KAD DIEVI SMEJAS

Ir dievi stiprākie, pat laiks

Tiem ceļos krīt, un ļaudis trīs,

To lūgsnas kāpj kā vīraktvaiks,

Jo tiem ir dievi debesīs;

Jā gan, Felis.

Kārkinezs pēdīgi bija atraisījies. Viņš slepšus pameta skatienu uz grabošajiem logiem, paraudzījās augšup uz jumta sijām un mirkli ieklausījās, cik mežonīgi auro dien- vidrītenis, sakampis bungalo savos rēcošajos žokļos. Tad viņš pacēla glāzi pret kamīna uguni un līksmi uzsmaidīja vīna zeltainajam mirdzumam.

—   Skaists tas ir, — viņš teica. — Visu jaukumu jau­kums. Tas ir sieviešu vīns, un to var dzert pat svētie pe­lēkos apmetņos.

—   Mēs to audzējam mūsu pašu siltajos pauguros, — es attraucu ar gluži saprotamu kalifornieša lepnumu. — Tu jau vakar brauci šurp starp vīnājiem, no kuru ogām tas tecināts.

Bija vērts nogaidīt, kamēr Kārkinezs atkūst. Viņš jau patiesībā nemaz nebija viņš pats, pirms nejuta vīna kvē­les maigo reibumu dūcam asinīs. Tiesa, viņš bija māksli­nieks, arvien un allaž mākslinieks; tomēr, kad Kārkinezs nebija dzēris, viņa domu gaita kaut kā zaudēja pārgal­vīgo asprātību un viņš kļuva tikpat truli garlaicīgs kā angju svētdiena — garlaicīgs ne jau tādā veidā, kā cil­vēki parasti mēdz būt, bet garlaicīgs salīdzinājumā ar možo radījumu, kāds bija Montē Kārkinezs, būdams viņš pats.

No visa tā nevajag secināt, ka Kārkinezs, mans mīļo­tais draugs un vēl mīļākais biedrs, būtu plencis. Nepavi­sam ne. Viņš grēkoja reti. Kā jau teicu, viņš bija māksli­nieks. Viņš zināja, kad ir diezgan, un diezgan — tas viņam nozīmēja līdzsvarotību, tādu līdzsvarotību, kādā esam mēs ar jums, kad neesam dzēruši ne piliena.

Viņam piemita gudra un instinktīva mērenība — kā sena­jiem grieķiem. Tomēr grieķis viņš nebija. «Esmu acteks, esmu inks, esmu spānietis,» tiku dzirdējis viņu izsakāmies. Un tāds viņš patiesi izskatījās — it kā svešādu un senat­nīgu tautību sajaukums — ar melnīgsnēju ādas krāsu un asimetriskiem, primitīviem sejas pantiem. Viņa acis zem smagnēji velvētām uzacīm stāvēja tālu viena no otras un bija melnas — barbaru tautām raksturīgā melnumā, un pāri tām parasti nokārās biezs melnu matu mudžeklis, caur kuru viņš raudzījās kā šķelmīgs satīrs no biezokņa. Zem rievainā samta svārka viņš arvien nēsāja mīkstu flaneļa kreklu, bet kaklasaite bija sarkana. Tā viņam aizstāja sarkano karogu (kādu laiku viņš bija dzīvojis kopā ar Parīzes sociālistiem), kas simbolizē asinis un cilvēces brālību. Tāpat nekad nebija redzēts, ka galvu viņam būtu sedzis kas cits kā vien sombrero ar ādas sik­snu apkārt. Klīda pat baumas, ka viņš jau esot piedzimis ar visu šo īpatnējo galvassegu. Bet, pēc maniem ieska­tiem, tiešām bija ārkārtīgi aizraujoši redzēt šo meksikāņu sombrero pazūdam Pikadilijas ekipāžā vai kā vētras brā­zienos šūpojamies cilvēku drūzmā kāpnēs uz Ņujorkas gaisa dzelzceļa piestātni.

