Atnācēji no nekurienes

Fransiss Karsaks

PIRMĀ DAĻA ATNĀCĒJI

.

Prologs

Kad 195… gada marta rītā zvanīju pie sava vecā drauga doktora Klēra durvīm, man nebija ne jausmas, ka drīz vien dzirdēšu pa­visam neticamu, fantastisku stāstu. Kaut gan mums abiem nav vairāk par trīsdesmit ga­diem, dēvēju Klēru par savu «veco draugu», jo esam labi pazīstami kopš bērnības, un tikai pēdējos četros gados bijām zaudējuši ciešākus sakarus.

Durvis atvēra, pareizāk sakot, pavēra kāda sieviņa, tērpusies melnās drēbēs, kā visas vecākas sievietes šajā apkaimē.

— Ja nākat ārstēties, — viņa norūca, doktors šodien nepieņem. Viņš nodarbojas ar saviem «espermentiem».

Klērs ir lielisks ārsts, taču regulāri šajā profesijā nepraktizē. Spīdošs materiālais stā­voklis ļauj viņam gandrīz visu savu laiku ziedot_sarežģītiem bioloģiskiem eksperimen­tiem. Ārzemju speciālisti, kas ir apmeklējuši viņa priekšzīmīgi iekārtoto laboratoriju tēva mājās Rufiņjakas tuvumā, atzīst, ka tā ir viena no labākajām pasaulē. Par saviem

pētījumiem mans draugs mēdz runāt ļoti attu­rīgi un retajās vēstulēs, ar kurām apmainī­jāmies, šo jautājumu skāra tikai garāmejot, taču mediķu aprindās Klēru, kā zināms, pie­skaita tiem visās pasaules malās izkaisīta­jiem entuziastiem, kas neatlaidīgi tuvojas vēža problēmas atrisinājumam.

Vecā sieviņa neuzticīgi mani vēroja.

—  Nē, ārsta padoms man nav vajadzīgs,— es teicu. — Pasakiet doktoram, ka viņu vēlas sastapt Franks Borī.

—  Ak, tad jūs esat Franks Borī kungs! Nu tas jau ir pavisam kas cits. Doktors jūs gaida.

Sajā mirklī gaiteņa galā atskanēja zema krūšu balss:

—   Kas tur notiek, Madlēn? Kas ir atnā­cis?

—  Tas esmu es, Seva.

—  Nolādēts! Nāc taču iekšā!

Būdams krievu emigrantu pēctecis no mā­tes puses, Klērs bija mantojis zemu šaļapi- nisku basu, Sibīrijas kazaka plecīgo augumu un priekšvārdu Vsevolods, bet no tēva, īsta dienvidfrancūža — tumsnēju ādas krāsu un tik melnus matus, ka studiju gados ieguva palamu «Tumšā Gaisma».'

Platiem soļiem piesteidzies klāt un sasvei­cinoties gandrīz izmežģījis man roku, Klērs uzsita man uz pleca tā, ka es, kas reiz biju varens regbija spēlētājs, sagrīļojos, tad, ne-

1 Klērs, franču valodā «CIair» — gaisma.

lūgdams mani kā parasti savā kabinetā, nez kāpēc vilka atpakaļ uz durvīm.

—   Burvīga diena! — viņš pārspīlēti svi­nīgā tonī iesāka. — Tu esi šeit, un atkal spīd

saule! Jāatzīstas gan, ka gaidīju tevi tikai ar vakara autobusu …

—  Atbraucu savā mašīnā. Vai netraucēju tevi?

—  Nebūt ne! Nekada ziņā! Velnišķīgi prie­cājos tevi redzēt! Stāsti tak, kā klājas? Kā darbojas tava jaunā baterija?

—   Csst! Nejautā! Tu taču zini — tas ir noslēpums!

—   Nu labi, lai paliek, noslēpumainais atompētniek! Starp citu, esmu jums daudz pateicības parādā par radioaktīvo izotopu pēdējo sūtījumu. Tas lieti noderēja. Turpmāk gan centīšos jūs vairs neapgrūtināt. Man pašam tagad ir kaut kas vērtīgāks.

—  Vērtīgāks? — es brīnījos.

—   Csst! Nejautā! Tas ir noslēpums.

Gaitenī aiz mums saklausīju vieglus so­ļus, aiz puspievērtajām durvīm šķita pavī­dam trausls sievietes siluets. Bet es taču zi­nāju, ka Klērs nav precējies un ar sievietēm neaizraujas.

It kā uztvēris manu skatienu, draugs ap­lika roku man ap pleciem un pagrieza ar muguru pret durvīm.

—  Tu nemaz neesi mainījies. Tāds pats kā arvien! Iesim nu iekšā!

—   Tev gan nevaru teikt to pašu. Tu esi novecojis.

—  Var jau būt, var jau būt… Lūdzu, ej pirmais!

Klēra darba kabinetu ar grāmatu pieblīvē­tajiem plauktiem, kur medicīnas literatūras nebija daudz, es labi pazinu. Kaut gan to­brīd kabinetā neviena neredzēju, gaisā bija jaušams viegls, tīkams aromāts, un es to dziļi ieelpoju. To ievērojis, Klērs, aizsteigda­mies priekšā maniem jautājumiem, paskaid­roja:

—   Pirms dažām dienām mani apmeklēja kāda ievērojama aktrise, protams, kā pa­ciente, un, redzi, viņas smaržas joprojām šeit saglabājušās. Cik apbrīnojami progresē mūs­dienu ķīmija!

Kā parasti tamlīdzīgos gadījumos, sākās nesakarīga, saraustīta saruna. Kad pastāstīju Klēram par savas māmuļas nāvi, mani ne­patīkami pārsteidza viņa vārdi:

—  Lūk kā? Lieliski!

— Kā tā — lieliski? — es sašutis un sa­rūgtināts iesaucos.

—  Ak nē! Es tikai gribēju teikt, ka beidzot saprotu, kāpēc tu tik ilgi biji nozudis. Tātad tagad tu esi gluži viens šai pasaulē?

—  Jā.

—    Iespejams, ka tada gadījumā varēšu tev ko interesantu piedāvāt. Pagaidām gan tas vēl tikai projekts. Sīkāk par to parunā­sim vakarā.

—   Un tava laboratorija? Vai tajā ir kas jauns?

—  Ja vēlies palūkoties, nāc līdz.

Klērs savu laboratoriju bija iekārtojis pēc latu, kad es pēdējoreiz pirms četriem gadiem šeit viesojos. Tā bija plaša, gaiša, iegarena Irlpa, kas aizņēma visu mājas dibenplānu. Apstājies uz sliekšņa, es pat sajūsmā iesvil­pos. Pametis skatienu apkārt, ievēroju mikro- manipulatoru un mākslīgo sirdi. Nelielā. 11 mišā blakustelpā slējās milzīgs rentgen- aparāts. Laboratorijas vidū uz galda viegls pārklājs sedza vēl kādu ierīci.

—  Kas tas? — es pavaicāju.

—  Tas? Tāpat vien… Vēl nav gatavs. Ti­kai modelis …

—   Nemaz nezināju, ka tu proti konstruēt aparātus. Varbūt es kā fiziķis varēšu tev palīdzēt?

—   Vēlāk redzēsim. Pagaidām par to ne­runāsim.

—   Kā tev tīk, — aizvaino!i atteicu. - -Bet ja nu šis daikts tev deguna priekšā eksplodē?

Zvans pie ārdurvīm mūs iztraucēja.

—    Nolādēts! Madlēna ir aizgājusi. Būs pašam jāielaiž.

Palicis vienatnē, piegāju pie noslēpumainā aparāta, bez liekām ceremonijām pacēlu pār­klāju un pārsteigumā sastingu. Primitīva modeļa vietā, ko biju cerējis ieraudzīt, ma­nām acīm atklājās sarežģīta metāla un stikla cauruļu, caurspīdīgu un matētu spuldžu un stingri nostieptu vadu konstrukcija. Neskai­tāmo ciparnīcu savādās divkāršās bultas rā­dīja man nezināmu mērvienību iedaļas. Esmu redzējis daudz un dažādas, pat ārkārtīgi

komplicētas ierīces, un tādu arī mūsu labo­ratorijā netrūksi, taču kaut ko tamlīdzīgu skatīju pirmoreiz.

Gaitenī uz akmens plākšņu grīdas atska­nēja drauga steidzīgie soļi. Atri nolaidis pār­klāju, vienaldzīgi sāku vērties pa logu dārzā.

—   Kāds bērns saslimis ar difteriju. Mana kolēģa nav mājās. Pie slimnieka došos es pats. Pasēdi tikmēr kabinetā un palasi kādu grāmatu.

—   Ja vēlies, varu tevi turp aizvest savā mašīnā. Tā stāv tepat laukā.

—   Lieliski. Nevajadzēs ņemt no garāžas manējo.

Sēdēdams pie stūres, nemitīgi domāju par pamanītajām dīvainībām. Klērs bija gaidī­jis* mani tikai vakarā, bet, kad ierados agrāk, likās samulsis. Kādu brīdi viņš kavējās uz sliekšņa, neaicinādams mani iekšā, kaut gan laukā bija dzestrs, lai neteiktu vairāk. Re­dzēju gaitenī pazibam sievietes siluetu, tūlīt pēc tam Klērs lūdza mani ienākt. Kāpēc viņš kļuva tik priecīgs, kad uzzināja, ka mana māte mirusi? Un beidzot —dīvainā ierīce.. Velns zin, kādam nolūkam tā kalpo? Turklāt biologa laboratorijā! Kas to izgudrojis? Vai Klērs? Visai iespējams. Bet kas to konstruē­jis? Atcerējies, kādas shēmas Klērs montēja un lodēja institūtā, es neviļus pasmaidīju.

Mēs apturējām mašīnu pie kādas vientu­ļas fermas. Klērs pie slimnieka uzkavējās ne ilgāk kā piecpadsmit minūtes.

—       Nekas nopietns nedraud. Mēs ieradā­mies laikus. Ārstēšanu varēs turpināt mans kolēģis.

—  Vai tu nemaz vairs nepraktizē?

—  Nē. Tam neatliek laika. Daru to vienīgi lad, kad doktors Gotjē aizbraucis vai arī ja viņš lūdz manu konsultāciju.

Atgriezāmies mājās. Klērs lika novietot mašīnu garāžā un palīdzēja ienest ceļa so­mas istabā, kuru man mēdza ierādīt, kad es šeit viesojos. Blakus atradās Klēra guļam­istaba, un, ejot tai garām, šķita, ka sa­dzirdu vieglus soļus.

Kā allaž, Klēra auklītes, vecās Madlēnas, gatavotā pusdienu maltīte bija ļoti garšīga. Taču Klērs runāja maz. Viņš izskatījās no­bažījies, šaubu pilns. Kad ieminējos, ka pēc­pusdienā vēlos apciemot dažus paziņas Ei- zisā, viņš atviegloti nopūtās un teica, ka gai­dīs mani atpakaļ ap septiņiem.

Eizisā sastapu paleontologu Bušāru, viņš pastāstīja man neparastu notikumu. Pirms pusgada visu apkaimi satraukusi vēsts, ka Rufiņjakas mežos parādījušies «nelabie». Klī­dušas pat baumas, ka tie esot aizrāvuši līdzi doktoru Klēru, taču izrādās — tās bijušas tikai pasakas: divas dienas pēc tam, kad «ne­labie», augšup uzšaujoties zaļam uguns sta­bam, izgaisuši, doktors sveiks un vesels at­kal redzēts mājās. Uz pāris dienām viņš bi­jis ieslēdzies laboratorijā un veicis kārtējo eksperimentu.

Dīvainākais ir tas, ka ne mazāk kā piec­padsmit zemnieku apzvērējuši — viņi šos cilvēkiem līdzīgos «nelabos» esot redzējuši paši savām acīm; tiem piemītot pārdabiskas spējas pienaglot katru pie zemes. Gan pre­fekts, gan Perigē bīskaps pavēlējis uzsākt izmeklēšanu. Taču oficiālajā pratināšanā zem­nieku liecības tik pārliecināti vairs neskanē­jušas. Galu "galā viss noklusis.

—   Un tomēr, — piebilda Bušārs, — man jāatzīstas, ka tonakt, kad «nelabie» nozuda, arī es pie debesīm Rufiņjakas pusē redzēju spilgti zaļu uzliesmojumu.

Notikums pats par sevi likās nenozīmīgs. Līdzīgus stāstus var dzirdēt, cik vien tīk, uz katra soļa. Bet šoreiz tas neizprotami sais­tīja manu uzmanību, un es te klusībā mek­lēju kādu sakaru ar Klēra savādībām.

Kad atgriezos mājās, Klērs šķita daudz mierīgāks, it kā pēc ilgām šaubām būtu pie­ņēmis noteiktu lēmumu. Ēdamistabā galds . bija klāts trim personām. To ievērojis, pa­vaicāju:

—  Tu vēl kādu gaidi?

—  Nē, gribu tikai iepazīstināt tevi ar savu sievu.

—  Sievu? Vai tad esi precējies?

Pēkšņi klusībā iedomājos «siluetu»!

—  Oficiāli vēl ne. Bet visā drīzumā tas no­tiks. Tiklīdz būs kārtībā dokumenti. lina ir ārzemniece.

Klērs mirkli vilcinājās.

—  Mana sieva dzimusi Skandināvijā. Viņa ir somiete. Brīdinu, ka viņa vēl ļoti slikti j runā franciski.

—  Pirmoreiz dzirdu, ka tu proti somu va­lodu!

—   Ja, es to iemācījos pērn, desmit menešus ceļodams pa Somiju. Vai es tev par to nerakstīju?

—   Nē. Un es līdz šim domāju, ka somu valoda ir ārkārtīgi grūta!

—   Tas tiesa. Bet tu taču pazīsti manas spējas, turklāt slāviskā izcelšanās … — pēk­šņi pusvārdā aprāvies, Klērs iesaucās: — Ilna!

Ienaca neparasti slaida, trausla meitene pareiziem sejas vaibstiem, nenosakāmas krā­sas acīm — ne gluži pelēkām, ne zaļganzilām — un gandrīz pilnīgi baltiem matiem. Viņa bija brīnumdaiļa. Taču kaut kas šajā meitenē likās ļoti dīvains, tikai es neizpratu, kas īsti. Varbūt zeltainā ādas krāsa, kas pā­rāk krasi atšķīrās no gaišajiem matiem? Ne­ticami mazā mute? Uzkrītoši lielās acis? Vai arī viss, kopā ņemot?

Graciozi palocījusies, meitene sniedza man roku ar neredzēti smalkiem, gariem pirk­stiem un klusā, dziedošā balsī kaut ko teica.

Pie vakariņu galda sēdēju viņai iepretī. Jo ilgāk meiteni vēroju, jo dīvaināka viņa man šķita. Viņa itin veikli rīkojās ar nazi un dak­šiņu, bet kustībām trūka tā neapzinātā auto­mātisma, ko piešķir ieradums.

Maltītes laikā es gandrīz nemitīgi klusēju. Turpretī Klērs runāja par mums visiem. Vecā Madlēna pat šajā apvidū, kur vispār lielisku mājsaimnieču netrūkst, tika uzskatīta par reti labu virēju. Mans draugs bija pamatīgi iztukšojis savu vīna* pagrabu. Ievēroju, ka, pretēji doktoram un, atklāti sakot, arī man, Una ēd maz un pavisam nedzer. Tikai, kad vakariņas tuvojās beigām, es, palēnām pār­varējis mulsumu, atguvu valodu un spēju brīvi kustēties. lina visu laiku klusēja un tikai lāgiem ielūkojās Klēram acīs; man ra­dās savāds iespaids, ka šī saskatīšanās pauž ne vien jūtas, bet ir arī īpaša domu ap­maiņa.

Pēc saldā ēdiena Klērs, rūpīgi salocījis salveti, piecēlās un iekārtojās zemajā atzvel­tnī pie iekurtā kamīna. Norādījis man uz krēslu sev iepretī, viņš pazvanīja apteksnei un palūdza atnest kafiju. Una uz brīdi iz­gāja. Drīz viņa atgriezās ar četrkārtīgi salo­cītu avīzi rokās. Paņēmis avīzi, Klērs snie­dza to man. Uzmetis īsu skatienu virsrak­stiem, sapratu, ka avīze vismaz pusgadu veca. Grasījos to atdot Klēram un pavaicāt, ko tas nozīmē, kad pēkšņi lappuses lejas malā pamanīju ar sarkanu zīmuli apvilktu rakstu:

Jau atkal lidojošie šķīvji!

Kanzassitijā, 2. oktobri. Vakar pievakarē leitnants Džordžs K. Simpsons juniors, savā iznidinātājā F-109 atgrie­žoties no treniņa lidojuma, apmēram 25 000

pēdu augstumā pamanījis milzīgā ātrumā pārvietojamies diskveida plankumu. Viņš sā­cis sekot nezināmajam priekšmetam un bei­dzot to panācis. Izrādījies, ka tas ir gigan­tisks disks ar plānām, malām; tā diametrs, pēc acumēra spriežot, trīsdesmit metru, bie­zums centrā — apmēram pieci metri. Lido­jošā diska ātrums, kā liecina leitnanta Simp- sona lidmašīnas mēraparāti, pārsniedzis tūk­stoš simt kilometru stundā. Sekošana turpi­nājusies minūtes desmit. Tad pilots pēkšņi nopratis, ka disks tūlīt sasniegs zonu virs N. nometnes, kuru šķērsot svešiem lidaparātiem stingri noliegts. Ievērojot instrukciju, leit­nants Simpsons nekavējoties uzbrucis dis­kam. Viņa iznicinātājs tajā bridi atradies mazliet augstāk, apmēram divu kilometru attālumā no svešā lidaparāta. Maksimālā ātrumā piķējot, pilots uz disku raidījis kau­jas rakešu zalvi. «Paguvu saskatīt,» viņš stāstīja, «kā raketes eksplodē, atsizdamās pret metāla bruņām. Nākamajā mirkli mans iznicinātājs sašķīda gabalos un es ar visu hermētisko kabīni gāzos lejup. Par laimi mans izpletnis darbojāsf» 5im notikumam netrūka aculiecinieku. Pašlaik eksperti pēti Simpsona lidmašīnas atliekas. Bet noslēpu­mainais disks, vertikāli uzšāvies debesis, milzīgā ātrumā nozuda.

Atdevis avīzi Klēram, es skeptiski piezī­mēju:

— Ja atmiņa nevil, pēc ilgstošas izmeklē­šanas amerikāņu oficiālais paziņojums šai preses pīlei jau sen apgriezis spārnus! Nu­dien, sarežģīta situācija!

Klērs neatbildēja. Domīgi pašūpojis galvu, viņš ar stangām uzmanīgi izņēma no ka­mīna ogli un aizkūpināja no tās pīpi. Ievil­cis pāris dūmu, Klērs pamāja apteksnei, lai tā ielej tasēs kafiju. lina no kafijas at­teicās. Mēs ar Klēru savu izdzērām klu­sēdami.

Mans draugs ilgi vilcinājās. Labi viņu pa­zīdams, nopratu, ka šajā brīdī viņš vēlreiz apsver, kā pareizāk rīkoties. Beidzot, iepildī­jis glāzītēs konjaku, viņš pavērās man acīs un teica:

—   Tu taču zini, ka galīgs profāns fizikā neesmu. Zini arī, ka esmu reālists, «rfaktu cilvēks», kā teiktu angļi. Un par šo «lido­jošo šķīvi» es varētu tev daudz ko pastāstīt. Nemaz neskaties vīna pudelēs uz galda! To skaits varbūt patiesi liekas iespaidīgs, bet zvēru tev, ka tām nav nekāda sakara ar to, ko tūlīt dzirdēsi. Vai domā, ka vīns man at­raisījis mēli? Nē. Jau sen biju nolēmis, tik­līdz tiksimies, visu izstāstīt. Bet nu klausies. Ierīkojies ērtāk atzveltnī, jo, kā jau teicu, stāsts būs garš.

