G.GUREVIČS

ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

STĀSTI

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGĀ 1966

Tulkojis O. KALNCIEMS Mākslinieks A. JĒGERS

MĒNESS IKDIENA

Bērnībā tiku lasījis krāšņu austrumzemes pasaku par kādu skaistu princesi. Šai skaistulei no acīm bi­rušas nevis asaras, bet pērles, no mutes ripojušas zelta monētas, viņas staigātajās pēdās uzplaukušas rozes. Tiklīdz viņa spērusi soli — tā rožu krūms, spērusi otru soli — atkal krūms, tiklīdz pagājusies, aiz viņas palikusi puķu aleja. Šo pasaku es šovasar atcerējos Kremeņjā.

Kremeņjā mēs — mākslinieks Vihrovs un es — no­nācām nejauši. Abi meklējām kādu klusu stūrīti. Es jau sen to zinu, ka vislabākās domas rodas, gulšņājot zālē un vērojot, kā kuplās priežu galotnes peld pa zilajiem mākoņu līčiem.

Kremeņjā priežu izrādījās tiku tikām. Tās auga ap sakņu dārziem, smilšu pakalnos, staltas kā joniešu kolonas un sārtas kā rīta blāzma. Aiz sila sākās lapu- koku mežs: apses ar blāvi zaļiem stumbriem, rēpu- ļaini ozoli un liepas, ap kurām, dūkdamas kā mazas lidmašīnas, laidelējās bites. Pārlieku garie un smuidrie bērzi, lai noturētu savas lapotnes svaru, bija pārlieku­šies pāri taciņai un balstīja savas virsotnes pret ozola pleciem. Kādā bērza pārliekumā atradām putnu lig­zdu ar olīvkrāsas oliņām. Mēs redzējām uz celma sil­dāmies indīgi zaļu ķirzaku, redzējām, kā lapsene, ar vienu kāju ieķērusies lapā, apstrādā noķerto sienāzi, redzējām, kā melnraibais dzenis, galvu atvēzēdams, kala priedes zarā; kāda vāverīte, kas lēkāja pa zemi, uzskrēja man virsū un sastinga, cieši mani uzlūko­dama savām melnajām acu zīlītēm. Es tai pateicu, ka neesmu mednieks, bet viņa tam nenoticēja, nolēma ar mani labāk neielaisties un, savu kuplo asti pavici­nājusi, aizdrāza atpakaļ.

No saules, sveķu un puķu smaržas mums reiba galva. Mežā un upes krastā mēs uzgājām ne mazāk kā pussimts gleznainu vietiņu. Es biju sajūsmā un tā­pat arī mākslinieks, kas savas izjūtas izteica šādiem vārdiem:

—   Te vēl vajadzētu labu Maskavas restorānu, — tad būtu paradīze zemes virsū.

—    Šķiet, pie kuģu piestātnes ir ēdnīca, — es bildu.

—    Pazīstu šejienes ēdnīcas, — skeptiski atsaucās mākslinieks. — Katru dienu sakņu zupa un vārītas kotletes.

(Vihrovs cienīja mākslu un viņam nepatika, ja sī­kās ikdienas rūpes novirza viņu no daiļrades.)

Bet ēdnīca mūs patīkami pievīla. Mūs nosēdināja pie galdiņa ar iestīvinātu galdautu un puķēm, apjautā­jās, kur mēs esot staigājuši, vai dikti izsalkuši, un mums pasniedza lielisku okrošku ar kvasu, dillēm un zaļiem lociņiem, otrajā ēdienā — bifšteku ar olu un uzgrauzdētiem sausiņiem, bet pēc saldējuma mēs palūdzām atsauksmju grāmatu.

Mūsu lūgums sacēla uztraukumu. Kā vēlāk izrādī­

jās, ēdnīcā bija tikai sūdzību grāmata. Uzbudinātā viesu apkalpotāja aicināja palīgā kaut kādu Marusju.

—    Kuru? — viņai pārjautāja pavārs.

—    Nu, Mēness Marusju! — viņa atkliedza.

Pēc trim minūtēm mūsu priekšā nostājās tā pati Mēness Marusja ar sūdzību grāmatu padusē. Viņai bija uzrauts deguntiņš un apaļa seja, kas patiesi atgā­dināja pilnu mēnesi, nopietnas pelēkas acis un rūpju rieva starp uzacīm. Mēs viņu nomierinājām un tīrās grāmatas pirmajā lappusē ierakstījām savus iespai­dus par galdautiem, puķēm, okrošku, viesu apkalpo­tāju un šefpavāri Mariju.

—    Vai Mēness ir jūsu uzvārds? — naivi apjautājās mākslinieks.

—    Kur nu, mūsējo uzvārds ir Kremņevi. Puse no mūsu sādžas Kremņevi. Bet Mēness — tā man ir ie­sauka. Tāpēc ka uz Mēness pavadīju ziemu.

Es raudzījos viņā lielām acīm. Šī meitene bijusi uz Mēness? Tad tā ir tā pati Marija Kremņeva no pirma­jiem komjauniešiem, kas pārziemoja uz Mēness, tā tur, ar to pavāra micīti?

—    Kā jūs nokļuvāt uz Mēness?

Marusja paskatījās rokas pulkstenīti, tad pameta acis apkārt. Ēdnīcā neviena nebija. Pusdienas laiks beidzies, līdz vakariņām vēl tālu. Var jau būt, ka vi­ņai pašai gribējās pastāstīt, bet sādžā viņas piedzīvo­jums visiem jau -bija zināms. Vispār Marusja nebija lūdzama.

—    Daudzi no mums pienācīgi nenovērtē sabiedrisko ēdināšanu, — viņa iesāka. (Grāmatu teicieni bieži skanēja viņas runā. Acīm redzot, viņa nemācēja tos atstāstīt saviem vārdiem.) — Atceros, kad kolhozs mani sūtīja uz pavāru kursiem Maskavā, man negri­bējās braukt… es pat raudāju. Manas draudzenes — cita uz traktora, cita uz kombaina, bet es ar pavār­nīcu pie plīts. Pēcāk kursos gan sapratu. Mūsu šefs dažkārt mēdza sacīt: «Mēs, pavāri, esam tas pats, kas ārsti un pat vēl vairāk. Pie mums nāk cilvēki trīsreiz dienā remdēt izsalkumu, bet pie ārsta labprāt vis ne­iet, tikai visļaunākajā gadījumā, nelaimes brīdī. Arī jāēdina pēc zinātnes noteikumiem — pēc kalorijām

un ar vitamīniem. Tāpēc ka cilvēki paši nezina, kas tiem jāēd. Mums jādomā'viņu vietā.»

Es mācījos cītīgi un saņēmu teicamnieces diplomu. Kā šodien atceros, man bija jāgatavo svētku maltīte un torte ar augļiem. Toreiz es domāju — kad pār­braukšu Kremeņjā, es sarīkošu ēdnīcā mielastu vi­siem par brīnumu. Bet iznāca tā, ka mājās tik drīz vis neatgriežos.

Kursiem pienāca rīkojums — trīs labākās mācek­les sūtīt uz Arktiku pārziemot. Pēc atzīmēm es biju piektā, bet trešā nobijās braukt un samainījās ar mani. Viņa atbrauca uz Kremeņju, bet es uz Franča Jozefa zemi.

Par Arktiku nestāstīšu, par to jau man nejautājāt. Daudz kas tika pieredzēts — baltie lāči, sniega vēt­ras, trīs mēnešu gara nakts, ziemeļblāzma. Dzīvot mēs dzīvojām labi, jo kolektīvs bija saticīgs. Man sevišķi iepatikās kāds jauneklis — radists Šura, tāds jautrs un lielisks puisis. Mēs ar viņu cieši sadraudzējāmies un, kad beidzās mūsu laiks, nolēmām vēlreiz kopā pārziemot, vispirms aizbraukt uz Kaukāzu, Maskavu, Kremeņju, bet tad atpakaļ uz Arktiku.

Un taisni toreiz, braucot vilcienā no Arhangeļskas, Šuriks dzird pa radio, ka uz Mēness pārziemošot kom­jaunieši. Padzirdēja un iedegās: «Ņemsim un uzrak­stīsim iesniegumu.» Viņš man varens gudrinieks! Es viņam saku: «Sura, uz turieni gan sūtīs speciālus cilvēkus. Kādi mums īpaši nopelni? Es esmu vienkārša pavāre, tu vienkāršs radists.» Bet viņš iecērtas: «Es neesmu vienkāršs radists, esmu pirmās klases radists, man ir polārpētnieka teicamnieka nozīmīte. Radistus visur ķertin izķer.» Viņš mani pierunāja… Uzrakstī­jām iesniegumu un, caurbraucot Maskavai, aiznesām to uz komiteju. Taisnību sakot, cerību man nebija itin nekādu, jo mans kārtas numurs bija 14325, bet Šurika — 14 324.

Taču iznaca citādi. Vēl nedabūjām aizbraukt prom, kad viesnīcā man atnes aicinājumu: Mariju Alekse- jevnu Kremņevu — tātad mani — lūdz vienpadsmitos ierasties komjaunatnes rajona komitejā pie biedra Platonova.

Skrienu kā vēja spārniem. Mani pieņem tas pats Platonovs, dikti laipns, godā mani vārdā un tēva vārdā, apjautājas, kā esmu strādājusj, Arktikā, cik liels mans stāžs komjaunatnes darbā, vai ir arī kādi sodi. Tad viņš saka:

«Mēs domājam, Marija Aleksejevna, ka jūs mums esat piemērota kandidāte. Arī diploms jums ir, speci­ālā izglītība, pārziemošanas pieredze, bet uz Mēness apstākļi ir līdzīgi. Taču man jums iepriekš jāpa­skaidro: uz Mēnesi lidos pavisam tikai pieci cilvēki. Sūtīt tiem līdzi īpašu pavāru nav nekādu iespēju. Jums vajadzēs uzņemties visu saimniecību — ēdienu gatavošanu, trauku mazgāšanu, uzkopšanu, gan arī veļas mazgāšanu un lāpīšanu.»

Neteikšu, ka šādi vārdi mani iepriecināja. Mums, pārziemotājiem, bija tāds teiciens: «Arktikā istabeņu nemēdz būt.» Grīdu slaucīt, mazgāt, ūdeni atnest — ir dežuranta darbs. Pienāk reize — dežurē pats priekš­nieks, nemaz nekaunas. Tā es arī pateicu acīs biedram Platonovam:

«Kas tad uz Mēnesi brauks, baltroči vai komjau­nieši? Un no kura laika komjauniešiem vajag apkal­potājus?»

Bet viņš uz to atbild:

«Mēs jūs ar varu nespiežam. Padomājiet, apsveriet. Bet saprotiet vienu lietu. Māja, kurā mēs ar jums pašreiz sēžam, valstij izmaksājusi simttūkstoš rubļu. Un, ja jūs paņemsiet zīmuli un parēķināsiet, tad iznāks, ka katra zinātnieka darba diena uz Mēness mums maksās divtūkstoš rubļu. Mēs negribam šo naudu tē­rēt dežūrām, tāpēc arī sūtām uz Mēnesi nevis vien­kāršu pavāru, bet uzticamu cilvēku, kas mums tau­pītu dārgās stundas. Padomājiet par to līdz rītam, bet rīt piezvaniet pa tālruni, tikai nevilcinieties, lai va­ram izraudzīt citu kandidatūru.»

Es skrienu pie Šurika, katru vārdu atkārtodama un baidīdamās, ka tik kas neaizmirstas. Skatos, mans 5u- riks sēž kā nelaimes čupiņa, bet rokā viņam atklātne: «Cienījamais biedri, tā kā pašreiz radisti uz Mēness nav vajadzīgi…» Vārdu sakot, vistīrākais atteikums.

Bet ko lai daru? Ir Šurika žēl, ir braukt gribas. Man

parādīts tāds gods — no četrpadsmit tūkstošiem iz­raudzījušies mani, tas taču tikpat kā laimēt loterijā. Sāpīgi atteikties, bet zaudēt mīlestību vēl sāpīgāk. Jūs, vīrieši, taču esat patmīļi, jūs gribat meitenei sevi parādīt. Turpretī šoreiz gods tika man, bet Šuriks palicis ēnā.

Taču Šuriks, kas ir tik jauks un saprātīgs, visu iz­sprieda pareizi un bez skaudības. Viņš pateica tā:

«Ja tu mani nelaistu, es tevi neklausītu, tāpēc arī tevi neatrunāšu. Tikai neizlaid no prāta nevienu sī­kumu, visu vēlāk pastāsti, lai es justos tā, it kā pats būtu bijis uz Mēness.»

Tā arī izlēmām. Nākamajā dienā piezvanīju bied­ram Platonovam un tūlīt sāku trenēties.

Marusja apklusa. Acīm redzot, viņa domāja, ka sīki atbildējusi uz jautājumu, kā viņa bija nokļuvusi uz Mēness. Bet, manuprāt, visinteresantākajam vajadzēja tikai sākties.

—    Un kā tad bija, vai jums uz Mēness grūti likās? — apjautājos.

Marusja iesmējās.

—    Ja jūs jautājat tiešā nozīmē, tad uz Mēness ir pat ļoti viegli. Pirms aizbraukšanas es svēru piecdes­mit piecus kilogramus, bet uz Mēness tas ir tikai mazliet pāri deviņiem kilogramiem. Uz Mēness es pa­cēlu divus jaunekļus uzreiz — vienu ar labo roku, otru ar kreiso. Divus piecpudu miltu maisus es va­rēju uznest pa kāpnēm. Skolniece būdama, es rajona sacensībās saņēmu goda rakstu tāllēkšanā, bet tādus rezultātus kā uz Mēness nekad neesmu uzrādījusi — ieskrienoties pārlēcu pāri divdesmit metru platai gra­vai. Sākumā baiļojos, brīnījos, bet tad pieradu, man pat zuda Zemes acumērs. Te, Kremeņjā, tā vien gri­bas lēkt pāri mājām. Pirmajās dienās noripoju no kalna un nobrāzos .. .

Šādā vieglumā nav grūti arī strādāt. Pašai sevi pa­nest ir vieglāk, tā nenogurst. Bet dzīvot uz Mēness ir ļoti garlaicīgi, daudz garlaicīgāk nekā Arktikā. Jā­sēž ieslēgtam hermētiskā mājiņā, ar četrām istabām apakšstāvā un noliktavu augšā zem kupola. Arā drīkst iziet tikai skafandrā, un, kad izej, — nekā nav ko

redzēt: putekļi un akmeņi, akmeņi un putekļi. Kā lai saka, pēc kā viss izskatās? Vai jūs redzat viņpus upes pie elektrostacijas izdedžu kalnus? Tad nu iedomā­jieties, ka ar tādiem izdedžiem, birstošiem un čirksto­šiem, tumši pelēkiem vai rūsganiem noklāta visa apkārtne tūkstošiem kilometru tālumā. Apvārsnis uz Mēness ir tuvs, visu laiku šķiet, ka stāvi pakalnā, bet priekšā ir krauja. Tu stāvi uz šā mazā laukumiņa un skaties zvaigžņu rakstā. Visapkārt nāves klusums, ausis kā ar vati aizbāztas. Dienā ir karsts, tāds kar­stums, ka cep vai plāceņus putekļos, bet naktī — ne­redzēts aukstums. Debess ir melna dienu un nakti, un Zeme pie debesīm izskatās milzīga, spoži zila, daudz spožāka nekā Mēness virs Kremeņjas. Tu paraugies uz Zemi, un sirds sažņaudzas. Tu saskati tumšu strē­meli — tas ir Atlantijas okeāns, ieraugi Arktiku — tā spīd kā spuldzes apgaismota. Bet pa labi no oke­āna un zem Arktikas ir dzimtene, Maskava un Kre­meņjā. Uz Mēness briesmīgs aukstums, bet pie mums vasara — augusts: pļavās smaržo siens, strādā kaudžu metējs, nopļautajā zālē čirkst sienāži, pie katra soļa tie lēkā zem kājām veseliem bariem. Mašīnā brauc meitenes ar sarkano goda karogu, aiz meža tarkšķ traktors, mežā ienākušies rieksti — gludi, stingri, ar robainu vainadziņu, pērnajās lapās — sēnes, ēnai­najās gravās — avenes. Kad to visu tā iedomā, pār­ņem skumjas. Kur tu, Marusja, esi atskrējusi, vai at­radīsi ceļu uz mājām?

Tādām domām nedrīkst ļaut vaļu, to es zinu no Arktikas laikiem. Vajag tik palaisties un sašņurkt, tad nezin kas var prātā ienākt. Vienīgās zāles — tikai darbs. Nu, bet darba man pilnas rokas. Uz maniem pleciem saimniecība, tīri kā ģimene — ar pašu kopā sešas galvas, māja ar četrām istabām un vēl nolik­tava. Pret vakaru tā esmu nogurusi, ka nezinu, kur kājas un rokas likt. Bet viena vakariņu stunda man gandarīja visu dienu.

Mums bija tāds likums: pie vakariņu galda katrs pastāsta, ko dienā paveicis. Pirmais sāka ģeologs Kostja. Viņš bija tāds neizskatīgs, garām kājām, likās, kājas viņam sākas no padusēm. Bet kādus soļus viņš

meta pa Mēnesi, nenosmieties, izskatījās, it kā viņš ar cirkuli Mēnesi pārmērītu. Viņa norma bija seš­desmit kilometru dienā. Kad visas malu malas viņš bija izstaigājis, viņš sāka braukāt ar apvidus mašīnu, beidzot uz dienām divām, trim vai četrām nozuda, pie tam vēl bija ieņēmis niķi — veselu dienu un nakti nokavēt. Viņam tika sacīts: «Kostja, tu aiziesi bojā. Ja kas notiks, kur lai tevi meklē?» Viņš smejas: «Nieki, pa pēdām atradīsiet.» Taisnība, uz Mēness nav ne lietus, ne vēja, pēdas putekļos iegulst uz mūžīgiem laikiem. Un, cik to pēdu Kostja tur nav atstājis, tas nemaz nav saskaitāms.

Šis Kostja sāka savu pārskatu: viņš bijis uz dienvi­diem no Arhimeda krātera, pētījis gaišos starus, uzgā­jis iezi, kas līdzīgs gaišajam tufam, savācis tīrradņa sudraba, ragmāņa un cinkmāņa paraugus… Un tūlīt ceļ šos akmeņus galdā.

Pēc viņa runāja Anna Mihailovna — Aņa, mūsu priekšniece. Uz Mēness par priekšnieci mums bija sie­viete. Stalta, sārta, melnām acīm, tumšām ūsiņām, skaista sieviete, tikai pakupla. Bet uz Mēness viņa pārmērīgi izblīda. Uz Mēness to nevar manīt, tur savu svaru nejūt un aizdusa nemoka. Es viņai sacīju: «Anna Mihailovna, es gatavošu jums vienai īpašu ēdienu — diētisku, sausāku un sātnāku…» — «Ne­vajag, Marusīt,» šī atbild. «Tā kā tā esmu nelaimes putns. Mīlestībā neveicas, ko nu vēl gavēšu.»

Tāda jauka sieviete, bet savu laimi nebija atradusi. Goda vārds, jūs, vīrieši, vienkārši esat akli! Viņai patika smieties — kad laida vaļā savus sirsnīgos smieklus, aizrāva visus. Viņa spēlēja ģitāru, dziedāja; reiz mēs uzvedām «Lāci», viņa tēloja muižnieci. Arī darbi šķīrās: reizē bija gan priekšniece, gan fiziķe, gan ķīmiķe, gan matemātiķe. Kostjas atnestos parau­gus viņa pārbaudīja, pētīja mikroskopā, stobriņos iz­mēģināja un visu ierakstīja grāmatā. Katru dienu viņa izdomāja ko jaunu. Uz Mēness varēja izdarīt in­teresantus mēģinājumus. Pirmkārt — tur nav gaisa. Uz Zemes vakuumu iegūst ar lielām grūtībām, bet tur tāda vakuuma, cik uziet. Otrkārt — temperatūras starpība. Gaismā karstums, ēnā — aukstums, simt seš­

desmit zem nulles. Mēģinājumi ar vakuumu, mēģinā­jumi ar siltumu, ar gaismu, ar elektrību un magnē­tiem. Reizēm viņa uzbūvē aparātu gandrīz skapja lielumā. Tikai vienai vai divām reizēm. Iedarbina to, pieraksta skaitļus un jauc atkal ārā.

Kad Aņa bija pastāstījusi par saviem darbiem, kā trešais stāstīja astronoms Serjoža. Viņš parasti cēlās agrāk par visiem, manījās jau aizskriet pirms brokas­tīm un sēdēja pie teleskopa neēdis līdz pašām vaka­riņām. Viņš pat nocēla telefona klausuli, lai darbā viņu netraucētu.

Serjožas teleskops atradās nevis mājās, bet obser­vatorijā. Tas bija ierīkots pajumtē, lai saule nesakar­sētu, bet ēnā uz Mēness ir mūžīgs aukstums un tumsa. Atmosfēras tur nebija, un Serjoža sēdēja skafandrā. Tā viņš tur tupēja kā piesiets divpadsmit stundas no vietas: iestādīja teleskopu un fotografēja, iestādīja un fotografēja. Un sāka atkal no gala. Pēc vakariņām vēl stundas četras attīstīja fotogrāfijas, mērīja un skait­ļus pierakstīja biezā grāmatā. Ko viņš tur pierakstīja? Zvaigznes numuru, atrašanās vietu un lielumu. Vien­kārši sakot, pēc manam domam, ta bija inventarizā­cijā, visgarlaicīgākais darbs. Tā es Serjožam arī at­klāti pateicu: «Es brīnos, Serjoža, par jūsu pacietību.» Bet, izrādās, katrā darbā var būt sava aizraušanās. Serjoža man lepni atbild: «Mēs, astronomi, esam tālo ceļu izlūki. Mēnesi esam izpētījuši un to nodevuši apgūšanai cilvēkiem, no Mēness nu metam acis uz ci­tām planētām.» Lūdzu, lai viņš parāda man zvaigznes. Viņš nebija augstprātīgs, netielējās, ļāva paskatīties teleskopā. No Mēness jau tā daudz zvaigžņu redzams, jo debesis tur ir tīrākas. Bet teleskopā visa debess izskatās kā ar smalku pūderi piebārstīta. Un katrs punktiņš šķiet sveša saule, tai apkārt — zemes, ap­kārt — mēneši. Kad Serjoža visu to pastāstīja, man elpa aizrāvās. Es it kā atrados nepazīstama okeāna krastā, un man pa šo okeānu jābrauc visu mūžu, vai arī es, šķiet, būtu ienākusi bibliotēkā, kur plauktos miljoniem grāmatu, cita par citu interesantāka, pirmo esmu izlasījusi par Maskavu, otru lasu par Mēnesi, bet visas pārējās vēl lasāmas.

Mums bija vēl viens Serjoža. Mēs viņu saucām par šīszemes Serjožu, bet astronomu — par debess Ser- jožu. Šīszemes Serjoža bija neliela auguma, švītīgs, vienmēr ar kaklasaiti, bikses izgludinātas, zābaki no­spodrināti, dejās pirmais kavalieris, gatavs dejot visu cauru nakti. Ja viņš uzaicinās, tad griezīs tevi, kamēr kritīsi. Toties darbā viņš degtin dega, cilvēks ar zelta rokām. Viņš bija atbildīgs par māju, par hermētis­kumu, par apgaismojumu, par apkuri, par elektrosta­ciju, par observatoriju, par apvidus mašīnu, par vi­siem skafandriem, par visiem Aņas izmēģinājumu apa­rātiem. Bez tam viņa ziņā bija radio. Katru vakaru pēc maltītes Aņa diktēja viņam pārskatu, ko Serjoža noraidīja uz Maskavu, pēc tam ziņoja mums par jau­nākajiem Zemes notikumiem: Maskavā — fizkultū­riešu parāde, Donbasā iekārtota automātiskā šahta, bez cilvēkiem, pie Amūras uzcelta jauna hidrostacija, enerģiju gribot atstarot no Mēness un pārvadīt uz Kaukāzu, amerikāņi taisoties uz Mēnesi — domājot nosēsties Krīžu jūrā (puiši smej: «Vai maz viņiem krīžu uz Zemes»). Dažreiz, kad notiek īpaši mums veltītas pārraides, pēkšņi sāk klikstēt Morzes signāls no Šu­rika Vrangeļa salā: «Marusja, neesmu aizmirsis, gaidu…» /

Tā mēs dzīvojām. Katru dienu gan Mēness, gan la­boratorijas, gan debess, gan Zemes jaunumi. Un kas zin, vai kāds pasaulē ir dzīvojis interesantāk par mums sešiem.

— Sešiem? — mākslinieks pārjautāja. — Aņa, Kos­tja, divi Serjožas un jūs. Kurš tad sestais?

Ne vienreiz vien esmu ievērojis, ka Vihrovs pret detaļām ir uzmanīgāks nekā es. Viņu var saprast. Es rakstu par to, kas man jāpasaka, runāju par degunu un atļauju jums iedomāties visu seju. Bet mākslinie­kam nepietiek ar degunu, viņam vajadzīgs zods, ap­kakle, mati un viss pārējais. Protams, Marusjā klau­soties, Vihrovs domās ilustrēja viņas stāstu. Pie galda sēž seši cilvēki. Pieci ir skaidri tverami, bet kāds iz­skatās sestais? Nosēdināt viņu atmuguriski? Bet kas viņš ir — vīrietis vai sieviete?

Marusja nopūtās.

— Sestais mums bija ārsts, Oļegs Vladimirovičs. Negribējās man par viņu runāt, bet vārdi no dzies­mas nav izmetami. Pastāstīšu, kā bija, — patiesību nav ko slēpt.

Nezinu, kā tas viss bija iznācis, vai Starpplanētu komitejā bija pārrēķinājušies, vai viņš pats bija vai­nīgs, bet ārstam pie mums nebija ko darīt. No vienas puses — bez ārsta it kā nevarētu iztikt, no otras — lauku apvidos pēc noteikumiem vienam ārstam jā­būt uz simt cilvēkiem, bet uz Mēness bijām tikai seši, visi jauni un veseli, neviens nedomā slimot. Viņam bija savi uzdevumi ar baktērijām un augiem. Bet mikrobi izsala, augi novīta. Aņa aicināja ārstu palīdzēt viņai, taisni lūdzās, bet viņš nebija ar mieru. Ārstam atlika viens vienīgs darbs — sastādīt ēdienu karti un pārbaudīt ēdienu. Viņš sāka bieži nākt pie manis vir­tuvē, nevis aiz izsalkuma, bet tāpat, aiz garlaicības. Pasmeļ karotīti, norij malciņu, apsēžas uz lādes un stāsta.

Pats viņš bija slaida auguma, izskatīgs un turējās solīdi, apzinājās savu vērtību. Stāstīja arī interesanti, bet vairāk gan par sevi, kā viņš dzīvojis ar tēvu aka­dēmiķi, kā slaveni cilvēki nākuši viņu mājā, kā viņš institūtā izcēlies, kā cildināti viņa darbi, kā viņš iero­sinājis ārstēt kaulu slimības uz Mēness, kur smaguma spēks mazāks, kā viņš panācis sev komandējumu uz Mēnesi. Es klausījos ar patiku, pat lūdzu vēl kaut ko pastāstīt. Man nebija garīgs darbs, varēju sīpolus smalcināt un klausīties, tas netraucēja.

Varbūt viņš mani pārprata, vai arī viņu māca gar­laicība, vispār sakot, viņš sāka ar mani jokoties, va­jadzēja reizēm sadot pa nagiem. Bet viņš neko, nemaz neapvainojās. Gluži otrādi, teica man mīļus vārdus. Es redzu, ka jārunā skaidra valoda. Es šim saku: «Dakter, velti nesatrauciet sevi. Aiz garlaicības es ar mīlestību nenodarbošos. Man uz Zemes ir līgavai­nis — radists Sura. Bet, ja jums nav ko darīt, ejiet palīgā Annai Mihailovnai. Jūs ar viņu saderat: viņa raksta kandidāta darbu, bet jūs jau esat kandidāts. Turpretī man tikai astoņas klases un pavāru kursi.»

Viņš tikai atsmej: «Tu jocīgi spried, Marusja, it kā

produktus svērtu. Kāda nozīme te klasēm un grā­diem? Tu man patīc, bet uz to mucu es nevaru ne skatīties.» (To viņš teica par Aņu.)

Tikai viņam bija aizmirsies, ka mūsu mājiņas sie­nas ir no metāla un viss cauri dzirdams. Es izeju no virtuves un redzu •— ēdamistabā stāv Aņa bāla kā krīts. Viņa man uzbrūk: «Ar ko tu noņemies darba laikā?» Tad viņa apraudājās, apkampa mani un lūdza piedošanu: «Marusja, es pati nezinu, ko runāju.»

Man viņas tik žēl, bet padoma nezinu. Kāds padoms te var līdzēt?

Tomēr viņa sevi pārvarēja. Vakariņu laikā dzirdu — viņa dzied. Raksturs viņai tāds viegls, ātri laida pār galvu.

Kopš tā brīža pagāja pavisam mazs laiciņš — pēc Zemes rēķina divas nedēļas, bet pēc^ Mēness — puse diennakts: rīts, diena un vakars. Ārstam radās rū­pes — slimniece, un šī slimniece biju es.

Tas viss iznāca debess Serjožas dēļ. Taisni tolaik Marss bija lielajā opozīcijā, kas gadās reizi pa piec­padsmit gadiem. Serjožam bija dārgs katrs mirklis, neēda pusdienas, neēda vakariņas, nenovēlēja sev laika pat miegam. Kā nekā žēl, tup cilvēks izsalcis. Kaut ko sagrabināju, uzģērbu skafandru un — kamerā iekšā. Tā ir tāda telpa, kur izsūknē gaisu. To dara lēnām, jāgaida minūtes divdesmit. Tāpēc Serjoža arī negribēja nākt pusdienās. Beidzot gaiss bija izsūk­nēts, durvis atvērās (tas viss notiek bez cilvēkiem, automātiski), un es skrēju uz observatoriju. Biju jau pavisam tuvu, gandrīz vai ar roku aizsniedzama, te uzreiz — kāds kniukšķis, kaut kas nošķind pa ska­fandru. Kāju man kā uguns apdedzināja. Skatos, ska­fandrā caurumiņš, no tā mutuļo tvaiks.

Uzreiz sapratu, kas noticis. Man bija trāpījis meteo­rīta graudiņš. Tāds bīstams puteklītis, pavisam nie­cīgs, bet skrien piecdesmit reizes ātrāk nekā lode. Līdz Zemei tie nenonāk, ietriecas atmosfērā un izgaist, uz­liesmo — un vairs nav. Tautā mēdz sacīt, ka zvaig­znes krīt… Bet uz Mēness nav atmosfēras, tur šīs da­ļiņas notinkšķ pret akmeņiem. Nekāds tērauds nespēj pasargāt no tām — izšaujas cauri kā adatiņa. Mājā

mēs bijām drošībā, jo augšstāvā bija noliktava — lai šauj, cik uziet, pa miltiem un kāpostiem. Taču mani piemeklēja tāda nelaime! Serjoža cauru dienu dzīvo pa observatoriju, Kostja veselām dienām un naktīm pārgājienos zem klajas debess, bet es izskrēju uz pie­cām minūtēm, un še tev!

Par meteorītiem mums bija speciāla instrukcija, kā izsistos caurumus aiztaisīt, bet, kamēr es tur noņēmos (cimdi mums bija lieli, neērti), kāja dabūja ciest. Uz­traukumā aizskrēju pie Serjožas un atkal atpakaļ, bet, līdzko iznācu no kameras, — uzmīt vairs nevarēju. Kāja sapampusi, zila, taisni kā pēc banku likšanas. Pašai brīžiem karsts, brīžiem auksts, seja deg, acu priekšā viss zaļš.

Sagādāju raizes ne tikai ārstam. Aņa manā vietā vārīja pusdienas, inženieris Serjoža uzkopa māju, as­tronoms Serjoža mazgāja šķīvjus, Kostja klāja galda. Man tīri kauns — guļu kā bluķis visiem par nastu.

Tiklīdz puiši prom darbā, tā es pie plīts. Lēkāju uz vienas kājas — gan jāraud, gan jāsmejas. Taču man pa­slīdēja kāja, panna izkrita no rokām un es pati gar zemi. Atskrēja Aņa, ar varu nolika mani gultā. «Es,» šī saka, «ar pavēli noteikšu tev gulēt un necelties.»

Bet jaukāks par visiem bija ārsts. Kompreses, slapjie aptinumi, mikstūras. .. baroja mani kā mazu bērnu ar karotīti, sēdēja atzveltnī pie gultas un snauda. Kļuva bāls, izkritās, zem acīm tumši loki… un acis tādas dīvainas. Es dzinu viņu projām, neiet. Viņš tik nosaka -— ārsts pie slimnieka gultas tikpat kā sarg­kareivis postenī. Viņu nomainīt drīkstot tikai cits ārsts.

Reiz pamodos naktī. Tā mēs runājām pa Zemes pa­radumam: guļamās stundas saucām par nakti. Patie­sībā es iegūlu pēc «Mēness laika», vakarā, un, kamēr slimoju, bija tumšs. Tātad es pamodos. Istabā tumšs, ārā pa logu redzama Zeme, zilgana un spoža spoža. Logs met garas ēnas, kā tas ir mūsu mēnesnīcās. Skatos, ārsts sēž pie loga. Kaklu izstiepis, klausās. Kā tad, ārpusē kaut kas sprēgā. Es jau zināju, ka no aukstuma krāsa lobās. Pēkšņi sitiens, tāds īsti skaņš.

Vai tik nav meteorīts? Ārsts pielec kājās, tad atkrīt atzveltnes krēslā, seju rokām aizsedzis.

«Dakter, kas jums notika?» es iesaucos. «Atjēdzie­ties!»

Viņš nolaiž rokas, acis šaudās, seja bāla, kā ne­dzīva.

«Vai tev nav baigi, Marusja?»

«Kāpēc baigi?»

«Bet man ir baigi. Mēs visi te esam kā uz nāvi no­tiesāti. Guļam, ēdam, lasām, bet mūs apšauda debess lodes. Redz, es iesāku domu, bet, vai es pabeigšu, to nezinu. Trāpīs logā meteorīts, un nāve klāt. Kāpēc esmu mācījies, aizstāvējis disertāciju, kāpēc papildi­nājos zinībās, kāpēc izdomāju slimajiem bērniem sa­natoriju uz Mēness? Kas te par sanatoriju, vai tad drīkst bērnus dzīt nāvē? Mēs te esam tikai trīs mē­nešus, bet redz — jau pirmais upuris. Kuram tagad kārta? Es jūtu, ka man. Ja tas tā, kam tad man starp­planētu ceļotāja gods, cieņa un slava? Man nevajg slavas, man gribas zilās debesis, zāļainās pļavas, la­paino koku. Es skaitu minūtes, bet priekšā vēl mē­neši.»

Es redzu, ka cilvēks kā apmāts, runāju ar viņu laipni, kā bērnu mierinādama:

«Dakter, jūs esat pārpūlējies, jums vajag atpūsties. Bīstami var būt visur. Maskavā pāriet ielu ir vēl bīs­tamāk. Kremeņjā pērkona laikā mežā ir vēl baismī- gāk. Reiz lūza priede, nokrita pāri stigai, zars uzcirta man pa muguru. Vēl viens solis — un beigas būtu. Un kā tad karā bija? Tur vis nespindza muļķa debess lodes, bet ļaunās, ar ziņu raidītās ienaidnieka lodes. Kā tad mūsu tēvi gāja uzbrukumā pretī lodēm? Tā vajadzēja, un viņi gāja. Arī mūsu darbs ir vajadzīgs Dzimtenei. Jūs pats to zināt un saprotat, vai man tas jāskaidro.»

Viņš smagi nopūtās.

«Ak Marusja, tu esi skaidrs cilvēks, arī dvēsele tev gaiša. Ja tu mani iemīlētu, es tev līdzās kļūtu skaid­rāks un stiprāks.»

Ko lai viņam uz to atbildu? Es viņam saku:

«Dakter, es jūs cienu un palīdzēšu kā mācēdama,

bet mīlēt es mīlu radistu Šuru, par ko jau jums stās­tīju.»

Viņš ta greizi nosmīn un augstprātīgi jautā:

«Kādā ziņā esmu sliktāks par to radistu Šuru?»

«Sliktāks tai ziņā,» es viņam dusmās atcērtu, «ka Šuriks polārajā naktī dziesmas dziedāja, visus smīdi­nāja, bet man jūs pats jāmierina. Sliktāks ari tādā ziņā, ka Šuriks man teica tā: «Mīli mani, un es tevi uz rokām nēsāšu,» — bet jūs sakāt: «Mīli mani, lai mani glābtu.» Arī tai ziņā sliktāks, ka Šuriks manis dēļ upurēja savas intereses, bet jūs savu interešu la­bad esat gatavs visu aizmirst un bēgt, ko kājas nes.»

Šis nicīgi paklanījās pret mani. «Pateicos,» nosaka, «par sprediķi.» Tad viņš aizgāja, durvis piecirzdams.

Viņš aizgāja, bet mani sāka mocīt sirdsapziņa. Neko teikt, biju atmaksājusi par rūpēm. Cilvēks atklāja sirdi, izteica savu grūtsirdību, bet es viņam virsū ar pamācībām. Vai tad pati pēc zaļajām pļavām neilgo­jos? Vai upei pārkārušies sudrabotie vītoli, zaļo lo­ciņu asni un atplestajās lapās iesēdušās cietās kāpost- galviņas man sapņos nerādījās? Uz Mēness nav nekā zaļa, viss ir melns, brūns, rūsgans. Būtu atnesusi ār­stam svaigus zaļumus, tie viņu vairāk nomierinātu nekā vārdi.

Šī doma man iespiedās prātā, un, līdzko tiku uz kā­jām, taisnību sakot, pa īstam uz vienas kājas, bet uz otras šā tā, es uzkāpu augšā noliktavā. Noliktavā, iz­ņemot mani, neviens negāja. Te es slepeni varēju sa­gatavot dāvanu ārstam.

Es izdomāju ļoti vienkāršu lietu: izaudzēšu lociņus un pacienāšu ārstu ar svaigiem zaļumiem. Sarežģīti bija tikai tas, ka uz Mēness nekad nekas nav audzis, ar katru nieku tur ir grūtumi. Nav pat ūdens, to es ņēmu no tehniskajiem krājumiem. Tur mums ūdens bija tonnām, tā ka pāris spaiņu nav manāmi. Noderī­gas augsnes uz Mēness arī nav, smilts un māla vietā it kā ar dzelzs skaidiņām pilni akmens putekļi. Kaļķu arī nav, laukšpatu Kostja man atnesa no četrdesmit kilometru liela attāluma. To špatu es sagrūdu piestā, sajaucu ar pelniem, ar visvisādiem virtuves atkritu­miem, un tā man iznāca dēstiem augsne.

Nojēgšanās bija ari ar gaismu. Saule uz Mēness ir karsta, tās stari augiem kaitīgi. No debess Serjožas es izdibināju — viņš man to pastāstīja, ka logu stikls aizsargājot pret šiem stariem. Mūsu logiem bija kvarca rūtis, bet es paņēmu no Aņas sasistās pudelī­tes un novietoju tās starp logu un dēstiem.

Ar šiem lociņiem nebija mazāka noņemšanās kā ar citroniem uz Zemes. Diena uz Mēness ir gara, kas zin, varbūt lokiem tas kaitīgi. Pirms gulētiešanas es logus aizsedzu. Gara ir arī Mēness nakts — lokiem tā nav parasta, tāpēc vajadzēja iedegt spuldzi. Dienas vidū sutoņa un karstums, nakts beigās — aukstums, te va­jag laistīt, te atkal apsildīt.

Lociņi tomēr izauga. Sākumā neparko negribēja dīgt, bet tad auga griezdamies, tādi tieviņi tieviņi, taču garumā pāri manai galvai. Laikam tāpēc, ka, piemērojušies zemes smagumam, tie uz Mēness, kur smagums ir pavisam cits, izstiepās kukurūzas garumā. Garša ne visai, — loki svaigj, asi, bet bez sulīguma un kožot šņirkst, kā ar smiltīm apķepuši.

Un tomēr patīkami. Ēdienam mums viss bija žāvēts un saldēts, svaigus zaļumus nebijām redzējuši kopš aizbraukšanas. Vitamīnus dzērām katru dienu, un to­mēr tas nav tas.

Tā nu es sagatavoju loku desertu, sagriezu, saliku šķīvīšos, aizdarīju ar sāli, etiķi, vārītiem kartupeļiem. Uz Zemes ēdnīcā tas būtu visvienkāršākais garnē­jums, bet uz Mēness — īstais svētku mielasts. Visu saliku uz paplātes, nesu uz ēdamtelpu… pēkšņi dzirdu — ēdamistabā ir Aņa ar ārstu, un starp vi­ņiem notiek saruna.

Ārsts saka:

«Anna Mihailovna, man jums jāpaziņo, ka mums ir slimnieks.»

«Bet Marusja taču atveseļojas. Vai tad viņai slik­tāk?»

«Runa nav par Marusju. Slimais esmu es.»

«Kā lai es jums palīdzu, dakter? Jums vajadzēs pa­šam sevi dziedināt; ļaunākajā gadījumā pēc jūsu no­rādījuma varu jums uzlikt bankas.»

«Anna Mihailovna, es nejokoju. Man ir polineirīts,

kam pamatā avitaminoze. Uz Zemes tādas likstas ātri izdziedina ar kumisu, svaigu gaisu un augļiem. Bet ārstēt vajag laikus, citādi var rasties smagi sarež­ģījumi, pat paralīze.»

«Mīļais dakter, dariet visu iespējamo. (Es dzirdu, ka viņas balss dreb.) Izdariet visas analīzes, iztaisiet rentgenu, uzņēmumus noraidīsim pa radio, uz Zemes sanāks konsilijs.»

«Baidos, ka surogāti nelīdzēs. Vajadzīgi dabiskie vitamīni, ja saslimtu jūs, Anna Mihailovna, es uz­stātu, lai tūlīt jūs sūta atpakaļ uz Zemi.»

Nu, domāju, esmu atnākusi īstā brīdī. Veru vaļā durvis — un iekšā pie daktera ar paplāti.

«Te jums būs dabiskie vitamīni, pati izaudzēju.»

Viņš paskatās uz mani un cērt kā ar pātagu. «Ne­siet prom savu skābbarību!» viņš izgrūž. Un pāri ma­nai galvai saka Aņai: «Esmu jums ziņojis, izlemiet. Ja jums vajadzīga mana sabiedrība, es pacietīšu.» Tā teikt, es zinu, ka tu neesi vienaldzīga pret mani, ja jau gribi noturēt pie sevis, nu tad skaties arī, kā no­vārgšu tavu acu priekšā.

Aņai lūpas ietrīcējās, viņa aizskrēja uz savu istabu. Es stāvu ar paplāti rokās un brēcu, vienkārši brēcu pilnā balsī, asaras birst salātos. Jūtos aizvainota — es tā centos, tā cerēju iztapt, nomierināt dakteri, ar savu slimo kāju steberēju pa kāpnēm, bet viņš tik tikko pašķielēja uz mani. «Aizvāciet savu skābba­rību,» šis pateica.

Tad pārskrēja mājās puiši, pēc darba tūliņ nomaz­gājās. Viņi jautā, mierina, glauda man galvu kā ma­ziņai. Bet Kostja izņem man no rokām paplāti, ierauga zaļos lokus, bāž tos mutē un ēd lielīdams: «Tie tik ir lociņi, kur tādi radušies?» Pēc noskriešanās pa Mēnesi viņam bija vilka ēstgriba. Kamēr citi noņēmās ar mani, šis notiesāja trīs šķīvīšus.

Es nomierinājos, uzvedu viņus augšstāva nolik­tavā, izrādīju visu savu Mēness dārzu. Tad tik šie ņēmās mani lielīt, vairāk nekā vajadzēja. Kostja no­sauca mani par Mēness mičurinieti un spieda man roku. Bet debess Serjožam jau gatavs savs plāns: galva tam pilna visādām idejām.

Viņš saka: «Pārvērtīsim mūsu māju par ziemas dārzu: uz palodzēm puķes, gar sienām apiņi, puķu- zirnīši un vīnogulāji. No rītiem pamodies, pasniedzies pēc ķekara — un mutē iekšā.»

Bet šīszemes Serjoža satver viņu aiz piedurknes:

«Kā ar ūdeni?»

Taisnība, ūdens mums ir svarīgs jautājums. Uz Ze­mes ar to nerēķinās, bet mums ūdens dārga manta, no Maskavas ūdensvada un vests četrsimttūkstoš ki­lometru. Droši vien izdevīgāk atgādāt gatavas bietes nekā laistīt Mēness putekļus ar ūdeni, kas zelta vērtē. Es nokāru galvu, skaidri redzu — tā ir fantāzija, tukši sapņi. Bet puiši neatlaižas un strīdas.

Kostja saka:

«Ūdens uz Mēness ir. Apenīnos dziļā aizā es ga­nīju ledu.»

«Bet kas to izlauzīs, kas no aizas augšā cels, kas no turienes divsimt kilometru gādās šurp?»

«Varbūt ledus saglabājies tepat zem virsmas. Kad meklēsim — gan atradīsim.»

«Bet kas ierīkos šahtu, kas ledu skaldīs, kas to gā­dās virspusē? Mūsu nav daudz, tikai seši.»

Tad runā debess Serjoža: ūdens ir katrā akmenī — tas ir granītā, bazaltā, ikvienā akmenī. To sauc par saistīto, par kristalizācijas ūdeni, un no akmeņiem to var izkarsēt. Bet mums ir atomdzinējs, enerģijas at­liku likām, enerģija mums lētāka nekā uz Zemes.

«Dārgi iznāks,» piebilst šīszemes Serjoža.

«Nē, nebūs dārgi.»

«Nē, dārgi.»

«Sarēķināsim. Kāpēc strīdēties uz labu laimi?»

Viņi paķēra burtnīcas un aizgāja, pat vakariņas ne­ēduši. Bet nu paklausieties, kas no tā visa iznāca.

Marusja izslējās un svinīgi paskatījās uz mums. Acīm redzot, nāca viņas stāsta vissvarīgākā daļa. Mākslinieks Vihrovs sarauca pieri un pāršķīra al­buma lapu. Viņš jau sen bija aizsācis jaunietes ģī­metni, bet mākslinieku mulsināja viņas mainīgā sejas izteiksme — te bērnišķīgi priecīga, te nopietna, tad atkal labsirdīga vai dusmīga.

— Cik dienu bija pagājis, to neatceros, — Marusja turpināja. — Bet reiz pēc vakariņām pieceļas abi Ser- jožas un saka: «Ir viens ārpusplāna ziņojums.»

Debess Serjoža iesāka:

«Mēs apsvērām Mēness zemkopību . .. Stāvoklis iz­rādās grūtāks, nekā pirmajā mirklī var likties. Pirmā grūtība: augiem vajadzīga gaisma un siltums. Gais­mas un siltuma uz Mēness atliku likām, pat vairāk nekā uz Zemes. Bet gaismas un siltuma sadalījums Zemes augiem neparasts: divas nedēļas — salta nakts, divas nedēļas — karsta diena. Tātad vai nu jāceļ sil­tumnīcas, mākslīgi apgaismotas un apsildītas, vai arī jāizaudzē īpašas šķirnes, kas ienāktos divās nedēļās.

Otrā grūtība: augiem vajadzīga ogļskābā gāze. Ogļ­skābās gāzes izplūdumi uz Mēness gan ir, bet nedaudz. Uz Mēness ir karbīdi ar oglekļa saturu. Ogļskābās gāzes iegūšanai jāceļ rūpnīcas.

Trešā grūtība: augiem vajadzīga laba augsne. Mē­ness gruntij trūkst fosfora, trūkst slāpekļa, visur nav arī sēra. Piemērotas atradnes ir, taču visi šie elementi jāiegūst, jāpārstrādā, jāpieved un mākslīgi jāizveido augsne.

Ceturtā grūtība: ūdens problēma. Ūdeni galveno­kārt vajadzēs iegūt no kalnu iežiem. Iežus vajadzēs skaldīt, kausēt, vajadzēs uztvert tvaikus, tos atdzesēt un sabiezināt. Tam nolūkam vajadzīgas veselas rūpnī­cas. Un secinājums šāds: ar Mēness dārzu nekas neiz­nāks. Mēs seši šo darbu neveiksim. Bet mūsu varenā dzimtene to varēs veikt. Pat vēl vairāk: ja vajadzēs, iegūs tik daudz gāzes, lai radītu uz Mēness atmosfēru. Bet vajadzēt vajadzēs katrā ziņā, jo Mēness iedzīvo­tāju skaits augs. Mēs esam tikai izlūki. Iepriekšējā maiņā bija trīs cilvēki, mēs jau esam seši, pēc diviem gadiem te būs observatorija ar kādiem trīsdesmit cil­vēkiem. Televīzijas pārraides notiks caur Mēnesi, un enerģijas pārvade arī plānota caur Mēnesi. Mēness ir bagāts ar saules enerģiju — varēsim no šejienes dot elektrību. Kostja uzgājis daudz retu minerālu. Vai tos iegūs? Iegūs. Dakteris apliecināja, ka te varot dziedi­nāt kaulu un sirds slimniekus un arī tuklumu. Es nerunāju par alpīnistiem un tūristiem, tiem te īstā

paradīze. Pēc pieciem gadiem uz Mēness būs simtiem cilvēku, pēc desmit gadiem — tūkstoši. Sešus cilvēkus var apgādāt no Zemes, tūkstošiem viss jāsagādā uz vietas — mājas, celtniecības materiāli, gaiss, ūdens un pārtika. Tāpēc jautājums par Mēness zemkopību tiks izvirzīts un atrisināts. Vēl vairāk: pēc gadiem četrdesmit piecdesmit no Mēness akmeņiem varēs iz- /• dabūt pietiekami daudz ogļskābās gāzes un skābekļa, lai cilvēki varētu normāli elpot.»

Es klausījos ar aizturētu elpu. Kad Serjoža pateica: «Nekas neiznāks,» — man sirds vai apstājās. Bet es klausos — viņš turpina, balss kļuvusi spēcīgāka, pleci izriezti, kur tas viss radies! Taču es manu, ka citi klausās bez sajūsmas, pat smīnēdami, it kā zinādami, kā Serjožu iegāzt. Un, līdzko viņš bija beidzis, Aņa un Kostja abi vienā balsī iesaucās:

«Bet atraušanās ātrums?»

Par šo atraušanās ātrumu es vēlāk tik daudz sa­klausījos, ka, nakts vidū pamodināta, varētu nolasīt lekciju. Kāpēc uz Mēness nav atmosfēras? Jūs, pro­tams, esat lasījis. Tāpēc, ka Mēness ir mazs un ne­spētu noturēt atmosfēru, tā pagaistu kosmosa telpā un pazustu. Bet te ir neliels sīkums, kas jums varbūt nav zināms. Gāzes neizgaist vienā mirklī, bet pamazām — tūkstoš un desmittūkstoš gados.[1] Protams, Mēnesim šāds laiks ir tīrais nieks. Taču mums nerūp Mēness, bet cilvēki. Un cilvēkiem desmi-ttūkstoš gadu ir kā mūžība. Mēs tīrumus aparam vienam gadam, mežus dēstam uz desmitiem gadu, mājas ceļam uz simt ga­diem. Ja Mēnesi var atdzīvināt uz desmittūkstoš gadiem, tad mums ar to pietiek. Lai pēc desmittūk­stoš gadiem mūsu pēcnācēji atjauno ūdens krājumus. Ar nākotnes tehniku tas būs izdarāms daudz vieg­lāk. Bet varbūt viņiem Mēness nemaz nebūs va­jadzīgs. Kas zin, kāda būs dzīve pēc desmittūkstoš

gadiem. Vai redzat, cik tālu bija aizdomājies debess Serjoža?

Serjoža visu to stāsta, un es skatos, pārējiem sejas noskaidrojas, smīni pazūd, un acis it kā brīnās. Tad es sapratu, ka Serjoža runā nopietni. Mani sagrāba tāds prieks! Lai Šuriks man piedod, es ņēmu un no­skūpstīju šo pinkaino Serjožu. Šis brīdis man bija liela balva. Tās dēļ aptecēju šo jaunekli, nesu viņam pusdienas un raizējos viņa dēļ. Es sapratu, ka esam sevi attaisnojuši, ka neesam velti sūtīti uz Mēnesi. Un manī tāds lepnums: neesmu gan pati to izdomā­jusi, bet tas paveikts manā klātbūtnē, ar manu palī­dzību, no maniem dēstiem tomēr viss sācies.

Tad visi sāka aplaudēt. Šīszemes Serjoža pielēca kājās: «Atļaujiet nosūtīt radioziņojumu.» Aņa - viņu tomēr pievaldīja: «Biedri, šis ierosinājums var vilināt, bet neaizrausimies. Pārbaudīsim, precizēsim, izpētī­sim. Ja būsim kļūdījušies — nav ko bazūnēt, bet, ja viss apstiprināsies, — aizvedīsim Zemei vērtīgu dā­vanu.»

Ar šo brīdi tad arī sākās. Pēc vakariņām, darbus pabeiguši, ķeramies pie vistuvākā — pie Mēness at­dzīvināšanas plāna. Debess Serjoža ir liels izdomā­tājs, viņš uzzīmēja karti — nākotnes Mēnesi. Platona krāteri būs galvaspilsēta Sarkanais Mēness, no kurie­nes trauksies dzelzceļš pāri Lietus jūrai uz Apenīnu raktuvēm. Risinājās strīdi, kur būs sniegi, kurp tecēs upes, kur būs piemērots klimats mežiem, kur būs ste­pes un kur tundra. Var jau būt, ka tas viss tik tāda laika pakavēšana, bet bija arī kas nopietns. Serjo- žam — jauni aprēķini, Aņai — izmēģinājumi, šīs­zemes Serjožam mašīnu rasējumi, Kostjam atradumi, derīgie izrakteņi.

—    Vai dakteris atkal savrup? — es jautāju.

Marusja sarauca pieri.

—   Dakteris mūs pameta, — viņa noteica. — Viņš slimoja vienā slimošanā, viņam kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Aņa mūs sasauca kopā un pateica: «Biedri, runa ir par cilvēka dzīvību. Oļegs Vladimirovičs jā­ved atpakaļ uz Zemi.» Puiši strīdējās. Viņi apgal­voja, ka slimnieku varot izmeklēt pa radio. Nevienam

nebija patīkami — piimā komjauniešu pārziemošana, mums uzticēts liels pienākums, un uzreiz tāds kauns un negods: lūdzamies uz mājām kā pārbijušies bēr­neļi. Bet, no otras puses, cilvēks tomēr ir slims, un, kā lai viņu ārstē, mēs nezinām. Tad Aņa nāca ar iero­sinājumu: «Lai dakterim atsūta pakaļ raķeti, bet, lai ietaupītu jaunu lidojumu, mēs visi lūdzam atstāt mūs vēl uz otru laiku.» Parakstījās puiši, parakstījos es, lai gan žēl bija mocīt Suriku vēl vienu gadu. Taču Starpplanētu komitejā izlēma mūs nomainīt savlaicīgi, bet ārstu tomēr aizveda. Viņš aizbrauca, acīs neska­tīdamies, ne no viena neatvadījies, un vairs viņu ne­esmu redzējusi. Stāsta, ka viņam bijušas nepatikša­nas, kaut kādas komisijas un izmeklēšanas. Šīszemes Serjoža apgalvoja, ka dakteris esot sev tīšām šļirci- nājis kaut kādu draņķi, lai būtu slijnāks. Bet, manu­prāt, cilvēks vārga aiz gļēvulības un netīras sirds­apziņas. Padomājiet pats — ja viņam nebija miera, ja gremzās un drebēja vienā drebēšanā, tad viņa ner­viem vajadzēja būt pagalam sabrukušiem. Ja nervi ir pilnīgi pagalam, tad kārtības nav nevienā orgānā. Arī pēc Pavlova tā iznāk.

Marusja stāstījumu nobeidza, vārdus ātri bērdama, bieži pulkstenī skatīdamās.

—   Jūs nu mani atvainojiet, laiks likt produktus katlā, — viņa aizbildinājās.

—   Pagaidiet, Marusja … bet kā tad palika ar Mē­ness atdzīvināšanas darbu?

—    Ar atdzīvināšanas darbu? Darbs sekmējas. Pro­tams, vienā dienā tas nav veicams. Kad atgriezāmies, Aņa iesniedza ziņojumu ar projektu. To apsprieda, un tā pilnveidošanai nodibināja īpašu grupu, ierīkoja arī laboratoriju, bet nu jau ir vesels birojs. Mūsu Aņa ir šā biroja direktore, tas nekas, ka viņai nav vēl ne trīsdesmit. Bet šogad mēģinājumus pārceļ uz Mēnesi. Kostja jau bija atradis piemērotu vietu ar grafīta at­segumiem — Mēness Kaukāza pakājē. Ja Mēnesi vē­rojam ar neapbruņotu aci, tad šī vieta atrodas tam virsdegunē, taisni starp Mēness acīm. Tur ir kāds mazs bezvārda krāterītis. Patiesībā tas ir veselu kilo­metru diametrā. To vietu noklās ar caurspīdīgu

jumtu, zem kura izdarīs mēģinājumus — iegūs gāzes, izveidos augsni un audzēs Mēness šķirnes. Šīszemes Serjoža būs priekšnieks. Debess Serjoža, protams, ņemsies pa observatoriju, Kostja arī brauks. Aicina arī mani — par Mēness pirmās ēdnīcas šefpavāri. Un vai zināt, gribas piekrist. Esmu tur ko labu atstājusi, šķiet, ka tur mana otrā dzimtene. Es pateicu tā: «Braukšu, ja līdzi ņems Šuriku.» Un kāpēc lai ne­ņemtu? Tagad radisti tur vajadzīgi. Sākuma periods pagājis, kad uz visa Mēness mita tikai seši cilvēki. Tagad tur būs kādi simt divdesmit — pirmais Mēness ciemats, pirmā ziedošā saliņa akmeņainajā tuksnesī. Lai tā būtu, sāksim ar mazumu. Nāks laiks, kad viss Mēness būs vienos zaļumos, bet pļavās un mežos tik šur tur pa akmens saliņai.

Stāsta sākumā es pieminēju seno pasaku par prin­cesi, kuras pēdās uzplaukušas rozes. Un es domāju: vai šī princese nav jāsaprot līdzībā? Kas zin, vai pa­sakas princeses tēlā nav domāta vienkāršā jauniete Marusja, viņas draugi un biedri? Tie ir parasti cil­vēki, bet tur, kur viņi pieliek savu roku, rodas tīrumi, pilsētas un dārzi. Viņi soļo pa nedzīvajiem Mēness akmeņiem, un viņu pēdās dīgst jauno zaļumu asni: nedzīvā planēta ietērpjas laukos, pļavās, dārzos un puķu dobēs. Nāks laiks, būs arī rozes. Un, ap Sauli ceļodama, Zeme nevilks sev līdz nedzīvo akmens mil­zeni. Līdzās riņķos divi krāšņi dārzi — divas draudzī­gas, cilvēku roku pārveidotas planētas.

ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

PROLOGS

īpašs liktenis bija lemts šim asteroīdam. To izrau­dzījās tā formas, izmēru, bet varbūt ari vārda dēj. Asteroīds — Cerība! Spīdeklim — Cerības vārds! Sau­les apspīdēta Cerība! .. .

Mūsu lidojošā vienība nolaidās tūlīt pēc rītaus­mas — pēc šejienes — asteroīda rītausmas. Diennakts te ilga četras stundas, saule pie apvāršņa uzlēca kā atsperes sviesta, kā bumba no tīkla. Tumsa izklīda acumirklī, melnas, sabozušās ēnas nozuda bezdibeņos, un acīm pavērās spīdoša, piķa melna pasaule ar asi iezīmētiem plaisājumiem un krokojumiem.

Tuvumā asteroīdu grandiozums nomāc. Uz lielajām

planētām smaguma spēks nivelē kalnus, iespiež tos planētu garozā. Planētas — tās ir smaguma spēka no­pulētas lodes. Tikai uz asteroīdiem — kosmiskajām apgrauzām — sastopamas desmit kilometru augstas virsotnes, trīsdesmit kilometru dziļi bezdibeņi un simt kilometru augstas smailes. Ar prātu var saprast, ka tās ir tikai plaisas, tā te viss ir saplaisājis un atšķē­lies. Ar prātu var saprast. . . tomēr tu stāvi, šīs krāš­ņās akmeņu fantāzijas un dabas varenības nomākts.

Un pēkšņi kādā kailā akmenī, stāvā sienā — burti. Burti ir laika zoba izmaitāti, meteorītu izkapāti, bet tos pasvītro melnās ēnas, kas izceļ katru iedobi:

19 . . . gadā 24. novembrī te gājusi bojā Kosmosa ekspedīcija «Džordano Bruno»…

—    Kas tas par uzrakstu? — man jautāja vienības komandieris. — Vai tam vēsturiska vērtība? Vai va­jadzētu saglabāt?

Es parakājos atmiņā. Asteroīdu joslā ir divtūkstoš lidojošu salu, simttūkstoš lidojošu kalnu, neskaitāms daudzums klinšu. Pētījumi risinās jau piecus gadsim­tus. Kas tā par ekspedīciju? Burtu raksts, slāvu alfa­bēts, datums no vissenākajiem laikiem.

—    Šķiet, esam uzgājuši dārgumu krātuvi, — sacīju. — Bet šai dārgumu krātuvei sen jau muzeja vērtība.

—    Sameklējiet materiālus, — palūdza komandieris.

Atmiņas mašīna bija mūsu bāzē uz Junonas. Es uz­devu jautājumu: «Kosmosa kuģis «Džordano Bruno»». Saņēmu šādu atbildi: «Divdesmitā gadsimta trešais ceturksnis. Komandieris Umberto Ričioli. Ekspedīcija uz Jupitera pavadoņiem. Jupitera pavadoņu Jo, Gani- mēda un Kalisto karšu sastādīšana. Avārija atceļā as­teroīdu joslā. Zinātniskā literatūra: pārskats, proto­koli, konference . .. (visu neminēšu). Daiļliteratūra: stāsts «Asteroīda gūstekņi».»

Pastā pasūtīju radiokopējumus, un nākamajā dienā man bija rokā gan materiāli, gan protokoli, gan žur­nāls ar stāstu.

Senlaiku neieskaņotās grāmatas. Grāmatas, kas

jāšķirsta. Laika gaitā sadzeltējis, lūstošs, čaukstošs pa­pīrs. Mūsu grāmatas skan, senlaiku grāmatas čukst un čaukst. Čaukstoņa — tā ir vēstures balss. Šķiet, it kā senu laiku nevarīgs, bezzobains, vecs vīrs svepstēdams stāstītu kādu briesmīgu pasaku.

Divdesmitā gadsimta trešais ceturksnis. Grūts, varo­nīgs laiks. Cilvēce arvien vēl saspiesta mitinās uz mūsu pašu planētas un arvien vēl ir sašķēlusies. Ti­kai puse ir sapratusi patiesību, tikai puse var izman­tot kopējā darba augļus. Otra puse arvien vēl aizstāv nevienlīdzīgās bagātības rēgainos mānekļus, apgalvo­dama, ka dziņā pēc naudas balvām cilvēki nobraucot vairāk nekā uz kopus celtā kuģa. Bet komunisma pa­nākumi ir acīm redzami tiklab uz Zemes, kā arī kos­mosā. Pirmais cilvēks kosmosā bija komunists. Pirmie cilvēki uz Mēness, uz Marsa un Jupitera pavado­ņiem — nāk no komunisma nometnes. Ierāvēju no­metnes aizstāvji pūlas sacensties un mētājas ar solī­jumiem uzlabot dzīvi, sūta cilvēkus un kuģus kos­mosā . . .

Viens tāds piemērs — «Džordano Bruno» ekspedī­cija. Tās komandieris — itālietis. Komandā — vācieši, amerikāņi, francūži. Starp citu, ekspedīcijā ir arī pa­domju cilvēki: pieredzējušais stūrmanis Vadims Ņe- čajevs un viņa sieva ārste. Bet viņi ir tikai divi, un kosmosa kuģi uzskata par Rietumu pasākumu. Eks­pedīcija apmeklē Jupitera pavadoņus — tolaik cil­vēces sasniegumu robežu. Bet padomju astronauti šai robežā jau bija bijuši. Ekspedīcija sastāda kartes. Taču grēdas un līdzenumi jau atklāti un tiem piešķirti padomju astronautu vārdi. Rietumu zinātnieki turpina komunistu sāktos darbus. Ekspedīcija veic daudz de­rīga, bet visumā nav ar ko lielīties, nav ko parādīt kā Rietumu sasniegumu. Ričioli un pārējie ekspedīci­jas dalībnieki zina, ka kosmosā viņi nav sūtīti tikai zinātnes dēļ, bet arī reklāmas nolūkos. Sensāciju nav, tātad nākamreiz sūtīs citus.

Un pēkšņi ceļā asteroīds. Tas ir pārsteigums. Trase taču bija brīva aiz mazo planētu bīstamās joslas. Sav­starpējais ātrums nav liels, degvielu krājums pietiek, iespējams arī nosēsties. Tomēr zināms risks. Radio­

sakari ir tik tikko vairs iespējami, sazināšanās ar Zemi notiek divreiz mēnesī, un Zemei nekas nav zināms par nosēšanos. Bet uz asteroīdiem cilvēki vēl nekad nav bijuši. Vilinājums ir liels … Un Ričioli dod pa­vēli pieskaņoties ātrumam un tuvoties asteroīdam.

'Nadježda Petrovna Ņečajeva tobrīd uzturējās vir­tuvē.

Ekspedīcijā viņa veica ārsta un arī pavāres pienā­kumus. Pirmie pienākumi gan sagādāja maz rūpju, bet otri — krietni daudz. Starpplanētu lidotāji, vīri kā ozoli, slimoja reti, toties ēst tie ēda ar apskaužamu apetīti. Nadježdas Petrovnas rīcībā bija koncentrāti, mērces, pusfabrikāti, konservi, barības ķieģelīši, un tomēr sagatavot pusdienas divdesmit piecām mutēm bija grūts darbs. Tāpēc viņa netērēja laiku pie loga, lai vērotu raķetes tuvošanos asteroīdam. Gan jau viņa dabūs visu redzēt, priekšā vēl ne viena vien diena. Bet ar pusdienām pabarot vajag tūlīt, jo izkāpt ne­pacietīgie ģeologi gribēs nekavējoties un ātrāk atpa­kaļ nenāks, līdz skafandros nebūs izbeidzies gaiss.

Vajadzēja sēdēt virtuvē. Nadježda Petrovna vien­mēr darīja to, ko vajadzēja darīt.

Katrā darbā ir gan dedzīgi entuziasti, gan tikai ap­zinīgi darbinieki. Bet ne vienmēr entuziasti ir vērtī­gākie, Nadježda Petrovna kosmosā bija devusies bez kādas sirds degsmes, pat ar zināmām bažām. Viņai labāk patika krāšņā Zeme, turpretī kosmoss bija tumšs un tukšs. Taču viņai negribējās uz sešiem gadiem šķirties no vīra. Viņa mīlēja Vadimu un dziļi cienīja to. Vīra dēļ viņa atstāja uz Zemes septiņus gadus veco Vadiku, atstāja to internātā, Zemes ārstu un Ze­mes skolotāju ziņā. Protams, tas bija prātīgāk, nekā ņemt bērnu līdzi kosmosā un pakļaut nezināmām briesmām.

Tomēr visus šos gadus viņu mocīja sirdsapziņa. Bija arī sāpīgi, kad pa radio dzirdēja puisēna trauslo bal- stiņu:

«Sveika, māmiņ! Esmu pavisam vesels. Mācos tikai labi un teicami. Pēc debess globusa sekoju tavam braucienam. Māmiņ, nobučo tēti. Uz redzēšanos.»

Nadježda Petrovna saklausīja tādu kā steigu dēla balsī. Izaudzis, kļuvis vecāks, jau izprot debess kar­tes. Ir jau savas nevaļas, intereses un draugi. Laikam šis ikmēneša pienākums — lidot uz radioteleskopu un teikt aizmirstajai mātei mīļus vārdus — kļuvis par slogu.

Pati viņu pameta, pati vainīga. Kā nu izveidosies viņu attieksmes? Ak, kaut drīzāk tiktu uz Zemes. Bet vēl ir vairāk nekā gads!

Tā domāja Nadježda Petrovna, veikli rīkodamās ar kastroļiem un infrapārslēdzejiem. Un gandrīz nemaz nedzirdēja, ko spriedelēja viņas palīgs, virtuves de­žurants, gadus četrdesmit piecus vecais matemātiķis, sirms, bet stalts, iznesīgs, gaumīgi ģērbies eiropietis. Sauksim viņu par Ernestu Renisu, kas mazliet atgā­dina viņa īsto uzvārdu.

—    Personiski es cienīju skaistumu tā tīrā veidā, — sacīja Reniss, — es cienīju skaistumu kā tādu — neat­karīgi no satura. Matemātikai augstākā mērā piemīt šāds skaistums — brīnišķīga loģika, valdonīga domas neapstrīdamība. Es cienīju arī arhitektūru: vismate­mātiskāko no mākslām. Līniju cīņa, samēri, vertikāļu un horizontāļu sadures. Bet literatūra, atvainojiet, nav māksla. Tā ir uzbāzīga morāle, kas nogrimēta par mī­lestību. Rakstniekus neieredzu tāpēc, ka tie visi mani audzina. Ģimnāzista gadi man jau aiz muguras un audzināt ir par vēlu.

Bet Nadježdai Petrovnai jau sāka piedegt kotletes. Mudīgi vajadzēja tās glābt. Piedegumi Vadimam ne­bija pa prātam. Negaršīgas pusdienas viņš varēja pa­mest un aiziet.

—   Jūs, Ernest, prātojat. Pats zināt, ka jums nav taisnība, bet jums patīk būt oriģinālam.

—    Ļoti cienījamā Nadježda Petrovna, netiesājiet mani. Taisnību sakot, es zinu, ka mani tiesā jūsu prāts un nevis sirds. Lai gan esat mediķe, pēc profesijas skaistuma nežēlīga preparētāja, jūs tomēr bez tam esat arī sieviete — turklāt vēl skaista un skaistuma

sapratēja. Mūsu jaunavas greznojas kliedzoši, viņu frizūras izskatās kā izsaukuma zīmes, viņu kleitu šu- vunft ir tāds, ka garāmgājējam izbailēs jāatskatās. Jūs turpretī esat cilvēks, kas droši pārliecināts par savu skaistumu, un kliedzošie izgreznojumi jums nav vajadzīgi. Precīzi ovāla seja, matos taisns celiņš, tais­nas skropstas. Jūs esat stingra un nevainojama kā formula.

—   Ernest, jūs mani traucējat. Ejiet kabīnē, paska­tieties, kā mēs piestājam.

Viņai nepatika atbalstīt sarunas par savu ārieni. Diez vai Reniss viņā bija iemīlējies, visdrīzāk tāpat vien sacīja laipnus vārdus. Bet raķetē, kur cilvēki kā ciešā ģimenē dzīvoja ne vienu gadu vien, vajadzēja īpašas smalkjūtības, lai nerastos strīdi un apvaino­jumi.

—    Ejiet, jums vajag būt kabīnē, — viņa atkārtoja.

—    Es allaž esmu brīnījies, — turpināja Reniss, no vietas nekustēdams, — kā jūs zināt, ko vienmēr «va­jag» un ko «nevajag». Man nemaz nevajag iet uz ka­bīni. Asteroīdus vērot man patīk teleskopā. Tur tie izskatās kā pati pilnība: mirdzoša nebūtība, matemā­tisks punkts matemātiskā telpā. Tuvumā tas ir tikai ķēmīgu, melnu akmeņu kaudze.

—    Nesaprotu, Ernest, vai jūs mani āzējat, vai? Kā­pēc jūs izliekaties sliktāks, nekā esat patiesībā? Jūs uzskata par pieredzējušu un izturīgu, pats jūs piesa- katies visos pārgājienos. Vadims un Umberto jūs vienmēr ņem sev līdzi. Tātad jums patīk kosmoss un nevis teleskops. Pie teleskopa var sēdēt arī uz Zemes. Kur tad ir jūsu matemātiskā loģika?

—    Cienījamā Nadježda Petrovna, jūs maldāties, es esmu loģisks kā vienvērtīga funkcija. Bet esmu dzi­mis Eiropā, izaudzis šaubu un svārstību pasaulē, tādā pasaulē, kur patiesi un neapstrīdami ir tikai skaitļi. Tāpēc es esmu matemātiķis un sportists. Esmu stingri noenkurojies skaitļos. Desmit kvadrātā ir simts. Tā ir zināma patiesība. Simt metru desmit sekundēs ir labs laiks. Arī tā ir vispār zināma patiesība. Ja Reniss ir atradis algoritmu, tad tas nozīmē, ka viņš atradis

algoritmu. Ja Reniss ir šķērsojis Ganimēda tuksnesi, tas nozīmē, ka tuksnesi viņš ir šķērsojis. Es krāju no­pelnus, kas mērījami kilometriem.

—    Tēvoc, mudīgi, mēs tuvojamies!

Uz sliekšņa stāvēja četrpadsmit gadus vecs pusau­dzis, laimīgais, visas zemeslodes zēnu apskaustais zēns, vienīgais, kas bijis uz Jupitera pavadoņiem.

Par šādu laimes lutekli Roberts kļuva slimā mugur­kaula dēļ. Uz Zemes viņam vajadzētu gadiem ilgi gu­lēt ģipsā. Ārsti ieteica ilgstošu bezsvara stāvokli, un Renisam atļāva krustdēlu ņemt līdzi kosmosā.

Bezsvara stāvoklis tiešām līdzēja. Pēc gada Roberts jau lieliski lidinājās pa raķeti, pēc diviem gadiem — staigāja un lēkāja pa Jupitera mēnešiem. Viņš bija bijis uz Jo, uz Eiropas, Ganimēda un Kalisto, bet ta­gad gatavojās izkāpt uz asteroīda.

—    Tēvoc, mudīgi, mēs tuvojamies!

Bet tad .. .

Nadježda Petrovna vēlāk atcerējās, ka viņu bija uz­traukušas dīvainas skaņas. Dzinēji vairs nevis rūca, bet svilpa un šķaudīja. Atskanēja satraukti klie­dzieni . . . tad dārdoņa … un tumsa.

—    Un nu apskatiet manus apdegumus.

Tikai tagad Ņečajeva sajuta apdegušas miesas smaku. Acīm redzot, Reniss bija pakritis uz plīts un uzreiz nebija atguvis samaņu. Viņam bija izdedzis caurums uzvalkā, apgruzdis plecs un āda uz krū­tīm .. .

—    Bet Vadims? Kur ir Vadims?

—    Jūs negribat man palīdzēt? — Reniss neatlaidās.

Kāpēc viņš neskatās acīs? Kāpēc viņš murmina kaut

ko nesaprotamu: «Esiet stipra. Saņemieties …»

Viņa metās uz durvīm un sāka dauzīt tās ar dūrēm:

—    Vadim, Vadim, Vadim!

Neviens neatsaucās. Durvis neatvērās, neklausīja nekādām pogām. Tas nozīmēja, ka blakus nodalījumā notikusi avārija, sienā caurums un gaiss izplūdis.

Tad Ņečajeva atcerējās, ka aiz plīts atrodas gaisa kamera. Raušus viņa uzrāva galvā ķiveri un metās turp.

—    Nadja, pagaidiet! Klausieties, es izstāstīšu . . .

Ak, cik lēni velkas laiks kamerā! Gaiss tiek iesūk-

nēts balonos. Kam vajadzīga šī sīkumainā taupība? Izslēgt. Durvis iesprūdušas. Beidzot. . .

Acīs iesitās gaisma — liesmaina un šaudīga. Kaut kur sāņus, kādu puskilometru tālu, beidza degt sprā­dzienā aizsviestais dzinējs. Brūnās klintis gluži kā ak­mens zobi bija iecirtušies raķetes ķermenī, Bet kur tad palikušas pasažieru kajītes, vadības pults, kabīne, kur palikuši divdesmit divi cilvēki? Kur palicis Va­dims?

Nav it nekā! It nekā! Kritienā izsista piekvēpuši bedre, stikla lauskas, apdedzis metāls, tērauda un plastmasas šķembas …

Ak Vadim, mans mīļotais Vadim!

Viss šķita zaļš, viss likās brūkam. Sieviete, acis aiz­vērusi, līgodamās sāka raudāt. Tad viņa juta, ka viņu paceļ un nes. Viņa atcerējās Renisa apdegumus un zēnu nesamaņā. Diviem cilvēkiem vajadzīga ārsta pa­līdzība. Nav laika bēdām, vajag sniegt palīdzību.

