HARIJS HARISONS

NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA

* * *

NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA

1. nodala

Kad ofisa durvis pēkšņi atvērās, es sapratu, ka spēle ir beigusies. Tas bija izdevīgs darbs, bet nu ar to ir beigas. Es sagaidīju ienākošo policistu, sēdot krēslā un tēloti laimīgu smaidu sejā. Viņš nāca ļoti noteiktā gaitā ar visiem kruķiem tik pierasto drūmo sejas izteiksmi. Un pilnībā bez humora izjūtas. Vēl pirms tam, kad viņš atvēra muti, es jau zināju, ko viņš teiks.

«Džeims Bolivār di Grīz, es apcietinu jūs sakarā ar apsūdzību…» Es gaidīju vārdu «apsūdzība», tieši šo vārdu. Kad viņš to izteica, es nospiedu podziņu, kas bija savienota ar pulvera lādiņu patronā. Lādiņš uzsprāga un trīstonnīgs seifs sagruva uz policista galvas. Kad apmetuma mākonis nosēdās, es ieraudzīju tikai vienu vārgi kustošu roku. Tā raustps tik ilgi, kamēr nebija nofiksējusi uz mani nomērķētu rādītājpirkstu.

Viņa balss, lai arī nedaudz seifa klusināta, skanēja kaitinoši saraustīti. Viņš iebubinājās:

— «… pēc apsūdzības par nelegālu iebraukšanu, zādzību, viltošanu…» Viņš turpināja monotoni malt un malt, tas bija nebeidzams saraksts, taču es to visu jau biju dzirdējis agrāk. Es pārliku visu naudu no rakstāmgalda atvilktnes somā. Saraksts nobeidzās ar jaunu apsūdzību un man palaimējās dzirdēt, kā viņa balsī ieskanas apvainojums.

«… pie visa jau uzskaitītā pievienojas arī apsūdzība par uzbrukumu policijas robotam. Tam nav nekādas jēgas, par cik manas smadzenes un balss saites ir nosegtas ar bruņām, bet vidējā sekcija…».

— Ko es zinu precīzi, Žorž: tad to, ka nelielais divpusējais raidītājs izvietots tavā pakausī, bet man tik ļoti gribētos, lai tu šajā brīdī grieztos pie saviem draugiem.

Kārtīgs spēriens atvēra sienā slepenas durvis, pavērās pieeja kāpnēm. Ķad es cēli apmetu līkumu apmetuma kaudzei uz grīdas, robota pirksti rāvās pie manas kājas, bet es to biju gaidījis un viņam pietrūka dažas collas. Savā dzīvē biju sastapis daudz policijas robotu un labi zināju, ka tie ir praktiski neiznīcināmi. Jūs varat gāzt viņam no augšas, spridzināt no apakšas, bet viņš tik un tā rausies jums pakaļ, velkot pats sevi, ja vesels būs palicis kaut viens pirksts, un nepārtraukti gāzīs jums pāri cukurainu morāli. Lūk, tas arī pašreiz tika darīts. Viņš sīki iztirzāja visu manu noziedzīgo dzīvi un apskatīja manu pienākumu pret sabiedrību un tamlīdzīgi. Es dzirdēju viņa runas atbalsi kāpņu laukumā pat tad, kad biju jau sasniedzis pagrabu.

Tagad svarīga bija katra sekunde. Man bija aptuveni trīs sekundes laika līdz tam, kad viņi uzsēdīsies man uz astes, un ne vairāk kā viena minūte un astoņas sekundes, lai pamestu ēku. Vēl viens spēriens, un atvērās durvis uz istabu bez izkārtnes un numura.

Neviens no robotiem pat nepaskatījās, kā es nonācu lejā, un es būtu šausmīgi izbrīnīts, ja tas tā nebūtu. Tie visi bija novecojušie M-tipa roboti, kuri derīgi vienīgi vienkārša darba veikšanai. Tiem bija pilnībā vienalga, kādēļ viņi plēš nost etiķetes no pilnām konservu kārbām un kas atrodas konveijera otrā galā, kurš piegādā šīs kārbas cauri sienai. Viņi nepacēla skatienu pat tad, kad es atvēru durvis, kuras veda otrpus sienai un līdz šim nekad vēl nebija atvērtas. Es pat netaisījos tās aizvērt, jo pašreiz noslēpumiem vairs nebija nekādas nozīmes.

Uzmanīgi virzoties gar dārdošo konveijeru, es izlīdu pa neglītu caurumu, kuru biju izlauzis valdības noliktavas sienā. Es pats biju uzstādījis gan konveijeru., gan izsitis caurumu, protams, nelegāli.

Uz noliktavu veda vēl vienas durvis. Blakus tām darbīgi dūca au- toiekrāvējs, liekot konservus uz konveijera lentes un ņemot tos no liela izmēra konteinera. Tas ar savām mikrosmadzenēm nevilka pat līdz robotam. Es apgāju viņu un traucos tālāk pa eju. Aiz muguras apklusa arī manas pārtikas rūpniecības radītās skaņas. Patīkamu atmiņu pārņemts, es laimīgi pasmaidīju.

Tas bija viens no maniem brīnišķīgajiem mazajiem reketiem. Par nelielu summu es nomāju noliktavu, kas atradās blakus valdības noliktavām. Parasts caurums sienā — un es ieguvu pieeju plaša sortimenta daudzveidīgām precēm, kuras te glabājās ilgstoši un kurām, cik man bija zināms, tādās milzīgās noliktavās nepieskārās mēnešiem, bet citreiz pat gadiem ilgi. Nepieskārās, protams, kamēr nebija manis.

Pēc cauruma izlaušanas es uzstādīju konveijeru, viss pārējais bija tikai tehnikas jautājums. Sadabūju robotus, lai tie plēstu nost vecās etiķetes un lipinātu klāt jaunās, kuras es pats personīgi nodrukāju. Mans sortiments bija tas labākais, bet cenas, dabiski, ļoti zemas. Es patiesi varēju atļauties pārdot lētāk nekā konkurenti un tik un tā gūt pamatīgus ienākumus. Vietējie tirgoņi ātri saprata, cik tas viņiem izdevīgi, un pasūtījumi man bija mēnešiem uz priekšu. Tā bija lieliska operācija un varēja turpināties vēl ilgi.

Es ātri apspiedu sevī šo domu plūsmu. Viens no mana biznesa pamatlikumiem bija tas, ka, gadījumā, ja operācija ir cauri, tad — CAURI! Kārdinājums izstiept to vēl par kaut vai vienu dieniņu un iegūt vēl kādu čeku, varēja pazudināt. Ak, cik labi es to zināju! Tāpat es droši zināju, ka tas ir pats labākais paņēmiens, kā iepazīties ar policiju. «ĪSTĀ LAIKĀ PROJĀM TĪTIES UN PIE JAUNA DARBA STĀTIES!» — tā ir lieliska devīze, mana devīze. Neauglīga sapņošana nav priekš manis.

Es izmetu no galvas visas domas, tikko biju sasniedzis gaiteņa galu. Ārpusē šobrīd policistu ir ka biezs, un man jārīkojas ātri un nekļūdīgi. Ātrs skatiens pa labi un kreisi. Neviena nav. Divi soļi uz priekšu, nospiežu lifta podziņu. Es biju uzstādījis liftā nelielu aparātiņu, kas skaidri rādīja, ka ar to brauc ne biežāk kā reizi mēnesī.

Lifts parādījās pēc trim sekundēm, tukšs. Es ielidoju tajā, vienlaicīgi spiežot podziņu «jumts». Brauciens, likās, nekad nebeigsies, bet tas tikai likās. Tās ilga tieši četrpadsmit sekundes. Sākās pati bīstamākā šīs lietas daļa. Mans 0,75 kalibrs atradās man rokā, tas parūpēsies par vienu policistu, bet ne vairāk.

Durvis atvērās, un es atviegloti uzelpoju. Neviena. Viņus acīmredzot aizdzina tikai pie ieejām, un nebija palicis neviena, ko aizsūtīt uz jumta.

Ārā atskanēja sirēnas — kādas brīnišķīgas skaņas! Tādu troksni bija spējīgi radīt mazākais puse visas valsts policijas spēku. Es, kā īsts aktieris, biju pārpilns lepnuma.

Arī dēlis gulēja turpat, kur biju to atstājis. Nedaudz izdilis, bet vēl aizvien pietiekami stiprs. Dažas sekundes, lai to paceltu un pārbīdītu pie nākošās ēkas.

Jā, šis ir pats bīstamākais manas ķēdes posms, ātrums te nav vajadzīgs. Uzmanīgi uzkāpju uz dēļa malas, somu piespiežu pie krūtīm: cenšoties noturēt smaguma centru virs dēļa. Viens solis uz priekšu. Līdz zemei tūkstoš jardu lidojums. Skatoties lejup, var arī nokrist.

Viss, tagad jāsarauj. Labi, ja viņi no apakšas nav ieraudzījuši dēli. Desmit ātri soļi un manā priekšā durvis, kas ved uz kāpnēm. Tās, protams, atvērās viegli, ne velti es tik rūpīgi biju ieeļļojis eņģes. Iegājis iekšā, es aiztaisīju tās, drošības labad aizslēdzot, un dziļi ieelpoju. Tas vēl nebija viss, tomēr pati sliktākā daļa, kurā biju pakļauts maksimālam riskam, jau aiz muguras. Vēl divas minūtes, un viņi nekad neatradīs Džeimsu Bolivāru di Grīzu ar iesauku «Glumais Džims».

Netīrās un slikti apgaismotās kāpnes, kuras veda uz jumtu, neviens neizmantoja. Pirms nedēļas es biju to rūpīgi pārbaudījis. Arī bagi — ierīces priekš slepenās novērošanas un noklausīšanās — uz tām nebija. Putekļu kārta bija neskarta, ja neskaita manu personīgo pēdu nospiedumus. Es loloju cerības, ka bagi te nav arī patreiz. Šāda veida lietās attaisnotam riskam vienmēr ir vieta.

Paliec sveiks, Džeims di Grīz, svars 98 kilogrami, vecums aptuveni 45, apaļīgs vēderiņš, vispār tipisks biznesmenis, kura attēls kopā ar pirkstu nospiedumiem labi pazīstams policistiem uz tūkstošiem planētu. Pirmām kārtām nost ar pirkstu nospiedumiem. Kad uzvelc tos, viņi ir gluži kā otra āda. Pāris piles šķīdinātāja — un tie izgaist gluži kā caurspīdīgu cimdu pāris.

Tagad kārta apģērbam, bet pēc tam jostai, kura rūpīgi piestiprināta ap jostasvietu un satur 20 kilogramus svina un termīta maisījuma. Sauja balinātāja no pudeles — un mani mati atkal atgūst savu dabisko brūno nokrāsu. Ielikti arī nelieli spilventiņi aiz vaigiem un paplašinātāji nāsīs. Pēc tam zilas krāsas kontaktlēcas. Es stāvēju, kā no mātes miesām nācis, un jutos gluži 'no jauna piedzimis.

Tas nebija tālu no patiesības, es biju kļuvis jauns cilvēks, par 20 kilogramiem vieglāks, desmit gadus jaunāks un ar pilnīgi citu ārieni. Lielajā ceļasomā atradās pilns komplekts apģērba un tumšas brilles, kuras var izmantot kontaktlēcu vietā. Visa nauda bija akurāti sakārtota kastītē.

Kad es iztaisnojos, goda vārds, jutu, ka esmu nometis desmit gadus. Visa lieta svarā. Es neievēroju jostu, kamēr nebiju to noņēmis, bet tagad gandrīz vai palēcos pie katra soļa.

Termītam ir jāiznīcina visi pierādījumi. Es saliku visu kaudzē un aizdedzināju. Pudeles, drēbes, kurpes un viss pārējais sadega apžilbinošajās termīta liesmās. Policija var atrast šķipsniņu cementa, mik- roanalīze dos pāris molekulas, bet tas arī būs viss, ko viņi varēs te atrast. Degošā termīta liesmas vēl meta atblāzmu, kad es nobraucu trīs posmus zemāk uz 112. stāvu.

Pagaidām veiksme mani nepameta. Kad es atvēru durvis, šajā stāvā neviena nebija. Minūti vēlāk ātrgaitas lifts, paņēmis pa ceļam vēl dažus biznesmeņus, nogādāja mani vestibilā.

Ārā veda vienas vienīgas durvis, virs kurām bija uzstādīta portatīvā telekamera. Nemanīja arī nekādus mēģinājumus apturēt ēkā ienākošos un izejošos ļaudis, lielākā daļa no kuriem pat neievēroja telekameru un kruķu bariņus ap to. Es devos turp.

Uz mirkli es atrados šīs ledainās stikla acs redzeslokā. Nekas nenotika — tātad es biju tīrs. Šai kamerai noteikti bija sakari ar galveno policijas kompjūteru. Ja mana āriene kaut vai vispārīgi sakristu ar meklējamo, acumirklī šiem robotiem tiktu doti norādījumi, un es nepa- gūtu pat soli paspert. Mēs nevaram sacensties ātrumā ar kombināciju «kompjūters — robots», jo to reakcija mērāma mikrosekundēs, bet mēs varam viņu apmānīt, ko es arī nupat izdarīju.

Es iekāpu taksometrā desmit kvartālus tālāk. Nobraucis visai ievērojamu gabalu, paņēmu otro, bet tikai trešajā beidzot jutos drošībā un devos uz kosmodromu. Sirēnu skaņas aizmugurē kļuva aizvieri vājākas un vājākas, un tikai viena nejauša policijas mašīna aiztraucās man garām.

Viņi bija sacēluši milzīgu traci sakarā ar tik niecīgu zādzību, bet šajās supercivilizētajās pasaulēs jau tā ir vienmēr. Noziegums tagad ir tik reta parādība, ka policisti patiesi lien vai no ādas ārā, tikko kaut ko ir uzostījuši. Es taču nevarēju pārmest viņiem tik milzīgu tiekšanos atklāt pārkāpumu. Un es patiesi uzskatīju, ka viņiem jābūt man pateicīgiem par šo nelielo prieciņu, kas pārtrauca viņu dienesta trulo vienveidību.

2. nodala

«

Brauciens uz kosmoostu, kura, protams, atradās tālu no pilsētas, pagāja mierīgi. Beidzot es varēju droši ļauties savām domām. Bija laiks pat nedaudz pafilozofēt. Un nu beidzot es varēju baudīt arī labu cigāru. Savā agrākajā dzīvē es smēķēju vienīgi cigaretes un nekad nepārkāpu šo likumu, pat atrodoties vienatnē. Cigāri bija lieliski, kaut arī nogulējuši pusgadu īpašā kastītē, kura atradās somā ar apģērbu. Es dziļi ievilku dūmus, vērojot garām zibošās ainavas. Labi būt brīvam no darba, bet tikpat labi arī būt darbā.

Man, starp citu, būtu pagrūti atbildēt, kurš no periodiem mani apmierina vairāk un rada lielāku prieku — katram no tiem bija savas priekšrocības un jaukumi.

Mana dzīve tik ļoti atšķiras no lielākās daļas mūsu sabiedrības cilvēku dzīves, ka, baidos, nespēšu viņiem to paskaidrot. Viņi eksistē bagātā, ļoti bagātā pasauļu savienībā, kurā jau praktiski ir aizmirsts, ko nozīmē vārds «noziegums».

Tomēr, neskatoties uz gadsimtiem ilgo ģenētisko kontroli, ir neliela grupa neapmierināto un vēl mazāks skaits to, kuri vispār nepieņem pastāvošo sociālo iekārtu. Daži no tiem tiek agri izķerti un ātri pārveidoti atbilstoši normām. Citi neatklāj savu vājību, bet, kad kļūst pieauguši, nedaudz pazog — nakts dzīvokļu zādzība, zādzības veikalos vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc tam viņi nozūd uz nedēļu vai mēnesi, atkarībā no savas apķērības. Tomēr, pateicoties pēdējiem tehnikas sasniegumiem, policija visai ātri viņus atrod un izķer.

Tie, jādomā, arī ir visi noziedznieki un noziegumi mūsu organizētajā un brīnišķīgajā pasaulē. Precīzāk — deviņdesmit deviņi procenti no tiem. Bet ir arī vēl pēdējais, pats galvenais procents, kura dēļ tiek uzturēts policijas departaments. Šis viens procents — Es un saujiņa cilvēku, kuri izkaisīti pa visu Galaktiku. Teorētiski mēs neeksistējam, bet, ja arī eksistējam, tad nevaram eksistēt un darboties.

Mēs — žurkas sabiedrības sastāvā — mēs dzīvojam ārpus tās likumiem un aizliegumiem. Jo mīkstāki ir sabiedrības likumi, jo vairāk žurku tajā, tāpat kā vecajās koka mājās žurku ir vairāk nekā dzelzsbetona — tajās, kas celtas nesen. Tagad visa sabiedrība — tā ir no dzelzsbetona un nerūsējošā tērauda, aizvien mazāk paliek spraudziņu, un žurkai jābūt patiesi veiklai, lai tās atrastu. Tādā apkārtējā vidē par normālu parādību kļūst nerūsējošā tērauda žurka.

Būt par nerūsējošā tērauda žurku ir gods, bet reizē tas ir arī dīvaini, it īpaši tad, ja klīsti pa Galaktiku. Eksperti — sociologi nespēj vienoties par mūsu eksistences iemesliem, bet daži no tiem pat nespēj tai noticēt. Visizplatītākajā teorijā valda uzskats, ka mēs esam pašu psiholoģisko traucējumu upuri, traucējumu, kas nav parādījušies bērnībā, kad varēja tikt viegli izlaboti, bet likuši sevi manīt krietni vēlāk. Man pašam par šo jautājumu ir savi uzskati, kas nesakrīt ar teoriju.

Pirms dažiem gadiem es sarakstīju nelielu grāmatu par šo tēmu, protams, ar pseidonīmu. Saskaņā ar manu teoriju šīm novirzēm ir gan psiholoģisks pamats, gan arī nav. Noteiktā intelektuālās attīstības stadijā indivīdam ir jāizdara izvēle: vai nu dzīve ārpus sabiedrības nosacījumiem, vai arī nobeigšanās no absolūtas garlaicības. Apkārtējai dzīvei nav ne nākotnes, ne brīvības, alternatīvā var būt vienīgi dzīve, pilnībā ignorējot likumus. Avantūristiem un Fortūnas džentlmeņiem nav pieņemama dzīvošana gan sabiedrības iekšienē, gan ārpus tās. Ir jāizdara izvēle: visu vai neko. Lai saglabātu normālu savu psihi, es izvēlējos visu.

Manu pārdomu negatīvā daļa tika pārtraukta sakarā ar ierašanos kosmoostā. Mūsu lietās bezrūpība un bezdarbība ir ļoti bīstama. Tās kopā ar žēlumu pret sevi pašu var pilnībā izvest no ierindas. Aktivitāte vienmēr ir man palīdzējusi, briesmu un pakaļdzīšanās sajūta vienmēr attīrījusi smadzenes. Laikā, kad norēķinājos par braucienu, apkrāpu vadītāju, noslēpjot vienu no noskaitītajiem kredītiem piedurknē. Viņš bija akls kā kuģa starpsiena, viņa uzticība mani pārsteidza. To es biju izdarījis vienīgi aiz garlaicības, tūlīt pat iedodot viņam divkāršu dzeramnaudu.

Aiz biļešu kases lodziņa sēdēja robots — kontrolieris, kuram ka-.meras lomu pildīja trešā acs pieres vidū. Kamēr es pirku biļeti, viņš klusiņām tikšķēja, reģistrējot manu personību un ceļa mērķi.

Parasta policijas piesardzība: es būtu stipri pārsteigts, ja tas tā nenotiktu. Mana lidojuma mērķis bija iekšējā sistēma. Šajā reizē es netaisījos veikt starpzvaigžņu lēcienu, kā parasti rīkojos pēc liela darba, tam vienkārši nebija nozīmes. Lielam darbam monopasaule kā neliela sistēma — par sīku, bet Minguo Betai bija apmēram divpadsmit planētas, kuru apstākļi līdzinājās tiem, kas uz Zemes. Tikai uz planētas Š patreiz bija karsti, bet visās citās — īsti piemēroti. Komerciālās konkurences sistēmas iekšienē nebija, bet policijas departaments darbojās pavāji. Par to viņi vēl samaksās. Mana biļete ar numuru HUS bija uz Moriju: lielu un pamatā lauksaimniecisku planētu.

Kosmoostā atradās vairāki sīki veikaliņi. Es tos rūpīgi apskatīju un nopirku jaunu ceļasomu ar pilnu apģērba komplektu un nepieciešamiem ceļa piederumiem.

Pēc tam es iegāju pie drēbnieka. Viņš man ātri uzmeistaroja pāris uzvalkus un formas svārkus ar ielocēm. Visu paņēmis, es iegāju uzlaikošanas kabīnē. Lai izbēgtu no nepatikšanām, es pakāru vienu no uzvalkiem virs sienā ievietotā optiskā baga un demonstratīvi skaļi sāku vilkt nost zābakus, bet pats pa to laiku ķēros pie tikko nopirktās biļetes viltošanas. Mana cigāru apgriežamā naža otrā pusē atradās perforators, ar kura palīdzību es izmainīju ceļamērķa apzīmējuma kodu. Tagad planētas HUŠ vietā es devos uz planētu H un uz šī kursa izmainīšanas rēķina zaudēju gandrīz 200 kredītus. Tā jau arī ir manas metodes būtība. Nekad nepalieliniet vērtību, pārāk lielas izredzes ar tādu biļeti iekrist. Bet, ja jūs vērtību samazināsiet, pat, ievērojot to, visi uzskatīs, ka mašīna kļūdījusies, nevienam neradīsies pat mazākās aizdomas, tā kā zaudēt naudu pēc viltošanas ir acīm redzama nejēdzība.

Lai neradītu aizdomas policijai, es tomēr noņēmu uzvalku no kameras un ķēros pie tā pielaikošanas. Kad viss bija gatavs, līdz kuģa izlidošanai man bija atlikusi vēl stunda. Es devos uz automātisko tīrītavu un pēc neilga laika dabūju atpakaļ savu apģērbu tīru un rūpīgi salocītu. Arī muitnieki, apskatot mani, neatrada neko ievērības cienīgu, vienīgi pilnu somu ar netīrām drēbēm.

Viņi mani ātri atlaida, un es iekāpu kuģī. Kuģis bija pustukšs, un es varēju ieņemt vietu blakus stjuartei. Es nesekmīgi flirtēju ar viņu, fīdz tā aizgāja, ierakstīdama mani kategorijā: «Tēviņš, nekauņa, piesējās». Man blakus sēdošā vecmeita arī pieskatīja mani tai pašai kategorijai, savu syēto nicinājumu viņa izrādīja, demonstratīvi skatoties logā. Es laimīgs snauduļoju, tā kā būt ievērotam un nokļūt jau minētajā kategorijā dotajā gadījumā bija labāk, nekā vispār palikt neievērotam. Mans apraksts tagad nekādi nebūs atšķirams no jebkura cita tāda paša puiša apraksta, bet patreiz man tieši tas arī bija vajadzīgs. Kad

pamodos, mēs jau bijām pie planētas H, un, kamēr kuģi izpētīja muitnieki, es vēl nedaudz pasnauduļoju. Manas mantas neizraisīja nekādas aizdomas, tā kā pirms pusgada es tālredzīgi biju sagatavojis sev visus papīrus un sāku figurēt kā bankas kurjers.

Uz šīs planētas praktiski neeksistēja starpplanētu kredīts, un muitnieki jau bija pieraduši redzēt naudas kaudzes, kuras veda turp un atpakaļ.

Gandrīz automātiski, aiz pieraduma jaucot pēdas, es aizkļuvu līdz lielam rūpniecības centram ar visai skanīgu nosaukumu — Brugha, kas atradās vairāk nekā tūkstoš kilometrus no tās vietas, kur biju piezemējies. Izmantojot pilnībā izmainītus identifikācijas dokumentus, es piereģistrējos klusā piepilsētas viesnīciņā.

Parasti pēc laba darbiņa, līdzīga iepriekšējam, es vienu, divus mēnešus atpūtos. Tas bija nepieciešams, lai gan es pēc tā neizjūtu nekādu vajadzību. Pastaigājoties pa pilsētu un izdarot sīkus pirkumus, es meklēju iespējas jaunam darbam. Vienlaicīgi atgūstot arī Džeimsa di Grīza izskatu. Dienu no dienas es pārliecinājos, ka izskatos aizvien labāk un labāk.

Man vienmēr izdevās izslīdēt no likuma ķetnām, un viens no daudzajiem tā iemesliem bija tas, ka es nekad neatkārtojos.

Es izdomāju kaut kādu nelielu, brīnišķīgu reketu, pēc tam laidos lapās un nekad pie tā paša vairs neatgriežos. Vienīgā visu manu reketu kopīgā īpašība bija tā, ka tie taisīja naudu. Bet vienīgais, ko es vēl nebiju paguvis veikt, bija bruņota laupīšana. Nu bija pienācis laiks apdomāt arī šo variantu.

Lēnām atjaunodams Glumā Džima vēderiņu, es apdomāju operācijas plānu. Un laikā, kad bija gatavi jauni uzpirksteņi ar pirkstu nospiedumiem; operācija bija jau pilnībā izplānota.

Kā jebkura patiesi lieliska lieta, tā bija ģeniāli vienkārša.

Es gatavojos ķerties klāt Moransam — lielākajam pilsētas veikalam. Katru vakaru vienā un tai pašā stundā bruņumašīna aizveda uz banku universālveikala dienas ienākumus — gigantisku summu kredītbiļetēs. Mani uztrauca tikai viena patiesi reāla problēma — kā viens cilvēks lai aiznes tik milzīgu naudas daudzumu. Tiklīdz biju izdomājis atbildi uz šo jautājumu, operācija bija gatava.

Visus priekšdarbus, kamēr vēl nebiju atguvis Džeimsa di Grīza izskatu, es, protams, veicu domās. Kad mans vēderiņš atkal bija kļuvis apaļš, es jutu, ka esmu formā. Ar labpatiku es aizpīpēju pirmo cigareti un ķēros pie darba. Pāris dienas sīkām zādzībām, un es biju gatavs. Darbs bija ieplānots nākamajā pēcpusdienā.

Par manis izplānotās operācijas atslēgu kļuva varens furgons, ko nopirku pirms pāris dienām un kurā veicu šādus tādus pārveidojumus. Es atstāju furgonu pie G-veida alejas apmēram pusjūdzi no Moransa. Mans īpašums gandrīz pilnībā bloķēja aleju, lai gan tam nebija īpašas nozīmes, tā kā aleju izmantoja tikai agros rītos. Nesteidzīgi virzoties atpakaļ uz veikalu, es sasniedzu to gandrīz vienlaicīgi ar bruņumašīnu. Skata pēc es izlikos rūpīgi pētām gigantiskās ēkas sienu, bet pa to laiku sargkareivji nesa naudu. Manu naudu.

Es domāju, ka cilvēkiem ar vāju iztēli dotā situācija izraisītu svētas šausmas. Vismaz pieci bruņoti sargi stāvēja pie ieejas, divi no sāniem, bet vēl vairāki, iekšpusē, un kur vēl vadītājs un tā palīgs. Papildus piesardzībai ceļmalā rēgojās arī trīs motocikli. Tiem kā aizsegam vajadzēja pavadīt automobili ceļā. O, ļoti iespaidīgi! Es ar grūtībām valdīju smaidu, iedomājoties, kas notiks ar visiem tik rūpīgi izplānotajiem drošības pasākumiem.

Jau agrāk es biju izskaitījis, cik naudas ķīpas nes ārā pa durvīm. To vienmēr bija piecpadsdmit, ne vairāk un ne mazāk, kas man patiesi palīdzēja operācijas plāna izstrādāšanā. Tiklīdz bruņumašīnā bija ielādēta četrpadsmitā paka, durvīs parādījās piecpadsmitā. Vadītājs, gluži tāpat kā es, tās skaitīja. Viņš izkāpa no kabīnes un piegāja pie aizmugurējām durvīm, lai tās aizslēgtu, līdz ko iekraušana būs pabeigta.

Mēs darbojāmies absolūti sinhroni. Tai mirklī, kad viņš piegāja pie aizmugurējām durvīm, es piegāju pie kabīnes. Lēnām un pārliecinoši es iekāpu iekšā un aizcirtu aiz sevis durvis. Palīgam pietika laika vienīgi tam, lai atvērtu acis un muti. Es uzmetu viņam uz ceļiem anestizējošu bumbu, un viņš tūlīt pat atslēdzās. Es, protams, biju savlaicīgi ielicis nāsīs atbilstošus filtrus. Ar kreiso roku es iedarbināju motoru, bet ar labo izmetu pa logu tādu pašu, lielāku bumbu. Kā patīkama mūzika manās ausīs skanēja mīkstie trokšņi, kravas kastē esošajiem sargiem nokrītot uz grīdas.

Viss šis process norisinājās sešās sekundēs. Beidzot arī kājās stāvošie sargi saprata, ka notiek dīvainas lietas.

Es viņiem draudzīgi pamāju pa lodziņu un ar varenu rāvienu devos ceļā. Viens no sargiem metās uz priekšu, mēģinot ielekt bruņumašīnas atvērtajās durvīs, tomēr vairs nepaguva. Viss norisinājās tik strauji, ka neviens no sargiem pat neiedomājās izšaut, lai gan biju pārliecināts — vismaz dažas lodes jau nu dabūšu. Mazkustīgais dzīves veids uz šīm planētām, kā redzams, notrulina refleksus.

Motociklisti attapās ātrāk un metās man pakaļ, kad nebiju paguvis nobraukt pat simts jardus. Es piebremzēju, lai viņi nedaudz pietuvotos, pēc tam atkal uzņēmu ātrumu, neļaujot sevi apdzīt.

Protams, viņu sirēnas gaudoja, un revolveri šāva, bet es to biju paredzējis. Mēs nesāmies kā profesionāli autobraucēji, atstājot aizmugurē visu transportu. Viņiem nebija laika pat padomāt un saprast, kas īsti var notikt galarezultātā. Situācija bija ļoti smieklīga, un es baidījos sākt smieties, lavierējot ar bruņumašīnu.

Dabiski, ka trauksmes signālus dzirdēja ļoti tālu un ceļam priekšā vajadzēja būt nobloķētam, tomēr šo pusjūdzi mēs nesāmies pilnā ātrumā. Pēc dažām sekundēm es ieraudzīju ieeju alejā. Pagriezu mašīnu turp, vienlaicīgi nospiežot mana kabatas īsviļņu raidītāja pogu.

Visas alejas garumā uzsprāga manas dūmu bumbas. Tās, tāpat kā viss mans ekipējums, protams, bija paštaisītas, tomēr radīja šai šaurajā alejā brīnišķīgus dūmu mākoņus. Es pagriezu mašīnu pa labi, līdz tās spārns sāka berzties gar sienu un, nedaudz samazinot ātrumu, sāku braukt tādā veidā. Motociklisti tā darīt, protams, nevarēja un viņu priekšā bija dilemma: vai nu apstāties, vai arī, laužot kaklu, mesties tumsā. Es ļoti cerēju, ka viņi izvēlēsies pareizo variantu un nepakļaus savas dzīvības briesmām. Bija iecerēts, ka radioimpulss, uzspridzinājis bumbas, vienlaicīgi atvērs arī mana treilera pakaļējās durvis un nolaidīs tiltiņu. Tas viss brīnišķīgi darbojās izmēģinājumu laikā un atlika tikai cerēt, ka nepievils arī patreiz. Mēģināju noteikt attālumu pēc braukšanas ilguma pa aleju, taču acīmredzot biju to veicis nepareizi. Automobiļa priekšējie riteņi burtiski ietriecās tiltiņā, un bruņumašīna drīzāk ielēca, nevis ieripoja furgonā. Mani pameta uz augšu, tad uz sāniem, līdz beidzot es izvēlos no kabīnes, atsprāgu no sienas un izkritu laukā.

Dūmu bumbu radītās absolūtās tumsas un mana smadzeņu satricinājuma dēļ gandrīz izgāzās visa operācija. Es taustījos gar sienu, cenšoties saorientēties un zaudējot tik dārgās sekundes. Pagāja zināms laiks, līdz es galu galā atdūros pret aizmugurējām durvīm. Varēja dzirdēt šurpu turpu skraidošo apsardzes vīru balsis. Viņi bija dzirdējuši trieciena radīto troksni, un man, lai tos apmulsinātu, nācās izmest vēl pāris gāzes bumbas.

Tiklīdz biju aizkļuvis līdz kabīnei un iedarbinājis furgonu, dūmi arī sāka izklīst un, nobraucot dažus jardus, es iekļuvu spožā saules gaismā. Nedaudz uz priekšu aleja centrālajā ielā, kur stāvēja divas policijas mašīnas. Sasniedzis tās, es apstājos un uzmanīgi nopētīju apkārtni. Neviens nepievērsa furgonam ne mazāko uzmanību, acīmredzot visi gaidīja kaut ko no alejas otra gala. Es izbraucu uz ielas un lēnām aizripināju furgonu prom no veikala, kuru biju aplaupījis.

Protams tai virzienā es nobraucu tikai dažus kvartālus, pēc tam nogriežoties kādā sānieliņā. Uz nākošā stūra es vēlreiz pagriezos un devos uz Moransu — mana pēdējā nozieguma vietu. Pa logu ieplūstošais vēsais vējiņš beidzot pilnībā atgrieza man samaņu, un, vadot lielo furgonu pa sānieliņām, es sāku svilpot.

Tai brīdī es jutu pilnīgi nepārvaramu tieksmi izbraukt uz prospekta Moransa priekšā un patīksmināties par visu jampadraci. Tomēr riskēt nebija vērts. Pie tam šim priekam neatlika arī laika. Es ļoti akurāti vadiju mašīnu pa izstrādātu maršrutu, izvairoties no ielām ar dzīvu kustību. Pēc dažām minūtēm es izbraucu uz iekraušanas laukuma, izvietota veikala otrā pusē. Arī te bija jūtams neliels satraukums, tomēr tas izgaisa ierastajā darbīgajā jezgā. Kamēr roboti, kuri nenodarbojās ar tenkām, veica savu ierasto darbu, šoferi un pārdevēji nelielos bariņos apsprieda notikušo. Viņi visi bija tik ļoti aizrāvušies sarunās, ka man nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Es apstādināju mašīnu blakus citam furgonam, izslēdzu motoru un atviegloti uzelpoju.

Pirmā daļa nu galā, tomēr arī otrā bija ne mazāk svarīga. Es parakņājos savā iekškabatā, kur glabāju šādas tādas lietas. Darbā man tās vienmēr bija līdzi un patiesi neaizvietojamas šādos gadījumos. Es parasti gan neuzticējos stimulatoriem, tomēr patreiz trieciena radītais satricinājums vēl bija visai jūtams. Divas limotēna tabletes iedarbojās patiesi ātri, mans solis atkal atguva vingrumu, kad devos pie furgona aizmugurējām durvīm.

Šofera palīgs un sargi vēl aizvien atradās bezsamaņas stāvoklī un būs tajā vismaz desmit stundas. Es aizvilku viņus uz kādu tīru stūrīti furgona priekšējā daļā un stājos pie darba. Tā kā, cik zināju, bruņumašīna aizņems visu treileri, savas kastītes biju piestiprinājis pie sienām. Tās bija brīnišķīgas, iepakošanai paredzētas kastītes, kuras rotāja uzraksts «Moranss». Es tās akurāti biju nospēris iepriekšējā dienā — tas arī bija viegli un pagāja nemanīti. Paņēmis kastītes, es sagatavoju tās iepakošanai. Sviedri lija aumaļām, biju spiests pat novilkt kreklu.

Gandrīz divas stundas es biju aizņemts ar naudas pārkravāšanu. Tikko kastīte bija pilna, es nostiprināju to ar lentu. Apmēram reizi desmit minūtēs es palūrēju «actiņā»: ārpusē viss bija mierīgi. Policija, protams, bija noslēgusi pilsētu un pārmeklēja ielu pēc ielas, pārbaudot automobiļus. Tomēr es biju pilnībā pārliecināts, ka aplaupītā veikala aizmugurējais pagalms jau nu būs pēdējā vieta, kur viņi ieskatīsies. Kopā ar kastītēm es no noliktavas biju paķēris līdzi arī īpašus talonus, kurus tagad lipināju uz kastītēm, rakstot tajos dažādas adreses un vērtības. Darbs tuvojās beigām.

Bija jau satumsis, tomēr, kā es zināju, iekraušanas nodaļa strādāja arī naktīs. Motors iedarbojās no pusapgrieziena, es lēnām izbraucu no rindas un sāku akurāti tuvoties platformai. Izvēlējies salīdzinoši mierīgu iecirkni, es piebraucu ar treileri pavisam klāt līnijai, kas atdalīja pieņemšanas laukumu. Es tik ilgi neatvēru pakaļējās durvis, līdz visi strādājošie nebija atkal ķērušies pie darba un aizgriezušies prom. Galu galā pat pats stulbākais no viņiem būtu ieinteresējies, redzot, kā no furgona izkrauj pašu veikala firmas kastītes. To minūšu laikā, kamēr veicu izkraušanu, apklājis kastītes ar brezentu, es diezgan stipri nervozēju, un tikai pabeidzis darbu, es nometu to malā un aizsmēķēju.

Gaidīt nenācās ilgi. Mana cigarete vēl kūpēja, kad blakus parādījās iekraušanas nodaļas robots.

— Paklau, UM-10, vietā, kur bija iekrautas šīs kastītes sabojājās bremžu lenta. Parūpējies par kravu.

Robota acis iemirdzējās pienākuma apziņā. Daži no šī M-tipa modeļiem ļoti nopietni attiecas pret darbu. Tikko paguvu palekt malā, kad durvīs jau parādījās M-furgons. Neliela iekraušanas un sakārtošanas jezga, un platforma kļuva tukša. Smēķējot cigareti, es vēroju, kā manas kastītes tiek apzīmogotas un iekrautas furgonos un transportieros.

Vienīgais, ko man tagad vajadzēja izdarīt — izbraukt ar savu treileri uz ielas un izmainīt ārieni.

Jau sēžoties treilerī, es pirmo reizi sajutu, ka kaut kas nav īsti kārtībā.

Es, protams, novēroju robotus, taču tuvumā tiem negāju. Iebrauca un izbrauca furgoni. Te pēkšņi man gluži kā ar āmuru iesita pa galvu. Tikko kā no pagalma izbrauca liels sarkans starppilsētu treileris. Es dzirdēju tā motora rēkoņu, tās atbalsis aizplūda lejup pa ielu. Norimstot tā pārgāja klusinātā rūkšanā. Pēc tam rēkoņa pastiprinājās un treileris iebrauca atpakaļ pagalmā pa otriem vārtiem. Aiz šīs sienas stāvēja un gaidīja policijas mašīnas.

GAIDĪJA MANI.

3. nodala

Pirmo reizi es sajutu strupceļā iedzīta cilvēka šausmas. Pirmo reizi man astē atradās policija, kad es to nebiju gaidījis. Pavisam skaidrs bija tas, ka nauda ir pazaudēta, tomēr ne tas mani tagad uztrauca. Galvenais, kas tālāk būs ar mani pašu.

Vispirms domāt — pēc tam rīkoties. Uz kādu laiku es biju drošībā. Viņi, protams, ienāks, tomēr lieta uz priekšu virzīsies diezgan lēnām, tā kā vjņi nezin, kur lai meklē mani šī gigantiskā pagalma haosā. Kā viņi mani atradīs? Tas bija svarīgs moments. Vietējā policija darbojās pasaulē, kur praktiski nebija noziegumu, tādēļ manas pēdas tā ātri nespēs atrast. Bet es jau arī nebiju atstājis pēdas. Tomēr kāds taču bija ļoti loģiski un tehniski izlicis man lamatas.

Pēkšņi smadzenēs uzplaiksnīja vārdi.

SPECIĀLAIS KORPUSS.

Par to nekur netika ne rakstīts ne runāts, vienīgi baumas klīda pa Galaktiku. Speciālais korpuss — Līgas nodaļa, ķeras pie tām problēmām,* kuras atsevišķām pasaulēm nebija pa spēkam atrisināt. Uzskatīja, ka tieši tas iznīcināja Heskela reideru paliekas pēc miera noslēgšanas, likvidēja pagrīdes tirgoņus T&P, un galu galā notvēra arī Inskinu. Bet tagad nu bija pienākusi mana kārta.

Viņi nāca, lai notvertu mani, viņi bija pārdomājuši visus manus atkāpšanās ceļus un droši vien tos bloķējuši. Man viss jāizdomā ātri un pareizi.

Eksistē tikai divi varianti: caur vārtiem vai caur veikalu. Vārtus pārāk viegli nosegt, cauri tiem neizlauzties, bet veikalā vajadzēja būt arī citām izejām. Man bija jāizvēlas šis variants.

Kaut arī nonācu pie šāda slēdziena, tomēr sapratu, ka tie domā gluži tāpat un durvis droši vien ir bloķētas. Es sajutu bailes un tas mani beidzot kārtīgi saniknoja. Doma, ka kāds spēja paredzēt manu rīcību, bija nepanesama. Viņi noteikti ir visu paredzējuši, tomēr arī man

vajadzēja spēt atstāt viņus ar garu degunu. Pie tam man krājumā vēi aizvien bija palikušas šādas tādas viltības.

Pirmkārt, sajaukt pēdas. Es pārslēdzos uz pirmo uzdevumu un virzīju furgonu vārtu virzienā. Tiklīdz tas saniedza vārtus, es ieslēdzu bremzes un, izlēcis no kabīnes pa otru pusi, traucos atpakaļ. Aizmugurē atskanēja pāris šāvieni un iestājās klusums. Tas man patika jau daudz labāk. Pie durvīm, kas veda veikalā, karājās nakts slēdzenes. Vecmodīgi signalizatori, kurus es varēju atvērt dažās sekundēs.

Mūķīzeris nostrādāja lieliski, spēriens ar kāju — un durvis atvērtas. Neatskanēja neviens signāla zvans, tomēr es zināju, ka kaut kur iekšā indikators rādīja — durvis ir atvērtas. Cik iespējams ātri es metos pie ēkas otrajā pusē esošajām pēdējām durvīm. Pa ceļam es pārbaudīju vai neskan sirēna; atvēru kārtējās durvis un aizslēdzu tās aiz sevis.

Visgrūtākais pasaulē ir bēgt un tai pat laikā palikt mierīgam. Manas plaušas vai plīsa, kad beidzot sasniedzu dienesta eju. Vairākas reizes es manīju priekšā gaismas uzzibsnījumus un slēpos dažādos kaktos, tā bija liela veiksme, ka mani neviens neievēroja. Durvju priekšā, caur kurām taisījos iziet, kā par nelaimi stāvēja divi vīri uniformās. Turoties pie pašas sienas, es piezagos aptuveni divdesmit metru attālumā no tiem un metu gāzes granātu. Pirmajā brīdī man šķita, ka vīri ir gāz- maskās un mans ceļš līdz ar to būs galā, tomēr pēc dažiem mirkļiem viņi nokrita. Viens no tiem aizšķērsoja durvis, un, paripinājis viņu malā, V es tās mazliet pavēru.

Ne vairāk kā trīsdesmit jardus aiz durvīm bija uzstādīts prožektors un, kad tas iedegās, man līdz sāpēm apžilba acis. Es tik tikko paguvu pietupties, kad automāta kārta izsita durvīs rindu spīdošu caurumu. Es burtiski kļuvu kurls no sprāgstošo ložu rēkoņas, tomēr pamanījos sadzirdēt ārpusē apkaltu zābaku dipoņu. Izrāvu savu 0,75 un bliezu durvīs, tieši cauri tām, mērķējot tā paaugstāk, lai nevienam netrāpītu. Tas viņus diezin vai aizturēs, taču nogulties gan piespiedīs.

Viņi atbildēja ar tādu pretuguni, ka man likās — tur atrodas vesela batereja. Visapkārt svilpa lodes. Burtiski pieplacis pie grīdas, es lēnām rāpoju prom, attālinoties no ugunslīnijas. Divreiz nogriezies gar stūri, beidzot atrados pietiekami tālu no šaušanas vietas, lai riskētu piecelties. Ceļgali man ļodzījās, bet acīs ņirbēja dažādu krāsu gaismas punktiņi. Prožektors bija labi pastrādājis, viss rēgojās tādā kā miglā.

Es kustējos lēnām, cenšoties aiziet pēc iespējas tālāk. Jā, šaušana bija sekojusi tūlīt pat, tikko pavēru durvis, tātad bija dota pavēle šaut uz katru, kas mēģinās atstāt ēku. Labas lamatas. Kruķi meklēs mani tik ilgi, kamēr nebūs atraduši. Ja es mēģināšu aiziet, mani nošaus. Tas viss atgādināja žurku slazdu.

Veikalā parādījās kaut kāda gaisma, un es apstājos, sastindzis uz vietas. Es atrados pie milzīgās lauksaimniecības preču izstādes zāles sienas. Pretējā pusē stāvēja trīs karavīri. Mēs viens otru ieraudzījām vienlaicīgi, es acumirklī iespruku pa durvīm, bet man virs galvas iesvilpās lodes, graujot visu visapkārt. Kļuva skaidrs, ka armijnieki bija arī iekšpusē. Lifta izsaukšanas pults atradās otrpus durvīm, bet blakus bija arī kāpnes augšup. Ar vienu Iecienu ielecu liftā, nospiedu pagraba stāva pogu un paguvu arī izmukt ārā, pirms durvis aizcirtās.

Pa kāpnēm nodimdēja tuvojošos karavīru zābaki. Man likās, ka es eju tiem tieši pretī, pretī viņu pistolēm un automātiem. Vajadzēja nokļūt līdz kāpņu laukumam kaut vai sekundes daļu pirms to parādīšanās. Es ielidoju pirmajā laukumiņā. Man vēl aizvien veicās, viņi mani neredzēja un domāja, ka atrodas lejā. Piespiedies sienai, es dzirdēju kliedzienus un svilpšanu, kad viņi metās ķert mani pagrabā.

Tomēr šai pūlī atradās arī kāds saprātīgāks. Kad citi aiztraucās pa viltus pēdām, es izdzirdēju, kā viņš sāk lēnām kāpt augšā pa trepēm. Man vairs nebija palikusi neviena gāzes granāta, tā kā viss, ko varēju darīt, bija kāpt augšā viņam pa priekšu, cenšoties radīt pēc iespējas mazāku troksni.

Viņš kāpa lēnām un neatlaidīgi, bet es žagos pa priekšu. Tādā garā mēs šķērsojām četrus kāpņu laukumus. Es zeķēs, ar kurpēm kaklā, viņš smagos, metāliskās kāpnes dimdinošos zābakos.

Nonācis pie piektā kāpņu laukuma, es apstājos, nepaguvis pat soli spert. Kāds tādos pašos smagos, pa metālu dimdošos zābakos, kāpa lejā. Atradis kādas durvis, es atvēru tās un ieslīdēju iekšā. Manā priekšā pletās garš gaitenis ar dažādām durvīm. Traucos pa to, cenšoties kaut kur paslēpties, rīdz durvis aizmugurē atvērsies un mani pārgriezīs sprāgstošo ložu kārta. Gaitenis likās bezgalīgs, un es pēkšņi sapratu, ka man nu nekādi neizdosies aizskriet līdz tā galam.

Es biju žurka, kas meklē caurumu, bet cauruma nav. Durvis, visas līdz pēdējai, bija aizslēgtas, es tās pārbaudīju, lidojot garām. Bet kāpņu durvis pavērās un pistoles tika nomērķētas. Neuzdrošinoties pagriezties un pārliecināties, sajutu to ar visām savām iekšām. Negaidīti kādas no durvīm padevās, un es iegāzos iekšā, nepaguvis apjēgt, kas notiek. Aizslēdzu durvis un kā nodzīts zvērs aizelsies atspiedos tumsā pret tām. Pēkšņi iedegās gaisma, es ieraudzīju pie galda sēdošu vīrieti, kas man uzsmaidīja.

Nav robežu šokam, kas var pārņemt cilvēku. Es to labi izjutu. Man jau bija vienalga — izšaus viņš vai piedāvās cigareti. Viņš nedarīja ne vienu, ne otru. Viņš piedāvāja man cigāru.

— Paņemiet vienu no tiem, di Grīz, man liekas, tā ir jūsu šķirne.

Ķermenis — ieradumu vergs, pat atrodoties tik tuvu nāvei, dzīvo

savu dzīvi. Mani pirksti gluži patstāvīgi pieņēma lēmumu un satvēra cigāru, manas lūpas saspieda to, bet plaušas ievilka dūmus. Tomēr acis nepārtraukti novēroja cilvēku, kas spēja atnest man nāvi.

To vajadzēja redzēt! Viņš paliecās krēslā uz priekšu un nolika rokas už galda. Bet es vēl aizvien žņaudzu savu pistoli, nomērķējis to uz viņu.

— Sēdieties, di Grīz, un novāciet savu lielgabalu. Ja es būtu gribējis jūs nogalināt, tad izdarītu to daudz ātrāk, vēl pirms ielaidu jūs istabā. — Viņa uzacis pacēlās uz augšu no izbrīna, kad bija ieraudzījis manu sejas izteiksmi.

— Vai tik jūs nedomājat, ka šeit nokļuvāt nejauši?

Jā, tieši tā (īdz šim brīdim es biju domājis, bet nu, saprotot savu lomu, mani pārņēma kauns. Mani apmānīja un pievarēja pēc visiem likumiem, un nu vairs neatlika nekas cits, kā skaisti padoties.

Noliku ieroci uz galda un apsēdos piedāvātajā krēslā. Viņš ieslidināja pistoli kādā atvilktnē un atgāzās krēslā.

— Es pārdzīvoju trauksmainu minūti, kad jūs tur stāvējāt, bolot acis, bet artilērija grāva visu visapkārt.

— Kas jūs esat?

Viņš pasmaidīja par mana ķermeņa možumu.

— Kas es esmu, nav svarīgi. Svarīgi ir tas, kādu organizāciju es pārstāvu.

— Korpuss?

— Pareizi. Speciālais Korpuss. Jūs taču nedomājat, ka es esmu no vietējās policijas? Viņiem bija pavēle jūs nošaut. Tikai pēc tam, kad biju pastāstījis, kur jūs atrast, viņi atļāva Korpusam piedalīties šai lietā. Šai ēkā man bija vairāki cilvēki, kuri arī «pastūma» jūs uz šejieni. Visi pārējie ir vietējie, tiem nagi tā vien niezēja nospiest gaili.

Tas nebija patīkami, tomēr taisnība. Es atrados viņu kontrolē, gluži kā M-klases robots. Vecītis sēdēja pie galda, domāju, viņam bija ap 65, un turēja rokās visus pavedienus. Spēle bija zaudēta.

— Olrait, mister Detektīv, varat līksmot. Kas tālāk, psiholoģiskā pārorientācija, lobotomija vai vienkārši šaujošs vads?

— Nē, taču. Nekas no tā. Esmu šeit, lai piedāvātu jums darbu Korpusā.

Pateiktais bija tik muļķīgs, ka smejoties gandrīz izkritu no krēsla. Mani, di Grīzu, stapplanētu zagli policista darbā? Tas bija pārāk smieklīgi. Bet viņš sēdēja un gaidīja, kamēr nomierināšos.

— Es pieļauju, ka priekšlikumam ir arī sava smieklīgā puse, lai gan tā šķiet tikai pirmajā brīdī. Padomājiet un sakiet, kas gan labāk tiks galā ar zagļa noķeršanu, ja ne cits zaglis?

Te bija daļa taisnības, tomēr es netaisījos pirkt sev brīvību par provokatora dienestu.

— Interesants priekšlikums, bet es nevaru iziet no «žurku» sabiedrības. Jūs ziniet, ka zagļiem arī ir savs kodekss.

Viņš sadusmojās un pielēca kājās. Viņš bija ievērojami garāks, nekā man bija licies sākumā, viņa rādītājpirksts pavērsās manā virzienā, pārdurot gaisu savā priekšā.

— Kādas muļķības jūs runājat? Netēlojiet telepārraides varoni. Jūs lieliski zināt, ka savas dzīves laikā ar viņiem vairs nesatiksieties! Ja jūs ar tīru sirdi pārnāksiet pie mums, tad neapšaubāmi iegūsiet no tā daudz. Visa jūsu dzīves būtība — tas ir individuālisms un prieks, ka to, ko jūs, nevar izdarīt citi.

Izbeidzot to tagad, jūs pie tā atkal atgriežaties. Jūs vairs nevarat būt starpplanētu supermenis, bet varat nodoties darbam, kas prasīs visas jūsu spējas un talantus. Vai kādreiz esat nogalinājis cilvēku?

Šis negaidītais pavērsiens izsita mani no līdzsvara, es pat aizkavējos ar atbildi.

— Cik man zināms, ne.

— Tas ir labi, ka ne, citādi jūs naktīs negulētu tik mierīgi. Pirms doties šurp, es to pārbaudīju. Lūk, tādēļ esmu pārliecināts, ka jūs nāksiet uz Korpusu un gūsiet patiesu baudu, ķerot citas šķiras noziedzniekus, ne tos, kuriem asinīs ir sociāls protests, bet tos, kuri nogalina un gūst no tā baudu.

Viņa pārliecība bija pārsteidzoša, uz visu bija jau gatavas atbildes. Man vairs nebija ko iebilst, un es izspēlēju savu pēdējo stipro argumentu.

— Kas notiks, ja Korpuss uzzinās, ka esat savervējis pie sevis darbā bijušo noziedznieku? Mūs abus nošaus rītausmā.

Tagad bija pienākusi viņa kārta smieties. Es te neredzēju neko uzjautrinošu un pacietīgi gaidīju, līdz viņš beigs.

— Pirmkārt, manu zēn, es jau arī esmu Korpuss, tas ir, tā vadītājs, un, kā tu domā ir mans vārds? Haralds Pīters Inskins, lūk tā!

— Vai tik ne tas pats Inskins…

— Tas pats. Nenotveramais Inskins. Cilvēks, kurš lidojuma vidū aplaupīja Farondmenu un pazudināja vēl veselu rindu valdības pasākumu. Es ceru, ka jūs jaunības gados tikāt to lasījis? Mani savervēja tāpat kā jūs pašlaik.

Viņš turēja mani āķa galā un zināja to, bet tagad nolēma piebeigt galīgi.

— Bet no kurienes, jūsuprāt, rodas pārējie aģenti? Es, protams, nerunāju par tiem neattīstītajiem indivīdiem, kas nāk no mūsu tehniskajām skolām, bet gan par īstajiem aģentiem. Par tiem, kuri plāno operācijas, veic visus priekšdarbus, bet pēc tam plūc laurus. Viņi ir krāpnieki. Visi līdz pēdējam. Bet visu, ko tie prata darīt vislabāk, viņi tagad dara Korpusam. Jūs pabrīnīsieties par dažu labu no problēmām, kas rodas lielajā, neaptveramajā un trokšņainajā visumā. Vienīgie, ko mēs varam aicināt pie mums strādāt, ir tie, kuri jau agrāk veiksmīgi darbojušies tādā mērogā. Nu, kā?

Viss norisinājās tik strauji, ka neatlika laika pat padomāt. Man droši vien vajadzēja strīdēties, tomēr smadzenes jau bija pieņēmušas lēmumu. Biju gatavs piekrist, es nevarēju pateikt «nē».

Šo to gan zaudēju, tomēr cerēju iegūt daudz vairāk. Lai arī man būs brīvība darba laikā, tomēr es taču strādāšu kopā ar cilvēkiem. Vecās attiecības būs beigušās. Es atkal kļūšu par sabiedrības locekli.

No šīs domas man kļuva silti ap sirdi. Vismaz vientulībai nu ir beigas. Draudzība atlīdzinās to, ko zaudēju.

4. nodala

Nekad vēl dzīvē nebiju tā kļūdījies. Cilvēki ar kuriem es satikos, bija pārsteidzoši truli. Viņi apgājās ar mani kā ar kaut kādu sīku gariņu, un es nekādi nespēju saprast, kā esmu šeit nokļuvis. Saprast jau, protams, sapratu, atmiņa man ir laba. Pakāpeniski es iekļāvos šai vidē.

Mēs atradāmies uz pavadoņa, tas bija acīm redzami, tomēr es ne mazākajā mērā nestādījos priekšā, pie kādas planētas vai saules sistēmas. Tas bija pilnīgi slepeni, bet šī vieta acīmredzot arī bija Korpusa pilnīgi slepenais galvenais štābs un skolas pamata bāze.

Skola man patika. Tas bija vienīgais, kas mani atturēja no sajukšanas. Stulbeņi sēdēja un kala, bet man materiāls padevās viegli. Tikai tagad es sāku saprast, cik pelēkas bijušas manas operācijas. Ar to tehniku un ierīcēm, par kurām uzzināju, es agrāk būtu varējis kļūt reizes desmit spēcīgāks un viltīgāks. Šī doma man pamatīgi iesēdās galvā, riebīgi čukstot ausīs depresijas un skumju minūtēs.

Mācību priekšmeti gadījās gan truli, gan arī nepanesami garlaicīgi. Pusi laika aizņēma darbs ar arhīviem — Korpusa neskaitāmo uzvaru un dažu zaudējumu studēšana. Brīžiem mani pārņēma nāvīgas ilgas, bet es sapratu, ka tā ir pārbaudes perioda daļa — pavērot, vai tik mani nevelk pagātnes atmiņas. Es tomēr tās apspiedu, tāpat kā žāvas un domās sakoncentrējos. Ja jau es nevaru neko te izmainīt, tad man jāatrod kaut kas tāds, kas pieliktu punktu šim katorgas darbam.

Tas nenācās viegli, tomēr es to atradu. Pēc neilga laiciņa biju jau visu izlūkojis un noskaidrojis. Ar to nodarboties gan nācās laikā, kamēr visi gulēja, taču tas padarīja meklējumus savā ziņā pat interesantākus.

Kad lieta nonāca līdz atslēgu atvēršanai un seifu uzlaušanai, biju spiests atzīst, ka tas nav nekāds darbs.lnskina personīgo apartamentu durvis slēdzās ar reversīvu vecā tipa cilindru, kuru atvērt bija pavisam viegli. Man vajadzēja ieiet pa durvīm mierīgi, bez trokšņa un arī tā, lai Inskins mani dzirdētu. Iedegās gaisma, viņš sēdēja gultā, pavērsis pret mani 0,75 kalibra pistoles stobru.

— Jūs droši vien esat sajucis prātā, di Grīz, — viņš noņurdēja. — Ielīst manā istabā nakts laikā! Es varēju jūs nošaut!

— Nē, nevarējāt, — es atbildēju, tiklīdz viņš bija noslēpis ieroci zem spilvena.

— Tik ziņkārīgs cilvēks kā jūs, vispirms runā, pēc tam šauj. Un pie tam visas šīs nakts kaislības nebūtu notikušas, ja jūsu ekrāns būtu ieslēgts un es varētu jūs izsaukt.

Inskins nožāvājās un no gultas galvgalī esošā automāta ielēja sev glāzi ūdens.

— Tas, ka esmu Speciālā Korpusa galva, vēl nenozīmē, ka man būtu jāstrādā visa Korpusa vietā. Man dažreiz arī jāguļ. Ekrāns ir ieslēgts vienīgi īpaši svarīgiem paziņojumiem, bet ne katram aģentam, kuram vajadzīgs mierinājums.

— Vai tik tas nenozīmē, ka esmu nokļuvis mierinājumu gaidošo kategorijā? — pēc iespējas saldāk pajautāju.

— Ievietojiet sevi jebkurā jūs apmierinošā kategorijā, velns parāvis, — viņš norēja atkal atkrītot gultā. — Un tāpat pārvietojiet sevi koridorā un atnāciet rīt darba laikā.

Man kļuva viņa žēl. Viņš tik ļoti gribēja gulēt un centās iemigt pēc iespējas ātrāk.

— Vai jūs ziniet, kas tas tāds? — es pajautāju, pabāžot zem viņa garā, pārdauzītā deguna lielu spīdošu fotouzņēmumu. Viena acs lēnām pavērās.

— Liels kara kuģis, pēc izskata līdzīgs Impērijas kuģiem. Bet tagad, galu galā, vācieties prom! — viņš nostenēja.

— Lieliska apķērība tik vēlai stundai, — es viņam laipni teicu.

— Tas ir pēdējais augstākās klases Impērijas linkors. Neapšaubāmi, viena no visvarenākajām iznīcības mašīnām, kāda jebkad radīta. Pilnīga aizsargājošā ekranizācija pusjūdzes diametrā un apbruņojums, spējīgs pārvērst radiaktīvos pelnos jebkuru šodien eksistējošu flotili…

— Neskaitot to faktu, ka pēdējais linkors tika pārvērsts metāllūžņos vairāk nekā tūkstoš gadus atpakaļ, — viņš nomurmināja.

Palūkojos apkārt un pieliku lūpas pie viņa auss — lai izslēgtu pārpratumu. Es runāju klusi, bet skaidri.

— Taisnība, taisnība, — es teicu. — Bet vai jūs neizbrīnīsieties, kaut vai MAZLIET, ja es pateikšu, ka viens no tiem tiek būvēts ŠODIEN?

O, to vajadzēja redzēt! Sega aizlidoja uz vienu pusi, bet Inskins aizlēca uz otru. Ar vienu ātru un precīzu kustību viņš pārgāja no guļus stāvokļa uz stāvošu un ķērās pie fotouzņēmuma pētīšanas. Pidžammā viņš, protams, diez kā vis neizskatījās: stūrains ķermenis uz zoss kā- jelēm. Bet, ja kājas bija tievas, tad balss gan ļoti rešņa.

— Runājiet, di Grīz, runājiet, velns jūs rāvis! — viņš norūca.

— Kādas muļķības par kara kuģi? Kas to būvē?

Pirms sāku runāt, es nesteidzīgi sameklēju nagu vīlīti, efektīgi atmetu roku un sāku apstrādāt pirkstu. Ar acs kaktiņu es redzēju, kā viņa seja kļūst purpursarkana. Tā bija neliela atriebība.

— Norīkojiet di Grīzu arhīvā, lai viņš labāk orientētos. Rakties putekļainās, smirdošās gadsimtiem vecās pakās ir tieši tas, kas nepieciešams Džeimsa di Grīza brīvajam garam. Iemāciet viņam disciplīnu. Parādiet viņam, uz kā turas Korpuss. Bez tam arhīvā jau sen vajadzēja ieviest kārtību.

Inskins atvēra muti, atgāzās atpakaļ un no jauna to aizvēra. Viņš neapšaubāmi saprata, ka dotajā gadījumā, lai lietu nevilktu garumā, labāk mani nepārtraukt. Es smaidīju. Pēc tam pamāju un turpināju:

— Tādā veidā jūs gribējāt noturēt mani uz pareizā ceļa. Salauzt manu garu ar ieganstu «izstudēt dažas ziņas par Korpusa darbību». Šai ziņā jūsu plāns izgāzās, notika kas cits. Metodiski pētot arhīvu, es atzinu to par visai interesantu. īpaši sistēmu «S&M» — kategoriza- tors un atmiņa. Šī ēka ir pilna ar ierīcēm, kas savāc ziņas un atskaites no visas Galaktikas, visu klasificē, novieto attiecīgā kategorijā un fiksē atmiņā. Es izraku to informācijā par lidojumiem, ko biju pasūtījis priekš sevis. Vienmēr esmu interesējies par šiem jautājumiem…

— Kā tad ne, — Inskins mani pārtrauca. — Savā laikā jūs nozagāt ne vienu vien kuģi.

Es veltīju viņam rūgtuma pilnu skatienu un lēnām turpināju.

— Neuzmākšos jums ar visiem sīkumiem, redzu, ka jūs tāpat ļoti nepacietīgi gaidāt, bet gala rezultātā es uzgāju, lūk, šo rasējumu.

Viņš izrāva man to no pirkstiem, kad nebiju vēl paguvis to izvilkt.

— Un kas tas tāds ir? — viņš nomurmināja, ar acīm pārskrienot attēlam.

— Tas taču ir visparastākais lieljaudas pasažieru kuģis. Tas ir tāds pats kara kuģis kā, piemēram, es.

Nav viegli runāt un vienlaicīgi nicīgi viebt lūpas. Es tomēr pacentos to izdarīt.

— Protams, jūs to neatradīsiet Līgas kara kuģu reģistrā. Taču es jau teicu, ka no tā šo to saprotu. Man likās, ka kuģis ir pārāk liels paredzētajiem mērķiem. Tas aprij milzumu degvielas. Un turklāt pietiek arī veco kuģu. Tas vedināja mani uz pārdomām, un es pasūtīju visu to kuģu sarakstu, kas būvēti pārskatāmā pagātne un ir attiecīgi lieli. Jūs varat iedomāties manu pārsteigumu, kad «S&M» pēc trīs minūšu ilgām pārdomām iedeva man sarakstu tikai sešu rindiņu garumā. Viens bija uzbūvēts citas Galaktikas apguvei un, cik mums zināms, vēl aizvien atrodas ceļā. Atlikušie pieci visi ir D-tipa, būvēti lielās ekspansijas laikā, kad tika pārvietotas milzīgas ļaužu masas. Mūsu laikam tie ir daudz par lieliem.

Man nekādi nedeva miera doma: kam gan var izmantot tik lielu kuģi. Es virzījos atpakaļ pagātnē, ar «S&M» palīdzību apskatot visu kosmosa apgūšanas vēsturi, lai atrastu ko līdzīgu. Un, lūk, Impērijas Zelta Laikmetā atradu iekarojumiem paredzētu augstākās klases kara kuģi. Kompjūters pat uztaisīja man šo attēlu.

Inskins paķēra abus uzņēmumus un sāka tos atkal salīdzināt. Es stāvēju viņam aiz muguras un norādīju uz pašām interesantākajām detaļām.

— Ievērojiet, mašīnu zāle praktiski nav izmainīta, lūk, arī kravas tilpnes. Šī būve acīmredzot iezīmēta plānā pēdējā brīdī un to ir pavisam viegli nojaukt, liekot vietā ieroču torni. Korpusi ir identiski. Izmaiņas te, pārbīde tur, un smagais kravas nesējs top par ātru linkoru. Šīs izmaiņas var izdarīt būvēšanas laikā, bet pēc tam atzīmēt rasējumā. Pēc zināma laika kāds Līgā atklās, ka kuģis ir pabeigts un var startēt. Var jau, protams, teikt, ka tā ir sagadīšanās — tikko uzbūvētais kuģis sešās vietās ir pilnībā tāds pats kā gadu tūkstošus atpakaļ radītais. Bet, ja jūs tā domājat, tad es likšu simtu pret vienu, ka kļūdāties.

Nekādas derības tai naktī nenotika. Inskinam bija tāda pati oža uz visādām aizdomīgām lietiņām kā man. Ģērbjoties viņš turpināja uzdot jautājumus.

— Bet kā sauc to miermīlīgo planētu, kas būvē šo pagātnes briesmoni.

— Cittanuvo. Ziemeļu Kroņa zvaigznes otrā planēta. Vienīgā apdzīvojamā planēta tai sistēmā.

— Nekad neesmu par to dzirdējis, — teica Inskins, atverot sava kabineta durvis. — Tā var būt gan laba, gan slikta zīme. Ne jau pirmo reizi nelaime nāk no tādām vietām, par kuru esamību pat nenojaut.

Ar to dabisko savaldību, kas viņam bija tik raksturīga, Inskins savā pultī nospieda steidzamā izsaukuma pogu. Gandrīz tai pašā brīdī miegaini klerki un asistenti atnesa pierakstus un atskaites. Mēs ieurbāmies tajos.

Kautrība neļauj man runāt pirmajam, bet visai ātri Inskins nonāca pie tā paša secinājuma. Viņš aizlidināja mapi kabineta otrajā pusē un drūmi palūkojās uz austošo rītu.

— Jo vairāk es skatos uz to, jo aizdomīgāk tas viss kļūst. Pirmajā acumirklī šķiet, ka planētai nav nekādu motīvu kara kuģa izmantošanai. Tomēr viņi to būvē, tas ir neapšaubāmi, šajā jautājumā es varētu derēt uz tūkstoš kredītu zīmju kaudzi, kas būtu mūsu mājas augstumā. Un tomēr, ko viņi ar to gatavojas darīt? Kad tas būs gatavs? Pie viņiem attīstās kultūra, nav bezdarba, ir smago metālu pārpilnība, lieliski veikali viņu ražotajām precēm. Nav asiņainu sadursmju un tamlīdzīgu lietu. Ja nebūtu šā kara kuģa, to varētu nosaukt par ideālu Līgas planētu. Man jāuzzin par viņiem pēc iespējas vairāk.

— Jau paziņoju uz kosmoostu, protams, jūsu vārdā, — es teicu.

— Tiek gatavots ātrgaitas kuteris. Ne vēlāk kā pēc stundas es varu izlidot.

— Neskrieniet man pa priekšu, di Grīz, — viņš ledainā tonī atbildēja. — Pagaidām vēl es dodu pavēles un tieši es atļaušu jums komandēt, kad pienāks laiks.

Lai pabīdītu viņu man vajadzīgajā virzienā, es kļuvu smaidīgs un paklausīgs.

— Es taču, šef, cenšos palīdzēt jums iegūt vairāk informācijas. Tā jau nav reāla operācija, bet tikai izlūkošana. Es varu to izpildīt ne sliktāk par jebkuru citu aģentu. Un tas taču palīdzēs iegūt man pieredzi, tik nepieciešamu, lai dabūtu kaut kādu pakāpi…

— Labi, — Inskins pārtrauca. — Pietiek pļāpāt. Varat iet. Noskaidrojiet, kas notiek. Un tūdaļ pat atpakaļ. Nekādas pašdarbības, tā ir pavēle!

Man likās, ka attiecībā uz pašdarbību viņš stipri šaubās. Un viņam bija taisnība.

5. nodala

Apgādes un dokumentācijas nodaļas iedeva man visu nepieciešamo. Virs horizonta, tīra un skaidra, augstu stāvēja saule, kad mana kuģa sudrabotais korpuss pacēlās virs pelēkā lauka un aizšāvās kosmosā.

Ceļojums aizņēma dažas dienas, kas bija vairāk nekā pietiekami, lai es pagūtu sistematizēt savas zināšanas par Cittanuvo. Un jo vairāk es uzzināju, jo mazāk sapratu, kādēļ viņiem vajadzīgs kara kuģis. Cittanuvo otreizēji kolonizēja no Cellīnijas sistēmas, bet es jau biju bijis šais rajonos agrāk. Viņi visi apvienojās brīvās savienībās, dažreiz strīdējās savā starpā, bet fīdz sadursmēm lieta nenonāca. Viņi, tāpat kā visi, pret karu izjuta pretīgumu.

Un viņi slepus būvēja kara kuģi?

Galu galā man apriebās par to domāt, un, izmetis no galvas šīs domas, es ķēros pie kāda interesanta šaha uzdevuma. Laiks pagāja ātri, un beidzot kuģa ekrānos iemirdzējās Cittanuvo.

Viens no maniem vissvarīgākajiem principiem skanēja: «Slepeno nevajag speciāli slēpt». Burvju mākslinieki to sauc par uzmanības novēršanu. Dodiet cilvēkiem iespēju redzēt visu, ko jūs gribat, un viņi nemūžam neiedomāsies, ka aiz tā kaut kas slēpjas. Tādēļ arī, veicot ļoti efektīvu manevru, piezemējos pašā lielākajā planētas kosmodromā, dienas vidū. Sagatavojies darbam, jau biju ietērpies attiecīgās drānās un izkāpu no kuģa, tā amortizatoriem vēl vibrējot. Ar platīna sprādzi piesprādzējis kažokādas apmetni, es devos lejā pa trapu. Mazais M-3 robots — stiprinieks dārdināja iepakaļ ar manu bagāžu. Ignorēdams drudžaino aktivitāti pie muitas, es devos uz Galveno izeju. Un tikai tad, kad formā tērpies ierēdnis pieskrēja man klāt, atļāvos pievērst nicinošu uzmanību arī apkārtnei.

Pirms viņš bija sācis runāt, es piegāju pie durvīm un apstājos.

— Šeit pie jums ir brīnišķīga planēta! Lielisks klimats! Ideāla vietiņa vasarnīcai. Atsaucīgi, vienmēr izpalīdzīgi ļaudis. Man tas patīk. Esmu jums ļoti pateicīgs. Liels paldies, ka sagaidījāt. Es esmu Lielais Kņazs Sant-Anželo. — Es ar entuziasmu pakratīju viņa roku, tai pat laikā ieliekot tur simtvienību kredītbiļeti.

— Bet tagad jūs, protams, saprotiet, ka muitniekiem nav ne mazākās nepieciešamības pārbaudīt šo te manu bagāžu. Neatņemsim man laiku. Kuģis ir atvērts, viņi var pārbaudīt visu, ko vien vēlas.

Manas manieres, drēbes, dārglietas, vieglums, ar kuru es šķīros no naudas, un lieliskie čemodāni varēja nozīmēt tikai vienu. Tāds bagāts cilvēks nenodarbosies ar kontrabandu. Kalpotājs man kaut ko nomurmināja ar smaidu, pateica dažus vārdus telefonā un viss bija nokārtots.

Muitnieku bariņš salīmēja birkas uz manas bagāžas, pieklājības pēc ieskatījās dokumentos un atlaida. Es visiem paspiedu rokas, ne jau vienkārši paspiedu, protams, un devos tālāk. Taksometrs bija izsaukts, vadītājs piedāvāja kādu viesnīcu. Es piekrītoši pamāju, vērojot, kā robots iekrauj bagāžu.

Kuģis bija pilnībā tīrs, viss, kas man bija nepieciešams darbam, atradās manā bagāžā. Šis tas bija nāvējošs un sprāgstošs un, atklāšanas gadījumā, es iekultos lielās nepatikšanās. Patvēries viesnīcā, es gribēju pārmainīt drēbes un ārieni. Robots tikmēr pārbaudīja istabas, meklējot tajās bagus.

Šie Korpusa roboti ir lieliska lietiņa. Tie izskatās un darbojas tieši tāpat kā vienkāršie M-3. Taču tikai ārēji. Smadzenes tiem ir teicamas, ne sliktākas kā vislabāko firmu robotiem. Bez tam, vēl robota stūrainais ķermenis bija burtiski piebāzts ar visdažādākajām ierīcēm un rīkiem.

Viņš lēnām pārvietojās pa istabu, pārnesa manu bagāžu un izlika mantas, tai pat laikā neaizmirstot rūpīgi izpētīt katru virsmas laukumiņu. Pabeidzis viņš apstājās un skaidri paziņoja:

— Visas istabas pārbaudītas. Atklāts tikai viens optiskais bags šajā sienā.

— Vai tad var norādīt ar pirkstu uz to? — es teicu robotam.

— Tas taču var izraisīt novērotājā aizdomas.

— Nē, nevar, — ar mehānisku pārliecības intonāciju balsī atteica robots. — Es to nedaudz aizķēru un tas vairs nedarbojas.

Ar šādām garantijām es droši nometu greznās drānas un uzvilku Līgas Lielās Flotes admirāļa melno formu. Es biju to dabūjis ar visiem izgreznojumiem, zelta uzplečiem un pilnu dokumentu komplektu. Nedomāju, ka tā mani stipri greznoja, tomēr uz Cittanuvo spēja radīt vajadzīgo iespaidu. Tāpat kā uz daudzām citām planētām, arī te labi zināja uniformu nozīmi. Izsūtāmie zēni, sētnieki, klerki — visi bija ietērpti sev raksturīgā formā. Mans melnais mundieris izskatījās ļoti iespaidīgi un tam noteikti pievērsīs uzmanību.

Pirms pametu viesnīcu, es uzvilku garu apmetni, kurš pilnībā nosedza mundieri, bet ar zeltā mirdzošo galvassegu un dokumentu pilno somu radās problēmas.

Pagaidām vēl nezināju visas pseidorobota M-3 iespējas. Varbūt viņš palīdzēs?

— Ei, tu, sīkais un plecīgais, — es pasaucu, — vai tev ir kādas kastītes vai nodalījumi? Ja ir, parādi.

Nospriedu, ka robots ir uzsprādzis. Viņā bija vairāk kastīšu nekā kases aparātā: lielas, maziņas, platas, šauras, tās izlēca no robota uz visām pusēm. Vienā bija pistole, divas citas piebāztas ar granātām, pārējās — tukšas. Es ieliku cepuri vienā, ceļasomu otrā un noknak- šķināju pirkstus. Kastītes slīdēja iekšā, un viņa metāliskais ķermenis kļuva tik pat līdzens kā agrāk.:

Es uzliku «modernu cepuri, aizsprādzēju apmetni un biju gatavs. Palikušās mantas bija mīnētas: pistoles, gāze, saindētas adatas un tamlīdzīgas lietas. Sliktākajā gadījumā tas viss uzlidos gaisā.

M-3 nobrauca lejā ar liftu, bet es nokāpu pa rezerves kāpnēm. Satikāmies mēs uz ielas.

Tā kā diena vēl bija tikai pusē, es nepaņēmu helikopteru, bet noīrēju automobīli. Mēs nesteidzoties braukājām pa šo valsti un līdz ar tumsiņu bijām pie prezidenta Ferraro mājas.

Kā jau pienākas bagātas planētas galvam, māja bija lieliska. Mani slepenie sagatavošanās darbi izrādījās vienkārši smieklīgi, lai neteiktu vairāk.

Kopā ar savu trīssimtkilogramīgo robotu izgāju cauri apsardzei un signalizācijai bez jebkādām problēmām, mani pat neaizturēja. Prezidents Ferraro, vecpuisis, patreiz pusdienoja. Tas ļāva man bez uztraukumiem apsekot viņa kabinetu.

Tur nebija pilnīgi nekā. Nekā, kas būtu saistīts ar karu un kara kuģiem. Bet, ja es būtu šantāžists, tad gan cita lieta. Te varēja atrast arī šo to vēl ļaunāku par politisko korupciju.

Kad Ferraro pēc pusdienām atgriezās kabinetā, tur bija tumšs. Es dzirdēju, kā viņš noburkšķēja kaut ko par kalpotājiem un sāka taustīties pēc slēdža.Vēl pirms viņš bija to sataustījis, robots aizvēra durvis un ieslēdza gaismu.

Es sēdēju pie galda, manā priekšā atradās visi viņa personiskie papīri, ko pieturēju ar pistoli, bet seju centos savilkt baismīgi nežēlīgu. Kamēr viņš vēl nebija attapies no šoka, es nokomandēju:

— Nāciet šurp un sēdieties, ātri!

Tajā pat brīdī robots pagrūda viņu tā, ka nebija nekādas izvēles — vienīgi paklausīt.

Acis prezidentam izspiedās uz āru, rīklē iekņudzējās, kad viņš bija ieraudzījis savus papīrus uz galda. Nedodot iespēju attapties, es pa- grūdu viņam zem deguna savu grāmatiņu.

— Es esmu Līgas Lielās Flotes admirālis Tars. Lūk, te ir manas pilnvaras. Varat arī pārbaudīt.

Dokumenti nebija atšķirami no īstajiem, tādēļ es neuztraucos. Ferraro sāka nesteidzīgi studēt grāmatiņu, pēc tam ar ultravioleto gaismu pārbaudīja zīmogus. Tas viņam deva laiku attapties un pāriet pretuzbrukumā.

— Ko nozīmē šī jūsu rīcība? Jūs ielauzāties manā kabinetā, izdarot zādzību ar uzlaušanu…

— Jūsu stāvoklis ir drausmīgs, — es teicu aizkapa balsī.

Pēc maniem vārdiem pār Ferraro seju pārslīdēja ēna. Tikmēr turpināju:

— Es arestēju jūs par sazvērestību, izspiešanu, zādzību un vēl daudz ko citu, kas galīgi kļūs skaidrs pēc šo dokumentu izpētes. Ņemiet ciet viņu!

Mana pēdējā pavēle attiecās uz robotu, kurš lieliski spēlēja savu lomu. Viņš panācās uz priekšu un satvēra prezidentu ap jostasvietu.

— Es varu paskaidrot — viņš sāka lūgties.

— Es varu visu paskaidrot. Nevajag apvainot mani visā. Es nezinu, kas jums tur ir par papīriem, tādēļ neapgalvošu, ka tie visi ir viltoti. Bet jūs taču zināt, ka man ir daudz ienaidnieku. Ja vien Līga zinātu, cik grūti ir vadīt šo atpalikušo planētu…

— Nu labi, pietiek, — es viņu pārtraucu ar rokas mājienu. — Uz visiem jautājumiem atbildēsiet tiesas priekšā. Bet tagad atbildiet tikai uz vienu.

— Kādēļ jūs būvējat kara kuģi?

Šis cilvēks bija liels aktieris. Viņa acis plaši iepletās, žoklis atkārās, un viņš sabruka krēslā, it kā būtu dabūjis ar āmuru pa galvu, kad viņš atkal spēja runāt, vārdi jau bija lieki. Visā viņa izskatā atspoguļojās apvainota nevainība.

— Kādu kara kuģi? — viņš izdvesa.

— Augstākās klases kara kuģi, kurš tiek būvēts Cittanuvo dokos. Atbilstoši šiem rasējumiem. — Es uzmetu tos viņam uz galda un norādīju augšējos stūrus. — Bet te arī jūsu pašrocīgie paraksti.

Ferraro vēl aizvien nebija atguvies. Viņš paķēra papīrus un sāka tos pētīt, es viņu nesteidzināju. Beidzot viņš tos atgrūda un papurināja galvu.

— Neko nezinu ne par kādu kara kuģi. Šie ir jaunā pasažieru lainera rasējumi. Tas ir viss, kas man zināms. Un tur patiesi stāv mans paraksts.

Savu nākošo jautājumu es izteicu ļoti rūpīgi, lai tā jēga katrā ziņā tiktu saprasta.

— Un tā, jūs noliedzat, ka kaut ko zināt par augstākās klases linkora būvi saskaņā ar šiem rasējumiem?

— Šie ir parasti pasažieru — kravas lainera rasējumi. Vairāk es nezinu.

Viņam bija apvainota bērna sejas izteiksme. Es atgāžos krēslā, atslābinājos un izvilku cigāru.

— Paklausieties šo to par robotu, kurš jūs tur, — es iesāku. Viņš neizpratnē paskatījās uz mani, acīmredzot satraukumā nebija ievērojis, ka mūsu sarunas laikā robots viņu visu laiku turējis ap vidukli.

— Tas nav parasts robots, viņa pirkstu galos iemontēti ļoti interesanti aparātiņi: termopāri, galvanometri un tamlīdzīgi. Kamēr mēs sarunājāmies, viņš reģistrēja jūsu ķermeņa temperatūru, asinsspiedienu, sviedru daudzumu un vēl daudz ko citu. Citiem vārdiem sakot, jūsu priekšā ir visai efektīvs un operatīvs melu detektors. Tūlīt jūs dzirdēsiet, kā esat melojis.

Ferraro atsprāga no robota rokām tā, it kā tās būtu indīgas čūskas. Es izpūtu skaistu dūmu gredzenu.

— Saki, — teicu es robotam, — vai šis cilvēks mūsu sarunas laikā meloja.

— Daudz, — robots atbildēja. — Tieši 74 % no viņa teiktā ir meli.

— Ļoti labi, — es pamāju, gatavojoties aizcirst pēdējās durvis manā slazdā.

— Tātad viņš zināja visu par linkoru?

— Subjekts nezināja par linkoru, — robots iebilda. — Visi viņa paziņojumi sakarā ar kuģi, kā arī tā konstrukciju bija negatīvi.

Tagad bija pienākusi mana kārta izbolīt acis. Bet Ferraro kļūtu daudz vieglāk, ja vien viņš zinātu, ka mani nemaz neinteresē visas viņa izdarības! Tas, protams, bija man sitiens zem jostasvietas, tomēr nedrīkst zaudēt galvu. Es piespiedu sevi domās atgriezties pie izejas punkta un apdomāt situāciju.

Ja prezidents Ferraro nezināja par linkoru, tad iznāk, ka viņš kalpo tikai aizsegam. Bet kas tad ir īstais vainīgais? Kāda militāristu kliķe, kura grib gāzt prezidentu un sagrābt varu? Es vāji orientējos planētas iekšējās lietās un nolēmu ņemt Ferraro sev par palīgu.

To izdarīt vairs nebija grūti, nevajadzēja pat piedraudēt publicēt viņa galdā atrastos dokumentus. Izmantojot šos papīrus, es varēju piespiest viņu dejot pēc manas stabules. Taču tas nebija nepieciešams. Tikko biju parādījis viņam abus rasējumus un norādījis uz to līdzību, viņš visu saprata. Neapšaubāmi, viņam bija vieglāk nekā man atrast to, kas izmantoja viņu kā ieroci savās rokās. Par dokumentiem mēs pēc klusas vienošanās aizmirsām.

Nolēmām, ka nākamais solis būs Cerentolas doki. Prezidents jau sāka apdomāt, kā izmantot situāciju pret saviem politiskajiem ienaidniekiem. Es liku viņam saprast, ka Līga vēlas apturēt linkora celtniecību. Un tikai pēc tam lai spēlē politiku pret saviem oponentiem.

Vienojušies par to, mēs izsaucām automobīli, apsardzes vadu un devāmies uz dokiem, ceļš uz kurieni aizņēma četras stundas. Pa ceļam mēs pārspriedām savas uzvedības līniju.

Doka priekšnieku sauca Rokka. Kad mēs atbraucām, viņš laimīgi gulēja. Tomēr ne ilgi. Uniformu un pistoļu parāde ātri viņu atmodināja. Man likās, ka viņš ir tāds pats zaglēns un melis kā Ferraro. Nevainīgs cilvēks nevarēja tik stipri izbīties.

Izmantodams situāciju, es pieliku viņu pie sava staigājošā melu detektora un sāku uzdot jautājumus.

Vēl nepabeidzis mūsu «sarunu», es jau sāku aptvert situāciju. Tā bija se.kojoša: kuģu būves doka priekšnieks ne mazākajā mērā nenojauta tā patieso dabu.

Kāds cits, mazāk pārliecināts par sevi, vai bez tik lielas dzīves pieredzes, šai brīdī jau varētu sākt šaubīties. Es — ne. Kuģis vēl aizvien sešās vietās sakrita ar linkoru, bet es neticēju nejaušām sakritībām. Kādu ceļu izvēlēties? Ja ir iespējami divi ceļi — izvēlies vienkāršāko!

Tikai neapstāties pie muļķīgām izredzēm un nejaušībām.

No jauna uzmetis acis pirmajam rasējumam, es atkal pievērsu uzmanību piebūvei. Lai laineri pārvērstu kara kuģī, pirmām kārtām vajadzēja novākt to.

— Rokka! — es draudīgi ierēcos. — Paskaties uz šiem rasējumiem, uz šo izvirzījumu, lūk, te. Vai tas vēl aizvien piestiprināts pie kuģa?

Viņš papurināja galvu un atbildēja:

— Nē, rasējumus izmainīja. Mēs uzstādījām jaunu pretmeteorītu iekārtu planetāro asteroīdu slāņu caurbraukšanai.

Es atvēru savu somu un izvilku rasējumu.

— Vai jūsu iekārta gadījumā neatgādina šo te? — es pastiepu viņam rasējumu.

Viņš domīgi berzēja pazodi, pētot shēmu.

— Laikam jā, — viņš nedroši atbildēja. — Es nevaru pateikt precīzi, jo visas šīs detaļas uz mani neattiecas. Es atbildu par darbu kopumā. Taču šī detaļa ir ļoti līdzīga tai, kura tikko tika uzstādīta. Liels daikts. Cik mēs iztērējām…

Tas, bez šaubām, bija linkors! Te pēkšņi viens vārds no Rokkas sacītā ķēra mani kā zibens.

— Uzstādīta! — es iekliedzos. — Jūs teicāt — uzstādīta?!

Rokka pat atvirzījās no mana kliedziena.

— Jā, — viņš nedroši atbildēja. — Es pat atceros, cik lielas bija grūtības…

— Un vēl kas? — es viņu pārtraucu. Auksti sviedri tecēja man pār muguru.

— Dzinēji, vadiba, tas arī ir uzstādīts?

— Jā, protams, — viņš atbildēja. — Vai tad jūs nezināt? Parastais grafiks tika stingri saspiests, kas izraisīja veselu lērumu neparedzētu grūtību.

Tagad auksti sviedri plūda pa mani straumēm. Sākotnējais termiņš bija saīsināts gandrīz par gadu. Un nebija vairs nekādu iemeslu, lai to vēl saīsinātu.

— Mašīnas! Ieročus! — es ierēcos.

— Pie kuģa! Ja tā celtniecība jau pabeigta, mums būs milzīgas nepatikšanas un ne ar ko nesalīdzināmas grūtības.

Apsardze ieslēdza sirēnas un prožektorus un, nospiežot akseleratorus fīdz grīdai, mēs kā mirdzoša bulta naktī traucāmies uz stāpeļiem un ielidojām pa vārtiem.

Taču tik un tā nokavējām. Naktssargs kā traks sāka māt ar rokām un mēs apstājāmies.

Kuģa nebija.

Rokka nekādi nespēja tam noticēt. Viņš klīda pa tukšo laukumu turp un atpakaļ. Es ielīdu automobīļa pakaļējā krēslā un nikni kožļāju cigāru, saukājot sevi par pēdējo idiotu.

Ignorējot acīm redzamus faktus, es kā muļķis biju iedzinis sev galvā, ka planētas valdība piedalās šai celtniecībā. Tā, protams, piedalījās, taču vienīgi kā aizsegs. Es sajutu žurku — nerūsējošā tērauda žurku. Žurku, kas darbojās tā, kā būtu rīkojies es pirms atgriešanas sabiedrībā.

Tagad, kad grauzējs bija aizšmaucis, man radās ideja, ar ko sākt meklējumus.

Pie mums grīļodamies pienāca kuģu būvētavas priekšnieks Rokka, kas tika sagrābts aiz matiem, un pār viņa galvu gāzās izmeklētu lamu straume. Prezidents Ferraro izvilka pistoli un nebija saprotams, kā viņš taisās ar to rīkoties un par ko kļūt: par slepkavu vai pašnāvnieku. Man bija vienalga. Viss, ko varēja no viņa gaidīt, un viss, kas spēja viņu uztraukt, bija nākošās vēlēšanas, kurās viņa vēlētāji un politiskie pretinieki nepiedotu kuģa zaudēšanu. Manas problēmas bija daudz sarežģītākas.

Man vajadzēja atrast linkoru, vēl pirms tas sāks sirot pa Galaktiku.

— Rokka! — es uzsaucu. — Nāciet uz mašīnu. Es gribu apskatīt jūsu atskaites, visas jūsu atskaites, es gribu to izdarīt nekavējoties.

Viņš ar grūtībām ielīda mašīnā, droši vien vēl nesaprotot, ko no viņa grib. Pēc tam, ievērojis, ka ir vēl tumšs, novilka;

— Bet admirāli… šai laikā… visi vēl guļ…

Es jau ievilku elpu, lai sāktu kliegt, taču to darīt vairs nevajadzēja. Acīmredzot viņš visu saprata, pēc manas sejas izteiksmes un paķēra radiotelefona klausuli.

Parasti es ienīdu šo birokrātisko kārtību, šos papīra blāķus, taču tagad es par to biju pateicīgs. Šie ļaudis bija izstrādājuši veselu zinātni. Neviens papīrelis nepazudīs, bet, ja tas arī notiks, tad par to tiks sastādīts dokuments piecos eksemplāros. Viņi sagāza man uz galda memorandu, atmiņu pierakstus, norakstīšanas aktus, dažādus pieprasījumus.

Man vajadzīgie fakti burtiski noslīka šajās papīra katakombās. Taču neko nevarēja darīt. Nesāku meklēt pirmos faktus, tas būtu pārāk ilgi, bet sakoncentrēju visu uzmanību uz pēdējām izmaiņām, tādām, kā ieroču tornis. Tam vajadzēja ātri uzrādīt vainīgos.

Beidzot arī klerki saprata, ko es no viņiem gribu. Iedegušies patriotisma liesmās un savu priekšnieku bargo balsu uzmundrināti, viņi sāka rosīties steidzīgāk. Tagad pietika vienīgi norādīt meklējumu virzienu, un attiecīgie dokumenti jau atradās manās rokās.

Soli pa solim viss sāka noskaidroties. Smalks viltojumu, kukuļu, līkloču ceļa un dokumentu viltošanas tīmeklis. To visu varēja radīt vienīgi man līdzīga galva. Es pat iekrekšķējos no skaudības. Kā jau visas lielas idejas, šī bija ārkārtīgi vienkārša.