Kā jau teicu, Kārkinezu vīns darīja dzīvu — «tāpat kā māls kļuva dzīvs, kad dievs tam iepūta dzīvības dvašu» —, tā viņš pats to mēdza apzīmēt. Jāatzīstas, par dievu viņš mēdza izteikties zaimojoši familiāri, tomēr jāpiebilst, ka zaimošana nemaz nebija viņa garā. Kārkinezs arvien un visur bija godīgs, bet,, tā kā pats viņš bija viens vienīgs paradoksu maisījums, viņu allaž pārprata tie, kas viņu nepazina. Reizumis viņš spēja būt neapvaldīti rupjš un klaigāt kā mežonis, citreiz atkal bija smalkjūtīgs kā jauna meitene un galants kā spānietis. Un … jā, vai tad viņš nebija acteks? Inks? Spānietis?

Un tagad man jāatvainojas, ka tik daudz laika esmu veltījis viņam. (Viņš ir mans draugs, un es viņu mīlu.) Tātad māja ļodzījās negaisa brāzienos, kad viņš pievirzī­jās tuvāk kamīnam un uzsmaidīja ugunij caur Vīna glāzi. Viņš paraudzījās manī, un, redzot viņa acis spulgojam līk­smā mundrumā, es sapratu, ka nu viņš atkal sasniedzis savus kalngalus.

—  Tātad tu domā, ka esi palicis uzvarētājos pret die­viem? — viņš ievaicājās.

—   Kālab pret dieviem?

—   Kas gan cits, ja ne viņu griba piešķir cilvēkam ap­mierinātības sajūtu? — viņš atsaucās.

—  Un kas tad radījis manī gribu vairīties no šās ap­mierinātības? — es triumfēdams attraucu.

—   Atkal tie paši dievi. — Viņš pasmējās. — Tā taču ir viņu spēle, kurā mēs piedalāmies. Viņi jauc un dala visas kārtis … un savāc iemaksas. Nedomā, ka tu esi at- vairījies, ja aizbēgi no neprāta apsēstajām lielpilsētām. Tu ar saviem vīnogulāju klātajiem pauguriem, ar saviem saulrietiem un saullēktiem, ar savu omulīgo, vienkāršoti pieticīgo dzīves veidu!

Vēroju tevi visu laiku, kopš esmu atbraucis. Tu neesi uzvarējis. Tu esi padevies. Tu esi noslēdzis pamieru ar ienaidnieku. Tu esi atzinis sevi par nokausētu. Tu esi pa­cēlis paguruma balto karogu. Tu, tā teikt, esi izlicis pa­ziņojumu, ka tavā mūžā iestājies bēgums. Tu esi aizmucis no dzīves. Tu vienkārši esi izspēlējis viltību, pliekanu vil­tību. Tu spēlēdams esi blēdījies. Tu atsakies spēlēt tālāk. Tu esi pasviedis kārtis pagaldē un atskrējis paslēpties — te starp saviem pauguriem.

Viņš atgrūda atpakaļ taisno matu šķipsnu no liesmai­najām acīm un uz brīdi pārtrauca runāšanu, lai uztītu garu, brūnu meksikāņu cigareti.

—   Bet dievi zina. Tā ir veca viltība. Visas cilvēku paaudzes to jau ir izmēģinājušas… un paspēlējušas. Dievi zina, kā rīkoties ar tādiem kā tu. Pēc kaut ka_ cen­sties nozīmē to iegūt, bet ieguvums nozīmē apmierinātību. Un tā arī tu savā pārgudrībā esi atteicies vēl pec ka censties. Tu esi izvēlējies mieru. Nu, jauki! Dabūsi atēsties savu mieru! Tu saki, ka esot izbēdzis no apmierinatibas. Tu tikai esi to apmainījis pret vecīgumu. Un vecīgums ir cits vārds apmierinātībai. Tā ir maskota apmierinātībā. Areče!

—   Bet paskaties jel manī! — es izsaucos.

Kārkinezs bija īsts dēmons — viņš prata izvilkt otram dvēseli un saplucinat to drisku driskās.

Viņš iznīcinoši apskatīja mani no galvas līdz kājām.

—   Tu taču neredzi nekādu tamlīdzīgu pazīmju, — es izaicinoši teicu.

—   Sairšana mēdz viltīgi aizslēpties, — viņš atsacīja. — Tu esi pārgatavojies līdz trunējumam.

