GUNĀRS CĪRULIS

BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Darbs ieguvis trešo prēmiju Vissavienības un otro prēmiju republikāniskajā konkursā par Iekšlietu ministrijas iestāžu darbības atspoguļojumu literatūrā.

Recenzents E. STRODS Māksliniece R. KLIECE

 «Liesma», 1981

priekšvārds,

kura pulkvedis Putriņs izklāsta grāmatas tapsanas vēsturi

Tieši pirms gada mani izsauca augstā priekš­niecība.

— Kāpēc iu vienmēr gaidi, kamēr- tevi aicina? Varētu ari pats kādreiz iegriezties un pastāstīt, kā klajas . ..

Šis iesākums nesolīja nekā laba. Ciest nevaru, kad mani uzrunā uz «tu», labi zinot, ka dienesta stāvoklis nejauj man atbildēt ar to pašu, ka neuzdrīkstēšos pat ar vissmalkāko mājienu atgā­dināt kopīgās brīvsoļa gaitas kvalifikācijas cel­šanas kursos, kuros, kā drīz vien izrādījās, viņš bija mācījies daudz sekmīgāk un izpelnījies ģene­rāļa uzplečus…

Klusēju, jo nespēju dižoties ne ar kādiem īpa­šiem sasniegumiem, nedz arī pavēstīt .iepriecino­šus jaunumus.

Ģenerālis sēdēja ar muguru pret gaismu, kas deva viņam iespēju novērot mani garajā ceļā no durvīm līdz vecmodīgi masīvajam rakstāmgal­dam. Es toties viņa vaibstus tikpat kā neredzēju, vienīgi galvas ovālu, kuru ietvēra nevainojami kopti matu viļņi. Man pat gribējās apvaicāties, vai viņš netaisa ondulācijas pie patlaban slavenā­kās Rīgas privātās frizieres Dzintras, bet laikā apjēdzu, ka arī šo jautājumu varētu iztulkot kā uzbāzīgu familiaritāti. Un tad pēkšņi sapratu, ka priekšnieks nervozē vairāk par mani. Viņa garie pianista pirksti bez apstājas cilāja uz galda izvie­totās papīra loksnes, apvērsa tās, saudzīgi ielika dokumentu vākos, atkal izņēma. Beidzot sastinga, un tikai kauliņu baltumi liecināja par iekšējo sprie­gumu. Jo negaidītāks bija ģenerāļa jautājums:

—   Vai tu kriminālromānus lasi?

—   Ja tikai izdodas sadabūt, — priecīgs par saru­nas pavērsienu — vaļsirdīgi atzinos. — Tos, kuros pats esmu aprakstīts, man parasti uzšķiņko autors. Ar pašrocīgu veltījumu.

—   Nu un?

—    Nav nekādas vainas. Sākumā gan bija maz­liet neērti, ka izgriež ar iekšām uz āru, bet tad pa­manīju, kādā sajūsmā par savu popularitāti ir ma­na sievasmāte, un samierinājos. Turklāt — mēs ta­ču neesam nosaukti īstajos vārdos. Ne mani dēvē par Edžu Putriņu, ne viņu par Renāti Zandburgu…

—    Pagaidi, draugs, vai tiešām tu domā, ka esmu tevi izsaucis, lai patērzētu par tavu sievas­māti? To mēs pagūsim arī citreiz, ja nemaldos, vecīte vēl tīri žirgta … Mani interesē tava attiek­sme pret kriminālliteratūru vispār, tā sakot, glo­bālā mērogā.

Tagad atcerējos, ka ' ģenerālis tikko atgriezies no kaut kādas Vissavienības apspriedes par grā­matām, kurām ar piemēriem iz dzīves jāpanāk, lai mūsu jaunatne nenokļūtu uz likumpārkāpēju slidenā ceļa. It kā cita veida literatūra viņos rosi­nātu noziedzīgas tieksmes… Un tomēr likās, ka viņš mani ataicinājis ne tikai tāpēc, ka grib iz­klāstīt tur dzirdētās atziņas. Nē, ģenerālim kas gluži cits aiz ādas. Bet gan jau uzzināšu arī to — kad vien priekšniecībai labpatiksies izbeigt drau­dzīgo priekšspēli.

—    Kuram tad neiet pie sirds, ka tevi un tavus biedrus attēlo tik gudrus un iejūtīgus, tik drosmī­gus un principiālus?! Manuprāt, gandrīz visiem lasītājiem patīk laimīgas beigas, un mūsu krimi­nālromānos allaž uzvar taisnība.

—   Velna pulveris! — ģenerālis uzslavēja. — Tu esi saskatījis galveno problēmu. Un vienlaikus ķēries Jaunumam pie saknes. Mēs prasām, lai grāmatās viss būtu kā dzīvē, bet negribam, lai tajās parādītu trūkumus mūsu darbā — kaut vienu neatklātu noziegumu, kaut dažus nenotvertus ļaundarus… Tādējādi miliči pārvēršas par vis­ziņiem, kas apbruņoti ar nekļūdīgu tehniku. Un arī noziedzniekiem jābūt šausmīgi slīpētiem, citādi taču nav interesanti. Bet mēs abi zinām… nu, to, ko mēs zinām. Joks vēl tāds, ka gudri izdomā­tās slepkavības, laupīšanas vai mahinācijas sa­mērā viegli atklāt. Tajās ir kaut kāda loģika, dabū tikai pavediena galu rokā — un beigu beigās at­šķetināsi visu kamolu. Daudz grūtāk noķert žūpu, kurš dzērumā iekāpj nepareizā vilcienā, nokļūst svešā pilsētā, nosit tur nepazīstamu cilvēku, atņem viņam naudu atceļa biļetei un nākamajā dienā pats vairs neatceras, kur bijis, ko pastrādājis. Diemžēl rakstniekiem tādi atgadījumi liekas nepie­tiekami saistoši, šie raksturi — netipiski, lai gan tieši tie vislabāk ataino mūsu ikdienas darba grū­tības… Nu, piemēram, tavā nodaļā: kāda fabula bija pēdējai atklātajai lietai?

Jutu, ka ģenerālis ķer mani uz mušpapīra, un tomēr nespēju sev liegt gandarījumu palielīties ar sekmīgi pabeigto izmeklēšanu, kuru vēl tikai gra­sījos attēlot mūsu resora žurnāla lappusēs.

—       Sākumā neviens nevarēja pateikt, vai tas ir noziegums vai nelaimes gadījums, vai veča pali izkritusi pa piektā stāva logu, vai viņai kāds palī­dzējis. Un, ja tā, tad kāda velna pēc? Ne dzīvoklī kas nolaupīts, ne no viņas kāds mantojums sagai­dāms. Dzīvoja un sargāja māju, kamēr dēls ar vedeklu pa dienvidiem … Nācās uztaisīt lelli, īstu manekenu nelaiķes augumā un svarā, sviest pa logu laukā, aprēķināt kritiena leņķi, lidojuma attā­lumu, līdz beidzot secinājām, ka nāve bijusi var­mācīga. Lūk, vienīgais pieturas punkts. Durvis neskartas, visiem radiem, paziņām un kaimiņiem simtprocentīgi apliecināts alibi, nav nc niecīgākā motīva smakas… Bet ko es te vēl ielaižos sīku­mos? Ja viss nebūtu noticis tuvākās rūpnīcas al­gas dienā, laikam mēs vel šobrīd taustītos kā pa tumsu. Galu galā atklājās tāds ķinītis: mājup no šances dodas trīs krogabrāļi, kuriem tikko sa­ņemta lone spiež kabatu, samet naudu pusstopam, ierauj vārtu rūmē, sastiķē vēl otram traukam, izmet arī to, tad nospriež, ka uz atvadām derētu vēl iesviķot pa šļuciņai. Kā par spīti, viens no vi­ņiem intelbeņķis: gribas pasēdēt pie galda, uzdzert virsū limonādi, smalki uzkost. Un viņš uzlūdz čomus pie sevis uz māju. Tur sieva, protams, ne­lūgtos ciemiņus pāri pār slieksni nelaiž, sakampj savu vīru, pievāc atnesto šņabi un aizcērt durvis. Tikai labā gabalā šiem diviem tā īsti pielec, kāda viņiem nodarīta pārestība — kā tad tā, šajā tre­šajā pudelē katrs ieguldījis pa pusotram rublim. Un viņi griežas atpakaļ, lai pieprasītu savu tiesu. Kas par to, ka īsti neatceras adresi, gan jau atra­dīs … Tālākais jau norit kā pēc absurdās filmas scenārija: nami šajā jaunceltņu kvartālā visi vie­nādi, kāpņu telpas tāpat. Tiesa, šie uzrāpjas pa­reizā stāvā, bet pavisam citā mājā un zvana pie citām durvīm. Kaut kā pierunā nelaimīgo vece­nīti atvērt, iebrūk priekšiņā un uzstāj, lai atdod pudeli. Pārbiedētā saimniece, dabiski, sāk spiegt, un tas šiem nemaz nav pa prātam. Jāapklusina, kamēr nav saskrējuši kaimiņi, un tepat pretī vaļējs logs … Man grūti spriest, kas tādiem alkoholi­ķiem pēkšņi sakāpj galvā, vai viņi maz apzinājās, ka atrodas pavisam aplamā dzīvoklī. Iespējams pat, ka tiesa kvalificēs noziegumu kā nonāvēšanu bez iepriekšēja nodoma, bet mēs jau nenoņemamies ar likuma pantiem, mums svarīgi, lai vainīgo varētu saukt pie atbildības.

—   Nu, gatavs stāsts! — neliekuļotā aizrautībā iesaucās ģenerālis. — Tikai neaizmirsti attēlot, cik cilvēku nācies nopratināt, cik pierādījumu sa- vakt… Klausies, draugs, ko es paziņoju tajā simpozijā. Uzkāpu tribīnē, noliku priekšā mūsu pārvaldes priekšnieka sacerēto runu, bet, kā ierau­dzīju pirmajā lappusē citātu, ar kuru uzstāšanos bija iesācis gan referents, gan vēl divi runātāji, tā man aptecējās dūša un es iebāzu brilles atpa­kaļ kabatā. Ticami par mums un mūsu darbu var uzrakstīt vienīgi kāds no mūsējiem. Tā es tur pateicu un tā arī domāju.

—  Ar apstākļu pazīšanu vien nepietiek, — skep­tiski iebildu. — Vajadzīgs talants.

—   Un tev tas ir, nupat lieku reizi pārliecinā­jos. — Gribēdams pārliecināt arī mani, ģenerālis trieca dūri pret galdu, un, it kā izrāvies finiša taisnē, viņš vēl sabiezināja krāsas. — Velns parā­vis, Edžu, vienreiz mūžā ar tevi taču var atklāti parunāties, vai ne?

Beidzot uzzināšu izsaukuma īsto iemeslu. Nekas priecīgs mani negaidīja, tas bija skaidrs kā diena. Paldies parasti saka dažos vārdos, vienā kodolīgā teikumā — bez liriskām atkāpēm par kriminālromānu specifiku. Arī uzslavai nav nepie­ciešams divkosīgais ievads par seno draudzību, kuras vārdā drīkst runāt atklāti…

Mēdz apgalvot, ka izšķirošos brīžos, kas iezīmē pagriezienu cilvēka liktenī, atmiņa darbojas ar elektroniskās mašīnas precizitāti, reģistrē katru vārdu un niansi. Man, profesionālam kriminālis­tam, tagad kauns atzīties, ka ģenerāļa paziņojumu atceros tikai aptuveni. Bet jēga bija nepārprotama arī bez man adresētajiem komplimentu graudi­ņiem, ar kuriem viņš centās saldināt rūgto kafiju.

Jā, man esot literārs talants, un grēks to izšķiest ministrijas sienas avīzē vai zinātniskās preses slejās. Tikpat neapšaubāmi, ka es esot apdāvināts kriminālists, darbinieks ar lielu pieredzi un atzīs­tamu cilvēku psiholoģijas pazīšanu. Tik tālu viss būtu labi, taču man trūkstot to rakstura īpašību, kas nepieciešamas priekšniekam, — stingrības, prasīguma pret citiem, organizatora dotību. Vārdu sakot, pret mani kā pret kriminālmeklēšanas pār­valdes atbildīgu darbinieku neesot nekādu iebil­dumu, drīzāk otrādi, un tur jau tas āķis, ka man pienākoties paaugstinājums — ja ne pēc nopel­niem, tad katrā ziņā pēc stāža un pulkveža zvaig­znītēm. Bet iecelt mani dižpriekšnieku kārtā būtu vieglprātība, kas nenāktu par labu ne lietai, ne man pašam. To taču, cerams, es saprotot, nemaz nevajagot apvainoties, jo šis apstāklis liecinot par manu nemainīgo un izcilo individualitāti. Un lūk, ko viņš ierosinot: pārcelt mani tādā darbā, kur man būšot daudz brīva laika rakstīšanai, tai daiļradei, kuru aicinājusi stimulēt tikko notikušā simpozija rezolūcija. Esot tāds postenis, kurā es saņemšot pieklājīgu pensiju, turpināšot mierīgi strādāt un attēlošot savu darbu — par prieku sev un arī citiem. Un lai es ne mazākā mērā neuztrauco­ties — jaunais amats atbilstot manām spējām, necietīšot ne mans gods, ne mans naudas maks. Turklāt kā bijušam jahtsmenam (redzi, ko, gata­vojoties sarunai, ģenerālis iepazinies ar manu kadru anketu!) postenis ūdens transporta mili­cijā man esot tieši piemērots, kā kulaks uz acs. Transporta milicijas pārvaldes padomnieks, kon­sultants sevišķi svarīgos jautājumos — tas skanot tikpat lepni kā ministrijas galvenais speciālists. Un, ja man uznākšot iedvesma vai radīšoties citi sarežģījumi, lai bez kautrēšanās griežoties taisni pie viņa — bezalgas atvaļinājums katrā laikā.

Ko es varēju iebilst? Iekšlietu ministrija nav piparbodīte, kur pieņemts kaulēties, uzstādīt pret- noteikumus. Priekšnieka pavēle mums ir likums. Protams, atlika iespēja iesniegt atlūgumu un pavi­sam aiziet pensijā, kuru, saskaitot kopā frontē un milicijā nodienētos gadus, jau sen biju nopelnījis vismaz divkārt. Bet to darīt nevēlējos, citādi taču būtu atvadījies, kad vēl jutos pietiekami jauns, lai iedzīvotos citā kolektīvā. Lai cik grūts un rei­zēm nepateicīgs ir darbs milicijā, tas saista mani ar savu daudzveidību, ar allaž mainīgiem uzdevu­miem, ar cilvēku likteņu dažādību un — nebaidos pašapmierinātās deklarācijas — arī ar apziņu, ka vienu otru razbainieku tomēr izdevies pataisīt par cilvēku.

Vai es biju satriekts? Diez vai. Sirds dziļumos taču apzinājos, ka tiešām neesmu piemērots priekšnieka krēslam, kurā jāsēž astoņas stundas dienā, sacerot un parakstot visādus papīrus — lūgumrakstus un pavēles, iesniegumus un petīci­jas, rīkojumus un lēmumus. Tad jau labāk pamē­ģināt uzrakstīt kaut ko savu.

Tā es spriedu pirms gada un savu lēmumu arī šodien nenožēloju. Lai cik dīvaini, pats rakstīša­nas process sagādāja baudu, ne tikai izdaudzinā­tās radošās mokas. So to atcerējos, šo to apjēdzu pa jaunam, un galu galā radās manuskripts, kas laikam taču neatbilst nevienam tradicionālam lite­ratūras paveidam. Tas nav kriininālstāsts ar kla­sisko detektīvrēbusu vai aizraujošiem piedzīvo­jumiem. Vēl jo mazāk manu sacerējumu drīkst uzskatīt par autobiogrāfisku romānu ar psiholoģis­kām analīzēm un vispārinātām atziņām. Visdrīzāk tas ir gabaliņš iz dzīves, ieraudzīts un uz papīra atveidots, — ar tās likumsakarībām un nejaušī­bām, uzvarām un neveiksmēm, lolojumiem un pār­dzīvojumiem, ar visu, ko ierasts dēvēt par priekiem un bēdām.

Ilgi nespēju izšķirties, kā veidot šīs piezīmes. Šķita — visvienkāršāk būs lieki neprātot un rak­stīt dienasgrāmatu — pirmajā personā hronolo­ģiskā secībā izklāstīt savus novērojumus. Bet tad virsroku guva izmeklētāja svētākais likums — aplūkot medaļas abas puses, iepazīties ar visām parādībām no dažādiem viedokļiem. Sastādīju gal­veno darbojošos cilvēku sarakstu un izvēlējos bez­personisko stāstījuma paņēmienu, pasvītrojot savu objektivitāti vēl ar to, ka palūdzu izdevniecību likt uz vāka mana vecā drauga Gunāra Cīruļa vārdu. Tā sakot, ne mana cūka, ne mana druva … Ja ģenerālim liksies, ka bezalgas atvaļinājumu esmu izmantojis nelietderīgi, lai adresē savas preten­zijas viņam, — rakstnieki taču prot slēpties aiz daiļliteratūras specifikas vairoga, taisnoties ar tipizācijas nepieciešamību un citiem kaktu advo­kātu trikiem, kas atspēkos katra godīga cilvēka sašutumu par šo grāmatu.

Eduards (saukts —' Edžus) Putriņš

Jūrmalā 1980. g.

romānā darbojas, reizēm ari prāto un atceras:

Eduards Putriņš

Regīna Putriņa Varis Putriņš

Rasma Putriņa

Bruno Ratnieks

Dzintra Sakauc

Ilmārs Grantsons milicijas pulkvedis, 56 g. v.; pagāt­nē — pirmās sporta klases burātājs un puslīdz drošs kandidāts uz minis­tra vietnieka posteni, tagad — ūdens transporta milicijas padomnieks sē- višķi svarīgu lietu izmeklēšanā ue pa­rauga ģimenes tēvs ar retiem recidī­viem saviesīgā jomā. viņa sieva, 55 g. v.; skolotāja, kura nekārto pensijas dokumentus, jo bai­dās atklāt savu īsto vecumu, viņu dēls, 21 g. v.; tikko demobilizē­jies no Jūras Kara Flotes, kur dienē­jis sporta rota, tāpēc bez noteiktas profesionālās orientācijas, viņu meita, 23 g. v.; pēdējā kursa studente kritiskos precību gados, jo par katru cenu pēc universitātes beig­šanas grib palikt Rīgā. zobu protēzists, 41 g. v.; jahtas «Sa- laca» kapteinis, starptautiskas klases sporta meistars un valsts izlases ko­mandas kandidāts.

viņa civilsieva, pēc izskata spriežot, jaunāka, pēc rakstura — vecāka par savu kapteini; friziere ar mājas praksi, pie kuras var tikt vienīgi ar pazīšanos jahtkluba aprindās.

jahtas «Salaca» otrais kapteinis, 30 g. v.; fotogrāfs ar mākslinieciskām ambīci­jām, kas vienlaikus valdzina un biedē sievietes.

Aigars Gonkulis i — «Salacas» komandas locekļi, apmēram Māris Sukāts / 22 g. v.; Fizkultūras institūta studenti, kā jau visi sportisti, apktrauti ar ieskaišu parādiem. Līvija Traumane — Medicīnas institūta Stomatoloģijas fa­kultātes 5. kursa studente, 22 g. v.; taisās kļūt par protēzisti.

—  medicīnas māsa, 28 g. v.; šķirtene, kas jau sesto sezonu strādā glābšanas stacijā un apkalpo visas regates, to­mēr aizvien vēl baidās no jūras sli­mības.

—  ķirurgs, 46 g. v.; vecpuisis un kaislīgs svētdienas burātājs, kas uzskata ak­tīvo atpūtu par labāko pretstresa lī­dzekli.

—  jahtkluba direktors, 37 g. v.; kādrei­zējais airēšanas čempions, kuru pleca kaula lūzums piespiedis partraukt sportista gaitas, kaislīgs zolītes spēlē­tājs.

Daži aizdomīgi pilsoņi.

Daži ārpus aizdomām stāvoši biedri.

Jahtkluba sportisti un apmeklētāji.

Zvejnieki.

Milicijas darbinieki.

Anita Ķr aukle

Boriss Vencels

Kārlis Smits

Darbības laiks: pērnais rudens.

saulaina sestdiena ar senioru regati un tradicionālo sezonas slegsanas balli

—    Piecdesmit četras… Piecdesmit sekundes līdz startam … Četrdesmit piecas … — bezkais­līgi skaitīja Rasma, kura vispār uzbudinājās tikai tad, kad bija skartas pašas intereses.

Toties Putriņš uztraucās ne pa jokam. Tikko vēl bija licies, ka viss aprēķināts gods godam — kā vecajos labajos laikos, kad viņa vadītās jahtas priekštēviņš allaž šķērsoja starta līniju līdz ar raķešu pistoles šāvienu. Tagad radās iespaids, ka sasodītā «Salaca» uzņēmusi pārāk lielu ātrumu un pie bojas nokļūs pirms laika. Vieglatlētikā, ja kāds uzsāk skrējienu pirms signāla, atsauc atpakaļ vi­sus, burāšanas regatēs turpretī jāatgriežas tikai vainīgajam, un tas šodienas īsajā distancē nozī­mētu gandrīz drošu zaudējumu … Viņš atlaida lielo buru vaļīgāk, tad pamanīja, ka to pašu ar priekšējo buru jau izdarījis Varis, un sulīgi izla­mājās.

—    … Un galu galā — kurš te ir kapteinis, tu vai es? — Putriņš nobeidza ne visai pedagoģisko sašutuma izvirdumu.

—    Nomierinies, Edžu, dabūsi vēl infarktu, — lūdza Regīna, kura sēdēja vīram līdzās, ar savu liego tuvumu ievērojami ierobežodama viņa kus­tības rādiusu. — Mobilizēt visu veco gvardi un atkal likt skrieties pa līci kā tādiem padsmitnie­kiem — to izgudrot varēja tikai Boriss. It kā viņš būtu nevis dakteris, bet sabiedriskais kultorgs.

—    Gatavo sev pacientus, — piezīmēja Varis un norādīja uz jahtu, kuras buras bezspēcīgi sitās spirgtajā pretvējā. — Bet pats nodrošinājies pret visādiem likteņa triecieniem un uzmānījis uz sava borta blondo Anitu. Vai tiešām pa šiem gadiem, kamēr kalpoju Dzimtenei Sevastopoles jahtkluba, mūsu žēlsirdīgā māsa būtu izārstējusies no juras slimības?

—   Divpadsmit sekundes, — paziņoja Rasma.

—   Velc, Vari, velc, cik vien spēka! — pavēlēja Putriņš un pats arī pierāva bomi cieši klāt.

Jahta sasvērās un jūtami kāpināja gaitu. Ar pilnām burām tā tagad trauca pretī iedomātajai līnijai starp starta boju un tiesnešu kuģi, uz kura klāja ar pistoli paceltajā rokā stāvēja šodienas regates goda tiesnesis — vairākkārtējais republi­kas čempions Bruno Ratnieks. Un viņam blakām, gluži tāpat kā visus pēdējos divdesmit gadus, at­pūtas krēslā glezna pozā zvilnēja melnā Dzintra, nevīžīgi uzmetusi uz pleciem īpaši sezonas noslē­gumam par godu pašūdināto eleganto jahtkluba žaketi no gaišzila importa flaneļa.

To visu pulkveža Putriņa acs reģistrēja neap­zināti, jo skatiens bija piekalts pistoles stobram. Beidzot no tā izsprāga gaišs dūmu vimpelis. Kad atlidoja šāviena blīkšķis, «Salacas» priekšējais pīķis, baltu putu ieskauts, jau sāka skrējienu pretī mērķim, uz kuru tiecās arī visi pārējie trīsdesmit septiņi senioru regates dalībnieki.

Tagad, kad starta drudzis bija noplacis, Putriņš juta, cik dobji un krampjaini, it kā uz vaļā raudāmās, pukst viņa sirds. Vai tiešām Regīnai tais­nība, ka šie liekie uztraukumi tikai kaitīgi, ka būtu bijis prātīgāk uzkurbulēt veco volgu, aizbraukt uz «slepeno» plantāciju un nogriezt pēdējās bara­vikas? Lai cik kaislīgs sēņotājs būdams, šoreiz Putriņš atteicās. Viņu vilināja tieši tas, no kā sieva baidījās visvairāk, — tikšanās ar jaunību, ar veciem draugiem, ar senām atmiņām, kas allaž uzkūlās jau pēc pirmās glāzītes. Un vēl — gribē­jās, lai pēc ilgiem laikiem ģimene pabūtu kopā. Sis arguments pārliecināja Regīnu, kura tāpat skaidri apzinājās, ka meitu arī ar mietu uz mežu neaiz- dzītu, nemaz nerunājot par dēlu, kurš jahtklubā bija tikpat kā uzaudzis un uzskatīja to par savām otrajām mājām. Burāšanas sezonas slēgšanas balle likās kā radīta, lai beidzot nosvinētu Vara demobilizāciju … Regīna gan sabozās, uzzinājusi, ka vīrs jau pirms dažām nedēļām pieteicies sacen­sībās, tomēr nopriecājās, ka arī pali iekļautā «Sa- lacas» komandā. Varis gan mēģināja protestēt: «Kam tev tāds lieks svars vajadzīgs? 5ajā vējiņā eleganti tiksim galā divatā.» Nosaukt māti par lieku svaru, par balastul Tas, protams, skanēja ļaunāk, nekā domāts. Un kā gan puika varēja zināt, ka pirms divdesmit pieciem gadiem viņi katru brīvu brītiņu bija pavadījuši uz 'ūdeņiem? Sākumā Regīna baidījās un bezdievīgi klaigāja, tikko vēja brāzma tā straujāk nolieca laivu, nejau­dāja pārvietoties uz klāja un vislabprātāk tupēja kajītē, izbāzusi galvu pa ieejas lūku. Tomēr pama­zām pierada, rāmā laikā sauļojās uz pakaļējā pīķa un pie katras izdevības — pat upes vidū — lēca ūdenī. Kroņa numuru — to Putriņš lieliski atcerējās — viņa nostrādāja kādā oktobra pēcpus­dienā. Tiesa, bija iestājusies vēlīna atvasara, bet no tā ūdens siltāks nekļūst. Regīnu nekas nebie­dēja, viņa nobeigsies kā uz borta izvilkta zivs, ja tūlīt pat nevarēs izpeldēties… Putriņš mēģināja iedomāties, kā sievas vietā izturētos Rasma, kura pat tveicīgās vasaras dienās bez drebināšanās un klīrēšanās nespēja ieiet ūdenī. Bet viņa, iespējams, rīkotos tikpat braši, ja gribētu pierādīt mīļotajam, ka kopā ar viņu var visu mūžu nodzīvot saskanīgā laulībā, ne tikai jauki pavadīt brīvo laiku. Kad tuvumā apgrozās Rasmas Ventspils pielūdzējs Te­dis Jaunkalns, meita taču uzvedas tīri ciešami. Zel gan, ka garais censonis atbrauc samērā reti, citādi jaunajiem droši vien kaut kas sanāktu. Putriņām nebūtu nekādu iebildumu, varētu aizlaist viņus uz Ventspili, kur sievasmāte justos kā septītās debe­sīs. Būtu vilks paēdis un kaziņas aprūpētas…

Sirds atkal sitās normāli. Laikam īso krīzi to­mēr nebija izsaukusi pirmsstarta nervozēšana, ko sportisti mēdz dēvēt par «mandrāžu». Visticamāk, sirds salēkusies aiz prieka par tādu izcilu, īsta čempiona cienīgu iesākumu: «Salaca» bija star­tējusi pirmā, turklāt visizdevīgākajā vietā — pie pašas bojas, kas tagad ļāva turēties cieši pie vēja, bez kursa maiņām stūrēt tieši uz izeju juras līcī.

Putriņš nenovērsa skatienu no priekšburas. Svarīgi, lai tā allaž būtu piepildīta, neļaut audek­lam atslābt vai — vēl ļaunāk — saskrullēties. Tik­pat uzmanīgi viņš vēroja arī upes virsmu. Tikko ceļā parādījās sīpas tumšās pēdas, varēja mierīgi saasināt pretvēja leņķi, iegūt dažus vērtīgus met­rus, kas šaurajā fārvaterī neapšaubāmi nesīs aug­ļus. Tā Putriņš bija burājis pirms divdesmit ga­diem, tā viņš vadīja jahtu šodien.

Būtu zaimošana salīdzināt tādā veidā gūto baudu ar visveiksmīgāko sēņošanu. Protams, patī­kami negaidot uziet prāvu beku saimi, just, ka grozs kļūst arvien smagāks, un tomēr — lai kādu prieku sagādātu pastaiga pa rudenīgi krāšņo mežu, lai kādus labumus organismam solītu ozo- nētais gaiss — tie pirmām kārtām bija sagādes izbraukumi. Dabas mīļotāji var liegties, cik uziet, neviens negrib atgriezties ar tukšām rokām — tā­pat kā mednieki un makšķernieki. Vai tad citādi rīkotu trofeju izstādes, sacerētu visādas pasaciņas par rekordlomiem?

Burātājiem arī patīk lielīties ar uzvarām. Bet tās nav uzvaras pār sāncenšiem. Cik tad vispār piedalās regatēs? Viens no desmit jahtkluba bied­riem, ne vairāk. Pārējiem svarīgāk cīnīties ar vētru un bangām, šajā tehnikas laikmetā sastap­ties aci pret aci ar pirmatnējo stihiju, just, ka itin viss, reizēm pat dzīvība atkarīga no tavas pras­mes, vīrišķības, izturības. Tā ir nevis dzīšanās pēc sensacionālas slavas, kas pamudina dažus drosmi­niekus mazās čaumalās šķērsot juras un okeānus, ceļot apkārt visai zemeslodei, bet liela iekšēja nepieciešamība …

Vējš nebija sevišķi brāzmains, tomēr pat tādā laikā nemākulīgam stūrmanim var atgadīties kļū­mes. Kur tas laiks, kopš Putriņš pēdējoreiz turējis rokā stūres unguru … Tāpēc īpašu gandarījumu sagādāja apziņa, ka vecās iemaņas nav aizmir­stas— tāpat kā cilvēkā līdz sirmam vecumam sa­glabājas bērnībā apgūtā māka rullēt ar divriteni.

Nē, nekādas avārijas situācijas Putriņām nega­dīsies, viņš jutās kā pilnīgs stāvokļa saimnieks. Bet. .. pietika pavērties apkārt, lai ieraudzītu, ka pārējās jahtas jau bija samazinājušas «Salacas» atrāvienu, dažas pat taisījās apdzīt viņu.

—   Nelaid garām dakteri! — Rasma brīdināja.

Patiešām vēja pusē iznira «Hipokrata» sarkani

krāsotais korpuss un nāca virsū tik ātri, it kā to dzītu zem ķīļa paslēpts motors vai kāds noslēpu­mains privātpūtiens. Vēl mirklis, un lielais div- mastnieks pavisam aizsegs viņiem vēju.

Putriņš zināja, kā tādās reizēs jācīnās. Jāstūrē vēl tuvāk pie vēja, jāvirza jahtas priekšgals kaut vai tieši pret brāzmu. Viņam bija likumīgas priekš­rocības, un Boriss būs spiests griezt «Salacai» ce|u, atpalikt vai izvēlēties neizdevīgāku kursu. Teorētiski viņš visu izdarīja pareizi un tomēr nekā nepanāca. Arī «Hipokrata» buras ciešāk pieglau­dās pūsmai, un drīz «Salaca» jau šūpojās sān­cenša saceltās ceļa sliedes vilnīšos.

—   Pasviest tev tauvas galu un pavilkt? — at­skanēja Borisa Vencela līksmā balss. — Vakarā uzliksi polšu. .. Kamēr nav par vēlu, kapteini!

Visvairāk Putriņām iedzēla pēdējais apsauciens. Ne jau dienesta stāvokļa pazeminājums par vese­lām trim pakāpēm, bet nicīgais zemteksts. Vārdu «kapteinis» var izrunāt visādi — ar cieņu, kāda pienakas kuģa likteņu noteicējam, vai ar izsmieklu, it kā pārmetot ormanim, ka viņš slikti baro savu klibo ķēvi.

—   Un ko tu tur dari uz borta? — Putriņš bez­spēcīgā niknumā uzklupa dēlam. — Aizmidzis esi, vai?

—   Atsveru laivu, — Varis mierīgi, gandrīz vien­aldzīgi atbildēja no korpusa kreisās malas, kur gu­lēja uz vēdera tieši vidū starp ūdeni un debesīm.

—       Nav jau nieka jollīte, ar kādām esi pieradis plivināties. Nebaidies, jahta tik viegli neapgāzī- sies, — Putriņš rūca.

—   Pierādīts, ka tādā veidā palielinās slīdamība, jo ūdens pretestība …

Bet Putriņām prāts nemaz nenesās uz jaunāka­jiem atzinumiem.

—   Kāpēc tad palaidām garām nolādēto kaulu lāpītāju, vai viņš gudrāks par mums abiem, vai?

—   Nevajadzēja spiesties uz augšu, tā stūrē tikai kapteiņi, kas par varēm grib uzdienēt līdz admirā­lim. — Apjēdzis, ka tēvs var iztulkot šo flotes iz­teicienu kā apvainojumu, Varis piebilda: — Krī- ties nost no vēja, Jauj jahtai pa īstam ieskrietiesl Labāk lieks puskilometrs, toties rnērtaķa ātrumā.

—   Ja tu tik gudrs, nāc un sēdies pats pie stū­res! — aicināja Putriņš, kuram trakoti negribējās atpalikt no drauga.

—   Neies krastā. Devu Brunim goda vārdu, ka pat nāves briesmās nepieskaršos kloķiem. Galu galā — tā ir pensionāru kandidātu regate, bet man drīz noformēs sporta meistaru.

—   Protams, protams … Māte un vienīgā māsa var mierīgi noslīkt, bet čempiona jaunskungs ne­pakustinās ne pirkstu, — Putriņš iekaisa. — Tas izskatās pēc tevis.

—   Ko jūs varat tik daudz ķīvēties, — Regīna metās starpā. — Puika tikai trešo dienu mājās, bet vecajam gailim jau cekuls gaisā … Mēs esam atbraukuši atpūsties, nevis, mēles izkāruši, dzīties pēc rekordiem. Tūlīt uzsmērēšu jums sviestmaizī­tes, man personīgi svaigā gaisā vienmēr…

—   Liecies mierā! — Putriņš atgaiņājās. — Vēl neesam izbāzuši degunu jūrā, bet tu jau taisies mūķēt vaļā pudeles.

Regīna norija atbildi un… arī siekalas. Viņai patiešām ļoti gribējās ēst, jo, nevēlēdamās dzir­dēt vīra pārmetumus, ka Putriņu ģimene atkal nokavēs, nebija ieturējusi brokastis. Turklāt viņa zināja, ka jūrā nespēs dabūt iekšā ne kumosu, labi vēl, ja izdotos apspiest nelabumu. Pirmoreiz jūras slimība bija uzradusies pirms kādiem div­desmit pieciem gadiem pusceļā starp Rīgu un Mērsragu. Tai laikā viņa gaidīja Rastniņu, tāpēc īpaši nenokāra degunu. Bet sliktā dūša vajāja Regīnu arī pēf? tam pat visniecīgākajos vilnīšos. Un Edžus parasti izsēdināja sievu pie baltās kā­pas, kur viņa sauļojās, gatavoja azaidu, reizēm cepa šašliku, lai iepriecinātu ģimenes locekļus pēc izbraukuma pa līci. Šodien turpretī Regīna bija pateicīga vīram, ka tas ne ar pušplēstu vārdu ne­bija ieminējies par šo tradīciju, vai tad drīkstēja paļauties, ka Rasma pabaros brāli? Kamēr Varis bija prom no mājas, viņa katru nedēļu cepa speķa pīrādziņus un stiepa uz pastu, kur, par laimi, strādāja bijusī skolniece, kas pieņēma pakas ārpus rindas. Tagad, redzot, cik ļoti puisis pa šiem die­nesta gadiem izstiepies, Regīna centās cik varē­dama, lai viņš kļūtu arī plecīgāks.

—   Nesaprotu, kā Brunis ar šo plostu tiek pir­mais, — pēc brīža Putriņš atkal ierunājās. — Ska­ties, arī vecais grausts «Amata» izrāvies uz priekšu.

—   Domā, viņš tev iedevis savas sacīkšu buras? Uzvilcis veco kaprona komplektu un novēlējis labu ceļavēju. — Varis pavīpsnāja.

Tagad Putriņš galīgi nomierinājās. Beidzot bija atrasts attaisnojums iespējamai neveiksmei. Ob­jektīvi iemesli, nepiemērota materiālā daļa — vai'

var būt labāks iegansts pašpārmetumu iemidzinā­šanai? Un kur vispār sacīts, ka noteikti jāuzvar, pietiek taču ar to, ka izdevies atkal pa savai gau­mei pavadīt dienu.

Tā tiešām gadījusies brīnum jauka. Pēc nedēļu ilgām lietavām, kas bija pamudinājušas jahtkluba valdi pasludināt navigācijas sezonas slēgšanu sep­tembra beigās, atkal spīdēja vasarīga saule, un, ja izņēmuma kārtā drīkst ticēt laika pareģoju­miem, šoruden tā sildīs līdz pat pirmajam snie­gam. Bet divreiz mainīt lēmumu nozīmētu pašam sevi izpļaukāt. Lai entuziasti, kuri no jauna ie­laida ūdenī krastā izvilktās jahtas, burā arī pēc pēdējās regates, neviens netaisījās liegt šo prieku, nav jau nekādi malu mednieki…

Vējš pūta slīpi gar liedagu, gandrīz tīrs riete­nis, tādēļ krasta tuvumā viļņu putas tikpat kā nemanīja, un Putriņš nopriecājās. Viņš nebūt ne­bija aizmirsis Regīnas nedienas, arī par Rasmu neņēmās galvot, tomēr neierosināja atstāt sieviešu dzimumu krastā. To varētu iztulkot kā kapteiņa patvaļu, kā diskrimināciju. Ja jau iekarojušas vien­līdzību, lai pašas uzdrošinās atzīties par gļēvām vai arī sakož zobus.

Izeju līcī iezīmēja baltu un sarkanu stoderu virtene. Jūra vienmērīgi elpoja, tik tikko cilājot jahtu savās draudzīgajās skavās, taču retumis neliedza sev prieku ar negaidītām un saltām šļā- cēm atgādināt, ka spējīga arī sadusmoties.

—   Ja paņemsi vairāk pa kreisi, tiksim tieši līdz pagrieziena bojai, — Varis ieteica.

—   Bet garais beņķis? — Putriņš šaubījās.

—   Nosēdini muteri lejas pusē, nokantēsim jahtu un laidīsim tieši pāri. Sen pārbaudīts numurs, vie­nīga cerība iezaģet dakterim. Ar «Hipokrata» ie­grimi par tādiem gājieniem nav ko sapņot.

Putriņām par lielu izbrīnu Regīna jau pārvie­tojās uz aizvēja solu. Lūk, pašaizliedzīgas mātes mīlestības izpausme.^ Būtu viņš lūdzis — kur nu vēl pavēlējis ar kapteiņa tiesībām —, sieva no­teikti spurotos pretī, jo no laika gala necieta sēdēt pie pašas ūdens malas, kur visu laiku likās, ka jahta tūlīt piesmelsies pilna.

«Salaca» paklausīgi uzņēma jaunu kursu. Van­tīs uzmundrinoši iežvindzējās spirgtā brīzīte, nik­nāk ieguldzējās asā priekšvadņa-sašķeltās bangot- nes, nosvērusies gandrīz līmeniski, tā kā reizēm zem jūras zilgmes uzplājās ķīļa sarkanais svina mīnijs, jahta spītīgi lauza sev ceļu caur bīstamo joslu, kur atņirgtu zobu baltumiem draudēja sēkļu lamatas.

—   Vēl, vēl augstāki — komandēja Varis, sacen­sības kaisles pārņemts un pavisam aizmirsis ties­nesim doto solījumu. — Tad noteikti nevajadzēs mainīt halzi.

—   Tūlīt uzsēdīsimies uz grunts, — tikpat sa­traukti atsaucās Putriņš.

—   Nekas, nostumšu vienā ņēmienā. — Un Varis katram gadījumam izmetās peldbiksēs. — Māšuk, padod no kajītes ķeksi!

Rasma pie labākās gribas nespēja izkustēties no vietas. Iespīlēta kaktā starp kokpita falšbortu un māti, viņa ar pūlēm saglabāja līdzsvaru, abām ro­kām ieķērusies priekšburas saspriegtajā skotiņā, kas ik pa brīdim pazuda zem ūdens mutuļiem. Protams, visa frizūra sen vējā. It kā viņa to ne­būtu zinājusi jau vakar, kad divās stundās bija izsvldusi satriecošu sasonu. Un tomēr, pat ja neizdosies pierunāt Dzintru pirms balles kaut mazliet sasukāt matus, viņa nenožēlos, ka piekri­tusi piedalīties regatē. Pavisam cita lieta nekā aizvizināties līdz baltajai kāpai un līdz vakaram tur kvernēt mātes apnicīgajā uzraudzībā. «Nepeldi tik tālu!… Pagriezies augšpēdus, citādi vēl no­svilināsi plecus!… Kur tu atkal skriesi? Tāpat kauli un āda vien …» Interesanti, kā viņa, pēc mātes domām, iztika bez pamācībām pārējās sešās nedējas dienās? Tēvs — tas vismaz neuzmācās ar padomiem, tikai katra mēneša beigās, it kā pedagoģijas plānu pildot, piekodināja: «Dzīvo tā, meit, lai nesagādātu bēdas sev un nedarītu kaunu mums.» Bet ja nu otrādi — kaunu sev un bēdas vecākiem? Nē, Ilmārs taču svēti apsolījis, ka ne­vienam nerādīs viņas plikņus, mākslas fotogrāfiju izstādei nosūtīs tikai tās, kas uzņemtas bez galvas vai no mugurpuses. Galvenais, ka starp viņiem nav noticis nekas tāds, ko varētu iedomāties māte. Ir gan posts ar šo primitīvo vecāko paaudzi, kas attiecības starp sievieti un vīrieti spēj iedomāties vienīgi gultā — it kā pasaulē nebūtu arī tīrās mākslas ideālu. Ilmāra Grantsona gadījumā Rasma arī pati tiem ne sevišķi ticēja, jo neatcerējās redzējusi viņa vārdu uz afišām vai zem attēliem ilustrētos žurnālos. Un tomēr nevarēja atteikt po­zēt, kad viņš kā sniegs no skaidrām debesīm uz­bruka vientuļajai ieplakai starp Lielupes grīvas kāpām, kur viņa mēdza kaila cepināties saulgozī. Kāpēc piekritusi? Aiz iedomības, ziņkāres, godkā- rīguma? Visdrīzāk tomēr tāpēc, ka Ilmārs jau bija uzņēmis veselu filmu, viņai nezinot, — ar teleobjektīvu. Un laikam taču no neizdevīgiem skatpunktiem … Jo vairāk tagad gribējās aplieci­nāt sevi pašu, noticot fotogrāfa glaimiem, ka Rasma pārāka par visiem līdz šim redzētajiem modeļiem. Tikpat svarīgi viņai šķita pierādīt nevis šim bildīšu knipsētājam, ar kuru jahtklubā bija iepazinusies jau aizvēsturiskos laikos, bet sev, ka neatzīst nekādus mietpilsoniskus aizspriedumus. Kaut ko līdzīgu Rasma bija savā laikā paziņojusi savam pirmajam mīļākajam Tedim Jaunkalnam, kurš uzskatīja, ka jau pēc vienas kopā pavadītas nakts drīkst pretendēt uz meitenes «roku un sirdi». Paldies par tādu godu, bet lai vēl mierīgi pastāv pie ratiem. Dzīvu aprakt sevi Ventspilī, kur skolās nemāca franču valodu, kur kuģis no Francijas piestāj vēl retāk nekā Rīgā, — to no Rasmas nevar prasīt pat šis simpātiskais lempis. Uz tēva sakariem viņa sevišķi nepaļāvās, tomēr nešaubī­jās, ka gan kaut kā izdosies aizķerties Rīgā. Citādi taču nebija vērts visus šos gadus zubrīt franču mēli universitātes svešvalodu fakultātē …

Sērei viņi tika pāri bez nepatīkamiem starpga­dījumiem, pie distances pagrieziena bojas nokļuva pirmie. No šejienes ceļš veda ieslīpi selgā, kur tālumā plīvoja nākamais distances karodziņš. Pa vējam «Salacu», protams, panāks jahtas ar lielāku buru platību, tomēr salikt rokas klēpī nevajadzētu, turklāt galīgos aprēķinus tiesnešu kolēģija kārtos krastā, un pēc formulas var izrādīties, ka uzvarē­jusi nelielas laivas apkalpe, nevis komanda, kas sasniegusi mērķi krietni ātrāk.

Kādu brīdi visiem bija darba pilnas rokas. Ka­mēr Varis uzvilka raibo balo'nveida priekšburu, Rasma centās novaldīt parasto foku, bet Regīna atkal mainīja sēdvietu — tagad viņas kilogrami, pēc vīriešu vienbalsīgā sprieduma, vislabāk kal­potu uz paka|ējā pīķa.

— Ko jūs mani te izmantojat kā tādu atsvaru bumbu! — viņa mēģināja protestēt.

Un tad notika tas, kā dēļ Regīna būtu bijusi ar mieru uzrāpties masta galotnē, — blakus uz klāja apgūlās dēls un ielika galvu mātes klēpī.

Arī Varis jutās labi, tik labi kā ne reizi pēdējos divos gados. Atgriešanās brīdī viņš, kā jau pie­klājas, bija nomutējis māti, bet tā īsti pieglausties likās braša jūrnieka necienīgi. Cik patīkami just, kā mātes glāstošie pirksti bužina slapjos matus. Nu varēja teikt, ka patiešām pārbraucis mājās. Varis aizvēra acis — lai vecais stūrē, kurp grib, tālāk par Vidzemes krastu tā kā tā neaizburās. Viļņu šūpas jauki aijāja, saules stari sildīja pat caur brezenta jaku, un gribējās, kaut šī bauda nekad nebeigtos.

Tā beigsies ļoti drīz — distance, tāpat kā dzīves ceļš, lai arī kādu to izvēlētos, sastāv no daudziem pagriezieniem. Un citādi taču nebūtu nekādas jēgas. Iedomājies, kāds prieks visu laiku rullēt pa taisnu un līdzenu ceļu … Tādu solītu darbs jahtklubā, kur viņam jau vakar piedāvāja bērnu sekcijā otrā trenera vietu. Slodze būšot neliela, viņš varēšot regulāri trenēties arī pats, piedalīties visās republikas un Vissavienības sacīkstēs, inven­tāra izvēlē palīdzēšot iespēju robežās. Un lai ne­steidzoties ar atbildi — vai tad kāds nesaprot, ka pēc demobilizācijas jāatvelk elpa? So to sa­prata arī Varis — ka jaunais amats būs visai iz­devīgs pamats viņa turpmākajām sportista gai­tām, ka viņam faktiski būs jāturpina tā dzīvīte, kas jau Sevastopolē apnikusi līdz derdzīgumam.

Citi puiši dienestā apgūst profesiju un to neizsa­kāmo, ko ierasts dēvēt par vira rūdījumu. Bet viņš bija ceļojis no vienas ostas uz citu, pat divreiz uz ārzemēm aizbraucis, lai noņemtos ar to pašu, ko bija darījis pirms iesaukuma, — grozītos vējiem līdzi. Vieglāk nekā dienēt uz zemūdenes vai celt­nieku bataljonā, tiesa gan, bet to taču nedrīkst uzskatīt par vienīgo dzīves saturu. Arī tagad Varis nespēja iedomāties savu nākotni bez burāšanas sporta un tomēr netaisījās veltīt tam visu laiku un enerģiju. Viņš grasījās atsākt ceļu tur, kur tas bija aprāvies pēc vidusskolas beigšanas, — vēlreiz mēģināt iestāties Medicīnas institūtā. Vai strādās par kuģa ārstu, kā Varis bija sapņojis pē­dējā klasē, vai kādā rajona poliklīnikā — par to varēs padomāt vēlāk. Tagad jāpiesakās sagatavo­šanas kursos, jāatrod darbs slimnīcā, un šai saka­rībā viņš nekautrēsies izmantot pazīšanos ar ģi­menes draugu Borisu Vencelu.

Un vispār dzīvei mājās nebija nekādas vainas. Varbūt pat labi, ka Astra nav sagaidījusi viņu. Saņēmis meitenes — tobrīd jau cita sievas pēdējo vēstuli, Varis skuma veselu nedēļu, lādēja visas sieviešu dzimtas nepastāvību, draugu klātbūtnē saplēsa Astras ģīmetni, sadedzināja viņas vēstu­les un izkaisīja pelnus vējā, vārdu sakot, darīja visu, kas tādās reizēs it kā pieņemts, tomēr sirds dziļumos apzinājās, ka spēlē palētu teātri, — arī Sevastopoles pusē pirmā mīlestība nebija izturē­jusi ne laika, ne attāluma pārbaudi. Viņš pat at­veda no dienvidiem spilgtu grabuli bijušās sim­pātijas jaunpiedzimušajain zīdainim- Un atgriezās no ciemiem ar dalītām jūtām. Nevarēja noliegt, ka Astra bija vēl glītākā kļuvusi, ka joprojām gribējās viņu skūpstīt un glāstīt, tomēr Varis ne­spēja iedomāties sevi laimīgā jaunā vīra un tēva lomā. Pārtraukumos starp lekcijām stāvēt bērnu piena virtuvēs un mazgāt autiņus, dzīvot vecāku apgādniecībā un no rīta līdz vakaram uzklausīt padomus, kā jāaudzina mazais mīlulis… Viņam nekur nav jāsteidzas, vispirms atradīs sev pie­klājīgi atalgotu darbu un dzīvokli, tad meklēs sievu …

Arī Putriņš bija aizsapņojies. Pašam nemanot, viņa domas aizklīda tālumā, atkal atgriezās pie nepieciešamības stūrēt tieši uz boju, jo taisne ir īsākais ce|š starp punktu «A» un punktu «B», tad no jauna meta neapjaušamus līkumus. Gluži kā kaijas, kas reņģu gaidās kādu laiciņu riņķoja virs jahtas, vīlušās savēzēja spārnus un aizlai­dās pie citām buru laivām, bet, veltu cerību pie­viltas, pēc brīža atlidoja otrreiz. Jūras plašums allaž vedināja viņu uz apcerēm, uz tādu kā paš­analīzi. Patlaban Putriņš nāca pie atziņas, ka ir apmierināts ar savu dzīvi, un tas viesa viņā bažas. Cilvēks taču nedrīkst slīgt pašcildināšanas staig­nājā — šo pamācību sludināja sapulcēs, avīzēs, grāmatās. Jāsapņo, jācenšas, jāatklāj apslēptas rezerves… Paškritika kā mūsu sabiedrības pro­gresa stimuls… Bet ko lai dara, ja jaunais darbs ūdens transporta milicijā viņam patika tāpēc, ka reti atgadījās ārkārtēji, satraucoši notikumi? Kon­trabanda un spekulācija, kautiņi ostā, kurus pa­rasti kvalificēja kā sīku dauzonību, kāds slīkonis, zivju bendes ar neat|autiem tīkliem vai sprāgst­vielu — ar to visu viegli tika galā operatīvie dar­binieki un ierindas inspektori, un nevienam nenāca prātā tāda sīkuma dēļ traucēt pulkvedi, kuru mi- nislrija atsūtījusi sevišķi svarīgu uzdevumu veik­šanai. Ģimenes plāksnē tāpat itin viss ritēja rāmi, un viņš nespēja pat iztēloties, par kādām pārmai­ņām viņam pēc vispāratzītā parauga būtu jāsapņo. Par jaunāku sievu? Kas tad vainas paša Regīnai, kura joprojām prata pārsteigt ar negaidītiem stiķiem, kaut vai ar dtillo izgudrojumu atteikties no pensijas. Būtu paņēmusi un ziedojusi Miera fondam, bet nē, tāda reklāma viņai derdzoties … Par labākiem bērniem? Par to vajadzēja padomāt agrāk, tagad jāiztiek ar tiem pašiem un pacietīgi jāgaida kāds klēpenis. Varbūt puika drīz apsievo- sies, pēc armijas visi kā traki uz meitiešiem un ātri iekrīt… Uz Rasmu Putriņš nelika lielas cerī­bas, tipiska nepieskarama vecmeita, laikam vēl šķīstās jumpravās staigā, tāpēc reizēm tik ni­ķīga …

Kad Putriņš beidzot atjēdzās un atgriezās īste­nībā, viņš ieraudzīja, ka sen vairs neatrodas priekšgalā. Dažas jahtas jau tuvojās pagrieziena bojai, citas nāca virsū no ziemeļrietumiem un attīstīja daudz lielāku ātrumu. Lai neatpaliktu, arī «Salacai» laikam derētu mainīt kursu un spine- kera vietā uzvilkt lielvēderaino Dženovas foku. Bet negribējās modināt Vari, un viņš atmeta ar roku — godkāres uzliesmojums bija noslāpis tik­pat spēji, kā pirmīt iededzies.

