfijas un zemes mērīšanas darbiem senatnē. Bet tādu seno svētakmeņu skaits, kuru svars pārsniedz 10 ton­nas, mērāms simtos. Tie likti sirmā senatnē, bet vēl līdz 20. gs. vidum nebija tehnisko līdzekļu to tran­sportēšanai, nebojājot zemes pamatslāni. Savukārt arheologu izrakumi pie Meļķītāru akmens rāda, ka zemes pamatslānis nav skarts. Tātad tas transpor­tēts bez ruļļu ceļiem.

Mūsdienu cilvēkam grūti iedomāties, kā varēja ap­strādāt akmeņus laikā, kad vēl nebija ne dimanta slīp- ripas, ne cietmetāla vai tērauda kalti. Akmeņu malās nav manāmas nekādas mākslīgi radītas spraugas, urbumi vai citi veidojumi, lai akmens skaldīšanai iedzī­tu ķīļus. Tātad šeit, iespējams, pat pirms pēdējā ledus­laikmeta lietoti kādi citi mums nezināmi paņēmieni.

Svētakmeņu kopas, kas, mūsuprāt, pastāvēja jau pirms pēdējā leduslaikmeta, koptas, apmeklētas un varbūt pat papildinātas vēl viduslaikos. Neraugoties uz kristīgās baznīcas, kompartijas un ortodoksālās zinātnes kritiku, daudzas no šīm vietām apmeklētas vēl 19. gs. un pat 20. gs. beigās. Cilvēki gāja uz senču svētvietām, lai rastu Dieva Padomu savu problēmu risināšanai, dziedinātu slimības. Šīs vietas cilvēki kopa vai vismaz centās tās saglabāt. Neparasti lielais svētvietu blīvums mūsu zemē liecina par ievēro­jamu svētceļnieku skaitu.

Mūsu zemē veikti arī milzīga apjoma zemes darbi. Neskaitot pašus lielākos veidojumus, par kuriem stāstīts 1. un 4. apcirknī, zemes darbu apjomu varē­tu vērtēt ap 50 miljoniem kubikmetru.

Ja mūsu senču veikto darbu kopējo apjomu vēr­tējam, vadoties no mūsdienu zinātnes uzskatiem par darba paņēmieniem un rīkiem akmens laik­metā, tad iznāk, ka seno svētvietu ierīkošanai kopu­mā vajadzēja vairākus simtus miljonu darba dienu.

Klusēšana, kas ļaunāka par meliem. Orto­doksālā vēstures zinātne dažnedažādos veidos cen­tusies klusēt par mūsu dižās senatnes piemi­nekļiem. Līdz ar to gan tieši, gan netieši sekmēta šo zinātnei neērto vietu iznīcināšana. Tādējādi zau­dētas ļoti lielas senās kultūras vērtības, kuras varē­tu būt nozīmīgas mūsu zemes nākotnei. Tā ir klu­sēšana, kas ļaunāka par meliem. Noklusējot senču gudrību, viņu lielos darbus un to nozīmi, kurus at­zinuši un augstu novērtējuši citu seno tautu gai­šākie prāti (sk. 2. apcirkni), vēsturnieki mūsu sen­čus līdz šim rādījuši kā aprobežotus pirmatnējo ko­pienu mežoņus. Lielās vēstures mīklas nevar ap­jēgt, ja par tām klusē un ja tās slēpj, bet pierādī­jumus iznīcina.

Kad tas darīts? Valda uzskats, ka svētakmeni

apstrādāti tikai dzelzs laikmetā, jo agrāk tam nebija vajadzīgo darbarīku. Lielos zemes darbus mēģina saistīt ar lauksaimniecību, lai gan tiem ar lauksaim­niecību nav nekāda sakara. Ja tas tā būtu, tad laika posmi šā darba veikšanai kļūst tik īsi, ka tikai sen­baltu svētvietu iekārtošanai vien būtu vajadzējis pie­saistīt visas Eiropas darbaspēku. To, ka patiesībā mūsu svētvietas ir daudz senākas, pierāda arī bijušā Engures ezera vietā atrastie daudzie apstrādātie svētakmeni. To vecums nekādā ziņā nevar būt ma­zāks par 7, bet vēl ticamāk - 8 gadu tūkstošiem. Liela daļa šo atradumu ir visai līdzīgi citiem Latvijas svēt- akmeņiem un uzskatāmi liecina par to īsto vecumu.

DARBS BRāļA SĒTĀ

Ari tad, ja lielos darbus veiktu brīvprātīgi palīgi vai arī vergi, viņus vajadzētu izrīkot, barot, apsar­gāt. Uz jautājumu: - Kā to varēja izdarīt? - var sniegt vairākas atbildes. Ticamākā ir tā, ka senči turpināja jau pirmsleduslaikmetā sāktos darbus un viņi izmantoja tādus darba paņēmienus, par kuriem mēs pagaidām pat neko nenojaušam.

Mums zināmās svētvietu kopas ir pārāk lielas, lai tās izmantotu tikai dziedniecībai, pareģošanai, laika apstākļu mainīšanai, auglības veicināšanai. Pilnīgi noteikti var sacīt, ka tām bija vēl daudzi citi uzdevumi, kurus varam tikai apjaust, piemēram, pagaidām vēl zinātnei nepazīstamu enerģijas veidu pārraide, jo tikai tā var izskaidrot milzīgos zemes darbus un lielo akmeņu pārvietošanu. Turklāt do­mājams, ka mūsu senči informācijas pārraidīšanai un uztveršanai neizmantoja tik nepilnīgas ierīces kā mūsdienu telefons vai internets. Smalko ener­ģiju lietošana ļautu vadīt pilnvērtīgākas sistēmas.

Tomēr arī šo uzdevumu veikšanai diezin vai vaja­dzētu ieguldīt tik lielu darbu. Latvju dainas un citu tautu mīti vedina domāt par daudz lielākiem uzde­vumiem - ne tikai visas Zemeslodes, bet arī visas Saules sistēmas mērogā.

Uz šīm domām vedina liela dainu grupa par brāļa sētu, kurai visapkārt oši, kļāvi, vidū Saule ritināja. Māsa, kas šajā brāļa sētā darbojas, lielajā mērogā ir Zeme, un katras zintnieces pienākums ir kopt brāļa sētu. Lai cik pārdroša šī doma šķiet, tā ir ticamākā no iespējamām.

Senču uztverē Saule bija dzīva būtne, planē­tas - tās bērni un vienlaikus arī lielākas dzīvības izpausmes - Saules sistēmas organismi. Šajā Lielās dzīvības riņķojumā nozīmīga vieta ir Zemei. Dainas vēsta, ka cilvēka uzdevums ir palīdzēt Dievam. To senči varēja darīt, veidojot svētvietu sistēmas, kas sekmēja bioenerģētiskās plūsmas ne tikai Zemes, bet arī Saules sistēmas darbībai.

Mūsu priekšstati par tālo senatni ir nepietiekami, uz daudziem jautājumiem grūti dot neapstrīdamas atbildes. Tomēr centīsimies atbildēt, kaut vai ap­tuveni, tā, lai teiktais rosinātu domāt.

Jāmeklē atbildes uz šādiem jautājumiem:

a) kā gan biezajos mūžamežos varēja atrast zem sūnām, saknēm un smiltīm slēptos akmeņus?

Varbūt akmeņi likti jau tad, kad nebija mežu, bet vēl ticamāk, ka zemi kopa daudz senāk, kā mēs to domājam;

b)  kā tos apstrādāja? Acīmredzot senči prata iegūt un apstrādāt tēraudu agrāk, nekā to uzskata līdz šim;

c)  kā tos pārvietoja? domājams, ka senči prata radīt antigravitācijas laukus;

d) kā aprēķināja un noteica vietas, kur likt akme­ņus? Jāsecina, ka senču zināšanas un iespējas bija nesalīdzināmi augstākas un plašākas, nekā domā­jām līdz šim;

e)  kāpēc gan izveidoja daudziem tūkstošiem cilvēku domātas svētvietas? Šīs vietas liecina, ka mūsu zemi, kā senās pasaules svētāko vietu, apmek­lēja miljoniem seno svētceļnieku. Tie gan nebija svēt­ceļnieki mūsdienu izpratnē. Drīzāk tie bija seno valdnieku, augstāko priesteru, viedāko dziednieku un zintnieku saieti.

Pat no pašām pieticīgākajām atbildēm ir skaidrs, ka mūsu senčiem bija neaptverami augstas zināšanas. Izsmeļošākas atbildes varētu gūt tikai, pašos pamatos pārvērtējot līdzšinējos uzskatus par mūsu zemes un tautas senatni.

Protams, šos darbus veica ne jau viena, bet dau­dzu tūkstošu gadu laikā. Turklāt vēl vajadzēja vai­rākus simtus bramaņu vai citu priesteru, kas rūpē­jās par daudzajiem svētceļniekiem, gādāja viņiem pajumti, pārtiku un citu nepieciešamo. Tikai Pokai­ņos vien apglabāti ap 4000 sevišķi cienījamu cilvēku. Tādējādi, ņemot vērā ne tikai tiešos darba darītājus, bet arī tos, kas viņus apgādāja, jāsecina, ka svētvietu veidošanā, labiekārtošanā, kopšanā un apkalpošanā gan tieši, gan arī netieši varēja būt aizņemti ap di­viem tūkstošiem cilvēku. Ja var ticēt vēsturnieku aprēķiniem, tad visā Latvijā nemaz nebija tik daudz pieaugušo cilvēku . Jādomā, ka senči prata sevi labāk apgādāt ar pārtiku, nekā spējam to apjēgt.

BRONZAS LAIKMETS

Bronza ir vara un alvas sakausējums. To iegūt var samērā viegli, jo alvas kausēšanas temperatūra ir zemāka nekā varam. Sākumā no bronzas gatavoja nelielas rotaslietas, vēlāk, kausēšanas apjomiem palielinoties, arī dažādus darbarīkus - sirpjus, nažus, cirvjus, kā arī ieročus.

Jau plašākas zināšanas prasīja ķeta (čuguna) kau­sēšana un laba tērauda iegūšana no tā. Visai neti­cami, ka zināšanas metalurģijā varētu apgūt tikai pašmācības, t.i., mēģinājumu ceļā. Jāpiebilst, ka dažus seno meistaru noslēpumus, piemēram, tā dē­vēto Damaskas tērauda ražošanu, 21. gs. zinātne ar savām precīzajām laboratorijām, instrumentiem un citu tehniku vēl nespēj atminēt. Damaskas tē­rauda zobeni bija sīksti un neparasti elastīgi, tie cērtot nesalūza. Par šādiem zobeniem vēsta igauņu tautas eposs Kalevipoegs, tie ražoti arī pie mums.

Latvijā bronzas laikmeta priekšmeti atrasti gandrīz tikai Kurzemes rietumu piekrastē, Daugavas un Aiviekstes krastos, arī Zemgales dienvidos. Tas liek domāt, ka vēl bronzas laikmetā Daugavu augšpus Ai­viekstes ietekas tirdzniecībai izmantoja daudz mazāk nekā Aivieksti. Citiem vārdiem - somugru iedibi­nātais dzintara cels uz ziemeļaustrumiem saglabāja savu nozīmi arī bronzas laikmetā.

Zemkopības aizsākumi Latvijas teritorijā nejau­šības dēļ sakrīt ar laiku, kad šeit parādījās bronzas priekšmeti. Bronzas laikmets sākās pirms 3,5 gt. un aptuveni beidzās pirms 2,5 gt., kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie dzelzs priekšmeti.

Pirms 3,5 gt. tirgotāji sāka ievest mūsu zemē bron­zas un misiņa rotaslietas. Vēlāk, 8. - 12. gs., krā­saino metālu darinājumi ieguva jau plašāku pie­lietojumu. Šā laikposma izrakumos atrastas arī sud­raba rotas.

Latvijā nav ne alvas, ne cinka, ne vara, ne sud­raba rūdu, kas nepieciešamas šādu sakausējumu ražošanai. Tomēr laika gaitā mūsu meistari iema­nījās iepirkt no tirgotājiem izejvielas, apguva krā­saino metālu kausēšanu un kalšanu, sāka darināt savas rotaslietas ar latviskām zīmēm.

Lai arī vēsturnieki runā par bronzas laikmetu kā ievērojamu notikumu mūsu zemes vēsturē, pa­tiesībā tolaik darināto priekšmetu praktiskā iz­mantošana nav kaut cik jūtami ietekmējusi mūsu senču dzīvi. Tajā laikā tomēr pieauga iedzīvotāju labklājība, radās uzkrājumi. Pirms 2,5 gt. klimats kļuva nedaudz vēsāks. Tāpēc par galveno labības pamatkultūru kļuva rudzi. Arheoloģiskajos atra­dumos parādās ievestie dzelzs priekšmeti.

2001. g. netālu ziemeļos no Ventspils, pie Stal- dzenes, jūra atskaloja ap 5 gt. vecu kultūrslāni, kurā atrasti no bronzas darināti zirga pajūga piederumi. Ja izdosies pierādīt, ka tie kultūrslānī nav nokļuvuši nejauši, nāksies mainīt līdzšinējos uzskatus par bronzas laikmeta aizsākumiem šai zemē.

Tirdzniecība pastāv gandrīz tikpat ilgi kā pa­stāv cilvēce. Gan senās Šumeras un Babilonijas ze­mēs, gan vecākajās Ēģiptes piramīdās atrasti dzin­tara izstrādājumi, kuru sastāvs atbilst Baltijas jūras dzintaram. Baltijas dzintara krelles atrastas arī Grieķijā 2,7 - 2,5 gt. vecos slāņos un daudzās vietās Dienvideiropā.

Latvijas teritorijā akmens laikmetā ieveda kramu darbarīku gatavošanai. Šeit atrasti arī gliemežvāki, kurus iegūst Indijas okeānā. Iespējams, ka ieveda arī sāli. Tas viss liecina, ka senatnē bijuši uzņēmīgi cilvēki, kas nav baidījušies doties tāltālos ceļos. Ar­heologi izpētījuši arī katra gadu tūkstoša galvenos tirdzniecības ceļus.

Visai ražīga tirdzniecība bija ar Seno Romu. Turp veda dzintaru un, domājams, arī zvērādas. No Ro­mas impērijas baltu zemēs ieveda bronzas, vara un sudraba izstrādājumus, stikla krelles. Atrastās Ro­mas monētas liek domāt, ka baltu zemēs tās bijušas maksāšanas līdzeklis. Vēlāk, ap 5. gs., sākās tirdz­niecība ar Skandināviju, kas vērsās arvien plašāka.

Diemžēl jau no senseniem laikiem tirdzniecība bijusi saistīta ar laupīšanu. Līdz ar tirdzniecības paplašināšanos mūsu zemes iedzīvotājiem nācās daļu seno svētkalnu, kas izvērsās gar sabiedriskajiem ūdensceļiem, pārbūvēt par nocietinātiem pils­kalniem.

Vergu tirdzniecība pastāvēja arī senatnē. Sagla­bājušās ziņas par to, ka Tuvajos Austrumos ļoti augstas cenas maksātas par Baltijas sievietēm. Tās saviem harēmiem varēja nopirkt tikai bagātnieki. Augstu vērtēja arī no Baltijas atvestos vīriešus, jo viņi bija ne tikai spēcīgi, bet arī godīgi un neuz- pērkami. Gar Daugavas kreiso krastu uz tās augšteci veda tā dēvētais Vergu ceļš. Vēl nesen to atcerējās

Seces un Sērenes vecie ļaudis. Izvesto cilvēku, zvērādu un dzintara vērtība ievērojami pārsniedza ieves­tā krama un rotaslietu vērtību. Tāpēc jādomā, ka no citām zemēm vēl ievestas greznas drānas vai citi ražojumi, kas nav saglabājušies.

SEPTĪTAIS APCIRKNIS

POKAIŅI, AP KURIEM GRIEZA APKĀRT VISU PASAULI

Pokaiņi ir plašs seno svētvietu kopums, kam bija izcila nozīme ne tikai mūsu zemes, ne tikai Eiropas, bet visas cilvēces vēsturē. Pēdējo desmit gadu laikā šeit atklāti pusotra tūkstoša seno svētvietu.

Senatnē Pokaiņos ik gadu ieradušās neskaitāmas svētceļnieku grupas, un katra nesusi līdzi gaišu ak­meni galvas lielumā. Šie apmeklētāji nāca tālus ceļus, dažkārt pat vairāk nekā tūkstoti kilometru. Vismaz miljons gaišo, no tālienes nesto akmeņu apliecina, cik liels bijis svētceļnieku grupu skaits pirms gadu tūkstošiem. Apmeklētāju skaits bija daudzkārt lie­lāks par Pokaiņos atnesto akmeņu skaitu, jo daļa ceļotāju neatnesa neko. Par lielo apmeklētāju pie­plūdumu liecina arī plašās sapulču vietas.

Pokaiņi ir senā Gaismas pils, kas ceļas augšā no ilgas aizmirstības. Ziņas par mūsu dižo senatni, pal­senajā pasaulē atzīto senbaltu civilizāciju liek mums iztaisnot pēdējos septiņos gadu simtos verga kūku­mā saliekto muguru, atbrīvoties no verga dvēseles.

Kopīgas kultūras pieminekļi. Pokaiņiem šajā darbā mēs veltām veselu apcirkni nejau tāpēc vien, ka tā bija izcila svētvieta. Līdzīgi seno svētvietu plā­nojumi un līdzīgi apstrādāti svētakmeni kā Po- kaiņos atrasti arī Beverīnā jeb Vaidavas Burgā (Valmieras rajons), milzīgajā Sauleskalna svētvietu sistēmā (Valkas rajons), Araišos (Cēsu rajons), Kal­tenē (Talsu rajons) u.c. vietās. Tas vēlreiz nepār­protami liecina, ka šīs vietas veidojušas nejau sav­rupas pirmatnējās kopienas, kā to apgalvo vēstur­nieki, bet gan vienotas kultūras pārstāvji ar aug­stām zināšanām.

7.1. POKAIŅI - SVĒTVIETU SISTĒMAS DALA

Līdz šim vēsturnieki, kas pēta Latvijas senatni, katru jaunu atradumu uzskatīja tikai par vienu pa­pildu punktu senvietu kartē, kas saistīts ar mūsu senču dzīvesvietām pie upēm vai ezeriem un liecina par tirdzniecības ceļiem. Bagātīgie atradumi Pokai­ņos ļauj pamatot gluži citas, būtiski jaunas atziņas par svētvietām, uztverot Pokaiņus kā sistēmu, sistē­mu kopu un kādas lielākas sistēmas sastāvdaļu.

Šajā apcirknī galvenokārt aplūkosim plašās svētvietu sistēmas centrālo dalu - Pokainus. Tālā senatnē te apmēram 10 km2 lielā platībā senči izvei­dojuši sarežģītu telpisku struktūru kopu. Pirms Po­kaiņu izpostīšanas tajā bija ap 4000 savstarpēji sais­tītu struktūru, kurās ietilpa apmēram 2 miljoni ele­mentu. Mūsdienu zinātne vēl nespēj izvērtēt šīs vie­tas milzīgo nozīmi. Senatnē to apmeklējuši desmi­tiem miljonu cilvēku.

No Pokaiņiem ceļi ved uz Krievu (lasi: Krīvu) kal­niem, Zebrus ezera Elkus kalnu, uz Dobeles Zilo kalnu un Gaurata ezeru. Svētceļojums varēja beigties Kokmuižā vai tās tuvumā pie Svētaiņu ezera. Vājinieki devās uz Tērveti, ko labi raksturo tās nosaukums (somugru valodā terve nozīmē vesels, veselība). Svētceļnieki droši vien apmeklēja arī Īli, Tuntuļu kalnus, Dēliņkalnu un citas apkārtnes ievērojamākās vietas. Tās visas atrodas samērā tuvu Pokaiņiem, ne tālāk par 25 km. 70 km rādiusā svēt­vietu blīvums ir neliels. Svētvietu izveidojums gan Zebrus Baznīcas kalnā, gan Kokmuižā, Tērvetē, Krievu kalnā u.c. vietās liecina, ka tās paredzētas daudzu tūkstošu svētceļnieku apmeklējumiem.

Tagad Pokaiņus var uzskatīt par vienu no ne­daudzajām aizlaiku svētvietām pasaulē, kas ir labi apzinātas. Arī pārējās līdz šim apzinātās aizlaiku svētvietas atrodas Latvijā.

PIECI POKAINI

Piecu brāļu māsa biju,

Pieci raksti vaiņagā,

Pieci simti ceļu grieza,

Vaiņagā vērdamies.

L 215. 1680

Kad, braucot no Dobeles uz Īli, aiz muguras paliku­šas divas trešdaļas ceļa, skatienam paveras ar kokiem apaugušais Veču kalns. Šeit, jaunā ceļa malā, ir auto­busu pietura Pokaiņi un norāde uz Pokaiņu svētvietu.

Vecais Pokaiņu ceļš līkumo puskilometru pa krei­si no jaunā. Vecpokaiņu mājās senāk bijis Pokaiņu krogs. Nostāsts vēsta, ka krogā reiz nakšņojusi pati Krievijas cariene Katrīna Lielā. Pirmajā brīdī liekas dīvaini, kāpēc gan dižajai valdniecei būtu vajadzējis nakšņot necilā krodziņā patālu no lielā Vāczemes ceļa. Gudrie to saprata un šīs vietas sargāja.

Pokaiņi ir plašas senbaltu svētvietu sistēmas daļa, kuras izmēri ir apmēram 40 x 20 km. Ziemeļu dalu robežo Pokaini-2 un Pokaini-4, rietumu dalu - Kokmuiža un Svētainu ezers, austrumu - Pokaiņi-

5. Svētvietu sistēmas dienvidu mala meklējama netālu no Penkules, kas tulkojumā no somugru valodām varētu nozīmēt - galvas jeb galvenais ciems - peakull (pea - galva, kuli— ciems).

Starp Pokaiņiem un Penkuli, apmēram 5 kilo­metrus ZR no tās, pie senā ceļa uz Pokaiņiem bijušas Bramaņu mājas, kurās, domājams, dzīvojuši senie priesteri - bramaņi. Blakus, līdzīgi kā citās seno bramaņu dzīvesvietās, atradušās mājas Virsaiši.

Otrie Pokaiņi. Skaidrības labad jāpiebilst, ka iepriekš minētie Veepokaiņi nav vienīgie Pokaiņi. Līdz Otrā pasaules kara beigām ziemeļos no Vecpo- kaiņiem bija vēl otras Pokaiņu mājas. Otro Pokaiņu vieta meklējama sena mākslīgi veidota svētkalna - Krievu (lasi: Krīvu, t.i., seno priesteru) kalnu pa­kājē. Dažas pārbaudes ļauj domāt, ka šo vietu iz­mantoja meteoroloģisko apstākļu mainīšanai tu­vākajā apkaimē. Tai blakus atrodas akmens laik­meta dziednīca ar īpaši apstrādātiem dziedniecības akmeņiem.

Trešie Pokaiņi meklējami austrumos no Dobe­les, Bērzes un Sesavas upju satecē. Bērzes upe te met savdabīgu cilpu ap unikālu veidojumu, kura iz­celsme un nozīme joprojām ir neskaidra. Pagaidām to dēvē par Dobeles meteorītu. Ja tā izrādītos pa­tiesība, tas būtu lielākais, daļēji apzinātais meteo­rīts pasaulē. Tomēr vairāki speciālisti par šādu vērtējumu izsakās visai kritiski. Dīvainā olveida objekta garums pārsniedz 1 km. Taču te nav nedz meteorīta bedrei raksturīgās apaļās ielejas, nedz vaļņa ap to. Mēģinot pētīt meteorīta iežu sastāvu, ģeologi nolauza urbi. Vairākas pazīmes, kā arī Po­kaiņu māju vārds norāda, ka mūsu senči par šo vie­tu zinājuši jau tālā senatnē. Tā labi iekļaujas Lat­vijas seno svētvietu tīkla plānojumā, un to nevar uzskatīt par nejaušību.

Ceturtie Pokaiņi ir neliels paugurs, kura rietu­mu nogāze saistāma ar Tērvetes senieleju. Tie atro­das ziemeļos no Dobeles - Elejas - Bauskas šosejas, uz Dobeles un Jelgavas rajona robežas.

Piektie Pokaiņi meklējami R no Jelgavas, ne­daudz uz D no Dorupes stacijas. Šis nosaukums saistāms ar pēdējos gadu tūkstošos radušās debesu dievības Toru vārdu, kas atbilst mūsu Pērkonam - vienai no dabas izpausmēm. Dažus km ZR no šiem Pokaiņiem bijušas Ķēniņu mājas. Tuvumā atrodas vissenāko priesteru - Bramaņu kalns, kur vidus­laikos uzcelta Bramberģes muiža.

Vietas ar līdzīgiem nosaukumiem ir vēl citur Lat­vijā, piemēram, Valkas rajonā, Palsas upes krastā atrodas Pīkaiņu kalns, Gulbenes rajonā netālu no Galgauskas Veišiem, Z no Ūsiņiem ir Pokuļi, D gan no Dobeles, gan Jelgavas ir Poķi.

īsi pieminējām visus piecus Pokaiņus. Tomēr turpmāk runāsim tikai par pirmajiem.

POKAIŅI - IZCILA VIETA UZ ZEMESLODES

Pokaiņus var salīdzināt ar Pelnrušķīti, kuras pa­tieso vērtību slēpj necils ietērps. Mūsdienās šīs svēt­vietas vērtība nosakāma, raugoties pasaules kartē un fotogrāfijās, kas uzņemtas no Kosmosa. 20. gs.

septiņdesmitos gados gan ASV gan PSRS Kosmisko pētījumu centri no mākslīgajiem pavadoņiem fotografēja Zemeslodi tajos mikroviļņu starojumos, kuriem ir bioenerģētiskā nozīme dzīvības radīšanā un attīstībā. Uzņēmumos bija vērojamas īpatnas, no Zemes neredzamas riņķveida struktūras. Pati iespaidīgākā no tām ar 340 km diametru (jeb 1/10 daļa Mēness diametra) ietver gandrīz visu Latvijas teritoriju, tās centrs ir Pokai­ņos.

Nule minētā mikroviļņu starojuma rādiuss ir 170 km. Tas atbilst 108 (svētais Saules sistēmas skaitlis) senajām mērvienībām, tā dēvētajām angļu jūdzēm (1,61 km). Minēto lielumu samērā bieži sa­stopam seno svētvietu sistēmu plānojumos.

Zināmas arī citas visai raksturīgas kosmiskās saistības ar Mēness diametru. Viena Mēness dia­metra šķēlumā, kas ir apmēram Spicbergenas pla­tumā, iegrimis Ziemeļu Ledus okeāns. Tas saistāms ar iepriekš jau aplūkoto Ziemeļu Ledus okeāna iz­mēru atbilstību Antarktīdas izmēriem (sk. 1.1. sa­daļu).

Divu Mēness diametru šķēlums iet pa kritisko griezumu zonu Baltijas jūrā un cauri Latvijai. Po­kaiņi atrodas šīs zonas un Zemeslodes Galvenās līnijas krustpunktā.

Pokaiņi ir vienīgā vieta uz Zemeslodes, kas trīskārt atzīmēta ar kosmiska rakstura lī­nijām. Nākamā aiz Pokaiņiem ir Grieķija. Tā ietilpst joslā, kur Zemeslodes Galvenā līnija šķērso to šķēluma zonu, kurā ietilpst trīs Mēness diametri. Nedaudz tālāk redzēsim, ka Pokaiņos radīti veidojumi ar kos­misku nozīmi - Dižā seja, kas saistāma ar Marsu.

Dižās sejas un Pokaiņu centrālās daļas izvietošana jau minētā starojuma centrā liecina, ka mūsu senči labi izpratuši lielās kopsakarības.

Apļa ārējā daļā notiek enerģijas riņķojums, kura iedarbība ir acīm redzama. Riņķojuma virziens atbilst pulksteņa rādītāja, t.i., Saules, virzienam - uz labo pusi. Tāds gadu miljoniem bijis Latvijas zemes attīstības virziens, kas noteicis daudzu būtisku notikumu gaitu. Riņķojuma rezultātā Kur­zemes upju tecējums pagriezts uz labo pusi, un tās līdz ietekai jūrā krietnu gabalu tek paralēli kras­tam. Sevišķi labi tas redzams Prbes, Lāčupītes un Lielupes lejastecē. Tātad Pokaiņi ir unikāla vieta, kuras starojums rada vislielāko riņķveida struktūru pasaulē.

Jau minētā mikroviļņu starojuma ZR daļa iezīmē Latvijas jūras piekrasti, ZA daļa atbilst Vidzemes centrālajai augstienei. Acij neredzamā starojuma līnija krusto Daugavu pie Krustpils. Šīs vietas no­saukumu mēģina skaidrot ar naivu izdomājumu par krustnešu laika arhitektūru. Daudz ticamāk, ka mūsu senči devuši šai vietai nosaukumu jau sen pirms krustnešu ienākšanas, apzinoties minēto sta­rojuma līniju.

Uz šīs līnijas atrodas vairākas ievērojamas vie­tas - Valmieras Zilais kalns, Jūdžu akmens, jau pieminētais (sk. 3. apcirkni) Rāmas sievas Kaikejī svētcentrs Piebalgā - Kaikaži. Katra no minētajām vietām savukārt ir citu mazāku svētvietu centrs.

Lietuvā neredzamā apļa dienvidu daļa pieskaras Nemunai. Nule pieminētajam starojumam ir ne­pārprotamas viļņa izpausmes. Pusvilna garumā, t.i., 85 km attālu R no Pokaiņiem, atrodas Kurzemes rietumu pacēlums — pauguraine ap Embūti ar Krievukalnu (Krīvaišu, t.i., pašu augstāko Krīvu).

Bet divu viļņu (R = 340 km) A daļa visā dabā iezīmē Daugavas un Veļikajas ūdensšķirtni, t.i., Latgales augstieni, ZA daļā - Hānjas augstieni ar Baltijas augstāko punktu - Lielo Munameģi. Šīs varenās materializētās izpausmes lieku reizi apliecina Po­kaiņu starojuma spēku.

Unikālais enerģētiskais veidojums saistāms arī ar Latvijas augstajām enerģētiskajām īpašībām (sk. 2. un 9. apcirkni). Tomēr vēl pārsteidzošāk ir tas, kā senči pirms daudziem gadu tūkstošiem zināja novērtēt Pokaiņu izcilo lomu uz Zemes­lodes. Vēl 20. gs. beigās vēsturnieki un citi speciālisti šeit saskatīja tikai vietu, kur iespē­jams vandaliski izcirst mežu un stādīt egles.

Mūsu senči apzinājās lielās sakarības un izteica Ze­meslodes veidolu ar simbolu, tā dēvēto Sirds zirni, kas daudzkārt atveidota īpaši apstrādātos Pokaiņu akmeņos.

Atgriezīsimies pie jau minētā starojuma gredze­na. Lai cik pārdroši tas skan, neizslēgsim iespēju, ka šis gredzens ir apzinīgu būtņu veidots. Moder­najā radiotehnikā var atrast neskaitāmus piemērus, kur gredzenveidīgas konstrukcijas rada elektro­magnētisko lauku informācijas pārveidošanai, pastiprināšanai, raidīšanai un līdzīgiem uzde­vumiem. Tas arī skaidro mūsu zemes vēsturisko nozīmi senajā pasaulē, izcilo zintnieku daudzumu tieši šeit un jau aprakstītos milžu darbus. Nule teik­to apliecina arī lielie mākslīgie veidojumi Pokaiņos. Zem tiem atrodas tādi starojuma avoti, kurus grūti, pat neiespējami, uzskatīt par dabiskiem veido­jumiem. Nav apšaubāms, ka milzīgie veidojumi bū­tu iecerēti nevis kā pašapliecinājums, bet gan kā­diem visai Zemei nozīmīgiem mērķiem.

Arī mūsdienās Pokaiņi uzskatāmi par izcilu vietu uz Zemeslodes, kas atspīd un atskan debesīs gan šā vārda vistiešākajā, gan arī pārnestā nozīmē. Mā­koņu vāli, kas tuvojas Pokaiņu trejdeviņu svētvietu vainagam, pagriežas un apiet to. Tāpēc Pokaiņos Saule spīd biežāk nekā citur šajā apkārtnē. Nereti, it īpaši rudeņos, no Staru kalna pakājes var vērot, kā ap Pokaiņiem_griežas kilometriem biezi mākoņu vāli. Teika par Iliņu vēsta, ka ar Dieva palīgu ap šo vietu griezās visa pasaule. Pokaiņus kā ievērojamu zintniecības centru apliecina visā pa­saulē zināmie mīti par Kosmiskajām dzirnavām un Rietumeiropā izplatītās teikas par brīnumaino Grā- la kausu. Senindiešu svētajā valodā - sanskritā vēstīts par tālo ziemeļu zemi, kur dzīvoja gudri un laimīgi cilvēki. Ap šo vietu griezās apkārt Saule, Mēness un debesu spīdekli. Visai līdzīgas ziņas, tur­klāt daudzas reizes, apliecina sengrieķu autori. Vairākkārt Pokaiņu aprakstus, tiesa gan, neminot vietas nosaukumu, varam atrast pasaulē senākajā un viedākajā ziņu krājumā — latvju dainās.

POKAINI - SENBALTU CIVILIZĀCIJAS SVĒTCENTRS

Aplūkojot ziņas par Pokaiņiem un mūsu zemi senatnē, secinām, ka Pokaiņi senlaikus bijuši visas pasaules garīgais centrs. To apliecina vairāki miljoni no tālienes nesto gaišo akmeņu un dižo svētvietu iekārtojums. Velkot ap Pokaiņiem iedomātu apli, kura rādiuss atbilst Mēness apkārtmē­ram (10,91. km), Pokaiņi iezīmējas kā Ziemeļu puslodes kontinentu centrs.

Netālu no Pokaiņiem Dobeles virzienā 19. gs. kartēs norādītas mājas ar zīmīgu nosaukumu - Mek- ke. Šis vārds ir ievērības cienīgs. Vārds Meka vai tam līdzīgi vārdi sastopami daudzās valodās pasaulē un tulkojams kā dižs, dižā vieta, piemēram, indiešu - maka radža-dižais radža (valdnieks), grieķu mega - liels, latīņu - maximum - vislielākais, maxim§ - visvairāk. Tātad vārdi Maha, Meka, Mekke apzīmē izcilas, dižu centru vietas. Arābijas pussalā ir pil­sēta Meka - visu musulmaņu svētākā vieta, kuru katru gadu apmeklē miljoni svētceļnieku. Šī vieta nav nejauša. Pirms vairākiem simtiem miljonu gadu visa Zemeslodes sauszeme, visi kontinenti bija vien­kopus pirmkontinents - Pangeja. Meka varēja būt Pangejas nosacītais centrs. Vēlāk no Pangejas atda­lījās Antarktīda, Austrālija un Amerikas konti­nents. Savukārt Arābijas Meka palika kā atmiņa par seno Pangejas laiku. Pokaiņu Meka apzīmējama par nosacīto Eiropas centru. Līdzīgas domas (tiesa, par Kolku) izteica jau K. Valdemārs 19. gs. vidū.

Pokaiņu ģeogrāfiskās saistības. Atgādināsim Pokaiņu saistību ar Seno Grieķiju. Uz viena un tā paša meridiāna kā Pokaiņi - 23°06' austrumu ga­ruma - Grieķijā atrodas ļoti nozīmīgas, senas, ar mūsu zemi saistītas svētvietas - divi Apollona tem­pļi un Asklēpija templis.

Lai paskaidrotu šo saistību nozīmi, atgādināsim, ka gudrību un zināšanas tāltālā senatnē uz Hellādu aiznesusi Lēto no Ietu zemes. Igauņi mūsu zemi sauc par Letimaa, vācieši un zviedri - Lettland, itāļi - Lettonia, franči - Lettonie utt., saglabājot seno vārdu leti. Grieķijā Lēto dzima dēls Apollons un meita Artemīda. Māte Lēto nodevusi viņiem savas zināšanas, un zeltmatainais Apollons grieķus ap­mācījis daudzās jo daudzās zinībās. Apollons grie­ķiem bija ievērojama dievība. Apollona dēls Asklēpijs bija dziedniecības pamatlicējs. Šo abu Grieķijai un vēlāk visai Eiropas kultūrai tik nozīmīgo dievību tempļu atrašanās uz viena meridiāna ar Pokaiņiem nevar būt nejaušība. Šī sakritība tikai apliecina mūsu senču augstās zināšanas.

Pokaiņu un Hellādas vēsturiskās saistības. Senās Grieķijas (Hellādas) svētvietas ierīkotas tieši dienvidos no Baltijas svētvietām. Pat vietvārdi ir pil­nīgi vienādi. Tā, piemēram, Zevs piedzima Idus kal­na nogāzē. Tā ir svēta vieta, tur uzbūvēts Knosās templis. Savukārt Latvijā starp Rūjienu un Mazsa­lacu ir vieta Idus, kurai blakus - ievērojamā Pante­nes Pujēnu svētvieta. Abi Idus atrodas precīzi uz vienas Z - D līnijas, ģeogrāfiski tā izsakāma kā 25° 10' austrumu garuma meridiāns.

Šā darba 2. apcirknī jau minējām sakarību starp abu Apollona tempļu, dziedniecības tēva Asklēpija templi Grieķijā un Pokaiņu svētvietu vainagu Lat­vijā, kas atrodas uz 23° 06' austrumu garuma meri­diāna. Precīzi mērot, šie objekti, izrādās, ir nedaudz atbīdīti.

Pokaiņu vainaga austrumu daļa - vieta, kur svēt­ceļnieki sagaidīja pāri Tuntuļu kalniem lecošo Sauli, atbilst Saules dievības Apollona tempļa meridi­ānam Lakonijā.

Savukārt dziedniecības centrs, kas pieskaras Pokaiņu vainaga ZR daļai, izvietots uz viena meri­diāna ar Asklēpija templi Argolidā, 170 km Z no Apollona tempļiem.

Tagad īsumā apkoposim galvenās ziņas par Hel­lādas sakariem ar viņu pašu pieminēto Ēridanu.

1.   Grieķu mītā aprakstīta Zeva cīņa ar savu tēvu Kronu. Būtībā tā ir liecība par senās augstās kul­tūras civilizācijas nomaiņu. Krons cīņu zaudēja. Pēc tam viņš kopā ar sev uzticīgajiem titāniem devās uz ziemeļiem, kur nodibināja jaunu valsti. Tajā dzī­vojuši gudri un laimīgi cilvēki. Jādomā, ka Krona valsts vai valstība sākusies ziemeļos no Nemunas, jo upes senais nosaukums bija Kronosa.

2. Ilgstošā laika periodā pastāvējusi saistība starp Hellādu un Ēridanu (antīko grieķu autoru darbos - hiperboreju valsti), kā arī starp to svētvietām. Sen­senos laikos grieķi un, domājams, arī ēģiptieši zinī­bas smēlās no Eridanas.

3.  Pēc Eridanas iekarošanas un pagrimuma par galveno kultūras centru kļuva Senā Grieķija. Tās mītos, rakstos, eposos saglabātas gan mūsu seno zi­nāšanu drumslas, gan ziņas par Ēridanu. Vēlāk par kultūras centru kļuva Senā Roma.

Vēl atzīmēsim šeit apmācīto seno zintnieku, priesteru, valdnieku un gara gaismas nesēju - gailu lomu pasaules civilizāciju vēsturē. Tādējādi, pat pieticīgi vērtējot, Pokaiņi jāuzskata par cilvēces gara gaismas centru, kas darbojies vairākos pēdējos starpleduslaikmetos. Tikai izprotot Pokaiņu būtību, varam apzināt lielās kopsakarības, dižos darbus un to Pokaiņu veidojumu nozīmi, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

KOSMISKĀS SAKARĪBAS

Pokaiņu novietojums saistāms ar Saules, Zemes un Mēness izmēru savstarpējām attiecībām. Šīs sa­karības redzamas arī svētvietu sistēmu plānojumos.

Iepriekšējie mērījumi ļauj secināt, ka atsevišķi lielie zemes vaļņu un ieleju veidojumi norāda uz senču vēstījumu par Saules sistēmas planētām. Kā mi­nējumu var uzlūkot atziņu, ka gaišo akmens krā­vumu plāns veido lielāko zvaigžņu karti pasaulē.

Vairāki atradumi ļauj izteikt vēl pārdrošākas domas par to, ka Pokaiņos senči mums atstājuši zi­ņas par Zemes, tās magnētiskā lauka, kā arī Galak­tikas veidoliem un lielajiem kosmiskajiem cikliem.

Protams, kāda atsevišķa objekta izmēri un no­vietojums vien nevar būt par pamatu tik pārdrošiem secinājumiem. Bet, vērtējot Pokaiņu plānojumu un veidojumus kopsakarībās, redzam, ka jebkura no sa­karībām ierakstāma kopējā sasaistē, un tas jau rosina aplūkot šo izcilo vietu ar daudz dziļāku iz­pratni. Vēl jāpiebilst, ka daudzu gadu garumā veiktie Latvijas seno svētvietu pētījumi rāda, ka ikviena lie­lā objekta novietojums bieži vien izsaka kādu dziļāku domu.

Kosmisko ritmu izpausmes var būt visai daudz­veidīgas. Kāda kosmiskā ķermeņa attālumu, iz­mēru vai arī tā kustību raksturojošos lielumus var ieraudzīt dažādu seno svētvietu veidojumu izmē­ros, savstarpējos attālumos u.c.

Mēness. Pokaiņu un ar tiem saistīto svētvietu sistēmas saistības ar Mēness rādiusu (1738 km) izteiktas sevišķi spilgti. Mēness rādiuss atbilst 1080 angļu jūdzēm. 1 angļu jūdze atbilst 1,607 km.

Zemes mākslīgie pavadoņi konstatējuši ap Pokaiņiem apļveida starojumu ar 108 angļu jūdžu rādiusu. Te jāpiebilst, ka starojums izpaužas nejau kā stiga, bet kā josla ar savām svārstībām un atkāpēm. Līdzīgu 108 jūdžu ritmiku var atrast arī citās vietās gan Latvijā, gan Grieķijā.

Zeme. Svētvietu plānojumos, tostarp arī Pokai­ņos, daudzkārt sastopam lielumus, kas saistāmi ar Zemes rādiusa (6378 km) decimāldaļām. Piemēram, acu zīlīšu attālums Dižajā sejā - apmēram 61m - varētu būt saistāms ne tikai ar tūkstoškārtēju sejas palielinājumu, bet arī ar Zemes rādiusa decimāl­daļu. Tā kā Pokaiņu svētvieta ir ļoti izpostīta, grūti, pat neiespējami veikt tiešus mērījumus, jo bojāti paši atskaites punkti. Tomēr pietiekami precīzus mērījumus var iegūt ar statistikas metodēm.

Saule. Jau aplūkojām Ziemassvētku līniju. Po­kaiņos daudzi objekti ir novietoti uz šīs līnijas un ir savstarpēji saistīti. Pokaiņus šķērso ari citas svēt­vietu līnijas, kuras virzītas Saules lēkta un rieta virzienā gada nozīmīgākajās dienās. Vairākkārt atkārtojas saistības uz vienas R - A līnijas, kas atbilst Saules lēkta un rieta virzienam Lieldienās un Mi- kelos. Arī Ūsiņa līnija iet caur Pokaiņiem. Ja iedomājamies no Pokaiņiem lūkoties tajā virzienā, kur lec Saule Ūsiņos, tad skatiens būtu virzīts uz Dobeli, Bērzi, Cēsīm, Smiltenes Ūsiņa kalnu un Lielo Mu­nameģi. Bet šīs līnijas turpinājums Kretingas vir­zienā norāda, kur Saule riet Meteņos un Mārtiņos.