Nezināmo grupa vai grupas pakāpeniski pēc sava prāta izmainīja visu celtniecības programmu. Sākumā tā neapšaubāmi bija milzīga transportkuģa celtniecības programma, pēc tam to nedaudz grozīja, bet beigās pārvērta par ko citu.

Tas tika veikts ar īsta ģēnija prātu. No dažādiem avotiem nākošas pavēles izmainīja un pārkārtoja. Ar lielām grūtībām es noskaidroju visus šos avotus. Visos gadījumos tie bija viltoti. Dažos gadījumos tie bija tik labi noslēpti, ka es sākumā vispār nespēju noticēt, kā tāda pavēle varēja iziet cauri, kamēr man paskaidroja, ka veselai rindai virsnieku bija pagaidu sekretāres, jo visas īstās sekretāres un asistenti slimoja. Visas īstās sekretāres viena pēc otras bija saindējušās ar ēdienu. Vienkārši kaut kāda epidēmija! Katru no viņām pēc kārtas nomainīja VIENA UN TĀ PATI meitene. Viņa palika katrā vietā tik ilgi, lai pārliecinātos, ka linkora celtniecības plāns virzās uz priekšu.

Šī meitene acīmredzot bija Vadītāja palīgs, kurš arī visu organizēja. Tas sēdēja šīs lietas centrā, gluži kā zirneklis savā tīklā, un raustīja diedziņus, iekustinot visu šo lietu, šo savu ideju. Mana pirmā doma bija, ka lietā jāiesaista brigāde, tomēr vēlāk es to atzinu par nepareizu. Pēc tam es pievērsos vienīgi viltojumu būtībai. Dažos gadījumos dokumenti nebija viltoti, tur mans noslēpumainais IKSS droši vien pats veica darbu.

IKSAM bija patstāvīga inženiera — dizainera palīga vieta. Viens pēc otra tika atšķetināti uz kantori ejošie pavedieni. Viņam arī bija sekretāre, kuras slimība sakrita ar darbu citās nodaļās.

Kad beidzot es piecēlos no galda, vairs nespēju saliekt muguru, tā dega, gluži kā tur būtu nokaitēta stieple. Norijis pretsāpju līdzekli, es pārlaidu acis savu palīgu nomocītajai armijai, kas kopā ar mani nebija gulējuši 72 stundas. Viņi sēdēja, atspiedušies pret mēbelēm, un gaidīja manu lēmumu. Pat prezidents Ferraro bija šeit, viņa mati bija sajukuši un kā lāstekas nokarājās pāri pierei.

— Jūs atrakāt šo noziedznieku ligzdu? — viņš jautāja, ielaizdams visus piecus pirkstus savā skalpā.

— Es atradu tos, jā, — es atbildēju. — Tikai ne noziedznieku ligzdu, bet vienu cilvēku, noziedznieku pasaules karali, kuram vairāk talantu, nekā visiem jūsu pērkamajiem birokrātiem kopā, un viņa sievieti — asistenti. Viņi visu izdarīja divatā. Viņa vārds vai pseidonīms ir Pepe Pero, viņu sauc Anželīna…

— Arestēt viņus nekavējoties! Sardze, sardze… — un Ferraro izsprāga no istabas. Es pavēlēju viņam atgriezties.

— Tas būtu bijis pats labākais, ko mēs varētu izdarīt. Bet dotajā brīdī tas ir diezgan sarežģīti, tā kā viņi ne tikai pārbūvēja linkoru, bet to arī nozaga. Tajā viss ir automatizēts, pirmajā laikā nav vajadzīga pat komanda.

— Ko jūs esat nolēmis darīt? — pavaicāja viens no klerkiem.

— Neko, — es atbildēju veca kosmosa vilka manierē.

— Līgas Flote jau devusies noziedznieku medībās un drīz jūs dzirdēsiet par to noķeršanu. Pateicos visiem par palīdzību.

6. nodala

Es to pateicu mundrā, jautrā tonī, un viņi izgāja. Kādu mirkli es apskaudu viņu svēto ticību Līgas Flotei. Bet patiesībā taču paziņojums par Floti bija tikpat nepatiess kā mana admirāļa pakāpe. Es turpināju darbu Korpusa labā. Inskinam jau vajadzēja būt saņēmušam pēdējo informāciju. Es aizsūtīju viņam psīgrammu, taču atbildes pagaidām vēl nebija. Droši vien zagļu identifikācija bija aizkavējusi atbildi.

Mans jaunais ziņojums bija kodēts, taču tā atšifrēšana neatlaidīgam cilvēkam neradītu nekādas grūtības. Es pats aiznesu to uz pārraidīšanas centru. Kad es iegāju tur, psīgrammists sēdēja savā caurspīdīgajā istabiņā. Viņa acis liecināja, ka viņš domās nav te Operators runāja kaut ko mikrofonā, noraidot ziņojumu cauri Galaktikas plašumiem.

Ārpusē šifrētāji kodēja, kopēja un pierakstīja ziņojumus, taču neviena skaņa neizkļuva cauri izolācijas sienām. Es pagaidīju, kamēr viņš pievērsīs man uzmanību un pastiepu papīra lapiņas.

— Līga, Centrālā 14, steidzami — es teicu.

Viņš pacēla uzacis, tomēr neko nesacīja. Pēc dažām sekundēm mums bija sakari ar vairākiem psīgrammistiem. Viņš lasīja kodētos signālus skaidri, rūpīgi izrunājot, bet paklusu. Viņa domas spēks pārvarēja daudzu gaismas gadu attālumu. Kad viņš bija beidzis, es savācu tekstu, saplēsu, bet gabaliņus iebāzu kabatā.

Šoreiz atbildi saņēmu visai ātri. Acīmredzot Inskins gaidīja manu ziņojumu. Mikrofonu iznesa pie šifrētājiem, bet es pats stenografēju kodu grupas.

— … kuvi dlil flie, un ja neizdarīsi, atpakaļ vari neatgriezties!

Ziņojuma beigās bija tiešs teksts un psīgrammists pasmaidīja, lasot

šos vārdus. Es sakliedzu viņam, lai neiedomājas kaut ko izpļāpāt, ziņojums ir slepens, un pretējā gadījumā es viņu personiski nošaušu. Smaids pazuda no viņa sejas, tomēr man no tā vieglāk nekļuva.

Dekodētais ziņojums neizrādijās nemaz tik ļauns, kā biju baidījies. Līdz nākamajam ziņojumam man vajadzēja tikai izsekot un sagrābt linkoru. Varēju griezties pēc palīdzības pie Līgas jebkurā laikā. Līdz darba beigām man vajadzēja palikt admirāļa amatā un turēt Inskinu lietas kursā. Mana laime būtu bijusi pilnīga, ja nebūtu tās pretīgās beigas atklātā tekstā.

Es biju dabūjis ilgi gaidīto norīkojumu. Bet kā! Sagrāb linkoru vai atvadies no galvas. Un ne vārda par maniem varonīgajiem pūliņiem nozieguma atklāšanā. Cik gan cietsirdīgā pasaulē mēs dzīvojam!

Nogurums galu galā piebeidza mani, un es devos gulēt, tā kā mans galvenais uzdevums tagad bija gulēt un gaidīt…

Patiesi, gaidīšana tagad bija vienīgais, ko varēju darīt. Neņemot vērā tādas papildu rūpes, kā kreisera personīgā izsaukšana un papildus ziņu iegūšana par zagļiem. Bet tas patiesi bija otršķirīgi attiecībā pret galveno — gaidīt sliktas ziņas. No pakaļdzīšanās viedokļa raugoties, Cittanuvo bija pati labākā vieta. Pazudušais kuģis varēja doties jebkurā virzienā. Ar katru minūti tā iespējamā atrašanās sfēra pieauga proporcionāli laikam trešajā pakāpē. Savu kreisera komandu nepārtraukti turēju pilnā kaujas gatavībā, ierobežojot viņu pārvietošanos ar simts jardiem no kuģa.

Ziņu par Pepi un Anželīnu bija ļoti maz, viņi meistarīgi jauca pēdas, nebija zināms pat, no kurienes tie ir, vienīgi neliels akcents liecināja, ka abi nav vietējie. Bija miglaina Pepes fotogrāfija — resnvaidzis ar ļaunu seju. Meitenes fotogrāfijas nebija vispār. Savas nepacietības dzīts, es piespiedu kuģa psīgrammistu nepārtraukti caurklausīt izplatījumu un ziņot man par visiem notikumiem kosmosā.

Pēc tam mēs ar navigatoru atzīmējām kartē, pārbaudot vai tie iekļaujas nozagtā kuģa iespējamās atrašanās vietā. Daži incidenti notika šajā pat apgabalā, tomēr pēc vēlākās izmeklēšanas tiem izrādījās gluži dabiska izcelsme. Ejot gulēt, es atstāju pavēli nekavējoties modināt mani, ja ārkārtējs gadījums noticis bīstamajā zonā. Mani piecēla dziļā naktī un pasniedza papīra gabaliņu. Izberzējis acis un izlasījis pirmās divas rindiņas, es nekavējoties nospiedu vispārējās trauksmes pogu.

Jāsaka, ka šie zēni zināja savu lietu. Es vēl nebiju paguvis izlasīt ziņojumu, kad uz kuģa jau iekaucās sirēnas, lūkas aizcirtās un mēs izlidojām. Kad mana redze pēc pārslodzes atjaunojās un lapiņa atkal nokļuva fokusā, es izlasīju to līdz galam, bet tad pārlasīju vēlreiz, daudz rūpīgāk.

Tas izskatījās tā, kā mēs bijām gaidījuši.

Liecinieku nebija, bet dažas monitoru stacijas bija fiksējušas lielas jaudas ieroča pielietošanu ar milzīgas enerģijas izdalīšanos. Ar trans- gulācijas palīdzību mēs aprēķinājām koordinātes un atradām kravas kuģi. Tā korpusā bija dzelzceļa tuneļa izmēru caurums. Plutonija krava bija pazudusi.

Katrā ziņojuma rindiņā man rēgojās Pepe.

Uz linkora nebija komandas, un viņš rīkojās droši. Sveša kuģa sagrābšanā vai pārrunās vienmēr eksistē zināms risks. Tādēļ viņš gluži vienkārši pasauca neko nenojautušo kravas kuģi un sašāva to ar saviem drausmīgajiem ieročiem. Astoņpadsmit cilvēku bija nogalināti acumirklī. Zagļi bija kļuvuši arī par slepkavām.

Es alku darbības. Un ļoti baidījos, ka neizdaru kļūdu. Sīkulis Pepe izrādījās arī nežēlīgs slepkava. Ja kaut ko ievajagas, viņš vienkārši pienāk un paņem to, sagraujot visu savā ceļā. Vēl ļoti daudziem cilvēkiem nāksies iet bojā, un mans uzdevums bija šo skaitli padarīt pēc iespējas mazāku.

Pēc idejas man vajadzēja, lielgabalus rībinot, rauties realizēt atriebību. Lieliska doma, un arī vēlēšanās man ir. Nezinu vienīgi — kur viņš atrodas. Linkors, protams, ir gigantisks kuģis, taču visuma mērogos gluži kā puteklis. Kamēr viņš turēsies ārpus komercmaršrutiem, tālu no planētām un stacijām ar radariem, to atrast būs neiespējami.

Bet, ja es arī to atradīšu, kā lai sagrābju? Pēc jaudas tas elles izdzimums taču nepiekāpjas nevienam kuģim. Šis jautājums mocīja mani dienu un nakti, bet atbildi atrast nespēju.

Daži fakti bija man par labu. Piemēram, tas, ka es piespiedu viņu uzsākt spēli, pirms viņš bija tam pilnībā gatavs. Skaidrs, ka viņš nebija gatavojies laisties prom tai dienā, kad es ierados. Taču ikviens plāns, sevišķi tik rūpīgi izstrādāts kā viņam, noteikti paredz arī darbības briesmu gadījumā. Dzinēji, vadība un bruņojums uz linkora bija uzstādīti jau ilgi pirms manas ierašanās, tomēr daudzi darbi vēl bija nepabeigti. Viens no lieciniekiem, piemēram, ziņoja, ka redzējis, kā starta brīdi no kuģa korpusa nokarājušies spēka un padeves kabeļi.

Mana ierašanās izsita Pepi no līdzsvara, un šai ziņā man bija pār viņu priekšrocības. Tagad man vajadzēja domāt tāpat kā viņam, paredzēt nākošo soli un … noķert viņu lamatās. Aizsūtīja zagli ķert zagli. Teorētiski jau viss izskatījās lieliski, bet, tiklīdz es sāku domāt par praksi, kļuva neomulīgi ap dūšu.

Es iedzeru un aizpīpēju. Paiaižu dūmu gredzenus un novēroju, kā tie kustas. Tas ļauj man atslābināties. Galu galā, ko vispār var darīt ar linkora palīdzību? Tas, protams, ir labi piemērots kosmosa pirātismam, bet tas taču nav viss.

— Lieliski, lieliski, bet kādēļ linkors?

Es sāku sarunāties pats ar sevi, parasti tā ir slikta zīme, taču tagad man tas bija vienalga. Doma par kosmosa pirātismu man ilgi likās vienīgā pareizā, līdz acīs neiekrita brēcošā nejēdzība.

Kādēļ linkors? Kādēļ visi šie pūliņu un smaga darba gadi, lai iegūtu kuģi, kuru ar grūtībām var vadīt divi cilvēki. Pat desmitās daļas no šīm pūlēm būtu Pepem pieticis, lai uzceltu kreiseri, kurš pirātismam noderētu tikpat labi.

Pirātismam, bet ne Pepes mērķiem. Viņš gribēja linkoru, un viņš dabūja linkoru. Tas nozīmē, ka bez pirātisma viņam prātā arī vēl kas cits. Bet kas? Acīm redzams, ka viņš ir maniaks un nenormāls un nav svarīgi, kā viņš spējis izslīdēt no oficiālās testēšanas tīkliem. To nāksies vēl noskaidrot. Taču vispirms vajadzētu viņu noķert.

Manā galvā jau sāka veidoties rīcības plāns, taču es vēlējos dot tam laiku — lai nobriest! Pirmkārt, man jābūt pārliecinātam, ka labi zinu Pepi. Neviens cilvēks, kuram izdevies apmānīt veselu pasauli kuģa būves laikā, bet pēc tam arī nospert to, mūžīgi nepaliks ēnā. Kuģim nepieciešama komanda, bāze degvielas uzpildei un remontam.

Par degvielu viņam nāksies parūpēties pirmām kārtām, uzšķērstais kravas kuģis tam ir mēms liecinieks. Par bāzi var tikt izmantota kāda neapdzīvota planēta.

Šajā mierīgajā laikā sadabūt komandu ir visai grūti, taču arī te es varētu izdomāt vairākus variantus. Piemēram, reids pa cietumiem vai psihiatriskajām slimnīcām un dziedinātavām. Darbojoties šādi, jūs iegūsiet komandu, kura būs gatava uz visa veida pirātiskiem uzbrukumiem. Tomēr pirātisms, protams, ir pārāk sīka lieta šī jaunekļa ambīcijām. Viņš droši vien grib pārvaldīt veselu planētu… bet varbūt pat veselu sistēmu? Vai vairāk? Es pat nodrebēju no šīs domas. Vai kas tamlīdzīgs jau nav bijis pagātnē? Karalisko Karu laikā daži cilvēki ar pāris kuģiem un mazāku kopējo smadzeņu tilpumu, nekā Pepem, izveidoja kaut ko impērijai līdzīgu. Viņus visus galu galā gāza, tomēr par to tika samaksāta visaugstākā cena.

Plāns nobrieda, un es instinktīvi jutu, ka tas ir labs. Var jau būt, ka dažās detaļās arī pavājš, taču tas nebija svarīgi. Man bija skaidrs pamatmērķis un doma, ideja un tās realizēšanas veids. Noziegumos eksistē dabiskie likumi, gluži tāpat, kā citās cilvēku darbības sfērās. Es zināju, ka viss būs kā nākas.

— Nekavējoties pie manis sakaru virsnieku! — es iebļāvu interko- mā. — Un pāris klerkus ar transkiberiem. Un ātri — runa iet par dzīvību vai nāvi!

Bet pēdējo gan es pateicu lieki, tas nesaskan ar manu tēlu. Es aizpogāju apkaklīti, sakārtoju atšķirības zīmes un iztaisnoju piecus. Kad viņi ienāks, es atkal pilnībā būšu admirālis.

Pēc manas pavēles kuģis iznira no hipertelpas, lai mans psīgrammists varētu sazināties ar citiem operatoriem. Kapteinis Stengs ņurdēja, ka mēs apstādinam dzinējus un zaudējam dārgas dienas tai laikā kad viņa komanda izpilda nenormālas pavēles. Mans plāns bija ārpus viņa saprašanas. Viņš, protams, ir kapteinis, bet es tomēr admirālis, kaut arī tikai uz laiku.

Pēc manas pavēles navigators izveidoja bēgšanas sfēru, kura atpalika no iespējamās kuģa atrašanās vietas ne vairāk kā par vienu diennakti. Shēma ietvēra vairākas zvaigžņu sistēmas, kuru gan nebija īpaši daudz, un psīgrammists varēja tās izsaukt visas pēc kārtas un nodot ziņojumus, kurus nodeva tālāk Starpplanētu Attiecību virsniekam.

Paplašinoties sfērai, psīgrammists pārgāja pie jauniem objektiem. Es vajadzīgajā brīdī sagatavoju pamatziņojuma tekstu un pārraides virzienu un papildus ziņojumu, ko psīgrammists sūtīja uz Centrālo 14. Tur psīgrammistu grupa sazinājās ar atsevišķām planētām, nepārtraukti papildinot to sarakstu.

Visi pamata un papildus ziņojumi bija par vienu un to pašu tēmu. Es sīki, ar entuziasmu klāstīju, apspriedu un biju sašutis. Es uzrakstīju milzīgu variantu skaitu visdažādākajās formās. Es gribēju, lai informācijas jēga tādā vai citādā veidā nokļūtu visās avīzēs un žurnālos šīs paplašinātās sfēras ietvaros.

— Ko tas viss, sasper jūs zibens, nozīmē? — rūca kapteinis Stengs.

Viņam bija garlaicīgi, viņš pat atteicās piedalīties šai operācijā, uzskatot to par bezjēdzīgu. Un lielāko daļu laika pavadīja savā kajītē, lādējot visu uz pasaules. Garlaicības vai arī ziņkārības dzīts, viņš iz-!asīja vienu no maniem ziņojumiem.

— Miljardieris personiskās pasaules meklējumos …Pasakaini krāšņa kosmiskā jahta… — kapteiņa seja pieņēma tumši sārtu nokrāsu.

— Kāds gan visām šīm muļķībām ir sakars ar slepkavu notveršanu?

Kad mēs atradāmies kopā. viņš bija pieklājīgs, bet pēc dažām

pazīmēm varēja manīt, ka viņš mani uzskata par viltus admirāli. Neapšaubāmi es paliku vecākais, tomēr attiecības bija tīri formālas.

— Šīs muļķības un blēņas arī ir tā ēsma, uz kuras uzķersies zivtiņa, mūsu zivtiņa — es viņam teicu. — Lamatas Pepem un viņa partnerei.

— Un kurš ir tas mītiskais miljardieris?

— Es, — atbildēju. — Es vienmēr esmu gribējis būt bagāts.

— Bet tas kuģis, kosmiskā jahta, kur ir tā?

— Tiek būvēta Udrātas kosmodokos. Mēs dosimies turp tūlīt pat, tiklīdz būsim beiguši sagatavošanās darbus.

Kapteinis Stengs nosvieda manu šedevru uz galda un tik rūpīgi noslaucīja rokas, it kā baidītos inficēties. Viņš godīgi centās saprast manas idejas, bet bez mazākajām sekmēm.

— Nekas neizdosies, — viņš norūca. — Kādēļ jūs esat tik pārliecināts, ka viņi izlasīs vismaz vienu no šīm piezīmēm? Bet, ja arī izlasīs, tad kādēļ viņiem par to vajadzētu ieinteresēties? Manuprāt, jūs zaudējat laiku, un viņš izslīd jums no pirkstiem. Vajag izziņot trauksmi un paziņot visiem kuģiem. Flotei jābūt kaujas gatavībā, jāizsūta patruļas pa visām kosmolīnijām…

— No kurām viņš var viegli izvairīties vai gluži vienkārši iznīcināt, kas ir visticamākais. Tā, ka tā nav izeja, — es viņam atbildēju. — Šis Pepe ir ļoti veikls un viltīgs, viņš darbojas kā spēļu automāts. Šai faktā ir viņa spēks un vienlaicīgi arī vājums. Tādi kā viņš uzskata, ka neviens cits nav spējīgs domāt tāpat. Bet es varu!!!

— Aiz kautrības jūs nenomirsiet, — Stengs izmeta.

— Ļoti pareizi, — es atbildēju. — Viltus kautrība rada nekompetenci. Es gatavojos noķert to nelieti un pastāstīšu jums, kā to izdarīšu. Viņš ļoti drīz atkal izdarīs kādu noziegumu un tur, kur tas notiks, būs prese ar maniem ziņojumiem.

— Neatkarīgi no uzbrukuma mērķiem, viņš pievāks visas avīzes un žurnālus, ko vien spēs atrast. Vienā ziņā, lai apmierinātu savu patmīlību, bet, galvenokārt tādēļ, lai būtu lietas kursā par jautājumiem, kas viņu interesē. Piemēram, kuģu virzīšanās maršruti.

— Jūs tikai tā iedomājaties, taču visu noteikti nevarat zināt.

Viņa dziļā pārliecība par manu nekompetenci jau sāka krist uz

nerviem. Es savaldīju dusmas un pēdējo reizi centos ko darīt.

— Jā, es tikai domāju, taču domāju pamatoti, balstoties uz faktiem. No kravas kuģa viņš bija savācis visu, ko vien varēja lasīt, tas man tūlīt dūrās acīs. Mēs nevaram novērst jaunu linkora uzbrukumu, tomēr pēc tā varam pārliecināties, vai tālāk viss notiks, kā es domāju.

— Es nezinu, — kapteinis teica, — tas, man liekas, līdzinās…

Es tā arī nekad neuzzināju, kam tas līdzinās pēc kapteiņa domām, un tas ir labi, jo tūlīt pēc saviem vārdiem viņš būtu nokļuvis nokautā, bet es ar to pašu zaudētu savu pseidotitulu. Sirēnas rēkoņa viņu pārtrauca, un mēs metāmies uz radiokabīni.

Kapteinis Stengs vinnēja mani par puskorpusu, tas tomēr bija viņa kuģis, un viņš ceļu zināja labāk. Psīgrammists turēja rokā atšifrētu tekstu, bet viss bija jau skaidrs pēc viņa sejas izteiksmes. Viņš paskatījās manī ar ciešu un aukstu skatienu.

— Viņi atkal ir uzbrukuši, sagrāvuši piegādes pavadoni un nogalinājuši 34 cilvēkus.

— Ja jūsu plāns neizdosies, admirāli, — kapteinis aizsmacis man iečukstēja ausī, — es personīgi noskatīšos, kā jums dzīvam nodīrās ādu!

— Ja mans plāns neizdosies, kapteini, nebūs vairs ko dīrāt. Bet tagad, ar jūsu atļauju, mēs dosimies uz Udrātu pēc manas jahtas, un nekavējoties.

Šis naids un nicīgums pret manu rīcību satracināja un izveda no pacietības. Manu darbību tagad vadīja niknums, bet ne loģika. Es saņēmu sevi rokās un sakārtoju domas.

— Aizturiet pēdējās pavēles izpildi, — es uzsaucu atkal atgriežoties veca kosmosa vilka lomā. — Nodibiniet sakarus un noskaidrojiet, vai kāds nav apstājies pavadoņa tuvumā?

Kamēr psīgrammists nodarbojās ar mana uzdevuma izpildi, es apskatīju dažus papīrus. Ierindnieki un virsnieki saspringti gaidīja, vāji mēģinot izrādīt man savu naidu. Atbildei bija jāpienāk desmit minūšu laikā.

— Tieši tā, — beidzot atbildēja psīgrammists.

— Rezerves kuģis bija tur apstājies divpadsmit stundas pirms uzbrukuma. Līdz ar visu pārējo tur tika atstātas avīzes ar jūsu ziņojumiem.

— Ļoti labi, — es teicu. — Atdodiet vispārēju pavēli pārtraukt dažādu ziņojumu pārraidīšanu. Pavēli nododiet vienīgi ar psīgrammistu palīdzību, neizmantojot nekādas cita veida signālierīces. Nedrīkst pieļaut, ka mūs noklausītos.

Es lēnām, gluži kā apstākļu saimnieks, izgāju. Seju tomēr nedaudz pagriezu sānis, lai viņi uz tās neieraudzītu aukstus sviedrus.

Mēs nekavējoties devāmies uz Udrātu, kur mani gaidīja miljardiera jahta «Eldorado». Doka priekšnieks, izrādot man kuģi, ļoti delikāti mēģināja apmierināt savu ziņkāri. Bet, sadistiski atriebjoties Flotei, es viņam ne vārda neteicu par savu misiju. Pēc aparatūras un vadības sistēmas pārbaudes, es palūdzu visus attīrīt kuģi. Astronavigatorā bija ielādēta lenta, kura izvedīs mani pierakstos minētajā kursā. Vajadzēja tikai nospiest podziņu. Un es nospiedu.

Tas izrādījās brīnišķīgs kuģis, dokos bija parūpējušies pat par sīkumiem. No priekšas līdz pat pakaļējā gala reaktoriem tas bija pārklāts ar metālu, kuram ir ļoti augsts albedo, tas ir, ar tīru zeltu. Ir jau arī citi metāli ar augstu albedo, tomēr neviens no tiem neatstāj tādu iespaidu. Arī visa garnitūra mirdzēja krāšņumā. Viss šis darbs rasējumos nebija paredzēts, Flote bija spiesta pielāgot jahtu manām vajadzībām.

Viss bija kārtībā. Vai nu Pepe pārķers mani, vai nu es sasniegšu miljardiera planētu — paradīzi. Ja tas notiks, priekš manis labāk būs turpat arī palikt.

Tagad, kad atrados kosmosā, atdzima vecās šaubas, agrākais plāns, kurš likās tik skaidrs un loģisks, nu sāka izskatīties idiotisks.

— Paliec pie sava, jūrniek, — teicu pats sev admirāļa tonī.

— Nekas nav izmainījies, tas vēl aizvien ir pats labākais un vienīgais plāns, kas šajos apstākļos iespējams.

Bet vai tas tā bija? Vai es varēju būt pārliecināts, ka Pepe, lidojot savā kuģī un barojoties ar Flotes devām, ieinteresēsies par komfortu un greznību? Vai arī, ja greznība viņu neaizrauj, gribēs iegūt planētas īpašnieka mantu? Es piekrāvu telpas ar visu, ko vien cilvēks var vēlēties, un atstāju par to informāciju katrā iespējamā vietā. Ēsma bija izmesta, bet vai viņš uzķersies?

Es nevarēju to pateikt un biju ārkārtīgi nervozs. Centos koncentrēt uzmanību uz ko citu, tomēr nekas neizdevās.

Turpmākās četras dienas pagāja mierīgi.

7. nodala

Kad atskanēja trauksmes signāls, es sajutu milzīgu atvieglojumu. Es varēju tikt nogalināts un pārvērsts pelnos, tomēr ne tas bija galvenais.

Pepe norija ēsmu. Vienīgais kuģis Galaktikā, kurš no tāda attāluma varēja ekrānā izskatīties tik liels, bija viņa. Linkora dzinēju milzīgā enerģija atļāva tam radīt tādu bremzējošo lauku, ka mana jahta burtiski pacēlās uz pakaļkājām. Vienlaicīgi iedegās signāls: «Uzmanību, radiopārraide». Es pagaidīju, cik vien atļāva pacietība, pēc tam ieslēdzu uztvērēju. Ielauzās kāda balss:

— .. ka jūs atrodaties kara kuģa mērķeklī! Nemēģiniet veikt kādas viltības vai kādā citā veidā…

— Kas jūs esat un ko jums vajag, velns parāvis! — es bļāvu mikrofonā. Skanners bija ieslēgts, tā kā mani viņi redzēja, turpretim mans ekrāns palika tumšs, attēlu viņi neatsūtīja. Viņi varēja redzēt manu grezno tērpu un fonā bagātīgo kajīti. Manas rokas viņi, protams, redzēt nevarēja.

— Nav svarīgi, kas esam! — nodārdināja radio. — Ja gribat dzīvot, izpildiet visus norādījumus. Atejiet no vadības pults, kamēr mēs ne- pietauvosimies, bet pēc tam darīsiet visu, ko es teikšu.

Atskanēja divi klusināti klakšķi, tā magnēti satvēra korpusu. Kuģis nostiprinājās. Es, cerībā, ka mani redz, bailēs izbolīju acis un sāku skatīties apkārt, meklējot glābiņu. Jahta izvietojās pie linkora kosmo- slūžām. Es piespiedu pogu un aizsūtīju robotu metinātāju, kur biju ieplānojis.

— Bet tagad atļaujiet man jums kaut ko parādīt, — es auroju mikrofonā, nometot izbiedēta miljardiera masku. — Pirmkārt, es atkārtoju jūsu vārdus: izpildiet visus norādījumus, ja gribat dzīvot. Un es parādīšu jums, kāpēc…

Es pagriezu pārslēdzēju, kas rādija turpmākā darba programmu. Korpuss, protams, bija magnetizēts un cieši turēja bumbas. Saskaņā ar doto programmu skanners kabīnē ieslēdzās dotajā režīmā, gaidošā, bet ģeneratoru nodaļā — darba. Es pārbaudīju pārnēsājamo ekrānu — monitoru un sāku vilkt mugurā skafandru. To bija nepieciešams izdarīt ātri, vienlaicīgi uzturot sarunu. Viņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka es vēl aizvien sēžu vadības kabīnē.

— Kā redzat, tas ir kuģa ģenerators.

— Deviņdesmit astoņi procenti jaudas tagad darbojas elektromagnētos. Mūs izšķirt praktiski nav iespējams. Un es jums neieteiktu to darīt.

Skafandrs bija uzvilkts, bet es turpināju runāt, izmantojot galvenajam raidītājam caur ķiveri pievienoto mikrofonu. Attēls monitorā izmainījās.

— Tagad jūs redzat ūdeņraža bumbu, kura turas uz drošinātāja, pateicoties vienīgi tam, ka magnētiskais lauks tai ir piespiedis jūsu linkora korpusu. Tā neapšaubāmi uzsprāgs, ja jūs centīsieties atdalīties.

Es paķēru monitora ekrānu un metos pie slūžu kameras.

— Bet tā, lūk, ir cita bumba, — es paziņoju, ar vienu aci skatoties ekrānā, bet ar otru uz ieejas durvīm, kas lēni vērās.

— Tās korpusā ir skaitļotāji. Ja jūs mēģināsiet sagraut mana kuģa daļu vai atvērt galveno ieejas lūku, tā detonēs.

Es jau biju kosmosā, tuvodamies milzīgajam linkoram.

— Ko jūs gribat? — bija pirmie Pepes izteiktie vārdi pēc manas demonstrācijas.

— Gribu ar jums aprunāties un noslēgt mūs abus interesējošu vienošanos. Bet, lai jūs pareizi spriestu par manām iespējām, parādīšu pārējās bumbas.

Un es parādīju viņiem pārējās bumbas, tas nebija grūti. Jahtas skanneri darbojās pēc agrāk sastādītas programmas. Es ātri nodemonstrēju visu pārējo bruņojumu, kas varēja novest pie mūsu kopīgās bojāejas, bet pats pa to laiku jau ielīdu linkorā pa robota iztaisīto caurumu. Šī vieta bija rūpīgi izmeklēta pēc rasējumiem, te nebija biezu bruņu un sargu-skaitļotāju.

— Jā, jā …es sapratu… jūs esat lidojoša bumba. Izbeidziet savu reportāžu un sakiet, ko jūs gatavojaties darīt.

Šoreiz es viņam neatbildēju. Atslēdzis mikrofonu un elsdams kā nodzīts dznējsuns, es joņoju pa linkora ejām. Ja var ticēt rasējumiem, tad kaut kur šeit vajadzētu būt durvīm uz vadības kabīni. Pepe, protams, ir tur.

Es iegāju, izrāvu pistoli un notēmēju viņam pakausī. Anželīna stāvēja viņam blakus un skatījās ekrānā.

— Spēlīte ir beigusies, — es teicu. — Stāviet mierīgi un nekustieties!

— Ko tas nozīmē? — viņš ļauni painteresējās, skatoties ekrānā sev priekšā, meitene saprata ātrāk. Viņa pagriezās un izsaucās:

— Viņš ir šeit!

Viņi blenza manī, apjukuši un izbiedēti.

— Jūs esat arestēts, vadoni, — es viņam teicu, — un jūsu meitene arī.

Anželīna aizvēra acis un noslīdēja uz grīdas. Patiesi vai izliekoties, es nezinu. Manas pistoles priekšā Pepe satvēra viņu un nolika pie sienas stāvošajā amortizācijas krēslā.

— Kas …kas tagad būs? — viņš prasīja drebošā balsī. Apakšžoklis viņam raustījās, acis pildīja asaras. Tas uz mani neatstāja nekādu iespaidu, nebiju aizmirsis, cik cilvēku viņš bija pazudinājis. Viņš aizvilkās līdz krēslam un gandrīz iekrita tajā.

— Ko viņi izdarīs ar mani? — pajautāja Anželīna. Viņa jau bija atvērusi acis.

— Es nezinu, ko viņi izdarīs ar jums, — es teicu atsvešinātā balsī. — To izlems tiesa.

— Viņi izdarīs ar mani visas tās lietas, — viņa sāka raudāt. Anželīna bija jauna, melnmataina un skaista, asaras nemaz nebojāja viņas izskatu.

Pepe ar plaukstām aizsedza seju, pleci viņam raustījās. Es pabakstīju ar pistoli uz viņa pusi.

— Pepe, izbeidziet. Grūti noticēt, ka jūs nožēlojat izdarīto. Šurp dodas vairāki Flotes kuģi, pirms minūtes atskanēja automātisks trauksmes signāls. Es domāju, viņi priecāsies, ieraugot cilvēku, kurš…

— Lūdzu, neatdodiet mani viņiem! — viņa bija jau kājās, piespie- žoties ar muguru sienai. — Viņi iebāzīs mani cietumā, izmainīs smadzenes. — Viņa klupdama virzījās gar sienu. Es atskatījos uz Pepi, negribēdams izlaist viņu uz ilgāku laiku no redzesloka.

— Neko nevaru darīt, — es viņai teicu. Pagriežot galvu atpakaļ, ieraudzīju, kā atveras mazas durtiņas un Anželīna pazūd.

— Neiedomājieties bēgt! — es uzsaucu nopakaļ.

— Nekas neizdosies!

Pepe izdvesa savādu skaņu, un es pagriezos pret viņu. Tagad viņš sēdēļa taisni, seja bija sausa. Viņš nevis raudāja, bet smējās.

— Lūk, tā. Viņa arī jūs apveda ap stūri, mister Superdetektīv, nelaimīgā mazā Anželīna ar maigajām actiņām. — Viņš atkal saliecās, raustoties smieklos.

— Ko tas nozīmē? — es ierūcos.

— Vēl aizvien nesapratāt? Viņa žēli raudāja… un aptina jūs ap pirkstu. Viss linkora celtniecības un aizdzīšanas plāns piederēja VIŅAI. Viņa ievilka tajā mani, pilnībā pakļaujot savai gribai. Es dzīvoju kopā ar viņu, vienlaicīgi būdams laimīgs un ienīstot sevi. Esmu priecīgs, ka viss ir tā noticis. Es viņai, mazākais, devu iespēju. Lai gan man likās — mēs uzsprāgsim — kad viņa aizmuka.

Es stāvēju viņa priekšā gluži kā paralizēts.

— Jūs melojat, — asi teicu, lai gan pats tam vairs neticēju.

— Nē taču. Tā ir taisnība. Jūsu zēni — psihiatri izjauks manas smadzenes pa gabaliņiem un pārliecināsies, ka es nemeloju. Pilnīgi nemaz.

— Mēs pārmeklēsim kuģi, viņa nevar slēpties mūžīgi.

— Viņa nemaz neslēpsies, — Pepe atbildēja. — Vienā no nodalījumiem mēs noslēpām ātrgaitas kuteri. Iespējams, ka patreiz tas atiet.

Mēs sajūtām caur grīdu attālinātu dreboņu un grūdiena radīto vibrāciju.

— Flote viņu noķers, — es teicu ar pārliecību, kuru pats nejutu.

— Var jau būt, — viņš teica, pēkšņi beidzot smieties un kļūstot nopietns. — Var jau būt. Tomēr es viņai devu iespēju. Ar mani ir cauri, bet viņa zin, ka es mīlēju viņu līdz beigām. — Viņš nošņirkstināja zobus kā no pēkšņām sāpēm. — Taču viņai tas ir pilnīgi vienalga.

Mēs abi apklusām un vairāk nekustējāmies, līdz pienāca Flotes kuģi, un to botes saskārās ar linkoru.

ES BIJU IEŅĒMIS LINKORU UN IZBEIDZIS ŠO MURGU! Es nevarēju vainot sevi, ja meitene izspruks. Ja viņa izmuks Flotes kuģiem, tā būs viņu kļūda, bet nevis mana.

Es svinēju uzvaru.

Tomēr mana laime nebija pilnīga. Mani māca priekšnojautas, ka ar Anželīnu vēl kādreiz tiksimies.

8. nodala

Dzīve būtu bijusi daudz patīkamāka, ja manas ļaunās priekšnojautas nekad nepiepildītos. Nevar vainot Floti, ja viņi palaidīs Anželīnu — viņi nav ne pirmie, ne pēdējie, kas nenovērtēja to, kas slēpjas aiz šīm brīnišķīgajām acīm. Un arī es sevi nevainoju. Pēc manas pirmās kļūdas, kad atļāvu viņai aiziet, svarīgi ir nepieļaut otru. Es vēl nebiju līdz galam noticējis tam, ko Pepe par viņu stāstīja. Tas viss varēja izrādīties arī par veiklu izdomājumu, lai novērstu manu uzmanību no viņa sargāšanas.

Esmu ļoti neuzticīgs cilvēks. Manas pistoles stobrs bija nomērķēts viņam tieši starp acīm, pirksts vieglītēm turēja mēlīti. Tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr kabīnē ienāca kosmonautu vienība.

Kad viņi savāca Pepi, es pievērsos Anžefīnas notveršanai. Ieslēdzu vispārējās traukses signālu, pievienojot speciālu brīdinājumu, lai tiktu ievērota vislielākā piesardzība. Vēl pirms visi kuģi saņēma manu signālu, lokatora attēlā parādījās viņas kuteris.

Skaļi noskanēja mana atvieglotā nopūta. Ja viņa patiesi ir visas šīs operācijas smadzenes, es gan negribētu viņu pazaudēt. Viņa kopā ar Pepi un linkoru būtu lieliska dāvana Inskinam. Starp citu, izredžu viņai nebija — kuģi traucās turp no visām pusēm. Viņiem tā ir pierasta lieta, un tagad viss ir tikai laika jautājums.

Nodevis visas lietas un linkoru Flotei, es atgriezos savā greznajā jahtā, piepildīju milzīgu kausu ar skotu viskiju — tāda nebija nevienam divsimt gaismas gadu rādiusā, un aizsmēķēju garu cigāru. Ērti un ar komfortu iekārtojies pie ekrāna, sāku vērot pakaļdzīšanos.

Anželīna droši vien locījās sāpēs, veicot asus pagriezienus, mēģinot izvairīties no sagūstīšanas. 15G lielas pārslodzes var likt zaudēt samaņu. Tas viss bija interesanti, kaut arī bezjēdzīgi, jo ķērāji tik un tā pēc neilga laika notvēra kuteri tīklā un Anželīnu arestēs. Neviens no mums pat nenojauta, cik svarīgs ir šis laiks, līdz abordāžas komanda ielauzās kuterī.

Tas, protams, bija tukšs.

Tikai pēc desmit dienām mēs līdz galam sapratām, kas bija noticis. Tas bija nežēlīgi un šausmīgi, un pat, ja psihiatri nebūtu apstiprinājuši Pepes vārdu patiesumu, es būtu viņam noticējis.

Anželīna visu laiku bija vienu soli mums priekšā. Pametot kuterī linkoru, viņa nemaz nemēģināja aizlidot. Tā vietā viņa ar pilnu ātrumu sasniedza tuvāko zvaigžņu kuģi, nelielu kreiseri ar divpadsmit cilvēku lielu ekipāžu.

Viņiem, protams, nebija nekādas nojausmas par to, kas notika uz linkora, jo es vēl nebiju devis vispārējās trauksmes signālu. Man vajadzēja to izdarīt tūlīt pēc viņas aizbēgšanas un divpadsmit labi cilvēki būtu palikuši dzīvi.

Mēs nekad neuzzināsim, ko viņa tiem bija sastāstījusi, taču viņiem nebija radušās ne šaubas, ne mazākās aizdomas. Varbūt kaut ko par bēgšanu no bandītiem. Katrā gadījumā viņa nokļuva uz kuģa. Pieci apkalpes vīri gāja bojā no indīgas gāzes, pārējie tika nošauti. Mēs par to uzzinājām, kad tika atrasts kreiseris: bez dzīvības dreifējot dažus parsekus no sava kursa. Pēc kreisera sagrābšanas, viņa pārveda kuteri uz tālvadību un sāka izpildīt ar to dažādus numurus.

Kamēr mēs dzināmies pakaļ, viņa aizvadīja kreiseri pakaļdzīšanās astē, bet pēc tam pazuda.

Tālāk pēdas izgaisa, lai arī bija skaidrs, ka viņai nācās ieņemt vēl kādu kuģi. Kas tas bija par kuģi un kur viņa to atrada, nebija zināms.

Atgriezies Korpusa štābā, es centos to visu izskaidrot visuvarenajam Inskinam. Viņš turpretim skatījās manī ledainām acīm un izskatījās, it kā es taisnotos.

— Es taču atvedu jums linkoru un Pepi, — teicu. — Varbūt pēc tīrīšanas viņa personība dzīvos saskaņā pati ar sevi. Anželīna piemānīja mani un aizbēga. Izlaidu no acīm. Bet viņa strādā simtkārt labāk, nekā tie muļķi no Flotes!

— Kādēļ tik daudz emociju? — Inskins mierīgi apvaicājās. — Neviens jūs neapvaino pienākumu nepildīšanā. Jūs uzvedaties tā, it kā būtu ar netīru sirdsapziņu. Jūs veicāt labu darbu. Brīnišķīgu darbu. Milzīgu darbu …priekš pirmā uzdevuma…

— Lūk, jūs atkal, — es iebildu. — Bakstiet manu sirdsapziņu. Labāk pieskatiet to… — es norādīju uz Pepi Pero, kas sēdēja netālu no mums restorānā, Viņš lēnām kaut ko gremoja, ar trulu izteiksmi sejā pie sevis kaut ko murminot. No viņa smadzenēm bija izdzēsta vecā un ierakstīta jauna personība. Iepriekšējais bija tikai Pepes ķermenis, kas mīlēja Anželīnu un nozaga linkoru.

— Psihologi strādā pie jaunas ķermeņa — personības teorijas, — maigi teica Inskins, — tad kāpēc gan nepaturēt viņu redzeslokā? Ja jaunajā personībā attīstīsies kriminālās novirzes, tas ļaus mums savervēt viņu Korpusā. Ko tu par viņu domā?

— Neko, — es atbildēju. — Pēc tās asinspirts, ko viņš sarīkoja par godu savai draudzenei, varat taisīt no viņa kaut vai kapātu bifšteksu. Bet viņš man atgādina, ka Anželīna vēl nav noķerta un atrodas brīvībā. Pastaigājas un plāno jaunus noziegumus. Es gribu viņu atrast.

— Nē, — Inskins iebilda. — Tu jau man prasīji, un es atteicu. Šis jautājums patreiz netiks apspriests.

— Bet es varu…

— Ko tu vari? — viņš nikni paskatījās manī. — Visiem virsniekiem Galaktikā ir iedoti viņas attēli un tie nodarbojas ar meklēšanu. Vai tu tagad varēsi izdarīt ko vairāk, nekā viņi?

— Nē, nevarēšu, — es norūcu. — Es atstūmu savu šķīvi, piecēlos un cik spēdams dabiski teicu: — Es ceru dabūt lielu karafi ar kaut ko stiprinošu, lešu, slīcināšu bēdas.

— Dabūsi tu karafi, lielu. Un aizmirsti Anželīnu. Atnāc pie manis 9.00 no rīta. Ar skaidrāku galvu.

— Vergturis, — es nobubināju, aizverot durvis un ejot pa gaiteni prom no Inskina rezidences. Aizejot tik tālu, fīdz mani vairs nevar redzēt, pagriezos uz kosmoostas pusi.

Un tā es jau sāku rīkoties, mācoties no Anželīnas. Ja jums ir plāns — realizējiet to nekavējoties. Neļaujiet tam pārāk ilgi gulēt, zaudēt aktualitāti, lai arī citi nevarētu par to iedomāties. Es tagad biju sacēlies pret vienu no pašiem vērīgākajiem cilvēkiem, un šī doma vien jau radīja manī apmierinājumu. Es pārkāpu Inskina pavēli, aizejot no Korpusa un viņa. Aizejot nevis tiešā nozīmē, bet vienīgi tādēļ, lai pabeigtu uzdevumu, kuru uzsāku priekš viņiem. Tikai tagad acīmredzot visu nāksies darīt vienam pašam.

Manā istabā atradās instrumenti, ierīces un pieklājīga naudas paciņa. Tas man tagad lieti noderētu. Nāksies iztikt. Līdz brīdim, kad Inskins sāks prātot, kāpēc tik pēkšņi viņam piekritu, es gribu būt jau kosmosā.

Mehāniķis ar robotu-krāvēju gatavoja startam zvaigžņu kuģi. Es nostājos blakus un oficiālā tonī noprasīju:

— Tas ir mans kuģis?

— Nē, ser. To gatavo aģentam Nilsenam. Bet, lūk, viņš pats jau arī nāk.

— Aizskrien veicīgi uz centrālo korpusu un pārbaudi vadību no turienes.

— Jauns darbs, Džimmij? — pavaicāja Nilsens, pienākdams pie manis.

Es pamāju, vērodams, kā viņš tuvojas.

— Jauns, varbūt arī vecs. Bet kā tavs teniss? — es pacēlu plaukstu, attēlodams raketi.

— O, ar katru dienu aizvien labāk, — viņš atbildēja, pagriežoties uz savu kuģi.

— Es iemācīšu tev jaunu sitienu, — teicu, nolaizdams delnu viņam uz kakla. Viņš bez skaņas nolaida degunu. Es viņu uztvēru un akurāti noliku aiz kaut kādu muciņu grēdas, neaizmirsdams izņemt no viņa rokām kastīti ar kursa lentām.

Kamēr mehāniķis nebija paguvis atgriezties, es ieslēdzos kuģī, uzstādīju vadības blokā kursa lentu un lūdzu atļauju izlidot. Pagāja vesela mūžība, līdz beidzot iedegās zaļā uguntiņa.

Un, lūk, es esmu lidojumā. Līdzko starta paātrinātāji beidza ieskrējienu, es ar mūķīzeri rokās uzbruku vadības pultij. Tajā noteikti vajadzēja būt tālvadības blokam, tādam, kas visos Korpusa kuģos dod iespēju vadīt tos no attāluma. To atklāju vienā no maniem pirmajiem treniņlidojumiem līdzīgā kuģī, jo viena no manām pozitīvajām īpašībām vienmēr ir bijusi ziņkārība. Es atvienoju ieejas uz izejas klemmes un devos uz mašīntelpu.

Iespējams jau, ka biju pārāk aizdomīgs. Man bija pārāk slikti priekšstati par cilvēci. Un par Inskinu, kuram visā bija savi uzskati. Vairāk uzticīgi cilvēki, nekā es droši vien būtu ignorējuši radiovadāmo pašlikvidācijas spridzekli, kas iemontēts dzinējā. To varēja izmantot gadījumos, ja kuģis tiek sagrābts. Es gan nedomāju, ka viņi to izmantos pret mani, ja nu vienīgi ārkārtējā gadijumā. Tomēr, neskatoties uz to, es nolēmu šo daiktu padarīt nekaitīgu.

Spridzeklis sastāvēja no īpaša, dzinēja korpusā iemontēta bloka. Vāku nocēlu viegli un ieraudzīju uz bloka dziļumā ieskrūvētā spridzekļa sešstūraino galviņu stiepjošos vadu mudžekli. Satvēru to ar pirkstiem, spiedu, līdz satumsa acīs. un mēģināju pagriezt. Ar pēdējiem plīstošas miesas un mežģošos locītavu spēkiem es to izkustināju, bet pēc tam arī izņēmu. Tas karājās vadu galā gluži kā no zoba izrauts nervs.

Un pēkšņi tas ar skaļu blīkšķi uzsprāga, radot biezu, melnu dūmu mākoni.

Ar pārdabisku mieru caur melno dūmu mākoni vēros uz caurumu blokā. Kuģim ar visu tā saturu vajadzēja pārvērsties pelnos.

— Inskin, — es teicu, bet kakls izžuva un balss aizlūza.

— Inskin, — es vēlreiz atkārtoju — es saņēmu tavu «sveicieniņu». Tu domāji, ka mani atstādini. Nē, es pats aizeju no Speciālā Korpusa!

9. nodala

Sajutu atvieglojumu. Atkal biju viens un atbildēju tikai par sevi. Kuģis jau pietiekami ilgi bija virzījies pa kursu no pilnīgi nejauši izraudzītas lentas. Pārtvert mani praktiski nebija iespējams, un es varēju sagatavot jauna kursa lentu.

Kursu kurp? Es vēl nezināju. Vajadzēja padomāt, lai gan nešaubījos par to, kas jādara. Meklēt Anželīnu! Šī doma sākumā likās muļķīga: uzņemties tā Korpusa darbu, kurš bija atteicies no manis. Tas bija viņu darbs. Tomēr pēc tam es sapratu, ka lietas būtība neslēpjas Korpusā. Anželīna priekš manis bija kā čempiona medaļa. Glumajā Džimā di Grīzā ir kas tāds, ko jūs nesaprotiet — vienkārša patmīlība.

Patmīlība — vienīgā lieta, kas vīrietī uztur gara spirgtumu un noskaņo darbam. Atņemiet to, un jums nepaliks nekas. Es pat īsti nezināju, ko darīšu ar viņu, kad atradīšu. Iespējams, nodošu policijai, tā kā viņai līdzīgus, manu bijušo profesiju apkaunojošus cilvēkus, jāizolē no mums pašiem. Bet zivtiņu dalīt tomēr labāk pēc tās noķeršanas.

Bija vajadzīgs, un pirmām kārtām, jāsagatavo viss tam nepieciešamais. Vispirms man likās, ka uz kuģa nav cigāru, tas bija drausmīgs brīdis. Tomēr pēc tam servisa bloks pēc neilgas skrapstēšanas no kāda tāla un tumša stūra izstūma kastīti. Cigāri jau, protams, nebija no lepnākajiem, tomēr labāki, nekā nekas. Taču brendijs gan Nilsenam vienmēr ir bijis tas labākais, te nu man nebija nekādu iebildumu. Izskalojis kaklu un aizsmēķējis, es liku savam smadzeņu podam ķerties pie projekta izstrādes.

Vispirms man vajadzēja iedomāties sevi bēgšanas brīdī Anželīnas vietā. Vislabāk jau, protams, būtu tur faktiski atrasties, bet tas bija nereāli. Vismaz viens Flotes kuģis jau nu tur noteikti dežūrē. Lai gan šādu problēmu risināšanai ir uzbūvēts kompjūters, un es ievadīju tajā notikuma vietas koordinātes. Nebija arī vajadzības šķirstīt rokasgrāmatas, šie skaitļi dega manās smadzenēs ugunīgiem cipariem. Kompjū- teram bija milzīga atmiņa un spēja ātri apstrādāt ievērojamu informācijas daudzumu. Tas svētlaimē hokrekšķējās, kad es pieprasīju visu notikuma vietai tuvumā esošo zvaigžņu koordinātes. Desmit sekunžu laikā tas jau bija caurskatījis visus savus katalogus un ziņoja par darba pabeigšanu ar melodiskām zvaniņa skaņām. Paņēmu pirmā zvaigžņu duča sarakstu un atzīmēju, ka attālumi līdz tām ir ļoti lieli.

Tagad man jādomā tieši tāpat kā Anželīnai. Man jākļūst par slepkavu, kuru medī, kuram dzen pēdas un kuram aiz muguras ir divdesmit svaigu līķu. Visos virzienos ienaidnieki.

Viņai vajadzēja turēt rokās tādu pat nolaupītā kreisera kompjūtera izdotu sarakstu. Kurp tagad? Milzīgs sasprindzinājums. Kaut kur noslēpties. Kaut kā, bet tikai prom no šejienes. Acu uzmetiens sarakstam

— un atbilde liekas acīm redzama. Divas tuvākās zvaigznes atrodas tajā pašā debess kvadrātā piecpadsmit grādus viena no otras, apmēram vienādā attālumā no kreisera. Ļoti svarīgi bija tas, ka trešā zvaigzne atradās citā sektorā un uz pusi tālāk.

Un tā, uz priekšu, uz pirmajām divām zvaigznēm. Tas bija uz ātru roku pieņemts lēmums, tomēr pilnīgi saprātīgs. Uz priekšu pie saulēm, pasaulēm un trasēm, kur var atrast citus kuģus.

Kreiseris jāpamet, pirms parādās kāda planēta, un, jo ātrāk, jo labāk, tā kā ikviens kuģis Galaktikā var to atpazīt. Jāsatiek cits kuģis

— kuģis IKSS — jāieņem tas, jāpamet kreiseris un …ko tālāk?

Te nu manas smadzenes sāka buksēt, un man nācās tās uzstiprināt ar grādiem un svaigu cigāru. Sēdot ar pusaizvērtām acīm, es centos iedomāties lidojumu. Ir sagrābts jauns kuģis, un jālido uz planētu. Kosmosā Anželīna atrodas pastāvīgās briesmās, viņai draud personības izmainīšana. Kad es atradu šīs divas zvaigznes planetārajā katalogā, izvēle bija acīm redzama. Vietai bija barbarisks nosaukums — Freiburga.

Tur ap divām saulēm bija vēl pusducis planētu, bet tās atkrita pašas no sevis. Vai nu tik maz apdzīvotas, ka katrs jaunatnācējs vai nepazīstamais tūlīt bija ieraugāms, vai arī tik labi organizētas, ka nebija iespējams ilgi palikt neievērotam. Freiburgai šie trūkumi nepiemita. Tā Līgā atradās mazāk par divsimts gadiem un dzīve tajā ritēja laimīga haosa apstākļos. Vecā un jaunā sajaukums, pirmskontakta un pēc- kontakta civilizācija. Brīnišķīga vietiņa, lai viņa pazustu, brītiņu tur uzkavētos un atkal parādītos jaunā izskatā.

Nonācis pie šāda secinājuma, es sajutu divkāršu gandarījumu. Tas nebija vienkārši prāta vingrinājums izdzīvošanai, jo arī es taču atrados tādā pat stāvoklī kā Anželīna: incidents ar spridzekli skaidri parādīja, kā Korpuss attiecas pret saviem dezertieriem. Freiburga — vieta, kas lieliski paslēps arī mani. Es laimīgi nopūtos un atslābinājos.

Kad atjēdzos, bija laiks iziet no hipertelpas un nospraust jaunu kursu. Tomēr bija kāda lieta, pie kuras jāķeras vispirms. Vēl Korpusā būdams, biju uzzinājis daudz sīku faktu.Viens no tiem, parasti interesi izraisīja vienīgi hiperpārejas tehnikas mācības laikā, t.i. — dīvains iz- starojuma izplatīšanās veids hipertelpā. īpaši radioviļņu. Ja jūs ko raidāt vienā frekvencē, tad saņemat atpakaļ varenus atbildes signālus visās frekvencēs, it kā radioviļņi tiktu saspiesti un atgriezti atpakaļ.

Parasti šis eksotiskais efekts nevienu neinteresē, taču ļauj novērot jūsu kuģi. Es nospriedu, ka Speciālā Korpusa gluži saprātīga piesardzība būtu novērot savus kuģus. Tādejādi ļoti prasmīgi noslēptais sīciņais raidītājs būs viņiem kā bāka.

To man arī vajadzēja atrast, pirms parādos kādas planētas tuvumā.

No iekšējā mikrofona reizi pa reizei atskanēja troksnis un rēkoņa, un es nolādēju raidītāja un pastiprinātāja izstrādātāju, taču, pirms meklēt raidītāju, man vajadzēja pārliecināties, vai tas vispār eksistē un vai tam ir pietiekami spēcīgs signāls lieliem attālumiem. Daži eksperimenti ar ekrāniem parādīja, ka mistiskie signāli nav nekas vairāk kā paša kuģa radītais izstarojums. Pēc ekranizēšanas ēterā iestājās klusums. Es atviegloti nopūtos un izgāju no hiperpārejas.

Ceļojums tuvojās beigām. Es izrakņāju visu kuģa īpašumu un galu galā atradu arī šo to tālākai izmantošanai. Rūpīgi izmeklēju visdažādākos bagus. Bet Glumā Džima izskata atjaunošana sagādāja man lielu apmierinājumu. Paplašinātāji nāsīs, spilventiņi zem vaigiem, krāsotājs galvā — un vecais kaujas zirgs atkal gatavs darbam.

Es paskatījos spogulī … izlamājos… un sāku novākt visu šo maskarādi tikpat rūpīgi, kā biju to uzlicis. Mans galvenais likums gan bija neatslābināties darba laikā. Šabloniska rīcība vienmēr noved pie nepatikšanām! Inskins lieliski zināja manu veco izskatu, un manas ārienes apraksts droši vien jau visur izsūtīts.

Tagad daudz rūpīgāk uzliku grimu un radīju kaut ko gluži jaunu. Radīju pavisam vienkārši — izmainot seju un matus. Sarežģītāks darbs arī turpmāk prasītu daudz vairāk laika kārtīgas ārienes uzturēšanai, bet Freiburga bija liela jautājuma zīme, un es tur nemaz negribēju domāt par šīm lietām. Es gribēju mierīgi staigāt, visu pārmeklēt un noskaidrot, vai tur nav Anželīnas pēdu.

Pēc kuģa laika atlika vēl divas dienas, un tās es aizvadīju, meistarojot visdažādākā veida ierīces, kas varētu noderēt: minigranātas, apslēptas pistoles. Tikko atskanēja reisa beigas vēstošs signāls, savācu visas atlikušās grabažas un iznīcināju.

Vienīgā pilsēta ar pieklājīgu kosmoostu uz Freiburgas bija Freibur- bada — milzīga ezera, lielas tīra ūdens krātuves krastā. Vērojot, saules zaķīšu mirguļošanu pa ūdens virsmu, sajutu pēkšņu vēlēšanos izpeldēties. Šo vēlēšanos acīmredzot radīja nepieciešamība noslēpt kuģi. Noslēpt ezera dziļākās daļas dibenā, kur tas vienmēr būs pa rokai, ja ievajadzēsies.

Lai nenokļūtu radara ekrānos, es piezemējos aiz robotu kalnu grēdas. Tumsā lidojot virs ezera, es ieraudzīju kosmoostas navigācijas radaru, bet mans kuģis bija pārāk tālu no krasta. Vētrainais laiks ierobežoja redzamību un ievērojami mazināja manu vēlmi izpeldēties. Tuvāk pie krasta es dziļi zem ūdens atklāju kanālu un, savācis visu nepieciešamo somā, piezemējos virs tā. Muļķīgi, protams, tā apkrau- ties, tomēr man roka necēlās atstāt visas šīs brīnišķīgās Korpusa lietiņas ezera dibenā.

Salicis visu ūdensnecaurlaidīgā sainī, uzvilku skafandru un pārgāju uz slūžu kameru. Kad sāku peldēt uz nesaskatāmā krasta pusi, pār mani gāzās lietus un melna tumsa. Es drīzāk iztēlojos, nekā dzirdēju sev aiz muguras ūdens burbuļošanu, kuģim aizejot dibenā.

Peldēt skafandrā ir tikpat neērti kā nodarboties ar mīlestību kosmosā, bezsvara telpā. Es aizkūlos līdz krastam stāvoklī, kas bija traģiski tuvs pilnīgam nespēkam. Izkļuvis no skafandra, ar lielu prieku vēroju, kā tas triju termīta gabaliņu ugunī pārvēršas izdedžos. Ar vēl lielāku prieku es ar kājas spērienu aizsūtīju šos izdedžus ezerā. Nepārtrauktais lietus aizskaloja visas ugunskura pēdas. Tādā lietū termīta gaismu droši vien no lielāka attāluma nav iespējams ievērot. Palīdis zem ūdensnecaurlaidīgas plēves, slapjš un nožēlojams, es gaidīju rītausmu.

Naktī es ik pa brīdim pamodos bez īpaša iemesla, bet pilnīgi pamosties spēju vienīgi tad, kad jau bija gaišs. Es nejutos īsti labi, un, kad izdzirdēju balsi, sapratu, kas mani visu nakti modināja.

— Ejat uz Freiburbadu? Protams, kur tad vēl var iet. Es arī turp taisos. Lieniet iekšā laivā. Laiva veca, bet laba gan. Pavizināsimies…

Balss bubināja un bubināja, bet es tajā neklausījos. Es lādēju sevi, ka negaidot un negribot nokļuvu šīs «ilgspēlējošās balss» īpašnieka redzeslokā. Viņš peldēja gar krastu mazā laiviņā: tā bija dziļi iegrimusi ūdenī, pārpildīta dažādiem baķiem un saiņiem, bet tam visam pāri rēgojās galva. Kamēr viņa žokļi turpināja kustēties, man bija visas iespējas viņu uzmanīgi nopētīt.

Viņam bija gara, sapinkājusies, uz visām pusēm izspūrusi bārda un mazas, tumšas, zem neiedomājami novalkātas cepures, kādu es vēl nekad nebiju redzējis, paslēptas ačeles. Mans sākotnējais izbīlis bija gandrīz pārgājis. Ja šis dīvainis nebija izmeklētājs, tad gluži nejaušā satikšanās varēja būt man ļoti nozīmīga un pat vēlama.

Kad šis mežonis uz brīdi apstājās, lai ievilktu elpu, es nolēmu pieņemt viņa uzaicinājumu un, satvēris laivas bortu, pievilku to tuvāk. Pārmetis pār plecu somu un turot kabatā roku ar pistoli, es ielēcu iekšā. Piesardzībai, kā izrādījās, nebija nekādu iemeslu.

Zugs, kā viņu sauca, (to ar lielām grūtībām izdevās noskaidrot viņa bezgalīgā monologa laikā), izlika aiz borta laivas pakaļgalā piestiprināto motoru, un iedarbināja. Tas bija ļoti parasts un efektīvs atomu siltumpārveidotājs. Tam nebija nekādu kustošu detaļu, ūdens tika gluži vienkārši iesūkts iekšā, uztvaicēts un izmests tvaiku veidā ārā jau pa citu atveri.

Kustības laikā praktiski nebija nekāda trokšņa, laiva slīdēja kā apburta.

Attiecībā uz Zugu viss izrādījās normāli, un, kaut gan es vēl nebiju par visiem simts procentiem ticis vaļā no aizdomām un turpināju turēt roku uz pistoles, satikšanās ar viņu, pēc visa spriežot, tomēr bija liela veiksme. Es sāku saprast, no kurienes rodas šī neapturamā vārdu straume. Viņš bija mednieks, kas veda uz veikalu kažokādas un bija izcietis daudzus vientulības un klusēšanas mēnešus, šo vārdu izvirdumu, kuru es nemaz necentos apturēt, tā kā viņš faktiski atbildēja uz daudziem maniem neuzdotajiem jautājumiem, bija izraisījusi cilvēka seja.

Daudz rūpju man radīja apģērbs. Galu galā es nolēmu palikt ceļojuma tērpā, kas bija ieturēts neitrālos toņos. Tādi kostīmi ar nelielām variācijām ir izplatīti visā Galaktikā, tā kā arī Zugs tam īpašu uzmanību nepievērsa. Dzīvē viņš droši vien nebija pļāpa, bet apģērbties gan noteikti mīlēja. Viņa jaka visticamāk bija taisīta no vietējām ādām — purpurs ar melnu, skaista, pat raugoties uz tai pielipušajiem netīrumiem un atkritumiem. Bikses no apstrādātas vadmalas, bet zābaki, gluži tāpat kā mani, no «mūžīgās» plastikas.

Zuga tehnika pastiprināja apģērba radīto iespaidu. Vecā un jaunā sajaukums. Pasaulē, kas līdzīgi Freiburgai tikai nesen iekļāvusies Līgā, ir grūti sagaidīt ko citu. Elektriskais ierocis, atbalstīts pret arbaleta tērauda bultu saini, radīja tipisku skatu. Neapšaubāmi, viņš vienādi veikli rīkojās gan ar vienu, gan otru. Es atlaidos mīkstajos baķos un nepārtraukta vārdu ūdenskrituma straumē sāku izbaudīt ceļojumu un austošo rītu.

Ap dienas vidu mēs tikām Freiburbadā. Zugs mani praktiski neiesaistīja sarunā, uzskatīdams par labāku runāt pats, tādēļ arī viņu pilnībā apmierināja daži mani nenoteiktie izteikumi.

Milzīgā labpatikā viņš uzcienājās ar koncentrātiem no manas somas un pretī pastiepa blašķi ar kaut kādu šķidrumu, kas bija pagatavots viņa kalnu miteklī. Tā garša bija neizsakāmi drausmīga, mutē palika sērskābē, izmērcētu metāla skaidiņu garša. Tomēr pēc dažiem malkiem viss nostājās savās vietās, un mēs, pavisam jautrini, piebraucām pēc zivīm smirdošā piepilsētas piestātnē. Pietauvojoties gandrīz noslīcinājām lielu laivu, kas mums likās šausmīgi jocīgi — un tas dod priekšstatu par mūsu stāvokli. Es aizgāju uz pilsētas parku un nosēdēju tur, līdz manas smadzenes nebija attīrījušās.

Vecais un jaunais te atradās blakus, ēkas no plastikas bija līdzās ar ķieģeļu un apmetuma būvēm. Nedalāmi savienoti bija tērauds, stikls, koks un akmens. Tāpat arī ļaudis, apģērbti dīvainā tipu un stilu sajaukumā. Es vairāk interesējos par viņiem, nekā viņi par mani. Kāds robots pievērsa man uzmanību. Viņš tik ilgi vicināja manā priekšā iespiestus virsrakstus un izkliedza tos man ausī, līdz paklausīju un paņēmu avīzi, lai viņš beidzot atsietos.

Līgas valūta šeit apgrozījās kopā ar vietējo naudu, un robots neprotestēja, kad ieslidināju viņa krūšu šķirbā monētu. Atlikumu, noteikti pēc mani izputinoša kursa, viņš izdeva freiburgiešu guldeņos.

Visi jaunumi bija absolūti triviāli, bet, lūk, sludinājumi un reklāma mani ieinteresēja. Es izskatīju lielo viesnīcu sarakstu, salīdzinot to komfortu un cenas.

Tas lika man nošausmināties. Cik ātri gan mēs zaudējam vecos ieradumus! Tikai mēnesis godīgas dzīves, un es jau spriežu kā kārtīgs cilvēks.

— Tu esi noziedznieks! — es izspiedu caur zobiem un uzspļāvu uzrakstam «NESPĻAUDĪTIES». — Tu nicini likumu un mierīgi iztiec bez tā. Tu esi likums pats par sevi un pats godīgākais cilvēks Galaktikā!

Tu nepārkāp nekādus noteikumus tik ilgi, kamēr tie tevi neskar un pārkāp tos katru reizi, kad redzi pēc tā vajadzību.

Tas viss bija taisnība, un es nicināju sevi par to, ka tik ātri spēju aizmirst. Šis nelielais godīguma periods Korpusā ietekmēja mani kā sērga, sagraujot visas manas labākās antisociālās tendences.

— Domā, kā nozagt! — es iekliedzos tik skaļi, ka nobiedēju pa celiņu pastaigājošos meiteni. Nojautis, ka viņa mani dzirdēja, uzmetu viņai ļaunu skatienu, pēc kura tā uzskatīja par labāku noslēpties. Arī es piecēlos un devos pretējā virzienā, meklējot iespēju kaut ko paveikt. Pirms sāku meklēt Anželīnu, nolēmu atjaunot savu veco dzīvesveidu.

Šāda iespēja radās viegli, pēc desmit minūtēm plāns bija gatavs. Visi nepieciešamie rīki bija man līdzi. To, kas man varēja noderēt darbā, saliku kabatās un aiz jostas, bet somu nodevu glabāšanas kamerā.

Freiburgas Galvenajā Bankā viss bija kā radīts aplaupīšanai. Trīs izejas, četri apsardzes vīri, ļaužu pūlis. Četri dzīvi sargi! Neviena banka nemaksās viņiem algu, ja tai ir elektroniskā aizsardzība. Es gandrīz dziedāju no prieka, stāvot rindā pie viena no dzīviem klerkiem. Pilnībā automatizētas bankas aplaupīt ir viegli, bet tam nepieciešama speciāla tehnika. Lūk, tāds cilvēku un mašīnu sajaukums bija vislabākais.

— Izmainiet Līgas desmitzvaigžņaino guldeņos, — es teicu, nolikdams klerka priekšā uz galda spīdošu monētu.

— Jā, ser, — teica klerks, uzmezdams acis monētai un ieslidinot to blakus esošajā skaitāmajā mašīnā. Viņa pirksti jau sāka atskaitīt man attiecīgo guldeņu skaitu, vēl pirms bija parādījušies apmaiņas kursa skaitļi. Tas tika darīts mehāniski. Nauda nošķindēja trauciņā manā priekšā, un es sāku to lēnām pārskaitīt, patiesībā manas domas bija pievērstas monētai, kura grozījās un vēlās mašīnas iekšās. Kad biju pārliecināts, ka tā savu ceļojumu ir beigusi un piezemējusies pagrabā, es nospiedu raidītāja podziņu jostā.

Tam nevar atrast citu vārdu kā «brīnišķīgi». Tādas lietas paliek atmiņā un raisa jaukas atmiņas vēl daudzus gadus pēc paša notikuma. Bija vajadzīgas daudzas stundas, lai radītu šo monētu, taču to nebija žēl.. Es pārvīlēju monētu uz pusēm, izņēmu iekšpusi, iemontēju tur radiouztvērēju, degli un spridzekli, un pielēju ar svinu, līdz tā atguva sākotnējo svaru.

Bet tagad tā uzsprāga! Dobjo triecienu bankas dzīlēs pavadīja brīkšķi un dārdoņa. Velvi balstošā aizmugurējā siena saplaisāja un izverda naudas un dūmu straumi. Bet pēdējā mirstošās skaitāmās mašīnas nopūta atnesa negaidītu pārsteigumu. Kasieru naudas aparāti pamodās, sākot drudžaini darboties. Pār apstulbušo apmeklētāju galvām gāzās lielu un mazu monētu lietus, jāsaka gan, ka viņi visai ātri attapās no izbrīna un sāka piestūķēt kabatas. Taču šie prieki bija īsi. Tas pats radiosignāls uzspridzināja gāzes un dūmu bumbas, kuras es tālredzīgi biju salicis visos papīrgrozos. Uzbudinātā publika pat neievēroja, kā es iemetu vēl dažas bumbas pie kasieriem. Šī gāze — pēc manas receptes ražots efektīvs vemšanu un asarošanu izraisošo komponentu sajaukums. Tās iedarbība bija acumirklīga un varena (bankā, protams, nebija bērnu, es nevarēju kļūt tik nežēlīgs pret aizsargāties nespēpgiem jaunajiem radījumiem). Pēc dažām sekundēm klienti un kalpotāji sāka zaudēt redzi, man, protams, uzmanību nepievērsa neviens.

Kad gāze bija tikusi līdz manīm, es pieliecos un uzliku aizsargbrilles, bet iztaisnojies ieraudzīju, ka esmu palicis vienīgais kaut ko saskatīt spējīgais cilvēks bankā. Pats par sevi saprotams, ka elpoju caur ļoti tālredzīgi degunā ieliktajiem filtriem, tā ka varēju izjust visus normālas kuņģa darbības jaukumus. Mans kasieris pazuda no redzeslauka, un es ar graciozu lēcienu caur lodziņu ieniru pie viņa.

Tagad vajadzēja izvēlēties un savākt. Nauda mētājās visur. Ignorējot dažādu sīknaudu, es sameklēju vietu, kur bija nolijis zelta lietus, varētu pat teikt — ūdenskritums. Divu minūšu laikā piepildīju līdzpaņemto somu un biju gatavs pazust. Durvju tuvumā dūmi sāka izklīst, un dažas granātas atgrieza dūmu aizsegu.

Viss gāja, kā ieplānots, izņemot vienu ēzeli no apsardzes, šausmīgi apnicīgu. Viņam likās, ka kaut kas nav kārtībā, un šis sāka šaut pa labi un kreisi. Laime, ka nevienu neievainoja. Es atņēmu viņam pistoli un iegāzu ar to pa galvu.

Durvju tuvumā dūmi kļuva ļoti biezi, tas no ielas neļāva redzēt, kas notiek bankas iekšienē. Viņi, protams, zināja — notiek kas ļauns: divi policisti, izrāvuši pistoles, metās iekšā…, tūlīt pat kļūdami tik pat bezpalīdzīgi kā pārējie. Es organizēju palīdzību cietušajiem un sāku tos lēnām stumt un grūst uz durvju pusi. Kad bija izveidojusies liela grupa, mēs kopā izrāpojām uz ielas. Brilles es noņēmu un iebāzu kabatā, tādejādi tikai mazliet ielaizdams acīs gāzi. Piesteigušies laipni cilvēki palīdzēja man piecelties, es tencināju viņus un, notrausis ar roku asaras, aizvilkos projām. Lūk, cik tas viss bija viegli. Viegli, ja plāns ir iepriekš izstrādāts un tu neriskē veltīgi. Mans gars bija mundrs, bet asinis jautri riņķoja dzīslās. Dzīve atkal bija kļuvusi brīnišķīga un interesanta. Tagad arī Anželīnas pēdas atrast nebūs grūti. Nav tagad nekā tāda, ko es nevarētu izdarīt.

Atrados uz emocionāla pacēluma viļņa. Noīrējis netālu no kosmo- ostas istabu kosmonautu viesnīcā, es sakārtojos un devos izlūkot vietējās dzīves jaukumus.

Apkārtnē bija daudz «jautru» iestāžu, un es nolēmu apstaigāt tās. Paēdis vienā, es katrā nākošajā iztukšoju pa glāzītei. Ja Anželīna ir Freiburgā, tad viņa, visticamākais, apmeklēs šīs vietas. Te ir jābūt viņas pēdām, es to jutu ar visām iekšām, tāpat, kā viens noziedznieks sajūt otru.

— Vai kāds nepiedāvās meitenei ko iedzert? — es izdzirdēju prostitūtas vienaldzīgo balsi un bez īpašas intereses pagriezu galvu. Meitenes, bālās nakts būtnes, jau bija devušās savā nakts peļņā. Biju saņēmis pietiekami daudz piedāvājumu — pēc izskata līdzinājos atpūtā esošam kosmonautam, bet tie vienmēr ir lielisks ienākumu avots tādām vistiņām.

Šī izskatījās labāk par citām, vismaz bija labāk veidota. Es ar interesi, bet vēlāk ar sajūsmu sāku viņu vērot. Viņas kleita bija īsa un cieši pieguloša, ar augstiem šķēlumiem malās. Augstpapēžu kurpes ejot radīja gurnu riņķveida kustību, un tam bija satriecošs efekts. Viņa aizgāja līdz bāram un pagriezās, atdodot sevi vispārējai novērtēšanai. Blūzīte sastāvēja vienīgi no augšā un apakšā sastiprinātām šaurām spīdošām strēmelītēm. Ejot strēmelītes pašķīrās, atklājot gludu un ie- degušu ādu. Mani sagrāba rupja dzīvnieciska kaisle.

Manas acis galu galā apstājās pie viņas sejas — pēc gara ceļojuma, ja ņem vērā, ka es sāku no ceļgaliem — tie bija ļoti pievilcīgi. Kaut kas pazīstams…

Un šai mirklī sirds man sakāpa kaklā, un es iekrampējos krēslā. Tas likās neticami, bet tomēr tā bija.

Tā bija ANŽELĪNA.

10. nodala

Viņas mati bija pārkrāsoti, bija arī citas vienkāršas un acīm redzamas izmaiņas. Kopumā ņemot, viņas āriene bija kļuvusi tāda, ka pēc fotogrāfijas vai apraksta viņu nebija iespējams atpazīt.

Izņemot, protams, mani. Es redzēju un sarunājos ar viņu nolaupītajā linkorā. Lieliski, es viņu pazinu, bet viņai nav pat jausmas, kas es tāds esmu. Viņa mani bija redzējusi vienīgi mirkli, ar paceltu gaismas filtru.

Šī bija manas laimīgās dienas augstākā virsotne. Apkārt viss likās tik brīnišīgs un jauks. Tomēr arī viņa jānovērtē pienācīgi, maskējās Anželīna lieliski. Lai gan biju centies paredzēt visas iespējas, tomēr nekādi nespēju iedomāties, ka ieraudzīšu viņu šeit un tādā izskatā. Viņai bija līdzi pieklājīga nozagtās naudas summa, tādēļ arī es nespēju viņu iedomāties kā klaidoni. Nē, meitenei viss ir kā nākas, tas jāatzīst. Arī savu lomu viņa spēlē absolūti dabiski. Kādu gan komandu mēs sastādītu, ja viņai nebūtu šīs pataloģiskās noslieces uz slepkavībām!

Un te mana sirds sastinga jau otru reizi šai vakarā. Lai paliek emocijas, bet visa galā skaidri sajūtama nāve. Viņa ir atnesusi nelaimi katram, kas bijis ar to kopā. Šai jaukajā galviņā ir augsti intelektuālas, bet drausmīgi izkropļotas smadzenes. Man būtu labāk domāt nevis par viņas figūru, bet gan par līķiem, ko viņa atstājusi visapkārt. Ir tikai viena izeja — aizvest viņu no šejienes un nodot Korpusam. Es nemaz nedomāju par savām attiecībām ar Korpusu. Viens otru neskāra. Tagad viss bija jādara ātri un tīri.

Piegāju pie bāra un pasūtīju divas vietējās sērskābes glāzes. Pazemināju balsi, izmainīju runas veidu un akcentu. Anželīna bija pietiekami ilgi mani dzirdējusi un varēja atpazīt pēc balss — tas bija vienīgais, no kā es baidījos.

— Iedzersim, lellīt, — es teicu, paceļot glāzi un dodot viņai otru.

— Bet pēc tam iesim uz tavu istabu. Vai tev ir istaba?

— Istaba atradīsies, ja tev būs desmitnieks pēc Līgas kursa.

— Protams, — es teicu, mēģinādams smaidīt. — Vai tad es pēc tāda neizskatos?

— Es neesmu no tām, kurām maksā pēc tam, — viņa teica ar lieliski notēlotu vienaldzību. — Vispirms samaksā, tad iesim.

Es uzmetu monētu uz bāra letes, viņa pameta to gaisā, noķēra, pasvārstīja rokā, pārbaudīja uz zoba un iebāza kaut kur aiz jostas. Es skatījos viņā ar atklātu izbrīnu, mani patiesi pārsteidza tas dabiskums, ar kādu viņa spēlēja savu lomu. Un tikai tad, kad viņa pagriezās uz iešanu, es atcerējos, ka šeit atrodos nevis izklaides dēļ, bet gan lai izpildītu pienākumu. Visas šaubas izgaisa, (īdzko atcerējos kosmosa dziļumos peldošos līķus. Iztukšojis savu glāzi, es sekoju viņas līgojošajiem gurniem prom no bāra kādā pretīgā šķērsieliņā. Šauro un netīro ieliņu tumsa saasināja manus refleksus. Anželīna savu lomu tēloja labi, bet es šaubījos, vai viņa dala gultu ar visiem ostā nokļuvušajiem kosmonautiem. Visticamāk, ka viņai ir līdzzinātājs, kurš noslēpies kaut kur tepat ar smagu milnu rokās. Bet varbūt esmu pārāk aizdomīgs? Es pastāvīgi turēju roku kabatā uz pistoles, bet to izmantot man nenācās.

Mēs šķērsojām vēl vienu ielu un ienirām garā gaitenī. Viņa klusējot gāja pa priekšu. Mēs nevienu nesatikām, un neviens mūs neredzēja. Kad viņa atslēdza durvis, es nedaudz nomierinājos. Tā bija tik maziņa, ka līdzzinātājam tur nebija kur noslēpties. Anželīna devās tieši uz gultu, bet es nolēmu pārliecināties, vai durvis ir aizslēgtas. Durvis bija aizslēgtas.

Kad pagriezos, uz mani bija nomērķēts 0,75 kalibra revolveris, tik milzīgs, ka viņa to turēja ar abām rokām.

— Kas tad tas, aplaupīšana? — es sašutu, saprotot, ka ar savu rīcību e§mu nogulējis kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Mana roka vēl aizvien žņaudza kabatā pistoli, taču izvilkt to nebija nekādas iespējas, tas būtu tas pats, kas pašnāvība.

— Es jūs nošaušu, pat nezinot vārdu, — viņa mīļi sacīja un pasmaidīja, atklājot brīnišķīgi baltu zobu rindu. — Jūs esat tas, kurš izjauca manu operāciju ar linkoru.

Smaids kļuva arvien platāks, bet pagaidām viņa vēl nešāva. Viņa tīksminājās par emocijām, kas nevadāmi atspoguļojās manā sejā. Mednieks iekritis lamatās, atvests tieši tur, kur gribējis nokļūt, un te nu neko vairāk izdarīt nevarēja.

Redzēdama, ka esmu visu sapratis, Anželīna skaļi iesmējās, tīri un skanīgi, gluži kā sidraba zvaniņš tajā pašā laikā stingrāk uzspiežot pistoles mēlītei. Viņa bija īsta aktrise. Pistoles mēlīte tika nospiesta tieši tad, kad mans izmisums bija sasniedzis maksimumu, bet situācijas bezcerība kļuva acīm redzama.

Un ne vienu reizi vien, bet vēl un vēl.

Četras miesu plosošas lodes tieši sirdī un pēdējais šāviens tieši starp acīm.

11. nodala

Tā vēl nebija samaņas atgūšana, bet izpeldēšana no sarkanas miglas. Organisms izmisīgi cīnījās ar sāpēm. Bija šausmīgi, ka manas acis ir aizvērtas un atvērt tās ir neticami grūti. Galu galā no sarkanās tumsas parādījās seja plankuma izskatā.

— Kas notika? — plankums prasīja.

— Es to gribēju uzzināt no jums… — ierunājos un apklusu, satriekts, cik vārga un nedzīva ir mana balss. Kaut kas mitrs pieskārās pie lūpām, tā bija salvete, visa sarkanos traipos.

Kad atgriezās redze, plankums pārvērtās par baltā tērptu jaunu cilvēku. Droši vien dakteris, un mēs acīmredzot atrodamies slimnīcā.

— Kas uz jums šāva? — ārsts jautāja. — Kāds paziņoja mums par šāvieniem, un sakiet paldies, ka mēs paguvām atbraukt laikā. Jūs esat zaudējis daudz asiņu, to pārliešana jau izdarīta, un, bez tam, ir milzums elkoņa un delnas kaulu bojājumu pēc lodes šāviena, kas tālāk aizķērusi labos deniņus un, iespējams, traumējusi galvaskausu. Droši vien ķertas arī ribas un ir aizdomas par iekšējiem asinsizplūdumiem. Kāds jūs stipri ienīst! Un, kurš tas ir?

Kurš? Nu, protams, mana dārgā Anželīna. Kārdinātāja, pavedinātāja un slepkava centās izrēķināties ar mani. Es visu atcerējos, platais revolvera stobrs ar melnu caurumu, kurā, likās, varēja izvietoties vesels zvaigžņu kuģis. Mirdzoša liesma, manī triecošās lodes un ciešanas, kad manai dārgajai ložu necauršaujamajai bruņuvestei nācās aizturēt visu šāvienu spēku. Man radās cerība, ka viņai ar to pietiks, bet nē, stobrs pacēlās pret manu seju.

Es atcerējos savu pēdējo žestu, kad, aizsedzis ar rokām seju, metos sānis, izmisīgi cenšoties izglābties.

Brīnumaini, ka mans mēģinājums izdevās. Visticamākais, ka lode trāpīja pa rokas kaulu un tad rikošetē neizgāja vis cauri manam galvaskausam, bet to tikai nedaudz aizķēra. Tomēr bija daudz asiņu un nekustīgais ķermenis uz grīdas maldināja Anželīnu. Briesmīgais šāvienu troksnis mazajā istabiņā, mans acīm redzamais līķis kaut ko sakustināja viņas sievietes dabā, vismaz drusciņ. Viņa ātri aizgāja no istabas, pirms vēl kāds bija atnācis. Ja viņa būtu aizkavējusies kaut vai uz sekundi, lai pārliecinātos…

— Gulieties, — ārsts teica. — Ja jūs negulēsiet, es jums iešpricēšu ko tādu, kas jūs atslēgs uz nedēļu.

Tikai pēc tam, kad viņš bija to pateicis, es ievēroju, ka sēdu un ķiķinu kā ārprātīgais. Kustoties krūtis caururba sāpes, un es ļāvu sevi noguldīt.

Tagad manas smadzenes nodarbināja domas par to, kā lai izkļūst no šejienes. Ignorējot sāpes, es apskatīju pieņemamo telpu un domājot, kā lai izmanto to, ka liktenis dāvājis man dzīvību un Anželīna uzskata mani par mirušu.

Pieņemamajā istabā bija maz tāda, ar ko man izdotos iedzīvoties, es nospēru tikai pildspalvu, vēl arī oficiālās veidlapas no man virs galvas esošā plaukta. Kaut gan katra kustība radīja sāpes, labā roka darbojās diezgan labi. Robots pastūma zem manām nestuvēm ratiņus un sāka ripināt uz palātu. Kad izbraucām, dakteris iebāza kaut kādus papīrus man virs galvas esošajā turētājā un atsveicinoties pamāja. Es dāvināju viņam atbildes smaidu un turpināju ceļu.

Tikko viņš bija pazudis no acīm, es izrāvu papīrus un apskatīju tos. Ja es pagūšu to ātri izmantot, tad te bija man labas iespējas. Tas bija slēdziens četros eksemplāros. Kamēr šīs veidlapas nebija nokļuvušas mašīnā, es neeksistēju, es atrados statistiskā aizmirstībā, no kuras man bija jāizkļūst palātā. Mirušais — lūk, mans glābiņš. Es nosviedu spilvenu un robots apstājās. Viņš nepievērsa uzmanību tam, ka es rakstu un, paceldams spilvenu, apstājās vēl divas reizes tādejādi dodams man laiku pabeigt viltojumu.

Tas dakteris Mkvbklzs — tieši tā bija iespējams izlasīt viņa parakstu — atstāja man daudz vietas starp parakstu un ziņojuma pēdējo rindiņu. Es turpināju slēdzienu, cenzdamies maksimāli atdarināt viņa rokrakstu.

MILZUMS IEKŠĒJO BOJĀJUMU, ŠOKS… es uzrakstīju, MIRIS CEĻĀ. Tas skanēja pietiekami oficiāli. Es ātri piemetināju — REANIMĀCIJAS MĒĢINĀJUMI REZULTĀTUS NEDEVA. Brīdi es šaubījos par pirmā vārda pareizrakstību, bet tā kā dakteris Mkvbklzs vārdu «Milzums» raksta ar garo «ū», tad vēl viena kļūda neko nemainīs. Pēdējā frāze ļāva cerēt, ka mani nedurstīs un necentīsies atdzīvināt ar elektrisko strāvu, jo es galu galā esmu līķis. Pirms izbraukt no koridora, es noliku veidlapas vietā, apgūlos un izlikos par mirušu.

— Šeit D.O.A., Svend, — kāds teica, savācot man virs galvas esošos papīrus. Es izdzirdēju kā robots aizripināja tālāk, vienaldzīgs pret to, ka pacients, kas raustīja un mētāja pa zemi spilvenu, pēkšņi nomiris. Šis ziņkārības trūkums robotos man vienmēr ir paticis. Es iedomājos nāvi cerībā, ka attiecīga izteiksme atspoguļosies arī manā sejā. Kāds parāva mani aiz kājas, novelkot zābaku un zeķi. Roka satvēra manu pēdu.

— Kāda traģēdija, — teica patīkama balss, — varbūt noliksim uz galda un pamēģināsim reanimēt, viņš ir vēl pavisam silts!?

— Ne-ē, — atskanēja no blakus istabas. — Viņi ir jau to mēģinājuši. Ieliec viņu boksos.

Drausmīgas sāpes caururba manu kāju, un es gandrīz iekliedzos. Tikai ar milzīgu garīgu piespiešanos es liku sev gulēt mierīgi, kamēr tas muļķis savilka stiepli ap kājas īkšķi. Stieples galā karājās plāksnīte, un es no visas sirds novēlēju, lai šī plāksnīte, ar tādu pat stiepli savilkta, karātos viņam uz auss. Sāpes no pirksta atbalsojās visā ķermenī, sāka smelgt krūtis, galva un roka, un man bija vajadzīga milzīga piepūle, lai paliktu līķa izskatā.

Kaut kur aizmugurē atvērās smagas durvis un manu ādu skāra auksta gaisa vilnis. Es atļāvos ātru skatienu no piepaceltajiem plakstiņiem. Biju gatavs pēkšņi augšāmcelties, ja līķi šai iestādē tiek glabāti individuālos ledusskapjos. Nebūt nesapņoju par tādu milzīgu laimi, kā nomirt aiz slēgtām durvīm saldēšanas kamerā. Taču Lēdija Fortūna vēl aizvien bija kopā ar mani, mans mocītājs iestūma mani kopā ar visiem ratiņiem lielā istabā. Tur gar sienām izvietotos plauktos jau gulēja aizgājēji.

Bez īpašas godbijības mani uzmeta uz apsarmojušiem dēļiem. Soļi attālinājās, smagi noklaudzēja durvis, gaisma nodzisa.

Mans izmisums bija grūti aprakstāms. Pagājusi tikai viena diena, bet es jau viss esmu zilumos, kontuzēts un sakropļots. Nemaz nerunājot par vientulību saldēšanas kamerā, kas uz mani atstāja ārkārtīgi nomācošu iespaidu. Neskatoties uz sāpēm krūtīs un to idiotisko plāksnīti pie pirksta, es norāpos no plaukta un devos meklēt durvis. Man kļuva te karsti, te auksti, līdz es beidzot uzgrūdos sienai. Sataustījis slēdzi, ieslēdzu gaismu, un tai pat mirklī mana pašsajūta strauji uzlabojās.

Labākas durvis vairs nevarēja iedomāties — bez lodziņa un ar rokturi no iekšpuses. Tām bija pat iekšējais slēdzis, lai gan grūti iedomāties, kas varētu to izmantot. Es ķēros pie telpas izpētes. Pirmām kārtām es atritināju stieplīti un izberzēju pirkstu, atgriežot to pie dzīvības. Uz dzeltenās plāksnītes bija burti D.O.A. un ar roku uzrakstīts numurs, tieši tāds pats kā veidlapā, ko biju viltojis. Tā nu bija iespēja! …Es noņēmu līdzīgu plāksnīti no īpaši sakropļota līķa un nomainīju ar savu. Joka pēc samainīju plāksnītes arī visiem pārējiem gulētājiem. Tās karājās visiem uz kreisās kājas, un es skaļi lādēju šo pedantismu. Mana kreisā kāja bija pavisam sastingusi un man nācās novilkt labo zābaku līķim ar vislielākajām kājām. Tā kā kostīms un ložu necaur- šaujamā bruņuveste arī bija sabojāti, nācās aizņemties siltu krekliņu no kāda mana klusējošā drauga.

Nedomājiet, ka viss bija tik vienkārši, es burtiski grīļojos no vārguma. Pabeidzis, es izslēdzu gaismu un atvēru ledusskapja durvis. Man uzvēdīja kā no domnas. Te nebija redzama ne dvēsele, es pievēru līķu pagraba durvis un sāku meklēt citu istabu. Tā bija noliktava, kurā man vienīgā noderīgā lieta bija krēsls. Es apsēdos, atpūtos un atkal sāku skatīties apkārt. Blakus durvis bija aizslēgtas, bet nākošās atvērtas uz tumšu istabu, kurā kāds skaļi krāca. Tieši tas, kas man vajadzīgs.