Regates distance, kā jau svētku reizē, bija no­sprausta samērā īsa — lai dalībnieki pagūst vēl pirms saviesīgās daļas savest kārtībā jahtas un sevi, uzposties un atpūsties. Pēc trīsstūra pē­dējās bojas kurss bija jānosprauž uz upes muti, no turienes vistaisnākajā ceļā uz klubu, kur uzva­rētāju gaidīja salūta zalve. Noturējies sacensību dalībnieku vidusdaļa, Putriņš vienā mierā kuģoja uz krasta pusi, tāpat kā pirms dažām stundām — nepievēršot uzmanību stoderu brīdinošajām izsau­cēja zīmēm. Bet vējš tikmēr bija gandrīz pilnīgi nolūzis, jahta peldēja kā cēls gulbis, izslējusi mastu pret debesīm, tik tikko kustinādama ķīļa svārstekli. Un — dabiski — atdūrās pret sēkli. Korpuss nodrebēja, masts salīgojās, buras ar spalgu rībienu centās vēl pēdējoreiz izplest spār­nus, tad iestājās klusums.

—   Māšuk, vai tu beidzot padosi ķeksi? — Varis errojas. — Cik bieži var atkārtot?

—   Nav nekādas steigas. — Putriņš atmeta ar roku.

—   Bet mēs zaudēsim pēdējās izredzes, — Varis protestēja. — Pirmie desmit saņem diplomus.

—   Bet pēdējais — mucu «Lāčplēša» alus! Tā vismaz bija manos laikos, — Putriņš izspēlēja savu pārsteiguma trumpi.

—   Tu taču neesi bairiša cienītājs, — Regīna nekā nesaprata.

—   Toties kāds furors būs pie mūsu galdiņa! — Putriņš nerimās. — Pat uzvarētājs atnāks ar savu bleķa kausu un palūgs, lai iepilinu. Tā ir, bērni, pirmais un pēdējais, neko citu kapteinis Putriņš no laika gala nav atzinis.

* * *

Alus mucu viņš nedabūja — acīmredzot vairs nebija tie laiki. Toties iestiklolu pateicības rakstu, kas ar jahtkluba direktora Kārļa Šmita parakstu un zīmogu apliecināja, ka, «par spīti dabas ap­

stākļu labvēlībai un paša nemākulībai, kapteinim Putriņām tomēr izdevies sasniegt dzimto ostu, un šī laimīgā sagadīšanās ļāvusi pasludināt sezonas pēdējo regati par sekmīgi nobeigtu». Dokumenta nolasīšana ievadīja vakara programmu, kurā visi veterāni tika ņemti uz zoba-

Putriņa saime, kurai piebiedrojās Boriss Ven- cels ar nekad neiztrūkstošo medicīnas māsu Anitu Kraukli, bija iekārtojusies pie galdiņa apaļās zāles pašā centrā. Kaimiņos sēdēja «Salacas» pamat- komanda, un Putriņš lieku reizi pārliecinājās, ka pa šiem gadiem Bruno Ratnieks tikpat kā nav mainījies — arvien vēl tāds platkrūtains un ple­cīgs, ar dīvaini uz kreiso pusi saspiestu degunu, kas vērta vienu nāsi platāku par otru. Lai atgā­dinātu nevis izbijušu bokseri, bet visiem ūdeņiem slacītu jūras vilku, Bruno bija uzaudzējis pagaru vaigubārdu, tomēr drīzāk līdzinājās kādreizējam Austrijas ķeizaram Francim Jozefam nekā holan­diešu tējas klipera kapteinim. Putriņš labi atce­rējās, kā Bruno pirmoreiz parādījās jahtklubā, — atbraucis uz Rīgu mācīties par zobu tehniķi, nezi­nādams, ko brīvajā laikā pasākt, puisis nejauši bija atklīdis līdz,upmalai un uz jahtām raudzījās kā uz devīto pasaules brīnumu, jo dzimtajā Sku- jienā pat īstas upes tuvumā nebija, kur nu vēl ezers ar burulaivām. Putriņām tieši trūka mat­roža, viņš pamāja zēnam, tas bez apdomas lēca un, protams, ievēlās trīs metrus platajā plaisā starp laipām un bortu.

«Nepilini uz parketal» Putriņa sievasmāte Re­nāte Zandburga, toreizējā izbraukuma goda viešņa, pavēlēja no galvas līdz kājām slapjajam puisim. «Izģērbies pliks, izgriez drēbes un noliecies garšļaukus piesaulē! Līdz pusdienām būsi sauss kāv miera laiku aizkurs.»

Bet Bruno neparko negribēja atgriezties krastā. Zobiem klabot, lūdza, lai atjauj viņam palikt uz jahtas, tā laikam būšot pirmā un pē­dējā reize viņa mūžā. Beidzot Zandburga apžē­lojās:

«Lai jau paliek, protams, ja tev nav iebildumu, Eduard,» — tādā tonī droši vien kuģa īpašnieks mēdz runāt ar savu kapteini. «Bet ar vienu notei­kumu — novilksi visas panckas un tupēsi kabīnē, kamēr izžausim vējā. Tikmēr uzspīlē kājās manu vešiņu!» Viņa bija novilkusi savas mēļās bumbie- renes, no kurām nešķīrās pat tveicīgā laikā, un tagad sniedza sarkstošajam puisim. «Klausi vecai jūrnieka sievai, būs siltāk un pieklājīgāk. Tikai neizstiep platumā un, skaties, neko tādu!…»

Visu šo vasaru Zandburga sauca Brūni par savu krustdēlu, un arī viņš vēl pēc gadiem, satiekot Putriņu, nekad neaizmirsa apvaicāties:

«Un kā iet manai krustmātei, vai vēl pie dzīvī­bas?»

Blakus Ratniekam, kā parasti, sēdēja Dzintra Sakāne, dienvidnieciska izskata un temperamenta melnmate, par godu svinīgajam notikumam pār­ģērbusies garā, gurniem cieši pieguļošā ķirškrā- sas kleitā ar dziļu izgriezumu, kas atsedza gan­drīz visu muguru. Viņa pagriezās un uzsmaidīja Putriņām, apžilbinādama ar nevainojami baltiem zobiem, kas šķita kā radīti kost un plosīt. Lustras

gaismā uzzibsnīja iegarenie briljanta auskari, uz mirkli aizēnodami viņas pārsteidzoši gaišās un saltās acis. Plānās lūpas vēl pastiprināja līdzību ar plēsonīgu putnu, bet Putriņš zināja, ka melnā

Dzintra ir ļoti biedrisks un allaž izpalīdzīgs cil­vēks. Jahtklubā viņa bija iestājusies jau pirms Ratnieka un metusi enkuru uz trofejas jahtu ar nepievilcīgo nosaukumu «Medūza». Pēc kāda iz­brauciena — īsta «Medūzas plosta» — Bruno bija palicis uz jahtas pa nakti un kopš tās reizes tā arī vairs nešķīrās no Dzintras. Sākumā visi brī­nījās, kāpēc viņi nereģistrē laulību, vēlāk pierada. Runāja pat, ka Ratniekam izdevīgi noguldīt uz Dzintras krājkases grāmatiņas naudu, ko it kā izdevies noblēdīt, strādājot ar zobu zeltu, uzcelt viņai vasarnīcu uz salas pie upes ietekas jūrā. Vē­lāk, kad viņš sāka studēt Medicīnas institūta Sto­matoloģijas fakultātē un nācās pārtikt no stipen­dijas vien, izrādījās, ka galvenā pelnītāja šajā civilģimenē ir Dzintra. No pateicīgajiem klientiem saņemtā dzeramnauda tika nevis nodzerta — šai ziņā viņa bija nelokāma —, bet ieguldīta kādā fantastiska ārzemju supersintētiska auduma pir­kumā. No tā uzšuva Ratniekam buras, kas ļāva viņam izcīnīt savu pirmo Vissavienības mēroga uzvaru.

Pie Ratnieka otra sāna sēdēja Līvija Trau- mane — jauniņa un ļoti kustīga gaišmataina stu­dente ar vieglu ironijas dzirksti zilganajās acīs, kas vedināja atcerēties neskartu rīta sniegu. Viņa, protams, apzinājās, ka ir glīta, un pie izdevības izspīlēja savas tvirtās krūtis, kuru ieapaļumu pa­svītroja plānais, melnais svīteris, — kā daudzas šodienīgas meitenes, arī Līvija nevalkāja krūštu­rus. Tomēr seja, atklāta un tīra, bez jebkādas kos­mētiskās ēnas vai spilgtuma, liecināja, ka šķie­tamā valšķība nav uzspēlēta, bet ir tāda kā dzī­vesprieka izpausme.

Putriņš viņu redzēja pirmoreiz, pavirši pazina abus pārējos Ratnieka komandas locekļus — mat­rožus Aigaru Gonkuli un Māri Sukātu. Turpretī «Salacas» rezerves kapteini Ilmāru Grantsonu labi atcerējās maz patīkama atgadījuma dēļ, kurā nā­cās iejaukties pēc jahtkluba direktora lūguma. Grantsons bija aizturēts pludmalē par peldviesu fotografēšanu bez finanšu nodaļas atļaujas. Pri­vātuzņēmums darbojās ar atzīstamu vērienu — atšķirībā no vietējā pakalpojumu kombināta tra­dicionālās finiera smailītes, uz kuras buras grez­nojās uzraksts «Sveiciens no Jūrmalas», Grant- sona dekorācija un aparatūra pievilka krietni prā­vāku ziņkārīgo skaitu. Vīriešiem gribējās humora pēc nobildēties kopā ar šķelmīgajām vāravām, sie­vietes, pirmām kārtām miesās pabrangās, pa­cietīgi stāvēja rindā, lai varētu iebāzt galvu caurumā, kas atradās tieši virs kādas izģērbtas ārzemju skaistuma karalienes daiļā ķermeņa. To­mēr vislielāko uzmanību izpelnījās veiklā foto­grāfa kamera — no Amerikas atvests «polaroids», kas dažās minūtēs izgatavoja krāsainu attēlu. Tiesa, par tādu naudu — pieci rubļi gabalā — drīkstēja vēlēties augstāku kvalitāti, taču priekš­rocības bija acīm redzamas: maksā ragā, bāz uzņēmumu kabatā un staigā vesels… Kad no­skaidrojās, ka Grantsons saņēmis fotoaparātu un plates likumīgā ceļā ar apmaksātām muitas nodevām, šis notikums, pateicoties Putriņa protekcijai, beidzās ar sālītu administratīvo sodu.

Pirmo valsi Putriņš vienmēr dejoja ar Regīnu, jo tā bija vienīgā sieviete pasaulē, kas piedeva viņam visu, pat neritmisko mīņāšanos zāles vidū, jo griezties trīsceturtda|taktī Edžus arī jaunībā neprata. Pēc trešās glāzītes viņš vecas draudzības vārdā uzaicināja uz deju Dzintru un apmierināts konstatēja, ka Ratnieks, īsts bruņinieks būdams, devās uzlūgt Regīnu. Kad atskanēja tango kaislī­gie ritmi, pienāca Anitas kārta, pēc tam — kāpēc gan liegt sev šo prieku? — Putriņš sāka meklēt vēl jaunākas partneres.

Rasmai būtu grēks sūdzēties par pielūdzēju trū­kumu, arī viņas draudzene Inga dancoja gandrīz nepārtraukti. Meitene pie kaimiņu galda bija pali­kusi viena un ar mazliet samākslotu smaidu un tādu kā izsmiekla uguntiņu acīs sekoja Ratnieka un Dzintras stāviem, kas patlaban ienira dejotāju burzmā. Putriņš piecēlās, piegāja, paklanījās. Lī­vija, ne mirkli netielēdamās, pielēca kājās, saķēra viņu aiz rokas un jau vilka sev līdzi. Bet uz dejas grīdas tikpat spēji atkal atbrīvoja savu roku un sāka kratīties, gorīties un līgoties taktī, kas, pēc Putriņa ieskatiem, nepavisam nesaskanēja ar mū­ziku. Viņš pie labākās gribas nemācēja pielāgoties meitenes kustībām, bet drīz šīs rūpes atkrita, jo starp viņiem iespiedās citi šeikotāji un varēja sa­redzēt vairs tikai meitenes ritmiski plandošos gai­šos matus.

Sapratis, ka Līvija tīri labi uzjautrinās arī viena, Putriņš iztālēm pamāja Regīnai un elko­ņiem izbrīvēja sev ceļu uz zāles stūri, kur jau darbojās mantu loterija.

— Vienīgi šis prieks mums, večiem, atlicis, — viņš pasteidzās atspēkot iespējamos sievas pār­metumus.

Regīnai i prātā nenāca dusmoties. Lai vecais mazliet iztrakojas, parīt viņam beidzas atvaļinā­jums, tad atkal no rīta līdz vakaram noņemsies ar visādām sabiedrības padibenēm. Būtu muļķīgi tēlot greizsirdību un prasīt, lai vīrs visu vakaru neskatās ne pa labi, ne pa kreisi. Kaut gan šī meiča drīzāk piestāvēja Varim … Un tomēr Regīna bija gandarīta, ka Edžus atcerējies viņas vājību — visāda veida laimes akas, kurās vinnētās lellītes, trauciņi un kareklīši tika glabāti īpašā bufetes nodalījumā.

Viņa iegremdēja roku laimes ratā un izvilka ve­selu sauju salocītu papīrīšu.

—   Katra trešā vinnē… — Regīna pasmīnēja, kad arī uz piek.tās lozes ieraudzīja vienīgi jaht­kluba zīmogu un tādas ņirgas kā «Paldies», «Vē­lam sekmes nākamajā sezonā», «Veselību un aug­stu prieku» vai «Daudz laimes mīlestībā». Tikai pati pēdējā izrādījās pilna — viņa bija izvilkusi sešu alumīnija šņabja kausiņu komplektu ar bri- gantīnu uz plastmasas maciņa.

—   Mācies, kā šeit jāspēlē, — teica Putriņš, ar pirkstu galiem izmakšķerēja vienu vienīgu lozi un, pat neatvēris, pasniedza vakara laimes fejai — jahtkluba tuklajai grāmatvedei Mirdzai.

—   Klāt pie jūsu sievas ķobīšiem, — viņa ar mī­līgu smaidu paziņoja un lika galdā pudeli armēņu konjaka.

—   Tavu necerētu veiksmi! — Regīna tēloja sa­jūsmu, it kā nebūtu pamanījusi, kā vīrs iebāž Mirdzai kabatā sarkanu desmitnieku.

Kad viņi atgriezās savā kompānijā, tur jau dzēra Borisa Vencela slaveno veselības dzē­rienu — ar cidoniju sīrupu atšķaidītu spirtu, ku­ram viņš jauca klāt vēl kaut kādas esences. Bet recepti turēja slepenībā — kā jau iesīkstējis vec­puisis, ķirurgs bija neaprakstāmi stūrgalvīgs. Un pedants caur un cauri. Viņa māniju ik pēc brīža mazgāt vai ar kabatas lakatiņu slaucīt rokas vēl varēja izskaidrot ar profesionāliem refleksiem, bet izskatu, apģērbu? … Kalsns, .gandrīz izkaltis, it kā nebūtu jau pagājuši trīsdesmit gadi, kopš viņu, desmitgadīgu pusdzīvu zeņķi, atbrīvoja no Ģsven- cimas koncentrācijas nometnes. Seja — bezasi- ņaini bāla, zem acīm tumši loki, lūpas kā bez krā­sas. Ģērbās viņš nātnā, melnā uzvalkā kā tāds kla­sisks līķu apstāvētājs, melnajā kaklasaitē grezno­jās liela, spīdīga pērle, un radās iespaids, ka viņam zem zoda būtu treša acs. Runāja reti un tik klusā balsī, ka sarunas biedriem jāpieliecas, lai saklausītu vārdus. Tādās reizēs likās, it kā pretī raudzītos trīs neizteiksmīgas acis.

Dzēra Vencels tikai izņēmuma gadījumos, jo slikti panesa alkoholu. Arī tagad šķita, ka viņš jau pietiekami uzņēmis uz krūts, jo, ierāvis galvu ple­cos, stingi raudzījās grīdā un gluži kā dzērve taisījās aizmigt, uz vienas kājas stāvot. Bet pēkšņi atdzīvojās un sāka drudžaini piepildīt glāzītes.

— Man šodien tāda privāta jubileja, — viņš kā atvainodamies teica, tomēr neko sīkāk nepa­skaidroja.

Ar to pietika, lai sabīdītu galdiņus kopā un pa­sūtītu šampanieti. Iedzēra par Borisa un viņa pacientu veselību, saskandināja uz Ratnieka panā­kumiem, jo pēc sekmīgā starta Baltijas starptau­tiskajā regatē «Salacas» komanda bija iekļauta valsts izlases kandidātos un tuvākajā laikā dosies uz treniņa nometni Melnās jūras krastā. Matroži gan baidījās, ko teiks institūta rektors, viņi skaitī­jās parādniekos jau kopš pirmā kursa, bet Bruno atgādināja, ka vārds «sports» attaisnojot ne tikai tādas nebūšanas vien.

Kas notika pēc tam, to Putriņš atcerējās visai miglaini. Laikam tas bija viņš pats, kas uzsauca neizbēgamo tostu par daiļajām dāmām un lida bučoties ar visām pēc kārtas. Vēl atmiņā kā ska­barga iestrēdza nepatika par Rasmas un fotogrāfa Ilmāra intīmo sačukstēšanos. Par laimi, viņš vēl bija pietiekami skaidrs vai ari tik ieskurbis, lai neiejauktos. Tāpat acīs dūrās, ka Dzintra nav formā un — pretēji ieradumam — ik pēc brīža posās uz mājām, atgādinādama Ratniekam solī­jumu ar jahtu aizvest viņu uz vasarnīcu. Beidzot Bruno pretošanās spēki izsīka, un viņi atvadījās angļu vīzē, neizjaucot sabiedrības jautro omu. Visgrūtākais uzdevums izrādījās pierunāt Regīnu. Nelīdzēja ne «Mājās jāiet», ne citas atvadu dzies­mas, jo viņai bija iepaticies dejot ar Vari un pārē­jiem jauniešiem. Nācās paziņot, ka viņš viens kāps mašīnā.

— Bērni, — Regīna kā ieprogrammēta tūdaļ ie­saucās, — dariet kaut ko! Jūs taču zināt, ka tēvs tikai dzērumā mēdz sēsties pie stūres.

Paldies dievam, vispārējā juceklī neviens neat­cerējās, ka volga, kā stāvējusi, tā joprojām stāv garāžā, un Regīna cēlsirdīgi piekrita doties kā­jām uz māju. Kad un vai vispār tonakt atgriezās bērni — to Putriņš nedzirdēja, jo savējos Combe nekad nesagaidīja ar riešanu.

rēna svētdiena,

kā radīta apcerīgai paģiru lāpīšanai,

kuru tomēr izjauc satriecoša vēsts

Pulkvedis Putriņš ļoti mīlēja savu dārzu un ne acu galā necieta tā kopšanu. «Man pietiek,» viņš savā laikā bija paziņojis Regīnai. «Gana esmu bērnībā rušinājis zemi, aris un tupeņus lasījis. Ja gribi kaut ko darīt šlankās līnijas labā — lūdzu! Bet nemēģini iepīt šajā afērā mani. Tik pliki neesam, lai nevarētu nopirkt dārzeņus tirgū.»

Tā viņš sprieda pirms, divpadsmit gadiem, tā domāja arī šodien. Tomēr neatļāva nevienam ci­tam ar mazo pļaujmašīnu apcirpt maura zālīti, pašrocīgi divreiz gadā balsināja mājas priekšā iestādītās ābeles un bumbieres. Un, kad sievas­māte bija atvedusi no Ventspils dažas pudeles pēc franču receptes ražotā kompleksā minerālmēslo­juma, pat pamudināja Regīnu iegādāties tomātu dēstus un iebāzt tos zemē garāžas aizvēnī, tā sa­kot, zinātniska izmēģinājuma vārdā.

Parasti viņš ar garīgā stresa fizisko atslodzi — šo definīciju Putriņš bija smēlies dēla atstieptajā medicīnas enciklopēdijā — nodarbojās svētdienās. Bet šorīt it nemaz negribējās ņemt rokās šļūteni. Mute bija sausa, galva smaga, pirksti nodevīgi trīcēja. Atmiekšķētajās smadzenēs urdījās tikai doma par Konstitūcijā ierakstītajām tiesībām uz atpūtu.

—   Vakar laikam būšu pārpūlējies, — viņš teica sievai. — Nav nekāds joks. Desmit gadu bez regu­lāra treniņa, un pēkšņi tik atbildīgas sacīkstes.

—      Paģiras, — sausi konstatēja Regīna, kurai saulainais rīts arī šķebināja dūšu. — Varbūt ie­svētīt vakar laimētās glāzītes?

Nu nē — tādā mērā gan Putriņš neatzina sie­viešu emancipāciju. Lāpīties — apdomīgi un ne­steidzīgi, atceroties iepriekšējās dienas jaukākos notikumus, — var tikai vīriešu sabiedrībā. Kur tas Varis atkal pazudis? Vai tiešām tik ilgi aizķēries jahtklubā?

* * *

Kad vecāki piecēlās, Varis uzrausās kājās, lai viņus pavadītu. Bet māte atināja:

—   Ļauj taču mums kaut reizi pabūt divatā …

«Dīvaini,» Varis nodomāja, pa gabalu vēro­dams, kā Putriņš pasniedz sievai mēteli, «pirms trim gadiem viņi man likās baigi veci un ierūsē­juši, bet tagad — tīri izskatīgs pāris. Māte vēl spējīga sagrozīt galvu dažam labam vīrietim, se­višķi, kad uztaisa sev parādes fasādi; vai tad ne­redzēju, kādām acīm dakteris uz viņu skatās, lai­kam tādēļ joprojām staigā vecpuišos. Un arī tēvs turas itin braši, nebūtu es pirmīt aizsnaudies, viņš tagad kā pāvs dižotos ar goda navigatora rozeti pie svārku atloka. Bet sakāvi uztvēra ar humoru, uzlika pudeli un lustējās pa īstam, pat rāva vajā veco ziņģi pār kuģa puiku …»

—   Ja pastāstīsi, par ko nupat prātoji, dabūsi vēl vienu glāzīti, — Līvija solīja.

—   Un es cerēju, ka buču …

—   Nē, nopietni. Tev bija tāda sejas izteiksme, it kā tu domātu par savu sapņu princesi.

—   Par māti. Un par to, kāpēc šodienas meitenes ir pavisam citādas. Tu, Līvija …

—   Draugi sauc mani par LI.

—   Nu, ko es teicu? Māte, piemēram, nekad ne­pārtrauc tēvu, kad viņš taisās runāt par mīlestību.

—   Tāpēc ka tev nepareizs piegājiens. Meitenei vajag pasacīt: «Jūs ļoti līdzināties manai mā­tei,» — un viņa tūdaļ gatava uz visu. Bet šodie­nas puiši ne tik neprotas, nav vairs vecais raugs.— Līvija pavērās zālē, it kā skatieniem meklēdama īstu vīrieti, tad nopūtās.

—   Nu, lai paliek, bet vismaz dejot tu vari mani uzlūgt, vai arī tas jādara man pašai?

Līvija valdzināja Vari ar savu atklāto valodu un biedrisko vienkāršību. Dienvidos meitenes uz­vedās pavisam citādi — līdz pat pirmajam skūp­stam uzstāja, lai viņas uzrunā uz «jūs» un tēva vārdā, bet pēc tam katra teikuma galā bubināja par dzimtsarakstu nodaļu. Protams, nedrīkstēja vispārināt, jādomā, ka saturīgākās nelenca dejas laukumus, kur varēja viegli iepazīties ar zaldātiem un matrožiem. Bet tās, ar kurām Varis sastapās jahtklubā vai vietējo draugu ģimenēs, kā par spīti, visas bija aizņemtas, un, lai nekļūtu par mūku, nācās samierināties ar pavieglām aprindām.

Ar Līviju bija daudz interesantāk, jo nekad ne­varēja paredzēt, ko viņa atbildēs, ko nākamajā mirklī darīs. Jau kuru reizi Varis mēģināja ievirzīt valodas personiskajā plāksnē, kaut ko vairāk uz­zināt par meitenes dzīvi, par viņas nākotnes nodo­miem, bet Līvija allaž izvairīgi atjokojās vai aiz­grieza danci uz zāles otru galu.

Varis nejautāja aiz ziņkāres vien. Viss, kas sais­tījās ar medicīnas studijām, viņu bezgalīgi aiz­rāva — kā vēstis no apsolītās, zemes. Varis pats nemācētu pateikt, kā radusies šī apsēstība, atcerē­jās vienīgi, ka jau bērnudārzā «Doktors Aikāsāp» bijusi viņa mīļākā grāmata, kuras dēļ spēja izlai­zīt tīru pat šķīvi ar ienīsto auzu pārslu tumi. Sko­las iesauku «pestelis», ko viņš iemantoja par ak­tīvu darbošanos «Sarkanā krusta» pulciņā, kur bija vienīgais zēns, Varis uzskatīja par goda no­saukumu … Diez vai viņš vispār būtu aicinājis Līviju uz pirmo deju, ja kāds nepačukstētu, ka meitene studē Medicīnas institūtā. Tomēr līdz šim bija izdevies izvilināt vienīgi to, ka viņa mācās zobārstniecības fakultātē un cer kļūt par protē- zisli. Pat prāta neiešāvās, ka meitene nebūt ne­jūsmo par savu nākamo profesiju, uzlūkodama to vienīgi kā meslus ģimenes tradīcijām. Bet iestāties Mākslas akadēmijā nebija laimējies, un tagad gobelēnu aušanai varēja veltīt tikai brīvo laiku. Tiesa, kopš Līvija bija sadraudzējusies ar Māri un Aigaru un ar viņu starpniecību tuvāk iepazinusies ar Ratnieku, vaļas kļuva arvien mazāk. Un kur Brunis tik ilgi — zvērēja taču, ka tikai aizvedīs Dzintru līdz mājām un tūlīt laidīsies atpakaļ.

Varbūt vējš nolūzis? Sī iespēja iedvesa pēkšņu satraukumu.

— Iziesim laukāl — Līvija mudināja Vari. — Pīpmaņi nemaz nedomā par nesmēķētāju plau­šām, elpu rauj ciet.

Nakts šķita vasarīgi rēna un silta. Vienīgi zvaigžņu rudenīgais saltums atgādināja, ka ok­tobris jau pie durvīm. Kluba logu mestie nekus­tīgie gaismas celiņi sniedzās līdz upes vidum, arī bāciņu staru zibšņi netraucēja dabas mieru- Ne­dzirdēja pat klusākās lapu šalkoņas. Vienīgā skaņa, ko viņi saklausīja starp diviem dejas mūzi­kas gabaliem, bija vāja čaukstoņa steķa pusē, kur liellaivu karavānas saceltajos viļņos berzējās pie- tauvoto jahtu gumijas fenderi.

—   Absolūta flautel — Līvija neslēpa savu vil­šanos. — Brunis līdz rītam netiks atpakaļ.

—   Krastā vienmēr tā liekas, patiesībā vējš iegriezies dienvidos, — Varis pamācīja. — Bet no tā vieglāk nepaliek, kamēr atkreicēs no salas… Cik pazīstu Brūni, viņš pārgulēs nakti pie Dzin­tras.

—   Nē, viņš noteikti atgriezīsies! — Līvija ne­gaidīti asi atcirta, tad attapās, satvēra Vara elkoni un vilka viņu pie automašīnu stāvvietas. — Nāc, es tev pierādīšu … Skaties pats! — Un meitene norādīja uz Ratnieka burkānkrāsas žiguli.

Varis grasījās pastāstīt, ka viņa laikos Ratnieka mašīna nedēļām ilgi stāvējusi klubā, bet pēkšņi aprāvās. Atmiņā uzpeldēja naksnīgie izbraukumi ar Astru. Varbūt arī Līvija kļūs mīlīgāka un runī­gāka, uz ūdeņiem cilvēki vispār mēdz pārvērsties.

—   Gaidi mani šeit!

Pēc brīža viņš atgriezās ar atslēgu saišķi un divām vējjakām.

—    Ieskaidroju Smitam, ka jāatšlepē Brunis, — Varis bilda un pasvieda Līvijai vējeni. — Katram gadījumam!

—   Bet tu taču esi dzēris, — šaubījās Līvija, to­mēr jau vilka mugurā jaku.

—   Tās dažas čarkiņas … Uz upes, paldies die­vam, nav autoinspekcijas.

Motors pielēca no puspagrieziena. Viņš ieslēdza reversu un, kājās stāvot, atmuguriski izmanevrēja brīvos ūdeņos, tad nospieda akceleratoru. Laiva parāvās uz priekšu un izslēja degunu gaisā.

Uzreiz izzuda nakts burvestība, tās vietā stājās daudz mūsdienīgāka pievilcība — varena spēka un neprātīga riska piesātināta atmosfēra, kas pul­cina jauniešu masas automobiļu un motociklu ātruma sacīkstēs. Motora dārdoņa pāršķēla klu­sumu un aizgaiņāja visas nevajadzīgās domas, pretvējš plosīja matus un lika meklēt aizsegu aiz aizsargstikla. Viņi bēga no spokaini baltajām pu­tām, kas spītīgi nevēlējās ne par sprīdi atpalikt. Vēsums smailiem pirkstiem līda zem jakām, un nācās apsēsties — lai arī kā Līvijai patiktos sa­glabāt glezno, daudzās reklāmas fotogrāfijās re­dzēto pozu: balstoties pret priekšējo stiklu, gaišiem matiem vējā plīvojot, slaida gaišmate aicinoši veras viņai vien redzamās sapņainās tālēs. Viss tā kā saskanētu, bet izrādījās, ka tikpat kā neiespē­jami noturēties kājās.

Varis aplika roku Līvijai ap pleciem, un viņa tūdaļ pievirzījās tuvāk. Tomēr šai saskarē — to puisis nepārprotami juta — nebija ne mazākās erotikas, vienīgi biedriska sildīšanās.

Garām lidoja tumšais krasts ar priežu meža dzegoto sienu un retiem logu blāvumiem. Krāca uzmodinātā upe un bezpalīdzīgā niknumā tricināja kuteri. Varis ieslēdza grozāmo prožektoru. Tā spilgtā roka riņķoja pa upes virsmu, tomēr neko nesataustīja — ne jahtu, ne laivu, ne citu dzī­vības pazīmi. Šķita, viņi šajā klajumā ir pilnīgi vieni.

It kā kliedējot šo pamestības jutoņu, viņiem draudzīgi pamirkšķināja kanāla kuģošanas ceļa pirmā sarkanā uguntiņa. Samazinājis ātrumu, Va­ris iegriezās pa labi. Tagad laivas priekšgals at­kal iegrima ūdenī, trauksmainais skrējiens pārvērtās gluži ikdienišķā braucienā. Vairs, ne­šķita, ka viņi steigtos palīga nelaime nokļuvušam draugam.

—   Kaut kur šeit, — teica Varis un noslāpēja motoru.

—   Šaujam uz klubu, Vari, es tevi ļoti lūdzu!… Vai tiešām tu nevari griezt atpakaļ?!

Līvijas balsī ieskanējās gandrīz histēriskas notis. Jau pirms Vara viņa bija pamanījusi steķa galā piesieto «Salacu». Buras gan nebija noņem­tas, bet nolaistas un kārtīgi saritinātas uz bomja. Netālu melnoja neliela vasarnīca. Neviens logs negai_smoja,_un maz ticams, ka tik siltā naktī slēģi aizdrīvēti kā pretgaisa aizsardzības trauksmē.

—   Guļ un septītajā sapnī redz tevi, — sacīja Varis un nez kādēļ tūdaļ nožēloja šo pliekano piezīmi.

Atceļu viņi veica klusēdami. Arī šurp braucot, viņi nebija bilduši ne vārda, bet tā bija cita klu­sēšana — saskanīga un tuvinoša. Patlaban starp viņiem atradās plaisa, kaut kas svešs un naidīgs, kas liedza saskarties rokām, vienam otru uzlūkot, un jahtklubā Varis pat nepalīdzēja Līvijai izkāpt no laivas. Uzmeta tauvas cilpu pālim un neat­skatījies devās pie bufetes.

Kad pienāca Līvija, viņš jau taisījās ieraut pirmo glāzīti.

—   Nedusmo, — meitene bilda. — Galu galā Brunis ir mans kapteinis.

Pateica vienīgos vārdus, kas spēja atjaunot pirmītējo draudzību, un iekārtojās blakām.

Pēc tam viņi vēl dejoja, kopā ar pārējiem skan­dināja jūrnieku dziesmas. Līvija smaidīja un lē­kāja, dziedāja skaļāk par citiem, tomēr Varim likās, ka šī jautrība ir samākslota. Un, kad viņš

piedāvājās pavadīt uz pirmo elektrisko vilcienu, meitene tik ātri piekrita, it kā to vien būtu gaidī­jusi. Stacijā viņš nopirka divas biļetes, vagonā, lai neļautu uzmākties atsalai, nepārtraukti stāstīja par regatēm un saviem ceļojumiem, Rīgā aizveda Līviju līdz pašām mājām.

— Paldies, tu tiešām esi jauks, — atvadoties sacīja meitene un noskūpstīja viņu uz vaiga.

Doties uz mājām negribējās. Dienestā Varis bija iemācījies ne tikai gulēt pie katras izdevības, bet arī veselu diennakti iztikt bez miega. Un viņš nolēma atkal aizbraukt uz jahtklubu.

* * #

Rasma nesagaidīja brāli atpakaļ. No paša sā- » kuma viņai šai ballē kaut kas bija sagājis grīstē, un ej nu tagad sazini, kas vainīgs — pašas pār­spīlētās cerības, ka šoreiz gan izdosies pa īstam izlādēties, vai sabiedrība, kurā iekļuvusi? Dārgie radiņi, kurus viņa mīlēja ar visupiedodošu mai­gumu, senie paziņas, kuru stāstus un asprātības zināja no galvas? Ar katru no tiem Rasma būtu labprāt kopā pavadījusi vakaru pie televizora, pa­staigājusies pa pludmali vai pasēdējusi virtuvē pie vēlīnas tējas glāzes, bez kuras Putriņu ģimenē neviens nedevās pie miera. Bet ļaudīs Rasma viņu klātbūtnē nespēja atraisīties.

Tad vecāki aizgāja, un viņa vienā rāvienā iz­tukšoja šampanieša kausu, it kā steigdamās atgūt nokavēto. Šoreiz tas nelīdzēja, tieši otrādi — uzmācās ne ar ko neattaisnota grūtsirdība, žņau­dza tāds kā raudājiens. Labi, ka šai mirklī Aigars

aicināja dejot, citādi viņa būtu aizmukusi. Bet arī pēc ugunīgās rumbas negribējās atgriezties pie galda.

Labu brīdi Rasma klīda pa kluba teritoriju, kur pazina katru krūmu un puķu dobi, redzēja, ka aizbrauc Varis ar Līviju, beidzot apsēdās laipu galā un iegremdēja basās kājas ūdenī. Ap sirdi kļuva mazliet vieglāk, varēja mēģināt tikt ar sevi skaidrībā. Kāpēc šī dziļā vilšanās? Kavalieru taču netrūka, tas pats Aigars likās tīri simpātisks, pie­tiktu izrādīt niecīgāko pretimnākšanu, un viņi ta­gad atrastos kādas jahtas kajītē un skūpstītos līdz… Jā, līdz kam gan? Līdz riebumam vai līdz aizmiršanās brīdim, kad izgaist visi godīgie no­domi, krīt kautrības un tā saucamās tikumības šķēršļi? Bet šo robežu Rasma vairs nevēlējās pār­kāpt, neparko nevelējās! Lai ar tādu mīlestību nodarbojas tie, kas dzenas tikai pēc fiziskās bau­das un apmierinājuma. Viņa grib mīlēt un likt mīlēta šī vārda vecmodīgajā izpratnē.

Jahtklubā diez vai izdosies sastapt savu teik­smu princi — pārāk aprasti bija parupjie joki un pasvītroti vaļīgās attiecības, ko te uzskatīja par smalko toni. Arī viņa tā uzvedās, kaut gan skaidri apzinājās, ka piespiež sevi tēlot. Bet kur teikts, ka citi netēlo, ka citi nav aizlauzti? Piemēram, Līvija, kura šovakar tik sirsnīgi centās sagrozīt galvu teļīgajam Varim, — vai tad viņa to nedarīja vie­nīgi aiz aizvainotas patmīlas? Tikai vīrietis varēja neievērot, cik ļoti meiča ilgojas pēc Ratnieka, pat skatienu nenovērsa no durvīm. Un tagad šis stul­benis vēl ved viņu pie iecerētā … Vai Anita, pie kuras saulainā smaida visi pieraduši kā pie jūras elpas? Vai viņa smaida tāpat, kad stāsta meitai

par tēvu, kurš gājis bojā autoavārijā? Kad izlie- pļe kas, ka mīlējusi nelaiķi, nevis padzinuši no mājām

par nepārtrauktu uzdzīvošanu? Un tagad atkal :ul sapinusies ar beigtu cilvēku, kurš jau pēc dažām

ne glāzītēm nēšus jāstutē uz mājām … Lūk, jau sākas kārtējais teātris.

 Pa asfaltēto krastmalu tuvojas divi grīļīgi stāvi.

—      Kur tu mani velc, Anitiņ? — Vencels vārgi sa pretojās. — Kāpēc ne|auj parunāties ar draugiem?

—     Tu nedrīksti vairs dzerti Bori, mīļais, es tevi lūdzu! — Anita purpināja. — Padomā par rīt­ai dienul Atkal būsi pagalam.

 — Bet, ja nedzeršu, tad pagalam būšu šonakt.

Un naktī krīzes vienmēr smagākas, tev kā medi­cīnas frontiniecei tas būtu jāzina ne sliktāk par mani, — ar maniakālu loģiku nepadevās ķirurgs.

—       Es daudz ko zinu, tikai nezinu, kā tev palī­dzēt, — Anitas balsī jautās asaras.

—        Tagad aizmigt nekādi nespēšu. Un bezmiegs ir visu latento slimību katalizators, — Vencels spītīgi turpināja operēt ar profesionāliem argu­mentiem. — Tāpēc būtu jāiedzer miegazāles. Bet tad man māksies virsū lietuvēns. Pati saproti — alkohols plus barbiturāti… Un mani atkal kārs, liks pie sienas, spundēs gāzes kamerā … Nē, mīļā žēlsirdīgā māsiņ, vienīgais glābiņš — piesūkties līdz nesamaņai un nolūzt kādā tumšā kaktā.

—       Un es, Bori, gulēšu tev blakām, — nelo­kāmi paziņoja Anita. — Kādreiz tu aiz pārpra­tuma vēl nokļūsi atskurbtuvē, un tad es izdarīšu pašnāvību, nemaz nesmejies.

Kādu bridi viņi klusēja, laikam skūpstījās. Tad Rasma atkal sadzirdēja Anitas balsi:

—   Gribi, es braukšu pie tevis? Visu nakti pai­jāšu un noteikti iemidzināšu, tici mani

—   Nedrikst. Mana mammele to nepārdzīvos — ar viņas koronāro artēriju spazmām …

—   Tad nāc pie manis!

—   Un tava meita? Pamodīsies no manas krāk­šanas un līdz mūža beigām kausies ar frigiditātes sindromu.

No jauna iestājās klusums, smags un izmisīgs. Un tomēr Anita atrada izeju no bezcerīgā strup­ceļa.

—   Kāpēc tu nevarētu aizvest mani uz mājām ar jahtu? Brunis var, bet tu nevari.

—   Tādā bezvējā? Līdz pilsētai? … Pūst sāks tikai pret rītausmu.

—    Un tad? — Anita neatlaidās. — Kur tas laiks, kopš neesam divatā burājuši… Atceries, cik labi mums bija Salacgrīvas regatē? Un kajītē taču segu netrūkst…

—   Tagad tu beidzot sāc runāt vīra valodu. Bet vienu pudeli zāļu tiesai gan vajadzētu paķert līdzi. — Tik vienkārši Vencels nepadevās.

—   Aizskriešu paka], — Anita priecīgi piekrita. — Uzvelc tikmēr buras!

Rasma vēl ilgi sēdēja laipu galā — arī pēc tam, kad «Hipokrata» buras trīsstūris bija izslīdē­jis no ostas pusgaismas un saplūdis ar apkārtējās tumsas vāliem. Kad viņa apjēdza, ka var arī neat­griezties trokšņainajā zālē, no pleciem novēlās visas šīs garās dienas slogs. Patlaban šķita, ka nemaz nav vērts cīnīties par palikšanu Rīgā, ap kuru īstā dzīve met prāvu līkumu. Jādodas turp, kur jūtas vēl nav nosacītības notrulinātas, kur kaislības neatšķaida degvīnā, kur cilvēki necieš

no psihokompleksiem. Ja būlu iespējams tūlīt braukt, viņa brauktu. Par to Rasma nešaubījās. Un tikpat nešaubīgi apzinājās, ka rīt no rīta mai­nīs savu lēmumu.

♦ * *

—   Beidzot! — Putriņš nopriecājās, kad Varis atvēra dārza vārtiņus, un nolika sānis «Literatū- riņu un Māksliņu», ar kuras palīdzību bija velti cerējis uzlabot garastāvokli. — Ja Cumlaku no­slepkavos ostas rajonā, darīšu visu iespējamo, lai vainīgais tiktu attaisnots … Palīdzi izrausties no šī sasodītā guļamkrēsla.

Varis sniedza viņam roku. Grasījās kaut ko teikt, bet, ielūkojies tēva saņurcītajā sejā, sasto­mījās.

—   Ko tu tik drūms, paģirains, vai? — cerību pilns Putriņš apjautājās: beidzot būs iegansts lāpīties.

—   Klubā visi tādi drūmi. — Varis tomēr saspa­rojās. — Direktors lūdza, vai tu nevarētu aizkāpt. Paši netiekam gudri, kas noticis …

—   Pietiek laipot, tāpat galva plīst pušu. Runā skaidri un gaiši!

—   Tieši tā! Zvejnieki šorīt atvilka «Salacu». Atraduši selgā, apmēram divas jūdzes no krasta. Buras uzvilktas, bet uz borta ne Bruņa, ne Dzin­tras, vispār nevienas dzīvas dvēseles.

—   Varbūt vienkārši norāvusies un pa vējam, pa straumei izpeldējusi jūrā?

—   Tur jau tas joks, ka īsi pēc pusnakts biju pie viņu vasarnīcas. Viss piesiets gods godam, buras sarullētas, vai tad tu Brūni nepazīsti? Bet

tagad… Pat aprakstīt nevaru, kā izskatās uz jahtas, tas tev jāredz savām acīm. . — Un ko saka Dzintra?

—    Visu rītu mēģinājām sazvanīt, neviens nece] klausuli. Es jau gribēju aizpūst, taču Smits nelaida. Bez tavas ziņas pat baidās zvanīt uz miliciju.

—   Nu, to jau būs izdarījuši zvejnieki. Laikam cer uz atlīdzību par jahtas izglābšanu. Un neko tu viņiem nepadarīsi, klubam nāksies bleķot, uz jūras likumus ievēro stingrāk nekā uz zemes.

—   Tēti, — Varis zaudēja pacietību, — kā tu vari skaitīt svešu naudu, kad cilvēki pazuduši bez vēsts?!

—   Tu man te morāli nelasi, pievāc labāk guļam- krēslu un atnes mašīnas atslēgas! Un nestāsti mātei nekā!

Klubā viņus jau gaidīja. Pat vecais burātājs Artūrs Lapsa, kurš acīmredzot bija nakšņojis uz pašbūvētās jahtas. Tomēr jau paguvis apmainīt pidžamu pret parādes formas tērpu ar izšūto em­blēmu uz kreisās krūšu kabatas. Patlaban viņš sēdēja kokpitā un skuvās ar uzvelkamo bārdas dzenamo. Ieraudzījis Putriņu izkāpjam no mašī­nas, Lapsa piecēlās, pielika divus pirkstus pie bal­tās cepures naga un skaļi iesaucās:

—   Sumināts, pirmā ranga kapteini! — tādējādi apvienojot gan Putriņa jahtkluba, gan milicijas dienesta pakāpes.

Tad izstiepa roku sveicienam un no jahtas klāja, iesoļoja tieši ūdenī.

Putriņš veikli izmantoja jucekli, lai nokļūtu uz «Salacas» bez pavadības. Jau mājās viņš bija no- jautis, ka lieta nopietna, tomēr nekā tāda nebija paredzējis.

Jahta izskatījās kā pēc jūras laupītāju uzbru­kuma. Likās neticami, ka pirms divdesmit četrām stundām viņš te bija rādījis savām sievietēm, kādā spodrībā jāuztur laiva, — visi metāla apkalumi spīdēja un laistījās, kajītē katrs priekšmets atra­dās savā vietā: buras, rūpīgi salocītas, glabājās priekšējā pīķī, salona plauktiņos pa tvērienam gu­lēja navigācijas kartes un instrumenti, drēbju un trauku skapjos valdīja priekšzīmīga kārtība. Ta­gad viss bija izmētāts juku jukām, vietumis pat atrauts pulētais apšuvums, atkailinot korpusa brangas, tilaudas paceltas, koju dermatīna mat­rači uzplēsti.

Protams, nedrīkstēja izslēgt iespēju, ka arī zvej­nieki pielikuši roku šai postažai, gluži tāpat kā ugunsdzēsēji, glābjot māju no sarkanā gaiļa, nodara ar savām ūdens strūklām reizēm tai lielā­kus bojājumus nekā liesma. Tomēr bija pilnīgi skaidrs — kāds te kaut ko meklējis. Kas un ko?

— Ar to jānodarbojas milicijai, — Putriņš balsī secināja ūn tūdaļ atskatījās, vai tikai kāds nav saklausījis šo kliedzošo muļķību.

Tik ļoti Putriņš šobrīd jutās jahtas kapteiņa un cietēja lomā…

Būtu neprāts fiksēt pirkstu nospiedumus. Kajītē droši vien pabijusi vai puse kluba biedru, nemaz neskaitot zvejniekus. Fotografēt un meklēt aizdo­mīgas pēdas, kaut vai izdaudzināto diedziņu, kas bieži kā cilpa savijas ap noziedznieka kaklu, va­rēja arī vēlāk. Vispirms jācenšas noskaidrot, kur palikuši Dzintra Sakāne un Bruno Ratnieks.

…Vasarnīcas teritorija sniedzās līdz pašai ūdens malai. Būvdarbu laikā Dzintra un Bruno dzīvoja uz jahtas, tāpēc varēja izlikt bez bēdīgi slavenās pagaidu būdas, ieguldīt ietaupīto naudu un materiālus mājā, kuru Putriņš vēl atcerējās no sālsmaizes svinībām. Tajā viss šķita kā izgriezts no ārzemju žurnāla — un nevis no daudziem pie­ejamā Vācijas Demokrātiskās Republikas, bet no Dzintras aizjūras paziņu atsūtītā žurnāla: gan parketa kvadrātplatnes un kamīns viesistabā, gan izrakstītie podiņi un puķainie holandiešu aizkari virtuvē. Tiesa, ar savu smailo jumtu un spraiš- Jotajiem logiem vasarnīca drīzāk iederētos kalnu ainavā, tomēr arī virs zaļganā niedrāja krāšņi iezīmējās tuvo kāpu mastu priedainē.

Māja šķila tukša un pamesta. Putriņu tas neuz­trauca — šādu neapdzīvotības atmosfēru izstrā- voja visi mitekļi, kuru saimnieki bija pārvērtušies par savu privāto sasniegumu izstādes kalpotā­jiem.

Viņš piezvanīja, skaidri saklausīja melodisko kamertoni atbalsojamies vērienīgajā priekšnamā, bet neviens neatsaucās.

—   Piespied vēlreiz! Viņu guļamistaba ir otrā stāvā, — mudināja Smits un ņēmās ar dūrēm dau­zīt pie durvīm.

Augšā atvērās logs, tajā parādījās Dzintras galva.

—   Ak, tie esat jūs, — viņa novilka. — Un es jau domāju, ka Brunis nācis pie prāta.

Pēc brīža viņa iznāca uz lieveņa, tomēr iekšā neaicināja. Ar roku turēdama rīta tērpa izgrie­zumā iesieto spilgto lakatiņu, Dzintra atslēja mu­guru pret durvju stenderi un vaicājoši vērās negaidītajos apmeklētājos. Bez kosmētiskā virs- slāņa viņas seja izskatījās novecojusi par kādiem desmit gadiem.

—   Kur Ratnieks? — paspruka jahtkluba direk­toram.

—   To prasiet kādai citai, — Dzintra atteica izdzisušā balsī, tad neizturēja un asi piebilda: — Un vispār — palūgšu uz priekšu manā klāt­būtnē nepieminēt viņa vārdu!

—   Kas noticis, varbūt paskaidrosi? — sarunas pavedienu pārņēma Putriņš, baidoties, ka tikai Šmits pirms laika neizpļāpā vēl neapstiprinātās baumas par Ratnieka nozušanu.

—    Nekas īpašs. Viss notika kā labākajās ār­zemju filmās. Uz šķiršanos ieņēmām tnazu konja- ciņu, kopa izpīpējām pēdējo cigareti, tad čs iedzēru miegazāles un viņš aizgāja. Un tagad jūs mani uzbungājāt, — to visu Dzintra pasacīja tik vienaldzīgi, it kā stāstītu par kādas attālas pazi­ņas likstām.