Bioenerģētisko starojumu centrs. Ģeologi konstatējuši pamatiežu lūzuma zonu, kas sakrīt ar minēto svētvietu līniju un ir tās materializēts aplie­cinājums. Uz šīs līnijas atrodas četri Baltijai nozī­mīgi punkti:

a)  fiziski augstākā vieta Baltijā - Lielais Munameģis;

b)  garīgi augstākā vieta - Pokaiņu Dižā seja

c)  senatnes administratīvais centrs - Rīga;

d)  tālās senatnes piemiņas vieta - Kretinga.

Četru šādu punktu atrašanās uz vienas līnijas noteikti nevar būt nejaušība.

Turklāt Pokaiņu sistēmas dienvidu dalu šķērso jau minētās līnijas: Liepāja - Īle - Viļāni - Ludza un Zelta ķēdes līnija, kuras galvenie posmi ir Nīg­rande - Kokmuiža - Tērvete - Mežotne - Skaist­kalne. Sī pēdējā līnija kopā ar Pokaiņu vainagu vei­do milzīgu zīmējumu, kas kartē atgādina Lielā Lā­ča zvaigznāju. Paši Pokaiņi atbilst tā kausam.

Pasaulē nav zināma otra tāda vieta, kurā krusto­tos tik daudz liela mēroga svētlīniju. Tas vēlreiz

norāda uz Pokaiņiem kā izcilu Zemeslodes vietū.

Lielo līniju krustošanās Pokaiņos veido visai sarež­ģītu enerģētisko struktūru Pokaiņu vainagā. Tā savukārt izraisa fizikāla rakstura procesu īpatnības, kuras šajā vietā var vērot visu gadu.

Daudzo svētvietu līniju simbolisks atspoguļojums atrodams pie Laimas akmens, kas atrodas vietā, kuru šķērso deviņas smalko enerģiju plūsmas jeb āderes. Tas ir ļoti rets gadījums.

Seno svētvietu centros, tostarp arī Pokaiņos, mēraparāti, ar kuriem nosaka lādēto daļiņu plūs­mas, uzrāda paaugstinātu starojumu. Tas nav bīs­tams apmeklētājiem, tomēr jāpiebilst, ka senās svēt­vietas nav piemērotas nakšņošanai.

LATVJU GARAMANTAS PAR POKAINIEM

Par Pokaiņu nozīmīgumu liecina daudzās garaman­tas, kas pierakstītas to tuvākajā apkārtnē un vēsta par izcilās svētvietas iekārtojumu un svarīgākajiem notikumiem. Latvju garamantas papildina arī citu tautu mīti un eposi. Ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē nav zināmas vietas, par kurām vēstītu tik bagāts, tur­klāt dziļi pamatots seno garamantu klāsts.

Tiešas vai netiešas ziņas par Pokaiņu svētvietu atrodamas vairākos desmitos latvju garamantu. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Pokaiņu vārds pieminēts tikai vienā teikā. Tas, ka vietas nosaukums izzudis pārējās garamantās, liecina par to senumu.

Visā pasaulē, tostarp arī Latvijā, neskaitāmas rei­zes nācies pārliecināties, ka teikas nebūt nav izdo­mājums, bet ietver senas un izcili vērtīgas ziņas, kuras rūpīgi glabājusi tautas atmiņa. Teikas par Po­kaiņu apkārtni ir visai savdabīgas.

Vairākas teikas vēstī par ugunsāderēm jeb uguns- ceļiem. Tās apstiprina jau aplūkotās ziņas par nozī­mīgām svētvietu līnijām un enerģētiskajām joslām, kas Pokaiņos krustojas.

Kāda cita teika vēsta par daudzām bedrēm Īles apkārtnē. Pašā tuvākajā lies apkārtnē nekādu da­bisko bedru nav, tāpēc jādomā, ka teikās minētās bedres ir Pokaiņu svētielejas - lielie kausi.

Dižie viesi. Līdz mūsdienām saglabājušās tei­kas par ievērojamu personu apmeklējumiem.

Lai īpaši izceltu kādas vietas nozīmīgumu, tā sim­bolos rādīta kā jaunāku laiku valdnieku apmeklē­jumu vieta. Pietiktu tikai ar teiku par Krievijas ca­rienes ierašanos, lai apliecinātu Pokaiņu dižumu. Taču iespējams, ka šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur par dižu cilvēku apciemojumiem vēsta trīs teikas. Pirmā stāsta par Krievijas carienes nakšņošanu Vec- pokaiņos, otrā - par to, ka zviedru ķēniņš stādījis apses Naudītē, bet trešā - ka tuvējo Spiņņu māju saimniekam Kurzemes hercogs dāvājis sudraba kausu. Šķiet, ka te atkal ir norāde uz mākslīgi veido­tajām svētielejām, kurn saistība ar vārdu kauss ir nepārprotama. Šumeru eposs Enuma eliš vēsta par dievības Apsu (atcerieties zviedru ķēniņa apses) sejas veidošanu. To apliecina latvju garamantas par Zelta galvu.

Šīs teikas vēsta, ka tālā senatnē Pokaiņus apmek­lējuši ļoti augsti viesi. Tas, ka gadu tūkstošu gaitā aizmirsti augsto viesu vārdi un tituli, vietas nozīmi nemazina. Gudrie to saprata un šīs vietas sargāja.

Iliņš un Kurbads. Vēl jāpiemin kāda ļoti nepa­rasta pasaka, patiesībā teika, par spēkavīru Iliņu.

Vairāki iemesli liek šo teiku saistīt ar Pokaiņiem tuvāko lielāko apdzīvoto vietu - ILi. Šī pasaka ir visai gara, tāpēc pārstāstīsim tikai mazu daļu no tās. īliņš jaunībā esot bijis pavisam slims. Tad Dievs par viņa labo sirdi dāvājis viņam veselību un spēku. Lai pārbaudītu, cik liels ir Iliņa spēks, Dievs, kas ieradies mīlīga vecīša izskatā, Iliņa sētā uzslējis akmens stabu un licis to pagriezt. Iliņš kā griezis, tā apgriezis apkārt visu pasauli. īliņa (īstais vārds Illinkou) tēls saistāms ar Kalevalā aprakstīto debesu kalvi Ilmarinenu un Pokaiņu iekārtošanu.

Teikā minēts, ka Ilinš no Dieva saņēmis tādu spēku, ka varējis apgriezt visu pasauli. Tā ir visai noteikta norāde uz Pokaiņos veiktajiem sen­baltu civilizācijas dižajiem darbiem - pasaules mēroga pasākumiem. Ne jau velti Pokaiņu svēt­vietas pieminējumi vēlāk pārvēršas visā Eiropā po­pulārajā teikā par Grāla kausu.

Plašāk skatot, Iliņa varoņpasaka ir daļa no iepriekš aplūkotā vēstījuma par Kurbadu. Vēl pieminēsim, ka visai liels ir to pasaku skaits, kas vēsta par Dižo seju.

Pokaiņu vārda skaidrojums. Tālā senatnē kat­ram vārdam bija sava, rūpīgi pārdomāta nozīme. Vārdu vēl iedarbīgāku padarīja skaņa, kādā to izrunāja. Po­kaiņi ir senas izcelsmes vārds. Tam pagaidām nav neviena neapstrīdama skaidrojuma. Baltijas un citu tautu valodās ir daudz vārdu ar līdzīgu skanējumu. Pokaiņiem tuvākais vārds latviešu valodā ir poga. Mūsdienu pogas ir plakanas, senatnē pogas veidoja kā apaļus bumbulīšus. Kaut arī tas ir visai naivs skaidrojums, bet šī poga savā laikā turēja kopā visu pasauli. Atcerēsimies svēto apli. Apļa forma bija dabiska un svēta. Pokaiņiem līdzīgi skan vārdi, kas apzīmē apaļus veidojumus, piemēram, pogaļa. Dažos Latvijas novados mazu apaļu sēnīti sauc par poķīti.

Enerģētiskais aplis ap Pokaiņiem ar 170 km rādiusu šķiet milzīgs. Bet tas garīgi saturēja kopā Zemeslodes lielāko daļu. Tas nebija varmācīgs fizis­kais spēks, bet gan garīgo - svēto vērtību ietekme.

Nepārprotamu sakarību atrodam somugru valo­das vārdā pūka - svēts. Šis skaidrojums norāda uz Pokaiņu garīgo nozīmi. Tomēr ar sevišķu interesi atzīmēsim latīņu vārdupoculum (izrunāpokulum) - kauss. Daudzas īpatnās Pokaiņu ielejas ir speciāli veidotas līdzīgi kausam. Piebildīsim, ka latīņu valoda nākusi no Itālijas Latium (tagad Lacio) novada, kurā tā ienākusi no ziemeļiem. Arī par to ir vērts padomāt.

Pokaiņu vārda nozīmi palīdz skaidrot arī senprū­šu aizkapa valstības dievības Pekola jeb Pokola vārds. Šis skaidrojums tuvs slāvu vārdiem pokoj - miers, pokoiņik - aizgājušais, t.i., mirušais. Arī tautā gla­bājas ziņas, ka tālā senatnē akmeņi likti apbedījumu vietās. Piebildīsim, ka Pokaiņos zem akmens krāvu­miem savā laikā varēja būt apglabāti ap 4000 pries­teru un valdnieku. Senatnē uzskatīja, ka ievērojama cilvēka apglabājums piešķir svētvietai vēl lielāku ga­rīgo spēku. Tādējādi dažādās valodās it kā nedaudz atšķirīgie skaidrojumi būtībā izsaka vienu un to pašu domu par Pokaiņiem - šo ļoti nozīmīgo vietu.

Turklāt Pokaiņu vārds ļoti līdzīgs karēļu un somu eposā Kalevala minētajai Pohjolai. Šā vārda tiešs tulkojums nozīmē Ziemeli. Kopumā varam teikt, ka šeit minētie tulkojumi no dažādām valodām sniedz visai līdzīgas ziņas, kas liecina, ka Pokaiņi ir sevišķi nozīmīga seno svēto apglabājumu vieta,

POKAIŅI KĀ SENKAPI

Vēl līdz Otrajam pasaules karam vietējie iedzīvotāji Pokaiņu akmens krāvumus uzskatīja par senkapiem.

Pokaiņos 20. gs. beigās vandaliski iznīcināti ap­mēram 2 tūkstoši kapeņu krāvumu. Jādomā, kā tas varēja notikt un kas būtu darāms, lai tādas lietas vairs nekad neatkārtotos.

Senatnē svētvietās glabāja tikai pašus izcilākos cilvēkus. Uzskatīja, ka senču gari, kamēr tos atce­ras, palīdz tiem cilvēkiem, kas viņus godā un kopj viņu atdusas vietas. Protams, mēs nevaram būt pār­liecināti, ka Pokaiņos saglabāti aizpērnā starpledus- laikmeta svētie apglabājumi. Drīzāk jādomā, ka daļa ki'āvumu tapuši vēlākos laikos, tāpēc šeit redzami divu veidu krāvumi. Iespējams, ka zem apgāztajām laivām guldīti cilvēku augumi, bet zem apaļajiem krāvumiem - sadedzināto cilvēku pelni.

Jaunāko laiku apglabājumi. Pokaiņu Z daļā divās jaunāko apbedījumu vietās - Metamajā, kalnā un Z no autobusu pieturas Pokaiņi atrodas 2. - 6. gs. kapi. To izpētē nav pamanītas tādas vērtības vai zi­ņas, kas liecinātu par šo samērā jauno kapu saistību ar Pokaiņu senatni. Šādas saiknes trūkums ir vairāk nekā dīvains, tas liek domāt par būtiskām nepilnībām agrīno viduslaiku kapu izpētes metodikā.

Pirms pusotra gadu tūkstoša senči savus labākos cilvēkus bijīgi apglabāja krāvumu malā, uzberot ne­lielus pauguriņus, bet neaiztiekot pašus krāvumus, jo apzinājās, ka tie ir svēti. Mūsu senči senatnes vēr­tības izprata labāk nekā 20. gs. zinātnieki.

Pauguraines D daļā vēl palikušas Otrā pasaules kara ierakumu pēdas. Šeit vietām manāmas grants- bedres, veidoti jauni ceļi.

AUGU VALSTS

Augsnes kārta Pokaiņu pauguros ir plāna, lauk­saimniecībai maz noderīga. Te aug jauktu koku mežs, pameža gandrīz nav. Vietām saauguši sīļu stādītie ozoli. 1995. g., izcērtot skujkokus, tie atstāti augam. Toreiz šiem ozoliem sānzaru vēl nebija, bet vēlāk tie sāka veidoties no snaudošajiem pumpu­riem. Izcirtumos sastādītas eglītes, turklāt izman­tojot vandalisku tehniku, kas izārdījusi zemes virs­kārtu un izpostījusi senās svētvietas.

Ielejas ir mitras, agrāk tajās augušas vārgas prie- dītes. Izcirtumos bagātīgi ienākas meža zemenes. Neparasti daudz deviņvīruspēka, raudeņu u.c. ārst­niecībai noderīgu augu.

Ļoti daudz retu augu - bebru kārkliņš, dzeltenā panātre, Grīņu sārtene, zalktene u.c. Šeit ir tādi augi, kurus citur nebija ievērojuši pat labi augu pa­zinēji. Protams, galējais slēdziens par augiem Po­kaiņu - Tuntuļu paugurainē jādod speciālistiem botāniķiem, tomēr jau tagad ar visai lielu pārliecību var teikt, ka daļa šīs pauguraines būtu aizsargājama kā botāniskais liegums.

Spēcīgā bioenerģētiskā lauka dēļ Pokaiņos augi ir zaļāki un spēcīgāki nekā citur. Tā paša iemesla dēļ diezgan bieži kokiem izveidojas vairāki stumbri vai arī tie aug puduros. Biolauka ietekmē Pokaiņos bagātīgi aug sēnes. Pats redzēju milzīgu sēni, kurai cepurītes diametrs bija astoņas reizes lielāks nekā parasti. Rasma Rozīte stāstīja par baraviku, kurai cepures diametrs pārsniedzis pusmetru. Ņemot vērā iepriekš teikto, Pokaiņu mežs nav ieteicams ne ogotājiem, ne sēņotājiem, kas apkārtni labi nepārzina.

Ogas un sēnes šeit ienākas agrāk. Tā 2000. g. 14. maijā jau atradām lielu baraviku. Neparasti lie­las sēnes un augi novēroti arī citās augsti enerģē­tiskās vietās Latvijā, piemēram, Velna pēdās (Ludzas rajons), Dobeles Kokmuižā, kā arī ap Salaspils atom­reaktoru. Tas vedina domāt, ka šo vietu starojumā var būt kopīgi dažu viļņu garumi.

7.2. MĀKSLĪGIE VEIDOJUMI

Pokaiņos ir daudz tādu reljefa detaļu, kuras nevar uzskatīt tikai par dabas veidojumiem. Citiem vārdiem sakot, ar visai lielu varbūtību varam runāt par apzi­nīgu būtņu lielu un mērķtiecīgu darbību Pokaiņu veidošanā, lai reljefs atbilstu zintniecības vajadzībām.

Tikpat droši var sacīt, ka Dziļā grava, kas nošķir austrumu un rietumu Pokaiņus, nosacīti sadala arī divas atšķirīgas zemes veidojumu sistēmas. Šo gravu nevarēja izveidot nekādas ūdens straumes, tās izcels­me vismaz šobrīd ir mīkla. Varbūt tieši šeit mākslīgi pārveidotais zemes reljefs ir visinteresantākais, jo senie meistari nav žēlojuši pūles, lai tas būtu līdzīgs dabiskajam. Iespējams, te veidota mātes kulta vieta.

Bez nopietnas ģeoloģiskās izpētes nav pasakāms, cik liela loma Pokaiņu veidošanā bijusi dabai un cik daudz paveikušas apzinīgās būtnes. Pilnīgi droši var teikt, ka daudzas Pokaiņu pauguru nogāzes ir pārāk stāvas, lai tās varētu uzskatīt tikai par dabas veidojumiem. Bet lielie darbi nav veikti, lai veidotu kādas mītnes vai aizsardzības objektus. Šo nogāžu atsegumos nav manāmi dažādu, atšķirīgu nogulu slāņi, kas raksturīgi ģeoloģiskiem veidojumiem.

Ģeoloģijas zinātņu doktors R. Griškjans domā, ka Pokaiņu reljefu veidojis spēcīgs enerģētiskais vir­pulis. Netieši to apliecina pauguri, kas atgādina stāv­viļņos sabangotu ūdeni. Tādus viļņus redzējuši cil­vēki, kas lielā vējā pabijuši uz Burtnieka vai kāda cita ezera. Tomēr arī R. Griškjana hipotēze skaidro tikai daļu no veidojumiem.

Pilnīgi noteikti par apzinīgu būtņu veidotām jā­uzskata Dižā seja un Ogānu pilskalns. Nav iedomā­jami dabiski procesi, kas varētu radīt R - A virzienā orientētu garenu pauguru T veida kopas. Rūpīgi iepazīstot Pokaiņu svētvietas, jāsecina, ka tās kopā veido daudzas sajūgtas struktūras. Tās ir rūpīgi pār­domātas kādu vēl neapzinātu, ļoti lielu mērķu veik­šanai. Jau šā apcirkņa sākumā minējām, ka Pokaiņu centrālajā daļā vien līdz to postīšanai bija ap 4000 struktūru. Pat skeptiski un pieticīgi vērtējot apzi­nīgu būtņu veidojumu kopapjomu, tas pārsniegs miljonu kubikmetru. Toties, ja ņem vērā arī tās vietas, kuras varbūt tikai daļēji pārveidotas, tad šis kopapjoms vairākkārt jāpalielina. Par vismaz daļēji mākslīgi veidotiem jāuzskata tuvējie Krievu kalni ar to D daļu - Rakažkalnu, kā arī Immas kalni pie lies. Kopā ar turpmāk aprakstīto Dižo seju tie veido vairākkārt sasaistītu kopumu. Z - D virzienā orientētie Krievu kalni un tiem perpendikulāri

R - A virzienā novietotie Immas kalni ar turpi­nājumu uz Spārnu pilskalnu arī nav uzskatāmi tikai par ģeoloģisku procesu veidotu kopumu. Vismaz puse no šā kopuma veidota ar kādiem mums vēl neapjaustiem paņēmieniem, kādiem mums vēl neapzinātiem mērķiem.

Šeit ir arī daudzi cilvēku nestu akmeņu salikumi un apstrādāti akmeņi. Tie visi ir senatnes piemi­nekļi, kas veidoti pēc kāda īpaša uzdevuma plāna, kuru vēl neizprotam.

Uzdrošināmies izteikt minējumu, ka lielie zemes veidojumi bērti pirms leduslaikmeta. Krāvumi vei­doti ilgākā laika posmā, bet pēdējā gadu tūkstotī Po­kaiņus vairs nekopa. Dzelzs laikmeta apbedījumi likti ārpus sakrālajiem veidojumiem.

NEPARASTIE KALNI

Ģeogrāfiski Pokaiņu pauguraine piekļaujas Aus- trumkurzemes augstienes austrumu malai. Bez Po­kaiņiem šajā apvidū paceļas Tuntuļu kalni, Immas kalni, Rakažkalns un Krievu kalni. Minētās pau­guru kopas aizņem 5x5 km lielu platību. Pokaiņu pauguraine iekļaujas ap 1,5 - 2 km2 platībā, pārējās ir mazākas. Pokaiņu paugurus no R un A ieskauj ap 2 km platā Sesavas upes ieleja. Upes nosaukums, iespējams, saistāms ar somugru vārdu kess - centrs. Sesava ietek Bērzē pie jau minētā Dobeles meteorīta.

Pokaiņu paugurus veido vai nu smilts, vai arī ak­meņaina grants. Vietām uz tiem ir neliela mālu kār­ta. Tas vedina domāt, ka tie radīti vismaz divos secī­gos posmos.

Dažas pa daļai atklātās nogāzes atgādina milzīgus U veida burtus jeb lielus pakavus. Pakava loka daļa piekļaujas kalna korei, bet tā gali ieslīpi virzās lejup.

Vainags. Pokaiņu pauguraini varētu raksturot kā svētkalnu gredzenu vai vainagu ap Staru kalnu. Gredzena A malā - Tuntuļu kalns, ZR malā - Veču kalns. Relatīvais augstums - ap 10 m. Pauguri un lejas veido savdabīgu, it kā vītu vai pītu struktūru.

Dziļā grava. Pokaiņu vainaga dienvidu daļā no Z uz D iet dziļa, gleznaina grava. Nonākot pie tās, liekas, ka esat nevis Zemgalē, bet Siguldā. Gravas izcelsmi nevar skaidrot ar šļūdoņa sanesu nogulu­miem, ūdens straumes izgrauzumiem vai neotek- toniskiem procesiem. Drīzāk gan tai ir mākslīga iz­celsme.

Robežšķirtne. Dziļā grava ir visai būtiska Po­kaiņu pauguru robežšķirtne un reizē arī Pokaiņu daudzo struktūru plānojuma centrālā daļa. Pauguri un ielejas, kas atrodas austrumos no gravas, gal­venokārt orientēti R - A virzienā. Savukārt veido­jumi, kas atrodas uz rietumiem no šīs gravas, pār­svarā orientēti Z - D virzienā. Tas atbilst ļoti senu svētvietu plānojuma noteikumiem. Ja nostājamies Dziļās gravas Z, t.i., augšdaļā, un raugāmies uz D, t.i., lejup, tad skats būtu vērsts uz diviem teiku apvītiem objektiem - Naudas kalnu un Skroderu akmeni. Šajā gadījumā gravas kreisā puse ir sievišķā un atvērtā, bet labā puse ir vīrišķā un slēgtā. Kreisajā pusē atrodas Debesu kāpņu pauguri, kuru garenasis virzītas tieši tā, kā sāniski izstiepta kreisā roka. Savukārt labajā pusē Z - D virzienā orientētie pauguri atbilst zobena cirtienam.

Pilnīgi skaidrs ir tas, ka šādas savstarpēji per­pendikulāras kopas nevarēja izveidot ne apledoju­ma šļūdonis, ne kūstošie ūdeņi, ne Zemes garozas krokošanās (neotektonika), ne kādi citi mums zi­nāmi dabas spēki vai norises. Tāpat savstarpēji per­pendikulāri ir ieleju virzieni. Šie zemes veidojumi pilnīgi noteikti arī nav dabas, bet gan apzinīgu būt­ņu radīti vai vismaz pārveidoti. Šo domu apliecina arī kādas citas, mākslīgi veidotas, lielu svētvietu sistēmas - Kaltenes kalvu plānojums. Tur mākslīgi krautu akmeņu grēdas norobežo Zulnieku (Zūrnie- ku) strauts. Lielie akmeņu krāvumi kreisajā kras­tā ir perpendikulāri strautam, bet labajā krastā - paralēli tam. Pilnīgi izslēgts, ka tos būtu veidojuši dabas spēki, jo savstarpēji perpendikulārie krāvumi gandrīz vai saskaras.

Arī kopumā skaisto Pokaiņu pauguraini nevar uzskatīt tikai par nejaušu dabas (ģeoloģisku) vei­dojumu. Šeit ir pārāk daudz tādu vietu, kuras veidojušas apzinīgas būtnes.

"Daudzas vietas, it īpaši mākslīgi veidotās, līdzīgi kā citās Latvijas svētvietās, ir savstarpēji saistītas, turklāt parasti astronomiski nozīmīgos virzienos. Tā, piemēram, Ogānu tā dēvētais pilskalns bērts tieši austrumos no Naudas kalna.

Rūpīgi iepazīstot mākslīgi veidotos paugurus, jā­secina, ka tie uzbērti tādās vietās un tik augstu, lai izmantotu torsionu plūsmas - gaisa āderes vai strin- gas.

Debesu kāpnes. Tā nosaucām četru savstarpēji paralēlu pauguru kopu, kas no putna lidojuma patie­šām atgādina milzu kāpnes. Tie ir mākslīgi veidoti, R - A virzienā orientēti pauguri, kuru savstarpējais attālums citam no cita - ap 150 m. No Sesavas ielejas virzoties uz ziemeļiem, katrs nākamais paugurs slienas augstāk par iepriekšējo. Vidēji katra paugura garums - ap 100 m, platums augšdaļā - ap 10 m, augstums-ap 12 m. Pašu augstāko pauguru dēvē par Balto kalnu. Visu šo pauguru nogāzes ir pārāk stā­vas, lai inženierģeoloģijas likumi ļautu tos uzlūkot par dabiskiem. Debesu kāpnes bijušas lielu zintnie- cisko pasākumu vieta. Diemžēl tās vandaliski izpos­tītas 20. gs. beigās. Vēl piebildīsim, ka šī nebūt nav vienīgā mākslīgi veidoto pauguru kopa.

DIŽĀ SEJA

Tā nosaucām iespaidīgu, simbolisku zemes un ak­meņu veidojumu kopu Pokaiņu ZR daļā, kas atgādina gabalos cirstu cilvēka seju tūkstoškārtējā palie­linājumā ar kroni galvā. Kopas izmēri - ap 500 x 200 in, bet atsevišķu detaļu relatīvie augstumi līdz - 10 m. Atveidotajā senās dievības sejā nepārprotami var izšķirt acis, degunu un citas sejas daļas, ieskaitot bārdu. Pauguru kopu virs galvas nosaucām par Kroni. Tā kā gandrīz visa kopa apaugusi ar kokiem un krūmiem, tad fotografēt to pagaidām nav iespējams.

Šā veidojuma centrs atrodas uz jau pieminētās Māras līnijas, gan ari uz Pitagora trīsstūru līnijas, kas šķērso Enguri, Tukuma Milzukalnu u.c. senās svēt­vietas. Divu lielu mākslīgo veidojumu - Milzukalna un Dižās sejas - atrašanos uz vienas ass nevar uzska­tīt par nejaušu, jo katrs no šiem veidojumiem izteic kādu simbolu vai simbolu kopu. Lai šos simbolus izprastu, jāiedziļinās senajās garamantās. Piemē­ram, Kronis ir nobīdīts pret Dižās sejas simetrijas asi. Tas sasaucas ar vēstīm par Apsu tiāras (kroņa) nonemšanu. Daļai simbolu vienlaikus ir vairākas nozīmes, kas atbilst vairākiem šīs svētvietas uzdevumiem (polifunkcionālisms). Turklāt sim­bolu dažādie un dažkārt pat atšķirīgie skaidrojumi nav pretrunīgi, bet cits citu papildina. Piemēram, valnis, kas piegulst Dižās sejas rietumu daļai, latvju pasakā tiek skaidrots kā spieķa kāts, bet grieķu mītā par kentaura Heirona izcelsmi tas ir liepas stumbrs.

Dižais Kronis. Dižās sejas veidojumu kopas aprakstu sāksim ar tās augstāko daļu - Kroni. Tā centrālo daļu veido ZR - DA virzienā orientēts, mākslīgi uzbērts paugurs, kura izmēri pie pamat­nes - ap 50 x 30 m, augstums - 10 m.

Paugura sānos, it īpaši D malā, saglabājušās senu terašu pēdas. Šīs terases veido piecas spirālveida uzejas, kas seko cita citai. Lai nokļūtu Kroņa kalnā, jāveic pilns gājiens ap visu kalnu, ejot pa Saulei. Vien­laikus varēja iet pa visām piecām uzejām. Domājams, ka gājienā piedalījās tikai visaugstākie priesteri, jo pašā kalna galā ir maz vietas. Iespējams, ka pārējie gājiena dalībnieki palika pusceļā uz terasēm.

Rietumos no Kroņa kalna atrodas Rakažu kalna Z daļa - Liepu kalns. Šai sakarībai bija astronomiska nozīme, lai noteiktu precīzu kalendāro laiku. Pava­sara un rudens Saulritu (ekvinokcijas) dienās Saule lec tieši austrumos un riet tieši rietumos. Rakažu kalna vārds būtu tulkojams kā Saules (Ra) centrs. Astronomiski vērojumi no Rakažu kalna Saules lēk­ta un no Kroņa kalna Saules rieta laikā ļāva precīzi noteikt Lielās dienas iestāšanos. Pēc seno astrologu uzskatiem, pavasara punkts saistāms ar ieiešanu Auna zīmē.

Kroņa kalna augšdaļa atgādina sirds veidolu, ko Pokaiņos sastopam daudzkārt.

No Kroņa kalna gala atiet sazaroti zemes vaļņi, kuru atveids atgādina senās Augšēģi ptes valsts valdnieka (vārava jeb faraona) kroņa augšējo dalu. Tā dienvidu daļā ir apaļš paugurs, ko nosaucām par Ausekļa kalnu, jo vēlu vakarā un agri no rīta, rau­goties no Kroiia kalna, šķiet, ka Auseklis (planēta Venera) iet pāri šim kalnam. Nav šaubu, ka Ausekļa kalns ir mākslīgi veidots uzbērums.

50 m ziemeļrietumos no Krona kalna ir neliels, ap 1 m augsts stāvakmens - Vaidelošu akmens. Tas ir apstrādāts tā, lai cilvēkam būtu ērti sēdēt. Līdzīgi akmeni atrasti Āraišos un Beverīnā.

Ar Dižo seju un Kroņa kalnu saistāmi vairāki des­miti akmeņu un zemes veidojumu. Katram no tiem ir sava, turklāt dziļa simbolika, kurā savijas senbaltu, šumeru, senēģiptiešu un sengrieķu mītu simboli. Tas rāda, ka šie veidojumi ir ļoti seni. Katram no tiem ir sava nozīme. Piemēram, starp Ausekļa un Kroņa kal­nu atrodas ieleja, kuras veidols atgādina lielu laivu. Tā brauc uz DA, līdzīgi kā Saules lente.

Dižās acis. Apmēram 60 m ZA no Kroņa kalna sākas svētieleja. Tās krastu D daļa atbilst pierei. Iele­jas zemākajā daļā atrodas divi iegareni ezeriņi - acis. īpaši veidotās svētielejas, kas blīvi izliktas ar akmeņiem, ir pirmais šāda veida atklājums Ziemeļ­eiropā. Šīs svētielejas saistāmas ar sevišķi nozīmī­giem zintniecības pasākumiem.

Vēl 1996. g. te bija mitrs dumbrājs. Kad izsmēla gadu tūkstošiem krājušos dubļus, atsedzās divas ak­meņiem bruģētas, laivām līdzīgas, ap 27 m garas ielejas. Tās turējās sausas, līdz lietus bruģējumu no­mazgāja, un tad atklājās, ka to veido gaišas krāsas akmeņi. Tikai pēc tam ielejā sāka ieplūst ūdens no avotiem, kuru novietojums atbilst cilvēka acu asaru kanāliem. Abas ielejas savieno ar akmeņiem izlikta Priesteru taka 20 - 25 cm platumā un ap 27 m gara.

Tālāk uz Z seko ap 100 m garš deguns. Bet tālāk uz ZR atrodas simbolisku veidojumu kopa - mute, zods, bārda.

Vēl jāpiebilst, ka Dižās sejas attēlam ļoti līdzīgu simboliku 12. gs. izmantoja templiešu ordenis, kas toreiz bija Romas pāvesta galvenais militārais un garīgais spēks. Tas vedina domāt, ka Dižajai sejai savā laikā piemitušas kādas izcilas spējas. Vēlāk, zūdot zināšanām, par šīm spējām saglabājās leģen­das. Valdnieka kronis ir šo dižo spēju simbols, ko savukārt kā simbolu pārņēma templiešu ordenis.

Dižās sejas tajās vietās, kas uz cilvēka sejas at­bilst akupresūras punktiem, ir paaugstināts ener­ģētiskais starojums. Tādējādi Dižā seja ir ne tikai zemes veidojums, bet zem tās atrodas speciāli veido­ti akmeņu salikumi, no kuriem plūst cilvēka sejai atbilstošs enerģētiskais starojums. Tomēr ar to vien līdzība nebeidzas. Enerģētisko starojumu centri at­bilst acu zīlīšu un trešās acs vietai. Mežā, vietā, kur atrodas mute, ir paaugstināts skanīgums. Lai izvei­dotu šo apbrīnojamo enerģētisko fenomenu, vaja­dzēja veikt dažādus darbus, kurn kopapjoms varētu būt ap 300 tūkstošiem m3 . Piebildīsim, ka Dižā seja nebūt nav vienīgā vieta Pokaiņos, kuras izveido­šanai veikti plaši zemes darbi vairāku desmitu met­ru dziļumā. Šie fakti ļauj izvirzīt kādu tālejošu pie­ņēmumu, ka jau aprakstītais enerģētiskā starojuma aplis ar 340 km diametru ir apzinīgu būtņu radīts.

Jau minējām, ka Dižā seja atrodas uz Munameģa - Rīgas - Kretingas enerģētiskās līnijas. Bet vēl jāatzī­mē visai interesantās saistības ar apkārtnes tuvā­kajiem pauguriem un Saules rieta virzieniem gada nozīmīgajās dienās. Tā 4 km uz ZR, t.i., Saules rieta virziens Jāņos, atrodas jau minētie Krievu kalni ar mākslīgi veidotu valni. Tas vērsts uz D - uz Rakažu kalnu un Immas kalniem pie Īles. Bet Ziemassvēt­kos Saule riet 4 km attālajos Immas kalnos. No teik­tā izriet, ka vismaz daži no šiem kalniem ir veidoti mākslīgi.

Šo domu apliecina arī tas, ka, attiecinot zodiaka zīmes uz cilvēka ķermeni, Kroņa kalns atbilst Dižās sejas Auna punktam, kas gadskārtu simbolikā ap­zīmē gada sākumu Lielajā dienā

Dižā seja ne tikai atrodas uz jau minētās Pitagora trīsstūru līnijas, bet vienlaikus tā arī norāda uz citām tālām sakarībām. Dižo seju šķērso līnija Var­šava - Tallina - Helsinki. Tā kā Dižās sejas veido­šanas laiks ir daudz senāks par minēto pilsētu di­bināšanas laiku, tad jādomā, ka šo triju pilsētu atra­šanās vietas noteicis Dižās sejas skatiens.

Saules lente. Kroņa kalnu no Dižās sejas pieres atdala gaišu akmeņu bruģis. Tas veidots no galvas lieluma akmeņiem, tāpat kā krāvumi, kurus ap­lūkosim turpmāk. Bruģis likts slīpā nogāzē. To var salīdzināt ar lenti, kuras augšgals vērsts uz DA, t.i., Saules lēkta virziens Ziemassvētkos, bet lejasgals uz ZR - Saules rieta virziens Jāņos. Lentes platums augšdaļā ir 2 m, lejasdaļā - 4,5 m. Atsegtās daļas garums ir ap 30 m. Šis Pokaiņiem tipisko gaišo gal­vas lieluma akmeņu klājums likts uz mālsmilts slā­ņa. Diemžēl 20. un 21.gs. mijā lielākā daļa lentes akmeņu nozagti.

Turpinot domās doties ZR virzienā, nonākam pie iedobes ar akmeņu salikumu - Veļu laivas.

Aizsardzība. Senās ziņas un senatnes paņēmie­nu lietošana vietas izpētē liek domāt, ka Dižā seja vēl tagad ir saistīta ar Marsa seju kā vecāko māsu. Mūsdienu zinātne vēl nav spējīga apjaust seno cilvēku un Dieva dēlu gudrību un nodomus, tāpēc tā veicināja šo vietu postīšanu. Daudzas latvju gara­mantas brīdina, ka ir robežas - slepenās istabas vai lādītes, kuras nedrīkst atvērt, lai nepiesauktu ne­laimi.

DIVAS SEJAS

Tūkstošreižu palielinātais cilvēka sejas attēls ir pats lielākais šāda veida mākslas darbs uz Zemes­lodes. Bet Saules sistēmā - uz planētas Marsa at­rasts kāds cits veidojums, kas ir 10 reižu lielāks par Pokaiņu Dižo seju. Abi šie veidojumi atrodas līdzīgos platuma grādos, abi orientēti Z - D virzienā. Tie iezīmē jaunu lappusi ne tikai Latvijas, ne tikai pa­saules, bet arī visas Saules sistēmas vēsturē.

Par nule minētajām sejām vēsta viens no senāka­jiem indoeiropiešu kultūras pieminekļiem - 16. gs. p.m.ē. pierakstītais šumeru eposs par pasaules ra­dīšanu - Enuma eliš (Kad augšā … IV 142 - 146). Tas stāsta, ka dievībai pielīdzinātais valdnieks Mar­duks noteicis izmērus un radījis divus dievību pirm- tēva Apsu portretus - vienu debesīs, otru uz Zemes. Uz zemes radītais portrets, būtībā svētvieta, nosauk­ta par Ešarru. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē - mītne (svētvieta) daudziem. Sā vārda daļa šar apzī­mē skaitli 3600. Tas ir pārsteidzoši tuvs akmens krāvumu skaitam Pokaiņos.

Var jau būt, ka tā ir tikai nejauša sakritība, bet, kā jau iepriekš teicām, planētas Marsa un senajās leģendās minētā Dižo seju celtnieka Marduka vārds skan ļoti līdzīgi. Ziņas par Marduku saskan arī ar seno romiešu domām par šo planētu. Savukārt

Marduka vārda otrā daļa skan visai tuvu somugru senās dievības Ukko vārdam.

Vairākas latvju pasakas, būtībā teikas, sagla­bājušas pārsteidzošas ziņas par mūsu senču lido­jumiem Kosmosā. Nav arī nemaz tik nejauši tas, ka tieši Ansis Lerhis-Puškaitis (1859 - 1903), kas dzīvoja Anneniekos un Džūkstē, tātad samērā ne­tālu no Pokaiņiem, pierakstījis pasakas, būtībā tei­kas, par Milžu galvām. Tās neapšaubāmi vēsta par Dižo seju, kas spēj dot padomus. Tādējādi atkal re­dzam, ka latvju garamantas, to atspulgi citu seno tautu mītos un paši jaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi cits citu papildina, turklāt ļoti precīzi un bez pretrunām.

Pokaiņu Dižajai sejai vienlaikus ir divas sais­tības. Tā atrodas uz Galvenā meridiāna zilās jeb Māras līnijas. Bet Varšavas - Tallinas līnija šķērso Apšuciemu, kur, starp citu, apses nemaz neaug.

Senie mīti Apsu vārdu saista ar dziļo pazemes ūdeņu okeānu. Tāpēc visai loģiska ir Māras līnijas saistība ar Enguri - jūras un upju dievības Enki svētvietu. Blakus tai bijusi senākai dievībai Uri pie­derošā vieta. Liecības par to atrastas bijušā Engu­res ezera gultnē.

Teiktais vēl nenozīmē, ka tās sejas daļas, pa ku­rām staigā daudzie ekskursanti, veidotas pirms le­duslaikmeta. Drīzāk jāuzskata, ka tās atjaunotas pēc leduslaikmeta. Tomēr dziļākās konstrukcijas, kas veido Dižās sejas bioenerģētisko portretu, uzska­tāms par pašiem senākajiem mākslas un tehniska­jiem pieminekļiem mūsu zemē.

SVĒTIELEJU NOZĪME

Pokaiņos atrastas piecas mākslīgi veidotas ielejas ar nelielām bruģētām ūdenstilpēm. Dažas no iele­jām varēja būt sapulču vai svinīgu pasākumu vietas ierobežotam cilvēku skaitam. Tas vedina domāt, ka Pokaiņos vienlaikus ritējuši daudzi pasākumi. Svēt- ieleju izvietojums Pokaiņos vedina domāt, ka tās pil­dījušas visai plašus un pat atšķirīgus zintniecības uzdevumus, sākot no krustabu un laulību rituāliem līdz zintnieciskām darbībām likteņa vadīšanai. Bruģētās ūdenstilpes varēja noderēt arī zvaigžņu at­spulgu vērojumiem nākotnes pareģošanai.

Kā piemēru minēsim pirmo, 1994. gadā atklāto ieleju. No Saderības akmens īpaša Priesteru taka ved uz akmeņiem izlikto svētieleju. īedobe ir skanīga. Ja iedobi izliktu ar tufa bluķiem tā, kā tas darīts senajos Vidusjūras baseina amfiteātros, tā neatšķirtos no līdzī­gām vietām Grieķijā un Sicīlijā.

Slēgto Pokaiņu svētieleju apveidi atgādina ovālus kausus vai traukus. Domājams, ka šie neapšaubāmi mākslīgie veidojumi ir dainās aprakstītās ielejas, kur

Dieva dēls pirti dara No sīkiem olīšiem; Saules meitas pērties gāja, Zelta slotas padusē. Auseklītis garu lēja Ai' Sudraba bikerīti. Leji, lēji,, Auseklīti, Izpatapu silturniņu.

LD 33844 vl

Ar zināmu pārliecību šo un līdzīgas dainas varam uzskatīt par Pokaiņu svētieleju aprakstiem. Šo domu vēl papildina bikerlša pieminējums. Intere­santa un nozīmīga ir arī Ausekļa loma, kas saistā­ma ar gara gaismas nesējiem. Svētieleja būtībā ir šis biķeris vai kauss (atcerieties latīņu -pokulum). Tā kā Baltijā nav zināmas citas līdzīgas olīšiem bruģētas ielejas - kausi, tad varam teikt, ka minē­tās un līdzīgas dainas vēsta par Pokaiņiem.

Neiedziļinoties zintnieciskās pareģošanas būtībā, tomēr jāatzīmē precīzā sakritība starp dainās vēs­tīto, no vienas puses, un svētieleju iekārtojumu, no otras. Jāpiebilst, ka pirms vairākiem gadiem gaiš­reģes izteiktā doma par zilo (ūdens) Māras līniju saskan ar ziņām par Enguri kā senās jūras un upju dievības Enki svētvietu un Apsu - dziļo ūdeņu vald­nieku. Bet kāpēc gan Apsu tiek dēvēts par dziļo ūde­ņu valdnieku? Pokaiņos, kur izveidota Apsu, t.i., Dižā seja, ne tuvākā, ne tālākā apkārtnē dziļu ezeru nav. Ģeologi tikai 20. gs. beigās konstatēja, ka zem Dobe­les rajona, un tostarp Pokaiņiem, dziļi zem zemes virskārtas atrodas milzīgi termālā ūdens krājumi. Tātad tālie senči zināja Apsu piemiņas vietas - Di­žās sejas saistību ar dziļajiem ūdeņiem.

No otras puses, pareģošana šajās ielejās saistīta ar planētas Veneras, t.i., Ausekļa, vērojumiem. Vis­beidzot, gan Džūkstes pasakas par Zelta galvu un Milža galvu, kā arī citas līdzīgas latvju tautas pasa­kas skaidri norāda, ka šīs galvas izmantotas pareģo­šanai. Šāda, tik pārsteidzoša saistība starp daudzajām latvju garamantām, šumeru eposiem un svētieleju iekārtojumu liecina par to, ka mūsu senči šīs ziņas līdz pat viduslaikiem bija saglabājuši rakstiski vai kādā citā mūsdienu zinātnei vēl neapjaustā veidā.

Savukārt labi saglabātās svētielejas, no kurām di­vas ir arī iztīrītas, var uzskatīt par nozīmīgu atslē­gu senču gudrības tālākai izpētei.

7.3. SALIKUMI UN KRĀVUMI

Domājams, ka Pokaiņos pirms to postīšanas bijis ap četriem tūkstošiem akmeņu salikumu un krā­vumu. Kopējo akmeņu skaitu šajos veidojumos varē­tu vērtēt no 1,5 līdz 2 miljoniem. Ne tuvākā, ne arī tālākā apkārtnē, pat līdz 100 km no Pokaiņiem, tādi akmeņi, kas tipiski Pokaiņu krāvumiem un sali­kumiem, nav atrodami kaut cik nozīmīgā daudzu­mā. Tāpēc jādomā, ka tie nesti no lielāka attāluma. Tas savukārt liek ļoti nopietni padomāt par iemes­liem, kādēļ šādi krāvumi un salikumi veidoti.

