GUNĀRS CĪRULIS

VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

PRELIDE

Renāte Zandburga pamodās tādā nelāgā omā, ka pat apskauda vīriešus. Kas tad savā laikā nekaitēja viņas dārgajam nelaiķim? Pussnaudā nokremšļojās, sulīgi izlamājās un tikai tad at­vēra acis. Vēlreiz nokrekstējās, atkal ne visai izmeklētiem izteicieniem nolādēja likteni un kuģus, kas no visām pasaules ostām bija izvē­lējušies tieši Ventspili, iebāza zobos tukšo kaļķīti un jau bija gatavs dzert savu iemīļoto Kurzemes kafiju, kas nesmaržoja pat pēc cigo­riņiem, kur nu vēl pēc pupiņām… Bet ko lai garastāvokļa uzlabošanai nozākā viņa, ja mājās nav nevienas dzīvas dvēseles, kam uzklupt, ja pašai nav īsti skaidrs, kur slēpjas pēkšņā dzīves apnikuma cēlonis, kā radies šis nemiers un pārliecība, ka nokavēts kaut kas vienreizējs, varbūt pat vienīgais lielais laimests pensionā­res Zandburgas dzīves novakarē…

Iekšējā trauksme lika steidzīgi saģērbties, iziet uz ielas un doties bezmērķa klaiņojumā pa tikko pamodušos pilsētu. Zandburga parasti cēlās ar pirmajiem gaiļiem, bet ārā nekad tik agri nerādījās. Kādā poļu modes žurnālā viņa bija izlasījusi, ka rītausma, tāpat kā neona garspuldžu apgaismojums, esot visneizdevīgākā pusmūža sievietes sejai, jo nesaudzīgi izceļot

katru rievu un krunciņu. Šodien viņa par savu izskatu nebēdāja. Acu kaktiņos lēni krājās asaras un tikpat gausi ripoja pa iekritušajiem vaigiem. Zandburga tagad zināja, kas bija licis uztrūkties, — ilgo gadu ieradums izlaist suni laukā. Bet Cēzariņš gulēja rūpīgi koptajā atdusas vietā zem jasmīnu krūma tieši iepretī virtuves logam. Laikam tomēr vajadzēja tam līdzās kapā guldīt arī sarkano ādas pavadu, tad viņa pēc tās nesniegtos ik reizi, kad viri­nāja ārdurvis.

Nekas, protams, nevarēja aizpildīt tukšumu pēc Cēzariņa nāves,, tomēr Zandburga justos labāk, ja kaut viens no mazbērniem būtu at­braucis paciemoties. Pēc savām meitām loča atraitne neilgojās — tās ar katru gadu kļuva vecākas, untumainākas un ne par ko citu vairs nerunāja kā par saviem dūrējiem. Patlaban viņa priecātos pat par savu vecāko znotu — resno milicijas apakšpulkvedi Putriņu, ar kuru varētu vēl pirms rīta kafijas tik iauki pakaš­ķēties … Derētu aizstaigai līdz pastam, varbūt naktī no Jūrmalas pienākusi kāda vēstule. Kopš par pastnieci bija sākusi strādāt ziņkārīgā tenku vācele Milda, Zandburga pat avīzes vairs neļāva sev pienest mājās, bet īrēja īpašu korespondences kastīti.

Tikai pēc brīža Zandburga ievēroja, ka pilsē­tas centra virzienā steidzas neparasti daudz ļaužu. Arī āriene viņiem bija neparasta — it kā šīs pārdevējas un zvejnieku sievas, ierēdņi un amatnieki būtu saposušies uz balli, nevis uz darbu. Ikdienišķi izskatījās vienīgi zvejas vtri, kas, mopēdus tarkšķinādami, brauca uz ostas pusi.

Priekšā ļaužu burzma aizsprostoja ielu. Velti pirmais' agrīnais autobuss mēģināja sev izlauzt ceļu ar spalgu un nepārtrauktu taurēšanu. Tik­pat bezcerīgas bija arī pajauna miliča pūles. Beidzot viņam tomēr izdevās likvidēt sastrē­gumu, jo neviens negribēja nokļūt zem rite­ņiem. Pūlis pašķīrās, palaida mašīnu, bet aiz tās tūdaļ atkal saklāvās.

—   Rindā, pilsoņi, esiet apzinīgi! Pietiks visiem! — milicis sauca.

—   Šaujiet gaisā! — Zandburga uzbudināti iespiedzās.

Rīta melnā grūtsirdība pēkšņi izgaisa, tās vietā stājās drudžaina darbošanās kāre. Pastū­musi vienu sānis, citam izlīdusi zem paduses, pat iekniebusi kādai brangai sievai, viņa gan­drīz vai ar zobiem izgrauza* plaisu muguru valnī un iznira līdzās neizdarīgajam kārtības sargam.

—   Velciet ārā paukšķeni un skaitiet līdz trīs! Būtu mums gāzes pistole, varētu bliezt ' taisni virsū! — Pamanījusi drūzmā kaimiņu Elīnu, viņa tai pašā elpas vilcienā izgrūda: — Ko te dod? Es aiz jums…

Kad beidzot ar svilpes treļļiem, draudiem un lūgšanām palaimējās izveidot kaut cik kārtīgu rindu, Zandburga iespruka pirmajā desmitā — starp zivju kūpināšanas meistari Elīnu Leimaņi un sīku, sirmu večuku, kas turēja pavadā lielu vilku sugas suni.

—   Viņu sauc par Robi, — večuks iepazīsti­nāja.— Filmā «Pēdējā pārbaude» tēloja polici­jas priekšnieka suni — vai tiešām neatceraties?

Ja jūs redzētu, cik smuki mans Robis māk sasveicināties…

It kā sava saimnieka vārdus apstiprinādams, Robis apsēdās un pacēla priekšējās ķepas gaisā.

—   Labs, labs, — Zandburga sacīja un no­vērsās. Paglaudīt suņa galvu būtu nodevība pret Cēzariņa gaišo piemiņu. Turklāt vajadzēja taču neuzkrītoši izdibināt, kādu preci gaida atvedam. Spriežot pēc tīkotāju daudzuma, pār­dos zvērādas cepures vai vasaras kurpes uz korķa platformas.

Bet kaimiņiene pati uzdeva pirmo jautājumu:

—   Kā jums liekas, vai mūs atbrīvos no darba? Ak tā, jūs taču nekur nestrādājat, varat pieteikties pat galvenajai lomai.

Zandburgai kļuva neomulīgi. Viņa sāka no­jaust, kādā rindā iestājusies. Vairākas dienas pēc kārtas rajona avīzē tika aicināti pieteikties statisti filmai «Pēdējais loms». Viņai pie tam bija licies dīvaini, ka autori savus darbus vienmēr nosauc vai nu par pirmajiem, vai pēdējiem, tomēr ne prātā neienāca, ka vaja­dzētu arī pašai filmēties. Tālab tagad derēja padomāt par visdiplomātiskāko atkāpšanos.

—    Kur nu, kur nu… Es tokš esmu tā aiz­ņemta sabiedriskajā darbā. Atnācu tikai ieņemt rindu priekš savas draudzenes. Bet vairāk par fīrendeļstundu negaidīšu. Jāslēdz vaļā stūrītis, jo re, kur visa mana klientūra blandās apkārt bez uzraudzības.

Tiešām, rokas dziļi bikšu kabatās sabāzuši, gar cilvēku virtenes līkumiem ložņāja pusaudži, bez kuriem nekad nekas nevar notikt.

—   Puikas, šļūcam pa diegu! — ieraudzījis Zandburgu, brīdināja melnīgsnējais Jānis, kurš ļoti dižojās ar iesauku Meksikānis Džo. — Sī­kais Žandarms arī klāt un tūlīt meklēs kašķi.

Par vēlu. Ar valdonīgu mājienu Zandburga piesauca zēnus un tūdaļ metās uzbrukumā:

—   Nu skaidrs, kad uz skolu, tad nejaudā no cisām izlīst, bet kinozvaigznēs piemeldēties — lūdzu, kaut nakts vidū! Un beidz zelēt, Herbert, kad ar tevi runā priekšniecība!

Puisis paklausīgi izņēma no mutes košļāja­mās gumijas piciņu un piežmaudza to pie labās auss ļipiņas.

—   Vai tad šis draņķis cenā cēlies, ka žēl izspļaut? — Zandburga neatlaidās.

—   Sarkanais par bloku, kā parasti, — Mek~ sikānis Džo atzinās. — Bet mums izsludināts taupības mēnesis.

Tas bija pateikts tik svinīgi, ka Zandburga, labi pazīdama savus šefības resgaļus, nolēma pagaidām tālāk netaujāt. Gan jau paši izstāstīs, jo to pat aklais nakts tumsā saskatītu, ka vi­ņiem padomā kaut kas ļoti svarīgs.

—   Tad stūrēsim vien prom uz savu stūrīti, — Zandburga aicināja. — Palīdzēsiet man uzpost telpu, pēc tam uzsitīsiet pingpongu vai novusu.

Zēnu sejas izstiepās garas.

—   Un mēs cerējām te nopelnīt kādu rubli, — Herberts neizturēja.

—   Harijs Pīls atradies, — Zandburga pāta­roja. — Domā, pietiek ar to, ka proti rāpties kokos? Tavs caurais bikšu dibens nespēj aiz­raut, te taisa īstu mākslu… Un kas tev, Raita, nedod mieru? Grētas Garbo vai Marlēnes Dīt- rihas slava? Tad iegaumē, lūdzams, viņām aiz naga galiņa bija vairāk prāta nekā tev zem visas uzskrullētās frizūras.

Garkājainā Raita uzmeta lūpu.

—   Stūrītī ir garlaicīgi. Divi spēlē, bet pārējie lai ķer mušas..'.

—   Ja vēl varētu labu džeziņu uzlikt, — Meksikānis Džo sapņaini novilka. — Vai īstu popmūziku tavā gaumē, Kobra.

—   Tāpēc jau krājam naudu, lai nopirktu japāņu «Spīdolu», — Herberts jūsmoja. — Va­kar komisijas veikalā ieraudzījām trīsviļņu. «Sikuru», un maksā tikai pusotra staba. Pat dienas laikā Montekarlo uztver, mēs izmē­ģinājām.

—   Un tev akurāt Montekarlo vajag, citādi vairs dzīvot nevari. Tad liec aiz auss, ko saka pieaudzis cilvēks, kurš ne tik vien pasaulē redzējis kā tavu spranču spēļu elli. Vislabākais radio ir un paliek reproduktors. Mūzika un ziņas nāk bez jebkādiem trokšņiem. Nav ko piebāzt galvu pilnu ar visādiem šlāgeriem, tāpat jau dulli esat. Es jūsu gados palīdzēju mātei uzturēt māju kārtībā, ne par kādiem tranzistoriem pat iepīkstēties neuzdrīkstējos…

Zandburga droši vien būtu vēl ilgi spredi­ķojusi, ja šai mirklī laukumā neparādītos kino­studijas mikroautobuss. No tā izrausās briļļains vīrs melnā ādas žaketē, viņam uz pēdām sekoja meitenīgi sīciņa tumšmate, uz kuras garajām cirtām pārgalvīgi balansēja maza, pelēka be­rete. Nezaudējot ne sekundi, operatore vērsa pret ļaužu murskuli kinokameru, iebāza tajā degunu un iedarbināja motoru.

—   Velti netērējiet filmu, Lilij!—režisors Kreicmanis viņai uzsauca. — Citādi atkal pie­trūks izmēģinājumu kadriem.

Lilija Dunce neļāva sevi traucēt. Ļaunas mēles apgalvoja, ka viņa ar neapbruņotām acīm vairs nekā neredzot, protot skatīties tikai caur aparāta ainu meklētāju. Operatore neapstrīdēja šīs valodas un arī tagad ar profesionālu in­stinktu nemaldīgi vērsa objektīvu uz vispiemē­rotākajiem kandidātiem.

Kreicmanim tāpat bija nags uz īpatnējiem tipiem. Kādreiz viņš bija divus gadus studējis psiholoģiju un izskolojies par labu fiziono- mistu, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Zand­burga vienlaikus pievilka gan operatores, gan režisora uzmanību.

—   Brīnišķīga! Kā radīta! — Kreicmanis iesaucās un ņēmās sirsnīgi kratīt pārsteigtās večiņas roku. — Lūdzu, apsēdieties, tas ir, stāviet vien kājās… Vai kādreiz teātrī esat bijusi?

—   Tas ir mans elements! — Zandburga sa­slējās, cik vien to pieļāva gadu nasta un viņas nelielais augums. — Namu pārvaldes drama­tiskajā kopa man allažiņ piedāvā visatbildīgā­kās lomas. Un tikai pašcieņa spiež mani atteikties no tādiem tēliem kā Grēthena vai Dezdemona. Manā vecumā atļaut sevi publiski nogalēt, turklāt kādam greizsirdīgam nēģe­rim …

—   Mūsu filmā jums tādas briesmas nedraud, bijušās namīpašnieces loma jums būs tīrais nieks, — Kreicmanis mierināja. — Pamēģiniet, piemēram, pasacīt: «Kad atceros savu pirmo balli šai zālē! … Pilsētas smalkākā sabied­rība … Pat kapteiņu sievas pāri pār slieksni nelaida…»

—   Nav tiesa! — Zandburga protestēja. — Mans nelaiķis toreiz brauca vēl tikai par otro stūrmani, bet es neizlaidu nevienu savie­sīgu sarīkojumu.

—      Tas tāpēc, ka jūsu tēva kungam piederēja vairumtirdzniecības uzņēmums un trīsstāvu nams Ģertrūdes ielā, — blakus stāvošais ve­čuks iejaucās sarunā.

—   Kā jums nav kauna tā runāt, Timrota biedrs! Mans tēvs bankrotēja jau trīsdesmit pirmajā gadā un pēc tam līdz pat savai nāvei strādāja par vienkāršu tiesas izpildītāju.

—   Dievs devis, dievs ņēmis,—Timrots sa­cīja izjustā balsī.

—   Lilij, skatieties, baptistu sludinātājs, goda vārds, mūsu sludinātājs! — režisors sajūsmā iekliedzās. — Filmējiet, ko jūs bolāt acis… Tik laimīgs ķēriens no paša rīta. Pierakstiet, Janson, adreses un pases datus.

—   Es? — Timrots izdvesa. — Kāpēc jūs ve­dat mani kārdinājumā? Jo ir teikts: kas dzīsies pēc šīs pasaules mantas, tas iemantos tikai ne­godu.

—   Lieliski! — Dunce nolaida kameru. — Pal­dies, pietiks. Kā redzu, jūs jau sākat iejusties lomā.

—   Kādā lomā?

—   Brāļa Zigismunda tēlā, — Kreicmanis pa­skaidroja. — Mums scenārijā ierakstīts tāds veco laiku svētulis.

—   Kungs, pasargā no grēka… Es gribēju teikt… Vai nevarētu kaut ko citu? Tuvāk pie darba tautas …

—   Nekādā ziņā! Sludinātāja loma jums būs kā pie labākā skrodera pasūtīta, — filmas di­rektors Jansons aģitēja. — Maksāsim astoņus rubļus par uzņemšanas dienu un tikpat par ieskaņošanu.

—   Tad jau gandrīz varētu, — Zandburga ieinteresējās. — Sakiet: vai mēs tajos titros ari būsim?

—   Kas to lai tagad pasaka? — Režisors pa­slēpa smaidu savā lielajā, rūtainajā kabatas drānā. — Ja jūs lieliski tēlosiet…

—   Par to varat nešaubīties, — Zandburga vēsi atbildēja. — Bet es tomēr palūgšu, sagla­bāt manu inkognito vai ļaut man uzstāties ar pseidonīmu. Baidos, ka daži augsti situēti radi nepareizi izpratīs manu soli un vēl nodomās,

ka dzenos pēc slavas vai naudas.

* * *

Neviens vairs neatcerējās, kā Raitai bija pie­lipusi iesauka «Kobra». Viņai nebija ne lun­kana auguma, ne briļļu uz deguna, nedz arī tik kuplu matu, ka tie kaut iztālēm atgādinātu aubi. Un arī pēc rakstura sešpadsmit gadus vecā, apaļīgā gaišmate bija drīzāk labsirdīga nekā indīga. Tieši tāpēc viņai vienīgajai no devītās klases meitenēm jau kuro gadu izdevās noturēties «zvērināto vecpuišu» kompānijā, kas nez kur sadabūtās nozīmītes ar burtiem VBM — Ventspils būvmehanizācija —iztulkoja kā «Varenie biznesmeņi». Raitu viņi savā bariņā cieta vairāku iemeslu dēļ: gandrīz vi­siem skaindināvu jūrniekiem pēc trešās glāzī­tes, ieraugot Raitas nevainīgā smaidā pavērtās lūpas, bērnišķīgi tuklos vaigus un naivas ticī­bas pārpilnās acis, likās, ka viņi redz savu līgavu, kas, rūsganajiem matiem plandot, skrien pretī tālās Narvikas, Hamerforsas vai Tampe- res ostā. Un kā no pārpilnības raga plūda dā­vanas — košļājamā gumija, cigaretes, lodīšu pildspalvas, parfimērijas paraudziņi, raibi izrak­stīti lakatiņi. Raita nekad nemēģināja neko piesavināties, ieguldīja visu kopējā katlā, kur nokļuva ar! pārējās pirktās un iemainītās man­tiņas. Tikpat noderīga meitene bija arī tad, kad vajadzēja kārtot pārdošanas darījumus. Viņai bija savi noņēmēji vēl kopš tiem laikiem, kad mātes uzdevumā vajadzēja grūtos brīžos pār­dot ejās starp tirgus būdām vectēva atsūtītās dāvanas. Bet tad no Kanādas pienāca vēstule melnā sēru rāmītī, vēl pēdējo reizi pastā tika izsniegta paka ar jau mirušā Jāņa Kļaviņa at­pakaļadresi, un šis ienākumu avots galīgi ap­sīka. Palika vienīgi prasme nekļūdīgi izvēlēties varbūtējo pircēju un pēc tā deguna noteikt izde­vīgāko cenu. Biznesmeņiem patika arī tas, ka Raita nekad neapšaubīja viņu pārākumu un tiesības pavēlēt un pakļāvās visiem Meksikāņa Džo un pat Herberta Trešā rīkojumiem.

Herbets -Kagainis joprojām tika dēvēts par Trešo, kaut gan abi vecākie vārdabrāļi jau pirms vairāk nekā gada bija atstājuši VBM saliedētās rindas. Pirmais tagad strādāja meža darbos Ugālē, jo pats bija nācis pie atziņas, ka mierīgāk pelnīt naudu godīgā ceļā. Otrajam šo gudrību mēģināja iekalt galvā labošanas kolonijas audzinātāji.

Pārējie biznesmeņi vēl nebija izpelnījušies palamas un tika saukti vienkārši par Janku, Rūdi, Vladiku un Slaviku. Tomēr nevarēja no­liegt, ka abiem brāļiem Morozoviem šī rīta pasākumā bija izšķiroši nopelni. Tieši viņi no sava tēva — ostas maiņas dispečera bija dabū­juši zināt, ka uz dažām stundām ūdens un deg­vielas krājuma papildināšanai ienāks kuģis «Helēna». Puikas pat nešaubījās, ka jūrnieki jau rīta agrumā nokāps krastā, lai kaut kur ' nogaršotu vietējo alu, un tāpēc dežurēja Pār- ventā. Viņi nevarēja galvot, vai kuģiniekiem izdevies dzeset savās mūžīgās slāpes, toties bija tos pārtvēruši netālu no ostas vārtiem un par lētu cenu nopirkuši četrus blokus vislabā­kās holandiešu košļājamās gumijas un pat brangu ūdenslīdēja rokas pulksteni, pēc kura Meksikānis Džo jau sen kāroja. Tas nekas, ka mehānisms štancēts un bez neviena rubīna, bet skats tiešām bija iespaidīgs.

Tagad pulkstenis ceļoja no rokas rokā un tika pienācīgi apbrīnots. Puiši pat neuzdroši­nājās pagriezt rādītājus vai nospiest hronometra podziņu — tik draudoša bija jaunā īpašnieka sejas izteiksme.

—   Šis pirkums mūs atsviež atpakaļ par di­vām nedēļām, — Herberts neapmierināti rūca. — Un brīvlaikā daudz grūtāk pa vienai iztirgot šīs nolādētās gumijas.

Meksikānis Džo jutās mazliet vainīgs, tāpēc vismaz teorētiski meklēja iespēju, kā uzlikt ielāpu neparedzētajam caurumam kopkasē.

—   Ja izdosies sadabūt trīs džinsenes, tad mēs jau rīt pastaigāsimies ar «Sikuru» padusē.

—   Neķer mailītes! — Rūdis atmeta ar roku. — Ārzemnieki ar biksēm nekrāmējas. Tās atved tikai mūsējie. Un cenu zina labāk nekā mēs.

—   Vakar veikalā bija indiešu «Miltons» par septiņiem rubļiem, — Raita stāstīja. — Nekā­das vainas…

—   Pamīkstas. Un etiķete ar tādu bezzobainu tīģeri. — Importpreču jautājumos Herberts bija nepārspējams lietpratējs. — Šīs stilbenes ir tikpat līdzīgas īstam «Levy-Strauss» vai rifkabilim, cik Rūdis — Metreveli.

—   Metreveli sit lielo tenisu, bet es — pin- dzeni. — Rūdis ne pa jokam apvainojās.

—   Ja tev firma galvenais, — Slaviks piedāvāja, — man mājās vecas džinsenes «Riffle». Par divām cigarešu paciņām uzšķiņķošu tev etiķeti. Līmē klāt pie dibena un staigā laimīgs.

—   Vajadzētu ar kādu sarunāt, lai atved vis­maz duci etiķešu, — Vladiks domīgi sacīja. — Tēvs stāstīja, ka Roterdamā esot tādas «mak- lakbodītes», kur var dabūt visu ko. Un, ja nav naudas", ņemot pretī arī šņabi. «Ekstru» gan nelabprāt, bet «Kristālu» vai «Stārku» — ar lielāko prieku.

—   Uz šitā āķa neviens vairs neuzķersies.— Herberts nicīgi pasmīnēja. — Vai tu zini, kā­das ir īstās džinsenes? Pats ižlēksi no biksēm ārā, bet tās vēl stāvēs uz grīdas kā stāvējušas. Tik stīvām jābūt.

—   Tad pamērcēsim Latgales kovbojus ce- mentūdenī, — Raita lietišķi pamācīja. — Ja neturēs, piejaukšu klāt stērķeli…

—   Žandarmērija! — Janka brīdināja.

—   Bērni! — Zandburga pa gabalu sauca.

Šo uzrunu izdzirdot, pusaudži saviebās, jo tā parasti sākās katra jauna pasākuma izklāsts. Bet vairs jau nebija kur sprukt. Viņi sataisīja mocekļu sejas un gatavojās noklausīties kār­tējo lekciju par audzināšanas tēmu.

Zandburga patiešām bija domājusi par ne­lielu, toties svinīgu uzrunu, bet pēkšņi viņai šķita, ka nekādi vārdi neatbilst saviļņojumam, kura varā viņa atradās, kopš bija pieņēmusi savu pašaizliedzīgo lēmumu. Cēli un valdonīgi pamājusi bērniem, lai seko, Zandburga klusē­dama kāpa uz otro stāvu. Tiesa, čīkstošie pa­kāpieni izjauca svētsvinīgo noskaņu, pārvērz- dami parādes maršu gluži ikdienišķā gājienā, tomēr arī tam bija savs labums. Ierastajos ap­stākļos vairs nevajadzēja sacerēt īpašas frāzes.

—    Nu, kas ir, puikas, — Zandburga strupi uzrunāja savus «audžubērnus». — Varbūt sa- metīsimies kopā? Cik rublīšu jums ir pie dvē­seles?

Zēni saskatījās. Nez kādēļ viņi juta, ka pat­laban nedrīkst melot vai izvairīgi laipot. Telpa izskatījās ka parasti — pavirši uzkopta, ar zaļo pingponga galdu vienā malā, diviem novusiem pretējos stūros, ar rūtainajiem dēļiem, kur kaujas gatavībā gaidīja dambretes un šaha figū­ras. Arī Zandburga bija savā tradicionālajā zīda kleitā. Un tomēr gaisā gandrīz taustāmi virmoja kaut kas vienreizējs.

—  Trīsdesmit seši rubļi un piecdesmit kapei­kas, — Herberts paziņoja. — Un nerealizēta prece par četrdesmit rubļiem.

—   Tad būsim «kompanjoni uz līdzīgām da­ļām,— arī Zandburga bija nadzīga rēķinātāja. — Fifti-fifti, kā mēdza teikt mans dārgais ne­laiķis, kad pūlējās izspiest no manis rubli kortelītim. Puikas, es lieku, galdā septiņdesmit pie­cus— visu savu honorāru par galveno lomu Ventspils epizodē. Jā, jā, režisors mani pie­lauza, un, lūdzu, iztiksim bez aplausiem. Es, protams, gribēju atteikties no naudas, jo mākslu apmaksāt vispār nevar, bet tad atcerējos jūsu alkas pēc mūzikas… — Viņa aši noslaucīja nodevīgu asaru un atvēra somiņu. — Še, un vicojiet uz bodi, kamēr tas japānis vēl nav pa­ņēmis savu radio atpakaļ.

Tikai pa ceļam uz veikalu viņi īsti atguvās.

—   Kur tu tā nesies? — Meksikānis Džo ap­stādināja Herbertu.— Mūsu akciju kapitāls tev pagaidām uz papīra.

—    Drīzāk kabatā. — Un Rūdis, kuram pārē­jie bija uzticējuši noliktavas pārziņa funkcijas,

izvilka košļājamās gumijas paciņas. — Sasodī­tās brīvdienas! Kam lai iesmērē, ja visi kundes izklīduši pa laukiem vai pionieru nometnēm?

—   Čips paņems uz galvošanu, bet pats taču arī gribēs nopelnīt, — Herberts drūmi teica. — Peļņa uz pusēm, citādi viņš neielaidīsies.

—   Tad jāsagādā vēl tikpat daudz preces.— Janka neatzina nekādus šķēršļus.

—   Un tikmēr kāds cits mierīgi nopirks mūsu antenu…

Meksikānis Džo pacēla roku. Tieši kritiskos brīžos izpaudās tās rakstura īpašības, kuru dēļ viņš nu jau trešo gadu tika godināts par pre­zidentu un drīkstēja izrīkot pārējos.

—   Nav ko izsamist. Trešais aizrunās aparātu, ja vajag, iedos rokasnaudu. Bet mēs mazlietiņ uzdarbosimies. Vladik, Slavik, kāds šodien bir­žas kurss?

—   Pēc stundas pacels enkuru «Bornholma». Naftas pričalā gaida vienu somu un divus mū­sējos. Un tas holandietis ar mango augļiem nu jau arī būs pietauvojies un izgājis pārbaudi,— Slaviks ar lietišķu ziņojumu apsteidza savu ve­cāko brāli, kurš vēl tikai centās sakopot do­mas.

—   Normāli. Kobra ar Janku un Rūdi aizļe- kos uz ostu, dāmas pie sagaidīšanas ir iedarbī­gākas. Bet mēs padežurēsim pie krogiem, pavaktēsim zviedrus, kuriem pietrūcis sīknau­das taksītim.

Pilsētā bija trīs pirmās kategorijas restorāni, bet Meksikānis Džo ne mirkli nesvārstījās. Ne­viens nespētu pateikt, kāpēc, tomēr ārzemnieki, it kā starptautiskas konferences rezolūciju izpil­dot, apmeklēja tikai «Straumi», kas atradās vistālāk no ostas un arī citādā ziņā sen vairs neatbilda šodienīgās gaumes prasībām. Otro parasti okupēja zvejnieki, viņu radi un draugi. Uzticīgākie viesi tur reizēm iekļuva arī ūdens­zābakos un salāpītos kamzoļos, varēja šo to pasūtīt «uz krīta» un tāpēc bez kurnēšanas sa­mierinājās ar ne visai bagātīgo ēdienu izvēli un sen nekrāsotajām sienām. Trešais restorāns bija uzcelts pēc pēdējā tipveida projekta — ar platiem logiem, labu ventilāciju, ērtu gal­diņu izvietojumu un tautiska stila interjeru. Bet meklēt tur kādu jūrnieku būtu tikpat bezjē­dzīgi kā doties tīģeru medībās uz Ziemeļpolu. Seit no rīta līdz vakaram nīkuļoja uz Vents­pili komandētie citnovadnieki, apslacīja veik­smīgus darījumus vai slīcināja bēdas par nose- botiem termiņiem un nogulētām izdevībām.

«Straume» nupat vēra vaļā durvis. Te par augstāko soģi pieklājīgas uzvedības un labā toņa jautājumos bija uzmetusies dūšīga sieva. Aizbildinādamās ar nenotveramā zāles pārziņa aizliegumu, viņa ar neaprēķināmu sadismu pēkšņi izbrāķēja apmeklētāja sandales vai virs­krekla audumu un nievājoši paziņoja: «Šādus pie mums iekšā nelaiž…» Un atstumtie velti cerēja, ka šo nepielūdzamo sievu kādreiz at­laidīs no darba par amatpersonu vai ārzemju viesu apvainošanu. Tos viņa pilnīgi neizpro­tami pazina jau pa gabalu un pati aicināja iekšā.

Meksikānis Džo nekad nebija mēģinājis ar varu ielauzties durvju sardzes valstībā, tāpēc bargā cerberiene neliedza viņam informācijas, kas reizēm ietaupīja dažu labu stundu. Un laiku biznesmeņu prezidents vērtēja rubļos.

— Div sprukstiņ šeitan sūc bairīt, — viņa sacīja, iebāzusi livrejas kabatā Meksikāņa Džo pasniegto pateicības sīkmaksu." Tad pieliecās un kaut ko iečukstēja viņam ausī.

—   Jāpagaida vien būs, — viņš atgriezies pa­sludināja.

—   Žēl, ka visas «Mildas» iztirgotas. Vakar te viens meklējis par .deviņiem dolāriem ga­balā.

—   Mēs taču esam nozvērējušies ar valūtu nekrāmēties, — Vladiks atgādināja.

—   Šodien es aizgrūstu pat svētbildi un ne­maz neprasītu tev atļauju.

—   To jau mums nemaz nav,—Slaviks prā­tīgi noteica..

—   Dzīves sīkumi, kad ir principiālas dom­starpības, — Vladiks iecirtās. — Ciest nevaru šos jezuītiskos gājienus! No rīta pulkstenis, pusdienlaikā — unikāls radio… Interesanti, ko vēl līdz vakaram izgudrosi? Varbūt pat būsi gatavs soļot pāri mūsu līķiem…

—   Jūs neesat Londonas Haidparkā, ser, — Meksikānis Džo dzēlīgi atcirta. — Par tādu izpļerkstēšanos šeit var dabūt pa purnu.

—   Nāk!

Ārzemju kungi diez vai bija vecāki par vie­tējiem veikalniekiem. Arī apģērbā viņi atšķī­rās varbūt vienīgi ar to, ka valkāja vēl netī­rākus džinsus un kreklus. Taisni jābrīnās, kā durvju sardze tādus vispār ielaidusi restorānā. Droši vien negribēja darīt pāri kuģa puikam un misiņam, kuriem krasta atvaļinājumu pa­rasti piešķir visneizdevīgākajā laikā, — lai jau iedzer savus divus kausiņus …

—   Taksi uz šipu? — Meksikānis Džo piedā­vāja, aizsprostojis zviedru jaunekļiem ceļu. — «Bornholma» — čop, čop, bai bai…

—       Da, da! — priecīgi piekrita padruknais kuģa puika. Viņa gludi skūtā galva radīja ne­patīkamu asociāciju ar ieslodzījumu par huli­gānisku uzvedību.

Bet otrais noraidoši atmāja. Paberzēja labās rokas īkšķi un rādītāja pirkstu un atkal papu­rināja garos, gaišos matus. Meksikānis Džo to vien bija gaidījis.

—   Okei, okei, — viņš mierināja-un tūdaļ klaji apvaicājās: — Es tev taksi, tu man gumiju, čop, čop?

—- Gumij niks, čop, čop. Ei jolle, — at­bildēja zviedru jūrnieks, kurš pēc izcelsmes laikam bija soms vai arī jauca Latviju ar Igau­niju. — Sigaret «Salem», olrait?

—   Da, da! — Vladiks bija ar mieru un pa­čukstēja draugiem: — Man ir noņēmējs, kas maksā divus rubļus par trim paciņām.

—   Bloku, — Meksikānis Džo paziņoja un pacēla gaisā desmit pirkstus.

Alus šiem diviem acīmredzot nebija gājis labumā. Parasti cilvēkam skurbulī viss divkār­šojas, bet zviedri izvilka tikai piecas paciņas un tad izgrieza uz āru tukšās bikšu kabatas.

—   Diez kas jau nav, — Slaviks vīlies sacīja.

—   Četri rubļi arī zemē nemētājas, — sapratis ka izvēles nav, Meksikānis Džo izšķīrās un ar enerģisku mājienu apturēja garām braucošu taksometru.

Kaut gan skaitītājs rādīja tikai piecdesmit astoņas kapeikas, viņš iedeva. šoferim apaļu rubli — ja gribi pats nopelnīt, jāatmet kāds kumoss arī citiem.

Kobru un viņas pavadoņus Meksikānis Džo atrada netālu no ostas vārtiem ierastajā vietā ceļmalas krūmos un jau pēc nomāktajām sejām saprata, ka nekāds priecīgs pārsteigums nav sagaidāms.

—   Visi ārzemnieki guļ kā beigti, — Janka sūrojās. — Bet mūsējie drāž garām mašīnās. Līdz vakaram te nebūs nekādas jēgas.

—   Ugunsdzēsēju Čips brīdi pagrozījās, bet pēkšņi aizlaidās, — Rūdis stāstīja.

—   Čips? — Meksikānis Džo kļuva domīgs. — Tad nemaz nav tik bezcerīgi, šis pa tukšo no mājām neizkustēsies…

It kā viņa vārdus apstiprinot, šosejas līkumā parādījās gara auguma vīrietis, kas abās rokās stiepa aizdomīgi apjomīgas pakas. Krekla iz­griezumā lielā mezglā sasietais raibais lakatiņš un milzīgās, tumšās brilles virs ērgļa deguna it kā tīšām vērta viņu līdzīgu piedzīvojumu filmas kontrabandistiem. Bet uz ekrāna tie savus nelikumīgos darījumus veica kā rotaļā­damies, Čips turpretī bija gluži nosvīdis, ik pēc dažiem soļiem apstājās un ar piedurkni slaucīja pieri. Smēķēšanu viņš bija atmetis, alkoholiskus dzērienus nu jau otro gadu tikpat kā neņēma mutē, taču uzbaroties Čipam nekādi neizdevās. Un tomēr viņš nespēja paklausīt ārsta padomam un pārcelties uz dzīvi tālāk prom no mitrā piejūras klimata, strādāt lauku darbus, nostiprināt plaušas. Tiesa, arī tagad pietika naudas vairākiem gadiem, bet būtu noziegums neizdarīt līdz galam tik vērienīgi iesākto kombināciju.

Ieraudzījis Meksikāni Džo, Čips no sirds priecājās:

—   Sveiciens bezdarbnieku armijai!

—   Tev jau ari diez cik spīdoši neklājas, ja esi spiests kātot ar četrdesmit trešo numuru.

Citā reizē Meksikānis Džo nebūtu uzdrīkstē­jies atbildēt tādā tonī, bet draudzīgā uzruna

nepārprotami liecināja, ka Cips netaisās trenkt viņus pie visiem velniem un to sievasmātēm.

—   Vai jums riteņi līdzi? Aiztransportējiet šīs paunas līdz manam midzenim, es parādā nepalikšu.

—   Ko nu par to…

Meksikānis Džo pacēla pakas un tūdaļ gan­drīz atkal izlaida no rokām. Tās bija pārstei­dzoši vieglas, it kā ar gaisu vien piepildītas.

—   Man atveda mohēras dziju, — Cips stei­dzās paskaidrot. — Ventspils dāmas tā izlepu­šas, ka sintētiskās parūkas drīz vairs par velti neņems. Bet dabiskie mati tur vēl dārgāki nekā pie mums… Toties vilna ir ejoša prece pat uz laukiem.

Ticis vaļā no nesamā, Čips jutās kā no jauna piedzimis. Tā tik bija laime, ka ceļā pagadījās šie zaļknābji! Nekāpsi taču ar tādu aizdomīgu bagāžu autobusā un vēl jo mazāk taksometrā, ja nezini, kas pie stūres. Puikas nenodos, pašiem pirksti ne sevišķi tīri. Un tomēr būtu labāk norēķināties par pakalpojumu skaidrā naudā, arī viņš citiem par paldies nemēdz palīdzēt.

Drīz izrādījās, ka Meksikānis Džo nebūt netaisās tēlot Salaveci.

—   Dots pret dotu, — viņš sacīja, kad abi riteņbraucēji bija izzuduši skatieniem. — Aiz- lienē piecas naudas. Var arī uz procentiem.

—    Ne par ko pasaulē! — Čips skarbi atteica.. —- Tas ir visdrošākais ceļš, kā iemantot ienaid­nieku uz visu mūžu, — cilvēks neatdod naudu un turklāt vēl sāk tevi ienīst… Bet avansu varat dabūt katrā laikā. Prece pēc jūsu izvēles, cena pēc tirgus konjunktūras.

—   Tava konjunktūra visā pilsētā slavena,-— Meksikānis Džo gaudās, tomēr iebāza kabatā Čipa pasniegtos desmitniekus.

—   Un liec vērā, — Čips atvadām piekodi­nāja. — Lodīšu spalvas tikai ar plikiem bābie­šiem, citas vari stiept taisnā ceļā uz bērnudārzu.

* * *

Aparāts skanēja vareni. Pietika pagriezt pogu par vienu milimetru, lai pilnā balsī ieru­nātos jauna stacija vai iepīkstētos morzes signāli, kas tāpat liecināja par uztvērēja izcilo jutīgumu. Pat atmosfēras traucējumu radītie tarkšķi neplosīja ausu bungādiņas. Tiesa, īsie viļņi nebija izstiepti, bet īpaša palēninājuma ierīce atļāva precīzi atrast vēlamo raidītāju.

Meksikānis Džo nespēja saprast, kā tas bija gadījies, ka «Sikuru» savā ziņā pārņēmis Her­berts Trešais un tagad neizlaiž to no rokām. Saudzīgiem pirkstiem viņš grozīja pogas, bez pieturas ceļodams pa dažādām Eiropas pilsētām. Vajadzētu atņemt, kamēr pārējie vēl nav pie­raduši uzskatīt viņu par radioaparāta saim­nieku, bet Zandburgas klātbūtnē negribējās likt lietā spēku.

—   Ļauj tokš paklausīties! — Loča atraitne jau sāka zaudēt pacietību. — Miera nemaz vairs nezini. Nupat bija tik smuks meldiņš, ka sirds taisni kusa.

—   Aizvēsturisks valsis. — Raita sašķobīja seju.

—   Un kas vainas? Man tie Vīnes valceri allažiņ gājuši pie sirds… Stāvi klusu, kad tev saka!

Herberts negribīgi nolika aparātu uz galdiņa, Meksikānis Džo tūdaļ ar Terovanesjana cienīgu lēcienu sagrāba tranzistoru savā varā. Taču Zandburga bija tikpat acīga.

—   Pirkstus nost! — viņa uzkliedza puisim. — Galu galā — vai es varu par savu naudu klausīties, ko gribu-, vai nevaru?

—   Es tikai taisījos noregulēt skaņas tem­bru, — Meksikānis Džo nepiekāpās un pagrieza zaigojošo metāla pogu. — Nu, vai tagad nav daudz labāk?

—   Viens pīpis! — Janka paraustīja plecus.

—   Tas tāpēc, ka tev nav muzikālās dzir­des, — Herberts metās vārdu kaujā. — Japāņu aparāti no mūsējiem atšķiras tieši ar savu daiļskanīgumu. To zina katrs zīdainis.

—   Ja turpināsiet vienā laidā žvadzēt, vaja­dzēs uzstādīt papildu skaļruni, — Rūdis dusmīgi aizrādīja.

Labu brīdi neviens neteica nekā. Tad valša akordi kļuva neskaidri, beidzot izgaisa pavisam.

—   Fedings, — Herberts paskaidroja. — Uz īsajiem viļņiem tā ir normāla parādība.

Viņš vēl īsti nepaguva pieskarties aparātam, kad telpā jau ieskanējās diktora balss, kas krievu vārdus izrunāja ar neierasti mīkstu intonāciju.

—   «Vācu vilnis» no Ķelnes, — viszinis Slaviks paziņoja.

—   Kuš, kuš! — Zandburga uztraukti vēci­nāja rokas. — Vai tu rimsies, nelabais! Puikas, mūziku grieziet, cik uziet, bet bez jebkādas aģitācijas! Arī laika ziņas tikai no Rīgas, citādi es ņemu savas akcijas atpakaļ.

—       Un kur mēs glabāsim mūsu radio pa nakti, šeit, vai? — Raita vaicāja un norādīja uz skapi.,

—   Pats par sevi saprotams, — Zandburga atbildēja, bet ātri apķērās: — Laikam nedrīkst vis, tā mantiņa nav inventārā iegrāmatota.

—   Turēšu savās mājās! — Herberts ar īpaš­nieka tvērienu pakampa aparātu.

—   Gudrinieks atradies, — Meksikānis Džo nikni iebilda. — Kāpēc gan nevarētu pie manis?

—   Mēs esam divi, mums ir lielākas tiesī­bas, — Slaviks iesaucās.

—   Es atsakos, man vienalga, — Raita sacīja.

—   Bet es ne, •— Janka uzstājīgi teica. — Ar ko es esmu sliktāks par citiem?

—   Uz maiņām, — Zandburga izšķīra strīdu. — Katrs būs atbildīgs vienu nedēļu. Un, lai neviens pārāk nekreņķētos, pagaidām aparātu uz mājām aiznesīšu es — kā akciju sabiedrības galvenā paju īpašniece.

' + * *

Zandburgas patvaļīgais lēmums nevienā sevišķu sarūgtinājumu neizraisīja. Lai jau labāk patur viņa nekā viens no savējiem, kurš vēl sabojās jauno aparātu.

—   Mēs laikam viņai pat īsti paldies nepa­teicām, — Slaviks ierunājās, kad viņi, mājup dodoties, apsēdās uz iemīļotā sola iepretī pie­mineklim zvejniekiem, kuru kaps bija jūras dzelmē.

—   Mans tēvs sūdzas, ka mums visa istab- augša piekrauta ar mutvārdu pateicībām, bet tās diemžēl uz maizes likt nevar, — Rūdis sacīja.

—   Vajadzētu kaut ko uzšķiņķot Zandburgai. Lai paliek par piemiņu, — Raita ierosināja.

Ko tu viņai dāvināsi? Rokdarbu groziņu vai izšūtu dvieli ar derīgu pamācību, ko virtuvē pie sienas pakārt? — Meksikānis Džo zobojās. — «Rīta stundai zelts mutē» vai arī naktspodu ar draudzīgo aicinājumu: «Tikai piecas minūtes.»

—   Nebrauc tik dikti, — Herberts apsauca viņu. — Kāpēc neaizstiept mūsu Sīkajam Žan­darmam kaut ko tādu, kas sagādātu viņai prieku?

—   Vecim varētu aiznest pusstopu, un miers virs zemes…

—   Ej nu sazini, varbūt viņa pa kluso met? — Janka nopietni minēja.

—   Beidziet muldēt! Man ir ģeniāla ideja! — Slaviks iesaucās. — Uzdāvināsim viņai suņuku. Zandburga taču mīl kustoņus, nesen tā aprau­dāja savu Romas imperatoru, vēl šodien staigā sēru drānās.

—   Mums kaimiņos tieši ir kucēni, — Vladiks piebalsoja. — Ja tā sirsnīgāk palūgsim un galvosim, ka tiks labi aprūpēts, viņi atdos par brīvu.

—   Kādas sugas? Ka tik nav promenādes maisījums, — Raita šaubījās.

—   Gan redzēs, kad paaugsies, — Slaviks mierināja. — Bet māte ir īsta Sibīrijas laika.

—   Dāvātam zirgam neviens zobos neska­tās, — Herberts prātīgi sprieda. — Kucēni visi ir jauki. Un, kamēr tie pārvēršas par riebīgiem krančiem, cilvēki pagūst pie tiem pierast.

—   Aiziet! — Meksikānis Džo allaž mīlēja pateikt pēdējo vārdu.

… Kad Zandburga, apkrāvusies ar iepirku­miem, pievakarē pārnāca mājās, uz lieveņa smilkstēja aizkustinoši maziņš un pūkains četr­kājains radījums. Saites gals bija piesiets pie durvju roktura, cilpā iebāzta saritināta vēs­tule:

«Dārgā akciju turētāja! Slīkdami pateicības okeānā, gribam tādā veidā dzēst kaut sīku mūža parāda daļiņu. Ļoti ceram, ka jūs viens otram iepatiksieties un atradīsiet kopīgu va­lodu. Neiesākām nosaukt par Brutu. Jūsu pade­vīgie kompanjoni.»

—   Un es taču nozvērējos nekad vairs neturēt suni, — Zandburga skaļi novaidējās, pacēla kucēnu un nodevīgi drebošiem pirkstiem pa- paijāja. — Nokristīšu tevi par Tomu Džonsu Atradeni.

Toms apbrīnojami ātri iedzīvojās jaunajos apstākļos. Kad Zandburga vēl tikai gatavojās ieliet pienu Cēzara traukā, kucēns jau bija paguvis atstāt uz viesistabas parketa vizīt- kartītes. Paēdis tas kļuva vēl rosīgāks, ietun­tuļoja guļamistabā, ar iedzimtu instinktu atrada un izvilka no naktsskapīša apakšas Zandburgas rītakurpi, atkal ietecēja viesistabā, pameta čību un ar zobiem ieķērās galdauta bārkstīs. Parāva un pēdējā mirklī paglābās no krītošā radioaparāta, kas noteikti būtu tam sadragājis mugurkaulu.

—   Muļķīti! Tavs vienīgais uzdevums — no­dzīvot šajā pasaulē ilgāk par mani. — Zand­burga glāstīja trīcošā kucēna brūno galvu un tikai tad apjēdza nodarīto postu.

Ar tādām grūtībām nopirktais japāņu tran­zistoru uztvērējs «Sikura» gan vēl skanēja, bet plastmasas korpusa mugurai bija atlauzts tik prāvs gabals, ka skatienam atklājās gandrīz viss saturs. Un pašā redzamākajā vietā grezno­jās aparāta nosaukums:

«DZINTARS. MADE IN USSR,»

PIRMĀ DIENA

No stacijas viņš gribēja doties taisni uz pilsētas iekšlietu daļu, bet, ieraudzījis burzmu pie autobusa pieturas, griezās atpakaļ, lai at­stātu čemodānu bagāžas glabātavā. Tad pasita padusē portfeli, uzkāra plecā sporta somu ar mātes ceļamaizi un lepni aizsoļoja garām iebraucējiem, kas vēl aizvien pacietīgi gaidīja autobusu.

«Vajadzēs parūpēties, lai saskaņo autobusu atiešanu ar vilcienu pienākšanas laiku,» Tedis Jaunkalns nodomāja un apstājās ietves malā. Izvilcis no kabatas vakar nopirkto piezīmju burtnīcu, viņš pierakstīja šo uzdevumu pirmajā lappusē. Uz zaļā vāka greznojās ar melnu tušu zīmēti burti — AGENDA. Varēja, protams, tikpat labi uzrakstīt «Kārtojamie jautājumi» vai pavisam lakoniski — «Darāmais», bet tas ne­būtu pietiekami smalki. Turklāt tādā veidā bija izdevies neuzkrītoši parādīt, ka universitātē sekmīgi apgūti latīņu valodas pamati. Tiesa, milicijas dienestā šīs zināšanas diez vai būs izmantojamas, taču Jaunkalns nebūt netaisījās laist saknes Iekšlietu ministrijas tīrumos. No­strādās obligātos trīs gadus, tad pateiks ardievas. Pāries uz advokatūru, kā viņš toreiz bija piedrau­dējis savam prakses vadītājam apakšpulkvedim Putriņām, tikai vispirms apgūs visas opera­tīvā un izmeklēšanas darba iemaņas. Diemžēl sadales komisijas priekšsēdētājs par jaunā ju­rista norīkošanu advokātu kolēģijā, ne dzirdēt nevēlējās un nosūtīja Jaunkalnu uz dzimto pusi — Ventspils milicijas rīcībā. Un tā nu pēc triju dienu ciemošanās pie saviem vecākiem 1950. gadā dzimušo Teodoru Anša dēlu Jaun­kalnu no nākamās darba vietas šķīra vairs tikai divdesmit minūšu gājiens.

Teda garās kājas bija radītas soļošanai. Pārliecinājies, ka, par spīti ideālajam augumam, no tūļīgā puiša nemūžam neiznāks basketbo­lists, universitātes treneris bija centies pierunāt Jaunkalnu nodarboties ar soļošanas sportu, atjaunot un varbūt pat uzspodrināt latviešu seno starptautisko slavu šajā vieglatlētikas no­zarē. Veltīgas pūles. Tedis uzskatīja visus šos vingrinājumus, kuriem būtu jānostiprina mus­kuļi, jānorūda organisms, par. laika šķiešanu un atsacījās paklausīt. «Ek, kaut man Jaun- kalna kājas būtu!…» treneris saldsērīgi at­cerējās kādreiz populāro grāvēju un laikus pārtrauca bezcerīgo cilvēkbērna mocīšanu, tā saglabājot puisim patiku doties tālās pastaigās. Arī šorīt viņš četrpadsmit kilometru garo ceļu no mājām līdz Ugāles stacijai bija mērojis ar kājām.

Tedis naktī nebija ne mirkli gulējis — neļāva dīvains uztraukums, it kā nupat vajadzētu šķērsot ļoti svarīgu robežlīniju. Rīt viņš vairs nebūs tāds pats cilvēks kā pārējie radi un kai­miņi vai kādreizējie skolas biedri, vairs nebūs Jaunkalnu māju garais lempis, tagad viņš būs valsts varas pārstāvis, milicijas darbinieks Teodors Jaunkalns, kuram uzdots pasargāt sa­

biedrību no visādām ļaunestībām, nepiecieša­mības gadījumā lietojot pat ieroci.

Interesanti, kāds viņš izskatīsies formas tērpā? Tedis ilgi pūlējās to iztēloties, radīt tā saucamo mutvārdu portretu, kuram milicijas ikdienas darbā tik liela nozīme. Tātad: garš, bet mazliet sakumpis, virs tievā kakla ar ādam- ābola iezīmēm — pārsteidzoši spēcīgs zods un platkaulaini vaigi, linu gaiši mati, acu krāsa grūti nosakāma, jo tās slēpjas aiz dzeltenīgi ietonētiem Ceisa briļļu stikliem — vienīgā iz­šķērdība, ko Jaunkalns bija sev atļāvies, ar studentu kori apceļojot Vācijas Demokrātisko Republiku. Lasot viņš tās noņēma un tad pa­tika sev labāk — varbūt tāpēc, ka savu veidolu spogulī redzēja visai aptuveni.

Uz tilta viņš apstājās. Labajā pusē acīm pa­vērās rūpnieciska aina. Osta ar noliktavām, elevatoriem un cisternām, sliežu ceļu atzaro­jumiem, šaudīgi elektrokāri un kravas mašī­nas un visam pāri — rūcošo celtņu devīgās strēles. Kuģus viņš šoreiz pat nemēģināja saskaitīt. Kādu duci varēja saredzēt no tilta, bet krietni vairāk nojaust pēc mastu audzes, kas iezīmējās aiz Ventas ieloces. Tāpat kā mājām, arī kuģiem ir savs raksturs un biogrā­fija, savs ceļš pasaules jūrās un savi saimnieki, kas gadu gaitā uzspiež zīmogu to ārienei. Tālab būtu vieglprātīgi censties tos izprast ar paviršu acs uzmetienu no putnu skatpunkta. Gan jau pagūs. Tik daudz Jaunkalns sajēdza, ka Vents­pils dzīvē agri vai vēlu viņam nāksies saskar­ties ar ostu un kuģiem. Pat tad, ja viņu neno­rīkos darbā ūdens milicijā. Šajā pilsētā kā la­bais, tā arī ļaunais no laika gala saistīts ar jūru.

Pilsētas iekšlietu daļas priekšnieks runāja lēni, it kā apsvērdams ne tikai teikumus, bet katru atsevišķu vārdu. Desmit Ventspilī nodzī­votajos gados sirmais pulkvedis bija pilnīgi iemācījies runāt latviski, tomēr savu sakāmo arvien vēl prātā tulkoja no krievu valodas.

Toties priekšnieka vietnieks operatīvajā darbā tūdaļ ķērās vērsim pie ragiem, pat ne­vairīdamies no sulīgākiem izteicieniem.

—   Cilvēki ar augstāko juridisko izglītību mums vajadzīgi kā ēst! Strādāsiet kriminālmek­lēšanas nodaļā par sīko razbainieku priekšnieku.

—   Biedrs majors gribēja, lai jūs saprastu, kāpēc nevaram jums ļaut pamazām aklimati- zēties, iegūt zināmas darba iemaņas, pirms uz­ņematies sektora vadību, — pulkvedis uzska­tīja par nepieciešamu paskaidrot. — Jūsu tie­šajos uzdevumos ietilpst darbs ar noziegumiem, kurus pastrādājuši nepilngadīgie.

—   Vajadzēs noņemties arī ar paklīdušu meiteņu nelaimīgajiem vecākiem un pašpuiku izmisušajiem klases audzinātājiem, — majors turpināja.

—   Es jau ministrijas kadru daļā sacīju…— Jaunkalns grasījās pastāstīt, ka nekad nav ju­tis sevī pedagoga aicinājumu.

Bet majors neļāva izteikties.

—   Jūs varat lepoties, ka uzreiz tiekat norī­kots tādā svarīgā postenī. Rīt kapteinis Pečaks nodos jums lietas. Bet šodien jūs varētu iepa­zīties ar bērnu istabas inspektorēm, mūsu no­daļas ziedu un daiļumu. Pats redzēsiet, cik viņas glītas un jaukas, tikai paturiet prātā —abas ir precējušas, jaunākā no viņām ir ve­cākā inspektore un, dabiski, otrādi.

—   Pagaidiet! — pulkvedis pārtrauca savu vietnieku. — Mēs vēl neesam parunājuši par vissāpīgāko jautājumu. Kur apmetīsies mūsu jaunais inspektors? Vai varat pagaidām dzīvot pie vecākiem?

—   Sestdienas un svētdienas labprāt pavadīšu mājās. Bet braukāt katru dienu…

—   Par brīvām nedēļas nogalēm pārāk gan nesapņojiet. — Majors skumīgi pasmaidīja. — Un izpildkomitejas «pagaidām» var vilkties līdz piecgades beigām. Es jums te uzrakstīju dažas adreses, tie ir ļaudis, kas nebaidīsies izdot istabu pat sociālistiskā īpašuma aizsardzī­bas nodaļas priekšniekam. Visļaunākajā gadī­jumā varam piezvanīt atskurbtuves dežuran­tam. Klusumu gan negarantēju, bet otrā stāva kabinetā ir plats un ērts dīvāns…

Šīs izredzes Jaunkalnu sevišķi nevilināja.

—   Vai jūs nepiezvanītu uz viesnīcu? Nomaz­gāšos, atstāšu mantas un …

—   Atkrīt. Viesnīca tā piebāzta ar jūrnieku sievām, ka nams jau sāk līgoties. Turklāt iebraukuši kinostudijas ļaudis, kas te uzņem filmu par… jā, par ko īsti viņi runāja, biedri pulkvedi, kad izdabūja jūsu atļauju filmēt mūsu sēžu zālē?

Pulkvedis paraustīja plecus.

—   Es taču atteicos lasīt to biezo scenāriju. Bet man apsolīja, ka uz studijas rēķina atjau­nos Rastrelli kolonnas, atsvaidzinās griestu freskas, ieliks parketu. Un es piekritu.

—   Šorīt viņi atveda to slaveno parketu. Ruļ­ļos! Jo tas ir no skaisti izkrāsota papīra!

Uzlīmēs mūsu vecajai grīdai un sarīkos sezo­nas greznāko balli.

— Tad es viņus piespiedīšu uzvilkt aktie­riem kurpes bez pazolēm, — pulkvedis iekaisa. — Lai dejo basām pēdām, ja jau mantu žēlo.

Jaunkalns piecēlās. Viņš vēl nejutās pietie­kami pilntiesīgs kolektīva loceklis, lai iejauk­tos šajā sarunā.

Namu, kurā bija iekārtota milicijas bērnu istaba, Jaunkalns bez grūtībām atrada pēc ma­jora apraksta, pareizās durvis — pēc skaļajām raudām, kas tricināja otro stāvu. Tedim pa­mira sirds — tūdaļ kļuva skaidrs, ka saruna pulkveža kabinetā bijusi tikai priekšspēle, tāda kā liega uvertīra bargajiem akordiem, k'uru pavadījumā solistam tagad jāsper pirmie pat­stāvīgie soļi. Bet bērns brēca pilnā balsī, un Jaunkalns vairs saprata tikai vienu — lai kas tur iekšā notiek, spīdzināšana jāizbeidz!

Viņš bez klauvēšanas atgrūda durvis.

—   Inspektors Jaunkalns. Palūgšu tūdaļ pār­traukt šīs nebūšanas!

—   Dieva laime, vismaz kāds ieradies! — Viņam pretī zilgmoja divas lielas acis, kas se­jas bronzas tonējumā šķita īpaši dzidras. — Man jau pašai gribējās sākt stabulēt!—Un bērnu istabas inspektore iespieda Jaunkalnam rokās izmisīgi brēcošu, apmēram divus gadus vecu meiteni. — Nebaidieties, tas slapjums ir no asarām.

Meitene pieplaka pie Jaunkalna krūtīm, pat mēģināja apvīt rociņas viņam ap kaklu un — tavu brīnumul — apklusa. Tikai elsas vēl raus­tīja mazo augumiņu.

—   Līga atvaļinājumā, bet viena es ar šo knīpu nekādi netieku galā. Tiklīdz mēģinu pa­celt telefona klausuli vai atslēgt seifu — taurē kā milicijas mašīna. Otrā galā kāds muļķis vēl iedomāsies, ka mēs te spīdzinām bērnus.

—   Ļaujiet, es jums palīdzēšu, — Tedis pie­dāvāja, redzēdams, ka inspektore nopūlas ar smagajām dzelzs durvīm.

Viņš vēl tikai taisījās nosēdināt bērnu at­zveltnes krēslā, kad atkal atskanēja bungādi­ņas plosošs brēciens. Gluži kā runājoša lelle, skuķēns cieta klusu vienīgi stateniskā stāvoklī. Tikmēr inspektore no lielā naudas skapja bija izvilkusi nobružātu plīša lāci un mēļu gumijas zaķīti.

—   Jūsu priekšgājēja pēdējā reforma: rotaļ­lietas jāglabā aiz atslēgas, lai aizturētais šeit nejustos kā bērnudārzā… Būtu labāk mums vispār atņēmis rūpes par atrastajiem zīdaiņiem. Šī jaunkundze, piemēram, noklīdusi tirgū un neprot pateikt, vai ir no pilsētas vai no lau­kiem.

—   Pati arī vēl neesat man pateikusi, kā lai jūs uzrunāju.

Inspektore nepaguva atbildēt, jo atvērās dur­vis un milicijas seržants istabā ieveda noraudā­jušos sievieti. Izrāvusi meitu no Jaunkalna ro­kām, viņa bērnu ātri iekaustīja. Meitenīte pat neiepīkstējās. Toties māte, beidzot atguvusi dvēseles mieru, ļāva vaļu uzkrātajam satrau­kumam. '

—   Iedomājieties, es šai pērku avenes, nu, padiņģējos mazliet, zvejnieki taču nekāš no jūras naudu ārā, nu, aizrunājos mazliet, bet šī nespēj ne mirkli nostāvēt mierīga. Un, kamēr es pa radio vai visu balsi izraudāju, omulīgi amizējas ar svešiem onkuļiem. Varēji nokļūt zem autiņa, tad tu redzētu…

Jaunkalns vairs neklausījās. Viņu nodarbināja jautājums, vai dežurējošā inspektore ir bērnu istabas priekšniece. Un, ja tā ir jaunākā darbi­niece, tātad gados vecākā, cik jaunai jābūt at­vaļinājumā aizbraukušajai vecākajai inspekto­rei, kuras vārds ir Līga? Tedis juta, ka viņam nav pa spēkam atrisināt šo gadu un dienesta pakāpju rēbusu.

Pēkšņi telpā bija iestājies klusums. Istabā vairs neredzēja ne mātes, ne meitas. Arī ser­žants bija pamanījies izslīdēt pa durvīm. Un tikai kaktā pamestais plīša lāčuks aizkustinā­jumā spīdošām acīm priecājās par laimīgo ģi­menes apvienošanos un savu atgūto brīvību.

Inspektore ieslēdza notikumu reģistrācijas grāmatu galda atvilktnē.

—   Labi, ka nepaguvu neko ierakstīt.

—   Liekas, māte pat paldies nepateica.

—   Nu jau ceturtais gads, kopš te strādāju, bet pateicības vārdus neesmu vēl ne reizi dzir­dējusi. Mātes asaras, tēvu šķendēšanās, pašu vaininieku ietiepīgā klusēšana. No tāda pat ar stangām vairāk par «jā» vai «nē» nevar izvilkt… Bet ko es jums tik gari stāstu, gan jau drīz izbaudīsiet visus šos priekus. — Viņa uzmeta Tedim ašu skatienu. — Jūs taču esat at­nācis Pečaka vietā, vai ne, inspektor, piedodiet, pirmīt nesaklausīju jūsu uzvārdu…

—   Jaunkalns, — Tedis sacīja un aši pastiepa roku.

Būtu bijis daudz iespaidīgāk sasist papēžus kopā, bet bez formas tērpa, ar sandalēm kā­jās… Inspektore piecēlās un tikpat svinīgi at­ņēma viņa otrreizējo sveicienu.

—   Es, ja jūs to vēl nezināt, esmu Maiga An- dere.

—   Man vajadzētu iepazīties ar jūsu saimnie­cību. Uzskaites kārtību, profilakses pasāku­miem un visu pārējo.

—   Piektdienas dienā? — Andere nemaz neslēpa savu nepatiku. — Jūs taču pat neesat vēl savas mantiņas nekur nolicis. Vai tiešām taisāties līdz tumsai staigāt pa pilsētu kā tū­rists ar mugursomu uz pleciem? Nāciet pirm­dien, tad priekšniece būs atpakaļ.

Tedim Jaunkalnam negribējās zaudēt laiku, tomēr būtu neprāts iecirsties un jau pirmajā dienā iemantot birokrāta iesauku.

—   Tā mēs te dzīvojam. — Inspektore atvēra durvis uz otro istabu, tikpat neomulīgu kā pirmo kabinetu.—Varētu būt lepnāk, vai ne?

—   Un kas te blakus? — Jaunkalns norādīja uz durvīm, kuras daļēji aizsedza vecmodīga etažere.

—   Mūsu rezerves vai, kā raksta romānos, priekšpēdējā rezerve, vēl precīzāk: namu pār­valdes bērnu istaba. — Andere rūgti pasmī­nēja. — Pēc ieceres šī ideja nemaz nav zemē metama, tikai kur, es jums jautāju, kur jūs rausiet entuziastus, kas brīvprātīgi noņemsies ar svešiem bērniem, ja jau vecāki nevar vai negrib tiem atlicināt kaut dažas stundas dienā?

—   Piedodiet, vai jums ir bērni? — Jaun­kalns taujāja.

—   Tad es šeit nenīktu. Nē, «demogrāfiskais sprādziens» man vēl priekšā — tikko dabūsim atsevišķu dzīvokli… Jā, kur jūs dzīvosiet?

Jaunkalns pasniedza viņai četrkārt salocītu zīmīti.