—   Uz kurieni viņš nakts vidū varēja doties? Vai tiešām nezini? — Putriņš pratināja.

—    Kā tad nezināšu! To zina visi, kurus nav sitis pilnīgs aklums. Uz jahtklubu, protams, kur viņu gaidīja šī… — Dzintra aprāvās un rokām saspieda deniņus. — Man pēc nembutāla galva tāda dulla … Tūlīt uzvārīšu kafiju. Nāciet iekšā, ja nesteidzaties.

Varis jau taisījās tencināt, bet Putriņš pameta ar aci: šādos gadījumos steiga varēja neglābjami samudžināt izmeklēšanu, tā novirzīt no patiesības, ka vēlāk tikai ar lielām pūlēm izdosies salasīt tās lauskas.

Turīgās pirmskara aprindās šo telpu laikam dē­vētu par zāli vai viesistabu, tagad, to vienkārši sauc par dzīvojamo istabu, it kā citās iemītnieki nedzīvotu, tikai gulētu. Tā sastāvēja no trim no­sacīti atdalītiem sektoriem, kas aizpildīja visu pirmo stāvu. Virtuves sienai, kurā bija iebūvēts savienojuma lodziņš, piekļāvās ēdamistaba, pie pretējās sienas — tāds kā atpūtas stūrītis ar bā­riņu, žurnālu galdiņu, dīvānu un ērtiem krēsliem, centrā starp kamīnu un krāsu televizoru bija pie­tiekami brīvas vietas, lai padejotu vai ietu rotaļās. Iekārta bija pieskaņota mūsdienu snobistiskajai «retro» gaumei — agrākās pulētās mēbeles pārdo­tas par grašiem un aizstātas ar pseidoantīku bu­feti un kumodi, sofu un etažeri. Iespaids tāds kā antikvariātā, bet, ja cilvēkiem patīk un viņi var to atļauties, kāpēc gan ne? Abi pelnīja labi, bērnu nebija. Žēl tikai, ka ar to aprobežojās interešu kopība, — citādi taču nebūtu iziruši divdesmit gadu ilgā kopdzīve.

Lūk, par ko prātuļoja Putriņš, maziem malkiem baudīdams franču konjaku, kuru Dzintra bija pa­sniegusi kafijas gaidās. Cik maz vajadzīgs diviem cilvēkiem, lai iedomātos sevi par laimīgiem, un tai pašā laikā nepietiek ar visas pasaules bagātī­bām, lai atdzīvinātu mirušu mīlestību … Uz pa­ģirām Putriņš allaž kļuva sentimentāls, radās nosliece uz salkaniem salīdzinājumiem, ar kuriem viņš centās līdzsvarot savas darba ikdienas skaud­rumu.

—   Vai tiešām viņš tā teica — paldies par drau­dzību, sveiks un uz redzi? — Putriņš atjaunoja pārtraukto sarunu, kad Dzintra beidzot bija iekār­tojusies šūpuļkrēslā.

—   Trāpīgāk nevari Viņš, protams, buldurēja daudz sarežģītāk, visu šo pēdējo nedēļu pūlē­jās pārliecināt mani, cik laimīga būšu, kad atgūšu brīvību, ka vēl satikšu cilvēku, kurš būšot manas mīlas vērts … It kā tu, Edžu, pats nezi­nātu, ko vīrieši stāsta sievietei, kuru taisās pa­mest …

—   Un tevi nemaz neinteresē, kāpēc esam at­braukuši?

—   Mani it nekas vairs neinteresē. Ja Brunis gribētu atgriezties, viņš iztiktu bez diplomātiskiem pārstāvjiem. Zina, maita, ka jebkurā laikā ņemšu pretī atplestām rokām. — Dzintra pēkšņi iešņuk­stējās un pieliecās gandrīz pie pašas Putriņa auss. — Vai vari iedomāties, ko es vakar piedā­vāju Brunim? Lai turpina satikties ar šo skuķi, lai pārguļ, ja tas viņam sagādā baudu, bet lai tikai neatstāj mani vienu. Un zini, ko viņš atbil­dēja? Tas neesot godīgi! It kā būtu daudz godīgāk kaut kādas svešas paklīdenes dēļ izpostīt visu, kas starp mums bijis. Tikai tāpēc, ka viņa par dažiem gadiem jaunāka … — Pat šajā uzbudinājumā Dzintra neprecizēja gadu starpību. — Bet jūs gan, zēni, neaizmirstiet mani, atbrauciet, saspēlēsim zolīti, iedzersim pa glāzītei! Viena es šajās četrās sienās vēl sākšu kaukt no izmisuma.

Dzirdētais izsita Putriņu no sliedēm. Vēl vakar viņš nebūtu noticējis, ka Ratnieks spējīgs atstāt Dzintru. Tiesa, viņi pārāk nemīlinājās, neskūpstī­jās ik pēc brīža, bet kurš laulāts pāris gan to dara publiski? Un tomēr saskanīgi nodzīvo līdz zelta kāzām. No otras puses, vai maz tagad šķiras? Ne tikai jaunie, arī vecāka gadagājuma ļaudis negai­dot atskārst, ka viņiem nesaskan.

Pirmītējā trauksme tagad rādījās pavisam ci­tādā gaismā. Droši vien Ratnieks nemaz nav pa­zudis, bet nolīdis pie savas jaunās sirdsdāmas- Palika vienīgi jautājums par «Salacu». Kā tā va­rēja bez stūres vīra nok|ūt atklātā jūrā,.kāpēc aplaupīta vai vismaz tik barbariski pārmeklēta? Ļoti ticami, ka ļaundari, gribēdami slēpt nozie­guma pēdas, to vienkārši palaiduši pa vējam ce­rība, ka jahta nogrims. Noteikti jāpārbauda, vai nav izurbts caurums, kas nejauši aizsērējis!

Varis nesaprata, kāpēc tēvs tik ilgi klusē. Iespē­jams, ka tas ir pratināšanas paņēmiens, tikpat iespējams, ka iemaldījies strupceļā, jo nezināja vi­ņam zināmos faktus. Un dēls nolēma iet tēvam talkā.

—   Sakiet, Dzintriņ, — viņš ierunājās, — vai no šejienes var aizbraukt tikai pa upi? Cita ceļa nav?

—   Kā nu ne! Domā, mums vienmēr bija mašīna vai motorlaiva? Piecas minūtes līdz autobusa pie­turai. Bet bieži vien izdodas pārķert taksīti.

«Malacis, puika!» Putriņš domās uzslavēja dēlu. Redzēdams, ka nav vēja, Ratnieks tātad va­rēja mēģināt atgriezties jahtklubā caur Rīgu. Tas gan pēc īsta burātāja neizskatās, bet ej nu sazini, kā rīkojas iemīlējies cilvēks. Turklāt — kur teikts, ka viņš pie izredzētās steidzies uz jahtklubu? Tik­pat pieļaujami, ka randiņš bija norunāts Rīgā un viņi joprojām atrodas tur.

Šoreiz ieilgušo pauzi pārtrauca Dzintra:

—» Pa ceļakājai, zēni, un šodienai pietiks, man patlaban prāts nemaz nenesas uz bezauglīģu pa­gātnes cilāšanu, kas bijis, tas izbijis… Jebšu jums kaut kas cits uz sirds? Tad klāstiet vaļā!

—   Man tikai viens jautājums, Dzintra, — Put­riņš ierunājās. — Kā tu domā, vai uz «Salacas» bija kaut kas tāds, kura dēļ varētu to nolaupīt, izārdīt visu jahtu, pat nosist cilvēku?

—    Pirmā dzirdēšana, mēs tur nekad nekā vēr­tīga neatstājām. Kaut gan … — Dzintra saņēma galvu rokās. — Agrāk man likās, ka zinu par Brūni visu, tagad ne par ko vairs negalvoju. Varbūt viņš glabāja uz «Salacas» mātes briljan­tus. Cilvēks, kurš spējīgs tik nekrietni krāpt sie­vieti, kas viņam atdevusi visu — savu jaunību, savu …

—   Nevajag vairs par to, Dzintra! — Putriņš piecēlās, jo bija skaidrs, ka viņa taisījās atkal uz­likt dzirdēto plati. — Tu vēl esi jauna un skaista.

Ostā viņi atgriezās nomāktā omā. Garastāvokli neuzlaboja arī bocmaņa ziņojums:

—   Bija atbraukusi milicija. Veselu stundu ņē­mās pa «Salacu», fotografēja, mērīja, kaut ko pie­rakstīja. Pēc tam aizzīmogoja kajīti un piekodi­nāja, lai nelien uz klāja. Aprunājās ar dažiem, neviens jau neko nezina, tad pierakstīja Bruņa mātes adresi un aizripoja… Varbūt paliksiet uz pusdienām? Mana kundze aizvakar bija laukos uz cūkas bērēm, uztaisīs kā vecos laikos.

—   Karbonāde kā klozetpoda vāks, atminos, Ādolf, kā nu ne! — Putriņš paspieda verā boc­maņa roku. — Bet mūs gaida manējā… Jā, Kārli, kad Ratnieks parādīsies, lai tūlīt piezvana man. Saprati — vispirms man un tikai pēc tam uz milicijas nodaļu.

Vai viņam bija tiesības tā izrīkoties — par to Putriņš prātoja visu atceļu. Iespējams taču, ka priekšnieks neuzskatīs šo lietu par sevišķi svarīgu un nodos izmeklēšanu inspektoram Gorohovam. Varbūt viņš tā pārdzīvo tikai tāpēc, ka iejaukti veci draugi un paziņas, ka nelaime notikusi, tā sakot, paša mājās?

Un tomēr pēc pusdienām izdevās iegrimt tik dziļā miegā, ka viņš pat nedzirdēja telefona zvana uzstājīgos treļļus. Pamodās, vienīgi kad istabā ienāca Rasma.

— Zvanīja Smits, lika tev pateikt, ka Brunis nav nakšņojis pie mātes, nav parādījies arī pie Līvijas… Atceries blondo meiteni, kura visu va­karu lipa Brunim.klāt, bet pēc tam lenca mūsu Vari? Manuprāt, viņš varēja izvēlēties izskatī­gāku … Tagad viņa Šmita kabinetā raustās his­tērijas lēkmē: Brunis teica, Brunis apsolīja, Bru­nis tā nekad nedarītu… Vai tikai negaida bērnu?…

Putriņš vairs neklausījās meitas komentārus. Tāpat bija skaidrs, ka Ratnieks pazudis bez vēsts.

dugaina pirmdiena, kura beidzas un atķal atsākas pulkveža Putriņa atvaļinājums

Ūdens transporta milicijas" nodaļas priekšnieks pulkvedis Ēvalds Linums bija desmit gadu jau­nāks par Putriņu un izskatījās kā viņa dēls — garš, slaids, bet mazliet sakumpis, it kā sargātu galvu no dienesta telpu zemajiem griestiem. Brī­nums gan, kā tādam spēka vīram .izdevies pirms laika demobilizēties no robežsargu karaspēka. Diemžēl šī brīnuma pamatā bija nopietna mugur­kaula trauma.

Kad Putriņš ienāca kabinetā, Linums cēlās pretī — piesardzīgi, plaukstām atspiedies pret galda virsu. Bet sāpes sagādāja tikai atspēriens.

Pārvarējis tā saucamās, starta grūtības, viņš kus­tējās brīvi un pārsteidzoši veikli.

—   Kā pavadījāt atvaļinājumu?

—    Paldies, slikti. Laikam tomēr vajadzēja uz­klausīt jūsu padomu un augustā kopā ar sievu braukt uz dienvidiem. Četras saulainas dienas…

—    Toties tagad laiciņš uz goda. Arī šodien vēl noskaidrosies, ticiet manai mugurai.

—   Kā pavēlēsiet uztvert šo aģitāciju? — ar pie­augošām aizdomām jautāja Putriņš.

—    Kā draudzīgu aicinājumu pagarināt atpūtu. Paņemiet bezalgas atvaļinājumu, kamēr laiks labs, padzīvojiet vēl kādu nedēļu pa jahtklubu, kur aiz­vakar ar tik spīdošiem panākumiem esat piedalī­jies sacensībās. — Bez ironijas Linums neiztika pat visnopietnākajās sarunās. — Pagrozieties starp paziņām, pamēģiniet izprast situāciju. Tur viņi ar jums runās citādi nekā šeit vai ar kādu svešu milicijas darbinieku. Skaidrs?

—   Kā diena. Ģenerāļa pirksts?

Linums pamāja ar galvu.

—    Kopš kura laika viņam par tādiem atgadīju­miem ziņo uz mājām?

—   Nav taču ierindas plostotājs, kas nepārrodas no uzdzīves. Ratnieks ir Vissavienības izlases kan­didāts, pēc nedēļas viņam jābūt treniņa nometnē. Turklāt ari plosts diezgan nožēlojamā stāvoklī. Pēc ekspertu slēdziena — izvandīts bez jebkādas sistēmas.

—    Jā, «Salaca» arī man ir pilnīga mīkla, — piebalsoja Putriņš. — Vai zvejnieki jau noprati­nāti?

—    Gorohovs šorīt aizbrauca. Pavēlēju, lai iepa­zīstina jūs ar visiem lietas materiāliem. — Li­nums pasmīnēja. — Cerams, jums nav iebildumu, ka atļāvu viņam traucēt jūs atvaļinājumā?

—   Tātad jautājums negrozāmi izlemts…

—   Labāka ceļa neredzu. Pēc cik dienām drīkst uzskatīt, ka cilvēks pazudis bez vēsts, kad izslu­dināt meklēšanu? Jūs to zināt labāk nekā es. Pa­gaidām mums pat nav likumīga pamata apvienot vienā lietā atgadījumu ar «Salacu» un Bruno Ratnieka nenoskaidroto prombūtni.

—    Uzskatiet, ka esat mani pierunājis, kaut gan par panākumiem negalvoju — rieksts var izrādī­ties cietāks, nekā mums patlaban liekas… Bet ģenerālim, lūdzu, paziņojiet, ka paņēmu kompen­sāciju par četrām ārpuskārtas dežūrām. Man tāda nojauta, ka bezalgas atvaļinājumu lūgšu viņam pēc tam.

* * *

Pirms došanās uz jahtklubu Putriņš iegriezās mājās — gribējās netraucēti padomāt, nospraust rīcības plānu. Pabūt vienam neizdevās. Viņa iemī­ļotajā vietā zem kastaņkoka guļamkrēslā sēdēja Varis un, tāpat kā viņš vakar, žāvādamies lasīja «Literatūriņu un Māksliņu».

—   Kas jauns pasaulē?

—   «Hipokrats» joprojām nav atgriezies. Bet ostas žurnālā nav pat atzīmes par iziešanu.

—   Par to man maza bēda. Boriss, paldies die­vam, nav nekāds čempions, šo putnu biedekli va­rēja nolaupīt vienīgi Anita.

Uz atvērto durvju sliekšņa gulēja melnais vilku sugas suns Combe. Atvēra kreiso aci, ar laisku astes vēzienu sveica saimnieku un atkal laidas snaudienā.

«Jā, draudziņ, ari tu esi vecs un slinks kļuvis. Kādreiz aiz sajūsmas gāzi mani gandrīz no kā­jām nost,» Putriņš, garām ejot, nodomāja, tomēr vispārināti neizvērsa filozofiju par dzīves skrē­jienu pretī nebūtībai.

Savā istabā viņš tūdaļ ieslēdza radiouztvērēju. Atšķirībā no citiem cilvēkiem Putriņš klausījās mū­ziku nevis tad, kad atpūtās, bet kad strādāja", tādā veidā radot trokšņu aizkaru, kas norobežoja no apkārtējās pasaules. It kā izaicinājumu mez­dams, viņš deva priekšroku raidījumam «mūzika darba pārtraukumā», un, jo melodijas pazīstamā­kas, jo labāk — tās aizplūda gar ausīm kā strau­tiņa vienmuļā burbuļošana vai meža nomierinošā žūža. Viņš uztrūkās tikai tajos brīžos, kad atska­ņojums aprāvās.

Kas vainīgs? Sim katra izmeklēšanas procesa galvenajam jautājumam Putriņš šoreiz gribēja tuvoties no otras puses. Ne velti kriminālistikas zinātnē dzimusi jauna nozare — viktimoloģija, latviski sakot, upuru pētīšana. Nereti taču izrādī­jās, ka upuris praktiski pats izprovocējis pret viņu pastrādāto noziegumu. Piemēri sniedzās no sīkā huligānisma līdz slepkavībai, no spekulācijas līdz izvarošanai. Pasaki, kāds ir tavs upuris, un es pateikšu, kāds esi tu …

Kāds tad patiesībā ir izdaudzinātais burāšanas čempions Bruno Ratnieks?

Pulkvedis Putriņš salika rokas aiz muguras un ņēmās nesteidzīgiem soļiem mērot istabu, pūlo­ties atcerēties visu, ko zināja par savu jaunības

dienu biedru. Un atmiņā cita pēc citas atausa pa­gātnes ainas.

65

…Tajā 1954. gada vasarā Putriņš ne par ko daudz neprātoja. Viņš bija laimīgs — iemīlējies dzīvē, iemīlējies Regīnā. Pat sievasmāte, kura at- drāzās no Ventspils, tikko vīra kuģis izgāja tā­lākā reisā, likās tīri ciešama vecīte. Vecīte … Viņa toreiz laikam bija jaunāka nekā Regīna šodien. Bet tur jau tas āķis, ka Putriņš tālāk par savu degungalu neredzēja un dzīvoja sev, tikai sev. Pēc visiem tiem gadiem provinciālajā Sverīnā, kur pat brīvdienās negribējās iziet no kazarmām, viņš Rīgā jutās kā septītajās debesīs: naudas ne saskaitīt, kabatā darba norīkojums uz miliciju, kur solīja saglabāt armijas dienesta pakāpi, priekšā triju mēnešu atvaļinājums un pie debesīm tāda dāsna saule, par kādu tagad neviens pat sapņot neuzdrošinājās. Un nu viņam liktenis vēl bija piespēlējis matrozi… Pats nesen nokārtojis jah­tas vadītāja pārbaudījumus, un nu jau kapteinis ar savu padoto, kuru varēja izrīkot un tēvišķi pa­mācīt: «Brūni, neaizmirsti izžaut buras un nomaz­gāt klāju! Mēs tevi gaidām restorānā, pasūtīsim to pašu, ko sev…» — «Brūni, vai tu rīt pēcpus­dienā esi brīvs? Būtu labi, ja tu jau pirms četriem uztakelētu laivu, mums būs draugu kompāni­ja…»— «Brūni, starp trešo un ceturto brangu ir tāda neliela sūce, vai tad neredzi? Vajadzētu uzcelt kuģi uz slipa un aizdrīvēt. Kā tu domā — viens tik­si galā?» Vai arī: «Brūni, ko tu gaidi, fiksi uz priekšu — foks aizķēries. Ja iekritīsi upē, neraus- ties — izzvejosim …» — «Brūni, ūdenī! Nē, la­bāk uzrāpies mastā un nokantē jahtu, varbūt pati noņemsies no sēkļa …» — «Nesien skotiņu klāt,

B - 1685

paregulē ar rokām! Kad tu beidzot iemācīsies just vēju? …»

Un Bruno skrēja, rāpās, ar kedām lēca ūdenī un stūma jahtu, darīja, ko spēja, lai tikai kaptei­nis būtu apmierināts un neaizdzītu viņu no jah­tas. Protams, viņš baidījās no visa — no dziļuma, jo neprata peldēt, no augstuma, jo reiba galva, no tā, ka jahta var apgāzties, piesmelties saban­gotajā jūrā un noiet dibenā, ka masts var salūzt un uzkrist uz galvas, ka buras var pārplīst un tad • viņiem vairs neredzēt krastu. Visvairāk viņš bai­dījās izrādīt savas bailes… Vienīgi no darba Bruno nekad nebaidījās, pie tā viņš bija pieradis jau dzimtajā pusē, kur auga bez tēva.

Putriņš to visu nezināja vai nevēlējās zināt. Vi­ņam pat neienāca prātā apvaicāties, no kā puisis pārtiek, kur apmeties. Izbraukumos cienāja ar Zandburgas ceptajiem pīrāgiem un maizi, krastā pie katras izdevības izmaksāja vakariņas, bet ci­tādi nelikās ne zinis. Būtu nepieciešamība, Bruno pats palūgtu naudu, redzēja taču, ka Putriņa ģi­menē to nežēloja. Tā viņš sevi mierināja un vairs pie šīs domas neatgriezās. Šaubas uzmācās tikai tajā naktī, kad viņš bija pārsteidzis puisi uz jah­tas, kur tas gulēja, ieracies burās. Uz «Nāras» pat īstas kajītes nebija, vienīgi tāda kā nojume, kas sargāja no viļņu un lietus šļakatām. Tomēr arī tad Putriņš nevēlējās iedziļināties lietas būtībā. Ieteica tādās reizēs iekārtoties uz «Medūzas», kur ir visas ērtības, bet pat aizmirsa ieminēties Dzintrai, lai nepadzen Bruno. Tik laimīgs un bezrūpīgs tai va­sarā bija Putriņš!

. . . Bruno Ratnieks tai vasarā bija visnelaimī­gākais cilvēks jahtklubā. Līdz šim viņš vienmēr

bija rīkojies tā, kā vēlējās māte, vislabākais un vienīgais tuvais cilvēks pasaulē. Tēvu viņš atce­rējās tikai miglaini. Sīkā ciema bodīte nespēja uz­turēt ģimeni, tāpēc Visvaldis Ratnieks bija spiests doties peļņas meklējumos. Karam sākoties, šīs prombūtnes ieilga, toties kļuva ienesīgākas — pat bagātie saimniekbērni nevarēja lepoties ar tādām rotaļlietām, kādas Brunirn pārveda tēvs. Bet māte neļāva ar tām spēlēties. «Mums svešu mantiņu ne­vajag,» viņa sacīja un izmisīgi raudāja, «tev vairs nav tēva, dēliņ.» Tomēr pēc mēneša tēvs, ģērbies neizprotamā formas tērpā, atbrauca vēlreiz, sameta drēbes čemodānā un uz visiem laikiem nozuda no viņa dzīves. Daudz vēlāk, kad Bruno jau gāja skolā, māte ieminējās, ka tēvu nošāvuši partizāni, bet par to lai klasē nestāstot vis, kam patiesība jāzinā*, tie tāpat esot lietas kursā un, lūk, atļāvuši viņai strādāt kolhoza veikalā … Laiki bija grūti, taču viņi nekad neizjūta trūkumu, un arī Rīgā, kur Bruno mācījās par zobu tehniķi, regulāri pie­nāca mātes naudas sūtījumi. Pareizāk sakot, pie­nāca regulāri līdz tai dienai, kad pastnieces vietā pie viņa durvīm pieklauvēja noraudājusies radi­niece un pavēstīja, ka māte apcietināta. Veikalā atklāts iztrūkums, un visiem trim darbiniekiem bū­šot jāstājas tiesas priekšā. Vadītājs un prečzinis jau esot atlīdzinājuši valstij savu daļu, bet mātei mājās neesot ne kapeikas, un viņa nezinot, kur aizņemties.

—   Daudz? — Bruno jautāja.

—   Ļoti. — Un Amālijas tante caur asarām mi­nēja naudas summu.

Bruno jau pietiekami ilgi dzīvoja pilsētā, lai sa­prastu, ka tikai lauku sievas varēja uzskatīt šos

tūkstošus par pārmērīgi augstu summu. Bet no tā vieglāk nekļuva. Viņš taču apzinājās, ka negriezī­sies pēc palīdzības pie Putriņa — pat ja no tā būtu atkarīga paša brīvība. Nevis naudas dēj — to «Nāras» kapteinis nežēlos. Iedos un pēc tam padzīs no jahtas valsts līdzekļu izšķērdētājas dēlu. Vai tad citādi drīkst rīkoties nākamais Iekš­lietu ministrijas darbinieks? Un no tā Bruno bai­ļojās visvairak, jo nu vairs nespēja iztēloties dzīvi bez burāšanas sporta, bez jūras un vēja, bez lielā gandarījuma, ko sniedza spēkošanās ar dabas stihiju.

Kur vēl meklēt padomu? Viņam pat nebija nau­das, lai aizbrauktu uz mājāin un aprunātos ar kolhoza priekšsēdētāju, ar kaimiņiem. Cerēdams kaut mazliet atvieglot sirdi, Bruno izsūdzēja savas bēdas Rūdolfam Jēk'absonain, darbnīcas vecākajam zobu tehniķim, kurš mācīja jaunajai maiņai četrdesmit gados uzkrātās darba iema­ņas.

— Ja tik vien tās nelaimes… Naudu vari sa­ņemt jebkurā laikā, vislabāk pēc pusdienas pār­traukuma, tādu summu es līdzi nenēsāju. — Jē- kabsons domīgi pakasīja pakausi. — Bet vai ar to būs līdzēts? Varbūt prātīgāk to kādam iesmērēt, nevis iemaksāt valsts kasē?… No tevis neviens neņems, vajadzēs atrast starpnieku … Jāpazondē uz vietas, vai kāda no turienes priekšniecības sie­vām netīko pēc zelta rokassprādzes… No otras puses, stiept garumā nedrīkst… Es tev ieteiktu, puis, — nepārsteidzies, bet nenogūli īsto brīdi, aprunājies vispirms ar kādu gudru cilvēku, — pa­manījis, ka Bruno kļūst arvien skumīgāks, viņš piebilda: — Tikai nedomā, ka izvairos. Naudu es tev atnesīšu pēc dažām stundām, kapā līdzi taču neņemšu.

—   Un kā es jums atdošu? — jautāja Bruno, jau iepriekš zinādams, ka piekritīs visfem noteiku­miem.

—   Atstrādāsi. — Jēkabsons nevērīgi atmeta ar roku. — Es taču neprasu tev parādzīmi. Un vis­pār pēdējais laiks nostāties ar abām kājām uz ze­mes. Jebšu tu taisies dzīvot no savas algas? Tad vajadzēja mācīties par akadēmiķi, nevis par zobu tehniķi…

Bruno nekad nebija domājis, ka tikšanās ar māti būs tik mokoša. Telpā nebija ne stiepju pi­numa, ne režģu, kādi redzēti neskaitāmās filmās, pat milicis, kas sļāvēja pie loga, netraucēja saru­nāties. Nepārvaramu sienu starp viņiem bija uz­cēlusi mātes neizprotamā stūrgalvība.

—   Nedari to, dēliņ! — viņa katra vārda galā atkārtoja. — Lai maksā tie, kuri iedzīvojušies uz mana rēķina. Un nekur vairs neej! Atdod naudu, manis dēļ tu nedrīksti apkrauties ar parādiem. Es neesmu vainīga, neesmu zagle, tu taču tici savai mātei, vai ne, Brūni?…. Bet, ja man grib piesiet tava tēva grēkus, uzgrūst visu uz nelaimīgās at­raitnes galvas, tad nekādi tūkstoši neglābs. Tūlīt brauc atpakaļ mācīties, es nekad sev nepiedošu, ja manis dēļ arī tu cietīsi vai aptraipīsi savu sirds­apziņu …

Un tomēr Bruno taisnā ceļā devās uz kolhoza grāmatvedību un iemaksāja atvesto naudu. Līdzēs vai nelīdzēs, vismaz sirdsapziņa nebūs aptraipīta.

Ratnieka iejaukšanās līdzēja tikai daļēji. Tiesas spriedumā viņa rīcību kvalificēja gandrīz kā vainas atzīšanu, tomēr uzskatīja par iemeslu atturēties no īpašuma atsavināšanas — it kā ve­cās mēbeles un novalkātās drēbes būtu šo tūkstošu vērtas. Māti sodīja ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem.

Savā istabā Bruno neatgriezās. Pat pieticīgākā gultas viela maksātu naudu, uz jahtas toties va­rēja pārgulēt par velti. Turklāt šeit nevienam ne­būs nekādas daļas, kāpēc viņš ceļas ar pirmajiem gaiļiem, kur tik agri dodas. Darbs gan nenesa ce­rētos augļus, tomēr bija izdevīgs ar savu laika iedalījumu, kas atstāja brīvu dienu un vakaru.

Pirmais pārmaiņas Ratnieka izskatā ievēroja Jē- kabsons.

—   Ko tu pēdējā laikā tāds ne cepts, ne vārīts? Mātei no taviem pārdzīvojumiem labāk nepaliks, bet pats tā ilgi neizturēsi un vēl noliksi karoti.

—   Rīt atdošu jums pirmos divus simtniekus, — Bruno atbildēja pavisam nevietā, it kā šādi attais­nodams savu izskatu. — Un mēneša beigās — vēl divus.

—   Vecais Jēkabsons tev nazi pie rīkles ne­liek. — Zobu tehniķis pašūpoja sirmo galvu. — Vai drīkst zināt, kur tu pelni tādus miljonus? Pa naktīm preču stacijā vai kā iekšā laidējs krogā? Stāvēt ar cepuri rokā pie baznīcas tagad laikam neatmaksājas …

—    Strādāju Jūrmalas attīrīšanas kantorī, — puisim paspruka.

—   Par šinderi? Arī nav slikti. — Jēkabsona balss kļuva arvien dzēlīgāka. — Un cik, ja tas nav amata noslēpums, dārziņu īpašnieki tev maksā par šķidru mēslu kravu?

—   Mūs, iesācējus, pie atejām pat tuvumā ne­laiž, — Bruno neslēpa savu sarūgtinājumu.

— Mana mašīna strādā ar atkritumu konteine­riem. Un arī tikai līdz sezonas beigām. Kad aiz­brauks vasarnieki, mani atbrīvos no darba.

—   Bet no šejienes es tevi iztriekšu šodien pat, — sarkans no smacējošām dusmām kliedza

'Jēkabsons. — Vispirms rakājies pa sūdiem, tad ar tām pašām rokām ķeries klāt protēzēm! Ieskaiti par mikrobiem esi nolicis? — Tagad viņš vairs nekliedza, bet klusi šņāca. — Tava laime, ka esi man naudu parādā un tāpēc dubulti dārgs. Tūlīt pat ej un pieraksties pie ārsta!

—   Uz sanitāro pārbaudi? — nedroši pārvaicāja Bruno.

—    Kas tur vēl daudz ko pārbaudīt, tāpat sūdos līdz ausīm, — mēdīja Jēkabsons. — Pie stomato­loga! Sen jau vajadzēja, tad tu būtu izdarījis par vienu muļķību mazāk.

—    Bet man nekas nesāp. Neviens zobs nav caurs, — joprojām nesaprata Bruno.

—   Jo labāk! Pasaki Mirdzai, ka es palūdzu iz­rakstīt divus tiltus. Ja pases nav līdzi, noformēsi rīt.

—   Tas taču …

—   Nebaidies, zobus tev ārā neraus, — Jēkab­sons bija atguvis garīgo līdzsvaru un atkal ru­nāja savā ierastajā draudzīgajā manierē. — Bet citādi tev taisnība — tā ir krāpšana. Taču go­dīgi tagad pat ar gāzēto ūdentiņu netirgo. Vai vēl kaut kas būtu neskaidrs?

—   Jūs pats teicāt, ka mums ir stingrs zelta limits, daudziem slimniekiem neiznākot.

—   Apsveicu! Tu esi trāpījis naglai uz galvas. Deficīts — lūk, mūsu zelta bedre. Ja nebūtu deficīta, to vajadzētu radīt mākslīgi . . .Daži žņau­dzas, kad jāpārmaksā par uzvalka šūšanu vai jā­pasūta zābaki privātam kurpniekam, bet, kad runa par dārgo veselību, visi ver maku vaļā. Kur nu vēl tie, kuriem priekšējie zelta kronīši ir modes un prestiža jautājums. Liek pat uzmaukt uz pilnīgi veseliem zobiem — protams, par attiecīgu cenu,— redzēdams, ka Bruno vēl svārstās, Jēkabsons pie­bilda: — Interesanti, kā tu biji iedomājies nolīdzi­nāt parādu?

«Mirušās dvēseles» nebija vienīgais Jēkabsona virspeļņas paņēmiens. Par to Bruno pārliecinājās, kad kjuva par meistara uzticības personu. Un vēl vienu patiesību viņš pamazām izdibināja — rublis nebūt neplūst makā tik viegli, kā bija licies pēc nostāstiem par spekulantu ienākumiem. Jēkabsons strādāja daudz, arī mājās, kurp reizēm aicināja talkā Ratnieku. Bija «kreisie» remonti un pasūtī­jumi, darbi no atnestā materiāla, piemaksas par steidzamu izpildi. Daži izvēlīgākie klienti nemaz neuzticējās dentistam un nāca tieši pie Jēkabsona. Bija par mata tiesu nenoregulēti svari, bija slīpē­šanas un kausēšanas koeficienti, kurus īsti lietpra­tēji allaž iztulkoja savā labā, bija smalki izstrādā­tās iespējas pazemināt zelta provi, kuras ļāva uz­krāt tīri vai neizsmeļamas rezerves. Bija simt un viena kombinācija, starp tām arī tādas, kuras Ratniekam neizpauda un risināja aiz slēgtām durvīm.

— Ja strādā ar zeltu, tad jābūt vai nu absolū­tam kretīnam, vai mūsdienu Fēliksam Dzeržin- skim, lai pirkstiem nepieliptu ne graudiņš, ne pu­teklītis, — Jēkabsons mēdza sludināt. — Nemaz nav jāmeklē izdevība nopelnīt, tā pati atradīs tevi.

Bruno, kurš tolaik jau dzīvoja pie Dzintras, ne­uzskatīja sevi par sevišķi slīpētu un tāpēc nekad neko nemeklēja. Viņš pilnīgi samierinājās ar pro­centiem, kurus katru mēnesi atvēlēja Jēkabsons. Pietika, lai sūtītu paciņas mātei, lai liktu pamatus vasarnīcas būvei.

Un tad kādu dienu Rūdolfu Jēkabsonu viņa dzī­voklī atrada zvērīgi noslepkavotu …

Putriņš labi atcerējas šo lietu — pirmo slep­kavību, kuru vajadzēja patstāvīgi izmeklēt. Tā vienlaikus bija arī praktiskā iepazīšanās ar vikti- moloģiju, viņa šodienas jājamo zirdziņu. Lai sa­prastu, kas varējis pastrādāt šo noziegumu, vaja­dzēja vispirms sīki izpētīt upura personību.

Ratnieks vaļsirdīgi izklāstīja visu, ko zināja, nesaudzējot nedz nelaiķa piemiņu, nedz arī sevi. Turklāt Bruno vēl nebija pilngadīgs, tāpēc pret viņu nolēma neierosināt krimināllietu.

Nākamreiz Bruno ieradās Putriņa dienesta ka­binetā bez izsaukuma — kā pie vecākā biedra un tajā pašā laikā kā pie amatpersonas, citādi viņš taču būtu varējis uzsākt sarunu arī jahtklubā, kur abi tikās gandrīz katru vakaru. Bija atgriezusies māte un ar visu iedzīvi pārcēlusies uz Rīgu. Pats par sevi šis notikums iepriecināja. Biedēja pār­maiņas viņas raksturā un uzskatos. Nekur nestrā­dāja, bet no dēla naudu neņēma. Un tomēr rekord­laikā bija dabūjusi atsevišķu dzīvokli, simtniekus tērēja neskaitīdama. Vai Putriņš nevarot palīdzēt viņai iekārtoties darbā, vismaz dot padomu, kā reaģēt uz mātes neizskaidrojamajām dīvainībām.

…Vai Jēkabsona traģiskais gals bija pārbiedē­jis Bruno Ratnieku? Diez vai. Šajā vecumā jau­nieši, protams, teorētiski apzinās, ka ari viņiem

kādreiz būs jāmirst, tomēr netic, ka tas notiks kaut cik aptveramā nākotnē. Tādam pieņēmumam pre­tojas katrā veselīgā organismā mītošais opti­misms. Nevar taču dzīvoti ar domu par nāvi. Bet tuva cilvēka aiziešana allaž liek pārvērtēt ieras­tās vērtības. Vai bija vērts rauties melnās mie­sās un paslēptuvē krāt naudu, kuru Jēkabsons pat neuzdrošinājās atklāti tērēt, lai nepievērstu sev skauģu uzmanību? Vai bija vērts kombinēt, dot kuku|us, lai nemodinātu aizdomas? No kontroles . un revīzijas izdevās izvairīties, bet… Vecā zobu tehniķa bērēs Bruno redzēja tikai ģimenes locekļus un dažus darba kolēģus. Maz ticams, ka Jēkabso- nam nebija nekādu draugu, droši vien tie nodar­bojās ar līdzīgām mahinācijām un tagad baidījās lieki pīties pa kājām… Nē, visi šie pūliņi neat­maksājās, viņš izvēlēsies citu ceļu. Un Bruno no­lēma iestāties institūtā, soli pa solim izmācīties par protēzistu, kurš zina itin visus profesijas no­slēpumus.

Dzintra uzņēma šo lēmumu ar dalītām jūtām. No vienas puses, tas ievērojami ieildzinās būv­darbus, — naudas bads viņu īpaši nemulsināja, gan pati saraus kādas virsstundas un paņems klientus uz mājām, bet kurš tad cels vasarnīcu, ja Bruno caurām dienām skolosies, zubrīs ķīmiju vai latīņu valodu? No otras puses, vilināja izredzes ar laiku pārtapt par doktora kundzi — tobrīd vēl bija cerības, ka Ratnieks apņems viņu par liku­mīgu sievu.

Māte toties bija stāvā sajūsmā.

— Pareizi, dēliņ, abi sāksim jaunu dzīvil Un nebēdā, tev nekā netrūks — es parūpēšos, lai pie­tiktu naudas i priekš mācībām, i priekš atpūtas.

Tikai no darba gan ej prom un no šis drausmīgās sievietes, kas izsūc tavus pēdējos spēkus, vai tad maz smuku meiteņu pasaulē?

Māti nevarēja ne pazīt. Ne miņas vairs no klu­sās lauku sieviņas, kura jau trīsdesmit piecu gadu vecumā bija uzskatījusi, ka viss mūža gājums aiz muguras, — pavisam citāda, dzīvot, pareizāk sakot, uzdzīvot kāra Emīlija Ratniece bija pār­braukusi no cietuma.

Pirmajā dienā māte tikai raudāja, bez mitas at­kārtoja, ka sabojājusi dēlam visu dzīvi, viņai at­licis viens vienīgs mērķis — dzēst šo nenomaksā­jamo parādu. Beigu beigās Bruno sadusmojās un devās atpakaļ pie Dzintras, pat neapvaicājies, kāpēc māte metusi līkumu līdz kolhozam un zaudējusi gandrīz veselu nedēļu, nevis devusies tiešā ceļā pie sava mīļbērniņa, pēc kura tā Ilgo­jusies.

Nākamajā dienā Emīlija Ratniece runāja pavi­sam citu valodu:

— Tagad mani neviens ap pirkstu neaptīs. Tur sēdēja tādi bābieši, kas visus likumus zina labāk par galveno prokuroru, viena pa šiem trim gadiem tikai piecas dienas darbā izgāja — vienmēr trum­poja ar pareizo paragrāfu … Vienīgais upurjērs bija tava māmuļa, vienīgā, kurai vainas ne tik, cik melns aiz naga. Bet domā — pārējās ilgāk tu­pēja? Maldies, tos pašus trīs gadiņus. Iziet uz va­ļas un pēc tam dzīvo kā nieres pa taukiem — vienai skanošais zemē ierakts, otrai uz sveša vārda noguldīts. Slīpētākās sapirkušās dārglietas un nodevušas glabāšanā, tās pat ar naudas re­formu nav neko zaudējušas. Un — paldies vi­ņām — arī es nu būšu izmācīta, tīģerim rīklē galvu vairs nebāzīšu vis. Domā, es pa tukšo uz to mūsu kolhozu aizkleberēju — lai paskatītos uz dzimto mēslaini? Maldies! Aizgāju pie veikalveža sievas, pasveicināju no uzticamā mūža drauga — viņai taču ne jausmas, ka sēdējām dažādās pa­saules malās. Lai atdod manu tiesu, ja grib sa­vējo atpakaļ sagaidīt, citādi es šim vēl dažus ga­diņus piešūšu. Un, ko domā, pastenēja, pavaidēja, bet izvilka no aizkrāsnes. Tā ka vari būt mie­rīgs — tavi tūkstoši nesuši augļu augļus. Būs mums jumts virs galvas, mīksts spilvens zem auss un ko iztikt pirmos mēnešus. Vēl es tur sa­runāju ar kaimiņienēm, ka viņas man sūtīs preci, ko andelēt tirgū. Vasarā — sviestiņu, biezpienu ar krējumu, var arī agrīnos pampaļus, zemenes jau mūsu pusē neaudzē, ziemā — speķīti, kāpos­tus, sīpolus, kādu skābu gurķīti. Kolhoza šoferī­tis par pāris polšiem ar mieru atvest… Badā ne­nomirsim.

Patiešām — mātes veikals zēla. Viņa ātri ap­jēdza, ka ar dārzeņiem iespējams nopelnīt kapei­kas, ar gaļas un piena produktiem — dažus rub­ļus. Daudz izdevīgāk vairumā uzpirkt un pēc tam mazumā pārdot rūpniecības preces. Ar vietējiem ražojumiem Ratniece nesmērēja rokas — tie varēja izrādīties zagti vai citādi noblēdīti. Tirgū viņa sadraudzējās ar mazāk apsviedīgām tantiņām, kas pārdeva sēnes, brūklenes, visādas kumeļpēdas, liepziedus. Vientuļas, protams, visi radi tālu pa­saulē aizklīduši, paldies dievam, ka dzīvi un ve­seli, reizumis pat pa paciņai atsūta. Bet ko viņai vecumdienās ar tām spicām kurpēm un raibām štā- tēm uzsākt? Vakar uzvilkusi tādus lindrakus, pat kaķis vairs negribējis pazīt, ne pa kam nesēdējis klēpī. Un pareizi darījis — nav jau no vilnas, pret kuru var pasildīt muguriņu, bet kaut kāds elles izgudrojums no gāzes, akmeņoglēm vai sveķiem, tā zinājis stāstīt kaimiņš, kuram visu to sūtījumu iegrūdusi par steru malkas. Jā, sarunāts, nākošo paku viņa noteikti atstieps uz tirgu, kurš pirmais prasa, tam pirmā solīšana, savi ļaudis taču, jau kuru mēnesi plecy pie pleca tirgojot…

Pamazām tādu. piegādātāju saradās daudz, un Emīlija Ratniece uz tirgu vairs negāja. Rītos uz viņas dzīvokli nāca pārdevējas, pēcpusdienā un vakarā — pircēji. Dažām vecenītēm viņa pat pa­līdzēja sacerēt atbildes vēstules, kurās prata ie­pīt kādu sevišķu pasūtījumu ar fasonu, krāsu toni un izmēriem. Pazinēju aprindās jau sāka mēļot, ka Emīlijas madāmas salonā var iegādāties mo­des preces katrai gaumei, tiesa, mazliet dārgāk nekā komisijas veikalā, toties ar kvalitātes garan­tiju un laipnu apkalpošanu, kurā ietilpa tasīte šķīstošās kafijas un piparmētras cigarete «Sa­lem».

Sis tas piemērots gadījās arī Brunim, kurš gan nosodīja mātes spekulācijas, tomēr neapsmādēja viņas sadabūtos jahtas apavus «Adidas», vējja- kas, audekla bikses un švītīgo kapteiņa žaketi. Jā, Emīlija Ratniece visādi atbalstīja dēla aizrauša­nos ar burāšanas sportu, kas likās smalkāks vēl par tenisu. Ja būtu iespējams, viņa izrakstītu no ārzemēm pat jahtu, ar kuru Bruno paceltos sla­vas kalngalos.

Bruno pilnīgi iztika arī bez mātes materiālā at­spaida. Kaut kāda sestā maņa, ne ar ko neizskaid­rojama iedzimtā intuīcija ļāva allaž izvēlēties iz­devīgāko kursu, just straumes un vēju, kā bija mācījis Putriņš. Apvienotas ar atjautību un neat­laidību, treniņos uzkrāto pieredzi un rūdījumu, šīs īpašības palīdzēja izcīnīt uzvaru pēc uzvaras, un, kad jahtklubs saņēma jaunu inventāru, ātrāko jahtu vienbalsīgi piešķīra uzlecošajai zvaigznei Ratniekam.

Pie mātes viņš iegriezās samērā reti. Vienreiz pārliecinājies, ka dēlam atvēlētā tahta var izrādī­ties aizņemta, Bruno vakaros nekad nenāca bez iepriekšēja telefona zvana. Tā nebija greizsirdība, kur nu! Drīzāk prieks par to, ka māte beidzot at­radusi sev laimi, ko pieaugušā dēla bieži apcie­mojumi var vienīgi izjaukt. Turklāt dzīvoklī gan­drīz vienmēr apgrozījās cilvēki, kas atgādināja nelaiķi Jēkabsonu un pagātni, kuru nemaz vairs negribējās atcerēties …

Kāpēc Putriņš toreiz neiejaucās? Uzrakt kādu formālu likuma pārkāpumu būtu viņa un Ratnieka draudzības necienīgi, bet bez tā trūka legāla pa­mata — ne velti Emīlija Ratniece bija lielījusies, ka tagad apbruņota ar paragrāfu zināšanām. Laiku pa laikam arī viņa saņēma pakas, par ku­rām kārtīgi maksāja muitas nodokli. Pamēģini nu pierādīt, ka viņa pārdod nevis savas, bet svešas mantas. Inkriminēt parazītisku dzīves veidu tāpat neizdotos, jo pēdējā laikā .ģimenes galva un ap­gādnieks skaitījās restaurācijas darbnīcas laba- kais speciālists un visai cienījams amatnieks — galdnieks Leonīds Zandbergs.

Kavēdamies atmiņās, Putriņš apstājās pie tele­fona un gandrīz mehāniski uzgrieza Ratnieces numuru. Otrajā galā tūlīt atsaucās vīrieša balss. Bet tas nebija Bruno, drīzāk viņa jauntēvs. Tikai pēc krietna brīža klausuli paņēma Emīlija.

—    Piedodiet, ja atrāvu jūs no svarīgām darīša­nām … Gribēju uzzināt, vai Brunis nav parādī­jies pie jums… Runā Putriņš no jahtkluba.

—   Nelejiet čugunu, Putriņt Nevis no jahtkluba, bet no milicijas. Un nav ko izlikties, it kā jūs ne­zinātu, kur viņš ganās … Ja jums vajadzīgs ie­gansts, lai pārmeklētu manu būdu, nekautrējieties, nāciet katrā laikā, es jums kratīšanas orderi ne­prasīšu. Un izbeidziet šito zvanīšanu, te nav ne­kāds izziņu birojs!

—   Emīlijas biedre, lieta ir nopietnāka, nekā jūs domājat, — ātri nobēra Putriņš, baidīdamies, ka tikai viņa nepārtrauc sarunu. — Jau otro dienu nekur nevaram atrast jūsu dēlu. Vai viņš neteica, ka taisās kaut kur aizbraukt? Varbūt jums ir kāda nojauta, kur var sameklēt viņu?

—   Te nav ko nojaust, es sen to pareģoju. Un viņam ne vienreiz vien sacīju: «Ar to sieveni tu labu galu neņemsi, pirms laika stāvus iedzīs tevi kapā.» — Negaidot viņas intonācijas kļuva grie­zīgas. — Nepietiek ar to, ka viņa man atņēmusi bērnu, tagad vēl nožmiegusi! Putriņ, dariet kaut ko, dieva dēļ, nezaudējiet laiku, glābiet manu vie­nīgo lolojumu!

Putriņš nolika klausuli. Pēc sarunām ar Dzintru un Ratnieci viņš gandrīz vai baidījās iepazīties ar Līviju Traumani, uzklausīt vēl vienas histēriskas bābas vaimanas. Baiga neraža tam Brunim ar sie­višķiem, viena dullāka par otru. Viņš gan to ilgi neizturētu… Un tad Putriņām pēkšņi atausa gaisma — un ja nu Bruno tā sapiņķējies, ka vie­nīgo glābiņu saskatījis bēgšanā? Vienkārši ņēmis un aizlaidies — pusceļā starp Dzintru un Lī­viju … Vai maz viņam draugu plašajā dzimtenē?

Aizbraucis uz Tallinu vai uz Melno jūru, un lai pašas kārto savstarpējos rēķinus … Jāpārbauda, vai viņš varēja pagūt uz Tallinas vilcienu, vai naktī iet kāda lidmašīna uz Odesu, uz citu dien­vidu ostas pilsētu. Jāpiezvana Gorohovam, lai tas stājas sakarā ar attiecīgajiem jahtklubiem, nekur citur Ratnieks nebūs aizklīdis …

Zvanīt nevajadzēja. Leitnants pats atnāca.

Andrejs Gorohovs bija jaunas formācijas mili­cijas darbinieks. Vispirms beidzis vidusskolu, tad universitātes juridisko fakultāti, pēc tam gadu kā leitnants dienējis Bruņotajos Spēkos, kur pēc mūž­senajām tradīcijām staltā auguma dēļ nokļuva Jū­ras Kara Flotē. Tālāk par krasta komandantūru Gorohovs šajos divpadsmit mēnešos nebija ticis, tomēr jūrnieka izkārtne viņam pielipa tādā pa­kāpē, ka Iekšlietu ministrijas kadru daļā, ne mirkli nevilcinoties, nozīmēja demobilizēto juristu ūdens transporta milicijā.

Pierakstījis bloknotā Putriņa rīkojumus, Goro­hovs uzšķīra iepriekšējo lappusi un ziņoja:

—   Pirkstu nospiedumu daudz, bet pagaidām iz­devies identificēt tikai vienus — jūsējos, piedo­diet par izteicienu.

—   Kur dabūjāt paraugus? — Putriņš šķobījās.

Gorohovs paraustīja plecus. Tajā pašā ritmā uz

augšu cēlās viņa melnās ūsas, atsedzot no pārmē­rīgas smēķēšanas nodzeltējušos priekšējos zobus.

—   Laikam laboratorija pagādājusi. Lai nesa­putro ar noziedznieku pēdām … Atļāvos arī per­soniski pārlūkot jahtu. Iespaids tāds, ka meklē­juši kaut ko pavisam noteiktu.

—   Par provi? — Putriņa oma pamazām uzla­bojās, jo jaunais palīgs atgādināja viņam no dau­

dziem kriminālromāniem pazīstamo pārcentīgo leitnantu. — Rasma! — viņš kliedza, padzirdējis virtuvē meitas balsi. — Atnes mums kafiju, pie viena iepazīsies ar uzlaboto Jaunkalna variantu. Tikai nepieļauj, lai viņš noņem no šķīvjiem tavus pirkstu nospiedumus.

Gorohovu nesamulsināja pulkveža joki. Viņš ietiepīgi turpināja:

—   Domāju, ka tas ir apjomīgs priekšmets, pie­dodiet par izteicienu. Uzlauztas tikai tās sienas, aiz kurām jautās tukšums. Kajītes jumts, piemē­ram, nemaz nav aiztikts.

—   Un atraduši? Kā jums liekas? Varbūt pudeli ruma no Ratnieka neaizskaramajām rezervēm? Iz­dzēra, tad sagribējās vēl… Ko jūs sakāt par tādu variantu?