Arī visi Pokaiņu krāvumi un salikumi atrodas āderu krustpunktos. Nevienam no pētītajiem salikumiem nav bijis cita novietojuma. Katrs no tiem krauts rūpīgi izraudzītā vietā, un to, ka šie salikumi atrodas āderu krustpunktos, var pārbaudīt gan ar moderniem instrumen­tiem, gan ar sensenajiem rīkstniecības paņē­mieniem.

Ja tagad pēc pārpalikušo akmeņu skaita lēšam, ka Pokaiņos ieradās viens līdz divi miljoni svētceļnieku grupu, tad var secināt, ka pašu svētceļnieku skaits bijis vismaz 15 - 20 reižu lielāks. Jau rakstījām, ka ziņas par tālās zie­meļu zemes apciemošanu ir atrodamas sengrieķu tekstos.

Izplatītākie ir gaišo akmens galvu krāvumi. Tie ir gan pauguru virsotnēs, gan ielejās, gan nogāzēs.

Tas liecina, ka no šiem krāvumiem veidots kāds mil­zīgs zīmējums, kurā galvenā nozīme bija krāvumu savstarpējam izvietojumam. Akmeņi galvenokārt ir gaišā krāsā, ieapaļi, apmēram cilvēka galvas lielumā, to diametrs ap 20 - 25 cm. Šeit nav ne olīšu, ne lielu akmeņu. Tomēr dažu krāvumu galā ir viens lielāks akmens, parasti līdz 40 cm diametrā.

Krāvumos likti gandrīz tikai neapstrādāti ak­meņi. Nav arī skaldītu vai apskaldītu akmeņu. Ne­lielai daļai akmeņu ir apstrādāta pamatne, lai tos varētu novietot vēlamā stāvoklī. Retumis sastopami akmeņi, kuros iekaltas reljefas zīmes. Kādā akmenī iekalta dzīvnieka pēda. Atrasts arī akmens ar reljefi (uz āru) veidotu (kodinātu?) krusta zīmi, kas orien­tēta Z - D un R - A virzienā. Iekalto zīmju platums un dziļums - no dažiem milimetriem līdz 1,5 cm. Vienā no Dižās sejas krāvumu akmeņiem saskatāms sejas atveids, ko tumšajā akmenī veido balta kvarca ieslēgumi. Diemžēl šo akmeni nozaga 2000. g. rudenī.

Laika gaitā daži no krāvumos saliktajiem akme­ņiem ūdens un sala ietekmē saplaisājuši un pāršķēlušies.

Daudzos akmeņos ieskrāpētas latvju rakstiem līdzīgas zīmes. Šie skrāpējumi ir stipri izdēdējuši un uz sausiem akmeņiem nav pamanāmi. Zīmes labāk saskatāmas uz mitriem akmeņiem. Dažādu vērotāju uzskati var būt atšķirīgi, jo atsevišķu akmeņu kris­tālu spēja atstarot gaismu mainās ne tikai mitruma, bet arī dažāda stipruma gaismas ietekmē.

Tāpēc, pētot zīmes akmeņos, nevar paļauties tikai uz viena cilvēka uztveri, bet, līdzīgi kā kriminālis­tikā, jāizjautā vairāki neatkarīgi liecinieki, ņemot vērā apstākļus - apgaismojumu un mitrumu -, kādos viņi akmeņus vērojuši.

Krāvumu veidi. Pokaiņos ir atrasti dažāda veida un lieluma krāvumi. Daļa nepostīto krāvumu at­gādina apgāztu laivu, tas simboliski norāda uz aiz­iešanu Viņsaulē. Šo krāvumu garums - ap 4 m, platums - 2,5 m, virszemes daļas augstums - parasti ap 30 cm, kopējais augstums - ap 1 m. Bet dažu krāvumu veidols ir tuvs aplim. Lielajos krāvumos varētu būt apmēram 300 - 750 akmeņu, kurn kopsvars vērtējams līdz 5 tonnām.

Jau pieminējām Saules lenti - akmeņu klājumu, kas atsegts tikai daļēji. Bez šā klājuma atsegti vēl vairāki desmiti apaļu krāvumu. Parasti to dia­metrs ir ap 1,5 m, bet paša lielākā tāda veida krāvuma diametrs ir 5 m. Tas atrodas Dižās sejas deguna krei­sajā pusē un atbilst nozīmīgam akupresūras punk­tam uz cilvēka sejas.

Krāvumi nav nejauši sasviestu akmeņu kaudze, tie ir rūpīgi un pārdomāti salikti, lai iegūtu apgāztas laivas vai konusa veidolu. Konstruktīvi krāvums veidots kā šūnas - katram akmenim pārsedzot apak­šējo triju akmeņu izveidoto tukšumu. Mūsu senči nelika akmeņus tieši citu uz cita. Viena krāvuma vidū ir šahtas veida dobums.

Lielum lielā dala krāvumu ir mazāki. Citviet saglabājušies tikai atsevišķi akmeņi. Liekas, ka šie krāvumi ir vai nu daļēji izlaupīti, vai arī nav pabeig­ti. Bet varbūt atšķirīgi veidi un lielumi bijuši iece­rēti jau pašā sākumā un krāvumu sistēma radīta tā, lai īstenotu kādu kopīgu plānu.

Purvainās ielejās krāvumus ieraudzīt grūti. Vie­tām tos atsedza mežcirtēju kāpurķēžu traktoru iebrauktās sliedes.

Seno krāvumu postīšana saimnieciskām vaja­dzībām, galvenokārt mūra ēku būvei, sākās 18. un 19. gs. mijā. Izcilais Latvijas vēstures pētīšanas pat­riarhs, baltvācietis Augusts Bīlenšteins (1826 - 1907) rakstīja, ka vēl 19. gs. sākumā Dobeles nova­dā uz daudziem kalnu galiem bijuši īpaši likti ak­meņu krāvumi.

Pokaiņu salikumi un krāvumi tika bojāti arī Otrā pasaules kara laikā. Tomēr vislielākais posts Po- kaiņus piemeklēja 20. gs. deviņdesmitajos gados - par to tieši atbildīgai jābūt Kultūras ministrijai. Pokaiņu krāvumu lielākā daļa pilnīgi izpostīta, stā­dot jaunās eglītes. Tādējādi pirmsleduslaikmeta ar­heoloģijas pieminekļa lielākā daļa ir iznīcināta. Ap­mēram 300 ha eglīšu stādījumu uzskatāmi par Lat­vijas vēstures zinātnes nenomazgājamu kauna traipu. Vēl neizpostītie arheoloģijas pieminekļi at­rodas galvenokārt pauguru vainaga D un R daļā. Pēc vēl nepietiekami pārbaudītām ziņām, postītu krāvumu atliekas atrastas arī Tuntuļu kalnu R joslā apmēram 1 km2 lielā platībā.

Krāvumu izvietojums. Krāvumi ir izvietoti ne­vienmērīgi, turklāt, kā jau teikts, to lielākā daļa ir izpostīta. Tomēr tajās vietās, kur krāvumi ir sagla­bājušies, tie bieži vien veido kopas ar struktūras iezīmēm. Tas attiecas gan uz laivas veida, gan arī apaļajiem krāvumiem.

Krāvumu skaits. Nepostītajās platībās līdz šim atrasti ap 1200 akmens galvu krāvumi. Ik gadu at­rod arvien jaunus veidojumus. Varētu uzskatīt, ka krāvumu kopskaits Pokaiņos pirms postīšanas bijis ap 3,5 līdz 4 tūkstošiem. Šie skaitļi ir tuvi jau šume- ru minētajam svētvietu skaitam - Ešarra - 3600.

Dažu vēsturnieku vairākkārt izteiktie apgalvo­jumi, ka starp šiem akmeņu krāvumiem bijuši la­bības sējumi, nav korekti. Katra šāda ģimenes lauciņa lielums būtu vidēji ap 200 kvadrātmetru. Acīmredzami aplams ir viņu apgalvojums, ka Pokai­ņu krāvumi radušies, sametot čupās no laukiem no­vāktos akmeņus. Tādas samestu akmeņu čupas lauku malās redzamas daudzviet Latvijā. Tajās da­žāda lieluma akmeņi sasviesti kā pagadās. Pokaiņu krāvumos ļoti pārdomāti likti vienāda veida akmeņi.

Pareizos krāvumus vieno bramaņu celi. Katrs krāvums ir āderu krustpunktā. Krāvumu izcelsme. Mēģinot aizsargāt Pokaiņu svētvietas akmeņu krāvumus, autoram un vina domubiedriem nācās saskarties ar mūsdienu cilvēku šauri materiālistisko domāšanu. Dala zinātnieku, kā jau minējām, apgalvoja, ka akmeņi novākti no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Tomēr ticamāk, ka krāvumi ir senkapi un akmeņi nesti no tālienes.

Vispirms jāatzīmē, ka ne Pokaiņu tuvākajā, ne tālākajā apkārtnē nav tādu senu galvas lieluma ak­meņu kā Pokaiņos. To centrālajā daļā šādu akmeņu blīvums ir ap 30 000 gabalu uz hektāra. Apvaicā­joties daudzās Pokaiņu apkārtnes mājās par to, kādi akmeņi atrasti viņu laukos, ļaudis parasti atbild - mūsu zemēs akmeņi neaug, vai tamlīdzīgi.

Otrkārt, krāvumi veidoti no Dobeles rajonam neraksturīgiem gaišiem akmeņiem. Šie akmeņi jau ir mīkla paši par sevi. Bet Bramaņu takas, kas vieno šos krāvumus, arī veidotas no īpatniem gaišdzel­teniem akmeņiem.

Ģeologi, apskatot Pokaiņu akmeņus, ievērojuši, ka arī gaišie akmeņi nebūt nav vienādi. Te var at­rast Alandu (Elandes) salu porfīru, kā arī retu Karē- lijas gaišā granīta paveidu, kas nav sastopams dienvidos no Pēterburgas. Turklāt neviena no šo iežu atlūzām nav atrasta pēdējā ledāja sanesās, tās varēja atgādāt tikai cilvēki.

Apzinoties, ka diez vai visā Baltijā varēs savākt tik daudz gaišu galvas lieluma akmeņu, cik to ir Po- kaiņos, jāsecina, ka tie nākuši no lielas tālienes. Bet to apstrāde paliek noslēpums.

Arī paši krāvumi nav uzlūkojami par nejauši sa­mestu akmeņu kaudzēm. Tie likti āderu krust- >

punktos, veidojot noteiktu salikumu tā, lai katrs krāvums iekļaujas citu tuvāko veidojumu kopumā. Tos vieno īpašas akmeņu līnijas - Bramaņu takas.

GAIŠO AKMEŅU VECUMS

Latvijā kā krāvumos, tā lauku malās, upju gultnēs un gravās gaiši akmeņi sastopami ļoti reti. Tāds pats retums tie ir Kolas un Skandināvijas pussalā, no kurienes akmeņus šurp esot atnesis šļūdonis. Ak­meņu krāsu tur galvenokārt veido tumšzilu, pelēku un brūnu toņu jaukums. Maz ir iesarkanu akmeņu, gadās arī melni vai pavisam tumši. Lai gan speciā­listi, kas pēta iežus (petrogrāfi), akmeņu krāsu uz­skata par otršķirīgu pazīmi, sakrālajos krāvumos tai ir liela nozīme. Pokaiņos akmens galvas, ja tās no­mazgā un nožāvē, saulē kļūst neparasti baltas.

Nav viegli paturēt prātā, kur Latvijā redzēti gaiši laukakmeņi. Pie Priekuļiem (Cēsu rajons) ceļa atzarojumā uz Raunu, atceroties K. Ulmaņa darbī­bu šai novadā, novietots gaišpelēks piemiņas ak­mens. Vēl līdzīgu akmeni autors skatījis senajā Ib- denes novadā Z no Mazsalacas. Domājams, tie abi bijuši kulta akmeņi.

Redzētas neskaitāmas mūra ēkas ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un citās zemēs. Gandrīz visas tās celtas no tumšiem akmeņiem. Atceros tikai divas no gaišiem akmeņiem celtas ēkas - Sarkaņu baznīcu (Rēzeknes rajons) un Jaundrustu pili (Cē­su rajons). Kāds nostāsts vēsta, ka līdz Aglonas baz­nīcas uzcelšanai Sarkaņi esot bijuši svētākā vieta Latgalē. Varbūt tam par iemeslu ir gaišie akmeņi?

Nav nemaz tik grūti noskaidrot, kādi akmeņi sastopami Dobeles apkaimē. Piemēram, ne Dobeles, ne citās pilsdrupās, ne citu vecu celtņu mūros gaišus akmeņus neatradīsim. Šīs būves cēla no vietējiem tumšiem, tumšbrūniem, zilganpelēkiem akme­ņiem. No līdzīgas krāsas akmeņiem vēlāk būvētas daudzas mājas gan tagadējā Dobeles rajonā, gan citur Latvijā. Gaišu akmeņu tur tikpat kā nav. Bet Pokaiņos to ir vismaz miljons.

Krāsas maiņa. Krāsa ir priekšmeta virsmas īpa­šība, ko nosaka noteikta garuma izstarotie vai at­starotie gaismas viļņi. Tāpēc atkarībā no fizikālajiem u.c. apstākļiem vienam un tam pašam priekšmetam var būt visai atšķirīga krāsa.

Pavirši paskatoties uz Pokaiņu akmeņiem, tie šķiet gluži parasti. Tomēr, skatot vienus un tos pašus akmeņus dažādos apstākļos - lietū vai sausā laikā, ēnā vai saules gaismā -, redzam, ka šie ak­meņi maina krāsu neparasti lielās robežās. Saulē tie ir gandrīz balti, ēnā - gaišpelēki. Savukārt lie­tainā laikā to krāsa kļūst stipri tumšāka - zilgana, iesarkana utt., un tie izskatās līdzīgi parastiem Lat­vijas laukakmeņiem.

Mūsu senčiem tādi jēdzieni kā gaišs un balts saistījās ar jēdzieniem vecs, gudrs, tīrs, godīgs, cie­nījams, svēts. Visgodājamākie cilvēki bija viedie ve­cajie, gudrie ar baltām galvām, baltu bārdu, baltā apģērbā, kuru baltu izbalināja pati Saule. Visās lat­vju garamantās balts ir pati godājamākā krāsa. Po­kaiņu krāvumos pirms to vandaliskās postīšanas varēja būt ne mazāk kā 1,5 miljoni gaišo akmens galvu - ne tikai Dobeles apkārtnei, ne tikai Zemga­lei, bet arī visai Latvijai neraksturīgu gaišu akme­ņu. No kurienes tos atnesa? »

Pēdējos gadu desmitos ģeologi izpētījuši, ka vie­las, kas iekrāso akmeni, gadu tūkstošu laikā saules gaismā izbalē. Tādējādi akmens spēja mainīt savu krāsu liecina par to gadu tūkstošu skaitu, kādu tas pavadījis virs zemes saules gaismā, kļūdams gaišāks, it kā nosirmojis. Tādējādi varētu skaidrot vārdus sirmā senatne.

Akmeņu gaišā krāsa ļauj visai droši teikt, ka Po­kaiņu neparastie akmeņi atrodas zemes virspusē jau vairākus starpleduslaikmetus. Aplūkojot lielāko daļu laukakmeņu, kas zemes virspusē nokļuvuši tikai pēc pēdējā leduslaikmeta, redzam, ka tie ir

daudz tumšāki. Pokaiņu sirmie akmeni vēlreiz liecina, cik nepamatoti bijuši vēsturnieku izteikumi par akmeņu vākšanu 19. - 20.gs. mijā.

KĀPĒC SENČI VEIDOJA

AKMEŅU KRĀVUMUS?

Neskaitāmas ziņas gan no Latvijas, gan citām pa­saules zemēm liecina, ka akmeņu krāvumiem, tāpat kā atsevišķiem lieliem akmeņiem, bijusi izcila loma seno cilvēku dzīvē. Vēl 19. gs. uzskatīja, ka akmeņi palīdz izzināt un vadīt nākotni, veikt citus zintnie- cības pasākumus, tostarp aizsargāties pret ļau­numu.

Rūpīgāk iepazīstot tautas garamantas un mūsu aizvēsturi, kā arī pašus akmeņu krāvumus, jāsecina, ka nule teiktais ir tikai neliela un pat ne būtiskākā daļa no tā, ko akmeņi varēja dot senajiem cilvēkiem. Domājams, ka pilnīgs iespēju uzskaitījums pār­steigtu pašu spilgtāko fantāziju.

Daži pētnieki nupat minētās akmeņu spējas saista ar kvarca kristālu spējām uzņemt informā­ciju, to uzkrāt un arī izstarot. Aizlaikos senči prata sarunāties ar dabu un tā iegūt sev vajadzīgās ziņas, īpašās vietās noliktie svētakmeni, to kopas un krā­vumi šīs sazināšanās spējas veicināja un pastip­rināja. Tāpēc šādiem akmeņiem viņu dzīvē bija liela nozīme, kas joprojām nav zudusi.

Ko nozīmē akmens? Mūsdienu cilvēkam akmens ir tikai būvmateriāls. Senatnē akmeni uzskatīja par dzīvības veidu, ar kuru var palīdzēt cilvēkam atgūt veselību, ar kura starpniecību gūt Dieva Padomu.

Svētceļnieki, kas senatnē ieradās Pokaiņos, uz dzeltenīgajām, Saules krāsas smiltīm ieraudzījuši žilbinoši balto akmeņu krāvumus un līdzās tiem bramaņus bal­tos ģērbos, izjuta pavisam ko citu nekā mūsdienu cil­vēks, kas biezā mežā ierauga pelēku akmeņu čupiņu.

īpaša vērtība bija akmeņiem, kas likti bioener­ģētisko plūsmu tīkla krustpunktos. Tos arī uzska­tīja par svētakmeņiem.

Vārds akmens senajā svētajā valodā - sanskritā tulkojams kā savienojums ar debesim. Interesanti atzīmēt, ka latviešu valodā vārda akmens otrā zilbe atbilst angļu valodā saglabātam vārdam men - cilvēki. Daudzu tautu pasakās cilvēkus un dzīvnie­kus varēja gan pārvērst par akmeņiem, gan arī at­burt atpakaļ. Tā ka šo akmens galvu nozīme tālā senatnē varēja būt loti būtiska.

Visā pasaulē sensenos laikos pastāvēja akmens galvu kults. Dienvidamerikā un Lieldienu salās tās bija milzīgas, citur mazākas. Pirms 30 gadiem Lat­vijā samala šķembās akmens galvu piramīdu pie Kaltenes, kuras virsotne bija vienā līmenī ar koku galotnēm, tā dēvēto Vellkalvu, kura senāk, iespē­jams, saukta par Ilmatu kalvu.

Latvijā līdzīgi akmeņu krāvumi atrasti arī Krāsla­vas, Ludzas un Valkas rajonā. Par daudziem līdzīgiem krāvumiem Ludzas rajona dienvidaus­trumu daļā stāstījusi ģeoloģe Silvija Mūrniece. Rakstos minēts, ka tādi bijuši arī pie Alūksnes un citur. Tie atradušies pie svētozoliem. Par akmeņu krāvumiem stāsta arī angļu pētnieks Dž. Frēzers savā izcilajā darbā Zelta zars (latviski nav tulkots). Akmeņus likuši ceļotāji, dodoties garā, bīstamā ceļā.

Ziemeļos no Mazsalacas, senajā Ibdenes novadā, zem liela svētakmens pārkares atradām daudz olīšu, kuri noteikti bija tur atnesti. Dabīgā ceļā šādu ak­mens olīšu kaudze tur nevarētu rasties. Olīši atra­dās virs zemes, nebija apsūnojuši, bet tas nevarēja būt arī bērnu darbs, jo tuvumā māju nav. Acīmre­dzot šī paraža bijusi dzīva vēl 20. gs. sākumā.

Krāvumi, līdzīgi kā Pokaiņos, zināmi Gotlandē, Zviedrijā, Norvēģijā, Tibetā, Japānā un citur.

Tibetā vēl tagad ne tikai kalnu pārejās, bet arī pie ciematiem ir akmeņu krāvumi - laces un Ihatho. Pēdējais vārds saistās ar Iha - Kalnu dievību, kas mīt debesīs. Šīs ziņas liecina, ka akmeņu krāvumi savākti cilvēka aizsardzībai vai, vēl drīzāk, pareģo­šanai, zīlēšanai, lai gūtu Dieva Padomu aizsar­dzībai, ja jādodas bīstamos ceļos. Akmens krāvumi ir ne tikai kalnos, bet arī līdzenumos.

Norvēģijā tos dēvē par Karaļu kapenēm un, pats par sevi saprotams, tie atrodas valsts aizsardzībā.

SALIKUMU VEIDI

Pokaiņi ir plaša un sarežģīta sistēma. Te atrasti vairāk nekā desmit akmeņu salikumu veidi: svēt­ieleju un terašu bruģējumi, bruģētie akmens lauku­mi, bramaņu ceļi, dziedniecības akmeņu kopas, kuriem nav ne līdzības, ne tiešas, viegli pamanāmas sasaistes ar jau aprakstītajiem krāvumiem. Vairākas akmeņu kopas liktas un izmantotas dziedniecības pasākumiem. Tādas sastopamas vainaga D un R da­ļā. Turklāt vismaz vairāki simti daļēji apstrādātu akmeņu ietilpst lielākos salikumu tīklos, kas klāj visus Pokaiņus.

Daži akmeni nolikti atsevišķi, bet to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šādi akmeņi ietilpst sali­kumos, tikai katrs akmens no nākamā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70 - 200 m attālu. Tomēr šie salikumi darbojas kā viena kopa. Līdzīgi, it kā savrupi, bet tomēr vienotām kopām piederīgi ak­meņi atrasti Pāvilostā, Smiltenes apkārtnē, Kok­nesē un citās Latvijas svētvietās.

Struktūru daļas. No seno svētvietu izpētē gū­tās pieredzes var strikti apgalvot, ka neviens no sali­kumiem, neviens no akmeņiem nav likts tāpat vien. Gan katram salikumam, gan katram akmenim tajā bijis kāds noteikts uzdevums. To izprotot, var iegūt ļoti vērtīgas ziņas, kas noderētu gan mūsu paau­dzei, gan nākamajām paaudzēm. Būtiskas ziņas var sniegt gan salikuma vieta, gan veids, izmēri, orien­tācija. Bieži vien tas attiecas uz katru atsevišķu akmeni. Tāpēc jebkura salikuma saglabāšana, pat ja tas šķiet bojāts, ir nozīmīga tam laikam, kad pie­augs cilvēku izpratne. Mūsdienu neizpratnes dēļ nekādā gadījumā nav pieļaujama salikumu postīšana.

Bruģētie laukumi. Arī Pokaiņos, līdzīgi kā citās Eiropas svētvietās, priesteru vietas un ceļi ir bruģēti. Kurzemē bruģēti laukumiņi atrasti Purciemā Kurzeme, 13, 106) un Matkules Baznīckalnā (Kur­zeme, 15,117) u.c. Tāpat kā citās kulta vietās Eiropā, tie bijuši tikai nelieli laukumi. Pokaiņos atrastie ak­meņu bruģa ceļi un bruģētās terases liecina par lielu, sazarotu un rūpīgi pārdomātu sistēmu. Lielākais no līdz šim atsegtajiem bruģētajiem laukumiem ir jau minētā Saules lente starp Dižo seju un Kroņa kalnu. Tā platība ir ap 110 m2 . Visai sens šķiet rituālu lau­kuma bruģējums pie Saderības akmens.

Kopējā bruģēto laukumu un ceļu platība Pokai­ņos vērtējama ap 5000 m2 . Bruģēto ceļu un lauku­mu iekārtošana bija ļoti darbietilpīga. Acīmredzot gan ceļiem, gan terasēm bijusi nozīmīga loma visā Pokaiņu darbībā. Mūsuprāt, tie salīdzināmi ar viļņu pārvadiem modernajā elektrotehnikā.

Terases. Pokaiņos atrastas gan nebruģētas, gan bruģētas terases. Nebruģētās apvij Kroņa kalnu. Tādas bijušas arī Laulību ielejā blakus Saderības akmenim. To kopējā platība ap 5000 m2 .

Bruģētās terases atrodas D no mežsarga mājas, blakus arheologu postīto krāvumu vietām. Terases, raugoties no augšas, sastāv no divām viegli ieliek­tām daļām. Raugoties no ielejas augšup uz paugu­ru, kurš, mūsuprāt, būtu saucams par Dieva kalnu, redzama ļoti sena pāratdzimšanas zīme, kas atgā­dina lidojoša putna spārnus. Katra spārna vēziens ir ap 13 m. Bet, raugoties no kalna lejup, t.i., no otras puses, šī zīme lasāma kā grieķu alfabēta pēdējais burts - omega, t.i., nāves zīme. Tā kā lejā ir senkapu krāvumi, arheologi vairākus no tiem 1996. gadā at­raka, pētīja, izvandīja un nesakārtotus pameta.

Akmeņiem izliktās terases bija paredzētas, lai svi­nīgi sagaidītu Saules lēktu Jāņu dienas rītā. Ap 100 m ZA no terasēm atrodas divi, domājams, mākslīgi vei­doti pauguri, kas norāda Saules lēkta virzienu va­saras Saulgriežos.

Dažu vēsturnieku apgalvojums, ka terašu spārni domāti nogāžu stiprināšanai, nav korekts. Pokaiņos stāvo nogāžu kopgarums ir ap 10 km. Ap 26 m garās terases nebūt neatrodas vietā, kur zeme varētu no­slīdēt. Toties sakrālās saistības ir acīmredzamas.

Milžu kāpnes. Vairākās vietās Pokaiņu pauguru nogāzēs atrasti akmeņu salikumi, kurus varētu dē­vēt par šaurajām "terasēm. Taču drīzāk gan tie salī­dzināmi ar aptnēram 0,8 m platam kāpnēm. Tajās ir tikai 3 pakāpieni. Sie salikumi domāti kādam no­teiktam rituālam. Tuvāku skaidrojumu var dot dai­nās daudzkārt teiktie vārdi:

Es uzkāpu debesīs

Pa tiem pupas zariņiem.

Pareģu krēsls ir nelielu akmeņu salikums. Uz viena sēž, pret otru atbalsta kājas, taču to var iz­darīt tikai ļoti liela auguma cilvēki. Līdzīgi krēsli atrodas pie Valmieras Zilā kalna, Sperjāņu kalnā, Araišos, Mazsalacā u.c. vietās.

ZINTNIEKU LAIVA

Latvju dainās un Pokaiņu veidojumos laiva kā simbols sastopama samērā bieži. Pokaiņos to atrodam vairākos zemes veidojumos, piemēram, Kroņa kalna pakājē.

Jau stāstījām par akmeņu salikumiem, kas at­gādina telpiski veidotas, bet apgāztas laivas. Tur­klāt Pokaiņos vēl ir atrasti vairāki salikumi, kas uz j 7

zemes veido laivas kontūru. Viens no tiem ierau­gāms ap 100 m DA no tā dēvētās Skaņās lejas bal­tajām akmens kaudzēm. Otrs līdzīgs veidojums at­rodas ap 0,5 km D no pirmā. Trešais, jau mazāks veidojums, ir Saules lentes ZR galā.

Pats dižākais laivas veida salikums kādreiz bijis R no tagadējā Pokaiņu apvedceļa. Kā teikuši aculie­cinieki, tas varējis būt garāks par 30 m. Šī unikālā laiva nopostīta 20. gs. sešdesmito gadu beigās. Ak­meņi aizvesti Saldus virzienā.

Sīkāk aplūkosim pirmo salikumu. .

Iespējams, ka šī laiva ir viens no pašiem jaunā­kajiem veidojumiem Pokaiņos. Tas izlikts no akme­ņiem, kuru vidējais diametrs ap 25 cm, līdzīgi kā daudzām tā dēvētajām Velna laivām Kurzemē. Šī zintnieku laiva ar stūres airi ir vienīgais šāds vei­dojums Latvijā, kas saglabājies.

Salikuma veidols un izskats atbilst laivām - buru kuģiem, kādus būvēja apmēram 7. gs.

Kurzemē vēl 1960. g. bija ap 20 līdzīgu salikumu. Valda uzskats, ka Velna laivas esot senkapi, jo dažkārt zem tām atrastas urnas ar pelniem. Citiem vārdiem, tās ir darba vietas zintniekiem. Gandrīz visas Velna laivas samaltas šķembās.

Otrs laivas veida salikums atrodas pie Saules lentes Kroņa kalna ZR galā. Laivas centrā ir ak­mens ar sēdeklim līdzīgu dobumu.

Gan visi laivas veida krāvumi, gan arī citi laivas veida darinājumi ir sistēmas daļas. Laiva ir ceļa simbols. Tā norāda, no kurienes tā braukusi, un virzienu, kurp dodas.

Laiva dodas uz DA - Saules lēkta virzienā Zie­massvētku rītā. Tā slīd it kā no Svētā ezera puses caur terasēm, caur Skaņās lejas krāvumiem uz Milžu kalnu - Naudītes Dēliņkalnu. No teiktā secināms, ka vietas izvēle nav nejauša. Ja kāds sauc, dzied vai runā no balto akmens krāvuma vietas, tad atbalss atsaucas no debesīm, virs laivas centra.

MĀRAS LOKI

Vērotājam no Zemes Saules un zvaigžņu kustība debesīs atgādina U veida loku. Burta U atveids sais­tāms ar latīņu vārdu uterus - mātes klēpis, dzemde, dzemdēšana, t.i., radīšanas vieta. Tās simboliski at­tēli atrasti vairāku Latvijas svētakmeņu salikumos un zemes veidojumos. Latvijā atrasti vairāki U veida ak­meņu salikumi. To lielums - no 1 x lm līdz 30 x 30 m. Pokaiņos atrasti trīs šāda veida salikumi. To izmēri - apmēram 15 x 15 m, mazākā - 1 x 1 m.

Šī zīme pieminēta pasakās, teikās, ticējumos un dainās. Tikai tur tā izteikta ar citiem simboliem - pakavu vai kumeļa pēdu.

Karēļu un somu eposā Kalevala dižais debesu kalvis īlmarinens vispirms izkala loku (stopu), tad laivu un visbeidzot - brīnumdzirnas Sampo. Pokai­ņos bez akmeņu salikumiem, kas atbilst strēlnieka > > '

loka apveidam, atrasti arī lieli U veida zemes vei­dojumi.

Zintnieciskās darbības šajās vietās veicina labu un iedarbīgu domu pārraidi, slimu vai citādi novāji­nātu cilvēku dziedināšanu un spēcināšanu. Šīs darbības pēdējo desmit gadu laikā daudzkārt pār­baudītas ar labiem panākumiem .

Līdzīgi Māras loka salikumam veidota kristīgo baznīcu altāra daļa (apsīda). No altāra loka mācītājs var daļēji hipnotizēt draudzi, stāstīt tai par labiem darbiem, garīgi spēcināt, iedrošināt u.tml. Mēs to varētu salīdzināt ar bultu šaušanu no strēlnieka loka, šoreiz tikai labā nozīmē.

Šādi zemes veidojumu loki sastopami arī citās bijušajās senajās svētvietas. Tos var saskatīt An­drupenes Ļitviņos (Krāslavas rajons), Allažu Kalna Rautānos (Rīgas rajons), Brantu mežā (Valkas rajons) gandrīz pie robežas ar Cēsu rajonu u.c. vietās. To var salīdzināt ar prožektoi*u, kas raida spēcīgu gais­mas staru, un arī ar kristīgo baznīcu altāra daļām.

7.4. APSTRĀDĀTIE AKMENI

Pokaiņos virszemē ārpus krāvumiem lielu ak­meņu ir maz. Tāpēc šeit ar jēdzienu lieli apzīmēti tie, kuru izmērs pārsniedz 0,5 m. Pats lielākais guļ Baltā kalna pakājē. Lielo akmeņu krāsa ir zilgan­pelēka, pat tumša. Tātad kā tie, tā arī apaļie gaiš­pelēkie un dzeltenie ceļa bruģa akmeņi atgādāti no dažādām vietām, tie nav viena šļūdoņa sanesas.

Salīdzinājumā ar lielo akmeņu daudzumu citās Latvijas vietās Pokaiņos to ir neparasti maz. Arī tas liecina, ka apaļie galvas lieluma akmeņi atgādāti no citām vietām.

Vairāki lieli akmeņi ar apstrādes pazīmēm no­vietoti atsevišķi. Tomēr arī tie saistīti savā starpā ar acīm neredzamām, bet zinātājam viegli izpro­tamām saitēm, kuras apzināmas ar īpašiem instrumentiem vai zintnieku rīksti. Ap šiem akme­ņiem bija vēl citi, mazāki akmeņi, bet tie pēdējos gados nozagti.

Pokaiņu vainaga DR daļā apmēram 200 x 400 m platā joslā atrodas Laulību svētvieta . Tās R daļā ir Saderības akmens jauno pāru saderības pārbaudei. Bramaņu taka. noved pie terasētas ielejas ar bru­ģētu ūdenstilpi, kur jaunais pāris uzzināja svarīgā­kos notikumus savā nākotnē un kur tika veikts lau­lību rituāls ar jaunā pāra saliešanu vai saliedēšanu. Tālāk ceļš veda pie Laimas galdiņa, kur noteica to, kas jaunajam pārim būtu jāiegaumē, tad viņi devās pie Auglības akmens, lai dzīve būtu bērniem svētī­ta. Netālu, jau tagadējā Īles pagasta daļā, atrodas Dzemdību akmens, pie kura varēja saņemt svētību, lai bērns viegli nāktu pasaulē.

Dobumakmens ar ūdens ekrānu norāda uz Lai­mas galdiņu, īpaši apstrādātu akmeni stāvā nogāzē. Tā izmēri - 1,6 x 1,4 x 0,5 m. Ar mums nepazīs­tamām metodēm tā līmeniskajā, plakanajā virsmā iestrādāta glezna - Saules meita pie ugunskura.

Šis nebūt nav vienīgais tādā veidā apstrādātais akmens, bet mākslinieciskajā ziņā pats izcilākais gan. Visādā ziņā šis akmens uzskatāms par vienu no pasaules nozīmes vissenākajiem pirmsleduslaik­meta mākslas darbiem. Šim akmenim ir it kā cimda veidols, tā īkšķis rāda uz Līgavu akmeni. Šie un citi nosaukumi ir mūsu doti, salīdzinot vietas iekār­tojumu ar dainās vēstītām ziņām, jo senatnē katrai vietai noteikti bijis savs apzīmējums, bet tas jau sen izzudis no tautas atmiņas. Tomēr jāpiebilst, ka tādi apgaismošanas apstākļi, kad Laimas attēlu var sa­skatīt, gadās visai reti.

Šīm vietām ir vēl viena loģiska saistība. Z - D virzienā no terasēm atrodas trīs pauguri, kurus no­saucām par Dieva, Laimas un Māras kalniem. Lai­mas galdmš atrodas pie Laimas kalna. Šā kalna vir­sotnē ir vieta gaišreģiem. Bet Līgavu akmens ir Mā­ras kalnā. Tā katram kalnam ir dubultas sakrālās sasaistes.

Saderības akmens. Uz to norāda Laimas gal­diņš un Līgavu akmens. Ap 2,5 x 2,5 x 0,8 m lielais akmens uzlikts uz pamatiem, tam apkārt apmēram 6 m diametrā ir mazāku akmeņu bruģis - jaunāko priesteru vieta. Šo akmeni var izmantot divu cilvē­ku saderības pārbaudei un saderības stiprināšanai.

Akmens augšdaļā ir divi sēdekļi - līgavai un līga­vainim. Abi sēž blakus ar skatu uz DA - Saules lēkta virzienā Ziemassvētkos. Šajā pašā virzienā raugās arī jau minētā Saules lente. Skatiens un domas šinī vietā vērsti uz Naudas kalnu. Tāpēc jādomā, ka šim akme­nim bijusi nozīme ari Ziemassvētku rituālos. Līdzīgi svētakmeni ar dubultsēdekliem atrasti Beverīnā, Grobiņā, Sedā u.c. Kartes akmens. Pokaiņu austrumu daļā, Tuntuļu kalnu pakājē, tāda paša nosaukuma upītes labajā krastā, izcirtumā, atrodas savdabīgs, plakans akmens ar augšup velvētu reljefu. Tā galvenā līnija virzīta uz ZZA, un tās virziens atbilst jau pieminētā Galvenā meridiāna R līnijai. To šķērso vēl divas rel­jefas līnijas, kas virzītas no R uz A. Tās varētu at­bilst Popes līnijai un Lielā trīsstūra pamatnei. Pil­nīgi izslēgts, ka šādus akmens reljefa veidojumus varētu radīt dēdēšana vai citi dabiskie procesi.

Sfinksa. Ēģiptē blakus lielajām piramīdām atrodas plaši pazīstamā skulptūra Sfinksa - būtne ar cilvēka seju un lauvas ķermeni. Aculiecinieki stāsta, ka līdzīga skulptūra bijusi Pokaiņos netālu no vietējā ceļa, kas ved uz Bļodnieku braslu. Skulp­tūru aizvedis kāds cilvēks, kas dzīvojis Saldū vai tā apkārtnē. Tuvumā vēl bijušas divas lielas konus­veida bedres, blīvi piekrautas ar akmeņiem.

Skroderu akmens guļ Naudas kalna pakājē, Sesavas upē. Tā izmēri - 4,8 x 3,2 x 3,0 m, daļa akmens ir atšķēlusies, tātad tā izmēri bijuši lielāki. Lielais akmens saistīts ar jau minēto teiku par akmens velšanu kalnā. Diemžēl piekļūt pie tā visai grūti. Akmens ietilpst svētvietu tīklā, kas vērsts uz DA, t.i., Saules lēkta virzienā Ziemassvētkos. Šajā sistēmā ietilpst Kroņa kalna Saules lente, Naudas kalns, Ziemassvētku u.c. kalni. Tie ietilpst jau plašākā sistēmā Stokholma - Ventspils ( par to sk. Kurzeme) - Pokaiņi - Minska - Erevāna - senā Šumerā.

Ziedu akmens atrodas nogāzē apvedceļa malā. Mūsu senči neatzina ar asinsizliešanu saistītus upurus, lai gan vēsturnieki, kas nepārzina senatni, cenšas iegalvot pretējo. Akmenī iekalts plauktiņš ziedu likšanai. Līdzīgi akmeņi Latvijā ir daudzās vietās. Jau minējām, ka R. Rozīte līdzīgus plauk­tiņus redzējusi ari Peru (sk. 5. apcirkni). Latvijā līdz šim nav zināms neviens akmens, kuru pamatoti varētu dēvēt par upurakmeni.

Norādes akmeņi. Visās lielajās senču svētvietās Latvijā un to apkārtnē līdz apmēram 1 km no cen­tra izvietoti daudzi un dažādi norādes akmeņi. To veidols var būt līdzīgs šaurai bultai, bet biežāk tie atgādina klona maizes kukuļa pusītes. Dažkārt pat nelielā akmenī iekalta zīme. Zīmes var būt arī lielajos akmeņos, tās norāda uz savstarpējām saistībām.

Robežzīmes. Ir ari akmeņi ar cita veida norādēm, kur platas atvēruma zīmes norada svētvietas ro­bežas. Tās nedrīkst pārkāpt bez senču garu atļaujas.

DZIEDNIECĪBA

Saglabājušās ziņas par to, ka vēl 20. gs. sākumā sasirgušie Pokaiņu apkārtnes ļaudis gājuši uz seno svētvietu. Viņi padzēruši veselības avota ūdeni, pasē­dējuši uz dziedniecības akmeņiem un kļuvuši veseli.

Pokaiņos atrastas divas senču dziedniecības vietas ar īpaši apstrādātu akmeņu kopām. Viena kopa ir Pokaiņu loka dienvidos uz Dziedniecības kalna, kas orientēts R - A virzienā. Tā izmēri: ap 100 x 40 x 10 m. Kalna orientācija un stāvā Z nogāze vedina domāt par tā mākslīgu uzbēršanu. Kalna virsotnē un Z pa­kājē noteiktās vietās novietoti ap 30 vairāk vai ma­zāk apstrādātu akmeņu, kas galvenokārt saistīti ar dziedniecību. Dziedniecības kalna D nogāzē atro­das īpašs akmens ziedu nolikšanai. Interesants ir 5 akmeņu salikums locītavu iekaisumu dziedinā­šanai, bļodveida akmens ginekoloģiskām vainām, akmens gulta u.c.

Otra dziedniecības akmeņu kopa atrodas apmē­ram 3 km ziemeļos, netālu no bijušo Pokaiņu māju vietas. Abās vietās īpaši liktie akmeņi ir tā apstrā­dāti, lai piešķirtu tiem noteiktām dziedniecības vajadzībām atbilstošu apveidu. Katrai no šīm dzied­niecības vietām ir gan atšķirīgs iekārtojums un ak­meņi, gan arī to apveids un dziednieciskās spējas.

Dziedniecības vietas un akmeņi savas spējas nav zaudējuši. Ir pārbaudīts, ka tie joprojām dziedina. Ar katru gadu uzkrājas arvien vairāk ziņu par pār­steidzošiem izdziedināšanas gadījumiem.

Uz Pokaiņiem nāk dziedināties daudzi slimi vai ievainoti dzīvnieki. Līdzīga vieta ir Zebrus ezera krastos. Abas vietas nelaimīgo zvēru atšaušanai iecienījuši mednieki.

Dziedniecības akmeni - atrodas Dziedniecības kalna augšdaļā un dienvidu nogāzē, nedaudz aug­stāk par Ziedu akmeni. Netālu no tiem - akmens bļoda,, iespējams, ginekoloģisku vainu dziedināša­nai. Dažos akmeņos iestrādātas vietas sēdēšanai, gulēšanai vai citām vājiniekam ērtām pozām. Katrs akmens novietots tādā vietā, kur torsionu plūsmas rada dziedināšanai labvēlīgu lauku.

Līdzīgas dziednīcas atrastas pie Vaidavas ezera un Sauļos (abas Valmieras rajonā), Smiltenē.

SAVRUPATRADUMI

Pokaiņu uzartajos, precīzāk, izpostītajos lauku­mos atrasti vairāki desmiti interesantu, loti senas

izcelsmes apstrādātu akmeņu. Daļa no tiem būtiski atšķiras no jau zināmajiem. Tos varētu iedalīt šādi:

a)  plānās šķilas;

b)  diski un citi auglības kulta simboli;

c)  skulptūras.

Šie atradumi mūsdienu izpratnē raksturojami kā seni rituālu priekšmeti, par kuriem mums gandrīz pilnīgi izzudušas atmiņas. Dažos gadījumos tie saistā­mi ar kosmiskas nozīmes simboliem un prasa plašākus skaidrojumus. Tomēr ne uz mirkli nedrīkstam aiz­mirst iespēju, ka tālajā senatnē šie apstrādātie akmeņi bija nevis kulta priekšmeti, bet gan nopietnu zint- niecisku pasākumu svarīga sastāvdaļa.

Nav ticams, ka šie priekšmeti būtu dabas veidojums.

PLĀNAS ŠĶILAS

Senie cilvēki prata no plānās šķilās saskaldīta granīta apbrīnojami precīzi darināt mākslas darbus. Plāno šķilu atšķelšana ir jau sen aizmirsta māka. Vēl pārsteidzošāka ir māka no tās izveidot noteik­tas formas priekšmetu. Katrs no šiem veidojumiem ir izcils sava laika mākslas darbs. Britu muzeja speciā­listi minētos darbus uzskatītu par izcilām vērtībām. Diemžēl Latvijas Kultūras ministrijas darbinieku un augsti titulēto vēstures zinātnieku noziedzīgas vienaldzības un nolaidības dēl lielākā dala šo darbu ir nozagti.

