LAIKA MAŠĪNA

HERBERTS VELSS

IEVADS

Laika ceļotājs — šāds vārds būs piemērots — klās­tīja mums kaut ko dīvainu. Viņa pelēkās acis staroja un spridzēja un citkārt bālā seja bija pietvīkusi un moža. Kamīnā lāktīja uguns, sudraba lilijās dega sve­ces, kuru maigajā gaismā zaigoja burzgulīši, kas uzdzirkstīja un izzuda mūsu glāzēs. Izgatavoti pēc viņa atjautīgā prāta, krēsli drīzāk mūs apkampa un glau­dīja, nekā derēja par sēdekļiem, un valdīja tā cildenā pēcpusdienas noskaņa, kad domas naigi rosās, brīvas no precizitātes valgiem.

Žestikulējot ar kaulainu rādītājpirkstu, viņš runāja šādi, kamēr mēs laiski sēdējām, apbrīnodami viņa gudrību un to, cik dedzīgi viņš aizstāv šo jauno uz­skatu, kas mums likās paradoksāls.

—    Jums vajadzēs uzmanīgi sekot manai domai, > Man jānoliedz dažas gandrīz vispārpieņemtās atziņas. Piemēram, ģeometrija, ko mācījāties skolā, pamatota uz nepareiza priekšstata.

—    Vai jūs uzreiz nekāpjat pārāk augstu, cerēdams, ka pārliecināsit mūs? — sacīja Filbijs, strīdīga persona ar sarkaniem matiem.

" — Es nemaz negribu, lai jūs piekristu bez dibināta iemesla. Jūs drīz atzīsit tik, cik man vajag. Protams, jūs zināt, ka matemātiska līnija, līnija, kuras platums vienlīdzīgs nullei, reāli neeksistē. Tā jums ir mācīts. Matemātiska plakne arī ne. Tās ir tīras abstrakcijas.

—    Gluži pareizi, — teica psihologs.

—    Reālas eksistences nav ari kubam, kam ir tikai platums, garums un augstums.

—    Te nu es neesmu vienis prātis, — Filbijs ie­bilda. — Zināms, ka trīsdimensiju ķermenis var eksis­tēt. Visi reāli priekšmeti. ..

—    Tā domā vairums cilvēku. Bet pagaidiet brīdi. Vai var eksistēt acumirklīgs kubs?

—    Neapjēdzu jūsu vārdus, — Filbijs sacīja.

—    Vai var reāli eksistēt kubs, kas nepastāv nevienu manāmu laika sprīdi?

Filbijs kļuva domīgs.

—    Bez šaubām, — Laika ceļotājs turpināja,

—    katram reālam ķermenim jābūt ekstensīvam četros virzienos: tam jābūt ar platumu, garumu, augstumu un — ilgumu. Aiz iedzimtas cilvēciskas aprobežotības, ko izskaidrošu jums brītiņu vēlāk, mēs tomēr slieca­mies neievērot šo apstākli. īstenībā pastāv četras di­mensijas, — trīs no tām mēs saucam par projekcijām telpā un ceturtā ir laiks. Taču ir tendence saskatīt ne­reālu atšķirību starp pirmajām trim dimensijām un ceturto, jo notiek tā, ka mūsu apziņa intermitējoši kus­tas vienā virzienā pa šo pēdējo no mūža sākuma līdz beigām.

—    Tas, — teica ļoti jauns cilvēks, jo cītīgi nopūlē­damies aizsmēķēt pie lampas savu apdzisušo cigāru,

—    tas … skaidrs kā diena.

—    Nu taisni brīnums, ka daudzum daudziem tas paslīd garām, — Laika ceļotājs atsāka ar pajautru pieskaņu balsī. — īstenībā šāda ir ceturtās dimensijas pareizā izpratne, lai gan daži, kuri runā par ceturto dimensiju, paši nezina, kas domāts ar to. Tas ir tikai laiks no citāda viedokļa. Nav nekādas atšķirības starp laiku un jebkuru no trim telpiskajām dimensijām, ja tikai neņem vērā, ka mūsu apziņa kustas pa to. Bet dažiem grūtgalvjiem ir aplams uzskats šinī ziņā. Jūs visi esat dzirdējuši, ko spriež par šo ceturto dimensiju?

—    Es ne, — atsaucās provinces pilsētas mērs.

—    Tas ir vienkārši tā. Mūsu matemātiķi piedēvē telpai trīs dimensijas, ko varam saukt par platumu, garumu un augstumu un kas vienmēr nosakāmas pēc trim plaknēm, no kurām ikkatra veido ar pārējām di­vām taisnus leņķus. Bet daži prātotāji ir jautājuši:

- Kamdēļ tieši trīs dimensijas? Kamdēļ nevarētu būt arī virziens, kas veido ar pārējiem trim taisnus leņķus?» Un viņi pat mēģinājuši radīt četrdimensiju ģeometriju. Vēl pirms kāda mēneša profesors Saimons Ņūkoms visu to klāstīja Ņujorkas matemātiķu biedrībā. Jūs zināt, ka uz plakanas virsmas, kurai ir tikai divas,, dimensijas, iespējams attēlot trīsdimensiju ķermeņa figūru, un viņi pēc analoģijas spriež, ka varētu ar trīsdimensiju modeļu palīdzību attēlot četrdimensiju ķermeņa figūru, — ja viņi tiktu galā ar perspektīvu. Skaidrs?

—    Man liekas gan, — provinces pilsētas mērs no­murmināja. Saraucis pieri, viņš iegremdējās sevī, kusti­nādams lūpas kā cilvēks, kas atkārto mistiskus vār­dus. — Jā, man liekas, tagad saprotu, — viņš piebilda pēc brīža, pie kam viņa seja uz rāviena atplauka.

—     Nu, es nemaz negribu slēpt no jums, ka esmu kādu laiku nodarbojies ar četrdimensiju ģeometriju. Ir interesanti rezultāti. Piemēram, te ir vairāki portreti. Pirmajā "redzams cilvēks astoņu gadu vecumā, ot­rajā — jau piecpadsmit, trešajā — septiņpadsmit, ceturtajā — divdesmit trīs gadu vecumā un tā tālāk. Visi tie ir viņa pastāvīgās un nemainīgās četrdimensiju esamības uzskatāmi fragmenti, kā saka, trīsdimensiju attēli.

—    Mācīti viri, — Laika ceļotājs turpinaja, pēc tam kad bija brīdi klusējis, lai mēs īsti aptvertu dzirdēto,

—    ļoti labi zina, ka laiks ir tikai telpas veids. Te ir vien­kārša meteoroloģiska diagrama. Sī līnija, pa kuru es velku ar pirkstu, rāda barometra kustību. Vakar dienā tas bija šādā augstumā, vakar vakarā nokrita, šorīt at­kal cēlās, un tas viegli pakāpies līdz šai vietai. Dzīvsud­rabs taču nav vilcis šādu līniju nevienā no vispārat­zītajām telpas dimensijām? Bet tas, protams, ir vilcis līniju, un tamdēļ mums jāsecina, ka tā stiepusies pa laika dimensiju.

—    Tomēr, — sacīja mediķis, cieši raudzīdamies uz kādu ogli kamīnā, — ja laiks patiešām ir tikai telpas ceturtā dimensija, kāpēc tad tas agrāk un tagad uz­skatīts par kaut ko atšķirīgu? Un kāpēc mēs nevaram

kustēties pa laiku tāpat, kā kustamies pa citām telpas dimensijām?

Laika ceļotājs pasmaidīja.

—     Vai esat tik drošs par to, ka varam brīvi kus­tēties telpā? Mums iespējams diezgan brīvi pārvietoties uz priekšu un atpakaļ, pa labi un pa kreisi, un cilvēki to vienmēr ir darījuši. Es atzīstu, ka mēs brīvi kus­tamies pa divām dimensijām. Bet augšup un lejup? Te zemes pievilkšanas spēks mūs ierobežo.

—    Gluži tā vis nav, — mediķis iebilda. — Ir aero- stati.

—     Bet, kamēr tie nebija izgudroti, cilvēkam trūka iespējas kustēties pa vertikāli — ja neskaita sparīgus lēcienus un zemes nelīdzenumus.

—    Taču viņš varēja kustēties mazliet augšup un lejup, — mediķis sacīja.

—    Vieglāk, daudz vieglāk lejup nekā augšup.

—     Un mēs nepavisam nevaram kustēties pa laiku, mēs nevaram tikt projām no tagadējā momenta.

—     Godājamais ser, taisni šinī ziņā jūs maldāties. Taisni šinī ziņā visa pasaule ir maldījusies. Mēs pa­stāvīgi virzāmies projām no tagadējā momenta. Mūsu psihe, kas ir imateriāla un bez dimensijām, no šūpuļa līdz kapam slīd ar vienmērīgu ātrumu pa laika dimensiju. Gandrīz tāpat būtu jāceļo lejup, ja mūsu eksistence sāktos piecdesmit jūdžu virs zemes garozas.

—    Tomēr, — psihologs iejaucās sarunā, — gal­venais ir tas, ka mēs nevaram kustēties pa laiku, kaut arī varam kustēties visos virzienos pa telpu.

—     Ar visu to saistīts mans lielais atklājums. Taču jūs maldāties, apgalvodams, ka nevaram kustēties pa laiku. Piemēram, kad manā atmiņā ļoti spilgti uzaust kāds notikums, es pārceļos pagātnē: domas aizklīst, kā mēdz sacīt. Uz mirkli es atlecu atpakaļ. Protams, mēs nēSpējam uzturēties pagātnē ilgāku laiku, tāpat kā mežonis vai dzīvnieks nespēj noturēties gaisā sešas pēdas no zemes. Bet civilizētais cilvēks ir šinī ziņā sa­sniedzis vairāk nekā mežonis. Pārvarot zemes pievilk­šanas spēku, mēs paceļamies ar gaisa balonu, un kāpēc lai mēs necerētu, ka beigu beigās mums izdosies ap­stādināt vai paātrināt savu dreifu pa laika dimensiju vai pat apgriezties un ceļot pretējā virzienā?

—    Ak, tas nu gan nebūs… — Filbijs iesāka.

—    Kāpēc ne?— Laika ceļotājs jautaja.

—    Tas runā pretī saprātam, — Filbijs teica.

—    Kādam saprātam? — Laika ceļotājs vaicāja.

—    Ar saviem argumentiem jūs varat pierādīt, ka melns ir balts, — Filbijs sacīja. — Taču jūs nekad nepārliecināsit mani.

—    Iespējams, ka arī ne, — Laika ceļotājs atbil­dēja. — Bet tagad jūs sākat noprast, kāpēc esmu iedzi­ļinājies četrdimensiju ģeometrijā. Sen atpakaļ man radās neskaidra doma par mašīnu …

—    Kas ceļo pa laiku! — ļoti jaunais cilvēks iz­saucās.

—    Kas ceļo ikvienā virzienā pa telpu un laiku — kurp vadītājs vēlas. .

Filbijs tikai nosmējās.

—    Bet tas viss man eksperimentāli jāpārbauda, — Laika ceļotājs sacīja.

—    Tas būtu ļoti ērti vēsturniekam, — psihologs ierunājās. — Piemēram, cilvēks varētu aizceļot pagātnē un pārbaudīt, vai vispārpieņemtais Heistingsas kaujas apraksts ir pareizs!

—    Vai domājat, ka jūs nepiesaistītu uzmanību? — mediķis noprasīja. — Mūsu senči ne visai cieta ana­hronismus.

—    Grieķu valodu varētu mācīties no paša Homēra un Platona mutes, — ļoti jaunais cilvēks prātoja.

—    Tādā gadījumā jūs noteikti izgāztu pirmajā eksāmenā, kas jānokārto, lai iegūtu bakalaura grādu. Vācu filologi ir krietni vien uzlabojuši grieķu valodu.

—    Un kur tad vēl nākotne, — ļoti jaunais cilvēks sacīja. — Padomājiet tikai! Varētu visu savu naudu noguldīt uz procentiem un traukties nākotne!

—    Lai atklātu sabiedrību, kas celta uz stingri ko­munistiskiem pamatiem, — es teicu.

—    No visām trakajām, dīvainajām teorijām … — psihologs iesāka.

—    Jā, arī man tāpat šķita, un tamdēļ es nekad nerunāju par to, līdz nolēmu …

—    Eksperimentāli pārbaudīt! — es izsaucos. — Jūs taisāties pārbaudīt to?

—    Eksperimentu! — iekliedzās Filbijs, kura sma­dzenes sāka gurt.

—     Lai nu kā, parādiet savu eksperimentu, — psi­hologs sacīja, — kaut arī, protams, tās ir tīrās apla­mības.

Laika ceļotājs smaidīdams pārlaida mums skatienu. Pēc tam, tikko manāmi vēl smaidīdams, dziļi sabāzis rokas bikšu kabatās, viņš lēnām izgāja no istabas, un mēs dzirdējām viņa rītakurpes šļūcam pa garo gaiteni uz laboratoriju.

Psihologs palūkojās uz mums.

—    Interesanti zināt, ko viņš sadomājis.

—    Kādu smalku triku, — mediķis noteica.

Filbijs sāka mums stāstīt par burvju mākslinieku, ko redzējis Bērslemā, bet viņš vēl nebija ticis galā ar ievadu, kad Laika ceļotājs atgriezās un šis stāsts pārtrūka.

II

MAŠĪNA

Laika ceļotājs turēja rokā spīdīgu metāla karkasu, kurš bija drusciņ lielāks par mazu galda pulksteni un ļoti smalki nostrādāts. Atsevišķas detaļas bija izgata­votas no ziloņkaula un kādas caurspīdīgas, kristāliskas vielas. Tagad man jāielaižas sīkumos, jo viss turpmā­kais ir pilnīgi neaptverams — ja tikai neticam viņa paša izskaidrojumam. Viņš paņēma vienu no astoņstū­rainajiem galdiņiem, kas bija izkaisīti pa istabu, un no­vietoja tā, lai divas kājas atrastos uz grīdsegas kamīna priekšā. Uz šī galdiņa viņš nolika savu mehānismu. Pēc tam viņš piebīdīja krēslu un apsēdās. Uz galdiņa vēl atradās tikai maza lampa ar abažūru, un tās spilgtā gaisma krita uz visu aparātu. Dega arī savas desmit sveces — divas misiņa svečturos uz kamīna dzegas un pārējās kandelabros, tā ka istaba bija spoži apgais­mota. Es sēdēju zemā atzveltnes krēslā vistuvāk pie kamīna. Pavilkos uz priekšu, lai atrastos gandrīz starp uguni un Laika ceļotāju. Filbijs sēdēja viņam aiz mu­guras un skatījās pār viņa plecu. Mediķis un provinces pilsētas mērs viņu vēroja no labās puses, psihologs — no kreisās. Ļoti jaunais cilvēks stāvēja aiz psihologa. Mēs visi sasprindzinājām uzmanību. Man šķiet, ka šā­dos apstākļos nebija iespējams mūs piemānīt pat ar visāķīgāko un veiklāko triku.

Laika ceļotājs palūkojās uz mums un pēc tam uz mehānismu.

—    Nu? — psihologs teica.

—    Šis mazais daikts ir tikai modelis, — Laika ce­ļotājs sacīja, atbalstīdamies ar elkoņiem uz galdiņa mi saspiezdams plaukstas kopā virs aparāta. — Pēc šī parauga esmu taisījis mašīnu, ar kuru ceļot pa laiku. Ka redzat, modelis izskatās brīnum savāds, un šis stie­nītis dīvaini mirdz, tas liekas tāds kā nereāls. — Viņš noradīja ar pirkstu uz šo detaļu. — Bez tam te ir balta sviriņa un te vēl otra.

Mediķis piecēlās no krēsla un cieši aplūkoja pa­raugu.

—    Skaisti nostrādāts, — viņš teica.

—    Divu gadu darbs, — Laika ceļotājs atsvieda. Pēc tam kad arī mēs, pārējie, bijām appētījuši modeli, viņš turpināja: — Tagad gribu jums ieskaidrot, ka tikai jānospiež šī svira, lai mašīna sāktu slīdēt nākotnē, un ar otru var pārtraukt kustību. Šie segli ir laika ceļotāja sēdeklis miniatūrā. Pēc brīža es nospiedīšu sviru, unjnašīna dosies projām. Ta izzudīs mūsu ska­tieniem, aiztrauks nākotne un vairs neatgriezīsies. Apskatiet to labi. Apskatiet arī galdiņu un pārliecinie­ties, ka netaisu nekādus trikus. Es negribu zaudēt šo modeli un pēc tam klausīties, ka mani sauc par šarlatānu.

Kādu minūti valdīja klusums. Šķita, psihologs dzī­rās runāt ar mani, taču atmeta savu nodomu. Pēc tam Laika ceļotājs pastiepa pirkstu uz sviras pusi.

—    Nē, — viņš piepeši sacīja. — Dodiet man roku.

Pagriezies pret psihologu, viņš saņēma šī cilvēka

roku un lika tam izstiept rādītājpirkstu. Tādējādi psi­hologs pats aizsūtīja nebeidzamā ceļojumā laika mašīnas modeli. Mēs visi redzējām sviru pagriežamies. Esmu pilnīgi drošs, ka nenotika nekāda acu apmānī­šana. Uzvilnīja vēsma, un lampas liesma noraustījās. Nodzisa viena no svecēm uz kamīna dzegas, un mazā mašīna pēkšņi sašūpojās, kļuva neskaidra, kādu se­kundi mēs to redzējām kā spoku, kā blāvi spīdošu misiņa un ziloņkaula virpuli; un tā bija projām — no­zudusi! Uz galdiņa bija palikusi tikai lampa.

Bridi mēs visi klusējām. Pēc tam Filbijs nosodījās.

Psihologs atjēdzās no brīnumiem un piepeši palū­kojās zem galdiņa. Laika ceļotājs jautri nosmējās.

—    Nu? — viņš teica, likdams atcerēties psihologa pirmītējo «nu».

Pēc tam viņš uzcēlās, piegāja pie tabakas dozes, kas atradas uz kamīna dzegas, un, stāvēdams ar mu­guru pret mums, sāka piebāzt pīpi.

Mēs platām acīm vērāmies cits citā. ✓

—    Klausieties, — mediķis ierunājās, — vai jūs visu to domājat nopietni? Vai tiešām esat pārliecināts, ka jūsu mašīna devusies ceļot pa laiku?

—    Protams, — Laika ceļotājs atbildēja, noliekda­mies pie kamīna, lai aizdedzinātu savīstīta papīra ga­baliņu. Pēc tam, aizsmēķējis pīpi, viņš pagriezās, lai ieskatītos psihologam sejā. (Cenzdamies slēpt savu ap­mulsumu, psihologs paņēma cigāru un mēģināja to aiz­smēķēt, taču bija piemirsis nogriezt tam galu.) — Vēl vairāk: tur stāv gandrīz pabeigta liela mašīna, — mājastēvs norādīja uz laboratorijas pusi, — un, kad tā būs gatava, es pats uzņemšos šādu ceļojumu.

—   Tātad jūs apgalvojat, ka mašīna ieceļojusi nākotnē? — Filbijs noprasīja.

—    Nākotnē vai pagātnē — skaidri nezinu.

Pēc klusuma brīža psihologam iešāvās prātā kāda doma.

—   Ja tā vispār kaut kur devusies, tai jābūt pa­gātnē, — viņš teica.

—    Kāpēc? — Laika ceļotājs jautāja.

—    Manuprāt, tā nav kustējusies pa telpu, un, ja mašīna būtu ieceļojusi nākotnē, tad visu šo laiku tā aizvien vēl atrastos tepat, jo tai vajadzētu ceļot pa šo laiku.

—     Bet, — es sacīju, — ja tā ieceļojusi pagātnē, mēs būtu to redzējuši pirmīt — kad ienācām šinī istabā; un pagājušo ceturtdien, kad bijām šeit; un aiz- pagājušo ceturtdien; un tā tālāk!

—     Nopietni iebildumi, — provinces pilsētas mērs ar objektīva spriedēja seju piezīmēja, pagriezdamies pret Laika ceļotāju.

—     Nepavisam, — Laika ceļotājs sacīja un, pievēr­sies psihologam, turpināja: — Padomājiet. Jūs jau va­rat to izskaidrot. Tas ir efekts, kas nesasniedz mūsu apziņas slieksni, vājināts efekts.

—     Bez šaubām, — psihologs teica un centās mūs pār­liecināt. — Psiholoģijā tas ir vienkāršs jautājums. Man vajadzēja to iedomāties agrāk. Tas ir viegli saprotams un lieliski noder par apstiprinājumu šim paradoksam. Mēs nevaram samanīt šo mašīnu, tāpat ka nevaram redzēt spieķi, ritenim griežoties, vai lidojošu lodi. Ja mašīna kustas pa laiku piecdesmit, simt reižu ātrāk nekā mēs paši, ja tā veic minūti, kamēr mēs veicam sekundi, tad iespaids, ko tā rada, ir, protams, vienāds tikai ar piecdesmito, simto daļu no tā iespaida, kadu tā atstātu uz mums, neceļodama pa laiku. Tas viss ir pilnīgi saprotams. — Viņš pārvilka roku pa vietu, kur bija stāvējusi mašīna. — Skaidrs? — viņš vaicāja smiedamies.

Kādu minūti mēs sēdējām un blenzām uz tukšo gal­diņu. Pēc tam Laika ceļotājs mums jautāja, ko mēs domājot par visu to.

— Šovakar tas izklausās diezgan ticami, — mediķis sacīja. — Bet nogaidīsim līdz rītam. Rīts gudrāks par vakaru.

—    Vai negribat redzēt lielo laika mašīnu? — mājas­tēvs jautāja.

Paņēmis lampu, viņš tūlīt mūs veda pa garo, caur­vēja izaukstēto gaiteni uz savu laboratoriju. It skaidri atceros tricošo gaismu, viņa galvas plato; svešādo si­luetu, ēnu rotaļas, atceros, kā mēs visi sekojam viņam samulsuši, bet skeptiski un laboratorijā aplūkojām tadu pašu mehānismu, kāds bija izzudis musu acu priekšā, tikai lielāku. Dažas detaļas bija no niķeļa, dažas no ziloņkaula, citas, domājams, izvīlētas vai izzāģētas no kalnu kristāla. Visumā mašīna bija gatava, tikai izliek­tie kristāla stienīši likās nepabeigti. Tie gulēja blakus dažiem rasējumiem uz darbgalda, un es paņēmu vienu no stienīšiem, lai to apskatītu labāk. Tas šķita no kvarca.

—    Klausieties, — mediķis teica. — Vai runājat pil­nīgi nopietni? Varbūt tas ir triks — tāpat kā spoks, ko rādījāt mums pagājušajos ziemsvētkos?

—     Uz šīs mašīnas, — Laika ceļotājs atbildēja, augsti turēdams lampu, — es pētīšu laiku. Skaidrs? Vēl nekad savā mūžā neesmu runājis nopietnāk.

Mēs neviens īsti nezinājām, kā uzņemt viņa vārdus.

Pār mediķa plecu es saskatījos ar Filbiju, un viņš atturīgi man pamirkšķināja.

III

LAIKA CEĻOTĀJS ATGRIE2AS

Manuprāt, toreiz mēs neviens īsti neticējām laika mašīnai. Patiesības labad jāteic, ka Laika ceļotājs bija viens no tiem cilvēkiem, kas pārāk gudri, lai citi viņiem ticētu. Likās, nekad nevarēja viņu izprast pilnīgi; vien­mēr bija jādomā, ka viņa gaišā vēlība slēpj kādu vil­tīgu nolūku, kādu smalku nedarbu. Ja šo pašu modeli būtu mums demonstrējis Filbijs un visu paskaidrojis ar Laika ceļotāja vārdiem, mēs izrādītu daudz mazāku skepticismu. Mēs noskārstu Filbija nolūkus: viņu va­rēja saprast pat gaļas tirgotājs. Bet Laika ceļotājs bija liels savdabis, un mēs neuzticējāmies viņam. Kas būtu sagādājis slavu mazāk apdāvinātiem cilvēkiem, tas likās triks viņa rokās. Pārāk viegli panākumi rada aizdomas. Nopietni ļaudis, kuriem viņš iedvesa cieņu, nekad nejutās īsti droši no viņa: tie, kā saka, apzinājās, ka paļaut savu reputāciju viņa spriedumam ir tikpat kā atstāt bērnistabā smalka porcelāna traukus. Tamdēļ es domāju, ka līdz nākamajai ceturtdienai neviens no mums daudz nerunāja par ceļojumiem pa laiku, kaut arī to dīvainās iespējamības neapšaubāmi nodarbināja mūsu prātus — šādi lidojumi taču likās neticami, tie

radītu kuriozus anahronismus un vislielāko jucekli. Mani pašu sevišķi ieinteresēja triks ar modeli. Atceros, ka šinī sakarībā diskutēju ar mediķi, ko piektdienā sastapu Linneja biedrībā. Viņš stāstīja, ka esot kaut ko līdzīgu redzējis Tibingenē, un lielu nozīmi piešķīra tam, ka eksperimenta laikā nodzisa svece. Bet viņš nevarēja izskaidrot, ka pastrādāts šis triks.

Man liekas, es biju viens no Laika ceļotāja visbie­zākajiem viesiem. Nākamajā ceturtdienā es atkal devos ii/. Ričmondu. Ierados vēlu un sastapu četrus piecus vī­rus jau sapulcējušos viņa viesistabā. Pie kamīna stāvēja mediķis ar papīra lapu vienā un pulksteni otrā rokā. Es aplaidu acis apkart, meklēdams Laika ceļotāju.

—   Jau pusastoņi, — mediķis sacīja. — Vai nesēdī- simies pie pusdienu galda?

—    Kur tad namatēvs? — es vaicāju.

—   Jūs tikko ienācāt? Diezgan savādi. Viņu aizka­vējis kaut kas svarīgs. Te viņš raksta, lai mēs sākot pusdienot pulksten septiņos, ja viņš nebūšot pārradies. Atgriezies viņš paskaidrošot visu.

—    Būtu tā kā žēl, ja pusdienas atdzistu, — sacīja kāda populāra dienas laikraksta redaktors, un ārsts tūlīt pazvanīja.

Bez ārsta un manis no iepriekšējās ceturtdienas viesiem vēl bija tikai psihologs. Pārējie bija Blenks — jau minētais redaktors, — kāds žurnālists un kāds kluss, kautrīgs bārdains cilvēks, ko nepazinu un kas visu vakaru, cik varēju vērot, nebilda ne vārda. Pie galda tika izteikti minējumi par namatēva prombūtni, un es pusnopietni aizrādīju uz ceļojumu pa laiku. Tad redaktors vēlējās sīkākus paskaidrojumus, un psihologs nemās sausi stāstīt par «āķīgo paradoksu uu triku», ko bijām pieredzējuši pirms nedēļas. Viņa izklāsts bija pusē, kad durvis, kas veda uz gaiteni, lēnam un bez trokšņa pavērās. Es sēdēju ar seju pret durvīm un redzēju to pirmais.

—    Ahā! — es sacīju. — Beidzot!

Durvis atvērās platāk, un Laika ceļotājs stāvēja mūsu priekšā. Man izlauzās pārsteiguma sauciens,

—    Ak dievs! Kas noticis, cilvēk? — izsaucās mediķis, kas viņu ieraudzīja nākamajā mirklī, un visi pie­vērsās durvīm.

Viņa izskats radīja izbrīnu. Svārki bija apputējuši un dubļaini, piedurknes notraipītas zaļas; mati bija sajukuši un šķita sirmāki — vai nu aiz putekļiem un netīrumiem, vai tāpēc, ka zaudējuši krāsu. Viņš izskatī­jās bāls kā nāve; zodā redzēja tumšu apdzijušu brūci; seja bija novājējusi un pārvērsta, it kā viņš būtu cietis lielas mokas. Brītiņu viņš palika stāvam durvīs, kā apžilbis no gaismas. Pēc tam viņš ienāca istabā, kli­bodams līdzīgi klaidonim, kas noberzis kājas. Mēs klusēdami vērāmies Laika ceļotājā un gaidījām, ka viņš sāks runāt.