— Pat ja es nepazītu majora Blumberga rokrakstu… — Viņa grīni pasmaidīja. — Vis- kliedzošākais nabadzības apliecinājums. Šīs pašas adreses viņš pirms četriem gadiem iedeva man. Vismaz pirmo varat mierīgi izsvītrot — tur mēs ar vīru dzīvojam vēl šodien. Zināt ko, ja jūs esat romantikas cienītājs, stūrējiet taisni uz Kapteiņu ielu. Veca māja ar dārzu pašā ostmalā, arī saimniece ar veco laiku niķiem. Bet zelta cilvēks, viena no mūsņ pašaizliedzī­gākajām aktīvistēm. Un ļaunākajā gadījumā piezvaniet man — noliksim šeit saliekamo gultu. Ar ērtībām tā nu būs, kā būs, toties pēc pus­nakts klusums garantēts.

Tedis bija mācījies Ventspils vidusskolā, tā­pēc zināja ceļu uz Kapteiņa ielu. Pie kinote­ātra durvīm, gluži tāpat kā viņa laikos, bez acīm redzama iemesla slaistījās pusaudži un vērtējošiem skatieniem pētīja katra garāmgā­jēja sejas izteiksmi. Viens no šiem namu stu­tētā jiem nesteidzīgā gaitā tuvojās Jaunkalnam un, pat neizņēmis rokas no bikšu kabatām, strupi vaicāja:

— Biļetes nevajag?

Lielajā zālē jau kuro nedēļu rādīja «Smil­tāju ģenerāļus», bet filmas varoņu bēdīgais liktenis laikam nemaz nebija ietekmējis vie­tējo «pulkvežu» dzīves uzskatus. Drīzāk ot­rādi — bezkaunīgais smīniņš un draudīgi uz priekšu izbīdītais kreisais plecs šķita aizgūts no brazīliešu klaidoņu barveža stājas.

—   Un cik pa virsu? — Jaunkalns apjautājās.

—   Cik nav žēl, — sekoja tradicionālā at­bilde. Klusuma iedrošināts, jaunais spekulants piebilda: — Ja gribat ložu, bleķojiet rubli.

—   Bet pats uz miliciju negribi?

Puisis nicīgi paraustīja plecus — tādus tuk­šus draudus viņš dienā dzirdēja vismaz piec­reiz.

—   Neviens jau ar varu nespiež. Vari vest savu kadru uz pludmales krūmiem. — Šie vārdi gan atskanēja no droša atstatuma.

Jaunkalns nepagrieza galvu atpakaļ. Jādara viss, lai neļautu zēniem spert šo pirmo soli pa taku, kas var novest viņus līdz daudz nopiet­nākiem noziegumiem. Bet tikpat nepareizi būtu pēkšņi iztēloties melnā krāsā visu jauno pa­audzi, no kuras viņš pats vēl nebija paguvis nekur tālu aiziet. Nedrīkst pāragri piesavinā­ties pieaugušo aizspriedumus un kā baznīcas klēpī atgrieztam grēciniekam tagad ar divkāršu naidu vērsties pret ķeceriem! Tā viņš jaunajā darbā panākumus negūs. Ja neizdosies ielīst jauniešu ādā, tad viņam savu mūžu neatrast kopēju valodu ar nepilngadīgajiem likuma pārkāpējiem. Ja nesapratīs rīcības motīvus, viņš neatklās nevienu noziegumu.

Jā, no visām lozēm viņam kritusi visnelai­mīgākā. Protams, būtu bijis aplami cerēt, ka tik liela pilsēta, kāda tagad ir Ventspils, visus šos gadus dzīvojusi latviešu superdetektīva gaidās un nu gatava apsveikt to Teodora Jaun- kalna personā. Un tomēr norīkojums krimināl­meklēšanas «bērnudārzā» bija sāpīgs trieciens. Viņa juridiskās zināšanas noderētu visur — izmeklēšanā, operatīvajā darbā, pat autoin­spekcijā. Turpretim šeit, kā liekas, vajadzīgs mācīts pedagogs ar neizsmeļamu pacietību un iejušanās spējām, ne tikai labs likumu pazinējs. Jau sīkā epizode ar kinobiļešu spekulantu rādīja, ka ar likumu vien neko nepanāks.

Taču arī ar gaušanos milicijas dienestā lau­rus plūkt nevarēs. Tāpēc jāsamierinās, jācen­šas ar darbu pierādīt, ka viņš ir svarīgāku uzdevumu cienīgs. Jādomā par visu labo, ko šajās dažās stundās pieredzējis Ventspilī…

Par saviem tagadējiem priekšniekiem Tedis neko vēl neuzdrošinājās spriest. Viņiem droši vien bija liela dzīves un darba pieredze. Un arī savu rūpju laikam tik daudz, ka būtu ne­taisnīgi prasīt, lai viņi jau pirmajā dienā auk­lētos ar iesācēju, kura nopelnu sarakstā ir vie­nīgi diploms par nupat iegūto augstāko izglītību.

Tāpat nedrīkstēja aizmirst, ka viņam jau pie­dāvātas divas naktsmītnes. Atskurbtuvē un mi­licijas bērnu istabā!

Asfaltu nomainīja bruģakmeņi, vairākstāvu ķieģeļu namus — koka mājas, kas slēpās aiz latiņu sētām, ielas kļuva arvien šaurākas un visas līkumoja zvejnieku ostas virzienā. Gaisā virmoja neatkārtojamais darvas, jūras zāļu un zivju smakas mistrs. Dārzu košplantācijas no vistu valstības norobežoja savu laiku nokal­pojušu tīklu linums. Nāciena mērķis bija tuvu. Un, lūk, piecpadsmitais numurs.

Tedis Jaunkalns jau grasījās atvērt vārtiņus, tad apjēdza, kas zemapziņā viņu mulsināja. Vi­sus studiju gadus viņš bija trenējis savas no­vērošanas spējas, centies pamanīt un iegaumēt katru neparastu sīkumu, tā saucamās anomā­lijas. Pamazām šie apzinātie vingrinājumi kļuva par ieradumu, pat neprasīja īpašu pie­pūli un tikai izņēmuma gadījumos izsita no ierastā ritma. Kā tagad …

Viņš devās atpakaļ. Patiešām uz iepriekšējās mājas plāksnītes greznojās skaitlis vienpa­dsmit. Kur tad palicis Kapteiņu ielas trīspa­dsmitais numurs? Tedis skaļi iesmējās — starp abām kaimiņu mājām kā gara, nevienam nepiederoša robežjosla stiepās tikko metru plats neapbūvēts gruntsgabals. Patiesi, šo rajonu no pilsētas jaunās daļas šķīra ne tikai pārdesmit minūšu gājiens, bet daudzi gadu desmiti. Vecos laikos īstie jūras vilki, izrādās, bija māņticīgi un tāpēc lieki neizaicināja lik­teni. Labāk vēra vaļā naudas maku un papil­dus iegādājās nevienam nevajadzīgu zemes strēmeli, lai tikai nevajadzētu dzīvot mājā ar velna duci virs durvīm.

Piecpadsmitajam numuram Jaunkalns tagad tuvojās ar neslēptu pārākuma smīnu par sena­jām tradīcijām. Viņa uzmanību saistīja divas izkārtnes. «Uzmanību, nikns suns!» brīdināja pirmā, tomēr Tedis sētā neredzēja ne ķēdes, ne būdas un līdz ar to arī nekāda iemesla bažām. Krietni vairāk prātu nodarbināja īpašnieka uz­vārds — «Zandburgs». Kur viņam jau gadījies to dzirdēt? Lai arī kā Tedis piepūlēja smadze­nes, atmiņa nesniedza atbildi. Nekas neizrai­sīja asociāciju ar noteiktu cilvēku. Nospriedis, ka laikam dzirdējis šo uzvārdu Vācijas Demo­krātiskajā Republikā, kur tas nozīmētu smilšu cietoksni, Tedis pieklauvēja pie durvīm, izdzir­dēja saimnieces balsi un tai pašā mirklī bija gatavs stāvus zemē ielīst vai meklēt glābiņu bēgšanā.

—   Mierā, Tomiņ, kuš, kad es tev saku! — sauca milicijas apakšpulkveža Putriņa sievas­māte, tad vēl pavēlošāk: — Iekšā! Nebaidie­ties!

Durvis atvērās. īsu brīdi viņa kā apstulbusi raudzījās negaidītajā ciemiņā, tad, satvērusi aiz somas, raušus ierāva Tedi istabā.

—    Un avīzēs vēl apgalvo, ka telepātijas ne­esot! Visu dienu gribu aiziet uz pastu un pie­zvanīt znotam, bet, kā taisos vilkt mēteli mugurā, tā šis te smilkst tik žēlabaini, ka sirds sažņau­dzas. Nabaga Toms taču vēl tikai otro dienu bez mātes… Bet Eduards, lai dievs dod viņam veselību, saklausījis manu dvēseles kliedzienu un atsūtījis jūs palīgā. Jaunais cilvēk, jūs esat glābējs īstajā brīdī!

—   Biedrs Putriņš pat nezina, ka esmu no­rīkots darbā Ventspils milicijā,— Jaunkalns nez kādēļ sāka taisnoties. — Piedodiet, lūdzu, negribēju jūs apgrūtināt, mani atsūtīja majors Blumbergs, viņš laikam sajaucis adreses, do­māja, ka te istaba izdodama.

—   Dieva pirksts! — Zandburga svinīgi pazi­ņoja. — Un es jau gandrīz būtu noticējusi, ka Regīnas vīram rūp nelaimīgās sievasmātes kreņķi. Kur nu! Kopš Putriņš paaugstināts par pulkvedi, viņam par svešām bēdām ne silts, ne auksts. Ar Blumbergu Matīsu pavisam cita ar­šana. Pēc tam kad viņš reiz izpestīja manu dārgo nelaiķi no atskurbtuves, es viņu uzskatu par tādu kā ģimenes draugu. Blumbergi tepat ne­tālu dzīvo, gribat — parādīšu. — Un viņa tai­sījās atkal izvilkt Jaunkalnu no istabas.

Tedis paklausīgi pacēla portfeli.

—   Nu tad es vēlreiz lūdzu atvainošanu…

—       Jums tai somā laikam pavisam slepeni dokumenti, ka ne uz mirkli nevarat no tās šķirties. — Zandburga pusceļā apstājās. — Ne­uztraucieties, pieliksim jūsu istabai piekabi­nāmu atslēgu. Un mājās mums ir suns… Nāc laukā no pagultes, Tomiņ, dod jaunajam apakšmītniekam ķepu.

Ar to jautājums par Jaunkalna dzīves vietu bija izšķirts.

Pie pusdienu galda Zandburga paziņoja:

—   Šeitan nav nekāda labdarība kā pestī­šanas armijā. Dzīvosiet Regīnas kambarī ot­rajā stāvā. Matrača atsperes gan bišķīt izgu­lētas, toties jums būs tas gods atlaisties augstās priekšniecības cisās. Par mēbelēto istabu ar fīrendeļpansionu es ņemu kvartu mēnesī. Bro­kastis visi trīs ēdīsim kopā, pēc tam man par jums vairs nav nekādas daļas — pārtieciet kaut no sausas maizes, neiešu taču vaktēt cau­rām naktīm, kamēr pārrodaties no bandītu ķer­stīšanas, neesam viens otram pielaulāti. Bet pierakstīt es jūs pierakstīšu gan — pirmdien pat, lai tad mani dārgie mantinieki tikai pamē­ģina izlikt jūs laukā! — Viņa gardi iesmējās.

—   Es taču netaisos te apmesties uz mūžu. Vēlākais, gada beigās …

—   Labi jau, labi! Kāpēc tad Blumbergu Ma­tīss nepaņēma jūs pie sevis, ja tik drīz sola atsevišķu korteli? Un es pagaidām arī neesmu nodomājusi pārcelties pie veļiem, lai mans dārgais vēl maķenīt paciešas …— Zandburga stalti atliecās, it kā gribēdama apliecināt savu spožo veselības stāvokli. Patiesībā tā bija tāda kā sasparošanās pirms svarīga vēstījuma.

—   Klau, Teodor, un kā tev ar finansēm, vai tu nevarētu noskaitīt galdā par pusgadu uz priekšu? Man šobrīd trakoti vajag simt piecdesmit rubļu, jādzēš viens goda parāds. — Negaidīti viņa izplūda asarās.

—   Biedre Zandburga, kas noticis? — Jaun­kalns uztraukumā pat nosvīda — vai tiešām viņam tagad augu dienu būs jānoņemas ar rau- duļiem?

—   Sauc mani vienkārši par Renāti, — Zand­burga šņukstēja. — Ģimenes cilvēki vien bū­sim, dalīsim visus priekus un bēdas.

—   Es labprāt jums palīdzēšu… — viņš tomēr neuzdrošinājās uzrunāt saimnieci vārdā.

—   Nav jau smuki tevi apgrūtināt pirmajā dienā, bet mans znots allažiņ saka: miličiem jābūt kā biktstēviem — vienmēr gataviem uz­klausīt citu bēdas un steigties talkā. Nu tad klausies ar! — Un viņa apbrīnojami sakarīgi atstāstīja visas likstas ar radioaparātu.

Piecēlās, pietecēja pie bufetes, atnesa uz paplātes gan «Dzintara» aparatūru, gan «Siku- ras» saplīsušās korpusa muguras lauskas.

Tedis domīgi pakasīja pakausi.

—   Naudas man nav žēl, bet kāpēc lieki tērē­ties? Daudz prātīgāk sameklēt jaunu japāņu čaulu…

—   Un vēlreiz piekrāpt nabaga bērneļus, — Zandburga sašutusi protestēja. — Vispār ne­viens tev padomu neprasa, es pie tevis griežos kā pie amatpersonas. Vai dienesta apliecību jau dabūji?

—   Nepaguvu pat ieminēties.

—   Tad uz līdzenas vietas aizdiedz pie Ma­tīsa, lai izraksta. Pasaki, ka vecā Zandburdziene citādi nelaiž pār slieksni. Pēc tam mēs šo afē­ristu bandu ātri atmaskosim 1

—   Tas taču neietilpst manā kompetencē!

Jaunkalns vēl šaubījās, tomēr izredzes jau pirmajā darba dienā atklāt krāpšanas afēru bija ļoti vilinošas — varbūt priekšniecība nāks pie atziņas, ka viņam var uzticēt atbildīgākus uzdevumus.

—   Štrunts! Nedomā, ka tev tie sīkie tikai jāietupina. Tavs pirmais pienākums pasargāt viņus, neļaut viņiem kļūt par noziegumu upu­riem.

—   Skan pārliecinoši, — Jaunkalns pie­krita. — Zināt ko, pie viena pieteikšu dežu­rantam un paņemšu dažas nopratināšanas veid­lapas.

—   Nebūsim sīkumaini, noformēsim, kad visi gali nāks mūsu rokās. Sestdien un svētdien var strādāt arī bez birokrātiskiem papīrīšiem. Ek, kopā mēs tādus kalnus gāzīsim, ka ministrs drīz būs spiests aizlaist Eduardu pensijā un viņa vietā iecelt tevi, paļaujies uz mani!

Jaunkalns rezolūti atbīdīja krēslu. Viņš gan juta, ka grasās rīkoties ne visai likumīgi, tomēr atspēkot Zandburgas pamatojumus nejaudāja.

—   Norunāts. Pēc stundas gaidiet mani atpa­kaļ. Vai varbūt izdevīgāk satikties centrā — pie komisijas veikala?

—   Vai manu dieniņ! — Zandburga pēkšņi iesaucās. — Man taču drīz sākas filmēšana, mums šodien ir režīms.

—   Režīms? — Jaunkalns nesaprata.

—   Tas ir tad, kad uz ielas vēl gaiša pēcpus­diena, bet uz ekrāna jau tumšs vakars… Nē, uzņemšanu es nedrīkstu nokavēt, visa mana manšapte solījās atnākt paskatīties, kā es tē­loju. Atnāc tu arī uz tingeltangelu, tur es tevi iepazīstināšu ar Kobru un Herbertu Trešo, va­rēsi nopratināt un pie viena …

—   Uz kurieni?

—   Nu, uz to mūsu atrakciju parku, kas ta­gad darbojas cauru gadu. Šodien iešot īpaši augsti, kinoļaudis sataisījušies pat veclaiku umurkumuru uzstādīt. Ja nelaidīs iekšā, uz­rādi apliecību vai atsaucies uz mani… uz gal­venās lomas tēlotāju.

Zandburga pacēla no spilvena aizmigušo ku­cēnu.

—   Nāc, Tomiņ, paņemšu tevi līdz, ar ko tu esi sliktāks par Timrota Robi?

* * *

Čips pamodās vēlā pēcpusdienā. Tas viņam neatgadījās pirmoreiz, bet tādas galvas sāpes viņš nekad nebija piedzīvojis. Tikai ar lielām pūlēm viņš spēja atvērt kreiso aci, labo paģi­ras plēsa vai pušu.

«Re, ko nozīmē zaudēt vienrocīgās raušanas formu,» Čips sevi pažēloja un kārtējo reizi stingri apņēmās vismaz gadu nodzīvot Krimā, tikko izdevīgais darījums būs galā. Tieši uz to arī vakar bija jāiedzer.

Paģiras Čipu nebiedēja. No pieredzes viņš zināja, kā tās salāpīt. Bet kāpēc sāpēja tikai galvas labā puse? Vai tiešām pretēji ieradu­mam viņš būtu iemetis nepāra skaitu glāzīšu?

Čips piecēlās kājās un uzmanīgi paspēra dažus soļus. Nē, klibs viņš vēl nebija. Toties labajos deniņos iedūra tā, ka acs ābols gandrīz izsprāga no dobuma. Viņš atkal apgūlās un drudžaini mēģināja atsaukt atmiņā vakardienas notikumus. Vispirms uzdzēra veselību nama­tēvam. Viens. Tad viņa sievai — divi. Pēc tam, kā jau pienākas smalkā sabiedrībā, vīrieši,

kājās stāvot, iztukšoja glāzītes par daiļajām dāmām — trīs. Brīdi vēlāk par visiem ģimenes locekļiem kopumā un atsevišķi… Pag, pag, cik īsteni to izdzimteņu šajā salašņu bandā? Viens, divi, pieci un vēl tā vecā čūska — meis­tara krustmāte, kuru tas nekādi nevarot iz­rakstīt no dzīvokļa… Tātad seši, kopā deviņas glāzītes. Pagaidām uzskaite bija kibernētiskās zinātnes līmenī. Viņš sadzēra tubrālību ar kai­miņieni un tik aizrautīgi skūpstījās, ka izlaida vienu tūri. Lai atgūtu elpu, iecirta maziņo bez tosta… Lūk, klupšanas akmens, kuram viņš pāri netika! Tālākai smadzeņu piepūlei vairs nebija itin nekādas jēgas. Kaut gan — tagad sāpēja visa galva un varēja ar mierīgu sirds­apziņu sākt ārstēties.

Jaunības spēka gados —, Cips īgni savie­bās — paģiras visātrāk slīka svaigā alū. Bet kur vasaras vidū rausi bairīti? Tad Cips atce­rējās, ka šodien kinostudija paredzējusi atrak­ciju laukumā filmēt īstu pirmskara gadatirgu. Tur gan vecais labais miezītis plūdīs bez ap­sīkuma!

Čips saģērbās kā uz īstiem svētkiem… Kas to var iepriekš paredzēt, iespējams, kādam vēl ienāks prātā pieaicināt viņu masu skatam. Tāpēc viņš neuzvilka mugurā brīvprātīgo ugunsdzēsēju parādes tērpu, bet izvēlējās baltu kreklu, gaiši pelēkas flaneļa bikses un zilu tūka žaketi. Džinsenes un raibi izrakstītus kreklus Cips nekad nevalkāja, viņš nebija tāds plikadīda kā preces noņēmēji. Pie spoguļa sasukāja paretos, gaišos matus, iebāza krūšu kabatā paprāvu žūksni desmitnieku, ārka- batā — dažas paciņas košļājamās gumijas un vairākas piedauzīgas fotogrāfijas. īstam veikalniekam vienmēr jābūt gatavam pirkt vai pārdot. Paņēma rokā nesen sagādāto tranzistoru uztvērēju «S-kura» un devās ceļā.

Mūziku Cips sadzirdēja jau pa krietnu ga­balu. Kamēr viņš soļoja, tango «Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds» paguva nomainīt valsis «Šalc zaļais mežs», to savukārt aizstāja «Šņāci, Minna». Un tad laukuma vidū kā mil­zīga, fantastiska puķe uzziedēja «panorāmas ritenis». Pēcpusdienas saules slīpie stari, dejojot uz metāla apkalumiem, meta zaķīšus sejās tiem laimīgajiem, kurus režisors jau bija izvēlējies.

Ar katru jauno pāri augstāk un augstāk gaisā pacēlās gondola, kurā lepni sēdēja Zand­burga un viņas šodienas filmēšanās partneris Timrots. Grupas kostīmu māksliniece bija bez iebildumiem akceptējusi viņas tērpu, tikai pa­pildus izsniegusi gaišus glazē cimdus un plat- malainu cepuri ar mākslīgiem kompotaugļiem. Turpretī Timrots nebija nosmādējis valsts ap­ģērbu. Augsta, sastīvināta apkakle kā pīlārs balstīja gludi skūto zodu, melnās garīdznieka drēbes vērta karstumu tik neciešamu, ka nā­cās nepārtraukti vēdināties.

— Izbeidziet tokš vienreiz, jūs neesat anga­žēts tēlot vējdzirnavas, — Zandburga pikti piezīmēja. — Nemaz nevar baudīt dabas skaistumu.

Viņai šķita, ka šis paziņojums ir konspirāci­jas kalngals, jo patiesībā Zandburga ar skatie­niem meklēja Jaunkalnu. Kur tas tūļa tik ilgi kavējas, jau sen varēja būt klāt… Zandburga grozīja galvu uz visām pusēm.

Lejā pletās brīvdabas estrādes laukums, kas ar solu vēdekli mazliet atgādināja seno romiešu arēnu. To ar sulīgu zaļumu apjoza priedes.

Otrā pusē aiz bērnu rotaļu laukuma raibajām sēnēm drūzmējās pilsētas jumti. Vēl vairāk uz rietumiem kā rūpniegiskās nomales sargposteņi pret debesīm cēlās dūmeņi, milzīgas cisternas, celtņi, kuģu masti.

—   Beidzot! — Zandburga iesaucās n sāka enerģiski vicināt rokas.

Bet Jaunkalns ij nedomāja palūkoties uz augšu. Viņam ne prātā neienāca, ka tik cienī­jama vecuma sieviete var karāties gaisā kaut kur pusceļā starp zemi un debesīm. Daudz ticamāk, ka viņa ielīdusi padsmitnieku barā pie šautuves būdas, no kuras atskanēja blīkšķi un dimdoņa, un jauniešu līksmie smiekli.

—   Sveiks, kolēģi! — Drukns milicijas kap­teinis apstādināja Tedi. — Šorīt iztālēm redzēju jūs nodaļas gaitenī, bet bērnu istabā iegriezos par vēiu… Hermanis Pečaks, nu jau trešo nedēļu kapteinis un — ar pirmdienu sākot — pilsētas štāba priekšnieks. Lietu pārņemšanu nokārtosim jaunnedēļ, bet krietnu daļu jūsu nākamā kontingenta varu nodot tepat, tā sakot, no rokas rokā. — Viņš plati pasmaidīja un, mazliet pastiepies, atzinīgi uzsita Tedim uz pleca. — Jūs tālu tiksiet, ja pirmajā dienā attapāties atnākt šurp. Malacis!

—   Jūs tāpat negribat" viņus pamest likteņa varā, — Jaunkalns nepalika uzslavu parādā.

—   Neuzminējāt! Mani atsūtīja apsargāt Rīgas kinozvaigznes. Tagad ļaudis atkal kāri uz veco laiku modēm. Vai tad citādi te grozī­tos visa ostas rajona kompānija? Pat brand- majors Čips atvilcies, uzcirties kā pāvs. — Viņš neuzkrītoši parādīja Tedim Čipu. — Lai viņš paiet nost, tad es jūs iepazīstināšu ar Meksikāni Džo un viņa komandu. Pagaidām vēl nav uzskaitē, bet lai liek aiz auss, ka mēs nenolaižam acis.

Čipu bija pamanījis arī režisors Kreicmanis, kurš aizvien vēl meklēja burzmā raksturīgus tipus. Piesaucis filmas direktoru, viņš čukstēja:

—   Janson, jūs atkal ietaupīsiet kostīmiem. Sarunājiet ar šo putnu biedēkli un apsēdiniet vienā gondolā ar mūsu Lidiju. Lai stāsta viņai savu biogrāfiju, vienalga — ko, tikai lai nedod rokām vaļu. Rīt Zvejniecības muzejā viņš mums nav vajadzīgs.

—   Tas ar garajām, melnajām pinkām? — Jansons šaubījās.

—   To es jums uzdāvinu. Kā suvenīrul — režisors errojās. — Man vajadzīgs tas spruk­stiņš, kuram rokā tāda pati radiokaste, kādu jūs sev vakar nopirkāt komisijas bodē. Vai vēl kaut kas nav skaidrs?

Beidzot milzīgā riteņa pasažieru komplekts bija pilns. Kad iekāpa pēdējie divi statisti, goņdolas vēlreiz sakustējās. Zandburga atkal atradās lejā, un šo izdevību viņa, protams, nevarēja palaist garām. Pietiekami viņa augšā bija sanervozējusies, bezspēcīgi vērodama, ka Teodors nekādi neuzdrošinās pats pieiet pie Herberta Trešā. Garajiem svārkiem plandot, Zandburga skriešus šķērsoja laukumu.

—   Es tūlīt! — viņa pāri plecam uzsauca režisora asistentei.

—   Kas noticis? — no operatora celtņa kliedza Lilija Dunce.

—   Laikam ~daba likusi sevi manīt,.— asistente vienaldzīgi atbildēja. — Viņas vecumā tu arī skriesi katru stundu.

Meksikānis Džo bija loti apmierināts ar die­nas rezultātiem. Pusi parāda izdevies nolīdzi­nāt, aizbraucot uz burāšanas nometni Ventas krastā, kur DOSAAF militārajai disciplīnai padotajiem ūdenssportistiem jau bija izsīkuši cigarešu un košļājamās gumijas krājumi. Viņi pirka, neko daudz nekaulēdamies… Un otru pusi nupat bija atlaidis Čips, pieprasot par to tikai nieka ekspreša pakalpojumu — pa nedē­ļas nogali aiznest dažas pakas no Pārventas līdz tirgus laukumam. Meksikānis Džo gan ne­saprata, kāpēc to nevarēja izdarīt jau iepriek­šējā dienā, bet nelauzīja velti galvu. Jo labāk — pats viņš taču nebūtu uzdrošinājies nosaukt tādu cenu.

Un tagad vēl šis necerēti daudzveidīgais atrakciju parks! Parasti šeit aiz garlaicības sprāga pat mušas. Kā nebeidzamā agonijā, te sastingdams, te atkal paraustīdamies uz priekšu, lēnām, lēnām griezās panorāmas ritenis, kura gondolās pie vējiem un šūpām pieraduši jūr­nieki jebkurā augstumā kaislīgi skūpstīja sa­vas dāmas; šautuvē daži tēvi mēģināja nedro­šām rokām nodemonstrēt atvasēm kara dienestā apgūto tēmēšanas māku un sirdīgi gānīja ne- nocentrētos graudus, slikto apgaismojumu, ne­uzvilktos mērķus; smieklu istabas grūtsirdīgā kasiere, savu veidolu greizā spogulī pētīdama, centās izprast, kāpēc viņu pametis vīrs; sen neeļļotais karuselis kustējās sēru marša tempā, dodot iespēju vecmāmuļām soļot līdzās un ga­nīt koka zirgu mugurā sēdošos bērnubērnus.

Šodien turpretī laukumā bangoja jautrība, uz katra soļa apmeklētāju acis kārdināja raibi plakāti, ausis glāstīja iekšā rāvēju piedāvā­jumi. Vai kāds brīnums, ka biznesmeņi izklīduši kur kurais?… Trešais, paskat, nostājies garajā rindā pie kioska, kur stacijas bufetes resnā Sarmīte cepa «franču vafeles» un ar tādu kā divriteņu pumpi pildīja tās ar putu krējumu. Kobra jau kuru seansu mēģināja noskaidrot, vai tik sieviete ar bārdu nav pārģērbts vīrietis, un pacietīgi gaidīja savu kārtu, lai pašrocīgi paraustītu viņu aiz garajiem vaiga matiem. Brāļi Morozovi beidzot varēja izšķirt savu ne­beidzamo strīdu, kurš stiprāks, ar koka āmuru sizdami pa galvu priecīgi smaidošam turkam. Rūdis un Janka nenogurstoši svieda koka bumbas, cenzdamies sadauzīt diegos pakārtās tējkannas, zupas šķīvjus, kafijas tases un citus traukus. Viņš pats tūdaļ dosies uz loteriju, kur noteikti izvilks no laimes rata lielo vinnestu — dzīvu zosi — un aiznesīs to mātei, lai nobaro uz Mārtiņiem.

Kaut Ventspilī biežāk notiktu filmēšana! Tas nekas, ka pēc pusstundas sāksies uzņemšana ur visiem «nepiederošajiem» būs jāatstāj laukums. Paldies režisoram, kas ļāvis kaut mazliet iz­baudīt īstu dzīvi. Un tad vēl ļaudis melš, ka ķinītis esot viena vienīga acu apmānīšana…

Bet ko tas Sīkais Žandarms tā uzpucējusies kā pašas bērēs? Un kur viņa velk aiz rokas tādu briļļainu basketbolistu? Kad Meksikānis Džo apjēdza, ka šoreiz gods tiek parādīts viņam, bija jau par vēlu ienirt burzmā. Izspļāvis koš­ļājamo gumiju, puisis iebāza rokas kabatās un sataisījās uz nebeidzamu klausīšanos.

— Iepazīsties, Jāni! — Zandburga izelsa. — Tas ir jūsu jaunais šefs. Strādās milicijā un uzraudzīs bērnu istabu.

Tagad laikam derētu izrādīt sajūsmu, bet garā mikča ciešais rokas spiediens un atturī- gals smaids nepārprotami liecināja, ka viņam derdzas liekuļošana.

—   Un kā jums iet, Renātes tante, ko jaunu stāsta pa mūsu radio? — Meksikānim Džo pēkšņi šķita, ka izdevīgāka priekšnieka par Zandburgu viņiem uz zemeslodes neatrast. Lai pļāpā, cik vien tīk…

Bet Zandburgai patlaban svila asfalts zem kājām.

—   Tieši par mūsu radio būs runa… Tad jūs paši, biedri Teodor, man jāskrien, redzat, tauta gaida. — Un viņa rikšiem aizsteidzās.

—   Vai mēs neapsēstos? — Jaunkalns norā­dīja uz solu.

—   Man tāpat ir labi.

Tedis saprata, ka šī naidīgā atturība vērsta nevis pret viņu, bet pret amatpersonu Jaun­kalnu, tomēr iekšēji sarāvās. Vai tiešām turp­māk nekad vairs nevarēs draudzīgi tuvoties pusaudžiem, tā vienkārši aprunāties — par visu ko un itin neko? Vai tiešām nav laipas pār bezdibeni, kas atdala kārtības sargus no blēņdariem? Bet tagad viņš šo jautājumu ne­atrisinās, tam būtībā būs jāveltī visu nākamo mēnešu darbs un domas. Tāpēc labāk tūdaļ ķerties vērsim pie ragiem.

—   Kā vēlies… Ir jānoskaidro daži jautā­jumi. Kur jūs pirkāt japāņu aparātu «Sikura»? Kad? Cik samaksājāt?

—   Kas vainas? — Meksikāņa Džo balss kļuva dzedra. — Par savu naudu pirkām, nevis par zagtu. Un veco Zandburdzieni neviens ar varu nevilka. Pati uzplijās, bet nu uzrakstījusi sūdzību.

—  Tu pārproti. Jūs paši esat nekrietni ap­krāpti, tur tas āķis. Nopirkāt kaķi maisā kā pēdējie lauķi un apskurbāt no lieiiem prie­kiem. Pat neesat pamanījuši, ka tai japāņu ādā iebāzts Rīgas «Dzintars», kuru par septiņ­desmit rubļiem var nopirkt uz katra stūra.

Meksikānis Džo tikai pamazām atguva valodu.

—   O, mamma mia! Bet cik eleganti spē­lēja! … — Pēkšņi viņa seja izstiepās gara, gara. — Paklausieties, jūs taču nedomājat, ka mēs esam paņēmuši skanošo no Sīkā Žandarma un iesmērējuši viņai šo izbāzni?! Tūlīt… Tre­šais! Herbert! Panāc šurp! Vai tev saglabā­jusies antenas birka?

Herberts Trešais nemaz nelikās tik satriekts, kā Jaunkalns to bija sagaidījis. Galvenais taču, ka aparāts uztver visas stacijas un labi atskaņo džeza mūziku. Un galu galā pārmaksātā nauda nav jau vaiga sviedros nopelnīta, varēja pat uzskatīt, ka iekritusi viena pati Zandburga… Toties tagad viņi kopā ar miliciju gūstīs veiklo krāpnieku. Lūk, beidzot romantika!

Komitenta — tirdzniecības žargonā tā nez kādēļ godināja atnesto mantu pārdevējus — paraksts, protams, nebija saburtojams. Tomēr kasē droši vien saglabājies pasaknis, kurā at­zīmēti visi dati, pat pases sērija un numurs.

—   Bet ja nu šmaukušies veikalnieki? — Herberts pārtrauca Jaunkalna prātojumus. — Japāņu detaļas paturējuši sev un mūs ap­laimojuši ar dzintariem?

Jaunkalns ar neviltotu atzinību uzlūkoja puišus. Kamēr nebūs ierosināta krimināllieta, viņš strādās neoficiāli pēc labākā ārzemju kriminālromānu privātdetektīva parauga. Kāpēc neiesaistīt šajā pasākumā arī zēnus, nu, teiksim, kā cietušos? Jaunkalns nojauta, ka tādā ceļā ifcgūs viņu draudzību daudz ātrāk nekā ar vis­gudrāko lekciju.

—   Aiziesim visi trīs uz veikalu un pamēģi­nāsim tur tikt pie kaut kādas skaidrības. Bet līdz rītam — nevienam ne vārda.

—   Kobru gan derētu paņemt līdzi, — Meksi­kānis Džo ierosināja. — Viņai tik dumjš ģīmis, nevienam pat sapnī nerādīsies, ka mēs esam slepenie.

—   Norunāts! — Jaunkalns uzsmaidīja. — Tā­tad rīt pirms veikala atvēršanas tiekamies pastā pie telegrammu lodziņa.

Ja jau romantika, tad par visu naudul…

 OTRA DIENA

Gulta, protams, varēja būt mīkstāka, bet galvenais — garāka. Naktī Jaunkalnam bija kaut kā izdevies izbāzt kājas caur metāla stieņiem, nu viņš pusnomodā nekādi nevarēja tās atkal izvilkt. Rīta saules gaismā zaigoja greznuma bumbas un likās ņirgājamies par neveiklo gūstekni. Tad tāpēc viņam sapnī rādījās, ka ir ieslodzīts buržuāziskās Latvijas cietumā un piekalts pie ledusaukstas sienas! Bet varbūt uz šiem murgiem uzvedināja Zand- burgas stāsts par filmas varoņu sūrdienām?

«Iedomājies, viņi mīl viens otru kopš mazām dienām, bet autors izdomā arvien jaunas kliz­mas un neļauj viņiem tikt kopā. Šī ir skolmeis- tariene, šis zvejnieks un buntavnieks. Četr­desmitajā gadā nosvin kāzas, bet šī tūlīt ar saviem skolēniem aizbrauc uz pionieru nometni Krimā. Būtu labāk parūpējusies, kā pašai pie bērna tikt… Okupācijas gados viņš, saprotama lieta, ir pagrīdnieks un ar savu motoru glābj citus pagrīdniekus… Karš beidzies, vajadzētu dzīvot un priecāties pie smukās sieviņas sāna, strādāt par sētnieku un sargāt māju. Šim tur­pretim atkal nav miera, četros no rīta ceļas un skrien uz ostu — jāzvejo no jūras laukā vācu mīnas. Un viss beidzas tā, kā tam jābei­dzas, — izvelk savu pēdējo lomu un uzsprāgst gaisā. Ar tādu būkšķi, ka nav pat vairs ko zārkā guldīt. Bērinieki iemet kroņus jūrā, tie lēni šūpojas viļņos… Es tev saku, uz šo kino varēs iet tikai ar galošām kājās — uz grīdas būs asaras līdz potītēm… Es rīta maizi atstāšu tev plītskrāsnī, kapiju, cerams, pats pratīsi uz­sildīt. Man jau mazā gaismiņā atsūtīs pakaļ autovāģi, mēs filmēsim muzejā, kur bijusī kup- cene iekārtojusies par vaktnieci. Būs tev jāmē­ģina iztikt bez manis. Ja neesmu laikā pastā, sāc vien dzīt pēdas. Bet no tās bodes bez manis prom gan nelaidies, agri vai vēlu es izraušos no Kreicmaņa nagiem…»

Tagad Tedis sēdēja Zandburgas spodrajā virtuvē un ar bažām raudzījās sagatavotajā maltītē. Pietiktu ko pieēsties visiem trim stu­dentu kopmītnes istabas iemītniekiem, bet, ja viņš viens notiesās uz pannas saceptās zem­nieku brokastis, puskālu kūpināto reņģu, desas līkumu, kaut vienu šķēli Jāņu siera un piedzers klāt paniņas, tad no mājas neizkustēsies. Vakar viņš bija klusībā dēvējis Zandburgu par sko­puli, jo saimniece tā arī neuzklāja galdu — noruna paliek noruna. Žēl, ka Tomiņš, kurš glaudās pie kājām un prasījās klēpī, arī nebija nekāds lielais izēdājs. Kucēns sabojās vēl sev vēderu, tad šeit nebūs palikšanas!

Jā, pāriet uz citu dzīvokli Tedim pagaidām nemaz negribējās. Viņš tik ilgus gadus bija pavadījis internātā un kopmītnē, ka izjuta Zandburgas diktatorisko mātes gādību kā klusu laimi. Un ko tas Putriņš mūžīgi gaudās par savu sievasmāti?…

Pastā Jaunkalns apstulba. It kā tūristu pār­gājienam saposušies, viņu tur. gaidīja vesels padsmitnieku bariņš. Janka pat bija paņēmis līdzi mazo māšeli, kas sestdienās un svētdienās tika nodota viņa uzraudzībā.

—   Neuztraucieties, — Meksikānis Džo pa­steidzās atvairīt pāmetumus. — Tie ir pārbau­dīti biedri, klusēs kā kaps.

— Viņi ne par ko neticēja, ka mēs pieda­lāmies milicijas darbā, — Herberts Trešais paskaidroja.

—   Mēs tikai pavadīsim jūs līdz veikalam, pēc tam tupēsim stūrītī, — Rūdis mierināja.

—   Un viltotais radio jums šai somā? — Kobra jautāja.

—   Komanda, man līdzi! — Jaunkalns braši pavēlēja un tai pašā mirklī bija gatavs sevi izplaukāt par samāksloto uzrunu. Vai patiešām viņam nekad neizdosies attiecībās ar šiem pus­audžiem atrast pareizo toni?

Komisijas veikals atradās pilsētas centrālās ielas stūra māja. Vienā pusē pārdeva apavus, apģērbus un trikotāžas izstrādājumus: vīriešu virskreklus un kaklasaites, sieviešu blūzes, jaciņas, vissmalkākās ārzemju bikšuzeķes, la­katiņus ar eksotisku pilsētu ainavām un par­fimērijas firmu reklāmas saukļiem, krūšturus un korsetes «grācija», kas pat brangām zvej­nieku mammām izveidotu slaidu līniju, ja vien viņas būtu spējīgas dzīvot bez elpošanas.

Otrā pusē tirgojās ar mūsu zinātnes un tehnikas revolūcijas laikmetam raksturīgiem atribūtiem. Tā bija vīriešu valstība, un, ja tur kādreiz arī iemaldījās daiļā dzimuma pārstāve, tad tikai tādēļ, lai apskatītos neilona parūkas, kas neizprotamā kārtā karājās starp spiningiem un motociklistu ķiverēm.

Radiosektors pārsteidza ar izvēles bagātību. Līdzās visādu izlaidumu «vefiņiem» pircēju acis mieloja japāņu «Sony», «Supersonic», «Sikura», rietumvācu «Telefunken» un «Blau- punkt», angļu «Marconi», amerikāņu «Interna­tional», holandiešu «Philips» aparāti. Televi­zoru klāstā pārsvarā bija padomju ražojumi, toties magnetofonu un diktofonu piedāvājumā pirmajā vietā turējās pasaulslavenās VFR rūp­nīcas «Uher» un «Gruendig». Daudzus aparātus pārdeva oriģināliesaiņojumā ar lietošanas pa­mācību un garantijas taloniem. Varēja gandrīz rasties iespaids, ka veikals tos saņem tieši no konveijera.

Jaunkalns nesteidzīgi pārlaida skatienu pil­najiem plauktiem. Vajadzēja taču aklimatizē- ties šajā tehnikas piesātinātajā pasaulē. Vaja­dzēja tāpat pārslēgties uz to, ka viņam būs jāpeld platā, organizētā noieta straumē, nevis jābrien pa gadījuma mantu braslu. Daudzi, tas nu šķita skaidrs, šurp nesa ne tikai pašiem apnikušos aparātus, bet pirka tos ārzemēs vai valūtas veikalos, lai pēc tam pārdotu ar krietnu peļņu. Nevis naudas bads, bet naudas kāre bija apgrozības galvenais dzenulis.

Nesteidzās arī pārdevēja. Tiesa, veikalu par pilnu nevarēja saukt, tomēr pie letes drūzmē­jās ļaudis un, kaklus mežģīdami, acis no gais­mas atspulga sargādami, pūlējās izpētīt, cik maksā noskatītais priekšmets. Pārdevēju daudz vairāk interesēja pašas nagi, kurus viņa smai- lināja ar komisijā atstātu manikīrvīli. No tā paša komplekta bija paņemtas arī šķērītes, ar kurām pulksteņu un rotaslietu nodaļas apkalpotāja apstrādāja savas rokas. Pagriezušās pret pircē­jiem profilā, viņas rāmā balsī apsprieda sest­dienas vakara izredzes, nosaukdamas savus iespējamos pavadoņus pilnos vārdos un uzvār­dos, nekautrēdamās iztirzāt viņu naudas maku un sabiedriskā stāvokļa priekšrocības vai trūkumus. Uzrunu no letes otrās puses viņas uzskatīja par nosodāmu traucējumu un reizēm, pat neatbildēja. Tomēr izdevīgu pircēju viņas mācētu pazīt pa gabalu un tam nu gan laipni uzsmaidītu.

Jaunkalnu un viņa svītu pārdevēja acīm­redzot neuzskatīja par maksātspējīgu, kur nu vēl par tādu kundi, kas gatavs sniegt pakal­pojumu pret pakalpojumu, kaut uzdāvināt tāfeli šokolādes vai pudelīti ar smaržām.

Tāpēc Tedim nācās divreiz atkārtot savu lūgumu:

—   Esiet tik mīļa, parādiet man šo «Si- kuru»!—Un beidzot viņš bija spiests histēriski uzsaukt: — Izslēdziet to stereokasti, ja nedzir­dat, ko ar jums runā!

Rupjība uz pārdevēju nepavisam neiedarbo­jās, viņa to uzskatīja par sava darba neatņe­mamu sastāvdaļu un pat nepieprasīja bezmaksas pienu par strādāšanu veselībai kaitīgos apstāk­ļos. Negribīgi aizgriezusies no savas draudze­nes, viņa laiskā gaitā paspēra dažus soļus uz Jaunkalna pusi un glezni atspiedās pret plauktu.

Tedis tūdaļ kļuva laipnāks.

—   Tik glīta meitene un tik dusmīga… Es gribētu apskatīt to tur «Sikuru» par pusotra simta.

Pārdevēja pat nepakustējās.

—   Jūs vienalga to nepirksiet. Tur kaut kas sabojājies, īsie viļņi nedarbojas. Visi tikai groza kloķus, groza un dod atpakaļ.

—   Kāpēc tad neņemat pavisam nost?

Pārdevēja apātiski paraustīja plecus.

—   Ēst taču neprasa… Varbūt atnāk kāds meistars, kas grib parakņāties pa iekšām un salabot. Citādi aparātiņš nav zemē metams, vakar te sabruka vesels bars rīdzinieku un pie­vāca visas pārējās «Sikuras».

—   Man tieši tāds speciālists ir līdzi, — Tedis pamāja uz Meksikāņa Džo pusi. — Un ja jums vēl atrastos skrūvgriezis…

—   Ja tā labi padomā, šis arī bez īsajiem viļņiem ir tās naudas vērts. — Pārdevēja beidzot atcerējās, ka viņas pirmais pienākums ir pārdot preci. — Divi dinamiskie skaļruņi, sešpadsmit tranzistori, voltmetrs…

Tedis neklausījās. Viņa uzmanība bija pie­kalta Meksikāņa pirkstiem, kas citu pēc citas izņēma četras skrūves un nocēla korpusa muguru. Nemaz nevajadzēja palūkoties uz firmas emblēmu un iegrebtajiem vārdiem «Made in Japan», lai saprastu, ka šoreiz viņiem nav darīšana ar «Dzintaru». Pietiktu arī ar to, ka detaļu izvietojums bija atšķirīgs. Jaunkalns netaisījās spriest, kurš uztvērējs labāks, kura shēma racionālāka, viņš bija kriminālists, nevis radiotehniķis. Un tomēr nedrīkstēja tūdaļ atkal pieskrūvēt vāku, bija jārada iespaids, it kā meklētu defekta  cēloni. Nogaidījis attie­cīgu pieklājības bridi, viņš beidzot pateica:

—   Paldies!

*

—   Nu, vai es jums nesacīju, ka dosiet man atpakaļ? — pārdevēja ērcīgi paziņoja. — Tikai lieki apgrūtinājāt cilvēku.

—   Mēs jau patiesībā gribējām vienīgi ap­skatīties, vai nav iespējams apmainīt, — Tedis ne visai sakarīgi paskaidroja. —- Puiši te aiz­vakar nopirka tādu «Sikuru», varbūt atceraties, un viņiem atgadījusies nelaime. Tūlīt es jums parādīšu.

Jaunkalns uzlika sporta somu uz letes un ņēmās atvērt sprādzes, slepus novērodams pār­devēju. Viņa neizrādīja ne mazāko interesi.- Herberts Trešais turpretī bija tik uzbudināts, ka tik tikko neizlaida aparātu no trīcošajām rokām. Viņš joprojām nespēja sev piedot, ka toreiz nebija iedomājies pārbaudīt uztvērēju arī no iekšpuses. Pirkšanas brīdī veikalā bija kādas sešas «Sikuras», bet viņš kā gatavais muļķis paķēra pirmo, ieslēdza dažas stacijas un skrēja uz kasi ātrāk tikt no naudas vaļā. Re, kā tagad Jaunkalns nemaz nesteidzas — tik apbrīnojami pārliecinoši tēlo lēnīgu puisi, ka pārdevēja nekad neuzminēs patiesību. Her­berts Trešais paskatījās uz Kobru un Meksikāni Džo un saprata, ka arī viņi ir sajūsmā par Jaunkalna izsmalcināto^taktisko manevru.

īstenībā Tedis tikai gribēja iegūt laiku. Viņam pēkšņi bija zudusi pārliecība, ka pareizi iesācis operāciju. Vai tikai viņš pirms laika neatklāj kārtis? Tomēr atceļa vairs nebija — nedrīkstēja taču pievilt šos jauniešus, kuru simpātijas, šķiet, bija izdevies iekarot.

—   Redzat, kāda nelaime! — Viņš izsaiņoja salauzto korpusu, kas vēl turējās uz divām skrūvēm.

Pārdevēja noplātīja rokas un augstprātīgi pasmaidīja.

—   Un kas jums lika ar to spēlēt volejbolu? Pārāk dārgs prieks, vajadzēja nopirkt bumbu.

Jaunkalns nosarka. Sārtums pārlija spēcīga­jam zodam un vaigiem, sakāpa līdz pat linu baltajiem matiem. Zilās acis mulsumā kļuva tumšas.

—    Te nav runa par japāņu korpusu. Ar to viss ir kārtībā, pareizāk sakot, bija kārtībā. Man gribas zināt, kas jums sakāms par iekšām. Izlasiet, kas te rakstīts, ja protat! Dzintars! Varbūt jūs paskaidrosiet, kāpēc Rīgas ražo­jumus pārdodat ar japāņu marku?

Jaunkalns pats juta, ka apsūdzības runa ir pārāk gara, jo tā viņš dod pārdevējai laiku atjēgties un rūpīgi apsvērt atbildi.

Pārdevēja nebija uz mutes kritusi. Atbalstī­jusi plaukstas uz letes, viņa dziļi ievilka elpu un pārgāja pretuzbrukumā:

—   Kāpēc jūs man to prasāt? Ne jau es atnesu somā šo kasti, jūs pats atstiepāt. Sada­bū jāt kaut kur bojātu «Dzintaru» un tagad nodarbojaties ar šantāžu…

—   Jūs taču nenoliegsiet, ka aizvakar pārde­vāt šim puisim «Sikuru». Herbert, parādi birku…

Pārdevēja cēli atmeta ar roku.

—   Nevajag… Kur tas rakstīts, ka šī ir tā pati kaste? Kāpēc man jātic tādam smurgulim?

—   Un kas jums atļāva neievērot tirdzniecības noteikumus un pārdot mazgadīgajam tik dārgu mantu? Varbūt viņš naudu nozadzis saviem vecākiem?

Šāviens, kuru Jaunkalns bija raidījis uz labu laimi, ķēra mērķi. Pārdevēja kļuva pieļāvīgāka.

—   Klausieties, pilsoni, mes neesam firmas filiāle, te ir komisijas veikals. Kādu preci man atnes, tādu es pārdodu. Un nevienu ar varu ne­spiežu iepirkties. Patīk — maksā ragā un ņem ciet, nepatīk — noliec atpakaļ, sveiks un uz redzēšanos. Šis jauneklis manā klātbūtnē pār­baudīja, pirms tam vēl pusstundu grozījās pie letes. Uzgrieza Montekarlo, Londonu, «Ameri­kas balsi», vai es zinu, ko tur vēl. Aparāts ska­nēja kā nupat piedzimis. Tāds viņam gāja pie sirds, tādu viņš dabūja. Varbūt viņš tieši mek­lēja sajaukteni, kas man par daļu? … Man ne­viens nemaksā algu par to, lai skrūvētu vaļā priekšmetus. Kā tik mums te nav? Televizori, putekļu sūcēji, ledusskapji. Tā tik vēl trūka, lai es katru reizi apskatītos, vai televizorā nav iebūvēts bonierēšanas mašīnas motors, vai ledusskapis saldē vai karsē! Tad te vajag inže­niera ar augstskolas izglītību, nevis pārdevējas, kurai maksā septiņdesmit piecus rubļus mē­nesī.

Lai cik uzmanīgi Jaunkalns ieklausījās pār­devējas balsī, viņš tajā nepamanīja nevienas neīstas nots. Vienīgi ilgi uzkrātu sašutumu par to, ka viņai — tik jaunai, skaistai un iekāroja­mai — jānīkst no rīta līdz vakaram putekļai­najā telpā, kad citas var sauļoties pludmalē, gādāt par savu personisko dzīvi. Un turklāt vēl jāuzklausa visādi idiotiski, no gaisa grābti pārmetumi!

—   Saprotiet mani pareizi, mums nav nekādu pretenziju pret jums. Mēs atnācām uzzināt, kas šo aparātu atnesis pārdot, lai aizietu aprunā­ties.

—   Tad tā vajadzēja pateikt pašā sākumā, nevis vicināt dūres,.. Rādiet šurp birku!

Pārdevēja noplātīja rokas un augstprātīgi pasmaidīja.

—   Un kas jums lika ar to spēlēt volejbolu? Pārāk dārgs prieks, vajadzēja nopirkt bumbu.

Jaunkalns nosarka. Sārtums pārlija spēcīga­jam zodam un vaigiem, sakāpa līdz pat linu baltajiem matiem. Zilās acis mulsumā kļuva tumšas.

—    Te nav runa par japāņu korpusu. Ar to viss ir kārtībā, pareizāk sakot, bija kārtībā. Man gribas zināt, kas jums sakāms par iekšām. Izlasiet, kas te rakstīts, ja protat! Dzintars! Varbūt jūs paskaidrosiet, kāpēc Rīgas ražo­jumus pārdodat ar japāņu marku?

Jaunkalns pats juta, ka apsūdzības runa ir pārāk gara, jo tā viņš dod pārdevējai laiku atjēgties un rūpīgi apsvērt atbildi.

Pārdevēja nebija uz mutes kritusi. Atbalstī­jusi plaukstas uz letes, viņa dziļi ievilka elpu un pārgāja pretuzbrukumā:

—   Kāpēc jūs man to prasāt? Ne jau es atnesu somā šo kasti, jūs pats atstiepāt. Sada­bū jāt kaut kur bojātu «Dzintaru» un tagad nodarbojaties ar šantāžu…

—    Jūs taču nenoliegsiet, ka aizvakar pārde­vāt šim puisim «Sikuru». Herbert, parādi birku…

Pārdevēja cēli atmeta ar roku.

—   Nevajag… Kur tas rakstīts, ka šī ir tā pati kaste? Kāpēc man jātic tādam smurgulim?

—   Un kas jums atļāva neievērot tirdzniecības noteikumus un pārdot mazgadīgajam tik dārgu mantu? Varbūt viņš naudu nozadzis saviem vecākiem?

Šāviens, kuru Jaunkalns bija raidījis uz labu laimi, ķēra mērķi. Pārdevēja kļuva pieļāvīgāka.

—   Klausieties, pilsoni, mēs neesam firmas filiāle, te ir komisijas veikals. Kādu preci man atnes, tādu es pārdodu. Un nevienu ar varu ne­spiežu iepirkties. Patīk — maksā ragā un ņem ciet, nepatīk — noliec atpakaļ, sveiks un uz redzēšanos. Šis jauneklis manā klātbūtnē pār­baudīja, pirms tam vēl pusstundu grozījās pie letes. Uzgrieza Montekarlo, Londonu, «Ameri­kas balsi», vai es zinu, ko tur vēl. Aparāts ska­nēja kā nupat piedzimis. Tāds viņam gāja pie sirds, tādu viņš dabūja. Varbūt viņš tieši mek­lēja sajaukteni, kas man par daļu?… Man ne­viens nemaksā algu par to, lai skrūvētu vaļā priekšmetus. Kā tik mums te nav? Televizori, putekļu sūcēji, ledusskapji. Tā tik vēl trūka, lai es katru reizi apskatītos, vai televizorā nav iebūvēts bonierēšanas mašīnas motors, vai ledusskapis saldē vai karsē! Tad te vajag inže­niera ar augstskolas izglītību, nevis pārdevējas, kurai maksā septiņdesmit piecus rubļus mē­nesī.

Lai cik uzmanīgi Jaunkalns ieklausījās pār­devējas balsī, viņš tajā nepamanīja nevienas neīstas nots. Vienīgi ilgi uzkrātu sašutumu par to, ka viņai — tik jaunai, skaistai un iekāroja­mai — jānīkst no rīta līdz vakaram putekļai­najā telpā, kad citas var sauļoties pludmalē, gādāt par savu personisko dzīvi. Un turklāt vēl jāuzklausa visādi idiotiski, no gaisa grābti pārmetumi!

—   Saprotiet mani pareizi, mums nav nekādu pretenziju pret jums. Mēs atnācām uzzināt, kas šo aparātu atnesis pārdot, lai aizietu aprunā­ties.

—   Tad tā vajadzēja pateikt pašā sākumā, nevis vicināt dūres… Rādiet šurp birku!

—   Tajā nenieka nevar saprast. Pat ja pie­ļauj, ka pirmais burts ir «r».

—   Ejiet pie direktora, lai paskatās rakstos. Rit no rīta, šodien viņam brīvdiena… — Pār­devējas balss nu jau bija pavisam samtaina. — Kāpēc gan neiegriezāties pie mantu pieņē­mēja? Beigu beigās viņam jāatbild par iepirkto preci. Vienu mirkli…

Viņa atvēra aiz portjerām paslēptas durvis un pabāza galvu blakustelpā.

—   Tur patlaban ir pilns. Pasēdiet vai izejiet piesaulē, es jūs pasaukšu, kad Menderis atbrī­vosies.

Uz ielas viņi gandrīz saskrējās ar Renāti Zandburgu, kas šai mirklī izkāpa no mikro- busa ar Rīgas Kinostudijas gaili uz sāna un uzrakstu «Pēdējais loms» virs šofera kabīnes loga. Seja viņai vēl bija noklāta ar brūnganu grimu, virs lūpām melno ja vecuma Ūsiņu ēna, zem vaļējā vasaras mēteļa bija vienkāršs, tumšs satīna uzsvārcis, — iepriekšējā dienā, kad Zandburga tēloja bagātu namīpašnieci, bija noderējušas pašas kleitas, tagad apkopē- j as epizodē vaj adzēj a vilkt mugurā studij as kos­tīmu.

—   Redzu, redzu, pilnīga neveiksme! — viņa sauca. — Nekas, nenokariet degunu, šodien es jūs vairs nepametīšu vienus.

Noklausījusies stāstu par sarunu ar pārde­vēju, Zandburga mierināja Jaunkalnu:

—   Vēl itin nekas nav zaudēts. Ja tikai tā zoss nebrīdinās mantu uzpircēju, mēs viņu pa­ņemsim tādās spīlēs, ka viņš pats sevi nodos un vēl mums rokas bučos. Emīls Menderis.. . Ne ar tādiem varoņiem vien esmu tikusi galā! Es taču pazīstu viņa vārīgāko varžaci. Ja ne­

runās ar labu, uzkūdīšu Viktoriju, un slapja vieta pāri nepaliks… Bērni, marš uz stūrīti, gaidiet mūs tur!

Ieāķējusi savu roku Jaunkalna elkonī, Zand­burga ņēmās ar viņu promenēt gar veikala skatlogiem. Ieraudzījis savas kūkumā saliektās muguras atspulgu, Tedis ar pūlēm novaldīja smieklus — tā angļu filmās izskatās ģikts mo­cīti mantojuma pretendenti, vedot pie mielasta galda savas dižciltīgās krustmātes. Labi gan, ka pilsētā viņu tikpat kā neviens nepazīst… Zand­burga tikmēr mēļoja:

— Tā iet, kad sievas pārāk pašpārliecinātas. Mājās Emīls papīkstēt neuzdrīkstas, pīpēt vi­ņam nav atļauts pat virtuvē, jāiziet dārzā uz­vilkt dūmu. Bet pēc dabas viņš ir kluss dzērājs un kāršu spēlmanis, pie izdevības arī meiti- nieks — skuķi, ko var nogrābt bez sarežģīju­miem, nepalaidīs garām. Ko es darītu Viktori­jas vietā? Vīrs taču, kopā vien jādzīvo. Sestdienas vakarā nopirktu pusstopu, satrum­potu ar viņu uz cūkām, kādreiz aizvestu uz dančiem. Bet Viktorija domā, ka ar aizliegumu vien pietiek, viņai pat prātā neienāk, ka pa­klausīgais vīriņš var iet sānceļus, ka svešā gultā var ielīst arī dienas laikā, darbā uzsist zolīti, ieraut konjaciņu un līdz vakaram atkal būt skaidrā. Puse pilsētas smīn, vienīgi Vikto­rija staigā kā zirgs ar klapēm…

Pārdevējas parādīšanās izglāba Jaunkalnu no tālākām detaļām «iz mantu pieņēmēja ģimenes un ārlaulības dzīves».

Emīls Menderis bija nenosakāma vecuma un grūti iegaumējama izskata vīrietis. «Izdevīga āriene noziedzniekam,» Jaunkalns nosprieda. Tāds var nepamanīts iejukt pūlī un, neviena

neievērots, atkal pazust.» Bet tūdaļ viņš apjē­dza, ka, pašam negribot, jau nokļuvis Zandbur- gas tenku ietekmē. Nē, Menderis nemaz ne­atgādināja filmās tik bieži redzētā mazpilsētas izvirtuļa tipu. Ne viņam tradicionālo ūsu, ne

pavedēja acu, nedz juteklīgo lūpu. Tikpat labi viņu varēja iedomāties aiz bankas kases lo­dziņa, uzliekot rezolūcijas uz naudas pārve­dumu veidlapām, kā arī pie tirgus sanitārās inspekcijas galda, kur uzspiež zīmogu uz kol­hoznieku atvestajām vistām un tītariem. Gludi, tumši mati, neizteiksmīgas acis, mazliet kum- pains deguns, pabālas lūpas. Sevī vērsta per­sonība, kas neiespiedās nejaušu paziņu atmiņā. Grūti iztēloties, ka tāds cilvēks varētu būt apslēptu kaislību varā, ka viņam garšotu alko­hols, patiktu azarta kairinājums.

Jaunkalns izvilka no kabatas darba apliecību un atvērtu parādīja mantu pieņēmējam..

—   Milicijas kriminālmeklēšanas daļas in­spektors Jaunkalns. Biedreni Zandburgu jūs laikam pazīstat. .. Mēs gribētu noskaidrot da­žus jautājumus.

—   Revīzija? — Mendera balsī ieskanējās drīzāk nepatika, nevis izbīlis.

—   Ko jūs… Man tikai vajadzīga izziņa par priekšmetu, kas pārdots ar jūsu veikala starp­niecību.

—   Meklējat zagtu mantu uzpircējus?

—   Kāpēc jums tūdaļ rādās visļaunākais? At­nācu draudzīgi aprunāties.

—   Ko tad jūs man bāžat zem deguna milici­jas apliecību? Taisāties iebiedēt?

—   Citas vizītkartes man nav. Un lai jūs pēc tam neteiktu, ka nezinājāt, ar ko jums darī­šana.

Zandburgas pacietības mērs bija izsmelts. Ja viņa tūdaļ neiejauksies, šie divi gaiļi vēl sa­plūksies pirms laika. Apsēdusies uz apmeklē­tāju krēsla, viņa nolika uz pieņēmēja galda radioaparāta birku.

—   Paskatieties, Emīl, kurš mēģina iegrūst šo falšo zaķi. Mani puikas par simt piecdesmit rubļiem nopirka japāņu «Sikuru», bet, kad es pārbaudīju, izrādījās, ka tas ir mūsu parastais «Dzintars», tikai ārzemju šēzē uzpucēts.

—   Nevar būt! — Menderis pielēca kājās.

—   Mani vēl neviens nav pieķēris melos! —Zandburga cieši uzlūkoja mantu pieņēmēju. — Un vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka allažiņ saku patiesību! Man nav ko slēpt. Ja neticat, uzpra­siet savai Viktorijai. — Nu viņa jau atklāti draudēja.

Tiešām, Mendera kaujinieciskais gars no­plaka. Pāri palika tikai uzsvērta pakalpība.

—    Paskatīsimies, paskatīsimies, — šķirstī­dams biezus aktu vākus, viņš sacīja. — Ja manta nodota komisijā un vēl nav apritējušas trīs dienas, kopš nopirkāt, tad bēda maza… Pie mums nav tā kā Rīgā, te tirdzniecības tīkls pamazs, tāpēc gadījuma mantu uzpirkšana ar pieņemšanu komisijā ir apvienota, visu kopā pārdod vienā veikalā… Tā jau es domāju! Jūsu Rumbinieks sen saņēmis savu naudiņu un tagad laikam aiz deviņām jūrām. Lūdzu! Aiz- pagājušajā pirmdienā viņam izmaksāti simt trīsdesmit pieci rubļi. Paraksts, datums, viss kā baznīcas grāmatā.

—   Vai varētu uzzināt, kas viņš tāds? No ku­rienes?

—   Tas gan neatbilst noteikumiem, bet, tā kā Zandburgas kundze ir manējās draudzene …

Ja, netrūka iie pases sērijas un numura, ne tās izsniegšanas vietas un datuma. Artūrs Jāņa dēls Rumbinieks, pierakstīts un dzīvo Vents­pilī.