Lai kas arī bija šis cilvēks, bet pagulēt viņš mīlēja. Es apstaigāju istabu un savācu visas drēbes, ko vien varēju atrast. Viņš nepamodās, un tas priekš viņa izrādījās ļoti labi, man galu galā taču bija galvaskausa trauma. Tiklīdz šie darbi bija veikti, atgriezās sāpes. Uzvilcis tur pat atrasto cepuri, es atvēru nelielas durtiņas, kas veda ārā no slimnīcas. Neviens man nepievērsa uzmanību, un es kājām devos prom pa lietainajām Freiburbadas ieliņām.

12. nodala*

Pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ tā nakts un vēl vairākas dienas manā atmiņā nesaglabājās. Atgriezties atpakaļ savā istabā bija riskanti, tomēr šis risks bija pamatots. Anželīna gandrīz notekti neko nezināja par tās eksistenci, bet, ja arī zināja, tam nebija nozīmes. Esmu miris un viņu vairs neinteresēju. Mans pieņēmums attaisnojās, pēc atgriešanās neviens mani netraucēja. Lai radītu vientuļu dzīru iespaidu, es pavēlēju atnest ēdienu un pāris vīna pudeles. Ķermenis lēnām atjaunoja savas funkcijas, es tam palīdzēju ar antibiotikām un pretsāpju līdzekļiem.

Beidzot, lai arī vārgs, atkal sāku justies kā cilvēks. Rokas atguva jūtīgumu, sāka bālēt melnie un zilie pleķi uz krūtīm un arī galvassāpes bija gandrīz pārgājušas. Laiks sākt domāt par nākotni. Nedaudz iemalkojis no pudeles, piezvanīju, lai man atnes pēdējo triju dienu avīzes. Pneimocaurule iešņācās, nošķaudīja un izgāza tās uz galda. Uzmanīgi tās pārskatījis, sapratu, ka manis izstrādātais plāns būs ievērojamāki labāks, nekā biju gaidījis.

Nākošajā dienā pēc manas noslepkavošanas visas avīzes bija ievietojušas no slimnīcas dokumentiem ņemtus, slinku komentētāju, kuri pat nepacents apskatīt līķus, ziņojumus. Un tas bija viss. Un nekas par Lielo Slimnīcas Skandālu Ar Līķu Samainīšanu vai par Izmeklēšanu Sakarā Ar To, Ka Zārkā Neatrodas Tēvocis Frims. Ja jau nav nekas uzrakstīts par maniem jociņiem slimnīcā, tātad tie kļuvuši par slimnīcas noslēpumu, un par to runās vienīgi zem četrām acīm.

Anžerīnai, manai snaiperei — iemīļotajai, tagad vajadzētu domāt par mani kā par mironi, viņas nāvi nesošā pistoles gaiļa un to nospiedušā pirkstiņa upuri. Nekas nevarēja būt labāk. Pēc kāda laika es atkal sēdēšu viņai uz astes, bet strādāt kļūs vieglāk, jo viņa galu galā ir pārliecināta, ka vietējā krematorijā esmu pārvērties zilganos dūmi- ņos. Tagad ir pats īstākais laiks izstrādāt plānu, un pareizu plānu.

Nebija vairs jājautā, kurš kuru medī. Anžefīnas arestēšana sagādās man ne mazāku prieku, kā viņai, šaujot uz mani.

Vajadzēja atzīt, ka meiča visu laiku bija man priekšā. Viņa aizveda linkoru man no deguna priekšas, bet pēc tam aizšmauca, atrodoties pistoles stobra galā.

Un pavisam pārsteidzoši bija tas, ka viņa izlika man lamatas laikā, kad domāju, ka medīju viņu. Mans naivums kļuva sāpīgi skaidrs. Viņa nebūt nebija histērijā, kad ieplānoja pazušanu no linkora, Anželīna vienkārši nospēlēja šo lomu. Viņa izpētīja mani, katru redzamo manas sejas un ķermeņa daļiņu, katru manas balss intonāciju. Viņas atmiņā mans tēls iespiedās ļoti skaidri un pēc aizmukšanas viņa pastāvīgi pārdomāja manas turpmākās rīcības variantus. Sava lidojuma pēdējā punktā viņa apstājās un sāka gaidīt, zinot, ka nākšu, un viņa būs gatava ar mani tikties. Tāda bija realitāte. Nu bija pienākusi mana kārta izdalīt kārtis.

Apdomāju un apsvēru milzumu variantu un plānu. Lai varētu ko pasākt, man bija jāiziet pilns liziskās rekonstrukcijas kurss. Ja tiešām gribu noķert Anželīnu, tas bija nepieciešams. Tāpat tas nepieciešams, lai izvairītos no Korpusa garajām rokām. Mācību laikā netiku par to domājis, taču biju absolūti pārliecināts, ka vienīgā iespēja pamest Korpusu ir ar kājām pa priekšu. Lai gan fiziski vēl arvien biju ļoti vārgs, galviņa man strādāja pa vecam. Man pietrūka faktu, un es vietējā bibliotēkā dalībnaudas veidā izdarīju nelielu ziedojumu. Tur bija vietējo avīžu fotokopijas vairāku gadu garumā. Iepazinu indīgi dzeltenu žurnālu ar ļoti mīļu nosaukumu «JAUNĀKĀS ZIŅAS!!»». «JAUNĀKĀS ZIŅAS!!» — bija ļoti populārs žurnāls, tā vārdu krājums sastāvēja no apmēram divsimts vārdiem, un tajā ar baudu tika apskatīta cietsirdība visdažādākajās tās izpausmes formās. Lielākā daļa lapaspušu bija veltītas helikopteru avārijām, protams, kopā ar krāsainām fotogrāfijām. Pietiekami bieži bija aprakstīti arī huligānisma gadījumi, cietsirdīgi kautiņi un tamlīdzīgas lietas, ko galaktiskās civilizācijas stingrā roka Frei- burgā vēl nebija paguvusi apslāpēt. Šai pārpilnībā šur tur sastapu pa» tumša nozieguma" izklāstam, ko arī meklēju.

Cilvēce vienmēr ir bijusi ļoti kaprīza, ietverot likumdošanā tādus aizraujošus terminus kā «slepkavība bez iepriekšēja nodoma», «slepkavība vainu mīkstinošos apstākļos» utt. It kā mirušais nemaz nebūtu miris. Lai gan mode ir noziegumos, ir spriedumos mainās, pastāv tādi, kas vienmēr izraisa lielu riebumu. Tie ir ārstu izdarītie noziegumi. Esmu dzirdējis, ka dažas mežonīgas ciltis nogalina šamani, ja pacients nomirst — kārtība ne bez plusiem. Ir saprotams šis mērķtiecīgais naids pret miesnieku-šarlatānu. Mēs pilnībā nododam sevi ārsta rokās, kad esam slimi. Mēs atļaujam pilnīgi svešam cilvēkam uzjautrināties ar pašu dārgāko, kas mums ir. Ja šo uzticību neattaisno, liecinieku un dzīvu palikušo pacientu vidū rodas dabisks sašutums.

Pilsētas ārsts Volfs Sifternics tika dēvēts par Augsti Godājamo Dakteri Sifternicu. «Jaunākās Ziņas!!» visos sīkumos izklāstīja, kā viņš apvienoja Ķirurga un Pleiboja dzīvi tik ilgi, līdz nazis viņa trīsošajās rokās nenogrieza TO Šī vietā un nesaīsināja slavena politiska darbinieka dzīvi par vairākiem, nākotnei nozīmīgiem gadiem. Mums ir jānotic Voltam, ka tas stājies pie darba skaidrā prātā un fatālos pirkstu krampjus izsaucis baltais drudzis nevis kas cits. Viņa licenci anulēja; ietaupījumi acīmredzot izsīka un tā parādījās ziņojumi par viņa arvien nepieklājīgākajiem gājieniem. Dzīve Volfu bija smagi satriekusi, un tieši viņš bija cilvēks, ko es meklēju, jo gribēju nopirkt viņa profesionālo meistarību.

Atrast un izsekot puslegālu personu svešā pilsētā uz tālas planētas cilvēkam ar manām spējām nesagādāja nekādas problēmas. Tā bija tehnikas lieta, bet ar tehniku man viss ir kārtībā. Biju gatavs pirmajam solim jaunajā plānā, kad klauvēju pie netīrām koka durvīm ne labākajā no pilsētas daļām.

— Man pie jums ir kāda lieta, Volf, teicu durvis atvērušajam subjektam ar duļķainajām acīm.

— Vācieties pie velna, — viņš sacīja cenšoties tās aizvērt man deguna priekšā, bet to neļāva tālredzīgi uz priekšu izliktais zābaka purngals.

— Es nenodarbojos ar medicīnu, — viņš teica, skatoties uz manu apsaitēto roku. — Negribu sapīties ar policiju, tā kā vācieties pie velna.

— Nu, ko jūs bubināt vienu un to pašu! — teicu es viņam.

— Esmu šeit, lai piedāvātu pilnīgi likumīgu darījumu par attiecīgu samaksu. Ignorēju viņa protestus un ieskatījos istabā. — Saskaņā ar pilnīgi drošu informāciju jūs dzīvojat šeit nereģistrētos sakaros ar meiteni vārdā Zina. Tas, ko es gribu teikt, nav paredzēts viņas jaukajām austiņām. Kur viņa ir?

— Nav! — viņš ieķērcās. — Un jūs arī lasieties prom! — Viņš saķēra aiz kakliņa lieiu pudeli un draudoši to pacēla.

— Ko jūs teiksiet par šo? — es pavaicāju, uzmetot uz galda paciņu jaunu kredītbiļešu. — Un šo… un šo… — pieliku vēl divas paciņas.

Pudele izslīdēja no viņa atslābušajiem pirkstiem un nokrita uz grīdas, viņa acis izbolījāš, likās, ka tās tūlīt izsprāgs no pieres. Lai piebeigtu viņu galīgi, pieliku vēl vienu kredītbiļešu paciņu.

Volfu nevajadzēja ilgi pārliecināt, atlika vienīgi saskaņot detaļas. Nauda uz viņu iedarbojās nomierinoši, viņš vairs nedrebēja un netrīcēja, bet sprieda pilnīgi loģiski.

— Palikusi tikai viena problēma, — es beigās sacīju. — Vai jūs domājat par to stāstīt jaukajai Zinai?

— Jūs ko, sajucis esat? — ar neviltotu izbrīnu vaicāja Volts.

— Tātad jūs viņai nestāstīsiet un par šo operāciju zinām tikai mēs divi. Bet kā jūs viņai izskaidrosiet savu prombūtni un naudas parādīšanos?

Viņu pārņēma arvien lielāks izbrīns.

— Paskaidrot? VIŅAI? Viņa taču neredzēs ne mani, ne naudu, pēc desmit minūtēm es šo vietu atstāšu.

— Nu, ko — es noteicu un iedomājos, ka tā tomēr ir cietsirdība pret nelaimīgo meiteni, kas uztur viņu, pateicoties profesijai, no kuras izvairās vairums sieviešu. Es šajā sakarībā nolēmu kaut ko darīt. Nākotnē, protams. Vispirms vajadzēja pazust Džeimsam Bolivāram di Grīzam.

Nežēlojot izdevumus, sagādāju visas Volfa norādītās operāciju un ķirurģiskās iekārtas. Tā kā viņam būs jāstrādā vienam, centos iegādāties pēc iespējas vairāk ierīču-robotu. Iekrāvuši visu lielā treilerī, kopā devāmies uz kādu lauku māju. Par nožēlošanu jāsaka, mūsu attiecībās nebija uzticības, pats smagākais bija finansiālais jautājums, jo vaļsirdīgais ārsts Volfs bija pārliecināts, ka es ielauzīšu viņam galvaskausu un savākšu naudu atpakaļ, uzreiz pēc tam, kad darbs būs pabeigts. Jokanais, viņš nesaprot, ka man nebūs grūtību ar naudu, kamēr vien eksistēs bankas. Beigu beigās par lielu prieku viņam tika apspriestas visas garantijas, un mēs ķērāmies pie darba.

Māja, vientulīga un tukša, atradās uz paugura ezera tālākajā krastā. Svaigu ēdienu mēs saņēmām reizi nedēļā kopā ar pastu, ar to atveda arī zāles un citus medicīniskus preparātus. Operācija sākās. Mūsdienu ķirurģiskā tehnika, protams, ļauj pacientu atbrīvot no sāpēm un šoka. Es pastāvīgi atrados gultā un dažkārt tiku piedzīts ar tik lielu zāļu daudzumu, ka dienas pagāja miegainā miglā. Divu radikālu ķirurģisko periodu starplaikā nolēmu pārliecināties, vai Volfa vakara dzērienā ietilpst miega zāļu kapsulas. Dzēriens, protams, bija bezalkoholisks, tā kā viņa atturēšanās visu kontrakta laiku bija viens no obligātajiem mūsu darījuma nosacījumiem. Lai izvairītos no problēmām, atbalstīju šo viņa apņemšanos ar zināmu naudas summu. Sakarā ar to viņš atradās tuvu nervu sabrukumam un es nolēmu, ka viņam nepieciešams labs miegs. Bez tam gribēju veikt arī nelielu izmeklēšanu. Tikko biju pārliecinājies, ka viņš iegrimis dziļā miegā, atslēdzu durvis un pārmeklēju istabu.

Revolveris droši vien bija tikai drošības pēc, tomēr šie nervozie tipi bieži rīkojas neparedzēti. Šaujamais bija kabatas formāta, 0,50 kalibrs, kārtīgs, bet nāvīgs. Mehānisms darbojās lieliski, patronas jauniņas, tikai šaut ar to vairs nevarēs — es rūpīgi noslīpēju dzelksni.

Tā kā maz ticēju cilvēces pateicībai, atrastā fotokamera mani vairs nepārsteidza. Volfam izrādījās par maz, ka es biju viņa labdaris un finansētājs, viņš bija nolēmis sagatavot materiālus šantāžai. Tur bija filmiņa, bez šaubām, pilna ar manas ārienes kadriem PIRMS un PĒC. Es paliku visu kaseti zem rentgena un noturēju tur pietiekami ilgi.

Bet strādāja gan Volfs lieliski, ar viņu varēja sadzīvot, kamēr nesākās gaudošana sakarā ar dzeramā un meiteņu trūkumu. Viņš izlieca un sašaurināja manas gūžas, izmainot augumu un gaitu. Rokas, seja, galvaskauss, ausis — viss bija izmainīts jaunas personības radīšanai. Prasmīga attiecīgo hormonu izmantošana izraisīja pigmentācijas maiņu, tumšāka kļuva dabiskā ādas un matu krāsa, izmainījās pat paša apmatojuma struktūra. Pēdējais, ko Volfs izdarīja augstākajā iedvesmas brīdi, bija delikāta manu balssaišu operācija, un mana balss ieguva zemāku tembru.

Kad viss beidzās, Glumais Džims di Grīzs bija miris, bet piedzimis Hanss Šmits. Vārds gan ne īpaši skanīgs, taču to es izdomāju vienīgi kontaktēšanās laikam ar Volfu, līdz brīdim, kad ķeršos pie sava galvenā pasākuma.

— Lieliski, lieliski, — es aptaustīju seju, skatoties spogulī.

Ak, dievs, beidzot varēšu iedzert, — jau sēžot uz saviem sapakotajiem čemodāniem, man aiz muguras nočukstēja Volfs. Dažās pēdējās dienās viņš mēģināja spert medicīnisko spirtu, līdz es tajā neiepilināju savas mīļākās vemjamās zāles. Un tagad viņš jutās ļoti satraukts, ka nepieciešams izgrūst ārā visu iekšā dabūto. — Atdodiet man atlikušo naudas daļu un ar jūsu atļauju es aizbraukšu.

— Pacietību, dakter, — es teicu un iedevu viņam banknošu paciņu. Viņš norāva iepakojumu un, ņirbinot pirkstus, sāka to pārskaitīt. —

Netērējiet laiku, — laipni teicu, tomēr viņš turpināja skaitīšanu. — Es uz katras banknotes ar īpašu sastāvu uzrakstīju vārdu «ZAGTA», kas fluorescēs, kad bankā to paliks zem ultravioletajiem stariem.

Viņš pēkšņi apstājās un nobālēja, man vajadzēja atgādināt par tā slimo sirdi, kas no stiprā pārdzīvojuma varēja neizturēt.

— Ko nozīmē «zagta»? — viņš pēc brīža vaicāja.

— To arī nozīmē. Visa nauda, ko es jums samaksāju, ir zagta.

Viņa seja kļuva vēl bālāka, biju pārliecināts, ka ar tādu asinsriti viņš

nenodzīvos pat līdz piecdesmit. — Jūs tikai neuztraucieties, es šķīros no tās bez mazākās nožēlas.

— Bet… KĀPĒC? — viņš beidzot jautāja.

— Jautājums vietā, dok. Es tādu pat summu, protams, nesabojātās banknotēs aizsūtīšu jūsu draudzenei Zinai. Jūtu, ka esat viņai daudz parādā par visu, ko tā jūsu labā darījusi.

Viņš apveltīja mani ar mežonīgu skatienu, bet es sāku mest no kraujas visu aparatūru un ķirurģiskos instrumentus. Centos viņa tuvumā nepagriezties ar muguru, pārējie drošības pasākumi tika veikti agrāk. Garām ejot, viņa sejā ieraudzīju slēptu smīnu un sapratu, ka pienācis laiks atklāt visu līdz galam.

— Aeromobilis būs šeit pēc pāris minūtēm, aizlidosim mēs kopā. Ar nožēlu man jāinformē, ka pēc ierašanās Freiburbadā jums nebūs laika sameklēt Zinu, piekaut un atņemt viņai naudu. — Viņa sejas izteiksme skaidri liecināja, ka tieši tas bijis ieplānots. Turpināju, cerot, ka viņš būs man pateicīgs par tik sīku un atklātu šī kriminālā notikuma izklāstīšanu. — Esmu visu izplānojis pa minūtēm, šodien no kosmo- ostas ar vienas minūtes intervālu aizlido divi kuģi. Esmu pasūtījios biļeti uz vienu no tiem, bet otrs, lūk, ir jūsējais. Es par to samaksāju jau agrāk, necerot, dabiski, uz jūsu pateicību. — Viņš paņēma biļeti ar neviltotu vecmeitas interesi, kura pacēlusi nosprāgušu čūsku. — Steidzieties pasteigties, piedodiet par pliekanajām atskaņām, bet jums tas ir ārkārtīgi svarīgi. Dažas minūtes pēc jūsu aizlidošanas, policijā tiks nogādāts sainis ar jūsu izdarītās operācijas aprakstu.

Kamēr gaidījām aeromobīli, dārgais dakteris Volfs visu pārdomāja, un, spriežot pēc viņa skābās sejas izteiksmes, neatrada iespēju aizšmaukt. Visu lidojuma laiku viņš sabozies sēdēja savā krēslā un neteica ne vārda. Pēc atbraukšanas viņš bez lādēšanās un skandāla pārsēdās savā kuģī, turpretī es vienkārši devos uz savējā pusi, bet pēc kāda brīža, pagriezos atpakaļ. Es negrasījos pamest Freiburbadu vai ziņot policijai par nelegālo operāciju. Šie meli bija nepieciešami, lai aizdabūtu projām dakteri-alkoholiķi viņa vientuļajā ceļojumā pēc aknu cirozes. Man nebija ne mazākā iemesla braukt projām, gluži otrādi, man bija nopietns iemesls palikt.

Anželīna vēl aizvien bija uz šīs planētas, un es negribēju pieļaut nekādus traucējumus viņas meklēšanā.

Iespējams, tas izklausās pašpārliecināti, bet jutu, ka šajā laikā esmu labi iepazinis Anželīnu. Mūsu mazās nekrietnās smadzenītes daudzos gadījumos griezās sinhroni, un es biju absolūti pārliecināts, ka ar lielu iespējamības procentu varu paredzēt viņas rīcību. Pirmkārt, viņa ir sajūsmā par manu asiņaino noslepkavošanu. Viņa gūst tādu pat prieku no līķiem, kādu citas meitenes no jaunām kleitām. Viņa ir pārliecināta, ka esmu miris, un tafc man ļoti atvieglos izsekošanu.

Es, protams, nešaubījos, ka viņa spers dabiskus piesardzības soļus attiecībā uz policiju un citiem Korpusa aģentiem. Tomēr tie nezināja, ka viņa ir Freiburgā un manu nāvi nebija ne mazāko iemeslu saistīt ar viņas atrašanos šeit. Respektīvi, viņa neaizbēgs, bet paliks te ar izmainītu ārieni un kaut kādā jaunā kvalitātē. Par to, ka viņa gribēs te palikt, man neradās ne mazāko šaubu. Freiburga — tā ir planēta, kas, liekas, speciāli radīta nelikumīgām operācijām. Neko tādu es savos ilgajos klejojumos pa Galaktiku vēl nebiju sastapis. Rupjš vecā un jaunā sajaukums. Vecajā, feodālajā Freiburgā svešinieks tūlīt pat pievērstu sev īpašu uzmanību. Modernajās Līgas planētās kompjūteri, mehānismi, roboti un modra policija arī atstāja maz vietas nelikumīgām operācijām. Un tikai tur, kur šīs divas dažādās kultūras sajaucas, rodas lieliskas iespējas nelikumībām.

Šī planēta ir pietiekami mierīga, te mēs varam neskopoties ar uzslavām Līgas ekspertiem. Pirms antibiotiku un kompjūteru ieviešanas viņi pārliecinājās, ka likums un kārtība ir panākta. Tomēr, neskatoties uz to, kriminālās darbības iespējas paliek, ja vien zin, kur meklēt. Anželīna zināja, kur meklēt, es — arī.

Tomēr pēc vairāku nedēļu ilgiem neauglīgiem meklējumiem es nonācu acīm redzama fakta priekšā, ka mēs meklējam dažādas lietas. Nevarētu teikt, ka laiks pagāja bezjēdzīgi, tā kā es atradu neskaitāmas iespējas dažādiem ienesīgiem darbiem.

Droši vien visu mūžu būtu peldējies šai zagļu paradīzē, ja mani neuztrauktu Anžeiīnas meklēšana. Šie meklējumi mocīja mani pastāvīgi, gluži kā sāpošs zobs.

Metis pie malas intuīciju, es izmēģināju zinātniskas metodes. Noīrējis vislabāko kompjūteru, piebāzu to ar veselu bibliotēku un izvirzīju veselu problēmu kaudzi. Šīs enerģijas kilovatus rijošās lietas rezultātā kļuvu par Freiburgas ekonomikas speciālistu, tomēr AnžeHnas atrašanai nepietuvojos ne par soli. Man vairs nebija nekādu ideju par viņas darbības pēdu meklēšanu. Mašīna izsniedza veselu masu rekomendāciju ekonomikas vadīšanas uzlabošanai.

Pētījumi rādīja, ka šai nozarē Anžefīna nedarbojas. Likās acīm redzami, ka patiesais planētas vadības centrs tiešām ir karalis Villelms IX. Kompleksa Villa, viņa ģimenes un savstarpējo attiecību izpēte atklāja vienu skandāliņu, bet ne Anželīnu.

Šīs problēmas atrisinājums mani salauza, un es sāku slīcināt bēdas attīrīta spirta pudelē. Tai laikā es burtiski mirlai alkoholā, un laikam gan tieši manu nervu mezglu paralīze bija ideju avots. Tie, kuri apgalvo, ka iedzēruši domā labāk nekā skaidrā, ir ēzeļi. Bet te bija pavisam cita situācija. Jutu, ka niknums par viņas pazušanu atvēra mana augstākā intelekta trauku. Es ņurcīju spilvenu, atgriežot atmiņā viņas rīcību un galu galā iekliedzos: «Nenormālā, nenormālā, viņa ir vienkārši nenormāla!» — Kad atkritu gultā, viss griezās, griezās nebeidzamā karuselī, un es nomurmināju: «Nenormāla, nenoliedzami. Lai izskaitļotu viņas nākošo soli, man pašam jākļūst nenormālam». — Pēc tam manas acis aizvērās un es aizmigu. Bet pēdējie vārdi, nokrituši uz smadzeņu vielas, sāka grimt, un tiekot cauri alkohola piesātinātajam slānim, beidzot nokļuva līdz cietam pamatam.

Kad tie atdūrās pret dibenu, es pilnīgi pamodos un, drausmīgās patiesības satriekts, piecēlos gultā sēdus. Lai to izdarītu, būs vajadzīgs viss mans gribasspēks — un vēl drusku.

Ja es gribu viņu atrast, man jākļūst ārprātīgam.

13. nodala

Aukstajā rīta gaismā ideja nelikās pievilcīgāka, bet nebija kļuvusi arī acīm redzama. Es varēju izvēlēties: darīt to vai nedarīt. Nebija nekādu šaubu, ka nenormāfības pazīmes Anželīnā bija skaidri redzamas. Visā viņas rīcībā bija pretdabiska vienaldzība pret cilvēku dzīvībām. Viņa nogalināja vai nu vienaldzīgi vai ar prieku, bet vienmēr pilnīgā vienaldzībā pret cilvēkiem. Šaubos, vai viņa maz zināja, cik slepkavību izdarījusi savā dzīvē. Pēc viņas standartiem es esmu ierindas amatieris. Es nenogalināju un, vēl vairāk, vajadzība pēc tā manā darbībā parādījās reti.

Jā, jā, di Grīzs nekad nenogalināja! Man par to nebija jākaunas, gluži otrādi. Es cienīju cilvēka dzīvību, šo vienīgo nedalāmo vērtību visumā. Bet Anželīna cienīja tikai sevi, savas vēlmes un neko vairāk. Izsekojot viņas personības veidošanās ceļu, es projecētu Anželīnai raksturīgo domāšanas veidu.

Tas nebija tik grūti, kā liekas, vismaz tīri teorētiski. Man bija zināmas iemaņas darbā ar psihometriskām narkotikām, un es labi zināju to iespējas. Gadsimtiem ilgie pētījumi ļāvuši radīt vielas, kas pacientam stimulē jebkuru domāšanas veidu. Gribat uz nedēļu kļūt par paranoiķi? Lūdzu, iedzeriet kapsulu un jūs jutīsiet, ko tas nozīmē. Daži tā patiesi dara kaifa dēļ, tomēr tas man neder. Vajadzēja būt ārkārtīgi svarīgam iemeslam, lai piespiestu mani, cilvēku ar delikātu pelēko vielu, izšķirties par to. Piemēram, Anželīnas meklēšana.

Patiesi brīnišķīga šo psihometrisko preparātu īpašība bija to pārejošā iedarbība. Halucinācijas izzūd, tikko zāles ir uzsūkušās. Es cerēju uz to. Nevienā no izlasītajām grāmatām nebija pieminēta tā ellišķīgā vira, ko iemaisīt varēju tikai es viens. Tas bija titānisks darbs — meklēt grāmatā visas Anželīnas brīnišķīgās īpašības un atrast katrai no tām attiecīgu psiholoģisku modeli. Šī procesa analīzei man bija nepieciešama pat profesionāla palīdzība, nepieminot, protams, tās īstos mērķus. Beigu beigās manā priekšā atradās nedaudz duļķaina šķīduma pudelīte un magnetofons ar stimulējošu izteicienu ierakstiem, kas skanēs zāļu iedarbības procesā. Tagad atlika tikai, kā teiktu klasiķi, saņemt visu drosmi dūrē. Patiesībā tas vēl nebija viss, jo gribēju veikt arī kādus drošības pasākumus. Es noīrēju istabu lētā viesnīciņā un lūdzu mani netraucēt. Tā kā par šādu soli izšķīros pirmo reizi un nezināju, kā uz to reaģēs mana psihe, savā redzeslokā atstāju vairākas zīmītes.

Pēc pāris stundām tamlīdzīgu sagatavošanās darbu es sapratu, ka sāku vilkt laiku.

— Jā, kļūt par trako brīvprātīgi nav viegli, — teicu savam bālajam atspulgam spogulī. Atspulgs tam pilnībā piekrita, tomēr mēs abi uzlocījām piedurknes un sagatavojām lielas šļirces. — Nu, paskatīsimies, kas notiks, — es teicu, rūpīgi ievadot adatu vēnā un līdz galam nospiežot virzuli.

Rezultāts bija visu pašpaļāvību atņemošs, lai neteiktu vairāk. Parādījās galvassāpes un skaļi zvani ausīs, kas gan ātri pārgāja, un viss kļuva kā agrāk. Sapratu, ka kaut kas jādara, un apsēdos lasīt avīzi, līdz nebiju galīgi noguris. Radās vilšanās. Devos gultā un ieslēdzu magnetofonu, kas ausīs maigi čukstēja savas sentences: «Tu esi labāks par visiem un zini to, bet cilvēkiem, kuri to nezin, ir jāpiesargās» vai «Viņi ir muļķi, visi ir muļķi, uz pasaules nav neviena par tevi gudrāka».

Gulēt bija neērti, austiņas griezās ausīs, bet mana muļķīgā balss darīja vai traku. Nekas nemainījās, eksperiments bija veltīgs un neveiksme mani saniknoja. Salauzu austiņas un man kļuva vieglāk, vēl vieglāk kļuva pēc tam, kad saņurcīju ciešā kamolītī magnetofona lentu.

Vairākas dienas es neskuvos, bārdas rugāji šņirkstēja zem pirkstiem. Ieziedu vaigus ar krēmu, ieskatījos spogulī un pirmo reizi jutos pārsteigts. Jaunā seja piestāvēja man daudz labāk par veco. Kļūda piedzimstot vai manu vecāku kroplība — es viņus dziļi ienīdu, jo vienīgā derīgā lieta, ko viņi izdarīja — dzemdēja mani — deva man seju, kas nepavisam neatbilda raksturam. Jaunā bija labāka. No vienas puses — daudz skaistāka, no otras — daudz stingrāka. Par šo darbu man bija jāpateicas ārstam Volfam, jāpateicas ar lodi. Tā būtu garantija, ka neviens pasaulē ar viņa palīdzību mani nevarētu izsekot. Droši vien bija karsts un man bija saules dūriens, ka atļāvu viņam aizlidot dzīvam.

Uz galda gulēja papīra gabaliņš ar vienu vienīgu manā rokrakstā rakstītu vārdu, kaut arī man nebija ne jausmas, kādēļ esmu to atstājis. Tur bija rakstīts — ANŽELĪNA.

Anželīna, kuru es alkstu dabūt ciet, lai spiestu viņas balto kaklu ar rokām tik ilgi, līdz izsprāgs acis. Ha! Es iesmējos, iedomājoties šo skatu. Tomēr nav jābūt tik vieglprātīgam. Anželīna — tas ir svarīgi. Esmu nolēmis viņu atrast, un mani neviens neapturēs. Viņa padarīja mani par muļķi un centās nogalināt. Ja vien kāds ir pelnījis nāvi, tad tā ir viņa. Slikti, ka tas nav vēl izdarīts. Es saplēsu papīrīti sīkos gabaliņos.

Istaba burtiski spieda mani, sagribējās iziet. Šoreiz mani vai traku darīja atslēgu trūkums. Es zināju, ka izņēmu tās, bet, kur liku, neatcerējos. Lempis portjē kaut ko ņaudēja, un es jau biju gatavs pateikt visu, ko domāju par viņu servisu, tomēr atturējos. Pret šiem tipiem ir tikai vienas zāles! Rezerves atslēgas izkrita no pneimocaurules, un es tās savācu. Gribējās ēst, dzert un, vairāk par visu, atrast vietu, kur varētu mierīgi padomāt.

Pēc tam, kad tuvākajā kafejnīcā biju aizdzinis prostitūtas, varēju apmierināt šīs vēlmes. Anželīna vienkārši spēlēja, bet izskatījās labāk par šo baru kopā ņemot. Anželīna. Es visu laiku domāju par viņu. Dzeramais sasildīja kuņģi un manas domas par viņu kļuva siltākas. Vai patiesi es gribēju viņu nodot, pat nogalināt? Kas par muļķībām! Vienīgā gudrā sieviete no visām, ar ko biju ticies. Es nekad neaizmirsīšu, kā viņa izgāja savā tērpā. Viņa tikai drusku jāpieradina, un kāds tad iznāktu pāris! No šīs saldās domas mana seja iekvēlojās, un es vienā rāvienā iztukšoju glāzi.

Man viņa jāatrod, jo Anželīna nekad nepametīs šo paradīzes dārziem līdzīgo planētu. Meitene ar viņas ambīcijām kāps šeit līdz pašai virsotnei, neviens nevarēs viņu apstādināt. Šeit ir tieši tā vieta, kur viņai vajadzētu būt. Visu savu dzīvi Anželīna bija pārliecināta, ka viņa ir labāka par šo pūli un pierādīja to sev pašai un visiem atkal un atkal. Mana ierašanās Anželīnai varētu būt vislielākā laime. Es uzvedos uz šīs planētas kā īsts lauķis. Kad Anželīna izrēķinājās ar mani, viņa varēja apstāties, nomierināties un pakļauties kārtībai. Sāncensība varēja tikt uz laiku atlikta.

Kamēr tur sēdēju, kaut kas sāka mani uztraukt, kāda ārkārtīgi svarīga lieta, kas neparko negribēja uzpeldēt atmiņā. Beidzot es sapratu! Drīz beigsies injekcijas iedarbība. Man noteikti jāatgriežas istabā. Atkal uzpeldēja šausmas par eksperimenta norisi, bet es sapratu, ka tās ir tikai vecās šaubas. Šī vira nav bīstamāka par aspirīnu. Un tai pat laikā grandiozākā kosmiskā lieta. Jaunas iespēju pasaules parādījās manā priekšā, smadzenes tapa skaidrākas, bet domas loģiskākas.

Bārā es samaksāju bārmenim un ilgi gaidīju, kamēr viņš noskaitīja atlikumu.

— Ātrāk! — es skaļi uzsaucu, lai visi dzirdētu. — Pircējs steidzas, tā kā arī jūs pasteidzieties… Vēl divus guldeņus. — Es turēju naudu atvērtā plaukstā, un, kad viņš pieliecās, lai to pārskaitītu, iežvidzināju viņam ar naudu un delnu pa purnu. Pie viena pazeminājis balsi, lai dzirdētu tikai viņš, es paskaidroju, ko par viņu domāju. Freiburgas slengs ir visai bagāts ar izteicieniem, un es izvēlējos tos labākos. Gribēju turpināt apmācības, taču tas prasīja laiku, bet es steidzos uz viesnīcas istabu. Aizejot uzmetu acis pie sienas stāvošajam spogulim, kas rādīja, kas notiek man aiz muguras. Un labi darīju. Bārmenis izvilka no letes apakšas caurules gabalu un atvēzējās man pār galvu. Negribēju laupīt viņam prieku un necentos pārtvert viņa roku, tikai, kad tā gāzās lejā, atkāpos sānis, ļaujot viņam pavisam nedaudz mani aizķert.

Bet pēc tam vienkārši saķēru viņa nekaunīgo roku un salauzu pret letes malu. Viņa kaucieni atbalsojās manā sirdī kā eņģeļu koris, es biju gatavs tos klausīties, vienalga cik ilgi. Taču nebija laika.

— Jūs redzējāt, kā viņš man nodevīgi uzbruka? — dodoties uz durvju pusi, teicu sastingušajiem apmeklētājiem. — Es eju zvanīt policijai, pieskatiet, lai viņš neaizbēg. Cietušais bija pazudis no acīm, droši vien nokrita un vaidēja aiz galda. Protams, viņš tāpat kā es gribēja steigties zvanīt policijai. Pirms apr leklētāji bija sapratuši, kas patiesībā noticis, es izgāju pa durvīm.

Lai nepievērstu uzmanību, bēgt nevarēju, labākais, ko varēju darīt, bija iet ātrā solī.

No sasprindzinājuma viss biju aukstos sviedros. Pirmais, ko istabā ieraudzīju, bija puderīte un aiz tis lupatiņā ietītā šprice. Rokas man netrīcēja, to es neļāvu. Tā bija stipra saņemšanās.

Sabrucis krēslā, paņēmu pudelīti un ieraudzīju, ka šķīduma tajā atlicis mazāk, par milimetru. Ellišķīgā sajaukuma iegūšanas process bija visai sarežģīts, tomēr formula sēdēja man smadzenēs kā kvēlojoša liesma, un nebija ne mazāko grūtību to atjaunot. Vienīgi, kur lai šajā nakts stundā sadabū visus komponentus? Bet tas taču nav grūti!

Vēstures likums saka, ka ieročus izgudroja ātrāk, nekā naudu. Manā ceļasomā atradās slavenais 0,75 kalibrs, ar kura palīdzību varēja dabūt visu, ko vēlas daudz ātrāk un vieglāk, nekā ar naudu.

Tā bija kļūda. Manī smeldza kāds satraucošs nemiers, tomēr es to ignorēju. Sasprindzinājums, bet pēc tam atslābums pēc dūriena izkliedēja miegainību un sasaistītību. Kaifa pacēlumā vajadzēja pasteigties, man bija ļoti maz laika, lai atrastu visu nepieciešamo, un es atgriezos viesnīcā. Visas manas domas tiecās uz mērķa sasniegšanu, es atslēdzu ceļasomu un ieraudzīju virs apģērba gulošo revolveri. Te smalka balstiņa atmiņā man kaut ko nesaprotamu nopīkstēja, bet tas mani tikai pasteidzināja. Satvēru revolveri un te nu mana atmiņa sāka mosties… pārāk vēlu.

Nolaidis revolveri, traucos pie durvīm, tomēr nepaguvu. Aizmugurē sprāga zem pistoles paliktā granāta ar miega gāzi. Jau grimstot miegā nekādi nevarēju saprast, kā varēju izdarīt tik briesmīgu muļķību.

14. nodala

Pirmā sajūta pēc pamošanās bija nožēla. Smadzeņu darbība ir pastāvīga izbrīna avots. Mana velnišķīgā dzēriena iedarbība sāka pāriet, ar atmiņu viss bija kārtībā, nelabums izzudis. Manas trakuma intermēdijas detaļas atklājās skaidri un precīzi. Lai arī man kļuva nelabi no visa, ko biju darījis un domājis, vienlaicīgi sajutu arī nožēlu, ka viss beidzies. Atraisītība pēc zāļu iedzeršanas pārtapa absolūtā brīvībā, kad citu cilvēku dzīvības šķiet mazāk nekā nenozīmīgas. Sajūta, neapšaubāmi, drausmīga, taču arī ārkārtīgi pievilcīga. Kaut manas smadzenes protestēja, jutu vēlēšanos visu atkal atkārtot.

Es jutos kā sadauzīts, pat neskatoties uz divpadsmit stundu ilgo miegu. Aizrāpošana līdz gultai atņēma man visu enerģiju. Skatiens apstājās pie tālredzīgi noslēptās spirta pudeles. Es izskaloju glāzi un, sūcot šķidrumu, centos savest kārtībā savu smadzeņu saimniecību, kas nemaz nenācās tik viegli. Daudz biju lasījis par mūsu zemapziņā gulošajiem turhšajiem instinktiem, bet, ka tie patiesi sāka uzpeldēt virspusē, es pieredzēju pirmo reizi.

Man beidzot bija jānoskaidro sava attieksme pret Anželīnu. Vajadzēja atzīt, ka noteikti nebiju pret viņu pilnīgi vienaldzīgs. Mīlestība? Sauciet to, kādā vārdā gribat, es neiebilstu, bet tā nebija kvēla jauneklīga kaisle. Viņas gājieni mani neapžilbināja, es lieliski sapratu, ka Anželīnas pretīgi amorālā dzīve ietekmē arī manu domāšanas veidu. Tomēr loģika un saprāts nevar pretoties emocijām, lenīstot viņas rīcību, nevarēju tikt vaļā no simpātijām pret šo man pašam tik līdzīgo personību. Nedeva mieru arī doma — kāds vienreizējs pāris mēs būtu! Tas, protams, nebija iespējams, bet gribēt jau neviens nevar aizliegt. Mīla un naids burtiski stāvēja plecu pie pleca. Es ieņēmu lielu malku.

Tagad viņu atrast vairs nebūs grūti. Šī pārliecība mani pat sakaitināja. Man nebija nekādas jaunas informācijas, tikai domu, fantāzijas un intuīcijas uzliesmojumi par to, kā griežas skrūvītes Anželīnas galvā. Nevarēja būt šaubu, ka viņa tiecās pēc varas, bet nez vai to izdotos panākt ar karaļa palīdzību. Drīzāk ar spēku, ar apvērsumu, iespējams, ar teroru, izmantojot zināma veida revolūciju un nekārtības. Tā Freiburgā notika agrākajos laikos, kad sadursmju cena bija augstākā vara. Varēja tikt kronēts jebkurš dižciltīgais, bet vecā karaļa vara ierobežota, tādēļ arī cīņa par monarha vietu bija ļoti nežēlīga. Protams, pēc tam, kad šeit bija strādājuši Līgas sociologi, šādas lietas izbeidzās.

Bet tagad atgriešanās pie vecā ir pilnīgi iespējama. Lai apmierinātu savas ambīcijas, Anželīna gribēja redzēt šo pasauli slīkstošu asinīs. Pagaidām viņa vēl neko nevarēja izdarīt, tomēr gatavoja kādu melnajam darbam. Vienu no šiem piemānītajiem Kņaziem, kuri realizēja dzīvē troņa politiku un bija apveltīti ar lielu ietekmi šajā pusfeodālajā valstī. Līdzīga pieeja jau tika izmantota, gribējās darīt to vēlreiz. Par to nebija šaubu.

Neskaidrs bija tikai viens sīkums. Kas viņš ir?

leniršana pašanalīzes dziļumos atstāja nepatīkamu piegaršu, ko nebija iespējams aizskalot ne ar kādu šķidruma daudzumu. Ja man kaut kas arī bija vajadzīgs, tad tikai manu nervu mezglu atdzīvināšana un sastingušo asiņu iekustināšana. Anželīnas uzticības personas izsekošana prasīja manu bateriju uzlādēšanu. Es paņēmu avīzi un sāku studēt Galma Jaunumus. Pēc divām dienām jānotiek Lielajai Ballei — ļoti izdevīgs aizsegs maniem meklējumiem.

Šīs divas dienas es pavadīju, noslīpējot iecerētās operācijas detaļas. Kā jau tas parasti notiek, jebkurš muļķis varēja sabojāt visu lietu. Tikai ar tādiem talantiem kā man bija iespējams nodrošināt simtprocentīgu personības apslēpšanu. Es izdomāju sev dzimteni — attālu Freiburgas provinci, nožēlojamu visādā ziņā, izņemot izrunas nianšu bagātību, kas kalpoja par pamatu daudziem jokiem un anekdotēm. Mesteldrossas iedzīvotāji savu iedzimto īpašību dēļ bija kauslīgi un attiecībās tieši. Mans augstmaņa stāvoklis deva iespēju maskēties ar grāfa Benta Dibstola vārdu. Vietējā dialektā mans uzvārds nozīmēja vai nu laupītāju, vai nodokļu iekasētāju, kas dod pilnīgu priekšstatu gan par nodokļu iekasētāja lomu, gan par ģimenes titula avotu. Armijas šuvējs piegrieza mundieri, un kamēr viņš to piemēroja manam augumam, es detalizēti iekalu savu viltoto biogrāfiju.

Neaizmiršu vēl kādu lietu — aizsūtīt traumētajam traktierniekam biezu naudas paciņu, jo viņam taču bija jāstrādā ar ieģipsētu roku. Viņš patiesi mani saniknoja, tomēr sods jau nu galīgi nebija proporcionāls pārkāpuma niecīgumam. Šī anonīmā dāvana attīrīja manu sirdsapziņu, un es jutos daudz labāk.

Pusnakts vizītē karaliskajā tipogrāfijā ieguvu man vajadzīgo ielūgumu uz svinībām. Mundieris bija man kā uzliets, zābaki izaicinoši spīdēja. Es ierados viens no pirmajiem, karaliskais galds kārdināja ar gardumiem, bet priekšā stāvošais darbs tikai uzkurināja apetīti. Freiburgā bija saglabājusies arhaiska tradīcija ballēs nēsāt piešus un zobenu. Šī smaguma apkrauts, dārdot kā tukšs kastrolis, es zemu paklanījos karalim. Viņa acis spīdēja un bija tik miglainas, ka pilnībā apstiprināja tenku patiesumu, ka karalis neuzsāk nevienu darbu, vispirms nepieskardamies pudelei. Viņš atklāti ienīda pūli un purnus, daudz labprātāk nodarbodamies ar savām vabolēm — viņš bija ama- tieris-entomologs, tiesa, bez mazākā talanta. Daudz patīkamāka savā divdesmitgadīgā skaistuma plaukumā bija karaliene. Baumas ziņoja, ka viņai līdz nāvei apnikušas vaboles un tā priekšroku dod homo sapienam. Lai pārbaudītu šo melšu patiesumu, skūpstot viņai roku, mazliet to saspiedu. Viņa paskatījās manī ar izbrīnu, kurā bija liela daļa intereses. Es devos pie galda.

Turpināja ierasties viesi. Viņu novērošana man netraucēja rīt ēdienus un baudīt vīnu. Galīgi pārēdies nolēmu ņemt pārtraukumu un iejuku pūlī. Visas sievietes bija manas ciešās uzmanības objekti, lielākoties tas viņām glaimoja, kā likās, manas jaunās, pievilcīgās sejas un satriecošā mundiera dēļ, ar ko es acīm redzami izcēlos starp vietējiem subjektiem. Es, protams, necerēju, ka tūdaļ atradīšu Anžerīnas pēdas, tomēr izredzes bija. Dažas sievietes viņu nedaudz atgādināja, tomēr pietika dažu vārdu no viņu mutes, lai taptu skaidrs, ka te rit patiesi zilas asinis, un tā nav mana mazā starpzvaigžņu slepkava. Uzdevumu nedaudz vienkāršoja tas, ka skaistuma izpratne Freiburgā ir saistīta ar miesas bagātību, bet Anželīna izskatījās pavisam citādi. Es devos atpakaļ pie bāra.

— Sekojiet man! Karaliskā pavēle! — man ausī iesēca aizsmakusi balss un rupja roka satvēra mani aiz piedurknes.

— Atlaid piedurkni, vai arī es izlīdzināšu tavu purnu, — es ierēcos mesteldrossiešu izrunā. Viņš atlaida to, gluži kā apdedzinājies, un, viss piesarcis, atkāpās. — Tā ir labāk, — es piemetināju, pārtraukdams viņu. — Kas grib mani redzēt? Karalis?

— Viņa augstība karaliene, — viņš nošņāca caur zobiem.

— Ļoti labi. Es arī gribu viņu redzēt. Rādi ceļu. — Es lauzos caur pūli, bet mans paziņa joza pakaļ, cenšoties mani apdzīt. Sasniedzis karalieni Helgu apstājušās cilvēku grupiņas, es palaidu viņu gluži aizelsušos pa priekšu.

— Jūsu augstība, tas ir Barons…

— Grāfs, nevis Barons, — es viņu pārtraucu. — Grāfs Bents Dib- stols no nabadzīgas provinces dzimtas, kuru pirms gadsimtiem no savām likumīgajām tiesībām atstūma zemiski krāpnieki, Kņazi. — Es bargi paskatījos uz savu pavadoni, it kā viņš būtu piedalījies senajā sazvērestībā, un viņš atkal izmisīgi nosarka.

— Kas tie jums, Grāf Bent, par apbalvojumiem, — jautāja karaliene zemā balsī, kas manī radīja miglainas rīta pļavas vīziju. Viņa norādīja uz manām, ar grabuļiem, kurus šorīt biju izracis pie antikvāra, apkārtajām vīrišķīgajām krūtīm.

— Galaktiskās medaļas, jūsu augstība. Vai gan provinciāla augstmaņa jaunākais dēls varēja cerēt uz kaut kādu augšupeju Freiburgā? Lūk, kādēļ izvēlējos dienestu ārpus planētas un savus labākos gadus pavadīju Zvaigžņu Gvardē, bet tur kaujas, sadursmes un, pats par sevi saprotams, zvaigžņu abordāžas. Bet ar šo te es patiesi varu lepoties… — es norādīju uz necilu lietiņu mirdzošu žvadzekļu vidū. — Tā ir Zvaigzne, augstākais Gvardes apbalvojums. — Es paņēmu Zvaigzni rokā un paskatījos tajā ar ilgu caururbjošu skatienu. Patiesībā es domāju, ka tā bija Gvardes virsdienesta zīme Vai kas tamlīdzīgs.

— Tas ir brīnišķīgi, — teica karaliene. — Viņa zināja par medaļām ne vairāk, kā par tērpiem, bet, ko gan citu varēja sagaidīt no šīm nomales planētām.

— Jā, — es piekritu. — Nemīlu stāstīt savu medaļu vēsturi, bet, ja tāda būs karaliskā pavēle… — tas tika pateikts kaunīgi. Samelojis viņiem par saviem varoņdarbiem, es radīju interesi un cerēju, ka runas par mani sasniegs Anželīnas ausis, lai arī kur viņa neslēptos. Jūtot, ka esmu sevi izsmēlis, atgriezos bārā.

Savus izdomātos piedzīvojumus stāstīju katram, ko tikai varēju noķert. Vairākums ar prieku klausījās manī, smējās kopā ar mani, bet smiekli galmā bija reta parādība. Vienīgais, kuram tas neradīja baudu, biju es pats. Ja sākumā plāns likās labs, tad, jo tālāk, jo mazāk man tas patika. Varēju mēnešiem riņķot ap šiem galma idiotiem bez mazākās cerības atrast Anželīnu. Lietu vajadzēja pasteidzināt. Manā galvā gan bija viena idejiņa, taču tā robežojās ar neprātu. Ja tā neizdosies, mani nogalinās, vai arī uz visiem laikiem izslēgs no sabiedrības. Ar pēdējo es samierinātos viegli, tomēr augstākā sabiedrība palīdz atrast manu mīļoto medījumu. Ja viss izdotos, mani meklējumi kļūtu krietni vien vieglāki. Es nolēmu mest monētu un, protams, uzvarēju, jo otru noslēpu plaukstā vēl pirms metiena. Biju gatavs darboties!

Vēl pirms došanās uz šejieni biju piebāzis kabatas ar visādiem niekiem, kas varēja noderēt vakara gaitā. Viens no tiem bija lielisks iemesls tuvināties karalim, ja es justu pēc tā nepieciešamību. Es ieliku to iekškabatā, piepildīju vislielāko glāzi, kādu vien spēju atrast, un devos cauri istabu anfilādei sava upura meklējumos.

Ja manas ierašanās brīdī karalis Villelms bija iedzēris, tad tagad viņš bija piedzēries nāvīgi. Zem mundiera viņam vajadzēja iešūt tērauda stieni, jo, es varēju apzvērēt, personīgais mugurkauls viņu vairs neturēja. Tomēr viņš vēl arvien dzēra, līgojoties uz priekšu un atpakaļ, galva klanījās kā salauztai lellei. Apkārt stāvēja vecīšu bariņš, kuri acīmredzot stāstīja viens otram anekdotes un, kad es pietuvojos, meta uz manu pusi aizdomīgus skatienus.

Tā kā biju garāks par pārējiem un košāk ģērbts, Villa acis uzdūrās man un galva lēnām pagriezās vēlamajā virzienā. Viens no astoņdesmit- gadīgajiem večiem šovakar bija man jau patrāpījies un stādīja priekšā.

— Esmu ļoti priecīgs tikties, jūsu augstība, — teicu, imitējot balsī piedzēruša notis. Karalis nepievērsa uzmanību, toties to ievēroja citi un saviebās. — Pats nedaudz nodarbojos ar entomoloģiju un ar jūsu atļauju gribētu sekot jūsu karaliskajās pēdās. Es ļoti gribu un jūtu, ka Freiburgā var pievērst lielu uzmanību un ir lielas iespējas forminisfētu, lepidopteru un citiem pētījumiem. Heraldika, kā arī karogi varētu saturēt vairāk kukaiņu attēlu…

Es turpināju pļāpāt vēl tādā pat garā un pūlis jau sāka izrādīt nepacietību. Karalis uztvēra labi, ja vienu vārdu no desmit, viņa uzmanība sāka zust, apkārtējie uztraucās, nezinot, kā atbrīvoties no piedzērušā. Kad kāds saņēma mani aiz elkoņa, izspēlēju savu galveno trumpi.

— Lūk, jūsu augstība, — es teicu, rakājoties pa kabatām. — Es rūpīgi sargāju šo eksemplāru, vedot to cauri daudziem gaismas gadiem, un nogādāju šurp, lai tas ieņemtu savu vietu jūsu lieliskajā kolekcijā. — Atvēris šauru plastmasas kastīti, es pagrūdu to viņam zem deguna. Karalis ar grūtībām fokusēja savas ūdeņainās acis un viņa elpa aizrāvās. Arī apkārtējie izrādīja interesi, un es ļāvu viņiem dažas sekundes patīksmināties par eksemplāru.

Jāsaka, ka tā bija lieliska vabole, tomēr nebija ceļojusi man līdzi daudzus gaismas gadus, bet gan uztaisīta šodien no rīta. Lielākā daļa elementu bija no citiem kukaiņiem, bet, kur dabai kaut kā pietrūka, es pievienoju pa plastmasas gabaliņam. Ķermenis bija plaukstas lielumā ar trīs rindām spārnu, katra rinda citā krāsā. Apakšā bija milzums vismaz no duča citu kukaiņu ņemtu kāju, tās visas, protams, neizdevās dabūt pa pāriem, tā kā daudzi tika sabojāti konstruēšanas laikā, bet dažas citas detaļas, kā, piemēram, masīvais dzelonis un korķu viļķim fīdzīgā aste neatstāja vienaldzīgu arī manu auditoriju. Kastīte tālredzīgi bija taisīta no krāsainas plastikas, kas detaļas vairāk apslēpa, nevis izcēla.

— Jums tas jāaplūko tuvāk, jūsu augstība, — es teicu, atverot plašāk kastīti un līgodamies pietuvojos. Bija pienācis ļoti atbildīgs brīdis. Vienā rokā turēju vīna glāzi un kastīti, otra bija brīva, lai varētu izņemt monstru. Es saņēmu to ar īkšķi un rādītājpirkstu un pieliecos karalim, kura glāzē vīns šļakstījās no neveiklajām kustībām. Šai mirklī nedaudz atslābināju īkšķi, pacēlu vaboli, izdarīju nemanāmu kustību un tā, veicot lielisku pirueti, ienira karaļa glāzē.

— Glābiet! Glābiet viņu! — es iekliedzos. — Retākais eksemplārs! — un iebāzu pirkstus glāzē, saceldams tur vētru. Daļa dzēriena izlija uz Villelma apzeltītajām manšetēm. Čuksti un ļaunas balsis kļuva skaļākas, kāds ar stingru roku saņēma manu plecu.

— Novāciet savas titulētās zagļa ķetnas! — es bļāvu un rupji nokratīju šo roku. Izmakšķerētais kukainis izslīdēja no pirkstiem, atsitās pret karaļa krūtīm un no turienes, pa ceļam zaudējot spārnus, kājas un citas daļas, lēni noslīdēja zemē. Es izmantoju ļoti vāju līmi. Noliecoties pār līķīti, izdarīju vēl vienu «neveiklu» kustību un vīns ar sarkanu šalti uzlija karalim. Pūlis ļauni iegaudojās.

Karalis pret visu izturējās mierīgi. Līgojoties gluži kā koks vētrā, viņš neizteica nekādus protestus, vienīgi vairākas reizes nomurmināja: «Es jums saku… es saku…». Bet, kad ar kabatas lakatiņu sāku slaucīt vīnu un tas lija pa viņa pirkstiem, pūlis man aizmugurē pietuvojās jo cieši. Kāds saķēra mani aiz rokas un sāka vilkt, es izrāvos un… iesitu pa karaļa Villelma dižciltīgajām krūtīm. No sitiena viņam izkrita augšžoklis un aizvēlās pa grīdu. Vecīši muka, kur nu katrs. Jaunatne metās aizstāvēt savu augstību, un man nācās parādīt viņiem dažus uz citām planētām apgūtus paņēmienus. Tehnikas trūkumu viņi aizvietoja ar enerģijas pārpilnību, sākās drūzmēšanās. Sievietes spiedza, vīrieši lamājās, karali burtiski iznesa uz rokām. Lai arī es devu viņiem vairāk, nekā saņēmu pats, mans stāvoklis kļuva pavisam slikts.

Pēc tam atcerējos, ka vairāki cilvēki mani turēja, bet viens sita. Pamanījos iesist viņam ar zābaku pa seju, bet mani sasēja un… gaisma dzisa.

15. nodala

Cietumsargi acīmredzot bija nolēmuši radināt mani pie labām manierēm, bet es, cik vien bija spēka, centos apgrūtināt viņiem šo cēlo darbu. Ne jau tādēļ es labprātīgi iesēdos cietumā, lai uzvarētu šo strīdu, riskēju veikt visus šos jociņus ar veco nelaimīgo karali. VIŅA AUGSTĪBAS APVAINOŠANA bija tāds noziegums, par kuru parasti sodīja ar nāvi. Par laimi, Līgas civilizētā ietekme jau bija skārusi tumšo Freiburgu un vietējā vara demonstrēja man savu pieturēšanos likumam. Es izlikos, ka to neievēroju. Kad man atnesa gaļu, es to apēdu, bet, demonstrējot savu protestu par nelikumīgo arestu, šķīvi sadauzīju.

Tā bija ēsma. Mani zilumi būtu visai niecīga samaksa par veiksmīgu pašreklāmas mēģinājumu. No vienas puses atkritēja un savas kārtas nodevēja figūra. No otras — mierīgā visuma stipra personība, kauslis, bezkompromisa cīnītājs. īsāk runājot, apveltīts ar visām īpašībām, kuras ienīst kārtību mīlošie freiburgieši. Šādiem ļaudīm vajadzētu Anželīnu pievilkt.

Neskatoties uz neseno asiņaino pagātni, Freiburga bija nabadzīga ar kašķīgiem vīriešiem. Ne jau no pašiem zemākajiem slāņiem, protams, ostu traktieri ir pārpildīti muskuļu kalniem ar vistas smadzenēm. Anželīna varētu nO tiem salīgt visus, kurus vien vēlētos. Tomēr ar kaujas vienībām vien neuzvarēsi. Viņai bija vajadzīgs sabiedrotais un palīgs no augstmaņu vidus, bet pēc maniem novērojumiem cilvēki ar tādiem talantiem ir retums, un pie tam liels. Skandālā ballē es pacentos parādīt visas īpašības, kas varētu viņu ieinteresēt, un parādīt tā, lai viņa nekādā gadījumā nenojaustu, ka tas tiek demonstrēts viņas dēļ. Slazds bija atvērts, viņai atlika tikai ieiet.

Verot iežvadzējās durvju metāls.

— Pie jums apmeklētājs, Grāf Dibstol, — teica cietumsargs, atslēdzot iekšējās restes.

— Sakiet viņiem, lai vācas pie velna! — es iekliedzos. — Uz šīs riebīgās planētas nav neviena cilvēka, kuru es gribētu redzēt.

Nepievēršot uzmanību manai replikai, viņš ielaida cietuma priekšnieku un divus melnā ģērbtus tipus ar bargām sejām. Es viņus demonstratīvi ignorēju. Viņi klusējot pagaidīja, līdz aiziet apsardze, pēc tam tuvāk stāvošais atvēra līdzatnesto mapi un ar pirkstu galiem izvilka no tās papīra lapu.

— Es nerakstīšu pašnāvnieka atvadu vēstuli, variet nogalināt mani miegā, — es norūcu, sākot spēlēt komēdiju. Viņš uzmanīgi paskatījās manī, tomēr sejas izteiksme nemainījās.

— Tas ir netaisns apvainojums, — viņš mierīgi ierunājās. — Es esmu Karaliskais Prokurors un tādu rīcību nekad nepieļaušu. — Visi trīs pamāja kā uzvilkti ar vienu atsperi; efekts bija tik lipīgs, ka es pats arī gandrīz pamāju.

— Es neizdarīšu brīvprātīgu pašnāvību, — stingri noteicu. — Tas ir mans pēdējais vārds šajā jautājumā. Karaliskais Prokurors pietiekami ilgi strādāja savā amatā, viņu samulsināt bija grūti. Viņš atkle- pojās, pačaukstināja papīrus un atsāka:

— Ir vairākas kriminālas darbības, kurās jūs varētu apvainot, — viņš iebubinājās ar ārkārtīgi drūmu sejas izteiksmi. Es nesatricināmi nožāvājos. — Starp tiem arī miesas bojājumi jaunam cilvēkam. Tomēr es ceru, ka viņš neuzstās. Pats karalis man neatlaidīgi rekomendēja pēc iespējas ātri izbeigt šo lietu un atjaunot starp visiem mieru. Esmu šeit, lai īstenotu šo viņa vēlmi. Parakstiet šo atvainošanos, un jūs nekavējoties aizvedīs uz šonakt aizlidojoša kosmiska kuģa klāja. Lieta izbeigta.

— Cenšaties atbrīvoties, lai noslēptu jūsu dzēruma kautiņus galmā? — es pasmīnēju. Prokurora seja pielija asinīm, tomēr ar lielām pūlēm viņš savaldījās. Ja viņi mani tagad aizvadīs no planētas — visam beigas.

— Jūs apvainojat mūs, ser! — viņš ierunājās. — Neaizmirstiet, ka šai lietā jūs pats arī neesat bez vainas. Es no visas sirds jums iesaku pieņemt karaļa pretimnākšanu un parakstīt atvainošanos. — Viņš pastiepa man papīru, bet es to saplēsu sīkos gabaliņos.

— Atvainoties? Nekad! — es viņam uzkliedzu. Es aizsargāju savu godu pret jūsu piedzērušajiem vīreļiem un zagļiem-galminiekiem, kuri nozaguši manai dzimtai piederošās tiesības.

Visi izgāja. Cietuma priekšnieks bija vienīgais mana vecuma vīrs, un tieši tādēļ es viņam pateicu priekšā ceļu ar zābaka purngalu pa attiecīgu vietu. Viss bija tā, kā tam arī vajadzēja būt. Manā — kauslīga, dumpīga, kareivīga Freiburgas zemes dēla — priekšā ar troksni aizcirtās durvis. Es darīju visu, lai pievērstu Anželīnas uzmanību, bet, ja tas nenotiks, riskēju savas atlikušās dienas pavadīt aiz šīm drūmajām sienām. Gaidīšana vienmēr slikti ietekmē manus nervus. Esmu domātājs tikai mierīgajā laikā, bet citādi darbīgs cilvēks. Viena lieta ir izstrādāt plānu un droši ķerties pie tā realizēšanas. Pavisam cita — sēdēt netīrā cietuma kamerā un domāt par to, vai tevis izstrādātā plāna loģiskajā ķēdē nav vāju vietu.

Vai tikšu ārā no šī maisa? Visticamākais, ka būs grūti, tomēr tos jāatstāj kā pēdējo līdzekli. Tur, ārpusē, es būšu spiests slēpties, un viņai nebūs nekādu izredžu stāties ar mani sakaros. No pārdzīvojumiem nograuzu pirkstiem visus nagus. Nākošais bija Anželīnas gājiens, un man atlika vienīgi cerēt un gaidīt, ka viņa ilgi nekavēsies ar pareizu lēmumu pēc visu manu darbību analīzes.

Pēc nedēļas sāku jukt prātā. Karaliskais Prokurors nenāca, un nebija nekādu runu par tiesu un spriedumu. Es pametu viņiem satraucošu problēmu, un viņi, nezinot, ko tagad darīt, kasa pakaušus. Jau gandrīz biju izlēmis bēgt. Tikt projām no šī nolaistā cietuma nebija grūti. Bet es taču gaidīju ziņas no savas nežēlīgās mīlestības. Es apdomāju iespējas, ko viņa varētu izmantot. Varbūt kaut kāds spiediens galmā, lai mani atbrīvotu? Vai slepus atnest vīli un vēstuli, lai es tiktu laukā saviem spēkiem? Otrā iespēja man likās ticamāka un katru reizi, saņemot maizi, to pārlauzu, meklējot kaut ko vidū. Nekā nebija.

Astotajā dienā Anželīna atsaucās sev tik raksturīgajā tiešajā manierē. Kaut kas neparasts mani pamodināja nakts vidū. Nebija dzirdami nekādi trokšņi, es pieplaku pie durvju šķirbas un gaiteņa galā ieraudzīju gaismu.- Naktssargs gulēja uz grīdas, un masīva, melnā tērpta figūra maskā stāvēja tam blakus ar paceltu bozi rokā. Pienāca otrs analoģiski ģērbts svešinieks, viņi sāka vilkt sargu pa gaiteni uz manu pusi. Viens no viņiem, parakājies kabatās, izvilka sarkanu drēbes gabalu, ko ielika sarga atslābušajos pirkstos. Kad viņi pietuvojās manai kamerai, atlecu no durvīm un klusi ieslīdēju gultā.

leskrapstējās atslēga, iedegās gaisma. Es apsēdos gultā, tēlojot tikko pamodušos cilvēku.

— Kas te ir? Ko jūs gribat?

— Ātri celieties un ģērbieties, Dibstol. Mēs jūs izvedīsim no šejienes. — Tas bija pirmais rīkļurāvējs, kuru biju redzējis, milna vēl karājās tam aiz jostas. Es atkāru žokli un rāpoju pa gultu, spiezdamies pie sienas.

— Slepkavas! — es iebrēcos. — Tad redz, ko izdomājis karalis Villijs — iebāzt manu galvu cilpā, bet pēc tam teikt, ka esmu pakāries pats! Laipni lūdzu, tomēr nedomājiet, ka tas būs viegli!

— Neesiet idiots, — vīrietis nošņācās. — Un aizveriet muti. Mēs esam šeit, lai jūs izglābtu. Esam draugi. — Vēl divi tieši tāpat ģērbti tipi parādījās aizmugurē. Gaitenī pazibēja ceturtais.

— Draugi?! — es bļāvu, — slepkavas, lūk, kas jūs esat! Jūs dārgi samaksāsiet par savu noziegumu.

Ceturtais no gaiteņa kaut ko nošņāca un pārējie devās pie manis. Man gribējās labāk saskatīt barvedi. Tas bija mazs vīrelis, ja vien bija vīrietis. Viņa apģērbs brīvi nokarājās, galvā bija uzmaukta zeķes maska. Anželīna bija apmēram tāda pat auguma. Saskatīt sīkumus nepaguvu, jo uzbrucēji metās man virsū. Es iespēru vienam no viņiem pa vēderu un atlecu nost, tomēr viņiem bija visas priekšrocības. Bez zābakiem un ieroča man nebija nekādu cerību, bet viņi nekautrējās pielietot arī milnas. Kad viņi mani nomierināja, ar pūlēm noslēpu uzvarošu smaidu.

Vēl arvien pretojoties, es ļāvu sevi vilkt uz vietu, kur sapņoju nokļūt.

16. nodala

>

Sitiens pa galvu mani tikai novājināja, bet, kad viens no viņiem pārlauza man zem deguna miegazāļu ampulu, es atslēdzos. Protams, man nebija ne mazākā priekšstata, cik tālu mēs aizbraucām un kur atradāmies. Viņi droši vien bija izdarījuši antinarkotisko injekciju, jo pirmais, ko ieraudzīju, bija kalsns tips ar šprici rokās. Viņš noliecās, bet es atsaucos.

— Gatavojaties mani mocīt, pirms nogaliniet, cūkas tādi! — teicu, atceroties lomu, ko spēlēju.

— Nenervozējiet, — teica zema balss aizmugurē, — jūs esat draugu vidū, kuri tāpat kā jūs ir sašutuši par pastāvošo režīmu.

Šī balss nebija [īdzīga Anželīnas balsij. Tas izrādījās tukls vīrietis ar nepatīkamu sejas izteiksmi. Mediķis izgāja, atstājot mūs divatā, un es sapratu, ka mans plāns sāk darboties. Mazas ačeles, smags žoklis un augstprātīgs skatiens — es viņā pazinu vienu no Freiburgas augstmaņiem. Raudzījos šajā kroplīgajā sejā un rakņājos savā bezdibenīgajā atmiņā.

— Rdenrants, Kņazs Rdenrants, — es teicu, cenšoties atcerēties, ko vēl biju par viņu lasījis. — Domāju, ka pateiksiet man taisnību, vai tik jūs neesat viņa augstības pirmais brālēns? Grūti iedomāties, ka jūs izzagāt no cietuma clvēku saviem personīgajiem mērķiem…

— Nav svarīgi, ko jūs domājat, — viņš nikni ierējās. Niknums atspoguļojās viņa sejā un pagāja zināms laiks, līdz viņš saņēma sevi rokās. — Villelms var būt mans brālēns, bet tas nenozīmē, ka es viņu uzskatu par ideālu planētas galvu. Jūs runājat par savām pretenzijām uz augstāku stāvokli un par to, ka tikāt piemānīts. Tas ir tā? Vai arī jūs esat tikai viens no galma pļāpām? Atradīsies arī citi cilvēki, kuri domā līdzīgi jums un alkst izmainīt kārtību.

Impulsivitāte, entuziasms — lūk, kas man bija jāparāda. Vai nu lojāls draugs, vai nāvīgs ienaidnieks — citu variantu nav. Es metos uz priekšu un cieši satvēru viņa roku.

— Ja jūs teicāt taisnību, tad esat ieguvis domubiedru, kurš ies kopā ar jums. Ja melojāt, un tie vienkārši ir karaļa slazdi, tad, Kņaz, esiet gatavs cīnīties.

— Nav nepieciešamības cīnīties, — viņš teica, ar grūtībām atbrīvojot roku. — Vismaz mūsu starpā. Priekšā ir grūts ceļš un mums savstarpēji jāuzticas. — Viņš nokrakšķināja pirkstu locītavas un drūmi paskatījās pa logu.

— Es patiesi ceru, ka varēšu jums pilnībā uzticēties. Mūsu senču laikā Freiburga bija pavisam citāda. Līga nosmacēja cīņas instinktu mūsu tautā. Nav gandrīz neviena cilvēka, uz kuru es varētu paļauties. — Bet tie, kuri izvilka mani no kameras? Viņi, šķiet, darbojās pietiekami labi.

— Rupjš spēks! — viņš izsaucās. — Cietpaura muļķi. Tādus es varu nolīgt, cik tik vajag. Man nepieciešami cilvēki, kuri var vadīt, palīdzēt man vest Freiburgu uz gaišāku nākotni.

Es nesāku taujāt par cilvēku, kurš stāvēja gaitenī un vadīja visu nakts operāciju. Ja Rdenrants negrib runāt par Anželīnu, es arī šo jautājumu neskaršu, bet, ja jau viņam gribas manī redzēt gudru kolēģi, nevajadzētu liegt viņam šo prieku.

— Sakiet, vai jūs ar nodomu atstājāt sarga rokās sarkana mundiera gabaliņu? Tas krīt acīs.

Kņaza acis samiedzās, kad viņš pagriezās, lai paskatītos uz mani.

— Jūs esat ļoti vērīgs, Bent, — viņš teica.

— Prakses jautājums, — es atbildēju. — Šis sarkanā auduma gabals sarga rokā izskatījās tā, it kā būtu atrauts cīņā. Tai pat laikā, cik es redzēju, visi bija ģērbti tikai melnā. Varbūt tam ir kāda cita jēga…

— Jo tālāk, jo vairāk es priecājos, ka esmu saticies ar tevi, — viņš teica, atsedzot savus greizos zobus izteiksmē, kuru droši vien uzskatīja par smaidu. — Kā jūs zināt, Vecā Djuka ļaudīm ir sarkanas livrejas…

— Bet Vecais Djuks ir STIPRĀKAIS Villelma IX balsts, — es nobeidzu viņa vietā. — Un VĀJĀKAJIEM nenāks par ļaunu, ja viņš sastrīdēsies ar karali. — Ne vājākajiem — atkārtoja Rdenrants, atkal parādot man savus greizos zobus. Viņš sāka kļūt man pretīgs. Lai gan, ja tā bija Anželīnas uzticības persona, tad viņa neapšaubāmi bija izdarījusi vislabāko izvēli. Bet viņam nezin vai pietiks iztēles, lai aptvertu Anželīnas idejas visā pilnībā. Es domāju, ka gan tituls un nauda, gan arī ambīcijas bija tieši tās Kņaza īpašības, kuras iekārdināja Anželīnu. Neskaidrs bija vienīgi tas, kur ir viņa pati.

Kāds ienāca pa durvīm, un es saspringu, gatavodamies cīņai. Tas izrādījās tikai robots, kas radīja tādu žvadzoņu un troksni, ka patiesi varēja izbīties. Kņazs pavēlēja šim briesmonim atnest dzeramo, un, kad tas pagriezās, ieraudzīju, ka no pleca otras puses viņam rēgojas caurule. Gaisā bija skaidri sajūtama akmeņogļu dūmu smaka.

— Tas robots, ko, strādā ar oglēm? — es ieķiķinājos.

— Jā, — teica Kņazs, ielejot glāzēs. — Tas ir lielisks piemērs Villelma Nekompetentā gudri vadītās Freiburgas ekonomikas sabrukumam. Vai tad esat redzējis tamlīdzīgus kropļus galvaspilsētā?

— Šķiet, ka ne, — es teicu, bolot acis uz dūmu mutuļus izverdošo robotu un uz rūsas un ogļu putekļu pēdām tā korpusā. — Protams, manis te ilgi nebija… viss mainās…

— Bet ne jau tik ātri! Un nedemonstrējiet man te, Dibstol, galaktiskās manieres. Esmu bijis Mesteldrossā un redzējis, kā tur dzīvo. Jums vispār nav robotu, pat tādu draņķu. — Viņš bezspēcīgā niknumā iespēra monstram, tas viegli salīgojās un fidzsvara noturēšanai no- klakšķināja vārstu, ielaižot tvaiku kājas virzulī.

— Divsimt gadu pagājuši kopš dienas, kad iestājāmies Līgā, kura dzirda mūs ar pieniņu un mierina — lai karalis peldas bagātībā, kamēr mēs šeit saņemam tikai dažus robotus ar vistas smadzenēm un visprimitīvāko vadības sistēmu. Un mums pašiem jābūvē mazefektīvi roboti. Ierīces, kuras jūs uzskatīsiet par automātiskām, patiesībā ir aizvēsturiski manipulatori.

Viņš iztukšoja glāzi, un es nesāku skaidrot viņam galaktiskās komercijas ekonomiku, planētu prestižu un daudzos starpkomunikāciju līmeņus. Šī aizmirstā planēta bija nošķirta no galaktiskās kultūras galvenajiem ceļiem iespējams, tūkstoš gadu, līdz pēc sabrukuma atkal stājās kontaktos. Viņiem jāatdzimst pakāpeniski, bez kataklizmām, kuras var izjaukt visu procesu. Protams, te jau rīt var tikt atsūtīti kaut miljards robotu. Bet, ko gan labu tas atnesīs ekonomikai? Daudz labāk droši vien ir ievest šai planētā vadības blokus, lai vietējie paši būvē priekš sevis, ko vien grib. Ja viņiem nepatīk galarezultāts, viņi tā vietā, lai žēlotos, var uzlabot shēmu. Kņazs, protams, šai virzienā nebija domājis. Anželīna ļoti smalki bija nospēlējusi uz viņa aizspriedumiem un personīgo patmīlību. Piepeši Kņazs paliecās uz priekšu un padauzīja ar pirkstu pa skalu robota sānos.

— Paskatieties uz viņu! — iesaucās Rdenrants. — Spiediens no- krities par astoņdesmit pēdām! Bet drīz vien, kā jūs saprotiet, viņš vispār pārstās saprast un sabruks uz grīdas. Uzturi spiedienu, idiot, uzturi spiedienu!!!

Robota iekšās kaut kas noklakšķēja, viņš nolika paplāti ar glāzēm uz galda. Es ievilku lielu malku un sāku ar baudu vērot notikumu attīstību. Tracinoši lēni pieripojis pie kamīna, viņš atvēra mazas durtiņas sev vēderā, no kurienes izlauzās liesma. Iegrābis ogļu lāpstiņā krietnu porciju antracīta, viņš iesvieda to sevī un atkal aizcirta durtiņas. Biezi melni dūmi izverda no caurules. Slēgtām telpām viņš, protams, nebija visai piemērots.

— Lasies, muļķadesa, lasies! — bļāva Kņazs, smakdams dūmos. Pēc kāda laika tie izklīda. Es ielēju sev vēl un nolēmu iesākumā noskaidrot visu iespējamo par Rdenrantu.

Ja gribu notvert Anželīnu, man jārīkojas aktīvāk. Visa darba organizācija skaidri norādīja uz viņas klātbūtni, bet pati viņa nekur nebija redzama. Viesistabā mēs ar Kņazu sastapām dažus cilvēkus. Viens no viņiem, Kurts, jauns, ne īpaši bagāts galminieks, parādīja man no torņiem un nelielas priekšpilsētas sastāvošu, ar augstu sienu no pašas pilsētas atdalītu pili.

Nevarēja ievērot nekādus atklātus priekšdarbus Kņaza plānu realizēšanai, netālu daži.apbruņoti brīvprātīgie noslīpēja kaut kādus garlaicīgus paņēmienus. Tas viss izskatījās pārāk mierīgi, lai būtu patiesība, tomēr es biju šeit nogādāts. Tā nebija nejaušība. Es delikāti uzdevu dažus jautājumus Kurtam, un viņš laipni uz tiem atbildēja. Kā jau vairums sīko augstmaņu, viņš jutās neapmierināts ar centrālo varu, lai gan pats, protams, darīt neko netaisījās. Viņu savervēja, viņš bija gatavs atbalstīt šos plānus, lai gan pati ideja viņam nebija īpaši skaidra. Tas, ka viņš neteica man visu taisnību, kļuva skaidrs sarunas noslēgumā.

Mums garām pagāja sievietes un Kurts teica, ka tās esot divu citu virsnieku sievas.

— Jūs arī esat precējies? — es jautāju.

— Nē. Visu laiku nav bijusi izdevība. Bet tagad es domāju, tam arī nav nozīmes. Kad viss beigsies un dzīve atkal ieies savās sliedēs, varēs padomāt arī par to.

— Tas tiesa, — es piekritu. — Bet ko Kņazs? Viņš ir precējies? Es tik daudz gadu šeit neesmu bijis, ka esmu no visa atslēdzies. Sievas, bērni un tamlīdzīgas lietas. — Man likās, ka atbildot viņš nedaudz saminstinājās.

— Nu… varētu teikt… Es zinu, ka Kņazs bija precējies, bet tad tur kaut kas notika un tagad viņš vairs nav precējies… — Viņš sastomījās un pievērsa manu uzmanību kam citam, izvairoties no šī sarunu temata.

Anželīnas ceļā vienmēr bijuši līķi, arī tagad droši vien ir kāds pārītis. Pilnīgi ticams liekas viņas sakars ar Kņaza sievas «nejaušo nāvi». Ja vien nāve būtu bijusi dabiska, Kurts tā nevairītos no šī temata. Viņš apklusa, bet es nemaz necentos visu izdibināt. Lai arī Anželīnas manā priekšā nav, viņas pēdas ir visapkārt. Tagad tas bija tikai laika jautājums. Es varu piespiest Kurtu vai arī sameklēt tos kramplaužus, kuri izvilka mani no cietuma. Uzlikt viņiem dzeramo, iesaistīt sarunā, radīt sev labvēlīgu noskaņu, pēc tam izvilkt visu, ko vien var par cilvēku, kurš viņus komandēja.

Pirmo soli tomēr izdarīja Anželīna pati. Viens no ogļu robotiem, dārdinot un šņācot, atnesa man zīmīti. Kņazs gribēja mani redzēt. Es pieķemmēju matus, uzvilku kreklu un devos pie viņa.

Kad ienācu, Kņazs jau bija pilnīgi un galīgi piedzēries, viņa istaba pie tam vēl bija piepildīta ar saldeniem dūmiem — viņa cigaretēs acīmredzot nebija tikai tabaka vien. Tas nozīmēja, ka viņš jau no rīta bija nomāktā garastāvoklī, tomēr es negrasījos būt viņa mierinātāju skaitā. Notēloju ārkārtīgu uzmanību.

— Laiks ķerties pie darba, ser? Jūs tādēļ sūtījāt man pakaļ? — es jautāju.

— Sēdieties, sēdieties, — viņš nomurmināja, norādot uz krēslu.

— Nomierinieties. Gribat cigareti? — Viņš pastūma uz manu pusi ar brūnganiem cilindriem pilditu kastīti.

— Nē, ser, patreiz es nepīpēju. Tas saasina redzi un reakciju, pirkstiem, nospiežot ieroča mēlīti, jādarbojas precīzi.

Ķņaza domas lidinājās kaut kur tālu, man likās, ka viņš mani pat nedzird. Berzējot vaigu, viņš skatījās manī no augšas. Pēc iekšējas cīņas viņa sejā beidzot atspoguļojās kaut kāds lēmums.

— Ko jūs ziniet par Redebrehenu ģimeni? — viņš vaicāja. Jautājums bija tik neparasts, ka mani pat apstulbināja.

— Pilnīgi neko, — es godīgi atbildēju. — Bet, kas ir?

— Nē… nē… — viņš ātri atsaucās, atkal berzējot vaigu. Man galvā sāka migloties no istabas gaisa. Interesanti, kā vajadzēja justies viņam?

— Nāciet man līdzi, — viņš teica, tiekot ārā no krēsla. Izgājuši cauri daudzām zālēm ēkas iekšienē, mēs apstājāmies pie durvīm, kas bija līdzīgas visām citām un kuru priekšā stāvēja sargs — baiga izskata muskuļots tips uz krūtīm sakrustotām rokām. Vienā no tām viņš bija sažņaudzis revolvera spalu. Mums tuvojoties, viņš pat nepakustējās.

— Viņš ir kopā ar mani, — Rdenrants teica īdzīgā tonī.

— Man viņš jāpārmeklē, — teica sargkareivis. — Pavēle.

Kļuva arvien interesantāk. Kāds dod pavēles, kuras Kņazs nevar pārkāpt — un tas viss viņa pilī! It kā es nezinātu. Bez tam pazinu arī sarga balsi, viņš bija viens no tiem, kuri savāca mani no cietuma kameras. Viņš ātri un rūpīgi mani pārmeklēja un soli atkāpās. Kņazs atvēra durvis un es, cenzdamies nemīt viņam uz papēžiem, sekoju.

Lai paliek teorija, bet praksē biju gandrīz pārliecināts, ka sastapšu Anželīnu, un tomēr ieraudzīt viņu sēžam pie rakstāmgalda bija kas šokam līdzīgs. Gluži kā elektriskā strāva izskrēja man caur muguras smadzenēm. Bija klāt brīdis, ko gaidiju ilgu laiku. Vajag saņemt sevi rokās un uzlikt vienaldzības masku, dabiski, ar labojumiem tai ziņā, ka jauna, vesela vīrieša priekšā atradās pievilcīga, kārdinoša sieviete.

Protams, šī meitene bija maz līdzīga Anželīnai, tomēr šaubas neradās. Izmainīta seja un matu krāsa, bet arī jaunajā sejā bija saglabājusies tā pati eņģeliskā izteiksme, kas agrāk. Figūra bija palikusi apmēram tāda pati, izņemot, iespējams, nelielus Uzlabojumus. Viņas transformācija bija virspusēja, ne tāda kā man.

— šis ir Grāfs Dibstols, — teica Kņazs, pievēršot savu miglaino acu skatienu viņai. — Cilvēks, kuru jūs gribējāt redzēt, Angela. — Tātad viņa bija palikusi par Angelu, tikai ar citu vārdu. Tas ir slikts paradums. Es pazinu vairākus cilvēkus, kuri bija iekrituši tikai tādēļ, ja savu jauno vārdu izvēlējās līdzīgu vecajam.

— Paldies jums, Kassitor, — viņa teica. — Ļoti mīļi no jūsu puses atvest pie manis Grāfu Dibstolu, — viņa piemetināja tajā pašā klusajā tukšajā balsī.

Kassijs droši vien bija gaidījis daudz siltāku uzņemšanu. Mīņājoties no vienas kājas uz otru, viņš kaut ko murmināja sev zem deguna. Tomēr Anželīna-Angela pieņemšanas temperatūru atstāja veco, bet varbūt pat nolaida to vēl par pāris grādiem zemāk, sākot pārkārtot kaut kādus papīrus uz galda. Kņazs visu saprata, neskatoties pat uz savu stāvokli. Viņš izgāja, atkal kaut ko murminot, un šoreiz es sapratu, ka tas bija pats īsākais un rupjākais vārds vietējā dialektā. Mēs palikām vieni.

— Kādēļ jūs melojāt, ka esat dienējis Zvaigžņu Gvardē? — viņa pilnīgi mierīgi pavaicāja, turpinot rakties papīros. Izlikos, ka sarkastiski pasmaidu, un notraucu no piedurknes neesošus putekļus.

— Es taču nevarēju stāstīt šiem brīnišķīgajiem ļaudīm, ar ko nodarbojos visus šos gadus, — manās acīs staroja vaļsirdība.

— Un ar ko tad jūs nodarbojāties, Bent? — viņa painteresējās tai pat mierīgajā bezemociju balsī.

— Bet tā jau nu ir mana darīšana, — es atteicu viņas tonī. — Un vispirms es gribētu uzzināt, kas jūs esat, un kādēļ ir noticis tā, ka jums ir lielāka ietekme nekā varenajam Kņazam? — es nolēmu ne ar ko nerēķināties, tomēr viņu tas nesamulsināja un Anželīna atkal pārņēma iniciatīvu.

— Nu, tā kā man te ir liela ietekme,'es domāju, ka jums radīsies vēlme atbildēt uz maniem jautājumiem. Nebaidieties mani šokēt, jūs pārsteigs, cik daudz es zinu par jums.

Nē, mīļā Anželīna, nemaz nepārsteigs. Bet es taču nevarēju visu izklāstīt bez jelkādas pretošanās.

— Aiz visas šīs revolūcijas taču stāviet jūs, vai tā nav? — es teicu apstiprinošā, nevis jautājošā formā.

— Jā, — viņa teica, beidzot noliekot savus papīrus malā, lai pievērstos man.

— Tad jums tas jāzin. Es nodarbojos ar kotrabandu. Tā ir ļoti interesanta nodarbošanās, ja vien zin, kur ko ņemt. Pēc dažiem gadiem sapratu, ka tas ir visizdevīgākais bizness. Tomēr galu galā dažas valdības saskatīja manī konkurentu, turklāt bīstamu. Viņi gribēja apzagt tautu vienpersonīgi. Apstākļu spiests, atgriezos savā klusajā dzimtenē, lai nedaudz atpūstos.

Mans eņģelis neapmierinājās ar paskaidrojumu vien un uzdeva man veselu virkni jautājumu, kas parādīja viņas pilnīgu informētību šais lietās. Es nebaidījos, jo savulaik šādā veidā biju izlaidis cauri savām rokām megasummas. Uztraucos vienīgi par detaļām, jo ar to biju nodarbojies jaunībā, vēl īsti nesasniedzis profesionālisma virsotnes. Ieejot lomā, es centos iegaumēt visu, ko runāju. Tas bija izšķirošais brīdis, kad nebija pieļaujams ne mājiens, ne žests, kas spētu atsaukt viņas atmiņā Glumo Džimu di Grīzu. Man vajadzēja-izlikties par vietējo, vēl arvien visuma mākoņos lidojošu darboni.

Mūsu sarunas atmosfēra ar dzeramo un kūpošiem cigāriem, protams, bija radīta, lai atslābinātu kontroli pār sevi un dotu man iespēju pieļaut kļūdas. Es patiešām pāris reizes samelojos, bet tā, lai viņa to uztvertu kā puicisku nieku melšanu. Kad sasprindzinājums bija atslā- bis, mēģināju pats uzdot jautājumu.

— Sakiet, vai ar jums nekādi nav saistīta vietējā Radebrehenu

ģimene?

— Kādēļ jūs jautājat? — viņa asi un auksti noprasīja.

— Jūsu smaidīgais draugs Kassitors Rdenrants prasīja man par to, pirms nācu šurp. Es viņam atbildēju, ka neko nezinu. Vai tas ir kaut kā saistīts ar jums?

— Tas… viņi grib mani nogalināt, — viņa atteica.

— Bet tas taču ir muļķīgi un pretīgi, — es sacīju, pieņemot efektīvu pozu. Viņa to ignorēja. — Kā es varu palīdzēt? — jautāju, atgriezdamies pie lietas, ja jau mana vīrišķīgā pievilcība viņu nekādi neietekmēja.

— Es gribu, lai jūs būtu mans miesassargs, — viņa teica, un, kad es pasmaidīju un atvēru muti, lai atbildētu, pārtrauca. — Un, lūdzu, atbrīvojiet mani no nepieciešamības uzklausīt visādus komplimentus par mana ķermeņa tēmu, kuru jūs aizsargāsiet ar lielu prieku. Esmu jau pietiekami to klausījusies.

— Es vienīgi gribēju pateikt, ka pieņemu jūsu priekšlikumu. — Tie bija meli, jo frāze, visai fīdzīga atzīmētajai, jau atradās man mēles galā. Atgādināju sev, ka man, lai cik arī tas nebūtu grūti, nav tiesību atslābināties Anželīnas klātbūtnē. — Tikai pastāstiet man kaut ko par cilvēkiem, kuri grib jūs nogalināt.

— Ir zināms, ka Kņazs Rdenrants bija precējies, — teica Anželīna, gluži kā meitenīte spēlēdamās ar glāzi. — Viņa sieva visstulbākajā veidā izdarīja pašnāvību. Viņas ģimene — tie paši Radebreheni — domā, ka viņu nogalināju es un grib atriebties, nogalinot mani. šai pamestajā Freiburgas nostūrī vēl aizvien ir saglabājusies vendeta, un šie bagātie idioti to arī dara.

Lūk, tagad situācija noskaidrojās. Kņazs Rdenrants, dzimis opor- tūnists, lai palielinātu savu bagātību, apprecēja šīs ģimenes meitu. Viss bija brīnišķīgi, kamēr nebija parādījusies Anželīna. Nezinot vietējās, ar atriebību saistītās paražas, viņa novāca no ceļa šķērsli. Taču kaut kas nebija izdarīts kā nākās vai arī Kņazs bija ko nelabu paveicis, un radās vendeta. Un tagad Angela grib iebāzt manu maigo miesu starp sevi un slepkavām. Es uzdevu vēl vienu jautājumu.

— Tā bija slepkavība vai pašnāvība? — prasīju.

— Jā, es to nogalināju, — viņa teica. Visas mūsu kārtis bija galdā. Man atlika pieņemt lēmumu.

17. nodala

Tātad, kas man būtu jādara? Es netaisījos šaut vai sist viņai pa galvu, lai arestētu. Nē, es, protams, gribēju viņu arestēt, bet nākotnē, nevar taču to izdarīt Kņaza citadeles centrā. Bez tam vēl gribējās sīkāk izpētīt Kņaza darbību, jo tā neapšaubāmi ietilpa Speciālā Korpusa kompetencē. Ja es grasītos atgriezties, tad ar šādu dāvanu tas būtu izdarāms ievērojami vieglāk.

Bet vispār es neesmu īsti pārliecināts, ka gribu atgriezties. Grūti ir aizmirst spridzekli, ar kuru viņi taisps uzspert mani gaisā. KOpumā ņemot, tas viss nebija tik vienkārši, šeit sava loma bija milzums daudziem faktoriem. Lielāko daļu laika pavadot kopā ar Anželīnu, es atklāti tīksminājos par viņu un aizmirsu kosmosā peldošos ķermeņus. Tie atnāca naktīs un šaustīja mani, manu sirdsapziņu, tomēr vienmēr pamanījos aizmigt agrāk, nekā viņi paguva izdarīt savu darbu.

Dzīve bija rožu gulta un to varēja baudīt tik ilgi, kamēr ziedi neno- vīta. Vērot, kā viņa strādā, bija īsta bauda. Ja jūs pieliktu mani pie sienas un piespiestu atzīties, es atbildētu, ka šo to no viņas iemācījos. Viņa taču patstāvīgi organizēja revolūciju uz mierīgas planētas, kurai bija lielas izredzes uz panākumiem. Zināmā mērā es viņai arī pafidzēju. Dažreiz Anželīna griezās pie manis ar jautājumiem un vienmēr sekoja manām rekomendācijām. Protams, es vēl nekad nebiju gāzis valdību, taču kriminālie likumi ir vienādi, neatkarīgi no to pielietošanas. Tomēr tas atgadījās reti. Lielāko daļu laika, īpaši dažas pirmās nedēļas, es biju parasts miesassargs, aizsargs uzbrukuma gadījumā. Šāds stāvoklis, pats par sevi saprotams, nevarēja neizraisīt manī ironisku smīnu.