—   Esmu paņēmis līdz portatīvo magneto­fonu, — es Klēru pārtraucu. — Vai drīkstu tavu stāstu ierakstīt?

—  Kā vēlies. Tas var pat noderēt.

Tiklīdz magnetofons bija uzstādīts, Klērs

sāka stāstīt. Jau tūlīt pēc viņa pirmajiem vārdiem mans skatiens apstājās pie Unas rokas uz krēsla atzveltnes. Beidzot sapratu, kāpēc šī roka man bija šķitusi tik šaura un slaida — tai bijā tikai četri pirksti!

Doktora Klēra stāsts

— Tu jau zini, — iesāka Klērs, — esmu labs mednieks. Vismaz man ir tāda slava, lai gan patiesībā šauteni ņemu rokās reti. Man piemīt zināmas iedzimtas spējas, bet galvenais — veiksme, tādēļ nekad nepārnāku mājās tukšā. Taču pagājušā gada pirmajā oktobrī — iegaumē labi šo datumu, kad mežā uznāca tumsa, es neko vēl nebiju nomedījis. Citā reizē tas mani nemaz neuztrauktu — es labāk dzīvniekus vēroju nekā nogalinu, jo, diemžēl, sakarā ar saviem eksperimentiem esmu spiests to darīt pārāk bieži. Bet toreiz nākamajā dienā gaidīju ciemos Rufiņjakas mēru, kura palīdzība man bija nepieciešama kādam pasākumam, kas tagad, starp citu, jau paveikts. Mērs ļoti cienī medījumu. Tāpēc no­lēmu mazliet pasirot mežā ar lukturīti rokā. Tūlīt pēc saulrieta šķērsoju Mariju klajumu, kas atrodas meža vidū. Šo vietu tu pazīsti ne sliktāk par mani: dzeloņplūmēm un vir­šiem aizaudzis klajums ozolu un kastaņu ielokā dienā atstāj īsti gleznainu iespaidu, bet krēslā šķiet drūms un draudīgs. Neesmu no bailīgajiem, tomēr instinktīvi pieliku soli. Sasniedzis laukuma malu, nejauši aizķēros aiz kādas saknes un, klūpot atsities ar galvu pret ozola stumbru, acumirklī zaudēju sa­maņu.

Atjēdzies, pat nespēju izdvest šādos gadī­jumos parasto jautājumu: «Kur es atrodos?» Piere aiz sāpēm vai pušu plīsa, ausīs dūca, un kādu brīdi biju pārliecināts, ka esmu lau­zis galvaskausu. Par laimi es velti bažījos. Rokas pulkstenis rādīja pirmo rīta stundu, apkārt valdīja necaurredzama tumsa, koku zari vējā locījās un brakšķēja. Beidzot virs klajā lauka no tumšā mākoņvāla, rotādams tā malas pasakaini zaigojošām staru mež­ģīnēm, iznira mēness.

Piecēlies sēdus, sāku meklēt šauteni, kuru par laimi pirms kritiena biju izlādējis. Kādu laiciņu taustījos pa miklo zāli un satrunēju­šajiem zariem, līdz ieroci atradu. Balstīda­mies uz šautenes kā uz spieķa, lēnām slē- jos kājās. Man priekšā pletās meža klajums. Jo augstāk cēlos, jc) plašāks kļuva redzes loks, un tad es saskatīju ko ļoti dīvainu.

Vispirms virs dzeloņplūmēm un viršiem pa­manīju melnējām neskaidru kupolveida masu, ko tumsā varēja tik tikko saskatīt. Kad mēness uz mirkli nometa mākoņplīvuru, re­dzēju skaidri pazibam izliektu metāla kor­pusu. Atzīstos, man kļuva baigi. No Manjū klajuma līdz tuvākajam ceļam, ejot taisnā virzienā cauri mežam, krietns pusstundas gājiens un, kopš miris vecais vientuļnieks, kura vārdā šī vieta nosaukta, te mēnešiem ilgi nav sastopama neviena dzīva būtne. Pie­sardzīgi devos uz priekšu un, paslēpies aiz kāda kastaņkoka biezokņa malā, sāku pētīt klajumu. Tur nemanīju ne mazākās kustības, ne niecīgākā gaismas stariņa. Meža tumšajā fonā kā melns plankums iezīmējās vienīgi šī milzīgā, nenoteiktā masa.

Vējš pēkšņi norima. Klusumā, ko retumis iztraucēja tāli, tikko jaušami sausu zaru brīkšķi — tur droši , vien pa taciņu lavījās meža cūka —, saklausīju vārgas stenas, kas vairāk atgādināja cilvēka vaidus nekā dzīv­nieka kunkstus.

Manī pamodās ārsts. Pats vēl lāga neat- tapies pēc kritiena, es nolēmu vispirms do­ties palīgā vaidošajai būtnei. Sameklējis un ieslēdzis kabatas lukturīti, vērsu staru kūlīti tieši uz priekšu. Gaismu atstaroja milzīga diska metāla apvalks. Drebošu sirdi tuvojos savādajam milzenim. Žēlie kunksti, šķiet, skanēja pretējā pusē. Pinoties viršos, uzdu- roties dzelkšņainajiem krūmiem, uz katra soja klūpot un lādoties, pats vēl lāga netu­rēdamies kājās, apgāju apkārt noslēpumai­najam diskam un pēkšņi, iekvēlojies nepār­varamā ziņkārē, aizmirsu bailes. Vaidus sa­dzirdēju aizvien skaidrāk. Apstājos nelielu metāla durvju — atvērtas lūkas priekšā, kas veda noslēpumainā milzeņa iekšienē.

Luktura gaismā manām acīm atklājās pil­nīgi tukša, šaura eja, kas beidzās ar baltām metāla durvīm. Uz tādas pašas metāla grī­das gulēja cilvēks — vismaz sākumā es to noturēju par cilvēku. Viņa garie mati bija gluži balti un šķita, ka viņš būtu ģērbies

piekļāvīgā zaļā triko, kas spīdēja kā zīds. No rētas galvā sūcās tumšas asinis. Kad no­liecos pie viņa, svešais apklusa un, kramp­jaini noraustījies, nomira.

Devos līdz ejas galam. Durvis šķērssienai tik blīvi piegula, ka šķita.— ejai nav turpi­nājuma, taču labajā pusē krūšu augstumā ieraudzīju sārtu izcilni un to piespiedu. Siena sadalījās divās daļās, un mani apžilbināja spilgta, zilgana gaisma. Taustīdamies gar sienām, paspēru dažus soļus uz priekšu un dzirdēju, kā aiz manis durvis atkal sabī­dās.

Ar rokām piesedzis seju, uzmanīgi pavēru acis: atrados sešstūrainā telpā', tās augstums varēja būt divi un diametrs apmēram pieci metri. Sienās viscaur bija iemontētas ērmo­tas, neizprotamas ierīces, bet telpas vidū ze­mos atzveltnes krēslos gulēja trīs būtnes. Tās bija vai nu mirušas vai bezsamaņā. Ta­gad es netraucēti varēju tās novērot.

Iesākumā pārliecinājos, 'ka šīs būtnes nav cilvēki. Visā visumā tās ļoti atgādināja mūs: slaids ķermenis, divas kājas, divas rokas, ovāla galva, samērīgs kakls. Taču detaļās atklājās atšķirība. Kaut gan svešie bija lie-ļ lāki par cilvēkiem, viņu ķermenis izskatījās daudz trauslāks, kājas bija ļoti slaidas un garas, arī rokas garākas nekā mums, platām plaukstām, septiņiem dažāda garuma pirk­stiem; divi no tiem, kā vēlāk uzzināju, bija pārējiem pretstatīti,' līdzīgi mūsu īkšķim. Šaurā, augstā piere, lielās acis, strupais de­guns, mazās ausi~s, plānās lūpas un platīn- blondie, gandrīz baltie mati piešķīra viņu •ejām neparasti dīvainu izskatu. Taču vis­savādākā bija viņu zīdaini maigā, zaļganā mandeļkrāsas āda. Šo būtņu vienīgais tērps — cieši piekļāvīgs zaļš triko — labi izcēla vingros, iegarenos muskuļus. Vienam svešiniekam bija sadragāta roka, no vaļējās brūces pilēja asinis, veidojot uz grīdas tumš­zaļu peļķi.

Mirkli vilcinājies, piegāju pie tā, kas gu­lēja tuvāk durvīm, un pieskāros viņa vai­gam. Tas bija silts un elastīgs. Atkorķējis savu mednieka blašķi, lūkoju ieliet svešajam rīklē malku baltvīna. Reakcija bija gluži ne­gaidīta. Pavēris gaišzaļās acis, viņš pāris se­kundes manī cieši noskatījās, tad, uzlēcis kājās, metās pie kādas sienā iemontētas ierī­ces.

Vēl pirms nedaudz gadiem biju veikls reg­bija spēlētājs, tomēr tik spēji nobloķēt pre­tinieku kā šoreiz man nekad nebija izdevies. Prātā zibenīgi pavīdēja doma — svešais steidzas pēc ieroča! Viņu vajag aizkavēt! īsu brīdi nepazīstamā būtne enerģiski pretojās, bet es izrādījos stiprāks. Beidzot, viņu pie- veicis, palaidu vaļā un palīdzēju piecelties. Tad notika kaut kas pavisam neticams — svešā būtne ielūkojās man acīs, un manās smadzenēs sāka veidoties līdz šim nepazīti, taču skaidri saprotami domu tēli.

Kā tev zināms, es reiz piedalījos diskusijā starp mūsu departamenta, mediķiem un kādu šarlatānu, kurš apgalvoja, ka domu pārrai­des ceļā spējot dziedināt vājprātīgos, pilnīgi atjaunojot viņu psihi. Sarakstīju vairākus rakstus, apgāzdams šos nepamatotos mur­gojumus, un uzskatīju, ka strīdīgais jautā­jums ir izšķirts. Atgādinu to, lai tu labāk saprastu, kāpēc manam pārsteigumam tobrīd pievienojās zināma 'vilšanās un kāpēc pāris sekundes es klusībā lādēju būtni, kas stāvēja manā priekšā kā dzīvs pierādījums tam, ka esmu maldījies. Acīmredzot svešais manas domas saprata, un viņa izteiksmīgajā sejā atspoguļojās kaut kas bailēm līdzīgs. Stei­dzos viņu nomierināt, skaļi apgalvojot, ka neesmu šurp nācis ļaunos nolūkos.

Paskatījies sāņus un ieraudzījis ievainoto biedru, svešais devās tam klāt, taču bezce­rīgi atmeta ar roku un atkal tuvojās man, lūgdams sniegt palīdzību. Es nedzirdēju ne­viena vārda, tikai domās uztvēru kādu iekšēju neskanīgu balsi, bez jebkāda tembra un akcenta. Piegājis pie ievainotā un samek­lējis kabatā auklas galu un tīru mutautiņu, uzliku žņaugu. Zaļās asinis pārstāja plūst! Lūkoju izdibināt, vai svešinieku komandā nav ārsta. Mums izdevās saprasties tikai tad, kad domās vārdu «ārsts» nomainīju ar vārdu «dziedinātājs».

— Baidos, ka viņš ir miris* — zaļādainā būtne atbildēja.

Tā aizgāja, kā liekas, meklēt ārstu, bet drīz Vien atgriezās un paskaidroja, ka arī citās telpās esot daudz ievainoto. Kamēr pār­domāju, ko iesākt, samaņu atguva svešinieks, kuram biju uzlicis žņaugu, un pēc mirkļa ari vēl otrs. Nu es atrados triju nezināmas pa­saules viesu sabiedrībā.

Neviens no viņiem nebija naidīgi noska­ņots, jo pirmais pārējiem ātri paskaidroja notikušo. Tikai tagad sapratu, ka domu pār­raide pārtrūkst, tiklīdz viņi nelūkojas cits citam acīs vai mazliet .attālinās. Tādos gadī­jumos viņi sarunājas skaļi. Svešinieku va­loda — modulētu, šalcošu skaņu savirknē- jums — bija ļoti raita.

Nozudis šaurajā izejas kamerā, Suiliks — lā mūsu valodā varētu saukt to, kurš pir­mais bija atguvis samaņu, — atgriezās ar arsta līķi.

Pie šīm dīvainajām būtnēm pavadīju ne­parastu nakti. Līdz pat rītam ņēmos, pārsie- dams ievainotos. Neskaitot divus mirušos, svešinieku bija pavisam desmit, tai skaitā Četras sievietes. Tās bija neaprakstāmi skais­tas būtnes. Acs, ātri apradusi ar savādo ādas krāsu, uztvēra tikai slaido stāvu gleznās līnijas un vingrās, graciozās kustības. Salī­dzinot ar šīm būtnēm, jebkurš mūsu labākais sportists liktos neveikls un pati skaistākā meitene — lempīga. Bez pāris kaulu lūzu­miem un dažādiem sasitumiem vairāki, šķiet, bija ievainoti ar šķembām. Apkopu slimnie­kus, cik labi vien spēju. Talkā nāca divas viņu sievietes. Jau tonakt par šīm svešāda­jām būtnēm šo to uzzināju, bet pagaidām pie tā nepakavēšos, jo vēlāk man atklājās daudz vairāk.

Drēgns un pelēks uzausa rīts. Debesis bija apmākušās, un drīz vien pa lidaparāta iz­liekto metāla apvalku sāka bungāt lietus. Kad tas nedaudz mitējās, es devos laukā un gāju milzenim apkārt. Tas atgādināja gludu, monolītu pulēta, nekrāsota metāla disku, kas mazliet zilgani spīdēja. Tajā nemanīja ne­viena loga. Durvīm pretējā pusē apvalkā rē­gojās divi dziļi caurumi, apmēram trīsdes­mit centimetru diametrā. Izdzirdis vieglus soļus, atskatījos. Kopā ar diviem biedriem Suiliks stiepa šurp dzeltenu metāla cauruli un vairākas apšuves plāksnes.

Remonts nevilkās ilgi. Suiliks ar dzelteno cauruli pāris reižu apvilka ap bojājumu ma­lām. Metāls ātri kusa, kaut gan es nema­nīju pat ne niecīgāko liesmiņu. Kad caurumu malas bija ieguvušas vajadzīgo veidu, tiem uzlika ielāpus, kurus atkal apstrādāja ar dzelteno cauruli, iepriekš to īpaši noregulē­jot. Ielāpu plāksnes kļuva pavisam mīkstas un sakusa ar apvalku tik cieši,- ka metinājuma šuves nemaz nevarēja manīt.

Apskatījuši aparāta iekšpusi, mēs ar Sui- liku iegājām telpā, kas atradās zem bojātās kupola daļas. Divkāršās čaulas iekšējais slā­nis bija jau salabots, taču visa iekārta vēl atradās bēdīgā stāvoklī. Šī telpa acīmredzot noderēja kā laboratorija. Tās centrā stāvēja garš galds, uz kura mētājās vēl nenokoptu stikla lausku kaudzes, samudžināti vadi un

gandrīz pavisam sadauzīti sarežģīti aparāti. Noliecies pār kādu no tiem, slaida auguma svešinieks pūlējās savienot vadus.

Suiliks ieskatījās man acīs, un es uztvēru viņa domas:

—   Kāpēc šīs planētas iemītnieki mums uzbruk? Neko ļaunu taču neesam jums nodarī­juši. Gribējām tikai nodibnāt sakarus, tāpat Ka ar daudzām citām planētām. Tik naidīgi noskaņotas būtnes kā jūs sastopamas vienīgi nolādētajās galaktikās. Kad jūsējie nonā­vēja divus mūsu komandas locekļus, nekas cits neatlika kā iznīcināt uzbrucēja lidapa- i otu. Mūsu ksills bija bojāts, tāpēc vaja­dzēja piespiedu kārtā nolaisties, gandrīz vai avarēt. Sakarā ar šo piespiedu nolaišanos radās jauni bojājumi un plīsumi. Pagaidām vel nav zināms, vai vispār spēsim no šejie­nes aizlidot.

—   Man ļoti žēl, ticiet man. Bet Zeme ta­gad lielākoties atrodas divu pretēju no­metņu varā, kuras uzskata, ka ikviens nepa­zīstams lidaparāts pieder ienaidniekam. Bet kur jums uzbruka? Austrumos vai rietumos no šejienes?

—   Rietumos no šejienes. Vai patiesi jūs uz šīs planētas vēl dzīvojat savstarpēju karu periodā?

— Diemžēl, jā. Pirms nedaudz gadiem karš aptvēra gandrīz visu mūsu zemeslodi.

Slaidais «cilvēks» pie galda pateica dažus vārdus. Suiliks domās tos man pārtulkoja:

—   Aizlidot no šejienes mēs varēsim tikai pēc pāris dienām. Tagad jūs varat iet un pa-: vēstīt savas planētas iedzīvotājiem, ka mēa esam miermīlīgi, kaut gan aizstāvēšanās līdzekļu mums netrūkst.

— Nudien, laiks doties mājās, — es atteicu. — Manuprāt, šajā apvidū jums briesmas nedraud. Sai gadalaikā cilvēki te nav sastopami. Un tomēr, lai izvairītos no ne­jaušiem incidentiem, nevienam par jums ne­stāstīšu. Ja atļausit, novakarē ieradīšos vēl­reiz jūs apraudzīt.

Klupdams krizdams devos prom lietū. Kā­jas stiga meža dūkstīs, sejā sitās salijušie zari, bet es tik gāju un domāju par šo neticamo piedzīvojumu. Taču lēmums jau bija nobriedis. Tiklīdz satumsīs, es atgriezīšos šurp.

Uzmeklējis savu mašīnu, aizbraucu līdi ciematam. Ieraugot mani, vecā auklīte skaļi iekliedzās: galvā man rēgojās dziļa rēta,matos — tumšas, sarecējušas asinis. Sastāstīji viņai visādas blēņas par nelaimes gadījumi medībās, iztīrīju rētu, nomazgājos, pārģēr bos un ar apskaužamu ēstgribu sēdos pie brokastgalda. Diena likās neciešami gara bet, tiklīdz metās krēsla, sāku gatavoties ceļam. Tomēr izbraucu pilnīgā tumsā, izvēlēdamies klusus aplinku ceļus.

Lai ceļmalā pamestā mašīna nepievērst uzmanību, noslēpu to mežā. Tad cauri bie zoknim devos Manjū klajuma virzienā. Pietiekami attālinājies no ceļa, ieslēdzu kabajļ tas lukturīti, jo tumsā spraukties caurļļ

dzelkšņainajiem krūmiem bija pārāk riskanti. Tā laimīgi nonācu gandrīz līdz pašam klaju­mam. Virs tā, it kā luminiscējošas pulksteņa ciparnīcas izstarota, vizēja bāla, zaļgana gaisma. Dažus soļus tālāk, klupdams pār sakni, ar troksni visa garuma nostiepos zemē. Tai pašā brīdī koki un krūmi sāka tiekties man pretī, un piecēlies jutu, ka nespēju ne soli kustēt no vietas.

Tas nenozīmē, ka manā priekšā būtu izau­gusi siena. Nekā tamlīdzīga! Gluži vienkārši, pārkāpjot zināmu robežu, ko iezīmēja puslokā pār mani noliekušies koki un krūmi, gaiss vispirms kļuva valkans, tad spēji daudz blī­vāks, kaut gan citādi šī robeža nemaz tik noteikta un nemainīga nelikās. Brīžam man izdevās pavirzīties soli uz priekšu, taču nā­kamajā mirklī es tiku maigi atsviests atpa­kaļ. jāpiebilst, nekādus elpošanas traucēju­mus nemanīju. Šķita, ka no klajuma, kura vidū atradās «lidojošais šķīvis», šurp plūstu kādi spēcīgi viļņi, kas mani nemitīgi atvai­rīja. Minūtes desmit spītīgi lūkoju tikt pār. šim apburtajam lokam, bet velti. Toties vē­lāk es lieliski sapratu, kādas šausmas nāka­majā dienā te bija pārdzīvojis nabaga Buskē. Bet par viņu stāstīšu mazliet vēlāk.