Pokaiņos atrasti vairāk nekā 20 šāda veida dari­nājumi. Mazākie no tiem ir sirdsveida kulta priekš­meti, kuru izmēri ir 5 x 5 x 0,5 cm. Lielākais atras­tais no plānajām šķilām veidotais darbs ir dubult- stēla - 1,3 x 1.0 x 0,2 m. Lielākajai daļai atrasto plakano granīta plākšņu ir sirds forma.

Sirdsveida akmeņi pieder pie senatnes simbolu mīklām. Ne cilvēka, ne dzīvnieka, ne putna sirdij nav tā dēvētā sirdsveida forma, drīzāk tā līdzinās liepu lapai. Dainās minētām norādēm uz zeltābolu, kā arī liepu lapu laipu liku ir simboliska nozīme, kas saistāma ar nule minēto sirds veidolu.

Apmēram pusducis nelielu sirdsveida akmeņu atrasti zem Laimas galdiņa. Toties pie Auglības akmens un Baltajā kalnā bija pa vienai lielai sirds­veida šķilai. Tas vedina uz domām par sasaisti ar sievišķo auglības izpausmi, lai gan tai šai ziņā šķiet pakārtota nozīme. Sirds augšdaļa atbilst tā dēvēta­jai putna zīmei (lidojošo spārnu atveids), apakšējā daļa veido seno Māras zīmi. Tātad kopumā šie akmeņi iezīmē jaunas dzīvības sākumu, kas ir

Māras valdījumā. Rituālos šī zīme ir zintnieces ro­kās. Apgāztā veidā šī zīmju kopa izteic Dieva zīmi virs nāves simbola - omegas.

Sirds ir gan kosmiskās, gan bioloģiskās dzīvības sākuma un uzturēšanas simbols. Zūdot īstajām zi­nāšanām, šis simbols ieguvis nedaudz citu nozīmi. Sirdsveida akmens atrašanās Auglības akmens pakājē norāda, ka šī vieta izmantota vēl pavisam ne­sen, domājams, vēl līdz krustnešu ienākšanai.

Sirds - putna zīme divu pauguriņu veidā - ir daudzu seno svētvietu būtiska sastāvdaļa. Mēs jau minējām skatu uz uzlēcošo Sauli no terasēm. Šādās vietās skatiens jāvirza pa ieleju starp pauguriem. Šajās vietās ir stingra zintniecības darbību sasaiste ar noteiktu kalendāra laiku.

Sirds veidols ir pašai Zemeslodei. Ziemeļpolā tam ir iedobe, Dienvidpolā - tikpat liels izcilnis. Tādē­jādi pirmām kārtām sirds simbolizē planētu, uz kuras dzīvojošiem cilvēkiem ar savu darbu tā ir jā­uztur, jo Zeme ir arī Saules sistēmas sirds.

Sirds zīmējumi atrasti vairākos akmeņos. Pokai­ņos ir zināmi arī zemes veidojumi un svētakmeni, kuru veidolos vairāk vai mazāk izteikti šie simboli.

Pokaiņos atrastās lielās sirdsveida akmens šķilas ir no gaiša, bet mazās - no sarkana granīta. Pavisam šeit atrasti kādi divdesmit sirds veidā apstrādāti akmeņi. Paša lielākā izmēri - 0,8 x 0,8 m.

Sirdsveida elementu grupas sastopam Lielvārdes jostā. Iespējams, ka šeit tie izsaka dzīvības apriti, t.i., saistību ar laiku. Tā ir vēl viena norāde uz pre­cīzu laika uzskaiti tālajā senatnē. Šajā ziņā sirds sim­bols sasaucas ar jau minēto zīmi, ko veido terases.

Šī sirds kā augstāks simbols, mūsuprāt, izsaka dzīvības aprites ciklu - dvēseles un gara dzīvi pasaulē. Ar līdzīgu apveidu Zemi ietver tās magnē­tiskais lauks. Zeme ir tā Kosmosa daļa, kurā uzturas bioloģiskās dzīvības veidi, kas veic savu uzdevumu attiecībā uz Saules sistēmas bioenerģētisko līdz­svaru. Zeme, pēc senajiem uzskatiem, ir dzīvības devēja, Māte un arī barotāja. Parasti šo seno cilvēku uzskatu saprot tikai ļoti šaurā nozīmē, domājot vie­nīgi par Zemes auglīgo virskārtu, kas baro koku, krūmu un zāles saknes. Latvju teikas mudina ieska­tīties daudz dziļāk, jo Zeme ir dzīvības devēja visai Saules sistēmai.

Apstrādātie sirdsveida akmentiņi atgādina Ori- ņakas perioda (35. - 20. gt. pr. Kr.) skulptūriņas. Tādas esot atrastas vienīgi Kastīlijā un Gvardanā un apskatāmas Morāvijas muzejā Brno (Čehija).

Pieminējumi latvju dainās tomēr vedina domāt, ka šis veidols radies daudz senāk.

Krustiņš. 1999. gada jūlijā Pokaiņu kopšanas talkas dalībnieki Dižās sejas labās acs ielejas dūņās atrada no akmens šķilas izšķaidītu apmēram 14 x 6 x 0,8 cm lielu krustiņu. Iespējams, ka tas iemests kā ziedojums.

Dubultstēla. Ieeju Pokaiņu mežā no rietumu puses grezno akmens dubultstēla. Tā bija nogulē­jusi zem augsnes virskārtas ne vienu vien gadu tūk­stoti. Dubultstēlas atrašana ir viens no daudzajiem izcilas gaišredzības brīnumiem, ko veikusi Rasma Rozīte. Stēlas vienā pusē sievietes, otrā - vīrieša seja. Šie tēli, tāpat kā Laimas galdiņš, uzskatāmi par pirmsleduslaikmeta mākslas darbiem. Sievietes sejai Pokaiņu postītāji 1997. g. nodauzīja degunu.

POKAINU KULTŪRA

Vēsturnieki ar jēdzienu kultūra apzīmē noteiktu sabiedrības attīstības pakāpi, kuru raksturo tie vai citi savam laikam tipiski atradumi.

Pēdējos gados daudzās vietās Latvijā atrasti gan apstrādāti svētakmeni, gan arī to dažādi salikumi, kas visspēcīgāk izpaužas Pokaiņos. Tāpēc uzskatām, ka atklāta jauna Pokaiņu kultūra.

Laivas veida salikumi (Velna laivas), kas ir vei­doti gan kā laivas kontūras, gan telpiski krāvumi, gan arī citos visai līdzīgos veidos, atrasti ne tikai Kurzemē, bet arī Vidzemē un Latgalē. Plašāk pazīs­tama tā dēvētā Plintiņu Velna laiva (Tukuma rajons).

Vaidavas Burgā (Beverīna, Valmieras rajons) u.c. atrasti daži līdzīgi akmeņu salikumi. Līdzīgi ap­strādāti svētakmeni atrasti Valkas rajona Laun­kalnē. Krona, kalnam līdzīgs zemes valnis atrasts Limbažu rajonā.

Pokaiņus ar citām šādām svētvietām saista lielas svētlīnijas. Šādu līdzību varētu būt vēl visai daudz, bet tās aplūkot nav šīs grāmatas mērķis. Mēs aplū­kosim tikai tipiskos veidojumus, kuri raksturīgi Po­kaiņu kultūrai un kuriem līdzīgi sastopami vēl ci­tās vietās Latvijā.

Auglības kulta simboli. Gan mikropasaules, gan kosmiskās dzīvības - galaktiku, zvaigžņu un planētu sistēmu eksistences pamats ir rotācija ap centrālo asi. Tā ir vīrišķā spēka ass. Sievišķās iz­pausmes simbols ir pirmvielas vainags, disks.

Pāri kā likums. Debesīs ir divi kausi - Lielā un Mazā Lāča zvaigznāji. Pokaiņos Dižās sejas acis būtībā ir divu svētieleju pāris. Pa pāriem izvietoti daudzi senie svētkalni, kurus vēlāk pārveidoja par pilskalniem, piemēram, Aizkrauklē, Dikļos, Kok- muižā, Mežotnē, Tērvetē un citās vietās.

Mūsu svēto upju - Svētupes, Salacas u.c. sāku­mus veido un apstaro divas pāru svētvietas ar spē­cīgu starojumu. Dainās bieži vien pēc ūdens iet ar diviem sudraba biķeriem. Citas dainas vēstī, ka div' svecītes jūrā deg.

Dzīvību veido divi dzimumi, bet plašākā nozī­mē - divi it kā pretēji poli ar labdabīgu mijiedar­bību. Lai tie rastos un attīstītos, vajadzīgi divi smal­ko enerģiju veidi - zelta un sudraba. Lielajam Po­kaiņu svētvietu ielokam ir divi gali, kas vidū savie­nojas. Te visur redzam dabas likumības, kuras senči pārzināja labāk nekā mēs. Un atkal pārliecināmies, ka dainās teiktais atbilst gan lielajiem dabas likumiem, gan Latvijas senseno svētvietu iekār­tojumam.

DISKI

Pokaiņos un arī Gulbenes rajonā atrasti diskveida akmeņi, kuru diametrs - ap 25 cm, biezums - ap 10 cm. Tie šķiet vēl senāki nekā sirdsveida akmeni.

Dabā tādu formu tikpat kā nav, ja neņem vērā īpat­nas konkrēcijas (Fe-Mn minerālu nogulumi jūras dibenā). Tuvākā vieta, kur tie atrasti, ir Baltijas jūrā aiz Rīgenes salas.

Pokaiņu diski atrasti vandaliski uzartajās zemēs. Viens no tiem bijis kāda krāvuma virspusē kā atjau­notnes simbols, bet zem tā krāvumā bijis akasveida dobums.

Ļoti daudz nelielu, domājams, informāciju satu­rošu disku dažu cm diametrā atrasti bijušajā

Kaltenes Vellkalvā. 1960. - 1975. g. tos samala šķembās ceļa bruģēšanai. Tā zudušas izcilas vēr­tības, jo katrs no šiem rūpīgi apstrādātajiem diskiem uzskatāms par sava laika tehnikas brīnumu, par kuru nozīmi tagad var tikai izteikt minējumus.

Disks ir kā kosmiskā pirmsākuma un dzīvības ap­rites simbols, tā nozīme ir ļoti plaša - sākot no Galaktikas radīšanas līdz dvēseles pārejai uz Saules valstību. Diski ir arī Saules sistēmas un Galaktikas fiziskā veidola modelis.

Pēc krievu zinātnieka Viktora Plikina teorijas, diska atveids pielīdzināms pirmvielas mākonim, ko izdalīja Saule, lai veidotu kārtējās Saules sistēmas planētas. Bet klasiskās teorijas pauž viedokli, ka Saules sistēma radās no diskveida pirmvielas māko­ņa. Ne velti grieķu mīti vēsta, ka disku svieda Apol­lons, kuram piedēvē radīšanas uzdevumus. Ēģip­tiešu dievība Atons bija Saules diska personifikācija.

Dainas vēsta par Saules meitas vainadziņu - arī diska atveidu. Tādi ir Jāņu vainagi, kā arī nimbi ap svēto galvām. Visas šīs ziņas norāda uz senām, desmitiem tūkstošu gadu vecām, diemžēl tikpat kā aizmirstām zināšanām. Bet Pokaiņos tās tika gla­bātas.

Vairākām senajām kultūrtautām - ēģiptiešiem, Centrālamerikas indiāņiem u.c. - disks bija Saules simbols. Tas jau ir kropļojums un liecina, ka aiz­mirsti tādi jēdzieni kā Saules sistēma un Galaktika.

Diski ļauj mums tuvoties Lēto tēla būtībai. Tei­kās par Lēto dēlu Apollonu ir vairākas Radītāja iezī­mes un darbības. Valodnieki Lēto vārdu skaidro ar angļu light - gaisma, kas saistāms ar Saules sistē­mas izstarojumiem Kosmosā.

Tā ir no mūsu zemes nākusi gara gaismas radītāja, tā ir bioenerģijas plūsma, kas rada dzīvību, tā ir pie­līdzināma dainās minētajai Gaigalai. Tā radīja jau­nus dzīvības veidus, tostarp cilvēkus, jaunas rases, valodas, tautas un civilizācijas. Pateicoties tai, no ilgas aizmirstības piecelti Pokaiņi, atmodinātas senās zinības, radīta iespēja tās likt lietā daudz plašāk, lai pārvarētu pēdējo gadsimtu zinātnes radīto strupceļu. Tā nu secinām, ka Latvijā atrasti ļoti seni kulta priekšmeti, par kuriem citas senās civilizācijas bija saglabājušas tikai atmiņas vai nu zīmējumos, vai mītos.

Jau minējām, ka senie simboli bija telpiski struk­turēti. Teiktais attiecas ne tikai uz dainu saturu, bet arī uz kulta priekšmetu nozīmi. Savā būtībā telpiski strukturētā simbolu valoda ir kosmiskās nozīmes caurviju principa praktiskā pielietošana zintniecībā. Vēlākos laikos diska kā kulta priekš­meta izmantošana saistāma gan ar apbedīšanas, gan Ziemassvētku rituāliem, jo pēdējie simbolizē arī Galaktikas un Saules sistēma radīšanas un pāratdzimšanas sākumu. Uz to norāda arī citu tautu mīti.

Sengrieķu teika vēsta, ka, sviežot disku, Apollons nejauši nogalinājis savu draugu Hiakintu. Arī Pēr­sē js nejauši nonāvēja savu vectēvu. Šis mīts ir at­blāzma no senākiem mītiem un skatāms vienkopus ar teikām par skroderiem Naudas kalnā un Okuni- nusi Japānā (sk. 1. apcirkni). Senēģiptiešu dievības ar Saules disku rokās neapšaubāmi ir jaunākas par Apollonu.

Gaišredzīgie cilvēki, kas spēj ieskatīties dziļajā senatnē, redzējuši diskus Pokaiņu priesteru rokās, vei­cot rituālas darbības pirms labprātīgas sadedzi­nāšanās. Šīs darbības saistāmas ar latvju garamantās aprakstīto dvēseles atgriešanos Saulē. Saule rada kosmisko dzīvību, Saule dod bioloģiskai radībai dvē­seli. Saulē atgriežas gan kosmiskie ķermeņi, gan dvē­seles, jo kosmiskā dzīvība ir pilna aprite, tas ir cikls, kurā nav nekā lieka.

Diska kā simbola nozīme nav zudusi arī mūsdie­nās. 1987. g. 16. augustā Peru no Saules tempļa seno zināšanu pētnieki svinīgi iznesa zelta disku, tā iezīmējot jauna laikmeta sākumu cilvēces vēsturē. Šo dienu svinēja 144 tūkstoši pasaules gaišāko cil­vēku. Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, bet arī Latvijā (toreiz LPSR) notika būtisks pavērsiens. Senatnes izpētes grupa apzināja mūsu tāltālo pagātni kā iespējami senāko civilizāciju pasaulē. Šī grāmata rāda daudzu cilvēku veikumu, apzinot nule teikto.

Disks ir ne tikai lielo kosmisko objektu pirmvie­las mākoņa, galaktiku, zvaigžņu, tostarp Saules sistēmas, radīšanas un pastāvēšanas simbols. Vis­pārīgā nozīmē disks ir arī jaņ minētā vainaga rotā­cijas simbols ap centrālo asi. Šo rotāciju daudzos sim­bolos piemin latvju dainas, bet citu tautu mītos šo simbolu un pašus Pokaiņus piemin kā Kosjniskās dzirnavas. Esam nonākuši pie trešā kulta priekš­meta - vīrišķā, dainās minētās Zelta niedres jeb Zel­ta vadžas, kam mūsdienu valodā ir rotācijas ass sim­bolika. Tas, ka šādus priekšmetus Pokaiņos patie­šām izdevies atrast, lieku reizi apliecina gan vietas senumu, gan dainu patiesīgumu.

Zelta niedre. Bioloģiskajām būtnēm dzīvības radīšana notiek divu elementu saplūšanas, savie­nošanās rezultātā, tikai bez rotācijas. Dainās minētā Zelta niedre ir vīrišķais dzīvības aizsākums. Šis aiz­sākums ir neredzamā, bet nojaušamā diska ass, tā piepilda svētieleju. Pēdējos gadu tūkstošos Zelta niedres simbolu aizstāja kulta priekšmeti bez reālas darbības, piemēram, krīva, vēlāk pāvesta vai bīska­pa zizlis (spieķis).

Auglības kulta sievišķo elementu dabā simboli­zēja ielejas starp diviem pauguriņiem. Vīrišķo ele­mentu izsaka augšup celtie pauguri. Pokaiņos at­rasti arī no akmeņiem darināti vīrišķie auglības kulta rituālie priekšmeti.

Vandai iski uzartajās vietās zemes virspusē atrasti vairāki nelieli apstrādāti akmeņi, kuri pēc atveida tuvi šivalingamiem, tikai mazāki. Nosacīti tos varē­tu raksturot kā cilindriskus priekšmetus, apmēram 30-35 cm garus, 12 cm diametrā ar noapaļotu augš­galu. Apakšējais gals apstrādāts tā, lai priekšmets, novietots uz horizontālas pamatnes, stāvētu verti­kāli. Sevišķi skaists ir kāds šāda veida ragmāņa gnei­sa akmens ar neskaitāmiem mirdzošiem melniem ragmāņa kristāliņiem.

Tāpat kā jau minētās sirdis, arī lingami uzska­tāmi par pirmsleduslaikmeta mākslas paraugiem. Arī šie senie priekšmeti atrasti tuvu zemes virskār­tai. Tas liecina, ka šie priekšmeti lietoti vēl pēdējā gadu tūkstotī.

SAKRĀLIE MĀKSLAS PRIEKŠMETI

Pokaiņos atrasti daudzi un dažādi senās mākslas pieminekli. Tie būtiski atšķiras no mūsdienu māk­slas darbiem, daudzos gadījumos liecinot par ievēro­jami augstāku garīgo līmeni un tehnisko izpildī­jumu.

Akmens tēli. Pokaiņos atrasti arī vēl citi pārstei­dzoši paleolītiskās mākslas veidojumi. 1. apcirknī jau runājām par izcilo polieikoniskās mākslas darbu - akmens galvu. Aplūkojot to no dažādām pusēm, var saskatīt trīs atšķirīgus veidojumus - delfīna, zirga un cilvēka galvu, kuri simbolizē kolektīvā saprāta attīstību. Bet tā nav šeit vienīgā. Viena no tām, kas atradās Laimas kalniņā, bija Dižās sejas atveids. Apmēram 3 mm dziļi akmenī bija iegravēta mute, deguns, acis, virs galvas - kronis. Pirmajā brīdī šķiet, ka valdnieka kronis varēja rasties tikai bronzas laik­metā, tomēr atcerēsimies milzīgo zemes veidojumu - Dižo seju ar tās kroni. Diemžēl šī galva 1995. gada rudenī nozagta.

Citādāku, arī izcilu veidojumu, tā atradēja R. Ro­zīte nosauca par Lāčausi. Tā vidējā daļa - tumšs, apstrādāts laukakmens ap 15 x 8 x 8 cm. Katrā sānā, turklāt ļoti simetriski, pa gaišam atšķirīga sastāva akmenim, kas veido milzu ausis. Tās šķiet piemeti­nātas ar mūsdienās aizmirstiem paņēmieniem. Tomēr ģeoloģe I.Ulmane uzskata, ka senie meistari Lācauss veidošanai atraduši slāņainu gneisa lauk­akmeni, kuru bagātina tumša minerālu dzīsla. Bet arī tādā gadījumā Lāčauss ir izcils dižās senatnes mākslas darbs.

Senās vērtības. Unikālie paleolītiskās mākslas priekšmeti atrasti zemes virspusē vandaliski uz­artajās vietās. Tiem līdzīgu nav ne Latvijā, ne Bal­tijā un nav zināmi arī Ziemeļeiropā. Liela daļa no šajā grāmatā minētajiem senču mākslas darbiem veidoti ar metodēm, kādas mūsdienu tehnika ne­pazīst.

Lielo zīmējumu noslēpums. Apmeklētājam, kas pirmoreiz ieradies Pokaiņos, pat neienāk prātā, ka patiesībā Pokaiņu veidojumi sasaistīti struk­tūrās. Pirmajā tuvinājumā šīs sasaistes var uzskatīt par milzīgiem zīmējumiem. Šobrīd apzinātas tikai nelielas šo zīmējumu daļas.

Gandrīz visas zīmējumu līnijas sedz zeme. To arheoloģiskā izpēte ir ne tikai darbietilpīga, bet arī nav vēlama, jo graujošās metodes var nodarīt kaitē­jumu Pokaiņu galvenajām vērtībām.

Lielo kopsakarību vijumi. Viens no lielajiem Visuma uzbūves likumiem nosaka mikropasaules, mūsu pasaules un makrostruktūru savstarpējo līdzī­bu un dažādu struktūru atspulgus katrā ķermenī. Dižās sejas atspulgu varēja ieraudzīt tūkstoš reižu samazināta akmens portretā Laimas kalniņā. Sa­vukārt desmit reižu lielāks Dižās sejas attēls sa­skatīts uz Marsa.

Jau aplūkoto Zelta ķēdes trīsstūru daļas veido milzīgu zīmējumu - vienādsānu trīsstūri 75 xl20 km, kura augstuma un pamatnes attiecības ir tādas pašas kā Heopsa piramīdai Gīzā. Šā trīsstūra virsot­nes atrodas Engurē, Mežotnē un Nīgrandes Alšos. Velkot līniju perpendikulāri pret pamatni, tā sakrīt ar jau aprakstīto Pitagora trīsstūru kopējo malu, kas šķērso Pokaiņu Dižo seju, Annenieku Karsto kal­nu un Tukuma Milzukalnu. Šis veidojums ir vecāks par Heopsa piramīdu, tāpēc ir pamats uzskatīt, ka tās plānojums varētu būt aizņemts no senbaltu civi­lizācijas un veido vienu piectūkstošo daļu no nule aprakstītā seno svētvietu plānojuma Latvijā.

Dieva kalns varētu atbilst Polārzvaigznes vietai zvaigžņu kartē. Jau minēto Zelta ķēdes trīsstūru pamatni var arī iedomāties kā daļu no debesīs re­dzamā Lielā Lāča zvaigznāja attēla. Tajā senā svēt­vietu līnija Skaistkalne - Mežotne - Tērvete - Pokaini atbilst Lielā Lāča. kausa kātam.

Ja par Pokaiņu sākumu uzskata milzīgā, vēl neizpētītā objekta nolaišanu, kas jau miljoniem gadu kalpo par enerģijas avotu minētajam riņķveida starojumam, tad Pokaiņu vēsture mērāma miljonos gadu.

Zvaigžņu kartes? Latvijā vairākās vietās zinā­mi akmeņu izvietojumi, kam varētu būt līdzība ar zvaigžņoto debesi. Dainas apliecina, ka mūsu senči vērojuši zvaigžņu kustību un labi pārzinājuši astro­nomiju. Pokaiņu skaidrās debesis ļoti piemērotas vērojumiem. Vēlreiz uzsveram, ka seno cilvēku zi­nāšanas par debesu spīdekļiem pārsteidz vēl tagad. No 21. gs. speciālistu skatījuma šīs zināšanas un interese par zvaigznēm daudzkārt pārsniedz tās seno cilvēku vajadzības, kādas mēs spējam iedomā­ties. No tā jāsecina, ka senčiem bijušas kādas, mūs­dienās vēl neapjaustas zināšanas un darbības mēr­ķi, kuru izpildīšanai viņi lūkojās uz zvaigznēm.

Atcerēsimies šumeru eposos minēto kopu - Ešar- ru, kurā ietilpa 3600 svēto vietu. Šis skaitlis ļoti labi sakrīt ar zvaigžņu skaitu, kuras redzamas mū­su zemē labos laika apstākļos. Šobrīd tas šķiet arī vienīgais loģiskais skaidrojums svētvietu skaitam Ešarrā un līdz ar to akmens krāvumu skaitam Po­kaiņos, kā arī īpatnībām to izvietojumā.

Pokaiņu izpēte dod pavedienu tālākiem meklēju­miem. Viens no tādiem pavedieniem ir Bramaņu celi.

Bramaņu ceļi. Pokaiņu krāvumi savā starpā ir savienoti ar akmeņu bruģa taciņām, kuras dēvēsim par Bramaņu ceļiem. Šie ceļi rūpīgi bruģēti ar gaiš­dzelteniem akmeņiem, kas atšķiras no krāvumos liktajiem baltajiem un gaišpelēkajiem akmeņiem. Kopumā šie ceļi izveido milzīgu tīklu. Pirmo saza­roto ceļu tīklu starp atsevišķiem svētvietu centriem atklājām 1995. g. Ap 100 m R no terasēm, noņemot sūnu slāņus no akmeņu krāvumiem, 1995. gadā at­rastas pirmās bruģētās takas, kas krāvumus savie­no. Pats vienkāršākais šo ceļu skaidrojums būtu do­ma par bramaņu rituālajiem gājieniem no viena krā­vuma uz otru.

Daudzi cilvēki uz atsegtajiem taku akmeņiem sa­skatījuši zīmes. Iespējams, ka tās ieskrāpētas jau­nākos laikos, jo maz ticams, ka senatnē veidotās zīmes būtu tik ilgi saglabājušās.

Vēl piebildīsim, ka šo ceļu būvei izlietoti apmēram 200 tūkstoši akmeņu. Tas ir vērā ņemams darbs pat tad, ja ceļi kalpotu tikai greznumam. Tāpēc ceļu no­zīmes skaidrošanai jāmeklē citi, daudz nopietnāki pamatojumi.

Bramaņu ceļu kopgarums mērāms vairākos des­mitos kilometru. Ceļu tīkls uzskatāms par kāda diža objekta modeli, bet, vēl ticamāk, tas salīdzināms ar viļņu vadu. Ceļš paredzēts nevis iešanai, bet gan informatīvo torsionu plūsmu pārraidei.

Gadu tūkstošos sabirušās lapas, skujas un sūnas senos ceļus ir apsegušas ar trūdu slāni, tāpēc paras­tai acij tie nav ieraugāmi. Pašreizējais cilvēku kultū­ras līmenis ir pārāk zems, lai drīkstētu šos ceļus atklāt. Ar laiku, attīstoties zinātnei un kultūrai, šie ceļi varētu sniegt ļoti vērtīgas ziņas.

Milzīgās tīklveida struktūras nozīmi nedrīkst novērtēt pārāk zemu. Pasaulē ir zināmi daudzi mil­zīgi zīmējumi, piemēram, Naskas tuksnesī Peru. Tomēr tie ir tikai zīmējumi, bet Pokaiņos esam atra­duši blīvi liktas akmeņu rindas, kas savieno akme­ņu krāvumus vai citas nozīmīgas vietas. Šīs rindas liktas uz smalko enerģiju plūsmām (āderēm), tāpēc kopumā šie veidojumi pielīdzināmi mūsdienu elek­troniskajām shēmām. Liecības par šīs shēmas mērķiem un uzdevumiem sniedz latvju garaman­tas. Daļa no tām liecina par neparastām zināšanām, kuras varēja iegūt tikai no citu zvaigžņu civilizā­cijām (sk. 1. apcirkni). Vairāk nekā ducis pasaku no­rāda uz Pokaiņu Dižo seju vai ar to saistītiem vei­dojumiem kā vietu, kur var iegūt sevišķi nozīmīgas ziņas. Šobrīd tie ir tikai minējumi, bet tie ir vaja­dzīgi, lai mēs būtu gatavi saprast to, ko rādīs tālākie pētījumi. Tiem nav vajadzīgi atsegumi. Bramaņu takas un zīmējumus var noteikt arī citādā veidā. Šīs takas lieku reizi pierāda, cik absurdi ir Latvijas vēsturnieku apgalvojumi, ka Pokaiņu krāvumi ra­dušies, novācot no tīrumiem akmeņus, kā tas da­rīts daudzās citās vietās Latvijā. Bet tur akmeņi vai nu samesti vaļņos gar lauka malām, vai sagāzti kau­dzēs. Tur vienuviet ir gan lieli, gan mazi akmeņi. Nekad un nekur šādas kaudzes nekrauj rūpīgi, ak­meņus tajās vienkārši sasviež. Nekad un nekur no laukiem novākto akmeņu kaudzes nesavieno ar rūpīgi bruģētām taciņām. Šīm kaudzēm nav arī īpaši izvēlētas vietas āderu krustpunktos.

Zīmes akmeņos. Senatnē zīmēm bija liela nozīme. Pokaiņos sastopam daudzas un dažādas zīmes. Jau ap­lūkojām sargājošo U veida jeb Māras zīmi - Zintnieku loku. Vairākās vietās izveidotas īpatnas zīmes - telpiskās laivas. Terases veido dubultzīmes, kas tul­kojamas atbilstoši tam, no kuras puses tās lasa. Arī pašas trīspakāpju terases ir zīmes. Vairākās vietās ir terasveida vai kāpņveida akmens salikumi.

Krāvumos liktajos akmeņos atrodamas daudzas ieskrāpētas zīmes. Varbūt tādā veidā licējs iezīmēja savu akmeni? Vēl ticamāk, ka šīs zīmes ir jaunākas, veidotas pēdējos gadu tūkstošos. Taču jāpiebilst, ka tās nav uzskatāmas par rakstiem mūsdienu nozīmē.

Daudzos akmeņos iekaltas norādes zīmes - vienkāršotajā skaidrojumā-ceļa rādītāji. Bet dziļā­kajā būtībā tās ir sistēmas norādes zīmes. Arī daļa citu jau minēto zīmju norāda uz to, ka senči Pokainus uztvēra kā sistēmu. Netālu no Tuntulu kalniem kādā akmenī iekalts kartei līdzīgs zīmējums.

Salīdzinot līdz šim ievērotos akmeņus ar zīmēm un jau atsegto akmeņu kopskaitu, varam lēst, ka kopumā Pokaiņos varētu būt vairāk nekā simts tūk­stoši akmeņu ar iekaltām vai ieskrāpētām zīmēm.

Zīmējumi un attēli. Šeit jārunā par divu līme­ņu tēlotāju mākslu. Parastie attēli skatāmi ikvie­nam. Augstāka līmeņa attēli redzami tikai noteik­tā apgaismojumā un no noteikta skatpunkta, daž­kārt tikai^ noteiktā laikā, turklāt ne katrs var tos saskatīt. Šādu zīmējumu un attēlu skaits Pokaiņos ir ļoti liels. Ar nule teikto nav domāta mistika, jo daļa attēlu fiksēta fotogrāfijās un videofilmās. Līdzī­gi sakrālās mākslas darbi zināmi arī citur pasaulē, tomēr to skaits ir neliels. Pokaiņi uzskatāmi par ba­gātāko senās sakrālās mākslas pieminekļu krātuvi pasaulē.

7.5. IESKATS POKAIŅU VĒSTURĒ

Pokaiņu izveidošanai veikti zemes darbi vairāku miljonu kubikmetru apjomā. No tālienes atgādāti, apstrādāti un novietoti iepriekš izraudzītās vietās vairāk nekā divi miljoni svētakmeņu. Kopējais dar­bu apjoms vērtējams apmēram simts miljonos darba dienu. Mēs minam šos skaitļus un vēlreiz uzsveram dziļi pārdomāto Pokaiņu struktūru tāpēc, ka katrs Pokaiņu postīšanas gadījums ir nepiedodams.

Šobrīd pasaulē nav zināma otra tik sena un kom­plicēta svētvieta kā Pokaiņi.

Mums šķiet, ka esam apjēguši daļu no Pokaiņu uzdevumiem - dziedniecību, jauno pāru saderinā­šanu un laulāšanu, zvaigžņu vērojumus, pareģoša­nu. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka šajos desmit gados, kopš Pokaiņi atklāti, esam izpētījuši pavisam niecī­gu daļu no tā, kas šeit atrodas.

Ziņas par Dižās sejas radīšanu vedina domāt, ka tā ierīkota īpašā vietā - kādā vēl senākā un ļoti no­zīmīgā svētvietā. Tātad jāieskatās ne tikai iepriek­šējā starpleduslaikmetā, bet vēl senāk, kad likti pir­mie gaišo akmeņu krāvumi, un vēl senāk, kad vei­doti zemes valni. Bet ir arī tādi akmeni, kuri novietoti tikai pirms dažiem gadu tūkstošiem.

Senatnē uz Pokaiņiem devās svētceļotāju pulciņi. Lēšot, ka apmeklētāju skaits bijis daudzreiz lielāks par akmeņu galvu skaitu, tas jārēķina 10 - 20 mil­jonu liels. Protams, šos akmeņus atnesa ilgā laikā, varbūt pat daudzās tūkstošgadēs.

Tagadējā Dobeles rajona senais vārds Semigallia un Pokaiņu svētvietas plānojums liecina, ka šeit ilgu laiku bijusi seno Eiropas dižpriesteru - gailu augstākā skola.

Pokaiņu aizvēsture iesniedzas tik dziļi aizlaikos, ka būtu mērāma nevis gadu tūkstošos vai desmit­tūkstošos, bet gan starpleduslaikmetos. Pokaiņu sākums bijis pirms gadu miljoniem, kad Dieva dēli ievadīja Zemi orbītā un lēni uz tās nolaida iepriekš izplānotajā vietā simtiem miljardu tonnu smago ener­ģijas avotu, ko patlaban vēl dēvē par Dobeles meteo­rītu vai arī anomāliju. Pēc tam iekārtoja un palaida bioenerģētiskā starojuma raidītāju, kas darbojas vēl tagad.

Nākamais darbs bija lielo svētvietu sistēmu izplā­nošana un mākslīgo zemes veidojumu, tostarp Zelta ķēdes un Popes līnijas, radīšana. Pēc tam, iespējams, tika veidots Immas kalns, Krievu kalni un pašu Pokaiņu reljefs. Tajā pašā laikā tika izplānota Po­kaiņu zvaigžņu karte - 3600 svētvietu kopa - Ešar- ra. To aptuveni varētu attiecināt jau uz aizpērno starpleduslaikmetu.

Pērnajā starpledus laikmetā nogalināja Apsu un izveidoja Dižo seju. Tad seko jau aplūkotie Kurbada laiki, tiem seko otrā Pokaiņu priesteru nogalinā­šana, Erras melno galvu iebrukuma laiks.

Pēdējā, t.i., pašreizējā starpledus periodā vispirms notika Pokaiņu sakopšana pēc ilgstošā leduslaik- meta. Laika gaitā tie apauga ar jauniem veidojumiem, apvienojot sevī senās civilizācijas augstākos sasnie­gumus ar aizvēstures pieminekļiem. Pokaiņus, kādi tie bija līdz to vandaliskai postīšanai 20. gs. pēdējos gados, var salīdzināt ar ļoti sarežģītu mehānismu. Bramaņus, kas kopa un pilnveidoja Pokaiņus, teikā piemin kā skroderus, kas vēla akmeni Naudas kal­nā. Diemžēl, veltot galveno uzmanību Pokaiņu un visas mūsu zemes kā milzīgas svētvietu sistēmas iz­veidošanai, novārtā palika zemes aizsardzība. Iebru­ka makroķelti, nogalināja Pokaiņu priesterus, un tam sekoja senbaltu plaukstošās civilizācijas pagri­mums.

Pēc makroķeltu padzīšanas dzīve Pokaiņos pama­zām atplauka, un šeit atkal ieradās svētceļnieki, tomēr viņu bija mazāk. Bet 13. gs. baltu zemēs savu kārtību jau sāka ieviest krustneši.

Tagad mēģināsim saistīt divas lielas mīklas. Šīs grāmatas sākumā teicām, ka mūsu senčiem bijušas ļoti augstas zināšanas, bet nav izprotams to avots.

Pokaiņi ir ļoti sarežģīta struktūra. Tā neva­rēja būt veidota tikai apbedījumu, dziedniecības, pa­reģošanas un laulību rituālu vajadzībām. Tātad va­jadzēja būt vēl kādiem ļoti lieliem uzdevumiem. Jau teicām, ka Pokaiņu sistēmas izveidošanai patē­rēts apmēram simts miljoni darba dienu. Tas ir ļoti liels apjoms. Saistot kopā visu mums zināmo, jāse­cina, ka Pokaiņu sarežģītā sistēma veidota informā­cijas saņemšanai no citām civilizācijām un, visai iespējams, arī pārraidei.

Senajās teikās par īliņu un Naudas kalna skro­deriem gūstam svarīgas ziņas par Pokaiņu vēsturi. Teika par īliņu vēsta, ka Dievs šai vietai devis lielu spēku.

Ģeologu pētījumi par klimatu senatnē vedina domāt, ka Pokaiņu ziedu laiki sākušies ap 6. gt. p.m.ē. un beigušies ap 2,7 gt. p.m.ē. Šķiet, tajā laikā senči pratuši regulēt klimatu, jo tas bijis ievērojami sil­tāks un maigāks nekā mūsdienās. Savukārt teika par Naudas kalnu jau stāsta par ziedu laiku beigām, kad kalnā veltais akmens saspieda un sakropļoja skroderus.

Pokaiņu melnās dienas. Teika, kas stāsta par Naudas kalnu un skroderiem, kurus tur nogalēja viņu pašu veltais akmens, nemin iemeslu, kāpēc tas sāka ripot lejup.

Papildu ziņas sniedz senskandmāvu Jaunākajā Edā. pieminētais gudrais vīrs Kvasīrs, kas ceļojis pa pasauli, mācīdams cilvēkus. Punduri Fjalars un Ga- lars (t.i., ārieši) Kvasīru nogalina un no viņa asinīm (variantā - arī no smadzenēm) gatavo dzērienu. Kaut ari mīts ir stipri izkropļots, tajā var saskatīt ziņu par gūdu vardarbībām - Pokaiņu priesteru nogalināšanu uz akmeņu krāvumiem, kas pielīdzināti smadzenēm.

Pamazām aizsērēja Dižās sejas acis, tajās vairs nespoguļojās Saule un neatmirdzēja zvaigznes. Vairs nerunāja mute, nedzirdēja ausis, klusēja smadze­nes. Tas notika pirms pieciem gadu tūkstošiem. Ak­mens krāvumus vēl tīrīja un kopa līdz krustnešu iebrukumam 13. gs. Pēc tam tie sāka pārklāties ar sūnu un trūdiem, tomēr visa sistēma kopumā pa­lika neskarta. Tikai pēc daudziem gadu simtiem 1995. gadā Pokaiņu krāvumi atkal ieraudzīja saules gaismu, kad te notika pirmās kopšanas un tīrīšanas talkas.

Kaut arī 20. gs. senās svētvietas - izcili senbaltu civilizācijas un līdz ar to arī visas pasaules kultūras un tehnikas pieminekļi - ir nežēlīgi postīti, tomēr Dobeles rajonā, Dundagā, Kaltenē, Ramatas novadā, ap Pāvilostu, Rūjienā, Smiltenē, Sunākstē un citās vietās vēl saglabājušās daudzas senbaltu civilizācijas darbības pēdas. Visās šajās vietās redzams, ka senās svētvietas būvētas kā sistēmas. Vēl jo pārliecinošāk to redzam Pokaiņos, kas ir pārdomāti veidotu, rūpīgi plānotu telpiski sarežģītu struktūru kopa. To var salīdzināt ar kādu komplicētu mašīnu, kurai ir daudzi tūkstoši detaļu un katrai no tām ir sava vieta un nozīme.

Paši briesmīgākie postījumi Pokaiņos notika 1995. g., kad, uzarot kailcirtes, iznīcināja lielāko daļu smadzeņu, t.i., akmens krāvumus, un sarāva saites ar pārējām svētvietām. Kā jau tas vēsturē bijis ne vienu reizi vien, zemākās, t.i.. 20. gs., civilizācijas pārstāvji iznīcināja augstākas civilizācijas darbu, pat neapjaušot, ko viņi dara. Diemžēl Latvijas vadošie vēsturnieki būtībā iestājās par Pokaiņu izpostīšanu. Fakti vedina domāt, ka viņi nevēlējās mainīt paš­reizējos uzskatus par Latvijas vēsturi.

Cilvēki, kuri ne tikai ciena, bet ari mīl savu zemi, bez valsts, pašvaldības vai kādu bagātu labdaru at­balsta ar senču gaišredzības metodēm veikuši dau­dzus izcilus atklājumus.

Daudzu labas gribas cilvēku nesavtīgs darbs Po­kaiņus paglābis no tālākas vandaliskas iznīcināša­nas un pārveidojis tos par pasaulē lielāko tālās se­natnes pieminekļu parku brīvā dabā.

Pokaiņu jaunatklāšana un daudzie pārsteidzošie atradumi nav izskaidrojami no vulgārā materiālisma viedokļa. Tas ir viens no lielajiem Dieva brīnumiem pēdējo gadu tūkstošu laikā. Šī gaismas pils, kas ceļas augšā, ir kalpojusi un nākotnē vēl var kalpot augstiem un cēliem mērķiem. Pienācis laiks pārvērtēt, cienīt un celt godā senču dižo mantojumu.

Pokaiņu - šīs senās svētvietas vērtība nav zudusi. Te cilvēki var gūt garīgu pacēlumu, mieru, atvese­ļoties garīgi un fiziski.

ASTOTAIS APCIRKNIS

TRĪS BRĪVĪBAS GADSIMTI

Valda uzskats, it kā senajos un arī agrīnajos viduslaikos mūsu zeme atradusies Eiropas nomalē, tajā dzīvojušas atpalikušas akmens laikmeta kopienas, tāpēc nekādu ziņu par Baltiju neesot. Patiesībā baltu apdzīvotās zemes aizņēma Eiropas centrālo dalu.

Par mūsu senčiem daudzkārt un loti cildinoši rakstījuši seno grieķu un romiešu autori (sk. 2. apcirk­ni), netieši viņus piemin arī leģendās par Grāla kausu un Kosmiskajām dzirnavām.

Taču Baltijas valstu lielie kaimiņi gan rietumos, gan austrumos vēl līdz šim laikam visos iespējamos veidos cenšas noliegt senbaltu kultūras pastāvē­šanu. Ja rietumu arheologi sastopas ar Rietumei­ropai neraksturīgiem atradumiem, tad parasti runā par slāvu ietekmi. Savukārt Krievijai neraksturīgus atradumus piedēvē vikingiem. Bet baltus, kas ne­skaitāmus gadu tūkstošus aizņēma Eiropas cen­trālo daļu, veidoja šeit jaunas civilizācijas un senā pirmsķeltu laika pasaules kultūras, apzināti nepie­minēja. Tā bija klusēšana, kas ļaunāka par meliem.

Vārds balti ir ļoti sens un cienījams. Senatnē tā apzīmēja cilvēkus ar augstu, ari gaišu, t.i., baltu, garī­go kultūru un morāli. Balti no citām tautām atšķiras ar savu īpašo gēnu, kam dots apzīmējums Wb. Visvai­rāk šī gēna ir latviešu asinīs, nedaudz mazāk to ir lietu­viešu, toties stipri mazāk - citu kaimiņu tautu asinīs. Tālākajiem kaimiņiem šī gēna gandrīz nemaz nav.

Vēsturnieku uzskati par baltu izcelsmi ir visai atšķirīgi, jo katra uzskata pamatā ir kāds šauri ma­teriālistisks skatījums noteiktā vēstures posmā. Pa­gaidām neviena no valdošajām vēsturnieku versi­jām nespēj skaidrot ne mūsu garamantu bagātības, ne tajās atrodamās augstās zināšanas, ne arī senču kultūras pieminekļus.

Vārda balti skaidrojums meklējams indoeiropiešu valodu kopīgajā saknē bhalto - balts, spožs, izcils, dižs, tā pauž gan fiziskās, gan garīgās atšķirības no kaimiņu tautām.