Vajag!

Vecākajam Renisam stipri apdegušas krūtis, labie sāni, sasista galva, smadzeņu satricinājums, un viņš murgo.

Renisa krustdēlam lauzts atslēgas kauls, izmežģīta kāja, sāpes mugurkaulā, augsta temperatīīra un murgi.

Krustdēls iekritis kosmiskos murgos. Viņš lēkā pa Jo klintīm, kāja aizķērusies plaisā. Viņš sauc vārdā asteroīdus — Cerēru, Junonu, Pallādu, Vestu un As- treju. Viņš lepni apgalvo: «Kapteini Vadim, es zinu no galvas divsimt numurus, jautājiet pēc kārtas vai juku jukām.»

Nekad vairs tev Vadims nejautās, nekad!

Bet vecākais Reniss ir zemes murgu varā. Pēc kat­ras stundas vai pusstundas viņš atgriežas uz Zemes. Viņš saka runu aerodromā: «Kungi, es jūtos laimīgs ziņot jums, dārgajiem tautiešiem . . .» Viņš stāsta žur­nālistiem: «Jā, piedzīvojumi mums bija gan, īpaši uz Ganimēda un vēl uz kāda bezvārda asteroīda…» Viņš pastaigājas pa alejām ar kādu sievieti (reizēm tā ir Nora, reizēm Arabella, reizēm Lillī) un saka tai: «Vai vari iedomāties mūsu vientulību, mana mīļā. Mans gaismas stariņ melnās tumsas okeānā …»

Ārsta kabinets bija uzsprādzis gaisā līdz ar kabīni. Nebija operācijas galda, nebija rentgena, nebija zāļu, nedz instrumentu, nebija pat pārsienamo. Ņečajeva atcerējās tēvutēvu receptes, lika aukstas kompreses, stipras tējas slapjus apliekamos, kastroļos novārīja galda nažus. Un tomēr viņa spēja izdarīt savas ādas transplantāciju Renisam. Apdegums bija pārāk plašs, ar atlikušo ādu viņš nebūtu dzīvotājs.

Murgoja viens, murgoja otrs, prasīja dzert viens, prasīja otrs. Vienam kompreses, otram slapji aplie­kamie, viens jāmierina, otrs jābaro ar karotīti. Ņeča­jeva šaudījās starp divām gultām. Diennaktī viņa da­būja gulēt ne ilgāk par divām stundām.

Beigu beigās viņa izglāba abus. Un, var teikt, slimie izglāba viņu, jo nebija laika domāt par savu zaudē­jumu, to neļāva darbs, neļāva trulais nogurums. Nadježda Petrovna aprada ar savām bēdām, nedabū­

juši tās izraudāt, viņa samierinājās ar briesmīgo stā­vokli, iekams aptvēra patiesās šausmas.

Vecākā Renisa stāvoklis bija smagāks: karstumi, strutojošas brūces un sirdsdarbības traucējumi. Taču samaņu viņš atguva ātrāk, it kā ar gribas spēku iz­rāvies no murgiem. Ņečajeva jau trešajā dienā ierau­dzīja viņu sēžam gultā un pūlamies ar vārgajām ro­kām uzģērbt skafandru.

—    Ūdens … — viņš nosēca.

Ņečajeva nesaprata un piecēla viņam pie lūpām mīksto ūdens pudeli.

Viņš noraidoši papurināja galvu.

—   Ūdens? Pārtika? Vai daudz vēl ir? Vai krājumi pietiks ilgam laikam? — viņš jautāja.

—   Esiet mierīgs, mums ir autonoms nodalījums, — sacīja Ņečajeva.

Katra kosmiskā raķete drošības labad bija sadalīta hermētiskos nodalījumos. Ikvienā nodalījumā atradās skābekļa baloni, pārtikas rezerves, akumulatoru bate­rijas. Turklāt katram nodalījumam apkārt bija ūdens tvertnes. Ūdens noderēja par kurināmo un reizē arī kā pretmeteorītu bruņas . . .

—    Jāapskata siltumnīcas .. . palīdziet. ..

—    Guliet vien, aiziešu pati.

—    Tad ejiet tūlīt. . .

Tikai tādēļ vien, lai nomierinātu slimnieku, Ņeča­jeva uzģērba skafandru un izgāja ārā.

Parastā starpplanētu debess: mirguļu, dzirksteļu un uguntiņu bija tik daudz, ka nevarēja noteikt pat zvaigznājus. Spožo zvaigžņu raksts pazuda nespožo zvaigžņu drūzmā.

Maza saulīte, kas tomēr drusciņ sildīja, ceļoja pa melnajām debesīm, žigli kāpa augšup un kā ragutiņās slīdēja lejup pie horizonta.

Visās malās akmeņi, akmeņi, akmeņi. Nebija pat mīkstas putekļu segas kā uz Mēness. Šī atšķirība bija izskaidrojama ar smaguma spēku. Kā tur, tā te meteo­rīti sasmalcina akmeņu putekļus, taču uz Mēness pu­tekļi nosēžas, bet te aiz niecīgā smaguma spēka tie aizput telpā.

Protams, to visu pārrunāja vēlāk. Taču tobrīd Ņe­čajeva tikai vēroja kailos akmeņus un ar skumjām domāja: «Akmeņi, akmeņi, akmens kaps! Vadims var būt laimīgs. Bet es te esmu dzīva aprakta. Man te va­jag dzīvot un mocīties.»

Vajag!

4

Te pēkšņi viņa pamanīja strautiņu. Vai ūdens no klints? Nevar būt! Taču strautiņš burbuļoja viņas priekšā, glaudās gar melnzaļajiem akmeņiem. Virs ūdens turējās biezi tvaiki kā ziemas dienā virs āliņģa, jo bezgaisa telpā ūdens izgaroja ļoti strauji.

Diemžēl viss noskaidrojās ļoti vienkārši: meteorīts bija izsitis caurumu vienā tvertnē, un ūdens no tās iztecējis, tik vien tā vaina bija.

Nadježda Petrovna sāka uztraukties un pārmeta sev. Pārmeta, ka rīkojas neprātīgi, neapdomīgi, vieglprā­tīgi. Zaudēti trīs kubikmetri ūdens — diezgan liela krājumu daļa. Vēl trīs četri tādi trāpījumi, un viņi aizies bojā no slāpēm.

Steidzīgi kaut kas jādara! Steidzīgi!

Satraukta viņa atgriezās pie Renisa. Pateica viņam taisnību, nežēlodama slimnieku. Runa bija arī par viņa dzīvību, vajadzēja apspriesties.

—    Kaut ko spēcinošu, — viņš lūdza.

Aptieciņas nebija, vajadzēja dot no virtuves kon­jaka krājumiem. Renisa seja, kas no karstumiem bija sarkana, pietvīka vēl vairāk, drudža mirdzums acīs kļuva vēl spožāks. Bet spēkā viņš pieņēmās. Reniss varēja uzvilkt skafandru, un Nadježda Petrovna pa­līdzēja viņam izkļūt ārā. Staigāšana pa asteroīdu, par laimi, neprasīja daudz pūļu. It kā neredzams izpletnis turēja zem padusēm, lēnām un uzmanīgi nolaizdams uz akmeņiem. Kādas minūtes trīs ilga katrs solis — milzu solis trīssimt metru platumā. Ar piekto soli Ņe­čajeva, lidodama pāri bezdibenim, vienā no sienām pamanīja dziļu nišu. Šaura ieeja, droši griesti — taisni kaut ko tādu viņi meklēja.

—    Mums jāpārvācas uz turieni, — izlēma Reniss.

Taču spēki viņam nebija nekādi lielie, viņš vairāk izrīkoja, strādātāja bija Nadježda Petrovna. Viņa at­vienoja nodalījumu atsevišķās daļās: dzīvojamo telpu par sevi, tvertnes par sevi. Uz Zemes katra daļa svērtu trīs tonnas, bet uz asteroīda — trīsdesmit kilogramu. Tas nebija daudz. Taču sievietei un drudža slimnie­kam — diezgan prāvs smagums.

Svars gan bija samazinājies, taču masa saglabāju­sies, katrai tvertnei palikusi triju tonnu inerce. Ar apbrīnojamu neatlaidību krava gribēja virzīties tikai pa taisni un vienmērīgā ātrumā. Tvertni pacelt bija viegli, bet gaitā pagriezt neiespējami. Pa nogāzi tver­tnes vēlās labprāt, bet pie katra paugura mainīja vir­zienu. Vajadzēja lēkt pāri tvertnei un likt zem tās ak­meņus, sviras. īsajā divu stundu dienā neizdevās pa­veikt līdz bezdibenim ne pusi ceļa.

Tad uznāca tumsa piķa melnumā — asteroīda divu stundu garā nakts, divas stundas piespiedu atpūta. Pārgurušais Reniss aizmiga pie tvertnes, bet, līdzko atausa diena, viņš pamodās, it kā viņa smadzenēs de­žurētu kāds modinātājs. Jauna diena bija atkal klāt — divas stundas grūdieni, lēcieni un pūliņi. Tad atkal nakts. Trešajā (asteroīda) dienā viņi sāk nolaist nišā pirmo tvertni.

Troses nebija, virtuvē uzgāja tikai virvi. Bet trīs­desmit kilogramus izturēja ari virve. Nadježda Pet­rovna, tvertni apsējusi, laida to bezdibenī. Reniss jā­teniski sēdēja uz tvertnes — niecīga papildkrava. Sa­sniedzis nišu, viņš ielēca tajā, satvēra virvi un ievilka tvertni nišā. Sādu akrobāta numuru varēja veikt tikai tādā pasaulē, kur smaguma spēks ir mazs.

Tvertnēm nišā sekoja arī virtuve — vienīgā apdzī­vojamā telpa. Nišā vietas pietika.

Tagad no meteorītiem vairs nebija jābaidās. Tiesa gan, nišā bija patumšs, tur nonāca tikai no bezdibeņa sienām atstarotā gaisma, toties arī meteorīti tajā va­rēja iekļūt vienīgi ar rikošetu, zaudējot trieciena spēku.

No cilvēku soļiem kabīne šūpojās kā kuģis pie­stātnē. Nadježda Petrovna apkrāva to ar akmeņiem, kas bija korķa vieglumā, un virvi piesēja pie

klintīm. Virve bija drošāka par akmeņiem. Beidzot cīņa ar bezsvara stāvokļa nenoturību bija galā. Varēja ieiet istabā, noģērbt skafandru un atvilkt elpu.

— Kungi, ar milzīgu prieku mēs atgriežamies. ..

Reniss atkal murgoja. Līdz šim, par dzīvību cīnīda­mies, viņš slimību it kā bija atvairījis, bet nu, nejuz­damies apdraudēts, viņš atļāvās iekrist murgoņā.

5

Lai cilvēks uz Zemes saglabātu dzīvību, tam jāēd, jādzer, jāģērbjas, tam vajag siltuma un jumta virs galvas. Visa materiālās kultūras vēsture — tas ir stāsts par to, kā cilvēki pilnveidojuši ēdiena, dzēriena, apģērba, pajumtes un siltuma ieguves līdzekļus.

Lai saglabātu dzīvību kosmosā, cilvēkam vajadzīga pajumte, ēdiens, dzēriens, apģērbs, siltums … un bez tam vēl arī gaiss. Uz Zemes par gaisu nav jābēdā.

Tātad katastrofu cietušie pajumti bija atraduši — paglābušies alā kā akmens laikmeta cilvēki. Un no­glabājuši tajā divpadsmit tonnu ūdens.' Raķetē ūdens bija samērā daudz, jo to izmantoja arī kā kurināmo. Ūdens cilvēkiem bija vajadzīgs dzeršanai, sevis un veļas mazgāšanai, tīrībai, ēdiena gatavošanai. Bet, tau­pīgi lietojot, ūdens varētu pietikt vairākiem gadiem.

Diezgan bija arī pārtikas. Līdz ar virtuvi bija sa­glabājusies noliktava ar žāvēto produktu, koncen­trātu, vitamīnu, kafijas, kakao un vīnu krājumiem. Bija pat gardumi — konservēti augļi, krēmi, tortes. Krājumi bija aprēķināti divdesmit pieciem cilvēkiem, trijiem vajadzētu pietikt veselam gadam.

Pavisam bēdīgi bija ar apģērbu. Visas drānas, uz­valki un veļa bija glabājusies guļamtelpās. Virtuvē atradās tikai galdauti, salvetes un dvieļi. Nadježda Petrovna domāja pašūt kreklus no galdautiem. Pro­tams, bija saglabājušies viņu personiskie skafandri no plastmasas, kas uzplēsti atkal aizvelkas ciet. Šī plastmasa varēja izturēt gadiem, kā cilvēkam iztur āda vai muskuļi, bet, ja notiktu lielāks bojājums, ska­

fandru nebūtu ar ko aizstāt. Tad vajadzētu visu laiku sēdēt virtuvē pie plīts.

Zemes iedzīvotājiem siltumu sagādā malka, ogles vai elektrība. Kosmosā elektrība bija nepieciešama tikpat kā maize vai ūdens. Elektrību vajadzēja gan vienīgās istabas apsildīšanai, gan skafandriem, gan gaisa attīrīšanas aparātiem, gan plītij un kameras sūk­ņiem. Bez elektrības nevarēja elpot, nevarēja iziet ārā kaut vai uz stundu. 0/ ^

Lidojuma laikā raķete ieguva elektrību no saules — no saules baterijām. Viss ārējais apšuvums bija da­rināts no pusvadītāju segplātnēm. Tais vietās, kur ap­šuvums saglabājies, bija saglabājušās arī segplātnes. Bez tam varēja arī savākt atlūzumus un saslēgt tos ķēdē. Te viņiem palīgā nāca pati daba, jo nebija ne ūdens, ne gaisa, ideāla izolācija, nekādas oksidācijas. Reniss vienkārši savij a vadus un notina tos nevis ar izolācijas lenti, bet ar lupatām. Kamēr spīdēja saule, par elektrību nebija ko bēdāt.

Par vissteidzamāko un visgrūtāko izrādījās gaisa problēma.

Kamēr tēvocis un krustdēls gulēja nemaņā, Ņeča­jeva ar vieglu roku tērēja balonu skābekli. Baloni jau bija pustukši. Tiesa, elpot telpā bija viegli, taču tikai tāpēc, ka darbojās gaisa attīrīšanas aparāti. Tie at­dzesēja gaisu, sasaldēja ogļskābo gāzi. Tādējādi dzī­vībai vajadzīgais skābeklis tika saglabāts blāvos le­dus ķieģelīšos.

Raķetē no šiem ķieģelīšiem skābekli atkal varēja iegūt ar augu palīdzību. Raķetē bija milzīga siltum­nīca ar vanniņām, kas pieaudzētas ar batiellu — dziļ­ūdens sarkanajām aļģēm, kas attīstās pustumsā un tāpēc atšķirībā no zaļajiem sauszemes augiem spēj izmantot līdz deviņdesmit procentiem gaismas.

Sarkanās glumes mikroskopiskās piciņas cītīgi bija pūlējušās visu ceļu līdz Jupiteram un atpakaļ — līdz 24. novembrim, — apgādādamas ceļotājus ar skābekli un pat ar barību, gan negaršīgu, bet sātīgu. Katastrofā gāja bojā arī siltumnīca, bija saglabājusies tikai viena sekcija, pavisam četrdesmit sešas vanniņas.

Vienu no tām Nadježda Petrovna ienesa virtuvē un

ar nazi atvēra. Smaga, riebīga smirdoņa iesitās viņai sejā. Nadježda Petrovna atvēra otru — tas pats. Sa­vam liktenim pamestā batiella bija gājusi bojā, sapu­vusi, varbūt skābekli noslāpusi.

Trešā, ceturtā, piektā, sestā . . . Visās puvekļi, smir­doņa, pretīgs, gļotains pelējums. Ņečajevu šķebināja. «Izturiet,» pamācīja Reniss. «Izturiet, ja nākamnedēļ gribat elpot.» Vajadzēja izturēt. Dzīvība bija atkarīga no batiellas. Kaut tā būtu saglabājusies jel vienā van­niņā!

Divdesmit otrā, divdesmit trešā, divdesmit ce­turtā . . . Cerības zuda arvien vairāk … Četrdesmit trešā, četrdesmit ceturtā . . .

Batiella bija iznīkusi visās vanniņās.

Nogurusi, satriekta Ņečajeva ieslēdza ventilatoru un bezrūpīgi piepildīja istabu ar skābekli. Nebija ko taupīt. Vai nav vienalga: dienu agrāk vai dienu vē­lāk — apmēram pēc nedēļas viņi noslāps.

— Ko mēs darīsim, krustmāte Nadja? — jautāja Roberts, kas vēl neapzinājās briesmu.

Ko darīsim? Ņečajeva to nezināja. Būtu viņa bi­jusi viena, varbūt nogultos uz grīdas un, tā gulēdama, kavētos atmiņās par vīru, par mīļo Zemi, par Mas­kavu un mazo dēlēnu . . . Taču viņa nebija viena. Tās ziņā bija svešs zēns un slimnieks.

Ko darīt?

Atlika tikai viens: mēģināt, varbūt batiella atdzī­vojas. Vajadzēja sasmirdušo ūdeni izliet, ieliet svaigu, pielikt ogļskābās gāzes ķieģelīšus, sāli, fermentus. Ie­spējams, ka visas šūnas nav sapuvušas, vēl palikušas arī kādas dzīvotspējīgas.

Nadježda Petrovna sadūšojās, aizbāza degunu ar vati, rūpīgi izmazgāja desmit vanniņas un salēja tajās svaigu ūdeni. Ūdeni nebija ko žēlot. Ja batiella neat­dzīvojas, tad arī ūdeni vairs nebūs kam dzert.

Divas dienas vanniņas nostāvēja saulē. Arī trešajā dienā ūdens neduļķojās. Dzīvu šūnu nebija.

Tā pagāja divas dienas. Līdz nāvei atlikušas piecas.

Tad Renisam ienāca prātā, ka dzīvotspējīgās šūnas nav vis jāmeklē veselajās, bet ieplīsušajās vanniņās. Ūdens no tām bija iztecējis un šūnas sasalušas. Kas

zin, varbūt sasalušās, bezgaisa telpā izžuvušās šūnas drīzāk atdzīvojas nekā sapuvušās?

— Mēģinājumu izdarīsim ar plašu vērienu, — sa­cīja Reniss. — Ūdeni nežēlojiet. Nav ko taupīt. Vai nu dzīvība, vai nāve . . .

Ar ūdeni viņi pielēja visas vanniņas, katrā iebēra šķipsniņu sasalušo putekļu. Nu atlika gaidīt, cerēt un rakstīt atvadu vēstules. Visi trīs gulēja virtuvē un lū­koja mierīgi elpot — tā patērēja mazāk gaisa. Taču katru pusstundu Roberts žēlabaini lūdza: «Krustmāte Nadja, aizejiet un, lūdzama, paskatieties.» Skābekļa atlika trim dienām, tad vairs tikai divām. Priekšpē­dējās dienas beigās vienā vanniņā ūdens sasarka. Nadježda Petrovna izvietoja kultūras pa visām četr­desmit sešām vanniņām.

Pēc divām dienām varēja elpot ar pilnu krūti, pēc sirds patikas.

6

Ir ēdiens un ūdens, gaisa pietiek, ir silta, gaiša un droša istaba. Bet sirds tik grūta kā pašās pirmajās die­nās pēc katastrofas.

Kamēr notika cīņa par savu un citu dzīvībām, skumt nebija vaļas. Bet nu rokas nolaidušās, viss kļuvis pre­tīgs, galvā tik viena doma: «Kāda jēga ķepuroties? Ar to tik novilcina bojā eju. Ilgāk mocīsimies.»

«Tikai neļauties skumjām,» visu laiku sev atkār­toja Nadježda Petrovna. «Skumjas vajag slēpt. Zēna dēļ. Tā vajag.»

Roberts atguva samaņu sestajā dienā, murgos izce­ļodamies pa nišu. Samaņu viņš atguva pamazām un pamazām arī uzzināja par traģēdiju. Sākumā Roberts tikai nemitīgi jautāja, kāpēc neviens Viņu neapmek­lējot, bet tad, ievērojis, ka abi ar tēvoci, guļ virtuvē, viņš kaut ko nojauta un sāka iztaujāt. Nadježda Pet­rovna nedomāja sagudrot kaut ko nepatiesu, bet pa­mazītēm visu viņam izstāstīja.

Cauru vakaru zēns nogulēja, pret sienu aizgriezies, smagi pūta un centās valdīt asaras. Bet otrajā dienā

viņš jau apjautājās, kāds izskatoties asteroīds, vai uz tā esot ūdens un kā viņi dzīvošot. Zēna veselīgā daba neļāva viņam noslēgties bēdu pilnajā pagātnē. Sirds dziļumos šis piedzīvojums viņu pat mazliet prieci­nāja. Katastrofa kosmosā, trīs izglābušies, neapdzīvo­tais asteroīds! Ar kādu skaudību viņā noraudzītos citi puikas uz Zemes.

Ņečajeva neļāva viņam celties, baiļodamās, vai tik triecieni nav bojājuši slimo mugurkaulu. Roberts gu­lēja paklausīgi, bet visnotaļ žēlojās par garlaicību. Garlaicīgi bija gulēt, gribējās tikt ārā, pavērot aste­roīdu, palēkāt pa pasauli, kur tik mazs pievilkšanas spēks. Bet Ņečajeva domāja, ka zēns ilgojas pēc Ze­mes, ka viņu, tāpat kā pieaugušos, nomāc bezcerīgā nākotne. «Viņu vajadzētu izklaidēt, modināt interesi par kaut ko,» viņa domāja.

Visupirms Nadježda Petrovna ierosināja organizēt Robertam skolu.

Mācījies zēns jau bija agrāk, ceļā būdams. Raķete bija viņa māja un skola. Pasaulē vēl nebija tāda skol­nieka, kuru būtu mācījuši tik daudz profesoru …

Bet profesori aizgājuši bojā. Palikuši tikai divi sko­lotāji bez kādiem mācības līdzekļiem. Bibliotēka gā­jusi bojā katastrofā, saglabājusies tikai virtuve. Aiz tīras nejaušības virtuvē bija palikušas divas grāma­tas: «Narodovoļca Morozova atmiņas», kuras allaž pārlasīja Nadježda Petrovna, un enciklopēdijas otrais sējums burts «A». Reniss bija paņēmis šo sējumu, lai palasītos, kas tur rakstīts par asteroīdiem.

Sī nejaušība uz ilgu laiku noteica Roberta zināšanu raksturu. Uz ilgiem gadiem viņš kļuva par burta «A» zinātāju. Viņš zināja diezgan daudz par atomu un gandrīz nekā par molekulām, viņam bija sakarīgs priekšstats par arhitektūru un miglains par gleznie­cību, viņš varēja no galvas uzzīmēt Āfrikas karti, bet it nemaz nespēja iedomāties Eiropas apveidus.

Visus pārējos enciklopēdijas sējumus, visas pārējās mācību grāmatas vajadzēja aizstāt tēvocim unNadjež- dai Petrovnai.

Ņečajeva uzņēmās mācīt ķīmiju, bioloģiju, medi­cīnu un krievu valodu. Renisam vajadzēja mācīt Ro-

bērtam dzimto valodu, fiziku un matemātiku. Vēsturi un literatūru viņi nolēma mācīt kopīgi, jo šos priekš­metus abi teicami vis nepārzināja.

Taisnību sakot, pieaugušajiem pašiem bija intere­santi. Vajadzēja sistematizēt savas zināšanas, domās sastādīt mācību grāmatas. Pēkšņi atklājās robi. Tādās reizēs viņi cītīgi šķirstīja enciklopēdiju, cenzdamies aptvert, kurā A burta vārdā varētu būt kaut kas mi­nēts, kas palīdzētu noskaidrot vajadzīgo jautājumu.

Vēsture izraisīja niknus strīdus. Pirmo stundu Ņe­čajeva sāka šādiem vārdiem:

—    Visu cilvēces pagātni mēs iedalām aizvēsturē un apzinātajā vēsturē. Aizvēsture ilgusi daudzus gad­simtus. Visus šos gadsimtus cilvēki cīnījušies par la­bāku dzīvi, bet viņu darba augļi tikuši nedaudziem — visstiprākajiem un alkatīgākajiem.

Te Reniss aizsvilās:

—    Nadježda Petrovna, es jūs lūdzu mācīt, bet ne­nodarboties ar propagandu! Neaizmirstiet, ka zēns būs nākamais brīvās pasaules pilsonis. Robīt, draudziņ, krustmāte Nadja maldās, tev nevajag atcerēties visu viņas sacīto. Vēsture stāsta par slaveniem un apdā­vinātiem cilvēkiem, kuriem masas sekojušas kā aitu bars. Starp slavenajiem cilvēkiem ir bijuši gudri, bi­juši stipri un nežēlīgi. Vēsturi veidojuši viņi, sagata­vodami ceļu, pa kuru iet pasaule.

Bet nu sašuta Ņečajeva:

—    Kādas muļķības! Sapelējis eserisms! Vai jūs tie­šām nopietni domājat, ka Francijas revolūciju izraisī­jis Ruso un Ameriku neatklātu, ja Kolumbs būtu no­miris agrā bērnībā?

—    Es jūs lūdzu stāstīt tikai faktus, kailus faktus. Bet fakti apliecina, ka Kolumbs atklājis Ameriku un Vāciju radījis Bismarks . . .

—    … un Prometejs nonesis uguni cilvēkiem, un Atēna Pallāda tiem iemācījusi dziedināt slimības, — piebilda Ņečajeva.

Saprātīgais Roberts pēc visa tā nosprieda, ka vēs­turi var nemaz nemācīties. Katram skolotājam viņš sacīja:

—    Bet man skaidroja citādi.

Vislabāk veicās ar astronomiju. Bet astronomija bija Roberta sirdslieta. Zvaigznes viņš pazina tāpat kā zvejnieka dēls viļņus un vējus. Arī planetārijs pa rokai. Iznes tik gultu no nišas un vēro zvaigžņu kus­tību. Bez kādām grūtībām Roberts atrada planētas: Saturnu Lauvas zvaigznājā, Jupiters nebija redzams, tas atradās aiz horizonta. Marss bija Berenikes Matu zvaigznājā. Līdzās Saulei bija Merkūrijs, Venēra, Zeme.

Zeme! Smagi nopūzdamies, pieaugušie vēroja zil­gano, tik spožo, tik neaizsniedzamo punktu. Taču Ro­bertu satrauca pavisam kas cits.

—    Krustmāte Nadja, jūs visu laiku mani turat gultā. Iznāk, ka es uz asteroīda gan esmu, bet tomēr nebūšu bijis. Ja nu rīt vai parīt pēkšņi atlido mums pakaļ?

«Labi, ka esmu skafandrā,» nodomāja Ņečajeva. «Zēns neredz man acīs asaras.»

—    Robīt, mīļais, — viņa saņēmās pateikt, — tu vairs neesi maziņais, mācies skatīties patiesībai acīs. Mums pakaļ neatlidos ne rīt, ne parīt. No Zemes līdz šejienei ir gandrīz gadu ilgs ceļš, un savi divi mēneši vēl vajadzīgi raķetes sagatavošanai, un atrast mūs arī neatradīs vienā dienā. Gadus pusotrus mēs te nodzī­vosim droši.

Aizkavēšanos Roberts uzņēma mierīgi. Viņš bija iz­audzis kosmosā, dzīve kosmosā tam šķita dabiska, bet Zemes dzīve — ne visai saprotama. Piecus gadus viņš bija pavadījis kosmosā, dzīvos vēl pusotrus. No kā lai baidās? Lielie viņam blakus.

No tā brīža katru vakaru (laika diezgan) sākās ap­rēķināšana: kurā datumā izlidojusi glābšanas ekspe­dīcija, kur tā atrodas pašreiz? Kāds ir raķetes ātrums? Vai visjaunākās raķetes nelido ātrāk par «Džordano Bruno»? Kas notiktu, ja nāktu klāt viens kilometrs sekundē (tādi paātrinājumi kosmosā strauji maina ter­miņus). Tēvoc, palīdzi, lūdzu, aprēķināt!

Reniss ar acīm redzamu nepatiku pateica formulu. Bet reiz kādā vēlā vakarā, kad krustdēls jau gulēja, viņš aizrādīja Ņečajevai:

—    Kālab jūs musiniet zēnu, karsējat viņa iztēli?

Aprēķini, cerības un galu galā izmisums. Jūs taču pati saprotat, ka mums pakaļ neviens nekad nelidos?

—   Gluži otrādi, esmu pārliecināta, ka mūs jau meklē. Protams, uzreiz neatradīs.

—    «Uzreiz, uzreiz!» Kā jums, sievietēm, patīk sevi mānīt! Esmu spiests jums atgādināt, ka uz Zemes vis­pār nekas nav zināms par mūsu nosēšanos uz astero­īda. Viņi zina tikai to, ka sakarus neesam nodibinā­juši. Bet no Zemes līdz šejienei ir gadu ilgs ceļš, pa­zudusī raķete gada laikā var aizlidot nezin kur, uz jebkuru vietu Saules sistēmā. Raķeti atrast nav iespē­jams. Tikpat neiespējami kā ūdens pilienu okeānā. Tātad mūs nemeklēs. Uzcels pieminekli… un lieta darīta.

—    Jūs vadāties no vakardienas zinātnes, Ernest. Zinātne attīstās. Vai sen, kad ekspedīcija uz Jupiteru likās fantāzija? Esmu pārliecināta, ka ekspedīcijas do­sies arī uz asteroīdu joslu. Ne jau nu katrā ziņā mūsu dēļ, bet zinātnes dēļ. . .

—    Cienījamā Nadježda Petrovna, es esmu matemā­tiķis, esmu precizitātes cilvēks un ticu tikai skaitļiem. Asteroīdu joslā ir divi tūkstoši prāvu drumstalu. Mūsu drumstala ir parasta, ne ar ko sevišķu nav ievēro­jama. Kad pēc varbūtības teorijas pienāks mūsu kārta? Pēc kādiem divsimt gadiem.

—    Mūsu ķiverēs ir radio. Varbūt Zeme mūs sa­klausīs? . . .

—    Es ciest nevaru sieviešu tiepšanos! — kliedza Reniss. — Un to sakāt jūs, cilvēks, kas piecus gadus pavadījis kosmosā! Mūsu radioraidītāji dzirdami simt kilometru tālumā. Lai jūsu balss nokļūtu līdz Zemei, radioraidītāju jauda jāpalielina miljonu reižu. Miljonu reižu, vai jūs saprotat? Vai atceraties, cik enerģijas patērēja katrs raidījums? Kur lai ņem enerģiju? Vai no tām desmit pussabojātajām plātnēm?

—    Nē, pārāk zemu jūs novērtējat cilvēces iespējas. Uz Zemes kaut ko izdomās. Varbūt paši izdomāsim.

—    Nezinu, ko izdomāsit jūs, bet es sāku domāt, vai man labāk nenozāļoties? Darīt sev galu, iekam ne­esam pārvērtušies mežoņos, vēl esam pēc cilvēkiem.

Kas zin, vai tas nebūtu vlrišķigāk nekā gaidīt, nekā sevi krāpt.

—    Kaunieties! Jūs esat vira cilvēks, jūsu ziņā ir krustdēls.

—   Es diemžēl neprotu sevi krāpt. Es esmu mate­mātiķis un zinu, ka divreiz divi ir četri.

Vai tad Nadježda Petrovna pati nezināja, ka div­reiz divi ir četri? Bet vēl stingrāk viņa zināja, ka va­jag cerēt. Vajag cerēt, citādi var pagurt un skumjās aiziet bojā. Cerība vispirms vajadzīga slimniekam, tā palīdz atveseļoties. Bez cerībām pat kauli nesaaug.

Vajag cerēt, kaut kam nodoties, vajag izdomāt dar­bus, ja to nav. Vajag!

7

Viens darbs, otrs, trešais. Drīz vien diena bija par īsu.

Cik laika paņēma saimniecība vien! Jāgatavo pus­dienas, jānokopjas, jāmazgā trauki un drānas, jālāpās. Tiesa, šo darbu lielāko daļu paveica sieviete …

Aļģes vajadzēja kopt — izkāst, piebarot, izspaidīt, mainīt ūdeni, tīrīt. . .

Aparātus vajadzēja pārbaudīt un labot. Nevaino­jamās kosmiskās mašīnas bija tikai mašīnas. Tās laiku pa laikam bojājās.

Roberts mācījās sešas stundas dienā, kā jebkurš skolnieks uz Zemes. Tā kā klase un guļamistaba atra­dās tai pašā virtuvē, abi skolotāji klausījās, kā jau­neklis gatavo stundas.

Tad Ņečajeva ierosināja uzrakstīt ekspedīcijas pār­skatu. Viņai negribējās, ka vēsturei zustu viņas vīra darbi.

Atcerēties piedzīvojumus uz Jo bija gan tīkami, gan sāpīgi. Vadima seja tik spilgti iezīmējās uz svītrainā Jupitera fona! Atraitnei gribējās raudāt, nevis meklēt vārdus. Bet viņa savaldījās. Pārskatu vajadzēja uzrak­stīt, par Vadima darbiem vajadzēja atstāt rakstu pie­minekli.

Viņa nolēma uzcelt ne tikai ar roku rakstītu, bet ar rokām darinātu pieminekli. Stāvā klinti trīs metru lie­liem burtiem tika iekalts šāds teksts:

19 … gada 24. novembri te gājusi bojā kosmosa ekspedīcija «Džordano Bruno»

Kuģa komandieris Umberto Ričioli Vecākais stūrmanis Vadims Ņečajevs, ^

Asteroīda akmeņi svarā bija simtpiecdesmit reižu vieglāki nekā uz Zemes, bet ne mazāk cieti. Dienā ar lauzni varēja izdobt tikai vienu burtu, ne vairāk.

Vajadzēja izdarīt arī astronomiskus novērojumus. Šejienes debess šķietamā kustība bija lielāka nekā uz Zemes: tā pārvietojās straujāk, un nemitīgi parādījās jaunas zvaigznītes, jaukdamas zvaigznāju parasto rakstu.

Tie bija citi asteroīdi un daudzi — sīkākie — zi­nātnei sveši. Roberts vienmēr steidzās uz astronomi­jas stundu, lūdza viņu drīzāk novietot ārā, lai viņš jau pirms tēvoča atklātu kādu jaunu asteroīdu. Pēc tam vecākais Reniss aprēķināja un vispārējos vilcienos noteica jaunā spīdekļa ceļu.

Pēc Saules kustības pie debesīm viņš jau sen bija aprēķinājis viņu pašu asteroīda elementus. Tad vēl­reiz pārbaudīja pēc planētu kustības un paziņoja:

— Tātad mūsu dzīves programma ir šāda. Šejienes gads ilgst piecus Zemes gadus. Orbītas slīpums ir div­desmit trīs grādi. Mazliet vairāk nekā pēc gada mēs šķērsosim asteroīdu joslu, un tad sāksies briesmīgs meteorītu lietus. Pēc tam divarpus gadus mēs turpinā­sim ceļu uz ziemeļiem no ekliptikas, un tad atkal bom­bardēs meteorīti.

40

Sarežģītāk bija ar dienas un nakts maiņu. Izrādījās, ka asteroīda diennakts ir mainīga: reizēm tā ilgst vai­rāk nekā četras stundas, reizēm mazāk par divām, bet rotācijas ass zīmē sarežģītu līkni pie debesīm. Acīm

redzot, tādas dīvainības saistītas ar asteroīda neregu­lāro formu. Reniss pat mēģināja atrisināt grūto uzde­vumu: pēc mainīgajām diennaktīm aprēķināt mazās planētas formu.

— Es būtu matemātiķu karalis, ja atrastu vispārēju atrisinājumu, — viņš sacīja.

Priecājās arī Ņečajeva, lai gan domāja, ka tāds at­risinājums nevienam nav vajadzīgs.

«Galvenais, lai viņš būtu nodarbināts,» viņa do­māja. «Vajag izdomāt vēl kādas nodarbības. Vajag iz- ^pmāt!»

Viņa ieteica apsekot asteroīdu un sastādīt sīku karti. Pārgājienos piedalījās arī Roberts. Kāja gan vēl nebija labi sadzijusi, bet zēns bija iemanījies lēkāt uz vienas kājas. Mazais smaguma spēks ļāva to darīt, jo katrs solis ilga minūtes trīs. Ar zināmu iemaņu pa asteroīdu varētu ceļot pat bez kājām, ar kārti no ak­meņiem atgrūžoties. Aiz patikas Roberts veica arī šā­dus vingrinājumus.

Viņi uzsāka ar divdesmit līdz trīsdesmit kilometru tālām ekskursijām. Pēc tam devās tālos pārgājie­nos ar divu stundu ilgām nakstguļām tumšajos laika posmos.

Noskaidrojās, ka asteroīdam ir savdabīga, šķaut- naina bumbiera forma. Šis bumbiēris bija turpat simt kilometru garš. Raķete bija gājusi bojā platākajā daļā, kur pievilkšanas spēks vislielākais. Bet izstiep­tajā daļā tas samazinājās, un tur varēja lēkt no jeb­kura kalna bez bailēm sāsisties.

Visu triju domas saistījās ar Zemi, tāpēc kalnu grē­dām piešķīra Zemes vārdus: Urālu, Kaukāza, Harca, Alpu kalnāji.

BVt viņu mazajai planētai Reniss galanti ierosināja piešķirt Cerības [2] vārdu. («Par**godu mūsu brīnum jau­kajai dziedniecei,» viņš piebilda.) Nosaukums atbilda tradīcijai — mazajām planētām parasti piešķīra sie­viešu vārdus. Un nelaimīgo asteroīdu ar divām bal­sīm pret vienu nosauca Cerības vārdā.

Kalni, klintis, radzes, akmeņi. Melni, zaļganmelni, zaļganbrūni, sarkanbrūni, tumšpelēki un gaišpelēki ak­meņi . . .

Biologam te nebija ko darīt, hidrologs aiz garlaicī­bas nomirtu, toties ģeologam — bezgala plašs darba lauks. Nadježda Petrovna ierosināja sastādīt asteroīda ģeoloģisko karti.

Ģeoloģija viņiem bija pasveša, taču šo to no tās zi­nāja. Arī uz Jupitera pavadoņiem pētījumi taču pa­matos bija ģeoloģiski.

—    Sievietēm piemīt apbrīnojams talants sagudrot nevajadzīgas nodarbības, — ņurdēja Reniss. — Bet vī­riešiem prieks censties. Uz galvas tie metas ūdenī, zvetē cits citam ar cimdiem pa degunu, sastāda nevie­nam nevajadzīga asteroīda nekam nevajadzīgas kartes.

—    Neviens asteroīds ģeoloģiski vēl nav apsekots, — iebilda Nadježda Petrovna.

—    Un neapsekosim arī mēs, tikai izdarīsim daudz aplamību . ..

Reniss ņurdēja arvien biežāk. Viņam negribējās katru dienu strādāt. Strīdi reiz beidzās ar eksploziju. Par ieganstu bija grāmata, viena no abām, kas bija saglabājušās uz asteroīda — narodovoļca Morozova piezīmes. Padomju varas pirmajos gados skolēni viņu sauca par vectētiņu Morozovu. Viņš bija goda pionie­ris, ar sarkano kaklautu ieradās skolēnu sanāksmēs. Sarkanais kaklauts skaisti mirdzēja sirmajā pabārdē.

Pēc tam kad narodovoļci nogalināja Aleksandru II, Morozovu ieslodzīja cietoksnī, kur viņš viennīcā pa­vadīja divdesmit četrus gadus. Daudzi viņa biedri no­mira, beidza dzīvi pašnāvībā, sajuka prātā. Morozovs izturēja, jo — kā pats izteicās —• viņa prāti bijuši aizņemti ar zinātni. Cietumā viņš rakstījis darbus par ķīmiju, fiziku, matemātiku .. .

Šo grāmatu labprāt lasīja raķetē. Darbīgajiem un sabiedriskajiem cilvēkiem divu gadu ilgais ceļojums arī šķita nogurdinošs ieslodzījums, un Morozova stās­tījums viņus drošināja.

Krieviski Reniss lasīja ar grūtībām, bet citu grāmatu

nebija. Reiz kādā vakarā, nolicis enciklopēdiju, viņš palūdza «Atmiņas».

—    Te ir mūsu liktenis, — viņš noteica, divdesmit lappuses pieveicis. — Viens nomirs, otrs sajuks prātā, trešais pūlēsies pārliecināt ārprātīgo.

—    Kāpēc jūs saskatāt tikai ciešanas? — iebilda Ņečajeva. — Kāpēc neredzat vīrišķību un izturību? Cilvēks pavadījis divdesmit četrus gadus akmens sprostā un saglabājis možumu, uzrakstījis zinātniskus darbus, pratis nodzīvot līdz savam sapnim — Oktobra revolūcijai.

Bet Reniss mala tik savu:

—    Mums ir sliktāk. Tie varēja kaut cerēt, ka biedri viņus kādreiz izglābs vai uzraugi kādreiz pažēlos. Kaut vai vēstules viņi saņēma divreiz gadā. Bet mēs, tais­nību sakot, esam jau aprakti… ^

Tā visu vakaru Reniss žēlabaini runāja, bet nāka­majā dienā viņš neizgāja «lauku» darbos. Tiesa, viņš minēja, ka sāpot plecs, taču Ņečajeva saprata, ka vi­ņam gribas pavalstīties ar grāmatu.

Pašai Ņečajevai garastāvoklis bija sliktāks par sliktu. Viņa naktī bija sapņojusi, ka viņi nonākuši uz Zemes un Vadikam vajadzēja sagaidīt, taču viņa vairs neatcerējās dēla seju. Viņa bija šaudījusies starp ļau­dīm, tvarstījusi visus zēnus aiz piedurknēm . . .

Viņa pamodās noraudājusies un ar sāpošu galvu. Tā gribējās izraudāties kādam pie krūtīm, dzirdēt mieri­nājumu. Bet vajadzēja savaldīties… ir Roberta dēļ, ir tā paša sadrūmušā Renisa dēļ.

—   Vismaz pieskatiet batiellu, — aiziedama viņa noteica.

Šis gājiens nebija veiksmīgs. Viņi vairs neatrada agrākās zīmes, viss bija jādara no jauna, turklāt vēl sabojājās viņas ķiveres radio, tāpēc nevarēja dzirdēt Robertu un ar zīmju palīdzību tik tikko spēja ar viņu sazināties. Kad zēns iegāzās kādā plaisā, viņa neva­rēja to atrast. Kā par spīti uznāca arī nakts, divas stundas viņa sēdēja tumsā un gudroja, vai tiešām Ro­berts dabūjis galu?

Viņi pārnāca mājā noguruši, izmocījušies, bet vi­ņus sagaidīja ar dusmām: «Kur jūs pazūdat? Jūsu vai­

nas dēj man jāsēž neēdušam.» Nadježda Petrovna gāja izspaidīt aļģes, un izrādījās, ka batiella atkal sākusi ziedēt, tā pūst, būs jālej ārā dārgā valgme, jātīra smirdošās kastes.

—   Labu priekšzīmi jūs rādāt savam krustdēlam, — aizrādīja Nadježda Petrovna.

Reniss jutās vainīgs, tāpēc sāka bļaustīties.

—    Viss viens! — viņš kliedza. — Tik un tā mēs visi te nosprāgsim, nosprāgs viņš, es un jūs. Es negribu sevi mocīt pēdējās dienās. Neesmu vairs skolnieks, man apnikušas jūsu pamācības!

Tas bija tik rupji, ka Roberts metās aizstāvēt:

—    Nekliedz uz krustmāti Nadju! Tu taču pats sa­cīji, ka esam viņai parādā savu dzīvību, ka viņa mūs izglābusi un dziedinājusi.

—    Nu un tad? — Reniss kliedza. — Viņa ir ārste, dziedināt ir viņas pienākums. Ārsts dziedina, skolo­tājs māca, drēbnieks šuj man uzvalku un par to sa­ņem naudu. Es taču nebūšu vergs katram aptieķnie- kam, kas man pārdevis zāles.

Nu bija pacietība galā arī Nadježdai Petrovnai.

—    Labi, — viņa sacīja. — Mans pienākums jūs dziedināt, bet nav mans pienākums jūs apdienēt. Esiet tik labs un vāriet pats sev pusdienas. Pats audzējiet arī batiellu. Sadalīsim vanniņas. Jūsējās būs no pir­mās līdz astoņpadsmitajai. ^

—    Man prātā nenāk… — Reniss atcirta.

Viņš patiesi netīrīja kastes, bet aizgāja uz noliktavu un paņēma garšīgāko konservu bundžu. Tāpat viņš izdarījās arī nākamajā dienā. Nadježdas Petrovnas audzināšanas pasākumi neko nedeva. Viņa ar Robertu strādāja un pārtika no saldūdens aļģēm, bet Reniss dzīvoja kunga dzīvi, mielodamies ar neaizskaramo krājumu delikatesēm.

Tad Ņečajeva ar viņu vairs nerunāja, pieteica ofi­ciālu boikotu.

—    Kauties ar jums es taču nevaru, — viņa sacīja.

Nadježdai Petrovnai nebija pašai viegli izturēt rak­sturu, un viņa tīšuprāt aizveda Robertu tālā daudzu dienu ekskursijā uz asteroīda viņu galu, uz Bumbier- kalna virsotni. Reiz jau viņi turp bija gājuši, bet

nebija aizgājuši, jo Roberts toreiz lūdza pārtraukt gā­jienu, kamēr viņam nebūs sadzijusi kāja.

Gājiens izrādījās ļoti interesants. Bija daudz ko stāstīt. Bet, pārnākusi mājā — par māju viņiem bija melnā aiza ar raķetes atlauzu, — Nadježda Petrovna vispirms ieskatījās siltumnīcā. Astoņpadsmit vanniņas bija apaugušas ar pelējumu — Reniss nebija tām pieskāries. Neko darīt, strīdu vajadzēja turpināt.

Noņēmusi istabā ķiveri, viņa nekā neteica Renisam. Nesasveicinājās arī Reniss. Tikai pēc stundas, nolicis iesākto enciklopēdiju, viņš krustdēlam noprasīja:

—   Nu kā tad ir tai Bumbierkalna galiņā, — vai noguri mazāk?

Roberts saspringtā balsī atbildēja:

—   Krustmāte Nadja neļāva stāstīt. Viņa teica, ka tas tevi neinteresējot.

Pagāja vēl viena diena saspīlētā nelaipnībā. Nad­ježda Petrovna visu laiku sev jautāja, vai viņa rīkojas pareizi. Lai jau viņš slinko. Tas tomēr labāk nekā strīdēties.

Pret vakaru (pēc Zemes laika), kad Roberts bija izgājis vēl pabarot aļģes un lielie palikuši vieni, Re­niss, griestos skatīdamies, uzsāka:

—    Vai tas ir labi — krustdēlu noskaņot pret tēvoci? Vai pati jūs esat bez grēkiem? Es taču neprasu, lai jūs, zēnam dzirdot, uzskaitītu visus savus trūkumus, visu, ko esat aizmirsusi un stundās jaukusi.

Nadježda Petrovna apvaldīja smaidu. Viņa saprata, ka Reniss kapitulē, atzīst savu vainu, tikai negrib to darīt publiski, to neatļauj vīrieša patmīlība.

Šo patmīlību saudzēdama, viņa, sagaidījusi Robertu pārnākam, sacīja:

—    Ernest, rīt mēs atkal iesim uz Bumbieri. Instru­menti ir smagi un neērti. Vai jūs nevarētu mūs pa­vadīt kaut vai līdz kalna pakājei?

—   Neesmu vārgāks par jums, uzkāpšu arī līdz kalna galam, — norūca Reniss.

«Kāpēc viņš tik ātri padevās?» Ņečajeva pati sev jautāja. «Kas zin, vai nepadevās tāpēc, ka nebija par ko cīnīties? Taisnību sakot, ko viņš aizstāvēja? Savas tiesības vāļāties uz grīdas, pārlasīt vienu un to pašu

grāmatu, nemitīgi domāt par savu nelaimīgo likteni? Tad jau labāk izklaidēties, aiziet uz kalniem.»

Roberts gan nekā nesaprata un ar rūgtumu aizrādīja

Ņečajevai:

—           Jūs, krustmāt Nadja, neesat stingrs cilvēks. Ja jau reiz boikotu pieteicāt, vajadzēja izturēt raksturu.

Ņečajeva viņam kā mazam bērnam noglaudīja galvu:

—    Šoreiz nevajadzēja, mans mīļais.

9

Katrs stāsts par asteroīdiem sākas ar skaitļu virkni, ar ģeometrisko progresiju:

90 91 92 93 94 95 96

1 Zi ļ | Zt ( Zi f 1 •••

vai arī:

1, 2, 4, 8, 16, 32, 64 . . .

Šie skaitļi kaut kādu iemeslu dēļ ir proporcionāli attālumam no Merkūrija orbītas līdz citām planētām — līdz Venērai, Zemei, Marsam utt.

Kā radusies šāda likumsakarība — nav zināms. Vis­ticamāk, ka tā saistīta ar planētu veidošanās procesu. Bet šo skaitļu virkni astronomi pazīst jau kopš XVIII gadsimta. Tad pat tika arī atzīmēts, ka viena skaitļa trūkst. Marsam atbilst attālums 22 , Jupite­ram — 24 , bet attāluma 23 planētas trūkst. Un kāds gandarījums bija zinātniekiem, kad šāda planēta at­radās 1801. gada 1. janvārī! To nosauca par Cerēru.

Bet tad sākās vilšanās un juceklis.

Cerēra izrādījās ļoti miniatūra, daudz mazāka par Mēnesi. Pie tam gadu vēlāk tādā pašā attālumā no Saules uzgāja vēl vienu mazu planētiņu — Pallādu.

Tad sekoja vairākas planētas pēc kārtas. XX gad­simta beigās jau pazina tūkstošiem mazo planētu, citu par citu mazāku. Tika izteikti minējumi, ka tai pašā rajonā ir simtiem tūkstoši neatklātu lidojošu kalnu un klinšu.

Kāpēc vienas planētas vietā bija simtiem tūkstošu?

Pirmie atklājēji domāja, ka vaina meklējama kādā kosmiskā katastrofā. Sākumā bijusi viena liela planēta (pēc citu domām — komēta), kas laika gaitā sairusi.

Kāpēc planēta bija sairusi? Lieki minēt visas hipo­tēzes. Zinātnē iesakņojusies šāda hipotēze.

Kādreiz eksistējusī planēta (tai dots pat nosau­kums — Faetons) no ātrās griešanās sairusi. Ja mūsu Zeme grieztos septiņpadsmit reižu ātrāk, arī tā sairtu. Faetons bijis mazāks, un mazāks bijis arī ātrums, kas izraisījis katastrofu. Vispirms nolobījusies cietā ga­roza uz ekvatora, planēta kļuvusi vieglāka, samazinā­jies gravitācijas spēks, un sadrupšana norisinājusies straujāk. Tā pamazām viss Faetons sairis gabalos. Šie gabali sadurdamies turpinājuši dalīties, salas saskal­dījušās atsevišķos kalnos, kalni — klintīs, klintis — akmeņos. Daži gabali saduroties aiztraukuši sāņus Saules virzienā. Ar laiku Faetons piekaisījis ar putek­ļiem visu Saules sistēmu. Iespējams, ka visi uz Zemes krītošie meteorīti ir bojā gājušās planētas drum­stalas.

Trīs katastrofas upuri pagaidām bija vienīgie cil­vēki, kas varēja noskaidrot asteroīdu izcelšanās no­slēpumu. Viņu novērojumiem būtu neizsakāma vēr­tība … ja viņi atgrieztos uz Zemes.

Meteorīti pēc sava sastāva iedalāmi dzelzs, dzelzs un akmens un akmens meteorītos. Dzelzs meteorīti ir no tīras dzelzs ar niķeļa piejaukumu, akmens meteorīti sastāv galvenokārt no minerāliem — olivīna un pi- roksēna, kas uz Zemes veidojas tikai lielos dziļumos, zem cietās garozas. Zinātnieki bija tais ieskatos, ka dzelzs meteorīti dzimuši, Faetona kodolā, bet akmens meteorīti radušies tuvāk Faetona virsmai.

Akmens meteorītiem raksturīgi ir nelieli zirnīši un graudiņi — hondras, it kā atdzisuša kausējuma bumbiņas. Viss Cerības asteroīds sastāvēja no hon­dras iežiem; acīm redzot, tas veidojies no Faetona augšējiem slāņiem. Bet Bumbierkalna tuvumā izzuda pat hondras, šejienes ieži atgādināja Zemes bazaltu.

— Te bijusi cieta garoza, — apgalvoja Reniss pir­majā ekskursijā. — Bet Bumbiera virsotne izlauzusies virspusē.

Tāpēc tik nozīmīga bija grūtā kāpšana šajā trīs­desmit kilometru augstajā kalnā.

Divi stundas lēcienos, divi stundas atpūtas kalna pakājē tumsā. Tad sākās kāpšana kalnā, lēcieni no klints uz klinti pāri līčloču plaisām, ar nolūku šaurāki vai platāki lēcieni, kad katru mirkli draudēja briesmas iegāzties kādā plaisā, kad, ar visu ķermeni lokoties, jāpievelk sev klāt kājas, lai inerce tevi pār­nestu otrā malā.

—    Briesmīgi atgādina vulkānu, — pusceļā ieminē­jās Ņečajeva. — Atceros, Robert, uz Ganimēda mēs redzējām tādus pašus sastingušus lavas paugurus.

Viņi bija ļoti noguruši un pat priecājās, kad norie­tēja Saule. Te, cauri Bumbierkalnam, gāja ekvators, tādēļ Saule nogrima aiz horizonta kā akmens. Nakts iestājās vienā mirklī. Ceļinieki apmetās pirmajā klinšu plaisā, kas pagadījās, un aizmiga uz divām stundām. Viņos jau sāka veidoties asteroīda dzīves ritms.

Tā viņi, kalnā kāpjot, «pārnakšņoja» divas reizes un atkal devās augšup. Kalns kļuva arvien stāvāks, kāpšana grūtāka, bet atteikties neviens nedomāja. Katrs alpīnists, katrs tūrists sapratīs Ņečajevu un Ro­bertu. Kalnu virsotnēm piemīt sava pievilcība. Cil­vēks ir dzimis dabas valdnieks, tam patīk raudzī­ties uz dabu no augšas, mīdīt kājām nedzīvos ak­meņus.

Kalna gals jau tuvu, pavisam līdzās. Pēdējā piepūle, pēdējais lēciens — un cilvēki stāv pašā kalna galā.

Viss asteroīds viņiem pie kājām. Milzīgs akmens kuģis peld zvaigžņu okeānā. Pie horizonta zvaigznes birst kā smiltis. Tā vien šķiet, ka asteroīds ar savu apaļo priekšgalu šķeļ dzirksteļainus ūdeņus. Roberts sajūsmā iesaucās:

—    Ei, planēta, klausi manu komandu! Virziens no Saules pa labi. Pilnā gaitā uz priekšu!

Saules apgaismotā puse spīdēja kā Mēness pie Ze­mes debesīm. Tumšā puse kā drūms siluets virzījās uz zvaigznēm. Interesanti bija vērot terminatoru — ro­bežu starp gaismu un ēnu. Tāpat kā uz Mēness, ap­gaismotā puse izskatījās ļoti plakana, bet ēna izcēla katru pauguru, pakalnus pārvērta asos izciļņos, klintīs,

smailēs. Tie pazibēja tikai uz pāris mirkļiem un atkal nozuda, tos aprija ēnas melnā mēle.

Sieviete un pusaudzis sēdēja uz ieapaļas kores, kā­jas pār tūkstoš metru dziļu bezdibeni pārkāruši. Aug­stumi viņus vairs nebiedēja. Apakšā bija līdzenums, arī ieapaļš. Tas atgādināja milzīgu vulkāna krāteri. Uz Zemes tādu vulkānu tagad nav, bet kādreiz bijuši. Tos sauc par kalderiem. Piemēram, Kamčatkas Petro- pavlovska uzcelta uz tāda kaldera malām. Tagad šo kalderu applūdinājis okeāns, un izveidojies apaļš līcis, lieliska stāvvieta kuģiem.

Ņečajeva bija bijusi Kamčatkā, un viņai uzreiz iešā­vās prātā šis salīdzinājums. «Ēna kā paisums jau iela- vījusies līcī, un melnais ūdens kāpj arvien augstāk,» viņa domāja. «Šim līcim ir dīvains sirds apveids. Sirds pieplūduši ar melnām asinīm. Melnu asiņu taču nav, tās nav asinis, bet skumjas. Skumjām pārplūdusi sirds. Apveidi nemainās, jo klinšu strēle vidū ir aug­sta. Uz tās es uzceltu pilsētu.»

Un pēkšņi ārkārtīgi skaidri viņa ieraudzīja it kā pilsētu: stūrainus kvartālus, laukumus, lokveida un radiālas ielas un ceļus, kas līčločiem aizvijas kalnos.

Savām acīm neticēdama, viņa brīdi vēroja šo parā­dību. Tad ēna pārvietojās un aizsedza pilsētu.

10

Melnās Sirds pilsēta tā arī palika tikai kā pasakaina mirāža, apburta rēgu pilsēta. Tā parādījās uz mirkli pirms Saules rieta un mirkli pēc lēkta, kad Saule bija zemu un meta sevišķi garas ēnas. Tikai uz brītiņu! Tad apburtā pilsēta atkal pagaisa, kļuva neredzama, paslēpās no ziņkāro acīm.

Kad cilvēki nokāpa kalderā, tiem uzreiz neizdevās atrast sirdsveida līča klinšu strēli. Vienam no viņiem vajadzēja — un to uzticēja Robertam — kāpt atpakaļ kalna korē un no turienes parādīt virzienu.

Tāds pats paradokss gadās arī Zemes tuksnešos. Gaisā ļoti labi saredzami cietokšņa apveidi — vaļņi, kvartāli, ielas. Bet, kad cilvēks nonācis zemē, nekas

nav atrodams. Ielu līnijas pazudušas, tās apslēpj pau­guri, barhani, sālskoku krūmi un visvisādu krāsu māls. Un aiz kokiem neredz meža.

Ar Roberta palīdzību pieaugušie uzgāja «pilsētu», bet arī tas neko nelīdzēja . . .

Lēzeni paaugstinājumi, garenas ieplakas, šķietami grāvji bija viss, ko izdevās saskatīt. Vulkāniskie pelni klāja kvartālus, vulkāniskie pelni uz braucamajiem ceļiem. Nekādu drupu, nekādu pazīmju, ka te varējuši būt kādi pagrabi, pamati var ūdens notekas. Nekā ne­deva arī izrakumi — pelni un tufs, tufs un pelni, ne­kādu dzīvības zīmju, pat nekādu atkritumu . . .

—    Varbūt pilsēta ir tikai šķitums? — prātoja Nad­ježda Petrovna. — Varbūt visas šīs līnijas un pau­guri — tikai dabas rotaļa?

Bet Reniss apgalvoja: «Te notikusi meteorītiska sadēdēšana.» Šādu terminu viņš bija izdomājis pats. Zemes ģeologi par sadēdēšanu sauc iežu sadrupšanu vēja, ūdens, aukstuma un karstuma, augu un dzīvnieku iedarbībā. Uz asteroīda nebija ne vēja, ne ūdens, ne dzīvības, bet to nepārtraukti knābāja meteorīti. Uz Mēness katrs meteorīts drupina akmeņus, tos pār­vērsdams putekļos. Mākonītis lēnām nosēžas uz vir­smas. Lai aizbēgtu no Mēness izplatījumā, jāattīsta 2,4 kilometri liels ātrums sekundē. Retam puteklītim tas var izdoties. Turpretī atraušanās ātrums no aste­roīda bija tikai 60 metru sekundē. Te pēc trieciena palika rets puteklītis, vairums aizlidoja. Tādējādi sīkie meteorīti pamazām sakapājuši asteroīda virsmu. Jau kopš senseniem laikiem sīkie meteorīti aprijuši pil­sētas drupas, visu augsni un augsnes apakškārtu, pat pazemes būves. Bet, tā kā iznīcināšana notikusi vienmērīgi, tad kvartālu vietā izveidojušies pakalni. Meteorīti noskrapstījuši mājas līdz ar pagrabiem, pil­sēta pazudusi, bet pēdas palikušas.

—    Es neticu, ka tā bijusi pilsēta, — pretojās Ņe­čajeva. — Tas šķiet pat dīvaini. Vai var tik neticami sagadīties: reiz bijusi civilizācija, cilvēki uzcēluši pil­sētas, un taisni tai brīdī centrbēdzes spēks saraustījis planētu gabalos?

—    Bet varbūt sagadīšanās nav nejauša, — iebilda

Reniss, — un Faetona iedzīvotāji paši saraustīja savu planētu, kad prata to izdarīt.

Nadježda Petrovna sašuta:

—    Kāpēc? Kas par muļķībām! Tik augstas tehnikas laikmetā cilvēkiem jābūt gudrākiem. Un tad, ja jau nu kaut kas tāds bija sācies, viņi varēja pārcelties uz Marsu vai Zemi.. .

Reniss mīklaini nosmīnēja:

—    Mīļā Nadja, par Visumu jūs spriežat kā īsta mežone. Varbūt viņi — Faetona iemītnieki — nedo­māja, ka tiem jāglābjas? Varbūt Visumu viņi jau bija izdibinājuši, atminējuši visus noslēpumus, īstenojuši visas vēlēšanās, un viņi varēja secināt, ka dzīvei nav jēgas, ka nav nekā cita, kā vien pārmērības un gar­laicība. Vai nesaprotat? Vai jums nekad nav garlai­cīgi, nekad nav gribējies aizmigt un nepamosties?

Ņečajeva paraustīja plecus. «Pozē!» viņa sevī nodo­māja. Bet skaļi sacīja:

—    Tādām noskaņām nevajag ļauties. Nevajag!

11

Meteorītu bombardēšana sākās ar dārdošu būkšķi, pat kabīnes sienas nodrebēja. Tad skanēja sīka rībi- nāšana un atkal būkšķi. Agrāk tādi netika dzirdēti.

Mazo planētu gredzens ir šaurs, un tas atrodas ap­mēram tādā pašā plaknē kā Zemes orbīta. Tomēr as­teroīda Cerība orbītas atšķīrās no šīs plaknes un divas reizes to šķērsoja. Nupat varēja gaidīt, ka Cerība šķērsos šo plakni pirmo reizi.

Līdz šim asteroīds ceļoja no meteorītiem samērā brīvā telpā. Bet nu tas devās iekšā pašā meteorītu drūzmā.

Cilvēki uz asteroīda bija nodzīvojuši vairāk nekā gadu. Sai laikā nejauši meteorīti tikai trīs reizes bija trāpījuši pusvadītāju plātnēs, sabojājuši tikai vienu aļģu vanniņu. Bet nu vienā naktī pagalam bija četras vanniņas, un, kad Nadježda Petrovna pasniedzās pēc batiellas, piektajai vanniņai izsita caurumu viņas acu priekšā.

Divas stundas vēlāk Reniss pārnāca bāls, spiezdams ciet caurumu skafandrā. Viņš paskatījās no aizas un ieraudzīja līdzenumā paceļamies putekļu stabus. Labi gan, ka skafandra caurumi paši ātri aizvilkās ciet.

Meteorītu apšaude bija iedzinusi ļaudis pazemē. No tālajiem pārgājieniem vajadzēja atteikties. Visi trīs izgāja no telpas tikai vislielākajā nepieciešamībā, ievērojot piesardzību, ko Reniss nosauca par statis­tisku.

Asteroīds krustoja mazo planētu gredzenu no dien­vidiem uz ziemeļiem, un vairums meteorītu krita zie­meļu pusē. Cerības gaita bija lēnāka nekā citiem asteroīdiem, tāpēc meteorīti panāca viņu biežāk un tie krita no rietumiem. Tas nozīmēja, ka samērā bīs­tamākas ir rieta stundas, jo visas planētas riņķo ap Sauli no rietumiem uz austrumiem.

Kādreiz Ļeņingradas blokādes laikā ielās bija uz­raksti: «Šī vieta apšaudes laikā bīstama». Tā arī aste­roīdu iemītnieki atzīmēja bīstamos virzienus. Viņi iz­nāca augšā tikai rītausmā, rāpoja gar ziemeļrietumu sienu, aizsargādamies ar smagu vairogu — raķetes at­lūzušo gabalu. Bet tās visas bija «statistiskas» piesar­dzības. Nomaldījies meteorīts varēja atlidot rītausmā no dienvidrietumiem un trāpīt vairogu no apakšas. Izvadīdami dežurantu, pārējie divi nekad nezināja, vai trešo sagaidīs dzīvu.

Dežūrās viņi devās pēc kārtas. Reniss varbūt biežāk par citiem. Ar visiem saviem trūkumiem gļēvulis viņš tomēr nebija.

12

Piecus mēnešus turpinājās piespiestā bezdarbība. Tad apšaude pārvietojās uz dienvidu puslodi, sāka pierimt un tad norima pavisam. Uz labu laimi pa­ļaujoties, atkal varēja iziet ārā.

Tika atsākti astronomiskie novērojumi, pieminekļa celšana bojā gājušajiem un karšu sastādīšana. Reniss gan ņurdēdams arī piedalījās darbos. Ar kaut ko taču vajadzēja nodarboties.

Atkal pēc pusgada pārtraukuma visi trīs devās uz Melnās Sirds pilsētu.

Kādreizējais vulkāns bija pamatīgi cietis no mete­orītiem. Vulkāna nogāzes bija vienos dobumos, taisni kā pēc bombardējuma. Bedres bija izrautas gan kal- derā, gan kādreizējā līča dibenā, gan apburtās pilsētas centrā.

Ar sevišķu interesi cilvēki vēroja bedres. Te bija izveidojušies grunts karjeri, meteorīts it kā bija veicis

izrakumus.

Bet arī dziļumā bija saskatāmi tie paši vulkāniskie pelni. Pelnu kārtas, pelni līdz pašam dibenam, ko se­dza nekustīga ēna gluži kā tintes palts.

— Tur ir durvis! — iesaucās Roberts, cieši vēro­dams kādu ēnu.

Tad arī pieaugušie, kas nebija tik redzīgi, pamanīja, ka šai ēnai ir pārāk precīzs apveids. Patiesi, kaut kas līdzīgs arkai. Vai tiešām arka? Diez vai! Bet ja nu'tā ir arka . . .

Pēc mirkļa visi trīs bija bedrē. Smalkie pelni slīdēja no kāju apakšas caurumā. Viņiem pavērās noslēpu­mains gaitenis, tālumā pilnīgi melns.

Vajadzēja iedegt ķiveru lukturīšus. Blāvie, iedzel­tenie stari izcēla no tumsas kādu pazemes galeriju. Vai tā bija mākslīga vai dabiska? Vai šī eja varēja būt izkausēta? Bet kas to būtu kausējis? Vai lava? Diezin vai lavas tecējums varēja būt tik taisns.

Nav šaubu, nav šaubu — te strādājušas saprātīgas būtnes.

Sirds Ņečajevai pukstēja pārsitieniem. Tūlīt atklā­sies kāds svarīgs noslēpums. Ko viņi ieraudzīs? Fae­tona iemītnieku mājokli? Vai visu, pat uz Zemes ne­pazīstamu, zinātņu mācību grāmatu krātuvi? Varbūt ieraudzīs marmora plāksnēs iecirstas hronikas, sīku katastrofas vēsturi, akmens vai kinorakstus viņiem, tālajiem atceļotājiem? Varbūt kādas varenas mašīnas, vislabāk, ja būtu radioraidītājs, kas varētu noraidīt signālus mīļajai Zemei?

Minēt nevajadzēja ilgi. Gaitenis nobeidzās ar kāp­nēm, aiz tām bija durvju aile. No eņģēm norautās durvis bija nomestas zemē. Trīs stari iecirtās tumšajā

telpā, slīdēja pa zemajiem akmens plauktiem, kas bija pilni ar metāla lokšņu kaudzītēm . . .

Kas tās par loksnēm un kādam nolūkam? Loksnēs iedobtas kaut kādas rūtiņas. Dzeltens metāls. Vai nav misiņš?

— Tas taču ir zelts! — iekliedzās Reniss. — Velns parāvis, cik daudz zelta! — Viņš grozīja galvu uz visām pusēm, lukturīša stars šaudījās pa loksnēm, tikai pa loksnēm, pa loksnēm vien … — Velns parā­vis! Tie laikam te glabājuši zelta krājumus! Nu mēs esam bagātnieki un miljonāri, miljardieri, visbagātākie cilvēki pasaulē! Vai dzirdat, Nadježda Petrovna, vis­bagātākie!

Bet Ņečajevai acis bija pilnas asaru. Izvilkusi roku no piedurknes, viņa gramstījās pa iekškabatām, mek­lēja mutautiņu. Ņečajeva šņukstēja, kodīja lūpas, bet nekā nevarēja sevi valdīt. Pārāk liela bija vilšanās. Nekādu cerību glābties! Milzīgi daudz nevajadzīgas naudas — uz Faetona zelts laikam bijusi nauda, — par kuru nevar nopirkt nevienu elpas vilcienu, pat kriksīti maizes, pat vienu dzīves mirkli…

13

—    Nauda — visās malās nauda, — svētlaimē skan­dināja Reniss. — Grams zelta — visās malās grams zelta. Zelts — tas ir skaitlis vistīrākā veidā, tas ir materializēts skaitlis, ilgas, kurām ir svars. Ko vērtas visas jūsu runas, Nadja? Jūs centāties iestāstīt, ka kapitālisms lemts bojā ejai, un te nu, lūdzu, ir — ko mēs redzam kosmosā? Kapitālu. Zelta krājumus.

—    Faetona piemērs nekā nepierāda, — pretojās Ņe­čajeva. — Kapitālisms ir parasta vēstures stadija, ar kuru mēs sastapsimies uz daudzām planētām. Zelts neko vēl nepierāda. Zelts būs vajadzīgs arī komu­nismā. Tās varēja būt laboratorijas aparātiem sagata­votas loksnes. Bet vēl ticamāk, ka šejienes sabiedrība bijusi līdzīga senās Ēģiptes vai Peru sabiedrībai. Priekš dzelzs un bronzas laikmetiem tautas tālu pār­dzīvojušas zelta laikmetu. Tajā zelts ir bijis nevis

maksāšanas līdzeklis, bet vienkārši metāls. Es domāju, ka uz Faetona pirms katastrofas bijis zelta laikmets.

Bet Robertam dzima sava teorija — viszinātniskākā un visfantastiskākā. Roberts bija tais domās, ka uz Faetona mituši tālo zvaigžņu braucēji, kas te iekārto­juši kosmisko remontstaciju, ieguvuši metālus, kā arī zeltu: nerūsējošu, skaistu, higiēnisku materiālu mēbelēm, traukiem, aparātiem, šķērssienām, mazgāja­mām ierīcēm un kanalizācijas caurulēm.

-— Kosmosa ceļotāji nebūtu kalušies akmeņos, pa­zemes telpas tie būtu izdedzinājuši vai izurbuši, — prātoja vecākais Reniss.

Roberts samulsis apklusa, bet Ņečajeva pateica at­bildi priekšā:

—   Viņi varēja izmantot kādu vecu alu.

Taču pati tūlīt arī iebilda:

—    Bet pilsēta? Pilsēta ar kvartāliem līča krastos? Kādēļ kosmosa ceļotājiem vajadzēja kvartālus?

—    Ēģiptieši savas pilsētas cēla pie upēm. Tas bija upju laikmets vēsturē, — atgādināja Reniss.

—    Bet senās Krētas iedzīvotāji?

Viņi strīdējās. Pētīja zeltu. Taustīja zelta loksnes, meklēja instrumentus, atkal strīdējās. Tikai vienā ziņā domas sakrita: meklējumi jāturpina. Jābūt vēl citām telpām. Viņi izklaudzināja sienas, pārcilāja zelta lok­snes, izklaudzināja grīdu. Kādā kaktā dobji atbalsojās. Tai vietā viņi sāka cirst sienu. Beidzot pavērās sprauga, un gaitenī pirmais iespraucās Roberts. Atkal tumsa, akmeņu aizgruvumi, līkumi. Beidzot strupceļš. Bet kas ir tur, aiz ciešās sienas?

Renisam rēgojās jaunas zelta lokšņu pakas, tīrradņu kaudzes, dārgakmeņu lādes — vērtības, vērtības, nauda, nauda un atkal nauda.

Ņečajeva iedomājās, ka te varēja būt Faetona vald­nieka kapenes, līdzīgi noslēpumainajām Tutanhamona kapenēm. Valdnieka kroņi, aproces, zelta vairogi un bruņas, rakstainu trauku kaudzes, smags sarkofags un faetonieša sejas maska (vai tiem bijis cilvēku iz­skats?). Viņa iedomājās arī jaunās sievas noliktu puķu pušķīti (lauku puķes bija ielikusi Tutanhamonam līdzi viņa laulātā draudzene). Bet galvenais — zīmējumi,

zīmējumi, zīmējumi. Tajos atainota faetoniešu ikdienas dzīve: faetonieši apstrādā tīrumus, sēj, iegūst un kausē zeltu, izlej ķiveres un bruņas . . .

Bet Robertam rādījās daudz vilinošākas ainas: as­tronautu noliktava un darbnīca. Grāmatas — vesela bibliotēka, uz Zemes nepazīstamu zinību krātuve, ierīces, aparāti, kas arī uz Zemes nepazīstami. Un pašā kaktā — neliels, trīsvietīgs planētu kosmoplāns ar neparastu dzinēju. Viņi iesēžas visi trīs, Roberts no­spiež pogu un — virzienā uz Zemi, pilnā gaitā uz priekšu!

Reniss ar traku niknumu cirta akmens sienu, un tikai tad, kad rokas bija nobrāztas līdz asinīm, viņš bija ar mieru atdot lauzni krustdēlam. Kad viņi abi gu­lēja, akmeni cirta Ņečajeva. Bet tad lauznis sāka sis­ties cauri. Redzēt nekā nevarēja. Priekšā tumsa. Vēl viens sitiens. Akmeņi sakustējās. Viņi grūda visi reizē. Klints lēnām pavirzījās un viegli ieslīdēja melnā tukšumā. Viņi ieraudzīja . . . zvaigžņotas debesis. Ma­zais Lācis no sava kausiņa lēja tumsu Lielā Lāča pa­matīgajā kausā. Tika liets tāpat kā priekš tūkstošiem gadu. Tika smelts un liets tukšums tukšumā.

Planēta bija sašķēlusies taisni te — šķērsām ejai. Otru telpu bija aiznesusi cita asteroīda daļa. Nav zi­nāms, kura. Tā varēja būt jebkura no diviem tūksto­šiem asteroīdu. Ko tas īsti bija aiznesis līdzi?

Pēc Renisa domām, zelta krājumus.

Vai arī Faetona valdnieka kapeni, kā domāja Ņe­čajeva. -

Vai arī starpzvaigžņu klejotāju apmetni.

Asteroīda trīs iemītnieki izvirzīja trīs teorijas, kas vēl šodien pastāv zinātnē. Ja jūs ieskatīsities Faetona konferences protokolos, jūs tur atradīsit gan starp­zvaigžņu teoriju, gan zelta laikmeta teoriju, gan nau­das kapitālisma teoriju. Lasītājs pēc patikas var iz­vēlēties jebkuru no tām.

Jāpiebilst, ka esam aizsteigušies priekšā. Tas viss notika daudz vēlāk. Asteroīda iemītnieki otrreiz pār­dzīvoja vilšanos, gan vairs ne tik rūgtu, jo tad jau bija pamirdzējusi kāda cerība.

Zaudējis rokas, cilvēks var aizrauties ar matemātiku vai literatūru, vai pat iemācīties ar kājām zīmēt. Viņš aizmirsīsies … taču nekad neaizmirsīs savu nelaimi. Ikdienas sīkumi katru brīdi viņam atgādinās: «Reiz tev bija rokas, tagad vairs nav. Slikti tev ir, sliktāk nekā citiem.»

Cietoksnī ieslodzītais — par to savā grāmatā pa­stāstījis Morozovs — var izdomāt sev nodarbības: viņš var sacerēt dzejoļus vai zinātniskus traktātus, no mai­zes lipināt šaha figūras vai ar drupatām barot peles. Reizēm viņš var aizmirsties. . . Bet vajag tik pacelt galvu — cietums atkal sevi atgādina. Ieslodzītais ne­kādi nemitēsies domāt par brīvību, sapņot par brīvību, cerēt, ka cietumsargi iežēlosies vai nobīsies, ka viņu var atbrīvot biedri vai gadījums . .. ieslodzītais nekad nemitēsies gudrot un apsvērt visneticamākās bēgšanas iespējas.