—   Un pārējās «Sikuras»? — Jaunkalns praš­ņāja. — Vai par tām arī uzreiz samaksāts? Vai nevarētu noskaidrot?

Menderis grasījās protestēt, aizbildināties ar nevaļu, bet pietika ar Zandburgas iekāsēšanos, lai viņš nopūties padotos savam liktenim.

Šķita, ka pārlūkošanas rezultāts pārsteidz arī pašu mantu pieņēmēju. Jo ilgāk viņš pētīja, jo kļuva mazāks un melnāks.

—   Ja paskatās tā kopumā, — Menderis bei­dzot stomīgi ierunājās, — tad patiešām atklā­jas dīvaina aina. Pēdējos trijos mēnešos «Si- kuru» pārdevuši tikai divi cilvēki — Ieva Miķelsone un šis pats Artūrs Rumbinieks.

—   Un allaž pirmdienās, — viņam pāri ple­cam dokumentu vākos raudzīdamies, Jaunkalns piebilda.

—   Nu, tas vēl nav nekāds brīnums. Uz pa­ģirām; — Zandburga viņu pārtrauca.

—    To var izskaidrot arī citādi, — Menderis nopietni sacīja. — Jūs ienācāt pa dienesta dur­vīm un neredzējāt, kāda rinda ārā. Es esmu viens; kad atnes mūsmāju ražojumus, varu ielūkoties cenrāžos, bet bieži jāzīlē kafijas bie­zumos, jānotic uz goda vārda. Samaksāsi par daudz — cietīs apgrozība un vēlāk vajadzēs pār- cenot, par maz — klientam būs pāri nodarīts un viņš vedīs preci uz Rīgu. Viss prasa laiku. Reizēm cilvēkiem ilgi jāgaida, tāpēc daudzi šeit ierodas savās brīvdienās, kas šiem abiem droši vien ir pirmdien.

—   Ģeniāli! — Zandburga iesaucās. — Solis

uz priekšu. Tas mums palīdzes atrast «Sikuru» pārdevējus.

—- Kāpēc tik sarežģīti? — Jaunkalns atgā­dināja. — Mums taču ir viņu vārdi un adreses.

—   Skleroze, — Zandburga vīlusies atzina.

—    Biedri Menderi, — Jaunkalns atkal uzru­nāja mantu pieņēmēju. — Vai jūs sev nekad nejautājāt, kas ir šie cilvēki, kāpēc viņi tik bieži pārdod japāņu radioaparātus un tikai tos?

—   Laikam tas viņiem ir izdevīgi. Jūs nepa­zīstat mūsu pilsētas specifiku. Šeit apgrozās daudz jūrnieku — mūsējo, nevis ārzemju. Iebrauc Ventspilī uz dažām dienām un grib pa īstam izjust, ka atrodas dzimtajā zemē, vārdu sakot, nosvin atgriešanos. . . Vai mēs varam pieņemt viņu mantiņu komisijā un likt gaidīt, kamēr gadīsies pircējs? Iespējams taču, ka ku­ģis nekad vairs neiegriezīsies mūsu ostā. Lūk, tāpēc novelkam papildus vēl trīs procentus un liekam naudu galdā. .. Piedodiet, es laikam - pārāk gari stāstu.

—   Tieši otrādi! Katrs sīkums var būt node­rīgs.

—   Par Miķelsoni un Rumbinieku runājot… Mēs visi esam pakūtri. Atzīstos, man pat bija izdevīgi, ka viņi vienmēr nes vienu un to pašu — cena zināma, cilvēki arī, neviens nekad ne par ko nav sūdzējies. Jūs esat pirmie, tāpēc atļaujiet man izteikt pārliecību, ka tas ir tra­ģisks pārpratums… Kas viņi tādi? Atvaino­jiet, bet mēs neesam kadru daļa, netaujājam ne pēc nodarbošanās vai ģimenes stāvokļa, ne pēc tautības vai vecuma. Mēs esam komer­ciāla iestāde, kas dod valstij lielu peļņu. — Mendera pašapziņa ar katru teikumu auga augumā. — Bet. tas nenozīmē, ka mūsu darbā

nav vietas ari psiholoģijai. Nospriedu, ka abi ir tuvi jūrnieku radi. Viņa — sieva, māsa vai meita, viņš — tēvs vai labs draugs. Vietējie jūrnieki paši nāk tikai retumis. Bet tas vēl ne­nozīmē, ka viņi nekā nepārdotu. Drīzāk otrādi. Savā laikā apgādāja krasta ļaudis ar itāļu lie­tusmēteļiem, pēcāk ar beļģu sienas paklājiem un mākslīgām mežģīnēm, tad pārgāja uz pa­rūkām, tagad acīmredzot sācies «Sikuru» laik­mets. Var arī būt, ka viņi Kanāriju salās vai Gibraltārā uzgājuši robu, kur tos dabū bez mui­tas uzcenojuma, par pusvelti.

Jaunkalns klausījās ar neatslābstošu interesi. Protams, viņš arī pirms tam bija zinājis, ka gandrīz visi jūrnieki šo to atved pārdošanai, ka šie ienākumi ieplānoti ģimenes budžetā. Bet tagad viņam pavērās gluži sveša pasaule ar saviem likumiem, rīcības motīviem, priekšsta­tiem par godīgumu un ētiku.

Menderis jau otro reizi tuvredzīgi piemieg­tām acīm salīdzināja sienas stundeņa un rokas pulksteņa rādītājus.

—   Pēdējais jautājums. Vai drīkstu jūs palūgt kaut aptuveni aprakstīt šos cilvēkus?

Menderis aizvēra acis, it kā atsaukdams iztēlē viņu ārieni.

—    Viņi ne ar ko īpašu neizcēlās. Artūrs Rumbinieks ir pensijas vecuma vīrietis, vidēja auguma, bez acenēm, ar patukliem vaigiem un taisnu degunu. Matu krāsu, piedodiet, nepa­teikšu, viņš nekad nenoņēma cepuri. Tas arī bija visuzkrītošākais. Un Ieva Miķelsone? Pa­jauna, slaida, eleganti ģērbusies. Bet sīkāk ne­pateikšu.

—   Sirsnīgs paldies! — Jaunkalns piecēlās.

—       Pagaidiet, ko tad mēs iesāksim ar jūsu aparātu? … Varbūt jūs atstatu, rīt mēs kopā ar direktoru sastādīsim aktu, palūgsim pārval­dei atļauju atlīdzināt zaudējumus …

—   Pateicos, noteikti iegriezīšos. Taču šoreiz runa nav tikai par naudu.

Menderis atkal sadrūma.

—   Saprotu.

«Laikam tomēr kļūdījos ar to veikalu.. .» pa ceļam uz namu pārvaldes bērnu istabu Jaunkalns sev pārmeta. «Visu to pašu varēja uzzināt daudz smalkākā veidā, nu, teiksim, izda­rot veikalā kārtējo revīziju. Tikai neapdomīgi esmu brīdinājis noziedzniekus … Pag, pag, man taču nav nekāda pamata uzskatīt Menderi par šīs afēras līdzdalībnieku, — varbūt viņam tie­šām nekad neradās aizdomas? Bet tikpat nepa­reizi būtu izslēgt tādas versijas iespējamību. Tāpēc nedrīkst zaudēt laiku. Vēl šodien jāaiz­iet pie Artūra Rumbinieka, pie viena jāap­meklē arī Miķelsone, jādzird, kas viņiem sa­kāms, pirms Menderis nav paguvis brīdināt. Pareizi, jāuzdod Meksikānim Džo vai Herber­tam Trešajam padežurēt uz stūra un sekot mantu pieņēmējam, ja tas izietu no veikala.»

Bet namu pārvaldes bērnu istabā nebija ne Meksikāņa, ne Herberta. Nācās uzticēt šo uz­devumu Jankam un viņa māšelei.

—   Cik ilgi var runāties?! — Meksikānis Džo nervozēja un jau ceturto reizi izbāza galvu pa logu. — Laikam Sīkais Žandarms atkal stāsta par savu dārgo nelaiķi.

—       Vai arī pierāda, ka salīdzinājumā ar četrpadsmito gadu tagad uz katru iedzīvotāju iznāk daudz vairāk tranzistoru uztvērēju … Re­vanšu? — Herberts Trešais sakārtoja novusa kauliņus.

—   Pēdējo partiju.

Meksikānis Džo pietupās un, turēdams kiju divos pirkstos, ilgi tēmēja. Tad aizsita garām.

—   Ko tu šodien tāds — ne cepts, ne vārīts? — Herberts jautāja un ietrieca kulītē divus sarkanus ripuļus. Pārējie seši nostājās izdevīgā pozīcijā — tieši pa sitienam. — Piedāvāju ne­izšķirtu. — Viņš pasmaidīja un sāka nolasīt citu pēc cita.

Palicis «sausā», Meksikānis Džo vienaldzīgi nometa kiju uz dīvāna.

—   Brauksim! Vai ritenis līdzi?

—   Tev šodien nemaz nav miera. Gribas taču uzzināt, kā šiem tur izgājis.

—   Vēlāk pagūsi. Apsolīju Čipam paņemt di­vas pakas un līdz divpadsmitiem aizraut uz pastu.

—   Atradis, par ko uztraukties. Aiztriec sīkos.

—    Labāk mēs paši, man tā šance liekas maz­liet duļķaina. Vai citādi viņš par diviem gājie­niem piesolītu divdesmitpiecnieku?

—   Laikam ne sevišķi tic, ka mēs atdosim parādu.

—   Vienalga. Nav ko jaukt iekšā zīdaiņus!

Pie Čipa durvīm viņiem nācās ilgi zvanīt.

Tikai guldzošs kāss norādīja, ka dzīvoklis nav tukšs. Beidzot saimnieks atvēra. Purpurkrāsas zīda rītasvārki vēl vairāk izcēla sejas slimīgo bālumu un tumšo acu drudžaino spīdumu. Ielaidis puišus gaitenī, Cips ar izteiksmīgu žestu aicināja tālāk un kā nopļauts novēlās uz platās tahtas, kas aizņēma vai pusi istabas. Pēc laba brīža, atguvis elpu, viņš pusčukstus ierunājās:

—   Man ir vakars… Uz tā vella rata laikam dabūju plaušu karsoni, nav pat spēka uzbrūvēt sev īstu groku.

—   Varbūt es uztaisītu, — Herberts pažēloja slimnieku.

—   Izejvielas ir bāriņā. Bet sev ielejiet kaut ko garšīgāku.

Dzērienu krājums bija apžilbinošs — pat ja paturētu prātā, ka dekoratīvais spogulis div­kāršo pudeļu skaitu. Goda vietā starp ārzemju viskijiem, džiniem, konjakiem un padomju eksportšņabjiem stāvēja garkājaina pudele — melnais Jamaikas rums. Etiķete vēstīja, ka tas pēc Anglijas karalienes pasūtījuma īpaši izga­tavots kara flotes jūrnieku vajadzībām.

—   Iedod tāpat! — Pēkšņi Čips vairs negri­bēja gaidīt, kamēr ūdens uzvārās.

Iedzēra, saviebās un noskurinājās. Uz pieres viņam tūdaļ parādījās sviedri, vaigos — neve­selīgs sārtums.

—   Pirmdien pat aizvilkšos pie daktera. Lai noformē otro grupu, gan pažarnieki iztiks bez manis. Aiziešu pensijā, laidīšu visu pār kanti — un sveika, pilsēta dārgā…

—   Neaizmirsti laikus brīdināt, — Meksikā­nis Džo sacīja un skaudīgi aplūkoja no pasau­les malu malām savestos suvenīrus, kas pār­vērta istabu tādā kā bezgaumības etalonu muzejā.

—   Ja gribi pārņemt mantojumu, tev vis­pirms jāaptīra krājkase. — Iebaudītais alkohols atmodināja Čipā vieglprātīgu optimismu. — Un kas vainas šeit vasarā? Citi brauc kā uz kūrortu, bet es lai evakuējos uz siltām ze­mēm … Redzat tās pakas kaktā? Paņemiet augšējās un aizvediet līdz pastam. Tur jūs gai­dīs mans vecs čoms.

—   Un kā mēs viņu pazīsim? — Herberts sa­gatavojās iegaumēt sarežģītu paroles tekstu.

—   Viņš jūs pazīs. Varbūt pajautās, vai no Čipa… Pēc divām atlikušajām pakām atkāpiet rīt ap šo pašu laiku.

Visa operācija norisinājās ātri un bez jebkā­das noslēpumainības — it kā viņi būtu atveduši nevis kontrabandas preci, bet nodevuši ķīmis­kajā tīrīšanā saiņus ar netīro veļu. Čipa paziņa sagaidīja puišus uz ielas, izņēma no Meksikāņa Džo rokām pakas, iebāza sava motocikla bla­kusvāģi un piekodināja:

—   Rīt būšu drusku ātrāk.

Uzspiedis uz startera, viņš aizbrauca.

Kad puiši atgriezās namu pārvaldes bērnu istabā, Zandburga tieši beidza savu ziņojumu:

—    Naudiņu mēs dabūsim atpakaļ, tik daudz jau esam panākuši. Taču — vai tas ir galvenais? Mums jāpadara nekaitīgi noziedznieki, kas krāpj padomju pilsoņus.

—   Bet ja tā tomēr ir nejaušība, pārpratums, kā labpatikās izteikties mantu pieņēmējam? — Jaunkalns iebilda.

—   Ko nozīmē — pārpratums? — Zandburga iekaisa. •— Mūsu «Dzintars» pats ielīdis japāņu ādā, tā, vai? '

Brīdi visi nomākti klusēja, tad atkal ierunā­jās Jaunkalns, kurš gribēja aplūkot visas var­būtības:

—   Bet kāda nozīme tik muļķīgi riskēt? Šai gadījumā meliem pārāk īsas kājas — pietiek noņemt vāku, lai visa tā šmaukšana atklātos.

Es drīzāk sliecos uz cita varianta pusi. Cilvēks, kas sava prieka pēc samontējis šo aparātu, pat nenojauta, ka cits, teiksim, kāds ģimenes loceklis, nesīs" to pārdot, savukārt nezinot, ka iekritīs, pirmo reizi apmainot baterijas.

—   Nesakiet vis, lai apmainītu baterijas, ne­maz nav jānoskrūvē visa muguriņa, tām var piekļūt caur īpašu lodziņu. Un tur it nekas nav rakstīts, •— Meksikānis Džo sacīja.

•— Un tomēr tā ir pašnāvība, — Jaunkalns iespītējās.

—   Es šorīt izjaucu mūsu «Spīdolu». Firma ir tikai' uz muguriņas, bet uz šasijas nav nekā, — Herberts Trešais stāstīja.

—   Lai jau notiek, izmeklēšana tiek turpinā­ta, — Jaunkalns izlēma. — Tu, Herbert, aizej uz radioveikalu izpētīt, kā īsti tie «Dzintari» izskatās. No ārpuses un no iekšpuses… Žēl, ka mēs netiekam klāt citām «Sikurām» un ne­varam salīdzināt.

—   Nav nekā vienkāršāka! — Zandburga prātošanu necieta kā zobu sāpes, toties allaž bija gatava atrisināt praktiskas problēmas. — Uzņemšanas placī vien bija divas — filmas direktoram un tai uzpūtīgajai rīdziniecei, kas izkaulējusi sev galveno lomu. Izraksti man kratīšanas orderi, es uzzināšu visu, pat kniedes saskaitīšu, ja vajag.

—      Ja kāds var iztikt bez oficiālas atļaujas, tad tā esat jūs, — Jaunkalns glaimoja. — Cilvēki jums sirdi atvērs, kur nu vēl nieka radioapa­rātu. Iestāstiet, ka jūs arī gribat tādu iegādā­ties, tāpēc jāapskata, kādas tur baterijas, cik lampiņu…

—       Gan es pati izgudrošu ko ticamāku. Bet man vajag vismaz stundu laika, tev taču ari dienesta mašīnas nav …

Stumdama sev pa priekšu Herbertu Kagaini, Zandburga devās izpildīt operatīvo uzdevumu. Atbildības sajūta nospieda plecus, un kāpnes čīkstēja skaļāk nekā parasti. Kad atkal iestājās klusums, ierunājās Kobra, kas ne uz mirkli nebija novērsusi no Jaunkalna sapņaino skatienu:

—   Mats matā kā filmās par karu. Mēs atro^ damies štābā, adjutanti jož uz visām pusēm, izlūki ziņo par ienaidnieka manevriem, drīz sāksies izšķirošā kauja. Es arī gribu uzdevumu, biedri priekšniek!

—   Kopsi ievainotos, kā jau sievišķim pie­nākas, — Rūdis pazobojās.

—   Nāc apsēdies, palīdzēsi domāt. — Jaun- kalnam bija žēl meitenes. — Vai zināt, kas mani mulsina? Šos aparātus nesa uz veikalu pirmdienās, tikai pirmdienās… Un lai neviens nemēģina man iestāstīt pasaciņas par nevaļī- gumu. Ja Rumbinieks ir pensionārs, tad viņām pilnīgi vienalga, kad kvernēt šajā rindā. Te jābūt citam āķim.

— Varbūt tieši pirmdienās ostā ienāk kāds kuģis, — Slaviks nedroši ieminējās.

—   Naglai uz galvas! Jāuzzina, vai ir kuģi, kas iet pēc regulāra saraksta!

— Tas mums viens spļāviens, — Meksikānis Džo lielījās. — Slavik, Vladik, mudīgi piezva­niet fāterim uz kantpri.

—   Labāk nezvaniet. Un pagaidām par mūsu likstām neko nestāstiet. Pasakiet, ka milicijā lūdza noskaidrot, vai ir tāds kuģis un uz kurieni iet.

Tikai tagad, kad pēkšņi vairs nebija ko darīt,

Jaunkalns juta, ka ir izsalcis. Dīvaini — no rīta var ēst kaut divas brokastis, pusdienlaika vēders tomēr rūc kā aizsmacis modinātājpulk­stenis. Viņš sameklēja kabatā naudu un pa­sniedza Raitai.

—   Kamēr vēl nav sākusies apšaude, tu varētu salūkot mums provīziju. Izbadējies zaldāts ir slikts karotājs.

Taču velti viņš bija cerējis, ka tagad varēs apkopot iespaidus, vēlreiz vārdu pa vārdam atcerēties pārdevējas un mantu pieņēmēja sacīto. Blakus minstījās Rūdis un visādi centās pievērst sev inspektora uzmanību.

—   Kas uz sirds, Rūdi? — Jaunkalns beidzot apžēlojās.

—   Vai mēs neuzsitīsim pindzeni? Ja ne­protat, labprāt apmācīšu.

Tedis vidusskolas gados bija pat piedalījies pilsētas meistarsacīkstēs galda tenisā, bet pēc tam vairs neiznāca turēt rokā lāpstiņu. Tagad pirksti taisni niezēja izmēģināt, vai vēl izdosies raidīt balto bumbiņu vēlamajā virzienā, atņemt gremdes, pašam uzbrukt.

Jau pēc pirmajām sitienu apmaiņām Rūdis saprata, ka viņam gadījies nopietns pretinieks, un saspringa kā uzvilkta atspere. Tedis turpretī nāca pie atziņas, ka vēl joprojām zina, kā būtu jāspēlē, bet diemžēl vairs nespēj to izdarīt. Iekšēja nedrošība saistīja kustības, lika allaž par sekundes desmitdaļu nokavēt. Nebija īstās reakcijas. Grūtības sagādāja arī Rūda spēles stils, grieztās bumbas, kas neaprēķi­nāmā kārtā mainīja virzienu.

— Spēlēsim «uz interesi», — Rūdis ierosi­nāja. — Ja uzvarēšu es, jūs mani paņemsiet līdzi pie vecā Rumbinieka, norunāts? Varu dot priekšā piecus punktus.

—   Iztiksim tāpat.

Tedis nekādi netika galā ar puiša servēm. Lai arī kā viņš centās, bumba lidoja augstu virs tīkla, un Rūdim atlika tikai triekt to galda stūrī. Vajadzētu pašam tūdaļ pārtvert inicia­tīvu, gremdēt pirmo bumbu, tomēr viņš nejutās pietiekami drošs, lai riskētu. Un tā Tedis jau seta sākumā tika iedzīts dziļā defensīvā. Viņš pūlējās kā varēdams, atsita vairākas gremdes pēc kārtas, lēcienā aizsniedza īsās māņu bum­bas, reizēm lika pasvīst arī partnerim. Tomēr Rūda uzvara ne mirkli nebija apdraudēta. No pilnīgas sakāves Jaunkalnu izglāba Jankas pārnākšana.

—   Menderis nav izkustējies no sava kam­bara. Tupēja tur arī pusdienas pārtraukumā.

—   Jo labāk. Paldies!

Brāļi Morozovi bija uzrakstījuši ievāktās zi­ņas uz kārtīgi sagrafētas papīra loksnes. Izrādī­jās, ka gandrīz visi tankkuģi brauc kā pa tram­vaja sliedēm — no gala stacijas līdz ceļa mērķim, kur izsūknē degvielu, un atpakaļ pēc jaunas kravas. Atšķirība vienīgi tā, ka daži devās uz Kubu, no turienes uz kādu Vidusjūras ostu un tikai pēc tam mājup. Tik tālā ceļā, protams, nevarēja paredzēt ne stundas, ne dienas. Toties Eiropas līnijas iepriecināja ar pulksteņa precizitāti, sevišķi vasarā, kad vēt­ras bija reti.

Tomēr pēc saraksta neviens kuģis nepienāca un arī nepacēla enkuru pirmdienās. Toties ik sestdienas pievakarē Ventspilī pietauvojās lielais tankkuģis «Bulduri», lai katru svētdienas

vakaru vestu uz Hamburgu divdesmit tūksto­šus tonnu naftas.

Vienlaikus ar Jaunkalnu to bija pamanījis arī Janka. Un tagad triumfējoši iesaucās:

— Tas ir mūsu «Sikuru» sagādnieks, goda vārds! Svētdienās komisijas veikalā mantiņas nepieņem, bet pirmdien kuģinieki jau ir ga­balā. Tāpēc atstāj savu preci citiem un pēc nedēļas ierodas pēc pengas.

Tikpat konkrēts bija arī Herberta Trešā ziņojums. Iestāstījis pārdevējam kaut ko ne­sakarīgu par derībām, viņš bija veicis veselu zinātnisku eksperimentu sēriju — pārbaudījis septiņus «Dzintarus» un nevienā nebija atklā­jis uz šasijas ne rūpnīcas, ne ražotājas valsts vārdu, vienīgi sešzīmju skaitļus. Ar šādu rezul­tātu nesamierinājies, viņš racies vēl dziļāk un uz dažām detaļām pamanījis sērijas burtus, bet it kā tīšām tikai tādus, kas atbilda gan latīņu, gan krievu rakstībai — «A», «B», «K», «P». Redzēdams, kā puisis nopūlas, beidzot ieinteresējies arī pārdevējs un atnesis no no­liktavas divus «Dzintarus», paredzētus ekspor­tam, ar atšķirīgu īsviļņu izkārtojumu. Vienā viņi tad nu uzgājuši tik ilgi meklēto spiedogu: «DZINTARS. MADE IN USSR». Tad ieradies direktors, kas zinājis pastāstīt, ka tā esot pati pirmā partija, no kuras pāri palikuši tikai ne­daudzi izbrāķēti eksemplāri. Tagad firmas un arī kvalitātes zīmes liekot vienīgi uz korpusa.

Grūti pateikt, vai puiši saprata šī atklājuma nozīmi. Jaunkalnam kļuva skaidrs, ka lietas ietvari draud paplašināties. Kļuva arvien ne- ticamāk, ka viņi ir nejaušības upuri, drīzāk jāsecina, ka Zandburga uztaustījusi smalki iecerētu un vērienīgi sazarotu krāpšanas afēru.

Kā akla vista graudu viņa uzgājusi varbūt vienīgo vājo ķēdes locekli — to sīko neuz­manību, kas pazudina pat visslīpētākos no­ziedzniekus.

Vajadzētu priecāties, taču Tedis Jaunkalns jutās neomulīgi. Viņš nemaz nebija drošs, ka izdosies atšķetināt samudžināto pavedienu ka­molu bez pieredzējušu biedru atbalsta. Vai bija prātīgi mesties kaujā vienam? Bet kāda. nozīme tagad informēt milicijas dežurantu Tik un tā līdz pirmdienai neviens neko neuz­sāks, nav jau slepkavība vai laupīšana, kad svarīgi neļaut pēdām atdzist. Tikpat svarīgi pa­šam nezaudēt laiku. Jātic saviem spēkiem, brīv­prātīgie palīgi nedrīkst manīt, ka viņu vadonis ir šaubu un iekšēju pretrunu varā. Jāmācās no vecās Zandburgas, kas neatzīst nekādus šķēr­šļus. Interesanti, kādus jaunumus viņa šoreiz pastāstīs…

Zandburgas informācija labi iekļāvās kop­ainā. Abi tranzistoru īpašnieki silti ieteikuši iegādāties «Sikuru» — aparāts darbojoties lieliski. Jansons pat piedāvājies parādīt visas detaļas, kas it kā esot nostrādātas ar japāņiem piemītošo rūpību. Pretīgo aktrisi gan nācies pusstundu pielauzt, tomēr arī viņa galu galā beigusi pretoties. Ne vienā, ne otrā uztvērējā pat ar palielināmo stiklu Zandburga nevarējusi saskatīt uzrakstu «Dzintars», nekādu citu at­šķirību starp tiem un savējo neesot pamanījusi.

Arturs Rumbinieks dzīvoja netālu četrstāvu ķieģeļu namā, kas bija uzcelts jau pirms kara. Ielas pusē atradās bijušie kungu apartamenti ar trim un četrām istabām katrā, sētas mājā — darbaļaužu mitekļi ar ieeju caur virtuvi, pa- umšu guļamkambari un labierīcībām kāpņu telpā.

—    Ieiešu papļāpāt ar sētnieci, namu pārval­des kopsapulcēs allažiņ sēžam viena otrai blakus, — Zandburga sacīja un iegāja pa parādes durvīm.

Jaunkalnam un Rūdim atvēra kalsns pagara uguma vīrietis. Spodrinādams briļļu stiklus, viņš vaicājoši pavērās apmeklētājos.

—   Vai biedrs Rumbinieks mājās? — Jaun­kalns jautāja.

—   Stāv jūsu priekšā.

—   Nevar būt!

Neko citu Jaunkalns nespēja pateikt — tik ļoti vīrieša āriene kontrastēja ar Mendera sniegto aprakstu. Varbūt vienīgi plikais pau­ris iederējās «Sikuru» pārdevēja portretā, ja vien to uzskatīja par iemeslu nenoņemt ce­puri.

—   Ar ko man tas gods? — dzīvokļa saim­nieks joprojām aizsprostoja ceļu uz . virtuvi.

—   Mēs nācām aprunāties par radioaparātu, ko aizvakar iegādājāmies komisijas veikalā. Jūs taču pārdevāt šo «Sikuru»? — Un Jaun­kalns grasījās atvērt somu.

Vīrietis neizrādīja ne mazākās uztraukuma pazīmes.

—   Pirmā dzirdēšana. Es netirgojos ne ar kādiem aparātiem, pat bārdas dzenamais man tas pats vecmodīgais.

—   Bet man šķita, ka uz birkas rakstīts Rumbinieka vārds.

—       Laikam pārskatījāties. Mani bieži jauc ar kaut kādiem Rimbeniekiem, kas no laika gala dzīvo Kurzemē. Bet es esmu dzimis rīdzinieks.

—   Un adrese, un pases dati? Kā jūs izskaid­rojat to?

—   Ak pase… — Rumbinieka sejā pavīdēja kaut kas smīnam līdzīgs. — Tas tikai lieku reizi pierāda, ka nevajag ticēt papīrīšiem. Savu veco pasi es pērno rudeni pazaudēju, pareizāk sakot, man to nozaga, tomēr daudzi ieteica uzrakstīt iesniegumā, ka nozaudēju, citādi tik­šot atvērta ķēpīga krimināllieta. Varat apjau­tāties milicijā, ja vien paši neesat no turienes… Tagad man ir jauna personības apliecība.

—   Un kā tas notika, ja drīkstu vaicāt?

—   Ļoti vienkārši — pielīmēja ģīmetni, uz­spieda zīmogu… Ak tā, jūs par veco pasi. Viesojos Rīgā pie draugiem, aizgāju uz Sporta pili noskatīties hokeja maču starp mūsu dina- miešiem un valsts jaunatnes izlasi, tūlīt pa­teikšu, tas bija astotajā oktobrī, pirmdien. Tā dzīvoju mūsējiem līdzi, ka nekā nepamanīju. Bet mājās atklāju — manu kabatas portfeli ar visu naudu un dokumentiem nogrābis kāds nagu palaidējs. Tā ka jums ar savām preten­zijām jāgriežas pie šī pilsoņa. Pie viena pa­sakiet, lai atdod man trīsdesmit astoņus rub­ļus — puse pensijas — uz ielas nemētājas.

Durvis aizvērās.

-— Skan ticami, vai ne? — Jaunkalns jautāja, gribēdams salīdzināt savus iespaidus un Rūda secinājumus. — Ar īstu pasi un adresi risks pārāk liels. Un kurš tad komisijas veikalā ies pētīt fotogrāfiju. Pats, skolnieks būdams, reiz uzrādīju brāļa dokumentus… Jā, šis vecītis ir smalki apstrādāts…

—       Nav brīnums. Viņš tik aizmāršīgs, ka pat datumus jauc, — Rūdis sacīja. — Astotajā oktobrī hokejs nenotika, es to noteikti atceros. Visu savu dzimšanas dienu nosēdēju pie tele­vizora — un nekā. Miglas dēļ jaunatnes izlase atlidoja dienu vēlāk, bet arī tad neradīja, jo bija pārraide no operas.

Un pirmīt Jaunkalns bija sūrojies, ka jāstrādā bez kvalificētas palīdzības…

Otrs palīgs arī nelika sevi ilgi gaidīt.

—   Ir gan šīs sievas pļerkšķīgas! — Zand­burga errojās. — Rītos nolaista trotuāru, bet pēc tam tik vien zina kā mēli trīt… Šis Rum­binieks te dzīvo piekto gadu. Kā aizgājis Rīgā pensijā, tā samainījis dzīvokli un pārvācies, esot lētāka iztikšana. Pirms kara viņam Rīgā piederējusi kaut kāda darbnīca. Arī tagad kaimiņiem par trijnieku labojot pletīzerus un elektriskās kapijkannas. Bet vispār vairāk pa āru staigājot, reizēm nedēļām ilgi mājās ne­rādoties.

Jaunkalns klausījās ar nedalītu uzmanību, centās analizēt katru vārdu, izsvērt kā uz elektroniskiem svariem, vai kāds sīks faktiņš nemet ēnu uz potenciālo afēristu Rumbinieku. Pirmdien pat jāpārbauda juceklis ar hokeja spēli, jāmēģina tuvāk izpētīt vecā amatnieka biogrāfiju, viņa vietējo paziņu loku, tomēr ne­gribējās ticēt, ka tajā ietilpst liktenīgas sievie­tes, parādos slīkstošie jūrnieki. Bet kā lai citādi tiek pie japāņu «Sikurām» vai vismaz pie to korpusiem? Nē, nojauta sacīja, ka vērienīgais spekulācijas plāns piedzimis un izperināts daudz attīstītākās smadzenēs, tāds nebija pa spēkam pensionētam amatniekam, kurš nespēj iegaumēt pat hokeja mača datumu.

—   Nākošā pietura — Ieva Miķelsone! —

Jaunkalns braši paziņoja un pasniedza Rūdim adresi. — Ja tālu, brauksim ar autobusu, es izmaksāju.

Miķelsones pasē uzrādītā iela atradās pilsē­tas otrā malā. Vislabprātāk Jaunkalns būtu apstādinājis taksometru, jo pēc neierastās galda tenisa spēles jutās noguris. Rublis šurp vai turp, kabatā taču vēl turējās pēdējā tei­camnieka stipendija un vecāku naudas pabalsts. Taču viņš saprata, ka ar pašreizējo algu ne­drīkstēs atļauties tādu izšķērdību.

Autobuss aizvizināja viņus gandrīz līdz ceļa mērķim — ģimenes mājai klusā Pārventas ielā. Saimnieks dārzā laistīja dobes un visas izziņas sniedza pāri sētai.

—   Par vēlu, jaunais cilvēk, mūsu Ieviņa sev Interklubā jau atradusi vīru. — Omulīgais ģimenes mājiņas īpašnieks par varēm centās būt asprātīgs. — Ziemsvētkos nosvinēja kāzas ar makten brašu stūrmani. Var būt, ka notrāpāt uz raudzībām, bet tad jau ar tukšām rokām neklājas. Nogriezt jums deviņas tulpes?

—  Tad jau vajadzētu adresi, lai! — Zand- burgai tāda saruna bija tieši pa gaumei.

—   Zelta vārdi! — Un, pagriezies pret logu, saimnieks sauca: — Ainucīt, izstāsti kursu līdz Ieviņas jaunajai ostai.

—   Ko tu bļausties kā tāda miglas taure! — Logā iznira gaišmatainas sievietes galva. — Apmetums birst no griestiem nost… Jūs, lūdzami, atvainojiet, manējais, kad krastā, vienmēr ir štīmē.

—   Pati četrdesmit gadus biju kapteiņa lau- lene, — Zandburga saprotoši sacīja. — Iedzer par piecām kapeikām, pēc tam taisa traci par…

—   Jūs apsolījāt pateikt adresi, — Jaunkalns atgādināja.

—   Tur jau tā nelaime, ka adresi nezinu. Varu tikai pastāstīt, kā aiziet. Kuģniecības jaunās mājas atradīsiet? Otrā no viņa gala, ne tajā, kur maizes veikals, bet nākamajā, pa trepēm jāuzkāpj līdz pašai augšai un pa labi, nē, pa kreisi gan, uz durvīm ir tāda šiltīte — «Lukstiņa». Tā ir viņas vīramāte, ak, pareizi, nabaga Ieviņš tagad arī saucas Lukstiņa.

Ievu Lukstiņu patiešām varēja saukt par skaistuli. Pilnīgi neizprotami, kā daiļā dzimuma pielūdzējs Menderis nebija ievērojis viņas klasiskos sejas pantus… Jaunkalns ar ne­slēptu sajūsmu apbrīnoja Ievas koši melnos matus, pārsteidzoši zilās acis, mazliet uzrauto degunu un pieklājīgā smaidā savilktās sārtās lūpas.

Ieva bija pieradusi pie klajas apbrīnas. Ne velti viņa jau trešo gadu strādāja par instruk­tori jūrnieku klubā, kur katru vakaru nācās noklausīties gan komplimentus visdažādākajās valodās, gan vismaz vienu rokas un sirds pie­dāvājumu.

Laikam Jaunkalns jutās neērti par ieilgušo klusumu, jo pēkšņi izvilka no kabatas sarkano apliecību un strupi paskaidroja:

—   No milicijas!

—   Vai tiešām beidzot atradusies mana vecā pase?

Tagad varēja mierīgi atvainoties un aiziet, jo vairāk tāpēc, ka Jaunkalns kaut ko tādu bija gaidījis, — butu taču naivi cerēt, ka viņš te atklās nelegālu radioaparātu pārmontēšanas darbnīcu, vīru, kas sagādā japāņu korpusus, un sievu, kas realizē gatavo produkciju… Bet Ieva Lukstiņa čaloja tālāk:

—   Jūs pat iedomāties nevarat, kādas nepa­tikšanas man bija! Pazudusi darba apliecība, kas dod tiesības ieiet ostas teritorijā un uzkāpt uz ārzemju kuģiem, komjaunatnes biedra karte. Pat kāzas nācās atlikt, jo dzimtsarakstu nodaļā atteicās mūs sareģistrēt bez pases.

—   Un kur jās to pazaudējāt?

—   Ja jau es zinātu, sen būtu aizgājusi un atradusi! — Ieva uzmeta lūpu.

— Kāpēc tu, vedekliņ, neaicini ciemiņus istabā?

Gaitenī iznāca vēl gluži pievilcīga piecdes- mitgadniece, apsegusi matu rullīšus ar caur­spīdīgu neilona lakatiņu. Arī visas pārējās apģērba sastāvdaļas bija ārzemju, pat zelta krāsas_ rīta kurpes ar izaicinoši pacelto purngalu.

—   Ūdens jau uzvārījies, piedāvā taču tasīti kafijas un kaut ko stiprāku.

Jaunkalns grasījās tencināt un atteikties, bet Zandburga nelaida viņu pie vārda.

—   Glāzīti saldā — labprāt!

—   Vai dieviņ, Zandburga kundze! Kāds prieks jūs redzēt! — Ievas vīramāte iesaucās. — Kur tas laiks, kopš mēs kopā sēdējām ostas dāmu komitejā! Atcerieties, es vienmēr stei­dzos, lai noliktu Egoniņu gulēt. Bet nu viņš brauc par stūrmani, drīz būs kapteinis… Nāciet., mīļā, uz virtuvi, palīdzēsiet man salūkot launagu.

Viesistabas iekārtā tikai dažas sīkas iezīmes ļāva secināt, ka abu dzīvokļa saimnieku darbs

saistīts ar jūru un kuģiem, — kluba vimpelis uz žurnālu galdiņa, burinieka modelis stikla kastē un stalta jūras virsnieka — acīm redzot, Egona Lukstiņa -— ierāmētā fotogrāfija. Pama­nījusi Jaunkalna vērtējošo skatienu, Ieva it kā uzminēja viņa domas un sacīja:

—    Pagaidām vēl nevaram atļauties īpašu greznību, vispirms cilvēciski jāiekārtojas. Tāpēc aizliedzu vīram lieki tērēties. Patlaban krājam valūtu stereoradiolai. Ar šito nevar ne plates atskaņot, ne lentā ierakstīt.

Tikai tagad Jaunkalns ievēroja uz palodzes nolikto «Sikuru». Viņš pašķielēja uz Rūdi un saprata, ka puisis jau sen pamanījis tranzistoru.

—   Droši vien arī nav pārāk lēts prieks… Vai šeit iegādājāties?

—    Ko jūs! Hamburgas brīvostā šos aparātus pārdod par pusvelti — bez muitas. Mūsu tirdz­niecības flotē tie tagad lielā modē. Pat Vents­pils komisijas veikalā pilni plaukti, gribēju nodot, bet atsacījās ņemt pretī.

Jaunkalns drudžaini mēģināja saprast, kāpēc Ieva viņam to stāsta — pļāpīguma, sarunas risināšanas vai viltīga aprēķina dēļ, lai atspē- i kotu iespējamu apsūdzību. Neticis ne pie kādas

skaidrības, viņš tomēr nespēja atturēties no jautājuma:

—    Mans lūgums varbūt liksies dīvains, taču papūlieties atcerēties. Vai mantu pieņēmējs atteica jums, pirms jūs uzrādījāt pasi vai pēc tam?

Ieva mokoši centās sasprindzināt atmiņu, pat iekoda sev apakšlūpā.

—   Nezinu, tas bija pirms pusgada. Tagad vairs nevaru arī galvot, vai tas bija Menderis, drīzāk šķiet, ka vispirms aprunājos ar veikala

pārdevēju par konjuktūru… Jūs patiesi aiz­vien vēl meklējat manu pasi?

—   Man ļoti svarīgi uzzināt, kādos apstākļos jūs to pazaudējāt.

Ieva apmulsa. Nodūra acis un ilgi svārstī­jās. Beidzot pārvarēja iekšējo pretestību un iespieda Rūdim rokās «Sikuru».

—   Izej, puisīt, virtuvē, pamēģini atrast labu mūziku…

Viņa apsēdās iepretī Jaunkalnam un klusā balsī ierunājās:

—   Tas bija …

Šai mirklī ar paplāti un kafijas un krējuma kannām istabā ienāca vīramāte un Zandburga.

—   Tas notika tik sen, — Ieva pavisam citā tonī sacīja. — Laikam taču atstāju vilcienā uz sola.

—   Feirāms, bērni! — sauca Zandburga, kas droši vien jau virtuvē bija iebaudījusi malciņu liķiera. — Šerloks Holmss atpūtās, čīgājot uz vijoles. Bet mēs dzersim kapiju.

TREŠĀ DIENA

Šoreiz Meksikānim Džo un Herbertam Tre­šajam bija pievienojusies ari Kobra. Svētdienās viņai nepatika palikt mājās. Tiesa, māte jau otro gadu strādāja zivju konservu fabrikā un tā nogura, ka pēc darba sapņoja tikai par karstu tēju un gultu. Bet sestdienas rīta cēlienu viņa mēdza pavadīt pirtī un pie frizieres, pēc tam rūpīgi pārtaisīja un gludināja izraudzīto balles kleitu un tad devās uz dejām kādā klubā vai parkā. Un no turienes nekad nepārradās viena.

Kopš Raita bija pārgājusi gulēt uz mirušās vecāsmātes istabu, naksnīgie ciemiņi viņu sevišķi netraucēja. Māte vairs necentās stāstīt viņai pasaciņu par jauniem patēviem vai bez pajumtes palikušiem onkuļiem. Meita jau bija pieaugusi, — kāpēc gan divas prātīgas sievie­tes nevarētu sadzīvot bez liekulības? Visvairāk meitenei derdzās paģiru brokastis, kurām viņai parasti nācās atnest pusstopu vai kortelīti — atkarībā no iepriekšējā vakara tēriņa. Derdzās neuzklātā gulta, mātes savēlušies mati un val­šķīgie smiekli, ciemiņa alkatīgie skatieni, kas ar katru iebaudīto glāzīti arvien biežāk pār­ceļoja no mātes uz meitu. Tāpēc brīvajos rītos Kobra centās uzveikt miegainību, piecelties vēl agrāk nekā parasti, lai pārrastos mājās tikai vakarā, kad dzīvoklī atkal valdīja kārtība un māte vārīja zupu nākamajām divām darba dienām.

Kobra nekad draugiem nestāstīja par saviem mājas apstākļiem. Katram savas bēdas, tieši tāpēc viņi centās turēties kopā un ar skarbu pusaudžu draudzību kompensēt ģimenē pie­trūkstošo sirsnību.

Arī šobrīd viņi nerunāja par ikdienas lik­stām, daudz interesantāk šķita iztirzāt noziedz­nieku meklējumu rezultātus.

—   Vajadzēja tūlīt paņemt ciet, bet šie ap­sēdušies dzert kafiju.

—   Milicis paliek milicis! — Meksikānis Džo nicīgi atmeta ar roku.

—   Rūdis taču piedāvājās palikt virtuvē un tur pārbaudīt «Sikuru». — Herberts arvien vēl nespēja nomierināties. — Būtu vismaz tikuši pie kādas skaidrības.

—   IJn tomēr Jaunkalns man patīk, — Kobra jūsmīgi paziņoja.

—   Kā viņš nesaprot, ka šai dāmiņai visi trumpji rokā. Tik elegantā robā šancēl Domā, ārzemnieki iet uz klubu klausīties lekcijas vai dancot? Viņiem gribas iedzert īstu padomju vodku, pagaršot melno kaviāru.

—   Tu esi kādreiz tur bijis?

—   Man brālēns stāstīja. Viņš tur orķestrī strinkšķina ģitāru… Bet naudas šiem žēl. Par divdesmit rietumvācu markām knapi polšs sa­nāk. Tad jau daudz izdevīgāk maksāt ar kreiso preci.

—   Un tu izpunktierēji, ka viņi var vest arī tukšus tranzistoru korpusus? — Meksikānis Džo pat iesvilpās aiz cieņas.

—   Kāpēc es? Bijusī Miķelsoniete izpunktie- rēja. Ārzemnieki, tāpat kā mūsējie, brauc uz regulārām kuģniecības līnijām. Kas tādiem ko neatgādāt? Visļaunākajā gadījumā pašas vīrs arī jūrnieks, ej nu pierādi, kurš ko atvedis. Un tās pāris skrūvītes katrs zīdainis var pie^ skrūvēt, nemaz nav jābūt radiotehniķim.

Kobra bija mēma aiz sajūsmas par Herberta Trešā apķērību. Toties Meksikānis Džo jau sāka zaudēt interesi.

—    Zini ko, lai sīkie turpina spēlēt krimināl- tango. Gatavais teātris, netrūkst ne jocīgās krustmātes, ne viltus dvīņu. Bet mums jātaisa nauda! .. .

Čips jutās daudz labāk, vairs nerunāja par brīvprātīgu trimdu vai drīzu nāvi. Taču slimīgs šķita arī pēkšņais enerģijas uzplūdums.

—   Pēdējais laiks saprast, ka pašdarbības laikmets sen pagājis. Šodien vajag apvieno­ties, sadarboties, — vai avīzes nemaz nelasāt, ko? Cik jūs varat nopelnīt skola ar savam ci­garetēm un košļenēm? Nedēļā pa piecniekam uz galviņu. Bet, ja pamēģināsiet citur tirgoties, ātri norausieties. Jo nedrīkst visu sev, tikai sev. Jāatmet kāda tiesa arī citiem, kas par to piegādās izejvielas, dos labus padomus. Sav­starpēja ekonomiska palīdzība vai ietekmes sfēru sadale, ja skolā jums mācīja, ko tas no­zīmē. Pilnīgi bez ekspluatācijas, katram pēc nopelniem.

—   Tu daudz runā, baltais cilvēk, pasaki bei­dzot kaut ko! — Meksikānis Džo viņu pārtrauca.

—   Tev taisnība, indiāņu virsaiti. — Čips pat netaisījās apvainoties. — Katrs mirklis ir nauda! Sevišķi šobrīd, kad jāizmanto kinokonjunktūra. Trīs stundas saldējos uz tā vella rata, un par to man sableķoja nieka piecus rubļus. Toties pa šo laiku iesmērēju viņiem visu gumiju krā­jumu un iesitu vēl divus sarkanos. Un tas ir tikai sākums… Divi aktieri interesējās par atklātnēm — apsolīju, ka jūs šodien piegādā­siet.

Vispār Meksikānim Džo bija vienalga, ar ko

tirgot, tomēr Kobras klātbūtnē nez kādēļ ne­gribējās sapīties ar tāda veida biznesu.

—   Solīt jau viegli. Bet es neiešu smērēt ro­kas ar šīm bildītēm.

—   Apžēlojies, par ko tu runā, draugs? Es esmu godīgs spekulants. Nekad neielaižos ar nelikumīgu preci — ne ar ieročiem, ne narko­tiku, nedz ar pornogrāfiju. Ja gribi ar mani sastrādāt, tad liec to sev aiz auss! — Čips kļuva gandrīz patētisks. — Parastās japāņu atklātnes, simtprocentīgi drošas! Meitene mirkšķina ar aci, smaida, nu, izģērbjas kaila. Var pārdot pat pie baznīcas durvīm pēc dievkalpojuma…

Rublis gabalā un ne par kapeiku lētāk, iegau­mējiet! Un tev, Kobra, iedošu pusduci lietus­sargu — pundurīšus un atsperamos, viens ope­ratora palīgs taujāja.

Viņš satrauktiem soļiem mēroja istabu, prātā pārlikdams, kādu preci vēl iedot līdzi nupat piedzimušās vairumtirdzniecības firmas aģen­tiem.

— Pats būtu aizgājis uz šo neizsmeļamo El- dorado, bet dakteris pavēlēja nekustēties ārā no mājām… Jā, paķeriet vēl divus «Atlan- tia» rokaspulksteņus, draņķis vien ir, bet Rīgā tie lielā cenā. Vārdu sakot, mani krājumi, jūsu darbs, peļņa uz pusēm. Tikai godīgi, vēl nevie­nam nav atmaksājies mani piešmaukt.

Sabāzuši mantiņas somā, jaunieši pacēla pa­kas un grasījās atvadīties. Visus trīs ieprieci­nāja izredzes ātri un viegli tikt pie naudas. Vienīgi Herbertam joprojām neizgāja no prāta doma par nelaimīgo tranzistoru. Nekur vēl nav

rakstīts, ka Jaunkalnam izdosies apcietināt krāpnieku bandu, bet to nu milicijas inspektors noteikti panāks, ka viņiem atmaksās naudu at­pakaļ. Un ko tālāk? Atdot Zandburgai viņas tiesu un samierināties ar «Dzintaru», kas tik uzskatāmi pierādījis savu teicamo kvalitāti? Atkal sapīties ar Sīko Žandarmu un dzīties pēc īstas «Sikuras»? Bet varbūt pašam krāt kapitālu un nopirkt aparātu, kas piederēs viņam, tikai viņam vien? Varēs spēlēt mājās, nest uz plud­mali, varēs ieslēgt un izslēgt, kad sagribēsies, klausīties futbola reportāžu, kaut vai ārijas no operām! Tālab bija vērts pārdot dvēseli pat velnam, ne tikai Čipam …

Meksikānis Džo nekaldināja tik skaidrus plā­nus. Viņam ļoti patika nesen dzirdētais tei­ciens, ka dzīve ir mūžīga, nepārtraukta kustība. Kurp un kāpēc — tas vairs nebija tik svarīgi. Galvenais — darboties! Apzināties, ka tev ka­batā vienmēr turas nauda, ka šodien vari iegā­dāties ūdenslīdēju pulksteni, rīt atkal pārdot, lai nopirktu jaunas džinsenes, vari ķinītī sēdēt balkona pirmajā rindā, vizināties ar taksīti, justies brīvs un neatkarīgs.

Kobra reti lauzīja galvu par savu labumu, viņas garastāvoklis parasti bija atkarīgs no citu noskaņas. Bet tieši draugu noskaņa viņai patlaban vairs īsti nepatika. Kaut kur bija ra­dusies pavisam sīciņa plaisa, kas draudēja plesties plašumā. Ar vēsu prātu Kobra nespētu pateikt, kas vainojams, tikai juta, ka nav kād­reizējās saliedētības. Vēl aizvakar, kaut ķildo­damies par sīkumiem, cits citu katrā izdevīgā brīdī apceldami, biznesmeņi tomēr bija vienoti savos uzskatos un attieksmē pret apkārtējo pa­sauli — pieaugušie ir svešķermenis, no kura pēc iespējas jāizvairās. Tagad viņu dzīvē bija ielauzušies vairāki tādi svešķermeņi un aiz­ņēma tajā arvien lielāku vietu. Vispirms Zand­burga ar savu pēkšņo un izšķērdīgo vēlību; tad nez no kurienes uzpeldēja šis diezgan sim­pātiskais milicis un tūdaļ ņēmās visus izrīkot; nu vēl uzkundzējies Čips, ar kuru agrāk ne­viens nebija vēlējies ielaisties; viņš bārstīja divdomīgus glaimus un par skaistām acīm so­līja visus pasaules labumus .. . Nē, jāturas kopā, nedrīkst pieļaut nekādu šķelšanos grupās ap Jaunkalnu un Čipu. Viņa bija vienīgā meitene šajā barā, viņai jāpanāk, lai atdzimtu draudzī­gais gars! Kobrai šķita, ka viņa uztaustījusi vistaisnāko ceļu, — vīrieši taču ir kā bērni, uzdāvini jaunu rotaļlietu, un viņi aizmirsīs visu apkārtni… Kaut tikai izdotos nopelnīt labi daudz naudas, šodien pat viņa nopirktu lietotu, bet gandrīz jaunu mopēdu, un beidzot biznes­meņiem būtu savs īstais braucamais …

—   Nu tad — laimīgi! — Čips uz atvadām sacīja. — Gaidu jūs vakarā ar pilnu naudas maisu. Jā, pie viena apklaušinieties, varbūt kāds no rīdziniekiem tīko pēc «Sikuras».

Herberts Trešais apcirtās un satraukumā aiz- lūzušā balsī vaicāja:

—   Tu tirgojies arī ar japāņu radioaparātiem? Vairumā?

—   Viss sākas no mazumiņa, — Čips izvai­rīgi atbildēja. — Komisjonkā nupat vairs ne­esot. Ja noskaitīs galdā apaļu summiņu, atdošu savu kasti. Tad jau redzēs.

Jā, Herbertam Kagainim jau bija divas it kā pilnīgi drošas versijas, turpretī Tedim Jaunkal- nam pagaidām nebija nevienas. Līdz šim vina izmeklētāja gaitas krustojuši četri cilvēki. Teorētiski gan komisijas veikala pārdevēja, gan mantu pieņēmējs varēja būt iejaukti šajā afērā, jo maz ticams, ka gudrs blēdis, tik ris­kantā braucienā laižoties, neiesmērēs vezuma riteņus, nenogludinās sev ceļu ar kukuļiem. Bet pierādījumi? Universitātē neviens nenolie­dza cilvēku pazīšanas, psiholoģijas, iztēles, pat nojautas nozīmi, tomēr pirmajā vietā izvirzīja nevainības prezumpciju. Nevainīgs ir katrs, pret kuru neliecina neapstrīdami fakti, pat ap­sūdzētā atzīšanās jāapstiprina ar lietiskiem pie­rādījumiem un tā saucamo izmeklēšanu noti­kuma vietā. Ja ļautu vaļu fantāzijai, tikpat labi varētu turēt aizdomās arī Zandburgu. Vi­ņai taču bija visas iespējas izņemt no aparāta japāņu radiodetaļas un tās pārdot… Līdz kā­dam absurdam neaizdomājas bezmiega naktī!

Tātad — jāturas pie faktiem. Par vienu tādu faktu, iespējams, drīkstēja uzskatīt ne ar kādu objektīvu loģiku neizskaidrojamu sagadīšanos, ka gan Rumbiniekam, gan Miķelsonei-Luksti- ņai pases pazudušas diezgan mīklainos ap­stākļos. Varbūt viņi jau iepriekš tikuši izrau­dzīti par upuriem? Bet tikpat labi… Jaunkalna domu pavediens aprāvās. Neienākusi vīramāte vakar nelaikā, Ieva droši vien būtu sakarīgi visu izskaidrojusi. Jāaiziet uz starptautisko jūrnieku klubu, jāatrod iegansts atjaunot pār­traukto sarunu. Jāpārbauda arī juceklis ar ho­keja mača datumu. Žēl, ka Zandburgai nav telefona, citādi viņš tūdaļ piezvanītu uz Rīgas Sporta pili. Ak tā, svētdiena taču — kancelejā neviena nebūs …

Arā spīdēja saule. Aiz loga spirgts vējš pu­rināja ābeļu lapotnes, jūrā laikam bangoja prāvi viļņi — kā pēc režisora Kreicmaņa pa­sūtījuma. Pie durvīm uzstājīgi skrāpēja To- miņš, kurš jau bija iemācījies uzkāpt otrajā stāvā. Vajadzēja vien piecelties.

* * *

… Komisijas veikala direktors Jaunkalnu uzņēma pieklājīgi, taču pasvītroti oficiāli. Vē­lāk Tedim bija neskaitāmas reizes jāpārlieci­nās, ka milicijas dienesta apliecība diemžēl nav nekāds burvju zizlis, kas izraisa cilvēkos atklātību un pretimnākšanu. Tikai sarunas beigās Tedis saprata, ka atturība ir direktora rakstura īpašība, kas izpaudās arī viņa uzve­dībā un ģērbšanās manierē. Likās — šis vēl samērā jaunais cilvēks, kurš laikam tikko bija pārkāpis trīsdesmitajam gadu slieksnim, ietēr­pies līdz pašai augšai sapogātā polietilēna apmetnī, kas pasargā no citu kaislībām un ne­ļauj izlauzties paša emocijām. Kārtīgi sasu­kātos matus tieši vidū šķīra taisns celiņš, vaigi un enerģiskais zods bija gludi noskūti un neuzkrītoši nopūderēti, melnās acis vien­aldzīgi raudzījās apmeklētājā.

—   Man jau stāstīja par jūsu bēdu, biedri inspektor. Esiet bez rūpēm, nokārtosim. Uzrak­stiet iesniegumu, atstājiet aparātu, un rīt mēs jums atmaksāsim naudu.

—   Nauda nav galvenais. Man gribas izprast, kā varēja atgadīties tik nepatīkama kļūme.

Direktors paraustīja plecus.

—    Mūsu sabiedrībā ikviens var kļūdīties. Tautsaimnieki ieplāno jaunu rūpnīcu, to uz­būvē, un tikai pēc tam atklājas, ka tā uzcelta neizdevīgā vietā. Ne tur darbaspēka, ne trans­porta tīkla. Fabrikām tiek ieplānots pat brāķa procents. Bet, kā tikai kļūdās tirdzniecības darbinieki, tā tūdaļ uguns pakulās. Viņiem pie­dēvē visus pasaules grēkus… Mēs, protams, darīsim visu nepieciešamo, lai tādi gadījumi neatkārtotos. Turpmāk personiski pārbaudīšu katru «Sikuru».

—    Vai jums neliekas dīvaini, ka šie aparāti veikalā parādījušies vienīgi pirmdienās? — Jaunkalns turpināja sarunu, kaut gan direktors nemaz neslēpa, cik viņš nevaļīgs.

—   Esmu pamanījis, bet negribu tam piešķirt pārspīlētu nozīmi. Tieši pirmdienās mums ir lielākais laužu pieplūdums. Dabiski, tad visi taisās uzsākt jaunu dzīvi, un nepieciešams finansiāls ieskrējiens. Bieži ari pats eju talkā pieņemt mantas.

—   Tad jau jūs esat redzējis šos «Sikuru» pārdevējus…

—   Protams.

—   Un varat viņus aprakstīt?

—   Man ir slikta redzes atmiņa. Rumbinieku uz ielas nemūžam nepazītu. Bet Ievai Miķel- sonei neviens vīrietis nepaies garām. Ārkārtīgi pievilcīga būtne, mazliet par mollīgu gan, bet citādi kā izkāpusi no modes žurnāla. Blondi mati, zilas acis, strups deguns un sārtas lūpas.

Apraksts varētu atbilst Ievai Lukstiņai, bet vienīgi simtprocentīgs daltoniķis nosauktu vi­ņas melnos matus par gaišiem.

—   Piedodiet par jautājumu, —- Jaunkalnam negribējās aiziet ar tukšām rokām, tāpēc viņš vaicāja bez aplinkiem. — Vai jūs varat gal­vot par mantu pieņēmēju?

—    Citādi viņš taču nestrādātu par manu vietnieku!

Nebija nekādas jēgas vilkt šo pratināšanu garumā. Jaunkalns atbīdīja krēslu.

—   Jūsu iesniegums, — direktors atgādināja.

—   Nepaņēmu līdzi aparātu, iegriezīšos otr­dien, — Jaunkalns meloja. — Rīt man nav ne­viena brīva mirkļa.

Direktors korekti pavadīja viņu līdz durvīm un bez trokšņa aizvēra tās.

Pārdevēja uzsmaidīja Jaunkalnam kā vecam paziņam.

—   Ar ko jūs iepriecināja mūsu šefs Imants

Grincītis? Vai paguva nolasīt lekciju par to, ka mūsu veikala kalpotājiem jāpērk tikai pa­domju ražojumi, ka jābūt savstarpēji pieklā­jīgiem? Es neapskaužu sievieti, kuru viņš kād­reiz aplaimos un ievedīs savā ledus cietoksnī…

—   Varbūt viņš tikai darbā tāds nepieejams?

Pārdevēja neticīgi pakratīja galvu.

—   Neesmu vēl pieredzējusi, ka te ierastos kaut viens no viņa paziņām. Nu, palūgt, lai atstāj kādu mantiņu, nosaka izdevīgāku cenu. Pat pirmdienās, kad preci pieņem viņš.

—   Kopā ar Menderi?

—   Kur nu! Liktenīgais Emīls izkaulējis sev papildu brīvdienu un pirmdienās pelna naudu, ko sieva nezina. Braukā apkārt pa rajonu un taisa revīzijas kaut kādās patērētāju biedrības nodaļās. Viņš taču ir diplomēts grāmatvedis.

—   Bet uz «Sikuras» birkas ir viņa paraksts. Un aparāts pieņemts pirmdien, — Jaunkalns neatlaidās.

—   Viss var būt… Es jau tā esmu par daudz teikusi. •— Pārdevēja savilka seju saldenā smī- niņā un, šūpodama ziemišķādas minibrunčos ietērptos gurnus, lunkanā gaitā devās apkal­pot kādu sevišķi nepacietīgu pircēju.

* * *

Filmēšanas vietu Jaunkalns ieraudzīja jau iztālēm. Šeit drūzmējās visi, kurus ziemelis bija padzinis no liedaga. Pa divi lāgi vajadzēja uz­rādīt milicijas apliecību, lai izlauztos līdz vir­vēm, kas aizsargāja kinoļaudis no ziņkārīgo spiediena un izveidoja tādu kā robežu starp pagātni un mūsdienām. Šajā improvizētajā maksiringā atradās muzeja bagātākā zvejnieku māja, ap to bija sabūvētas kaimiņu ēku deko­ratīvās fasādes.

—   Ātrāk, ātrāk! — Kreicmanis uzbudināti sauca, ar salmenīcu norādīdams uz sauli, kas nupat iznira no mākoņu segas.

—   Motoru!

Noklabēja koka šķēres.

Braukdama ratiņos, kurus pa sliedēm stūma četri asistenti, Lilija Dunce filmēja jauno pāri, kas apskāvies sēdēja uz dārza sola. Nākamā skolotāja valkāja puķainu kokvilnas žoržeta kleitu un baltas augstpapēžu audekla kurpes. Toties līgavainis bija uzcirties kā īsts pirms­kara precinieks. Tikai pēc brīža Jaunkalns at­cerējās, kur jau redzējis šo flaneļa kārtu. Ap­mēram tāda bija mugurā švītam Čipam, kas aizvakar sirsnīgi centās kaut ko iestāstīt Mek­sikānim Džo.

Viņš paskatījās apkārt. Šķita, ka te sanākusi puse pilsētas. Svētdienīgi ģērbušies ventspil­nieki ar bērniem un bez bērniem, jauniešu pulciņi, kuros pavīdēja profesionāli tehnisko skolu audzēkņu tumšie formas tērpi. Divriteņi, motocikli, «Žiguļi». Visu uzmanība bija pie­vērsta skūpstam uz sola un arī Zandburgai, kas izspiegoja jauno pārīti, paslēpusies aiz aizkara kaimiņu mājas logā. Uzmanība atslāba tikai tad, kad atskanēja sauciens: «Saldējums! Plom­bīrs ar rozīnēm! Sagatavojiet sīknaudu!» — un pārdevēja apstādināja zilos ratiņus pašā blī­vākajā burzmā.

Operatore paguva uzņemt tikai dažus metrus, jo, kā par spīti, saule atkal paslēpās.

—  Tā nav saule, bet deficīta prece! — režisors šķendējās un pasniedza filmas, direktoram dažas monētas. —• Esiet tik laipns, Janson, nopērciet man divas porcijas.

Pārliecinājušies, ka padebešu guba ir pietie­kami apjomīga, arī citi kinoļaudis pameta laukumu un iejaucās skatītāju pūlī. Sevišķi steidzās galvenās lomas tēlotājs, kas tiešā ceļā devās uz tuvāko ieplaku starp divām kāpām, kur Jaunkalns jau pirmīt bija pamanījis Kobras rudos matus. Ievērojis, ka līdzīgs pievilkšanas spēks ir arī Meksikānim Džo un Herbertam Trešajam, viņš nāca pie atziņas, ka brīvprātīgie palīgi itin veiksmīgi prot apvienot sabiedrī­bai derīgo ar pašiem izdevīgo.

«Ciešāk jāskatās viņiem uz pirkstiem,» Jaunkalns apņēmās. «Nedrīkst aizmirst, ka man darīšana ar grūti audzināmajiem.»

Tomēr patlaban neizdevās pārbaudīt, ko dara nebēdņi, jo Zandburgai bija daudz svarīgākas rūpes.

—    Redzēji? — viņa bramanīgi sacīja. — Ne­viens taču nepateiks, ka es tur balansēju uz tādas vistu laktas! Tēloju pavisam dabīgi, vai ne? It kā man aiz muguras būtu mājīgi iekār­tota istaba, visi pasaules labumi. Tikai vīra nav, tāpēc tā skauž sveša laime… Vai juti, kā es īstenoju šo režisora virsuzdevumu? … Zini, Teodor, man liekas, Kreicmanī atdzimušas vi­sas vērtīgākās Staņislavska un Ņemiroviča- Dančenko tradīcijas …

Beidzot viņa nomierinājās. Bet, padzirdējusi pēdējos jaunumus, tūdaļ atkal aizdegās:

—   Vai zini, tā lieta sāk man iepatikties — jo tālāk, jo trakāk! Cerams, tu neaizmirsi brīdi­nāt direktoru, lai zvana uz miliciju, ja rīt iero­das kāds no šiem tipiem?