Tomēr mūsu mazajā Dumpīgo Paradīzē eksistēja čūska, kuras vārds bija Rdenrants. Pēc atsevišķiem, dažādās vietās dzirdētiem izteicieniem, man radās aizdomas, ka Kņazs nemaz negrib būt revolucionārs. Jo tuvāk nāca uzstāšanās diena, jo bālāks viņš kļuva. Tam vēl pievienojās viņa fiziskie netikumi, un reiz notika konflikts.

Eņģelītis un Kņazs apspriedās, bet es sēdēju blakus pieņemamajā telpā. Kad radās iespēja, es nekaunīgi noklausījos. Arī šoreiz, aizverot durvis, atstāju mazu spraudziņu. Uzmanīgi manipulējot ar pirkstiem, es to paplašināju, līdz kļuva dzirdamas balsis. Kņazs gandrīz kliedza, viņa vārdos varēja saklausīt nepārprotamus šantāžas mēģinājumus. Pēc tam tonis noplaka, un, lai kā es neieklausījos, dzirdēt neko nevarēja.

Pēc tam viņa balsī pārmaiņus ar cukursaldiem glaimiem, ieskanējās činkstēšana. Anželīnas atbilde bija viennozīmīga — skaļš un noteikts — NĒ. Viņa brēcieni piecēla mani kājās.

— Bet kādēļ? Vienmēr tikai NĒ! Man pietiek!

Atskanēja plīstošas drēbes švirkstoņa, kaut kas nokrita uz grīdas un sašķīda. Ar vienu lēcienu ielidoju pa durvīm. Manu acu priekšā pavērās glezna batālijas aina. Anželīnas drēbes uz viena pleca bija saplēstas.

Kņazs, ar pirkstiem, gluži kā nagiem ieķēries viņas rokā, stāvēja blakus. Izrāvis revolveri, metos uz priekšu, taču Anželīna izrādījās ātrāka. Paķērusi no galda pudeli, viņa ar to veikli iesita Kņazam pa galvu. Tas nokrita kā aizcirsts. Pacēlusi saplēsto blūzi, viņa apstādināja mani ar žestu.

— Novāciet pistoli, Bent… Viss ir beidzies, — viņa mierīgi teica. Es pakļāvos, bet tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka Kņazs guļ nekustēdamies un mana palīdzība nebūs vajadzīga. Viņa tika galā pati. Kad piecēlos, viņa jau devās prom un man nācās dzīties pakaļ. Apstājusies pie savas istabas, viņa izmeta: «Gaidiet šeit».

Nevajadzēja būt pārāk tālredzīgam, lai paredzētu grūtu laiku iestāšanos. Kad būs atjēdzies, Kņazs noteikti pieņems attiecīgu lēmumu gan par Anželīnu, gan par revolūciju. Es prātoju, apdomājot visus šos jautājumus, kad viņa mani pasauca.

Viņas plecus klāja viegls lakats, kas apsedza saplēsto tērpu. Ārēji viņa izskatījās mierīga, tomēr slēptais spīdums acīs nodeva uztraukumu. Ierunājos par to, kam, manuprāt, vajadzētu viņu uztraukt pirmām kārtām.

— Gribat, lai pievienoju Kņazu viņa dzimtas senčiem ģimenes kapu velvē?

Viņa noliedzoši papurināja galvu.

— Viņš vēl noderēs. Man izdodas tikt galā ar savu temperamentu, kontrolējiet arī jūs savu.

— Ar to man viss ir kārtībā. Bet vai jūs patiesi domājat, ka pēc visa notikušā var turpināt strādāt kopā ar viņu? Viņam, starp citu, ir smaga galvas trauma.

Tamlīdzīgas domas viņu neuztrauca, Anželīna atmeta ar roku.

— Es vēl arvien varu viņu vadīt, un Kņazs darīs visu, ko gribēšu, saprāta robežās, neapšaubāmi. Par ierobežojumu kalpo viņa personīgās dabiskās spējas, par kurām es neko nezināju, liekot viņu sacelšanās priekšgalā. Žēl, ka bailīgums palēnām nomāc viņa nodomu sākotnējo noteiktību. Tomēr viņš vēl arvien skaitās barvedis, un mums viņš jāizmanto šajā kvalitātē. Ir spēkam, ir varai jābūt mūsu rokās.

Es neesmu lēnīgs cilvēks, bet uzmanīgs gan. Pirms atbildēt, apdomāju viņas vārdus no visām pusēm.

— Ko nozīmē tie MĒS un MUSU? Kur te ir mana vieta?

Anželīna atlaidās krēslā un atmeta no pieres zeltainās matu cirtas.

Viņas smaidā bija aptuveni divi tūkstoši voltu un tas tika veltīts man.

— Es gribu, lai jūs šajā lietā piedalāties kopā ar mani, — viņa teica ar siltu intonāciju. — Kā partneris. Mēs paturam priekšā Kņazu Rden- rantu, kamēr gūsim panākumus, bet pēc tam likvidējam viņu un visu atlikušo darām paši. Esat ar mieru?

— Jā, — es teicu. Pēc tam ar īpašu iedvesmu: — Jā… — pirmo reizi es atbildēju tikai ar vienu vārdu, jo vajadzēja ātri visu apsvērt. — Un tik un tā, kāpēc es? Vienkāršs miesassargs, kuram vairāk par visu rūp savu tiesību atjaunošana? Vai nav pārāk liels leciens no izsūtāmā zēna līdz valdības priekšsēdētājam?

— Kādēļ jautāt, ja jūs pats visu saprotat, — viņa atbildēja un pasmaidīja, un temperatūra istabā pacēlās vēl vismaz par desmit grādiem. — Jūs varat vadīt šo lietu tikpat labi kā es — jums* tas patīk. Mēs kopā īstenosim šo revolūciju un iekarosim planētu. Ko jūs par to teiksiet?

Kamēr viņa runāja, es staigāju turp un atpakaļ. Viņa piecēlās, saņēma mani aiz rokas un apstādināja. Viņas pirkstu siltums dedzināja mani kā uguns caur visu kreklu. Viņas seja bija tieši manā priekšā, smaidoša, bet balss kļuva samtaina un zema — tādu es vēl nekad nebiju dzirdējis.

— Tas būs brīnišķīgi. Noteikti. Tu un es… kopā.

NOTEIKTI! Ir reizes, kad ar vārdiem visu nepateiksi, un tad runā jūsu ķermenis. Šis bija tas gadījums. Manas rokas apskāva viņu, piespieda sev klāt, manas lūpas pieplaka viņas lūpām.

Viņa atbildēja man ar to pašu, viņas rokas gulēja uz maniem pleciem, lūpas bija maigas. Tas" turpinājās tik īsu brīdi, ka vēlāk es pat nebiju īsti pārliecināts, vai tas vispār notika. Siltums pēkšņi pazuda, viss kļuva slikti.

Viņa nepretojās man, necentās atgrūst, bet lūpas pēkšņi kļuva nedzīvas, acis pavisam tukšas. Viņa tā arī stāvēja, līdz atlaidu rokas un atgāju malā. Pēc tam viņa atkal apsēdās krēslā.

— Kas notika? — es jautāju.

— Skaista sejiņa — tas ir viss, par ko jūs sapņojat? — viņa prasīja ar raudām balsī. Ciešanas izķēmoja viņas seju. — Visi vīrieši ir līdzīgi… visi ir vienādi.

— Neticami! — es dusmās iekliedzos. — Jūs taču gribējāt, lai es jūs noskūpstu, neliedzieties! Kas izmainījās jūsu domās?

— Bet vai jūs gribētu noskūpstīt viņu?! — izkliedza Anželīna izmisumā, kuru es nekādi nevarēju saprast. Viņa norāva sev no kakla smalku ķēdīti un aizsvieda uz manu pusi. Tajā karājās mazs medal- joniņš, vēl gluži silts no viņas ķermeņa.

Gaismas staram krītot uz to noteiktā leņķī, medaljonā skaidri iezīmējās attēls. Man izdevās uzmest tikai vienu skatienu fotogrāfijai, tur bija attēlota meitene. Kaut kas izmainījās Anželīnas domās, viņa izrāva man ķēdīti no rokām un sāka grūst uz durvju pusi. Tās aizcirtās man aiz mugura-i, norībēja bulta.

Nepievēršot uzmanību pārsteigtajam sargam, devos uz savu istabu. No vienas puses man vajadzēja būt sajūsmā, Anželīna taču tik labvēlīgi izturējās pret mani, kaut arī tikai īsu brīdi. Bet ko gan nozīmē viņas pēkšņais aukstums un fotogrāfija… Kāpēc viņa to nēsā?

Es to ieraudzīju uz īsu mirkli, tomēr ar to man pietika. Uz foto bija jauna meitene, varbūt viņas māsa. Drausmīgie ģenētiskie likumi nosaka, ka ir iespējams nenoteikti liels kombināciju skaits. Šī meitene bija pretīgi kroplīga, citu vārdu neatradīsi. Un svarīgs te nebija tikai viens faktors, piemēram, kupraina mugura, izvirzīti žokļi vai līks deguns, Te bija tikai atbaidošu kopību veidojošu vaibstu kombinācija. Ikvienam radīt pretīgumu.

Un tad es pēkšņi sapratu, ka esmu pēdējais muļķis. Jā, Anželīna ļāva man saskatīt iemeslu, kas salauza, izkropļoja viņas dzīvi.

Meitene fotogrāfijā, protams, bija pati Anželīna.

Tūlīt kļuva skaidrs arī daudz kas cits. Cik reizes, skatoties viņā, netiku hrīnījies, kā tik sabojāta personība var atrasties tik valdzinošā saiņojumā? Tagad atbilde ir skaidra — es nebiju redzējis sākotnējo apvalku. Vīrietis vēl kaut kā var paciest savu kroplību, bet kas gan tādā situācijā jāizjūt sievietei? Kā dzīvot, ja katrs spogulis ir tavs ienaidnieks, un cilvēki, kas tevi ierauga, cenšas ātrāk novērsties? Un, ko darīt tad, ja par laimi vai nelaimi jūs esat apveltīts ar saprātu, kas visu redz un saprot, izdara neiepriecinošus secinājumus, mokās, kad izrāda pretīgumu?

Dažas meitenes varētu beigt dzīvi pašnāvībā, bet tikai ne Anželīna. Varu iedomāties, ko viņa izdarīja. Nicinot sevi, ienīstot savu pasauli un cilvēkus tajā, viņa neizjūta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, gatavojot noziegumus, lai iegūtu naudu. Naudu operācijai, kas ļaus iznīcināt kādu kroplību. Pēc tam vēl naudu nākamajai operācijai. Pēc tam, kad kāds viņu reiz centās apturēt, viņa viegli, varbūt pat ar prieku to nogalināja. Lēna, baismīga celšanās pretī skaistumam ar apbrīnas vērtu prātu.

Nabaga Anželīna. Es varētu viņu pažēlot, ja vien nebūtu visu šo viņas izdarīto slepkavību. Nabaga nelaimīgā meitene, kura, uzvarot vienā kaujā, bezcerīgi zaudēja citā. Viņa prata iedvest ķermenī burvību, patiesi eņģeliskas iezīmes, bet visa šī procesa laikā smadzenes pakāpeniski deformējās, līdz kļuva tik pat kroplīgas kā agrākais ķermenis.

Bet, ja jau var izmainīt ķermeni, kāpēc gan neizmainīt arī smadzenes? Vai var viņas labā kaut ko izdarīt?

Es tik saspringti domāju, ka nespēju vairs nosēdēt savā šaurajā istabiņā un izgāju svaigā gaisā. Tuvojās pusnakts, lejā stāvēja sardze, un visas durvis bija aizslēgtas. Es nolēmu uzkāpt augšā, dārzā uz jumta nevajadzētu nevienam būt, varēs pastaigāties vienatnē.

Freiburgai nav sava mēness, tomēr nakts bija skaidra un zvaigznes deva pietiekami gaismas, lai redzētu apkārt. Kad izgāju, sargs sveicināja mani, bija redzama sarkana cigaretes uguntiņa viņa rokā. Vajadzēja viņam pateikt kaut ko par šo lietu, tomēr manas domas bija aizņemtas ar ko citu. Pagriezies aiz stūra, es apstājos un, atspiedies pret margām, sāku skatīties uz tumšajiem kalnu masīviem.

Kaut kas piesaistīja manu uzmanību un pēc dažām minūtēm es sapratu, kas tas bija. Sargs. Viņš atradās postenī un smēķēja, lai gan sargkareivim tas nav atļauts. Varbūt es biju pārāk piekasīgs, bet man tas nepatika. Katrā gadījumā, ja jau tas mani uztrauca, vajadzēja atgriezties un pateikt viņam pāris vārdus.

Parastajā vietā viņa nebija, tas iepriecināja, tātad staigā apkārt un novēro. Es devos atpakaļ un pēkšņi ieraudzīju no jumta malas nokarājušos nolauztus ziedus. Tas bija pilnīgi neticami, jumta dārzs bija Kņaza lepnuma un viņa pastāvīgo rūpju objekts. Iztālēm ieraudzīju starp puķēm kādu tumšu plankumu un sapratu, ka stāvoklis ir ļoti un ļoti slikts.

Tas bija sargkareivis, miris vai tuvu nāvei. Man nevajadzēja meklēt iemeslu, kādēļ kāds varēja šeit atrasties nakts vidū. Šis iemesls bija Anželīna. Viņas istaba atradās augšstāvā, gandrīz zem šīs vietas. Es klusiņām piegāju pie malas un paskatījos lejā. Metrus piecus zemāk bija redzams balkona gaišais laukumiņš viņas loga priekšā un kaut kas tumšs un bezformīgs, pieplacis pie sienas. Pistoli biju atstājis istabā.

Tas bija viens no nedaudzajiem gadījumiem manā dzīvē, kad nebiju ievērojis visus piesardzības pasākumus. Man jāglābj Anželīna!

Tas viss pazibēja manās smadzenēs, kad pieķēros pie balustrādes malas. Roka atdūrās pret sīku āķīti, pie kura bija piesieta virve, gandrīz neredzama, bet stingra kā tauva. Slepkava bija nolaidies ar īpašas ierīces palīdzību, kura, gluži kā zirneklis, izlaida pavedienu. Šis pavediens būtībā bija monomolekulas substance, kas varēja izturēt cilvēka svaru. Ja viņš būtu mēģinājis pa to nolaisties, tad vienā mirklī paliktu bez pirkstiem, tā bija asāka par bārdasnazi.

Uz balkona varēja nokļūt arī no maza laukumiņa zem tā, tomēr, lai to izdarītu, vajadzēja noiet pa ieleju gandrīz divus kilometrus.

Nolēmu lēkt, uzrāpos uz margām un centos atrast līdzsvaru. Zem manis klusi atvērās logs, ilgāk vilcināties vairs nedrīkstēja, es atspēros un, mērķējot ar pēdām uz šo cilvēku, lidoju lejup.

Gaisā mani sagrieza, un es ar pēdām trāpīju viņam pa pleciem. Mēs abi aizripojām pa balkonu. Vecie akmeņi iedrebējās, bet izturēja. Kritiens mani nedaudz apdullināja, tomēr cerēju, ka viņam ticis ne mazāk, kā manām kājām. Dažas sekundes biju bezpalīdzīgs, pēc tam atžilbu un rāpoju pie viņa. Pēc sitiena no viņa rokas izkrita garš smails duncis, kas, par laimi, mani neaizskāra, bet tikai pāršķēla piedurkni. Viņš to paguva saņemt ātrāk, bet es satvēru viņa roku un stipri saspiedu.

Tā bija klusa, murgaina cīņa, kuras cena, kā mēs abi labi zinājām, bija dzīvība. Biju sadauzījis kājas un tāpēc nevarēju ātri piecelties. Būdams krietni vien smagāks, viņš atradās virspusē. Ar abām rokām pūlējos noturēt viņa roku ar dunci. Nflves klusuma varēja dzirdēt tikai mūsu smagās elpas.

Uzvara sāka nosvērties slepkavas pusē, svars un nepielūdzamais spēks darīja savu — duncis lēnām laidās zemāk. Asmenis jau bija pavisam tuvu, bet tad es ievēroju, ka viņa otra roka nedzīvi nokarājās. Pēc kritiena tā bija salauzta. Taču viņš nebija izdvesis ne skaņu!

Nekad cilvēks necīnās tik izmisīgi, kā kaujā par savu dzīvību. Man izdevās izvilkt vienu kāju no viņa apakšas un izlocījies es ar celi iesitu pa viņa salauzto roku. Viņš sāpēs nodrebēja. Es atkārtoju. Cenzdamies izvairīties, viņš uz mirkli zaudēja līdzsvaru un, cenšoties nenokrist, salieca elkoni. Sasprindzinājis visus savus spēkus, pagriezu viņa roku ar dunča asmeni augšup.

Tas man gandrīz izdevās, tomēr viņš galu galā izrādījās stiprāks, asmenis tikai nedaudz ieskrāpēja tā krūtis. Ar visiem spēkiem centos atkārtot šo acīmredzot bezcerīgo paņēmienu, kad viņš pēkšņi nodrebēja un nomira.

Ar viltību mani nepaķersi…, bet tā nebija viltība. Sajutu, kā spazmās kļuva stīvi viņa muskuļi, kad viņš sasvērās sānis, bet savu tvērienu neatlaida. Logā iedegās gaisma. Un tikai tagad uz naža asmeņa ieraudzīju drausmīgus dzeltenus traipus — acumirklīgas iedarbības nervu paralrtisko indi. Tur, kur asmenis aizķēra manu piedurkni, bija palikušas dzeltenas pēdas. Es zināju, ka indei nemaz nav jānokļūst iekšā, tā tikpat labi iedarbojas arī uz kailu miesu.

Ar neticamu piesardzību, cīnoties ar nogurumā drebošajām rokām, novilku kreklu. Un tikai tad, kad tas bija uzmests līķim, atslābinājos un dziļi nopūtos.

Lai arī stipri sāpoša, mana kāja darbojās, es droši vien nebiju to salauzis, bet tikai stipri sadauzījis, jo manu svaru tā turēja. Es plašāk atvēru augsto istabas logu, un tajā skaidri apgaismojās man aiz muguras esošais līķis. Anželīna, piespiedusi segu pie krūtīm, mierīgi sēdēja gultā, tomēr viņas acīs bija saskatāms uztraukums —. viņa saj^rata, kas bija noticis.

— Miris, — es teicu aizsmakušā balsī, kakls bija izkaltis sauss, un noklepojos. — No paša indes. — Berzējot kāju, ienācu istabā.

— Es gulēju un pat nedzirdēju, kā viņš atvēra logu, — Anželīna teica. — Paldies.

Aktrise, mele, krāpniece, slepkava. Viņa spēlēja simtiem lomu, runāja neskaitāmos balss toņos. Taču tagad, šajos pēdējos vārdos bija sajūtamas neviltotas jūtas. Šis slepkavības mēģinājums nāca pārāk ātri pēc notikušās smagās scēnas. Viņas aizsargreakcija vēl nebija paguvusi pārvarēt dabiskās emocijas.

Mati izjuka viņai pār pleciem, augumu sedza skaists, no kāda smalka un mīksta materiāla darināts naktskrekls. Visi šīs nakts notikumi deva man tiesības rīkoties droši. Es apsēdos gultā, apņēmu viņu ap pleciem. Medaljons ar pārrauto ķēdīti atradās uz naktsgaldiņa pie viņas gultas, es paņēmu to rokās.

— Saproti, šī meitene vairs neeksistē, viņa ir palikusi tikai tavā atmiņā, — es teicu. — Tas viss ir pagātnē. Tu biji bērns, bet tagad tu esi sieviete. Tu, iespējams, arī esi bijusi šī meitene, bet tagad tu neesi viņa!

Es strauji pagriezos un izmetu medaljonu pa logu, ārā tumsā.

— Tas viss ir palicis pagātnē, Anželīna, — es sacīju. — Tu esi tikai tu! — es iekliedzos pilnā kaklā.

Noskūpstīju viņu, un šoreiz Anželīna mani neatgrūda. Es viņai biju tik pat vajadzīgs kā viņa man.

18. nodala

Tikko debesis skāra rītausma, aiznesu slepkavas ķermeni Kņazam. Es gan nevarēju izbaudīt to prieku viņu pamodināt, to jau izdarīja apsardzes seržants, kad bija atklājis uz jumta nogalināto sargu. Viņš bija nogalināts ar to pašu saindēto dunci. Sardzes priekšnieks un Kņazs mīņājās pie ķermeņa un ar neizpratni sprieda par sargkareivja nesaprotamo nāvi. Viņi mani neievēroja, kamēr, stipri viņus nobiedēdams, nometu savu kravu blakus sargkareivja ķermenim.

— Lūk, slepkava, — es teicu ne bez lepnuma. Kņazs Kassitors ķermeni droši vien pazina, jo, to ieraugot, pēkšņi nodrebēja. Neapšaubāmi tuvs radinieks, brālis vai kaut kas līdzīgs. Es domāju, ka līdz šim viņš nebija ticējis, ka Radebrehenu ģimene realizēs savus atriebības draudus.

Neizpratni radīja sardzes seržanta uzvedība. Viņa acis šaudījās turp un atpakaļ no līķa uz Kņazu, un es pabrīnījos, cik ātri traucas domas viņa skūtajā, varenajā kaujinieka galvā. Te bija kāda sarežģīta saikne un vajadzēja noskaidrot, kas te slēpjas. Nolēmu pie pirmās izdevības parunāt ar seržantu tete-a-tete. Kņazs, stāvot blakus līķim, berzēja vaigu, krakšķināja locītavas, un beidzot lika to aiznest, t — Palieciet, Bent, — viņš teica, kad gatavojos doties prom kopā ar pārējiem. Es apsēdos krēslā un nogaidīju, kamēr visi aiziet. Pieskrējis pie bāra, viņš vēlreiz piepildīja glāzi, atceroties, ka nemaz nebūtu par lieku arī man piedāvāt šo dzīvinošo dzērienu. Es neatteicos, un, to sūcot, pabrīnījos par viņa uztraukumu.

Pirmām kārtām Kņazs pārbaudīja visu durvju atslēgas un cieši aizvēra logu. Ar speciālu atslēgu atvēris galda apakšējo atvilktni, viņš izvilka no tās mazu elektronisku ierīci ar vadības pulti un vāciņā iemontētu teleskopisku antenu.

— Nav slikta lietiņa, — es ieteicos, kad viņš izvilka antenu. Kņazs neatbildēja, tikai uzmeta man īsu skatienu no uzacu apakšas un ķērās pie regulēšanas. Un tikai tad, kad uz skalas bija iededzies zaļš indikators, viņš nomierinājās.

— Vai jūs zināt, kas tas tāds ir? — viņš jautāja, norādot uz ierīci.

— Protams, — es atbildēju. — Ar to gan es neiepazinos Freiburgā. Šeit tas nav īpaši izplatīts.

— Tādi šeit vispār nav izplatīti, — viņš teica, panākot zaļā indikatora maksimālu spožumu. — Cik man zināms, šis ir vienīgais eksemplārs uz planētas, un es gribu, lai jūs nevienam nestāstītu par to, ko redzējāt.

— NEVIENAM. — Viņš atkārtoja ar uzsvaru.

— Tā nav mana darīšana, — teicu ar labi iespēlētu intereses trūkumu. — Es domāju, ka cilvēkam ir tiesības uz saviem noslēpumiem.

Es pats mīlēju noslēpumus un biju neskaitāmas reizes izmantojis snup-detektorus. Tie varēja atklāt elektroniskās vai viļņu noklausīšanās ietaises un nekavējoties paziņot par to. Tos varēja apmānīt, bet to izdarīt bija ārkārtīgi grūti. Kamēr neviens nezināja par detektoru, Kņazs varēja būt drošs, ka viņu neviens nenoklausās. Bet kam gan varēja tas ienākt prātā šeit, pils centrā? Pat viņam vajadzēja zināt, ka snup- detektori nevar strādāt pa gabalu. Gaisā asi sāka smaržot pēc Žurkas, un es sāku nojaust, kas par lietu. Nepalika ne mazāko šaubu, ka Žurka ir Kņazs.

— Jūs neesat muļķis, Grāf Dibstol, — viņš iesāka, domājot, ka esmu ievērojami stulbāks par viņu. — Jūs esat ceļojis, redzējis citas pasaules un saprotat, cik mēs šeit esam mežonīgi un atpalikuši. Neatsakiet man palīdzību, lai nomestu cilpu, kura savelkas ap mūsu planētas kaklu. Nekādi upuri nebiedē, ja tuvojas uzvaras diena, — viņš pat nosvīda un atgriezās pie sava nepatīkamā ieraduma krakšķināt pirkstus. Vienā galvas pusē, tai vietā, kur Anželīna bija trāpījusi ar pudeli, bija uzlīmēts sviedros samircis plāksteris. Es cerēju, ka šī brūce sāp.

— Jūs apsargājat šo ārzemnieci… — ierunājās Kņazs, pagriežoties sānis, bet vēl aizvien turpinot vērot mani ar acu kaktiņu. — Viņa mums sniedza zināmu palīdzību, organizējot visu šo pasākumu, bet tagad nostāda apgrūtinošā situācijā. Pret šo dāmīti jau ir bijis viens slepkavības mēģinājums un droši vien būs arī citi. Radebreheni — veca un pazīstama ģimene, un Anželīnas uzturēšanās šeit viņiem nav izturama.

— Viņš padzērās no glāzes un pārgāja pie galvenā. — Es domāju, ka jūs varētu izpildīt viņas darbu. Tikpat labi, bet varbūt pat labāk. Kā jūs uz to skatāties?

Neapšaubāmi es biju talantu pilns, vai arī uz šīs planētas trūka revolucionāru. Jau otro reizi šīs diennakts laikā man piedāvāja sadarbību. Bija skaidrs, ka Anželīna piedāvāja no visas sirds, bet, lūk, no Kassija Djuka Rdenranta piedāvājuma dvesa kas nelabs. Es nolēmu turpināt spēli, lai redzētu, pie kā tā novedīs.

— Jūtos pagodināts, Kņaz, — es atbildēju. — Bet kas būs ar ārzemnieci? Neesmu pārliecināts, ka viņai šī doma patiks.

— Nav svarīgi, kas viņai patiks, — viņš nogrieza, ar pirkstu galiem nedaudz pieskaroties galvai, kur bija plāksteris. Pēc tam, atkal saņēmis sevi rokās, turpināja.

— Mēs nevaram būt pret viņu cietsirdīgi, — un viņa seja sašķobījās pretīgi liekulīgā smaidā, kādu līdz šim vēl nebiju redzējis. — Mēs turēsim viņu ieslodzījumā. Viņai ir daži uzticami sabiedrotie, bet par tiem parūpēsies mani ļaudis. Jūs būsiet kopā ar viņu un attiecīgajā brīdī arestēsiet. Cietumā viņa būs drošībā, nedursies acīs un nesagādās mums nepatikšanas.

— Lielisks plāns, — es ar entuziasmu piekritu. — Mani gan neiepriecina perspektīva iespundēt cietumā nabaga sievieti, bet, ja jau tas nepieciešams, es esmu gatavs. Mērķis attaisno līdzekļus.

— Jums taisnība, Bent. Jums ir lieliskas spējas izmantot aforismus. Es ar prieku pierakstīšu: MĒRĶIS ATTAISNO LĪDZEKĻUS.

Un tāds cilvēks plāno revolūciju! Sasprindzināju atmiņu, lai atcerētos šim gadījumam piemērotu aforismu, bet domas pārpludināja pēkšņs niknums. Es pielēcu kājās.

— Ja mēs, Kņaz, gatavojamies to darīt, tad nav ko tērēt velti laiku. — teicu. — Noliksim arestu uz pulksten 18, tas dos mums laiku padarīt nekaitīgu viņas apsardzi. Es būšu istabā kopā ar viņu un arestēšu, līdzko būšu saņēmis paziņojumu par jūsu akcijas sekmīgu iznākumu.

— Viss ir pareizi. Jūs, kā vienmēr, esat rīcības cilvēks, Bent. Lai notiek tā, kā jūs piedāvājat. — Viņš pastiepa man roku un es, apvaldot pretīgumu, biju spiests satvert šo mīksto, nodevīgo delnu. Tagad pa taisno pie Anželīnas.

— Vai mūs te nenoklausās? — es jautāju Anželīnai.

— Nē, istaba ir pilnīgi tīra.

— Jūsu bijušajam drauģelim Kņazam Kassijam ir snup-detektors. Nav izslēgts, ka viņam ir arī citas ierīces, to starpā arī priekš noklausīšanās, kuras viņš varēja te uzstādīt.

šī doma Anželīnu neuztrauca ne mazākajā mērā, viņa sēdēja spoguļa priekšā un ķemmēja matus. Skats, protams, burvīgs, tomēr šim brīdim pilnīgi nepiemērots. Vētra uzbrūk revolūcijai, draudot to iznīcināt.

— Es zinu par detektoru, — viņa teica, turpinot ķemmēties. — To es viņam iesmērēju. Tiesa, nedaudz pielaboja, lai tas rādītu normu mūsu garuma viļņos vienmēr, kad noklausīšanās ierīces ieslēdzu es.

— Bet vai jūs dzirdējāt, kā pirms dažām minūtēm viņš izteica man priekšlikumu nogalināt jūsu apsardzi, bet jūs iespundēt cietumā?

— Nē, nedzirdēju, — viņa teica ar tik pārsteidzošu pašsavaldīšanos un mieru, kas vienmēr bija raksturīgi viņas nodarījumiem. Viņa uzsmaidīja man spogulī. — Biju aizņemta ar pagājušās nakts notikumu atcerēšanos.

Sievietes! Viņas visu sajauc kopā. Iespējams, ka viņām tā ir labāk, bet tas ir ļoti grūti tiem, kuri uzskata, ka loģika un emocijas ir gluži dažādas lietas. Man vajadzēja piespiest viņu saprast situācijas nopietnību.

— Labi, lai šie mazie jaunumi jūs neuztrauc, — es teicu, cenzdamies kustēties mierīgi. — Bet ir arī citi. Nebūt ne Radebreheni uzsūtīja slepkavu pagājušo nakti. To izdarīja Kņazs.

Tas mazliet līdzēja. Anželīna atstāja mierā matus un viņas acis kļuva nopietnas. Viņa neuzdeva muļķīgus jautājumus, bet gaidīja, ko teikšu tālāk.

— Es domāju, ka tu nenovērtē šī žurkasģīmja trakumu. Kad viņš vakar dabūja ar pudeli pa galvu, kļuva galīgi nikns. Sardzes seržants atpazina slepkavu un saistīja viņu ar Kņazu. Tas izskaidro arī to, kā slepkava nokļuva uz jumta un kā uzzināja, kur jūs meklēt. Pārāk daudz kas ir noticis pēc vakardienas kautiņa ar Kassitoru Kašķīgo.

Kamēr es runāju, Anželīna atgriezās pie savas frizūras un sāka veidot cirtas. Viņa neatbildēja. Šis pilnīgais intereses trūkums sāka krist man uz nerviem.

— Ko jūs galu galā taisāties darīt? — es jautāju, vairs neslēpjot dusmas.

— Bet vai jums neliekas, ka daudz svarīgāk ir saprast, ko jūs taisāties darīt? — viņa neuzsvēra jautājumu, tomēr tajā slēpās daudz kas. Es redzēju, ka viņa novēro mani spogulī, tādēļ atgāju pie logu, skatoties uz fatālo balkonu un sniegotajām kalnu virsotnēm. Ko es grasījos darīt? Tas bija daudz sarežģītāks jautājums, nekā viņai likās.

Ko es vispār taisījos darīt? Piedalīties revolūcijā, ar kuru man nebija ne mazākā sakara? Kādēļ es esmu šeit? Lai arestētu Anželīnu un nodotu Korpusam? Par to jāaizmirst. Bet atbilde ir jāatrod! Mans ķermenis bija labi nomaskēts, bet nebiju rēķinājies ar kaut kādu ilgstošu sadarbību. Anželīna, protams, ir pārliecināta, ka mani nogalinājusi, un nesāks nodarboties ar manu identificēšanu.

Un tad man kas iešāvās prātā. Kaut kādi smadzeņu rajoni var aizmirst kādu faktu, bet tas var arī pēkšņi uzpeldēt.

— TAS VISS IR PALICIS PAGĀTNĒ,'— es biju kliedzis. — TAS VISS IR PAGĀTNĒ, ANŽELĪNA. — Es biju to pateicis un viņa neiebilda.

Lai arī viņa vairs nav Anželīna, te viņa ir Angela.

Kad es pagriezos, manā sejā droši vien atspoguļojās apjukums, bet viņa tikai noslēpumaini pasmaidīja un neko neteica.

Bet matus sukāt viņa pārstāja.

— Tu zināji, ka neesmu Grāfs Dibstols, — es ar pūlēm izrunāju. — Un cik sen jau?

— Sen. Gandrīz tūlīt pat, tikko tu ienāci šeit.

— Tu zini, kas es esmu?…

— īsto vārdu es nezinu, ja tu domā to. Bet atceros, kādas dusmas manī vārījās, kad pēc milzīga darba tu izdabūji mani ārā no linkora. Un vēl es atceros dziļo apmierinājumu, kad šāvu uz tevi Freiburbadā. Tagad tu pateiksi man savu vārdu?

— Džeimss, — es teicu ne visai jautri. — Džeimss di Grīzs, savā vidē pazīstams arī kā Glumais Džims.

— Brīnišķīgi. Mans īstais vārds ir Anžela. Es domāju, tas bija mana tēva idiotisks joks, tādēļ ar prieku skatīju viņu zārkā.

— Kādēļ tu nenogalini mani? — es jautāju, nojauzdams kā uz labāku pasauli aizgājis viņas tēvs.

— Kādēļ, mīļais? — viņa jautāja dziļi izjustā balsī. — Mēs abi pagātnē pieļāvām daudz kļūdu un vajadzēja paiet ilgam laikam, lai saprastu mūsu līdzību. Tāpat es varu pajautāt, kāpēc tu nearestē mani, tas viss taču sākās tādēļ, vai tad ne?

— Jā… bet…

— Kas bet? Tu atnāci šurp ar šo domu, bet neizturēji iekšējo cīņu. Tādēļ es arī neteicu, ka pazinu tevi. Es nezināju, kā viss izvērsīsies, lai gan cerēju. Tu redzi, es negribēju nogalināt tevi, es zināju, ka tu mani mīli, tas bija redzams uzreiz. Tas atšķīrās no visu tēviņu dzīvnieciskās tieksmes, kuri līdz šim bija teikuši, ka mīl mani. Viņiem patika tikai mana miesa, bet tu mani mīli visu, tādēļ, ka mēs esam vienādi.

— Mēs neesam vienādi, — es teicu, bet manā balsī nebija pārliecības. Viņa tikai pasmaidīja. — Tu nogalināji un tīksminājies par slepkavībām — lūk, mūsu vislielākā atšķirība. Skaidrs?

— Muļķības! — viņa atvairījās, ko niekus. — Tu nogalināji pagājušajā naktī — arī nav slikts darbs — un es neievēroju nekādu nožēlu. Un, manuprāt, bija pat zināms pacēlums?

Nezinu kādēļ, bet es jutos tā, it kā ap kaklu savelkas cilpa. Viss, ko viņa teica, bija nepareizi, bet es nevarēju pateikt, kas tieši. Kur ir izeja? Kā pārcirst šo Gordija mezglu?

— Pametīsim Freiburgu, — es beidzot teicu. — Aiziesim tālāk no šīs idiotiskās sacelšanās. Tajā atkal būs nāves, slepkavības.

— Mēs aiziesim, ja varēsim atrast vietu, kur būs labi, — atcirta Anželīna ar metālisku pieskaņu balsī. — Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais, ka tev ir kaut kas jāizmaina savā balsī, savos uzskatos. Šis muļķīgais riebums pret slepkavību. Tu nesaproti, ka tas ir pilnīgi triviāli. Pēc divsimt gadiem Galaktikā nomirs visi, kas šodien tajā dzīvo, un kāda starpība, ja palīdz dažiem sasniegt to nedaudz ātrāk. Viņi izdarīs ar tevi to pašu, ja tiem būs tāda iespēja.

— Tev nav taisnība, — es iebildu, saprotot, ka dzīvības un nāves filozolija ir krietni vien sarežģītāka, tomēr nejutos drošs, ka varēšu to formulēt šajā nervozajā atmosfērā. Anželīna bija pārāk spēcīga narkotika, un mana vājā griba nenoturējās, to aizskaloja varenā emociju straume. Es piespiedu viņu sev klāt un sāku skūpstīt, saprotot, ka tas gan atrisina pašreizējās problēmas, tomēr fināla lēmumu padara daudz sarežģītāku.

Smalka, caururbjoša sanoņa iesitās man ausīs un arī Anželīna to izdzirdēja. Atrauties vienam no otra bija grūti. Apsēdos krēslā, bet viņa piegāja pie videofona un, to pārslēdzot, kaut ko jautāja. Atbildi es nedzirdēju, jo viņa atslēdza skaļruņus un darbojās ar austiņām. Vienu vai divas reizes viņa teica — jā un gluži negaidīti paskatījās tai laikā uz mani. Nebija redzams, ar ko viņa runāja, bet man tas arī bija vienalga. Pietika citu problēmu.

Pabeigusi sarunu, viņa uz brīdi sastinga, un es gaidīju, ko viņa teiks. Bet viņa piegāja pie galda un sāka tajā rakāties. Tur bija daudz interesantu lietu, tomēr viņa izvilka to, kuru biju vismazāk gaidījis ieraudzīt.

Revolveris — liels, nāvējošs, nomērķēts uz mani.

— Kādēļ tu to izdarīji, Džim? — viņa vaicāja un asaras sastinga acu kaktiņos. — Kādēļ tu nolēmi to izdarīt?

Viņa pat neklausījās manu atbildi, pilnībā iegrimstot savās domās, lai gan revolveris turpināja skatīties tieši manas pieres centrā. Pēkšņi Anželīna atgriezās īstenībā un dusmas iezibējās viņas acīs.

— Tu jau gan neko neesi izdarījis, — viņa teica vecajā skarbajā balsī.

— Es vienīgi noticēju, ka viens vīrietis var atšķirties no visiem pārējiem. Tu sniedzi man labu mācību, liels paldies.

— Tu, ko, pavisam esi sajukusi! — es, neko nesaprazdams, ie- bļāvos.

— Nemaz te netēlo svēto nevainību, — viņa teica, atkāpdamās un izvilkdama no gultas apakšas mazu smagu koferīti. — Es uzstādīju radara posteni. Uzpirku operatorus, lai viņi tūlīt pat atsūtītu man signālu. Kuģu flotile, kā jau tev labi zināms, nolaižas no kosmosa un ielenc šo apkārtni. Tavos uzdevumos ietilpa pēc iespējas ilgāk novērst manu uzmanību. Šis plāns nav izdevies. — Viņa uzmeta uz rokas lietusmēteli un sāka atmuguriski atkāpties cauri istabai.

— Ja es teikšu, ka neesmu te iejaukts, un došu tev savu vislielāko godavārdu, tu man neticēsi? — es jautāju. — Neko neesmu darījis un neko par to nezinu.

— Atstāj to Kosmosa Skautiem, — Anželīna izsmējīgi noteica. — Kādēļ gan tev nepateikt taisnību, tik un tā pēc divdesmit sekundēm tu mirsi.

— Es pateicu tev taisnību, — gribēju mesties viņai virsū, bet zināju, ka nepagūšu.

— Ardievu, Džim di Grīz, bija patīkami pavadīt ar tevi laiku. Atļauj, pirms aizeju, tevi pēdējo reizi iepriecināt. Viss, ko tu izdarīji priekš manis un pret mani, bija veltīgi. Man aiz muguras ir durvis slepenā ejā, par kuru neviens neko nezin. Līdz tam, kad te ieradīsies policija, es būšu drošībā. Un vēl es tev pateikšu, ka nogalināšu, nogalināšu un nogalināšu. Un neviens nespēs mani apstādināt.

Anželīna pacēla izstieptā rokā revolveri un vieglītēm aizskāra mēlīti. Aiz viņas pavērās panelis, atsedzot melnu caurumu sienā.

— Nespēlē teātri, Džim, — viņa nicinoši teica, skatoties uz mani pāri revolverim. — Es neuzķeršos uz šīs makšķeres. Šīs plati ieplestās acis, šis pārsteigums, it kā kāds stāvētu man aiz muguras. Es nepa- griezīšos. Nekas tev neizdosies.

— Slavenie pēdējie vārdi, — es izsaucos, palēkdams malā.

Nobrīkšķēja šāviens, bet lode ietriecās griestos. Aiz viņas, noķēris izsisto pistoli, stāvēja Inskins.

AnžeFīna šausmās paskatījās manī, pat necenšoties pretoties. Arī roku dzelži jau sacirtās ap viņas smalkajām rokām, bet viņa vēl arvien tāpat stāvēja nekustīga un klusējoša. Es lēcu uz priekšu, saucot viņas vārdu.

Aiz Inskina parādījās divi Patruļas formas tērpos, viņi savāca to, bet mans priekšnieks aizslēdza durvis, lai es nemestos tiem pakaļ. Es paliku stāvam tāds pats nošļucis un vienaldzīgs, kā pirms tam Anželīna.

19. nodala

— Iedzersim, — teica Inskins, atlaižoties Anželīnas krēslā un izvelkot no kabatas plakanu blašķi. — Brendijs. Zemes ražojuma surogāts, bet tik un tā nav vietējais, no izkausētas plastmasas.

— Pazudi… tu… — mokoši izvēloties vārdus un stiprākus izteicienus no savas starpzvaigžņu leksikas, es centos izsist viņam no rokām degvīna glāzīti. Viņš mani piemuļķoja — pacēla to un bez mazākajām dusmām izdzēra.

— Kas tad tas, jauna sazināšanās forma ar augstākajiem Speciālā Korpusa virsniekiem? — viņš jautāja, atkal piepildot glāzīti. — Izskatās, ka jūs esat aizmirsis visu kārtību, pavisam izlaidies. Pie mums taču viss nav atļauts. — Viņš atkal gribēja iedzert, bet tagad es viņu pārķēru.

— Kādēļ jūs to izdarījāt? — es jautāju, vēl aizvien kaislību plosīts.

— Tādēļ, ka tu to neizdarīji, lūk, kādēļ. Operācija ir beigusies, tu esi uzvarējis. Līdz šim tev bija pārbaudes laiks, bet tagad iegūsi pilntiesīga aģenta nosaukumu.

Viņš iebāza roku kabatā un izvilka mazu, no papīra taisītu zeltainu zvaigznīti, rūpīgi to nolaizīja un svinīgi pielīmēja man pie krekla.

— Man piešķirtās varas vārdā, — viņš svinīgi deklamēja, — ieskaitu tevi Speciālā Korpusa Pilntiesīgo Aģentu vienībā.

Tātad biju sasniedzis karjeras virsotnes. Es sāku smieties. Tas bija absurds.

— Bet es domāju, ka esmu jau izlidojis no komandas, — es viņam pavēstīju.

— Neesmu saņēmis tavu atlūgumu, — teica Inskins. — Bet tam arī nebūtu nozīmes. Tu nevari aiziet no Speciālā Korpusa.

— Jā. Bet es taču saņēmu jūsu paziņojumu par savu atlaišanu. Vai arī jūs esat aizmirsis, ka nozagu kuģi? Bet jūsu atsūtītais signāls, kuram vajadzēja mani uzspridzināt? Ja es sēdu te, tad tikai pateicoties tam, ka paguvu izvilkt lādiņu.

— Nekas tamlīdzīgs, manu zēn, — viņš iejaucās, atzveļoties krēslā un ielejot sev trešo glāzīti. — Tu tik ļoti uzstāji par tās skaistufītes Anželīnas izsekošanu, ka es nodomāju, tu vari pats aizņemties kuģi, vēl pirms mēs paši viņu tev iedosim. Kuģim, kuru'tu paņēmi, bija deglis, kā jau vienmēr tādos gadījumos. Tikai deglis, bet nevis spridzeklis. Tas bija iestādīts tā, lai uzsprāgtu piecas sekundes pēc tam, kad to izvelk. Un viss. Man liekas, ka tas dod zināmu neatkarību perspektīvo aģentu domāšanai.

— Tātad tas viss bija viltojums? — es jautāju.

— Varētu teikt, ka tā. Bet man labāk patīk termins «treniņš augstākajā pakāpē». Tādā veidā mēs uzzinām, vai mūsu «noķertie» jau- niesācēji patiešām visu dzīvi veltīs cīņai par likumu un kārtību. Un to uzzin arī viņi. Mēs negribam, lai vēlāk rastos šaubas par izvēlētā ceļa pareizumu. Tu uzzināji par sevi, Džim?

— Šo to jau uzzināju… un vēl neesmu pārliecināts, ka uzzināju visu, — es teicu, vēl neizšķīries sākt sarunu par mani mokošo jautājumu.

— Tā bija lieliska operācija. Mērķa sasniegšanā tu parādīji lielu fantāziju. — Pēc tam viņš saviebās. — Bet to lietu ar banku gan es neatbalstu. Korpusam ir viss nepieciešamais, ko tikai tev ievajagas…

— Tā pati nauda, — es iebildu. — Kur Korpuss to dabū? No planētu valdībām. Bet no kurienes ņem viņi? Nodokļi, protams. Bet es to paņēmu tieši no bankas. Apdrošināšanas sabiedrība atlīdzinās bankai zaudējumus, pēc tam paziņos par mazākiem ienākumiem gada laikā, samaksās valdībai mazākus nodokļus — rezultātā pilnībā tas pats, kas jūsu variantā.

Inskins droši vien jau bija pazīstams ar šo manu demagoģiju un nemaz nepagodināja ar atbildi. Es vēl aizvien nespēju izšķirties prasīt viņam par Anželīnu.

— Kā jūs mani atradāt? — es painteresējos. — Kuģī taču nebija bagu.

— Naivais dabas bērns, — Inskins tēlotās šausmās pacēla rokas.

— Vai tu patiesi domā, ka mūsu kuģos nav bagu? Tas ir uzstādīts tā, ka atrast nevar, ja vien nezin, kur meklēt. Tavai zināšanai, kosmo- slūžu ārējās durvīs ir sarežģīta pārraides sistēma, ar kuras palīdzību mēs precīzi nosakām atrašanās vietu.

— Kāpēc es to neatradu?

— Tādēļ, ka tā neraidīja. Pārraide notiek tikai tai gadījumā, ja ir saņemts attiecīgs signāls. Mēs devām tev iespēju sasniegt galamērķi, bet pēc tam izsekojām. Mēs uz kādu brīdi pazaudējām tevi Freiburbadā, bet pēc tam nokļuvām uz pēdām hospitālī, kur tu taisīji jokus ar līķiem. Mēs tev tur palīdzējām. Hospitālī bija dziļi sašutuši, tomēr mēs viņus spējām nomierināt. Pēc tam sākām kontrolēt ķirurgus un attiecīgo aparatūru, tā ka tavs nākošais solis bija acīm redzams. Es ceru, ka tev būs patīkami uzzināt, ka savās krūtīs tu nēsā mikroraidītāju.

Es paskatījos uz krūtīm, bet neko neteicu.

— Radās pārāk laba izdevība, lai palaistu to garām, — Inskins turpināja. — Reiz naktī, kad tu cieši gulēji no miegazālēm, bet jaukais dakteris bija ticis pie alkohola, kurš atradās vienā no produktu paciņām, Korpusa ķirurgs izdarīja nelielu operāciju.

— Bet pēc tam jūs izsekojāt katru manu soli?

— Vispār jā, bet tu varēji rīkoties citādi, ja būtu zinājis, ka mēs esam šeit.

— Tad kāpēc gan jūs atnācāt? — es prasīju. — Es taču «nesvilpu visus šurp».

Tas priekš manis bija ļoti svarīgs jautājums un, pirms atbildēt, Inskins aizdomājās.

— Tas tiesa, — viņš teica, sūcot brendiju. — Man patīk, ja saites galā sēdošajam jauniņajam ir pietiekama pārliecība un gara virve, bet ne tik daudz, lai viņš tajā nožņaugtos.

Ko es varēju teikt?

Viņa balss bija maiga un līdzjūtīga.

— Vai tu viņu arestētu, ja mēs nebūtu atnākuši?

— Nezinu, — godīgi atzinos.

— Labi gan, ka es rīkojos pēc sava prāta, viņš dusmās nolamājās.

— Citādi mūsu multislepkava jau būtu aizbēgusi.

— Atlaid viņu! — es iekliedzos, saķēris viņu aiz mēteļa piedurknes.

— Atlaid viņu, es tev saku!

— Un tu gribi, lai viņa atgriežas iepriekšējā stāvoklī, pie iepriekšējā dzīvesveida? — viņš prasīja.

Vai es to gribu? Es nevarēju atbildēt, domāju par to, kamēr viņš kārtoja sava mēteļa krokas.

— Grūta ir tava situācija, — teica Inskins, aizskrūvējot blašķi. — Robeža starp labo un ļauno, patiesību un meliem var būt ļoti smalka. Bet emocionālā uzbudinājumā to ir gandrīz neiespējami ieraudzīt.

— Kas ar viņu būs?

Viņš svārstījās.

— Tikai patiesību, lai kāda arī tā nebūtu.

— Labi. Tikai patiesību. Nevaru apsolīt, bet psihologi mēģinās darīt kaut ko viņas labā. Ja viņi varēs atrast iemeslu, kas radījis novirzi, bet tas nebūt ne vienmēr izdodas.

— Tikai ne šajā gadījumā. Es viņiem pastāstīšu.

Viņš ar izbrīnu paskatījās manī, tā nedaudz atalgodams manu pašcieņu.

— Tādā gadījumā cerības ir. Es došu attiecīgu rīkojumu, lai tiek izmantotas visas citas iespējas, pirms izvirzīt jautājumu par personības iznīcināšanu. Bet, ja nāksies ķerties pie tā — viņa kļūs par cilvēku, kādu pilna visa Galaktika. Piespriežot nāvessodu, viņa kļūs par fīķi, kuru arī nav mazāk.

Es atņēmu viņam blašķi, pirms viņš paguva noslēpt to kabatā.

— Es pazīstu jūs, Inskin, un nemaz nejauciet man galvu. Kad jūs kādu ķerat, jūs viņu vervējat.

— Tas tiesa, — viņš teica. — Viņa kļūs par lielisku aģentu.

— Mēs sastādīsim superkomandu, — es iesaucos.

Un mēs pacēlām glāzes.

PAR NOZIEGUMIEM!

NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

1. nodala

Es stāvēju rindā, tāds pat pacietīgs kā visi citi nodokļu maksātāji, sažņaudzis karstajā plaukstā aizpildītās deklarācijas un naudu. Skaidru naudu, vecmodīgu, lokāmu materiālu. Vietējā paraža, ko gatavojos padarīt vietējiem iedzīvotājiem par dārgu prieku. Es pakasīju viltus bārdu, kas man radīja briesmīgu niezi. Beidzot man priekšā stāvošais cilvēks aizvācās no ceļa, un es nokļuvu pie maza lodziņa. Mans pirksts bija pielipis bārdas līmei un nācās krietni papūlēties, lai to atbrīvotu, vienlaicīgi nenoraujot arī bārdu.

— Ātrāk, ātrāk, dodiet to šurp, — pieprasīja padzīvojusi, āmurse- jaina, ļauna un kašķīga kalpotāja, nepacietīgi pastiepjot roku.

— Gluži otrādi, — es iebildu, ļaujot nokrist dokumentiem un banknotēm, un atklājot skatam iespaidīgu 0,7 kalibra revolveri.

— «JŪS» dodiet to šurp. Visu šo nodokļu naudu, ko esat izspieduši no aunveidīgajiem zīdaiņiem, kas apdzīvo šo atpalikušo planētu.

Lai parādītu, ka nejokoju, es pasmaidīju, un kliedziens viņai iesprūda kaklā. Vecene sāka rakņāties pa naudaszīmju kasti. Mans smaids bija plats, tas atsedza visus zobus, kurus biju pārklājis ar melni sarkaniem plankumiņiem, un tas ļoti palīdzēja viņai izšķirties par attiecīgu darbību veikšanu. Man pastumto naudu es bāzu sava garā, ar kabatām nošūtā mēteļa kabatās.

— Ko jūs darāt? — izvalbījis acis, gluži kā milzīgas baltas vīnogas, noelsās man aiz muguras stāvošais cilvēks.

— Ņemu naudu, — es atbildēju un pasviedu arī viņam vienu paciņu. — Kādēļ arī jums pašam nedabūt kādu mazumiņu?

Viņš automātiski noķēra paciņu un sāka blenzt uz to. Tajā mirklī nostrādāja signalizācija: es izdzirdēju, kā ar troksni aizcirtās durvis. Kasiere bija pamanījusies nospiest pogu.

— Nav slikti, — es paslavēju. — Bet, lai šis sīkums netraucē jums turpināt naudas izsniegšanu.

Viņa iepleta muti un sāka slīdēt ārā no mana redzesloka, taču revolvera vēziens un vēl viens manu karmīnsarkano zobu atrieziens lika tai atgūt līdzsvaru, un banknošu straume turpinājās. Cilvēki sāka skraidīt man apkārt, pie viena parādījās arī sargi, kuri ar lielu entuziasmu vicināja pistoles, lūkojoties, uz ko varētu šaut. Tad es nospiedu radioreleja sviru savā kabatā. Bankā atskanēja sprādzienu sērija, jo visos papīrgrozos biju salicis gāzes bumbas. Pēc tam sekoja gluži burvīgi klientu kaucieni. Uz laiku pārtraucu naudas saņemšanu, lai uzvilktu un sakārtotu aizsargbrilles. Pie viena cieši sakniebu lūpas, jo biju spiests elpot caur filtriem nāsīs.

Tas bija patiesi brīnišķīgs skats. Aptumšojošā gāze ir neredzama un bez smaržas, bet tā satur gandrīz acumirklīgas iedarbības ķīmisku vielu, kas izsauc optisko nervu paralīzi. Piecpadsmit sekunžu laikā bankā visi bija kļuvuši uz laiku akli.

Izņemot Džeimsu Bolivāru di Grīzu, tas ir, mani — cilvēku ar daudziem talantiem. Svilpojot caur zobiem laimīgu motīviņu, es noslēpu atlikušo naudu. Arī mana labdare beidzot bija pazudusi no acīm un, neviena netraucēta, spiedza kaut kur zem galda. Gluži tāpat kā vairums pārējo cilvēku. Tad sāku lauzties cauri šim pamatīgi piedūmotajam haosam, kur daudzi bija pakrituši zemē, citi kā akli taustījās uz priekšu ar rokām. Patiesi dīvaina sajūta — redzīgais aklo vidū — un tamlīdzīgi. Ārpusē jau bija salasījies pūlis, svētās šausmās spiezdamies pie logiem un stikla durvīm, viņi alkatīgi vēroja iekšpusē norisinošos drāmu. Es pamāju ar roku un uzsmaidīju, tuvākstāvošie sāka drebēt un panikā metās prom no durvīm. Es sašāvu atslēgu, tēmēdams ar pistoli tā, lai lodes nospindzētu viņiem virs galvām. Tad ar spērienu atvēru durvis. Pirms izgāju ārā, es izvēlējos vajadzīgo «palīgu» un izsviedu to uz trotuāra, pēc tam steidzīgi iebāzu ausīs aizbāžņus.

Atskanēja griezīgs kauciens, un visi ātri sāka izklīst. Jums gribot negribot ātri jāpieliek solis, kad dzirdat vienu no šīm lietiņām. Tā rada velnišķīgu skaņu sakopojumu, pie tam pamatīgas zemestrīces decibelu līmenī. Dažas pastiprinātas skaņas ir līdzīgas naglas rīvēšanai gar stiklu, tai pat laikā citas — infraskaņas — izraisa panikas un tuvas nāves sajūtas. Tās ir nekaitīgas un ļoti iedarbīgas. Kad piegāju pie tikko nobremzējušās mašīnas, iela bija tukša. Caur aizbāžņiem izspiedušās infraskaņas manā galvā bija radījušas jucekli, un es biju vairāk nekā laimīgs ieslīdēt pa atvērtajām durvīm un atslābināties, kamēr Anžela brauca uz priekšu.

— Viss gāja lieliski? — viņa pavaicāja, neatraudama skatienu no ceļa, un uz diviem riteņiem pagriezdama gar mājas stūri. Tālumā iegaudojās sirēnas.

— Kā tortes gabals. Gludi, kā pa rīcineļļu…

— Tavs smaids liek vēlēties ko labāku.

— Piedod. Šīrīta kuņģa traucējumu iespaids. Taču mētelis ir piebāzts ar tādu naudas daudzumu, cik mums nemaz nevajadzētu.

— Cik mīļi! — viņa iesmējās, un nejokoja. Šis neatvairāmais smaids, šis uzrautais deguntiņš. Man tik ļoti kārojās iekost tajā, vai, sliktākajā gadījumā, vismaz to noskūpstīt, tomēr apmierinājos vienīgi ar biedrisku paplikšķināšanu pa plecu, jo Anželas uzmanība bija pievērsta automobīļa vadīšanai. Lai dabūtu nost sarkano emalju, es iebāzu mutē košļājamo gumiju, tad sāku noņemt masku.

Kamēr mainīju savu ārieni, to pašu darīja arī mašīna. Anžela to iegrieza blakusielā, pēc tam atrada vēl klusāku un sāka braukt pa to. Neviens nebija redzams. O-ho, bet tehnoloģija gan var paveikt interesantas lietas. Nozuda numurs, atsedzot citus ciparus, taču šis triks ir pārāk vienkāršs, lai būtu apspriešanas vērts. Anžela ieslēdza stikla tīrītājus un pār mašīnu nolija brīnišķīga katalizatora straumītes. Kur tās notecēja, zilā krāsa pārvērtās koši sarkanā, izņemot mašīnas virspusi, kura tapa caurspīdīga, tā kā pēc dažām sekundēm mēs jau sēdējām zem kupola un vērojām apkārtējo pasauli. Ievērojams daudzums pirmajā acu uzmetienā šķitušā hromētā tērauda izkusa, izmainot mašīnas izskatu un pat marku. Tikko šis process bija beidzies, Anžela pagrieza mašīnu un mierīgi aizbrauca atpakaļ uz turieni, no kurienes mēs ieradāmies. Viņas oranžā parūka bija ieslēgta kopā ar manām maskēšanās lietām, un es pieturēju stūri, kamēr viņa uzlika iespaidīga izskata saulesbrilles.

— Kur tālāk? — viņa painteresējās, kad kaucošu policijas mašīnu varza aiztraucās pretējā virzienā.

…Es domāju par piekrasti: vējiņš, saule, smiltis un tamlīdzīgi, veselīgi un spēcinoši.

— Par daudz spēcinoši, ja tu neiebilsti pret maniem vārdiem, — viņa ar vairāk nekā apmierinātu smaidu paplikšķināja sev pa diezgan apaļo vēderu. — Viņam jau ir seši mēneši, iet septītais, tik sportiski, ka atgādina man…

Viņa uzmeta man sadrūmušu skatienu, bet pēc tam atkal pievērsa visu uzmanību ceļam.

— Tu apsolījies izveidot no manis godīgu sievieti, tā kā mēs varam šo nosaukt par medusmēnesi.

— Mana mīlestība, es… — es izsaucos un no visas sirds saspiedu viņai roku. — Tiklīdz radīsies tāda iespēja. Es negribu padarīt tevi par godīgu sievieti — tas būtu neiespējami tīri fiziski, jo tev pamatā ir tāds pat zagļa prāts kā man — tomēr pats par sevi saprotams, es tevi apprecēšu, un uzvilkšu dārgu…

— Zagtu!

— …gredzentiņu uz šī iznesīgā pirkstiņa. Apsolu. Taču tai pat sekundē, kad mēģināsim reģistrēt laulību, mūsu datus iebaros kompjū- teram, un spēlīte būs cauri, pienāks gals mūsu mazajam atvaļinājumam.

— Bet tu būsu āķa galā visu dzīvi, es domāju, ka tevi labāk ir noķert tūlīt, nekā tad, kad būšu kļuvusi pārāk apaļa, lai tevi medītu. Mēs aizbrauksim uz tavu kūrortu un izbaudīsim vienu pēdējo neprātīgas mīlas dienu. Bet rīt, uzreiz pēc brokastīm, mēs apprecēsimies. Apsoli?

— Ir tikai viens jautājums…

— Apsoli, Glumais Džim? Es tevi pazīstu, j

— Es dodu tev savu vārdu, izņemot šo.

Viņa asi nobremzēja, un es pēkšņi skatījos tieši sava personīgā 0,75 kalibra revolvera stobrā. Tas izskatījās ļoti liels. Viņas pirksts bija nobālis, vieglītēm spiežot mēlīti.

— Apsoli man, tu, ātrdomājošais, glumais, viltīgais, blēdīgais afērist, vai arī es izšķaidīšu tev smadzenes!

— Mīļā, tu tomēr mani mīli!

— Protams, mīlu. Bet, ja es nevaru dabūt tevi visu sev, tad dabūšu tevi mirušu. Runā!

— Mēs apprecēsimies rīt no rīta.

— Dažus vīriešus ir tik grūti pārliecināt, — viņa nočukstēja, iemetot pistoli man kabatā, bet sevi — manos apkampienos.

Pēc tam viņa noskūpstīja mani tik saldkaisli, ka es gandrīz vai ar nepacietību sāku gaidīt rītdienu.

2. nodala

— Kur tad tu tā dodies, Glumais Džim? — apvaicājās Anžela, izliecoties pa mūsu numura logu. Jau pieskāries vārtiņiem, es apstājos.

— Vienkārši izmest mazu līkumiņu, mana mīlestība, — es atsaucos un atvēru vārtiņus. Augšā noblīkšķēja 0,75 kalibra pistole, un vārtiņu šķēpeles izlidoja man no rokām.

— Attaisi halātu, — viņa bez dusmām teica, tai pat laikā nopūšot no revolvera stobra dūmus.

Padevies liktenim, es paraustīju' plecus un atsitu vaļā pludmales halātu. Kājas man bija kailas, bet pats, protams, biju pilnībā apģērbts, ar uzlocītām biksēm un pie jostas piesietiem zābakiem. Viņa saprotoši pamāja.

— Vari atgriezties augšā. Nekur tu neiesi.

— Protams, ka neiešu! — (Kvēla neizpratne). — Neesmu jau es tāds puisis. Es vienkārši gribēju paķemmēt bodītes, un…

— Augšā!

Es gāju. Manas Anželas aprakstīšanai nepietiktu arī ar elles fūrijām. Speckorpusa ārsti iznīdēja viņā slepkavnieciskās noslieces, atšķetināja viņas zemapziņas mezglus un pavēra viņai ceļu uz daudz laimīgāku eksistenci, nekā agrāk to bija ļāvuši apstākļi. Bet, kad lietas nonāca līdz izšķirošai minūtei, viņa vēl aizvien bija tā pati vecā Anželīna. Es nopūtos un, smagi cilājot kā ar svinu pielietās kājas, kāpu augšā pa kāpnēm. Bet vēl lielāks nelietis es sev likos, kad ieraudzīju, ka viņa raud.

— Džim, tu mani nemīli! — klasiskais gambīts vēl no pirmās sievietes laikiem paradīzes dārzā, tomēr uz to vēl aizvien nav iespējams atbildēt.

— Mīlu, — es sāku protestēt un runāju patiesību. — Tas vienkārši ir tāds reflekss. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Es tevi mīlu, bet, lai apprecētos… Nu, tas ir gluži tāpat, kā doties cietumā. Bet tur pa visiem zagļa gadiem mani vēl ne reizes nav ietupinājuši.

— Tas ir nevis gūsts, bet atbrīvošana, — viņa teica un izdarīja dažas manipulācijas ar savu kosmētiku. Tikai tagad ievēroju, ka viņas lūpas ir uzkrāsotas, pieskaņojot lūpu krāsu baltajai kleitai un mazam mežģīņu nieciņam matos. — Tas vienkārši ir tas pats, kā ielekt aukstā ūdenī, — piecēlusies un paplikšķinājusi man pa vaigu, viņa teica. — Izdari to ātri, tā, lai to nemaz nejustu. Bet tagad atritini bikses un uzvelc zābakus.

Es tā arī izdarīju, bet, kad iztaisnojos, lai atbildētu uz šo muļķīgo padomu, ieraudzīju, ka durvis ir atvērtas un blakusistabā stāv laulību reģistrēšanas maģistrs un divi viņa liecinieki. Viņa paņēma mani zem rokas, jāatzīst, ka visai maigi, bet gaisu tai pat laikā satricināja ērģeļu mūzikas ierakstu varenie akordi. Viņa pavilka mani aiz elkoņa. Es mirkli pretojos, bet pēc tam grīļodamies devos uz priekšu. Manas acis tai pat laikā šķita aizklājam pelēka migla.

Kad tumsa izklīda, ērģeles blēja savas pirmsnāves notis, durvis aizvērās, aizsedzot aizejošo muguras, bet Anžela uz brīdi pārtrauca priecāties par savu gredzenoto pirkstiņu, lai pastieptu savas lūpas pie manām. Saņēmu atlikušo gribasspēku, vispirms noskūpstīju viņu, tad novaidējos.

Bufetē atradās vesela pudeļu batereja, un mani trīcošie pirksti, slīdot pa to, nemaldīgi atrada lielu pudeli ar «Sīriusa pantēras pēcteci» — varenu dzērienu ar tik pretīgiem pēcefektiem, — ka tā pārdošana ir aizliegta uz lielākās daļas civilizēto planētu. Iespaidīgs šī dzēriena kauss bija ārkārtīgi iedarbīgs — es sajutu, kā tas dara man ļaunu, un ielēju vēl vienu. Kamēr es, iegrimis savās sastingušajās domās, to darīju, droši vien bija pagājis ievērojams laika sprīdis, jo Anžela — mana Anžela (apspiests vaids) — tagad stāvēja manā priekšā, velkot mugurā džemperi un bikses, bet blakus ļoti gaidoši stāvēja mūsu čemodāni. Kauss tika izrauts no maniem pirkstiem.

— Pietiek individuālu orģiju, — viņa teica bez dusmām balsī. — Mēs dodamies prom šovakar, precīzāk, atzīmēsim mēs to vakarā, bet tagad ātri jālasās projām. Ieraksts par laulībām var tikt izdarīts kuru katru brīdi, bet, kad mūsu vārdi un uzvārdi nokļūs kompjūterā, tas iemirdzēsies kā publiskais nams algas dienā. Policija tūdaļ pat piedēvēs mums lielāko daļu no pēdējo divu mēnešu izdarītajiem noziegumiem, un metīsies mums pakaļ ar skaļām rejām un putām uz lūpām.

— Klusē, — es grīļodamies pavēlēju. — Labi zināma situācija. Sadabū mašīnu un braucam prom.

Gribēju piedāvāt savu palīdzību čemodānu nešanā, bet brīdī, kad biju pavēstījis šo informāciju, viņa ar tiem jau atradās pusceļā uz kāpnēm. Šādi uzmundrināts, es pārvarēju zināmas briesmas un laimīgi tiku lejā. Mašīna stāvēja ārpusē, dūcot neatbrīvotā enerģijā. Durvis bija atvērtas, pie stūres, sitot ar kāju acīm redzamā nepacietībā sēdēja Anžela. Klupdams krizdams, ierāpos mašīnā. Pirmie realitātes taustekļi izlauzās caur manu sastingušo smadzeņu krokām. Šī mašīna, līdzīgi visām nelidojošām šīs planētas mašīnām, kustējās ar tvaiku, ko ģenerēja kūdras paveida sadegšana. Kūdra mašīnas kurtuvē nokļuva caur viltīgu, bet pārlieku sarežģītu ierīci. Vismaz pusstundu bija jāceļ tvaika spiediens, lai piespiestu automobili kustēties. Anžela acīmredzot bija iededzinājusi kurtuvi vēl pirms laulības ceremonijas, un tāpat izplānojusi arī visu pārējo. Mans vienīgais ieguldījums visos šajos notikumos bija saskandināšana pašam ar sevi, kas vispār uzskatāma par ļoti niecīgu palīdzību. Nodrebēju, iedomājoties, ko tas nozīmēja, un tomēr biju spiests veikt vienīgo iespējamo darbību.

— Vai tev ir ātrās atskurbšanas tablete? — es aizsmacis pajautāju.

Tā parādījās viņai saujā, vēl pirms beidzu runāt. Maza, apaļa, rozā

krāsas tabletīte ar melnu galvaskausu un sakrustotiem kauliem virsū. Kāda neprātīga ķīmiķa atskurbinošs izgudrojums, kas darbojas kā me- tabolisks putekļusūcējs. Dažas īsas minūtes pēc nokļūšanas mana kuņģa sālsskābes peļķē ingridienti veiks masveidīgu pēkšņu uzbrukumu caur manu asinsrites sistēmu. Tie ne tikai likvidē alkoholu, bet pilnībā arī visus ar dzeršanu saistītos blakusefektus, tā kā nelaimīgais subjekts acumirklī kļūst nāvīgi skaidrs un ļoti slimīgi to apjauš…

— Es nevaru to iedzert bez ūdens, — noņaudēju, acis mirkšķinot, un uzreiz ieraudzīju viņas otrā rokā plastmasas krūzīti. Atkāpšanās ceļa vairs nebija. Ar pēdējo pirmsnāves nopūtu un dreboņu es iemetu šo lietiņu sev rīklē un iztukšoju krūzīti.

Runā, ka tas neprasa daudz laika, bet tas ir objektīvais laiks. Turpretim subjektīvais laiks velkas stundām. Tā ir ļoti neobjektīva pieredze, un arī grūti aprakstāma. Iedomājieties, ja vien ir tāda vēlēšanās, kāda būs jušana, ja ieliksiet mutē ugunsdzēsības šļūteni ar aukstu ūdeni, bet pēc tam atgriezīsiet krānu. Bet pēc tam, pēc pavisam īsa mirkļa, sajutīsiet, ka šis ūdens ar varenām strūklām gāžas ārā pa visām jūsu ķermeņa atverēm, ieskaitot arī poras, tik ilgi, kamēr esat izmazgāts tīrs.

— Uf-ff, — es vāji izdvesu, iztaisnodamies un slaucīdams pieri ar kabatas lakatiņu.

Mēs aiztraucāmies garām mazam ciematiņam, Anžela vadīja mašīnu mierīgi un efektīvi, kurtuve jautri dūca, apēdot kārtējo kūdras briketi.

— Ceru, ka tu jūties labāk? — viņa izbrauca uz transporta maģistrāles un pagriezās pa citu ceļu, uzmetot vienu vienīgu ātru skatu kartei. — Mūsu dēļ izsludināja lielu trauksmi — armija, flote, visi. Es dzirdēju viņu komandas pa radio.

— Mēs atrausimies?

— Šaubos — ja vien tu ātri, pie kam ļoti ātri neizteiksi kādu svaigu domu, citādi noteikti ne. Viņi ir izveidojuši ciešu gredzenu ap šo rajonu, piesedzot arī no gaisa, un savelkot cilpu aizvien ciešāk.

Es vēl arvien centos atjēgties no varonīgās ārstēšanās ar atskur- binošo tableti un nespēju saņemt kopā visu prātu. Eksistēja tieša saistība starp manām samudžinātajām domām un balssaitēm, pie kam iztiekot bez saprāta iejaukšanās.

— Brīnišķīgs laulību iesākums. Ja tās līdzinās kam tādam, tad nav jābrīnās, ka visus šos gadus esmu no tām vairījies.

Mašīna nogriezās no ceļa un nodrebējusi apstājās augstā zālē zem zilām lapām klātu koku rindas. Anžela izlēca ārā, aizcirta durvis un pastiepa roku pēc čemodāna, pirms es vēl biju paguvis noreaģēt. Centos sākt ar viņu sarunu.

— Es esmu muļķis…

— Tad es arī esmu muļķe, ja jau izgāju pie tevis par sievu, — viņas acis bija sausas, bet balss ledaina, visas emocijas tika stingri kontrolētas. — Es ar viltu un slazdiem piespiedu tevi apprecēties, tāpēc ka tieši to tu, manuprāt, arī gribēji. Man nebija taisnība un šī lieta tiks izbeigta tūlīt pat, Džim. Tu radīji man gluži jaunu dzīvi, un es domāju, ka spēšu to pašu izdarīt arī priekš tevis. Bija patīkami iepazīties. Paldies tev un uz redzēšanos.

Tai mirklī, kad viņa beidza runāt, manas domas bija sabiezējušas, radot kaut ko aptuveni līdzīgu to normālajam stāvoklim. Lai gan biju vēl vājš, tomēr gatavs. Vienā mirklī izlecu no mašīnas un nostājos viņai priekšā, aizšķērsojot ceļu un, cik iespējams maigi, saturēju viņas rokas.

— Anžela, es tev pateikšu to vienreiz un droši vien vienīgo reizi dzīvē. Tā kā klausies uzmanīgi un iegaumē. Vienu laiku es biju pats labākais afērists Galaktikā, pirms mani iedabūja Speckorpusā ķert citus afēristus. Un es noķēru tevi. Tu biji ne tikai afēriste, bet arī noziedzniece, slepkava, kurai nogalināšana sagādā prieku. — Es jutu, kā viņas augums nodrebēja manās rokās, un saspiedu viņu stiprāk. — Tas ir jāpasaka, jo tieši tāda tu arī biji. Tu vairāk neesi tāda. Tev bija iemesli tādai būt, bet šie iemesli ir likvidēti. Daži nelaimīgi mezgli tavā vēl nesabojātajā galvā, tavās smadzenēs tika atšķetināti. Un tagad es tevi mīlu. Tomēr gribu, lai tu atcerētos, ka mīlēju tevi pat toreiz, tavu nerekonstruēto dienu laikā, un tas izsaka ļoti daudz. Tātad, ja es tagad būšu kā alnis iejūgā vai ar mani būs grūti saprasties no rītiem, tad atceries to un dod man atlaides. Viss kārtībā?

Tieši tā. Viņa nometa čemodānu — tieši man uz kājas — bet es neuzdrīkstējos pat nodrebēt — apskāva mani, noskūpstīja un nogāza zālē, un es pavadīju jaukus brīžus, atbildot uz viņas skūpstiem. Domāju, ka to var nosaukt par jaunlaulāto efektu.

Mēs pamirām, kad pāris motociklu ievaidējās un nobremzēja pie mūsu mašīnas. Šādus braucamos lietoja vienīgi policisti, jo tie bija daudz ātrāki, nekā kūdras tvaikmašīnas. Tās bija mašīnas ar trim riteņiem un varenu spara ratu, starp pakaļējiem. Naktīs tos pieslēdza tā, ka ģeneratordzinēji varēja iekustināt spararatu līdz vislielākajam ātrumam. Dienā spararats ģenerēja elektrību, kas darbināja katra riteņa motoru. Ļoti efektīvi un bez dūmiem. Ļoti bīstami.

— Podder, tā ir tā pati mašīna! — ieaurojās viens no policistiem, pārkliedzot spararata pastāvīgos vaidus.

— Es izsaukšu papildspēkus. Viņi nevar būt tālu aizgājuši. Tagad viņi noteikti ir mūsu lamatās.

Nekas mani tā netracina kā sīku ierēdnīšu naivā pārliecība. Kā tad, jā, tagad patiesi lamatās. Es ieņurdējos, kad otrs nekompetentais subjekts formas tērpā, paspārdījis zemi pie mašīnas, iepleta muti, ieraugot mūsu jauko ligzdiņu zālē. Viņš vēl aizvien tā stāvēja, kad rāvos uz priekšu un saķēru viņu pie rīkles, cieši aizžņaudzot kaklu un pavelkot viņu uz mūsu pusi. Bija interesanti noskatīties, kā viņam izvēlās mēle, acis izsprāga no orbītām un seja piesarka, taču visu izbojāja Anžela. Viņa pasita nost ķiveri un aši (turklāt precīzi) iegāza policistam pa pakausi ar savas kurpes papēdi. Policists atslēdzās, un es ļāvu viņam nokrist.

— Bet tu vēl runā par mani, — nočukstēja mana jaunlaulātā. — Tavā paša dabā ir kas vairāk, nekā veca sadista izgājieni.

— … Es izsaucu. Visi jau zina. Tagad mēs viņus noteikti noķersim… — pilns entuziasma ziņoja palikušais policists, bet viņa balss aprāvās, kad tas ar ieplestām acīm paskatījās uz palīga revolvera draudošo stobru. Anžela izvilka no somas miegazāļu kapsulu un saspieda to viņam zem deguna.

— Un, ko tagad, bos? — viņa jautāja, laimīgi uzsmaidot divām ceļa malā gulošām figūrām melnos formas tērpos ar spīdīgām vara pogām.

— Padomāšu, — es teicu un, lai to pierādītu, paberzēju žokli. — Mums bija vairāk nekā četrus mēnešus garas, bezrūpīgas brīvdienas, taču visam jaukajam jau reiz ir jābeidzas. Mēs, protams, atvaļinājumu varam arī turpināt. Bet tas, maigi izsakoties, būs diezgan drudžains, cietīs cilvēki, un tu — lai gan tava figūra ir brīnišķīga, tā nav visai piemērota bēgšanai, pakaļdzīšanām un melnajam darbam vispār. Vai tikai mums nevajadzētu atgriezties dienestā, no kura aizbēgām?

— Es cerēju, ka tu to piedāvāsi. Nelabums rītos un banku aplaupīšana, liekas, nav savienojamas lietas. Būs jocīgi atgriezties.

— īpaši jau tādēļ, ka viņi būs priecīgi mūs atkal redzēt. Ņemot vērā, ka viņi noraidīja mūsu lūgumu par atvaļinājumu, un mums nācās nozagt pasta raķeti.

— Nemaz nerunājot par naudu, ko mēs nozagām, sīkiem tēriņiem, jo nevarējām izmantot savus banku kontus.

— Pilnīgi pareizi. Seko man, un mēs to izdarīsim ļoti eleganti.

Mēs novilkām policistiem formas tērpus un rūpīgi noguldījām krācošos likuma sargus uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Vienam apakšveļa bija ar rozā punktiņiem, turpretī otram — gluži melna, izšūta ar mežģīnēm, kas, iespējams, bija vietējais ģērbšanās paradums, tomēr radīja manī dažādas nelabas domas par Komātas policiju, un biju priecīgs, ka mēs dodamies prom. Uzvilkuši formas tērpus, ķiveres un brilles — konservu kārbas, mēs jautri aiztraucāmies pa ceļu savos motociklos, pīkšķinot un mājot tankiem un kravas mašīnām, kas rēkdamas aiztraucās pretējā virzienā.

Pirms atskanēja pārāk daudz atmaskojošu kliedzienu un gaudu, es nobremzēju ceļa vidū un signalizēju piebraucošai bruņumašīnai, lai tā apstājas. Anžela savu motociklu asi nogrieza viņiem aiz muguras, lai viņiem nebūtu jānovērš uzmanība, priecājoties par grūtniecības stāvoklī esošu policistu.

— Mēs iedzinām viņus stūrī! — es kliedzu. — Taču viņiem ir radio, tā kā neziņojiet to sakarniekiem. Sekojiet man.

— Rādi ceļu! — atkliedza vadītājs, bet viņa pārinieks piekrītoši pamāja, kamēr domas par slavu un medaļām skaidri atspoguļojās viņa sejā. Es aizvedu viņus pa pamestu ceļu uz mežu. Tas beidzās pie neliela ezeriņa komplektā ar pussabrukušu laivu būdu un piestātni.

Es nobremzēju, ar zīmēm apstādināju arī viņus, pieskāros ar pirkstu pie lūpām un uz pirkstgaliem atgriezos pie bruņumašīnas. Vadītājs nolaida vējstiklu un jautājoši paskatījās manī.

— Ieelpojiet šo te, — es noteicu, iemetot caur atveri gāzes granātu.

Dūmu mākonītim sekoja nopūtas, bet pēc tam zālē palika divas

mierīgi krācošas figūras formas tērpos.

— Gribi ātri uzmest acis viņu apakšveļai? — jautāja Anžela.

— Nē, man gribas saglabāt kādas ilūzijas, pat tad, ja tās ir kļūdainas.

Motocikli jautri aizripoja pa piestātni, novēlās ūdenī, izlaižot tvaika

mākoni, dabūja īssavienojumu un izdvesa milzumu gaisa burbulīšu.

Tiklīdz bruņumašīna bija izvēdinājusies, mēs ielīdām tajā un aizbraucām. Anžela atrada vadītāja neskartās brokastis un mundri tās izlietoja. Ceļā uz pilsētu, kur centrālajā policijas iecirknī atradās ko- mandantpunkts, es centos izvairīties no galvenajām maģistrālēm. Gribēju ierasties tur, kur risinājās visi lielākie notikumi.

Mēs atstājām mašīnu gluži tukšajā pazemes autostāvvietā un ar liftu uzbraucām tornī.

Ja neskaita komandantpunktu, ēka bija gandrīz tukša, un es atradu tuvumā neaizņemtu kabinetu, atstādams tajā Anželu, kura sāka nevainīgi izklaidēties ar aizzīmogotu, tomēr viegli attaisāmu konfidenciālo dokumentu mapi. Es nolaidu brilles — konservu kārbas uz acīm un organizēju izrādi ar nogurušu, taču entuziasma pilnu vēstnesi galvenajā lomā. Mani informēja Cilvēks, kuru es gribēju redzēt, staigāja no kabineta viena gala uz otru, sūcot garu un jau izdzisušu pīpi. Pielecu viņam klāt un atdevu godu.

— Ser, vai jūs esat misters Inskins?

— Jā, — viņš noburkšķēja. Visa viņa uzmanība vēl aizvien bija piekalta milzīgai, pie sienas stāvošai kartei, kas teorētiski atspoguļoja notikumus medībās.

— Ser, jūs kāds grib redzēt.

— Ko? Ko? — viņš pārjautāja, vēl arvien būdams aizņemts ar ko citu. Harolds Pīters Inskins — Speckorpusa galva un direktors — šajā dienā nebija īsti formā. Viņš diezgan viegli padevās, nākot man līdzi, bet es aizvēru durvis un noņēmu aizsargbrilles.

— Tagad mēs esam gatavi atgriezties mājās, — es viņam paziņoju. — Ja vien jūs varat atrast kādu klusu iespēju izvilkt mūs no šejienes, neļaujot vietējai varai dabūt savās alkatīgajās ķetnās.

Viņa žokļi dusmās sacirtās, saspiežot pīpes iemuti neskaitāmos gabaliņos un šķembās. Spļaujot uz grīdas plastmasas gabaliņus, viņš nāca man līdzi uz istabu, kur mūs gaidīja Anžela.

3. nodala

— Rrrr! — ierūcās Inskins un tā papurināja dokumentu paku sev rokā, ka tie iegrabējās gluži kā sausas lapas vai skeleta kauli.

— Ļoti izteiksmīgi, — es teicu, izvelkot no kabatas portsigāra cigāru un pieliekot to pie auss. — Taču ar visminimālāko informācijas saturu. Vai jūs nevarētu izteikties konkrētāk?

Es nogriezu cigāra galiņu un nedzirdēju ne mazāko knakšķi. Lieliski.

— Vai jūs zināt, cik miljonus izmaksāja jūsu noziedzības vilnis? Komātas ekonomika…

— Necieta ne par sprīža tiesu. Valdība atlīdzinās zaudējumus cietušajiem, bet pēc tam, savukārt, atskaitīs to pašu summu no savas ikgadējās iemaksas Speckorpusam, kam naudas tāpat ir vairāk, nekā tas spēj iztērēt. Bet paskatieties uz pretī iegūto labumu — milzīgs satraukums sabiedrībā, avīžu tirāžas palielināšanās, vingrinājumi bezdarbībā nīkstošajiem likuma sargiem — bet tas jau pats par sevi ir interesants notikums, gluži tāpat kā manevri brīvā dabā, kas radīja lielu prieku visiem to dalībniekiem. Par ko gan viņiem apvainoties, gluži otrādi, vajadzētu vēl izmaksāt mums honorāru, ka devām iespēju izbaudīt visas šīs satraucošās lietas.

Es aizdedzināju cigāru un izpūtu lielu dūmu mākoni.

— Nefantazē, vecais krāpniek. Ja es izdotu tevi un tavu jaunlaulāto Komātas varas iestādēm, jūs arī pēc 600 gadiem vēl būtu aiz restēm.

— Tas ir maz iespējams, Inskin, pats tu vecais krāpnieks. Jums tāpat jau pietrūkst labu palīgu. Mēs esam jums vajadzīgāki, nekā jūs mums, tā kā uzskatiet šo sarunu par izbeigtu un pāriesim pie lietas. Es tiku sodīts.

Norāvu no formas tērpa pogu un pametu to viņam pāri galdam.

— Lūk, mēs noraujam ordeņus un pazeminām sev dienesta pakāpi. Es esmu vainīgs. Nākošās lietas.

Ar pēdējo tēloti nikno rūcienu viņš aizsūtīja lietas uz papīrgrozu un paņēma lielu sarkanu mapi, kura draudoši iedūcās, tikko viņš bija tai pieskāries. Ar īkšķa spiedienu viņš padarīja nekaitīgu drošības ierīces spridzekli, un mape atvērās.

— Man šeit atrodas pilnīgi slepena informācija un īpaši svarīgs uzdevums.

— Vai tad man kādreiz ir ticis kaut kas cits?

— Tas ir arī ļoti bīstams.

— Tu slepeni apskaud manu skaisto ārieni un gribi manu nāvi. Liecies mierā, Inskin. Izbeidz sparingu un saki man, kas par lietu. Mēs ar Anželu varam tikt ar to galā labāk, nekā visi pārējie aģenti — galīgi veci un garā vāji.

— Tas darbs ir tev vienam pašam, Anžela — tas ir, nu… — Viņa seja nosarka, un viņš sāka pārāk rūpīgi pētīt dokumentus.

— Iedomājies tikai! — es iesaucos. — Inskins — slepkava, galvu- rāvējs, draudīgais priekšnieks, šodienas Galaktikas slepenā vara. Un nevar pateikt vārdus «ir stāvoklī»! Un kā ar mazuli? Pag, pag, sekss, lūk, kur tas suns aprakts. Nu, klāj vaļā, pasaki ātri trīs reizes «sekss», tas tev nāks tikai par labu…

— Aizveries, di Grīz! — viņš nošņāca. — Paldies dievam, tu beidzot apprecējies ar viņu. Tas norāda, ka tavā sapuvušajā personībā ir saglabājusies vēl kāda lāse goda. Viņa paliek. Tu dodies pildīt šo uzdevumu — tas ir vienam cilvēkam, un droši vien padarīsi viņu par atraitni.

— Melnā viņa izskatās šausmīgi, tā ka tev tik viegli neizdosies tikt no manis vaļā. Runā.

— Paskaties šo te, — viņš teica, izņemot no mapes kaseti un ieliekot to galda spraugā. No griestiem nolaidās ekrāns, telpa satumsa, sākās filma.

Filmēts bija ar rokas kameru, krāsa reizēm pazuda, un vispār — filma bija ārkārtīgi neprofesionāla. Tomēr tā bija pati labākā amatieru filma, kādu vien es jelkad esmu redzējis, jo pats materiāls bija atlasīts ļoti labi. Kāds karoja. Bija saulaina diena ar baltu mākonīšu pūkām uz zila debess fona. Bet to vidū — pretgaisa aizsardzības uguns melnie pleķi. Taču uguns nebija masīva, un ar to nepietika, lai zemu lidojošajiem desanta kuģiem traucētu piezemēšanos. Tur bija vidēja lieluma kosmoosta ar dažādām celtnēm tālumā un pāris kravas kuģiem blakus. Pārējie gaisa kuģi rēca ne visai augstu, bumbu sprādzieni sasniedza, šķiet aizsardzības pozīcijas. Tikai tagad es apjēdzu notiekošā neiespējamību.

— Tie taču ir kosmosa kuģi! — es nobubināju, — un kosmiskās transporta raķetes. Vai tiešām ir kāda trula valdība, tik stulba, lai domātu, ka var gūt panākumus starpplanētu karā? Kas notika pēc tam, kad viņi zaudēja, un kā tas viss skar mani?

Filma beidzās, un es atkal ieslēdzu gaismu. Inskins salika kopā pirkstus un nikni caur tiem paskatījās.

— Jūsu zināšanai, mister Viszini, šis iebrukums, gluži tāpat kā vairāki pirms tam bija veiksmīgs. Šo filmu uzņēma kontrabandists — viens no mūsu ziņotājiem, — kura kuģis izrādījās pietiekami ātrs, lai kaujas laikā aizmuktu.

Tas lika man aizvērties. Es dziļi ievilku cigāra dūmu un apdomāju to nedaudzo, ko zināju par starpplanētu karadarbību. Te manas zināšanas nebija īpaši plašas. Tas, tādēļ, ka šie kari gluži vienkārši neizdevās. Varbūt tikai daži gadījumi visā Galaktikā, kad vietējie apstākļi bija īpaši labvēlīgi, nu, teiksim, saules sistēma ar divām apdzīvojamām planētām. Ja viena planēta ir atpalikusi, bet otra — rūpnieciski labi attīstīta, tad primitīvajā var viegli ielauzties. Tomēr to nevar izdarīt, ja pēdējie būs radījuši kaut kādu patstāvīgu aizsardzību. Telpas un laika attiecības padara tāda veida karadarbību vienkārši nepraktisku. Kad katru kareivi, ieročus un uzturu nākas pacelt no planētas gravitācijas lauka un pārvadāt cauri kosmosam, rodas milzīgs enerģijas patēriņš, neiespējams transporta pieprasījums un neticamas pašizmaksas. Ja agresoram turklāt nākas arī izsēdināt desantu un sadurties ar reālu pretestību, iebrukums kļūst galīgi neiespējams. Un tā tas ir saules sistēmas iekšienē, kur planētas pēc galaktiskajiem mērogiem atrodas praktiski blakus. Doma par karadarbību starp dažādu zvaigžņu sistēmu planētām ir vēl neticamāka. Taču nu kārtējo reizi tika pierādīts, ka nav nekā principiāli neiespējama, ja cilvēki pie tā ķeras pietiekami enerģiski. Bet tādām lietām, kā vardarbība, karš un asinsizliešana vēl aizvien ir milzīga pievilcība cilvēku dabā mītošajā vardarbības potenciālā, pat neskatoties uz visu miera un stabilitātes periodu. Man radās kāda doma — pēkšņa un nomācoša.

— Jūs sakāt, tas bija pilnīgi veiksmīgs starpzvaigžņu iebrukums? — es prasīju.

— Vairāk nekā viens, — to sakot, viņa seju rotāja nelabs smaids.

— Gan jūs, gan Līga gribētu pieredzēt, ka tas tiek izbeigts?

— Tieši naglai uz galvas, Džim, manu zēn.

— Un es esmu tas darbinieks, kuru jūs izvēlējāties šai misijai?

Viņš pastiepās uz priekšu — izņēma cigāru no maniem pirkstiem un iemeta to pelnutraukā. Bet pēc tam ļoti svinīgi paspieda man roku.

— Tas ir tavs uzdevums. Dodies turp un uzvari.

Es izrāvu roku no viņa nodevīgā tvēriena, notīrīju pirkstus gar bikšu staru un atkal paķēru cigāru.

— Esmu pārliecināts, ka jūs parūpēsieties, lai man būtu vislabākās bēres, kādas vien Korpuss var atļauties. Bet vai tagad jūs negribētu izspiest no sevis dažas detaļas, vai varbūt uzskatāt par labāku aizsiet man acis un izšaut kosmosā ar vienreizējas lietošanas kravas raķeti?