—   Neņemos apstrīdēt. Tas gandrīz izskatās pēc zvejniekiem…

—   Jūs lasāt manas domas, biedri Gorohov. Ar nepacietību gaidu, kad beidzot pastāstīsiet par savu sarunu ar zvejniekiem.

—   Viņi bija izgājuši jūrā. Atgriezīsies pēc … — Gorohovs paskatījās pulkstenī. — Nē, ir jau klāt. Vai atļauts pīpēt, biedri pulkvedi?

—   Dūmojiet vien! Man tāpat kādreiz likās, ka tas veicina smadzeņu darbību. Varat piedāvāt arī manai meitai. — Putriņš palīdzēja Rasmai nolikt paplāti. — Redzat, viņa pat atnesusi pelnutrauku. Zāļoties ar kofeīnu vien — to jaunā paaudze neat­zīst. Lai panāktu pilnīgu kaifu, nepieciešams vēl nikotīns… Rasma taču netraucēs mūs, vai ne, leitnant? Ja nemaldos, jūs pateicāt visu savu sakāmo? …

—  Pie Līvijas Traumanes es taisos pievakarē, ziņai visu priekšpusdienu bija lekcijas.

—  Ļoti labi. Bet zvejnieku kolhozu atstājiet nanā ziņā, varbūt sastapšu vecus paziņas un no­mirkšu kādu kāļu kūpinātu lucīšu. Atvaļinājuma aikā man vienmēr gribas kaut ko gardāku.

… Kur tas laiks, kopš Putriņš nebija apmeklējis jpes grīvas zvejnieku arteli. Arī no jūras puses ;as izskatījās krietni izaudzis: ostas mehāniskās Jarbnīcas, tīklu cehs, kūpinātava, konservu cehs, saldētava, valdes ēka — visas šīs'jaunceltnes ie­sniedzās vai mākoņos un aizsedza skatu uz zvej­nieku mājām. Tās tāpat bija pārvērtušās līdz ne­pazīšanai, tādas kā lepnākas un pašapzinīgākas kļuvušas, gluži kā bagātnieku savrupnami, kuriem Dzintras vasarnīca nevarētu līdzi turēties. Iepretī autobusa pieturai atradās daudzstāvu būves, kas diemžēl bija veidotas pēc sfen apnikuša tipveida projekta un nemaz nepriecināja aci. Laikam vietē­jais arhitekts to apzinājās, bet vai tādēļ vajadzēja mēģināt atdzīvināt vienmuļību ar ielāpiem no pa­visam citas operas? Pēc etnogrāfiskiem motīviem darinātie saldējuma un suvenīru kioski, it kā no brīvdabas muzeja šurp pārstādītais krogs ar sen­laicīgi izkalto izkārtni un visai šodienīgo ierīci vistu kūpināšanai, koka rimbuļiem bruģētā savie­nojuma eja starp pārtikas un rūpniecības preču veikaliem Putriņa uztverē drīzāk iederētos kādā iz­priecu parkā kūrvietā, kur cilvēki atpūšas, nevis šeit, kur zvejnieki atgriežas pēc smaga darba jūrā.

Ieeju ostas teritorijā liedza kategoriska pa­vēle — «Uzrādiet caurlaidi atvērtā veidā» — un labsirdīga izskata sardzes sieva, kura, neatraujot no sava adīkļa skatienus, atņēma zveju sveicienus.

Bet pietika Putriņām pavirināt virpuļvārtiņus, lai viņā tūdaļ pamostos modrības instinkts. Priekšā aizšāvās dzelzs stienis, ar kuru viņa no caurlaides telpām aizsprostoja ceļu aizdomīgiem gājējiem — gan zvejniekiem ar pārāk izblīdušām azaida so­mām, gan svešiniekiem ar badīgi plakaniem port­feļiem.

—   Jūsu dokumenti?

Parasti Putriņa dienesta apliecība atvēra visas durvis. Bet tā bija palikusi mājās. Velti viņš cen­tās apvārdot kolhoza rocības sargātāju.

—   Kā jums nav kauna, biedri pulkvedi, ja tāds patiešām esat, aģitēt mani uz nelikumībām! — Un viņa atkal pievērsās saviem rokdarbiem.

Kā par spīti, kolhoza valde, kur varētu izrakstīt caurlaidi, atradās aizliegtajā zonā — cik gari, tik plati. Un nez kā šis konflikts būtu beidzies, ja pie vārtiem nenobremzētu priekšsēdētāja ma­šīna.

—   Kāp iekšā, Edžu! — Žanis Vaļinieks sauca.

—  Manu dampi Anniņa parasti nekontrolē. Jā, nav vairs vecie laiki, kad jūrmalnieki cits citu pazina pēc deguna … Tu atnāci par to vakardienas jahtu, vai kas cits uz sirds?

—   Uzminēji, — diezgan nenoteikti atbildēja Putriņš. — Klausies, Zani, kādreiz tu arī esi draudzējies ar Brūni, ko tu domā par visu šo jezgu?

—   Ja dzērumā pārgāzās pāri bortam, varēja no­slīkt — Kolhoza priekšsēdētājs pašūpoja galvu.

—   Ūdens jau pavēss, knapi četrpadsmit. Un pats zini, kāds Brunis peldētājs, bez blata nebūtu pat GDA normu nolicis. Ja var ticēt maniem vīriem, kajītē neesot izskatījies gluži kā dievnamā.

—   Bet vai var viņiem ticēt?

Tā 'patiešām bija laimīga sagadīšanās, ka ce|ā trāpījies jaunības biedrs, un Putriņš nolēma izsist no šīs nejaušības maksimālo informāciju.

—    Kurš tad nedzer? — Vaļinieks izvairījās no tiešas atbildes. — Bet Gunārs darbā nekad ne- brfiķē, mazajam Voldim ir kuņģa čūla. Par mehā­niķi es gan negalvoju, tam sestdienas vakarā mā­jās bija ģimenes svētki, varēja kādu folleri pa­ķert līdzi jūrā .. . Tikai vispirms pasaki tu — par ko viņus uzskati — par pirātiem, kas līcī slepkavo jahtu apkalpes un paņem gūstā sievietes?

Tiešām — zvejas kuteris «Urķis» nemaz neiz­skatījās pēc jūras laupītāju kuģa, kas pēc veik­smīga sirojuma atgriezies savā paslēptuvē, kādas navigācijas kartēs neatzīmētas salas līcītī. Klājs jau bija noskalots, traļa linums pacelts mastā,kur tas ritmiski elpoja rietumpuses vēdās. Kastes ar reņģēm stāvēja uz svariem pašā saulgozī, un le­dus gabaliņi, ēverģēlīgi vizuļojot siltajos pēcpus­dienas staros, acu priekšā pārvērtās šķidrā putrā.

—   Labi, ka atbrauci, priekšsēdētāj! — viņus sa­gaidīja maiņas kapteiņa Gunāra Krīgera sauciens. — Voldis ar Arvīdu jau sen migā, bet es te arvien vēl ilgojos pēc pieņēmēja. Pēc stundas varēsi visu lomu samalt miltos …

—    Būtu paši aiznesuši uz saldētavu, cik tad to kastu tev šodien ir … Taisni žēl degvielu svili­nāt, — atcirta Vaļinieks.

—   Jā, te nav ar ko īpaši lepoties. — Un Put­riņš saskaitīja kastes. — Trīs centneri, ne vairāk. Vai tad šķībais bada vējš uzpūtis?

—   Limits, — Krīgers strupi paskaidroja. — Cik mums atļauj, tik zvejojam … — Tad atkal pagrie­zās pret priekšsēdētāju: — Šodien, kā par brī­numu, kāds kāls luču trāpījies.

—   Tad jau iet uz labo pusi! — Vājinieks smē­jās. — Vakar jahta, šodien lucīši, un, raugi, ce­turkšņa beigās sanāks prēmija … Nu, sveiki, es dragāju tālāk, bet tu ar šo biedru sapīpē, parunā­jies par «Salacu»!

—   Jūs no policijas? — Krīgers atviegloti uz­elpoja. — Un es jau baidījos, ka no zivju inspek­cijas.

Viņš izvilka taisnu kajķīti, kas teicami saderēja ar džinsa biksēm, rūtaino kovboju kreklu un melno hūti, kuras sānu malas bija uzlocītas uz augšu. Izkratīja pīpi pret reliņu un bez steigas bāza tajā no krūšu kabatas sagramstīto tabaku.

—   Tik traki nemaz nav — pa vidu gadās ari kāds zandarts vai leste, ko aiznest sievai uz māju, — melnīgsnējais kapteinis atzinās un ap­klusa.

Bija skaidrs, ka viņš no laba prāta nestāstīs. Laikam baidījās kaut ko lieku izpļāpāt un gaidīja konkrētus jautājumus. Bet Putriņš, kaut bez pīpes, tomēr ari nebija pirmo reizi uz jumta. Viņš no pieredzes zināja, ka uz jautājumiem ļoti viegli atbildēt izvairīgi, slēpjoties aiz nepārliecinošā un tai pašā laikā neapgāžamā triju mērkaķu principa: «Neko neredzu, neko nedzirdu, neko nezinu.» Tikai rūdīti noziedznieki parasti spēj ilgi klusēt. Iesācēji agrāk vai vēlāk ņemas drudžaini runāt un fanta­zēt, sapinas savoš melos un izpauž daļu patiesības vai vismaz dod izmeklētājam kaut kādus pietu­ras punktus. Arī lieciniekiem jāļauj vispirms brīvi izteikties un tikai pēc tam jācenšas atsijat derīgo.

Gunārs Krīgers ilgi neizturēja. Kā pieliekot pun­ktu atmiņām, viņš savu stāstījumu iesāka ar noliegumu:

— Nē, tā nebija normāla nakts. Uzkurbulējām motoru tā ap diviem, biedrīši drīz ielīda kojā, bet es stūri piesiet nevaru: līdz kaucošajai bojai jā­kuģo kā pa danču placi — divi soļi pa labi, viens pa kreisi, tāda mums te tā grunts. Pa cejam uz tralēšanas kvadrātu apdzinu pirmo spoku kuģi. Brauc bez uguņiem, it kā visa jūra piederētu vi­ņiem. Pielaižu tuvāk klāt — nu, protams, pārītis. Sī apgūlusies uz muguras, ielikusi galvu viņam klēpī un skaita zvaigznes. Es šiem vēl uzsaucu: «Ja negribat bučoties pie gaismas, tad aiztaisiet acis. Bet pozīcijas lukturus gan iededziet!» Sie pat nevīžoja atbildēt. Kad nācāin atpakaļ ar pirmo šrnīgu, skalos — atkal tā pati jahta, taču pie stū­res neviena nav. Skaidra lieta, vai ne? Man arī labāk patīk siltumā, nav vairs tie gadi, kad — tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums — varēja stundām ilgi drebināties uz klāja… Tieši šajā pacēlumā mums tie lucīši iešāvās āmī, un izsprie­dām izkāst visu kvadrātu krustām šķērsām. No­spraužu kursu uz trim stundām un pats — uz leju. Pa miegam dzirdu, ka Voldis augšā lamājas, bet trakoti negribējās celties. Trešā šmīga atkal ma­nējā. Kad iet uz māju pusi, neviens vairs uz auss neliekas. Kamēr izšķiro zivis, saber kastēs, rīts jau klāt, un kas tad par gulēšanu? Un par dzīvi arī jāparunājas, esam taču cilvēki, nevis prasti darba lopi .. . Arvīds stāsta par vakarējo ballēša- nos, punktierē, vai mājinieki būs viņam atstājuši kādu maziņo uz paģirām. Ar vienu vārdu sakot, saturīgi patērgājām. Un visapkārt tāds miers un klusums, ka taisni prieks, — jūra kā sporta pils slidotava pirms hokeja mača, maza nūgliņa, kas pamazām kjūst gaisīgāka. Ko tu, cilvēk, vēl vari prasīt? Tā aizsapņojos, ka gandrīz tai velna jah­tai virsū uzskrēju. Pēkšņi iznira no dūmakas un šķērso mūsu kursu. Uzdevu pa miglas taurei, mi­ronis būtu pamodies, bet tur — kapa klusums un nāves smaka kā uz skrejošā holandieša, laikam esat dzirdējis. Pats griežos nost, kas man cits at­liek, kuģis nemaz negrib klausīt stūrei, astē taču velkas spaile un turas pretī. Kad izmijāmies, spraugā starp mūsu bortiem diez vai pietiktu vie­tas vissausākajai butei. Un tikai tad pa īstam ap­ķēros, ka tur nav neviena. «Lec pāri!» uzsaucu Ar­vīdam. Kas zin, varbūt viņiem kajītē slikti palicis? Sis lec arī, Voldis pārsviež galu, pietauvo. Ticat vai neticat, kad Arvīds pakliedza, ka arī kajītē nav nevienas dzīvas dvēseles, man palika aukstas kā­jas. Vai tu traks, pats savām acīm taču biju redzē­jis, kā šie mīlinās! Tikai vēlāk atčoknījos, ka pir­mīt tai jahtai bija divi masti, bet šai viens …

—   Vai esat pilnīgi pārliecināts?

—   Gatavs apzvērēt, — bez mazākās svārstīša- nās apliecināja Krīgers. — Ja vajag, arī tiesas priekšā … Nodevu Voldim stūri un pats pārkāpu uz «Salacas». Kā iebāzu galvu kubrikā, tā sapratu, ka ož pēc lieliem mēsliem un bez milicijas šeit ne­iztikt. Augšā — visas falles un skotiņi nostiepti, bakštāga eleganti nostiprināta, bet apakšā — kā pēc huņņu uzlidojuma … Piekodināju Arvīdam, lai tikai vaktē stūri un iekšā degunu nebāž. Divatā ar Voldi uzcēlām trali, tad paņēmām jahtu uz šlepi un vienā stiepienā atstīvējām uz lunku. Vīri palika uz borta, bet es piezvanīju uz jahtklubu, lai brauc paka). Jums vēlāk pats Vaļinieks pazi­ņoja… Varbūt ir patika iemest aci mūsu štimera žurnālā — tur viss aprakstīts punkts punktā.

Par to Putriņš nešaubījās. Viņš pietiekami labi zināja, kā top šādi protokoli — tajos ir viss ne­pieciešamais, gan garuma un platuma grādi, gan faktu hronometrāža, gan blakus apstākļu izklāsts, trūkst vienīgi tiešamības elpas, jo šīs lappuses īpaši preparētas iestāžu revīzijai. Arī kapteiņa stāsts skanēja pārāk gludi, lai varētu tam caur­caurēm noticēt. Tajā bija itin viss, ko it kā drīk­stētu prasīt no jūras vilka, pat liriskas atkāpes par rītausmu uz ūdeņiem, daži piparoti žargona vār­diņi un pieklājības robežās ieturēta savu nopelnu slavināšana.

—   Un kā tas beidzās, — Putriņš apjautājās ar viņam vien saprotamu loģiku, — vai Arvīds at­rada mājās kādu lāsīti paģiru lāpīšanai?

—   Nemāku pateikt, — vientiesīgi atzinās Krī­gers. — Kad atgriezos ostmalā, viņi ar Voldi jau bija paguvuši sadakterēties.

—   Jā, tādās reizēs rums ir vislabākās zāles, — Putriņš vārdu pa vārdam atkārtoja Ratnieka ie­mīļoto izteicienu un iejūtīgi pamāja ar galvu, bet tā arī nesagaidīja ne piekrišanu, ne iebildumus.

* * *

Pēc darba Regīna Putriņa mēdza atlaisties gu­ļus, lai atpūtinātu pietūkušās kājas. Viņa piede­rēja pie vecā kaluma skolotājām, kas stundās ne­kad neapsēžas. Vai nu gribēja izrādīt cieņu tiem, kurus izsauca pie tāfeles, vai arī nevēlējās nolais­ties līdz skolnieku līmenim — par to skolā valdīja dažādi uzskati. Pat kontroldarbu laikā, kad citi mierīgi laboja burtnīcas, viņa bez mitas pastaigā­jās starpsolu ejās, ievērojami apgrūtinādama jeb­kādu špikošanu. Toties mājās Regīna tūda] apgū­lās', jo, vīram pārrodoties, gribēja atkal būt labā formā.

Parasti nekas netraucēja šos novaļas brīžus, Putriņš un bērni šai laikā pēc iespējas atturējās zvanīt uz mājām. Šoreiz ierastā kārtība izjuka. Uz virtuves galda Regīna atrada vīra zīmīti:

«Ledusskapī ir žāvēti brētliņi un divas sīgas. Vienu derētu svaigi iesālīt. Būtu palūdzis Rasmai, bet viņai ir cits uzdevums: uztaisīt jaunu frizūru un pie viena izlūkot, kā jūtas Dzintra, vai viņai to­mēr nav kaut kādas savas domas par Bruņa pa­zušanu. Atvedīšu Smitu un Vencelu, ceturtais būs mūsu Varis, mēs spēlēsim zolīti, neņem Jaunā un pagādā nelielu zaceni.»

Viņi ieradās jau pirms sešiem un tūda] sagata­voja darba fronti.

—   Kāršu partijas niknākie ienaidnieki ir sieva un galdauts, — paziņoja Šmits. — Lozējam vie­tas, veči!

—   Kam jādala? — jautāja Vencels, uzlicis uz deguna lasāmās brilles.

—   Kā vienmēr — tam, kurš prasa, — Smits pasteidzās likt lietā kārtējo citātu no leģendārās «Raņķa rokasgrāmatas», kuru neviens tā ari ne­kad nebija rokā turējis.

Kādu laiku spēlēja klusēdami, jo nevar taču uzskatīt par inteliģentu cilvēku sarunu izteicienus, bez kuriem partija nevirzītos uz priekšu.

—   Garām …

—   Man šoreiz arī nav ienācis …

—   Būs vien jāņem augšā… Nu gan esat no- <odušies, bet, ja dūži ies apkārt, var sanākt seš­desmit viens…

Tikai pēc laba brīža Putriņš uzdrošinājās ievir­zīt valodas vēlamajās sliedēs, tuvojoties mērķim aplinkus, uz pirkstgaliem un pret vēju — kā jau pieredzējis mednieks.

—   Tu gan esi velna pulveris, Vari! Laikam vi­sus šos gadus pa klusam trenējies. Izspēlēt zoli lez platā un ar diviem liekajiem … Uz to spējīgs vēl tikai Brunis.

—   Nesaki vis, — Smits tūdaļ iebilda. — Man jau izdevies izģērbt Brūni tik pliku, ka viņš mak­sāja ar benzīna un autobusa taloniem. Un tā dus­mojās, it kā parakstītu pats savu stulbuma aplie­cību.

—   Jā, riskēt Brunis mīl, — nobīdījis malā kār­tis, ierunājās parasti mazrunīgais Vencels. — Un le tikai laimes spēlēs. Tas bija pirms gadiem )iecpadsmit lielajā Ķīšezera regatē, atceries, Edžu?

—   Kā lai neatceros, pats taču iemācīju viņam 50 triku, — paspruka Putriņām, tomēr viņš aši atjēdzās. — Bet stāsti vien …

—   Toreiz vēl bija cilvēki ar fantāziju, cilvēki, kuri domāja ne tikai par izlasi vien… Rīkoja nakts regati no Balastdambja uz Centrālo jaht­klubu Ķīšezera krastā. Mēs ar Edžu braucām uz «Marsa», nopietnākais konkurents «Jūrmala» stin­grā vējā mums līdzi netiek. Tā arī bija: pie Mīl- grāvja viņi jau bija stipri atpalikuši, un varējām vienā mierā noņemt mastu un izirties pa tilta apakšu. Kad ienācām ezerā, vējš bija tieši pretī, uz klubu gan varētu tikt ar vienu bauti, bet trau­cēja lielais sēklis. Neko darīt, vispirms jālaiž pāri uz Jaunciemu, tad tikai var ņemt kursu uz mērķi. Pēc kāda laika atskatos — maza uguntiņa slīd taisni pāri sēklim. Parādu Edžum, bet šis tik at­met ar roku: laikam motorlaiva, tur neviena jahta nevar izbraukt. Mēs tātad iekš viena angļu miera. Tuvojamies klubam, kad pēkšņi atskan šāviens. Kas par velnu? Kāds jau šķērsojis mērķa līniju, taču tumsā neredz, kurš tas vainīgais. Nu, noen­kurojamies, ejam uzzināt. Izrādās — «Jūrmala». Neviens nevar saprast, kas par lietu, un šie, pro­tams, nekā nesaka. Tikai vēlāk puikas pastās­tīja… Sie braukuši pa Mīlgrāvi, bet «Marss» jau labā gabalā, panākt konkurentu šajā vējā nav izre­džu. Kapteinis ellīgs, kluba direktors lamājas, puikas nezina, kur dēties. «Ek, kaut varētu tikt tieši uz klubu!» nopūšas Janka Pūriņš. «Kāpēc gan ne?» iesaucas mūsu Brunis. «Uzkāpsim mas­ta galā, nokantēsim laivu uz sāniem un laidīsim pāri!» Kapteinis ir ar mieru ielaisties, viņam taču nav ko zaudēt, ļaunākaja gadījumā izpeldēsies divi matroži. Liela muiža … Uzkāpa šie mastā, vējš vēl piepalīdzēja sasvērt jahtu, ķīlis cēlās uz augšu. «Jūrmala» saīsināja ceļu uz pusi un uzva­rēja… Gribētos redzēt kādu šodienas mīkstpē- diņu aukstā, vētrainā naktī karājamies pašā masta galā, kad ziemelis sakuļ ezeru baltās putās. Bet Brunirrr iekšas turēja …

— Ja vēlreiz kavēsi pagastu ar saviem memuā­riem, būs jāiemaksā personiska pule, — paziņoja Smits, kurš bija noklausījies Vencela stāstu ar lielu interesi. — Dod pārcelt!

Bet Varis neļāva sevi iebiedēt. Izpildot tēva lū­gumu, viņš savukārt ņēmās provocēt viesus:

—   Tādu numuru es mierīgi dabūtu gatavu. Aiz­vakar pat! Un nevienam pēc desmit gadiem neie­nāks prātā izpušķot to par kaut kādu sevišķu varoņdarbu. Labāk pamēģiniet uz mācību buri­nieka tupēt masta galā un rēvēt topburu. Tas ir maķenīt augstāk, un viļņi arī pavisam citādi nekā mūsu Ķīsītī. Bet ko gan es nespētu izturēt — tas ir jūsu slavenais karuselis ar pārsēšanos. Pa­stāsti, senior!

—   Kas tur daudz ko stāstīt? — Putriņš negri­bīgi iesāka, jo bija nodomājis uzklausīt citus, ne­vis pats tecināt valodu. — Toreizējo nabadzību pat atcerēties negribas. Bet ko tu citu darīsi, ja vienas klases švertlaivu tikai kādas sešas, sacen­sību dalībnieku turpretī — divi duči. Vajadzēja visus pēc kārtas sēdināt uz tām pašām jollītēm un likt skrieties pa apli, rīkot priekšsacīkstes, pus­finālus un finālu. Par inventāru mums bija maza bēda, visu izšķīra tie, kuriem uz pleciem viltīgāka galva. Un Brunis, nu, puika uz goda, tam katr­reiz padoms bija pie rokas. Pienāca viņa kārta braukt ar sliktāko laivu, kas visās iepriekšējās reizēs bija palikusi pēdējā. Buras lielas, vēders stingrajā vējā ierobežoja manevrēšanas spējas. Vajadzēja kaut ko pasākt, jo šajā braucienā izšķī­rās cīņa par iekļūšanu republikas finālā. Brunis ilgi prātoja un beidzot atrada vienīgo pareizo at­risinājumu. īsi pirms starta viņš ātri norāva buru un iemērca to ūdenī. Audekls sarāvās, kļuva stī­vāks, un visiem par lielu pārsteigumu viņš šai braucienā šķērsoja mērķi pirmais. Sīkums, bet ar to pietika, lai uzvarētu .. .

Putriņš iegrima domās. Lai cik tas skanētu pa­radoksāli, stiprā vējā vieglāk valdīt jahtu nekā būrāt bezvēja laikā. Viņš atcerējās, kā reiz Rat­nieka komandā piedalījās Baltijas regatē. Pēdējā braucienā vējš negaidot norima. Tallinas reids lī­dzinājās milzīgai eļļas peļķei — ne vilnīša, ne sī- pas. Buras nedzīvi karājās pie masta kā žūšanai izlikti palagi, laiva vairs neklausīja stūrei, svel­mainā saule dedzināja ādu. Vecākās paaudzes bu­rātāji izmēģinājās visvisādi, skrāpēja mastu, svil­poja — nekas nelīdzēja.

Bruno nebija māņticīgs. Viņš ticēja tikai sen pārbaudītajam principam, ka nekad nedrīkst priekšlaikus padoties. Vai tiešām šoreiz būs jāpa­liek pusceļā? Diemžēl neko iepriecinošu saskatīt nevarēja. Nebija ne mazākās vēsmiņas. Nesmēķē­tājs Bruno bez mitas kūpināja cigaretes, vēro­dams gaisīgos dūmu gredzenus. Velti. Pat tie ne­rādīja vēja virzienu. Viņš neatslābināja uzmanību, jo apzinājās, ka kuru katru mirkli var uzvirmot pūsmiņa, kas kaut uz īsu brīdi piepildīs buras. Acis urbās krastā, varbūt tur jau sakustas kāda slaikāka lapotne. Un viņam paveicās. Vērojot mā­koņu kustību, Bruno laikus sagatavojās uztvert visniecīgāko vēsmiņu. Iekams pārējie sacīkšu da­lībnieki paguva atjēgties, viņš samedīja šo «pri- vātbrīzīti» un kā vienīgais todien izpildīja regates ātruma noteikumus …

Kārlis Smits nervozēja. Viņam bija otrā solī­šana un rokā diezgan pieklājīgi trumpji — divas dāmas, divi kalpi un kārava karalis. Vai tiešām arī šoreiz neizdosies piepirkt klāt vismaz vēl vienu? Ņemt vai neņemt? Viņš bija iekritis trīsreiz pec kārtas, varbūt tagad veiksme beidzot uzsmaidīs?

Protams, būtu vēl izdevīgāk, ja «lielā» lomu uz­ņemtos Putriņš, tad gan viņš smalki iegāztos. Bet namatēvs, kā par spīti, kavējās garlaicīgās atmi­ņās un pat netaisījās ielūkoties savās kārtīs. It kā nepietiktu, ka dienā nācās stundām ilgi klausīties veco burātāju atmiņu stāstos, no pensionāra Mel­dera, piemēram, viņš slēpās kur varēdams. Tomēr par to Smitain maksāja algu. Šeit viņš gribēja atpūsties.

—   Vai mēs spēlēsim vai nespēlēsim? No visām šīm tenkām. Ratnieku laikam jau žagas rauj.

—   Grāb ciet, ja tev tā niez pirksti. Es pasēju bez skatīšanās, — Putriņš atcirta.

Tavu cūcefii — apakšā bija viens mazs trumpis. Smits ātri noraka divas kārtis. Seši trumpji un divi dūži — pretinieki paliks «jaņos», vai arī viņš nekā vairs šai spēlē nesaprot.

—   Nāc ārā!

—   Būt vai nebūt! — Un Putriņš izspēlēja pīķa desmitnieku.

—   Pareizi, vecīt, no trim vienmēr ar lie­lāko! — Vencels atdzīvojās un nosita Smita dūzi ar trumpja dūzi. — Trīsdesmit divas acis, iesāku­mam nemaz nav peļami… Un ko tu teiksi par kreiča desmitnieku?

Notika tas, ko Smits līdz šim bija redzējis tikai murgainos sapņos. Ne mirkli nevilcinājies, Putriņš uzgāza virsū kārava desmitnieku, bet viņam neat­lika nekas cits kā piespēlēt kreiča dūzi. Pretinie­kam sešdesmit trīs, un pašam vēl neviena stiķa.

Varis vairs nespēja valdīt smieklus.

—   Direktor, direktor, tavā amatā gan jābūt modrākam! Vai tiešām neredzēji, ka es jums iemā­nīju kārtis pa kaudzītēm?

—   Tā tu novedīsi mani līdz infarktam, .— Smits errojās.

—   Tāpēc ierosinu drusciņ iestiprināties. Re­gīna! — sauca Putriņš. — Esam nobrieduši vaka­riņām.

Reizē ar māti, stumdama ratiņus ar uzkodām, istabā ienāca Rasma, vēl elegantāka nekā sezonas slēgšanas ballē. Tas nebija matu sakārtojums vai viesību frizūra, viņas galvu rotāja kaut kas. līdzīgs pilij, kādu bērni veido pludmales smiltīs.

—   Jaunās praktikantes diplomdarbs, —.Rasma skābi paskaidroja. — Dzintras šodien darbā ne­bija. Saslimusi.

—   Nav nekāds brīnums. Pēc visiem šiem ga­diem pēkšņi palikt vienai … — Vencels līdzcietīgi nopūtās. — Es zinu, ko tas nozīmē… Diez vai viņa vispār vēl rādīsies klubā.

—   Lai nāk vien! — Smits kareivīgi paziņoja. Pirmītējās dusmas bija izgaisušas, gribējās pa­rādīt, ka visa vara viņa rokās. — Katrā laikā iedošu jahtu. Nemaz nav teikts, kurš no viņiem la­bākais burātājs… Tas bija manā pirmajā gadā, apzinājos, ka direktors nedrīkst zēģelēt ar kājām pa krastu, jāošņā arī jūras gaiss. Un es palūdzu Brunim, lai paņem mani līdzi tajā slavenajā trīs­stūra regatē, kad viņš kā vienīgais beidza dis­tanci. Varat iedomāties, kā mums tur gāja?

Visi klausītāji bija burātāji un tāpēc varēja tīri labi iedomāties …

Vētra uzklupa negaidot. Nez no kurienes uzra­dies brāziens iegūlās burās un tik spēji sašķieba jahtu, ka Ratnieks uz mirkli izlaida stūres un- guru no rokām. Kad viņš to atkal satvēra, nepie­tika spēka izlīdzināt gaitu, tik prāvs bija spiediens. Palīgā piesteidzās Dzintra. Divatā saval­dījuši jahtu, viņi pavērās apkārt. Jūras šaurumu kulstīja īsta auka, melni mākoņi bija aprijuši sauli, lietus siena slēpa krasta līniju. Likās, pa­saulē palikuši tikai viņi trīs un vētra, kas cenšas saplosīt buras, salauzt mastu, sašķaidīt, samalt, noslīcināt. Meklēt glābiņu aiz ostas moliem bija bezcerīgi — šo ceļa gabalu viņiem nemūžam ne­veikt. Tātad — uz priekšu!

Vēlāk Smits nespēja pastāstīt, kā viņi sasnie­dza krastu. Viņi turējās kā vīri, un tas bija gal­venais. Turējās Bruno Ratnieks, valdīdams stūri un buras ar īsta tālbraucēja kapteiņa nagu. Ne mazāko baiļu vai vājuma pazīmi neizrādīja Dzin­tra, kaut reizēm viņai bija jāstrādā par diviem. Un vislielākais brīnums, ka turējās arī iesācējs Smits, kaut īsti nezināja, kā iespējams cīkstēties ar tādu satrakotu stihiju. Viņam palīdzēja nešau­bīgā ticība Ratnieka mieram un Dzintras mazliet samocītajam smaidam. Izglāba saliedētība, kas izšķīrējā brīdī izrādījās stiprāka par vētras spēku.

Buru platība bija samazināta līdz pēdējai iespē­jai. Taču ūdens tik strauji spiedās iekšā, ka pat divatā tikko jaudāja izsmelt. Viļņi auga augumā, vējš ar nevaldāmu spēku nocirta tiem galotnes un trieca pret burām, kas kļuva smagas un nepa­klausīgas. Un tomēr jahta jūdzi pa jūdzei lauza sev ceļu uz Rīgu.

Viņi runāja maz — pārkliegt vētras aurus, bangu grandienus prasītu pārāk daudz spēka. Tir kai spītīgi centās ieturēt kursu uz Daugavas grīvu, neparko negribēdami sev atzīties, ka tā ir izmi­sīga cīņa par dzīvību, nevis par uzvaru kārtējā regatē. Un, kad beidzot ausa rīts un vētra mazliet

nogura, Ratnieks, izslaucījis no piepūles asarojo­šās acis, ar trīcošu roku tvēra pēc sekstanta un kartes, lai pārliecinātos, cik jūdžu atlicis līdz finišam. Un turp ari virzīja jahtas priekšgalu, lai gan Salacgrīva atradās tuvāk un Dzintra bija par mata tiesu no ģīboņa, bet Smitam vairs nebija spēka izrausties uz klāja …

—   Lūk, tā mums toreiz gāja, — Smits beidza

savu stāstu. — Un tagad, vīri, pie darba! Smits nekad neiet mājās, pirms nav izņemtas visas pulēs.

Putriņš jau nožēloja, ka tik bezjēdzīgi nositis vakaru ar kāršu spēli un slavas dziesmām Rat­nieka navigācijas mākai, kuru nebūt neapšaubīja. Pats taču pietiekami labi pazina jaunības drauga sīkstumu un neatlaidību, kas reizēm jau robežo­jās ar nežēlību, — lai sasniegtu mērķi, Bruno bija gatavs pielietot visus atjautos līdzekļus un daudz ko upurēt. Putriņš bija cerējis uzzināt kaut ko jaunu par Bruno raksturu, kaut ko tādu, kas izskaidrotu mīklaino pazušanu, neizprotamās iz­darības uz «Salacas», bet droši vien sajaucis ad­resi. Vajadzēs iepazīties ar Līviju, savākt infor­māciju Medicīnas institūtā, parunāt ar Ratnieka darbabiedriem, iespējamiem draugiem un varbūtē­jiem ienaidniekiem. Ja Gorohovs rīt paziņos, ka nekur nav sadzinis pazudušā čempiona pēdas, viņš uzskatīs sevi par tiesisku tā rīkoties.

Putriņš spēlēja izklaidīgi, un Smits ātri vien at­guva zaudēto. Kad visi bija apmēram uz nulles, varēja pārtraukt maču. Tomēr namatēvs necēlās kājās.

—    Man vēl viens jautājums, Boris, — viņš pie­vērsās Vencelam.

—   Zinu un jau sen to gaidu, — ķirurgs tūdaļ atsaucās. — Jā, mēs ar Anitu tonakt arī bijām jūrā. Bet baidos, ka nekādi nespēšu tev palīdzēt.

—   Jahta, kuras kapteini izlamāja zvejnieki, bija «Hipokrats», vai ne? — Pat nesagaidījis apstip­rinājumu, Putriņš turpināja: — Vai jūsu ceļi vēl­reiz krustojušies, nezini?

—   Nemāku pateikt. Vēja tikpat kā nebija, aiz­metinājām stūri un likāmies gulēt. Vēlāk Anita uzmodināja — netālu esot redzama jahta. Izbāzu galvu laukā un pēc apveidiem sazīmēju «Salacu», bet klāt nestūrēju. Pats zini, kādas manas attiecī­bas ar Ratnieku.

Putriņš to zināja, tāpēc tālāk netaujāja.

lietaina otrdiena, kas uzvedina visādas pagātnes atmiņas — drūmas un ari sirdij mīļas

Pulkstenis rādīja dažas minūtes pēc pusnakts, kad Vencels pie Putriņa dārza vārtiņiem atvadījās no Smita. Uz Rīgu gāja vēl divi vilcieni, bet viņš nogriezās uz jūras pusi. Kaut dzerts nebija ne­maz, pat kafija ne, viņš juta, ka atkal mocīsies ar bezmiegu, šonakt nedrīkstēja glābties ar table­tēm, jo no paša rīta ar skaidru prātu jāpiedalās svarīgā konsilijā, iespējams pat, ka nāksies ope­rēt. Bet pēc miegazālēm galva būs smaga, reak­cija palēnināta. Tad jau labāk pastaigāties, Jaut vējam izpūst no smadzenēm visas drūmās pagāt­nes ainas, solot pa pludmali, līdz kājās iegulst no­guruma svins.

Liedagā neredzēja neviena cilvēka, gaisā jautās lietus tuvums. Aiz muguras dažādās nokrāsās zvīļoja restorāna logi — tur ar elektriskiem gais­

mas efektiem patlaban beidzās estrādes program­ma. Kāpās blisināja bākas nenogurstošā acs. Bo­riss necieta šo salto staru, tas atgādināja viņam nometnes sargtorņos riņķojošos prožektorus.

Zem kājām klusi dziedāja smiltis. Pašā ūdens malā viļņi ar gardēža nopūtu laizīja jūras mēslu uzkārtu. Selgā pukšķēja neredzamas zvejnieku lai­vas motors. Boriss Vencels gāja uz priekšu, ne pa labi, ne pa kreisi neskatīdamies, uz priekšu vien, tomēr domas spītīgi griezās atpakaļ.

Bērni neatbild par saviem vecākiem. Liktos, tas ir neapšaubāms likums. Kādēļ tad viņam bērnībā tēva dēļ iznāca ciest veselas divas reizes?

Bruno viņam iepatikās no pirmā acu uzme­tiena — izpalīdzīgs, nevis uzbāzīgi pakalpīgs; ne­aicināts nekad nelīda pieaugušo sabiedrībā, neuz- plijās ar saviem uzskatiem, pārgudrībām. Kad ne­jauši noskaidrojās, ka Putriņa jaunais matrozis ir no tā paša pagasta, kur Boriss okupācijas laikā nodzīvoja vjcselus divus gadus, viņu starpā nodibi­nājās pat tāda kā draudzība, un vecākais biedrs neskopojās ar medicīniska rakstura padomiem. Arī puiša uzvārds nemulsināja Vencelu. Vai maz Rat­nieku šai apriņķī. Viņa skolā vien bija mācījušies apaļi pieci.

Un tad Boriss nejauši uzzināja, ka Bruno ir Arvīda Ratnieka dēls, tā paša Ratnieka, kurš bija licis aizvest un mežmalā nošaut patēvu Jāni Vī­tolu, bet pats- palicis istabā un starp viņa manti­ņām atlasījis vislabākās, lai aizstieptu tās sa­vam dēlam. Brunim!

Par savu īsto tēvu — Dāvidu Vencelu — Boriss zināja samērā maz. Allaž slimnieku pieņemšanas stundās un mājas vizītēs aizņemtais ārsts tikai retumis spēja atlicināt laiku sirsnīgām sarunām ar vienīgo dēlu. Vajadzēja strādāt un pelnīt naudu, lai samaksātu par sešistabu dzīvokli, grezno iekārtu uzgaidāmajās telpās un kabinetā, kas sa­vukārt pievilināja naudīgus pacientus. Vajadzēja izbrīvēt stundas arī trūcīgiem vājiniekiem, kurus viņš kā «Sarkanās palīdzības» aktīvists ārstēja bez atlīdzības. Sī Vencela, seniora, dzīves pagrīdes puse atklājās tikai padomju varas atjaunošanas gadā, kad viņu ievēlēja par Rīgas terapeitu bied­rības priekšsēdētāju. Kāpēc tēvs, karam sākoties, neevakuējās? Laikam bija aizķēries slimnīcā, kuru vajadzēja sagatavot ievainoto sarkanarmiešu uz­ņemšanai. Iespējams arī — viņš neticēja, ka tik ātri nāksies atdot ienaidniekam pilsētu. Toties skaidri apzinājās, kas viņu gaida. Tāpēc jau Rīgas okupācijas otrajā diena parūpējās par dēla likteni. «Tas ir biedrs Vītols, vecs un uzti­cams mūsu ģimenes draugs,» Dāvids Vencels sa­cīja, iepazīstinot astoņgadīgo Borisu ar druknu laucinieciska paskata vīru. «Brauksi viņam līdzi uz Skujienu un turpmāk sauksi par tēvu. Ja dievs dos, pēc kara satiksimies.» Māti viņš bija aizsūtī­jis pie paziņām, jo baidījās asaru plūdu.

Uz dažiem krekliem un kabatas lakatiņiem Bo­risam bija izšūta monogrtfmma — «B. V.». Bada laikos tādu mantu prom nesviedīsi, turklāt otrais burts brīnumainā kārtā saskanēja ar jauno uz­vārdu. Ģimenes apspriedē noraidīja visādus Bog- danus, Boļeslavus un Bernhardus kā apvidus ļau­dīm nepiemērotus, un zēns kļuva par Balduru Vī­tolu. Pagastmājas skrīveris par diviem kilogramiem speķa, dažiem pusstopiem un senas draudzības vārdā bija ar mieru pierakstīt Ainai dvīņubrāli, un

rudenī Baldurs sāka mērot patālo ceļu no vientu­ļajām mežinieka mājām uz Skujienas skolu.

Vienīgo vēstuli 110 mātes Jānis Vītols atveda ok­tobra beigās. Viņa pateicās par labajām ziņām un produktiem, rakstīja, ka tēvs nošauts jau pirmajā nedēļā, bet pati aizdzīta uz geto, no kurienes lai­kam neviens dzīvs neiziešot, varbūt dēlam kādreiz izdošoties atriebt par visām šīm ciešanām.

Tāda izdevība radās visai drīz — protams, pa- matskolnieka iespēju robežās. Vajadzēja uzturēt sakarus starp padomju izpletņu lēcējiem un tuvā­kās pilsētiņas pagridniekiem, bet mežsargam prā­tīgāk tur bieži nerādīties, un nolēma uzticēt bīstamo uzdevumu Ainai un Balduram.

Bērni to veica spīdoši. Līdz šai baltajai dienai Boriss nezināja, kā vietējo šucmaņu barvedim Ar­vīdam Ratniekam izdevās uzošņāt Jāņa Vītola pē­das, visdrīzāk tā bija masveida akcija pret parti­zāniem, kas šai 1943. gada ziemā aizvien jūtamāk darbojās vāciešu aizmugurē. Mežsargu nošāva, māju nodedzināja, sievu un bērnus ieslodzīja cie­tumā, vēlāk aizsūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni. Tur Boriss redzēja Arvīdu Ratnieku otro un pēdējo reizi mūžā. Tagad tam mugurā bija melnais apsardzes formas tērps, rokā pletne, ar kuru tas nežēlīgi dzina uz priekšu apcietināto kolonnas rindas.

Nometnē bija arī ebreju tautības ieslodzītie, atšķirībā no citiem viņu strīpainajām drānām bija piešūta dzeltena zvaigzne. Sākumā Boriss vēl ce­rēja pamanīt starp tiem māti, bet vēlāk uzzināja, ka šie nelaimīgie atdzīti no Viduseiropas zemēm. Audžumāte bija stingri noteikusi lieki nerunāt un — galvenais — nelēkt uzraugiem acīs. Pati gan šo'

piesardzību neievēroja un tika publiski pakārta par biedinājumu citiem, jo viņa bija centusies pa­slēpt bērnu, kuru kāda sieviete izgrūda no kolon­nas pie gāzēšanas barakas durvīm. Tas notika Gsvencimā apmēram mēnesi pirms atbrīvošanas. Aina šo dienu sagaidīja bezsamaņā un — jau kā brīvs cilvēks — nomira turpat nometnes slimnīcā. Boriss — pēc oficiālajiem datiem Baldurs Vī­tols — nokļuva bērnu sanatorijā, no turienes kara bāreņiem iekārtotā meža skolā. Uz mājām viņš īpaši netiecās, jo viņam jau īstu māju vairs ne­bija. Ne Rīgā, ne Skujienā zēnam nebija ne radu, ne paziņu. Skaidri viņš zināja vien to, ka grib iz­mācīties par ārstu — lai godinātu tēva piemiņu. Aizmirst pagātni palīdzēja nākotnes izredzes, viss pārējais šķita mazsvarīgi. Nav nozīmes, ar kādu vārdu viņam izsniedz pasi, galvenais taču ir cil­vēks, viņa domas un darbi. Kā Vītols viņš iestā­jās komjaunatnē, divus gadus pēc tam — augst­skolā. Kā Baldurs Jāņa dēls aizbrauca uz Sku- jienu, lai noliktu ziedus mežsarga Vītola nošau­šanas vietā.

Tur viņš satika bijušo pagasta rakstvedi.

—   Mēs tevi jau sen esam izsvītrojuši no dzīvo sarakstiem, — tas labsirdīgi smējās. — Tagad tava māte laikam vairs nav nelaimīgākais cilvēks pasaulē.

—   Kāda māte? — Boriss nesaprata, tomēr juta, ka sirds pakāpusies uz augšu un žņaudz rīkli.

—   Vencela lielmāte, tā pati, kura bija atbrau­kusi tevi meklēt un manā istabā tik gauži rau­dāja.

Jā, bija noticis brīnums. Moku ceļš bija aizvedis māti uz Buhenvaldes nāves nometni, no turienes viņa jau pirms deviņiem gadiem atgriezusies Rīgā. Adresi sirmgalvis, protams, nepateica, bet to varēs dabūt milicijā.

Pirmā tikšanās izšķīra Borisa turpmāko dzīvi.

Tieši no milicijas pārvaldes Viņš devās uz no­rādīto namu Suvorova ielā. Mirkli prātā iešāvās doma, ka varbūt derētu nopirkt ziedus vai torti, bet negribējās zaudēt laiku. Kāpņu telpā Boriss izpētīja īrnieku sarakstu. Dzīvoklis četrpadsmit Kļaviņš, Grigorjevs, Vencela. Tātad māte nedzī­voja viena. Sešus stāvus viņš uzdrāza, nekur ne­apstājoties, pat nepamanot, ka riņķo ap trepju vidū darbojošos liftu, skrējienā ar izstieptu roku uzdūrās zvana pogai. Pēc brīža durvis atvēra neliela auguma sažuvusi vecīte.

—   Piedodiet, vai Berta Vencela būtu?

—   Nē, — viņa vārgā balsī teica un paģība.

Viņš nebija pazinis māti.

Daudz ko Boriss šajā dienā izdarīja nepareizi. Ienesa māti svešā istabā — pie Grigorjeviem, ar kuriem viņa bija saspīlētās kaimiņu attiecībās. Izsauca ātro palīdzību, kaut gan būtu pieticis ar aukstu kompresi vai ožamo spirtu.

Atvērusi acis un ieraudzījusi baltā virssvārcī ģērbušos ārstu, māsiņu ar injekcijas šļirci rokā, viņa iekliedzās: «Atdodiet manu dēlu!» — un atkal zaudēja samaņu.

Šoreiz tas jau bija nopietnāk. Ārstam nepatika viņas sirds toņi.

—    Vai jūsu mātei bieži uznāk lēkmes? — viņš jautāja Borisam. — Ar ko viņa slimojusi pēdējos gados?

Boriss pat nezināja, cik mātei gadu. Ārsts piekodināja nekustināt viņu un izsaukt rajona poliklīnikas kardiologu. Sēdēdams uz gul­tas malas, Boriss nenovērsa skatienu no mātes sakritušās sejas. Cik gan daudz bija jāpārdzīvo, lai cilvēks tā pārvērstos! Viņš atcerējās ziedošo, mazliet korpulento sievieti, kuru nekad nebija re­dzējis slimu vai nogurušu. Pirmajā skolas dienā viņš bija salīdzinājis savu māmuļu ar pārējām un atzinis, ka tā ir visskaistākā, visstaltākā. Tagad izdilušajos vaibstos vairs nevarēja saskatīt kād­reizējā smaida pēdas. Pat augumā viņa bija sīkā­ka kļuvusi. Atmiņā iznira viņas pēdējā vēstule: «Pacenties atriebt par visām mūsu ciešanām . ..» Atmaksu fašisti saņēmuši bez viņa līdzdalības. Taču viņa spēkos parūpēties, lai mātes dzīves no­gale ritētu bez bēdām, bez liekiem uztraukumiem.

Nākamajā dienā Boriss sāka kārtot dokumentu apmaiņu. Bez Putriņa atbalsta jautājums būtu at­dūries pret daudziem birokrātiskiem šķēršļiem. To­mēr arī viņš pirmajā brīdī mēģināja atrunāt draugu, turklāt ar paša argumentiem:

— Kāda nozīme papīrīšiem, galvenais ir cil­vēks! Tikai neceri, ka tu saņemsi pasi — un miers mājās. Uzpeldēs arvien jauni ķēdes locekļi — dzimšanas, skolas beigšanas un studentu apliecī­bas, komjaunatne un arodbiedrība, stipendiju sa­raksts un pierakstīšana kopmītnē, kara komisa­riāts un nez kas vēl. Visur tev vajadzēs pierādīt, ka tu vairs neesi tu un tomēr esi … Liecies mierā, arī kā Baldurs Vītols tu esi pietiekami daudz pār­cietis.

Bet Borisu pārliecināt neizdevās. Viņš to uzska­tīja par savu morālo parādu mātei un nelaiķim tēvam, visiem, kas savas tautības dēļ tikuši no­šauti, noindēti, Jāņa Vītola ģimenei, kura nebija baidījusies dot patvērumu ebreju zēnam, visiem antifašistiem un kara upuriem, tiem vienlīdzības ideāliem, kuru vārdā krituši miljoniem brīvības cī­nītāju.

Sadzīvot ar māti izrādījās grūtāk, nekā varēja likties, — Boriss bija pārāk pieradis pie patstāvī­bas un neatkarības. Bet tagad uz katra soļa nācās uzklausīt padomus, vadošus norādījumus:

— Kur iesi, cikos pārnāksi? … Nestaigā bez mēteļa, šodien ārā tāds vējš, būtu vismaz garās apakšbikses uzvilcis… Kāpēc tev mūžīgi jātup tai jahtklubā, vai tiešām nevari vismaz svētdienu pavadīt kopā ar māti?

Kavēt mātei laiku nemaz nebija viegli. Kad viņa gatavoja ēst, mazgāja veļu, lāpīja zeķes, vi­sādi aprūpēja dēlu, šad tad parūca vai pasūrojās par to, ka ūdens atkal nav uzkāpis līdz sestajam stāvam, vēl varēja samierināties ar dažādiem un­tumiem, kas, šaubu nav, nāca no mīlas pārpilnas sirds. Bet pārējā laikā …

Pirmo nedēju Boriss ne uz mirkli nepameta mā­ti vienu. Viņa gulēja gultā un stāstīja, dēls sēdēja blakus un klausījās. Šķita gandrīz neticami, ka šī vājā sieviete varējusi izturēt vergošanu okupētās Rīgas attīrīšanas darbos bargajā 1941./42. gada ziemā, centrālcietumu, kur divpadsmit stundu dienā bija jāstrādā šūšanas darbnīcā un kur par katru nevīžīgi apdarinātu pogcaurumu draudēja nā­ves sods, lamas, sitienus, citus pazemojumus un izsalkumu, kas neatkāpās ne dienu, ne nakti — ne ceļā uz Vāciju, ne Buhenvaldes koncentrācijas nometnē…

Reizēm gribējās pārtraukt stāstījumu, jo uzmā­cās bailes, ka tikai atmiņas nepasliktina mātes veselības stāvokli, pateikt, ka viņš, bijušais Osven- cimas gūsteknis, saprot visu ari no pusvārda. Bet Boriss to nedarīja. Likās, mātei kļūs vieglāk, ja viņa izrunāsies, atbrīvosies no drausmīgās pagāt­nes lietuvēna sloga.