* »

Par mūsu senču fizisko izskatu liecina daudzas tau­tasdziesmas un citas garamantas, kuras apkopojis un pētījis Pēteris Birkerts (1881 - 1956). No tām se­cināms, ka mūsu senči atšķīrušies ar staltu augumu, gaišiem matiem un zilām acīm. 20. gs. sākumā tādu cilvēku tagadējā Latvijas teritorijā bija vēl daudz, bet abi pasaules kari nodarījuši mūsu tautai (tās genofondam) ļoti jūtamu kaitējumu.

P Birkerts raksturojis arī mūsu tautas garīgās īpašības. Diemžēl arī tās 20. gs. jūtami mainījušās un ne uz labo pusi. Tomēr senā, jau minētā vārda bhal­to dziļā jēga pauž mūsu senču garīgo dižumu.

Seno cilvēku uzskatos baltā krāsa simbolizēja garī­gumu un garīgo tīrību.

Balta nāca tautu meita Kā ar sniegu apsnigusi; Nav ar sniegu apsnigusi, Nāk ar savu tikumiņu.

Vecākie raksti, kur atrodami vārdi balti, Baltija, ir romiešu vēsturnieka Plīnija (33 - 79) darbi. Vār­dus Baltijas_ jūra (Mare Balticum) 1076. g. lietoja Brēmenes Ādams.

Apzīmējums balti dots arī baltkrieviem, baltkro- ātiem (balthorvātiem) un baltserbiem.

Interesantas saistības atrodam seno tautu mītos par dievībām, kuru vārds tuvs jau minētajam baltu vārdam. Skandināvu Baldrs bija jaunības un skais­tuma dievība, kuru nogalināja jaunāko dievību pa­audze. Tuvajos Austrumos daudzkārt pieminēts Ba- als, arī Balu - kungs, saimnieksL valdītājs, dievības Ilu dēls, kura saistību ar Iii un Iliņu aplie­cina tādi raksturojumi kā stiprinieks, ķē­niņš, taisnības sargātājs, tiesnesis. Baalam nākas cīnīties ar spēcīgiem pretiniekiem, kas viņu nogalina, bet paiet laiks, un Baals atdzimst tāpat kā Auseklis. Seno tautu mītos ir sastopamas dau­dzas dievības ar līdzīgiem vārdiem un raksturoju­miem, kas vēl un vēlreiz liecina par to, ka mūsu senčiem senatnē bijusi liela ietekme visā senajā pasaulē.

8.1. SENO BALTU DZĪVES TELPA

Vēl pirms dažiem gadu tūkstošiem indoeiropiešu ciltis dzīvoja ne tikai Eiropā un Mazāzijā, bet arī tālu uz austrumiem līdz pat Jeņisejai. Baltu ciltis šajā plašajā teritorijā aizņēma centrālo daļu - rietumu virzienā gandrīz pusi tagadējās Vācijas līdz pat Elbai, savukārt austrumu virzienā - vēl tālu aiz tagadējās Maskavas. Arī ziemeļu virzienā baltu ciltis dzīvoja daudz tālāk nekā mūsu dienās, bet dienvidos tās aizņēma lielu dalu tagadējās Ukrainas teritorijas gandrīz līdz Melnajai jūrai. Mūsu vēsturnieks un valodnieks Miķelis Bukšs (1912 - 1971) Krievijas teritorijā atradis ap 270 tūkstošiem baltu cilmes vietvārdu, kas liecina, ka viņi ilgi dzīvojuši šajā ze­mē. Ar pietiekami lielu pārliecību var apgalvot, ka tādu pilsētu kā Berlīne, Kijeva, Maskava, Varšava sākotne saistāma ar baltu senčiem.

Ziņas par baltu izplatību var atrast gan Krievijas, gan arī Vācijas muzejos, gan krievu, gan vācu valodā izdotajās grāmatās. Taču to nav Latvijas vēsturnieku darbos, acīmredzot tāpēc, lai negrautu patlaban valdošos uzskatus, kuri noniecina un pulgo mūsu senčus.

Lielās tautu staigāšanas laikā slāvi un ģermāņi ieņēma lielāko daļu no baltu tolaik apdzīvotās teri­torijas. Tikpat kā izzuduši tajās palikušie prūši, jātvingi un galindi. Tikai dažas Maskavas inteliģen­tu ģimenes vēl ar lepnumu saka, ka viņu saknes nāk no goļāniem, t.i., galindiem. Pilnīgi izzudušas dau­dzas citas baltu ciltis. Bet ciltis, kuras nonāca taga­dējā Latvijas un Lietuvas teritorijā, ar laiku apvie­nojoties, izveidoja latviešu un lietuviešu tautas.

Bez baltu ciltīm bija arī vēl citas ciltis, par kurām saglabājušās tikai vājas atmiņu atblāzmas. Tomēr tās jāpiemin, tāpat kā jāaplūko ziņas par tuvākajām kaimiņu tautām, jo tās papildina priekšstatus par mūsu senčiem. Galvenās ziņas par senajām ciltīm un tautām, kas tieši vai netieši saistāmas ar bal­tiem, aplūkosim alfabēta secībā.

Aisti. Romiešu vēsturnieks Pūblijs Kornēlijs Tacits (ap 58 - ap 117) aprakstā Ģermānija piemin aistu tautu, kas dzīvo Baltijas jūras piekrastē. Ais- tus piemin arī Jordans (6. gs.), aprakstot ģermāņu karaļa Hermanarika (burtiski - ģermāņu rīkotājs, t.i., valdnieks) uzvaras 5. gs. pār aistiem un viņu kai­miņiem venetiem, t.i., slāviem, dēvētiem arī par nartiem vai sklaveniem. Pašus aistus Jordans rak­sturo kā miermīlīgu tautu.

Sākoties lielajai tautu staigāšanai, aistu sūtņi ap 525. g. veica vairāk nekā 1000 km garu ceļojumu uz Itālijas pilsētu Ravennu pie ostgotu karaļa Teo- doriha Lielā, meklējot aizstāvību. Diemžēl karaļa at­bilde bijusi visai izvairīga. Aistiem nācies pamest savas dzīvesvietas pie Vislas grīvas. Jāpiebilst, ka savā at­bildē Teodorihs viesus nosaucis par hestiem. Šis vārds tuvs igauņu pašnosaukumam eesti. Minētie tautu vārdi liecina, ka aisti bijuši somugru cilts - igauņu priekšteči. Igauņi sevi dēvē par ēstiem, tu­vākos slāvus - krievus par vene, kas sakrīt ar rakstu avotos minētajām venetu ciltīm un Venedu (Bal­tijas) jūru. Visai iespējams, ka, tāpat kā citur Baltijā, aisti bijuši vietējo baltu cilšu pārvaldnieki. Tāpēc ziņas par aistiem skar arī mūsu vēsturi.

Interesanti iepazīt normaņu jūras braucēja Vulf- stana aprakstu (ap 890. g.) par aistiem. Viņš tos rak­sturo kā varonīgus un spēcīgus ļaudis. Bagātie dzē­ruši ķēves pienu, nabadzīgie - medaļu. Mirušos ilgi turējuši nesadedzinātus (mūmijas?). Nelaiķu manta sadalīta tiem, kas uzvarējuši jāšanas sacensībās.

Iespējams, ka dažās garamantās sastopamās ziņas par mirušo iekāršanu skurstenī ir pilnīgi pamatotas un raksturo sava laika ieražas.

Vēlāk ar vārdu aisti apzīmēja tikai igauņus. Lie­tuvieši aistu vārdu saglabājuši vietvārdā Aistmare. Tā sauc jūras jomu dienvidos no Kaļiņingradas.

Vēl jāpiebilst, ka pēc Pirmā pasaules kara Baltiju mēģināja pārdēvēt par Aistiju. Šo ierosmi atbalstīja

Lietuva, bet Latvijā - tikai vesturnieki Jūlijs Bračs un Vilis Bilkins.

Baltkrievi. Daudzās līdzības svētvietu iekārto­jumā, senatnē svinamo dienu norisēs, garamantās un vietvārdos liecina, ka Baltkrievijas teritorija uz­skatāma par senu baltu zemi.

10. -11. gs. baltkrieviem bija ļoti plaši tirdznie­cības sakari ar baltiem, skandināviem, grieķiem un vācu zemēm, bet tikpat kā nemaz šādu sakaru ne­bija ar slāviem. Arī tas norāda uz baltkrievu piede­rību nevis slāvu, bet gan baltu zemēm un kultūrai. Slāvu ietekme te sākās 7. - 8. gs., taču tad tā vēl bija vāja. Vēl 18. gs. baltkrievu valoda tik ļoti atšķīrās no krievu un poļu valodas, ka saprasties varēja tikai ar tulka palīdzību. Pēdējos divos gadsimtos lielum lielā baltkrievu daļa ir pārkrievojusies un savu va­lodu gandrīz vai zaudējusi.

Dienvidos n'o Baltkrievijas ap Kijevu atrasti mil­zīgi zemes veidojumi, kas savā būtībā ir tuvi milzu darbiem mūsu zemē.

Līdz 12. gs. baltkrievus sauca par kryvien - krī­vičiem un zemi par Kryvia - Krīviju. Vēl 9. - 10. gs. pieminēti Pripetes baseinā dzīvojošie dregoviči, kā arī radimiči, kuriem pieskaita vjatičus, severjaņus un lutičus. 10. gs. viņu vadoņi pieņēma pareizticī­bu. No 10. līdz 13. gs. jaundibinātā Polockas kņa­ziste pārvaldīja ievērojamu dalu Daugavas baseina ūdensceļu līdz pat Koknesei. Šai laikā tai bija arī ciešas saites ar lietuviešiem.

Kaut arī rakstu avotos ziņu maz, tomēr šai zemei bijušas visai nozīmīgas saites ar galindiem. Vēl 1127. g., kad dibināja Viļņu, baltkrieviem tajā bija liela ietekme. Uz turieni aizsūtītais galindu vadonis Daumats vēlāk kļuva par Polockas kņazu. 13. gs. šī zeme iekļāvās Liellietuvas valstī, kuras sastāvā at- radās līdz pat 18. gs.

Bojeri bijusi visai kareivīga cilts. Tās vārdu sais­ta ar senskandināvu, vēlāk arī slāvu vārdu boj - cīņa. Iespējams, ka bojeru izcelsme saistāma ar ķeltiem. Tas neizslēdz domu, ka mūsu zemes seno vietvalžu - bajāru vārds varētu būt saistāms ar boje- riem. Vēlāk bojeru dzīvesvieta Moravas baseinā sais­tāma ar Baltijas dzintara ceļu. 7. gs. viņi cīnās Ro­mas karaspēkā. Tālāku ziņu par bojeriem nav.

Goti. Mūsu senču saskare ar gotiem ir daudz senāka un ciešāka, nekā par to var uzzināt vēstures grāmatās. Jau minējām, ka no mūsu zemes nākuši senās Eiropas valdnieki gaili. 6. - 4. gs. p.m.ē. viņus dažkārt jauca ar ķeltiem, bet vēlāk - ar gotiem. Tā­pēc gailu un gotu saskarsmi aplūkosim plašāk.

8. gs. p.m.ē. baltiem bija cieša saskare ar divām ģermāņu ciltīm - gotiem un gepīdiem. Goti bija visai kustīga austrumģermāņu cilts, kura dzīvoja arī tagadējās Polijas teritorijā. Izrakumos atklātas gotu senās svētvietas. Daži to elementi, tostarp bru­ģētie laukumi, ir visai līdzīgi senāko svētvietu veido­jumiem tagadējā Latvijas teritorijā.

Uzskata, ka goti nākuši no Skandināvijas. Savu­kārt skandināvi domā, ka vini savā zemē ieradušies caur Grieķiju. No tā laika un visus vēlākos gadu tūk­stošus skandināvi, to pēcteči goti un tiem tuvie ģer­māņi bijuši nemitīga nemiera un karu cēlāji Vidus- eiropā.

Lai aizsargātos pret gotu sirojumiem, pirms 3 - 2,5 gt. mūsu zemē sākās mākslīgi veidotu militāras nozīmes nocietinātu pauguru - pilskalnu būve.

375. g. Eiropā ielauzās huņņi, kas Melnās jūras piekrastē dzīvojošos gotus atspieda uz rietumiem.

Slāvi un goti pārdalīja Eiropu un padzina somugrus uz ziemeļiem. Daļa gotu apmetās Spānijā. Tomēr jādomā, ka šeit apmetās arī gailu pēcteci. Valodnieki atzīst, ka spāņu vārdos var atrast daudz baltisku skaņu. Turklāt šīs līdzības nav vācu valodā, kā to uzskatīja līdz šim. Ieklausieties to Spānijas karaļu vārdos, kuri valdīja no 6. līdz 8. gs.: Taitis (321 - 38), Tauteikolos, Eigila, Aukātanagilis, Lieliva utt. Lai nu kā, bet tie ir nevis spāņu un ģermāņu, bet drīzāk gan baltu cilmes vārdi. Arī citas ziņas vedina domāt, ka vestgoti, kas iegāja Spānijā, drīzāk bija mums tuvie gaili, nevis goti.

Vēl jāpiebilst, ka 410. g. ar gaiļiem sajauktie goti iegāja Romā un ienesa būtiskas pārmaiņas tālaika vīriešu apģērbā. Togās un tunikās tērptie romieši ar patiesu izbrīnu noraudzījušies uz gaiļiem - uz­varētājiem, kuri bija ģērbušies garās biksēs un svār­kos. Starp citu, viņu apģērbs bijis ļoti līdzīgs senlat­viešu apbedījumu vietās atrastajiem apģērbiem. Acīmredzot romiešiem šāds apģērbs drīz vien iepa­ticies, viņi atmetuši savus sensenos tērpus un sā­kuši ģērbties tāpat kā iekarotāji.

Kopumā par šo laiku jāteic, ka, lai arī tiešā gailu vara bija zudusi, viņu pēcteči kultūru Eiropā pirms viduslaikiem ietekmējuši ievērojami vairāk nekā to uzskatīja līdz šim.

6. gs. gotu ietekme Eiropā sasniedza savus ziedu laikus. Viņi pārvaldīja lielāko daļu Eiropas zemju no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai un no Spānijas līdz Tatriem. Pārņemot agrākos gailu, vēlāk ķeltu valdījumus, kā arī kultūras apmaiņas ceļā goti tomēr saglabāja daudzus baltu vārdus.

Nozīmīgs gotu centrs Baltijas jūrā bijusi Gotlan- des sala.

Heruļi. Šī cilts dzīvojusi dienvidos no Piemares, starp Oderu un Vislu. Heruļu piederību baltiem ap­liecina daudzie baltu cilmes vietvārdi visai plašā ap­gabalā līdz pat Berlīnei, kā arī Rīgenes salā. Bez heruļiem šajā apgabalā vēl dzīvoja rugiji, vilči (sa­līdziniet: Vilce Jelgavas rajonā), lutiči u.c. Jau 1. gs., tūlīt pēc frīziem, heruļi kļuva par jūras laupītājiem - vikingu priekštečiem un devās sirojumos uz Zvied­riju. Šī cilts veikusi arī citus tālus karagājienus gan līdz Melnajai jūrai, gan Spānijai. Kareivīgās heruļu cilts pēdas izzūd 11. gs. Tomēr viņu dzīvesvieta, rak­sturīgās īpašības liek domāt, ka šī cilts ienākusi Kurzemē un līdz ar to ieguvusi kuršu vārdu.

Neuri un budīni. Šīs divas lielās ciltis piemin Hērodots (5. gs. p.m.ē.) savas Vēstures četrās grā­matās. Neuri bijuši zemkopji. Viņiem piedēvē arī dažādas burvestības, arī vilkatās iešanu. Tomēr, neraugoties uz piedēvētajām burvestībām, pēc tam, kad neuri atteicās karot kopā ar kaimiņiem skitiem, viņiem vajadzēja pamest iekoptos laukus un doties uz mazāk auglīgajiem ziemeļiem. Vispirms neuri apmetās Pripetes baseinā, pēc tam devās vēl tālāk uz ziemeļiem.

Arī budīni sākotnēji dzīvojuši Dņepras baseinā. Viņu centrs atradās Hēbonas pilsētā pie Vorkslas upes Dņepras lejastecē. Šiem ļaudīm bijusi gaiša ādas krāsa, gaiši mati un zilas acis. Dažas baltu ap­metnes bijušas arī Dņepras augštecē un vidustecē. Patlaban valda uzskats, ka baltu ciltis šeit ieradušās pirms 8 gt.

Domājams, ka lielās tautu staigāšanas laikā šīs baltu ciltis devušās uz ziemeļiem. Daļa apmetusies Latgalē un līdz ar to iemantojusi latgaļu vārdu. Tie balti, kas devās vēl tālāk uz ziemeļiem, ar laiku pārtautojās un veidoja setu cilti. Interesanti atzī­mēt, ka vecākajās krievu hronikās, pieminot baltu ciltis, minēta narovu cilts. Citos avotos tās vairs nav, toties parādās letgaļu vārds. Par iespējamo letgaļu saistību ar ciltīm, kas ienāca no dienvidiem, liecina viņu temperaments un citas, samērā dienvidnie- ciskas rakstura īpašības.

Sakši. Saksija ir mūsdienu Vācijas dienvidaus­trumu daļa jeb zeme, kas aizņem apmēram tādu pašu platību kā Kurzeme. Savulaik sakšu ietekme Eiropā bijusi visai liela. To var salīdzināt ar vēlāko vikingu ietekmi. Mūsu zemei sakši uzbrukuši nik­nāk nekā citas ģermāņu ciltis. Par to liecina Zem­galē izplatītās teikas par briesmīgo Sakšu māti un viņas dēliem, kurus zemgaļi pieveikuši.

Sakšu sirotāji laupīja, nogalināja mierīgos iedzī­votājus un nodarīja lielu postu Kurzemei un Zem­galei gan 13. gš. krustnešu pulkos, gan 18. gs. sāku­mā Ziemeļu kara laikā. Tomēr šie notikumi ir pārāk jauni, lai tos varētu saistīt ar teikām par Sakšu māti. Arī krustnešu briesmīgās varmācības 13. gs. neva­rēja būt par iemeslu teikām par sakšiem. Pamati tām jāmeklē vēl dziļāk un tālāk senatnē. Tāpēc jā­domā, ka sakši te ieradušies jau senāk. Bija taču kādi iemesli tam, ka mūsu zemes iekarošanai un izlau­pīšanai 12. un 13. gs. krustnešus vervēja tieši Saksijā un krustnešos tika pieņemti arī kriminālno­ziedznieki. Par iestāšanos krustnešos vini saņēma pilnu grēku atlaidi. Domājams, ka sakšu brīvajiem cilvēkiem bija saglabājušās visai nelāgas atmiņas par viņu priekšteču kādreizējiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem sirot Baltijā. Skatot šīs ziņas kopu­mā, jāsecina, ka izvēlei vervēt karakalpus tieši Sak- sijā bijuši pietiekami nopietni vēsturiski iemesli.

Vēsturnieki par sakšu pirmdzimteni uzskata El- bas labo krastu netālu no tās grīvas. Sakšu cilts biju­si ļoti kareivīga ar plašu ietekmi. 4. gs. sakši vadījuši spēcīgu ģermāņu cilšu apvienību, bet viduslaikos vai­rākas reizes bijuši Vācijas valdnieki. Šajā laikā daļa sakšu pārcēlusies pāri Lamanšam, pakļāvuši vē­lākās angļu zemes valdniekus un nodibinājuši sep­tiņas anglosakšu karaļvalstis, no kurām izveidojās tagadējā Lielbritānija. Tāpat sakši ne reizi vien ka­rojuši arī Eiropas vidienē.

Seno sakšu cilšu iebrukumus mūsu zemē varētu attiecināt pat uz makroķeltu laiku. Sakšu pēdas sa­skatāmas vairākos vietvārdos, kas saistāmi ar noti­kumiem pirms lielās tautu staigāšanas. Piemēram: Beverīna no sakšu bevoerion - aizsargāt; Biterlna no biterion - sagādāt sāpes; Jersika - ier(s) + siga - draudēt + uzvara; Sigulda - sig + hylda - uzvara + labsirdība. Šie un citi vietu nosaukumi vedina do­māt, ka sakši, vismaz Vidzemē, valdījuši visai ilgu laiku. Centieni tulkot šos vārdus no skandināvu va­lodām un saistīt tos ar vikingu laiku nav pārlieci­noši. Vikingu laiks bija pārāk īss, lai radītu palie­košus vietu nosaukumus.

Atzīmējams, ka daži 13. gs. minētie valdnieku vārdi - zemgaļu Viestarts (ko nepareizi sauc par Viesturu) un kuršu Lamekins - ir līdzīgi sakšu vār­diem. Tas nav nemaz tik pārsteidzoši, ja atceramies, ka jau 13. gs. lietuviešu dižkunigaiši bija sakši un lie­tuviski nerunāja. Taču jāpiebilst, ka gan Viestarts, gan Lamekins, gan leišu vadoņi cīnījās pret sakšu krust­nešiem.

Sārni jeb lapi ir tauta, kas apdzīvo Lapzemi - Skan­dināvijas un Kolas pussalas ziemeļus. To skaits ir ap 50 tūkstošiem. Šī tauta apzināti cenšas saglabāt seno briežu ganu dzīvesveidu, labi izprotot mūs­dienu tā dēvētā zinātnes un tehnikas progresa vir­zību uz cilvēces bojāeju. Sārni pieder pie laponoīdās rases. Daži pētnieki domā, ka viņi ir tuvākie kroma- ņoniešu pēcteči.

Sārni bija pirmie, kas pēcleduslaikmetā apmetās Eiropas ziemeļos. Daudzus gadu tūkstošus viņi bija mūsu kaimiņi. Vecie zvejnieki ziemeļrietumu vēju sauc par sāmeni. Tas vedina domāt, ka sārni senākos laikos dzīvojuši arī Skandināvijas pussalas dien­vidos.

Iespējams, ka daļā ziemeļu teritoriju balti un sārni dzīvojuši līdzās. Vēl 20. gs. sākumā latvieši par sā­rņiem dēvēja arī somus, Sāmsalas igauņus un vispār visus somugrus.

Sāmiem ir sava valoda, kas tuvāka karēļu nekā somu valodai. Karēļu un somu eposā Kalevala atro­damas daudzas līdzības ar latvju garamantām. Tādējādi arī Kalevala liecina par mūsu senču ilg­stošo tuvību un nevardarbīgo savstarpējo ietekmi.

8.2. LIELĀ TAUTU STAIGĀŠANA

Eiropas vēsture, cik vien dziļi tajā var ielūkoties, vēsta par daudziem austrumu kaimiņu iebruku­miem. Nereti viens iebrukumu vilnis vēl nebija bei­dzies, kad sākās jau nākamais. Katrā iebrukumā gāja bojā daudzi vietējie iedzīvotāji, lielu daļu aizve­da verdzībā, sievietes izvaroja. Gadu tūkstošu gaitā Eiropas iedzīvotāji pamazām kļuva arvien līdzīgāki iebrucējiem.

Iebrukumi, kas sākās pirms pusotra gadu tūksto­ša, izraisīja ļoti postošas sekas, kas smagi skāra arī baltu zemes. Pasaules vēsture nezina citu līdzīgu notikumu kopu, kad milzīgā - 10 miljonu km2 lielā platībā lielum lielā tās iedzīvotāju daļa pameta vie­tas, kur viņi dzīvojuši ne vienu vien gadu tūkstoti, un devās uz citām, dažkārt visai attālām, vietām. Turklāt blakus dzīvojošās kaimiņu tautas devās da­žādos virzienos. Minēto notikumu kopu dēvē par lielo tautu staigāšanu. Vēstures zinātnieki vēl tagad nav nonākuši pie kaut cik pārliecinoša viedokļa par šo visas Eiropas pārkārtošanu un pārdalīšanu.

Lielā tautu staigāšana vienlaikus bija 400 gadu ilgs visu Eiropas tautu karš. Par tā sākumu uzskata huņņu iebrukumu Eiropā. Huņņi bija klejotājcilšu ap­vienība, kas nāca no Pieurāliem. Viņi šķērsoja Vol­gu un kopā ar alāņiem uzbruka gotiem, kas tolaik dzīvoja Melnās jūras ziemeļu piekrastē. Daļa gotu šīs vietas pameta un devās tālu uz rietumiem. Huņ­ņi ieņēma arī tagadējo Ungārijas teritoriju. Viņi no­nāca līdz Gallijai, bet tur 451. gadā cieta smagu sa­kāvi. Drīz pēc tam huņņu varenā valsts sabruka.

Mūsu senči gaili izglāba Eiropu no huņņu iebru­cējiem, bet paši gāja bojā. Pēc 1000 gadiem austrum- balti Valdaja augstienē apturēja Cingishana ordu uzvaras gājienu tagadējās Krievijas zemēs. Viņi bija vienīgie, kas glāba Eiropu, bet paši gāja bojā. Šos faktus vēsturnieki parasti noklusē. 20. gs. sākumā latviešu strēlnieku pulki sagrāva Krievijas impēriju, bet 20. gs. beigās baltieši sekmēja PSRS iziršanu. Varbūt vērts vēlreiz atskatīties uz Kurbada laiku?

Eiropā sākās lielu pārmaiņu laiki. Sabrūkot Ro­mas impērijai un izmantojot huņņu radīto sajukumu, apvienojās ģermāņi un goti. Goti sadalīja gailu zemes Alpu pakājē. Dienvidaustrumu daļā, ko pakļāva ģer­māņi, izveidojās Franku valsts, dienvidrietumos - vestgotu karaliste. Blakus, tagadējās Itālijas terito­rijā, apmetās ostgoti.

Lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju nācās pamest savas mājas un iekoptos līdumus. Tajos laikos nebija ratu, kur salikt mantas, iesēdināt bērnus un neva­rīgos sirmgalvjus. Grūti iedomāties, kā dažādās tau­tas un ciltis saskaņoja savus ceļus un izvēlējās jaunas apmešanās vietas, tomēr tas nenotika stihiski. Dažādu tautu pārvietošanās ceļi pirmajā brīdī šķiet haotiski: vieni devās uz ziemeļiem, otri - uz rietu- miem, trešie - uz dienvidiem, vēl citi - uz austru­miem. Tomēr, sīkāk pavērojot lielo tautu ceļus, atro­dam zināmas sakarības. Jaunās un agresīvās slāvu un ģermāņu tautu kopas izmantoja vispārējo saju­kumu, lai panāktu sev labāku stāvokli.

Tā, piemēram, lielāku dzīves telpu ieguva slāvu ciltis. 6. - 7. gs. slāvi nostiprinājās Balkānu pussalā, un šeit tad laika gaitā izveidojās tagadējās slāvu tautu valstis. Tāpat lielāku dzīves telpu ieguva otra agresīvo cilšu grupa - ģermāņi. Tajā pašā laikā, pa­mazām zaudējot savu nozīmi, pavisam izzuda gaili un ķelti.

Pēc lielās tautu staigāšanas Eiropa bija ļoti no­vājināta. To izmantoja saracēņi - kareivīga arābu tauta, kas līdz ar citiem musulmaņiem iebruka Dien- videiropā. Viņi līdzi atnesa arābu kultūru un Spā­nijā pēc sava parauga atvēra pirmo universitāti.

PĀRMAIŅAS BALTIJĀ

Apbedījumos, kas mūsu zemē izdarīti pirms lie­lās tautu staigāšanas, eiropeīdo cilvēku ar šauru, labi profilētu seju vairs ir visai maz. Lielākā daļa apglabāto ir somugru cilmes ar vidēji lielu galvas­kausu, zemu pieri un paplatu seju.

Jādomā, ka arī baltu valodas šeit bija gandrīz iz­zudušas. Par to liecina fakts, ka baltu valodu ietek­me uz somu valodu tikpat kā nav manāma, lai gan pirms aiziešanas uz tagadējās Somijas teritoriju, somu senči visai ilgstoši dzīvoja pie Daugavas. Kale- ualas galvenā varoņa Veinemeinena vārds tulkojams kā vīrs no Veines, t.i., Daugavas.

Baltijas un tām piegulošo zemju teritorijās sim­tiem tūkstošu cilvēku vajadzēja pamest savas mājas, iekoptos tīrumus, iedzīvi un doties uz ziemeļiem. Protams, neviena no turpmāk minētajām ciltīm un tautām to darīja nevis labprātīgi, bet gan citu tautu spiestas. Milzīgo pārceļojumu rezultāti izskatījās šādi.

Suomi - mūsdienu somu senči - 2. gs. pameta Daugavas labā krasta un Igaunijas zemes, pārcēlās pāri Somu līcim un apmetās pašreizējās dzīvesvie­tās, atvirzot sāmus vēl tālāk uz ziemeļiem.

Igauņu senči, kas apdzīvoja visai plašu Centrāl- eiropas daļu, devās uz ziemeļiem un apmetās taga­dējās Igaunijas zemē.

Tagadējās Latvijas un Lietuvas teritorijā ap 5. gs. ienāca tās baltu ciltis, kuras bija dzīvojušas pašrei­zējās Austrumvācijas, Baltkrievijas, Polijas un Uk­rainas teritorijā.

Gar Baltijas jūras krastu atnāca prūšiem rad­niecīgā heruļu cilts, kuru pēc dzīvesvietas nosauca par kuršiem. Nedaudz tālāk uz austrumiem apme­tās vēlākie zemgaļi, bet viņiem tuvie žemaiši palika tagadējās Lietuvas teritorijā. No Dņepras baseina mūsu zemē ienāca jau minētie neuri un budīni un ieguva letgaļu vārdu. Baltu cilšu pārceļošana beidzās tikai ap 6. - 7. gs. Vietu starp zemgaļiem un letga- ļiem aizņēma augšzemnieki jeb sēļi, bet viņiem rad­niecīgie augštaiči palika Lietuvā.

Jāpiebilst, ka ne jau zemgaļi atnesa savas cilts vārdu uz tagadējo Dobeles rajonu, bet tieši pretēji - šeit ienākušās, karus pārcietušās ciltis (vai cilti) no­sauca vietas vārdā - par zemgaļiem. Uz to norāda arī 13. gs. minētais Lielupes vārds - Semigallera. Tādā gadījumā arī seno svētvietu vārdi un to skaid­rojums saskan ar vietvārdiem kā tādiem. Paradums dēvēt cilvēkus un pat dzimtas to vietu vārdos, kur tās dzīvo, saglabājās līdz pat 20. gs.

Vēsturnieki vēl nevar pateikt, no kurienes ieradās zemgaļu un sēļu senči.

Izteiktas pat tādas domas, ka sēļi esot kāds trāķie- šu atzars. Šī doma tomēr nav pierādīta. Vistālāk uz ziemeļiem aizvirzījās zemgaļi. Daļa no viņiem ap­metās Braslaš lejtecē, bet kādas visai lielas grupas pēdas atrastas pat Igaunijā.

Vienlaikus notika austrumbaltu cilšu pārceļošana rietumu virzienā no Okas augšteces uz Valdaja aug­stieni, kur sākas arī Daugava. Dienvidaustrumos no Latvijas palika toreiz vēl spēcīgās baltu ciltis - jātvingi un galindi.

Gandrīz visi šo lielo pārgājienu dalībnieki veica 1000 vai pat vairāk kilometru lielus attālumus. Pro­tams, gadu tūkstošiem ilgi apdzīvotās teritorijas pamešana nenotika labprātīgi, bet ar kaujām. Ar­heoloģiskajos izrakumos Vidzemes pilskalnos at­rastas vairākas ugunsgrēku palieku kārtas, kas lie­cina par atkārtotiem uzbrukumiem.

Lielās tautu staigāšanas laiks nebeidzās arī 6. - 7. gs. Vēl 9. gs. pa jau minēto huņņu ceļu Eiropas vidienē nostiprinājās somugru ciltis. Dienvidu atzars apmetās pie Donavas un izveidoja ungāru valsti, at­ņemot šīs zemes ģermāņiem un slāviem. Ziemeļu atzars - lībieši Latvijas zemē ienāca (vai arī viņus ieveda vikingi) tikai 10. gs. Lībiešu ienākšana jau saistāma ar jauna okupācijas laika sākumu.

Mūsu zemē ieradās arī tās baltu ciltis, kas bija dzīvojušas tālāk uz ziemeļiem, no kurienes tās bija izspieduši skandināvi un somugri. Dažas senatnes liecības vedina domāt, ka mūsu senči, iespējams, dzī­vojuši pat visai tālu ziemeļos; piemēram, māju jum­tu greznojumu līdzība Kurzemē un Arhangeļskas apgabalā rosina domu par šo vietu iedzīvotāju senu radniecību. Daudzi komi tautas pārstāvji ir gaišma­taini, zilām acīm. Līdzīgi ir arī abu lielo upju - Zie­meļu Dvinas un Daugavas - augštecē arī Dvinas - vārdi.

Lielā tautu staigāšana ilga vairākus gadsimtus. Arheologi atraduši liecības, ka šai laikā gan Kurzemē, gan Latgalē ienākuši daudzi jauni, turklāt antropo­loģiski atšķirīgi iedzīvotāji, kuri laika gaitā saplū­duši ar vietējiem ļaudīm.

Vienots centrs. Uzmanīgi lasot mūsu garaman­tas, ne tikai jāatzīst, bet - vēl jo vairāk - nevar neat­zīt, ka tās veido vienotu kopumu, tomēr galvenās Ietu ciltis, kas minētas 12. - 13. gs. dokumentos, - kurši, letgaļi, zemgaļi, sēļi - visai ilgi, varbūt pat vairākus gadu tūkstošus, dzīvoja šķirti, iespējams, pat 1000 km cita no citas. Ja tomēr, tik attāli dzīvo­jot, vairāku gadu tūkstošu laikā ir saglabājusies va­lodas, garamantu un kultūras kopība, tad noteikti darbojies kāds ļoti spēcīgs, garīgi vienojošs centrs, bijusi sava rakstība un cilšu vadoņu cieši savstar­pējie sakari.

Atgriešanās. Pirms pusotra tūkstoša gadu šīs ciltis atkal atgriezās savā senču zemē, atstājot cilts­brāļus prūšus - rietumos, jātvingus, lietuvjus un galindus - dienvidaustrumos. Diemžēl nākamajos gad­simtos šīs ciltis, izņemot lietuvjus, pakļāva un iznī­cināja gan ģermāņi, gan slāvi. Tas pats notika ar tiem austrumbaltiem, kuri palika Daugavas augštecē. Taču atcerēsimies: noasiņodamas smagās cīņās pret okupantiem, šīs ciltis glāba mūsu zemi no iznīcības. Un ne tikai mūsu tautu vien.

Vērtējot visu šo sarežģīto un vēl maz pētīto, kaut arī ļoti nozīmīgo Latvijas senvēstures daļu, jāatzīmē, ka baltu ciltis uz vairākiem gadu simtiem atkal at­guva brīvību un patstāvību, un līdz ar to sākās uz­plaukuma laiks.

PIEKTAIS SPĒKS

Daudzus gadu tūkstošus baltu ciltis aizņēma Ei­ropas centrālo daļu, apmēram 1000 x 1000 km lielu teritoriju. Pat mūsdienās nebūtu viegli saglabāt tik lielas teritorijas garīgo vienotību, bet senatnē mūsu senči to spēja.

Kaut ari mūsu zemē ne tikai dzīvoja, bet ari vairā­kus gadu tūkstošus valdīja somugri, tomēr nule mi­nētajā baltu teritorijā pastāvēja kāds piektais spēks, kuram pateicoties, daudzās ciltis vai cilšu apvienības saglabāja kopīgu valodu, garamantas, kultūru, para­žas, dzīvesziņu. Grūti iedomāties, ka tas varētu notikt bez vienotiem pierakstiem, biežām garīgo vadoņu sa­nāksmēm. Ģeologs Viktors Grāvītis ir savācis inte­resantas ziņas, kas mudina domāt par to, ka baltu cil­tīm bijusi vienota laika skaitīšana un svētkus un svi­namās dienas viņi atzīmējuši vienlaikus. Citi ziņu avoti savukārt liecina par to, ka lielās tautu stai­gāšanas laikā ienākušās baltu ciltis runājušas vie­nā vai vismaz ļoti līdzīgās valodās, tām bijušas vienas un tās pašas garamantas, svinamās dienas, ieražas.

Kā liecība par šo laiku Viduseiropā un it īpaši Lat­vijā ir palikuši tūkstošiem somugru vietvārdu.

Tā bija dīvaina okupācija, jo četru gadu tūkstošu laikā ne igauņi, ne somi bagāti nekļuva. To pierāda arī tas, ka 13. gs. dāņi un sakšu krustneši, aplaupot Igauniju, sevišķi lielas bagātības neieguva. Somugri necentās, bet, vēl ticamāk, nespēja latviešus pārtautot. Drīzāk jau viņu genotips pietuvojās latviešiem.

Maigā okupācija. Somugru virskundzības četri gadu tūkstoši būtiski atšķiras no pēdējo gadsimtu oku- pācijām. Ne latviešu, ne igauņu garamantās nav atro­damas pārliecinošas ziņas par savstarpējo naidu šīs okupācijas laikā. Jāsecina, ka somugri latviešu kul­tūru un garīgo dzīvi nav traucējuši, vietējiem ļāvuši runāt savā valodā. Ja tā nebūtu bijis, diez vai kurši, letgaļi, sēļi un zemgaļi, kas turklāt dzīvoja diezgan attālu cits no cita, runātu vienā valodā un dziedātu vienas dziesmas.

Piektais spēks. Jebkura doma par to, ka no da­žādām vietām ienākušās baltu ciltis ar laiku pārgāja uz vienu valodu, vienām garamantām un dzīveszi­ņu, ir absurda. Nevar saliedēt dažādas ciltis vienā tautā tik īsā laikā, turklāt dažādās svešvaras pat ne­pūlējās to darīt.

Par to viegli pārliecināties, iepazīstot Lielbritā­nijas, Vācijas, Spānijas un citu Eiropas tautu dzīvi, kur vēl tagad katrs novads runā savā, turklāt visai at­šķirīgā valodā. Skolās, protams, māca valsts valodu, ko, piemēram, angļi dēvē par karalienes valodu . Angļu valodā kārto oficiālo saraksti, izdod laikrakstus un citus preses izdevumus, jo tā ir sazināšanās līdzek­lis. Ģimenē, pat darbavietā cilvēki runā sava novada valodā. Latvijā tā nav, un visi Latgales dialekti ir viegli saprotami, tāpat kā tāmnieku dialekts jeb ventiņu valoda.

Ja nebūtu bijis vienojoša spēka, tad atsevišķi dzī­vojošās ciltis, nemaz nerunājot par mazākām ko­pām, jau dažu paaudžu laikā būtu zaudējušas saikni ar savu tautu, valodu un dzīvesziņu. Toties jau at­šķēlušos kopu, vēl jo vairāk cilšu un tautu, apvieno­šana ir ļoti grūta.

Ne vienmēr var sakausēt divus metālus, un ne vienmēr divas tautas var pārvērst par vienu. Nacio­nālās problēmas Lielbritānijā, Beļģijā, Francijā, Spānijā un citās Eiropas zemēs rāda, ka to nevar paveikt pat gadu tūkstošos. Arī tā mūsu tautas daļa, kas 220 gadus dzīvoja Latgalē, tiešā Krievijas ietek­mē nepārkrievojās. 700 gadu ilgā vācu virskundzī­ba nepadarīja mūs par vāciešiem.

Atliek secināt, ka viena valoda, ļoti līdzīgas dažā­du novadu garamantas un paražas var būt tikai viena kopīga avota radītas. 13. gs. bija četras galve­nās ciltis, kas tomēr bija viens kopums.

To ievērojot, ar lielu pārliecību varam apgalvot, ka daudzu gadu tūkstošu laikā baltu ciltis vienoja tie viedie vecajie, kas dzīvoja tagadē­jās Latvijas teritorijā. Tas bija piektais spēks, kas vienoja radnieciski tuvākās baltu ciltis. Tomēr šo piekto spēku nedrīkst iedomāties tikai kā cilvēku gribas izpausmi. Ar to vien nepietiktu, lai daudzus gadu tūkstošus saglabātu tautas garu un izklaidus dzīvojošo cilvēku kopību. Te var būt tikai viena at­bilde - viedo vecajo darbošanās senajās svētvietās, kas deva Dieva Padomu un aizsardzību.

KAS VEIDOJA LATVIEŠU TAUTU?

Emilis Melngailis, kas apstaigāja visu Latviju, vāk­dams tautas garamantas un it īpaši melodijas, seci­nāja, ka mūsu zemē pastāvot 12 novadi, katrs ar savām īpatnībām. Jāpiemin, ka tikai 20. gs. vien bez pēdām izzudušas vairākas iedzīvotāju grupas ar savu atšķirīgo valodu. Patlaban izzūd lībieši un sēļi, bet lielo cilšu atšķirības ir tikpat kā nolīdzinātas. Pirms pārejam pie atsevišķu cilšu apskata, piebil­dīsim, ka tās nepavisam nebija vienīgās. Vecie latgaļi var nosaukt kādas deviņas vietas ar atšķirīgu latga­ļu valodu vai izloksni un pai-ažām. Tāpēc pareizāk būtu, ja turpmāk minētās ciltis dēvētu par cilšu ko­pām.

Letgaļi. Arheologi uzskata, ka tagadējie latgaļi veidojušies no divām daļām. Viena no tām ir vietējie letgaļi, kurus ievērojami ietekmējuši somugri. Otra daļa pirms 2,7 gt. dzīvojusi Dņepras un Desnas augš­tecē. Tie bijuši masīvākiem kauliem, samērā gara auguma - ap 174 - 175 cm. Šī letgaļu daļa ap 5. gs. ieradās Austrumlietuvā un padzina somugrus no tagadējās Latgales un Vidzemes.

Livonijas Indriķa hronikā tagadējās Vidzemes un Latgales iedzīvotāji saukti par leiti vai letthi un viņu apdzīvotā teritorija - par Letthigallia vai līdzīgi. Tā ir seno Ietu zeme, no kurienes nākusi sengrieķu mītos pieminētā Lēto.

Zemgaļi. Zemgales īstais un visai senais vārds ir Livonijas Indriķa hronikā pieminētā vārda Semi- gallia rupjš izkropļojums. Zemgale nav ne zemes gals, ne zemais gals. Pareizais tulkojums apzīmē vietu, no kurienes cēlušies senās Eiropas priesteri un valdnieki gaili; burtiski tulkojot, gailu sēklas vieta. Vēl šo vārdu apliecina viduslaiku dokumentos minētais Lielupes vārds - Semigallera.

13. gs. sākumā jēdzienā Semigallia. ietilpa gandrīz tikai tagadējā Dobeles rajona zemes centri - Dobele, Tērvete, Spārnene, Silene, Rakte. Vēlāk tām pievie­noja Upmales zemi, kuras centrs bija Mežotne.

Arī tagadējā Dobeles rajonā ir diezgan daudz som- ugru izcelsmes vietvārdu, piemēram, Bēne, Bukaiši, Ile, Penkule, Tērvete, Zebrus un citi, tomēr vietvār­dos var pamanīt arī makroķeltu ietekmi - Auce, Dobele, Ogāni (pilskalns Pokaiņos).

5. gs. no dienvidiem ienāca ciltis, kuras vēlāk, at­bilstoši dzīvesvietai, sāka dēvēt par zemgaļiem. Tie bija ļaudis ar masīviem kauliem, garenu un šauru seju. Citi arheologi uzskata, ka zemgaļu kultūras īpatnības konstatējamas jau ar 2. gs., turklāt diezgan plašā teritorijā.

Diemžēl 13. gš. beigās (1290. g.) zemgaļi, negribē­dami pakļauties vācu iebrucējiem, atstāja savu zemi un pievienojās brāļu ciltij - žemaišiem.