— Mieru, manu zēn, tikai mieru. Situācija šķiet pilnīgi skaidra. Par to ir maz runāts masu informācijas līdzekļos, jo iebrukumus klāj zināma politiskā migla, plus vēl aplūkojamo planētu asā cenzūra. Saskaņā ar mūsu ziņām — daudz labu cilvēku gāja bojā, iegūstot šo informāciju — par to visa atbildība gulstas uz planētu Klizanta. Tā atrodas Indiāņa Epsilona sistēmā. Pa šīs saules orbītām kustas aptuveni divdesmit planētas, bet tikai trīs no tām ir apdzīvojamas. Un ir apdzīvotas. Pirms dažiem gadiem Klizanta pievāca sev abas līdzās esošās planētas, tomēr mēs neuzskatījām par vajadzīgu celt trauksmi. Uztrauc tas fakts, ka viņi palielināja savu vērienu. Līdz šim starpzvaigžņu iekarojumus uzskatīja par neiespējamiem. Viņi ir ielauzušies un iekarojuši piecas tuvākās planētas citās sistēmās un, šķiet, domā par vēl ko labāku un lielāku. Mēs nezinām, kā viņi to dara. Taču droši vien viņi kaut ko dara ļoti pareizi. Mums ir aģenti uz iekarotajām planētām, tomēr līdz šim viņi ir uzzinājuši ļoti maz vērtīga. Tika pieņemts lēmums, es apgalvoju tev, ka visaugstākajā līmenī, tu pieceltos un atdotu godu, ja vien izdzirdētu dažu apspriedes dalībnieku vārdus, ka mums jānpsūta uz Klizantu savs cilvēks, kurš aizraktos līdz problēmas saknei un pārcirstu šo Gordija mezglu.

— Kaut arī tā ir pretīga metafora, domāju, ka šī ideja ir pašnāvnieciska, tā vietā mēs varētu…

— Tu dosies turp, Glumais Džim, no tā nekādi nevar izvairīties.

Es mēģināju izvairīties, taču nekas nesanāca. Man iedeva visu zināmo detaļu kopijas, valodas ierakstu galvas smadzeņu garozā un ātra izlūkkuģa mūķīzeri, kas mani turp varētu nogādāt. Sadrūmis atgriezos savā istabā, kur Anžela, nogurusi ņemoties ar saviem matiem, mētāja nazi pie pretējās sienas stāvošajā galvas lieluma mērķī. Pat ar ātru zemu metienu pēc naža izraušanas no maksts viņa varēja trāpīt jebkurā acs plankumā.

— Iedod, es piekāršu Inskina fotogrāfiju; — es piedāvāju. — Tas vismaz būs tev interesantāks mērķis, tāds, no kura tu gūsi zināmu prieku.

— Tas ļaunais vecis sūta manu vīru uzdevumā?

— Tas vecais, netīrais āzis mēģina panākt, lai mani nogalinātu. Uzdevums ir tik slepens, ka es par to nevaru pastāstīt nevienai dzīvai būtnei, un jo īpaši tev, un te, lūk, visi dokumenti, izlasi tos pati.

Kamēr viņa ar tiem nodarbojās, es ieliku klizantiešu valodas ierakstu kopējamajā mašīnā. Tā ierakstīja materiālu tieši manu smadzeņu garozā bez garlaicīga un ilgstoša mācību procesa. Pirmā sērija aizņems aptuveni pusstundu, tai sekos vēl pusducis nostiprinošu sēriju. Viss beigsies ar to, ka es sākšu runāt šajā valodā, tai pat laikā iegūdams ellišķīgas galvas sāpes no visas šīs manas smadzeņu sinapses mocīšanas ar elektroniem. Bet kamēr mašīna strādāja, iestājās pilnīga bezsamaņa. Tieši to dotajā brīdī arī vēlējos. Es uzmaucu ķiveri uz ausīm, iekārtojos uz dīvāna un piespiedu podziņu.

Pagāja kāds laika sprīdis, un Anžela uzmanīgi noņēma ķiveri, un tūlīt iebāza man mutē tableti. Es to noriju un turēju acis aizvērtas tik ilgi, (īdz izzuda sāpes. Mani noskūpstīja maigas lūpas.

— Viņi mēģinās tevi nogalināt, bet tu viņiem to neatļausi. Tu pa- smiesies par viņiem un uzvarēsi, bet vienā jaukā dienā ieņemsi Inskina vietu.

Es nedaudz pavēru vienu aci un paskatījos uz viņas svinīgo sejas izteiksmi.

— Atgriezīšos mājās ar vairogu vai uz vairoga? Krūtis medaļās vai galva krūmos? Tu uztraucies par mani?

— Visu laiku. Bet tāds jau ir sievietes liktenis. Es, pats par sevi saprotams, nevaru stāties ceļā tavai karjerai…

— Es nemaz par to nezināju, līdz tu man nebiji to paziņojusi.

— … Un izdarīšu visu, ko varēšu, lai palīdzētu.

— Tu nevari doties man līdzi ļoti nopietna un acīm redzama iemesla dēļ.

— Es to zinu. Taču domās es vienmēr būšu kopā ar tevi. Kā tu domā nosēsties uz šīs planētas?

— Iekāpšu savā veiklajā izlūkkuģī-iznīcinātājā, ātri un tieši iziešu pret radara ekrānu, ienesīšos atmosfērā un …

— Un tiksi pārvērsts atomos. Lūk, palasi ziņojumu, ko rakstījis dzīvs palikušais no pēdējā kuģa, kas mēģināja šādu pieeju.

Es izlasīju. Tas bija ārkārtīgi nomācoši. Aizsviedu ziņojumu atpakaļ kaudzē pie visiem pārējiem.

— Brīdinājumu pieņēmu. Šī planēta, šķiet, ir līdz pēdējam militarizēta. Varu saderēt, ka pie viņiem pat mājdzīvnieki nēsā uniformas. Sperties cauri pa taisno nozīmē piemēroties cilvēkiem viņu pašu radītajā vidē, konkurēt ar viņiem tajā nozarē, kur klizantieši ir vislabāk organizēti. Ja nu viņi pret kaut ko arī nav organizēti, tad tā ir neliela mānīšanās, kaut kāda zādzība vai viltīgu uzbrukumu piesedzoša eleganta pieeja. Izslīdēt cauri, iespiesties, rīkoties un iznīdēt.

— Man tas pēkšņi sāk kaut kā nepatikt, — mana mīlestība sarauca pieri. — Džim, tu parūpēsies par sevi? Es nedomāju, ka pašreizējā stāvoklī uztraukums nāks man par labu.

— Ja tu gribi uztraukties, tad uztraucies par šīs nelaimīgās planētas likteni, uz kuru dodas Glumais Džims. Ar viņu iekarojumiem ir cauri, ar viņiem pašiem var sacīt, beigas.

Es viņu skaļi nobučoju un izgāju, iztaisnojis plecus un augstu pacēlis galvu, vēloties kaut uz minūti, kaut uz sekundes desmitdaļu būt tik pārliecināts par sevi, kā to tēloju. Uzdevums būs ļoti grūts.

4. nodala

Mans plāns bija ļoti detalizēts, gatavošanās — sarežģīta, pati operācija — gigantiska. Man nācās uzklausīt ne vienu vien Inskina spiedzīgo sāpju kliedzienu mana projekta izmaksu dēļ, un tomēr, nepievēršot uzmanību viņa kliedzieniem, turpināju visu rūpīgi plānot. Cilpā taču bija mana galva, ne jau viņa, es centos izdarīt visu, ko vien varēju, lai garantētu savu miesisko izdzīvošanu. Tomēr pat vispilnīgākais plāns galarezultātā nonāk pie beigām, pēdējās detaļas tiek nokārtotas, atskan fināla komandas. Un aunu ved uz kautuvi.

Baaa! Lūk, es, gluži kails parādījies šai pasaulē, sēžu starpplanētu lainera «Kvinettava» bārā ar stipri spirtota dzēriena glāzi priekšā un cigareti pirkstos. Klausoties paziņojumu, ka pēc stundas mēs piezemēsimies Klizantā, izsakoties figurāli, jutos pilnīgi kails. Bija vajadzīga stingra disciplīna un milzīgs gribasspēks, lai atstātu mājās visus nelikumīgi pie manis glabājošos priekšmetus. Nekādu minibumbu, gāzes kapsulu, rokas urbīšu, stiprinājumu, noklausīšanās ierīču. Pilnīgi nekā! Pat bez mūķīzera, kas vienmēr ir atradies piestiprināts pie labās kājas īkšķa naga. Vai…

No šīs domas es ciešāk sakodu zobus un pavēros visapkārt. Citi dzīrojošie ar visai apņēmīgu izskatu bija pieplakuši pie nodokļu neaplīktajām spirta pudelēm, un neviens man nepievērsa nekādu uzmanību. Izvilcis naudas maku, pieskāros tā augšējai šuvei un sajutu kaut ko cietu. Atmiņa — tā ir abpus griezīga lieta — un tikpat labi, kā paveras, tā var atkal aizvērties. Paša personīgā zemapziņa cīnījās pret mani. Tikai mans apzinīgais prāts juta kaut kādu entuziasmu attiecībā uz kāpšanu Klizantā bez visiem šiem nelikumīgajiem priekšmetiem. Noteiktā veidā es stipri saspiedu naudas maku un pavisam maziņš, tomēr neticami drošs mūķīzerītis iekrita man saujā. Ah, vienkārši mākslas darbs! Pacēlis glāzi, kādu brīdi pajūsminājos par to un pēc tam atvadījos. Atceļā uz savu kajīti iesviedu to atkritumu urnā. Tā aizlidos tālāk kopā ar kuģi, bet es izkāpšu uz šīs īpaši neviesmīlīgās planētas.

Visi ziņojumi un aptaujas liecināja, ka uz Klizantas dzīvo visuma paši piekasīgākie muitnieki. Kontrabandu gluži vienkārši nebija iespējams ievest. Tādēļ es arī nemaz to nemēģināju darīt. Biju vienīgi tas, kas biju pēc izskata. Komivojažieris, nāvējošo ieroču firmas «Fancio- leto-Mušiar-Limited» pārstāvis. Firma eksistēja, un es biju tās pārstāvis, un nekāda, pat visrūpīgākā izmeklēšana nevarēja pierādīt pretējo. Lai jau pamēģina!

Viņi pamēģināja. Izkāpšana uz Klizantas bija kas līdzīgs ieiešanai cietumā. Es un vēl bariņš atbraukušo noripojām no klāja pelēkā biedējoša izskata telpā.

Kamēr atnesa mūsu bagāžu un nometa turpat tuvumā, mēs bijām saspiedušies cieši kopā vērīgu un labi apbruņotu sargkareivju uzraudzībā. Neko tamlīdzīgu es vēl nebiju redzējis. Nekas nenotika tik ilgi, kamēr nolaižamās trepes nebija paceltas un kuģis aizlidojis. Un tad mūs sāka izsaukt pa vienam.

Es nebiju pirmais un nopriecājos par šo iespēju papētīt vietējos tipāžus. Viņi dimdināja zābakus, stingri turēja ieročus un zodus — augsti paceltus, pret mums izturoties augstākā mērā vienaldzīgi. Viņu uniformas bija vienā krāsā, kuru, pirmajā acu uzmetienā nekādi nevarēja noturēt par militāru — tā bija ar purpursarkanu nokrāsu. Es ātri aptvēru, ka tā bija ļoti precīza asins krāsas imitācija — tumša, pusar- teriāla, koša. Tas ir diezgan pretīgi un bija ļoti grūti noturēties, lai ik pa brīdim uz to nepaskatītos. Un turklāt tā nedeva ne mazāko mājienu par nēsātāja raksturu.

Visi sargkareivji bija ļoti veselīgi, ar viņu vidū tik ļoti izplatītajiem izvirzītajiem žokļiem un cūkas ačelēm. Viņu ķiveres, šķiet, bija taisītas no feberglasa ar draudīgiem melniem sejsargiem un caurspīdīgiem sejas vairodziņiem, kuri bija nolaižami. Katram bija klāt gauspistole — īpaši bīstams ierocis ar lielām iespējām. Jaudīgās baterijas uzkrāja visai iespaidīgu lādiņu. Kad nospieda mēlīti, stobrā ģenerējās spēcīgs magnētiskais lauks, kurš deva lādiņam ātrumu, kas līdzīgs jebkuram citam ar reaktīvajām patronām apgādātam ierocim. Tomēr gauspistolei bija tā priekšrocība, ka tai bija lielāks šaušanas ātrums, tā neradīja ne mazāko skaņu un varēja šaut ar jebkādiem nāvējošiem lādiņiem — sākot no indīgām adatām un beidzot ar sprāgstošām lodēm. Kādreiz Korpuss jau bija saņēmis ziņojumus par šiem ieročiem, taču tam vēl aizvien nebija neviena parauga. Nospriedu, ka šī kļūda ir jālabo pēc iespējas ātrāk.

— Pass Ratunkovs, — kāds iekliedzās un es atdzīvodamies sakustējos, jo šis pēc leģendas bija mans vārds. Kā šaubīdamies saminstinājos un viens no sargiem, klaudzinot kājas pret grīdu, pienāca man klāt. Biju pārliecināts, ka viņš militāra efekta radīšanai apkalis savus zābakus ar metāla papēžiem. Es gaidīju viņa tuvošanos, es nevarēju vien sagaidīt, kad pats dabūšu tādus zābakus — Klizanta sāka man patikt.

— Jūs esat Pass Ratunkovs?

— Viņš pats, ser, jūsu rīcībā, — es atbildēju viņa dzimtajā valodā, rūpīgi saglabājot ārzemnieka akcentu.

— Paņemiet savu bagāžu un sekojiet man.

Viņš pagriezās, un es biju tik neprātīgs, lai iesauktos:

— Bet, ser, čemodāni ir pārāk smagi, lai tos visus uzreiz aiznestu.

Šoreiz viņš uzmeta man neko labu nesološu aukstu, caururbjošu

skatu un, liekot saprast mājienu, sakārtoja gauspistoli sev uz pleca.

— Ratiņi, — viņš beidzot noņurdēja un norādīja ar pirkstu uz šī cietuma pagalma pretējo pusi.

Es paklausīgi devos norādītajā virzienā. Tie bija iespaidīgi, uz maziem ritentiņiem braucoši motorizēti platformas ratiņi. Ātri sakrāvu uz tiem bagāžu un palūkojos apkārt, meklēdams savu laipno gidu. Viņš stāvēja pie atvērtajām durvīm, vēl vairāk pietuvinājis pirkstu ieroča mēlītei. Elektromotors iekaucās trakos apgriezienos, un es galopā metos pakaļ šai ierīcei uz durvju pusi.

Sākās pārbaude.

Cik viegli tā pateikt. Tas bija kā ziņojums, līdzīgs vārdiem: «Es nometu atombumbu un tā nobūkšķēja». Tā bija visdetalizētākā un visrūpīgākā pārbaude, kādai vien jelkad esmu bijis pakļauts, un jutos neaprakstāmi laimīgs, ka pirmais atradu to mūķīzeri.

Antiseptiskā istabā ar pilnīgi gludām sienām gaidīja desmit cilvēki. Seši no tiem uzsāka manas bagāžas apskati, bet pārējie četri tai pat laikā ķērās pie manis. Pirmais, ko viņi izdarīja — atstāja mani gluži kā no mātes miesām nākušu un pabāza zem fluoroskopa. Pēc dažām sekundēm viņi jau apsprieda lielās plombēs manos zobos. Tika draudzīgi nolemts, ka viena no tām ir nepieļaujami liela un tai ir nepareiza forma. Parādījās draudīga izskata zobārstniecības komplekts un jau nākamajā mirklī plombi dabūja laukā. Kamēr zobs tika piepildīts ar emalju — jānovērtē pienācīgi — manu plombi caurskatīja ar spektroskopu. Viņi neizskatījās ne samulsuši, ne priecīgi, kad manas plombēs saturs izrādījās atbilstošs zobārstniecības praksei. Kratīšana turpinājās.

Kamēr zondēja manu rozā personību, viens no inkvizitoriem ķērās pie dokumentu paciņas. Lielākā daļa no tiem bija manas psīgrammas, kuras sūtīju pēc nolaišanās pieprasīšanas. Viņi sazinājās ar firmu «Fan- cioletto-Mušiar-Limited» — maniem darba devējiem, un saņēma ziņas par mana darba sīkumiem. Labi vēl, ka viss bija likumīgi.

Es pareizi atbildēju uz jautājumiem, tikai divreiz iepinot atbildēs nepiederīgas skaņas, tas ir, kad fiziskā pārbaude pieskārās jūtīgām vietām. Tas, šķiet, beidzās labi, katrā ziņā dosjē tika aizvērts un nolikts malā.

Kamēr risinājās šie notikumi, ar acu kaktiņu vēroju savu čemodānu likteni. Tie cieta daudz pamatīgāk, nekā es. Katrs no tiem tika atvērts un iztukšots, saturs izlikts uz baltiem galdiem, bet paši čemodāni izjaukti mazos gabaliņos: šuves uzplēsa, atslēgas noņēma, rokturus noskrūvēja. Bet iegūtos krāmus salika plastikāta maisiņos, piesprauda plāksnītes un atstāja glabāšanai. Neapšaubāmi nākošai, daudz rūpīgākai pārbaudei. Manas drēbes caurskatīja un nolika malā — līdz pat aizlidošanai no šīs planētas man tās vairs neredzēt.

— Jums izdos labu klizantiešu apģērbu, — paziņoja viens no maniem inkvizitoriem, — to nēsāt ir viens vienīgs prieks.

Es gan par to stipri šaubījos, tomēr tālredzīgi paklusēju.

— Tas ir reliģisks simbols? — prasīja cits, turot pirkstu galos fotogrāfiju.

— Tas ir manas sievas fotoattēls.

— Atļauti ir tikai reliģiski simboli.

— Viņa man ir tas pats, kas eņģelis.

Viņi nedaudz palauzīja par to galvas, tomēr galu galā atļāva paturēt fotouzņēmumu. To jau gan nedrīkstēšu nēsāt, kur nu — tik bīstamu lietu kā oriģināls. To aiznesa un ātri atgrieza fotokopiju. Anžela uz tās, šķiet, rauca pieri, bet varbūt tā bija tikai mana iztēle.

— Visas jūsu personīgās mantas, apliecība un tā tālāk tiks jums atdotas pirms aizlidošanas, — man auksti pavēstīja. — Atrodoties uz Klizantas, jums būs jānēsā vietējais apģērbs un jāievēro vietējās paražas. Lūk, jūsu personīgie piederumi.

Tika norādīts uz trim ļoti utilitāriem un nesmukiem garderobes priekšmetiem.

— Lūk, jūsu personības apliecība.

Es to satvēru, gluži laimīgs, ka man tiek garantēta eksistence, tomēr vēl aizvien kails un jau pamatīgi nosalis.

— Kas atrodas šajā aizslēgtajā čemodānā? — gaidu.pilnā balsī, gluži kā uz pēdām nokļuvis medību suns, iesaucās viens no pārmeklētājiem. Viņi visi pārtrauca darbu un pienāca man klāt, kad saņēmu man inkriminēto čemodānu. Viņu sejas izteiksmes skaidri liecināja, ka jebkura mana atbilde būs atzīšanās noziegumā un tai sekos nāves spriedums.

Es atļāvos nedaudz paeksperimentēt un izbolīju acis.

— Seri, es neesmu izdarījis neko sliktu, — ieīdējos.

— Kas tur iekšā?

— Kara ieroči…

Atskanēja klusināti kliedzieni, bet viens no viņiem pat sāka lūkoties apkārt, it kā meklētu pistoli, lai piebeigtu mani uz vietas. Es stostīdamies turpināju:

— Bet, seri, jums mani jāsaprot, tieši šī iemesla dēļ arī esmu atlidojis uz jūsu brīnišķīgo planētu. Mana firma — «Fancioletto-Mušiar-Limited» — ir sena un ļoti godājama ieroču ražotāja kara elektronikas jomā. Šie paraugi ir ārkārtīgi jūtīgi. Čemodānu atslēgt var vienīgi bruņošanās speciālista klātbūtnē.

— Es esmu bruņošanās speciālists, — paspēris soli uz priekšu, paziņoja viens no maniem mocītājiem.

Plikā paura un draudīgās rētas dēļ, kura bija savilkusi aci nepārtrauktā mirkšķināšanā, biju viņu ievērojis jau agrāk.

— Priecājos ar jums iepazīties, ser. Es esmu Pass Ratunkovs.

Mans vārds neatstāja uz viņu nekādu iespaidu un savējo viņš arī

nenosauca.

— Ja būtu iespējams saņemt manas atslēgas, es atvērtu minēto čemodānu un nodemonstrētu jums tā saturu.

Pirms man atļāva ķerties klāt, tika uzstādīta videokamera.

Atslēdzu vāku un atvēru čemodānu. Bruņošanās speciālists pārlaida kvēlojošu skatienu mīkstajās ligzdiņās saliktajiem komponentiem, bet es paskaidroju:

— Mana firma — vienīgā atmiņas mīnas un tuvuma spridzekļa radītāja un ražotāja. Nav citas tik kompaktas un daudzpusīgas mīnas kā mūsējā.

Lai izņemtu spridzekli no ligzdiņas, es izmantoju pinceti — tik miniatūrs tas bija.

— Šis ir vismazākais spridzeklis, kas paredzēts tik nelielam ierocim kā pistole. Šāviens aktivizē spridzekli, kurš detonē lādiņu lodē pēc tam, kad tā pietuvojusies mērķiem iepriekš paredzētā attālumā. Šis te ir cits spridzeklis — īpaši asprātīgs, un ir paredzēts izmantošanai smagajos ieročos vai raķetēs.

Viņi visi nepacietīgi paliecās uz priekšu, kad es parādīju oblati «PAM-4" un norādīju uz tās nepārspējamām īpašībām.

— Visa konstrukcija — cieta substance, kas spēj pretoties neticamām pārslodzēm, līdz pat tūkstoš «G», un spēcīgiem sitieniem. To var ieprogrammēt detonēt vienīgi tad, ja pietuvojas sfērisks objekts, vai ieprogrammēt ārēji, elektroniski, jebkurā laikā, kaut vai līdz šāvienam. Tā satur atsevišķas ķēdes, kuras veic šķirošanas funkcijas un spēj novērst sprādzienus draudzīgu objektu tuvumā. Tā patiesi ir unikāla.

Es ļoti uzmanīgi noliku to vietā un aizvēru čemodānu. Skatītāju rindas pāršalca smaga nopūta. Lai nu kas, bet tas viņiem patiesi patika. Bruņošanās speciālists maigi saņēma manu koferi.

— Jums to izsniegs, kad vajadzēs demonstrēt.

Pārbaude negribīgi tuvojās beigām. Spridzekļi bija kratīšanas kulminācija un nekas vairs nespēja ar to līdzināties. Viņi vēl nedaudz izklaidējās, izspiežot tūbiņas un iztukšojot kārbas manā tualetes komplektā, taču visu darīja bez īpaša entuziasma. Beigu beigās noguruši, viņi sagāza visu vienā kaudzē un pameta man jaunu apģērbu.

— Četras ar pus minūtes, lai apģērbtos, — pavēstīja inspektors, — atnesiet čemodānus.

Manu apģērbu nekādā gadījumā nevarēja nosaukt par supermo- dernu. Apakšveļa un viss pārējais bija garlaicīgi utilitārā pelēkā krāsā un taisīts no materiāla, kas man likās kā atkritumu un smilšpapīra sajaukums. Es nopūtos un apģērbos. Virskrekls bija līdzīgs kaut kādam kombinezonam, kas savu plato, tumši dzelteno svītru dēļ padarīja mani līdzīgu gigantiskai lapsenei — mutantam. Bet, ja jau tā ģērbās klizan- tieši, tad arī es nēsāšu tieši to pašu. Vispār jau nevarēja teikt, ka man būtu liela izvēle. Es paņēmu divus čemodānus ar asiem rokturiem, kuri tūlīt iegriezās man delnās, un izgāju pa atvērtajiem vārtiem.

— Mašīna, — man izsmeļoši pavēstīja ārpusē stāvošais sargs, norādīdams uz tuvumā esošo mašīnu ar caurspīdīgu virspusi un bez vadītāja. Tagad mēs atradāmies lielā, tādā pat pelēkas krāsas zālē. Man tuvojoties, atvērās sāndurvis.

— Būšu priecīgs izmantot mašīnu, — es pasmaidīju, — bet, kur lai braucu?

— Mašīna zina, lien iekšā.

Viņš nebija pats asprātīgākais sarunu biedrs Galaktikā. Es iesviedu mašīnā savus čemodānus un apsēdos arī pats. Durvis iešņākdamās aizvērās un robotvadītāja panelī iedegās virkne uguntiņu. Sākām kustēties un mūsu priekšā pavērās smagie vārti, un vēl vārti, vēl un vēl, katrs no tiem pietiekami biezs, lai nosprostotu bankas pagrabu. Pēc pēdējiem mēs izlidojām svaigā gaisā, un es biju spiests samiegt acis spilgtajos saules staros. Ar lielu interesi vēroju garām slīdošo ainavu.

Klizanta, pat gadījumā, ja šī bezvārda pilsēta bija paraugs, ir uzskatāma par modernizētu, mehanizētu un darbīgu pasauli. Ceļus pildīja kravas un vieglie automobīļi, visi robotu vadīti, un tie brauca diezgan iespaidīgā ātrumā, pie kam ievērojot stingru distanci. Gājēju pārejas bija divvirzienu un šķērsoja ielas virs galvas. Te bija veikali, izkārtnes, formas tērpi. Formas tērpi! Šie vārdi nedod ne mazāko priekšstatu par man apkārt esošo medaļu pārbagātību un daudzkrāsaino greznību. Katrs nēsāja citādas krāsas uniformu, kas, esmu pilnīgi pārliecināts, apzīmēja dažādas karaspēka daļas un dienestus. Un, vai ziniet, nebija neviena ar tumši dzeltenām strīpiņām. Vēl viena barjera manā ceļā, bet es nolēmu to neņemt vērā. Kad jau slīksti, tevi vairs maz uztrauc, ja uz galvas uzlej vēl vienu tējkarotīti ūdens. Šajā darbiņā nekas nesolījās būt viegls.

Mana mašīna izkļuva no straujās ielas straumes, ienira vēl vienā tunelī un beidzot apstājās eleganti krāsotu durvju priekšā. Virs ieejas zelta burtiem bija rakstīts: «ZLATO-ZLATO», kas klizantiski varēja nozīmēt «LUKSS». Tā bija patīkama daudzveidība. Elegants šveicars, viss vienos dārgakmeņos, metās atvērt durvis, taču, ieraudzījis manu apģērbu, apstājās un nicīgi savieba lūpas. Viņš atlaida durvis un aizgāja, bet viņa vietu tūdaļ pat ieņēma tumši pelēkā formas tērpā ģērbies indivīds ar buļļa cienīgu kaklu. Uz viņa pleciem bija mazas sudraba atšķirības zīmes: sakrustoti kaujas cirvis un nazis, bet par pogām kalpoja sudraboti galvaskausi. Kaut kāds ne īpaši uzmundrinošs izskats.

— Es esmu Pakovs, — šī figūra nodārdināja, — jūsu miesassargs.

— Esmu priecīgs ar jums iepazīties, ser, ļoti priecīgs.

Es izlīdu no mašīnas, derētu atzīmēt, pats nesdams savus čemodānus, un sekoju sava sargsuņa drūmajai mugurai viesnīcas kuluāros — tieši tāda arī izrādījās šī ēka. Manu apliecību paņēma ar maksimālu nepieklājību, norīkoja arī zēnu, kas parādīja ceļu uz paredzēto numuru. Mans teorētiski cienījamā citplanētu pārstāvja statuss deva tiesības apmesties pirmajā klasē, lai gan tas nebūt nenozīmēja, ka tā man patiks. Manas lapsenīgās krāsas apzīmogoja mani kā svešinieku, un par svešinieku visi mani arī uzskatīja.

Mani apartamenti bija grezni, gulta — mīksta, visur klāt atradās arī «blaktis». Skaņas un optiskās — tās bija iemontētas katrā daudzmaz apgaismotā ierīcē, kā arī sienās. Katrs otrais mēbeles izliekums bija mikrofons, līdzko es kaut nedaudz sāku pārvietoties, tūlīt iedegās lampiņas, kas mani izsekoja.

Kad iegāju vannas istabā, lai noskūtos, optiskā acs skatījās uz mani caur sudraboto spoguļa virsmu, bija arī vēl vien optiskais novērotājs manas zobu birstītes galā — neapšaubāmi, lai sekotu ikvienam pārsteigumam manos dabiskajos zobos. Viss bija ļoti efektīgi.

Tā domāja viņi. Un man vajadzēja iesmieties, ko es arī izdarīju, pārvēršot izlauzušos smieklus sprauslošanā, darot to tā, lai mans miesassargs neko nenojaustu. Viņš lāčoja man nopakaļ visur, kur vien es pa saviem apartamentiem negāju. Viņš, simts procenti, gulēs pie manām kājām, kad došos uz guļamistabu.

Tas viss maz palīdz, jo mīlestība smejas par «tehniķiem» gluži tāpat, kā Džims di Grīzs, kurš, piedodiet par nekautrību, par «blaktīm» zina neticami daudz. Šis bija masīvas pārdozēšanas gadījums. Tātad bija milzums «blakšu». Tā, — un ko jūs darīsiet ar visu šo informāciju? Kompjūteru tīkli šādā situācijā būs pilnīgi nederīgi. Un sekojoši, milzīgs cilvēcisko būtņu štats novēros, ierakstīs, analizēs. Ir zināms ierobežots cilvēku skaits, kuriem var uzticēt šādu darbu, tāpēc ka drīzumā sāks darboties ģeometriska progresija ar sargus sargājošiem sargiem, līdz beigu beigās visi ar to vien nodarbosies. Es biju pārliecināts, ka eksistēja liels štats mani uzmanīgi vērojošu darbinieku, jo ārzemnieki tomēr bija pietiekami reta parādība, lai varētu atļauties šādu greznību. No «blaktīm» mudžēs ne tikai mani apartamenti, bet arī tie rajoni, kur es parasti iešū, mašīnas un tamlīdzīgi.

Visu pilsētu nevar «sablaktizēt», un nebija arī nekāda iemesla to darīt.

Viss, ko man vajadzēja darīt, bija kādu laiku spēlēt savu paklausīgā komivojažiera lomu, līdz atradīšu iespēju pamest «blaktizētos» rajonus. Un sagudrošu tādu plānu, kas ļaus man pilnībā izgaist, kad nozudīšu no viņu redzesloka. Man būs tikai viena iespēja: izgaist noteikti vajadzēs jau pirmajā reizē, citādi es būšu beigta žurka.

Pakovs vienmēr bija klāt kā likts, sekojot katrai manai kustībai. Viņš vēroja, kad es likos gulēt, un šo mazo cieto ačteļu skatiens bija pirmais, ko ieraudzīju rītos. Tieši to es arī gribēju redzēt rīt. Pakovs tiks likvidēts pirmais, bet līdz šim brīdim tikai viņa klātbūtne vien nozīmēja, ka mani izsekotāji ir atslābinājušies. Es arī izskatījos atslābinājies, taču tāds nebūt nebiju. Izstudēju visus pilsētas aspektus, meklējot sev piemērotu žurkas alu.

Trešajā dienā es to atradu. Tā bija viena no agrāk izskatītajām iespējām, un tā izrādījās vislabākā. Es sastādīju attiecīgus plānus, un, laižoties miegā, pasmaidīju. Biju pārliecināts, ka manu smaidu ievēroja arī infrasarkanās kameras — bet, ko gan var. nolasīt pēc smaida?

Ceturtā diena tāpat kā visas iepriekšējās sākās ar brokastu pasniegšanu numurā.

— Oho, šodien esmu stipri izsalcis, — es teicu pavāram, kas uz mani dusmīgi skatījās.

— Te droši vien vainojams jūsu brīnišķīgās planētas radītais labais garastāvoklis. Domāju, ka man vajadzētu vēl ieēst.

Es notiesāju vēl vienas brokastis. Kas zin, kad man nākošo reizi izdosies remdināt savu izsalkumu, vajadzēja drošības labad iestiprināties rezervei.

Sekoja šabloniska rutīna. Mēs noteiktā stundā izgājām no hoteļa un mūs gaidīja mašīna. Tā tūlīt pat aizbrauca pa parasto maršrutu uz kara vēstniecību, kur es demonstrēju firmas «Fancioletto-Mušiar-Limi- ted» spridzekļus. Bija jau iznīcināti milzums mērķu un šodien savu kārtu gaidīja nākamie. Tā visa bija laba izklaidēšanās.

No tuneļa mēs izbraucām uz galvenās ielas, pariņķojām pa to un nogriezāmies kādā sānieliņā, kas veda uz brauciena galamērķi. Šeit ielu kustība nebija intensīva, arī kājāmgājēju bija pamaz. Lieliski. Garām zibēja iela pēc ielas un es jutu, kā savelkas tik pazīstamais sasprindzinājuma mezgls. Visu vai neko, Glumais Džim, lūk, mēs arī sākam…

— Apčī, — es, vismaz man tā šķita, nošķaudījos pietiekami dabiski un mēģināju izvilkt savu kabatas lakatiņu. Pakovs kļuva aizdomīgs.

— Nedaudz putekļu degunā, — es paskaidroju. — Ziniet kā gadās. Sakiet, lūk, tur, paskatieties, lūdzu, vai tas gadījumā nav cienījamais ģenerālis Trogbarts?

Pakovs bija labi apmācīts, viņa acis tikai uz mirkli pašāvās sānis, pirms atkal pievērsās man. Tomēr šis acumirklis arī bija viss, ko man vajadzēja. Kabatas lakatiņā atradās stabiņā sasietas monētas: vienīgais ierocis, ko man bija izdevies sadabūt varas iestāžu visuredzošās acs priekšā. Es sakrāju tās, monētu pēc monētas, naktī zem segas.

Kad sarga acis pašāvās sānis, mana roka pēkšņi gāza cieto stabiņu ar īsu trajektoriju, kura nobeidzās uz Pakova deniņiem. Viņš saļima, izdvešot tikai klusu vaidu.

Pakovs vēl aizvien krita, bet es, pārliecies pāri krēslam un uzsitis pa vajadzīgo pogu, ieslēdzu avārijas bremžu signālu. Motors noslāpa, iekaucās bremzes un mēs apstājāmies. Ne vairāk kā duci soļu no manis izvēlētās vietas. Precīzi ābolīti! Tai pat mirklī es izlēcu no mašīnas un metos bēgt.

Uz kontrolpults noteikti iedegās trauksmes signāls — mašīnā atradās milzums visuredzošu acu. Pretinieka spēki tika likti lietā reizē ar manējiem. Viss, kas man piederēja, šīs sekundes, var jau būt, ka minūte, pirms klāt būs kareivji un saņems mani ciet.

Vai man pietiks laika?

Ierāvis galvu plecos, es strauji ieniru šaurā dienesta ieliņas ieejā, kura pēc nelielas riņķošanas izveda uz citu ielu. Šeit strādāja roboti — krāva atkritumus tvertnēs. Viņi mani ignorēja, kad jozu garām, jo bija vienkāršie «M» tipa roboti un nebija ieprogrammēti nekam citam, kā vienīgi šādam darbam.

Bet, lūk, robotu dzinējs — gluži cita lieta. Viņš bija cilvēks un turēja elektronisko pletni, kas paredzēta robotu skubināšanai. Pletne nošvīk- stēja un pāršķēla gaisu man tieši blakus, bet strāva sakutināja sānus.

5. nodala

Trieciens maigi izsakoties, bija šokējošs, taču es to tikko sajutu. Spriegums turējās zems, jo galu galā pletne bija paredzēta robotu dzīšanai, nevis to smadzeņu ķēžu zibenīgai izvārīšanai. Es pieķēros pletnei un stipri parāvu to uz savu pusi.

Viss, protams, notika pēc mana plāna. Katru dienu, kad braucām garām tiku redzējis dzinēju kopā ar brigādi tieši šai vietā. Uz Klizantas cienīja rutīnu. Varēja droši rēķināties ar to, ka dzinējs — bandītiska izskata indivīds ar resnu kaklu, — metīsies ķert bēgošu svešinieku, un viņš arī rīkojās tā, kā biju iecerējis.

Raudams pletni uz savu pusi, es piespiedu dzinēju zaudēt līdzsvaru un viņš sagrīļodamies ar atkārušos žokli lidoja man virsū. Devu viņam drausmīgu sitienu tieši pa šo atkārušos žokli.

Dzinējs papurināja galvu, kaut ko norūca un metās man virsū ar atplestām rokām, gatavs dauzīt un plēst gabalos.

Tas vairs nebija pēc plāna. Viņam vajadzēja nokrist uzreiz, lai es varētu pabeigt atlikušo darbu, pirms atjoņos kavalērija. Kā gan es varēju zināt, ka viņam ne tikai nav smadzeņu, bet arī konstitūcija ir gluži cita? Pamuku maliņā, viņa pirksti satvēra tukšu gaisu, bet es sāku svīst. Laiks skrēja katastrofāli. Man vissteidzīgākajā kārtā vajadzēja izdabūt no šī gaļas blāķa apziņu.

Un es izdabūju. Paņēmiens gan neizcēlās ar īpašu eleganci, taču iedarbojās. Kad viņš atkal bruka man virsū, pieliku priekšā kāju, bet pēc tam uzlēcu viņam mugurā un, paātrinot kritienu, palēkāju pa to. Saķēru viņu aiz galvas un sāku dauzīt pa bruģi. Tam vajadzēja veselus trīs sitienus — vienu brīdi es baidījos, ka bruģis padosies ātrāk hekā viņš, bet beigu beigās dzinējs tomēr iegārdzās un atslāba.

Tālumā iekaucās pirmā sirēna. Es sāku svīst vēl intensīvāk. Pret cilvēkiem vienaldzīgie atkritumu savācēji turpināja savu darbu.

Robotu dzinējs bija tērpts tumšzaļā, neapšaubāmi viņa nodarbošanos simbolizējošā formas tērpā. To ciet saturēja viens vienīgs rāvējslēdzējs, kuru es attaisīju, bet pēc tam sāku to stīvēt nost no sava saimnieka apjomīgā torsa. Sirēnu skaņas nāca arvien tuvāk, bet man vajadzēja laiku, lai norautu zābakus, citādi arī bikses nenāca nost. Jāatzīst, ka gaužām trokšņainā operācija neko labu par šo lietu neliecināja.

Sirēnu skaņas draudīgi atbalsojās dienesta ieliņas sienās, un tuvumā ļoti efektīgi nokaucās bremzes.

Drudžainā steigā es uzmaucu šo uniformu virs sava lapseņveidīgā tērpa un aizvilku rāvējslēdzēju. Paķēru pletni un iezvēlu tuvākajam robotam tieši pa lodīšu gultņiem.

— Stūķē šo cilvēku iekšā tvertnē, — es nokomandēju un atkāpos, kad viņš satvēra savu bijušo saimnieku.

Tik tikko paguva nozust dzinēja kājas, kā klāt bija pirmais sarkanā formā tērpies kareivis.

— Svešinieks, — es iebrēcos un pamāju ar pletni uz ielas galu. — Viņš aizskrēja turp tik ātri, ka nepaguvu neko izdarīt.

Kareivji arī kustējās ļoti ātri, un tas bija ļoti labi, jo zābaku pāris vēl aizvien mētājās uz bruģa. Iemetu tos tvertnē, tur pat, kur atradās bijušais saimnieks, un noplīkšķināju pātagu savu robotu vidū.

— Uz nākošo iecirkni! — es pavēlēju, — soļos, marš!

Es cerēju, ka viņi ir ieprogrammēti patstāvīgam maršrutam, un nekļūdījos: Robots-kravnesējs virzījās pa priekšu, bet pārējie vilkās tā pēdās. Es gāju aizmugurē, turot rīksti kaujas gatavībā. Mana mazā procesija izsoļoja uz policistu un karavīru pārpildītās ielas.

Visapkārt lavierēja bruņmašīnas, bet to vadītāji lamājās. Mana uzticamā robotu vienība devās pāri ielai, tieši cauri visam šim juceklim, es tai pat laikā ar paralizētu smaidu sejā ļepatoju nopakaļ Baidījos, ka kaut mazākajā to programmas izmaiņas gadījumā mana mehāniskā brigāde tieši ceļa vidū pieteiks sēdstreiku.

Nomaršējām garām manis pamestajai mašīnai, kad manam bijušajam līdzbraucējam palīdzēja no tās iztrausties. Pagriezu viņam muguru, cenzdamies ignorēt pār muguru tekalējošās aukstās skudriņas. Ja viņš mani pazīs…

Pirmais robots iegriezās citā dienesta ieliņā, bet es tik centīgi trinos viņam aiz muguras, ka turpmākais man šķita kā divu dienu ilga pastaiga tuksnesī. Beidzot nokļuvu relatīvā drošībā. Lai gan diena bija visai vēsa, biju izmircis sviedros līdz pēdējai vīlītei. Kamēr mani roboti tukšoja atkritumu tvertnes, es atspiedos pret sienu atpūsties. Ielā atkal parādījās milzums mašīnu, bet virs galvas rēca Teaktīvās lidmašīnas. 0-ho, viņi taču patiesi pēc manis ir noilgojušies.

Ko tālāk? Labs jautājums. Jau ļoti drīz, ja netiks" atrastas nekādas bēgļa pēdas, kāds atcerēsies vienīgo viņa bēgšanas liecinieku. Un viņi atkal gribēs parunāt ar robotu dzinēju. Pirms notiks šī atklāsme, man vajadzētu būt kādā citā vietā. Bet kur? Mans aktīvs bija ļoti ierobežots: robotu-atkritumu savācēju kolekcija, kas patlaban ļoti darbīgi žvadzēja, veicot savus pienākumus; divi formas tērpi — viens virs otra, no kuriem katrs padarīja mani labi ieraugāmu, un elektroniskā pletne, kas derēja tikai robotiem; tās ģenerētā strāva izrādījās pietiekama, lai ieslēgtu iepriekšējo pavēli atceļošu releju. Ko lai dara?

Aiz muguras atskanēja pretīga šņirkstoņa un es atsprāgu malā. Pavērās sarūsējušas durvis un parādījās baltā halātā tērpta resnīša galva.

— Man šeit priekš tevis ir vēl viena tvertne, Slobodan, — viņš pavēstīja, bet pēc tam aizdomīgi mani nopētīja. — Tu neesi Slobodans.

— Jums taisnība. Slobodans — tas ir kāds cits. Un viņš ir kaut kur citā vietā. Viņš slimnīcā ārstē bruku. Tādēļ arī nozīmēja šeit mani, jauniņo.

Vai tikai te izdevīgs gadījums pats nekrīt man rokās? Es runāju ātri, bet domāju vēl ātrāk. Uz ielas, ko nesen šķērsoju, vēl aizvien notika aktīva skraidīšana, taču šeit neviens neieskatījās. Noplīkšķināju ar pletni pa tuvākstāvošā robota pārraides kastīti un pavēlēju viņam sekot.

Baltais halāts ienira iekšā, es tam pakaļ, bet robots aiz manis. Uz virtuvi. Lielu. Tā neapšaubāmi bija restorāna virtuve, un neviena tur vairāk nebija.

— Kad jūs verat vaļā? — es painteresējos. — Šajā darbā man radusies zvēra apetīte.

— Līdz vakaram vaļā nevērsim. Ei! Pasaki savam robotam, lai viņš nestaigā man nopakaļ, un savāc no šejienes atkritumus.

Pavārs riņķoja, atkāpdamies telpā no viņam nopakaļ uzticīgi lāčojošā robota, kuram es nemanāmi biju pavēlējis neatiet no resnuļa ne soli. Abi kopā viņi veidoja brīnišķīgu pāri.

— Robot, — es nokomandēju, — izbeidz skraidīt viņam pakaļ, bet vienkārši saķer tā, lai viņš nevarētu kustēties.

Robota elektroniskie refleksi izrādījās ātrāki, nekā pavāram. Tērauda rokas sakļāvās un pavārs atvēra muti, lai pažēlotos, taču es to steidzīgi aiztaisīju ar pavārcepuri. Viņš dusmīgi to košļāja un izdvesa pieklusinātas skaņas.

Šo nodarbi viņš turpināja visu laiku, kamēr sēju viņu pie krēsla ar brīnišķīgu virtuves dvieļu komplektu, neaizmiršu arī par sprūsli. Neviens neparādījās. Man vēl arvien veicās.

— Lasies! — es pavēlēju robotam, ielaizdams ar pātagu pa tā pacietīgo metālisko muguru. Pārējie vēl strādāja, un es kā laimīgs flagelants sadevu tiem veltes, līdz viņi visi satraukumā drebēja, gaidot jaunas pavēles.

— Atgriezieties tajā vietā, no kurienes šorīt parādījāties. Ejiet!

Gluži kā labi izdresēti kareivji, viņi pagriezās un aizsoļoja manai

bēgšanas vietai pretējā virzienā. Es iešmaucu atpakaļ virtuvē un aizslēdzu durvis. Uz kādu laiku atrados drošībā. Agri vai vēlu viņi izsekos mani līdz robotiem-atkritumu vācējiem, bet tiem nebūs ne mazākā priekšstata, kur es pametu konvoju. Lietas gāja uz priekšu vienkārši lieliski.

Mans gūsteknis pavārs pa šo laiku bija pamanījies apgāzt krēslu un locīdamies fīda uz izejas pusi.

— Palaidnis tāds, — es viņu norāju un paņēmu no galda lielu tuteni. Viņš acumirklī apstājās un izbolīja acis. Nolicis tuteni un pātagu tā, lai tie visu laiku būtu pa rokai, palūkojos apkārt. Kādu laiku es varēju atvilkt elpu un apdomāt tālākās rīcības plānu. Bet pašreiz viss notika ļoti strauji un ar lielu improvizācijas daļu. Kaut kur atskanēja klauvējieni.

Es nopūtos un atkal paņēmu nazi. Ātrums un improvizācija bija šīs operācijas devīze.

— Kas tas ir? — es prasīju pavāram, uz brīdi izņemdams tam no mutes vīšķi.

— Ārējās durvis, tur kāds klauvē, — viņš aizsmacis ierunājās, nenolaižot acis no naža, ko turēju viņam pie kakla.

Es iebāzu vīšķi tā likumīgajā vietā un uz pirkstgaliem piezadzies zālei, palūrēju tajā.

Restorāna zāle bija tukša un patumša. Klauvējieni atskanēja ieejas pretējā pusē. Neviens pēc šiem signāliem neparādījās, tādēļ nolēmu, ka mēs ar pavāru restorānā esam vieni. Bet tagad paskatīsimies, ko tas viss nozīmē?

— Ko jūs gribat, — es jautāju, cenzdamies atdarināt rudimentāro gramatiku un zemo balsi, kas piemita pavāram.

— Refrižeratoru serviss. Jūs zvanījāt, ka kaut kas nav kārtībā. Kādas problēmas?

— Visai pamatīgas! — mana sirds priecīgi salēcās. — Nāciet iekšā un ņemiet līdzi vislielāko instrumentu somu, kāda vien jums ir.

Tā bija visai cienījama izskata soma. Ielaidis meistaru, es asi iesitu viņam ar naža spalu pa galvu. Viņš mīļi saļima. Tā mundieris bija utilitāri tumšzaļā krāsā — patiesi daudz labāks par lapseņveidīgo vai miskastnieka. Es viņu ātri izģērbu un piesēju blakus pavāram pie krēsla, kur viņi abi varēja paraudāt viens otram uz pleca. Pirmo reizi es apsteidzu savus vajātājus. Veiksmes gadījumā paies vairākas stundas, pirms atradīs gūstekņus un saistīs tos ar manu bēgšanu. Es uzvilku tumšzaļo formas tērpu, sagatavoju lielu daudzumu sviestmaižu, paķēru instrumentu somu un, salutējis saviem gūstekņiem, izlecu ārā pa durvīm.

Tur stāvēja liels, klusi dūcošs kravas robots ar citu instrumentu somu rokā. Uz viņa metāliskajām krūtīm bija tāds pats apkalpojošās firmas ģērbonis, kāds tagad rotāja arī manas personīgās krūtis.

— Mēs ceļosim ar komfortu, — es teicu. — Paņem šo te.

Es tik tikko paguvu atrast pirkstus, kā viņš jau satvēra somu.

Braukādams pa pilsētu, biju redzējis daudz šādu robotu, taču nevienam nepietuvojos. Uz robota muguras bija savdabīgi sedli operatoram, taču man nebija nekāda priekšstata kā tajos var nokļūt. Varbūt viņš nolaidīsies sēdus, izvirzīs kaut kādas trepītes vai vēl ko nebūt? Ielas galā parādījās mašīnas un citi roboti. Ātri tuvojās arī kāda karavīru vienība. Es atkal nosvīdu.

— Es vēlos doties ceļā. Tūlīt pat.

Nekas nenotika, izņemot to, ka karavīri pienāca vēl tuvāk. Robots stāvēja vienaldzīgs kā statuja. No tā palīdzību nesagaidīsi. Nezinu, bija šis veids ortodoksāls vai ne, bet es atbalstīju kāju pret viņa gurnu, ar rokām ieķēros pagrieziena stabilizatorā uz pleca un uzlidoju augšā, motori ierēcās, kad viņš pārvietoja savu smaguma centru atbilstoši manam svaram. Ieslīdēju sedlos brīdī, kad vienība aizrikšoja garām. Mani viņi pilnībā ignorēja.

Sēdeklis bija ērts. Atrodoties trīs metrus virs zemes, varēju visu labi pārredzēt, tomēr man nebija ne mazākās nojausmas, ko lai dara tālāk. Lai gan sākumā vislabāk būtu tikt pēc iespējas tālāk no šīs ielas. Robota pakausī atradās kompakta vadības pults un es nospiedu podziņu ar uzrakstu «gaita». Es sajutu čerkstošu sakabināšanās pārraides vibrāciju un viņš sāka soļot uz vietas. Labs sākums. «Uz priekšu». Viņš pieliecās un metās skriet sīkā riksītī. Tagad uztraukumi un arī policija palika aiz muguras.

Braucu sava metāliskā rikšotāja mugurā cauri pilsētas centram un apdomāju savu stāvokli.

Viens cilvēks pret veselu pasauli. Ļoti poētiski un, iespējams, novedīs pie apjukuma. Ja neņem vērā faktu, ka es jau esmu bijis līdzīgās situācijās, bet viņi ne. Visa drošības sistēma apliecināja, ka svešinieki Klizantā nebija bieži viesi un atradās stingrā kontrolē. Agrāk viņi droši vien nekad nebija pazaudējuši novērojamā pēdas, un šis gadījums būs ļoti apkaunojošs. Lieliski, ripos galvas. Lieliski, kamēr starp tām nebūs arī manējā.

Savā ziņā man bija kāda priekšrocība. Viņi neko nezināja par mani, izņemot «leģendu». Ja es spēšu pazust kādā nomalē, viņu nomācošās kultūras dziļumos, atrast mani būs neiespējami. Pagaidām es esmu uz «grunts». Pozitīvā darbība sāksies vēlāk. Vispirms man vajadzēja glābt pašam savu dārgo ādu.

Priekšā parādījās viens no ārpilsētas ceļiem, kur neparasti liels sargkareivju skaits pārbaudīja un izkratīja visus izbraukt gribošos. Lai būtu tālāk no šīm briesmām, nogriezos pa kreisi. Kad vajadzēs, gan jau es pilsētu pametīšu. Pēcpusdienā man radās priekšstats par pilsētas izvietojumu, taču biju iedzīvojies tulznās uz pakaļpuses. Robots vilkās pavisam lēnu un tam noteikti vajadzēja uzlādēties. Man arī nemaz netraucētu iestiprināties ar sviestmaizēm no somas, tādējādi mums abiem bija vajadzīga atpūta. Pilnīgi iespējams, ka mani gūstekņi virtuvē ir atrasti un jau atkal ir sacelta trauksme. Es devos uz agrāk atklāto rūpniecības rajonu un sāku meklēt vietiņu, kur noslēpties. Atradu dažas acīmredzami pamestas rūpnīcas un noliktavas, kuras mani pilnībā apmierināja. Es izvēlējos vienu no tām. Zirnekļu tīmekļi uz durvīm un sarūsējušas eņģes. Atslēga, ko varēju atvērt pat tumsā ar vienu vienīgu naga kustību. Apkārt neviens nav redzams. Durvis ar skaļu čīkstoņu atvērās. Mēs iešmaucām pa tām un bulta aizcirtās. Drošībā.

Vieta bija pamesta, putekļaina un lielākoties tukša. Vienā stūrī atradās kāda veca robota paraugs bez jebkādiem vaibstiem, gluži kā džungļos pazaudēts elks ar ziedojumu pie kājām izmestu perfokaršu veidā. Brīnišķīgi. Es paēdu pusdienas, atpūtos, pārmeklēju ēku, atradu kādu iekštelpu bez logiem, atnesu abas instrumentu somas, kabatas bateriju un zīmuli no vienas upurētās kartiņas. Bija pienācis laiks nākošajam solim.

Ar kabatas baterijas apgaismotu aploksni rokā es ierunājos:

— Bet tagad klausies. Psihiskā uztvere var sākties. Atskaite sākas no desmit. Notikumu gaitā es aizmigšu. Atmiņa ieslēdzas ar vārdu… «nīgrulis»!

— Desmit, — es izrunāju, juzdamies brīnišķīgi. Pēc tam: — Deviņi, astoņi, septiņi…

Un nožāvājos. Tai laikā, kad tiku līdz pieci, mani plakstiņi kļuva neizturami smagi, un es nemaz neatceros, kā nokļuvu līdz nullei.

6. nodala

Es pamodos ar sastingušiem pirkstiem, notirpušu roku un aizpampušām acīm. Un ar lielu sarežģītām mikroshēmām noklātu kartona gabalu rokā. Zemapziņa — lieliska vieta, kur apslēpt apzinātam prātam nezināmas lietas. Man bija ne tikai rasējumi, bet arī pēkšņa sapratne, kā ar tiem rīkoties.

Plāns bija burvīgi vienkāršs, un manī radās skaudība pret tā radītāju. Tas neprasīja daudz laika, bet daudz elektronisku shēmu un ierīču. To visu nāksies nozagt. Es nopūtos un izstaipījos. Diena bija nogurdinoša, bet mans miegs hipnotiskā transa laikā vispār nebija miegs. Arī rīt vēl būs diena. Pakaļdzīšanās temps kritīsies.

Nākamā un aiznākamā diena bija ļoti piesātinātas ar darbu. Es biju virs zemes izlīdusi tērauda žurka, un man nācās šaudīties turpu šurpu. Pilsētas dzīve bija iegājusi savās parastajās sliedēs, tomēr jutos pārliecināts, ka mana meklēšana neatslābst, tā turpinās, lai gan neviens pat nepietuvojās manai ērtajai ligzdiņai. Es savienoju un lodēju mikroshēmas, izretis zagu ēdamo un citas nepieciešamas lietas. Šķita, ka uz Klizantas noziedzības līkne iet ļoti zemu, jo nekādi pasākumi pret šāda tipa zādzībām netika veikti. Noziedzīgā pasaule bija vai nu iznīcināta, vai arī atradās pie varas valdībā.

Pamest pilsētu izrādījās daudz vieglāk, nekā man bija licies. Izmanīgi slaistoties gar caurlaižu kontrolpunktu, es ievēroju, ka pārbaudes galvgalā atrodas militāristi, un to viņi darīja naivā manierē. Noteikta shēma: dokumentu un preses pārbaude, un lasies. Es cerēju, ka mans paņēmiens nostrādās viegli. Lai padarītu šo operāciju kaut cik militārāku, nozagu armijas kravas mašīnu. Vakara krēslā es pabāzu tās ceļā robotu.

Kravas automobilis nodrebēja un apstājās, bet vadītājs, izbāzis pa lodziņu galvu, tekoši izlamājās. Lielākā tiesa šo vārdu neietilpa manās valodas stundās, un es tos ierakstīju kartotēkā tālākai izmantošanai. Slava debesīm — viņš brauca viens.

— No tāda arī dzirdu, — es viņam bildu, — nav smuki tā sarunāties ar civilo. Te ir ārkārtēja situācija.

— Kāda vēl situācija? — viņš aizdomīgi prasīja.

— Tāda! — es enerģiski atsaucos.

Adata trāpīgi iedūrās kaklā un viņš sabruka. Biju devies reidā arī uz medikamentu noliktavu. Uzvilku viņa firmas kreklu un pavēlēju robotam čāpot nopakaļ.

Vispirms iebraucu pēc savām mantām. Tās ļoti precīzi ievietojās aiz atūdeņotā ēdiena kastēm, trīs eksemplāru veidlapu kaudzes, zābaku krēma un citām ārkārtīgi svarīgām militārām lietām. Ietērpies sarkanajā karavīra formā (īpašnieku biju ieģērbis savās drēbēs un atstājis guļam manā rezidencē), pateicu «uzr1 redzēšanos» robotam — manam vienīgajam draugam uz šīs planētas. Viņš gan neko neatbildēja, taču es neapvainojos.

Manus dokumentus pieņēma ar militāru klusuciešanu, izpētīja un atzina par derīgiem, un biju brīvs. Es jautri traucos naktī un mana plāna otrajā fāzē. Fiziski tas prasīja lielu skraidīšanu, dažādu automobiļu nolaupīšanu, lai sajauktu pēdas, un garu braucienu cauri centrālajam tuksnesim pie noteikta orientiera. Tas bija vientulībā starp smiltīm stāvošs, milzīgs akmens bluķis. Pēc formas tas atgādināja podu un klizantiski saucās «lonak». Tas arī nozīmē «pods» un dod jums zināmu priekšstatu par viņu fantāzijas vērienu. Maskēšanās tīkls droši noslēpa mašīnu, un es vaiga sviedros strādāju veselas septiņas dienas, līdz beidzot rezultāts mani apmierināja. Pats ar savām personīgajām rokām, robota-ekskavatora rociņām piepalīdzot, biju uzbūvējis pilnīgi drošu apakšzemes patvertni ne vairāk kā simts metru attālumā no «lonak» kalna. Tie bija trešās fāzes pēdējie priekšdarbi. Tai pat naktī ķēros pie tās realizācijas.

Mans mazais paštaisītais raidītājs bija noregulēts un gatavs darbam, antena pavērsta tieši pret zenītu. Pusnaktī es to ieslēdzu, un kosmosā aizšāvās precīzi nomērķēts signāls ar ļoti šauru diapazonu. Paturēju to ieslēgtu tieši trīsdesmit sekundes, tad izslēdzu.

Lūk, tādā veidā. Sakratīt kauliņus un izdarīt nākošo soli pienākas viņiem. Viņiem, tas ir, Speckorpusa apakšvienībai, kas arī organizēja šo fāzi. Ja plāns izdosies, es nedaudz pakošļāju lūpas pie šī «ja», noslēpdams rāciju atpakaļ mašīnā, manu signālu uztvers viņi, vienīgi viņi. Kanāls bija ļoti šaurs, un nopeilēt to nav iespējams. Klizantiešiem vispār par to nav jāzin. Bet varenie spēki sāks darboties.

Tie būs labākie kompjūteri, kas iededzinās ugunis milzīgās raķetēs. Izraudzītais meteorīts kopā ar to pavadošajām atlūzām uzsāks savu ceļu. Tālu kosmosā, ārpus klizantiešu detektoru sniedzamības robežām, notēmēts uz «poda» klinti, milzīgs meteorīts sāks virzīties uz šīs sistēmas pusi. Man vajadzēja paciesties vēl vienu diennakti.

Zinot savu attieksmi pret neproduktīvu gaidīšanu, es sarīkoju nelielu ballīti. Bija labs ēdiens, vismaz labākais, ko varēju atrast armijnieku konservos, un plaša pirmklasīgu dzērienu izvēle. Vīns ar uzkožamajiem, bet pēc tam krietni stiprāki dzērieni. Pieklājīgam vakara nobeigumam es aizkūpināju cigāru, ieslēdzu kabatas formāta miniprojektoru un noskatījos melnbaltu, krietni izbalojušu filmu, ko biju nopircis armijas veikalā. Visai rupja atpūta kareivjiem, tomēr man — tuksneša klejotājam — tā likās gluži pievilcīga.

Savos maigajos apskāvienos mani saņēma miegs, diena sekoja naktij, bet pēc tam savukārt atkal nakts. Tikko satumsa, es jau biju laukā ar binokli rokā. Apsekoju debesis pa kvadrātiem. Nekā. Un nekam nevajadzēja arī būt vismaz pāris stundas, taču mani mocīja nepacietība. Viss plāns sāka likties absurds. Un es ļoti stipri izjutu savu vientulību, jutos kā iekļuvis šīs planētas slazdos, daudzus gaismas gadus no civilizācijas. Garastāvoklis bija nospiests. Es atkal iemalkoju no blašķes.

Ja viss gāja labi, tad Klizantai tuvojās milzīgs akmens blāķis. Kurss — tieša sadursme.

Kad Klizantas aizsardzība to piefiksēs, tas izskatīsies pēc vēl viena kosmisko atlūzu gabala. Tas ietrieksies atmosfērā un sadegs.

Bet, ja nu viņi tomēr to izsekos, kas gan ir maz ticams, domājot, ka meteorīts nav vis parasts, tā sadegšana viņus nomierinās.

Ātrums un temperatūra izslēdza dzīvas kravas iespējamību. To būs diezgan grūti izsekot apkārt esošo un arī radara signālus atstarojošo atlūzu dēļ.

Meteorīts caururbs atmosfēru un ietrieksies tuksnesī ar pietiekamu ātrumu, lai tiktu iznīcināts viss dzīvais.

Ja arī sāksies izmeklēšana, tad tā būs lēna. Kad ieradīsies izmeklētāji, šajā vietā daudz kas būs noticis. Es vismaz tā cerēju. Teorijā viss likās tik nevainojami, bet praksē — pilnīgs neprāts.

Gandrīz pusnaktī pie horizonta sākumā iemirdzējās, bet pēc tam iedegās jauna zvaigzne, un es ar atvieglotu nopūtu noliku blašķi. Grafiks tika ievērots kā pasažieru kuģim. Punktiņš kļuva arvien spilgtāks un spilgtāks. Zināju, ka kompjūteri un astronomi bija labi pastrādājuši. Bet necerēju, ka tik labi.

šī lietiņa grasījās piezemēties tieši man uz galvas!

Tomēr ne gluži. Vēroju, kā tā palielināja ātrumu, šķiet, novirzījās sāņus, gaisā bija tāds troksnis, it kā šņāktu debesu tējkanna. Es ielecu mašīnā un ar kājas spērienu to atdzīvināju. Degošā gaismas bumba pazuda aiz «poda» torņa. Sekoja pērkondimdošs sprādziens, kas apgaismoja visu apkārtni un izcēla klints siluetu.

Šāvos uz priekšu. Mana auto starmeši izrāva no tumsas saārdītu zemes laukumu, ko apņēma putekļu, dūmu un tvaika mākoņi.

Zemē gulēja tvaikus izverdošs, liels ar glazūru pārklāts akmens gabals.

Tieši mērķī. Aizbraucu mašīnu aiz tuvākās kāpas un iedarbināju raidītāju. Atskanēja vēl viens sprādziens, tiesa, nedaudz mazāks, nekā pirmais, un pār manu galvu nosvilpa sīki akmens gabaliņi.

Kad es atkal paskatījos uz meteorītu, spridzeklis bija pāršķēlis to gandrīz uz pusēm un tā saturu sargājošā želejveidīgā viela iesūcās smiltīs.

Tajā pašā brīdī izdzirdēju arvien pieaugošu reaktīvās lidmašīnas rēkoņu un acumirklī izslēdzu starmešus. Lidojošie briesmoņi aiztraucās virs galvas — rēcošas tumsas trijstūri zvaigžņotajās debesīs" — un sagāzās pagriezienam. Es par jaunu novērtēju policijas spēku aizdomīgumu, gluži tāpat kā viņu radarus, kompjūterus un pašu organizāciju. Izrādījās, ka man ir mazāk laika, nekā biju domājis. Es ielecu bedrē, cenšoties nepievērst uzmanību karstumam, kas plūda no pāršķeltā akmens.

Visi rīki bija veseli — iepakoti šaurās kastītēs, un zvaigžņu gaisma izrādījās pietiekama, lai tās izvilktu un noslēptu mašīnā. Ar radara triangulāciju šeit atvestās lidmašīnas riņķoja virs manas galvas, un tagad meklēja precīzu meteorīta krišanas vietu.

Nebija jau tā, ka tās, lidodamas ar šādu ātrumu varēja kaut ko redzēt, pie kam vēl tumsā, tomēr ceļā šurp noteikti jau atradās arī lēnāki gaisa kuģi, ar dažādām ierīcēm un apgaismojumu viņi varēja izķemmēt visu rajonu.

Iedomājoties par to, es sāku kustēties ievērojami ātrāk, manā iztēlē jau parādījās propelleru dūkoņa pie horizonta. Smagi dvešot, ielicis mašīnā pēdējo kasti, es pirms doties uz savu alu, gaidīju, kad lidmašīnas aizlidos sāņus.

Es braucu ar vislielāko iespējamo ātrumu, izvairoties no lielajām bedrēm un palecoties pie mazākajām. Kad lidmašīnas pagriezās manā virzienā, es apstājos, gaidot, lai tās aizlido, un pilnīgi skaidri sajuzdams, cik esmu sīciņš.

Nākošajā izrāvienā pamanījos nokļūt līdz ieejai. Kad metu alā pirmo kasti, es izdzirdēju motoru troksni. Tālumā iemirdzējās spoža gaisma, tā, starp citu, virzījās uz manu pusi. Bārdas nazis man bija ticis jau pārāk tuvu. Es drudžaini lidināju kastes vienu pakaļ otrai, neuztraucoties, kur tās piezemējas.

Es biju jau gatavs ienirt aiz tām un rūpīgi sakārtot, kad virs galvas iedrebējās milzīgi spārni un no «poda» apakšas kā zibens izšāvās žilbinoša gaisma.

Tie virzījās tālāk; bet es cauri varavīkšņu galaktikām un rēcošiem gaismas diskiem ar kāju sameklēju mašīnas starteri. Mašīna izkustējās no vietas, pēc tam strauji palielināja tempu, kad es pārslēdzu ātrumus. Atkal nozibsnīja gaisma, es nokritu uz sāniem un pamiru.

Pat caur cieši samiegtajām acīm gaismas apsvilināts, es gulēju bezgalīgi ilgi. Man likās, ka guļu jau divus trīs gadus. Taču-tas ilga tikai dažas sekundes.

Kāpnītes bija vietā un es nolaidos pa tām, nodauzīdams ceļgalus pret pavirši sasviesto kravu.

Gluži kā kurmis lienot pa tumsu, es ar kājas spērieniem bīdīju to uz priekšu.

Aizmugurē aizvien skaļāka kļuva lielo mašīnu rēkoņa, bet pēc brīža tai pievienojās arī šaušanas trokšņi un sprādzienu rīboņa,

— Lieliski, — es izdvesu, pagrūžot pēdējo kasti. — Ieroči ir paredzēti lietošanai. Un, lūk, viņi arī tos lieto. Es biju pārliecināts, ka viņi būs tā kompānija, kuru labāk ar maizi nebarot — dod tik šaut, un esmu ļoti priecīgs, ka nekļūdījos.

Vēl daudz pamatīgāks «sprādziens pavēstīja par manas mašīnas likvidēšanu. Labāk nemaz vairs nevarēja būt. Paķēris līdzi raidītāju, es slinkā solī uzkāpu pa trepītēm. Ērti uz tām iekārtojies, ar elkoņiem atspiedies pret zemi, es šai izrādē biju ieņēmis vislabāko vietu. Kauca reaktīvās lidmašīnas. Propelleri graizīja gaisu virs galvas. Džinkstēja lodes un sprāga bumbas. Brīnišķīgi dega mašīna, šķiežot uz visām pusēm liesmu mēles, kad tās atliekas tika pakļautas viesuļugunīm. Kad dunēšana sāka pierimt, es to atkal atdzīvināju, piespiežot pirmo pogu savā raidītājā.

No «poda» virsotnes sāka bliezt ātršāvēji lielgabali, tai pat laikā no palaidēja ar dažādiem intervāliem izšāvās raķetes. Katrs otrais šāviens bija trasējošs, tā kā izrāde sanāca reti iespaidīga.

Lidmašīnas, gaisā pārgrupējoties, veica īpatnējus manevrus, bet pēc tam atsāka uzbrukumus ar divkāršu enerģiju. Klints virsotne un zeme visapkārt bija sprādzienu saplosīta. Lai iegūtu savus ieročus, es biju iebrucis klizantiešu armijas noliktavās un tagad ar prieku noraudzī- jos, kā viena puse šauj pati pa sevi.

Bumba sprāga ne vairāk kā piecdesmit metrus no manis, aiz apkakles sabira smiltis.

Šī izrādes daļa ir beigusies. Pienācis laiks finālam.

Kopā ar smilšu kaudzi es novēlos lejā pa trepēm. Ātri tās noslēpis, spēcīgi parāvu aiz troses. Milzīga smilšu kaudze virs pašas ieejas turējās vienīgi uz trim dēļiem, kurus es tagad arī likvidēju. Pēdējā brīdī paguvu aizcirst durvis, un tad jau platā straumē lejup sāka gāzties smiltis. Stāvot tumsā, es lēni aizskaitīju līdz desmit, gaidot,kamēr smiltis pilnībā piepildīs bedri, un tad nospiedu otru pogu savā raidītājā. Nekas nenotika.

Bet tā bija būtiska operācijas sastāvdaļa. Kopā ar visām šīm sprāgstošajām bumbām vēl viena eksplozija nemaz netiktu ievērota, bet tā pilnībā apglabātu visas manas darbības pēdas šai vietā. Ja tā neuz- sprāgs, mani viegli atklās un atraks …

Atgriezās atmiņa, un es nolādēju personīgo muļķību. Es, protams, biju atstājis rezerves variantu gadījumā, ja radiosignāls nespēs izkļūt cauri daudzmetrīgajam smilšu slānim, un ātri sataustīju pie ieejas atstāto kabatas bateriju. Ieslēdzu to un paspīdīnāju uz savas rezidences stūri. Lūk, tas! Vadiņš ar plāksnīti «Nr. 2» — lai steigā nesajauktu.

Bet e.s ļoti steidzos. Ārpusē eksplozijas sāka pierimt. Jādomā, ka mehāniskais ienaidnieks uz klints ir iznīcināts, un, ja mans sprādziens nenotiks tūlīt pat, tad tas, maigi "izsakoties, izskatīsies ļoti aizdomīgi. Satinu vadu galus (tie cauri smiltīm izgāja virspusē) un atkal nospiedu pogu… Klusums…

Kad varenais sprādziens nobūkšķēja man virs galvas, nodrebinot kaulus manā ķermenī un saklaudzinot visus zobus, ala iedūcās gluži kā bungas un lejup sāka birt smilšu graudiņi. Tomēr es biju pilnīgā drošībā.

Ērti kā tarakānam kastītē. Es iededzu gaismu un ar lepnumu apskatīju savu rezidenci turpmākajām pāris nedēļām. Enerģijas krājumi autonomi, protams, ēdiens, dzēriens, reģenerējama atmosfēra — viss, ko vien cilvēkam var ievajadzēties. Un kopā ar meteorītu ieradušās iespiestās shēmas un ierīces. Es strādāšu un montēšu kopā savu ekipējumu un iziešu virspusē, gatavs tikties ar pasauli aci pret aci. Kamēr virspusē nebūs izvandīts viss tuksnesis. Viņi nekad neiedomāsies paskatīties sev tieši zem kājām, nekad neiedomāsies pameklēt sev deguna priekšā, nekad. Es pasmaidīju un paņēmu pudeli, lai pienācīgi atzīmētu šo notikumu.

7. nodala

Es vairs neesmu zaglis un neslēpjos zem klintīm. Trīspadsmitajā dienā atbloķēju durvis un izraku ceļu uz virszemi. Ar šo simbolisko aktu es atstāju aiz muguras savas bēgļa gaitas un iekļāvos klizantiešu sabiedrībā. Dažādos formas tērpos un ar visdaudzveidīgākajiem dokumentiem es nospēlēju visdažādākās lomas šajā visai atbaidošajā sabiedrībā, līdz biju uzzinājis par to krietni vien vairāk, nekā vēlētos. Savos dažādajos izskatos pagrozījos vienīgi pa armijnieku perifēriju, jo vēlējos pietaupīt enerģiju frontālam uzbrukumam šim institūtam — uzbrukumam ar pilniem spēkiem.

Turot prātā šo ideju, es iesēdos SJT (super jaunā tehnika) reisā uz Dosadanu — Muļķ, pieklājīgu apmēru provinciālu pilsētiņu, kurai bija gadījies izvietoties blakus karabāzei «Muļķība».

Spriežot pēc tā, ko man bija izdevies uzzināt, «Muļķība» bija liels kosmisko kuģu un kosmiskās ekspansijas centrs, un es nebūt ne nejauši pietiekami ilgi riņķoju ap vietas rezervējošo kalpotāju, lai uzzinātu, kādas vietas kuram tikušas. Bet pēc tam dabūtu vietu blakus ļoti pievilcīgam «kādam».

Pievilcīgam, steidzu piebilst, vienīgi man. Pēc citiem standartiem majors neiegūtu nekādas balvas. Žoklis viņam bija pārāk liels, acīm redzami projektēts, lai izspiestos uz āru nevēlamās vietās, bet uz zoda bija pretīga maza bedrīte — noteikti cēlusies no pārāk aktīvas berzēšanas.

Aizdomīgās pelēkās ačeles slēpās zem pērtiķiski nokarenajām uzacīm, bet alveidīgās nāsis bija divi pazemes tuneļi. Tas mani uztrauca mazāk par visu. Es redzēju tikai melno kosmiskās flotes mundieri, daudz apbalvojumu par uzcītīgu dienestu, vecākā pilota zīmotņu spārnus un raķetes. Viņš bija tas, kas man vajadzīgs.

— Labvakar, ser, labvakar, — es sasveicinājos, apsēžoties blakus. — Patīkami iepazīties.

Viņš notēmēja uz mani divus sava deguna lielgabalus un izšāva ar skaļām šķavām, kas signalizēja par tik tikko uzsāktās sarunas beigām. Par atbildi es pasmaidīju, piesprādzējos un atgāžos krēslā, kad SJT laineris uzšāva sevi debesīs kreisera ātrumā. Lielākā spārnu daļa ievilkās korpusā, bet es sadabūju blašķi un divas glāzītes.

— Būšu priecīgs jums piedāvāt ko atsvaidzinošu, cēlais let-major, pateicībā par jūsu ilgo dienestu, kas ziedots Klizantas cēlajiem mērķiem.

Šoreiz viņš pat nepapūlējās ieurkšķēties, bet vienkārši paknibinājās zobos ar ne visai tīru pirkstu, izvelkot no nesenajām pusdienām tur palikušos gaļas gabaliņus. Rūpīga to izpēte pārliecināja viņu, ka tie ir pārāk lieli, lai izmestu, un ar patiesu baudu viņš nosūtīja tos atpakaļ mutē. Lētu tieksmju cilvēks, es varēju piedāvāt ko labāku.

— Nav nekā pārāk laba priekš mūsu puišiem dienestā. Tā ir nar- kolīka.

Viņš pirmo reizi uzmanīgi paskatījās uz mani un, pēc idejas, vajadzēja atskanēt sašķelšanās troksnim, kad viņa lūpas pavērās tām tik neierastajā smaidā.

— Es to izdzeršu, — viņš noteica čerkstošā balsī un viņam vajadzēja gan to darīt, jo šī mazā blašķīte maksāja pusi viņa mēnešalgas. Narkolīka ir brīnišķīgākais dzēriens, kādu vien pazīst cilvēce, un tas tiek iegūts minimālā daudzumā no ārkārtīgi skopa botāniskā avota uz mazas planētiņas pašā Galaktikas malā. Nomierinošs un valdzinošs, uzbudinošs un stimulējošs. Tajā bija viss, kas ikvienā citā dzērienā, plus vēl daudz kā cita, un bez jebkāda paģiru efekta.

Let-majors paņēma viņam piedāvāto glāzīti, pārlieca pār to sava deguna alu un nogaršoja.

— Nav slikts, — viņš ieteicās, un es pasmaidīju par viņa rupjo nenovērtēšanu, it kā tā būtu vispatiesākā uzslava, un stādījos priekšā ar savu kārtējo izdomāto vārdu. Viņš pārdomāja to un apjēdza, ka atbildei derētu nosaukt arī savējo.

— Let-majors Vasjka Huļa.

— Prieks iepazīties, ser. Vai nevarētu jums ieliet vēl, šīs glāzītes ir tik sīciņas.

Jau pavisam drīz pēc tam, kad mūsu laineris pārvarēja skaņas barjeru, es let-majoru biju gandrīz vai iemīlējis. Viņš bija pilnība, pabeigta pilnība, bez jebkādiem šaubu puniem vai nepārliecinātības rētām. Tieši tāpat, kā zirneklis ir ideāls zirneklis, vai sikspārnis-vampīrs — ideāls sikspārnis-vampīrs, viņš bija ideāls izdzimtenis.

Kad viņa garastāvoklis bija uzlabojies, bet mēle sākusi mežģīties, anekdotes kļuva daudz detalizētākas. Let-majors par šaušanu:

— Nekad nedari kļūdas, dzenoties pēc sīkām grupiņām, skaitīts tiek vienīgi kopējais bruto efekts. Turies pie plāna, iznīcinot ēkas un mašīnas, un beidz uzlidojumu. Otrajā uzlidojumā var droši iznīcināt arī ļaužu grupas, bet vienīgi lielās, izmantojot degbumbas. Šīs bumbas izplata un izšķaida uz visām pusēm uguni un nogalina visvairāk.

Let-majors par atpūtu:

— Mēs bijām tikai divi, un mums bija ducis pudeļu un cigarešu kaste — pietiekoši pāris dienām. Tā kā mēs sadabūjām trīs skuķus, vienu rezervei, vai saproti, katram gadījumam, aizvedām viņas…

Let-majors par citplanētiešiem:

— Lopi. Jūs nevarēsiet mani pārliecināt, ka mums ar viņiem jāsadarbojas. Ir taču acīm redzami, ka Klizanta ir visas saprātīgās dzīves pirmavots visumā un vienīgi civilizēta ietekme…

Bija vēl daudz tamlīdzīgu izteicienu, un es varēju tikai māt ar galvu. Es sajūsminājos. Kā jau teicu, pati pilnība. Un kas man lika taisni vai palēkties no prieka, tad tā bija informācija, ka viņš pēc sava atvaļinājuma ir tikko nozīmēts uz bāzi «Muļķība». Tā bija viņa pirmā vizīte uz milzīgo bāzi pēc daudziem dienesta gadiem kaujas flotē… Pats liktenis vadīja kauliņu krišanu.

Tas, ko man vajadzēja izdarīt tālāk, bija bīstami, risks ļoti liels, taču radusies izdevība bija pārāk laba. Manuprāt, jau pietiekami labi biju izzinājis klizantiešu sabiedrības dzīves sīkumus. Tagad pienāca laiks pārbaudīt, vai daudz esmu uzzinājis. Galu galā tā sabiedrības daļa, caur kuru es izlauzu ceļu, bija perifērija, nevis armija, bet patiesībā rēķināties vajadzēja vienīgi ar armijniekiem. Tie valdīja planētā pēc visiem parametriem un bija spējuši paplašināt savu kundzību arī uz citām planētām. Pretēji visiem loģikas un vēstures likumiem. Es iestājos armijā. Pierakstījos kosmiskajā armādā ar let-majora pakāpi. Kad kuģis nolaižoties sasvērās, es no domām pārgāju pie darbiem.

— Vasjka, vai tev tūdaļ pat vajag ierasties dienestā?

Stiprais dzēriens bija novedis mūs pie «tu». Viņš pakratīja galvu pinkainā "nē".

— Rīt.

— Brīnišķīgi. Tev gan nevajadzētu pavadīt pēdējo atvaļinājuma nakti virsnieku kazarmas vientuļajā gultā starp aukstiem palagiem. Iedomājies tik, cik lieliski varētu pavadīt šo laiku.

Es iedziļinājos iztēlojamos sīkumos, ko var darīt ar zīda palagiem gultā, kura nav vientuļa. Tika pieminēts arī labs ēdiens un dzeramais, taču tiem bija vairs tikai otršķirīga nozīme. Blašķe sasvērās vēl reizi, un viņš ar prieku pamāja, piekrizdams manam plānam.

Tikko mēs bijām piezemējušies un saņēmuši savu bagāžu, robo- taksometrs aizveda mūs uz «Dosan — Muļķ Strādnieku». Tā bija vis- planētas viesnīcu sistēmas vietējā filiāle, kas specializējās bezcilvēku servisā. Viss bija mehanizēts un kompjūterizēts. Cilvēki ieradās šajos hoteļos vienīgi tādēļ, lai pārbaudītu ierīces un iztukšotu naudas kastes. Tomēr labi saprotamu iemeslu dēļ es viņus nekad nebiju redzējis, lai gan itin bieži apstājos šāda veida iestādēs.

Reizreizēm es redzēju, kā iebrauca un izbrauca klienti, taču mēs izvairījāmies viens no otra kā spitālīgie. «Strādnieki» bija privātās dzīves saliņas visuredzošo acu okeānā. Tiem pastāvēja noteikti trūkumi, bet es jau biju iemanījies tikt ar tiem galā.

Kad es pietuvojos, ieejas durvis automātiski atvērās un, izlēcis no savas suņubūdas, lelle-robots nodziedāja:

— Jūs sveicina jau no atvēršanas dienas plaši pazīstamais «Dosan- Muļķ Strādnieks»! Esmu šeit, lai jums palīdzētu. Pavēliet, un es paņemšu jūsu bagāžu…

Tas tika nodziedāts skanīgā kontraltā pūšamā orķestra divsimt tauru pavadījumā — visu «Strādnieku» hoteļu standartizēts ieraksts. Es to ienīdu. Iespēru robotam — viņš bija pārāk pietuvojies mūsu kājām — un norādīju uz robotaksometru.

— Bagāža. Tur. Pieci priekšmeti. Atnest.

ledūcies, viņš aizbrauca un ielika taksometrā nepacietīgās spīles. Mēs iegājām hotelī.

— Vai tad mums nav četri priekšmeti? — pārdomās raucot kuplās uzacis, vaicāja Vasjka.

— Tev taisnība, es droši vien būšu kļūdījies skaitot.

Robots-nesējs panāca mūs un apdzina ar čemodāniem un no taksometra izlauztu sēdekli.

— Tagad mums to ir pieci.

— Labvakar… kungi, — noburkšķēja dežūrrobots ar nelielu pauzi pirms pēdējā vārda, kad viņš saskaitīja mūs un salīdzināja profilus savā atmiņas blokā. — Ar ko mēs varam jums pakalpot?

— Ar labāko numuru šai viesnīcā, — es atbildēju, ierakstot reģistrācijas žurnālā izdomātu vārdu un uzvārdu, kā arī izdomātu adresi, un sāku iebarot galda maksājumu spraugu ar banknotēm. Skaidra nauda — avansā, tie bija «Strādnieka» noteikumi, ar vienalga kādu pirms aizbraukšanas atdodamu bilanci. Robots — izsūtāmais zēns aizripinājās pa priekšu, rādot mums ceļu, un, piebraucis pie mūsu numura durvīm, fanfāru skaņu pavadībā atvēra tās, nu gluži kā otrajā debesbraukšanā.

— Ļoti mīļi, — es teicu, nospiežot uz robota krūtīm podziņu «dzeramnaudai» un automātiski noņemot no sava kredīta divus boginjē.

— Pasūti mums dzeramo un uzkožamos, — es piedāvāju let-ma- joram, norādot uz sienā iebūvēto vairogu — ēdienkarti. — Visu, ko vien iedomāsies apēst, un klāt vēl arī šo cepto gaļu un šampanieti.

Ideja viņam patika, un Vasjka sāka darbīgi spiest podziņas. Kamēr es izvietoju bagāžu. Pie delnas man bija piestiprināts «blakšu» detektors, kurš nekļūdīgi aizveda mani pie vienīgās optiskās — skaņas «blakts», tā atradās tajā pat vietā, kur visas pārējās līdz šim manis atrastās. Šīs viesnīcas patiesi bija standarta, un es prasmīgi noliku krēslu tās priekšā, kad atvēru savu čemodānu.

Piegādes durtiņas atvērās un no tām izslīdēja šampanietis un atdzesētas glāzes. Bet Vasjka vēl aizvien tik pasūtīja uz nebēdu, izvarojot podziņas un manu kredītu, kas sākumā dižojās ar lieliem cipariem, kuri tagad ātri tuvojās nullei. Es atvēru pudeli, izšaudams korķi sienā visai tuvu Vasjkam, lai pievērstu viņa uzmanību, un piepildīju glāzes.

— Iedzersim par kosmisko armādu! — es liku priekšā, padodams viņam glāzi un vienlaicīgi ieslidinādams tajā mazu zaļu tabletīti.

— Par kosmisko armādu! — atsaucās let-majors, iztukšodams glāzi un uzsākdams kādu šausmīgi šovinistisku dziesmu, kuru, kā es jau nojautu, nāksies iemācīties arī man, visu vienīgi par mirdzošām turbīnām, spīdošiem lielgabaliem, cēlajiem kareivjiem un degošām saulēm. Man tā bija līdz kaklam, vēl pirms viņš bija to uzsācis.

— Tu izskaties noguris, — es piezīmēju, — vai tad tev negribas gulēt?

— Gulēt… — viņš piekrita, badot ar degunu galdu.

— Es domāju, ka tev nenāks par ļaunu atlaisties gultā un mazliet nosnausties pirms pusdienām.

— Atlaisties… — glāze nokrita uz paklāja un viņš aiztenterēja pa istabu un izstiepās visā garumā tuvākajā gultā.

— Redzi, tu esi noguris. Aizmiedz, bet vēlāk es tevi pamodināšu.

Paklausīgs hipnonarkotikām, viņš aizvēra acis un tūlīt pat sāka

krākt. Ja arī kāds to «blaktī» dzirdēja, tad neievēroja neko aizdomīgu.

Pienāca pusdienas: to pietika, lai varētu pabarot veselu daļu — mana nauda Vasjkam neko nenozīmēja. Pirms ķerties pie darba, es nedaudz iestiprinājos.

Pirmām kārtām, protams, injekcija, kas spēlēja nervu lomu un padarīja nejūtīgu manu seju. Tikko tā iedarbojās, pacēlu krācošo let-ma- joru un pagriezu pret viņa seju galda lampu.

Tas nebūt nebija grūts darbs: mums bija apmēram vienāda kaulu struktūra un ķermeņa uzbūve, pie kam līdzībai nemaz nebija jābūt absolūtai. Vienīgi pietiekami tuvai, lai sakristu ar viņa fotogrāfiju cietuma nometnes apliecībā. Šīs fotogrāfijas kvalitāte bija tāda, kā uz attēliem, kuros cilvēka vietā parādās skūts pērtiķa purns.

Pati nopietnākā lieta visos aspektos bija zods un līdz Vasjkas izmēriem manu izaudzēja masveida plastiskās želejas injekcijas. Pēc tam es ķēros pie uzacīm. Līdz nepieciešamajai kondīcijai tās noveda uzacu loku plastiska izaudzēšana un melnas krāsas matiņu inplantē- šana. Kontaktlēcas deva viņa acu krāsu un gredzeni manās nāsīs iepleta tās līdz to tuneļveidīgajiem oriģināliem. Viss, kas bija atlicis — pārvest viņa pirkstu nospiedumus uz maniem cieši piegulošajiem un neredzamajiem pirkstu cimdiem.

Kamēr piemēroju labāko Vasjkas mundieri savam augumam, viņš, kā jau bija instruēts, piecēlās un mazliet ieēda atdzisušu zupu. Tūlīt pēc tam viņu atkal pārņēma miegs, bet šoreiz viņš aizlasījās prom uz citu pusi, dodamies uz istabu, kur viņa stenēšana un vaidi mani ne- tracināja.

Es iemaisīju sev tādu pastiprāku kokteili un devos gulēt. Rīt būs diena manā jaunajā veidolā. Es iestājos kosmiskajā armādā.

Ja nedaudz paveiksies, es atradīšu viņu brīnišķīgās armijas varenības būtības atslēgu.

8. nodala

— Man ļoti žēl, ser, bet jūs nevarat ienākt, — vārtu priekšā paziņoja sargkareivis. Paši vārti bija darināti no kniedēta tērauda un pamatīgi iebūvēti augstā, no vienas vietas ar dzeloņdrātīm apkarinātā akmens sienā.

— Ko nozīmē — nevaru ienākt? Man bija pavēlēts ierasties «Muļķībā», — es iebļāvos savā idiotiski armijnieciskajā stilā. — Bet tagad nospiediet pogu, vai kas jums tur atver vārtus.

— Es nevaru tos atslēgt, ser. Bāze ir izolēta no apkārtējās pasaules. Es esmu izlikts te no ārējās sardzes.

— Es gribu redzēt jūsu dežūrvirsnieku.

— Esmu šeit, — man virs auss atskanēja ledaina balss. — Kas tē par nekārtībām?

Atskatījies, ieraudzīju viņa leitnanta uzšuves, bet viņš — manu let- majora dubultkrustu, un es uzvarēju šajā strīdā. Viņš ieveda mani sardzes telpā, un tur bija daudz sazvanīšanās pa telefonu, līdz viņš neiedeva klausuli man, un es nepaskatījos sejā pulkvedim ar tēraudam līdzīgām acīm. Šo strīdu jau biju zaudējis.

— Bāze ir izolēta, let-major, — viņš teica.

— Man ir pavēle ierasties šurp, ser.

— Jums vajadzēja ierasties te vakar. Jūs nokavējāt no atvaļinājuma.

— Atvainojiet, ser, droši vien ir notikusi kļūda pierakstos. Mana pavēle vēsta: ierasties šodien. — Es pastiepu viņam pavēli un ieraudzīju, ka ierašanās datums tomēr bija vakarējais. Tas dzērājs Vasjka iegrūda mani nepatikšanās, kuras bija pelnījis pats. Pulkvedis pasmaidīja drūmu karaliskās kobras smaidu.

— Ja tā būtu bijusi kļūda pavēlē, let-major, tad, pats par sevi saprotams, nerastos nekādi sarežģījumi. Bet, ja reiz kļūda ir bijusi jūsu, leitnant, mēs zinām, kurš ir vainīgs. Ierodieties pie drošības ieejas.

Es pakarināju klausuli un sardzes leitnants, nelabi smīnot, izsniedza man leitnanta uzplečus. Atkabināju savus dubultkrustus un pieņēmu pazeminājumu dienesta pakāpē. Es cerēju, ka kosmiskajā armādā paaugstina tik pat ātri kā pazemina. Sardze nomaršēja kopā ar mani gar sienu pie slūžu tipa durvTm, un mani ielaida. Mani dokumenti tika izstudēti, pirkstu nospiedumi noņemti, un pēc dažām minūtēm es izgāju cauri pēdējiem vārtiem bāzē «Muļķība».

Tika izsaukta mašīna, ierindnieks paņēma manus čemodānus, mēs aizbraucām līdz virsnieku kazarmām, kur man ierādīja istabu. Un visu šo laiku es turēju acis plaši atvērtas. Ne jau tāpēc, ka te būtu kas īpašs, ko redzēt. Ja esi redzējis vienu bāzi, tad tu esi redzējis arī visas pārējās.

Ēkas, teltis, zēni formas tērpos, kas atkārtoja vienus un tos pašus lēcienus, smags, dārgi maksājošs bruņojums, viss krāsots vienmuļā krāsā, un tā tālāk. Tas, ko man vajadzēja noskaidrot, nebūs tik viegli atklājams.

Mani čemodāni tika samesti mazmazītiņā istabiņā, gods abpusēji atdots, kareivis aizgāja, un no blakus gultas atskanēja aizsmakusi balss:

— Vai tev gadījumā nav kaut kas dzerams, a?

Es ieskatījos uzmanīgāk un ieraudzīju, ka tas, ko es sākumā noturēju par saņurcītas veļas vīkšķi, tagad, šķiet, saturēja kaulainu indivīdu tumšās brillēs.

Šai runai patērētā enerģija droši vien izsmēla visus spēkus un viņš iestenējās, pievienodams vēl vienu izelpu jau tā ar alkohola izgarojumiem piesātinātajā atmosfērā.

— Gadījumā ir, — es atbildēju, atverot logu. — Mani sauc Vasjka. Tu dod priekšroku kādai īpašai markai?

— Ostrovs.

Es nespēju atcerēties nevienu dzērienu ar tādu nosaukumu, tātad tas, iespējams, bija mana sarunas biedra vārds.

Sadabūjis blašķīti ar visvarenāko dzērienu no manas kolekcijas, ielēju viņam puskrūzi.

Viņš satvēra to drebošām rokām un tukšoja, līdz viņa ķermeni sāka kratīt drebuļi. Dzēriens droši vien izdarīja ko labu, tādēļ, ka viņš piecēlās sēdus un pastiepa krūzi papildporcijai.