—   Gandrīz izdarīju tādu muļķību.

Zandburga, jaunie biznesmeņi — itin viss

viņam šorīt krita uz nerviem, bet vēl vairāk. — paša iekšējā nedrošība. Pagaidām gan varēja sataustīt ceļu zem kājām, bet tumsa arvien vai­rāk sabiezēja, drīz viņš zaudēs pareizo virzienu. Tad būs par vēlu prasīt padomu.

Pirms nākšanas uz filmēšanas laukumu Jaun­kalns bija iegriezies milicijas nodaļā. Dežūr- telpā pie tālruņa un radiotelefona iekārtas sē­dēja paīgns kapteinis, šķirstīdams makšķernieku žurnālu. Turpat kvernēja jauniņš staršina un, kūtri virzīdams kauliņus pa rūtaino dēli, pats ar sevi spēlēja dambreti. Acīmredzot pilsētas pļēguri vēl nebija pamodušies. Jaunkalna ne visai sakarīgo stāstu dežurants uzklausīja ar pieklājīgu interesi, apmēram kā tādu saistošu radiopārraidi par šaušalīgiem notikumiem tālā Āfrikas valstiņā.

—   2ēl, majors Blumbergs aizbraucis uz Rīgu, — kapteinis sacīja. — Tādas krimināllie­tas viņš parasti paņem savā uzraudzībā . . . Ne­kas, rīt aprunājieties ar Seļecki, ja nemaldos, komisijas veikals ir viņa «apkalpošanā». Bet izziņas no Rīgas es pieprasīšu jau šovakar. — Un viņš piedāvāja Jaunkalnam cigareti.. .

Zandburga nekā nezināja par šīm nesekmī­gajām rīta gaitām, tāpēc grasījās kost pretī, bet tad ielūkojās Jaunkalna acīs un norija indīgo piezīmi par vīzdegunīgiem cāļiem un pieredzes bagāto vistu. Šim puisim, kas varētu būt viņas mazdēls, nepieciešams saprātīgs atbalsts, nevis kritika. Zandburga ar sievietes intuīciju no­jauta, ka Tedis pats zina, kas nebūtu jādara, tikai nekādi nespēj izdomāt, kas galu galā būtu jādara.

—   Tev šķiet, ka direktors arī iejaukts? — viņa uzminēja Jaunkalna šaubas.

—   Diez vai. Bet kaut kas tur īsti kārtībā nav. Kāpēc Menderis neteica, ka pirmdienās parasti nestrādā, un kā no galvas noskaitīja Rumbinieka mutvārdu portretu? Kāpēc direk­tors noklusēja, ka pats pieņēmis šīs «Sikuras»? Un ko tā pārdevēja pēkšņi tik cukursalda, kam viņa grib iegriezt?… Es tikai ceru, ka nepār- biedēju viņus un noturējos personīgi cietuša pircēja lomas ietvaros. Kad draud nopietnas nepatikšanas, pat skopākais tirgotājs gatavs izvilkt no kabatas naudu — lai tikai neviens svešais nebāž degunu viņa bodītē.

Gandrīz vai pirmo reizi mūžā Zandburga bija atļāvusi citam izteikties tik gari un plaši. Viņa no sirds žēloja neattapīgo jaunekli, kurš mokoši centās atklāt jaunas amerikas. Pašai gan tālākās rīcības plāns jau sen bija skaidrs.

—   Labi, pateikšu savējiem, lai vaktē pie veikala durvīm un padod ziņu, tikko parādās tie šeptmaņi.

—   Un kas var galvot, ka viņi tos pazīs? Varbūt apraksts pilnīgi no pirksta izzīsts? Pats es nemācētu tik precīzi attēlot cilvēkus, kurus esmu redzējis tā — starp citu… Nē, šo upuri vajadzēs nest jums! Rīt, jo svētdienās tur man­tas nepieņem. Direktors jūs nepazīst, pārdevēja redzējusi tikai garām ejot. Paņemiet līdzi grā­matu un pasēdiet uzgaidāmajā telpā, pavērojiet cilvēkus. «Sikura» taču nav sērkociņu kārbiņa, azotē vai zeķē nepaslēps. Ja sāk uzplīties ar jautājumiem, pasakiet, ka esat aizņēmusi rindu kādam radagabalam.

—   Labi, ka mums rīt nav filmēšana, — Zand­burga deva savu piekrišanu mazliet aizplīvu­rotā veidā — būtu zem viņas goda ļaut sevi izrīkot kā tādu ierindas apakšnieci. — Uzņemto filmas materiālu sūtīs uz Rīgu. Jāattīsta, vai nav brāķis.

— Biedri, vietās! — Tā bija megafona pa­stiprinātā režisora palīga balss.

* * *

Morozovu ģimene dzīvoja vienā no pirma­jiem ostas rajonā uzbūvētajiem namiem. Ieejas durvis nez kādēļ atradās nevis ielas pusē, bet sētā, kur vējā plīvoja žāvēšanai izkārtā veļa, kas patlaban pusaudžiem aizvietoja badmintona tīklu. Tiesa, pretinieki cits citu neredzēja, bet tas spēli padarīja tikai vēl interesantāku un trokšņaināku.

Ne Slavika, ne Vladika pagalmā nebija.

Jaunkalns uzkāpa trešajā stāvā un nospieda zvana pogu. «Kā tāds rajona ārsts caurām dienām zvanu pie svešām durvīm,» viņš no­sprieda un drošības dēļ paraustīja rokturi.

Durvis atvērās.

—   Vai kāds mājās?

—   Droši! — atbildēja padobja balss.

Virtuvē pie gāzes pavarda rosījās gara

auguma vīrietis sporta biksītēs un vingrošanas kreklā.

—        Neņemiet ļaunā, ka es tā iebruku… Mans vārds ir Teodors Jaunkalns…

—        Milicijas jaunais inspektors, puikas jau stāstīja. — Morozovs noņēma no uguns pannu ar ceptiem kartupeļiem. —• Lūdzu, pie galda!

Aicinājums skanēja tik laipni, ka Jaunkalns nelika sevi divreiz lūgt'.

—   kefīru izņemiet no ledusskapja. Pēc pusstundas man jābūt darbā, tāpēc neko stip­rāku nepiedāvāju.

—   Tas ir labi…

—   Atklāti runājot, man gan svētdienas va­karā malciņš sīvā būtu vairāk gājis pie sirds.

—   … ka puikas jums visu stāsta, — Jaun­kalns pabeidza savu sakāmo.

—   Tātad viņi tomēr kaut ko nav pateikuši. Citādi jūs neatrastos šeit. Klājiet vaļā!

Jaunkalns vairs nenožēloja, ka atnācis. Kāpņu telpā viņš vēl bija svārstījies, vai šis gājiens ir loģiski attaisnots vai arī tikai aiz gara laika un neziņas, ko darīt lietas labā. Tagad drīk­stēja cerēt, ka šeit izdosies uzzināt, kādā veidā tukšas «Sikuras» kastes var atceļot no ārze­mēm. Bet vispirms jānomierina tēvs.

—   Man ne prātā nenāk sūdzēties. Viņi jums ir īsti ziķeri.

—- Prieks dzirdēt, bet pārspīlēt arī nevajag. Vai tad citādi es būtu nokāpis krastā? Mašīn- telpas vīriem šai ziņā daudz vienkāršāk, mehā­niķus un atslēdzniekus visur ņem pretī ar atplestām rokām. Bet kam vajadzīgs stūrmanis? Labi vēl, ka izdevās iekārtoties par dispečeru un atradu sievai pārdevējas darbu. Viņa ar zēniem vairs netika nekādā galā, lutināja, lu­tināja, tad pēkšņi piesējās kādam sīkumam un sarīkoja mājās tādu kā Pompeju bojā eju.

—   Un jūs?

—   Ceru to labāko. — Morozovs pasmaidīja un piecēlās. — Kaut gan jāatzīstas, ka mans maiņas grafiks ne sevišķi veicina audzināšanas darbu. Nekas, lai jau puikas pa vasaru izlādē­jas, kad sāksies skola, pārņemšu grožus savās rokās… Tagad es apģērbšos, pa ceļam izstās­tīsiet, kas uz sirds.

… Ar pistoli apbruņotā sieva caurlaides telpā ziņkārīgi nopētīja Jaunkalnu un ilgi bur­toja viņa apliecību. Tad vaicājoši uzlūkoja Morozovu — prātīgāk ticēt cilvēkam nekā pa- pīrīšiem. Dispečers uzmundrinoši pamāja ar galvu, un sardze, atvērusi režģi, pavēra ceļu uz ostu.

—   Uzkāpsim vispirms manā būrī, — Moro­zovs aicināja un norādīja uz pārvaldes ēkas jumta stāvu, kas ar savu stikla sienu atgādināja mākslinieka darbnīcu. — Brīdināšu pārinieku un aizvedīšu jūs pie «Bulduru» kapteiņa… Neesmu pārliecināts, ka viņš būs sajūsmā.

Morozovs spēji apstājās.

—   Godīgi sakot, arī man tā jūsu padarīšana nepatīk. Par to, ka atraujat zēnus no ielas, iesaistāt sabiedriskā pasākumā — paldies! Bet vai tiešām nevarējāt izgudrot ko citu? Lai ar kontrabandistiem nodarbojas muitnieki, par to viņiem maksā algu. Kāpēc lai bērni izspiego jūrniekus, kas ved uz māju godīgi nopelnītus ciemkukuļus? Un galu galā — kāpēc jūrniekiem aizliegt pārdot kādu lieku mantiņu? Kur lai liek valūtu, ko valsts mums piešķir? Notriekt ārzemju krogos? Ha, ha! … Cilvēks mēne­šiem ilgi neredz ģimeni, netiek ne uz teātri, ne zaļumos, vergo dienu un nakti bez brīv­dienām — kaut kādu labumu viņš tomēr sev grib. Vai citādi mums izsniegtu instrukciju, ko drīkst un ko nedrīkst ievest mūsu zemē? Par tranzistoriem tajā nav ne pušplēsta vārda.

—    Neesmu jums pateicis visu, — Jaunkalns taisnojās. — Pagaidām nedrīkstu. Bet mums jātiek uz pēdām ļoti bīstamiem krāpniekiem.

—   Ak tā?

Morozova balss nepauda ne mazāko sajūsmu. Viņš izvilka no kabatas «Elitas» paciņu, ner­vozi paņurcīja pirkstos cigareti, grasījās to aizdedzināt, atcerējās aizliegumu un dusmīgi izspļāva neaizsmēķēto cigareti.

—   Vai tiešām sprāgstviela?

Jautājums liecināja par Jaunkalna izcilajām dedukcijas spējām, kā arī par angļu valodas nezināšanu, jo uzraksts, zem kura viņi stāvēja, aicināja nemest enkuru.

—    Svēti apsolīju dakterim nesmēķēt, kamēr kuņģa jēlums nebūs aizvilcies. Suvenīrs no ekvatora reisiem… Bet šeit, — viņš pamāja uz dzeltenu polietilēna maisu grēdu, — ir mūsu pašu labā melnzemīte, sajaukta ar visā­diem minerālmēsliem. Eksportējam Skandinā­vijas valstīm — ģimenes dārziņiem uz klintīm. Varat iedomāties, cik viņiem tur izmaksā viens kilograms zemeņu?

Degvielas osta atradās pašā jūras krastā, krietnu gabalu aiz zivju apstrādāšanas kombi­nāta. Divi milzīgi tankkuģi bija pietauvojušies garas estakādes abās pusēs un sūknēja tilpnēs naftu.

—   Kapteinis ir krastā, — paskaidroja sar­dzes matrozis, kas dežurēja ietnes galā. — Tūlīt pasaukšu pirmo palīgu.

Jaunkalns pirmoreiz mūžā stāvēja uz kuģa klāja. Pat uz upju tramvaja viņš nekad nebija kāju spēris. Taču velti ieklausījās sevī — sirds pukstēja kā parasti, smadzenēs nedzima ne­viena patētiska doma. Apmēram tāpat viņš bija juties, kad pēc iestājpārbaudījumu nolikšanas ienāca universitātē un izrādījās, ka te gaida nevis uzvaras svētki, bet darba ikdiena.

Virsbūves durvīs parādījās pusmūža vīrietis tirdzniecības flotes virsnieka formas kreklā.

—   Vēlu sekmes! — Morozovs pagriezās un nokāpa lejā pa stāvo ietni.

Jaunkalns pavadīja dispečeru ar nožēlas pilnu skatienu. To gan viņš nebija paredzējis, ka meklējumi atdursies ne tikai pret noziedz­nieku konspirāciju, bet arī pret jūrnieku ap­lam izprasto solidaritāti. Vēsi, gandrīz vai no­raidoši noklausījies Jaunkalna mazliet miglai­nos paskaidrojumus, kuģa kapteiņa pirmais palīgs sausi paziņoja:

—   Neko nesaprotu! Jums nav nekādu kon­krētu aizdomu, ne arī lēmuma par kratīšanu. Bet ekskursijai esat izvēlējies visnepiemēro­tāko brīdi, man patlaban ciemiņi. Tāpēc varu aicināt tikai salonā, ja jums nav iebildumu.

Tā bija mājīgi iekārtota gaiša telpa ar ne­lieliem galdiem, grozāmiem atzveltnes krēsliem Un klavierēm, pie sienām karājās akvareļi. Vienīgi apaļie iluminatori un pie grīdas pie­skrūvētās mēbeles atgādināja, ka šī telpa atrodas peldošā mājā.

—   Pat smēķi nevaru piedāvāt. Dzirdat — sūkņi strādā.

Patiešām nepārtraukta dūkoņa piepildīja un pat viegli tricināja salonu.

—    Pie lietas vai, kā sacīja senie romieši, ad materiam! Jūs interesē, vai iespējams nelegāli ievest no ārzemēm trīsdesmitreiz divdesmit centimetrus lielas kārbas? Protams! Mūsu bocmanis reiz saderēja ar muitniekiem, ka, nevienam nemanot, iešmugulēs pilsētā dzīvu ziloni. Un zaudēja tikai tāpēc, ka viņam ne­kur neizdevās sadabūt tādu kustoni…

—   Un kur šāds «corpus delicti» tiktu pa­slēpts? — Ari Jaunkalnam gribējās paspīdēt ar erudīciju.

Kapteiņa palīgs labsirdīgi pasmaidīja.

—    Tautas jaunrades spējas ir neierobežotas. Piemēram — dažas atklātas paslēptuves. Vai redzat šos plafonus pie griestiem? Tukšumā starp paneli un nākamo klāju var iebāzt iz­jauktu automobili, ja vien elektriķim ienāk prātā vest kontrabandas preci. Cits paņēmiens, lūdzu! Iesaiņojiet savas kastes plastmasas mai­siņos un diedziņa galā iegremdējiet jebkurā cisternā vai ūdens tvertnē. Robežsargiem taču pie labākās gribas nav laika atskrūvēt visas lampas, raustīt visus peldošos sērkociņus… Bet tas viss pieder tālai pagātnei, šodien vairs nav nekādas vajadzības mānīties. Caurlaides telpā neliek atvērt čemodānus, pilnīgi pietiek ar kapteiņa vai vecākā mehāniķa zīmīti, ka tās ir kuģinieka personiskās mantas.

—   Vēl viens jautājums. Vai neesat pama­nījis, ka pēdējā laikā kāds no jūsu vīriem dzīvotu pāri saviem līdzekļiem? Nu, teiksim, pirktu ārzemēs vairāk nekā citi.

—    Es esmu partijas pirmorganizācijas sek­retārs, biedri inspektor. Mani interesē cilvēka prāts, noskaņa, nevis kabata. Lai gan neno­liedzu arī zināmu sakarību. Varat būt pilnīgi drošs — ja es justu, ka uz kuģa kaut kas sa­gājis grīstē, jau sen būtu sacēlis trauksmi… Bet varbūt jūs neapmierina mani paskaidro­jumi? Piekāpiet pēc dažām stundām, tad īstais kapteinis būs klāt, mēs te esam tikai maiņas komanda.

—   Un parasti uz šī kuģa brauc citi?

—       Uzminējāt. Mēs aizvietojam «buldurjā- ņus», kas šodien atgriezīsies pēc četrdesmit dienu atvaļinājuma. Bet es gan ieteiktu atlikt šo sarunu līdz nākamajai svētdienai, diez vai šovakar tiksiet pie kādas īpašas skaidrības.

Tātad viņš bija velti atrāvis kapteiņa palīgu no viesu sabiedrības. «Bulduru» īstā apkalpe jau pusotra mēneša dzīvoja nezin kur. Bet Jaunkalns labi atcerējās, ka arī šajās pirmdie­nās komisijas veikalā tikušas uzpirktas «Siku- ras» — īstas vai viltotas, kas to lai zina…

* *

Čips nemaz nebija tik slims, kāds izlikās, bet pēdējā laikā viņam arvien biežāk uzmācās slinkums kārtot sīkus darījumus. Tomēr būtu noziedzīga muļķība nepacelt naudu, kas mē­tājas uz ielas. Daudz prātīgāk sameklēt sev tādus, kas gatavi liekt muguru, un atmest tiem dažas kapeikas, pat rubļus. Vēl nesen viņš pats būtu bijis laimīgs, ja varētu tik viegli tos nopelnīt — prece ar piegādi mājās, noņēmējs kā uz paplātes, nekāda riska.

Čips atcerējās savus pirmos patstāvīgos soļus. Cik viņam bija gadu, kad pēc septītās klases beigšanas ieradās Ventspilī, lai uzmun- sturētu uz kāda kuģa? Piecpadsmit, ne vairāk. Jūrā viņš netika, atgriezties kolhozā negribē­jās, un viņš iestājās arodskolā. Citiem skolnie­kiem mājinieki sūtīja produktu pakas, Čipa vecāki paļāvās uz Ventspilī dzīvojošu tēvoci. Tas nekad neliedza šķīvi viras, bet allaž it kā nejauši tēvoča mājā puisi gaidīja arī kāds darbs — te jāsaskalda un jāuznes malka, te no ietves jānotīra sniegs, te atkal jāpalīdz salabot jumtu. Tēvocis lika pat aiznest tukšās pudeles uz stikla taras pieņemšanas punktu un pēc tam ilgi skaitīja sīknaudu. Tā pirmām kārtām bija atriebības kāre, kas pamudināja Čipu nospert tēvoča motocikla vadītāja tiesības. Tikai vēlāk ienāca prātā uzrakstīt anonīmu vēstuli un pie­prasīt izpirkšanas naudu. No iekrišanas izglāba nejaušība — milicija rīkojās vēl nemākulīgāk kā zaļais padsmitnieks. Pie nākamā biznesa Čips ķērās jau daudz saprātīgāk. Pats no­čiepa darbnīcā divus bunduļus ar svina balto un pats paziņoja par mīklaino zādzību. Tad salēja krāsu mazās kārbās un tirgū pārdeva pavasara krāsošanas drudža pārņemtajiem ģimenes dār­ziņu un laivu īpašniekiem. Viens viņam naudas vietā piedāvāja amerikāņu cigaretes. Toreiz Čips smēķēja, bet baidījās pierast pie tik smal­kas markas. Ar nelielu uzcenojumu pārdeva tās skolas darbnīcas meistaram, kurš vēl iz­justi pateicās par sagādāto baudu. Lūk, tad Čips apjēdza, kā var krietni nopelnīt, pie viena sagādājot citiem prieku. Un pateicīgs pircējs nekad nesūdzēsies.

Pircējs jāapmierina — šim savam likumam Čips palika uzticīgs, tādēļ nekad nežēloja pūles, tādēļ arī šobrīd nu jau veselu mūžību saulgozī gaidīja taksometru.

Čips reti brauca ar taksometru. Ne jau tau­pības dēļ, nē, pēdējā laikā viņš vairs īsti nezi­nāja, kur likt naudu, pirka visādus nevajadzī­gus niekus, dāvināja tos pa labi un pa kreisi vai sūtīja vecākiem — elektriskās zobu sukas, dažādu sistēmu kafijas kannas, benzīna un gāzes šķiltavas, pat šašliku cepamo ierīci ar infrasarkanajiem stariem. Viņa aizspriedumi

pret braukšanu ar taksometru bija gan fiziskas, gan morālas dabas. Jau pēc dažām minūtēm viņam mašīnā sāka trūkt gaisa, nomāca nebrī­ves sajūta — pilnīgā atkarība no sveša šofera untumiem. Arī tagad Čips labāk būtu gājis kājām, bet šobrīd taksometrs bija mērķis, nevis līdzeklis mērķa sasniegšanai.

Neviens īsti nespēj saprast, pēc kāda prin­cipa kursē taksometri, kāpēc mašīnas ar zaļo spuldzīti trauc garām lūdzoši paceltai rokai, it kā šoferis to uzskatītu par satiksmes regulē­tāja pavēlošo mājienu turpināt ceļu, bet aiz­ņemti automobiļi, tieši otrādi, apstājas un ar viesmīlīgi atvērtām durvīm aicina iekāpt, ja brauciena virziens vismaz aptuveni sakrīt ar pasažiera ceļamērķi. īpašas grūtības rodas svešā pilsētā, kur no garām braucošiem takso­metriem atskan šoferu ultimatīvie aicinājumi: «Uz lidostu!», «Uz piejūras gatvi!», «Uz cen­trāltirgu!»— bet nabaga iebraucējs pat nepa­gūst aptvert, vai piedāvājums atbilst viņa vēlmei.

Laikam taču Ventspils taksisti Čipa maksāt­spēju nevērtēja sevišķi augstu, jo tikai trešais vēlīgi apstādināja mašīnu un, pabāzis ārā galvu, jautāja:

—   Uz kurieni, šef?

Čips norūca kaut ko nesaprotamu un apsē­dās viņam blakus.

—   Port, — šoferis pats sev atbildēja un ieslēdza ātrumu.

«Drīz ārzemniekus no padomju cilvēkiem varēs atšķirt vai vienīgi pēc sejas izteiksmes,» šoferis īgni nodomāja. «Šis, kā par brīnumu, nekur nesteidzas, ved kaut ar pieciem līku­miem.» Iespaidu, ka viņam gadījies aizrobežu pasažieris, vēl pastiprināja devīgi preti pa­stieptā brūnā plastmasas kārbiņa ar amerikāņu cigaretēm «Philipp Morris».

—       Vai jūs nezināt, kāds kurss patlaban rietumvācu markām? — pasažieris pēkšņi ieru­nājās skaidrā latviešu valodā.

Čips jau bija pamanījis Šveices pulksteni uz šofera rokas. Tādu var atļauties tikai naudīgs cilvēks, tas nav japāņu plašā patēriņa tikšķē- tājs. Tiesa, pie naudas varēja tikt arī godīgā ceļā, bet šis taksists neizskatījās pēc tāda, kas īpaši taupa riepas, saudzē motoru un saņem prēmijas par to, ka jau sācis izpildīt nākamās piecgades plānu. Tāpēc drīkstēja runāt bez sevišķas piesardzības.

—        Neesmu vēl ieskatījies avīzē. Maiņa tikko sākusies.

—   Un vakar?

—   Atkarībā no tā, vai pērk vai pārdod.

—        Šoreiz es pērku. Man miljons nav vaja­dzīgs, tikai divi simtnieki.

—   Cikos atiet tavs kuģis?

—        Pēc četrām stundām. Bet gribas vēl atva­dīties no čomiem.

—        Pasēdi skvērā. Aprunāšos ar kolēģiem, varbūt pa visiem kopā sagrabināsim.

—   Iedot rokasnaudu?

Šoferis noraidoši pakratīja galvu un aiz­brauca.

«Un ja nu viņš atgriežas ar diviem mili­čiem?» Čips apsvēra un, drošs paliek drošs, nolēma ieiet tuvākā nama drēgnajā kāpņu telpā. «Profesionāls risks, neko darīt.»

Šoferis atbrauca viens un atveda valūtu. Siltu pateicības jūtu pārņemtais Čips nekaulē­jās, uzdāvināja aizsākto cigarešu paciņu un pierakstīja taksista telefona numuru. Par diviem rubļiem viņš paēda garšīgas pusdienas un uz autoostu tika pietiekami * laicīgi, lai pagūtu pirms Rīgas ekspreša pienākšanas vēl mazliet nosnausties piesaulē. No autobusa izkāpa vai vienīgi vīrieši ar apjomīgiem, bet pārsteidzoši viegliem čemodāniem, kurus tūdaļ iekrāva pēkšņi sabraukušajos taksometros. Šajā mu­džeklī Cips izvēlējās visstaltāko jūrnieku, pie­zagās klāt un iegremdēja roku viņa neaizpo­gāto svārku kabata. Jūrnieks likās tādā kunga prātā, it kā nekā nemanītu. Tikai pēc krietna brīža viņš pārlika Cipa piegādāto valūtu nau­das makā.

… Kad Meksikānis Džo un Herberts Trešais atnāca už Cipa dzīvokli, saimnieks jau atkal bija izmeties savā turku halātā un tēloja vājinieku.

—   Ar ko jūs iepriecināsiet savu slimo labvēli?

Jautājumam vajadzēja izskanēt ironiski, bet Čipam šis formulējums iepatikās, tādēļ viņš to izteica svinīgā balsī.

—    Atnesām arī Kobras tiesu, viņa pati pēk­šņi sailgojusies pēc mājām, — Meksikānis Džo stāstīja, izvilkdams no dažādām kabatām sa­ņurcītas banknotes un sīknaudu.

—   Ne tik strauji, draudziņ! Tu neesi utenī, te ir solīda firma, kur nevar bez norēķina. Sāc pēc kārtas!

—    Smēķus un košlenes aizlaidām pa tīro, bildītes paņēma tikai daži aktieri. Pārējie gau­doja, ka par dārgu. Pulksteņus arī atnesām atpakaļ, toties lietussargu varēja būt divtik.

Čips sakārtoja naudaszīmes žūķsnīšos, monētas stabiņos un atskaitīja pārdevējie1 viņu tiesu.

—   Un kā jaunnedēļ? Vai turpināsim sa darbību?

Herberts Trešais nosprieda, ka nu pienācis īstais brīdis izlikt lamatas:

—   Ja vari pagādāt radioaparātus. Viens bāl- ģīmis pieprasīja četras «Sikuras», viņam Rīgas kaimiņi esot pasūtījuši.

Čips kļuva domīgs.

—   Man taču nav vairumtirdzniecības kan­tora. Varētu jau ar vienu otru aprunāties, bet cik ilgi viņi te vēl filmēs? Nedēļu… Nav vērts līst no ādas laukā,

* *

Vai tiešām viņš tikai trešo dienu ir Vents­pilī? Šķita, ka pilsēta jau izstaigāta krustām šķērsām, iepazīti vai visi ventspilnieki. Un cik daudz problēmu, par kurām nekad agrāk ne­bija nācies galvu lauzīt! Pati galvenā, ko jo­projām neizdevās atrisināt, — vai viņš rīko­jies pareizi, tik akli iedams Zandburgas pavadā? Tedis jutās kā virves dejotājs, kurš pēc četru gadu teorētiskas apmācības pirmo reizi uzstā­jas arēnā, turklāt aizmirsis piesprādzēt drošības stiepli… Un kas to lai zina, kādu jaunu ideju atkal izperinājušas nenogurdināmās loča atrait­nes smadzenes? Lai priekšā stāvošajā domu sadursmē varētu cīkstēties bez handikapa, va­jadzēja tikt vaļā no savām šaubām un beidzot izšķirties, vai griezties pēc palīdzības pie vairāk pieredzējušiem biedriem vai arī pašam turpināt cīņu ar vējdzirnavu spārniem. Kādus faktus viņš varēja likt pretī Zandburgas paš­pārliecībai?

Tādu faktu, kurus atzītu tiesā, diemžēl bija gaužām maz. Viņš pat nevarētu pierādīt, ka pārdošanā nokļuvusi vēl kāda neīsta «Sikura», lai arī pats būtu gatavs likt galvu ķīlā. Citādi taču visai afērai nebija nekādas jēgas. Pag, pag, kas tad vispār liecināja, ka viņam darī­šana ar plaša vēriena krāpšanu? Mantu pieņē­mēja neveiklie meli, komisijas veikala direk­tora glumā laipošana, pārdevējas divdomīgie mājieni? Aizdomas, tikai aizdomas… Arī Rum- binieka aizmāršībai, Ievas Lukstiņas noslēpu­mainībai laikam varētu atrast objektīvu izskaidrojumu, tāpat kā tam apstāklim, ka «Sikuras» atnestas gandrīz vienīgi pirmdie­nās. Pēc šīs rūpīgās atsijāšanas pāri palika tikai noziedznieku izdarības ar pasēm. Bet lai kāds pamēģina iegalvot, ka godīgs cilvēks godīgos nolūkos, nododot mantas, uzrādīs zagtus vai atrastus dokumentus! Tas vien bija pietiekams iemesls ierosināt kriminālmeklē­šanu. Tikai — vai viņam bija tiesības darīt to uz savu roku? Cik garš, tik plats. ..

Pretēji pašas izstrādātajiem sadzīves notei­kumiem Zandburga bija uzklājusi vakariņu galdu, pat uzlikusi blakus šķīvjiem divus mazus mēriņus.

—   Pa piņģerotam no mana uzlējuma, — viņa it kā atvainojās. — Esmu tā noskrējusies, ka citādi nedabūšu iekšā ne kumosa. Prozit!… Es taču vēl aiztecēju līdz Matīsam.

Atkal Zandburga bez liekas prātošanas bija izdarījusi pareizi, tagad rītdienas ceļš pie priekšniecības būs nolīdzināts.

—       Un ko viņš? Laikam šķendējās par manu pašdarbību? — Jaunkalns jautāja, cenzdamies izzvejot no burkas brūnganu bara viciņu.

—   Garšo? Nākamsvētdien aizbrauksim kopā, es zinu tādas vietiņas… — Zandburga lielī­jās. — Paņemsim uz otru kāju, un miers un dievs… Bet slīmests Biumbergs ar pusgada atskaiti aizlaidies uz Rīgu, kā zinādams, ka te būs nopietni jāstrādā…

Iebaudītais alkohols jau bija sakāpis galvā, tomēr viņai pietika rakstura stingrības piecel­ties un ieslēgt karafi bufetē.

—    Nu, kaut vai tu, Teodor. Vēl pirms trim dienām mēs bijām knapi pazīstami, tās pāris tikšanās Jūrmalā taču nav nopietni ņemamas. Tagad tu man esi dēla vietā. Nekauc, Tomiņ, tu arī esi labiņš… Ko es gribēju teikt? Jā. jutos slima un vientuļa, nevienam nevajadzīga. Bet, raugi, tagad vairs nav laika atdusināt stīvās kājas. Un rītdienai tu man atkal izdomāji klapatas, jāiet uz komisijas veikalu. Es jau nopucēju savu veco kapara grāpi, rīdzinieki uz tādiem esot kā traki. No Mendera es gan prastu izspiest par to smuku naudiņu. Un ko tas pidriķis blandās apkārt pa pasauli?

—   Jā, derētu uzzināt, kā viņš pārlaiž pirm­dienas. Un kāpēc tieši pirmdienas, kad veikalā visvairāk darba? Bet neviens man neatļaus pie­siet viņam slepenu asti. Trūkst pamatotu aizdomu.

—   Tad mobilizēsim sarkanos izlūkus! Meksi­kāni un Trešo nevar, tos viņš ir redzējis. Kam tur vēl galviņa strādā? Zini ko, es viņam uz­laidīšu virsū Kobru, tam skuķim ir ķēriens, un par adjutantiem dosim līdzi Rūdi un Janku.

—   Lai iet! Bet pēc tam gan vajadzēs izlemt, kas varēs apkopot mūsu savāktos datus,

—   kas tur vēl daudz ko lemt? Putriņš, protams!

Redzēdama, ka apakšīrnieks joprojām neko nesaprot, Zandburga beidzot atklāja savas kārtis:

—    Domā, es nejūtu, ka mēs drīz iebrauksim grāvī? Aizgāju uz pastu un aizklapēju tele­grammu mīļotajam znotam, ka sievasmāte slima, gandrīz uz nāves gultas, lai brauc mudīgi šurp, ja vēl grib redzēt pie dzīvības. Iejūgsim darbā, citādi viņš ierūsēs tai savā Rīgas kantorī. Es tikai ceru, ka viņš neatskries rīt pa dienu, kamēr neesmu mājās. Ar Putriņu joki mazi, viņš ir spējīgs pat mani apcietināt un iespun­dēt tuptūzī…

CETURTA DIENA

Pie brokastu galda Tedis. Jaunkalns atcerējās, ka nemaz nezina, cikos milicijā sākas darbs. Šajās dažās dienās viņš bija vienīgi sapratis, ka tas nebeidzas nekad, pat naktī sapņos no­darbina prātu un zemapziņu. Arī šajā jautājumā Zandburga neskopojās ar padomiem:

—   Blumbergu Matīss savu zilo elles ratu parasti kurbulē augšā pirms astoņiem. Priekš­dienām vajadzēs sarunāt, lai viņš pa ceļam paķer tevi līdzi. Kamēr viņš danco uz tā pe­dāļa, pagūsi vienā mierā muti nomazgāt un kapiju iedzert.

—   Tad jau pēdējais laiks doties ceļā. Pal­dies! — Jaunkalns atbīdīja krēslu.

—   Pagaidi, es tūlīt, tikai vēl jāuzgriež laika ziņas.

Tedis pameta skatienu logā un paraustīja plecus. Kāda nozīme klausīties Rīgas praviešu apšaubāmos vispārinājumus, ja tāpat skaidrs, ka bez lietussarga ārā labāk nerādīties. Tiesa, pagaidām nelija, bet debesis šķita kā noklātas ar milzīgu audeklu, kas ietina pilsētu mitrā gaisa kompresē. Pat Tomiņš, kurš vairāk par visu mīlēja rīta pastaigas dārzā, jau pēc piecām minūtēm bija prasījies atpakaļ un tagad vār­tījās uz muguras, pūlēdamies noslaucīt slapjo spalvu dīvāna pārvalkā.

Rīgas radio pareģoja siltu laiku bez nokriš­ņiem, toties ar īslaicīga negaisa draudiem un meža ugunsgrēku briesmām.

—   Noteikti jāpaņem «čemberlens», — Zand­burga nosprieda, it kā sinoptiķu prognoze būtu izkliedējusi viņas pēdējās šaubas.

Izredzes soļot pa Ventspils ielām kopā ar Zandburgu zem viena, turklāt vecmodīga lietus­sarga nemaz nevilināja Jaunkalnu. Likās, tāda pastaiga var stipri kaitēt viņa milicijas darbi­nieka reputācijai.

—    Es laižos, saimnieci Nebūtu ieteicams iziet vienlaikus. Kāds vēl var pastāstīt komisijas veikala direktoram, ka mēs esam pazīstami.

… Nez kādēļ pastāv tāds uzskats, ka visiz­devīgākais brīdis zādzībai ar ielaušanos esot divas stundas pirms saules lēkta. Cilvēkiem tad visciešākais miegs, ielās — vismazāk gājēju, pat naktssargiem acis kā ar smiltīm piebērtas, ausis — ar noguruma vati aizbāztas. Milicijā tas ir visklusākais brīdis, jo ziņas par atklātiem noziegumiem parasti ienāk krietni vēlāk, kad cietušie mostas un pamana, ka apzagti.

Šorīt, kā pa brīnumu, «02» tālrunis klusēja līdz pat astoņiem un nakts dežurants varēja ar mierīgu sirdsapziņu iznēsāt pa nodaļu kabi­netiem iepriekšējā vakarā sastādīto ziņojumu par atgadījumiem nedēļas nogalē, nepierakstot tam ar roku nekādus ārkārtējus pēdējā brīža notikumus.

Šo faktisko notikumu uzskaiti Tedis Jaun­kalns tagad pētīja, gaidot dežūrtelpā kapteini Pečaku.

Nezinātājam rastos iespaids, ka nepatikšanu šajā ziņojumā atliku likām. Bet tik daudz Tedis milicijas ikdienā jau sajēdza, ka divas satiksmes avārijas, krasta atvaļinājuma laikā bez vēsts pazudis matrozis, viena sīka zādzība pludmalē, valsts iestādes «Volgas» un privāta motocikla «aizdzīšana vizināšanās nolūkos», kā arī ielau­šanās bēniņos un izmazgātās veļas nolaupīšana ir ostas pilsētas mērogā tīrais nieks.

—   Šie te ir mani, pareizāk sakot, tavi klienti, — aiz Jaunkalna muguras ierunājās Pečaks.

Viņš bija pienācis nedzirdamiem soļiem un tagad ielūkojās dažās nodarījumu adresēs un laikos.

—   Es pat ņemtos pateikt, kas iejaukts šajās tumšajās lietiņās — kurš musinājis, kurš dar­bojies un kurš gudrinieks tikai uz vakts stāvē­jis. Iespējams, ka varētu arī izspiest atzīšanos, bet, vai izdosies pierādīt, — tas ir pavisam cits jautājums … Ejam, parādīšu tev mūsu apartamentus.

Pilsētas milicija atradās vecā savrupmājā, kas laika gaitā bija vairākkārt pārbūvēta. Pat slavenais Pēterburgas arhitekts Rastrelli bija te pielicis savu roku. Kādreizējā balles zāle bija izprojektēta tik nesamērīgi liela un grezna, ka pat miliču un aktīvistu kopsapulču reizēs telpa izskatījās patukša. Seno laiku lepnumu vēl saglabāja arī divi kabineti, droši vien pirmo saimnieku guļamistabas. Pārējās telpas bija nez cik reižu pārveidotas, sadalī­tas ar starpsienām; pievienojot namam piebū­ves, radās gari gaiteņi, līčloču pārejas, ērmī­gas konfigurācijas, gaismas šahtas.

Teda jaunās darba istabas logi vērās uz ne­apmestu ugunsmūri, tāpēc nekad šeit nejuta saules staru pieskārienus. Šodien elektrību nācās dedzināt jau no paša rīta, un noputējušās spuldzes nespodrā gaisma piešķīra telpas iekār­tojumam sevišķu drūmumu. Galds ar tradicio­nālo rakstāmpiederumu komplektu, kuru ne­viens jau sen vairs nelietoja, vecs skapis, kurā aiz simboliskas piekaramās atslēgas glabājās nepilngadīgo likumu pārkāpēju sa­raksti un profilaktiskās uzskaites lietu vāki, trīs krēsli, mazs sienas plauktiņš ar ūdens ka­rafi un divām glāzēm.

Pečaks iekārtojās pie rakstāmgalda un aici­nāja Jaunkalnu apsēsties iepretim.

— Parasti es nekad te nesēžu, • mēs ar iz­saukto apmetamies viens otram blakus kā tādi veci čomi uz beņķīša. Man šie modernie knifi neiet pie sirds — uzlaist nopratināmajam spilgtu gaismu, bet pašam palikt ēnā, negaidot ieslēgt magnetofonu un likt viņam noklausīties citu bēdubrāļu liecības vai atzīšanās, kraut galdā ekspertīzes slēdzienus, kas uzrakstīti tik sarežģīti, ka no tehniskajiem terminiem vien var dabūt aukstas kājas, pakāpeniski izvilkt no skapja lietiskos pierādījumus… Manuprāt, tas viss ir priekš kaķiem. Ar padsmitnieku jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu — abi taču zinām patie­sību, kāda velna pēc vēl spēlēties kā runcim ar peli?

Pečaks atvilka elpu un, kā iebildumus gaidot, pavērās Jaunkalna. Tedis klusēja. Viņš nemaz nebija pārliecināts, vai kapteinim taisnība, bet pēc dažām dienām viņu ceļi šķirsies, vajadzēs pašam izvēlēties vispiemērotākās darba meto­des, — kāpēc tad neuzklausīt priekšgājēja padomus? Un tie nelika sevi gaidīt.

—   Šajā darbā nemaz nav jābūt izcilam kriminālistam ar dedukcijas spējām un īpaši izskolotu analītisku domāšanu. Šeit es trijos mēnešos esmu aizmirsis visu, ko nācās iekalt paurī divgadu skolā. Izņemot sambo paņēmie­nus. Un, tici vai netici, šis diploms, — Pečaks norādīja uz redzamā vietā piespraustu doku­mentu, kas apliecināja, ka viņš ir pilsētas absolūtais čempions, — vairāk vērts nekā visa zinātniski tehniskā revolūcija! Galvenais — labi pazīt savu kontingentu. Un pie mums aiz­domīgo loks nav sevišķi plašs — paldies die­vam, nepilngadīgie pagaidām nedodas viesiz­rādēs pa republikas pilsētām. Mums ir visas iespējas profilaktiski iepazīties ar viņu mājas apstākļiem, aprunāties ar vecākiem un kaimi­ņiem, skolotājiem un meistariem. Tieši no viņiem var gaidīt visvērtīgāko palīdzību. Rei­zēm tie ierodas paši: «Puika jau trešo nakti nerādās mājās», «Zigim pēkšņi turas nauda», «Aigars vairs nenāk uz basketbola treniņiem», «Igors kavē darbu un blandās pa ostas terito­riju». Šos signālus nedrīkst neuzklausīt! Pama­zām tu sāksi saprast, kurš uz ko ir spējīgs, tad vari uzskatīt, ka tev visi trumpji rokā.

Kapteinis Pečaks piecēlās no galda un atvēra skapja durvis. Kraudams galdā dokumentu vākus, viņš skaidroja:

—       Lūk, Aldis Krasinskis, puikam ir nags uz tehniku. Tikai viena nelaime — viņš nespēj vienaldzīgi paiet garām ietves malā atstātai mašīnai. Sevišķi, ja ir jautrā kompānijā vai ar kādu skuķēnu. Atmūķēs durvis un braukās līdz pēdējam benzīna pilienam. Bet tad atkal kār­tīgi noliks, pat ieslēgs gabarītu ugunis — viss gods godam. Manam mocim viņš uzkonstruēja tādu «noslēpumu», ka beigu beigās nācās to at­kal noņemt — pat no nejauša pieskāriena sāka aurot kā ievainots zilonis. Un ko tu domā — Aldis tā apvainojās, ka aiz tīras atriebības aizdzina manus dienesta ratus… Bet šis, — Pečaks atšķīra citus vākus, — šis jau iet veselu soli tālāk. Gunārs Melnacis nav autosportists, viņš izģērbs mašīnu pliku, pārdos riepas, akumulatoru, karburatoru, bet to, ko pat lūžņos nevar nodot, sagraizīs, varbūt sadedzinās. Tīras nenovīdības dēļ. Gada beigās viņam jāiznāk no kolonijas, bet nedomāju, ka būs labojies… Mazais Kārkliņš ar saviem drauģeļiem šiverē pa bēniņiem un nesmādē pat garās apakšbikses. Viņam ir tēvocis, kas reizi nedēļā apbraukā Lietuvas uteņus un uzsit gaisā vairumā… Selgas ielas puikas skaidrā prātā nav bīstami, bet pēc trešās glāzītes kļūst par bezjēdzīgiem dauzoņām, tad visā apkaimē šķind logu stikli. Viņi jau tiesāti par sīko huligānismu, nosēdē­juši diennaktis, nekas nelīdz. Tev būs jāpa­domā, vai nevar izgudrot, kā viņus ārstēt no dzeršanas…

Jaunkalns izklaidīgi pārcilāja viņa priekšā noliktās uzskaites lietas. Skaidrs, ar tām jā­iepazīstas pamatīgi, jāstudē likuma pārkāpēju raksturi. Bet domas spītīgi kavējās pie Zand­burgas, kas patlaban sēdēja komisijas veikalā; pie Kobras, Rūda un Jankas, kuriem uzdots sekot Menderim pa pēdām. Vai viņiem laimē­jies iekļūt tai pašā autobusā, iekāpt tai pašā vilciena vagonā? Bet ja mantu uzpircējam ir savs personiskais braucamais? Zandburga gan bija apgalvojusi, ka Viktorija to nekad nebūtu pieļāvusi, bet ej nu galvo par cilvēku… Tomēr nav ko uztraukties, «nenotveramie at­riebēji» izkūlušies no daudz lielākām grūtībām.

Jaunkalns atkal pievērsās vāku kaudzēm. Nolicis savrup lietas, kuru varoņi vēl atradās ieslodzījumā, viņš pāršķirstīja pierādījumu trūkuma dēļ pārtrauktās. Un tūdaļ acīs iedūrās palama «Čips».

— Tas bija vēl pirms manas ēras, piecdes­mito gadu beigās, — Pečaks sacīja ar tādu kā cieņu pret vēsturiskiem notikumiem. — Laikam glabājas tāpēc, ka šis Čips joprojām balansē uz asmens smailes un kuru katru dienu var iekrist par daudz nopietnākām izdarībām. Paskatīsi­mies!

Notikumu fabula bija gaužām vienkārša un iesākās ar pilsoņa Jāņa Vulfa iesniegumu, ka viņam nozagtas motocikla vadītāja tiesības. Nākamajā dienā viņš saņēmis drukātiem bur­tiem rakstītu anonīmu vēstuli ar aicinājumu iemest septiņdesmit rubļu pludmales kāpās at­stātā pasta kastītē. Tad viņš dabūšot savas tiesības atpakaļ. Aizdomas krita uz Vulfa brāļa­dēlu Dzintaru, kurš nesen bija atbraucis mācī­ties arodskolā un ne ar kādu īpašu centību neizcēlās. Neviens cits taču nevarēja piekļūt kumodei, kurā parasti glabājās kabatas port­felis ar dokumentiem. Bet šo hipotēzi vajadzēja pierādīt. Inspektors pierunāja Vulfu aizstaigāt vēstulē norādītajā rītā līdz kāpām un iemest pasta kastītē tukšu aploksni. Līdz pat vakaram divi miliči no slēptuves vēroja apkārtni. Beidzot viņi aizturēja salīkušu vecīti, kurš, kaut kādu priekšmetu zem mēteļa slēpdams, jau labu laiku grozījās liedagā. Izrādījās, ka tas ir lauz­nis, ar kuru sirmais pensionārs vilka naglas no pludmalē izskalotām kastēm, pirms nesa tās uz mājām iekuram. Ar spilgti izteiktu interesi visu šo skaidrošanos noklausījās nez no kurie­nes iznirušais cietušā brāļadēls Dzintars. Un atkal, neko nevarēja pierādīt. Tiesa, vēlākajā nopratināšanā puisis sapinās pretrunīgos apgal­vojumos, tomēr stūrgalvīgi noliedza jebkādu vainu. Vajadzēja vien palaist viņu brīvībā… Pēdējās lappusēs bija vairākas piezīmes, kas tieši uz šo lietu neattiecās: «Redzēts tirgū pār­dodam krāsu», «Uzpērk no jūrniekiem ārzemju cigaretes», «Apgrozās pieaugušu spekulantu sabiedrībā». Taču vienmēr trūka faktu, lieci­nieku. Tad Dzintars Vulfs nosvinēja savu piln­gadību, un ieraksti aprāvās vai, pareizāk sakot, bija pārceļojuši uz citā milicijas nodaļā iesāktu lietu. Jaunkalns nešaubījās, ka tāda ir.

Klauvējiens pie durvīm iztraucēja Tedi no pārdomām. Pirmajā mirklī šķita, ka ieradusies viena no viņa nākamā kontingenta jaunietēm, tik meitenīgi izskatījās un arī uzvedās apmek­lētāja — zilos minisvārciņos un baltā blūzē ģērbusies gaišmate.

— Vairs nepazīsti? — viņa ar sirsnīgu smaidu uzrunāja Jaunkalnu. — Nav jau nekāds brī­nums, šai darbā cilvēks ātri noveco.

Patiešām — tā bija Līga, ar kuru viņi kopā mācījās universitātes pirmajos divos kursos. Pēc tam meitene aizbrauca no Rīgas un pārgāja uz neklātienes nodaļu. Un nu tāda negaidīta sastapšanās!

—   Man atlicis vēl tikai diplomdarbs; — Līga turpināja. — Toties esmu jau paaugstināta par vecāko leitnanti. Bet tev pusgads jāgaida, kamēr saņemsi uzplečus. Un es vairs neesmu Rozīte, bet jau divus gadus Līga Pečaka.

—   Mana švēģeriene, — kapteinis Pečaks pasteidzās novērst pārpratumu. — Mēs ģimenē esam trīs brāļi, un iekrita, protams, jaunākais.

—    Labi, ka tu atbrauci, ar radiem nav nekāda sastrādāšana, — Līga nerimās. — Šis, piemēram, uzvedas tā, it kā pēc Makarenko zemeslode būtu pārstājusi griezties. Bet es jums saku: noziedznieks ar katru gadu kļūst gudrāks un izglītotāks. Puišeļi, kas palaiž nagus un pēc dažām stundām iekrīt, no tīrās kriminālistikas viedokļa nav nekāda problēma. Es, piemēram, esmu pārliecināta, ka viņi ir labojami, jo paši līdz nāvei nobijušies. Daudz bīstamāki ir tie, kas iepriekš visu izplāno, sagādā sev alibi, rūpīgi pēta sargu paradumus, iecerēto upuru dzīves veidu, vārdu sakot, rīkojas pēc grāmatu un filmu paraugiem. Tas ir modes kliedziens, kas pārnācis pie mums no Rietumiem, gan ar lielu nokavēšanos, gan šaurākos izmēros, tomēr nerēķināties ar to nedrīkst. Mums jāiemācās cīnīties pret nepilngadīgajiem, kas ielaužas bankas nodaļās, uzbrūk inkasentiem, aplaupa veikalu kasieres. Un, tā kā šī parādība pagai­dām ir vēl tikai iedīgļos, profilakses darbs jāveic šeit, šajā nodaļā.

Jaunkalns juta, ka Līgai ir taisiiība. Līdzīgas domas ne vienu reizi vien bija izskanējušas dažādās teorētiskās konferencēs. Diemžēl arī Līga pagaidām tikai, prātoja, bet neierosināja nekādus praktiskus, turklāt modernizētus pasā­kumus. Kad viņš būs iejuties jaunajā darbā, pie šīs problēmas vajadzēs ķerties pašam. Bet patlaban Tedi daudz vairāk nomāca pavisam konkrētas rūpes.

—   Vai kāds no jums nepazīst komisijas veikala direktoru Imantu Grincīti?

Pečaks piecēlās.

—   Kurš tad nezina pilsētas elegantāko vec­puisi? Iesim pie Seļecka, viņš tev pateiks visu un vēl daudz vairāk.

Sociālistiskā īpašuma aizsardzības nodaļa aizņēma veselu spārnu nama otrajā stāvā, kur istabas bija gandrīz divreiz lielākas. Tomēr to­dien vecākā inspektora Jāņa Seļecka kabinets tik tikko spēja ietilpināt visus sūdzībniekus.

Ieraudzījis kolēģus, Seļeckis lūdza atvainot viņu par nevaļīgumu un ar izteiksmīgu rokas kustību uzaicināja noskatīties traģikomisko ainu, kuras dalībnieki pašreiz, cits citu pār­kliegdami, paģirainās balsīs izklāstīja savas bēdas.

—   No pašas Tiraspoles iebraucu, zināt, kas tas par gaisa gabalu, — sūrojās pabranga tumš­mate, bezdievīgi jaucot krievu un ukraiņu vārdus. — Pēdējās kapeikas samaksāju par biļeti sev un savam vecajam. Un šeit gandrīz pusi no visiem ķiršiem nācās izsviest, tāds karstums ceļā. Bet ar tomātiem tīrais posts — tieši aizvakar pienācis sūtījums no Bulgārijas, uz visiem stūriem pārdod. Knapi salasījām naudiņu atceļam un jumta skārdam, kura dēļ esam ieradušies. Veikalos tādu mantu neatra­dām. Bet tad nelabais man uzsūtīja virsū tē­vaini, kurš piesolīja tieši tik, cik mums nepie­ciešams. Cena arī puslīdz pieņemama, tā ka kaulējos vairāk ieraduma dēļ. Beidzot salīgām, viņš aizveda mani parādīt preci. Nevis skārds, bet sudraba sapnis! Un pat bija ar mieru Hdz ritam paglabāt tai šķūnī, jo kur es pa nakti to bleķi likšu? Ne jau viesnīcā zem gultas. Nu, es viņam — naudu, viņš man — šķūņa atslēgu, izšķīrāmies kā cilvēki. Bet šorīt…

—    Ļaujiet arī citiem tikt pie runāšanas, — gara auguma lauku papus viņu pārtrauca. — Es gan ar tomātiem un dienvidu augļiem nean- delējos kā viens otrs frukts, taču jumts virs galvas vajadzīgs. Un nevis tāds — dakstiņu, caur kuru var saredzēt debesis. Vai veselu dienu ķemmēju bodes un noliktavas — nekā. Tur bijis aizvakar, tur gaida atvedam parīt. Bet man laiks dārgāks par naudu. Nu, sarunāju ar vienu jaunekli kreiso preci, ko šis glabā pilsētas nomalē šķūnī. Likās, vīrs uz goda, tālab paņēmu arī kaimiņu Leopoldam. Tomēr tik durns gan nebiju, ka uzreiz uzšķiņķotu visu naudu. Iedevu pusi un teicos no rīta atbraukt pakaļ…

—    Man izgāja apmēram tāpat, — stāstīja trešais skārda tīkotājs, nervozi mirkšķinādams mazliet ūdeņainās ac^s. — Un par izdevīgo pirkumu biju tikpat priecīgs kā mani jaunie paziņas, kad satikāmies viesnīcas bufetē. Vai tik tas nebiju es, kurš l; ka priekšā ieņemt kādu muti uz šiem priekiem? Cits par citu skaļāk slavējām Ventsp'li, bet ar saviem darījumiem neplātījāmies. Pēdējo naudu notriecām, atvadī­jāmies kā draugi. Un šorīt pie tā nolādētā šķūņa satikāmies a^kal — kurš ar ratiņiem, kurš ar vezumu, kurš ar smago autiņu. Es tūdaļ sapratu, ka nu v; sa draudzība izputēs, taču to gan nebiju gaidījis, ka trīsreiz pārdo­tais skārds izrādīsies piepilsētas kolhoza īpa­šums, kas atvests kultūras nama jumta remontēšanai un nobēdzināts nelikumīgos nolūkos. Paldies priekšsēdētājam, kurš bija priecīgs par necerēto atradumu un noticēja, ka neesam ne­kādi laupītāji.

—   Skaidrs, — Jānis Sejeckis sacīja. — Tagad lūgšu paņemt papīru un pēc iespējas sīkāk visu aprakstīt, sevišķi veiklo pārdevēju, kas tik smalki apšmaucis tādus pieredzējušus komer­santus. Atgriezīšos pēc pusstundas.

Viņš piecēlās un izveda ciemiņus^ no kabi­neta, bet tikai gaitenī beidzot atļāvās pasmaidīt.

—   Ticiet man, tas nav iesācēja darbs, viņš no katra saņēmis naudu bez lieciniekiem, kvītis nav izrakstījis. Pat ja noķersim, nauda ir beigta un pagalam — tas tikpat kā āmen baznīcā… Un ar ko es varu pakalpot jums? Man stāstīja, ka jau vakar esot mani meklējis.

Seļeckis sniedzās Jaunkalnam apmēram līdz zodam, tomēr par sīciņu viņu dēvēt nevarēja. Rītos viņš mājās vingroja ar svara bumbām, pulksten vienpadsmitos ieslēdza savu vienviļņa kabatas radio un desmit minūtes izpildīja visus sporta diktora norādījumus. Taču pret sporta sacensībām izturējās noraidoši, uzskatot, ka tās mākslīgi uzkurinot neveselīgas kaislības, jaunus cilvēkus attīstot vienpusīgi.

—   Mani interesē komisijas veikals. Kādas ir jūsu domas par direktoru? — Tedis jautāja.

—    Imants Grincītis?… Es gandrīz varētu nosaukt viņu par vecu paz'ņu. Bet milicijas darbinieka mutē šim apzīmējumam parasti ir nevēlama pieskaņa, it kā cilvēks jau būtu ar vienu kāju cietumā. — Vecākais inspektors pasmīnēja. — Tāpēc izteikšos citādi — viņu uzskata par vienu no pilsētas labākajiem vei­kala direktoriem. Teicams organizators, prot

ieviest jaunus pasākumus, prasīgs pret sevi un citiem, strādā ritmiski, bez lieka trokšņa. Kategoriski aizliedzis ņemt neejošas preces, cenas nosaka nevis pēc komitenta smaida, nevis pēc kaut kādiem aizvēsturiskiem apkārtrak­stiem, bet pēc faktiskās konjunktūras. Liktos — kas var būt vienkāršāks? Bet, lai to īstenotu, vajadzīgs dzelžains raksturs. Pirms tam Grincī- tis strādāja par direktoru radioveikalā. Tas ir viņa nopelns, ka tur iekārtota garantijas darb­nīca. Aparātus pārbauda, tā sakot, neatejot no kases, novērš sīkus defektus. Nemaz nebija tik viegli ieviest šo jauninājumu. Viņš uz Vents­pili atsūtīts pēc tirdzniecības tehnikuma beig­šanas … Es tikai nesaprotu, kāpēc tik sirsnīgi jūs aģitēju. Ja jums ir māsa precību gados, tad izredžu maz, manuprāt, viņš savu sirdi noenkurojis Rīgā vai citā ostas pilsētā. Par vietējām skaistulēm neliekas ne zinis, brīvdie­nās pazūd bez vēsts.

Jaunkalns jau grasījās motivēt savu ziņkā­rību, bet garā gaiteņa galā parādījās milicis un pa gabalu sauca:

—   Beidzot atradu jūs! No Rīgas pienākusi atbilde. Un dežurējošais kapteinis lika jums nodot šos iesniegumus.

Viņš pasniedza Jaunkalnam sarkanu doku­mentu mapi, bet aiziet netaisījās.

—   Paldies! — Jaunkalns ar uzsvaru sacīja.

—   Ja atļauts, biedri kapteini, — milicis uz­runāja Pečaku, — piereģistrēšu šos papīrus uz jūsu vārda. Inspektors Jaunkalns vēl nav pie­ņēmis lietas.

Izziņā nebija nekā jauna. Rīgas pārvalde apstiprināja, ka astotajā oktobrī paredzētais hokeja mačs tiešām ticis pārcelts uz desmito.

Bet mapē bija ar drebelīgu roku rakstīts iesnie­gums, kurā pensionārs Artūrs Rumbinieks zi­ņoja Ventspils milicijai, ka pazaudējis savu pasi Rīgas Sporta pilī astotajā oktobrī, kad noskatījies hokeja spēli starp dinamiešiem un valsts jaunatnes izlases vienību. Varbūt viņš sajaucis datumus? Maz ticams, jo uz doku­menta zem viņa paraksta greznojās veclaicīgā manierē fiksētā iesniegšanas diena: «19-^-73».

Toties Ievas Miķelsones lūgums steidzoši izsniegt viņai jaunu pasi nedeva vielu pārdo­mām. īsā palīgteikumā paskaidrojusi, ka pazau­dējusi vai aizmirsusi somiņu ar dokumentiem vilcienā, viņa gari un plaši attēloja savu laika trūkumu sakarā ar priekšā stāvošo laulības reģistrāciju.

Beidzot Seļeckim apnika mēmā statista loma.

— Tā kā tagad esmu iejaukts jūsu meklēju­mos, man ir tiesības zināt, kas noticis. Ko jūs jau pirmajā dienā Ventspilī tādu pamanījāt, ko mēs, nabaga iedzimtie, būtu palaiduši ga­rām?

Tas nebija vislabākais sākums vaļsirdīgai un biedriskai sarunai, bet vainot vajadzēja tikai sevi pašu. Nekādā ziņā nedrīkstēja nogulēt arī šo izdevību. Un Jaunkalns ņēmās atstāstīt visus pēdējo dienu notikumus.

Un abas reizes viņš savu domrakstu veltīja Jankam, ar kuru dzīvoja vienā mājā pilsētas centrā un sēdēja blakus skolas solā. Bet tikai nesen apziņā bija iezagušās šaubas, vai viņam vispār ir draugs — tuvs cilvēks, kuram gribas uzticēt savas apslēptākās jūtas, nākotnes sap­ņus. Ar Janku nevarēja nopietni aprunāties pat par nupat izlasītu grāmatu, kur nu vēl par dīvaino mulsumu, kādu viņā pēdējā laikā ra­dīja meiteņu tuvums. Kaimiņš bija savs puika, nešķirams visādu blēņdarību līdzgaitnieks — un tikai! Viņš prata klusēt kā kaps, labākajā gadījumā piebalsot, tomēr derīgu padomu dot nespēja. Ierosmju autors allaž bija Rūdis, arī toreiz, kad puiši nolēma nestāstīt vecākiem, ka sporta skolas treneris nav viņos saskatījis per­spektīvus čempionus un tādēļ izslēdzis no gru­pas. Nu jau otro gadu viņi trīs vakarus nedēļā jutās kā pilnīgi brīvi cilvēki, gandrīz kā pie­augušie, kuri nevienam neatskaitās par savām gaitām. Janka gluži labi vakaros izkļūtu no mājām arī bez šīs viltības — viņa ģimenē visi dzīvoja cits citam paralēli, saskares punkti sen bija izgaisuši ikdienas sūrestībā, katrs domāja par sevi vien, tikai Jankam lika turēt rūpi par mazo māšeli, kuru viņš veda uz bērnudārzu un atpakaļ, bet brīvdienās pieskatīja.

Rūda mājās valdīja gluži atšķirīgi apstākļi. Vecāki, vēl samērā jauni cilvēki, dievināja viens otru, katru brīvu mirkli pavadīja divatā un pirmajā laulību gadā piedzimušo puišeli jau autiņos bija nodevuši pilnīgi vecmāmuļas uzraudzībā un aprūpē. Tagad ikviena iejauk­šanās dēla audzināšanā tika uztverta kā «pa­stāvošās varas» gāšanas mēģinājums un parasti beidzās ar histērijas lēkmi vai pat «Atrās palīdzības» izsaukumu. Tā mīļā, diemžēl šķie­tamā miera dēļ vecākiem vajadzēja noskatīties, kā Rūdis cieš no vecāsmātes despotiskās mīles­tības. Dzīvoklī viņam ne mirkli nebija iespējas pabūt vienam, katrs sānsolis izraisīja veselu pa­mācību izvirdumu. Pašaizsardzības instinkts bija uzaudzinājis viņam sevišķi biezu ādu, ap­brīnojamu māku nedzirdēt visu nepatīkamo un tāpēc diemžēl arī dažu derīgu padomu. Rūdis atplauka un kļuva runīgs tikai ārpus mājām — biznesmeņu sabiedrībā, un, jo riskantāki bija kopējie pasākumi, jo pievilcīgāki viņam tie likās.

Arī patlaban viņš nu jau veselu stundu at­radās paredzamā piedzīvojuma gaidās. Pamo­dies vēl pirms pulksteņa treļļiem, Rūdis jau kuro reizi pārlasīja Kobras atstāto zīmīti:

«Būšu pie Tevis pirms sešiem. Brīdini mājās, ka pārnāksi vēlu, un uzmodini Janku. Viņu arī neizdevās sastapt.»

Vecaimātei Rūdis bija iestāstījis, ka kopā ar klases biedriem brauks ekskursijā pa Kurze­mes atbrīvošanas kauju vietām, bet pats nešau­bījās, ka būs jāpiedalās kaut kādā aizraujošā dēkā. Vai tad citādi būtu vērts celties tik mazā gaismiņā?…

Kad atnāca Kobra, viņš gandrīz ar varu izstūma meiteni kāpņu telpā, lai no turienes tiešā ceļā ievilktu Jankas dzīvoklī.

—   Mums ir nāvīgi svarīgs uzdevums! — Kobra aizelsusies pavēstīja. — Jādodas izlūku gājienā. Sīkais Žandarms pat avansēja naudu ceļam un kostei.

—   Vai tikai viņa nav pati izgudrojusi visu šo jezgu, lai iesaistītu mūs programmā pare­dzētā kara spēlē? — Janka nemaz nelikās iepriecināts. — Es, piemēram, salauzto radio neesmu redzējis. Būs vēl ievilkusi nāsīs un nu dzenā mūs pa pasauli.