Galu galā es sāku paklusā balsī saukt. No tumšā kupola caur koku zariem līdz manīm izlauzās spožs gaismas stars. Vienlaikus likās, ka elastīgā siena atkāpjas, un es pa­gāju uz priekšu apmēram divus metrus. Pēk­šņi tā atkal kļuva blīva un sakļāvās ap mani

tā, ka vairs nespēju pavirzīties ne uz priekšu, ne atpakaļ. Man sejā iesitās gaismas strēle.  Apžilbis aizgriezos un pārsteigumā ieplētu acis: ne tālāk kā metru aiz manis staru kūlis kā nogriezts pārtrūka, un esmu pārliecināts, ka, stāvot pāris centimetru ārpus gaismas  loka, to neviens pat nemanītu. Vēlāk uz Ellas pieredzēju daždažādus brīnumus, bet šai  brīdī man viss likās pilnīgi neticams, ar veselo saprātu nesavienojams.

Kāds aizskāra manu plecu, un es atkal pagriezos uz klajuma pusi. Man blakus stāvēja viena svešinieku «sieviete». Viņas domas uztvert nespēju, tomēr acumirklī sapratu, ka šo būtni sauc Esīna un ka viņa nākusi mani meklēt. Dīvainā kārtā mēs bez grūtībām de-| vāmies uz priekšu un drīz vien sasniedzām; «lidojošo šķīvi».

Mani sagaidīja sirsnīgi, bez jebkādas neuzticības. Suiliks īsi pārraidīja:

— Vai es neteicu, ka mums aizstāvēšanās līdzekļu netrūkst?

Apvaicājos, kā jūtas ievainotie. Izrādījās,  ka visi ir krietni vien atspirguši. Pēc pagājušās nakts uztraukuma un jucekļa isi — vai es jau neminēju, ka tā viņi sevi sauca? — bija ļoti ātri atjēgušies, ieveduši kārtību un nu papildu elementārajai pirmajai palīdzī­bai, kuru biju sniedzis, it nemaz nepazīstot viņu anatomiju un fizioloģiju, iedarbinājuši biostaru ģeneratoru. Pie tā sīkāk pakavēšos turpmāk.

«Lidojošā šķīvja» iekšpuse bija jau pilnīgi salabota, taču daudzas laboratorijas ierīces joprojām atgādināja lūžņu kaudzi. Slaids, kalsnējs vīrietis, vārdā Aass, kopā ar diviem citiem isu vīriem un vienu sievieti drudžaini strādāja. Aasa zaļajā sejā pamanīju tieši tādu pašu rūpjpilnu izteiksmi, kāda bija ma­nam tēvam, kad viņa aplēses pārskaitot ne­saskanēja. Aass spēji man pievērsās, un es uztvēru:

«Vai uz Zemes varētu dabūt pāris kilo­gramu volframa?»

Vārdus «Zeme», «kilogrami», «volframs» viņš, protams, nelietoja, taču jautājuma jēgu es sapratu nemaldīgi.

—   Šķiet, ka tas nebūs viegli, — es skaļi teicu.

Aass viegli atmeta ar roku un atkal pār­raidīja:

«Tādā gadījumā mums ir lemts palikt uz jūsu planētas!»

Reizē ar šo domu es uztvēru, cik liela vil­šanās viņu pārņēma.

—  Jūs mani pārpratāt, — es iebildu.

Kāds no maniem klientiem, Larošas pils īpašnieks un bijušais tēraudlietuves direk­tors, man bieži rādīja savu apbrīnojamo tē­rauda un reto metālu kolekciju, kurā bija arī volframs. Tas ir sevišķi smags metāls, tāpēc ļoti iespējams, ka nelielais stienītis, kas manam klientam piederēja, varētu svērt divus kilogramus. Protams, grūti būs pieru­nāt īpašnieku no tā atteikties. Ļaunākajā gadījumā volframu varbūt varētu sameklēt arī citur, taču ne tik ātri.

Jo ilgāk es raidīju isiem savas domas, jo gaišākas un priecīgākās kļuva svešā zvaig­žņu kuģa saimnieku sejas. Solījos nākamajā dienā agri no rīta uzsākt volframa meklē­šanu un, manīdams, ka viņus kavēju darbā, devos mājup, šoreiz gan bez kādiem traucē­jumiem, ja neskaita pakāpeniski pieaugošu, spēcīgu grūdienu mugurā, pārkāpjot «ap­burtā loka» robežu.

Ierados Larošas pilī pulksten deviņos rītā. Mana paziņas nebija mājās. Trīcošu sirdi klāstīju viņa sievai sava apmeklējuma no­lūku, pamatodams to ar ļoti svarīgu, stei­dzamu eksperimentu. Diemžēl, vitrīnā izliktais stienītis nesvēra divus kilogramus, toties tas, kas glabājās vitrīnas atvilktnē, šo svaru pār­sniedza. Pils īpašnieka sieva bija ar mieru man volframu aizdot, ja es to atnestu pēc mēneša, ne vēlāk. Kā turpmāk redzēsi, šo vai, pareizāk sakot, citu tieši tādu pašu stie­nīti atdevu atpakaļ pēc astoņām dienām.

Būdams pārliecināts, ka mani noslēpumai­nie draugi volframu nepacietīgi gaida, es ne­kavējoties taisnā ceļā steidzos uz Manjū kla­jumu. Apburtā pretestības loka vairs nebija. Mani sagaidīja Suiliks, kam atdevu stienīti. Pēc tam tūlīt devos atpakaļ uz mājām, jo ap pusdienas laiku biju norunājis tikties ar mēru. Vienojos ar isiem, ka nākamajā dienā, kas viņiem būs pēdējā uz Zemes, ieradīšos zvaigžņu kuģī vēlreiz, lai pastāstītu par mūsu planētu visu, kas viņus interesēs. Gribēju savukārt lūgt isus atkal apciemot Zemi, bet tikai nolaisties citā, drošākā vietā.Manuprāt, šim nolūkam vajadzēja izvēlēties Kossu, Sa­baru vai kādu citu neapdzīvotu apgabalu.

Pie galda biju ļoti izklaidīgs. Kāroto zaķa cepeti man beidzot bija pagādājis kāds zem­nieks. Mērs labsajūtā staroja, bet es nemaz nepūlējos to izmantot savā labā. Tikai pēc kafijas un liķiera man izdevās mazliet sa­ņemties.

Ap četriem, kad grasījāmies iet prom no galda, pie durvīm atskanēja zvans. Neskaidri noģidu, ka tūlīt notiks kaut kas nepatīkams. Zvanītājs bija kāds Buskē, ļoti nelāgs cil­vēks, malu mednieks un klaidonis. Viņš vēlē­jās runāt ar mēru.

Neparedzētais apmeklētājs mēru uzjautrināja — parasti Buskē centās vairīties no vi­siem, kam bija kāds sakars ar vietējo varu —, un nu mērs lūdza, lai ļauju pieņemt šo viesi:

—  Ātri tiksim ar viņu galā, tad apspriedī­sim to, kas mūs interesē.

Bez šaubām, man bija jāpiekrīt, un es liku apteksnei Buskē ielaist. Mēs viens otru jau pazinām — pāris reižu biju šo cilvēku ārstē­jis, protams, bez maksas. Pateicībā par to viņš man parādīja vairākas lieliskas medību vietas.

Ienācis Buskē velti nezaudēja laiku ar at­vainošanos, bet ķērās tieši pie lietas:

—  Mēra kungs, Manjū klajumā velni!

Šķiet, es nobālēju. Mani draugi atklāti!

—       Velni? Ko niekus! — sašuta mērs. Šis! dzīvotprieka pārpilnais cilvēks neticēja ne-J kādiem māņiem.

—       Nudien, mēra kungs! Velni! Es pats toa redzēju!

—  Ak tā? Un kādi tie izskatījās?

—       Līdzīgi mums. Kā cilvēki, tikai ar zaļu ādu. Un starp tiem netrūka arī mātīšu!

—        Pag, runā skaidrāk! Kā tu viņus atļ radi?

—        Lūk, kā, mēra kungs: eju pa mežu ne­tālu no Manjū klajuma. Te pēkšņi dzirdu —] nobrakšķ zars! Domāju — meža cūka! Noņemu no pleca bisi…

—        Ak tā? Tātad tu pastaigājies ar bisi? Liekas, tev taču nav medību atļaujas?

—  Nē, tas ir …

—       Labi, par to vēlāk. Nu un ko tad tavi velni?

—        Tātad noņemu bisi, pagriežos atpakaļ un stāvu aci pret aci ar īstu velna mātīti.

—  Ka tevi nelabais! Vai viņa bija skaista?

—       Tā nekas, tikai zaļādaina. Satrūcies neJ viļus nospiedu gaUi..

Es klusībā izgrūdu lāstu.

—       Šāviens velna mātīti netrāpīja, jo stobri bija nolaists, taču viņa ļoti nobijās, pamā|ļ ar roku, un es, it kā saņēmis negaidītu belļ zienu, pēkšņi nokritu augšpēdus. Saniknoti piecēlos un sekoju velna mātītei. Viņa skrēja ātrāk par mani un izgaisa no manam acīmj bet es metrus divdesmit no Manjū klajumi atdūros pret neredzamu sienu.

—    Pret sienu? Tur taču nekādas siena3 nav! Šo vietu pazīstu kā savus piecus pirk­stus!

—   Es pārāk neskaidri izteicos, mēra kungs. Zināms, tur nav nekādas sienas, un tomēr kaut kas līdzīgs bija. Es netiku tam pāri. Koki locījās kā stiprā vējā, kaut gan nebija ne mazākās vēsmiņas!

Atceroties savus piedzīvojumus, man ne­bija grūti iedomāties Buskē apjukumu.

—   Un tā es netiku ne no vietas. Pa koku starpām redzēju, kā ap lielu, spīdošu apa­rātu, kas atgādināja milzīgas veļas mazgā­jamās mašīnas vāku, darbojas kāds ducis velnu. Pa aparāta nelielajām durvīm velni gāja gan iekšā, gan ārā. Skatos, mana ra­gana kaut ko vienam no viņiem stāsta, bet, tā kā biju pārāk tālu, nevarēju neko sadzir­dēt. Tad visi sāka blenzt uz mani un smiet! Pēkšņi kaut kas uzkrita man virsū — kaut kas pavisam neredzams — un vēla mani pa krūmiem vismaz kādus simts metrus. Tikai tad tas mani palaida vaļā, un es sāku skriet uz ceļu, bet pēc tam tieši šurp jums visu pa­vēstīt.

Mērs, neticīgi smīnēdams, raudzījās Buskē:

—  Vai vari zvērēt, ka neesi šodien mazliet iemetis? Teiksim, degvīnu vai rumu?

—   Nē, mēra kungs. Esmu izdzēris tikai divas sarkanvīna pudelītes pie pusdienām,kā visi mēdz darīt.

—  Hm, ko jūs par to sakāt, doktor?

Lai iegūtu laiku, nolēmu nekaunīgi melot:

—   Ko lai saku? Ziniet, ja cilvēkam ir sli­mas aknas, pietiek pāris litru sarkanā. Bet ļaudis stāsta, ka Buskē labprāt iemetot. Tiesa, delīriķiem gan biežāk rādās rožaini ziloņi, nevis zaļi velni, bet ko var zināt…

—   Skaidrs! Iegriezies mērijā pēc stundas. Patlaban man svarīgākas darīšanas nekā tavi velni.

Kad Buskē, nesapratnē grozīdams galvu, bija aizgājis, mērs teica:

—  Nav šaubu, viņš ir piedzēries, kaut gan stingri turas kājās. Zaļi velni! Vai esat kaut ko tamlīdzīgu dzirdējis? Un tomēr, ko lai iesāk? Starp citu, kas man par daļu, velni taču ir mācītāja ziņā!

Domās kavēdamies citur, es piekrītoši pa­māju. Kā atbrīvoties no mēra, viņu neaiz­vainojot? Kā brīdināt draugus? Neredzēju nekādas iespējas. Biju spiests sīki jo sīki iz­tirzāt jautājumu, kas man vairs nelikās inte­resants. Mērs aizbrauca tikai ap sešiem.

Nekavējoties steidzos uz Rufiņjaku. Pilsē­tas laukumā ieraudzīju vairākus ļaužu pul­ciņus, jo Buskē bija paguvis visus savus pie­dzīvojumus plaši izklāstīt. Stāvoklis sarež­ģījās ar katru mirkli. Mēļoja, ka redzēti div­simt velni, kas spļāvuši uguni. Sis valodas mani neuztrauca, jo acīmredzot neviens ne­taisījās baumu ticamību pārbaudīt. Rietumu pusē pie debesīm kavējās drūma rieta blāzma, cēlās stiprs vējš un vilkās uz lietu.

Aiz Rufiņjakas uzbraucu uz ceļa, kas veda uz mežu. Kilometru tālāk man vajadzēja pie­bremzēt, jo mašīnas starmešu gaismā saska­tīju kādus desmit zemniekus. Tajos pazinu savus parastos medību biedrus. Visi vīri bija šautenēm bruņoti. Es apturēju mašīnu.

—  Kurp jūs tā dodaties? Medībās vai karā?

—   Velnu medībās, jā gan, Klēra kungs!

—   Kā tā? Vai tiešām ticat Buskē, tam ve­cajam melšam? Viņš taču bija galīgi pilnā, kad stāstīja šīs blēņas. Mērs to var aplieci­nāt!

—   Viņš varbūt gan. Taču ko jus teiksit par Blanšāra Mariju? Viņa zajos velnus arī redzējusi un aiz pārbīļa gandrīz vai saju­kusi prātā. Tagad viņu ārstē jūsu kolēģis.

—   Blēņas! Un vai tad arī viņa tos redzē­jusi Manjū klajumā?

—   Jā. Tāpēc jau mēs turp dodamies. Re­dzēsim, vai velni spēs turēties pretī lodēm!

—  Esiet uzmanīgi! Nedariet muļķības! Tas taču nav jūsu, bet žandarmērijas pienākums. Un galu galā šie «velni» nevienam neko ļaunu nav darījuši.

—    Kāpēc tad viņi te slapstās? Kas zin, varbūt tie ir maskējušies spiegi? — kāds ieminējās. Pēc balss pazinu, ka tas ir meis­tars no kaolīna karjera.

—  Tādā gadījumā tas jūs skar vēl mazāk. Par to lai rūpējas drošības dienests.

—   Kā tad! Kamēr tie izkustēsies no vie­tas, no velniem vairs nebūs ne smakas! Nē, nē, mums pašiem jādodas turp!

Es ātri izlēmu, ko darīt. Zemniekiem iz­skaidrot patieso stāvokli nedrīkstēja. Tātad vajadzēja pēc iespējas ātrāk brīdināt isus.

— Labi, tādā gadījumā es ari došos turp. Braukšu pa priekšu.

Un, pirms kāds paguva bilst kaut vārdu, mana mašīna aizdrāzās prom. Jau krietnu laiku debesis bija draudīgi apmākušās, un beidzot sāka līt; lielas, retas lāses kā bultas cirtās .cauri mašīnas starmešu gaismai. Aizmugurē atskanēja saucieni, taču es ne­pieturēju, gluži otrādi — palielināju āt­rumu.

Saucieni apsīka, izgaisdami lietus šalkoņā. Ticis pāri ceļam, kas veda uz meža klajumu, iegriezu mašīnu šaurā taciņā un paslēpu zem kastaņām. Tad, pīdamies lietus mētelī un cenzdamies pēc iespējas retāk iedegt kabatas lukturīti, skriešus devos cauri mežam. Lietus plīkšķēja kailajos zaros, ķērpjainie koku stumbri bija glumi un vēsi, ūdens piesūku­sies sūna žļakstēja zem kājām. Pārāk ātri skrejot, man drīz vien sānā iemetās dūrējs. Tālu aizmugurē pa ceļu aizdrāzās dažas automašīnas.

Beidzot nonācu klajuma malā. Apkārtni pārplūdināja zaļgana gaisma, ko izstaroja mirgojošs opālkrāsas kupols, kas bija uzra­dies tajā vietā, kur stāvēja isu «lidojošais šķīvis». Kas īsti noticis? Ar varu lauzdamies cauri pēdējam krūmu aizsegam, iznācu kla­jumā, kur lietus gāza ar divkāršu spēku. Pie­gājis tuvāk mirdzošajam kupolam un pieskā­ries tā pamatnei, sapratu: to veidoja lietus strūklas, kas tecēja lejup pa kādu neredzamu, noslēpumainas pretestības pilnu virsmu. Ma­niem draugiem isiem bija īpatnējs lietus­sargs.

Sāku viņus saukt, gaņ bīdamies to darīt pārāk skaļi, lai mani nedzirdētu «velnu med­nieki», kuriem nu jau noteikti vajadzēja būt mežā. Pēc pāris minūtēm lietus aizkarā iezī­mējās plaisa, izgājis tai cauri, nokļuvu sausā vietā un tur sastapu Suiliku.

—  Kas noticis? — uztvēru viņa jautājumu.

—   Jums draud uzbrukt. Mani tautieši jūs noturējuši par ļaunām būtnēm. Nekavējoties lidojiet prom!

—    Pirms rītausmas tas nav iespējams. Turklāt mūsu «esoms» ir tik drošs, ka tavē­jie mums neko nepadarīs.

Sapratu, ka ar vārdu «esoms» Suiliks ap­zīmē pretestības pilno, neredzamo aiz­karu.

—  Vai tiešām jūs ātrāk nevarat aizlidot? — paredzēdams nepatīkamu incidentu, pavai­cāju.

—   Nē, nevaram. Motori nav kārtībā. Tur­klāt pacelties tieši ahūnā, pietiekami neattā- linoties no planētas, būtu riskanti.

Vārdu «ahūns» Suiliks izteica skaļi, kā vienmēr, kad nojauta, ka svešā jēdziena bū­tību es nespēšu uztvert.

—  Ahūns? Ko tas nozīmē?

Viņš neatbildēja.

Pie mums pienāca kāda no sievietēm, vārdā Esīna, un aicināja:

—   Iesim, lūdzu, ksillā!

Mēs viņai sekojām. Tur vēlreiz tikos ar Aasu, slaido isu, kuru biju redzējis labora­torijā. Viņš lika Suilikam atstāstīt mūsu sa­runu un tad pievērsās man:

—  Vai jūsu tautai ir ieroči?

—   Nu, protams! Ļoti dažādi un pat varen spēcīgi, — es atcerējos kodolieročus. — Bet vīriem, kas pašlaik jūs apdraud, šāda bruņojuma nav.

Domās aprakstīju isiem mūsu medību bisi. Aass nomierinājās.

—  Tādā gadījumā nevienam no mums no-! pietnas briesmas nedraud.

Arā atskanēja daži šāvieni, kam sekoja; vilšanās pilni izsaucieni. Aass pagrieza slēdzi. Gaisma nodzisa, un viena kabīnes siena it kā izzuda. Manā priekšā pletās Manjū kla-j jums, šķita, ka es pats tur stāvu spilgtā die­nas gaismā. Lietus bija pārstājis, un rnežmalā, kur izbeidzās taciņa, vīdēja divi stāvi ar ieročiem šaušanas gatavībā. Četri īsi ne­satricināmā mierā viņus uzmanīja. Atkal at­skanēja šāvieni, tad vīlies daudzbalsīgs ko­ris: lodes, atsitušās pret neredzamo sienu, kā melni punkti nekustīgi karājās gaisā.