Asteroīda gūstekņi varēja sev izdomāt nodarbības, iedziļināties tajās, aizmirsties. .. bet, ka viņi ir gūs­tekņi, to viņi nevarēja aizmirst nevienu stundu. Sap­ņos viņiem bieži rādījās Zeme, tā rādījās pat Rober­tam, kas Zemi atcerējās ļoti miglaini. Vēl biežāk sapņos rādījās glābšanās: kā viņi iziet no aizas, un rau — pie apvāršņa raķetes liesma. Nevarīgs cilvēks sliecas uz māņticību. Pēc tādiem sapņiem Ņečajeva vairākas dienas gaidīja uz glābšanos, bieži vien rau­dzījās debesīs, katrs mazākais troksnis lika viņai trūk­ties augšā un gaidīt laimes pilno saucienu: «Pie ap­vāršņa raķete!»

Par bēgšanu nebija ko sapņot. Izplatījums turēja viņus ciešāk nekā mūri un sargi. Lai uzbūvētu starp­planētu kuģi, bija vajadzīgas Zemes rūpnīcas. Starp­planētu plostus un laivas neviens vēl nav izgudrojis. Kā par sevi lai aizlaiž ziņu uz Zemi? Par to viņi do­māja nemitīgi.

Radioraidītāji viņu ķiverēs vislabākajā gadījumā darbojās tikai simt kilometru tālumā. Varbūt pastipri­nāt skaņu? Tam nolūkam vajadzīga enerģija, bet ener­ģija bija līdz ar nagiem — dažas saglabājušās Saules

baterijas. Sagādāt vēl pusvadītājus? Tam nolūkam vajadzīga enerģija, pusvadītāji jāizkausē no kalnu iežiem un jāatjauno. Varbūt uzcelt nebijušu antenu? Trūkst stieples, trūkst metāla un enerģijas, lai to iz­kausētu, trūkst skābekļa, ogļu, trūkst zināšanu … Vi­sas grūtības tika pārcilātas desmitiem reižu jau pirmajā . nedēļā pēc katastrofas.

Neticamo atklājumu Ņečajeva uzņēma kā cerību signālu. Pa gaiteni iedama, viņa ilgojās: «Ak, kaut te būtu radioraidītājs!» Bet glābēja radio vietā — ne­vajadzīgā zelta kaudzes. Par šo zeltu daudz ko varēja nopirkt uz Zemes kapitāla valstīs. Bet pamēģini tikt līdz tām! Arī uz Faetona laikam jau daudz ko varēja nopirkt, bet Faetons bija sairis gabalos.

Reniss šķita pavisam aizmirsis, ka Zeme nav sa­sniedzama. Viņš ar labpatiku mērīja loksnes un skaļi rēķināja:

—   Divus metrus garš, vienu metru plats, katras loksnes cena — savi divdesmit tūkstoši dolāru. Esmu pārliecināts, ka arī te no loksnēm kaltas monētas. Ne velti loksnēs iedobtas rūtiņas: tā vieglāk sagriezt. Katra rūtiņa — naudas gabals apmēram dolāra vēr­tībā. Par pusloksni mēs ar tevi, Robert, nopirksim lie­lisku mašīnu, par desmit loksnēm — pieklājīgu mā­jiņu, par simt — jahtu un dosimies pasaules ceļojumā. Nopirksim Vidusjūras krastā arī villu vai kādu muižu. Vai tu maz zini, cik te daudz lokšņu ir? Pāri par div­desmit četriem tūkstošiem. Pasmaidiet, Nadježda Pet­rovna! Tagad jūs esat visbagātākā līgava pasaulē . . .

—   Kam man zelts? — Ņečajeva rūgti pasmaidīja. — Tas man nepalīdzēs tikt atpakaļ uz Zemi.

Reniss paraustīja plecus.

—   Jūs esat nelaimīgs cilvēks, dāma ar principiem! Vai tiešām jums trūkst iztēles? Paskatieties uz šīm loksnēm ta labi vērīgi. Tur ir dabiskās ūdeļādas ka­žoks, tur ir auskari, kaklarota, tur skaistas mēbeles, perlamutra viskozes blūzīte. Jums taču patīk glīti ģērbties?

—   Patika, — nopūtās Ņečajeva. — Kad iepazinos ar Vadimu, man pār pleciem bija perlamutra viskozes

šallīte un galvā dzeltens pieneņu vainadziņš. Bet kā­pēc sevi satraukt? Raķete no šā zelta nav uzbūvējama.

Un tomēr izrādījās, ka zelts var būt noderīgs. To gan noģida nevis Reniss vai Ņečajeva, bet Roberts, vēl nesenais puikiņš. Viņam varbūt bija vieglāk no­ģist — viņš taču zināja mazāk nekā lielie, miglaināk viņš apzinājās grūtības, vairāk uzdeva naivus jautā­jumus.

Tovakar viņi skaļi lasīja enciklopēdiju. Uz asteroīda bija arī tāda aizraušanās. Lasīts tika no vietas: par Beļģijas galveno ostu Antverpeni, par mītisko milzi Anteju, kas nebija uzvarams, kamēr vien viņš stingri stāvēja uz zemes; par spalvaino sugas antenzivtiņām un arī par radioantenām. Rakstu par antenām nelasīja pirmo reizi — tas bija radiotehnisko ziņu galvenais avots. Sējums ar burtu «R» katastrofā taču bija gājis bojā.

Bet, kad Nadježda Petrovna lasīja, ka I par antenu var noderēt katrs strāvas vadītājs ķermenis,ļ Roberts iejautājās:

—    Krustmāte Nadja, bet vai antenu nevar pagata­vot no zelta? Zelts taču ir labs vadītājs, vai ne?

—    Pagatavot jau var, bet jēgas nebūs, — Ņečajevas vietā atbildēja Reniss. — Nekāda antena jums nepalī­dzēs sazināties ar Zemi. Tas svērts un cilāts atliku likām.

/Pēc desmit minūtēm tai pašā rakstā viņi izlasīja, ka radioteleskopu paraboliskajām antenām virzienu ko­eficients ir desmitos tūkstošos. Tādas antenas pārvērš radioviļņus šauros staros. Stars kļūst desmitiem tūk­stošu reižu koncentrētāks, spēcīgāks, un tas sniedz tālāk nekā radiovilnis./

—    Vai dzirdi, krusttēv, — desmitiem tūkstošu reižu! — iesaucās Roberts. — Vai tiešām tas nesa­sniegs Zemi?

—    Nesasniegs, — noteica Reniss, sevī apsvēris. — Labākā gadījumā mēs uztversim kādu spēcīgu ra­diostaciju.

—    Mēs dzirdēsim Zemi? — Ņečajeva pat pietrūkās kājās. — Mēs dzirdēsim Zemi? Un jūs par to runājat tik vienaldzīgi?

Reniss skatījās griestos, kustināja lūpas un sevī kaut ko rēķināja.

—    Tik un tā jēgas nebūs, — viņš atkārtoja. — Auto­mātisku, paškustīgu radioteleskopu jūs nemācēsit uz­taisīt. Vajadzēs taisīt nekustīgu, pret zenītu vērstu. Jums vajadzēs gaidīt, kamēr Zeme nonāk zenītā, lai dzirdētu kādus fragmentus trīs četras minūtes dien­naktī. Jāņem vērā arī asteroīda ass slīpums. Tādēļ Zeme pilnu gadu neatrodas zenītā. Mūsu gads ilgst piecus Zemes gadus, no kuriem četrus gadus jūsu teleskops vispār nedarbosies.

—    Ernest, Ernest! Kā jūs varat būt tik nejūtīgs? Vai tiešām jūs pats neilgojaties dzirdēt Zemi? Lai būtu trīs minūtes, lai būtu gads! Mēs uztaisīsim piecus te­leskopus dažādiem slīpumiem.

—    Bet es neesmu ar mieru tērēt zeltu šai muļķīgajā pasākumā, — sakaitināts pārtrauca Reniss. — Atlidos raķete, bet zeltu būsim izsvaidījuši, sagraizījuši, un to vajadzēs pamest te . ..

—    Ak tā, jums zelta žēl? — Ņečajevas balsī ska­nēja izbrīns un nicinājums. — Bet tur ir arī mana daļa.

—    Savu, lūdzu, varat ņemt.

—    Arī manu, — piebilda Roberts.

—   Zēna tiesu neaiztieciet! Viņš nav pilngadīgs. Es esmu viņa aizbildnis.

—    Ceru, ka jūs neatteiksities sagatavot teleskopa aprēķinus, — vēsi noteica Ņečajeva. — Sagatavojiet arī Zemes kustības tabulas. Es jums samaksāšu … pēc profesora algu likmes.

15

Parastais optiskais teleskops domāts gaismas staru sakopošanai no liela laukuma. Fokusā stari summējas, zvaigžņu gaisma kļūst spožāka.

Radioteleskops domāts radioviļņu sakopošanai no liela laukuma un to ievirzīšanai vienā punktā — fo­kusā. Fokusā viļņi summējas, radioskaņa kļūst skaļāka.

Teleskops sakopo gaismu ar paraboliskā spoguļa

(vai lēcas) palīdzību. Radioteleskops savāc radioviļņus ar paraboliskās antenas palīdzību./

Asteroīda gūstekņiem grūti bija uzbūvēt precīzu parabolu, bet palīgā nāca smaguma spēks. Parastā aukla, kas nokarājas aiz pašas smaguma, veido ķēdes līniju. Ja izliekums nav liels, tad ķēdes līnija maz at­šķiras no parabolas.

 Kā teleskopam, tā radioteleskopam ir viens un tas pats likums: izliekums nedrīkst atšķirties no parabo­las vairāk par vienu astoto daļu no viļņa garuma. Op­tiskais teleskops domāts gaismas viļņiem, kuru ga­rums ir mazāks par mikronu. Pagatavot teleskopa spoguli ir neiedomājams darbs, tādus spoguļus slīpē gadiem. Radioteleskops uztver metru garus viļņus, no­virzes nedrīkst būt pāri desmit centimetriem. Te nekas nav slīpējams, teleskopu var uztaisīt no stiepļu tīkla, lai tikai tīkla acs nebūtu lielāka par desmit centi­metriem |

'Nevajag pat katrā ziņā gatavot stiepli. Reniss iero­sināja pagatavot teleskopu no zelta sloksnēm, novieto­jot tās ik pa desmit centimetriem/

No diviem virtuves nažiem Roberts uztaisīja milzī­gas šķēres, ar ko zelta loksnes sagriezt sloksnītēs. Darbs bija nogurdinošs. Zelts te svēra mazāk nekā uz Zemes, bet mīkstāks nebija it nemaz. Sloksnītes tika savienotas diezgan vienkārši — galus atlieca un sa­placināja ar parastu āmuriņu. Tad milzīgi garo sloksni salocīja un nogādāja vietā. Sloksni nostiprināja … un gāja pēc nākamās.

Radioteleskopu cēla sešu kilometru attālumā no Melnās Sirds pilsētas. Tur uzgāja vajadzīgu apaļu bedri, kas laikam bija kādreizējā vulkāna parazitārais krāteris. Protams, sloksnes nostiprināt un pielāgot va­rēja tikai dienā. Četras sloksnes pa īso dienu — tāda izveidojās norma. Pa nakti visi trīs devās uz seno laiku «bankas» pagrabu, kur lukturīšu gaismā grieza un savienoja sloksnes. Bet nevarēja taču mēnešiem dzīvot skafandrā. Vajadzēja nomazgāties, atpūsties, pagatavot ēdienu, no jauna uzpildīt baterijas — un tādēļ bija jāatgriežas mājās — jāveic deviņdesmit ki­lometri un jāaizkavē jau tā nešķirīgais darbs.

Tāpēc nolēma uzsākt kaut ko grandiozu — pārcel­ties uz zelta krājumu pagrabu, pārvietot uz Melnās Sirds pilsētu hermētisko kabīni, ūdens tvertnes, helio- staciju un siltumnīcu.

Uz Zemes tas būtu neiespējami, uz asteroīda bija iespējami, gan ar ļoti lielām grūtībām. Trīstonnu sma­gās ūdenstvertnes te svēra tikai trīsdesmit kilogramu, bet to masa palika agrākā — trīs tonnas. Iedomājie­ties, ka jums pa ūdeni jāvelk plosts, uz kura atrodas piekrauta automašīna. Kosmosa robinsoni pārvērtās strūdziniekos. Tvertnes viņi apsēja ar zelta sloksnēm, ap kaklu apmeta zelta lences («Jūs, Nadježda Pet­rovna, nu esat zelta važās,» līksmoja Reniss). Par lē­cieniem vairs nebija ko domāt. Krava saīsināja lēcie­nus, pārvērzdama tos parastajos soļos. Nu vajadzēja iet normālā Zemes ātrumā, vienmērīgi, rāmi, neapstā­joties. Triju tonnu inerce neļāva mainīt ātrumu. De­viņdesmit kilometru ar vienu tvertni, deviņdesmit kilometru ar otru, deviņdesmit kilometru ar dzīvojamo telpu. . . Varat iedomāties, cik daudz laika prasīja pārvietošanās. Lai gan laika nebija ko žēlot. Cietum­nieki zaudē gaismu, brīvību, darbu, bet laika viņiem atliku likām. Tie var uzsākt visgausākos darbus. Mo­rozova biedri varēja sacerēt garu garos dzejoļus un klauvējot tos darīt zināmus citiem, ar naglu drupināt mūri un restes vīlēt ar nagu vīli. Bet asteroīda gūs­tekņi varēja stiept ūdens tvertnes apkārt savai planē­tai. Laika tiem pietika.

Apmēram trīs (Zemes) mēneši pagāja, līdz viņi no­pina zelta tīklu radioviļņu uztveršanai.

Beidzot teleskops bija gatavs. Sloksnēs sagrieztas divsimt piecdesmit zelta loksnes, uzbūvēta antena sešu miljonu dolāru vērtībā, pēc Renisa aprēķiniem — vis­dārgākā cilvēces vēsturē. Un Saule, zenītā kāpdama, atspoguļojās sloksnēs. Spīdēja zelta pinums, vizēja žilbinoši mirguļi…

Uz Zemes pie radioteleskopiem ceļ īpašus torņus, lai uztvērējs būtu fokusā.ļ Uz asteroīda iztika bez torņa, pa daļai tāpēc, ka nebija droši, kur varētu at­rasties fokuss. No blakus klints vienkārši nokarināja vēl vienu zelta sloksni, kurā Roberts ieķērās ar rokām

un palika karājamies virs teleskopa. Nav grūti būt akrobātam, ja sver ceturtdaļu kilograma, jļ

Saule tomēr kāpa zenītā, un tai līdzi augšup droši virzījās visspožākie debess spīdekļi — baltā Venēra un zilganā Zeme.

Roberts šūpojās savā zelta sloksnē kā zirneklis pa­vedienā. Pieaugušie, galvas pacēluši, vēroja viņu. Re­nisa un Ņečajevas uztvērēji bija noskaņoti uz Roberta viļņa. Arī viņi klausījās, tā bija retranslācija no otrējā avota. Viņi uztvēra kaut kādu čaukstoņu, sprakšķus, dūkoņu, kaut kādas elektriskas norises telpā: it kā lidojošu elektronu svilpienus, it kā sadursmju dārdus.

Vai tiešām nekas neiznāks? Vai tiešām veltas pūles? Lai gan pūļu nav žēl. Zēl satriekto cerību.

Ņečajeva skatās uz Renisu. Ja tas pateiks ko dzē­līgu, viņa neizturēs . . . viņa sitīs . . . vai arī sāks rau­dāt . . . vai izplūdis histēriskos smieklos.

«Nevajag palaisties, nevajag . . .» viņa sevi mierina.

Piepeši Roberts iekliedzās visā balsī:

— Dzirdu … es dzirdu. .. Vilnis astoņdesmit divi centimetri!

Nu dzirdēja arī Nadježda Petrovna. Svilpoņai, dūko­ņai un sprakšķiem cauri lauzās vienkāršs motīvs, līksma bērna dziesmiņa:

Sākam, sākam, sākam Bērniem pārraidi. . .

Nadježdai Petrovnai kņudēja deguns.

— Tā ir Maskava … — viņa čukstēja. — Vadiks paš­laik klausās.

Nadježda allaž aizmirsa, ka viņas Vadiks sen jau liels, bet viņai tas arvien vēl šķita tikai bērns.

Tā ir Maskava! . .. Mūsējie!

Ņečajeva, laimes asaras rīdama, raudāja, šņukstēja, šņaukājās. Viņa tak astoņus gadus nav bijusi mājā, divus gadus nav dzirdējusi dzimto valodu . ..

Visi, kas mūs dzirdēt vēlas,

Tie pie televizoriem lai steidzas ..,

Maskava bija dzirdama trīs minūtes: dziesmiņa, pulksteņa sitieni, padoms veidošanā vismazākajiem … Tad Zeme izgāja no zenīta, balss apklusa.

Lugu fragmenti, mūzikas darbu gabaliņi (par katru pieaugušie strīdējās — kas ir komponists?). Rakstu fragmenti bez sākuma un beigām — par lauksaimnie­cību, par mākslu, par starptautisko stāvokli un pieklā­jības audzināšanu . . . Vientuļniekiem viss bija mīļš, visu viņi pierakstīja žurnālā, daudzkārt pārrunāja. Zeme bija sākusi runāt, bija uzvēdījis Dzimtenes gaiss. Šaurās pasaulītes dzīve kļuva saturīgāka, bagātāka, pat vieglāka. Nevajadzēja sevi ar varu iesaistīt sa­domātos darbos.

piemžēl nekā viņiem neizdevās dzirdēt par kosmosa pētījumiem, neviena vārda, ka viņus meklē un cer atrast.

Protams, viņiem tūlīt iešāvās prātā apgriežamības princips. Šis princips izsakāms tā: ja vāja stacija dzird spēcīgo, tad arī spēcīgā dzirdēs vājās stacijas raidījumus. Vārdu sakot — Maskavas televīzijas sta­cija, ja tā klausītos, varētu viņus uztvert.

Bet tam nolūkam bija vajadzīgs, lai Zemes radio­staciju uzmanība būtu pievērsta asteroīdam tieši to­brīd, kad Zeme atrodas zenītā virs zelta teleskopa, un lai Roberts visu laiku karātos fokusā un sauktu: «Glā­biet!», un lai Zemes stacijas būtu noskaņotas taisni uz šo vilni.

Taisnību sakot, nemaz nevajadzēja karāties virs te­leskopa un piecas minūtes no vietas saukt «palīgā». Izdevīgāk un prātīgāk bija pievadīt fokusam strāvu, novietot tur pārsprieguma novadītāju ar strāvas pār­traucēju un raidīt visā pasaulē un kosmosā pazīstamos signālus: trīs īsus, trīs garus, trīs īsus:

SOS! Glābiet mūsu dvēseles!

Strāvu viņi nežēloja. Pārsprieguma novadltāja dar­bības laikā izslēdza visas spuldzes, visus akumulato­rus, pat apkures un gaisa attīrīšanas aparātus. Zelts netika taupīts. Vadu arī vajadzēja gatavot no zelta,

izvilkt to veselus sešus kilometrus no saules stacijas līdz teleskopam.

Tad viņi uztaisīja otru teleskopu, divdesmit kilo­metrus no vulkāna, lai varētu nelaimes signālus no­raidīt arī citās stundās. Vadu izvilka arī uz turieni.

Dzīve ieguva jēgu un krāsainību, pie apvāršņa iemirdzējās gaisma. Brīvajos brīžos visi apsvēra at­griešanās izredzes. Protams, ar cilvēkiem viņi tik drīz vēl netiksies: no Zemes līdz šejienei ir gandrīz vienu gadu ilgs ceļš, mēneši divi vajadzīgi ekspedīcijas sa­rīkošanai. Svarīgi, lai viņus uztvertu. Viņi labprāt ka­vējās atmiņās par daudzajiem Zemes radiotelesko­piem: Padomju Savienībā, Anglijā, Amerikā, Čehoslo- vakijā, Itālijā. Radioteleskops ir arī uz Mēness. Bet vai uz Marsa ir? Kad priekš septiņiem gadiem viņi atstāja Zemi, Marsa observatoriju jau projektēja. Pa­gājuši tik daudz gadu, varbūt tā jau darbojas? Varbūt ir nozīme raidīt SOS signālus uz Marsu? Vēl viena cerība uz veiksmi. Un Marss ir zenītā taisni citās stun­dās nekā Zeme.

Par Marsu iedomājās Reniss. Viņš dzīvi piedalījās visos darbos, uzņēmās pat signālu noraidīšanu. Bet zeltu no savas daļas viņš gan nedeva.

—    Kam jums vajadzīgs zelts? — viņš jautāja Ņeča­jevai. — Jums tas ir vienkāršs metāls. Jūs to nodosit Arējās tirdzniecības fondā vai arī elektrotehnisko la­boratoriju vajadzībām. Bet es no katras loksnes iegūšu vissmalkākās, jums nesaprotamas baudas.

—   Nesaprotamas vai nevajadzīgas? — noprasīja Ņečajeva.

—    Es uzcelšu sev pili, — skaļi fantazēja Reniss. — Viena istaba būs no dzintara, otra — no ziloņkaula, trešajā istabā gar sienām tapešu vietā būs manas zelta loksnes. Pats sev ierīkošu gleznu galeriju, tikai sev. Reiz dzīvojuši pasaulē gudrais Leonardo, dzīvespriecī­gais Rubenss, sentimentālais Grēzs, sapņainais Go- gēns, kuri gleznoja, pauda savu dvēseli audeklos un cieta. . . Bet es nopirkšu viņu dvēseles un sa­kāršu pie sienām, lai kutina manus nervus. . . Tad atnāks zinību vīri un stāstīs man par visinteresantā­kajiem atklājumiem, lūgs palīdzību. Un tad es pa­

teikšu: «Te jums būs miljons Fermī teorēmai, kuru atrisināt tā kā tā neviens nevar. Bet cīņai ar vēzi ne- lūdziet, cilvēku tāpat jau par daudz.»

—   Kāds barbarisms! Kāds stūrgalvīgs stulbums! — sašuta Ņečajeva.

Reniss paraustīja plecus:

—    Sauciet mani, kā gribat, jums to nesaprast. Jūs esat vidusmēra sieviete, bet es no izredzēto sugas. Dievs zināja, kam uzticēt bagātību, un es jau nu to pratīšu izmantot. Pasaukšu visslavenākās dziedātājas, lai kliedē manu garlaicību. Korespondenti skries jau­tāt manas domas par Zemi un kosmosu. Es viņiem pateikšu: «Pēc maniem novērojumiem kosmoss ir pla­šāks.» Visas avīzes to pārdrukās un mācību grāmatās citēs: «Kosmoss ir plašāks, kā zīmīgi izteicies mūsu slavenais Renisa kungs, kura vārdiem zelta skaņa.»

Ņečajeva brīnījās. Kāpēc Reniss to visu saka viņai skaļi? Viņš taču zina, ka tas viņu uztrauc un rada sašutumu. Varbūt Reniss viņu kaitina? Vai varbūt kat­ram cilvēkam vajag izteikties, atklāt savu sirdi kaut vai ienaidniekam?

—    Jūs drāžat iesmu, kad putns vēl mežā, — viņa sacīja, lai izbeigtu šo nepatīkamo pašatklāsmi. — Ne­viens nezina, kad pēc mums atlidos raķete. Varbūt jūs tad jau būsit simtgadīgs vecītis.

Un tūlīt Ņečajeva dabūja uzklausīt vispatiesāko at­zīšanos:

—    Jums to nesaprast. Jūs esat reāliste, tuvredzīgs cilvēks, jūs redzat lietas, bet netverat to sakarības. Tāda nejaušību virkne: iet bojā divdesmit divi cil­vēki, dzīvi paliek trīs, es — vienīgais vīrietis. Ir sim­tiem tūkstošu asteroīdu, mēs nonākam uz tā, kur gla­bājas Faetona zelta krājumi. Pilsēta izpostīta līdz pamatiem, pat desmit metru zem pamatiem, bet zelts saglabājies. Un nejaušs meteorīts tieši mums atklāj pagrabu. Tātad tā nav nejaušība. Tā ir dieva gādība. Zelts man piešķirts kaut kādiem lieliem mērķiem. Man vēl tie nav zināmi, ar tiem es iepazīšos uz Zemes. Un, protams, dieva gādība mūs novedīs uz Zemi… vis­tuvākajā laikā.

Bet pagāja gads… un vēl viens gads. Bet dieva gādība kavējās.

Cilvēki pūlējās tai palīdzēt, kā vien varēdami. Kat­ras četras stundas raidīja SOS uz Zemi, katras četras stundas — uz Marsu. Šo darbu uzņēmās Reniss, veica to labprāt un kārtīgi. Ņečajeva un Roberts (kas jau bija izaudzis par dūšīgu jaunekli) pabeidza aprakstīt un fotografēt asteroīdu. Arī viņi gaidīja raķetes no Zemes, negribēja tās saņemt tukšām rokām.

Pa to laiku asteroīds bija veicis pusapli, atkal ievir­zījies mazo planētu joslā un šķērsojis to no ziemeļiem uz dienvidiem. Arī šoreiz cilvēki pārlaida bombardē­šanu savā pagrabā . . . Diemžēl pagrabā nevarēja pa­glābt siltumnīcu un elektrostaciju. Zaudējumi bija pa­prāvi.

Meteorīti sadauzīja visas aļģu vanniņas, iznīcināja divas trešdaļas no pusvadītāju aizsargplātnēm. Tās atjaunot nebija nekādu iespēju.

Robinsons savā tropu salā medīja, audzēja kazas, sēja labību. Daba viņu dāsni baroja. Savu naturālo saimniecību viņš kopa divdesmit astoņus gadus un būtu varējis kopt vēl ilgāk.

Neauglīgā, bezgaisa asteroīda robinsoni pārtika no vecajiem krājumiem, tērēja no Zemes atvestās man­tas, bet šo mantu kļuva arvien mazāk un mazāk. Iz­dega elektriskās spuldzes, ne ar ko tās nevarēja aiz­stāt. Roberts izauga no sava skafandra, tāpēc no kabīnes iziet vajadzēja pēc kārtas. Gaļas konservi bija izbeigušies, vitamīnu krājumā vairs nebija, sabojājās automātiskais temperatūras regulētājs, un Reniss to neprata salabot.

Meteorīti sīkās druskās sasita heliostacijas aizsarg- plātņu lielāko daļu. Ak vai, uz asteroīda nevarēja pa­gatavot kristāla silīciju. Arvien vairāk izsīka ūdens, jūtami samazinājās gaisa rezerves. Taisnība, aļģes at­jaunoja gaisa rezerves, izdalīdamas skābekli no ogļ­skābās gāzes, bet šis process nenorisinājās bez zaudē­jumiem. Katra sasistā vanniņa, katra appelējusī kultūra samazināja gaisa krājumus.

Un Nadježda Petrovna, vismierīgākā no visiem trim, izdarīja aprēķinus. Viņai iznāca, ka gaisa pietiks tikai četrdesmit dienām.

Tikai četrdesmit dienām? Vai tiešām beigas? Velti viņi tērējuši laiku, mocījušies, pielāgojušies, gudrojuši un gaidījuši četrus gadus! Acīm redzot, palīdzība nāks par vēlu!

Nekad vēl tā nebija gribējies redzēt Dzimteni! Aiz­vērtām acīm Nadježda Petrovna atcerējās Kremli, ķie­ģeļu mūri un torņus. Viņa iet pa krastmalu ar Vadiku pie rokas. Pirmo reizi viņi tik tālu aizgājuši no mā­jām. Vadiks noguris, ar grūtībām cilā savas resnās kājeles, bet nerimst jautāt: «Kāpēc mūrim ir zobi? … Kāpēc tilts tāds līks? .. . Kāpēc uz tilta aug sēnītes? (Tā viņš sauc kniedes.) Un kāpēc aiz upes ir skur­steņi? … Un kāpēc upe aizgriežas?»

Un viņa balstiņa tik jauki tricina «r» skaņu vārdā «nogriežas»! Vadiks tikko iemācījies izrunāt «r».

Protams, tas nekad vairs neatkārtosies. Tagad Va­diks pa krastmalu pastaigājas nevis ar māti, bet ar nepazīstamu meiteni brūnā kleitā, ar baltu priekš­autiņu un runā nevis par tilta «sēnītēm», bet par dzīves aicinājumu, par Ļermontovu un Ciolkovski. Lai nu tā būtu. Māte samierināsies. Katras paaudzes mātes sa­mierinās ar meitenēm baltā priekšautiņā. Mātei daudz nevajag. Tik vienu reizīti palūkoties uz dēlu . . . Kaut vienu reizīti.

Gribas arī pabūt starp savējiem. Viņa ir tā nogurusi no Renisa pašatklāsmes un zobgalībām, tā nogurusi no šīs četru gadu ilgās diskusijas, kas viņai jāiztur, lai neļautu Robertam garīgi izkurtēt. Viņai tā gribas pa­runāt ar nosvērtiem un kārtīgiem cilvēkiem, kuri ne­šaubās, ka darbs ir laimes un možuma avots, ka sla­veno mākslinieku gleznām jābūt izkārtām muzejā visiem cilvēkiem, bet zelts nododams laboratorijā vispārības labā, ka iemīlēt par zvērādas kažoku ir ne­krietni, ka cienīt vajag nevis bagāto, bet čaklo. «Kaut vienu dieniņu pabūt savējo vidū!» viņa domā. «Man ir grūti. Esmu taču tikai sieviete, parasta, vidusmēra sieviete …»

Viena diena pagājusi. Atlikušas trīsdesmit deviņas,

tad trīsdesmit astoņas, tad trīsdesmit septiņas dzīves dienas…

Palīdzība kavējas!

Kartes ir tīri pārzīmētas, savākta minerālu kolek­cija, rūpīgi pārrakstīta atskaite par ekspedīciju uz Ju­pitera pavadoņiem, pieminēti katra nopelni. Zeme nedrīkst aizmirst bojā gājušos karognesējus. Ir uzrak­stītas vēstules Padomju valdībai un arī Vadikam — par viņa tēvu. Palīdzība kavējas, bet cilvēki reiz te ieradīsies. Cilvēks ir zinātkārs, tas labprāt neiet ga­rām vietām, kur vēl neviens nav savu kāju spēris. Protams, atbraukušie ievēros zelta teleskopu. Bet vai viņi atradīs pagrabu? Jānorāda tiem ceļš.

Nadježda Petrovna pēdējās dienas strādā ar lāpstu. Vulkāna pelnos viņa rok bultveida bedrītes. Tās ir dziļas un šauras un tūlīt pieplūst ar ēnu piķa mel­numā. Melnās bultas ved no teleskopa uz zelta pa­grabu — uz viņu mājokli un nākamo kapa vietu.

Roberts palīdz Ņečajevai rakt. Pa radio dzirdama viņa smagā elpa. Roberts noelšas un tad jautā:

—    Krustmāt Nadja, pastāsti man, kā tu mīlēji.

Nabadziņš, viņam būs jāmirst nemīlējušam! Viņš to

saprot, tāpēc taujā:

—    Krustmāte Nadja, kas ir īsta mīlestība?

—   Vārdos tas nav izstāstāms, — saka Nadježda Pet­rovna. — Tādu vārdu nav.

Spēka viņai pavisam maz. Līdz pārgurumam rakusi, Ņečajeva kabīnē atgriežas viena. Smacīgajā telpā Re­niss viņu saņem ar pārmetumiem.

—   Tas nav taisnīgi, — viņš sūdzas. — Rakdama jūs pārāk dziļi elpojat. Jūs elpojat biežāk par mani. Sadalīsim skābekli līdzīgās daļās. Esmu ar mieru sa­dalīt līdzīgi, lai gan plaušu tilpums man lielāks.

Vēl atlikušas trīsdesmit sešas dienas.

Ņečajeva raugās viņā drīzāk ar žēlumu nekā ar no­sodījumu. Kā viņš ir novecojis, sabrucis! Sirmi rugāji klāj vaigus, acis asaro un šaudās. Kur palicis staltais vīrietis? Pārbijies skopulis lūdzas viņu:

—    Es jūs lūdzu, neelpojiet tik dziļi!

—   Ernest, — viņa saka, — kādreiz jūs bijāt cil­vēks. Esiet cilvēks arī pēdējā brīdī. Esmu visu jau

pārdomājusi, citas izejas nav. Vienam gaisa pietiks trīsreiz ilgāk nekā trim.

—          Vai jālozē? — Reniss pārjautā. Acis viņam iede­gas. Viņš tik ļoti tic dieva gādībai!

Nadježdai Petrovnai pat jābrīnās. Nē, lozēt viņa nav domājusi. Gaiss jāatdod Robertam, jāatdod zēnam. Viņš taču nemaz nav dzīvojis.

—           Nē! — kliedz Reniss. — Nemēģiniet pierunāt! Es negribu būt augstsirdīgs mironis! Es uzspļauju jums un krustdēlam! Es dzīvošu, es gribu dzīvot!

Kliedzienam pietrūkst gaisa. Reniss atņem elpu un draud ar pirkstu, saprotoši pamirkšķinādams aci:

—          Vai jūs, ļoti cienītā, negribat sagrābt zeltu? Ne­kas neiznāks!

Ko darīt? Ar Renisu strīdēties ir velti un pretīgi. Vai uzupurēties pašai? Negribas dzīvi paildzināt arī šim ārprātīgajam. Varbūt sadalīt gaisu un tad savu daļu atdot Robertam? Kā to lai izdara?

Nakti viņa pamostas no soļiem. Reniss stāv pie viņas guļvietas, smagi nopūšas un tad sapurina viņu:

—          Nadja, neguliet, man ir nekrietnas domas. Es gribu jūs nogalināt, lai varētu elpot pilnu krūti.

Ņečajeva skarbi atsaka:

—           Ejiet gulēt, Ernest, netraucējiet mani! Tā kā tā jūs mani nenogalināsiet, dūšas pietrūks. Sargieties no Roberta, viņš jums nepiedos.

Vēl atlikušas trīsdesmit piecas dzīves dienas.

Tad trīsdesmit četras dienas . ..

Trīsdesmit trīs . . .

Ko kavējies, mīļā Zeme? Vai tu tiešām nedzirdi mūsu saucienu?

Viņi taupa skābekli, kabīnē ir neciešami smacīgi. Ņečajeva pamostas ar galvas sāpēm, viņa rauc pieri, berzē deniņus. Kad sāp galva, grūti domāt. Bet, kā liekas, pienācis laiks. Atlikt vairs nedrīkst. Šodien viņi sadalīs skābekli un savu daļu atdos Robertam. Viens dzīves mēnesis. Dāvana nav pārāk liela.

Kāpēc viņa iziet no kabīnes? Šķiet, tāpēc, lai visu pienācīgi apsvērtu. Viņa stāv bedrē pie izejas, al- kaini vēro asteroīda dzeltenmelnās klintis. Pat no tām žēli šķirties, tik ilgi te nodzīvots, tik daudz pārdzī­

vots. Dzīve ir jauka, ļoti gribas dzīvot! Tad viņa pa­ceļ acis pret debesīm, meklē spožo, zilgano spīdekli. Kur tu esi, Zeme? Ardievu, mīļā!

Piepeši pār zvaigznēm pārlaižas smaila ēna. Iega­rens, melns siluets šķeļ Lauvas zvaigznāju, uzliesmo sārta atblāzma, apgaismo zvaigzni melnajā pusē.

—    Mūsējie! — sauc Ņečajeva. — Mūsējie!!!

Ausis uztver vairākas balsis. «Vai jūs prātu zaudē­jusi?» jautā Reniss. Roberts lūdzas: «Tēvoc, iedod skafandru, lai paskatos, kas ar viņu noticis.» Bet Nad­ježda Petrovna nevar abiem nekā paskaidrot, aizmir­sušies visi cilvēciskie vārdi, skaļi raudādama, viņa sauc:

—    Mūsējie! Mūsējie! Mūsējie!

Viņa sauc un māj ar rokām, it kā viņu varētu ieraudzīt. Kas zin, varbūt arī redz. Dzirdēt katrā ziņā dzird un noskaņojas uz viņu viļņa. Ausīs dārd sveša, neparasti skaidra balss:

—    Sveicināti, biedri! Jūsu ciešanas beigušās. Kas jūs tādi esat? Vai neesat «Džordano Bruno» komanda?

—   Mūsējie, mūsējie! —- čukst Nadježda Petrovna un rij saldas asaras.

Reniss — tas jau ir līdzās un atbild viņas vietā:

—    Jā, mēs esam no «Džordano Bruno» komandas. No mums tikai trīs palikuši dzīvi: Ernests Reniss, Nad­ježda Ņečajeva, Roberts Reniss.

—    Sveicinām jūs, biedri Reniss, — runā kāda cita balss, gan ne krieviski, bet Renisa un viņa krustdēla valodā.

—   O, tie ir mani tautieši! — Reniss priecājas. — Atkal jaukta ekspedīcija!

—    Te visi ir jūsu tautieši, — viņam atbild. —» Mūsu dzimtene jau priekš trim gadiem uzņemta Komunis­tisko Valstu Savienībā.

Nadježda Petrovna smaida caur asarām. Diez vai šī ziņa Renisam ir patīkama. Taisnību sakot, par viņu nemaz negribas domāt. Ir ieradušies savi cilvēki, mīļi, īsti cilvēki, kuri saprot, ka labākie sapņi ir komu­nisms, bet zelts — tikai smags, dzeltenas krāsas me­tāls, elektrības vadītājs un ķīmiski inerts, kas gaisā neoksidējas.

Viņa pacietīgi vēro, kā manevrē starpplanētu kuģis, pielāgodamies asteroīda ātrumam, kā atveras melna lūka, no kuras izlec skafandros ģērbti cilvēki, kā tie, ai reaktīvām pistolēm ātrumu mazinādami, lidinās virs ieplakas. Nadježda Petrovna pacietīgi vēroja, viņas prieks bija tik bezgala liels, ka lielāks vairs nevarēja būt.

Tad kaut kas noskanēja pret ķiveri. Viņa palūkojās un ieraudzīja smieklīgu ainu. Reniss rāva vada zelta sloksnītes un svieda tās gaisā, it kā gribēdams aizmest pasaules telpā. Lai izput zelts, ja tas uz Zemes nav vajadzīgs! Bet viņam pietrūka spēka. Sloksnīšu gaba­liņi, brīdi virpuļojuši, lēni atgriezās uz asteroīda. Reniss ķēra tos rokā, grūda projām un atvēzējies svieda atkal. Visa telpa virs ieplakas piepildījās ar zelta serpentīnu.

Viduseiropā ir kāda senlaiku pilsētiņa ar smailiem gotu torņiem, stāviem kārniņu jumtiem, akmens til­tiem, drupām un ūdenskritumiem parkā. Dzīve vecajās mājās gan nav visai ērta, bet pilsēta tiek saglabāta tikai tūristiem, senatnes cienītājiem. Un ikvienam at­braucējam parāda visu, kas ievērojams, starp citu, arī kādu liela auguma vecu vīru, kurš katru dienas vidu, savu griezumiem izrotāto spieķi klaudzinādams, pastaigājas pa galveno ielu.

— Tas ir slavenais kosmonauts ar zelta raķeti pog­caurumā, — godbijīgi čukst gidi. — Dzimis šejienietis, veselību zaudējis uz Jupitera. Tagad ir atpūtā un pen­sionārs.

Vecais vīrs cēli māj ar galvu svešajiem tūristiem, viņa skatiens slīd pāri galvām, kavējas pie mājām, pie skatlogu spoguļstikliem. Tūristi skatās viņam no­pakaļ. Visilgāk tie, kas bija sapņojuši par Jupiteru, bet nebija tikuši pat līdz Mēnesim. Bet labi, ka viņiem nav līdzi domu lasītāji aparāti, citādi viņi dzirdētu pavisam dīvainas pārdomas.

«Visu šo skatlogu es nopirktu par vienu vienīgu

zelta loksni,» domā vecais vīrs. «Par desmit loksnēm es nopirktu tur to gleznaino pakalnu un uzceltu va­sarnīcu. Par divdesmit loksnēm es nopirktu tur to ērmoto tiltu ar akmens margām, es to nojauktu un uzceltu citu. Es nopirktu visu pilsētiņu un nelaistu tajā izlaidīgos un vīpsnīgos jaunekļus. Bet to jauko meitenīti es nopirktu par limuzīnu — un tas maksātu tikai vienu vienīgu zelta loksni.»

Rūgti smaidīdams, viņš soļo stalts, bargs, nepie­ejams.

Nepārdod! Par zeltu neko nepārdod! Dieva gādība viņu ir piekrāpusi.

Vecais vīrs ir gluži vientuļš, krustdēls nekad pie viņa neatbrauc. Viņš pat mainījis uzvārdu. Jā, jūs esat uzminējuši: viņš ir Roberts Ņečajevs, viens no slave­najiem brāļiem Ņečajeviem, Plutona pētniekiem. Ne jau velti astronauti dēvē Plutonu par «Ņečajevu sakņu dārzu», kur tik daudz izdarījuši izrakumus Vadims un Roberts un tik daudz interesanta atraduši.

Atgriezušies uz Zemes, abi Ņečajevi vispirms stei­dzas uz Saratovas apgabalu. Tur Volgas krastā, augš­pus Voļskas, ir internātskola, parasta internātskola ar 44. kārtas numuru. Abi brāļi internātskolā uzmeklē nopietnu sievieti baltā virsvalkā — bērnu ārsti, in­jekciju, pošu un tablešu noteicēju, saules un gaisa vannu izrīkotāju.

Arī viņai ir zelta raķete — taču ārste pogcaurumā to nenēsā, labāk glabā to lādītē. Bet vai tad no bērniem kas noslēpjams? Visi redz, ka pie ārstes atbrauc dēli kosmonauti, visi zina, ka Nadježda Petrovna pati des­mit gadus pavadījusi kosmosā.

Priekš katriem svētkiem ārstes kabinetā ierodas vecāko klašu skolēnu delegācija.

—    Krustmāte Nadja, mums ir svinīga sanāksme, lū­dzam jūs piedalīties mūsu sanāksmē. Pastāstiet kaut ko par planētām.

Bet Nadježda Petrovna kategoriski atsakās:

—    Svētkos negribu atcerēties tik drūmus notikumus. Kosmoss, bērni, ir grūts un bīstams, reizēm pat ne­žēlīgs pret cilvēkiem. Nevienam nevēlu tur nokļūt. Labāk dzīvojiet uz mīļās, jaukās Zemes.

Taču jaunie entuziasti ar briesmām nav iebiedējami.

—    Krustmāte Nadja, jūsu dēli taču lido . . .

—    Lido, tāpēc ka tā vajag. Ja vajag, tad tā vajag.

«Vajag», tāpat kā agrāk, ir viņas mīļākais vārdiņš.

Nadježda Petrovna to izrunā ar patiku. Tas skan tik­pat stingri un pārliecinoši kā uz asteroīda. Vecajai ārstei nav zināms, ka daudzu paaudžu bērni aiz mu­guras viņu sauc par «krustmāti Vajag». Un pionieru vadītāja nokomandē:

—   Zēni un meitenes, stāties! Krustmāte Nadja lika iet uz injekcijām.

—   Vai, es nevaru, man zem lāpstiņām sāp!

—    Krustmāte Nadja lika. Ja vajag, tad tas nozīmē, ka vajag.

Visus šos sīkumus es izlasīju tikai stāstā. Avīzēs nekā tamlīdzīga nebija. Iespējams, ka Nadježda Pet­rovna saudzēja Renisu, nesūdzējās par viņa uzvedību. Ne pārskatos, ne protokolos ne vārda par pārdzīvo­jumiem. Bet desmit sējumu «Kosmosa apgūšanas vēs­turē» īsais notikumu izklāsts nobeidzas tā:

«Četru gadu ilgai cilvēku māj ošanai uz asteroīda bija liela nozīme mazo planētu joslas izpētē. Uz Fa­etona drumstalām tika sūtītas daudzas ekspedīcijas. Pirmo reizi cilvēki guva iespēju novērot planētas dzīļu atsegumus. Tika uzieti jauni materiālās kultūras pieminekļi. Noskaidrot Faetona bojā ejas iemeslu diemžēl neizdevās.

Līdz ar to starpplanētu kuģa «Džordano Bruno» ka­tastrofa atklāja trūkumus starpplanētu dienesta orga­nizācijā. Starptautiskā komisija, kas izmeklēja kata­strofas apstākļus, pieņēma šādus lēmumus.

1.    Nepieciešams pastiprināt pētniecības darbu tālo radiopārraižu jomā, lai nodrošinātu stingrus radiosaka­rus kaut vai Saturna orbītas robežās.

2.    Nepieciešams sastādīt asteroīdu joslas precīzas kartes, tādēļ pasteidzināt Marsa radioobservatorijas

paplašināšanu. Atzīmēt, ka tieši šī observatorija uz­tvērusi pirmos SOS signālus no Cerības asteroīda.

3.   Paātrināt darbus, lai radītu drošus katalizatorus, kas spētu no jebkura debess ķermeņa kalnu iežiem iegūt skābekli un barības vielas.

4.    Kategoriski aizliegt savrupus raķešu lidojumus uz izplatījuma joslām, ar kurām nav stabilu radio­sakaru. Tālajos lidojumos sūtīt kosmosa kuģus tikai grupās, lai būtu nodrošināta savstarpēja palīdzība.»

PĒCVĀRDS

Piecus gadsimtus vēlāk uz Cerības asteroīda izkāpa mūsu lidojošā vienība.

Tā bija Visuma asenizatoru vienība.

Par asenizatoriem mūs uzrunā gan parupji, tomēr draudzīgi. Jā, mēs uzkopjam izplatījumu un lepoja­mies ar savu darbu.

Kosmoss ir konservatīvs, kūtrs, inerts, sastindzis, pēc cilvēku dzīves mērogiem pat nekustīgs. Pārmaiņas te notiek reti, un jauni notikumi nedzēš no atmiņas iepriekšējos notikumus. Desmitajā gadsimtā eksplodēja zvaigzne Vērša zvaigznājā, bet tagad, divdesmit piek­tajā, mēs pētījam eksplozijas dūmus. Priekš simt mil­joniem gadu mūsu Saules sistēmā saira kāda nestabila planēta, tā sabirza, un izplatījums piesērēja ar putekļu mākoņiem, pieblīvējās ar atlūzām, lidojošiem rifiem, kosmiskiem šrapneļiem, meteorītiem, komētām . . . Ap­ritēja simt miljoni gadu. Atlūzas palika Saules sistēmā.

Kosmiskās ēras piecus gadsimtus cilvēki samierinā­jās ar meteorītu apšaudi. Varēja samierināties, kamēr kosmosā bijām tikai viesi, kamēr katram kuģim va­rēja izraudzīties puslīdz drošu ceļu. Varēja samierinā­ties, kamēr visi cilvēki dzīvoja uz savas šūpuļplanētas, bet bīstamajā izplatījumā devās tikai atsevišķi pēt­nieki. Bet nu jau mēs vairs nedzīvojam šūpulī. Četr­desmit četras apdzīvotas planētas ceļo ap Sauli. Zeme, Venēra, Marss, Merkūrijs, Ganimēds, Kalisto, Titāns, Tritons ir no vecajām planētām. Un cik vēl nav māk­slīgo planētu: Poēzija, Drāma, Mūzika, Bioloģija, Vēs­

ture, Filozofija, Ķīmija… Kuģi trauc katru stundu, šķeļ pasaules telpu visos virzienos. Starpplanētu ceļos vairs nav ciešamas rifu zonas, vairs nevar samierinā­ties ar to, ka priekš simt miljoniem gadu notikusī katastrofa vēl šobaltdien spiež mūs melnā ietvarā at­zīmēt gadījumus nodalījumā «Notikumi Kosmosā».

Bija pienācis laiks kosmisko telpu nodrošināt pret avārijām. Tāpēc izveidoja kosmosa asenizatoru vie­nības.

Ar ko mēs sākām? Protams, ar pašiem pamatiem — ar asteroīdu zonu, šo meteorītu perēkli, no kurienes nāk lādiņi.

Te vajadzēja izšķirties, kas sadedzināms un kas var būt noderīgs.

Tā mēs sākām šķirot kosmosa mēslaini.

Vispirms izlasījām prāvākās drumstalas. Tā rīkojas visi asenizatori.

Starp lidojošiem kalniem bija tīras dzelzs un niķeļa kalni, pirmšķirīgas dzelzs, kas uz mūsu Zemes paslē­pusies 3000 kilometru dziļumā. Aprakta manta. Cik izdevīgāks, vajadzīgāks un noderīgāks šāds kalns ir virspusē! Zeme vien pieteikusies uz divdesmit diviem šādiem kalniem, kam vietu izraudzījusies Klusajā un Atlantijas okeānā . . .

Par planētu pavadoņiem vajadzēja kļūt prāvākajiem asteroīdiem. Merkūrijam un Venērai nav savu mē­nešu, tie trūkst arī mākslīgajām planētām. Bet starp­planētu stacija vajadzīga katrai planētai, vajadzīgi mē­neši radiosakariem, novērojumiem, katras planētas apgaismei. Katrai planētai vajadzīgs mēness — labora­torija diezgan bīstamiem mēģinājumiem. Pat večiņa Zeme pieprasījusi četrus mēnešus. Uz vecā Mēness tagad ir sanatorijas, atmosfēra un dārzi. Tur nav vairs vietas, kur nodoties elektronu uzbūves pētījumiem.

Cerēra, Pallāda, Junona, Palma, Niobe un citas prā­vākās no mazajām planētām tā arī palika kā mazākās planētas, tikai jaunās orbītās — tukšajā un aukstajā kosmosa telpā viņpus Jupitera un Saturna; tās izvei­dojās par planētām-bākām, degvielu stacijām, cilvēku priekšposteņiem tālu no Saules. Bet Vesta, Ikars un

Ganimēds kļuva par priekšposteņiem Saules tuvumā, tuvāk par Merkūriju, paša Saules vainaga malā.

Mēs izvadījām tālā ceļā Atlantīdu, pašreiz izvadām Sirēnu un Olimpiju. Miljards tonnu vielas, kas spēj pārvērsties enerģijā, — tikai ar tādu daudzumu var tu­vināties gaismas ātrumam. Simt un tūkstoš reižu sa­īsināt sekundes, nolidot simt un tūkstoš gaismas gadu viena cilvēka mūžā. Šie asteroīdi kļuvuši par starp­zvaigžņu kuģiem, to akmeņi — par bruņām un kuri­nāmo. Asteroīdu dzīlēs izurbtas pilsētas. Savus biedrus esam aizvadījuši nākotnē. Pēc tūkstoš gadiem atgrie­zušies, viņi paši pastāstīs par tālajām zvaigznēm.

īpašs liktenis bija lemts Cerības asteroīdam. To iz­vēlējās puslīdz ieapaļās formas dēļ, kā arī aiz pietie­kamā lieluma, bet varbūt arī vārda dēļ. Tāpēc, ka tas jauki skan: Cerības mirdzums, Cerības saule.

Cerībai vajadzēja kļūt par Plutona mākslīgo sauli.

Tās masa ir trīspadsmitās kārtas — apmēram 30 tril­jonu tonnu, katrā gramā — 25 miljoni kilovatstundu enerģijas.

Zeme saņem no Saules 7 tonnas enerģijas minūtē, jāņem vērā arī zudumi. Cerība apspīdēs Plutonu mil­jonu gadu.

Mūsu lidojošajai vienībai tad nu vajadzēja apsekot Cerību, precizēt lielumu, iezīmēt urbšanas punktus, likt pamatus atomkatlam un tad pavadīt Cerību uz Plutonu.

Un pēkšņi uzraksts: «Te gājusi bojā «Džordano Bruno» ekspedīcija . . .»

Vai jūs, ar «Džordano» bojā gājušie, domājāt, vai jūs, asteroīda robinsoni, domājāt, ka esat atklājuši cil­vēkiem jaunu sauli?

Vai to domāja Nadježda Ņečajeva?

Mēs, XXV gadsimta cilvēki, dzīvojam ilgi — dzīvo­jam gadsimtus, mēs domājam mūsu dzīves tempos, mēs pagūstam skatīt savu darbu augļus. Mēs esam satuvinājušies ar nākotni, mēs domājam par to, mēs to skaidri saskatām, sākumā gan sapņos, bet vēlāk īste­nībā.

Ar mūsu senčiem bija citādāk: cilvēks dzīvoja ga­dus piecdesmit un piedzīvoja daudz mazāk notikumu

nekā mēs piecos gados. Nākamais gadsimts šķita svešs, tas nestāvēja prātā. Cilvēki, likdami pamatus, ne vienmēr domāja par jumtu.

Bet gribētos viņiem parādīt gatavu pili. Gribētos uzaicināt tādu Ņečajevu un pateikt viņai: «Skatieties, Nadježda Petrovna, kas izaudzis no jūsu darbiem. Vai redzat asteroīdu, kur jūs cietāt un cerējāt? Vai redzat, saule-Cerība spīd pār ledaino planētu, gaisma iespie­dusies krēslainajās aizās, sākuši burbuļot strauti, upes izraugās gultni… un vai redzat arī bērnus sauļoja­mies smiltīs un šīs planētas mātes stāstām viņiem leģendu par teiksmaino sievieti, kas dzīvojusi uz šīs saules, kad tā vēl nespīdēja?

«Ja vajag, tad tas nozīmē, ka vajag,» jums patika atkārtot. Tā vajadzēja, Nadježda Petrovna!»

PŪĶA ZVAIGZNAJA INFRA

Mans uzvārds ir Čarutins. Tas jums, protams, pazīs­tams. Bet es neesmu slavenais Čarutins. Slavens bija mans vecvectēvs. Tāpēc jau ņēmu rokā spalvu, lai par viņu pastāstītu.

Pirmo reizi ar viņu tikos, kad man palika vienpa­dsmit gadu. Līdz tam laikam dzīvojām Maskavā, bet vectēvs — vasarnīcā, Kuibiševas jūras krastā. Mūsu . j gadsimta sākumā vēl pastāvēja manāma atšķirība starp pilsētu un laukiem. Pa pilsētu ielām, gaisu ar putek­ļiem un gāzēm piekūpinādamas, joņoja automašīnas. Asfalts vēl nebija uzlauzts, ķirši Gorkija ielā vēl ne­ziedēja. Vakaros un pirms izejamām dienām maska-

vieši veseliem spietiem aizlidoja savus divsimt kilo­metrus, lai «paelpotu». Mana māte, kas pēc specialitā­tes bija ārste, nosprieda, ka man esot vājas plaušas un tāpēc cauru gadu jādzīvojot ārpus pilsētas. Māte man bija enerģiska sieviete, kurai vārdi saskanēja ar darbiem. Viņa piezvanīja vectēvam un saņēma uz­aicinājumu … un dienu vēlāk taksometru helikopters izsēdināja mūs sniega klajumā pie kādas zilganpelēkas sētas.

Šķiet, pirmo reizi biju nokļuvis ārpus pilsētas ziemā. Mani pārsteidza februāra saulainās dienas krāšņums. Visa apkārtne vizuļoja zilganbaltos toņos. Zilganas debesis ar sniega mākoņiem. Sniega kupenas saules gaismā vizuļoja kā saberzts stikls, bet ēnā šķita kā neticami blīvs kobalts. Dārzā katrs zariņš ietērpies pū­kainā sarmā. Cauri zaru vijumiem vīdēja zilgana's de­besis un ar stikla ķieģeļiem apšūtas mazas vasarnīcas zilganās sienas. Sniegam čirkstot zem galošām, pa no­staigāto taciņu mums pretī nāca vecs liela auguma vīrs garu, zilganu sintētiskās sermuļādas kažoku mu­gurā. Tāda pati cepure galvā, bet mati gluži sirmi. Taisnību sakot, es nodomāju, ka arī tie ir sintētiski.

Tas tad bija Pavels Aleksandrovičs Čarutins, kas piedalījies pirmajā lidojumā uz Venēru, pirmajā lido­jumā uz asteroīdu joslu, pirmajā ekspedīcijā uz Ju­piteru, pirmajā — uz Saturnu, uz Neptūnu un tā tālāk, un tā tālāk . . .

— Kur te ir tas mūsu pilsētas bālģīmis? — viņš jautāja samtainā basa balsī. — Kā izaudzis! (Pieaugu­šie ir apbrīnojami vienādi: tie visi brīnās, ka bērni aug.) Tiešām, bāls gan. Bet mēs papūlēsimies, sasārti- nāsim viņam tos vaigus.

Un vectēvs uzsāka manis atkopšanas darbu. Katru rītu viņš mani modināja mazā gaismiņā, kad rūtis vēl bija gluži zilas un bālajās debesīs tikko aizmeties rīt­ausmas svīdums. Mēs ar vectēvu minūtes četrdesmit piecas sparīgi nodevāmies kosmiskai rīta rosmei. Tā pasākts tālajos starpplanētu lidojumos, kad muskuļi ilgstošā bezsvara stāvokli atrofējas. Tad vectētiņš no­berzē jās ar sniegu — to man, protams, neatļāva, —

un, ja māte vēl miegojās pa gultu, mēs ar lāpstām gājām uz siltumnīcu.

Siltumnīcā oda pēc visa kā — pēc mikluma, mēs­lojuma un parfimērijas veikala. Baltā ziema palika aiz durvīm. Pār slieksni pārkāpuši, mēs nokļuvām sutīgā vasarā. Par spīti gada laikam, te ziedēja agrās un vēlās puķes: kuplās dālijas, jasmīnu baltie ziedu kausiņi ar saldeno smaržu, ugunīgi oranžās kreses, kliņģerītes, kas bija tik violetas, ka šķita tintē iemērcētas, maigie ceriņu ķekari, izpūrušās asteres. Vectēvs smaidīdams klusi priecājās par spilgtajām krāsām. Reiz viņš no­pūzdamies sacīja:

—    Nekur nav tādu puķu kā uz Zemes! Bet kosmosa telpā vispār nav krāsu, tur viss ir melnbalts kā pagā­jušajā gadsimta fotogrāfijās: debesis melnas, pie tām zvaigžņu mirguļi. Acis garlaikojas. Vienīgi kabīnē ir gan zaļā, gan sarkanā, gan gaišzilā krāsa. Reizēm tīšām izkrāso košāk, uztaisa īstu varavīksni! Toties mūža novakarē man prieks par dzīvajām puķēm.

Jāpiebilst, ka vectēvs nebija diezin kāds labais dārz­kopis. Viņš centās visu paātrināt, steidzināt augšanu, pirka dažādus ultraskaņas, augstfrekvences un elektris­kos briedinātājus, un rajona dārzkopis tēvocis Seva, kas otrdienās atlidoja pie mums ar aeromugursomu, pārmeta:

—    Pavel Aleksandrovič, jūs esat mācīts cilvēks, kā jūs nesaprotat, ka ikvienā darbā vajadzīga pakāpe­nība. Piemēra dēļ ņemsim bērnu: izlasiet viņam priekšā visas mācību grāmatas, tik un tā no viņa ag­ronoms neiznāks. Tāpat kā jūsu kosmosa darbā ne­var uzreiz no Zemes spert soli uz Jupiteru. Vajag lidot un lidot, vai, cik ilgi lidot! Tāpat ir ar augiem. Tiem jāuzkrāj spēki. Tie nevar tieši no pazemes bum­buļa izdzīt ziedu.

Vectēvs māja ar galvu: «Jā, jā, tas tiesa. No Zemes līdz Jupiteram, vai, cik ilgi ko lidot!» Bet desmit mi­nūtes vēlāk, kad krusttēvs Seva, aeromugursomu ap­licis, cēlās augšup dzidrajās debesīs un viņa kājas kūļādamās pazuda aiz priedēm, vectēvs no kāda tāla kakta izvilka atkal vienu aparātu.

—          Kāpēc šis daikts nestrādā? — viņš rūca. — In­strukciju taču nav rakstījuši muļķi. Nu, pamēģināsim ar šo tulpi.

—   Vectētiņ, kūp! Stublājs jau apdedzis!

Arī istabās mums bija daudz aparātu — visvisādi mājas dzīves jaunumi: pašdarbīgie logu un durvju atvērēji «sezam, atveries!», automāti — gaisa mitri­nātāji, virtuves automāti, telefona automāti. Tā kā vectēvs, jaunu aparātu nopircis, to katrā ziņā izjauca un pats atkal salika, tie viņu daudzreiz iegāza. Paš­darbīgie atvērēji atrāva līdz galam logus pašā nakts vidū un vislielākajā salā; «Sezam, atveries!» noturēja mani bēniņos ieslēgtu četras stundas, bet mitrinātājs uzgāza mātei šļācienu taisni tobrīd, kad viņa bija uz­ģērbusi savu labāko kleitu, lai lidotu uz operu Ka- zaņā.

—    Vectētiņ, jūs ar savām spēlītēm taisni kā mazs bērns! — pukojās māte. — Jūs ar Pavļiku abi labi — bāz tik maisā.

Vectēvs kaunīgi taisnojās:

—    Ko lai dara, ieradums. Nomētājies pa kosmosu gadus septiņus vai visus desmit. Kad atgriezos uz Ze­mes — dzīves stils pavisam cits. Tāpēc steidzos pa­nākt, izmēģināt visus jaunumus. Pat tos, kas vēl nav iegājušies. Atlikt nav iespējams — nākamais brau­ciens degungalā, atkal uz gadiem septiņiem.

Protams, no vectēva «spēlītēm» vislabākā bija mā­jas stenogrāfiste — milzīgs diktofons, kas aizņēma pusi kabineta. Uz diktofona pulētās virsmas laistījās zelta plāksnīte ar uzrakstu: «Vecajam kapteinim P. Čarutinam no draugiem kosmosiešiem». Un vectē­tiņš man pastāstīja, ka par kosmosiešiem savējo vidū cits citu saucot kādreizējie astronauti. Viņiem ir savi paradumi, ir pat sava himna, ko sacerējis nezināms dzejnieks garajās starpplanētu dežūras stundās.

Mūsu kapteiņi kā stari trauc, Kur tos zvaigžņots izplatījums sauc, i Atdzisušām svešām lodēm garām, J Zemes būtnēm kur nekas nav darāms. Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, i Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, ļ Kapteinis mūs vienus pametīs.

Taču mūsu brauciens neapstāsies; Citas kvēlas sirdis vietā stāsies. Ceļš uz zvaigznēm tālāk mērots tiks, Ja to mazā, gudrā Zeme liks.

Ar diktofonu vectētiņš strādāja katru dienu pēc brokastīm. Nostājies rupora priekšā, vecais vīrs vien­mērīgā balsī, katru vārdu uzsvērdams, klāstīja savas atmiņas. Pulētajā kastē iedegās spuldzītes, sakarsa stieplītes, skaņa atveidojās magnetofona lentē, pārvēr­tās burtos, vārdi tika salīdzināti ar mašīnas atmiņu, izlabotas ortogrāfijas kļūdas, elektrona signāli šaudī­jās pa lenti un šauro rindiņu strēmelīti, kas līda ārā sānos, un automātiski uzlīmējās uz veltņa. Protams, tik sarežģītā gaitā ieviesās arī aplamības, sevišķi ar īpašvārdiem, kuru mašīnas atmiņā nebija. Un es ar labpatiku varēju pieķert mašīnu aplamībās. Tai ne­bija mazāk kļūdu kā man diktātā.

—   Vectētiņ, mašīna «Pallādas» vietā uzrakstīja «palāta».

—    Sēdi mierīgi, Pavļik, netraucē mani!

Taisnību sakot, man arī pašam negribējās no darba atrauties, jo vectētiņa stāstījumi bija tikpat kā piedzī­vojumu stāstu krājums.

Elpu aizturējis, es klausījos par bīstamajiem lidoju­miem uz Saturna putekļu gredzenu, par neticamo smaguma spēku uz Jupitera, par Marsa pavadoņiem, no kuriem ieskrienoties varot nolēkt. . .

Bet vislabāk vectētiņš aprakstīja (par ko jūs paši varat pārliecināties, viņa memuārus lasot) tuvošanos jaunai pasaulei. Šāds notikums daudzas reizes bija at­kārtojies viņa dzīvē, un vienmēr tas viņu satrauca, pat atceroties vien.

Mērķis jau tuvu. Aiz muguras palikuši daudzie ce­rību un mēmā lidojuma mēneši vai pat gadi tukšajā izplatījuma telpā. Bet tad viens no visspožākajiem spī­dekļiem iemirdzas kā pērlīte, pēc dienas tas jau ir zirnīša, tad ķirša un tad aprikoza lielumā. Tad pie de­bess juma jau karājas zelta ripa. Pār to slīd ēnas. Kas tur ir — mākoņi, jūras, bazalta līdzenumi? Ēnas ir robainas. Vai tie ir līči, meži, aizas vai stāvas sie­nas? Manāmas arī baltas svēdras. Vai tās būtu snie­

gotas kalnu grēdas? Vai gaišu putekļu joslas, varbūt aizsalušas upes? Un vai tur ir augu valsts? Vai ir dzīvnieki? Bet varbūt tur mīt saprātīgas būtnes, kuras zina, ka divreiz divi ir četri un hipotenūzas kvadrāts ir vienāds ar katešu kvadrātu summu, būtnes, kuras sapratīs mūsu valodu un spēs paskaidrot savas domas?

—    Vectētiņ, Pavļik, pusdienas atdziest, nāciet ēst!

—    Es tūlīt pabeigšu, Katja.

—    Kaunieties, vectētiņ! Ko bērns no jums lai mā­cās! Arī viņš skandina: «Pagaidi, māmiņ, esmu aiz­ņemts.» Bet es, tā teikt, esmu ne vien māte, bet arī ārste, man nav nemaz tik patīkami trīsreiz sildīt pus­dienas . ..

* *

No rīta pie telefona dežurēja automātiskais sekre­tārs. Uz katru zvanu tas mehāniski atbildēja: «Pavēla Aleksandroviča pašreiz nav. Piezvaniet pēc četriem. Kas viņam jāpasaka? Es pierakstīšu.» Pēc pusdienām aparātu atvienoja, vectētiņš noklausījās pierakstus, zvanīja pats, atbildēja uz vēstulēm. Viņš bija depu­tāts — pie viņa griezās par ceļiem, slimnīcām, bērnu­dārziem un klubiem. Viņš bija zinātnisko biedrību biedrs — viņa atsauksmei sūtīja zinātniskus un popu­lārus manuskriptus, ierosinājumus un planētu apgū­šanas projektus. Vārdu sakot, viņš bija slavens vīrs — viņam rakstīja jauni cilvēki, lūgdami padomu profesi­jas izvēlē, lūgdami palīdzību, lai tiktu darbā Kosmosa apgūšanas komitejā (gribētāju bija pārāk daudz).

Kā cienījamu vīru vectētiņu diezgan bieži aicināja uz Maskavu un citām galvaspilsētām, lai atzīmētu kādu svinīgu notikumu: heliostacijas atklāšanu, pie­minekļa pamata likšanu, kāda zinātnieka jubileju. Vi­ņam iznāca tikties ar visizcilākajiem zinātniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, piedalīties vēsturiskos notikumos. Carutina paraksts bija uz Līguma par Pla­nētu Savienības dibināšanu. Kopā ar vāciešiem, ame­rikāņiem, indiešiem un arābiem vectētiņš vagonetē bija vedis uz Miera martena krāsni pārkausēšanai bei­dzamos ložmetējus un šāviņus. Vectētiņš bija braucis

Draudzības vilcienā pa Beringa dambi no Aļaskas uz Čukotku, nospiedis pogu un iedarbinājis pirmo Ant­arktikas apsildīšanas iekārtu.

Man vectētiņš bija dzīva enciklopēdija, visu priekš­metu mācību grāmata un paraugs dzīvei. Māte apgal­voja, ka es esot viņam līdzīgs: tāds pats deguns un tāda pati piere. Bet mācījos viduvēji un glītrakstīšanā saņēmu trijniekus. Vai viduvējs skolnieks var kļūt par slavenu kosmonautu? Vai nebūtu jāpieņemas prātā? Ar vienpadsmit gadus veca zēna vaļsirdību es noprasīju: N

—   Vectētiņ, vai tu vienmēr esi bijis slavens kopš pašas bērnības, vai arī tāds tu tiki vēlāk, pēc institūta beigšanas?

Un vecais vīrs, man galvu glaudīdams, nopietni at­bildēja:

—    Slavens, draudziņ, nekad neesmu bijis. Cilvē­kiem interesants esmu nevis es, bet mans darbs. Kat­ram laikmetam ir sava iecienīta profesija. Viduslaikos cieņā turēja bruņiniekus, arābu Austrumos — tirgo­ņus, citos laikos — jūrniekus, rakstniekus, lidotājus, izgudrotājus. Manas dzīves laikā visa cilvēce aizrā­vās ar kosmosu. Man paveicās — mani norīkoja iz­lūkos. Mana grāmata nav Carutina iespaidi, nav Ca- rutina piedzīvojumi, bet kosmosa izlūka sīka atskaite. Mēs, kosmonauti, esam divdesmit pirmā gadsimta mī­luļi, mūs vienmēr atceras, visur uzlūdz pašus pirmos, sēdina pirmajās rindās. Nevis nopelnu dēļ, bet tāpēc, ka mīl kā mazu bērniņu, kā skaistu meiteni.

Tādi paskaidrojumi tikai stiprināja manu godkāri. Ja tas nav nopelnu dēļ — jo labāk. Tātad par slave­nību var kļūt arī ar trijnieku glītrakstīšanā.

—   Vectētiņ, kad izaugšu liels, es arī būšu kosmo- sietis.

—    Neieteicu, mīļais.

—    Kāpēc, vectētiņ?

—    Kad izaugsi — sapratīsi.

Man it kā atbildēdams, vectētiņš todien elektroste- nogrāfistei nodiktēja tādu tekstu (šo fragmentu vēlāk ievietoja II sējuma XXIV nodaļā):

«Man laimējies piedzimt lielo kosmisko atklā­

jumu laikmeta rītausiņā. Esmu pirmā mākslīgā pava­doņa laikabiedrs. Manas dzīves rītausma sakrita ar astronautikas rītausmu. Kamēr es izaugu, Mēness jau bija apgūts. Jaunībā sapņoju tikties ar Venēru, brie­duma gados ar Jupiteru, vecumā — ar sirmo Nep- tūnu. Tehnika īstenoja manus sapņus. Nepilna gad­simta laikā ātrums pieauga no 8 līdz 800 km/sek. Un cilvēces valdījumi neiedomājami palielinājušies: pa­gājušā gadsimta vidū cilvēces rīcībā bija tikai viena planēta, zemeslode ar seštūkstoš trīs simti kilometru lielu rādiusu, tagad šai sfērai ir četri miljardi kilo­metru liels rādiuss. Esam pieņēmušies spēkā un gud­rībā, esam bagātinājuši fiziku, ģeoloģiju un astrono­miju, arī bioloģiju, salīdzinot mūsu pasauli ar sveša­jām pasaulēm. Viens vienīgs sapnis nav piepildījies: neesam sastapuši sev līdzīgas būtnes prāta ziņā. Mēs neesam paguruši, prieks būtu turpināt meklējumus, bet tālāk nav kur iet. Priekšā starpzvaigžņu telpa, ko nespējam pārvarēt. Veiktas četras gaismas stundas, bet līdz tuvākajai zvaigznei ir četri gaismas gadi. Mūsu ātrums ir 800 km/sek. Vajadzīgs simtiem reižu lielāks ātrums. Uz citām saulēm tik drīz mēs nevarē­sim doties, daži apgalvo, ka nekad. Fotonraķete un vēl drosmīgāki projekti pagaidām ir tikai projekti. Kosmisko atklājumu laikmets beidzies, labākajā gadī­jumā pārtraukts uz diviem trim gadsimtiem. Ir iestā­jusies atelpa — apgūšanas laiks. Nav nekā atklājama. Kosmonauti kļūst par kosmosa šoferiem. Mūsu taga­dējais darbs ir nogādāt inženierus un tehniķus uz planētām.»

Es dzirdēju vectētiņu diktējam šo fragmentu un, protams, nekā nesapratu. Bet šais vārdos izpaudās īs­tais Pavels Čarutins. Iedomājieties, kāds liktenis! Kap­teinis nonācis līdz tāluma robežai. Tālāk nav kurp lidot. Atklājumu pasauļu vairs nav, bet par kosmosa ormani negribas būt. Un vectētiņš pameta kosmosa ceļus. Atpūta, gods, mazbērni, memuāri un durvis «sezam, atveries!». Tā viņš savu dzīvi arī nodzīvotu, ja tajā nebūtu iejaucies Rādijs Grigorjevičs Blohins, pēc specialitātes tehniķis celtnieks, pēc aicinājuma — nemiera gars.

Pie -mums,/viņš ieradās jau vasarā. Zilganajām ku­penām piedzītais līdzenums bija pārvērties par tvei­cīgu, meduS smaržas apdvestu āboliņa lauku, bet bal­tais klajums viņpus vasarnīcas pārvērties Kuibiševas jūrā. Pie dārza vārtiņiem stāvēdams, es klausījos viļņu šalkoņā. Citi bērni, bikses līdz ceļiem uzrotījuši, dziļ­domīgi vēroja paštaisītos pludiņus, kas lēkāja žilbi­nošajā mirgā. Man briesmīgi gribējās viņiem piebied­roties, bet māte neļāva uz jūru iet. «Tu nedrīksti iet ūdenī, kamēr neesi iemācījies peldēt!» viņa sacīja.

Kādu dienu aiz priedēm atskanēja tarkšķis, parādī­jās kāda cilvēka kājas, un neveikli zemē nolaidies vīrs, aeromugursomu atsprādzēdams, noprasīja:

—   Jaunais cilvēk, kur te ir Carutina vasarnīca?

Vēstuļu mums nāca veselām kaudzēm, bet nepazīs­tami apmeklētāji ieradās reti. Katram vis nebūs dūša divas vai trīs stundas lidot no Maskavas līdz vasarnī­cai un atpakaļ, ja var aprunāties arī pa tālruni. Pie vectēva mēdza ierasties tikai senie kosmosa draugi, pie mātes — galvenokārt slimnieki. Es vērīgi noska­tīju ciemiņu. Manā priekšā stāvēja izspūris un nogu­ris maza auguma cilvēks, gadus trīsdesmit vecs. Kos­mosā, es domāju, līdzi ņēma tikai tādus spēkavīrus kā mans vectēvs. Ciemiņam pogcaurumā nebija arī nozī­mītes — zelta Saturna. Tādas nozīmītes piešķīra tiem, kuri bijuši ārpus Mēness orbītas. īstie kosmieši ce­ļojumu uz Mēnesi neuzskatīja par kosmisku. Manā laikā pedagogi strīdējās, vai neuzskatīt Mēnesi par daļu no Zemes — par septīto savrupo kontinentu un vai neizņemt to no astronomijas un nenodot ģeogrā­fijai.

«Nozīmītes nav, tātad slimnieks,» es nodomāju un pateicu:

—   Pieņemšana sāksies četros. Es jūs pavadīšu uz lapeni.

Katram gadījumam turējos pieklājīgā attālumā. Starp mātes slimniekiem varēja būt nenormālie. Pa- slepus, bailīgā ziņkārē es viņu vēroju. Protams, ne­normāls. Skraida pa lapeni, žestikulē, apgāž kaktusa

podiņu, izber zemi, sarauš ar rokām un nepalūdz vis lāpstiņu.

—   Jūs, slimais, neuztraucieties, — dūšu saņēmis, es teicu. — Ārste būs taisni četros.

Ciemiņš pacēla rokas pret debesīm.

—    Jaunais cilvēk, kur jūs esat mani atvedis? Es prasīju pēc Čarutina vasarnīcas. Man vajadzīgs Pa­vels Aleksandrovičs, slavenais kosmonauts.

Līdz ausīm nosarcis, es viņu aizvedu uz vectēva kabinetu. Biju tā apjucis, ka atkal paspruka aplamība:

—    Vectētiņ, pie tevis slimnieks!

Vecais vīrs saprata manu aplamību un pārvērta to jokā.

—    Par ko tad jus sūdzaties? — viņš labsirdīgi ap­jautājās.

—    Par ko es sūdzos? — iesaucās atnācējs. — Man ir gan par ko sūdzēties. Kaut vai par kurlumu, par speciālistu vispārējo kurlumu.

Rādijs Blohins bija no izmirstošās fantastu sugas. Lai būtu fantasts, vajadzīga lieliska veselība, mērķtie­cība, neatlaidība, pašpaļāvība un galvenais . . . pilnīgs paškritikas trūkums. Tomēr starp viņiem gadās arī patiesi izgudrotāji. Diemžēl atšķirt tos ir tikpat grūti, kā starp simtiem iesācēju atrast īstu dzejnieku.