—   Un Jaunkalns? Viņš taču nav nekāds zī­dainis.

—    Beidziet muldēt! Mums jāizspiego Emīls Menderis, nu, tas lipīgais vecis no komisijas bodes. Bet tā, lai viņš neko nemanītu. Tikai ne­drīkst viņu izlaist no acīm. Es jau apskatījos, kad atiet pirmie autobusi un vilcieni. Tieši se­šos jābūt uz strīpas.

—   Kā uz sēņošanu! — Rūdis ņirgājās. Pēkšņi viņam ļoti sagribējās pārsteigt Kobru. — Lai viņš brauc ellē! Ar vilcienu vai autobusu — man vienalga. Bet Sīkā Žandarma nauda mums noderēs tādam pamatīgam kaifam.

—   Kam? Ko tu saki? — meitene nesaprata.

—   Tikai neizliecies, it kā nekad nebūtu svēt­laimi baudījusi, — Janka žāvādamies sacīja.

—   Bet mēs taču zvērējām nekad neielaisties ar narkotiķiem! — Kobrai beidzot uzausa gaisma. — Un heroīnu vai el-es-de pārdod tikai par valūtu …

—   Nekas, iztiksim ar to pašu mūsmāju līdzekli. Samaksā četrdesmit kapeiku un vico iekšā.

Kobras acis iekvēlojās, vaigi kļuva sārti. Taču, kā izrādījās, tā bija protesta, nevis iekā­res izpausme.

—   Es gan tādu indi mutē neņemšu! Var vēl apdedzināt visas iekšas.

—   Kāpēc akurāt jādzer? — Rūdis pamācīja. — Labāk uzsildīt un ieelpot tvanus. Pēc stun­das paša vecāmāte liksies visjaukākā meitene pasaulē. Es vienreiz izmēģināju, atceries, ziemā, kad baigi norāvos vēstures stundā, vēlāk par

Oma likuma izgudrotāju nosaucu Andreju Upīti, bet pēc tam četras dienas slimoju ar izsi­tumu alerģiju.

—   Paldies par kūkām! — Kobra noskurinā­jās kā tabakas dūmus sarijies kucēns. — Pui­kas, ejam!

… Emīls Menderis aizveda viņus tiešā ceļā uz dzelzceļa staciju. Viņš soļoja nesteidzīgi, it kā portfelī lielu smagumu stiepdams, tilta galā pat apstājās un aizsmēķēja.

—   Ko viņš velkas kā sprāgoņa, — Kobra nervozēja. — Vēl nokavēs Rīgas vilcienu — un ko tad?

—   Skrien pa priekšu un nopērc biļetes, ja tev tā gribas vizināties. — Janka tik agrā rīta stundā vienmēr bija nelāgā omā. — Mūsu uz­devums sekot Emīlam kā ēnām. Manis dēļ lai tup parkā līdz vakaram un ķer mušas.

Lokomotīves svilpiens apstiprināja meitenes ļaunākās nojautas. Viņai pat sāka raustīties la­bās acs plakstiņš. Toties Menderis nemaz neiz­skatījās uztraucies. Palūkojās savā rokas pulk­stenī, apmierināti pamāja ar galvu un tādā kā pastaigas solī devās tālāk. Tomēr vairs nebija nekādu šaubu — viņš gāja uz staciju, kuras ķieģeļu ēka, aizbraukušā vilciena atvadu tvaika mutulī ietīta, jau ainojās ielas galā.

Janka joprojām nespēja tā īsti iedegties. Jau otro reizi viņam bija uzdots uzmanīt komisijas veikala mantu pieņēmēju, un laikam atkal būs jāatgriežas ar tukšām rokām. Nu, saposies cil­vēks savā brīvdienā uz laukiem, grib pasēņot vai ar brideni izkašņāt kādu atteku — liela muiža! Maz ticams, ka viņš portfelī ved pus­duci viltotu «Sikuru», lai pārdotu kolhoza cūk­kopēm … Varēja mierīgi vēl kādu stundu pa­gulēt un pec tam aizgādāt mašeli uz bērnudārzu, bet pats aiznesties uz pludmali, lai gan apmā­cies rīts pagaidām uz to nemaz nevedināja. Aizpeldēsi tādā laikā tālāk selgā un vairs krastu nesaredzēsi, ir jau gadījies miglā apmaldīties un nosalt, kamēr zobi sāk klabēt. Ne velti fil­mās visādas nelaimes notiek tieši pelēkās die­nās …

Janka spēji apstājās. Kā viņam tas agrāk nebija ienācis prātā?! Kur teikts, ka Men­deris laižas nogrūst preci? Drīzāk lielais port­felis ir tukšs un viņš šauj pakaļ «Sikuras» kār­bām. Iekārtosies tuksnešainā jūras krastā un sagaidīs kontrabandistus izkāpjam malā. Tikpat labi kastes var jau būt atvestas un kaut kur gaida pasūtītāju, piemēram, stacijas bagāžas glabātavā, — vai maz par tādiem trikiem dzir­dēts? Varbūt tās atgādās ar vilcienu vai ar spe­ciālu drezīnu?

Janka pielika soli, lai pavēstītu par savu at­klājumu draugiem, bet tie jau vēra biļešu kases telpas durvis. Arī viņi bija atpalikuši no Men- dera, kurš patlaban pie lodziņa saņēma biļeti.

—   Pareizi! — Kobra iesaucās. — Drīz taču atiet vilciens uz Liepāju. Bet kā lai uzzina, kur viņš izkāps?

—   Nopirksim" līdz galam. Izputināsim kroņa kasi, — Rūdis ierosināja.

—   Tad nodzersim tai Zandburgai to būdu! — Janka" bija apņēmības pilns.

Braukt ar Menderi vienā un tai pašā va­gonā viņi neuzdrošinājās — kāpēc lieki riskēt? Ērti iekārtoties citā vagonā arī nedrīkstēja, vēl nepagūs pieturā atjēgties, kad bānītis atkal sakustēsies. Tikai Mesteros, kur tas atpūtās apaļas trīs minūtes, viņi saprata, ka durvju stutēšana ir pilnīgi bezjēdzīga, — līdz Zūrām atlikušajās deviņpadsmit minūtēs varētu mierīgi pasist trumpas.

Kārtis diemžēl nevienam nebija līdzi, tāpēc viņi ņēmās jau kuro reizi apspriest visdažādā­kās no Jankas versijas izrietošās varbūtības. Vai robežsargi būtu jau iepriekš brīdināmi, vai nebūtu prātīgāk sadalīties un likt Kobrai de­žurēt pie telefona? Zandburgas pieminēto iespēju, ka Menderis patiešām brauc revidēt kādu ciema veikalu, it nemaz negribējās atzīt.

Zūrās vagonā palika vēl tikai divi mie­gaini zvejnieki, kas, ūdenszābakus zem galvas pabāzuši, snauduļoja uz paīsajiem soliem, bet Bērziņos iekāpa jauni pasažieri — Alsungas pašdarbnieces, kas piejūras ciemā bija kuplinā­jušas kolhoza mehanizatora kāzas.

Pirmais cilvēks, ko slepenie pēdu dzinēji ieraudzīja uz Užavas stacijas perona, bija Emīls Menderis. Izlēcis no bremzējošā vilciena, viņš platiem soļiem steidzās pie jaunas, rudma- tainas sievietes, kas virs zila somu treniņtērpa bija uzvilkusi koši dzeltenu lietusmēteli, tur­klāt vēl turēja rokā japāņu saliekamo lietus­sargu. Katra Mendera kustība pasvītroja, ka viņš nevis braucis, bet gandrīz vai visu ceļu skrējis, lai tikai ātrāk varētu ieslēgt savos ap­skāvienos šo izskatīgo sarkanmati.

Sagaidītāja nevilka vētraino ceremoniju ga­rumā. Ļāva sevi noskūpstīt, tad ieāķējās Mendera galanti saliektajā elkonī un stūrēja viņu projām. Kad jaunieši izrikšoja stacijas laukumā, elegantais pāris jau gāja pa ciemata vienīgo ielu, ieturēdams virzienu uz strīpaino bāku, kuras smaile likās balstām zemos pade­bešus.

—   Nu, vai es jums neteicu! — Janka trium­fēja.

—   Un tas sievišķis laikam ir vietejais rezi­dents.

—   Pārāk uzkrītoša. Domāju, ka viņai ir pa­visam cits pievilkšanas spēks. — Meitene, pro­tams, bija vairāk pieredzējusi par saviem klases biedriem. — Jāizgudro, kāpēc esam atbraukuši, ja pēkšņi kāds apjautātos.

—   Pēc zušiem, skaidrs kā diena. Te šo mantu vēl varot dabūt, — Rūdis sacīja. — Ja paliks kāda kapeika pāri, es labprāt aizvestu uz mā­jām.

—   Lai pielabinātos, — Janka pavīpsnāja. — Paskat, viņi iet katrs uz savu pusi!

Patiešām, Menderis iegāja pārtikas preču veikalā, viņa dāma turpretī atvēra aptiekas durvis, bet pēc brīža atkal iznāca, iežmie- gusi padusē paprāvu pudeli papīra turzā.

Menderis tikmēr bija paguvis iegādāties maizi, paciņu sviesta, trīssimt gramu Holandes siera un Krakovas desas līkumu. To visu savā bloknotā atzīmēja Janka. Izmantodams situā­ciju, it kā maskēšanās nolūkos viņš nopirka sev un draugiem veselu kilogramu sojas kon­fekšu.

Tālāk ceļš veda liedaga virzienā, un sekotā­jiem vajadzēja turēties krietnā atstatumā, jo ciemats bija kā izmiris. Par laimi, Menderis ne reizi nepagrieza galvu atpakaļ, citādi pašdar­bības indiāņu izlūki, kas zagās gar latiņu un klūdziņu sētām, noteikti būtu viņam likušies aizdomīgi. Bet Mendera uzmanību pilnīgi sais­tīja rudmates nepārtrauktā čalošana, kas kā ūdenskritums vēlās pār viņu un neļāva pat kār­tīgi atvilkt elpu. Ari apkārtnei viņš nepiegrieza nekādu vērību. Radās iespaids, ka šis ceļš jau neskaitāmas reizes staigāts …

«To visu varēs izstāstīt Jaunkalnam,» Kobra nopriecājās, «varbūt viņš pat uzslavēs manas novērošanas spējas. Puikām pat prātā neienāca, ka mantu pieņēmējs te pastāvīgs viesis, bet es to nopratu tūlīt, jau redzēdama, kā ķēdes suns luncina asti. Un arī pirmā ierosināju ne- kvernēt pie mājas, kurā rudmate ieveda Men- deri, bet aprunāties ar kaimiņiem.»

Viņiem bija licies, ka šī māja ar neizbūvēto otro stāvu ir ciema izstieptajā puslokā pēdējā, bet divu kāpu ieplakā, bākas piekājē atradās vēl viena vārda tiešā nozīmē uz smiltīm bū­vēta saimniecība ar šķūni, pirti un namiņu zivju kūpināšanai. Sarunu iesākt palīdzēja pa­rastais pilsētnieku lūgums:

—   Vai jūs nepārdotu kādu svaigu zivtiņu?

Saimnieces āriene neatbilda tradicionālajam

priekšstatam par zvejnieku sievām. Līka tā kā izkapts — viņa bija spiesta atliekt galvu atpa­kaļ, lai saredzētu pircēju sejas.

—   Vai, bērniņi, jūs laikam no tālienes, ja vēl pie Inga mātes pēc zivīm nākat. Bet šis nu jau otro vasaru pa dižjūru tās jaunās zortes zvejo — zardīnes un tunčus, vai. Būtu kaut vienu dzīvu pārvedis, man jau no tām bun­džām nesmeķē… Tik vien tagad tiek, cik ve­cais ar savām naktsšņorēm izvelk. Katru nedēļu jau zuti neēdīsi, pati uz kārtīgām doršām un speķbutēm esmu daudz kārāka … Pag, pag, iešu palūkot, vai kaut kur nav kāda kaltēta bu- tīte aizmirsusies.

—    Un pie kaimiņiem, kur tas melnais suns? — Kobra centās ievadīt sarunu vēlamajā vir­zienā.

—    Pie bākas Riharda? Tas pat ielaida mājā svešus ļaudis, lai dabūtu galus kopā. Pats bez sīvā nemaz vairs nevar iztikt, aizpērn jau bija uz zilo meties. Bet kas tagad vainas? Sieva pa dienu uzpasē aptiekas S.lvas pupzīdi, bet Silva par to ik pārvakaru nes tīro spirtiņu mājās. Un pa pirmdienām atlaižas glaunais brūtgāns ar šķiņķībām un rubuļiem. Retāk vest viņš ne­drīkst, šie visu noplītēs un mērdēs bērnu pus­badā. Bet Valdīņš ir zlķeris, drīz jau sāks kā­jām staigāt, un tēvam arī sirds krūtīs, allažiņ apmīļo mazo, iedod bonbongu… Nē, nē, mī­līši, uz Vecbākām gan neejiet, ieraus vēl kom­pānijā, un tad līdz vakara vilcienam vaļā netiksiet. Labāk pamēģiniet pie bodnieces Alekša, tam allažiņ turas kāda nožāvēta vim- biņa.

Pie veikala stāvēja noputējis autobuss, kura pasažieri, īsinādami grafikā paredzēto pietu­ras laiku, bez īpašas intereses prašņāja pēc cigaretēm «Elita» un Melnā balzama vai aiz tīras garlaicības rakņājās pa rūpniecības preču pašapkalpošanās nodaļā izliktajām zeķu un peldkostīmu kaudzēm.

—   Liec tām zivīm mieru, mūsdienu Garoza atradies! •— Janka vilka Rūdi uz autobusu. — Pēc stundas būsim mājās.

—   Man Užavā viss ir skaidrs, — Kobra viņu atbalstīja. — Komisijas veikala Emīls šeit klau­sās nevis «Sikuru», bet pavisam citu mūziku.

Un vēl kapeikas, ja būtu viņam atstājusi komi­sijā. Rīt pat aizstiepšu visas vecās pannas, podus un verķus — lai tikai maksā ragā! No­teikti sanāks elektriskajam virtuves kombai­nam. Bet pirmo rokasnaudu es lieku galdā. Eima, biedrīši, uz ēdienu veikalu!

Seļeckis, kurš loča atraitni redzēja pirmoreiz, grasījās aizbildināties ar nevaļu, tomēr ilgi ne­spēja turēties pretī.

—   Es taču nevaru par saviem privātajiem novērojumiem stāstīt valsts iestādē.

Arī ēdienu izvēlē viņa bija nepielūdzama.

—   Nav ko piņķerēties ar pasūtījuma porci­jām. Tai pašā katlā vāra, bet par uzcenojumu piegriež klāt divas ripiņas marinēta gurķa. Znots mani reiz aizveda uz Jūrmalas lepnāko gastūzi un cienāja ar Kurzemes strogonovu. Atnesa pēc pusstundas, bet lika gaidīt vēl ve­selu mūžību, kamēr atstīvēja sūdzību grāmatu. Es tur tā izteicos, ka Putriņš atsacījās parak­stīties, viņš neesot kurzemnieks, tāpēc nevarot spriest… Ņemsim kompleksās pusdienas, lēti un ģiftīgi, bet par atlikušo naudu — aliņu, jums tokš darba laikā alkohols aizliegts.

Maltītes laikā no viņas nevarēja izspiest ne pušplēsta vārda. Tas gan nenozīmēja, ka Zand­burga ciestu klusu, nē, viņa nepārtraukti tēr­zēja par laiku, dalījās atmiņās par restorāna pirmskara cenām, kad cilvēks par savu nau­diņu vēl drīkstējis prasīt laipnīgu apkalpo­šanu. Viņas smalkā audzināšana liedza pieminēt darīšanas, iekams nav pasniegta kafija.

—   Pīpējiet droši, — Zandburga vēlīgi at­ļāva. — Komisijas veikalā arī bija viens pui­sis, kurš bez ļuļķēšanas nespēja mierīgi nosē­dēt, ik pa brītiņam cēlās kājās un skrēja laukā pīpēt. Gandrīz pala.da savu rindu garām. Un iznāca pagalam nošļucis. Izrādījās, ka ārzemju skaņuplates nepieņem. Es pat zinu — kāpēc. Tajās var nez ko iepreparēt, gluži kā mūsu radioaparātā. Spēlē ar vienu ātrumu — dzird kaut kādu bugij-vugiju. Griež ar citu tempu — skan pavisam cits meldiņš, turpat vai cara laiku himna. Bet Carlija krustmāte, atceries, Teodor, bija tāda filma, ar mūziku nodeva spiegu ziņojumus… Es gan par to jaunekli nekā ļauna nesaku, tīri kārtīgs likās, būtu man bijusi līdzi nauda, noandelētu kādu plati priekš Rasmiņas, viņa tokš uz tiem šlāgeriem kā traka.

Jānis Seļeckis apmulsis klusēja. Bet Jaun­kalns, kas pazina Zandburgas taupīgumu, gri­bēja revanšēties par brīvpusdienām.

—   Es pagādāšu jūsu mazmeitai dažus jaunus ierakstus. Bet pastāstiet — kāds jums iespaids par Grincīti.

—   Ļoti pretimnākošs cilvēks. Pierakstīja vi­gus pases datus, bet dzimšanas gada ailei pat aci neuzmeta. Un ar mašīnu raksta tik ātri, ka prieks skatīties. Pat iepriekš parakstījies, lai tikai nevajadzētu lieki aizkavēt kundes.

Inspektori saskatījās un reizē paliecās uz priekšu.

—   Vai jūs neparādītu kvīti? — Seļeckis jau­tāja.

—   Abet lūdzu!

Zandburga izņēma no somiņas četrkārt sa­locītu veidlapu, kuras ailes bija aizpildītas mašīnrakstā. Ar tinti bija tikai divi paraksti — pašas Zandburgas un pieņēmēja treknie ķekši: E. Menderis.

Loča atraitne raudzījās milicijas darbiniekos ar neslēptu pārākuma apziņu. Pirmo trumpi viņa bija izspēlējusi it kā nejauši, pārējos vēl glabāja piedurknē un taisījās tikai pamazām likt galdā.

—   To es ievēroju jau pirms divām stundām, tāpēc nolēmu pakavēties uzgaidāmajā telpā un aprunāties ar sievām. Kad nauda kabatā un no konkurences vairs nav ko baidīties, visiem tirgoņiem atraisās mēle. Kādus tik padomus nesaklausljos! Kurā tīrītavā vislabāk nodot ap­ģērbu, pirms nes pārdot, kā uzsmaidīt noceno- tājam, aicinot viņu uz dzīvokli apskatīt guļam­istabas iekārtu, ko piesolīt, ja grib tikt vaļā no ledusskapja vai vienkanāla televizora. Smalkā­kos knifus jau viņi neatklāja, bet par cenām patērzēja labprāt. Un parādīja arī savus pie­ņemšanas aktus vai kvītis. Nu tad tā — uz dažām bija Mendera paraksts, uz citām — paša direktora. Un datumi arī ne visām saska­nēja. Vairākumam, protams, bija šodienas, tomēr uz pēdējās pati ar savām acīm redzēju rītdienas.

Jaunkalns piecēlās un pamāja viesmīlim.

—   Tūlīt pat jāaiziet uz tirdzniecības pārvaldi un jāierosina revīzija. Te kaut kas nav īsti kārtībā.

—   Nepārsteigsimies! — Seļeckis ielēja sev vēl vienu tasīti kafijas. — Pietiekami ilgi no­darbojos ar tirdzniecību, lai zinātu, ka starp sīkām nelikumībām un krāpšanu pastāv milzīga atšķirība, tā ir pelēkā krāsa, kas sevī uzsūkusi gan melno, gan balto. Nu, teiksim, šīsdienas plāns izpildīts ar uzviju, bet labam direktoram jādomā arī par rītdienu, pārvalde prasa, lai darbs būtu ritmisks. Sevišķi godīgi tas nav, tomēr nav arī nekāds smagais noziegums pie­vakarē novilkt svītru un sākt strādāt uz nākot­nes rēķina.

—   Bet kā jūs izskaidrojat kombināciju ar parakstiem?

—    Kas to lai zina? Varbūt viņi saņem prēmi­jas par izdevīgākajiem iepirkumiem, bet nepār­dotas mantas kvalificē kā brāķi. Iespējams arī, ka direktors grib šo grāpīti paturēt sev un tikai tāpēc neparakstās… Lai nu kā — tagad mēs varam ar biedru Grincīti tā nopietnāk parunāt.

Beidzot viesmīlis atnesa rēķinu. Pamanījis, ka Zandburga somiņā meklē acenes, viņš pasmaidīja.

—    Varat nepārbaudīt. Vecākā leitnanta Seļecka. tēriņu zāles pārzinis aprēķina personīgi. Mūsu uzņēmumā nestrādā pašnāvnieki… Pie­dodiet — vai šie padsmitnieki gaida jūs? Es pirmīt atteicos viņus ielaist.

Pie stikla durvīm, izmisīgiem mājieniem cenzdamies pievērst Zandburgas uzmanību, jau labu brīdi mīņājās Kobra, Janka un Rūdis, kuru izskats tiešām nelikās pirmās šķiras resto­rānam piemērots, — dubļainas sandales, netīras džinsenes, salijušas sporta jakas.

—   Nabadziņi, laikam pilnīgi nosaluši! — Zandburgas līdzjūtīgā sirds jau iežēlojās. — Biedri oberi, atnesiet karstu tēju un vislie­lāko zviedru plati! Tie taču ir pārģērbti kino­aktieri, mani kolēģi, kā tad jūs to neredzat!

Nebūdams «pašnāvnieks», viesmīlis aizstei­dzās. Apsēdinājusi pusaudžus sev pretī, Zand­burga lietišķi pavēlēja:

—   Stāstiet! Pēc tam kopā spriedīsim, vai esat nopelnījuši pusdienas.

—    Spīdzināšana ir aizliegts paņēmiens, — Rūdis atjokoja, turpretī Janka apva nojās pa īstam. Izvilka no kabatas sauju mīkstu, saņur­cītu konfekšu un dusmīgi atcirta:

—   Ja vajag, varam jūs uzcienāt.

Kobra ķīviņā nepiedalījās. Visu ceļu viņa bija gaidījusi brīdi, kad citi, elpu aizturējuši, klausīsies izlūkošanas gājienā iegūtās ziņas. Tomēr meitene iztika bez izpušķojumiem un gandrīz vārds vārdā atkārtoja vecās zvejnieku sievas stāstīto.

Efekts tiešām bija satriecošs. Zandburga pat atvēra muti, lai labāk dzirdētu, Jaunkalns gandrīz salauza tējkarotīti, ko nervozi spaidīja mazliet trīcošiem pirkstiem, — tik ļoti viņš jutās vīlies, ka patiesība it nemaz nesaskan ar vakar izdomāto versiju. Seļecka acu izteiksme liecināja par iedzīvošanos lietas jaunajā pavēr­sienā.

—   Ak tu, tūtiņdreijer! — Zandburga deva vaļu īstam sašutuma izvirdumam. — Uztaisa meičai ārlaulības bērnu un tagadiņ maksā klu­sēšanas naudu, lai tikai Viktorija nekā neuz­zinātu. No tās viņš bīstas kā velns no krusta. Un kur viņš rauj šīs papildu finanses?…

—   Kad to noskaidrosim, varēsim uzskatīt, ka noziegums atklāts. Laikam ar katru «Sikuru» kādus piecus desmitniekus var nopelnīt, — Seļeckis domīgi teica.

—   Bet pirmdienās viņš taču vienmēr brauc uz Užavu, — Jaunkalns piebilda.

—    Tieši tāpēc! Kurš muļķis pats uzpirks paša viltoto mantu? Un gājiens ar direktora rīcībā atstātajiem parakstiem arī ir ļoti viltīgs — tā sakot, raugi, cik negodīgi rīkojas aiz nelai­mes putna muguras…

—   Jūs tātad domājat, ka atliek vienīgi ap­cietināt Menderi?

—   Pagaidām es tiešām tikai domāju, — Seļeckis atbildēja. — Mūsu pieņēmumi dibināti uz nepārbaudītām runām, uz pašu hipotēzēm. Tikpat labi varam pieņemt, ka viņš sievai iz­sūdzējis grēkus un tagad tā, vairīdamās no neslavas, brīvprātīgi maksā alimentus.

—   Jūs nepazīstat Viktoriju! — Zandburga protestēja.

—   Toties viņu pazīstat jūs. Tāpēc kopā ar Jaunkalnu aizejiet ciemos un izpētiet mājas apstākļus, tikai, lūdzams, ļoti delikāti. Es tikmēr ievākšu ziņas Užavā. Bet piecos satiksimies un dosimies uz komisijas veikalu. Pilnīgi oficiāli!

* * *

Pēc dzimtsarakstu nodaļas datiem, Viktorija Mendere bija četrus gadus jaunāka par savu vīru, kurš vēl tikai gatavojās svinēt piecdes­mito jubileju. Tomēr viņa izskatījās krietni vecāka, jo sen jau vairs nekopa ne seju, ne matus, ne rokas.

Viktorija Mendere uzskatīja, ka precētai sievai ir daudz svarīgāki pienākumi — jāau­dzina bērni, jāaprūpē vīrs, jāapkopj mājas solis. Bērnu viņai nebija un nu nekad vairs nebūs, vīrs — paldies ilggadīgajam tirānijas režīmam! — jau pieradināts pie disciplīnas, tagad varēja visus spēkus veltīt ikdienas dzīves izdaiļošanai, ietilpinot šajā jēdzienā daudz vai­rāk kārtības nekā skaistuma.

Dārza vārtiņu paslēpto bultu Zandburga atrada ar nekļūdīgu detektīva maņu. Viņi iegāja līdz pēdējam sīkumam izplānotā saimniecībā, kur itin viss atradās savā vietā — gan tulpju un neļķu dobes, ietvertas pusķieģeļu apmalā, gan rožu krūmu plantācija, gan sakņu un ogu sektors. Tikai par mājas iemītnieku ērtībām neviens nebija domājis. Betona flīžu celiņi veidoja regulārus taisnstūrus, to centrā pacēlās neieslēgtas laistīšanas ierīces, bet nekur nema­nīja ne mazākās vietiņas, kur nolikt gu;am- krēslu vai tāpat vien atlaisties zālē un pasau- ļoties. Menderes režīmā atpūsties drīkstēja vienīgi viesistabā uz dīvāna.

—    Kā tad jūs tā, bez iepriekšēja zvana? — atņēmusi sveicienu, Viktorija Mendere pārmeta ciemiņiem. — Es būtu pīrāgu izcepusi, vismaz māju uzposusi. Arī vīrs pārradīsies vēlu, pirm­dienās viņam viskarstākais darba laiks.

Ievērojis, ka namamāte nenovērš nosodošo skatienu no viņa notašķītajiem apaviem, Jaun­kalns lūdza:

—   Varbūt jums ir liekas čības, negribas pielāčot grīdu.

—   Ko jūs, ko jūs!… — Mendere beidzot pašķīra ceļu uz gaiteni un aši sameklēja divus pārus mājas kurpju. — Tikai jūsu pasu labsa­jūtas dēļ. Es, piemēram, neizsakāmi ciešu, kad, pārnākot no ielas, nevaru pāraut kājas, tāds iespaids, ka esmu ienesusi dzīvoklī nez kādu infekciju.

Mājā viss laistījās, un Jaunkalns nekādi nespēja iztēloties, kas te būtu vēl jāuzpoš, ja nu vienīgi noņemtu baltos pikē pārklājus no viesistabas mēbelēm.

—   Mans Emīls jau arī apgalvo, ka tas ir vecmodīgi, — Mendere it kā uzminēja viņa

domas. — Bet tik daudz viņš nepelna, lai katru gadu pārvilktu mīkstos krēslus.

Istabas iekārta gan par naudas trūkumu neliecināja. Drīzāk otrādi. To varētu nosaukt par Menderu ģimenes saimniecības sasniegumu izstādi vai arī par visdažādāko ārzemju firmu paraugu ekspozīciju. Pat mīkstā sedziņa, kas aizsargāja televizora ekrānu no saules gaismas, reklamēja Vidusjūras piekrastes izslavētos spēļu namus. Bufete, stikla skapis, pulētā vit­rīna bija līdz pēdējai iespējai piebāzta ar kristāla traukiem, servīzēm, kausiem, glāzēm un glāzītēm, neizprotamiem košuma priekšme­tiem. Goda vietā greznojās ducis grāmatu, kuras militāri taisnā ierindā kopā saturēja divi porcelāna ūpji.

—   Tā ir pieklājības vizīte, — iekārtojusies atzveltnes krēslā, Zandburga paskaidroja ne­gaidītā apciemojuma cēloņus. — Teodors Jaun­kalns sāk strādāt milicijā un tagad gādās par kārtību mūsu pilsētā, tāpēc uzskatīju, ka viņam jāakreditējas Ventspils labākajā sabiedrībā. Ar jūsu vīru es viņu iepazīstināju jau aizvakar,

, Emīls droši vien pastāstīja…

—   Vai tad viņš man ko stāsta? — Viktorija neapmierināti sarauca uzacis. — Bet es ari nemaz neprasu. īsta sieviete nekad nejaucas vīra darba lietās, man galva ar mājas rūpēm

„ pārpilna… Vai tiešām jūs pat tēju neiedzertu, mans Emīls aizvakar atnesa tik smuku elek­trisko patvāri. Neviens nekad nepateiks, ka nav īstais, bet ražots Honkongā.

Jaunkalns ievēroja, ka vismaz puse mantiņu, kas veidoja Menderu ģimenes lepnumu, nebija īstas vērtslietas, bet prasmīgas imitācijas, sērij­veidā izgatavoti suvenīru rūpniecības izstrādā­jumi. Ari niķelētā pistole, kas greznojās bufetē starp japāņu būdas imitāciju un afrikāņu kara dieva plastmasas masku, droši vien bija apbrī­nojami smalki darinātas šķiltavas. Viņš piecē­lās, atbīdīja stiklu, tad jautāja:

—   Vai drīkst?

Nenogaidījis saimnieces piekrišanu, Jaun­kalns paņēma pistoli rokā. Tā bija pārsteidzoši smaga. Nospieda sprūdu, tas neizkustējās; tad pamanīja drošinātāja sviriņu un saprata, ka tās nav šķiltavas.

—   Māsasdēls Guntis atveda no Rietumvāci- jas. Vecgada vakarā viņi ar Emīlu šāva raķetes gaisā un sacēla kājās visu apkārtni. Manējam tā iepatikās, ka atpirka no tā plenča par pus­duci konjaciņu, teica, ka noderēšot bandītu baidīšanai, kad mēs iegādāsimies «Žiguli». Kādu laiku dienu un nakti nēsāja līdzi kabatā, tad apnika, nav jau arī vairs raķešu. Un ēs ieliku bufetē, lai tā nauda nav gluži pa logu izmesta.

Jaunkalns uzmanīgi aplūkoja ieroci. Tik mazu raķešu pistoli viņš redzēja pirmo reizi. Pacēla pret gaismu. Stobrs draudīgi zaigoja, bet nespēja pateikt priekšā, kā tālāk rīkoties.

Zandburgu nenomāca iekšēja nedrošība. Viņa nekad nepieļāva domu, ka var kaut ko arī nezināt.

—   Parādi šurp, Teodor!

Satvēra, aši atbīdīja drošinātāju, pacēla gaisā un izšāva. Nosprakšķēja sauss, pakluss rībiens. Bet nekas nenotika, pat apmetums nenobira, griestos neredzēja ne mazākā melnuma. Un tomēr Jaunkalnam likās, ka tas nebija parasts klikšķis. Drīzāk šāviena atdarinājums iebiedē­šanai. Tiešām vērtīga rotaļlieta bailīgiem auto­mobiļu īpašniekiem un nervozām dāmiņām, kas katrā naksnīgā gājējā saskata potenciālu varmāku…

Tālāk Jaunkalns savos prātojumos netika. Kļuva grūti elpot, acis spiedās ciet. Caur asaru šķidrautu viņš vēl ieraudzīja, ka Zandburga krampjaini žāvājas, ka Viktorija Mendere ne­valdāmi raud. Saprata, ka tā ir asaru gāzes pistole, atrāva abus logus vaļā un ar varu izvilka pusapdullušās sievietes gaitenī, bet no turienes — dārzā.

Pirmā runas spējas atguva, protams, Zand­burga:

—    Tas tikai bija numurs, vai ne? Kā labāka­jos ārzemju kriminālromānos. Es varēju tevi aptīrīt, tā ka nebūtu ko redzēt! Tev pat asariņa pāri nepaliktu, lai vēlāk apraudātu savus zaudējumus.

Tedim Jaunkalnam nemaz nenesās prāts uz jokiem. Cenzdamies sūrstošām acīm caururbt nopratināmo, viņš stingri uzrunāja arvien vēl šņukstošo namamāti:

—   Kas jums atveda šo pistoli? Vārds, uzvārds?

—    Vai tad es pirmīt nesacīju? Mans māsas­dēls Pumpuru Guntis. Nezinu, ko viņš uz tiem kuģiem dara, bet krastā es viņu skaidrā nekad netiku redzējusi. Pat šņabi dzert ierodas jau raibām acīm. Bet runāt māk par deviņiem mē­miem. Iesmērēja manam tukšpaurim šo elles verķi. Labi vēl, ka tai pašā reizē atstāja uz­glabāšanā desmit dolāru, varēšu paturēt kā sāpju naudu. Bet šie abi man tā dabūs!

—   Tā ir jūsu ģimenes iekšējā darīšana, tikai paturiet prātā, ka par miesas bojājumiem draud sods — pat ja tie ir pelnīti. Vēl daudz bargāks sods draud par ieroču glabāšanu bez atļaujas, nemaz nerunājot par nelikumīgajām valūtas operācijām. — Jaunkalns pats sev patika kārtības sarga lomā un ar katru nākamo teikumu kļuva aizvien svinīgāks. — Pistoli es pagaidām konfiscēšu. Bet jūs palūgšu pieva­karē kopā ar vīru ierasties milicijā, kur saņem­siet oficiālu aktu. Labāk jau iepriekš sagatavo­jiet rakstisku paskaidrojumu, kā ieguvāt to savā īpašumā, kādos nolūkos, kad, no kā, cik samaksājāt.

—   Kurš tagad tik smalki atceras, bet tā nauda manā kumodē guļ, kā gulējusi, nevienu centu neesmu iztērējusi, dieva vārds! Pusi algas mans Emīls iegrūž šim plītmanim rīklē, lai tikai atved visādus ārzemju niekus. Pat radioaparātu nevarēja normālā veikalā no­pirkt, nē, vajadzēja pasūtīt no Hamburgas.

—   Un kādu tad šis atveda? — Jaunkalns saspringa kā uzvilkta atspere.

—   Vai tad es tos japāņu nosaukumus atce­ros? Ejiet iekšā un mēģiniet saburtot — ja jums dzīvības nav žēl.

* * *

Seļeckis ieradās ar pusstundas nokavēšanos. Toties paveicis bija tik daudz, ka pat stundas nepietiktu, lai visu izstāstītu. Užavā iegūtās ziņas visā pilnībā apstiprināja jauniešu izlūk­gājiena rezultātus.

Uzdzīves dienās aptiekas Silva nezināja ne­kāda mēra — pinās ar nejauši sastaptiem vīriešiem, pārgulēja, kur pagadījās, vai veda uz mājām ciemiņus, nebaidījās pat smelties no aptiekas spirta krājumiem. Pēc tautas kontroles ierosinātās revīzijas viņu gribēja atlaist no darba un nodot tiesai, bet tad izrādījās, ka Silva gaida bērnu. Iztrūkumu viņa sedza, asaraini solījās laboties un tiešām, kamēr zīdīja Valdiņu, alkoholu neņēma ne mutē. Ciema cēl­sirdīgie sabiedriskie darbinieki jau gatavojās līksmot, bet tad pirmie recidīvi lika sevi manīt. Sākumā tikai pirmdienās, kad ar naudu, ku­kuļiem un pudelēm iebrauca Valdiņa tēvs, tad arī brīvdienās, tagad pat citos vakaros, ja vien gadījās kompānija. Ja varētu sameklēt zā]u maisītāju, kas būtu ar mieru strādāt šai dieva aizmirstajā nostūrī, Silvu jau sen aiztriektu pie visiem velniem, bet ej nu pamēģini iztikt bez buldurjāņiem vai citām sirds drapēm, bez kle­pus zālēm vai sinepju plāksteriem, ko uzlikt uz ģikts saliektās muguras. Un nesūtīsi jau tik vienkārši sievieti ar zīdaini plašajā pasaulē, kur viņai ne radu, ne paziņu, galu galā taču pašu malas cilvēks, kaut arī patlaban no pareizā ceļa noklīdis.

Ziņas par Emīlu Menderi bija krietni trūcī­gākas. Zvejniekciemu ļaudis nelabprāt atver savas sirdis svešiniekiem, bet arī citu dvēselēs nelien. Daudzi pat nezināja, no kurienes ir Silvas piedzīvotājs, un sauca viņu par Rīgas kungu. Citi gan mācēja pateikt, ka viņš esot liels rajona priekšnieks, kuram pieejamas visā­das deficīta preces, bet darba vieta, ieņemamais amats viņus neinteresēja. Tikai bākas Rihards un vēl daži dzīru brāļi dēvēja viņu par nelai­mīgo Emīlu, kuram nav veicies laulībā, — jākopjot triekas ķerta sieva, kura nepārdzīvošot viņa aiziešanu. Lūk, tādas melodramatiskas leģendas plīvurā Menderis bija ietinis savus sānsoļus.

— Tu nesper zemi gaisā, ka negaidīju tevi! — Vainas apziņa lika Seļeckim pāriet uz «tu», it kā sīka nodevība būtu vieglāk piedo­dama vecam paziņam nekā nupat iepazītam darba biedram. — Ejot garām komisijas veika­lam, nolēmu iegriezties pie Imanta Grincīša un mazliet papētīt apstākļus. Ar mani viņš, protams, runāja laipnāk nekā vakar ar tevi. Ar prokurora sankciju vai bez — inspektors ir un paliek inspektors, kuram ar skanīgām frāzēm acis neaizmālēs. Viņš netaisoties aplam izprastas solidaritātes vārdā segt sava padotā šaubīgās izdarības… Vārdu sakot, visu vainu par nekārtībām Grincītis uzvēla Menderim. Viņš nenoliedza, ka par mantu pieņēmēja afē­rām ar sievietēm zina, ka bijis ar mieru šad tad izpalīdzēt citādi priekšzīmīgajam darbinie­kam, — nekad nevajagot bāzt vienā maisā pri­vātās un darba darīšanas. Vēl vairāk, tā esot bijusi direktora ideja, lai Menderis atstātu veikalā parakstītus aktus un tādā veidā radītu iespaidu, ka strādā katru dienu. Bet, ja šai sakarībā radušās nelikumības, pat pircēju pie­krāpšana, viņš, Imants Grincītis, mazgājot ro­kas nevainībā un necietīšot, ka viņa — veikala direktora reputācijai pieliptu kaut mazākā aiz­domu pūciņa.

Jānis Seļeckis apklusa, un Jaunkalnam atlika tikai apbrīnot, cik kodolīgi vecākajam inspek­toram izdevies izklāstīt garās un droši vien āķīgās sarunas saturu. Jaunkalns sajūsmā par izmeklēšanas acīm redzamo progresu pat ne­pamanīja, ka kolēģis bija atturējies no secinā­jumiem, un steidzās tos izdarīt pats.

—   Skaidrs! Sapinies ar šo sievieti, Emīls Menderis iekļuva naudas sprukās. Jāuztur bērns un mīļākā, iknedēļas braucieni un orģijas arī izmaksā apaļu summiņu. Bet mājās sieva pieradusi pie dārgiem pirkumiem — tik lepnā miteklī es savā mūžā netiku bijis. Ar dzeram­naudu un sīkām blēdībām, kuras var izdarīt ar cenu starpībām, jau nepietiek, lai vienlaikus dzīvotu gan tik grezni, gan tik saldi. Vajadzēja izgudrot plaša mēroga pasākumus, lai tiktu pie blakus ienākumiem. Man vēl nav gluži saprotams, kā tas sācies, kādā veidā «Sikuras» kļuvušas par viņa glābšanas riņķi. Varbūt tai reizē, kad viņš no Pumpura nopircis šo kasti un pamanījis, ka tajā var iemontēt «Dzintara» aparatūru. Un kas tad vecajam meistaram Rumbiniekam ko nepievilkt tās dažas skrūvītes? Manuprāt, uz veikalu vispār nav nākuši nekādi pārdevēji. Menderis pats ierakstījis veidlapās Rumbinieka un Miķelsones pasu datus, viņu vietā parakstījies un uzlicis pirmdienas datumu, kad darbā nemēdza rādīties. Smalki, vai ne?

—   Nu īsts brālis Teodors! — Seļeckis pasmai­dīja. — Sludina ar nesatricināmu pārliecību, lai arī nav nekādu faktisku pierādījumu. Zini, kāds ir visslidenākais ceļš mūsu darbā? Vis­pirms izvirzīt kādu ticamu, loģisku versiju un tad mērķtiecīgi vākt tai atbilstošus faktus. Parasti jārīkojas otrādi — jāsakopo visi rīcībā esošie materiāli un uz to pamata jāizdara vis­pārinājums… Bet izņēmuma dēļ šoreiz izman­tosim tavu metodi, jo nevaru neatzīt, ka tā ir vilinoša. Tūlīt paskatīsimies, kādu Gunta Pum­pura raksturojumu man atsūtīja no ostas.

Atsauksmes par Mendera radinieku apbrīno­dami labi iekļāvās Jaunkalna shēmā. Pēc obli­gātā dienesta kara flotē Guntis palicis uzticīgs jūrai, pareizāk sakot, kambīzei un uzmunstu- rējies par koku uz viena no Latvijas Jūras kuģniecības tvaikoņiem, kas devās uz tropu okeāniem, kur pavadīja gandrīz veselu gadu. Te iesācies jaunā pavāra bēdu stāsts — viņš tā pieradis pie dienišķās skābā vīna devas, ka bez alkohola vairs nespējis dzīvot. Ziemeļu platumos viņš bez grūtībām pārorientējies uz stiprākiem grādiem, kad nebijis degvīna, dzēris kandžu vai pat tehnisko spirtu. Galu galā viņš norakstīts krastā. Divus gadus Pumpurs strādā­jis par oficiantu ostas kafejnīcā, joprojām pa­likdams kuģniecības rezervē. Jūrā devās aizvien jauni kuģi, bet pavāri no gaisa nekrita. Beidzot kadru daļā atcerējās Gunti Pumpuru, pie labas gribas drīkstēja pat uzskatīt, ka viņš izcietis sodu un pāraudzināts. Tā pirms deviņiem mēnešiem Pumpurs norīkots maiņas komandā uz tankkuģa «Bulduri».

—   Redzi nu! Izdevīgāku partneri Menderis sev pat vēlēties nevarēja, — Jaunkalns ganda­rīti sacīja, t- Kad mēģinu iedomāties, ko tik nespēj tāds cilvēks atvest kontrabandas ceļā, man mute paliek sausa. Miltu un cukura maisos droši vien var paslēpt pat izjauktu ceļamkrānu, kur nu vēl nelielas plastmasas kārbas. Es gribētu redzēt to muitnieku, kurš rakņāsies pa visiem šiem maisiem, pārbirdinās to sa­turu.

—   Nejauc divus dažādus amatus. Pavārs nav noliktavas pārzinis.

—    Vienalga! Kaut kā taču viņš dabū «Siku- ras» korpusus pāri robežai.

To noliegt būtu neprāts, protams, ja neap­strīd Jaunkalna teoriju kopumā.

—   Un kur Pumpurs ir tagad? Vai ostā ne­pateica? — Tedis jautāja.

—   Esot aizlaidies uz Rīgu. Komandai izmak­sāta lone, un, pirms tā nebūs notriekta, Pumpurs neatgriezīsies. Bet, ja tic tev, tad pavāra kabatā ir arī «kreisā» nauda, un mēs tikpat labi varam meklēt viņu Soču krogos… Prātī­gāk vispirms nopratināt Emīlu Menderi.

Jānis Seļeckis pacēla telefona klausuli un, īsi izstāstījis pilsētas milicijas priekšniekam savus argumentus, palūdza, lai leitnants ar diviem miličiem sagaida Menderi dzelzceļa

stacijā un tiešā ceļā atgādā nodaļā.

* * *

Emīls Menderis no vilciena neizkāpa. Pēc sātīgām pusdienām, kas grima bagātīgā spirta mērcēj urnā, viņš ar neslēptu baudu bija darījis to, ko pie Viktorijas nedrīkstēja, — sporta biksītēs svilpodams pastaigājies pa visām mā­jas telpām, stāstījis Silvai jaunākās anekdotes, gaišā dienas laikā ielīdis gultā un, protams, aizgulējies. Vilciens bija prom, autobusa pie­turā būtu nācies gaidīt divas stundas, bet, iz­gājis uz lielceļa, Menderis drīz vien noķēra piena cisternu, kas brauca uz Ventspili un atveda viņu līdz tirgus laukumam.

Labi, ka milicijas leitnantam ienāca prātā nesamierināties ar neveiksmi stacijā, bet iz­vietot savus pavadoņus pie Mendera mājas, īsi pēc pulksten desmitiem mantu pieņēmējs jau atradās vecākā inspektora Seļecka kabi­netā un uztraukuma un neizgulētā skurbuma aizsmacinātā balsī atbildēja uz pirmajiem oficiālajiem jautājumiem:

—   Menderis Emīls Pētera dēls, dzimis tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā Kuldīgā, latvietis…

Iegansts izsaukumam un nopratināšanai bija ļoti izdevīgs. Zandburgas vieglprātības dēļ at­klātā gāzes pistole, paslēpta zem svētdienas «Cīņas», gulēja pa tvērienam uz Seļecka rak­stāmgalda.

—    Vai jūsu īpašumā ir nereģistrēti ieroči? — vecākais inspektors jautāja, izpildījis visas formalitātes.

—   Man nekad nekādi ieroči nav bijuši, — Menderis dedzīgi atbildēja. — Es pat neesmu mednieku biedrībā, neprotu nemaz šaut.

—   Tā nav nekāda māka. Paceļ vēlamajā virzienā un nospiež mēlīti. Ar šo te nemaz nevajag tēmēt. — Seļeckis nolika viņam priekšā uz galda niķelēto pistoli.

Varēja redzēt, ka Menderi cīnās divējādas izjūtas — apjukums un tāds kā atvieglojums. Kļuva skaidrs, ka viņš bija sagatavojies dzir­dēt pavisam citādu apsūdzību. Izkārtne uz durvīm «Sociālistiskā īpašuma aizsardzības no­daļa», kā arī Jaunkalna klātbūtne it kā norā­dīja, ka runa būs par tām pašām «Sikurām» vai citām veikalā konstatētām nekārtībām. Viņš piespieda sevi notēlot sašutumu.

—   Šī rotaļlietiņa? Ar to svētkos šauj raķe­tes gaisā. Man to uzdāvināja kāds radagabals, bet patronu jau sen vairs nav. Tāpēc biju pie­mirsis. Nemaz nezināju, ka jāpiesaka.

Jaunkalns grasījās paziņot, ka likuma nezi­nāšana nekad neattaisno tā pārkāpšanu, tomēr laikā atturējās. Lai pagaidām darbojas Seļeckis, gan viņš pagūs iejaukties pratināšanā, kad sa­runa pievērsīsies radioaparātiem.

—   Baidos, ka jūs pat neapjēdzat,''cik no­pietnā ķezā esat iekūlies. Mūsu eksperti kon­statēja, ka šī pistole ir jaunas konstrukcijas ierocis, kuru iespējams izmantot divējādi. Tiesa, stobrā var tieši iebīdīt uguņošanas raķe­tes, bet, kā jūs pareizi sacījāt, to dara tikai svētkos. Ikdienā pietiek pabīdīt uz augšu šo podziņu — un ierocis kļūst par gāzes pistoli. Un aptverē ir vēl četras neizmantotas kapsulas.

Menderis nobālēja. Atkal nevarēja apgalvot, vai tās bija bailes no atmaskošanas vai arī bai­les no soda par neapdomāto soli. Lai nu kā, viņš stomīdamies sacīja tradicionālās taisno­šanās frāzes:

—   Goda vārds, man nebija ne jausmas… Ticiet man, es nekā ļauna negribēju…

—   Tagad par vēlu gausties, — tikpat tradi­cionālā stilā atbildēja Seļeckis. — Vienīgais, kas var jūs glābt, ir patiesība. Pastāstiet, kā šī pistole nokļuva jūsu īpašumā!

Kad pēc Mendera vārdiem bija pierakstīts viss, ko inspektori jau tāpat zināja, Seļeckis atkal pavērās mantu pieņēmējā.

—   Pagaidām nevaru pateikt, kas draud par gāzes pistoles glabāšanu bez atļaujas, bet vienu gan es skaidri zinu — ka ievest to mūsu zemē stingri aizliegts. Tā ir muitas noteikumu pār­kāpšana. Tāpēc iesaku pie reizes vaļsirdīgi atzīties, kādas kontrabandas preces jums vēl atveda Guntis Pumpurs.

—   It nekādas, dieva vārds!

—   Un pusvadītāju uztvērējs «Sikura»?

—   Tas taču nav noziegums, visi jūrnieki ved un pārdod.

—       Vienu laikam drīkst, Sev vai, pieņemsim, mīļotajai krustmātei… Sakiet — cik viņš katrā reisā jums atgādāja no Hamburgas?

—   Es jūs lūdzu — par ko jūs runājat? Man pilnīgi pietiek ar vienu «Sikuru». Un to pašu sieva atļauj ieslēgt tikai svētdienās… — Men­dera seja pārklājās ar sarkaniem plankumiem.

—   Savām vajadzībām — varbūt. Bet es runāju par tiem aparātiem, kurus, krietni no­pelnot, pārdevāt ar komisijas veikala starp­niecību.

—   Ko nezinu, to arī nevaru pateikt. Es taču parakstījos, ka nesniegšu viltus liecību.

—   Nu tad es jums pastāstīšu, cik «Sikuru» šogad vien pārdotas jūsu veikalā. Simt četr­desmit trīs! īstu vai viltotu — to mēs vēl no­skaidrosim. Un gandrīz uz visiem pieņemšanas papīriem ir jūsu paraksts. Nu, varbūt tagad sāksiet runāt atklātu valodu?

—   Bet tas taču nenozīmē, ka pats esmu šos aparātus pārdevis!

—    Pilnīgi pareizi. Tāpēc lūgšu jūs paskaid­rot, kā varējāt parakstīties, ja pirmdienās nemēdzat būt ve.kalā?

Līdz šim jautājumi un atbildes bija sekojuši raitā secībā, tagad pēkšņi iestājās ilgstoša pauze.

Jaunkalns nemaz necentās slēpt savu sajūsmu par Seļecka pratināšanas metodi. Cik veikli vecākais inspektors bija pielavījies vissvarīgā­kajam punktam Mendera izdarībās! Neko citu taču pagaidām nevarēja inkr.m nēt, tikai pa­rakstus uz neaizpildītām veidlapām un šīs nelikumīgās brīvās pirmdienas. La kam būs vēl ilgi jāpraktizējas, iekams arī pašam izdosies iedzīt aizdomīgo personu tādā strupceļā.

—       Jums taisnība, — Menderis beidzot sacīja. — Tīri juridiski es nedrīkstēju tā rīkoties. Bet kā es varu neuzticēties veikala direktoram? Citādi viņš taču nebūtu iedevis šīs brīvdienas, kuras man ļoti nepieciešamas, lai piepelnītos.

—   Vai tikai nav otrādi — lai pēc sirds patikas tērētu naudu?

—   Ko jūs ar to gribat teikt? — Mendera balss pēkšņi skanēja nedroši.

—   Neko sevišķu. Pie labākās gribas nevaru ieprotokolēt, ka jūs revidējāt Užavā patērē­tāju biedrību, ja šajā «biedrībā» ir tikai Silva, Rihards, viņa sieva un daži nejauši pudeles brāļi. Ja gribat, lai pagaidām viss paliek starp vīriem, sauciet savas brīvdienu gaitas īstajā vārdā.

Emīls Menderis bija pavisam satriekts. Viņš pat nespēja izdzert inspektora pasniegto ūdeni — tik ļoti trīcēja rokas un klabēja zobi. Sakrities un pelēks viņš pēkšņi izskatījās ve­cāks par savu Viktoriju.

—   Lūdzu, lūdzu, mana sieva nedrīkst to uzzināt! Ja viņa vēl padzirdēs par mazo, man Ventspilī vispār vairs nebūs nekāda palikšana. Es jums parakstīšu visu, ko gribat, tikai nesa­kiet Viktorijai.

—   Te nav bodīte, pilsoni Menderi! — Seļec­kis viņu stingri apsauca. — Laikam ar šiem pašiem vārdiem pielūdzāties Grincītim, kad viņš nosodīja jūsu amorālo dzīves veidu. Un tad sapratāt, ka šie paraksti uz tukšajām veid­lapām ir labs aizsegs visādām mahinācijām … Kā jūs izskaidrojat sagadīšanos, ka «Sikuras» nokļuva veikalā tikai pirmdienās — tieši jūsu brīvdienās?

Menderis klusēja.

—   Labi, lai pagaidām paliek … Pastāstiet —kā uzņēmāt sakarus ar Artūru Rumbinieku? Pirms trika ar nozaudēto pasi vai pēc tam?

—    Ar kādu Rumbinieku?

—   Ar to pašu, kurš pārdeva inspektora Jaun­kalna uzrādīto viltus «Sikuru». Varbūt pat to vairs neatceraties?

- — Ak, pensionārs …

—   Vai tā ir viņa palama?

—   Man galva sprāgst pušu. Es neko vairs nesaprotu. Rakstiet visu, ko uzskatāt par ne­pieciešamu.

—   Ja vēlaties šovakar nokļūt mājās, jums vajadzēs saņemties un atbildēt uz visiem jau­tājumiem. Citādi būšu spiests paturēt jūs šeit.

—   Uz kāda pamata? Jūs neesat pierādījis nevienu no saviem fantastiskajiem apgalvoju­miem! — Menderī uzliesmoja spīts.

—   Kaut vai par nereģistrēto valūtu, kas at­rodas jūsu īpašumā. Vai tiešām taisāties arī to noliegt? Jūsu sieva pirmīt bija daudz prātīgāka.

—    Par tiem desmit dolāriem — lūdzu! Es tik un tā nespētu patlaban Viktorijai acīs skatī­ties. — Pirmo reizi Menderis uzlūkoja Jaun­kalnu. — Vai mūsu kopējā paziņa nevarētu piezvanīt manai sievai? Gan viņa pratīs izgueh- rot kaut ko nevainīgu un nomierinošu, vai arī lai pastāsta tikai par pistoli un valūtu. Es par šo pakalpojumu parādā nepalikšu …

Kad mantu pieņēmējs bija aizvests uz ieslo­dzījuma kameru, inspektori saskatījās ar mēmu jautājumu.

—   Rīt viņš noteikti atzīsies! — Jaunkalns beidzot neizturēja.

—   Nezinu, nezinu, — Seļeckis pašūpoja galvu. — Netieku vaļā no iespaida, ka šis likte­nīgais Emīls ar vieglāku sirdi ļaus sevi notiesāt

par svešiem grēkiem nekā atgriezīsies pie sie­vas kā nedarbos pieķerts laulības pārkāpējs.

—   Tad jau iznāk kā kriminālromānā. Cil­vēks, pret kuru liecina itin viss, beigu beigās, kā izrādās, ir nevainīgs nejaušību upuris.

Seļeckis paraustīja plecus.

—   Gan redzēsim. Tāpēc šonakt labi jāizgu­ļas. Palūgšu, lai dežūrmašīna izvadā mūs pa mājām … Jā, Zandburgai stāstiet tikai pašu nepieciešamāko.

* * *

Atteikusies no pavadības, Zandburga stei­dzās pie Viktorijas Menderes. Viņa būtu ar mieru atsacīties arī no daudz kā cita, lai tikai varētu uzņemties bēdu sagrauztās sievietes glābējas lomu. Vēl pirms dažām stundām viņa bija no sirds nolamājusi Viktoriju par raganu, kas ar savām rokām pagrūdusi vājā rakstura Emīlu uz noziedzības takas. Tagad, kad tā no­kļuvusi nelaimē, Zandburga nespēja nesniegt palīdzību.

Godīgi sakot, Tedis Jaunkalns nebija pārāk uzstājīgs kavaliera pakalpojumu piedāvājumos. Viņam patiešām gribējās izgulēties. Ievelties gultā, ne par ko nedomāt un aizmigt. Pirmo­reiz mūžā viņš būtu ar mieru iedzert miega zā­les, ja vien zinātu, kur saimniecei tās glabā­jas.

Jaunkalna vaigs tikko bija pieskāries spilve­nam, te pēkšņi pie durvīm atskanēja dārdoņa. Vai viņš tomēr bija paguvis iesnausties? Vai tiešām "Zandburga aizmirsusi atslēgas mājās? Uzmetis uz kailajiem pleciem lietusmēteli,

Tedis basam kājām noskrēja lejā un atvēra durvis.

Uz lieveņa stāvēja pulkvedis Edžus Putriņš un viņa meita Rasma.

Apklusinājis aizgūtnēm kverkšķošo Tomiņu, Jaunkalns aicināja vēlīnos ciemiņus virtuvē.

—   Biedrene Zandburga būs tik priecīga, ka atbraucāt… Tūlīt uzlikšu tējas ūdeni, jūs taču no tāla ceļa … Ar to slimošanu viņa jūtas div­tik vientuļa… — Viņš runāja vienā runāšanā, lai neizrādītu savu apjukumu.

—   Atļaujiet šaubīties, — Putriņš sausi teica. — Ar tādu žēlsirdīgo brāli un tik piemīlīgu su­nīti augšāmceltos katrs… Un kur tad pati slimniece? Man jānodod sievas sveicieni un visudziedinošais aveņu ievārījums.

—   Viņa aizgāja pie ārsta, — Jaunkalns izmi­sīgi meloja. — Drīz laikam būs atpakaļ.

—   Nakts laikā? Visas poliklīnikas taču sen ciet.

—   Jūs nepazīstat savu sievasmāti, ja atļauts citēt jūsu izteicienu, biedri' pulkvedi. — Savā mulsumā Jaunkalns kļuva arvien bezkaunī­gāks. — Viņa uzticas tikai privātam dakterim.

—   Ko tu viņam piesienies, pulkvedi? Pašam nav izdevies pāraudzināt omīti, tagad mēģini uzvelt atbildību citiem. Tipiskas priekšniecī­bas manieres! — Rasma pārmeta tēvam.

Tikai tagad Jaunkalns ievēroja, cik skaista viņa pa šiem gadiem kļuvusi. Ar saviem vijī­gajiem, melnajiem matiem, augsto pieri un zi­lajām acīm meitene izskatījās žilbinoša, un bija grūti iztēloties, ka pēc piecdesmit gadiem viņa varētu kļūt līdzīga savai vecmāmuļai. Balss Ras­mai bija zema, mazliet dobja, un tas pat vispa­rastākajam teikumam piešķīra tādu kā noslē­pumainību.

—   Jūs laikam jau esat beigusi universitāti. Kur tagad strādājat, vai par franču valodas skolotāju?

—   Vēl neesmu, izšķīrusies. — Viņa pasmai­dīja. — Tāpēc atbraucu pulkvedim līdzi. Man piedāvā instruktora vietu Starptautiskajā jūr­nieku klubā, bet vispirms gribu aprunāties, vai ir vērts. Šeit strādā mana veca draudzene.

—   Ieva Miķelsone?

—    Redzu — pa šīm dažām dienām jau esat paguvis iepazīties ar Ventspils glītākajām mei­tenēm, — Rasma iedzēla.

—   Ne tikai! Teodors Jaunkalns paguvis arī atklāt krāpšanas afēru un apcietināt bīstamu noziedznieku. Tu varētu no viņa mācīties, Eduard!

Nemanot bija ienākusi Zandburga un tagad triumfējoši uzlūkoja savu znotu.

Putriņš saķēra galvu.

—   Ja nemaldos, viņš neiztika bez jūsu pa­līdzības, dārgo sievasmāt. Saslimusi laikam esat no smadzeņu piepūles .. .

—   Ko teica ārsts? — Jaunkalns steidzās ap­vaicāties. — Vai nedusmojās, ka tik ātri pie­cēlāties?

—   Tieši otrādi! — Zandburga tūdaļ aptvēra situāciju. — Man nepieciešams svaigs gaiss un pilnīgs miers. Ceru, ka dārgie ciemiņi to ņems vērā. — Viņa zīmīgi paskatījās uz Putriņu. — Tagad kopā ar Rasmu salūkosim vakariņas, un pēc tam es jums pastāstīšu, ko mēs ar Teo­doru esam te paveikuši.

PIEKTĀ DIENA

Ventspils Starptautiskais jūrnieku klubs at­radās padrūmā divstāvu ēkā, kas ap gadsimtu miju bija celta cara valdības militāras iestādes vajadzībām. Ostas tuvums lika domāt, ka tajā mitinājušies robežsargi vai muitnieki, bet ta­gadējos nama saimniekus šis apstāklis maz interesēja. Viņus uztrauca neatrisināmā inter­jera problēma — kā harmoniski apvienot mūs­dienās ražotās vieglās, stūrainās un spīdīgās mēbeles ar telpu neparasto plānojumu, ar aug­stajiem griestiem un šaurajiem, spraišļotajiem logiem, ar greznajām kāpnēm un tīri vai ne­beidzamo istabu anfilādi.

Lejā, kur atradās deju zāle, bārs un kafej­nīca, varēja izlīdzēties ar starpsienu ņojauk- šanu, toties augšējā stāvā apmeklētājus sagai­dīja drausmīgs stilu sajaukums, kas šausmināja arhitektus, bet dīvainā kārtā valdzināja neiz­koptas mākslinieciskas gaumes jūrniekus, jo ikviens no viņiem te saskatīja kaut ko mājās ierastu.

Telpu labirints palielināja Rasmas satrau­kumu. Viņa nespēja pat iedomāties, kā iesāks sarunu ar draudzeni. Ieva gan bija divus gadus par viņu vecāka, bet abas toreiz ļoti tuvināja kopējais darbs universitātes komjaunatnes or­ganizācijā. Tagad viņu mulsināja apziņa, ka būs jāmēģina izpildīt tēva un Jaunkalna lū­gumu un jāizvilina no Ievas milicijai noderīgas ziņas par viņas pases nozušanas apstākļiem, kas Tedim nez kāpēc bija likušies aizdomīgi. Uzdot klajus jautājumus arī negribējās. Ieva vēl iedo­māsies, ka viņa darbojas milicijas uzdevumā, un vairs neuzticēs nevienu no tiem sīkajiem noslepumiem, kas parasti veido meiteņu bez­galīgo sarunu kodolu.

Pat šajā klusajā rīta stundā klubā bija pār­steidzoši daudz cilvēku. Turklāt par klusu to dēvēt nevarēja, jo zālē patlaban mēģināja deju orķestris, cenšoties ar pārlieku skaļumu notu­šēt trūkumus izpildījumā. Repertuārs, cik Rasma varēja spriest, bija uzsvērti lokālpatriotisks — Raimonda Paula, Aleksandra Kublinska un Ulda Stabulnieka skaņdarbu eksportvariants, ko platīnblonda soliste pūlējās nodziedāt diez­gan kroplā vācu mēlē.

Gandrīz tikpat trokšņaini gaiteņa otrā pusē uzvedās bufetnieces, kārtodamas maiņas nodo­šanas un pieņemšanas formalitātes. Skaitāmie kauliņi klabēja kā kastaņetes, tukšās pudeles šķindēja kā tamburīni, viesmīļu balsis maz atšķīrās no Djūka Elingtona piesmakušā dzie­dājuma, arī vārdi par tukšiem un saplēstiem traukiem darītu godu modernam popmūzikas teksta autoram.