Daļa zemgaļu dzīvoja arī Vidzemē, Idumejas ze­mē (ap tagadējo Straupi), daļa - Igaunijā. Vēl 1413. g. franču ceļotājs Lorija (de Loria) atzīmēja, ka ceļā no Rīgas uz Novgorodu sastapis četru valodu ļaudis - lībiešus, zemgaļus, latviešus un igauņus.

Sēļi. Daugavas kreiso krastu pārvaldīja Sēlpils. Iz­teiktas domas, ka sēļi pirmoreiz pieminēti seno romie­šu rakstos 2. vai 4. gs. tā dēvētajās Poitingera tabulās, kur ceļa kartē atzīmēta Fluvius Sellianus, kas varētu būt Daugava. Šai ziņai pagaidām nav pierādījumu.

Sēļi jeb augšzemnieki ir tuvi radinieki Lietuvas augštaičiem. Ar vārdu Sēlija apzīmē tikai Dau­gavas kreisā krasta zemes, bet sēļi dzīvojuši abos krastos un vēl tālu Vidzemē - pat līdz Gulbenei.

Sēļi ienākuši Latvijas zemē no dienvidiem, un, iespējams, viņi bija veikuši tālu ceļu.

13. gs. sēļi bija atspiesti no galvenajiem Daugavas ceļa punktiem un viņu loma tālaika politiskajā dzīvē nebija būtiska. Domājams, ka mūsu ēras sākumā sēļi saplūda ar letgaļiem. Senie sēļi ir visai tuvi gan letgaļiem, gan kuršiem.

Kurši. Jau pieminētā dievība Rāma bija lielās Kuru valsts princis. Tomēr nav papildu pierādīju­mu tam, ka šo ziņu var uzskatīt par senāko kūru jeb kuršu pieminējumu.

Kuršu senči ienāca tagadējās Latvijas teritorijā gar jūras piekrasti no dienvidu puses - pa Kuršu kāpām.

Ienākuši tagadējās Latvijas teritorijā, kurši somugrus daļēji atspieda uz ziemeļiem. Par to nepārprotami liecina somugriskie kuršu ķēniņu vārdi, piemēram, Tontegode, Penikis u.c.

Iekšzemē kurši nodarbojās ar lauksaimniecību.

Senās Kursas dalījums dots 1230. g. dokumentā, kurā nosauktas šādas kuršu zemes - Vanema, Ven- tava, Bandava, Piemare, Duvzare, kā arī Ceklis, Me- guva, Pilsāti. Pēdējās trīs zemes Latvijas valdība pēc 1920. g. nodeva Lietuvai, lai tā varētu piekļūt jūrai. Vēl minēta devītā zeme, kas, iespējams, nebija karos postīta un atbilst tagadējam Saldus rajonam. To sau­ca par zemi starp Skrundu un Zemgali.

Kursā dzīvoja arī zemgaļi. Arheologi ievērojuši, ka Kursas kapulaukos šajos gadsimtos apbedīti cil­vēki ar daudz masīvākiem kauliem nekā kuršiem.

PĒDĒJAIS TĒRAUDA LAIKMETS

Bronzas kausēšanu varam raksturot kā lielu soli uz priekšu, bet dzelzs metalurģija pielīdzināma lido­jumam pāri okeānam. Tomēr vispirms atzīmēsim, ka vārdu dzelzs vēsturnieki, runājot par laikmetu, lieto nepareizi.

Dzelzs ir ķīmisks elements, no tā izgatavotie priekš­meti ir gandrīz tikpat mīksti kā alumīnijs. Praktiskām vajadzībām lieto tēraudu, kas bez dzelzs satur vēl arī oglekli, mangānu u.c. elementus. Tātad patiesībā bū­tu jāsaka nevis dzelzs laikmets, bet gan tērauda laik­mets.

Patlaban valda uzskats, ka tērauda ražošana at­tīstījusies, pakāpeniski uzkrājot pieredzi un novēr­šot iepriekšējās kļūdas. Šāds uzskats ir pagalam ap­lams. Tērauda priekšmetu izgatavošana ir sarežģīts daudzpakāpju process, kas ietver ķeta izkausēšanu, tā pārvēršanu tēraudā, tad priekšmeta formas izvei­došanu, rūdīšanu un atlaidināšanu. Šie procesi ir pārāk sarežģīti, lai varētu cerēt uz veiksmi un ne­jaušu apstākļu sakritību.

Šobrīd nav zinātniska skaidrojuma tam, kā gan senie meistari varēja iegūt apmierinošas kvalitātes tēraudu. Lai to izdarītu, vajadzīgas gan augstas zi­nāšanas, gan prakse. Vecāko metalurģisko krāšņu pētījumi vedina domāt, ka šie meistari no kaut ku­rienes ir saņēmuši vajadzīgās zināšanas.

Atcerēsimies, ka 20. gs. sešdesmitajos gados Ķīna nolēma strauji palielināt ķeta kausēšanu. Daudzos ciemos uzcēla primitīvas krāsnis, apmācīja tērauda kausētājus. Zinot ķīniešu vērīgumu un uzcītību, varēja cerēt uz labiem panākumiem. Diemžēl gan­drīz visi kausējumi bija brāķis. Pēc vairāku gadu pūlēm, neraugoties uz speciālistu konsultācijām, krāsnis vajadzēja nojaukt, lai gan ķīnieši tika izmantojuši visu to pieredzi, kādas nebija senajiem meistariem, kuri darbojās pirms gadu tūkstošiem. Tāpēc jādomā, ka dzelzs laikmets bijis jau agrāk.

Daudzie apstrādātie Latvijas svētakmeni liecina, ka mūsu senčiem augstas kvalitātes instrumenti akmeņu apstrādei bijuši jau pirms daudziem gadu tūkstošiem un viņi tēraudu pazinuši pirms pēdējā leduslaikmeta. Indijā saglabājusies nerūsējoša tē­rauda kolonna, kas, pēc speciālistu domām, izgatavota ar dzelzs pulvera metalurģijas metodi. Šī kolonna sver vairāk nekā 10 tonnu. Vēl 21. gs. sākumā nav tādas tehnikas, kas spētu izgatavot šīs kolonnas kopiju.

Mūsu zemē par iepriekšējo tērauda laikmetu liecina tūkstošiem apstrādātie un pēc tam noteiktās vietās noliktie svētakmeni. Aptuveni vērtējot, to apstrādāšanai vajadzēja 10 - 20 tonnu tērauda in­strumentu. Patlaban zināmās pirmsvikingu laika tērauda kausēšanas vietās nevarēja saražot tik lielu tērauda instrumentu daudzumu. Arī kopējā darb­ietilpība akmeņu kalšanai, svētvietu sagatavošanai, akmeņu pārvietošanai un uzstādīšanai ir pārāk lie­la, lai to varētu veikt dažos gadsimtos. To, ka svētak­meni apstrādāti daudz senāk, nekā pieņemts uz­skatīt, pārliecinoši rāda atradumi Engures ezerā. Kad 1841. g. pazemināja tā ūdens līmeni, atsedzās daudzas senatnē apstrādāto svētakmeņu kopas, kas astoņus gadu tūkstošus bija atradušās zem ūdens.

Svētakmeņu novietojums nepieļauj domu, ka tie uz pašreizējām vietām būtu vesti ar plostiem vai ragavām, tāpēc ar pilnu pārliecību var apgalvot, ka vēsturnieku aplūkotais dzelzs laikmets jāuzskata kā pēdējais, bet ne vienīgais tērauda laikmets.

Dzelzs metalurģija atjaunojās 2. gt, p.m.ē. Tērau­da ražošana ir visa pēdējo gadu tūkstošu tehniskā progresa pamats. No tā darināti darbarīki, ieroči, sadzīves priekšmeti, mašīnas, būvmateriāli.

Pirmie tērauda priekšmeti mūsu zemē ievesti ap 5. gs. p.m.ē. Apmēram ēru mijā vietējie meistari sā­ka kausēt dzelzi no purva rūdas - limonīta. Tomēr vēl daudzus gadsimtus tērauda cirvji vai zobeni bija pieejami tikai pašiem bagātākajiem, bet par tērauda bruņām varēja tikai sapņot.

Klimats. Arī pašu pēdējo 2,5 gt. laikā pēc dzelzs laikmeta sākuma atzīmētas vairākas ģeoloģiskās un klimata maiņas, kas nepārprotami ietekmējušas vēsturisko notikumu gaitu.

Pirms 2,6 gt. Eiropas mežu joslas ZA daļā klimats kļuva vēsāks. Daļu iekopto zemju nācās pamest. Vēsa laika posms ilga apmēram 500 gadu. Ap 560. gadu atkal kļuva siltāks un mitrāks. Latvijas upes kļuva ūdeņiem bagātas un ērti kuģojamas. Labākie kuģo­šanas apstākļi bijuši ap 10. - 12. gs. Tad tie atkal pasliktinājās.

8.3. UZPLAUKUMA GADSIMTI

Trīs brīvības gadsimti - no 5. līdz 8. un dažviet pat līdz 9. gs. - iezīmējās ar apbrīnojamu uzplaukumu gan kultūrā, gan visās saimniecības nozarēs. Arheo­logi izrakumos atraduši ļoti daudz sudraba un bron­zas rotaslietu, kuras deva līdzi aizgājējiem. Nekad - ne agrāk, ne vēlāk, pat līdz mūsdienām - apbedīju­mi nav bijuši tik bagātīgi. Tas apliecina gan cilvēku turību šajos brīvības gadsimtos, gan ari tādu cieņu pret aizgājējiem, ko mūsdienās dēvētu par pārmērīgu .

Šo laiku varētu arī dēvēt par trešo tehnisko pēc­leduslaikmeta revolūciju. Diezgan noteikti to var saistīt gan ar varas maiņu mūsu zemē, gan ar jaunu iedzīvotāju ienākšanu. Tautas un ciltis, kas ieplūda no visām četrām debespusēm, nāca kopā ar saviem amatniekiem un uzkrāto pieredzi.

Daudzas pārmaiņas bija savstarpēji saistītas. Metalurģijas apgūšana pavēra iespēju radīt izturī­gākus darbarīkus, nekā bija līdz šim. Tagad varēja celt labas guļbūvju mājas ar precīziem salaidumiem. Vēl jo vairāk - varēja būvēt arī kuģus. Buru aušana sekmēja arī cilvēkam nepieciešamo drēbju darinā­šanu. Pārmaiņu šajā laikā bija ļoti daudz, tādēļ ap­skatīsim tikai galvenās.

PĀRMAIŅAS RAŽOŠANĀ

Mūsu zemē ieradās meistari, kas prata atrast purva rūdu un, pats galvenais, iegūt no tās labu tēraudu. Šai ziņā mūsu meistari sasniedza apbrīnojamus rezultātus. Kāda senā kalēja darbu paliekas atrastas pie Dobes kalniem (Dobeles rajons), un tās liecina, ka 4. gs. tērauda apstrādes un darbarīku gatavoša­nas māka jau bijusi visai augsta.

Māju būve. Tērauda cirvji radīja tehniskās iespē­jas pāriet uz guļbūvēm ar kaķētiem salaidumiem. Šīs mājas bija ērtākas, siltākas un arī drošākas.

Kuģu būve. Kuģu būve pati par sevi ir iespējama tikai augsta tehnoloģiska līmeņa ražotnēs. Kuršu sen­či tos būvēja jau no 1. gs. Savukārt kuģi sekmēja tirdz­niecību un ziņu apmaiņu par citu zemju sasnie­gumiem.

Zemkopība. Šajos gadsimtos zemkopībā notika būtiskas pārmaiņas. Agrāk zemkopji bija spiesti nemitīgi mainīt savu dzīvesvietu, pamest noplici­nātos laukus un līst jaunus līdumus. Līdz ar māj­lopu skaita palielināšanos radās iespēja zemi mēslot bagātīgāk, un tā netika vairs tik ļoti noplicināta. Tā­dējādi nebija katru gadu jādedzina jauni līdumi, pie­tika ar atmatā aizlaistajiem tīrumiem. Ieviesās trīs- lauku sistēma. Zemi divus gadus izmantoja, pēc tam uz gadu atstāja atmatā.

Turīgākie varēja atļauties tiem laikiem ļoti dārgas lietas, piemēram, arklus ar tērauda lemešiem, kas labāk un dziļāk uzirdināja zemi. Līdz ar to ražas kļu­va lielākas. Salīdzināšanai minēsim, ka tepat aiz mū­su zemes austrumu robežas koka spīļarklus lietoja vēl 20. gs. Moldovā šīs grāmatas autors redzēja ak­mens lemesi, kurš acīmredzot bija lietots vēl 20. gs.

Mainījās arī graudaugu veidi, piemēram, selek­cijas ceļā radīja ziemas rudzus. Līdz ar to zemko­pība kļuva stabilāka. Tāpat selekcijas rezultātā tika radītas auzas, kas no 11. gs. kļuva par galveno barī­bu zirgiem.

Lopkopība. Dainās un tautasdziesmāsatrodam ziņas par teicami attīstītu lopkopību. Šīs ziņas nevarēja rasties viduslaikos, tās ir triju brīvības gad­simtu augstās darba kultūras atspulgs. Lai gan me­dības un zveja saglabājās, tomēr mājlopu gaļa uztu­rā ieņēma arvien nozīmīgāku vietu.

Mežkopība. Viduslaikos viena no eksporta pre­cēm bija burinieku mastu koki - īpašas sugas prie­des. Lai izkoptu šādu priežu sugu izlases ceļā, vaja­dzēja vismaz tūkstoti gadu. Tā kā kuršu priekšteči heruļi bija vieni no pirmajiem Ziemeļeiropas kuģu būvētājiem, tad mastu koku iegūšanai bija liela no­zīme. Jau aizvēsturiskos laikos mūsu zemes mastu kokus Eiropā vērtēja ļoti augstu. No tā secināms, ka jau brīvības gadsimtos pastāvēja apzināta mež­kopība un rūpīga selekcija.

KULTŪRA UN SAKARI

Šajā laikā atkal uzplauka mūsu senču talanti zint- niecībā un dziedniecībā. Lai gūtu padomus par to, kā rīkoties nākotnē, kā vadīt likteni, šurp devās daudzi cilvēki pat no visai tālām zemēm. Runājot mūsdienu terminos, šeit bija sava laika augstākā tehnoloģija un zināšanas. Mūsu zemē bija uzkrāts ap 20 tonnu sudraba izstrādājumu. Visa šī bagātība bija atnesta kā samaksa. No otras puses, tā bija liecība par mūsu seno zintnieku augstajām zinā­šanām.

Hronists Brēmenes Ādams vēsta, ka mūsu zemi apciemojuši cilvēki no visas pasaules. Palielinājās Pokaiņu un citu svētvietu apmeklētāju skaits.

Šai laikā sakārtotas zintnieku dainas. Iespējams, ka tās pierakstīja un izplatīja kamolrakstos. Par to liecina visai līdzīgie 19. gs. pierakstītie varianti.

Attīstījās tekstilmāksla un rotaslietu darināšanas prasme. To sekmēja arī plaša tirdzniecība ar citām zemēm.

Apbedījumos atrastās rotaslietas un aizgājēju ap­ģērba atliekas vēsta ne tikai par bagātību, bet ari par augstu kultūru, izkoptām tradīcijām un seno zīmju izpratni.

Iepazīstot nule minētās ziņas kā vienotu kopumu, jāsecina, ka šajos brīvības gadsimtos uzplauka ari kul­tūra un izglītība.

Veselība. Jūtami pagarinājās mūža ilgums, un palielinājās to cilvēku skaits, kuri nodzīvoja 60 un vairāk gadu.

Dižās senatnes liecības. Mums pieejamo tiešo un netiešo ziņu apskats raksturo mūsu tautas un zemes aizvēsturi. Mūsu senči nav centušies iekarot pasauli, kā to darīja Aleksandrs Lielais, Pēteris Lie­lais, Napoleons, Hitlers, Staļins un citi. Mūsu zemē nav atrastas senu cietokšņu, pilsētu vai milzu izbūv­ju drupas. Vai tāpēc vien var uzskatīt, ka šeit nav civilizācijas pazīmju?

Liecības par senatni var vērtēt visai atšķirīgi. Var­būt vispirms padomāsim, vai tautai darījis godu iekarotājs, kura dēļ gājuši bojā simti, tūkstoši un pat miljoni cilvēku un kurš beigu beigās visu ieka­roto ir zaudējis? Vai uzskatīt par vērtīgām celtnes, kuru vienīgā atšķirība ir to lielums? Vai Bābeles tor­nis ir kaut ko devis cilvēcei?

Mūsuprāt, patiesi diži darbi ir tie, kas paliek citu kultūrtautu atmiņā daudzus gadu tūkstošus. Ar lielu lepnumu varam atkārtot, ka par mūsu viedo senču gudrību pašus cildinošākos vērtējumus devuši gan senie grieķi un romieši, gan citas senās tautas. Mū­su zemē veikti tādi milzu darbi, kurus 21. gs. teh­nika vēl nevar atkārtot.

Iepazīstot faktus par atsevišķu novadu cīņām, jāsecina, ka daudzos gadījumos šo novadu rīcība bija vienota un ka senču valstiskie veidojumi tur­pināja pastāvēt līdz pat 13. gs.

VĒSTURES NOTIKUMI

Aprakstītie kultūras un saimnieciskā uzplau­kuma gadi nebūt nebija mierīgi. Iebrucēji nāca gan no jūras, gan no austrumiem. Pirms 2,5 gt. mūsu zemē sāka būvēt pilskalnus.

Ap 540. gadu bija vairāki posta un neražas gadi, kad pārstāja augt pat koki. Varbūt kaut kur Ziemeļu puslodē bija noticis kāds spēcīgs vulkāna izvirdums, bet varbūt arī uz Zemeslodes bija nokritis kāds lie­lāks meteorīts.

Hervaras sāga (pirms 700. gada) stāsta, ka dāņu vikingu vadonis Ivars Vidfamme iekarojis Kurzemi un citas zemes. Tomēr šī ziņa šķiet pārspīlēta, jo kurši bija gan labi karotāji, gan teicami kuģotāji.

Ap 750. gadu kuršu flotē bija daudz kuģu. Tie sniedza jūtamu palīdzību un sekmēja zviedru ka­raļa Sigurda Ringa uzvaru Brovallas jūras kaujā. No kaujas apraksta teksta izriet, ka kuršiem bijuši vairāki simti kuģu.

Sākot ar 9. gs., daudzkārt pieminētas kuršu kau­jas ar dāņu vikingiem (lasi: laupītājiem un sirotā­jiem).

Tomēr arī minētie notikumi nekavēja mūsu ze­mes attīstību. Mūsu senči bija apguvuši tiem lai­kiem augstas mākas un zināšanas. Diemžēl pēc trim brīvības gadsimtiem mūsu zemes attīstība apstājās gandrīz uz veselu gadu tūkstoti. Ne vikingu, ne vā­cu okupācijas laikā nebija tikpat kā nekādas attīstī­bas. Lauksaimniecība būtiski nemainījās līdz 19. gs. vidum. Rūpniecībā 17. gs. otrajā pusē hercoga Jēka­ba valdīšanas laikā notika jauna - ceturtā tehniskā revolūcija.

Nākamajos 1000 gados mūsu senču tehnisko at­tīstību nobremzēja, bet garīgo - atsvieda atpakaļ. Tomēr šo apskatu mēs beigsim ar to, ko mūsu senči sasniedza un deva cilvēcei tajā tālajā senatnē, par ko vēstures grāmatas klusē.

DEVĪTAIS APCIRKNIS

SENČU BALTĀ GUDRĪBA

Šā darba pēdējais apcirknis veltīts pasaulē senā­kajam nozīmīgo ziņu krājumam, ko mūsu senči sa­glabājuši nākamajām paaudzēm. Ortodoksālā zināt­ne vēl arvien nav ne spējusi, ne vēlējusies to novērtēt. Diemžēl mūsu zemē, un tostarp arī zinātnē, par latvju garamantām valda tie paši uzskati, kādus pirms divarpus gadu simtiem pauda baltvācu mācītājs Vecais Stenders. Viņš toreiz mūsu tautasdziesmas nosauca par blēņu dziesmām, domādams to pašu arī par pasakām un citām garīgām vērtībām. Kaut gan fiziskās verdzības laiki, kad šādus uzskatus pauda, sen jau pagājuši, garīgā verdzība diemžēl valda vēl joprojām. Lai to kliedētu, jāsāk ar nelielu atskatu.

Mums skolās mācīja un vēl tagad māca, ka mūsu zemi - tās kalnus, lejas, upju un ezeru ielejas - esot veidojis pēdējā leduslaikmeta šļūdonis un lielā aple­dojuma kušanas ūdeņi. Kad ledāji nokusuši, radu­sies augu valsts, mūsu zemē ienākuši ziemeļbrieži. Tiem sekojuši mednieki, kuri esot bijuši pirmie šīs zemes iedzīvotāji. Balti veidojušies no klejotājciltīm, kuras ieradušās it kā no Volgas stepēm, bet varbūt arī no Irānas priekškalnēm. Nav gan saprotams, kāpēc šie klejotāji uz pastāvīgu dzīvi apmetušies tie­ši samērā vēsajā Baltijā. Šo nomadu kultūras līme­nis bijis ļoti zems. Līdz pat 10. gs. viņi dzīvojuši pirm­atnējās kopienās. Mūsu tautasdziesmas un citas garamantas radušās tikai pēdējos verdzības gadsim­tos, acīmredzot vācu muižnieku ienestās Rietum­eiropas kultūras ietekmē.

2000. g. vasarā Latvijas radio pārraidīja kādas vis­notaļ cienījamas latviešu valodnieces izglītojošu la­sījumu bērniem. Cienītā zinātniece dedzīgi stāstīja, ka vēl pirms gadu simteņa neesot bijusi ne latviešu valoda, ne arī latviešu tauta. Valoda esot radusies, sa­plūstot dažādu cilšu valodām un, kā varēja noprast, tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1918. g. At­lika vien priecāties par to, ka no dažādām pusēm iebrukušie iekarotāji savākuši kopā dažādās valodās runājošās ciltis. Citādi vēl tagad, ja ticētu cienījamai zinātniecei, vidzemnieki nesaprastu ne kurzemnie­kus, ne zemgaļus, ne sēļus. Nav šaubu, ka cienītā vēs- turniece pauda patlaban valdošos uzskatus. Tomēr patiesībā šie uzskati ir pagalam aplami. Gan K. Val­demārs, gan citu novadu gaišākie cilvēki sevi dēvēja par latvjiem, bet baltvācu inteliģence - par Ietiem, neizceļot nekādas ciltis vai atsevišķas valodas. 19. gs. dziesmu svētkos tulku nebija, bet visi cits citu saprata itin labi.

Vēl atcerēsimies, ka pirms pusotra gadu simta K. Ba­rons gāja kājām no Tērbatas uz Dundagu. Savās ceļo­juma atmiņās viņš pat nepiemin kaut kādas valodas grūtības. Dažādas cilšu valodas nemanām ne dai­nās, ne ari pasakās, teikās vai citās garamantās, kas pierakstītas 19. gs. Atliek domāt, ka atšķirīgās ciltis vienā valodā runājušas jau daudz agrāk. Vienota va­loda nevarēja rasties ne 18. gs. verdzības laikos, ne asiņaino tirānu Pētera Lielā un Ivana Bargā iebru­kuma laikos, ne vēl agrāk, kad mūsu zemi pārstai­gāja vikingi un krustneši. Tādējādi, ja sākam domāt paši ar savu galvu, nevis atkārtojam okupantu dik­tēto, tad ne tikai nule aplūkotajā jautājumā, bet arī daudzos citos jautājumos nonāksim pie atzinām, kas būtiski atšķirsies no vēstures zinātnē valdošajām normām.

Mūsu tālā senatne ir nesaraujami saistīta ar iepriekšējo starpleduslaikmetu dižajiem darbiem - acīm redzamajiem desmitiem miljonu kubikmetra lielajiem zemes veidojumiem un ne tik redzamo, bet pat grūti aptveramo miljardiem kubikmetru lielo Zelta viju. Saglabājušies desmitiem tūkstošu apstrā­dātu, īpašās vietās noliktu svētakmeņu un simtiem tūkstošu krāvumos saliktu, gaišu galvas lieluma ak­meņu. Skatoties kartē, varam apjaust simtiem un pat tūkstošiem kilometru garās līnijas, kas vieno svētvietu kopas ne tikai Latvijā, ne tikai Baltijā, bet pāri visai Eiropai un pat pāri Atlantijas okeānam Amerikas kontinentā. Nav otras zemes pasaulē, kur būtu tik daudz iepriekšējo starpleduslaikmetu kul­tūras pieminekļu. Turklāt kopumā tie veido vieno­tu struktūru. Šie milzu darbi pat pēc pašiem pieti­cīgākajiem aprēķiniem prasījuši simtiem miljonu darbadienu.

No otras puses, minēto darbu veikšanai senčiem bija nepieciešamas tādas zināšanas, kuras, pēc mūs­dienu zinātnieku domām, nekādi neatbilst akmens laikmeta kopienu tehniskajām iespējām. Lai izvei­dotu precīzas svētvietu sistēmas, vajadzēja gan labas kartes un teicamas zināšanas matemātikā, gan zemes mērīšanas instrumentus. Bet, lai pārvietotu lielus smagumus, bija nepieciešamas ceļamās ietaises un transports. Arī lielo akmeņu apstrāde nebija iedomājama tikai ar krama šķēpeli vien. Vēl jo vairāk, daudzas senās ziņas liecina par mūsu sen­ču pārsteidzošo izpratni astronomijā un tādās fizi­kas nozarēs, kuras sākušas attīstīties tikai 21. gs. sākumā, piemēram, torsionu un sarežģītas konfi­gurācijas vakuuma telpu pētīšana.

Iepriekšējo starpleduslaikmetu celtnes, tehniskās ierīces un tamlīdzīgi ražojumi, ja tādi bijuši, ir pil­nīgi sairuši un sadrupuši. Kā liecības par tālaika zinātnes, tehnikas un kultūras augstajiem sasnie­gumiem palikuši dabīgo materiālu - akmens un zemes - veidojumi, kā arī latvju un citu tautu gara­mantas. Vērīgāk ielūkojoties, redzams, ka daudzi tajās sastopamie pārsteidzošie vēstījumi nebūt nav izdoma, bet gan patiesas ziņas par sava laika noti­kumiem. Tieši latvju garamantas saglabājušas šīs senās liecības vispilnīgāk, taču, lai tās apjaustu, jāiz­prot senā simbolu valoda.

Gadsimtu gaitā senās liecības saglabājušas tikai pašas būtiskākās ziņas par nozīmīgiem notikumiem. Tās ir saglabājušās teikās, kas vēlāk pārvērtušās mītos, bet dažkārt, zūdot varoņu vārdiem, - ari pasakās.

Seno vēstījumu nozīme ar katru gadu pieaug. Tie satur tik plašu un nozīmīgu zināšanu klāstu, ko nevar izskaidrot tikai ar tautas apbrinojamo atmiņu vien. Tāpēc jādomā arī par informācijas glabāšanas veidiem un līdzekļiem.

Dažādas tautas vai ciltis par vienu un to pašu no­tikumu saglabājušas kaut arī ārēji atšķirīgus, tomēr būtībā līdzīgus skaidrojumus. Tā radušās mītu, teiku un leģendu kopas, kurās jāatrod saistošais pavediens. Par tādu kopu varam uzskatīt sengrieķu mītus par mūsu zemes sūtni Lēto (Letonu u.tml.), par baltā govī pārvērsto īo un skandināvu sāgā mi­nēto dievību, govi barotāju Audumlu.

Senāk pasaule bijusi daudz vienotāka. Daži mū­su dižās senatnes notikumi atspoguļoti un saglabāti seno grieķu un indiešu mītos. To, ka šo mītu dar­bība notikusi mūsu zemē vai ir ar to saistīta, aplie­cina vietvārdi, lielie zemes un akmeņu veidojumi, kā arī mītu savstarpējā saistība.

Mīti sacerēti simbolu valodā, tāpēc tos nedrīkst uzskatīt par tiešu pārstāstu. Mēģinot tos izprast, vienmēr jāatceras, ka skaidrojumam var būt arī varianti, ka iespējami jaunāku laiku uzslāiiojumi, pat izkropļojumi. Ja nule teikto paturam prātā, varam iegūt ārkārtīgi nozīmīgas ziņas par savu pagātni.

9.1. LATVJU GARAMANTAS UN DZĪVESZIŅA

Latvju garamantas atspoguļo zināšanas, kuras cilvēce uzkrājusi savā miljoniem gadu ilgajā aiz­vēsturē. Garamantas, un it īpaši pasakas, satur izcili vērtīgas ziņas, bez kurām nav iespējams apzināt un izprast senatni. Nebūt nenoniecinām arheologu pētījumus, kaut gan jāpiebilst, ka tie sniedz ļoti šau­ru un pagalam nepilnīgu ieskatu par pēdējiem gadu tūkstošiem, toties garamantas vēsta par simtiem reižu ilgāku laiku. Tās īsā, lietišķā, tomēr saistošā izklāstā sniedz pašu būtiskāko, un šie vēstījumi nav piesārņoti ar nenozīmīgiem sīkumiem.

Dainu saturs. Latvju dainas ir izcils senbaltu garīgās kultūras piemineklis. Ar vārdu dainas apzī­mējam tikai simbolu valodā sacerētos vēstījumus pantmēros, atdalot atsevišķās grupās tautasdzies­mas un ziņģes.

Mūsu dainu valoda ir sevišķi glezna. Tomēr šis gleznainums ir nevis pašmērķis, bet apbrīnojama māka pateikt nozīmīgu domu vai svarīgu ziņojumu īsi, kodolīgi, skaistiem, viegli iegaumējamiem vār­diem, kas pauž ļoti nozīmīgas ziņas. Katra daina uzskatāma par īsu vēstījumu dzejā. Izvēlētie vārdi ļauj pamatdomu pateikt vienlaikus vairākos lī­meņos.

Kaut arī ļoti īsi, tomēr gleznainā veidā dainas stāsta par pamatlikumiem, apraksta gan Viņsaules un Aizsaules, gan arī Kosmosa un Visuma iekārto­jumu. Tāpat dainas īsi, bet gleznaini sniedz galve­nās ziņas zintniecībā. Dažas dainas stāsta arī par ļoti senas vēstures notikumiem.

Iespējams, ka dainas drīkstēja sacerēt tikai dižākie zintnieki. Pašas jaunākās dainas attiecas uz zemko­pības sākumiem. Pēc tam sacerētas vairs tikai tautas­dziesmas un ziņģes.

Mūsu senči ļoti labi apzinājās, ka bez fiziskās pa­saules pastāv vēl citas - neredzamās un netveramās citu dimensiju pasaules. Šiem uzskatiem mūsdienu zinātne vēl tikai tuvojas. Šādu un līdzīgu piemēru ir daudz, tie apliecina, ka vairākās jomās mūsu sen­ču zināšanas ievērojami pārsniedza mūsdienu fun­damentālās zinātnes līmeni.

Etiķa. Lai cik ari pārsteidzoši būtu garīgajā man­tojumā atrodamie senču zināšanu atspulgi, vēl pār­steidzošāka ir latvju garamantās izklāstītā dzīves­ziņa, kas virza tikai uz labiem darbiem un nosoda ļaunumu. Salīdzinot ar citu tautu garamantām un senajiem Svētajiem rakstiem, pārsteidz latvju gara­mantu ārkārtīgi augstā morāle un ētika, kurās nav ļaunuma filozofijas. Tās apliecina iespēju aktīvi mainīt izzināto likteni. Šī pieredze pilnīgi apgāž vispārpieņemtos uzskatus par nenovēršamo no­lemtību.

Pirms gadsimta trešdaļas Rīgā ieradās izcilais indiešu filologs profesors Suniti Kumars Caterdži (1890 - 1977), daudzu zinātnisku darbu, tostarp arī latviešu valodā tulkotās grāmatas Balti un ārieši autors. Sarunās ar dzejnieci un tulkotāju Mirdzu Ķempi ievērojamais zinātnieks uzsvēra, ka nav pa­saulē garamantu ar tik augstu morāli kā latvju dai­nas. Lai tās lasītu, pasaulslavenais zinātnieks bija apguvis latviešu valodas pamatus.

TEIKU UN PASAKU GUDRĪBA

Pasaka ir tā, kas paskaidro varoņa likstu iemeslus un rāda, kā tās pārvarētas. Mūsdie­nās vārdu pasaka saprot kā vairāk vai mazāk pamā­cošu stāstiņu bērniem. Jā, pasakas patiešām sace­rētas tā, lai bērni tās viegli atcerētos, bet uzskats, ka tās domātas tikai bērniem, ir aplams. Pasakas, ja tajās rūpīgāk ieklausās, ir senču gudrības glabā­tājas, tās tikai veidotas kā viegli uztverami stāstī­jumi, lai prātā iegultos pasaku pamatdoma, un pro­ti, - ar čaklu, godīgu darbu, ar sirsnību un mīlestību pret savu apkārtni, dabu, arī pret skudru un zāles stiebru, var sasniegt ļoti daudz.

Mūsu folkloras krātuvēs ir ap 35 tūkstošiem pa­saku. To pamatā ir patiesi gadījumi un vēstu­riski notikumi. No atmiņām tie pārvērtušies no­stāstos, tad teikās un pasakās. īpaši bieži vēstu­riskos vēstījumus sastopam varoņpasakās, pie­mēram, par īliņu, Kurbadu, ķēniņa dēlu un pus- zirgu, svēto galvu u.c. Šādu vēstījumu kopējais dau­dzums mērāms tūkstošos. Visai nozīmīgi ir tas, ka senajās svētvietās, tostarp Pokaiņos, atrodami vei­dojumi, kas apliecina senās pasakās pausto.

Dažādās pasakās, kā arī citu tautu mītos paustas samērā līdzīgas ziņas. Tas liek domāt, ka vēl sa­mērā nesen, mazāk nekā pirms gadu tūkstoša, mūsu senčiem bijis kāds vienots vēstures vēstījums. Iespē­jams, ka tas iznīcināts 13. -14. gs. Vācu ordeņa iebru­kuma laikā.

Nule teiktais par vienoto vēstījumu attiecas ne tikai uz pasakās pausto vēsturi, bet arī uz dainām, par kuru nozīmi vēl runāsim. Kopumā šo zudušo vēstījumu va­rētu saukt par senču zinību enciklopēdiju.

Pasaku ētika. Mūsu tautas pasakās nav nedz gaušanās par likteni, nedz citu veiksmes apskau­šanas, nedz sliņķa sapņošanas par laimi, kas pati iekritīs rokās.

Lielākā daļa pasaku pirmajā brīdī šķiet tikai pa­mācoši likteņstāsti, bet, ieskatoties rūpīgāk, tās ir arī izcils izziņas materiāls. Tās parasti stāsta par likstā vai nelaimē iekļuvušu varoni un rāda, kā viņš ar savu attieksmi pret dabu un cilvēkiem, ar savu paša gudrību, attapību, čaklumu un izveicību tiek ar visām nelaimēm galā. Pasaku varonis nesūrojas par grūto likteni, bet gan strādā, cīnās un uzvar. Mūsu pasaku gudrība dod lielu garīgo spēku. Ne jau velti svešas varas un reliģijas pret tām ir cīnīju­šās un joprojām cīnās.

Teiku saturs. Teikas ir vēsturisku notikumu atstāsts. Tajās ir norādīta notikuma vieta, bet nav būtības izklāsta, kādu atrodam dainās un pasakās. Parasti teikas nesatur arī tādas norādes uz varoņa rīcību, kas varētu būt noderīgas, nokļūstot līdzīgos apstākļos.

Vēl jāpiebilst, ka dažos gadījumos ne tikai grūti, bet pat neiespējami saskatīt robežu starp teiku un pasaku.

DAINU LAIKA BEIGAS

21. gs. modernajam cilvēkam latvju dainas labā­kajā gadījumā ir tikai jauki pantiņi, no kuriem viena daļa šķiet pat neizprotama. Zaudējot izpratni par dainām, tauta zaudējusi milzīgas garīgās vērtības. Senatnē dainām bija ārkārtīgi liela nozīme tautas, un it īpaši zintnieku, izglītošanā. Tās bija nepiecie­šamas ari zintniecības praktiskajās darbībās - nākot­nes izzināšanā, likteņa noteikšanā un mainīšanā, lauku, mājlopu un cilvēku enerģētiskajā aizsardzībā.

Salīdzinājumā ar citu zemju un tautu pašiem visse­nākajiem rakstjem, kas tapuši pirms pieciem gadu tūk­stošiem Sumerā, Babilonijā un Ēģiptē, pirms trim ga­du tūkstošiem Irānā, Indijā un Grieķijā, nedaudz vēlāk Palestīnā, dainas ir divdesmit, trīsdesmit vai pat piec­desmit reižu vecākas. To pierāda arī dažādos rakstu pieminekļos pausto ziņu salīdzinājumi. Latvju dainas vērtējamas kā pasaules pašu senāko ziņu kopojums.

Tiesa, šeit tūlīt vajadzīga piebilde. Gandrīz divu miljonu vienību lielais pantmērā pierakstīto latvju garamantu krājums nebūt nav viendabīgs. Jāatšķir tautasdziesmas no dainām.

Tautasdziesma ir tautas sacerēta dziesma par ikdie­nas priekiem un bēdām, kā teicis K. Barons, no šūpuļa līdz kapam. To valoda un saturs ir saprotams katram.

Dainas, pasakas un arī daļa teiku sacerētas sim­bolu valodā, un lielum liela cilvēku daļa neizprot tajās slēpto jēgu. Garamantu simbolus nav izdomā­juši kādi atsevišķi cilvēki. Tas ir paša Visuma, t.i.,

Dieva, enerģētisko telpu informācijas pārraides ko­du pielāgojums mūsu valodai. Šie simboli palīdz mums saņemt no Viņsaules un Aizsaules tās ziņas, ko sūta mirušo senču gari - veļi. Šī simbolika palīdz izprast zīmes, ko saņemam ar visas dzīvās radības - putnu, zvēru, koku, ūdens - palīdzību, kā arī sap­ņos vai citādos redzējumos.

Mūsu senču viedie zintnieki pašus svarīgākos vēstījumus un norādes sacerēja dabas simbolu valo­dā. Tā ir valoda, ar kuru mums nozīmīgus vēstī­jumus sūta senču veļi no Viņsaules. Tā ir pati no­zīmīgākā un nekad nenovecojoša valoda, kas ļāvusi saglabāt cauri gadu tūkstošiem pasaules izcilākās un vērtīgākās ziņas. Diemžēl šī dabas simbolu valo­da bija gandrīz aizmirsta. Tautas apziņā bija sagla­bājušies tikai daži - paši vienkāršākie sadzīves no­tikumu skaidrojumi. Mūsu tālākais stāstījums attie­cināms uz visām garamantām, bet kā piemērus iz­mantosim tikai dainas.

Līdz šim izdotajos krājumos dainas klasificētas, ne­izprotot to patieso saturu. Lielākā daļa tautasdziesmu, kā zināms, apraksta cilvēka mūža gājumu un sadzīvis­kus notikumus mūža ritumā. Tomēr, ja nopietnāk ieskatāmies katrā no krājumu nodaļām, mēs ikvienā no tām atrodam vairākas atšķirigas vēstījumu grupas, kas prasa savu - pilnīgi atšķirīgu pieeju. Par pašām svarīgākajām uzskatāmas ziņas par Visuma uzbūvi. Ieklausīsimies šajā dainā:

Cīrulīti, cīrulīti,

Ko redzēji debesis ?

Redzēj' pili nodegam,

Redzēj'jaunu uzceļam…

FS 1955, 9056

Šis apraksts ir nevis par putnu, bet gan par lielo kosmisko ciklu būtību.

Dainas vēsta par

- Visuma uzbūves pamatiem;

-  Visuma fizisko un enerģētisko telpu sadarbību;

-  Visuma, Saules sistēmas un Zemes radīšanu un attīstību;

-  nozīmīgiem vēstures notikumiem;

-  galvenajiem zintniecības veidiem;

-  par zintniecībā noderīgām darbībām.

Tā kā dainas sacerētas un vēlāk pierakstītas sim­bolu valodā, tās var izprast un izmantot tikai tie, kuri šo valodu izpratuši.

Vienots vēstījums. Iepazīstot saglabātos dainu variantus, redzams, ka vēl samērā nesen gan kur­šiem, gan zemgaļiem, gan sēļiem un latgaļiem bijuši kopīgi dainu teksti, no kuriem radušies gandrīz visi dainu varianti. To var pierādīt ar matemātiskās ana­līzes metodēm. Ir samērā nedaudz arī tādas dainas, kas vienu un to pašu domu izsaka ārēji atšķirīgi, bet to būtība ir līdzīga.

Daudzas dainas uzskatāmas par lielāku vēstīju­mu atlūzām. Dainu variantu salīdzinājumi vedina domāt, ka vienoti dainu tekstu pieraksti bijuši vēl pirms nepilna gadu tūkstoša. Pašus vēstījumus, šķiet, iznī­cinājuši krustneši. 13. gs. viņi iznīcināja gan mūsu viedos vecajos, gan viņu rakstus un citus kultūras pie­minekļus. Šo vandaļu darbības rezultātā no pasaulē visnozīmīgākajām gara kultūras vērtībām palikusi tikai neliela daļa, tāpēc mūsu priekšteču zināšanas jāmeklē milzīgajā garamantu krājumā kā taka lielā mežā, kur īsto ceļu norāda reti iecirtumi kokos un akmeņi ar virziena zīmēm. Taču jāteic, ka vēstījumu klāsts par Visuma uzbūvi dainās vien ir ļoti bagāts.

Pētot Pokaiņu senatni, daudzi izcili atklājumi nā­ca no dainās, pasakās un teikās smeltajām domām. Ari citu svētvietu izpētē garamantas devušas tādas norādes, kādas nav atrodamas citos rakstu avotos. Te vienīgi jāpiebilst: lai apjēgtu latvju garamantu, it īpaši dainu, saturu, jāizprot tajās lietotie simboli.

Simbolu izmaiņas. Gadu tūkstošu gaitā dainas ne reizi vien pārveidotas, jo mainījās jēdzieni un līdz ar to arī simboli. Viens vai otrs dainās minētais sim­bols ļauj apjaust dainas pārveidošanās laiku. Tādi simboli kā atslēgas, dzelzs, dzirnavas, kāpslis, Rīga, sudrabs, tērauds, tornis, varš, zelts, zobens u.c. ir sa­mērā jauni, un tie stājušies citu, senāku simbolu vietā. Taču daži no minētajiem simboliem, iespējams, ir daudz vecāki nekā pieņemts domāt līdz šim. Tā, pie­mēram, Rīga pastāvēja jau gadu tūkstošiem ilgi pirms 1201. gada, kad krustneši te dibināja savu karabāzi.

Protams, to vai citu gaišu domu neatkarīgi cits no cita var paust dažādi cilvēki dažādos laikos un dažādās vietās. Tomēr rūpīga izpēte rāda, ka dainu vēstījumi ir vienoti gan savā starpā, gan saistīti ar citām garamantām.

Dainu vecums. Tām dainām, kuras atspoguļo vēstures notikumus, var noteikt sacerēšanas laiku ar diezgan lielu precizitāti. Diemžēl šādu dainu ir ļoti maz.

Pētot dažādu dainu iespējamo vecumu, jāsecina, ka īsto dainu sacerēšana beigusies aptuveni vienlaikus ar Rāmas laiku vai, visvēlākais, sestajā apcirknī ap­rakstītajā biarmiešu okupācijas laikā. Nule sacītais no­teikti saistāms ar seno zintnieku nogalināšanu.