Es pasmējos un piedevu viņam visu šo ļaunprātību. Bet viņš nemaz nekāroja manas piedošanas.

—   Vai tad es nezinu? — viņš vaicāja. — Dievi arvien uzvar. Esmu noskatījies, kā cilvēki gadiem piedalās spēlē, kurā laimests tiem šķiet drošs. Beigās tie tik un tā zaudē.

—   Vai tad tu nekad neesi kļūdījies? — es ievaicājos.

Kārkinezs domīgi izpūta vairākus dūmu gredzenus, pirms atbildēja.

—  Jā, reiz mani gandrīz apmānīja. Es tev pastāstīšu. Bija tāds Mārvins Fisks. Vai tu viņu atceries? Tāds ar Dantes seju un dzejnieka dvēseli, viņš arvien dziesmoja slavu miesas baudām, īsts mīlestības pravietis. Un Eteli Beirdu — to arī tev vajadzētu atcerēties.

—   Karsta un svēta, — es atteicu.

—   Tā pati ir! Skaidra kā mīlestība, tikai daudz jau­kāka! Sieviete, kas radīta mīlestībai; un tomēr — kā lai to pasaka? — no viņas dvesmoja svētums, gluži kā jums šeit gaisā strāvo puķu smaržas. Nu, tātad viņi apprecējās. Viņi uzsāka spēli ar dieviem …

—  Un laimēja šai spēlē, brīnišķīgi laimēja! — es iesaucos.

Kārkinezs nožēlodams pavērās manī, un balss tam du­nēja kā kapu zvans.

—  Viņi zaudēja. Viņi cieta galīgu un neglābjamu zau­dējumu.

—  Tomēr pasaule ir pavisam citādos ieskatos par to, — es vēsi attraucu."

—   Pasaule tikai domā, ka uzminējusi. Pasaule redz vienīgi ārpusi. Bet es žinu. Vai tev nekad nav ienācis prātā padomāt, kāpēc viņa aplikās šķidrautu, kāpēc ap­bedīja sevi skumjā klosterī, kur nonāk visi dzīvei mi­rušie?

—  Tāpēc, ka tā viņu ļoti mīlēja, un, kad viņš nomira …

No Kārkineza ņirdzīgā smīna vārdi sasala man uz lūpām.

—   Parocīga atbilde, — viņš teica, — fabrikā darināta, gluži kā katūna gabals. Pasaules spriedums! Daudz gan pasaule zina par to. Viņa aizbēga no dzīves tāpat kā tu. Viņa bija sakauta. Viņa pacēla balto paguruma karogu. Un neviena aplenkta pilsēta nekad vēl nav pacēlusi šo balto karogu, liedama tik rūgtas asaras.

Tagad es tev pastāstīšu visu šo notikumu, un tev vajag man ticēt, jo man tas labi zināms. Viņi abi bija daudz sprieduši par apmierinātības problēmu. Viņi mīlēja mīles­tību. Viņi bija iepazinuši mīlestības vērtību līdz pēdējai lāsītei. Viņi tik ļoti mīlēja mīlestību, ka kāroja to karstu un trauksmainu uz mūžu paturēt savās sirdīs. Viņi aiz­rautīgi apsveica tās ierašanos; viņi baidījās to zaudēt.

Viņi ticēja, ka mīlestība ir alkas, saldas sāpes. Tā allaž meklē piepildījumu, bet, atradusi meklēto, tā mirst. At­sacīt mīlestībai nozīmē saglabāt mīlestību; atdoties mī­lestībai nozīmē iznīcināt mīlestību. Vai tu mani saproti?- Viņi redzēja, ka dzīvē taču nemēdz salkt pēc tā, kas pa­šam pieder. Ēst un palikt izsalkušam — tādu varoņ­darbu vēl cilvēks nav veicis. Apmierinātības problēma. Tā pati te ir. Mūžam paturēt skaudro, gandrīz badīgo sal­kumu pie bagātīgi apkrauta dzīru galda. Tā bija arī viņu problēma, jo viņi taču mīlēja mīlestību. Bieži viņi par to tika strīdējušies, mīlestības saldajai kvēlei kūsājot viņu acīs, mīlestības kaismei sārtojot vaigus, mīlestības sau­cienam vibrējot viņu balsīs, — te tas slepus burzguļoja krūšu dziļumā, te uzšalca tajās neizteicami maigajās ska­ņās, kādas izdvest spēj vienīgi mīlestība.