Neteikdams ne vārda, viņš piesteberēja pie galda un norādīja uz vīnu. Redaktors pielēja glāzi pilnu ar šampānieti un pabīdīja viņam tuvāk. Laika ceļotājs to iztukšoja, un dzēriens, kā likās, palīdzēja: viņš aplaida acis apkārt, un viņa sejā tikko manāmi pavīdēja agrā­kais smaids.

—    Kas tad jums atgadījies, cilvēk? — ārsts jautāja.

Šķita, ka Laika ceļotājs nedzird.

—    Neliecieties traucēties, — viņš sacīja tā kā stomīgi. — Man nekas nekait. — Viņš apklusa, pa-' stiepa glāzi, lai ielej vēl, un izdzēra to vienā .malkā. — Labs gan, — viņš noteica. Viņa acis iemirdzējās un vaigos sakāpa viegls sārtums. Skatiens pārslīdēja pār mūsu sejām, paužot tādu kā trulu atzinību, un klīda pa silto un mājīgo istabu. Pēc tam viņš atkal ierunājās, joprojām it kā meklēdams vārdus. — Es iešu nomazgā­šos un pārģērbšos un pēc tam nonākšu lejā un visu izskaidrošu … Pataupiet man gabalu jēra cepeša. Es mirstu vai nost pēc gaļas.

Namatēvs uzlūkoja redaktoru, kas bija rets viesis, un pavaicāja, kā viņam klājoties. Redaktors sāka jautat.

—    Drīz pastāstīšu, — Laika ceļotājs sacīja. — Es taču izskatos pēc ērma! Viens brīdis, un būšu kartība.

Viņš nolika glāzi un devās uz kāpņu telpas durvīm. Manu'uzmanību atkal saistīja viņa klibums un soļu klusā dipoņa. Kad viņš gāja ārā, es piecēlos un redzeju viņa kājas! Tanīs bija tikai zeķes, noplīsušas un asi­ņainas. Durvis aizvēras. Es gribēju sekot, bet atcerējos,

("IK |oli viņam nepatīk, ka veltīgi uztraucas viņa dēļ. I'/ KikIu bridi manas domas aizklīda projām. «Izcilais •/Inatnieks uzvedas savādi,» es piepeši dzirdēju sakām. I.r. bija redaktors, kas mēdza izteikties virsrakstu slila, 1111 šie vārdi lika manām domām atgriezties pie •.pn/.i apgaismotā pusdienu galda.

Kadu iiiiimiru viņš izspēlējis? — žurnālists brī­nījās. Vai tēlojis ubagu? Es netieku gudrs.

I s saskatījos ar psihologu, un viņa sejā bija la­sāms mana paša pieņēmums. Domāju par Laika ceļo- laju, kas stīvi klibo augšup pa kāpnēm. Manuprāt, neviens cits nebija ievērojis, ka viņš tāds klibs.

Pirmais no šī pārsteiguma pilnīgi atguvās mediķis. Viņš pazvanīja — Laika ceļotājs necieta, ka apkalpo- taji uzturas ēdamistabā — un lika atnest nākamo (•(lienu. Kaut ko noņurdējis, redaktors ķērās pie naža un dakšiņas, un klusais cilvēks sekoja viņa priekšzīmei. Pusdienas atsakas. Kadu laiciņu visa mūsu saruna bija tikai atsevišķi izbrīna saucieni; un pēc tam redak­tors iedegas ziņkārē.

—    Vai mūsu draugs savus nelielos ienākumus pa­pildina, lūgdams žēlastības dāvanas? Jefy vai node­vies uzdzīvei? — viņš jautāja.

—     Esmu pārliecināts, ka vainīga ir laika mašīna,— es sacīju un turpināju psihologa iesākto stāstu par mūsu iepriekšējo tikšanos.

Jaunie viesi neslēpa savu skepsi. Redaktors cēla ierunas. «Ceļojums pa laiku, neko teikt! Vai cilvēks var apputēt, vārtīdamies savā paradoksā?» Šīs domas uzjautrināts, viņš sāka zoboties. Vai tad nākotnē drēbju suku nebūšot? Arī žurnālists neparko negribēja ticēt, viņš kopā ar redaktoru ņēmās visu šo gadījumu padarīt smieklīgu, un tas nenācās grūti. Viņi bija mo­derni žurnālisti — ļoti jautri, nebēdnīgi jauni cilvēki. «Mūsu speciālkorespondents ziņo no aiznākamās die­nas, »_ žurnālists sacīja, pareizāk, kliedza, kad Laika ceļotājs atgriezās. Viņš bija apģērbies parastajās va­kara drēbēs, un tikai viņa izvārguši seja lika atcerēties pārmaiņu, kas bija iztrūcinājusi mani.

—    Klausieties, — redaktors draišķīgi teica. — Šie zēni apgalvo, jūs esot pakavējies nākamās nedēļas

vidū! Vai jūs nepastāstītu mums visu par mazo Roz- beriju? Kādu honorāru jūs gribētu?

Nebilzdams ne pušplēsta vārda, Laika ceļotājs pie­nāca pie rezervētās vietas. Viņš atturīgi smaidīja, tāpat kā agrāk.

—    Kur mans cepeša gabals? — viņš noprasīja. — Kāds prieks atkal iedurt gaļā dakšiņu!

—    Stāstu! — redaktors iesaucās.

—    Lai velns parauj visu stāstu! — Laika ceļotājs attrauca. — Es gribu ēst. Kamēr manās artērijās nebūs ieplūduši peptoni, es nestāstīšu itin neko. Paldies. Un sāli arī.

—    Tikai vienu vārdu, — es ierunājos. — Vai ce­ļojāt pa laiku?

—      Jā, — Laika ceļotājs ar pilnu muti atbildēja, palocīdams galvu.

—     Es ņemšu visu stāstu vārdu pa vārdam un mak­sāšu vienu šiliņu par rindu, — redaktors sacīja.

Laika ceļotājs pabīdīja savu glāzi klusajam cilvē­kam un pieskandināja ar nagu. Klusais cilvēks, kas blenza viņa sejā, sarāvās kā dzelts un ielēja viņam vīnu. Pusdienas nu pagāja neomulīgi. Uz mēles man degtin dega jautājumi, un, es domāju, citiem bija tā­pat. Žurnālists centās mazināt saspīlējumu, stāstot anekdotes par Hetiju Poteri. Laika ceļotājs visu uz­manību veltīja savām pusdienām, parādīdams klaidoņa ēstgribu. Mediķis smēķēja cigareti un caur skropstām vēroja Laika ceļotāju. Klusais cilvēks šķita vēl biklāks nekā citkārt, satraukumā viņš aizgūtnēm dzēra šampa­nieti glāzi pēc glāzes. Beidzot Laika ceļotājs atgrūda savu šķīvi un pārlaida mums skatienu.

—    Man droši vien jāatvainojas, — viņš teica. — Es biju izbadējies kā suns. Esmu piedzīvojis lielus brīnu­mus. — Viņš pastiepa roku pēc cigāra un nogrieza tam galu. — Bet nāciet smēķētāju istabā. Mans stāsts ir pārāk garš, lai to stāstītu pie nemazgātiem traukiem.

Viņš ejot pazvanīja un ieveda mūs blakus istaba.

—    Jūs esat stāstījis par manu mašīnu Blenkam, Dešam un Cozam? — Laika ceļotājs man vaicaja, atlaizdamies klubkrēslā un norādīdams uz trim jauna­jiem viesiem.

—    Bet tas viss ir tīrais paradokss, — redaktors iebilda.

—    Šovakar es nevaru diskutēt. Esmu gatavs stāstīt, bet nevaru diskutēt. Ja vēlaties, — Laika ceļotājs tur­pināja, — es pastāstīšu, ko esmu pieredzējis, tikai ne­pārtrauciet mani. Es gribu to pastāstīt. Ļoti gribu. Lielākā daļa no tā izklausīsies pēc meliem. Vienalga! Tomēr tā ir patiesība — katrs vārds. Šodien pulksten četros es biju savā laboratorijā, un kopš tā brīža … esmu nodzīvojis astoņas dienas… dienas, kādas vēl neviens cits nav dzīvojis! Esmu noguris līdz nāvei, bet neiešu gulēt, kamēr nebūšu izstāstījis jums visu. Pēc tam došos pie miera. Tikai nepārtrauciet mani! No­runāts?

—    Norunāts! — redaktors teica.

—    Norunāts! — mēs, pārējie, atkārtojām.

Laika ceļotājs uzsaka savu stāstu, kas lasāms nā­kamajās lappusēs. Sakumā viņš sēdēja puszvilus un runāja gurdā balsī. Vēlāk viņš kļuva mundrāks. Rak­stīdams šīs rindas, es dziļi jo dziļi izjūtu spalvas un tintes un, galvenais, pats savu nespēju pilnīgi atveidot viņa stāstījumu. Es ceru, jūs lasāt diezgan uzmanīgi; bet jūs nevarat redzēt\runātāja bālo atklāto seju ma­zās lampas gaismas lokā, ne arī dzirdēt viņa intonāciju. Jūs nevarat zināt, kā mainījās viņa sejas izteiksme stāsta laikā! Mēs, klausītāji, gandrīz visi sēdējām ēnā, jo sveces smēķētāju istabā nebija iedegtas, vienīgi žurnālista seja un klusā cilvēka lieli un pēdas atra­dās gaismā. Sākumā mēs reižu reizēm palūkojāmies cits citā. Vēlāk vairs to nedarījām un skatījāmies tikai Laika ceļotāja sejā.

IV

CEĻOJUMS PA LAIKU

— Pagājušo ceturtdien es dažiem no jums stāstīju par laika mašīnas uzbūvi un parādīju šo mehānismu, kas stāvēja nepabeigts darbnīcā. Tur tas atrodas arī patlaban. Tiesa, tas mazliet cietis ceļojumā: kāds no ziloņkaula stienīšiem ir iesprādzis, un viens misiņa šķērsis saliekts, bet citu bojājumu nav. Es cerēju savu mašīnu pabeigt piektdien; taču piektdien, kad biju to gandrīz samontējis, es atklāju, ka viens niķeļa stienītis tieši collu par īsu, un man vajadzēja to pataisīt no' jauna. Tamdēļ aparāts nāca gatavs tikai šorīt. Pulksten desmitos pirmā no visām laika mašīnām sāka darbo­ties. Es pēdējo reizi to pārlūkoju, atkal pārbaudīju vi­sas skrūves, uzpilināju vēl pilienu eļļas uz kvarca ass un iesēdos seglos. Es notrīsēju baigās gaidās, kādās varbūt notrīs pašnāvnieks, turēdams pistoli pie galvas. Ar vienu roku satvēru starta, ar otru — bremzes sviru. Es nospiedu pirmo un nākamajā mirklī arī otro.- Man šķita, ka sašūpojos; it kā murgos jutu, ka krītu. Palūko­jos apkārt un redzēju laboratoriju tieši tādu pašu kā agrāk. Vai bija kas noticis? Pazibēja doma, ka prāts mani vīlis. Pēc tam manu uzmanību saistīja pulkstenis. Pirmīt, kā man likās, tas bija rādījis pāris minūšu uz vienpadsmitiem; tagad bija gandrīz pusčetri!

Es ievilku elpu, sakodu zobus, abām rokām sa­grābu starta sviru, un ar dobju skaņu sākās mans ceļojums. Laboratorija kļuva dūmakaina un tumša. Ienāca misis Vočeta un devās uz dārza durvīm. Viņa laikam neredzēja mani. Domājams, pagāja kāda mi­nūte, kamēr viņa šķērsoja istabu, bet man šķita, ka viņa aizšāvās kā raķete. Es nospiedu sviru līdz galam. Nakts uznāca tik pēkšņi, ka likās — nodziest lampa, un tūlīt atausa rīts. Laboratorija tapa dūmakaina un aizvien neskaidrāka. Samelnoja nakts, pēc tam atkal iestājās diena, atkal nakts, atkal diena, arvien ātrāk un ātrāk. Ausīs dūca, un dīvains truls mulsums nomāca manu prātu.

Diezin vai spēšu pilnīgi izteikt īpatnējās sajūtas, ko rada ceļojums pa laiku. Tās ir ārkārtīgi nepatīka­mas. Gluži kā vizināšanās pa «amerikāņu kalniem» — traka, neapturama kustība! Mani biedēja drausma nojauta, ka tūlīt notiks katastrofa._ Es palielināju ātrumu, un nakts mijās ar dienu kā melna spārna vēziens. Laboratorijas izplūdušie apveidi drīz pa­zuda, un es redzēju sauli, kas auļoja pa debesīm, ik pēc minūtes pārlēkdama no apvāršņa līdz apvarsnim un iezīmēdama dienu. Manuprāt, laboratorija vairs neeksistēja un es atrados zem klajas debess. Kā pa miglu manīju kaut kādas sastatnes, bet es jau joņoju pārāk ātri, lai ievērotu kustošus priekšmetus. Pat vis­gausākais gliemezis man drāztos garām pārāk atri. Tumsas un gaismas ņirbīgā secība ārkārtīgi nogurdi­nāja acis. Satumsuma mirkļos es redzēju mēnesi, kas vcrpās, mainot savas fāzes, un tikko varēju samanīt riņķojošas zvaigznes. Ceļojumam turpinoties un ātru­mam vēl joprojām pieaugot, diena un nakts saplūda vienā nepārtrauktā pagaismā; debess atstaroja brīniš­ķīgā košā zilumā, kāds vērojams agrā mijkrēslī, šaudīgā saule kļuva ugunīga josla, spoža arka izpla­tījumā, mēness pārvērtās blāvākā plīvojošā lentā; zvaigznes vairs tikpat kā neredzēju, vienīgi šad un tad zilgmē noplaiksnījās kāds gaišāks loks.

Ainava bija miglaina un izplūdusi. Es aizvien vēl atrados piegāzē, kur tagad stāv šī māja, un uzkalns mana priekšā pacēlās pelēcīgs un neskaidrs. Redzēju kokus, kas auga un mainījās līdzīgi dūmu viruļiem, te brūnus, te zaļus, — tie auga, pletās, drebēja un nozuda. Redzēju skaistas dūmakā ietītas mHzu celtnes sleja- mies augšup un pēc tam izgaistam ka sapnī. Visa ze­mes virsma it kā mainījās, kūstot un viļņojot manu acu priekšā. Mašīnas mazie laika rādītāji joņoja apkārt pa ciparnīcām ašāk un ašāk. Drīz ievēroju, ka saules josta ik pēc nepilnas minūtes pašūpojās augšup un lejup — no solstīcijas līdz solstīcijai, tātad vienā mi­nūtē es veicu vairāk nekā gadu; un katru minūti balts sniegs noviznīja pār pasauli un mijas ar košu acumir­klīgu pavasara zaļumu.

Nepatīkamās sajūtas, kas radās pēc starta, nu vairs nebija tik asas. Tās saplūda tādā ka histēriskā priekā. Es pamanīju, ka mašīna neveikli zvalstās, un nespēju izskaidrot, kāpēc. Mans prāts bija .pārāk apmulsis, lai kavētos' pie šī fakta; es traucos nākotnē, tāda kā tra­kuma pārņemts. Sākumā nedomāju apstāties, domāju gandrīz tikai par šīm jaunajām sajūtām. Bet manā prātā drīz iegulās virkne citu iespaidu — kaut kas līdzīgs ziņkārei un bailēm, un beidzot šī jūtoņa pilnīgi guva virsroku. «Kāda interesanta cilvēces evolūcija,» es domāju, «kāds brīnišķīgs progress salīdzinājumā ar mūsu rudimentāro civilizāciju varētu atklāties, ja es labi ieskatītos šinī neskaidrajā, mīklainajā pasaulē, kas traucas un viļņojas manu acu priekšā!» Es re­dzēju apkārt slejamies lielas, lepnas celtnes, kas bija daudz masīvākas par jebkurām mūslaiku celtnēm, taču likās veidotas no miglas un blāvas gaismas. Re­dzēju, ka spilgtāks zaļums kāpj augšup pa atkalni un tur paliek arī ziemā. Pat caur mana mulsuma plīvuru zeme šķita ļoti skaista. Un tāpēc sajutu vēlēšanos ap­stāties.

Tas būtu bīstami, jo varētu gadīties, ka telpu, kas vajadzīga mašīnai vai manam ķermenim, jau aizņē­musi kāda substance. Kamēr lielā ātrumā ceļoju pa laiku, šis apstāklis gandrīz neko nenozīmēja, jo biju, kā saka, atšķidrināts un līdzīgi tvaikam slīdēju caur bloķējošo substanču spraugām! Bet apstādamies es iestrēgtu priekšmetā, kas atrastos manā ceļā, moleku­las piespiestos pie molekulām, mani atomi nokļūtu tādā ciešā kontaktā ar šķēršļa atomiem, ka notiktu dziļa ķīmiska reakcija, droši vien ļoti spēcīgs sprādziens, un tad mani un aparātu aizraidītu nezināmajā — ārpus visām iespējamām dimensijām. Taisīdams ma­šīnu, es biju atkal un atkal iedomājis šo iespējamību; bet tad es bezbēdīgi biju visu to uzskatījis par neno­vēršamu risku — par tādu risku, kas cilvēkam jāuzņe­mas! Tagad, kur šis risks kļuva neizbēgams, es vairs nejutos tik bezbēdīgs. Apkārtnes absolūtais svešums, mašīnas šķebīgā vibrēšana un zvalstīšanās un, galve­nais, ilgstoša kritiena sajūta pamazām noveda mani līdz galējam uzbudinājumam. Es teicu sev, ka vairs nekad nevarēšu apstāties, un dusmu uzliesmojumā nolēmu to darīt tūlīt. Kā aizkaitināts nelga pa­rāvu sviru, un mašīna uzreiz sagriežas, un es aiz- kūleņoju pa gaisu.

Ausīs noskanēja it kā pērkona grāviens. Kadu brīdi es laikam paliku apdullināts. Apkārt šņāca nežēlīga krusa, un es sēdēju pie apgāztās mašīnas mīksta maurā. Viss joprojām šķita pelēcīgs, bet drīz nomanīju, ka troksnis manās ausīs apklusis. Palūkojos apkart. Acīm redzot, atrados dārza pļaviņā, ko iekļāva rodo- dendronu krūmi, un es ievēroju, ka birtin bira to mē­ļie un tumšsārtie ziedi, krusas notraukti. Atlēkdami no zemes, krusas graudi sakusa mazā mākonītī, kas līdzīgi dūmiem klājās pār mašīnu un zālienu, īsā brīdī es izmirku līdz ādai. «Kādu jauku viesmīlību parāda cilvēkam, kurš noceļojis tik daudzus gadus,» es noteicu.

Tūlīt arī nodomāju, cik muļķīgi būtu mirkt vēl ilgāk. Es piecēlos un aplaidu acis apkārt. Kolosāla figūra, kas likās cirsta baltā akmenī, caur palso gāzmu ne­skaidri zīmējās aiz rododendroniem. Bet nekā cita ne­varēju saskatīt.

Būtu grūti aprakstīt manas izjūtas. Kad krusas gāzma kļuva retāka, es redzēju balto figūru skaidrāk. Tā bija ļoti liela: kāds sudrabbērzs skāra tās plecu. Darināta no balta marmora, tā atgādināja spārnotu sfinksu, taču spārni bija nevis vertikāli piekļauti pie sāniem, bet izplesti, tā ka sfinksa šķita lidināmies gaisā. Pjedestāls likās esam no bronzas un bija pa­matīgi apsūbējis. Seja bija vērsta pret mani, neredzī­gās acis šķita mani novērojam, uz lūpām vīdēja tikko manāms smaids. Gadalaiki bija krietni padrupinājuši figūru, tā izskatījās kā slimības saēsta. Es stāvēju un raudzījos tanī kādu laiciņu — pusminūti vai varbūt pusstundu. Sfinksa likās te tuvojamies, te attālināmies, kad krusa tās priekšā brāzās drīz retāka, drīz biežāka. Beidzot es uz brīdi atrāvu acis no tās un redzēju, ka krusas aizkars kļuvis plānāks un debess gaišojas, solīdama sauli.

Es atkal lūkojos uz sagubušo balto tēlu un pēkšņi atskārtu, cik pārdrošā ceļojumā esmu devies. Kas gan atklāsies, kad šis blāvais aizkars pilnīgi izzudīs? Kas šeit noticis ar cilvēkiem? Ja nu nežēlība k|uvusi par vispārēju dziņu? Ja nu viņi pa šo laiku zaudējuši cilvē­ciskumu, pārvērtušies kaut kādās kustoniskās, pretīgās un neganti spēcīgās būtnēs? Varbūt es pats viņām lik­šos sens mežonīgs dzīvnieks, vēl jo baigaks un derdzī­gāks tāpēc, ka esmu viņām līdzīgs, — tāds riebeklis, kas nekavējoties jānogalina.

Manu acu priekšā jau vīdēja citi kolosi — milzīgas celtnes ar sarežģītiem parapetiem un augstām kolonām, un, negaisam rimstot, sāka neskaidri zīmēties mežaina atkalne. Mani sagrāba paniskas bailes. Kā negudrs es metos pie mašīnas un pūlējos to nostādīt pareizi. Tikmēr caur pērkona gaisiem izlauzās saules šķēpi. Pelēkā gāzma aizvilkās sānis un izzuda kā spoka ga­rais, vaļīgais tērps. Virs manas galvas dažas patumšas mākoņu driskas izgaisa vasaras debess košaja zilgmē. Spīdēdamas valgmē, lielās celtnes slējās skaidri un rel­jefi, un tām apkārt baltoja neizkusuši krusas graudi, kas bija sakrājušies gar sienām. Es jutos nespējīgs aiz­sargāties svešā pasaulē. Droši vien tāpat jūtas putns klajā gaisĢ, zinādams, ka vanags lidinās turpat augšā un metīsies tam virsū. Bailes mani darīja vai traku. Es atvilku elpu, sakodu zobus un, atspiedies uz ceļiem, at­kal nikni saķēros ar mašīnu. Tā sakustējās no mana neprātīgā grūdiena un apsviedās atkal taisni, pie kam stipri sasita man zodu. Smagi elsdams, es stāvēju ar vienu roku pie segliem, ar otru — pie sviras, gatavs no jauna uzrausties uz mašīnas.

Bet līdz ar ātras atkāpšanās iespēju man radās arī drosme. Tagad es ar lielāku ziņkāri un mazākām bai­lēm lūkojos tālās nākotnes pasaulē. Pa kādu apaļu, augstu vaļumu tuvākās mājas sienā es ieraudzīju vai­rākas būtnes greznos siltas krāsas tērpos. Tās bija pamanījušas mani un skatījās šurp.

Pēc tam dzirdēju balsis tuvojamies. Krūmos pie baltās sfinksas parādījās skrejošu cilvēku galvas un pleci. Viens no viņiem uzņēma taku, kas veda tieši uz pļaviņu, kur stāvēju ar savu mašīnu. Tas bija mazs radījums, kādas četras pēdas garš, ģērbies purpura tunikā un apjozies ar siksnu. Viņš valkaja sandales vai puszābaciņus — es nevarēju skaidri izšķirt; viņa lieli bija kaili, galva nesegta. Visu to ievērodams, es pirmo­reiz nomanīju, cik silts bija gaiss.

Viņš atstāja uz mani ļoti skaistas un graciozas, taču neaprakstāmi trauslas būtnes iespaidu. Viņa sejas pietvīkums man atgādināja diloņa sārtumu — to skais­tumu, par kuru tik bieži gadās dzirdēt. Viņu uzskatot, es pēkšņi atguvu pašapziņu. Es atņēmu rokas no ma­šīnas.

V

ZELTA LAIKMETĀ

Pēc brītiņa es stāvēju vaigu vaigā ar šo vāro nā­kotnes radījumu. Viņš droši pieskrēja pie manis un draudzīgi iesmējās. Man uzreiz .dūrās acīs, ka viņš neizrādīja ne mazāko baiļu. Viņš pagriezās pret diviem citiem, kas sekoja viņam, un uzrunāja tos ļoti melo­diskā un vijīgā svešā valodā.

Surp steidzās vēl citi, un drīz mani ielenca astoņi — desmit šādi glezni radījumi. Viens no viņiem uzrunāja mani. Kā par brīnumu, es iedomājos, ka mana balss viņiem izklausītos pārāk skarba un zema. Tāpēc es papurināju galvu, norādīju uz savām ausīm un atka-1 papurināju galvu. Viņš paspēra soli uz priekšu, mirkli vilcinājās un pēc tam aiztika manu roku. Es jutu vēl citus mīkstus tausteklīšus pieskārāmies pleciem un mugurai. Viņi gribēja pārliecināties, vai esmu reāla būtne. Tas nepavisam neuztrauca mani. Patiesi, šie jaukie, mazie cilvēciņi ar mīļu laipnību un tādu kā bērnišķīgu dabiskumu iedvesa uzticību. Turklāt viņi izskatījās tik trausli, ka šķita, es viens pats varētu viņus visus izsvaidīt kā ķegļus. Ar strauju kustību es tomēr viņus brīdināju, kad redzēju, ka sārtās rociņas tausta laika mašīnu. Par laimi, es īstajā brīdī atskārtu, kādas briesmas draudēja. Pārliecies pār mašīnas stie­nīšiem, atskrūvēju mazās sviras, ar kurām varēja to iedarbināt, un sabazu tas kabata. Pec tam atkal pie­vērsos šiem radījumiem, gudrodams, kā sazināties ar viņiem.

Ciešāk ieskatīdamies viņu sejās, es pamanīju vēl citas īpatnības šinī skaistumā, kas atgādināja Drēzde- nes porcelānu. Mati, kas viņiem visiem bija vienādi cirtaini, krasi izbeidzās pie kakla un vaigiem; sejas .nemanīja ne zīmes no bārdas, un ausis bija gaužām miniatūras. Mutes bija maziņas, ar paplānām, koši sārtām lūpām un sīkie zodi smaili. Acis bija lielas un samtainas, un — droši vien jums liksies, ka esmu ie­domīgs — tūlīt nospriedu, ka tanīs neatspoguļojas gluži tāda interese, kādu es varētu gaidīt.

Es iesāku sarunu, jo viņi nemaz necentās sazināties ar mani, bet tikai stāvēja man apkārt, smaidīdami un savā starpā čalodami maigās, glasainās balsīs. Norā­dīju uz laika mašīnu un pats uz sevi. Pēc tam, brītiņu minstinājies neziņā, kā izteikt laika jēdzienu, es no­rādīju uz sauli. Kāds dīvaini skaists, mazs radījums sarkanbalti rūtainā tērpā uzreiz atkārtoja šo žestu un pēc tam, izbrīnīdams mani, imitēja pērkona grāvienu.

Uz mirkli es apmulsu, kaut arī viņa žesta nozīme bija pilnīgi skaidra. «Vai esmu nokļuvis pie nejēgām?» man pēkšņi iesitās prātā. Diezin vai varat iedomāties, kā sajutos. Es taču biju vienmēr cerējis, ka astoņi simti otrajā gadu tūkstotī cilvēki būs neticami progre­sējuši zinātnē, mākslā — visur. Un tagad viens no vi­ņiem piepeši uzdeva man jautājumu, kas liecināja, ka intelektuālais līmenis viņam nav augstāks kā mūsu bērniem piecu gadu vecumā: patiešām, viņš jautāja, vai es negaisa laikā esot nokritis no saules! Tagad man derdzās viņu drānas, gleznie vaibsti un trauslie, mazie locekļi. Es biju pievīlies savās cerībās. Uz brī­tiņu es sajutu, ka esmu veltīgi taisījis laika ma­šīnu.

Es pamāju ar galvu, norādīju uz sauli un tik veiksmīgi atdarināju pērkona grāvienu, ka viņi sa­trūkās. Visi atkāpās pāris soļu un paklanījās. Pēc tam kāds smiedamies pienāca klāt un uzkāra man kaklā viju no skaistām puķēm, ko nemaz nepazinu. 3o iedomu uzņēma ar melodisku atzinību; un drīz visi tekāja apkārt, plūca puķes un smiedamies pušķoja mani, līdz beidzot es gandrīz vai nosmaku aiz ziediem. Jūs neesat redzējuši nekā tamlīdzīga un diezin vai varat iedomāties, kādas greznas, brīnišķīgas puķes bija ieaudzētas pa neskaitāmiem gadiem. Tad kāds ierosināja, ka viņu rotaļlietu vajadzētu nogādāt tuvā­kajā mājā, un viņi veda mani_ uz pelēku, gigantisku apdrupušu akmens ēku, garām baltajai marmora sfinksai, kas visu laiku likās vērojam mani un smai­dām par manu izbrīnu. Iedams viņiem līdzi, es neval­dāmā jautrībā atcerējos, cik stingri biju ticējis dziļi nopietnām un intelektuāli attīstītām nākamajām pa­audzēm.