— Pēc divām dienām mūs «palaidīs no ķēdes», — viņš paziņoja, ostot dzērienu. — Vai tas patiesi nav šķīdinātājs, ko?

— Nē, tas vienkārši tā smaržo, lai apvestu ap stūri kara policiju. Kurp?

— Tik asi nejoko no rītiem. Tu taču zini, ka mēs nekad nezinām, kurai planētai dosim triecienu. Drošība! Vai arī tu dienē drošības spēkos?

Viņš aizdomīgi samiedza acis uz manu pusi. Vajadzēs sekot līdzi saviem jautājumiem, kamēr nebūšu uzzinājis vairāk. Es piespiedu sevi pasmaidīt un ielēju krūzi arī sev.

— Joks. Es pats arī nejūtos diez cik labi. No rīta es pamodos vēl kā let-majors.

— Bet tagad esi leitnants. Viegli nāca — viegli aizgāja.

— Nenāca nemaz tik viegli.

— Atvaino, figurāls izteiciens. Vienmēr esmu bijis leitnants, tāpēc nezinu, kā jūtas citi. Vai tu nevarētu vēl mazliet iepilināt šajā krūzē? Tad es spēšu saģērbties, un mēs varēsim aiziet uz klubu un iedzert pa īstam. Būs taču šausmīgi visas šīs prombūtnes nedēļas iztikt bez dzeramā.

Vēl viens fakts. Klizanta cīnījās, kaujās atsvaidzinoties ar ūdeni. Gribētu zināt, vai es to spētu? Iemalkojis no krūzes, atklāju, ka virspusē ir uzpeldējusi doma, kura nedeva man mieru jau vairākas minūtes, īstais Vasjka Huļa atrodas viesnīcā un tiks atrasts. Un es neko nevarēju darīt, jo atrados šajā izolētajā bāzē.

Šis tas no izdzertā nokļuva nerīklē, un es sāku klepot. Ostrovs uzsita man pa muguru.

— Manuprāt, tas patiesi ir šķīdinātājs, — viņš drūmi teica, kad biju beidzis klepot, un sāka ģērbties.

Kad mēs nonācām pie virsnieku kluba, biju visai tālu no laipna garastāvokļa, kurā Ostrovs, visticamākais vainoja manu neseno pazemināšanu. Ko lai dara? Liekas, paredzēta iedzeršana, vēl nebija pat dienas vidus, bet, lai izkļūtu no bāzes, vissaprātīgākais bija pagaidīt vakaru. Un uzņemt problēmas, kādas tās ir. Tieši tagad atrados lieliskā stāvoklī, lai uzņemtu alkoholu kopā ar grupu savu jauno biedru un vienlaicīgi vāktu informāciju. Tas galu galā bija iemesls, kādēļ es pirmām kārtām šeit arī atrados.

Pirms doties ceļā, es iebāzu kabatā tūbiņu ar pretalkoholiskajām tabletēm. Pa vienai ik pa divām stundām: tās rada nepārtrauktas grēmas, bet arī neitralizē lielāko daļu kuņģī nokļuvušā alkohola.

Es pamatīgi dzeršu un klausīšos, paliekot skaidrā. Kad mēs izgājām pa kliedzoši izkrāsotajām virsnieku kluba durvīm, es nemanāmi izvilku un noriju vienu tabletīti.

Tā visa bija diezgan nomācoša padarīšana, īpaši tādēļ, ka lēju dziru sev rīklē ar ātrumu, kādā vien spēju rīt, pērkot vienu glāzi pēc otras, bet nejūtot ne garšu, ne iedarbību vispār. Kad pienāca pusdienlaiks un slāpes pastiprinājās, klubā parādījās arī citi virsnieki, un drīz vien ap mani drūzmējās ducis citu pilotu. Visi dzēra labi un stāstīja maz ko interesantu.

— Dzeriet, dzeriet, — es, viņus iesildot, uzstāju. — Tur, kurp mēs dodamies, nauda nav vajadzīga.

Un pirku vēlreiz visiem pa apli.

Kā viegli var nojaust, daudz tika teikts par dažādu kuģu lidojumiem, un es atmiņas kartotēkā piefiksēju visas būtiskākās detaļas, tāpat daudzas atmiņas par iepriekšējām kampaņām.

— Es nāves cilpā un no 50000 iesēdināju bumbas, uzšāvos debesīs… — un tamlīdzīgi.

Vienīgais ievērības cienīgais fakts tajā visā bija ne ar ko neaptumšotā uzvaru sērija. Es zināju, ka Klizantas bruņotie spēki bija labi, taču, skatoties uz šiem dzērājiem, bija gandrīz neiespējami noticēt, ka tie ir tik labi. Taču tā noteikti bija — šie nebeidzamie lielīgie nostāsti par uzvarām un uzvarām, un ne par ko citu… Pēc kāda laika es arī sāku tam ticēt.

Šie zēni bija lieliski, bet kosmiskā armāda — neuzvarama. Tas viss bija pārāk nomācoši. Pievakarē sākotnējie gaiļi burtiski atkrita, lai gan viņu vietas pie galda aizpildījās pietiekami ātri. Kad kāds no viņiem noslīdēja uz grīdas, kalpotāji to maigi aiznesa prom. Es apjēdzu, ka esmu palicis pēdējais no sākotnējiem,/ tā kā neviens neievēros, ja es došos uz izeju šajā, noteikti tradicionālajā veidā.

Ļāvis acīm aizvērties, es dziļi ieslīgu krēslā, cerot, ka ar to pietiks, tā kā mani nemaz nevilināja perspektīva nokļūt uz stikla lauskām piemētātās grīdas.

Viņiem vajadzēja dažas minūtes, lai ievērotu, ka es vispār nefunkcionēju, bet gala rezultātā viņi tomēr pamanīja. Stingras rokas satvēra mani zem ceļgaliem un padusēm, un iznesa laukā.

Kad soļu dimdoņa attālinājās, es atvēru acis un aptvēru, ka atrodos krēslainā telpā ar nārām gar sienu. Netālu no manis atradās dzērāja miegā krācošā Ostrova mutes «o». Tāpat kā citi. Neviens neievēroja, kā es uzvilku cimdus, piegāju pie ārējām durvīm un izlaidu pats sevi. Bija gandrīz tumšs, vajadzēja atstāt nometni un man nebija ne mazākās sajēgas, kā to varētu izdarīt.

Vārti atkrita. Es pastaigājos gar sienu (īdz pirmajiem. Aizmūrēti un aizvērti, tērauds ar uzmanīgu sargkareivi, kurš pieskatīja, lai ar slēdzenēm neviens neblēņotos.

Devos tālāk. Gar sienu, apmēram ik pēc katriem simts soļiem, stāvēja sargkareivji un es pieņēmu, ka eksistē arī visai ievērojams skaits elektronisko ierīču. Tuvojoties vakaram, tika ieslēgti starmeši, kas apgaismoja kādu gabalu arī ārpusē. Starmešu gaismā spīguļoja dzeloņdrātis.

Jāatzīst, ka tas viss bija tādēļ, lai traucētu kādam tikt iekšā, bet tik pat labi tas darbojās arī pretējā virzienā.

Es devos tālāk, vēl aizvien cenšoties pārvarēt mani pārmākt draudošo melno depresiju. Izgāju cauri vidēja izmēra sektoram ar atmosfēras lidmašīnām, garām diviem skrejceļiem un dažiem angāriem ar tuvumā stāvošiem neveikliem reaktīvajiem transporta kuģiem. Vienu brīdi radās ideja nozagt kādu no tiem, bet, kur lai es piezemējos, nenokļūstot gūstā? Man šonakt vajadzēja būt pilsētā, bet nevis drasēt pa nezināmiem novadiem.

Aiz lidmašīnām atradās augsts metāla tīkls, kas atdalīja laukumu no kosmiskajiem kuģiem. Tur nokļūt varēja diezgan viegli — bet kāda no tā jēga? Tālumā es saskatīju to pašu augsto akmens sienu. Debesīs atskanēja dārdoņa, un atmirdzēja spožu gaismu pīķi.

Es pagriezos un, tumsas apslēpts, vēroju, kā deltaspārnu iznīcinātājs smagi uzsāka nosēšanos. Tas izskatps līdzīgs lidmašīnu tipam, kuras apšaudīja Podu. Kad tas piezemējās, iekaucās riepas, un sinhronas skaņas atskanēja arī no reaktīvajiem dzinējiem, bet es metos skriet, lai gan ideja manā galvā bija noformulējusies vēl tikai pa pusei.

Neprātīgi? Droši vien. Taču manā darbā — zagšanā un krāpšanā — ātri vien iemācīsies paļauties uz priekšnojautu un trenētiem refleksiem. Kamēr skrēju, visas detaļas nostājās savās vietās, un es ieraudzīju, ka tas ir «tas». Mīļš, ātrs, tīrs un bīstams. Tāds, kāds man patika. Izvilcis no kabatas viltus ūsas, es jožot tās pielipināju. Iznīcinātājs pagriezās un aizripināja uz kara bāzi, bet es rikšoju tam nopakaļ. Pilotu sagaidīt izbrauca mašīna, bet iznīcinātāju sāka aprūpēt mehāniķu brigāde. Viens no viņiem pielika kāpnītes, un, gluži kā aligatora žokļi, pavērās starmetis.

Kad pilots izlīda un devās pie mašīnas, es sāku skriet nedaudz ātrāk. Viņš tik tikko bija tajā ierāpies, kad es, klupdams krizdams, arī biju klāt, un atbildēju uz man atdoto godu. Tukls indivīds smagā vasaras uzkabē ar majora zelta pusmēnesi pie apkakles.

— Piedodiet, ser, — es izdvesu, — bet komandieris man pavēlēja pārliecināties, vai jums ir dokumenti.

— Par ko jūs te runājiet, velns parāvis? — viņš noburkšķēja, atgāzdamies sēdeklī. Viņš izskatījās noguris. Es ielīdu aizmugurējā sēdeklī.

— Tātad, jūs nezināt? Ak, dievs! Vadītāj, brauciet ātrāk, pēc iespējas ātrāk!

Vadītājs sāka braukt, tas galu galā bija viņa darbs, bet es izvilku no bikšu kabatas tūbiņu. Kad nozudām no mehāniķu brigādes redzesloka, pieliku to pie lūpām.

— Major… — es teicu, un viņš pagriezās un iekrekšķējās. Viņš atkal iekrekšķējās un pacēla roku pie vaigā iedūrušās mazas adatiņas, bet pēc tam sabruka uz priekšu. Noķēru viņu, pirms tas bija nokritis.

— Šoferi, apturi! Kaut kas noticis ar majoru.

Šoferis, cilvēks acīm redzami bez īpašas iztēles, ātri uzmeta acis saļimušajam majoram un nospieda bremzes.

Tikko bijām apstājušies, es atļāvu viņam saņemt otru narkoadatu, un šoferis atslēdzās, pievienodamies majoram sapņu valstībā. Noliku abus zemē un novilku virsniekam vasaras kombinezonu un ķiveri. Ar zināmām grūtībām man izdevās uzvilkt to virs sava personīgā formas tērpa, pēc tam sasprādzēju ķiveri un uzliku tumšas saulesbrilles. Tas viss neaizņēma vairāk kā minūti.

Atstāju pārīti vienu otra apkampienos un braucu atpakaļ pie lidmašīnas. Pagaidām viss gāja labi. Taču tā bija visvieglākā daļa. Es nospiedu bremzes un apstājos lidmašīnas stāvlaukumā.

— Steidzami, — es saucu, izlecot no automobiļa un pieskrienot pie kāpnēm. — Atkabiniet šo daiktu, lai es varu izlidot.

Mehāniķi vienīgi blenza manī, mutes ieplētuši, pat nemēģinot darīt kaut ko ar vadu un vadu mudžekli, kas savienoja lidmašīnu ar apkalpojošo sistēmu.

Tā vietā kāds seržants sāka darboties ar rāciju, izsaucot kādu, acīmredzot tādēļ, lai uzzinātu, ko ar mani darīt.

Uzskrēju pa kāpnītēm. Es ienīdu vecus, aizdomīgus seržantus, visu armijnieku centrālo asi. Tagad man nācās tērēt laiku vasaras kostīma atpogāšanai un kabatu sataustīšanai zem tā.

Dažas miega gāzes granātas vienā mirklī attīrīja laukumiņu no mehāniķiem. Daži priecīgi gulēja bez samaņas, bet citi tai pat laikā smējās līdz sajukumam. Seržants bailīgi bija palicis ārpus gāzes sniedzamības robežām un atkal ķērās pie rācijas.

Es izpētīju ierīces. Lūk! Mazs melns rokturītis ar uzrakstu «aizdedze». Kad uzsitu pa to, iekaucās un iedārdējās atdzīvojušies reaktīvie dzinēji.

Pa atvērto lūku man virs galvas aizšāvās reaktīvais šāviņš; lādoties, es pieliecos. Kustinot regulatoru, ieraudzīju, ka seržants stāv, pietupies uz viena ceļgala, un rūpīgi mērķē. Lidmašīna sāka palēnām kustēties.

Viņa lielgabals norībēja vēlreiz, un es sajutu vibrāciju, šāviņam ieurbjoties krēslā, kurš, visticamākais, bija klāts ar bruņām. Mana pirmā veiksme. Es nedaudz sagriezu lidmašīnas asti, lai tā pavērstos pret šāvēju. Tā starp mums atradās bruņas un es iedevu viņam purnā kārtīgu reaktīvo izdedžu strūklu. Lidmašīna noraustījās, iedrebējās un atkal devās uz priekšu, un es ieraudzīju, kā vējā plivinās pārrautais degvielas vads un izlaista dzīvības sulu. Šie idioti to nebija atvienojuši. Es nezināju, kur šajā ar mērītājiem pārblīvētajā vadības panelī atradās degvielas patēriņa rādītājs un pie tam pat nevēlējos uz to skatīties. Loģika man teica, ka gravitācija izsūknē asinis lēnāk, nekā tās sadzen bākā sūkņi, tomēr loģikai ar šo lietu nebija ne mazākā sakara. Man rādījās, kā reaktīvie dzinēji pamirst šeit, lauka vidū, kamēr ienaidnieka spēki savelkas visapkārt. Es sajutu, kā mans asinsspiediens trauc augšup gluži kā ātrgaitas lifts.

Mans mazais darbīgais draugs — seržants — noteikti vēl darbojās ar rāciju, jo, kad nogriezos uz pacelšanās skrejceļa, ieraudzīju vairākas kravas mašīnas dodoties turp, lai aizšķērsotu man ceļu, bet aizmugures plānā rēca kas aizdomīgi līdzīgs bruņmašīnai. Es nospiedu regulatoru līdz galam un pieliecos, atkal cenšoties izlasīt nosaukumus vadības pultī.

Tā, ko es tur meklēju, nebija! Toties ieraudzīju vēl vienu pogu rindu un sliktajā apgaismojumā ar grūtībām salasīju to nosaukumus. Tās ir īstās!

Pacēlis galvu, ieraudzīju, ka tūliņ pat ietriekšos pirmajā kravas mašīnā. No tās ārā leca kareivji un muka katrs uz savu pusi.

Manas kājas drudžaini spieda pedāļus, kamēr es taustījos pēc riteņu bremzēm, un ar visu spēku griezu stūri pa labi. Beidzot atradu bremzes un nospiedu labo, veicot šermuļus uzdzenošu pagriezienu.

Aptuveni pusmetrs apšuvuma no spārna gala tika norauts saskarsmē ar kravas mašīnas radiatoru.

Nozibsnīja oranža liesma, kad kāds atkal šāva, taču es pat nesapratu, kur šis lādiņš trāpīja. Pēc tam lidmašīna pagriezās, un es traucos atpakaļ. Šoreiz pilnā ātrumā.

Abās skrejceļa pusēs ņirbēja kara bāzes uguņi, aizvien ātrāk un ātrāk, bet es biju spiests ar vienu roku turēt stūri, tai pat laikā ar otru taustīties pēc uzkabes siksnas. Viena sprādze bija izgaisusi, un, jau esot pie paša skrejceļa gala, konstatēju, ka sēžu uz tās.

Piesprādzējos, saķēru stūri abām rokām un tai pat brīdī vairs ne^ atrados uz skrejceļa.

Kad pavilku stūres ratu uz sevi, lidmašīna vēl nebija sasniegusi pacelšanās ātrumu un neatrāvās no zemes.

Pēc tam drasēju pa izdangāto zemi, dodoties taisni uz akmens sienu, kuru biju pētījis visu šo vakaru.

Aizvien ātrāk un ātrāk, pretī drošai sadursmei.

9. nodaļa

Savlaicībai ir jābūt absolūti precīzai. Pārāk ātri vai pārāk vēlu — pilnīgi vienalga, abos gadījumos bojāeja sekotu nekavējoties. Kad lidmašīnas priekšā iezīmējās siena un varēju saskatīt bloku salaidumus, es nospriedu, ka nupat būs tas īstais brīdis un uzbliezu pa katapul- tēšanās pogu.

Bums! Turpmākais noritēja tik strauji, ka tam izsekot nevarēju. Tomēr nostrādāja! Caurspīdīga sieniņa aizcirtās manu acu priekšā, vēl aizvien līdz galam neaizvērtais starmetis aizlidoja kopā ar šāviena troksni, bet sēdeklis ieblieza man tik spēcīgi, ka mugurkauls saīsinājās divkārt. Gandrīz kā palēninātā kinolentē es uzlidoju gaisā un prom no lidmašīnas, vienu pretīgi garu sekundi redzot savā priekšā kailu akmens sienu. Bet pēc tam pārlidoju tai pāri, un skatam pavērās melnas debesis.

Manas lidojuma trajektorijas visaugstākajā punktā aizmugurē atkal atskanēja brīkšķis un, paceļot acis, ieraudzīju virs manis izpletušos kupolu. Pēc šī zobus drupinošā lidojuma sēdeklis atsitās pret zemi un apgriezās otrādi. Izpletņa kupols lēnām piezemējās un ietina mani savās mīkstajās krokās.

Ar dziļu nožēlu esmu spiests paziņot, ka tai brīdī nedarīju vispār neko. Notikumi risinājās pat straujāk, nekā biju plānojis. Un rezultāts, izrādījās vienkārši satriecošs.

Iepletis muti, es drudžaini riju gaisu, papurināju galvu un visbeidzot atradu sevī pietiekami daudz veselā saprāta, lai uzsistu pa avārijas pogu un nomestu siksnas. Pēc tam ar zemu noliektu galvu es izrausos no izpletņa apakšas.

Otrā ielas pusē, acis iepletuši, stāvēja vīrietis un sieviete. Nevienu citu nemanīja. Vienīgās aktivitātes pazīmes bija jūtamas, šķiet, no tumšās sienas otras puses. Debesis apgaismoja liesmas, vēlās dūmu mutuļi, es dzirdēju arī sprāgstošas munīcijas blīkšķus. Lieliski! — Jaunu rīku izmēģināšana! — es uzsaucu skatītājiem un pagriezies nozudu gar stūri. Tumšā kāpņu telpā novilku vasaras kombinezonu un uzmetu tam pa virsu arī ķiveri. Neatpazīstams un brīvs aizsoļoju uz viesnīcu «Strādnieks».

— Spīdoši izdomāts! — es sev teicu un paplikšķināju šim lieliskajam puisim pa plecu.

Tajā pašā mirklī apjēdzu, ka tagad atrodos ārpus bāzes un līdz rītausmai man jāatrod iespēja tur atgriezties. Taču ātri vien izmetu šīs draudīgās domas no galvas. Vispirms — pie pirmā uzdevuma. Man vajadzēja atbrīvoties no īstā Vasjkas Huļas, vēl pirms viņu atklās Drošības dienests. Man tas bija jāizdara, lai varētu uzņemties viņa lomu.

Kad ienācu istabā, viņš kustējās, grozoties pa gultu un purinot galvu no vienas puses uz otru. Hipnotiskais transs sāka atslābt, un let-majors cīnījās ar miegu. Nevarētu teikt, ka robots-uzkopējs palīdzētu, tas vienkārši slaucīja putekļus un tīrīja istabu, pie viena cenšoties arī uzklāt gultu ar visu Vasjku tajā. Es iespēru ar zābaku viņam pa pogu «atgriezties vēlāk» un pasūtīju pusdienas diviem.

Lai novērstu Vasjkas zemapziņu no visām rūpēm, es radīju spēcīgu iedvesmu, ka viņš divas dienas nodzīvojis bez ēdiena, un ka šīs ir vislabākās pusdienas, kādas vien viņš dabūjis savas dzīves laikā.

Ēdot let-majors čāpstināja, ķiķināja un sajūsmā urkšķēja, bet es savu porciju vienkārši bakstīju. Galu galā atgrūdu šķīvi un pasūtīju spēcīgu dzērienu cerībā, ka alkohols stimulēs vai sapresēs manas domas kaut kādā daudzmaz pieņemamā plānā.

Ko lai daru ar savu ceļabiedru, kurš laimīgi stūma mutē barību? Viņa eksistence rada pastāvīgus draudus manai, vieta uz šīs pasaules bija tikai vienam Vasjkam Huļam. Nogalināt viņu? To izdarīt būtu samērā viegli.

Sadalīt vannas istabā un iemest viņa ķermeņa daļas kopā ar asiņu galoniem viegli konstruējamā krāsnī, līdz manās rokās nebūs palikusi vienīgi saujiņa pelnu. Kārdinājums bija liels. Viņš savas īsās dzīves laikā, pats par sevi saprotams, ir nogalinājis pietiekami daudz cilvēku, lai to varētu nosaukt gandrīz par taisnu tiesu… Aukstasinīga slepkavība gan nav manā stilā. Nesākšu noliegt, esmu nogalinājis pašaizsardzības nolūkos, bet tomēr es vēl aizvien saglabāju lielu godbijību pret dzīvību visās tās izpausmes formās. Tagad, kad mēs zinām, ka debess tajā pusē atrodas tikai lielas debesis, ideja par aizkapa dzīvi pilnīgi un galīgi ir pārcēlusies uz vēsturisku romānu lappusēm kopā ar visām pārējām dīvainām un aizmirstām reliģijām.

Pēc elles un paradīzes izzušanas mēs sadūrāmies ar nepieciešamību radīt elli un paradīzi tieši uz vietas. Nu, ko, mēs esam nogājuši garu ceļu kopā ar zinātni, metatehnoloģiju un palīgdisciplīnām, dzīve uz civilizētajām planētām ir labāka, nekā jelkad bijusi tumšajos māņticības laikos.

Tomēr uzlabojumiem, šeit un tagad, līdzi atnāca arī skaidra atziņa, ka tas ir viss, kas mums ir. Katram no mums ir tikai šī īslaicīgā pieredze ar zinību spožo gaismu šajā visuma mūžības bezgalīgajā, tumšajā naktī, un mums jāciena visu pārējo eksistence, un pats nozieguma akts, kādu vien var iedomāties — ir viens no šo apzināto eksistenču pārtraukšanas veidiem.

Klizantieši domāja citādāk, tādēļ es, bāzdams viņiem sprunguļus spieķos, patiesi tīksminājos, bet tik un tā domāju citādāk. Tas nozīmēja, ka nevaru atrast vienkāršu izeju, novedot ar mērci nolieto Vasjku līdz viņu pašu veidojošām molekulām. Ja es to izdarītu, tad nebūtu ne par mata tiesu labāks kā viņi, un iekļūtu vecajā spēlītē par mērķus attaisnojošiem līdzekļiem, un sāktu slīdēt arvien zemāk. Nopūtos, iedzēru un manā apziņā atplaiksnījušais krāsns rasējums izgaisa.

Nu, bet, ko tad? Es varēju atbrīvoties no viņa arī citādāk, piekaļot kādā alā ar automātisku ēdiena padevēju blakus, ja vien man būtu ala un viss pārējais. Atkrīt. Ja man būtu laiks, varētu ar smagu darbu izmainīt viņa ārieni un iedvest viltus atmiņu, kas noturētos vismaz mēnešus sešus, un ietupināt cietumā vai darba vienībā, vai vēl ko tamlīdzīgu. Izņemot to, ka man nebija laika kaut kam tik sarežģītam.

Tas bija jāpabeidz līdz rītam — vai pat vēl agrāk, ja vien negribēju atmest ar roku visam jau padarītajam darbam viltus Vasjkas radīšanas un viņa personības pieņemšanas sakarā. Viņi droši vien tieši tagad nodarbojas ar sasaukšanos, tā ka man patiesi derētu ātrāk izdomāt kādu paņēmienu, lai nokļūtu atpakaļ «Muļķībā», nevis te uztraukties par savu cūcīgo ceļabiedru.

Es ievēroju, ka vēders viņam jau sāk uzpūsties un atslēdzu apetīti. Viņš atgāzās krēsla atzveltnē, nopūtās un ne bez iemesla atraugājās. Pie pretējās sienas atskanēja troksnis, atvērās kāds panelis un ieripi- nājās robots-uzkopējs.

— Vai es nedrīkstu pie jums sarīkot kārtīgu tīrīšanu? — viņš iedziedājās seksapīlā kontraltā.

Pateicu, ko viņš varētu darīt, tomēr robots nebija tā ierīkots, lai izpildītu šāda veida pavēles, un tikai klikšķināja un dūca, līdz es pavēlēju viņam ķerties pie sava darba. Drūmi vēroju kā tas rosās visapkārt un klāj gultu — un pēkšņi tumsā iezibsnījās pirmā idejas dzirk- stelīte.

Vasjka bija palicis «Strādniekā» veselu dienu bez jebkādām nepatikšanām. Cik ilgi tad varētu viņu šeit noturēt? Teorētiski jau mūžīgi, ja vien par numuru būs pietiekami samaksāts. Taču hipnozē viņu nevarēja noturēt ilgāk kā vienu, divas dienas, ja vien es iedvesmu nepastiprināšu. Bet varbūt var?

Pirms pieņemt gala lēmumu, man vajadzēja atrast viesnīcas vadības centru. Šī ideja tomēr var izrādīties pareiza.

Es atstāju Vasjku skatoties televizoru, pa kuru rādīja kosmisko operu, iedvesis, ka tas ir pats brīnišķīgākais, ko vien viņš jelkad redzējis, kas, pilnīgi iespējams, tā arī bija. Apkrāvies ar ierīcēm un instrumentiem, es devos paklaiņot. Aiz numuriem vajadzēja atrasties robotu dienesta kāpnēm, neapšaubāmi, mazāk tumšām un putekļainām. Tas nu ir mans pēdējais ierocis. Lai kā būtu mehanizēta viesnīca, to tomēr būvējuši cilvēki un vajadzības gadījumā viņi varēja šo iestādi arī remontēt.

Nedaudz paklīdis pa apakšējiem gaiteņiem netālu no ieejas, es atklāju slēptas durvis ar nomaskētu slēdzeni. Tai bija visas maskējošās pazīmes, lai uzturētu pasaciņu par viesnīcas simtprocentīgo pašapkalpošanu.

Pagāja ilgs laiks, līdz pārliecinājos par «blakšu» trūkumu, un daudzkārt īsāks sprīdis, lai atvērtu pašu slēdzeni. Tā bija vienkārši anekdote. Kad iešmaucu pa durvīm un aizvēru tās aiz sevis, redzeslokā nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Jutos kā tarakāns radioaparātā. No visām pusēm uz āru spiedās un rēgojās elektroniskie bloki, kabeļi un vadi vijās gredzenos, un kā elektrospageti nokarājās lejup. Kompjūteros dūca un klakšķināja spoles ar lentām. Releji atvienojās, savienojās, zobratu pārnesumi izdvesa spalgas skaņas. Te bija ļoti darbīga vieta.

Veicu garum garu ceļu cauri šai putrai, studējot paskaidrojošos uzrakstus un kāpjot pāri lādītēm, kurās atpūtās no dežūras brīvie roboti, līdz atradu to, ko varētu nosaukt par vadības centru.

Pults priekšā stāvēja cilvēka ķermenim paredzēts sēdeklis, un es atkritu tajā. Pēc tam ķēros pie darba. Ceļojot cauri šiem mehāniski elektriskajiem džungļiem, paguvu apdomāt savu plānu un zināju, kas tagad jādara.

Vispirms elektroniskās "blaktis» Vasjkas numurā. Es negribēju, lai viņu novērotu vai noklausītos. Noklausīšanās ķēdes atrast bija diezgan viegli, eksistēja pat monitora ekrāns, ar kuru varēja savienot ikvienu

no tām.

Es to izmēģināju — «blaktis» acīmredzot atradās visos numuros, un tur notika šādas tādas interesantas lietiņas, taču es nekad neesmu īpaši aizrāvies ar nolūrēšanu, uzskatot par vērtīgāku personīgo piedalīšanos, un turklāt es biju precēts cilvēks.

Bet. laiks skrēja ātri. Visas noklausīšanās ķēdes sagājās un izzuda kabelī, kurš caururba sienu un veda uz vietējo policijas iecirkni vai kādu citu valsts iestādi, kas man arī deva ideju. Vairs nebija laika ielikt lentu un skaņas celiņu, kas varētu sūknēt noklausīšanās tīklā viltus informāciju, tā kā nācās vien improvizēt. To izdarīt bija itin viegli. No V^ikas numura nākošajam noklausīšanās tīkla signālam pieslēdzu V 'iiminu numuru.

Spriežot pēc tā, kā te viss ierīkots, bija acīm redzami, ka «blaktis» vienlaicīgi varēja novērot tikai vienu numuru. Šāda iekārtojuma sistēma taisīta vienīgi celtniekiem zināmu iemeslu dēļ.

Eksistēja tikai viena iespēja no desmit tūkstošiem ievērot, ka pilnīgi vienāds signāls nāk no divām istabām. Un šī niecīgā iespējamība mani pilnībā apmierināja.

Katrā gadījumā, vairāk nekā puse no numuriem bija tukši, kas vēl vairāk uzlaboja šo attiecību.

Tagad Vasjka nevarēja ne redzēt, nedz arī dzirdēt. Par numuru un ar to saistīto prieku ir samaksāts, bet, pirms doties prom, es atstāšu pietiekamu naudas daudzumu (visa zagta), lai izvilktu, ja ievajagas, arī visu gadu.

Tagad ir jāizstrādā plāns, kā noturēt Vasjku uz doto laika sprīdi viesnīcā, un es ar savu prātu un neizsīkstošo fantāziju jau biju to izgudrojis. Skaļruņa ķēdei bija pieslēgts magnetofons, taimers, un tas viss droši noslēpts visapkārt esošās elektronikas mudžeklī. Es ieprogrammēju magnetofonu, uzstādīju taimeri un ieslēdzu to, bet pēc tam metos uz numuru paklausīties un apskatīties, kā mans izgudrojums strādās.

Vasjka vēl arvien sēdēja, ar acīm pielipis televizora ekrānam, viņš smagi pūta, kad kosmiskie kuģi saķērās iznīcināšanas drudzī. Šņāca blastolielgabali un ārdījās mežonīgi enerģijas virpuļi, un tam visam cauri izspraucās mana ierakstītā balss:

— Bet tagad klausies, Vasjka. Tev bija grūta diena, un tu gribi gulēt. Tu žāvājies. Tagad tu izslēgsi gaismu un dosies uz blakus istabu, jo rīt būs jauna diena.

Tie bija lieli meli. Jo rīt nebūs jauna diena, vismaz priekš Vasjkas. Atkal atkārtosies viss tas pats no sākuma. Viņš tiks ieaijāts dziļā miegā un vēl dziļākā transā, manas mierinošās balss iespaidots. Un kamēr tajā atradīsies, viņam paskaidros, ka šī diena ir jāaizmirst, tā, lai Vasjka varētu pamosties savas pēdējās atvaļinājuma dienas rītā pirms ierašanās dienestā. Pēc vakardienas svētkiem pamostoties viegli paģirains, viņš tā dēļ nesāks sevi ar ko citu apgrūtināt. Vienkāreši gulēs viesnīcas numurā, nedaudz lasīs, nedaudz pasnaudīs, skatīsies televizoru, un dosies pie miera tā paagrāk. Viņš to baudīs. Un tā turpināsies tik ilgi, līdz netiks izjaukta programma.

Šis bija brīnišķīgs plāns, un maksimāli aizsargāts arī pret muļķīgām nejaušībām. Es iebaroju pusi savu likvida fondu maksas hopperā, un indikatora bilance uzlēca līdz milzīgai summai.

Lēni un laimīgi es izslīdēju no sava bijušā numura un piekarināju pie durvīm plāksnīti «Netraucēt!».

Bet pēc tam iegrimu depresijā, atkal ieslēdzu gaismu un palūkojos apkārt, meklēdams pudeli, kas bija apveltījusi mani ar tik intensīvu iedvesmu. Vasjka par tām lieliski rūpējās.

Kā lai es tagad nokļūstu bāzē ar tās trīskārt pastiprināto apsardzi?

Tikpat liela, kā savos patiesajos apmēros manās smadzenēs at- plaiksnīja augstā akmens siena. Es radītu lielu troksni, mēģinādams tai pārkļūt, un saceltu kājās visus. Būtu jau ļoti jauki, ka varētu atgriezties bez citu ziņas, varbūt parokoties zem tās. Tomēr par rakšanu nevarēja būt nekādas runas, tam vajadzēja būt kaut kam tādam, kas izdarāms dažu stundu laikā.

Aizdzīt lidmašīnu, pārlidot pāri un nolekt ar izpletni? Un tikt nošautam, vēl pirms kājas skar zemi. Lai iekļūtu vai izkļūtu ārā no bāzes, nevarēja būt sliktāka laika kā patlaban.

Sargkareivji būs divkārt uzmanīgi, bet visa bāze tā vien mudžēs no zaldātiem. Un tas, protams, deva man ierosmi turpmākai darbībai. Pavērst viņu spēkus pret šiem pašiem, izmantot viņu lielo skaitu, lai veiktu triecienu — gigantisku apjomu džudo paņēmienu. Bet kā?

Cik pareizi tika formulēta problēma, tikpat ātri klāt bija atbilde. Es savācu bruņojumu, tas bija visai apjomīgs. Pēc tam ieliku to lielā čemodānā un apgādāju ar pašiznīcināšanās aparatūru.

Būs vajadzīga personība, nekas sarežģīts, vienkārši, lai noslēptu manu reālo — piesavināto personību. Ak, līdz kādiem apmāna līmeņiem gan man vajag aizkļūt!

Pie kakla aizpogātais mētelis apslēpa manu formas tērpu, laiviņa atradās kabatā, to nomainīja platmale, bet vecā, labā, sirmā bārda uzlika manai sejai anonimitātes uzpurni. Es biju gatavs. Smagi nopūties, izdzēru pēdējo pilīti un izšmaucu no numura, aizslēgdams durvis un iebāzdams atslēgu kabatā.

Ejot gar atkritumu lūku, es iemetu to tur, un acumirklīgas iznīcināšanas uzliesmojums man norādīja tās ceļu. Aizgāju pienācīgā attālumā no hoteļa, apturēju robotaksometru un iestūķēju tajā savu čemodānu.

— Bāze «Muļķība», galvenā ieeja, — es pavēlēju, un mēs devāmies uz priekšu.

Neprāts? Iespējams, tomēr tas bija vienīgais līdzeklis.

Nevarētu teikt, ka pa muguru man neskraidīja skudriņas, cenzdamās izkļūt ārpusē. To arī varēja sagaidīt, kad mēs braucām pa galveno ielu starmešu apgaismoti, tuvodamies aizdomīgam, līdz zobiem bruņotam sargkareivim, kas maigā tvērienā bija saņēmis savu ieroci. Rītausma jau skāra debess maliņu.

— Bāze ir slēgta! — sauca leitnants, atraudams taksometra durvis. — Ko jūs šeit darāt?

Bāze? — es izdvesu drebošā balsī, visai slikti imitēdams vecišķu falsetu. — Vai tad tas nav Burkānu Sulas Centrs dabiskajai veselībai? Tas taksometrs ir mani atvedis nepareizi… Oficiozais leitnants nospraustajās un aizgriezās, bet es starp viņa līkajām kājām ieripināju pārīti granātu. Un tām pa pēdām aizlidināju vēl kādas piecas. Kad pirmās uzsprāga, uzmaucu pāri savai cepurei gāzmasku, pielicis sejai bārdu un visu tamlīdzīgo.

Oho, situācija tūdaļ pat kļuva darbīga. Granātas bija lielisks apziņu aptumšojošās, dūmu un smieklu gāzes kokteilis.

Apžilbušie, klepojošie kareivji smejoties, lamājoties klupa un krita, atskanēja vairāki šāvieni. Es lauzos cauri viņu izirušajām rindām, pa ceļam sēdams vēl lielāku paniku. Aizkļuvis līdz galvenajiem vārtiem, noliku zemē savu čemodānu un atvēru to. Komulatīvie spridzekļi saturēja līmi, kas pielipa pie vārtu tērauda, tiklīdz biju paguvis tos pielikt noteiktai vietai.

Reaktīvais lādiņš izsprāga pret vārtiem un šķembas saplēsa manu mēteli. Es sabruku zemē, izrāvu divas dūmu granātas un metu sev pār plecu. Tieši tad, kad sāka celties dūmu mutuļi, uz īsu mirkli ieraudzīju tuvojošos kareivju vadu, kuri vēl aizvien atradās ārpus sagā- zētā rajona un skrienot šāva.

Vēl divas aptumšojošās gāzes granātas stipri palīdzēja. Būdams tādā pat tumsā kā visi pārējie, es sataustīju kapsulas un savienoju tās ar radiovadību.

Laiks gāja pārāk ātri. Tagad viņi ir sacēluši trauksmi arī aiz vārtiem un gaidīs mani. Es biju aizgājis pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. Atkal taustoties pa tumsu, aizvēru čemodānu, saķēru to abās rokās, uzmanīgi aizlavījos gar sienu un nospiedu raidītāja pogu. Aizmugurē atskanēja sprādziens un tērauda žvadzoņa. Cerēju, ka vārtos būs izspridzināts caurums.

Laužoties cauri šim haosam un visapkārt esošajai tumsai, klupdams krizdams atgriezos pie vārtiem.

10. nodaļa

Caurums tur bija gan. Nav ko piebilst, labs caurums, kam no otras puses spīdēja gaisma. Dūmu mutuļi sāka velties iekšā bāzes teritorijā. Tāpat tur bija arī kareivji, spriežot pēc šaujamo ieroču raidīto ložu trokšņa, kuras taranēja vārtus, pa retam trāpīdamas arī caurumā. Aizmugurē atskanēja vaimanas, acīmredzot kādam arī trāpīja. Tie muļķi šāva viens uz otru, palīdzot izplatīt manis sēto paniku.

Turoties tālāk no uguns līnijas, kura izveidojās abpus vārtiem, es iemetu caurumā granātu, pēc tam vēl vienu, un vēl, un vēl… Kad dūmi šeit bija izklīduši, bet tur sasnieguši maksimālu biezumu, es līdu cauri pats, cik vien spēdams ātri un saliecies pēc iespējas zemāk. Tas patiesi skanēja teicami. Gaudoja sirēnas, kliedza kareivji, rēja ieroči

— galējā jucekļa troksnis. Es aizsviedu dažas granātas vēdekļveidīgi, metot pēc iespējas tālāk, lai palielinātu ietekmes rajonu, un metu tik ilgi, līdz bija palicis vairs tikai kāds pusducis. Tās sabāzu mēteļa kabatās, pietaupīju iespējamai ārkārtējai vajadzībai, kura droši vien radīsies.

Čemodāna likvidēšanas mīnai, kuru es ieslēdzu, bija piecu sekunžu aizture, aizmetis čemodānu, metos uz pretējo pusi. Žagos gar sienu

— manu vienīgo orientieri šajā tumsā — uz sardzes mājiņu, kuru biju ievērojis, kad pirmo reizi pētīju vārtus. Tur atradās automobiļu perēklis. Visu laiku skaitīju lūgšanas, lai tur būtu palikusi vēl vismaz viena.

Dūmi sāka izklīst, es aizmetu vēl divas granātas. Tumsā izdzirdēju iedarbināta dzinēja rūkšanu. Aizmirsis par piesardzību, metos skriet. Kāds manī ietriecās un smagi nokrita, tomēr es noturējos kājās un tenteriski jozu tik tālāk. Pēc tam paklupu pret trotuāra malu un nokritu, pazaudēdams cepuri. Motors ierūcās skaļāk, bet tad, tieši pašā dūmu mākoņa malā ieraudzīju zemu furgonu.

Tas griezās, gatavs braukt prom pa ceļu, un es, cik vien spēdams tālu aizlidināju divas no četrām atlikušajām granātām. Kad mašīnas priekšā izauga sēņveidīgi mākoņi, vadītājs piebremzēja. Tai mirklī es jau atrados pie durvīm un atrāvu tās vaļā.

Viņš bija baltā pavāra virsvalkā, ar pavārcepuri un visu pārējo. Kad viņš mēģināja atstāt mašīnu, izstiepu roku un pievilku viņu sev klāt, dodot ašu sitienu ar labo kāju pa atkārušos žokli. Pēc tam pārsēdos vadītāja vietā un pārslēdzu to lietiņu uz pirmo ātrumu, un rāvu mašīnas masu pēc iespējas ātrāk uz priekšu, ļaujot durvīm pēkšņā paātrinājumā aizcirsties pašām. Izraujoties no dūmiem, es ieraudzīju, ka ir jau kļuvis gaišs. Lieliski nostrādāts, apsveicu pats sevi, bet pēc tam samazināju ātrumu, lai nepievērstu kāda uzmanību. Pa ielu man pretī skrēja jauni karavīri un, ieniris kabīnē pēc iespējas zemāk, es sāku plēst nost sirmo bārdu. Tagad ir pats īstākais laiks atkal atgriezties Vasjkas lomā.

Pēkšņi manu galvu aptvēra mežonīgas sāpes, un, sāpēs iekliegdamies, nokritu, paraudams uz savu pusi stūri. Furgons aiznesās tieši kareivju bariņā, kuri aši metās katrs uz savu pusi. Kaut kas pazibēja man aizmugurē, es sasvēros uz sāniem tā, ka otrs sitiens trāpīja man pa plecu un cauri drēbēm bija tikko sajūtams. No furgona aizmugures pašāvās baltā tērpta roka, kura žņaudza smagu katliņu. Es sparīgi pagriezu stūri sānis, un roka pazuda no redzesloka, kad tās īpašnieks nokrita. Steigā biju piemirsis, ka furgonā varētu atrasties arī citi.

Tieši pretī furgonam pie sienas bija pieplacis pārbiedēts virsnieks. Es atkal pagriezu stūri, lai viņu nenotriektu. Kamēr furgons nesās garām, mēs labi apskatījām viens otru. Mana gāzmaska un bārda noteikti atstās iespaidu, un viņš nekavējoties paziņos to pa savu rāciju. Laika vairs nebija nemaz. Atkal parādījās roka ar katliņu, es iegāzu ar delnu pa šo roku un ieguvu katliņu. Tikko mans furgons atkal nogriezās gar stūri, metu katliņu kopā ar granātu atpakaļ tā īpašniekam, un vismaz uz laiku piespiedu apklust šo nepatikšanu avotu. Izlīdzinājis furgona gaitu, uzmanīgi aptaustīju punu uz galvas un ievēroju pāris bruņmašīnas, kas parādījās ceļa galā un nogriezās manā virzienā. Garām zibēja ēkas, es nobremzēju un iegriezos nākošajā šķērsieliņā. Furgons sāka vairāk traucēt nekā palīdzēt, un man nācās no tā atbrīvoties.

Bet, ko tālāk? Negribējās, lai mani ierauga tik tālu no istabas — tas tūlīt radīs aizdomas, jo virsnieku kazarmas atradās pavisam pretējā pusē. Pārāk tālu nebija «Virsnieku klubs». Vai man izdosies tur nokļūt? Vai bija iespējams, ka līdz nesamaņai piedzērušies virsnieki pēc vakardienas jautrās iedzeršanas vēl arvien gulēja nārās, kur es tos aizejot atstāju? Tā bija pārāk laba izdevība, lai palaistu garām. Ja man laimēsies atgriezties savā nārā, tad, protams, būšu ārpus jebkādām aizdomām.

Tas bija pietiekami tuvu. Bija man pretī traucošās mašīnas un, neapšaubāmi, vēl vairāk to bija aizmugurē, taču itin neviena dotajā momentā neatradās pa rokai. Iedams vilku nost savu maskarādes tērpu: mētelis, gāzmaska un bārda iezīmēja manis veikto ceļu.

Es iebāzu atlikušo granātu kabatā, uzmaucu laiviņu, iztaisnoju to pēc armijas modes, un ierindas solī nogriezos ap stūri. No kazarmas izbira kareivju nodaļa un kārtojās ierindā, taču pilnībā ignorēja mani — tikai vēl viens mundieris starp tūkstošiem citu.

Virsnieku klubs vairs nebija tālu. Vēl ap diviem stūriem, un, lūk, tas arī klāt. Priekšistaba bija aizslēgta, taču es zināju, ka ieeja istabā ar nārām būs vaļā. Mirklī, kad gatavojos nogriesties gar stūri, izdzirdēju divu kareivju sarunu un aizkavējos.

— Tas ir viss?

— Palikuši vairs tikai daži, ser. Pāris tādu, kurus grūti pamodināt. Un viens, kurš nevēlas līst nost no nārām.

— Es ar viņiem parunāšu.

Uzmanīgi paglūnēju gar stūri, bet pēc tam atrāvos atpakaļ.

Biju ieradies pārāk vēlu. Tieši šai brīdī virsnieks devās iekšā istabā, bet visapkārt mudžēja milzums zaldātu, kuri veda paģirainos virsniekus uz furgonu. Viens no virsniekiem sēdēja zemē, turēdams rokās galvu un ignorēdams kareivjus, kuri centās viņu ievilināt transporta līdzeklī. Vēl viens savu paģiraino pauri dauzīja pret sienu.

Domā ātrāk, di Grīz, laiks iet. Pasvārstīju plaukstā pēdējo granātu un piespiedu aktivatoru. Ja es spēšu pievienoties šai dzērāju kompānijai, tad būšu drošībā, tas bija riska vērts. Es pagriezos ap stūri, turot roku aiz muguras, un neviens neskatījās manā virzienā. Ar ātru rokas vēzienu metu granātu pēc iespējas tālāk aiz furgona.

Uzsprāga jau nu tā mīļi — dobjš troksnis — bums! Tūlīt pat uzvirmoja dūmu mākoņi un atskanēja kareivju kliedzieni. Un visi paskatījās tajā virzienā. Astoņi ātri soļi nogādāja mani aiz viņu mugurām pie sēdošā virsnieka, kurš kaut ko nelaimīgi murmināja, ignorējot visu visapkārt. Es pieliecos, līdzjūtīgi piekrītot viņa grūti saprotamajām žēlabām, un palīdzēju piecelties kājās.

Pēc tam palīgā nāca zaldāti, pieturot arī mani pašu, jo šķiet, ne visai stingri turējos kājās. Viņi veda mūs uz gaidošo furgonu. Es paklupu un tik tikko nenokritu, bet viņi uztvēra mani un pieturēja. Tagad bija veikti priekšdarbi tam, ko vēl vajadzēja izdarīt.

Furgonā bijušais pavārs pastāstīs, ka viņš iesitis spiegam pa galvu. Tādējādi parādīsies pavēle meklēt brūci galvā — aptuveni tādu kā manējā. Es nevaru atbrīvoties no puna galvaskausā, taču varu to nomaskēt. Tas būs sāpīgi, tomēr nepieciešami.

Kareivji palīdzēja man uzkāpt pa trepēm. Tiklīdz viņi palaida mani vaļā, es aizkāpu garām nākošajam pakāpienam un iebruku atpakaļ starp tām, atsizdamies ar galvu pret zemi.

Atsitos es spēcīgāk, nekā biju plānojis, un uz mirkli droši vien atslēdzos. Kad atjēdzos, sēdēju ar asinīm noplūdušu seju. To gan es nebiju ieplānojis, tomēr tas piedeva maskēšanai īstu šiku. Šurp skrēja kareivis ar aptieciņu rokā.

Mani apsaitēja un nomierināja, un šoreiz palīdzēja ielīst furgonā līdz galam; jutos es drausmīgi, kas bija lieliski. Velkot kājas, aiztaustījos uz tālāko stūri, pēc iespējas projām no ieejas, kur man uzsauca kāda aizsmakusi balss:

— Vasjka… — to nomainīja spējš klepus.

Mans pārinieks Ostrovs bija klāt kā saukts, un izskatījās visai no- šņurcis un nelaimīgs.

— Ko iedzert nav? — viņš jautāja. Tas noteikti bija rituāls rīta sveiciens.

Mūsu brauciena laikā izteicu viņam savu līdzjūtību sakarā ar dzēriena trūkumu.

Kad atskurbtuvi uz riteņiem sāka izkraut, atskanēja apvainoti brēcieni, un virsnieki pieskatīja, lai dzērāji neatgrieztos vis savās istabās, bet tiktu nogādāti pie vienas no administratīvajām ēkām. Es žēlojos kopā ar pārējiem.

Biju gaidījis kaut ko tamlīdzīgu. Kāds bēga no bāzes, bet kāds tajā iekļuva. Vajag saskaitīt visas galvas, līdz nebūs atrasta iztrūkstošā vai liekā. Mūs. klūpošus pie katra soļa, aizveda uz uzgaidāmajām telpām un sāka pa vienam izsaukt uz sarunu ar nogurušu ierēdņu pulciņu. Kamēr mēs gaidījām, radās dzīva kustība uz ateju turp un atpakaļ, arī es iestājos rindā. Galvenokārt tāpēc, lai, mazgājot rokas, varētu atstāt uz pirkstu galiem mazliet ziepju, un pēc tam iesmērēt acīs. Tās dedzināja kā skābe, taču es atļāvu viņām kādu brīdi mani pamocīt. No spoguļa manī vērās divas degošas acis, gluži kā ogļu pāris. Lieliski.

Rindā es atradu ierēdni, parādīju savu apliecību un ļāvu pārbaudīt savu vārdu pēc dežūru saraksta. Tāpat kā pārējie, arī es ļoti cerēju, ka mums drīz atļaus iet projām. Daudzi no mums likās nosnausties tieši uz soliņa, un es viņiem pievienojos. Nakts bija saspringta. Kāda gan maskēšanās spiegam var būt vēl labāka par gulēšanu ienaidnieka nometnes sirdī?!

Klusums iestājās tik pēkšņi, ka pamodināja mani gluži kā grūdiens. Es snauduļoju, klausoties savu bēdubrāļu — virsnieku vaidos un žēlabās, nepārtrauktajā kareivju zābaku dunoņā, kantora ierīču darbīgajā dūkšanā. Visas šīs skaņas pēkšņi nomainīja nāves klusums. Cauri šim klusumam atskanēja sākumā attāls, bet pēc tam arvien pieaugošs soļu troksnis — viena vienīga kāju pāra radīts, lēns un nosvērts. Tas pienāca pie manis un devās tālāk, bet es turēju acis aizvērtas un piespiedu sevi elpot mierīgi. Kad soļu troksnis bija pilnībā izgaisis, mazliet pavēru acis.

Es nobrīnījos par klusumu, viss, ko ieraudzīju — mundieris, nedaudz sakumpuša cilvēka mugurā; formas tērps bija no mīksta, neie- spaidīga bāli pelēka auduma; arī laiviņa no tā paša materiāla. Nespēju atcerēties, ka būtu šādu mundieri redzējis jau agrāk, un minēju, kādēļ tas bija atstājis tādu iespaidu. Žāvājoties es piecēlos sēdus un pakasīju apsaitēto galvu, vērojot, kā cilvēks sasniedza telpas pretējo stūri un pagriezās ar seju pret mums.

No priekšas viņš neizskatījās vairāk iespaidīgs kā no muguras. Galvvidū nedaudz pareti smilšu krāsas mati, augošs tauku slānis un dubultzods, gludi skūta, prātā nepaliekoša seja. Un tomēr, kad viņš ierunājās veca skolmeistara tonī, visi klātesošie virsnieki saglabāja nāves klusumu.

Virsnieki, daži no jums, tas ir, tie, kuri bija pietiekami skaidrā, varēja dzirdēt sprādzienu un redzēt pa ceļam šurp dūmu mākoni. Šo sprādzienu izraisīja kara bāzē iekļuvusi un vēl aizvien mūsu vidū atrodošās neatpazīta persona. Mēs par viņu neko nezinām, taču liekas, ka tas ir citplanētas spiegs.

Kā jau varēja gaidīt, teiktais izraisīja pārsteiguma pilnus izsaucienus un rūkoņu, un, pirms turpināt, pelēkais cilvēks kādu minūti nogaidīja.

— Mēs veicam intensīvus šī spiega meklējumus. Tā kā jūs, kungi, atradāties tiešā notikuma vietas tuvumā, esmu nolēmis aprunāties ar jums pa vienam, lai noskaidrotu, ko jūs varētu zināt. Tāpat es varu arī atklāt… kurš no jums ir šis pazudušais spiegs.

Šī pēdējā bulta izraisīja vienīgi satriektu klusēšanu. Tagad, kad bija mūs visus novedis nospiestā stāvoklī, ļoti piemērotā nopratināšanas krustugunīm, pelēkais cilvēks sāka pa vienam izsaukt virsniekus. Es jutos divkārt pateicīgs savai nojautai, kas lika man nokrist ar galvu pret zemi.

Tā nebija nejaušība, ka mani izsauca trešo. Uz kāda pamata? Vispārēja līdzība ar citplanētu spiega Pasa Ratunkova ķermeņa uzbūvi? Saite? Kaut kāds pamats aizdomām acīmredzot eksistēja. Es vilkos uz priekšu, knapi kustinot kājas, gluži tāpat kā citi pirms manis. Atdevu godu, un viņš norādīja uz krēslu blakus rakstāmgaldam.

— Kādēļ gan jums nepaturēt šo te, kamēr mēs aprunājamies? — viņš saprātīgi noteica, iedodot man melu detektora mērierīces sudraboto olu.

īstais Vasjka to nepazītu, un es arī to nepazinu. Vienkārši paskatījos ar vieglu interesi — it kā nezinātu, ka šī lietiņa parāda vitāli svarīgu informāciju par melu detektora priekšā sēdošo, un sažņaudzu to rokās. Manas domas nebūt nebija tik mierīgas.

Esmu iekritis! Viņš mani ir atmaskojis! Viņš zin, kas esmu, un vienkārši spēlējas. Pelēkais vīrs dziļi ieskatījās manās asiņu pielietajās acīs, un es ievēroju, ka viņa mute riebumā nedaudz saviebās.

— Jums bija jautra naksniņa, leitnant Huļa? — viņš vaicāja, skatoties papīra lapā un uz melu detektora rādītājiem.

— Jā, ziniet, ser… iedzēru ar zēniem dažas glāzītes.

Tieši to es pateicu balsī. Bet pie sevis nodomāju, lūk, ko: viņi sašaus mani līdz nāvei, tieši sirdī! Es skaidri iztēlojos, kā šis dzīvībai tik svarīgais orgāns izlej netīrumos manas dzīvās asinis.

— Es redzu, ka jūs esat nesen pazemināts dienesta pakāpē. Kur ir jūsu spridzekļi, Pas Ratunkov?

«Esmu noguris… kā es gribu nokļūt gultā», — nodomāju.

— Spridzekļi, ser? — es nomirkšķināju savas sarkanās ačeles un, pacēlis roku pakasīt galvu, pieskāros saitei un nospriedu, ka labāk nevajag. Viņa acis ieurbās manās, pelēkas acis, gandrīz vienādā krāsā ar formu, un uz brīdi aiz viņa mierīgajām manierēm es saskatīju spēku un dusmas.

— Bet jūsu brūce galvā, kur jūs to dabūjāt? Mūsu citplanētu spiegam iesita pa galvu no sāniem.

— Es nokritu, ser, kāds droši vien pagrūda no furgona. Kareivji pārsēja, paprasiet viņiem…

— Jau paprasīju. Piedzērāties, nokritāt, apkaunojāt virsnieku korpusa godu. Lasieties prom un nomazgājieties, jūs izraisāt manī riebumu. Nākošais.

Es nedroši piecēlos kājās, neskatīdamies šo ledaino acu caururbjošajās zīlītēs, un devos prom, it kā būtu piemirsis par ierīci savās rokās, bet pēc tam griezos atpakaļ un nometu to uz galda, taču viņš, noliecies pāri papīriem, mani ignorēja. Ievēroju viņa plikajā pakausī starp retajiem matiņiem nelielu rētu un aizgāju.

Lai apvestu ap stūri melu detektoru, ir nepieciešama māka, prakse un trenētība. Tas viss man bija. To iespējams izdarīt tikai zināmos apstākļos, bet patreizējie bija ideāli. Pēkšņa nopratināšana bez testiem, vērojot subjekta normālo reakciju. Tādā veidā nopratināšanu es sāku gandrīz panikā — vēl pirms tika uzdoti jautājumi. Tam visam vajadzēja attēlot skaistu līkni viņa pierakstos. Es baidījos: no viņa, no kaut kā, vienalga kā. Bet, kad viņš uzdeva jautājumus, lai pieķertu spiegu, es atslābinājos, tādēļ, ka gaidīju tos, un ierīce tā arī parādīja. Jautājums bija bezjēdzīgs visiem, izņemot citplanētu spiegu. Tik tikko viņš to ieraudzīja, tā nopratināšana beidzās, viņam bija vēl daudz darba.

Kad es atgriezos un atkritu uz soliņa, man blakus sēdēja Ostrovs, nāvīgi skaidrs, ar milzīgām acīm, gluži kā šķīvjiem.

— Ko viņš gribēja? — tas dobjā čukstā izdvesa.

— Nezinu. Viņš prasīja man par kaut ko, ko es nezinu, bet pēc tam viss beidzās.

— Ceru, ka viņš negribēs aprunāties ar mani?

— Kas viņš tāds ir?

— Vai tad tu nezini? — viņš jautāja satriektā neticībā.

Es sāku atkāpties, uzmanīgi piesedzot savu pilnīgo informācijas trūkumu.

— Nu, tu taču zini, es tikko kā šeit ierados…

— Bet visi pazīst Krāju.

— Tad tas ir «VIŅŠ»? — es novaidējos un centos izskatīties tikpat nobijies kā viņš, un tas, liekas, izdevās, tādēļ, ka Ostrovs pamāja un ātri palūrēja sev pār plecu un atkal atpakaļ.

Es piecēlos un atkal devos uz tualeti, lai šai pat vietā pārtrauktu mūsu sarunu. Visi zināja par Krāju.

Kas tas Krajs tāds ir?

11. nodaļa

Došanās iebrukumā pienāca kā visu nelaimju panaceja; labāk jau mīļais mierīgais karš, nekā aizdomas un bailes, kas satrauca «Muļķību» pēdējās dienās. Bija pēkšņas inspekcijas, pusnakts kratīšanas un visu laiku trauksmes un maršējošu zābaku skaņas. Es lepotos ar saviem sasniegumiem nekārtību radīšanā, ja vien pats arī vienlaicīgi nebūtu šo nekārtību upuris. Iebrukuma plāni droši vien jau bija aizgājuši pārāk tālu, lai tos mainītu, tādēļ, ka visu šo satraukumu laikā mēs tomēr turējāmies pie dienas kārtības. Mīnus divas dienas pirms «X» dienas visi bāri tika slēgti. Varēja sākties armijas atskurbšanas process. Daži neapmierinātie, to starpā arī mēs ar Ostrovu, noslēpām dažas pudeles, kas ļāva izvilkt vēl kādu dieniņu, tomēr arī tās izsīka, kad mūsu čemodānus un lādītes nosūtīja uz glabāšanu, tā vietā izdodot jau agrāk sakravātas kara mugursomas. Man vēl bija par zobu mazgājamo pulveri nomaskēta tūbiņa ar spirta pulveri, ko taupīju nebaltai dienai, kura nekavējās būt klāt, domājot p?r turpmākajām nedēļām bez dzēriena. Tādējādi manu «zobu pulveri» kopā ar Ostrovu piebeidzām «X» dienā mīnus viens, un cauri. Pēc pusnakts pārbaudes un kratīšanas mūs uz vietas savāca un, soļos marš, aizsūtīja uz nosūtīšanas rajonu.

Aiz vārtiem, mūs gaidot, stāvēja flote — tumšu ierīču rindas. Mūs izsauca pa vienam un nosūtīja uz paredzētajām vietām.

Sākumā domāju, ka tas ir visai pastulbs iebrukuma organizēšanas veids: nekādu plānu, nekādu treniņu, nekādu manevru — pilnīgi nekā. Visbeidzot man pieleca, ka tas bija ideāls paņēmiens, ja mēs vēlējāmies iebrukumu saglabāt noslēpumā. Pilotiem bija liels stāžs un nākamajā lidojumā tas kļūs vēl lielāks. Kareivji bija gatavi kauties, apgādes avoti — pilni. Bet kaut kur augšā atradās aizslēgtas lādes ar plāniem, kursu lentām un visu tamlīdzīgo. Nekas no tā netiks atklāts, līdz mēs neatradīsimies drošībā — ar ieslēgtiem hiperdzinējiem, kad nederīgi kļūs visi ārējās komunikācijas līdzekļi. Tas viss mums atviegloja dzīvi, pirmām kārtām jau man, par cik nebija daudz iespēju izgāzties ar to, kas klizantietim noteikti'jāzin.

Lielā apmierinājumā konstatēju, ka man uzticēts pilotēt desanta transportu. Tā bija loma, kuru varēju izpildīt godam. Man piešķirtais istabas kaimiņš arī nebija nejaušs, jo dažas minūtes pēc manis navigācijas kabīnē ielīda Ostrovs un paziņoja, ka būs mans otrais pilots.

— Brīnišķīgi, — es teicu. — Cik stundu tu esi lidojis ar šiem «Paviāna» klases transportkuģiem?

Viņš atzinās diemžēl par visai niecīgu skaitu, un es papliķēju tam pa plecu.

— Tev ir paveicies. Atšķirībā no lielākās daļas pirmo pilotu tavs vecais tēvocis Vasjka nav egoists. Priekš veca pudeles brāļa nav tāda upura, ko viņš nebūtu ar mieru nest. Es gribu atļaut tev veikt pacelšanos, bet, ja tu to izdarīsi tik labi kā es ceru, tad, iespējams, ka atļaušu arī piezemēties. Bet tagad piešķir man pasažieru sarakstu.

Pateicībai nebija robežu līdz pat tādai pakāpei, ka viņš man atzinās, ka ir pietaupījis savu pildspalvu patiesi nebaltai dienai, par cik tā piepildīta ar 200 % spirtu, un mēs ielaidām sev rīklēs pa strūklai. Un jau ar apmierinājuma sajūtu un apdedzinātiem kakliem vērojām, kā ierindas solī garām iet kareivji un plūst iekšā pa ieejas lūkām tālu apakšā. Pēc dažām minūtēm, klaudzinot papēžus, navigācijas kabīnē ienāca sirms pulkvedis pilnā bruņojumā.

— Pasažieriem ienākt aizliegts, — es teicu.

— Aizveriet žaunas, leitnant. Pie manis ir jūsu lentas ar kursu.

— Nu tad dodiet tās šurp!

— Ko? Jūs droši vien esat sajucis prātā vai arī jokojat, kaujas laikā gan viens, gan otrs ir ar nošaušanu sodāms noziegums.

— Laikam gan esmu uz robežas, pulkvedi, maz miega, ziniet…

— Ja? — viņš kļuva nedaudz pielaidīgāks.

— Es uzskatu, ka vajadzētu dot atlaides. Mums nevienam tas nebija viegli. Taču tagad viss jau aiz muguras. Uzvaru Klizantai! — Uzvaru Klizantai! — mēs atzinām rituālu. Pēdējās dienās tas notika visai bieži. Pulkvedis ieskatījās pulkstenī.

Gandrīz jau laiks. Sagatavojiet komandsakarus, — viņš pavēlēja.

Es pamāju Ostrovam, kurš nekavējoties piespieda pareizo pogu. Ekrānā parādījās paziņojums: «gatavība». Mēs piecēlāmies. Pēc tam uzraksts sāka mirgot un nomainījās ar citu: «iestādīt kursu». Pulkvedis izvilka no somas konteineru ar lentām, un mums nācās parakstīties kā lieciniekiem uz īpašām veidlapām, kuras vēstīja, ka lentu saņēmām aizzīmogotu.

Ostrovs ielika lentu kompjūterā, un pulkvedis, apmierināti nokrek- šķējies, ar izpildīta darba apziņu pagriezās, lai aizietu. Uz sliekšņa viņš raidīja mums pēdējo šāvienu.

— Un lai nebūtu nekādu piezemēšanos ar 10 G, kuras jūs, plānprātīgie piloti, liekas, ļoti dievināt. Ja tas notiks, es jūs abus nodošu kara tribunālam.

— Tava māte ada džemperi no atkritumiem! — es uzsaucu nopakaļ, pagaidījis, saprotams, kamēr durvis aizveras. Bet pat šī nelielā piepūle iekustināja entuziasmu Ostrovā, kurš sāka mani cienīt aizvien vairāk un vairāk.

Gaidīt un dzīties pakaļ — ierasta lieta visiem bruņotajiem spēkiem, un tieši ar to mēs arī nodarbojāmies. Pasažieru saraksts tika pabeigts, un mēs redzējām, kā paceļas citi kuģi, līdz nebija aizlidojis vairums no tiem. Transportkuģi lidoja pēdējie. Kā atvieglojums iedegās zaļais «pacelšanās» signāls. No mūsu redzes viedokļa, bijām ceļā uz bez- nosaukuma planētu, kas riņķoja ap nepazīstamu sauli. Lenta paziņoja kompjūteram, kur dodamies, tomēr nepazemojās tik tālu, lai to paziņotu arī mums. Šī visaptverošā slepenība turpinājās līdz pat pašam iebrukumam. Mēs bijām ceļā septiņas dienas, nedabūjot nekā dzerama, bet kuģi vadīja kompjūters, savukārt saldēto barību grūti nācās uzskatīt par ēdamu. Ilgu laiku ciešot bez alkohola, Ostrovs nebija īpaši spīdošs ceļabiedrs. Lai arī kā sāktos saruna, tā nenovēršami beidzās ar vienām un tām pašām anekdotēm par viņa skolas laikiem.

Jāatzīst, gulēju gan es labi, un parasti tieši tad, kad viņš pļāpāja, tomēr Ostrovs, šķiet, pret to neiebilda. Vēl es pārbaudīju viņa navigācijas zināšanas un informētību par visām kuģa vadības ierīcēm, kas, iespējams, deva viņam šādu tādu labumu, un tai pat laikā, pats par sevi saprotams, iepazinos ar kuģa vadību arī pats.

Tā kā kuģis bija pilnībā automatizēts, mēs ar Ostrovu izrādījāmies vienīgie ekipāžas locekļi. Vienīgās durvis uz kareivju telpām bija aizslēgtas, un atslēgas piederēja tikai manam rupjajam draugam pulkvedim. Viņš vienu otru reizi mūs apciemoja, kas, protams, nekādu patiku neradīja. Septītajā dienā, kad iznirām no hipertelpas normālā kosmosā, viņš stāvēja mums aiz muguras un dedzināja ar acīm man pakausī caurumu.

— Paņemiet šo, pārbaudiet te, parakstieties šeit, — rēca pulkvedis, un, pirms viņš bija salauzis zīmogu uz paciņas, mēs jau visu izdarījām.

Lieliem sarkaniem burtiem uz tās bija uzrakstīts: «IEBRUKUMS», kas visai miglaini norādīja, ka drīz būs karsti. Man domātās instrukcijas izrādījās samērā vieglas, un es pārslēdzos uz pavēlē minētajām elektroniskajām ķēdēm, lai kuģis varētu sekot eskadras līderim. Vienā pusē spoži mirdzēja dzeltenīga saule, bet otrajā atradās zilganā planētas sfēra.

Pulkvedis urbās šajā planētā ar tādu skatienu, it kā gribētu pastiept roku, sažņaugt un nokost no tās gabalu. Tuvākajā laikā paredzēto notikumu norise man kļuva skaidra arī bez jautājumu uzdošanas.

Iebrukums sākās. Kosmosa tumsā nozaudēta un, mainot kursu, redzama vienīgi dzirksteļu veidā, lielākā daļa flotes atradās mums priekšā. Mūsu transportkuģu eskadra turējās kopā, automātiski sekojot flagmaņkuģa nospraustajam kursam, un planēta ekrānos tapa arvien lielāka. No attāluma tā izskatījās pavisam mierīga, lai gan zināju, ka flotes priekšējām daļām šai laikā jau vajadzēja uzbrukt.

Nebūt negaidīju šo iebrukumu ar lielu nepacietību — kurš, izņemot ārprātīgo, gan var priecāties par draudoša kara perspektīvu? — Tomēr cerēju atrast atbildi uz jautājumu, kas bija mani te atvedis. Vēl arvien uzskatīju, ka starpplanētu kari ir neiespējami, pat neraugoties uz faktu, ka pats tajā piedalos. Jutos kā cilvēks, kurš, ieraudzījis zooloģiskajā dārzā eksotisku dzīvnieku, saka: «Tāda dzīvnieka būt nevar». Starpplanētu iebrukumi gluži vienkārši neizdevās.

Starpplanētu spēki traucās uz priekšu, varenā armāda norādīja uz manas teorijas melīgumu. Kad beznnosaukuma planēta sāka kļūt arvien lielāka un lielāka, aizņemot visu ekrānu, es ieraudzīju pirmās kara pazīmes, kas, cik zināju, ritēja pilnā spēkā: mazmazītiņas gaismas dzirkstītes nakts puslodē. Ostrovs arī ieraudzīja, sāka vicināt rokas un kliegt:

— Sadodiet viņiem, puiši!

— Aizveries un skaties uz savām ierīcēm, — es ierūcos, pēkšņi sākdams ienīst Ostrovu. Un tūfīt pat nožēloju Viņš bija savas vides produkts. Kad klūga ir saliekta, tā izaug par greizu koku. Viņu salieca armijas skola-internāts, kurā Ostrovs tika iebāzts zīdaiņa vecumā. Un par kuru viņš kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ vēl arvien bija labās domās, lai gan visam viņa stāstītajam izrādījās nomācošs vai sadistisks raksturs.

Viņa audzinātāji nekad nebija aizdomājušies par jautājumu, vai ticēt tam, ka dievs radījis Klizantu daudz labāku nekā citas planētas, un ka viņiem jārūpējas par nepilnvērtīgajām rasēm. Vienkārši pārsteidzoši, kam tikai netic cilvēki, ja vien viņus noķer pietiekami agri.

Kad transportkuģi izklīda, ejot katrs uz savu mērķi, mūs atsvabināja.

Es noņēmos ar rāciju un klusēdams lādēju klizantiešu tieksmes pēc slepenības. Lūk, es piezemēju ar kareivjiem piebāztu kuģi — un pat nezinu, kur! Saprotams, uz planētas lejā, šo faktu viņi nevarēja pietiekami labi nomaskēt, bet kādā kontinentā? Kādā pilsētā?

Viss, ko es zināju, bija tas, ka vispirms nolaidās izlūkkuģi un izvietoja radiobākas. Man bija frekvence un signāls, kuru vajadzēja uztvert, nopeilēt, izvest uz to kuģi un piezemēties. Zināju, ka mērķis ir kosmo- osta. Reizē ar pēdējām instrukcijām, saņēmu dažus lielus un skaidrus fotoattēlus — klizantiešu spiegi bija labi pastrādājuši, kosmoostu varēja redzēt gan no augšas, gan lejas. Liela kosmoostas ēka, bet blakus — milzīgs sarkans «X» — vieta, kur man vajadzēja nosēdināt savu kuģi, pēc iespējas tuvāk šai zīmei. Lieliski.

— Ir signāls.

Ta-ta-ta bija skaļš un skaidrs.

— Piesprādzēties — lūk, mēs arī esam klāt — teicu Ostrovam un iebaroju instrukcijas kompjūterā. Tas gandrīz acumirklī aprēķināja nosēšanās orbītu un ieslēdza reaktīvos dzinējus.

— Nodod pulkvedim brīdinājumu, un, kamēr es iedarbinu kuģi, aizsūti arī ziņojumu par atstatumu un augstumu.

Mēs kritām lejā, ielidodami rītausmā. Kompjūters, pieķēries bākai, laida mūs lejā līganā, uzmanīgā trajektorijā. Kad izlauzāmies cauri mākoņu segai un tālu lejā tapa redzama zeme, es ievēroju pirmās pretošanās pazīmes. Mums apkārt parādījās melni sprādzienu mākonīši.

— Viņi šauj uz mums? — novaidējās satriektais Ostrovs.

— Bet tas taču ir karš ar šaušanu, vai tad ne? — es minēju; kas viņš īsti par veterānu, ja metas nelabi no retas zenītuguns vien. Tai pat laikā iedarbināju vadības pārņemšanu un atslēdzu galvenos reaktīvos dzinējus. Mēs kritām brīvā lidojumā, un nākamie sprādzieni parādījās augstāk un aiz mums, par cik mūsu krišana izslēdza no spēles ieroču kompjūteru. Tālu lejā es ieraudzīju kosmoostu un, lai novirzītos tajā virzienā, ieslēdzu sānu dzinējus. Tomēr vēl arvien kritām. Mūsu radara altimetra dati tika ievadīti kompjūterā, kas turpināja brīdināt par zemes tuvumu. Es ātri ievadīju tajā programmu aizkavēt bremzēšanu pēc iespējas ilgāk, lai nolaistu mūs zemē ar 10 G. Tas nozīmēja, ka kritīsim ar maksimālu ātrumu minimālā laika sprīdī, kas samazinās iespējamību trāpīt kuģim. Un vēl es gribēju, lai pulkvedis dabūtu savus 10 G, par kuriem viņš runāja, mūs brīdinot.

Reaktīvie dzinēji, iespiežot mūs krēslos, ieslēdzās augstumā, kas, likās, nemaz nepārsniedz koku galotnes. Es pasmaidīju, kas gan bija visai grūti izdarāms, domājot par pulkveža sejas izteiksmi dotajā brīdī.

Skatoties ekrānā, virzīju kuģi sānis. Pēc tam viss kuģa vadības smagums uzgūlās kompjūterā platajiem pleciem, kurš tika galā vienkārši lieliski, izslēgdams dzinējus tieši tad, kad iečirkstējās balsta amortizatori. Tiklīdz dzinēji apklusa, es nospiedu izkraušanas pogu, un kuģis iedrebējās, izsviežot kāpnes un pandusus.

— Ar šo mūsu loma ir galā, — es noteicu, atsprādzēdams siksnas un izstaipīdamies.

Ostrovs pievienojās man pie iluminatora, un mēs vērojām, kā kareivji skrēja lejup pa kāpnēm un muka uz aizsegu. Šķita, ka viņiem nav ne mazāko zaudējumu, kas likās pārsteidzoši. Tuvumā bija daži bumbu krāteri un šķembu kaudzes, tai pat laikā, mūs piesedzot, gaisā rēca iznīcinātāji — bumvedēji. Tomēr šķita neticami, ka pretestība bija salauzta tik ātri.

Tā varēja būt atbilde, kas izskaidroja klizantiešu iebrukumu panākumus: zini, izvēlies uzbrukumam nobriedušas planētas. Es izdarīju dažas atzīmes, lai vēlāk nepiemirstu par to uzzināt. Tālu aiz kareivjiem īpašā mašīna brauca pulkvedis. Cerēju, ka viņa zarnas vēl aizvien ir sapresētas pēc manas piezemēšanās.

— Bet tagad mums vajadzētu atrast dzeramo, — paziņoja Ostrovs, jaukās priekšnojautās aplaizot lūpas.

— lešu es, — steidzīgi atsaucos, paņemot no statņiem personīgo ieroci un piesprādzējot to pie jostas. — Tu paliksi ar rāciju un sargāsi kuģi.

— Tieši to vienmēr arī saka pirmie piloti, — viņš pažēlojās, tādējādi sapratu, ka esmu pavēlējis pareizi.

— Dienesta pakāpes privilēģija. Kādreiz tu arī to izmantosi. Es nepalikšu ilgi.

— Kosmoostas bārs ir tieši tur, kur tas parasti atrodas. Dzeramo visvieglāk atrast tieši tur, — viņš sauca man nopakaļ.

— Nemāci līdaku peldēt, — es nosprauslojos, pats jau sen biju to izskaitļojis.

Kad mēs piezemējāmies, visas kuģa iekšējās durvis bija automātiski atvērušās. Nokāpu pa trapu uz atbrīvojušos malējo klāju un ar spērieniem attīrīju sev ceļu cauri izmestajām ēdiena paciņām. Vējš nesa deguma smaku kopā ar putekļiem un sadegušu spridzekļu smārdu. Bijām atveduši uz citu planētu klizantiešu civilizācijas jaukumus.

Tālumā izdzirdēju šāvienus, nodārdināja un pazuda reaktīvā lidmašīna, bet pēc tam kļuva ļoti kluss. Uzbrukums vēdekļveidā attālinājās no kosmoostas, atstājot aiz sevis nāves klusumu. Un neviens nebija redzams, kad es nepārbaudīts izgāju cauri muitai un instinktīvi atradu ceļu uz bāru. Pirmais, ko izdarīju — izsūcu alus pudeli, bet pēc tam ielēju nedaudz antaresiešu landrevu un paturēju to mutē. Aiz letes bija izvietotas pudeļu rindas — jaunie un vecie draugi, es atvēru kādas durtiņas zem letes, meklējot kasti vai somu, un ieraudzīju jauna cilvēka pārbiedētās acis.

— Ne mortigu min! (Nenogalini mani!) — viņš iekaucās.

Es esperanto runāju kā iezemietis, un atbildēju viņam tajā pat valodā.

— Mēs atrodamies šeit, lai jūs atbrīvotu, tādēļ negrasos tev nodarīt ko sliktu, — runas par šo tikšanos varēja nokļūt arī līdz varas iestādēm, un es gribēju atstāt vajadzīgo iespaida. — Kā tevi sauc?

— Pīrs.

— Bet kā saucas šī planēta?

No klizantiešu iekarotāja mutes šis jautājums droši vien likās pavisam idiotisks, taču viņš bija pārāk izbijies, lai brīnītos.

— Burāda.

— Redz, cik jauki. Man prieks, ka tu esi nolēmis būt patiess. Un, ko tu varētu man pastāstīt par Burādu?

Viņš bija pārāk izbijies, lai arī atbildētu. Vienu mirkli pavēra muti, bet pēc tam izlīda no zemletes skapīša un pagriezās meklēt atbildi. Viņš atrada prospektiņu, ko, klusējot pasniedza man. Es izlasīju: «Brīnišķīgā Burāda — Galaktikas rietumu pērle…»

— Laupām un pinamies ar ienaidnieku, — aizmugurē atskanēja pazīstama balss. Es lēnām pagriezos un ieraudzīju durvīs manu pulkvedi, kurš stāvēja tur un turēja gauspistoli ar tādu sejas izteiksmi, ko var nosaukt vienīgi par pretīgu smīniņu.

— Un piezemējamies pie tam vēl ar 10 G, — viņš piebilda, nosaucot sava sliktā garastāvokļa patieso iemeslu.

— Kas atšķirībā no pirmajiem diviem gan neskaitās noziegums, par kuru jānošauj.

12. nodaļa

Pīrs iespiedzās un atsprāga, nesaprotot pulkveža vārdus, viņš pazina toni un ieroci. Es pasmaidīju pēc iespējas vēsāk, jo sapratu, ka manas rokas atrodas ārpus viņa redzesloka — zem letes. Pagriezies pret jaunekli, norādīju uz pretējo sienas stūri un pavēlēju viņam aizvākties tur. Kamēr notika šis nelielais, uzmanības novēršanas akts, es iebāzu prospektu kabatā un izvilku no maksts savu pistoli. Kad pagriezos pret pulkvedi, ieraudzīju, ka viņš jau ir pa pusei pacēlis savu gauspistoli.

— Jūs kļūdāties, — es teicu, — un arī apvainojat virsnieku, kurš nesen bijis let-majors. Es palīdzu mūsu iebrukuma spēkiem, neļaudams kareivjiem karadarbības laikā piedzerties. Un, atrodoties šajā vietā, esmu saņēmis gūstekni. Tieši tas arī notika, un vajadzības gadījumā mani vārdi būs pret jūsējiem.

Viņš pacēla gauspistoles stobru pret mani un teica:

— Būs tikai mani vārdi, ka noķēru jūs laupot, un biju spiests nošaut, kad pretojāties arestam.

— Mani ir grūti nošaut, — piezīmēju, ļaujot savas pistoles stobram parādīties virs letes malas, kamēr tas nebija notēmēts viņam starp acīm. — Esmu lielisks snaiperis, un viena no sprāgstošajām lodēm sašķaidīs jūsu stulbo pauri.

Viņš acīm redzami nebija gaidījis tik zibenīgu reakciju no virsnieka — lidotāja un mirkli vilcinājās. Pīrs vāji iespiedzās savā stūrī, un atskanēja dobjš troksnis. Nospriedu, ka viņš paģībis, taču biju pārāk aizņemts, lai to pārbaudītu. Šī nāvējošā scēna vilkās kādu minūti, un nevarēja paredzēt, ar ko tas viss beigsies, kad pēkšņi redzeslokā parādījās kareivis ar lauku rāciju. Pulkvedis paņēma klausuli un atgriezās pie kara, bet es tajā brīdī pabāzu zem jakas divas pudeles un izgāju pa citām durvīm, pārkāpdams Pīram, kurš, kā jau es to nojautu, gulēja zemē bez samaņas, tādējādi ticis visvieglāk cauri. Pirms pulkvedis to apjauta, es biju jau nozudis, un aiznesu dzeramo uz kuģi, aizsūtīdams to pa dienesta liftu Ostrovam.

— Neizdzer vairāk par vienu, — es pavēlēju, bet interkomā man atbildēja viņa priecīgais kauciens.

Tagad pilnībā biju savā rīcībā un gatavojos maksimāli izmantot šo iespēju. Laikā, kad kauja vēl aizvien rit pilnā sparā, neviens nesekos man un varēšu droši veikt savus novērojumus. Mani, protams, arī var nogalināt, taču tā jau bija viena no mana bīstamā dienesta likstām.

Tā kā iebrukums sekmējas, pārvietošanās brīvība drīz tiks stingri ierobežota, bet es droši vien būšu atceļā uz Klizantu. Tūristu prospekts vēl joprojām atradās manā kabatā, un manu sānu siltums uzturēja darbības norisi uz vāka. Es atvēru to un pāršķirstīju lappuses, kur bija daudz ilustrāciju un maz teksta. Tā bija uzbāzīga reklāma ar klusu mūziku, kas nāca no brīnišķīgajā Sabuļa līcī izvietotā peldoša orķestra ilustrācijas, un ziedu smaržu no Kanapē pļavām. Es gaidīju, ka Karm- skas kalnos attēlotās slēpošanas ilustrācija parādīs sniega snigšanu, taču tik tālu tehnika vēl nebija tikusi. Tur bija lidlauku un pilsētu karte, lielākoties shematiska un nekam nederīga, lai gan tā man pavēstīja, ka atrodos Sukula lidlaukā, netālu no Sukukas pilsētiņas. Aizmetu prospektu un devos aplūkot ievērojamās vietas.

Nomācošs skats — paies ilgs laiks, līdz šajos saulainajos krastos atgriezīsies tūristi. Es gāju pa tukšām ielām, garām sprādzienu sagrautām pārogļotām sienām, un minēju, kāds gan tam visam ir mērķis. Karš pret šo kūrortu planētu likās drausmīga muļķība. Karš vispār ir diezgan pastulba nodarbošanās, bet šajās minūtēs tas likās vēl infan- tīlāks, šausmīgāks, varbūt ir vairāk piemērots vārds. Es ieraudzīju pirmos līķus. Atskanēja šļūcošu soļu troksnis, un ielas galā parādījās gūstekņu orda, kuru no visām pusēm apsargāja vērīgie klizantiešu kareivji. Daudzi no gūstekņiem bija ievainoti, bet tikai daži pārsieti. Kad viņi gāja man garām, konvoju vadošais seržants atdeva godu un uzvaroši pamāja ar roku. Es atbildot pasmaidīju, tomēr tas prasīja zināmu piepūli. Kas man tagad jādara? Ir jāatrod kāds vēl nesagūstīts vai nenogalināts atbildīgs Sukukas pilsonis un jāsaņem atbilde uz dažiem jautājumiem.

Pilsonis atrada mani pirmais. Es pametu galveno ielu un iegriezos šaurā šķērsieliņā ar ļaunu vēstošu nosaukumu Maatbaakilinsalukta. Neviena iela ar tādu nosaukumu nevarēja būt pārāk laba. Manas aizdomas guva faktisku apstiprinājumu burtiski pēc minūtes. Es to atklāju, kad nogriezos ap stūri un sadūros aci pret aci ar jaunu sievieti, kura mērķēja uz mani no lielkalibra medību ieroča. Es pacēlu augšā savus pirkstiņus pat ātrāk, nekā viņa ierunājās.

— Padodieties, citādi nāve!

— Es padevos, vai tad nav redzams? Lai dzīvo Burāda! Urā…

— Izbeidz savus pretīgos jociņus, nolādētais tēviņ — kara kurinātāj, vai arī es nošaušu tevi uz vietas.

— Ticiet man, esmu jūsu pusē. Mieru Burādai, brīvību visiem brāļiem cilvēkiem, un, protams, arī māsām.

Uz to viņa aizdomīgi nosprauslojās un ar ieroča mājienu pavēlēja man ieiet tumšā durvju atverē. Pat dusmās viņa palika skaista sieviete, platsejaina, ar ieplestām nāsīm un pāri pleciem viļņojošiem melniem matiem. Viņai bija tumšzaļa forma, zābaki, ādas siksnas un viss pārējais, ar kaut kādām atšķirības zīmēm uz piedurknes.

Neskatoties uz to, viņa saglabāja sievišķību, nekāds mundieris nevarēja nomaskēt viņas krūšu izliekumus. Iegāju kāpņu telpā un, man garāmejot viņa pastiepa roku, lai paņemtu manu revolveri. Es varētu izdarīt dažādus paņēmienus gan ar viņas roku, gan ieroča stobru un beigu beigās, iegūt ir vienu, ir otru, tomēr atturējos. Kamēr viņa juta savu pārākumu, varēja runāt daudz nepiespiestāk. Mēs iegājām tumšā istabā ar vienu logu, kur uz galda bija izstiepusies vēl viena meitene formas tērpā. Viņas acis bija aizvērtas, viena formas bikšu stara norauta, atsedzot ar netīrām saitēm slikti pārsietu kroplīgu rētu. Tām cauri bija izsūkušās asinis un sakrājušās nelielā peļķītē uz galda virsmas.

— Vai jums ir aptieciņa? — vaicāja mans sargs.

— Ir, — atbildēju, atverot individuālo paketi pie jostas. — Tomēr nedomāju, ka no tā būs liels labums. Šķiet, ka viņa pazaudējusi daudz asiņu un ir nepieciešama hospitalizācija.

— Bet kur viņa saņems medicīnisko palīdzību? Vai tikai ne no jums, cūkām — iekarotājiem?

— Droši vien, — es biju aizņemts, ņemot nost veco saiti, iešļircinot antibiotikas un liekot virsū jaunus pārsējus. — Pulss ir lēns un vājš. Nedomāju, ka viņai izdosies izķepuroties.

— Ja viņa nomirs, tas nozīmēs, ka viņu esat nogalinājuši jūs. — Manas pavadones acīs parādījās asaras, taču tas viņai nebūt netraucēja turēt savu musketi notēmētu man pret vēderu.

— Es pacentīšos viņu glābt. Un variet saukt mani par Vasjku.

— Beiza, — viņa automātiski stādījās priekšā, — gvardes seržants, pirms «viņi» nebija ņēmuši virsroku.

— Viņi? — es jutos nedaudz apjucis. — Jūs domājat viņus, mūs — Klizantas armiju?

— Nē, protams, nē. Bet kāpēc es pļāpāju ar jums, kad vajadzētu jūs nogalināt…

— Nevajadzētu gan. Mani nogalināt, es domāju. Vai jūs nenoticētu, ja teiktu, ka esmu jūsu draugs?

— Nē.

— Ka esmu spiegs, pagaidām nav svarīgi kāds, kas tagad strādā pret Klizantu, lai gan atrodos viņu kosmiskajā armādā?

— Es teiktu, ka tu esi tārps, kurš izlūdzas savu niecīgo dzīvību un ir gatavs teikt vienalga ko.

— Bet, tā vai citādi, tā tomēr ir patiesība, — es norūcu, saprazdams, ka viņa negrasās nemt vērā manu atklātību.

— Beiz, — vāji pasauca meitene uz galda, un mēs pagriezāmies pret viņu. Pēc tam atkal: — Beiz… Un nomira.

Es nodomāju, ka arī būšu nelaiķis. Beiza pacēla ieroci, un es ieraudzīju, kā, nospiežot gaili, viņas pirkstu kauliņi kļuva balti. Ātri veicu visdažādākos drošības pasākumus, sākdams ar to, ka paniru zem ieroča stobra un aizripinājos viņai tieši zem kājām. Ierocis izšāva, šāviens šajā noslēgtajā telpā gandrīz norāva man galvu, tomēr pašu neaizskāra.

Pirms viņa paguva izšaut vēlreiz, es saķēru ieroča stobru un ātri uzbliezu pa viņas muskuļotajām rokām, kā arī izdarīju vēl dažas kustības, kādas pret sievietēm parasti nelieto, izņemot šādu situāciju. Pēc tam ieguvu ieroci un dabūju atpakaļ arī savu pistoli, bet viņa gulēja pie sienas. Šoreiz Beizai patiesi bija par ko raudāt. Paies kāds brīdis līdz viņa varēs kustināt pirkstus — es apstājos, tik tikko nesalauzis kaulus.

— Paklausieties, man ļoti žēl, — es teicu, noliekot malā pistoli un ņemoties ar šautenes arhaisko aizslēgu. — Vienkārši pašlaik nejūtu vēlēšanos būt nošautam, un tā bija vienīgā iespēja jūs apstādināt. — Es padarbojos ar aizslēgu un izmetu visas patronas, katram gadījumam ieskatīdamies arī aptverē, bet pārliecinājos, ka tā ir tukša. — Tas, ko jums teicu, ir patiesība. Esmu jūsu pusē un gribu palīdzēt. Taču vispirms jums jāpalīdz man.

Viņa bija samulsusi, tomēr pārliecinājos, ka esmu ieguvis viņas uzmanību. Beiza izslaucīja asaras ar piedurkni, kad atgriezu viņai šauteni, un plaši iepleta acis, kad atdevu arī munīciju.

— Es to augsti novērtētu, ja jūs kādu minūti atstātu ieroci nepie- lādētu. Ja jau negribat sniegt informāciju par velti, varu ar to mainīties. Eksistē kāda organizācija, par kuru jūs droši vien neesat neko dzirdējusi, un kura ir ļoti ieinteresēta noskaidrot, ar ko nodarbojas Klizanta. Bet tā nodarbojas ar starpplanētu iebrukumiem.

Burāda — sestā šai sarakstā, un viss notiekošais liecina, ka arī šis iebrukums izrādīsies tikpat veiksmīgs kā pārējie.

— Bet kādēļ viņi ar to nodarbojas?

— Nav svarīgi — kādēļ, vismaz dotajā brīdī, jo muļķīgas ambīcijas nav retums cilvēces politisko sistēmu starpā. Ko es gribu zināt — tad tas ir «kā». Kā viņiem izdevās šis iebrukums, uzveicot planētas aizsardzības sistēmu?

— Vainojiet «konsolosukus», — viņa norūca, kratot šauteni. — Es nesaku, ka sieviešu partija nebūtu izdarījusi kļūdas, tomēr nekas tamlīdzīgs nav bijis.

— Vai jūs kopējam fonam nevarētu pievienot kādu detaļu, jo citādi baidos, ka esmu pazaudējis šo pārdomu pavedienu.

— Es došu jums detaļu. Vīrieši! — viņa nospļāvās, tās acīs iegai- lējās dusmas, un viņa atkal izskatījās pievilcīga.