Ar zvaigznēm Blohinam tieša sakara nebija. Pēc iz­glītības celtniecības tehniķis viņš strādāja Galvenās starpplanētu stacijas būvdarbos Austrumāfrikā, Kili- mandžāro kalnā. Svešā jomā nokļuvušam speciālis­tam gribas visu pārtaisīt pēc sava prāta. Tai laikā — gadsimta sākumā —- jau bija skaidrs, ka neviena pla­nēta nav apdzīvojama un gandrīz neviena nav derīga cilvēkiem. Tad Blohins ierosināja planētas pārgrupēt: Venēru un Marsu ievadīt Zemes orbītā, Marsam sa­gādāt mākslīgu atmosfēru, bet Venēras atmosfēru at­tīrīt no ogļskābās gāzes. Viņš ierosināja arī saskaldīt vairākās daļās lielās planētas — Saturnu, Urānu un Neptūnu, — lai samazinātu tur smaguma spēku, bet atskaldītos gabalus ar atomsprādzieniem tuvināt Sau­lei. Viņš bija iecerējis uz Tritona nometināt pētnieku koloniju un sūtīt tos starpzvaigžņu braucienā. Pēc viņa aprēķiniem, simttūkstoš gadus vēlāk Tritons

varētu apceļot visas tuvākās zvaigžņu sistēmas. Uz Jupitera paaugstināta smaguma spēka apstākļos viņš taisījās audzināt bērnus, lai nostiprinātos viņu jaunie kauli un lai visi bērni uz Zemes būtu īsti spēkavīri. Bet vecus cilvēkus viņš gribēja nometināt uz Mēness, kur kustēties vieglāk nekā uz Zemes.

Blohinam par brīnumu visus šos lieliskos projektus pastāvīgi noraidīja. Tos negribēja apspriest institūtos, negribēja publicēt žurnālos. Blohins nebija slinks un atlidoja uz Kuibiševas jūru pie mana vectēva . .. Un viņš saņēma šādu atbildi:

—   Jūsu nelaime, Radij Grigorjevič, ir tā, ka jūsu domas šķirtas no jums paša. Jūs dzīvojat mūsu gad­simtā, bet domas kavējas jau divdesmit trešajā. Mums it. nemaz nav jāizklīst pa Saules sistēmu, jo tepat uz Zemes ir vaļa un plašums. Jūsu idejas būs vajadzīgas pēc divsimt gadiem. Droši vien jūs kļūsit lepns: vai redz, cik es esmu tālredzīgs. Taču velti. Nav nekāds nopelns nodoties pāragrām problēmām. Kad vajadzēs un būs iespējams, cilvēki izdarīs planētu rekonstruk­ciju. Tad viņi bez grūtībām pārdomās visu, kas tagad nodarbina jūs.

Blohins nebija vienis prātis ar vectēvu, bet neap­vainojās. Domās dzīvot nākamajos gadsimtos viņam likās pagodinājums. Viņš turpināja atklāt Paveļam Aleksandrovičam savu projektu sīkumus. Vecais vīrs smīnēdams sagrāva viņa idejas, bet vienmēr ielūdza viņu uz nākamo svētdienu.

Laikam vectēvam patika nevis Blohina projekti, bet viņa straujā daba, jaunības degsme. Ar laiku Rādijs Grigorjevičs kļuva par mūsu mājas cilvēku, pavadīja te dienas un naktis, gāja uz siltumnīcu, klausījās vec­tēvu diktējam atmiņas un pie galda sprieda par orbī­tām, to slīpumiem, periodiem un ekscentricitātēm. Pat māte, nevarēdama vairs izturēt, reiz pie pusdienu galda sašuta: .

—   Radij Grigorjevič, tomēr nav pieklājīgi — jūs sēžat blakus dāmai, kaut vai vienu cilvēcisku vārdiņu būtu bildis! Es taču nekā nesaprotu.

Blohins jocīgi piespieda rokas pie krūtīm.

—         Katerina Kimovna, esiet augstsirdīga un piedo­

diet, tā nav rupjība, bet nelaime. Visu mūžu neesmu saprasts. Lai gan jāteic, ka cilvēki vispār cits citu, nesaprot.

Tā bija viņa iemīļotā teorija — cilvēki nespējot cits citu saprast. Sievietes nesaprotot vīriešus, pieau­gušie — bērnus, mākslas ļaudis — tehniķus, bet gal­venais — speciālisti nesaprotot nespeciālistus.

—    Ir gan tev Starpplanētu Komitejā nodarījuši pāri! — vīpsnāja vectēvs. — Es tak sapratu.

—    Nē, arī jūs nesapratāt, — neatlaidās Blohins. — Jūs nesapratāt, ka projekts jāizstrādā nekavējoties.

—    Bet es paskaidroju, kāpēc nav jāizstrādā. Tātad tu neesi mani sapratis.

* * *

Vienu laiku Blohins lidoja pie mums katru svēt­dienu, tad pazuda uz pāris mēnešiem un negaidot ieradās kādā darbdienas rītā.

Viņš iztraucēja svētās diktēšanas stundas, ieskrēja kabinetā un tikko apsveicinājies iesaucās:

—    Pavel Aleksandrovič, lūdzu, uz mirklīti pārtrau­ciet!

Vectēvs negribīgi izslēdza stenogrāfisti. Es jutos vēl neapmierinātāks: Blohins mūs pārtrauca, kad tuvojā­mies Neptūnam. — Vai jauns projekts? — vectēvs pacietīgi apjautājās.

—    Nekāda projekta! — ciemiņš iesaucās. — Es nozvērējos — neviena projekta vairs. Tāpat vien daži jautājumi jums kā speciālistam.

—   Lūdzu, — piekrita vectēvs. — Ja vien mācēšu, es atbildēšu.

—    Pirmais jautājums, — iesāka Blohins. — Piemē­ram, ņemsim sfēru ar piecpadsmit gaismas gadu lielu rādiusu. Cik šai telpā ir Saulei līdzīgu spīdekļu?

Vectēvs paraustīja plecus.

—    Uz šo jautājumu varētu atbildēt mans mazdēls. Tādi spīdekļi ir četri: Saule, Centaura Alfa, Sīriuss un Altairs. Var rēķināt arī piecus, jo Centaura Alfa sa­stāv no divām saulēm. Sīriusam un Altairam arī ir

divi pavadoņi, taču tie nav Saulei līdzīgi spīdekļi, bet «balti punduri».

—    Lieliski! — viesis iesaucās gluži kā eksaminētājs, kas saņēmis pareizu atbildi. — Četri vai pieci — tam nav liela nozīme. Tagad otrs jautājums: cik tai pašā telpā ir mazu sauļu, kas mazākas par mūsējo savas piecas vai desmit reizes, — cik ir zempunduru un pundurzvaigžņu?

—   Četrdesmit četras1 , — vectēvs atbildēja. — Bet to jau jūs pats zināt.

—    Trešais jautājums, — Blohins turpināja, — cik tai pašā telpā pavisam mazu zvaigžņu, kas mazākas par «sarkanajiem punduriem» reizes desmit un lielā­kas par Jupiteru reizes desmit? Cik to ir — četri simti, četrsimt četrdesmit, pieci simti?

— Nevienas, — noteica vectēvs. — Tādu nav ne­maz. Ja neskaita domājamos saules pavadoņus Gulbis 61 un citus …

—    Kāpēc nav? — iekliedzās Blohins. — Vai nav, vai mēs tās nepazīstam? Tāda ir problēma. Lai to no­skaidrotu, es turpināšu jautāt. Kāda ir Saulei līdzīgo zvaigžņu temperatūra? Pieci seši tūkstoši grādu un vairāk. — Nu viņš aizrāvies pats sev atbildēja.

—    Kāda ir mazo sauļu — «sarkano punduru» tempe­ratūra? Trīs vai divi tūkstoši grādu un mazāk. Kāda ir starpzvaigžņu un starpplanētu ķermeņu tempera­tūra? Acīm redzot, augstāka nekā planētām un zemāka nekā zvaigznēm — no absolūtās nulles līdz tūkstoš grādiem. Starp tām jābūt blāviem, tik tikko spīdo­šiem un pavisam tumšiem ķermeņiem: infrasarkanām zvaigznēm, radiozvaigznēm.

—    Man jāatgādina, ka infrasarkanās zvaigznes as­tronomiem ir pazīstamas, — iebilda vectēvs.

—   Skatoties, kādas, — strauji atspēkoja Blohins.

—   Ir pazīstamas milzu zvaigznes, pundurzvaigznes pā­rāk mazas. Ir pazīstamas zvaigznes ar tūkstoš grādu temperatūru, bet nevis ar plus trīsdesmit. Ja tempe­ratūra ir plus trīsdesmit, tad tiek izstaroti astoņi līdz divpadsmit mikronu gari viļņi. Tādi stari nav foto-

1 XX gadsimta vidū bija zināmas apmēram divdesmit. 100

grafējami. Uz Zemes tupot, tādi stari vispār grūti sa­skatāmi, jo tādus starus izstaro arī mūsu Zeme, gaiss un mēs paši. Mēs dzīvojam infrasarkanās liesmas jūrā. Vai tad, liesmā sēžot, iespējams saskatīt tālās zvaig­znītes gaismu? Tas tikpat kā nodoties astronomijai, sēžot lielās Saules žilbinošajās liesmu mēlēs. Tādi ķer­meņi ir, bet mēs tos neesam mēģinājuši atrast un tā­pēc arī neatradām. Vajag meklēt, Pavel Aleksandro- vič. Kas nemeklē, tas neatrod.

Šo sarunu es atsaucu atmiņā pēc vectēva piezī­mēm. Toreiz es nepaturēju prātā, tāpēc ka nesapratu. Man bija tikai viena doma: atkal ieradies šis nesa­valdīgais cilvēks, šī uzmācīgā muša. Vectēvs ir pārāk pieklājīgs, lai to padzītu, viņš pacieš un klausās. Bet vectēvs ir milzis. Viņš atvēzēs roku un mušu no­spiedīs. Nu, vectētiņ, piecelies un pasaki stipru vārdu! Viņš tomēr klusē. Vectētiņ, kas tev notika? Kāpēc neparādīji savu spēku? Es, tavs mazdēls, jūtos aiz­skarts.

Tad Blohins apklusa, nemierīgi un nogaidoši skatī­jās. Bet vectētiņš visu laiku staigāja pa istabu un mur­mināja:

Atdzisušām svešām lodēm garām, Zemes būtnēm kur nekas nav darāms.

—   Tas tomēr, Radij, ir interesanti, — viņš piepeši sacīja. — Pasaule apgriezta ačgārni, planēta ar sildī­tāju no iekšpuses. Viss citādi nekā pie mums. Kā tu domā, vai dzīvība tur ir? Un dzīvības augstākās formas? Vai dzīvības augstākās formas var rasties mūžīgā tumsā?

Un, pēkšņi skaļi iesmējies, viņš uzsita Blohinam pa plecu:

—    Kas zin, Radij, ka mēs ar tevi vēl neaizlaižam

kosmosā. Saki — vai tu lidotu meklēt savas infras?

* * *

Brīnišķīgais romāns ar turpinājumiem, ko es klau­sījos katru dienu, izbeidzās. Tagad elektrosteno- grāfiste rakstīja tikai vēstules. Izmantodams savu autoritāti, vectētiņš diktēja vēstules institūtiem, observatorijām, zinātniskajām biedrībām un vienkārši vecajiem kosmosa draugiem, lūgdams, uzstādams un pārliecinādams meklēt melnās saules, meklēt naktī no Mēness, meklēt ilgos kosmiskajos lidojumos . ..

Pamests paša ziņā, es, protams, sameklēju citādas izklaidēšanās. Tā vienā jaukā dienā māte mani noķēra jūras krastā ar makšķeri.

Viņa atkal parādīja savu straujo apņēmību. «Labāk lai dzīvs puika ar vājām plaušām nekā veselīgs, bet slīkonis!» viņa noskaldīja. Nākamajā rītā āboliņa pļavā nolaidās helikopters ar rūtainu apmali — tas bija aerotaksometrs. Pēc pusstundas es jau no gaisa vēroju ar stikla ķieģeļiem apšūto vasarnīcu un vecu

liela auguma vīru, kas ar roku man māja no lieveņa.

* * *

Biju tai vecumā, kad puikas svaidās no vienas aiz­raušanās otrā, kad grib visu zināt, visu izmēģināt, iekams pie kaut kā paliek. Skolā mums bija dzīvās dabas stūrītis ar zalkti, ezi, jūras cūciņām un balo­žiem. Es aizrāvos ar zooloģiju, un interese par kos­mosu izkūpēja. Māte divreiz mēnesī aiz pieklājības zvanīja vectētiņam. Ja gadījos tuvumā, arī es piegāju pie tālruņa un pastāstīju, kā ēd un guļ jūras cūciņas. Par melnajām saulēm apjautāties es allaž aizmirsu. Vectētiņa ierašanās nāca mums pilnīgi negaidīta.

Reiz ziemā, no slidotavas pārnācis, es viņu atradu sēžam pie galda. Vectētiņš izskatījās lieliski: plecīgs un sārts. Likās, viņš pa šiem diviem gadiem kļuvis jau­nāks. Ar pirkstiem pa galdu bungodams, viņš aizrau­tīgi stāstīja mātei:

—    Vai tu saproties, Pavļika slimniekam taisnība. Vajadzēja tikai krietni saņemties. Gada laikā atklātas trīsdesmit divas infrasarkanās saules. Infras uzietas arī Līras, Strēlnieka, Mazā Lāča, Čūskneša, Tukana un Zelta Zivs zvaigznājos . . . Mēness observatorija paš­reiz ierīko veselu nodaļu.

—    Kad beigsies šī spēku un cilvēku izšķērdē­šana? — māte iejautājās. — Labāk būtu vairāk pieņē­muši pagarinātās dienas audzinātājus skolās. Citādi

bērni pamesti savā vaļā — nepieskatiti skraida pa sli­dotavu un savainojas.

—    Visinteresantākā no tām ir Pūķa zvaigznāja Infra, — vectēvs turpināja. — Virsmas temperatūra ir plus desmit pēc Celsija … Tā atrodas samērā tuvu — tikai septiņu gaismas diennakšu attālumā.

—   Septiņas diennaktis! Ko tu neteiksi! Tik tuvu? — aiz pieklājības brīnījās māte.

—    Protams, samērā tuvu, — vectēvs sadūšojās. — Attālumu no Mēness gaisma noskrien vienā se­kundē, no Saules — astoņās minūtēs, no Neptūna — četrās stundās. No turienes turpat septiņās diennaktīs. Tas tomēr sasniedzams attālums. Mūsdienu raķete šo attālumu var veikt četrpadsmit gados. Četrpadsmit gadu turp, četrpadsmit — atpakaļ, uzkavēšanās tur — pusgadu vai gadu.

«Divdesmit deviņi gadi!» es nodomāju. «Pēc div­desmit deviņiem gadiem es jau būšu pusmūža vīrs. Visu dzīvi pavadīt raķetē! Interesanti, vai Rādijs Gri- gorjevičs pats piekritīs tādam lidojumam?»

—    Bet kā tad ar tavu vasarnīcu, vectētiņ? — māte uzsāka pavisam ko citu. Skaitļus viņa vienmēr laida gar ausīm.

—    Par vasarnīcu, Katja, pie tevis arī iegriezos. Va­sarnīcu man vairs nevajag. Ja gribi, padzīvo tur. Ja ne, es to atdošu rajona padomēm.

—    Vai tu, vectētiņ, pārcelsies uz Maskavu? Var­būt tev tiešām taisnība. Tīrs gaiss jau ir laba lieta, bet Maskavā medicīniskā apkalpošana ir daudz la­bāka. Ja gribi, dzīvo pie mums. Sameklēsim plašāku dzīvokli.

Vectētiņš izrieza krūtis. Viņa balss skanēja svinīgi:

—    Dzīvoklis man jau ir, Katja. Valdība man parā­dījusi lielu godu. Esmu apstiprināts par priekšnieku ekspedīcijai uz Pūķa zvaigznāja Infru.

Māte saķēra sirdi.

—   Atkal kosmosā! Tavos gados! Vectētiņ, vai tu bez prāta!

—    Kādos manos gados? — vectētiņš mazliet apvai­nojās. — Man vēl nav astoņdesmit, oktobrī tikai būs.

Bet pēc statistikas vidējais vecums tagad ir deviņ­desmit trīs ar pusi.

— Vai tiešām jauno trūkst? Lai Rādijs Grigorjevičs lido pats.

—    Viņš lidos. Es ar lielām grūtībām panācu, ka viņu ieskaita komandā .. . Nu, vai tu ņemsi to vasar­nīcu?

—   Ja tu negribi šķirties no vasarnīcas, paturi sev.

—    Uz divdesmit deviņiem gadiem?

Beidzot māte dzirdēja gadu skaitu.

—    Vectētiņ, tu esi neprātīgs! Ko tu dari, kā tev trūkst? Protams, tu esi vientuļš, tev ir garlaicīgi, bet es taču lūdzu — nāc un dzīvo pie mums. Pavļikam vajadzīgs padomdevējs. Pašreiz viņš ir pārejas gados, māte viņam vairs nav autoritāte . . .

—   Ko tu runā, Katja! Tādās lietās nevaru būt tev palīgs.

—    Bet ja tu, vectetiņ, saslimsi? Jusu ārsti ir uni­versāli, no visa kā pa druskai, bet pamatīgi nekā . . . Ne jums kardiologa, ne geriatra .. . Nē, kā nu gribi, es tevi nelaidīšu.

—    Gribu redzēt, kā tu mani nelaidīsi! — vectēvs pasmaidīja. Bet, drošs paliek drošs, viņš sāka vilkt mugurā sintētiskās sermuliņādas kažoku.

Kad viņš bija aizgājis, māte vēl ilgi staigāja no kakta kaktā, klusi dudinādama:

—    Zūd loģiskā domāšana . . . vecuma skleroze . . . Un tādu cilvēku — uz trīsdesmit gadiem . . . Veselības pārbaudi… Es to pieprasīšu … es rakstīšu…

Nekur viņa tomēr neaizrakstīja, un tai pašā gadā no Kilimandžāro startēja ekspedīcija uz Pūķa zvaig­znāja Infru.

*

* *

Starp Lielā Lāča kausu un nespožo Mazā Lāča kau­siņu stiepjas vājo zvaigžņu virkne. Ar zināmu iztēles piepūli tur saskatāms līkumainas čūskas rumpis ar pieceltu galvu. Tas tad ir Pūķa zvaigznājs. Visas sa­vas apzinīgās dzīves laikā zvaigžņainajās naktīs esmu

raudzījies augšup, lai saskatītu Puķa rīkli. Uz turieni bija aizlidojis mans vectēvs.

Divdesmit deviņi gadi ir liels laika posms. Es iz­augu, pabeidzu skolu, izraudzījos specialitāti. Es kļuvu par putnkopi — mans darbs dzīvās dabas stūrītī ne­bija bijis veltīgs. Mūsu institūts audzēja dekoratīvos putnus. Laikraksti tos dēvē par dziedošajām puķēm. Diezgan sarežģīts ceļš: paradīzes putnus krusto ar ba­ložiem un cīruļiem. Nākas noņemties arī ar iedzimtī­bas uzlabošanu. Bet rezultātā tagad katra dārza bēr­zos un priedēs, visās varavīksnes krāsās laistīdamies, dūdo sīki, pāviem līdzīgi putnēni.

Man jau bija ģimene (mana māte atzīst agras lau­lības). Nu man jau ir lieli bērni — dēls un divas mei­tas. Dēls diemžēl ir slimīgs — ar vājām plaušām. Vec­māmiņa visu laiku aprūpē viņu. Bet tā nu ir mūsu ģi­menes nelaime. Meitenes gan ir jaukas, veselīgas un apdāvinātas. Abas teicamnieces — viena beidz mūzi­kas skolu, otra sapņo kļūt par putnkopi. Cer izaudzēt lakstīgalu ar krāšņām spalvām.

Darbs, rūpes, raizes. . . Divdesmit deviņos gados daudz kas aizmirstas. Protams, arvien retāk un retāk es raudzījos Pūķa zvaigznājā. Ar jaunu satraukumu klausījāmies pēdējās ziņas 2056. gadā (divdesmit de­vītajā pēc skaita). Ekspedīcija neatgriezās. Kāda ne­laime to piemeklējusi ceļā? Kas to lai zina? Godīgi sakot, uz vectēva atgriešanos daudz vis necerēju. Saki ko sacīdams, astoņdesmit plus divdesmit de­viņi — pamatīgs vecums.

Mēs tomēr apmetāmies vectētiņa vasarnīcā. Tepat tuvumā Uļjanovskā ir Dekoratīvo putnu institūts. Ar aeromugursomu divdesmit minūtes lidojuma. Labā laikā jauks ceļojums. Lietū, protams, par visu to ne- nošķendēties, līdz tiec virs mākoņiem.

Pēc noteiktā laika pagāja vēl trīs gadi. Reiz kādā vasaras vakarā es sēdēju ar Marinu (jaunāko meitu, nākamo putnkopi) pie dārza vārtiņiem. Tikko bijām at­griezušies no Vetlugas, kur ķērām putnus. Pārvolgā ir vēl tādi stūrīši. . . Meži, purvi, niedraines. Tu iz­liec cilpas, klausies putnu vīterošanā un vāri zivju

zupu. Nav ne laikrakstu, ne radio, ne cilvēku. It kā nemaz vēl nebūtu trešā gadu tūkstoša.

Tā mēs sēžam pie vārtiņiem. Dienā sasilusī pļava vēdīja silta medus smaržu. Samtainajā debess zilgmē lidinājās putniņi — dzeltenā, sārtā un apsūbējuša vara krāsā. Pēkšņi putni iespurdza krūmos, kaut kas ietark- šķējās … un maza auguma pasirms vīrs neveikli no­laidās pļavā.

—    Vai te dzīvo Katerina Kimovna? — no aero- mugursomas atbrīvojies, viņš jautāja. — Es vēlētos viņu satikt.

Viņš runāja tā, kā runāja gadsimta pirmajā ceturk­snī: izrunāja katru vārdu līdz galam, bez kādiem jaunmodes strupinājumiem un ar priedēkļiem, kas ta­gad teikumā šaudās, kā pagadās.

—   Mana māte ar mazdēlu pašreiz ir Ēģiptē, — es atbildēju. — Vai jums vajag viņas adresi?

Atnācējs sniedza man roku.

—    Pavļik!

Es iepletu-acis. (Jau turpat divdesmit gadus neviens mani nebija uzrunājis par Pavļiku.) — Kā tu esi iz­audzis! Pavisam liels! Vai tu mani nepazīsti? Lai gan es pats sevi nepazīstu. Vai tu atceries: «Vectētiņ, pie tevis ieradies slimnieks?»

—   Radij Grigorjevič? Pa kuru laiku … Vai vectē­tiņš arī atgriezies? Nu stāstiet, stāstiet visu pēc kār­tas.

* * *

—    Es tiem rakstniekiem sadotu pa sprandu, — tā Blohins sāka savu stāstu. —- Ir gan pindzelmaņi: kos­moss, varonība, kapteiņi kā ērgļi. Taisni vai jādomā, ka tur tīrā paradīze. Taču īstenībā tas ir cietums — trīsdesmit gadi stingrā izolācijā. Guļamistabiņa — trīsreiz trīs metri, guļamtīkls, galdiņš, skapītis. Aiz sienas — observatorija, mašīntelpa un puskilometrs degvielu tvertņu. Ja patīk — staigā gar šīm tver­tnēm, ja patīk — uzmauc skafandru un met kūleņus kosmosa telpā. Tad atkal trīsreiz trīs metri, guļam­tīkls, galdiņš un skapītis. Tumsa un zvaigznes, zvaigznes un tumsa. Pirmajas dienas, protams, nav garlai­cīgi. Zeme, vērojot no kosmosa telpas, izskatās kā bumba pusdebess lielumā! Starts, rūkoņa, smagums, bezsvara stāvoklis. Tad plankumainais Mēness — otrs globuss. Kosmodroms paliek viņā pusē. Smaguma spēks sešreiz mazāks, vari lēkāt kā gumijas bumbiņa. Starta svinības. Uz Mēness tās rīko ļoti lepnas. Bet pēc nedēļas Zeme un Mēness šķiet kā vienkārši de­bess spīdekļi. Zvaigznes un tumsa. Skaties pa logu, cik gribi, nekā cita neredzi. Pulkstenim divdesmit čet­ras iedaļas, citādi var kļūdīties. Diena vai nakts — nekādas atšķirības. Elektrība kabīnē dienu, elektrība nakti, Lielais Lācis dienā aiz loga, Lielais Lācis naktī. Klusums un miers. Lidojam. Stāvoklis •— vienmērīga un taisna kustība. Vienā stundā turpat pusotra mil­jona kilometru, diennaktī — trīsdesmit pieci miljoni. Žurnālā atzīmējam: divdesmit trešajā maijā — mil­jards kilometru no Zemes, pirmajā jūnijā šķērsojām Saturna orbītu. Šai sakarā — svinīgs mielasts. Dzie­dam un priecājamies. īstenībā viss ir tikai nosacītība, jo tukšums ir šaipus orbītas un tukšums aiz orbī­tas. Taisnību sakot, arī pašas orbītas nav. Arī Saturns redzams kā niecīgs spīdeklītis, tāpat kā no Zemes, jo planētas, ja varat iedomāties, gluži kā Saule ceļo pa Zodiaka zvaigznājiem ekvatora tuvumā, bet mēs lido­jām it kā uz polu — uz Polārzvaigzni.

—- Varu iedomāties, kā jūs izstudējāt astrono­miju! — piebilda Marina. Skolā, nabadzīte, ar šo priekšmetu nebija draugos.

— Ar ko tad vēl lai nodarbotos? — gandrīz dus­mīgi iesaucās Blohins. — Uz Zemes brīvajā laikā es lasīju tehnikas jaunumus, kaut ko izdomāju. Bet tur kaut ko izdomāt nav nozīmes. Cilvēce ir tik varens kolektīvs, ka vienpatis to nespēj apsteigt. Manas zi­nāšanas pašreiz taču trīsdesmit gadu vecas, arī idejas no tiem pašiem gadiem. Protams, kaut ko esmu iece­rējis. Nupat pa ceļam iemetu acis «Mēness Vēstīs» un skatos, ka viss jau pārspēts. Vienīgā lietderīgā no­darbošanās ceļā — zvaigžņu attālumu katalogs. Vai jums, meitenīt, skolā nemācīja, ka zvaigžņu attālumu aprēķina pēc trijstūra. Trijstūra pamats — Zemes

orbītas diametrs, pamata galos izmēri divus leņķus — virzienus uz spīdekli. Pēc diviem leņķiem un malas aprēķina trijstūra augstumu — attālumu līdz zvaig­znei. Taču augstums ir milzīgs, pamats ļoti niecīgs, iegūstam trijstūri, kura sānu malas ir ļoti garas salī­dzinājumā ar pamatu. Kļūdas ir lielas. Šāds paņēmiens der tikai tuvākajām zvaigznēm. Mūsu raķetē pavisam kas cits. Mēs no Saules aizceļojām tūkstošreiz tālāk nekā Zeme, mūsu pamats ir tūkstošreiz lielāks, varam mērīt tūkstošreiz augstākus trijstūrus. Aptuveni runā­jot, varam aprēķināt visas teleskopā redzamās zvaig­znes. Tā bija mūsu nodarbošanās visā ceļā: vajadzēja mērīt, aprēķināt, mērīt un atkal aprēķināt. Tad visu to ieraksta galvenajā grāmatā: kataloga numurs tāds un tāds, koordinātes tādas un tādas, spektra klase AO, attālums septiņi tūkstoši simt astoņpadsmit gais­mas gadu. Kad visu to esi pierakstījis, gribas lapu iz­raut. Kam un kad būs vajadzīga šī saule ar spektra klasi AO? Kurš gribēs lidot septiņtūkstoš gaismas gadu tālumā? Septiņās gaismas diennaktīs paiet viss mūžs.

Tā aprit astoņas stundas — pilna darba diena, pie­devām vēl četras stundas pirms vakariņām. Tik un tā nav ko darīt.

Jūsu vectēvs bija tāds meistars, kam darbs darbu dzina. Pat tur, raķetē, viņam pietrūka laika. Pēc pa­mošanās — krietnu stundu kosmiskā rīta rosme. Tad obligāta pastaiga kosmosa telpā, raķetes apskate no ārpuses un tad no iekšpuses. Darbs pie teleskopa. Pusdienas. Pēc tam stundas divas tiek diktētas atmi­ņas. Viņš diktēja man. Elektrostenogrāfisti mēs līdzi neņēmām, tai vajadzētu daudz vietas. Rakstīšanu mēs pabeidzām, man līdzi ir beidzamais sējums. Tam se­koja mikrogrāmatu lasīšana. Jūsu vectēvs lasīja taisni stundu un, tiklīdz stunda bija galā, lasīšanu katrā ziņā izbeidza. Taisnību sakot, niekošanās vien jau bija. Bet tai pašā laikā tā bija cīņa par možumu. «Katra diena jāsagaida ar nepacietību,» viņš diezgan bieži atgādi­nāja. Es viņu atdarināju kā vien varēdams. Es sa­pratu, ka savādāk nedrīkst. Citādi var kļūt vienal­dzīgs. Var uzbrukt slimības, laiskums un grūtsirdība.

Darbs liekas pretīgs un pienākumi iziet no prāta. Kosmosā notika arī traģēdijas: cilvēki kļuva nolaidīgi, zaudēja galvu un devās pat atpakaļ.

Garlaicība, mokpilna vienmuļība un tai pašā laikā — saspringtība. Gadiem ilgi nekas nenotiek, bet katru mirkli var gadīties katastrofa, jo tukšums it nemaz nav tukšs — tas pilns ar visvisādiem meteorītiem, ar meteorītu putekļiem. Pie mūsu ātruma bīstami ir pat gāzu mākoņi, kuros var ietriekties kā ūdenī. Kosmosa telpā sadūrāmies arī ar zinātnei vēl nepazīstamām blīvām zonām. Kad tajās iekļūst, viss sablīvējas, sa­žņaudzas, bet krūtīs smagums. Kāpēc, nevar saprast. Meteorītu putekļi saēd apšuvumu, metāls nogurst, ro­das klejojošas strāvas. Pamazām, nemanāmi viss bo­jājas — bojājas korpuss, mehānismi, ierīces. Un vienā reizē sāk aizplūst gaiss vai arī neklausa vadības pults, vai niķojas automāti. Gadiem nekas nenotiek, bet tad piepeši. . . Tāpēc viens no mums katrā ziņā dežurē.

Nav nekā ļaunāka par šīm vientuļajām dežūras stun­dām. Gribas būt uz Zemes — pļavā ar ziedošām pīpenītēm un dziedošiem cīruļiem spožajā debess zilgmē. Gribas ļaudīs, gribas būt metro, stadionā. Lai apkārt būtu klaigas, nevis džinkstošs klusums, lai tevi ar el­koņiem bikstītu, lai apkārt virmotu ļaužu drūzma un katra seja tajā citāda un sveša. Lai visapkārt būtu sievietes. Es, atvainojiet, esmu jau gados un vecpui­sis uz mūžu mūžiem. Sieviete ar mani nekādi nevar sadzīvot. Man riebīgs raksturs.

—   Un nevienas sievietes jums nebija līdzi? — Ma­rina jautāja.

—    Kā tad nebija. Tik ilgos braucienos bieži vien izraugās vīrus un sievas. Vīrs parasti ir inženieris un fiziķis, sieva — bioloģe un ārste. Abi arī astronomi. Mums bija divi tādi pāri — Varencovi un Juldaševi. Bet trešais pāris —- mēs ar Paveļu Aleksandroviču — vecis un vientuļnieks. Tomēr nekā laba nav arī precē­tiem. Sievietes ilgojas pēc teātriem, nav sabiedrības, nav veikalu, jaunākās modes svešas. Bet visbēdīgā­kais — tās ir ilgas pēc bērniem. Taču bērnus ņemt līdzi ir bīstami: saspiestība, mākslīgā gaisma, bezsvara stāvoklis. Kas var zināt, vai kauli un muskuļi nobrie­dīs, vai bērns maz iemācīsies staigāt, kā nākas. Nekā, labāk neriskēt. Bet laiks iet.

—    Trīsdesmit gadi! — Marina līdzjūtīgi nopūtās.

—    Neteiksim, ka trīsdesmit, faktiski trīsreiz ma­zāk, — izlaboja Blohins. — Raķetē mēs bijām seši un gulējām pēc kārtas. Divus gadus dežurējam, četrus guļam. Es te domāju par mākslīgo miegu ar atdzisi- nāšanu. To dara ne tikai mums par prieku, bet arī lai varētu samazināt kravu. Četrus gadus cilvēks ne dzer, ne ēd un tikpat kā neelpo. Mēs nonākam ārpus Saules sistēmas, kosmosa telpa kļuvusi tīrāka, sa­dursmju draudu tikpat kā nav… un tad tūlīt divi pāri sagatavojas guļai. Trīs diennaktis viņi nekā ne­ēd, tikai dzer, dzer un dzer; tad seko narkoze un — aukstā ūdenī iekšā. Miesas temperatūra pazeminās, tai ļauj kristies līdz plus diviem grādiem. Cilvēks sacietē kā akmens. Tad to ievietojam termostatā — stikla kastē ar automātiski regulējamu temperatūru. Grā­diem jāseko ļoti rūpīgi. Kā tikai .temperatūra mazliet augstāka — baktērijas sāk aktivizēties, līdzko mazliet zemāka — asinis sasalst un ledus čagiņas saplosa audus. Drusciņ pat baigi: tu staigā un strādā, bet bla­kām tavi paša biedri ledus termosā. Vēlāk, protams, aprodi. Bet guļot nekā nejūt. Sākumā galva dulla un dūša nelaba — tas no narkozes. Tad viss satumst. .. bet turpat jau atkal plaukst gaisma. Tas nozīmē, ka pagājuši četri gadi un tevi atdzīvina. Tad ir visbīs­tamākais brīdis, jo galva atpūtusies, domas neparasti svaigas un tevi sagrābj ziņkāre: kurp mēs lidojam? Kas noticis pa šiem gadiem? Bet sirds atradinājusies pukstēt, tā nedrīkst pēkšņi mainīt režīmu. Es, piemē­ram, lēcienu pārcietu labi, bet jūsu vectēvs slikti. Kā nekā vecs cilvēks, un sirds notērēta. Pirmo reizi vēl nekas, bet pēc otrā miega — bija gan ģīboņi, gan graizes, gan samaņas zaudēšana. Aiša — mūsu vecākā ārste Aiša Juldaševa — stundas četras pūlē­jās gar viņu. Tomēr pamodās. Tad Aiša pateica, ka par trešo reizi viņa vairs negalvojot. Varbūt Paveļam Aleksandrovičam vajadzēšot paciesties un visu atceļa laiku — četrpadsmit gadu — bez nomaiņas dežurēt.

Mēs jau tuvojāmies mērķim, kad itin visus modi­

nāja augšā un gulēt vairs neviens negāja. Četrpa­dsmit gadu bijām traukušies uz neredzamo punktu, līdz beidzot saskatījām mērķi — tumšu aplīti, kas aiz­klāja zvaigznes. Lieliski vīri tie Mēness astronomi! Mērķi mums bija norādījuši precīzi, un mēs bijām pie­lidojuši precīzi, lieki netērējot degvielu. Bet vienu nebija saskatījuši astronomi — ka Pūķa zvaigznāja īnfra nav vientuļš, bet dubultķermenis, divas melnas saules — A un B. A ir mazāka, B — mazliet lielāka. A ir tuvāk mums, B — drusciņ tālāk. «Drusciņ» pēc kosmiskajiem mērogiem. Vispār attālums starp tām ir lielāks nekā no Zemes līdz Saturnam.

Nepacietībā mēs trīcējām un drebējām un Pavels Aleksandrovičs vairāk par visiem, lai gan to neizrā­dīja. Tas taču bija viņa dzīves beidzamais trumpis, beidzamā cerība tikties ar kosmosa brāļiem. Vectētiņš jau bija sagatavojis visu savu arsenālu starpplanētu sarunām: gaismas signālus, lai paziņotu, ka divreiz divi ir četri, un infrasarkanos prožektorus gadījumā, ja turienes būtnēm ir pūces redze. Viņš sagatavoja arī kamertoņus, ja šīs būtnes būtu pilnīgi aklas. Sa­gatavoja arī ultraskaņu sirēnas, ja būtnes uztver ultraskaņu tāpat kā sikspārņi. Bija viņam arī ģeomet­risku figūru zīmējumi un modeļi, ābece ar reljefām bildītēm, ko varētu ir apskatīt, ir aptaustīt.

Prātā stāv izšķirīgā diena — trešais augusts. No rīta laidām darbā bremzes. Sāka izpausties augša un apakša, gaisā uzdzinušās mantas krita uz grīdas. Pret dienas vidu Infras tumšais plankumiņš manāmi izple­tās, aizsegdams zvaigzni pēc zvaigznes. Arvien vairāk un vairāk. Tad satumsa gandrīz puse debess. Sev priekšā ieraudzījām it kā karājamies kaut ko līdzīgu melnai bļodai. Mēs apstājāmies. Mūsu raķete kļuva par Infras pagaidu pavadoni.

Iedomājieties mūsu vilšanos. Mūsu astronomi maz­drusciņ bija kļūdījušies. Atmosfēras temperatūru bija noteikuši plus desmit grādus, bet patiesībā tempera­tūra bija mīnus seši. Tur atmosfērā bija visa kā: ir metāns, ir amonjaks, gluži kā uz Jupitera, ogļskābā gāze, tāpat kā uz Venēras, pārpilnām ūdeņraža un ūdens garaiņu — biezum biezi mākoņi. Zem tiem ledus,

sniega lauki un ledus blāķi. Bet pa ledus blāķiem izkāpelēt nebija ko domāt. Četrkārtīgs smagums, kā­jas nemaz nevarēja pacilāt, smagas kā svaru bumbas. Ledus biezums — desmitiem un simtiem kilometru. To mēs noteicām ar spridzināšanu.

Vajadzēja lidot četrpadsmit gadu, lai ieraudzītu pa­rasto Arktikas nakti!

Mēs visi jutāmies sarūgtināti, bet Pavels Aleksan- drovičs vienkārši satriekts. Dzīves sapnis nebija pie­pildījies. Pēdējais mēģinājums sabrucis.

Tai reizē tad radās galīgais lēmums: doties arī uz Infru B.

—   Pats par sevi saprotams! Tā taču turpat līdzās, — man paspruka.

—    Nē, nav vis pats par sevi saprotams, Pavļik. Kosmosā ir savi aprēķini. Uz Zemes kilometri ir at­karīgi no kurināmā, bet tur valda tikai ātrumi. Kuri­nāmo netērē visu laiku, tikai ieskrējienā un bremzē­jot. Visbiežāk kurināmā krājumus ņem līdzi diviem ieskrējieniem un diviem bremzējumiem. Ja lieku reizi kaut kur pieturam, tas nozīmē, ka pārtērējam kuri­nāmo un atpakaļ būs jālido gausāk, ka atgriezīsimies gadus trīs vēlāk. Tad nu visādi taupījām, attīstījām mazāku ātrumu — ne lielāku par četrdesmit kilomet­riem sekundē. Pagājušā gadsimta beigās to uzskatīja par sasniegumu. Tā nu lēnītēm vilkāmies — turpat ve­selu gadu no Infras līdz Infrai. Gulēt arī neviens ne­gāja — uz gadu vien nav vērts atdzesēties. Jūsu vectēvs nevarēja vien beigt atvainoties — vecais vīrs domāja, ka viņa dēļ bijām ar mieru uzkavēties. Tais­nību sakot, visiem gribējās apmeklēt otru Infru. Kur trīsdesmit gadus no dzīves esi ^atdevis, tur ar vienu vai diviem gadiem vairs nerēķinās. Nevienam negri­bējās pagriezt muguru neizpētītajai pasaulei.

Iezīmējās arī otrs tumšais plankumiņš, aizsegdams visas tuvākās zvaigznes un aizklādams pusi debess. Mēs atkal piebremzējām, kļuvām par pagaidu pava­doni un nosūtījām izlūkraķeti tumsā. Paši jaušam, ka šoreiz tā nav akla tumsa. Zem mums visu laiku plaiksnīja rūsa — plosījās negaiss. Uzliesmojumu mir­kļos bija redzami mākoņu apveidi. Automāts pa radio

ziņoja, ka temperatūra plus divdesmit četri. Varbūt tāpēc arī Zemes astronomi 'kļūdījās, ka sajauca ledai­nās Infras starus ar šīs — negaisa Infras stariem. Vi­dēji iznāca plus desmit grādu — tuvu īstenībai.

Kaut ko savos aprēķinos tomēr nebijām paredzē­juši, un mūsu izlūkraķete pazuda. Acīm redzot, tā bija nogrimusi. Pēdējā brīdī uz ekrāna mēs ieraudzī­jām ūdens klajumu, augstus viļņus. Nosūtījām otru raķeti — tā vairākas reizes aplidoja ap Infru. Redzē­jām mākoņus, redzējām lietu līstam — gluži stāvus, nevis slīpi, kā parasti līst pie mums. Uz Infras itin viss taču četras reizes smagāks, pat ūdens pilīte. At­kal redzējām viļņus. Visapkārt jūra un tikai jūra, ne­vienas saliņas. Okeāns ir uz ekvatora, okeāns ir uz poliem. Nekādu ledāju. To var saprast. Uz Infras sil­tums izstaro no iekšienes, tāpēc klimats visur vie­nāds — kāds polu joslā, tāds tropu joslā. Silts itin visur.

Ledāju nav. Tik ūdens un ūdens. Nevienas pašas saliņas, kaut vai vulkāni būtu paslējušies. Okeāns un okeāns, viscaur okeāns. Nolaidām raķeti uz ūdens, iz­mērījām dziļumu. Vienā vietā rādīja septiņdesmit ki­lometru, kādā citā — tikai trīs. Bet cietzemes nekur.

Cik daudz pārsteigumu tai kosmosā! Tās ir tuk­šas valodas, ka tur valda vienmuļība un garlaicība. Uz ko mes bijām cerejuši? Ka uz šim Infram, tapat ka uz mūsu Zemes, ir okeāni un cietzeme. Ka saprātīgas būtnes (un sirds dziļumos visi cerējām ar šīm saprā­tīgajām būtnēm tikties), dabiski, var attīstīties tikai uz cietzemes. Mūsu zvaigžņu kuģis bija pielāgots tā, lai varētu nosēsties uz cietzemes. Vaļas brīžos taisī­jāmies pavērot arī okeānu — pamest krastu un no­laist okeāna dzīlēs nelielu batisfēru. Tomēr mūsu gal­venais uzdevums bija izpētīt kontinentus.

Un pēkšņi viss izrādījās citādi. Cietzemes nav ne­maz. Dzīvas būtnes, vai tās ir saprātīgas vai nesaprā­tīgas, meklējamas ūdenī. Varbūt nolaisties uz ūdens? Bet kā? Uz trim kājām? Varbūt pārbūvēt zvaigžņu kuģi? Uz Zemes tas viegli izdarāms: pārtaisa projektu un nodod pasūtījumu citai rūpnīcai. Bet mums strā­dāšana primitīva. Darbmašīnas pavisam maziņas, tikai sīkiem labojumiem. Vienīgais materiāls — tukšās tvertnes. Strādnieki — seši cilvēki, nevienam nav augstākās kvalifikācijas. Sēžam un visi seši domājam.

Labi, mēnešus trīs nojēgsimies, pielāgosim savu kuģi, ka tas var nolaisties uz ūdens. Bet uz Infras pievilkšanas spēks ir pamatīgs, lai paceltos un nolais­tos, jāpatērē daudz kurināmā. Mēs izšķiedīsim kuri­nāmo, un tas nozīmē, ka atceļā vajadzēs samazināt ātrumu. Tad līdz Zemei lidosim nevis četrpadsmit vai sešpadsmit gadus, bet divdesmit piecus. Liekus desmit gadus nepietiks ne pārtikas, nedz arī mūsu vecais vīrs tos nodzīvos. Nē, nolaisties nedrīkst. Varbūt ba- tisfēru vienkārši iemest ūdenī? Bet kāda tam jēga? Nelaime tā, ka zemūdens televizoru nevar izmantot — tam vajadzīgs kabelis. Uz Zemes tas nerada nekādu grūtību — izmaina konstrukciju un pasūtījumu aiz­sūta citai rūpnīcai. Bet pie mums strādāšana primitīva, seši strādnieki, mazās darbmašīnas tikai remontdar­biem. Tā ir pasaka par balto vistiņu.

Tātad iztiksim bez televizora. Iegremdēsim radio­raidītāju. Bet radio ir skops. Tas var gan ziņot, kur silts, kur auksts, sniegt ziņas, ka līdzās ir blīvs ķer­menis. Bet kas tas par ķermeni? Kāds tas izskatās? Vai tā ir klints, medūza vai valzivs?

Reiz, kad mums jau apnika galvas lauzīt, Pavels Aleksandrovičs sacīja:

«Izeja ir. Es jau ilgi domāju.»

Mēs visi saausījāmies: kas tā par izeju?

«Ar batisfēru jāiegremdē cilvēks,» viņš vienkārši pateica. «Cilvēks apskatīs pats savām acīm un pa radio pastāstīs.»

Mēs pasmaidījām, uzņemdami to kā joku. Cilvēku iegremdēt jau varētu. Tikai kā to dabūt atpakaļ. Uz ūdens tad jānosēdina zvaigžņu kuģis, lai uzņemtu ieni- rēju. Nosēdināt uz trim balstiem nevar, mainīt kon­strukciju nav pa spēkam. Lai nosēstos, vajadzīgs kuri­nāmais. Izšķiedīsim kurināmo — lidosim liekus desmit gadus. Desmit gadiem pietrūks pārtikas. Un diez vai vecais vīrs tik ilgi nodzīvos. Vārdu sakot, pasaka par balto vistiņu.

Automātiskās raķetes derīgā krava ir divsimt kilo- 114

gramu. Batisfēru tā iegremdēt varēs, bet pacelt ne­spēs.

«Neko darīt,» nosaka Pavels Aleksandrovičs. «At­pakaļ tikt cilvēks nevar.»

Aiša pirmā saprata, par ko ir runa.

«Jūs pats gribat. . .»

«Jā, es gribu,» viņu pārtrauca jūsu vectēvs. «Bei­dziet vicināt rokām, uzklausiet mierīgi. Jūs, Aiša, ap­galvojāt, ka mani midzināt esot bīstami, ka es pēc katras iemigšanas riskējot nepamosties. Jūs laikam uz­stāsit, lai es dežurētu nepārtraukti visus četrpadsmit gadus no vietas. Tagad man ir deviņdesmit pieci. Nav nekādas garantijas, ka nodzīvoju, līdz tiekam atpakaļ uz Zemes. Un, pat ja es nodzīvotu, kas mani tur sa­gaida? Saudzēt veselību, rīt zāles, slaucīt vasarnīcas celiņus, apgriezt krūmus? Bet es esmu vecs kosmietis. Mēs, kosmieši, dzīvojam un mirstam ceļā, debess takās.»

Juldaševa iebilda: «Nevajadzīga uzupurēšanās. Uz Zemes ir jāatgriežas, lai sniegtu ziņojumu …» — «Tiks sarīkota nākamā ekspedīcija,» apliecināja Toļa Va- rencovs. Bet Aiša pateica skaidri un gaiši: «Mēs jūs nelaidīsim, tas būtu noziegums.»

Bet vectēvs šai: «Jūs, Aiša, esat pilna ar medicī­niskiem aizspriedumiem. Jums šķiet, ka cilvēks drīkst mirt tikai no slimības, pēc ārsta oficiālas atļaujas. Mums, kosmiešiem, ir savs dzīves rēķins. Mūsu dzī­ves mērs ir atklājumi un nevis gadi. Taisnību sakot, mana biogrāfija beigsies tad, kad griezīsimies atpakaļ uz Zemi. Tā arī tiks uzrakstīts: «Infras B atklāšana ir viņa pēdējais sasniegums.» Saprotiet — pēdējais! Infra B ir mana robeža, mana virsotne, un es pat ne­dabūšu zināt, vai te, Infras okeānā, eksistē dzīvība. Bet nākamā ekspedīcija uz Zemes atgriezīsies pēc ga­diem četrdesmit, ne agrāk. Es esmu uzrakstījis savu pēdējo rindiņu un izlasījis pēdējo lappusi. Tad nu ļau­jiet man ieņemt vēl vienu virsotni, ļaujiet dzīvot vēl četrdesmit gadu, ļaujiet ieskatīties nākamā gadsimta zinātnieku vēstījumos. Neliedziet man pussoli pāri manai robežai!

— Un jūs palaidāt veco vīru? Neviens nepieteicās viņa vietā? — iesaucās Marina.

Kas bija noticis ar manu kautrīgo meiteni?

Blohins pat nepaskatījās.

—    Piecēlās Toļa Varencovs un gribēja jau piedā­vāties, bet Gajina saķēra viņu aiz piedurknes. Es pastāvēju uz savu kandidatūru. Bet Pavels Aleksan- drovičs noraidīja. «Esmu izlēmis,» viņš sacīja. «Netērējiet laiku tukšiem strīdiem. Es pavēlu sākt iegremdēšanas priekšdarbus.»

—   Un jūs, protams, piekritāt? — es nenocietos.

—    Divas nedēļas mēs mēģinājām viņu pierunāt, — turpināja Blohins. — Strīdējāmies visu laiku, kamēr notika gatavošanās. Batisfērā bija daudz kas iekārto­jams. Mēs konstruējām un centāmies atrunāt. Galu galā Pavels Aleksandrovičs strīdus aizliedza. «Jūs ka­vējat darbu,» viņš sacīja. «Jūs nevis pārdomājat visu, bet tērējat laiku un neļaujat arī man pārdomāt.»

Viņš tiešām bija visu paredzējis. Atstāja mums ļoti sīkus norādījumus visam atceļam. Visu paskaidroja akurāti, mierīgi, kā nodod saimniecību pēc saraksta. Viņš uzrakstīja atvadu vēstules draugiem uz Zemes. Sūtīja sveicienus Katerinai Kimovnai. Lūdza noskūp­stīt Pavļiku uz pieres. Viņam bija aizmirsies, ka es to nevarēšu aizsniegt. Mums, kosmiešiem, Zemes laika te­cējums apstājas, Dzimteni atceramies tādu, kādu to pametām. Tāpēc viņš lūdza noskūpstīt. Citu neko ne­novēlēja. «Ja zēns būtu tiecies uz kosmosu,» viņš sacīja, «es viņam būtu devis padomu. Bet Zemes lie­tās Katerinai lielāka saprašana nekā man.»

Pēdējā vakarā viņš pavēlēja sarīkot atvadmielastu. Pats sastādīja ēdienu karti. Tika rādīta iemīļotā hro- nikālā filma «Maskavas ielās». Tai sekoja mūzika — Bēthovena devītā simfonija, kas jūsu vectēvam pa­tika. Tā ir vētraina, tā ir cīņā saucēja. Dzērām šam­panieti. Tā ir vesela problēma — bezsvara stāvoklī raķetē dzert šampanieti, kas manās aizklīst gaisā. Visi dziedājām dziesmu. Dziedājām -mūsu ceļa dziesmu:

Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, Kapteinis mūs vienus pametīs. Taču mūsu brauciens neapstāsies.. <

Raudāja Aiša, raudāja Gaļina, un Toļa visu laiku griezās sāņus un šņaukājās. Bet es biju mazliet norei­bis un uzdrošinājos jautāt: «Vai tiešām jums, Pavel Aleksandrovič, nav baigi?» Viņš man atbild: «Mīļais Radij, protams, ir bail, un visvairāk baidos, vai tik ne­esmu visu to velti pasācis. Varbūt nekā cita neredzēšu kā vien melnu ūdeni… .» Bet es saķēru vina rokas: «Pavel Aleksandrovič, un ja nu tiešām tur nekā nav. Atsakieties no sava nodoma!»

—    Vai atteicās? — Marina nopūtās.

—   Vai magnetofons jums ir? — Blohins dzestri no­prasīja.

* * *

Pēc dažiem mirkļiem, lentei klusi čaukstot, atska­nēja pazīstama balss. It kā nebūtu ne desmitiem gadu, ne desmitiem miljardu kilometru. Es jutos kā puika, kas ierāpies dīvāna kaktiņā. Tāpat kā bērnībā pie- smakusī, dobjā balss, vārdus sjkaidri izrunādama, dik­tēja atmiņu kārtējo nodaļu.

—    … Es izslēdzu prožektoru, — vectēvs ziņoja.

—     Tumsa, bet ne absolūta. Visu laiku plaiksnās īsi, žuburoti zibeņi vai rūsa. Uzliesmojumos redzami pla­kani mākoņi kā palagi. Uz Jupitera ir tādi paši. Gar malām mākoņu aitiņas. Gaiss ir blīvs, gaisa straumju robežmalās īslaicīgi virpuļi.

—   Tas nav pats sākums, — Blohins paskaidroja.

—    Bet tur, iepriekšējā, visu laiku ir traucējumi.

Vectēva balsi brīžiem traucēja dārdoša rūkoņa, uli-

nāšana, svilpieni un kaucieni. Taisni kā nelabie dietu ap nāvei nolemto un priecātos par laupījumu. Bet vectēvs mierīgi stāstīja savu:

—    Zemāk gaiss ir dzidrāks. Es redzu jūru. Tās vir­sma piķa melnumā. Viļņi nav lieli, tik tādi ņirbu vil­nīši. Lēnām krītu lejup, gaiss ir ļoti blīvs. Pirksts man turas uz pogas, prožektorus reizēm ieslēdzu, reizēm izslēdzu. Neticams smagums, kustēties grūti, gluži kā Infras A ledājos. Pat mēli grūti pakustināt.

Tad pēkšņi prieka sauciens:

—    Putni! Spīdīgi putni! Viens, tad vēl viens! Trīs uzreiz! Pavīdēja un pazuda. Vai televizors kaut ko tādu pamanītu? Tas jātver acīm. Es saskatīju. Galva apaja, rumpis resns. Spārniņi mazi un trīc. Tīri kā mūsu lidojošās zivtiņas. Var jau būt, ka tās ari ir zi­vis un nevis putni. Bet lidoja augstu. ,

Spēcīgs plīkšķis. Klusums.

—    Vai troksni dzirdējāt? Es iekāpu ūdenī. Pamatīgi sasitos. Pat ceļgali nošņirkstēja. Sāp arī mugurkauls. Bet tam nav nozīmes. Es izslēdzu gaismu. Aprodu ar tumsu.

Mazliet vēlāk:

—    Mīļais Radij, neesam velti lidojuši! Tā ir melna jūra — īsta zupa: viss mirguļo vienās uguntiņās — dzeltenās, zilganās, visbiežāk gan sarkanā. Es redzu zivis — vienām spīd žaunas, citām spuras. Šausmīgi ķēmi, bet ļoti atgādina mūsu dziļūdens zivis. Vide tāda pati: spiediens liels un ūdens melns. Kāda zivtele, laistīdamās varavīksnes krāsās, visu laiku lēkā. Kas tas par danci? Uzlaidīsim tai prožektoru. Kā tad, kaut kas jauns. Zivtele ieskrējusi zemūdens tīmeklim līdzīgā tīklā. Uz karstām pēdām klāt arī pats zirnek­lis. Riebīga aina: mute, maiss un taustekļi. Mute mau­cas zivij virsū kā cimds. Pazuda no redzes lauka. Vairs nav saskatāms.

Lēnām grimstu, apmēram divus metrus sekundē. Atkal izslēdzu prožektoru. Okeāna viņā pusē ugunīga viesuļvētra — spīdoši virpuļi, viļņi un mākoņi. Cik daudz te visādu sīkuļu! Tīri kā mūsu garneles. Jo dzi­ļāk, jo biezāks. Uz Zemes ir otrādi — dzīlēs mīt ma­zāk. Tāpēc ka tur siltums plūst no augšas, te no apakšas.

Bet kas tad tas? Garš un tumšs, bez galvas un bez astes. Valis vai kašalots? Kustas ātri, aiz tā paliek mirdzoša strūkla. Iluminatoriem līdzīga uguntiņu vir­kne sānos. Vai tiešām zemūdene? Varbūt kaut kas cits, kas ne ar ko nav salīdzināms? Katram gadījumam signalizēju ar prožektoru: divi — divi — četri, divi — trīs — seši, divi — divi — četri.

Tas nelikās zinis. Aizklīda pa labi. Vairs neredzu.

Prožektors sataustījis okeāna dibenu. Savādas mez­glainas saknes. Līdzīgas koraļļiem vai jūras lilijām. Es redzu resnus stublājus ar nokareniem kausiņveida dzi­numiem, no kuriem dažs stingri atspēries pret okeāna dibenu. Mūsu jūras lilijām kausiņi vērsti uz augšu, tie uztver grimstošās barības vielas. Ko šie te meklē dūņās? Vai pūstošos atkritumus? Taču visi kausiņi pret dibenu neatmetas. Vai tiešām tie uztver siltumu? Bet tad tiem jābūt augiem. Augi bez gaismas? Neiespē­jami. Lai gan gaisma — infrasarkanā gaisma — plūst no okeāna dzelmes. Vai ar infrasarkano staru ener­ģiju var veidot olbaltumu, sašķelt ogļskābo gāzi? Re­dziet, kur slēpjas Zemes enerģētiķu problēma —- dzi­nējs, kas spēj izmantot istabas temperatūru. Šie augi katrā ziņā jānogādā uz Zemes. (Iedomājieties, dažus mirkļus pirms nāves cilvēks apcer zinātniskus tema­tus!) Es dabūju atelpu, — vectēvs turpināja. — Esmu iestrēdzis dzelmes brikšņos. Varu vērot nesteigdamies. Arvien vairāk pārliecinos, ka zem manis atrodas augi. Kāda resna bezacaina zivs zelē dzinumus. Vēl kāda cita — gara un ar milzīgiem zobiem — sagrāba resno un pašāvās augšup. Barības straume te plūst no apakšas uz augšu. Spēcīgie putni — pēdējā instance. Tomēr vēl kādi briesmoņi — bruņurupuča sajaukums ar astoņkāji. Par astoņkājiem es tos no­saucu salīdzinājuma pēc, īstenībā tie ir pieckāji. Pieci taustekļi — viens mugurpusē ir stūres airis, četri sā­nos. Galos uztūkumi ar piesūcekņiem. Vienā no priek­šējiem taustekļiem — spēcīgs gaismas orgāns. Kaut kas līdzīgs lukturītim. Taisnais stars visu laiku šau­dās pa stublājiem. Uz muguras nezvēram bruņas. Acis tam kā vēzim. Stobriņveida mute. Tik sīki es ap­stāstu tāpēc, ka šīs būtnes nāk man virsū. Pašreiz tās lūr taisni iluminatorā. Baiga sajūta — skatiens tām pilnīgi saprātīgs, acu zīlītē lēca, bet varavīksnene, gluži kā kaķim, fosforiscē bāli zaļu gaismu. Esmu la­sījis, ka Zemes astoņkājim esot cilvēka skatiens, pats to redzējis neesmu un nevaru salīdzināt. Nezvēri .ir četri. Tie piepeldējuši pie batisfēras, visi pēc kārtas ielūkojas iluminatorā. Batisfēra nodrebēja. Vai tie to parāva? Parastā dzīvnieku loģika — ja kaut kas kust,

to vajag sagrābt un aprīt. Viegli sagrauzt manu tē­rauda čaulu tie gan nevarēs. Pagaidām paldies tiem — izkustināja mani no vietas. Citādi jau baiļojos, ka līdz pašām beigām vajadzēs sēdēt zemūdens mežā.

Okeāna dibens slīpi iet dziļumā. Biezoknim nav ne gala, ne malas. Bet savādi — augi stiepjas taisnās rin­dās kā augļu dārzā. Kaut kas liels un smags tūļīgi kust, nogriezdams veselus krūmus līdz pat saknei. Tavu rijīgu briesmoni — visu laiku šķin krūmus. Slikti redzu, šis dzīvais kombains lien kaut kur sā­nis. Priekšā klinšu grēda. Esmu garām. Melns bezdi­benis. Batisfēra grimst. Spiediens pieaug. Ardievu! Sveiciniet Maskavu!

Mirkli klusums. Tad pēkšņi kliedziens, gandrīz kā vaids:

—    Plaisa!!!

Skan spalgi sitieni arvien biežāk un biežāk. Acīm redzot, ūdens pilieni, kas spiedienā ielauzušies ka­merā, viņu apšaudīja kā no šautenes.

Vectēvs ievaidējās. Iespējams, ka viņu bija ķērušas ūdens skrotis. Tad vectēvs ātri nobēra:

—    Dzelmes dibenā ir celtnes. Pilsēta. Apgaismotas ielas. Kupoli. Bumbas. Peldoši torņi. Visās malās… Vai tiešām tā būtu …

Dārdoņa. Sāpju kliedzieni. Kaut kas noklunkst.

Tad līksms, skaļi svelpjošs un gari stiepts radio' traucējuma kauciens.

* *

Klusi zuzēdama, slīd mēmā lente. Marina slauka asaras. Mūsu vectēvs aizgājis bojā! Gājis bojā okeāna dzelmē, gājis bojā uz tik tālas, svešas, pat neredzamas saules.

Blohins izbeidza skumjo klusumu.

—    Es saprotu, jūs viņu zaudējāt nupat, jums ir smagi. Bet mēs jau esam apraduši, pagājis tik daudz gadu. Sērojām, tad apradām. Man bija grūtāk nekā citiem, jo maiņā es paliku viens. Visus gadus gluži viens. Mērīju un rēķināju, rēķināju un mērīju. Nav neviena, ar ko vārdu pārmīt. Kā maniaks es sarunājos

ar aukstajā ūdenī guļošajiem. Kalendārā svītroju die­nas. Gulēt likos agrāk, cerēdams sapņos skatīt Zemi.

Marina, asaras noraususi, pieskārās viņa piedurknei. Aiz žēluma pret dzīvo viņa pārvarēja skumjas par aizgājušo.

—    Tas viss ir pagājis, — viņa noteica. — Tagad jūs esat mājā un draugu vidū. Te ir saule, mūzika, puķes un putni. Jūs cienīs, un par jums rūpēsies. Esmu pārliecināta, ka nāks sieviete, kas jūs novēr­tēs un iemīlēs.

Ko es dzirdu? Mana meita runā tādus vārdus!

Kā viņš paskatījās uz Marinu! Tik vienu skatienu uzmeta, un šai skatienā bija tik daudz iecietības, pat līdzjūtības, it kā nevis mēs viņu, bet viņš mūs žē­lotu …

—    Jūs, meitenīt, to nevarat saprast, — viņš augst­prātīgi noteica. — Jūs esat mājas dzīvnieciņš, bet es — vecs kosmietis. Mēs dzīvojam un mirstam ceļā, debess takās. Pēc gada es lidošu atpakaļ uz Infru.

Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, Kapteinis mūs vienus pametīs. Taču mūsu brauciens neapstāsies, Citas kvēlas sirdis vietā stāsies.

Vai stāsies?

Un viņš aizgāja, skaļi dungodams:

ŠORINA FUNKCIJA

Šorina funkciju pazīst katrs astronautikas students. Skaists, daudzlapains, ceturtajā dimensijā izliekts ķer­menis, ar ko vienmēr pārbauda telpisko iztēli. Bet tikai nedaudzi zina, ka bijusi vēl viena Šorina fun­kcija — viņa dzīvē galvenā un pavisam vienkārša, tik vienkārša kā pirmās pakāpes vienādojums un tik taisna kā taisna līnija.

Pec bibliotekāru ziņām, katram lasītajam apmēram desmit gadu vecumā uznāk piedzīvojumu alkas. Šai

laikā no vecāku arhīviem velk ārā vecas grāmatas par asinskāriem indiāņiem ar spalvām matos, par augst­sirdīgiem pirātiem, par drūmiem spiegiem ar zilām brillēm un lieko bārdu un par sudrabainās stikla bru­ņās ģērbtiem astronautiem, kas zem svešas saules pa­spiež neredzētu būtņu spalvainās, zvīņainās, ādainās, zilganās, zaļās, violetās, svītrainās rokas ar pirkstiem, taustekļiem vai piesūcekņiem . .. Šādas grāmatas mēs visi ar sajūsmu lasām desmit gadu vecumā un ar smīnu — pēc sešpadsmit gadiem. No desmit līdz seš­padsmit gadiem mūsos pamazām attīstās laika izjūta: sākam apzināties un saprast XXII gadsimtu — vispā­rēja miera laikmetu, mēs saprotam, ka tomahauki no­zuduši un līdz ar beidzamo karu nozuduši arī spiegi; nozudušas arī brilles, līdzko parādījās lēcas un acs muskuļu atmīkstinātājs hibīns. Mēs uzzinām, ka iestā­jies kodoltermiskās varenības laikmets, ka cilvēki brīvi lido uz jebkuru planētu un pārveido tiklab savas, kā arī citu planētu dabu, bet diemžēl nespēj izlauz­ties uz svešajām saulēm, kur mīt šie zvīņainie vai spalvainie. To visu mēs uzzinām, samierināmies, at­rodam citu tikpat aizrautīgu darbu kā spiegu ķeršana vai lidojumi uz zvaigznēm.

Bet Šorins nesamierinājās.

Viņa plaukts bija piekrauts tikai ar XX gadsimta seno fantastu grāmatām, zvaigžņu atlasiem un planētu kartēm. Pie sienām karājās Gagarina un Titova ģī­metnes. Šorins pieņēma pat citu vārdu — Hermanis — par godu Kosmonautam Divi. Zinādams, ka kosmosā vajadzīgi stipri cilvēki, zēns trenējās, rūdījās izturībā un grūtībās — ziemā gulēja ārā, peldēja āliņģī, reizi mēnesī badojās divas dienas no vietas (kas nemaz nav lietderīgi), reizi nedēļā devās tālos pārgājienos — vai nu kājām, vai ar slēpēm, svētdienās lidoja uz Vidus­jūru un peldēja tur vairākus kilometrus, ar katru gadu par diviem kilometriem vairāk.

Bet reiz tas beidzās slikti.

Tai septembra svētdienā viņš bija nodomājis pār­spēt savu normu un uzstādīt jaunu personisko re­kordu. Diena bija vēsa, vējaina, pavisam nepiemērota

tālai peldēšanai. Bet kosmonauti slikta laika dēj savus plānus nemaina. Hermanis piespieda sevi ieiet ūdenī.

Malā jūra bija mierīga, bet aiz sēkļa jau viļņu šļak- stoņa. Viļņos šūpojoties, jauneklim šķita, ka pūš krasta vējš un atgriešanās būs grūta. Bet «kosmonauts lēmumus ceļā nemaina», un Šorins apņēmās peldēt tālāk.

Tāla peldēšana ir vienmuļa nodarbība. Grūdieni, slī­dēšana, atbalstīšanās ar rokām ūdenī, pacelt galvu, ieelpot, plaši atplest muti, izelpot ūdenī, mazliet ierīt gaisu, vēziens ar rokām, grūdiens un slīdēšana. Un tā atkal, atkal un atkal. Tā tūkstoš, divtūkstoš, trīstūk­stoš reižu. Kustības ir vienmērīgas, bez īpašas piepū­les, mute tver gaisu, muskuļi kust, galva skaidra, do­mas plūst savu gaitu.

1. SAPŅOJUMS

Pēdējā brīdī, kad ātrums ir niecīgi mazs, kapteinis sēžas pie stūres. Kas zin, vai nebūs vajadzīgi pēkšņi, elektronu smadzenēs neparedzēti lēmumi.

Kapteinis ir jauns, bet seja pauž gribu, lūpas cieši sakniebtas, uzacis sarauktas. Visi raugās viņā ar cieņu, viņam uztic dzīvības.

Kapteiņa vārds, protams, ir Hermanis Šorins.

Zemāk. Zemāk. Vēl zemāk. Raķetes tērauda ķetnas iecērtas karstajās smiltīs.

Kuģis nosēdies uz svešas, nepazīstamas planētas.

Virs viņu galvām saule — spožs, kvēls apelsīns. Pa apelsīnkrāsas debesīm peld balti un oranži mākoņi. Tuvāk apvārsnim debess deg sarkanāk, tāle kvēlo tumšā sārtumā, šķiet, visa planēta ugunsgrēka pār­ņemta. Bet kapteinis baiļu nepazīst. Viņš zina, ka ne­kāda ugunsgrēka nav. Atmosfēra, kas te blīvāka nekā uz Zemes, kliedē citus starus.

Viss grimst dzeltenā, sārtā un tumši sarkanā krāsā. Tveices un kvēles valstība!

Kapteinis uzģērbj skafandru. Viņa tiesības un pie­nākums pirmajam spert soli uz nepazīstamās planētas.

Un magnētiskās pazoles iemin pirmās cilvēka pēdas.

Pa labi redzams kaut kas balts. Tā kā sniegs. Sniegs tādā karstumā? Vai tie tik nav sāls slāņi? Kapteinis slīd pa gaisu, pār smilšu pauguriem līdzi steidzas spār­nota ēna. Izrādās, ka baltums ir mežs. Koki un zāle glābjas no tveices un atstaro gaismas starus. Gandrīz visus. Katrai lapiņai sava nokrāsa —- zilgana, sārta vai varavīksnaina. Perlamutra krāsas mežs laistās maigā varavīksnes zaigumā. Katra zālīte īsts senlaiku juveliera darinājums.

Aiz meža — krauja un jūra. Dzeltensārti viļņi ar dabiskām putām. Tumšā sārtumā kvēlo tāle. Liesmo arī jūra.

Troksnis, kustība, putas un šļaksti. Vienīgi saprā­tīgu būtņu nav uz šīs nemierīgās planētas.

Tad pēkšņi dzidrajos viļņos pavīd cilvēka stāvs. Galva, rokas un viduklis. . . Bet kājas? Vai tiešām zivs aste kāju vietā? Vai tas var būt? Pasaku nāra!

Esiet sveicinātas jūs, pasaku planētas saprātīgās nāras! . .,

Ar pievērtām acīm var likties, ka peldi pa oranžu jūru. Tev līdzās zaļace nāra ar ūdensaugu matiem. Vari pieskarties viņas rokai, maigai un spēcīgai. Ausīs skan nevis burbuļu guldzieni, bet melodiska dziedāšana.

Taču viļņi kļuva arvien augstāki un augstāki, drau­dīgi šņāca sakultās viļņu kores. Vairs nevarēja bez apdoma peldēt, vajadzēja uzmanīties un apsvērt, lai, zem katras viļņu kores pašaujoties, ieelpotu un, ar vilni iznirstot, ierautu krūtīs gaisu. Vienmuļā darbo­šanās kļuva grūta un nogurdinoša. Sorins sāka aizkūst un sevi rāja: «Ir gan astronauts! Pusceļš vēl nav veikts, un jau paguris.»

Pusceļu iezīmēja trīs klintis, kailas un greizas, ne­glītas kā beigti zobi. Jauneklis ar lokatoru izmērīja attālumu līdz klintīm — pieci kilometri turp, pieci — atpakaļ. Beidzot klāt arī klintis. Viņš piepeldēja, pa­griezās un kļuva pat mundrāks. Toties viļņi tagad

šļakstījās sejā. Viņš saņēma visus spēkus. Viens mir­klis, otrs. Bet kas tad tas — vai klintis neattālinājās? Viņš vēcināja rokas vēl sparīgāk, piecas minūtes ne­meta acis atpakaļ. Beidzot tomēr atļāvās paskatīties — klintis stāvēja kā stāvējušas. Tad viņš sadomāja lais­ties zem ūdens — ienirt un atkal iznirt. Tā gan iz­devās tikt uz priekšu, taču elpa aizrāvās un sirds stipri dauzījās. Piedevām visām nelaimēm vēl piemetās krampji, vienu kāju salieca kā kabatas nazi.

Šorins nenogrima, jo viņš bija pārāk labs peldētājs. Viņš noturējās, kamēr krampji pārgāja, un pat pavir­zījās prom no klintīm. Taču spēki bija galā un va­kars nāca virsū. Jauneklis peldēja uzmanīgi, aiz bai­lēm no jauniem krampjiem airēdamies tikai ar vienu kāju. Sākumā viņš baiļojās, tad krita izmisumā, līdz beidzot kļuva vienaldzīgs, kaut tik nevajadzētu kus­tēties. Un smilšainais dzelmes dibens jau likās vili­noša guļvieta: kaut varētu nolikties un atpūsties. To­mēr viņš peldēja un pats sev centās iedvest: «Tu ne­drīksti nogrimt! Turies, ņerga! Tu nedrīksti nogrimt, ne jau tāpēc tevi mācīja un audzināja. Turklāt vēl taisījies par astronautu, sev Hermaņa vārdu izvēlē­jies! Kauns un negods!»

Viņu kratīja drudzis. Rokas kļuva kā lupatas, žokļi sāpēja, stundām ilgi muti vārstot. Spēka nebija it ne­maz. Jauneklis peldēja, bet neticēja, ka nopeldēs vēl četrus kilometrus.

Tad viņam ienāca prātā — jums, lasītāji, tas būtu drīzāk ienācis prātā — ļauties viļņu varai, lai tie nes uz klintīm. Aiz klintīm, aizvējā, krasta bangām jābūt rāmākām, un tur varētu pamēģināt uzrāpties augšā. Tā viņš izlēma un tā arī izdarīja. Piektajā rāpšanās reizē noskrāpējies un noplēsies viņš uzrausās vidējā klintī. Tur viņš notupēja visu nakti līdz rītam un mazā gaismiņā aizpeldēja līdz krastam, bet jau slims ar plaušu karsoni. XXII gadsimtā pneimoniju pieveica viegli, bet piemiņai Hermanis iedzīvojās hroniskās iesnās uz visu mūžu.

«Lai tas tev par mācību,» bija teikusi satriektā māte. «Nelien briesmās kā sadedzis.»

«Lai tas tev par mācību,» bija teicis skolotājs. «Ne­pārvērtē savus spēkus, nepaļauj ies tikai uz sevi, ne­riskē viens pats.»

Taču jauneklis mācību, saprata pēc sava prāta. Slīkst tik tas, kurš palaižas. Viņš taču nepalaidās un palika dzīvs. Viņš palika dzīvs, jo zināja, ka ne jau tā­pēc mācīts un audzināts, lai tiktu zivīm par barību. Neviens nedrīkst iet bojā, neveicis savu dzīves uzdevumu, mērķi vai «funkciju», kā viņš izteicās vēlāk.

Arī viņam ir sava funkcija — kļūt par astronautu, atrast saprātīgas būtnes kosmosā, likt pamatus visas Galaktikas Brālībai. Un viņš neies bojā, līdz nebūs veicis savu funkciju.

Jauneklis bija pārliecināts par saviem spēkiem un pēc skolas beigšanas devās uz Astronautikas insti­tūtu.

Bet nepielūdzamā aritmētika nostājās viņam ceļā.

No miljarda jauno cilvēku, kuri togad beidza skolu, vismaz divsimt miljoni sapņoja par kosmosu. Bet va­jadzēja tikai divdesmit tūkstošus, ne vairāk. No dau­dziem miljoniem visādi bez vainas sagatavotajiem, lieliski sagatavotajiem kandidātiem institūts izraudzī­jās studentus . . . kauns sacīt. . . lozējot. Bet kaulainā un izstīdzējušā, mazliet drūmā jaunekļa Hermaņa Šorina nebija pat starp kandidātiem. Viņu izbrāķēja iesnu dēļ. Pietika cilvēku ar veselu aizdeguni.

199 miljoni 980 tūkstoši atraidīto samierinājās ar neveiksmi, sameklēja sev vajadzīgu un interesantu darbu uz Zemes. Šorins nesamierinājās. Viņš apme­tās uz dzīvi Kosmogradā, pieņēma ne visai interesantu darbu, pirmo, kas pagadījās (darbus toreiz jau šķi­roja interesantos un neinteresantos), un trīsreiz ne­dēļā apstaigāja Kosmosa pārvaldes, apjautādamies, vai nav kāda brīva vieta, visviens kāda. Viņu noraidīja, sākumā pieklājīgi, tad smīnēdami, pat dusmīgi, taču vēlāk aprada, sāka uzrunāt un draudzīgi pamudināt. Un. tā kādu dienu Sanatoriju pārvaldē liktenis uzsmai­dīja jauneklim. «Tu aizej uz Kosmosa klīniku,» viņam teica. «Aizbraukšanai tur vajadzīgi slimnieku kopēji.»

Šorins nemaz nebija tīkojis pēc slimnieku kopšanas darba. Bet ko lai dara: kosmosa dēļ jābūt gatavam uz visu. Kas zina, kam līdzinās debess iemītnieki — nā­rām vai astoņkājiem. Spiest gļotainus taustekļus ar piesūcekņiem arī nav nemaz tik patīkami. Tādēļ Šo­rins pieņēma slimnieku kopēja darbu, un, kad uz Mēness vajadzēja slimnieku kopēju, uz turieni no­sūtīja viņu. Nevis tāpēc, ka viņš būtu bijis labākais, bet tāpēc, ka citiem uz turieni negribējās lidot.