Minētajai celtnei bija milzīga ieeja un vispār kolo­sāli apmēri. Protams, manu uzmanību visvairāk sais­tīja mazo cilvēciņu augošais pūlis, kā arī ēkas lielie vaļējie portāli, kas rēgojās pretim drūmi un noslēpu­maini. Skatīdamies pār viņu galvām, es redzēju pla- šotni, kur juceklīgi auga skaisti krūmi un puķes, sen nekoptu un tomēr tīru dārzu, — tāds bija kopiespaids. Redzēju svešādas, baltas puķes, kuru ziedi bija sakār­toti vārpveidīgos čemuros un droši vien veselu pēdu plati. Tās auga kur kurā starp dažādiem krūmiem, gluži kā savvaļā, taču tobrīd es cieši tās nenopētīju. Laika mašīna palika maurā starp rododendroniem.

Ieejas arka bija bagātīgi ciļņota, bet, protams, es nepaguvu to vērīgi aplūkot; taču, kad devos tai cauri, man šķita, ka bareljefi atgādina seno feniķiešu orna- mentiku, un es nobrīnījos, ka tie bija pagalam apdru- puši un laika zoba saēsti. Vēl citi koši tērpušies cilvē­ciņi mani sagaidīja durvju ailē, un mēs gājām iekšā. Man apkārt virmoja drūzma, kur ņirbēja drānas košās, siltās krāsās, zibēja balti locekļi, skanēja melodiski smiekli un jautras čalas. Ģērbies tumšās deviņpadsmitā gadsimta drēbēs, apkrauts ar puķu vijām, es droši vien izskatījos gaužām grotesks.

Lielā aile veda uz plašu zāli ar brūnām, iztapsētām sienām. Tās griesti slēpās ēnā, un vājināta gaisma plūsmoja no logiem, kuru krāsainās rūtis bija pa daļai izdauzītas. Grīda bija likta nevis no plātnēm vai flīzēm, bet no masīviem ļoti cieta balta metāla blokiem un iz­vagota dziļām iegrobām, ko, domājams, agrākās paau­dzes ieminušas vietās, kur biežāk jāstaigā. Šķērsām stāvēja ļoti daudzi apmēram pēdu augsti galdi, kas bija darināti no slīpētām akmens plāksnēm un apkrauti augļiem. Redzēju it kā milzu avenes un apelsīnus, bet lielāko tiesu šo augļu es nepazinu.

Starp galdiem bija izsvaidīti neskaitāmi spilveni. Mani pavadoņi sasēdās uz tiem un deva man zīmi da­rīt tāpat. Bez kādām ceremonijām viņi sāka ēst ar rokām augļus un mest mizas, kātiņus un citas atliekas apaļos caurumos galdu sānos. Es labprāt sekoju viņu piemēram, jo jutu slāpes un izsalkumu. Mielodamies es lēnā garā aplūkoju zāli,

Laikam gan mani visvairāk pārsteidza tās novecē- jušais izskats. Krāsainās rūtis, kur redzēja tikai ģeo­metriskus rakstus, bija izsistas daudzās vietās, un aizkarus, kas dibengalā nodalīja telpu, sedza bieza putekļu kārta. Tāpat man dūrās acīs, ka marmora galda tuvējais stūris bija atlūzis. Tomēr palika sevišķi grezns un gleznains kopiespaids. Zālē pusdienoja kādi divsimt cilvēki, un, sasēdušies pēc iespējas tuvāk pie manis, viņi ar interesi vēroja mani, ēzdami augļus, ka mazās actiņas vien zibēja. Visi valkāja to pašu mīksto, taču stipro zīdaino drānu.

Jāpiebilst, ka viņi ēda tikai augļus. T.ālās nākotnes cilvēki bija stingri veģetārieši, un, kamēr uzkavējos pie viņiem, man vajadzēja būt tikpat pieticīgam, kaut arī sirds kāroja pēc gaļas. Patiesi, es vēlāk atklāju, ka zirgi, govis, aitas, suņi izmiruši tāpat kā ihtiozauri. Tomēr augļi bija ļoti gardi, it sevišķi kāda šķirne, kas šķita nogatavojamies visu manu uzturēšanās laiku, un šis miltainais mīkstums trīsmalu čaulā kļuva par manu galveno barību. Sākumā mani mulsināja visi šie ne­pazīstamie augļi un svešās puķes, ko redzēju, bet pēcāk es jau varēju tanīs orientēties.

Taču es patlaban stāstu par savām veģetārajām pusdienām tālajā nākotnē. Mazliet apremdejis izsal­kumu, nolēmu, ka visādā ziņā jālūko mācīties valodu, ko runā šie svešie ļaudis. Acīm redzot, nākamo soli vajadzēja spert šinī virzienā. Augļi likās ērti uzskates līdzekļi, pie kuriem ķerties sākumā, un, rādīdams vienu no tiem, es atkārtoju jautājošas skaņas un žestus. Ne­bija viegli ieskaidrot, ko gribu. Pirmajā laikā manus pūliņus uzņēma ar izbrīnu vai nebeidzamiem smiekliem, bet vēlāk kāds gaišmatains mazs radījums šķita sa­pratis manu nodomu un vairākas reizes izrunāja vienu un to pašu vārdu. Viņi čaloja, gari un plaši klāstīdami cits citam savu uzdevumu, un mani pirmie mēģinā­jumi atdarināt viņu valodas smalkās, īsās skaņas sa­cēla vētrainu, gandrīz jāsaka, nepieklājīgu jautrību. Es tomēr jutos kā skolotājs starp bērniem, neatlaidīgi centos panākt savu, un drīz manā rīcībā jau bija vis­maz pārdesmit substantīvu; un pēc tam_ apguvu demonstratīvos pronomenus un pat verbu «ēst». Bet tas vilkās gausi, mazie cilvēciņi ātri nogura un vairs nevēlējās atbildēt uz maniem jautājumiem, tāpēc gribot negribot nolēmu gaidīt, līdz viņiem patiks sniegt savas stundas mazās devās. Un drīz vien pārliecinājos, ka tās bija gaužām maziņas, jo pirmo reizi redzēju tik slābanus un piekusīgus cilvēkus.

VI

CILVĒCES RIETS

Vēlāk nobrīnījos par to, cik mazu interesi parāda sīkie cilvēciņi, pie kuriem ciemojos. Viņi ar nepacietī­giem pārsteiguma saucieniem kā bērni pieskrēja pie manis, taču drīz novērsās un aizklīda meklēt citu rotaļ­lietu. Kad beidzās pusdienas un mani pirmie vingrinā­jumi viņu valodā, es ievēroju, ka palicis tikai retais no maniem agrākajiem aplencējiem. Dīvainā kārtā es pats ātri kļuvu vienaldzīgs pret šiem mazajiem cilvēciņiem. Apmierinājis izsalkumu, devos uz portālu un izgāju saules gaismā. Visu laiku es sastapu vēl citus tādus pašus nākotnes cilvēkus. Viņi čalodami un smieda­mies panācās man līdzi un, draudzīgi pamājuši un uzsmaidījuši, atstāja mani, lai daru, ko gribu.

Kad izkļuvu no lielās zāles, vakara miers bija no­laidies pār pasauli un ainava margoja rieta siltajā blāzmā. Sākumā apkārtne mulsināja mani. Viss, pat puķes, tik ļoti atšķīrās no pasaules, ko zināju. Lielā celtne stāvēja nogāzē, ko veidoja plata upes ieleja, bet Temza bija pārvietojusies kādu jūdzi tālāk no savas tagadējās gultnes. Es nolēmu uzkāpt pakalnā, līdz kuram bija apmēram pusotras jūdzes, un no virsotnes palūkoties uz mūsu planētu astoņi simti divi tūkstoši septiņi simti pirmajā gadā. Man jāpaskaidro, ka taisni šo skaitli rādīja laika mašīnas mazās ciparnīcas. * Ejot es kāri uztvēru katru iespaidu, gribēdams iz­skaidrot gruveklīgā greznuma stāvokli, kādā atradās pasaule, — jo tas patiešām bija gruveklīgs greznums. Mazliet augstāk atkalnē, piemēram, bija granīta un alumīnija krāsmatas, milzīgs labirints ar stāvām sie­nām un gruvešu kaudzēm, starp kurām biezos puduros zēla ļoti skaisti, pagodām līdzīgi augi — tādas kā nātres, taču šīs lapas nedzēla, un tam bija brīnišķīgi iebrūngana nokrāsa. Acīm redzot, tur bija palikušas drupas no kādas ēkas, taču es nevarēju izdibināt, kā­dam nolūkam tā celta. Tieši tanī vietā man vēlāk ga­dījās dīvains piedzīvojums, kas drīz saistījās ar vēl dīvaināku atklājumu, bet par to pastāstīšu, kad pienāks laiks.

Apsēdies uz kādas terases brīdi atpūsties, es lūkojos apkārt un pēkšņi nojēdzu, ka nemana nevienas mazas mājas. Acīm redzot, savrupmājas un laikam pat savrupa mājsaimniecība vairs neeksistēja. Sur un tur starp zaļumiem slējās pilīm līdzīgas celtnes, bet bija nozudušas tās mājas un kotedžas, kas tik raksturīgas mūsdienu Anglijas ainavai.

«Komunisms,» es teicu pats sev.

Un tūlīt man uzausa vēl cita doma. Paskatījies uz pieciem sešiem mazajiem cilvēciņiem, kas nāca pa ma­nām pēdām, es uzreiz atskārtu, ka visiem vienādi pie­grieztas drēbes, vienādi gleznas sejas bez bārdas un vienādi apaļi meitenīgi locekļi. Var likties dīvaini, ka netiku agrāk ievērojis šo vienādību. Bet viss bija tik svešāds. Tagad tas dūrās man acīs. Starp nākotnes vīriešiem un sievietēm nebija to atšķirību apģērbā, augumā un izturēšanās veidā, kuras mūsu dienās no­saka dzimums. Un bērni izskatījās pēc saviem vecā­kiem miniatūrā. Tad nospriedu, ka tālaika bērni brīnum agri attīstās, vismaz fiziskajā ziņā, un vēlāk manas domas pilnīgi apstiprinājās.

Redzēdams, kādā vieglumā un drošībā šie ļaudis dzīvo, es atzinu, ka galu galā šī dzimumu tuvā līdzība saprotama, jo vīrieša stiprums un sievietes maigums, ģimenes institūts un darba diferenciācija ir tikai barga nepieciešamība fiziskā spēka laikmeta. Kur iedzīvo­tāju skaits līdzsvarots un kupls, liela dzimstība kļūst drīzāk par ļaunumu nekā par svētību valstij; kur varu lieto vienīgi retumis un pēcnācēji ir drošībā, tur ma­zāka vajadzība — pat nav nekādas vajadzības pēc ciešas ģimenes un zūd vīrieša un sievietes īpatnības, kas saistītas ar vecāku gādību par bērniem. Sāda pro­cesa aizsākumi vērojami pat mūsu dienās, un šinī na-

kotnes laikmetā tas bija pilnīgi noslēdzies. Man jāatga- dina jums, ka toreiz es tā prātoju. Vēlāk aptvēru, cik ļoti biju maldījies.

Kad gudroju par visu to, manu uzmanību saistīja jauka maza celtne, kas līdzinājās akai zem kupola. Uz mirkli man iešāvās prātā, ka būtu dīvaini, ja akas vēl joprojām pastāvētu, un pēc tam es atkal uzņēmu savu domu pavedienu. Pret pakalna virsotni nebija nekādu lielu ēku, un, tā kā, acīm redzot, kāpu brīnum ātri, tad drīz mani pirmo reizi atstāja vienu. Ar svešādu brīvī­bas un riska sajūtu es trauktin traucos uz galotni.

Tur uzgāju kāda nepazīstama dzeltena metāla sē­dekli, ko vietvietām bija saēdusi tāda kā iesārta rūsa un pa pusei klāja mīksta sūna; izlietās un apdarinātās paroces atgādināja grifu galvas. Es apsēdos un pār­laidu acis pār mūsu veco pasauli, kad dzisa šī garā diena. Pirmo reizi redzēju tik skaistu un jauku skatu. Saule jau bija nogrimusi aiz apvāršņa, un rietumi dega zeltainā blāzmā, kur vīdēja dažas tumšsarkanas horizon­tālas strēles. Apakšā atradās Temzas ieleja, kurā upe gulēja kā spoža tērauda lenta. Lielās pilis, ko esmu jau pieminējis, raiboja starp dažādiem zaļumiem, citas sa­gruvušas, citas joprojām apdzīvojamas. Šur un tur pacēlās kāda balta vai sudrabaina statuja zemes pla­šajā dārzā, vietumis zīmējās daža kupola vai obeliska asās vertikālās līnijas. Neviena žoga, nekādas norādes uz īpašuma tiesībām, ne miņas no lauksaimniecības; visa zeme bija kļuvusi par dārzu.

Tā vērodams, es centos sev izskaidrot redzēto, un tagad pastāstīšu, kāda atziņa man radās tanī vakarā. Vēlāk pārliecinājos, ka toreiz biju atklājis tikai daļu patiesības — izsecinājis tikai vienu aspektu.

Man šķita, ka esmu atradis cilvēci vītuma periodā. Sārtais saulriets vedināja mani domāt par cilvēces rietu. Es pirmoreiz aptvēru mūsu tagadējo sociālo pū­liņu dīvainās sekas. Un tomēr, ja padomā, tās ir gluži loģiskas. Spēks izriet no vajadzības; drošība veicina vājumu. Dzīves apstākļu uzlabošana — īsts civilizāci­jas process, kas dara mūsu eksistenci aizvien dro­šāku — bija turpināta līdz visaugstākajai, pakāpei. Vienota cilvēce bija guvusi uzvaru pēc uzvaras pār

dabu. Musdienu sapņi bija kļuvuši par projektiem uit gudri realizēti. Un kādus rezultātus es redzēju!

Galu galā šodienas sanitārija un lauksaimniecība ir vēl iedīglī. Mūslaiku zinātne uzbrukusi cilvēka sli­mībām tikai mazā sektorā, taču ļoti sīvi un neatlaidīgi vērš plašumā savas operācijas. Mūsu lauksaimniecība un dārzkopība iznīcina šur un tur kādu nezāli un kul­tivē pārdesmit derīgu augu, ļaujot, lai lielais vairums cīnās par eksistenci kā varēdams. Atlases ceļā mēs pamazām uzlabojam nedaudzus iemīļotus augus un dzīvniekus; mēs ieaudzējam bezsēklu vīnogas, jaunus un labākus persikus, jaukākas un lielākas puķes, izde­vīgākas lopu šķirnes. Uzlabojam pamazām, jo mūsu ideāli ir neskaidri un meklējami, mūsu zināšanas ļoti ierobežotas, turklāt daba ir bikla un gausa mūsu ne­veiklajās rokāsr Turpmāk visu to organizēs aizvien labāk un labāk. Straume plūst tādā virzienā, par spīti virpuļiem. Visa pasaule būs saprātīga, izglītota un sadarbīga; daba arvien vairāk pakļausies cilvēkam. Beidzot mēs gudri un rūpīgi noregulēsim augu un dzīvnieku valsti mūsu vajadzību apmierināšanai.

Jāatzīst, ka šāds noregulējums ticis panākts tanī laikstarpā, pār kuru pārlēkusi mana- mašīna. Gaiss bija atbrīvots no odiem, zeme — no nezālēm un sēnī­tēm; visur brieda augļi un ziedēja jaukas, smaržīgas puķes; krāšņi tauriņi lidinājās šurp un turp. Profilak­tiskās medicīnas ideāls bija sasniegts. Slimības bija izskaustas. Pa visu savas uzturēšanās laiku es nere­dzēju nekādu infekcijas pazīmju. Un vēlāk man būs jāstāsta jums, ka šīs pārmaiņas bija dziļi ietekmējušas pat trūdēšanas un sairuma procesus.

Bija gūtas arī sociālas uzvaras. Es redzēju, ka cil­vēki dzīvo lieliskos mājokļos un ģērbjas greznās drēbēs, tomēr, cik vēroju, nestrādāja nekādu darbu. Nevarēju nomanīt nekādu cīņu — ne sociālu, nedz ekonomisku. Veikals, reklāma, transports, visa tā komercija, kas veido mūsu pasaules mugurkaulu, vairs neeksistēja. Gluži dabiski, ka tanī zeltainajā vakarā es domājos nokļuvis sociālā paradīzē. Manuprāt, pārapdzīvotības problēma bija atrisināta; iedzīvotāju skaits nepieauga.

Bet līdz ar apstākļu pārmaiņu neatvairāmi notiek

piemērošanās šai pārmaiņai. Kas ir cilvēka atjautas un spēka cēlonis — ja bioloģija nav vieni vienīgi maldi? Grūtumi un brīvība — apstākļi, kādos darbīgie, stiprie un izmanīgie uzvar, bet vājākie zaudē, apstakļi, kas mudina uz spējīgu cilvēku lojālu apvienību, veicina savaldību, sīkstumu un apņēmību. Ģimenes institūtu un ar to saistītās jūtas — maigumu pret bērniem, ne­gantu greizsirdību, vecāku pašaizliedzīgo mīlestību — attaisno un uztur briesmas, kas draud jaunajai pa­audzei. Vai t'agad draud šādas briesmas? Rodas un izplatīsies noskaņas pret dzīvesbiedru greizsirdību, pret aklām mātes jūtām, pret jebkādām kaislībām; tas viss tagad ir kļuvis lieks un apgrūtina mūs, tās ir mežonī­bas- paliekas, disonanses izsmalcinātā un tīkamā dzīvē.

Es domāju par šo ļaužu fizisko vājumu un viņu garīgo aprobežotību, par daudzum daudzajām milzī­gajām krāsmatām, un manī nobrieda atziņa, ka daba tikusi pilnīgi uzveikta. Pēc cīņas taču seko miers. Stipra, enerģiska un saprātīga cilvēce bija likusi lietā visu savu lielo vitalitāti, lai pārmainītu dzīves ap­stākļus. Un tagad varēju vērot šo pārmainīto apstākļu ietekmi.

Šinīs jaunajos apstākļos, pilnīgā ērtībā un drošībā, tā rosīgā enerģija, kas šodien nozīmē spēku, pār­vēršas vājumā. Pat mūsu laikos dažas no tām sliecībām un dziņām, kuras kādreiz bija nepieciešamas cīņā par eksistenci, ir pastāvīgs neveiksmju cēlonis. Piemēram, fiziska drosme un kareivisks noskaņojums daudz ne­palīdz civilizētam cilvēkam — pat kavē viņu. Pastāvot drošībai un fiziskam līdzsvaram, tiklab intelektuālā, kā arī fiziskā vara būtu nevietā. Es toreiz nospriedu, ka pagājis jau milzums gadu, kopš cilvēku neapdrau­dēja ne karš, nedz atsevišķas varmācības, ne meža zvēri, nedz vārdzinošas slimības, kopš zuda vajadzība pēc spēcīgas ķermeņa uzbūves un darbs kļuva lieks. Tie, kurus mēs sauktu par vājiem, ir šādai dzīvei tik- pai; labi piemēroti kā stiprie un īstenībā nav vairs vāji. Patiešām, tie piemēroti vēl labāk, jo stipros saēd viņu pašu enerģija, kad nav kur pielikt plecu. Neap­šaubāmi, ka cilvēku enerģija vēl bija uzbangojusi, iekām viņi sasnieguši pilnīgu harmoniju ar savas

dzīves apstāk|iem, un es tagad redzēju celtnes, kuru izsmalcinātais skaistums bija šo pēdējo uzplūdu rezul­tāts — triumfa akords, kas pavēstījis lielā, ilgstošā miera sākumu. Drošībā tāds vienmēr bijis enerģijas liktenis; tā vēršas uz mākslu un erotismu, un pec tam seko apātija un pagrimums.

Pat artistiskajiem dzenuļiem pēdīgi jāizdziest, — un tie jau bija gandrīz izdzisuši laikmetā, ko redzēju. Greznoties ar puķēm, dejot, dziedāt saules gaismā — tik vien bija palicis no artistiskās slieksmes, ne vairāk. Galu galā arī tam jāizplēn apmierinātības pilnā pasivitātē. Mūs pastāvīgi spiež ciešanu un vajadzību slogs, un man šķita, ka beidzot šis ienīstais slogs bija nomests!

Stāvēdams biezējošā tumsā, es domājos ar šo vien­kāršo iztulkojumu atminējis pasaules mīklu — visnotaļ izdibinājis šo jauko cilvēku noslēpumu. Viņu izgud­rotie līdzekļi pret iedzīvotāju pieaugumu laikam bijuši tik efektīvi, ka viņu skaits drusku samazinājies, nevis noturējies vienāds. Tā varēja izskaidrot pamestās ru- īnas. Mans iztulkojums bija ļoti vienkāršs, turklāt gluži ticams — kā jau vairums aplamu teoriju!

Vil

NEPATĪKAMS PĀRSTEIGUMS

Kamēr stāvēju un prātoju par šo ultralielo cilvēka triumfu, no sudrabainas gaismas lāmas ziemeļaustru­mos izkāpa pilns mēness, dzeltens un reljefs. Košās, mazās figūras vairs nekustējās pa apakšu; man garām bez trokšņa aizlaidās pūce, un es nodrebēju nakts dzestrumā. Nolēmu doties lejup un meklēt sev guļas­vietu.

Es lūkoju celtni, ko pazinu. Pec tam mans skatiens aizslīdēja līdz baltās sfinksas figūrai uz bronzas pje­destāla. Sis tēls iezīmējās arvien skaidrāk, jo lecošais mēness viesa arvien stiprāku gaismu. Es saredzeju sudrabbērzu pie sfinksas. Blāvajā gaismā melnoja ro- dodendronu biežņa, un turpat bija pļaviņa. Es nopē­tīju pļaviņu. Nelabas aizdomas izdzisināja manu ap­mierinātību. «Nē,» es stūrgalvīgi teicu sev, «tā nav tā pļaviņa.»

Bet tā bija tā pati pļaviņa. Uz to taču vērās sfin­ksas bālā, leprozā seja. Vai varat iedomāties, ko sajutu, pilnīgi pārliecinājies, ka nemaldos? Nevarat vis. Laika mašīna bija nozudusi!

Kā pātagas cirtiens pa seju mani piepeši sadzēla iespējamība zaudēt savu laikmetu un nevarīgi palikt šinī svešajā, jaunajā pasaulē. Jau šī doma vien radīja fiziskas ciešanas. Es jutu, ka aizžņaudzas kakls un trūkst elpas. Nākamajā mirklī mani sagrāba šausmas, un es lieliem lēkšiem drāzos lejup pa nokalni. Reiz nokritu garšļaukus un ievainoju seju; es neuzkavējos apturēt asinis, bet pietrūkos un skrēju tālāk, juzdams, ka silta straumīte irdz lejup pa vaigu un zodu. Skrie­dams es atkal un atkal sacīju pats sev: «Viņi to maz­liet pārvietojuši, pastūmuši zem krūmiem, lai tā nebūtu pa kājām.» Taču nesos, cik jaudas. Ar noteiktību, kas dažkārt nāk līdzi pārliecīgām bailēm, es visu laiku zināju, ka šāds apgalvojums ir aplams, instinktīvi zi­nāju, ka mašīna aizvākta uz tādu vietu, kas man nav pieejama. Mana elpa smeldzināja. Domāju, ka desmit minūtēs veicu visu attālumu no pakalna virsotnes līdz mazajam zālienam — apmēram divas jūdzes. Un neesmu vairs jaunais. Skriedams es skaļi sodījos par savu muļķīgo uzticību, kas bija pamudinājusi mani atstāt mašīnu, un tā aizelsos vēl vairāk. Es kliedzu, bet neviens neatbildēja. Menesnīcas pielietā pasaule likās izmirusi.

Kad nokļuvu pļaviņā, manas ļaunākās bažas apstip­rinājās. Neredzēju ne zīmes no mašīnas. Man aptecējās dūša un auksts gāja pār kauliem, kad skatījos uz tukšo klajumiņu, ko iekļāva krūmu melnā biežņa. Aizgūtnīgā steigā apskrēju apkārt, it kā mašīna būtu nobēdzināta turpat kādā slēptuvē, un pēc tam uz rāviena apstājos, ieķēries sev matos. Virs manis, balstīdamās uz bron­zas pjedestāla, lēcoša mēness gaismā slējās sfinksa, balta, spīdīga, leproza. Tā likās zobgalīgi smīnam par manām bailēm.

Es varētu sevi mierināt ar domu, ka mazie cilvēciņi mehānismu pakalpīgi novietojuši kādā pajumtē, ja ne­būtu pārliecinājies par viņu fizisko un intelektuālo ne­spējību. Mani biedēja nojauta, ka pastāv kādi vēl nezināmi spēki, ar kuru iejaukšanos nozudis mans izgudrojums. Taču es jutos drošs par vienu: mašīna nevarēja aizceļot pa laiku, ja cita ēra nebija radījusi gluži tādu pašu aparātu. Sviru piestiprināšanas veids — es jums vēlāk to parādīšu — neļāva nevienam izlietot mašīnu, kad tās noņemtas. Tā bija kustējusies vienīgi pa telpu un tikusi noslēpta. Bet kur tā varēja būt?

Man laikam uznāca tāds kā trakums. Atceros, ka šaudījos kā negudrs pa mēness apspīdētajiem krūmiem visapkārt sfinksai un iztrūcināju kādu baltu dzīvnieku, kas pusgaismā izskatījās pēc maza brieža. Atceros arī, ka vēlu naktī dauzīju savilktām dūrēm krūmus, līdz aplauztie zariņi sadūra rokas asiņainas. Pēc tam, elso­dams un vaidēdams dvēseles sāpēs, es devos uz lielo akmens .celtni. Plašā zāle bija tumša, klusa un tukša. Es paklupu uz nelīdzenās grīdas un triecos pret vienu no malahīta galdiem, gandrīz salauzdams sev kāju. Uzrāvu sērkociņu un gāju tālāk — aiz putekļainajiem aizkariem, par kuriem jau esmu jums ieminējies.

Tur atradu otru plašu zāli, kurā uz spilveniem gu­lēja pārdesmit mazo cilvēciņu. Bez šaubām, mana otrreizējā ierašanās viņiem likās visai dīvaina: atska­not nesaprotamiem trokšņiem, nosprakšķot un uzlies­mojot sērkociņam, es piepeši izniru no klusās nakts tumsas. Viņi taču bija aizmirsuši sērkociņus. «Kur laika mašīna?» es iebrēcos kā sadusmots bērns, pie kam grābu viņus ciet un purināju augšā. Tas droši vien viņiem šķita ļoti savādi. Daži smējās, bet lielākā daļa no viņiem izskatījās pagalam nobijušies. Kad redzēju viņus stāvam ap mani, es iedomājos, ka šādos apstāk­ļos rīkojos gaužām muļķīgi, jo cenšos atdzīvināt baiļu sajūtu. Atceroties viņu uzvešanos dienā, es varēju se­cināt, ka bailes aizmirstas.