Tajā pašā laikā nevar noliegt to, ka pēdējo gadsimtu dainu pārveidojumos vecie simboli visai veiksmīgi aizstāti ar jauniem. Tas liecina, ka mūsu tautā gaiši cilvēki nav pilnīgi izzuduši, bet tas nebūt nenozīmē, ka mūsdienās kādam vajadzētu dainu tekstus labot vai piedzejot vēl kaut ko klāt. Visai daudz dainu ir pārtapušas par tautasdziesmām, saglabājot simbolu valodā izteiktos dainu elementus. Arī tie var būt ļoti nozīmīgi senatnes izpētē.

Beidzoties dainu laikam, nozīmīgākie notikumi atspoguļojās teikās. Iespējams, ka šajā laikā turpi­nājās pasaku veidošanās no senajām teikām.

LATVJU DZĪVESZIŅAS PAMATI

Mūsu senču dzīvesziņa nebija reliģija šā vārda mūsdienu nozīmē. Drīzāk to varētu dēvēt par zināt­niski pamatotu uzskatu kopumu. Dainās var rast ļoti nopietnus skaidrojumus pašiem visaugstākajiem jēdzieniem par Dievu, tā būtību un izpausmēm.

Latvju dzīvesziņa ietver lietišķus ieteikumus visam dzīves ritumam. Tā māca cilvēkam būt vese­lam, priecīgam, laimīgam, dzīvot saskaņā ar dabas likumiem. Tā ir simtiem tūkstošu gadu krāta un mil­joniem reižu pārbaudīta senču dzīves pieredze, kas nekad nevar novecot. Šis lietišķo zināšanu kopums par latvisko dzīvesveidu un senās zināšanas it īpaši vajadzīgas šajā smagajā ekonomikas, garīgo vērtību un morāles pagrimuma laikā.

Dainās ieslēptais saturs. Lai saprastu garaman­tās vēstīto, nācās ilgi strādāt, līdz izdevās apgūt galveno simbolu pamatjēgu, un tikai tad varēja sākt dainu izskaidrošanu. Apmēram 25 gadu laikā Latvijas senatnes pētnieku grupas veiktais darbs ir ļāvis apzināt, ka mūsu dainas satur ļoti senas un vērtīgas ziņas par Visuma uzbūvi, tā vēsturi un norisēm, kā arī daudz būtiska par seno svēt­vietu iekārtojumu, zintniecību un citus nozī­mīgus vēstījumus. Ar pilnu atbildības sajūtu va­ram teikt: nav pasaulē otra tik sena, tik vērtīga, tik svēta zināšanu krājuma kā latvju dainas. Jau minē­jām, ka senču dainās slēptās ziņas dažkārt ap­steidz mūsdienu zinātnes sasniegto.

Galvenajos pamatsimbolos ietilpst Visuma dalī­jums un tā raksturojums. Latvju senči Visumu ap­zinājās visā tā daudzveidībā. Vadoties pēc cilvēka izjūtām un izpratnes, Visumu var dalīt divās daļās. Pirmajā - cilvēkam redzamajā un tveramajā - daļā ietilpst Visuma vieliskā daļa - Kosmoss ar neskai­tāmiem kosmiskajiem ķermeņiem: galaktikām, zvaigznēm, planētām u.c. veidojumiem bezgalīgajā trīsdimensiju telpā.

Otra Visuma dala ir cilvēkam neredzama un netverama, jo tā atrodas citu dimensiju telpās - para­lēlajās pasaulēs. Caur šo pasauļu informatīvajiem laukiem mēs dažkārt varam ielūkoties gan tālā pa­gātnē, gan arī nākotnē.

Mūsu dainās tā Visuma daļa, kuru apdzīvo cilvēki, simboliski dēvēta par Daugavas šo krastu, bet para­lēlās pasaules apzīmētas kā Daugavas viņš (pretējais) krasts. Šajā gadījumā Daugava ir nevis fiziskā upe, bet gan robeža. Cilvēks, nomodā būdams, nevar to pār­iet, bet viedajos sapņos iespējams ieraudzīt, kas viņā krastā, notiek.

Es redzēju Vecomāti Daugavā zvejojot Sudrabiņa laiviņā, Zelta irklis rociņā.

LD 30745

Paralēlās pasaules nebūt nav šķirtas no Kos­mosa. Tās viena otru caurvij un ir vienotas ar dau­dzām sasaitēm. Katru cilvēku un arī katru bioloģisko radību ar paralēlajām pasaulēm vieno neredzams un netverams bioenerģētisks veidojums - dvēsele. Tā caur zemapziņu ļauj izzināt to, ko nespēj prāts.

Mūsu sentēvi labi apzinājās arī abu minēto Visu­ma daļu savstarpējo mijiedarbību. Latvju garaman­tās par to runāts daudz reižu. No tām izriet, ka mū­su senči pirms desmitiem tūkstošu gadu par para­lēlajām pasaulēm zinājuši vairāk nekā mūsdienu pasaules izcilākie zinātnieki.

Pirmā no paralēlajām pasaulēm ir Viņsaule - veļu valstība. Latvju garamantās Viņsaule nebūt nav tumša, drūma pazemes valstība. Arī tur rit dzīve. Par šo gaismas valstību stāstījuši daudzi cilvēki, kas atgriezušies no klīniskās nāves.

Otra paralēla pasaule ir Aizsaule, kur caur Viņ­sauli aiziet mana dvēselīte pie Dieviiia dziedādama . Arī tā ir gaiša un starojoša, pārpilnām pielieta ar spožu baltu gaismu. Gan cilvēki, gan citas bioloģiskās radības no Aizsaules saņem dvēseli. Pēc nāves tās tur atgriežas atpakaļ.

Caurviju princips. Kosmoss ietver sevī ļoti at­šķirīga lieluma, tomēr savstarpēji līdzīgas struktūras. Mazākā no tām ir atoms. Tā uzbūve savā būtībā līdzīga lielāku struktūru - Saules sistēmas un Galaktikas uzbūvei. Visām trim šīm struktūrām centrā ir kodols, kurā koncentrēta galvenā masa. Ap kodolu riņķo apskatāmās struktūras sīkākie elementi: elektroni, planētas, zvaigžņu sistēmas. Zināmu līdzību saska­tām arī bioloģiskās dzīvības pamatelementā - šūnā. Ari šūnās ir centrālā daļa - kodols, kuru ietver cito­plazma ar atsevišķiem veidojumiem - organoīdiem.

Lielas līdzības gan uzbūvē, gan norisēs var ierau­dzīt visos Visuma struktūru līmeņos. To savstar­pējā mijiedarbība izsaka ļoti būtisku Visuma uzbū­ves likumsakarību, kuru turpmāk dēvēsim par caurviju principu. Ne tikai statiski, bet arī dinamis­ki lielās struktūras atspoguļojas mazajās, un otrādi. Tādējādi ne tikai no lielās struktūras var ietekmēt mazākās, bet arī no mazākās - lielāko. Gleznaini izsakoties, ne tikai Saule ietekmē cilvēku, bet arī cilvēks var ietekmēt dažas no tām Saules darbības izpausmēm, kuras attiecas uz materiālo dzīvi un likteņa vadīšanu. To daudzkārt sastopam latvju dai­nu simbolos.

Visuma un tā jebkuru atsevišķo struktūru dzīvības izpausme ir nemitīga kustība un daudzas mijiedarbības. Gan mūsu garamantas, gan arī daudzi fakti ļauj domāt, ka nule aprakstītais Kos­mosa caurviju princips darbojas arī paralēlajās pa­saulēs, t.i., Visumā. Kā jau minējām, ar paralēlajām pasaulēm mūs vieno cilvēka neredzamās un ne­tveramās daļas - dvēsele un tās pavadonis - gars. Tās ir sasaistes struktūras, kurn raksturošanai, mūsuprāt, piemērotākā būtu salīdzināšana ar foto­nu. Fotons ir elementārdaļiņa, kura vienlaikus ir enerģijas kvants un arī vilnis.

Jau apskatījām Visumu kā dzīvības veidu, un Dievs ir Visuma kā dzīvības dvēsele. Lai skaid­rotu tā izpausmes - Laimu un Māru jāizprot Visu­ma struktūru mijiedarbība.

Dainu simbolos Saule ir Visuma starojuma avots, kas no Kosmosa gružiem un putekļiem rada un iz­staro pirm vielu.

Tāpat kā struktūru uzbūvē, arī Visumā notieko­šajiem pamatprocesiem ir raksturīgs caurviju princips, t.i., lielās, būtiskās likumsakarības ir līdzī­gas visos līmeņos. Latvju dainas ne tikai cilvē­ku, bet ari visu bioloģisko radību apriti sais­ta ar simbola jūra augstāko izpausmi - Māru.

Simbols jūra izteic pirmvielas kopumu - bezga­līgo pirmvielas okeānu, kas aptver un caurvij Visu­mu. Gan tas, ko redzam Kosmosā, gan arī Visuma neredzamās un netveramās struktūras radušās vai radītas no šīs pirmvielas -]ūras.

Savukārt Saules kā starojuma avota aug­stākā izpausme ir dievība Laima. Tiesa, pats Laimas vārds ir jaunāks par vārdiem Dievs un Māra. Otrkārt, Laimas tēls dainās un tautasdzies­mās gājis caur lielām pārvērtībām. Ir bijis laiks, kad Laima likta pat Dieva vietā, bet bijis arī laiks, kad tā nolādēta par Vella māti. Tāpēc mūsu dainās vēstī­tais par Laimas kā senas Visuma starojuma centra organizējošās struktūras izpausmi pieņemams tikai kā nosacīts modelis. Latvju garamantās gan nav tie­ša izklāsta par Laimas un Saules simbolu saistī­bām, jo tie viens otru nomainījuši pirms vairākiem gadu tūkstošiem, bet tās nav grūti secināt, iepazīstot dainas kopumā. Piemēram, salīdzināsim dažas dai­nas par Sauli un par Laimu.

Trīs sarkanas ogas zied Vidū jūras uz akmeņa: Tur Saulīte raudājusi, Tur birušas asariņas.

V 72, 13770

Nākamā daina vēsta gandrīz to pašu, tikai rau­dātāja ir Laima.

Vidū jūras uz akmeņa Trīs sarkanas ogas auga; Tur Laimiņa sēdējusi, Asariņas birdinājusi.

V 546. 943

Daudzās citās dainās minēti Dieva dēli un Saules meitas. Tomēr ir arī tādas dainas, kur blakus Dieva dēliem parādās Laimas meitas.

Jūras un Saules mijiedarbība nebūt nav vienkār­ša. Katra matērijas izpausme, tostarp arī starojums, nes sev līdzi informāciju. Katrai no enerģētiskajām izpausmēm, atbilstoši jau minētajam caurviju prin­cipam, var atrast zemāka līmeņa izpausmes vielis­kajā pasaulē.

Tādējādi varam teikt, ka mūsu senči apzi­nājās Visumu kā nepārtrauktu kustību un mijiedarbību, kur viela pāriet enerģijā, tā - pirmvielā, no kuras atkal veidojas viela. Arī mūsdienu fiziķi nonākuši pie tāda Visuma mo­deļa, kādu senči zināja jau pirms desmitiem tūkstošiem gadu. Cilvēce, izgājusi cauri gadu tūkstošiem ilgai gara tumsībai, atkal sāk tu­voties senbaltu zināšanām un pasaules uz­skatam.

Nule apskatītās ziņas par Visumu, tā struktūrām un to mijiedarbību liek domāt, ka mūsu senčus gan garīgajā dzīvē, gan praktiskajā darbībā jau pirms simts un vairāk gadu tūkstošiem vadīja nevis māņ­ticība, mistika, maģija, ticība un reliģija, bet gan zi­nāšanas - zināšanas, kurām 21. gs. cilvēce vēl tikai sāk tuvoties.

Dieva izpratne. Latvju dainās paustā attieksme pret Dievu krasi atšķiras no patlaban valdošo reliģiju uzskatiem. Dainu latvietis nelūdz Dievam ne žēlastību, ne dāvanas. Mūsu dainās cilvēks nav pazemots, nekur nav uzsvērta Dieva visvarenība, iespēja bargi sodīt cilvēkus.

Dainu latvietis lūdz Dieva Padomu, ko var iegūt ar čaklu darbu un godīgu dzīvi. Dainās nekur nema­nām, ka Dievs kādam draudētu un cilvēkam tāpēc būtu jābaidās. Mūsu senči nenesa asiņainus upu­rus, un mūsu zemē nav atrodami vēsturnieku izdo­mātie upurakmeņi vai citādas upurēšanas vietas.

9. 2. MŪSU VALODAS SENĀS SAKNES

Latviešu valoda ir viena no vissenākajām valodām pasaulē; tās uzbūve pieder pie lielajiem brīnumiem, jo vārdi cits ar citu saistās pārsteidzoši dziļās kopsakarībās. Ja attīrām to no vārdiem, kas radušies citu valodu ietekmē, tad nonākam pie nozīmīgiem secinājumiem. Izrādās, katrs senais vārds saistāms ar veselu vārdu kopumu. Kopīgās saknes ir savā starpā saistītas ar vairāku līmeņu saitēm jeb, lie­tojot modernos terminus, dziļi strukturētas. Vēl vai­rāk - šīs saknes ir tās, no kurām senajās valodās veidoti paši galvenie jēdzieni.

Kā piemēru minēsim sakni dzi. Tālajā senatnē tā apzīmēja enerģētisko dzīvības spēku. No šīs saknes veidoti dzīvības spēka izpausmju apzīmējumi arī citās senajās valodās. Piemēram, ķīniešu valodā šo spēku apzīmē ar skaņām - tsi, ci, ci, ciguns. Mūsdie­nu latviešu valodā šī sakne ir kopīga daudziem vār­diem. Sāksim ar vārdiem cilvēks, cilts, tad aplūkosim vārdus - dzimt, dzimta, dzimtene, dzimte, dzimts u.c.

Tālāk varam atvasināt vārdus: dzīvība, dzīve, dzīvot. No tiem savukārt veidoti dzīvības radīšanas vārdi - dzemdēt, dzemdības, dzemde, dzemdētāja. Tad seko dzīvības saturēšanas un atjaunošanas vār­di - dzīšana (gan brūces sadzīšana, gan virzoša dar­bība), dzīsla (kas satur muskulatūru), dzīslojums, dzīslene u.c. Vēl pieminami vārdi, kas saistīti ar tādu nepieciešamu dzīves būtību kā nākotnes izzināšana - zīlēšana. To darīja zem svētā koka ozola ar tā aug­ļiem - zīlēm. Zīles nes un stāda putns sīlis.

Ziņas iegūst ne tikai zīlējot. Tās vēsta arī sīks putns zīlīte, bet cilvēks, kas iegūst ziņas, zīlējot ar zīlēm, un prot tulkot zīlītes teikto, zilo ūdeņu un citas debess zīmes, ir zintnieks. Viņš ir zinīgs. No šiem vārdiem radušies vārdi ziņnesis, zināt un daudzi citi.

Ja, nedod Dievs, kāds cilvēks apslimis vai notikusi nelaime, tad viņu vajag dziedināt. To dara dzied­nieks. Viņš gatavo dziedinošu zāļu dziru. Arī vārdi dzert, padzerties, dzirdināt ietilpst šajā grupā.

Gan zintniekam, gan dziedniekam jāprot dzirdēt un jābūt dzirdīgam. Šīs īpašības gan vajadzīgas katram, kurš grib saglabāt dzīvību. Senie dzied­nieki savu darbību veicināja, dziedot dziedinošu dziesmu. Mūsu senčiem bija dziļas zināšanas. Lī­dzīgi kā uguni rada no dzirksteles, dzirkstīja viņu valoda, jo tā sākās no dievišķās dzirksts - dzi.

Apskatījām tikai daļu no vārdiem, kuri ietver sak­ni dzi un kuri kā varena uguns uzliesmo no mazas dzirksteles. Šo lielo vārdu saimi varētu salīdzināt ar jau minēto sīļa stādīto zīli, no kuras izaug varens ozols. Tam vainagu veido spēcīgi pamatzari, kas, kupli zarojoties, veido grezno ozola vainagu. Mūsu valoda dzirkstīt dzirkstī no daudzajām pārsteidzoši dziļajām sakarībām.

No šiem piemēriem redzams, ka vārdi, kas izsaka līdzīgus jēdzienus, arī paši savā starpā ir ļoti līdzīgi. Tas liecina, ka latviešu valodas vārdi nav radušies nejaušu jūtu uzplūdos, šī valoda ir apzinīgi veidota. Mūsu seno dainu valoda ļauj izteikties īsi un precī­zi. Nejau velti tieši šajā valodā saglabājies pasaules senāko, svētāko un vērtīgāko ziņu krājums - latvju dainas. Vēl jo vairāk - mūsu valoda kalpojusi par izejas punktu citām indoeiropiešu valodām.

Dabas valoda. Daudzviet mūsu valodā jūtamas pašas dabas, t.i., Dieva, dotās skaņas. Par valodas veidošanas pamatu kalpojušas zemes, iežu, upju, ūdenstilpju, gaisa un citu dabas veidojumu rezo­nanses svārstības, kā arī vecāko bioloģisko būtņu - zāles, niedru, koku, mežu, zvēru un putnu valoda. Mūsu senči tās pārvērta balsenes radītās skaņās. Mūsu valoda vēl 20. gs. sākumā skanēja kā dziesma. Šādu izrunu valodnieki dēvē par stiepto intonāciju. Diemžēl mūsdienās tā kļuvusi retums.

Tā kā mūsu valoda ir tuvāka dabai, tad arī tās vārdu spēks ir lielāks. Nācies salīdzināt dažādu tau­tu dziedniecības un aizsardzības tekstus, t.s. bu- ramvārdus. Latviešu valodā to teksti ir ļoti īsi, bet citu tautu teksti ir desmit un pat vairāk reižu ga­rāki. Apmēram līdzīgi veidota ir ne tikai mums ļoti tuvā lietuviešu valoda, bet to varētu attiecināt arī uz armēņu valodu.

Ieskats vēsturē. Septiņos verdzības gadsimtos mūsu viedos vecajos okupanti noslepkavoja, tautu iegrūda dziļā garīgā tumsā. Līdz ar to mūsu valodā zuda daļa vārdu, tā kļuva nabadzīgāka. Tomēr, vērī­gāk tajā ielūkojoties, var atrast senas un dziļas sak­nes, kas ļauj apjaust mūsu valodas nozīmi senatnē.

Mūsdienu ārzemju valodnieki latviešu valodu atzīst par pašu vecāko dzīvo valodu pasaulē. Tiesa, paralēli pastāv vēl otrs uzskats, kas par nedaudz vecāku atzīst lietuviešu valodu. Ņemot vērā šo valo­du radniecību, abi apgalvojumi būtībā nav pretru­nīgi, jo, runājot par šo valodu izcelsmi, jāieskatās ne tikai desmitu gadu tūkstošu, bet pat simtu gadu tūkstošu tālā senatnē.

Mums nav jākaunas no savas valodas, bet gan jālepojas ar to.

INDIJAS SVĒTĀ VALODA

Mūsu valoda ir ļoti tuva senindiešu svētajai valo­dai - sanskritam, ko augstu vērtē visa civilizētā pa­saule. Mūsu valodas saites ar sanskritu ir ļoti dziļas un ļauj apjēgt latviešu valodas patieso vēsturi. Tāpēc ielūkosimies šajās sasaistēs dziļāk.

Eiropas tirgotāji, kas viduslaikos devās uz Indiju, atklāja, ka sanskrita valodā atrodami vārdi, kas kopīgi ar itāļu, vācu u.c. Eiropas tautu valodām. Par šo ziņu ļoti ieinteresējās Vācijas inteliģence, jo tā ļāva samērā nesen apvienotajai vācu tautai rast savas vēsturiskās saknes. Visai nopietni šo valodu saistī­bu pētījis izcilais matemātiķis Kārlis Gauss (1777 - 1855). Pārsteidzošās ziņas drīz vien sasniedza arī Baltijas vāciešus. Tam sekoja vēl daudz pārsteidzo­šāks atklājums. Rūjienas mācītāja Gustava Berg- maņa (1749 - 1814) ģimenes locekļi atklāja, ka latviešu valoda ir daudz tuvāka sanskritam nekā vācu valoda.

Sanskrits. Tiešā tulkojumā šis vārds nozīmē svē­tais (Saules) raksts. Ar to sākumā domāja tikai mez­glu rakstu, ko lietoja Ietu bramaņi un ieviesa arī

Indijā. Tātad vispirms ar šo vārdu apzīmēja tikai rakstību, bet vēlāk - arī valodu. Sākumā tā bija vie­nīgi priesteru valoda, bet ar laiku kļuva par daudzu Indijas tautu valodu pamatu. Tā sev pakļāva un arī izskauda daudzas vietējo cilšu valodas. Tomēr vien­laikus daudzkārt mainījās arī pats sanskrits, tuvo­joties vietējo tautu skaņu izrunai un citām īpatnī­bām.

Vecākajā saglabātajā svētajā valodā sarakstītas četras galvenās seno ziņu kopas, proti, Rigvēda, Sāmavēda, Jadžūrvēda (Ajurvēda) un Atharvavēda. Vēlāk un jau nedaudz jaunākā valodā rakstīti vēdu skaidrojumi, papildinājumi un no vēdu mācības izrie­tošie likumi - aranjakas, brahmanas, sutras un upani- šadas. Vēl jaunākā valodā rakstīti lielie eposi - Rā- mājana, Mahābhārata un ar to saistītās teikas - pu- rānas. Uzskata, ka sanskrita gramatikas un pareiz­rakstības likumus 5. - 4. gs. p.m.ē. veidojis indiešu valodnieks Pānēni.

Sanskrits būtībā nekad nav bijis vienkāršās tau­tas valoda. Vēl mūsdienās dažādās valodās runājošā indiešu inteliģence to lieto kā savstarpējās saziņas līdzekli.

Līdzības. Valodu speciālisti ir mēģinājuši salī­dzināt sanskritu ar dažādu tautu valodām, lai no­teiktu svētās valodas izcelsmi. Par pamatu ņēma pašu senāko un svētāko tekstu - Rigvēdas pirmo himnu. Tajā sastopam 62 vārdu saknes. Latviešu valodā ir 52 līdzīgas vārdu saknes, lietuviešu - 36. Pārējo Eiropas tautu valodās sakritību bija maz, pie­mēram, angļu, grieķu, latīņu un vācu valodā - 8 - 12 līdzīgas saknes. Tādējādi, kā arī ņemot vērā daudzos Latvijas vietvārdus, kur pieminēts Rāma, Indra, Kā­lī u.c. indiešu dievības, secināms, ka svētā valoda - sanskrits izveidota no mūsu senču - Ietu valodas. Senie svētnieki - bramaņi aiznesa to no Ietu zemes uz Indiju pirms pieciem gadu tūkstošiem kopā ar lielajām zinībām, taču, ritot gadu tūkstošiem, ziņas par šo gājienu izplēnēja un mūsu saites ar Indiju aizmirsa.

Sanskrita un latviešu valodas daži salī­dzinājumi. Iepriekšējos apcirkņos jau minējām, ka Ietu bramaņi varēja doties uz Indiju, visvēlākais, pirms 4,7 gt., bet daudzie līdzīgie Latvijas vietvārdi un citas ziņas liecina par ilgstošiem un tuviem kul­tūras sakariem jau vismaz pēdējā leduslaikmetā.

Vairāki tūkstoši sanskritā un latviešu valodā tuvo vārdu sniedz ļoti vērtīgas ziņas par tiem laikiem, kad radīja sanskritu. Pirmkārt, tie liecina par to, kā­dus vārdus lietoja mūsu senči vismaz pirms pieciem gadu tūkstošiem, varbūt pat daudz senāk. Otrkārt, līdzīgi vārdi kādā amatniecības vai citā nozarē ne­pārprotami liecina par šīs nozares apgūšanu vismaz pirms pieciem gadu tūkstošiem, ja ne ievērojami senāk. Treškārt, šie līdzīgie vārdi lieku reizi aplie­cina ne tikai materiālo, bet arī augsto garīgo kul­tūru vismaz pirms leduslaikmeta.

Jāsecina, ka vairākas amatniecības nozares ir daudz senākas, nekā to uzskatīja līdz šim. Salīdzi­nāsim galvenos vārdus, izmantojot vārdnīcu ar vai­rāk nekā 300 vārdiem, kuru sastādījis K. Lazdiņš Monreālā. Plašāku darbu, salīdzinot arī vārdu sak­nes un atvasinātos vārdus, 20. gs. septiņdesmitajos gados Rīgā iesāka Igors Noskovs. Diemžēl šā talan­tīgā cilvēka veselību jūtami bija iedragājuši padomju katorgas nometnēs pavadītie gadi. Pāragrā nāve ne­ļāva pabeigt iesākto vērtīgo darbu.

Sāksim ar vārdiem, kas attiecas uz apģērbu un

apaviem. Tie apliecina, ka mūsu senči prata darināt drānas un apavus vismaz jau pirms pieciem gadu tūkstošiem, bet vēl ticamāk, ka jau daudz senāk. Drāna (kā apģērbs) - trana; sakta - sūkti; kārst (vilnu) - karsta; audēja - auta; drēbe - drapa; šūt - syuta; adīt -aditi; kurpe - kurpa; auti - auta.

Visai pārsteidzoši bija uzzināt, ka 19. gs. ievies­tajam vārdam uzvalks atbilst sanskrita ancuk. Tā­tad šo seno vārdu pilnīgi nepamatoti uzskatīja par ģermānismu un tāpēc izskauda no valodas. Vēl jāuzsver, ka ne šie, ne daudzi citi līdzīgie vārdi neva­rēja rasties nejauši un tos nevarēja arī pārņemt no kādas starpvalodas. Par seno namdaru augstajām zināšanām liecina līdzīgi vārdi, kas saistīti ar celt­niecību: māja - mayas; mūrēt - mur; kaļķis - kalki; kalt - kal.

Ir vēl arī citi ļoti līdzīgi vārdi par māju konstruk­ciju un iekārtojumu. Tas lieku reizi apliecina, ka mū­su senči pirms leduslaikmeta šos jautājumus zinājuši labāk nekā 13. gs. tā dēvētie kultūras nesēji. Šis sa­līdzinājums apgāž arī vēsturnieku uzskatus par to, ka mūsu senči līdz krustnešu ienākšanai mūra celt­nes neesot pazinuši.

Visai bagāts ir to kopējo vārdu klāsts, kas attiecas uz jāšanu, ratiem un iejūga piederumiem. Daudz ir arī tādu kopēju vārdu, kas saistāmi ar kara lietām, laivām (kuģiem) un kuģošanu.

Gan šie, gan daudzi citi līdzīgie vārdi liecina, ka leduslaikmetā un pirmsleduslaikmetā materiālā un garīgā kultūra bijusi daudz augstāka, nekā to uzska­tīja līdz šim.

Uz Indiju pirms daudziem gadu tūkstošiem aiz­nesti tādi vārdi kā Dievs, Laima, Māra. No tā nepār­protami secināms, ka ne jau krustneši mūsu zemē ienesa Dieva vārdu. Tieši otrādi - jau pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem mūsu senči to nesa visai Eiropai un arī Indijai.

Kopīgi ir arī citi vārdi, kas raksturo augstu garī­gās dzīves un kultūras līmeni, daudz augstāku, ne­kā ir pieņemts domāt: garīgs - garigas, nagari; dvēsele - dvesele.

Būtībā vienoti ir arī tie vārdi, kuri saistīti ar Die­va godāšanu svētvietās: Dieva māja - Deva maya; Dieva rati - Deva ratiha; dieviete - devata.

Arī velna vārds ir līdzīgs - vaļa. Būtībā ļaunais taču ir tas, kam ļauts darīt visu, ko grib, neievērojot Dieva, dabas un sabiedrības likumus. Vēl atcerēsi­mies, ka latviešu valodā ir līdzīgs vārds vellata.

Pati jaunākā no kontaktu iespējām ir jau minētais bramaņu gājiens, bet vēl ticamāk, ka kontakti iezī­mējušies jau leduslaikmeta sākumā vai pat vēl agrāk.

Šeit aplūkojām tikai nelielu daļu no tiem vārdiem, kas kopīgi mūsdienu latviešu valodai un sanskritam, taču vārdu klāsts, kuriem ir kopīgas saknes abās valodās, ir daudz lielāks. No tā izriet vēl viens būtisks secinājums, proti, mūsu valoda vai vismaz daudzi termini tajā pēdējo 5000 gadu laikā, bet ti­camāk, ka vēl daudz senāk - kopš leduslaik- meta sākuma - nav būtiski mainījušies. Valo­das stabilitāte apliecina tās briedumu, pilnvērtī- gumu un, vēl jo vairāk, mūsu tautas un tās dižo dar­bu senumu, kas jāvērtē ne tikai desmitos, bet vis­maz simtos tūkstošos gadu.

Letu bramaņu ietekme. Apzinātā senās Indijas kultūra un vēsture saistāma ar ieceļotājiem tās zie­meļrietumu daļā, Indas upes augštecē. Letu un se­nās Indijas iedzīvotāju kultūrvēsturisko sakaru sā­kumi un to izpausmes garamantās un valodā jāmek­lē vismaz pēdējā leduslaikmetā, bet daudz ticamāk, ka vēl senāk.

Arī Dienvidaustrumāzijā var atrast vietvārdus, kas tuvi mūsu valodai. Tas viss vedina domāt, ka mūsu senči senajā Indijas zemē uzņēmās tos pašus dižpriesteru' un gaismas nesēju pienākumus, kādus gaili veica Eiropā. Šī lappuse Indijas un Lat­vijas kopīgās vēstures grāmatā vēl jāatver.

Cik veca mūsu valoda? Pārmaiņas jebkurā valodā padodas matemātiskai modelēšanai, kas ļauj spriest par tās vecumu. Katras jaunas tautas un valodas veidošanos var izteikt ar tām pašām formu­lām, ar kādām izsaka rimstošās svārstības, pie­mēram, ūdens virsmas nomierināšanos pēc tam, kad to saviļņojis ūdenī iemests akmens. Lai mate­mātiski vērtētu valodas stabilizēšanās norises, va­jadzīgi izejas dati. Šim nolūkam ļoti labi var izman­tot ziņas par angļu, krievu un vācu valodas veidošanos. Kā zināms, pēdējo gadu tūkstošu laikā visas šīs trīs valodas mainījušās līdz nepazīšanai. No tā secināms, ka pat tajā gadījumā, ja sanskrits veidojies no letu valodas tikai pirms pieciem gadu tūkstošiem, mūsu valodas vecums vērtējams vismaz leduslaikmeta un starpleduslaikmeta cikla garumā. Tomēr tas ir tikai pats mazākais iespējamais latviešu valodas vecums.

LETU ZEME - INDOEIROPIEŠU PIRMDZIMTENE

Gandrīz visas pašreizējās tautas Eiropā, izņemot somugru saimei piederīgās, cēlušās no indoeiropie­šu pirmtautas. Viņu valodu pirmavotu meklējumi noved pie jēdziena par senbaltu civilizāciju. Par šiem jautājumiem Rudīte Raudupe (īstajā vārdā Emir, dz. Jirgensone, dzīvo ASV) studiju gados sa­rakstījusi pētījumu Baltija - civilizācijas šūpulis.

Tālāk ieklausīsimies R. Raudupes domās un se­cinājumos. Daļa no tiem dota citātos, pārējie - pār- stāstā. Tiesa, atsevišķās vietās viņas secinājumi ir precizēti, ņemot vērā pēdējo gadu atklājumus.

"Starp pasaules galvenam valodu saimēm indo­eiropiešu saime ir visplašākā. Indoeiropiešu valo­dās runā Eiropā, Amerikā, Austrālijā un plašos ap­gabalos Āzijā un Āfrikā. Gandrīz visām Rietumu kultūrām ir indoeiropiešu valodas pamati. Kā ģer­māņu, tā baltu, slāvu un ķeltu valodas visas pieder indoeiropiešu celmam."

Autore uzsver, ka daudziem sanskrita vārdiem ir pārsteidzoša līdzība ar latviešu valodu. Doma par to, ka Eiropas un Indijas valodās ir saskatāma līdzība, radās jau 16. gs. Itāļu tirgotājs Filipo Sasēti, tirgo­damies Indijā, bijis visai pārsteigts, kad uzzinājis, ka izglītotie indieši runā valodā, kas atgādina itāļu valodu. Šis atklājums ilgus gadus bija mīkla valodu pētniekiem. Izskanēja pat domas, ka sanskrits varētu būt tā pirmvaloda, kurā sazinājās Ādams un Ieva. 18. gs. sers Viljams Džeimss nāca klajā ar savā laikā visai slaveno hipotēzi, ka sanskrits, grieķu un latīņu valodas ir māsas, jo visas cēlušās no vienas pirm­valodas.

No šīs teorijas pamazām izveidojās salīdzināmā gramatika. Ar tās palīdzību valodnieki atrada agrāk nepamanītas, pārsteidzošas līdzības visai dažādās valodās, piemēram, indiešu, persiešu, itāļu, vācu, slāvu un lietuviešu, jo tās "… visas cēlušās no vienas sen izmirušas pirmvalodas - āriešu valodas. Āriešu valodas kādreizējai pastāvēšanai bija tikai hipo­tētiski pamati, jo senie indoeiropieši savu valodu nebija iemūžinājuši rakstiskā- veidā… Tikai ar sa­līdzināmās filoloģijas palīdzību senai āriešu va­lodai sadzītas pēdas."

R. Raudupe raksta, ka ap 2000. g. p.m.ē. vairā­kums indoeiropiešu jau bija pametuši savu pirm- dzimteni un aizņēmuši jaunas teritorijas. Tā pama­zām veidojās jaunas tautas un arī jaunas valodas. Ieņemot jaunu apvidu, valoda piesavinājās svešus elementus un pamazām zaudēja daudzas savas iepriekšējās īpašības. Jo lielāks attālums šķīra atse­višķās ciltis, jo vājākas kļuva valodu savstarpējās sai­tes, bet tās ciltis, kas palika savā pirmdzimtenē, pirmvalodu saglabāja daudz ilgāk.

Pirmie indoeiropiešu valodas pētnieki uzskatīja, ka šīs valodas pirmdzimtene bijusi Dienvidāzijas vi­dienē. Viņi savus uzskatus pamatoja ar to, ka san­skrits ir vecākā valoda indoeiropiešu saimē. 19. gs. radās jauna teorija. Tā indoeiropiešu pirmdzimteni meklēja senajā Baktrijā, tagadējās Afganistānas zie­meļos. Vēl vēlāk zinātnieki izteica atziņu, ka šī pirmdzimtene varētu būt gan Pamirā, gan Kaukāzā,

Ukrainā, Krievijas stepēs un vēl citās vietās. Ilgu laiku nebija vienprātības par to, kur īsti bijusi indoeiropiešu pirmdzimtene. Valdošais tomēr palika uzskats, ka lielo kultūru šūpulis meklējams kaut kur Āzijā vai Vidējos Austrumos.

Bet tālāk R. Raudupes teiktais: " …jau 19. gad­simteņa otrajā pusē sāka veidoties … pretēja, ievirze indoeiropiešu jautājumā, kad anglis Letems (Lat- ham) pirmo reizi izteica uzskatus, ka indoeiropiešu pirmdzimtene meklējama Eiropā… Zinātnieki at­kal laida klajā veselu virkni jaunu teoriju, meklē­dami indoeiropiešu pirmdzimteni gan Skandinā­vijā, gan Vācijā, gan Baltijas jūras dienvidu pie­krastē. Eiropas pirmdzimtenes teoriju stipri atbalstīja jaunie pētījumi antropoloģijā un arheoloģijā, kas apgalvoja, ka senie indoeiropieši bijuši blondas, zil­acainas rases cilvēki. Mūsdienu Ziemeleiropas iedzī­votāji, tagadējie ģermāņi un balti, ir vispilnīgāk uz­glabājuši sevī raksturīgākās indoeiropiešu īpatnības: gaišus matus, lielu augumu, iegarenu galvas formu."

Tālāk autore norāda, ka tagadējo ģermāņu un bal­tu mājvieta ir arī seno indoeiropiešu pirmdzimtene. Tas savukārt nozīmē, ka indoeiropiešu plūsma tāltālā senatnē nav virzījusies no austru­miem uz rietumiem, bet gan no Ziemeleiro­pas uz Āziju, to apliecina arī senā persiešu un indiešu literatūra.

"Visjaunākā un tieši mūsu tautai visinteresan­tākā pirmdzimtenes teorija ir tā, ka indoeiropiešu pirmā mājvieta bijusi Baltijas jūras dienvidu pie­krastē, apvidū, kas tagad ietver dalu no Latvijas, Lietuvas un Ziemelvācijas. To postulējis vācietis Pauls Tīms (Paul Thieme), balstīdams savus uzska­tus uz valodas pētījumiem."

E Tīms konstatējis, ka, atjaunojot seno āriešu pirmvalodu, nav atrasti vairāku koku un augu no­saukumi, piemēram, palma, ciprese, olīva. Toties valodnieki varējuši atjaunot vārdus daudziem Zie- meļeiropai raksturīgiem kokiem, kā arī dzīvnie­kiem, piemēram, bērzam, ozolam, vītolam, vilkam, lācim, bebram un citiem.

R. Raudupe norāda, ka P Tīms īpašu uzmanību pievērsis vārdiem lasis, skābardis un bruņurupucis. Jo, kā izrādās, tie vistuvāk iezīmē indoeiropiešu pirmdzimtenes robežas. Turklāt izrādās, ka vārdā lasis atrodama atbilde jautājumiem, kas pētniekus mocījuši gadiem ilgi. Senais āriešu vārds lasim - laks ir saglabājies tikai tur, kur laši vēl atrodami. Vācu lachs, krievu losos, lietuviešu lašiša un latviešu lasis ir acīm redzami atvasinājumi no senā āriešu vārda saknes. Pārējās indoeiropiešu valodās šis vārds ir izzudis vai ieguvis pavisam citu nozīmi, jo tajās vietās šāda zivs nav pazīstama.

Ir arī citas norādes, kas apliecina to, ka indoeiropie- ši mituši pie Baltijas jūras. Kā piemēru var minēt ārie­šu vārdu jūrai, kas būtu varējis apzīmēt Baltijas jūru.

Un vēl kāds R. Raudupes secinājums, atsaucoties uz pētnieka Gustava Kosinas atzinumiem:

"Pētnieks Gustavs Kosina pat izsaka domu, ka pirmatnējie indoeiropieši bijuši priekšteči citām galvenam aizvēstures civilizācijām.

Kādu brīdi šķita, ka galvenie pirtncilšu centri bija Skandināvijā, bet arheologu izrakumi norāda, ka ciltis bija izplatītas no Jorkšīras Anglijā līdz Latvi­jai. Daudzus gadsimtus vēlāk, kad klimats bija jau kļuvis stipri siltāks un priežu un bērzu meži aizstā­juši arktiskās tundras, šīs pirmciltis izsūtīja kolo­nistus uz Lietuvu, Poliju un citiem dienvidu apgabaliem. G. Kosina domā, ka šiepirmtautu kolo­nisti pat kolonizējuši Mezopotāmiju kā senie šumeri un ari bijuši Minošu civilizācijas dibinātāji aizvēsturiskā Grieķijā! Tas, pēc viņa domām, iz­skaidro pieņemto radniecību šumeru un āriešu va­lodu starpā. Šādus pārgalvīgus ieskatus lasot, ro­das doma, ka Kosina ir par daudz aizrāvies savās teorijās, bet kā viņa, tā arī citu zinātnieku līdzīgi formulējumi norāda uz svarīgu faktu, ka indoeiro­piešu Eiropas izcelsme ir labi pamatota. Ziemeļ­eiropā tagad liekas esam indoeiropiešu pirmdzim­tene un varbūt pat pirmo civilizāciju šūpulis."

Papildinot R. Raudupes izklāstu ar pēdējo gadu atklājumiem un iepriekšējos apcirkņos minētajām ziņām par vietvārdiem, kas saistīti ar Indiju, no­nākam pie secinājuma, ka indoeiropiešu pirm­dzimtene varēja būt tikai tagadējās Baltijas teritorijā.

The Encyclopedia Americana 15. sējumā minēts, ka šī pirmdzimtene ir bijusi tieši Baltijas jūras aus­trumu piekraste, t.i., Latvija un Lietuva. Tā kā šā uz­skata motivācija ietverta īsā, koncentrētā veidā, tad atļaušos to citēt pilnā apmērā latviešu tulkojumā:

"Indoeiropiešiem nav vārdu tropisko vai Vidus­jūras zemju produktiem, stādiem un dzīvniekiem kā, piemēram, lauru kokam, vīnogu vīnam, vīģes kokam, pērtikim, kamielim, tīģerim, ēzelim, bet gan ir vārdi ziemeļu dzīvniekiem un stādiem. Tādi ir lācis, vilks, govs, kaza, cūka, zoss, ābele, skābardis, bērzs, priede, un tiem ir arī vārdi sniegam. Tie acīm­redzot bija apmetušies ziemeļu aukstajā klimatā, un šis fakts, kā arī dažu dzīvnieku vārdi (piemēram, lasis), tāpat arī dažu stādu vārdi norāda uz Baltijas jūras austrumu piekrasti."

Atzīstot mūsu zemi par indoeiropiešu valo­du un tautu pirmdzimteni, tā vienlaikus arī jāatzīst par balto cilvēku rases pirmdzimteni.

Mūsu valodas stabilitāte un vecums vēlreiz aplie­cina, ka mūsu senči šajā zemē dzīvojuši jau aizlaikos.

Valodas svētums. Nelielais ieskats tajās ziņās par latviešu valodu, kuras okupācijas varas un to pakalpiņi ir slēpuši, liek izdarīt dažus secinājumus.

No mūsu senču valodas cēlušās daudzu citu indo­eiropiešu tautu valodas, tostarp senās Indijas svētā valoda - sanskrits. Senās, miljoniem gadu pārbau­dītās cilvēces atziņas māca, ka sencis ir cienījamāks par pēcteci. Nav zināmi kaut cik vērā ņemami iebil­dumi pret senindiešu svētās valodas - sanskrita nozīmi, tāpēc mums jāapzinās mūsu senču valodas vēl jo lielāks svētums.

Kaut arī mūsdienu latviešu valodā ir saglabājušās daudzas senās'saknes, tā ievērojami izkropļota. Senās valodas atjaunošana pilnībā nav iespējama, jo mainījies dzīvesveids, apstākļi un pat jēdzieni. Tomēr pašreizējās latviešu valodas mērķtiecīga pārveidošana, tuvinot to senajai, ir iespējama. Tuvinot valodu dabas valodai, nā­kamās paaudzes labāk izprastu dabu un līdz ar to kļū­tu garīgi spēcīgākas - sāktos tautas garīgā atdzimšana.

9. 3. VAI TIKAI RAKSTĪBA?

Rakstība ir viena no civilizācijas liecībām. Tā vēs­ta par to, ka uzkrāto zināšanu apjoms ir bijis tik liels, ka tās kļuvis grūti saglabāt tikai cilvēku atmiņā vien un nodot tālāk no mutes mutē.

Valdošie uzskati par to, vai mūsu senčiem bijusi sava rakstība, ir visai vienkārši, - proti, kamēr nav atrastas materiāla rakstura liecības, piemēram, māla plāksnītes, pergamenti, bērzu tāsis utt., tik­mēr nav pamata runāt par rakstību.