Sieviešu partija atnesa šai planētai apgaismības gadsimtus. Pie mums bija uzplaukums, tirdzniecība, un neviens necieta. Pareizi gan, iespējams vīrieši ieguva balsstiesības dažus gadus vēlāk un nevarēja dabūt pašas labākās darbavietas. Nu, un kas tad ir? Sievietes cieta no tādām un vēl sliktākām lietām uz citām planētām. Tad viņi sacēlās. Tie konsolosukieši ložņāja visapkārt, čukstēja melus: vīriešiem taisnība, nost ar apspiešanu un tamlīdzīgi. Sajauca galvas cilvēkiem, ieguva dažas vietas parlamentā, nedeva mieru lauku iedzīvotājiem. Pēc tam vienu dienu ilga revolūcija, viss tiek sagrābts, tiek iegūta vara. Un visi solījumi vējā. Viss, ko viņi gribēja — tēlot galvenos un valdīt. Neko nesaprot ne vadīšanā, nedz arī karā. Kad jūs piezemējāties, un izsēdās jūsu cūkas, lielākā daļa vīriešu uzskatīja par pareizāku bēgt, bet nevis kauties, vārgie muļķi. Un drīzāk padoties, nevis cīnīties. Es nekad nebūtu padevusies.

— Viņi droši vien bija spiesti to darīt.

— Nebūt ne. Vārguļi, tas arī viss.

Tas lika man apstāties un padomāt, bet līdz ar domām nāca aizdomas, pēc tam atspīdējās atklājuma gaismiņa. Dažādie iespaidi manās domās sāka sakārtoties noteiktā kopumā, un es centos īpaši nesatraukties. Pagaidām tā vēl bija bezformas doma, bet, ja tā nostrādās, ja tikai tā nostrādās!

Tad es varēšu uzzināt, kā Klizantai izdevās triks ar iebrukumu. Tik vienkārši, kā jau visas labas idejas, un pie tam vēl nodrošināts pret katru nejaušību.

— Man būs vajadzīga jūsu palīdzība, — pievērsos Beizai. — Es palikšu kosmiskajā armādā, vismaz vēl kādu laiku, jo tur varēšu uzzināt daudz vairāk. Taču planētu nepametīšu. Tieši šeit klizantieši ir visvājākie, un tieši šeit viņi tiks sakauti. Vai jūs kādreiz esat dzirdējusi par Speckorpusu?

— Nē.

— Nu, tad tagad dzirdēsiet. Tā ir, ē-ē, grupa, kura gatavojas jums palīdzēt. Es strādāju pie viņiem, un viņi man sekos. Viņi redzēja, kā flote atstāja Klizantu, un droši vien sekoja tai līdz šejienei. Tas bija viens no mūsu plānotajiem notikumu attīstības variantiem. Tieši tagad apkārt šai planētai riņķo zonde ar raidītāju. Tā pārraidīs jebkuras ziņas Korpusam, un mēs saņemsim pafīdzību un visu, ko vien ievajadzēsies. Jums jāpiekļūst vidēji spēcīgam raidītājam.

— Jā, bet kādēļ lai es to darītu? Kāpēc man jums jānotic? Varbūt jūs melojat.

— Var jau būt, tomēr jūs nevarat riskēt un neticēt man, — es drudžaini skricelēju uz lapeles ziņojumu. — Tagad pametīšu jūs, jo man jāatgriežas uz kuģa ātrāk, nekā viņi sāks minēt, kur esmu pazudis. Lūk, ziņojums, ko jūs pārraidīsiet šādā frekvencē. Jūs to varēsiet izdarīt neiekrītot, tas ir diezgan viegli. Un to veikusi, neko nezaudēsiet, toties palīdzēsiet izglābt savu planētu.

Vēl aizvien šauboties, viņa paskatījās uz lapiņu.

— Ir tik grūti noticēt — ka patiesi esat spiegs un gribat mums palīdzēt.

— Jūs varat droši ticēt, ka viņš ir spiegs, paļaujieties uz manu vārdu, — man aiz muguras atskanēja balss, un es jutu, kā ledaina roka sažņaudz manu sirdi. Es lēnām pagriezos.

Tur stāvēja Krajs — cilvēks pelēkā. Aiz viņa, pavērsuši pret mani savus ieročus, stāvēja vēl divi pelēkās formās. Krajs nomērķēja pret mani pirkstu, gluži kā revolveri.

— Mēs sekojām tev, spiegs, un gaidījām šo informāciju. Tagad varēsim ķerties pie jūsu Speckorpusa iznīcināšanas.

13. nodala

— Šķiet, šodien cilvēki pārāk bieži ielec pa durvTm, — teicu ar jautrību, kuru, pats par sevi saprotams, nejutu. Krajs ledaini pasmaidīja.

— Ja jūs te domājat pulkvedi, tad, jā, es pavēlēju viņam jūs izsekot. Pamēģiniet vien tagad izlikties par muļķīti, Pas Ratunkov, vai kā jūs tur patiesībā sauc?

— Huļa, kosmiskās armādas leitnants.

— Let-majors Vasjka Huļa tika atrasts viesnīcā, kas arī izveda uz jūsu pēdām. Jūsu plāns bija visai asprātīgs un varētu izrādīties veiksmīgs, ja vien nebūtu izdedzis optiskais bags. Turp kārtību ieviest aizsūtītais darbinieks atrada let-majoru un atklāja viņa maldīšanos sakarā ar datumu, un tas pievērsa manu uzmanību. Es viņu ņemšu līdzi.

Krajs izņēma papīru ar ziņojumu no satriektās Beizas rokām. Likās, ka viņš ļoti labi kontrolē situāciju. Es ieķēros ar rokām krūtīs sirds apvidū, pārgriezu acis, sagrīļojos, atkāpos soli atpakaļ.

— Pārāk daudz… — es izdvesu. — Sirds stājas… Nešaujiet… Tās ir beigas.

Krajs un divi viņa cilvēki turpināja auksti vērot, kā es daru to visu viņu dēļ, līdz dramatiskajam brīdim, kad ieķēros sev kaklā un sāpēs iekaucos, mans ķermenis saliecās kā atspere, visi muskuļi saspringa, bet pēc tam es ar muguru pa priekšu izkritu pa logu.

Tas tika izdarīts meistarīgi, gaisā izliecoties, es piezemējos uz pleca, apmetu kūleni un pielēcu kājās, gatavs skriet, un atskārtu, ka blenžu tieši gauspistoles stobrā, kura atradās vēl viena pelēkā tērpta drūma cilvēka rokās. Kā asprātīgs sarunu biedrs viņš vinnētu nulli punktu, taču dotajā brīdī no viņa tas arī netika prasīts, pie tam es pats arī nespēju izdomāt, ko tādu gudru lai pasaka. Caur izsisto logu man aiz muguras atskanēja Kraja balss.

— Savāc skuķi uz cietuma nometni. Viņa mums vairāk nav vajadzīga. Pārējais — atgriezties ar spiegu! Esiet pastāvīgi gatavībā: redziet, uz ko viņš ir spējīgs.

Ne uz ko īpašu, es pie sevis nodomāju pēkšņi uznākušā drūmā depresijā. Es iekļuvu, kur vajadzēja, uzzināju to, ko gribēju, tomēr izrādījos nespējīgs nodot savu informāciju, tādējādi padarot to nederīgu. Šis drūmais dvēseles stāvoklis saglabājās, kamēr pārējie drūm- sejainie pelēkie cilvēki ielenca mani un aizdzina uz gaidošo kravas automobili. Te vispār nebija ne mazāko izredžu aizbēgt, viņi ļoti meistarīgi rīkojās ar saviem lielgabaliem.

Ceļojums bija īss, lai gan pilnīgi bez komforta. Tas izrādījās trofeju automobilis — burādiešu kravas mašīna, kas droši vien paredzēta atkritumu vai kā tamlīdzīga pārvadāšanai. Biju vienīgais, kuru uztrauca iekšā esošā smaka. Pelēkie neizteica par to nekādas piezīmes un visu ceļojuma laiku nenovērsa no manis acu.

Es pārdomāju izmisuma pilnus plānus: izlēkt no kravas mašīnas vai uzbrukt savam konvojam un tamlīdzīgi. Tam visam nebija nekādas jēgas, un galamērķi mēs sasniedzām, neizmainījuši savas sākotnējās pozīcijas. Zem revolvera stobriem mani aiztrieca uz kara vajadzībās rekvizētu ēku un tukšā istabā, vēl aizvien zem pistoļu stobriem, piedāvāja izģērbties. Ar portatīva fluoroskopa un aukstas zondes palīdzību viņi novāca no manas personas visas ierīces un aparātiņus, bet pēc tam izsniedza jaunu apģērbu.

Šīs drēbes atkal bija kas jauns. No mīksta un lokana plastikāta izveidots ideāls kombinezons, kas droši sargāja pret vēju un siltumu. Un tomēr tas bija ideāls cietumnieka apģērbs, jo izrādījās pilnīgi caurspīdīgs. Šī pastāvīga neaizsargātība — kailums, saprotams, nestiprināja gara možumu, un es sāku just vēl lielāku cieņu pret pelēkajiem cilvēkiem. To visu veica klusējot, pat neskatoties uz maniem mēģinājumiem uzsākt sarunu. Pēdējais piliens bija man ap kaklu apliktā metāla kakla siksna. No kakla siksnas stiepās vads, kas beidzās kastītē viena no pelēko cilvēku rokās. Tam visam bija ļoti ļaunu vēstījošs izskats. Manas aizdomas attaisnojās, kad citi aizgāja prom ar visiem saviem ieročiem, bet palikušais, turot kastīti rokās, pagriezās ar seju pret mani.

— Es varu izdarīt tā, — viņš teica tikpat pelēkā balsī kā viņa drēbes. Un piespieda pogu.

Sajutu kaut ko pilnīgi negaidītu un īpaši sāpīgu. Vienā mirklī tiku apžilbināts ar nekad agrāk neredzētu krāsu uguņu sprādzienu un plosīšanos. Manas ausis pildīja skaņas, spēcīgākas par parastajām, un katra ādas colla iedegās ugunī, it kā es būtu iemests skābes vannā. Šīs interesantās lietiņas neturpinājās tik ilgi, lai es pagūtu tās pilnībā novērtēt, bet pēc tam izzuda tikpat ātri, cik sākušās. Atgriezās redze un dzirde, un es attapos zemē ar dūcošu pakausi, kuru biju krizdams sadauzījis.

Šī kastīte droši vien ģenerēja nervu impulsus selektētā frekvencē. Nav ne mazākās vajadzības spīdzināt ķermeni, kad tu vari iebarot specifiskus sāpju impulsus tieši nervu sistēmā.

— Piecelties, — nokomandēja mans konvojs, ko es arī visai steidzīgi izdarīju.

— Ja vēlaties paziņot, ka varat ar mani darīt visu, ko vien gribat, bet tieši tagad man jāuzvedas labi — ziņojumu esmu sapratis, tikai pasakiet, un pakļaušos. Es būšu paipuisītis.

Pagaidām, protams, tik ilgi, līdz neatradīšu izeju no šīm lamatām tērauda žurkai. Paklausīgi aizļepatoju uz citu istabu, kur, pie liela gaida mani gaidīja Krajs. Istaba bija putekļaina, un uz sienām varēja redzēt tukšas vietas, ko atstājušas aizvāktās gleznas un mēbeles.

Vienīgais jaunais priekšmets, izņemot galdu, bija pie griestiem nesen piestiprinātais spīdošais metāla āķis, un es nemaz nebrīnījos, kad āķi aizkabināja aiz manas kastes gredzena, un atrados piesiets sava ienaidnieka priekšā.

Krajs noskatīja mani no galvas līdz kājām, rūpīgi izpētot — darbs visai viegls, ja ņem vērā manu drēbju paaugstināto caurspīdīgumu. Es nekad neesmu slimojis ar kailuma tabu, tāpēc šī apskate mani neuztrauca. Bet, lūk, viņa acu auksti irracionālā izteiksme radīja krietni vien lielāku pretīgumu. Pašreiz es atrados, lietojot klasisko izteicienu, pilnībā viņa žēlastības varā. Man nebija ne jausmas, kādu riebeklību viņš ir izdomājis priekš manis, un stingri apņēmos to kaut nedaudz mīkstināt.

— Ko jūs vēlētos uzzināt? — es apvaicājos.

— Daudz ko, bet tas nāks vēlāk.

— Bet kādēļ gan ne tūlīt pat? Ņemot vērā mūsdienu hipnotiskās tehnikas, narkoterapijas un vecmodīgas spīdzināšanas, aptuveni kā šī jūsu mašīnīte, attīstību, no apņēmīgas nopratināšanas faktus noslēpt nav iespējams. Tādēļ — jautājiet vien, un es atbildēšu. — To mazumiņu, ko zināju par Speckorpusu, lai uzzin veseli. Visu bāzu atrašanās vietas, neapšaubāmi paredzot šādas nopratināšanas iespējamību, no mums tika turētas slepenībā.

Jutos pārsteigts, kad viņš pakratīja galvu lēnā «nē».

— Informāciju jūs sniegsiet man vēlāk. Iesākumā vajag jūs pārliecināt par manu mērķu nopietnību. Esmu nolēmis jūs nopratināt, bet pēc tam iesaistīt dienestā mūsu darbā. Brīvprātīgi. Lai par to pārliecinātu, man sākumā jāteic, ka jūs nenogalinās. Stipri cilvēki nāvi uzņem drošsirdīgi. Tā ir viņu problēmu viegls atrisinājums. Jums tādas izejas nebūs.

Pa visu šo laiku mana ieintriģētība tapa arvien mazāka un mazāka. Gaidīju rupju nopratināšanu, bet viņam prātā bija kas lielāks. Tāpēc atmetu savu jautro toni un spēru vaļā tieši:

— Par to aizmirstiet. Paskatieties sejā faktiem — es nemīlu ne jūs, ne jūsu organizāciju, ne to, par ko jūs cīnāties un savu attieksmi mainīt neesmu nolēmis. Pat, ja es apsolīšos jums palīdzēt, nekad nevarēsiet būt pārliecināti, ka saku to nopietni, tādēļ labāk jau no paša sākuma izbeigsim šo farsu.

— Gluži otrādi, — viņš atbildēja un nospieda pogu uz galda. Piekārtā kaste iedūcās un sāka satīt resno vadu, velkot mani augšup, līdz biju spiests nostāties uz pirkstgaliem, lai varētu paelpot. Kakla siksna iespiedās man mugurā.

— Vēl pirms būšu beidzis darbu, jūs lūgsiet man sadarbības iespēju un lūgsiet iespēju raudāt, bet es jums to neatļaušu, līdz nebūsiet sasniedzis laimīgāko brīdi savā dzīvē — kad beidzot atļaus izpildīt jūsu vienīgo vēlēšanos. Atļaujiet tagad nodemonstrēt vienu no mūsu vienkāršās, taču ārkārtīgi pārliecinošās tehnikas paraugiem.

Manas pēdas sāpēs vibrēja, tomēr es vēl aizvien stāvēju pirkstgalos, citādi kakla siksna mani nosmacētu. Krajs piecēlās un pienāca klāt. Viņš pienāca no mugurpuses, kur es neko nevarēju redzēt, bet pēc tam saķēra manas rokas un piespieda abas delnas pie metāliskā galda malas. Galds parādīja tam laipnību, savienojot ap maniem pirkstiem spailes, bet pēc tam sakabinot tās. Ne uz plaukstas pamatiem, tas nav īsti precīzi, bet uz roku apakšējās daļas, atstājot plaukstas brīvas. Nevarētu jau teikt, ka varēju darīt ko vairāk, kā vienīgi bungot ar pirkstgaliem pa galdu. Krajs atkal parādījās manā redzeslokā un pieliecās, izņemot kaut ko no galda atvilktnes.

Tas bija cirvis. Ar garu kātu un tērauda asmeni, primitīvs, tomēr efektīgs drausmīga izskata cirvis, kuru varētu izmantot koku gāšanai. Viņš paņēma to abās rokās un pacēla augstu virs galvas.

— Ko jūs darāt? Pagaidiet! — es iebļāvos pēkšņās bailēs, raustoties metāliskajās skavās, un nevarot darīt neko citu, kā vienīgi vērot, kamēr viņš mirkli turēja cirvi augstu virs galvas, bet pēc tam nolaida to ļaunā, spēcīgā cērtošā sitienā.

Domāju, ka sāku kliegt, kad viņš cirta — man nācās kliegt — sāpes bija milzīgas un visaptverošas.

Tāpat kā skats uz manu labo delnu, nocirstu pie pamatnes un nekustīgi uz galda gulošu, un no rokas tekoša asiņu straumīte, kas plūst pa galdu. Cirvis atkal pacēlās un, šoreiz esmu pilnīgi pārliecināts, sāku skaļi kliegt, un kliedzu visu laiku, kamēr tas pacēlās, zibenīgi nolaidās, un mana kreisā plauksta, tāpat kā labā, gulēja nocirsta uz galda un asinis šķīda pa visu galdu un tecēja uz grīdas.

Un cauri mani pārņēmušajām sāpēm un šausmām es ieraudzīju Kraja seju. Smaidošu. Pirmo reizi smaidošu.

Pēc tam es biju bez samaņas. Ieslīgu tumsā, miru, nemāku teikt. Pasaule aiztraucās no manis pa tumšu tuneli, bet es paliku vienu vienīgu sāpju pārņemts, pēc tam pazuda pat tās.

Kad atvēru acis, gulēju uz grīdas un bija pagājis nezin cik ilgs laiks. No miega vai vēl no kā cita manas domas bija gurdenas, un vajadzēja krietni vien papūlēties, lai izraktu atmiņas par to, kas noticis. Tikai spilgti atceroties manu nocirsto plaukstu satriecošo skatu, atvēru acis un apsēdos, berzējot vienu delnu pret otru. Tās jutās pilnīgi normāli. Kas gan bija noticis?

— Celties, — atskanēja Kraja balss, un es sapratu, ka sēžu uz grīdas viņa galda priekšā, un ka kakla siksna vēl arvien atrodas savā vietā man ap kaklu, kopā ar pretīgo vadu, kas stiepjas uz ierīci viņa tīrajā galdā. Nekādu asiņu nebija.

— Esmu gatavs apzvērēt, — es iesāku, un mana balss aprāvās, kad ieraudzīju metāliskā galda virsmā divas lielas skrambas, it kā pa to būtu iesists ar smagu asmeni. Pēc tam pacēlu rokas pie acīm un paskatījos uz plaukstām.

Katru plaukstu aptvēra dzīstošas miesas rētas ar izvilkto šuvju asi sarkanajiem punktiņiem gar malām. Un tomēr es sajutu savas rokas tādas pašas kā visu laiku. Kas gan bija noticis?

— Jūs sākat saprast, ko es domāju? — Krajs vaicāja, atkal apsēzdamies pie galda, tikpat pelēkā balsī kā viņa mundieris.

— Ko jūs izdarījāt? Jūs nevarējāt amputēt plaukstas un piešūt tās atpakaļ. Par to esmu pārliecināts, tas prasītu laiku, jūs nevarējāt… — sapratu, ka sāku atkārtoties, un aizvēros.

— Jūs neticat, ka tas notika? Man to atkārtot vēlreiz?

— Nē! — es atbildēju, gandrīz izkliedzot šo vārdu un atsprāgu no viņa. Šoreiz viņš atzinīgi pamāja.

— Tas nozīmē, ka treniņš ir sācies. Jūs esat pazaudējis mazu realitātes gabaliņu. Jūs nezināt, kas notika — bet zināt, ka nevēlaties, lai tas atkārtotos. Tieši šādi process arī turpināsies. Gala rezultātā jūs pazaudēsiet jelkādu kontaktu ar realitāti, kuru pazināt visu mūžu, bet pēc tam arī ar personību, kura bijāt visu mūžu. Kad sasniegsim šo stāvokli, jūs visos sīkumos izstāstīsiet par savu Speckorpusu, ne tikai piepūlot savu atmiņu to faktu drupaču dēļ, kuras varējāt palaist garām, bet arī aktīvi kalsiet plānus tā pilnīgai iznīcināšanai. — Tas neies cauri, — es iegaudojos ar daudz lielāku pārliecību balsī, nekā patiesībā sajutu. — Es neesmu viens. Korpuss tagad ir ķēries pie jums un aktīvi darbojas, tēdējādi ir tikai laika jautājums, kad viņi izvilks korķi, un visi jūsu iekarojumu plāni ieplūdīs kanalizācijā.

— Gluži otrādi, — paziņoja Krajs, sakabinot rokas virs galda, gluži kā skolotājs, kurš gatavojas nolasīt klasei lekciju. — Mēs ilgu laiku zinājām par tā uzmanību un apsteidzām uz katra soļa. Mēs saņēmām gūstā, spīdzinājām un nogalinājām milzumu Korpusa darbinieku, lai iegūtu vajadzīgo informāciju. Mēs zinām, ka viss tika sagatavots īpaša aģenta iesūtīšanai, un mēs gaidījām tā parādīšanos. Jūs parādījāties, un esat mūsu rokās. Lūk, cik tas viss ir vienkārši. Jūs esat tas ierocis, ar kuru mēs iznīcināsim Korpusu.

Viņš piespieda mani tam daļēji noticēt. Viņa piedāvātais plāns likās saprātīgs, taču es atmetu šo domu tikpat ātri, cik tā bija radusies. Man jābeidz viņam piekrist, drīzāk jāuzbrūk, nevis jāaizsargājas.

— No jūsu puses tas ir ļoti godkārīgi, un es ceru, ka jūs nokodīsiet lielāku gabalu, nekā varat sakožļāt. Jūs aizmirstat par simtiem planētu, kas atbalsta Līgu, un ko viņi var izdarīt ar jums, kad noskaidros, kādas nelaimes izraisāt.

— Nu, simti planētu eksistē kopā vienīgi teorētiski, petiesībā tās ir vienkārši viena aiz otras. Mēs tās noraujam tādā manierē, kādā viņas krīt mūsu priekšā, mūs nav iespējams apstādināt, un šis process arvien paātrinās. Un līdz ar impērijas paplašināšanos mēs virzīsimies uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk.

— Šim ātrumam ir robeža, — es viņu pārtraucu, cenzdamies ievest savā runā nicinošu sprauslošanu. — Es zinu, kā darbojas jūsu iekarošanas tehnika. Jūs neuzsākat iebrukumu, pirms planēta nav tam nobriedusi un zaudējusi jau iepriekš. Vai tad tas tā nav? — Viņš piekrītot pamāja ar galvu, un es turpināju. — Jūs atrodat noraušanai nobriedušu planētu ar kādu disidentisku elementu starp iedzīvotājiem. Ir ļaudis, kuri žēlosies pat paradīzē, tādēļ jums nerodas problēmas atrast šādu cilvēku grupas uz jebkuras planētas. Šeit, Burādā, tie bija vīrieši. Viņi dedzīgi iestājās par savām tiesībām. Jūs atbalstījāt tos ar visu nepieciešamo. Pagrīdes aģenti apgādāja viņus ar naudu, ieročiem, propagandas materiāliem — visu vitāli svarīgo varas sagrābšanai. Tas nostrādāja. Un par šo palīdzību jūs neko neprasījāt pretī, izņemot simbolisku pretošanos, kad sāksies iebrukums. Jūsu aģenti pieskatīja, lai bruņotie spēki kapitulētu pēc pavisam īsas spēku demonstrācijas. Šis iebrukums jau bija uzvarēts, pirms tas sākās! Nav brīnums, ka jūsu armijnieki nav pieraduši ciest zaudējumus.

— Jums ir labas novērošanas spējas. Tieši tā mēs arī darām. Jūsu analīze — meistarīgs mūsu darbības veida apraksts.

— Tad jūs esat man rokās, — es laimīgu teicu.

— Gluži pretēji, jūs esat manās rokās. Jūs — vienīgais, kurš zin par mūsu iekarojumu tehniku. Tomēr nekad nepaziņosiet par to saviem priekšniekiem.

— O, nezinu, nezinu, — es atsaucos ar bravūru, kuras nebūt nebija.

— Jūs droši vien nezināt, taču mēs gan to zinām. Mēs pārķērām jūsu sastādīto atskaiti, un tā nekad netiks nosūtīta. Viņi veltīgi gaidīs no jums kādu informāciju, bet laiks ies, un drīz būs jau par vēlu ko pasākt, tādēļ, ka mēs pāriesim pie mūsu operācijas otrās fāzes. Ar daudziem sabiedrotajiem, kurus esam ieguvuši no mums draudzīgu planētu valdībām. Mums ir pieejams liels kareivju skaits. Manuprāt, tos sauc par algotņiem. Viņi būs iebrukuma armija, un liela daļa tiks nogalināti, tomēr mēs vienmēr uzvarēsim, jo cilvēku rezerve būs praktiski neizsmeļama. Tas izklausās diezgan interesanti, vai ne?

— Tas nekad neizdosies! — es iekliedzos, juzdams aizvien lielākas aizdomas, ka izdosies gan. — Korpuss jūs apstādinās.

— Kā? Ar tā vienīgo, izsekoto un lamatās iekritušo aģentu?

Man bija grūti pārliecināt sevi, un es vispār neko nepanācu, cenšoties pārliecināt viņu.

Krajs piecēlās un nāca ap galdu.

— Bet tagad ir pienācis laiks uzsākt jūsu indokrināciju.

Nespēju nemaz aprakstīt šausmas, kas mani pārņēma un pievarēja,

kad izdzirdu šos viņa vārdus.

14. nodaļa

Mani aizveda uz kameru. Tukšu istabu bez logiem, kuras vienīgā mēbele bija tukšs spainis. Āķis griestos acīm redzami te bija uzstādīts pavisam nesen, un mans pavadonis — pelēks cilvēks — pakalpīgi aizkabināja mani aiz tā.

— Ir ļoti maz izredžu, ka nomiršu badā, — es viņu apgaismoju. — Tādēļ, ka vispirms nobeigšos aiz slāpēm.

Viņš uz to nekādi nereaģēja, bet atgriezās ar karavīra devu. Ne pati iedvesmojošākā pasaulē, tomēr dzīvību tā man uzturēs. Gremojot un sūcot ūdeni, es stingri turējos pie šīs domas. Saglabājot savu dzīvību. Viņi izdarīs visu ko, izņemot manu slepkavību. Viņi gribēja mani, viņiem vajadzēja mani. Viņi zināja, ka Speckorpuss jau karsti dveš pakausī, un nāksies pielikt visus spēkus, lai to apstādinātu. Krajs runāja nopietni un pa pusei pierunāja mani, es paskatījos uz savām plaukstām un nodrebinājos. Viņš tomēr mani pārliecināja. Bet kāpēc viņš tik ļoti centās?

Tādēļ, ka es acīmredzot biju kas vairāk, nekā vienkāršs bandinieks šajā spēlē. Es biju faktors, kas varēja nosvērt svara kausus uz jebkuru pusi.

Tieši pašreiz Klizanta ļoti veiksmīgi darbojās iekarošanas biznesā, tomēr to vēl aizvien varēja apturēt. Ar to, ko es zināju, Speckorpuss varēja uzsākt kontrinsurgentu organizāciju un novērst ekspansiju uz citām planētām. Klizantu varēja apstādināt pat šeit.

Ja es varētu pamest savu pusi, manas specializētās zināšanas nevarētu izraisīt Korpusa bojāeju, tomēr tas droši vien varētu to aizkavēt pietiekami ilgu laiku, lai varētu sākties iekarotāju politikas otrā fāze.

Bet tas nozīmēja, ka pelēkie cilvēki bija pieļāvuši kļūdu. Viņiem vajadzēja mani nogalināt, tiklīdz atklājās, kas es tāds esmu. Ja no manis ar spīdzināšanu varētu izvilkt ziņas par Speckorpusu un pārliecināt mainīt savus uzskatus, es varētu kļūt par ieroci viņu rokās.

Divi «ja». Tas ignorēja faktu, ka, kamēr vien esmu dzīvs, biju pats nāvējošākais ierocis pret viņiem.

• Viņi ir pieļāvuši kļūdu. Es pieķēros šim secinājumam un plosīju to gluži tāpat kā mani žokļi plosīja barību. Nemaz neņēmu vērā, ka no visiem aspektiem biju viņu gūsteknis. No visiem aspektiem? Hā! Fiziski — jā. Garīgi — noteikti ne. Viņi gandrīz piebeidza mani ar pirmo spīdzināšanu un milzīgo pārliecību, ka nokļūšu viņu rokās.

Domājot par amputāciju, mans kuņģis sacēlās pakaļkājās, un es pazaudēju apetīti. Dibināta iemesla dēļ.

Tagad man nāksies to atcerēties un padomāt, bet ne tā, kā viņiem gribētos. Tas bija triks, tam vajadzēja būt trikam, un tieši pie šāda pieņēmuma es nolēmu arī turēties. Kamēr gremoju un riju barību, veicu sevī spēcīgu iekšēju iedvesmošanu. Paklau, di Grīz, tu pietiekami daudz zini par realitāti, lai spētu noteikt, kur tā ir viltota. Tu pats vienmēr esi to viltojis savam labumam un citiem par skādi. Tad iznāk, ka kāds to pašu izdarījis arī ar tevi. Pārcirstas plaukstu pamatnes, asinis sūknējošas artērijas! Mierīgi, puis. Nolaid daļu emociju kanalizācijā. Pēc kāda brīža mēs nokļūsim arī līdz atmiņām. Bet vispirms paskatīsimies uz realitāti.

Realitāte. Lai cik arī brīnišķīga nebūtu medicīna, tā nevar pāris stundu vai pāris dienu laikā salabot nocirstas plaukstas.

Bet tagad, kur gan radās šis laika sprīdis? Kaut kādā zemapziņas līmenī es jutu, ka starp amputāciju un izveseļošanos ir pagājis visai neilgs laiks. Mums visiem ir smadzeņu dziļumos tikšķoši pulksteņi, tie vada diennakts miega un nomoda ritmu, un darbojas nepārtraukti. Tieši pašreiz tie centās man paziņot, ka no tā brīža, kad pelēkie ļaudis atveda mani šurp, pagājis ne īpaši ilgs brīdis. Bet vai man bija kāds reāls pierādījums, lai šo ziņu apstiprinātu? Aptaustīju seju un matus, man vajadzēja bārdasnazi, tomēr ne īpaši steidzami. Mati bija iepriekšējā garuma, taču man varēja apgriezt matus un noskūt bārdu, tas neko nepierādīja.

Mani nagi? Es turēju tos īsi apgrieztus, un tieši tādi viņi arī izskatījās. Pagaidi, padomā. Atceries. Kaut kas sīks un nenozīmīgs. Jāmanās piezemēšanās laikā, liels sasprindzinājums, daudz kas novērš uzmanību… Es salauzu kreisās rokas mazā pirkstiņa nagu. Nē, pagaidām neskaties, uzsēdies tam virsū, atceries. Pārlauztais nags… Novirzīt uzmanību… Nokost to. Diezgan nepatīkams kanibālisma paraudziņš, kuru tādā vai citādā veidā darām mēs visi. Traucējošā naga daļiņa norauta nost, fīdz pat ātram un klusam «vai», un mazmazītiņai asiņu pilītei Pilnīgi aizmirsta straujajā turpmāko notikumu attīstībā.

Ar uzmanīgu kustību es atbrīvoju delnu no to ieslodzījušās pakaļpuses, pacēlu gaisā plaukstu. Mazais pirkstiņš, īss nags — un neliela sarecējušu asiņu lāsīte.

Pieķēru gan tevi, Krāj, vecais faķīr!

Spriežot pēc naga izskata, gūsteknis biju, pats lielākais, dienu — divas, noteikti ne vairāk. Sarkanās atzīmes uz plaukstu pamatnēm? Tās var uztaisīt simts dažādos veidos. Bet amputācija? Krajs viltoja manu realitāti, hipnoze droši vien, bet patiesībā tam nebija nekādas nozīmes.

Krajs un viņa komanda nemaz nebija tik saprātīgi, kā likās. Šo smadzenes lauzošo spīdzināšanu viņi noteikti jau visai bieži izmantojuši agrāk un patiesi iespaidojuši sevi ar šīs tehnikas panākumiem.

Šādā ceļā viņi droši vien sadabūja rekrūšus no iekarotajām planētām saviem nelabajiem mērķiem. Pilnīgi iespējams. Taču Kraja rīkļurāvēji bija pieraduši strādāt ar respektabliem pilsoņiem, kuri vienlaicīgi ir arī zemnieki un kļūdaini uztver izkrāsotās kapes un savas eksistēšanas butaforijas par vienīgo realitāti. Viņu pasaule bija vienīgā pasaule, viņu pilsēta — patiesi labākā pilsēta. Izvelc viņus no to vides, izdari spiedienu uz apziņu, un no ausīm gluži kā želeja iztecēs visas smadzenes. Želejveidīgie cilvēki — pelēko mundieru medījums. Bet ne cēlais, tiešais, lokanais, negodīgais, hameleonam līdzīgais glumais Džims Bolivars di Grīzs. Cilvēks ar tūkstoš sejām, simtiem kultūru pazinējs, lingvistiski kompetents desmitiem valodās. Un viņi gribēja piedraņķot manu realitāti? Tas lika man iesmieties, nu, un es arī sāku smieties.

Es ne tikai sāku smieties, bet arī skraidīju un sāku dejot. Skrienot metu riņķus, kliedzot: «Hip-hip urrā! Uzvara!», un tamlīdzīgus laimes izsaucienus.

Skriet apļiem es biju spiests savas kakla siksnas un vada dēļ, bet drīz atklāju, ka strauji mainot virzienu varu to variēt. Vads izrādījās pārāk tievs, lai pa to uzlīstu, un šādi uztaisīts, esmu pilnīgi drošs, tas bija ar nolūku, tomēr varēju izveidot cilpu un iekārties tajā. Cilpu uztaisīju tik augstu virs galvas, cik vien varēju aizsniegt, ieķēros tajā, atgrūdos un brīvi šūpojos. Šūpošanās zemākajā punktā ar spēku at- grūdos un šūpojos tik tālāk. Lieliska izklaidēšanās. Kamēr mana roka nenoslīdēja un cilpa neatraisījās.

Tai brīdī, kad svars uzgūlās metāla kakla siksnai ap manu nelaimīgo kaklu, viss gandrīz arī beidzās. Tieši šādā veidā, ziniet, nogalināja ļaudis, pakarot tos nenosmacējot. Izdarot pēkšņu rāvienu, kas salauž kakla skriemeļus.

Šī doma virpuļoja manā galvā, kad rāpos augšā un ķēros pie vada, un izmanījos saķert to ātrāk, nekā klāt bija pēkšņais rāviens. Bet klāt tas kaklam bija no priekšas, nevis no sāniem, citādi es varētu dzirdēt vienīgi asu hh-rr-jak, kas signalizētu par beigām. Bija sāpīgi, un kādu minūti viss gāja riņķiem, un kad teicu «uff», tad darīju to čukstus, jo savām balssaitēm nebiju izdarījis neko labu.

Gala rezultātā es apsēdos un padzēru nedaudz ūdens, un jutos labāk, brīnoties, kādēļ neviens neierodas, lai izmeklētu visus nesenos trokšņus un nekārtības. Biju pārliecināts, ka kamerā ir ierīkotas «blaktis» un viņi mani novēro. Acīmredzot mana akrobātika uz viņiem nebija atstājusi nekādu iespaidu. Bet varbūt viņi ir tik ļoti aizņemti ar iekarošanu, ka nav atlicis laika mani uzmanīgi pavērot. Ja šis pēdējais pieņēmums ir patiess, tad es spēšu to izmantot savā labā.

Ēdiena iesaiņojums un ūdens pudele bija savienoti, izveidojot manām delnām brīnišķīgus spilventiņus. Tiem apkārt pie kakla aptinu dubultu vada cilpu. Pēc tam, stingri ieķēries vadā, palēcos pēc iespējas augstāk un ļāvu savam svaram gāzties uz vadu.

Un uz manām rokām. Kad veicu to desmito reizi, sāku just, ka manas rokas tūlīt pat notrūks un izdarīs to ātrāk, nekā kāda svarīga mani turošā mehānisma detaļa. Teorija, protams, bija pietiekami saprātīga, jebkura komponenta izlūšana varēja dot man brīvību. Lai gan mani komponenti daudz ātrāk. Atvilku elpu un palēcos mēģinājumā numur trīspadsmit.

Laimīgais trīspadsmit! Ar skaļu metālisku blīkšķi kaut kas plīsa, kastīte gāzās lejup un atlēca no manas galvas.

Nezinu, cik ilgu laiku biju atslēdzies, visticamākais, tikai dažas sekundes, un atjēdzos, purinot galvu un cenšoties apsēsties.

Kusties, uzstāja uzmācīga doma, lasies prom no šejienes, kamēr viņi nav atnākuši tev pakaļ. Bet vispirms man vajadzēja dezaktivēt moku kasti, jo tā varēja būt radiovadāma. Es apgriezu to otrādi un ieraudzīju, ka metāliskā cilpiņa, uz kuras viņa karājās, ir sašķīdusi drumstalās. Tur bija vadības pults ar aptuveni piecdesmit tīklveidīgi izvietotām mazām sarkanām podziņām. Iedomājoties vien, ka kādu no tām var nospiest, es nodrebēju. Virs šīm podziņām atradās divas lielas — viena sarkana, otra melna. Sarkanā bija piespiesta. Tas izskatījās pietiekami uzkrītoši. Loģiski spriežot, man vajadzēja nospiest melno pogu un atslēgt kasti, taču turpināja virmot atmiņas par sāpēm. Beigu beigās es aši piespiedu melno pogu.

Nekas nenotika. To es varēju sajust. Ar tādu nodrošinājumu vieglītēm pieskāros vienai no mazajām podziņām, pēc tam vēl vienai un vēl vienai. Nekā.

Kaste tagad bija nedzīva metāla kaudze. Kā arī biju cerējis. Paskatījos apkārt un satinu lieko vadu, līdz kaste sāka brīvi šūpoties. Pēc tam pārbaudīju durvis, kuras izrādījās neaizslēgtas. Nemākulīgi cietumsargi vai pārāk liela ticība savām moku mašīnām? Pieplacis ar acīm durvīm, es tās mazliet pavēru.

Un aizvēru pat ātrāk, nekā paguvu ko nodomāt. Pa gaiteni šurp nāca divi pelēkie cilvēki, nesdami sev pa vidu ļaunu vēstījoša izskata ierīci. Lai nopietni izpētītu detaļas, redzēju to pārāk īsu brīdi, kaut gan arī tas, ko ieraudzīju, izspieda aukstus sviedrus. Nākamais solis di Grīza pieradināšanas programmā? Kad durvju rokturis pagriezās, tas likās ļoti ticami.

Šim pelēkajam pārītim biju pietaupījis pārsteigumu, un gribēju to no viņiem noslēpt pēc iespējas ilgāk. Kad durvis atvērās, es aizstājos aiz tām un gaidīju, kamēr viņi ar savu milzīgo spīdzināšanas ierīci iespraucas iekšā. Un tikai tad, kad izdzirdēju, kā viens no viņiem pārsteigti noelsās, ar plecu pagrūdu durvis, iegāzdams ar tām viņiem no visa spēka. Līdzko viņu kauli nobrīkšķēja, es izlecu no aizdurves un savicināju vada galā esošo metāla kasti. Viens no pelēkajiem stāvēja saliecies, vairāk ieinteresēts uz savas kājas esošās mašīnas smagumā, nevis apkārt notiekošajā, un es iegāzu ar savu ieroci pa viņa galvaskausu. Kamēr kasti atkal ievēzēju, otrs centās izvilkt pistoli un, patiesi, pa pusei jau izdabūja to no maksts, pirms mans celis trāpīja pa vēderu, un viņš, saliecies uz pusēm, uzkrita virsū savam pāriniekam. Kad viņš nokrita, es izrāvu no atslābušajiem pirkstiem tā ieroci, un tagad biju apbruņots.

Lielāko daļu laika, ko pavadīju šajā ēkā, biju pie pilnas apziņas, un domāju, ka zinu, kā tikt ārā. Atpakaļ cauri galvenajai ieejai, kura droši vien tiek apsargāta. Tās atradās vienu stāvu zemāk, pretējā virzienā no Kraja kabineta. Gauspistolē bija pilns enerģijas lādiņš, tikpat pilna izrādījās arī aptvere. Nebija laika pārbaudīt, ar kādu munīciju tā lādēta, tomēr tas noteikti bija kaut kas nāvējošs, kas man lieliski derēja. Man bija šausmīgs garastāvoklis. Uztinis vadu tuvāk kastei, lai tā nekarātos un netraucētu man iet, dziļi ievilku elpu un izniru ārpus durvīm. Gaitenis bija tukšs; labs sākums. Nevienu neieraudzījis, aizļepatoju līdz kāpnēm, bet pēc tam metos lejā, un tieši tad, kad no nepārtrauktas skriešanas pa lejup vedošu spirāli man sāka griezties galva, sastapu cilvēku, kurš kāpa man pretī, pelēku cilvēku ar gauspistoli un ļoti aizdomīgu skatienu. Tā kā biju gaidījis šo tikšanos, bet viņš ne, pirmais šāviens pienācās man. Tad vēl viens šāviens. Gauspistolē bija pielādēta ar sprāgstošajām lodēm. Tās izdedzināja kāpnēs milzīgu caurumu un atsvieda pelēko pie sienas, kur viņš, saļimis un nejūtīgs, arī palika gulēt. Vēl arvien dārdēja atbalss, bet putekļi nebija nosēdušies, kad es, pārlēcis pāri caurumam, pašnāvnieciskā ātrumā jau metos lejup pa kāpnēm. Tur palikt bija vēl neprātīgāk. Kāpnes beidzās, es atrados lejā un ietriecos sienā, tik ātri biju skrējis. Virs manis atskanēja kliedzieni un skrejošu kāju dimdoņa. Ar gauspistoli rokās atsitu vaļā durvis un… izgāju melnā tumsā.

Tas bija neliels šoks, es gandrīz uz dullo neizšāvu pāris lodes, bet, kad manas acis pielāgojās, tālumā ievēroju vāju gaismiņu. Tur bija neapmestas sienas, putekļi un citas pazīmes, kas liecināja, ka esmu aiztraucies garām pirmajam stāvam un savu maratonu beidzis pagrabā. Tas arī nebija slikti, jo stāvu augstāk mani noteikti gaidīja silta uzņemšana. Ja es spēšu izkļūt no pagraba, tad aizvien vēl būšu soli priekšā saviem vajātājiem. Turot gauspistoli gatavībā, vēzējot kasti, uzdauzot zilumus pret neredzamiem šķēršļiem un klūpot uz katra soļa, es devos tālās gaismiņas virzienā. Kad, pārvarējis nesaskatāmo šķēršļu joslu, sasniedzu gaismas avotu, manu sirdi nepildīja entuziasms. Tas bija tikai logs.

Mazs lodziņš augstu sienā, pārklāts ar kukaiņu atliekām un netīrumiem. Pie tam vēl ar proves restēm.

Tumsā man aiz muguras atskanēja kliedzieni un dimdoņa, smagu kritienu trokšņi un skaļa lādēšanās. Ko lai daru?

Acīmredzot jālasās prom. Es pakāpos atpakaļ, aizsedzu ar rokām seju, šaudams izšķaidīju logu un daļu sienas tam apkārt arī gabaliņu ielas ārpusē, līdz mans ierocis noklakšķēdams apklusa. Es to aizmetu, pārsviedu kasti pār plecu un, ar brīvo roku piepalīdzot, uzrāpos pa šķembu kaudzi un izkļuvu ārpusē.

Lai atkal mestos bēgt. Kāds ieraudzīja mani un kaut ko uzsauca, taču es neatbildēju. Sāku skriet vēl ātrāk, lai gan aizelsos daudz stiprāk, nekā to būtu prasījusi šī piepūle. Viena lieta ir aizbēgt, bet gluži cita — palikt brīvībā, ja skrien basām kājām, tērpts pilnīgi caurspīdīgās drēbēs, ar kakla siksnu un vairākus metrus garu vadu ap kaklu, nemaz nerunājot par vadības kasti. Es laikam gan izskatījos visai neparasti un viennozīmīgi.

Man vajadzēja paslēpties, ielīst alā, pārģērbties, atbrīvoties no kakla siksnas un izdarīt vēl daudz ko citu. Taču es sāku arvien vairāk nogurt.

Cik spēdams ātri nogriezos ap stūri un ietriecos kādā, kas gāja pretējā virzienā. Mēs abi nogāzāmies, un es gluži kā vabole apvēlos uz muguras, būdams tuvu pilnīgam spēku izsīkumam un tverdams ar muti gaisu. Pēc tam ieraudzīju notriektā cilvēka seju, un sajutu pēdējo nelielas cerības uzliesmojumu.

— Ostrov, — es izdvesu, — vecais draugs, vecais istabas biedri, vecais pudeles brāli! Esmu nokļuvis nelaimē, un man vajadzīga tava palīdzība. Saproti, vietējie…

Es ieraudzīju kā Ostrovs — pavisam maigs cilvēks pat visļaunākajos brīžos — pārvēršas par ļoti dusmīgu dzīvnieku. Izķēmota seja, izvalbītas acis, putas uz lūpām. Viņš metās man virsū un piespieda pie aukstās zemes.

— Vietējie te ne pie kā nav vainīgi, — viņš iebļāvās. — Krajs izprašņāja par tevi. Krajs meklē tevi. Ko tu esi izdarījis?

15. nodaļa

Es drusku cīnījos, taču tas man nedeva neko labu. Darīju to bez sirds un biju ļoti tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Tomēr izmanījos izdarīt vienu labu sitienu ar kasti Ostrovam pa galvu. Viņa acis izval- bījās, taču viņš mani neatlaida. Tajā brīdī pie mums jau piesteidzās neliela pelēko cilvēku grupiņa, kuri novilka Ostrovu no manis un ar gauspistoļu stobriem piespieda piecelties kājās. Es lēnām piecēlos. Iegrimis melnā izmisumā un nogurumā pamirušiem locekļiem, es, pats par sevi saprotams, nesteidzos.

Viņi bija seši plus Ostrovs, kurš, spriežot pēc sejas izteiksmes, vēlējās atrasties pavisam citā vietā.

— Saprotiet, Krajs stāstīja man par Vasjku, lūk, arī pateica, ka meklē viņu… — viņa balss kļuva lēnāka un apklusa, jo akmeņsejainie pelēkie cilvēki viņu pilnībā ignorēja. Es — ne.

— Ko tu gaidi, pateicību? Tu — nodevējs. Uzsāc personīgo nedēļu «Iegāžu savu čomu», ja? — es mēģināju nicinoši nosprausloties, taču šie vārdi pārvērtās gārgšanā, kad viens no konvojniekiem parāva aiz vada. Viens no pieciem konvojniekiem. Es samirkšķināju acis un paskatījos lejā, tādēļ, ka varēju apzvērēt — pirms minūtes to bija seši.

Kamēr tos atkal pārskaitīju, parādījās roku pāris un sakļāvās uz piektā numura kakla. Acis viņam izspiedās no orbītām, bet mute pavērās, un es centos saglabāt mierīgu sejas izteiksmi un neizvalbīt acis tādā pat veidā. Rokas saspiedās, acis aizvērās, un piektais numurs pazuda no redzesloka. Es nedaudz pacīnījos, lai sveikā palikušo uzmanība būtu pievērsta man, un pat spēru ar kāju, trāpīdams Ostrovam pa celi, lai tādējādi noturētu arī viņa uzmanību.

— Tev nevajadzēja to darīt, — viņš pažēlojās. Es pasmaidīju, jo ceturtais numurs sekoja pārējiem.

Šajā efektīgajā un klusajā naidnieku likvidēšanā bija kas ļoti brīnišķīgs. Tas atgādināja man kādu pazīstamu mednieku. Viņš bija profesionālis un ļoti prasmīgs savā amatā. Kad gaisā pacēlās putnu bars, viņš nošāva pēdējo kāsī. Bet pēc tam nākošo. Dažreiz viņam izdevās nošaut četrus piecus, līdz pārējie putni apjēdza, kas notiek. Te tika izmantots tas pats princips, un tikpat profesionāli.

Sistēma nenostrādāja tikai pie trešā numura, kurš nedaudz paspi- rinājās un pievērsa sev kāda at'ikušā uzmanību. Galu galā cilvēcīgas būtnes nav daudz gudrākas par putniem.

Es nogaidīju, līdz viņi pagriezīsies pret nelaimju avotu, bet pēc tam iegāzu tuvākajam pelēkajam cilvēkam ar delnu pa kaklu. Nogurums atslābināja sitienu, tādēļ viņš nenokrita uzreiz, un man nācās bliezt vēl vairākas reizes, lai viņu galīgi nomierinātu. Kamēr es pūlējos, uztvēru krītošu ķermeņu troksni un pārējo aprautos kliedzienus.

Kad iztaisnojos, ieraudzīju, ka Ostrovs un citi, izņemot vienu no pelēkajiem cilvēkiem, sasviesti kaudzē, laimīgi snauda, tai laikā, kad mani glābēji piebeidza pēdējo. Tas bija veselīgs tēvainis, un kāvās viņš labi, tomēr zaudēja pretējai pusei meistarībā un drīz vien jau bija bez samaņas. Bija interesanti, ka abi viņam uzbrukušie izrādījās sievietes — tērptas trūcīgos un kolorītos burādiešu bruncīšos, un vietējās kurpītēs uz augstiem papēžiem. Tuvākā pagriezās, es atpazinu seržantu Beizu, un tā dažas grūti atrisināmā uzdevuma detaļas, sāka izkārtoties manā galvā.

Otra sieviete bija augumā mazāka un ļoti eleganti veidota, kuru es nevarēju aizmirst. Mana sieva…

— Nu, nu, — Anžela mani nomierināja, paplikšķinot pa vienu vaigu un ātri noskūpstot otru. — Es ceru, ka tu, mīļais, varēsi drusku paskriet, jo tuvojas vairāki bandīti.

Apstiprinot šo pieņēmumu, garām aizsvilpa nepazīstama paveida lādiņš.

— Skriet… — es nosēcos un vilkos nopakaļ, vēl ne īpaši pārliecināts par to, kas noticis, vismaz pietiekami saprātīgs, lai neuzdotu nekādus jautājumus'. Beiza apņēma mani ar vienu roku, virzot pareizajās sliedēs un velkot aiz sevis tai laikā, kad mana sieva atviegloja mani no kastes un vada smaguma. Tādā veidā mēs traucāmies uz priekšu, un, esmu pārliecināts, ka izskatījāmies patiesi brīnišķīgi — es savā caurspīdīgajā apģērbā, un divas meitenes savos elegantajos tērpos. Vienīgais trūkums bija tas, ka uz ielas neatradās neviena, kas spētu šo situāciju patiesi novērtēt.

— Neapstājies! — uzsauca Beiza, velkot mani aiz stūra. Aizmugurē atskanēja tuvi sprādzieni. Es ignorēju visu, izņemot uzdevumu pēc iespējas ātrāk pārlikt vienu kāju aiz otras, un minēju, cik ilgi vēl izvilkšu.

Beiza, likās, zina, ko dara. Pirms mēs bijām šajā virzienā aizgājuši pārāk tālu, viņa nogriezās un uzvilka mani dažus pakāpienus augšā pa kāpnēm kādā ēkā. Viņa aizšāva durvīm priekšā smagas bultas, un mēs aizvilkāmies tālāk, tagad mazliet lēnāk, cauri kaut kādiem pamestiem kabinetiem ēkas pakaļējā daļā, kur logi veda uz pagalmu. Augstums te bija lēcienam piemērots, un Beiza, veikla kā liela kaķene, nolēca pirmā, pēc tam, piepalīdzot no augšas Anželai, palīdzēja nokāpt arī man. Biju viņu rokās gluži kā māla pikucis, un šī sajūta pie tam likās ļoti patīkama.

Beiza aizskrēja uz priekšu atvērt lielas durvis. Iekšā atradās klizantiešu komandmašīna ar vēl arvien pie antenas plīvojošu ģenerāļa karogu.

— Lūk, tas jau man patīk daudz labāk, — es teicu, tuvodamies uz vatei līdzīgām kājām.

— Jūs abi, uz aizmugurējo sēdekli, — Beiza izmeta, uzvelkot armijas mēteli un pabāžot matus zem klizantiešu ķiveres. Es neprasīju, kas noticis ar iepriekšējo īpašnieku.

Kad ierāpoju mašīnā un sabruku uz grīdas, Anžela ielīda man pakaļ, pieglaužoties ar savu silto augumu. Kad mašīna rāvās uz priekšu, es jau jutos ļoti ērti. Pirms izdevās iegūt kādu informāciju, izbaudīju kārtīgu skūpstu.

— Tava figūra ir uzlabojusies, — izdvesu, atvilkdams elpu.

— Tu būsi ļoti laimīgs uzzināt, ka tagad esi lepns dvīņu tēvs. Abi zēni. Ar lielām mutēm un labu apetīti, tāpat kā viņu tēvam. Es viņus nosaucu tev par godu par Džeimsu un Bolivāru.

— Kā tev labpatīk, dārgā. Es domāju, ka tev nebūs nekas pretī paskaidrot man, kā gan uzradies šeit pašā vajadzīgākajā brīdī?

— Es ierados šeit parūpēties par tevi un, kā redzi, man izrādījās taisnība.

— Jā, protams. Es domāju, mehāniski. Kad redzēju tevi pēdējo reizi, tu devies uz hospitāli ar milzīgu vēderu un topošās mātes mirdzumu acīs.

— Nu, ar to, kā jau teicu, viss izgāja lieliski, vai tad tu nesaprati? Pēc tam padzirdēju, ka tie riebīgie klizantieši devušies iebrukumā uz vēl vienu planētu, un tu, visticamākais, arī piedalies.

— Tev to visu izstāstīja Inskins?

— Protams, ne! — viņa daiļi nospraustojās par šo domu. — Es uzlauzu dosjē un izlasīju pierakstus. Viņš gan bija visai dusmīgs, tomēr nemēģināja mani apturēt, kad devos šurp kopā ar otrā ešelona brigādi. Tā vien liekas, ka viņš zināja — mani labāk netraucēt. Mēs izgājām orbītā, saņēmām ziņojumu, un es nolaidos. Tas aptuveni arī viss, ko varu pastāstīt. Dod, mēģināšu šo te mūķīzeri šausmīgajai kakla siksnai, ko tu valkā. Nesaprotu, kādēļ atļāvi viņiem ar sevi tā apieties?

— Tavā izklāstā ir viens otrs balts plankums, — es uzstāju. — Piemēram: kādu ziņojumu?

— Manu ziņojumu, — viņas vietā atbildēja Beiza, kura, nepārtraukdama vadīt mašīnu, visu nekaunīgi noklausījās. — Jūs aizmirsāt, ka es esmu gvardes seržants un redzēju jūsu sagatavoto ziņojumu, to pašu, kuru viņi savāca. Tādēļ es, protams, to gluži tāpat kā frekvences, labi iegaumēju. Tie cūkas aizsūtīja mani uz cietuma nometni «civilajiem», tāpēc jau tai pat naktī varēju aiziet.

Beiza jutās ļoti pārliecināta par sevi, un, paraugoties atpakaļ, sapratu: viņai ir uz to pilnas tiesības.

— Tikko bija saņemts šis izsaukums, es nolaidos ar izlūkkuģi, — runājot Anžela manipulēja ar mūķīzeri. — Man nācās ar kauju izlauzt ceļu, kas, saprotams, nebija grūti izdarāms. Priekš Galaktikas iekarotājiem šie ļaudis ir ļoti nemākulīgi piloti. Pēc tam es satiku Beizu.

Ar lūpām pieskārusies manai ausij, Anžela ledaini apvaicājās:

— Cik labi tu pazīsti šo daiļavu? — un vienlaicīgi savilka kakla siksnu.

— Tikos ar viņu vienīgi tajā reizē, — es izdvesu, un spiediens atslāba. — Nebūt nav manā gaumē.

— Nemelo man, Džeims di Grīz, tev jau patīk tādas pilnīgas.

Es ātri samirkšķināju acis un centos atgriezt sarunu iepriekšējās sliedēs.

— Nu, bet kā jūs mani atradāt? Ko darījāt?

— Pietiekoši vienkārši, — atskanēja klakšķis un kakla siksna atvērās. Es atvieglots paberzēju sāpošo kaklu, — ir tikai viena ēka, kur darbojas tie pelēkie cilvēki. Mēs viņiem sekojām, cenšoties atrast ieeju. Vienīgais, kas traucēja — mūs vajājošie kareivji. Taču mēs izspiedām no viņiem informāciju un šo te mašīnu.

Iedomājos, kā šīs divas skaistulītes pļauj klizantiešu iekarotājus ar saviem slepenajiem ieročiem, un sapratu pietiekami daudz, lai neprasītu par vadītāja un viņa draugu likteni.

— Bet tagad pastāsti mums, kas notika ar tevi? — pieprasīja Anžela un pieplaka man, gatavodamās klausīties labu stāstu. — Mirstu aiz ziņkārības uzzināt, kas tā par lietiņu, ko viņi tev uzvilkuši kaklā, un kāpēc, debesu vārdā, tu valkā šo šausmīgo caurspīdīgo kostīmu.

Es viņām pastāstīju, un, ko tur teikt, tiku apbalvots ar milzumu meiteņu vaidu un, pats mazākais, ar vienu spiedzienu, kad nokļuvu līdz atgadījumam par nocirstajām plaukstām. Beiza pat apturēja automobili, lai arī paskatītos uz rētām. Pēc tam viņas klausījās ledainā nesatricināmībā, un es sajutu žēlumu pret ikvienu pelēko cilvēku, kas varētu viņām gadīties ceļā. Brīdī, kad biju pabeidzis savu aizraujošo un nedaudz atbaidošo vēstījumu, pietuvojāmies vietai, uz kuru traucāmies.

Mums piebraucot, atvērās plati vārti un aizvērās aiz muguras. Tur bija citas meitenes, labi apbruņotas, lielākoties pievilcīgas, un es minēju, kā gan tai konsolosuku partijai bija izdevies organizēt pretošanos šādai valdībai. Par to sakiet paldies klizantiešiem. Kad lietas nonāk līdz valdībai un armijai, es vienmēr lielā mērā esmu anarhists un neesmu visai augstās domās ne par vieniem, nedz otriem. Bet ja jau tās ir, tad nebūt nenāk par sliktu, ja tās ir labiņas. Es pakratīju galvu un ļāvu sevi aizvest uz istabu, kur atradās ļoti simpātiska armijas gulta. Sabruku uz tās.

— Apģērbu, — es izteicu, — un iedzert, un nebūt ne obligāti tādā secībā.

Kautrīgi uzvilku sev pāri segas stūri — ne aiz kauna, drīzāk tādēļ, lai vērīgās amazones nevestu kārdināšanā. Un, bez tam vēl, te bija mana sieva. Viņa lieliski saprata, ko es domāju ar vārdu «iedzert», atstūma ūdens glāzi, ko man centās uzbāzt viena no dāmām, un padeva nelielu blašķīti ar varenu dzērienu. Tas mīļi apdedzināja kaklu un izstiepa savus ugunīgos taustekļus smadzenēs.

— Baidos, ka manas domas… Mana realitātes izjūta vēl aizvien ir sajaukta, — es atzinos, un pēc Anželas sejas izteiksmes nojautu, ka viņa to saprot. — Viņi ir kaut ko izdarījuši ar mani, nezinu ko, taču esmu pārliecināts, ka tas ātri pāries.

— Es nogalināšu viņus visus, šausmīgi, — viņa izspieda caur zobiem, un klausītāju pulkā atskanēja piekrišanas pilna rūkoņa. Uz mirkli pievēru acis, lai dotu tām atpūtu, bet, kad atkal atvēru, istabā vairs nebija neviena, izņemot Anžela. Dega gaisma, aiz loga bija tumšs. Tas viss līdzinājās salīmētai kinolentai ar iztrūkstošu izgrieztu gabalu.

Es cienīju Kraja psihiskās manipulēšanas tehniku un ienīdu to no visas sirds.

— Izsalcis, — es pavēstīju Anželai, un viņa pienāca, apsēdās blakus un saņēma aiz rokas.

— Tu gulēji un murgoji. Dažādas drausmīgas lietas.

— No tā es jūtos labāk. Kad mēs atgriezīsimies bāzē, ļaušu mediķiem izsūkt putekļus no maniem tumšajiem kaktiem. Taču dotajā brīdī ir svarīgākas lietas. Pirms Klizanta organizēti un pamatīgi saņems visu savās ķetnās, mums vajag te organizēt pretošanos. Un…

— Nē.

— Ko tu gribi ar to teikt?

Man bija tāda sajūta, it kā būtu palaidis garām svarīgu sarunas daļu. Vai tas bija vēl vienas mahinācijas rezultāts ar manām smadzenēm, vai vienkārši sievietes runa?

— Es gribu teikt, ka nē, mēs to nedarīsim. Kamēr tu gulēji, es aizsūtīju Inskinam garā ziņojumā it visu, ko tu man stāstīji par Klizantas plāniem, un kā viņi organizē savus iebrukumus, un par viņu plāniem ķerties pie Korpusa, un visu pārējo.

— Tu vismaz parakstījies manā vārdā? — apvainoti pavaicāju.

Viņa noglāstīja manu roku.

— Protams, dārgais. Tas bija tavs darbs, un es nemaz neiedomājos to uzdot kā savu nopelnu.

Tai pat mirklī es nožēloju savus vārdus un atvainojos, bet pēc tam atvainojās viņa: tādēļ, ka mans nesaticīgais raksturs, visticamāmais, ir saistīts ar manu smadzeņu modifikāciju, un mēs iedzērām, bet, to nokārtojis, es centos atgriezties pie lietas.

— Tātad tu aizsūtīji atskaiti. Bet pēc tam?

— Pēc tam tā aizgāja līdz raidošajam kuģim otrpus saulei un kā psīgramma tika aizsūtīta Inskinam. Pienāca viņa atbilde, kas vēstīja: «Ziņojums saņemts, apsveicam, nekavējoties atgriezieties!», tātad tev, kā pats redzi, nāksies atgriezties.

Es nospraustajos, bet pēc tam iemalkoju dzērienu.

— Tu domā, es atgriezīšos?

— Tu esi slims, tev vajadzīga medicīniskā palīdzība, tu esi izdarījis to, kas bija tavs uzdevums…

— Es vaicāju ko citu. Tu domā, es atgriezīšos?

Anžela mēģināja rādīt saniknotu seju, ko viņa nevar izdarīt, ja vien tas nav nopietni, bet pēc tam, cik spēdama paklausīgi, paraustīja plecus.

— Protams, ne. Ja tu atgrieztos, tad nebūtu vairs tas vīrietis, pie kura es izgāju par sievu. Tātad tagad mēs noslaucīsim no planētas virsmas tos trakos, izglābsim Burādu un apturēsim šo iebrukumu.

— Ne gluži visu uzreiz, bet tas ir apmēram tas, kas man prātā. Vajadzēs organizēt pretošanās kustību ar mūsu padomiem un materiālo atbalstu. Beizai vajadzētu tikt ar to galā, taču ir viena lieta, kurai ir prioritāte pat pret šo. Mums jāsagrābj gūstā Krajs vai viens no viņa pelēkajiem ļaudīm.

— Kāda brīnišķīga doma! Ja viņi uzskata, ka ir lieli speciālisti spīdzināšanā, tad drīz uzzinās pāris lietiņas. Atceros, kā…

— Anžela! Es nebūt nedomāju par to. Mirkli tevī atspīdēja daudz iepriekšējā, neskatoties uz rekonstrukciju.

— Muļķības! Atzīstu, ka varu pielietot vienu otru no tolaik apgūtajiem tehniskajiem paņēmieniem, bet motīvi man ir pavisam tīri. Lauvene aizsargā savu lauvu, un tā tālāk. Pilnīgi attaisnojami.

— Jā, var jau būt, ka tas ir tā, bet es nemaz nerunāju par to. Es gribu dabūt vienu no pelēkajiem cilvēkiem laboratorijā un veikt ļoti sīku un detalizētu analīzi. Kad tu šodien izsiti garu tai kompānijai, vai neievēroji ko dīvainu?

— Neko īpašu. Es, varētu teikt, biju aizņemta ar ko citu. Vienīgi tas fakts, ka viņi nav pietiekami silti apģērbti, jo āda likās ļoti auksta.

— Tieši tā. Viņi nekad nesmejas, neizrāda nekādas emocijas, viņi nepļāpā, nesarunājas, ja vien nav jāpaziņo kas īpaši svarīgs, un ir vēl daudz citu uzmanību saistošu sīkumu.

— Vai tu, mans dārgais, gribi teikt, ka viņi ir zombi, vai roboti, vai kaut kas tamlīdzīgs? Es domāju, ka tāda veida joki parādās vienīgi kosmiskajās operās bērniem.

— Smejies, smejies, kamēr vēl ir laiks. Ne roboti vai kas tamlīdzīgs, tie tipi ir pietiekami dzīvi. Vienkārši es nedomāju, ka viņi ir cilvēki, lūk, tas arī viss. Mūsu vidū ir svešie.

— Tev droši vien labāk būtu vēl pagulēt. Es izslēgšu gaismu.

— Beidz izdabāt man, velns parāvis! Esmu domājis par to, kopš pirmo reizi satiku Krāju, tādējādi tas nav manu neseno pārdzīvojumu radīts iztēles auglis. Ir visdažādākie pierādījumi. Klizantiešu kareivji nāvīgi baidās no Kraja un viņa bandītiem, un pat nerunā par tiem. Pelēkie ļaudis ir atgriezti no normālas klizantiešu dzīves, un visos aspektos atšķiras no viņiem. Pilnīgi tā, it kā viņi nebūtu viena tauta. Es varu iedomāties, kā viņi aplido cilvēku planētas un atrod, ka Kli- zanta ir pilnībā nobriedusi, lai to norautu. Stratificēts, militarizēts dzīves veids, visi formas tērpos. Viss, ko vajadzēja paveikt, tas ir nomainīt valdību, un viņi tiek pie stūres. Un tieši tas arī tika izdarīts. Viņi neparādās ne pie viena no galdiem vai kartēm, kas tik ļoti dārgi armijnieku prātiem — un tomēr šķiet, ka lielākoties tieši viņi vada visas šīs lietas.

— Nu….

— Lūk! Tu neesi pārliecināta, bet sāc šaubīties. Tātad tu palīdzēsi man sadabūt kādu pelēkā cilvēka paraudziņu?

— Palīdzēšu? — viņa tīri meitenīgā entuziasmā sāka plaukšķināt rokas. — Es vienkārši nevaru to sagaidīt. Pirms atgādāšanas šurp tas, protams, var tikt nedaudz sabojāts, bet par cik viņš vēl aizvien turpinās funkcionēt, tam visam nav īpaši lielas nozīmes, vai ne?

Pirms paguvu atbildēt, ieskrēja Beiza un nometa uz gultas apģērbu ķīpu.

— Ātri ģērbieties, — viņa pavēlēja. — Zābaki ir paši lielākie, kurus mums izdevās atrast, ceru, ka tie derēs.

— Vai visai šai steigai ir kāds pamats? — es vaicāju.

— Saprotams, ka ir. No visām pusēm te čum un mudž armija un smagie ieroči. Naidnieks ir pilnībā aplencis šo ēku.

16. nodaļa

Zābaki bija šauri, ar elegantiem purngaliem, tomēr iespiedu pēdu cik spēdams tālu.

— Mūs izsekoja līdz šejienei? — es prasīju Beizai.

— Nē, protams, nē. Neesmu iesācēja šai lietā. Un nolaupītās mašīnas te nav, vairs nav.

Kamēr iemaucos otrajā zābakā, domājot nedaudz palauzīju savas slinkās smadzenes. Iezvanījās telefons, un es pamiru — tāpat kā abas sievietes — blenžot tajā kā indīgā čūskā. Tas ietrinkšķējās vēl reizi, bet pēc tam iedegās sīciņš ekrāns, un no tā, tikpat neemocionāls kā vienmēr, skatījās Krajs.

— Tu zini, ka esat ielenkti, — viņš teica. — Pretoties ir veltīgi, di Grīz, padodies mierīgi, un nevienam no taviem draugiem nenotiks nekas slikts…

Mans zābaks trāpīja ekrānā, un Kraja attēls uzliesmojis nozuda, es izrāvu aparātu ar visām saknēm un metu pret sienu. Zināju, ka lielāko daļu telefonu, ja vien ir attiecīgā aparatūra, var ieslēgt no centrālās stacijas, tomēr tagad nebija piemērotais laiks redzēt šo teoriju pierādītu.

— Bez panikas, — es uzsaucu, jādomā, galvenokārt pats sev, jo Anžela un Beiza bija pilnīgi mierīgas. Es sāku lēkāt pa istabu, maucot kājā otru zābaku, un centos izvilkt kādu gaišu domu no savām samežģītajām smadzenēm. Pēdējais lēciens beidzās ar to, ka, smagi elšot un liecot pirkstus, sēdēju gultā.

— Tagad uz minūti aizmirsīsim šo zvanu un noskaidrosim, kas ir noticis. Pirmkārt: mūs neizsekoja, kad braucām šurp. Otrkārt: mūsu transportlīdzeklis ir izgaisis, tādējādi arī uz to iekrist nevarējām. Treškārt: Krajs zin, ka es esmu šeit, bet tas nozīmē, ka viņi ir implantējuši manī radioraidītāju. Tādā gadījumā tiklīdz izkļūsim ārā, būs nepieciešams ķirurgs un labs rentgenaparāts.

— Tu piemirsi daudz vienkāršāku izskaidrojumu, — Anžela piezīmēja.

— Tad neturi nu noslēpumu. Ja vari piedāvāt ko labāku, klāj tik vaļā.

— Spīdzināšanas kaste. Tu teici, ka tā ir radiovadāma.

— Protams. Virzošā aparatūra, visticamākais, mehānisma integrālā daļa. Tā lietiņa ir vēl aizvien šeit, Beiza?

— Jā, lejā. Mēs domājām, ka tai var atrasties kāds pielietojums.

— Jau ir atradies. Kad pazudīsim, ka^.*.e paliks šeit. Iespējams, ka tas aizkavēs viņu uzmanību pie šīs ēkas, bet, tiklīdz būsim noziedējuši, viņi atkal mani tik viegli vis neatradīs. Tagad īsumā izstāsti man, Beiza, kas šī ir par māju, un kā mums no tās izkļūt.

— Tā ir vienai no mums piederoša rūpnīca. Un no tās nav iespējama nekāda izeja, esam nolemti cīņai un nāvei, taču mēs dārgi pārdosim savas dzīvības un paķersim līdzi datdz šo lopu…

— Tas ir brīnišķīgi, jā, lieliski. Tomēr dārgi savas dzīvības pārdosim tikai tad, ja būsim spiesti to darīt. Di Grīzs var atrast izeju arī tur, kur citi atrod tikai izmisumu. Vai jūsu fabrikas īpašniece ir šeit? Labi, sūtiet viņu pēc iespējas ātrāk šurp.

Beiza aizskrēja, bet es pagriezos pret savu sievu.

— Pieņemu, ka esi atvedusi līdzi parastās lietiņas? Tās, kuras bijām paķēruši līdzi medus mēnesī?

— Bumbas, granātas, spridzekļus, gāzes lādiņus — protams.

— Paimeitenīte. Ar tevi sievas vietā 6s izjūtu arvien pieaugošu nemieru.

Beiza bija atpakaļ un viņai pa pēdām vēl viena amazone mundierī. Nedaudz vecāka, ar ļoti pievilcīgām sirmuma pazīmēm matos, ar pilnīgām krūtīm un apaļīgām apburošām formām. Uztvēru Anželas acīs asinis stindzinošu izteiksmi un ātri pievērsu savas domas daudz steidzamākām lietām.

— Es esmu Džeimss di Grīzs, starpzvaigžņu aģents un spiegs.

— Faida Firtina no gvardes, — viņa nokliedza un atdeva godu.

— Jā, ļoti labi, Faida, esmu priecīgs ar jums iepazīties. Brīvi. Cik nopratu, šī ēka pieder jums.

— Pilnīgi pareizi. «Firtina Amalga Meitel Konstrakšen Roborecki Limited». Brīnišķīga prece tirgum.

— Kas par preci?

— Roborecki.

— Vai neuzskatīsiet mani par galīgi stulbu, ja apvaicāšos, kas tie roborecki tādi ir?

— Grezna, ikvienai kārtīgai mājai nepieciešama prece. Robots, kas ieprogrammēts, apmācīts, salikts un speciāli konstruēts tikai vienas funkcijas veikšanai. Pārvaldnieks, kalpotājs, gatavs palīdzēt mājas darbos, kurš dara māju omulīgu un patīkamu, atvieglojot saimnieka dzīvi, atbrīvojot viņu no ikdienišķa darba, mūsdienu dzīves stresiem…

Bija vēl daudz kas tādā garā, acīm redzami citāti no reklāmas brošūriņas, bet tos es vairs nedzirdēju. Galvā, iegūstot noteiktu formu, veidojās plāns. Tad cauri manu domu gājienam izspraucās šāvienu trokšņi.

— Viņi izdarījuši izmēģinājuma uzbrukumu, — ar komandrāciju pie auss ziņoja Beiza. — Bet tikuši ar zaudējumiem atsisti.

— Turpiniet viņus apvaldīt. Kādu laiku tiem nevajadzētu izmantot smago tehniku, jo ir cerības mani saņemt dzīvu. — Ar rokas mājienu pārtraucu rūpnīcas īpašnieci, kura atkal gatavojās uzsākt mutisko reklāmu. — Faida, ātri sagatavojiet šīs ēkas un apkārtējā rajona uzmetumu.

Viņa uzraseja ātri un precīzi (neapšaubāmi, armijas treniņš), norādot durvis, logus un tuvākās ielas.

— Kā izskatās jūsu roborecki? — es jautāju.

— Pēc formas un izmērierm apmēram kā humanoīdi, optimāls izskats mājas videi, un pie tam vēl…

— Lūk, lieliski! Cik tādu jums ir jau gatavi nosūtīšanai, izgājuši pārbaudes izmēģinājumus vai kā jūs tur to saucat, ar uzlādētiem ener- goblokiem?

Viņa domīgi sarauca pieri.

— Man jāsazinās ar piegādes daļu, taču pēc aptuveniem aprēķiniem, es teiktu, kaut kur starp 160 un 180.

— Tas būs tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jūs šausmīgi izputēsiet, vai apdrošināšana spēs atlīdzināt zaudējumus, ja viņi tiks iznīcināti Burādas dēļ?

— Visi firmas «Firtina» roborecki labprāt ies bojā, varētu pat teikt, ar prieku, ja vien viņiem būtu kādas emocijas, brīvības dēļ. Lai gan viņi, protams, nav spējīgi ņemt rokās ieročus, gluži tāpat, kā veikt kādus vardarbības aktus.

— Nu, tas nebūs vajadzīgs. Par to varam parūpēties mēs, mūsu pārvaldnieku brigāde veiks uzmanību novēršošu manevru, kas palīdzēs mums izkļūt no šejienes. Bet tagad, meitenes, pienāciet tuvāk, un es jums izklāstīšu savu plānu.

Vecās di Grīza smadzenes beidzot sāka patiesi darboties. Šaušana aizmugurējā plānā stimulēja manu piepūli, kad pacēlos priecīga entuziasma viļņa galotnē.

Pēc dažām minūtēm sagatavošanās darbi tika pabeigti, un pusstundas laikā mēs bijām gatavi uzbrukumam.

— Jūs zināt savu pavēli? — es prasīju robotu piepildītā, pustumšā piegādes daļā.

— Zinām, ser, jā, ser, pateicamies jums, ser, — viņi atsaucās ar vislabāko kultūras akcentu.

— Tad sagatavojieties nosūtīšanai. Tas, ko jūs izdarīsiet tagad — daudzreiz labāks par to, ko jūs varētu izdarīt visas savas elektroniskās dzīves laikā, kalpojot mājās. Kad es teikšu «iet ārā!», jūs iziesiet, katrs saskaņā ar viņam doto programmu.

— Jūs esat ļoti laipns, ser, pateicamies jums, ser.

Šeit, fabrikas piegādes daļā, to bija vairāk nekā simts — mūsu galvenais triecienspēks. Viņi stāvēja ciešās rindās, dūcot un alkstot darbības. Pirmās rindas bija ietērptas visdažādākajās drēbēs, kādas vien mēs spējām sadabūt, daži formas cepurēs, citi mēteļos, vēl daži biksēs. Lielāko daļu apģērba bija ziedojušas trieciennieces, bet šis fakts deva man maz labuma jaunajā armijas dienesta statusā. Apkārt bija pārāk daudz iedegušas miesas, lai vīrietis to varētu pilnībā ignorēt. Pārmaiņas pēc bija gandrīz prieks pabūt kopā ar robotiem, kuru apģērbs izrādījās daudzveidīgs un neatklāja skatam neko interesantu. Katrs no viņiem žņaudza rokās caurules vai plastika atlūzu, vai kādu citu ieroci atgādinošu priekšmetu. Gaidāmajā juceklī, kā es cerēju, viņus noturēs par uzbrūkošiem cilvēkiem. Ieskatījos pulkstenī un pacēlu pie lūpām rāciju.

— Gatavību visām daļām! Līdz nullei piecpadsmit sekundes. Bum- bmetējām sagatavoties! Līdz pēdējai sekundei turaties tālāk no logiem. Tas ir, nerēgojieties ārpusē… Aktivizēt bumbas… Mest!

No ielas atskanēja dobju sprādzienu sērija, kurus papildinās arī no visām citām ēkas pusēm, kad meitenes izmetīs bumbas no augšējiem stāviem. Lielākoties dūmu bumbas, lai gan tām klāt ir piejauktas arī dažas ar smieklu un miega gāzi.

Devu bumbām piecas sekundes līdz maksimālajam biezumam, bet pēc tam ieslēdzu garāžas durvju svirslēdzi.

Durvis ar troksni pacēlās, skatam daudz neko neatsedzot, izņemot dūmu vālus, kas nekavējoties sāka ieplūst garāžā.

— Uz priekšu, mani uzticamie kareivji, uz priekšu! — es pavēlēju, un visas kreisās kājas pacēlās kā viena, un manu robotu brigāde sāka soļot uz priekšu.

— Pateicamies jums, ser! — perfekti atskanēja no šīm metāliskajām rīklēm, un es atkāpos, kamēr viņi skrēja ārā.

Tagad atskanēja šaušana no augšējiem stāviem, kam nekavējoties atbildēja armija ārpusē. Viss pēc plāna. Piecpadsmit sekundes pēc nulles, otrā viļņa laiks.

— Visas pārējās roborecku daļas — aiziet! — es pavēlēju pa rāciju.

Šai brīdī no citām fabrikas durvīm un izejām dūmu un gāzes savannā vajadzēja doties robotiem. Netērēju laiku, mēģinādams organizēt pretinieku komandsakaru noklausīšanos, taču pilnībā varēju iztēloties, kas tur notiek. Pareizāk tas, ko cerēju notiekam.

Ēka bija ielenkta, visa viņu armija gatavībā, mūsu citadele labi redzama no visām pusēm siltajā pusdienas saulē. Pēc tam pēkšņa pārmaiņa, dūmi, ķīmiski kairinātāji, kas ietver ēku no visām pusēm. Acīm redzams pretuzbrukums — un, lūk tas! Dzinn, dzinn! Saņem zemiskais burādieti, bet Anžela atradās tieši man priekšā, tādēļ turējos viņai aiz muguras. Izvietojums, esmu pārliecināts, bija pilnīgi nejaušs, jo viņa varēja uzspļaut, ja arī es būtu pieķēries kādai no puskailajām burādiešu zeltenītēm.

Kustēšanās, lūk, tā, cauri tumsai, radīja nelielu satraukumu, īpaši, kad garām aizspindza nejaušs lādiņš. Es cerēju, ka nejaušs. Šī iela bija šaura un no abām pusēm to bloķēja klizantiešu karavīri. Ja vien viņi zinātu, kas notiek, varētu izķemmēt ielu krustugunīs. Taču, jācer, ka pašreiz viņi ir aizņemti ar roboreckiem.

Viss, kas mums bija jāizdara — jāšķērso metrus divdesmit atklātas telpas, lai nokļūtu līdz daudzstāvu un daudzdzīvokļu ēkai pretējā pusē. Ja nokļūsim līdz turienei neievēroti, mums būs labas izredzes iziet tai cauri līdz blakusielai pretējā pusē. Ja nokļūsim tur neievēroti, tad izšķirsimies un izsēsimies pa trušu alām līdzīgajām ieliņām, celiņiem, tuneļiem, vismaz jācer, ka tā notiks, saplūstot ar civilajiem un izgaistot ātrāk, nekā mūsu nozušana tiks atklāta. Cerēsim.

Es skaitīju soļus, tādēļ zināju, ka gandrīz jau esmu aizkļuvis līdz ēkai, un tas nozīmēja, ka puse no mūsējiem jau bija drošībā. Pēkšņi tuvumā atskanēja kāda balss:

— Tas esi tu, Zobno? Ko tur seržants teica par robotiem? Tie ir (īdzīgi robotiem?

Mūsu ķēdīte aizturot elpu, apstājās. Bijām tik tuvu. Balss bija vīrieša un runāja klizantiski.

— Roboti, kādi roboti? — es pārjautāju un, noņēmis roku no sava pleca pārliku to uz Anželas. — Kusties, — es viņai iečukstēju ausī. Bet pēc tam pametu ķēdīti un savos jaunajos zābakos smagi aizlāčoju pie viņa.

— Esmu pārliecināts, ka viņš teica «roboti». — balss pažēlojās; aiz muguras sajutu vāju kustību, kad ķēdīte atkal devās uz priekšu. Tuvodamies neredzamajam sarunu biedram, smagi klaudzināju kājas un klepoju. Izstiepu rokas, gatavs ātri saķert un žņaugt, kolīdz viņš atkal ierunāsies.

Tas viss nostrādātu lieliski un sagādātu man milzīgu sadistisku prieku, ja vien no kāda ielas stūra neuzpūstu vakara brīze. Vējš apdvesa manu seju ar vēsumu, un dūmos pavērās gaišs laukumiņš. Skatījos uz klizantiešu kareivi, ķiverē tērptu, apbruņotu ar gauspistoli, un satriektu sejas izteiksmi.

Tai bija patiesi svarīgs iemesls — tā vietā, lai sastaptu brāli kareivi, viņš ieraudzīja nepazīstamu, pirkstus iesildošu invalīdu ar sarkanām acīm un neskūtu žokli, tērptu pilnīgi caurspīdīgā paltrakā un sieviešu zābakos, kuram plecos' karājās saiņi un ķīpas. Ieplest muti — tas bija viss, ko viņš varēja darīt.

Šī paralīze turpinājās tieši tik ilgi, lai pagūtu tikt viņam klāt. Es saķēru viņa kaklu, lai tas nevarētu izkliegt brīdinājumu, un gauspistoli, lai nevarētu man iešaut. Mēs nedaudz padejojām tādā stilā. Apkārt atkal sakļāvās dūmi. Mans pretinieks ne kliedza, nedz arī šāva, bet arī nepadevās.

Viņš bija augumā ražens un muskuļots, un turējās pie savas dzīvības. Par laimi, īpaši attapīgs viņš nebija un ar abām rokām turējās pieķēries gauspistolei, cenzdamies man to izraut. Aptuveni tai brīdī, kad viņam pieleca, ka var to turēt arī ar vienu roku un slānīt mani ar otru, es aizliku kāju priekšā un izkritu viņam virsū. Pirms atsisties pret zemi, viņš paguva man divreiz ātri iesist pa vēderu, kas neizraisīja nekādas patīkamās sajūtas. Pēc tam mēs piezemējāmies, un es aizsitu viņam elpu. Tas atbrīvoja manu roku pie kakla, un, pirms viņš paguva ievilkt pietiekami daudz elpas, lai iekliegtos, es novedu viņu bezsamaņā.

Sēdēju viņam virsū, gaidot, kamēr pārstās griezties galva un atslābs sāpju mezgls vēderā, kad tuvumā atskanēja cita balss: — Kas tas par troksni? Kas tur ir?

Es nodrebot dziļi izelpoju, lai izpūstu gaisu, un pūlējos tikt galā ar savu balsi.

— Tas esmu es, — vienmēr laba atbilde. — Paklupu un nokritu. Ievainoju pirkstu…

— Tad saņemsi par to medaļu. Bet tagad aizveries.

Es aizvēros, paņēmu gauspistoli no mana saļimušā ceļabiedra un piecēlos, apjēdzis, ka šajos dūmos esmu pilnībā zaudējis orientāciju.

Pavisam nepatīkama sajūta. Dūmi palēnām izklīda, bet es biju viens bez mazākās nojausmas, uz kuru pusi doties. Ja došos nepareizā virzienā, tā būs pašnāvība.

Panika! Vai, drīzāk, panikas mirklis. Es vienmēr atļāvos mazliet panikas jebkurā asā situācijā. Tas izraisa asins pieplūdumu asinsvados, liek sirdij sisties ātrāk, atbrīvo adrenalīnu un veic citas, ārkārtējos apstākļos nokļuvušam cilvēkam derīgas lietiņas.

Tomēr tikai mazliet panikas, laiks negaida. Pēc tam, kad zemās dzīvnieciskās emocijas bija uzsūkušās, lūpas atkal piesedza ilkņus, spalva uz skausta noplaka, un tā tālāk, es liku atkal darboties vecajam loģikas centram.

Nākošais: es neesmu viens. Nerunīgā izglābto ķēdīte varēja aiz- maršēt uz ēku un drošībā virzīties tālāk, taču mana Anžela mani nepametīs.

Es zināju, tikpat skaidri, ja vien varētu to redzēt, ka viņa stāv izdzīvošanas durvju priekšā un gaida mani.

Nākošais: viņai bija virziena izjūta, man — ne. Sekojoši, viņai jāatnāk pie manis.

— Tas pirksts galina mani nost, seržant, — es ieīdējos, un pēc tam iedomātās mokās iesvilpos. Viens īss svilpiens un viens garš. Kodā burts «A» nozīmēja Anželu, un tas viņai, cik zināju, nebija noslēpums. Ka man vajadzīga palīdzība, kā arī visu pārējo, cik zināju, viņa secinās pati.

— Izbeigt šo svilpšanu un troksni, — atbildot ierūcās cita balss, nobeidzot ar nicinājuma noti, kas pārauga aizdomās. — Pasaki labāk, kas tu esi?

Es parakņājos atmiņā, meklējot dažas minūtes atpakaļ dzirdēto vārdu.

— Tas esmu es — Zobno, seržant. Tas pirksts…

— Viņš nav Zobno! — iejaucās cita balss. — Zobno — tas esmu

es.

— Nē, es! — atbildot iekliedzos. — Kurš to teica?

— Jūs, abi divi, tūlīt pat panāciet šurp! — seržants iebļāvās. — Pēc piecām sekundēm šauju.

īstais Zobno klupdams lauzās cauri dūmiem, bet es neuzdrīkstējos ne ierunāties, ne arī pakustēties. Jau sajutu, kā mani dragā lodes, kad kāds pēkšņi parāva mani aiz rokas. Es tīri vai palēcos gaisā.

— Anžela? — es čukstēju, un saņēmu mēmu atbildi, kad viņa mani apskāva. Es pastiepos pretī, bet viņa nenogaidījuši satvēra mani aiz rokas un aizvilka sev līdzi. Mums aizmugurē dūmos atskanēja balsis, pēc tam pēkšņi gauspistoles šāvieni un komandas. Es paklupu pār neredzamiem pakāpieniem, un gaidošas rokas ievilka mani pa durvju spraugu.

17. nod aļa

— Meklēšanas grupa… meklēšanas grupa… — vārdi neskaidri skanēja caur uzbrūkošo plīša lācīšu bļaurīgo rūkšanu. Es varētu atkauties no tiem, pat neskatoties uz to, ka zobenu vietā izmantotās ledeņu nūjiņas turpināja lūzt. Taču pat bez ledeņu nūjiņām, ātri iesper plīša lācītim pa vēderu, un viņš apgāžas, un nepaliek nekāda spēka.

Ar lācīšiem es varēju tikt galā arī viens, ja tikai viņu pusē nebūtu to nolādēto koka zaldātiņu. No viņiem iznāks labs ugunskurs, un tieši par to es arī domāju, taustoties pēc sērkociņa, kad viens no viņiem iedūra man rokā savas šautenes galā e-.ošo durkli. Pēc viņa dūriena, ' S samirkšķināju un atvēru acis. ieraudzīdams mani pētošo dakteri Mutfaku.

— Si trauksme, jāsaka, patiesi ir visneizdevīgākajā laikā. Es izdarīju jums injekciju hipnotisko narkotiku neitralizēšanai. - Vinč turēja šļirci, un es paberzēju roku tai vietā, kur viņš bija man iedūris. — īpaši neizdevīgā laikā.

— Es jau to nesarīkoju, — noburkšķēju, vēl nebūdams īsti pamodies un vēl aizvien alkdams izrēķināties ar plīša lācīšiem.

— Ārstēšana veicas labi, un visu atkal uzsākt no sākump v milzums laika. Es regresēju jūs līdz pašai bērnībai, un uh j īms v bijusi ļoti interesanta, lai neteiktu atbaidoša, bērnība! Jums jāļauj man aprakstīt šo gadījumu. Plīša lācīša simbolu, kas normāli personificē sevī siltumu un mājīgumu, jūsu nepanesamā zemapziņa ir pārveidojusi par…

— Vēlāk, dakter, ja atļausiet, — man palīgā nāca Anžela — kā zeltīta šarma iemiesojums viņa ierunājās no balkona, un viņas šai operācijai sniegtais auduma gabaliņš bija aptuveni taureņa spārna lielumā.

Es piecēlos sēdus un, vēl aizvien atrodoties narkotiku palieku varā, papurināju galvu. Telpa bija kolorīta un grezna, viena puse pavērsta uz balkonu ar zilām debesīm, un vēl zilāku okeānu aiz tām

Mēs uzturējāmies viesnīcas «Ringa Valiči» pašā augšējā stāvā, un šis hotelis — labākais Burādā — kam es pilnīgi spēju noticēt, atradās lagūnas centrā, un tam tuvoties varēja vienīgi pa gaisu vai ūdeni.

Tas ļāva mums laicīgi saņemt brīdinājumu par jebkādām nevēlamām vizītēm — tāds brīdinājums arī tikko bija saņemts. Rīcības plāns tika izstrādāts ļoti rūpīgi. Smadzeņu labošanas sesijas laikā man kājās, paredzot ārkārtēju gadījumu, bija uzvilktas peldbikses. Saķēru Anželu aiz rokas, un mēs aizrikšojām uz liftu. Kad iekāpām tajā, dzinēju troksnis mums virs galvām esošajā nosēšanās laukumā kļuva skaļāks un tuvāks. Ātrgaitas lifts uzņēma ātrumu; mēs turējāmies, ieķērušies rokturos.

— Tu jūties tam gatavs? — Anžela vaicāja.

— Vienkārši galva tāda miglaina, bet tas pāries. Tu domā, tas smadzeņu izsūcējs kaut ko saprot šajā lietā?

— Viņu uzskata par labāko planētas speciālistu. Ja vien kāds vispār to spēj, tad viņš iztaisnos Kraja ieliktos psihes izmežģījumus.

— Viņš varētu strādāt mazliet ātrāk. Jau trīs dienas, bet mēs vel aizvien neesam izkļuvuši no manas bērnības.

— Tu droši vien esi bijis «šausmīgs» zēns. Šis tas no tā, ko es dzirdēju…

Pirms vēl paguvu izdomāt kādu asu iebildumu, lifts iesvilpās un apstājās. Mēs izgājām ārā ūdens līmenī. No slēgta baseina uz okeānu veda trepes. Uzraugs gaidīja ar kaujas gatavībā esošiem akvalangiem, un, tos piesprādzējuši, mēs ienirām. Tieši uz grunti un pastaigā starp rifiem. Pat, ja viņi atnāks paskatīties, mūs šeit nekad neatrast. Ieslēdzu skaņu sakarus un izsaucu operatoru.

— Pārbaude ne pa jokam, — viņš man paziņoja. — Darīšu jums zināmu, kad viņi aizkļūs līdz apakšējam līmenim.

Mēs ar Anželu iebirām dziļāk. Apkārt pēkšņi sāka riņķot visās varavīksnes krāsās mirguļojošas zivtiņas, bet zaļie ūdensaugi zemu klanījās, kad peldējām garām. Ūdens bija tīrs un silts, un ātri atjaunoja manus spēkus, domas un možo garu. Mēs iepeldējām koraļļiem apaugušā alā, kuru bijām atraduši iepriekšējā pastaiaā. ur atlaidāmies zeltainajās smiltīs. Ar vienu roku es apņēmu Anželu, un viņa pieplaka man gan prieka pēc, gan arī tādēļ, lai maskas saskartos un mēs varētu sarunāties.