Pēkšņi nometu sērkociņu. Notriecis gar zemi kadu cilvēku, kas gadījās pa kājām, un atkal pārtaustījies pari ēdamzālei, es izkļuvu mēness gaismā. Dzirdēju šausmu kliedzienus, un mazās kājiņas klupdamas dipināja šurp un turp. Neatminos visu, ko darīju, kamēr mēness kāpa aizvien augstāk. Negaidītais zaudējums mani satraci­nāja. Es jutos neglābjami atšķirts no savējiem — svešs dzīvnieks nepazīstamā pasaulē. Kā apsvilis skraidelēju apkārt, kliedzot un gaužoties uz dievu un likteni. Atce­ros, ka tanī garajā, izmisuma pilnajā naktī noguru līdz nāvei; pārmeklēju daždažādas vietas, taustījos pa mēness apspīdētām ruīnām un pieskāros nepazīsta­miem radījumiem melnās ēnās un pēdīgi nogūlos uz zemes pie sfinksas un raudāju aiz tīrām bēdām — zau­dējis spēkus, es vairs pat nedusmojos par to, ka biju tik muļķīgi atstājis mašīnu. Es sajutu vienīgi savu ne­laimi. Pēc tam aizmigu. Kad pamodos, bija liela diena; daži zvirbuji pa zālienu lēkāja man apkārt tik tuvu, ka es varētu tos aizsniegt ar roku.

Rīta dzestrumā uzrausos sēdus, lūkodams atcerē­ties, kā esmu te nokļuvis un kāpēc visā manā būtnē iegulusi tāda pamestības un izmisuma sajūta. Atmiņā uzausa viss, kas piedzīvots. Skaidrā, prātīgā dienas gaismā varēju aukstasinīgi apsvērt savu stāvokli. Es apjēdzu, ka mans vakarējais trakums bija akla muļ­ķība, un varēju domāt ar visiem pieciem prātiem. Iespē­jams, ka noticis visļaunākais, es atzinu. Iespējams, mašīna galīgi zaudēta, varbūt iznīcināta. Tad man jā­izturas rāmi un pacietīgi, jāiepazīst šie cilvēki, jāpanāk skaidrība par savu zaudējumu un jāmēģina sadabūt materiāli un darba rīki; beigu beigās man varbūt izdo­tos pataisīt sev citu mašīnu. Tā bija mana vienīgā ce­rība — domājams, vāja cerība, taču labāka par izmi­sumu. Un galu galā šī bija skaista un interesanta pasaule.

Bet varbūt mašīna tikai aizvākta projām. Arī tad rrian jāizturas rāmi un pacietīgi, jāuzzina, kur tā paslēpta, un jāmēģina to atgūt ar spēku vai viltu. Tā izdomājies, es uzķepurojos kājās un aplaidu acis ap­kārt, raudzīdams, kur varētu nopeldēties. Es biju pār­guris, stīvs un netīrs. Rīta svaigums modināja manī vēlēšanos atsvaidzināties. Manas jūtas bija izvirdušas. Patiešām, sācis rosīties, es nobrīnījos par savu vakarējo lielo uzbudinājumu. Es rūpīgi nopētīju zemi, pārstaigā­dams mazo zālienu. Zināmu laiku iztērēju veltīgos jau­tājumos, kurus kā nu mācēdams uzdevu tiem cilvēci­ņiem, kas gāja man garām. Neviens no viņiem nesaprata manus žestus, daži nelikās ne manot, citi smējās, domādami, ka taisu jokus. Man sirds tā vien nesās sapļaukāt viņu gleznās, jautrās sejas. Tas bija muļķīgs dzenulis, taču es tikko spēju valdīt baiļu un aklu dusmu velnu, kas joprojām centās izmantot manu apjukumu. Mauriņš deva labāku padomu. Tur uzgāju ievilktu sliedi — gandrīz vidū starp sfinksas pjedestālu un manām pēdām, ko biju iespiedis, pēc ceļojuma no­pūlēdamies gar apgāzto mašīnu. Tuvumā redzēju vēl citas pārvietojuma zīmes, kā arī svešādas šauras pēdas, kādas, manuprāt, varētu atstāt sliņķis. Šie atklājumi lika man pievērst lielāku uzmanību pjedestālam. Kā jau laikam esmu jums teicis, tas bija no bronzas. Tas bija bagātīgi greznots ar dziļi ietvarotiem paneļiem katrā pusē. Es piegāju klāt un paklauvēju. Pjedestāls bija dobs. Rūpīgi nopētījis paneļus, atklāju, ka tie nav vien­laidus ar ietvariem, Nebija ne rokturu, nedz atslēgas caurumu, taču iespējams, ka paneļi atdarījās no iekšas, ja tie noderēja par durvīm, kā domāju. Viens man tapa gluži skaidrs. Nevajadzēja nekāda gudrā prāta, lai secinātu, ka laika mašīna atrodas pjedestāla iekšienē. Bet, kā tā nokļuvusi tur, — tas bija cits jautā­jums.

Es ieraudzīju divus oranžkrāsas drēbēs ģērbušos cilvēkus nākam pa krūmiem zem ziedošām ābelēm uz manu pusi. Ar smaidu pagriezies pret viņiem, es devu zīmi, aicinādams pie sevis. Viņi pienāca klāt, un tad, norādīdams uz bronzas pjedestālu, es mēģināju izpaust savu vēlēšanos to atvērt. Bet tūlīt pēc mana pirmā žesta viņi izturējās ļoti savādi. Diezin vai varēšu jums notēlot izteiksmi, kas atplaiksnījās viņu sejās. Tā pa­skatītos smalkjūtīga sieviete, ko aizvainojis rupjš, ne­pieklājīgs žests. Viņi devās projām, it ka būtu paga­lam aizskarti. Pēc tam vērsos pie kāda piemīlīga maza puiša baltā tērpā, un iznākums bija tieši tāds pats. Viņa noraidošā izturēšanās tā kā sakauninaja mani. Es' tomēr mēģināju pa otram lāgam, jo, kā saprotat, man taču vajadzēja laika mašīnu. Kad viņš atvirzījās, tāpat kā iepriekšējie, es nespēju vairs valdīties. Ar trim soļiem pielēcu pie viņa, sagrābu viņu aiz vaļīgas apkakles un vilku uz sfinksas pusi. Tad viņa sejā at­spoguļojās šausmas un riebums, un es uzreiz palaidu viņu vaļā.

Taču es vēl nerimos. Es dauzīju ar dūri pa bron­zas paneļiem. Man šķita, ka iekšienē kaut kas sakus­tas — pareizāk, man izklausījās, ka dzirdu tādu kā apmierinātu smieklu, bet varēju maldīties. Pēc tam atnesu no upes lielu oļakmeni un zvetēju pa pjedestālu, ]īdz saplacināju kādu rituļveidīgu cilni un apsūbējums lupa nost birzīgām plēksnēm. Vārie, mazie cilvēciņi droši vien veselas jūdzes attālumā dzirdēja mani rībināmies negantos dusmu izvirdumos, tomēr neko ne­panācu. Redzēju, ka viņi sapulcējušies atkalnē un pa­slepšus skatās uz mani. Sakarsis un paguris es pēdīgi atsēdos novērot apkārtni. Bet es biju pārāk nemierīgs, lai ilgi vērotu; tādas pacietības man trūkst. Es varētu gadiem nodoties vienai problēmai, bet nogaidīt bezdar­bībā divdesmit četras stundas — tas ir kas cits.

Pēc kāda laiciņa es piecēlos un bezmērķīgi gāju caur krūmiem uz pakalna pusi. «Pacietību!» es teicu sev. «Liec šo sfinksu mierā, ja vēlies atgūt savu mašīnu. Ja viņi grib to atņemt, tad maz ko panāksi, bojādams bronzas paneļus; ja negrib — tu dabūsi to atpakaļ, tiklīdz pratīsi paprasīt. Šādos svešos apstākļos tev nav jēgas sēdēt un lauzīt galvu. Tas ož pēc monoma- nijas. Meties šinī pasaulē. Iepazīsti tās tikumus, no­vēro to, nesteidzies ar secinājumiem. Beigu beigās tu izzināsi visu.» Tad piepeši man iešāvās prātā situācijas komiskums: es biju pavadījis gadus studijās un darbā, lai nokļūtu nākotnē, bet tagad par vari gribēju tikt projām no tās. Biju sataisījis pats sev vissarežģītākās un bīstamākās lamatas, kādas cilvēks jebkad izgud­rojis. Nevarēju izstrēbt, ko pats savārījis. Es skaļi no- smējos.

Iedams pa lielo pili, es jutu, ka mazie cilvēciņi vai­rās no manis. Tam varēja būt sakars ar manu mēģinā­jumu iedragāt bronzas durvis, un tā varēja būt tikai iedoma. Es gan puslīdg, gaiši noģidu viņu atsalumu. Taču izlikos to nemanām un neuzplijos viņiem, un pāris dienās atjaunojās mūsu agrākās attiecības. Es mācījos, cik iespējams, viņu valodu un pastarpām devos izlūkos.

Vai nu neuztvēru smalkas nianses, vai arī šī valoda patiešām bija gaužām vienkārša — gandrīz tika] kon­krēti substantīvi un verbi. Likās, abstraktu jēdzienu ap­zīmējumus un figurālas frāzes tikpat kā nelietoja. Viņu teikumi parasti bija vienkārši, sastāvēja no diviem vār­diem, un es iemanījos izsacīt vai saprast tikai visvien­kāršākos apgalvojumus. Es apņēmos pēc iespējas ma­zāk domāt par savu laika mašīnu un noslēpumainajām bronzas durvīm zem sfinksas, līdz uzkrāšu zināšanas, kas dabiski novedīs atpakaļ pie šiem priekšmetiem. Tomēr, kā varbūt sapratīsit, es pastāvīgi jutu, ka ne­drīkstu aizklīst tālu no savas ierašanās vietas.

VIII

IZSKAIDROJUMS

Cik tālu mans skatiens sniedzās, arī citur atklājās tāds pats kupls krāšņums kā Temzas ielejā. Lai kādā pakalnā uzkāpu, es atkal redzēju daudzum daudzas lieliskas celtnes, bezgala dažādas materiāla un stila ziņā, atkal redzēju kokus vienos ziedos, kokveida pa­pardes, mūžam zaļo augu biezos pudurus. Šur un tur kā sudrabs vizēja ūdens, un pie apvāršņa ziloja viļņaini uzkalni, saplūzdami ar dzidrām debesīm. Manu uzmanību drīz saistīja kāda raksturīga iezīme — apa­ļas akas, no kurām dažas likās ļoti dziļas. Viena at­radās pie celiņa, kurš veda kalnup un pa kuru es biju kāpis savas pirmās pastaigas laikā. Tāpat kā citām, tai /bija mazs kupols, kas aizsargāja pret lietu, un dīvaini nostrādāts bronzas apmalojums. Sēdēdams pie šīm akām un lūkodamies tumšajās šahtās, es nevarēju viedēt ūdeni spogojam, ne arī redzēt uzrautu sērkociņu atspīdumus. Bet visās dzirdēju dobju troksni — tādus kā lielas mašīnas tukstus, un sērkociņa liesma rādīja, ka lejup pa šahtām pastāvīgi plūst gaiss. Tad vēl — es iemetu vienā no tām papīra gabaliņu, un tas nevis lēnām plīvoja lejup, bet uzreiz šāvās dibenā un nozuda.

Vēlāk man vedās domāt, ka šīm akām ir sakars ar augstiem torņiem, kas šur un tur stāvēja nokalnēs. Virs tiem bieži vien varēja samanīt gaisa virmu, kāda karstā dienā vērojama virs saules svelmētas pludma­les. Visu apsvēris, es diezgan droši secināju, ka ierī­kota plaša apakšzemes ventilācijas sistēma, kuras īsto nozīmi bija grūti atminēt. Sākumā nospriedu, ka ven­tilācija saistās ar šo ļaužu sanitāro sistēmu. Šis slē­dziens bija pārliecinošs, taču pilnīgi aplams.

Te man jāatzīstas, ka gaužām maz uzzināju par kanalizāciju, sakaru dienestu, transportu un līdzīgām ērtībām, kamēr uzturējos šinī tālajā nākotnē. Esmu la­sījis utopijas, nākamo laiku vīzijas, un dažās sīki jo sīki klāstīts par celtniecību, sociāliem pasakumiem un citu. Ļoti viegli tikt pie šīm detaļām, kad visa pasaule sa­koncentrēta viena cilvēka iztēlē, bet tās gluži nepieeja­mas reālam ceļotājam tādos reālos apstākļos, kādos es atrados. Iedomājieties nēģeri, kas tieši no Centrālās Āfrikas atkļuvis Londonā. Ko viņš stāstītu, atgriezies savā ciltī? Ko viņš zinātu par dzelzceļa sabiedrībām, sociālām kustībām, telefonu, telegrāfu, Paku pārsūtī­šanas sabiedrību, pasta pārvedumiem un tamlīdzīgām lietām? Taču mēs labprāt būtu viņu iepazīstinājuši ar visu to! Pieņemsim, ka viņš būtu ko uzzinājis un stāstītu to savam draugam, kurš nav ceļojis. Cik tas saprastu un ticētu? Un padomājiet, cik maz nēģeris atpalicis no mūsdienu baltā cilvēka un kāds milzīgs attālums bija starp mani un šiem zelta laikmeta ļau­dīm! Es apjautu daudz no tā, kas nebija redzams un kas veicināja manu labsajūtu. Automātiska organizā­cija — tāds palika kopiespaids, taču es, diemžēl, varu jums ļoti maz paskaidrot sīkāk.

Interesēdamies par mirušo apglabāšanu, es, piemē­ram, neuzgāju ne miņas no krematorijām vai kapiem. Tad iedomājos, ka krematorijas vai kapsētas varbūt atrodas kaut kur aiz manu izlūkojumu loka. Šis jau­tājums nodarbināja manu prātu, un sākumā es nekādi nevarēju gūt skaidrību šinī ziņā. Tā gudrodams, nācu pie atklājuma, par kuru vajadzēja vēl vairāk lauzīt galvu, un proti: starp šiem cilvēkiem nebija neviena veca un vārga.

Man jāatzīstas, ka drīzumā atmetu savas pirmās teorijas par automātisku civilizāciju un pagurušu cilvēci. Taču es nevarēju sadomāt citas. Saprotiet ma­nas grūtības. Lielās pilis, ko izpētīju, bija dzīvojamās ēkas ar plašām ēdamzālēm un guļamtelpām. Neatradu nekādas mašīnas un ierīces. Tomēr šie cilvēki bija ģēr­bušies tīkamās drēbēs, ko laiku pa laikam vajadzēja apmainīt pret jaunām, un viņu sandales bija diezgan smalki darinātas no metāla, kaut arī tām trūka grez­nojumu. Lai būtu kā būdams, to visu vajadzēja izga­tavot. Turpretī mazie cilvēciņi neizpauda nekādas ra­došas sliecības. Nebija ne veikalu, nedz darbnīcu, un nekas neliecināja par importu. Viņi pavadīja visu savu laiku, liegi rotaļādamies, peldēdamies upē, pusrotaļīgi mīlinādamies, mielodamies ar augļiem un gulēdami. Es nevarēju saprast, kā tika uzturēta šāda dzīve.

Tad vēl atgadījums ar laika mašīnu; kaut kas man nezināms bija to noslēpis baltās sfinksas dobajā pjedestālā. Kāpēc? To es neparko nevarēju atminēt. Un akas bez ūdens un torņi, virs kuriem virmoja gaiss? Es jutu, ka trūkst pavediena, kas uzvestu uz pareizā ceļa. Jutu … kā lai to pasaku? Iedomājieties, ka esat atraduši uzrakstu, kur atsevišķi teikumi nevai­nojamā, skaidrā angļu valodā un pastarpām citi, ko veido tādi vārdi, pat burti, kurus nemaz nepazīstat. Nu, tāda man rādījās astoņi simti divi tūkstoši septiņi simti pirmā gada pasaule mana apmeklējuma trešajā dienā!

Tanī pašā dienā es iemantoju tādu kā draugu. Kad vēroju dažus mazos cilvēciņus peldamies seklumā, vienu no viņiem sarāva krampji, un straume sāka viņu nest lejup. Galvenā tece bija diezgan aša, taču neap­draudētu pat viduvēju peldētāju. Tamdēļ gūsit zināmu priekšstatu par šo ļautiņu dīvaino nespejību, ja pa­stāstīšu, ka neviens ir nemēģināja glābt mazo radību, kas kliedza vājā balsī un slīka viņu acu priekšā. To redzēdams, es steigšus norāvu sev drēbes. Paskrējis lejup gar krastu, iebridu upē, satvēru nabaga sīkaļu un izvilku viņu malā. Ar vieglu masāžu drīz dabūju viņu pie samaņas, un es nopriecājos, ka sieviete pilnīgi atžirga, iekām atstāju viņu. Es jau tik zemu vērtēju šos cilvēkus, ka negaidīju pateicību no viņas. Tomēr šinī ziņā biju maldījies.

Tas viss notika rītā. Pēcpusdienā, atgriezdamies_ no izlūkgājiena, es sastapu šo mazo sievieti — domāju, ka tā bija tā pati. Ar prieka saucieniem saņēmusi mani, viņa pasniedza man lielu ziedainu viju, ko, acīm redzot, bija darinājusi man vienam vienīgajam. Šī būtne ieinte­resēja mani. Ļoti iespējams, ka jutos vientuļš. Lai vai kā tas būtu, es visādi centos izpaust savu atzinību par dāvanu. Drīz mēs abi kopā sēdējām mazā akmens lapenē un sarunājāmies — galvenokārt smaidu valodā. Šī būtne man iepatikās gluži tāpat, kā iepatīkas mīļš bērns. Mēs apmainījāmies puķēm, un viņa skūpstīja man rokas. Es atbildēju ar to pašu. Pēc tam izdibināju, ka viņu sauc Vīna, un šis vārds kaut kā šķita īsti pie­mērots, lai arī nezināju, ko tas nozīmē. Tā sākās dī­vaina draudzība, kas ilga vienu nedēļu un beidzās .., par to pastāstīšu vēlāk!

Vīna bija gluži kā bērns. Viņa gribēja vienmēr palikt kopā ar mani. Šī būtne dzīrās man sekot visur, un savā nākamajā klejojumā es ļoti saskumu, kad viņa bija piekususi un nomocījusies, tā ka vajadzēja viņu atstāt, kaut arī viņa žēlā balsī sauca pēc manis. Bet man bija jātiek skaidrībā par šo pasauli. Es teicu pats sev, ka neesmu ieradies nākotnē, lai palakstotos ap sievieti. Taču Vīna ļoti cieta, kad atstāju viņu vienu. Šķiroties viņa dažkārt gaudās līdz neprātam, un es domāju, ka visumā viņas pieķeršanās sagādāja man tikpat daudz raižu, cik iepriecinājuma. Tomēr viņa kaut kā bija ļoti liels iepriecinājums. Šķita, viņa lipa man klāt tīri bērnišķīgā piekļāvībā. Par vēlu es īsti uzzināju, kādas sāpes nodarīju, viņu atstādams. Par vēlu arī īsti sapratu, ko viņa nozīmēja man. Izpaužot maigumu pret mani un aušīgi parādot, ka esmu viņai mīļš, mazā, lellei līdzīgā būtne drīz lika man sajust, ka, atgriezdamies baltās sfinksas apkārtnē, pārrodos tikpat kā mājās, un es ikreiz skatījos pēc viņas sīkā auguma baltā un zeltainā tērpā, līdzko sasniedzu uz­kalna virsotni.

Arī no Vīnas izturēšanās secināju, ka šinī pasaulē bailes vēl nebija izzudušas. Viņa bija diezgan droša dienas gaismā un neparasti uzticējās man. Reiz ie­domājos pajokoties — lai iztrūcinātu viņu, sašķobīju seju draudīgā grimasē, bet viņa tikai smējās. Taču viņu biedēja tumsa, biedēja ēnas, biedēja melni priekš- ļmeti. Viņa baidījās tikai no tumšuma. Šīs jūtas bija aplam spēcīgas un vedināja mani uz pārdomām un novērojumiem. Tad, starp citu, atklāju, ka, tumsai iestājoties, šie mazie cilvēciņi sapulcējas lielajās ēkās un apguļas kopās. Viņi drausmās sacēla kņadu, kad iegāju pie viņiem bez uguns. Naktī neatradu nevienu ārpus mājas, nevienu, kas mājā gulētu savrup. Taču joprojām paliku tāds biezgalvis, ka neguvu mācību no šīm bailēm, un, kaut arī Vīna izmisa, es aizvien vēl gribēju gulēt atšķiru no šiem dusošajiem bariem.

Tas ļoti satrauca Vīnu, bet galu galā ņēma virsroku viņas agrākais mīļums pret mani, un piecas naktis mūsu pazīšanās laikā, arī pašu pēdējo nakti, viņa gu­lēja, uzlikusi galvu uz mana pleca. Es tomēr esmu aiz­steidzies priekšā notikumiem, stāstīdams par viņu.

Tā laikam bija nakts pirms viņas izglābšanas. Gu­lēju nemierīgi, redzēju visai ļaunu sapni — es slīku, un jūras anemones ar saviem mīkstajiem taustekļiem grābstījās gar manu seju. Pret rītausmu uztrūkos, un dīvainā kārtā man šķita, ka tikko izskrējis no ista­bas kāds pelēcīgs dzīvnieks. Mēģināju iemigt par jaunu, bet jutos uzbudināts un nomākts. Bija krēslas stunda, kad priekšmeti iznirst no tumsas, kad viss ir bezkrāsains un skaidrīgs un tomēr it kā nereāls. Es piecēlos, devos lielajā zālē un izgāju uz akmens se­guma pils priekšā. Domāju noskatīties saules lēktu, jja reiz miegs nenāk.

Mēness rietēja, un dziestošā mēnesnīca un ausmas pirmais svīdums saplūda bālā pusgaismā. Krūmi rā­dījās melnum melni, zeme — drūmi pelēka, debesis — bezkrāsainas un skumīgas. Un man šķita, ka redzu spokus atkalnē. Nopētīdams piegāzi, es trīs reizes saskatīju baltas figūras. Divreiz tā kā samanīju kadu savrupu baltu, pērtiķim līdzīgu būtni diezgan ātri skrie­nam augšup pa atkalni, un vienreiz es ieraudzīju pie ruīnām vairākus tādus pašus radījumus nesam tumšu ķermeni. Viņi steidzās. Es neredzēju, kur viņi palika. Viņi šķita nozūdam starp krūmiem. Jums_jāsaprot, ka apkārtne vēl zīmējās neskaidri. Mani pārņēma agra rīta dzestrā, nenoteiktā jūtoņa, kāda droši vien ari! jums zināma. Man negribējās ticēt savām acīm.

Kad austrumu pamale kļuva sārtāka un dienas gaismā pasaule atguva savas dzīvās krāsas, es vērīgi! nopētīju ainavu. Taču neredzēju vairs ne miņas no savām baltajām figūrām. Tie bija tikai pagaismas ra­dījumi. «Nekas cits kā spoki,» es noteicu. «Būtu intere­santi zināt, cik tie veci.» Es atcerējos kādu ērmotu Grānta Allena [1] domu, un tā uzjautrināja mani. Viņš sprieda: ja katra paaudze nomirstot atstāj spokus, tad pasaule pēdīgi kļūšot pārpilna ar tiem. Pēc šādas teori­jas tie būtu astoņsimttūkstoš gados savairojušies mil­zīgā skaitā, un tamdēļ nebija daudz jābrīnās, redzot četrus vienā reizē. Šis joks tomēr neapmierināja mani, un tanī rītā es ilgi domāju par šīm figūrām, līdz Vīnas glābšana tās pagaisināja no manas galvas. Manā sajēgā tās neskaidri saistījās ar balto dzīvnieku, ko biju iztraucējis savā pirmajā trakajā mēģinājumā at­rast laika mašīnu. Vīnas tīkamā sabiedrība lika man piemirst šīs figūras. Taču drīz vien tās nežēlīgi nodar­bināja manu prātu.

Man šķiet, esmu jau stāstījis ka šinī zelta laikmetā klimats bija stipri siltāks nekā mūsu dienās. Nemāku gan sacīt, kāpēc. Vai nu saule bija kļuvusi karstāka, vai Zeme pievirzījusies tuvāk saulei. Ir parasts domāt, ka saule pamazām atdzisīs. Taču cilvēki, kam sveši pieņēmumi, kādus izteicis jaunākais Darvins, aizmirst, ka galu galā planētām citai pēc citas jākrīt atpakaļ uz ķermeni, no kura tās atdalījušās. Notiekot šīm ka­tastrofām, saule kvēlos atjaunotā enerģijā; un, iespē­jams, šāds liktenis bija piemeklējis kādu no iekšējām planētām. Lai kāds būtu cēlonis, saule sildīja daudz stiprāk, nekā mēs to zinām.

Nu, kādā ļoti karstā rītā — šķiet, ceturtajā pēc manas atceļošanas — es piedzīvoju kaut ko savādu, meklēdams no karstuma un žilbinošās gaismas patvē­rumu kolosālās ruīnās, kas atradās tuvu pie lielās ēkas, kur gulēju un ēdu. Kāpelēdams pa drupu kaudzēm, es uzgāju šauru galeriju, kuras galu un sānu logi bija aizgruvuši akmeņu blāķiem. Pēc āra spožuma tā sā­kumā šķita man necaurredzami tumša. Galerijā iečā- pāju taustīdamies, jo, tumsai nomainot gaismu, man sametās raibs gar acīm. Piepeši es paliku stāvam kā iemiets. No tumsas uz mani raudzījās divas acis, kas spīdēja, atstarodamas dienas gaismu.

Mani sagrāba vecās instinktīvās bailes rio plēsīga­jiem zvēriem. Es sažņaudzu rokas dūrēs un cieši vēros gailošajās acīs. Es baidījos pagriezties. Tad man ie­nāca prātā doma par to absolūto drošību, kādā cilvēce šķita dzīvojam. Un pēc tam atcerējos neizprotamās šausmas no tumšuma. Mazliet apvaldījis savas bailes, es paspēru soli uz priekšu un ierunājos. Jāatzīstas, mana balss bija skarba un uzbudināta. Izstiepu roku un pieskāros kaut kam mīkstam. Zalgojošās acis uzreiz pašāvās sānis, un kaut kas balts aizmetās man garām. Briesmīgi iztrūcināts, es pagriezos un ieraudzīju dī­vainu mazu, pērtiķim līdzīgu radījumu. Savādi turē­dams galvu uz leju, viņš pārskrēja pār saules apspī­dēto vietu aiz manis. Viņš paklupa pret kādu granīta bluķi, aizmeimuroja sānis un vienā mirklī nozuda melnā ēnā zem citas gruveklu kaudzes.

Protams, man palika nepilnīgs iespaids par šo ra­dījumu. Taču iegaumeju viņa blāvi balto krāsu, savā­dās lielās, pelēcīgi sarkanās acis un gaišdzeltenos matus uz galvas un muguras. Bet, atgādinu, — viņš traucās pārāk ātri, lai es pagūtu viņu īsti noskatīt, Nemāku pat sacīt, vai viņš skrēja četreniski vai tikai ļoti zemu turēja rokas. Mirkli vilcinājies, es devos viņam nopakaļ pie otra drupu blaķa. Sakumā nevarēju viņu atrast; bet, kādu laiciņu pabijis dziļā tumsā, es uzgāju vienu no tiem apaļajiem akām līdzīgajiem vā­jumiem, par kuriem jau esmu jums stāstījis. To pa pusei aizsprostoja nogāzusies kolona. Man iesitās prātā kāda doma. Vai šī būtne nozudusi šahtā? Uzrāvu sērkociņu un, lūkodamies lejup, ieraudzīju mazu, baltu kustošu radījumu, kas atkāpdamies cieši vērās manī lielām, spožām acīm. Es nodrebēju. Viņš izskatījās pēc cilvēkveidīga zirnekļa! Viņš rāpās lejup pa sienu, un tagad es pirmoreiz ievēroju daudzus metāla atbalstus

kājām un rokām — atbalstus, kuri veidoja ko līdzīgu kāpnēm, kas veda lejup šahtā. Tad sērkociņš apdedzi­nāja man pirkstus, izkrita no rokas un nodzisa; kad uzrāvu citu, mazais ērms bija pazudis.

Es nezinu, cik ilgi nosēdēju, skatīdamies šinī akā. Pagāja labs laiks, kamēr pārliecināju sevi, ka būtne, ko tiku redzējis, ir cilvēks. Pamazām man atausa gaisma, ka cilvēks diferencējies divos atšķirīgos pa­veidos, ka mani gleznie virspasaules bērni nav vienīgie mūsu paaudzes pēcnācēji, bet arī šis balsnējais, pretī­gais nakts radījums, kas bija pazibējis manu acu priekšā, ir visu iepriekšējo laikmetu mantinieks.