Aass savā šalcošajā valodā kaut ko teica Esīnai. Viņa izgāja, un pēc brīža ksillā sa­pulcējās visi komandas locekļi, nepievērsdami ne mazāko uzmanību cilvēkiem, kuri ārpusē bezcerīgi pūlējās viņiem piekļūt.

Augu nakti isi strādāja, nelikdamies ne zinis par mani. Viņi necentās neko slēpt, un es vēroju, kā cita pēc citas tiek savestas kār­tībā sarežģītās ierīces, kuru funkcijas un darbības principu velti pūlējos uzminēt.

Lidojums bezgalībā

Kad pār tumšajiem mežu galiem atausa apmācies rīts, ksills bija gatavs lidojumam, taču aplencēji joprojām neatkāpās. Lāgu lā­giem aiz miklajiem koku stumbriem šur tur pazibēja zemnieku stāvi. Šķiet, šī lietainā, nemierīgā nakts viņiem bija pagājusi visai neomulīgi. Arī es jutos pamatīgi noguris un satraukts, jo nezināju, ko iesākt: ja neizdo­sies izkļūt no ksilla nemanītam, tad mani sa­gaida bezgalīga pratināšana, iztaujāšana, intervijas un citas nepatikšanas.

Kavēdamies šādās domās, es sapīcis zvil­nēju atpūtas krēslā zālē, kur pirmoreiz biju ieraudzījis dzīvu isu. Pēkšņi Aass pieskārās manam plecam:

—   Kas noticis? Jau pārāk ilgi no tevis plūst spēcīgi nemiera viļņi.

īsumā paskaidroju, kādā stāvoklī atrodos.

—   Mēs itin vienkārši nekavējoties dosi­mies prom. Izsēdināsim tevi kaut kur'tālāk no šejienes, kādā klajā vietā. Esam tev ļoti pateicīgi par brīdinājumu, bet galvenais — par palīdzību, kuru sniedzi mūsu ievainota­jiem pēc katastrofas.

Brīdi klusējis, viņš turpināja:

—  Mēs nedrīkstam tevi ņemt līdz uz Ellu.

Mūsu likums ir negrozāms: tas liedz stāļies sakaros ar planētām, kur vēl plosās kari. Man loti žēl. Liekas, ka tavā pasaulē bla­kus augsti attīstītai civilizācijai vēl mīt bar­barisms. Mēs atgriezīsimies pie jums vēlāk, kad jūsu cilvēki būs kļuvuši prātīgāki. Var­būt pat ātrāk, ja misliki mūs apdraudēs tā, ka būsim spiesti lauzt visus likumus, un ja līdz tam laikam jūsu cilvēce vēl nebūs pati sevi iznīcinājusi, kā tas notika uz Ephana planētām Auras un Zēna. Kā sauc jūsu pla­nētu?

—   Zeme, — es atteicu. — Tā vismaz to dēvē mūsu valstī. Citur to sauc savādāk, pie­mēram «earth» …

—  Szeme, — Aass skaļi atkārtoja. — Inte­resanti. Mūsu valodā šis vārds nozīmē vardarbību un arī spēku, bet «earth» — lepnumu. Nu labi, nāc līdz!

Mēs iegājām telpā, kur atradās vissarež­ģītākās ierīces. Tur jau bija Suiliks ar Esīnu un vēl kāda sieviete.

—  Tūlīt dosimies ceļā. Bet vispirms jādabū prom tavi tautieši, jo starta laikā atrasties ksilla tuvumā ir bīstami.

Suiliks nospieda vairākas nelielas sviras, Esīna izslēdza gaismu, un uz sienas parādī­jās Manjū klajums. Paslēpušies aiz kokiem, zemnieki joprojām spītīgi gaidīja. Aass pa­klusām vairākas reizes aprauti iesvilpās. Tas nozīmēja, ka viņš smejas.

—  Skaties uzmanīgi! — Aass mani brīdi­nāja.

Aiz kumpaina stumbra skaidri, it kā no triju soļu atstatuma, pamanīju šautenes stobru un stīvas runča ūsas: tēvocis Karrērs! Spēji izmests no slēptuves, pazaudējis šau­teni un novēlies četrrāpus zemē, viņš kūle­ņoja pāri krūmiem un viršiem, plātīdamies ar rokām un vietējā izloksnē nepārtraukti bērdams lamu vārdus, kurus skaļi pārraidīja pastiprinātājs. Pēdīgi viņš nozuda jaunu kas­taņu biezoknī. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī tēvoča Karrēra biedrus.

Aass deva kaut kādu rīkojumu.

—  Nu viņi ir pietiekami tālu, — viņš man paskaidroja, — mēs startējam. -

Nemanīju ne mazākā trokšņa, ne vibrāci­jas, un dīvainākais, ka nemaz nejutu arī pa­ātrinājumu. Zeme strauji .attālinājās. Mirkli pavīdēja Manjū klajums ar ksilla nolauzta­jiem krūmiem. Un tad mēs bijām jau ga­balā.

—   Uz austrumiem no šejienes ir vēl kāda līdzena vieta, — es teicu. — Jūs varētu mani tur izsēdināt.

Kad nu bija jāšķiras uz visiem laikiem, es iedegos nepārvaramā ziņkārē, man gribējās sekot isiem, un mani pārņēma dusmas, ka muļķīga apstākļu sagadīšanās liedz iepazīt tuvāk šīs svešās būtnes. Lejā jau iezīmējās cits meža klajums, ne tik plašs kā Manjū, taču pietiekami liels, lai nolaistos. Milzīgā ātrumā mēs tuvojāmies zemei.

Neviļus pametu acis uz augšējo ekrānu. Pa kreisi no mums debesīs strauji auga trīs

melni punkti, veidojot ciešu trīsstūri. Acu mirklī aptvēru, ko tas nozīmē: no Perigē lid­lauka šurp devās trīs jauna tipa reaktīvie iznīcinātāji, kuru ātrums pārsniedz 2000 km stundā.

— Uzmanību, briesmas! — piemirsis, ka isi mūsu valodu nesaprot, es skaļi iesaucos.

Reizē ar mani iznīcinātājus pamanīja arī Aass. Viņš lika pārtraukt nolaišanos, un mēs atkal sākām celties augstāk. Iznīcinātāji ne­atkāpās. Viens no tiem pašāvās tik tuvu ga­rām, ka es tajā skaidri saskatīju pat pilota galvu cepurē ar sejas aizsargu.

Suiliks pie vadības pults drudžaini raus­tīja sviras. Iznīcinātāji pakāpeniski attālinā­jās un kā sīki, tumši punkti palika aizmu­gurē, slīdot aizvien zemāk un zemāk, līdz pilnīgi izgaisa no mūsu acīm. Ar katru nā­kamo mirkli apvārsnis paplašinājās, nu Zemi varēja aptvert ar vienu pašu skatienu. Debe­sis kļuva tumši zilas, tad violetas, beidzot melnas, un gaišā dienas laikā tajās sāka mirdzēt zvaigznes. Sapratu, ka atrodamies ārpus Zemes atmosfēras.

Pēc nepilnas pusstundas, kopš uzsākām lidojumu, mūsu planēta vairs bija redzama tikai kā liela, zaļgana, baltsvītrota bumba. Es biju pirmais cilvēks, kam palaimējās iz­rauties no Zemes pievilkšanas spēka varas.

Kamēr manā klātbūtnē notika «kara pa­domes» apspriede, kosmosa kuģis nekustīgi karājās izplatījumā. īsi diskutēja par no­laišanos, neko neslēpjot. Gluži otrādi —

Esīna centās mani iepazīstināt ar visiem sva­rīgākajiem sīkumiem. Pēc Aasa domām, va­jadzēja nogaidīt nakti un mani izsēdināt uz Zemes, bet Suiliks ieteica ņemt mani līdz uz Ellu. Viņu atbalstīja Esīna un vēl daži citi isi. Viņi balstījās uz to, ka, pirmkārt, es esot vistālākās viņiem zināmās cilvēku apdzīvotās planētas pārstāvis, otrkārt, — likums, kas aizliedz nodibināt sakarus ar pasaulēm, kur pastāv kari, attiecoties vienīgi uz viņu galak­tiku, bet ārpus tās neesot spēkā. Turklāt Sui­liks piebilda, ka Zemes cilvēcei vēl neesot ne jausmas par «ahūna ceļu» un tāpēc mēs Ellu apdraudēt nevarot. Bet mani nogādāt atpakaļ uz Zemi varēšot katrā laikā. Vai drīkstot noniecināt jebkādu iespējamo palī­dzību tādā brīdī, kad misliki atrodoties tikai miljona gaismas gadu attālumā un apdrau­dot viņu planētu? Vai tik nopietnā brīdī drīk­stot ignorēt cilvēci, kuras dzīslās ritot sar­kanās asinis? Pēdējos vārdus Suiliks īpaši uzsvēra.

Aass pavērās manī, un es uztvēru viņa do­mas:

— Ja tev nav iebildumu, brauc mums līdz uz Ellu, tikai ar vienu noteikumu — ja mūsu uzturs būs tev piemērots, jo ceļš ir garš. Nāc, palūko mūsu ēdienus! Ja gremošanas trau­cējumu nebūs, lidosim kopā uz mūsu pla­nētu. Gan jau vēlāk tevi nogādāsim mājās.

Tā es nobaudīju pirmo kosmosa maltīti, kurai sekoja vēl" daudzas citas. Visu šo laiku «lidojošais šķīvis» vai, kā turpmāk to dēvēšu, — ksills nekustīgi karājās izplatī­jumā apmēram divdesmit piecu tūkstošu kilo­metru attālumā no Zemes.

Izņemot svinību gadījumus, isi vienmēr ēd stāvot. Brokastis ieturējām tajā pašā kabīnē, kur bijām sapulcējušies. Mums pasniedza ļoti gardu, rožainu želeju ar biskvītiem, kas, šķiet, bija gatavoti no kviešu miltiem un aro­mātiska, nektāram līdzīga šķidruma. Trauki un karotes bija darināti no brīnišķas zilga­nas, caurspīdīgas vielas. Par tās absolūto izturību man radās izdevība. pārliecināties, izmetot no rokām šķīvi. Es ātri apmierināju ēstgribu, manīdams, ka par laimi nekādi gre­mošanas traucējumi nerodas.

Pēcpusdienu pavadīju, vērojot Zemi, savu Zemi, kuru biju nolēmis pamest, lai dotos nezināmās tālēs. Pēc vakariņām, kad nobau­dīju līdzīgus ēdienus, man tika ierādīta zema gulta. Par spīti uzbudinājumam nogurums ņēma virsroku, un es ātri iemigu.

Kad pamodos, telpā neviena nebija. Aiz sienas viegli dūca motori. Piecēlos un, iedams ārā, durvīs sastapu Aasu.

— Nāku tevi modināt, — uztvēru viņa do­mas. — Jūs, Zemes iedzīvotāji, pārāk ilgi guļat.

Viņš ieveda mani laboratorijā.

Pirms turpinu savu stāstu, domāju, ka ne­būs lieki tevi iepazīstināt ar ksilla iekārto­jumu. Ksillus būvē pēc viena parauga. Tie ir diskveida, diametrs — no piecpadsmit līdz simts piecdesmit metriem, biezums centrā — no diviem līdz astoņpadsmit metriem. Vidēja lieluma ksillam, kādā lidojām mēs, diametrs sasniedz trīsdesmit, biezums centrā — trīsar­pus metrus. Galvenā vadības pults iekārtota ksilla vidū sešstūrainā zalē, kur katra siena ir apmēram piecus metrus gara. Ap šo zāli grupējas sešas gandrīz tikpat lielas telpas: guļamkabīnes, laboratorija, mašīntelpas (tā­das pavisam mēdz būt trīs) utt. Pie šīm tel­pām, kas visas virzienā no centra uz diska malām kļūst arvien zemākas, savukārt pie­kļaujas dažādas produktu, akumulatoru, gaisa rezervuāru u. c. noliktavas.

Šāda tipa ksilla komandā parasti ir div­padsmit locekļu. Deviņi dzīvi palikušie isi, neskaitot Aasu, mūs gaidīja laboratorijā. Visu ksilla komandu vēl nebiju redzējis. Tur bija pieci vīrieši un četras sievietes. Sastopo­ties ar svešas rases cilvēkiem, parasti tos ir grūti atšķirt citu no cita, bet šoreiz man tam­līdzīgas grūtības neradās. Slaidākais no vi­ņiem bija Aass, kas' par dažiem centimetriem pat bija garāks nekā es. Pārējie bija daudz mazāki. Nevienas sievietes augums nesasnie­dza simt sešdesmit centimetru. Bez Aasa, Suilika un Esīnas es pazinu vēl divus isus.

Aass mani stādīja priekšā saviem biedriem, iepazīstinādams ar katru atsevišķi, gandrīz kā augstākās sabiedrības salonā. Cik varēju noprast, Aass bija fiziķis — «dabas spēku pētnieks», kā viņš pats sevi dēvēja, turklāt viņš arī vadīja šo ekspedīciju. Ksilla stūrma­nis un kapteinis bija Suiliks. Divi komandas locekli, ja tā var teikt, pildīja «matroža pie­nākumus», vēl divi citi bija planētu pētnieki, bet es klusībā tos dēvēju par astronomiem. Ekspedīcijas ārsts, kā jau minēju, gāja bojā pēkšņās piespiedu nolaišanās laikā. Astrono­mijas speciālistu bija nošāvis amerikāņu pi­lots. Divas isu sievietes bija botāniķes, vie­na — psiholoģe, bet Esīna nodarbojās ar salīdzinamo antropoloģiju.

Isi gribēja zināt, kāda ir bijusi mana no­darbošanās uz Zemes. Paskaidroju, ka ag­rāk studēju medicīnu, bet pēdējā laikā tieši dzīvi. Šāda atbilde viņus acīmredzot pilnīgi apmierināja.

Sākās dzīvas debates. Isi neuzskatīja par vajadzīgu man tās pārtulkot. Kad pārējie iz­klīda, laboratorijā palika Aass, Suiliks un es. Apsēdinājis mani krēslā, Aass pavēstīja:

— Nolēmām tevi aizvest uz mūsu planētu. Nevaicā, cik tālu tā atrodas no Zemes. Es to nezinu, un drīz tu sapratīsi, kāpēc. Mūsu planētas atrodas vienā un tajā pašā Visumā šā vārda plašākajā nozīmē, citādi mēs ne­būtu varējuši jūs sasniegt. Tūlīt uzņemsim kursu atpakaļ. Kad nokļūsim uz Ellas, gud­rie izlems tavu likteni. Ļaunākajā gadījumā sūtīsim tevi atpakaļ.

Kosmosu mēs pētām vēl tikai divsimt četr­desmit emisu (viens emiss atbilst divarpus Zemes gadiem). Esam iepazinuši simtiem planētu, kuras apdzīvo mums vairāk vai ma­zāk līdzīgas būtnes, taču ar tādu planētu, kur cilvēkiem dzīslās rit*. sarkanas asinis, sastopamies pirmoreiz. Tu būsi mums intere­sants pētījumu objekts, un tālab, pārkāpjot Ellas likumus, gribam ņemt tevi līdz. Tagad, pietiekami attālinājušies no Zemes, mēs va­rēsim pāriet ahūnā. Lūdzu, nebīsties ne no kā un neaizskar šeit nevienu ierīci. Spriežot pēc lidaparāta, kas mums uzbruka, jūs vēl lietojat ķīmiskos dzinējus. Tā ka mūsu dzi­nēja darbības princips tev tikpat nebūs sa­protams.

—   Pie mums netrūkst arī cita veida dzi­nēju, — es iebildu. — Bet kā lai tulko vārdu «ahūns»?

—   Ahūns aptver pasaules telpu ārpus tās, atdalot to no antipasaulēm. Tajā nav di­stanču, nav arī laika. Un tieši tādēļ es ne­varu tev pateikt, cik tālu Zeme atrodas no Ellas, kaut gan, pēc mūsu pieņēmuma, šis attālums pārsniedz miljonu gaismas gadu.

—  Bet Suiliks nupat apgalvoja, ka Zeme ir vistālākā no jums pazīstamajām planētām.

Aass sašķobīja lūpas, kā vēlāk uzzināju, tā bija apmulsuma pazīme.

—   Kā lai tev paskaidroju? Atklāti sakot, arī mēs, isi, vēl visu lāga neizprotam, taču izmantojam to savā labā. Redzi — laiks un telpa ir savstarpēji saistīti. Vai tas tev zi­nāms?

—   Protams. Nevisai sen to atklāja kāds ģeniāls fiziķis.

—  Tātad telpa un laiks, Visums, peld ahū­nā. Ja telpa ir pati sevī norobežota, tad laiks ir bezgalīgi neierobežots: pagātne nekad neat­griežas. Ahūnā, kur nav telpas, nekas nevar eksistēt. Tāpēc mēs nodalām nelielu daļiņu pasaules telpas, kas aptver ksillu, un, kopā ar to ienirstot ahūnā, ja tā drīkst izteikties, nonākam blakus Lielajam Visumam. Nesa- vienojoties ar to, mēs it kā dreifējam, ahūnā. Pēc zināma laika, manevrējot pretējā vir­zienā, mēs atkal iznirsim mūsu Visuma laikā un telpā un, kā pieredze rāda, nonāksim kādā punktā dažu miljonu kilometru attālumā no mūsu planētas. Patlaban, atgriežoties uz Ellu, mēs ienirsim ahūnā pie mūsu telpas un laika ārējās malas. Turpretī, lai nokļūtu pie jums, mēs ienirām tās iekšpusē. Iespējams, ka, pārvietojoties neskaitāmus miljardus kilo­metru pasaules telpā, mēs veicām tikpat garu ceļojumu laikā, kaut gan droši apgalvot to nevaru, jo ahūna fizikālās īpašības līdz šim pētījām maz. Kas zina, varbūt attiecībā pret jums mēs, isi, nemaz vēl neeksistējam, vai arī otrādi — esam iznīkuši jau pirms mil­jons gadiem, kaut gan tas šķiet neticami: miljona gadu laikā misliki par spīti attālu­mam būtu sasnieguši arī jūs. Lai arī kā tas viss būtu, jūs mūs uzskatāt par atnācējiem no nekurienes, kur nav ne laika, ne telpas, un tieši tādi paši jūs liekaties arī mums. Un tomēr mēs visi eksistējam vienā laikā un telpā, tikai pagaidām nav iespējams noteikt, kāds attālums šķir mūsu planētas un cik ilgs laiks nepieciešams, lai to pārvarētu, turklāt tad jāienirst ahūnā, kur nav ne laika, ne tel­pas. Tu mani saproti?

—   Atklāti sakot, ne visai. Kā tagad šeit derētu kāds no mūsu fiziķiem!

—   Mūs visvairāk apdraud antipasaules, kas ieskauj mūsu Visumu. Teorētiski pierā­dīts, ka ap katru pozitīvo pasauli riņķo divas negatīvās, un otrādi. Antipasauļu matērija ir pretēja mūsējai, tās atomkodoli ir negatīvā lādiņa nesēji. Pārāk attālinoties no sava Vi­suma, mēs riskētu nonākt kādā antipasaulē — tādā gadījumā mūsu matērija anihilētos, viss izgaistu drausmīgā eksplozijā. Jādomā, ka tā tas sākumā arī notika ar dažiem ksilliem, kas nozuda bez pēdām. Taču tagad mēs jau protam daudz pareizāk pāriet ahūnā. Šo ma­nevru tūdaļ izpildīšu es pats. Nāc, paska­ties, kā to dara.

Mēs iegājām centrālajā zālē un devāmies pie aparātu pults. Noliecies pār to, Suiliks rūpīgi regulēja kādu mehānismu. Aass no­rādīja man uz sēdekli un piekodināja:

—   Lai notiek, kas notikdams, — klusē!