Sī kņada, protams, skanēja arī otrajā stāvā, kur tai vēl pievienojās galda tenisa bumbiņas klaukstieni un biljarda bumbu klikšķi. Bet bib­liotēkas apmeklētāji nelikās traucēties — da­žādu tautību jūrnieki izklaidīgi šķirstīja angļu un spāņu valodā tulkotās brošūras vai dziesmu svētkiem veltītos fotoalbumus. Viņi gaidīja, kad beidzot sāksies uz paziņojuma dēļa izslu­dinātā ekskursija pa pilsētas vēsturiskajām vietām.

— Re, kur labi, ka atnāci, mans aktīvs atkal nav ieradies pilnā sastāvā! — Ieva iesaucās. —: Palīdzēsi vadīt ekskursiju!

Viņa neizrādīja ne mazāko izbrīnu, it kā tikai pirms nedēļas būtu atvadījusies no Rasmas un sarunājusi šo tikšanos.

—   Kur nu es! Pati otro reizi mūžā esmu Ventspilī, — noskūpstījusi draudzeni uz vaiga, Rasma izvairījās.

—    Arī labi! Brauksi mums līdzi kā ekskur- sante un stiprināsi starptautisko draudzību ar mērķtiecīgiem jautājumiem un sajūsminātiem starpsaucieniem. Es tevi apsēdināšu blakus itāļu bocmanim, viņš tīri ciešami runā fran­ciski … Jā, tā man te iet, ne rītos, ne vakaros nav miera, ja šovasar netikšu atvaļinājumā, rudenī atstiepšu kājas, gan redzēsi.

Uzmetusi skatienu Ievas ziedošajai ārienei, Rasma saprata, ka īpašam satraukumam tomēr nav pamata.

—   Un kā tev iet tā saucamajā personiskajā dzīvē? Man stāstīja, ka esot iekuģojusi laulības ostā?

—    Domā, tas bija tik vienkārši? Ne jau vīru dabūt, tādi ņēmēji te staigā apkārt bariem. Bet pašas kāzas. Es taču gandrīz izgāzu baigo podu. Bet mans puisietis ellišķīgi greizsirdīgs — kā visi jūrnieki, slaistīdamies pa pasauli, nez ko par mums izdomā . .. Nāc, iedzersim kafiju, es tev visu izstāstīšu, tas ir gatavais krimiķis. Tev garšo šis brūnais bezizmēra pulveris?

Pēc dažām minūtēm uz mazā galdiņa tasītēs kūpēja šķīdināmā kafija, un Ieva Lukstiņa, aizmirsusi ārzemju jūrniekus un arvien vēl ne- sanākušos aktīva locekļus, ņēmās aizrautīgi stāstīt. Tā vien šķita, ka viņa visus šos mēne­šus gaidījusi Rasmu, lai beidzot varētu kādam izklāstīt savu noslēpumu, tāpēc runāja ar acīm redzamu baudu.

—       Manā dzīvē jautrības netrūkst, tu pati to manīsi, ja sāksi strādāt mūsu kluba; pieludzeju un danču drīzāk par daudz nekā par maz, un, ja vēl prāts nesas uz saldumiem, smēķiem, uz kādu stiprāku malku, — ak tu manu dieniņ! Bet vai tāpēc drīkst aizmirst vecos draugus? Pateiks vēl, ka esi lepna kļuvusi. Tā es aizkū- los uz Silvām pie bijušās klases biedrenes, kas tagad dzīvo Užavā un strādā aptiekā. Ne tāpēc, ka viņa man kāda tuvā draudzene, bet bija ne­ērti atteikt. Jau pēc dažām stundām rūgti no­žēloju, — tur radās tāds iespaids, ka sabraukuši rajona lielākie pļēguri un tikai jēlības vien runā. Arī ar Silvu nekādi vairs neizdevās at­rast kopīgu valodu, viņa jau pirms balles bija krietni iekampusi. Un iedomājies, tās taču bija tādas kā raudzības. Tu būtu redzējusi viņas ār­laulības bērna tēvu! Tad es labāk paņemu savā gultā vardi, nevis tādu — ne šķiltu, ne perētu. Nolēmu atvadīties pēc angļu modes un paklu­sām pazust. Bet man piekantējās viens no cie­miņiem, tāds kā sastindzis zutis, kuru visi sauca par «Nevaid miris». Paldies dievam, viņš vēl tīri droši turējās uz kātiem. Taču labāk nekā vienai caur mežu līdz stacijai čāpot. Turklāt rudens, tumšs kā Rīgas balzama pudelē. Bet šis tips arī nav vakarējais, vispirms eleganti balsta manu elkoni un tad tikai dod rokām vaļu. Vārdu sakot, tik bezkaunīgi uzplijās, ka ar vārdiem vairs valdīt nevarēju. Piedraudēju, ka saukšu palīgā, — šis nerimās. Ar pūlēm izdevās izrauties un aizmukt, laikam pat sa­skrāpēju šim vaigu — no rīta skatos, divi nagi beigti. Un vēl es pamanīju, ka nav manas so­miņas ar pasi, darba apliecību un visu kosmē­tiku. Vari iedomāties?! Sākumā cerēju, ka at­stāju pie Silvas, gaidu vienu dienu, otru, bet šī nezvana. Pat pasi neviens neiemeta pastkas­tītē, kā to dara godīgi zagļi. Laikam cīniņa laikā mežā pazaudēju. Bet manam Egonam ne­drīkstu pat ieminēties, ka esmu iekļuvusi tādā ķezā. Nu, uzrakstīju milicijai, ka pazau­dēju vilcienā, stāstīju par apdraudētajām kā­zām, un man izsniedza jaunu… Kā tev liekas, vai viņš taisījās mani izvarot?

—   Viss var būt, — Rasma vienaldzīgi atbil­dēja, jo patlaban viņai vairāk rūpēja, kā līdz pēdējam sīkumam iegaumēt Ievas bēdu stāstu.

—   Ieviņ, visi ādami jau sēž autobusā, — galvu durvju spraugā pabāzusi, sauca kāda ak­tīviste. — Varam braukt.

Vieta blakus itāļu bocmanim jau bija aiz­ņemta, un Ievai nācās apsēdināt Rasmu pēdējā rindā, kur bija karsts un neganti kratīja. To­ties šeit Rasma labi dzirdēja Ievas balsi, kas, virs galvas pakārtā skaļruņa pastiprināta, an­gļu valodā sniedza ziņas par pēdējo gadu celt­niecības sasniegumiem Ventspilī un procentos salīdzināja kāpinājumu ar pirmskara rādītājiem-

Ceļš uz Zvejniecības brīvdabas muzeju bija slēgts. To aizsprostoja milicijas seržants, kurš pavēlēja iegriezties apbraucamā ielā. Taču jau pēc dažiem Ievas vārdiem viņš pielika roku pie cepures naga, plati uzsmaidīja pasažieriem un paziņoja:

—   Okei!

—   Muzeja teritorijā notiek filmēšana, apso­līju, ka mēs turēsimies sāņus, — Ieva paskaid­roja.

Protams, tas bija aicinājums doties tieši uz filmēšanas laukumu, jo kurš gan negrib ar sa­vām acīm redzēt, kā top mūsdienu pasakas. Par grimētavu pārvērstā zvejnieku mājā kino­studijas friziere pašreiz pielaikoja filmas gal­venajai varonei fiksāžā mērcētu šinjonu.

—   Tad jau labāk lej iet man virsū no spaiņa, tikai nemauciet galvā šo slapjo parūku! — šķendējās aktrise, kuras pašas mati likās vis­maz tikpat skaisti.

—   Ātrāk, lūdzu, ātrāk! — ārpusē nervozēja režisora palīgs. — Zigim vairs nav maizes, ar ko kaijas barot.

Laukuma malā stāvēja spēcīgs gara auguma vīrietis un, mezdams gaisā riņķojošām kaijām maizes druskas, neļāva dzīvajam rekvizītam aizlaisties reņģu meklējumos.

—   Ko tu viņus tā mielo, šie maitasputni man aptašķīja halātu, — atskanēja sūdzība no citas ēkas.

Rasmai pamira sirds — vecāsmātes balss, vi­ņas mūžam neapmierinātā intonācija! Un tad no rijas iznāca Renāte Zandburga paīsā vec­laicīga piegriezuma uzsvārcī, ieraudzīja ap­stulbušo mazmeitu, bet pati it nemaz nesamulsa.

—   Katram savs uzdevums. Tev jāizklaušina Lukstiņietes vedekla, man varbūt jāuzmana galvenais režisors. Godīgs cilvēks ķinītī taču netiek pie solīšanas.

Rasma laikus norija neticīgu piezīmi. Kāpēc sabojāt omītei šo prieku, iespējams, pat pēdējo dzīvē. Viņa bija lasījusi žurnālā par vecām anglietēm, kas mūža novakarē pēkšņi pamet savus mazbērnus un šuneļus, lai dotos apceļot pasauli. Zandburga nevarēja atļauties tādu izšķērdību, lai uzjautrinās pēc sava prāta un iespējām.

—   Un tu parādīsies uz ekrāna… Kā es tevi apskaužu! Kaut es tavos gados varētu justies tik jauna!

— Gan vel pagusi. Vispirms tev jadzemde trīs meitas, jāapglabā vīrs.

Zandburga cēli aizlipināja. Nenāca ne prātā palūgt, lai mazmeita viņu nenodod.

* * *

Daudz mazākā saskaņā noritēja Herberta Trešā un Kobras saruna. Kopš Zandburga tik­pat kā vairs nerādījās bērnu istabā, padsmit­nieki varēja te justies kā pilntiesīgi saimnieki. Un tomēr nāca tikai retumis — pietrūka kaut kā ierasta, nepārtraukto sīko sadursmju bau­das. Bet varbūt viņu dzīvē beidzot bija ielau­zusies skarba īstenības elpa, rotaļu un palaid­nību vietā stājusies skaudra tiešamība. . . Patiesībā, vēl īsti neapzinādamies, ka jau izvē­lējušies pozīciju likuma un kārtības pusē, ikviens no viņiem darīja visu iespējamo, lai palīdzētu notvert noziedzniekus.

Tieši par to tagad strīdējās Herberts un Raita.

— Es jau dzirdēju par taviem varoņdar­biem, — puisis zobojās. — Nācāt uz pēdām dažiem uzdzīvotājiem un izkladzinājāt pa visu pilsētu. Ja gribi zināt, Ventspilī čum un mudž no tādiem pārīšiem. Bet to es tev saku: dzērājs nemaz nav spējīgs izgudrot tādu gājienu ar viltotiem tranzistoriem. Un, ja arī izmargotu, tūlīt iekristu.

—' Tu jau vienmēr esi tas gudrākais!

Raita jutās dziļi aizvainota. Tā noniecināt vi­ņas ieguldījumu noziedznieku atmaskošanā .. . Nemaz vairs negribējās stāstīt, ka viņa nopir­kusi sev — līdz ar to visiem biznesmeņiem — gandrīz pilnīgi jaunu mopēdu, kuru grasījās šodien svinīgi izmēģināt.

—    Varbūt ne gluži, bet dumjāks par faVu Teodoru gan neesmu, — Herberts atcirta. — Tādus nemaz nedrīkst laist Čipa tuvumā, tūlīt izgāzīs visu.

—   Tu joprojām domā, ka tas tizlais nāves kandidāts iejaukts šai afērā?

—   Un ko citu mēs stiepām tajās pakās? Ap­jomā kā krietnas alus mucas, bet var pacelt ar diviem pirkstiem.

•— Kas ir smagāks — kilograms svina vai kilograms pūku?

—   Beidz ākstīties! Tajās bija tukšas radio- kastes, vārdu sakot, gaiss un plānas plastma­sas sienas.

—   Tad tu domā, ka diedziņus rausta Čips?

—    Un neviens cits! Vai redzēji, kā viņš dzī­vo? To visu nevar nopelnīt ar košlenēm un smēķiem vai citām špickām. Mēs esam septiņi, trīs mēnešus rāvāmies melnās miesās: Tikām pie viena pulksteņa, bet antenai vēl vajadzēja aizņemties no Sīkā Žandarma.

—   Čips taču strādā . ..

—   Ugunsdzēsējos. Abi mani večr vergo par dakteriem — un kāda tur jēga? Nu, pārnes mājās kādu ziedu pušķi vai konfekšu kārbu. Bet pie sava braucamā kā netiek, tā netiek. Svešu veselību taču nenozags un neizšeptēs pa kreisi…

Pirmo reizi Herberts stāstīja par sevi. Tagad Raita atcerējās, ka klases skolēnu un vecāku kopsapulcē redzējusi Herberta māti — vēl pa­jaunu, tuvredzīgu tumšmati, kas bija ieradusies baltā ārsta uzsvārcī, aizbildinājusies ar dežūru «Ātrajā palīdzībā» un drīz atkal aizgājusi.

Meitene saprata, kāpēc Herberts, kurš neizcē­lās ne ar sevišķu drosmi, ne ar fizisku spēku, fc biznesmeņu vidū bija iekarojis gandrīz tikpatj lielu teikšanu kā Meksikānis Džo, — labie mā­jas apstākļi piešķīra katram viņa vārdam pa­pildu segumu, tādu kā autoritāti. Meksikānim nebija ko zaudēt — to zināja visi. Bet, ja arī* Herberts balso par kādu priekšlikumu, tad tas noteikti nav zemē metams.

Šoreiz Meksikānis Džo nevēlējās nokļūt drauga ietekmē. Zaudēt tādu ienākumu avotu? Tīrais vājprāts! Tikko atnācis un uzklausījis Herberta prātojumus, viņš ar barveža cienīgu žestu sita dūri galdā.

—   Ko lienat svešās darīšanās? Lai dūži paši tiek galā!

—    Un pēc tam apcietina arī mūs kā rokas­puišus vai līdzzinātājus? — Herberts iebilda.

—    Mēs esam šīs krāpšanas upuri un milici­jas jaunie draugi. Neviens mums neliek izspie­got Čipu. Nekad nevajag zāģēt zaru, uz kura nupat esi iekārtojies… Un mēs taču sēžam tīri ērti, vai ne? Bet ar miliciju ir kā ar muš- papīru, ja reiz esi paņemts uzskaitē, vaļā tik viegli netiksi, vajadzēs atstāt vismaz vienu kāju vai spārnu — viņiem taču arī savs plāns jāpilda. Ja atvērs Čipa lietu, to tik ātri neaiz- klapēs ciet. Gan viņi atradīs, kam piesieties, — izgāzīsies ar «Sikurām», piešūs lietu par speku­lāciju ar kontrabandas precēm.

—   Viņš laikam traki daudz pelna, ja var atmest mums tādu naudu, — Kobra sacīja.

—   Nekur nav rakstīts, cik daudz cilvēks drīkst pelnīt. Pirms mēneša tirgū pārdeva jau­nos kartupeļus par trim rubļiem kilogramā. Gribi — maksā ragā, negribi — pērc par des­mit kapeikām vecos, izdīgušos. Un neviens dū­zis tur tuvumā nerādījās. Čips arī nepiedāvā savu preci maisā. Pīpē «Prīmu» un dzīvo lai­mīgs, nav spiesta lieta. Bet, ja tev garšo smar­žīgāks dūms, esi tik laipns, ver vaļā maku!

—   Atradis, ko salīdzināt! — Herberts Tre­šais iekaisa. — Cilvēki, kas pārdod kartupe­ļus un zemenes, tās ir audzējuši. Vai zini, cik tas prasa darba?

—   Paldies, pats esmu no laukiem. Bet Čips nav nekāds noziedznieks, viņš ir godīgs komer­sants, tāds pats biznesmenis kā mēs, tikai ar plašāku vērienu. Viņš nedara nekā tāda, ko nesola. Nav taču dzirdēts, ka viņš kādam iemā­nītu pustukšas cigarešu kārbas vai lietussargu, kuru nevar atvērt…

—   Vai japāņu radioaparātu ar latviešu iek­šām, — Herberts it kā papildināja Meksikāņa Džo uzskaiti. — Bet es par to esmu drošs, un neviens nevar man liegt pārliecināties. Domā, ka tūlīt taisījos uzrīdīt Čipam uz kakla Sīko Žandarmu ar visiem viņas ģimenes locekļiem? Nē, vispirms pats izsekošu viņa gaitas līdz ga­lam. Tikai tāpēc taču piekritu piedāvāt viņa krāmus uz ielu stūriem.

—   Es tev palīdzēšu, man jau ir prakse, — Kobra piedāvāja.

—   Lai jau iet, — piekrita arī Meksikānis Džo. — Bet norunāsim tā: uz miliciju tikai visi kopā.

* * *

Pēc ieslodzījuma kamerā pavadītās nakts Emīls Menderis izskatījās tik nožēlojams, ka Jānis Seļeckis izņēma no galda atvilktnes uz­velkamo bārdas skujamo aparātu.

—   Varbūt gribat nodzīt bārdu?

Aizturētais atmeta ar roku, it kā vēlēdamies

pasvītrot, ka patlaban viņam svarīgākas rūpes. Bet tūdaļ apķērās, ka to varētu iztulkot kā vai­nas atzīšanu, un izaicinoši paziņoja:

—   Pagūšu mājās. Esmu pieradis pie žile­tēm.

Tā bija pēdējā protesta izpausme sarunā, kas ilga gandrīz trīs stundas. Tiesa, jautājumiem' un atbildēm tika apmēram puse laika, pārējais pagāja vārdu vārdā pierakstot Mendera liecību, jo Ventspilī vēl nelietoja tādus tehniskus palīglīdzekļus kā magnetofons vai rakstām­mašīna.

Iespējams, ka vecākais inspektors iepriek­šējā vakarā patiešām tūdaļ bija licies uz auss, bet tādā gadījumā viņš bija piecēlies ar pirma­jiem gaiļiem, jo pie atkārtotās nopratināšanas ķērās pilnā kaujas gatavībā. Uz rakstāmgalda redzamā vietā stāvēja no dažādiem savu iekri­šanu vēl neapjēgušiem pircējiem sadabūtas piecas «Sikuras», kuru atskrūvētās muguriņas atsedza «Dzintara» detaļas. Līdzās aparātiem gulēja to pieņemšanas akti, un uz katra grez­nojās mantu pieņēmēja Emīla Mendera pašro­cīgais paraksts. Trīs aparātus uz veikalu bija atnesusi Ieva- Miķelsone, divus — Artūrs Rumbinieks. To it kā apliecināja viņu pazau­dēto pasu sērijas un numuri. Mazliet nostāk kā japāņu firmas reklāma Jaunkalna uzmanību saistīja vēl viena «Sikura». Arī tās korpusa mugurpuse bija noņemta, atsedzot skatienam šasijā iekalto emblēmu, zīmi R un vārdus «Made in Japan». Šis aparāts bijav pieņemts komisijā, nevis iepirkts; direktora Grincīša paraksts uz birkas apstiprināja, ka viņš mēneša

pirmajā otrdienā personīgi pārbaudījis «Siku- ras» īpašnieka Andreja Jegorova dokumentus.

—   Es nejautāju, kā esat izgulējies, pilsonī Menderi, — Seļeckis vairs necentās tēlot smalk­jūtīgu sarunas biedru. — Man gribas uzzināt, vai esat pārdomājis.

—   Visu nakti domāju, — Menderis tūdaļ atsaucās, — katru savas dzīves stundiņu atce­rējos. Es no šī ieroča neesmu nevienam virsū šāvis. Un tas nieka desmitnieks… Taisījāmies atdot Guntim pie pirmās izdevības, bet šis kā akā iekritis.

—   Lai pagaidām paliek. Un arī jūsu gaitas Užavā šodien necilāsim. Mani interesē jūsu mahinācijas ar uzpirktajām «Sikurām».

—   Kur esmu vainīgs, tur nemaz necenšos to noliegt, — Menderis noplātīja rokas. — Es jau sestdien teicu inspektoram Jaunkalnam, ka veikals atlīdzinās viņa zaudējumus. Ja jūs do­mājat, ka tā būs labāk, varu arī no savas kabatas.

—   Tā arī pierakstīsim: «Uzņemos atbildību par to, ka ar pavadzīmi numurs 1954/74 iepir­ktais pusvadītāju uztvērējs «Sikura» pārdots par viens simts piecdesmit rubļiem kā japāņu ražojums, lai gan tajā bija Rīgā izgatavotā aparāta «Dzintars» detaļas.» Pareizi?

Emīls Menderis smagi nopūtās, bet neko neteica. Likās, patlaban viņam rūp tikai jautā­jums, kā ātrāk un ar kaut cik izglābtu laulātā drauga godu izkļūt no šejienes.

—   Pirmais solis vienmēr visgrūtākais, — Seļeckis viņu uzmundrināja. — Vai jūs neat­ceraties, cik tādu viltotu «Sikuru» izlaidāt tirgū? Tikai Ventspilī vai arī citur?

—   Nesaprotu. Vai tiešam bija ari citi pār­pratumi?

—, Baidos, ka «pārpratums» nav īstais juri­diskais apzīmējums. — Seļeckis pasmīnēja. — Bet to lai izlemj tiesa… Te, piemēram, ir vēl pieci eksemplāri. Jūs taču neapstrīdēsiet, ka tie ir jūsu paraksti?

—   Manējie, — Menderis apstiprināja. — Bet es jau vakar teicu, ka mēdzu atstāt direktoram parakstītas veidlapas, lai veikals varētu pirm­dienās strādāt.

—    Atminos, protams. Katrs jūsu vārds atrod šeit dzirdīgas ausis… Nelaime tikai tā, ka direktors šos aparātus nav pieņēmis, nekad nav redzējis pārdevējus, kas tēloja Miķelsones un Rumbinieka lomas. Viss noritēja kā pasakā ■— svētdienās «Sikuru» veikalā vēl nebija, otrdienu rītos tās pēkšņi atradās plauktos…

Kabineta durvis atvērās. Redzēdams, ka Seļeckis un Jaunkalns pieceļas, Emīls Menderis pagrieza galvu un ieraudzīja pulkvedi. Formas tērpā, ar trim lielām zvaigznēm uz uzplečiem Putriņš izskatījās tik iespaidīgs, ka arī Mende­ris grasījās pielēkt kājās. Bet Putriņš noraidoši pamāja.

—   Atlikt! Turpiniet sarunu! — Un apsēdās uz krēsla istabas tumšākajā kaktā.

Jānim Seļeckim nācās sākt no gala savu secinājumu virknējumu. Pulkvedim par godu viņš to darīja ļoti detalizēti.

—     Tātad jūs nenoliedzat, ka esat uzpircis un laidis apgrozībā Jaunkalna uzrādīto viltoto «Sikuru», kaut gan pieņemšanas akts sastādīts un parakstīts pirmdien, kad nemēdzat ierasties darbā. Manuprāt, no tā var rasties iespaids,

it kā arī visas pārējās «Sikuras», kas iepirktas ar jūsu parakstu, gājušas caur jūsu rokām.

—   Tā iznāk, — Menderis neskaņā balsī piekrita.

—    Redzat nu, cik prātīgi! — Vecākais in­spektors izplūda sirsnīgā smaidā. — Personīgi es esmu gatavs noticēt. Bet tiesā ar to nepietiks, tur vajadzēs pierādīt, ka tie nav murgi, salta sevis apmelošana. Tāpēc mums tagad būs kopā jāizstaigā ceļš no pirmās ieceres līdz jūsu aiz­turēšanas brīdim, vajadzēs nosaukt vārdā jūsu palīgus un kompanjonus.

—   Man nav neviena palīga.

—    Pieņemsim. Esmu pat ar mieru pieļaut, ka pats sagādājāt «Dzintara» detaļas, pats iemontējāt tās japāņu korpusos, pats nesāt uz veikalu. Beigu beigās tas nemaz nav tik sarež­ģīti. Bet kas jums veda no ārzemēm tukšos «Sikuru» korpusus, kā jūs tikāt pie Rumbinieka pases, kā uzzinājāt, ka Miķelsone savējo pa­zaudējusi?

—   Biedri vecāko inspektor, — atskanēja Putriņa balss, — vai nederētu maza pīppauze? Palūdziet izvest aizturēto.

Kad milicis bija izvedis Menderi gaitenī, izrādījās, ka smēķē tikai Seļeckis. Edžus Put­riņš, plati pasmaidījis, uzrunāja Jaunkalnu:

—    Es atmetu pirms diviem gadiem, bet jūs laikam joprojām neesat iemācījies… Piedodiet, ka aprāvu jūsu pratināšanas pavedienu, biedri vecāko inspektor, bet tādi pratināšanas paņē­mieni atgādina man laikus, kurus nemaz negri­bas atcerēties. Jūs taču tikpat kā neļaujat aizturētajam izteikties, visu laiku liekat viņam mutē atzīšanās vārdus. Vāja rakstura cilvēks — un Emīls Menderis neapšaubāmi tāds ir — tā var, pašam nemanot, iebāzt galvu cilpā… Turklāt man ienākušas ziņas, kas var nostip­rināt mūsu pozīciju. Nupat, kad sēdēju pie priekšnieka, zvanīja mana meita. Pateica, ka jūsu sabiedrotā Zandburga pabrokastojusi ar labu ēstgribu un tagad atpūšas. Lai mēs līdz vakaram viņu netraucējot. Jā, un jums, Jaun- kaln, silts sveiciens, tikai nesaprotu, vai no vecāsmātes vai no mazmeitas… Pēc tam Rasma satikusies ar Ievu Lukstiņu, dzimušu Miķelsoni. Ir visai ticama hipotēze, kā Menderis varēja tikt pie viņas pases.

Viņš īsumā pārstāstīja Rasmas uzzinātos jau­numus, tad piebilda:

—    Secinājumus izdariet paši, es pārāk maz zinu, lai uzdrīkstētos spriest. Un vispār jau mūžsen neesmu ar saimnieciskām lietām no­darbojies.

—   Tad varbūt īstais laiks atcerēties jau­nību? — Jaunkalns sacīja.

—    Pataupiet savu viltību noziedznieka at­maskošanai … Starp citu, sarunāju ar jūsu priekšniecību, ka Jaunkalnu iesaistīs šīs lietas izmeklēšanā. Labāku praksi nevar vēlēties, gan jau pasaule neaizies bojā, ja Pečaks vēl kādu nedēļu noņemsies ar saviem nepilngadīga­jiem … Un Sociālistiskā īpašuma aizsardzības nodaļa arī būs priecīga par brīvprātīgu palīgu, vai nav tā, vecāko inspektor? Kāpēc jūs tāds domīgs?

Seļeckis piecēlās. Viņš zināja, ka Putriņš nav formālas militārās disciplīnas cienītājs, tomēr pēc pirmīt uzklausītās kritikas neuzdro­šinājos izteikt savas domas sēžot.

—   Mani visu laiku vajā sajūta, ka esam sataisījušies uz tīģera medībām, nejauši nokļu­vuši uz stirnas pēdām un tagad baidāmies tās pamest, lai tikai nevajadzētu ar tukšām rokām atgriezties mājās… Liktenīgais Emīls nav pat siržu lauzējs vārda parastajā nozīmē, viņš gūst panākumus, balstoties uz rriātes jūtām, kas mīt katrā sievietē, tēlo nelaimīgo un nesaprasto vīru, iestāsta, ka iemīlējies līdz ausīm… Viņš varētu no atrastās somiņas izņemt naudu un notriekt pie kāršu galda. Bet, lai paturētu svešu pasi un smalki izmantotu, nepieciešamas citas iekšas. Tāds var par pieklājīgām magaričām palīdzēt realizēt viltotās «Sikuras», bet orga­nizēt un vadīt veselu blēžu grupu — uz tik lielu risku Menderis nav spējīgs. Manuprāt, viņš ir mehānisma zobratiņš, nevis atspere.

—   Kāpēc tad viņš gatavs uzņemties atbildību par citu grēkiem? — Jaunkalns vaicāja. — Tu tagad grauj paša uzcelto konstrukciju.

—   Aiz bailēm.

—   No bandas šefa?

—   Ne tikai. Arīdzan no sievas, no mums. Kā daudzi, kuriem nekad nav tikusi atņemta brīvība, viņš īsti neapzinās, kas ir cietums. Nu, nosēdēs gadiņu vai divus, ne par ko nebūs jādomā, pat ēdienu pienesīs klāt. Un pēc tam viss būs aizmirsts un piedots. .

—   Ko jūs ierosināt, vecāko inspektor? — Put­riņš pārtrauca Seļecka spriedelēšanu. — Prak­tiski! Man arī šķiet, ka Menderis sapinies melos, un tomēr bez viņa tiešās vai netiešās līdzdalības šī afēra nebūtu reāla. Viņš zina daudz vairāk, nekā jums liekas. Es neatteiktos 110 jūsu sākotnējā varianta, pirms nebūtu no Mendera izdabūjis visu patiesību, pirms nebūs pārbaudīts viņa radinieks Pumpurs.

Jānis Seļeckis sasita papēžus kopā.

—   Tieši tā, biedri pulkvedi, tiks izdarīts! — Kareivīgā solī viņš piegāja pie telefona galda un piezvanīja pilsētas dežurantam. — Vai ir kas jauns par Gunti Pumpuru?… Teletaipa zi­ņojums no Rīgas? Kas jupis tā par kārtību, ka es visu uzzinu pēdējais?! Ak tad ceļā gan! Paldies par to pašu.

Atskanēja klauvējieni. Nometis klausuli, Seļeckis dusmīgi atvēra durvis, izrāva no pār­steigtā ziņneša rokām aploksni un pasniedza to pulkvedim. Putriņš uzsvērti mierīgi atplēsa aploksni, uzlika brilles, izlasīja un paziņoja:

—   Pīppauze turpinās. Guntis Pumpurs paš­reiz nav nopratināms. Viņš atrasts Rīgas krogā tik nelietojamā stāvoklī, ka bija jāievieto at­skurbtuvē. Ārsts cer, ka rīt varēs viņu nogādāt mums.

Tedis Jaunkalns pamazām sāka ticēt milici­jas visuvarenībai. Pirmīt sameklētas šīs «Siku- ras» ar visām pavadzīmēm, tagad pie apvāršņa parādījies izmeklēšanas procesam tik nēpiecie- šamais Pumpurs. Tīri vai neticami, ka daži no­ziegumi arvien vēl paliek neatklāti. Varbūt tāpēc, ka ne visi vēl strādā ar maksimālu smadzeņu piepūli. Sev gan viņš šai ziņā neva­rēja pārmest centības trūkumu. Arī tagad uz­mācīga doma lika atgriezties pie sarunas sākuma.

—   Par Ievas Lukstiņas pasi mums būtu ja ne skaidrība, tad vismaz ticams pieņēmums. Bet Rumbinieka dokumenti? Vai tiešām kāds īpaši braucis uz Rīgu, lai izvilktu viņam pasi no kabatas?

—    Naglai uz galvas! — Putriņš piecēlās. — Uz šo jautājumu mums vislabāk atbildēs pats Artūrs Rumbinieks. Ja nav iebildumu, ēš braucu jums līdzi. Man taču aizliegts rādīties pie sievasmātes.

* * *

Tik augstam viesim pilsētas milicijas priekš­nieks, protams, bija iedevis savu dienesta «Volgu». Jaunkalns ar lielāku prieku būtu braucis operatīvajā mašīnā, kuras sirēna un «mirkšķinātājs» atļautu traukties pa vienvir­ziena ielu pat aizliegtā virzienā, bet arī tagad viņi sasniedza ceļamērķi nepilnās piecās minūtēs.

Nams šoreiz nez kādēļ likās noslēpumains, apdrupušo kāpņu telpa — drūmu nojautu pie­sātināta. Tedis saprata, ka te kopš viņa pēdējā nāciena it nekas nav mainījies, tomēr īpašā noskaņa laikam dzima nevis smadzenēs, bet nervu šūnās, kas cieši saistītas ar pakrūti. Tieši tur viņš juta savādu tukšumu. Vainīgi laikam bija Putriņa smagie soļi, kas dobji atbalsojās kāpņu telpā un atgādināja nervus bendējošo bungu solo, kādu komponisti parasti izvēlas, lai filmās atainotu dzīvības briesmu brīžus. Gribējās skriešus mesties uz augšu, taču disciplīna neļāva aizsteigties priekšā mazliet astmatiskajam pulkvedim.

Beidzot viņi stāvēja pie divdesmit astotā dzīvokļa durvīm, un Putriņš pamāja Jaunkal­nam, lai pieklauvē, bet pats nostājās tā, ka caur «spiega aci» nebūtu saskatāms. Tedis pie­klaudzināja, mirkli pagaidīja, tad piebungoja stiprāk un ar ausi pieplaka pie durvīm. Iekšā neatskanēja ne mazākais troksnis.

—   Nevar būt, ka viņš nedzirdētu, — Tedis čukstēja. — Tur pat gaiteņa nav, tikai virtuve un tieši aiz tās istaba.

—    Pieklapējiet stingrāk, — it kā viņam at­bildot, atskanēja sievietes balss. Kāpņu telpā bija iznākusi kaimiņiene un tagad ziņkārīgi no­lūkojās Putriņa formas tērpā. — Vecais Rumbi­nieks vakar laikam atkal vienatnē drapējisun tagad guļ kā beigts.

—   Vai tas viņam bieži gadās? — Seļeckis pajautāja.

—   Nu gan esmu lieki izrunājusies, — kaimi­ņiene tēloja nožēlu. — Neviens jau, izņemot mani, nezina, ka viņš ir kluss dzērājs, tāds, kas nedzied un nekādus jandāliņus netaisa. Vienkārši cilvēks nevar citādi aizmigt. Arī no rīta bez paģiru malciņa piecelties nespēj. Pa dienu toties nepavisam nebrūķē.

—   Bet kā jūs visu tik smalki zināt? Vecos namos sienas nemaz nav tik plānas.

Putriņām vienmēr bija dergušās kaimiņu tenkas, tomēr izmeklēšanas darbā nedrīkstēja tās gluži ignorēt.

—   Es taču uzkopju Rumbinieka dzīvokli. Divreiz nedēļā. Par to viņš man labo krānu, / elektrību, sazāģē malku. Vientuļiem cilvēkiem jāizpalīdzas. Man pat ir savas atslēgas, lai tieku iekšā, kad viņš brauc uz Rīgu.

—   Pamēģiniet vēlreiz!

Jaunkalna dūres tricināja durvis. Tās ne­atvērās.

—    Un kad jums ir tās spodrības dienas? —• Seļeckis ievadīja diplomātiskas sarunas. — Vai tik nav otrdienās?

—    Pirmdien un ceturtdien. Bet es jau varu apskatīt, vai neesmu tur slotu atstājusi, —

kaimiņienei ļoti gribējās izdabāt milicijas pār­stāvjiem.

Pēc brīža viņa atgriezās ar divām slēdzenēm. Iebāzusi mazāko patentatslēgas spraugā, bet lielo — zem roktura, reizē pagrieza katru uz savu pusi.

Virtuvē valdošā kārtība darīja godu kaimi­ņienes pašcieņai. Pat grīdas mazgājamā lupata sausinājās virs pavarda un tagad vieglītiņām plandījās caurvējā. Durvis uz istabu bija pievērtas.

—   Droši vien vakar aizbraucis uz Rīgu, — kaimiņiene sacīja. — Man pa miegam likās, ka te kāds staigā. Laikam steidzās uz nakts autobusu.

—   Tā izskatās, — Putriņš piekrita un, aiz­turējis pārējos pie sliekšņa, uzrunāja Seļecki: — Pārbaudiet arī istabu, bet nenopēdojiet grīdu.

Kaimiņiene uzmeta viņam pateicīgu skatienu. Viņai ij prātā neienāca, ka pulkveža brīdinā­jumam varētu būt arī kriminālistiska nozīme.

vīānis Seļeckis uz pirkstgaliem šķērsoja vir­tuvi un ar kurpes purngalu atgrūda vaļā dur­vis. Tad iegāja istabā. Pēc brīža atkal iznāca, un Jaunkalns tūdaļ saprata, ka velti būtu gai­dīt labas ziņas, — vecākā inspektora lūpas bija sakniebtas taisnā svītrā un piere savilkta grumbās.

—   Jūsu kaimiņš ir miris, — viņš teica, ne pie viena tieši negriežoties.

—   Gultā? — Putriņš jautāja.

—   Pie galda. Sakiet, —- Seļeckis uzrunāja kaimiņieni, — vai Runibinieks mēdza dzert no pudeles kakla?

Atspiedusi galvu pret durvju stenderi, kaimiņiene klusi raudāja un nebija pat dzir­dējusi jautājumu. Toties Putriņš tūdaļ saausījās:

—   Kāpēc?

—   Uz galda ir melnais balzams, bet nevienas glāzītes.

—   Tad jau tas ietilpst manā nozarē. — Put­riņš nopūtās. — Un es cerēju, ka pie sievas­mātes slimības gultas mazliet atpūtīšos. Bet Renāte Zandburga jau nekad ne sev, ne citiem nedod mieru… Ar ko mēs sāksim, Jaunkaln, ar ārstu vai operatīvo grupu?

—   Vai nevajadzētu reizē?

—   Mūsu tiesas medicīnas eksperts aizbraucis uz kvalifikācijas celšanas kursiem, — Seļeckis teica.

—  Pareizi, redzēju veco Krustiņsonu Rīgā, viņš vēl mēģināja apšaubīt mana jaunā aparāta precizitāti. Nekas, tagad es pierādīšu, cik tas noderīgs! — Putriņš izskatījās par desmit ga­diem jaunāks. — Brāli Teodor, kāpiet mašīnā un aizbrauciet uz mājām, jums ar tiem sieviš­ķiem labāka saskaņa, un atvediet manu port­feli — to brūno, kuram uzmontēta šifra atslēga. Bet jūs, vecāko inspektor, piezvaniet «Ātrajai palīdzībai» un pilsētas dežurantam, izsauciet operatīvo grupu ar ekspertiem. Jā, pa ceļam palūdziet, lai uzkāpj sētniece, mums taču vaja­dzīgi divi liecinieki… Piedodiet, pilsone, kā jūs sauc?

—   Par Paškēvičieni, — kaimiņiene šņuk­stēja, — bet es nekā nezinu. Un kāds velns mani vienmēr dīda bāzt degunu citu darīšanās?

Putriņš apsēdās pie atvērtā virtuves loga. Mokoši gribējās smēķēt. Viņš nepīpēja nu jau divdesmit trīs mēnešus un sešpadsmit dienas, bet tas bija tikai mirklis salīdzinājumā ar niko- tina kairinājumam atdotajiem četriem gadu desmitiem. Viņš nedēļām ilgi pat neatcerējās savu kādreizējo vājību, vienaldzīgi raudzījās citu izpūstos dūmu gredzenos, bet pietika sa­stapties ar grūti atrisināmu problēmu, kas pra­sīja sasprindzinātu domāšanu, lai roka pati taustītos pa bikšu kabatu pēc cigarešu paciņas.

Lai arī kā Putriņš centās neaizsteigties priekšā apskates rezultātiem, viņš neticēja, ka Rumbi­nieks miris dabiskā nāvē. Tā būtu tik izdevīga sagadīšanās, ka noziedzniekam būtu bijis vērts riskēt un piepalīdzēt liktenim. Kādā veidā, kad, kas, kāpēc — lūk, jautājumi, kas būs jā­noskaidro izmeklēšanas gaitā kopā ar prokura­tūras pārstāvi, kurš laikam respektēs Iekšlietu ministrijas atbildīgā darbinieka autoritāti un pārāk neuzbāzīsies ar padomiem. No atbildības pulkvedis nebaidījās, spējīgi palīgi arī atradī­sies; ja vien būtu iespējams aizkūpināt smaržīgu cigareti, viesizrāde Ventspilī viņa dēļ varētu sākties kaut vai tūlīt.

«Atrās palīdzības» ārste bija slaida tumšmate; arī istabā viņa nenoņēma brūnganās saules brilles, kas neļāva saskatit tuvredzīgo acu krāsu.

—   Biruta Kagaine, — viņa stādījās priekšā. — Vai tad notikusi slepkavība?

Jau kuro reizi Putriņš nolādēja likteni, kas lika doties pie sievasmātes tieši no apspriedes Ministru Padomē, kur vajadzēja vilkt mugurā formas tērpu. Līdz vilciena atiešanai nebija laika aizbraukt uz Jūrmalu un pārģērbties. Bet Regīna nebija čemodānā ielikusi pat vasaras bikses, tikai ievārījuma burkas.

—   Es lūdzu, neļaujiet manai klātbūtnei jūs ietekmēt,— viņš sacīja. — Gribam izmantot šo negadījumu dažu jaunu speciālistu apmā­cīšanai. Tāpēc vispirms nofotografēsim kopainu un līķi, pameklēsim, vai nav aizdomīgu pirkstu nospiedumu, tad varēsiet netraucēti darboties.

Ārste apsēdās uz ķeblīša un izvilka no so­miņas plakanu, tumši sārtu cigarešu paciņu ar uzrakstu zelta burtiem «Dunhill».

—   Dēls uzdāvināja dzimšanas dienā. Eiropā tās patlaban skaitoties visizsmalcinātākās.

—   Viņš ir jūrnieks?

—   Herbertam tikai sešpadsmit gadu, laikam nopircis pie ostas vārtiem. — Viņa kļuva lie­tišķa. — Man šodien tāda mierīgāka diena, va­kar gan nebūtu ar jums te sēdējusi un tērzē­jusi. Jā, pa ceļam iegriezos poliklīnikā un apskatīju Artūra Rumbinieka slimību vēsturi. Viņam bija stenokardija, tā ka navmekads brī­nums, sevišķi ar šīsvasaras straujajām laika pārmaiņām.

Edžus Putriņš neizturēja.

—   Vai jūs mani nepacienātu? Savējās aiz­mirsu mājās, — viņš nekaunīgi meloja.

Paņēmis no plītsaugšas sērkociņus, viņš no­devīgi trīcošiem pirkstiem aizdedzināja ciga­reti un, kā brīnumu gaidot, ievilka pirmo dūmu. Tas bija tik sūrs, ka elpa aizrāvās; viņš aizri­jās un sāka neganti klepot.

—   Neierasta marka, — Kagaine paskaidroja. — Es allaž saku vīram: ja gribi ilgi dzīvot, ne­maini ne cigarešu šķirni, ne sievietes.

Asaras joprojām aizmigloja Putriņa skatienu, tomēr viņš laikus pamanīja Jaunkalnu, lai pa­gūtu izlidināt cigareti pa logu. Brīdi vēlāk ieradās arī milicijas operatīvā grupa.

Artūrs Rumbinieks sēdēja pie galda kā aiz­midzis, galvu uz labās rokas elkoņa atspiedis, un nekas neliecināja par varmācīgu nāvi. Uz tautiskā galdauta stāvēja melnā balzama krūka. Putriņš uzmanīgi tuvināja degunu tukšajai māla pudelei, bet nekādu aizdomīgu smaku ne­saoda.

Istaba bija uzkopta tikpat priekšzīmīgi kā virtuve, pat gulta kārtīgi pārklāta ar izrakstītu vadmalas sedzeni. Grūti iedomāties, ka te ar ļauniem nodomiem būtu ielauzies kāds saim­nieka ienaidnieks. Bet ja nu šķietams draugs?

Putriņš izgāja pie Paškēvičas, kas bailīgi mī­ņājās virtuvē.

—   Sakiet, kaimiņien, — pirmīt, kad jūs at­slēdzāt durvis, vai abas atslēgas apgriezāt vai tikai šleperi?

—   Neatceros, nudien nemāku pateikt. Rum­binieks allažiņ lūdza, lai neaizmirstu aizslēgt apakšējo, augšējā taču aizkrīt pati no sevis. Bet šoreiz kliņķis tā kā pats nāca vaļā.

Protams, Rumbinieks taču atradās dzīvoklī, kāpēc lai viņš būtu ieslēdzies kā cietoksnī? To­mēr arī ciemiņš varēja tā aizvērt aiz sevis dur­vis. Jānogaida, ko teiks ārste.

—   Jādomā, ka sirds, — Biruta Kagaine pazi­ņoja. — Uz to vedina arī poliklīnikas diagnoze.

—   Kā rezultātā? — jautāja Jaunkalns. — Sirds muskuļu vājums vai infarkts, neņemiet ļaunā, neesmu mediķis.

—   To var manīt. — Ārste pasmaidīja un uz­runāja Putriņu: — Sekcijas rezultātus atsūtīšu jums rīt.

—     Vai jūs nepateiktu, kad iestājusies nāve? Vismaz aptuveni, — Seļeckis lūdza.

—    Vēlu'vakarā vai naktī. Bez īpašiem mēr­instrumentiem nav iespējams precīzāk noteikt. Tad es pasaukšu sanitārus ar nestuvēm, vai ne?

—   Vienu mirklīti.

Beidzot Putriņām bija izdevies uzgriezt ciparu kombināciju, kas ļāva atvērt portfeli — VDR tautas policijas delegācijas dāvanu, kura visus šos pēdējos mēnešus neizsakāmi sarežģīja dzīvi. Gluži kā burvju mākslinieks, kas izvelk no platmales vistas un pat garausi, pulkvedis citu pēc citas izņēma vairākas gareniskas kārbas.

Pirmajā bija īpašas konstrukcijas elektro­nisks termometrs, kas precīzi līdz simtdaļām rādīja temperatūras svārstības starp nulli un astoņdesmit grādiem.

—   Paskatieties, Jaunkaln, ko rāda melnais runcis, — viņš pamāja uz suvenīra formā izvei­doto termometru uz sekretēra.

—   Astoņpadsmit. Šai istabā saule laikam ne­kad neiespīd.

—   Tikai vēlā pēcpusdienā, — sētniece pa­skaidroja.

—   Bet vakar visu dienu lija. Naktī, jādomā, istabas temperatūra pazeminājusies līdz seš­padsmit grādiem. Jūsu secinājumi, Jaunkaln?

—   Ka viss noticis gandrīz kā mācību grā­matā. Ķermenis atdzisis par vienu grādu stundā.

—   Un vienreizvienu mēs vēl neesam aiz­mirsuši.

Putriņš ar termometru pieskārās līķim un nolasīja rezultātu.

—   Astoņpadsmit, tātad apkārtējās vides tem­peratūra. Jūsu kārta, biedri Jaunkaln.

Tedis ņēma palīgā abu roku pirkstus, lai āt­rāk sarēķinātu.

—   Tagad pulkstenis ir trīs. Tas nozīmē, ka nāve iestājusies pirms pulksten vienpadsmitiem vakarā.

—    Paldies, labi… Vēl pirms gada mēs visi būtu sprieduši apmēram tā kā šis universitā­tes absolvents un minējuši pēc dažādām pazī­mēm. Bet tikmēr zinātne spērusi soli uz priekšu. Izgudroti tādi kā atsperu svari, kurus pēc pro­fesora Forstera rasējumiem manā uzraudzībā izgatavoja mehāniskās darbnīcas.

Viņš atvēra otro kārbu, kas kādreiz bija glabājusi sevišķi lielu un krāšņu rotu. Patlaban uz zilā samta dusēja visai sarežģīta ierīce ar spirālatsperēm, pārnesumiem, skalām, klambu- riem un svirām.

—    Princips ļoti vienkāršs, ja zinām līķa sa- stingšanas ātrumu… Lūk, es piestiprinu šo dinamometru pie Ahilleja cīpslas, skaidrs? Ta­gad, Jaunkaln, salociet un iztaisnojiet viņa kāju celī… Drošāk, nelaiķim vairs nesāp … Un es varu aplēst spēku, kas iedarbojas uz līķa sastingušo muskuli. Tūlīt pateikšu. Rumbinieka nāve iestājusies vakar starp pulksten pusde- viņiem un desmitiem vakarā …

Sanitāri pacēla pirmsnāves agonijā sarauto un nedabiski sastingušo Rumbinieka ķermeni, novietoja to uz nestuvēm. Bet Putriņš vēl ne­bija beidzis eksperimentēt. Ar lietišķu žestu, kas Jaunkalnā izraisīja vienlaikus gan apbrīnu, gan iekšēju pretestību, pulkvedis pavilka uz augšu nelaiķa plakstiņu un ņēmās pētīt acs ābolu.

—   Ekhimozes, tā jau es domāju, — viņš murmināja.

—   Šie sarkanie punktiņi vien vēl nepierāda, ka viņš nosmacis, — ārste aizstāvēja savu pirmo diagnozi.

—   Tomēr gandrīz pilnīgi izslēdz sirds infarkta variantu, — Putriņš netaisījās piekāp­ties. — Visdrīzāk tie liecina par toksisku asfikciju.

—   Ja jūs zinājāt, ka viņš noindēts, kāpēc nepateicāt no sākta gala? — Kagaine neslēpa savu sašutumu. — Neesmu taču tiesas medi­cīnas speciālists.

Apzinoties savu vainu, Putriņš sirsnīgi at­vadījās no ārstes, atlaida fotogrāfu un tehnis­kos ekspertus, tad atkal sāka eksaminēt Jaun­kalnu.

—   Vai jūs ierosinātu krimināllietu pret nezināmo slepkavu? Un, ja tā, tad kāpēc?

Pirmo reizi Tedim nācās atbildēt bez iepriekš sagatavotiem konspektiem. Bet viņš neapmulsa, jo šķita, ka pēdējās dienas bija devušas tikpat daudz zināšanu, cik vesels universitātes kurss.

—   Vairāku iemeslu dēļ. Visaizdomīgākā man šķiet pudele. Es vēl varētu pieļaut, ka hronisks alkoholiķis dzer bez uzkodām un tieši no kak­liņa. Bet pilnīgi neticami, ka viņš pēc pēdējā malka būtu izvilcis no kabatas mutautu un noslaucījis pudeli. Uz tās taču nav neviena pirkstu nospieduma — ne Rumbinieka, ne sveša, kaut vai pārdevējas.

—   Ļoti labi! — Putriņš uzslavēja. — Tālāk.

—    Man nedod miera kaimiņienes vārdi, ka viņa vakarā dzirdējusi kādu izejam no Rum­binieka dzīvokļa. Tas varēja 7 būt tikai slep­kava, kas aiznesa sev līdzi glāzītes un citus kompromitējošus lietiskos pierādījumus.

—   Motīvs jums, protams, arī skaidrs?

—    Bailes no iekrišanas. Slepkava, kurš droši vien ir «Sikuru» afēras iniciators, zina, ka iesākta izmeklēšana. Viņš nav pārliecināts, vai Rumbinieks klusēs, tāpēc to novāc.

—   Tik vien?… Bet pieturēsimies pie fak­tiem. Kā viņš vai viņa to izdarīja?

—   Ar kurāres tipa preparātu, kas neatstāj nekādas pēdas.

—   Tagad jūs šaujat pār strīpu, draudziņ. Tas nav romāns par Dienvidamerikas indiāņiem. Kurāres indes iedarbojas uz organismu tikai injekcijas ceļā. Strofantīns tā paša iemesla dēļ atkrīt. Es domāju, ka tas drīzāk būs kāds ļoti stiprs alkoloīds, kuru viegli atšķaidīt alko­holā … Gan to noteiks ķīmiskā un bioloģiskā analīze Rīgā. Un tagad pēdējais jautājums — kas to varēja izdarīt?

—   Atkal mūsu nelaimīgais upura jērs Emīls Menderis, — Seļeckis sacīja un nervozi iesmē­jās. — No mašīnas viņš izkāpa tirgus laukumā un līdz pulksten desmitiem, kad leitnants Vel­dre viņu paņēma ciet, tīri omulīgi būtu pagu­vis uzkāpt pie Rumbinieka un ar veco draugu iedzert pirms gulētiešanas.

—   Nepārsteigsimies, — Putriņš brīdināja. — Tikpat labi to varēja darīt puse Ventspils iedzīvotāju. Vecāko inspektor, dodiet rīkojumu sameklēt piena cisternas šoferi.

* * *

Kad biznesmeņu trijotne, tā arī neizdomājusi noteiktu darbības plānu, tuvojās Čipa namam, pie tā parādes durvīm piebrauca brīvprātīgo ugunsdzēsēju «gaziks», uz kura Čips strādāja par maiņas šoferi: divdesmit četras stundas de­žurēja, pēc tam trīs dienas bija brīvs un va­rēja «iesist» naudu. Arī darba laikā neviens neliedza viņam izmantot mašīnu savām vajadzībām, jaunākajā gadījumā priekšnieks izsauca pa radiotelefonu. Jā, Čips patiešām bija ideāli iekārtojies.

Bet Meksikānim Džo, Herbertam un Kobrai nācās atrisināt papildu problēmu — kā neiz­laist viņu no redzes loka.

—   Tam sasodītajam dampim pat bagāžnieka nav, kur varētu paslēpties, -— Herberts sūrojās.

—   Un paldies dievam! Es vēl netaisos no­smakt, — Meksikānis Džo drūmi sacīja. — Bet ar divriteņiem šim te asti nepiesiesi.

—    Puikas, pavisam aizmirsu jums pateikt! — Kobra iesaucās. — Es taču vakar nopirku mopēdu, ar kuru vecais īpašnieks izspieda piec­desmit kilometru stundā. Un samaksāju tikai.. .

—   Nepārstāsti savu biogrāfiju, re, kur stāv tavs autobuss. Gaidi ar jauno tarkšķi tilta viņā malā. Žigli! — Herberts saņēma operācijas grožus savās rokās un pastūma meiteni uz pie­turas pusi. — Džo, vai tev skanošais ir kabatā? Dod šurp! Un parunājies ar Čipu par dzīvi un viņa veselību, kamēr es sameklēšu taksīti. Pēc tam — skriešus pie Kobras! Tās tikai būs lapsu medības — kā labākajās angļu galma aprindās!

Gribēdama stimulēt dēla interesi uz svešva­lodām, Biruta Kagaine bagātīgi apgādāja viņu ar angļu kriminālromāniem. Sākumā puika la­sīja ar vārdnīcas palīdzību, pamazām apguva autoru samērā trūcīgo izteiksmes līdzekļu krā­jumu un tagad kā rotaļādamies sekoja sižeta pavedienam. Gandrīz katrā grāmatā bija tāda situācija, kad bezbailīgais un atjautīgais, stip­rais un veiklais galvenais varonis redz savu tikpat kā jau notverto upuri apsēžamies pie spēcīgas mašīnas stūres. Tūlīt viņš izzudīs ska­tienam, tūlīt izglābs savu neģēļa ādu… Bet šai

brīdī allaž no tumsas vai miglas iznirst takso­metrs, galvenais varonis paceļ roku, iekāpj un pavēl: «Follow that car!» — «Sekojiet tai mašīnai!» Un sākas elpu aizraujoša pakaļdzīšanās pa pilsētas centra platajiem bulvāriem, neas­faltētām šķērsieliņām, bīstama spēle ar lukso­foriem, policistu svilpju treļļi.

Zemapziņā Herberts jau sen sapņoja kādreiz nokļūt līdzīgā situācijā. Tagad beidzot varēja īstenot šo sapni. Vispirms gan vajadzēja šofe­rim pastāstīt uz ātru roku izgudrotu pasaku par derībām un apsolīt krietnu dzeramnaudu. Arī tad šoferis piekrita galvenokārt tāpēc, ka piedāvājums atbilda viņa dienvidnieciskajam temperamentam.

Pēc piecām minūtēm viņš jau sāka nervozēt.

— Klausies, draugs, kāpēc spīdzini manus nervus? Tās ir vienīgās šūnas, kas neatjauno­jas… Kāpēc tik ilgi stāvam? Man plāns jāpilda, uz visiem stūriem gaida pasažieri, sievietes jā­ved uz dzemdību namu, vīrieši grib ātrāk no­kļūt pie savām skaistulēm, večiem šodien ir pensijas izmaksa, drīz pienāks vilciens no Rī­gas, bet mēs te sauļojamies.

Meksikānis Džo patiešām pārcentās. Viņš gribēja būt pavisam drošs, ka Herberts atradīs brīvu taksometru. Arī Čips it kā nekur nestei­dzās. Biznesmeņu prezidentam pat sapnī nerā­dījās, ka dzīvokļa saimnieks par to vien domā, kā ātrāk izvadīt nelūgto ciemiņu ārā pa dur­vīm. Meksikāņa Džo klātbūtnē taču nedrīkstēja atvērt slēpni un izņemt preci, kas šodien no­teikti jānogādā pasūtītājam. Jau tā katrs brī­dis dārgs, bet šis netaisās atvadīties, laikam cer uz kādu brīvšņabi. Nebūtu nemaz žēl iedot, la­bas attiecības katram gadījumam jāuztur ar visiem, bet tad ciemošanās vēl vairāk ievilksies.

—   Pie stūres es nekad nedzeru, — Čips sa­cīja, it kā noslēdzot iekšēju monologu. — Par darīšanām viss izrunāts. Braucam! Kur tev jā­tiek?

—   Man ir randiņš skvērā aiz tilta. Bet es varu arī kājām …

—- Kamēr Čips ir dzīvs, tev pat uz savām bērēm nebūs jāiet kājām. Aizvedīšu!

Čips vilkšus izvilka Meksikāni Džo kāpņu telpā un aizcirta dzīvokļa durvis. Labāk izmest papildu līkumu nekā vēl stundu auklēties ar šo pienapuiku.

Viņš deva gāzi un uzreiz ieslēdza otro āt­rumu. Sarkanā mašīna parāvās uz priekšu, pa­šāvās garām pieturā stāvošam autobusam un iekļāvās pašizgāzēju straumē, kas plūda no jaunās tankkuģu piestātnes būves.

Taksists nebija sagatavojies tik straujam startam. Ar ieslēgtu pagrieziena rādītāju viņam nācās ilgi gaidīt ietves malā, kamēr atbrīvojās sprauga satiksmes līdzekļu rindā. Turklāt iela bija šaura un nevienu neizdevās apdzīt.

—   Tikai bez panikas! — viņš mierināja pa­sažieri, kas bija iekārtojies aizmugures sēdeklī. — Aiz tilta noteikti dabūsim ciet. Ja tikai tas velns neieslēdz savu bāku un nebrauc pie sar­kanās gaismas. Kāpēc tūlīt neteici, ka viņš ir dulls?

Viņiem tomēr nepalaimējās notvert Čipu. Kad taksometrs nogriezās uz nobrauktuves no tilta, sarkanais «gaziks» jau bija veicis pilnu apli un, izlaidis pasažieri, uzbrauca uz tilta pa pretējo ielas pusi un atkal aiztraucās uz Pār- ventu. Zīme «Vienvirziena satiksme» neļāva tū­daļ drāzties nopakaļ.

Nu vairs nevajadzēja mudināt šoferi. Aiz­vainotā profesionālā patmīļa lika viņam no­spiest gāzes paminu gandrīz līdz grīdai, kā sacīkšu braucējam trekā ar kaucošām riepām veikt pagriezienus. Herberts pat nepaguva pa­māt Meksikānim Džo, kurš, Kobru gaidot, sē­dēja apstādījumos uz sola.

Strauja bremzēšana kā ar dzelžainu roku pa­svieda puisi uz priekšu. Ugunsdzēsēju mašīna stāvēja turpat, kur bija stāvējusi pirms des­mit minūtēm, — pie Čipa nama durvīm.

—   Nodomājis spēlēties ar mani kā kaķis ar peli! — šoferis sirdījās. — Bet otrreiz šis nu­murs neies cauri. Mēs riņķosim ap kvartālu, tad viņš redzēs, kas ir lidojošais starts. Gvina- dzem divreiz vienu un to pašu bārdu nepiešūs.

Herberts no sirds priecājās, ka atradis tik. dedzīgu sabiedroto. Viņš jau bija sapratis, ka tā vairs nav pionieru kara rotaļa, ka šoreiz viņš iejaucies ļoti nopietnos un bīstamos vīru darījumos, kuros var iemantot ne tikai dunku mugurā, bet arī tuteni vēderā. Laikam vaja­dzēja visiem trim palikt kopā, nevis sadalīties. Taksometrā viņš jutās puslīdz droši, bet bija baismi iztēloties, ka varbūt nāksies arī kājām izsekot Čipa gaitas.

Tagad Čips neizmantoja dienesta mašīnas priekšrocības. Palēnām uzņēma ātrumu un brauca kā satiksmes drošības mēneša konkursa dalībnieks. Taksists aizsmēķēja, izbāza elkoni pa logu un, spogulī sastapies acīm ar Herberta vaicājošo skatienu, pāri plecam izmeta:

—   Grib iemidzināt mūsu modrību… Tūlīt mēs viņam parādīsim velnu!

Gvinadze kāpināja tempu, apdzina Čipu un pēc brīža apstādināja mašīnu taksometru stāv­vietā. Izkāpa, aizgāja līdz rindas priekšgalam un dedzīgi ņēmās kaut ko iestāstīt resnam šo­ferim. Tad kopā ar viņu atgriezās pie Herberta un aicināja:

—    Mainām zirgus kā veco laiku pasta karie­tes. Gvinadzem galviņa vēl strādā, vai ne? Ti­kai neaizmirsti, ka uz šī skaitītāja jau ir trīs rubļi.

Herbertam gan šķita, ka redzējis lodziņā skaitli «197», bet draugiem nepiedienas strī­dēties par tādiem sīkumiem. Un ideja apmai­nīt melno «Volgu» pret gaiši pelēku bija vai­rāk nekā rubli vērta.

Čipu viņi panāca pie tirgus laukuma un nu vairs necentās turēties drošā atstatumā. «Ga- ziks» nogriezās pa kreisi, «Volga», kā magnēta vilkta, darīja to pašu. Kad Čips nobremzēja pie neapmesta četrstāvu ķieģeļu nama, Gvinadze apstājās netālu.

—   Ko nu? — viņš jautāja, kad Čips bija pa­zudis parādes durvīs.

—   Vai nevarētu palūgt jūs apskatīties, kurā dzīvoklī ieies. Mani viņš pazīst…

—   Un kas apmaksās šo papildu pasūtījumu, Šota Rustaveli, vai? — rūca šoferis un jau rau­sās no mašīnas laukā.

—   Es. Pēc divkārša tarifa, — Herberts apso­līja, mēģinādams aplēst, cik ilgam braucienam vēl pietiek naudas.

Kāds piegrabināja pie taksometra loga. Sa­trūcies viņš pagrieza galvu un ieraudzīja Mek­sikāni Džo, kurš bija glezni atspēries pret zila mopēda ragiem un lūkojās pasaulē caur milzī­gām ceriņkrāsas saules brillēm, kas aizsedza vai pusi sejas.

—   Prīmā daikts! Pilsētā viņš no manis ne­kur neizspruks.

—   Gaidi aiz stūra. Varbūt tiešām der atkal mainīt zirgus?

Tā arī nesapratis, kas draugam padomā, Mek­sikānis Džo ieskrējienā iedarbināja motoru, uzlēca seglos un aiztarkšķināja. Tieši laikā, jo šai brīdī iznāca šoferis un gandrīz viņam uz pēdām arī Čips.

— Dīvains tips, — Gvinadze stāstīja. — Ie­gāja sētā, pagrozījās, papētīja logus, tad pa ot­rām trepēm uzkāpa līdz pašai augšai. Bet tur arī neuzkavējās. Tik naski laidās lejā, ka tik tikko paguvu aizmukt… Aiziet!

Ceļš veda tikai līdz brīvprātīgo ugunsdzē­sēju galvenajai mītnei, kur Čips atstāja mašīnu pagalmā un devās uz garāžu parunāties ar šo­feriem.

—   Te viņš var nonīkt līdz vakaram, — Gvi­nadze sāka dumpoties. — Uzskatīsim, ka re­zultāts neizšķirts: viens — viens, un šķirsimies kā draugi. Tu man piecīti, es tev — laimes un panākumu vēlējumus.

Herbertu tāds iznākums pilnīgi apmierināja.

Izrādījās, ka taksometra šoferim taisnība. Līdz pulksten diviem Čips neatstāja depo te­ritoriju. Puikas, rūcošo vēderu pamudināti,.jau taisījās pamest posteni, kad vārtos parādījās sarkanais «gaziks». Čipam blakus sēdēja pa­vecs brandmajors ar spožām pogām un tre­sēm uz formas svārka.

—   Ved priekšnieku pusdienās, — Meksikānis Džo skaudīgi teica. — Nav ko velti benzīnu svilināt.

—    Bet atceļā var nez kur iegriezties, — Her­berts prātīgi iebilda. — Man tas viņa gājiens uz veco, neapmesto četrstāvu namu nepatīk. Domā, Čips uzkāpa ceturtajā stāvā, lai pastkas­tītē iemestu savu vizītkarti? Viņš nerimsies, iekams nenokārtos savu kombināciju… Es iešu tieši uz turieni, bet tu neļauj viņam pa­zust krūmos.