Par slimo kopējām parasti strādāja pavecākas sie­vietes. Bet ģimenes cilvēkam ne visai gribas pamest māju un joņot uz Mēnesi vai Marsu.

Tā atstumtais ar hroniskajām iesnām nonāca kos­mosā pat vēl agrāk par tiem, kuriem šī laime bija kri­tusi izlozē. Un vēl stingrāk viņš noticēja savai fun­kcijai. Tas nu ir skaidrs, ka pats liktenis viņu aicina uz zvaigžņu ceļiem.

Pret zvaigžņu fonu Šorins savām acīm ieraudzīja pusdebess lielumā zilganu bumbu ar zilpelēkām mā­koņu aitiņām un gaišzilu atmosfēras svēdru. Viņa acīm pavērās arī citāda — misiņkrāsas pasaule ar apaļiem plankumiņiem, kas šķita kā zirga pēdas no­spiedumi, kā kosmosa zīmogi. Gaišzflā bumba sarau- cās, misiņa — izpletās, aizklāja visu debess jumu un melnraiba, spilgti plakātiska cieši pieglaudās pie pa­šiem logiem. Tā likās tik sveša pret maigi akvarelisko Zemi! Aina bija lieliska, skaistāka un krāšņāka par jebkuru grāmatas ilustrāciju vai ekrāna attēlu. Jau­neklis jutās apburts un mazliet arī vīlies.

Vīlies tāpēc, ka tas notika XXII gadsimtā. Biļeti jauneklis bija pasūtījis pa radio, vietu dabūjis lainera kajītē. Viņam līdzās sēdēja veci vīri, kas devās uz Mēnesi dziedināt tuklumu. Pavadone sudrabotā for­mas ģērbā atnesa pusdienas. Viņi paēda, pasnauda un nonāca uz Mēness, no kajītes iegāja liftā, no lifta — autobusā, no turienes — viesnīcas uzņemšanas ka­merā un dabūja istabu ar vannu. Ārā aiz istabas loga bija ar aizaugošu kupolu pārklātā Selēnpils: mājas, ielas, dārzi, dārzos milzīgas mēness puķes tieviem kā­tiem. Jaunie selenīti plūca šīs puķes un pasniedza

meitenēm, bet meitenes sārtos vaigus slēpa puķu pušķos.

Tā vairs nebija Zeme, bet tas vēl nebija ari kos­moss. Jātiek tālāk.

Bet Šorinam priekšā atkal nostājās tā pati aritmē­tikas siena.

Tais gados kosmosā darbojās apmēram divsimt tūk­stošu cilvēku, puse no viņiem — uz Mēness: kosmo­dromā un kosmodroma apkaimē — observatorijās, laboratorijās, šahtās, energostacijās, rūpnīcās un arī sanatorijās, un tūristu bāzēs.

No simttūkstoš cilvēkiem ne vairāk par simtu de­vās tālās ekspedīcijās vai nu līdz Saules sistēmas ro­bežai, vai pāri tai. Parasti tie bija nopelniem bagāti zinātnieki: astronomi, ģeologi, fiziķi. . .

Vai kļūt par nopelniem bagātu zinātnieku? Dažkārt tam nolūkam ar vienu mūžu nepietiek.

Šorins redzēja tikai vienu iespēju, vienu vāju ce­rību. Reizēm tālajās, nelielas ekipāžas ekspedīcijās bija vajadzīgi universāli visziņi: atslēdznieks — vir­potājs — elektriķis — pavārs — astronoms — skait­ļotājs — sanitārs — dārzkopis vienā personā, palīgs jebkurā darbā. Un jauneklis nolēma kļūt par tādu universālu palīgu.

Uz Mēness viņš pabeidza feldšeru skolu, pavāru kursus, ieguva lidotāja amatiera tiesības, nokārtoja mašīnskaitļošanas un siltumnīcas dārzkopja kursu, iemācījās štancēšanu un strādāt uz montāžas celtņiem. Kādreiz, priekš tulkotājas mašīnas ieviešanas uz Ze­mes, bijuši poligloti, kas pratuši desmit, piecdesmit un divdesmit valodas. Lepni ar savu labo atmiņu — viņi kolekcionēja valodas, uzstādīja atmiņas rekordus gluži kā sportisti. Šorins kļuva par polimeistaru, viņš it kā kolekcionēja profesijas. Sākumā viņu apmācīja labprāt, tad ar izbrīnu un pat tādām kā dusmām («Tērē mūsu un savu laiku. Mācības pārvērš sportā»), bet vēlāk ar lielu cieņu. Cilvēkiem piemīt īpašība cienīt neatlaidību, kaut ne visai saprātīgu. Selēnpilī dzīvoja savi desmit tūkstoši cilvēku, katrs savādnieks bija acu priekšā, un Šorins ar laiku izvērtās par ievērojamu personu («Mūsu vidū ir viens ar divpadsmit diplomiem»). Par viņu stāstīja atbraucējiem, un valodas no­nāca līdz īstajām ausīm.

Vienā jaukā mēnesnīcā, trīssimt piecdesmit stundu garajā naktī, jauno polimeistaru ataicināja Cjaņs, sla­venais ceļotājs Cjaņs, teorētiķis un praktiķis, kos­misko ceļu zinātājs. Tais gados viņš jau sirmā vecumā dzīvoja uz Mēness un gatavojās savam pēdējam ce­ļojumam.

—    Bet man ir hroniskās iesnas, — Sorins godīgi atzinās. — Es neatšķiru smaržas. Katra komisija mani izbrāķēs.

Cjaņs pat nepasmaidīja. Tik ap šaurajām acu sprau- dziņām savilkās krunciņas.

—    Planetologi dažādi izraugās palīgus, — viņš iesāka. — Vieni dod priekšroku izturības rekordis­tiem, otri — zīmētājiem novērošanas spēju dēļ. Vieni meklē centīgus, rūpīgus un izdarīgus, citi — patstāvī­gus domātājus, vieni par vissvarīgāko atzīst zināšanas un izvēlas erudītus. Man pašam ir savas domas. Manu­prāt, jāņem līdzi tādi, kas iemīlējušies kosmosā. Kurš īsti iemīlējies spēs būt sportists, erudīts, izdarīgs un patstāvīgs.

—    Vai katrs var būt rekordists? — Šorins jautāja.

—   Ja īsti iemīlējies, tad var.

Notika tā, ka Šorins otrreiz izvilka laimīgo lozi: no miljona viņš vienīgais nokļuva uz Mēness, no tūk­stoš Mēness iemītniekiem — vienīgais ekspedīcijā.

Vai to viņš laimēja loterijā vai bija nopelnījis? Kā jūs domājat?

Viņš staigāja laimīgs un lepns, pat galvu augstāk pacēlis. Viņam prātā bija šādas domas: «Visapkārt tik daudz cilvēku — gudru, apdāvinātu, mācītu un pieredzējušu, — bet izraudzījās mani, puiku. Ja to pa­teiks skaļi, neviens neticēs, sāks tincināt un pat ap­skaudīs.» Savā taisnajā prātā Šorins bija pārliecināts, ka visi cilvēki laužas uz kosmosu, ka kosmonautus tie uzskata par laimes lutekļiem, bet paši sevi — par otrās šķiras neveiksminiekiem. Šorins pat brīnītos, da­būjis zināt, ka citi no sirds sapņo kļūt par mākslinie­kiem, rakstniekiem, ārstiem vai inženieriem.

Tā Šorins izgāja uz zvaigžņu ceļa.

2. SAPŅOJUMS

Jauns kapteinis sēž pie jūras uz oranžas planētas.

Debess — kā ugunssārts, mākoņi — kā liesmu mē­les, apvārsnis — kā gailējošas ogles. Bet jūra ir mie­rīga, tai maiga aprikožu nokrāsa. Aprikožu ņirbu vil­nīšos šūpojas nāra.

Dzidras strūklas rotaļājas ar nāras matiem, un putu burbuļi sašķīst uz tās pienbaltajiem pleciem. Iegare­nās acis nopietni, bez kādām bailēm, bez izbrīna, kā pētīdamas, kā hipnotizēdamas vēro Šorinu.

Kapteinis tīksminās, glauda savām acīm viņas tīro pieri, gludās uzacis, maigi sārtās lūpas, brīnās par vi­ņas mazo, nevainojamo un sarežģīto, kā no ziloņkaula izdrāzto austiņu.

Tad viņš atjēdzas. Vai tā būtu saprātīga būtne? Va­jadzētu sazināties ar to. Viņš zīmē smiltīs kvadrātu, trīsstūri, rombu, sešstūri aplī, Pitagora bikses. Ģeomet­riju vajadzētu saprast visiem. Ģeometrijas likumi ir vieni visā mūsu Galaktikā.

—   Nezīmē! Es lasu tavas domas.

Kas to teica? Un vēl krieviski! Taču ne nāra. Jo vairāk tāpēc, ka tās seja ūdenī, acis pat apšļāca vilnis.

Un atkal smadzenes uztver vārdus:

—          Tev brīnums, ka es tev šķietu skaista. Bet skais­tuma likumi mūsu Galaktikā ir vienādi. Tāpat ir ar prieka, mīlestības un laimes likumiem.

—    Un kas tad ir laime? — kapteinis jautā.

Nāra smaida noslēpumaini kā Džokonda.

—           Vislielākā laime mīt tālumā. Laime ir kā apvār­snis. Laime ir sniegšanās pēc nesasniedzamā. Laime ir sapņi. Es sapņoju par draugu, kas atnāktu pēc ma­nis no kādas zvaigznes, kas dziedātu man dziesmas, stāstītu leģendas par lidojumiem debess telpā.

Sirds pamirst jaunajam kapteinim.

—    Es esmu atnācis no zvaigznes, — viņš saka.

Šorins toreiz nezināja, cik laimīgi viņš iekļuva eks­pedīcijā, viņš nezināja, ka Cjaņs, vecais vīrs ar īsa­jiem sirmajiem matiem, ir tāds pats Šorins, tikai viņa dzīve jau tuvojas galam.

Kosmosa vēstures mācību grāmatas dēvē Cjaņu par pēdējo lielo atklājēju. Krustām šķērsām izbraukātajā Saules sistēmā XXII gadsimtā tik daudz baltu plan­kumu nemaz vairs nebija palicis. Bet Cjaņs ar lielu cītību un māku meklēja tos rokā. Viņš atklāja Prozer- pīnu, vienu no pēdējām planētām, kas atradās viņpus Plutona, viņš devās Jupitera dzīlēs un uzgāja tur sav­dabīgas gāzveida dzīvības — milzīgas, līdz piecsimt atmosfērām saspiestajā gāzē peldošas, gaisīgas amē­bas. Cjaņs bija apbraukājis septiņdesmit septiņus as­teroīdus, kur cilvēks savu kāju nebija spēris, bet ta­gad viņš taisījās pabraukāt ar komētu.

Cjaņs tikai gaidīja kādu prāvāku komētu, kura ne­būtu no īsperioda komētām, kas šaudās starp Sauli un Jupiteru un kas izpētītas jau kopš senseniem lai­kiem. Cjaņam vajadzēja tālu un lielu komētu, kas Sauli apciemo reizi tūkstoš vai simttūkstoš gados. Starp tām viņš cerēja uziet kādu Saules pievilktu pla­nētu nepazīstamas drumslas un gribēja arī, lai uz tām būtu kādas svešas dzīvības atliekas, kas nebūtu radu­šās Saules sistēmā.

Bet tādas komētas tik bieži vis neparādās un, ja parādās, tad gluži negaidītas. Ekspedīciju gatavoja jau laikus. Selēnpils noliktavās krājās kastu un balonu grēdas, ekspedīcijas dalībnieki bija izraudzīti, tie sē­dēja uz ceļa somām, taču mērķa vēl nebija, tas kaut kur vēl klīda pa starpplanētu klajumiem, vēl nebija nonācis teleskopa redzoklī, vēl nebija izslējis savu pāva asti.

Viņi gaidīja, gaidīja, gaidīja! Tad pēkšņi ziņa: nāk kāda liela komēta, tā šķērsojusi asteroīdu joslu un tu­vojas Marsam. Tai pašā stundā sākās ekspedīcijas iekravāšanās, bet pēc nedēļas, zvaigžņu mirdzumu aiz­klādams, raķetei tuvojās izdēdējis kalns, kam sekoja klinšu virkne un graudainu putekļu virpuļi. Raķete šņirkstēdama ietriecās šais putekļos, logi no sīkajiem graudiņiem uzreiz noblāvēja … Ar lokatoriem sataus­tījusi plaisu, raķete paslēpa savu priekšgalu kalna masīvā.

Tā nu cilvēki nonāca uz komētas. Komēta bija lido­jošs kalns, savus sešdesmit kilometrus diametrā, kurš

tā ari atklājās acīm kā zvaigžņu jūrā peldošs vientuļš kalns. Savandīti akmens un dzelzs blāķi, ieplakās — blāvs, burzguļains ledus ūdens, kas sastāv no ogļskā­bes, ogļūdeņraža un amonjaka. Gāzes cietas, jo tempe­ratūra daudz zemāka par mīnuss divsimt grādiem. Bet komēta virzījās uz Sauli, Saule sildīja ar katru stundu spēcīgāk. Ledus kūpēja, neredzamie stari cēlās pāri klintīm, un tumšā debess iekvēlojās. Virs zvaigznes kalna plaiksnījās bāli zaļganas, dzeltenas, sārtas un zilganas svēdras. Viļņojās daudzkrāsu aizkars, raibie stariņi saplūda kūlīšos, tad gūzmās, un beidzot uzlies­moja salts ugunssārts. Komēta trauca, krāšņām ugu­nīm mirdzot un polārblāzmai pie debesīm plīvojot. No Zemes tas viss izskatītos kā miglains punktiņš — kā aizmetusies aste.

Daudz vēlāk, kad Cjaņs jau bija miris, Šorins uz­zināja, cik tuvi ir bijuši viņa un vecā kosmonauta sapņi. Pat ekspedīcijas dienasgrāmatā epigrāfa vietā bija lasāmas šādas dzejas rindas:

Sala aizzīmogotu vēstuli Par kosmisko draudzību Nogādās gāzu plīvurā Ietinies ziņnesis.

Tāpēc ekspedīcijā bija tik daudz biologu, tāpēc jau kopš pirmajām dienām sākās ūdens ledus meklēšana: ledus gabaliņi kusa mēģenēs, mikroskopa okulāri vēr­sās^ pret katru pilīti.

Ūdens, ogļūdeņraži, ogļskābā gāze, Saules stari. Kā­pēc uz komētas nevarētu mosties dzīvība?

Un dzīvību atrada: tās bija nekustīgas nūjiņas ar ūdeni, taukvielām, olbaltumvielām un nukleīnskābi — kaut kas līdzīgs baktērijām.

Vēlāk uzgāja Zemes sakņkājiem līdzīgas piciņas adatainās krama bruņās.

Tad atrada — tikai vēl dziļāk — šo adataino piciņu žuburainas kolonijas, visticamāk, ka tās bija analogas polipiem.

Un katrā pilītē tūkstošiem veidu, desmitiem tūk­stošu formu, miljoniem un atkal miljoniem eksem­plāru mikrozvērnīcai. Biologi pa četrpadsmit un seš­padsmit stundām sēdēja pie mikroskopu ekrāniem. Četru stundu darba diena bija palikusi uz Zemes. Ne­bija nekādas jēgas ņemt līdzi uz komētu trīskārtēju ekipāžu ar trīskārtēju kravu tikai tāpēc vien, lai da­lībnieki varētu atpūsties tāpat kā uz Zemes.

Ko darīja Šorins? Itin visu! Gatavoja ēdienu, ba­roja aizrautīgos mikroskopu vērotājus, palīdzēja saim­niecības pārzinim, mehāniķiem, elektriķiem, kibernē- tiķiem, gāja (precīzāk — peldēja gandrīz vai bezsvara pasaulē) ar ģeologiem pēc paraugiem, cirta ejas, nesa termosā ledu, visu piereģistrēja, rakstīja etiķetes, gla­bāja bundžas ar paraugiem, novietoja kolekcijas kon­teineros.

Numurētas bundžas, numurēti akmeņi, numurētas un cauršūtas lapas. Šorins bieži nemaz nezināja, kas atrodas viņa bundžās un kastēs. Pat zinātniskie līdz­strādnieki to zināja pavirši, jo ekspedīcijas laikā ne­bija vaļas sašķirot, viņi steidza vairāk savākt materiāla Zemes pētniekiem, ievākt faktus nākamajām pār­domām. Bet faktu meklētāju rīcībā nebija daudz laika — kādi divi mēneši, kamēr komēta virzījās no Marsa orbītas uz Merkūrija orbītu. Pēc tam vajadzēs steigšus bēgt no Saules ugunīgās elpas.

Rakstīdams etiķetes uz bundžām, Šorins atcerējās bērnu dienu sapņus. Tie likās tik naivi! Tagad viņam bija tikai viena vēlēšanās: labi izgulēties. Bet viņš apzinājās, ka iztur kosmonauta eksāmenu. Jāparāda, ka viņam rekordista izturība, mākslinieka novērošanas spējas, patstāvība un prasme būt izpalīdzīgam. Un Šorins neļāvās nogurumam. Viņš pirmais ķērās pie vissmagākās kastes, pirmais traucās augšā, kad aici­nāja brīvprātīgos neobligātā un vienmēr bīstamā pār­gājienā, strādāja vairāk par visiem un vairāk nekā citi arī jautāja. Biedri viņu uzskatīja par sīksti iztu­rīgu, citi nosodīja, saukāja par izlēcēju. Varbūt viņš arī bija izlēcējs, jo gribēja izcelties un izpelnīties ieteikumu nākamajā ekspedīcijā.

Bet vecais Cjaņs visu ievēroja. Reiz viņš sacīja:

— Labi, dēls. Izliecies arī turpmāk nenogurdināms.

Šorins bija izmisumā. Tātad Cjaņs ir viņu atmas­kojis. Redz viņam cauri, redz viņu nogurušu, mēreni

izturīgu, mēreni drosmīgu, redz viņā viduvēji attapīgu cilvēku ar hroniskām iesnām, kurš pūlas atdarināt va­roņus.

Bet Cjaņam bija sava loģika. Tā drīz vien atklājās,

Ekspedīcija tuvojās beigām. Merkūrija orbīta palika aiz muguras. Pinkainā, ārkārtīgi izpletusies Saule ne­žēlīgi cepināja komētu. Tuvojās radiācijas josla, kas pat XXII gadsimtā bija bīstama. Vajadzēja steidzami, negaidot starojumu triecienus, evakuēt komētu. Bet taisni tai laikā komētas ledus izkusa un sākās dzīvības pavasaris — nevis mēģenēs, bet paltīs un ezeriņos.

Acīm redzami, pielāgojusies īsajai vasarai, dzīvība raisījās brāzmaini un nevaldāmi. Zaļš, zilgans un sar­kans pelējums no paltīm kāpa augšup uz klintīm. Mik­robi saēda metālu, gumiju un plastmasu, iespiedās skafandros, uz ādas uzmetās čulgas un brūces. Paltīs pa virsu peldēja kaut kādas plēvītes, parādījās medū­zām līdzīgi caurspīdīgi, arvien sarežģītākas formas mai­siņi. Nekas tamlīdzīgs mēģenēs netika manīts.

Tagad visu to vajadzēja pamest, nepabeidzot izpētīt līdz galam visinteresantāko.

Tomēr Cjaņs nolēma: riskēt, bet ne visiem. Daļu eks­pedīcijas ar savāktajām kolekcijām viņš nosūtīs uz Merkūriju, uz komētas atstājot dreifētāju grupu — četrus no četrdesmit sešiem. Palika viņš pats, paturēja biologu Arenasu, bioķīmiķi Zosju Vandovsku… un šķietami nenogurdināmo visu darbu pratēju.

Vai Šorins par risku zināja? Protams, zināja. Bet jaunībā kaut kā negribas ticēt bojā ejai. Pie tam ce­ļojumu ar komētu viņš uzskatīja tikai par vienu pa­kāpienu, līdz funkcijai vēl bija tālu.

Kas notika tālāk, jūs zināt paši. Visās bērnu hres­tomātijās stāstīts par četru cilvēku braucienu ar komētu. Viņi bija nonākuši pusotra miljona kilometru attālumā no Saules — simtreiz tuvāk nekā Zeme. Žil­binošā ripa tagad aizklāja ceturto daļu no debesīm, gruzdināja audumus, kausēja akmeņus. Bez teleskopa, protams, cauri biezajiem, melnajiem stikliem varēja saskatīt plankumus, lāpas un pat rīsa graudiņus. Ce­ļinieki trīsreiz glābās komētas otrā pusē, lai viņus neskartu hromosfēras uzliesmojumi. Milzīga protube-

rance reiz viņus tomēr notvēra, jo komēta ieskrēja baltkvēles miglā. Cilvēki uzģērba neērtos, ar delta slāni apgādātos pretradiācijas aizsargsuperskafandrus, nobēga alā, bet taisni šai alā radās plaisa — komētas kodols pāršķēlās un sadalījās divās daļās. Trīs cilvēki palika vienā pusē, Vandovska — otrā. Šorins palēcās uz priekšu, saķēra apjukušo sievieti, pārmeta viņu pāri baismīgajam bezdibenim un tad pāršāvās arī pats.

Nē, romantiska mīlestība pret glābēju neuzplauka. Zosja mīlēja Arenasu un tāpēc bija palikusi kopā ar viņu uz komētas.

Komēta, acīm redzot, nekad vēl nebija gājusi cauri protuberancei, šoreiz dzīvība tika galīgi izsvilināta. Dzīvi palika tikai četri skafandros, bet viņi bija zau­dējuši mājokli, rezerves, kolekcijas, dienasgrāmatas — itin visu, izņemot vienīgi to, kas atradās skafan­dros — gaisa, ūdens un pārtikas rezerves septiņām dienām.

Radiosakaru nebija. Saule bija pārtraukusi radio­sakarus, un cilvēki uz Zemes, vērodami spožo dubult- spīdekli, zīlēja, uz kura no tiem uzies apdegušos līķus. No Merkūrija izlidojusī raķete bija novirzījusies uz to kodola daļu, kuras skrējiens bija ātrāks un kas trauca pa priekšu. Cjaņs ar biedriem atradās uz otrās kodola daļas. Pārtikas tiem vairs nebija, arī ūdens ne­bija. Viņi sēdēja nekustīgi, pūlējās retāk elpot, taupīt gaisu. Tika nolemts, ka Cjaņs un Arenass atdos savu skābekli sievietei un jauneklim. Šorins slepus aizgāja uz izdegušo nometni un atrada tur saglabājušos skā­bekļa balonu vēl trim dienām . ..

No komētas viņus nocēla trešās dienas beigās.

Nu Šorins bija tāda pati slavenība kā Arenass un Vandovska. Vai pelnīti? Spriediet paši. Protams, ja Cjaņs līdzbraucējos būtu izvēlējies kādu citu, par sla­venību būtu kļuvis tas. Visa pasaule alka iepazīties ar Komētas Braucējiem. Bet Cjaņs slimoja, Vandov­ska ar Arenasu apprecējās, un tiem it nemaz negribē­jās savu medusmēnesi pavadīt televizora ekrāna priekšā. Šorins lasīja lekcijas, diktēja piezīmes, dalī­jās atmiņās. Viņš varēja noklīst uz memuārista vieglā ceļa, varēja doties jebkurā ekspedīcijā, jo viņu aici­

nāja sacenzdamies. Bet viņš savu slavu izmantoja vēl vienas specialitātes apgūšanai: viņš kļuva par foton- raķešu izmēģinātāju.

- Mazs paskaidrojums. XIX un XX gadsimts bija mo­lekulārās ķīmijas un enerģētikas laikmets. Toreiz ener­ģiju ieguva, atomiem savienojoties molekulās, retāk — lielām molekulām sairstot. Sadegšanā iegūtie gāzu āt- rumi bija no divi līdz četri kilometri sekundē, bet ķīmiskās raķetes nolidoja sekundē tikai kilometru — pilnīgi pietiekams ātrums jebkuram ceļojumam virs Zemes un izlidojumam kosmosā.

XX gadsimta beigās sākās kodollaikmets. Sai laik­metā enerģiju ieguva no atomu kodoliem — lieliem (piemēram, urāna) kodoliem sabrūkot vai daļiņām sa­vienojoties kodolos — piemēram, hēlija kodolā. Ko- dolreakcijās daļiņu ātrums ir tūkstošiem un desmit- tūkstošiem kilometru sekundē, un sekundē sasniegtais kodolraķešu ātrums tuvojās tūkstošiem un desmittūk- j stošiem kilometru, ar ko pilnīgi pietiek jebkuram ceļo­jumam Saules sistēmā. Taču pat līdz Centaura Alfai, ļ;līdz tuvākajai no tuvajām zvaigznēm, kodolraķete I lidotu tūkstoš gadu.

 Lai veiktu zvaigžņu lidojumus, pēc enerģijas va­jadzēja sniegties vēl dziļāk — no atomu kodoliem pievērsties to komponentiem, to daļiņām: protoniem, neitroniem un elektroniem.

Daļiņu reakcijās rodas fotoni, un tikai tie spēj pie­šķirt raķetei gandrīz gaismas ātrumu — turpat trīssimt tūkstošu kilometru sekundē.

Fotonraķete varētu aizlidot līdz tuvākajai zvaigznei mazliet vairāk nekā četros gados.

Tādēļ zvaigžņu fantasts Sorins nolēma kļūt par fo- tonraķetes izmēģinātāju.

«Pats par sevi saprotams,» sacīs lasītājs.

Bet Šorina laikā tas nebija pats par sevi saprotams. Par fotonraķeti cilvēki jau bija domājuši divsimt gadu, un nebija nekādas garantijas, ka darbs neilgs vēl savus simt gadus.

 Daļiņu pasaulē sintēzes reakcija bija pazīstama jau [kopš senseniem laikiem. Elektrons, savienodamies ar antielektronu (pozitronu), dod divus fotonus. Šo savienošanos neveiksmīgi nodēvēja par anhilāciju — iznīcināšanos.

Bet dabā antielektronu un vispār antivielas ļoti maz, ;to sagādāt ir grūti, vēl grūtāk saglabāt. Divsimt gadu I zinātnieki pūlējās radīt antivielas dzinēju, divsimt gadu  katastrofālie sprādzieni pazudināja ir ieceres, ir zinātniekus.

Tikai XXII gadsimta beigās, kad Šorins jau atradās uz Mēness, piekļūt fotonraķetei izdevās citādi, nevis daļiņas savienojot, bet tās saskaldot.

Taču Šorins jau nevarēja zināt, kad kuģis nāks ga­tavs — pēc gada vai simt gadiem?

īstenība izrādījās kaut kur vidū. Par izmēģinātāju Šorins sabija astoņpadsmit gadu — visu savu jaunību.

Viņš dzīvoja bāzē uz Ganimēda, lidoja tukšumā, tālāk no planētām, tālāk no ceļiem, viņš nelidoja Sau­les sistēmas plaknē. Fotonraķete bija kaprīza un asins­kāra: kā senlaiku meksikāņu elkadievs tā aprija izmē­ģinātājus citu pēc cita. Kontrolējamā skaldīšanās reizēm kļuva patvarīga, tad aparāts un lidotājs pagaisa acumirkļa uzliesmojumā. Bieži sajuka skaldīšanās re­žīms: nekaitīgo vajadzīgo staru vietā radās pārāk cieti stari, un lidotāji gāja bojā no staru slimības, vai arī radās siltuma stari, un spogulis izkusa, vai aū izvei­dojās rezonanse, un aparāts izjuka ultraskaņu svār­stībās, bet lidotājs, sēžot atzveltnī, negaidot atradās tukšā telpā starp zvaigznēm.

Šorins daudzas reizes bija par mata tiesu no nāves un tomēr palika dzīvs. Pats viņš bija pārliecināts, ka bojā neies, iekāms nebūs veicis savu funkciju. Viss kosmoss vīpsnāja par slavenā izmēģinātāja drusciņ ēr­moto māņticību. Laikam jau smejat arī jūs .. . bet nez vai vērts zoboties? Pat briesmīgākajos un bīstamākajos brīžos Šorins nekad nedomāja: «Vai tiešām nāve? Ar­dievu, mīļā dzīve!» Nevienu mirkli viņš netērēja šau­bām, bet lauzīja galvu, ko iesākt. .. Protams, pārliecī­bas spēks stiprināja viņā ceribas palikt dzīvam.

Ne jau tāpēc viņš vairojis savu meistarību, lai sairtu atomos. Viņam pavisam cita funkcija.

3. SAPŅOJUMS

Vidēja vecuma kapteinis skarbiem vaibstiem sēž perlamutra mežā, ēnā. Virs galvas melodiski san sau­sās un cietās lapas. Katra vēja pūsmiņa — tīrā sere­nāde.

Kapteinim blakus . . . nē, nedomājiet vis, ka nāra. Naivi būtu domāt, ka zem oranža debesīm skaistums līdzīgs mūsu Zemes skaistumam. Abinieces nāras var­būt atgādina krupjus. Galaktiskajām sarunām nevajag skaistuļu. Blakus Šorinam planētas saimnieks platu pieri, šaurām acīm, apaļu galvu — ar kaut ko viņš at­gādina nelaiķi Cjaņu.

Raugoties viņa neapšaubāmi gudrajās acīs, Šorins zīmē ģeometriskas figūras — trīsstūri, kvadrātu, Pi­tagora bikses. Ģeometrija ir viena un tā pati visā Galaktikā.

—    Lai paliek, — nosaka zvaigžņu Cjaņs. — Es lasu tavas domas. Tu esi saprātīgas planētas sūtnis un ieradies pie mums piedāvāt Draudzību, Savienību un Sadarbību. Es redzu, ka tu runā ar lūpām, skaņām un vārdiem. Tātad uz jūsu planētas vēl runā dažādās valodās, vēl pastāv dažādas tautas. Laikam jau gluži nesen vēl bija arī dažādas valstis. Tu labi atceries vēsturi, atceries, kā šīs valstis naidojās, pat karoja, līdz tās sasniedza Komunismu, Vispasaules Vienprā­tību. Tava sirds drusciņ baiļojas. Tu domā: ja nu es tevi nesaprotu, ja nu mēs nespējam saprasties, sa­ņemsim sūtni naidīgi un nevis sadraudzēsimies, bet sanaidosimies.

Zemes sūtnis notvīkst. Diplomātam tomēr nav patī­kami, ja lasa viņa domas.

—    Tavas bažas ir veltas, — mierina zvaigžņu vīrs. — Saprāta būtnes var allaž saprasties. Kurš grib sa­prasties, tas vienmēr saprotas. Kosmoss ir plašs, un pasaules telpas pietiek visiem. Galaktiku mēs drus­ciņ pazīstam. Tās vēsturē nav bijis neviena kosmiskā kara, bet ļoti daudz tikšanos, un katra tikšanās nesusi labumu. Runā, domā, es tevi uzklausīšu. Dari mums zināmu savas planētas pieredzi.

— Es labāk mācītos, — Šorins atbild. — Manuprāt, jūs esat tikuši tālāk par mums. Mēs, piemēram, domas lasīt neprotam . . .

Ar laiku fotonraķetes kļuva drošākas un spēcīgākas. Tās pārspēja kodolraķetes un apsteidza tās. Dzīvē ienāca neparasti ātrumi — desmit, divdesmit un bei­dzot četrdesmit tūkstošu kilometru sekundē. Kāds Šo­rina draugs, lidotājs Gorjanovs, ceturtdaļstundā no­lidoja no Zemes orbītas līdz Marsam. Tiesa gan, pusotrus mēnešus viņam vajadzēja uzņemt ātrumu, pusotrus mēnešus bremzēt un tad vēl vairākus mēne­šus, lai atgrieztos bāzē. Fotonraķešu lidotājiem visa Saules sistēma bija par šauru. Un, kad parādījās ra­ķete, kuras ātrums bija tuvs gaismas ātrumam, raķeti izmēģināt vajadzēja kosmiskā lidojumā — no Zemes uz Centaura Alfu. Lai tās ātrumu attīstītu līdz gaismas ātrumam un vēlāk nobremzētu, tomēr bija vajadzīgi divi gaismas gadi. Bet attālums līdz Alfai snj.ertzas pāri četriem gaismas gadiem. Tāpēc nolēma apvienot iz­mēģinājuma lidojumu ar pašu lidojumu uz zvaigzni.

Lai vispusīgi izpētītu svešo pasauli, vajadzēja astro­nomus, ķīmiķus, ģeologus, biologus un vēsturniekus. Lai fotonraķeti aizvadītu līdz mērķim, vajadzēja ma­temātiķus, inženierus, elektriķus un kibernētiķus. Va­jadzēja arī mehāniķus, kas labotu aparatūras, un me­diķus, kas lāpītu cilvēkus. Pavisam sanāca trīsdesmit trīs cilvēki. Arenass, Cjaņa ekspedīcijas biologs, bija ekspedīcijas priekšnieks. Pats Cjaņs, savu funkciju veicis, tolaik jau bija miris. Bet Šorinam sava funkcija vēl bija veicama — viņu iecēla par otro pilotu.

Tad vajadzēja uzbūvēt fotonraķeti, milzīgu ūdens tvertni, jo ūdeni izmantoja kā kurināmo. Bija jāsavāc itin viss, kas vajadzīgs novērošanai. Viss vajadzīgais astronomiem. Viss laboratorijām. Viss kinodokumentu un fotodokumentu fiksēšanai. Viss skaitļošanai. Viss vajadzīgais dzinējam. Viss vadībai. Viss remontdar­biem. Viss kustībai — vispirms ūdens, pavisam asto­ņas tonnas ūdens uz tonnu derīgās kravas, skaitot arī tvertnes ārējās un iekšējās sienas.

Ekspedīcijas atgriešanās laiks bija desmit gadu pēc Zemes laika rēķina. Pēc relativitātes teorijas ceļotā­jiem laiks samazinājās. Viņiem sanāca trīs gadi lido­jumam turp, trīs gadi atceļam, viens gads svešajās pasaulēs, trīs gadi — rezervei. Tātad trīsdesmit trīs cilvēki jānodrošina uz desmit gadiem. Jāsagādā itin viss uzturam. Itin viss atpūtai. Itin viss darbam. Itin viss laika kavēklim. Itin viss mācībām. Daudz bagāžas vajag desmit gadu dzīvei.

Uz Mēness blakus Dienvidpolam pacēlās milzīgs, smails tornis. Beidzot pienāca starta diena. Ekipāža ieņēma savas vietas, Arenass nospieda pogu, zaļas liesmas sāka vāliem virpuļot zem spoguļiem, Mēness kalni vērtās zaļganmelni, kā malahīts, starta krāteris sāka kust un parādījās zaļa lava.

Milzīgais tornis, likās, sastinga virs lavas; šķita, kuru katru mirkli tas var nogrimt, tomēr liesmas to cēla augšup uz saviem stiprajiem pleciem pāri zaļa­jām klintīm, pāri zaļajām smailēm, pāri zaļganajai kalnu grēdai, pāri visam Mēnesim, kas šķita cauru­mains kā siers.

Pēc divām stundām Mēness jau pārvērtās dzeltenā sirpī, pēc vienas dienas — zvaigznītē līdzās kādai citai zilganai, spožākai zvaigznītei — mūsu Zemei. Pēc mē­neša par tādu zvaigznīti pārvērtās arī Saule. Kuģis nokļuva vienatnē ar zvaigžņoto tukšumu.

Visnepatīkamākais uz dreifējošās komētas bija no­gurums. Visi centās padarīt pēc iespējas vairāk un nedabūja izgulēties. Kad Šorins vēl bija izmēģinātājs, tad visvairāk nomāca pastāvīgi draudošās avārijas briesmas. Turpretī daudzu gadu starpzvaigžņu lido­jumā pietika laika gan darbam, gan atpūtai. Tukšajā izplatījumā īpašu briesmu arī nebija. Visvairāk mo­cīja vienmuļība un nostalģija — ilgas pēc dzimtenes.

Trīsdesmit trīs cilvēki — tā ir maza pasaulīte. Ap­rastas sejas, režīms, darba kārtība. Galvenā nodar­bība — astronomija. Zvaigznes priekšā, zvaigznes aizmugurē, zvaigznes sānos. Pārmaiņas niecīgas, gan­drīz nemanāmas. Priekšā zvaigznāji pamazītēm izreti- nājas, aizmugurē pamazītēm sablīvējas. Atšķirība sa­manāma tikai teleskopā. Mainās arī zvaigžņu krāsa:

priekšā sarkanās dzeltē, aizmugurē dzeltenās sārtojas. Priekšā zvaigznes blīvākas, lieka riekšava zvaigžņu putekļu.

Atri mainās tikai skaitļi uz vadības pults. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstošu kilometru sekundē, rīt — divdesmit viens tūkstotis. Dzinējs strādā, ieskrējiens turpinās. Lai tuvinātos gaismas ātrumam, ātruma at­tīstīšanai vajadzīgs vesels gads. Vesels gads ieskrē­jienam! Bet pirmie Mēness kuģi uzņēma ātrumu piecās sešās minūtēs.

Paātrinājums ir normāls, normāls arī smagums. Dzi­nējs griež daļiņas, rodas stari, ko spogulis atstaro, ātrums pieaug — pēc mēneša divdesmit pieci tūkstoši kilometru sekundē, pēc diviem — piecdesmit tūkstoši, pēc četriem mēnešiem — simt tūkstoši… Tad nāk gaismas ātrums, samazināts laiks un priekšā divas saules — vajag bremzēt. ..

4. SAPŅOJUMS

Un tā nu otrais pilots no divu sauļu svelmes glābjas perlamutra lapotnē.

Par ko bija runa? Par domu lasīšanu.

—   Mēs varam jums to iemācīt, — saka zvaigžņu vīrs.

—    Ir daudz svarīgākas problēmas. Mūs nodarbina dzīvības, vecuma un nāves jautājums, — runā Šorins. — Cik ilgi, piemēram, dzīvojat jūs?

—   Esmu nodzīvojis divi tūkstoši un divi simti ap­rites ap mūsu Sauli. Apmēram divtūkstoš gadu pēc jūsu laika rēķina.

—    Jūs laimīgās būtnes!

—    Ar laimi te nav nekāda sakara. Arī mūsu mūžs nebija garāks par jūsējo, bet mēs iemācījāmies atgūt jaunību. Jau četrdesmit reižu esmu bijis jauneklis un četrdesmit pirmo reizi novecoju. Ja gribat, ari jūs pārvērtīsim.

—    Bet vai mirušajam dzīvību pratīsit atdot?

Sorins ar skumjām iedomāja savus draugus izmēģi­

nātājus, kuru dzīve beigusies tik agri un žilbinoši — acumirklīgā sprādzienā.

—   Jā, to mēs pratīsim. Ja vien esat to pierakstījis.

—    Ko nozīmē «pierakstījis»?

—          Ja esat pierakstījis atomu sakārtojumu ķermenī, kaut vai smadzenēs.

—          Bet tas ir neiespējami! Atomi nav saskaitāmi! Visi Zemes cilvēki nespētu tos uzskaitīt, pat ja ap­rakstītu visus planētas kontinentus.

Vecais vīrs piemiedza acis. Arī Cjaņs tā smaidīja.

—    Mēs to protam.

—   To gan, lūdzu, mums iemāciet.

—   Jums vajadzēs sākt ar pašiem pamatiem … Ļoti dīvaina ir šī saruna, kurā var lasīt un diktēt

domas. Klusums, un kaut kas atbalsojas smadzenēs. Dažus vārdus, kad ir pilnīga atbilstība jēdzieniem, var saklausīt pavisam skaidri. Reizēm vienlaikus saduras vairāki nesaprotami vārdi. Reizēm atkal kāds robs, kāda tukša vieta: smadzenēs tāda jēdziena nav.

—    Paskaidrojiet, lūdzu, ko jūs ar to domājāt. ..

… pēc diviem mēnešiem piecdesmit tūkstošu kilo­metru sekundē, pēc četriem — simt tūkstošu, trešā daļa no gaismas ātruma …

Te radās šķērslis. Nevar apgalvot, ka neparedzēts. Nepareizi novērtēts gan.

Plašais, netveramais starpzvaigžņu tukšums nav ab­solūts tukšums. Tur sastopami atsevišķi, reti puteklīši un atsevišķas molekulas. Kodoltermiskajām raķetēm praktiski tie nav kaitīgi. Tikai prāvāks akmentiņš spēj izsisties cauri apvalkam. Taču akmentiņi atgadās reizi pa simt gadiem.

Bet enerģija ir tieši proporcionāla ātruma kvadrā­tam. Fotonraķetei klejojošs atoms pārvēršas par kos­misku staru, katrs puteklītis — par kosmisko staru gāzmu. Neredzamajā gāzē metāls šķīst kā cukurs ūdenī. Četru mēnešu laikā trīsreiz vajadzēja mainīt raķetes smailo priekšgalu — kristāliskais tērauds bija pārvērties porainā sūklī.

Vēlāk ceļā gadījās nepazīstamu gāzu mākoņi.

Laikus tie nebija saskatāmi. Gāzes tur bija mazāk nekā Zemes jonosfērā, mazāk nekā komētas astē, ma­zāk nekā laboratorijas vakuumā un tomēr miljonreiz vairāk, nekā parasti mēdz būt starpzvaigžņu telpā.

Šņirkstēdama un rībēdama fotonraķete ietriecās gāzē, raķetē skanēja un dunēja, it kā vecu katlu knie­dētu. Katru dienu vajadzēja mainīt fotonraķetes priekšgalu, kuru krājumi drīz vien izsīka. Virs sa­ēstā apvalka radās garaiņu strūkliņas. Ūdens izgaroja, zuda ķurināmais.

Taisnību sakot, tik daudz jau nemaz nezuda. Pus­gada tālumā no Saules apvalķs bija izsalis cauri, zem tā izveidojusies bieza ledus kārta. Nelaime tā, ka puteklīši, triecienos pilnīgi sašķīzdami, izraisīja radio­aktīvo kodolu plūsmas. Ūdens nemanot kļuva radio­aktīvs.

Draudīgi iedegās sarkanās indikatoru actiņas. Apa­rāti rādīja veselībai kaitīgu radioaktivitāti. Taču bries­mīgākais bija tas, ka neko nevarēja līdzēt. Nebija iespējams mest līkumu kosmiski izplatītajiem māko­ņiem, nedz izvairīties no apšaudes. Vajadzēja sākt bremzēt, lai mazinātu triecienus, taču raķete ātrumu bija attīstījusi trešdaļu gada, tātad arī bremzēšanai vajadzēja trešdaļu gada. Inerce rāva raķeti uz priekšu, atlika vienīgi cerēt, ka mākoņi reiz beigsies.

Tiešām, fotonraķete pēc trim dienām izlauzās cauri mākoņiem, bet triecieni bija izdarījuši savu. Ūdens kļuvis radioaktīvs. To nevarēja nedz attīrīt, nedz drīkstēja arī izliet: ūdeni izmantoja kā kurināmo, no ūdens bija atkarīga kustība, mērķa sasniegšana un at­griešanās. Vajadzēja dzīvot līdzās posta perēklim, dzī­vot neredzamo, no katras sieniņas izplūstošo staru apšaudē.

Vispirms sabojājās vājstrāvas un pusvadītāju smal­kie aparāti. Radās īssavienojumi, saniķojās skaitļoja­mās mašīnas. Pienāca gals vienmuļības laikam. Nu darba pietika visiem — vajadzēja pārbaudīt katra rādītāja skaitļus un nenolaist acu no dzinēja. Katru mirkli tas varēja dot tādu paātrinājumu, ka viss būtu pagalam. Rastos simtkārtīgs smagums, un cilvēki tiktu saspiesti kā ar spiedi.

Kuģi piemeklēja staru slimība visvisādos tās veidos: bija nelabums, vemšana, ēstgribas trūkums, bālasinība, mazasinība un septikēmija. Šorins saslima kā viens no pirmajiem, un viņam apmainīja kaulu smadzenes. Tad saslima Arenass, pēc viņa ģeologi — vīrs un sieva. Hirurgs paziņoja, ka operāciju vajadzēs izdarīt visiem pēc kārtas. Tad viņš saslima pats .. . pats zāģēja sev kaulu ar lokālo narkozi. Slimnieki gaidīja, kamēr viņš izveseļojas un tiek atkal uz kājām …

Un viņš pirmais ierunājās par atgriešanos. Viņš sacīja:

—    Operācijas vajadzēs atkārtot ne vienreiz vien, jo starojumi turpinās. Organisma spēki nav bezgalīgi, ne­viens nespēj izturēt desmit operācijas. Apstaroti arī kaulu smadzeņu krājumi. Paies laiks, un nebūs ar ko dziedināt.

Slimnieku palātā, uz kurieni bija pārcēlusies laba trešā daļa no ekipāžas, Arenass sasauca apspriedi.

—    Lidot uz priekšu vai atgriezties atpakaļ?

—   Uz priekšu! — noteica Šorins. — Mēs aizlidosim līdz pirmajai planētai un apmainīsim ūdeni.

Lai atgrieztos, vajadzēja gadu, bet lidošanai uz priekšu vajadzētu turpat trīs gadus, un nebija nekā­das drošības, ka Alfai ir planētas, ka tur varētu dabūt ūdeni. Mājās gaidīja labi ārsti, bet priekšā tumsa, ne­ziņa un paļaušanās uz sevi.

—    Trīs saules, desmitiem planētu, uz kādas taču jā­būt saprātīgām būtnēm, uz kādas taču pratīs ārstēt staru slimību, — centās pārliecināt Šorins.

Bet atgriešanās tika izlemta. Ar trīsdesmit divām balsīm pret vienu.

Arenass pavēlēja doties atpakaļ. Man gribas rak­stīt: «Pavēlēja griezt atpakaļ,» — bet fotonraķete ne­var pagriezties. Vispirms tai jāsamazina ātrums.

Trešdaļa gada vajag bremzēšanai, "tikai tad pagrie­ziens, pēc tam trešdaļa gada ātruma uzņemšanai atce­ļam, tad vēl četri mēneši bremzēšanai, iekāms sasniedz Saules sistēmu… Astronauti kopumā veselu gadu pa­vadīja līdzās nāvējošā ūdens tvertnei.. .

Veselu gadu cilvēki jutās apdraudēti, katru mirkli iz- juzdami nāvējošās slimības simptomus. Septiņi atgriezās

kropli, četrus apbedīja, starp tiem arī Arenasa dēlu, spējīgu, daudzsološu matemātiķi. Pārējie . . .

Nē, tie nesajuka prātā. Pārējie veda projektu.

Autori bija visi. Bet ideju bija ierosinājis Šorins — tās bija viņa atmiņas par braucienu ar komētu. To­reiz, sasnieguši komētu, viņi ar to veica ceļojumu ap Sauli, cauri Saules vainagam. Vai nevajadzētu arī uz svešajām saulēm lidot ar kādu debess ķermeni, var- būt^ ar kādu asteroīdu? Tāda bija toreiz dzimusi doma.

Ūdens uz asteroīdiem nav, tur ir akmeņi, dzelzs, niķelis. Bet dzelzi un niķeli veido tās pašas daļiņas — protoni, neitroni un elektroni. Tos arī var griezt, pār­vērst fotonos un atstarot ar spoguļvirsmu. Tiesa, šķidru ūdeni var labāk sadalīt, regulēt tā padevi dzinējā. Taču galu galā arī dzelzi var pārvērst šķidrumā, iz^ kausēt, patērējot zināmu mazumiņu enerģijas.

Toties kāda drošība pret radiāciju: izraugies aste­roīdu ar kilometru lielu diametru — tas nozīmē dzelzs bruņas kilometra biezumā.

Protams, lidojošais asteroīds ir smags un liels. Fo­tonraķete sver tūkstoš tonnu, asteroīda svars — snie­dzas miljardos. Toties to itin visu var izmantot kā kurināmo. Ūdenim vajadzīgas tvertnes, bet tās ir pil­nīgi lieka krava. Bet, ja par kurināmo ir dzelzs, tā pati sev ir tvertne. Viss asteroīds ir derīgā krava. Tas var svērt miljonreiz vairāk nekā ekipāža ar visu bagāžu. Tā ātrumu var attīstīt tuvu gaismas ātrumam. Nav šaubu, ka tālos zvaigžņu lidojumus var veikt tikai ar asteroīdiem.

Visu gadu ekipāža strādāja pie projekta. Četri par to samaksāja ar savām dzīvībām, septiņi — ar vese­lību. Bet, kad atjaunojās sakari ar Zemi un uz ekrāna pirmo reizi parādījās tautiešu sejas, sakumpušais Are­nass ziņoja: «Mēs atgriežamies salauzti, bet ar uzva­ras plānu.»

Nedomājiet, ka šo plānu pieņēma vienprātīgi… Kādi divi gadi pagāja, plānu apspriežot. Šorinam va­jadzēja apgūt vēl vienu specialitāti — oratora māk­slu, prasmi pārliecinoši pierādīt. Visi Zemes cilvēki jau nefantazēja par kosmosu. Bija arī tālo ceļojumu pretinieki, kuru pārliecību stiprināja fotonraķetes ne­

veiksme. Šie pretinieki mēdza sacīt: «Cilvēks ir dzimis dzīvei zem Saules. Ar Saules sistēmu mums pietiks miljoniem gadu. Nav nekāda prāta darba gadus iz­sviest vējā. Visapkārt vēl tik daudz darba. Uz Mēness nav atmosfēras, selenīti dzīvo pilsētās kā aplenktos cietokšņos, viņi nevar ne degunu pabāzt pa kameras durvīm. Pat mūsu Zemes polus klāj ledāji, un mēs vēl neprotam likvidēt ziemu. Mums trūkst zināšanu kli­mata izkārtošanā, dzīvības un planētas pārvaldīšanā, bet jūs tērējat spēkus un pūliņus nezin kam …»

«Mēs taču lidojam pēc zināšanām,» centās pārlieci­nāt fotonraķešu lidotāji.

Viņiem sacīja pat tā:

«Jūs meklējat vieglus ceļus. Cilvēce savas zināša­nas iegūst grūtos pūliņos, katrs solis pirkts ar svied­riem un asinīm. Jūs aizmānāt cilvēkus no secīga darba, jūs vilināt viņus ar mānīgām cerībām iegūt citu veiktos atklājumus.»

Uz to Arenass atbildēja:

«Lasiet vēsturi. Tautas nekad nav vairījušās mācī­ties cita no citas. Kartupeļi un tabaka nāk no Ameri­kas, skaitļi — no Indijas, burti — no Feniķijas. Nav vajadzības simtkārt atklāt integrāļus, ja tie jau kaut kur atrasti. Mēs nevilinām cilvēci projām no darba, mēs aizvilinām tikai trīsdesmit cilvēku. Vai cilvēcei ir pa spēkam sūtīt trīsdesmit cilvēkus izlūkos?»

Arī viņa paša sieva, bojā gājušā jaunekļa māte, ekrāna priekšā, asaras slaucīdama, sacīja:

«Nedrīkst riskēt ar trīsdesmit dzīvībām. Nav nekā dārgāka par cilvēku. Iekāms lido, ir jābūt nodrošinā­tiem pret nejaušībām. Kas atbildēs par trīsdesmit dzī­vībām? Lidojums nedrīkst pārvērsties slepkavībā.»

Šorins pretojās:

«Zosja, mēs jūtam līdz tavām bēdām, bet tev nav taisnība. Tikai tur nekas nenotiek, kur viss jau iepriekš zināms, bet, lidot turp, kur viss jau zināms, nav nozīmes. Kur viss ir neizpētīts, tur ari risks. Kaut ko jau esam izdibinājuši, nākamais lidojums vairs ne­būs tik riskants. Galu galā mēs esam lieli cilvēki un esam ar mieru riskēt, ja vajag — ari ziedot savu dzīvību.»

Sirds dziļumos viņš bija pārliecināts, ka dzīvību upurēt nevajadzēs. Funkcija taču vēl nav paveikta, bet, to neveicis, viņš neatļausies mirt.

Divus gadus ilga strīdi: lidot vai atteikties? Uzva­rēja lidojuma piekritēji. Nevis tāpēc viņi uzvarēja, ka būtu bijuši daiļrunīgāki vai viņu pierādījumi pār­liecinošāki, bet tāpēc, ka cilvēce negrib mīņāties uz vietas. Tika piešķirts laiks — divdesmit četri mil­jardi darba stundu. Tika izraudzīts asteroīds — iegarens, milzīgs bezvārda bluķis ar paresnāku, bult­skrūvei līdzīgu galu. Sākās darbi — galvenokārt kausēšanas darbi. Fotonraķetes būve tika veikta ačgārnā kārtībā — iepriekšējā raķetē vajadzēja taisīt šķērssienas, tagadējā — ar kausēšanu izveidot veselas kameras.

Bija vajadzīgas kameras dzīvošanai, ēšanai, darbam, noliktavām, laboratorijām, observatorijām. Vajadzēja kameru dzinējam, kameras aparātiem. Kameras, ka­meras, kameras un starp tām ejas. Viss asteroīds tika no vienas vietas sacaurumots. Taisni kā mizgrauži būtu ap to pūlējušies.

Tajā pašā laikā gādāja arī visu vajadzīgo uz­turam, atpūtai, elpošanai, novērošanai un vadībai. Visu vajadzīgo remontiem, laika kavēklim, mācībām. Un tā tālāk un tā tālāk . ..

Tika pulcēti ekspedīcijas dalībnieki — trīsdesmit trīs cilvēki: fiziķi, ķīmiķi, ģeologi, biologi un vēstur­nieki, inženieri, matemātiķi un mehāniķi . . . Tikai četr­padsmit lidoja otrreiz, starp tiem — vecākais pilots kosmonauts Šorins. Četri bija gājuši bojā iepriekšējā lidojumā, septiņi zaudējuši veselību, pārējiem zudusi patika doties riskantos lidojumos. Arenasam vajadzēja palikt mājās — kosmoss viņu bija padarījis sirmu un kuprainu, un par kapteini iecēla kādu citu — Gorja- novu, kosmonautu-izmēģinātāju, plecīgu skaistuli, īstu spēkavīru. Viņam jebkura kabīne bija par šauru, pat Saules sistēma šķita šaura.

Kad sagatavošanās darbi ritēja pilnā sparā un jau bija noteikta lidojuma diema, notika kaut kas tik sva­rīgs, ka tādēļ ekspedīciju bezmaz atcēla.

Bija atgriezusies automātiskā bezļaužu raķete, ko

priekš divdesmit gadiem, fotonu tehnikas rītausmā, aizsūtīja uz Centaura Alfas sistēmu.

Ar dedzīgu interesi zinātnieki pētīja triju sauļu pa­saulē uzņemtās kinolentes. Tajās bija saule A, saule B un arī to kopējā pavadone — sarkanā saulīte Cen­taura Proksima. Katrai no šīm trijām bija vairākas planētas, turklāt vēl asteroīdu mākonis, kas starp lie­lajām saulēm veidoja nepilnīgu astoņnieku. Taču vai­rums planētu bija bez dzīvības. Visas Proksimai tu­vākās planētas bija ledāji, vārgā, nespēcīgā sarkanā zvaigzne nespēja tās sasildīt. A un B bija pietiekami karstas, ne mazāk kvēlas par mūsu Sauli, taču dzīvībai labvēlīgu apstākļu tomēr trūka. Vietām pārāk karsts, vietām pārāk auksts, vietām atmosfēra tik blīva, ka nespēj stari izlauzties tai cauri, vietām atkal virsmu izcilinājuši meteorīti. Tikai uz divām planētām bija redzami okeāni ar zivīm līdzīgiem radījumiem, un uz vienas kustējās milzīgiem tritoniem līdzīgi rāpuļi.

Tos pētīt varēja arī ar automātiem. Cilvēkus tam nolūkam nevajadzēja.

Šorins pirmais ierosināja mainīt mērķi, minēdams kopš senseniem laikiem pazīstamās un Saulei līdzīgās vientuļās zvaigznes — Valzivs zvaigznāja Tau, Indi­āņa zvaigznāja Epsilonu, Eridāna zvaigznāja Epsilonu. Līdz katrai apmēram vienpadsmit gaismas gadu, ar fotonraķeti savi divdesmit pieci gadi. Ņemot vērā laika relativitāti, divdesmit pieci gadi ceļotājiem pārvēršas desmit gados.

Arī fiziķi un konstruktori uzstāja, ka jāmaina mēr­ķis. Lai cik savādi, pat ceļš līdz Alfai asteroīdam-fo- tonraķetei tomēr būs pārāk tuvs. Četru gaismas gadu attālumā nevarēja īsti sasniegt gaismas ātrumu, ne­varēja visā pilnībā pārbaudīt masas un laika relativi­tāti. Tikko esi attīstījis ātrumu — jāsāk bremzēt. Nedz masa ir jūtami pieaugusi, nedz laiks samazinājies.

Vēl viens kandidāts zvaigžņu pasaulē saistīja uz­manību. Vērša zvaigznājā atradās kāda nespoža, zvaigžņu' katalogā vienīgi ar numuru apzīmēta zvaig­znīte, no kuras tika uztverti regulāri radiosignāli. Tos atšifrēt pagaidām nebija izdevies, lai gan nevienā vien mašīnā pārdega bloki, salaužot elektrona smadzenes,

šīs zvaigznes-šarādes kodu atšifrējot. Tā par «Šarādi» to arī nosauca. Bet līdz šai zvaigznei bija simt četrpa­dsmit gaismas gadu liels attālums. Pirmajā reizē tik tālu lidot neuzdrošinājās. Taisnību sakot, nebija arī interēses. Kosmosa ceļavīriem laiks samazinās, bet Ze­mei ne. Asteroīds atgrieztos pēc vairāk nekā divsimt gadiem. Vai bija kāda jēga sūtīt ekspedīciju, kas at­griezīsies pēc diviem gadsimtiem un uz uzdoto jautā­jumu gaidīt atbildi vairāk nekā divsimt gadu?

Par mērķi izvēlējās Valzivs zvaigznāja Tau.

Vai visu stāstījumu vajadzētu atkārtot vēlreiz? Pie nakts debesīm atkal iekvēlojās Saule. Bultskrūvei līdzīgais asteroīds izgāja no savas orbītas. Dzimtā Zeme iejuka zvaigžņu spietā, un arī Saule pēc kāda laika izskatījās tik mazliet spožāka par citām zvaig­znēm. Dzelzs un niķeļa kalns ar skanīgiem gaiteņiem šķita karājamies zvaigžņainajā tukšumā. Virzība likās nemanāma, priekšā tikai sarkanās zvaigznes kļuva mazliet zilganākas, bet aizmugurē zilganās sārtojās, un uz vadības gaišās pults zibēja skaitļi: šodien divdesmit tūkstoši kilometru sekundē, rīt — divdesmit viens tūkstotis, pēc mēneša — divdesmit pieci tūkstoši, pēc diviem — piecdesmit tūkstoši kilometru. Ātruma pie­augums formāls un smaguma spēks parastais, tāds pats kā uz Zemes. Dzelzs alās un gaiteņos rit ierastā dzīve — notiek rīta rosme, ietur brokastis, pētī uz­ņēmumus, raksta zinātniskus darbus, seko mašīnu ac­tiņu mirgām, labo aparātus, strīdas … sapņo …

5. SAPŅOJUMS

Strauji mainās vadības pults skaitļi. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstoši kilometru sekundē, rīt — deviņ­padsmit tūkstoši, parīt — astoņpadsmit tūkstoši. . . Dzeltenīga zvaigzne priekšā izvēršas par mazu, jauku saulīti, kurā skatoties sāp acis. Ekspedīcija atgriežas ar uzvaru. Ir izdevies nokļūt līdz Valzivs Tau un uziet tur saprāta brāļus. Viņu pieredze, kas aprakstīta bie­zos sējumos un ir viena no visvērtīgākajiem jebkad uzietajiem dārgumiem, noglabāta vistālākajā kamerā.

Tur ir simts dažādām zinātnēm veltītu grāmatu. Divi sējumi matemātikas. Tikai pusē no pirmā sējuma stās­tīts par to, kas zināms uz Zemes. Vairāki sējumi par fizikas jautājumiem — mehāniku, siltumtehniku, elek­trību, viļņiem, atomfiziku, kodolfiziku … Tālāk seko Zemei nepazīstamas nozares: S-pirālfizika. Zinātnisku darbu sējumi par dzīvības norisēm: par bioķīmiju, šū­nas bioloģiju, augu bioloģiju, dzīvnieku bioloģiju, sa­prāta bioloģiju. Psiholoģija. Humanitārās zinātnes: vēsture, mākslas teorija, ekonomika. Enerģijas ražo­šana. Materiālu ražošana, pārtikas rūpniecība… Un tad pēkšņi pilnīgi nepazīstamas, pasakainas zinātnes: atdzīvināšana un ķermeņa atjaunināšana. Zinātne par to, kā radīt kalnus un salas. Klimata rekonstrukcija. Planētu sistēmu rekonstrukcija. Arējā izskata un rak­stura izmaiņa. Pārvērtību māksla. Mīlestības teorija, laimes teorija. Tad vēl viena burvju zinātne, kam uz Zemes nav nosaukuma, — atomu sakārtojums. Jāsaka tā, istaba ir skapis, uzgriez vajadzīgo numuru, nospied pogu, un skapī tu atrodi gatavas pusdienas, jaunu apģērbu, gleznu, saliekamo lidmašīnu — visu, ko vien sirds kāro . . .

Parastais lidojuma režīms — rīta rosme, brokastis . .. Pēc brokastīm visi izklīst pa kabinetiem, katrs noliek uz galda pa sējumam. Nolemts, ka uz atgriešanās laiku sagatavos tulkojumus. Astoņas stundas dienā katrs strādā par tulkotāju. Šis darbs ne tikai vajadzīgs, bet arī aizrauj. Astoņas stundas dienā tu lasi mūsu Zemes zinātnes vēl neatminētos noslēpumus.

Šorinam rokās pirmais sējums — Ievads dabas zi­nātnēs. Viņš rūpīgi un bijīgi šķirsta skanīgās perla­mutra lapas, kurām Tau mežu sirmums. Krāšņie hiero­glifi rosina domas. Šorins pieraksta:

«Visums ir bezgalīgs . . .

Strukturāli Visums ir bezgalīgs. Visuma lielie ķer­meņi sastāv no mazākiem, mazie — no vēl sīkākiem…

Mēs, Valzivs zvaigznāja Tau iemītnieki, pazīstam četrpadsmit struktūrstāvus augšup un septiņpadsmit stāvus lejup, rēķinot no mūsu ķermeņa.

Ķermenis sastāv no audiem, audi — no šūnām, šū­nas — no molekulām, molekulas — no atomiem,

atomi — no daļiņām, daļiņas — no vakuuma šķied- riņām, šķiedriņas — no spirālītēm, spirālītes — no Reli virpuļiem. Virpuļi — no punktiem . . .» (Te jāsāk domāt par nosaukumiem, jo Zemes zinātnieki pazīst tikai sešus stāvus.)

Tālāk Sorins raksta:

«Apakšējos stāvos stabilitāte lielāka, jo tur ener­ģijas rezerves ir lielākas. Augšstāvu ķermeņi apstrādā­jami, pētījami un aprakstāmi ar apakšstāvu mazo un spēcīgo ķermeņu palīdzību . . .»

Redz, kur vecā zvaigžņu vīra dīvaino vārdu atmi­nējums! Vai atoma uzbūve, smadzeņu uzbūve, atomu sakārtojums cilvēka ķermenī fiksējams uz tām .. . nu, uz tām . . . šķiedriņām?

… Tā gribas pašķirt sējuma beigas — vai tur nav kaut kas par šķiedriņām . ..

Varbūt tomēr pagaidīt pusdienas un tad apjautā­ties: «Draugi, vai kādam nav par šķiedriņām?»

Gāzu mākoņu sablīvējumam garām tikām labi. Kilo­metru biezais dzelzs slānis mūs droši sargāja no radio­aktivitātes. Drīz pārspējām tāluma rekordu, pārspējām ātruma rekordu. Puse no gaismas ātruma, tad 55 pro­centi, tad 60 procenti… Pieauga ātrums, pieauga masa, laiks samazinājās . . .

Bet te uzglūnēja pārsteigums un diezgan nepatī­kams.

Taisnību sakot, nav pat vērts to saukt par pārstei­gumu. Sāka izpausties masas un laika relativitāte, to atkarība no ātruma. Šī relativitāte jau bija pazīstama kopš senseniem laikiem, tā bija izteikta formulās … tīri matemātiskās formulās. Matemātiski viss iznāca skaisti un gludi: sakne, zem saknes daļa, masa tiecas uz bezgalību, laiks — uz nulli. Lidot tu lido ātrāk, bet dzīve rit gausāk, gadi pārvēršas minūtēs . ..

Kas bija iznācis īstenībā?

Nevis laiks palēninājās, bet mainījās procesi: fizis­kie, ķīmiskie un bioloģiskie procesi un katrs pēc īpatniem likumiem. Jo sarežģītāks process, jo sarežģī­tākas bija izmaiņas.

Taisnība, masa pieauga, visas lietas kļuva smagākas, kustības gausākas. Gausāk kustējās rokas un kājas, karotes un aparāti, acs muskuļi un nervu joni, gausāk sakopojās redzes iespaidi, gausāk smadzenēs nonāca reakcijas, un gausāk reaģēja smadzenes, gausāk ritēja dzīslās asinis, un gausāka bija molekulu kustība.

Laiks it kā palēninājās. Viss būtu bijis labi, ja ne­sāktu izpausties kādi agrāk nepamanīti procesi, kas dažādi ietekmēja aparātus un cilvēkus.

Ampērmetri rādīja pretēji voltmetriem. Vieni releji sadila drīzāk, citi lēnāk.

Rādītāji sāka mānīties, nerādīja vairs to, kas būtu jārāda. Automāti samaitājās, neveica to, ko vajadzēja veikt.

Par laimi, to kļūdās bija sava likumsakarība. Aparā­tus gan pārslēdza, bet ko lai iesāk ar cilvēkiem? Cil­vēki, izrādās, bija visjutīgākie releji. Pirksti tirpa, stinga rokas un kājas, sagurušajiem, bālajiem, nosalu­šajiem astronautiem klabēja zobi, viņi tuntulējās segās, mīņājās pie apkures ietaisēm, nevarēdami vien sasilt.

Ķīmiķis Vagranjans bija labākais ekipāžas vingro­tājs. Saulīti ap stieni viņš grieza tā, ka daudzi Zemes iemītnieki ar viņu vis nevarētu sacensties. Bet viņš bija apdedzinājis roku un divas nedēļas negāja klāt ierīcēm. Beidzot roka sadzija, viņš aizjoza uz sporta zāli, ar ieskrējienu ieķērās stienī… un iekliedzies pakrita. Viņš bija pārrāvis roku muskuļus, kas ne­varēja izturēt ķermeņa smagumu.

Muskuļi pārtrūka nedaudziem, citiem plīsa asins­vadu sieniņas sasmagušo asiņu spiediena dēļ. Plīsa asinsvadi, parādījās zemādas izplūdumi no visniecīgā- kiem triecieniem un pat bez tiem. Radās asinsizplū- dumi muskuļos, plaušās, sirdī un smadzenēs. Trīs smagi infarkti, divas paralīzes. Un hipertonijas itin visiem, pat visveselīgākajiem.

Tad sāka izirt molekulas — vispirms olbaltuma mo­lekulas, kas bija visgarākās, smalkākās, nestabilākās. Slimību skaits pieauga. Diagnostikas mašīna strādāja ar pilnu jaudu. Izpaudās vielu maiņas traucējumi nie­rēs, kuņģī un aknās…

Nogurušie, nomāktie cilvēki visiem spēkiem tur­pināja darbu. Viņi staigāja grūtsirdīgi, nospiesti, tik tikko cilādami kājas. Galvas sāpes ciezdami, viņi skai­tīja un rēķināja, mašīnu aprēķinus pārbaudīdami, jo uzticēties nevarēja arī mašīnām.

Reiz, miegā laižoties, Šorins ieraudzīja kajītē Cjaņu. Nelaiķis Cjaņs smagnēji sēdēja atzveltnes krēslā, vil­tīgās acis piemiedzis. Viņš sacīja: «Kosmosā vajadzīgi zajoksni vīri bez hroniskām iesnām.» Viņš turpināja: «Saules sistēmā darba pietiek, nav jādzenas nezin kur.» Viņš teica arī tā: «Tu ej pa vieglāko ceļu, zi­nāšanas jāiegūst darbā, nevis jānoraksta no zvaigžņu kaimiņiem.» Un vēl: «Nav nekā dārgāka par dzīvību, cilvēkus vajag saudzēt, vispirms gādāt, lai nedraudētu briesmas, tikai tad riskēt.» Cjaņs atkārtoja visu, ko bija teikuši lidojuma pretinieki.

—   Arī es riskēju ar savu dzīvību, — Šorins at­sacīja.

Cjaņs skumji pasmaidīja.

«Es zinu, tu paļaujies uz savu funkciju. Bet vai pa­saulē katrs cilvēks pagūst savu funkciju izpildīt? At­ceries savus draugus izmēģinātājus, atceries jaunekli, Arenasa dēlu. Vai viņš savu funkciju izpildīja?»

—   Atkāpies! — Šorins atcirta. — Tu esi rēgs. Es tev neticu.

Ātrums pamazītēm pieauga par niecīgām procenta daļām diļennaktī, un nelaime zagās klāt nemanāma. Viņi novājēja arvien vairāk un vairāk, sirga, ārstējās, kaut kā jau aprada ar lielo nespēku, kā veci ļaudis ap­rod ar vecumu. Viņi pagulšņāja uzkrāja spēkus un tur­pināja atkal darbu. Tad vienā reizē nomira Gorjanovs. Gorjanovs bija visspēcīgākais un veselīgākais, kas ma­zāk par visiem citiem slimoja, taču sirds neizturēja. Jaunu sirdi ielikt nevarēja, vienmēr tāda operācija neizdevās.

Jaunais ekspedīcijas priekšnieks, matemātiķis un profesors Dins, izvirzīja smagu jautājumu: lidot tālāk vai griezties atpakaļ?

—    Lidot, — noskaldīja Šorins.

Dins aizrādīja:

—    Nebūsim vieglprātīgi. Puse no ekipāžas guļ la­zaretē, sapulci mēs noturam lazaretē. Katram ir skaidrs, ka ātrumu palielināt nedrīkst, turpmāk būs arvien sliktāk un sliktāk.

—: Ātrumu nepalielināsim, — Sorins ierosināja. — Ja vajag, samazināsim to.

Tas nozīmēja — būt ceļā nevis desmit, bet divdesmit vai vairāk gadu.

—   Divdesmit vai trīsdesmit gadiem mums trūkst rezervju.

—    Mēs tās papildināsim uz Tau.

—   Nav nekādas drošības, ka Tau ir ar planētām.

—- Mūs sūtīja, lai riskējam.

—    Nē, mūs sūtīja pēc zināšanām, — Dins stingri noteica. — Zināšanas mēs esam ieguvuši, gan nepatī­kamas, taču patiesas. Izrādās, ka laika relativitāte nepalīdz uzveikt kosmosa telpu. Tas ir svarīgs secinā­jums, un mēs nedrīkstam divus gadu desmitus no­vilcināt šo ziņojumu. Ja Zeme atzīs par vajadzīgu, uz Tau mūs sūtīs no jauna. Ja griezīsimies atpakaļ, mēs zaudēsim tikai trīs gadus, turpretī, ja lidosim uz priekšu, Zeme zaudēs trīsdesmit gadu. Jāaiztaupa bied­riem jaunu un veltīgu ekspedīciju rīkošana.

Notika balsošana. Divdesmit sešas nogurušas balsis izteica bēdīgo vārdu «atpakaļ». Trīs pateica «uz priekšu», starp kuriem, protams, bija arī Šorins. Trīs neteica nekā, jo tie bija nesamaņā.

Dins pavēlēja bremzēt.

Pusgads pagāja bremzējot, gads atceļā. Un tikai tāpēc, lai pārvestu uz Zemi bēdīgo «nē». Cilvēks ne­spēj lidot ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Eks­pedīcijas iznākums ir bēdīgs un bēdīgs arī Šorina dzīves noslēgums. Cilvēces loks ir iezīmēts. Tas ir zvaigžņu simts, kuras cilvēce sasniegs, no tām savs desmits līdzīgas Saulei.

Vai uz tām ir saprātīgas būtnes? Varbūt arī nav. Bet Šarādei līdzīgās zvaigznes ir viņpus sasniedzamī­bas robežām.

—   Neko darīt, — noteica Dins. — Visums ir bez­galīgs, bet cilvēces spēki nav bezgalīgi. Kaut kur vajadzēs rimties.

Taču Šorins nebija ar mieru rimties. Par rimšanu viņš negribēja ne domāt, nedz nodoties galējo ro­bežu aprēķiniem. Viņš gudroja par tālāku ātruma pa­lielināšanu. Bet līdz kādam lielumam? Līdz jebkuram lielumam. Līdz ātrumam, kas tuvs gaismas ātrumam, līdz gaismas ātrumam un pat.. . droši vien pāri tam …

Pusotra gada pārdomām — tas ir pietiekami ilgs laiks. Šorina pamattēzes ir šādas: cilvēkiem šķērslis ir liekā masa. Kur tā rodas? To var radīt apkārtējais vakuums. Nekas cits. Vai tad nevar raķeti-asteroīdu izolēt, nošķirt no vakuuma? Bet kā to izdarīt? Kaut vai ar Nguenga stariem, bez kuriem nav domājams fotonu dzinējs.

Šorins prātoja arī tā: ātrumu robeža ir gaismas āt­rums vakuumā. Atkal jāsaduras ar vakuumu. Bet cik liels ir gaismas ātrums ārpus vakuuma? Ja nu to lik­vidētu ar tiem pašiem Nguenga stariem? Izveidosies kaut kas līdzīgs zemūdenei, kas savā apkaimē iztvai- cina ūdeni, kaut kas līdzīgs lidmašīnai, kas rada ap sevi bezgaisa telpu. Cik liels ir lidmašīnas ātrums bez­gaisa telpā? Vai lielāks par parasto? Kas šo ātrumu limitē? Acīm redzot, bezgaisa telpas rašanās ātrums.

Bet tās bija tikai domas. Tām sekoja teorētiski ap­rēķini, ierosinājumi, mēģinājumu plāni un pārbaudes aparātu projekti.

Pusotra gada — pietiekams laiks, lai apdomātu, ap­spriestu un izstrīdētos. Dins neparko tam nepiekrita, jo Šorina domas bija pretrunā ar veco klasisko rela­tivitātes teoriju. Dins risināja formulas, kur «C2 » dalīts ar «C2 », un zem saknes ieguva nulli. Nulles telpa — tas ir absurds! Šorins rakstīja savas formulas. (Tad arī radās jau pieminētā Šorina funkcija kā daudzlapains, ceturtajā dimensijā izliekts ķermenis.) Viņš pat centās izdarīt mēģinājumus, izmantodams dzinēja griezējapa­rātu. Taču aparātam trūka vajadzīgās jaudas. Kaut kāds efekts jau iznāca, ātruma ieguvums bija procenta simtdaļas. Taču Dins šo efektu izskaidroja citādi.

Šorins nepacietīgi gaidīja atgriešanos. Gan jāteic, ka atgriešanos katrs kosmonauts gaida pat ar lielāku nepacietību nekā startu. Beidzot tā gribas izkļūt no

apnikušajām dzelzs alām, gribas ieraudzīt mīļo Mē­nesi, apaļos krāterus — kosmosa iespiestos zīmogus, izstīdzējušos zaļumus, bezsmaržas puķes Mēness dār­ziņos un ciltsmātes Zemes zilgano vaigu virs robota­jiem kalniem!

Trauksmaini zib vadibas pults skaitļi. Šodien ātrums ir divdesmit tūkstoši kilometru sekundē, rīt — deviņ­padsmit tūkstoši, parīt — astoņpadsmit tūkstoši. .. Dzeltenā zvaigzne priekšā jau kļuvusi par mazu, jauku saulīti, kurā skatoties sāp acis. Slimniekiem vairs ne­stāv prātā slimības, katrs kaļ savus plānus — mēnesis pie jūras, mēnesis kalnos, trīs mēneši galvaspilsētā. Te­ātri un akadēmijas, bibliotēkas, burzmainās ielas! Bei­dzot pienāk brīdis, kad Zemi sasniedz radioviļņi. Zeme atbild. Vadības telpā uz sudrabaina ekrāna parādās Arenasa seja. Viņš ir tik ļoti vecs, noguris un tik bezgala mīļš, šis pirmais tautietis!