Pagāja labs laiks, līdz Boriss ievēroja, ka māte sāk atkārtoties, vēl un vēlreiz atgriezties pie vie­niem un tiem pašiem notikumiem un pārdzīvoju­miem, šad tad gan jaucot vietu un datumu, tomēr nemainīgi atgādinot, ka palikt dzīvai viņai palī­dzējusi vienīgi cerība pēc kara atkal ieraudzīt dēlu. Jo tālāk, jo šie stāsti kļuva vienmuļāki un mokošāki. Medicīnas students būdams, Boriss sa­prata, ka tā ir sklerozes izpausme, vecuma ma­rasma pazīme, kā dēls juta viņai līdzi, bet kā jauns cilvēks, kurš alka viengadnieku sabiedrības, arvien smagāk panesa šos paštirdīšanās monolo­gus. Un tomēr pakļāvās mātes iegribām, upurēja teātra izrādes un koncertus, studentu ekskursijas, pastaigas ar meitenēm, pat pirmās mīlestības asnus. Tikai darba un burāšanas jautājumos viņš neļāva mātei iejaukties.

Gāja gadi. Boriss beidza aspirantūru, kļuva par slimnīcas nodaļas vadītāju, viņi pārvācās trīs- istabu dzīvoklī, jahtklubs Vencela un citu ārstu rīcībā nodeva par«Hipokratu» nokristīto jahtu, vie­nīgi mājās nekas nemainījās: savā egoistiskajā mīlestībā māte joprojām iežogoja dēla rīcības brī­vību.

Ļaunākais bija iesācies pavasarī. Kopš viņa vairs nestrādāja par pasūtījumu pieņēmēju modes salonā, māte tikpat kā nemaz negāja no mājām ārā. Pēdējā laikā pat iepirkumi mikrorajona tirdz­niecības centra veikalos palika Borisa ziņā. Vājā redze neļāva skatīties televizoru, un par to, kas notiek pasaulē, viņai bija visai aptuvens priekš­stats. Un tad pienāca vēstule no tālās Izraēlas, kur jau no pirmskara gadiem dzīvoja viņas jau­nākā māsa. Pēkšņā radniecisku jūtu uzplūdumā Deboras tante, kas nesen bija apglabājusi vīru, tagad aicināja pie sevis Vencelus, savus vienīgos dzīvos tuviniekus. Un nevis ciemos, bet uz palik­šanu — vai tad Berta negribot kādreiz tikt gul­dīta svētajā zemē?

Senču zemē vai tepat Rīgas Smerļa kapos — par to Berta Vencela daudz neprātoja, jo apzinā­jās, ka tālais ceļš uz Izraēlu viņai vairs nav pa spēkam. Toties Borisam gan jābrauc, tur būs, kas viņu pieskatīs, un turp jādodas nevis pēc viņas nāves, bet pēc iespējas drīzāk — labāk rīt nekā parīt. Tikai Izraēlā mīļotais dēls beidzot atradīšot sen nopelnīto laimi un sirdsmieru un nodibināšot ģimeni, — viņa pasludināja mokpilnās pārdomās pieņemto lēmumu un pēc tam ar maniakālu neat­laidību atkārtoja to dažādās variācijās,.

Kad Boriss saprata, ka māte runā nopietni, viņš izgāja no mājām neatvadījies. Pirmo reizi nepateica, kurp dodas, kad atgriezīsies. Viņš pats to nezināja. Tad nolēma aizbraukt uz jahtklubu. Tur, iespējams, satiks Putriņu, ar kuru bija piera­dis aprunāties, dalīties savās iecerēs un šaubās. Citu draugu Borisam nebija.

«Kāpēc tā uztraucos, ja pat domās nepieļauju iespēju, ka varētu aizbraukt no dzimtenes?» Bo­riss, apsēdies uz «Hipokrata» klāja uft atbalstījis muguru pret mastu, centās tikt ar sevi skaidrībā. «To nolēmu jau pirms pusotra gada, kad uz ārze­mēm aizceļoja mans bijušais kursa biedrs, kurš tagad iekārtojies par ordinatoru kādā Rietumvāci- jas mazpilsētas dzemdību namā un raujas melnās miesās, lai tiktu pie savas privātprakses. Kad cen­tos atrunāt, viņš sarūgtināts pārmeta, ka tādus draugus kā es atradīšot visur pasaulē. Tā laikam patiesība, ka arī citur iespējams satuvināties ar vienu otru cilvēku. Bet vēl svarīgāk justies kā sa­vējam starp pasvešiem cilvēkiem — darba vietā, te, jahtklubā, kurā katrā iestādē. Kā pilntiesīgam pilsonim un biedram, kuru neviens netaisās iegāzt, apšmaukt, izmantot kā tramplīnu paša karjerai. Ja kas nepatīk, neapmierina, var taču kritizēt, sū­dzēties, meklēt taisnību … Nē, savu Rīgu es ne­pametīšu nekad! Pat atvaļinājuma ceļojumos taču ilgojos pēc ierastajām ainavām un smaržām, pēc dzimtās valodas skaņām, pēc tramvaja šķindam zem loga, pēc drūzmas Jūrmalas vilcienā. Jā, Rī­ga ir trokšņaina un despotiska — tāpat kā mana māte, bet es taču ne par ko pasaulē nemainītu viņu pret citu. Es viņu mīlu …»

—   Vai drīkst? Vai varbūt tu gaidi kādu? — Anitas balss izrāva Borisu no pārdomām.

—  Vai Putriņu Edžu nekur neesi manījusi? — atvaicāja Boriss, palīdzot viņai uzkāpt uz jah­tas.

—   Viņš taču Ventspilī. Sievasmāte saslimusi… Vai esi sataisījies tālā ceļā?

—   Kāpēc tev tā liekas? — kā nedarbos pieķerts, attrauca Boriss.

—   Ja pa upi vien, es braucu līdzi. Jūrā šodien laikam briesmīgi šūpo.

Divatā viņi pacēla buras, atraisīja galus, atstū- mās no krastmalas. Anita darbojās veikli, iztika bez norādījumiem. 2ēl, ka netur rulli, citādi būtu ideāls komandas loceklis, ar tādu varētu doties pat apkārt zemeslodei.

Bēzanburu Boriss nebija uzvilcis, tomēr jahta raiti slīdēja pa pievakares saulē vizuļojošo upi. Atsevišķas brāzmas gan sasvēra «Hipokratu», to­mēr stūrēt bija viegli.

—    Gribi? — Viņš paplikšķināja unguru.

—   Uztici?

Boriss pēkšņi iedomājās, ka Anitai labprat uzti­cētu ne tikai stūri vien. No viņas dvesa tāds miers un labestība, ka sabruka vientulības gados uzcel­tais klusēšanas valnis.

—        Viss ir pareizi — no vīrieša viedokļa, — Anita ierunājās, kad Boriss bija izkratījis sirdi.

—   Sievietei pirmajā vietā tomēr jūtas, nevis aprē­ķins. Viņai svarīgāk — ar ko braukt nekā — kur braukt. Mans pirmais vīrs arī bija ebrejs, bet kopā ar viņu es nebūtu devusies pat uz Zaķu salu.

—        Un ar mani? — jautājumam bija jāskan ro­taļīgi, tomēr Anita juta, cik saspringti Boriss gai­da atbildi.

—   Ar tevi, Bori, — viņa bez uzspēles teica,

—  es būtu devusies vienalga kur.

Tai naktī viņi pirmoreiz palika kopā.

Mājās par emigrēšanu uz Izraēlu vairs netika runāts. Sapratusi, ka Boriss nekur nebrauks, māte viegli atteicās no visiem plāniem, jo sirds dziļu­mos nevēlējās šķirties no dēla.

Anita samierinājās ar savu nenoteikto stāvokli. Viņa nešaubījās par Borisa jūtām, tomēr tikpat nešaubīgi zināja, ka Vencels neatļaus nevienai sievietei nostāties starp sevi un māti.

Visretāk šo dienu atcerējās Boriss. Dzīvoja, kā dzīvojis, strādāja, priecājās par to, ka pasaulē ir tāda Anita, un iedzēra tikai retumis, kad uznāca melni briži. Tāds gadījās burāšanas slēgšanas ballē, kad Dzintra nolēma paķircināt iesīkstējušo vecpuisi:

—    Vadzi, Boris, tava māmuļa stāsta, ka esi sataisījies aizbraukt. Nu tad paturi prātā, ka es vēl esmu dabūnama. Man tā gribas redzēt plašo pasauli.

Cits būtu atjokojis, bet Boriss pēc trešās glāzī­tes mēdza zaudēt humora sajūtu. Viņš atbildēja ar svētku apstākļiem nepiemērotu skarbumu:

—   Kāpēc tad Brunis tevi neprec? Viņš pietie­kami bieži ceļo pa ārzemēm.

—   Toties tu vēl nekur neesi bijis, — Bruno sa­vukārt kūdīja. — Apskaties. Ja nepatiks, prasies atpakaļ. Daži tavi brāļi tā rīkojas, un — nekas, numurs iet cauri.

—   Ratnieka cienīga piezīme, — Boriss ar pū­lēm valdījās.

—   Ko tu ar to gribi teikt? — Arī Bruno kļuva ass.

Un tad Borisam paspruka vārdi, kurus viņš no­žēloja vēl šonakt:

—   Vienīgi to, ka tavs tēvs jau izsūtījis mani no dzimtenes. Bet neceri — tev tas neizdosies, nav vairs tie laiki. Drīzāk es tevi …

—    Bori, ejam dejoti — spalgi iekliedzās Anita un ar varu aizvilka viņu sev līdzi.

«w

* * *

—   Es ne pa jokam nobijos, — Anita sacīja Put­riņām. — Tai brīdī Boriss bija spējīgs mesties Brunim virsū, nez ko izdarīt. Bet kāpēc es tev to stāstu? Brunis taču drīz aizveda Dzintru, un mēs viņu vairs neredzējām.

Viņi sēdēja glābšanas stacijas nemājīgajā ve­randā, kas bija pārveidota par pirmās palīdzības sniegšanas punktu. Nestuves un skābekļa baloni, balti instrumentu un medikamentu skapīši, māk­slīgās elpināšanas ierīce, tradicionālā dermatīna kušete pie sienas, plakāti, kuri pamācīja, kā apie­ties ar slīkstošiem cilvēkiem, vārdu sakot, ap­stākļi, kas nevērta sarunu īpaši sirsnīgu. Platajos, daudzkrāsainās rūtīs sadalītajos logos sitās ieslī­pas strūklas, tik blīvas, ka šķita — var redzēt, kā tās iesniedzas tumšpelēkajos padebešos. Tikpat drūma izskatījās upe, kuru pātagoja prāvas lāses. Vienīgi to apveidīgie apļi ļāva cerēt, ka gāze drīz rimsies. To pašu it kā solīja arī brāzmainais vējš, kas pa zemo debess velvi dzenāja saraustītos lie­tus mākoņus un pretējā krastā lieca niedres un krūmus gandrīz līdz zemei. Upē nemanīja ne ma­zākās kustības, pat ekskursantu kuģis neuzdroši­nājās atraisīt galus un turpat krastmalā atskaņoja magnetofona lentē ierakstīto deju mūziku. Tur­pretī bufete darbojās ar necerētiem apgriezie­niem — tā vien likās, ka atpūtnieki nolēmuši kompensēt izjukušo braucienu pa Lielupi un līča ūdeņiem ar divkāršu iekšķīgi pielietotu šķidruma devu.

Putriņš domīgi uzlūkoja Anitu. Viņi bija pazīs­tami jau sen, gandrīz desmit gadu — kopš tās pa­vasara dienas, kad gaišmatainā māsiņa pirmoreiz ieradās jahtklubā, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu palīdzību avarējušo švertlaivu apkalpēm. Putriņš vairs neatcerējās, kāpēc bija apgāzusies kluba smailākā un ātrākā laiva «Taifūns», kuru

treneris bija uzticējis viņam, lai komandu vērtē­jumā iegūtu dažus punktus, acīmredzot bija aiz­ķēries grotburas skotiņš. Atjēdzies ūdenī līdzās līmeniski peldošajai laivai un pārliecinājies, ka ari komandas locekļi, kaut slapji, tomēr sveiki un ve­seli ķepurojas starp viļņu galotnēm un ielejām, viņš bija enerģiski atmājis tiesnešu kuterim, kurš jau tuvojās «Taifūnam». Ja gribēja turpināt sa­censības, jātiek galā tikai ar paša spēkiem, vienīgi tādā veidā drīkstēja cerēt uz dažiem ieskaites punktiem par piedalīšanos regatē. Palēkājuši uz izvelkamā ķīļa, viņi uzcēla laivu, izsmēla to pus­līdz sausu un atkal devās pretī finišam, distancē laikam vēl apdzina vienu vai vairākus sāncenšus. Sos sīkumus Putriņš vairs neturēja prātā, tomēr atmiņā joprojām bija Anitas baiļu pārveidotā seja, uztraukumā nobālējušie vaigi un izvalbītās acis, kas raudzījās viņos no kutera klāja. Tikai krietni vēlāk viņš uzzināja, ka Anita ne tik daudz pārdzī­voja, cik pati cieta no jūras slimības, bet tas tomēr nespēja pārsvītrot meitenes rīcības nesav­tību — nākamajā mirklī no kutera uz švertlaivas pusi aizlidoja pudele ar visu māsiņas medicīniskā spirta krājumu. Sis pašaizliedzīgais žests izglāba «Taifūna» komandas locekļus no iesnām, bet ties­nešu kolēģiju nostādīja grūti atrisināmas problē­mas priekšā: vai tas jāuzskata par palīdzību no malas? Lai nerastos nevēlams precedents, Putriņu un viņa komandu diskvalificēja par dopinga lieto­šanu. Kopš tās reizes viņš saprata, cik bīstami ielaisties ar Anitu, — arī burātāji ir jūrnieki un tāpēc māņticīgi. Bet viņa, kā par spīti, allaž aici­nāja uz kaut kādām saviesīgām izdarībām: uz kāzām ar savu Zoržiku, uz raudzībām, slīcināt

bēdas par šķiršanos ar pirmo vīru, uz dzimšanas un vārda dienām, ģimenes un valsts svētkiem. Allaž atradās neapstrīdami iemesli svinībām, ne­apgāžami iegansti kopā sanākšanai. Ja tā labi pa­domā, viņš ar Anitu bija ticies pie viesību galdiem un nekur citur. Viņa vienmēr bija jautra un paci­lāta, bet nekad — noreibuši. Pazīstams ar cilvēku vai desmit gadu un tomēr nepazina viņu … Vai vispār varam apgalvot, ka pa īstam kādu pazīs­tam? Laikam tāpēc paziņu kategorija atrodas kaut kur ļoti tālu aiz rada, drauga. Nu, pazīstu, to ne­noliedzu, bet galvot par tādu neņemos — cik bieži nācies dzirdēt šo izvairīgo atbildi! Un viņš šiem cilvēkiem nekā nepārmeta, pats taču par Anitu zi­nāja vienīgi tik, cik viņa pati vēlējusies pateikt, parādīt, atklāt. Diez vai viņa tagad pateiks kaut ko tādu, kas būtu neizdevīgi Borisam. Drīzāk ot­rādi, darīs visu, lai nosargātu šo trauslo laimi, ku­ras dēļ visu šo pēdējo gadu staigāja tāda starojoša un apgarota, apmierināta ar savu dzīvi un visu ap­kārt notiekošo. Ja tā liksies apdraudēta, smaidīgā gaišmate spējīga pārvērsties bīstamā tīģeru mā­tītē, kas, aizstāvot savus mazuļus, nebaidīsies pār­iet pretuzbrukumā, mesties cīņā ar pārspēku, melot, izdomāt, noliegt acīm redzamo un izgudrot aizvien jaunas pašakas, lai pierādītu drauga nevainību, kuru Putriņš, starp citu, ne mazākajā mērā neap­šaubīja.

—   Kā pagāja šī nakts no sestdienas uz svēt­dienu? — apzinoties, ka izpilda tīru formalitāti, taujāja Putriņš. — Varbūt noticis kaut kas tāds, kas tev iespiedies atmiņā?

—   Pa straumei mēs līdz jūrai nokļuvām samērā ātri. Bet šaurajā fārvaterī vairs netikām ne uz

priekšu, ne atpakaļ. Tāpēc ari nevarējām pagriezt ceļu zvejniekiem, kad tie nāca virsū. Bet es par to neko daudz nebēdāju — jo jūra rāmāka, jo labāk, pats zini, kāda man nelaime… Un galu galā — kur mums jāsteidzas, Nadīnu biju atstājusi kai­miņienes uzraudzībā … Pēc laba laika man bei­dzot izdevās pierunāt Bori, ka nav ko vaktēt stūri, neviens jau to nenospers. Viņš uzkurbulēja mo­toru, izbraucām no kuģošanas ceļa, tad devāmies uz kajīti. Nepagāja ne stunda, un tiešām dabūju viņu slīpi, nenācās pat dot zāles. Un es arī likos uz auss.

—   Nav vārdam vietas, Anita, tu esi īsts eņģe­lis, — Putriņš uzslavēja.

—   Tur jau tā nelaime, ka Boriss tāpat iesaucis mani par savu gaišmataino eņģeli, — visā nopiet­nībā sūrojās Anita. — Bet gribētos, lai viņš dēvē mani par savu blondo grēku, lai arvien no jauna kantējas klāt, cenšas iekarot, savaldzināt, nevis nāk pie manis ar savām bēdām un grūtībām mek­lēt palīdzību un žēlastību. Gribu, lai mūsu attiecī­bās valda ne tikai maigums, bet arī kaisle, kas neatzīst nosacītību.

—   Labi, tās ir jūsu privātās darīšanas, tu man tagad pastāsti, kas notika pēc tam.

—   Teicu taču — gulēju kā beigta. Kad pamo­dos, ārā jau bija gaišs un Boriss atkal raustīja stūres unguru, it kā tādā veidā varētu aizirties līdz Daugavgrīvai. Bet kas viņam liedza vēl kādu stundiņu pasildīties zem segas?… Ja tas tik sva­rīgi, paskaties kalendārā, cikos aizvakar uzlēca saule.

—   Un naktī? — Putriņš palaida viņas ironiju gar ausīm. — Tiešām nemanīji, kā jūs gandrīz sabrauca zvejnieki?

.— Pēc visa, kas ballē iedzerts? Tu joko, vai?… Pēc tam kad Regīna aizvilka tevi mājās, mēs iztukšojām Bora brūvējumu un pasūtījām vēl divus šampaniešus … Kādu mirkli man pa miegam gan tā kā likās, it kā pukšķētu mūsu motors, bet, kad no rīta palūdzu, lai aizrauj līdz ostai, Boriss apgalvoja, ka neesot vairs ne pilie­na degvielas. Un nemaz nevajadzēja ar — tā ap septiņiem uzpūta tīri spirgts krasta vējš, un mēs ar vienu vīli tikām līdz pilsētai. Paņēmām Nadī­nu, es uztaisīju ēdamo visai dienai, un tad laidām atpakaļ uz klubu.

• — Pagaidi, pagaidi! — Putriņš savilka cilpu ciešāk. — Tu esi pārliecināta, ka naktī darbojās jūsu motors?

—   Tik vienmērīgi nekrāc neviens vīrietis.

—   Bet varbūt tas bija kāds cits motors, teiksim, zvejnieku kutera?

—   Nedzen velnu, es taču jutu, kā drebinās visa jahta. Bija tikai slinkums atvērt acis.

—    Tātad Boriss vairs neatradās kajītē, bet bija uz klāja?

—   To es neesmu sacījusi. — Anita tūdaļ sapra­ta, ka izdarījusi muļķību, un nu mēģināja glābt, kas glābjams. — Vienīgi pateicu, ka man šķita, it kā darbotos «Hipokrata» motors, vai tad maz tādu «vihru» pasaulē, mūsu jahtklubā vien uz katras trešās laivas. Un par Bori vispār neesmu bildusi ne vārda.

—   Kāds viņš bija no rīta? Paģirains? — Put­riņš izvēlējās citu piegājienu. — Vai satrakots un tāds sevišķi runīgs?

—   Tāds kā vienmēr, it kā tu Bori nepazītu. — Anita pamazām uzbudinājās. — Kad viņš dara kaut ko, tad ne par ko citu neinteresējas — vien­alga, vai izmeklē slimnieku vai sēž pie stūres. Pamēģini parunāties ar Bori, kad viņš lasa grā­matu, sirms paliksi, bet atbildi nesagaidīsi — viņš vienkārši nedzird … Un tagad pasaki man: ko nozīmē visi šie jautājumi? Tu taču nedomā no­pietni, ka Borim ir kaut kas kopējs ar Bruņa pa­zušanu?

Uz kāpnēm, kas veda otrā stāva novērošanas tornī, parādījās apšaubāma baltuma tenisa kurpes, tad treniņa bikšu rāvējslēdzēji, pēc tam plata jūr­nieka josta ar sakrustotiem enkuriem uz apzeltī­tas sprādzes, beidzot viss glābšanas stacijas ūdenslīdēja rumpis un galva. Viņam bija apnicis ar tālskati pētīt nelaika izmēzto upi — ja nav, kas peldas vai vizinās ar laivu, tad, protams, nav arī ko glābt.

Putriņš izmantoja viņa parādīšanos, lai vēlreiz pārdomātu savu nostāju. Nē, viņš neturēja Bori­su aizdomās, tas gan nebija spējīgs pārnest uz dēlu naidu, ko dabiski juta pret tēvu. Varbūt kāds cits, bet nekādā ziņā Boriss, kurš pats tik daudz cietis no netaisnības un pārestībām. Protams, ne­drīkstēja izslēgt iespēju, ka Bruno atradies uz «Salacas» un tikai jūrā pametis jahtas klāju, to­mēr sirds dzijumos Putriņš neticēja tādam vari­antam. Lai ko varēja pārmest Ratniekam, viņš tomēr bija ekstra klases jūrnieks, un kapteinis, kā zināms, nekad neatstāj kuģi, kamēr vēl pastāv kaut mazākās cerības to glābt. Varbūt Boriss to­nakt redzējis «Salacu» tuvumā un viņa liecība jaus spriest, vai jahta izvandīta jūrā vai krastā.

— Brunis ir Brunis, un «Salaca» ir «Salaca»,— šo nenoliedzamo patiesību Putriņš deklarēja kā principiālu atklājumu. — Man pirmām kārtām va­jadzīga Borisa burātāja pieredze. Nevis teorētis­kās zināšanas, bet praktiskais nags. Viņš tai naktī bija uz upes un jūrā, viņš vienīgais spēj pateikt, vai sestdienas laika apstākļos «Salaca» bez vadī­bas varēja nokļūt no Dzintras vasarnīcas līdz līcim. Lai piepūla smadzenes, atsauc atmiņā vēja virzienu, straumes stiprumu, lai uzzīmē shēmu, ja tā viņam palīdzēs, un pēc tam piezvana man. Tikai, Anitiņ, piekodini viņam, ka tā nav jūras kara rotaļa, bet ir ļoti svarīgs izmeklēšanas eks­periments, kuru veikt man pašam nav pa spēkam. Norunāts?

Glābšanas stacijas muliņam straujā gaitā tuvo­jās paprāva motorlaiva. Pacēlusi priekšgalu uz zemūdens spārniem, tā joņoja apmēram septiņdes­mit kilometru ātrumā. Uz šosejas to uzskatītu par gliemežtempu, bet uz upes, kur visi satiksmes līdzekļi kustas daudz lēnāk, šim skrējienam piemi­ta kaut kas trauksmains, gandrīz vai biedējošs, se­višķi tāpēc, ka vētras saceltie viļņi pat netricināja laivu — tik vienmērīgi tā lēkāja no vienas veļas dēļa šķautnes uz nākamo. Kad jau šķita, ka tā tūdaļ ietrieksies betona krastmalā, motors ierēcās vēl skaļāk un skrūve ņēmās malt ūdeņus pretējā virzienā. Atpakaļgaita lika laivas degunam pie- plakt ūdens virsmai un saudzīgi piespiest vaigu pietauvēšanas pālim.

Pirmais izkāpa nepazīstams milicijas seržants, aiz viņa — leitnants Andrejs Gorohovs, tērpies spīdīgā, melnā apmetnī, no kura aumaļām plūda lietus straumītes, un devās tieši uz verandu. Sasist kopā izmirkušo kurpju papēžus neizdevās, militāri sveicināt, pieliekot roku pie cepures naga, kuru slēpa gumijas kapuce, būtu apstākļiem tikpat ne­piemēroti. Tāpēc Gorohovs aprobežojās ar vispā­rēju «Esiet sumināti!» un tad smagi ievēlās tuvā­kajos sēdratos, kas zem viņa svara aizripoja līdz Anitai un Putriņām.

—   Jūsu mājinieki man teica, ka esat šeit, — viņš paskaidroja. — Bet ar automašīnām ūdens milicijai, piedodiet par izteicienu, tā pašvakāk…

—   Un es domāju, ka jūs īpaši esat izvēlējies tādu laiciņu, lai nodemonstrētu savu meistar­stiķi. — Putriņš pasmīkņāja. — Varbūt flotē ie­mācījāties vadīt arī jahtu?… Stāstiet, kas jauns pasaulē, un es jūs aizvedīšu pārģērbties.

—   Iešu pazvanīt Borisam uz slimnīcu. Mājās māte nesauc viņu pie telefona, kad padzird sievie­tes balsi, — paziņoja Anita un piecēlās.

Putriņš ar patiku noraudzījās viņas smuidrajā augumā un brūni iedegušajās kājās. Nebija ne­kāds brīnums, ka Vencels nekur nav aizbraucis, tādas sievietes dēj var apmesties uz dzīvi pat Zie­meļos, mūžīgajos ledos.

—   Jūsu uzdevums izpildīts, biedri pulkvedi. — Gorohovs apsēdās Anitas vietā, ar savu slapjo apmetni sagandēdams vēl vienu krēslu. Tomēr tagad vairs nevajadzēja runāt pilnā balsī. — Ar sabiedrisko transportu Ratnieks būtu mierīgi pa­guvis uz Simferopole's lidmašīnu, bet ar vieglo mašīnu, piedodiet par izteicienu, viņam laika pie­tika atliku likām, lai tiktu uz Tallinas vilcienu. Turklāt stundu vēlāk gāja pēdējā lidmašīna uz Maskavu, no kurienes paveras gandrīz neierobe­žotas iespējas.

—   Bet? — Putriņa nepacietīgais iestarpinājums skanēja gandrīz kā drauds.

—   Nevienā aviokasē — ne lidostā, ne Rīgā vai Jūrmalā — nav pārdota biļete uz Bruno Ratnieka vārda. Un tagad bez pases… Jā, jā, skaidrs, jūs, piedodiet par izteicienu, pats to zināt… Arī dzelz­ceļa stacijā neviens neatceras redzējis tādu vīrieti, kādu parādīju uz fotogrāfijas, kaut gan Ratnie­kam tāds ģīmis, kas viegli iespiežas atmiņā. Kat­ram gadījumam tomēr piezvanīju uz visiem jaht­klubiem, kā jūs ieteicāt… — Gorohovs atkal ap­klusa, varēja just, ka viņš apzināti stiepj savu stāstu garumā, tādējādi gūstot papildu baudu.

—   Nu un? — Putriņš paklausīgi pildīja savus dialoga partnera pienākumus.

—   Nekur nav rādījies. Un galvenais joks, ka viņu negaida pat treniņa nometnē. — Pēc kārtē­jās pauzes leitnants piebilda: — Izrādās, ka Bru­no Ratnieks, piedodiet par izteicienu, izsvītrots no valsts izlases kandidātu saraksta.

Šoreiz Putriņš viņam piedeva oratoru mākslas triku. Jaunums bija tik negaidīts, ka tas atsvēra pat nervus bendējošo Gorohova ieradumu vietā un nevietā iespraust ērmīgo «piedodiet par izteicie­nu», kam it kā būtu jāapliecina viņa smalkās ma­nieres. Bruno vairs nav izlases kandidāts, un re­publikā neviens to nezina, varbūt pats Ratnieks vēl to nezina! … Bet, ja tomēr jau padzirdējis, tad var gadīties, ka nolīdis kādā tumšā kaktā, lai nevajadzētu citiem acīs skatīties, un vienatnē pār­dzīvo savu neveiksmi. Pavērās pavisam jaunas viņa uzvedības versijas.

—   Kāpēc?

—   So pašu jautājumu arī es atļāvos uzdot. Bet nebiju pilnvarots atklāt, ka zvana no milicijas, piedodiet par izteicienu. Tāpēc nācās samierināties ar atbildi, ka tas noticis no sporta sasniegumiem neatkarīgu iemeslu dēļ. Un, ja gribot zināt deta­ļas, lai uzprasot pašam Ratniekam. It kā dotajā situācijā tas būtu tik vienkārši izdarāms.

Tas nozīmēja, ka Bruno zināja. Laikam tāpēc sezonas slēgšanas ballē tik daudz dzēra un tikpat kā nemaz neuzkoda, gandrīz nepārtraukti dejoja ar Dzintru, jo bēdas allaž vieglāk pārdzīvot ar pārbaudītiem draugiem, un mūzikas pārtraukumos bārstīja indīgas piezīmes. Vai tad citādi būtu iedomājama bezjēdzīgā vārdu apmaiņa ar Borisu, kuru nule bija atstāstījusi Anita?… Jānoskaidro iemesls, tad daudz kas kļūs saprotamāks …

Putriņš drudžaini pūlējās atcerēties kolēģus, pie kuriem varētu griezties pēc palīdzības, citu pēc citas atšķīra atmiņas lappuses. Viens demobilizē­jies un aizgājis pensijā, otrs pārcelts darbā uz perifēriju, trešais miris. Beidzot viņš atcerējās apakšpulkvedi Daņiļenko, kurš kursos tik devīgi cienāja biedrus ar voblām un citām Maskavas vei­kalu deficīta precēm. Jāmēģina piezvanīt, iespē­jams, ka viņš vēl strādā vecajā vietā.

Uzskatīdams, ka uzdevumu veicis spīdoši, Go­rohovs turpināja savu atskaiti:

—   Jahtās diemžēl neko lielu nejēdzu. Biju aiz­braucis uz klubu — «Salaca», kā turējusies virs ūdens, tā turas. Lai saprastu, vai kaut kur ieurbts caurums, laikam jāizvelk krastā. Bet bez jūsu at­ļaujas …

—   Lai jau paliek, leitnant, — Putriņš atgaiņā­jās, — citādi sabrūvēsiet tādus mēslus, kādus nemūžam nevarēsiet izstrēbt, piedodiet par iztei­cienu … — viņš aprāvās, baidīdamies, ka tikai Go­rohovs neapvainojas. — Pateikšu Varim, lai pār­bauda, galu galā viņš ir speciālists. Bet mums steidzīgi jāpiesaka tālsaruna, novelciet šo neiz­smeļamo ūdens sūkli, un braucam pie manis, — šeit mēs izputināsim glābšanas dienestu, un nāka­mie slīcēji mums to nekad nepiedos.

Māja bija aizslēgta, labi, ka garāžas durvis veda tieši uz virtuvi. Interesanti, vai Dzintras va­sarnīcā arī ir mašīnas nojume? Cik reižu tur būts, bet viņš nebija to ievērojis — laikam tādēļ, ka allažiņ ieradies no upes puses … Apmetni un slap­jos apavus Gorohovs atstāja lejā, tā ka no Regī­nas varēja nebaidīties.

Pasūtīt tālsarunu uz milicijas rēķina neizdevās.

—   Uzgrieziet kodu, — strupi paziņoja telefo­niste un atvienojās.

Apakšpulkvedis bija uzdienējis līdz komisāram, sveiks, vesels un tikpat draudzīgs kā kopējo mācī­bu laikā.

—   Piespiedīšu visas pogas, aizsūtīšu izdarīgu darbinieku, vārdu sakot, pēc pusstundas piezvani vēlreiz, tad saņemsi izsmeļošu informāciju.

Putriņš saviebās. Viņš nebija slimīgi skops, tomēr negribējās bez jēgas tērēties.

—   Likšu atsūtīt atsevišķu rēķinu, un jūs parak­stīsiet aktu, ka tā bija dienesta saruna.

—   Klausos, biedri pulkvedi, — atsaucās leit­nants un ierosināja: — Varbūt atnest malciņu un iekurināt kamīnu?

Ko uzsāk divi vīrieši, kuriem nav ko darīt uri kuri kādu stundiņu paliek vieni — bez priekšniecī­bas vai sievu uzraudzības? Bet iedzert Putriņām negribējās. Kas zina, varbūt vēl nāksies sēsties pie mašīnas stūres, būs jārisina tādi jautājumi, kur. nepieciešams vēss prāts, nevis fantazijas

lidojums. Raudzīties liesmā un klusēt nez kādēļ likās neērti — jaunākais kolēģis varētu iztulkot to kā iedomības izpausmi, uztvert kā necieņas pazī­mi. Visvieglāk, protams, ar dažiem personiskas dabas jautājumiem atraisīt Gorohovam mēli, tomēr pašbrīd Putriņš nemaz nealka dzirdēt stās­tus par mīlas dēkām dažādās ostas pilsētās. Vai tad šajā vecumā mēdz dižoties ar ko citu?

Andrejs Gorohovs neizjūta klusumu kā nospie­došu. Tieši otrādi, viņam patika vērot uguns neap­rēķināmos lēcienus, tās cīniņu ar sevišķi sīkstu vai slapju pagali, kurai nācās uzklupt no dažādām pusēm, lenkt to, apmīļot līdz kvēlei un tikai pēc tam pārvērst pelnos, klausīties sprakšķos, kas rei­zēm pārtrauca vienmērīgo rūkoņu.

Viņš uzlūkoja savu priekšnieku. Vai tādu bija iedomājies detektīvu, kad pirmoreiz pārkāpa Iekš- . lietu ministrijas slieksni? Par ko fizionomists no­turētu Putriņu, nejauši sastapis viņu uz ielas? Ne jau par padomju Serloku Holmsu, pāteru Braunu vai komisāru Megrē. Un nekādā ziņā par izlūku Maksimu Isajevu, kurš ar savu izsmalcināto ārie­ni iederējās jebkuras ārzemju armijas ģenerālštā­bā, vai par vienu no tiem sportiskajiem krimināl­meklēšanas inspektoriem,, kuri uz ekrāna izkļuva pat no bezizejas situācijām un filmas astoņdesmit minūtēs spēja tikt galā ar visviltīgāko noziedznie­ku. Ar saviem platajiem laucinieka kauliem, vēde­riņu un dubultzodu, virs kura greznojās diezgan neizteiksmīga, gaļīga seja, puspiemiegtas acis un pārsteidzoši kupli, brūni mati, kuru dabisko viļņo­jumu izjauca tikai plikuma ķīļi augstās pieres abās pusēs, — ar visu savu izskatu Putriņš atgā­dināja vidēja līmeņa priekšnieku kurā katrā iestā­dē, organizācijā vai uzņēmumā, kur nav nepiecie­šamas īpašas prāta dotības. Iespējams, protams, ka tieši šī ikdienišķā āriene un tai pieskaņotais domāšanas veids bija visu līdzšinējo Putriņa sa­sniegumu pamatā — viņš juta un rīkojās tāpat kā ierindas pilsoņi, tāpēc pareizi analizēja katras iz­darības motīvus, pareģoja nākam )s soļus. Inte­resanti, vai arī šoreiz viņam jau ir savs viedok­lis šajā samudžinātajā lietā?

—   Ko jūs par visu to domājat, biedri pulkvedi?

—   Gadu gaitā esmu nācis pie atziņas, ka ar domāšanu jānodarbojas filozofiem, — Putriņš at­bildēja pavisam nopietni. — Mūsu darbā tā var izrādīties diezgan kaitīga. Mums jāsavāc kopā pēc iespējas vairāk faktu, tad jāizdara vienīgais loģiskais secinājums. Vjsi citi ceļi ir bīstami. Ne­drīkst izdomāt teoriju un, izejot no tās, meklēt pierādījumus inspektora smadzenēs dzimušai ver­sijai … Bet ko es te klāstu visiem zināmas patie­sības? Labāk uzlikšu tēju. Ja zvana, neceliet klau­suli, mums virtuvē ir paralēls aparāts.

Uz virtuves galda viņš atrada meitas vēstuli.

«Nokļuvu lietus gāzē un izskatos kā otrās šķi­ras putnu biedēklis, bet vakarā mums ir fakultātes komjauniešu sapulce. Aizbraucu pie Dzintras uz mājām, varbūt viņa būs ar mieru glābt manu re­putāciju. Pie viena centīšos kaut ko izlūkot… Va­kariņās negaidiet.»

Putriņš sarauca pieri. Šī pašdarbība pamazām jāizbeidz, pietiek ar to, ka viņš pats šai lietā dar­bojas bez oficiāla uzdevuma, sarunājas ar iespēja­miem lieciniekiem bez nopratināšanas protokola, rīkojas gandrīz kā tāds ārzemju privātdetektīvs, vulgāri runājot, kā tāds prasts okšķeris. Tas nenāk par labu ne izmeklēšanai, ne viņa vecajiem drau­giem. Kur, piemēram, teikts, ka Anita būtu izpļāpā­jusies par naksnīgo motora troksni, ja viņas priekšā sēdētu pulkvedis Putriņš milicijas formas tērpā, nevis sen pazīstamais jahtkluba biedrs, tā sakot, visādās likstās pārbaudīts ģimenes draugs? … Tikko radīsies pārliecība, ka viņam darīšanas ar kaut ko nopietnāku par mistifikāciju, viņš ziņos ģenerālim un palūgs, lai nozīmē īstu operatīvo grupu.

Putriņš piespieda sevi nogaidīt tieši trīsdesmit divas minūtes un tikai tad uzgrieza sava drauga numuru. Tas atsaucās jau pēc pirmā zvana:

—   Klausies, Eduard Vilisovič, tā lieta šķiet in­teresantāka, nekā mēs abi domājām, — vēstīja viņa sulīgais baritons.

«Mēs abi?» — vada Jūrmalas galā atzīmēja Putriņš. Vai tiešām izmeklēšana gūs Vissavienī­bas pavērsienu? Viņš aizsedza mikrofonu ar roku un čukstus pavēlēja Gorohovam virtuvē pacelt otro klausuli un cik iespējams pierakstīt jaunās ziņas.

Tās bija negaidītas.

—    Personīgi aprunājos ar federācijas priekšsē­dētāju un izlases komandas vecāko treneri, — tikmēr stāstīja komisārs Daņiļenko. — Viņi paši satriekti, jo nezina, ar ko aizvietot tavu Ratnieku, kurš pēdējās sacīkstēs bijis neuzvarams. Bet Bal­tijas starptautiskajā regatē viņš pēkšņi sācis no­darboties ar nelegālu biznesu. Iepircis no ārzem­ju sportistiem džinsa bikses un uzvalkus, moder­nos sieviešu frotē virskreklus. Ne jau tādā kvanti­tātē, ka varētu uzskatīt šo kontrabandu par plaša vēriena spekulāciju, drīzāk savām vajadzībām. Federācija pat būtu bijusi ar mieru skatīties uz to

caur pirkstiem un aprobežoties ar sabiedrisko no­pēlumu. Bet mulsinājis Ratnieka maksāšanas veids. Viņš par šīm lupatām atlīdzinājis nevis ar padomju naudu, bet — klausies uzmanīgi — ar cara laiku zelta desmitnieku. Un tas jau ir daudz nopietnāk, pats saproti.

—   Man tāds dumjš jautājums, neņemiet ļaunā. Varbūt iespējams uzzināt, kāda izmēra apģērbus viņš pirka? — bilda Putriņš.

—   Manā kantorī pierasts atbildēt pat uz daudz muļķīgākiem jautājumiem, — apmierināts ar sevi, atjokoja Daņiļenko. — Četrdesmit otro, tātad drī­zāk meitai nekā sievai.

Putriņš centās iztēloties Dzintru: gandrīz vienā augumā ar Brūni, uz augstiem papēžiem izskatījās pat garāka, un arī branguma ziņā neviens neuz­drošinātos sūdzēties — bija gan ko paplikšķināt, gan kur pieķerties. Viņai līdzās Līvija Traumane izskatījās kā tīrais bērns. Vai tikai efektīgā balles blūzīte nebija šo ceļu nākusi? Zelta monēta tāpat neuzdeva neatrisināmu mīklu — zobu tehniķu ap­rindās cara Nikolaja Otrā piecnieki un desmit­nieki bieži kalpoja kā izejviela tiltiņiem un citām protēzēm. Jātiek vienīgi skaidrībā, vai tie sagādāti īpaši šim nolūkam vai atrodas Ratnieka īpašumā jau sen, varbūt pat kopš Jēkabsona laikiem. Put­riņš labi atcerējās, ka slepkavas toreiz atraduši ' tikai kādu pusduci, kaut gan pēc milicijas eks­pertu atzinuma vecajam meistaram bijuši krietni lielāki krājumi. Vai patiešām vecā lapsa uzticējis māceklim slēptuves vietu? Vai patiesi Brunis visus šos gadus glabājis šīs monētas? Vai pieļaujams, ka viņš to dēļ noslepkavots? Jautājums jautājuma galā …

—   Kā šī afēra nākusi gaismā? Parasti tādus darījumus kārto zem četrām acīm.

—   Tas šajā lietā visnepatīkamākais. Nostučījis viens no Ratnieka komandas locekļiem, bet pierā­dījumu viņam nekādu, liecinieku — vēl jo mazāk. Taču Ratnieks neesot daudz liedzies, tāds iespaids, it kā patlaban viņam visas sacīkstes būtu gluži vienaldzīgas. Protokolā ierakstīts, ka viņš pārkā­pis vispārpieņemtās sportista uzvedības normas.

—    Man ļoti svarīgi uzzināt, kurš no matrožiem pārdevis Ratnieku] — Putriņš kliedza, it kā skaļums būtu visiedarbīgākais pārliecināšanas līdzeklis.

—   Saprotu, tomēr līdzēt nevaru. Ziņojums rak­stīts uz mašīnas, «nezināma labvēļa» vietā šoreiz «komandas loceklis». Parasti jau nereaģē uz ano­nīmām vēstulēm, bet šajās bijis tik daudz ticamu detaļu — un degungala priekšā vēl treniņa no­metne … Nolēmuši izsaukt Ratnieku un draudzī­gi aprunāties. Bet šis — še tev! — tūdaļ ņem un atzīstas… Nu labi, veco zēn, ja varu būt node­rīgs, zvani jebkurā laikā. Tagad jāmet miers, ci­tādi tavs grāmatvedis vēl dabūs sirmus matus.

Putriņš steidzīgi nolika klausuli.

—   Jā, biedri pulkvedi, gandrīz piemirsās, — at­griezies no virtuves, teica Gorohovs. — Vakar nopratināju zvejniekus. Jums ir teicams deguns, piedodiet par izteicienu, viņi patiešām tikuši klāt avārijas rezervēm. Izdzēruši pudeli ruma un mek­lējuši vēl. Taču kategoriski noliedz, ka būtu kaut ko uzlauzuši vai izārdījuši. Darbojušies vairāk ar acīm nekā ar rokām. Un es viņiem ticu, kam tad ienāks prātā, ka pudele varētu būt paslēpta mat­racī …

Putriņš izklaidīgi pamāja ar galvu. Viņš gan nebija filozofs, tomēr domas darbojās pavisam citā virzienā.

* * *

Dzintra dzīvoja pilsētas nomalē divistabu dzī­voklī vienstāva savrupmājā, kas pirms kara piede­rējusi viņas nelaiķa vecākiem. Arī toreiz otro dzī­vokli iznomājuši svešiem, jo Sakāni bijuši tikai trijatā un par ģimenes pieaugumu nedomājuši. Bet telpu gan divreiz vairāk — ēdamistaba, divi guļamie kambari un zāle viesu uzņemšanai, kā jau pienākas turīgam būvuzņēmējam. Otrā dzī­vokļa īres maksa segusi nodokļus, apdrošināšanas un remontu izdevumus, tādējādi visi Alberta Sa- kāna ienākumi pārvērtušies par tīru pe]ņu. Mūža nogalē viņš vēl paguvis pašrocīgi pārkonstruēt savu mitekli, ar kapitālu starpsienu atdalot no pā­rējās platības pašreizējās divas istabas ar visām labierīcībām. Tomēr tas neglābis māju no nacio­nalizācijas. Un labi vien, jo diez vai citādi Dzin­trai būtu piešķirts apbūves gabals uz salas pilsē­tas pievārtē.

Sāds stāvoklis bija pa prātam arī kaimiņiem, kuriem Dzintras biežās un ilgās prombūtnes bija gaužām izdevīgas. Faktiski viņa pilsētas dzīvoklī parādījās tikai otrdienās, ceturtdienās un piektdie­nās, kad bija sarunāta visnaudīgākā klientūra. Tas, ka Bruno reizēm ieradās pārnakšņot, nevienu netraucēja, jo tad netika ieslēgti ne elektriskie matu rullīši, ne žūžojošais fēns, kas lika vibrēt attēlam televizoru ekrānos.

Dzīvokļa durvis, kā parasti, nebija aizslēgtas, jo Dzintra necieta, ka viņu ik pēc brīža atrauj no sarežģītas frizūras veidošanas. Gaitenī Rasma novilka lietusmēteli un jau grasījās iet istabā, kad padzirdēja skaļu un uzbudinātu vīrieša balsi.

Ilmārs! Maz ticams, ka viņš pierunā arī Dzin­tru pozēt. Bet kāpēc tā uztraucas, ko cer panākt ar šo klaigāšanu? Tad atbildēja Dzintra, un Rasmai kļuva skaidrs, ka abi iedzēruši un tagad skaidro viens otram, cik ļoti sašutuši par Ratnieka neuz­ticību, par nodevību — jā, jā, sauksim viņa rīcību īstajā vārdā! — pret mīlošo sievieti, pret drau­giem un pirmām kārtām pret Māri, kuram viņš nokantējis meiteni.

Ilgāk kavēties gaitenī un noklausīties svešas sarunas nedrīkstēja — pat. ar tēva svētību. Rasma atgrūda durvis, ar to pasvītrodama iespaidu, ka nupat ieskrējusi no ielas, un pārsteigumā pat ne­jaudāja ieiet istabā — tik negaidīts bija skats, kas viņai pavērās. Dzintra bija atlaidusies uz tah­tas, blakām sēdēja Ilmārs Grantsons, uz vienas rokas balansēdams paplāti ar divām konjaka glā­zēm, ar otru glāstīdams viņas krūtis, kuras bal­tais peldmētelis bija gandrīz pilnīgi atsedzis.

—   Manos gados arī tu neizturēsi bez vīrieša ilgāk par mēnesi, — izaicinoši sacīja Dzintra, ne­maz nepūlēdamās aizpogāt halātu. — Pēdējā lai­kā Brunis man bija tikai tāda dekoratīva izkārtne, bet gultā gāja pie citas.

—   Un es tagad pildu rezerves kapteiņa pienā­kumus, — neķītri iesmējās Ilmārs un demonstra­tīvi noskūpstīja Dzintru. — Nāc bariņā, pamīlēsi­mies trijatā!

—   īstais atradies! — Dzintra pavīpsnāja.

—   Būtu tavā vietā Brunis, es gan neko neteiktu.

Viņa strauji apsēdās un, it kā atjēgusies pēc

dzija transa, uzlūkoja Rasmu.

—    Negrābsties, Ilmār, ielej ciemiņam pēc šitā suņa laika … Vai mums bija norunāts randiņš, Rasmiņ? Ar šo nelaimi es nekā vairs lāgā neatce­ros … Tūlīt, tūlīt savedīšu sevi kārtībā, tad pa­ņemšu tevi priekšā. — Un viņa izgāja no istabas.

—   Pilnīgi aptaurēta, — čukstēja Ilmārs, snieg­dams Rasmai glāzi. — Man liekas, viņa sevi indē ar tabletēm. Vai tad citādi būtu bijusi gatava jau pēc otrā mēriņa? … Redzēsi, kādu frizūru viņa tev uzburs.

Dzintra atgriezās nevainojami stērķelētā baltā uzsvārcī, no kura kabatas rēgojās garkātainas ķemmes, dažādas šķēres. Garātn ejot, paņēma no paplātes savu glāzīti un vienā rāvienā iztukšoja, tad apsēdināja Rasmu krēslā iepretī lielajam trīs- viru spogulim.

Aptvērusi, ka kopš ienākšanas nav bildusi ne vārda, Rasma ievaicājās:

—    Kādus priekus te svinat? Vai no Bruno ir kādas dzīvības zīmes? Drīz taču jālido uz treniņu nometni.

—   Nekur mēs nebrauksim! Mājās arī nav nekā­das vainas, sevišķi ar tādām dāmiņām. — Il­mārs atkal iedzēra, šoreiz tieši no resnvēderainās pudeles, tad nostājās teatrālā pozā un skaitīja:

129

—  «Kāpēc sapņus tālē raidīt? Laime tepat tuvumā.» Nezinu, kas to sacerējis, bet doma vismaz Gētes cienīga. Mana vecmāmuļa to izšuvusi ar ziliem diegiem un pakārusi virs savas gultas — lai vīrs izlasa pirms gulētiešanas.

9 — 1585

Ilmārs uz kājām turējās ar grūtībām.

—   Ej, draudziņ, apgulies blakus istabā! Mums te darbs vismaz divām stundām, — Dzintra vi­ņam pieklājīgi aizrādīja.

—    Mēs noteikti pasauksim tevi apbrīnot, cik smuka būšu kļuvusi, — Rasma piebalsoja.

Ilmārs paklausīgi pagriezās uz iešanu un — tavu brīnumu! — pat atstāja viņām pudeli.

—   Ja šodien taisītu ķīmisko, ar visām rudens lietavam varēsi nenākt līdz Oktobra svētku sarī­kojumam, — prātīgi ieteica Dzintra. — Vai tev tagad ir kāds pastāvīgais, ka esi pasākusi tik bieži daiļoties? Man stāstīja, ka jau vakar esot meklējusi mani salonā.

—    Varbūt es gribu viņu piesaistīt tieši ar to, ka izskatos katru dienu citāda, — diezgan neno­teikti atbildēja Rasma. — Vai vari man pateikt, kas īsti patīk šodienas vīriešiem?

—   Ka viņiem liek mieru. Un tomēr neiebilst, kad viņus apčubina, aprūpē, palutina ar kaut ko garšīgu. Un tam visam jānotiek neuzkrītoši, it kā šie pakalpojumi pienāktos kā bezmaksas piedeva par viņu fizioloģiskajām atšķirībām. Šodienas vī­rietis uzskata sevi par aplaimotāju, kurš ir ar mieru atdoties sievietei, ja tā protas… Gan jau pati to manīsi, pagaidi tikai dažus gadiņus …

Viņa apklusa. Baidīdamās, ka tikai neapsīkst šī tēma, Rasma iemeta kurtuvē bērza tāsi:

—   Un ar Brūni bija tāpat? Man vienmēr šķita, ka viņš ir vīrietis, kurš pats prot tikt gala ar visu.