Čips laikam bija uzstādījis jaunu ātruma re­kordu. Kad Herberts, izmantojis visus viņam zināmos taisnākos ceļus un caurstaigājamos pagalmus, tuvojās namam, no otras puses tam piebrauca sarkanais «gaziks». Atkal Čips de­vās sētā nevis pa platf atvērtajiem vārtiem, bet izmantoja ielas nama parādes durvis. Her­berts pielika soli, bet tūdaļ bija spiests paslēp­ties aiz tuvākās liepas stumbra. Kā korķis no šampanieša pudeles pa durvīm izsprāga Čips, ne pa labi, ne pa kreisi neskatīdamies, metās pie mašīnas un aizjoņoja, tā ka dūmi vien sa­griezās.

Tikai tagad, galīgi izspūris un noputējis, pie­brauca Meksikānis Džo un bez jebkādiem psi­holoģiskiem pārdzīvojumiem iestūrēja tieši vārtu telpā. Bet arī viņš pēc mirkļa atgriezās uz ielas tāds kā apjucis un vismaz pusi no pa­rastās pašpārliecības zaudējis.

—   Zini, tur ir mēsli vagā. «Sarkanais krusts» un divi dampji ar kruķiem! Šļūcam pa diegu.

—   Vai nevajadzētu tieši otrādi — iet un izstāstīt visu, ko zinām?

—   Un ko tad tu īsti zini? Ka Čipa uzdevumā pārdevi japāņu bildītes un lietussargus? Ja jau par varas mākti gribi būt paipuisīts, ejam ar grēksūdzi pie Sīkā Žandarma. Viņa sadauzīja

«Sikuru» un ievilka mūs šai ķezā, iai tagad pestī ārā.

Šī ideja Herbertam iepatikās, viņš pat ļāvās pierunāties un apsēdās uz mopēda bagāžnieka, lai ātrāk nokļūtu Zvejniecības muzejā, kur Zandburga jau kopš agra rīta filmējās.

Loča atraitne arī šoreiz vispirms gribēja no­kārtot jaunās situācijas praktisko' pusi:

— Ar jums mēs vienmēr pagūsim izskaidro­ties, tagad daudz svarīgāk iespundēt to karā­tavu putnu! Brauciet pie Putriņa un pasakiet, ka trimdas laiki beigušies. Lai iet mājās, jo sievasmātei atkal sliktāk. Es tikmēr ielīdīšu gultā un izdzeršu četras glāzes tējas ar aveņu zapti. Ja vien mana sirds izturēs, viņš tiešām noticēs, ka sākusies pirmsnāves svīšana. Un

tad lai tikai pamēģina runāt man pretī! * * *

Jaunkalns un Seļeckis sēdēja pilsētas mili­cijas priekšnieka vietnieka kabinetā un gaidīja Putriņu. Kopš izmeklēšanu vadīja pulkvedis, šī istaba bija kļuvusi par operatīvās grupas štāba mītni.

Tedis vēl aizvien jutās kā jūrā iemesta sald­ūdens zivs — peldēt pa straumi var, bet elpot pagrūti. Rumbinieka nāvi, piemēram, viņš pār- ' dzīvoja daudz dziļāk nekā darbabiedri. Lai gan pulkvedis bija stingri piekodinājis nesteigties ar secinājumiem, jo vēl neesot pierādīts, ka notikusi slepkavība, Tedis nešaubījās, ka ve­cais Rumbinieks nogalināts. Vēl pirms dažām dienām viņš bija sarunājies ar Rumbinieku. Būtu pārspīlēti tagad pēkšņi apgalvot, ka tas licies simpātisks. Gluži normāls večuks, mazliet

īgns, kā daždien mēdz būt diendusā iztraucēti pensionāri. Staigāja pa kaimiņu dzīvokļiem, laboja elektrības drošinātājus un gludekļus, neko sevišķu no dzīves neprasīja, tikai savu mēriņu pirms aizmigšanas, lai nakts vidū ne- pamostos pilnīgā vientulībā. Tedis neticēja, ka Rumbinieks ir aktīvs blēdības dalībnieks. Var­būt viņš pat nezināja, kādam nolūkam tika izmantota pase, kuru bija ar mieru aizdot par dažiem pusstopiem. Toties zināja, kam to at­devis, un par to tagad samaksāja ar savu dzī­vību.

Tedis apjēdza, ka atkal vadījies pēc jūtām, aizrāvies ar nepamatotām un nepierādāmām aizdomām, kas kriminālmeklēšanas darbā ir vislielākais ļaunums. Ja neizdosies iegrožot fan­tāziju, iemācīties spriest bez kaislībām un pil­nīgi liekās sentimentalitātes, viņš līdz pat pen­sijai neizrausies no «bērnudārza», kur tāds raudulīgs tēvocis būs tieši pa prātam nepilnga­dīgajiem likuma pārkāpējiem …

Kabinetā ienāca dežurējošais seržants.

—   Vai atļauts?… Šis pilsonis meklē jūs, biedri vecāko inspektor. Neatliekamā jautā­jumā.

—   Tik traki spiedīga tā lieta nemaz nav, vienkārši domāju, ka varu būt jums noderīgs, — teica komisijas veikala direktors Imants Grin­cītis.

Nenogaidījis uzaicinājumu, viņš pagāja ga­rām seržantam un paklanījās. Par godu ofici­ālajai vizītei viņš bija līdz pašai augšai aizpo­gājis tumši brūno, moderno žaketi, kuru valkāja par spīti vasaras karstumam. No sānu kabatas Grincītis izvilka aploksni un pasniedza to Se- ļeckim.

—   Nupat pienāca ar vakara pastu, un man nez kādēļ šķita, ka šī vēstule jānodod milicijā. Vai tas tiesa, ko runā ļaudis, ka Menderis ap­cietināts?

—   Tencinu, — Seļeckis sacīja un nolika vēs­tuli uz galda. — Tā kā tas nav ierakstīts sūtī­jums, laikam iztiksim bez kvīts… Vai gribat pateikt vēl kaut ko tādu, kas var sekmēt izmek­lēšanu?

—   Es gan nezinu. — Grincītis apmulsa. — Varbūt jums ir kādi jautājumi?

—   Ja tādi radīsies, mēs jūs izsauksim. Uz redzēšanos!

Grincītis grasījās atvadīties ar rokas spie­dienu, bet, ievērojis vecākā inspektora norai­došo sejas izteiksmi, pārdomāja.

—   Kāpēc tu ar viņu tik vēsi? — Jaunkalns jautāja. — Vakar man likās, ka jūs esat labi paziņas.

—    Redzi, ar to tautas atbalstu tā ir, kā ir. Teorētiski mums grūti strādāt bez plašu iedzī­votāju slāņu palīdzības. Bet nelūgti savus no­vērojumus izklāsta tenkotāji vai cilvēki, kas šādā veidā grib iegūt sev kādu labumu.

—   Imants Grincītis gan neizskatās pēc mēl­neša.

—   Tad viņam kaut kas cits aiz ādas. Varbūt viņam rūp veikala labā slava, — Seļeckis at­bildēja un pacēla aploksni pret gaismu. — At­plēsta nav, to redz arī bez ekspertīzes. Vakar vēlu izsūtīta no Ventspils centra.

Viņš ar šķērītēm atgrieza aploksni un ar pin­ceti izzvejoja no tās aprakstītu papīra lapu. Izlasīja, papurināja galvu un pasniedza vēstuli Jaunkalnam.

«Cien. biedri Menderi!

Ne svētdien, ne šodien nevarēju pie Jums aiziet, jo pēkšņi uznāca sirds vājums. Tāpēc, lūdzami, neņemiet ļaunā, ka neaiznesu preci. Taču arī mājās glabāt negribu. Pēc negaidītā apciemojuma sametās bail. Lūdzu, atnāciet, kad būs laiks, bet pēc iespējas ātrāk, un es Jums pateikšu, kur noglabāju. Ļoti gribu šonakt mierīgi gulēt, tāpēc iedzeršu savas melnās miega zāles. Arī uz Jūsu veselību.

Ļoti gaidu Jūs!

Ar dziļu cieņu —

Artūrs Rumbinieks

Ventspilī 1974. gada 5. augustā.»

Kaut kas šajā vēstulē likās neīsts, bet kas? Jaunkalns atnesa Rumbinieka iesniegumu par pases nozaudēšanu un nolika līdzās. Rokraksts viens un tas pats. Pļāpīgumu varēja uzskatīt par vecuma pazīmi. Laikam taču visvairāk prātu jauca tas, ka vēstule atbildēja gandrīz uz vi­siem jautājumiem. Tā šķita kā īpaši sacerēta, lai atvieglotu milicijai izmeklēšanas darbu. Bet vai tad dzīvē reizēm nemēdz tā būt?

Pulkvedis Putriņš tūdaļ uztvēra jaunās pro­blēmas-'būtību. Rumbinieka vēstule sarežģīja, nevis vienkāršoja jautājumu par pensionāra pēkšņās nāves cēloņiem.

— Emīls Menderis taču gatavs atzīt savu līdzdalību afērā ar «Sikurām». Kāpēc viņam būtu jāapklusina bīstams liecinieks? Un vēl viens nenoskaidrots apstāklis. Uzraku jūsu bib­liotēkā farmakoloģijas mācību grāmatu. Pavecu gan, toties pamatīgu, pat ar piemēriem no sen­grieķu mitoloģijas. Vienīgā inde, kas iedarbo­jas tūlīt pēc iedzeršanas, ir slavenais ciānkālijs, bet tam ir izteikta rūgto mandeļu smarža. Pie­zvanīju uz morgu — injekcijas atkrīt, nekur nav ne mazākā dūriena pēdu. Digitāla atvasi­nājumi dod nāvējošus rezultātus tikai pēc seš­padsmit stundām. Šī iespēja, protams, nav iz­slēgta, tomēr tā apgāž visus mūsu laika aprēķi­nus. Es jau sāku domāt, ka viņš būs miris da­biskā nāvē, kad uzšķīru seši simti vienpadsmito lappusi par akonitīnu, kas ir zilo kurpīšu alka- loīds. Izrādās, firma «Merk» ražo tādu «akonitī- num kristalizātum», kas šķīst spirtā. Jau ar pieciem miligramiem pietiek, lai pēc trim stundām iestātos sirds paralīze.

—   Tātad Rumbinieks to iedzēris pirms asto­ņiem. Bet tai laikā Menderis vēl bija Užavā vai ceļā, — Seļeckis domīgi sacīja.

—   Pēc viņa paša apgalvojuma, — Putriņš pārmeta, — kuru jūs vēl neesat pārbaudījuši.

—    Piena cisternas šoferis būs pie manis rīt no rīta. Tiklīdz ieradīsies darbā. Vakar pa šo trasi brauca vienīgi Filarets Voskoboiņikovs.

—   Netrumpojiet ar grūti izrunājamiem vār­diem, tie neattaisno operativitātes trūkumu! — Pulkvedis nemaz nebija omā. — Audi nosūtīti uz Rīgu ar lidmašīnu, tur apsolīja strādāt visu nakti, ja nepieciešams, un nodot mums slē­dzienu pa teletaipu. Un arī jums abiem esmu sagatavojis nelikumīgu virsstundu slodzi. Vai pazīstat tādu Čipu?

—   īstajā vārdā Dzintars Vulfs, — Jaunkalns pateica priekšā.

—   Ir mums Ventspilī tāds spekulants pa jūr­nieku līniju, — Seļeckis vienaldzīgi sacīja. — Inspektora Dreimaņa uzskaitē.

—    Šis inspektors par viņu zina mazāk nekā mana sievasmāte, kurai Čipa dēļ pat sacēlu­sies temperatūra. Jūsu spekulants šodien div­reiz bija Rumbinieka dzīvokļa kāpņu telpā un aizlaidās, kad ieraudzīja milicijas mašīnas. Pat ja neticam manas sievasmātes teorijai, ka slep­kavas allaž atgriežas nozieguma vietā, derētu tā nopietnāk paņemt priekšā šo tipu. Viņš no kuģiem dabū aizdomīgi vieglas un lielas pakas, kuras ar nepilngadīgo starpniecību aizgādā tā­lāk … Vārdu sakot, skaidrs, vai ne?

—    Skaidrs! — Jaunkalns iesaucās kā atbalss. — Tagad es zinu, ar ko šī vēstule atšķiras. Da­tums! Skatieties, kā rakstīts iesniegumā un kā šeit.

Viņš piebīdīja pulkvedim abas lapiņas. Ci­pari gan šķita līdzīgi, toties rakstības veids atšķirīgs.

Iesniegumā — 19 ^ 73, bet vēstulē — Ventspilī 1974. gada 5. augustā.

—   Uz grafisko ekspertīzi! — Putriņš pavē­lēja. — Un, protams, jāmeklē arī pirkstu no­spiedumi.

—    Rokraksti ir mana aizraušanās, — Seļec­kis ar kautrīgu smaidu paziņoja. — Citādi būtu jāsūta uz Rīgu.

—    Jā, viesizrādes provincē nav viegla maize. — Putriņš nopūtās. — Un tagad iesim —> Regīna Zandburga un Rasma Putriņa gaida mūs vakariņās. Par gardumu negalvoju, bet es per^ sonīgi pārbaudīju, ka loča atraitnes dārzā neaug zilās kurpītes, kas botānikā pazīstamas kā «Aconitum napellus» vai «Ferox».

SESTĀ DIENA

Konspirācijas labad Zandburga bija pārcēlusi Jaunkalna īres maksā ieskaitīto maltīti no rita uz vakaru, kad cepšanu un vārīšanu varēja uz­kraut Rasmai. Kamēr znots dzīvoja istabā bla­kus virtuvei, viņa baidījās piecelties ar pirma­jiem gaiļiem. Vēl pieķers pastaigā, atmaskos simulāciju, dusmīgi pametīs visu un aizbrauks. Bet kurš tad ķerstīs blēžus, kas apkrāpuši bez- mantīgu loča atraitni par apaļiem septiņdesmit pieciem rubļiem?

Rasma, protams, tik agri necēlās, pulkvedim visciešākais un arī skaļākais miegs nāca pēc saullēkta. Bet šodien Tedis negribēja atpalikt no Seļecka. Viņš jau bija sapratis, ka vecākā inspektora panākumi informāciju vākšanā slēp­jas nevis pārdabiskās gaišreģa spējās, bet rū­pīgā sīkdarbā, ko tas veica rītos un vakaros. Arī savu uzdevumu Jaunkalns grasījās izpildīt vēl pirms astoņiem — kaut vai neēdis!

Sētniece jau beidza laistīt ietvi un tūdaļ bija ar mieru uzņemties pieaicinātās liecinieces lomu. Piekrita arī Rumbinieka kaimiņiene, jo ziņkāre, kā izrādījās, bija stiprāka nekā pirmā šoka izraisītās līdzjūtības asaras.

Jaunkalns noplēsa no atslēgas caurumiem apzīmogotās papīra strēmeles un iebāza tajos slēdzenes. Durvis atvērās bez čīkstoņas.

Iekšā viss izskatījās tāpat kā iepriekšējā dienā — tīrība, kas robežojās ar nemāj īgumu un stindzināja apmeklētāja labsajūtu. Neomu­līgo noskaņu vēl pastiprināja neatvairāmās at­miņas par sakņupušo stāvu pie apaļā ēdam­galda.

Jaunkalns nekad nebija patstāvīgi izkratījis

dzīvokli. Viņa uzdevumu atviegloja priekš­zīmīgā kārtība un arī skaidri zināmais meklē­jumu objekts — jāatrod vairāki Rumbinieka rokraksta paraugi. Jāapskatās arī, vai kaut kur nav nobāztas «Dzintara» detaļas vai kāds «Si- kuras» korpuss, vai citas mantiņas, kas lieci­nātu par dzīvokļa īpašnieka aktīvo līdzdalību krāpšanas afērā. Ja viņš lietos sistemātisku metodi, tad stundas laikā noteikti būs galā…

—    Jūtieties kā mājās, — viņš uzaicināja pēkšņi apklusušās sievietes. — Iekārtojieties ērtāk. Jums tikai vajadzēs parakstīties par izņemtajiem priekšmetiem. Jā, un jāuzmana, lai es kaut ko nenobēdzinu un otrādi — neizvelku no kabatas un neuzdodu par nelaiķa īpašumu.

—    Ko jūs, ko jūs… — sētniece atgaiņājās. — Uz to jūs nemaz neesat spējīgs!

—   Jums taču par godīgumu maksā algu, — Paškēviča piebalsoja.

Virtuves apskate neprasīja nekādu pūļu. Ne­liels trauku skapis, kas reizē bija arī galds, tad plaukts ar divām pannām, trim kastroļiem un skārda trumuli, pavards, ūdens izlietne, zem kuras stāvēja tukšs atkritumu spainis, divi krēsli un zem palodzes iebūvēts produktu pie­liekamais. Jaunkalns neko neatstāja nepārbau­dītu, pat piespieda sevi pacilāt tukšos traukus, ielūkoties cepeškrāsnī. Visrūpīgāk viņš pārbau­dīja atvilktni ar karotēm, nažiem un dakšiņām. Atrada tajā visjaunākās konstrukcijas konservu vērekli, bet nekādus nopietni ņemamus darba rīkus.

Šo mīklu atrisināja pulētais riekstkoka sek- 1 retērs, kas aizpildīja stūri starp durvīm un logu. Viss apakšējais nodalījums bija bāztin piebāzts ar daždažādiem skrūvgriežiem, kaltiem,

āmuriem, lodājamiem instrumentiem, knaib­lēm, vīlēm, laužņiem. Tikai vecpuisis varēja atļauties glabāt tādu krājumu. Pat visiecietī­gākā sieva jau sen būtu izsviedusi šīs vecās sadales kārbas, rozetes, saliektos āķus, sarūsē­jušos krampjus un bultas, vadu galus, cauru­les un blīves, elektrības drošinātājus, naglas, skrūves, uzgriežņus. Bet atslēdzniekam vai elektrotehniķim tā bija liela bagātība.

Jaunkalns rūpīgi pārcilāja šo krāmu nolik­tavu. Radās iespaids, ka tā ierīkota, lai labotu itin visus mājturības priekšmetus, pat putekļu sūcēja motoru, — tikai ne radioaparātus. Var­būt Rumbiniekam bija alerģija pret kondensa­toriem un pretestībām, membrānām, diodēm un triodēm? Tikpat labi iespējams, ka šīs deta­ļas, tāpat kā smalkmehāniķa piederumi, aiz­vāktas uz citu vietu.

Tedis atvēra sekretēra rakstāmplāksni. Do­kumentu skapītī viņš tūdaļ pamanīja ar sa­spraudi sakopotus pasta pārvedumu pasakņus. Visi bija rakstīti ar mašīnu un adresēti Artū­ram Rumbiniekam, izsūtīti katra mēneša septiņ­padsmitajā datumā par trīsdesmit rubļiem katrs. Pirmajā brīdī Tedis nosprieda, ka tā ir pensi­jas nauda, un vēl nobrīnījās, ka nelaiķis saņē­mis tik maz. Bet tad ieraudzīja atpakaļadresi: «Ventspils, Rīgas ielā 187 dz. 32, J. Ozoliņš.»

Vidusskolas gados Tedis bija dzīvojis Rīgas ielas pēdējā namā un vēl labi atcerējās tā nu­muru — 149. Tālāk vietas jaunceltnēm neatlika. Adrese tātad bija fiktīva, droši vien arī sūtītāja vārds.

Viņš ātri pārlapoja pārvedumu talonus. Pir­mais pienācis pagājušā gada oktobrī — dažas dienas pēc Rumbinieka atgriešanās no Rīgas.

Vai tikai tā nebija maksa par pases «nozaudē­šanu»?

Jaunkalns nolika talonus un rakās tālāk. At­vilktne bija līdz malām pilna ar apmaksātiem rēķiniem, ķīmiskās tīrītavas kvītīm, izmanto­tiem tālsarunu taloniem un vecām loterijas bi­ļetēm. Dzērāji parasti nav pedanti, Rumbinieks acīmredzot bija izņēmums. Atsevišķā nodalī­jumā viņš glabāja savu korespondenci — at­klātnes, ko veci paziņas sūtīja no dienvidu kūrvietām, radu vēstules no Rīgas. Un, lūk, vēl viens vērtīgs atklājums — sešus gadus vecs avīzes izgriezums, kurā darba vietas korespon­dents jūsmīgos toņos aprakstījis izcilā radio- meistara Artūra Rumbinieka izvadīšanu pen­sijā pēc četrdesmit priekšzīmīgi nokalpotiem darba gadiem sadzīves pakalpojumu uzņēmumā. Loks solījās noslēgties.

Rakstīšana, cik varēja spriest, nesagādāja Rumbiniekam īpašu baudu. Jaunkalnam izde­vās atrast tikai kladi, kurā pensionārs, pārcē­lies uz Ventspili, bija sācis pierakstīt savus izdevumus. Bet, jo biežāk tajā figurēja vārds «Kristāls», jo lielākas kļuva laika atstarpes starp ierakstiem. Kad pirmo reizi parādījās nosau­kums «Ekstra» un jaunā cena «4 rbļ. 12 kap.», Rumbinieka grāmatvedības kaisle apsīka pa­visam.

Skapī bija divi uzvalki, vecs kamzolis, darba bikses, ducis kreklu un vairāki pāri veļas. Naktsgaldiņā — galvas sāpju pulveri un miega zāles, kā arī brilles lasīšanai. Izklaudzināt krā­sotās sienas un meklēt grīdā slēpņus būtu skaidri pausta pārcenšanās. Jaunkalns iebāza savus atradumus somā un jau grasījās sastādīt aktu, kad uz sekretēra pamanīja kaudzīti tīru

papīra lapu. Paņēma tor nolika uz ēdamgalda, lai būtu parocīgāka rakstīšana. Un tad ievēroja, ka augšējā lapa jau vienreiz izmantota kā pa­liktnis un vēl glabā lodīšu spalvas nospiedu­mus. Diemžēl saburtot nevarēja nekā. Bet ja tai uzliktu virsū vakar saņemto vēstuli? …

Jaunkalns piegāja pie loga un vēlreiz pār­laida skatienu telpai. Kas gan nekaitēja te dzī­vot, kāpēc vēl vajadzēja negodīgi pelnīties? Viņš būtu laimīgs, ja varētu saukt par savu tādu dzīvokli. Cilvēks beidzis universitāti, sā­cis strādāt atbildīgu darbu, bet par savām čet­rām sienām un jumtu virs galvas pagaidām vēl sapņot nedrīkstēja. Kopmītnēs, vecāku mājās, tagad pie Zandburgas — nekur viņš nebija ju­ties pilnvērtīgs saimnieks. Un, ja gadītos satikt brīnum jauku meiteni, tādu kā Rasma, kurp viņš to vestu? Arī pēc dzimtsarakstu nodaļas vajadzētu mitināties svešos ļaudīs …

Tedis atvairīja bezcerīgo noskaņu, uz kuru uzvedināja arī aizvien pieaugošais izsalkums. Jāpaēd brokastis, citādi viņš vēl sarunās priekšniecībai visādas rupjības par neapmak­sātām virsstundām.

* * *

Putriņš jau nepacietīgi gaidīja pārējos rīta apspriedes dalībniekus. Gaidīja arī majors Blumbergs, kurš bija ar pirmo vilcienu atbrau­cis no Rīgas un tagacl alka ātrāk iekļauties ope­rācijā, palielināt savu ieguldījumu, kas pagai­dām izpaudās tikai ekspertīzes slēdziena atve­šanā. Viņš pat nenojauta, ka izdara Putriņām

neatsveramu pakalpojumu, iztirzādams ar pro­kuratūras sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju Voldemāru Straupnieku visus iegūtos materiā­lus, objektīvos faktus un minējumus, kurus kriminālistu aprindas mēdza smalki dēvēt par hipotēzēm. Svešā mutē paša domas guva. pavi­sam jaunu nokrāsu, tāpēc varēja ar kritiskāku prātu analizēt to reālo segumu, skaidrāk at­šķirt esošo no vēlamā.

Edžum Putriņām jau pirmajos pēckara gados bija gadījies strādāt kopā ar Straupnieku, kuru pazina kopš latviešu divīzijas laikiem. Viņš ļoti cienīja tieslietu padomnieka analītisko prātu un drosmi izšķirošos brīžos uzņemties risku, kas noteikti nebūtu paticis dažam labam formālistam. Ar Straupnieku nekad nevarēja saprast, kur beidzas milicijas, kur sākas proku­ratūras funkcijas. Nu, piemēram, šodien — cits būtu izsaucis operatīvos darbiniekus uz savu kabinetu, skubinājis rīkoties ātrāk, enerģiskāk un mērķtiecīgāk, piekodinājis divreiz dienā zi­ņot pa telefonu par panākumiem, bet Straup- nieks pats mēroja ceļu uz iekšlietu nodaļu, lai uzņemtos izmeklēšanas Vadību un uzplītos ar padomiem.

Varbūt tieši tāpēc Putriņš, atklājot apspriedi, nespēja atturēties no kārdinājuma uzsvērt savu lomu līdzšinējās operācijās:

— Man bija taisnība. Rīgas ekspertīzes re­zultāti pilnīgi apstiprinājuši manus minējumus par Rumbinieka nāves iemesliem. Pat vēl vai­rāk. Ņemot vērā alkohola novājināto orga­nismu un hronisko slimību, var droši pieņemt, ka sirds un elpošanas orgānu paralīze iestāju­sies jau divas stundas pēc akonitīna lieto­šanas … Līdz ar to jāsecina, ka liktenīgā bal­zama dzeršana notikusi laikā no sešiem līdz astoņiem vakarā.

—    Emīls Menderis atkrīt, — Seļeckis pazi­ņoja. — Nupat nopratināju piena cisternas šo­feri. Filarets Voskoboiņikovs brauc pēc stingra grafika un katrā fermā atzīmē laiku. Užavas ceļa galā viņš pasažieri uzņēmis pēc astoņiem vakarā. Apskatījis fotogrāfiju, pazina Menderi.

—   Neviens galīgi neatkrīt! — Tie bija pirmie Voldemāra Straupnieka vārdi šajā kabinetā. Viņš norādīja uz sienu. — Es atļāvos mazliet ielūkoties rajona kartē. Līdz Užavai ir nepil­nas stundas brauciens ar vieglo mašīnu. Teorē­tiski Menderis varēja no sešiem līdz septiņiem uzkavēties Rumbinieka dzīvoklī, pēc tam do­ties atpakaļ uz Užavu un no turienes ar simt­procentīgu liecinieku otrreiz atgriezties Vents­pilī. Tāpēc ļoti rūpīgi jāpārbauda Mendera alibi pēc pulksten astoņpadsmitiem.

—   Tieši taisījos par to runāt, — Putriņš sa­bozies sacīja. — Bet man jau neviens neļauj izteikties līdz galam. Vispirms jātiek pie kādas skaidrības par šo indi. Jau četrdesmito gadu beigās vai piecdesmito sākumā visi akonitīna preparāti svītroti no mūsu receptūras un izņemti no apgrozības. Padomju Savienībā to aptiekās nevar ne nopirkt, ne nozagt. Protams, iespējams pašam izgatavot tinktūru, taču tas nav vienas dienas darbs. Un atkal visi ceļi ved pie aptiekas Silvas uz Užavu.

—    It kā es nebūtu to jau pirms piecām minūtēm ierosinājis, — prokuratūras izmeklē­tājs iespītējās kā tāds pirmziemnieks.

Šoreiz Putriņš cēlsirdīgi palaida viņa piezīmi gar ausīm un uzsvērti ceremoniāli deva vārdu Seļeckim.

—   Lai nezaudētu laiku, vecākais inspektors, kura kompetenci atzīst arī republikas tiesas eksperti, bija tik laipns un uzņēmās grafisko pārbaudi. Tas, protams, nebūs galīgais slē­dziens, bet darba variants. Vai jūs mums ne­pastāstītu par saviem atzinumiem?

—    Neaizkavēšu apspriedes dalībnieku uzma­nību ar tehniskām detaļām. — Arī vecākais inspektors prata būt pieklājīgs. — Tās visas izklāstītas manā slēdzienā. Pateikšu vienīgi, ka Rumbinieka dzīvoklī atrastā klade un vei­kalā saņemtās vēstules teksts sniedza pietie­kamu materiālu salīdzinājumam. īsi un skaidri: ja vien tas nav ģeniāls viltojums, uz kādu spē­jīgs tikai izcils speciālists, tad vēstule rakstīta ar Artūra Rumbinieka roku. — Iestarpinājis nelielu teatrālu pauzi, Seļeckis turpināja:—To apstiprina arī papīra lapa ar lodīšu spalvas no­spiedumiem. Gan platuma ziņā, gan garumā tie pilnīgi sakrīt ar vēstules rindām, tāpēc jāse­cina, ka lapa bijusi palikta apakšā… īpaši uzmanīgi izpētīju datumus un neatradu nekādu pretrunu. Iesniegumu Rumbinieks sacerēja mi­licijā, tāpēc to datēja īsi, formāli. Bet mājas apstākļos rakstītajai vēstulei izvēlējās izvēr­stāku veidu.

—   Man ienāca prātā cits izskaidrojums. — Jaunkalns piecēlās. — Varbūt viņš rakstīja pēc sveša diktāta. Nezināmais apmeklētājs iestās­tīja, ka vienīgais glābiņš — novelt visu vainu uz Menderi. Neviens no mums nepazina Rum­binieku, bet negribu ticēt, ka vecs meistars būtu rakstījis tik gludiem teikumiem. Ne vārda par maz, neviena lieka mājiena. Arī datumu viņš rakstīja Ozoliņa manierē …

—   Kas tas vel par Ozoliņu? — Straupniekš vaicāja.

Tedis Jaunkalns nolika uz galda naudas pār­vedumu pasakņus, kuri uzsāka ceļojumu no ro­kas rokā.

—   Aina kļūst arvien pilnīgāka, bet skaidrāka gan ne, — majors Blumbergs ierunājās.—Kāds grib par varēpi iedzīt mūsu tīklos Emīlu Men­deri. Laikam nezina, ka tas nemaz nespurosies pretī, jo uzskata, ka cietumā jutīsies labāk nekā sievas paspārnē. Nav tik aplam, ja patur prātā, ka mums darīšana ar slepkavu, kurš glābj savu ādu. Tikai smērē uz maizes pārāk biezu sviesta kārtu, laikam uzskata mūs par plānā galdiņa urbējiem, kuri bez viņa palīdzības apmaldī­sies. Nemaz nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka naudas pārvedumu blankas rakstītas ar mašīnu, kas stāv komisijas veikalā uz Mendera galda… Pārbaudiet, Seļecki!

—   Tiks izdarīts! Gribu vienīgi aizrādīt, ka rakstāmmašīnai klāt tiek arī direktors un pār­devējas, pat apkopējas. Nav vairs tie gadi, kad tās mēdza ieslēgt aizzīmogotos skapjos. Tā paša veikala plauktos izliktas vismaz sešas.

—   Kas mums vēl dienas kārtībā? — Putriņš pārtrauca neauglīgo diskusiju. — Jā, pilsones Zandburgas aizdomās turētais Dzintars Vulfs. Vai nopratinājāt?

—   Cips pazudis bez vēsts. Mājās nav pār­nakšņojis. Šodien nav redzēts ne darbā, ne os­tas tuvumā. Patlaban viņu meklē visā pilsētā.

—   Laikam nolīdis pie kādām paziņām un izguļ skurbumu, — majors teica.

—   Nesaprotu, kāpēc jūs runājat par viņu tik vienaldzīgi. Dzintara Vulfa versija man patlaban šķiet ticamāka par Mendera līniju. —

Straupnieks neslēpa savu neapmierinātību. — Paši izbiedējāt viņu, jo neatstājāt operatīvo mašīnu kādā šķērsielā, un tagad brīnāties, ka šis devis kājām ziņu.

— Atrast līdz vakaram! — Putriņš strupi pa­vēlēja. — Jaunkaln, iesaistiet sabiedrisko ak­tīvu, arī Zandburgas zeperus. Lai palīdz izstrēbt putru, ko paši savārījuši. Un pēc tam tiešā ceļā uz pastu! Noskaidrojiet, kad un kur iemesta Menderim adresētā vēstule. Pirms vai pēc Rumbinieka nāves. Tas ir svarīgi, tāpēc nežē­lojiet pūles… Seļeckis tātad ies uz komisijas veikalu. Bet vecā gvarde tavā vadībā, biedri Straupniek, paņems priekšā Gunti Pumpuru. Izspiedīsim kā citronu, pēc visiem likumiem. Un pēcpusdienā kopā izbrauksim zaļumos, es, piemēram, sen sapņoju redzēt Užavas bāku.

Edžus Putriņš piecēlās un izgāja no kabineta. Gribētos kaut uz brīdi aizstaigāt līdz Ventai, ieelpot svaigu gaisu, paskatīties, vai vēl sagla­bājies vecais steķis, uz kura viņš pēckara ga­dos bija stundām ilgi kvernējis ar makšķeri rokā, nekad nezaudēdams cerību ar dažiem asariem vai raudām papildināt kalpotāja pro­duktu kartīšu trūcīgās devas… Galu galā viņš varētu atļauties mazu atelpu, jo bija atbraucis bezalgas atvaļinājumā, nevis oficiālā koman­dējumā.

Turklāt lietas apstākļi vairs neprasīja tik sa­sprindzinātu smadzeņu piepūli kā agrāk, kad nācās sadurties ar pasvešām spekulatīvām izda­rībām, ar viltotiem parakstiem, nelikumīgiem pasakņiem un tamlīdzīgiem saimnieciska rak­stura smalkumiem. Tikko nozieguma ainā «uz­peldēja» līķis, pulkvedis vairs nešaubījās, ka vainīgais tiks atklāts. Nu viņam jau bija darī­šana ar sen pazīstamu fabulu — noziedznieks jūtas apdraudēts, tāpēc sāk izmisīgi ķepuro­ties, lai izrautos no staignāja. Bet grimst arvien dziļāk, jo tam paliek tikai viena izeja: jau pa­strādātajam noziegumam pievienot vēl otru, trešo. Taču laika trūkums neļauj tos izdomāt tik rūpīgi kā pirmo. Arvien biežāk nākas atstāt pēdas, lūgt palīdzību, uzticēties nejaušiem pazi­ņām. Un pamazām viņš no uzbrucēja pārvēršas bēglī, kurš zaudējis virzienu un riņķo pa ap­burtu apli. Viņš sniedz milicijai aizvien bagā­tāku faktu materiālu, būtībā pats sevi atmasko.

Tomēr būtu aplam salikt rokas klēpī un gai­dīt, kamēr noziedznieks izdara vēl vienu kļūdu, tā varētu maksāt pārāk dārgi, sprostā iedzīts zvērs allaž bīstams. Jārīkojas ātri, kamēr tas sajūt pakausī vajātāja karsto elpu. Tad jau la­bāk mest likumu un uziet viņa pēdas tai pašā Užavā. Visas pazīmes rādīja, ka indi pagādā­jusi vai vismaz padomu devusi aptiekas Silva. Tā nevarēja būt nejaušība, ka uz turieni brauca arī Menderis, ka tieši tur Lukstiņa pazaudē­jusi pasi, kas nedēļu vēlāk figurēja «Sikuras» pārdošanā.

* * *

Guntis Pumpurs nebija veco kinokomēdiju resnais kuģa pavārs, bet arī par sevišķi vāju viņu nevarēja saukt. Viņš drīzāk atgādināja kādreizēju vieglā svara cīkstoni, kas pēc re­gulāru treniņu pārtraukšanas draud izplūst mie­sās. Viszīmīgāk šī pārmaiņa izpaudās sejas pantos, kas no pārmērīgās aizraušanās ar al­koholiskiem dzērieniem bija zaudējuši pēdē­jās jaunības elastīguma atliekas. Taču švītīgi pašūtais vasaras uzvalks un vēl gandrīz baltais krekls (kaut arī Pumpurs nakti bija pavadījis atskurbtuvē) liecināja, ka viņš joprojām turas virs bezdibeņa. Uz jautājumiem Pumpurs at­bildēja puslīdz sakarīgi.

Jā, viņš saprotot, ka tāda dzīve labi nebeig­šoties, tāpēc arī svinējis atvadas no vecajiem pudeles brāļiem, kadru daļas inspektors taču draudējis atkal norakstīt krastā. Un kā tad viņš tikšot pie «Žiguļa», kura iegādei patlaban iesi­tot rubli?

Vēlamais sarunas pagrieziens bija sasniegts, tagad nekas netraucēja nemanot pāriet pie jautājuma būtības.

—   Vai jūsu tēvocis Emīls Menderis jūs ne­apceļ? — Putriņš vaicāja. — Neietur pārāk lielu peļņas tiesu?

—    Manas asinis sūc visi. Kā dēles! Un vēl tēlo lielos labvēļus, dvēseles glābējus, — Pum­purs sirdīgi sacīja. — Bet visnegausīgākā ir mana tante Viktorija. Mūžīgi stāsta, ka esot man mātes vietā, un tūdaļ ložņā pa kabatām. Pamē­ģini atnākt bez dāvanas, šī pat naktsmāju ne­piedāvās.

—   Bet par pistoli viņa gan laikam bija prie­cīga?

—   Ak, tā dūmu pagale, ko man Gibraltārā iesmērēja viens japāņu jūrnieks! Es viņam par to uzdāvināju trīs polšus un divas kārbas ar šprotēm, domāju, ka būs pārākās šķiltavas. Vislielākais joks bija, kad devu mūsu čīfam piesmēķēt. Šis gandrīz bez acīm palika! Un tāda smirdoņa, ka bez gāzmaskas kajītē nerā­dies .. . Uzšķiņķoju skaistulei Viktorijai uz Jaungadu. Bija tāda klusa cerība, ka reiz viņa dabūs pamatīgu mācību. Bet kur nu! Šī taču pat savam vīriņam ļuļķēt neatļauj. Nolika aiz stikla un reizi nedēļā apslauka putekļus.

—   Vai tiešām jūs viņai uzdāvinājāt arī pusvadītāju uztvērēju «Sikura»? — majors Blumbergs vaicāja.

—   Tā bija mana pirmā un pēdējā andele ar šo ģimeni. — Visai Pumpura grēksūdzei piemita nepārprotama atklātības pieskaņa. Viņš neko neslēpa, jo neuzskatīja savas izda­rības par nelikumīgām, — kas gan varēja aizliegt pārdot muitas normās ietilpstošas man­tas? — Patiesībā es šo radio atvedu vienai Rīgas dāmiņai, kurai jau sen biju parādā. Bet Emīls neatlaidās — dod šim, tikai šim. Tad uzlika galdā trauku un sāka diņģēties, it kā es pats būtu ar savu preci uzmācies. Bet, kad polšs ribās, es ilgi pretī neturos—-ņem tik ciet un liec naudiņu galdā! Kur tu, manu dieniņ! Nozvērināja, lai es tantei Viktorijai pasaku pusi cenas un vēl pats iekasēju… Savu tiesu viņš solījās atdot pēc dažām dienām. Vēl tagad ir mans parādnieks. Bet es nospļaujos, vismaz ir morāls iegansts vairs pie viņiem nerādīties, pat saviem dolāriem pakaļ neeju.

—   Kā tad jūs tagad pārdodat savas «Siku­ras»? Caur komisijas veikalu vai arī tieši Artūram Rumbiniekam? — Straupnieks ne­atzina aplinku ceļus.

—   Ak tad to sprukstiņu sauc par Rumbi­nieku? Mums viņš ir tikai Čips. Ērti un labi. Čip, atnes bairīti! Čip, aizlienē desmitnieku! Un šis dod arī. Apkalpošana gandrīz kā Ham- burgas ostas krodziņos… Bet radioaparātus es sen vairs nevedu. Neparocīgi. Ne tas ir suvenīrs, ne izdevīga prece. Mēs tos pērkam tikai sev un pārdodam, kad sāk spiest kurpe.

Vispār — esmu iesācis jaunu dzīvi, atradu sev kārtīgu starpnieku, kurš strādā uz procentiem, miers un dievs! Ne man Viktorija vajadzīga ar saviem pestīšanas armijas sprediķiem, ne tās krāsotās brūtes, kas lūr pie ostas vārtiem un tik vien zina kā notriekt manu naudu un pēc tam vēl aptīrīt kabatas. Tagad man vairs nav nekādu klapatu, nododu Čipam divus kilogramus mohēra dzijas, saņemu pretī četrus simtniekus. Cik viņš uz laukiem plēš par ficīti, tā ir viņa darīšana.

—    Divus kilogramus arī ārzemēs pakaļ ne­sviež. Kādu valūtu jūs pērkat melnajā tirgū: kronas, guldeņus vai rietumvācu markas? — Blumbergs pazina visus jūrnieku gājienus.

—    Pierakstiet manu sašutuma pārpilno at­bildi: nekādu! — Pumpurs paziņoja. — Kopš iekritu ar to automobiļu loteriju, vispār ne­ielaižos nekādās spekulācijās. Es jau biju ieguldījis turpat trīsdesmit zelta rubļu, kad šie skauģi izmantoja iemeslu un norakstīja mani par dzeršanu.

—    Tas bija sen, — Blumbergs paskaidroja Rīgas kolēģim. — Jūrnieki bija uzoduši, ka Beļģijā par lētu naudu var nopirkt lietotas «Volgas». Vienam tās nebija pa kabatai, tāpēc viņi sameta valūtu kopējā katlā, uzlādēja divas uz kuģa un izlozēja. Laimētājiem bija jāpiedalās arī nākamajās kolektēs, bet bez lozēm, lai pamazām visi tiktu pie mašīnas. Tomēr kuģniecība šo bodīti drīz aizklapēja, jo «Volgu» jaunie īpašnieki visādi centās tikt uz citiem kuģiem, turpretī pārējie atteicās pat iet kārtējā atvaļinājumā… — Viņš atkal uzrunāja Gunti Pumpuru: — Jūs laikam sa­pratāt, ka šī protokola kopsavilkumu darīsim

zināmu «Bulduru» kapteinim tāpat kā atskur­btuves paziņojumu. Pēdējais vārds, protams, būs viņam, bet es šaubos, vai jūs tik drīz tiksiet pie sava «Žiguļa»… • — Kāpēc? — Pumpurs bija galīgā neiz­pratnē. — Par pielaulāta onkuļa grēkiem? Tas nav taisnīgi!

* * *

Izrādījās, ka ar pasta dienestu ir tāpat kā ar leduskalniem — redzama tikai viena treš­daļa. Pārējās divās, kur parastie apmeklētāji neiekļūst, darbs kūsā dienu un nakti. Nāk un atkal aiziet pastnieki, sūtījumus no pasta kas­tēm atgādā vieni darbinieki, citi tos aizgādā uz lidlauku, dzelzceļa staciju, autoostu, nepār­traukti strādā šķirotājas.

Uzklausījis Jaunkalna lūgumu, pasta priekš­nieks domīgi paskatījās uz aploksni, tad aplū­koja zīmogu.

— Grūts uzdevums… Vēstule iemesta aiz­vakar, acīmredzot pēc pulksten četriem, citādi jau ar rīta piegādi būtu nokļuvusi veikalā… Ko vēl es varu jums pateikt? Tā izņemta no mūsu pašu vēstuļu lādes, kas atrodas telegrāfa un tālsarunu nodaļā un pieejama visu nakti. Cikos? Ap kādiem vienpadsmitiem, citādi uz zīmoga būtu vakardienas datums. Kad iemesta, to gan nepasacīšu. Nav jau nekādas nozīmes izņemt sūtījumus ik pēc stundas. Ja iztukšo­jam ap četriem, pagūstam apstrādāt līdz vakara transportam. Un pēc tam ļaujam uzkrāties, naktī izšķirojam un sadalām pēc galvenajiem virzieniem…

—   Mani interesē tikai viens — kad šī vēstule iemesta kastē, pirms astoņpadsmitiem vai pēc divdesmitiem?

Pasta priekšnieks paraustīja plecus.

—   Tikpat labi var zīlēt kafijas biezumos. Bet aiziesim pie meitenēm uz nodaļu, vakarā tur nav pārāk daudz ļaužu, iespējams, ka viņas kaut ko būs ievērojušas. Es gan nelolotu pārāk lielas cerības.

Telefoniste, protams, nekā neatcerējās. Viņa pat apvainojās un tūdaļ pārgāja pretuz­brukumā:

—   Tā jau visi domā, ka mums te nav ko darīt. Tikai noklausāmies svešas sarunas un aprunājam cilvēkus. Bet man nav pat laika paskatīties, kas stāv aiz lodziņa. Te var strādāt tikai ģeogrāfisko krustvārdu mīklu speciālists. Jūrnieki pieprasa savienojumus ar ciemiem, kuru nav nevienā normālā kartē, abonenta nu­muru nezina un vēl kļūst rupji, kad es atsakos izsaukt krustmāti Annu, kas dzīvo trešajā mājā aiz veikala…

Priekšnieks ievilka Jaunkalnu šķirotavā, kur, pārliekušās pār gariem galdiem, sešas sievietes veikliem pirkstiem sadalīja vēstuļu un atklātņu plūsmu sīkās straumītēs un aizvirzīja dažādos virzienos. No viņu uzmanības bija atkarīgs, vai sūtījums aizceļos tieši uz Liepāju vai caur Rīgu ar «pārsēšanos».

—   Kad visi pilsoņi iemācīsies rakstīt pilsētu un savu nodaļu indeksus, — pasta priekšnieks sacīja, — varēsim izmantot automātus… Tūlīt paaicināšu brigadieri, viņa tieši tovakar strādāja.

Tā bija agresīvi noskaņota pusmūža sieviete, kas katrā izdevīgā brīdī mēdza piedraudēt, ka šoreiz nu gan aiziešot sen nopelnītajā pen­sijā. Arī patlaban viņa pat necentās iedziļinā­ties lietas būtībā.

—   Sūdzību grāmata atrodas piegādes daļā. Rakstiet, tikai neatraujiet mani no darba!

—   Tāda ir mūsu Elza Zariņa, — pasta priekš­nieks gribēja nogludināt nevajadzīgus asumus. — Mūsu nodaļas dvēsele. Patrokšņo, patrokšņo, bet izdara.

—   Ir arī cits sakāmais: suns, kas rej, nekož… Nu, kas uz sirds, man nav laika …

Viņa pagrozīja vēstuli rokās, tad nešaubīda­mās paziņoja:

—   Sakiet paldies, ka vispār vakar saņēmāt. Pēdējā mirklī izzvejoju no Rīgas maisa.

—   Vai jūs tiešām atceraties šo vēstuli? — Jaunkalns neticēja savām ausīm. — Varbūt varat arī pateikt, kad tā iemesta pasta kastē?

—   Prasiet ko vieglāku. Bet aploksni redzē­jusi esmu, vēl nodomāju, kāpēc Menderu Emīlam raksta uz bodi, nevis uz māju. Laikam kāda sūdzība? — Brigadiere pēkšņi vairs ne­šķita tik nevaļīga.

—   Stāstiet, stāstiet! — Jaunkalns mudināja. •— Kāpēc iegaumējāt šo aploksni?

—    Pastrādājiet jūs te divdesmit trīs gadus, tad jums tāpat adreses sapnī rādīsies… Nu, ir mums te tāds slavens pastmarku krājējs, sarakstās ar filatēlistiem visā pasaulē. Pērk jaunākās markas veselām sērijām," uzlīmē uz milzīgām aploksnēm un sūta tik prom. Un tādas pašas saņem atpakaļ. Interesanti, vai kādu vēstuli ar sirsnīgiem sveicieniem arī ieliek?… Es pat adresēm vairs virsū neskatos, laižu uz Rīgu, lai tur sakārto pa ārzemju val­stīm, mums taču tiešu sakaru nav. Aizvakar nakti ari pagadījās vesela čupa. Sagrābu, uzmetu uz slīdošās lentas, tad pamanīju — pa vidu tāda mazāka aploksne iestrēgusi. Šī pati, kas adresēta Emīlam.

—   Tātad vēstule iemesta gandrīz reizē ar filatēlista sūtījumiem, — pasta priekšnieks precizēja. — Jums vajadzēs aiziet pie viņa, varbūt atcerēsies, cikos tas bija.

—   Kāpēc akurāt aiziet? — brigadiere iebilda. — Viņš allaž nāk vakaros, pie viena izved savu suņuku pačurināt… — Viņa atvēra durvis un sauca. — Skaidrīt, cikos aizvakar atnāca tavs kavalieris? Nu, tas ar to brūno bobi!

—   Tad, kad strādāju vakara maiņā? — no priekštelpas atlidoja telefonistes balss. — Pirms vienpadsmitiem, kā parasti. Es tieši pūlējos uzmodināt kādu nelaimīgu abonentu Vladivos- tokā. Tur taču ap šo laiku jau saule uzlec. Ja vajag, var apskatīt pēc pasakņa.

—   Paldies, nepūlieties, — Jaunkalns sacīja un paskaidroja pasta priekšniekam: — Aiz­staigāšu pats pie filatēlista, man nepieciešama rakstiska liecība. Jūs man ļoti palīdzējāt.

* * *

Pirms iešanas uz komisijas veikalu Jānis Seļeckis devās uz savu istabu, ko īrēja no kāda zvejnieka mājas otrajā stāvā. Tā gan atradās patālu no pilsētas centra, bet garas pastaigas ietilpa viņa veselības nostiprināšanas režīmā.

Šoreiz inspektors brauca ar autobusu, jo gribēja pagūt uz vingrošanu darba pārtrau­kumā, ko vienpadsmitos pārraidīja Rīgas

radio. Tiesa, vingrojumi bija tīrā mazbērnu rotaļa, bet mūzika un diktora nedabiski možā balss disciplinēja, neļāva domāt ne par ko citu. Viņš pat nebija nosvīdis un varēja tūdaļ vilkt mugurā formas svārkus. Nez kādēļ šķita, ka šodien veikalā jāierodas formas tērpā. Iespē­jams arī, ka viņu bija ietekmējis pulkveža Putriņa piemērs.

Mantu pieņemšanas kabinetā sēdēja vecākā pārdevēja, kas parasti apkalpoja gatavo ap­ģērbu nodaļu. Izaicinoši krāsotā baltvaidze nelikās īpaši pārsteigta par inspektora apcie­mojumu, bet arī neizrādīja sevišķu pretimnāk­šanu. Viņas attieksmē varēja samanīt garlai­kotu vienaldzību pret visu, kas neattiecās uz pašas izskatu vai kādu taustāmu personisku labumu.

—   Man vajadzīgi visu jūsu rakstāmmašīnu burtu paraugi, — Seļeckis teica. — Pilnīgi pietiek ar dažām rindām.

—  Manis dēļ varat kaut veselu romānu uz- klaudzināt. Es rakstu tikai ar spalvu, man savu nagu žēl.

—   Vai direktoram ir arī vēl cita? — Seļec­kis jautāja, noņēmis «Optimas» burtu paraugus.

—     Viņš, tāpat kā jūs, sit tikai ar diviem pirkstiem… Un kā ar tām, kas pārdošanā? Likt atnest vai paši aiziesiet pie Maigas?

Izvēle te tiešām bija liela. Blakus gadsimta sākuma «Remingtonam» stāvēja gluži jauns elektriskais modelis ar gandrīz metru garu rullīti. Pārdeva ari rakstāmmašīnu, kas drukāja vienīgi ar lieliem burtiem un acīmredzot derēja tikai telegrāfistiem. Visplašāk bija pārstāvētas krilicas un latīņu alfabēta portatīvās «Ērikas»,kuru vidū iemaldījies «Hermes-baby» izska­tījās kā pundurītis.

—   Mūsu liktenīgais Emīls joprojām ķurķī? — pārdevēja ziņkārīgi apvaicājās. — Par to pašu nelaimīgo «Sikuru» vai par citiem kreisajiem biznesiem?

—   Viņš tādus taisa?

—   Ko jūs prasāt man, pajautājiet labāk direktoram. Tas jau trešo dienu staigā kā no laivas izsviests. Katru stundu zvana uz savu bijušo veikalu — vai tikai netaisās atgriezties vecajā robā?… Es gan viņam pakaļ neraudāšu, cik ilgi var dzīvot no aldziņas un ceturkšņa prēmijām? Bet šis — ne sev, ne citiem, katru rītu pārbauda, vai nekas nav zem letes pa­glabāts… Varbūt arī jūs gribat palūrēt, vai neesmu paslēpusi kādu deficīta rakstām­mašīnu? …

Iznācis no veikala, Seļeckis ieraudzīja Renāti Zandburgu, kas izmisīgi cīnījās ar vīriešu saliekamo lietussargu.

—   Labi, ka nelīst un tik drīz arī negāzīs, — viņš jokoja un norādīja uz skaidrajām debe­sīm. — Lūk, šī podziņa jānospiež.

—   Man arī no saules nav bail, — Zandburga paziņoja, paslēpusies zem melnā lietussarga. — Tas katram gadījumam, lai znots mani ne­ieraudzītu. Viņš taču domā, ka esmu slima.

—   Varbūt jums tiešām nevajadzētu rādīties ārpus mājām, jūsu gados ar veselību nedrīkst dzīt jokus.

—   Un kas tad gūstīs Čipu, ja milicija netiek galā? Mana komanda jau tā vairs nav pilnā sastāvā. Morozovi nobijušies un aizsūtījuši savus puisēnus uz laukiem, lai strādā un no­pelna skolas uzvalkus… Pārējos aiztrencu uz ostu, bet pati nolēmu pavaktēt pie bodes — kaut kur tam žulikam taču jāuzpeld.

— Vēlu panākumus! — Seļeckis atvadījās.

«Būtu labāk novēlējis pacietību,» Zandburga errojās. Viņai nebija ne jausmas, kā vajadzētu meklēt pilsētā cilvēku, kurš laikam nolēmis bēguļot. Pašai tādas pieredzes trūka. Viņa šādā gadījumā visdrīzāk aizbrauktu pie kādas no savām meitām un tur paglābtos. Ģeniāls gājiens: slapstīties no milicijas pulkveža Put­riņa Jūrmalas dzīvoklī; nevienam neienāktu prātā tur meklēt! Zandburgas garastāvoklis strauji uzlabojās, tomēr drīz atkal noplaka. Cips taču nav aprēķināms ar normāla cilvēka mērauklu. Subjekts, kurš ar vēsu prātu var noģiftēt savu kompanjonu, droši vien nejūt nekādas sirdsapziņas mokas. Tāds pat spējīgs gorīties un cepināties pludmalē… Viņa gan sevišķi neticēja šai varbūtībai, tomēr nolēma, ka labāk aizstaigāt līdz jūrai nekā tēlot goda sardzi pilsētas visdzīvākajā ielu krustojumā.

Ierosinājums iepatikās arī Meksikānim Džo, kurš bija pilnīgi piesavinājies Kobras mopēdu un, kā jau motorizētam avangardam piedienas, pirmais atgriezies no ostas rajona rekognoscē­šanas. Pārējie nepretojās, un pēc stundas visu­varenie biznesmeņi jau peldēja, lēkāja un nira vakarvēja saceltajos viļņos. Baudu palielināja apziņa, ka viņi to dara milicijas uzdevumā, valsts un tautas intereses aizstāvot. Bet Zand­burga tikmēr sargāja apģērbus un ar šausmām atcerējās, ka jūras pelde veicinot ēstgribu.

Tikpat neauglīgos meklējumos pagāja pēc­pusdiena. Biznesmeņi pēc kārtas vizinājās ar mopēdu, pat piedāvājās iemācīt Zandburgu. Kobra aizbrauca līdz viņas mājai un izlaida

Tomiņu dārzā. Bet Cipu nekur nemanīja. Likās, viņš patiešām aizlaidies no pilsētas, jo arī kaimiņi nemācēja nekā pastāstīt. Beidzot Her­bertam Trešajam apnika.

—   Pienācis brīdis, kad brīvprātīgā palīdzība draud pārvērsties spaidu darbos. Savu vēdera tiesu esmu godīgi no vergojis, tagad pie tele­vizora ekrāna celšu kultūras līmeni. Šovakar rāda pārāko futeni.

—   Ja tu nebūtu tik ilgi pinies ar to Čipu, — Zandburga pamācīja, — viņš jau sēdētu aiz restēm. Un, kas zina, varbūt cilvēks būtu pa­licis dzīvs.

Jaunieši izvairīgi klusēja. Nevienam negri­bējās pieminēt neizdevīgo tēmu, jo tā neizbē­gami novirzītos līdz viņu pašu «veikaliem». Sevišķi tagad, kad jau bija stingri nolemts pārvilkt svītru pār agrāko dzīves veidu. Viņi apzinājās, ka pienāks diena, kad to vajadzēs vecāku klātbūtnē svinīgi apsolīt milicijas bērnu istabā, kur būs mātes asaras un tēva morāles sprediķi ar neizbēgamajām autobiogrāfiskajām atkāpēm: «Es tavos gados…» Bet tas nenozī­mēja, ka šai sarunai laikus jāgatavojas.

—   Es gan neskatīšos. — Kobra saviebās. — Vesels bars veču dzenā vienu bumbu, bet vārtos iesist nespēj. Tad labāk nogaidu rudeni, kad sāks kauties hokejisti.

—   Būtu vēl krāsainā bilde bijusi. Bet uz tavas kastes knapi var atšķirt spēlētājus, — Meksikānis Džo rūca.

—   Puikas, man ar ideja! — Herberts iesau­cās. — Brālēns stāstīja, ka Interklubā uzstādīts krāsainais televizors. Jaunākais modelis.

—   Un kas tevi ielaidīs? Ārzemju jūrnieks atradies! — Rūdis pasmīnēja.

—   Mani varbūt iedabūtu brālēns. Bet mūs visus var ievest tikai Renātes tante. Pateiks, ka ekskursija audzinošos nolūkos…

—   Tu mani nemāci, kas jāsaka, — Zandburga lepni saslējās. — Jūs vēl nebijāt piedzimuši, kad jau stāstīju savām meitām tādas pasakas, ka viņas visu nakti negulēja… Aiziet!

Ārzemju jūrnieku klubā nenācās izgudrot nekādus melus, jo vestibilā pagadījās Ieva Lukstiņa, kas tūdaļ pazina Renāti Zandburgu un labprāt ielaida jauniešus televizora istabā.

—   Kopš pasaules meistarsacīkstēm ne reizes nav ieslēgts… Bet no šejienes — ne soli! Ja gribat padzerties, krustmāte aizies uz bāru un atnesīs limonādi.

Šajā vecumā, protams, allaž slāpst, un Zand- burgai bija atkal jāpieceļas no ērtā klubkrēsla, atkal jānokāpj pirmajā stāvā un atkal jāatver naudas maks.

Patumšajā, pretenciozi stilizētajā bufetes zālē, uz kuras sienām bārdaini, ar trijžuburiem apbruņoti neptūni dzinās pakaļ puskailām jūras nārām, vēl bija maz apmeklētāju. Tikai pie attālākā galdiņa zem stūres rata ar elektriskām svecītēm sēdēja četri vīrieši un tik izteiksmīgi klusēja, ka pat poliglots nepateiktu, no kādas valsts viņi atbraukuši te sirsnīgi patērzēt. Va­rētu likties, ka viņi ir kurlmēmi, ja ik pēc brīža neatskanētu bez jebkāda akcenta izrunātā pavēle:

—   Vodka!

Un bufetniece nesa viņiem paplāti ar četrām glāzītēm, kuras tika iztukšotas bez liekiem tostiem.

Pie bāra letes uz augstajiem ķebļiem arī sēdēja daži apmeklētāji. Vairākus Zandburga redzēja tikai no muguras, bet divus — profilā.

Zandburga aizmiedza acis, atkal atvēra — parādība neizgaisa. Viņas vecumā tiešām bija kaitīgi pārpūlēties… Cenzdamās neskatīties uz to pusi, kur viņai rēgojās Čips un pašas maz­meita Rasma, Zandburga aiztecēja līdz letei un, aizmirsusi jauniešu pasūtījumu, pačukstēja bufetniecei:

—   Ielejiet man konjaciņu! Un labi fiksi!

Tomēr iedzert nepaguva, jo elkonim uzgūla

roka un atskanēja Rasmas balss:

—   Omīt, konspirācijas dēļ taču nevajag piedzerties… Tad miliči tevi sameklēja gan! Es jau sāku uztraukties, zvanīju uz miliciju, bet tēvs un Tedis kaut kur aizbraukuši. Pa­lūdzu, lai izsauc tevi. Cik ilgi varu to jūsu Čipu turēt aiz lencēm, viņš jau kļūst uzbāzīgs.

—    Kā tev izdevās viņu atrast? — Zandburga atģidās pavaicāt. — Mēs visu pilsētu izstai­gājām.

—   Es vīriešiem neskrienu pakaļ, viņi tāpat līp man klāt… Atnācu aprunāties ar Ieviņu, apsēdāmies iedzert kafiju, kamēr dejas vēl nav sākušās. Pēkšņi šis — kā no gaisa nokritis. Jau paspēja man izstāstīt par visām savām slimībām un izpostīto jaunību. Bet šodien un vakar jūs viņu te veltīgi meklējāt — viņš bijis Užavā.

* * *

Edžus Putriņš ne par ko negribēja aiziet no Užavas liedaga. Pēc Bulduru pludmalē ierastā biezuma viņam šķita, ka nokļuvis paradīzē, kur var peldēties un sauļoties kaut vai bez peld­biksēm. Smiltis gan bija rupjākas, toties tās patīkami kutināja pēdas.

—   Man tā gudrība ir galvā, nevis kājās. Es tagad te pagulēšu un padomāšu, bet jūs ejiet vien. Tā tikai vēl trūka, ka pie šīs per­sonas — piedodiet par izteicienu — ierastos delegācija ar pulkvedi priekšgalā.

Kad pārējie pēc nepilnas stundas atgriezās, Putriņš, protams, bija cieši aizmidzis. Tomēi ātri nopurināja miegainību, ieraudzījis Jaun­kalna rokās biezu, zilos audekla vākos iesietu grāmatu: «Farmakoloģija. Ar toksikoloģiju un receptūru».

—   Tā pati, ko es izstudēju… Stāstiet pēc kārtas.

—   Silva ir darbā, — Matīss Blumbergs stāstīja. — Bet saimnieki vienā balsī apgalvo, ka pirmdien Emīls Menderis no mājām aizgājis tikai ap astoņiem. Vēl šķendējies, ka nogulējis vilcienu, aicinājis bākas Rihardu iemest uz tiem kreņķiem atvadu čarkiņu stacijas bufetē, tad izgājis uz lielceļa «balsot». To apstiprina arī kaimiņi. Vispār te neviens nevar nepa­manīts ne soli paspert. Vakar, piemēram, pie Silvas ciemojies un pat pa nakti palicis viņas brālēns, kurš atbraucis ar diviem čemodāniem. Vai zināt, kas tajos bija?

—   Mani daudz vairāk interesē, kā sauc vakardienas ciemiņu.

—   To jums pateiks pati Silva, vecākais inspektors Seļeckis aizgāja uz aptieku, lai ne­viens nepagūtu viņu brīdināt, — Straupnieks sacīja.

—   Ciemiņš atvedis Austrālijas mohēra kamo­lus. Oriģināliesaiņojumā ar visiem garantijas zīmogiem. Vesela bagātība! Saimniece mums atjāva ielūkoties Silvas istabā. Turpat at­radām arī šo grāmatu, atšķirtu seši simti div­desmit otrajā lappusē. — Blumbergs atvēra grāmatu un ņēmās deklamēt: — «Ovīdija Me­tamorfozēs teikts, ka Cerberam, kad Herku- less to izvedis ārā no elles, lielās dusmās no mutes tecējušas baltas putas, no kurām tad izaudzis indīgais akonīts, kas Medejas rokās vēlāk noderējis par atriebības un slepkavības ieroci…»

—   Zinu, pats esmu lasītpratējs. — Putriņš atmeta ar roku un sāka steidzīgi ģērbties. — Tūlīt mēs uzzināsim, kas ir slepkava.