Kā es visu to zinu? Es noskatījos — daudz ko. Vēl vai­rāk es uzzināju no Eteles dienasgrāmatas. Dzi, ko es atradu tur ierakstītu — Fjonas Makleoda vārdus: «Jo tik tiešām šī klaidu balss, šie mijkrēšļa čuksti, šī rasaini saldā dvesma, šis koklētājs ar liesmu spārniem, kuru neviens nav skatījis ilgāk par acumirkli līksmes varavīkšņotā at- vizmā vai kaisles pēkšņā zibens uzplaiksnījumā, šis pār- varīgais noslēpums, ko mēs saucam par Amoru, ierodas pie mums — vismaz pie nedaudziem jūsmīgiem sapņotā­jiem —, ne jau dainodams dziesmu, kuru ikviens spēj sa­dzirdēt, ne arī jautru, tālu saklausāmu vijoles melodiju apšalkots, bet gan saspringtā aizrautībā, ar alkām, kas runā savā klusēšanā.^

Kā noturēt pie sevis šo koklētāju ar liesmu spārniem, šīs alkas, kas runā klusēdamas? Svinēt svētkus ar viņu nozīmē viņu pazaudēt. Viņi mīlēja viens otru ar dižu mī­lestību. Viņu apcirkņi bija pildīti līdz malām; bet viņi vēlējās saglabāt savas mīlas skaudri badainās alkas ne­notrulinātas.

Un viņi nemaz nebija kusli cālēni, kas gudri prātuļo, uz mīlestības sliekšņa tupēdami. Viņi bija veselīgi cilvēk­bērni, kas pazina dzīves īstenību. Viņi jau agrāk bija bau­dījuši mīlestību ar citiem — tajās dienās, kad vēl nebija tikušies; bet tajās dienās viņi bija nožņauguši mīlestību ar skāvieniem, nosmacējuši ar skūpstiem un apbedījuši apmierinatības kapenēs.

Viņi arī nebija auksti liekuļi — ne šis vīrietis, ne šī sieviete. Viņi bija kaismīgi cilvēki. Viņu asinīs nelāsoja ne piliens angliski vēsās atturības. Tās dzirkstīja saulrieta sārtumā. Paši viņi kvēloja tām līdzi. Viņos strāvoja franču līksmais baudas prieks. Ideālisti viņi bija, taču šis ideā­lisms bija gallisks. To nekavēja vēsi rāmā plūsma, kas rit angļu dzīslās asiņu vietā. No stoicisma viņos nebija ne miņas. Viņi bija amerikāņi — gan ang]u cilmes —, tomēr viņiem nepiemita ne angļu taustīgā piesardzība, ne paš- aizliegšanās.

Tieši tādi viņi bija, kā es stāstu, un radīti līksmībai, taču viņi pieņēma citu lēmumu. Lāsts visiem lēmumiem! Viņi rotaļājās ar loģiku, un tāda nu bija viņu loģika. Bet vispirms es tev pastāstīšu par sarunu, ko kādu vakaru risinājām. Mēs runājām par Gotjē attēloto Madlēnu de Mopēnu. Vai atceries šo jaunavu? Viņa bija skūpstījusies vienreiz, tikai vienreiz, un vairāk skūpstu viņa nevēlējās. Ne jau tāpēc, ka skūpsti viņai neliktos saldi, bet viņa bai­dījās, ka atkārtodamies tie notrulināsies. Atkal tā pati ap­mierinātība! Viņa gribēja spēlēt pret dieviem, neiemaksā­dama savu likmi. Tomēr tas ir pretrunā ar spēles notei­kumiem, kurus dievi paši pieņēmuši. Tikai šie noteikumi nav izkārti virs galda. Mirstīgajiem vajag spēlēt, lai tos iepazītu.