Viņi abi ar Suiliku ķērās pie garlaicīgas

ierīču pārbaudes, kas atgādināja Zemes pi­lotu kontrolsasaukšanos. Pēc katras atbildes Suiliks iedarbināja kādu motoru, pagrieza kloķi vai nospieda sviru. Kad darbs bija pa­beigts, Aass pievērsās man un, atņirdzis asos zobus grimasē, kas isiem nozīmē smaidu, iesaucās:

—  Ahēš!

Apmēram sekundes desmit nekas neno­tika. Es gaidīju ar aizturētu elpu. Pēkšņi ksills spēji sasvērās uz priekšu, es stingri pieķēros pie sēdekļa roku balstiem, lai ne­nogāztos uz grīdas. Arvien skaļāks kļuva dī­vainais troksnis, kurā svilpieni mijās ar rū­koņu. Tad pēkšņi viss norima. Atkal iestājās pilnīgs klusums, un ksills atguva līdzsvara stāvokli. Aass piecēlās kājās:

— Tagad būs jānogaida simt vienu ba- ziku.

Lūdzu paskaidrot vārda «baziks» nozīmi. Uzzināju, ka baziks isiem ir laika vienība. Tas atbilst vienai mūsu stundai, vienpadsmit minūtēm un deviņpadsmit sekundēm.

Pie šā simt vienu baziku garā laika posma sīkumos nepakavēšos. Dzīve ksillā ritēja vien­muļi, gandrīz kā zemūdenē, kas nekustīgi gul jūras dibenā. Jebkādi manevri bija lieki. Vadības kabīnē dežurēja tikai viens iss, pā­rējie kavēja laiku, spēlējot kādu spēli, kas nedaudz atgādināja šahu, lasot uz elastīga, izturīga «papīra» tumšziliem burtiem iespies­tas biezas grāmatas vai arī sarunājoties. Kad lūkoju uzņemt ar viņiem domu sakarus, ma­nīju, ka neviens cits, izņemot Aasu, Suiliku un Esīnu, man neatbild. Nelikdamies trau­cēties, visi tikai smaidīja.

Aass pa lielākai daļai nozuda savā labo­ratorijā. Toties Suiliks un Esīna izturējās pret mani ļoti laipni, daudz jautāja par Zemi, par mūsu dzīvi un cilvēces vēsturi, taču, kad es savukārt lūkoju ko uzzināt par dzīvi uz Ellas, viņi veikli izvairījās no atbil­dēm, atliekot tuvākus paskaidrojumus uz citu reizi. Un tomēr es šajās būtnēs saskatīju daudz kopīga ar sevi, isi man likās pat tu­vāki par dažiem Zemes cilvēkiem.

Beidzot, apnicis bez gala stāstīt isiem par Zemes dzīvi, neko no viņiem neizdibinot par Ellu, es, uzmeklējis Aasu, izteicu savu neap­mierinātību. Ilgi manī noskatījies, Aass sa­cīja:

—   Viņi tā rīkojas pēc manas pavēles. Ja gudrie tevi atstās uz Ellas, gan pagūsi iz­pētīt visu, ko vien gribēsi. Pagaidām tu ne­drīksti zināt pārāk daudz.

—   Vai jūs pieļaujat, ka mani sūtīs atpa­kaļ? Nesaprotu, kādā veidā es varu apdrau­dēt jūsu planētu?

Spēji aprāvies, es nobālēju. Briesmas pa­tiesi draudēja! Un ne jau viņiem vien! Arī man, it īpaši man! Kā es, mediķis, neiedomā­jos to ātrāk! Mikrobi! Es sevī nesu miljar­diem slimības dīgļu! Ja mans organisms, ko aizsargā pakāpeniski izveidojusies dabiskā imunitāte, uz tiem nereaģē, tad isiem mikrobi var būt nāvīgi! Bet isi savukārt droši vien ir īpašu, man kaitīgu sīkbūtņu nesēji!

Šausmās un izmisumā vai prātu zaudē­dams, es šīs domas tūlīt pārraidīju Aasam. Viņš tikai pasmaidīja.

—   Ar šo problēmu mēs nodarbojamies jau sen, kopš isi, pametuši savu dzimtā Oriabora Ellu-Venu, pārcēlās uz Jaltara planētu Ellu- Tanu. Svešu mikrobu tevī vairs nav. Kamēr tu pirmajā lidojuma naktī gulēji, mēs tevi apstarojām ar asrnu.

—   Ko tas nozīmē?

—  Ja viss būs labi, gan jau vēlāk uzzināsi, Noņēmām tev mazliet asiņu, lai atjaunotu imunitāti, kad pienāks laiks atgriezties mājās. Atrodoties uz svešām planētām, mēs isi pārdienas visu ksilla komandu apstarojam ar asrnu. Darīsim, ko varēsim, lai uz Ellas] tevi pasargātu no mūsu mikrobiem. Ja tas nebūs tik vienkārši, ari tu ik pārdienas apsta-j rosies. Starp citu, ja runājam par tavām asi­nīm, — vai visām dzīvajām būtnēm uz jūsu planētas asinīs ir tik daudz dzelzs?

—  Jā, izņemot dažus bezmugurkaulniekus,! kuru elpošanas pigments satur varu.

—  Tādā gadījumā jūs esat rada mislikiem.

—   Kas ir šie misliki, kurus jūs tik bieži pieminat?

—    Drīz uzzināsi. Ļoti drīz to zinās arī tava planēta.

Un, kā allaž, gribēdams izbeigt sarunu, Aass nolieca galvu.

Aizritēja baziks pēc bazika. Kad bija laiks atgriezties Lielajā telpā, Aass paaicināja mani vadības zālē. Atkal sākās tāda pati ierīču pārbaudes ceremonija, kam sekoja līdzīgi grūdieni. Suiliks ieslēdza ekrānu: no visām pusēm zvaigžņu ielenkti, mēs lidojām bezgalībā. Viena zvaigzne likās esam daudz tuvāk nekā citas, tā izskatījās trīsreiz mazāka par jjjūsļj Agnesi. Aass norādīja uz to ar roku:

— Mūsu saule — Jaltars. Pēc pāris bazikiem jau būsim uz Ellas.

Cik neciešami ilgi vilkās šie pēdējie mir­kļi! Kā apburts raudzījos Jaltarā, kas kļuva aizvien lielāks un lielāks. Bet drīz vien  šīs saules zilganbālā gaisma sāka žilbināt man acis, un es pievērsos planētām, kas riņķoja tai apkārt. Suiliks pamācīja mani, kā rīko­ties ar periskopu, kas vajadzības gadījumā bija lietojams arī kā spēcīgs teleskops. Ap Jaltaru riņķo divpadsmit planētas, kuru no­saukumi, sākot ar pašu tālāko, ir šādi: Afēns, Sētors, Sinjons, Hērans, Tans, Sofīrs, Rēsans, Marss (kāda dīvaina sagadīšanās!), Ella, Songa, Eiklē un Roni. Sinjonu un Tanu ietver tādi paši gredzeni kā mūsu Saturnu. Vislie­lākā planēta ir Hērans, vismazākās — Afēns Un Roni. Marss un Ella ir apmēram vienā­das, par mūsu Zemi mazliet lielākas planē­tas, bet Rēsans, kas apdzīvots tāpat kā Marss un, protams, Ella, par tām mazāks. Uz dau­dzām planētām, dažkārt neticami grūtos ap­stākļos, isi rūpnieciskos vai zinātniski pēt­nieciskos nolūkos nodibinājuši savas koloni­jas. Gandrīz visām Jaltara planētām ir pa­vadoņi, bet to izkārtojumā vērojama intere­santa skaitliska likumsakarība: planētām Ro­ni un Eiklē pavadoņu nav. Songam — tikai viens, Ellai — divi: Ari un Arci; Marsam — trīs: Sen, San un Sun; Rēsanam — četri: Atia, Atea, Asia un Asea; Sofīra'm — pieci; Ta- nam — seši. Pārējām planētām pavadoņu skaits līdzīgā kārtā samazinās: Sētoram to

tikai trīs, bet Afēnam vispār nav. Viens no Hērana, par mūsu Jupiteru lielākas planē­tas, pavadoņiem nav mazāks par Zemi. Jā­piezīmē arī, ka Afēna orbīta atrodas tikai vienpadsmit miljardu kilometru attālumā no Jaltara! Visu to, bez šaubām, es uzzināju vēlāk.

Mēs iznirām no ahūna starp Sofīra un Rē- sana orbītām. Lidojot diezgan tuvu garām pēdējam, teleskopā varēja skaidri saskatīt mākoņu spraugās pavīdam krastu kontūras. Turpretī Marss, atrazdamies pārāk tālu viņ­pus Jaltara, nebija saredzams. Beidzot Ella no sīkas dzirkstelītes pārvērtās mirdzošā bumbā, kas tuvojoties ik mirkli auga lie­lumā.

OTRĀ DAĻA FANTASTISKĀ PASAULE

.

Uz Ellas.

Ļoti žēl, ka uz Ellas vajadzēja nolaisties naktī. Kad sasniedzām tās atmosfēru, mans pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri sep­tiņiem, bet vēl tagad nezinu, vai pēc Zemes laika tobrīd bija rīts vai vakars. Debesis klāja bieza mākoņsega, tā ka pirms ieieša­nas planētas ēnā caur mākoņspraugām lejā neko vairāk par zaigojošu virsmu, domā­jams, jūru, nespēju saskatīt. Mēs piezemē­jāmies bez trokšņa, bez mazākā grūdiena. Ksills nolaidās tumša, klaja lauka vidū. Tā­lumā nespodri mirgoja uguntiņas.

—   Kāpēc mūs neviens nesagaida? — ar naivu izbrīnu es vērsos pie Suilika.

—    Kam tas vajadzīgs? Nevar taču pare­dzēt, kad ksills atgriezīsies. Kosmosa pēt­nieku tagad ir bezgala daudz. Kāpēc gan tie jāsagaida? Par mūsu atgriešanos pavēstīju gudrajiem. Rīt tevi stādīsim viņiem priekšā. Bet tagad seko man!

Mēs izkāpām no ksilla. Visapkārt valdīja melna tumsa. Suiliks ieslēdza nelielu spul­dzīti, kas, platā saitē piestiprināta, turējās

viņam uz pieres, un mēs devāmies ceļā. Sa­jutu, ka zem kājām ir biezs, īsi apcirpts mau­riņš. Apmēram pēc simt soļiem spuldzītes gaismā ieraudzīju zemu, baltu ēku bez logiem un durvīm. Mēs apgājām tai apkārt. Kaut gan Suiliks nekam nepieskārās, tomēr mūsu priekšā pēkšņi pavērās kāda siena, un mēs iegājām gaitenī ar žilbinoši baltu grīdu. Tā galā labajā un kreisajā pusē bija divas ai­les bez durvīm. Suiliks man norādīja uz kreiso:

—  Tu gulēsi šeit.

Telpa bija pielijuši ar maigu, zilganu gaismu. Tur atradās ļoti zema gulta ar tikko jaušamu iedobumu, tā bija pārklāta ar vien- ; kāršu, baltu segu bez palagiem. Blakus uz galdiņa vizēja sarežģītas ierīces. Suiliks no­rādīja uz kādu no tām:

—  Tas ir iemidzinātājs, — viņš teica. — Ja nespēsi aizmigt, piespied podziņu. Mūsu ba­rību tu panes labi, ceru, ka arī šī ierīce tev nekaitēs.

Suiliks aizgāja. Palicis vienatnē, es brīdi nekustīgi sēdēju uz gultas malas. Man šķita, ka atrodos kādā augsti civilizētā zemē, var­būt Amerikas Savienotajās Valstīs vai Zvied­rijā, taču nekādā ziņā ne uz svešas planētas, miljardiem kilometru no mājām! Zem segas, kas likās viegla un mīksta, sataustīju kaut ko līdzīgu pidžamai. Tā bija darināta no vēl plānāka auduma un atgādināja kombinezonu. Pārģērbies apgūlos. Gulta nebija visai mīk­sta, bet — samērā atsperīga un lieliski

iekļāva augumu. Plānā sega tā karsēja, ka es drīz vien to aizmetu, jo telpa bija pietie­kami silta. Kādu laiciņu grozījos gultā, ne­spēdams aizmigt. Tad, atcerējies Suilika pa­domu, piespiedu podziņu. Paguvis saklausīt tikai klusu sanoņu, acumirklī iemigu …

Otrā rītā mostoties, gausi raisījos no dī­vaina sapņa, kurā biju sarunājies ar zaļ- ādainajiem cilvēkiem. Nekā nevarēju saprast, kur atrodos. Sākumā likās, ka turpinās mans ceļojums pa Skandināvijas valstīm, kaut gan skaidri apzinājos, ka biju no turienes sen at­griezies. Katrā ziņā es negulēju mājās — mana gulta taču ir neiedomājami cieta, un es allaž taisos iegādāties jaunu, bet arvien to piemirstu. Sasodīts! Tā taču ir Ella!

Izmetos no gultas un, gribēdams iedegt gaismu, pagriezu kādu slēdzi. Pretējā siena pavisam negaidot it kā izkusa, kļuva caur­spīdīga, un aiz tās skatam pavērās bezga­līga, zeltaina stepe, ko pie apvāršņa ieskāva zilgana kalnu grēda. Pa kreisi kā tumšs plankums dzeltenajā zālē melnēja ksilla disks. Augstu jo augstu dīvainajās, blāvi zil- gajās debesīs peldēja reti, balti mākonīši. Lie­kas, vēl bija ļoti agrs.

Ar tikko jaušamu troksni istabā ieslīdēja zems galdiņš uz ritenīšiem. Lēnām pagrie­zies, tas apstājās pie gultas. Bez skaņas uz tā iznira tase ar zeltainu šķidrumu un šķī­vis rožainas želejas. Acīmredzot isi brokasto gultā. Ar baudu paēdis un padzēries, atzinu, ka šiem ēdieniem ir ļoti tīkama, taču pilnīgi

nenosakāma garša. Tiklīdz beidzu brokastot, galdiņš automātiski aizripoja prom.

Saģērbies izgāju laukā. Ārdurvis, tāpat kā visas pārējās durvis šai namā, nebija aizvēr­tas. Pati māja sākumā man likās ļoti maza, jo domāju, ka šeit ir tikai trīs istabas, kuras iziet uz gaiteni. Vēlāk uzzināju, ka isu mā­jās mēdz būt arī vairāki pazemes stāvi.

Apgāju mājai apkārt. Gaiss laukā bija svaigs, bet ne dzestrs. Saule Jaltars, ar ku­ras nosaukumu nekādi nespēju aprast, pat­laban leca. Nekur nemanīja nevienas dzīvas būtnes. Nedaudz tālāk atradās vēl dažas ci­tas tikpat necilas mājas. Stepes austrumu daļā bija izkaisīti līdzīgi namiņi. Rietumos, kalnu pusē līdz pat apvārsnim, stiepās klajš līdzenums. Turpretī visās pārējās debess pu­sēs ainavu atdzīvināja košas, kuplas birzta­las. Lēnā gaitā devos uz tuvāko no tām. Slai­die, gludie koku stumbri atgādināja sārti zaļu marmoru. Lapas bija tumši dzeltenas, tāpat kā zāle. Es tur ievēroju trīs dažādas koku sugas.

Visur valdīja pasakains miers, šķiet, ka uz Ellas mūsu civilizācijas nelāgajiem pavado­ņiem — trokšņiem, pretīgām smakām un pil­sētu haotiskajai sablīvētībai — nav vietas. Tur valda neaptverams, dziļš miers. Neviļus man prātā iešāvās Velsa attēlotā Utopija grāmatā «Cilvēki — dievi».

Nesteidzoties devos uz mājām. Tur viss likās izmiris. Telpā iepretī guļamistabai sa­meklēju vieglu, zemu atzveltnes krēslu, iz­nesis to laukā, apsēdos durvju priekšā un gaidīju. Pēc minūtēm desmit aiz tuvākās birz­talas pamanīju slaidu stāvu. Nācēja bija kāda svešās pasaules meitene. Ziņkārīgi, taču bez īpaša izbrīna manī pavērusies, viņa isiem raksturīgā līganā gaitā pagāja garām. Viņas ādas krasa, liekas, bija gaišāka nekā manām ceļa biedrenēm. Es meitenei uzsmai­dīju. Atbildējusi ar vieglu galvas mājienu, viņa turpināja ceļu.

Beidzot ieradās Suiliks. Smaidā saviebis seju, viņš pēkšņi nostājās man aizmugurē un pavēstīja:

— Drīz brauksim pie gudrajiem. Bet pa­gaidām izrādīšu tev savu māju.

Neskaitot manu guļamistabu, kuras vienu sienu pēc vēlēšanās varēja pārvērst logā, un salonu, no kura biju iznesis krēslu, «pirma­jā» stāvā vēl atradās arī priekštelpa un lifti, kas veda uz apakšzemes stāviem. Suiliks at­vainojās, ka viņa dzīvoklis ir mazs un pie­mērots tikai vientuļam jaunam virsniekam. Šajā mājā bija vēl divi pazemes stāvi. Vienā no tfem izvietojās divas dzīvojamās istabas un Suilika darba kabinets — ieapaļa telpa ar grāmatplauktiem gar sienām un dažādām sarežģītām ierīcēm apkrautu galdu centrā. Otrajā pazemes stāvā atradās «virtuve» un lieliska vannas istaba ar visām tā dēvēta­jām ērtībām. īsu mājās vienīgi vannas is­tabā ir spogulis. Ielūkojies tajā, es nobijies atkāpos: astoņas dienas neskūtā, izspūrusī bārda man nedarīja godu. Apvaicājos Suili- ,

kam, vai viņi pazīst kaut ko līdzīgu bārdas skujamajam aparātam.

—  Nē. Mums mati uz sejas neaug. Varbūt skujamo varētu sameklēt uz Rēsana, kur mīt dažādu cilvēču pārstāvji. Starp tiem ir arī spalvaini. Pastāsti sīkāk, kāds šis «skuja­mais» izskatās, un es likšu, lai to pagatavo. Bet pašlaik gudrie vēlas redzēt tevi tādu kāds esi.

—  Nē, es nedrīkstu viņiem rādīties kā īsts mežonis! — es iebildu. — Es taču reprezen­tēju savu planētu!

Suiliks pasmaidīja:

—- Tu pārstāvi astoņsimt sešdesmit otro mums zināmo planētu, kuru apdzīvo cilvēki Tā kā gudrie ir redzējuši arī daudz lielākus briesmoņus par tevi!

Par spīti šim mierinošajam apgalvojumam es tomēr izmantoju vannu, lai mazliet apkop­tos. Jāatzīst, ka isu vannas istabas ērtības būtībā neatšķiras no analogām ierīcēm pie mums.

Kad uzkāpu augšstāvā, Suiliks jau bija ga­tavs ceļam. Mēs izgājām laukā, un es*mie­rīgi devos uz ksillu. Būdams vispār jautras dabas, Suiliks sāka sirsnīgi smiet, proti, vai­rākas reizes aprauti iesvilpās, kas isiem no­zīmē skaļus smieklus.

—  Nē, nē, ksills mums nav vajadzīgs! Ne­esam taču tik svarīgas personas, lai pāris simt brunnu lidojumam velti tērētu ksēiltu. Nāc šurp!

Mājai otrā pusē zemē bija ierakta svira

Suiliks noliecās un to parāva. Mums pie kā­jām pavērās lūka, un no tās augšā pacēlās miniatūra lidmašīna bez propellera un bez reaktīvo dzinēju sprauslām. Tai bija ļoti plāni spārni ar apmēram četrus metrus plašu vēzienu. īsās, noapaļotās fizelāžas garums nepārsniedza divarpus metrus. Riteņu vietā — slieču pāris uzliektiem galiem.