9*

—   Brunis… — Labu brīdi Dzintra nikni klik­šķināja šķēres. — Brunis bija mans Pigmalions, ja tu saproti, par ko runāju. Es biju pirmā sieviete viņa mūžā un ilgus gadus arī vienīgā. Un man viņš bija vienlaikus dēls, vīrs un mīļākais. Ne­viens cits nekad nevarēs aizstāt Brūni. Bet faiks uz vietas nestāvēja — viņš pakāpeniski nostājās uz savām kājām un guva pirmos patstāvīgos pa­nākumus. Atbrauca māte un sāka viņu apgādāt ar visādiem ķiņķēziņiem, apmīļot un žēlot. Tā es pazaudēju to puiku, kuram mūsu jahta bija vie­nīgās mājas un es — vienīgais tuvais cilvēks ze­mes virsū. Tu pat iedomāties nespēj, kas tā par sa­jūtu, kad tavas krūtis slacina cita asaras, kad vari uzklausīt žēlabas un sniegt mierinājumu. Reizēm Brunis atnāca slapjš un noguris un viņa acīs bija viens vienīgs jautājums: «Vai tu mani nepadzīsi?» Un ar kādu lepnumu viņš atnesa man savu pirmo dāvanu — gandrīz kā O'Henrija slavenajā stāstā. Vasarnīcas būve caurcaurēm bija Bruņa ideja — gribēja uzcelt pili savai karalienei. Bet pat vīrietis nevar visu mūžu palikt bērna lomā. Zaudēju dēlu, tomēr sevišķi neskumu — joprojām saglabāju brī­nišķīgu mīļāko un vīru. Ko tev vēl lai stāstu? Rīgā mēs bijām atzīts pāris, jahtkluba meitenes, pat ja viņš būtu gribējis, neielaistos ar Brūni. Toties iz­braukuma regatēs viņš brīvi izvērtās. Saproti, smēķētājs, ja tas ir fsts pīpmanis, nekad nemaina marku. Seksā otrādi. Jaunā kairinājums liek' uz­bangot kaislībām, pārmaiņas rada divkāršu iekāri un lielāku baudu. Daži pat apgalvo, ka šādi sān- lēcieni stiprinot laulībās dzīves erotisko sprie­gumu .. . Lai vai kā, es šai ziņā biju vecmodīga. Skaļus tračus nerīkoju, tomēr īpašu prieku par viņa mīlas afērām neizrādīju. Sevišķi sākumā, kad Brunis, pēc vecā paraduma daloties ar mani visos piedzīvojumos, ņēmās izklāstīt savus iekarojumus.

131

Pieļauju pat, ka viņš gribēja sagādāt man ganda­rījumu, apgalvojot, ka esmu pārāka par visām gadījuma brūtēm. Bet es cietu klusu, es taču mī­lēju viņu. Vai tu maz zini, ko tas nozīmē — mī­lēt? Ka viņš saaukstējas, bet tev pašai tempera­tūra sakāpj līdz trīsdesmit deviņiem un piemetas drebulis. Ka gribas visu atdot šim vienīgajam cil­vēkam, viņa dēļ mocīties un līksmot. Ka smaids un mīļš vārds spēj pārvērst ziemu vasarā. Ka tev itin neko dzīvē nevajag, tikai būt kopā ar viņu. Un šīs kopbūtnes vārdā es piedevu Brunirn neuzti­cību, rupjību, kas reizēm izlauzās virspusē, kad neizdarīju kaut ko viņam pa prātam, kad gribēju būt cilvēks, nevis verdzene. Un tomēr, lai kā cen­tos, lai kā zemojos — bet varbūt tieši tāpēc, — zaudēju ari mīļāko. Palika vienīgi vīrs — gan ne likuma priekšā, taču vismaz ļaužu acīs. Ko tas līdz, ja apzinies, ka viņš tevi nemīl, ka guļ tev blakus aiz ieraduma, aiz žēlastības vai… tāpēc, ka tā ir ērti, ka tā pieņemts, ka vienkāršāk turpi­nāt kopdzīvi nekā pārraut visas saites un meklēt sev jaunu pajumti. Galu galā arī Brunirn vairs nav trīsdesmit gadu. Ne velti tautā apgalvo, ka viens vecs draugs labāks par desmit jauniem. Ir laikam tāds jēdziens kā mierīga līdzāspastāvē­šana, un pat tā ir vieglāk izturama nekā vientu­lība, tici man, Rasiniņ. Un tad šovasar nez no ku­rienes uzradās šī Līvija, pameta ar aci, un mans Brunis tūdaļ izsvītroja no savas dzīves visus ar mani kopā nodzīvotos gadus, pielipa pie viņas brunčiem. Izrādījās, ka viņš pat nav vairs spējīgs elpot- to pašu gaisu, ko es. Nu, ja tā, ej, kur tev ejams, — ar to dieviņu … Bet tik veca vēl ne­esmu, lai pārtiktu no atmiņām vien. Vajag tikai, lai sāpe mazliet norimst, tad es vēl parādīšu klasi, aptīšu ap pirkstu ne tādus sprukstiņus vien kā šis Ilmārs… Un tagad sēdi, kamēr žūst, es uzvārīšu kafiju.

Neko jaunu Rasma nebija uzzinājusi, varbūt vie­nīgi to, ka nesaskaņas Dzintras un Bruņa attie­cībās sākušās sen un romāns ar Līviju izrādījies pēdējais akmens, kas izraisījis nogruvumu. Citādi viņa runāja tapat kā visas nelaimīgās sievietes mīlestības drāmās, tikai divreiz garāk. Apzināda­mās, ka šo monologu vajadzēs atstāstīt tēvam, Rasma noskurinājās, un viņai uzmācās nogurums. Viņa aizvēra acis …

Kad viņa atkal atvēra acis, uz tualetes galdiņa kūpēja kafijas tasīte. Pie spoguļa rosījās Dzintra tik eleganti rūtainā tvīda kostīmā, ka likās — pir­mīt savas bēdas sūdzējusi pavisam cita sieviete, nevis šī apburošā, pie vieglām uzvarām pieradusī skaistule.

— Fiksi izņemsim rullīšus un saķemmēsim ma­tus, — viņa skubināja. — Man šodien vēl jāie­stāda tulpju sīpoli, kamēr zeme mitra. Izdevās no­pirkt īstās holandiešu «klikatiņas». Labi, ka man pagaidām vēl ir Bruņa pilnvara un otras atslē­gas. Kamēr viņš amizējas pa dienvidiem, varu izmantot mašīnu. Bet tevi gan nepagūšu aiz­raut… Tūlīt uzmodināšu Ilmāru. Ja tev nav bail, viņš tevi aizvedīs.

Arī par Ilmāru neviens nepateiktu, ka viņš vēl pirms pāris stundām dzēris. Pabāzis galvu zem dušas un sasukājis slapjos matus, viņš izskatījās gluži mundrs, visādā ziņā tāds, kurš spējīgs vadīt motociklu. Bet iedarbināt savu rumaku nesteidzās. Nogaidījis, kamēr Dzintra aizbrauc, Ilmārs sāniski apsēdās seglos un, neuzlūkojot Rasmu, it kā turpinot risināt kādu sarežģītu problēmu, smagi nopūtās.

—   Mums jāpadomā, kā izkļūt no ķezas, kurā abi esam iekļuvuši.

—   Proti? — Rasma sastinga.

—    Tu taču negribi, ka tavas fotogrāfijas nonāk milicijas rokās? Starp tām ir arī tādas, kurās tīri labi redz tavu seju. Tu taču zini, ka es labu laiku darbojos ar teleobjektīvu — pirms tu mani pama­nīji. Šaubos, vai pulkvedis Putriņš par šīm bildēm būs stāvā sajūsmā.

—    Sevišķi priecīgs viņš nebūs, tas tiesa. — Rasma pati brīnījās, kā viņai izdevās savaldīties. — Tomēr viņš ir ne tikai tēvs, bet arī kriminālists. Pēc uzņēmuma leņķa tūlīt sapratīs, no kurienes tas taisīts, un tad tevi vēl iespundēs par goda laupīšanu.

Ilmārs apmulsa. Taču tikai uz īsu brīdi.

—    Labi, ka tu pati par to ierunājies. Jā, arī man draud nepatikšanas, un pašlaik tās man it nemaz nav vajadzīgas. Tāpat kā tev un arī viņam, kuru labākajā gadījumā pirms laika aizdzīs pensijā. Laikam esi dzirdējusi, ka Iekšlietu ministrijā drīkst strādāt tikai kristāltīri cilvēki. — Ilmārs nelabi pasmīnēja. — Bet mēs tādi neesam. Tāpēc spēlēšu ar atklātām kārtīm. Tavas akta fotogrāfi­jas atrodas uz «Salacas», un tikai es zinu, kur tās paslēptas. Bet rīt vai parīt uz jahtas izdarīs pama­tīgu kratīšanu, milicija tās dabūs, rokā, piešūs pie lietas, un tad pats ministrs tavam vecim nepalī­dzēs. Es redzu tikai vienu iespēju — viņi nedrīkst atrast šos plikņus. Skaidrs?

—       Skaidrs man tas jau no sākta gala. Bet ko tu liec priekšā — nogremdēt «Salacu» ar visām fotogrāfijām?

—    Kāpēc uzreiz tik dikti? Jāpievāc, un miers mājās..Bet es nevaru to izdarīt — klubā tūdaļ uz­peldēs jautājums, ko esmu meklējis uz aizzīmo­gotās jahtas. Cita lieta, ja uz «Salacas» uzkāps pulkveža Putriņa meita. Nevienam pat prātā ne­nāks ziņot milicijai.

—   Pieņemsim. — Tagad Rasmai bija no svara izdibināt pēc iespējas precīzāku informāciju — tātad gluži velti viņa nebija mērojusi ceļu uz Dzintras dzīvokli. — Kur tad paslēpti šie nelai­mīgie plikņi?

—   To es tev parādīšu, kad atvedīsi jahtu pie baltās kāpas, — Ilmārs neuzķērās uz āķa.

—   Pati galā netikšu. Kas nu es par burātāju!

—   Tad izstāsti savam bračkam, viņam tas ir viens spļāviens. Pat izklausīsies ticamāk, ka di­vatā vedat «Salacu» uz ekspertīzi … — Ilmārs negaidot mainīja toni un tagad šņāca kā sprostā iedzīts runcis: — Tikai neceri, ka izdosies aptīt mani ap pirkstu! Ja neturēsiet mēli aiz zobiem, es tā atriebšos, ka līdz kapa malai pieminēsi foto- meistaru Ilmāru Grantsonu. Negatīvi taču glabā­jas manā dzīvoklī. Un arī pliku vīriešu uzņē­mumi. Uztaisīšu tādu fotomontāžu, ka pat labā­kais eksperts nepateiks, kur sākas viltojums, kur beidzas dokumentāls ieskats pulkveža Putriņa meitas Rasmas intīmajā dzīvē… Katram gadīju­mam pasaki jau tagad, kādi vīrieši tev patīk la­bāk: ar ūsām un bārdu vai ar kupliem matiem citā vietā?

Rasma paskatījās uz Ilmāru. Viņš joprojām bija

nodūris galvu un vēroja divas skudriņas, kas nopūlējās pie viņa zābaka purngala, cenzdamās aizstiept viņām vien zināmā virzienā sērkociņa lie­luma skujas adatu. Vai tiešām viņš runā nopietni? Viņi taču nav pirmo dienu pazīstami… Uzlūkoja, atsauca atmiņā visu, ko zina par šo tipu, un bija spiesta secināt: tāds neatzīst morāles šķēršļus, tāds gatavs nodot pat savu māsu. Būtu naivi ce­rēt uz žēlastību.

apmākusies trešdiena, kurā dzimst jauna un lenitiņām mirst veca mīlestība

Līt bija pārstājis jau naktī, un no rīta vējš dze­nāja vairs tikai gaišas mākoņu driskas. Un tomēr gaisā jautās kaut kas rudenīgs — ja būs saulaini brīži, tad tie būs īsi, ja uzvēdīs siltumu, tad atva- sarainu, tādu, uz ko nedrīkst paļauties.

Vari šī īslaicība nenomāca, viņa dzīvē bija ienā­cis kaut kas jauns, gandrīz vai pavasarīgs, kam jāplaukst un jānostiprinās. Katra diena šķita daudzsološa, nenosakāma prieka un piepildījuma nojauta lika celties līdz ar kaimiņsētas gaili, kas — paldies dievam — bija hronisks miega­mice. Un tad — gluži kā citi uz darbu — viņš brauca uz Rīgu pie Līvijas. Pirmoreiz it kā tēva uzdevumā: noskaidrot, vai viņa ko nezina par Rat­nieku. Otrreiz — tās pašas dienas pievakarē — Varis gaidīja meiteni pie institūta jau pēc paša iniciatīvas. Šķita, viņa ir tik satriekta un vientuļa, ka bez palīdzības pat līdz mājām netiks. Viņi gāja kājām. Varis balstīja Līvijas elkoni un priecājās, ka reizēm viņu ēnas saplūst kopā. Protams, gan­drīz katra teikuma galā tika pieminēts Bruno, bet puisim nez kādēļ radās iespaids, ka Līvija par viņu izsakās ar tādu kā atkāpi — it kā runātu par mīļoto pasniedzēju, kurš miris pēkšņā nāvē. Jā, atšķirībā no Dzintras viņa neticēja, ka Brunis ir dzīvs un tikai kaut kur nolīdis, pievilcīgas sievie­tes patmīļa nepieļāva iespēju, ka divdesmit gadu vecāks vīrietis varētu pretoties viņas valdzināju­mam un brīvprātīgi pazust. Tāpēc valodām par Ratnieku brīžiem piejaucās gan sarūgtinājums, gan tāda kā viegla grūtsirdība. Vara klātbūtni viņa uztvēra kā biedrisku žestu, runāja ar viņu vaļsirdīgi un allaž atvadījās ar vieglu skūpstu. Tieši tas puisi mulsināja visvairāk — negribējās, lai Līvija uzskata viņu par bezdzimuma radījumu, lai tas kļūst par paradumu, kuru pēc tam grūti lauzt! Bet viņam — ko tur liegties — gribējās to lauzt! Lai neskūpsta nemaz vai arī pa īstam, ar sievišķīgu atdevi!

Jā, Varis bija iemīlējies. Otro reizi mūžā, tāpēc viņš varēja analizēt savas jūtas. Ar Astru viss bija risinājies citādi. Gadu viņi sēdēja vienā solā, kur gribot negribot rokas un arī ceļgali bieži nejauši saskārās, tad vasaras brīvdienās kopā strādāja kolhozā, no kurienes pie katras izdevības divatā muka uz tuvējo jūrmalu peldēties. Klases biedri viņus sauca par pārīti, pirms vēl šī doma pašiem bija nākusi prātā. Kinoteātri, protams, sēdēja roku rokā, Astras dzīvokļa kāpņu telpās ilgi nespēja šķirties. Jāņu vakarā viņi aizklīda meklēt papar­des ziedu, kaili izpeldējās Gaujā. Un viss. Pat nakts pirms Vara aizbraukšanas uz Sevastopoli pagāja vienās liriskās sarunās.

Ar Līviju viss bija citādi. Pirmajā vakarā, tiesa, viņš vēl mēģināja sarunāties par mācībām

Medicīnas institūtā, bet jau nākamās tikšanās reizē vairs nesaprata, kā varējis tik stulbi uzvesties. Kāda nozīme, kur mācās Līvija, kādas lekcijas vi­sām fakultātēm kopējas, cik stundu dienā studenti nodarbināti praksē? Svarīgs bija tikai viņas smaids, balss modulācijas, vijīgās kustības. Viņš vēlējās iegūt meiteni sev, tikai sev un uz visiem laikiem. Viņu neuztrauca Līvijas pagātne, jo vi­sas domas bija pavērstas nākotnē, kuru Varis vairs nespēja iztēloties bez šīs saulainās meitenes. Un bija ar mieru darīt visu, lai aizgaiņātu drū­mas domas, kas patlaban nomāca viņas prātu.

Otrdienas rītā Varis bez tēva atļaujas — kāpēc gan atvaļinājuma laikā tik agri modināt cil­vēku? — paņēma mašīnu un aizveda Līviju uz institūtu, pusdienlaikā gaidīja viņu pie durvīm ar lielu lietussargu un bija laimīgs par meitenes pa­teicīgo smaidu. Vakarā atkal ieradās un tika at­algots ar uzaicinājumu uzkāpt uz pusstundu dzī­voklī, sasildīties ar krūzīti zaļās tējas.

— Man derdzas šī mūžīgā kafijas pumpē­šana, — Līvija teica. — Pa īstam tā iegāja modē, kad nekur nevarēja dabūt pupiņas. Cilvēki nevis dzēra, bet demonstrēja savus labos sakarus un iz­veicību — no rīta un vakarā, ar kūkām un skābē­tiem kāpostiem, noskaloja ar to šņabja smaku un konjaka aromātu un beidzot pierada kā pie krāna ūdens.

Līvijas istaba izskatījās pavisam citāda, nekā to bija iztēlojies Varis. Apdzīvojams praktiski bija tikai .plašās telpas neliels stūris, kur stāvēja pa­šaurs dīvāns, rakstāmgalds un grāmatu plaukti. Visu pārējo platību aizpildīja lielas stelles, visā­das spoles, daudzkrāsaini dzijas kamoli, zīmēti paraugi. Līvija norausa no zemā galdiņa veselu kaudzi žurnālu un dažādu pinekļu, iespieda viņam rokā spožu ilustrētu izdevumu.

—   Es tūlīt… Jūties kā mājās.

Šī banālā frāze vēl ilgi atbalsojās Vara ausīs. Viņš labi saprata, ka tā neko nenozīmē, un tomēr mēģināja iedomāties, kā pēc darba — jā, ka tikai neaizmirstas rīt pazvanīt Vencelam! — pārnāk šai istabā, kur pie stellēm darbojas Līvija, kā viņi kopā ēd vakariņas, atlaižas uz dīvāna un vēl ilgi runa par saviem vērojumiem un emocijām.

Tā vien šķita, ka šis saharīnsaldais redzējums piepildītos. Atgriezās Līvija, pārģērbusies īsā mā­jas tērpā, kas gandrīz pilnīgi atklāja slaidās kā­jas, atnesa tējkannu un divas grezni izrakstītas pialas, ievārījuma trauku un neizprotami ātri uz­smērētas sviestmaizes. Apsēdās uz dīvāna un uz­runāja Vari, kas izlikās pētām nepabeigto gobelēnu.

—   Iedzert gribi? Tad iešu pārlūkot tēva krāju­mus.

—    Paldies.

—   Paldies, jā, vai paldies, nē? Ko tu tāds kā ūdeni mutē ieņēmis? Nāc atlaidies blakus! Šova­kar tiksi apkalpots kā austrumu valdnieks un tev nāksies noklausīties savas Šeherezādes pirmo un pēdējo stāstu.

♦ * *

Smēķēt esmu atmetusi astoņu gadu vecumā. Atceros vēl — tas notika Bastejkalnā. Zēni vilka jau otro ļuļķi, bet es savējo ar papēdi iemīdīju zemē un pateicu: «Nekad vairs!» Līdz šai vasarai vēl biju nevainīga meitene. Daudzas mūsu klases meitenes, kas jau auklē bērnus, sauca mani par muļķa zosi, vecmodīgu klīri, bet man vienmēr gri­bējās atšķirties no citām. Un viņas pamazām pie­rada, ka staigāju savrupceļus. Ka neklačoju par savām mīlas dēkām. Ka draudzējos ar visiem zē­niem, nevis ar vienu noteiktu. Puikas uzskatīja mani par savējo. Kādreiz iekaustīja, tomēr citādi rokām vaļu nedeva. Aicināja savā barā, kad tai­sījās pārgājienos. Kad ar plostu laidās lejā pa Salacu. Kad pietrūka sestā spēlētāja volejbola ko­mandā. Vai nolika sardzē, kad ķemmēja apkaimes ābeļu dārzus. Man nekad neatlika laika prātot par seksa problēmām. Biju aizņemta no rīta līdz vē­lam vakaram. Un tad kā nopļauta iekritu gultā. Mācības sevišķu piepūli neprasīja. Toties sports un pašdarbība. Vēl nepratu īsti staigāt, kad ve­cāki stiepa mani uz peldbaseinu. Mainījās mode, un es kļuvu par daiļslidotāju. Pēc tam par tenisa skolas audzēkni. Paldies dievam, man nav muzi­kālās dzirdes, un neviens netrenkāja mani uz klavierstundām. Tomēr piespieda iestāties deju ko­lektīvā. Tur jau galvenokārt sākas tie agrīnie ro­māni. Danco, danco, kamēr krīt cits cita apkam­pienos. Man gadījās partneris, kas šausmīgi svīda. Un elsa kā preču vilciena lokomotīve. Cita dēļ varbūt neaizietu uz šūšanas pulciņa nodarbī­bām — to, ko tur mācīja, jau sen biju apguvusi vecmāmuļas vadībā. Bet biju laimīga tikt no viņa vaļā. Tad skola atnāca jauna zīmēšanas sko­lotāja. Tieši no Mākslas akadēmijas. Nekāda izcila gobelēniste viņa nebija, starptautiskus laurus ne­plūca. Taču savu darbu mīlēja un arī skolniekus.

Nemaz neuzskatīja zem sava goda noņemties ar mums ārpus mācību laika. Kļuvu par viņas mīļāko skolnieci.' Un pati aizrāvos ar paklāju veidošanu. Pat pierunāju vecākus nopirkt stelles. Tagad varēju izvērsties pa īstam. Iesāku ar to, ka centos kopēt pazīstamu māksli­nieku gleznas. Pārnest, tā sakot, citā faktūrā. Tad zīmēju arī pati. Kad nākamreiz atnāksi, parādīšu, tie visi karājas vecāku galā. Savā istabā neciešu neko pabeigtu — tā vien liekas, ka vajadzētu pār­taisīt, labot. Par vienu pat dabūju prēmiju, to eksponēja izstādē Brīvdabas muzejā. Tomēr Māk­slas akadēmijas konkursā izgāzos. Dabūju trij­nieku par sacerējumu, kuru biju uzrakstījusi bez neviena citāta, bez piemēriem no mūsu literatū­ras. Tikai savas domas — kā jau domrakstā pie- dienas. Izrādījās, ka tās labākajā gadījumā ir ap­mierinošas, nu, viduvējas. Bet topošam mākslinie­kam jābūt apveltītam ar izcilām spriešanas spē­jām. Vienalga, kur viņš smēlis savas atziņas — paša smadzenēs vai svešu spriedumu krātuvēs. Līdz pat šodienai nezinu, kā iestājos Medicīnas institūtā. Tāds iespaids, ka izšķiroša nozīme bija vecāku sakariem un manam mākslinieces dotībām. Katra augstskola grib lepoties ar labiem sportis­tiem, dejotājiem, dziedātājiem. Gūt diplomus da­žādās skatēs. Paspīdēt sarīkojumos.

Vienu tādu pasākumu rīkojām kopā ar Fizkul­tūras institūtu. Viņi ieradās pie mums ciemos. De­monstrēja piramīdas un akrobātiskus vingrojumus. Sacentās savā starpā basketbola paraugspēlē. Diezgan bēdīgs paskats. It kā uzstātos namu pār­valdes spaidu kārtā sasauktie īrnieki. Tā arī nekad līdz galam neesmu sapratusi, kas mācās šajā institūtā — topošas sporta zvaigznes vai izbijuši rekordisti; kas pārkvalificējas par lauku rajonu mēroga metodistiem. Visciešamāk spēlēja tāds pa­garš sprogmatis, vārdā Māris. Ar dažiem caur- gājieniem guva gauži iespaidīgus grozus. Pirmās dejas laikā izrādījās, ka viņš nav nekāds basket­bolists. Viņš, lūk, esot sporta meistars pa burā­šanas līniju. Slavenā Bruno Ratnieka komandas loceklis. Sacīkšu laikā tomēr nekad vēl nebija tu­rējis stūri rokā. Tikai raustījis dažādus striķīšus un pēc kapteiņa pavēles pārvietojis savu pasmago dibenu no viena borta uz otru. Bet skaitījās vai­rākkārtējs valsts čempions. Citādi puisis bija ]oti jauks, nu, tu taču pazīsti Māri Sukātu … Prata saistoši stāstīt un bufetē nevilka ārā no kabatas pusstopu. Tāds, ar kuru var mierīgi draudzēties. Dejojām visu vakaru, un kursa biedrenes jau sāka sačukstēties. Ļāvu sevi pierunāt nākamajā sest­dienā aizbraukt uz jahtklubu. Tur iepazinos ar visu kompāniju — Brūni un Dzintru, Aigaru un Ilmāru. Viņi mani uzņēma draudzīgi. Nesmīnēja par muļķīgiem jautājumiem. Neuzbāzās ar tradi­cionālajiem jokiem par kompasa rozes laistīšanu un barības trakta eļļošanu pret jūras slimību … Visi palika pie baltās kāpas sauļoties, jo iepriek­šējā dienā bija nomocījušies vētrainā regatē. Ma­nās jūras kristībās par krusttēvu bija nožīmēts Māris. Par laimi, todien pūta krasta vējš. Spirgts, bet vienmērīgs. Esmu iemīlējusi burāšanu līdz kapa malai, tomēr tādu baudu kā tai pirmajā reizē ne­kad vairs neesmu izjutusi. Un laikam arī neizju- tīšu. Nav nekādas nozīmes stāstīt par to cilvēkam, kurš no mazotnes iet jūrā, kurš faktiski izaudzis uz jahtas…

Ilgi nebiju iesācēja. «Salacas» kolektīvs, bur­tiski, uzsūca mani. Tikai pēc kāda laika aptvēru, ka man iedalīta apmēram tāda loma kā Dzintrai. Viņa bija kapteiņa sieviete. Mani uzskatīja par Māra meiteni. Bet mūsu starpā taču nebija itin nekā. Pat netikām pa īstam skūpstījušies..Un, jo tālāk, jo mūsu attiecības nostabilizējās tai līmenī, aiz kura iespējams dauflz kas, tikai ne mīlestība. Vainīga pie šīs atvēsināšanās biju es. Jau no pir­mās dienas, kur nu, no pirmā mirkļa ieskatīju Brūni. Kā viņš nāca man pretī pa «Salacas» klāju un palīdzēja uzkāpt! Sī cietā un vienlaikus sau­dzīgā roka! Drošības sajūta, kas tūdaļ uzvirmoja manī! Sī cilvēka klātbūtnē mafi nekas nedraud — to sapratu jau toreiz; tas ir īsts vīrietis, uz kuru var paļauties. Man patika viņa tumšbiondie mati, kas, deniņos iesirmi mezdamies, pāraug rūsganā bārdā. Patika viņa kumpainā piere un acis, kas uzsūkušas saules pielietas jūras zilgmi. Un cietā mute, kas tikai izretis paveras smaidā. Bet jau no paša sākuma likās, ka ar savām lūpām spēšu to atmaidzināt. Ne mirkli neradās šaubas, ka šis vī­rietis zina, ko grib, un dara vienīgi to, ko grib. Un šai gribai pakļauj visus citus. Vārdu sakot, kaptei­nis, kura pakļautībā tagad atrados arī es, «Sala­cas» pastāvīgā pasažiere. Un jutu, ka labprāt būtu viņam kaut kas vairak, kaut kas svarīgāks par nejaušu līdzbraucēju. Līdzgaitniece, dzīvesbiedre. Mīļākā. Alga Viena — ka tikai varētu visu laiku atrasties viņa tuvumā!

-Un iedomājies — šopavasar ne reizi neklabināju savas stelles. Katru brīvo brīdi pavadīju jaht­klubā. Palīdzēju slīpēt un noklāt ar grafītu «Sa­lacas» zemūdens daļu. Lakot klāju. Spleisēt troses. Visvairāk noderīga biju pie buru pāršūša­nas un lāpīšanas. Vēl tagad nesaprotu, kā izdevās nokārtot visas ieskaites. Noliku pat vairākus ek­sāmenus. Laikam palīdzēja pērnā labā slava. Ja profesors ieskaišu grāmatiņā ierauga piecnieku stabiņu, viņam taču neērti pirmajam ierakstīt div­nieku. Tā ir sava veida hipnoze. Kā vēzēklis svār­stījos starp institūtu un klubu. Nekur īsti neuzka­vēdamās, atkal steidzos laimes meklējumos. Un tad atklāju, kur strādā Brunis. Mūsu institūtā! Lielajā darbnīcā, kur izgatavo zelta un citus māk­slīgos zobus. Viņš instruēja nākamos protēzistus, ko drīkst prasīt no tehniķiem. Skaitījās tāds kā prakses vadītājs, kā asistents un konsultants. Amata apzīmējums tīšuprāt bija tāds izplūdis, lai viņš varētu plivināties pa plašo pasauli. Un vēl trenēties, sagatavot inventāru. Pamazām nācu pie atziņas, ka mūsdienu sportā gūst panākumus tikai tie, kuri spēj veltīt šīm nodarbībām visu savu dzīvi. Ar brīvo laiku vairs nepietiek, tas nav ne­kāds vaļasprieks, bet ir nopietns darbs, kuram jāpakļauj, jāupurē visas pārējās intereses. Atšķi­rībā no dažiem citiem sporta meistariem Brunis vismaz ziemā centās godīgi pildīt savus tiešos pienākumus. Vēlāk viņš man atzinās, ka šopava­sar tik bieži uz institūtu braucis manis dēļ. Ka gribējis ar mani tikties bez ierastās kompānijas. Bez Dzintras un Māra, kuru klātbūtnē nebija iespējams nopietni aprunāties. Un tiešām — insti­tūtā viņš bija pavisam citāds. Necentās par va- rēm šķilt asprātības, jokot par svarīgiem jautāju­miem. Bieži veda mani uz mājām savā mašīnā un visā garajā ceļā nebilda ne vārda. Mani tas neap­bēdināja. Jau toreiz nojautu, kāpēc Brunis klusē.

Nevis tāpēc, ka nezinātu, ko sacīt, bet tāpēc, ka baidījās teikt to, kas bija uz sirds. Lielais, stip­rais vīrietis mulsa kā iemīlējies zeņķis. Un šīs jū­tas viņā biju izraisījusi es, Līvija Traumane, ku­rai līdz šim licies, ka spējīga modināt vīrieti tikai vieglu, draudzīgu flirtu. Bet kaislības? … Laikam arī pati biju pārvērtusies, līdz malām piepildīta ar savu pirmo mīlu. Brunis nekad nepārkāpa vis­pārpieņemtās pieklājības robežas. Viņam šķita, ka neesmu brīva, tāpat kā man bija licies, ka viņa jūtas pieder Dzintrai.

Pienāca diena, kad Brunis beidzot paziņoja, ka «Salaca» ir priekšzīmīgā kārtībā. Buras notrimē- tas, kā nākas. Masts optimāli nobalansēts. Take­lāža noskaņota kā ģitāras stīgas. Borti gludi kā maza bērna vaigs. Viss bija pa pirmo — gan aerodinamika, gan pludlīnija. Agrāk ne par ko nebūtu iedomājusies, ka ar jahtu tik daudz kla­patu. Vairāk nekā ar padzīvojušas kinoaktrises seju pirms filmēšanas provēm. Pat pulēt drīkstēja nevis ar smalku smilšpapīru, bet tikai ar īpaši no Zviedrijas importētām skaidām.

Sis notikums jānosvin. Visi kopā aizgājām uz ķimeņu bāru. Tur labuma vienīgi tik, ka daudz tās lipīgās dziras iekšā nedabūsi. Un šeit pie­dzima lieliskā ideja — aizlaist uz Roņu salu. Uz karstām pēdām, nemaz mājās neiegriežoties. Bru­nirn salā dzīvoja draugs, kurš starp akmens blu­ķiem ar nakts šņorēm velkot tādus zušus, kādus rīdzinieki atceroties tikai pēc nostāstiem. Vējš pūta no austrumiem, un Brunis aplēsa, ka div­padsmit stundās mēs būšot gala. Līdz vakaram varēšot padzīvot pa salu un svētdien tikšot uz mājām, tā ka par pirmdienu nevienam neesot jāuztraucas. Visi būšot pie vietas — cits darbā, cits eksāmenā.

Dzintra atteicās tūlīt. Viņai piektdiena un sest­diena bija viskarstākais darba laiks. Arī šoreiz sarunātas pastāvīgās klientes, kuras posās uz da­žādiem nedēļas nogales sarīkojumiem.

—    Laikam uz somu pirtīm, — Brunis ņirgājās. — Divas stundas taisa frizūru, kas saunā izjūk jau pēc pirmajām desmit minūtēm.

—   Vai tev žēl? Galvenais taču pirmais iespaids. Pēc trešās glāzītes jūs tāpat vairs neesat spē­jīgi atšķirt, kas jums sēž blakām, — Dzintra atcirta.

—    Un es domāju — galvenais, ka viņas labi samaksā … — Brunis savukārt koda pretī.

Nekas īpaši ļauns jau netika pateikts — ne no vienas, ne otras puses. To pat varētu uzskatīt par joku dzīšanu, ja šie paši vārdi būtu izrunāti citādā toņkārtā. Rotaļīgā, piemēram. Bet skaidri sajutu ērcīgo, atskabargaino pieskaņu. Un atcerējos, ko Brunis man reiz bija sacījis — it kā starp citu, kad bijām izsēdinājuši Dzintru pie viņas slavenās vasarnīcas. Ka starp viņiem vairs neesot nekādu tādu, nu, saproti pats, attiecību. Tikai draudzība un ilgos gados nostabilizējies ieradums. īsti neap­tvēru, kāpēc viņš man to stāsta. Tagad apjēdzu līdz galam un tūdaļ piekritu piedalīties braucienā uz Roņu salu. Jau skolas gados šis punktiņš Rīgas jūras līča kartē man bija licies izaicinājums. Kā pēdējais romantikas nocietinājums mūsdienu teh­nikas pasaulē. Kā tāds dabas brīnums, kurp ne­tiek tūristu pūļi, atpūtnieku bari. Arī komandē­jumā uz turieni neviens nebrauc. Nav regulāras satiksmes, nav stilizētu restorānu, nav viesnīcu un

sanatoriju, nav pat universālveikala, ko būtu vērts izķemmēt. So satiksmes grūtību dēļ man nekad nebija izdevies īstenot seno sapni. Tagad beidzot tikšu uz salu. Turklāt ar Brūni!

Ilmārs neizrādīja ne mazāko sajūsmu.

—    Ko es tur neesmu redzējis? — Viņš vaibstī- jās. — Ja varat iztikt bez manis, labprāt palikšu mājās un padzīvošu pa pludmali. Ticat vai neti­cat, bet ar visām šīm šancēm uz «Salacas» es šo­vasar vēl ne reizes neesmu sauļojies.

Aptvēru, ka arī es nebiju cepinājusies ne lie­dagā, ne vecāku dārziņā. Uz jūras gan, bet pie jūras… Uz jahtas gandrīz nekad negribējās no­vilkt džemperi, ostā visi strādāja vieglos treniņuz- valkos.

—    Vari neuztraukties, -ceļu atradīsim arī bez tevis.

Nesapratu, kas ar Brūni noticis. Nekad nebiju redzējusi viņu tik agresīvu. Vai tiešām bija pama­nījis, ka Ilmārs pēdējā laikā pie katras izdevības trinas ap Dzintru? Luncinās apkārt. Visādi glaimo un cenšas izdabāt. Kāpēc tas viņu uztrauc, ja paša jūtas sen izdzisušas? Drīzāk tomēr aiz vispārējas antipātijas. Māris un Aigars tāpat īsti nemīlēja «Salacas» otro kapteini. Nolēmu pie gadījuma pa­jautāt Brunim, kāpēc Grantsons iekļauts jahtas komandā. Bet vēlāk aizmirsās.

Bija tik brīnum jauki, ka negribējās sarunāties. Līdz upes grīvai to vēl tā īsti neizjutu. Parasta burāšana ar ierastajiem manevriem. Te jāmaina halze, te foks vai grots jāpievelk, te atkal jāpa­laiž vaļīgāk. Atkarībā no upes līkuma, no kuģo­šanas ceļa untumiem. Un tad mēs beidzot atra­dāmies atklātajā jūrā. Aizmugurē vēl melnoja krasta svītra. Toties pārējās debess pusēs vilināja selgas brīvie plašumi.

Brunis novietoja starp soliem dēli ar kardānā iekārtu kompasu. Blakām izklāja līča navigācijas karti un ar smalki noasinātu zīmuli novilka svītru starp mūsu atrašanās vietu pie galējās bojas un Roņu salu. Tad ar transportieri noteica leņķi un nosprauda kursu.

—   Izmērīsim mūsu ātrumu, tad varat likties uz auss, — Brunis norīkoja puišus. — Pirmo sardzi nobrauksim mēs ar Līviju.

Man no prieka aizrāvās elpa. Biju baidījusies, ka viņš sapāros mani kopā ar Māri. Bet laikam visiem jau bija skaidrs, ka mūsu draudzība ir tikai draudzība. Un nekas vairāk.

Aigars iemeta lagu ūdenī un ļāva auklai ar tajā iesietajiem mezgliem brīvi slīdēt caur pirkstiem. Māris lūkojās hronometrā.

—   Stopi —r viņš pēkšņi iesaucās, sēžot «Sala­cas» pašā pakaļgalā.

—   Sešas jūdzes stundā, — Aigars paziņoja.

Tikai. Man šķita, ka mēs gandrīz vai lidojam.

Seit, selgā, viļņu galotnes neputoja un neplīsa pret jahtas bortu. Pacēla mūs un nodeva cita citai kā stafetes nūjiņu. Nosvērusies uz kreisā sāna, «Salaca» atstāja aiz sevis burbuļojošu ceļa joslu. Gluži kā ātrgaitas kuģis. Un tomēr mūsu ātrums knapi pārsniedza desmit kilometru stundā. To pašu spēj viduvējs garo distanču skrējējs. Tomēr Brunis likās apmierināts. Viņa pareģojums bija piepildījies — Roņu salā nokļūsim sestdienas rīta. Un kas tad vajadzīgs vīrietim, lai justos laimīgs? Lai visi redzētu, kāds viņš gudrs un viszinošs.

Arī manis dievinātais kapteinis Ratnieks šai ziņā nebija nekāds izņēmums.

—   Nosauc kādu skaitli starp nulli un desmit, — Māris teica Aigaram. — Ziglil

—   Septiņi, — tas atbildēja, kā vairākums cil­vēku uzskatīdams to par laimi nesošu.

—   Deviņi, — smējās Māris. — Man ir vairāk, tāpēc drīkstu izvēlēties. Gulēšu lejas kojā.

Beidzot palikām vieni. Vēl kādu brīdi dzirdēju viņus kajītē iekārtojamies guļvietās. Tad nodzisa elektriskā spuldze. Gaismoja vairs tikai lukturis masta galā. Un sarkanā gaitas uguns labās puses vantīs. Zaļā pozīcijas lampiņa spokojās aiz vēja piepūstās lielburas. Tikpat nereāli blāvoja kom­pass, kura bultai Brunis neļāva izkustēties no vietas. Dīvainā kārtā viņš uz to nemaz neska­tījās.

—    Turu kursu pēc zvaigznēm, — viņš paskaid­roja, pamanījis manu neizpratni. — Reizumis gan jāpārbauda, vai neesam noklīduši sānis. Bet līdz šim man nekad nav gadījies nomaldīties. Tad jau drīzāk kādā svešā pilsētā, kur nevar orientēties pēc vēja un viļņu virziena. Pamēģini pagriezt galvu, un tu tūlīt ievērosi, kā mainās vēja dziesma.

Grozīju galvu uz visām pusēm, bet nekā tamlī­dzīga nesaklausīju. Toties tā nosalu, ka neviļus nodrebinājos. Brunis uzlika man roku uz pleciem, pieskārās maniem kailajiem elkoņiem.

—   Ko tu gribi ar to pierādīt? — Brunis nekad neizteica pārmetumus tieši. Netiku dzirdējusi, ka viņš būtu kaut reizi uzkliedzis matrožiem. — Pa­turi stūri, aizkāpšu pēc siltas jakas.

—   Nē, man ir labi tāpat.

Mēs tikpat kā nesarunājāmies. Kad Brunis pir­moreiz sakustējās, biju pārliecināta, ka viņš tūlīt skūpstīs mani. Un jutos tāda kā vīlusies, kad iz­rādījās, ka jāpalaiž bura vaļīgāk. Bet vispār viņš centās pēc iespējas mazāk traucēt mani. Sī sau­dzīgā attieksme aizkustināja. Līdz šim vīrieši manā klātbūtnē galvenokārt bija domājuši par sevi, savu labumu un savu baudu. Sapratuši, ka nekā nepanāks, vairs par mani nelikās ne zinis. Brunis turpretim visu laiku domāja par mani. To varēja noprast pēc rokas pieskāriena un liegajiem glāstiem. Neko vairāk viņš neuzdrīkstējās. Biju lepna, ka izdevies pamodināt jūtas vecākā un pie­redzē bagātā vīrietī. Bet, kā jau teicu, nenotika nekas tāds, ko ierasts dēvēt par piedauzīgu.

Zvaigznes kļuva bālākas. Apkārtne pielija ar palso pusgaismu, kurai pa pēdām seko rītausma. No kajītes izlīda samiegojies Māris. Mūsu četras stundas bija apritējušas.

—   Vējš sāk gurt, toties iegriezies trīs ceturt­daļā. — Brunis piecēlās un izstaipīja no ilgās sē­dēšanas notirpušos locekļus. — Ka tikai rīt pavi­sam nenolūst!

—    To manīsim rīt… Lai Aigars vēl paguļ kādu stundiņu, tādā laiciņā augšā diviem nav ko darīt.

Kajītē bija silti un mājīgi. Gaiss gan mazliet sasmacis, bet citādi nekādas vainas. Uz labās ko­jas dziļi un vienmērīgi elpoja Aigars.

—   Lien zem segas, — Brunis čukstēja.

Atri novilku kedas un treniņbikses un apgūlos. Spilvens vēl glabāja Māra vaiga siltumu. Tikai tagad apjēdzu, cik ļoti esmu nosalusi. Brunis iz­vilka no kojas apakšas tādu kā paplatinājumn.

Tas aizpildīja eju, un starp abām guļvietām iz­veidojās trešā. Kaut kur sadabūja piepūšamo mat­raci un apgūlās ar visām drēbēm. Stiepa man pretī roku un tai pašā mirklī aizmiga. Uzliku vaigu uz viņa cietās plaukstas un aizvēru acis. Un visai drīz arī laidos miegā.

Mani uzmodināja, kad Roņu sala jau atradās tik tuvu, ka vairs nevarēja spriest par tās apmē­riem. Patiesībā tā ir tikai nepilnus piecus kilo­metrus gara. Apmēram tāda kā Robinsona Kruzo . patvērums. Bet uz šīs dzīvo kādas četrdesmit ģi­menes — vienlaikus zemnieki un zvejnieki. Viena motorlaiva patlaban atgriezās no zvejas. Mūsējie par to ļoti priecājās. Nevajadzēšot meklēt ceļu uz ostu, taustīties ar dziļumu mērīšanas rīksti. Pētīt, vai šauro reni neaizsprosto zemūdens akmeņi.

Tā, protams, nebija nekāda īsta osta. Tāds līcītis ar garu dēļu steķi, kur izkraut lomus. Bet norunāsim tā: es necentīšos aprakstīt Roņu salu. Aiz diviem iemesliem. Pirmkārt — pats laikam esi tur vairākkārt bijis. Otrkārt — tas, ko uzska­tu par nepieciešamu pastāstīt, varēja notikt jeb­kurā vietā. Neatkarīgi no salas dabas apstākļiem. Tam nav nekā kopēja ar ģeogrāfiju. Vienīgi ar mīlestību. Tam bija jānotiek! Dienu agrāk vai ne­dēļu vēlāk, šeit vai citur. Vienalga, kur! Peldē­jāmies un pastaigājāmies mežā. Dedzinājām ugunskuru un cepām zušu šašliku. Bet mūsu zēni kļuva arvien domīgāki. Jau rīta pusē bija pārstā­jis pūst. Nu jau drīz vakars, un vēja nekāda. Ne­kustējās pat vieglākā apses lapiņa. Nekruzuļoja jūras virsma. Ugunskura dūmi stateniski kāpa debesīs, kur neredzēja ne sīkākā mākonīša. Ne­kādu izredžu atiet no krasta, kur nu vēl līdz pirm­dienas ritam nokļūt Rīgā. Bet Mārim un Aigaram trešais un pēdējais mēģinājums nolikt eksāmenu. Joku maz, ja tev tāpat jau draud izslēgšana no institūta. Brūni tas neuztrauca nemaz. Arī es va­rēju atļauties sevišķi nesteigties — gan kaut kā iztikšu bez konsultācijas. Bet nākamais eksītis tikai ceturtdien. Godīgi sakot, mani ļoti vilināja izdevība šeit uzkavēties vēl dažas dienas divatā ar Brūni. Jā, divatā, jo puiši visā nopietnībā sāka punktierēt, kā laisties lapās. Kā par spīti, lidma­šīna uz Pērnavu gāja vienīgi darbdienās. Izpalī­dzēja brigadieris, kuram bija darīšana Kihnu salā. Un tā jau esot kā lielpilsēta. Ar telefona centrāli un regulāru satiksmi uz cietzemi. Vēlāk uzzināju, ka viņiem trakoti paveicies. Jūrā laimē­jies pārkāpt uz Pērnavas zvejnieku arteļa tralera, kas devies uz mājām. Reisa autobuss gan noka­vēts, tomēr kāda Rīgas kravas mašīna paķērusi šos līdzi. Un viņi dabūja trijniekus, jo profesoru aizkustinājis stāsts par varonīgo atgriešanos.

Tobrīd mani nenodarbināja viņu liktenis. Gal­venais, ka viņi prom. Galvenais, ka mēs ar Brūni esam divatā.

Es būtu sekojusi Brunim uz pasaules malu. Un viņš? Vai maz gribēja mani par pastāvīgu pava­doni? Tai naktī un vēl nākamajā dienā viņš gan bez mitas runāja par mūsu mīlestību. Tomēr re­dzēju, cik atviegloti viņš nopūtās, kad pirmdien beidzot sacēlās ziemeļvējš un varējām doties at­ceļā. Rīgā, pats par sevi saprotams, aizveda mani mājās un solījās piezvanīt. Un aizbrauca pie Dzintras. Ticēju, ka viņš tur mīt vairs tikai kā v kaimiņš. Un tomēr — kāpēc nenakšņot pie mātes? Kad bijām divatā, mums viss saskanēja. Bet ļaudīs nebija tāds, kādu biju cerējusi redzēt savu vienīgo. Vai tad konspirācija ietilpst vienaldzība? Jutos pat priecīga, kad viņš aizlidoja uz starptau­tisko regati. No turienes viņš atgriezās ar veselu dāvanu maisu. Labāk būtu atvedis manas mīļotās neļķes. Tomēr solījumi tagad skanēja ticamāk. Drīz viņš saraušot pēdējās saites ar Dzintru. Esot cerības dabūt kooperatīvo dzīvokli. Viņš atkal strādāšot vienlaikus par zobu tehniķi un ārstu un pelnīšot baltu naudu. Tā tas vilkās veselu nedēļu. Biju nokausēta līdz tādai pakāpei, ka pati vairs īsti nezināju, ko gribu. Prasīju tikai, lai viņš beidzot izlemj. Lai rīkojas kā vīrietis. Tad viņš paziņoja, ka ar Dzintru esot ticis pie skaidrības. Sezonas slēgšanas ballē mēs svinēšot saderināša­nos. Bet atnāca kopā ar Dzintru un tikai vienreiz uzlūdza mani dejot. Dejas laikā pačukstēja, lai nezaudējot pacietību. Drīz aizvedīšot Dzintru uz mājām un pēc tam… Kas bija pēc tam, to tu zini. Viņš neatgriezās. Un esmu pārliecināta, ka

ar Bruni notikusi nelaime.

* * *

Kad Līvija beidza savu stāstu, pulkstenis rā­dīja četrdesmit minūtes pāri pusnaktij. Pie labas gribas varētu vēl pagūt uz pēdējo vilcienu.

— Varbūt tu paliktu? — teica Līvija. — Mani vecāki atpūšas Bulgārijā … Par mani tu zini visu, tagad tava kārta pastāstīt par sevi.

Viņa neuzklāja gultu. Tikai apgūlās līdzās un uzlika galvu uz Vara pleca. Puiša piesardzīgos centienus pēc intīmās tuvības atvairīja ar maigu, bet nepārprotamu kustību, kurā tomēr nebija nekā aizvainojoša. Tajā jautās gan lūgums saglabāt draudzīgo saskaņu, gan tāds kā solījums …

Jūrmalā Varis atgriezās ar pirmo vilcienu un, neviena nepamanīts, iezagās savā istabā. Tomēr izgulēties neizdevās — Rasma viņu modināja jau pirms astoņiem, tikko durvis bija aizvērušās aiz mātes.

—   Celies! Deviņos mums jānolaupa «Salaca». Pirms vēl klubā sāk kūsāt dzīvība. — Un viņa izstāstīja brālim par Ilmāra šantāžu.

—   Un ko par to domā seniors? — ģērbjoties vaicāja Varis.

—   Viņš ir stāvā sajūsmā. Sēdēs krūmos un lūrēs, ko tas Ilmārs izmakšķerēs no «Salacas». Pasaciņai par fotogrāfijām viņš netic.

—   Tu viņam pateici patiesību?

—    Tikai puspatiesību, tā vienmēr ir visticamā­kā. Ka Grantsons fotografējis ar teleobjektīvu, man nezinot.

—   Un īstenībā?

—   Es taču nejautāju tev, kur tu pavadīji nakti … Turklāt uz Ilmāru krīt nopietnas aizdo­mas. Nopratinot Māri un Aigaru, Gorohovam iz­devies noskaidrot, ka ballē viņš noziedējis īsi pirms Bruņa un Dzintras. Lai padarītu viņu pavi­sam nervozu un pamudinātu uz pārsteidzīgu rīcī­bu, tēvs vēl vakarā runājās ar Ilmāru. Izrādās, viņam nav liecinieku apstiprināta alibi. Jūti, kā esmu iemācījusies izteikties miliču leksikā? … Vi­ņam esot apnicis un arī galva sāpējusi, tāpēc aiz­braucis uz māju un licies uz auss. Ne Ilmārs var to pierādīt, ne viņam var pierādīt pretējo. Tāpēc vecais Putriņš tik nadzīgs uz šodienas eksperi­mentu.

—   Man domāt, ka viņam azotē vēl citi trumpji. Vakar pa ausu galam dzirdēju, ka Brūni taisoties diskvalificēt par kaut kādām tumšām šeptēm. Un tad jau Ilmārs noteikti ari iejaukts. Es šo tipu no laika gala ciest nevaru.

—   Tu neesi vienīgais. Kāpēc Brunis visur va­zāja viņu līdzi?

—   Kādam taču tas melnais darbs jādara. Domā — tik viegli dabūt instrumentus un rezerves da|as? Pat Brunis nevarēja neko daudz izplēst no noliktavām. Bet Ilmāram vienmēr atradās, ko iedot pretī, viņš zināja, kur jāsmērē, kam jāglaimo vai jādraud. Un, kad vajadzēja, prata arī strādāt. Ja nemaldos, viņš ir mācīts namdaris un pulie- ris… Gan mēs drīz uzzināsim, kas viņš vēl.

Diena bija riebīga. Pelēki mākoņu palagi likās ietinam visu pasauli, gaisā gandrīz taustāmi juta spiedīgu mitrumu. Vējš uzvēdīja jūras elpu, kas, vēsai kompresei līdzīgi, klājās uz acīm, deguna, mutes. Tādā laikā pat fanātiskie burātāji sēž mājās, kurina krāsni un pārspriež visdažādākās groka receptes.

Jahtklubā viņus sagaidīja nomiīcošs klusums. Tikai airētāji, cerēdami, ka regulāri treniņi pa­līdzēs sasniegt ieplānotos augstumus, vienmērī­giem vēzieniem dzenāja pa upi smailos divniekus un četriniekus. Astoņnieku komandu šodien nebija izdevies sakomplektēt.