Un nu par loģiku. Sis vīrietis un šī sieviete sprieda: kālab tad skūpstīties arī vienreiz? Ja gudra rīcība ir skūpstīties tikai vienreiz, vai tad nav vēl gudrāk neskūp­stīties nemaz? Tā varētu mīlestību saglabāt dzīvu. Palik­dama nepiepildīta, tā viņu sirdīs pulsētu mūžam.

Varbūt arī iedzimtība palīdzēja viņiem nonākt pie šā nelaimīgā lēmuma. Iedzimtība laužas uz āru dažreiz pat ļoti fantastiskā veidā. To viņiem nodarīja viņos slēptais nolādētais Albionas [1] gars — šis neķītrais intrigants, ne­kaunīgais, viltīgais, aukstasinīgi apsverošais netiklis. Kā tas īstenībā ir, tikpat nezinu. Bet to gan zinu: tikai tālab, ka neizsakāmi alka pēc līksmības, viņi aizgāja līksmībai garām.

Kā viņš bija teicis (es to lasīju pēc ilga laika kādā viņa vēstulē Etelei): «Skaut tevi savās rokās — cieši un tomēr ne cieši. Kārot tevi un tomēr nekad nedabūt — tādā veidā tu vienmēr būsi mana.» Un viņas atbilde: «Lai tu arvien atrastos man nesniedzamā tālumā. Gūt tevi ik brīdi un tomēr neiegūt nekad, lai tas tā paliktu mūžīgi — arvien svaigs un jauns un arvien mūsu sirdīs kā pirmais liesmojums.»

Tieši tādiem vārdiem jau viņi to neizteica. No manām lūpām viņu mīlestības filozofija skan sagrozītā veidā. Un kas gan es tāds esmu, lai drīkstētu rakņāties viņu dveseļu dziļumos? Kā varde es tupu uz lielās tumsības miklās ma­liņas, ar izvalbītām acīm raudzīdamies viņu liesmaino dvē­seļu noslēpumos un brīnumos.

Un tiktāl viņiem bija taisnība. Viss šķiet jauks… tik ilgi, kamēr tas'nepieder tev. Apmierinātība un piederības apziņa ir nāves zirgi; tie skrien vienā aizjūgā.

Un tikai laiks mums vienmēr mācījis, Kā siržu kvēli paildzināt var.

To viņi bija ņēmuši no Alfrēda Ostina soneta. Tā nosau­kums — «Alīlas gudrība». Tas jau ir tas pats Madlēnas de Mopēnas vienīgais skūpsts! Pag, kā tas skanēja tālāk?

Mēs skūpstām, šķiramies, bet nevaram Vēl tālāk iet; lai labāk nāve skar, Pirms spēkā vājam kļūt vai zemu krist.

Bet viņi bija gudrāki. Viņi negribēja skūpstīties un tad šķirties. Viņi neskūpstījās nemaz, un tā viņi bija iecerējuši palikt mīlestības visaugstākajā virsotnē. Viņi apprecējās. Tu tolaik biji Anglijā. Nekad vēl nav bijis tādas laulības. Viņi savu noslēpumu paturēja tikai sev. Es arī toreiz ne­zināju. Viņu mīla nedzisa. Tā liesmoja arvien spožāk. Ne­kad kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots. Gāja laiks, gāja mēneši un gadi, bet koklētājs ar liesmu spārniem staroja negaistošā mirdzumā.

Visi bija pārsteigti. Viņus sāka uzskatīt par brīnumai­niem mīlētājiem un ārkārtīgi apskauda. Sievietes gan dažreiz līdzjūtīgi nožēloja, ka viņai neesot bērnu; tādā veidā šiem radījumiem izpaužas skaudība.

Es arī nezināju viņu noslēpumu. Es gudroju, brīnījos. Pirmāk es, liekas, gluži neapzināti gaidīju, ka viņu mī­lestība pāries. Tad ievēroju, ka paiet vienīgi laiks, bet mīlestība paliek. Nu manī modās ziņkāre. Kas viņiem par noslēpumu? Ar kādām maģiskām važām viņi saista mīles­tību pie sevis? Kā viņi spēj noturēt šo nežēlīgo laumiņu? Kādu mūžīgās mīlestības eliksīru viņi kopīgi dzēruši — kā senos laikos Tristāns un Izolde? Un kā roka maisījusi šo brīnumdzērienu?