Iedomājos torņus, virs kuriem virmoja gaiss, un savu teoriju par apakšzemes ventilāciju. Es sāku ap­jaust, ko tie īsti nozīmēja. Kā gan šis lemurs iederējās manā shēmā — pilnīgi līdzsvarotā organizācijā? Kāds viņam sakars ar virspasaules daiļo iedzīvotāju dīko bezrūpību? Un kas slēpās lejā — šahtas dibenā? Es sēdēju uz akas malas, mēģinādams sev iegalvot, ka tur vismaz nav nekā tāda, no kā jābaidās, un man va­jag nokāpt lejā, lai gūtu skaidrību. Un tanī pašā laikā •lielas bailes atturēja mani! Kamēr minstinājos, divi skaisti virspasaules cilvēki, aizrāvušies mīlas rotaļā, šķērsoja gaišo vietu un ieskrēja ēnā. Vīrietis dzinās pakaļ sievietei, mezdams viņai ar puķēm.

Kā šķita, viņi jutās sarūgtināti, redzēdami, ka lū­kojos akā, atspiedis roku pret nokritušo kolonu. Pie­griezt vērību šiem vājumiem — to droši vien uzskatīja par sliktu uzvešanos: kad norādīju uz šo aku un rau­dzīju viņu valodā pajautāt par to, viņi izpauda vēl lie­lāku sarūgtinājumu un novērsās. Bet viņus ieinteresēja mani sērkociņi, un es uzrāvu dažus, lai viņus pajautri­nātu. Es vēlreiz mēģināju no viņiem kaut ko uzzināt par aku, bet atkal veltīgi. Tamdēļ drīz viņus atstāju, nolemdams atgriezties pie Vīnas un palūkot, kas izdi­bināms no viņas. Bet manā prātā jau notika apvērsums; manām domām bija dota jauna ievirze. Es tagad ap­jēdzu, ko nozīmēja šīs akas, šie ventilācijas torņi, šie noslēpumainie spoki; un tīri labi aptvēru, kas tās par bronzas durvīm un kāds liktenis piemeklējis laika ma­šīnu! Un ļoti neskaidri radās pieņēmums, kas palīdzētu

atminēt ekonomisko problēmu, par kuru biju lauzījis galvu.

Mans jaunais ieskats bija šāds. Skaidrs, šī otrā paveida cilvēki dzīvoja apakšzemē. It sevišķi trīs ap­stākļi lika man domāt, ka viņu retā parādīšanās virs zemes ir sakarā ar vecvecu ieradumu uzturēties pa­zemē. Vispirms — balsnējā krāsa, kas raksturīga vai­rumam radījumu, kuri lielākoties mīt tumsā, kā, pie­mēram, baltās zivis Kentuki alās. Tālāk — šādas lielas acis, kas atstaro gaismu, iezīmīgas nakts dzīvniekiem, teiksim, pūcēm un kaķiem. Un pēdīgi šis skaidri redza­mais apjukums saules gaismā, šis straujais, taču strei- puliskais un neveiklais skrējiens tumšā ēnā un šis īpatnējais galvas stāvoklis gaismā — tas viss-apstipri­nāja manu teoriju par ārkārtīgu tīklenes jutīgumu.

Tātad zeme apakš manām kājām bija izalota dau- dzum daudzos tuneļos, un šinīs alās mita jaunā rase. Cik plaši tās sazarojušās, to rādīja akas un ventilācijas šahtas uzkalnu nogāzēs — patiesi, itin visur, ja tikai neskaita upes ieleju. Vai tad nevarēja secināt, ka šinī mākslīgajā apakšpasaulē veic to darbu, kas nepiecie­šams, lai dienas gaismas rase dzīvotu ērti? Šis izskaid­rojums bija tik ticams, ka uzreiz to pieņēmu, un es risināju tālāk savu domu, spriezdams, kā īsti notikusi šī cilvēku sadalīšanās paveidos. Man liekas, jūs būsit jau noģiduši manu teoriju, kaut arī pats ļoti drīz at­skārtu, cik tā vēl tālu no patiesības.

Vispirms, kā izrietēja no mūsu pašu laikmeta pro­blēmām, man šķita skaidrs kā diena, ka šāds stāvoklis radies, vienmērēji paplašinoties atšķirai starp kapitā­listu un strādnieku — atšķirai, kas tagad tīri provizo­riska un sociāla. Nav šaubu, jums liksies diezgan jocīgi un pavisam neticami — un tomēr pat mūsu dienās pastāv apstākļi, kas norāda uz šādām sekām. Vērojama tendence izlietot apakšzemi tiem civilizācijas mērķiem, kas mazāk saistās ar greznību; piemēram, ir metro­politēns Londonā, jauni elektriskie dzelzceļi, ir tuneļi, apakšzemes darbnīcas un restorāni, un tas viss vēršas plašumā. Acīm redzot, es spriedu, šī tendence progre­sējusi, kamēr industrija pamazām zaudējusi tiesības uz debesīm. Es gribu sacīt, tā bija nogājusi dziļāk un

dziļāk, arvien lielākās un lielākās rūpnīcās apakšzeme, tur vajadzējis palikt aizvien ilgāk, līdz galu gala… Vai pat tagad Istenda [2] strādnieks nedzīvo tādos māk­slīgos apstākļos, kas būtībā viņu šķir no dabiskās virs­zemes?

Turklāt bagātāko ļaužu norobežošanās tendence, ko, bez šaubām, nosaka aizvien lielāka izsmalcinātība viņu izglītībā, un augoša plaisa starp viņiem un nabadzīgo ļaužu rupjo spēku, — šī tendence jau novedusi pie tā, ka bagātākie savās interesēs aizņēmuši prāvu daļu virszemes. Ap Londonu, piemēram, varbūt puse no skaistākajiem laukiem ir aizžogota pret nelūgtiem vie­siem. Un, platinoties šai pašai plaisai, ko noteic augstākas izglītības procesa dārdzība un ilgums, kā arī pavairotās bagātnieku iespējas un vēlēšanās izsmal­cināt ieražas, kļūs arvien retāka un retāka tā satiksme starp šķiru un šķiru, tā ieprecēšanās augstākās aprin­dās, kura tagad aizkavē cilvēku dzimumam dalīties paveidos atbilstoši sociālajam slāņojumam. Tādējādi galu galā virs zemes paliks mantīgie, kas dzenas pēc izpriecām, ērtībām un skaistuma, un apakš zemes — nemantīgie, strādnieki, kas aizvien vairāk piemērojas sava darba apstākļiem. Ja reiz viņi uzturēsies pazemē, tad būs spiesti maksāt krietnu atlīdzību par savu alu ventilāciju; ja viņi atteiksies, viņus mērdēs badā vai nosmacēs parādu dēļ. Neapmierinātie un dumpīgie starp viņiem ies bojā; un beigu beigās, pastāvot sta­bilam līdzsvaram, apakšzemes ļaudis tikpat labi pie­lāgosies šiem eksistences apstākļiem un būs tikpat laimīgi savā ziņā kā cilvēki augšējā pasaulē. Kā man šķita, izsmalcinātais skaistums un etiolētais bālums izrietēja gluži dabiski.

Cilvēces lielais triumfs, par kuru biju sapņojis, sāka citādi tēloties manu gara acu priekšā. Es nere­dzēju morālas izglītības un vispārējas sadarbības triumfu, kādu biju agrāk iedomājies. Tā vietā skatīju īstus aristokrātus, kas apbruņojušies ar pilnveidotu zinātni un ved pretī loģiskam noslēgumam mūsdienu industriālo sistēmu. Viņi bija sev pakļāvuši ne tikai

dabu, bet arī savus ciltsbrāļus. Atgādinu, ka tāda bija toreiz mana teorija. Man trūka tādu piemērotu čičeronu kā utopisku grāmatu. Mans izskaidrojums var būt gluži aplams. Tomēr es joprojām domāju, ka tas ir visticamākais. Bet arī tad, ja mans pieņēmums pareizs, līdzsvarotā civilizācija, kas pēdīgi tikusi sasniegta, bija sen pārdzīvojusi savus ziedu laikus un tagad dziļi no­slīdējusi pagrimumā. Pārliecīgas nodrošinātības luti­nāti, augšējās pasaules ļaudis bija lēnām deģenerēju­šies, viņu augums, spēks un prāts kļuvuši mazāki. Visu to varēju jau redzēt diezgan skaidri. Es vēl ne­apjautu, kas īsti noticis ar apakšzemes iemītniekiem — ar morlokiem, kā sauca šos radījumus; taču pēc viņu izskata varēju spriest, ka viņi pat daudz vairāk novir­zījušies no mūslaiku cilvēka tipa nekā eloji — skaistā virszemes rase, kuru jau pazinu labi.

Man uzmācās tirdīgas šaubas. Kāpēc morloki at­ņēmuši man laika mašīnu? Es biju pārliecināts, ka vai­nīgi viņi. Turklāt kāpēc eloji, ja tie bija noteicēji, ne­varēja atdabūt mašīnu? Un kāpēc tie tik briesmīgi baidījās no tumšuma? Kā jau sacīju, es dzīros iztaujāt par šo apakšpasauli Vīnu; bet atkal pievīlos savās cerībās. Viņa sākumā nesaprata manus jautājumus un pēcāk liedzās atbildēt uz tiem..Viņa drebēja, it kā nespētu paciest šo tematu. Un, kad uzstāju varbūt maz­liet paskarbi, viņa sāka gauži raudāt. Bez manējām tās bija vienīgās asaras, ko vispār redzēju šinī zelta laikmetā. Es tūliņ mitējos tirdīt par morlokiem un centos tikai aiztraukt no Vīnas acīm šīs cilvēciskā mantojuma miņas. Un ļoti drīz viņa smaidīja un sita plaukstas, kad es svinīgi dedzināju sērkociņu.

IX

MORLOKI

Jums droši vien liksies savādi, ka pagāja divas dienas, iekām varēju atkal uzņemt jaunatrasto pave­dienu, kas, acīm redzot, rādīja pareizo ceļu. Es sajutu īpašu riebumu pret šiem bālajiem augumiem. Tie bija taisni tādā pusizbalinātā krāsā kā tārpi un spirtā glabāti eksponāti zooloģiskajos muzejos. Un morloki bija tik auksti, ka derdzās pieskarties viņiem. Iespe- jams, mans riebums bija vēl jo lielāks tāpēc, ka jutu līdzi elojiem, kuru antipātijas pret morlokiem es tagad sāku saprast.

Nākamajā naktī gulēju slikti. Iespējams, ka mana veselība bija mazliet sabojāta. Mani nospieda mulsums un šaubas. Pāris reižu sajutu negantas bailes, kuru iemeslu nevarēju īsti noskārst. Atceros, ka klusi iela­vījos lielajā zālē, kur mazie cilvēciņi, tonakt arī Vīna, gulēja mēnesnīcā, un viņu klātbūtne mani nomierināja. Jau toreiz man iešāvās prātā, ka dažas dienas mēness griezīsies pēdējā ceturksnī, naktis kļūs tumšas un tad droši vien kuplākā skaitā uzradīsies no apakšas šīs nepatīkamās būtnes, šie baltinātie lemuri, šie jaunie mūdži, kas nomainījuši agrākos. Un abās šinīs dienās es jutos satraukts kā cilvēks, kas vairās no neizbēgama pienākuma. Es biju pārliecināts, ka laika mašīnu at- gūšu tikai tad, ja drosmīgi ielauzīšos pazemes noslē­pumos. Tomēr mani biedēja šie noslēpumi. Kopā ar kādu biedru būtu citādi. Bet mani apņēma baiga vien­tulība un šausmināja pat doma nokāpt akas tumsā. Nezinu, vai sapratīsit manas izjūtas, taču man pa­stāvīgi šķita, ka esmu apdraudēts no aizmugures.

Laikam taisni šis satraukums, šī nedrošība dzina mani aizvien tālāk un tālāk izlūkos. Iedams uz dienvid­rietumiem, pret augstieni, ko tagad sauc par Kūm- vudu, es ievēroju tālumā, deviņpadsmitā gadsimta Benstedas virzienā, milzīgu zaļu celtni, kura atšķīrās no citām, ko biju līdz šim redzējis. Tā bija lielāka par visām pilīm vai ruīnām, ko zināju, un fasāde izskatījās austrumnieciska: tā laistījās bālzaļā spīdumā, zilgan­zaļā nokrāsā, kāda piemīt vienai Ķīnas porcelāna šķir­nei*. Šī īpatnējā āriene šķita norādām uz īpatnēju iz­lietojumu, un es domāju steigties turpu un izpētīt celtni. Bet saule laidās vakarā, un man aiz muguras jau bija ilgs un nogurdinošs klejojums; tamdēļ nolēmu šo gājienu atlikt līdz nākamajai dienai, un es atgriezos, razdams mazās Vīnas viesmīlību un glāstus. Bet otrā rītā es tīri skaidri atģidu, ka, interesēdamies par zaļā porcelānā pili, mēģinu apmānīt sevi, lai varētu vēl vienu dienu vairīties no piedzīvojuma, kas biedēja mani. Es apņemos nekavējoties nokāpt pazemē un agri no rīta devos uz aku, kas atradās pie granīta un alumīnija ruīnam.

Mazā Vīna skrēja man līdzi. Viņa diedama pavadīja mani līdz akai, bet šķita savādi apjukusi, kad redzēja, ka pārliecos pār šahtas muti un lūkojos lejup. «Paliec sveika, maziņā Vīna,» es teicu, pie kam noskūpstīju viņu. Nolaidis Vīnu zemē, sāku taustīties pēc kāpja- mām dzintelēm aiz apmargojuma. Jāatzīstas, es stei­dzos, jo baidījos, ka man varētu saplakt dūša! Pir­majā brīdī Vīna mani vēroja izbrīnā. Pēc tam viņa gaužām žēli iekliedzās un, piemetusies man klāt, savām mazajām rokām ņēmās mani vilkt atpakaļ. Liekas, viņas pretestība mani sasparoja uz nodomāto soli. Es at­stūmu viņu varbūt drusciņ parupji un nākamajā brīdī atrados akas vājumā. Redzēju viņas izmisušo seju virs apmargojuma, un pasmaidījušai viņu nomierinātu. Pēcāk man bija jāskatās lejup uz nedrošajām dzinte­lēm, pie kurām turējos.

Man vajadzēja notrausties varbūt divsimt jardu dziļumā. Kāpu pa metāla stieņiem, kas iestiprināti akas sienās, un, tā kā tie bija pielāgoti radījumam, kurš daudz mazāks un vieglāks par mani, tad locekļus drīz sāka raut krampji, un es nokusu. Un ne tikai nokusu! Viens no stieņiem piepeši saliecās zem mana svara, un es gandrīz iegāzos tumsā, kas melnoja lejā. Kādu brīdi karājos vienā rokā, un pēc šī atgadījuma vairs neuzdrošinājos apstaties. Kaut arī drīzumā sajutu asas sāpes rokās un mugurā, es turpināju vertikālo kāpienu lejup, cik ātri vien varēdams. Paskatījos uz augšu un redzēju gaišumu — nelielu, zilu ripu, kur spulgoja viena zvaigzne, kamēr mazas Vīnas galva zīmējas ka apaļš, melns izcilnis. Kļuva skaļāki un nospiedīgāki mašīnas tūksti lejā. Viss, ja atskaita nelielo ripu augša, tinās dziļā tumsā, un, kad atkal pacēlu acis, Vīna bija nozudusi.

Es mocījos nemierā. Man bija prāts doties atpakaļ un netraucēt apakšpasauli. Bet, pat ļaudamies šādai domai, es joprojām kāpu lejup. Pēdīgi sev par milzīgu atvieglojumu es kādu pēdu pa labi samanīju nelielu caurumu sienā. Noskaidroju, ka tur sākas šaurs hori­zontāls tunelis, kurā varēju nogulties un atvilkt elpu. Atpūtas man patiešām vajadzēja. Rokas sāpēja, mu­guru vilka krampji, un es vēl drebēju bailēs no kri­tiena. Pie tam aklā tumsa bija nelāgi ietekmējusi manas acis. Spēcīgi klaudzēja un dūca mašīna, sūknē- dama gaisu lejup pa šahtu.

Nezinu, cik ilgi nogulēju. Pēkšņi atģidos, ka manai sejai pieskaras mīksta roka. Es pietrūkos tumsā, tvēru pēc sērkociņiem, steidzīgi uzrāvu vienu un ieraudzīju trīs noliekušos baltus radījumus, kas līdzinājās tam, ko biju saticis krāsmatās virs zemes. Viņi atsprāga no gaismas. Tā kā morloki dzīvoja tumsā, kura man šķita necaurredzama, viņu acis bija anormāli lielas un ju­tīgas gluži kā dziļūdens zivju redzokļi un arī tāpat atstaroja gaismu. Es nešaubos, ka viņi varēja mani saskatīt tanī aklajā melnumā; un, likās, viņi nepavisam nebaidījās no manis, kamēr neiededzu uguni. Bet, ko­līdz uzrāvu sērkociņu, gribēdams viņus aplūkot, viņi tūlīt metās bēgt un paslēpās tumšos iedobumos un tuneļos, no kurienes viņu acis tik dīvaini gailēja uz mani.

Mēģināju sasaukties ar viņiem, bet morloki, acīm redzot, nerunāja virszemes cilvēku valodā; tamdēļ man vajadzēja paļauties tikai pašam uz saviem spēkiem, un pat tobrīd es iedomājos begt, atsakoties no pētījumiem. Taču es teicu pats sev: «Kas iesākts, tas jāpabeidz.» Taustīdamies tālāk pa tuneli, dzirdēju, ka mašīnas troksnis top aizvien skaļāks. Drīz sienas atkāpās, un es nonācu lielā, klajā telpā; uzrāvis jaunu sērkociņu, ievēroju, ka esmu nokļuvis plašā, velvētā dobumā, kas iesniedzās pilnīgā tumsā aiz manas gaismas loka. Re­dzēju tik, cik iespējams, sērkociņam degot.

„ Saprotams, ka manas atmiņas ir miglainas. Lieli apveidi, kas atgādināja milzu mašīnas, iznira no tumsas, mezdami groteskas, melnas ēnas, kur regainie, tikko jaušamie morloki tvērās no spožuma. Šī vieta, starp citu, bija ļoti smacīga un nospiedoša, un gaisā es jutu svaigu asiņu šķebīgo dvaku. Drusku tālāk galvenajā ejā stāvēja balta metāla galdiņš, uz kura šķita nolikta barība. Morloki vismaz bija gajēdāji! Atce­ros, jau toreiz sāku gudrot, kāds prāvs dzīvnieks, kura sarkano šķiņķi redzēju, gan varētu vēl eksistēt. Viss bija ļoti nenoteikts: tvanīgā smaka, lielās, mīklainās kontūras, riebīgie stāvi, kuri slapstījās ēnās un vienīgi gaidīja tumsu, lai atkal nāktu man virsū! Tad sērko­ciņš izdega, apsvilināja man pirkstus un nokrita; sār- kans plankumiņš noplaiksnījās melnumā.

Kopš tās reizes esmu dažkārt nodomājis, ka biju gaužām slikti apgādājies šādam piedzīvojumam. Do­damies ceļojumā ar laika mašīnu, es biju palicis pie nepareizā pieņēmuma, ka visādā ziņā nākotnes cilvēki neaptverami progresējuši jebkurā jomā. Es biju iera­dies bez ieročiem, bez medikamentiem, bez kāda smēķa, — un brīžiem man briesmīgi sagribējās uzvilkt dūmu! Man trūka pat pieklājīga sērkociņu krājuma. Kaut tikai es būtu iedomjjies paņemt līdzi kodaku! Es varētu magnija uzliesmojumā momentāni nofoto­grafēt šo apakšzemes skatu un vēlāk to nopētīt lēnā garā. Bet īstenībā es tur stāvēju vienīgi ar dabas pie­šķirtajiem ieročiem un mehānismiem — ar dūrēm, kājām, zobiem; jā, un man vēl atlikās četri drošības sērkociņi.

Es baidījos laipot tālāk starp visām šīm mašīnām tumsā, un tikai pēdējā gaismas noblāzmā atklāju, ka mans sērkociņu aizgāds gandrīz izsīcis. Līdz tam brī­dim man nekad nebija iešāvies prātā, ka vajag tos taupīt, un es biju iztērējis turpat vai puskārbiņu, lai pabrīnītu virszemes iedzīvotājus, kas uguni uzskatīja par jaunumu. Tagad, kā jau teicu, man atlikās vēl četri, un, kad stāvēju tumsā, kāda roka pieskārās ma­nējai, izstīdzējuši pirksti aptaustīja manu seju, un es saodu specifisku, nepatīkamu smaku. Man šķita, ka apkārt dzirdu elpojam veselu pūli šo baigo, mazo būtņu. Es manīju, ka piesardzīgi mēģina man atņemt sērkociņu kastīti un no mugurpuses citas rokas ķeras pie manām drēbēm. Jutu neizsakāmu riebumu, kad šie neredzamie radījumi grābstījās gar mani. Tumsā man piepeši kā dzeltin iedzēla, ka nezinu viņu paradumus un domāšanas veidu. Es viņiem uzkliedzu, cik skaļi jaudāju. Viņi atlēca nost, un pēc tam manīju viņus tuvojamies atkal. Nu viņi tvēra mani drošāk, pie kam sačukstējās dīvainām skaņām. Man drebēja visa miesa_, un es iekliedzos pa otram lāgam — diezgan nelaba balsī. Šoreiz viņi tik stipri neiztrūkās un, nākdami man virsū, it kā smēja svešādus smieklus. Jāatzīstas, es briesmīgi pārbijos. Nolēmu uzraut vēl vienu sērko­ciņu un gaismas aizsegā bēgt. Tā arī darīju. Izvilcis no kabatas kādu papīra gabaliņu, es aizdedzināju to un laimīgi atkāpos līdz šaurajam tunelim. Bet, tikko nokļuvu tanī, manu gaismekli nopūta, un melnumā dzirdēju, ka morloki dzenas man pakaļ, čabinot kā vējš lapās un grabinot līdzīgi lietum.

Mirkli vēlāk mani sagrāba vairākas rokas un nepār­protami mēģināja vilkt atpakaļ. Es aizdedzināju jaunu gaismekli un vicināju viņu apžilbušo acu priekšā. Diezin vai spējat iedomāties, cik pretīgi un necilvēciski viņi izskatījās, kad blenza akli un apjukuši — šīs bā­lās bezzodu sejas un lielās, sārtpelēkās bezplakstiņu acis! Bet, varat man ticēt, es daudz vis nelūkojos viņos, jo atkal devu kājām ziņu, un, kad otrais sērko­ciņš nodzisa, uzrāvu trešo. Tas gandrīz nodega, pirms sasniedzu šahtas vaļumu. Nogūlos pie tā, jo mani dullināja lielā sūkņa tūksti lejā. Pēc tam raudzīju sa­taustīt iestiprinātās dzinteles, un šinī brīdī mani saķēra aiz kājām un sparīgi stiepa atpakaļ. Es uzrāvu savu pēdējo sērkociņu … un tas tūlīt nodzisa. Bet tagad jau satvēru kāpjamos stieņus, stipriem spērieniem atbrīvo­jos no morloku maiglēm un steigšus trausos augšup pa šahtu. Viņi palika apakšā, spīdošām acīm glūnē­dami un blisinādami uz mani; viens mazs nejaucēns gan sekoja kādu gabaliņu un gandrīz vai ieguva kā trofeju manu kurpi.

Šis kāpiens šķita bezgala ilgs. Ar pēdējām divdes­mit — trīsdesmit pēdām man kļuva gaužām nelabi. Tik tikko spēju noturēties pie sienas. Pašus beidzamos jar­dus pārvarēju, izmisīgi cīnīdamies pret šo nelabumu. Vairākas reizes man noreiba galva, un es jau izjutu visas kritiena drausmas. Taču pēdīgi es pārkumuroju pār akas malu un izstreipuļoju ārā no drupām žilbi­nošā saules gaismā. Es pakritu uz mutes, Pat zeme

smaržoja saldi un svaigi. Atceros, ka Vīna skūpstīja manas rokas un ausis un atskanēja citu eloju balsis. Pēc tam es uz kādu laiku iegrimu nemaņā.

X

KAD PIENĀCA NAKTS.,,

Jā, tagad mans stāvoklis šķita grūtāks nekā iepriekš. Līdz šim, ja nemin manu nakts izmisumu par nozudušo laika mašīnu, es biju stingri cerējis galu galā tikt pro­jām, bet jaunie atklājumi sašķobīja šo cerību. Līdz šim biju vienkārši domājis, ka mani kavē bērnišķīgā naivitāte, kas piemīt mazajiem cilvēciņiem, un kādi nezināmi spēki, kuri tikai jāizprot, lai tos pārvarētu; bet derdzīgajos morlokos saskatīju kaut ko gluži v svešu — necilvēcisku un ļaunu. Es instinktīvi neiere­dzēju viņus. Pirmāk biju sajuties kā bedrē iekritis: biju pievērsis uzmanību bedrei un gudrojis, kā izkļūt no tās. Tagad sajutos kā slazdos noķerts zvērs, pēc kura drīz atnāks tā ienaidnieks.

Jūs droši vien izbrīnīsities, dzirdot, no kāda ienaid­nieka es baidījos. Tās bija mēness tukšatnes. Vīna bija pamodinājusi manī šīs drausmas, izteikdama dažas sākumā neaptveramas piezīmes par melnajām naktīm. Tagad nenācās grūti atminēt, kādas melnās naktis gaidāmas. Mēness dila, un tumsas laiks kļuva ik nakti ilgāks. Un tagad es kaut cik apjautu, kāpēc mazie virspasaules cilvēciņi bīstas no tumšuma. Es zīlēju, kādas derdzīgas nelietības gan morloki varētu pastrā­dāt tukšā mēnesī. Nu jutos stingri pārliecināts, ka mana otrā hipotēze visnotaļ aplama. Jādomā, kādreiz virspasaules iedzīvotāji patiešām bijuši privileģēti aristokrāti un morloki viņiem kalpojuši aklā padevībā; bet tas sen pagājis. Starp šiem diviem paveidiem, kas radušies cilvēka evolūcijas procesā, dibinājās vai bija jau nodibinājušās gluži citādas attiecības. Līdzīgi Karo- lingu dinastijas karaļiem, eloji bija ieslīguši greznība un dīkdienībā. Viņiem vēl piederēja zeme, jo morloki, kas savā apakšpasaulē mita kopš neskaitāmām paau­dzēm, pēdīgi nespēja vairs paciest gaismu virszemē. Es spriedu, ka morloki apģērbj un uztur elojus — droši vien aiz veca paraduma kalpot. Tāpat kā zirgs vēl kārpās stāvēdams un cilvēks rod izpriecu medībās, morloki sekoja savam paradumam, jo organisms vēl juta senu un zudušu vajadzību. Bet skaidrs, ka vecā kārtība jau bija pa daļai apvērsta. Nemezida ātri za­gās pie izlutušajiem. Pirms laikiem, pirms paaudžu tūkstošiem, cilvēks bija padzinis savu brāli, liegdams viņam ērtības un sauli. Un tagad šis brālis atgriezās — pārmainījies! Eloji jau bija sākuši atkal ņemties vecu mācību. Viņi no jauna iepazina bailes. Un piepeši es atminējos redzējis gaļu apakšpasaulē. Kāpēc manā prātā atplaiksnījās šāda doma — šķita dīvaini, jo tā neizrietēja no apceres gaitas, bet uzplijās gandrīz kā jautājums no ārienes. Mēģināju atgādāties gaļas izskatu. Es miglaini noģidu kaut ko pazīstamu, taču toreiz nevarēju pateikt, kas īsti tas bija.