Dežuranta 'būdiņas slēģi bija aizbultēti, duļ$'~ aizslēgtas, laikam viņš tupēja bocmaj1 " Ilmāra un atcerējās pirmskara rudeņu^nu pusstundu vilka krasta līdz ar pirmo dzēivun turp, bija Neviena nepamanīti, viņi uzlavījās r51 «VJ tKu Ģdo^ klāja, noplēsa no lūkām zīmogus un nokāpa ka- jltē. Varis pat nepalūkojās apkārt, bet tiešā ceļā ielīda priekšējā nodalījumā pēc burām. Rasmai bija pavisam citas rūpes. Lai brālis pats uzvelk lupatas, viņai jāizmanto šī pusstunda, lai tiktu klāt -fotogrāfijām. Dažas, protams, atstās nodo­šanai tēvam, citādi sabruks visi plāni, tomēr tās, kurās viņa pozē, rokas aiz galvas aizlikusi vai atdarinādama modeļus klasiskās aktu gleznās, iznīcinās tūlīt pat. Saplēsīs sīkos gabaliņos, iebāzīs īpaši šim nolūkam līdzpaņemtā dzelzs kār­bā un nogremdēs upē. Un tad varēs mierīgi nodzie­dāt franču valodā savu iemīļoto dziesmiņu: «Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze …»

Skats, kas viņai pavērās, tiešām atbilda dzies­mas tekstam. Kajītē gan nebija nosprāgusi mar­ķīzes pelēkā ķēve, bet citādi — «viss kārtībā, viss kārtībā». Rasma pat nespēja iedomāties, no kura gala sākt meklēšanu. Ja viņa būtu bijusi Ilmāra vietā un gribējusi paslēpt piedauzīgās bildītes uz jahtas, kur apgrozās vēl citi cilvēki, ko būtu uzsā- ? kusi? Vispirms atturējusies no slēptuvēm, kuras var atklāt nejauši. Līdz ar to atkrita trauku un produktu skapīši, lādītes, kurās glabājās dakšas un naži, atvilktnes ar navigācijas piederumiem. Nē, drīzāk kāda sprauga aiz grāmatu plauktiņa, kur putekļi krājās uz nevienam nevajadzīgām ( tālu jūru locijām. Tās laikam pasūtījusi Emīlijas kundze gadījumam, ja Bruno grasītos iegūt ne- V1 "a * ."'rstīgu slavu ar pasaules apceļošanu. Tukšā!

naTesofaonicfs*^ ^irbas starp klāja sti Prinā "

b rau cisu z māju u n licf ar vētras burām tāpat

pierādīt, ne viņam ' ^ pārejas vietas «-

t v •.., - Bet kurs gan to darījis?

Sī doma uzradās pēkšņi un nedeva Rasmai mieru.

Katn varēja ienākt prātā šeit meklēt viņas foto­grāfijas? Un kādā sakarībā? Pats Ilmārs taču nebūtu visu apgriezis ar kājām gaisā, viņš zināja, kur tās noglabājis … Tātad kāds, kuru intere­sējis kaut kas pavisam cits. Un laikam arī Ilmāru, jo diez vai viņš būtu ielaidies tik riskantā pasā­kumā kā jahtas nolaupīšana skaidrā dienas laikā, lai glābtu pulkveža Putriņa meitas godu. Kas, ko, kāpēc? … Bet tēvs droši vien nojauta atbildi, citādi taču nebūtu devis sankciju šai apšaubā­majai afērai.

* * *

Pulkvedim Putriņām šoreiz nemaz nebija tik viegli dabūt no prokurora sankciju apcietināt un papurināt Ilmāru Grantsonu. Trūka tiešu pierādī­jumu. Kas par to, ka neviens nav viņu redzējis atgriežamies mājās, ka viņš pierunājis Rasmu un Vari aizvest «Salacu» līdz vientuļajai vietai upes krastā? Varbūt uz jahtas patiešām palikušas viņa personīgās mantas, kuras labāk svešam nerādīt?

Nācās iejaukties ģenerālim, kurš ticēja Putriņa intuīcijai. Prokurors savukārt paļāvās uz ģene­rāla cilvēku pazīšanu. Un tagad Putriņš tupēja upmalas kailajos krūmos un klusībā, toties jo su­līgiem izteicieniem apveltīja savus bērnus, kuri laikam atkal aizgulējušies vai aizķērušies kādā kafejnīcā. Vienīgo mierinājumu sniedza Ilmāra nožēlojamais izskats — tas jau krietnu pusstundu gar pašu ūdens malu soļoja šurp un turp, bija pagalam nosalis un turklāt laikam vēl šaubījās, vai vispār jahta parādīsies.

Beidzot pie ieejas attekā parādījās bura ar «Sa­lacas» numuru augšējā stūrī. «Kāda laime, ka vairs nepīpēju,» nodomāja Putriņš, «citādi manos gados būtu grūti izturēt šo sasprindzinājumu bez cigaretes.» Jā, labi vien, ka viņš bija nolicis Goro- hovu otrā ešelonā, tas ar savu nepārtraukto dūmo- šanu noteikti būtu izgāzis visu operāciju.

Seklums neļāva jahtai piebraukt pašā krastā, un Ilmāram nācās brist tai pretī krietnu gabalu. Kādu brīdi uz borta nenotika itin nekas, tad Rasma uzrotīja bikšu galus virs ceļiem un no «Salacas» deguna lēnām ieslīdēja ūdenī. «Laikam briesmīgi auksts,» Putriņš žēloja meitu, tad atcerējās, ka viņa taču cīnās par savām fotogrā­fijām, un ar tādu kā ļaunu prieku nosprieda, ka šāda mācība iedarbīgāka nekā pedagoģiskas pār­runas un atradinās Rasmu no neciešamā niķa izmesties plikai un gozēties pat sīkākajā saules pleķītī, kuru pēc mirkļa atkal aizsegs mākoņu valnis.

Varis palika uz jahtas, bet nenokāpa kajītē, tikai ieklausījās pavēlēs, kas atskanēja no tu­rienes. Vispirms atskrūvēja labās un kreisās puses vanšu taljas, tad ķērās pie forštagas. Masts sa­kustējās kā vētras plosīta priede. Putriņām viss kļuva skaidrs: slēptuve bija ierīkota zem masta pēdas — tajā tukšumā, kas ļāva to pareizi no- trimēt un atbilstoši nostiprināt. Tikai lietpratējam ienāks prātā, ka tur var noglabāt nelielu priekš­metu, fotouzņēmumus, naudaszīmju žūksni. Vai arī līdzzinātājam. Bet kaut kā negribējās ticēt, ka šis Ilmārs būtu baudījis Bruņa uzticību. Drīzāk viņš tomēr taisās paņemt to, ko pats paslēpis. Bet kāda nepieciešamība prātot, gan jau manīs …

Ilmārs atkal parādījās uz klāja. Tādā attālumā nebija iespējams atšķirt sejas pantus, bet stāja un pašapzinīgās kustības liecināja, ka viņš panā­cis savu. Vējš pūta tieši krasta virzienā un atnesa līdz Putriņa ausīm katru vārdu.

—     Paldies par to pašu. Un nevienam — ne vārda! Liec aiz auss, ka man ir visu šo fotogrāfiju negatīvi, — sacīja Ilmārs un taisījās lēkt ūdenī.

—   Paga, paga! — Varis protestēja. — Kas tad palīdzēs nostiprināt mastu?

—   Liec Rasmu pie darba!

—    Lai Brunis jau pirmajā izbraukumā pamana, ka te kāds bāzis savu degunu? Tu vismaz atce­ries, cik ķīlīšu bija katrā pusē!

—   Ja Brunis atgriezīsies, viņam būs pavisam citādas rūpes. — Ilmārs pavīpsnāja. — Mani uz ce|a gaida taksītis ar ieslēgtu skaitītāju. Pateiksi Brunirn, ka tavs fāteris te štukoja, kā uzlabot buru līdzsvaru, un viņš visu sapratīs …

Krastā viņam ceļu aizsprostoja Rasma.

—   Atradi fotogrāfijas?

—   Kas meklē, tas vienmēr atrod. — Un Ilmārs no vējjakas iekškabatas izvilka aploksni. — Se, un papriecājies kopā ar savu brūtgānu! Ja ieva- jadzēsies arī priekš citiem pielūdzējiem, nekautrē­jies — par trim rubjiem gabalā katrā vairumā.

Ilmāra bezkaunīgie smiekli vēl skanēja Rasmas ausīs, kad viņš jau atradās puscejā starp krastu un priedulāju. Ko tēvs tur tik ilgi pindzelējas, vēl izlaidīs šo nelieti no slazdiem …

Bija tāds mirklis, kad Putriņš tiešām labprāt būtu izlēcis no krūmiem un pašrocīgi apcietinājis Grantsonu — kad Ilmārs tik nievājoši izteicās par viņa prasmi pareizi notrimēt mastu un buras.

Protams, tūdaļ virsroku guva humora izjūta, pa­reizāk sakot, senā paruna par to, ka visgardāk smejas pēdējais. Smīniņš lūpu kaktiņos vēl nebija izgaisis, kad pulkvedis nonāca norunātajā vietā meža stigu krustcelēs, kur Gorohovs un viņam piekomandētais Kārkliņš jau bija aizturējuši Ilmā­ru Grantsonu.

—   Biedri pulkvedi, atļāvāmies pirmo paviršo kratīšanu izdarīt šeit, — ziņoja leitnants. — Bai­dījos, varbūt viņam kabatā ir caurums, piedodiet par izteicienu, izkritīs kaut kas vērtīgs, un pēc tain vainīga būs milicija …

—   īsāk, leitnant, — Putriņš aizrādīja. — Ko atradāt?

—   Lūki

Vēl īsāk gan nevareja. Toties atradums bija pietiekami daiļrunīgs. Gorohovs atvēra karameļu kārbiņas vāku, un skatieniem atklājās žilbinošas zelta monētas — cara laiku kaluma pieļcnieki un desmitnieki.

Kārba bija saskrambāta, divās vietās stipri ie­locīta. Putriņš pievērsās Ilmāram:

—   Vai jums kas sakāms? Man ir steidzamas darīšanas.

—   Tikai zem četrām acīm.

Putriņš nopūtās. Viņš bija paredzējis, ka Grant­sons mēģinās izspēlēt savu lēto trumpi.

—   Klausos, — viņš teica, atgājis dažus soļus nomaļus.

—   Manā īpašumā ir fotogrāfijas, kas nopietni kompromitē jūsu meitu, — iesāka Ilmārs.

—    Bet nelaime tā, ka netiekat klāt filmiņai, — Putriņš it kā attīstīja viņa domu. — Un vēl ilgi netiksiet… Bet neuztraucieties, tās nenokļūs svešās rokās. Apsolu parūpēties, lai tās nodod Rasmai… Par visu pārējo parunāsim rīt. Ļoti iesaku teikt patiesību vai arī naktī izdomāt ticamu versiju… Vediet prom! — viņš pavēlēja Goro- hovam. — Un pa ceļam piezvaniet, lai atsūta pēc jahtas motorlaivu un kādu pieredzējušu ekspertu. Gribu, lai iztaisa masta pēdas ģipša lējumu, kuru pēc tam salīdzināsim ar šo dārglietu kārbiņu.

—   Skaidrs, biedri pulkvedi! — Gorohovs pielika roku pie formas cepures naga.

Bet Putriņš vairs neredzēja šo priekšzīmīgi iz­pildīto militāro sveicienu, jo steidzās atpakaļ uz upmalu. Tur viņš nokļuva laikā, lai aiztaupītu Varim lieku darbu pie masta nostiprināšanas, tomēr nepaguva aizkavēt Rasmu iznīcināt foto­grāfijas.

—   Par vēlu, tēti, — viņa nekaunīgi paziņoja. — Tēvi savas meitas redz plikas tikai pirmos sešus gadus. Pēc tam viņiem šis prieks ir stingri liegts.

vējaina ceturtdiena, kura eduards putriņš atķal uzvelk pulkveža formas tērpu

Atliekot pratināšanu par gandrīz veselu dien­nakti, Putriņš, protams, apzinājās, ka dod Grant- sonam iespēju izgudrot ticamus melus, bet arī pašam vajadzēja sagatavoties vārdu divkaujai. Bija jāpadomā. Ilgi un pamatīgi. Uz jahtas pa­slēptās zelta monētas taču ienesa notikumu norisē gluži jaunu pavērsienu. Arvien mazāk ticama šķita versija, ka Bruno Ratnieks brīvprātīgi aizlaidies nezināmā virzienā, ka milicijai darīšana ar diviem dažādiem, savā starpā nesaistītiem noti­kumiem — jahtas aplaupīšanas mēģinājumu un kapteiņa bezvēsts pazušanu. Nē, vispieņemamāks tomēr variants, ka vispirms Ratnieks noslepkavots un tikai tad pārmeklēta «Salaca», tai brīdī gan bez panākumiem. Un dabiski uzradās jautājums, kam piederējusi zelta nauda: jahtas kapteinim, kurš ar šīm monētām jau samaksājis par Līvijai atvestajām dāvanām un ar tām cerējis radīt ma­teriālu pamatu iecerētajai kopdzīvei ar savu jauno izredzēto, — Varis dažos teikumos bija atstāstījis tēvam Līvijas grēksūdzes racionālo kodolu; Ilmā­ram Grantsonam, kurš vēl tikai taisījās laist tās apgrozībā kādā ārzemju regatē, — zinot viņa līdz­šinējās mahinācijas, šāda varbūtība bija visai ticama; kādai trešai neidentificētai personai, iespē­jams pat Dzintrai, kura ar Ratnieka ziņu izvēlē­jusies šo dārgmetāla glabāšanas vietu.

Interesanti, ko pirmajā pratināšanā teiks Ilmārs, kurš nokļuvis tādās kā skrūvspīlēs: ja apgalvos, ka monētas pieder viņam, draud sods par nelegā­lu zelta glabāšanu, jo diez vai izdosies pierādīt, ka viņš šo lērumu mantojis likumīgā ceļā; ja atzīsies, ka mēģinājis aiznest no jahtas svešu īpašumu, var piešūt lietu par zādzību.

Bet — un šis mūžīgais «bet» uztrauca Putriņu visvairāk —, ja notikusi slepkavība, tad jābūt arī līķim. Un tas jāsameklē pirmām kārtām! Viņš iz­sauca ūdenslīdējus un akvalangistus, kuriem lika izpētīt upes dzelmi visā gabalā no Dzintras vasar­nīcas līdz grīvai. Pastāvēja, protams, teorētiska iespēja, ka atentāts noticis jūrā un slepkava pēc tam izpeldējis krastā, tomēr tas runāja pretī ele­mentārai loģikai. Sevišķi, ja vainīgs Grantsons. Tikt zem masta pēdas daudz vieglāk seklumā vai pie kādas laipas, turklāt ar nolaistām burām. Tas viņam bija pa spēkam arī bez palīga. Mulsināja cita problēma — kāpēc viņam ievajadzējies tā iz­vandīt «Salacu», pat uzšķērst matračus? Būtu iz­vilcis kārbu no masta apakšas, atkal nostiprinājis troses, nolicis jahtu vietā, un neviens gailis šai lietai pakaļ nedziedātu. Tātad ne tikai Grantsons zināja, ka kaut kur uz «Salacas» atrodas vērtīgais dārgmetāls. Līdz ar to pie apvāršņa uzpeldēja vesela virkne jaunu personu, kas varēja kurā katrā laikā piekļūt slēptuvei: Dzintra, Māris un Aigars, Līvija, bocmanis un Kārlis Smits… Vakar visi Putriņa padotie nodarbojās ar šo cilvēku anketas datiem, raksturojumiem, paziņu un kaimiņu at­sauksmēm. Izrādījās, neviens nav eņģelis, bet vai spējīgs nosist savu biedru saujas zelta dēļ? No bībeles zināms, ka reizēm pietiek ar trīsdemit sudraba grašiem … Vislielākās aizdomas krita uz Aigaru — laikam tāpēc, ka par šo puisi neviens nemācēja pateikt neko jēdzīgu. Arī Putriņš, kurš taču bija viņu simtiem reižu redzējis, spēja at­saukt atmiņā vienīgi Aigara garo augumu, zemo pieri-un mūžīgo ādas žaketi, no kuras viņš nešķī­rās pat vasaras svelmē. Kopmītnes komandants nesūdzējās par viņa uzvedību, tomēr skaidri atce­rējās, ka tai sestdienas vakarā Aigars nebija pār­nācis un parādījies tikai brokastu laikā. Citi lieci­nieki stāstīja, ka viņš no jahtkluba balles aizgājis tūliņ pēc pusnakts. Laika diezgan, lai pārtvertu Ratnieku jebkurā Rīgas, Jūrmalas vai salas tum­šākā vietiņā, izrēķinātos ar savu kapteini, paslēp­tu līķi un mierīgi pārmeklētu jahtu …

Dažas stundas Putriņš uzraudzīja zemūdens darbus, galvenokārt tāpēc, ka šeit jutās kā savā elementā, tad atkal aizbrauca uz milicijas nodaļu, , ' kur jau bija sanests viss, ko izdevies savākt par Ratnieku, pat poliklīnikas slimības vēsture un vecie nopratināšanas protokoli sakarā ar Rūdolfa Jēkabsona noslepkavošanas lietu. Gribējās atsākt viktimoloģijas studijas, varbūt tomēr atklāsies  kāds mājiens. Vispirms viņš ņēmās šķirstīt medicīnisko dokumentu vākus. Tie bija paplāni un pa lielākajai daļai sastāvēja no veselības pārbaudes apliecību  kopijām, bez kurām acīmredzot nedrīkstēja pieda­līties plašāka mēroga sacensībās. Ratnieks bija slimojis tikai ar neizbēgamajām gripārn un vien- ļl" reiz ar angīnu. Putriņš jau taisījās nolikt vākus malā, kad viņa uzmanību piesaistīja ar divām treknām švīkām pasvītrots vārds, kas atšķirībā no pārējā teksta izdalījās ar viegli saburtojamu rokrakstu: «Alerģija». Viņš lasīja tālāk un sapra­ta, ka ārsts brīdina savus kolēģus no antibiotiku un dažu citu medikamentu lietošanas, jo Ratnieka  organisms uz tiem reaģējot ar dzīvību apdraudošu slimīgumu.Ar daudz lielāku interesi Putriņš pētīja Bruņa  atbildes uz jautājumiem par savām attiecībām ar nonāvēto zobu tehniķi. Ticēdams vai, pareizāk sa­kot, gribēdams ticēt jauniņā drauga godīgumam, Putriņš toreiz nebija ielaidies detaļās, nebija pār­baudījis visas sīkās nesaskaņas starp liecībām un faktu materiālu. Tagad nebija nekādu šaubu — je;l Brunis zināja, ka protēzes izgatavo no vecām zelta monētām. Dažas atnesa slimnieki, bet vai­rākums ieradās ar tukšām rokām. Un arī šiem par

attiecīgu samaksu saveda zobus kārtībā. Reizēm Brunim pat bija pasprucis neuzmanīgais «no mūsu krājumiem», «mēs pagādājām». Tajos gados, šaubu nav, bija daudz vieglāk uzpirkt zelta mo­nētas nekā tagad, Putriņa domas arvien vairāk svērās uz to, ka Ilmāram atņemtā kolekcija piede­rējusi Ratniekam, pirms tam — Jēkabsonain. Vai tad citādi būtu tik ātrā laikā pabeigta vasarnīca uz salas? No «kreisām» frizūrām var uzšūt lieku balles kleitu, nopirkt rotaslietu, bet uzbūvēt māju … Putriņš pārāk labi zināja, cik maksā tāda celtniecība, gadiem ilgi viņiem un arī bērniem bija nācies iztikt ar vienu apģērbu kārtu. Un abi ar Regīnu taču pelnīja tīri pieklājīgi.

No Grantsona jāizvelk patiesība. Visa — cik viņš zina. Gan sāks stāstīt, kad sapratīs, ka tiek apsūdzēts slepkavībā. Sādā reizē nav izdevīgi spē­lēt paslēpes. Grantsons neizskatās kā cilvēks ar stipriem nerviem.

Kad viņu ieveda, Putriņš ievēroja, ka Grantsons tiešām izskatās krietni sašļucis. Kā ierindas no­ziedznieks, kurš mēģina tēlot netaisnīgi apmelotu tieslietu kļūmes upuri. Gandrīz neticami, kā viena nakts izolatorā pārvērtusi viņu. Vēl pirms dažām dienām Ilmārs savā tumšajā uzvalkā un baltajā kreklā ar tauriņveida kaklasaiti bija viselegantā­kais vīrietis jahtkluba ballē, tagad pēkšņi iekri­tušos vaigus klāja divas dienas veci bārdas ru­gāji, saņurcītais krekls līda laukā no biksēm, kuras nācās turēt ar abām rokām, jo viņam bija atņemta josta un arī kurpju auklas.

— Sēdieties, — Putriņš ledaini pavēlēja, — un iegaumējiet — lieta ir daudz nopietnāka par neat­ļautu fotografēšanu pludmalē. Tāpēc no sirds

ieteiktu būt atklātam … Patlaban jūs tur aizdomās par Bruno Ratnieka nogalināšanu ar nolūku pie­savināties zelta monētas, ar kurām tikāt vakar aizturēts. Un tagad — kā mēdz sacīt — vārds ap­sūdzētajam vaļsirdīgai grēksūdzei.

Putriņa milzīgā pieredze arī šoreiz nekļūdīgi uztaustīja visvārgāko vietu pretinieka aizsardzī­bas sistēmā. Jā, tieši pretinieka. Pulkvedis neti­cēja apgalvojumiem, ka arī noziedznieks jāuz- ' skata par draugu, nelaimīgu, apmaldījušos cilvēku, kas pelnījis iecietību, visvisādus solījumus, pat glaimošanu. Daudz pieņemamāks šķita Gorkija izteiciens: «Ja ienaidnieks nepadodas, viņš jāiznī­cina.» Un noziedznieks ir ne tikai pastāvošo liku­mu pārkāpējs, viņš ir visas pastavošās iekārtas, tās morālo principu ienaidnieks. Vispirms jāpa­nāk, lai tas padotos, tad varēs .būt runa par viņa audzināšanu, labošanu, iekļaušanu kolektīvā … Citādi tāds nelietis, parazīts, kurš dzīvo uz citu rēķina, reizēm bauda lielākas privilēģijas nekā godīga darba darītāji … Iespējams, šī nostāja radusies tāpēc, ka pulkvedis savā praksē nekad nebija sastapies ar nepilngadīgajām melnajām avīm, apstākļu upuriem, nekad nebija izmeklējis saimnieciskas dabas lietas, kur bieži grūti atšķirt, kurš ir krāpnieks un kurš piekrāptais. Viņš allaž sadūrās ar laupītājiem un slepkavām un nespēja sevi piespiest uzskatīt tos par sev līdzīgiem, kuri turklāt vēl būtu jāpažēlo. Lūk, šis pats Ilmārs Grantsons — iesācis ar veiklām afērām pludmalē, ticis cauri ar vienu zilu aci, protams, tūdaļ aizmir­sis šo nepelnīti mīksto mācību un rezultātā noslī­dējis līdz izdarībām ar zeltu, par kurām draud se­višķi bargi kriminālkodeksa panti.

Jā, Grantsons bija viegli ietekmējams vājas gri­bas cilvēks. Putriņš pareizi nospriedis, ka viņš darīs visu, lai glābtu savu ādu. Sākumā varbūt mēģinās izlocīties ar meliem, bet pēc tam iegāzīs citus, atzīsies esošos un neesošos grēkos cerībā iz­pelnīties kaut mazāko labvēlība^ kripatiņu.

—   Es neesmu vainīgs. — Ar šiem vārdiem savu stāstu iesāk gandrīz visi apcietinātie. — Es Bru­nirn neesmu pieskāries pat ar mazo pirkstiņu.

—    Bet redzējis viņu tai naktī jūs gan esat? — Putriņš tūda] reaģēja uz Grantsona noslēguma vārdu zemtekstu.

—   Tikai dzirdējis viņa balsi, goda vārds. Es taču tupēju forpīķī, baidījos pat dziļi ievilkt elpu, kur nu vēl izbāzt laukā galvu. Tagad es to nožē­loju, ja viņi būtu mani pamanījuši, vismaz Dzin­tra varētu liecināt manā labā.

—    Kāpēc bijāt ielīdis «Salacas» priekšējā noda­lījumā? — Grantsona stāsts izklausījās tik fan­tastisks, tik līdzīgs atgadījumam no bērnu piedzī­vojumu romāna, ka Putriņš tam noticēja — kaut vai pēc principa, ka nekur neiet tik raibi kā dzīvē. Un jau nākamajā mirklī sāka darboties arī viņa analītiskā iztēle, pie tam ar tādu gaišredzību, it kā notikumi risinātos uz pretējās sienas ekrāna.

Redzēdams, ka Bruno jau iedzēris vairākas glā­zītes un ir labā omā, pazīdams viņa raksturu, Ilmārs nolēmis, ka pienācis visizdevīgākais brīdis uzlavīties uz jahtas un piesavināties monētas.

 Taču Dzintra izrāvusi Brūni no sabiedrības, un viņi pārsteiguši Grantsonu uz «Salacas». Atkāp­šanās ceļš bijis nogriezts, neatlicis nekas cits kā paslēpties vai arī paskaidrot, kāpēc viņš te atrodas. Vai tad maz iemeslu, kas attaisnotu otrā kapteiņa uzturēšanos uz jahtas? Galu galā — neviens viņain neliedza tāpat vien pasēdēt, elpot naksnīgo gaisu un nodoties gaišiem sapņiem. Bet Ilmārs nespējis rīkoties pretēji savam g|ēvajam rakstu­ram, kas allaž licis izvairīties no vīrišķīgas, atklā­tas sarunas. Kalni jāapiet ar līkumu, sadursmes jāaizstāj ar glumām vārdu apmaiņām. Kāpēc iz­aicināt likteni, ja ir iespēja aizmukt no tā?

—   Pie tā nokļūsim vēlāk, — Putriņš sacīja.

—     Iesāksim no Ādama un Ievas … Pastāstiet, kādas jums bija domstarpības starptautiskās re­gates laikā.

Grantsons nobālēja, tomēr vēl mēģināja laipot:

—   Nesaprotu, par ko jūs runājat, mums nebija nekādu konfliktu …

—   Izbeidz šo teātri! — Putriņš uzkliedza, taču tūdaļ aprāvās un mainīja toni. Viņš nepiederēja pie tiem izmeklētājiem, kuri uzrunā aizturētos uz «tu», ar recidīvistiem pļāpā noziedznieku žargonā un iedomājas, ka tā ātrāk atradīs kopēju valodu. Jahtklubā gan drīkstēja atļauties tādu familiari- tāti ar Ilmāru, šeit turpretī jābūt ļoti korektam.

—    Tāpēc jau noklusējāt, ka esat anonīmās sū­dzības autors, — viņa balss atkal skanēja vēsi.

—   Nesaprotu vienīgi, kādu labumu cerējāt izsist. Bez Ratnieka jūs taču netiktu ne uz kādām atbil­dīgām regatēm.

—   Tāpat ari ne, — pret paša gribu atzinās Grantsons. — Viņš taču bija izsvītrojis mani no komandas.

—   Un jūs nolēmāt atriebties? — Putriņš pa­teica priekšā.

—   Kur nul Tikai cīnījos pret netaisnību. Ar ko Brunis ir labāks par mani? Kāpēc man jātup mājās, bet viņš braukās pa pasauli spekulēdams, uzkrādams bagātību? Ar mani šie ārzemnieki ne­ielaidās, kaut gan piedāvāju pieklājīgu cenu. Tad aizgāja Brunis un pārnesa tādas mantiņas, ko Rīgā rautin izraus no rokām. Noprasīju, cik viņš bleķojis. Sim par tirgus konjunktūru nav ne ma­zākā priekšstata. Iznāca, ka viņš samaksājis uz pusi mazāk, nekā es biju piedāvājis. Un es sa­pratu, ka apgrozībā laista pavisam cita valūta. Beidzot izštukoju, ka Brunis andelē ar zeltu, uz ko šie ārzemnieki sevišķi kāri. Kad mums pirms starta pa trešam lāgam nācās trimēt mastu, man k|uva skaidrs, no kurienes viņš izvelk savu ska­nošo.

—   Ar jūsu dedukcijas spējām… — Putriņš nepabeidza teikumu, tomēr iekšēji nosodīja sevi un pārējos milicijas darbiniekus, kuri tā arī nebija atklājuši, kas uz «Salacas» tik neatlaidīgi mek­lēts.

—   Ticat vai neticat, bet mājās man nebija ne­kādas iespējas kaut stundu pabūt uz «Salacas» vienam. — Grantsonam bija uznācis runājamais, un Putriņš tik tikko paguva pierakstīt galvenos pieturas punktus. — Brunis ar Līviju te ņēmās kā pa vasarnīcu, viņš taču nevarēja vest šo kadru pie Dzintras, paši saprotat… Tad padzirdēju, ka šoreiz tā mīlestība nopietna, arī Dzintra pie gadī­juma nobirdināja asaru, un es sāku baidīties, ka varu nokavēt. Labāku izdevību par balli pat domāt neizdomāsi. Visu dienu uz jahtas grozījās sveši cilvēki, piedodiet, priekšniek, vai kāds brīnums, ka masts izkustināts no vietas, to vien gribēju pateikt… Paņemšu monētas un pavisam pazudīšu no Rīgas, bet Brunis būs spiests turēt muti, neies taču milicijā plātīties ar saviem zelta uzkrāju­miem.

—   Tā arī pazudāt, ne no viena neatvadījies? — Putriņš bija spiests uzdot pirmo jautājumu, kas ienāca prātā, jo Grantsons pēkšņi bija apklusis.

—   Kurš tad ballē saka ardievas? . . . Bet izrā­dījās, ka esmu nokavējis īsto mirkli. Pat nepaguvu pieķerties pirmajai taljai, kad padzirdēju Dzintras un Bruņa balsis. Nodomāju, ka viņi tāpat vien iznākuši atvēsināties, tāpēc nemuku prom, bet paslēpos forpīķī. Pēc tam jau bija par vēlu lais­ties lapās. Nekas, pateikšu, ka nopampos uz burām, lai izgulētu žvinguli. Bet viņš neatnāca pēc lupatām, jūsu Varis laikam atstājis tās eliņā. Un pēc piecpadsmit minūtēm mēs jau atradāmies upes vidū .. . Zināt, kas šai braucienā bija visgrū­tākais? Viņi nemaz nesarunājās. Pat taksītī pasa­žieris ar šoferi apmainās dažiem vārdiem. Seit turpretī valdīja nāves klusums — kā mēmajā ķinitī, kad pianiste dekrēta atvaļinājumā. • Nu tipisks precēts pāris, kam pēc sudraba kāzām vairs nav ko pārrunāt. Man tas bija divkārt grūti, jo neuzdrošinājos pagrozīties. Miegs mācās virsū joņiem, bet aizmigt baidījos — visas manas mei­tenes apgalvo, ka es drausmīgi krācot. Paldies dievam, tobrīd vēl pūta tāds mērens vējiņš, un mēs tīri raiti tikām līdz salai. Un tur Dzintra pirmoreiz ierunājās. Lai ienākot uz vienu atvadu konjaciņu un kopēju cigareti — vecās mīlestības vārdā viņa esot pelnījusi šo pēdējo draudzīgo žestu. Brunis neko lielu neiebilda, vai tad viņš spēj atteikties no malka? Saprotiet mani pareizi, viņš nebija nekāds dzērājs. Nav un arī nebūs, bet, kad jau iesāk dropēt, tad bremzes netur. Nolaida buras, satina grotu ap bomi un sekoja Dzintrai… Es biju tik stīvs, ka knapi jaudāju izrāpties. Pir­mos soļus spēru sakostiem zobiem, tomēr zināju, ka daudz laika man nav. Dieva laime, ka paguvu uz priekšpēdējo autobusu. Aizkūlos līdz Rīgai un aizvilkos uz savu dzīvokli. Man riebās atkal parā­dīties jahtklubā, kur visi vēl tustējās, arī svētdien uz paģiru brokastīm neaizbraucu un par visu jezgu ar Brūni un «Salacu» uzzināju tikai pirm­dien no Dzintras, viņa vienmēr uzskatījusi mani par draugu. Man tā lieta tūdaļ likās aizdomīga — vai nu Brtinis nospēlējis teātri, inscenējis aplau­pīšanu un ar savām monētām aizšmaucis nezi­nāmā virzienā, vai arī kāds cits viņu tā zelta dēļ nomušījis. Nolēmu pārbaudīt un pēc tam stāties sakaros ar miliciju. Vai tad citādi par palīgiem būtu izvēlējies akurāt jūsu bērnus? Iznāca gan mazliet citādi, nekā biju plānojis, jūs mani pārtvē­rāt jau pusceļā. Bet galvenais padarīts — zelts atrodas drošās rokās, es esmu sniedzis ziņas, kas sekmē izmeklēšanu. Tagad parakstīšu protokolu, un mēs šķirsimies kā draugi.

—   Ar vienu noteikumu, — Putriņš teica pēc īsas pauzes, ko piepildīja viņa pildspalvas dru­džainā skrapstoņa. — Vispirms jūs man pierā­dīsiet, ka neuzglūnējāt Brunim kaut kur laipu tu­vumā, nenositāt viņu un nenogreindējāt līķi kādā dziļākā vietā.

—   Kāda velna pēc? — prātīgi iebilda Grant­sons. — Tad jau monētas būtu paņēmis tai pašā naktī un tagad sēdētu nevis jūsu kabinetā, bet pavisam citā vietā un dzertu vislepnāko konjaku.

—   Par naudu, ko saņemtu melnajā biržā, uz­sitot gaisā pirmo monētu?

— Par atlīdzību, kas pienākas katram godīgam padomju cilvēkam, uzrādot paslēptu zeltu, — teica Grantsons un tūdaļ uzstāja: — Ļoti palūgšu fiksēt to protokolā, citādi neparakstīšu.

Palicis viens, Putriņš pa telefonu pasūtīja die­nesta mašīnu un tās gaidās pārlapoja pierakstītās lapas. Ko devusi Grantsona nopratināšana? Pār­liecību, ka viņš ir nelietis, apstiprinājumu' Dzin­tras stāstam par vakara norisi un vienu grūti at­risināmu jautājumu. Ja pieņem, ka šīs monētas bijušas Ratnieka īpašumā jau kopš- Jēkabsona laikiem, tad kur viņš tās glabājis, pirms k|uva par «Salacas» kapteini? Iespējams, protams, ka tās bija ieraktas zemē un pārvietotas īpaši uz šo regati, bet kāpēc uzreiz visas? Pirkumiem pietiktu ar. vienu vai divām, pārējās varēja mierīgi atstāt iepriekšējā slēptuvē. Tā vien šķita, ka atbilde pa­līdzēs spert prāvu soli pretī galīgajam atrisinā­jumam. Bet vispirms vēl jānodarbojas ar Borisu un Aigaru.

* * ♦

Putriņām bija mazliet bail no slimnīcām. No ārstu un māsu visuvarenības. Un galvenais, no sterilās noslēpumainības, kādā tītas pat tādas prozaiskas procedūras kā klizma pirms zarnu rentgenogrammas. Visi varēja kaut ko aizliegt vai atkal atļaut, pat nenopamatojot savu lēmumu, ņemt asinis dažādām analīzēm un nepaziņot re­zultātus labus jaunumus alkstošajam slimniekam, pēkšņi mainīt viņa diētas numuru, likt saujām rīt tabletes, kuru nosaukumu neizpauda, kur nu vēl lietošanas pamācību. Visu to Putriņš bija izbau­dījis uz savas ādas, kad pirmo un, cerams, vie­nīgo reizi mūžā tika ievietots slimnīcā ar šaus­mīgu kriku, kas tur tūdaļ pārtapa daudz intelek- tuāiāk skanošā diagnozē — «lumbago». Viņš to bija iemantojis, kurbulējot savu mašīnu, kuras akumulators bija bezcerīgi - nosēdies. Ja būtu spēks iztaisnot muguru, viņš ne par ko nebūtu atļāvis izsaukt ātro palīdzību, kas aizveda viņu tiešā ceļā uz slimnīcu. Bet tā bija vēlējusies sie­vasmāte, kas toreiz īpaši viņam par godu atlidoja no Ventspils. Jau pēc trim adatu terapijas proce­dūrām pulkvedis atkal jutās kā cilvēks, kas spē­jīgs atgriezties «uz vaļas». Diemžēl ārsts bija citās domās, meklēja un varbūt arī atrada vāji­niekam citas kaites, sūtīja uz konsultācijām pie visdažādāko nozaru speciālistiem. Redzēdams, kā piebriest viņa slimības vēsture, Putriņš saprata, ka tik drīz laukā netiks. Vajadzēja kaut ko pasākt, lai viņu izmestu. Domāja, domāja un izgudroja arī. Brokastu laikā viņš skaļā balsī pavēstīja, ka aizstaigājis līdz morgam, lai apskatītu, kur galu galā visi nokļūšot. Ziņkāri pamudinājušas ar skārdu apsistas durvis. Caur spraugu viņš ierau­dzījis divas sanitāres baltos uzsvārčos, kas vilku­šas no liela maisa vienveida tablete un ar smal­kām otām krāsojušas dažādās krāsās: citu dzel­tenu vai zilu, citu melnu vai sarkanu … Tūlīt, protams, atskanēja balsis, ka tie esot bezgaumīgi joki. Bet Putriņš zvērīgā nopietnībā izskaidroja šīs izdarības ar importzāļu deficītu un arī ar to, ka slimnieki taču pieraduši pie noteiktas krāsas tabletēm. Sis arguments atrada dzirdīgas ausis. Kāda pulkveža atraitne pat apgalvoja, ka agrāk

pēc dzeltenām tabletēm esot gulējusi kā nosista, bet pēdējās naktīs mocījusies ar bezmiegu, un piedraudēja, ka sūdzēšoties galvenajam ārstam. Nākamajā dienā Putriņu izrakstīja no slimnīcas kā izārstētu. «Atradis, kur velnu dzīt — neirolo- ģiskajā nodaļā!» — tāds bija Borisa Vencela vie­nīgais komentārs.

Tikko Putriņš pārkāpa pāri slimnīcas slieksnim, tā atkal iesūrstējās mugura. Likās pat, ka sāpes atstarojas kreisajā kājā. «Pavlova reflekss,» viņš sevi mierināja un, viegli pieklibodams, devās meklēt savu draugu, garderobē saņemto balto ķi­teli tā uzmetis uz pleciem, lai neaizsegtu pulk­veža zvaigznītes, it kā dienesta pakāpe garantētu ne vien ieiešanu šai valstībā, bet arī nodrošinātu brīvu iziešanu.

Borisu viņš sastapa mājīgi iekārtotajā ķirurģis­kās nodaļas vadītāja kabinetā. Vencels dzēra termospudeles vāciņā ielietu kafiju un smēķēja.

—   Vai zini ārzemju ķīmiķu pēdējo atklājumu? Kofeīns un nikotīns savstarpēji neitralizējas, — viņš sacīja un ar izteiksmīgu mājienu aicināja  draugu apsēsties uz kušetes. — Kas jauns 'pa­saulē?

—   Ir pamats pieņēmumam, ka Brunis vairs nav starp dzīvajiem, — Putriņš teica. — Tāpēc mums ļoti svarīgi konstatēt, kad un kur viņš pēdējoreiz redzēts.

—   Ballē viņš man sabojāja visu svētku noska­ņu, tad kopā ar Dzintru aizbrauca, laikam vēl pirms tevis. Pēdējā laikā daudz labprātāk redzu viņu ejam nekā nākam.

—   Saproti, Bori, man jāzin, vai viņš tai naktī bija jūrā. — Putriņš nolēma, ka būtu negodīgi

izlikt draugam slazdus. — Tu taču jūrā pamanīji «Salācu». Kāpēc ieslēdzi motoru?

—    Tieši tāpēc. Lai viņu neredzētu, lai nevaja­dzētu apmainīties nekā neizsakošiem saucieniem un novēlējumiem, kā tas izsenis pieņemts, kad kuģi satiekas jūrā. Tu taču esi vdcs burātājs un zini, kas ir sestā maņa. Cilvēks guļ visciešākajā miegā, bet zemapziņa allaž paliek nomodā — kā tāds modrs naktssargs, kas briesmu brīdī liek uz- trūkties un steigties vajadzīgajā virzienā. Tā arī notika tonakt. Pēkšņi pamodos, galvā ne mazākā skurbuļa. Izbāzu degunu laukā. Tā kā būtu sacē­lusies brīzīte, tā kā nebūtu, tomēr jahta vairs negulēja dreifē. Buras piepūstas, un mēs slīdam uz priekšu. Paskatījos apkārt — mums tuvojas cita jahta, neapšaubāmi «Salaca», nepaies ne des­mit minūtes, un mūsu kursi krustosies. Tas ir kā āmen baznīcā, vienam būs caurums ribās. Bet šausmīgi negribējās brīdināt Brūni, kurš laikam gulēja, atkal redzēt viņa pašapmierināto mūli, at­bildēt uz muļķīgiem jautājumiem un atvadīties ar obligāto «Labu ceļa vēju!». Kamēr to visu pārliku savā galvā, pagāja labs brīdis, un tad šajā vējiņā bija par vēlu nepamanītam aizlaisties. Ja jau, tad jau — iedarbināju motoru un ar pilnu gaitu aiz- drāzos «Salacai» garām. Dragāju līdz pēdējam degvielas pilienam un ne reizi nepagriezu galvu atpakaļ. Tā ka nevaru tev pateikt, vai Brunis par mani smējās jebšu vicināja dūres.

—    Tu esi pārliecināts, ka viņš bija uz jahtas?

—   Kurš tad cits? Tādiem kā tu un es viņš savu «Salacu» uztic tikai lielos svētkos. Viņa komandā neturas neviens pieklājīgs cilvēks, jo nevar kād­reiz plezīra pēc pavizināties …

—   Paga, paga, Bori, iztiksim tagad bez vispā­rinājumiem vai prātvēderainiem secinājumiem. Es tev prasu kā pie bikts: tu esi redzējis Brūni uz «Salacas» vai neesi? Man vajadzīga diagnoze, nevis hipotēze.

Vencels apmulsa. Aizvēra acis un pūlējās iztēlē atkal saskatīt tās nakts notikumus.

—   Ja tu tā runā, tad es vispār neesmu redzējis nevienu, — viņš beidzot pateica. — Uz klāja nebija ne dzīvas dvēseles. Jahta atsauca man atmiņā visu, ko esmu lasījis par slaveno «Skre­jošo . ..».

—   Nesāc tu arī ar to holandieti, — negaidīti asi iesaūļcās Putriņš. — Kā zināms, šī spoku kuģa noslēpums netika atrisināts vairākus gadu simte­ņus, bet par «Salacu» es ļoti drīz uzzināšu visu patiesību. To es tev zvēru!

—   Tādā gadījumā klausies, ko deva eksperi­ments, kuru izdarīju pēc tava lūguma … Vakar pievakarē pūta uz mata tāda paša virziena vējš kā sestdienas naktī. Mazliet stiprāks gan, bet tas neko nemaina. Sinits iedeva man «Salacas» tipa jahtu un pats arī laida līdzi. Tādā veidā ir divi pieaicināti liecinieki — viņš un Anita. Trīsreiz atkārtojām mēģinājumu, un esmu gatavs likt galvu ķīlā — bez vadības jahta nekādi nevar veikt ceļu no Dzintras vasarnīcas līdz līcim, tā netiek apkārt asajam līkumam pie izejas no kanāla upē…

—   Tas nozīmē … — Putriņš juta, ka viņam zūd pamats zem kājām.

—    Pagaidām tas neko nenozīmē, — Vencels turpināja stāstīt. — Mēs ar to nesamierinājāmies. Un izrādījās, ka no salas ziemeļu stūra — zini, kur parasti stāv makšķernieki, — jahta var pati izbraukt līcī. Es ne reizi nepieskāros stūrei, va­jadzēja tikai pareizi uzmest lielburas skotiņu uz ungura, un iet kā pa sviestu. Nu, ko tagad teiksi?

— Teikšu tikai, ka esi devis man nopietnu ma­teriālu pārdomām. Iznāk, ka vainīgais varēja iz­kāpt šajā ragā, atstumt «Salacu» un dot kājām ziņu … Kā bija nostiprināts skotiņš, to laikam pat zvejnieki vairs neatcerēsies. Toties skaidrs, ka mums darīšana ar cilvēku, kas kaut ko sajēdz bu­rāšanā. Un arī tas ir solis uz priekšu.

… Kas ir Aigars Gonkulis? Kāpēc viņš atnācis uz jahtklubu? Kopš vairs nerīko oficiālas meistar­sacīkstēs jaunietēm un sievietēm, puišu pieplū­dums kļuvis ievērojami mazāks. Viņi iet uz tenisa vai daiļslidošanas nodarbībām, kur ir cerības ie­pazīties ar glītām meitenēm, kopā pavadīt laiku. Faktiski burātāju jaunā maiņa meklējama vairs tikai bērnu sporta sekcijā, kurp daži romantiski noskaņoti tēvi ved savas izlutinātās atvases, lai tās te gūtu rūdījumu.

Aigars iestājās jahtklubā piecpadsmit gadu ve­cumā. Viņu pierunāja kāds klases biedrs, kurš ta­gad jau sen atmetis burāšanai ar roku. Aigars pa­lika, viņam nebija kur dēties. Ģimene bija iziruši, jo tēvs gandrīz nepārtraukti atradās komandēju­mos, bet mājās mēdza piedzerties līdz nesamaņai. Sākumā māte skuma un bieži raudāja, vēlāk mie­rinājumu meklēja un atrada citu vīriešu sabied­rībā. Bet pietika viņai ierunāties par šķiršanos un jauno attiecību legalizēšanu, lai pielūdzēji tūdaļ noziedētu, — nez kādēļ viņas ceļu vienmēr šķēr­soja brīvās mīlestības piekritēji. Būtu pārspīlēti apgalvot, ka Aigars īpaši ciestu no šādiem mā­jas apstākļiem. Viņš nebija jūtīgais, novārtā at­stātais bērns, ko parasti apraksta pedagoģiskā literatūra. Varbūt pat otrādi: ātri pierada pie gan­drīz neierobežotās brīvības, kuru nekad ļaunprā­tīgi neizmantoja. Vienīgais, kas viņu nomāca, bija naudas bads. Mājās, lūdzu, — ēd un dzer, cik vien lien iekšā, ledusskapis lūza no produktiem, jo māte strādāja par maiņas priekšnieci kādā lielā resto­rānā. Arī apģērba ziņā Aigars nevarēja sūdzēties, viens no pirmajiem Rīgā valkāja «safari» modeļa kreklus un jakas, nopirktas no finansiālās grūtī­bās nokļuvušiem jūrniekiem. Tikai ar skanošo māte gan skopojās — laikam tāpēc, ka savā darbā pārāk bieži redzēja apdzērušos nepilngadīgos jau­niešus. Un dēls bija spiests meklēt patstāvīgus ienākumu avotus.

Nekā sevišķi ļauna Aigars nedarīja — arī to leitnants Gorohovs bija noskaidrojis. Vismaz sā­kumā. Ar ģimenes mašīnu, kas nu jau otro gadu rūsēja maksas stāvvietā, jo tēvam bija atņemtas šofera tiesības, veda uz Ventspili jūrnieku sievas, kuras gribēja aplaimot vīrus ar savu klātbūtni un pie viena saņemt atvestās dāvanas. So izdevīgo haltūru Aigaram bija pagādājusi kaimiņiene, un viņai pirmajai ienāca prātā apvaicāties, vai puisis sarunātās atlīdzības vietā neņemtu džinsu vesti. Aigars piekrita un nākamajā dienā jahtklubā pār­deva to ar krietnu peļņu.

Ar dievu uz pusēm nobeidzis skolu, viņš ar mā­tes svētību iesniedza dokumentus Fizkultūras insti­tūtā — galvenais, ka dēls ir vesels un uzturas svaigā gaisā. Pārbaudījumus viņš nolika uz četri­niekiem. Kad vecāki pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā cerībā tur salāpīt laulību, viņš iekārtojās kop­mītnē.

Tik tālu visas izziņas iesniedzās pagātnē. Pro­tams, cilvēka rīcību daļēji izskaidro biogrāfija, bet ielīst viņa smadzenēs tā nepalīdz. Dzīvnieki ne­prot izlikties, cilvēks turpretī spējīgs tēlot visu mūžu, un reizēm tikai nāves briesmās atklājas tā īstā būtība. Putriņš neņemtos galvot arī par sevi, vai izšķirošā situācijā pietiktu vīrišķības palikt līdz galam godīgam. Vai tad nav gadījies norīt asu piezīmi, redzot, ka priekšniecība liek rīkoties pretēji loģikai? Par ko tik viņš šādos brīžos ne­domāja — par sievas sirdsmieru, par bērnu lab­klājību, par paša nākotnes izredzēm … Bet vienu Putriņš gan zināja pilnīgi droši — nekad no viņa uzvedības nenāksies ciest citam. Kāpēc tad būt tik ļaunās domās par šo Aigaru, kurš droši vien varēs ticami izskaidrot savas naksnīgās gaitas?

Pie durvīm pieklauvēja. Vai tiešām leitnants jau sameklējis Aigaru? Bet viņš vēl nebija paguvis sakopties, savest kārtībā rakstāmgaldu, sagatavo­ties sarunai.

— Vienu mirkli! Es jūs drīz paaicināšu, — viņš sauca. Izmeta papīrgrozā Ilmāra smēķu galiņus, nolika sev priekšā tīru nopratināšanas protokola veidlapu, sapogāja mundieri un devās atvērt dur­vis: — Lūdzu!

Atšķirībā no tradicionālajiem, filmās un litera­tūrā attēlotajiem mokošu pārdomu vai arī cerību tuneļiem gaitenis transporta milicijas pārvaldē drīzāk atgādināja zobārsta priekštelpas. Paņēmis no galdiņa pusgadu veco žurnālu «Rumānijas Kūr­vietas», uz mīkstā, ar mākslīgu ādu apvilktā krēsla, ar kādiem daudzās Rīgas iestādēs, paklau­sot modes kliedzienam, tagad braukā nepacietīgi apmeklētāji, sēdēja Putriņa tiešais priekšnieks pulkvedis Ēvalds Linums.