—   Tas ir reobs, — Suiliks paskaidroja.

Cerēsim, ka drīzumā arī tev tāds būs.

Reobā bija divi sēdekļi, tie atradās viens aiz otra. Es, bez šaubām, ieņēmu pakaļējo, bet Suiliks — pilota vietu. Apmēram divdes­mit metrus slīdējuši pa mauriņu, mēs spēji pacēlāmies gaisā. Reobs lidoja bez trokšņa, tas likās apbrīnojami drošs un paklausīgs. Atri pacēlušies lielā augstumā, uzņēmām kursu kalnu virzienā, tieši uz austrumiem. Salīdzinot mūsu tālo reisu laineru un šā reoba lidojumu, nospriedu, ka tā ātrums — ap sešsimt kilometru stundā. Vēlāk ne reizi vien, pats vadīdams šādu lidmašīnu, pārlie­cinājos, ka nepieciešamības gadījumā ar to iespējams attīstīt virsskaņas ātrumu.

Vari iedomāties, cik alkatīgi es lūkojos ai­navā, kas pletās lejā zem mums. Mēs lido­jām pārāk augstu, lai saskatītu sīkumus, taču mani uzreiz pārsteidza tas, ka uz Ellas nav pilsētu. Savu izbrīnu neslēpu Suilik'am.

—  Uz Ellas, — viņš teica, — piecsimt soļu rādiusā aizliegts celt vairāk par trim mā­jām.

—   Un kāds ir Ellas iedzīvotāju skaits?

—   Septiņsimt miljonu, — viņš atbildēja. — Ak, piedod, lai pārraidītu tev savas do­mas, jo mūsu skaņu valodu tu vēl nesaproti, esmu spiests nemitīgi griezties atpakaļ, ko nedrīkstu darīt — man taču jāvēro ceļš.

Es Suiliku ar jautājumiem vairs neapgrū-, tināju. Zem mums palika neparastas, citron­dzeltenas mežu galotnes, tad vairākas upesi kas, savienojoties plašā straumē, ieplūda jūrā. Kā milzīga pussala okeānā iestiepās! kalnu grēda. Drīz vien ceļu šķērsoja citi gaisa kuģi, gan tikpat viegli kā mūsējais, gan lieli un smagi milzeņi. Apmetuši līkumu pēdējai kalnu smailei virs jūras, mēs strauji laidāmies lejup. Suiliks, pievērsies man, pa­ziņoja:

—   Pa kreisi starp divām klintīm paceļas Zinību pils.

Ieleju, ko ieskāva augstas kraujas un kas sniedzās līdz plašajam, baltajam liedagam, šķērsoja gigantiska siena ar milzīgu māk­slīgu terasi virs tās.

Uz terases starp zaļu, mēļu un dzeltenu koku lapotnēm vīdēja baltas, zemas, garas ēkas. Dibenplānā cita siena balstīja augšējo mazāko terasi; tās lielāko daļu aizņēma Par- tenonam līdzīga, apbrīnojami proporcionāla celtne.

Mūsu reobs nolaidās uz apakšējās terases blakus zaļai lapu koku birztalai, kas šajā svešajā pasaulē man likās tuva un mīļa.

Uz augšējo terasi veda monumentālas kāp­nes. Suiliks paskaidroja, ka tās ir Cilvēču kāpnes. Saskaitīju simt vienpadsmit zemu pa­kāpienu. Katram no tiem abās pusēs slējās zelta tēli, kas vairāk vai mazāk atgādināja Zemes cilvēkus. Sadevušies rokās pa trīs vai četri, tie, liekas, steidzās augšup, kur pašā kāpņu galā stāvēja zaļgana metāla skulp­tūra — isa tēls, kas ar draudzīgu žestu sa­gaida viesus. Te bija ļoti neparastas būtnes, dažas no tām man pat iedvesa šausmas. Re­dzēju sejas bez deguniem, galvas bez ausīm, ar trim, četrām vai pat sešām acīm, būtnes ar sešām kājām, gan neizsakāmi apburošas, gan neticami drausmas, kroplas un spal­vainas. Visi šie tēli vairāk vai mazāk atgā­dināja cilvēkus, kaut vai tikai ar galvas un ķermeņa vertikālo stāvokli. Jo augstāk mēs kāpām, jo lielāks nemiers mani pārņēma, raugoties skulptūrās un apzinoties, ka tās nav mākslinieka murgainās fantāzijas aug­lis, bet gluži patiess isiem pazīstamo astoņ­simt sešdesmit vienas cilvēces pārstāvju at­ainojums. Pēdējie pakāpieni vēl nebija aiz­ņemti. Norādījis uz kādu no tiem, Suiliks man teica:

— Lūk, tava vieta! Seit tiks uzstādīts Ze­mes cilvēka tēls. Un tu, kā jūsu cilvēces pir­mais pārstāvis uz Ellas, būsi tam par mo­deli. Kurā pusē tevi novietos, vēl nezinu. Būtībā tava vieta būtu pa labi, blakus cilvē- cēm, kuras uz savām planētām vēl nav iznī­dējušas karus!

Kreisajā pusē augšējo pakāpienu ieņēma varens milzis ar izvalbītām acīm un kailu pauri, tam priekšā stāvēja smuidra būtne, ļoti līdzīga Zemes cilvēkiem: tikai vēlāk ievēroju, ka tai ir četri pirksti.

(Te nu es nenocieties paskatījos uz Unas rokām. Klērs, to redzēdams, pasmaidīja un turpināja stāstu.)

Pagājuši garām isa tēlam, uzkāpām aug­šējā terasē. Gribēdams papriecāties par ai­navu, kas no šejienes atklājās, es atskatījos. Apakšējā terase šķita karājamies gaisā virs zilās jūras, kas gausi vēla baltkrēpjainus viļņu vālus. Zaļās birztalas fonā mūsu reobs likās pavisam maziņš. Netālu no tā bija no­laidušies arī citi lidaparāti, un pa kāpnēm augšup steidzās vairāki isi. Es vēlreiz pa­raudzījos pēdējā tēlā kāpņu kreisajā pusē.

—  Kas ir šī būtne?

Tās dzīvo gandrīz tikpat tālu kā tu. Tām vienīgajām, neskaitot mūs, arī zināms ahūna ceļš. Mēs to neatklājām, viņi ieradās pie mums paši un drīzāk atklāja mūs. Jūs, Ze­mes cilvēki, esat viņiem ļoti līdzīgi. Tuvumā šīs būtnes pagaidām redzējuši tikai gudrie, tāpēc neko daudz par tām nezinu. Ja gudrie gribēs, viņi tev pastāstīs vairāk.

—   Un kas ir šie gudrie? Vai jūsu valsts­vīri?

—   Nē, viņi par tiem pārāki. Gudrie zina daudz, un viņu rokās ir augstākā vara.

—  Vai viņi ļoti veci?

—  Ne visi. Daži no tiem vēl diezgan jauni. Šodien es, tāpat kā tu, redzēšu viņus pirmo­reiz. Man šis gods piešķirts tāpēc, ka atvedu tevi uz Ellu, kaut gan Aass tam pre­tojās.

—  Bet kādu stāvokli ieņem Aass?

—  Arī viņš vēlāk droši vien būs gudrais. Bet nu mums laiks iet!

Mēs devāmies tālāk uz Partenonam līdzīgu ēku. Tuvumā tas izrādījās krietni lielāks nekā izskatījās pa gabalu. Masīvās metāla div­viru durvis bija plaši atvērtas, tomēr, pirms gājām iekšā, Suiliks īsos vārdos sniedza paskaidrojumus sardzes vīriem, kas bija bruņojušies ar vieglām balta metāla nūjiņām.

Kad mūs ielaida, nokļuvām gaitenī, kura sienas rotāja freskas, kas attēloja nezināmu planētu ainavas. Ilgi pie tām kavēties nebija laika. Pa brūnām koka durvīm gaiteņa galā nonācām nelielā zālē. Kāds vīrs, kas pildīja izrīkotāja pienākumus, lika mums uzgaidīt, kamēr pats, nozuzdams pretējās durvīs, de­vās mūs pieteikt. Drīz vien atgriezies, viņš lika, lai sekojam.

Mūs ieveda zālē, kura atgādināja amfite­ātri. Uz tās pakāpieniem izvietotajos atzvel­tņos sēdēja ap četrdesmit isu un lejā, zāles centrā — trīs vīri. Daudzi no viņiem izskatī­jās ļoti veci: zaļā āda likās izbalējusi, baltie mati — plāni un nespodri, taču sejās nema­nīja nevienas krunciņas.

Man ierādīja vietu vienā no amfiteātra apakšējiem sēdekļiem. Un te pēkšņi gadījās kāda pati par sevi nenozīmīga liksta, kas to­brīd mani pagalam satrieca. Atspiedies uz sēdekļa labās rokas balsta, neviļus pieskāros kādai podziņai: nākamajā mirklī sēdeklis atzvēlās atpakaļ, pārvērzdamies gultā, bet es gandrīz tenteriski novēlos uz grīdas. isos, kas ir ļoti jautra un asprātīga tauta, šis incidents izraisīja skaļus smieklus. Kā vēlāk uzzināju, amfiteātra griesti tiek izmantoti kā ekrāns un sēdekli ar nolūku atgāzti atpakaļ, lai ērtāk varētu noskatīties pārraides.

' Vēršoties pie trim gudrajiem, kas sēdēja amfiteātra centrā, Suiliks savā valodā skaļi nolasīja ekspedīcijas atskaiti. Es no tās, bez šaubām, nesapratu ne vārda. Ziņojums nebija garš. Mani ļoti pārsteidza tas, ka Suilikam trūkst jebkādu konvencionālu pieklājības žestu, kaut gan pret sapulces dalībniekiem viņš izturējās ar cieņu.

Tiklīdz atskaite beidzās, viens no trim vidū ii sēdošajiem, kuru sauca par Azlemu, pievērsās man, un es skaidri sajutu, ka starp mums bez liekas kavēšanās, kas dažkārt apgrūtināja manas un Suilika «sarunas», uzreiz no­dibinās tiešs domu sakars.

— Aass jau man stāstīja, no cik neticami tālas planētas tu esi ieradies. Zinu arī, ka pie jums vēl eksistē kari. Tātad uz Ellas tev patiesībā nebūtu vietas, bet, kad pēc jūsu lidaparāta uzbrukuma mūsu ksills avarēja, tu izdarīji lielu pakalpojumu mūsu kosmosa pētniekiem. Tāpēc tagad esi pie mums. Suiliks ļun Aass rīkojās pareizi, vezdami tevi šurp, un mēs viņiem to nepārmetām. Pagaidām uz Rēsanu, kur mīt svešo planētu pārstāvji, tevi nesūtīsim. Ja nav iebildumu, apmeties pie Suilika. Ik pārdienas tev jāierodas šeit un jāstāsta mūsu gudrajiem par savu planētu. Aass teica, ka tu piederot pie tiem, kas pētī dzīvi, tāpēc derētu tavas zināšanas salīdzi­nāt ar mūsējām, jo zinātne uz visām Cilvēku planētām neattīstās vienādi, un iespējams, ka no tevis mēs izdibinām kaut ko tādu, kas palīdzēs izprast mislikus.

—  Ļoti piiccājos, ka varēšu savas zināša­nas salīdzināt ar jūsējām, — es atteicu. — Kad es ne gluži no laba prāta nonācu jūsu ksillā, Aass taču solījās mani nogādāt atpakaļ uz Zemi. Vai drīkstu cerēt, ka šis solījums tiks izpildīts?

—   Cik lielā mērā tas ir atkarīgs no mums — noteikti. Bet tu taču tikai nupat ieradies!

—   Ak, tas nenozīmē, ka gribu tūlīt tikt projām! Jūs interesē mana planēta, mani savukārt — jūsējā, kā arī citas, kuras esat atklājuši.

—  Ja izturēsi pārbaudi, mēs paskaidrosim tev visu, ko vēlies. Bet tagad īsumā pastāsti par savu pasauli. Tikai vispirms uzliec galvā šo pastiprinātāju, lai mēs visi varam uztvert tavas domas.

Kāds kalpolājs man pasniedza adatainai kastaņčaulas pusītei līdzīgu-metāla ķiveri ar daudzām sīkām kvarca antenām.

Vairāk nekā stundu es isiem domās attē­loju Zemi, tās stāvokli izplatījumā, uzskai­tīju raksturīgākās īpatnības, pūlējos atcerē­ties šo to no vēsturiskās ģeoloģijas. Laiku pa laikam mani pārtrauca klausītāji ar jau­tājumiem vai lūdzot tuvākus .paskaidroju­mus, pa lielākai daļai kāds gigants, kurš pat bija lielāks par Aasu. Ķivere pastiprināja ne vien manas domas, bet arī isu jautājumus, kas atbalsojās smadzenēs kā pērkona dārdi, it kā sāpīgi kāds kliegtu tieši ausī. Pateicu to Azlemam, un viņš nekavējoties lika pa­stiprinātāju noregulēt.

—   Šai dienai pietiks, — viņš bei­dzot teica. — Tavu stāstījumu mēs pierak­stījām un vēlāk izskatīsim. Atnāc šurp parīt.

—   Vai jūsu barība satur dzelzi, kas tik nepieciešama manam organismam? — es ie-, vaicājos.

—   Dzelzs mūsu uzturā nav daudz. Bet mēs liksim tev gatavot tādus ēdienus, kādus lieto sinzi, kuru organismam arī vajadzīga dzelzs. Tagad tas ir vienkārši, bet pirms dažiem mē­nešiem tā būtu bijusi grūti atrisināma pro­blēma.

—   Un vēl kāds jautājums: kas ir šie mis- liki, par kuriem Aass atsakās man sniegt pa­skaidrojumus?.

—  Drīz tu to uzzināsi. Misliki «dzēš zvaig­znes».

Par zīmi, ka saruna beigusies un ka cen­sties to turpināt būtu nepieklājīgi, Azlems no­lieca galvu.

Apdzīvoto planētu savienība

Mēs ar Suiliku atkal sēdāmies reobā un devāmies tieši uz austrumiem. Ceļā es pa­lūdzu, vai viņš nevarētu nolaisties zemāk un apmest mazu likumu virs šīs planētas daļas.

—    Kāpēc gan ne? — Suiliks noteica. — Kamēr gudrie izlems, ko ar tevi iesākt, esmu atbrīvots no visa, mans vienīgais pie­nākums — uzturēt kārtībā ksillu. Kurp lai tevi aizvedu?

—    Tiešām nezinu. Varbūt apciemosim Aasu?

—   Tas nav iespējams. Aass jau aizlidojis uz savu rezidenci Marsu, viņš tur dzīvo, bet man nav tiesību laist tevi prom no Ellas. Turklāt šāda pastaiga ieilgtu, bet tev taču parīt jāierodas pie gudrajiem. Ja gribi, va­ram aizbraukt pie Esīnas.

—  Labprāt! — es priecīgi iesaucos.

Biju manījis, ka Suiliks pret Esīnu nav vienaldzīgs. Tomēr, nezinādams, vai niecī­gāko mājienu viņš neuztvertu kā smagu ap­vainojumu vai vienkārši takta trūkumu, runāt par to atturējos.

No Suilika mājām līdz Esīnas dzīves vie­tai bija tūkstoš sešsimt brunnu, t. i., apmē­ram astoņsimt kilometru. Izpildot manu lū­gumu, Suiliks samazināja ātrumu un mēs apmetām vairākus lokus. Tāpēc mūsu ceļo­jums ilga divas stundas pēc Zemes laika. Sākumā šķērsojām plašu līdzenumu, tad me­žonīgu, kokiem apaugušu, dziļām aizām iz­vagotu apvidu, izdzisušu vulkānu virkni un beidzot šauru zemes strēli starp jūru un kal­niem. Pārlidojuši apmēram simts kilometru garajai piekrastes joslai, nolaidāmies klin­šainā salā. Esīna dzīvoja Suilika mājai līdzīgā, tikai daudz plašākā, sarkanā namā.

—  Esīna pieder sjuku, bet es — esoku ra­sei, — Suiliks paskaidroja. — Tāpēc viņas māja sarkana, bet manējā balta. Sīs krāsas ir vienīgais, kas saglabājies no senajām rasu nacionālajām īpatnībām, neskaitot dažus savdabīgus paradumus. Piemēram, brīdinu tevi, ka pie sjukiem viesim nav brīv atteik­ties no piedāvātā ēdiena, kaut arī viņš ne­maz nebūtu izsalcis, jo to uzskata par lielu nepieklājību, kamēr mēs tam nepievēršam uzmanību.

Es iesmējos, atcerējies mūsu zemniekus, kuri mēdz apvainoties, ja viesis atsakās no pašdarinātā vīna. Tad Suiliks ievaicājās, kas ir manas jautrības cēlonis.

—  Patiesi, — viņš teica, — šķiet, ka starp visatšķirīgākajām planētām tomēr ir ļoti daudz līdzības. Tavi zemnieki man atgādina krenus no Ceturtās galaktikas zvaigznes Sto- ras planētas Maras. Kreniem ir dzēriens «abentorns», kas mums liekas nebaudāms. Taču man vajadzēja to dzert jau trīs rei­zes! Vai jūsu vīns ir garšīgs?

—   Dažreiz gan. Bet gadās arī ļoti pre­tīgs!

Tagad nu smejāmies mes abi.

Jautri triekdami, gluži nemanot nonācām

pie Esīnas mājas. Mūs saņēma trausla mei­tenīte, un tā es pirmoreiz nokļuvu isu ģimenes lokā.

Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribu tev īsumā paskaidrot, kāda ir Ellas sociālā iekārta. Sabiedrības pamatšūniņa isiem, tāpat kā mums, ir ģimene, tomēr ģimenes saites viņiem daudz ciešākas, kaut arī likums laulātiem neliedz pilnīgu brīvību. Lau­lības šķir vienkārši — uz abu laulāto draugu mutiskas vienošanās pamata, taču tas no­tiek ārkārtīgi reti. īsi pēc sava temperamenta ir tipiski monogamisti. Parasti viņi precas jaunībā, aptuveni atbilstoši mūsu divdesmitpiecu gadu vecumam. Vairāk par trim bērniem viņiem nemēdz būt, vēl retāk sastopamas ģimenes, kur ir tikai viena atvase. Cik nopratu, isu morāle līdz laulībām diezgan brīva, bet pēc tam kļūst ļoti stingra.

Visiem isiem līdz pilniem astoņpadsmit gadiem, rēķinot Zemes laika mēros, jāapmeklē skola. Pēc tam, izvēlējušies arodu, viņi iestājas profesionālajās mācību iestādēs. šai tautai ar augsti attīstītu tehnisko kultūru nav vienkāršu, nekvalificētu strādnieku. Spējīgākie jaunieši turpina izglītību augstskolās, kas atbilst mūsu universitātēm. Paši talantīgā­kie kļūst par kosmosa pētniekiem. Lai gan jauna un vēl tikai studente, Esīna bija jau piedalījusies trīs kosmiskajās ekspedīcijās ar Suilika vadīto ksillu. Divās pirmajās viņi at­klāja vienīgi neapdzīvotas planētas, bet trešā, ekspedīcija uz Zemi, beidzās gandrīz tra­ģiski.

Atšķirībā no Suilika mājas sjuku dzīvokļa ārdurvis veda tieši viesistabā ar zemiem at­zveltnes krēsliem.

Esīna mūs sagaidīja mātes, brāļa un jau­nākās māšeles sabiedrībā. Viņas tēvs, ievēro­jama personība — «mistisko ceremoniju meistars» (tieši tā šo titulu es uztvēru), ne­bija mājās.