Tomēr, lai cik bezpalīdzīgi jutās savās noslēpumai­najās bailēs mazie cilvēciņi, es biju veidots citādi. Mani bija radījis mūsu laikmets, šis plaukstošais cil­vēces pavasaris, laikmets, kad bailes nespēj paralizēt un noslēpums vairs neiedveš drausmas. Es vismaz va­rēju aizstāvēties, Bez tālākas vilcināšanās nolēmu sev sagādāt ieročus un izraudzīt cietoksni, kur pārgulēt. Ja man būtu šāds patvērums, es varētu šinī svešajā pasaulē vērties ar zināmu paļāvību, ko biju zaudējis, atskārzdams, no kādiem radījumiem neesmu aizsargāts naktīs. Jutu, ka nespēšu iemigt, ja mana guļas vieta nebūs droša no viņiem. Es nodrebēju šausmās, iedomā­damies, ka viņi jau iztaustījuši mani.

Visu pēcpusdienu es klejoju pa Temzas ieleju, taču neatradu nevienas piemērotas paglābtnes. Visi koki un ēkas šķita viegli pieejami veikliem kāpējiem, par kādiem bija jāuzskata morloki, spriežot pēc viņu akām. Tad man ienāca prātā zaļā porcelāna pils augstie, smailie tornīši un vāpētās, spīdīgās sienas; un vakarā, uzsēdinājis Vīnu uz pleca kā bērnu, es devos augšup pa atkalnēm, turēdamies dienvidrietumu virzienā. Va­jadzēja noiet, pēc mana aprēķina, septiņas vai' astoņas jūdzes, bet īstenībā bija droši vien astoņpadsmit. Šo celtni pirmoreiz tiku redzējis valgā pēcpusdienā, kad attālumi izliekas mazāki. Turklāt es kliboju, jo kurpes papēdis izļodzījās un kāda nagla dūrās cauri zolei; man kājās bija ērtas, vecas kurpes, ko mēdzu valkāt mājās. Un tikai labu laiku pēc saules rieta es sasniedzu vietu, no kurienes redzēju pili, kas tumši zīmējās pret bāli dzeltenām debesīm.

Vīna varen priecājās, kad sāku viņu nest, bet vēlāk gribēja tikt zemē, un viņa skrēja man blakus, pie kam lāgu lāgiem pašāvās uz vienu vai otru pusi, lai no­plūktu puķes, ko spraust manās kabatās. Vīna bija allaž brīnījusies par manām kabatām, taču pēdīgi nosprieda, ka tās ir īpatnējas vāzes ziediem. Viņa vis­maz izlietoja tās šādam nolūkam. Un te nu atceros… Pārģērbjoties atradu …

Laika ceļotājs aprāvās, iebāza roku kabatā un klu­sēdams nolika uz galdiņa divas savitušas puķes, kas atgādināja loti lielas, baltas malvas. Pēc tam viņš atsāka savu stāstu.

— Kad pasauli apņēma vakara rimtība un mēs devāmies pār pakalna kosu uz Vimbldonas pusi, Vīna nokusa un gribēja atgriezties pelēkaja akmens namā. Bet es norādīju uz zaļā porcelāna pils attālajiem tor- nīšiem un pratu viņai iegalvot, ka meklējam patvērumu no bailēm. Jūs zināt to lielo mieru, kas iestājas pirms krēslas? Pat vēsma aprimst kokos. Man liekas, šis vakara klusums vienmēr gaidu pilns. Debess bija skaidra, dziļa un klaja; tikai dažas līmeniskas strēles pie paša apvāršņa vīdēja saulrieta atsarkumā. Nu tanī sirmajā stundā manas citkārtējās gaidas vērtās bailēs. Tanī rāmumā un augošajā krēsla mani jutekļi šķita pārdabiski paasinājušies. Man likās, es varēju pat samanīt apakš savām kājām tukšumu zemē, jā, tai cauri varēju gandrīz redzēt morlokus ņudzam ka skudras pūznī un gaidām tumsu. Uztraukumā sado­māju, ka mans iebrukums viņu alās iztulkots par kara pieteikumu. Un kāpēc viņi bija aizvākuši manu laika mašīnu?

Šinī rimtībā mēs turpinājām savu ceļu, un mijkrēslis brieda par nakti. Tāles dzidrais zilums zuda, un cita pēc citas iedegās zvaigznes. Zeme kļuva pelēka un koki — melni. Vīnu pārvarēja bailes un nogurums. Es viņu paņēmu rokās, mierināju un apmīļoju. Kad tumsa biezēja, viņa apķērās man ap kaklu, aizvēra acis un cieši piespieda seju pie mana pleca. Tā mēs lejup pa garu nogāzi virzījāmies ieplakā, un tur, aklumā, gan­drīz iegāzos mazā upē. Es pārbridu tai pāri, devos augšup pa ielejas pretējo slīpumu un pagāju garām vairākiem guļamnamiem un kādai statujai — faunam, kas palicis bez galvas, vai tamlīdzīgai figūrai. Te arī auga akācijas. Pagaidām morlokus nemanīju, taču nakts tikko bija nolaidusies un vēl vajadzēja iestāties dziļākai tumsai pirms vecā mēness lēkta.

No nākamā uzkalna paures redzēju biezu mežu, kas pletās manā priekšā liels un melns. Es apjuku. Ne pa labi, ne pa kreisi neredzēju tam gala. Tā kā jutos no­guris — it sevišķi manas kājas bija kļuvušas gaužām smagas, — es apstājos, saudzīgi nolaidu no pleca Vīnu un apsēdos zālē. Es nevarēju vairs saskatīt zaļā por­celāna pili un skaidri nezināju pareizo virzienu. Lūko­jos meža biezumā un domāju, kas gan varētu tanī slēpties. Zem tāda blīva zaru savijuma es neredzētu zvaigznes. Es kluptu pār saknēm un apdauzītos pret kokiem, ja arī tur neuzglūnētu citas briesmas — bries­mas, ko baidījos iztēlot. Pie tam biju pagalam nokusis pēc dienas uztraukumiem; un tā es nolēmu, ka neiešu vis mežā, bet pārnakšņošu klajā uzkalnā.

Es nopriecājos, ka Vīna gulēja ciešā miegā. Rūpīgi ietinis viņu svārkos, es piesēdos viņai blakus un sāku gaidīt mēness lēktu. Atkalne bija klusa un vientulīga, bet meža melnumā es šad un tad dzirdēju kustamies dzīvas būtnes. Virs manas galvas spulgoja zvaigznes, jo nakts bija ļoti skaidra. To mirdza man šķita kā draudzīgs mierinājums. Debesīs gan neredzēju vecos zvaigznājus: tos jau sen bija pārkārtojusi svešos gru­pējumos tā lēnā kustība, kas nemanāma simt cilvēka mūžos. Bet Piena Ceļš, tā man likās, joprojām bija tāds pats kā agrāk — izrobota zvaigžņu putekļu josla. Dienvidos — tā es spriedu — mirgoja ļoti spilgta, sar­kana zvaigzne, ko nepazinu; tā bija vēl spožāka par mūsu zaļo Sīriju. Un starp visiem šiem dzirkstošajiem gaismas punktiem kāda spilgta planēta spīdēja vien­mērīgi un laipni kā veca drauga vaigs.

Kad lūkojos šinīs zvaigznēs, mana paša nepatikša­nas un visi zemes dzīves grūtumi piepeši likās sarū- kam. Es domāju par spīdekļu neaptveramo tālumu un to lēnajām neatturamajām kustībām no nezināmas pa­gātnes uz nezināmu nākotni. Domāju par lielo precesio- nālo riņķi, ko apvelk zemes pols. Pa visiem manis pārceļotajiem gadiem tikai četrdesmit reizes bija no­ticis šis klusais apvērsums. Un šo nedaudzo apvērsumu laikā bija beigusies jebkura aktivitāte, zudušas visas tradīcijas, kompleksās organizācijas, valodas, nācijas, literatūras, tieksmes, pat atmiņas par cilvēku — par tādu cilvēku, kādu es pazinu. To vietā eksistēja šīs trauslās būtnes, kas aizmirsušas savus dižos senčus, un baltganie radījumi, kuri iedvesa man šausmas. Es domāju par lielajām bailēm, kas šķīra abus cilvēka paveidus, un, pēkšņi nodrebēdams, pirmoreiz skaidri atskārtu, kādu gaļu esmu redzējis apakšzemē. Tas to­mēr bija pārāk drausmīgi! Paskatījies sānis uz gulošo mazo Vīnu, kuras baltā seja it kā vizēja zvaigžņu gaismā, es tūlīt aizgaiņāju šo domu.

Tanī garajā naktī es vairīt vairījos prātot par mor­lokiem un īsināju laiku, mēģinādams sev iegalvot, ka spīdekļu jaunajā juceklī saskatāmas miņas no vecajiem zvaigznājiem. Debess joprojām palika ļoti skaidra; ma­nīja tikai pāris dūmakainu mākoņu. Protams, es brīžiem snaudu. Kad biju izvārdzies nomodā, debess austrum­daļā parādījās blāvums, kas līdzinājās bezkrāsaina ugunsgrēka atspīdumam, un uzlēca veca mēness sirpis, šaurs, ragains un balts. Un tam tūlīt sekoja, to panāca un pārspēja ausma, kas sākumā svīda bāli, bet pēcāk kļuva aizvien sārtāka un siltāka. Morloki nebija tuvo­jušies mums. Patiesi, tonakt netiku redzējis uzkalnā nevienu no viņiem. Un, tā kā dzimstošā diena viesa paļāvību, man gandrīz šķita; ka esmu baidījies bez iemesla. Es piecēlos un atklāju, ka mana kāja kurpē ar izļodzīto papēdi satūkusi ap potīti un pēda sāpīga; tamdēļ apsēdos, noāvu kurpes un aizsviedu tās projām.

Es pamodināju Vīnu, un mēs devāmies lejup un ie­gājām mežā, kas tagad bija zaļš un tīkams, nevis melns un atbaidošs. Atradām augjus, ar kuriem apmie­rināt izsalkumu. Drīz sastapām gleznos radījumus, kas smējās un dejoja saules gaismā, it kā dabā nekad ne­būtu iestājusies nakts. Un tad es atkal iedomājos gaļu, ko biju redzējis pazemē. Tagad jutos pārliecināts, kas tā par gaļu, un mani līdz sirds dziļumiem sažēlināja šī pēdējā sīkā urdziņa, kas palikusi no cilvēces agrāka­jiem lielajiem paliem. Skaidrs, kādreiz cilvēces pagri­muma senatnē morlokiem bija aptrūcis barības. Iespē­jams, ka viņi bija pārtikuši no žurkām un līdzīgiem mūdžiem. Pat tagad cilvēks mazāk smalkojas ēdiena izvēlē nekā pirmāk — daudz mazāk nekā jebkurš pēr­tiķis. Viņa aizspriedums pret cilvēka gaļu nav dziļi iedabāts instinkts. Un tā šie necilvēciskie cilvēku pēcnieki… Es mēģināju šo jautājumu aplūkot zināt­niskā garā. Galu galā morloki bija necilvēciskāki un tālāki nekā mūsu kanibāliskie senči pirms trijiem vai četriem gadu tūkstošiem. Un intelekts, kas liktu apzi­nāties šāda stāvokļa neciešamību, bija zudis. Kāpēc man uztraukties? Sie eloji bija tikai baroti lopi, ko skudrām līdzīgie morloki saglabāja un medīja, — droši vien tāpēc audzēja. Un Vīna dejoja man blakām!

Es dzīros visu to iztulkot par cilvēka egoisma bargo sodību un tādējādi raudzīju atgaiņāties no uzmācīgām drausmām. Dzīvodams no savu brāļu pūliņiem, cilvēks bija radis apmierinājumu vieglumā un izpriecās, pie kam aizbildinājies ar nepieciešamību, un noteiktā laikā nepieciešamība bija vērsusies pret viņu. Es pat mēģi­nāju sevī modināt kārlailiskas [3] nievas pret šo nožēlo­jamo aristokrātiju pagrimumā. Taču es nespēju lūkoties no šāda viedokļa. Lai cik liela bija eloju intelektuālā degradācija, viņi vēl izskatījās tik cilvē­ciski, ka jutu viņiem līdzi un gribot negribot ņēmu pie sirds viņu degradāciju un bailes.

Es toreiz ļoti neskaidri jautu, ko darīt turpmāk. Vis- p-irms man vajadzēja uzmeklēt drošu patvērumu un no akmens vai metāla izgatavot ieročus — kādus nu es varētu sameistarot. Tā bija tūlītēja nepieciešamība. Pēc tam cerēju atrast līdzekli uguns aizdegšanai, jo zināju, ka lāpa būtu visiedarbīgākais ierocis pret morlokiem. Vēl gribēju tikt pie kādas ierīces, ar kuru iedragāt bronzas durvis zem baltās sfinksas. Prātoju uztaisīt tarānu. Biju pārliecināts, ka atgūšu laika mašīnu un aizbēgšu, ja varēšu iekjūt pa šīm durvīm, turot lāktī- jošu gaismekli. Nedomāju, ka morloki būtu tik stipri, ka spētu mašīnu aizvākt tālu projām. Vīnu nolēmu ņemt līdzi uz mūsu gadsimtu. Kaldinādams šādus plā­nus, kopā ar viņu turpināju ceļu uz ēku, ko biju noskatījis par mūsu mītni.

XI

ZAĻĀ PORCELĀNA PILS

Kad dienvidū tuvojāmies zaļā porcelāna pilij, es redzēju, ka tā pamesta un pussagruvusi. Tās logos turējās tikai robainas rūšu atliekas, un lieli gabali zaļā klājuma bija nolupuši no sarūsējuša metāla karkasa. Pils stāvēja ļoti augstu zālainā paugurā, un, pirms gāju iekšā, paskatījos uz ziemeļaustrumiem. Es izbrīnījos, ieraudzīdams plašu estuāru vai pat līci, kur, manuprāt, kādreiz bijušas Vondsverta un Betersi. Tad iedomājos, taču līdz galam neizdomāju, kas gan no­ticis vai notiek ar dzīvām būtnēm jūrā.

Es pārliecinājos, ka, ceļot šo pili, par būvmateriālu patiešām lietots porcelāns. Uz fasādes bija kaut kas uzrakstīts nepazīstamiem burtiem. Diezgan muļķīgi spriedu, ka Vīna varētu to iztulkot, bet es tikai uzzi­nāju, ka viņai vispār trūkst priekšstata par rakstīšanu. Es domāju, viņa vienmēr man šķita cilvēciskāka nekā īstenībā — laikam tāpēc, ka viņas pieķeršanās bija tik cilvēciska.

Aiz lielām divvērtņu durvīm, kas bija pamestas vaļā un salauztas, mēs ieraudzījām parastās zāles vietā garu galeriju, kuru apgaismoja daudzi sānu logi. No pirmā acu uzmetiena tā atgādināja muzeju. Flīžu grīdu sedza bieza putekļu kārta, un tāds pats pelēks auts klāja dažādu priekšmetu ievērojamo kolekciju. Tad skaidri izšķiru kāda milzīga skeleta apakšdaļu, kas stā­vēja zāles vidū dīvaina un atbaidoša. Pēc greizajām kājām secināju, ka tas bijis kāda izmiruša megatērijam līdzīga dzīvnieka ģindenis. Galvaskauss un augšejie kauli gulēja turpat blakus zem biezās putekļu kārtas, un kādā vietā, kur pilējis lietus ūdens no cauruma jumtā, kauli bija izdeldēti. Tālāk galerijā atradās mil­zīgs brontozaura skeleta viduklis. Apstiprinājās mans pieņēmums, ka esam muzejā. Pagajies sānis, es pie* kļuvu pie tādiem kā slīpiem plauktiem, un, kad noslau- cīju no tiem putekļus, atklājās mūslaiku vecās pazīsta­mās stikla vitrīnas. Jādomā, tās bijušas hermētiskas, jo daži eksponāti tanīs izskatījās ļoti labi saglabājušies.

Skaidrs, mēs stāvējām vecās Sautkenzingtonas drupās! Te, acīm redzot, atradusies paleontoloģijas nodaļa, kurā, domājams, bijusi lieliska fosiliju kolek­cija, taču nenovēršamais sairuma process, kurš ticis uz kādu laiku apturēts un, iznīkstot baktērijām un sē­nītēm, zaudējis deviņdesmit deviņus procentus sava spēka, atkal turpinājās, tā ka ļoti lēni, bet ļoti noteikti bojājās visi šie dārgumi. Šur un tur pamanīju mazo cilvēciņu atstātās pēdas: retas fosilijas bija salauztas gabaliņos vai uzvērtas niedru stiebros. Dažas vitrīnas bija aizvāktas, un es nospriedu, ka to darījuši morloki. Šī vieta bija ļoti klusa. Biezā putekļu kārta apslāpēja mūsu soļu troksni. Es platām acīm skatījos apkārt, un drīz pie manis pienāca Vīna, kas bija ripinājusi kādu jūras ezi lejup pa vitrīnas slīpo stiklu. Itin mierīgi saņēmusi manu roku, viņa nostājās man blakus.

Sākumā šis senatnes piemineklis, kas norādīja uz intelektuālu ēru, tik ļoti pārsteidza mani, ka nemaz neiedomājos, kādas iespējas tas varēja dot. Pat rūpes par laika mašīnu pagaisa no mana prāta.

Šīs ēkas apmēri lika secināt, ka zaļā porcelāna pilī atrodas ne tikai paleontoloģijas galerija, bet arī daudz kqs cits; varbūt vēstures galerijas; iespējams, pat bibliotēka! Vismaz šādos apstākļos tās interesētu mani krietni vairāk nekā šī irstošā agrāko laiku ģeoloģijas ekspozīcija. Es devos izlūkos un uzgāju otru, īsu ga­leriju, kas šķērsoja pirmo. Te šķita savākti minerāli, un liels sēra gabals mani uzvedināja uz domu par

šaujamo pulveri. Bet es nevarēju sameklēt salpetrī; patiesi, neatradu nekādus nitrātus. Bez šaubām, tie bija izšķīduši pirms gadu simtiem. Taču sērs neizgāja no mana prāta un sarosināja domas. Šīs galerijas pā­rējie eksponāti mani interesēja maz, kaut arī visumā tie bija saglabājušies labāk nekā citi, ko redzēju. Neesmu nekāds speciālists mineraloģijā, un es devos tālāk pa gaužām gruvīgu aili, kas stiepās paralēli zālei, kur biju nonācis vispirms. Acīm redzot, šī nodaļa tikusi veltīta dabzinātnei, taču te viss jau sen bija kļuvis nepazīstams. Dažas sarukušas un nomelnējušas izbāztu dzīvnieku paliekas, sažuvušas mūmijas trau­kos, kuri kādreiz turēti pilni ar spirtu, brūni putekļi no izkaltušiem augiem — tas bija viss! Es to nožēloju, jo labprāt būtu izsekojis tai neatlaidīgajai reorganizā­cijai, ar kuras palīdzību sasniegta uzvara pār dzīvo dabu. Pēc tam nonācām īsti kolosālā, bet sevišķi trū­cīgi apgaismotā galerijā, kas sākās ar vieglu nolaide-, numu. Zināmos atstatumos pie griestiem karājās apaļi,' balti stikla abažūri, kas norādīja, ka agrāk šī telpa apgaismota mākslīgi. Daudzi no tiem bija sasprēgājuši un iedragāti. Te jutos vairāk savā elementā, jo abās pusēs kā milzeņi slējās lielas mašīnas — visas pama­tīgi aprūsējušas, daudzas sabrukušas, bet dažas vēl puslīdz veselas. Jūs zināt, mehānismi ir mana vājība, un es gribēju pakavēties starp šīm mašīnām — jo vairāk tāpēc, ka to lielākā tiesa bija man nepazīstama un varēju tikai nedroši minēt, kādiem nolūkiem tās izgatavotas. Domāju, ka, atrisinot šīs mīklas, es va­rētu rast kādu līdzekli, kas izlietojams pret morlokiem.

Pēkšņi Vīna pienāca man gluži klāt — tik pēkšņi, ka satrūkos. Ja nebūtu viņas, es laikam nemaz nepa­manītu, ka grīda sliecās uz leju. [4] Pats galerijas sā­kums atradās labj virs zemes un bija apgaismots sve­šādiem, šauriem logiem. Bet, jo tālāk gājām, jo augstāk cēlās zeme aiz šiem logiem, līdz pēdīgi katram bija priekšā bedre — kā «pagalmiņš» pie puspagraba loga Londonā; palika tikai šaura gaismas švīka augšmalā.

Es lēnām soļoju dziļāk, gudrodams par mašīnām, kas tik ļoti nodarbināja manu prātu, ka neievēroju vien­mērīgo gaismas pavājināšanos, līdz Vīnas augošās bažas saistīja manu uzmanību. Tad redzēju, ka galerija iestiepjas lejup biezā tumsā. Es vilcinājos un, aplaiž- dams acis apkārt, ievēroju, ka te putekļu kārta plānākā un nelīdzenāka. Tālāk uz tumšuma pusi putekļos šķita atstāti mazu, šauru pēdu nospiedumi. Es uzreiz nojautu morloku tuvumu. Atskārtu, ka veltīgi tērēju laiku, šada akadēmiskā garā pētīdams mašīnas. Atcerējos, ka diena jau nāk pievakarē un es aizvien vēl esmu bez ieroča, bez patvēruma, bez līdzekļa, ar kuru iedegt uguni. Un tad lejā, galerijas attālajā melnumā, es saklausīju īpat­nēju graboņu un tādus pašus savādus trokšņus, kādus biju dzirdējis akas dibenā.

Es saņēmu Vīnas roku. Pēc tam, pēkšņas domas pamudināts, atstāju viņu un piegāju pie mašīnas, no kuras slējās svira, kas atgādināja sviru dzelzceļa blok- postenī. Uzrausies uz paliktņa un abām rokām satvēris šo sviru, es ar visu savu smagumu to spiedu uz sā­niem. Pamesta galvenajā ailē, Vīna piepeši sāka gausties. Biju gluži pareizi novērtējis sviras stiprumu, jo tā nolūza pēc īsas piepūles, un es piebiedrojos Vīnai, turēdams rokā zveļamo, ar kuru, manuprāt, pilnīgi pietiktu, lai sadragātu galvaskausu katram morlokam, kas gadītos ceļā. Un es alktin alku nogalināt pāris morloku. Jums varbūt šķiet necilvēciska šāda vēlēša­nās — nonāvēt sava paša pēctečus. Bet it kā nebija nemaz iespējams sajust kaut ko cilvēcisku šinīs radī­jumos. Taču negribēju atstāt Vīnu un biju pārliecināts, ka cietīs laika mašīna, ja sākšu remdēt savu asinskāri, citādi es tūliņ būtu devies lejup pa galeriju, lai nā­vētu kustoņus, ko dzirdēju grabināmies.

Tad nu ar zveļamo vienā rokā un Vīnu pie otras es izgāju no šīs galerijas un iekļuvu citā, vēl lielākā galerijā, kas pirmajā mirklī man atgādināja armijas baznīcu, kur sakārti apskranduši karogi. Šīs brūnās pārogļojušās driskas, kuras karājās gar sienām, es drīz atzinu par satrupējušām grāmatām. Tās jau sen bija izirušas lēveros, un burtus vairs nevarēja samanīt. Bet šur un tur redzēju sariezušos vākus un ieplīsušas

metāla sprādzes, kas viss runāja pietiekami skaidru valodu. Ja es būtu literāts, tad laikam prātotu, ka visi centieni ir veltīgi. Bet īstenībā mani jo dziļi sažēlināja milzīgais pūliņu izšķērdējums, par kuru liecināja šis drūmais trusošā papīra lēvenis. Jāatzīstas, es tobrīd it sevišķi iedomājos «Filozofiskos rakstus» un sava paša septiņpadsmit referātus par optiku.

Pēc tam devāmies augšup pa platām kāpnēm un nonācām citā telpā — jādomā, kādreizējā industriālās ķīmijas galerijā. Te man radās lielas cerības uz de­rīgiem atklājumiem. Vienā galā bija sabrucis jumts, bet citādi šī galerija izskatījās labi saglabājusies. Es steigšus gāju pie katras veselas vitrīnas. Un pēdīgi vienā no patiešām hermētiskajām vitrīnām es atradu kastīti sērkociņu. Aizgūtnēm izmēģināju tos. Sērkociņi bija pavisam labi. Tie nemaz nebija savilguši. Es pie­vērsos Vīnai. «Dejot!» es uzsaucu viņas valodā. Nu taču man bija īstais ierocis pret drausmīgajiem radī­jumiem, no kuriem baidījāmies. Un tā šinī pamestajā muzejā uz biezā, mīkstā putekļu paklāja Vīnai par lielu lielo prieku es svinīgi izpildīju tādu kā jauktu deju, pie tam svilpoju «Debesu valstību», cik līksmi vien spēdams. Pa daļai iznāca mērens kankāns, pa daļai — soļu deja, pa daļai — tērpa deja (cik nu mani ļipainie svārki atjāva), pa daļai — oriģināldeja. Jūs jau zināt, ka esmu dzimis izgudrotājs.

Es joprojām brīnos, cik savādi un laimīgi izgadījies, ka šī sērkociņu kastīte neskaitāmus gadus saglabāju­sies, par spīti postīgajam laikam. Taču dīvainā kārtā uzgāju vēl mazāk cerētu vielu, proti, kamparu. To atradu kādā noslēgtā traukā, kurš, manuprāt, nejauši ticis aizdarīts hermētiski. Sākumā domāju, ka tanī ir ciets parafīns, un es pārsitu stiklu. Bet tad saodu specifisko kampara smaku. Bija gadījies, ka vispārējā sairumā šī gaistošā viela palikusi nemainīga droši vien daudzus tūkstošus gadsimtu. Sinī sakarībā atminējos redzējis kādu sēpijas zīmējumu. Tas bija darināts, iz­lietojot krāsu, kas iegūta no fosila belemnīta [5] , kurš, jādomā, nobeidzies un pārakmeņojies pirms gadu mii- joniem. Es dzīros aizsviest kamparu, bet iebāzu to ka­batā, jo atcerējos, ka tas viegli aizdedzināms un lāktī ar diezgan spožu liesmu, tā ka var noderēt par lielisku sveci. Taču neuzgāju ne eksplozīvas vielas, nedz kādus citus līdzekļus, ar kuriem sagraut bronzas durvis. Pa­gaidām mana dzelzs milna bija visvērtīgākais rīks, ko laimējies sadabūt. Es tomēr atstāju šo galeriju ļoti pacilāts.

Es nevaru jums atstāstīt visu, ko redzēju tanī ga­rajā pēcpusdienā. Man vajadzētu stipri piepūlēt atmiņu, lai gluži pareizā secībā atcerētos savus izlūkojumus. Atminos, ka nokļuvu garā galerijā ar rūsošu ieroču stendiem un gudroju, vai nederētu rnilnu apmainīt pret zobenu vai kara cirvi. Es tomēr nevarēju nest ir vienu, ir otru, un mans dzelzs stienis šķita visvairāk pie­mērots bronzas durvju uzlaušanai. Tur bija milzums pistoļu un dažādu šauteņu. Lielākā daļa to bija pama­tīgi sarūsējušas, bet daudzas bija izgatavotas no kāda jauna metāla un vēl puslīdz veselas. Taču patronas un pulveris laikam bija satrusējuši putekļos. Es redzēju vienu kaktu apogļotu un saārdītu; nospriedu, ka tanī būs eksplodējuši paraugi. Kādā citā vietā bija savākti daudzum daudzi elki — polinēziešu, meksikāņu, grieķu, feniķiešu dievekļi, jādomā, elki no visas pasaules ze­mēm. Tur man sevišķi iepatikās kāds steatīta briesmo­nis no Dienvidamerikas, un es nespēju atturēties, neuz­rakstījis tam uz deguna savu vārdu.