Kā jau minēju, es kļuvu ziņkārīgs un sāku tos novērot. Viņi bija bez prāta aiz mīlestības. Viņi dzīvoja nebeidzamā mīlestības līksmībā. Viņi bija to izvērtuši par krāšņiem svētkiem un svinībām. Viņi paši izkusa savā izsmalcinā­tajā un poētiskajā mīlestībā. Nē, tie nebija nekādi neiro­tiķi! Spirgti un veseli viņi bija, pie tam vēl mākslinieki. Bet viņi bija sasnieguši neiespējamo. Viņi bija guvuši nemirstīgas alkas.

Un es? Es satiku viņus bieži un vēroju bezgalīgo mī­lestības brīnumu. Es biju samulsināts; es lauzīju galvu un tad kādu dienu …

Kārkinezs negaidīti aprāva runu un ievaicājās:

—  Vai esi kādreiz lasījis dzejoli «Mīlestības gaidu laiks»?

Es papurināju galvu.

—  To sarakstījis Peidžs — Kertizs Hidens Peidžs, man liekas. Nu jā, šis dzejolītis palīdzēja man atminēt. Kādu dienu loga nišas sēdeklī netālu no flīģeļa … tu atceries, kā viņa prata spēlēt? Reizēm viņa smējās un teicās šaubā­mies, vai es nākot viņu pašu vai mūzikas dēļ. Reiz viņa nosauca mani par «mūzikas nēsāti», par «skaņu baudkā- rumnieku». Un kāda Mārvinam bija balss! Kad viņš dzie­dāja, es sāku ticēt mūžībai, mana cienība pret dieviem vērtās gandrīz vai bijībā, un es gudroju par paņēmieniem un līdzekļiem, ar kuriem varētu droši pārspēt viņu viltību un izpētīt, kā viņi to panākuši.

Tas bija skats, ar ko dieva aci priecināt, — šie divi cilvēki, kas, jau gadiem precējušies, dziedāja mīlas dzies­mas ar tādu neskartas jaunības svaigumu kā nupat dzi­musī mīlestība, tomēr ar brieduma un degsmes bagātību, kādu jauni mīlētāji nemaz nevar pazīt. Jauni mīlētāji šķita bāli un mazasinīgi līdzās šiem sen precētajiem cil­vēkiem. Bija tiešām ko redzēt, kā tie kvēloja vienās ugu­nīs, liesmās un maigumā, no tālienes trīsaini tverdami acu un balss glāsius ik ar kustību, ikvienā klusuma mirklī, kā mīla trauca tos vienu pie otra, bet tie pretojās kā lido­joši taurenīši, jo bija viens otram sveces liesma, un tā viņi riņķoja viens ap otru neprātīgi mulsā lidojumā pa brīnumainu orbītu. Likās, ka, sekodami kādam lielam fizikas likumam, varenākam nekā Zemes pievilkšanas spēks un daudz maigākam, viņi ķermeniski izkusīs viens otrā turpat manu acu priekšā. Nav nekāds brīnums, ka vi­ņus sauca par brīnumainiem mīlētājiem.

Nu es novirzījos no temata. Tagad pie atminējuma. Kādu dienu šajā loga nišas sēdeklī es atradu dzejoļu sē- jumiņu. Tas atšķīrās pats no sevis bieži lasītā vietā pie «Mīlestības gaidu laika». Lappuse bija pirkstu skā- rienu ieburnīta un šķirstot sadeldēta, un tajā es izlasīju:

Tik skaisti stāvēt tikai šķirtie spēj, Viens otru labāk pazīt, saglabāt To maigumu, kad divi saskaras…

Vēl ne, ak, mīla!… 1,.auj jel, jaukā. Jauj,

Lai mūsu mīlu ietin noslēpums,

Ļauj vēl mums gaidīt, gados nākamos

Kas būs; vēl ne, vēl ne… kaut kad… vēl ne..,

Ai, ļauj kaut brīdi mūsu mīlai augt!