Sākumā jutos ļoti neveikli. Suiliks ar mā­jas ļaudīm sāka dzīvi sarunāties, bet es sē­dēju krēslā, aplūkodams istabu, un pūlējos iejusties jaunajos apstākļos. Viesistaba izska­tījās patukša, diezgan vienkārša: isi neciena lieku greznību. Vienīgi gaišzilās sienas ro­tāja ģeometriski raksti.

Pēc brītiņa Esīnas māte izgāja un zālē palikām tikai mēs, jaunieši. Esīnas māšele, nosēdusies iepretī, bez kautrēšanās apbēra mani jautājumiem. No kurienes es nāku? Kā: mani sauc? Cik man gadu? Ar ko es nodar­bojos? Kādas izskatās Zemes sievietes? Kādi ir mani iespaidi par Ellu? Un tā joprojām.; Neviļus atmiņā atausa, kā pirms dažiem ga-< diem, kad lasīju lekciju kādā amerikāņu uni­versitātē, studentes mani vajāja līdzīgā kārtā.

Kad mūsu sarunā iejaucās Suiliks un Esīna, es drīz vien pilnīgi aizmirsu, ka atro­dos svešā pasaulē. Viss šeit likās tik pazīs­tams! Radās iespaids, ka visu planētu civili­zācijām ir ļoti daudz kopīga. Man gandrīz lo vajadzēja nožēlot, jo šķita, ka šis fantas- liskais ceļojums ir veltīgs un nebija vērts pamest Zemi, lai redzētu šeit tik maz nepa­rasta. Neparasta? Nolādēts! Vēlāk dabūju redzēt tik daudz brīnumu, ka man tas viss bija līdz kaklam! Cik gan drausmīga bija planēta Sifans! Bet tobrīd man par to vēl nebija ne jausmas un es uzskatīju, ka isi, nevērojot zaļo ādas krāsu un baltos matus, kā fiziski, tā garīgi ļoti tuvi Zemes cil- vekiem.

Savos iespaidos dalījos ar Suiliku. Viņš nepaguva atbildēt, jo iejaucās Esīnas jaunākā māsa Esenīza:

—  Protams! Arī man šķiet, ka tu esi vien­kārši rožainā krāsā nokrāsojies iss!

Suiliks mīklaini pasmaidīja un pēc īsa pār­domu brīža teica:

—  Patiesību sakot, jūs neko nezināt. Taču es jau pazīstu piecu planētu cilvēces, no ku­ram kreni tik ļoti atgādina mūs, ka grūti pat atšķirt. Sākumā mani ļoti pārsteidza līdzī­gie paradumi. Bet vēlāk… Kas zin, varbūt arī tu, padzīvojis ilgāku laiku uz Ellas, sāksi pret mums izturēties tāpat kā Sika planētas frūni? Sī planēta riņķo ap Sestās galaktikas zvaigzni Venkoru. Zināmu apsvērumu dēļ frūni uztur ar mums sakarus, taču faktiski isus neieredz.

Drīz vien mēs atvadījāmies. Esenīza un viņas brālis Arss ceremoniāli novēlēja lai­mīgu lidojumu savam draugam Suilikam un «srennam Sevolodam Slēram», proti, Vsevo- lodam Klēra kungam. Esīna mūs pavadīja savā reobā.

Pēc stundas sasniedzām Suilika mājas. Esīna tur ilgi neuzkavējās, un mēs ar Suiliku palikām divatā. Ko īsti darījām un kā bei­dzās mana pirmā diena uz Ellas, vairs ne-1 atceros. Tomēr, ja atmiņa nevij, isu valodu mācīties tad vēl nesāku. Iespējams, ka Sui­liks mani tovakar pamatvilcienos iepazīsti­nāja ar saistošo «zvaigžņu šahu», ko ar īpa­šiem žetoniem, kas attēlo zvaigznes, planētas* un ksillus, spēlē uz apaļa galdiņa, cenšoties; panākt zināmu situāciju, kas ļauj iegūt «mis- liku». Ja tas izdodas, partiju var uzskatīt par zaudētu, jo «misliks», no kura izvairīties] ir pārāk grūti, sāk dzēst pretinieka zvaig-ļ znes. Bet var jau būt, ka toreiz mēs «zvaig-| žņu šahu» vēl nespēlējām, citādi es noteikti] būtu lūkojis kaut ko izdibināt par noslēpu-3 mainajiem mislikiem, taču šis jautājums ittanļ noskaidrojās krietni vēlāk. Lai vai kā — šfl spēle ir daudz interesantāka par mūsu šahu! un, ja vien būs laiks, varbūt arī tev to iemāļ cīšu.

Tātad pirmo vakaru mēs ar Suiliku pavadījām kopā. Jau tad pret šo jaunekli, kuram vēlāk bija lemts kļūt par manu labāko draugu uz Ellas, sāku just dziļas simpātijas. Suiliks ir lielisks biedrs, jautrs un atjautīgs kā visi viņa tautieši, turklāt viņam piemīt isiem reti sastopamas īpašības — atsaucība un sirsnība. Vispār Ellas tauta šķiet laipna un viesmīlīga, bet augstākā mērā vienal­dzīga.

Nolaidās nakts, mana pirmā īstā nakts uz svešās planētas. Pēc vieglām vakariņām, ku­ras man atsūtīja Gudro padome, kad pirmo­reiz nobaudīju tā saucamos «sinzu ēdienus», kas garšoja pēc gaļas, mēs, izgājuši laukā, apsēdāmies mājas priekšā. Pavēries augšup, es pārsteigumā sastingu: debesis bija kā no­sētas ar spīdekļiem, un šķita, ka manī rau- gas miljoniem svešu zvaigžņu. Pavisam tuvu kā maza saule mirdzēja kāda zvaigzne. De­besīm pāri stiepās neparasti blīvs, spožs Piena Ceļš.

Suiliks par spīti jaunībai bija jau veicis neskaitāmus ceļojumus Visumā un nosauca man dažas zvaigznes — Esalanu un isu pir­mās dzimtenes sauli, Ellai vistuvāko Oria- boru; zināmi apstākļi, kuri man noskaidro­jās tikai vēlāk, spieda isu senčus pārcelties no šīs saules sistēmas uz Ellu. Vēl Suiliks minēja Eriantē, Kalvenoltu, Bēroē, Asliru, Esemonu, Sialkoru, Sidēmu, Fenganteoru, Šēsinsiafanu, Astarroelē … Debesis bija sa­mērā gaišas, vietām spožākas par mūsu Piena Ceļu. Suiliks paskaidroja cēloni: Ellas saule Jaltars atrodas nevis galaktikas malā, kā mūsējā, bet gandrīz tās centrā. Attālumi starp zvaigznēm šajā kosmosa nostūrī nav lieli: no Ellas līdz tuvākajai — Oriaboram — nav vairāk kā ceturtdaļa mūsu gaismas ga­da. Tas isiem lielā mērā atviegloja pirmos starpplanētu lidojumus, bet ievērojami trau­cēja kosmosa un citu galaktiku apgūšanu, kad pēc pirmajiem mēģinājumiem izmantot ahūna ceļu viņi nonāca pie savas galaktikas robežām.

Iztaujāju Suiliku par viņa ceļojumiem kos­mosā. Bez piecām cilvēku apdzīvotām planē-i tām viņš bija apmeklējis vēl daudz citu, gan tādu, kur dzīvība neeksistēja, gan tādu, kur sastopamas tikai tās zemākās formas. Da­žas no šīm planētām, piemēram, isu jeb Pir­mās galaktikas Bīrans, kas riņķo ap Fzīanu, ir neizsakāmi skaistas, citas turpretī drū­mas, tuksnešainas. Suiliks bija nolaidies arī uz Pirmās galaktikas saules Ephana planē­tām Auras un Zēna, kuru iedzīvotāji paši sevi iznīcinājuši drausmīgos karos. Suiliks parādīja man tik lieliskus šo pasauļu krā­sainus fotouzņēmumus, par kādiem mēs, Ze­mes cilvēki, nevaram ne sapņot. Daži no šiem uzņēmumiem tagad glabājas pie manis. Viņš radīja man brīnumainā kārtā saglabājušos trauslu stikla statueti, ko atradis kādas sa­grautas Auras pilsētas drupās. Tajā atainotā spārnotā cilvēkveida būtne ar konusam līdzīgu galvu šķita ļoti neparasta, taču neno­liedzami liecināja par lielu mākslinieka meis­tarību. Rokās sasilstot, stiklam līdzīgā masa, no kuras statuete veidota, izdveš žēlas, vai­došas skaņas, it kā apraudot bojā gājušo cilvēci. Atklājuši Visumā vairākas šādas se­nāk apdzīvotas, bet tagad izmirušas planētas, isi, vairīdamies no sērgas un no atgriešanās pie kara neprāta, bija pieņēmuši izņēmuma likumu.

Kad tovakar beidzot apgulos, man galvā drūzmējās jaunie iespaidi, acu priekšā grie­zās visas tuvās un tālās zvaigznes — Esa- lans, Oriabors, Eriantē… Lai aizmigtu, biju spiests iedarbināt «miega, aparātu».

Nākamā diena īpašas atmiņas manī ne­atstāja, pareizāk sakot, tās saplūda kopā ar daudzajiem turpmāko dienu iespaidiem. Taču trešo dienu uz Ellas, kad atkal ierados Zi­nību pilī, atceros lieliski.

Mani turp aizveda Suiliks savā reobā. Li­dojums bija īss. Suiliks tūlīt aizgāja, bet mani ieveda Azlema kabinetā. Tajā pie kaila­jām sienām redzēju vienīgi piecus lielus četr­stūrainus ekrānus, kas likās darināti no mat- stikla. Telpas vidū uz raibā zaļganzilā galda atradās vairākas miniatūras ierīces un kom­plicēta mēraparātu pults. Azlems man piedā­vāja krēslu sev iepretī. Man pēkšņi likās, it kā es arvien vēl būtu ārsts praktikants, ko pie sevis izsaucis «profesors».

Azlems, bez šaubām, vairs nebija jauns, viņa stipri izbalējusī zaļganā āda šķita pelē­cīgi bāla kā smagi slimam cilvēkam. Taču augumu cieši piekļāvīgajā pelēkajā zīda triko varētu apskaust pat dažs labs mūsu atlēts.

Kaut gan isi nav fiziski stiprāki par mums, viņu muskulatūra nevainojami attīstīta un ļoti proporcionāla. Bet Azlema gaiši zaļās, lielās acis, kādas raksturīgas visiem viņa tautiešiem, nudien, atstāja tīri jauneklīgu iespaidu.

Neuzņemdams domu sakarus, Azlems ilgi mani vēroja. Sapratu, ka tieku salīdzināts ar daudzu citu pasauļu iemītniekiem, kuri jau stāvējuši viņa priekšā. Tad starp mums sā­kās bezvārdu saruna:

—   Patiesi žēl, — viņš raidīja, — ka tavi tautieši, uzbrūkot ksillam, nogalinājuši divus mūsu kosmosa pētniekus. Te mazliet vaino­jams arī Aass. Viņš nedrīkstēja ieiet jūsu atmosfērā bez zināmiem aizsarglīdzekļiem. Bet pirms ksilla nolaišanās uz Zemes, ne­manīdami tuvumā nekādus lidaparātus, mū­sējie nosprieda, ka jums lidošanas māksla vēl sveša.

—   Mēs to apguvām nevisai sen, — es pa­skaidroju. — Taču, nepārkāpis mūsu atmo­sfēras robežu, Aass to nevarēja zināt, jo mū­su lidaparāti, izņemot raķetes — Zemes pa­vadoņus, vēl nav spējīgi ieiet starpplanētu bezgaisa telpā.

—   Ko tu saki? Jūs protat lidot, bet nespē­jat tikt pāri atmosfēras robežai? Pag. kā īsti sauc to aparātu, kuram tas izdevies? Šo tavu domu es pilnībā neuztvēru.

—  Raķete, — prātā attēlodams tās darbību,, skaļi atkārtoju.

Azlema seja pauda izbrīnu.

—   Skaidrs! Teorētiski mēs «raķetes» pa­zīstam, bet tās nelietojam. Tām ir pārāk zems lietderības koeficients!

—   Arī mēs agrāk tās uzskatījām vienīgi par laika kavēkli. Praktisku nozīmi tās iegu­vušas tikai pēdējos gados.

—   Tātad jūsu lidaparātu uzbūves pamatā ii nesējraķetes?

—  Ne visiem. Vairumam ir iekšdedzes dzi­nēji.

Arī šo jēdzienu vajadzēja paskaidrot tu­vāk. Jutos ne mazāk pārsteigts kā Azlems un savukārt iedrošinājos uzdot jautājumu:

—   Bet sakiet, kāda sakarība var būt starp lidojumiem atmosfērā un iespēju iziet starp­planētu telpā?

—    Tas pats par sevi saprotams! Tiklīdz radās iespēja izmantot negatīvos gravitāci­jas laukus, lidojumi starpplanētu telpā kļuva par tīri tehniskas dabas jautājumu, kas ir atkarīgs no šo lauku blīvuma. Vai jūs tos izmantojat?

—   Noteikti zinu, ka nē, kaut gan lāga ne­saprotu, ko jūs ar to domājat?

Azlems ilgi lūkoja mani izglītot. Diemžēl, lielāko daļu paskaidrojumu es ne vien nesa­pratu, bet pat vispār «nedzirdēju». Viņš lie­toja man pilnīgi svešus jēdzienus, un līdz ar to domu sakars starp mums pārtrūka. Rūgti nožēloju, ka neesmu fiziķis un ka tu neesi kopā ar mani. Taču viskompetentākais no Zemes cilvēkiem, bez šaubām, būtu bijis Ein- šteins! Velti pūlējies man kaut ko ieskaidrot, Azlems beidzot pievērsās tematam, kas man bija labāk saprotams:

—    Lai kādi arī būtu jūsu lidaparātu dzi­nēji, svarīgi ir tas, ka jūsu lidaparāts sekmīgi uzbrucis mūsu ksillam. Tu Suilikam

apgalvoji, ka tā bijusi kļūda. Gribu tam ticēt.

—   Vai drīkstu jums vēl ko jautāt? — es pavaicāju. — Vai šis bija pirmais ksills, kas devās uz Zemi?

—   Jā, es pilnīgi galvoju par to, jo esmu vienīgais noteicējs par visiem kosmosa lido­jumiem. Aasa un Suilika uzdevums bija uz­zināt, vai aiz Sešpadsmitās galaktikas ir vēl citas apdzīvotas galaktikas. Jūsu planēta at­rodas divdesmit reižu tālāk par šo galak­tiku, tāpēc līdz jums ceļojums ahūnā pēc vie­tējā laika ir divdesmit reižu ilgāks. Lūk, kāpēc nevaru garantēt, vai spēsim tevi no­gādāt atpakaļ uz Zemi, kaut arī Aass to ir apsolījis. Pagaidām neesam pilnīgi droši, vai lidošanas noteikumi ahūnā ir attiecināmi uz milzīgiem attālumiem. Bet drīzumā tasi noskaidrosies. No Septiņpadsmitās galakti­kas, kas atrodas tajā pašā virzienā un tik­pat tālu kā jūsējā un kuru atklājām, kamēr Aass bija ekspedīcijā, ik brīdi var atgriezties mans dēls Aseroks. Taču jēdziens «atklā­jām» šeit nav īsti vietā, jo būtībā mūs atklāja paši sinzi. Arī viņiem zināms ahūna ceļš, turklāt viņu dzīslās, tāpat kā jūsējās, rit sar­kanas asinis, un vispār tu tiem ļoti līdzi­nies.

—   Gan jau redzēsim! — es bezrūpīgi at­traucu. — Mājās ģimene mani negaida, esmu pavisam viens. Ja šis jūsu ksills bija pir­mais, kas nolaidās uz Zemes, tad taču baumas par «lidojošajiem šķīvjiem» patiesi balstās uz optisku mānu vai halucinācijām, kā lo pareizi atmasko kādas mūsu valsts ofi­ciālais ziņojums.

Izstāstīju Azlemam par «lidojošajiem šķīv­jiem», kas pie mums izraisīja milzu sensā­ciju. Azlems gardi nosmējās.

— Ak jā, arī uz Ellas netrūkst pārdroš­nieku, kuriem dažkārt izdodas atklāt patie- ibu, balstoties uz fantāzijām. Bet nu — pie darba! Nodošu tevi mūsu zinātnieku rī­cībā, viņi vēlas iegūt precīzu informāciju par Zemi. Pēc tam tevi īsumā iepazīstināsim ar Ellas vēsturi.

Gandrīz visu dienu pavadīju pie Ellas zi­nātniekiem, cenzdamies pēc iespējas parei- zak atbildēt uz neskaitāmiem, nereti pat ļoti muļķīgiem jautājumiem. Bet tieši šie dīvai­nie jautājumi pierādīja, cik daudzējādā ziņā isi no mums atšķiras. Manas atbildes reizēm viesa viņos īstu sašutumu, lai neteiktu vai­rāk. Tā, stāstot par slimībām un sanitāra­jiem apstākļiem uz Zemes, attēloju, cik mil­zīgu jaunumu cilvēkiem nodara alkohols. Arī isi to pazīst, un tas viņus ietekmē tāpat kā mūs. Viņi man vaicāja, kāpēc mēs dzērājus neiznīcinām vai nenosūtām uz kādu neap­dzīvotu planētu, ciniski piezīmēdami, ka arī tas bieži vien nedod pozitīvus rezultātus. Sajā sakarībā paskaidroju, ka uz Zemes mēs cenšamies iedvest cieņu pret cilvēka dzīvību, kaut gan, jāatzīstas, bez ievērojamiem panā­kumiem.

—  Vai tad dzērājus var uzskatīt par cilvē­kiem? — isi sašutuši atbildēja. — Viņi tači pārkāpj dievišķo saprāta likumu!

šā dievišķā likuma nozīmi es toreiz vēl neizpratu.

Pievakarē pēc manis ieradās Suiliks ur pavēstīja, ka viņam uzticēts iepazīstināt man ar Ellas vēsturi. Izrādījās, ka Suilikam, ka jau isu vairākumam, bija vēl otra profesija: ja pirmā — sabiedriskā — saistījās ar ksilla kapteiņa pienākumiem, tad otra — perso­niskā — ar «vispasaules arheoloģiju». Kā kosmiskā kuģa kapteinim Suilikam ekspedī­ciju laikā bija jāpakļaujas stingrai disciplī­nai, bet, tiklīdz dienesta pienākumi izbeidzas, viņš pārvēršas, Esīnas vārdiem runājotļ «vienā no jaunākajiem, taču visgudrākajiem pasaules arheologiem». Pēc likumā paredzētā dienesta laika Suiliks būtu varējis no virs­nieka pienākumiem atbrīvoties, taču, labprā­tīgi palikdams ksillu kapteiņu pulkā, kur vi­ņam netrūka krietnu draugu, viņš nodrošināja sev iespēju arvien piedalīties kosmiskajās ekspedīcijās.

Un tā es tovakar Suilika mājās, viņa kabi­netā, kur tieši tāpat kā pie Azlema ievēroju divus matstikla ekrānus pie sienām, noklausī­jos pirmo lekciju isu vēsturē.

—   Spriežot pēc tā, ko tu šodien Zinību pilī stāstīji gudrajiem, — man viss jau zināms, kaut arī pats tur nebiju klāt, — cilvēki uz jūsu pia,nēias cēlušies no zemākām dzīvības1 formām lēnas, pakāpeniskas attīstības ceļā. I,īdzīgā veidā tas noticis uz Oriabora planē­tos Ellas. Arī mūsu senči vispirms iemācīju- r'.ies darināt akmens darba rīkus un ieročus, liet tā kā akmens ir gandrīz mūžīgs, par šo 'Vissenāko cilvēces sākuma' periodu saglabā- jles vairāk vēsturisku pierādījumu nekā par sekojošiem.