Kad tuvojās vakars, mana interese mazinājās. Citu pēc citas es izstaigāju galerijas — putekļainas, klusas, bieži vien gruvīgas; no eksponātiem dažkārt bija pali­kušas pāri tikai rūsas un lignīta kaudzes. Kādā vietā es pēkšņi nokļuvu pie alvas raktuves maketa un tad tīri nejauši ieraudzīju hermētiskā vitrīnā divas dina­mīta patronas! Es iekliedzos «eireka!» un priecīgs sasitu vitrīnu. Tad man uzmācās šaubas. Es vilcinājos. Pēc tam, izvēlējies mazu sāngaleriju, es ņēmos izmē­ģināt spridzekli. Nekad neesmu juties tā sarūgtināts kā toreiz, kad piecas — desmit — piecpadsmit minūtes gaidīju eksploziju, kas nemaz nenotika. Protams, es biju uzgājis tikai butaforijas, kā jau varēju spriest pēc izskata. Esmu stingri pārliecināts: ja būtu citādi, es drāztos tullt projām un sagrautu sfinksu, bronzas durvis un — kā vēlāk izrādījās — savas izredzes at­rast laika mašīnu.

Man liekas, tūlīt pēc tam uzgājām mazu, klaju pa- galmiņu pils iekšienē. Mauriņā zaļoja trīs augļu koki. Mēs atpūtāmies un ieturējāmies. Pret saules rietu sāku apsvērt mūsu stāvokli. Nakts nāca virsū, un droša pa­slēptuve aizvien vēl nebija sameklēta. Bet tagad tas neradīja nekādas lielās bažas. Man bija līdzeklis, ar kuru, domājams, vislabāk varētu aizstāvēties pret mor­lokiem, — man bija sērkociņi! Kabatā bija arī kam­pars — ja vajadzētu gaišu lākti. Šķita, ka visprātīgāk būtu ugunskura aizsardzībā pārnakšņot zem klajas debess. Otrā rītā būtu jārauga atgūt laika mašīnu. Šim nolūkam man pagaidām bija tikai dzelzs milna. Bet tagad, uzkrājis zināšanas, es gluži citādi spriedu par šīm bronzas durvīm. Līdz šim nebiju apjautis, kas slēpjas aiz tām, un galvenokārt tāpēc biju atturējies uzlauzt durvis. Tās nekad man nebija likušās sevišķi stipras, un es cerēju, ka mans dzelzs stienis diezgan labi noderēs šādam darbam.

,

XII

TUMSA

Mēs iznācām no pils, kad saule grima aiz apvāršņa. Es apņēmos atgriezties pie baltās sfinksas agri no rīta un tagad gribēju pirms krēslas tikt cauri mežam, kas mani bija aizkavējis iepriekšējā gājienā. Domāju aiz­kļūt tovakar, cik iespējams, tālāk, pēc tam sakurt uguni un nogulēties liesmas aizsardzībā. Tamdēļ pa ceļam es visnotaļ vācu sprunguļus un sausu zāli, un drīz vien man bija vesels klēpis šāda kurināmā. Ar šo ne­samo devos uz priekšu lēnāk, nekā biju paredzējis, turklāt Vīna piekusa; es sāku arī kauties ar miegu. Un tā mēs sasniedzām mežu, kad jau bija iestājusies nakts. Vīna dzīrās palikt krūmainā uzkalnā pie meža, baidī­damās no tumšuma, kas melnoja mūsu priekšā; taču sevišķa draudīgu briesmu sajūta mani vis nemudināja uz piesardzību, bet dzina tālāk. Nakti un divas dienas negulējis, es biju nervozs un uzbudināts. Jutu, ka mā­cās virsū miegs un tam līdzi arī morloki.

Kamēr vilcinājāmies, es ieraudzīju trīs salīkušus stāvus, kas neskaidri zīmējās starp melnajiem krūmiem aizmugurē. Visapkārt bija briksnājs un gara zale, un es baidījos, ka tikai šie radījumi nezogas tuvāk. Pēc mana aprēķina, vajadzētu noiet nepilnu jūdzi, lai šķērsotu mežu. Otrā pusē iznākuši, mēs nokļūtu kailā atkalnē, kura man šķita daudz drošāka atpūtas vieta. Es domāju, ka varēšu ar sērkociņiem un kamparu pa­stāvīgi apgaismot sev ceļu caur mežu. Taču, ja taisījos raut sērkociņus, man, acīm redzot, bija jāpamet sa­vāktais kurināmais, un tā es negribīgi noliku to zemē. Un tad man iešāvās prātā, ka sagādāšu pārsteigumu draugiem aizmugurē, ja pielaidīšu uguni šiem sausu­miem. Vēlāk apjēdzu, kādu briesmīgu muļķību izdarīju, izšķīries par šādu rīcību, bet toreiz iedomājos, ka tas būtu smalks gājiens, ar kuru segt mūsu atkāpšanos.

Es nezinu, vai esat kaut kad padomājuši, kāds re­tums ir liesma mērenā klimatā, — kur nav cilvēka. Saules stari reti spēj aizdedzināt — pat tad, ja rasas pilītes tos savāc fokusā, kā dažkārt notiek tropiskos rajonos. Zibens var sagraut un apsvilināt, bet tas reti kad rada plašu ugunsgrēku. Trupoši augi reizēm sāk gruzdēt no savas fermentācijas karstuma, bet reti uzliesmo. Turklāt šinī pagrimuma laikmetā māka ie­degt uguni bija visnotaļ aizmirsta. Sarkanās mēles, kuras sāka laizīt sausumu kaudzi, bija Vīnai kaut kas gluži jauns un neredzēts.

Vīna gribēja skriet pie šī jaunuma un rotaļāties ar to. Man šķiet, viņa iemestos ugunī, ja es neatturētu viņu. Es Vīnu pacēlu un, kaut arī viņa pretojās, bez liekām ceremonijām ienesu mežā. Mazu ceļa gabaliņu apgaismoja mans ugunskurs. Pēc brīža atskatījos un varēju starp biezajiem stumbriem redzēt, ka liesmas no'runguļu kaudzes pārņēmušas dažus tuvākos krū­mus un līkumota uguns līnija lien augšup pa uzkalna zāli. Es nosmējos un atkal pagriezos pret tumšajiem kokiem. Nakts brieda melnum melna, un Vīna drebē­dama kļāvās man klāt; bet, kad manas acis aprada ar tumsu, es tomēr samanīju stumbrus, tā ka varēju izvai­rīties no tiem. Virs galvas bija akls melnums, tikai šur un tur pa kādu spraugu ziloja tāla debess. Es nerāvu sērkociņus, jo manas rokas nebija brīvas. Uz kreisās sēdēja mana maziņā, un labajā turēju savu dzelzs stieni.

Kādu laiku nedzirdēju neko citu kā tikai zariņus brīkšķam zem kājām, vēsmas klusās šalkas lapotnē, sava paša elpu un pulsa tukstus ausīs. Pēc tam saklau­sīju apkārt tādu kā dipoņu. Es drūmi steidzos tālāk. Dipoņa k]uva skaidrāka, un tad uztvēru tādas pašas dīvainas skaņas un balsis, kādas jau biju dzirdējis apakšpasaulē. Acīm redzot, te bija vairāki morloki, un viņi ielenca mani. Patiesi, nākamajā mirklī sajutu, ka mani velk aiz svārkiem, un kaut kas skāra manu roku. Vīna notrīcēja pie visas miesas un aprimās.

Nu bija laiks uzraut sērkociņu. Bet, lai to dabūtu, man vajadzēja Vīnu nolikt zemē. Tā arī izdarīju, un, ka­mēr piņķējos gar kabatu, ap maniem ceļgaliem tumsā iesākās cīņa, pie kam Vīna klusēja, bet morloki izlaida tās pašas savādās dūdojošās skaņas. Turklāt mazas, mīkstas roķeles taustījās pa manu muguru un skāra pat kaklu. Tad aizšvirkstējās un nošņāca sērkociņš. Es turēju uzliesmojušo skaliņu un redzēju bēgošo morloku baltās muguras starp stumbriem. Steigšus izņēmu no kabatas kampara gabalu un gatavojos to aizdedzināt, tiklīdz sērkociņš taisīsies dzist. Pēc tam paskatījos uz Vīnu. Apkampusi manas kājas, viņa gluži nekustīgi gulēja ar seju pie zemes. Pēkšņās izbailēs noliecos pie viņas. Likās, viņa tikko elpoja. Aizdedzināju kampara gabalu un nosviedu to zemē; tas sašķīda un uzlāktīja, atgaiņādams ēnas un morlokus. Es nometos uz ceļiem un pacēlu Vīnu. Šķita, ka aizmugurē pa mežu kustas un murd vesels bars!

Vīna šķita paģībusi. Saudzīgi uzlicis viņu uz pleca, piecēlos, lai steigtos tālāk, un tad atskārtu kaut ko drausmīgu. Noņemdamies ar sērkociņiem un Vīnu, es vairākas reizes biju apgriezies, un tagad ne jēgt ne­sajēdzu, uz kuru pusi man jādodas. Varbūt stāvēju ar seju pret zaļā porcelāna pili. Es jutu, ka mirkstu aukstos sviedros. Man vajadzēja ātri izdomāt, ko darīt.

Es nolēmu sakurt uguni un apmesties tepat. Vīna vē! nekustējās, un, nolicis viņu uz kādas sūnainas kritalas, es sāku ar skubu vākt sprunguļus un sausas lapas, jo mans pirmais kampara gabals jau bija gandrīz sa­dedzis. Šur un tur no tumsas man pretim spīdēja mor­loku acis.

Kampara liesma noraustījās un apdzisa. Es uzrāvu sērkociņu, un divi balti radījumi, kas bija tuvojušies Vīnai, aizgūtnēm šāvās atpakaļ. Viens no viņiem tik ļoti apžilba no gaismas, ka skrēja man tieši virsū, un es jutu viņa kaulus nošņirkstam zem manas dūres. Viņš izgrūda baiļu kliedzienu, nostreipuļoja dažus soļus un pakrita. Es aizdedzināju otru kampara gabalu un at­kal vācu kurināmo. Pēc brīža ievēroju, ka lapotne virs manas galvas vietumis tīri sausa, jo visu nedēļu, kopš atceļoju ar laika mašīnu, nebija ne reizi lijis. Tamdēļ vairs nemeklēju kritumus pa zemi starp kokiem, bet palēkdamies aplauzīju zarus. Ļoti drīz, smacīgus dū­mus veldams, dega zaļas malkas un sausu runguļu ugunskurs, un man aiztaupījās kampars. Tad pievērsos Vīnai, kas gulēja blakus manai dzelzs milnai. Cik spē­dams, nopūlējos viņu dabūt pie samaņas, bet viņa gulēja kā mirusi. Es pat nebiju pārliecināts, vai viņa elpo.

Uguns dūmoja uz manu pusi, un laikam tāpēc es piepeši apmiegojos. Bez tam gaisā bija kampara tvaiki. Kādu stundu nemaz nevajadzētu piekurstīt uguni. Es sajutos ļoti noguris pēc piepūles un apsēdos. Turklāt mežā visnotaļ dzirdēja miklainu murdoņu, kas mani ieaijāja. Man šķita, ka esmu tikai brītiņu nosnau­dies, un atvēru acis. Bet valdīja tumsa, un mani bija sagrābušas morloku rokas. Izrāvies no viņu pirkstu knaiblēm, es steigšus taustījos pa kabatu pēc sērkociņu kastītes, bet tā … bija nozudusi! Tad viņi par jaunu satvēra mani un uzsāka cīņu. Vienā mirklī atģidu, kas noticis. Man guļot, ugunskurs bija izdzisis. Nāves rūgtums apņēma manu dvēseli. Viss mežs likās ožam pēc sviluma. Mani saķēra aiz kakla, aiz matiem, aiz dilbiem un vilka zemē. Tumsā bija neizsakāmi draus­mīgi just visus mīkstos radījumus salipušus man apkārt. Es šķitu sapinies kādā baigā tīmeklī. Mani pievārēja un nostiepa gar zemi. Sīki zobiņi kodīja man kaklu. Es apvēlos, pie tam ar roku skāru dzelzs sviru. Tas deva man spēku. Nokratīdams cilvēkveidīgās žur­kas, es uzķepurojos kājās un, sažņaudzis vidū stieni, dūru, kur, pēc manām domām, vajadzētu būt morloku ģīmjiem. Jutu, ka viņu miesa un kauli ņirkstot pado­das zem maniem triecieniem, un pēc brīža es biju brīvs.

Mani pārņēma dīvaina līksme, kāda, domājams, tik bieži rodas sīvā cīņā. Es apzinājos pazudis kopā ar Vīnu, taču nolēmu, ka likšu morlokiem samaksāt par gaļu. Atspiedis muguru pret koku, es stāvēju, vēzēdams dzelzs stieni. Morloki čabinājās un klaigāja pa visu mežu. Pagāja kāda minūte. Šķita, ka viņu balsis aiz uztraukuma pieņemas skaļākas un kustības kļūst ašā­kas. Neviens tomēr nenāca tuvāk. Es stāvēju, vērda­mies tumsā. Tad piepeši atausa cerība. Ja nu morloki būtu nobaidījušies? Un tūliņ manīju kaut ko savādu. Šķita, ka melnums gaišojas. Es sāku ļoti neskaidri izšķirt morlokus āp mani — trīs sabakstīti gulēja tur­pat zemē — un pēc tam, pagalam pārsteigts, redzēju, ka citi nepārtrauktā straumē steidzas no aizmugures man garām un dodas projām pa mežu. Un viņu mugu­ras tagad likās sarkanīgas, nevis baltas. Tā stāvēdams ar vaļēju muti, es ieraudzīju dzirksteli, kas pārlidoja pāri kādai zvaigžņu gaismas lāmai starp zariem un nozuda. Nu sapratu, ko nozīmēja sviluma smaka, ie- aijinošā murdēšana, kura tagad vērtās spēcīgā rūkoņā, sārtā blāzma un morloku bēgšana.

Atgājis no stumbra, es atskatījos un redzēju aiz tuvējo koku melnajām kolonām mežu liesmās. Man pakaļ dzinās paša pirmais ugunskurs. Es tūlīt lūkojos pēc Vīnas, bet viņa bija nozudusi. Atlikās maz laika pārdomām, jo aizmugurē šņāca un sprēgāja, ar dobju brakšķi uzlāktīja koks pēc koka. Aizvien vēl miegdams rokā dzelzs stieni, es sekoju morlokiem. Tā bija baiga sacīkste. Uguns izplatījās tik strauji, ka labajā pusē atgrieza ceļu, un man vajadzēja novirzīties pa kreisi. Taču pēdīgi izkļuvu mazā klajumiņā, un tanī brīdī kāds morloks aizmeimuroja man garām un devās tieši liesmās!

Un tagad kļuvu par liecinieku, manuprāt, visbaigā­kajam un derdzīgākajam skatam, kādu vien tiku redzē­jis šinī nākotnes laikmetā. Ugunsgrēka atblāzmā klaju- miņš bija gaišs kā dienā. Tā vidū pacēlās uzkupris vai kapu kalniņš ar apsvilušām vilkābelēm virsotnē. Mežs dega arī viņā pusē, un no turienes jau snaicījās dzelte­nas liesmas, tā ka klajumiņu pilnīgi ieslēdza uguns žogs. Apstulbuši no gaismas un karstuma, pa atgāzi tente- rēja trīsdesmit — četrdesmit morloki, mulsumā uzgrūz- damies cits citam. Sākumā es neiedomāju viņu aklumu un trakās bailēs nikni zvēlu ar savu stieni visiem, kas nāca man tuvumā; tā nonāvēju vienu un sakropļoju vairākus citus. Bet, pavērojis, kā viens no morlokiem plātīja rokas, taustīdamies zem vilkābelēm, kas zīmējās pret sārtajām debesīm, un ieklausījies viņu vaidos, es sapratu, ka šinī spožumā viņi gluži nevarīgi un no­žēlojami, un vairs viņus nesitu.

Lāgu lāgiem tomēr dažs nesās man tieši virsū, iedvesdams tādas drebinošas drausmas, ka mudīgi vien griezu ceļu. Reiz liesmas drusku pierimās, un es baidī­jos, ka pretīgie radījumi drīz varēs mani redzēt. Es pat domāju jau laikus sākt cīņu un nogalināt dažus, taču uguns uzlāktīja gaiši, un es atturējos. Staigāju starp morlokiem ap pauguru, vairīdamies no viņiem, un meklēju kaut kādas pēdas, ko būtu atstājusi Vīna. Bet Vīna bija pazudusi.

Pēdīgi apsēdos uzkupra virsotnē un vēroju šo dī­vaino, ērmoto baru — šos aklos ķēmus, kas taustījās šurpu turpu un, kad viņus ķēra uguns spožie plaiksnī- jumi, sakliedzās, izgrūzdami nedabiskas skaņas. Kup­las dūmu grīstes vērpās pret debesīm, un cauri sarkanā baldahīna retajām driskām mirdzēja sīkas zvaigznes, tik tālas, it kā piederētu pie kāda cita universa. Divi vai trīs morloki uzstreipuļoja man virsū, un es trīsē­dams atgaiņājos ar dūrēm.

Gandrīz vai visu to nakti es jutos pārliecināts, ka redzu ļaunu sapni. Es kodu sev un kliedzu, par vari gribēdams atmosties. Dauzīju ar rokām zemi, piecēlos kājās un atkal apsēdos, pagājos uz vienu pusi, uz otru un apsēdos no jauna. Pēc tam sāku berzēt acis un lūdzu dievu, lai taču ļauj man uzmosties. Trīs reizes redzēju, ka morloki nodūra tādā kā agonijā galvas un iemetās liesmās. Bet pēdīgi ugunsgrēka dziestošo sār­tumu, tumšo dūmu milzīgos mutuļus, koku balsnījošos un melnējošos stumbeņus un blāvos radījumus, kuru skaits bija sarucis, apņēma palsa dienas gaisma.

Es atkal meklēju Vīnas pēdas, bet neatradu. Skaidrs, ka nabadzītes maziņais augums bija atstāts mežā. Es nevaru izteikt, cik lielu atvieglojumu sajutu, iedomādamies, ka Vīnai pagājis secen tas briesmīgais liktenis, kas šķita viņai vēlēts. Atminējies šo negan­tību, tik ļoti saniknojos, ka gribēju apsist nevarīgos riebekļus, kas kūņojās ap mani, taču savaldījos. Kā jums jau zināms, paugurs atgādināja salu mežā. No virsotnes nu varēju cauri dūmu autam samanīt zaļā porcelāna pili un tādējādi noteikt virzienu uz balto sfinksu. Dienas gaismai augot, es pametu atlikušos nejaucēnus, kas joprojām kumuroja šurpu turpu un vaidēja. Apsējis ar zāli kājas, devos uz laika mašīnas paslēptuvi, steberēdams pa kūpošiem pelniem garām melniem stumbriem, kuros vēl plēnēja uguns. Es vil­kos lēnām, jo biju pārguris un klibs, turklāt manu sirdi gauži sāpināja mazās Vīnas drausmīgā nāve. Šī nelaime nomāca mani. Tagad, kad sēžu savā mīļajā, ierastajā istabā, man drīzāk šķiet, ka skumstu par to, kas zaudēts sapnī, nevis īstenībā. Bet tanī rītā es at­kal sajutu pilnīgu vientulību — baigu vientulību. Iedo­mājos šo māju, šo kamīnu, dažus no jums, un tad mani pārņēma smeldzošas ilgas.

Es tomēr kaut ko atradu, iedams pa kūpošajiem pelniem zem gaišas rīta debess. Manā bikšu kabatā vēl bija palikuši daži atsevišķi sērkociņi. Jādomā, tie bija izbiruši no kastītes, iekām to pazaudēju.

XIII

BALTAS SFINKSAS LAMATAS

Ap astoņiem vai deviņiem rītā es aiztiku līdz tam pašam dzeltenā metāla sēdeklim, no kura pirmajā va­karā pēc savas ierašanās biju vērojis šo pasauli. Es iedomājos manus toreizējos pārsteidzīgos secinājumus un nespēju apvaldīt rūgtus smieklus par savu paļāvību. Te nu bija tā pati skaistā ainava, tas pats kuplais lapojums, tās pašas lieliskās pilis un diženās krāsma­tas, tā pati sudrabotā upe, kura plūda starp auglīgiem krastiem. Skaistie cilvēciņi spilgtajos tērpos kustējās šurpu turpu starp kokiem. Daži peldējās tieši tanī vietā, kur biju izglābis Vīnu, un skaudras sāpes man sažņaudza sirdi. Līdzinādamies traipiem ainavā, pacē­lās kupoli virs noejām apakšpasaulē. Tagad sapratu, kas slēpjas aiz virspasaules cilvēciņu skaistuma. Diena viņiem pagāja ļoti patīkami, tik patīkami kā lopiem laukā. Tāpat kā lopi, viņi nezināja ienaidniekus un dzīvoja bez rūpēm. Un viņu gals bija tāds pats.

Es skumu, domādams par to, cik īsu laiku triumfē­jis cilvēka prāts. Tas bija izdarījis pašnāvību. Tas neatlaidīgi tiecies pēc ērtībām un viegluma, pēc līdz­svarotas sabiedrības, kuras vadmotīvs bija drošība un pastāvīgums, un īstenojis savas ieceres … lai beidzot cilvēki noslīdētu šādā stāvoklī. Jādomā, kādreiz bijusi sasniegta gandrīz absolūta dzīvības un īpašuma dro­šība. Bagātajam garantēta manta un ērtības, strādnie­kam — darba rūķa dzīve. Skaidrs, ka, pilnveidojot pasauli, izdevies atrisināt bezdarba problēmu, jebkuru sociālu jautājumu. Un bija sekojis liels miers.

Prāta elastība ir kompensācija par briesmām, grū­tībām un pārmaiņām. Šim dabas likumam mēs nepie­vēršam uzmanību. Dzīvnieks, kas pilnīgā saskaņā ar apkārtējo vidi, ir īsts mehānisms. Daba nekad neiz­manto prātu, kamēr palīdz ieradums un instinkts. Prāts neizpaužas, kur nav pārmaiņas un vajadzības pēc pārmaiņas. Tas zināmā mērā piemīt tikai tiem dzīvniekiem, kam jāsaduras ar visvisādām vajadzībām un briesmām.

Tādējādi, pēc mana uzskata, augšpasaules cilvēks bija kļuvis arvien gleznāks un nevarīgāks un pazemes iemītnieks iegrimis mehanizētā darbā. Par spīti piln­veidotai tehnikai, šāds stāvoklis tomēr nebija nodroši­nājis absolūtu nemainību. Acīm redzot, ar laiku apakš- pasaules iedzīvotājiem tikusi atrauta pārtika — vien­alga, kā piegādāta pirms tam. Cilvēks atkal cietis trūkumu. Rīkodamies ar mašīnām, kas, lai arī cik pilnīgas, tomēr bez ieraduma vēl prasa mazliet prāta, pazemes iemītnieki droši vien gribot negribot saglabā­juši lielāku iniciatīvu nekā virspasaules cilvēki, kaut gan citādi deģenerējušies vairāk. Un, aptrūkstot citai barībai, viņi sākuši ēst, ko vecs paradums līdz tam aiz­liedzis. Tā nu es beigu beigās spriedu, vērodams astoņi simti divi tūkstoši septiņi simti pirmā gada pasauli. Iespējams, ka mans izskaidrojums nav pareizs. Kā jau mirstīgais, es varu maldīties. Tāda bija mana domu gaita, un to atstāstu jums.

Kaut arī sirds sāpēja, pēc pēdējo dienu pūliņiem, uztraukumiem un šausmām šis sēdeklis un rāmā ainava, un siltā saules gaisma likās |oti patīkami. Es biju pagalam noguris un miegains, un drīz mana teo­retizēšana pārgāja snaudā. Pieķēris sevi kūkojam, paklausīju dabas mājienam; nostiepies gar zemi, es iegrimu ilgā un spirdzinošā miegā.

Es pamodos īsi pirms saules rieta. Nu jutos drošs, ka morloki mani vairs nepārsteigs snaudā, un, izstai­pījis locekļus, es devos lejup pa nokalni uz balto sfinksu. Vienā rokā turēju savu lauzni, ar otru knibi­nājos gar sērkociņiem kabatā.

Un tad es atklāju kaut ko pavisam necerētu. Tuvo­damies sfinksas pjedestālam, ieraudzīju, ka bronzas durvis atdarītas. Tās bija noslīdējušas gropēs.

Es piepeši apstājos, neuzdrīkstēdamies iet iekšā.

Tur bija neliela telpa, un uz paaugstinājuma kaktā atradās laika mašīna. Mazās sviras glabājās manā ka­batā. Tātad morloki pazemīgi kapitulēja pēc visas manas rūpīgās gatavošanās uzbrukt baltajai sfinksai. Es aizsviedu dzelzs stieni, gandrīz vai nožēlodams, ka nevajag to lietot.

Kad noliecos pret ieeju, man pēkšņi atausa gaisma. Šoreiz es aptvēru, kas morlokiem padomā. Ar pūlēm apvaldījis smieklus, pārkāpu bronzas slieksni un pie­gāju pie laika mašīnas. Es izbrīnījos, redzēdams, ka tā bija rūpīgi ieeļļota un notīrīta. Man šķiet, morloki to daļēji pat izjaukuši, mēģinādami savos tumšajos prātos noskaidrot, kādam mērķim tā pagatavota.

Kamēr stāvēju un pārlūkoju mehānismu, kuru skar­dams vien sajutu prieku, notika tas, ko gaidīju. Bron­zas paneļi piepeši uzslīdēja augšā, ar klaudzienu at­sizdamies pret ietvaru. Es paliku tumsā — lamatās. Tā morloki domāja. Par to es gardi nosmējos.

Morloki traucās pie manis, un es jau dzirdēju viņu murdošos smieklus. Pavisam mierīgi mēģināju aiz­dedzināt sērkociņu. Man atlikās tikai piestiprināt svi­ras un pēc tam nozust kā spokam. Es tomēr nebiju ņēmis vērā vienu niecīgu apstākli. Mani sērkociņi pie­derēja pie tiem draņķiem, kas uzraujami tikai pret kastīti.

Jūs varat iedomāties, kā izgaisa mans miers. Ma­zie zvērēni mani aplenca. Kāds aiztika mani. Es tumsā atgaiņājos ar svirām un sāku trausties mašīnas seglos. Mani sagrāba roka pēc rokas. Vajadzēja atvairīt viņu pirkstus, kas neatlaidīgi tvēra sviras, un tanī pašā laikā sataustīt galviņas, kur tās piestiprināt. Patiesi, vienu sviru man gandrīz atņēma. Tā izslīdēja no ma­niem pirkstiem, un, lai to atgūtu, es tumsā badīju ar pieri, pie kam dzirdēju noknakšķam kāda morloka galvaskausu. Domāju, šī pēdējā saķeršanās bija vēl sīvāka par cīņu mežā.

Beigu beigās sviru tomēr piestiprināju un nospiedu. Es atbrīvojos no morloku knaiblēm. Tumšums drīz at­kāpās no manām acīm. Mani apņēma tā pati trosma un pelēkā gaisma, ko esmu jau attēlojis.

XIV

TURPMĀKAIS REDZĒJUMS

Es jau esmu jums stāstījis par to nelabumu un mulsu, ko rada ceļošana pa laiku. Un šoreiz es ne­ērti sēdēju seglos — šļuku uz vieniem sāniem, neva­rēdams saglabāt stabilu līdzsvaru. Nenoteiktu laiku turējos pie mašīnas, kas šūpojās un vibrēja, nemaz nevērodams, kāda gaita, un, kad attapu uzmest acis ciparnīcām, es izbrīnījos, redzot, kur esmu aizkļuvis. Viena ciparnīca rāda dienas, cita — dienu tūkstošus, cita — miljonus, cita — miljardus. Es nu biju nospiedis sviras tā, ka mašīna devusies nevis atpakaļ, bet uz priekšu un, palūkodamies uz minētajiem indikatoriem, atklāju, ka tūkstošu rādītājs griežas ar pulksteņa sekundu rādītāja ātrumu — nākotnes virzienā.