Kad tā būs ziedos, laimē viņa mirs,

Klāj to ar skūpstiem, lūpām neskarot, lai dus

Tā atteikdamās vēl kaut brīdi vien…

Ai, vēl mazliet, ai, vēl mazliet, mazliet!

Es aizvēru grāmatu, paturēdams īkšķi starp lapām, un ilgu laiku sēdēju klusi un nekustīgi. Es biju sastindzis aiz pārsteiguma par skaidro ainu, kādu man pavēra šie panti. Tie bija spožs staru kūlis. Tie bija kā dieva zibens šautra elles tumsībā. Viņi gribēja noturēt mīlestību, šo šaudīgo meža garu, šo jaunas dzīvības vēstītāju — jaunas dzīvības, kas pavēlnieciski piesaka savas tiesības būt dzi­mušai!

Es vēlreiz prātā pārskatīju šīs rindas: «Vēl ne… kaut kad» — «Vēl ne, ak, mīla» — «Klāj to ar skūpstiem, lū­pām neskarot, lai dus». Un es skaļi iesmējos — ha, ha! Kā spilgtā vīzijā es skatīju viņu nevainīgās dvēseles. Tie taču bija bērni. Viņi nekā nesaprata. Viņi rotaļājās ar dabas ugunīm un gulās līdzās kailam zobenam. Viņi smē­jās par dieviem. Viņi gribēja apturēt Visuma gaitu. Viņi bija izdomājuši savu spēles sistēmu un sēdās ar to pie dzīves spēles galda, cerēdami, ka nu jau laimēšot. «Sar­gieties!» es izsaucos. «Pretī jums pie galda sēž dievi. Viņi rada jaunus likumus pret katru sistēmu, ko vien kāds sagudro. Jums nav ne mazāko cerību laimēt.»

Viņiem pašiem jau es to neuzsaucu. Es nogaidīju. Gan viņi atskārtīs, ka viņu sistēma ir nederīga, un atmetīs to. Viņi samierināsies ar laimi, kādu dievi viņiem piešķir, un necentīsies pakampt sev ko vairāk.

Es vēroju. Es neteicu ne vārda. Mēneši arvien vēl nāca un gāja, un vēl arvien viņu mīlas salkums auga skaud­rumā. Ne reizes viņi neremdināja to, neatļāvās nevienu glāstošu skāvienu. Atteikdamies viņi kairināja un asināja savu salkumu, un tas vērtās skaudrāks un skaudrāks. Tā tas turpinājās, līdz pat manī sāka mosties šaubas. Vai tad dievi aizmiguši? Es netiku gudrs. Vai arī tie miruši? Es smējos pats pie sevis, šis vīrietis un šī sieviete bija darījuši brīnumu. Viņi bija piekrāpuši dievu. Viņi bija metuši kaunā visu miesīgo, likuši dusmās satumst labās zemesmātes sejai. Jo tie taču rotaļājās ar viņas uguni un tomēr nebija sadeguši. Tie bija neaizskarami. Viņi paši bija kā dievi, zinādami atšķirt labo no ļaunā, tomēr ne­baudīdami to. «Vai varbūt tādā veidā rodas dievi?» es jautāju pats sev. «Es esmu varde,» es teicu. «Bet, ja ma­nas acis nebūtu dubļiem aizsērējušas, tās apžilbinātu šā brīnuma spožums, kura liecinieks esmu kļuvis.» Es biju piepūties aiz gudrības un gribēju nodot spriedumu par dieviem.

Tomēr arī šī mana vispēdējā gudrība bija aplama. Viņi nebija dievi. Tie.bija vīrietis un sieviete — trausli radī­jumi, kas trīsēja un nopūtās, alku dedzināti, dīvainu vājību gurdināti, dievi tādas nepazīst.

Kārkinezs atkal pārtrauca stāstu, lai saritinātu cigareti un skarbi iesmietos. Tie nebija patīkami smiekli; tie ska­nēja kā velna izsmiekls, tie auga skaļumā, līdz pārska­nēja negaisa aurus, kas no ārpasaules dārdoņas līdz mūsu ausīm nonāca tikai klusināti.