Dins, kājās piecēlies, ziņo:

—   Ekspedīcija, uzdūrusies nepārvaramam šķērslim, atgriezusies pirms termiņa, cilvēka organisms ne­spēj .. . cilvēks nekad nevarēs . . .

Šorina ierosinājumu Dins ne ar vārdu nepiemin, neuzskata par vajadzīgu pat pieminēt, viņš netic šim ierosinājumam. Šorins ļaunā neņem. Katrs rīkojas, kā atzīst par labāku. Gaidāmi vēl daudzi strīdi, Šorins izteiksies ne vienreiz vien …

Mīļais un nogurušais Arenass uz ziņojumu neatbild. Neatbild ļoti vienkārša iemesla dēļ — viņš Dinu vēl nav sadzirdējis. Zeme atrodas trīs gaismas diennakšu attālumā, tikai pēc trim diennaktīm radioviļņi aiznesīs kosmonautu vārdus un sejas. Bet pagaidām Arenass runā savu, pareizāk sakot, priekš trim dienām viņš sacīja tā:

—   Tas ir labi, ka jūs atgriežaties. Mums ir ārkārtīgi interesanti jaunumi. Ir izdevies atšifrēt Šarādes radio­signālus. To nozīme ir šāda: «Sūtiet pārstāvi šķidrā hēlijā.» Metodi esam jau izstrādājuši, izmantosim jūsu asteroīdu. Vispirms, protams, aicināsim jūs, veterā­nus …

Viņš min vairākus vārdus un Šorina vārdu kā trešo.

Sapņi piepildīsies un pie tam drīz, un bez lielām pūlēm. Pēc pusotra mēneša viņi nolaidīsies uz Mēness, vēl mēnešus trīs gatavosies aizlidošanai* Metode jau izstrādāta, šķidro hēliju iepildīt nav grūti. Iesaldēta­jiem guļot, sapņi nerādās. Šorins iegulsies vannā, at­vadām paskatīsies uz ārstu baltajiem virsvalkiem, aizvērs acis un klusītēm sevī skaitīs. . . Tad viņš acis atvērs un ieraudzīs vai nu baltus, vai krāsainus Ša­rādes ārstu virsvalkus. Kādas izskatīsies Šarādes būt­nes? Kā nāras, kā mūsu Zemes cilvēki vai citādi?

Šorins ir laimīgs. Viņš ir tik laimīgs, tik dziļi un rāmi laimīgs kā alpīnists, kas veicis grūtu ceļu līdz virsotnei, kā noguris ceļinieks, kas ticis līdz tīrai gul­tai, kā zinātnieks, kas beidzot radījis sistematizētu teoriju, kā neatlaidīgs mīlētājs, kas guvis pretmīles­tību … Ja Šorins būtu ekspansīvs cilvēks, viņš varbūt lēkātu uz vienas kājas, pilnā balsī dziedātu vai smie­tos, vai vienatnē dejotu pa savu istabu. Varbūt, spo­gulī lūkodamies, pats sevi apsveiktu vai arī, kājas tiri­nādams, vāļātos pa dīvānu un sauktu: «Ak tu Šorin, ak tu laimes bērns! Savu tomēr panāci!» Bet Šorins ir apvaldīts un nosvērts cilvēks. Viņš gavilē klusām, mazlietiņ iekšēji smaidīdams. Sirds samtaina maiguma pārpilna. Klusums, miers, apmierinātība. Šai mirklī ne­kādu vēlēšanos, nekā vairs nevajag. Laika mirkli, tu esi skaists, jel apstājies!

Sapņi piepildīsies, Šarāde aicina Šorinu ciemos, cie­miņam un draugam tiks atklāts ikviens Visuma noslē­pums. Arī atceļš nebūs grūts. Iesaldētie guļ nesapņo­dami. Uz Šarādes viņš iegulsies vannā, pametīs atvadskatienus uz turienes ārstu baltajiem vai krāsai­najiem virsvalkiem, aizvērs acis un klusām skaitīs līdz desmit… un pēc mirkļa jau atvērs acis Saules sistēmā. Viņš ieraudzīs jaunu pasauli — nākotnes Zemi.

Viņam tas liksies kā mirklis, bet uz Zemes būs pagājuši vairāk nekā divsimt gadu. Nebūs vairs kūkumainā Arenasa, skumjās Vandovskas, vairs ne­būs neviena paziņas. Šorins it kā atklās vēl vienu planētu — 2400. gada Zemi. Viņš ieraudzīs tālo Nā­kotni, par kuru tik bieži mēdz sacīt: «Kaut ar vienu

aci varētu palūkoties!» Taču piepildīsies viņam arī šis sapnis. Caurspīdīgajās togās tērptajiem zinātniekiem (nākotnes cilvēkus diez kāpēc vienmēr iedomājamies romiešu togās) viņš pasniegs simts sējumu ar zvaigžņu augstākajām gudrībām.

6. SAPŅOJUMS

—   Te ir simts sējumu ar zvaigžņu augstākajām gud­rībām, — tā saka Šorins.

Prātnieki caurspīdīgajās togās vērīgi raugās ūz ek­rānu. Gar acīm slīd svešas valodas hieroglifi. Šorins skaļi lasa un tulko tekstu: — «… Mums, Šarādes iedzīvotājiem, zināmi četrpadsmit struktūrstāvi aug­šup un septiņpadsmit — lejup, rēķinot no mūsu ķer­meņa.

Ķermenis sastāv no audiem, audi — no šūnām… šķiedriņas — no spirālītēm, spirālītes — no Reli virpuļiem …»

Prātnieki draudzīgi māj ar galvu … bet tad (tā Šo­rins redz savā iztēlē) prātniekiem uzacis raucas augšup un pierē iegulst izbrīna grumbas.

—   Bet mums jau zināmi astoņpadsmit stāvi, — iesāk viens no zinātņu vīriem. — Priekš divsimt ga­diem mēs to nezinājām, bet tagad zinām. Cik žēl, ka šī grāmata netika mūsu rokās priekš divsimt gadiem! Cik daudz lieka un mokpilna darba, cik daudz upuru! …

—   Bet ar domu lasīšanu, — piebilst kāds cits, — mums nekas neiznāk. Varbūt tur vainīga smadzeņu struktūra? Vajadzētu salīdzināt viņu un mūsējās sma­dzenes.

—    Kā lai salīdzina? Vai nosūtīt pieprasījumu?

—   Atbilde taču pienāks pēc divsimt gadiem! Neko darīt, vajadzēs meklēt pašu spēkiem …

—   Žēl, biedri Šorin, ka jūs nekā nezinājāt par Ze­mes sasniegumiem.

Kā viņš varēja zināt? Viņš bija nogulējis divus gad­simtus …

Jā, viņš nogulēs divus gadsimtus. Divos gadsimtos Zeme aiztrauks uz priekšu, aizies tālāk nekā iepriek­šējos divtūkstoš gados. Šorins izskatīsies pēc seno laiku grieķa, kas aizlidojis uz zvaigznēm un pārradies mājā 2000. gadā. Ar sajūsmu viņš stāstīs par citu planētu tvaika zirgiem un dzelzs ziloņiem un par to, ka cilvēki tur lido pa gaisu, ka zibens velk ratus, ka tur ir tērauda vergi, kas var kalt, aust, rēķināt un veikt jebkuru smagu darbu.

Bet uz Zemes tas viss jau ir. Paši saviem spēkiem tik tālu tikuši.

Jā, protams, šis grieķis nodzīvojis interesantu mūžu. Redzējis antīko pasauli, skatījis kosmosu un ieraudzījis 2000. gada Zemi. . . Bet kāda jēga no viņa ceļoju­miem? Lai ļaudīm tiktu labums? vajadzēja lidot ātrāk, ātrāk par gaismu!

Bet ko lai dara? Gaismas ātrums ir ātruma robeža.

Robeža vai barjera?

* * *

Džinkstēdams ieslēdzas istabas ekrāns. Tajā redzama Dina apmierinātā seja.

—    Hermani, vai tu neguli? Ko tu slēpies? Vai tu gavilē vienatnē? Paklau, es saceru radiogrammu Are- nasam: «Pateicamies par uzticību. Esam gatavi lidot.» Tu, protams, lidosi, vai ne?

Draudzīgi smaidīdams, viņš piebilst:

—    Un tā nu mūsu strīdi ir izšķirti. Robeža vai barjera — tam nav nozīmes. Mēs iemigsim un pa­mocīsimies uz Šarādes.

Šorins lēni savelk dūres. Samtainais siltums noplok. Pasaule atkal kļūst lietišķa un skaidra kā gaišs rīts. Šorins lietišķi un skaidri raugās īstenībā.

—    Es nelidošu, — viņš saka. — Vispirms jāuzveic gaismas barjera. Nav jēgas uzdot jautājumus, ja at­bilde pienāk pēc divsimt gadiem.

Šorina funkciju — kosmosa telpas uzveikšanas for­mulu — zina katrs astronautikas students. Tas ir krāšņs daudzlapains, turklāt vēl ceturtajā dimensijā

izliekts ķermenis, ar ko vienmēr pārbauda telpisko iztēli. Mēs runājām par citu funkciju — par Šorina dzīves funkciju, vienkāršu kā pirmās pakāpes nolīdzi- nājums, par funkciju, kas ir tik taisna kā taisna līnija. Taisna līnija, kas trauc uz priekšu, par spīti barjerām, un pārvar tās! Pirmā barjera bija aritmētiska: miljards gribētāju un viena vieta. Tad enerģētiskā barjera: dzinēji par vājiem. Tad staru barjera, arī fizioloģiskā barjera: ķermenis nespēj izturēt ātrumus, kas tuvi gaismas ātrumiem. Beidzot egoistiska rakstura barjera: sapnis ir piepildāms, bet tikai sev pašam. Arī šo bar­jeru šķērso taisne un trauc uz nākošo barjeru — uz gaismas barjeru. Cik gadi būs vajadzīgi tās pārvarē­šanai — pieci vai piecsimt? To Šorins nezina.

Taisne trauc uz priekšu līdz bezgalībai. Novirzīties sāņus nav tās dabā.

PIRMĀ RADĪŠANAS DIENA

Viņš pamodās agri no rīta, pulksten septiņos.

Protams, tā tikai saka — no rīta. Ariela stacijā ritu nemaz nebija. Dienas garums tur bija četrdesmit divi gadi. Vladimira vēl nebija pasaulē, kad virs dzelzs kalna austrumos pirmo reizi uzlēca saule — mirdzošs briljants pie melnajām debesīm. Tā sākās diena. Die­nas garums uz Ariela bija četrdesmit divi gadi, tur­pretī mēnesis ilgst tikai sešdesmit stundu.

Vladimirs pamodās uz grīdas. Miegā viņš bija no­kritis un pat nezināja, kā tas noticis. Ariela stacijā

krītot nevarēja sasisties. Staigāt arī tur nestaigāja, bet peldēja, slīdēja kā baletskolā. Tas tāpēc, ka pievilk­šanas spēks te bija divdesmit piecas reizes mazāks nekā uz Zemes. Ja esi atgrūdies, pacietīgi jāgaida, kamēr mazjaudas pievilkšanas spēkam labpatiks tevi atkal nolikt uz kājām. Tāpēc ar vienu vien soli Vla­dimirs pārlidoja pāri visai istabai un apstājās pie loga.

Vladimirs uz Ariela bija nodzīvojis jau gadu, bet arvien vēl bez sajūsmas nevarēja noraudzīties debesis. Šodien zvaigžņu laukos spīdēja četri mēneši — visi četri reizē: zeltainais ķirsītis Miranda; stūrainais, sān- malā apgaismotais un zīmētam burtam līdzīgais Umbriels; par mūsu Zemes Mēnesi nedaudz mazākā zeltzaļā Titānija un tālumā kā apelsīns uz melna samta — oranžais Oberons.

Mēnešu gaita bija ātra, katru stundu mainījās ap­veids. Reizēm bija trīsstūris, tad kvadrāts vai arī kauss un vēl pēc brīža — kāpnes. Bet maziņā žiglā -ī^randa izstājās no rotaļas, aizslīdēja līdz melnzaļai bumbai un,,paslepas aiz tas.

Šo bumbu sauca par Urānu, tas bija mēnešu rotaļas noteicējs. Tas karājās pie debesīm, tuvu pie apvāršņa, kā milzīga klints .vai daudzstāvu nams. Urāna viena puse melna, kas zvaigznes sevī it kā uzsūca, otra puse, bālzaļas gaismas apspīdēta, šīs pašas zvaigznes pēc divām stundām atkal izspļāva. Amonjaka mā­koņi veidoja uz tā izšķobītas strēles, virpināja ripuļus un spirāles. Lāgiem mākoņi saplaisāja. Tādās reizēs, šķiet, ļaunā smīnā pavērās zvēra melnā rīfile . ..

2

Vladimiru nevarēja saukt par dzejnieku, lai gan dzejoļus viņš rakstīja. Dzejoļus rakstīja gandrīz vai visi viņa laika biedri — XXIII gadsimta jaunieši. Viņi rakstīja dzejoļus par pirmo mīlestību, retāk — par otro, vēl retāk — par trešo. Laikam jau viņi bija guvuši pārliecību, ka mīlestība nav aprakstāma, ka tā ir skaistāka par vārdiem.

Taču Vladimirs joprojām rakstīja. Varbūt tāpēc, ka mīlestībā viņam nebija veicies.

Turklāt viņš bija arī kautrīgs. Viņš neuzdrošinājās nolasīt dzejoļus meitenēm, kurām tie bija veltīti. Bet ar dīvainu dzejnieka loģiku viņš centās atklāt savas jūtas visai pasaulei. . . Varbūt viņš slepus cerēja, ka «viņa» izlasīs un noskārtīs. Tādēļ savus dzejiskos pa­skaidrojumus viņš nesa uz pašdarbnieku žurnāliem. XXIII gadsimtā tā bija pieņemts: vispirms dzejoļus iespieda pašdarbnieku žurnālos, no kuriem lietpratēji tad dzejoļus izvēlējās starptautiskajiem almanahiem.

Almanahos Vladimirs neiekļuva ne reizi. Kāpēc? Vai viņu nesaprata?

Kāds padzīvojis un apmēram simt septiņdesmit gadu vecs, pieredzējis redaktors viņam reiz pateica tā:

— Tu, zēn, raksti, ka esi iemīlējies Marusjā vai Violā. Bet tā ir Marusjas vai Violas privātlieta, un tas var interesēt tikai viņas. Nestāsti par Violu, tu pastāsti par mīlestību kaut ko tādu, kas var interesēt visus cilvēkus. Bet, ja savās izjūtās neesi pārdzīvojis nekā jauna, kas interesē visus cilvēkus, tad pēc jaunā brauc aiz trejdeviņām zemēm, kur reti kāds iemet acis. Tur vēl ir jaunumi, kas skar visus.

Jauneklis apvainojās. XXIII gadsimtā dzejnieki ar­vien vēl bija patmīlīgi un aizvainojami. Bet viņš ielā­goja vecā redaktora vārdus. Pat uzrīmēja šādas rindas.

Tātad kosmosā ir tādas jomas, Kas visiem cilvēkiem jauc domas!…

Nē, kosmosā viņš nedevās pēc dzejoļu tematiem. Arī tais laikos jaunatne sapņoja par varoņdarbiem, par neapgūtām dzīves jomām, trauca turp, kur bija grūti un bīstami. Pēc skolas beigšanas palikt uz dzīvi savā mājā, labiekārtotā pilsētā uzskatīja par nepie­klājību. Bet neapgūto jomu mūsu pasaulē vairs nemaz tik daudz nebija palicis. Jaunekļi devās uz Antarktiku, kur klimats vēl nebija noregulēts, devās okeānu dzelmēs, zemes dzīlēs … un kosmosā. Vladimirs bija radists, viņš bija vajadzīgs kosmosā.

Vispirms viņš nokļuva uz Mēness, uz Mūsu Zemes

Mēness, tā teikt, kosmosa priekštelpā, Galvenajā starpplanētu stacijā.

Taisnību sakot, XXIII gadsimtā Mēness vairs nebija aiz trejdeviņām pasaulēm. Uz Mēness bija raķešu lau­kumi, kalnraktuves, rūpnīcas, ar pretmeteorītu plēvi pārsegtas pilsētas, tur izdeva «Mēness Vēstis», iespieda mīlestības dzejoļus. «Mēness — nav neapgūta pla­nēta!» rakstīja Vladimirs savā poētiskajā dienasgrā­matā.

Tur viņš nodzīvoja tikai pusgadu, tad viņu norīkoja uz Cerēru — asteroīdu joslā. Tā īstenībā jau bija robežmala. Tolaik raķetes asteroīdu joslai mela līkumu. Daudzi lidojošie kosmosa rifi zvaigžņu kartēs nebija pat atzīmēti. Ar mazajām raķetēm lidojot pa bīstamajām meteorītu plūsmām, radisti mēdza ierīkot radiobākas uz bezvārda klintīm. Pret meteorītiem tie atrada līdzekli — dedzinošus starus. Tas bija gluži tāpat kā aizmirstajos karos otrajā gadu tūkstotī — šāvi tu, un šāva arī uz tevi. Mirkļa neuzmanība, staru lielgabala sabojāšanās, kļūda tēmējumā — un radists velti sauc pēc palīdzības: «Es — Cerēra, es — Cerēra, es jūs nedzirdu, nedzirdu jūs, septiņpadsmitā raķete!» Sauc stundu, sauc dienu, nedēļu, sauc skumji, bezce­rīgi, veltīgi. . ,

Kā pieredzējušu, meteorītu apšaudītu radistu Vla­dimiru no Cerēras pārcēla uz Arielu, kur gatavoja vēsturisku, XXIII gadsimta visgrandiozāko pasākumu.

Vladimirs saprata, ka viņa sapnis piepildīsies. Ne katram lemts veidot vēsturi, ne katram izdodas pie­dzīvot tās tapšanu. Vladimiram iekrita gods un laime būt dižā notikuma lieciniekam. Cilvēki gadu desmi­tiem izjautās aculieciniekiem sīkumus. Bet Vladimirs to visu būs redzējis savām acīm un visu redzēto pau­dīs dzejoļos, kas saviļņos un būs nozīmīgi visiem cil­vēkiem. Tā būs vesela poēma. Tās virsraksts sen jau izdomāts: «Pirmā radīšanas diena». Arī pirmais pants jau uzrakstīts:

Es gribu vērot, iepazīt, Būt pats it visur klāt, Lai bērni, kuri piedzims rīt, Var visu uzzināt.

Tā sākās šī slavenā diena — pirmā radīšanas diena. Jāielāgo viss, itin viss līdz beidzamajam sīkumam: gan Urāna ciklonu zaļās spirāles, gan četru mēnešu stāvoklis pie debesīm, gan dzelzs klintī iekaltā loga rāmja mestās ēnas.

Tai vēsturiskajā dienā Vladimirs pierakstīja visus sīkumus. Viņš pierakstīja, ka pamodies septiņos no rīta, pierakstīja arī to, ka brokastīs ēdis svaigus apri- kozus, sintētisku liellopu gaļu un dzēris vitaminizētu tēju.

Brokastis viņi ietureja trijatā: trīs štaba radisti — arābs Kerims ar savu jauno sievu zviedrieti Hertu un Vladimirs. Juna, ceturtā radiste, bija aizkavējusies — viņai patika no rītiem pagulēties.

Saimniekoja Herta. Nevis tāpēc, ka tam tā vaja­dzēja būt, bet tāpēc, ka Hertai patika saimniekot. Viņa bija liela auguma blondīne, gaišu ādu, gaišām acīm, patukla. Herta runāja reti un maz, toties lielās, strādīgās rokas visu laiku darbojās, šo to pārcilāda­mas, piestumdamas vai vēl ko uzlikdamas. Bet Hertas gaišās acis norūpējušās raudzījās taisni vīram mutē — vai tik viņš diezgan ēd un vai vēl kā nevajag?

Taču par Kerimu raizēties nevajadzēja. Viņš ēda par četriem un strādāja par četriem. Viņa spēcīgais ķermenis, šķiet, pats prasījās darba. Kamēr viņa draugi radisti sēdēja ar austiņām, tikmēr Kerimam labāk patika apskriet savrupos punktus un labot apa­rātus, savām garajām kājām viņš mēroja Arielu, daž­dien nolingādams pusotra simta kilometru. Reiz, kad viņam iekrita brīva nedēļa, viņš paveica pasaules ce­ļojumu, apstaigādams Arielu pāri abiem poliem. Keri­mam patika nodarbināt rokas: kalt, skaldīt, lauzt un izjust, kā nošņirkst materiāls, viņa vareno muskuļu uzveikts.

— Man vajadzēja piedzimt pirms trīs gadsimtiem — varonīgajā divdesmitajā gadsimtā, — mēdza nopūsties Kerims. — Kā man būtu paticis, zobenu vicinot, auļot zirgā, taigā celmus lauzt un akmeņus valstīt. Āfrikā toreiz vēl bijuši lauvas — tādi krēpjaini kaķi, lielāki par Venēras kefalodidiem. Labprāt būtu gājis ar šķēpu uz lauvām! Mēs dzīvojam pārsmalcinātā laikmetā. Ti­

kai kosmosā vēl var atrast darbu pa kaulam. Vai ne, Herta, mēs te ievārīsim lērumu? Mēs ievārīsim, bet Vladimirs mūsu darbošanos apdzejos. Vai apdzejosi, Vladimir?

Nevērīgi noskūpstījis pieglaudušos sievu, Kerims ieslīdēja noliktavā uzģērbt skafandru. Viņš aizjoza uz septiņpadsmit kilometru attālo Svinspīduma aizu pār­baudīt apklusušo aparātu.

Herta, pieri pie rūts piespiedusi, pavadīja viņu ar skatienu. Viņa redzēja, kā Kerims attālinās lieliem un līganiem lēcieniem, it kā aizslīdētu uz neredzamām slēpēm. Viņš pasper soli un gaida, gaida un gaida, līdz beidzot purngals atmetīsies pret cietu pamatu. Starp citu, uz debess ķermeņiem, kur smaguma spēks mazs, tāda gaita bija visiem.

3

Katram no četriem radistiem bija savi pienākumi. Kerims rūpējās par aparātu remontu. Herta uzturēja sakarus ar Zemi un starpplanētu raķetēm. Ceturtā radiste Juna, kurai patika pagulēties, uzturēja sakarus ar tiem, kas strādāja uz Ariela un citiem Urāna pa­vadoņiem. Vladimirs pārzināja kibas — kibernētiskās mašīnas.

Uz Ariela bija daudz kibu. Tās būvēja raķešu lau­kumus, ceļus un apakšzemes patvertnes — mājas, ieguva rūdu, kausēja metālu un stingri noteiktajās stundās ar punktiem un svītrām ziņoja Vladimiram par dienā paveikto darbu. Taču visnozīmīgākās kibas atradās uz Urāna. Taisni tām vajadzēja sākt to gran­diozo darbu, kuru Vladimirs taisījās apdziedāt savā poēmā.

Veicamā darba projekta nosaukums bija «Krona iz­kapts».

Uz Ariela strādāja parastās kibas — šauri program­mētas mašīnas, kas sazinājās ar radiosignāliem. Uz Urāna, turpretī, tika sūtītas īpašas kibas, kas prata pat modificēt programmu. Cilvēki Urānu nekad nebija ap­meklējuši, nemaz nerunājot par tā dzīlēm, vāji pazina

turienes apstākļus. Tāpēc Urāna sūtņiem vajadzēja piešķirt zināmu rīcības brīvību. Urāna kibas varēja pašas sevi salabot un cilvēciskiem vārdiem pat sniegt pārskatu, varēja atstāstīt it kā mašīnas acīm redzētos apstākļus. Tam nolūkam vajadzēja ļoti sarežģītu shēmu, un pie tās strādāja daudzi. Vladimirs sagata­voja tikai balsis. XXIII gadsimtā tādas lietas mācēja pagatavot. Vienā kibā viņš iemontēja meitenes balsi. . . kādas pazīstamas meitenes balsi. . . Taisnību sakot, tās meitenes balsi, kurai par godu viņš uz Ariela bija sacerējis dzejoli.

Izskatā mašīna kā jau mašīna. Karstumizturīgās vol­frama keramikas apvalka apskauto iegareno ierīci no­vietoja standarta atomraķetē. Cilvēki nospieda pogu. Raķete, liesmām plandot, bezskaņas sprādzienu mutu­ļos aiztrauca zvaigžņotajās debesīs, bet pēc dažām minūtēm no turienes atskanēja dziļa un samtaina mei­tenes balss:

—   Stūrains siluets uz daudzu zvaigžņu fona. Tas ir Ariels. Raķešu laukumu neredzu, tas ir dienas pusē, bet- man priekšā ir nakts puse. Tas izskatās kā bez- veida ogļu maiss Kasiopejas zvaigznājā. Siluets ma­nāmi saraujas. Attālināšanās ātrums — četri kilometri sekundē. Es izslēdzu motoru, sākas brīvs kritiens uz Urānu.

Kiba arī turpmāk neaizmirsa veltīt dažus vārdus savai dzimtenei.

—   Stūrains sirpis . . . stūrains melns akmens . .. grubuļains šaurs sirpītis. . . arvien mazāks, arvien tālāks … — kiba ziņoja par Arielu.

Ariels attālinājās, toties arvien tuvāk nāca milzīgais Urāns.

—   Bumba aug un tūkst, — kiba ziņoja. — Tā ir duļķaini zaļā, sakaltuša pelējuma krāsā. Tā ir svīt­raina: uz zaļa fona saskatāmi palsi vijumi, virpuļi un spirāles. Visa bumba verd, it īpaši uz ekvatora.

Nepilnu diennakti pēc starta kiba nonāca Urāna stratosfērā. Kibai draudēja briesmas sadegt, kā sadeg Zemes atmosfērā ietriekusies meteorīti. Tāpēc dzinēji strādāja ar visu jaudu, lai nobremzētu, lai samazinātu

krišanas ātrumu. No raķetes kvēlojošā apvalka lāsoja izkusušā metāla piles.

—    Es triecos cauri mākoņiem. Aiz manis paliek tumšas un gaišsārtas liesmu astes, — ziņoja kiba. — Arī mākoņi ir saulrieta sarkanumā.

Pat Ariela teleskopos varēja samanīt dzirkstelīti tai vietā, kur kiba ielidoja mākoņos.

Tad tā iegrima atmosfērā.

—    Zaļš mākonis jūras ūdens krāsā. Olīvkrāsas mā­konis … Pelēki zaļš mākonis, — kiba ziņoja. — Amon­jaka kristāla mākoņi. Ledainas metāna vētras. Tem­peratūra mīnus divi simti, spiediens desmit atmo­sfēras . . . Divdesmit atmosfēras . . . Trīsdesmit atmosfē­ras. Lejā melns nokrēslis. Es it kā grimstu melnā jūrā.

Montējot kibas balsi, Vladimirs bija izmantojis paš­darbības vakaru radiosarunu un dziesmu ierakstus magnetofona lentē.

Intonācija gan reizēm nebija īsti vietā. Par tempe­ratūru tā ziņoja it kā dziedādama. Taču visbiežāk kiba runāja uzsvērti lietišķā tonī, kādā sarunājas ļoti aiz­ņemta sekretāre, kurai nav vaļas uzklausīt laipnības darba laikā.

iedomājieties, tas viss naca no petroleja peldo­šiem iespiedblokiem! Petrolejas «asinis» bija atzītas par vislabākajām tādām kibām: petroleja varēja no­derēt arī par rezerves kurināmo atomdzinējam; šķid­rumā viegli pārvietojās maziņie zirneklīši — manipu­latori, kas prata labot un pārslēgt vadus; bet, pats I galvenais, petroleju varēja saspiest, lai izlīdzinātu ārē­jās vides spiedienu. Bet spiediens auga ar katru dienu.

Simt atmosfēras . . . divsimt. . . trīssimt! Sešpadsmit diennaktis kiba grima, nira melnajā bezdibenī. Tā krita, krita tāpat bez izpletņa sešpadsmit diennaktis no vietas. Tad nāca ziņojums: «Beidzot es redzu! Es redzu blāvu zilgansārtu gaismu. Tādā maigā samta lāsmojumā.»

Diemžēl pamatdzīļu vēl nebija. Spīdēja augstā spie­dienā elektrizētas gāzes. Urāna otrā jonosfēra izrādī­jās dziļumos. Radās bažas. Speciālisti atcerējās veco teoriju, ka Urānam vispār neesot pamata, esot tikai gāzes un gāzes, līdz pašam centram saspiestas gāzes.

Būtu ļoti nepatīkami, ja šis pieņēmums izrādītos pa­tiesība. Tad izjuktu viss projekts «Krona izkapts».

Taču bažas izrādījās veltas. Sešpadsmitajā dienā kiba nokļuva līdz pamatam. Tā nostājās uz cietiem bazalta un karbīda iežiem.

Ledus nebija, kā to daži gaidīja. Spiediens sasniedza četrdesmit tūkstoši atmosfēru. Ledus tādu spiedienu neiztur, tas sāk tecēt.

Kiba ar meitenīgo balsi nokļuva Urāna Dienvidpolā (kāda cita — Ziemeļpolā, pārējās — uz ekvatora).

Brīvā krišana bija beigusies, kibas sāka grauzties iekšā dzīlēs.

Un šodien Vladimirs, uzklausīdams dažādu kibu — racēju, būvētāju un izvadātāju — ziņojumus, pašām beigām pataupīja vispatīkamāko: meitenes balsi no Urāna dzīlēm. Beidzot viņš arī saklausīja ātru, sa­trauktu, tādu kā rečitatīvu:

—   Runā kiba četri-U. Urbjos iekšā kvēlojošās dzī­lēs. Visapkārt viens mirdzums: baltas strūklas, varavīk- snainas strūklas, dzirksteļspieti. Pēc divām stundām sasniegšu paredzēto dziļumu. Spiediens maksimāls, matērija irst slājieniem un vietām tek. Ko lai daru tālāk? Kālab esmu šurp sūtīta?

Kiba nezināja, ka tai atlicis dzīvot tikai četras stun­das. Vienīgi cilvēks prot ielūkoties nākotnē, cerēt un baiļoties. Bet kiba tik atgādināja, ka tās programma ir veikta un ka viņa gaida jaunu pavēli… Savā lie­tišķajā balsī kiba atkārtoja:

—   Ko lai daru tālāk? Kāpēc esmu šurp sūtīta?

Piepeši tā pati balss turpina aizmugurē:

—   So muļķīgo joku nekad tev, Vladimir, nepie­došu.

4

— So muļķīgo joku nekad tev nepiedošu! — bija teikusi dzīvā meitene. — Ir gan izdoma: iemontējis manu balsi stulbajā lcibā! Es tev šausmīgi atriebšos, šausmīgi. Es iemontēšu tavu balsi vannas istabas automātiskajā atgādinātājā. Tur tad tu varēsi tarkšķēt:

«Izmazgājiet vannu, bū — bū— bū. Aizejot, nogrieziet gaismu, bū — bū — bū. Neaizmirstiet no vannas iz­laist ūdeni!» Vai tev tāds amats patiks?

Kerims bija dzimis arābs, Herta zviedriete, Vlg^Ji- mirs, kā jau tas noprotams pēc viņa vārda, bija krievs. Neviens nevarētu pateikt, kādas tautības ir Juna. Viņas asinīs sajaukušās visas rases, un katra at­stājusi kaut ko savu: tumša āda, gandrīz kā afrikānie­tei, plāns persietes deguns ar kumpiņu, mazliet iega­renas mongolietes acis, biezi un kupli rūsgani mati. Izaicinošas un neredzētas kombinācijas. Ielās uz viņu noskatījās ar izbrīnu; kas uz viņu paskatījās, nevarēja acu atraut.

Junai ienākot istabā, Vladimirs nodrebēja. Sirds ap­stājās, elpa aizrāvās. Junas klātbūtne uz viņu iedar­bojās kā elektrisks sitiens. Tā vien likās — kaut kam jānotiek … un tomēr nekas nenotika.

Junai pa pēdām radistu istabā ienāca smagnējs vi­dēja auguma vīrietis platu pieri, milzīgi platām krū­tīm un svarcēlāja bicepsiem. Tas bija priekšnieks vai, kā izteicās XXIII gadsimtā, Ariela stacijas «prāts» — Majs Dajins. Arī viņš, tāpat kā meitene, taisnību sa­kot, nevis ienāca, bet ieslīdēja kā slēpotājs — ar kreiso kāju pa priekšu, izstieptām rokām, lai kaut kur pieķertos. Šai slīdošajā baletēzes gaitā Juna izskatījās jauka, bet spēcīgais vīrietis — mazliet komisks.

Līdz skapim aizslīdējis, viņš apstājās un līksmi uz­sauca: 4

— Kāds garastāvoklis, jaunieši? Esat sagaidījuši iz­šķirīgo dienu? — Pa jokam pret logu padraudējis, viņš uzrunāja zaļo spīdekli: — Tev, vecais, beigas ir! Vai atceries grieķu teiku? Tu biji debesu valdnieks, bet nenovēlēji gaismu pat saviem bērniem, ņēmi un ieslodzīji tos drūmajā Tartarā. Viņu māte Geja — Zeme sacēlās pret tevi, pasniedza asu izkapti Kro­nām — tavam jaunākajam dēlam .. . Tas tevi sakrop­ļoja un nogāza no troņa. Vai tā nebija? . . . Grieķu mīti, taisnību sakot, vēstī par dabu, — turpināja Da- ļins, nu jau sarunādamies ar radistiem. — Urāns — tā ir debess, Krons — ir laiks. Laiks spēj sagraut pat debesi, laiks iznīcina visu, pat savus gara bērnus.

Krons, kā zināms, aprija savus dēlus… kamēr viņu nogāza Zevs, lepnais, dusmīgais, greizsirdīgais, kašķī­gais Zemes dēls, cilvēkveidīgais dievs. Cilvēkveidī­gais dievs uzvarēja kā Laiku, tā Debesi. Šodien tas arī notiks, — smaidīdams nobeidza Daļins.

Viņš bija mazliet pļāpīgs, kā jau visi virsdienest- nieki. Šim vārdam XXIII gadsimtā bija jauna jēga, gluži cita nekā divdesmitajā gadsimtā. Tagad karavīru vairs nebija, no ļaužu atmiņas sen zuduši arī militārie termini: rotas, vadi, grupas, ierindas, apkalpes, ser­žanti un arī virsdienesta seržanti. XXIII gadsimtā par virsdienestniekiem saucās tie, kuriem ārsti bija pa­garinājuši mūžu un jaunību pāri dabiskajiem sešdes­mit septiņdesmit gadiem.

Protams, virsdienestniekiem no piedzīvotā daudz kas aizmirsās. («Bet vai jūs bērnību labi atceraties? Pastāstiet, kā jūs dzīvojāt sešu gadu vecumā,» jau­tāja Daļins, kad viņam pārmeta kāda interesanta no­tikuma aizmiršanu.) Virsdienestnieki daudz ko aiz­mirsa, taču vēl vairāk atcerējās. Dažādos gadsimtos iegūto zināšanu nasta viņus apgrūtināja. Varēja vērot, ka virsdienesta zinātnieki jūtas nedroši, ka viņi at­ceras pārāk daudz iebildumu. Toties viņi allaž bija lieliski pedagogi un stāstītāji, tie pat labprāt ielaidās sarunās, it kā gribēdami atbrīvoties no atmiņu sloga.

Daļins bija viens no vecākajiem virsdienestniekiem. Viņš atcerējās pirmos mēģinājumus mūža pagarinā­šanā, kad ilgs mūžs nebija vēl lemts katram, bet tikai viscienījamākajiem un katrā ziņā īsti veselīgiem cil­vēkiem. Daļins bija gan zaļoksnis vīrs, gan slavenība: viņš bija kosmosa kapteinis un piedalījies pirmajā ekspedīcijā, kas devās uz Saturna gredzeniem.

Ilgo mūžu viņam piešķīra kā balvu par darbu kos­mosā, un tāpēc viņš kosmosam veltīja visus virsdie­nesta gadus. Viņa laika biedri sen jau bija devušies atpūtā («Dažs uz vasarnīcu, dažs uz kapsētu,» viņš drūmi jokoja), bet Daļins lidoja arvien tālāk un tā­lāk — lidoja uz Urānu, Neptūnu, Plutonu un pāri Saules sistēmas robežām: uz melnajām un tumšsarka­najām infrazvaigznēm.

Tad izbeidzās kosmosa kapteiņu laikmets un sākās

inženieru laikmets. Daļins veda kosmosā inženierus un līdz ar viņiem nodevās celtniecībai gan uz svel­mainā Merkūrija, gan ledainā Ganimēda, uz verdošās Venēras un uz bezsvara Ikara.

«Šī nu gan ir pēdējā reize,» viņš sacīja, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Man gribas dzīvot uz mīļās Zemes, kur cilvēki, izdzerdami glāzi ūdens, kļūst par divsimt gramiem smagāki. Man gribas plunčāties jūrā, staigāt pa zaļo zālīti, šausmās nenobālēt, kad skābekļa tvertnē atklājas kāda plaisiņa.»

«Šī nu gan ir vispēdīgā reize,» viņš noteica, stāda­mies «prāta» amatā uz Ariela. «Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums. Nedrīkst taču visu darbu uzvelt jaunatnes pleciem. Mēs viņus pārvietojam, tā­pēc mums jāpalīdz viņiem vismaz ar mājokli.»

5

«Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums,» sacīja Daļins, pieņemdams norīkojumu uz Arielu.

Lieta tā, ka Ariela stacijas darbs un viss «Krona iz­kapts» projekts netieši saistījās ar ilga mūža pro­blēmu.

Visi cilvēki nu dzīvoja pa divsimt un trīssimt ga­diem. Mirstība samazinājās līdz minimumam. Zemes iedzīvotāju skaits pieauga divreiz straujāk, nekā pa­redzēts. Tas jau bija sasniedzis ievērojamu skaitli — pāri simt miljardiem.

XXIII gadsimtā cilvēki tuksnešus pārvērta dārzos, tropu mežus — plantācijās, seklos ūdeņos piekopa zemūdens augkopību, okeānos izbūvēja peldošas pon- tonsalas.

Bija laiks atcerēties Ciolkovska vārdus: «Zeme — tā ir cilvēces šūpulis, bet nevar taču mūžīgi dzīvot šūpulī.»

Protams, varēja (XXIII gadsimta tehnika to atļāva) pārvirzīt planētu citā, cilvēkam daudz pieņemamākā orbītā.

Bet kādu planētu īsti lai pārvirza?

Vispasaules Zinātņu akadēmija nolēma neaiztikt

Marsu un Venēru ar to savdabīgajām dzīvēm, atstāt tās kā muzeja eksponātus.

Šim nolūkam kā pirmo nolēma izmantot Urānu.

Bet Urāns ir liels. Smaguma spēks tur cilvēkam par grūtu, atmosfēra pārāk blīva, gaiss saspiestu cilvēkus. Urānu vajadzēja saskaldīt vairākās daļās Zemes ap­jomā.

Kā lai planētu saskalda? Saskaldīt vien vēl par maz — jāpārvar arī gravitācija. Pat ja planētu saskal­dītu, gravitācijas spēki nošķēlumus atkal savienotu, salipinātu, sasaistītu.

XXIII gadsimta sākumā zinātnieki jau mācēja sa­griezt gravitācijas lauku. Bet tikai trīs gadsimtus pirms tam, kad Daļins vēl bija students, fiziķi vispār nevarēja iedomāties, ka te varētu kaut ko sagriezt.

Toreiz domāja, ka planētas kustība notiek tukšumā, dēvēja šo tukšumu par «vakuumu», par «telpu», la­bākā gadījumā — par «lauku». Patiesībā tā nebija nedz telpa, nedz tukšums, bet konkrēta matērija, un gravitācija bija izplatīta šajā matērijā, to mazliet sa­spriegdama.

Kad šo matēriju izdevās saskaldīt, gravitācija iz­zuda. Tas ir tāpat — ja jūs ar šķērēnj pārgriezīsiet stingri nospīlētu audeklu, abas malas atsprūk. Ja gravi­tācijas lauku grieza kalna pakājē, kalns uzgāja gaisā.

Uz Urāna sūtītās kibas, starp tām kiba ar Junas balsi, bija apgādātas ar «šķērēm», pareizāk sakot, «griezējstariem» — ar stariem, kas sabrucināja va­kuumu un sašķēla gravitācijas lauku. «Prātam» Daļi- nam vajadzēja šos starus ieslēgt šodien pulksten 12 un 22 minūtēs pēc Maskavas laika.

6

— Juna, cik lodziņu ir mūsu selektoram? — jautāja «prāts» Daļins, pagriezdams muguru Ariela melnajām klintīm. — Sasauciet «prātu» kopsapulci. Lai visi div­padsmit būtu uz ekrāna.

Juna veikli sāka klabināt taustiņus. Selektora ietva­ros cits pēc cita iegaismojās gaišzilie ekrāni. Parādījās

it kā etnogrāfiskā muzejā eksponētas grupu priekš­nieku sejas: tur bija ķinietis, amerikānis, nēģeris, ar­gentīnietis, indietis, holandietis, čehs, persietis, gru­zīns, francūzis, tatārs un malajietis.

—    Uzmanību, biedri, — iesāka Daļins. — Pēdējo reizi atkārtosim instrukciju, pēdējo reizi apskatīsim neskaidrības . . .

Uz ekrāna daži «prāti» pielika pie ausīm kabatas mikrotulkus. Vairums saprata krievu valodu — XXIII gadsimta zinātnes valodu.

—    Kā norunāts, pulksten divpadsmitos divdesmit divās izdarīsim Urāna sadalīšanu, — Daļins turpināja. — Pulksten divpadsmitos visiem sapulcēties raķešu laukumā — katrai grupai pie savas raķetes. Novērot debesi un būt gataviem. Tiklīdz Urāns būs sadalīts, katra grupa trauksies uz savu atšķēlumu. Vispirms startēs grupas uz tiem atšķēlumiem, kas traucas pro­jām, vispēdīgi uz tiem, kas tuvojas. Vai ir kādi jautā­jumi?

—    Atšķēlumi jāiedala jau laikus, — bilda sirmais un krunkainais inženieris Ļū. Viņam bija tikai septiņ­desmit pieci gadi, bet ilga mūža hormoni uz viņu nez kāpēc neiedarbojās. Viņš bija sasirdzis ar vecumu, un viņam pēc gadiem desmit vai piecpadsmit bija jāmirst.

—    Iedalīsim, — piekrita Daļins. — Kārtība būs tāda: pirmais atšķēlums, kas vistuvāk Saulei un trauksies uz Sauli, — būs jūsu, Ļū. Mēs virzāmies pretēji pulk­steņa rādītājiem, tāpat kā riņķo planētas. Otrais at­šķēlums, kas vairāk pa kreisi un tuvāk Jaunavas zvaigznājam, — jūsu grupai, Dženkinson …

Daļins uzmeta shēmu un pagrieza bloknotu pret ek­rānu. Divpadsmit galvas pieliecās, lai nozīmētu shēmu.

—    Vajag norunāt par signāliem, — turpināja siste­mātiskais Ļū. — Ar numuriem apzīmēt nav ērti. Var iznākt juceklis.

—    Labi, nosauksim atšķēlumus pieņemtos vārdos. — Daļins atskatījās. — Juna, meitenīt, jūs saprotat skais­tumu. Ātri sadomājiet divpadsmit skanīgu nosaukumu nākamajām planētām.

—    Tās var nosaukt par godu «prātiem», — ierosi­nāja Juna. — Ļū planēta, Dženkinsona planēta … Un

katra ziņa jabut Daļiņa planētai, — viņa tvīkdama piebilda.

Daļins enerģiski atvēcinājās rokām:

—    Jūs, meitenīt, esat tīrās muļķības izdomājusi! Tādu sevis slavināšanu es nepieļaušu! Tūkstošiem cil­vēku ir gatavojuši planētas sadalīšanu, miljoniem ļaužu iekārtos planētu, miljardi to apdzīvos, bet mēs tai pielipināsim viena cilvēka — novērotāju grupas priekšnieka vārdu. Tas neiet. Paklau tu, Vladimir, tu esi dzejnieks, ātri sadomā divpadsmit poētisku vārdu.

—    Poēzija, — Vladimirs minēja otro vārdu, kas iešāvās prātā. Kā pirmo viņš bija domājis sievietes vārdu Juna.

Daļins bija priecīgs:

—    Tas ir labi! Pat tradīcija ievērota. Saule — Apo­lons, un tam apkārt mūzas: Poēzija, Proza, Opera, Ba­lets, Drāma. Kādreiz vēlāk uz katras planētas radīsies akadēmijas, mākslas skolas, tiks rīkoti visas Saules svētki. Ļaudis pulcēsies uz Baleta planētas dejām, uz Poēzijas improvizēs dzejoļus, uz Operas planētas pul­cēsies kordziedātāji, uz Mūzikas planētas klausīsies simfonijas. Labi, Vladimir, tev ir fantāzija.

Taisnību sakot, fantazēja pats Daļins.

—    Poēzija — Ļū, — viņš diktēja. — Dženkinsons — Proza. Anandašvili — Drāma. Gazlevi — jums laikam pa prātam būtu Gastronomija?

—    Kāpēc ne? Gastronomija — tā ir smalka māk­sla, — atsaucās resnais persietis, lielais izēdājs.

—   Nākamos iedzīvotājus nevajag nobarot. Uzņe- mieties, Gazlevi, šefību par Baletu.

Visi pasmaidīja, iedomādamies resnīti baletmeistara lomā.

—    Tagad atkārtošu vispārējus norādījumus, — tur­pināja Daļins. — Pirms starta katrs pats izraugās trasi. Katrs tuvojas savam objektam, bremzē līdz riņķa ātru­mam. Jāturas drošā attālumā — simt vai divsimt tūk­stoš kilometru atstatu. Pirmajā laikā tuvāk jums ne­maz nav jābūt.

—   Bet kad nosēšanās? — nepacietīgi noprasīja uz Drāmu norīkotais melnacis Anandašvili.

, Ar nosēšanos nesteidzieties. Pirmā mēneša uzde­vums — noteikt jaunu orbītu, novērot atdzišanas pro­cesa norisi. Nekur nav jāsteidzas. Mēneša laikā ne­viens atšķēlums ārpus Neptūna orbītas neaizklīdīs, neviens pats līdz Saturnam neaizkļūs … Uzturiet sa­karus ar mani. Es būšu te, uz Ariela. Bet, kur atradī­sies Ariels, to uzzināsiet pa radio.

Instruktāža ieilga. Tā vēl nebija beigusies, kad no savas radiokabīnes gaišo galvu pabāza Herta:

—    Runā Zeme, Daļin. Vai jūs klausīsities?

Tas bija parastais pēdējo ziņu raidījums kosmosam. To raidīja ar orientētu staru pulksten 8 Marsam, 8.30 — Jupiteram, 9 — Saturnam, 9.30 bija Urāna kārta. Tāpat kā pirms trim gadsimtiem, raidījums sā­kās ar Kremļa kurantu dzidrajām skaņām.

Izdzirdējuši šīs mīļās skaņas, skarbās sejas uz ek­rāna atplauka kautrā un maigā smaidā. Katrs atcerē­jās savu māju — baltos bērzus ar melnajām svēdrām vai arī zaļas bambusniedres, vai tulpes klusā kanāl­malā. Māja, dārzs, māte, bērni, laipnā un mīļā Zeme!

Zeme stāstīja par saviem sasniegumiem: uzcelta jauna pontonu sala dienvidaustrumos no Havaju sa­lām. Uz turieni, uz mūžīgā pavasara zemi, pārceļ des­mit tūkstoš skolu. Apūdeņots milzīgs apgabals Sahārā pie Kongo Čadas saldūdens jūras. Dārzkopju sacensī­bas Hārlemā. Izaudzēta tumšvioletas krāsas roze cil­vēka galvas lielumā. Dejas svētkos godalgu izcīnījusi spāniete Lolita. Tiek veikti pētījumi Zemes kodola iekšējo robežu apkaimē.

Un pēkšņi:

—    … lai gan zinātnieki laiduši darbā pēdējo tehni­kas jaunumu — «griezējstarus», tādus pašus, kādi pa­redzēti «Krona izkapts» projektā, mēģinājums iegūt paraugus neizdevās. Ģeoloģijas akadēmijas «prāts» Zans Brio ir tais uzskatos, ka savdabīgajos planētas iekšējās plazmas apstākļos griezējstari nedarbojas.

Daļins sarāvās un strauji apsviedās pret selektoru. Divpadsmit acu pāri gaidīdami raudzījās viņā.

177

Pārraide bija beigusies. Melodiski izskanēja kuranti. Tarkšķēja kāds helikopters. Laikam lidoja garām Spasa tornim.

12 — 357

Ko nozīmēja šī pārraide? Informāciju vai padomu? Zeme ziņoja, ka griezējstari neņem planētas kodolu. Tātad arī Urāna kodolu viņi šodien nespēs sašķelt? Vai jāpārtrauc iesāktie darbi un jāgaida, kamēr uz Zemes pārbauda griezēj ierīces? Varbūt Zana Brio do­mas ir zinātnieka personīgie ieskati, kurus var arī ne­ņemt vērā? Pat tas nav galvenais, vai tie ir viņa perso­nīgie ieskati vai nav. Svarīgs ir kas cits: vai viņam ir vai nav taisnība? Vai tas tiesa, ka griezējstari ne­ņem planētas kodolu? Vai drīkst maz laist darbā ap­šaubāmu ierīci?

—    Ko jūs, «prāti», teiksit? — Daļins jautāja.

—   Tā nedrīkst! — iesaucās Anandašvili. — Tā ir priekšā teikšana!

Seši «prāti» izteicās par griezējstaru ieslēgšanu, seši — pret. Izšķirt vajadzēja Daļinam.

Kuplo, cirtaino bārdu līdz krūtīm noliecis, viņš iegrima pārdomās.

Baltās, dzeltenās un melnās sejas uz ekrāna klusēja un gaidīja.

—    Lūgsim padomu no Zemes, — izlēma Daļins. —- Nosūtīsim radiogrammu Kosmosa akadēmijai. Tā­tad cilvēkus uz raķešu lidlauka pagaidām nevajag vest.

7

Radiostacija noraidīja orientētu staru, Herta noklik­šķināja Morzes atslēgu… Uz Zemes aizlidoja ziņo­jums, aiztrauca ar gaismas ātrumu: trīssimt tūkstošu kilometru sekundē, atkal trīssimt tūkstošu, vēlreiz trīs­simt tūkstošu, vēlreiz trīssimt tūkstošu . . . Vladimirs nedabūja ne nokāsēties, kad radiogramma jau bija aiztraukusi miljoniem kilometrus.

Taču līdz Kosmosa akadēmijai tai vajadzēja traukt 2 stundas un 32 minūtes un tikpat ilgi atkal atpakaļ.

Radiogramma vēl nebija tikusi pāri Saturna orbītai, kad pārnāca Ķerims un pieprasīja -pusdienas. Ko ra­disti ēda pusdienās, palika nezināms. Ēdienu karti Vla­dimirs nepierakstīja. Viņš vairs nebija pārliecināts, ka šī diena ieies vēsturē.

Uz pusdienu beigām pie radistiem iegāja Daļins. Viņš piesēdās pie galda, bet ēst atteicās.

«Prāts» vispār diezgan bieži tāpat vien iegriezās. savā radiosekretariātā mazliet papļāpāt, stiprināties jauniešu možumā. Tā izcils ģenerālis (Vladimira izdo­māts salīdzinājums) atpūtas brīdī spēlē zaldātiņus ar mazdēlu.

Daļinam patika stāstīt, un radisti viņu labprāt izjau­tāja: Vladimirs •— par zinātni, Kerims — vairāk par pagātni, par varonīgo XX gadsimtu.

—    Pastāstiet, kā tas viss sākās? Kā sturmējāt Ziemas pili? Ko runāja ielās? Vai caru tikāt redzējis? Kur at­radās cars?

Daļms smaidīdams atbildēja:

—    Tev, draudziņ, viss ir sajucis. Esmu dzimis daudz vēlāk. Ziemas pils ieņemšanu, tāpat kā tu, esmu re­dzējis tikai filmās.

—   Vai kapitālistus redzējāt? Kādi tie izskatījās? Vai katrā ziņā resni?

—    Arī kapitālistus, Kerim, tikpat kā neesmu redzē­jis. Tie pie mums ieradās tikai no ārzemēm, knipšķi- nāja fotoaparātus, skatījās un brīnījās, kā mēs bez vi­ņiem neaizejot bojā. To gan atceros, ka kapitālisma paliekas manā laikā vēl bija. Atceros dzērājus. Bija tāda blēņošanās: atšķaidīja etilspirtu ar ūdeni un meta to veselām glāzēm. Galvā juceklis, un smadzeņu dar­bība traucēta. Dažam labam patika ālēties, aizmirst ap­domību un pieklājību, ļāvās tikai pašu noskaņai. At­ceros arī personīgā īpašuma nevienlīdzību. Piemēram, pa ielu automašīnā brauc puisis — kibu toreiz nebija, cilvēki paši vadīja mašīnas, — bet līdzās kājām iet vecīte. Tāds neaptur vis savu mašīnu un neuzņem ve­cīti. Viņam tas ne prātā nenāk. Mašīnas īpašnieks ir viņš un nevis vecīte.

—    Vai tiešām tā bija? — Juna brīnījās. — Kāpēc tad vecīte nepaņēma sev mašīnu?

—    Toreiz vēl neņēma, bet pirka par naudu. Nauda bija tādi rakstaini papīrīši. Tos vienlīdzīgi neizsniedza: par sarežģītu darbu vairāk, par vienkāršu mazāk.

Vladimiru vairāk interesēja nākotne.

—    Un kas būs tālāk? — viņš jautāja. — Sašķelsim Urānu, un kas notiks tālāk?

—    Tālāk savus trīssimt gadu jēgsimies ar planētām. Gaidīsim, kamēr tās atdziest, nolīdzināsim tās, novie­tosim vajadzīgajā stāvoklī, mainīsim planētu atmo­sfēru — metānu un amonjaku pārvērtīsim ogļskābā gāzē, slāpekli un ūdenī. Tad iekopsim augu valsti, kas piesātinās gaisu ar skābekli. . .

—    Un tālāk? Gādāsim par planētu labiekārtošanu un apdzīvošanu …

—    Tālāk saskaldīsim Neptūnu, — atbildēja «prāts». -— Tad ķersimies pie Saturna un Jupitera. Ja vien tiem kodols ir ciets. Tas vēl jānoskaidro.

—    Un tad?

—    Tad, kā jau to ierosinājis Ciolkovskis, uzbūvē­sim mākslīgus stikla un alumīnija pavadoņus.

—    Bet pavadoņos taču ir bezsvara stāvoklis. Bēr­niem, kā to apgalvo profilaktiķi, bezsvara stāvoklis kaitīgs.

(Par profilaktiķiem XXIII gadsimtā dēvēja ārstus, jo viņiem biežāk nācās slimības novērst, nevis ārstēt.)

—    Kas zin, varbūt iedegsim vēl vienu sauli: savāk­sim starpzvaigžņu telpas tumšos ķermeņus un sagā­zīsim tos vienā kaudzē. Jūs taču zināt lielo masu likumu. Vajag tikai sakopot pietiekama daudzuma ma­tērijas, un katrā zinā iedegsies saule.

—    Un tad?

. . . Bet šodien Vladimirs neuzdrošinājās izteikt savus jautājumus. Nedrīkstēja izjautāt par rītdienas pasāku­miem, ja šīsdienas pasākums nebija izdevies.

«Prāts» sēdēja pie galda un bungoja ar pirkstiem.

—    Vai esat kādreiz zivis ķēruši? — viņš noprasīja. — Nevis ar elektrību, nevis ar ultraskaņu. Ar vien­kāršu makšķeri, ar dzīvu ēsmu esat ķēruši? Kādreiz bija tāda aizraušanās: sēdi upītes krastā un vēro plu­diņu. Ūdens spīguļo, pludiņš lēkā mirguļos. Upītes at­spulgā peld mākoņi. Tik labi. Ir prāts rosās, ir rūpju nekādu.

Kerims atgrūda šķīvi.

—    Kāpēc jūs, «prāt», kavējat laiku? Atbildi nevajag gaidīt. Zeme atbildēs: «Atlikt!» Vienmēr drošāk ir at­likt. Es nospiestu pogu, un lieta darīta. Lai notiek kas notikdams. Tādas ir manas domas.

—    «Lai notiek kas notikdams»! — Daļins rūgti no­smīnēja. — Ja nu nekas nenotiek? Vajag domāt, Ke- rim. Pogas nospiešanai spēka pietiks katram.

Kerims apvainojies tūlīt aizgāja. Viņš uzdomāja sev darbu: pārbaudīt automātisko signalizāciju degvielu noliktavā. Pēc viņa piecēlās arī Daļins:

—    Es iešu pastaigāšos, Vladimir, pavadi mani.

Bet skafandru kamerā viņš pārdomāja un aizraidīja jauno radistu prom.

—   Tu, Vladimir, atvaino mani, man jāpadomā. Ne­dusmojies, pastaigāsim citu reizi.

Vladimirs novilka skafandru un pa vaļējām durvīm iešmauca taisni radiotelpā. Meitenes viņu pat nepa­manīja. Tās sēdēja savās kabīnēs ar muguru pret dur­vīm, apkārt negrozīdamās, un runāja par saviem dar­biem. Skrēja sekundes un minūtes. Miegaini dūca radioaparāti. Kaut kur uz netverami tālās Zemes tika rakstīta atbilde Daļinam: izšķīrās projekta liktenis.

Vladimirs skumjā domīgumā sacerēja dzejas rindas:

Nospiest pogu — liekas bērnu spēle …

8

—    «Prāts» tomēr lieliski izdomājis! — pēkšņi ieru­nājās Juna. — Dziesmas planēta, Drāmas planēta, Dejas planēta. Man gribētos dzīvot uz Dejas planētas. Tur dzīve būtu jautra: rīta rosmes vietā dancošana, pirms darba — dancis, pirms pusdienām — rotaļas. Un kur tas skaistums: visapkārt daiļums — puķes, puķes, puķes . . . Kurš ierodas neglītā apģērbā, to par bezgaumību no planētas prom. Cik jauki! Viss top no jauna. Tikpat kā bērnu audzinātu: tas vēl pavisam mazs muļķītis, tu viņu māci, kā no māliem veido mazo cilvēciņu. Bet te uzreiz vesela planēta — daiļa, krāšņa un līksma. Kuru tu, Herta, izvēlēsies?

Herta smagi nopūtās:

—    Man gribētos dzīvot uz Zemes, dzīvot Zviedrijā, kādā piekrastē. Pie mums ir tik klusi, tik mierīgi:

pelēka jūra un kaijas virs tās, spodras mājiņas, sar­kani dakstiņi. Tu, Juna, nenosodi mani, bet kosmoss mani biedē. Te nejūtos kā cilvēkos. Dienā debesis melnas, zvaigznes mirgo saules gaismā. Arī nāve glūn līdzās. Katru nakti rādās sapņi: Kerims guļ saplēstā skafandrā, es pūlos aizspiest caurumu, bet gaiss plūst un plūst, sūcas cauri. . .

Vladimirs iepleta acis: «Tad ta joki! Izrādās, ka Hertai — visizdarīgākajai un strādīgākajai radistei, kas tik sen jau prom no Zemes un kas aizklīdusi līdz Saules sistēmas robežmalai, — nepatīk kosmoss. Kāpēc tad viņa negriežas atpakaļ uz mājām?»

Jauneklis nekā nesacīja, pat neiekāsējās, lai neliktu sevi manīt. Viņš ir nedomāja likt sevi manīt, XXIII gadsimtā nebija pieņemts savas domas slēpt un tāpēc noklausīties citu sarunas nebija nekas nepie­klājīgs.

—   Bet Kerims negribēs dzīvot uz Zemes, — iebilda Juna. — Kerimam klusums nepatīk.

—    Viņam taču jārēķinās arī ar mani, — gandrīz aizvainota atteica Herta. — Tik daudz esmu braukā­jusi viņam līdzi, pat uz Arielu. Bet, kad mums atskries maziņais . . . Kerimam to vajadzēs ņemt vērā un ne­pamest mani vienu,

—    Pametīs … — atcirta Juna.

Herta nezin kāpēc satrūkās.

—    Tu tikai nestāsti Kerimam, citādi viņš sadusmo­sies. Es solījos viņam sekot visur, visur, kaut vai līdz pasaules malai. Es gan solījos par sevi, nevis par ma­ziņo. Tad būs cita runa.

—    Vai tu ļoti mīli Kerimu?

—    Ļoti — ļoti — ļoti! — kā trīskārtīgu dievošanos atkārtoja Herta. — Man nekā nevajag, ja vien līdzās ir viņš. Kad viņa nav, es domāju tikai par viņu, kad viņš ir blakus, tad arī domāju par viņu.

—    Nē, tu viņu nemīli, — pēkšņi attrauca Juna. — Tā nemīl. Taisnību sakot, tu neproti mīlēt, liela un stipra tu esi ārēji, par pusgalvu garāka nekā es, bet sirds tev kā tramīgai meitenei. Tu apskauj ies, it Jkā gribēdama viņu sasaistīt, lai viņš neaizietu, lai būtu

tev līdzas, sargatu tevi, aprupetu un palīdzētu tev. It ka viņš tev nebūtu vīrs, bet sargs.

Vladimiram par izbrīnu, Herta tikpat kā neprotes­tēja.

—    Bet kā gan citādi? — viņa bija pārsteigta. — Pro­tams, lai mani apsargātu un aprūpētu. Tāpēc jau viņš man ir vīrs.

—    Nē, tā nav mīlestība, — noskaldīja Juna. — Mī­lestībā cilvēks ir dāsns, tas grib dot un nevis ņemt. Es mīlētu tā, lai viņš justos labi, lai viņš celtos līdz debesīm un nevis nolaistos Zviedrijā. Kad es mīlu, es jūtos stiprāka. Tad man šķiet, ka uz rokām aiznesīšu mīļoto. Visu laiku esmu meklējusi tādu, kura dēļ ne­būtu žēl sirdi izraut un viņam pie kājām nomest.. . Un es esmu atradusi, esmu atradusi, atradusi! — Juna vairs nerunāja, bet skandēja, katru vārdu dziedādama. —• Es viņu atradu te, pasaules malā, atradu uz Ariela. Ieraudzīju cilvēku, kas ar planētām spēlē biljardu un kā sirmās senatnes dievs no māliem taisa jaunas pa­saules, dod vārdus piedzimušajām un noteic viņu seju uz gadu tūkstošiem . . .

-— Vai tu mīli «prātu»? — gandrīz šausmās ieklie­dzās Herta. — Bet viņš taču ir virsdienestnieks.

—    Viņš ir varonis! Kurš jautā, cik gadu varonim!

Aizgrābta Juna izgāja no kabīnes un apstājās ista­bas vidū. Tikai tagad viņa ieraudzīja Vladimiru. Junas sejā izpaudās bailes, sašutums un nievas. Tad viņa iz­plūda tīši skaļos smieklos . . .

«Tu visu dzirdēji?» skanēja viņas smieklos. «Klau­sies vesels. Tev tas nelīdzēs.»

9

Trīssimt tūkstošu kilometru sekundē, trīssimt tūk­stošu, trīssimt un trīssimt. .. No Zemes nāca atbilde, nāca pāri Marsa, Cerēras, Junonas un Pallādas, Jupi­tera un viņa divpadsmit pavadoņu orbītām . . . Bet Vladimiram jau bija aizmirsies, ka no Zemes nāk

atbilde. Pat XXIII gadsimtā atraidītās mīlestības dēļ grūti bija rast mierinājumu darbā.

Viņš ierāvās krēslainajā kameras noliktavā, kur gla­bājās skafandri. Šķiet, viņš raudāja, pie tukšā ska­fandra pleca piespiedies. Var jau būt, ka tas bija Ju- nas skafandrs. Vladimirs apsēdās un, tukšām acīm tumsā vērdamies, čukstēja:

Kam vārdus vispār bilst..,

Un pats par sevi brīnījās. Kāda jocīga inerce! Poēma taču tika rakstīta, lai Juna brīnītos, satrauktos, lai viņu novērtētu un kā dzejnieku iemīlētu …

Kam vārdus vispār bilst, ja mīlā atraidīts?

Te piepeši līdzās kaut kas lempuroja un trokšņoja. Vai tik tas nav «prāts» Daļins? Kā tad, tas bija viņš. Daļins lika kaktā savu skafandru, kas lēnītēm svērās uz blakus skafandriem. Uz Ariela viss krita lēnītēm.

—    Kas te ir? — gaismu iedegdams, noprasīja Da­ļins. — Vai tu, Vladimir . . . Vai vēl nav?

Viņš apjautājās par Zemes radiogrammu. Taču Vla­dimirs nesaprata un tāpēc neatbildēja.

—    Par ātru. Vēl jau nevar būt, — Daļins pats sev atbildēja. Savu cirtaino bārdu plaukstā saņēmis, viņš apsēdās līdzās.

Bet Vladimirs domāja:

«Man līdzās sēž cilvēks, kas nolaupījis manu laimi, nolaupījis pašam nevajadzīgo laimi. Viņš sēž un prāto par diez kādu ziņojumu, par diez kāda Žana Brio do­mām. Kam viņam meitenes mīlestība? Tā viņam tikpat kā aklajam Rembranta glezna.»

—   Vai jums, «prāt», ir ģimene?

Vecais kosmonauts nopūtās:

—    Kaut kā nav sanācis, Vladimir. Ar sievietēm ir grūti. Viņas mūs, kosmiešus, ir mīl, ir nemīl. Mīl tā­pēc, ka esam debess iekarotāji, mīl par šo un to, mīl mūsu slavas mirdzumu. Bet, kad tās mūs iemīl, tad grib mūs šķirt no debesīm, piesiet zīda saitītē pie savām durvīm. Viņas meklē lauvu, lai pataisītu to par bul­

dogu. Tas ir mūžīgais stāsts par valdnieci Omfali, kas nosēdināja Heraklu pie vērpjamā ratiņa. Redziet, viņai glaimoja, ka viņa padara rāmu pašu Heraklu. Bet pie ratiņa viņš jau vairs nebija Herakls.

«Protams,» domāja Vladimirs, «viņam nevajag man nolaupītās laimes. Rembranta glezna ir tikusi akla­jam.»

Viņam ļoti gribējās Daļinam visu izstāstīt. Nevis kā sāncensim vai priekšniekam, bet kā vecākajam bied­ram. Viņš pats zina, ka ir virsdienestnieks, ka Juna un viņš nesader kopā. XXIII gadsimta cilvēki bija ļoti vaļsirdīgi, saviem priekštečiem viņi būtu likušies pat nesmalkjūtīgi. Bet Vladimirs savukārt brīnītos, dzir­dējis par kādu, kas slēpj savu slimību vai vājību. Vājība taču vieglāk pārvarama visiem kopā, vājais posms jāpazīst katram, citādi kopīgais darbs neveik­sies. Tāpat Vladimirs brīnītos, saticis izgudrotāju, kas vientulībā lolo kādu ideju un gaida to nobriestam. Gluži otrādi, XXIII gadsimtā bija pieņemts atklāti paust vēl nenobriedušās idejas un cik vien iespējams vairāk ļaužu iesaistīt ideju apspriešanā. Visi saprata, ka atklājumi veicami tikai kopīgi.

Bet šoreiz ir mīlestība — sensenas, egoistiskas jū­tas. Vladimirs grib, lai viņu mīlētu, Juna grib — lai mīlētu Junu. Bet Daļins?

—   Bet ja nu jūs tagad iemīlētu? — tvīkdams vai­cāja Vladimirs.

Daļins skumji pasmaidīja:

—   Ja iemīlētu! Tad es būtu laimīgs. Pamestu melno kosmosu, pasēdētu mājās uz Zemes. Tik sveša man ir mūsu māja. Ir tādi stūrīši, kur ne reizes neesmu bijis. Es neesmu redzējis saules lēktu, Himalajos, Dienvid­polā esmu bijis tikai tā, starp citu… Ja blakus būtu dzīves biedre . . .

«Nē, viņam nav jāstāsta,» nodomāja Vladimirs un atkal notvīka. «Bet vai slēpt ir labi? Vai tas ir go­dīgi?»

Noliktavas durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Herta.

—    Es dzirdēju balsis. No zemes pienākusi atbilde.

Zeme ziņoja pa radio: «Dārgais «prāt» Daļin! Izci­lākie kosmiskās griešanas speciālisti atrodas uz Ariela. Mēs pilnīgi uzticamies jums un viņiem. Uz Zemes mēs izmantojām jūsu griezējaparātu samazinātas kopijas. Aparāts strādāja nevainojami, līdz sasniedza kodola robežu. Dziļāk neņēma. Izlemiet paši.»

Uz selektora atkal parādījās divpadsmit sejas: sir­mais un krunkainais Ļū, Dženkinsons ar izvirzīto žokli, resnis Gazlevi, lepnais skaistulis Anandašvili. .. Seši piesardzīgie pateica: «Pagaidīsim. Atliksim.» Seši ne­pacietīgie iebilda: «Nav ko gaidīt, nospiediet pogu.»

—    Bet ko mēs varam iesākt? — jautāja Dženkin­sons. — Saukt kibas atpakaļ un tās pārbaudīt? Tas nav mūsu spēkos. No Urāna tās nespēj pacelties.

—    Gaidīt, gaidīt, gaidīt! — iekarsa Anandašvili. — Bet varbūt traucējumi uz Zemes pavisam niecīgi: varbūt nebija kontakta, vajadzēja piespiest ciešāk. Cik reižu radiotehnikā tā nav noticis! Gaidīt, gaidīt pus­gadu, bet te ir augsta temperatūra, spiediens, radiā­cija. Mūsu kibas pusgadu neizturēs.

Ļū, acis miegdams, piebilda:

—    Zobu sāpes saprot tikai tas, kam pašam zobi sāp. Ir mēģinājumi, kas nav veicami ar modeļiem. Lai zi­nātu, vai Urāns sadalāms, vajag sadalīt pašu Urānu.

Seši «par», seši «pret». Un atkal izšķirt vajadzēja Daļinam. Smagi nopūties, viņš pavisam klusi noteica:

—   Mēģinājumu nosaku pulksten piecpadsmitos piecdesmit minūtēs.

Divpadsmit acu pāri reizē pavērsās lejup un pa kreisi: uz kreiso roku, uz kuras ari XXIII gadsimtā nēsāja pulksteni.

Atlikušās četrdesmit minūtes pagāja priekšlidojuma steigā. Ekrāni iegaismojās un nodzisa. Grupas ziņoja, ka ir gatavas doties lidojumā. Tie, kas nešaubījās par veiksmi, teica atvadvārdus. Šaubīgie mulsi smaidīja.

Vladimirs simto reizi pārbaudīja jau sen sastādīto un kodēto radiogrammu kibām: nekavējoties ieslēgt griezējstaru un tūlīt pēc tam virzienaparātu. Aparāts bija vajadzīgs, lai stars izveidotu pilnu apli. Katrai ki-

bai vajadzētu planētu pāršķelt uz pusēm, par visām četrām — sašķelt to divpadsmit daļās.

Pavēles lenti iestādīja raidītājā. Kerims ieslēdza radiometronomu. Mehāniskā balss uzsāka raidījumu: «Atlikušas piecas minūtes .. . atlikušas četras minū­tes … atlikušas trīs minūtes.» «Prāts» uzlika uz spīdī­gās pogas rādītājpirkstu, resnu pirkstu ar apkodītu nagu. Vairs atlikusi viena minūte . . . piecdesmit se­kundes, četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit, desmit, pie­cas . ..

Tik-tak, tik-tak!

Tad viņš nospieda! _ Un pagriezās pret logu. Pagriezās arī visi radisti. Arā pie zvaigžņotajām debesīm karājās milzīga, pelēk- zaļa bumba. Ar vienu pusi tā zvaigznes it kā uzsūca, ar otru pusi spļāva ārā …

Vladimirs sevī drudžaini rēķināja: «Pāršķelšanai va­jadzīga viena minūte. .. Tad gravitācija it kā zūd, atšķeltie gabali sāk aizklīst. .. bet ar kādu ātrumu?»

—Pagājusi viena minūte, — ziņoja metronoms.

«Ātrums ir atkarīgs no gravitācijas lauka intensitā­tes .. . no gravitācijas, kas tagad zudusi… un no centrbēdzes spēka . . . Bet superblīvā kodola eksplo­zija? Kā lai to paredz?»

—    Pagājušas divas minūtes.

«… Tā vai citādi, pēc minūtēm piecām plaisa starp diviem gabaliem būs tūkstoš kilometru plata. Pēc pie­cām minūtēm mēs skatīsim plaisu savām acīm. Bet te­leskopi? Ar teleskopiem tā jāredz jau tagad.»

—    Pagājušas trīs minūtes.

Observatorija klusē. Daļiņa pieri vagoja dziļa grumba. Junas seja pauž ciešanas, Kerima seja — sa­sprindzinājumu. Viņa spēcīgie muskuļi saspriegti, pirksti velkas dūrē. Viņam tā gribas būt tur, uz Urāna, ar rokām ieķerties plaisas krantē, sakostiem zobiem sa­ņemt visus spēkus un saraustīt planētu, lai tā pārplīst kā arbūzs, zem zaļās mizas atklādams savas ugunīgi sārtās iekšas.

—    Pagājušas četras minūtes.

Tas ir Vladimirs, kas visu ievēro. Tas ir Vladimirs, kas domā par arbūzu. Uztraukumā viņam aizrāvās

elpa, tomēr visu ievēro un izdomā salīdzinājumus. Viņā mājo it kā divējas, pat trejādas būtnes: nomāk­tais, nelaimīgais mīlētājs, tam blakus — lielā darba līdzstrādnieks, kas dedzīgi alkst uzvaras, un turpat — ziņkārīgs vērotājs un vārda mākslas meistars.

Bet kam vārdus vispār bilst, ja mīlā atraidīts?

—    Pagājušas piecas minūtes.

Nu jau plaisai jābūt redzamai. Pirksta platumā. Var­būt to aizsedz atmosfēra?

Desmitajā minūtē selektorā noknikstēja viens ek­rāns. Parādījās nedzimušās Drāmas planētas koman­danta Anandašvili satrauktā seja.

—    Neizdevās, «prāt». Vai signālu neatkārtot?

Tūlīt parādījās kāda cita seja — holandieša Strausa,

pirmā skeptiķa un Skulptūras planētas komandantā mierīgā seja.

— «Prāt», kāda būs pavēle? Gaidīt raķešu laukumā vai griezties atpakaļ uz mājām?

«Prāts» neko neatbildēja, viņš pastiepa roku un pa­grieza slēdzēju. Selektorā ekrāniņi satumsa visi reizē.

Tumsa. Klusums. Milzīga, blāvzaļa bumba karājas pie debesīm tāpat kā vakar, tāpat kā pirms miljardiem gadu.

Nomākts un sakauts, riskējis un sagrauzts sēž sa­kumpis, plecīgs un bezspēcīgs vīrs. Acīs tam tukšums, cirtainajos matos sirma šķipsna.

Tā mēdz notikt ar virsdienestniekiem: pārpūle, stipri satricinājumi, un visa dziedināšana vējā. Organisms atgriežas uz parastā, dabiskā novītuma ceļa.

11

Tumsa, klusums. Zaļa ripa pie zvaigžņotajām debe­sīm. Herta šņukst, abām rokām vīrā ieķērusies. No­māktais sirmgalvis stāv pie loga.

Piepeši Juna iekliegdamās izstieptām rokām peldus metas pie viņa . . .

—          Tā nedrīkst, «prāt»! — viņa sauc. — Nezaudē cerības! Būs labi, viss vēl būs labi… Es mīlu tevi, «prāt» … es mīlu tevi, ja tas tevi remdina . .. Mīlu, mīlu!

Herta vairs nešņukst, viņa raugās ziņkārām un ne­labām acīm. Kāda bezkaunīga vaļsirdība! Herta tā ne­atļautos. Kerims vaibstās, it kā mutē rūgtu būtu ieņē­mis. Viņš neieredz jūtelību. Vladimirs drebošām rokām uzmauc austiņas, lai tik nebūtu jādzird.

Bet Junai vienalga. Lai dzird visa pasaule. Viņa lepojas ar savu mīlestību, ar mīlestību viņa glābj mīļo, glābj ar visspēcīgāko līdzekli, ar visspēcīgāko vārdu, kāds vien ir viņas rīcībā.

—    Es mīlu . . . mīlu . . . mīlu …

Mezglaini pirksti iegulst viņas kuplajos matos. Da­ļiņa lūpas skumji smaida. Taču acīs vairs nav blāvuma un bezcerības.

—   Vai tu, Omfale, mīlēsi mani arī kā vērpēju?