Šāda primitīvi materiālistiska pieeja bija izdevīga okupantu ideologiem, jo tā liedza meklēt pierā­dījumus par senbaltu civilizāciju. Līdzšinējās liecī­bas par tās dižajiem darbiem liek izstrādāt citu - analītisku pieeju jautājumam par informācijas uz­glabāšanas veidiem un līdzekļiem. Šajā darbā esam pieminējuši daudzas liecības par to, ka mūsu senči ir pratuši uzglabāt milzīgu informācijas daudzumu par Zemes ģeogrāfiskajiem veidojumiem , tās vēsturi, vietvārdiem un daudzas citas zinas. Tādu zinu daudzumu cauri desmitiem tūkstošu gadu nekādi neva­rēja saglabāt cilvēka atmiņa, tāpēc pilnīgi noteikti varam apgalvot, ka senčiem pastāvējušas dažādas informācijas uzglabāšanas metodes, ari tādas, kādas vēl nepazīst mūsdienu zinātne. Savukārt vienlai­kus vajadzēja pastāvēt arī tā vai cita veida rakstībai.

Brīvdabas muzejā Rīgā netālu no Usmas baznīcas katrs var apskatīt ar rakstu zīmēm klātu akmeni. Visai senas rakstu zīmes ir arī Upsīšu akmenī Slī- teres Zilo kalnu pakājē (Kurzeme, 13 - 85) un citur.

Tomēr šobrīd nav iespējams pateikt, kas tur rak­stīts, un, pats galvenais, kas bijuši rakstītāji. Tā kā citas materiāla rakstura liecības nav atrastas, tad valda uzskats, ka mūsu senči rakstību nav pazinuši.

Jau aplūkojām pierādījumus tam, ka mūsu sen­čiem bijuši vienoti dainu un vēsturisko pasaku, kā arī citu ļoti svarīgu ziņu vēstījumi jeb, kā šodien teiktu, centralizēti informācijas masīvi. Dažādu bal­tu cilšu savstarpējā garīgā tuvība vedina domāt, ka bez centrālajiem bijuši arī lokālie masīvi. Tie eksis­tējuši tādā veidā, kas ļāva informāciju ērti saglabāt cauri leduslaikmetiem desmitiem tūkstošu gadu, tikai līdz mūsdienām tie nav saglabājušies vai arī vēl nav atrasti. Bet varbūt mēs tos nepamanām?

Jāatceras, ka pāri šai zemei vēlušies daudzi iebru­cēju viļņi, kas iznīcināja iekaroto zemju garīgās vērtības. Tā darīja krustneši 13. gs., tāpat rīkojās Ivana Bargā un Pētera Lielā karavadoņi, kas pavē­lēja šajā zemē visu nopostīt un sagraut. 17. gs. beigās zviedru valdība pēc luterāņu baznīcas ierosinājuma pavēlēja saviem karavīriem iznīcināt visas tajā laikā apzinātās latvju senču svētvietas Vidzemē. Līdz ar to gāja bojā izcilas kultūrvēsturiskās vērtības.

Šāda postīšana turpinās līdz pat mūsdienām.

20. gs. otrajā pusē Kaltenē iznīcināja daudzus speciāli darinātus akmens diskus, kas varēja būt informācijas nesēji. Tos 20. gs. septiņdesmitajos gados samala šķembās ceļu bruģēšanai. Vēl pagājušā gad­simta trīsdesmitajos gados Sāmsalā atrada lielus ak­meņus ar seniem aprakstiem. Tagad tie nozuduši.

Pēdējos gadu desmitos smilšakmens klintīs blakus svētajām (maģiskajām) zīmēm atrastas arī vairākas simbolisko zīmējumu kopas. Tās sniedz interesantas ziņas, bet par rakstu nav uzskatāmas.

Visbeidzot pastāv iespēja, ka Pokaiņu un citos svētakmeņos ierakstīto informāciju līdz šim mēs neesam spējuši apjēgt un izlasīt. Tā, piemēram, va­rētu būt ierakstīta granīta akmeņu kvarca kristālos.

Mūsdienās ar jēdzienu rakstība saprot uzrak­stītas, uzdrukātas, iekaltas vai citādi veidotas sim­bolu kopas, kur katrs simbols apzīmē kādu skaņu, skaņkopu - zilbi vai vārdu, jēdzienu vai jēdzienu kopu. Daudzie senie ieskrāpējumi Pokaiņu akme­ņos un smilšakmens klintīs vedina domāt, ka sen­čiem bijusi arī šāda rakstība.

Zintnieku vajadzībām kalpojuši arī ieskrāpējumi akmeņos un smilšakmens klintīs, tomēr jāšaubās, ka tiem būtu informatīva nozīme. Šīs sadaļas galvenais mērķis ir runāt par rakstību, apjēgt, kādā veidā senči varēja gūt un saglabāt savas patiešām pārsteidzošās zināšanas.

No teiktā jāsecina, ka senču lielie informācijas masīvi varēja būt ierakstīti ar tādām metodēm, kas pārspēj mūsdienās zināmās augstās tehnoloģijas, tomēr vienlaikus vajadzēja būt arī vienkāršākiem, viegli izmantojamiem rakstības veidiem. Par tiem stāsta mūsu dainas. Tas ir kamolraksts.

KAMOLRAKSTS

Dainās minēto kamolrakstu mūsdienu literatūrā dēvē par mezglu rakstu. To pazina arī Amerikas kontinentā, Ķīnā un, spriežot pēc sanskrita zīmju attēliem, arī senajā Indijā.

Kamolrakstu veido pie resnākas pamatauklas vai pavediena piesietas tievākas auklas vai diegi. Indiāņi pamatauklas vietā dažkārt izmantoja koka rīksti. Piesietās auklas varēja būt dažāda resnuma, krāsas un garuma. Tajās dažādā daudzumā un attālumā iesietie mezgli vai cilpas kopā ar jau minētajām pazī­mēm veidoja burtus, burtu salikumus, zilbes, vārdus vai pat to kopas un, protams, āri skaitļus. Vēlāk šāda ideja varēja kalpot par pamatu rakstaino jostu aušanai.

Kamolraksta zinātājus sāka vajāt jau 13. gs., uz­skatot viņus par burvjiem un raganām. Visbeidzot 19. gs., kad bērni skolā mācījās rakstīt un lasīt, zuda arī vajadzība mācīties daudz grūtāko kamolrakstu.

Samērā daudzie dainu varianti liek domāt, ka vienotie pieraksti bijuši vēl viduslaikos. Kaut arī kamolraksts, tāpat kā rakstīšana uz pergamenta, zudis uz neatgriešanos, mums tie tomēr jāatceras kā nozīmīga senču kultūras sastāvdaļa.

20. gs. sākumā kamolrakstu mūsu zemē zināja vairs tika daži cilvēki. Saglabājusies liecība par Ropažu ciema Akmentiņu mājas iedzīvotājas Lediņas dziesmu vāceli ar pieciem dziesmu kamoliem, kurus tā glabā­jusi kā lielu dārgumu. Viņa vēl šos rakstus zinājusi, pa laikam tinusi vaļā kamolus un dziedājusi. Lediņas kun­dze piedzīvojusi 85 gadu vecumu un mirusi 1937. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara daži kamolraksta zinātāji vēl dzīvoja Lietuvas ziemeļu daļā, netālu no Latvijas robežas, Vismantos. Uzskata, ka šajā apvidū dzīvojot 13. gs. beigās uz Lietuvu pārnākušo zemgaļu pēc­teči. Saglabājušās ziņas par vairākiem mezglu alfa­bēta veidiem.

Vēl 20. gs. vidū bija cilvēki, kas zināja stāstīt par kaut kur redzētiem kamolrakstiem. Pēc Otrā pasau­les kara kāda sieviete pat esot nodevusi Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai maisu ar rakstu kamoliem. Vēl jāpiebilst, ka kamolos tina linu un kaņepāju diegus un auklas vai arī vilnas dziju.

Gan jāpiebilst, ka šai senajai rakstībai ir tikai netieši pierādījumi, tomēr tie ir pietiekami pārlie­cinoši. Tās ir ziņas par mezglu rakstiem. Par to, ka mūsu senčiem bijuši vairāki informācijas pieraksta veidi, liecina dainas:

Es citkārt jauns būdam s Dziesmas tinu kamolā; Kad gribēju, tad dziedāju, Pa vienai attidams.

LD34

Dziedat, meitas, ko gaidai, Man ir dziesmu vācelīte; Ik vāciņu pacilāju, Ik dziesmiņa iztecēja.

LD 32

Man dziesmiņu nepietrūka, Kaut jel gara vasariņa; Vēl manam kumeļam Dziesmu dekis mugurā.

LD46

Man dziesmiņu pieci pūri

Ābelīšu dārziņā.

Ik dziesmiņu izdziedāju, Satin dziesmu kamolāi.

LD 47

Ti'īs pūriņi man dziesmiņu Apinīšu dārziņā; Gāju brālim medībās, Sieku līdzi paņēmos.

LD 50

Mezglu rakstu sēja no aukliņām vai diegiem. Diem­žēl šie materiāli nav ilgi saglabājami. Toties sanskrita rakstības visu burtu un to kopu atveidi uzskatāmi par mezglu raksta grafiskiem simboliem.

Kamolraksts un sanskrits. Svētais raksts - sanskrits saglabājies zīmēs kuras sauc arī par devanagari - Dieva rakstu. Šā raksta sistēmu un zīmes senie priesteri - bramaņi aiznesa uz Indiju līdz ar senču valodu, kas tur pārtapa par svēto valodu.

Katra no 55 rakstu zīmēm izsaka vai nu burtu, vai burtu kopu.

Visām sanskrita zīmēm ir viens kopīgs un ļoti no­zīmīgs pamatelements. Tā ir resna horizontāla līni­ja, pie kuras it kā piekarinātas dažādas tievākas lī­nijas ar cilpām un mezgliem. Tas liek domāt, ka san­skrita zīmes atveido senākā mezglu raksta elemen­ti. Sanskritam līdzīgi ir senās Eiropas rūnu rak­sti.Daži autori domā, ka tie ir vecāki par sanskritu.

Mezglu rakstu pazina arī Amerikas kontinentā, kurp devās gara gaismas nesēji. Par mezglu raksta nonākšanu tagadējā Peru liecina arī pārsteidzoši lie­lā mūsu un peruāņu ornamentu līdzība audumos.

Tā kā mēs jau izteicām domu par laiku, kad bra­maņi, iespējams, devās uz Indiju, tad šo laiku varētu uzskatīt par pašu jaunāko mezglu raksta lietošanas datējumu. Tā izcelsme bijusi agrāka - vismaz Ūsiņa laikā.

Ar kamolrakstu vien nepietiek. Nobeidzot apskatu par senču rakstību, jāpiebilst, ka iespējas pierakstīt kamolrakstā sarežģītus ziņojumus ir visai ierobežotas, bet to lielo darbu veikšanai, kuru pēdas vēl skaidri saskatāmas, vajadzēja apkopot milzumu informācijas ērta pieraksta veidā. Iespējams, ka šīs informācijas pierakstam un apstrādei izmantoja svētvietās noliktos akmeņus, jo tie satur kvarca kristālus, kas varēja informāciju uzkrāt un saglabāt. Šī tehnoloģija deva iespējas momentā pārraidīt vaja­dzīgās ziņas uz jebkuru citu svētvietu tīklam pie­slēgto vietu. Tādējādi senās svētvietas kalpoja ne tikai zintnieciskiem nolūkiem, bet arī informācijas pārraidīšanai lielajā svētvietu tīklā. Šāds tehniskais risinājums ievērojami apsteidz 21. gs. datortehnikas sasniegumus, taču, lai šīs iespējas varētu izmantot, bija jāizprot Visuma uzbuve un tā visaugstākie principi - Dievs, Laima, Māra.

PIRMSLEDUSLAIKMETA DATORI?

Iepazīstot senču zināšanas, mēs jau vairākas reizes secinājām, ka viņiem bijušas ierīces vai ietai­ses lielu informācijas apjomu uzglabāšanai. Lai cik augstu mēs vērtētu kamolrakstu, grūti iedomāties, ka tajos varētu ietvert tik lielu informācija apjomu, ar kādu sastopamies, iedziļinoties senču gara pa­saulē. Senču garamantas un viņu veiktie darbi ve­dina domāt, ka viņi glabāja ievērojamu informācijas daudzumu par vairākiem tematiem.

Lielie dabas likumi. Latvju garamantas vedina domāt, ka senčiem bija vienotas ziņas par Visumu, tā struktūrām, to mijiedarbību, cilvēka iespējām izzināt pagātni un nākotni, mainīt un vadīt to. Kaut ari dainās par nule minēto saglabājušās tikai gleznainas no- redzes, tās ir pietiekami saskanīgas un pareizas, lai ļautu uzskatīt, ka senatnē par šiem jautājumiem bijusi visai plaša un visu izskaidrojoša informācija.

Zemes ģeoloģiskā vēsture. Šajā kopā varēja ietilpt informācija par Saules sistēmas un Zemes rašanos, attīstību, iespēju paredzēt un mainīt dabas norises. Daļa ziņu šajā jomā ir tik pārsteidzošas, ka tās liecina gan par ļoti augstu zinātni, gan par sakariem ar citām zvaigžņu sistēmām.

Cilvēces vēsture. Te varēja ietilpt mācība par lielajiem cikliem, to vērošanu un pareizas rīcības izvēli, kā arī lielie vēstures notikumi. Lai šīs ziņas iegūtu, bija nepieciešami vērojumi simtiem gadu tūkstošu gammā un pieraksti par visu šo laiku.

Kartogrāfija un zemes ierīkošana. Te varēja ietilpt ne tikai kartes un vietvārdi, bet arī daudz me­todisku materiālu, matemātika, zemes mērījumi (ierīkošana), vietvārdu saglabāšana garos laikmetos, lielo svētvietu sistēmu apraksti.

Kaut arī esam apskatījuši tikai daļu no tām senču zināšanām, kas glabātas cauri neskaitāmiem laik­metiem, redzam, ka informācijas apjomi bijuši lieli. Neviena no mūsdienu ierīcēm nevar garantēt tik ilgu informācijas ierakstu saglabāšanu. Tam nede-/ rēja arī ātri sairstošie materiāli.

Vai svēta bija arī tālaika datorvaloda? Jau secinājām, ka sanskrits veidojies no senbaltu (Ietu) valodas. Tomēr pārdomas izraisa sanskrita grama­tika, kas visai atšķiras no jebkuras indoeiropiešu valodas. Ja jau pārņēma valodu, tad vajadzēja pār­ņemt arī gramatiku. Te slēpjas kāda mīkla.

Visai negaidītu iespēju rast šai mīklai atrisināju­mu deva mākslīgā intelekta meklējumi, kas tika veikti 20. gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Vajadzēja atrast vai arī radīt valodu, kas būtu piemērota datoram. Datorvalodai, no vienas puses, jābūt dzīvai un izteiksmīgai, no otras, - ļoti precīzai, it īpaši terminos, formulējumos un pierādījumos. Šie noteikumi izvirza daudzas visai stingras prasī­bas. Izrādījās, ka šķietami dīvainā sanskrita grama­tika, salīdzinot ar citām līdzīgām valodām, ir vienī­gā, kas ļoti labi atbilst mākslīgā intelekta stingrajām prasībām. Šis amerikāņu zinātnieka Rika Brigsa atklājums ļauj atrisināt jau minēto mīklu. Mūsu­prāt, radot sanskrita valodu no senbaltu (Ietu) valo­das, tika veidota ļoti atšķirīga gramatika tāpēc, lai sanskritu varētu izmantot datoru vajadzībām. Šis pieņēmums skaidro ari to, kāpēc sanskritu sauc par svēto valodu. Taču datoru valodu varēja veidot tikai tāda civilizācija, kas datorus jau lietoja.

Akmens laikmeta internets. Seno mēru sistē­mas, svētvietu iekārtojumi, to izmēri un savstarpē­jie attālumi ļauj secināt, ka senči zināja attālumus starp Saules sistēmas ķermeņiem, to izmērus, kustības ātrumu un arī gaismas ātrumu. Līdz ar to kļūst skaidra milzīgo darbu nozīme, iekārtojot se­nās svētvietas. Tās var salīdzināt ar milzīgu shēmu, kur akmeņi un grants uzbērumi kalpo par informā­cijas uzkrāšanas, pārstrādāšanas, glabāšanas un pārraides elementiem. Milzīgie veidojumi Pokaiņos, piemēram, Dižā seja, kā arī daudzie tūkstoši speciāli likto akmens krāvumu un bruģētās takas, kas tos savieno, pielīdzināmi milzīgam datoram. Tā atmi­ņas apjoms ievērojami pārsniedz visu līdz šim radīto datoru jaudu.

Gulbenes, Aizkraukles un citos Latvijas rajonos atrasti īpatni zemes veidojumi, kas atgādina radam antenas, t.s. Bļodas kalni. Bļodas kalni un parabo­loīdiem līdzīgi apdarinātie akmeņi Koknesē, Zasā u.c. vietās vedina domāt, ka senči pratuši vadīt ziņas un saņemt tās no tālām zvaigznēm, izmantojot viļ­ņus, kuru strāvojumi pārsniedz gaismas ātrumu. Šādu iespēju vācu fiziķi eksperimentāli pierādīja 1999. gadā.

Un visbeidzot - iegūstam papildu pierādījumu tam, ka no šīs zemes nākuši seno civilizāciju radītāji - gara gaismas nesēji.

Astronets. Latvju garamantas par Saules sis­tēmas un pašas Zemes radīšanu stāsta par laikiem, kad cilvēku vēl nebija. Cilvēkus radīja tikai pēc vai­rākiem miljardiem gadu. Šīs ziņas nevarēja saglabāt arī Zemes iežu kristāliskās struktūras, jo tās radās tikai apmēram pēc kāda miljarda gadu. Ziņas par Saules sistēmas rašanos un attīstību cilvēce varēja uztvert tikai no citu, vecāku, civilizāciju raidīju­miem. Tātad vajadzēja būt Lielo sakaru sistēmai, kuru pagaidām nosauksim par astronetu. Minētie fakti liek domāt, ka cilvēce pirmsleduslaikmetā pra­tusi pieslēgties astronetam un iegūt no tā pašas sva­rīgākās ziņas par Visumu, tā attīstību un nozīmī­gākajām norisēm.

Starpzvaigžņu interneti, pareizāk, astroneti, bija veidoti no dabas materiāliem, tie izmantoja cilvēku domu enerģiju. Tika veiktas vairākas pārraides, kas vedina domāt, ka nule teikto varētu atkārtot.

PĒCVĀRDS

Ir pieņemts runāt par trim latviešu tautas at­modas laikiem, kas ievadīja, attīstīja un lielā mērā atjaunoja tautisko apziņu. Apliecinot dainās pausto ciklu pa trīs gadi ceturtā kā īsto pagrieziena brīdi tautas likteņa ritējumā, tagad ir sācies ceturtais at­modas laiks. Arvien vairāk cilvēku atvērtām acīm sāk vērot pasauli un tās notikumu kopsakarības, lai, vien­laikus apjaušot savas tautas dižo senatni, skaidri un nepārprotami saskatītu savu vietu un uzdevumus visas cilvēces turpmākajos likteņos. Par jaunā ceļa cir­tējiem jāuzlūko Brastiņu Ernests un Antons Rupai- nis - cilvēki, kuri latviskās dzīvesziņas un tautas garamantu izpētei veltījuši visu savu mūžu.

Šā darba pamatā ir mūsu zemes seno svētvietu un garamantu izpētē gūtie fakti, kā arī objektu vēr­tējumos un mērījumos rastie skaitļi un veiktie aprē­ķini. Tie ne tikai rādīja, bet arī nepārprotami pārlie­cināja, ka daļa līdzšinējo uzskatu par Latvijas sen- vēsturi ir nekorekta. Ņemot par pamatu latvju gara­mantas, citu tautu mītus un seno autoru darbus, izveidojās būtiski jauns un no līdzšinējām versijām atšķirīgs priekšstats par mūsu dižo senatni. No iespē­jamajiem skaidrojumiem izvēlēti tie, kuri iekļāvās latvju garamantu vēstījumā. Vairākos gadījumos, kad nācās izmantot nepilnīgas ziņas, izraudzīts vistica­mākais skaidrojums. Pats par sevi saprotams, ka jauni atklājumi tos vai citus skaidrojumus var mainīt.

Jāpiebilst, ka, analizējot dažus novecojušus, bet vēl joprojām valdošus uzskatus, autors ne vismazā­kajā mērā nav vēlējies aizvainot tās vai citas nozares speciālistus. Ikvienā darbā un meklējumos iespēja­mas nepilnības un kļūdas, tāpēc ar pateicību tiks pieņemtas piezīmes un kritika, kas virzītas uz patie­sības noskaidrošanu un senatnes pieminekļu sagla­bāšanu.

Ļoti iespējams, ka viss nule teiktais jums liksies neparasts. Skolās par to nemāca, laikraksti par to neraksta, Latvijas televīzija un radio par to nerunā.

Nule lasītās ziņas nebūt nav radušās no kādiem līdz šim nezināmiem tīstokļiem. Tās apzināti slēpuši tie, kuriem bija izdevīgi, lai mēs staigātu ar verga kū­kumu mugurā un ar verga dvēseli sirdī. Atvērsim sa­vas acis un paskatīsimies uz mūsu zemes un senatnes brīnumiem, padomāsim par tiem paši ar savu galvu! Tad ieraudzīsim, ka līdz šim sniegtās ziņas nav pat puspatiesības, bet tikai simtā daļa no tām, kas pielī­dzināmas visļaunākajiem meliem.

Latvijas jaunatne joprojām dzīvo neziņā par mūsu dižo senatni, tāpēc jūs nedrīkstat klusēt. Jums jā­jautā sev, saviem bijušajiem un tagadējiem skolo­tājiem un tiem, kuri jūs vada pa dzīves ceļu: kāpēc to visu slēpa agrāk, slēpj šodien un ļoti gribētu no­slēpt arī rīt? Noslēpt tā, lai tauta kopumā, kā arī jūs pats un jums tuvie un mīļie cilvēki klusu aizietu bojā, tāpat kā kompartijas laikā PSRS teritorijā iz­zuda daudzi desmiti mazo tautu.

Šīs grāmatas mērķis ir sniegt tās ziņas par mūsu dižo senatni, kuras nedrīkst nezināt. Vēl jo vairāk - tas jāzina ne tikai mums pašiem, bet arī tiem citu zemju cilvēkiem, kuriem ir tieša vai netieša saskare ar mūsu zemi, tautu un kultūru.

Izdzīvot var tikai tā tauta, kas ciena savu zemi, savu kultūru un vēsturi. Kārlis Ulmanis mācīja, ka tauta, kas aizmirst savu pagātni, iznīcina savu nākotni. Bet ko lai mēs sakām par tautu, ku­ras lielum lielā daļa pat neapzinās savu dižo senatni?

Tie zinātnieki, kuri saņēmuši algu par tās pētīšanu, nav šo darbu godprātīgi veikuši, līdz ar to ir zudušas izcilas vērtības.

Mūsu garamantas ir ne tikai vēsture, bet ari atmi­ņas par nākotni. Ceram, ka šīs grāmatas devums dižās senatnes apzināšanā palīdzēs šim cēlajam mērķim.

Autors pateicas visiem tiem labas gribas cilvē­kiem, kas palīdzējuši šā darba tapšanā, sniedzot zi­ņas un padomus, materiālo vai cita veida atbalstu.

GALVENIE LITERATŪRAS AVOTI

Latvju garamantas, it īpaši dainas, teikas, pasakas. Dažādi izdevumi.

Citu tautu garamantas, it īpaši mīti un leģendas. Dažādi izdevumi.

Alksnis A. Citu sauļu planētas // Zvaigžņotā debess, 1997. Vasara, 12.-13. lpp.

Andželo Dž. de. Indiāņu teikas. Rīga, Sprīdītis, 1991. Anteins A. Bronza Latvijā. Rīga, Zinātne, 1988. Bībele. Jelgava. Drukāta pie J. F. Steffenhagena un dēla, 1898.

Biezais H. Gaismas dievs seno latviešu reliģijā. Rīga, Minerva, 1994.

Birgins L. Noklusētie arheoloģijas atklājumi. Rīga, Avots, 2000.

Birkerts E Latvju tautas estētika. Rīga, autora izd. I daļa. Cilvēka skaistums, 1938; II daļa. Gara estē­tika un kritika, 1939.

Buiķis A. Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam? Rīga, Madris, 2001.

Caterdži S. K. Balti un ārieši. Rīga, Zinātne, 1990. Derums V Tautas veselība un dziedniecība senajā Baltijā. Rīga, Zinātne, 1978.

Egle R., Upīts A. Pasaules rakstniecības vēsture. 1. sē­jums. Rīga, izd. A. Gulbis, 1930.

Fišingers L. A. Dievu laiki - Zemes pagājusī nākot­ne. Rīga, Avots, 1998.

Gimbutiene M. Balti aizvēsturiskos laikos. Rīga, Zinātne, 1993.

Gorbovskis A. Fakti, minējumi, hipotēzes. Rīga, Zvaigzne, 1992.

Graudonis J., Urtāns V Senatnes pēdās. Rīga, LPSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1961. Griškjans R. Raksti laikrakstos "Dziednieks" un "Zintnieks", 1996 - 2000.

Hausdorfs H. Pasaules noslēpumainās vietas. Rīga, Alberts XII, 2001.

Heijerdāls T. Aku - Aku. Rīga, LVI, 1959. Ieviņš K. Pie teiksmotā ezera. Rīga, 1938. īru leģendas un pasakas. Rīga, Liesma, 1969. Jakobsone G. Ievads latviešu senču garīgajā manto­jumā. Rakstu kopa // Zvaigžņotā debess. 1996. Va­sara- 1998. Pavasaris.

Kalevala: Somu tautas eps. Rīga, Latvju kultūra, 1924.

Kalniņš R. Baltu senču vissenākās un vēlākās dzī­ves vietas. Ņujorka. Iespiedis Vilis Stāls, 1982. Kārkliņš, J. Atlantida. Rīga, P Neldnera (O. Krolla) izd., 1939.

Kursīte J. Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga, Zinātne, 1996.

Kūns N. Sengrieķu mīti un varoņteikas. Rīga, LVI, 1959.

Langbeins V J. Pēdējo 2500 gadu lielās mīklas. Rīga, Avots, 1996.

Langbeins V J. Sfinksu sindroms. Rīga, Avots, 1997. Latviešu vēsture. Prof. Fr. Baloža un prof. A. Ten- teļa redakcijā. Rīga, Valtera un Rapas akc. sab. apg., 1938.

Latvijas vēstures hrestomātija. Sast. A.Birkerts.

Valka, Kultūras balss, 1919.

Leitis V Latviešu dievi Āzijā. Rīga, autora izd., 1939.

Leitis V Latviskā Indijas Rigvēda. Rīga, autora izd.,

1938.

Lielbritānijas salu tautu pasakas un teikas. Rīga, Zinātne, 1971.

Mahābhārata jeb teiksma par Bharatas pēcteču vareno kauju. Rīga, Liesma, 1975. Mešterhāzi L. Prometeja mīkla. Rīga, Liesma, 1991. Pasaules vēsture. A. Grīna redakcijā. Rīga, Grāmatu draugs, 1929.

Radiņš A. Ceļvedis Latvijas senvēsturē. Rīga, Zvaig­zne ABC, 1996.

Raudupe R. Nepublicētie materiāli no sarakstes ar rakstnieci R. Raudupi.

Rupainis A. Archeolingvistika. Waverly, lova. ASV Latvju grāmata", 1967.

Rusmanis S., Vīks I. Kurzeme. Rīga, Latvijas enciklopēdija, 1993.

Sedovs V Balti senatnē. Rīga, Zinātne, 1992. Spekke A. Aistu sūtņi pie Teodori ka Ravennā// Latviešu vēsturnieku veltījums prof. Robertam Viperam. Rakstu krājums.

Stingls M. Zvaigžņu pielūdzēji. Rīga, Zinātne, 1986. Strods H. Latvijas lauksaimniecības vēsture. Rīga, Zvaigzne, 1992.

Tacits. Ģermānija. Rīga, Grāmatu apg. A. Gulbis, 1938. Urtāns J. Latvijas senās svētnīcas. Rīga, Latvijas enciklopēdija, 1993.

Vasks A., Vaska B., Grāvere R. Latvijas aizvēsture. Rīga, Zvaigzne ABC, 1997.

Veinbergs J. Piramīdu un zikurātu ēnā. Rīga, Zinātne, 1988.

Vīks I. Pokaiņu meža noslēpumi // Zemgale. 22.04. 1995.

Vīks I. Raksti krāj. "Latvju mājai un ģimenei", 1997 -

2000,   1.-12. nr.

Vīks I. Trejdeviņi Latvijas brīnumi. Rīga, Geizers O,

2001.  

Dr. Vīksniņš N. Latvijas vēsture jaunā gaismā. Oak Parks, Krolla Kultūras birojs, 1968. Vīķe-Freiberga V Dzintara kalnā. Rīga, Zvaigzne, 1993.

Vilks I. Astronomija vidusskolai. Rīga, Zvaigzne ABC, 1996.

Zalāne P Dainas - latviskās pasaules pamats // Dārzs un Drava, 1990, 6. nr, 1.-3. Ipp. Ziemeļeiropas bronzas laikmeta laivveida akmens krāvumi. Rīga, Vides aizsardzības klubs, 1999.

Atkinson R. J. C. The Prehistoric Temples of Stone- henge & Avebury. Great Britain. Pitkin Pictorials. 1990.

Bauval R., Gilbert A. The Orion Mystery. Heine- mann. 1994.

Blomqvist L. Megal itgravarna i Sverige. Stockholm. Akademitryck AB. 1989.

Burl A. Prehistoric Astronomy and Ritual. UK. Shire Publications. 1983.

Burl A. Prehistoric Stone Circles. UK. Shire Pub­lications. 1988.

Campbell J. The Masks of God. Primitive Mytho- logy. New York. 1959.

Chippindale Ch. Stonehenge Complete. London. Thames and Hudson. 1985.

Critchlovv K. Time Stands Stili. London. Gordon Fraser. 1979.

Dāniken E. von. Zurūck zu den Stern&i. Dūssel- dorf - Wien, 1969.

Gedgaudas C. Mūsu pracities beleškant. Fotogra- fuotinis leidimas. Kaunas.Aušra. 1994. Havelock F. J. Earth Energy. Wellingborough. The Acquarian Press. 1988.

Hancock G. Fingerprints of the Gods. New York.

Crown Trade Paperbacks. 1995.

II Patrimonio dell' Umanita. Touring Club Italiano.

Milano. Touring Editore. 1998.

Lasdin Ch. (K. Lazdiņš). Sanskrit Latvian Words.

Canada. Academic Language Courses. 1954.

Lawlor R. Sacred Geometry. London. Thames and

Hudson. 1994.

Lougas V Selirand Jūri. Arheoloogiga Eestimaa teedel. Tallinn. Valgus. 1989. Meaden G. Terence. The Stonehenge Solution. Lon­don. Souvenir Press. 1922.

Michell J. At the Centre of the World. London. Thames and Hudson. 1994.

Michell J. Ancient Metrology. Bristol. Pentacle Books. 1981.

Michell J. The New View Over Atlantis. San Fran- cisco. Harper & Row. 1986.

Michell J. The Old Stones of Land's End. Bristol. Pentacle Books. 1979.

PennickN. Earth Harmony. London. Centuiy. 1987. Piggot S. The Druids. London. Thames and Hud­son. 1996.

Rolleston T. W Celtie Myths and Legends. London. Studio Editions. 1990.

Stewart B. & Matthews J. Legendaiy Britain. Lon­don. Blandford Press. 1992. Thom A. Megalithic Sites in Britain. Oxford.

University Press. 1979.

Underwood G. The Pattern of the Past. London. Abacus. 1974.

Watson L. The Nature of Things. Hodder and Stoughton. 1990.

Westermann G. Grosser Atlas zur Weltgeschihte. Braunschweig G. Westermann Verlag, 1956.

Балты, славяне, прибалтийские финны. Латвийская академия наук. Институт истории Латвии. Рига. Зинатне. 1990.

Горбовский А. Загадки древнейшей истории. Мос­ква Знание. 1971.

Я открою тебе сокровенное слово. Сост. В. К Афа­насьева и И. М. Дьяконова. Москва. Художествен­ная литература 1981.

Откупщиков Ю. В. Догреческий субстрат. Ленин­град. Издательство Ленинградского университета. 1988

Пессель М. Золото муравьев. Москва. Мысль. 1989.

Поэзия и проза Древнего Востока. Москва. Худо­жественная литература. 1973.

Шилов Ю. А. Космические тайны курганов. Москва Молодая гвардия. 1990. Всемирная история. Академия наук СССР. Т. 1—3. Москва Го с Политиздат. 1955 — 1957. Мировоззрение древнего населения Евразии. Рос­сийская академия наук. Институт археологии. Москва 2001.

SATURS

 IEVADVĀRDI……………………………………………………………………………….. 3

PIRMAIS APCIRKNIS…………………………………………………………………… 9

Atmiņas, kuras nedrīkst aizmirst…………………………………………….. 9

1.1. Pārsteidzošās zināšanas……………………………………………… 10

Saules sistēmas radīšana………………………………………………. 13

Zemes veidošana…………………………………………………………… 19

Aizdedzināšana………………………………………………………… 23

1. 2. Otrais radīšanas solis……………………………………………………… 26

Bioloģiskās dzīvības attīstība………………………………………… 27

Dieva dēlu laiks……………………………………………………………. 29

Lielā raidītāja novietošana……………………………………………. 35

1. 3. Cilvēces sākumi……………………………………………………………… 37

Cilvēka uzdevums……………………………………………………. 39

Rasu radīšana……………………………………………………………….. 43

Skaņu valodas attīstība…………………………………………………. 46

1. 4. Senās sasaistes………………………………………………………….. 47

Svētvietu līnijas………………………………………………………. 50

Mīisu vieta pasaulē……………………………………………………….. 53

Laimas un Māras līnijas………………………………………………… 59

1.  5. Aizlaiki……………………………… …………………………………… 63

Kas ir civilizācija?…………………………………………………………. 66

Senākās materiālās liecības………………………………………….. 71

Tik tālie un tomēr tuvie japāņi……………………………………… 76

Atmiņas par Apsu…………………………………………………….. 80

Kopsavilkuma vietā…………………………………………………………………….. 86

OTRAIS APCIRKNIS………………………………………………………………….. 88

Pērnais starpleduslaikmets…………………………………………………………. 88

2.   1. Likteņdaina………………………………………………………………….. 89

2. 2. Kurbada cīnās…………………………… ………………………………… 98

2. 3. Cik sena ir mūsu tauta?……………………………………………….. 105

Garīgā un materiālā kultūra………………………………………. 108

2. 4. Lielie veidojumi…………………………………………………………… 110

2. 5. Ceļojumi uz letu zemi………………………………………………….. 114

Sasaistes ar Hellādu…………………………………………………… 115

Kā senatnē sauca mūsu zemi………………………………………. 119

Lēto, Apollons, Artemīda…………………………………………….. 120

Ziņas par hiperborejiem…………………………………………….. 125

Dižie skolotāji…………………………………………………………… 129

2. 6. Pēdējais leduslaikmets………………………………………………… 133

Kā sākās leduslaikmets…………………………………………….. 135

Tālajā ceļā…………………………………………………………………… 140

Saltais Kālī laiks………………………………………………………. 143

2.  7. Leduslaikmeta beigas…………………………………………………. 146

Lielā katastrofa…………………………………………………………. 148

īss kopsavilkums……………………………………………………………………… 153

TREŠAIS APCIRKNIS…………………………………………………………….. 155

Svētās zemes atjaunošana………………………………………………………… 155

3.  1. Pēdējais akmens laikmets…………………………………………… 156

Garais ceļš mājup………………………………………………………. 159

3. 2. Dižo darbu laiki……………………………………………………………. I63

Indras laiks……………………………………………………………….. 163

Ūsiņa laiks…………………………………………………………………. I66

Lielā sakārtošana………………………………………………………. 169

Dzīves apstākļi………………………………………………………….. 173

Bet varbūt citplanētieši?……………………………………………. 177

Cik sena bija letu valsts?…………………………………………… 179

3.  3. Rāmas laiks…………………………………………………………………. I85

Saimnieciskā darbība………………………………………………… 186

Tilts uz Sāmsalu………………………………………………………… 188

Rāmas laika atspulgi…………………………………………………. 190

Kā senči sargāja savu svētāko vārdu………………………….. 193

Senbaltu civilizācijas gals………………………………………….. 197

CETURTAIS APCIRKNIS………………………………………………………… 201

Darbi, kurus nevar atkārtot……………………………………………………… 201

4.1. Saules raksti………………………………………………………………. 202

Milžu darbi………………………………………………………………… 204

Popes līnija……………………………………………………………….. 206

Tālās saistības…………………………………………………………… 208

Lielās mīklas…………………………………………………………….. 214

Dižo darbu noslēpumi……………………………………………….. 216

4.  2. Zelta ķēdes trīsstūri…………………………………………………… 219

Pitagora trīsstūri……………………………………………………….. 220

Lielie zīmējumi…………………………………………………………… 226

Dziļās kopsakarības……………………………………………………. 229

Tā nav sagadīšanās……………………………………………………… 232

4.3. Zelta vija……………………………………………………………………… 234

Atradumi lagūnās……………………………………………………….. 239

Milžu darbi un modernā fizika……………………………………. 240

PIEKTAIS APCIRKNIS……………………………………………………………… 243

Gara gaismas nesēji……………………………………………………………………. 243

5. 1. Ausekļa neparastā dzīve……………………………………………….. 245

Auseklis - Visuma atjaunotnes simbols……………………….. 246

Lielie cikli cilvēces vēsturē………………………………………… 249

Prometeja izcelsme……………………………………………………… 252

5.2. Daugavas mītiskais spēks…………………………………………….. 254

Pastarīte Daugavā………………………………………………………. 256

5. 3. Baltie viesi Amerikas kontinentā…………………………………. 260

Senā spožuma atspulgi………………………………………………… 262

Pārsteidzošas liecības………………………………………………….. 263

Baltie kultūras nesēji Dienvidamerikā……………………….. 266

Titikakas ezers un tā mīklas……………………………………….. 266

Tiavanako mīklas……………………………………………………….. 268

Kas bija Virakoča un Kecalkoatls?………………………………. 275

Tunapas pēdējais ceļojums………………………………………….. 276

īliņš Amerikā……………………………………………………………… 279

Piecas Saules - pieci laikmeti……………………………………… 283

Atceroties Antonu Rupaini………………………………………….. 286

5. 4. Usira darbība Ēģiptē……………………………………………………… 288

Usira dzīve………………………………………………………………….. 288

Tālās līdzības………………………………………………………………. 291

5. 5. Eirāzijas kontinenta Ausekļi………………………………………… 296

Senie mīti un dabas augšāmcelšanās…………………………… 297

Japāņu Auseklis…………………………………………………………. 299

Gaismas nesēju sodīšana…………………………………………….. 300

Jānis Šumerā……………………………………………………………… 304

Rīta zvaigznes dievības Mazāzijas un

Divupes tautu mītos……………………………………………………. 306

Zvaigžņu un ūdens saistība Armēnijā………………………….. 308

No Saules laivas līdz cilvēka upurēšanai…………………….. 309

Gara gaismas nesēji sengrieķu mītos………………………… 313

Atspulgi debesu velvē………………………………………………… 319

Ausekļa zeme……………………………………………………………. 322

īss kopsavilkums………………………………………………………………………. 324

SESTAIS APCIRKNIS……………………………………………………………… 326

Ilgie okupācijas laiki………………………………………………………………… 326

6. 1. Gudu laiks…………………………………………………………………… 327

Sarkanās ogas……………………………………………………………. 331

Mūsu senči Āzijā……………………………………………………….. 334

Gaili un ķelti…………………………………………………………….. 337

6. 2. Somugri šai zemē………………………………………………………… 340

Biarmijas pakļautībā…………………………………………………. 341

Pārvaldes struktūra…………………………………………………… 343

Baltijas tautu sasaistes………………………………………………. 346

Lauksaimniecības aizsākums…………………………………….. 348

6. 3. Materiālās kultūras liecības………………………………………… 355

Veselība un mūža ilgums…………………………………………… 357

Ezeru atlidošana……………………………………………………….. 358

Akmeņu kopas…………………………………………………………… 360

Svētakmeņu salikumi……………………………………………….. 362

Darbs brāļa sētā…………………………………………………… 366

Bronzas laikmets………………………………………………………. 368

SEPTĪTAIS APCIRKNIS…………………………………….. ………………….. 372

Pokaiņi, ap kuriem grieza apkārt visu pasauli………………………….. 372

7.1. Pokaiņi - svētvietu sistēmas daļa………………………………… 373

Pieci Pokaiņi…………………………………………………………….. 374

Pokaiņi - izcila vieta uz zemeslodes…………………………… 376

Pokaiņi - senbaltu civilizācijas svētcentrs…………………… 380

Kosmiskās sakarības…………………………………………………. 383

Latvju garamantas par Pokaiņiem……………………………… 386

Pokaiņi kā senkapi……………………………………………………. 390

Augu valsts……………………………………………………………….. 391

7. 2. Mākslīgie veidojumi……………………………………………………. 392

Neparastie kalni……………………………………………………….. 394

Dižā seja……………………………………………………………………. 397

Divas sejas………………………………………………………………… 402

Svētieleju nozīme……………………………………………………….. 404

7. 3. Salikumi un krāvumi…………………………………………………… 406

Gaišo akmeņu vecums………………………………………………… 411

Kāpēc senči veidoja akmeņu krāvumus………………………. 413

Salikumu veidi…………………………………………………………… 416

Zintnieku laiva…………………………………………………………… 418

Māras loki …………………………………………………………………. 420

7. 4. Apstrādātie akmeņi………………………………………………………. 421

Dziedniecība………………………………………………………………. 425

Savrupatradumi………………………………………………………….. 426

Plānās šķilas………………………………………………………………. 427

Pokaiņu kultūra…………………………………………………………. 430

Diski …………………………………………………………………………. 431

Sakrālie mākslas priekšmeti………………………………………. 435

7.  5. Ieskats Pokaiņu vēsturē………………………………………………. 441

ASTOTAIS APCIRKNIS…………………………………………………………… 447

Trīs brīvības gadsimti……………………………………………………………….. 447

8.  1. Seno baltu dzīves telpa………………………………………………… 449

8. 2. Lielā tautii staigāšana………………………………………………….. 458

Pārmaiņas Baltijā……………………………………………………….. 460

Piektais spēks…………………………………………………………….. 464

Kas veidoja latviešu tautu?…………………………………………. 467

Pēdējais tērauda laikmets…………………………………………… 470

8.  3. Uzplaukuma gadsimti………………………………………………….. 472

Pārmaiņas ražošanā……………………………………………………. 473

Kultūra un sakari………………………………………………………. 475

Vēstures notikumi……………………………………………………… 476

DEVĪTAIS APCIRKNIS……………………………………………………………. 478

Senču baltā gudrība………………………………………………………………….. 478

9.1. Latvju garamantas un dzīvesziņa………………………………….. 482

Teiku un pasaku gudrība……………………………………………. 484

Dainu laika beigas……………………………………………………… 486

Latvju dzīvesziņas pamati…………………………………………… 490

9.  2. Mūsu valodas senās saknes………………………………………….. 496

Indijas svētā valoda…………………………………………………….. 499

Letu zeme - indoeiropiešu pirmdzimtene……………………. 505

9. 3. Vai tikai rakstība?……………………………………………………….. 510

Kamolraksts……………………………………………………………….. 513

Pirmsleduslaikmeta datori?………………………………………… 517

Pēcvārds…………………………………………………………………………………… 521

Galvenie literatūras avoti………………………………………………………… 524

formāts 84x108/32. Apgāds «Vinda», Rīrh, Lubāna» ielA 6-4, LV - 1019 Reg. apl. Nr. 010300001. Iespie stu SIA Tipogrāfija Ogri-, Ogrfi, Brīvības ielā 81, LV - 5001