Kad traucos tālāk, apkārtnes izskats savādi mai­nījās. Drebošais pelēkums sāka tumšoties; pēc tam — kaut arī es joprojām ceļoju milzīgā ātrumā — dienas un nakts ņirbīgā secība, kas parasti norādīja uz lē­nāku gaitu, kļuva atkal samanāma un iezīmējās aiz­vien skaidrāk. Sākumā tas ļoti mulsināja mani. Dienas un nakts mija kļuva arvien gausāka, saule arvien lē­nāk pārlaidās pār debesīm, līdz beidzot šīs maiņas šķita ilgstam gadu simteņus. Vispēdīgi zeme tinās no­turīgā krēslā, ko tikai šad un tad pārtrauca dažas komētas spilgtā švīka tumstošajās debesīs. Sauli no­rādošā gaismas josla jau sen bija pazudusi, jo saule vairs nenorietēja — tā vienīgi cēlās un krita vakaros, pie kam vērtās plašāka un sarkanīgāka. No mēness nebija ne miņas. Zvaigznes bija riņķojušas arvien gausāk, tā ka agrāko gaismas loku vietā nu spīdēja slīdoši punkti. Beigu beigās, kad gatavojos apstāties, saule, sarkanīga un ļoti liela, sastinga pie apvār­šņa — milzīgs kupols, kas dega klusinātā kvēlē un lāgiem uz mirkli apdzisa. Reiz tas iedegās spožāk, bet drīz atkal gailēja sava drūmajā, sarkanīgajā kvēlē. Pēc šiem noildzinātajiem saules lēktiem un rietiem es spriedu, ka paisuma berze darījusi savu. Tagad zeme visu laiku bija vērsta ar vienu pusi pret sauli, gluži tāpat kā mūsu dienās mēness vērsts pret zemi. Es pa­mazināju ātrumu — ļoti piesardzīgi, jo atcerējos savu agrāko kūlenisko kritienu. Rādītāji griezās arvien lē­nāk, līdz dienu tūkstošu rādītājs šķita nekustīgs un dienu rādītājs vairs neblāvoja kā migliņa uz skalas. Es vēl pagausināju gaitu, un tad kļuva redzami tuksnesīgas pludmales neskaidrie apveidi.

Es apstājos ļoti slaidi un, sēdēdams uz laika ma­šīnas, vēroju apkārtni. Debess vairs nebija zila. Zie­meļaustrumos tā bija melna kā piķis, un šinī melnumā gaiši un vienmērīgi spīdēja bālas zvaigznes. Virs ma­nas galvas tā kaisa tumšā oranžkrāsā, bet dienvid­austrumos kļuva gaišāka, pāriedama košā sārtumā, kur, apvāršņa līnijas nošķelta, gailēja nekustīgās

saules milzīgā lode. Tuvējās klintis bija skarbā, rudā krāsā, un sākumā es neredzēju nekādu citu dzīvības pazīmi kā tikai spilgti zaļu veģetāciju, kas sedza ik­vienu izcilni dienvidaustrumu pusē; te bija tas pats leknais zaļums, kas piemīt meža sūnām un alu ķēr­pjiem — augiem, kuri tāpat veģetē pastāvīgā krēslā.

Mašīna atradās nolaidenā liedagā. Jūra pletās uz dienvidrietumiem, zuzdama pie apvāršņa līnijas, kas skaidri un gaiši zīmējās zem blāvajām debesim. Te nevēlās viļņi un nešķīda bangas, jo nedvesa ne pūs- miņa. Tikai viegls, līgans paisums cēlās un krita kā rāmā elpā un norādīja, ka mūžīgā jūra joprojām kus­tas un dzīvo. Gar pašu malu, kur dažreiz uzšļakstēja ūdens, stiepās garozaina sāls josla, kas izskatījās sārta zem kvēlainās debess. Es jutu spiedienu'galvā un ie­vēroju, ka mana elpa ļoti ātra. Šī~sajuta lika atcerēties manu vienīgo kāpienu kalnos, un šinī sakarībā es spriedu, ka gaiss retāks nekā mūsu dienās.

Tālu tuksnesīgā nolaidenuma augšpusē es izdzirdēju skarbu brēcienu un ieraudzīju kaut ko līdzīgu milzī­gam, baltam taurenim, kurš gāzelēdamies uzlidoja un, apmetis dažus lokus, nozuda aiz zemiem pauguriem, kas pacēlās atstatu. Šī balss atskanēja tik baismigi, ka es nodrebēju un stingrāk iesēdos seglos. Atkal pa­vērojis apkārtni, saskatīju, ka uz mani no gluži maza attāluma lēni virzas kāds ķermenis, ko pirmāk biju noturējis par rudu klints bluķi. Nu redzēju, ka īstenībā tas bija briesmīgs krabim līdzīgs radījums. Iedomājie­ties jūras vēzi, luk, ta galda lielumā — daudzas kājas kustas lēnām un nedroši, milzīgās spīles šūpojas, garās antenas, kas atgādina važoņu pātagas, snaicās un taustās, un no metāliskās pieres abām pusēm pretī spīd kātacis. Nezvēra mugura bija rievota un rotāta ar nesimetriskiem cilojumiem, un vietvietām to raiboja zaļganas inkrustācijas plankumi. Es varēju redzēt, ka tas, kustēdamies skurina un slaista savas sarežģītās mutes daudzos taustekļus.

Blenzdams šinī draudīgajā rēgā, kas rāpoja man klāt, es sajutu kutam vaigu, it kā tur būtu uzlaidusies muša. Mēģināju kņudoņu notraukt ar roku, bet nāka­majā mirklī tā atjaunojās un gandrīz vienlaikus to

manīju arī pie auss. Es situ ar plaukstu un saķēru tādu kā diegu. Tas izrāvās man no rokas. Izbailēs tirpdams, es pagriezos un redzēju, ka biju tvēris antenu, ko snaigstījis otrs briesmīgs krabis turpat aiz manas muguras. Tā ļaunās acis valbījās kātu galos, mute čammājās pēc laupījuma un neveiklās, aļģu gļo­tām apziestās spīles slīga az mani. Momentā mana roka piešāvās pie sviras, un es iespraudu starp sevi un šiem briesmoņiem vienu mēnesi. Taču vēl paliku tanī pašā pludmalē, un es saredzēju tos skaidri, kolīdz apstājos. Desmiti šo radījumu starp spilgti zaļiem lau­kumiem rāpoja šurp un turp drūmā pusgaismā.

Es nevaru izteikt sajūtu, kādu iedvesa derdzīgā tukšība, kas valdīja šinī pasaulē. Sarkanā debess austrumos, melnais auts ziemeļos, sāļā nāves jūra, akmeņainā pludmale, kur čumēja šie pretīgie, gausie briesmoņi, ķērpjveidīgo augu visādais, it kā indīgais zaļums, retais gaiss, kas smeldzināja plaušas, — viss atstāja drausminošu iespaidu. Es noceļoju vēl simt gadus, un atkal tā pati sarkanīgā saule — tikai maz­liet blāvāka un lielāka, — tā pati mirstošā jūra, tas pats dzestrais gaiss un tāds pats pūlis sauszemes vēžu, kas rāpoja krustām šķērsām starp zaļumiem un rudām klintīm. Un rietumu debesīs es redzēju bālu līkumu, kas atgādināja milzīgu jaunu mēnesi.

Ieinteresējies par zemes likteni, es ceļoju tālāk, apstādamies laiku pa laikam, sperdams tūkstošgadu vai vēl platākus soļus, dīvainā savaldzinātībā vēro­dams, ka saule rietumu pamalē kļūst aizvien blāvāka un lielāka un vecās zemes dzīvība dziest. Beidzot, pēc vairāk nekā trīsdesmit miljoniem gadu, milzīgais sar­kanīgi kvēlainais saules kupols aizsedza gandrīz desmito daļu no tumsīgajām debesim. Tad es apstājos vēlreiz, jo rāpojošo krabju pulks bija nozudis un ru­dais liedags, ja neskaita palsi zaļās aknu sūnas un ķērpjus, šķita esam bez dzīvības. Un tagad tas bija raibots baltiem plankumiem. Negants aukstums man ķērās pie kauliem. Retas, baltas pārslas virpuļodamas laidās zemē. Ziemeļaustrumos sniegs viznīja šīs sērās debess zvaigžņu gaismā, un es redzēju rožaini baltu pauguru viļņaino grēdu. Gar jūras malu stiepās gāles,

un selgā peldēja ledus blāķi; bet lielākā tiesa ŠT sāļā ūdens klajuma, uz kuru mūžīgais saulriets meta asi­ņainu atblāzmu, vēl nebija aizsalusi.

Es lūkojos apkārt, meklēdams kaut kādas miņas no dzīvnieku valsts. Neizskaidrojamas bailes mani jo­projām saistīja pie mašīnas segliem. Tomēr ne debesīs, ne jūrā, ne uz zemes neredzēju kustam nevienu būtni. Tikai zaļās gļotas uz klintīm liecināja, ka dzīvība vēl nebija izbeigusies. Ūdenim atkāpjoties no krasta, jūra bija izcēlies sēklis. Man šķita, ka redzu kādu melnu priekšmetu kūņojamies šinī sērē, bet tas sastinga, ko­līdz ieskatījos ciešāk, un es nospriedu, ka acis mani vīlušas un melnais priekšmets ir tikai akmens. Zvaig­znes debesīs bija brīnum gaišas un, kā man likās, mir­goja ļoti vāji.

Piepeši es pamanīju, ka saules apaļā kontūra rie­tumos mainījusies; tanī bija radies ielīkums. Tas kļuva aizvien lielāks. Varbūt minūti es drausmās vēros šinī melnumā, kas deldēja gaismu, un pēc tam atskārtu, ka sācies aptumsums. Mēness vai Merkurs slīdēja pāri saulei. Protams, pirmajā mirklī es iedomājos mēnesi, bet var puslīdz droši secināt, ka īstenībā redzēju kādu iekšējo planētu, kas ļoti tuvu gāja garām zemei, aiz­segdama sauli.

Tumsa auga ātri; sāka pūst auksts, brāzmains rītenis, snidzināja biežākām pārslām. No ūdens malas atskanēja guldzieni un čauksti. Dzirdēju tikai šos ne­dzīvos trokšņus, citādi pasaule bija klusa. Klusa? Grūti izteikt, kāds klusums valdīja. Cilvēku radītās skaņas, aitu blējieni, putnu balsis, kukaiņu sanoņa, tā trosma, kas veido mūsu dzīves fonu, — tas viss bija izbeidzies. Tumsai briestot, pārslas griezās arvien biezākā jūklī, dejodamas manu acu priekšā, un gaiss kļuva vēl aukstāks. Atri cita pēc citas attālo pakalnu baltās ga­lotnes beidzot izzuda tumsā. Pūsma vērtās gaudīgā auka. Es redzēju aptumsuma melno galveno ēnu pa zemi traucamies uz mani. -Nākamajā mirklī varēju saskatīt vairs tikai bālās zvaigznes. Viss cits bija ie­grimis aklā tumsā. Debess bija gluži melna.

Sī lielā tumsība iedvesa man šausmas. Sals stindzi­nāja tik neganti un elpojot sajutu tādas sāpes, ka

neizturēju. Man pārskrēja drebuļi un uznāca briesmīgs nelabums. Tad debesīs kā kvēlains loks parādījās sau­les mala. Es norausos no' mašīnas, lai atgūtos. Man reiba galva, un es nejutos spējīgs veikt ceļojumu at­pakaļ. Kad stāvēju savārdzis un apjucis, pret jūras sarkanīgo ūdeni atkal ieraudzīju kustošu priekšmetu sērē — šoreiz nebija šaubu, ka tas patiešām kustējās. Tas bija kaut kas apaļš, futbola bumbas lielumā vai varbūt prāvāks, ar taustekļiem, kuri nokarājās kā astes; tas šķita melns pret saviļņoto asiņaino ūdeni un lēkāja apkārt, kā krampju raustīts. Tad jutu, ka ģībstu. Bet negantas bailes, ka palikšu nevarīgi guļam šinī tālajā un drausmajā nokrēslā, deva man spēku ieķepu- * roties seglos.

XV

LAIKA CEĻOTĀJA ATGRIEŠANĀS

Tā es devos atpakaļ. Ilgu laiku es droši vien ne­maņā sēdēju uz mašīnas. Dienu un nakšu ņirbigā se­cība sākās no jauna, saule atkal kļuva zeltaina, debess — zila. Es elpoju brīvāk. Zemes līganās kon­tūras kusa un plūda. Rādītāji pa ciparnīcām riņķoja atpakaļ. Pēdīgi es atkal redzēju māju neskaidrās ēnas, pagurušas cilvēces liecības. Arī šīs ēkas mainījās un izzuda, un parādījās citas. Drīz, kad miljonu ciparnīca rādīja nulli, samazināju ātrumu. Es jau pazinu mūsu pašu nelielās ierastās celtnes, tūkstošu rādītājs atgrie­zās savā sākuma stāvoklī, diena un nakts mijās lēnāk un lēnāk. Tad mani iekļāva laboratorijas mīļās sienas. Pēc tam ļoti slaidi pagausināju mehānisma gaitu.

Kāds mazs novērojums man likās dīvains. Es jau laikam esmu jums stāstījis, ka ceļojuma sākumā, kad vēl nevirzījos sevišķi ātri, redzēju misis Vočetu doda­mies pāri istabai un man šķita, ka viņa šāvās kā ra­ķete. Atgriežoties es no jauna pārceļoju to brīdi, kad viņa šķērsoja laboratoriju. Bet tagad katra viņas kus­tība izskatījās pilnīgi ačgārna. Istabas dibengala durvis atvērās, un viņa klusi slīdēja atmuguriski pari laboratorijai un nozuda aiz durvīm, pa kurām bija nākusi iepriekš. Tieši pirms tam es šķitu uz mirkli pa­manījis Hiljeru; bet viņš aiztraucās, ka nozibēja vien.

Drīz es apstādināju mašīnu un apkārt atkal redzēju mīļo, pazīstamo laboratoriju, savus instrumentus, sa­vas ierīces — visu tā, kā atstāts. Es izkāpu no segliem ne dzīvs, ne miris un apsēdos uz darbgalda. Dažas mi­nūtes drebēju kā apšu lapa. Pēc tam saku nomierinā­ties. Te nu atkal bija mana mīlā darbnīca, tāda pati kā agrāk. Iespējams, ka biju gulējis un visu redzējis sapnī.

Un tomēr kaut kas bija citādi! Mašīna bija star­tējusi no laboratorijas dienvidaustrumu kakta, J^et ta­gad atradas ziemeļrietumu pusē, pie sienas, kur redzē­jāt. Tieši tāds pats atstatums šķira mazo pļaviņu un baltās sfinksas pjedestālu, kurā morloki bija ievilkuši manu mehānismu.

Uz kadu laiku manās smadzenēs iegūla kūtrums. Vēlāk piecēlos un kliboju pa gaiteni uz šejieni. Mans papēdis joprojām sāpēja, un es biju pagalam apputējis. Ieraudzīju «Pali Mali Gazette» numuru uz galda pie durvīm. Kā noskaidroju, tā patiešām bija šīsdienas avīze, un, palūkodamies uz pulksteni, redzēju, ka tas rādīja gandrīz astoņi. Dzirdēju trauku šķindoņu un jūsu balsis. Es vilcinājos ieiet, jo jutos tik slims un vājš. Tad saodu kairu, jauku gajas smaržu un atvēru durvis. Pārējais jums zināms. Es nomazgājos un paēdu, un tagad stāstu savus piedzīvojumus.

XVI

PĒC STĀSTA

— Es zinu, — Laika ceļotājs teica, brīdi klusējis,

—   tas viss jums liekas pilnīgi neticams; bet man vienīgi negribas ticēt, ka šovakar sēžu te, šinī mīļajā ierastajā istabā, raudzīdamies jūsu laipnajās sejās un stāstī­dams savas dīvainās dēkas. — Viņš pavētās mediķī.

—    Nē. Es nevaru cerēt, ka jūs, man ticēsit. Uzskatiet mani par meli vai… pareģi. Sakiet, ka esmu sapņojis darbnīcā. Spriediet, ka esmu prātojis par cilvēces turp­māko likteni, līdz sagudrojis šo fikciju. Manu apgalvo­jumu, ka esmu attēlojis patiesību, uzlūkojiet par tīri māksliniecisku paņēmienu radīt lielāku interesi. Bet, ja nu šis būtu stāsts vien, — ko jūs domātu par to?

Viņš paņēma pīpi un pēc veca ieraduma sparīgi izdauzīja pret kamīna restēm. Kādu mirkli valdīja klusums. Pēc tam dzirdēju krēslus čīkstam un kājas šlūkājamies pa grīdsegu. Es noversos no Laika ceļo­tāja un aplūkoju klausītājus. Viņi sēdēja ēnā, kurā ņirbuļoja gaismas atspīdumi. Mediķis likās jo cītīgi vērojam mūsu namatēvu. Redaktors pētīja jau sava sestā cigāra galu. Žurnālists taustījās pēc pulksteņa. Cik atceros, citi sēdēja nekustīgi.

Redaktors nopūzdamies piecēlās.

—    Cik žēl, ka jūs nerakstāt stāstus! — viņš teica, uzlikdams roku uz Laika ceļotāja pleca.

—    Jūs neticat?

—   Nu…

—    Es jau tā domāju.

Laika ceļotājs pagriezās pret mums.

—    Kur sērkociņi? — viņš vaicāja. Viņš aizsmēķēja pīpi un, dūmus vilkdams, turpināja: — Taisnību sakot, jāatzīstas … es pats gandriz neticu … Un tomēr …

Viņa skatiens mēmā jautājumā pievērsās savītuša­jām baltajām puķēm uz galdiņa. Pēc tam viņš pagrieza roku ar pīpi un es redzēju viņu aplūkojam dažas pus- sadzijušas skrambas pirkstu skrumšļos.

Mediķis uzcēlās, piegāja pie lampas un nopētīja puķes.

—    Savāda auglenīca, — viņš sacīja.

Lai varētu labāk redzēt, psihologs saliecās uz priekšu, pie tam viņa roka pastiepās pēc zieda.

—    Es lieku savu galvu ķīlā, ka tagad jau ceturksnis uz vieniem, — žurnālists teica. — Kā tiksim mājās?

—    Pie stacijas ormaņu diezgan, — psihologs at­bildēja.

—    Taisni brīnums, — mediķis atsāka. — Es nemaz nezinu, pie kādas rindas pieder šīs puķes. Vai drīkstu tās paņemt līdzi?

Laika ceļotājs vilcinājās.

—    Nedrīkstat vis, — viņš pēkšņi sacīja.

—    Kur tad jūs īstenībā tās dabūjāt? — mediķis noprasīja.

Laika ceļotājs pieķēra pie galvas. Viņš runāja kā cilvēks, kas nopūlas koncentrēt savas domas.

—     Tās iesprauda manā kabatā Vīna, kad biju aiz­ceļojis nākotnē. — Viņš aplaida apkārt mulsu ska­tienu. — Es vairs nesajēdzu ne rīta, ne vakara. Šī istaba un jūs, un ikdienas atmosfēra — tas ir par daudz manām smadzenēm. Vai es kādreiz gatavoju laika mašīnu vai šādas mašīnas modeli? Varbūt tas viss ir tikai sapnis? Saka, dzīve esot sapnis, dažkārt gaužām slikts sap­nis, — bet es nepārciestu otru tādu murgu. Tas ir ne­prāts. Un kā radies šis sapnis? … Man vajag redzēt laika mašīnu — ja vispār tāda ir!

Viņš veicīgi satvēra lampu un, liesmai sarkani plī­vojot, izgāja gaitenī. Mēs sekojām viņam. Drīz lampas drebelīgajā gaismā neapšaubāmi parādījās tā pati ma­šīna, zema, neglīta un greiza, misiņa, ebenkoka, ziloņ­kaula un caurspīdīga, vizoša kvarca mehānisms. Es pārliecinājos, ka tas ciets un reāls — izstiepu roku un aptaustīju kādu šķērsi. Uz ziloņkaula tumšoja brūni plankumi un traipi, pie apakšējām detaļām turējās zāles un sūnas kušķīši, un kāds stienis bija ieliekts.

Laika ceļotājs nolika lampu uz darbgalda un pār­laida roku pār bojāto stieni.

—    Tagad skaidrs, — viņš teica. — Mans stāsts ir patiess. Piedodiet, ka esmu jūs izvedis šinī aukstumā.

Viņš paņēma lampu, un mēs, ne vārda nesakot, atgriezāmies smēķētāju istabā.

Viņš iegāja hallē kopā ar mums un palīdzēja re­daktoram uzvilkt mēteli. Mediķis ielūkojās mājastēva sejā un it kā nedroši aizrādīja, ka viņš esot pārstrādā­jies, bet Laika ceļotājs, to dzirdot, skaļi nosmējās. Es atceros, ka viņš stāvēja durvīs un nokliedza «ar labu nakti !>r

Mēs ar redaktoru braucām vienos ratos. Viņš do« māja, šis stāsts esot «izpušķoti meli». Par sevi jāteic, ka nespēju tikt skaidrībā. Tā saturs bija tik fantas­tisks un neticams, bet pats stāstījums — tik lietišķīgs un ticams. Pārdomādams dzirdēto, es gandrīz vai visu nakti pavadīju nomoda. Nolēmu nakamaja dienā atkal apmeklēt Laika ceļotāj u. Man sacīja, ka viņš esot laboratorijā, un, tā kā bieži ciemojos šinī mājā, es tūlīt bez liekām ceremonijām devos pie viņa. Taču laboratorijā viņu neatradu. Nolūkojos uz laika mašīnu, izstiepu roku un aizskāru sviru. Zemais, pēc izskata stabilais mehānisms iešūpojās kā vēja sakustināts zars. Šāda nenoturība ārkārtīgi iztrūcināja mani, un es dī­vainā kārtā atcerējos savas bērnu dienas, kad nedrīk­stēju palaidņoties. Griezos atpakaļ un izgāju gaitenī. Laika ceļotāju sastapu smēķētāju istabā. Viņš nāca ārā. Vienā padusē viņš nesa mazu fotoaparātu, otrā — mugursomu. Ieraudzījis mani, viņš sāka smieties un apsveicinoties sniedza elkoni.

—    Esmu pagalam aizņemts, — viņš teica. — Tā pati vecā vaina.

—' Un jūs nemānāties? — es jautāju. — Vai patie­šām ceļojat pa laiku?

—    Patiešām ceļoju, goda vārds. — Un viņš atklāti palūkojās man acīs. Viņš minstinājās. Viņa skatiens klīda pa istabu. — Man vajadzīga tikai pusstunda, — viņš atsāka. — Es zinu, kāpēc esat ieradies, un tas ir loti laipni no jums. Te ir žurnāli. Ja paliksit uz lanču, es pilnīgi pierādīšu, ka esmu ceļojis pa laiku, redzēsit paraugus un vēl ko. Vai jums nebūtu nekas pretim, ja tagad es atstātu jūs?

Es piekritu, īsti neaptverdams, ko nozīmēja viņa vārdi, un viņš pamāja ar galvu un aizgāja pa gaiteni. Dzirdēju, ka aizcirtās laboratorijas durvis, iesēdos krēslā un paņēmu kādu dienas avīzi. Ko viņš nodo­mājis darīt līdz otrajām brokastīm? Piepeši kāds sludinājums lika man atcerēties, ka esmu apsolījis divos satikties ar izdevēju Ričardsonu. Paskatījos pulkstenī un redzēju, ka nevaru gaidīt. Gribēdams to pateikt Laika ceļotājam, piecēlos un gāju pa gaiteni uz laboratoriju.

Tverdams durvju rokturi, es dzirdēju izsaucienu, kas savādi aprāvās, klikšķi un dobju rībienu. Atvēris durvis, iekļuvu gaisa virpulī, un nošķindēja stikla drumslas, sabirdamas uz grīdas. Laika ceļotāja te nebija. Man šķita, ka vienu mirkli redzu spokainu, izplūdušu figūru sēžam misiņa un melnas masas vir­pulī — figūru, kurai cauri varēju gluži skaidri saskatīt darbgaldu ar rasējumiem; bet šis fantoms pagaisa, ko­līdz izberzēju acis. Laika mašīna bija nozudusi. Labo­ratorijas tālākajā galā sēdās saceltie putekli, nekā cita tur nemanīju. Droši vien nupat bija saplīsusi kāda no jumta rūtīm.

Es jutos ne mazumu pārsteigts. Zināju, ka noticis kāds brīnums, taču vēl nenoskārtu, kas īsti atgadījies. Kamēr stāvēju, acis iepletis, atvērās durvis, kas veda uz dārzu, un parādījās apkalpotājs.

Mēs skatījāmies viens otrā. Prātā pazibēja kāda doma.

—    Vai misters… izgāja pa šīm durvīm? — es jautāju.

—    Nē, ser. Neviens neiznāca. Es cerēju viņu sa­tikt šeit.

Nu sapratu. Riskēdams sarūgtināt Ričardsonu, es paliku un gaidīju Laika cejotāju — gaidīju otru, droši vien vēl dīvaināku stāstu un tos paraugus un fotoattē­lus, ko viņš būtu paņēmis līdzi. Bet tagad es sāku ba­žīties, ka vajadzēs viņu gaidīt visu mūžu. Laika ceļo­tājs nozuda pirms trim gadiem. Un tagad visiem zināms, ka viņš nav atgriezies.

EPILOGS

Mums atliek tikai minējumi. Vai viņš kādreiz at­griezīsies? Varbūt viņš aiztraucies pagātnē un nokļuvis agrajā akmens laikmetā — pie spalvainiem mežoņiem, kas dzer asinis, vai krīta okeāna bezdibeņos, vai juras periodā — pie groteskiem zauriem, milzu reptiļiem. Iespējams, ka viņš pat tagad — ja varu ta sacīt — klejo pa triasa perioda oolitisko koraļļu rifiem, kur mudž pleziozauri, vai tuksnešaino sālsjūru krastiem. Vai varbūt viņš aizceļojis nākotnē, kādā no tuvākajām ērām, kur cilvēki vēl aizvien ir cilvēki, bet rastas atbil­des uz mūsu gadsimta jautājumiem un atrisinātas tā grūtās problēmas? Apstājies cilvēces brieduma posmā, jo es gan nedomāju, ka šodiena ar saviem nedrošajiem eksperimentiem, fragmentārajām teorijām un savstar­pējām nesaskaņām patiesi ir cilvēces attīstības kaln­gals! Atgādinu, ka tādas ir manas domas. Tā kā šo jautājumu diskutējām jau ilgi pirms laika mašīnas izgatavošanas, es zinu, ka viņš tomēr nepriecājās par cilvēces progresu un civilizācijas augošajā celtnē saskatīja tikai bezjēdzīgu krāvumu, kam beigu beigās nenovēršami jāsagāžas un jāiznīcina paši cēlāji. Ja tas tā ir, mums atliek dzīvot, it kā tas tā nebūtu. Bet man nākotne joprojām ir tumša un noslēpumaina — liela neziņa, ko tikai mazliet apgaismo atmiņas par viņa stāstu. Un es glabāju sev par mierinājumu divas savādas baltas puķes, kas tagad sausas, brūnas, ne­dzīvas un birzīgas; tās liecina, ka arī tad, kad bija apsīcis prāts un spēks, cilvēku sirdīs vēl mājoja patei­cība un savstarpējs maigums.

SATURS

LAIKA MAŠĪNA

Tulkojis Jūlijs AIdermanis

I. Ievads ……. < …. •

II. Mašīna …………

III. Laika ceļotājs atgriežas ……

IV. Ceļojums pa laiku ……..

y V. Zelta laikmetā ……..••

VI. Cilvēces riets ……….

VII. Nepatīkams pārsteigums……

VIII. Izskaidrojums ……….

IX. Morloki………….

X. Kad pienāca nakts……….

XI. Zaļā porcelāna pils ……..

XII. Tumsā…………..

XIII. Baltās sfinksas lamatas…….

XIV. Turpmākais redzējums…….

XV. Laika ceļotāja atgriešanās……

XVI. Pēc stāsta . ………..

Epilogs « « ……. . . . .

«

[1] grānts allens (1848—1899) — angļu rakstnieks un dabas pētnieks. Tulk.

[2] istends — londonas austrumdaļa, strādnieku rajons. Tulk.

[3] tomass kārlails (1795—1881) — angļu filozofs, vēsturnieks un publicists. Tulk.

[4] protams, var būt, ka grīda nesliecas uz leju, bet muzejs bija iebūvēts pakalna nogāzē. Oriģināla red.

[5] belemnīti — izmiruši galvkāju klases mīkstmieši. Tulk.