— Es jau esmu varde, — viņš teica aizbildinādamies. — Kā gan lai viņi spētu to saprast? Viņi taču bija māk­slinieki, ne biologi. Viņi gan pazina studijas mālu, bet nepazina mālu, no kura paši darināti. Bet tas man jā­saka — augstu spēli viņi bija uzsākuši. Tāda spēle vēl nav bijusi, un es šaubos, vai jel kādreiz tāda atkal būs.

Nav bijis tādas mīlētāju jūsmas. Viņi nebija ar skūp­stiem nokāvuši mīlestību. Viņi bija iedvesuši tai dzīvību ar atteikšanos. Un atteikdamies viņi to saspriegoja, līdz tā gailēja vienās vienīgās alkās. Un liesmu spārnotais koklētājs vēdināja pār viņiem savus svelmainos spārnus, līdz viņi tvīka bez atmaņas. Tas bija īsts mīlestības ār­prāts, tas neatslāba, tas auga augumā nu jau nedēļām un mēnešiem.

Viņi ilgojās un tvīka tīksmajās mokās un saldi kai­rajās sāpēs, tik dziļi izbaudot šīs jūtas, kā vēl neviens mīlētājs nekad nav izbaudījis ne pirms viņiem, ne arī pēc.

Un tad kādu dienu dusošie dievi pamodās no snaudas. Tie piecēlās un paraudzījās uz vīrieti un sievieti, kas bija gribējuši tos piemānīt. Bet vīrietis un sieviete kādu rītu paraudzījās viens otram acīs un atskārta, ka kaut kas ir zudis. Liesmu spārnotais bija projām. Nakts klusībā tas bija pametis viņu vientuļo dzīru galdu.

Viņi raudzījās viens otram acīs un saprata, ka viņus pārņēmusi vienaldzība. Alkas bija mirušas. Vai tu sa­proti? Alkas bija mirušas. Un nekad tie nebija skūpstīju­šies. Nevienu vienīgu reizi. Mīlestība bija izgaisusi. Ne­kad viņi vairs neilgosies un netvīks. Nekas viņiem vairs nebija atlicis — ne trīsas, ne nemiers, ne saldkaislās bai­les, ne sirdspuksti, ne trauksmainie pulsa sitieni, ne no­pūtas, ne dziesmas. Alkas bija mirušas. Pa nakti tās bija nomirušas — aukstajā, neskartajā guļvietā; un viņi pat manījuši nebija, kā tās izgaist. Pirmo reizi viņi to sa­skatīja viens otra acīs.

Dievi varbūt nav laipnīgi, bet bieži tie ir žēlsirdīgi. Viņi bija likuši virpuļot mazajai ziloņkaula lodītei un no- rausuši no galda visas iemaksas. Palika vienīgi vīrietis un sieviete, kas lūkojās viens otra dzestrajas acīs. Un tad viņš nomira. Šī bija tā žēlsirdība. Pēc nedēļas Marvins Fisks bija miris — tu tņču atceries to nelaimes gadījumu. Un Eteles dienasgrāmatā, kas rakstīta tajā laika, es jau daudz vēlāk izlasīju Mičela Kenerlija vārsmās:

Kaut skūpstu alkām, nebij stundas, Kad būtu skūpstījušies mēs.

—   Ai, kas tā par ironiju! — es izsaucos.

Un Kārkinezs, kas uguns atblāzmā izskatījās pēc vis­īstākā Mefistofeļa samta svārkos, cieši vērās manī ar sa­vām melnajām acīm.

—   Un viņi esot laimējuši, tu teici? Pasaules spriedums! Es tev pastāstīju patiesību, un es zinu. Viņu laimests bija tāds pats kā tavējais te šais pauguros.

—   Bet tu, — es dedzīgi ievaicājos, — tu ar savām skaņu un jūtu orģijām, ar savām neprāta apsēstajām lielpilsētām un vēl neprātīgākajām izpriecām — vai esi pārliecināts, ka tu laimēsi?

Viņš gausi pakratīja galvu.

— Ka tu ar savu prātīgi bukolisko dzīves veidu esi zau­dētājos, tas nav nekāds iemesls, lai es paliktu uzvarētājs. Mēs nekad neuzvaram. Tikai dažreiz mums šķiet, ka esam laimējuši. Tā dievi mazliet padraiskojas.