Būtu muļķīgi atvainoties vai kaut kā citādi lūgt piedošanu. Tāpēc Putriņš tikai paspēra soli sānis, atbrīvodams ieeju kabinetā. Viņš zināja, ka pārē­jos darbiniekus Linums mēdz izsaukt pa selektoru, tāpēc šis apciemojums jāuztver kā īpašas cieņas apliecinājums. Un tomēr nejutās ne glaimots, ne sevišķi priecīgs. Priekšā stāvošā saruna nekā laba nevēstīja. Būs jāstāsta par izmeklēšanas gaitu, par grūtībām un nepārvarētiem šķēršļiem. Bet viņam, kurš šurp bija atsūtīts kā padomnieks, nepatika lūgt padomu citam. Putriņš neprata sakarīgi iz­stāstīt vēl līdz galīgam izrisinājumam neizdomā­tus pavedienus, stāstīt par nepabeigtiem eksperi­mentiem, rādīt pusgatavu darbu. Un ne jau tāpēc, ka saskaņā ar senu tautas gudrību uzskatītu savus kolēģus par muļķiem. Viņš šaubījās, vai vispār iespējams iejusties svešā domu gājienā. Padom­devēji, tapat kā kritiķi, pārāk bieži par cita vei­kumu runā no sava skatpunkta, uzkāpj uz sava zirga un aizrikšo pavisam ačgārnā virzienā. Bet šoreiz glābiņa nebija — būs vien jāuzklausa priekšniecības viedoklis. Un, kas zina, varbūt ska­tiens no malas lieti noderēs …

Linums neapsēdās. Gluži tāpat kā Putriņām, arī viņam domas raisījās labāk, šurpu turpu staigā­jot. Kādu brīdi viņi abi tā soļoja no vienas kabi­neta sienas līdz otrai, telpas vidū gandrīz saskrie- damies, kamēr apjēdza situācijas komiskumu un vienlaikus sāka smieties. Bet tas nebūt netraucēja lietišķi iztirzāt radušos stāvokli. Enerģiskiem gal­vas mājieniem piekrizdams visiem Putriņa plāno­tajiem pasākumiem, Linums negaidot apgāza tik rūpīgi veidoto operatīvo shēmu:

—   Man bail, ka kustaties pa apburtu loku. Un ja mēs pamēģinātu no tā izrauties, riņķot pa pla­šāku orbītu? Jūs visu sasējāt tādā smukā jūr­nieku mezglā — Ratnieka pazušanu, jahtu, zelta monētas. Tik gludi un saskanīgi, ka labāk neizdo­māsi. Un fonā vēl šī sezonas slēgšanas balle jaht­klubā. Nu, gatava filma ar mīlestības tuvplāniem un iespaidīgiem masu skatiem. Bet dzīvē …

—    Neņemiet ļaunā, — Putriņš pēkšņi iekaisa, — katram no mums liekas, ka pazīst dzīvi labāk nekā visi pārējie. Bet patiesībā pazīst tikai sīku daļiņu no pilnīgi neaptveramās daudzveidības. Mani nepārliecina arguments par atšķirību starp mākslas un dzīves patiesību. Filmā viss var notikt kā dzīvē, un tikpat labi dzīve var risināties pēc filmas scenārija … Labāk atgriezīsimies pie mūsu konkrētās problēmas.

Linums neapvainojās. Citam darbiniekam viņš, protams, neatļautu tik asu valodu. Bet viņš apzi­nājās, ka no Putriņa pats var daudz ko mācīties.

—    Tātad jūs pilnīgi noraidāt iespēju, ka šo no­ziegumu pastrādājis nejaušs cilvēks?

—   Kopš atklājies, ka uz «Salacas» glabājušās zelta monētas, es tam negribētu ticēt. Lai arī ci­tādi piekrītu ģenerāļa teorijai par sagadīšanās iespējām.

—   Skan pārliecinoši. Bet jūsu vietā es gan iemestu tīklus ari citos ūdeņos. Kāpēc aprobežot Ratnieka paziņu loku ar jahtkluba aprindām, kā­pēc rakņāties vienīgi pagātnē? Arī tagad viņam darīšana ar zobu protezēšanu. Ņemiet vērā, ka runāju bez kāda seguma, tomēr gribētos mazliet pafantazēt, lai rosinātu jūsu iztēli. Pieņemsim, ka viņš zelta naudu sagādājis ar mātes starpnie­cību — jūs taču nenoliegsiet, ka šī Emīlijas kun­dze spējīga uz visu?… Varbūt kāds ir lietas kursā, varbūt viņš pats izlielījies kaimiņiem, ka var izgatavot protēzes … Vai tad nebūtu ticami, ka viņš pasācis meklēt privātpacientus, lai nopel­nītu naudu iecerētajai ģimenes dzīvei ar Lī­viju?

Putriņš ilgi klusēja. Sākumā smadzeņu kūtrums sacēlās pret jauno pavērsienu, kas prasītu ievēro­jamu papildu darbu, pāršvīkotu gandrīz visu pa­veikto. Tikai pamazām izdevās pārvarēt inerci un ievirzīt domas jaunās sliedēs. Ja nu tiešām šoreiz taisnība «cilvēkam no malas»? Ne jau velti biju­šajam robežsargam bija pieredze sadarbībā ar plašām iedzīvotāju masām.

Ēvalds Linums ļāva darbabiedram sagremot jauno aspektu. Un tikai pēc tam ierosināja:

— Es jau palūdzu uzzināt, kas ir viņu vasarnī­cas tuvākie kaimiņi. Diezgan interesanti ļautiņi, kas pelna īpašu uzmanību. Pensionēts zvejnieks ar diviem dēliem, kuri divreiz nedēļā dežurē kādā ūdens pārsūknēšanas stacijā, bet pārējās dienās ar tēva laivu velk ļoti vērtīgus lomus. Man pat nebija priekšstata, cik tagad melnajā tirgū maksā luči, nemaz nerunājot par sīgām vai taimiņiem … Otrā pusē dzīvo visā Rīgā pazīstams automehāni­ķis. Divus gadus nostrādāja žiguļu servisā, tagad privāti labo motorus, baulē, krāso. Arī viņš, pro­tams, oficiāli noformēts kaut kādā darbavietā, bet galvenais ienākumu avots ir šī meistarošana. Maz­liet nostāk apmeties vēl viens šoferis — gan tikai pa vasaru. Priekšnieks viņam atļauj turēt dienesta vāģi mājās, un viņš katru rītu savāc pasažierus, kuriem jānokļūst centrā. Ceturtais, par kuru iz­devies ievākt ziņas, ir pavisam mīklains. Māju mantojis no kādas krustmātes, uzdodas par brīv­mākslinieku, nekur nestrādā, tikai caurām dienām klimst apkārt ar krāsu kasti un tādu saliekamu krēslu — ne ta spieķi, ne ta rungu. Nav dzirdēts, ka viņš būtu izstādījis vai pārdevis kaut vienu gleznu, laikam pārtiek no vasarniekiem, ar kuriem sezonas laikā piebāž visas istabas un piebūves … Es jums ļoti ieteiktu aizbraukt. Pavērot, aprunā­ties. Un nevis ar jahtu vai motorlaivu, kā esat pieradis to darīt, bet pa zemes ceļu — kā parasts cilvēks.

—    Paldies, Evald Petrovič, noteikti šovakar aiz­laidīšu, — Putriņš sirsnīgi sacīja. Vēl nebija sa­sniegta tā draudzības pakāpe, kad varēja uzrunāt priekšnieku vārdā, tomēr dēvēt viņu par biedru pulkvedi neatbilstu vairs attiecību gaisotnei. — Patlaban gaidu Aigaru Gonkuli.

—   Nav vērts laiku tērēt, gan Gorohovs pats tiks galā. Nemaz nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka viņš pavadījis nakti pie kādas meičas… Pārģēr­bieties, paņemiet manu mašīnu, tai vismaz nav dienesta numura.

Putriņš īsti nesaprata, kāpēc bija paklausījis Li­numa padomam un pārģērbies. Laikam tāpēc, ka viņam patika jaunais pulkvedis. Putriņa dienesta laikā bija nomainījušies gandrīz visi priekšnieki, un tagad pie vadības atradās cilvēki ar augstāko izglītību un, kas vēl svarīgāk, darbinieki ar augstu kultūras līmeni — .erudīti, ar daudzšķautņainām interesēm par visu jauno, ar psiholoģijas zināša­nām un godīgumu pret sevi un citiem. Televīzijā viņš bija noskatījies filmu par Maskavas milicijas darbību pirmajos pēckara gados un aiz bandītu ķerstīšanas sižeta ieraudzījis kaut ko daudz būtis­kāku — paaudžu un uzskatu maiņas iesākumu, kura rezultātu tagad juta savā ikdienas darbā. Žēl, ka pirmizrāde notika pēc sarunas ar ģene­rāli, interesanti, ko viņš par to teiktu.

Putriņš neprātoja par brauciena mērķi. Viņš pie labākās gribas nespēja iedomāties, ko iesāks, no­kļuvis salā. Nu, iepazīsies ar apstākļiem, izpētīs, vai cilvēks var pazust bez pēdām īsajā ceļa posmā starp Dzintras vasarnīcu un autobusa gala pie­turu. Pilnīgas nejaušības iespēju viņš nepieļāva — dzērāji, laupītāji, huligāni parasti par saviem upuriem neliekas ne zinis. Iezveļ pa galvu, atņem, kas ņemams, un atstāj turpat uz ielas vai meža takas. Šoreiz bija darīšana ar noziedzniekiem, kuri parūpējušies paslēpt līķi. Un, kā par spīti, visiem Linuma pieminētajiem kaimiņiem bija tāda iespēja. Zvejniekiem — laiva, kurā izvest to selgā un no­gremdēt, piesienot pie kājām smagu priekšmetu. Mehāniķim un šoferim — automobiļi, kuru bagā­žas nodalījumā varēja aiztransportēt Ratnieka tā saucamās mirstīgās atliekas uz jebkuru attālu mežu un aprakt vientuļā vietā. Arī māksliniekam, ņemot vērā anatomijas zināšanas, bija pa spēkam sazāģēt vai citādi sagraizīt ķermeni un pa gaba­liem aizvākt uz kādu paslēptuvi. Kaut gan — to Putriņš zināja no savas bēdīgās pieredzes — līķu saciršana nez kādēļ raksturīgāka sievietēm nekā vīriešiem … Visciešāk vajadzēs izsekot zvejnieku gaitas — viņiem visvieglāk aizvilkt jūrā pārmek­lēto jahtu un tur pamest savam liktenim.

Māja izdangātā ce]a malā acīmredzot piederēja automobiļu speciālistam. Garāža likās lielāka par dzīvojamo ēku, pie tās stāvēja divas sarūsējušas volgas un viens tik ļoti sadauzīts žigulis, ka uz­mācās šaubas, vai šoferis maz dzīvs palicis. Sa­klausījusi Putriņa mašīnas rūkoņu, atvērtajā logā parādījās sirma māmuļa un, pat nesagaidījusi viņa sveicienu, ar tādu kā līdzjūtību noplātīja rokas.

—   Neko nevarēsim jums līdzēt, mīļais cilvēk, Jānis ar sieviņu vēl divas nedēļas dzīvos pa sil­tām zemēm.

— Un sen kā aizbraucis?*— Putriņš paintere­sējās.

—    Kā katru gadu, piecpadsmitajā septembrī sa­lādēja autiņā visu ģimeni un prom uz to Melno jūru. Tāpēc jau cauru gadu vergo melnās miesās, lai mēnesi nodzīvotu kā tāds riktīgs lielkungs. Vienreiz pat mani aizrāva līdzi, stūķēja tur visā­dās vannās, bet man no tā mugura tikai vēl stī­vāka palika. Un vispār — kur tu, cilvēk, esi pie­dzimis, tur arī vajag …

—   Man tai vāģī tāds nieks vien ir, — Putriņš strikti apturēja vientuļās un tāpēc jo runīgākās vecītes valodas plūdus. — Varbūt kaimiņu šoferis tiks galā?

—   Tad tev tāpat vajadzēja daudz agrāk piecel­ties. — Vecīte pašūpoja galvu. — Skatos, nemaz tik jauns vairs neesi, bet visu atliec līdz pēdējai stundiņai… Tas resnais Gusts šeitan jau tikai pa vasaru dzīvo, ved Martai produktus no tās savas noliktavas, šī viņam istabu par pusvelti izdod. Bet, ja nu akurāt netiksi atpakaļ uz Rīgu, piebrauc pie vecā Viļā, viņa puikas mūždien ar to motoru krā­mējas, varbūt kaut ko sajēdz ar …

—   Un kas šai lepnajā mājā dzīvo? — Putriņš norādīja uz Dzintras vasarnīcas smailo jumta kori.

—    Tur nemaz nav ko provēt. Brunis — tas vēl kādreiz izmeta ar nāburgiem kādu špukteri, bet, kopš paņēma vagu, tā frizierene vispār vairs ne­vienu nelaiž iekšā. Pat ar mani caur aizbultētām durvīm sarunājas. Kad vakar aizgāju apvaicāties, kur tā Picunda tāda ir, un palielīties ar znota at­klātni, nemaz nevīžoja paskatīties. Laikam negrib, ka redz viņas sarkani saraudātās acis…

«Veci |audis gan ir smalki cilvēku pazinēji,» no­domāja Putriņš, apstādinājis mašīnu pašā kanāla malā, no kurienes līdz zvejnieka mājai bija ne vai­rāk' par simt so|iem. Tagad vajadzēja izgudrot sīku defektu, kurš attaisnotu gājienu pēc palīdzī­bas, bet ar kuru viņš spētu pats tikt galā, ja izrā­dītos, ka jaunieši tomēr nav nekādi lietpratēji.

Nu tikai Putriņš ievēroja, kāds vējš sacēlies. Ka­nāls nemaz neizskatījās pievilcīgs. Tik drausmīgi pelēku viņš to bija redzējis retumis. Baltas putu svītras rādīja vētras virzienu un liecināja par brā­zienu spēku. Nekur nemanīja ne jahtas, ne laivas. Koki viņā krastā locījās un klanījās, it kā brīdinot neuzsākt cīņu pret trakojošo stihiju.

Viņš pacēla motora vaku, iebāza skrūvgriezi zem karburatora pamatnes. Skrūve neizrādīja ne . mazāko pretestību. Pēc brīža dzinējs nošķaudījās, tad apklusa pavisam. Putriņš atvēra durvis un ieslēdza aizdedzi. Motors ierūcās, bet nākamajā mirklī atkal noslāpa. «Labi vien būs,» viņš no­sprieda un devās uz māju pusi.

Te viss liecināja par pārticību un mūsdienīgu vērienu — gan divstāvu ķieģeļu māja ar verandu

dienvidu pusē, gan sauļošanās terase virs tās un televizora antena uz jumta, gan arī puspagrabā iebūvētā garāža. No veciem laikiem bija saglabā­jusies vienīgi kūts, tāpat arī zivju kūpināšanas namiņš, kas slēpās aiz kaudzē sagāztām bērzu šķilām.

Putriņš pieklauvēja pie durvīm un, nesagaidījis atbildi, atvēra tās. Virtuvē pie galda sēdēja trīs vīrieši — vecais zvejnieks un viņa dēli, kurus gan jau sen vairs nevarēja saukt par jauniem. Abiem bija tā ap četrdesmit, un viens Putriņām likās dī­vaini pazīstams, tā kā kaut kur redzēts. Bet kur gan?

—   Labdien jūsmājās! — viņš sveicināja.

Vecākais dēls piecēlās un nāca pretī. Pelēkās

vilnas zeķēs autās kājas spēra platus soļus.

—   Kas nu tā par labu dienu? — viņš atteica.

—   Pat malku zāģēt nevar, skaidas nes tieši acīs. Un, ja kādas asakas sagribējušies, tad velti at­braucāt. Tādā pūtienā pat pašnāvnieks savu de­gunu jūrā neizbāzīs. — Nemaz nevajadzēja uz­mest skatienu galdam, lai secinātu, ka viņi savus kreņķus slīcina degvīnā.

—   Man tāda neliela ķibele. Varbūt jūs paskatī­tos?

—    Kur tad skrienat tādā laikā, apakšpulkvedi, jebšu jau ģenerālis? — jautāja jaunākais brālis.

—   Pie Bruņa, vai?

—   Pie jums.

Vairs nebija nekādas nozīmes izlikties — viņš pēkšņi atcerējās, ka Imantu Zandovski pazina no kopējām burātāju gaitām. Tas gan bija cita jaht­kluba biedrs, bet republikas sarīkojumos gadījies sastapties ne vienu reizi vien.

—   Un kas aiz ādas? — agresīvi vaicāja vecais zvejnieks, kuram laikam nepatika Putriņa militā­rais amats.

—    Ejam apraudzīt dampi! — Un Imants vilka kājās stulmaiņus. — Vecais jau pēc pirmās pu­deles kļūst nebaudāms, nemaz vairs netur druku, — viņš ārā atvainojās.

Kamēr Zandovskis rakņājās motorā, Putriņš centās sagremot jaunumus. Vai tiešām beidzot uz­taustīts pareizais pavediens? Kā vecs zēģelētājs un Bruņa paziņa šis Imants it kā atbilda teorētis­kajam noziedznieka robotam: tuvs kaimiņš bū­dams, varēja zināt par Ratnieka monētām, nosist viņu, nolaupīt jahtu, izdomāt paņēmienu ar vaļīgi piesieto stūres unguru un kājām atgriezties mājās.

—    Kas jums ir — benzīna taupīšanas mā­nija? — iztaisnojis muguru, pārmeta Zandov­skis. — Nav nekāds brīnums, ka motors ar tik ma­ziem apgriezieniem niķojas un nevelk. Padodiet skrūvgriezi!

Viņš ātri noregulēja degvielas padevi, tad atkal pagriezās pret Putriņu.

—   Es visu šo nedēļu gaidīju, kad atkulsies kāds no jūsējiem, cilvēki taču nez ko runā … Tad lie­ciet aiz auss: naktī uz svētdienu biju darbā, varat pārbaudīt pēc ieraksta dežūru žurnālā. Bet bračka atgriezās jau ap pusnakti no … teiksim, no upes otrā krasta. Tēvs un māte devās palīgā izkraut at­vesto. Un visi trīs redzēja, ka pie Dzintras vasar­nīcas steķa piesieta «Salaca», un gatavi to apzvē­rēt. Pēc tam iegāja gulēt un no mājām vairs ārā nekustējās. Visi trīs!

—    Paldies par palīdzību! — Un Putriņš pa­spieda viņam roku. Viņš, protams, pārbaudīs šo informāciju, tomēr šaubījas, vai to tik viegli ap­gāzt.

Motors darbojās kā pulkstenis. Bet jau pēc da­žiem simtiem metru viņš to atkal izslēdza. Būtu nepiedodami neapciemot Dzintru. Ja uzzinās, ka viņš te bijis, tad noteikti apvainosies.

Vārtiņi bija ciet. Putriņš mēģināja sataustīt slē­dzeni, bet parastajā vietā neatrada. Varbūt var iekļūt no kanāla puses?

Soļojot gar zemo latiņu sētu, pulkvedis apbrī­noja priekšzīmīgi kopto dārzu: augļu koki un ogu krūmi, sakņu dobes, pat neliels kartupeļu lauciņš. Vai diviem cilvēkiem tik daudz vajag? Un vēl rok bedres visa žoga garumā, lai iestādītu upeņu un jāņogu krūmus, kuri redzami vannā zem ūdens notekas. Dažviet izlāpstotās zemes uzkalniņi vēl svaigi, un nevarēja būt divu domu, ka Dzintra turpina nodarboties ar dārzkopību. Putriņš neiz­pratnē paraustīja plecus, tad pēkšņi saprata: tas bija nevis vaļasprieks vai palīgsaimniecības pa­veids, bet peļņas avots. Vai nu pati ved ražu uz tirgu, vai pārdod uzpircējiem, vienalga, zeme prasa pastāvīgu darbu, un pat lielākajos sird­ēstos nedrīkst pamest to novārtā, jo tajā sakņojas viņas labklājība.

Putriņš atminējās dzirdējis Brūni lielāmies, ka viņi cauru gadu ēdot tikko grieztus šampinjonus, kurus audzējot savā pagrabā, pēc tam atcerē­jās meitas stāstu par tulpju sīpoliem. Bet, lai kā grozīja galvu, nekur neredzēja uzrušinātu dobi.

Arī upes puses vārtiņi bija aizslēgti. Iemetis pastkastītē zīmīti ar sveicienu, Putriņš iekāpa ma­šīnā un brauca uz darbu.

Tur viņu gaidīja Andrejs Gorohovs.

—   Domāju, ka Aigars Gonkulis atkrīt, — ziņoja leitnants. — Mums bija gara un ļoti sirsnīga saruna.

—   To jūt, — neapmierināti teica Putriņš, kura nāsīs iesitās nostāvējušies cigarešu dūmi. — Būtu vismaz izmazgājuši pelnutrauku.

—    Piedodiet, nepaguvu!… Vai tūlīt atnest jums nopratināšanas protokolu?

—   Vienīgi ja tajā ir kas jauns.

—    Kā to ņem … Aigaram Gonkuliin ir simtpro­centīgs alibi, bet viņš atzinās, ka bezcerīgi iemī­lējies jūsu meitā Rasmā, piedodiet par iztei­cienu …

skaidra piektdiena, kurā beidzot noskaidrojas visi nozieguma apstākļi

No rīta piezvanīja Vencels, bet runāja tik aiz­kritušā balsī, ka Putriņš pazina draugu tikai pēc valodas melodijas.

—   Atvaino, ja uzmodināju… Gribēju brīdināt, lai tu ar mani tuvākajās dienās nerēķinies. Ļoti baidos, ka ar mar%n mammcli iet uz beigām. Šo­nakt viņu ķēra smaga trieka.

—    Kas tad vainas? — Putriņš jautāja pavisam nevietā, jotrija pieradis, ka Boriss izsakās zināt­niskiem terminiem.

—   Pirmām kārtām — vecums un kara laikā pārdzīvotais. Viņa gandrīz pilnīgi paralizēta, vairs parunāt nespēj. Bet visus pazīst un saprot.

—   Vai varu būt noderīgs?

—   Paldiesl Pie viņas dežurē Anita, un, zini, mammele tur viņu aiz rokas un nemaz nelaiž prom. Grib kaut ko pateikt, bet nedabū nevienu sakarīgu vārdu pār lūpām… Varbūt man vaja­dzēja sapazīstināt viņas daudz ātrāk? … Neņem ļaunā, Edžu, bet kam citam lai izkratu sirdi, ja ne tev… Jā, pasaki Varim, ka šonakt viņam pirmā dežūra. Lai septiņos piesakās pie daktera Krūma un atsaucas uz mani.

Pīkstieni klausulē liecināja, ka Vencels atvieno­jies, un tikai tagad Putriņš aptvēra, ka nav pa­teicis nevienu līdzjūtības vārdu. Pie velna visus šos modernos komunikācijas līdzekļus, kas neļauj ne paspiest cilvēkam roku, ne viņam uzmundri­noši uzsmaidīt! Savā nelaimē un sāpēs mēs vien­mēr esam vientuļi, lai arī ko apgalvotu teiciens par dalītām bēdām.

Pēc stundas viņš zvanīja pie Emīlijas Ratnieces durvīm.

—   Vai tad tā rīkojas pieklājīgi ļaudis? Vaja­dzēja brīdināt pa telefonu, un es būtu uzbrūvējusi kafiju, pati uzcirtusies … Kāpēc vīrieši aizmirst, ka man vairs nav trīsdesmit gadu?

Putriņš nemaz nebija noskaņots uz komplimen­tiem un vieglu flirtu, tomēr n|cās atzīt, ka Emī­lija Ratniece tiešām neizskatījās kā Bruņa māte, kura, pēc viņa aprēķiniem, jau nosvinējusi savu sešdesmito jubileju. Bet ar šiem bunumiem, ko mūsdienās veic kosmētiskas operācijas, masāžas un skaistuma kopšanas līdzekļi, vairs nav iespē­jams noteikt sievietes vecumu. Ne velti mēdz teikt, ka vīrieša gadskārtu nosaka viņa pašsajūta, sie­vietes — viņas āriene.

Un tā bija spīdoša — neskatoties uz agro rīta stundu un acīm redzamo nemieru par negaidīto apmeklējumu. Nevienas rievas pierē, ne krunci­ņas zem acīm, kurām zaļganā krāsa uz plaksti­ņiem piešķīra tādu kā noslēpumainību. Skaidrs, ka ne jau ar materiāliem labumiem vien viņai iz­devies savaņģot piecpadsmit gadus jaunāku vīru.

Arī tas nebija stājies laulībā ar tukšām rokām, atnesis pat īstu aizpagājušā gadsimta pūra lādi, kas nolakota, metāla apkalumiem zaigojot, grez­nojās halles goda vietā. Ievērību pelnīja viesista­bas iekārtojums, kas nebija tik pārslogots kā pie Dzintras, — katrs priekšmets stāvēja savā vietā, saskanēja gan ar tapetēm, gan ar aizkariem un liecināja par iemītnieku gaumi un naudas līdzek­ļiem.

—   Iztiksim bez cienasta, — Putriņš apstādināja Ratnieci, kas taisījās atvērt bāriņu. — Man nav tik daudz laika.

—    Tātad tomēr dienesta uzdevumā, — smagi nopūtās Ratniece.

—    Tieši otrādi — pēc palīdzības, kuru uzdro­šinos lūgt tikai manas un Bruņa vecās draudzī­bas vārdā. Apsolu jums, ka mūsu saruna nefi­gurēs nevienā protokolā un nekādā ziņā netiks izmantota pret jums. Emīlijas kundze, — ar šo uz­runu Putriņš gribēja lieku reizi pasvītrot apcie­mojuma privāto raksturu, — diemžēl es vairs ne­šaubos, ka jūsu dēls nogalināts. Un no jums lielā mērā atkarīgs, vai slepkava saņems pelnīto sodu.

Viņa raudāja. Klusi un izmisīgi. Atstājot uz vai­giem melnas pēdas, lielas asaras pludoja pār spēji novecojušo seju, un viņa pat necentās tās no­slaucīt.

—   Es visu laiku zināju, ka šis sievišķis viņu piebeigs, — Ratniece izelsa. — Ko jūs vēl gaidāt? Apcietiniet viņu!

—   Uzlieciet citu plati! — Putriņš igni atgaiņā­jās. — Mātes greizsirdība ir tikpat akla, cik vi­ņas mīlestība … Mani patlaban satrauc daudz būtiskāks jautājums.

—    Kas var būt svarīgāks par mana Bruņa dzī­vību?! Glābiet viņu, Putriņ, es jūs lūdzu, uz ce­ļiem nometusies! Atdošu jums visus savus vecum­dienu ietaupījumus. Ja baidāties pats ņemt, zie­došu miera fondam vai nošauto miliču bārmeņiem, tikai atdodiet manu vienīgo bērnu!

Viņā vairs nebija nekas no elegantās veikalnie­ces — ādas klubkrēslā sēdēja veca un nelaimīga sieviete, gatava ķerties pie trauslākā glābšanas salmiņa. Viņa alka žēlsirdīgu melu. Bet pat tos Putriņš nespēja viņai sniegt.

—   Man nepieciešams zināt patiesību, Emīlijas kundze. Brunis vienmēr dzīvoja lepnu dzīvi. Kur viņš ņēma līdzekļus? Jautāšu vēl īsāk. Vai jūs viņu apgādājāt ar cara laiku zelta monē­tām?

Pārsteigums Ratnieces sejā nebija liekuļots. Ne­vairīdamās Putriņa skatiena, viņa atbildēja:

—   Es savas rokas ar zeltu nesmērēju. Ne ar monētām, ne ar valūtu. Man taču ir modes salons, nevis melnā birža. Palīdzu saviem draugiem neat­palikt no laikmeta prasībām un …

—   Labi jau, labi, tikai bez lieka uztraukuma! Es jau teicu, ka esmu atnācis neoficiāli, — Putriņš atgādināja. — Vai jūs nevarat iedomāties, kā Bru­nis ticis pie ievērojamiem zelta krājumiem? Kur viņš to glabāja?

—    Nav ne jausmas. Droši vien pie tās vecās pa­dauzas. Cik reižu neesmu teikusi. ..

—   Atkal. — Putriņš slējās kājās. — Palūgšu jūs aizmirst šo sarunu. Tā būs izdevīgāk mums abiem.

# * ♦

Šoreiz Līvija pati bija lūgusi, lai Varis gaida pie institūta — pēc pirmās lekcijas esot ra­dies «logs», jo docents ar otrā kursa studentiem aizbraucis uz kolhozu rakt kartupeļus. Viņa tūdaļ ievēroja, ka puisis izskatās tāds kā apjucis.

—   Kaut kas sagājis šķērsām?

—   Nezināju taču, ka būsi brīva, un apsolīju tēvam līdz pusdienām izvilkt «Salacu» krastā, pie viena pārbaudīt zemūdens daļu.

—   Un es tur būšu lieka?

—   Tu? Nemūžam! — Varis apmulsa vēl vairāk. — Es tikai baidījos… nu, domāju, ka tu negri­bēsi braukt uz jahtklubu, tā sakot, atkal uzplēst vēl nesadzijušu brūci… Laikam runāju muļķī­bas, lūdzu, neņem galvā …

—   Saprotu, Vari, un paldies tev par to. Bet varbūt šis brauciens ir tieši tas, kas man vaja­dzīgs. Cik ilgi var mērdēt sāpošu nervu, reiz zobs tā kā tā jāizrauj. — Viņa ieāķēja savu roku Vara elkonī. — Laikam jau pirmajā vakarā teicu tev, ka esi jauks. Mīļais, tā bija kļūda. Tu esi vienkārši brīnišķīgsl

Un tomēr tā bija dīvaina sajūta — uzkāpt uz «Salacas», kas bez Bruņa un Ilmāra, bez Māra un Aigara šķita sveša un pamesta kā lauku mājas, kuras iedzīvotāji pārcēlušies uz kolhoza centru.

Kajītē viņa nemaz neielūkojās — to bija ieteicis Varis, kurš ik pēc brīža lika Līvijai pasniegt kādu skrūvgriezi vai bīdatslēgu.

—   Varbūt tu nākamajā sezonā pārkvalificētos uz jahtām, — savā ierastajā lietišķumā ierosināja Smits. — Cik tad ilgi kā gailis uz laktas tupēsi uz «Skrejošā holandieša»? Un «Salaca» tagad pa­likusi bez saimnieka.

—   Nejūdz ratus zirgam priekšā! — Varis izvai­rījās no tiešas atbildes. — Labāk paKdzi aizirties līdz slipam!

Kad jahta bija piesieta pie zemūdens kamanu ragiem, iedarbojās motors. Metru pa metram tā virzījās pa sliežu ceju, pacēlās seklumā un uz­brauca krastā. «Tikpat kā nemaz nav apaugusi ar ūdenszālēm,» nopriecājās Līvija, atceroties, kādas pūles Brunis pavasarī bija ieguldījis indīga se­guma izvēlē. Kur viņš tagad? Ja nu pats guļ aukstā dzelmē un pamazām apaug ar dūņām un aļģēm? Līvijas augums notrīsēja, acīs saskrēja asaras. Nē, tā nedrīkst! Nedrīkst domāt par Brūni kā par mironi, viņas atmiņā Brunis vienmēr būs un paliks dzīvespriecīgais un pašapzinīgais «Sa­lacas» kapteinis, vīrietis, kurš zina, ko grib un kā to panākt.

—    Borti kā lieldienu ola, — lielījās Smits, it kā pats būtu tos krāsojis.

—   No iekšpuses ari nekur nav urbts, — pazi­ņoja Varis un nolēca zemē. — Acīmredzot visprā­tīgākais taisnā ceļā šķūrēt uz eliņu. Tāds iespaids, ka šī ir pēdējā siltā diena.

—   īsts baraviku laiks, — piekrita Smits. — Rīt puse Rīgas šaudīsies pa Kurzemes mežiem. Vid­zemē šogad bekas nemaz neaugot.

—   Manējie arī trin nažus, — stāstīja Varis. — Bet ātrāk par svētdienu neizrausies. Skolotā­jiem, ārstiem un studentiem taču joprojām tikai viena brīvdiena nedēļā.

—   Un vecais?

—   Viņš nez kādēļ ir pārliecināts, ka jau šova­kar tiks galā. ar jezgu ap Brūni un «Salacu».

* * *

Ilmārs Grantsons jau atradās izmeklēšanas izo­latorā, un, lai nezaudētu laiku, Putriņš brauca uz turieni. Telpas iekārtojums nebūt neveicināja attie­cību siltumu, un viņš gandrīz nožēloja, ka nelicis atvest zelta zagli savā kabinetā, bet pēc brīža ap- ķēras: par kādu gan sirsnīgumu varēja būt runa darīšanās ar noziedznieku, kurš iejaukts slepkavī­bas lietā? Pilnīgi pietiek ar galdu un diviem krēs­liem, rozeti, kur pieslēgt magnetofonu, un pelnu- trauku gadījumam, ja izmeklētājs smēķē vai grib pacienāt nopratināmo ar cigareti.

Ilmārs izskatījās možāks nekā iepriekšējā rītā, it kā līdz ar atzīšanos būtu novēlis no pleciem lielu smagumu un samierinājies ar neizbēgamo soda mēru. Ja cilvēks gaida visļaunāko, tad katrs spriedumu mīkstinošs apstāklis jāuzskata par lik­teņa dāvanu.

Putriņš nedeva tradicionālos solījumus, ka, raugi, ar vaļsirdību iegūsi tiesnešu labvēlību. Il­mārs pietiekami gudrs, lai pats to saprastu. Tāpēc tūlīt ķērās ļaunumam pie saknes.

—   Ja gribat, lai noticu, ka neesat iejaukts Rat­nieka noslepkavošanā, jums jāpalīdz atklāt dažus blakus apstākļus.

—    Visu, kas mānos speķos!

—    Sāksim ar vēsturi. Kas atveda jūs uz jaht­klubu?

—   Dzintra. Mēs esam tadi ka attali radinieki, bet caur precētiem onkuļiem un tantēm. Pirms tam varēju būt noderīgs viņai citā lietā.

—   Ar būvmateriāliem?

—   Uzminējāt. Un arī vēlāk, kad viņi saslima ar antīku mēbeļu kolekcionēšanu. «Jūgendstila» bufeti un «čipendeila» manierē griezto kafijas gal­diņu viņai pagādāju es. No paziņām, kuri taisījās uz ārzemēm.

Beidzot taustāms fakts līdzšinējo minējumu miglā! Tāds kā pretī braucoša kuģa sirēnas kau­ciens, kā bākas stara uzzibsnījums. Ceļa mērķis vēl tālu, bet vismaz zināms, kādu kursu izvēlēties.

—    Un šiem pārdevējiem naudu nevajadzēja, vai ne?

—    Protams, ko viņi tur iesāks ar mūsu rub­ļiem? — Grantsons ar pretjautājumu apstiprināja Putriņa aizdomas.

—   Bet ja nu rubļi ir no zelta?

—   Kā viņi to dabūtu pāri robežai? Nē, tik vien­kāršu kombināciju dabūtu gatavu kurš katrs. To­ties mana iecere bija pa spēkam vienīgi Brunirn. Sākumā negribēja ielaisties, tad Dzintra pielauza viņu pārkausēt vienu piecnieku laulību gredzenos un no otra iztaisīt zobu tiltiņu. Sī gan bija vienīgā reize, kad piedalījos tādā darījumā.

—   Pamēģiniet atcerēties, Grantson: vai Brunis toreiz jau brauca uz «Salacas»?

—   Kur nu! — ne mirkli nešauboties, atbildēja Ilmārs. — «Salaca» vēl nebija nopirkta. Atceraties piejcarpusnieku «Omega»? Nu, lūk, sacīkstēs Bru- nis piedalījās uz tās, bet brīvdienās vizinājās uz vecās, labās «Medūzas».

—   Paldies. Sakiet, Grantson, — vai jums ir tu­vinieki, kas būtu ar mieru atnest kādu paciņu ar veļu maiņai un kaut ko ēdamu?

—   Kas nāktu uz šejieni? — Grantsons rūgti pasmīnēja. — Neviena.

—    Skaidrs. Tādā gadījumā aizbraukšu pie Dzintras un pateikšu. Galu galā — viņa jums ir parādā zināmu pateicību.

…No laika gala  Putriņš visražīgāk domāja mājās. Tur varēja nekautrēties — izmesties kreklā, staigāt pa visu dzīvokli vai apgulties, ieslēgt ra­diouztvērēju vai paņemt rokā grāmatu, lai izklai­dētos, vai iedzert tasi stipras kafijas, lai koncen­trētos, uzvesties pēc acumirkļa noskaņas, darīt šķietamas aplamības, kādas darbavietā neklājas atļauties. Tāpēc lika šoferim aizvest viņu uz Jūr­malu, kur pie viena paēdīs pusdienas. Bet jau dārzā saprata, ka šoreiz kļūdījies, — nekur nema­nīja Combi, tātad pārradies kāds no mājiniekiem un ielaidis suni istabā.

Ar to vēl varētu samierināties, bet izrādījās, ka pusdienās sanākuši visi, turklāt vēl ciemiņš, ko uzlūdzis Varis, — Līvija Traumane.

—   Mēs necerējām, ka tu atcerēsies, — priecīgi smaidīja Regīna un izņēma no bufetes vēl vienu šķīvju komplektu, — no rīta tu taču aizmirsi ap­sveikt meitu dzimšanas dienā …

—   Paldies, tēti! — Un Rasma vēlīgi ļāva sevi noskūpstīt uz vaiga. — Vakarā par tavu naudu ielūdzu visus uz restorānu. Pietiek, ka māte mocī­jusies, mani pasaulē laižot, kāpēc viņai vēl likt mocīties ar svētku mielastu?

—   Tad jau tev ir tiesības uz dāvanu, — teica Putriņš, iegremdēja roku kabatā un izvilka ne­lielu filmas kaseti. — Kaut gan nekad neesmu sa­pratis, kāpēc apdāvina jubilārus. It kā tas būtu viņu nopelns, ka viņi nākuši pasaulē.

—   Parādi! — Varis pastiepa roku.

—   Nedrīkst! — Rasma uzsita viņam pa pirk­stiem. — Tas ir mūsu pulkveža pirmais un pēdē­jais darba disciplīnas pārkāpums.

Tikai tagad Putriņš pievērsās Līvijai, kura visu šo laiku nebija uzdrošinājusies pacelt skatienu no šķīvja. *

—   Priecājos jūs redzēt, — viņš teica. — Varu iedomāties, kā jums ap sirdi, bet, ticiet man, lai cik slikti šodien būtu, kādreiz vēl būsiet laimīga, ka viss tā beidzies.

—    Saprotu, biedri pulkvedi, — meitene atsau­cās un centās ievirzīt sarunu humoristiskā plāk­snē. — Redzu, ka jūs arī esat zobu raušanas teo­rijas piekritējs. Un vēl mums kopīgs, ka abi atnā­cām bez ziediem.

—   Tas vēl labojams, — līksmi bilda Regīna Putriņa un sniedzās pēc dārza šķērēm. — Par godu tādam gadījumam esmu gatava ziedot savas skaistākās asteres.

* * *

Tā, lūk, sanāca, ka Putriņš bija spiests risināt savas pārdomas skaļā balsī pulkveža Linuma klāt­būtnē. Tas prata klausīties, ne ar vienu vaibstu neizpaužot attieksmi — nedz piekrišanu, nedz no­raidījumu.

—   Jūs mani nostādāt neveiklā situācijā, — viņš sacīja, kad Putriņš biļa apklusis. — Paslavēt, uz­klapēt uz pleca taču nozīmētu, ka uzskatu sevi par gudrāku, pieredzējušāku. Bet man vēl daudz jā­mācās, sevišķi no jums… Vienīgais, kas mani satrauc, — jūsu versija atbilst klasiskajiem kri­minālmeklēšanas principiem, ja tā izrādīsies pa­reiza, profesori šo gadījumu citēs savās lekcijās, jo tajā ņemti vērā itin visi faktori — gan «meklē­jiet sievieti» un greizsirdība, gan materiālais sti­muls un atriebība. Un tieši tas mani biedē — pā­rāk gludi. Piedodiet, ka atkārtojos, tomēr es Joti ieteiktu nepārsteigties. Katra darba beigu posmā steiga ir vislielākās briesmas, bet, kad ir runa par cilvēka dzīvību, tad jāapdomā desmitreiz, iekāms ko dara.

—   Vai tad citādi būtu uzmācies jums ar šo vienreizvienu un šaubām, — Putriņš runāja neie­rasti izaicinošā balsī. — Man tāpat nepatīk ietu­pināt cilvēku un pēc tam atvainoties: «Neņemiet jaunā, tas bija pārpratums.» Laikam vispār vaja­dzēja atteikties no šīs lietas, aizbildinoties ar to, ka tajā iejaukti mani draugi un paziņas, galu galā man bija pilnīgas tiesības noraidīt jūsu priekšli­kumu. Bet tagad ir par vēlu, atceļa vairs nav. Vienīgais lūgums: atļaujiet man vēl šodien rīko­ties neoficiāli, bez prokurora sankcijas, bez proto­kola, bez pieaicinātiem lieciniekiem un izdarīt pē­dējo kontroles izmēģinājumu, kurā iesaistīšu tikai Gorohovu — ari kā privātpersonu.

—   Labs ir, uzskatiet, ka šī saruna nav noti­kusi. Bet vakarā gan ziņojiet par rezultātiem.

—   Var gadīties, ka tas būs tā pavēlāk, — Put­riņš brīdināja.

—   Nekas. Pirms diviem es nekad ncaiztniegu, vecs robežsarga netikums.

… Saruna ar Gorohovu bija vēl īsāka. Saskaņā ar iepriekšēju rīkojumu tas ieradās tādos kā amat­nieka dungriņos. Ir armijas cilvēki, kuri arī uz­valkā, pat peldbiksēs izskatās kā virsnieki. Leit­nantam Gorohovam laimīgā kārtā tāda stāja ne­piemita, viņš varēja droši tēlot- gadījuma darbu strādnieku, kas brīvlaikā gatavs par dažām pu­delēm piepelnīties.

—   Gaiss ir tīrs, es tikko pārbaudīju. Jūsu rī­cībā ir vismaz divas stundas. Ja paņemsiet manu mašīnu, pietiks ar atliektiem galiem. Un pēc tam taisnā cejā uz laboratoriju. Vai ir kādi jautājumi?

—   Uzdevums skaidrs, biedri pulkvedi.

—   Gaidīšu jūsu zvanu… Nu, ne zvīņu, ne asaku!

♦ * #

Tā kā Linumam apsolīts, Putriņš rīkojās uz savu personīgo atbildību. Viņš pat neizsauca dienesta motorlaivu, bet izlūdzās no Smita jahtkluba gliseru.

Dzintras vasarnīcas apakšstāvā dega gaisma — to viņš ieraudzīja jau pa gabalu, tomēr necentās piebraukt bez trokšņa. Tieši otrādi, lika motoram skaļi ierēkties, pirms to izslēdza.

Durvis bija pusviru. Viņš iegāja istabā. Televi­zors darbojās, uz ekrāna ņirbēja multiplikācijas filmas daudzkrāsainie ķēmiņi, skanēja jautra mū­zika, bet Dzintra sēdēja ar muguru pret to un no- dzisušām acīm lūkojās neiekurinātajā kamīnā.

—   Es tevi gaidīju, "Edžu, — viņa sacīja. — Jau vakar, kad atradu tavu zīmīti. Ja tu nebūtu atnā­cis, rīt pati aizbrauktu pie tevis. Man vairs nav spēka cīnīties … Sāk mākties virsū melnie.

—   Varbūt sauksim to par sirdsapziņu?

Viņa vienaldzīgi paraustīja plecus. Smagi pie­cēlās un vecīgi šļūcošiem soļiem devās uz virtuvi. Putriņš sekoja.

Vienas virtuves durvis vērās uz nelielu priek­šiņu, no kuras varēja nokļūt garāžā. Turpat bija arī kāpnes uz pagrabu. Dzintra pagrieza elektrī­bas slēdzi un aicināja viņu sev līdzi. Plašā paze­mes telpa bija sadalīta trijos sektoros. Pirmajā atradās centrālapkures katls, otrajā — ogles, tre­šajā — izslavētā šampinjonu audzētava. Tā aiz­ņēma pusi mājas platības. Pie pašas sienas zem aizrestotā vēdlodziņa nedabiskā krāšņumā ziedēja astoņas sarkanas dālijas. Turpat stāvēja arī salie­kams atpūtas krēsls. Trūka vienīgi pieminekļa, lai justos kā kapos.

—   Tu tiešām cerēji, ka izdosies ilgi slēpt šo noziegumu? — skarbi jautāja Putriņš.

—   Man tādas domas pat prātā nebija. Cerēju tikai, ka atradīšu te mierinājumu, ka tagad Brunis piederēs man un nevienai citai. Es taču negribēju nogalināt viņu. Vari ticēt vai neticēt, man vien­alga.

—   Es ticu, jo tas saskan ar manu hipotēzi. — Putriņš apsēdināja Dzintru krēslā un atslēja mu­guru pret sienu. — Bet gribētos, lai tu izstāsti saviem yārdiem.

Kad jau šķita, ka Dzintra tā arī nepārvarēs sevi, viņa beidzot ierunājās:

— Vīrietim to laikam nesaprast. Jūs labprāt dzīvojat vieni, bet mūsu dzīves piepildījums ir rū­pes par citiem — vīru, bērniem, mazbērniem. Bieži nolādam savu likteni, tomēr citādi nespējam. Vis­drausmīgākais ir tukšums. Tukšums ne tikai gu­ļamistabā, bet arī šai lielajā mājā un dārzā. Būtu vismaz, ko gaidīt. Bet šoreiz es zināju, ka Brunis neatgriezīsies. Nekad! Un bērnu man nav, vispār neviena tuva cilvēka, ko paņemt pie sevis. Kam man visa šī bagātība — augļi un ogas, sēnes un dārzāji? Sev man neko nevajag. Centos tikai Bruņa dēļ — lai bāriņā vienmēr būtu lepnākie ār­zemju dzērieni, uz galda delikateses, lai viņš va­rētu šurp vest savus draugus no visām malām un dižoties ar savu māju, ar mani. Bez viņa mana dzīve zaudētu jebkādu jēgu. Tad jau vispareizāk padarīt sev galu. Bet es jutu, ka tam pietrūks spēka, arī tagad es nespēju izdarīt pašnāvību.

Jahtkluba ballē es pēkšņi sapratu, ka man vēl ir nelielas izredzes. Ievēroju, ka šī Līvija metusi acis uz tavu dēlu. Viņa laikam to pati neapzinājās, bet pieredzējušu sievieti neapmānīsi. Man vajadzēja tikai iegūt laiku, un varbūt viss atkal iegrozītos pa vecam … Zināju, ka viņa gaida Brūni atpakaļ, tāpēc uzaicināju Brūni uz atvadu konjaciņu un iebēru viņam glāzē miegazāles. Lai šī nervozē, dusmojas, triec viņu ratā — vismaz es pirms div­desmit pieciem gadiem būtu sūtījusi tādu kavalieri pie visiem velniem… Lai pilnīgi nodrošinātos, izskrēju laukā un kā tāda traka sāku ārdīties uz «Salacas», sadūru pat matraci, uz kura viņi kopā gulējuši, izmētāju skapīšu saturu.

Kad atnācu atpakaļ, Brunis joprojām gulēja uz šēzlonga, bet bija zils un vairs neelpoja. Ārstu mūsu salā nav, un arī tas nebūtu neko palīdzējis. Visu tālāko man grūti izskaidrot, rīkojos kā mē­nessērdzīga. Ar vienu vienīgu mērķi: man ne­drīkst atņemt Bruni. Neviens un nekādi Uzvilku buras un aizlaidu nelaimīgo «Salacu» pa vējam, lai visi domā, ka viņš dzērumā noslīcis, vai es zinu. Tad sveču gaismā apraku viņu šai pagrabā. Vēl iedomājos, ka lepnākas kapličas par šo māju nav nevienam cilvēkam pasaulē. Un pati iedzēru miega tabletes… Jā, pirms tam vēl iznesu dārzā pārpalikušo augsni un sajaucu ar melnzemi, kas bija atvesta krūmu stādīšanai.

— Tas tevi pazudināja, — teica Putriņš, pār­liecinājies, ka Dzintra netaisās turpināt stāstu. — Mūsu eksperti neapstrīdami konstatējuši, ka ta­vai melnzemei piejaukta šampinjonu augsne. Līdz ar to bija noslēdzies manu teorētisko atziņu loks. Un tagad klausies, kā es iedomājos visu patiesību, pēc tam nolemsi, ko teikt izmeklētājam, kuram nodošu lietu, ko liecināt tiesā … Jā, tu patiešām negribēji nogalināt Bruni, tik zemu vēl neesi kri­tusi. Tu viņu mīlēji, bet tu mīli arī zeltu, un zau­dēt gan vienu, gan otru bija pāri taviem spēkiem. Brunis savā ziņā bija godavīrs, viņš negrasījās dalīt mantu, tomēr savas zelta monētas paņēma līdzi. To tu atklāji pirms desmit dienām, kad Grantsons lūdza pārdot viņam par tirgus cenu vienu Nikolaja piecnieku kaut kādam biznesam. Izrādījās, ka slepenā glabātava ir tukša. Tai mir­klī jūs abi sapratāt, ka monētas atrodas uz jah­tas, un katrs nolēmāt darboties uz savu roku … Jā, tu ievilināji Bruni uz pēdējo konjaciņu un iz­šķīdināji tajā miegazāles. Ne jau nāvējošu devu, bet Brunim ar to pietika, jo viņam bija alerģija un iekšās jau krietna porcija alkohola. To tu at­klāji jau pēc tam, kad veltīgi biji pārmeklējusi jahtas kajīti. Un tad tu saprati, ka vari dzīvot arī bez Bruņa zelta monētām. Gribējās dzīvot, palikt dzīvai par katru cenu! Neņemos spriest, kādi sen­timenti pamudināja tevi iestādīt uz Bruņa kapa šīs dālijas, bet citādi tu rīkojies ļoti aukstasinīgi. Uz­kāpi uz «Salacas» un aizburāji līdz labā krasta ragam, no kurienes vējš varēja aizdzīt jahtu selgā, tad izgudroji pasaciņu, ka viņš pēc vienas kopējas glāzītes pats aizbraucis. Naktī pie pagraba dur­vīm diezgan nemākulīgi vēl pierīkoji otru atslēgu un, neskatoties uz riebīgo laiku, nepārvācies uz Rīgu. Kuram tad ienāktu prātā, ka kaut kādas ziemas ābolu, ražas dēļ normāla sieviete var sevi piespiest dzīvot zem viena jumta ar mironi?

—   Edžu, es tevi lūdzu! …

—   Es tevi arī lūdzu — nesaki man nekā. Darba laiks jau beidzies, un ar pirmdienu es būšu bez­algas atvaļinājumā. Vienīgais, ko vēl varu darīt tavā labā, — pagaidīt, kamēr tu savāc savas mantiņas, un aizvest uz milicijas nodaļu.

Gunārs Cīrulis BEZALGAS ATVAĻINAJUMS

Redaktore A. Smlte Mākslinieciskais redaktors A. Jēgcrs Tehniskā redaktore V. Ruskule Korektore M. Tirzīte Nodota salikšanai 04.12.80. Parakstīta iespiešanai 25.02.81. JT 05042. Formāts 70X100/32. Tipogrāfijas papīrs Ne 3. Literatūras garnitūra. Augstspie­dums. 8,38 uzsk. iespiedi.; 9,91 uzsk. kr. n. 8,37 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pašūt. Mi 1585. Cena 55 kap. Izdevniecība «Liesma>, 226047 Rīgā,' Padomju bulv. 24. Izdevn. Ns 132/30904/Do-!290. Iespiesta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā. 22G081 Rīgā. Balasta dambī 3.

Cīrulis G.

L2

84.3 L7

81.4702340200

c

Bezalgas atvaļinājums: Romāns. R.: Ci 730 Liesma, 1981. — 205 lpp.