… Tā bija veca, neliela lauku aptieka. Plauk­tos greznojās baltas porcelāna bundžas ar uz­rakstiem latīņu valodā, zem stikla gulēja patentlīdzekju raibās kārbiņas, kā arī visne­pieciešamākie higiēnas un tualetes piederumi. Šajā priekštelpā saimniekoja sirms, salīcis provizors, kas patlaban snauduļoja nobružātā ādas krēslā aiz lodziņa, kurā nodod ārstu re­ceptes. Otrajā telpā izgatavoja pasūtītās zā­les — pulverīšus, ziedes, mikstūras. No pulksten astoņiem līdz četriem pēcpusdienā tā bija div- gadu kursus beigušās farmaceites Silvas Kalni- ņas valstība. Arī patlaban caur matēto stiklu varēja saskatīt pār retortēm noliekušās jaunās sievietes stāvu.

—    Mums nepieciešams nopratināt jūs un farmaceiti Silvu Kalniņu sakarā ar krimināl­lietu par pilsoņa Artūra Rumbinieka noslepka­vošanu, — Voldemārs Straupnieks teica, kad viņš un milicijas darbinieki bija uzrādījuši savas apliecības. — Ir pamats aizdomām, ka esat šī nozieguma līdzdalībnieki.

—   Lūdzu, lūdzu, esiet tik laipni! — Provizors priecīgi pamāja ar galvu. — Tikai runājiet skaļāk, man pēdējā laikā ir tādas pabiezas ausis.

—   Un totāla vecuma skleroze, — Putriņš klusi konstatēja, tad pacēla balsi: — Kur gla­bājas indīgās vielas? Vai jums ir saraksts?

Skalā uzsauciena izbiedēta, no laboratorijas iznāca Silva Kalniņa — gadus divdesmit piecus veca zalace, kuras matus slēpa balts lakatiņš. Apaļīgās lūpas bailēs trīcēja, jo atšķirībā no provizora viņa tūdaļ bija sapratusi apmeklē­juma iemeslu.

—   Šajā skapī, — viņa sacīja nodevīgi zemā balsī. — Atslēga vienmēr ir pie priekšnieka.

Pulkvedis Putriņš pārlaida skatienu durvju iekšpusē uzlīmētajam sarakstam un iekliedza provizoram ausī:

—   Kur jūs nobēdzinājāt akonitīnu?

Tagad arī vecais vīrs sāka uztraukties. Provi­zora seja pārklājās ar sārtiem plankumiem, viņš pat sāka raustīt valodu:

—   Es jau nevienam nepārdodu. Bet sievai loti labi palīdz pret radikulītu un trigēmina neiralģijām. Ir tāda recepte: akonitīna tinktūra kopā ar lanolīnu, spirtu un hloroformu ieberzē­šanai ādā… Un tad vēl pirms dažām die­nām… Piedodiet, Silvas kundze, bet man jā­saka patiesība … Latviešu tautas dziedniecībā zilo kurpīšu sakņu novārījumu lieto arī aborta izraisīšanai… Un vēl viens bērns bez vīra … Bet ja jūs rīkojāties ar akonitīnu pēc maniem priekšrakstiem… Līdz šim taču nekad nekas ļauns nav noticis… Silvas kundze, jūs taču atšķaidījāt tā, kā es liku?…

—    Ieiesim jū$u darba istabā, pilsone Kalniņa. Domāju, ka iztiksim bez šfem lieciniekiem, — Putriņš aicināja, pamādams» uz logu, pie kura jau pulcējās ciema sjevas.

—   Stāstiet! — izvikis no portfeļa noprati­nāšanas protokola veialapu, majors Blumbergs pavēlēja.

—   Bet ko lai es jums stāstu? — Silva šņukstēja.

—   Sāksim ar ciemiņiem. Kas brauc pie jums no Ventspils?

—   Es jau viņu nemaz neaicināju. Bet ārā neizliksi, brālēns taču! Un tik smuku dziju atveda. Teica — ja pārdošot paj: piecpadsmit rubļiem ficītē, es varēšot^rī sev atstāt džem­perim. Nedēļas beigās atkal atbraukšot vai piezvanīšot… Es vēl neesmu nevienam pie­dāvājusi, varat pārbaudīt.

—   Viņa vārds, uzvārds?

—   Dzintars Vulfs. Bērnībā visi viņu sauca par Čipu.

Putriņš neizskatījās tik pārsteigts, kā bija cerējuši viņa kolēģi. Ne jau pirmoreiz pulkve­dis izmeklēja sarežģītus noziegumus, negaidīti pavērsieni nekad nemulsināja viņu — dzīvei taču ir pavisam cita loģika nekā smalki sa­vērptai fabulai. Un tikai krietni vēlāk, kad lieta jau nodota tiesai, rodas atziņa, ka viss noritējis likumsakarīgi — ja ne no milicijas, tad katrā ziņā no noziedznieka psiholoģijas viedokļa.

—   Un Čips izspieda no jums akonitīnu? — viņš neticīgi vaicāja.

—  Čips?… Nē, zāles es iedevu Imantam. Viņš taisījās aizmidzināt savu slimo suni.

—   Kādam Imantam? Stāstiet pēc kārtas ar visiem sīkumiem.

—   Imantam Grincītim, mana Emīla direkto­ram. Viņš atbrauca svētdienas vakarā.

Silva jau grasījusies doties pie miera, pirms Emīla apciemojumiem viņa allaž mēdzot labi izgulēties, te pie slēģa kāds pieklauvējis. Izrā­dījies, ka tas ir Imants Grincītis, kurš kopā ar Emīlu šad tad bija ieradies svētku reizēs vai pēc kādas gardākas zivtiņas. Šoreiz viņš iz­skatījies gaužām satraukts un norūpējies par Emīla likteni. Licis zvērēt, lai pagaidām nevie­nam ne pušplēsta .vārda, tad pastāstījis, ka Emīlam draudot apcietināšana par spekulāciju ar japāņu radioaparātiem. Bet viņš savu draugu nepametīšot nelaimē, kam vajagot, iedošot kukuli, iztrūkumu segšot no savas kabatas. Arī Silvai sūtīšot naudu, ja vien viņa turēšot mēli aiz zobiem. Patlaban skandāls tikai kai­tēšot Emīla reputācijai. Imants pat iedevis «avansu», tad izvilcis no portfeļa īstu franču konjaku norunas apslacīšanai.

—   Un viņam diemžēl bija taisnība, — Silva beidza savu bikti. — Nākamajā vakarā manu nabaga Emīlu apcietināja. Sakiet — kas viņam draud?

—   Jūsu vietā es vairāk uztrauktos par to, kas jums pašai draud par indes piegādāšanu slepkavam, — Straupnieks salti teica. — Kam tieši ienāca prātā akonitīns?

—    Imants taču vecpuisis, bet slims suns prasa pastāvīgu kopšanu. Un īsts saimnieks vienmēr pats nošauj savu suni. Aizved uz mežu un tur arī aprok. Bet Imants nav mednieks — kur lai viņš rauj bisi? Nu, palūdza kādu indi, ko var iedot kopā ar konfekti, jo vest pie ve­terināra nebija dūšas. Kopā pārlapojām far­makoloģijas grāmatu, nonācām pie akonitīna, un es atcerējos, ka vecais provizors to pārdod zvejnieksievām pret ģikti. Labi, ka Imantam bija līdzi vēl viena pudele, citādi veco knau- zeri tik viegli nepielauztu. Iestāstīju, ka man steidzīgi jātaisa aborts, un viņš iedeva no sle­penās rezerves… Bet ko es te sarunāju? Imants taču piekodināja nevienam neizpļāpāt, ja ne­gribu, ka mans Valdiņš nomirst badā… — Silva Kalniņa atkal izplūda asarās.

—    Par jūsu bērnu tiks gādāts, — Putriņš sacīja. — Nedomāju, ka jums var atstāt mātes tiesības — pat tad, ja tiesa nolems neatņemt brīvību… Biedri Blumberg, lūdzu, noformējiet protokolu. Jā, lieciet arī parakstīties, ka Silva Kalniņa bez izmeklētāja atļaujas nekur no Užavas neaizbrauks. Es gaidīšu uz ielas.

Arī Straupnieks izgāja ieelpot svaigu gaisu.

—   Tu esi apmierināts? — viņš jautāja Put­riņām. — Tev taču šoreiz iznāca kā Cēzaram: atbrauci, ieraudzīji, uzvarēji…

—    Līdz uzvarai vēl tālu, — Putriņš domīgi teica. — Man tāda nojauta, ka šo Imantu Grincīti ar plikām rokām nepaņemsim. Un pagaidām es tikai aptuveni iztēlojos, kā visa šī blēdība ar radioaparātiem organizēta, kas vēl iejaukts, kāda loma bija Menderim un viņa mīļākajai, ko tas Čips visu laiku pinas pa kājām…

—   Biedri pulkvedi, — viņu uzrunāja mašī­nas šoferis. — Nupat izsauca Ventspils. Lūdza, lai no šejienes braucam tiešā ceļā uz Starptau­tisko jūrnieku klubu.

Jānis Seļeckis tūdaļ ieraudzīja Čipu, • kurš joprojām kūkoja pie bāra letes. Citreiz pie­dzēries apmeklētājs jau sen būtu izvadīts pa durvīm, bet Ieva bija īpaši lūgusi Čipu neaiz- tikt. Tagad atlika tikai noplūkt nogatavojušos augli.

Putriņām turpretim neizdevās tik viegli tikt galā ar savu sievasmāti.

—    Cits būtu vismaz paldies pateicis, rociņu nobučojis, — Zandburga protestēja. — Bet tu velc uz mājām. Izgulēties paspēšu arī zārkā, šajā pasaulē es gribu uzdzīvot. Un vispār bez Rasmiņas es nekur neiešu.

—   Ko, mana meita arī šeit?

—   Re, cik smuki danco ar mūsu Tediju.

Jaunkalnu Putriņš ātri pamanīja dejotāju

gūzmā, bet nekādi nespēja noticēt, ka spilgtā gaišmate viņa skavās būtu paša Rasma. Beidzot mūzika apklusa, un aizelsies pāris pienāca klāt.

—    Ieva man aizdeva savu parūku, — Rasma smējās. — Pērn tas bija pēdējais modes klie­dziens, viņa to visu laiku valkājusi, bet nupat nolēmusi, ka pašas mati glītāki.

Putriņš meitas vārdiem nepievērsa ne mazāko uzmanību, toties Jaunkalns gandrīz salēcās — tad lūk, kāpēc viņam komisijas veikalā teica, ka Ieva Miķelsone ir blondīne! Kurš īsti to sacīja — liktenīgais Emīls vai glumais Imants?

SEPTĪTĀ DIENA

Tai naktī laikam gulēja vienīgi Imants Grincītis, kuram šķita, ka izdevies izkliedēt mākoņus, kas bija savilkušies virs viņa galvas.

Zandburga pēc nobaudītā konjaka baidījās dzert ierastās seduksena tabletes un, lai velti nešķiestu laiku, stājās pie mājas uzkopšanas, neļaudama aizmigt ne Tomiņam, kas allaž pa­gadījās slotai ceļā, ne nabaga Rasmai, kura pēc spīdošās operācijas klubā patiešām bija pelnījusi atpūtu.

- Laiku nezaudēja arī izmeklēšanas grupas dalībnieki. Tedis Jaunkalns un Jānis Seļeckis gribēja tieši no kluba doties -pie komisijas veikala direktora, bet Edžus Putriņš ieteica nepārsteigties. Nebija nekāda pamata cerēt, ka Grincītis pats pacels rokas gaisā un brīvprātīgi atzīs savu vainu. Tieši otrādi — jādomā, ka cilvēks, kurš tik viļtīgi izplānojis slepkavību, būs sagatavojies aizstāvēties līdz pēdējam elpas vilcienam. Nebūtu brīnums, ja pat atrastos ar akonitīnu noindēts suns. Emīls Menderis taču joprojām bija ar mieru uzņemties visus pasau­les grēkus… Lūk, tāpēc derēja rūpīgi sagata­voties^ kratīšanas akcijai, vajadzēja sadalīt spēkus, lai pirmajā sarunā apsūdzība balstītos nevis uz zila gaisa, bet uz pārliecinošiem pie­rādījumiem. Un tomēr Tedim likās, ka Putriņš un Straupnieks tīšu prātu velk apspriedi ga­rumā. Vai tikai vecā kaluma darbinieki vēi aizvien neuzskata, ka rītausma ir šādam ap­ciemojumam vispiemērotākā stunda?

Izvēle krita uz majoru Blumbergu un Tedi Jaunkalnu. Pretējā nama parādes durvīs de­žurējošais miļicis zināja pastāstīt, ka Grincītis nekur nav aizgāj is, ka gaisma otrā stāva logā nodzisusi īsi pēc pusnakts.

Pidžamā, ar matu tīkliņu galvā Grincītis vairāk atgādināja no miega iztraucētu miet­pilsoni nekā slazdos iedzītu ļaundari. Izpētījis uzrādītos lēmumus par apcietināšanu un kratī­šanu, viņš noplātīja rokas.

—    Laikam nav nozīmes tagad protestēt. Bet es jūs brīdinu, ka es šo lietu tā neatstāšu un ar pieklājīgām atvainošanās frāzēm nesamierinā­šos. Jums nāksies atbildēt par šo kliedzošo pārpratumu.

—    Lūdzu, apģērbieties! — Blumbergs sacīja. — Ieteiktu paņemt līdzi tualetes piederumus. Neesmu pārliecināts, vai jums tik ātri izdosies pierādīt, ka tas patiešām ir pārpratums… Mēs tikmēr mazliet apskatīsimies, kā dzīvo vadošie tirdzniecības darboņi.

Pēc dzīvok|a iekārtas gan nevarēja pateikt, ka šajās divās caurstaigājamās istabās mīt cilvēks, kuram pieejamas modē esošās vec- 4aicīgās mēbeles, kā arī visi vietējā kokapstrā- dāšanas kombināta ražojumi. Bet saukt to par trūcīgu nevarēja, tas drīzāk bija raksturīgs vecpuisim, kurš tikai retumis uzkavējas mājās. Guļamistabā bija plata gulta un divviru skapis, kabinetā — lasīšanai un viesu cienāšanai pie­mērots stūrītis ar diviem ērtiem atzveltnes krēsliem, stāvlampu un dzērienu galdiņu uz riteņiem. Grāmatu plaukts un liels rakstām­galds papildināja istabas iekārtojumu. Arī šeit nebija ne reklāmas reprodukcijas vai kalen­dāra, ne suvenīra vai pat ārzemju pelnu trauka, kas norādītu uz Grincīša dienesta iespējām.

Plaukta centrā līdzās televizoram stāvēja vecmodīga, ar melnu dermatīna pārvalku ap­segta «Continental» firmas rakstāmmašīna. Cenzdamies piešķirt balsij pilnīgu vienaldzību, Jaunkalns sacīja:

—   Kur jums papīrs? Es ar mašīnu uzrakstīšu aktu par dzīvokļa apskati.

—   Augšējā atvilktnē. Bet krājkases grāma­tiņa, kuru laikam meklējat, atrodas labajā pusē, — Grincītis dzēlīgi teica.

Redzot, cik prasmīgi un ātri majors izskata galda atvilktņu saturu, ielūkojas plaukta noda­lījumos un bāriņā, iztausta krēslu vīles un slēpņa meklējumos pat izklaudzina palodzes, Tedis ar rūgtu smīnu atcerējās paša nemākulīgo rīcību Rumbinieka dzīvoklī. Tomēr šeit rezul­tāti bija vēl nabadzīgāki.

—   Krājkases grāmatiņa uz Grincīša Imanta Reiņa dēla vārda ar četri simti rubļu noguldī­jumu,— majors diktēja. — Zamšādas imitācijas cimdi ar tumšu traipu uz labās rokas īkšķa. Divas tukšas pilienu pudelītes un pipete. Neat­vērta māla pudele ar Rīgas melno balzamu. Rakstāmmašīna «Continental» ar firmas numuru 980664. Jūsu, Grincīša un pieaicināto lieci­nieku paraksti. Viss.

—   Kā tad jūs tā — pavisam viens šai dzī­voklī? — majors uzrunāja Grincīti, kurš tikmēr bija uzģērbis tumšu uzvalku. — Būtu suni turējis, vismaz dzīvs radījums, kas priecīgs sagaida saimnieku pārnākam.

—   Man ar kustoņiem neveicas, — Grincītis atbildēja. — Agrākie dzīvokļa īrnieki atstāja man savu runci, bet martā tas pazuda uz neat­griešanos.. Pēc tam iegādājos tādu mīlīgu kā- mīti, tas bija tiktāl pieradināts, ka pat neaiz­slēdzu būrīša durvis. Naktīs zvēriņš pastaigājās pa istabām, dienā gulēja savā būrītī. Bet vienu vakaru, kad atgriezos pavēlāk, tas man paga­dījās zem kājas — nebiju paguvis gaismu uz­griezt.— Viņš ar rokām aizsedza seju. — Kau­liņi vien nobrikšķēja. Divas dienas biju kā slims… Pirms Jāņiem tirgū nopirku kucēnu.

Puišeļi, kas to pārdeva, iestāstīja, ka māte esot ar divām medaļām apbalvota, arī tēvs īsts dzinēju sugas suns. Bet nabaga Džerijam pa­kaļējās ķepas bija paralizētas. Ārstēju ar zivju eļļu, ar visādiem vitamīniem, bet šis pat pa trepēm nokāpt nevarēja. Cik ilgi mocīsi nelaimīgo dzīvnieku? Ar lielām pūlēm un pa­zīšanos sadabūju indi, pēc tam pašrocīgi no­slīcināju Ventā. Vest viņu pie veterinārārsta vienkārši nebija spēka.

—   Bet kaklam laikam piesējāt tādu smagāku akmeni? — Blumbergs vaicāja. — Tā ka straume nebūs aizskalojusi.

—   Laikam vajadzēja, bet es to nespēju. — Grincītis nopūtās. — Ieliku finiera kastē un nometu no tilta. Pa šīm dienām jau būs aiznests līdz jūrai.

* * *

Jāņa Seļecka saruna ar Čipu noritēja daudz vaļsirdīgākā noskaņā. Sākumā aizturētais, pro­tams, mēģināja tēlot pārpratuma, pat ļaunprā­tīga apmelojuma upuri, bet, iepazinies ar Pumpura un Silvas parakstītajām liecībām, ātri vien padevās un kļuva pat pārāk runīgs. Stās­tīja par savu izkropļoto bērnību, vientuļo jau­nību, labajiem nodomiem, kuru īstenošanu allaž izjauca ļauni spēki. Likās pat, ka šī paš- tirdīšana sagādā viņam tādu kā sadistisku baudu. Uzzinājis visu nepieciešamo, Seļeckis nolēma nezaudēt laiku un apsēdināja Čipu pie galda.

—   Paņemiet spalvu un papīru un uzrakstiet. visu ar savu roku. Vēlāk pievienosim lietai jūsu atzīšanos.

Tā tapa dokuments, kura stils nepārprotami liecināja, ka Dzintars Vulfs jau ne vienreiz vien nopratināts un labi pazīst izmeklēšanas orgānu birokrātisko stilu.

«Jautāts, kādi man sakari ar kuģa pavāru Gunti Pumpuru, paskaidroju, ka ar Pumpuru iepazinos 1974. gada ziemā, dienu neatceros, restorānā «Straume», kur viņš mani lūdza iepazīstināt ar meitenēm. Beigās pietrūka nau­das, ko samaksāt rēķinu, un es piekritu nopirkt no viņa četrus kamolus mohēra. Maksāju godīgi, tāpēc Pumpurs nākamajā dienā jautāja, vai negribu par tādu pašu cenu nopirkt veselu kilogramu. Es piekritu, jo mani paziņas no laukiem tieši meklēja dziju. Pumpura kuģis brauca uz Rietumvācijas līnijas, viņš teica, ka varot atvest vēl, ja būtu nauda. Man nejauši bija dažas markas, ar kurām viens ārzemnieks bija samaksājis par šņabi. Pēc tam vēl vairākas reizes iedevu Pumpuram valūtu, kad un cik — vairs neatceros, un viņš atveda man mohēru, kuru vienmēr atstāja norunātā vietā naftas ostas tuvumā. Pēdējā laikā jutos ļoti slims, tāpēc pats uz laukiem braucu reti. Dziju no­dodu vienam paziņam, kuru pazīstu ar vārdu «Meistars» un kuram ir motocikls ar blakus­vāģi. Bet viņš kļuva bezkaunīgs, prasīja arvien lielāku komisijas naudu. Tāpēc otrdien aiz­braucu uz Užavu pie savas māsīcas Silvas Kalniņas un atstāju divas pakas ar mohēru, kuras viņa apsolīja pārdot par piecpadsmit rubļiem ficītē.

Jautāts, ko es otrdien darīju namā Selgas ielā sešpadsmit, atbildu, ka neko tur nedarīju, tikai meklēju Gunti Pumpuru, kurš tur dzīvo sētas mājā, augšējā stāvā. Bet nesastapu viņu.

Otro reizi, kad atbraucu, pie durvīm ieraudzīju milicijas mašīnu un tālāk negāju, jo nodomāju, ka tā varbūt ir pēc Pumpura. Biju pie viņa arī pirmdienas vakarā. Viņš man iedeva čemodānu ar ficītēm, apsolīja vēl, bet es tik daudz negri­bēju nest. Tāpēc otrdien aizbraucu ar mašīnu. Pirmdien, kad kāpu augšā, redzēju kādu vīrieti iznākam no kaimiņu dzīvokļa, 110 kura, neatceros. Mēteļa apkakli viņš bija pasitis uz augšu, uz trepēm bija patumšs, tomēr domāju, ka pazītu viņu, ja satiktu. Seja likās tā kā redzēta, bet neieskatījos, es taču arī negribēju, lai mani pazīst.

Uz jautājumu, vai esmu uzpircis japāņu radioaparātu «Sikura» korpusus, varu godīgi paskaidrot, ka man gan pieder tāds aparāts, ko pirms pusgada iegādājos komisijas veikalā, bet jūrnieki man nekad nepiedāvāja, jo ar tiem nevar nopelnīt. Baterijas neesmu vēl mainījis un arī citādi iekšās neesmu rakņājies.

Jautāts, vai esmu pazīstams ar Artūru Rum­binieku, atzīstos, ka pirmo reizi mūžā dzirdu šo vārdu un uzrādīto fotogrāfiju tāpat redzu pirmo reizi. Ar Emīlu Menderi kopā esmu bijis kompānijā, spēlējām zolīti, zinu par viņa saka­riem ar Silvu, bet neko tuvāk paskaidrot ne­varu. Jauno komisijas veikala direktoru nekad neesmu sastapis.

Par savām gaitām pirmdienas pievakarē pa­skaidroju sekojošo: no mājām izgāju ap pulk­sten četriem, jo pirms pieciem gribēju būt naftas ostā un sagaidīt jūrniekus atgriežamies no Kanādas. To var apliecināt Viktors Zagailo un Ādams Tīrelis, pie kura mājās ēdām vaka­riņas un runājām par jaunākajiem starptautis­kajiem notikumiem. Tāpēc mazliet aizkavējos

un pie Pumpura nokļuvu laikam ap deviņiem. Viņš jau bija jautrā prātā un lidz pusnaktij nelaida mani projām. Labi atceros to tādēļ, ka radio spēlēja himnu, kad noliku viņu gulēt.

Visu šo ziņu pareizību apliecinu ar savu pašrocīgo parakstu.

Dzintars Vulfs.»

* * *

Ziņas, kuras Jaunkalnam sniedza Ventspils slavenais pastmarku krājējs, bija daudz īsākas, toties kodolīgākas. Jā, savus kārtējos sūtījumus viņš aiznesis uz pastu pirmdienas vakarā, kad izvedis suni pastaigā. Pulkstenis bijis tieši pus­vienpadsmit, to viņš labi atceroties, jo pār­baudījis savējo pēc lielā stundeņa tālsarunu nodaļā, kur vēl apjautājies, vai neesot saņemta kāda jauna marku sērija. Un patiešām atradies jubilejas bloks, kas noteikti iepriecināšot viņa Prāgas korespondentu. Labi, ka vēl neesot paguvis šo aploksni iemest kastē. Kamēr līmējis virsū nupat nopirktās markas, ienācis vīrietis brūnā lietusmētelī ar paceltu apkakli un žokej- cepuri galvā. Viņš to ievērojis tāpēc, ka suns sācis draudīgi rūkt. Vīrietis iesviedis pastkastē aploksni un tūdaļ atkal izsteidzies laukā. Pēc tam viņš nosūtījis savas atlikušās vēstules.

—   Sakiet, biedri Kozlovski, — Jaunkalns jautāja, — vai jūs pazītu šo vīrieti, ja mēs jums parādītu viņu?

—    Kāpēc ne? Reksis to gan izdarītu labāk, ja viņš kādu neieredz, tad uz visu mūžu, bet nabadziņš taču vēl nav iemācījies runāt… Vai nevarētu vēlreiz apskatīt jūsu apliecību? Jūs tiešām esat no milicijas?

Izkliedējis savas šaubas, Kārlis Kozlovskis atvēra istabas durvis. Līdz šim saruna bija no­risinājusies priekšnamā, kur brūnā boksera Rekša acis neatlaidīgi sekoja katrai Jaunkalna kustībai.

—    Neņemiet ļaunā, bet mums, filatēlistiem, jābūt ļoti piesardzīgiem. Rīgā vienu pat nosita un nolaupīja viņa kolekciju… Jūs droši vien pat iedomāties nevarat, kāda vērtība ir šiem albumiem ar pastmarkām. Man, protams, nav tādu retumu kā sarkanbrūnā Svētā Maurīcija sala vai Orānijas brīvvalsts, bet viens otrs katalogā atzīmēts brāķītis, iespiedkļūda vai no apgrozības izņemts izlaidums atradīsies. Ārzemju kolekcionāri par to nežēlotu vairākus tūkstošus dolāru. Un izvest pastmarkas ir daudz vieglāk nekā zeltu vai dārgakmeņus… Man ir visas Latvijas sērijas, kolekciju taču esmu mantojis no vectēva, kas to sāka krāt vēl pirms piektā gada. Varbūt gribat apska­tīt?

—  Citreiz ar vislielāko prieku. — Jaunkalns steidzīgi atvadījās. — Tātad norunāts, es jums pēc dažām stundām piezvanīšu.

Pat piedāvājums apmeklēt Tutanhamona ka­peņu dārglietu izstādi patlaban nebūtu novir­zījis Jaunkalnu no dienesta gaitām, tik liela bija viņa pienākuma apziņa un vēlēšanās redzēt Rasmu, kas nu jau laikam piecas minū­tes gaidīja kafejnīcā iepretī pastam. Pēc ceturt­daļstundas tur ieradīsies arī Ieva Lukstiņa, un atkal neizdosies skart tēmas, kuras var risināt vienīgi divatā. Neko īpašu Tedis netaisījās pastāstīt meitenei, tikai atjaunot vakardienas dejas laikā radušos tuvības sajūtu, kad pirmo­reiz mūžā bija licies, ka par viņa uzskatiem un nākotnes iecerēm kāds no visas sirds inte­resējas.

Arī Tedis prata par nopietnām problēmām tērzēt ar mūsdienīgi ironisku smaidu, mētāties ar asprātībām, bet re^ēm taču gribas būt da­biskam, nebaidīties no' vāMiem, kas pamazām sāk izzust 110 modernās jaunatnes leksikas. Viens 110 tiem bija «mīlestība», ko pat grāma­tās tikpat kā vairs nelietoja, skaļi izrunāja tikai tumsas aizsegā… *

Rasma nemaz nebija elēģiski noskaņota. Viņa pat neļāva Tedim sasveicināties aj izjustu rokas spiedienu, bet tūčiaļ jautāja:

—   Vai viņš atzinās?

—   Tu rūgti maldies, ja arvien vēl <?omā, ka slepkava ir tevis savaldzinātais Čips.

—   Tad i^nāk, ka velti esmu notriekusi ve­selu vakaru. Bet ostas*^k^ubā rādīja jaunu franču kinokomēdiju. *

—   Un mūsu deja? — J'edis atgādināja.

—   Iedod ugun!! — lūftza, iēspiedusi lūpās supergaru an^rikaņu cigareti. Izpūta pirmo dūmu un līdzjūtīgi jautāja: — Jūs atkal esat uz sēkļa, vai ne?

—   Kopā ar tavu tēvu nemaz nav iespējams ciest neveiksmi. Man ir tāds iespaids, ka viņš vienmēr visu z: na jau iepriekš, vismaz dien­nakti ātrāk par pārējiem m!licijas darbinie­kiem. Es tagad nez ko atdotu, ja varētu kādu gadiņu pastrādāt viņa vadībā.

—   Nesen tu runāji pavisam citu valodu.

—   Toreiz es jūsu ģimeni vēl tik tuvu nepazinu.

—   Tikai nevajag pārspīlēt! Rīta svārkos un mājas tupelēs ideāli daudz ko no savas pievil­cības zaudē…

—   Nezaimo. Ja jūs nebūtu atbraukuši, iz­meklēšana v,ēl tagad atrastos strupceļā.

—   Paldies ka lietoji daudzskaitli. Laikam taču atkal vafu kļūt no'derīga, vai citādi man būtu parādīts tas gods pasēdēt kafejnīcā ar tik ievērojamu kriminālistu?

—   Tavs stāsts par īevas likstām man ļoti palīdzēja. Kā tu teici — palama «Nevaid miris» un glums ķā zutis. Man arī patīk izgud­rot cilvēkiem iesaukas. «Nevaid miris» piestāv vienīgi kādam Imantam, un glumāku cilvēku par komisijas veikala direktoru Imantu Grincīti grūti iztēloties. Tas vēl uz āķa mēģinās izlocī­ties … Ja Ieva pazīs viņu pēc fotogrāfijas, tad mums visi gali rokās.

Uzzinājusi, kas Jaunkalnu interesē, Ieva Luk­stiņa nosarka, tomēr ilgi netielējās. Un, kad ieraudzīja Grincīša ģīmetni, pat iedegās tādās kā svētās dusmās:

—   Tāds nelietis! Cilvēks ar stāvokli sabied­rībā, bet uzvedas kā pēdējais gangsteris!

* * *

Voldemārs Straupnieks bija gulējis tikai ne­pilnas trīs stundas, bet pēc melnās kafijas, ko termosā atsūtīja Renāte Zandburga, jutās kā no jauna piedzimis.

Samērā žirgts izskatījās arī Emīls Menderis. Viktorija, kuru ilgāk nevarēja turēt neziņā, bija atnesusi tīru kreklu, bārdas dzenamo apa­rātu un arī vēstuli, kurā laikam pirmoreiz mūžā dēvēja Emīlu par mīļo vīriņu un lietoja visādus citus maigus izteicienus. Menderis, protams, apzinājās, ka viesuļvētra vēl priekšā, bet pēkšņi no tās tik paniski nebaidījās. Zināmu drošību viņā viesa arī Straupnieka tieslietu padomnieka frencis, izmeklētāja korektais un draudzīgais runas veids.

—    Es jūs ļoti palūgšu nejaukt divas pilnīgi atšķirīgas lietas, — Straupnieks sacīja. — Jūsu attiecības ar sievu un Silvu Kalniņu mūs nein­teresē, jo neviens jūs neapsūdz alimentu ne­maksāšanā vai bigāmijā. Tas ir tikai morāles jautājums. Apsūdzība Rumbinieka noindēšanā tāpat atkritusi, jo jums ir neapgāžams alibi. Es pat domāju, ka pēc mūsu sarunas varēsim jūs pret parakstu atlaist brīvībā. Protams, tikai līdz tiesai, kas lems, kādā mērā jūsu noziedzīgā izdarība ar iepriekš parakstītām veidlapām sekmējusi krāpšanas afēru… Un tagad pastās­tiet par savām attiecībām ar Imantu Grincīti.

—     Tagadējo direktoru pazīstu jau kopš tiem laikiem, kad viņš strādāja radioveikalā. Kopā sēdējām apspriedēs, kopā parakstījām visādas saistības, — pirms viņa es taču trīs mēnešus biju komisijas veikala direktora vietas izpil­dītājs. Bet laikam kāds tur augšā bija pačuk­stējis par Silvu, un iecēla Grincīti. Viņš jau pirmajā dienā lika priekšā nejaukties vienam otra darīšanās. Tomēr pēc nedējas viņš zināja par mani visu — kā sauc puiku, cik naudas vedu Silvai, kā izdaros, lai sievai atdotu algu līdz pēdējai kapeikai… Mani blakus ieņē­mumi nav lieli, ticiet man, viss, ko redzējāt mājās, ir ar Viktorijas rokām nopelnīts — par katru tulpju sīpoliņu viņa taču iekasē piecpa­dsmit kapeiku. Un tad sāk ienākties gurķi un …

—    Skaidrs! — Straupnieks patlaban nebija noskaņots iztirzāt dārzkopības rentabilitātes iespējas. — Kādu kompromisu viņš piedāvāja?

—   Apsolīja mani atlaist katru pirmdienu, pat strādāt manā vietā. Agrāk es varēju izrau­ties tikai pēc darba, retumis svētdienās, kad iestāstīju Viktorijai, ka braucu pēc zivīm… Bet drošības dēļ viņš lika parakstīties uz kvītīm, lai priekšniecība nenāktu uz pēdām mūsu sīkajai blēdībai. Arī pasaciņu par revīziju iz­gudroja Grincītis. Šad tad viņš devās man līdzi, uz raudzībām atveda veselas divpadsmit sud­raba karotes un cik vēl pudeļu… Man vie­nīgi nepatika tas, ka Grincītis tik bieži runā par savu labvēļa lomu, atgādina pat tad, kad palūdz izdarīt visniecīgāko pakalpojumu. Un tūdaļ sāka draudēt, kad otrdienās brīnījos, kur pēkšņi tik daudz «Sikuru» saradies. Bet es taču pat nenojautu — cilvēki pirka kā siltas smalk­maizītes un neviens nesūdzējās.

—   Un «Sikuru» pārdevējus neesat vaigā redzējis?

—   Nekad!

* * *

Identificēšana prasīja veselu virkni priekš­darbu. Vajadzēja sameklēt divus Grincīša auguma vīriešus, kas nevalkāja brilles un ne­izcēlās ne ar kādām sevišķām pazīmēm, pēc tam sadabūt brūnus lietusmēteļus un žokej cepures un viņus attiecīgi apģērbt un apsēdināt līdzās komisijas veikala direktoram. Un tikai tad ieaicināt kabinetā Ievu Lukstiņu.

Viņa apsēdās apmeklētāju krēslā, bikli nodūra skatienu un pacietīgi uzklausīja Straupnieka paskaidrojumus par eksperimenta mērķi.

—    Vai starp klātesošajiem varat pazīt vīrieti, kurš pagājušā gada vienpadsmitajā oktobrī pavadīja jūs uz Užavas staciju un pa ceļam jums uzbruka? Lūdzu, ieskatieties uzmanīgi un pasakiet ar pilnu atbildības sajūtu.

Ieva nē mļrkii nesvārstījās. Pēc acu izteik­smes vien varēja spriest, ka viņa tūdaļ pazinusi Imantu Grincīti. Tomēr viņai tik ļoti gribējās izbaudīt sava svarīguma apziņu, sajūtu, ka no viņas atkarīgs cilvēka liktenis, ka Ieva izlikās vilcināmies. Vēl un vēlreiz pēc kārtas nopētīja visus trīs vīriešus, bet muti nevēra vaļā.

—   Izbeidziet šos kumēdiņus! — iekliedzās Imants Grincītis, pielēcis kājās. •— Tas biju es! Un nebūtu nemaz noliedzis, ja kāds man to jautātu. Vai tas ir kāds noziegums, ja vīrietis grib noskūpstīt glītu meiteni?

—   Vai jūs to apstiprināt, biedrene Luk­stiņa? — vaicāja Straupnieks, kuru Grincīša izlēciens nebija ne mazākajā mērā ietekmējis.

—   Jā.

—   Un kur jūs viņu redzējāt pirms tam?

—   Užavā pie manas kādreizējās klases bied­renes Silvas Kalniņas, kurai svinējām vārda dienu.

—   Vai zināt viņa vārdu un uzvārdu?

—   Visi viņu sauca tikai par «Neva'd miris».

—   Paldies. Ja jums nepieciešama izziņa darba vietai, sekretāre uzrakstīs.

…Čips nebija tik drošs. Ilgi raudzījās trijos vīriešos, lika viņiem piecelties, pagriezties pro­filā. Beidzot ar pirkstu norādīja uz Grincīti.

—   Laikam šis pats būs bijis. Kāpēc jūs man neteicāt iepriekš, es būtu viņu tā pamatīgāk apskatījis.

—   Panāciet soli uz priekšu, pilsoni Grin­cīti, — Straupnieks pavēlēja.

—   Nu kā tad! — Čips iesaucās. — Tagad zinu, kur šo ģīmi jau esmu redzējis. Tas ir viņš, pats direktors, kas mani veikalā toreiz pierunāja nopirkt «Sikuru».

—   Pietiks, vediet projām! — Straupnieks pamāja milicijas seržantam, kurš tūdaļ uzlika roku uz Čipa pleca.

…Vēl ātrāk viss noritēja ar filatēlistu Koz- lovski. Viņš pat nevēlējās līdz galam uzklausīt Straupnieka jautājumu. Piecēlās un skanīgā balsī paziņoja, tieši uz Grincīti rādīdams:

—    Šo cilvēku redzēju pasta telegrāfa un tāl­sarunu nodaļā pirmdienas vakarā pulksten divdesmit divos un četrdesmit minūtēs. Viņš ienāca, iemeta aploksni pasta kastē un atkal izgāja. Kā šodien, tā arī tovakar, būdams pie pilnas saprašanas, esmu gatavs jebkurā laikā atkārtot šo paziņojumu, ja nepieciešams, ap­zvērēt.

Viņš paklanījās, pagriezās un stingrā solī atstāja kabinetu. Kad bija aizgājuši arī lietus­mēteļos ietērptie milicijas darbinieki, Grincītis uzrunāja Straupnieku:

—   Vai drīkstu jautāt, ko jūs ar to gribat panākt un pierādīt?

—    Vispār šajā istabā jautāt ir mans pienā­kums un privilēģija, — Straupnieks sacīja. — Bet izņēmuma kārtā pacentīšos j ums paskaid­rot. Sāksim ar Ievas Lukstiņas liecību. Rudenī viņa gan vēl saucās meitas vārdā — Miķelsone. Tagad varam uzskatīt par pierādītu, ka esat pazīstams ar Mendera mīļāko Silvu Kalniņu, visu laiku zinājāt par mantu pieņēmēja du­bulto dzīvi.

—    Tas taču pats par sevi saprotams, — Grin­cītis nemaz neapmulsa. — Padoto privātās dzīves noslēpumi ir neatsverama svira, kas palīdz uzturēt disciplīnu. To jums katrs ap­stiprinās. Tikai tā es varēju piespiest Menderi strādāt ar pilnu atdevi, pastāvīgie atmaskoša­nas draudi neļāva viņam ielaisties ar sīkiem blēžiem, riskēt un šiverēt aiz manas muguras.

—   Rupji runājot, jūs viņu šantažējāt?

—    Tas patiesi ir ļoti rupji pateikts, — Grin­cītis iebilda. — Labāk pierakstiet, ka direktors Grincītis priekšzīmīgas tirdzniecības plāna iz­pildes interesēs reizēm pārkāpa vispāratzītās ētikas normas un neziņoja plašākai sabiedrībai par Emīla Mendera izvirtušo dzīves veidu.

Jā, Grincītis tiešām bija ļoti nopietns preti­nieks. Tāpēc vārdu kaujā iekļāvās arī pulk­vedis Putriņš.

—    Pirms kopā izvērtējam divu pārējo lieci­nieku paziņojumus, mums būs interesanti no­klausīties, kas pastāstāms Silvai Kalniņai un aptiekas pārvaldniekam par jūsu pēdējo apcie­mojumu Užavā. Vai arī gribat pirms tam iepa­zīties ar ekspertīzes slēdzienu, kurā burtu pa­raugi pierāda, ka Artūra Rumbinieka saņemtie kāda J. Ozoliņa — kura adrese ir izdomāta — sūtītie naudas pārvedumi rakstīti ar jūsu rak­stāmmašīnu «Continental»? Par ko jūs viņam maksājāt trīsdesmit rubļu mēnesī?

Grincītis nobālēja, bet neteica nekā.

Kabinetā iedrāzās Tedis Jaunkalns. Viņa raitais solis skaidri pauda, ka izdevies sadabūt svarīgus jaunumus. Nolicis Putriņām uz galda lapiņu ar ziņojumu, viņš sacīja:

—   Vecākais inspektors Seļeckis vēl atrodas radioveikalā. Pēc garantijas darbnīcas norēķinu pasakņiem viņam izdevies konstatēt, ka pagā­jušajā gadā tur ar līguma saistībām strādāja pensionārs Artūrs Rumbinieks…

—    Pareizi, tagad atceros! — Grincītis iesau­cās. — īsi pirms manas aiziešanas pieņēmām viņu darbā. Diezgan labs meistars, bet ar dī­vainībām. Lūdza, lai naudu sūta tikai pa pastu, turklāt anonīmi. Lai nebūtu jāuzrāda sociālās nodrošināšanas nodaļā.

—   Un jūs rakstījāt pārvedumus ar savu mašīnu, lai gan šai laikā jau strādājāt komisijas veikalā. Tā arī atzīmēsim protokolā. — Putriņš uzrunāja Jaunkalnu: — Pasauciet, lūdzu, Silvu Kalniņu.

Viņa gandrīz vārdu pa vārdam atkārtoja iepriekšējā vakarā stāstīto. Grincīša klātbūtnē apsūdzība skanēja vēl baismīgāk. Tedis labu brīdi vairījās uzlūkot komisijas veikala direk­toru, jo baidījās ieraudzīt atmaskotu slepkavu. Tomēr, pacēlis acis, gandrīz salēcās, jo saskatīja saltu smīnu uz Grincīša lūpām.

—    Tā, pilsoni Grincīti, tagad es Kalniņas liecību papildināšu ar izmeklēšanas gaitā iegū­tajiem faktiem, — Straupnieks atkal pārņēma nopratināšanas pavedienu.. — Pirmdienas va­karā jūs esat redzēts izejam no Rumbinieka dzīvokļa — tai laikā, kad viņš jau bija miris vai atradās pirmsnāves agonijā. Pusvienpa­dsmitos jūs pastā iemetāt Emīlam Menderim adresēto vēstuli. Tā gan rakstīta ar Rumbinieka roku, bet nosūtīta pēc viņa nāves. To darījāt jūs — mums ir attiecīgas izziņas —, un tātad vēlreiz pierādīts, ka bijāt viņa dzīvoklī. Nupat uzzinājām, ka svētdien no Kalniņas saņēmāt akonitīnu, ar kuru — pēc sekcijas rezultātiem — noindēts Rumbinieks. Un pasaciņas par slimo kucēnu pat jūsu advokātu nepārliecinās, jo tiesā figurēs nama iemītnieku liecības, kuras nupat atnesa inspektors Jaunkalns: neviens nekad nav redzējis jūs ar suni, nav jūsu dzīvoklī dzirdējis ne riešanu, ne smilkstēšanu.

—   Pirms jūs sapinaties melos, Grincīti, —

Putriņš teica, — es uzskaitīšu ar faktiem viegli pierādāmo notikumu secību, ar kuru pilnīgi pietiks, lai jūs notiesātu. Krāpšanas afērai, kā redzēsiet, pagaidām nepieskaršos. Rumbinieks, kuram katru mēnesi maksājāt trīsdesmit rubļu par, «pases nozaudēšanu» un citiem pakalpoju­miem, pastāstīja jums par milicijas negaidīto apciemojumu. Viņš laikam bija nobijies, varbūt pat pieprasīja naudu, lai varētu no šejienes pazust. Jūs sapratāt, ka šis cilvēks var jūs nodot, un izgudrojāt velnišķīgu plānu, kā no­vērst aizdomas no sevis uz Menderi, kura vājo vietu labi zinājāt. Sagādājāt indi un ar pudeli balzama apciemojāt Rumbinieku. Pierunājāt viņu uzrakstīt Menderim vēstuli, varbūt pat apsolījāt naudu. Kamēr Rumbinieks rakstīja, iepilinājāt viņa glāzē indi. Kad viss bija beidzies, pievācāt vēstuli un glāzes, kuras iemetāt Ventā, devāties uz pastu un nosūtījāt vēstuli… Pārējo jau diktējusi dzīve un dažā­das nejaušības, kas veido tās neatņemamo sa­stāvdaļu. Par likumsakarīgu sagadīšanos var uzskatīt apstākli, ka Rumbinieka nāvi atklāja milicijas darbinieki, nevis kaimiņi, kas laikam pat nebūtu sacēluši trauksmi.

Imants Grincītis joprojām smīnēja.

— Vietējie okšķeri to visu nemūžam nebūtu uzoduši. Bet kas varēja paredzēt, ka no Rīgas atbrauks tādi dūži? Laikam nav vērts ilgāk liegties, citādi* vēl nez kādus grēkus man piešūsiet… Rakstiet!

* * *

Filmās iepējami visādi brīnumi. Brīnumi notiek arī filmēšanas laikā, bet diemžēl tie parasti nav iepriecinoši: laboratorijā pēkšņi izrādās, ka lentā ir tehnisks brāķis un veselas ainas jāuzņem vēlreiz, mākslas padomē nez kādēļ tiek nolīdzināta līdz ar zemi nofilmēta epizode, kuru, scenāriju apspriežot, uzskatīja par veiksmīgāko, untumainais la; ks izjauc visās instancēs saskaņoto darba grafiku, aktiera saslimšana piespiež režisoru mainīt ieceri un pārcelt dabas skatus uz paviljonu. Un tomēr filmai jātop, jānokļūst līdz ekrānam — tajā ^aču ieguldītas idejas, daudzu cilvēku radošā enerģija, naudas līdzekļi.

To visu direktors Jansons centās iestāstīt pilsētas milicijas priekšniekam, kurš naivi at­saucās uz sākotnējo norunu, ka filmēt zālē bijis paredzēts sestdien vai svētdien.

—   Ieradusies Rīgas priekšniecība. Ko viņi par mani domās?

—   Sapratīs, ka jūs stiprināt saites ar tautas masām, ka atbalstāt vissvarīgāko mākslas no­zari — kino.

—   Un pārvēršu mūsu nodaļu balagānā.

—   Palīdzat izpildīt valsts plānu, ietaupīt līdzekļus. Es taču nevaru te liekas dienas turēt visu uzņemšanas grupu. Par to man neviens paldies neteiks. Vai zināt, cik tas izmaksā?

—   Vajadzēja filmēt pagājušo svētdien…

—   Un palaist garām sauli un vētru! Tādi ideāli apstākļi gadās reizi vasarā… Nu labi, piedāvāju kompromisu: mēs filmēsim bez mū­zikas, bez neviena skaļāka izsauciena — kā «lielā mēmā» laikos. Skaņu ierakstīsim Rīgā. Līkop?

īsti nesapratis, ko nozīmē šis aizdomīgais vārds, pulkvedis tomēr piekāpās:

—       Bet lai neviens no jūsu putnu biedēkļiem neskraida pa gaiteņiem! Un visa iebraukšana tikai caur sētu!

Noteikumu, kuru režisors paziņoja filmēšanas dalībniekiem, visstingrāk ievēroja Zandburga. Tā tikai trūka, lai viņa — vecmodīgā, mēļā balles kleitā ar neskaitāmām rišām un gofrē- jumiem, lakādas kurpēs uz augstiem nagliņu papēžiem — te uzskrietu virsū znotam. Viņa vispār nožēloja, ka tik vieglprātīgi ielaidusies šai klaberjaktī. Ne jau tāpēc, ka patiešām bai­dītos no Putriņa, bet tagad visa filmēšana likās bezjēdzīga. Pat scenārijs, par kuru viņa "vēl pirms nedēļas bija jūsmojusi, šķita tāds sājš savārstījums, ja salīdzina ar dzīves virpuli, kurā pēdējās dienās tikusi ierauta. Neieprie­cināja pat Jansona solījums izsaukt viņu uz Rīgu teksta ieskaņošanai.

Arī Rasma bija vainīga Zandburgas noskaņas maiņā. Visu rīta cēlienu meitene bija pacietīgi klausījusies stāstu par filmas notikumiem, tad plati nožāvājusies:

—   Atkal melodrāma ar naftalīna smaku. It kā šodien nebūtu nekādu kaislību. Kāpēc ne­varētu uzfilmēt, kā mēs abas tvarstām slepka­vas un spekulantus?

—   Un mīlestība?

—   Tā nekur nepazudīs. Ļaunākajā gadījumā var taču sadzejot, ka Jaunkalns iemīlas manī…

Tagad Rasma stāvēja zāles galā starp apgais­motājiem Mn grimētājām un rādīja tik skābu seju, ka iznīcināja Zandburgā pēdējās iedves­mas atliekas. Bet tieši kustību gurdenums un splīnīgais nievājums sajūsmināja režisoru.

—   Burvīgi! īsta sabiedrības dāma!

Pēkšņi Rasmas sejas izteiksme atdzīvojās. Tajā iegūla draiskulība, tādas kā saspringtas

gaidas. Ļaunu nojautu pārņemta, Zandburga pagrieza galvu un sastapās skatieniem ar pār­steigto pulkvedi Putriņu.

* * *

— Veco Rumbinieku pazinu jau Rīgā, viņš strādāja darbnīcā, kur devu labot savu bārdas dzenamo un kafijas mašīnu, — Imants Grincī­tis stāstīja. — Kad viņš izteica vēlēšanos pār­celties uz Ventspili, palīdzēju atrast dzīvokli un darbu radioveikalā, kur toreiz strādāju par direktoru. Tur arī sākās afēra ar pusvadītāju aparātiem. Kādu dienu atnāca jūrnieks, atnesa savu «Sikuru» un palūdza ievietot jaunā, baltā korpusā, kas labi piederētos pie virtuves mē­belēm. Kasti viņš atvedis no ārzemēm, bet ne­tiekot galā ar antenu. Aizsūtīju pie Rumbi­nieka,. tas aparātu pārmontēja desmit minūtēs. No maksas viņš atteicās, tikai jautāja, vai ne­varot paturēt veco korpusu. Pagāja divi mē­neši, es jau biju pārcēlies uz komisijas veikalu, kāvos ar naudas badu, jo vēl nespēju īsti ak- limatizēties jaunajā vietā. Tai pirmdienā, kad mocījos ar paģirām pēc Silvām, ieradās Rum­binieks un nolika uz galda «Sikuru». Par kādu summu to varot pārdot? Pagrozīju kloķus — aparātiņš darbojās gods godam. Rīgā, kur ārzemju mantu tīkotāju vairāk, aizietu par di­viem simtiem, šeit — par pusotra. Viņš pa­smaidīja un teica, ka ar mieru atdot par simt­nieku, tad pastāstīja, ka joka pēc iemontējis jūrnieka «Sikurā» izbrāķētu Rīgas «Dzintaru». Es tūdaļ sapratu, ka šo joku var pārvērst arī nopietnībā, atpirku radio par četriem desmit­niekiem un sāku domāt. Varbūt palaist izmēģinajuma balonu? Laikam tomēr neriskētu, ja man nebūtu pie rokas Ievas Miķelsones pases, ko viņas somiņā atradu Užavas mežā. Biju taisījies viņai aizsūtīt ar trim rozēm, bet tagad nospriedu citādi. Gan jau blondā čūska dabūs sev jaunus dokumentus… Vārdu sakot, no­formēju Miķeisoni kā radioaparāta pārdevēju. «Sikuru» tai pašā dienā nopirka, bet man ka­batā palika apaļš simtnieks. Un arī apziņa, ka esmu atklājis zelta āderi. Visgrūtāk nācās pie­runāt jūrnieku — sākumā bocmanis Liepiņš nekādi nevēlējās saprast, ka viņam daudz izde­vīgāk vest no ārzemēm šos tukšos korpusus un pašam palikt ēnā nekā likt savai mātei Rīgā tirgoties ar mežģīnēm vai vilnas kamoliem. Toties vecais dzērājs Rumbinieks tūdaļ bija ar mieru par trīsdesmit rubļiem mēnesī uzrakstīt iesniegumu, ka nozaudējis pasi. Protams, būtu bijis prātīgāk operēt vēl arī ar citiem pārde­vējiem, bet pases uz ielas nemētājas. Un par Emīlu Menderi nevajadzēja uztraukties, viņam savu rūpju diezgan … Vismuļķīgāk, ka dzi- ļumbumba uzsprāga tagad, kad jau taisījos aizklapēt bodīti ciet, — Liepiņām uz kuģa iznāca nepatikšanas, kļuva arvien grūtāk par lētu naudu sadabūt '«Dzintara» detaļas. Tikai tāpēc vajadzēja ķerties pie pirmā izlaiduma. Es firmas zīmi noteikti būtu pamanījis, bet ve­cais Rumbinieks slikti redz — it īpaši vakaros, kad nācās strādāt darbnīcā. Vispār viņam no dzeršanas nervi bieži streikoja. Pēc milicijas apmeklējuma kļuva pavisam histērisks, sāka ar draudiem izspiest no manis naudu. Tā pa­tiesi bija necerēta veiksme, ka viņš nejauši - noindējās. Arī viņam pašam, citādi taču būtu jāpavada dzīves atlikušā daļa cietumā.

—   Jūs tātad joprojām noliedzat, ka noslep­kavojāt Rumbinieku? •— Straupnieks vaicāja.

—   Es nekā nenoliedzu, es stāstu patiesību. Un lūdzu pierakstīt manus vārdus. — Imants Grincītis bija izdomājis, ka viņam izdevīgāk izciest sodu par krāpšanu nekā par slepkavību. Un tagad izmisīgi turējās pie nupar. sacerētās pasaciņas. — Inde, kuru atradāt Rumbinieka organismā, bija domāta man. Kaunpilno tiesu un katorgas darbus es neizturētu, tāpēc nolēmu labāk brīvprātīgi šķirties no dzīves. Bet vecais sklerotiķis paķēra manu glāzīti un izrāva tukšu. Un nu biju spiests likvidēt visas pēdas, nosū­tīt vēstuli un klusēt. Neko vairs nevarēja griezt par labu, bet nevainīgam nokļūt uz ap­sūdzēto sola arī negribējās.

—   Parasti izmeklētājs mēdz atgādināt, ka vaļsirdīga atzīšanās mīkstina vainu, varbūt pat sodu, — Straupnieks sacīja. — Protams, kad noziedznieks pats ierodas un izkrata sirdi. Uz jums tas neattiektos. Bet tagadējā bezjēdzīgā, es pat teiktu, nekaunīgā melošana nevienā ne­modinās īpašas simpātijas.

* * *

Tedis Jaunkalns sēdēja ostas radiostacijā, kuru neredzami pavedieni savienoja ar kuģiem dažādās pasaules jūrās un okeānos. Nupat bija izdevies uzņemt sakarus ar tankkuģi «Buldur » Ziemeļjūrā un noraidīt kapteinim radio- grammu. Atbildi gaidot, viņš vēlreiz pārlika prātā, ko teikt milicijas bērnu istabā sasauk­tajā sapulcē. No tā taču lielā mērā atkarīgas turpmākā darba sekmes. Tedis vairs necerēja, ka tik drīz viņu pārcels citā darbā, un arī

īpaši pēc tā netiecās. Pēdējās dienās viņš bija sapratis, ka šajā darbā nevar iztikt bez Put­riņa un Straupnieka pieredzes, rūdījuma, zinā­šanām un — kāpēc noliegt — vēsā prāta. Pro­tams, ar karstgalvību arī «bērnudārzā» grūti plūkt laurus, tomēr šeit iejūtīga sirds atrisinās daudzas problēmas, kuras nevar ietvert likumu sakopojumu pantos. Kaut vai jautājumu par visuvareno biznesmeņu nākotni. Nekādā ziņā nedrīkstēja visus mērot ar vienu olekti, sabāzt vienā maisā brāļus Morozovus un Meksikāni Džo. Bet arī tam nevajadzētu atmest ar roku — stingrā uzraudzībā puisis sapratīs, cik bīstami ir vieglās peļņas meklējumi. Ja nav iespējams vest pie prāta ar labu, ar pārliecināšanu, tad jārīkojas citādi. Pārējie bija pierādījuši, ka lik­tenīgā brīdī spēj paši izšķirties starp labo un ļauno, tāpēc nebūtu pedagoģiski vēl un vēlreiz atgādināt viņiem pagātnes grēkus. Lai līdz pir­majai mācību dienai iet pastrādāt, lai iepazīst gandarījumu par godīgi padarītu darbu…

Daudz nopietnāk "būs jārunā ar vecākiem, kas visādu iemeslu dēļ atstājuši novārtā bērnu audzināšanu. Bet arī viņus visus pār vienu kārti nevar mest.. Jaunkalns nešaubījās par to, ka ārsti Kagaiņi turpmāk veltīs vairāk laika prātvēderam Herbertam, varbūt pat_atteiksies no kādas ienesīgas nakts dežūras «Ātrajā pa­līdzībā». Par Morozovu atsaucību viņš tāpat bija pārliecināts. Bet kā atrast kopīgu valodu ar Rūda vecomāti, kas visu notikušo uztvers tikai kā savas egocentriskās taisnības aplieci­nājumu un nesapratis, ka tikai pašas iejūtī­guma trūkums izdzinis mazdēlu no mājām? Kā ietekmēt citus vecākus, kas uzvēluši visas rū­pes par saviem bērniem skolai un sabiedrībai?

Radists pasniedza Jaunkalnam no «Buldu­riem» saņemto radiogrammu:

BOCMANIS LIEPIŅš REISĀ NEPIEDALĀS PUNKTS RĪGĀ NORAKSTĪTS NO KUĢA UN NODOTS BIEDRU TIESAI PAR SPEKULĀCIJU AR DEGVĪNU HAMBURGAS OSTĀ PUNKTS KAPTEINIS KVIESĪTIS.

* * *

Līga Pečaka bija sagatavojusies sapulcei kā administratīvam pasākumam. Par savu uzstā­šanos vecākā inspektore nekad neraizējās, gan jau pēdējā mirklī izdosies atrast kopnoskaņai piemērotas domas un izteicienus, jo biznes­meņu izdarības tikai lieku reizi apstiprināja viņas teoriju par pašreizējo novirzi uz organi­zētām noziedzībām. Daudz vairāk kremta, ka gan Putriņš, gan Straupnieks bija atteikušies kuplināt sanāksmi ar savu klātbūtni. Nācās samierināties ar Jaunkalnu un Zandburgu, kas pat ierosināja pēc sapulces parādīt jaunāko Rīgas Kinostudijas kriminālfilmu. Ej nu sadar­bojies ar tik nenopietniem pedagogiem …

Baidīdamās, ka tikai vecā aktīviste nesarunā visādas «ķecerības», Līga Pečaka bija nolē­musi, ka sarunai ar vecākiem jānotiek aiz slēg­tām durvīm. Tāpēc biznesmeņi varēja mierīgi izstāstīt visus jaunumus no laukiem ataicinā­tajam Slavikam un Vladikam.

—   Ja mēs nebūtu atraduši Užavas Silvu, — Rūdis dižojās, — Rīgas pulkvedis vēl šodien sēdētu tintē.

Raitai galvenais ierocis tagad bija izsists no rokām. Bet viņa nebūt netaisījās padoties.

—   Bez mana mopēda Čips nebūtu iekritis.

—   Un kas viņu ar dzīvības briesmām izse­koja pa visām Ventspils ielām? — savukārt trumpoja Meksikānis Džo.

—   Bet mums ienāca prātā uzdāvināt Zand- burgai sunīti, kurš atklāja visu krāpšanas afēru, — Slaviks atgādināja.

—   Tur jau tas suns aprakts, ka viņi piesa­vinājušies mūsu nopelnus, — Herberts prā­tīgi sacīja. — Miliči taču nepērk «Sikuras», ko viņi sajēdz no mūzikas?

—  Tad jau iznāk, ka nemaz nevajag mūs pāraudzināt! — Janka iesaucās. — Ja likvidēs

šaubīgos elementus, milicija būs bez darba. * * *

Neparasti siltais augusta vakars bija atļāvis Renātei Zandburgai uzklāt atvadu mielasta galdu dārzā. Aiz vārtiņiem Tomiņa kareivīgo reju pavadībā jau rūca «Volga», atgādinādama rīdziniekiem, ka vēl tāls ceļš zem riteņiem. Tukšā karafīte liecināja, ka visi tradicionālie tosti uzsaukti. Varētu posties mājup, bet saim­niece vēl nebija pateikusi pēdējos vārdus. Beidzot viņa piecēlās.

—    Kriminālromānos ir tāds likums: kad no­ziedznieks jau ietupināts, visi sanāk kopā un vēl kādu brīdi spriež par morāles jautājumiem. Laikam baidās, ka lasītājs nebūs neko mācījies. Man tāpat gribētos, lai jūs saprastu, ka esam ar vienu šāvienu trīs zaķus nomedījuši…

—   Skaidrs, — Jaunkalns uzdrošinājās pār­traukt Zandburgas «referātu». — Noziedzības trīs pakāpes — skolnieku sīkie biznesi, speku­lantu mahinācijas un slepkavība …

—   Jūs esat aizmirsusi vēl citu tradicionālu paņēmienu. — Straupnieks pasmaidīja. — Pa-

rasti galvenais varonis vēl nepagūst atvilkt elpu, kad viņu jau sūta jaunā bīstamā uzde­vumā. Tā ka turieties, biedri Jaunkaln!

—   Bet vispirms viņš noskūpsta savu sirds- mīļoto, — ierunājās Rasma.

—    Es grasījos runāt par ko citu, — Zand- burga viņu pārtr.auca. — Paldies, ka atbrauci, Eduard! Tu man palīdzēji atkal tikt uz kājām. Tagad vari mierīgi atgriezties pie savč^ Regīnas-

—   Tieši tagad man būtu jāpaliek, — Put­riņš atjokoja. — Zinot, ka neesat vairs saistīta pie gultasr man nebūs miera.

—   Bet es taču būšu Ventspilī, — Jaunkalns nopietni sacīja. — Un majors Blumbergs dzīvo tepat kaimiņos.

—   Ja arī Seļecki^ uzņemas aizbildniecību par manu sievasmāti, tad varbūt iztiksiet bez papildu štata vienībām.

—   Galvenais — neatdot iekarotās pozīcijas līdz Jaungadam, — Rasma sacīja. — Ieva ies dekrēta atvaļinājumā, un es apsolīju viņu aiz­vietot.

—    Mēs tevi ļoti gaidīsim! — Јandburga izjusti paziņoja, tad pamanīja, ka Jaunkalns nosarcis, un piebilda; — Abi ar Tomiņu.

SATURS

Prellde ………………………………………………………. 7

Pirmā diena………………………………………………. 31

Otrā diena ………………………………………………… 57

Trešā diena……………………………………………….. 90

Ceturtā diena …. ^ …. 119

Piektā diena…………………………………………….. 160

Sestā diena ……………………………………………… 207

Septītā diena……………………………………………. 237

Gunārs Cīrulis (Gavrils Jefima d. Civjans) VIESIZRĀDE VENTSPILI Stāsts

Redaktore G. LIvensone. Māksi, redaktors A. Li- pins. Tehn. redaktore V. Ruskule. Korektore L. Kamene.

Nodota salikšanai 1975. g. 14. martā. Parakstīta iespiešanai 19"/ī>. g. 16. jūnijā. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2, formāts 70 X 90/32. 8,25 i iz. iespiedi.; 9,65 uzsk. iespiedi.; 10,87 izdevu. I. Metiens 30 000 eks. JT 00564. Maksā 43 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 466/27358-J-2550. Iespiesta Latvijas PSR Mi­nistru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrā­fijā «Ciņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 1019.

* * *

Rūdim skolas gaitās divas reizes bija jā­raksta sacerējums «Mans labākais draugs». Trešajā klasē to uzdeva latviešu valodas skolo­tāja, septītajā mācību gadā šī oriģinālā ideja bija ienākusi prātā angļu valodas pasniedzējai.

* * *

Zandburgas sajūsmai nebija robežu.

—        Es taču nemaz nenojautu, ka esmu miljonāre! Desmit rubļu par šito štrunta grāpīti!

* * *