— Vai pa to laiku, kamēr doks lauzās cauri manai pelēkajai vielai, ir parādījies kaut kas jauns sakarā ar Krāju un viņa puišiem?

— Viņus atrada, tas arī viss. Tagad, kad pirmā iebrukuma stadija ir galā, klizantiešu bruņotie spēki, šķiet, izkārtojas okupācijai. Viņi pievāca sev visu milzīgo administratīvo ēku, ko sauc par Oktagonu, droši vien tāpēc, ka tai ir astoņas puses, un izmeta no turienes visus ārā. Liekas, ka viņi lielāko daļu administratīvo operāciju ir pārveduši uz turieni, un vienu no Kraja pelēkajiem ļaudīm redzēja tur ieejam. Un tieši tur viņi, visticamākais, arī ir ierakušies.

— Gribētos gan zināt, kāpēc viņi pametušio savu iepriekšējo rezidenci?

— Neapšaubāmi, baidoties no tevis un tavas nežēlīgās atriebības.

Es nosprauslojos, lai gan maskā to izdarīt ir pagrūti.

— Tu tikai tā saki, bet zvēru, tajā ir kas vairāk, nekā patiesības elements vien. Vajag dot nokautējošu sitienu šai klizantiešu operācijai vispār, taču pelēkajiem cilvēkiem ir jāpievērš īpaša uzmanība. Sākumā vajadzētu savaņģot vienu no viņiem. Man jāiekļūst šajā ēkā.

— Tu neko tamlīdzīgu nedarīsi, — viņa ieknieba man zem ribām, un es centos pasist malā viņas roku, taču zem ūdens tas ir neērti. Nolēmu apmierināties ar to, ka iekniebšu pats, bet viņu, pats par sevi saprotams, knaibīt ir daudz ērtāk, nekā mani. Kādu laiku nodarbojāmies ar šo spēli, līdz atminējos, ka viņa novērsusi manu uzmanību, un bez žēlastības atgriezos pie pārtrauktās sarunas.

— Kādēļ es nevaru pamēģināt iekļūt ēkā? Būšu nomaskēts, runāju klizantiski. Es zinu visu, kas un kā pie viņiem…

— Bet viņi zin, kas un kā ir pie tevis. Virs katras ieejas būs videokameras, kas visu ziņos kompjūteriem: tavu garumu, ķermeņa uzbūvi, svaru, gaitu, iemīļotos vārdiņus. Tu nevari nomaskēt visu, un tu to zini. Viņi noķers tevi tajā pat mirklī, kad tur ieiesi.

— Tu to saki tikai tādēļ, ka tā ir patiesība, — es norūcu. — Tādēļ domāju, ka tev ir labāks plāns?!

— Ir. Es runāju klizantiski, un par mani viņiem nav nekādu datu, un es esmu pieredzējis aģents, vienīgais uz šīs planētas, izņemot tevi.

— Nē.

— Kāpēc, tad uzreiz nē? — viņa sarauca pieri, un nākošais kniebiens jau bija daudz sāpīgāks.

— Es vienkārši rūpējos par tavu drošību.

Pēc tā viņa atmaiga: pat visgudrākā sieviete ir mazulis, kura mīl, ja viņai izrāda uzmanību, un pieglaudās man. Es jutos kā nelietis, kāds arī biju.

— Tu tomēr mīli mani, Džim, savā veidā — šausmīgā, bet ar mani viss būs kārtībā, redzēsi. Klizantiešu otrajā ešelonā ir maz sieviešu — nesaprotu, kā viņas var nēsāt šos kroplīgos mundierus, un mēs ar meitenēm sadabūjām vienu tādu. Viņas formā un ar apliecību es iekļūšu ēkā, atradīšu Krāju…

— Tu taču nedarīsi nekādas muļķības.

— Protams, ne.

— Brīnišķīgi.

ledīcās komunikatora signāls, un es to ieslēdzu.

— Meklēšanas grupa aizvācās, varat atgriezties.

Mēs lēnām, roku rokā, baudot mirkļus, sākām peldēt atpakaļ. Doktors Mutfaks gaidīja, kad mēs izlīdīsim no ūdens.

— Labi, turpināsim tur, kur apstājāmies, — viņa smaidā nebija nemaz siltuma. — Plīša lācīši, mums šeit ir tā jāizzondē simbolika, lai varētu pāriet pie vēlākām lietām.

Viņš nepacietīgi dauzīja kāju, kamēr mēs ar Anželu apskāvāmies. Pēc tam es atļāvu dakterim uzlikt man narkozi, jo negribēju, lai Anžela ievērotu, ka nervozēju. Pirms došanās ceļā, viņa pamāja ar roku un aizgāja pārģērbties, bet Mutfaks ielaida man rokā šļirci, viņa dvēselē nebija nekādas romantikas.

Mēs laikam nedaudz pavirzījāmies uz priekšu, jo, kad atkal pamodos, plīša lācīši bija jau izzuduši, un pēdējais atmiņā palikušais sapnis saistījās ar sprāgstošiem kosmiskajiem kuģiem un saules uzliesmojumiem.

Dakteris Mutfaks kravāja savus instrumentus, bet ārā, naksnīgajās debesīs izzuda pēdējā dienas atblāzma.

— Ļoti labi, — viņš sacīja. — Virzāmies uz priekšu normāli.

— Jūs jau uzrakāt kaut kādas Kraja iejaukšanās pēdas?

— Pēdas! — nāsis iepletās, un viņš iešņācās. — Tie ir kā apkaltu zābaku nospiedumi visā jūsu galvas smadzeņu garozā! Šie cilvēki miesnieki! Visur atmiņu bloki, amnēzijas pēdas, viltus atmiņas raksti. Šīs atmiņas — vienīgais, kam ir kāda klīniska vērtība, man jāuzzin, kādu tehniku viņi lietojuši. Tās ieliktas ļoti ātri, un tomēr ir neticami pilnīgas. Iesaistītas visas jūtas, un ļoti sīkas.

— To es neapzvērēšu.

— Es domāju, ka jūs nespēsiet atšķirt tās no īstajām atmiņām, lūk, cik spēcīga ir viņu tehnika. Es izdzēsu dažas lielākās, kas jūs uztrauca, turpmāk parūpēsimies arī par pārējām. Bet tagad paskatieties uz savām plaukstām un pastāstiet man par sarkanajām līnijām, kuras tur ieraudzīsiet.

— Tās izskatās vienkārši kā sarkanas līnijas, — es atbildēju. Pēc tam atminējos, kā atrados kamerā un nez kāda iemesla dēļ uzskatīju, ka man ir nocirstas plaukstas. — Nezinu, kādēļ. Tās bija vienkārši sarkanas līnijas. Viltus atmiņa?

— Jā, un īpaši atbaidoša.

Durvis atsprāga vaļā, ieskrēja Beiza, bet kad viņa traucās garām, es ieraudzīju viņas sejā šausmu izteiksmi. Pēkšņas bailes iesita man pa vēderu, un es piecēlos sēdus, skatoties, neko nejautājot, kamēr viņa ieslēdza televizoru.

legaismojās ekrāns, un es pēkšņi skatījos Krajā. Viņš runājot gandrīz vai smaidīja:

— Tas ir ieraksts, tas atkārtojas, — teica Beiza.

— … ka mēs gribam darīt viņam zināmu. Kādam no jums ir jāpazīst cilvēks vārdā Džeimss di Grīzs. Sazinieties ar viņu. Pasakiet, lai noklausās šo pārraidi. Šis ir paziņojums tev, di Grīz. Mēs gribam, lai tu atgrieztos. Te, pie manis ir Anžela. Viņa ir neskarta — pagaidām, un paliks tāda līdz rītausmai. Es piedāvāju tev sazināties ar mani un aprunāties.

Laipni lūdzam mājās, di Grīz!

18. nodaļa

Pēc tam es dažas minūtes atrados šoka sastingumā, bet tādā stāvoklī labāk jūtos vienatnē. Beiza izrādījās pietiekami saprotoša. Uz apziņas sliekšņa gailošā doma beidzot parādījās visā spožumā. Man nāksies padoties un atkal pieņemt kakla siksnu — no tā izbēgt nevarēja. Atmiņas par to nebija īpaši patīkamas — faktiski manas smadzenes galvaskausā sāka konvulsīvi raustīties.

Pēdējā laikā manai pelēkajai vielai bija gājuši cauri pārāk daudzi pārdzīvojumi, un es nevēlējos to atkārtošanu, bet tomēr tas bija neizbēgami. Kakla siksna un spīdzināšanas kaste bija mana plāna daļa — tās nāksies neitralizēt. Un tas nebūt nebūs viegli.

Es pārdomāju visus iespējamos variantus un kad uzbrukuma plāna melnraksts bija gatavs, aizsūtīju pēc Beizas, un paziņoju, ka gribu padoties.

— Jūs nevarat! — zvēru, ka šajās brīnišķīgajās lielajās acīs atmirdzēja asaras. — Atdot sevi tiem sātaniem, lai izglābtu sievieti. Ja vien visi šīs planētas vīrieši būtu līdzīgi jums. Tam nav iespējams noticēt…

Es pretojos impulsam izbaudīt nelielu sievietes sajūsminātību un aizgriezos, lai atvērtu vienu konteineru ar nogalināšanas rīkiem. Ieraugot granātas, Beiza ar interesi paskatījās manī.

— Tā būs operācijas otrā daļa, — es viņai paskaidroju. Par pirmo es parūpēšos pats, tā būs iekļūšana ēkā un Anželas atbrīvošana. Es ceru arī sagūstīt pelēko cilvēku, bet, ja tas mani aizkavēs, tad šo operācijas daļu atliksim uz nākošo reizi. Operācijas otrā daļa būs izkļūšana no Oktagona, un tam vajadzēs jūsu palīdzību. Man ir nepieciešams ēkas plāns; gribu parunāt ar kādu, kas labi zin, kur kas atrodas, varbūt ar kādu no štata remontstrādniekiem, lai varētu atrast vājās vietas. Vai jūs varat to izdarīt tagad?

— Tūliņ pat, — viņa atsaucās, aizskriedama. Uzticama gan mūsu meitene Beiza. Sāku rakņāties pa konteineru.

Kad mēs bijām gatavi doties ceļā, līdz rītausmai atlika vairs tikai pāris stundas.

Es pabeidzu savas operācijas daļas izstrādi, kaut arī noorganizēt bēgšanu nebija tik viegli. To nelielo spēku priekšā, ko varējām savākt, Oktagons ļoti stipri līdzinājās cietoksnim. Un mums ļoti traucēja jebkādu gaisa kuģu un smagā bruņojuma trūkums. Liekas, neeksistēja neviena izeja ne pa gaisu, nedz zemi. Bet kāds no štata remontstrādniekiem, kuru bijām atraduši un atvilkuši šurp, ar drebošu roku atzīmēja plānā glābjošu spraudziņu.

— Kabeļu tauva, ser un mem, iet zem ielas un sienām un iziet subpagrabā 17. Liels tunelis kabeļiem, telefoniem un visiem pārējiem sakariem.

— Tas, protams, čumēs un mudžēs no «blaktīm», — es piezīmēju. — Taču, ja pareizi visu ieplānosim, tam nebūs nekādas nozīmes. Pierakstiet, lēdij, jo es nemīlu atkārtoties. Lūk, kā norisināsies šī operācija.

Kamēr paveicām pēdējos priekšdarbus, līdz rītausmai atlika vairs tikai minūtes divdesmit un es viss biju noplūdis aukstiem sviedriem. Kad pa video piezvanīju Krajam, priekšējās daļas jau devās uz izejas pozīcijām. Mūs savienoja uzreiz un es ierunājos ātrāk, nekā viņš paguva ko iebilst.

— Es nekavējoties gribu redzēt Anželu un parunāt ar viņu, gribu būt pārliecināts, ka viņa ir sveika un vesela.

Krajs nestrīdējās. Viņš to bija gaidījis. Anžela parādījās Ievas kostīmā, un viņai ap kaklu es ieraudzīju to pašu nīsto kakla siksnu ar augšup ejošiem vadiem.

— Ar tevi viss kārtībā?

— Tieši tik jauki, cik vien tas iespējams šādā izskatā un stāvoklī un vienā telpā ar šo izdzimteni.

— Ar tevi neko nav izdarījuši?

— Pagaidām neko, ja neskaita to, ka mani vardarbīgi izģērba un uzmauca kaklā šo kakla siksnu, piestiprinot vadu pie griestiem tā, lai es nevarētu aizbēgt. Bet tu vari iedomāties, kādus draudus izteica šis pretīgais subjekts. Nedomāju, ka ar tādām smadzenēm spētu nodzīvot kaut minūti.

Viņa sastinga, acis izvalbījās, lai gan neaizvērās. — Krajs iešļircināja viņai nervu spīdzināšanas zāles. Tai mirklī es sapratu — ja Krajs nonāks manās rokās, viņam ir beigas. Viņa seja atkal parādījās ekrānā, un ar piespiešanos, uz kādu nekad nebiju uzskatījis sevi par spējīgu, mierīgi skatījos viņā un klusēju.

— Tagad tu ieradīsies pie manis, di Grīz, un padosies. Tev ir atlikušas vairs dažas minūtes. Tu zini, ko izdarīšu ar tavu sievu, ja neieradīsies. Ja padosies, viņu uzreiz atlaidīs.

— Kādas man ir garantijas, ka jūs turēsiet vārdu?

— Nekādas! Bet tev nav izvēles, vai ne tā?

— Es tur būšu, — teicu pēc iespējas mierīgāk un videofonu izslēdzu ne ātrāk, kā dzirdēju Anželas izsaucienu aiz kadra: — Nē!

— Vai drēbes jau ir izžuvušas? — es prasīju, velkot nost kreklu un zābakus.

— Nupat jau būs sausas, — Beiza atbildēja. Viņa un vēl kāda meitene turēja fēnus virs klizantiešu uniformas, kuru šim gadījumam biju izvēlējies. Tā bija caurcaurēm izmērcēta ķimikātu vannā un tagad steidzami tika žāvēta.

— Pietiks! Mes nevaram vairs ilgāk gaidīt.

Palika daži mitri plankumi, taču tam nebija nozīmes. Lejā pie viesnīcas mūs gaidīja rūcošs kuteris. Pagaidām viss gāja labi. Bet krastā stāvēja automobilis ar doktoru Mutfaku uz aizmugurējā sēdekļa. Viņš turēja uz ceļiem melnu koferīti un kaut ko burkšķēja zem deguna.

— Nepatīk man tas, — viņš norūca. — Tā ir ārsta ētikas kodeksa pārkāpšana.

— Karš — ikviena kodeksa pārkāpšana, ētiskā vai morālā — kroplība, pret kuru visi līdzekļi labi. Izdariet to, ko no jums prasu.

— Es to izdarīšu, nevar būt pat runas, taču cilvēkam ir atļauts izteikt piezīmes par darāmā ētisko pusi.

— Piezīmes izsakiet vesels, tomēr piepildiet arī šļirci.

Mēs apstājāmies blakusielā. Aiz stūra atradās Oktagons…

— Katalizatoru, — es teicu. — Un neizlejiet ne lāsīti. Tikai zem padusēm, tur, kur mitrumu neievēros.

Es pacēlu abas rokas un sajutu no konteinera nākušā šķidruma siltumu, bet pēc tam ātri tās nolaidu, iespiežot mitro audumu starp padusēm. Pēc tam izlīdu no mašīnas un iebāzu slapjo roku pa lodziņu. Man ādā iedūrās adata — lieta darīta. Griežoties gar stūri, dzirdēju, kā aizbrauc automobilis.

Gluži kā kalns manā priekšā iezīmējās Oktagons, aiz tā debesīs sāka svīst gaismiņa. Bijām novilkuši līdz pēdējam. Pie nama stāvēja divi pelēkie cilvēki. Tiem abiem bija no makstīm vēl neizvilktās gaus- pistoles. Viņi izskatījās ļoti pašpārliecināti. Es piegāju klāt, un viens no viņiem piesprādzēja man pie delnas roku dzelžus un ieveda pa durvīm, garām diviem klusējošiem sargkareivjiem.

Kāpjot augšā pa kāpnēm, es paklupu un sāku daudz uzmanīgāk skatīties zem kājām. Injekcija sāka iedarboties. Man negribējās neko runāt, bet mani konvojnieki, kā jau pierasts, to negribēja vispār nekad.

Viņi iegrūda mani istabā. Tur viņi izvilka savus lielgabalus un, kamēr noņēma rokudzelžus, turēja tos pavērstus pret mani.

— Apģērbu nost, — viens no viņiem pavēlēja.

Vajadzēja piepūlēties, lai nepasmaidītu. Blakus atradās fluoroskops un cita aparatūra, lai mani pārbaudītu. Šie subjekti bija palikuši uzticīgi šablonam, sekojot tai pat shēmai, tai pat rutīnai, kuru piemēroja jau tad, kad sagūstīja mani pirmo reizi. Vai tiešām viņi neapjēdza, ka rutīna bija lamatas un zaudēta spēle?

Nē, neapjēdza. Neveikli novilku drēbes un ļāvu viņiem padarboties ap sevi.

Viņi, protams, neko neatrada — atrast jau nebija ko. Vai, pareizāk, bija gan viena lieta, kuru, kā es cerēju, viņiem neizdosies neatrast. Tā arī notika.

Pārbaude vilkās lēnām, un es nevarēju vien sagaidīt tās beigas. No narkotikām galvā sāka savilkties migla, es jutos kā vatē ietīts. Injekcija droši vien bija sasniegusi savas iedarbības apogeju un drīz sāks atslābt. Iecerēto pasākumu nepieciešams paveikt, kamēr narkotikas darbojas maksimāli efektīgi, citādi visi priekšdarbi izrādīsies velti.

Uzvilkt šo, — pavēlēja koksejainais konvojnieks, un pameta man jau pazīstamo caurspīdīgo apģērbu. Pieliecos to pacelt — un man nācās apslēpt smaidu, kuru nevarēju noturēt. Darīts!

Viņi pacietīgi gaidīja, kamēr es nopūlējos ap drānām. Uzmanīgi sekoju saviem pirkstiem, lai droši zinātu, ka tie veic savu uzdevumu. Kad ap manu kaklu sasprādzēja kakla siksnu, es tik tikko atviegloti nenopūtos.

Viss gāja gandrīz pēc plāna, plus mīnus piecas sekundes. Kad viens no sargiem paņēma spīdzināšanas kasti, es zemu noliecu galvu, sekojot savām kājām, lai nepakluptu. Ja tas radīja nomāktības ilūziju, jo labāk. Mēs gājām pa garu gaiteni gar kāpnēm, un es domās atzīmēju to izvietojumu, lai iegūtu aptuvenu priekšstatu par attālumu, kas mūs šķīra no ceļojuma galamērķa.

Kraja midzenis! Viņš gaidīja aiz rakstāmgalda tik pat pacietīgi un neemocionāli kā zirneklis savā tīmeklī. Anžela sēdēja viņa priekšā ar griestiem piekarinātu moku kasti kaklā.

— Ar tevi viss kārtībā? — es prasīju, ienākdams pa durvīm.

— Protams. Nekas nav noticis. Tev nevajadzēja gan šurp nākt.

Līdzko es to izdzirdēju, tā pievērsu uzmanību Krajam, neaizmirstot

arī par sargu, kurš pievēra aiz mums durvis.

— Tagad jūs viņu atlaidīsiet, vai ne?

— Protams, ne. No tā mums nebūtu nekāda labuma, — runājot viņa sejas izteiksme ne drusciņ neizmainījās.

— Es arī nemaz nedomāju, ka atlaidīsiet. Vai jūs varētu pateikt, kā noķērāt viņu?

— Jūsu atmiņā bija precīzs jūsu sievas apraksts, un kad konstatējām, ka bēgšanā palīdzēja divas sievietes, gluži dabiski, pieņēmām, ka viena no tām varētu būt šī pati Anžela. Kompjūters atpazina viņu, tiklīdz tā ienāca ēkā.

— Mēs izdarījām lielu muļķību, tā riskējot, — es teicu, pagriezdamies ar seju pret Anželu, bet skatoties uz sargu. Viņš jau gatavojās kuru katru brīdi piekarināt manu kasti pie otra āķa griestos. Ja viņš to izdarīs — mēs esam lamatās.

Viss, ko varēju iespēt — mesties viņam virsū.

— Apstādiniet viņu! — iesaucās Krajs, un sargs, uzmetis man acis, ātri nospieda rindu sarkanu podziņu kastes vākā.

Nesākšu izlikties, ka tā bija patīkama sajūta. Sāpes bija pietiekami spēcīgas, lai nelabums plēstu manu kuņģi un sasietu mezglos muskuļus. Ieņemtās narkotikas bloķēja lielāko daļu sāpju, bet ne visas. Droši vien eksistēja dažas nervu takas, kas bija pieejamas šai kontrolei. Acis pieplūda ar asarām un caur to plīvuram varēju izšķirt savā priekšā zābaku un formas bikšu staru. Slikti.

Bet pēc tam sarga roka, kad viņš pieliecās, lai paceltu mani aiz apkakles. Es aši situ ar izstieptu vidējo pirkstu un ieskrāpēju viņam ādu uz delnas. Viņš tikai nodrebēja un turpināja liekties, līdz nokrita man blakus, izmetis vadības kasti. Tā nokrita tik tuvu, ka varēju aizsniegt un uzsist pa melno pogu.

Vienā mirklī sāpes izbeidzās. Es sāku rāpot un velties, cīnoties ar mezglā savilktajiem muskuļiem un cenšoties piecelties kājās.

Dažus mirkļus pēc tam, kad uzbruku sargam, situācija bija strauji izmainījusies. Anžela, turoties pie kakla siksnas un sāpēs locoties.

gulēja šķērsām pāri Kraja galdam. Pats Krajs stāvēja uz ceļiem aiz galda un stiepās pēc pistoles.

Es metos Krajam virsū tajā brīdī, kad viņš to pacēla. Es nokavēšu! Metos uz priekšu pārāk vēlu, viņš pagūs izšaut un ar to pašu pasaciņai būs beigas.

Bet tieši šai brīdī nodārdēja attāls sprādziens, nodrebēja grīda, no griestiem sāka birt putekļi un plastikas gabaliņi, apgaismojums iemir- gojās. Krajs to negaidīja, bet es šo vitāli svarīgo mirkli biju gaidījis, aizslīdēju pāri galdam un mans nags nočirkstēja pa viņa ādu.

Krajs izšāva, bet lode caururba pretējo sienu, jo šāviena brīdī viņš saļima bez samaņas. Anžela droši vien bija uzbrukusi viņam tajā pat mirklī, kad es uzbruku sargam, lekārusies vadā, viņa uzmeta kājas pietiekami augstu, lai iedodu Krajam vienu kārtīgu spērienu, kas viņu notrieca uz grīdas. Viņš atriebās, pieķerdamies tālvadībai ātrāk, nekā pistolei, un šis nelielais sadisma ekscess deva man iespēju tikt viņam klāt. Bet Anžela tagad maksāja par to.

Kad uzlīdu uz galda viņai blakus, nevarēju skatīties uz locošos ķermeni. Kraja krēsla priekšā atradās milzums pogu, es nesāku tās studēt, bet vienkārši atkabināju un izslēdzu kasti.

Anžela atvēra acis un gulēja nekustēdamās, kamēr rakņājos pa galda atvilktnēm, viņa vienkārši skatījās uz mani.

— Mīļais, tu neapšaubāmi esi ģēnijs! — viņa vārgi teica. Es atradu atslēgas un noliecos, lai atslēgtu kakla siksnu. — Kā tu to izdarīji?

— Pārspēju viņus viltībā, tas arī viss. Viņi neatrada manās drēbēs nekādus ieročus, tāpēc, ka pats apģērbs bija ierocis. Audums bija piesūcināts ar tanturalīnu, kas to pārvērta varenā sprāgstvielā. Es uzlēju drēbei šķidru katalizatoru zem padusēm, kur siltums tam neļāva reaģēt.

Kamēr biju formas tērpā, nekas nenotika, bet, tiklīdz viņi piespieda mani to novilkt — es biju pārliecināts, ka viņiem tas noteikti ir jādara — katalizators atdzisdams sāka darboties, un kad sasniedza kritisko punktu…

— Bums, un viss uzsprāga. Mans ģēnijs, — kad kakla siksna bija atvērusies, viņa pievilka mani sev klāt un dāvāja karstu skūpstu, kam es kādu laiku abildēju, fīdz atcerējos, kur atrodamies. Viņa ne visai droši piecēlās sēdus un mēģināja ielikt atslēgu manā kakla siksnā.

— Un tev, esmu pārliecināta, ir arī kāds asprātīgs izskaidrojums, kā tu nogalināji šos trakos?

— Viņi vēl nav beigti, vienkārši bez samaņas. Es uzasināju vienu nagu, bet pēc tam ieziedu to ar kalanītu.

— Protams! Tas ar aci nav saskatāms un atklāt kaut niecīgākās tā pēdas var vienīgi ar spektroanalīzi. Bet ar to ir vairāk kā pietiekoši, lai novestu saskrāpēto bezsamaņā. Kas tālāk?

— Telefona zvans, lai uzsāktu otro operācijas fāzi, ja sprādziens nebūs dzirdēts ārpus ēkas. Viņiem gan ir noklausīšanās ierīces… Pirms paguvu pabeigt frāzi, gaisma nodzisa. Tā kā šī istaba bija tumša, es apmaldījos un nokritu, pazaudēdams kontaktu ar realitāti.

— Anžela, — es pasaucu, jauzdams aizsmakumu savā balsī, — mani līdz matu galiņiem piesūknēja ar narkotikām, kas atslēdz gandrīz visus sāpju centrus. Tādēļ es arī spēju tikt galā ar sargu, neskatoties uz to, ka viņš ieslēdza elektrošoka kasti. Taču esmu kļuvis galīgi stīvs. Viss, ko varu darīt tumsā, ir klausīties, tev nāksies man palīdzēt.

— Kas man jādara?

— Atrod Krāju un atvelc viņu pie manis. Jāpaskatās, vai mēs nevaram viņu paķert fīdzi.

Anžela izvilka viņu no galdapakšas, spriežot pēc trokšņa, ne īpaši maigi, un palīdzēja uzvelt to man uz pleciem.

— Bet tagad izved mūs no šejienes. Tev nāksies mani vest, jo esmu pilnīgi nespējīgs pārvietoties šajā tumsā. Pārej gaiteņa otrā pusē, bet pēc tam pa kreisi, apmēram metrus četrdesmit, līdz iziesi pie kāpnēm, bet pēc tam līdz pašam galam lejā pa tām.

Anžela paņēma m?ni aiz rokas un mēs devāmies ceļā. Es kaut kur ietriecos, taču tā nebi,a viņas vaina, jo vēl nebija atjaunojusies taustes sajūta. Pa gaiteni virzījāmies vieglāk un ātrāk, jo tur viņa ar vienu roku turējās pie sienas. Tālumā atskanēja balsis un divi trīs cerīgi kaucieni. Mana sprāgstošā garderobe nodrošināja tīri nesliktu uzmanību novēršošu darbību, bet tumsā tas vispār bija lieliski. Pēc tam, tieši tajā mirklī, kad apsveicu pats sevi ar labu izdošanos, iemirgojās un iedegās gaisma.

Mēs apstājāmies, spilgtajā gaismā pamiruši un acis miegdami, jūtoties kā aktieri uz skatuves. Un, mazākais, ducis skatītāju, bet viņi visi mūs ignorēja, aizņemti ar savām nelaimēm un tik tikko apjauzdami viens otra klātbūtni. Mundierī tērpts resns ierēdnis ar šausmās ieplestām acīm uzskrēja mums virsū, pat neievērojis.

— Pie kāpnēm, ātri. — Es nokomandēju, un laidos aulekšiem ar lēkājošo Krāju plecos.

Tas, protams, bija pārāk labi, lai turpinātos ilgi. Avārijas apgaismojums iemirguļojās un sarkanīgā krēsla gatavojās izdzist pavisam. Tomēr mums pretim nākošajam kareivim bija pietiekami daudz laika apskatīties un pārdomāt, kas viņa priekšā notiek. Beidzot viņam pie- leca, ka kaut kas nav īsti kā nākas, un, izrāvis gauspistoli, viņš uzkliedza:

— Stāt!

Anžela savu revolveri bija turējusi gatavībā. Atskanēja viens pats šāviens un kareivis nokrita. Mēs aizkļuvām līdz kāpnēm, kad izdzisa gaisma.

Kāpšanas laikā manevrēt bija pagrūti, lai gan dažas sajūtas sāka atgriezties. Zināmā mērā es jau pats varēju sataustīt ceļu. Tomēr vienreiz izlaidu no rokām Krāju un, drusku pasmējušies, mēs viņu noripi- nājām lejā, bet pēc brīža es paklupu un, uzkritu virsū Anželai un mēs gandrīz nolidojām lejup ar galvām pa priekšu. Pēc tam sākām iet uzmanīgāk un vienu kāpņu laukumiņu zemāk kāds teica:

— Mēs gaidām, lai jūs izvestu laukā. Tikai stāviet, nekustieties.

Tā bija sievietes balss, un pie tam vēl nerunāja klizantiski, pretējā

gadījumā Anžela būtu iznīcinājusi visus uz kāpnēm stāvošos. Pēc mirkļa kādas rokas pieskārās manai galvai un uzlika smagas brilles. Tagad varēju visu redzēt asā kontrastā. Tās bija infrasarkanās brilles, bet mūs gaidošajai meitenei rokā atradās infrasarkanais starmetis. Sākām skriet, tad viņa kādu izsauca pa rāciju. Kāpņu galā mūs gaidīja Beiza.

— Lai jūs nepazaudētu, mēs izlikām cilvēkus uz visām kāpnēm. Tagad tie atgriežas.

Viņi savāca Krāju. Nejutu ne sāpes, ne nogurumu, taču pēc savu muskuļu vibrācijas jau paredzēju smagas sāpes, kad izbeigsies narkotiku iedarbība. Ātrā riksī mēs jozām uz dienesta tuneļa atvērtajiem žokļiem.

Uz turieni, — norādīja Beiza, — otrā galā gaida mašīnas.

19. nodaļa

Es stenēju pie katras kustības. Nedaudz skaļāk un teatrālāk, nekā vajadzēja, tomēr tas novērsa Anželas uzmanību no pašas nepatikšanām, liekot justies man nepieciešamai. Viņa klukstēja kā cāļu māte, apzinīgi liekot zem galvas spilvenus, ielejot man sāpju remdētāju un griežot augļus mazos gabaliņos.

Cerēju, ka šie sievas pienākumi neļaus viņai atcerēties spīdzināšanas kasti.

Istabā ieplūstošais gaiss bija silts, bet debesis kā vienmēr zilas.

— Vai ir kādi zaudējumi? — pajautāju.

— Nekādu, par kuriem būtu vērts runāt. Nedaudz apdegumu un skrambu, un daži viegli ievainojumi avangarda vidū. Viss norisinājās punkts punktā, kā tu biji ieplānojis. Tiklīdz meitenes izdzirdēja sprādzienu, viņas sajauca visus telefona vadus un radīja līnijā drausmīgu mudžekli. Pēc tam viņas izgāja pa tuneli un izslēdza avārijas apgaismojumu. Pārējo tu zini, jo izrādījies pietiekami laipns, lai nenokristu zemē, kamēr nebijām noļuvuši līdz mašīnām

— Es būtu bijis laimīgs to izdarīt ātrāk, taču mani nemaz nesajūsmināja doma, ka tikšu vilkts pa caurulēm. Beiz, tavas amazones, šķiet, vēl arvien nav visai augstās domās par vīriešiem. Varbūt viņas padarīs mani par goda meiteni?

— Labāk pieskatīsim, lai viņas tev neizdara ko citu. Nesen zvanīja dakteris Mutfaks un teica, ka ar Krāju jau var aprunāties.

— Tad ejam. Es ilgi un ar nepacietību gaidīju šo sarunu.

Izlīdu no gultas, manas locītavas iekrakšķējās, jutos kā tūkstošgadīgs vecītis. Man, tāpat arī Anželai, mugurā bija peldu kostīmi ar visiem piederumiem. Greznajā viesnīcā «Ringa» neoficiāls izskats bija reglamentā. Tādējādi, glābjot dzīvības, varēsim ienirt, ja tuvumā atkal parādīsies kareivji.

— Kas notiks, ja ar pārbaudi ieradīsies klizantieši? Ir plāns, kā noslēpt Krāju?

— Noslēpt — pats piemērotākais vārds. Tā kā viņš ir bez samaņas, viņu iespējams glabāt kāda ledusskapja dziļumos. Laba doma, īpaši, ja par viņu aizmirsīs un tur atstās.

— Atriebību — pēc tam, tagad — informāciju. Interesanti, kādus apburošus faktorus mūsu svešajā ir atklājis doks.

— Viņš nav svešais, — doktors Mutfaks uzstāja. Kamēr gulēju, viņš strādāja ar mazu, bet pilnībā apgādātu laboratoriju, kas bija viesnīcas minihospitāļa daļa. — Par to es varu likt ķīlā savu reputāciju.

— Vienīgā jūsu reputācija, kas man zināma, ir smadzeņu izspiedēja reputācija, — es sacīju. — Vai tad jūs varat būt pārliecināts?

— Es necietīšu, ka mani apvaino citplanētieši! — dakteris iekliedzās, niknumā tik ļoti izsliedamies, ka viņa pakausis gandrīz sasniedza manu plecu. — Pie apvainojumiem no sieviešu puses esmu jau pieradis, bet no citplanētieša… Tur, kur jūs tikāt radīts, vajadzētu zināt, ka visas medicīniskās izglītības bāze ir bioloģijas un fizioloģijas pamati. Ir sagadījies, ka mans hobijs ir citoloģija. Es varētu jums parādīt šūnas, kuras liktu pārsteigumā iekliegties, tādēļ zinu, ko runāju! Šī subjekta šūnas ir pilnībā cilvēciskas, tādējādi viņš ir cilvēks. Dzīvotspējīgs «Homo Sapiens».

— Bet atšķirības: tāds svešādums, ķermeņa zemā temperatūra, emociju trūkums un tā tālāk…

— Viss pilnībā cilvēcības un cilvēku valsts variantu ietvaros. Cilvēcei ir ļoti lielas adaptācijas spējas un paaudzes, kas izaugušas citos apstākļos, labi pielāgojas. Literatūrā ir minēti daudz eksotiskāki piemēri par mūsu indivīdu.

— Tātad, arī robots viņš nevar būt? — plaši iepletusi acis, nevainīgi prasīja Anžela, un palēca malā, kad es izstiepu roku, lai viņu saķertu. Manas teorijas, šķiet, īpaši augstu te nekotējās.

— Kad mēs varēsim ar viņu aprunāties? — vaicāju. — Drīz, drīz.

— Vai drīkstu painteresēties, ko jūs izdarījāt, lai piespiestu viņu atbildēt uz jautājumiem?

— Labs jautājums. — Mutfaks pieglauda savu sudrabaino bārdu ar tādu izteiksmi, it kā gatavotos atklāt medicīnas brīnumus profānam.

— Par cik tieši šis cilvēks ir atbildīgs par iejaukšanos jūsu smadzeņu darbībā, es nejutu to, ko pierasts saukt par ārsta atbildību pacienta priekšā, īpaši jau tad, ja pacients palīdzējis organizēt iebrukumu manā dzimtajā planētā.

— Tas ir labi no jūsu puses, dok.

— Tādējādi es nejutu ne mazākās šaubas, kad!?]»«•> normālos domāšanas procesus mūsu, bet ne viņa labā. To izdarīt nebija viegli. Un es jutu līdzīgu morālu pārkāpumu tam, kāds tika izdarīts ar jums. Tomēr atbildību uzņemšos pats.

Man palīdzēja tas, ka atgādāšanas brīdī viņš bija bez samaņas. Es ieliku viltus atmiņas un izsaucu regresu attiecībā pret cilvēkiem un emocijām, uzstādīju atmiņu blokus un vispār izdarīju virkni šausmīgu lietu, par kurām līdz pat mūža beigām nesīšu krustu — atbildības krustu.

Doktors Mutfaks izskatījās tā, it kā kuru katru mirkli varētu sākt raudāt, un es paplikšķināju viņam pa plecu.

— Jūs, dakter, esat frontes priekšējās līnijas kareivis, kas visu dara uzvarai, un mēs jūs par to ļoti cienām.

— Es gan ne, tomēr nesākšu tagad par to uztraukties, — viņš nopurinājās un atkal kļuva zinātnes cilvēks. — Pēc dažām minūtēm gribu izvest pacientu no dziļa transa. Viņš izskatīsies pamodies, taču apziņa neorientēsies apkārtējā vidē. Viņa emocijas būs apmēram ieinteresēta divgadīga zēna līmenī. Atcerieties to! Pārāk neforsējiet ar jautājumiem un neizturieties naidīgi. Viņš no visas sirds centīsies palīdzēt, taču pieeja informācijai daudzos gadījumos nebūs viegla. Esiet pretimnākoši un pārfrāzējiet jautājumu. Jūs esat gatavi?

— Domāju, jā, — es teicu, lai gan ar lielām grūtībām varēju iedomāties Krāju izpalīdzīga zēna veidolā.

Mēs ar Anželu soļojām aiz daktera uz blāvi apgaismoto hospitāļa palātu. Kad ienācām, pie gultas sēdošais sanitārs piecēlās. Mutfaks ieregulēja apgaismojumu tā, lai lielākā daļa kristu uz Krāju. 3et pēc tam izdarīja viņam injekciju.

— Tam jāiedarbojas ātri, — viņš paskaidroja.

Kraja acis bija aizvērtas, seja atslābusi un nekustīga. Viņa galvaskausu ietina marles saites, no kuru apakšas uz blakus stāvošo iekārtu stiepās vadi.

— Mosties, Krāj, mosties, — paklusu teica ārsts.

Kraja seja nodrebēja, vaigi noraustījās un acis pavērās. Sejā bija bezrūpīga miera izteiksme, bet lūpās vāja smaida pēdas. — Kā tevi sauc?

— Krajs, — viņš klusu ierunājās zēniskā balsī. Nebija ne miņas no pretošanās.

— No kurienes tu ieradies?

Viņš sarauca pieri, mirkšķinot acis un skatoties manī, izdvesa kaut kādas skaņas. Anžela noliecās un, draudzīgi papliķējusi viņam pa roku, ierunājās:

— Tev ir jānomierinās, nesteidzies. Tu šeit ieradies no Klizantas, pareizi?

— Pareizi, — viņš pamāja un pasmaidīja.

— Bet tagad padomā, tev taču ir laba atmiņa, tu esi dzimis uz Klizantas? — Es…, manuprāt, ne. Es biju tur, dakter, ilgu laiku, taču dzimis neesmu tur. Es piedzimu mājās.

— Mājās — tas ir uz citas planētas, citā pasaulē?

— Pareizi.

— Vai tu nevarētu man pateikt — kam līdzinās tavas mājas?

— Aukstumam.

Kad tas tika pateikts, viņa balss bija tik pat ledaina kā šis vārds, vairāk līdzīga iepriekšējā Kraja balsij, un viņa seja pakāpeniski izmainījās, atspoguļodama domas, kuras kā atbalss atsaucās viņa vārdiem.

— Vienmēr aukstums. Nekā zaļa, nekas neaug, vienmēr aukstums. Nākas mīlēt aukstumu, bet es nekad neesmu to mīlējis, lai gan sadzīvot varu. Ir siltas planētas un daudzi no mums aizbrauc uz tām. Bet mūsu nav daudz. Mēs ne īpaši bieži redzam viens otru, un nedomāju, ka mīlam cits citu, un kālab lai mīlētu? Sniegā, ledū un aukstumā nav ko mīlēt. Mēs ķeram zivis, tas arī viss, sniegā nekas nedzīvo, visa dzīvība ir jūrā. Reiz iebāzu roku ūdenī, tomēr ūdenī izdzīvot es nevaru. Turpretim tās var un mēs viņas ēdam. Ir arī siltākas planētas.

— Līdzīgas Klizantai? — es prasīju tik pat klusi kā Anžela. Viņš pasmaidīja.

Līdzīgas Klizantai. Visu laiku silts, pat karsts, pārāk karsts, taču man nav nekas pretim. Dīvaini redzēt uz sauszemes arī citus radījumus. izņemot cilvēkus. Un daudz zaļuma.

— Kā saucas mājas, aukstās mājas? — es nočukstēju.

Transformācija notika acumirklī. Krajs sāka locīties uz galda, viņa

seju sašķobīja dažādas grimases, acis plaši iepletās un stingi blenza vienā punktā. Doktors Mutfaks kliedza viņam, lai aizmirst jautājumu un guļ mierīgi, tai pat laikā cenzdamies iedurt adatu lēkājošajā rokā. Tomēr bija jau par vēlu. Manis izsauktā reakcija turpinājās un tikai īsu brīdi Kraja acīs parādījās kaut kas saprātīgs un arī naids, kad atjēdzies viņš saprata, kas notiek.

Bet tikai uz Tsu mirkli, pēc brīža viņa mugura izliecās mēmās spazmās un Krajs sabruka, sastindzis un nekustīgs.

— Miris, — paziņoja dakteris Mutfaks, uzmetis acis aparatūras rādītājiem.

— Sesija bija noderīga, — piezīmēja Anžela, pieiedama pie loga un atvilkdama aizkarus. — Laiks izpeldēties, ja tu, dārgais, jūties uz to spējīgs, bet pēc tam mums nāksies izdomāt paņēmienu, kā sadabūt doktoram citu pelēko cilvēku. Tagad, kad zinām, kādu sfēru nedrīkst aizskart, mēs piespiedīsim viņu nopratināšanas laikā izvilkt ilgāk.

— Es nevaru! — dakteris atsprāga. — Tikai ne to! Mēs viņu nogalinājām! Es viņu nogalināju! Viņam bija implantēta pavēle, kurai nav iespējams pretoties — nomirt, bet neatklāt, kur atrodas viņa planēta. To var ielikt — tiekšanos pēc nāves. Tagad es to ieraudzīju. Un vairāk negribu!

— Mēs esam audzināti dažādi, dakter, — mierīgi un bezkaislīgi piemetināja Anžela. — Es nošautu Krajam līdzīgu izdzimteni kaujā, un neizjūtu nekādas citas jūtas tādēļ vien, ka viņa nāve iestājās šādā veidā. Jūs zināt, kas viņš ir, un ko izdarījis.

Es neteicu neko. Biju vienisprātis ar abiem. Ar Anželu, kura redzēja Galaktikās džungļus ar to likumiem, un arī ar doktoru — humānistu, kurš bija izaudzis matriarhātā, stabilā un nemainīgā. Viņiem abiem bija taisnība. Interesants dzīvnieks ir cilvēks.

— Atpūtieties, dok, — es devu padomu. — Iedzeriet vienu no savām kapsulām. Jūs jau diennakti esat uz kājām un tas nāks tikai par labu. Mēs satiksimies, kad jūs pamodīsieties, bet līdz tam labi atpūtieties.

Es paņēmu Anželu aiz rokas un aizvedu prom no sadrūmušā mazā cilvēciņa, kurš satriekts blenza grīdā.

— Tev taču nav līdzjūtības pret šo izdzimteni? — jautāja Anžela. paužot man savas otršķirīgās rūpes, kas aptuveni nozīmēja: «Es nemeklēju nepatikšanas, bet, ja tās gribi — tu viņas arī dabūsi».

— Es? Uz to ir mazas izredzes, mīļā. Krajs ir tas, kurš nesen izritināja man smadzenēs dzeloņdrātis un mēģināja to pašu izdarīt arī ar tevi. Man vienīgi žēl, ka nevarējām izspiest ko vairāk, pirms viņš mūs pameta.

— Nākošais izstāstīs vairāk. Vismaz tagad mēs zinām, ka tava ideja ir pareiza. Viņi it kā nav svešie, tomēr nav arī Klizantas iedzīvotāji. Ja spēsim viņus iznīdēt tur, tad varēsim apturēt visu šo iebrukumu.

— Vieglāk iedomāties, nekā sasniegt. Labāk izpeldēsimies, bet pai to domāsim, kad atgriezīsimies, — pie dzēriena glāzes.

Ūdens atslābināja manus muskuļus, radīdama milzu izsalkumu un slāpes. Pa radio izsaucu kalpotājus un devu rīkojumu.

Kad iznācām no ūdens, mūs jau gaidīja gaļa un alus, kas tikai daļēji remdēja manu izsalkumu, tomēr deva iespēju aizkļūt līdz numuram un ķerties pie daudz izsmalcinātākām pusdienām.

Septiņi ēdieni: asā zupa burādiešu gaumē, gluži vai tīra uguns, zivs, gaļa un citas delikateses, pārāk lielā skaitā, lai pieminētu. Anžela mazliet ieēda un iemalkoja no savas glāzes, bet es tai laikā tiku galā ar lielāko daļu ēdienu.

Sātīgi paēdis, es nopūzdamies atslīgu krēslā.

— Visu pārdomāju — es paziņoju.

— Tu mani gandrīz vai piemuļķoji. Man likās, ka tu tikai šķini visu iekšā kā cūka pie siles.

— Tikai pietaupi savu humoru. Smags nakts darbs pelna labu ēdienu dienā. Klizanta, lūk, mūsu problēma, vai, drīzāk, pelēkie ļaudis, kuri tik stingri kontrolē tās ekonomiku. Varu saderēt, ja mēs spētu no viņiem atbrīvoties — Klizantai zudīs tik nepārvaramā interese par zvaigžņu iekarojumiem.

— Tas ir visai vienkārši: ieplānotu slepkavību programma. Viņu nevar būt īpaši daudz. Krajs pats par to teica. Vajag izrēķināties ar viņiem. Es ar prieku ķeršos pie šāda uzdevuma.

— O, nē, tu neķersies gan. Mana sieva nekļūs par algotu slepkavu. Tas nav tik vienkārši — ir fiziski, ir morāli. Pelēkie ļaudis var noorganizēt sev labu apsardzi. Bet tas — mērķis attaisno līdzekļus — ir bankrota politika. Tu redzēji, kas notika ar dakteri Mutfaku, kad viņš izmantoja savai morālei nepieņemamus līdzekļus. Mēs ar tevi, mana mīlestība, esam darināti no izturīgāka materiāla, tomēr arī mūs ietekmēs, ja uzsāksim slaktiņu…

Viņa nobāla un es nožēloju, ka viņai to teicu. Satvēru Anželas roku.

— Es negribēju runāt tādā nozīmē, es nerunāju par pagātni.

— Es zinu, bet tik un tā tas uzvandīja nepatīkamas atmiņas. Aizmirsīsim par slepkavībām. Ko vēl var darīt?

— Daudz ko. Esmu pārliecināts, ka ir iespēja sagraut izpletušos klizantiešu impēriju.

Anžela pacēla pie lūpām glāzi un viņas pierē parādījās apburoša grumbiņa.

— Kā būtu ar kontrrevolūciju un dumpju organizēšanu iekarotajās planētās? — viņa piedāvāja. — Ja klizantieši būs aizņemti ar cīņām tikko iekarotajās planētās, viņi neko īpaši nevarēs paplašināt savus īpašumus.

— t<? tu es< "fegan tuvu vajadzīgajai idejai, tomēr r?e gluž: par°; zi. Mēs neko īpašu nevaram gaidīt no pretošanās kustības uz šīm planētām, ja Burādas piemērs tev vispār ko izteic. Tu dzirdēji, ko teica Beiza — cīņas rimst terora dēļ. Ja nogalini vienu no viņiem, pretī tiek noslaktēti divdesmit burādieši.

Šī tauta pēc daudzām miera paaudzēm vairs psiholoģiski nav spējīga uz partizāņu karu. Es pat šaubos, vai klizantieši tik nežēlīgi reaģētu, ja vien viņus nepiespiestu visu organizējošie un pārvaldošie pelēkie cilvēki. Kareivji vienkārši izpilda pavēles, bet pavēļu izpildīšana vienmēr bijusi klizantiešu spēks. Mēs nekad neapturēsim šos ļaudis, cenšoties aiz viņu mugurām iedegt sīkus dumpjus. Tomēr tev ir taisnība par nepatikšanu radīšanu uz dažādām planētām… Visa klizantiešu ekonomika un kultūra ir radīta uz nepārtrauktu karu. Tas līdzinās kādai neprātīgai dzīvības formai, kurai jāturpinās un jāattīstās vai jāmirst. Pati par sevi Klizanta nevar būvēt un apgādāt savas flotes, tai vajag paļauties uz iekarotajām planētām. Šīs planētas atrodas pilnīgā Kli- zantas kontrolē, tādējādi ir spiestas pieņemt pasūtījumus un ražot produkciju, un iebrukumi veļas tālāk un tālāk, un neviens nevar apturēt šos iekarotājus.

— Es gribētu gan, lai klizantiešu iekarojumi būtu tās neprātīgās dzīvības formas, par kurām tu runā. Kaut kāda zaļa kroplīga jaunaudze. Mēs varētu to nīdēt ar visām saknēm, noraut dzinumus… — Viņa pārlauza uz pusēm mīkstu bulciņu, lai man nodemonstrētu, ko ar to domājusi, bet pēc tam nokoda gabaliņu.

Kad Anžela atkal sāka runāt, es sapratu, ka nepieciešams padomāt.

— Stop! — es pavēlēju. — Neko nerunā. Es domāju. Es kaut ko redzu, tas gandrīz jau ir šeit.

Pēc tam sāku staigāt turpu šurpu pa istabu, saskaitot divi un divi, iegūstot četri, pievienojot četri un iegūstot astoņi, un risināju citus tamlīdzīgus matemātikas un loģikas uzdevumus. Tapa skaidrs. Viss noskaidrojās, visas detaļas nostājās savās vietās, bet es sabruku krēslā un pieķēros glāzei.

— Esmu ģēnijs! — es paziņoju.

— Zinu. Tieši tādēļ arī izgāju pie tevis. Fiziski tu esi ļoti nepievilcīgs.

— Drīz tu lūgsi par to piedošanu, sieviete, bet tagad iedzersim par manu plānu un uzvaru.

Mēs saskandinājām un iedzērām.

— Par kādu plānu?

— Pagaidām vēl nevaru pateikt, izņemot faktu, ka tu par to ņirgāsies, jo tas vēl nav detalizēts. Taču tiks izstrādāts. Kā tu domā, vai pelēkie cilvēki ir paziņojuši par Kraja nolaupīšanu?

— Šaubos. Mēs neko neesam dzirdējuši pa komandtīklu, kuru noklausāmies. Un esmu pārliecināta, ka tas nebūt nav notikums, par kuru viņi gribētu informēt ierindas klizantiešus.

— Tā es arī domāju. Pievieno viņu egocentrisko attieksmi vienam pret otru. Esmu nolēmis izspēlēt faktu, ka par Krāju nav bijis plaša mēroga paziņojuma.

— Kā?

— Sadabū grimu un inventāru plastiskajai operācijai. Esmu nolēmis iekļūt kara bāzē Kraja izskatā. Man tur jāizdara vairākas svarīgas lietas.

Anžela jau gribēja protestēt, bet es pacēlu pirkstu un viņa apklusa. Gluži tāpat darīju es, kad viņa devās uz Oktagonu. Viņai nebija, ko teikt, un viņa to apzinājās.

Anžela aizgāja pēc pieprasītā inventāra.

20. nodaļa

Man bija vajadzīga klizantiešu pase un es to ieguvu visvienkāršākajā veidā — no ienaidnieka. Tā kā nebiju apmierināts ar grimēšanas darbu rezultātiem, operāciju nolēmu uzsākt pustumsā, kad apmānam piepalīdzēs vājais apgaismojums.

Ieģērbts Kraja mundierī un nesdams savu personīgo čemodāniņu, kopā ar Gamalu devos uz Oktagonu. Gamals bija palīgpolicijas spēku virsnieks, tas ir, vīrietis, jo lielāko daļu bruņoto spēku veidoja sievietes. Es gan būtu devis priekšroku kādai no meitenēm — viņas likās vairāk pārliecinātas par sevi, taču pašlaik uz planētas atradās vienīgi no vīriešiem sastāvošie bruņotie spēki. Saujiņa klizantiešu sieviešu nebija ņemamas vērā.

Gamals izskatījās mazliet nervozs un man nemaz nepatika kā viņš izbolīja acis, tomēr nācās vien iztikt.

— Tu saprati savu lomu? — es viņam jautāju, iegrūzdams parādes durvju dziļuma ēnā.

— Jā, ser, dabiski, ka sapratu.

Vai tik viņam neklabēja zobi? Grūti pateikt. Katram gadījumam izvilku mazu pudelīti, ko dakteris Mutfaks bija iedevis lietošanai ārkārtējā gadījumā.

— Paņem divas tabletītes, pārkod un norij. Tās ir laimes kapsulas, kam jāpaceļ tavs kaujinieciskais gars, neliekot dejot pa ielām.

— Es ne…

— Tagad tu «jā». Ņem ciet.

Viņš norija, un es aizšmaucu pie Oktagona, turoties ēnā un uzmanīgi lūrot gar stūriem, pirms uzsāku savu spēli. Pat tik vēlā stundā ēkas pagalmā iebrauca un no tā izbrauca mašīnas. Tomēr man tas nepalīdzēs.

Visbeidzot piebrauca neliela mašīna, izmeta divus virsniekus, bet pēc tam sakustējās manā virzienā. Visas sistēmas darbojās normāli. Izgāju uz ielas tieši tās priekšā un pamāju ar roku, automobilim nokauca bremzes un tas apstājās, gandrīz aizskāris mani ar priekšējiem bamperiem. Vadītājs izskatījās nobijies un es centos viņu noturēt šādā stāvokfī.

— Jūs vienmēr tā braucat?

— Nē, ser, bet…

— Pietaupi savas atvainošanās, mani tās neinteresē, — kamēr šoferis turpināja vārstīt muti, es iekāpu mašīnā un apsēdos viņam blakus. — Brauciet tālāk, es pateikšu, kur nogriezties.

— Ser, šī mašīna, es gribu teikt, ka…

Viens vienīgs ledaini krajisks acu skatiens lika viņam novīst kā ziediņam salā, un viņš iedarbināja mašīnu.

Tiklīdz izbraucām ārpus Oktagona redzamības robežām, es pavēlēju apturēt un saspiedu viņam zem deguna miega kapsulu. Biju pārliecināts, ka atpūta viņam netraucēs. Bet pēc tam aizvedu bijušo vadītāju uz vietu, kur gaidīja Gamals. Viņš atvēra stacionārās noliktavas durvis, un klizantiešu kareivi aiznesām uz turieni. Pēc kapsulas iedarbošanās viņš nogulēs līdz rītam. Kamēr Gamals pārģērbās jaunajā formā, es rūpīgi paliku gulošajam zem galvas un kājām papīra paciņas.

— Tu zini, kā jāvada šī mašīna? — prasīju.

— Vajadzētu zināt, tā ir viena no mūsu mašīnām, viņi ir to nozaguši un uzzīmējuši virsū savu netīro karogu.

— Atkal atgūtā kara trofeja! Bet tagad aizved mani uz kosmoostu. Un neapstājies pie vārtiem, vienkārši piebremzē un turpini braukt. Tas viss ir blefs, tā kā turi degunu gaisā un pacenties neizskatīties tik nobijies. Esi vīrietis.

— Es arī esmu vīrietis, — viņš nostenējās, — bet tā ir sieviešu darīšana. Nevaru saprast, kā vispār ļāvu sevi uz kaut ko tādu pierunāt.

— Aizveries un brauc, un iedzer vēl pāris tabletes.

Kosmoosta atradās mums priekšā un es vairāk uztraucos par savu

vadītāju, nevis par ko citu. Redzēju, kā viņi aizvācās no Kraja ceļa. Pieņēmu, ka Krāju pazīst visi, un tagad pārbaudīju šo teoriju dzīvē. Kad mēs parādījāmies, sargkareivji izstiepās miera stājā, seržants sāka kaut ko runāt, bet es viņu pārtraucu.

— Turieties tālāk no šī telefona. Es gribu aprunāties ar dažiem cilvēkiem un nevēlos, lai jūs viņus brīdinātu. Vai zināt, kas ar jums notiks, ja iedomāsieties nepaklausīt?

Pēdējos vārdus man nācās gandrīz izkliegt, jo Gamals piebremzēja tikai nedaudz un mēs aiztraucāmies garām sargiem. Tomēr viņi droši vien sadzirdēja, jo pat nemēģināja tuvoties telefonam. Pirmais solis.

— Es nevaru to izdarīt! — pēkšņi ieraudājās Gamals un sagrieza stūri, lai dotos atpakaļ uz vārtiem. — Es braucu mājās. Nekad neesmu jutis aicinājumu strādāt policijā, tās visas ir manas mātes idejas, kura gribēja meitiņu un iztaisīja no manis meiteņpuiku

Bet es gribēju būt vienkāršs mājsaimnieks, tāpat kā mans tēvs…

Vārti tuvojās milzīgā ātrumā, un es, nikni izlamājies, saspiedu viņa deguna priekšā miega kapsulu, tad strauji pārtvēru stūri. Vadīju mašīnu ar vienu roku un veicu vēl vienu pagriezienu, mēs aiztraucāmies naktī. Es pavilcinājos, apsverot, ko par redzēto nodomās sargkareivji. Cīnoties ar vadību, paguvu iebraukt mašīnu aiz viena no angāriem, pirms Gamala kāja noslīdēja no pedāļa un motors noslāpa.

Automobiļa aizmugurējā sēdeklī atradās kaut kādas kastes un ķīpas ar kareivju veļu. Es visu izmetu ārā, izņemot segas, ar kurām apklāju uz grīdas gulošo Gamalu.

Man laikam gan vajadzēja viņu nošaut vai vienkārši izmest ārā. Taču tā nebija viņa vaina, ka ir piedzimis par vīrieti matriarhātā. Kamēr neviens mašīnai netuvosies, mēs būsim drošībā. Taču par Kraja mašīnu neviens neizrādīja interesi. Piebraucu pie liela transporta kravas kuģa un apstājos tā patālāk no ieejas ugunīm. Tagad otrais solis.

— Jūs zināt, kas es esmu? — noprasīju pie trapa stāvošajam virsniekam. Mana balss bija auksta un tukša.

— Jā, ser, zinu. — Viņš stāvēja miera stājā, stingi skatīdamies sev priekšā.

— Lieliski, tad paziņojiet vecākajam mehāniķim, lai viņš sagaidītu mani uz «A» klāja.

— Viņa nav uz kuģa, ser.

— Es atzīmēšu šo kareivja pienākumu nepildīšanu, un jūs to paziņosiet, kad viņš atgriezīsies. Dodiet tad viņa palīgu.

Un, nepagodinājis viņu vairs ne ar skatu, aizsoļoju garām, bet kareivis pieleca pie telefona. Kad aizkļuvu līdz «A» klājam, mani tur jau gaidīja eļļainā kombinezonā tērpies mehāniķis, kurš nervozi slaucīja rokas lupatiņā.

— Atvainojiet, mēs izjaucam vienu no ģeneratoriem… — balss apsīka un apklusa pavisam, kad es caururbu viņu ar skatienu.

— Zinu, ka jums tas nav kārtībā, un tieši tādēļ arī esmu šeit Aizvediet mani uz mašīntelpu.

Viņš aizsteidzās, turpretī es, smagi lāčodams, devos nopakaļ. Tas izdosies pat vieglāk, nekā domāju. Kad ienācām, trīs nobāluši ierindnieki atrāva acis no ģeneratora iekšām.

— Izlieciet viņus ārā, — pavēlēju un man divreiz nenācās atkārtot.

Ieskatījos atvērtajā ģeneratorā un dziļdomīgi pamāju, it kā saprazdams, kas tur tiek labots. Apsekojot telpu, apstājos pie hiperdzinēja ģeneratora un uzmetu acis ar nepazīstamiem simboliem klātajai rūpnīcas markai.

— Kādēļ jūs izmantojat šo modeli?

Es vēl nekad nebiju redzējis mehāniķi, kurš nevarētu neko pateikt par ikvienu viņa uzraudzībā atrodošos mehānismu, un šis nebija izņēmums.

— Mēs zinām, ser, ka šis ir novecojis modelis. Taču maiņa neatnāca pietiekami ātri, lai to varētu uzstādīt un sabalansēt līdz lidojumam.

— Atnesiet man tehnisko izziņu grāmatu.

Tiklīdz viņš pagriezās ar muguru pret mani, es saspiedu čemodāna rokturi un rokā ieslīdēja spridzeklis. Es to uzstādīju uz četrdesmit minūtēm, iedarbināju un aktivizēju līmes molekulas tā apakšā. Pēc tam iegrūdu zem hiperdzinēja ģeneratora biezās statnes, kur to nevarēja ievērot.

Ātri pāršķirstījis atnesto izziņu grāmatu un daudznozīmīgi pasmīkņājis par dažām lapām, es to atdevu atpakaļ. Sajutu kaunu, ka darbiņš izrādījās tik viegls.

— Parūpējieties, lai darbs tiktu pabeigts ātri, — es aizejot pavēlēju, neko neprecizēdams, tomēr saņēmu dedzīgus apliecinājumus, ka tā arī tiks izdarīts.

Atkārtoju savu manevru uz cita kuģa. Tieši ap to laiku, kad sapratu, ka kuģis man atgādina kaut ko pazīstamu, pa trapu nokāpa Ostrovs un pagriezās ar seju pret mani.

Šī negaidītā sastapšanās mani satrieca tāpat kā viņu. Taču viņa balss izmainījās, acis izbolījās un Ostrovs sastinga kā pamiris, kamēr es, spēlējot Kraja lomu, tikai auksti blenzu viņā. Vai Ostrovs mani atpazina?

Es dzīvoju ar viņu vienā istabā un dzēru no vienas pudeles. Kraja izskats bija labs, bet vai varēju būt pārliecināts, kā tas izturēs man labi pazīstama cilvēka pārbaudi.

— Nu? — es beidzot nočukstēju, kad viņš neizrādīja vēlmi ne runāt, ne kustēties, bet tikai skatījās manī ar padevīgu skatu.

— Atvainojiet, ser, jūs pārsteidzāt mani nesagatavotu. Nebiju gaidījis jūs šeit ieraudzīt, ja saprotat, ko es domāju, — viņš sāka svīst, bet es turpināju klusēt. — Jūsu balss… — viņš beigu beigās ierunājās.

— Vai kaut kas noticis? Protams, ir noticis. Es zināju, ka nevaru piespiest savu balsi skanēt kā īstajam Krajam, īpaši jau tā priekšā, kas pavisam nesen bija runājis ar viņu kā Vasjka. Zināju, ka viens čuksts ir ļoti līdzīgs citam, taču viņam par to neteicu. — Ievainojums, — es nočerkstēju. — Galu galā ir taču karš, un daži no mums tajā arī cīnās.

— Jā, protams, es saprotu.

Es devos tālāk, bet viņš mani pasauca, un es, aukstā nepacietībā atkal pagriezos.

— Atvainojiet par traucēšanu, ser. Es vienkārši gribēju uzzināt, vai neesat kaut ko dzirdējis par Vasjkas atrašanās vietu…

— Tas nav īstais vārds. Viņš ir spiegs. Jūs taču negrasāties turpināt pazīšanos ar spiegu?

Ostrovs nosarka, tomēr turpināja:

— Nē, protams, nē, viņš pats par sevi saprotams, ir spiegs. Taču mēs vienu laiku bijām draugi un tad viņš bija neslikts cilvēks. Es vienkārši interesējos.

— Interesēšos es, bet jūs rūpējieties par pilotāžu.

Pēc šiem tīri krajiskajiem vārdiem es aizdimdināju uz kuģi. Ostrovs mani pārsteidza ar šo turēšanos pretī Krajam, kaut kas dziļi iekšā viņa alkoholiķa ādā cīnījās par cilvēcīgas būtnes atbrīvošanu.

Ielikt kārtējo bumbu izrādījās tik pat viegli kā pirmo. Braucot ar mašīnu, jau paguvu mīnēt septiņus kuģus, kad pirmās mīnas sprādziens pārsteidza mani astotā mašīntelpā.

— Kas tas ir? — es jautāju, izdzirdis attālas sirēnu skaņas.

— Nav ne jausmas, — atbildēja padzīvojis mehāniķis, un atkal norādīja uz dzinēju. — Tās impulsu caurulītes ir otršķirīgas un draņķīgas, bet jaunas es nespēju dabūt…

— Neesmu intendants, — norūcu. — Ejiet un uzziniet, kas noticis.

Kamēr viņa nebija, es uzstādīju mīnu uz trim minūtēm un paslēpu

zem statņiem.

— Kas tur ir? — es prasīju, sagaidot viņu trapa galā.

— Sprādziens uz viena no kuģiem, ser. Mašīntelpā.

— Kur? Man tas ir jāapskata!

Šos vārdus izkliedzu, jau skrienot lejā pa trapu. Tagad sprāgt vajadzēja gandrīz visām mīnām un sāks birt atskaites. Sākotnējā sajukuma laikā man vajadzēja pamest kosmoostu. Tādēļ, ka viņi pietiekami ātri apkopos informāciju un konstatēs, ka sprādzieni notikuši uz kuģiem, kur pabijis Krajs. Diezin vai Krāju uzreiz turēs aizdomās, tomēr vadība droši vien gribēs ar viņu aprunāties, lūk, no tā gan man vajadzēja izvairīties.

Pieejot pie savas mašīnas, ieraudzīju, ka tai blakus stāv divi policisti.

— Ko jūs šeit darāt?

— Mēs ieraudzījām uz aizmugurējā sēdekļa gulošu šo te cilvēku. Viņš sarunājās pats ar sevi un nodomājām, ka viņš ir piedzēries, līdz neizdzirdējām, ka viņš runā valodā, kas līdzinās tai, kurā runā uz šīs planētas. Jūs zināt, kas viņš ir?

Es nevilcinājos — tas ir karš un kareivji iet bojā dažādu iemeslu dēļ.

Mana balss iekļuva Gamala apdullinātajās smadzenēs, tāpēc ka viņš pacēla galvu un, lai arī cik vāji burādietim bija nervi, viņš izrādījās vesels kā vērsis, ja jau varēja kustēties pēc tādas gāzes devas. Viņš nopūtās, bet pēc tam ieķērās manī un iekliedzās:

— Jums man jāpalīdz! Aizvediet mani prom, viņi mani nogalinās! Tā vispār bija kļūda — vest mani šurp.

— Ko viņš runā? — painteresējās viens no policistiem.

— Nav ne jausmas, lai gan sāku domāt, ka viņš var būt tas spiegs, kurš izraisīja diversiju mašīntelpā. Ielieciet viņu aizmugurējā sēdeklī un brauciet līdzi. Es zinu, kā piespiest viņu runāt sakarīgi.

Ieslēdzis pirmo ātrumu, sāku braukt uz kosmoostas izeju. Taču pie vārtiem stāvošais virsnieks pacēla roku, un, lai viņu nenotriektu, biju spiests nobremzēt.

— Jūs nedrīkstiet izbraukt, bāze ir slēgta. — Viņš bija ar aukstām acīm, cietu seju un ļauns. Gluži tāpat kā es.

— Es aizbraucu. Pietaupiet savus spēkus un pavēles citiem.

— Man ir pavēlēts aizvērt vārtus visiem bez izņēmuma.

— Šeit ir gūsteknis, kurš var būt diversants un divi viņu apsargājoši cilvēki. Jūsu profesionālā centība ir slavējama, kaptein, taču jums jāzin, ka es esmu tas, kurš dod pavēles, nevis tām pakļaujas.

— Jūs nevarat izbraukt.

Viņš bija vai nu ietiepīgs (īdz ārprātam vai arī viņam bija īpaša pavēle attiecībā uz mani. To noskaidrot nebija laiks.

Logā ieraudzīju vienu no kareivjiem runājot pa telefonu un inetui skatus uz manu pusi. Izrāvu pistoli un pagriezu to pret kapteini.

— Nost no ceļa, vai arī es jūs nošaušu. — Es teicu pēc iespējas garlaikotākā tonī.

Viņš pastiepās pēc savas pistoles, bet tad apstājās. Vēl mirkli viņš vilcinājās un es ieraudzīju tā acīs parastās bailes. Kapteinis negribīgi pagāja malā un es traucos uz priekšu. Ar acu kaktiņu vēl ieraudzīju kareivi, kurš izskrēja no sardzes mājiņas un kaut ko kliedza nopakaļ aizbraucošajam automobilim.

Pēc tam atpakaļ vairs neskatījos, taču sānu spogulī redzēju, kā sačukstas aizmugurē sēdošie policisti. Riskēt nedrīkstēju.

Tiklīdz bijām nogriezušies, iemetu aizmugurē gāzes granātu, un apstājos vienīgi tāpēc, lai ceļa malā izkrautu savus pāris gulošos skaistuļus.

Gamals tagad gulēja cieši un es jutu tādu pat vēlēšanos. Plati nožāvājos un pa sānu ceļiem braucu uz mājām.

21. nodaļa

— Paskaidrojiet, di Grīz, un lai jusu paskaidrojums butu saprotams…

Inskins bija savā parastajā apburošajā garastāvoklī un staigāja šurpu turpu pa kosmiskā kuģa salonu.

— Vispirms pastāstiet, kā tur jūtas bērni, mani dēli, kurus viņu tēvs ne reizi nav redzējis, kā viņi tur?

— Jā, kā viņiem tur iet? — pievienojās Anžela, ērti iekārtodamās vienā no krēsliem. Inskins iešņācās, taču bija spiests atbildēt.

— Lieliski, pieņemas svarā, daudz ēd, gluži tāpat kā viņu tēvs. Jūs viņus drīz redzēsiet. Bet tagad pietiks par to. Esmu nolidojis nezin cik gaismas gadu, lai kontrolētu šo operāciju, jo, manuprāt, tā ir pilnīgi apstājusies. Un ko es redzu? Divi no maniem aģentiem nolēmuši, ka viņiem ir gana, un sagaida mani šeit, orbītā — kaut arī minētā planēta ļogās zem Klizantas dzelzs papēža. Paskaidrojiet!

— Mēs esam uzvarējuši.

Man nav noskaņojuma jokot, di Grīz, es varu jūs nošaut.

Jūs man pat pirkstu nepiedursiet, pārāk daudz esat manā ādā ieguldījis. Un es runāju nopietni. Esam uzvarējuši. Zem dzelzs papēža slenošā Burāda to vēl nezin. Arī klizantiešu iekarotāji to vēl nezin. To 7in tikai daži izredzētie.

— Es nepiederu šo laimīgo skaitam. Runājiet skaidrāk.

— Ir vajadzīga demonstrācija. Anžela, mīļā, pie tevis ir mūsu mazā spēļlietiņa.

Viņa atvēra atvilktni blakus krēslam un pasniedza man Ierīci. Tā bija gluda, melna un ne lielāka par manu delnu. Apakšā un abās malās tai atradās nelielas atveres, bet vienā galā arī mazītiņu lēcu sakopojums.

Es pastiepu to Inskinam, kurš aizdomīgi paskatījās manī.

— Jūs nojaušat, kas tas tāds? — es apvaicājos.

— Nē. Un nevarētu teikt, ka patiesi tiecos to uzzināt.

— Tas ir visu Klizantas ekspansionistisko ambīciju kapakmens. Uz kāda tipa kuģa mēs atrodamies?

— Viegls «Gnešera» klases izlūkkuģis. Bet kāds tam ar to sakars?

— Pacietību un jūs sapratīsiet.

Es paņēmu no Anželas tālvadības kastīti un ieliku izbīdāmo kājiņu Ierīcē.

Pēc tam izsitu uz klaviatūras «Genšera» klases izlūkkuģa sērijas numuru. Pagaidām neatvienodams kastītes, aiznesu Ierīci līdz salona izejai, kur mēs varējām redzēt galvenās ieejas apjomīgo disku. Anžela man sekoja, vezdama līdzi protestējošo Inskinu.

— Jums jāiedomājas, ka šis kuģis nosēdies uz planētas un lūka ir atvērta. Agri vai vēlu viņiem nāksies to izdarīt. Ierīce pagaidīs.

Tāpat arī operators, kurš to novēros no trīs kilometru attāluma. Lūka atveras un operators aktivizē Ierīci. Tās lidinās tieši pie atvērtās lūkas, ielido iekšā un…

Es nospiedu pogu «ieslēgts». Iedūcās sīciņi reaktīvie dzinēji un tā izrāvās no rokām, gluži kā kolibri prom pa gaiteni pie ēdiena.

— Aiziet! — es iesaucos un, nostājies pakaļdzīšanās galvgali, jozu tai pakaļ, ko kājas nes.

Ierīci mēs panācām divus stāvus zemāk, kur to uz īsu laiciņu apturēja aizslēgtas durvis. Taču termīta urbis Ierīces degungalā izdedzināja mazu caurumu, un atkal uzņēma ātrumu. Kad nokļuvām līdz mašīntelpai, tā jau gandrīz bija izgrauzusi sev ceļu cauri daudz biezākām durvīm un nokļuva tur vienlaicīgi ar mums, veica apli pa telpu, tāda maziņa un ātra, ka izsekot gandrīz nebija iespējams. Pēc tam Ierīce pielidoja tieši pie hiperdzinēja ģeneratora, kur arī uzsprāga, atstādama aiz sevis melnu dūmu mākoni.

— Nekaitīgs pulvera lādiņš, — es paskaidroju, — kara apstākļos tiek nomainīts ar varenu spridzekli, kas ir vairāk nekā pietiekami, lai iznīcinātu ģeneratoru, bet nenodarītu nekādu citu ļaunumu. Patiesi humāns ierocis.

— Jūs esat traks.

— Tikai Klizantai un cilvēkiem, kuri turpina šo karu. Ja mēs tagad uzkāptu augšā, tad pie dzēriena giāzes es pastāstītu, kā Ierīce tiks apturēta.

Ērti iekārtojies un atvēsinājis rīkli, izskaidroju:

— Es pats personīgi likvidēju ģeneratorus uz astoņiem kuģiem, vienkārši, lai paskatītos, kā tas izdodas Nekādu problēmu ar kuģa plānojumu. Klizantiešu kuģi ir vēl vienveidīgāki, nekā citi, jo viņi mii vienveidību, kas mūsu darbu stipri atvieglo.

Ierīce ir ieplānota šī darba veikšanai. Operators mierīgi var sēdēt ārpus kosmoostas, spēcīgā binoklī novērojot klizantiešu kuģus. Līdzko atveras lūka, Ierīce dod triecienu. Operatoram jāievada vienīgi ziņas par kuģa tipu, jānomērķē un jāsūta tā darbā. Ierīcei ir atmiņu banka molekulārā līmenī un kompjūteru ķēdes. Neapstādamās nekādu šķēršļu priekšā, tā iekļūst mašīntelpā un iznīcina ģeneratoru. Beigas klizantiešu iebrukumam.

— Beigas vienam ģeneratoram, — ar nicinājumu balsī teica Inskins. — Viņi pasūtīs citus, tas arī viss.

— Nebūt ne viss. Pēc savas uzbūves ģeneratori ir ļoti sarežģīti. Tos izgatavo tikai nedaudzās rūpnīcās, lielākā daļa planētu tos iepērk. Esmu pārliecināts, ka uz Klizantas ir vismaz viena šāda rūpnīca, taču to var atrast un iznīcināt no kosmosa.

— Tad viņi dabūs ģeneratorus no noliktavas.

— Ir robežas arī noliktavu rezervēm, un ļoti drīz tās iztukšosies. Mēs aizsūtīsim aģentus uz visām planētām, kur tagad valda Klizanta, un viņi uzspridzinās visus hiperdzinēju ģeneratorus.

Mums nemaz nevajadzēs tuvoties galvenajai planētai. Tiks iznīcināti visi kuģu dzinēji Klizantas kontrolētajā rajonā. Un viņi nevarēs tos dabūt kaut kur ārpus šī rajona, jo tādu embargo Korpuss un tam draudzīgās planētas jau nu varēs nodrošināt. Impērijas gals.

— Kā?

— Padomājiet, Inskin, padomājiet. Vecums nevarēja tik stipri izkaltēt jūsu smadzenes kā ādu. Ideju man deva Anžela. Klizantiešiem ir vai nu jāturpina ekspansija vai jāiet bojā. Uz savas vienīgās planētas viņiem nepietiks izejmateriālu, lai turpinātu šāda veida karus. Tāpēc viņi iekaro palnētu, piespiež to strādāt savā labā, bet pēc tam atjauno spēkus un dodas jaunu īpašumu meklējumos. Taču nu vairs nedosies. Viņiem vēl arvien būs planētas un materiāli, bet kāds no tā labums, ja tos nevar nosūtīt tur, kur nepieciešams? Ekspansiju nāksies pārtraukt, bet, kad kuģu atliks pavisam maz, viņi būs spiesti atkāpties. Arvien tālāk un tālāk, līdz atkal atradīsies uz savas dzimtās planētas, un ar to arī viss būs galā.

Ikviena atsevišķa planēta ir spējīga sevi pabarot. Bet impērija nevar dzīvot ar pārgrieztām tirdzniecības artērijām. Es dodu viņiem ne vairāk kā gadu, pēc tam Klizanta kļūs par vēl vienu noplukušu planēteli ar milzumu cilvēku formas tērpos un bez darba. Kad nu viss būs cauri, varēs atsākt normālu dzīvi un tirdzniecību. Pats ilgākais — gadu. Ko jūs par to domājat?

— Es domāju, ka tu atkal esi lieliski visu paveicis, manu zēn, bet to jau es gaidīju.

Viņš sāka starot, bet es sazvērnieciski pamirkšķināju Anželai, mēs pacēlām glāzes tostam par viņu.

22. nodala

5

Stāvējām pie lūkas un gaidījām izkāpšanu no kuģa, kad atskrēja kāds ekonoms un iedeva man psīgrammu. Anžela uzmeta tai iznīcinošu skatu.

— Saplēs to, — viņa ieteica, — ja tā ir no riebīgā Inskina, kurš atceļ vienīgo normālo atvaļinājumu, kādu jebkad esam saņēmuši…

— Nomierinies, — es atbildēju, ātri pārskatīdams depešu. — Mūsu atvaļinājumam nekas nedraud. Tā ir no Beizas…

— Ja tā lielkrūtainā neliete tev vēl aizvien neliek mieru, viņai būs nepatikšanas.

— Nebaidies, mana mīlestība. Tīri politiska rakstura sakari. Pirmo vēlēšanu rezultāti, kas sarīkotas pēc klizantiešu atkāpšanās. Vīriešu «konsoluku» partiju izmeta no valdības un meitenes atgriezušās pie stūres. Beiza iecelta par kara ministri, tā ka, domāju, nākošais iebrukums nebūs tik viegls kā pēdējais. Tālāk psīgramma vēsta, ka mēs abi esam apbalvoti ar pirmās klases «Gaišzilo Kalnu» ordeni, un, kad nākošo reizi apciemosim Burādu, notiks liela ceremonija ar ordeņu pasniegšanu.

— Skaties, tikai neiedomājies doties turp viens pats, Glumais Džim.

Es nopūtos, kad atvērās kosmosa kuģa masīvā lūka un kopā ar

svaigu gaisu iekšā ielidoja kara orķestra bravurīgās skaņas. Skaidrajās debesīs starp baltiem pūku mākonīšiem helikopteri lidināja transparentu ar uzrakstu:

LAIPNI LŪDZAM! LAIPNI LŪDZAM!

— Ļoti mīļi, — es bildu.

— Uhu, — vai kaut ko tamlīdzīgu teica Bolivārs, vai varbūt to sacīja Džeimss? Viņus bija ļoti grūti atšķirt. Anžela savukārt visai auksti uzņēma manu priekšlikumu vienam uz pierītes uzrakstīt «D», bet otram «B». Pagaidām.

Viņa noliecās pār bērnu sīciņajām figūriņām roboratiņos, sakārtoja segu un veica citus nebūtiskus mātes pienākumus. Taču es jau nu gan zināju, ka viņa nēsā pistoli aiz jostas un tur nazi autiņos. Manai Anželai mātes jūtas ir kā tīģerienei: viņa rūpējas par saviem bērneļiem, bet asus tur arī nagus, vienkārši katram gadījumam. Žēl nelaimīgā laupītāja, kurš gribētu nospert mūsu mazuļus!

— Tas ir uzlabojums, salīdzinot ar parasto dārdošo eskalatoru, — es teicu, norādot uz platformu ārpusē.

Pārkrāsots un ar karogiem greznots, kuģu remonta doks spīdēja un laistījās, pārvērsts par pasažieru liftu. Uz tā atradās ne tikai nupat atlidojušie, bet arī mūs aizrautīgi izklaidējošais kara orķestris. Izgājām uz platformas un roboratiņi noripoja aiz mums. Džeimss vai Bolivārs gribēja mesties pāri malai, bet tausteklis viņu nekavējoši atgrūda atpakaļ spilvenos.

— Neizskatās nemaz tik slikti, — konstatēja Anžela, skatīdamās apkārt. — Nesaprotu, par ko tu žēlojies?

— Kari ierados šeit pēdējo reizi, uzņemšana bija drusku citāda. Vai tas nav skaists skats?

Es norādīju uz kara kuģu rindu, kuru sānos pat no šejienes varēja saredzēt rūsas pēdas.

— Ļoti mīļi, — viņa nepaskatīdamās atsaucās, ievīstot bērnu, kuru jau tā pietiekami labi uzraudzīja roboratiņi. Līdzīgi visiem jaunajiem tēviem, es biju nedaudz greizsirdīgs uz bērniem un nepacietībā gaidīju nākošo uzdevumu, kad atkal atradīšos viņas uzmanības centrā.

Biju pieradis pie laulības saitēm, un, neraugoties uz savu iedzimto tieksmi pēc brīvības, sāku tās baudīt.

— Vai tad tas nav bīstami? — prasīja Anžela, kad mēs nobraucām zemē un divkārša rinda goda sardzes kareivju ar milzīgu troksni un ieroču šķindu sastinga miera stājā. To bija ne mazāk kā tūkstotis un visi apbruņoti ar gauspistolēm.

— Ieroči padarīti nekaitīgi. Tā bija daļa no vienošanās.

— Bet vai mēs varam viņiem uzticēties?

— Pilnīgi. Vienīgais, ko viņi zin, — izpildīt pavēles. Es tev parādīšu, — piebildu un pievedu viņu pie tuvākā kareivja, roboratiņi ripinājās mums nopakaļ. — Ieroci pārbaudei! — es uzkliedzu savā labākajā mācību skates stilā.

Viņš precīzi uzmeta ieroci uz rokas un pēc divkārša klakšķa atvēra aizslēgu. Es viņam to izrāvu un ieskatījos stobra aizmugurējā daļā. Neviena traipiņa. Paskatījies caur stobru, ieraudzīju vienīgi melnu tumsu.

— Kaut kas tur ir stobrā.

— Jā, ser, pavēle, ser.

— Kas tieši?

— Svins, ser. Pats izkausēju un ielēju.

.. Brīnišķīgs ierocis. Nēsā to, zaldāt, — es pametu viņam šauteni.

tā tika ļoti efektīgi noķerta un aizslēgs aizcirtās. Viņā bija kaut kas pazīstams.

— Es jūs pazīstu, kareivi?

— Droši vien, ser. Esmu dienējis uz daudzām planētām. Vienu laiku biju pulkvedis.

Kad tas tika pateikts, viņa acīs parādījās tāls mirdzums, taču ātri izgaisa.

Es viņu bez bārdas nepazinu. Viņš bija tas virsnieks, kuru man pielika Krajs un kurš centās mani nošaut, kad nolaidāmies Burādā.

— Es pazinu šo cilvēku — augsta ranga virsnieks, — paskaidroju Anželai, kad devāmies tālāk.

— Tagad viņam ir maz izredžu uz tādu darbu. Jāturas pie pašreizējā. Vienkārši pārsteidzoši, cik labi viņi visi to uzņem.

— Viņiem nav izvēles. Kad sabruka impērija, kareivji atgriezās Klizantā un konstatēja, ka izejvielu avoti ir iztukšoti, bet viņi to pat nebija ievērojuši. Tādēļ neatlika nekas cits, kā nodarboties ar zemkopību.

Cik saprotu, lauksaimniecība tagad piedzīvo strauja uzplaukuma periodu, bet pelēkie cilvēki ir nozuduši… Inskins aizsūtīja aģentus un atklāja, ka tie visi ir sapakojuši mantiņas un aizbraukuši. Es uzskatu, ka gatavot nepatikšanas kādā citā Galaktikas daļā. Vienā jaukā dienā mums nāksies izsekot viņus līdz to dzimtajai planētai.

— Nelieši. Lūk, kur būtu kaut kāda jēga no planētu iznīcinošās bumbas.

— Tikai ne bērnu klātbūtnē, — es teicu, paplikšķinādams viņai pa vaigu, — tu taču negribi, lai viņiem rastos nepareizs priekšstats par savu māti.

— Viņiem tas radīsies pareizs. Un tomēr es ar aizdomām izturos pret šiem ekskarotājiem.

— Nevajag. Pēc sabrukuma mēs atvedām šurp politiskos aģentus, kuri dod pavēles, bet tās izpildīt — vienīgais, ko klizantieši prot. Ņemot vērā apstākļus, viņi tika cauri ļoti viegli.

Vēl aizvien nepārliecinātā Anžela dusmīgi atbildēja.

— Gribētu gan zināt, kurš gudrinieks izdomāja tūrisma biznesu, un piedāvāja mums atlidot šurp ar pirmo kuģi?

— Es! Vainīgs abos gadījumos. Un neskaties manī tādām acīm. Viņiem ir vajadzīga kāda nodarbošanās un valūtas pieplūdums, bet tūrisms ir vienīgais, ko var organizēt planēta bez personīgajiem izejvielu resursiem. Viņiem ir pludmales, slēpošanas bāzes un daudz kas tamlīdzīgs, plus velnišķīga pievilcība dažu viņu agrāk paverdzināto tautu acīs. Tas izdosies, tu tikai pagaidi un pati redzēsi.

Mundieros tērpta portjē orda saplēsās mūsu bagāžas dēļ, bet pēc tam ar čemodāniem rokās devās pie virszemes transporta.

Mīļu atmiņu vadīts, piereģistrējos viesnīcā «Zlato-Zlato», pie kam tas vēl aizvien bija visgreznākais hotelis pilsētā.

Šveicara manieres kļuvušas labākas, nekā pagājušajā reizē, bet dežūrējošais administrators pat paklanījās, kad mēs ienācām.

— Laipni lūdzam Klizantā, ģenerāli, di Grīza kundze un dēli. Lai jūsu uzturēšanās šeit ir patīkama.

Ceļot ar titulu vienmēr ir patīkami, bet uz Klizantu jo īpaši. Es nopētīju foajē, pēc tam paskatījos uz administratoru.

— Ostrov! Vai tas tiešām esi tu?

Viņš atkal paklanījās.

— Es patiešām esmu Ostrovs, ser, bet baidos, ka jūs mani pazīstat labāk, nekā es jūs.

— Piedod. Nevar jau gaidīt, lai tu mani uzreiz pazītu ar manu īsto seju. Kad pēdējo reizi mani redzēji, tu domāji, ka esmu briesmonis vārdā Krajs, bet pirms tam pazini mani kā Vasjku Huļu.

— Vasjka — nevar būt! Kā, es ticu, ticu, protams. — Viņa balss pieklusa līdz čukstam. — Es ceru, ka tagad jūs pieņemsiet, lai gan ar nelielu nokavēšanos manu atvainošanos. Es nekad nejutos labi, palīdzot Krajam jūs noķert. Lai gan pēc tam pusotru dienu atrados bezsamaņā, tik un tā biju laimīgs, kad jūs aizbēgāt. Es zināju, ka esat spiegs un tā tālāk, taču…

— Nevajag vairāk runāt. Jautājums ir izsmelts. Es labprātāk domāju par tevi kā par pudeles brāli un kompanjonu.

— Ļoti jauki. Vai parādīsiet man godu, paspiežot roku?

Mēs apmainījāmies rokasspiedieniem un es ar interesi viņā paskatījos.

— Tu esi izmainījies uz labo pusi: pieņēmies svarā, noslīpējis manieres.

— Atmetu dzeršanu, tagad nākas ievērot diētu, un man vairs nav jāuztraucas par lidojumiem tajos pretīgajos kosmosa kuģos! Manos senčos vienmēr bijuši viesnīcu kalpotāji, ģimenes tradīcijas un viss pārējais. Kamēr mani neķēra iesaukums. Patīkami atgriezties darbā, kuru pazīsti, pie kam arī labā amatā. Tagad ir kvalificētu viesnīcas darbinieku deficīts. Parakstieties, lūk, šeit.

Viņš pasniedza man pildspalvu un turpināja tajā pašā neitrālajā tonī, vienīgi krietni klusāk.

— Ceru, ka jūs piedosiet manus vārdus, bet situācija ir ārkārtēja, tādēļ neleciet gaisā un neatskatieties. Bet šeit kopš brīža, kad mēs atvērāmies, ir apstājies viens cilvēks no Kraja ļaudīm, kā es uzskatu, un viņš ir iebiedējis visus manus kalpotājus. Līdz šai minūtei nezināju, kas viņam vajadzīgs. Bet tagad uzskatu, ka viņš medī jūs, un ļoti ceru, ka esat apbruņots. Viņš nāk šurp no labās puses, aizmugurē. Ģērbts tumši violetā uzvalkā un dzeltenā platmalē ar svītriņām.

Man bija atvaļinājums un pirmo reizi daudzu gadu laikā biju neapbruņots. Domās nozvērējos, ka tas ir pēdējo reizi. Pēc tam atcerējos par Anželu un ieraudzīju, ka viņa atkal noliekusies pār roboratiņiem.

— Negribu tevi traucēt, dārgā, — es ierunājos, sajuzdams, kā pa ādu tekalē skudriņas, — bet no aizmugures mums tuvojas slepkava. Vai tu nevarētu ko iesākt un, ja iespējams, atstāt viņu dzīvu?

— Cik jauki, ka tu lūdz! — viņa iesmējās, paplikšķinājusi pa autiņu kaudzi ratiņos.

Es pakāpos atpakaļ pie reģistrācijas galda, vērodams viņu: apburoša, smaidoša, atslābinājusies, pieglauž savus blondos matus.

Turklāt viņa arī nesteidzas. Pavēru jau muti, lai atgādinātu šo faktu, kad viņas roka strauji šāvās lejup. Aizmugurē atskanēja kauciens un pieliecies pagriezos atpakaļ.

Tumši violetajā uzvalkā tērptais pazaudēja ne vien savu platmali, bet arī pistoli, kas tagad mētājās uz grīdas. Viņš ar nevarīgu skrāpējošu kustību stiepās pēc plecā iedurtā naža. Anžela pieleca klāt un, iegāzusi pa kaklu, noguldīja viņu zemē.

— Neko teikt, planēta atpūtai, — viņa nospraustajās, bet es gan zināju, ka viņa izklaidējas.

— Par to tu, mans prieks, saņemsi medaļu. Korpuss parūpēsies par šo puisi un, man šķiet, viņi izspiedīs no tā informāciju par pelēko ilvēku dzimto planētu, kas mums lieti noderēs.

Es atkal pievērsos Ostrovam.

— Pateicos jums par manas dzīvības izglābšanu.

— Es vienmēr esmu uzskatījis, ka rēķinā ietilpst arī sīki pakalpojumi. Vai tagad drīkstu pavadīt jūs uz numuru?

— Turklāt drīkst arī iedzert Tu taču iedzersi at mums kādu glā/īti. vai ne?

— Nu, vienīgi šoreiz. Un jāsaka, ka jums ir ļoti paveicies ar tik talantīgu, kā jau arī jūs pats, sievu.

— Šīs laulības bija sacensība noziedzībā, un varbūt es tev kādreiz par to pastāstīšu.

Maigi paskatījos uz Anželu, kura rūpīgi tīrīja nazi pret samaņu zaudējušā kreklu, bet pēc tam noslēpa to starp autiņiem. Biju pārliecināts, ka, bērniem izaugot, tie spēs pienācīgi novērtēt mātes talantus.

Anžela bija māte, kādu vajadzētu ikvienam zēnam.

SATURS

NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA………………………. 3

NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA. 121

Harijs Harisons Nerūsējošā tērauda žurka

Mākslinieks — Andris Nikolajevs Kompjūtermaketēšana — Viktors Adamovičs

Formāts 60x84/16. izdevniecība «Gulbis» Ltd, LV-1001. Rīgā, a.k. 428. Reģistrācijas apliecība Nr. 2-0793 Iespiests tipogrāfijā «Lapa», LV-4201, Valmierā. A.Upiša ielā 7. Līgumcena Pasut. Nr.