Juna nesaprot. Viņa taču nedzirdēja sarunu nolik­tavā. Taisnību sakot, Daļins vairāk gan jautā pats sev. Pēc cik nedēļām šī meitene, kas iemīlējusies liela darba vadītājā, novērsīsies no pensionāra?

—    Mīlēšu tevi vienmēr, vienmēr, vienmēr, — Juna apgalvo. — Mēs būsim kopā visur, visur, visur. Zeme ir skaista: tur ir jūra un kaijas virs tās. Mēs izredzē­sim to visu: smiltīs ieputinātās piramīdas, perlamutra miglu virs Temzas, Kremļa rubīna zvaigznes . . . Ķersim upītēs zivis, priecāsimies, kā lēkā pludiņš spulgajā ūdenī. Es būšu ar tevi visur, it visur … Mūžam tevi mīlēšu, mīlēšu, mīlēšu . ..

Viņa atkal un atkal saka šo diženo vārdu, it kā cel­dama žogu, kam jāsarga mīļotais no visām pasaules nepatikšanām.

Lielā, mezglainā roka glauda kuplos matus.

Vladimirs piespiež austiņas. Kāpēc kibas tik slikti dzirdamas? Tās kaut ko murmina, nevarēdamas šo du- dināšanu pārmākt. Vladimirs ieslēdz reproduktoru. Lai rēc! Ar viņu taču nerēķinās, viņš arī nerēķināsies. Tā kā tā tikko dzirdams. Bet kas notiek uz Urāna?

Piepeši istabā atskan Junas mierīgā un skaidrā balss. Tā nav meitenes Junas balss, bet Junas-kibas balss no Urāna.

—    Žilbinošas baltkvēles strūklas, zilganas dzirkste­les, — ziņo kiba. — Kaut kas plīst un trūkst, grūžas un spiežas. Savu ceļu esmu veikusi līdz galam,

sasniegusi projektā paredzēto dziļumu. Spiediens sa­sniedz izturības robežu. Virsma elektrizējas. Metāls un māls tek. Ko darīt tālāk? Kāpēc esmu šurp sūtīta?

Tad kāda liela roka atbīda melnīgsnējo seju ar val­ganajām lūpām.

—          Vladimir, kāpēc šī kiba dzirdama labāk par ci­tām?

Vladimirs nepatikā atbild:

—           Es gribēju saglabāt virstoņus, tāpēc ieskaņoju balsi augstākā frekvencē, vienu pakāpi augstāk nekā citas balsis.

—    Tātad zema frekvence noslāpst, Vladimir?

—    Kā dzirdat.

—           Tātad zema frekvence noslāpst, Vladimir? — Da]ins vēlreiz atkārto. — To, bez šaubām, var saprast. Jonizētās gāzes, jonizētais apvalks, ierosinātie atomi, savas strāvas, savs gravitācijas lauks. Kas mums tur strādā ar zemām frekvencēm? Pavēles līdz kibām no­nāk, staru ieslēdz ar līdzstrāvu. A, lūk, kas: pagrieža­mais mehānisms ar parasto dzinēju piecdesmit herci… Nu, Vladimir, raksti augšā jaunu pavēli: vēlreiz ieslēgt griezējstaru un pēc tam pagriežamo mehānismu griezt ar rokām, ar manipulatoriem.

12

Viss notika gluži kā pirmo reizi: raidītājā iestādīta kodēta lente, tikšķ metronoms, pieci satraukti aculie­cinieki piespieduši savas pieres pie loga.

Pavēli kibām nosūtīja pulksten 17 un 46 minūtēs.

Lēnām un baigi tikšķēja metronoms. Vladimiram negribējās pat elpot. Uztraukumā aizžņaudzās rīkle.

Pagāja viena minūte.

Pagāja otra.

Trešās minūtes beigās Vladimiram likās, it kā uz milzīgā, zaļā diska parādījusies zilgana stīdziņa.

Viņš neticēja savām acīm. Vēra tās ciet un atkal vaļā. Ir vai nav? Ir! Tur jau ir otra, ir arī trešā — uz ekvatora …

— Lava, — Daļins noteica aizsmakušā balsī.

Kaut kur dziļumā, zem tūkstoš kilometru biezā at­mosfēras slāņa jau tecēja uguns upes, bet cauri zaļajai metāna miglai spraucās tik tikko jaušami stari.

Kerims nosēcās, it kā celmu ar vienu cirtienu būtu pārskaldījis, un sagrāba skāvienos sievu un biedru. Tā viņi apkampušies trijatā nostāvēja pusstundu vai vairāk, acis no Urāna nenovērsuši. Bet Juna turējās savrup. Pat tīšām pagājusies soli nostāk.

— Ar ko skaista ir zinātne? — laimīgā balsī jautāja Daļins. — Tajā simtreiz var kļūdīties, bet pirmā veik­sme pārvelk svītru visiem maldiem. Nekad, draugi, nezaudējiet dūšu. Mēģiniet otru, trešo, ceturto, piekto reizi…

It kā pats viņš pirms divām stundām te nebūtu sē­dējis dziļi izmisis.

Viņi stāvēja un raudzījās uz ekrānu.

Tas viss neizskatījās ne pēc sprādziena, ne arī pēc palēninātas uzņemšanas. Acs nemanīja kustības. Bet, kamēr tu vēro milzīgo bumbu piecpadsmit grādu šķērsgriezumā, kaut kādas pārmaiņas tomēr notikušas: zilganās stīdziņas kļuvušas resnākas, tīri kā aukliņas. Virs tām šaudās zilganas un oranžas dzirksteles — tas nozīmē, ka atmosfērā aizdedzies metāns un ūdeņradis. Tad aukliņas pieņemas platumā — nu jau tām jostiņu izskats. Uz jostiņām — melni mākoņu punktiņi. Josti­ņas vēršas platākas — tās dzeltē un sārtojas. Beidzot Urāns sašķelts un katra šķēle — vēlreiz uz pusēm. Cauri zaļajai miziņai spīd iekšiene arbūza sarkanumā.

Šķēles šķiras cita no citas, plaisas vēršas platumā. Verd un deg gāzes. Viss Urāns tīts zilgansārtos dūmos. Arī ēnas uz Ariela nemetas vis zaļganmelnas kā pa­rasti, bet brūnas. Briesmīgas izskatās klintis — gaismā tās ir pelēkas, ēnā — kā sarecējušas asinis. Bet tas tikai mirkļa iespaids. Pēc brītiņa apgaismojums jau gluži citāds, ēnas jau tumšsarkanas, bet gaismā gaiši sārts mirdzums.

Šķēles ir pašķīrušās. Pie melnajām debesīm tās šū­pojas katra par sevi. Stūros tām spīdošas lāses. Sācies planētu nogludināšanas process. Katram atšķēlumam tagad pašam savs gravitācijas lauks. No stūriem un šķautnēm izveidojušās milzīgas kalnu grēdas un smai-

Ies. Šīs smailes ir plastiska karsta magma; protams, tās slīd lejup un sabrūk. Kamēr tā aizrautīgi aplū­kojam šos pilienus, tamēr uz Ariela parādījušās citas krāsas — gluži kā uz skatuves, kad iedegti savādāki prožektori. Bet, tiklīdz aizraujies ar Arielu, uz Urāna — bijušā Urāna — šķēles cita no citas jau pašķīrušās vēl tālāk, asie stūri noapaļojušies, uguns pieņēmies, zaļās miglas mazāk . ..

Vēlāk Vladimirs daudzas reizes mēģināja dzejā un pārrunās attēlot šo ņirbaino simfoniju, šo krāsu rotaļu. Viņš pūlējās izteikt savu garastāvokli — apvaldītas gaviļjūtas, gandarītu lepnumu, savas varenības apziņu. Bet tomēr nespēja. Neatrada tik cildenus vārdus.

Ļū izrāva viņus no mēmās apceres. Minūtes četr­desmit pēc veiktās sadalīšanas uz kāda ekrāna parādī­jās viņa smaidošā seja.

— Runā Ļū, Poēzijas komandants. Planēta ir galīgi izveidojusies, «prāt» Daļin, atļaujiet startēt.

Bet Zeme nekā vēl nezināja par uzvaru. Gaisma Zemi sasniedza divarpus stundās. Tikai pēc divarpus stundām Zemes astronomi ievēroja pārmaiņas uz Urāna. Tad pa radio paziņoja, ka mēģinājums ar Urānu paveikts sekmīgi. Miljardiem zemes iedzīvotāju plaši atvēra logus, lai paraudzītos uz vāja spožuma zvaigzni Svaru zvaigznājā — nevis septītā un ne sestā spožuma zvaigzni, kā parasti, bet ceturtā spožuma zvaigzni…

13

— Nevaru orientēties, nevaru noteikt dziļumu. Es redzu zvaigžņoto debesi, ko lāgiem aizklāj liesmas. Redzu ugunīgi sarkanus kalnus. Tie pāršķeļas, izvēršas uz āru un pludo. Kalns pēc kalna pārvēršas uguņainā mīklā. Atveras baltkvēlē zvērojošās dzīles. Sprādzieni, visur sprādzieni. Uguns strūklas un stabi. Grāvieni, rēkoņa, dunoņa un gaudoņa. Nevaru orientēties. Uz kurieni jūs esat mani nosūtījuši? Ko lai daru, ko lai daru turpmāk?

Visas pārējās kibas bija apklusušas reizē — acīm redzot, tās saspieda pašā pirmajā mirklī, — bet šī, ar

Junas balsi, brīnumainā kārtā bija saglabājusies, tā virpuļoja lavas straumēs, uzpeldēja, grima atkal un saraustītā balsī raidīja ēterā savas žēlabas.

Kibas ziņojumus Vladimirs ieskaņoja divos magne­tofonos. Katrs kibas vārds bija ārkārtīgi vērtīgs zi­nātnei. Neviens cilvēks tur tai ellē nebūtu varējis palikt dzīvs, neviens nebūtu varējis saskatīt tik daudz sīkumu.

Sprādzieni un elektriskā izlādēšanās traucēja pār­raidi. Kibas balss reizēm rīstījās, reizēm svelpjoši čukstēja vai atkal histēriski iespiedzās. Skanēja ne­parasti svaidīgas intonācijas, kā dzīvās Junas balsī, šodien zvērot mīlestību. Un Vladimirs atkal un atkal atcerējās šās dienas notikumu, par kuru viņam tā ne­gribējās domāt.

—   Tiešām, tas bija muļķīgs joks ar šo balsi, — viņš čukstēja. — Pats sev plosu nervus.

—    Kāpēc jūs mani sūtījāt šurp? — lūdzās kiba.

Bija pagājušas divas stundas kopš Urāna sadalīša­nas un aina aiz loga stipri mainījusies. Urāna sarkanās šķēles arvien vēl bija redzamas pie debesīm, veselas četrpadsmit saules kvēlojošu ogļu krāsā. Taču simet­rijas vairs nebija. Dažas šķēles attālinājušās, samazi­nājušās, citas, gluži otrādi, pienākušas tuvāk, aizse- gušas tālos atšķēlumus. Turpretī sānmalu atšķēlumi bija izstiepušies, saplakuši kā apelsīnu mizas. Bet tā bija tikai optiska ilūzija. Pārrāvums gravitācijas laukā bija izstiepies kā pūslis, gaismas stari meta tam līkumu kā gaisa pūslītim stiklā. Uz Ariela novērotāji raudzījās zvaigznēs it kā caur nelāgu stiklu. Zvaigznāji izkrop­ļo jās, zvaigznes varēja redzēt tur, kur tām nemaz nevajadzēja būt, bet Urāna gabali izklīda ātrāk, nekā tas notika patiesībā.

—   Es nesaprotu, kur atrodos. Virzīties augšup vai virzīties lejup? Mani rauj iekšā uguns virpulī. Vai neesat aizmirsuši noraidīt jaunu pavēli? Es šaujos augšup liesmu stabā. Lavas ezers. Es krītu. Mani rauj pa virsmu. Priekšā melnas klintis . ..

Vladimirs bija iedziļinājies kibas ziņojumos, bet Juna atradās blakus kabīnē — vēl nemierīgākā darbā. Ne tikai kiba, bet arī Ariels, šis dzelzs un akmens

kuģis, ar kuru viņi lidoja pa debess telpu, traucās nezin kur. Gabalos bija sairis pats galva, un ari pa­vadoņi kā vecākus pazaudējuši un no ceļa noklīduši bērni nu skraida, meklēdami jaunu, patstāvīgu, pa­gaidām nenoteiktu orbītu. Ariela observatorija nepār­traukti veica novērojumus, cenzdamās noteikt jauno orbītu. Bet sajukušajās debesīs gaismas stars izkropļo- jās, kļūdas auga lēveņiem . ..

—    Kur jūs esat mani atsūtījuši? Priekšā melnas klintis. Es peldu pa uguns jūru. Kas man jādara? Stei­dzami vajadzīga jauna pavēle. Zili sprādzieni. Mani rauj sāniski. Tūlīt būs trieciens …

Tirkšķis! It kā būtu plīsusi uzstiepta āda …

Klusums.

Vladimirs noslaucīja sviedrus. Gribējās piecelties un atsegt galvu.

Bet vēl vairāk viņam gribējās atpūsties. Sajūta bija tāda, ka šodien pietiek! Pietiek klausīties raudošās kibas un iemīlējušās jaunavas, pietiek veiksmīgo un neveiksmīgo mēģinājumu, pietiek salauzto siržu un sa­šķelto planētu. Pietiek. To visu viņš pārdzīvos rīt, bet dzejoļus rakstīs parīt. Tagad viņš grib likties gu- ļamtīklā un palikt rokas zem galvas.

Daļins, gluži otrādi, bija možs, darbīgs un iecerēm pārpilns. Viņš uzklausīja radistu ziņojumus, sarunājās ar observatoriju un tālajiem Urāna pavadoņiem — ar Titānu un Oberonu. Viņš teica atvadvārdus aizlidojo­šām grupām, katram lika pie sirds:

—    Turieties zināmā attālumā, nesteidzieties ar no­sēšanos. Vērojiet planētas veidošanos. Sastādiet karti, uz kuras atzīmējiet radušās kalnu grēdas. Tad izsūtiet kibu, lai izpētī atdzišanas norisi. Padomājiet, kā pa­ātrināt atdzišanu. Varbūt lietderīgi planētu uzart, uz­lauzt sastingušo virskārtu? Sastādiet projektu, kad un kā ievadīt orbītā jūsu planētu. Meklējiet vietas dzinē­jiem. Izsūtiet zondes. Laimīgu ceļu. Spiežu roku.

Tad viņš uzrunāja radistus, iespējams — ka vienīgi Junu:

—    Nebūtu slikti pagriezt arī Arielu, lai dzenas pa­kaļ planētām. Citādi iznāk, ka štābs atpalicis no flotes, tas pārvērties radiogrammu reģistrētājā. Nē, mēs te

nepaliksim. Tiklīdz no Zemes mums atsūtīs spēcīgu raķeti, sēdīsimies tajā un laidīsim uz visām planētām pēc kārtas. Paceļosim, pavērosim četrpadsmit jaun­dzimušās pasaules.

Bet Vladimirs nevarēja vien nobrīnīties: «Kur virs- dienestniekam tāda enerģija? Vai cilvēku spārno mī­lestība vai panākumi? Vēl šodien pat — pirms trim stundām — viņš sapņoja tikai par zivju ķeršanu. Bet tagad — še tev: inspicēt četrpadsmit planētas, gadiem ilgi bezsvara raķetē.»

Pats Vladimirs sapņoja tikai par guļamtīklu.

Bet dienai vēl nebija gala.

Juna ar radiogrammas veidlapu piegāja pie Daļiņa:

—    «Prāt» Daļin, uzklausiet. Mazu uzmanību, kaut kas svarīgs.

«Pat tonis viņai citāds,» Vladimirs nodomāja. «Drau­dzenes, saimnieces un nevis radiosekretāres tonis.»

Daļins izlasīja radiogrammu, sarauca pieri un klusi noteica:

—    Kerim, izziņojiet pirmās kārtas trauksmi. Pēc stundas un divdesmit minūtēm Ariels sadursies ar Drā­mas planētu.

Nogurums bija kā ar roku atņemts. Vēlāk Vladimirs to atcerējās un brīnījās: «Liekas, es taču gribēju iet gulēt?»

Pirmās kārtas trauksme taisni paredzēja Ariela sa­dursmi ar Urāna atšķēlumiem. Sadursmes varbūtība nemaz nebija tik maza — apmēram četri procenti (viena varbūtība no divdesmit piecām). Tāpēc kata­strofas gadījumam jau iepriekš bija izstrādāts rīcības plāns, katrs zināja savu uzdevumu, vairākkārt bija notikuši trauksmes mēģinājumi.

Bet, kā jau tas parasts, pēdējā brīdī viss izrādījās mazliet citādi, nekā plānā paredzēts.

Pēc plāna evakuācijai uz Ariela bija sagatavotas trīs raķetes. Katrs zināja savu raķeti, savu vietu. Bet kāda kiba uz Urāna bija nostrādājusi lieku reizi, un radās

nevis divpadsmit atšķēlumi, bet četrpadsmit. Vajadzēja steidzīgi sarīkot vēl divas novērotāju grupas un divas raķetes nodot tām. Tagad visus cilvēkus no Ariela va­jadzēja aizvest ar vienu vienīgu raķeti.

Daļins vispirms sazinājās ar raķešu laukumu. Iz­rādījās, ka visas raķetes, izņemot divas, jau aizlido­jušas. Startam gatavojās resnītis Gazlevi, pēc kura savu kārtu gaidīja nelaimīgās Drāmas pavēlnieks Anandašvili.

—    Startu atlikt! — Daļins deva rīkojumu. — Man uz Ariela ir divdesmit seši cilvēki. Štāba raķete visus nevar uzņemt. Gazlevi, tu paņem piecus un Anandaš­vili — piecus.

—    Bet es jau esmu sagatavojies startam, — acis iepletis, atteica persietis. — Man jāatbrīvo laukums šim nemierīgajam gruzīnam.

—    Tev jāpaņem trīs cilvēki no raķešu laukuma ko­mandas, — Daļins izrīkoja. — Un divi noliktavas ļau­dis. Pēc noliktavām pašreiz nav nekādas vajadzības. Bet nemierīgais gruzīns lai novietojas uz rezerves laukuma.

Tūdaļ viņš izrīkoja arī Junu:

—    Juna, jūs esat stipra rakstura un gribas cilvēks. Uz Ariela mums ir divdesmit seši cilvēki. Brīdiniet katru, visus paturiet prātā.

Vladimiram un Kerimam vajadzēja aizvest uz ra­ķešu laukumu štāba arhīvu — visus zinātniskos ma­teriālus. Arhīvs jau laikus bija iesaiņots, to iekraut nenācās grūti. Taču visinteresantākos materiālus ieguva tikai šodien. Tos tad nu vajadzēja savākt: šās­dienas fotouzņēmumus, kinofilmas un magnetogram- mas. Vajadzēja atcerēties, kur kas atrodas, visu kārtīgi ievīstīt un sasaiņot, bet rokas uztraukumā trīcēja, acu nevarēja atraut no logiem, no briestošā uguns milzeņa pie debess. Pagāja viena minūte, cik to vēl atlicis? Vai nebija laiks visu pamest un pa galvu pa kaklu drāzt uz raķešu laukumu?

Vladimirs uz mirkli ieskrēja savā istabā. Pameta acis — kas būtu paķerams līdzi? Nekas. Mēbeles at­radīsies visur, veļas un uzvalku nav žēl. Dzejoļi? Te uz. šā nelaimīgā Ariela dzimuši, lai te arī sadeg un

zūd. Kam tie vajadzīgi? Varbūt Kerimam? Vai tad viņš gaida uz savu darbu apdziedāšanu?

Kerims tamēr krāva kastes uz ratiņkibām. Ratiņi bija par maziem, visas kastes nevarēja uzkraut. Ma­teriālu lielo daļu Kerims sabāza tukšajā skafandrā un uzsvieda plecā kā maisu. Tad uz ratiņiem nosēdināja šņukstošo Hertu un drāza tai pakaļ slideniem lēcie­niem.

Vladimiram nācās izsaukt vēl vienus ratiņus. Cik ilgi viņš dabūja gaidīt, kā tie kavējās! Beidzot ratiņi pieripoja, Vladimirs uzsvieda atlikušās kastes. Bet ko tūļājas Juna un Daļins?

Daļins stāvēja pie selektoia. Apgaismots bija tikai viens ekrāns, un uz tā redzama Anandašvili smalkā seja.

—   Tev japaņem vel pieci! — Daļins kliedza. — Ne divi un ne trīs, bet pieci. Tā kā tā man tik daudz cilvēku uz Oberona nevajadzēs. Tur ir sava raķešu laukuma apkalpe un savi radisti. Dodu tev vēl divus noderīgus cilvēkus — divus kibu tehniķus un vislabā­kos radistus, starp tiem arī Junu.

Anandašvili pasmaidīja:

Kas tad tas? «Prāts» aizlido uz Oberonu, bet Junu sūta kopā ar Anandašvili? Vladimirs apstulba. Arī Juna palika kā stabs istabas vidū, rokas iepletusi, it kā būtu kaut ko zemē nometusi.

Daļins pagriezās pret viņu.

—   Mīļā Juna, tā būs labāk. Es taču esmu virsdie- nestnieks. Vēlāk tu to sapratīsi. . .

Meitene izslēja galvu. Balss trīcēja kā uzvilkta stīga, kas katru mirkli var pārtrūkt.

—   Vai tad manus vārdus ņēmāt nopietni? Man tikai gribējās jūs uzmundrināt un sapurināt. Citādi bijāt tā sašņurcis, ka taisni kauns skatīties.

Daļiņa sejā parādījās izbrīns, pat zināma neticība.

—    Nu, ja tā . . . — viņš domīgs novilka.

Tad Daļins paskatījās pulkstenī, pieskrēja pie mei­tenes, noskūpstīja viņai roku un nozuda aiz durvīm.

—   Nekavējieties! —- viņš uzsauca. — Atlikušas div­desmit astoņas minūtes. Vladimir, parūpējies par viņu . .. Tad nāc šurp.

Vladimirs aizgāja uz noliktavu, sameklēja Junas skafandru un atkal atgriezās. Meitene visu laiku stā­vēja istabas vidū un raudzījās uz savu labo roku, to, kuru bija noskūpstījis Daļins.

—    Juna, nebēdā neko, — Vladimirs nedroši ieminē­jās. — Viss būs labi. Ģērbies drīzāk. Atlikušas div­desmit sešas minūtes.

Viņš mīļi saņēma viņu pie rokas, bez kādas greiz­sirdības, drīzāk ar līdzjūtību. Viņš zināja, kāda ir at­raidīta mīlestība.

Meitene izrāvās viņam no rokām.

—    Nenāc klāt! — viņa gandrīz nikni uzkliedza. — Tā kā tā es tevi nemīlēšu. Es tevi nicinu! Vienmēr nicināšu.

Tas bija tik rupji, tik neglīti, tik netaisni, patiesību sakot. . . Vladimirs taču nelidoja kopā ar viņu, uz Oberona viņš devās ar Daļiņu. Bet.. . atlikušas div­desmit piecas minūtes. Nebija laika apvainoties, iz­skaidroties un pārliecināt. Vladimirs saķēra Junu kā kaķēnu aiz apkakles un ar kājām pa priekšu iegrūda skafandrā. Uz Ariela tādas lietas bija izdarāmas bez bailēm. Tad viņš uzmauca tai galvā aizsargcepuri. Uz­mauktajā cepurē Juna vēl kaut ko kliedza un sauca.

Vladimirs nosēdināja Junu uz ratiņiem un nospieda pogu. Kāpurķēdēm žvadzot, kiba pa ceļa malu laida uz priekšu. Ceļš bija pieblīvēts. Kāpurķēdēm, riteņiem un lāpstām putekļus griezdamas, pa ceļu steidzās ki­bas — racējas, kalējas un grauzējas — visi Ariela pašgājēji. Vladimirs bija devis tām pavēli pulcēties raķešu laukumā. Pavēli viņš deva aiz žēluma, juzdams sirdsapziņas pārmetumus pēc kibas-Junas bojā ejas uz Urāna. Bet tagad tikpat bija skaidrs, ka mašīnas va­jadzēs atstāt uz Ariela. Vietu pamaz bija pat cilvē­kiem.

Šodien itin visas kibas bija sarkanas, — sarkani ari ceļa putekļi, klintis rūsgani sarkanas, rūsainas vai zilgansārtas. Tas bija tāpēc, ka debess ceturto daļu

aizņēma koši sarkans konusveida ķermenis — kvēlo­jošs bluķis, no kura cilvēki taisījās kaldināt Drāmas planētu.

Bet vērot un iegaumēt nebija vaļas. Atlikušas div­desmit trīs minūtes. Vladimirs Vēlreiz ieskrēja no­liktavā un paķēra Daļiņa skafandru (šķendēdamies par visiem šiem nevarīgajiem un kā lellītes appuišojamiem mīlētājiem).

Viņam par brīnumu, Daļins mierīgi sēdēja atzveltnī pie loga, raudzījās sarkanajā atblāzmā, it kā nekur nebūtu jāsteidzas.

—   Atlikušas divdesmit divas minūtes, «prāt». Ģēr­bieties drīzāk.

Daļins lēnām pagriezās pret Vladimiru.

—    Paņem krēslu, Vladimir. Sēdies blakus, ko šau­dies. Galvenais… galvenais tas, ka nav nekur jā­steidzas. Mūsu raķete ir apsviedusies otrādi un nogāzusies no platformas. Šodien startējušas četrpa­dsmit raķetes. Acīm redzot, betons sabirzis. Vārdu sa­kot, raķete guļ uz akmeņiem ar salauztu balstu un saliektām sprauslām, dzinējā plīsums. Remonts trim dienām.

—   Trim? Trim dienām? Tātad … mēs nelidosim? — Vladimirs norausa aukstus sviedrus.

—    Tev nelaimējās, — melanholiski turpināja Daļins. — Anandašvili raķete paredzēta sešiem cilvēkiem, es viņam uzspiedu vēl desmit. Vairāk ir bīstami. Vien­padsmit cilvēkus nācās atstāt. Es atstāju raķešu lau­kuma apkalpi — gauži liels sods par kļūdīšanos. At­stāju astronomus — par drūmo pareģojumu. Un raķe­tes komandu — jo tā nav vajadzīga … un vēl kādam bija jāpaliek no radistiem. Sievietes glābt bija mans pienākums. Kerims vajadzīgs savai sievai, bet tu esi vieninieks. Tev neveicās, Vladimir.

Viņš runāja tik mierīgi, tik prātīgi, bet Vladimirs nedzirdēja neviena vārda. Viņš cilpoja pa istabu un domāja: «Ko darīt? Ko darīt? Ja raķete apsviedusies otrādi, protams, divdesmit minūtēs to neatcels atpakaļ. Jo vairāk tāpēc, ka balsts salūzis. Varbūt kāpt Anan­dašvili raķetē? Bet kā lai kāpj? Vai pagrūst Junu, no­sviest Kerimu, kauties ar viņu vietas dēļ?»

—   Sēdies, Vladimir, nešaudies, — Daļins atkārtoja. Mirt vajag ar cieņu.

Bet Vladimirs negribēja mirt. Kālab mirt? Viņš vēl dzīvi nav sācis. Poēma ir tikai uzmetumos, tā vēl nav uzrakstīta. Mīlestība? Jā, viņš mīlēja, bet viņu ne­mīlēja. Par ko viņš mirst? Citi taču nemirst, citiem dzīve tiek pagarināta.

Selektorā ekrāniņš iegaismojās. Parādījās apmulsusi, šķiet, nogurusi Anandašvili seja.

—    «Prāt», es tikko uzzināju, ka tava raķete ap­sviedusies . .. Paklau, es tevi pagaidīšu. Kur sagāja desmit, ieies arī vienpadsmitais. Joz uz raķešu lau­kumu. Es tikšu laikā. Mēs pacelsimies tieši uz mērķi, aplauzīsim tai Drāmai degunu. Es galvoju.

Daļins noraidoši pakratīja galvu.

—    «Prāt», neāksties, neesi Dons Kihots. Tu mums esi visvajadzīgākais, visgudrākais. Skrej drīzāk, es gaidu. Es pats palikšu tavā vietā.

Daļins atkal noraidoši pakratīja galvu.

—    Ja atradīsies vieta, ņem, kuru gribi! — viņš iesaucās. — Ņem, kas gadās pa ķērienam, un tūlīt celies gaisā. Es pavēlu, vai dzirdi?

Anandašvili seja savilkās, kļuva žēla un saspringta. Likās, viņš tik tikko valdās, lai neraudātu.

Daļins aizrāva ekrānam priekšā aizklāju.

Vladimirs aizturētu elpu klausījās šai sarunā. Viņš tā gaidīja, ka Daļins sacīs: «Pagaidi, kaptein. Es esmu vecs vīrs, virsdienestnieks, pasaulē diezgan dzīvojis, bet te man līdzās stāv jauns un spējīgs radists, tūlīt aizsūtīšu viņu.» Vladimiram pat vērās mute, lai uz­sauktu: «Sūtiet mani, sūtiet mani!» Bet viņš neteica nekā. Kaut kas viņu atturēja. Nepiedien Cilvēkam lūgties. . , nepiedien lūgties pat mīlestību, pat dzī­vību . . .

Nepagriezies Daļins sacīja:

—    Paldies, Vladimir, par klusēšanu. Man nebūtu bijis patīkami tev atteikt, bet atteikt vajadzētu. Anan­dašvili nedrīkstēja palikt startā liekas desmit minūtes, viena dēļ nedrīkstēja riskēt ar sešpadsmit cilvēkiem.

Pēc mirkļa aiz kalniem uzšāvās blāzma, tad tā sa­ruka, un uguntiņa aiztrauca uz zvaigznēm. Pēdējā

raķete bija atstājusi Arielu. Ar to aizlidoja radisti un ari Juna.

Sirds Vladimiram kaut kā norima. Varbūt tāpēc, ka nebija nedz ko darīt, nedz uz ko cerēt. Stāsta, ka ag­rākajos laikos, kad vēl bijuši noziedznieki, tie atgu­vuši mieru, nonākot cietumā. Acīm redzot, dzīvot ne­pārtrauktās bailēs ir pārlieku grūti. Nervi to netur.

Vladimirs mierīgi apsēdās līdzās Daļinam un vēroja savas krāšņi drūmās bojā ejas nenovēršamo galu.

Tuvojās Drāma. Vladimiram šķita, ka tā aug lie­lumā. It kā visas debesis pieplanda vaļā palaists ugu­nīgi oranžs karogs. Tuvāko klinšu silueti uz šā karoga fona vairs nešķita sarkani, bet ogļu melnumā. («Mel­nais un sarkanais ir sēras,» nodomāja Vladimirs.)

Jaundzimusī planēta vēl bija saglabājusi savus stū­rainos apveidus. Gravitācijas spēks vēl nebija to pār­vērtis bumbā. Taču gaiss jau bija noapaļojis šķautnes. Viskošāk mirdzēja stūri — dzeltenā spožumā. Dzelte­nums lāgu lāgiem pagaisa, pārvilcies ar sarkanu plēvi, bet tūlīt atdzisušie slāņi iebruka, atsegdami zvērojošās dzīles. Stūros un šķautnēs notika nepārtraukta kustība, šķiet, kāds bez apstājas maisa un pārlāpsto uguņaino mīklu. Uz šķautnēm, kur bija sakrājies gaiss, šaudījās zilas un oranžas liesmu mēles. Varbūt tur dega metāns un ūdeņradis, bet varbūt nebija nekādas degšanas — sakarsušās gāzes spīdēja tāpat kā uz Saules.

Vladimirs to visu vēroja apbrīnojami mierīgi. Viņš pat atrada zināmus salīdzinājumus. Galvā virknējās arī dažas dzejas rindas:

Nāvei bija ugunssārtas acis

Un simtiem mēļu — katra spoža liesma ..,

Ritmus viņš nemeklēja. Viņš pieķēra sevi, ka ar dzejošanu ērmojas, un pasmaidīja. Vārsmot desmit mi­nūtes pirms nāves? Smieklīgi — tāds paradums.

Vai viņš uz ko cerēja? Jādomā, ka cerēja. Cilvēkam grūti atteikties no cerībām, pat ja spriedums nav vairs pārsūdzams . . . Bet ja nu viss beidzas labi? Ja nu lai­mējas? Uz Ariela ir pieredzējuši astronomi, matemā­tika ir eksakta zinātne, mašīnas rēķina precīzi . . . bet ja nu tomēr . .. Aprēķinus taču izdarīja pēc Ņūtona

formulām, pēc Einšteina labojumiem un saskaņā ar vispasaules gravitācijas likumu. Bet tieši gravitācijas lauks šodien tika saārdīts …

—    Kā jūs, «prāt», domājat, varbūt mums laimējas?

—    Nezinu, draudziņ, nezinu vis. Varu tik apsolīt, ka nāve būs viegla. Savstarpējais ātrums divdesmit pieci kilometri sekundē. Trieciens, sprādziens — un viss pārvērtīsies tvaikā. Arī mēs — tikai tvaiks.

—    Es pārvērtīšos tvaikā? — Vladimirs nespēja ticēt.

Sasprindzis viņš skatījās pa logu. Tā laikam raugās

kapteinis, kas vairs nevalda kuģa stūri. Kuģi dzen virsū klintīm. Tūlīt būs trieciens.. . Bet varbūt tur kāds līcis, droša joma, kāda lagūna aiz zemūdens klin­tīm? Notiek taču arī tā . ..

Ugunīgais karogs pārvērtās palagam līdzīgā aizkarā no vieniem kalniem līdz otriem. Viņpus palaga šāvās augšup uguns mēles, katrā nākamā varenāka par iepriekšējo. Bet tad palaga vairs vispār nav, pie ap­vāršņa tikai milzīgas, daudzveidīgas un mainīgas liesmu mēles. Virs melnajiem kalniem dej uguns čūs­kas, lokās uguns palmas, gaisā šaujas uguns strūklas, no kurām viena, visaugstākā, pēkšņi pāršāvusies pāri tuvākajam kalnam, aprij radiostacijas ēku.

Mūžam klusais Ariels grimst liesmu dūkoņā un kau­cienos. Ugunīgā viesuļvētra trako, svelpj, auro un dun.

Vladimirs saprot: «Tās ir beigas!»

Nu jau Ariels iekļuvis ugunī — citā atmosfērā. Tik­līdz Ariels nonāks līdz blīvajam pamatam — sekos sprādziens. Tā būs nāve!

No visas dzīves atlikusi tikai minūte.

Te nekas nav līdzams. Arī «prātam» Daļinam nav vairs nekāda padoma. Viņš sēž un acīm urbjas logā, seja asins sārta. Viņš ir nevarīgs, tikpat kā sasietām rokām. Varonīgajā divdesmitajā gadsimtā bieži vien notika tā: frontē tevi saņem gūstā ienaidnieki — cil­vēki ar neprātu acīs, stulbi kā programmētās kibas, — tevi sasien, atlauž rokas uz muguras, noliek pie sienas un tēmē."Un nāve ir klāt — tā glūn no automāta melnā stobra. Tu raugies uz to un . . . dziedi.

Arī Vladimirs uzsāka dziesmu. Uzsāka vecu, trīssimt

gadu vecu varonīgā divdesmitā gadsimta himnu. Viņš dziedāja, kājās piecēlies, rokas gar sāniem nolaidis, cītīgi atkārtodams aizmirstos, tagad jēgu zaudējušos vārdus par vergu baru, kas bada lāstā snaudis.

Tad viņš ievēroja, ka arī «prāts» Daļins stāv viņam līdzās un arī dzied, liesmu aurus pārkliegdams. Bet liesmas pieņemas karstumā un gaišumā, augšup šaujas liesmu mēles, ārpusē dārd un šauda, eksplodē ceļā iestrēgušo kibu motori.

—    Šī ir pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks!

Dziedāja jauneklis, dziedāja vecais vīrs.

Tā nāvi sagaidīja cilvēki. Cilvēks var aiziet bojā, cilvēks ir mirstīgs, bet ļaut sevi uzveikt viņam ne­klājas, jo viņš ir Cilvēks no uzvarētāju cilts. Cilvēks iet bojā, bet cilts uzvar.

Viņi nodziedāja pirmo pantu un piedziedājumu, lies­mām aiz loga joprojām trakojot. Tad tās sāka atkrist un satumst. Cauri liesmām iezīmējās dzelzs kalnu silueti. . . tad parādījās melna debess ar zilgansārtiem mākoņiem.

—    Es tevi apsveicu, Vladimir, — sacīja Daļins.

—   Tu dzīvosi.

Vladimirs gavilēdams arvien vēl dziedāja, viņa balss dārdēja Ariela nāves klusumā. Aiz nosūbējušā loga bija redzams piekvēpis ceļš ar izdegušajām kibām.

—    Nu mēs esam atdzimuši, — Daļins pasmaidīja.

—    Sēdies, Vladimir, pie raidītāja, tu esi palicis viens no četriem. Izsauc observatoriju, pēc tam štābu, tad raķešu laukumu . . . Jāuzzina, kas palicis dzīvs.

Vladimirs nosēdās Junas vietā un sāka klidzināt ar atslēgu. Daļins, aizmugurē stāvēdams, saņēma viņu aiz pleciem.

—    Darbi, darbi, Vladimir! Dzīvajiem darba daudz. Pēc Ariela izsauc raķetes. Četrpadsmit grupas, ir ar ko parunāt. Mēs jau arī ilgi nekavēsimies. Dabūsim no Zemes raķeti un aplidosim visas planētas pēc kār­tas. Vai tev, Vladimir, patīk ceļot? Varbūt nosūtīt tevi uz Drāmu pie Anandašvili?

Vladimirs saprata, par ko viņš runā.

—    Bet Juna mīl jūs, — Vladimirs noteica.

Daļins uzsita viņam pa plecu:

—    Sievietes, mans draugs, savās jūtās ir pārsteidzī­gas. Tas viņām kā mantojums no vecvecmāmiņām, kas ar trīsdesmit gadiem jau novīta. Junai jaunība ilgs simtiem gadu. Izlemt viņai laika vēl diezgan, gan viņa izlems.

Radiouztvērējā atskanēja bieži pīkstieni. Atbildēja observatorija, atbildēja štāba un raķešu laukuma pat­vertnes. Visi esot dzīvi. Visi izglābušies, sēdēdami hermētiskajās telpās.

—    Apsveicu ar dzīvi, — «prāts» lika noraidīt. — Drošs paliek drošs, sēdiet patvertnēs līdz rītam. Rīt sazināsimies.

Rīt!

Pirmā radīšanas diena tuvojas beigām.

Cilvēka radīto četrpadsmit planētu vēsturē rīts jau būs otrā diena.

MĒS — NO TALAS PASAULES

Tēt, vienu es nesaprotu: kā cilvēki visu to Zemi tādu izveidoja?

No dēla jautājumiem

1

— Sārteni mākoņi uz tumša fona! — iesaucās re­žisors. — Mūza, tas nu par daudz! Jūs vienmēr tieca­ties uz nosacītību!

Viņš izteica šaubas, sašuta un errojās uz maziņo radioaproci. Dusmas sīkajā sejiņā šķita mazliet smiek­līgas. Jaunā māksliniece, iecietīga kā pret bērnu, at­bildēja attēlam:

—    Mākslā vienmēr valda nosacītība, jūs pats man to mācījāt. Kad televīzijas ekrānā plakani augumiņi jūsu klātbūtnē izskaidrojas mīlestībā, tad tā ir no­sacītība. Bet mēs kopš bērnības esam ar to apraduši un to neievērojam. Nosacītajās ēnās raugoties, mēs uztrau­camies un pārdzīvojam. Nosacīti ir sārtenie mākoni. Bet sarkanā krāsa satrauc prātus, melnā — rosina skumjas. Makbets ir melni sarkans, tādu es to redzu.

Mēmā sašutumā režisors pacēla rokas pret debesi. Māksliniece apskaitās un izslēdza aproci. Viņas sarunu biedrs pazuda, kā zemē ielīdis. Satumsis ekrāns atgā­dināja neredzīga cilvēka tukšās acis.

—   Nosacītība! — attrauca māksliniece. — Tev va­jadzētu redzēt Poēziju …

Viņa atsāka darbu, pieskārās krāsas rokturim, mai­nīja toni, pavairoja krāsu košumu, bet glezna vērtās arvien nepatīkamāka.

—   Un tu, nemākule, jau gribēji pierakstīt! — iesau­cās māksliniece un strauji parāva izslēdzēju.

Gaisma nodzisa, krāsas nozuda visas uzreiz. Baltais audekls pie sienas stulbi raudzījās viņā.

Veselu mēnesi viņa nojēdzās, darinot šo gaismas gleznu. Grozīja visādus rokturus, jauca krāsu starus, meklēja nokrāsas un pārejas. Darbs likās jau pabeigts, atlika dot pavēli mašīnai pierakstīt plankumus, gais­mas frekvenci un spilgtumu. Bet nu viss pagalam. Vai tas nav velti? Vai labāk nevajadzēja nogaidīt līdz rītam un apvērtēt skaidrām acīm?

Viņai kļuva tik žēl sevis, sava ilgā darba, ka iekņu­dējās pat deguns un acīs saskrēja asaras.

Bet tad plaši atvērās durvis. Mīkstajām kāpurķēdēm švīkstot, istabā ienāca apteksne, kiba-apteksne, pro­tams, tas bija labais mājas gnoms, kas uzraudzīja kār­tību mākslinieces šaurajā dzīvoklī.

—   Vēstule, — noņurdēja kiba. Platajās plaukstās tai bija neliels melnā papīrā ietīts disks.

—    Kas atnesa? — noprasīja māksliniece.

—    Ciemiņš, — kiba atņurdēja un, pieres kvadrātu iegaismojusi, parādīja momentuzņēmumu: uz tā bija redzams jauns cilvēks ar tikko dīgstošām ūsiņām, aiz- sargcepuri galvā un ciešā, sudrabainā kombinezonā.

Tā ģērbās tālo pasauļu — neiedzTvoto planētu iemīt­nieki.

—    Kā tad, tas ir no tālās pasaules, — māksliniece nosmīnēja. — Tikai tiem tur aizmirsies, ka pasaulē ir arī fotopasts. Nēsā vēstules kājām, kā pagājušajā gadu tūkstotī.

Ar nepatiku viņa raudzījās uz disku melnajā papīrā.

Tālā pasaule piederēja pagātnei, atstumtajai pagāt­nei, vairs negribējās to cilāt. Ja darbs šodien veiktos, viņa pamestu vēstuli un censtos par to nedomāt. Bet diena tā kā tā bija vējā.

—    Labi, izlasi! — viņa noteica un iegrūda disku platajā, šķiet, smīnīgajā gnoma mutē.

Noknikšķēja slēdzītis, lente iešvīkstējās, un atskanēja balss, kādreiz mīļa balss.

2

— Es raugos tevī, Mūza, diktēju un raugos. Tu uzkop istabu, pārvieto atzveltņus, piesūcini pie sienas gleznas un plauktiņus. Tava gaita ir brīnišķīga — it kā tavas kurpes būtu uz atsperēm. Tu atvilki aizka- riņu, īgni uzmeti deguntiņu, mīlīgi un koķetīgi pameti acis uz mani. Tad, dziesmiņu par varonīgajiem ne­skarto pasauļu apguvējiem dudinādama, tu sakārtoji galdautu, pārcilāji plauktiņā grāmatas. Tu vēlreiz pa­bīdīji atzveltni, piesūcināji gleznu pie sienas, atvilki vaļā aizkariņu … tu nenogurdināmi rosīgā kā mājas kiba, tu jautrā un bezbēdīgā dzīvā Mūza.

Diemžēl tā neesi tu, tā ir tava kinoģīmetne. Es to uzņēmu, kad bijām vēl kopā. Toreiz man patika strā­dāt, vērojot tevi kārtojam mājokli, lidojam pa istabām atsperu kurpītēs. Tagad tevis nav, un es raugos, kā šaudās tava kinoģīmetne. Tā šaudas tāpat kā tu, du­dina tāpat kā tu, bet pārāk vienmuļi. Tava kinoģī­metne prot tik vienu vienīgu dziesmiņu par varo­ņiem — neskarto pasauļu apguvējiem, tā prot tik atvilkt aizkariņus.

Mūza, neizslēdz, noklausies līdz galam, man gribas izteikties. Tu zini, ka nevaru tevi izsaukt pa radio,

nevaru piedārdināt ar savām jūtām visu Saules sis­tēmu, nevaru gaidīt trīs stundas no jautājuma līdz atbildei. Es varētu ierasties uz Zemes, lai patērzētu, bet vai nav savādi: mēs, vaigu vaigā tikušies, nekad nevaram saprasties. Tu mācēji izbeigt strīdu ar joku, zobgalību vai skūpstu, un katrs mēs skūpstu sapratām pēc sava prāta: man likās, piekāpies tu, bet tev šķita, ka piekāpjos es, un nekas netika noskaidrots. Tāpēc lūdzu tevi, Mūza: neizslēdz ekrānu, vienreiz dzīvē uzklausi līdz galam.

Vai atceries mūsu iepazīšanās dienu? Droši vien ne. Bet es varu pastāstīt visus sīkumus, pat to, kāds toreiz bija laiks. Bija agrs pavasaris, ārpus pilsētas kusa sniegs, braucamie ceļi šļakstēja dzeltenā putrā, kupe­nas dārzos izčākstējušas un samelnējušas, atsegušas ziemas sakrātos netīrumus. Birojā pieteica trīs izsau­kumus, visus trīs uz Amūras ielu. Es pierakstīju adre­ses un lepni pateicu priekšniekam:

—   Šodien ir beidzamā diena. Mani pieņēma uz Poēziju.

Priekšnieks paskatījās manī ar skumju skaudību, kā jau padzīvojis cilvēks, kurš vairs nekad nekur ne­aizbrauks un līdz vecumam paliks Magadanas birojā gnomu noregulēšanai.

—    Laimīgu ceļu, — viņš man novēlēja. — Vajadzētu jau tevi laist prom, bet vienā laidā nāk izsaukumi un tikai no sievietēm. Aizej gan šodien.

Sieviešu izsaukumus mēs uzskatījām par smagāka­jiem. Sievietes dažkārt apgrūtināja gnomus ar tik untumainiem uzdevumiem! Visu mūžu atcerēšos kādu jaunu meiteni, kas lūdza, lai gnoms viņu brīdinot, kad pa ielu iešot zilacains blondīns. Nekā ļauna te nebija: meitene bija iemīlējusies savā kaimiņā. Tad nu es lauzīju galvu, kā noregulēt gnomu, lai tas atšķirtu zilacainos, un es pat lepojos, kad man tas izdevās.

Toreiz man vēl patika risināt āķīgus uzdevumus pa­šas risināšanas dēļ. Bet tad apnika. Saki, ko gribi: tas nav nekāds īstais darbs.

Mūsu sarežģītajā ērtību laikmetā mēs pārāk ilgi ga­tavojamies īstam darbam. Visu laiku to vien zinām kā gatavoties, pusi no dzīves gatavojamies. Skola —■

prakse, tehnikums — prakse, institūts — prakse. Tev jau sirmi pavedieni bārdā, tavi bērni — skolnieki, bet tu vēl arvien mācies, esi aprūpējams, apsargājams, audzinātāju, profilaktiķu un drošības automātu apstāts. Tevi uzmana miljoniem aukļu-, sargā no kļūdām, ka tik tu nepaklūpi, nesaaukstējies, neapmaldies mūsu vecās planētas birzīs. Tu ej uz jūru un jau zini, ka Drošības dienests iededzis sarkano spuldzīti. Tu ieej ūdenī — un gaisā jau lidinās glābšanas helikopters. Bet tu esi vīrs kā ozols, tā gribas tikt ārā no sprosta, atliekt plecus, likt lietā spēku .. .

Bet tad pienāk diena, kad tu uz eksāmeniem aizved savu diplomdarba kibu. Trīs skolotāji, to atskrūvējuši un izjaukuši, tev jautā: «Kā jūs, Jaroslav Serov, do­mājat, vai jums vajadzētu vēl vienu gadu mācīties vai arī jūs varētu strādāt kā patstāvīgs inženieris?» — «Varu,» tu atbildi ar satraukumu un nepatiku. «Kur jūs gribat strādāt?» — «Protams, tālajā pasaulē, kos­mosā, iespējami tālāk. Ļaunākā gadījumā — uz Mē­ness vai okeāna dzelmē.» Bet izrādās, ka ir brīva vieta uz Poēzijas, tikko mākslīgi izveidotas planētas, kas radusies gabalu gabalos sašķeļot Urānu, un ko iekārto nākamajām paaudzēm. Lien ārā no sprosta, tu spalvainais kāpur, pazūdi, putniņ, no ligzdas. Redzē­sim, kas tu tāds esi — ērglis vai slapja vista?

Tu staigā pa brīnum mājīgo Magadanu. Klaudz slī­došo ietvju režģi, gar kājām tev glaužas silts gaiss, ielās saldi un maigi smaržo rozes. Bet uz tām tu ska­ties nicīgi. Tu jau esi ceļa jūtīs, un tev ne uz ko vairs negribas raudzīties.

Tādā garastāvoklī es aizgāju pie tevis Amūras ielā 122. Tāpēc es noskatīju tevi no augšas. Kā tev vēl vajag, putna bērns? Kādas spalviņas lai pārcilā tavā ligzdiņā? Kāds gruzītis iebiris tavā pēlītī? Saki drī­zāk, man nav vaļas, esmu jau izpletis spārnus.

Bet tu stāvēji manā priekšā trausla, kā smalka nied­rīte, burvīga un drosmīga kā meža zvēru savaldītāja un cieši lūkojies savām melnajām lielajām acīm, bet pirkstā tev bija uzmaukts plakans daikts, ko jūs par paleti saucat.

Mulsi smaidīdama, taču pati nemaz nemulsdama, tu

pastāstīji, ka tu esot dekorāciju gleznotāja, ka sevis pilnveidošanai gleznojot ne tikai ar gaismu, bet ari vecmodīgi — ar eļļu un ka tu gribētu iemācīt kibu notīrīt eļļu no paletes, uzstiept audeklu uz rāmja un noziest audeklu ar baltumu (tagad jau zinu, ka tā ir gruntēšana).

Es lūdzu tevi parādīt, kā to dara. Lai kibu program­mētu, vajag būt skaidram priekšstatam par katru darba kustību. Man nekas nebija zināms par eļļas glez­niecību, es vientiesīgi iedomājos, ka tā ir parasta eļļa. Tad tu mani ievedi darbnīcā, parādīji man peizāžu ar ļoti pelēkiem viļņiem, ļoti dzeltenām klintīm un ļoti samudžinātiem mākoņiem.

—    Vai patīk? — tu jautāji.

Man ļoti iepatikās tavas acis un atsperīgā gaita, bet peizāža — daudz mazāk. Es iebildu, ka klintis un jūra nav dabiski un tādus nekad neesmu redzējis.

Atceros, kā nozibsnīja tavas acis. Tu izslējies kā viciņa.

—    Jūs neprotat skatīties! — tu iesaucies. — Jums glezna ir tikpat kā atskaites lasīšana, jūs domājat par to, bet glezna ir jāizjūt un jāpārdzīvo kā mūzika. Es neuzskaitu klintis, es radu noskaņu. Pelēkās debesis, pelēkais apgaismojums un pelēkā krāsa vien jau par sevi rosina mieru un skumjas.

Tu runāji par kobaltu un karmīnu, par zilu, tumš­zilu, brūnu un melnu tumsu, par vakara un rīta blāzmu, par dzidro strautu — Šopēna mūziku, par bangaino okeānu — Bēthovena mūziku, un arī par to, kā tu saproti Šekspīru un kādas dekorācijas tu glez­notu «Makbetam»: sārtus mākoņus pie piķa melnās debess.

Es klausījos ar augošu izbrīnu. Kas to būtu domājis, ka pastāv vesela noskaņu un iespaidu pasaule, kuru es, saprātīgs centīgo kibu tehniķis, tik vāji pazīstu. Un šo pasauli tik labi pazīst šī tieviņā, šķiet, neno­pietnā melnace.

—    Jums vajadzētu nokļūt uz Poēzijas, — es sacīju. — Tur būs vajadzīgi smalki Šekspīra sapratēji. Vai gribat, es jūs iepazīstināšu ar Lohu, Poēzijas galveno arhitektu?

Kāpēc tu uzreiz biji ar mieru doties pie Loha? Man šķiet — aiz mīlestības pret neparasto. Pazīstami jau­nekļi tevi aicināja uz teātri, uz izstādēm, jūras brau­cienos un meža pastaigās. Bet projektu apspriest ne­bija aicinājis neviens. «Varbūt tas būs garlaicīgi, taču oriģināli,» tu nodomāji.

Nesen man stāstīja, ka Lohs esot atjauninājies, ka tagad viņš esot kalsns, rudiem matiem un dabā straujš. Mēs visi saprotam, ka tam tā jābūt, nedrīkst taču cilvēks palikt večos, padevīgi ļauties sabrukumam, kā pagājušajā gadu tūkstotī. Taču sirds dziļumos man kaut kā ir žēl. Zēl, ka uz Zemes nekad vairs netikšos ar resno, nesteidzīgo, domīgo, mierīgi laipno, no at­zveltnes krēsla, šķiet, nešķiramo večuku. Viņam jau toreiz bija laiks atjaunināties, bet viņš arvien vilcinā­jās, bija slinkums šķirties no sava vecā ķermeņa, kurā viņš jutās tik ērti kā rītasvārkos.

Kopš tā laika esmu ticies ar daudziem un visādiem kosmosa projektu autoriem, un es zinu, ka lielākajai daļai viņiem piemīt savdabīgs trūkums un reizē vēr­tība: fanātiska ticība pašam sev. Ļoti iespējams, ka bez šāda fanātisma būtu grūti aizstāvēt savu ierosi­nājumu. Ja tu savu dzejoli iespied miljona tirāžā, tātad tu tici, ka miljonam cilvēku interesē tavi pār­dzīvojumi. Ja jau tu aizstāvi savu planētas pārveido­šanas projektu, tātad tu tici, ka visi citi projekti ir sliktāki, ka vienīgi tu sagādāsi miljardiem cilvēku vis­labāko dzīvi.

Bet Loham trūka šā «vajadzīgā» fanātisma. Viņš godbijīgi uzklausīja katru, uzklausīja pat mūs, jaunie­šus. Vai atceries viņu sakām: «Bērniņi, domājiet paši, aprunājieties. Viena galva — laba lieta, bet divas — vēl labāk. Gudrojiet, pārveidojiet. Tik neaizmirstiet galveno. Poēzijas planētai jābūt poētiskai. Kā jūs do­mājat, kāpēc manu projektu atzina par vispoētiskāko?»

Šķiet, viņš pats nesaprata, par ko viņam piešķīra pirmo godalgu. Toreiz arī mēs pilnībā nesapratām, tagad gan mums viss kļuvis skaidrāks. Loha sāncenši bija projektējuši planētu-paradīzi, planētu-dārzu, kā

glaudīt noglaudītu, nogludinātu, ļoti labiekārtotu un viscaur vienādu. Taču Lohs bija izlēmis citādi: poē­zija — tā nav tikai rozes un lakstīgalas, tā ir arī cīņa un uzvara. Uz dzejnieku planētas jābūt arī bangojo­šiem okeāniem, jābūt kalniem, biezokņiem, ledājiem un tuksnešiem.

Sākotnējais atšķēlums bija konisks bluķis, un visi inženieri lauzīja galvas, kā konusu padarīt līdzenāku, kā nopulēt lodi. Bet Lohs norādīja: «Lai paliek konuss kā bijis. Lai te paliek galvenā kalnotne, Poēzijas vis­augstākās kalnu grēdas: Homēra, Šekspīra, Puškina, Dantes grēdas. Lai kalnu grēdu centrā paceļas visdi­žākā augstiene — Poēzijas Olimps. Lai šī augstiene iesniedzas pat stratosfērā.

Tur virs mākoņiem Ihēļajās debesīs žūrijas locekļi olimpiskā mierā, uz planētu no augšas noraudzīda- mies, vērtēs dzejoļus un piešķirs lauru vainagus vis­izcilākajiem dzejniekiem. Nebūs nekā briesmīga sēdēt skafandros, jo tie taču būs kosmiska vēriena dzej­nieki, vislabākie Saules sistēmā.

Mūsu ierašanās dienā nerunāja par Olimpu, bet ap­sprieda Šekspīra kalnu grēdas projektu. Tu, protams, atceries, ka Lohs sēdēja smaidīgs, labsirdīgs, šķelmīgs un klausījās iekarsušos strīdniekus. Tad tas melnais mirla — neatceros viņa uzvārdu, tāds formālists — ierosināja izveidot kalnu grēdā trīsdesmit sešas aug­stienes, tikpat, cik Šekspīram lugu, un simt piecdesmit četrus paugurus — katrai sonētai pa vienam. Arī Otello smailē šis gribēja izveidot divas virsotnes: vienu no melnā bazalta, otru no baltā marmora, vienā izkalt mora, otrā skaistules galvu. Jaunie tehniķi, teh­niskajās grūtībās aizrāvušies, jau sāka strīdēties, ar ko lai aizstāj marmoru, jo marmors radies no kaļķakmens, bet uz Poēzijas nogulumiežu vēl nevarēja būt. . . Vai atceries, kā tu viņiem uzbruki, kā kliedzi, ka viņi nekā nesaprotot no mākslas, ka mājai jābūtot mājas izska­tam, kalnam — kalna, ka Šekspīra grēdai jābūt šek- spiriskai pēc gara un ne pēc formas un, ja mēs urbsim Dezdemonas ausī tuneli un naftu iegūsim no Otello kakla, tad tā vis nebūs poētisko tēlu apliecināšana, bet ņirgāšanās. Apkaunots jaunais formālists apklusa, un

tu sāki skaidrot, kādu iedomājies Otello smaili: tai jā­būt varenai, tumšai un skarbai. Bet kā lai izteic kais­lību? Tas jādara vulkānam. Jaunie tehniķi, tehniskajās grūtībās aizrāvušies, jau uzsāka strīdu, vai maz iespē­jams izveidot nedziestošu vulkānu, kā panākt, lai vul­kāns nedzistu un tomēr būtu drošība. Bet viedais un šķelmīgais Lohs klusām izmeta:

— Redziet, tādas galviņas vajadzīgas uz Poēzijas. Jūs diemžēl aicināt nevaram. Meitenēm nav vietas tālajā pasaulē.

Tā izšķīrās tavs liktenis. Protams, tu uzliesmoji kā benzīns. «Kā tad tā — meitenēm nav vietas? Mūžīgā vīriešu augstprātība! Vārdos vienlīdzība, bet, kā nonāk līdz darbiem, — meitenēm nav vietas. Labi, es pierā­dīšu, kur mana vieta.»

Pēc desmit dienām, kad iesēdos Magadanas—Mēness reisa raķetes atzveltnī, man iepretī ar siksnām piesprā­dzējās tieviņa meitenīte lielām, melnām acīm. Es jutos laimīgs un lepns. Man šķita, ka tas biju es, kas tevi aizvilināja briesmu pilnajā kosmosā. Es visu laiku tra­mīgi raudzījos: «Kur te varētu draudēt briesmas? No kā man tevi vajadzētu pasargāt?» Bet tu, zobgalīgi smaidīdama, vēroji mani: «Vai domājat nobiedēt? Ne­redzu nekā briesmīga.»

4

Es lidoju uz Mēnesi pirmo reizi. Mēs abi redzējām, kā tuvojas šī misiņkrāsas bumba izraibināta ar krāte­riem. Mēs abi mācījāmies lēkāt pa Mēness dārziem starp izstīdzējušu zāli un milzīgiem, vārgulīgiem krū­miem. Divatā gājām tālā ekskursijā, apmaldījāmies un pazudām līdz vakaram, trīs stundas nosēdējām Mēness aklajā tumsā, līdz mūs sameklēja ar prožektoriem. Taču tev nebija nekādu baiļu, tu mani pat uzmundri­nāji: «Protams, mūs atradīs.»

Abi mēs vērojām kosmosa vienmuļības krāšņumu. Spīdēja nemirgojošas zvaigznes, starp kurām slīdēja ķiršsarkanais Marss.

Atceros, kā lidojām cauri asteroīdu joslai — vienī­

gai mūsu ceļā bīstamai vietai. «Mums priekšā netīrs ceļš,» noteica kapteinis un lika ieslēgt saspiestā va­kuuma aizsegu. Mēs abi stāvējām uz klāja tūristu caurspīdīgajā telpā un vērojām, kā dzirksteļojot, lies­mojot, radot pat veselas žilbinošas uguns gāzmas, pret aizsegu eksplodēja asteroīdu daļiņas. Ātrums kļuva jū­tams, fotonraķete klusi ietriecās varavīksnainā uguns jūrā. Reizēm gaismas strūklas apskāva telpu, un viss korpuss likās uguns pārņemts un degam. Tik uz mirkli tava seja saspringa, bet tad, bailes pārvarējusi, tu smaidīdama noteici: «Kad tā padomā, es visu savu mūžu būtu nosēdējusi Magadanas siltumnīcā, nekad šādu krāšņumu neredzējusi!»

Tad mēs padrāzām garām apaļajam Saturnam ar tādu kā dīvainu cepuri platām malām, bet bez virsas. Vēl dažas dienas vēlāk pusi no debess aizklāja jaunradīta pasaule, vēl gan stūraina kā pusaudzis, tumša, ar zilgansārtu lavas dzīslojumu, brūniem dū­miem virs uguns jūrām.

Pa apdzīvojamā pavadoņa logu mēs vērojām mūsu nākamo dzīves vietu, un sirmais, grumbainais Poēzijas komandants Ļū (atjaunināšanās viņam itin neko ne­līdz, acīm redzot, reiz tam vajadzēs nomirt), ar pirkstu uz plankumiem rādīdams, stāstīja:

—   Te būs Epikas okeāns. Tālāk ir Liriķu salas, kam pamati jau sagatavoti. Tas te ir Jūrlīcis — labākais rajons, tur jau izsētas baktērijas. Bet tur tas tumšais virs mākoņiem — ir Olimps. Līdzās tam tie dzeguļi pie apvāršņa — Šekspīra grēda. Jūsu stacija ir pa­kalnē, lavaskrituma tuvumā. Vai jūs redzat to dzelten­sārto stīdziņu?

Atzīstos, uz dzeltensārto stīdziņu brūnajās ciklonu grīstēs es raudzījos ar zināmām bailēm. Bet tu smai­dīji. Vai tad es, tevi aizvilinājis kosmosā, drīkstēju baiļoties?

Pēc dažām stundām pie mums atlidoja Gena, mūsu mīļais Gena, strupdegunis un mūsainis, kurš ar savu čerkstošo dobjo balsi centās slēpt, cik viņš vēl jau- niņš. Viņš mūs kritiski noskatīja un izteica koman­dantam savu neapmierinātību.

—         Atkal jūs paņēmāt prom inženieri un vietā dodat

zaļus iesācējus! Mūsu staciju esat pārvērtis par kos­mosa pirmziemnieku skolu! Tik vien zinām, kā mācīt un atdot, mācīt un atdot!

Tad viņš piesējās mūsu bagāžai:

— Kāpēc ceļa somas tik maziņas? Jūs braucāt uz tālo pasauli un zinājāt, ka veikalu te nav!

Mēs plātījām rokas ūn bikli taisnojāmies šā viszi- nīgā jaunekļa priekšā. Toreiz vēl nezinājām, ka tālajās stacijās cieņā un godā ir atbraucēji ar lielu bagāžu. Tādās ceļa somās var gadīties jaunumi: kinoaparāti, grāmatas, spēles, gnomi ar negaidītu programmu, pat jaunākās modes apģērbi, par ko pārrunāt garajos va­karos. Bet jauniņais bez ceļa somām ierodas sabied­rībā tikai ar savu atmiņu. Kas zina, vai tas paguvis tajā uzkrāt interesantus iespaidus.

Un tā purpinādams un pamācīdams Gena izveda mūs uz pavadoņa plakano platformu. Te, atšķirībā no tālo lidojupiu fotonraķetēm, kustība bija ļoti sajūtama. Viņpus margām slīdēja garām zvaigznes, šķita, ka grīda zem kājām sakustas, drusciņ pat reiba galva. Mēs atkal iesēdāmies atzveltņos un piesprādzējāmies ar siksnām… un pavadonis ar visām savām piebū­vēm — kupoliem, antenām, caurulēm, tvertnēm un platformām — drīz vien pārvērtās spīdošā punktā. Toreiz mēs vēl nesapratām, ka šī kosmosā pamestā sa­liņa ar četrdesmit iemītniekiem kļūs mums par zināt­nes un kultūras centru, ka uz turieni trauksim gan darīšanās, gan vaļas brīžos, ka lidosim turp kā uz centru, kā no Kolimas lidojām uz Magadanu un no Magadanas — uz Maskavu.

Mēs laidāmies lejup. Poēzija auga acīm redzami, auga un sakustējās. Stingās grīstes sāka mutuļot, pār­vērtās lavas un zibeņu apgaismotos pelēkos, brūnos un sārtos ciklonos, putekļu un ūdens virpuļos. No kos­mosa varenā klusuma vairs ne vēsts, mēs bijām ietrie- kušies jaunās planētas dārdošajā atmosfērā. Kā no­stiepts audekls tirkšķēdami plīsa mākoņi, zibšņi meta zilganus tiltus starp debesīm un kalniem, spīdoša putra dzinās laukā no pārsprāgušām ielejām. Vesels līdze­nums kā sagāzies plosts grima uguns jūrā. Redzējām, kā no ugunssārta pret stratosfēru cēlās biezi dūmu

mutuļi. Tuvuma gan izrādījās, ka tie nav vis dūmi, bet vulkāna pelni.

—     Tas ir Līras plato! — Gena skaļi mums skaidroja. — Noslogots pāri normai un tāpēc grimst lavā. Agrāk te bija trīs stacijas, lava pārplūdināja visas trīs. Šīs stacijas peldēja lavā kā korķi. Viena peldēja apsviesta otrādi. Veselu nedēļu cilvēki staigāja pa griestiem, kamēr atlidoja helikopters un izsita grīdā caurumu. Labi, ka izturēja siltuma izolācija. . . Trojas stacija (dažas minūtes vēlāk). Tas ir visnemierīgākais Poēzi­jas apvidus, kur katru otro dienu notiek zemestrīces. Te ir vienlējuma mājiņas, kas kūleņo un nesagrūst. Jāguļ ar visām bruņucepurēm, pret sienām var sadau­zīt galvu . . . Ugunsjūra. Tā ir pēdējā vieta, kur var vēl manīt spīdam gaisu. Kad mēs pirmoreiz atlidojām, gaiss vēl spīdēja visās malās. Beidza degt metāns . . . Majakovska smaile. Te iznāca aplami. Gribējām uz­taisīt patīkamu kalnu, bet izveidojās vulkāns. Pērn aizgāja bojā trīs eksperti. Bija atbraukuši kritizēt formu un iegāzās vulkāna krāterī. . .

Vēlāk gan attapām, ka Gena tīšām izvēlējies bīsta­māku maršrutu. Nē, viņš nebija gribējis jauniņos bai­dīt, tik mazliet padižoties: vai redzat, tā teikt, kādos apstākļos mēs te dzīvojam tālās pasaules malā. Te jums nav Magadana ar apsildītajām ietvēm. Bet vēlāk, viņam negribot, iekļuvām negaisā, zilpelēkā, no iekš­puses apblāzmbtā putrā. Pats Gena sāka uztraukties.

—     Kur ir radiobāka? — viņš kliedza. — Negaisa traucējumi! Es nespēju vizuāli orientēties, nedrīkstu taču nolaisties uz labu laimi… Es slikti dzirdu, pa­visam slikti! Pastipriniet skaļumu, novērsiet traucēju­mus! . . . Nē, gaisā ilgāk gaidīt nevaru, degviela iet uz beigām. Es taču nedrīkstu akli nolaisties ar pasa­žieriem . . .

Mēs saskatījāmies.

Nezinu, ko toreiz domāji tu, bet es domāju, ka ne­kādi nevaru palīdzēt, ka atliek mierīgi sēdēt un pa­ļauties uz lidotāju.

Kad mašīna sāka slīdēt lejup, es sapratu: tā ir pie­spiesta nolaišanās. Tad pēkšņi iestājās kapa klusums. Izrādās, ka Gena, mašīnas spārnus ievilcis, pilnā gaitā

ielidinājās angārā. Es pat nemanīju, kā viņš bija atra­dis vārtus…

Pēc trim minūtēm nokļuvām patukšā istabā ar pa­rastām un nevis kaučuka sienām, un Gena, līksmi mū­sos raudzīdamies, laipni apjautājās:

—    Nu, kā patika mūsu Poēzija?

Tu izskatījies gauži izmocīta, manuprāt, tev bija ne­labi, taču tu saņēmies un atbildēji:

—           Poēzija ir trokšņaina. Nav ne ritma, ne atskaņu, kaut kāds bungu stils. Bet par ritmiem diskutēsim vē­lāk. Man gribētos nomazgāt ceļa putekļus. Vai jums ir duša, jeb varbūt jūs mazgājaties karstā ezerā? Ja tā, tad neizslēdziet dzinēju, pirms vakariņām gribu uz turieni aizlidot.

Tavu drosmi novērtējis, Gena pasmaidīja.

—           Peldēšanās labu labā, — viņš apliecināja. — Re­dziet, kur baseina durvis, rītos taisni no gultas Ieciet iekšā. Ar vakariņām arī kaunā nepaliksim.

Un, durvīs nozuzdams, viņš vēl izmeta:

—          Tev ir lieliska sieva! Taisni dzimusi tālajai pa­saulei . . .

Viņš bija sajūsmā par tevi, bet es jūsmoju visu ceļu. Kad viņš .aizgāja, es, kā nirējs elpu krūtīs ievil­cis un acis piemiedzis, izgrūdu:

—           Man šķiet, Mūza, ka mūs te uzskata par jauno pāri. Varbūt lai biedri domā vien un neliksim viņiem vilties .. .

Tu kļuvi nopietna un vērīga.

—           Jar, tā rīkoties nedrīkst, —• tu sacīji. — Pašreiz esmu nogurusi un nespēju strīdēties. Bet man tomēr šķiet, ka nedrīkst precēties tikai par prieku draugiem. Galveno tu esi aizmirsis.

—    Galvenais ir «es mīlu», — es atteicu.

5

Es visu laiku jūtu, ka stāstu tev zināmus notikumus. Acīm redzot, tukšā istabā cilvēks kļūst pļāpīgs. Mani nepārtrauc arī tavs dubultnieks uz ekrāna — tas ska­tās no aizkariņiem un atzinīgi smaida. Turklāt, es

nerakstu tikai tev. Man pašam gribas apjēgt, kas ar mums noticis: kāpēc tu mani iemīlēji un kādēļ pēcāk vairs nemīlēji?

Kāpēc tu mani iemīlēji, tas, šķiet, man skaidrs. Tu mani iemīlēji kosmosa dēļ, iemīlēji par to, ka es tevi atvedu uz mēmo zvaigžņu un grandošo izvirdumu val­stību, par to, ka es tevi aizvedu uz kosmiska plašuma skatuvi, kuras podestiem ir planētas mērogi, par to, ka tevi aizvedu uz spēcīgu pārdzīvojumu valstību, kur var gan nobīties, bet savas bailes arī uzvarēt. Zvaig­žņotā bezgalība, bailes un baiļu pārvarēšana lika tev mani iemīlēt, tu mani iemīlēji Loha gudrās galvas un Genas naivās bramanības dēļ. Bet tas viss taču palicis:

kā Gena, tā Lohs un arī kosmoss.

* * *

Olimpa stacijā mēs bijām seši, seši cilvēki tādā pla­tībā, kas tikpat liela kā četras Magadanas. Protams, pēc nedēļas mēs zinājām, ko katrs sevī glabā, par ko kurš interesējas un ko, zobus sakodis, klusēdams domā, un ko sacīs, muti vaļā vēris.

Mēs uzzinājām, ka Gena, jauns lidotājs, «meklē sevi», ka viņš jau mainījis desmit specialitātes un pa­bijis uz desmit planētām. Mēs uzzinājām, ka viņš grib būt gan lidotājs, gan dzejnieks un, ja ne visizcilākais Poēzijas dzejnieks, tad pirmais kaut vai laika ziņā. Jau pirmajā vakarā mēs noklausījāmies šādas dzejas rindas:

Mēs esam teiksmu varoņi Ar tehnikas laikmeta vērienu. Mēs kosmosā dodamies drosmīgi, Lai svešas planētas uzartu!

Protams, mēs zinājām arī to, ka Gena tevī iemīlē­jies tai pašā vakarā un sāka rakstīt poēmu divpadsmit dziedājumos par Mūzu —• poēzijas iedvesmotāju. Cik bieži tu savā mūžā esi dzirdējusi savu vārdu apspē­lētu?

Mēs zinājām, ka vecāko operatoru Hozē, meln­matainu skaistuli ar Mefistofeļa profilu, pametusi līgava Argentīnā un tāpēc viņš uz visu cilvēci raugās

ar neuzticību; mēs zinājām, ka viņš zobojas par Genas aizraušanos, bet pats aizraujas ar vēsturi, viņš visiem cenšas iestāstīt, ka mūsu priekšteči bijuši godīgāki, varonīgāki par mums un visādi arī krietnāki: tie esot spēcīgāk mīlējuši un atklāti ienīduši. Mēs zinājām arī to, ka, neuzticīgo līgavu aizmirsis, Hozē arī tevī iemī­lējās, tādēļ savukārt cieta Gena — viņa dzejoļi un sapņi tika izsmieti vēl nežēlīgāk.

Varbūt arī Ditmars, vecākais ģeologs, prasīgais, stingrais, mazrunīgais un noteiktais priekšnieks būtu iemīlējies tevī. Bet Ditmaram līdzās bija sieva — jau­niņā pļāpa Kira. Jau stundu pēc atbraukšanas mēs no Kiras dabūjām zināt, ka viņiem ar Ditmaru esot pieci bērni: divi zēni uz Marsa, divas meitenes uz Venēras, vecākā meita aizprecēta Klusā okeāna dzelmē; dabū­jām zināt, ka Kiras slepenās ilgas ir dabūt visu savu ģimeni kopā, bet bērni esot jau lieli un negribot at­stāt savus internāta biedrus, kamēr Ditmaram patīkot pirmatnējā daba un pilsētās viņš jūtoties iesprostots un bez elpas. Dīvains dzīves paradokss: patīk pirmat­nējā daba, bet atdod visus spēkus, lai džungļos pacel­tos pilsētas.

Tā nu tad ir visa mūsu Magadana, visa mūsu pa­saule: biedri, sāncenši, draugi, pretinieki, padomdevēji, skolotāji, stāstnieki, klausītāji, kaimiņi un viesi. Un, kad mēs ar tevi nosvinējām kāzas, kas bija mūsu kā­zinieki? Ditmars ar Kiru, Hozē un Gena.

Tikai četri viesi. Toties viņi pūlējās, lai kāzas go­dam. izdotos! Veselu mēnesi gāja kā pa gaisu. Kira šūdināja sev un tev tērpus, ar pavadoni lidoja pēc kādiem retiem konserviem, sausām tortēm un puķu sēklām. Pašai viņai kāzu nebija bijis. Padrūmais Dit­mars toreiz pateicis: «Mēs ar tevi dzīvosim divatā, un nevienam gar to nav nekādas daļas.» Kira tagad no­žēloja, ka nebija ar svinībām atzīmējusi savas dzīves vissvarīgāko notikumu, un no šīs aplamības viņa brī­dināja tevi.

Savukārt Gena steidzīgi pārrakstīja Mūzai veltītās poēmas ceturto dziedājumu. Bet Hozē smīnēdams ga­rāžā slepus audzēja tev redīsus — uz Poēzijas nere­dzētu delikatesi.

Vai atceries svētku galdu? Simt divdesmit šķīvju. Par apēšanu nebija ko domāt — pat nogaršot visu ne­maz nevarēja. Ābolu, ķiršu, piena un šokolādes dzē­rieni . . . pat pārrūgusi vīnogu sula, ar ko senatnē sa­vas galvas skurbināja mūsu senči. Ditmars teica oficiālu runu, Gena — jūsmīgu, Hozē — ironisku, bet Kira vienkārši apraudājās. Tad, kausus saskandinājuši, visi baudīja rūgtenu sulu, galvās iesitās dvindziņa, krūtīs siltums. Tad Gena cēla priekšā savu vinjetēm greznoto poēmu, bet Hozē teatrāli nokrita ceļos un lūdza nelasīt, bet pats daiļskanīgā dobjā balsī sāka dziedāt tā paša Genas sacerēto tālās pasaules himnu:

Tālajā pasaulē spraigi rit darbs — Tur, kur skan dziesmas un planētas ka}. Sofer, gana ir stāvēts, kalni ir jāved! Krāsotāj, nāc, uzkalnus pārkrāsot sāc! Ekskavatorist, soļo pār klāniem, Būvbedres roc zem okeāniem! Dārzniek, pasauli ar kokiem pildi! Kurinātāj, polus sildi! Kalēj, no visa spēka zvel, Kamēr planēta karsta vēl!

Dziedāja visi, un, kas dziedāt nemācēja, tie klaigāja. Pati līgava, aizmirsusies, ka tai jāsēž skumji domīgai, kliedza, diriģēja, vicināja iedomāto zizli. Zižļa cilā­tājā baltajās mežģinēs izskatījās ļoti skaista.

Pat Ditmars sāka smaidīt un, gribēdams arī pats kaut kā kuplināt lielos priekus, izņēma radiogrammu un pavicināja virs galda:

—    Draugi, patīkama ziņa. Ir apstiprināts Olimpa galīgais projekts. Augstums trīsdesmit trīs kilometri. Mēs celsim visaugstāko kalnu Saules sistēmā.

Visiem mutes vaļā un visi reizē ierunājās:

—• Trīsdesmit trīs kilometri?

—   Vai visaugstākais? Vai uz asteroīdiem kalni nav augstāki?

—    Tur vispār nav saprotams, ko uzskatīt par kalnu.

—   Bet mūsu Olimps taču iestiepsies stratosfērā. Tur nevarēs paelpot.

—    Nē, tas nu reiz ir lieliski! — jūsmoja Gena. — Kosmiskais Olimps mākoņu' vainagā zem zvaigžņo­

tajām debesīm. Milzīga Pegasa statuja pašā kalngalā. Tajā nosēžas lauriem vainagotie . . .

—    … plikgalvji veči un tuklas sievas, —; iemeta starpā Hozē.

—    Plikgalvju un tuklu uz Poēzijas nebūs. Visi būs jauni vai ideāli atjaunināti.

—    Bez Pegasa vajadzīgs arī bezdibenis, — nerimās Hozē. — Kā senajā Spartā. Lai neizdevušos dzejnieku tūlīt nogrūstu bezdibenī. Un bezdibeņa pašā apakšā — piemineklis nezināmajam dzejniekam. Gena, draugs, tev ir izredzes tikt tur pirmajam.

—    Smej, smej vien! Esmu drošs, ka tu pats sāksi dzejot, nodzīvojis uz Poēzijas piecus gadus.

—    Piecus gadus es te nedzīvošu. Mana mūza ir Klio. Līdzko šejienes kalni būs izveidoti, es pārcelšos uz Vēsturi. Tur tik būs īstā dzīve, tur būs varonības valstība! Bruņinieku ieleja, Jūrnieku okeāns, Pagrīd- nieku valsts, Sarkanās Armijas kontinents! Pagātne nav atdzīvināma, taču vismaz atdarinās varonīgo div­desmito gadsimtu. Ditmar, brauksim uz Vēsturi?

—    Nu nē, mēs ar Kiru esam diezgan braukājuši. Uzcelsim Olimpu un laidīsim uz vecajām planētām. Kaut kur uz Venēru. Padzīvosim tur mierā, līdz tiekam atjaunināti.

—    Melo, viņš melo! — sauca Kira. — Tā viņš solās visu mūžu, bet pats tik tiecas arvien tālāk un tā­lāk … — Un, tevi apkampusi, viņa čukstēja: — Mīļā, netici vīriešiem, viņi dzīvo kosmosa reibonī, viņi iemī­lējušies tālēs, nezināmībā un bezgalībā. Viņiem, jo briesmīgāk, jo labāk. Jūs esat jaunava ar gribas spēku un raksturu. Pievaldiet Jaru, kamēr viņš jums klausa .. . Laidiet saknes uz Poēzijas un palieciet te. Citādi jūs mētāsities"" pa Visumu tāpat kā es — no vīra pie bērniem, no bērniem atpakaļ pie vīra.

Vēlāk, kad sasarkušie viesi mūs atstāja, tu apķēries man ap kaklu un smaidīdama teici:

—   Vai es tevi, Jar, turu stingri? Vai tu klausīsi mani?

—    Kira ir jauks cilvēks. Te viņi visi ir brīnišķīgi, vai tā nav? — es tev jautāju.

Tā es runāju tāpēc, ka jutos atbildīgs. Es biju tevi atvedis šurp uz pasaules malu un tālajā pasaulē jutos atbildīgs par visu: par virpujvētrām un vulkāniem, par Genas dzejoļiem un par Hozē drūmumu.

— Viņi ir ļoti mīļi. Tikai pārāk vienpusīgi, — tu iebildi.

6

Mīļā Mūza, kā tad tālajā pasaulē varam nebūt vien­pusīgi? Jums tur uz Zemes ir četru stundu darba diena. Dienvidū jūs skrienat uz jūru, nirstat ar akva- langu, piedalāties dramatiskajos pulciņos, apmeklējat teleuniversitāti. Bet mūsu jūras vēl lidinās gaisos, tās verd karstās virpuļvētrās. Kurš lai spēlētu uz skatu­ves, kurš lai būtu skatītājs otrajā Olimpa pilsētā, kur dzīvo tikai seši cilvēki? Mēs vārāmies paši savā sulā. Ja viens no sešiem raksta viduvējus dzejoļus, tad visi seši tos apspriež. Visinteresantākais, visaizraujošākais un visneparastākais te ir darbs. Un cik neparasti strā­dāja šie tālās pasaules parastie cilvēki!

Es atcerējos savu pirmo izlidojumu dienu pēc at­braukšanas. Es pateicu, ka man kā regulētājam kibas jāredz darbībā. Mēs izlidojām trijatā — Gena, Hozē un es.

Divvietīgā lidmašīnā trim bija pašauri. Es sarāvies, sakucis, ar ceļgaliem iespiedies Hozē krēslā, sēdēju aizmugurē. Tā visu laiku līdz pašai pārbraukšanai es nevarēju brīvi atvilkt elpu.

Tiklīdz plaši atvērās angāra vārti, lidmašīna izšāvās kaucošā miglā. Apkārt viss dārdēja, svilpa un kauca, elektriskā izlādē vizēdamas plosījās pelēkas un brū­nas virpuļvētrās. Lidmašīnu svaidīja kā laiviņu viļņos. Kļuva baigi. Arī vēlāk man vienmēr pirmajā brīdī metās baigi. Pārāk liela bija atšķirība starp mūsu sta­ciju, tīro čaumaliņu, un šo nemierīgo, nemīlīgo pa­sauli.

Bet Genas jauneklīgā seja bija tikai vērīga un ne­vis nemierīga. Šai virpuļvētru sarabandā viņš nezau­dēja līdzsvaru, droši lauzās cauri lietus un putekļu

mākoņiem. Un es, viņā raugoties, saņēmos, sāku vērot klinšu sablīvējumus uz ekrāna. Uz ekrāna vērot bija pat labāk, jo uz tā klintis izgaismojās nosacītiem koši sarkaniem, gaišziliem un dzelteniem toņiem …

—   Akmeņlauztuve, — pēc brītiņa noteica Hozē.

Es ieraudzīju izslējušos kalnu. Plātnes te sadzinušās

cita uz citas, izveidodamas pusotra kilometra aug­stas kāpnes, kaut ko līdzīgu Krimas kalniem, kas pa­ceļas pie Melnās jūras. Tiesa, šo grēdu pakājē jūras gan vēl nebija.

—    Te būs okeāns, klinšu salai te nav vietas. Tikai šķērslis siltajām straumēm. Šo grēdu mēs nošķelsim līdz pašiem pamatiem, — paskaidroja Hozē.

Lidmašīna tomēr laidelējās un riņķoja virs grēdas. Lāgiem tā pacēlās augšup zilajās debesīs, lāgiem no­laidās līdz krāsainajām, saplaisājušām klintīm.

—   Ko tu gudro? — Gena iesaucās. — Sāksim no malas, pēc kārtas.

Hozē nopietni pamāja ar galvu. Gaisā viņš nebija zobgalīgs. Te viņi bija līdzīgi: lidmašīnas komandieris un kibu komandieris.

Hozē aplika ap rokām vara aproces ar gredzentiņu katram pirkstam un izpleta tos, it kā sagatavodamies klavierspēlei. Viņa" kustības tūdaļ ietekmēja kibas- zāģus, kas atdalījās no lidmašīnas apakšas un piķēja. Uz ekrāna pamanīju divus trīsstūrus — zilu un sar­kanu. Hozē, uz priekšu cieši skatīdamies, tikko ma­nāmi kustināja pirkstus. Domās viņš vadīja kibas, pie tam katru par sevi. Pastiprinātas biostrāvas trauca un apsteidza lidmašīnu, un kibas paklausīgi virzījās uz augšu vai leju, pa labi vai pa kreisi.

—    Šķelt! — Hozē īsi nokomandēja.

Tā bija viņa skaļā pavēle zāģiem. Kibas ietriecās gruntī — viena pakājē, otra plakankalnē. Man aiz­rāvās elpa. Ari uz Zemes biju redzējis, kā sašķeļ klintis, kā sprādzieni paceļ kalnus, taču te nešķēla kalnus, bet gravitācijas lauku, iznīcināja pievilkša­nas spēku.

Manā acu priekšā grēdas mala sāka kārtām lobī­ties, plaisas, līčločiem vīdamās, sašķēla plakankalni, malējais kalns paslējās, it kā zem tā būtu piepūties

gaisa balons … un tad uzreiz, svaru pilnīgi zaudējis, dārdēdams atšķēlās no pakājes.

—    Pamatīgs gabaliņš, savi četri kubiki būs, — ap­mierināts noteica Gena. Par kubiku viņš sauca kubik- kilometru, trīs tūkstoši miljardu tonnu.

—   Uz mājām! — dūres cieši savilcis, nokomandēja Hozē.

Kibas, kalnu nošķēlušas, abas reizē aizgriezās un pazuda no ekrāna, pa iezīmēto ceļu aizlidoja uz angāru.

Kalns tamēr kā uz piepūsta balona cēlās augšup, asās klintis nokratīdams. Un līdz ar kalnu augšup cēlāmies arī mēs, cēlāmies līdz ugunīgi sarkanajai kalna pakājei, mazliet iesāņus, lai klintis mūs neaiz­ķertu. Kalns rāvās augšup arvien straujāk un strau­jāk. Tas izspraucās cauri mākoņiem, pacēlās virs bal­tajiem mutuļiem un ienira zilajās debesīs. Cik reižu vēlāk netiku redzējis paceļamies gaisā kalnus, taču vēl joprojām nevaru vien nobrīnīties par šo pārda­bisko ainu.

—    Vai novaldīsi? — Gena noprasīja.

'— Lapsenes spietos, — Hozē atsaucās.

Visiem desmit pirkstiem viņš pieskārās klaviatū­rai, un uz ekrāna iedegās desmit punkti, katrs citādā krāsā — gaišzilā, baltā, zilā, dzeltenā, iesārtā, ķiršu krāsā un tā tālāk. Startēja kibas-lapsenes, mazas ra- ķetītes ar atomšķiltavām. Jau pēc brītiņa tās visas bija apmetušās kalnā un katra savā vietā: sarkanā — kreisajā malā, violetā — labajā, gaišzilā — augšā, dzeltenā — pakājē. Protams, ap melno kalna masīvu aplipušos krāsainos punktiņus varēja saskatīt tikai uz ekrāna.

Tev, Mūza, tobrīd vajadzēja redzēt Hozē! Sasprin- dzis, nopietns un apgarots viņš izskatījās pēc virtuoza pianista. Visi viņa pirksti atradās uz klaviatūras, bet viņš neskatījās uz rokām, vienīgi acīm iegremdējies ekrānā, it kā spēlēja neskanīgu melodiju, gan spēcīgi piespiežot pirkstus, gan viegli uzsitot, gammās skre- jot, akordus tverot… un paklausīgās kibas uz to atbildēja ar žilbinošiem zibšņiem — gan gariem, gan īsiem, gan atsevišķiem, gan grupveida. Kalns, kā ne­

redzamas raķetes mētāts, svaidījās uz augšu un sā­niem. Hozē par to uzjautrinājās kā sportists ar tenisa bumbiņu. Zemāk, zemāk, zemāk . . . Vai nokrita? Nē, uztvēra. Grūdiens! Lēciens uz augšu. Un atkal slīdē­šana.

—    Olimps, — Gena aizrādīja.

Ar ekrānu aizrāvies, nebiju pamanījis, ka virs mā­koņiem izaudzis tumšs konuss, titānu sakrauts klinšu blāķis. Nu es zināju, ka šie titāni ir Gena un .Hozē.

—   Griez otrādi! — Gena pavēlēja.

Hozē ar mazo pirkstiņu un zeltnesi nospieda klavi­atūras malējos kauliņus. Kalns sagriezās kā ritenis. Kūleņodams tas vēlās pa debesīm uz Olimpu. Hozē krampjaini savilktiem pirkstiem noliecās pie ekrāna. Krāsaino zibšņu uguntiņas griezās arvien straujāk, it kā savīdamās pavedienos vai lentās. Lapsenes, iecir­tušās kalnā, nu griezās līdz ar kalnu, klaviatūras taus­tiņi mainīja uzdevumu, bet virtuozs Hozē turpināja spēli. Zilganā — trieciens uz leju, zilganā pēc vienas sekundes — rāviens uz priekšu, sarkanā — pa labi, sarkanā — pa kreisi. Lēnāk, lēnāk.. . vēl mazliet. .. Beidzot, putekļu mākoni sagriezis, lidojošais kalns smagi nosēdās uz Olimpa nogāzes.

—   Nu tas ir piedzimis, — apmierināts un smaidī­dams noteica Gena.

Pārgurušais Hozē atkrita atzveltnī un pievēra acis.

Bet es ar skaudību noraudzījos viņa veiklajos pirk­stos. Tas nu vienreiz ir meistardarbs! Cik gadu vajag, lai iemācītos tā spēlēties ar sekundes daļām un mil­jardiem tonnu kā kaķis ar peli! .. . Vai es kādreiz apgūšu tādu meistarību? Vai tur nevajag īpaša talanta?

Mūza, ja es būtu meitene, es nekad neprecētos, savu mīļo neredzējusi darbā. Lai viņš ir viduvējs de­jotājs vai sarunu biedrs, viduvējs dzejnieks kā Gena vai dievadots filozofs, tāds kā Hozē . . . bet tev vaja­dzēja redzēt, kā viņš žonglē ar kalniem! Cilvēks jā­vērtē nevis pēc viņa vidējā līmeņa, bet pēc viņa augstākā sasnieguma. Ja sportists reizi savā mūžā — vienīgo reizi aizlec desmit metru, tad tikai šā lēciena dēļ viņa vārdu ierakstīs rekordu zelta grāmatā. Ja

zinātnieks tūkstošreiz kļūdīsies, bet izdarīs vienu vie­nīgu svafīgu atklājumu, cilvēki, viņa kļūdīšanos aiz­mirsuši, par šo vienīgo atklājumu uzcels viņam piemi­nekli.

Tomēr jums, meitenēm, piemīt īpaša, es teiktu, greiza pieeja cilvēkam. Māsa man reiz teica: «Man nevajag ģēnija. Lai viņš ir mīļš un gādīgs, lai viņš ir labs vīrs.» Vai tu, Mūza, nedomā tāpat? Vai tu varētu mīlēt laipnu un neapdāvinātu, mīlošu un ap­robežotu? Vai tu varētu?

Man šķiet, kaut kur te sākās mūsu nesaprašanās. Poēzijas cilvēkus katrs skatījām citādām acīm. Es saskāros ar titāniem, kas žonglēja ar kalniem, bet tevi apciemoja nogurušie, atpūtas alkstošie, viduvējie dzejoļu un dziesmu mīļotāji. Ar milzīgu spēka sa­sprindzinājumu es centos panākt virtuozus, bet tu veici rasētājas pienākumus un mācīji šiem amatie­riem mākslas ābeci. Strādāt pusspēkiem ir garlaicīgi, garlaicīgi ir darīt to, ko sen jau proti. To es atskārtu daudz vēlāk, kad biju iemācījies pārstatīt kalnus bez­maz tāpat kā Hozē. Bet tevi garlaicība sagrāba gan­drīz vai tūlīt. Reiz es dzirdēju tevi sakām:

— Man gribas mājās, man gribas būt Kolimā . .. Man gribas tikt pilsētā. Gribu dzirdēt cilvēku balsis, daudzu daudzu, gluži svešu cilvēku balsis. Gribu re­dzēt viendienīšu dejai līdzīgo aeromugursomu bur­zmu vakara gaisā. Es ilgojos pēc koncertzālēm un pa­staigām pa foajē, es ilgojos balsu šalkoņas. Gribu apskaut māti un māsu un uz rokām paauklēt maziņo krustdēlu.

Gribu apskatīt jūru, Nagajeva jomas zeltaino plud­mali. Gribu rokas ieslēpt karstajās smiltīs un muguru pagriezt saules stariem. Gribu skatīt baltajām mā­koņu aitiņām rotāto debess zilgmi, klausīties viļi,iu nesto akmentiņu čirkstoņā. Gribas uzlikt masku ar lie­lām acīm un ienirt zaļajā dzestrumā, peldēt starp klintīm un saķert aiz kājas kniebēju krabi.

Es gribu laukus .. just medus un vērmeļu smaržu … redzēt zeltaino gundegu jūru, pret debesi šaudīgās bezdelīgas un kuplu mežu pie apvāršņa, dzirdēt sien­

āžu vienmuļo sisināšanu un skatīt vēja sabangotus dzeltenus druvas viļņus.

No visa tā uz Poēzijas mums nebija nekā: tikai karstās klintis un tvaika mutuļi. Vai tad tā bija pla­nēta — tīrā sautētava. Bet sautētavā hermētiska čaula ar sešiem cilvēkiem. Kādi bijuši, tādi satikušies. Bet čaulā savukārt vēl teleaizklājs, trīsmalu ekrāns ar filmām: tajās puķes, tikai bez smaržas, un lauks, taču bez valgmes.

«Es gribu mājās, gribu būt Kolimā.»

Taisnību sakot, tā gluži nebija. «Es gribu» — to dzirdēju vēlāk, pēc lielās nelaimes dienas, kad turpat gadu bijām nodzīvojuši uz Poēzijas.

7

Tu labi atceries to dienu. Rīts kā parasti, peldēša­nās nelielajā baseinā un uz lūpām turienes skābenais ūdens. Brokastis. Rosīgā Kira baltā priekšautā. Gena pie radio tver ziņas no Zemes. Hozē risina tālāk savu iemīļoto tematu:

—    Nē, sakiet, ko gribat, cilvēce kļūst seklāka. Va­ronība palikusi otrajā gadu tūkstotī. Mēs gan esam stiprāki kā inženieri, bet kā cilvēki esam kļuvuši vājāki. Esam mācījušies pārstatīt kalnus, bet uzupu­rēt dzīvību vairs neprotam. Vakar vakarā lasīju par pēdējo karu pret fašistiem. Toreiz tik ir bijuši cil­vēki: ar savām krūtīm metušies uz ložmetēju, tara- nējušies. Vai zināt, ko nozīmē taranēties? Kad lidotā­jam nav vairs šāviņu, tas ar savu lidmašīnu metas virsū ienaidniekam … un iet bojā līdz ar pretinieku.

—   Par laimi, kari sen jau aizmirsušies, — piebilst Ditmars. — Ziedoties mums vairs nevajag.

—    Bet, ja vajadzētu, mēs tā kā tā to nedarītu.

—    Darītu gan, — Gena neatlaižas.

—    Nedarītu. Dūšas pietrūktu.

Piepeši sakustējās galds, it kā gar logu būtu no­gājusi kravas kiba. Es taisni iedomājos kravas kibu, pavisam aizmirsis, ka uz Poēzijas nav nevienas pašas.

Bet Ditmaram uzreiz bija skaidrs.

—    Olimps grimst! — viņš iesaucās. — Pārslodze!

Mēs visi pielēcām, kā atsperes sviesti. Cik beidza­mās dienās netika runāts — vai tik Olimps nav pār­slogots? Gan pieprasījumu sūtījām, gan komisija ieradās. Bet ko tad komisija? Tik augsti kalni vēl ne­bija celti, neviens vēl pasaulē planētas nebija veido­jis, nebija gluži skaidrs, kā risināsies sacietēšanas process.

Ar aizsargķiveri rokās Ditmars ātri izrīkoja:

—    Hozē — ar Genu. Jars — ar mani. Pacelsimies, tad izlemsim. Varbūt lieko atšķelsim pēc pirmā vari­anta. Kira, tu paliec par vecāko. Ziņo pa radio sta­cijām un pavadoņiem.

Kira nopietni pamāja ar galvu. Bet tu apkampi mani un paskatījies manī platām acīm.

—    Uzmanīgāk, Jar, — tu čukstēji. — Sargā sevi.

Hozē nenoturējās, nepiebildis:

—    Interesanti, vai varonīgajā divdesmitajā gad­simtā, kad vīri devās kaujās, tos arī lūdza karot uz­manīgāk?

—   Jā, lūdza, — tu izaicinoši atbildēji. Un, uz pirkst­galiem pastiepusies, mani noskūpstīji.

Kira tikai nopūtās. Ditmaram mīlināšanās nepatika.

Mēs izskrējām ārā un laidām uz angāru. Mūsu mā­jiņa visu laiku drebēja, zem grīdas dobji dūca un dārdēja, it kā zem tās risinātos spraigs darbs vai arī locītos milzīga, gadsimtiem snaudusi čūska, kas nu pamodusies kratās vaļā no klintīm, ar ko apaugusi tās āda.

8

Pacēlušies stratosfērā, mēs redzējām, ka Ditmaram taisnība. Olimpa melnā seja šodien bija ierāvusies dūmu apkaklē. Acīm redzot, apkārt kalnam radušajās plaisās sākušies izvirdumi, un dūmainās pelnu vēr­petes cēlās augšup līdz pušķainam. Līdz milža galvai tās nevarēja uztikt. Saules apmirdzētā bazalta ķivere peldēja violetajās debesīs virspus vētrām, virspus pel­niem, it kā nicinādama izvirdumu niecīgo nemieru.

Bet mēs sapratām: šī nesatricināmība ir tikai šķie­tama. Patiesībā Olimps savu pamatu bija iespiedis dziļumā, izlauzis garozā caurumu un no apakšas dzina augšā magmu, pats sākdams grimt, un, jo dziļāk, jo grimšana risināsies straujāk, varbūt tas nogrims ze­māk par apkārtējām kalnu grēdām.

—    Atslogosim, kā jau nolēmām, — sacīja Ditmars, — griezienu taisīsim pie iedaļas plus divdesmit divi..

—   Vai desmit kilometrus uzreiz griezīsim? — pa radio pārjautāja Hozē.

Viņa balsī skanēja sajūsma. Viņš jūsmoja un prie­cājās kā mākslinieks, kas saņēmis sarežģītu uzde­vumu. Ar desmit kilometru augstu kalnu viņam vēl nebija iznācis rotaļāties.

—   Deviņus mums izdos ārā, — Ditmars piebilda.

Viņam prātā bija visiem zināmais kalnu un ledāju

likums. Ledāji ir desmit procentu vieglāki nekā ūdens, tāpēc tikai viena desmitā daļa paceļas no ūdens. Kalni peld magmā, kas ir par kādiem desmit procentiem smagāka, tāpēc katra kalna deviņas des­mitdaļas atrodas zem zemes. Ja kalnu samazināsim, iekšējais spiediens izgrūdis to ārā. Tā mūsu dienās uz Zemes no ledājiem atbrīvojusies ceļas augšup Grenlande. No Olimpa desmit kilometrus nošķēluši, mēs varētu cerēt, ka iekšējais spiediens atdos mums deviņus vai, mazākais, septiņus astoņus kilometrus.

Hozē izrīkoja kibas-zāģus, tāpēc pirmajā brīdī es nedarīju nekā, biju tikai skatītājs. Zāģus es nere­dzēju, tie pazibēja kaut kur sāņus, dodamies uz kalnu. Drīz Olimpu apņēma varavīksne, jo griezuma līnijā, kā parasti, tika lauzti gaismas stari. Tad virs varavīksnes parādījās tumša sprauga: Olimps, likās, smaidīja, un smaidā mute atvērta no vienas auss līdz ot­rai. Sagriezās putekļi, bet mākoņi, strauji savērpušies, vertikāli šāvās augšup pretī Saulei. Sprauga pletās, rīkle vērās arvien platāka, atsegdama sarkankvēlo vērumu. Tad, no galvas pacēlusies, melnā cepure pa­lika karājamies virs sārtenā, it kā noskalpētā paura.

So ainu, Mūza, es nekad neaizmirsīšu. Uz Poēzijas esmu nošķēlis simtiem kalnu, bet ar Olimpu notika kaut kas īpašs. Visi atšķeltie kalni šaujas augšup ar

krītoša akmens ātrumu. Akmeni tu ievēro tikai tu­vumā, kad tas svilpdams padrāž tev garām, bet kalnu var vērot arī notālēm. Uz Olimpu mēs raudzījāmies no četrdesmit kilometru attāluma. Perspektīva sama­zināja ātruma mērogu .. . Pacelšanās notika apbrīno­jami viegli. Kalns, šķiet, negribīgi paceļas no pje­destāla, paliek gaisā karājamies, tad it kā lidinās un svārstās. Nekad vēl nebijām atšķēluši tik lielu un tik gausu kalnu kā Olimps.

—   Jar, vai esi gatavs?

Es aizsprādzēju biostrāvas aparatūras aproces un izstiepu rokas. Aiz rūtīm uzblāzmoja atspulgi. Ma­nam mājienam paklausot, visas desmit kibas-lapsenes pameta savas ligzdas no lidmašīnas spārnu apakšas.

Antigravitācijas teoriju tu zini. Mūsu izdarītais griezums bija četrdesmit kilometru plats, — tas no­zīmē, ka, zūdot gravitācijai, Olimpam vajadzēja sa­vus četrdesmit kilometrus uzlidot gaisā un vēl četr­desmit pēc inerces. Krītot no četrdesmit kilometru augstuma, akmens krišanas ātrums sasniedz vairāk nekā kilometru sekundē. Mums vajadzēja vēl pielikt septi­ņus, lai Olimpu galīgi izsviestu no planētas, lai sākumam to pataisītu par pavadoni. Četrdesmit kilo­metru augstumā kalns uzšaujas divās minūtēs, tikpat ilgi tas lido ari pēc inerces. Tātad mūsu rīcībā bija divas minūtes kosmiskā ātruma attīstīšanai.

—    Sākt, — Ditmars deva rīkojumu.

Līdz šim mirklim es biju satraukts. Žēl bija Olimpa, sajūsminājos par gaidāmā uzdevuma vērienu, ap­skaudu Ditmara mieru, baiļojos par pasākuma rezul­tātiem. Bet tad satraukums izzuda. Jutu tikai vienu: vēlēšanos darbu veikt pēc iespējas labāk. Varu pa­stāstīt, ko es ievēroju un ko darīju. Emociju nebija, emocijas radās vēlāk.

Skatījos tikai uz ekrānu. Tajā kalna tumšais silu­ets šķita nekustīgs. Es izstiepu rokas un paātrināju kibas. Drīz krāsainās uguntiņas apmetās uz melnā konusa. Lapsenes kibas viegli panāca kalnu un auto­mātiski piekļāvās pie tā. Atceros, ka zilganā kiba par dažām sekundēm nokavējās un man jau gribējās

sākt bez tās. Bet tad iemirdzējās arī zilganā uguntiņa. Es pārcēlu pirkstus uz klaviatūru.

—    Gatavs, — es ziņoju Ditmaram.

—   Sāc! Hozē, sāc arī tu!

Es nospiedu visus taustiņus uzreiz. Mūzikā nepie­ļaujams akords.

Vēlreiz!

Vēl!

Pa logu neskatījos, bet caur plakstiņiem jutu gais­mas uzliesmojumu. Atomsprādzieni steidzināja augšup traucošo kalnu. Doplometra šautriņa jau rādīja divus kilometrus sekundē.

Bet tad sākās nepatikšanas.

Līdz šim mums taču bija bijusi darīšana ar dabis­kiem monolītiem kalniem. Tie lēkāja kā bumbas, tik­pat kā nedrupa un neplaisāja. Nogulumiežu uz Poēzi­jas vēl nebija, dēdēšana tikko bija sākusies, tāpēc slāņainu un irdenu kalnu nebija. Bet Olimps bija sa­likts kalns, mūsu pašu darināts. Lai gan starp katru krāvumu likām lavu, viengabalainuma tomēr nebija. Atomu triecienos kalns, augšup traucoties, sāka drupt. Atdalījās divi pamatīgi masīvi, uz viena bija uzmetusies zaļā, bet uz otra — olīvkrāsas lapsene.

—    Es tos nošķēlumus aizraidīšu kosmosa telpā, — noteica Ditmars, maukdams pirkstos zaļo un olīvkrā­sas gredzentiņus.

Atšķēlušies masīvi viegli uzņēma ātrumu un pa­zuda no acīm. Divdesmit sekundu laikā Ditmars tiem attīstīja kosmisko ātrumu, vēl pēc kādas pusminūtes nocēla no tiem lapsenes un nosūtīja tās atpakaļ uz galveno masīvu.

Bet šajā mirklī no Olimpa atšķēlās vēl trīs gabali. Uz viena tupēja sarkanā lapsene, uz diviem kibu ne­bija.

Es uz turieni pārcēlu violeto un dzelteno citron- krāsas kibu un nodevu Ditmaram vēl trīs gredzenti­ņus. Bet uz galvenā masīva man palika puse no lap­senēm.

Mainot gredzentiņus, mēs zaudējām laiku, uz klaviatūras traucējām viens otru. Mēs zaudējām laiku, baiļodamies paātrināt sprādzienus, baiļodamies,

ka var sairt viss kalns. Un zaudējām laiku, kliedējot to ar pusi no lapsenēm.

Zaudējām arī enerģiju, kibas sūtīdami kosmosa telpā un no turienes griezdami atpakaļ. Pēc otra reida ārpus atmosfēras robežām zaļā lapsene nodzisa, tad nodzisa arī olīvkrāsas lapsene, pēc tam citrondzeltenā lapsene.

Antigravitācija bija novirzījusies sāņus, un tā mums vairs nepalīdzēja. Ar grūtībām — ar lielām grūtī­bām tik tikko noturējām ātrumu četrus kilometrus sekundē. Veidodams ballistisku līkni, kalns slīdēja lejup, slīdēja atmosfērā. No berzes tas jau spīdēja, ap­degušie puteklīši kā komētas aste vilkās tam pakaļ.

—    Laižam lejā, — teicu Ditmaram.

—    Laidīsim, — viņš piekrita. — Bet Jūrlīcī.

—   Vai tiešām Jūrlīcī?

Es garā skatīju šo auglīgo līdzenumu. Poēzijas nā­kamo kūrorta zonu. Tur jau bija sākusies baktēriju izsēšana atmosfēras attīrīšanai un augsnes izveidoša­nai. Tur strādā jau simtiem biologu. Un nu turpat vai ar kosmisko ātrumu viņiem uz galvas uzgāzīsies kalns, vesels asteroīds. Sprādziens līdzīgs Tunguskas sprādzienam, tikai miljonreiz varenāks. Jūrlīcis izde­dzis un pārvērsts krāterī. ..

—   Vai nevarētu aizvirzīt kaut līdz okeānam? — es iejautājos.

Vēlāk, turpmākajos mēnešos, ne viena vien sanāk­sme apsprieda Ditmara kļūdu. Taču neesmu pārlieci­nāts, ka tā bija kļūda. Tiesa, drošāk jau bija Olimpu izjaukt pa ķieģelītim, katru klinti nolikt savā vietā. Bet mēs taču kalnu cēlām veselu gadu, tātad arī no­jaukšanai vajadzētu apmēram gadu. Pa to laiku Olimps nogrimtu magmā, aizraudams līdzi visus pūli­ņus. Glābt to varēja tikai droša operācija. Neviens nezināja, ka lidojumā kalns varētu sairt. Nevienā jaunā pasākumā nevar izvairīties no nejaušībām. Reiz, kad cilvēki izveidos simtiem planētu un tūk­stošiem Olimpu, visas briesmas būs zināmas bez iz­ņēmuma un šos darbus uzticēs kibām, tāpat kā tagad tām uztic lidmašīnu montēšanu uz konveijera. Bet

mēs uz Poēzijas esam pionieri, mēs taustāmies kā pa tumsu un dažkārt iekrītam lamatās.

—   Vai nevarētu aizvirzīt kaut līdz okeānam? — es iejautājos.

Ditmars piešķieba galvu, it kā pūlētos ko saklau­sīt.

—   Dzinējs nestrādā, — viņš izmeta. — Lec, es tev sekošu.

—   Bet Olimps?

—   Lapseni atdodu Hozē. Viņš tiks galā. Lec!

Ditmars pats izbīdīja hermētiskās durtiņas starp

mums un kaut ko vēl nokliedza. Man izklausījās, ka dzirdu: «Palīdzi Kirai!» Dīvaini vārdi, bet toreiz ne­domāju par šo vārdu nozīmi. Katapulta izsvieda mani no lidmašīnas. Kādu laiku es kritu kā akmens, līdz beidzot virs galvas pamanīju izpletņa kupolu. Es pieplaku pie lodziņa. Man gribējās redzēt, kur no­laižas Ditmars, lai pats nolaistos viņa tuvumā. Bet otra izpletņa pie zilajām debesīm nebija. Arī lidma­šīna netaisījās krist. Uguņainu taisni iezīmēdama, tā strauji centās panākt debeszilgmē iekārušos kalnu.

Tad es sapratu, ka Ditmars mani ir piemānījis. Piespiesta nolaišanās mums nebija draudējusi. Dit­mars vienkārši bija rīkojies kā varonīgā divdesmitā gadsimta lidotāji. Šāviņiem beidzoties, tie taranēja. Ditmars bija devies atomu taranā, lai palīdzētu pagu­rušajām kibām. Jūrlīci glābdams, viņš bija devies drošā nāvē. Tāpēc Ditmars piespieda mani lēkt, tāpēc bija saucis: «Palīdzi Kirai!»

Vēlāk es ieraudzīju un garā vēl tagad redzu Kirai acīs pārmetumu. «Kāpēc tu nestājies viņa vietā?» acis man jautāja. Arī tu man reiz iejautājies: «Vai tiešām tev neienāca prātā?» Vari iedomāties: neie­nāca prātā. Man pavēlēja: «Lec!» Domāt nebija laika, es paklausīju. Visu laiku man bija tāda sajūta, ka es te esmu iesācējs un visdumjākais. Ditmars labāk zina, kas darāms, Hozē izdarīs labāk.

Bet Ditmaram nebija uz ko paļauties. Viņš zināja, ka neviens viņa vietā neizlems un ka citas izejas nav, izņemot beidzamo izeju — nāvi.

Es vēl atrados gaisā, kad lidmašīna panāca kalnu

un stāvus trauca augšup. Ugunīga aste kā tangen- soīds ietriecās kalna pakājē. Uzliesmoja otra saule. Zilā debess vērtās balta, mākoņi puķu raibumā, no dzeltenās dūmakas pēkšņi iznira tālās kalnu grēdas, katra plaisa bija skaidri saskatāma, kā ar tušu iezī­mēta. Pametis aiz sevis ugunīgu asti, Olimps pacēlās debesīs, kosmosā, kur katram kalnam vietas diezgan.

Ko es toreiz pārdzīvoju? Šausmas un kaunu. Man bija tāds kauns par savu neattapību, par trulo pa­klausību, par to, ka es ar tādu dedzību biju meties ārā no lidmašīnas, par to, ka biju domājis par savu glābšanos, kamēr Ditmars domāja par manu un Jūr- līča glābšanu.

9

Starp citu, par savu izglābšanos man nācās no­pietni padomāt. Otru sauli pārklāja dūmaka, dūmaka sabiezēja melnā mākonī. Zem tā sāka plosīties viesuļ­vētras … mani sagrāba, apsvieda otrādi, rāva pro­jām. Sīki akmentiņi sitās pret kabīni, žņirkstēja pu­tekļi. Kūleņu kūleņiem mani rāva atpakaļ uz Olimpu. Galvā pazibēja doma: ka tik neieskrienu šķēlumā.

Prātā šāvās baigi nostāsti: kā atomi apslāpstot, kā elektroni kūstot šķēluma malās. Kājas man pamira, un es ar šausmām paskatījos uz tām: vai tik nekūst? Kaut kā izpletni vadīdams, izkūlos no viesuļvētras, nokļuvu aizvējā, aizkalnes klusumā… Un uzreiz — bum-m! — biju atsities pret akmeņiem.

Kur es atrados? Visapkārt šķautnainas, šā tā sa- svaidītas klintis. Tādi tuvumā izskatījās mūsu pašu no debesīm nomestie kalni. No gaisa es šo rajonu pazinu kā savus piecus pirkstus, zināju to no gal­vas, bet lejā tas man likās svešs. Vienīgi pēc tālajiem kalniem varēju noteikt atrašanās vietu. Biju nokļuvis kaut kur Olimpa pakājē, visticamāk — uz Iliādas plato. Taisnā līnijā apmēram divsimt kilometru līdz Mūzai. Pusstundas lidojums. Vai kādreiz nāksies veikt šo pusstundas lidojumu? Kājām iet man, protams, prātā nenāca. Kurš tad mūsu laikos iet kājām?

Es apsēdos uz kabīnes jāteniski un gaidīju atlido­jam palīdzību.

Bet domas atkal kavējās pie tā paša.

Kāpēc, kāpēc es nestājos ceļā Ditmaram, kāpēc ļāvu viņam uzupurēties, ar savu dzīvību izpirkt kļūdu?

Bet vai mēs vispār bijām kļūdījušies, vai citādi maz varēja rīkoties — vai varēja Olimpu atslogot pa­mazām?

Varbūt kļūdījušies bija projektētāji? Varbūt kļūdī­jies pats Lohs? Varbūt varēja iepriekš aprēķināt ga­lējo, kritisko augstumu; iespējams, ka trīsdesmit kilo­metru augsti kalni vispār nav noturīgi uz tāda lie­luma planētām kā Zeme vai Poēzija?

Cik stundu man vajadzēs gaidīt, kamēr Gena un Hozē pamanīs mūsu prombūtni, kamēr attaps, ka mani jāmeklē, kamēr sāks meklēt un iemetīs acis Ili- ādas plato, un ieraudzīs mani jāteniski sēžam uz ka­bīnes?

Vai tiešām man te būs jāsēž visu nakti? Bet man tā gribējās tevi apkampt, Mūza, un ielikt galvu tavās maigajās plaukstās, uzticēt savu nemieru. Kur vēl tas brīdis, kad varēšu sirdi atvieglot un mīļās mierinā­juma vārdos klausīties!

Šai akmens plato drūmajā tuksnesī starp mūsu pašu izmētātajām klintīm es, Mūza, pēc tevis vien ilgojos. Ar nopūtām acis klīda pa debesīm, tāpēc uzreiz ne­biju ievērojis, ka man aizmugurē sāk blāzmoties. Es atskatījos. Ap tālo nogāzi bija apvijusies sārtena ap- malīte, šķiet, saule kāptu augšā viņpus kalna.

«Vai tas būtu atomu blāzmojums?» pirmajā mirklī iešāvās prātā.

Taču apmalīte pletās, aizsegdama nevis apvārsni, bet kalna nogāzi, tad iespraucās iedobē un izlaida sarkanu dzītiņu. Dzītiņa slīdēja lejup un ar savu spo­žumu it kā pāršķēla piķa melno kalnu.

«Lava!» es nopratu. «Kur tā plūst? Taču šurp uz mani, uz plato! Bēgt, tikai bēgt!»

Es izlēcu no sava apaļā sēdekļa. Metos uz priekšu, pa labi, pa kreisi kā zaķis automašīnas priekšā. Es brāzu kā šķēršļu skrējienā, lēkdams pāri mazākiem

akmeņiem, bet klintīm līkumus mezdams. Es klupu, gāzos plaisās, lecu ārā, par sasišanos nebēdādams un sāpes nejuzdams.

Bet blāzma aizmugurē arvien vairāk sakvēlojās. Ausīs džinkstēja savāds troksnis, tāda kā transport- kibu tērauda kāpurķēžu žvadzoņa. Arvien tuvāk un dzirdamāk. Te uzreiz blāzma ari priekšpusē. Pa labi no neredzamas aizas izplūda tumšsarkana straume gailējošu ogļu kvēlumā. Es apsviedos un metos pa kreisi. Bet arī kreisajā pusē klintis, ko apblāzmoja no aizmugures plūstošā lava, jau laistījās ugunīs. Man vajadzēja apsteigt vai nu kreisās, vai labās puses ugunsmēles.

Acis aizlija ar sviedriem, sirds dauzījās, atplestā mute nespēja piepildīt plaušas. Sēkdams un elsdams es skrējos ar nāvi. Lava pa labi, lava no muguras .. . Vai es pratīšu apsteigt kreiso straumi? Es krītu un sitos… Lecu augšā. Sekunde pagalam…. Krūtīs dur, bet lava steidz, lava steidz trīsreiz ātrāk par mani. Kā murgainā sapnī — savus nagus izstiepis, virsū nāk pūķis, bet kājas man kā striķi. Es pakrītu. Es ne- apsteigšu. Mutē asins garša, acīs sarkana blāzma. Jā, sarkana, straumes man priekšā sakļāvušās, es esmu ielenkts un pazudis.

— Māt!

Es piesaucu māti un nevis Muzu.

Grūdiens. Ieplestām rokām es lidoju uz priekšu. Uzliesmojums. Sitiens. Galva nodžinkst, un melns gar acīm . .. sākumā melnums blīvs, vēlāk krēslains. No krēslas iznirst zilgani pelnains līdzenums ar uguņainu dzīslojumu, izdegusi lidmašīna ar gaisā pasviestu asti un divi ķermeņi — guļošs un ceļos nometies.

Beidzamie mirkļi: grūdiens, uzliesmojums, sitiens. Biju satriekts, nekā nesapratu. Taču izrādās, ka šais mirkļos noticis daudz kas.

Gena ar Hozē mani jau meklēja, no debesīm bija pamanījuši izmisīgi bēgam no lavas. Gena veikli no- pikēja, pļaujošā lidojumā pietuvojās man no mugur­puses, Hozē satvēra mani un ievilka lidmašīnā. Bet, kā jau bieži gadās (un Poēzijas vecie iemītnieki ap­galvo, ka tas ir kā likums), glābēji cieta vairāk nekā

glābjamais. Viņiem nav laika domāt par savu dro­šību, viņi steidzas un riskē. Kad Gena un Hozē mani ieraudzīja, es jau biju lavas ielenkts. Vairs atlika dažas sekundes, nebija laika pat aiztaisīt skafandrus. Gena paguva nopikēt, bet starp klintīm izlavēt nepa­guva. Lidmašīnas spārns aizķēra klinti, lidmašīna aiz­degās un tikai ar inerci pāršāvās pāri straumei. Apsvilušais Gena kaut kā izmanījās laimīgi nosēsties. Hozē bija apdegusi seja un rokas. Es biju cietis vis­mazāk, jo paguvu aiztaisīt skafandru.

Viņi bija apdeguši, bet tomēr dzīvi. Pareizāk sakot, pagaidām dzīvi. Trīs cilvēki uz kailas zemes kā pirmatnējos laikos. Krājumu tik, cik skafandros. Pār­tikas un dzeramā divām dienām, gaisa četrām dienām.

Gena sacīja:

— Jāiet kājām, jāsoļo pēc sentēvu paraduma, kas tik ļoti patīk Hozē. Vai četrās dienās mūs atradīs — nav zināms, bet aiziet aiziesim, kaut kā aizvilksimies. Ejošu atrast nav grūtāk kā sēdošu.

Aprēķins bija vienkāršs: divsimt kilometru — piec­desmit stundu nepārtraukta gājiena, apmēram divas diennaktis. Vienu diennakti ziedojam atpūtai. Ēdamā mums divām dienām, gaisa — četrām. Vai aiziesim?

10

Un mēs devāmies ceļā.

Sākumā pa ielejas maliņu garām Makbeta smailei, tad pāri Karaļa Līra aizai uz kalnu grēdas dienvidu nogāzi, pa Ziemas Pasakas plato, kas projektēts kā ledājs, un tālāk — garām pa līdzenumu, metot līkumu atradzēm.

Mēs klunkurējām pa palsenajiem pelniem, grim­dami tajos līdz potītēm.

Mēs soļojām pa akmens plato, gludu un slidenu kā dejas grīda.

Mēs soļojām pa lavu, kas bija saplaisājusi kā mai­zes garoza, soļojām un lēcām pāri plaisām.

Mēs soļojām pa grumbuļainiem akmeņiem un sāpīgi atminām pēdas.

Mēs soļojām pa nobirumiem, sodīdamies par grūs­tošajiem un zem kājām valstīgajiem akmeņiem.

Drīz mums bija skaidrs, ka mūsu optimistiskajiem aprēķiniem nav nekāda sakara ar iešanu. Divsimt lidmašīnas kilometri nelīdzinās divsimt cietzemes kilo­metriem: pa cietzemi tie nozīmē trīssimt vai vairāk kilometru. Mēs uzzinājām arī to, ja nesteigdamies cilvēks noies četrus kilometrus stundā, tad tas no­zīmē, ka četrdesmit kilometrus viņš nosoļos desmit stundās.

Mums skaidrs kļuva arī tas, ka skābekļa krājums četrām diennaktīm nepavisam nenodrošina elpošanu četrām diennaktīm. Var gadīties, ka, piemēram, Hozē skafandru ķer liesmas un izdedzina tajā caurumu, pa kuru gaiss pamazītēm sāk izplūst, bet ceļā to atkal hermetizēt nedz varēs, nedz būs ar ko.

Mēs soļojām pa Poēziju un tomēr kā pa gluži svešu planētu. Izrādījās, ka mūsu planētai ir divas sejas — no lidmašīnas viena, kājām ejot, otra. Lidmašīnas kilometri — tie ir spidometrā zibošie skaitļi, kas rūc un svilpj, uz priekšu traukdami. Apvārsnis steidz mainīties, sniegt ainas citu par citu jaukāku. Kos­mosa telpa lidmašīnai ir paklausīga. Bet kājinieks ir telpas varā. Apvārsnis sastingst diženā mierā, tu ku- murojies stundu vai divas līdz tuvākajam pauguram, kilometri izstiepjas tūkstoš metros, pusotros tūkstošos soļu, bet soļi prasa meslus — tulznas kājās, sāpes krustos. Mums, XXIII gadsimta cilvēkiem, kas zaudē­juši kājinieka acumēru, ar izbrīnu jāatzīst, cik netu­vināmas kājiniekam kļuvušas tāles. Es jutos atsviests atpakaļ tālajā pagātnē, otrajā vai pat pirmajā gadu tūkstotī, kad tehnika vēl nebija dzimusi, kad cilvēki pret dabu cīnījās tikai ar muskuļiem.

Es pat noprasīju Hozē:

—   Tu esi apmierināts? Mēs ar izpletni taču esam ielekuši pagātnē. Vai pagātne tev pa prātam?

—   Beidzot tu saprati! — Hozē atsaucās. — Mēs le­cam ļoti bieži. Katrs piedzīvojums ir vizīte pagātnē. Un katrs cilvēks sapņo par piedzīvojumiem.

—    Bet man tava daudzinātā pagātne nepatīk, —>

Gena piebilda. — Tā ir gausa. Pagātnē jūtos garlai­cīgi. Man patīk ātrums.

Tā bija pēdējā saruna par abstraktiem tematiem. Pēc tam runājām tikai par ceļu, domājām tikai par kājām. Mēs gājām pa līdzeno bazaltu, spoguļgludu kā dejas grīda.

Mēs gājām pa saplaisājušo lavu.

Mēs balansējām pa nobirumiem, kur akmeņi ripoja zem kājām.

Mēs metām līkumus klintīm.

Mēs rāpāmies pāri.

Mēs šļūcām lejup.

Gājām. Gājām. Gājām.

Akmeņi gludi. Akmeņi grubuļaini. Akmeņi, plakani un šķautnaini. Akmeņi, sīki un prāvi. Akmeņi, ne­kustīgi un valstīgi.

Soļi. Soļi. Soļi.

Šai vienmuļajā čāpošanā pagaisa cīņa par Olimpa glābšanu un pat Ditmara bojā eja.

Hozē — pagātnes cienītājs — apgura pirmais. Ne­vis aiz miesas vai gara vājuma. Avārijā viņš bija cietis vairāk par citiem. Apdegusi seja iekaisa, sākās karstumi. Bet, galvenais, viņa skafandrā no atmosfē­ras sūcās iekšā metāns un ogļskābe, bet aizplūda skā­beklis. Hozē kautrējās mums atgādināt, lai biežāk at­jaunojam gaisu.

Zem padusēm saņēmuši, mēs viņu vedām pa akmeņiem.

Gludiem. Grubuļainiem. Plakaniem. Sķautnainiem. Sīkiem. Prāviem. Saplaisājušiem. Ripojošiem.

Pa irdeniem pelniem.

Pa lavu.

Pa nobirumiem.

Tad mēs viņu stiepām uz muguras.

Pa pelniem. Pa lavu. Pa nobirumiem. Pa akmeņiem. Gludiem. Grubuļainiem. Sķautnainiem.

Mugura sāpēja. Kājas ļodzījās. Pēdas dega. Rīklē kamols, mute nespēj piepildīt plaušas. Es skaitīju so­ļus: viens, divi, trīs. Pēc piecsimt soļiem Gena mani nomainīja un nevarīgo biedru uzvēla sev uz muguras. Un mēs tomēr gājām. Mēs cerējām aiziet. Briesmīg.ik

bija sēdēt uz vietas un gaidīt palīdzību: tā nāks vai nenāks?

Pelni.

Akmeņi.

Soji.

Kādā atpūtas reizē, kad nest bija Genas kārta, es, uz mutes gulēdams un spēkus uzkrādams, izdzirdēju manām ausīm nedomātu sarunu. Maniem biedriem bija piemirsies, ka viņi sarunājas pa radio un katru vārdu dzirdu arī es.

—    Vai ļoti smagi? — Hozē jautāja.

Gena atteica:

—          Visu mūžu esmu sapņojis uzlikt iemauktus Pe- gasam, bet necerēju, ka Pegass tos uzliks man.

Tev vajadzēja dzirdēt, cik drūmi tika pateikts šis joks!

Hozē runāja vēl skumjāk:

—           Bez manis jūs ar Jaru būtu aizgājuši. Es gribu atvērt vārstuli. Lai tad iet bojā viens, bet ne trīs.

—    Tik pamēģini!

1 — Jādomā arī par Mūzu, — Hozē neatlaidās. — Mums jāglābj Mūzai vīrs. Mūza gaida viņu un nevis mūs abus.

—    Vai tu viņu mīli? — Gena jautāja.

—           Mīlu, tu taču to zini. Un tu arī. Tad darīsim tā, apliecināsim savu mīlestību un glābsim viņai Jaru.

To es tev, Mūza, nekad neesmu stāstījis, man šķita, ka tas nav mans noslēpums. Bet tagad man žēl. 2ēl, ka tu nezināji, kādus draugus tu satiki uz Poēzijas.

Toreiz, to visu dzirdējis, es iekliedzos:

—          Draugi, to jūs nedrīkstat, Hozē, tu nedrīksti to darīt, šo upuri es nepieņemšu. Es pats jums savu gaisu atdošu. Tāpēc ka esmu vainīgs! Jūs taču mani glābāt un tagad manis dēļ ejat bojā …

Bet Gena rupji atcirta:

—- Kur tu bāzies, Jar! Varu vēl saprast Hozē, tam galva pilna ar veciem romāniem. Salasījies, kā ļaudis lozējuši, kam dzīvot un kam mirt. Mūsu tālajā pa­saulē tā nedara, mūsu pasaulē biedru nepamet. Glāb­jam visi kopā, kamēr izglābjam. Bet, ja nevar izglābt,

tomēr nepamet. Ķeries klāt, Jar, nesīsim divatā. Un lai es muļķības vairāk nedzirdētu!

Un mēs stiepām Hozē.

Pa pelniem. Pa akmeņiem. Pa solim. Pa solim. Pa solītim.

Sūrstēja. Dega. Grauza. Neskaidro acu priekšā kāpa zaļgans miglājs.

Neatceros, kad un kā no miglāja iznira glābēja lid­mašīna un sejas. .. Sāpēs izmocītā Kiras un tava skumīgā un drusciņ nicīgā seja.

Uz mani tu neskatījies, bet uz Hozē iekaisušajām brūcēm, aiztūkušajām acīm un apdegušo, strutojošo degunu.

11

Tad palikām stacijā mēs divi vien: tu un es, es un tu.

Hozē aizlidoja uz Mēness — audzēt jaunu seju. Vai atceries, kā viņš no tevis vairījās, jo negribēja, ka tu viņu ieraudzītu bez plakstiņiem un brīnišķā ērgļa deguna?

Mūs pameta arī Gena, aizbrauca pavadīt Hozē.

Aizlidoja arī Kira — pie dēliem uz Marsa. Toreiz brīnījos, kā viņa pārcieš visas bēdas — bez vienas asaras, sakniebtām lūpām. Viņa vienmēr bija tāda atklāta, runīga, bet nu ierāvās sevī un vairījās no līdzjūtības. Mēģināju viņu mierināt: Marss, tā teikt, nav nekāds kosmoss, tur ir droši un silti tāpat kā Kolimā, tur ir mierīgi un kulturāli. Bet viņa, acis pie­miegusi, tā paskatījās, kā ar pātagu iecirzdama, un strupi noskaldīja:

— Mēs, Ditmari, kosmosa nebīstamies. Kad dēli paaugsies, mēs atgriezīsimies uz Poēzijas. .. vai uz kādu citu skarbāku planētu. Atvedīšu arī meitas. .. kopā ar vīriem. Mums prātā nenāk padoties.

Viņa aizbrauca. Un mēs palikām divi vien: tu un es.

2\\

Ko darīt nebija. Olimps iekonservēts, celtniecības darbi pārtraukti. Man vismaz bija kāda nodarbība: es staigāju līdzi komisijām, rakstīju paskaidrojumus,

16 - 352

cēlu priekšā mērījumu un brīdinājumu sistēmas nā­kotnei. Bet tu, kalnu gleznotāja, ko tu varēji iesākt? Ko tu varēji paveikt? Vai tāpat aiz gara laika zīmēt Olimpa detaļas? Protams, garlaicīgi.

Tā bija tā reize, kad es dzirdēju: «Es gribu uz Ko- limu!»

Tu sacīji: «Es gribu laukus… gribu just medus un vērmeļu smaržu . . . redzēt zeltaino gundegu jūru, pret debesi šaudīgās bezdelīgas un kuplu mežu pie apvāršņa, just sasilušo šūnu smaržu tajā mežā, kur zālītē zem lapiņām paslēpušās pārbriedušas zemenī- tes, kas nav vairs bāli sarkanas, bet tumšas, smaržī­gas un mutē kūstošas.»

Bet ko es tev varēju piedāvāt? Vai burku ar ze­meņu ievārījumu? Vai aromātu filmu? Surogāts paliek surogāts. Ekrāna puķes smaržo, taču nav plū­camas; puķu pušķī nevar paslēpt seju. Acu priekšā aizvijas meža taciņa, bet nav dzestruma, nevar no tās pa­iet sāņus, nogulties sūnās un atvēsināt sakarsušo seju.

Tu teici arī tā: «Man gribas mājās, Magadanā. Gribu dzirdēt cilvēku balsis, redzēt viendienīšu dejai līdzīgo aeromugursomu burzmu, tvaiku virs sasildīta­jām ietvēm, tērpu čaukstoņu teātru foajē. Man gribas apkampt māti un māsu, paauklēt viņas maziņo.»

Bet ko es tev varēju piedāvāt? Vai pieteikt radiosa- runu? Līdz Zemei deviņdesmit gaismas minūšu, trīs stundas no jautājuma līdz atbildei. Lai atskan visā kosmosā tavs «mazulīt», pēc trim stundām tu dzirdēsi «tan-tiņ».

—    Es gribu uz mājām.

—   Nu lido, — es sacīju. — Pusgadu paskumšu viens.

—    Nē, es gribu ar tevi kopā.

—    Es taču nevaru pamest staciju.

—    Gan atradīs vietniekus.

—    Bet es taču tā tiecos uz Poēziju .. .

Šādas sarunas atsākās katru mīļu dienu. Reizēm ar vakardienas iebildumiem, reizēm pat ar neizteiktu, manis vēl nenoformulētu iebildumu.

Vai mēs tiecāmies uz Poēziju? Jā, tiecāmies. Nu bi­jām to pilnībā iepazinuši un guvuši pārliecību, ka

t

tālā pasaule nemaz tik jauka nav, ka tā izskaistināta ļaužu valodās. Kailās klintis un rūsganās viesuļvēt­ras apnīk. Jebkurā Zemes ieplaciņā dažādības vairāk nekā uz visas Poēzijas. Vienmuļi kalni, vienmuļas dienas un mēneši. Cilvēks nevar vārīties pats savā sulā, tas radīts sabiedrībai. Cilvēks aug tikai dzīves burzmā, īsta kultūra un māksla ir tikai uz Zemes. Dzīvojot Oikumenas malā, tu saskābsti, novīsti un zaudē spēkus.

Vai varonība? Varonības uz Zemes nav mazāk. Vai varoņi nav mediķi, mūsu sargātāji pret jaunām slimī­bām, neredzamo, mēģenēs ieslēgto sērgu uzraugi? Vai varonība nav bezmiega dienests, kas sarga mūs no vētrām, ūdensplūdiem, izvirdumiem un zemestrīcēm? Vai varonība nav zinātnieku darbs, kuri laboratoriju klusumā izzina nezināmo, kuri milimikrona kodolā at­klāj daudz apbrīnojamākas lietas nekā mēs miljarda kilometru tālumā no mājām, uz planētas, kas vispā­rējos vilcienos ļoti līdzīga Venērai?

Zinātne? Bet zinātnei mēs esam melnstrādnieki, la­bākajā gadījumā tikai ziņu ieguvēji. Kosmosā mēs iegūstam zinātnes jēlvielu, ko ar modernākajām ma­šīnām apstrādā Zemes gaišākie prāti. Atklājumus veic uz Zemes, izgudrojumi rodas uz Zemes, jo tā ir do­mas centrs, cilvēces smadzenes. Arī Olimpa celtnie­cība netiek turpināta, viss iekonservēts, kamēr Zeme neizšķirs, kā izvairīties no mūsu kļūdas, kā novērst kalna iegrimšanu. Pat Ditmaram sava darba pabeig­šanai bija paredzēts doties uz Zemi.

Un, beidzot, pēdējais arguments: vai es savu sievu mīlu vai nemīlu? Ja mīlu, tad man jāpiekāpjas, jādo­das līdz uz Zemi. Jo tu taču sekoji man kosmosā, nu ir mana kārta. Aiz īstas mīlestības cilvēki ir slīcināju­šies, cīnījušies līdz pēdējai asins lāsei ar zvēriem un mežonīgajiem fašistiem. No manis prasa pavisam maz: atteikties no patmīlības un aizbraukt. Neviens ne­cietīs. Tūkstošiem jauniešu labprāt stāsies brīvajā vietā.

Vai mana mīlestība ir īsta?

16'

243

Tieši tad apritēja gads. Man vajadzēja ierasties uz pavadoņa pateikt komandantam, vai gribu vēl uz gadu palikt vai arī jāaicina maiņa. Neviens man ne­

pārmestu, ja es pateiktu: «Mēs ar Mūzu dodamies atpakaļ uz Zemi.» Un mēs abi norunājām, ka taisni tā es komandantam pateikšu.

12

Atceros, kā tu līksmoji, kravājot un atlasot šādus tādus suvenīrus: akmeņus, zīmējumus, kinolentes. Klinšu un viesuļvētru planēta īsi pirms aizbraukšanas tik nepatīkama tev nemaz vairs nelikās, tu devies tu­vos lidojumos, piemiņai uzņemdama dažus kadrus: tu uzņēmi ieleju, kur jūs ar Kiru atradāt mūs trīs, uz­ņēmi arī Iliādas plato, kur lavā rēgojās mana pusno- grimusī kabīne. Ja toreiz tu būtu zinājusi, ja tu būtu zinājusi!

Protams, tev taisnība: dzīvam cilvēkam Poēzijas klintis var apnikt. Pati ierašanās uz pavadoņa man bija liels baudījums. Mākoņi un viesuļvētras bija pa­likušas aiz muguras, zvaigžņotajā debesī es ieraudzīju spožu sirpi, piebraucu tam klāt un iegāju līkumotā gaitenī. Satiku tur daudz ļaužu, četrdesmit cilvēku vienuviet. Un visi — vai vari iedomāties! — pavisam sveši! Taču ar katru var parunāties, apjautāties, kas viņš tāds, no kurienes, ko dara, kas jauns viņa darbā, kas labs uz Zemes, vai nav jaunu kinožurnālu, ja ir, lai tūlīt parāda.

Četrdesmit cilvēku, četrdesmit nelasītu romānu!

Pēkšņi svešinieku pulkā ieraugu mīļu mūsainu seju. Gena! Bet viņam līdzās kāds briesmonis ar sārtiem plankumiem sejā, nogrieztu degunu un pūces acīm bez plakstiņiem.

—    Hozē! Tas esi tu? Bet kāpēc …

Es sastostījos un paliku pusvārdā. Viņš pabeidza manā vietā:

—   Tu gribi jautāt, kur palikusi mana jaunā seja? Es nolēmu, ka iztikšu bez tās. Meitenes man tā kā tā nav vēlīgas: ne Karmena Argentīnā, nedz arī tava Mūza. Bet gadu zaudēt ir žēl. Ārsti saka: gads būšot jānoguļ slimnīcā. Negribas, ka Olimpu veidotu bez manis. Pēc tam varbūt sasparošos.

—    Olimps taču iekonservēts uz nezin cik gadiem.

—    Tu nezini? Jā, taisnība, galveno tu nezini.

Tad viņi man visu pastāstīja. Zeme noskaidrojusi Olimpa iegrimšanas cēloni. Tiešām, neesot bijis iespē­jams paredzēt Poēzijas tipa planētu matērijas īpašo pagaidstāvokli. Nu jau esot teorija, esot izstrādāti pa­sākumi — sistēma, kas paredzot pazemes kibas ar adopteriem . . . Esot arī projekts. Man, kā kibu speci­ālistam, jākļūstot par stacijas priekšnieku.

—   Par priekšnieku labāk Hozē, viņam lielāka pie­redze.

—    Vai kā cietušajam? — Hozē rūgti pasmaidīja. — Nē, te izšķīrējas nav ciešanas, bet kibas. Tu ne­kautrējies, Jar, visi saprot, ka vispiemērotākais esi tu.

Bet Gena smaida platu muti:

—    Draugi, biedri, mēs visi atkal kopā! Gandrīz visi: Jars ar Mūzu un mēs! Atkal tālajā pasaulē! Nav iz­sakāms, kā man apnicis uz šā uzfrizētā Mēness!

Saki, Mūza, — vai es drīkstēju atteikties? Vai drīk­stēju skriet uz Magadanu, pamest tālo pasauli, biedrus, Ditmara darbu? Vai drīkstēju? Protams, tūlīt pa radio es sazinājos ar tevi un izdzirdēju ledaino: «Gļēvulis!»

—    Gļēvulis! — tu teici. — Baidījies pat strīdēties, pat pušplēsta vārda neminēji par mīlestību!

«Aizbraukšu — tad parunāsim,» es nodomāju. «Nevar taču par ģimenes lietām piekliegt visu kos­mosu.» Bet runāt neiznāca. Atgriezies stacijā, ierau­dzīju galdautam piespraustu zīmīti:

«Tu esi gļēvs un bez rakstura. Es tevi vairs nemīlu. Ardievu! Uz Zemes tu man pēdas nedzen.»

13

So vēstuli diktējot, es raugos tevī, Mūza, tavā kino- ģīmetnē. Tu mājīgi uzkop istabu, pārbīdi krēslus, piesūcini plauktiņus. Nupat tu atvilki priekškariņu, nepatikā uzmeti deguntiņu, mīļi un koķeti paskatī­jies uz mani.

Allaž vienādi: laipni un koķeti, allaž atzinīgi.

Visas tev uz Zemes sūtītās vēstules es nolasīju šai mēmajai Mūzai, tavai dubultniecei. Tā mīļi smaidīja,

bet tu cietsirdīgi atcirti: «Es vairs nemīlu, par ko lai runājam?» Un ģīmetnei es skumji vaicāju: «Kāpēc vairs nemīli? Varbūt nekad neesi mīlējusi?»

Padomāsim vēlreiz, runāsim prātīgi. Tu gribēji, lai mīlestības dēļ es brauktu tev līdzi. Bet tu pati aiz mī­lestības palikt pie manis negribēji. Tu gribēji, lai tevi mīl, bet mīlēt negribēji. Nē, te mēs esam līdzīgi. Tā­pēc nevajag mūsu strīdu saistīt ar mīlestību.

Abi kaut ko esam saputrojuši. Es tad nu gribēju tikt skaidrībā no pašiem sākumiem, tāpēc jau visu šo mūsu notikumu arī stāstīju tev un sev. Stāstīdams kaut ko sapratu arī pats.

Vai tu atceries Hozē vārdus? Viņš sacīja tā: «Pie­dzīvojums — tā ir vizīte pagātnē.» Acīm redzot, tā tas arī ir. Piedzīvojumu cēlonis — kaut kāda nepil­nība: neprasme, nezināšana, kļūda. Šī nepilnība mūs atkal noved cīņas un briesmu pasaulē. Trešā gadu tūkstoša sākumā cilvēce no šīs cīņas pasaules nonāca pasaulē, kur valda drošība un labklājība . . . Mēs at­vadījāmies no pagātnes, bet mūsos palika maigums un cieņa pret to, tāpat kā pret pamestām, dzīvošanai nederīgām tēva mājām. Mums pat labprāt patīk spē­lēt pagātni: cīnīties, tomēr pēc noteikumiem, tiesneša uzraudzībā; doties tūristu viendienas pārgājienā, pār­nakšņot teltī, uz ugunskura vārīt biezputru, pārbaudīt savu izturību un drosmi. Patiesībā tā ir tikai drosmes spēle, jo mums taču ir radioaproce, un, ja teltī auk­sti gulēt, var izsaukt aerotaksi un nakts atlikušo daļu izgulēties savās mājās gultā.

Tev patika šī drosmes spēle, tu lepojies ar māku nebaidīties. Tu neizbijies no kosmosa, no zvaigžņotās bezgalības, meteorītu apšaudes, no Poēzijas vulkāniem un viesuļvētrām. Tu neizbijies.

Turpretī tālajā pasaulē pagātne nebija iedoma, bet īstenība. Mēs abi uzreiz to nesapratām. Pēc tradīcijas kosmosu uzskata par nākotnes valstību. Jā, tehnika te gan ir vismodernākā, bet dzīves apstākļi kā sirmā se­natnē.

Nav vēl jūru, nav lietus gāžu, nav mežu, nav ne augu, ne dzīvnieku.

Tikpat kā nav cilvēku, nav pilsētu, nav teātru,

aerotakšu, nav Kolimas radiodrošības dienesta, kas uzmana katru, kurš izgājis pastaigāt.

Ari piedzīvojumi te ir īsti, nevis mācību vai tūristu piedzīvojumi. Arī briesmas ir īstas. Cilvēki te taranē tāpat kā divdesmitā gadsimta varoņi. Un iet bojā ak­meņainajos tuksnešos, tāpat kā tolaik, kad uz Zemes vēl pletās tuksneši.

Tu, Mūza, nobijies. Sauksim lietas īstajā vārdā: tu nobijies. Tev gribējās būt Magadanā, pie mātes, ieslēpt galvu spilvenos. Briesmu pilnā gleznainā Poē­zija tev bija apnikusi, apnicis ari Jars, kas tevi sais­tīja pie Poēzijas.

Es tevi, Mūza, nenosodu. Kurš sapratis, tas netiesā. Es tevi mīlu, taču citādi, bez agrākās sajūsmas. Man gribas tevi apmīļot, uz rokām paaijāt pārbiedēto mei­tenīti, to aizstāvēt un pasargāt. Varbūt taisnība veca­jam Loham, ka tālā pasaule nav īstā vieta meitenēm. Sievietēm un bērniem domāta labiekārtotā Kolima, Bērniem jāaug uz Zemes, viņiem Zeme pārvērsta pa­radīzē.

Tu mēģini iedomāties — es būtu kopā ar tevi at­griezies uz Zemes. Mums paaugtos dēls un reiz viņš jautātu: «Kas to visu, tēt, ir uzcēlis — kas uzcēlis Kolimu un Magadanu?»

Un es sāktu stāstīt par mūsu priekšteču varoņdar­biem: par pasaules ceļotājiem, kas atklāja Kolimu, par partizāniem, kas šo novadu nosargāja, par revo­lucionāriem, par ģeologiem, par kalnračiem, par XXII gadsimta celtniekiem, kas pagriezuši straumes un vējus, sasildījuši mūžīgā sasaluma joslu, tropus tuvinājuši kādreiz skarbajam novadam.

«Un ko tu, tēt, esi uzcēlis?» dēls man jautātu.

Ko es sarkdams varētu nomurmināt? «Nekā. Bau­dīju. Dzīvoju kā varēdams vieglāk. Skatījos kino­teātrī, kā citi iekārto jaunas planētas maniem maz­bērniem, taviem bērniem.»

Ko sacīs, ko par mani domās mans dēls?

Vai tad kāds ar tevi, Mūza, strīdas? Protams, Zeme ir cilvēces šūpulis, dzīve centrā ir bagātāka, kulturā­lāka, vilinošāka, vieglāka, daudzveidīgāka un reizēm pat varonīgāka. Mūsu tālajā pasaulē ir sliktāk, gru-

tāk un bīstamāk. Tomēr vīrieša vieta ir tur, kur grū­tāk un bīstamāk.

Bet pirms trīssimt gadiem, varonīgajā divdesmi­tajā gadsimtā, kad Sibīrijā vēl pletās taigas un saltums bija tāds kā Leidenes aukstuma laboratorijā un cilvēki strādāja bez skafandriem un apsaldēja se­jas, — vai viņi izvairījās, vai viņi bēga uz apsildīta­jām planētām?

Un toreiz, kad aizsardzības priekšējās līnijās plīsa šāviņi un gabalos saplosīja cilvēkus, — vai tad kara­vīri muka uz aizmuguri, lai slēptos mežos un nogai­dītu, kamēr viņu biedri atsit ienaidnieku?

Un vēl agrākos laikos, kad bagātie apspieda na­bagos un noziedzīga bija pati doma par vienlī­dzību, — vai komunisma cīnītāji tad baidījās no cie­tumiem, vai padevās žandarmiem, vai viņi solījās gaidīt, kamēr viņu biedri atņem caram varu?

Tā bijis un tā būs. Kādreiz tālā pasaule bija tā, kur cilvēkus smacēja cietumos un kāra, šāva un no­galināja, pēcāk kara frontes izzuda un palika tikai celtniecības frontes. Tālas pasaules robeža kādreiz gāja pāri neskartajām zemēm, cauri taigai, pāri tuksne­šiem, pa ledus laukiem un okeāna dzīlēm. Tagad tālā pasaule ir uz Poēzijas tipa planētām, pēcāk tā snieg­sies pāri Saules sistēmas robežām, uz citām zvaig­znēm, varbūt uz citām galaktikām. Es nezinu, nevaru pat iedomāties dzīvi galaktiskajā gadu tūkstotī, bet es droši zinu, ka tālā pasaule pastāvēs vienmēr, ka­mēr cilvēce nerims augt un attīstīties, un tālajā pa­saulē vienmēr būs grūtāk, un tālajā pasaulē vienmēr būs vajadzīgi visizturīgākie.

Es negribu sevi izsvītrot no izturīgo goda kohortas.

Bet par sevi izšķiries pati…

14

Jara balss pārtrūka. Kādu brīdi vēl švīkstēja lente, tad kibas piesmakusī balstiņa paziņoja: «Lente beigu­sies, ielieciet citu.» Jaunā sieviete sarāvās un izslē­dza gnomu.

Viņas seja aiz apvainojuma dega. Nē, ko gan viņš domā? Tāda pašapziņa un augstprātība! Vīrietis, da­bas valdnieks! Bet pats piesūcies senlaiku paliekām. Nolīdis pasaules malā, pagātnē un plātās ar atpali­cību. Viņa tam pateiks . . . gan atradīs vārdus … iz­smies viņa pretenzijas. Viņa pierādīs, ka augstākie sasniegumi ir te, uz Zemes, ka te ir zinātne, ir varoņ­darbi. Ja nebūtu Zemes, tur, tai tālajā pasaulē, viņi nenodzīvotu nevienu dienu. Idejas nāk no šejienes, pārtika no šejienes, mašīnas no šejienes . . .

Taisnību sakot, Jars Zemi nepulgoja. Viņš tikai apgal­voja, ka dzīvot tālajā pasaulē ir grūtāk un bīstamāk.

Neatlaidīgi tikšķi lika viņai pamest acis uz radio- aproci. Ekrāniņā parādījās režisora izteiksmīgā seja.

— Dārgā, man jums ir pārsteigums, brīnišķīga dā­vana. Man atnesa jaunu lugu no mūsdienu dzīves. Žilbinoši! Saucas «Mēs — tālajā pasaulē». Autors pa­bijis uz Poēzijas planētas, pārvedis uzmetumus, sav­dabīgs konflikts, ir arī folkloras panti. «Kalēj, no visa spēka zvel, kamēr planēta karsta vēl!» Šī tēma taisni kā jums, Mūza. Te jūs izvērsīsities. Sārtais, melnais, veseris un lakta. Nestrīdieties, es zinu, jūs esat sajūsmā. Domājiet par skicēm, bet «Makbetu», mīļā, es no jums paņemšu atpakaļ. Tā ir veca manta un jāveido ar ve­ciem paņēmieniem. Neizslēdziet. Neizslē …

Jā, kur tad viņa palika? Zeme ir tā, kas apgādā tālo pasauli. Idejas no šejienes, pārtika no šejienes, ma­šīnas no šejienes …

Un pēkšņi māksliniece saprata, ka visiem viņas iebildumiem ir tikai viena jēga. Var jau tos izraudzī­ties visasākos un pārliecinošākos, taču tie nozīmē tikai vienu: «nē».

«Nē» — tālajai pasaulei, «nē» — arī mīlestībai.

Viņa pateiks «nē» un uz visiem laikiem paliks mā­jīgajā Magadanā gleznot dekorācijas lugai, kas vel­tīta vīram.

Būt blakus vai zīmējot atcerēties?

Iegūt cieņu vai apdziedāt cienījamos?

Krēslainajā istabā pacietīgi gaida mājas gnoms, plakanās ķepas pēc atbildes izstiepis.

SATURS

Mēness ikdiena………………………………………………. 5

Asteroīda gūstekņi……………………………………………….. 28

Pūķa zvaigznāja Infra…………………………………………… 88

Šorina funkcija………………………………………………….. 122

Pirmā radišanas diena…………………………………………. 162

Mēs — no tālās pasaules…………………………………….. 205

Г. Г у р е в и ч ПЛЕННИКИ АСТЕРОИДА «Детская литература» Москва 1Эба

Издательство «Лиесма» На латышском языке

Redaktore L- Hipmonoka Māksi, redaktors H. Purviņš Tehn. redaktore N. Kļava Korektore L. Ozoliņa

Nodota salikšanai 1966. g. 20. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1966. g. 16. augusta. Papīra formāts 84X108/32. 7,88 fiz. iespiedi.; 12,92 uzsk. iespiedi.; 13.48 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 51 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīga, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20412/.M938. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrā­fiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīga, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt, Nr. 357. K2

2

Pakustējusies viņa sajuta sāpes mugurā, pakausī un ceļgalā. Viņa apspieda vaidu. Tomēr tie nemitējās. Vaidēja kāds cits, nevis Nadježda. Viņa atvēra plak­stus. Zaļganajā avārijas gaismā virtuve likās sveša. Viņai tuvojās Renisa pelēkā seja bez vienas asins pi­lītes.

—    Ārstam jādziedinās pašam, — ar mokpilnu smaidu viņš izdabūja pār lūpām. — Nadja, ja varat piecelties, palīdziet zēnam.

—    Bet Vadims?

Vaidēja Roberts. Viņš gulēja atmestu galvu, ar sa­vādi izgrieztu pēdu. Nadježda Petrovna aptaustīja kāju. Izmežģījums. Viņa spēji parāva. Zēns iekliedzās un atvēra acis.

4 - 35?

[2] krieviski — ha;ie>k,aa.