 Suiliks piegāja pie kādas ierīces un uz tās l ustīgās ripas sastādīja šifru, kas atgādināja mūsu telefona numuru, tikai bija daudz sa­režģītāks. Viens no matstikla ekrāniem icgaismojās, uz tā parādījās attēli — akmens darba rīki, līdzīgi tiem, ko atrod mūsu alu Izrakumos.

— Šos dokumentus pārraida arheoloģiskā bibliotēka pēc nule sastādītā šifra, — Suiliks paskaidroja.

 Vēlāk uz Ellas-Venas — vecās isu planē­tos, tāpat kā uz Zemes, sācies civilizācijas Uzplaukums, tur savus ziedu laikus piedzī­vojušas un sabrukušas varenas impērijas, kari sagrāvuši to, kas celts gadu simteņiem, samazinājuši iedzīvotāju skaitu un pilnīgi Iznīcinājuši veselas rases. Taču tik krasu at­šķirību starp cilvēku rasēm kā pie mums uz l'llas-Venas nekad nav bijis, viņu vienīgā at­šķirīgā iezīme bijusi ādas krāsas zaļo toņu dažādība. Radās un plaši izplatījās visādas reliģijas, dažas no tām kļuva par valdošām, J»et tad cita pēc citas panīka. Saglabājās 'tikai viena reliģija, kaut gan valdošie reliģis­kie novirzieni to nemitīgi vajāja. Tā bija visvecākā reliģija, kas izveidojās vienlaikus ar cilvēces vēstures pirmsākumiem.

Relatīvu tehnikas attīstības sastingumu, kas pie mums raksturo Romas impērijas un Viduslaiku periodu, isi,.kā redzams, nav pa­zinuši, jo drīz vien viņu kari kļuva postoši, Pēdējais no tiem uzliesmoja apmēram pinn$ divtūkstoš trīssimt gadiem, un tā rezultāti planēta kļuva gandrīz neapdzīvota. To bij izpostījis briesmīgs ierocis, par kuru mums par laimi, nav noteikta priekšstata. Tad se koja diezgan ilgs civilizācijas pagrimuma pa riods, jo dzīvu palikušo isu bija pārāk maz Ja kaut kas no civilizācijas tomēr saglabļ jās, tad par to jāpateicas dažu zinātniell drosmei un neatlaidībai, kā arī tam, ka šai laupīšanas un sīku pilsoņkaru periodā zināt nei patvērumu savos apakšzemes klostero sniedza nule minētās, mūždien vajātās, taču neiznīcināmās reliģijas adepti.

Un tā pēc pieciem juku gadsimtiem planētu atkal sāka iekarot jauna civilizācija kuras uzvaru veicināja tas, ka palikušie isi bija iestiguši dzelzs laikmetā. Sīs civilizācj jas priekšgalā nostājās zinātniskā teokrā; tija. Kaut gan «mūkiem» trūka tik vareni ieroču kā viņu priekštečiem, tie tomēr bija pietiekami spēcīgi, lai pakļautu izkliedētās ciltis.

Daudz grūtāk bija zemei atdot tās auģlību. Ar izdedžiem un sakusumiem klātie, nemainīgas radioaktivitātes saindētie apgabali bija pārvērtušies tuksnešos. Ilgāku laiku nā­cās ierobežot iedzīvotāju skaitu — septiņu miljardu vietā, kas mita uz Ellas-Venas pirms kara, tagad bija iespējams uzturēt ne vairāk kā simt miljonus iedzīvotāju.

Šīs problēmas atrisinājums beidzot tika rasts tūkstoš gadus pirms manas ierašanās uz Ellas, un tas bija — emigrācija! Isi jau sen zināja, ka, pretēji Oriaboram, ap kuru riņķoja tikai viena planēta Ella-Vena, Jalta- ram ir vairākas dzīvei piemērotas planētas. Isi pirms sešu mēnešu kara Ellas-Venas zi­nātnieki atklāja, kā var pakļaut gravitācijas laukus. Šo atklājumu nekavējoties pasludi­nāja par' dažādu valdību valsts noslēpumu, un to izmantoja kara mērķiem. Pēc tam ilgu laiku tas bija nozaudēts, līdz beidzot gluži nejauši to atklāja no jauna. Tumsas gadsim- los, kad nebija spēcīgu enerģijas avotu, klos­teru zinātniekus nodarbināja galvenokārt bioloģijas, nevis fizikas problēmas.

Tiklīdz gravitācijas lauki atkal bija pa­kļauti, isi nolēma emigrēt uz Jaltara sistē­mas planētām. Kā jau minēju, Jaltars atro­das apmēram ceturtdaļu gaismas gada attā­lumā no Oriabora. Gravitācijas lauki gaisa kuģiem ļauj sasniegt ātrumu, kas ir mazliet lielāks par pusi no gaismas ātruma, tāpēc ceļojums bija samērā īss.

Deviņsimt sešdesmit gadu pirms manas ierašanās isi bija emigrējuši no Ellas-Venas uz Ellu. Izplatījumā pacēlās vairāk nekā divi tūkstoši zvaigžņu kuģu, katrā no tiem bija

trīssimt isu, dažādas ierices, mājas un «

savvaļas dzīvnieki. Šī ekspedīcija noskaid­roja, ka isu jaunā dzimtene — Ella-Tana jeb Jaunā Ella ir pilnīgi piemērota dzīvības ek­sistencei, tāpat kā Marss un pat Rēsans, uz kura temperatūra daudz zemāka. Un tā kādā jaukā dienā ap sešsimt tūkstoš isu nolaidās uz planētas, kur līdz tam brīdim eksistēja tikai zemākās dzīvības formas.

Pirmais emigrācijas mēģinājums beidzās ar drausmīgu katastrofu. Tiklīdz ieceļotāji uzsāka pagaidu mitekļu celtniecību, viņiem negaidot uzbruka briesmīgas epidēmijas* Hronikās vēstīts, ka astoņās dienās miruši vairāk nekā simt divdesmit tūkstoši isu. Dife­rencētie antibiotiskie asrna stari tolaik vēl nebija izgudroti. Nepakļaujoties pavēlēm, daudzi isi panikā bēga atpakaļ uz Ellu-Veļ nu, ievazādami nezināmus slimību dīgļus, Civilizācijai atkal draudēja bojā eja.

Dzīvi palikušie ieceļotāji pamazām kļuva imūni pret jaunās planētas mikrobiem, un nākamajos gadsimtos isu skaits ievērojami palielinājās. Septiņsimt gadu pirms manas ierašanās tika izgudrots asrns, un līdz ar to slimības vairs nebija problēma. Tas deva iespēju kolonizēt Marsu un Rēsanu. Sešsimt: gadu pirms manas ierašanās — visu laiku es runāju par mūsu gadiem, jo isu laika skaitīšanas sistēma ir pārāk sarežģīta, lai to lietotu savā stāstā, — kāds, isu fiziķis, starp citu, Aasa priekštecis, atklāja ahūnu un izstrādāja teoriju par tā izmantošanu lidojumiem uz vistālākajām zvaigznēm.' Sis

atklājums isiem bija ļoti nozīmīgs arī no re­liģiskā viedokļa, un es tūlīt paskaidrošu — kāpēc. Drīz vien izrādījās, ka isi nespēj pār­varēt attālumus starp zvaigznēm, kaut arī tie nav tik milzīgi kā tajā Visuma daļā, kur atrodas Saules sistēma. Neskaitot Oriaboru, Jaltaram tuvākā zvaigzne Sidēma atrodas no tā viena gaismas gada attālumā, tātad ceļojumam turp un atpakaļ nepieciešami četri gadi. Līdz nākamajai tuvākajai zvaigznei Eriantē, kas atrodas divarpus gaismas gadu attālumā, ceļojums ilgtu vismaz desmit gadu. Vēl garāki lidojumi kosmosā isiem nebija pa spēkam, jo tad vajadzētu lietot anabiozi, lai pagarinātu kosmonauta mūžu.

Ahūna ceļš pavēra gluži jaunas perspek­tīvas, un kosmosa- pētnieku iespējas neiero­bežoti paplašinājās. Turklāt isi to uztvēra kā senā pravietojuma īstenošanos.

Nezinot isu reliģijas būtību, tev būs grūti izprast visus sekojošos notikumus, kā arī pa­šus isus. Es jau tev stāstīju par seno, va­jāto, taču allaž dzīvo reliģisko kultu, kas beigu beigās tomēr triumfēja. Neteiksim, ka tā ir oficiāli atzīta reliģija, tāds apzīmējums būtu pārāk nepilnīgs un neprecīzs, drīzāk to varētu nosaukt par «visaptverošu Ellas reli­ģiju». Ateisti starp isiem sastopami samērā reti — viens no tiem ir Suiliks, tie neizraisa citos nedz naidu, nedz sašutumu. Viņu ietekme ir pārāk vāja, un viņu skepticisms attiecas galvenokārt uz dogmām. Būtībā El­las ateisti maz atšķiras no ticīgajiem.

Isi ir līdzīgi manišēistiem: viņi tic, ka pa­sauli radījis Labais, kas mūžam cīnās ar Ļauno. Tomēr — nē! Es nepareizi izteicu šo domu. Patiesībā jārunā nevis par labo un jauno mūsu izpratnē, bet gan par gaismu un tumsu. Gaismas dievs radījis telpu, laiku un debess spīdekļus. Tumsas dievs savukārt cenšas tos iznīcināt un atgriezt pasauli tās pirmatnējā haotiskajā stāvoklī. Isi un, kas it īpaši jāuzsver, arī pārējās cilvēces ir Gais­mas dieva bērni, bet Tumsas dievs radījis mislikus. ļ

Metafizika man ir visai sveša, tāpat kā misticisms. Tāpēc nevaru apgalvot, vai esmu pareizi izpratis šo isu filozofiju. īstenībā tā; ir daudz sarežģītāka, nekā es tev stāstu. La­sot isu svētos rakstus, kur atrodami dīvaini pareģojumi, kas saglabājušies kopš aizvēstu­riskiem laikiem, kad isiem vēl nebija ne jaus­mas, kas notiek ārpus viņu planētas, mani, rūdītu skeptiķi, ne reizi vien mulsināja pār­steidzošā analoģija ar mūsu bībeles un in­diešu reliģisko mācību tekstiem.

(Izvilcis no kabatas nelielu grāmatiņu, Klērs to sniedza man. Uz plānajām, perga­mentam līdzīgajām lapiņām bija iespiestas sīkas, zilas burtu zīmes.)

— Siantoma «Pravietojumi», — Klērs tei­ca. — Tiem ir vairāk nekā deviņtūkstoš gadu. Tūlīt pārtulkošu tev dažus fragmentus. Pašķirstījis grāmatiņu, viņš sāka lasīt: «Un tad, gribēdami cits citu iznīcināt,

Gaismas dēli katrs uz savas zvaigznes sāks karus, un uzvaras mainīsies ar sakāvēm,'un šī cīņa turpināsies gadu simteņiem. Bet vis­smagākais pārbaudījums pienāks tai dienā, kafl Gaismas dēli atradīs Vienotības ceļu, jo tieši tad Aukstuma un Tumsas dēli centīsies viņiem nolaupīt Gaismu.»

—  Klausies tālāk:

«Isi! Isi! Jūs esat izredzētie, kam Gaismas dēli jāvada cīņā pret mūžīgā Aukstuma dē­liem mislikiem! Bet vai karavadonis spēj uzvarēt bez kareivjiem? Ne visi karavīri prot vienlīdz labi rīkoties ar ieročiem, un neviens karavadonis nevar paredzēt, kādi ieroči ne­sīs uzvaru. Isi, nenoraidiet citu Gaismas dēlu palīdzību!»

—  Un vēl:

«Isi, neniciniet tos, kas nav līdzīgi jums! Varbūt arī viņi ir Gaismas dēli, varbūt viņu dzīslās,» te Klērs, skaidri uzsverot katru zilbi, paaugstināja balsi, «rit sarkanās asi­nis, kuras nespēj sastindzināt mūžīgā Auk­stuma dēli.»

—   Uzzinājis, kas ar mani notika vēlāk, tu negribot piekritīsi, ka šis paredzējums ir ļoti dīvains. Un, lūk, senais pravietojums:

«Pa Laika ceļiem es, Pravietis Siantoms, domās gremdējos nākotnē. Nepūlieties, isi, uzzināt, vai tā ir tuvu vai tik tālu kā no ceļi­nieka bēgošais apvārsnis Siankora tuksnesī. Es saskatu, ka izredzētā tauta pieņem Gais­mas dēlu sūtņus, ka viņu savienība beidzot

uzvar Tumsas un mūžīgā Aukstuma dēlus. Ticiet man, isi, jūs iekarosit pasauli, bezgalī­gais Visums piederēs jums vēl tālāk par visa tālākajām zvaigznēm, bet ne jau vienīgi jums. Pasaule piederēs visām dzīvām būti nēm ar miesu un asinīm, visiem Gaismas dēliem, kuri, bojā ejot, tomēr neiznīkst. Tikai vienoti — vai dzirdat, isi? — tikai vienoti Gaismas dēli uzvarēs ienaidnieku, aizraidot nebūtībā ārpus pasaules robežām Tumsas un Aukstuma dēlus, kuriem nav miesas un asiņu un kuri nepazīst ne Laba, ne! Ļauna.»

— Tici vai netici, smejies vai nesmejies, bet uz šā senā pravietojuma balstās milzīga civilizācija, varbūt pat varenākā no visām, kādas jebkad bijušas.

Tāpēc, tiklīdz ahūna ceļš bija atklāts, isi sāka apgūt kosmosu. Mislikus viņi tad vēl nepazina. Viena no pirmajām isu ekspedīcijām sasniedza saules Svinas planētu Asentuļj kas atrodas viņu galaktikas pašā malā Iekārtojuši tur observatoriju, viņi sāka pētīti galaktikas. Un tad atklājās kas neparasts: kādā no galaktikām, kas atradās apmēramj piecpadsmit miljonu gaismas gadu attālumā, pretēji visiem fizikas likumiem zvaigznes! dzisa neiedomājamā ātrumā cita pēc citas. Pusotra gadsimta laikā izdzisa vesela neliela galaktika.

Tagad pastāstīšu, ko uzzināju no Suilika, bet vēlāk no Azlema un citiem isiem. Uz šo izdzisušo galaktiku cita pēc citas cauri ahū

nam devās trīs ekspedīcijas. Neviena no tām neatgriezās. Zvaigznes turpināja dzist; šo­reiz jau tuvākā galaktikā, līdz kurai no El­las tikai septiņi miljoni gaismas gadu. Tur­klāt dzišanas process, kas vienmēr norisinā­jās vienādi, bija šāds:' vispirms mainījās zvaigznes spektrs, metāliskie toņi kļuva ar­vien intensīvāki, zvaigzne — aizvien sarka­nāka, līdz beidzot tā, izdzisa pavisam. Pēc dažiem mēnešiem to varēja saskatīt tikai ar infrasarkano staru teleskopu. Bet vēl pēc kāda laika tās starojums vispār izzuda. Isi, ticēdami senajam pravietojumam, šīs dīvai­nās parādības izskaidroja ar Tumsas un Aukstuma dieva darbību galvenokārt tāpēc, ka ap to laiku tika atklātas dažas cilvēces, kuru pārstāvji nelīdzinājās isiem.

Ievērojot, ka isu vēsture un aizvēsture nav vecāka par diviem miljoniem gadu, nešaubīgi var teikt, ka zvaigžņu dzišanas process bija sācies jau sen, pirms dzīvu būtņu rašanās uz Ellas-Venas. Vienkārši neizprotami, kāds sakars pastāv starp mislikiem, kuri radušies daudz agrāk par isiem, seno pravietojumu un visu šo metafiziku.

Pēdīgi isi sadūrās ar mislikiem. Uz galak­tiku, kas atrodas miljona gaismas gadu at­tālumā no Jaltara, caur ahūnu devās kāda ekspedīcija, kurā ietilpa trīs ksilli. Ekspedī­ciju vadīja astronoms Osentūrs. Viņi no­kļuva netālu no kādas dziestošas zvaigznes; jāpiebilst, ka iznirt no ahūna pavisam tuvu debess ķermeņiem, kuru masa ir liek, isiem nenākas grūti. Šī zvaigzne viņiem nelikās interesanta, kaut gan tai bija daudz pava­doņu, un ekspedīcija jau gatavojās doties projām, kad Osentūrs pēkšņi zvaigznes spek­trā pamanīja dīvainas parādības, līdzīgas tām, kādas agrāk bija novērotas dziestošo galaktiku spektros. Viņš nolēma nolaisties uz vienas no svešās zvaigznes planētām. Tur isu priekšā pavērās mirusi pasaule, kur viss dzīvais jau bija aizgājis bojā. Cilvēki tur nekad nebija dzīvojuši, vienīgi dažas aug­stāko dzīvnieku sugas. Tagad šie dzīvnieki jau bija pārvērtušies sasalušos līķos. Isi uz šīs planētas pavadīja trīs mēnešus; kamēr novērojumi krājās, debesis ik dienas kļuva sārtākas, bet saule nespodrāka. Kad tempe­ratūra pazeminājās tiktāl, ka slāpeklis sāka pārvērsties šķidrumā, parādījās misliki. Tas notika trīssimt gadu pirms mana ceļojuma uz Ellu.

iNo kurienes nāca misliki? Isi to nezina. Vēl līdz šim laikam nav noskaidrots, kā misliki rodas uz dziestošām planētām. Zināms vie­nīgi tas, ka misliki parādās tad, kad slāpek­lis atdziestot kļūst šķidrs.

Misliki ielenca divus ksillus. Trešais, kuru vadīja Osentūrs, tobrīd atradās lidojumā simt kilometru augstumā. Pirmais ksills tikai pa­guva paziņot, ka viņus ielenc spīdoši, kus­tīgi ķermeņi. Pēc tam viss apklusa. Otrais ksills krita misliku gūstā tai mirklī, kad ga­tavojās pacelties gaisā, bet tomēr paspēja pārraidīt attēlus: uz planētas noledojušās vir- šinas ņudzēt ņudzēja dīvaini, metāliski . spī­doši, kristālveida ķermeņi cilvēka lielumā. Raidījums" spēji pārtrūka, it kā ksills būtu ietriecies planētas virsmā.

Osentūrs turpināja novērojumus astoņas dienas. Beidzot, pārliecinājies, ka pie pirmā ksilla nav ne mazāko dzīvības pazīmju, viņš zibeņātri piķēja un, raidot apkārt antibiotis­kos starus, nolaidās tam tieši blakus. Ksilla iekšienē viss bija kārtībā, tikai komanda — pagalam. Osentūrs lika pievākt mirušos, uz­spridzināt dzinējus un, pametis ksillus mis­likiem — viņš pirmais šiem briesmoņiem deva senajā pravietojumā minēto nosaukumu, — lidoja atpakaļ uz Ellu. Biologi izpētīja līķus. Ksilla komanda bija gājusi bojā nosmokot — plaušu pigments izrādījās bojāts.

Tūlīt pēc tam isi sākuši dedzīgi meklēt ci­tas cilvēces, lai atrastu kādu ar sarkanām asinīm, kas aukstumā nesastingst. Taču uz viņu atklātajām planētām visiem cilvēkiem bija zilas, zaļas vai dzeltenas asinis. Tikai tad es sapratu, kāpēc, neievērojot izņēmuma likumu, isi mani paņēma līdz uz Ellu un ko viņi no manis, pareizāk sakot, no visiem ze­mes cilvēkiem gaidīja.

Kā jau minēju, isi bija nodibinājuši saka­rus ar daudzu planētu saprātīgajām būtnēm. Šo cilvēču pārstāvji pastāvīgi dzīvoja uz Rēsana, kur atradās Apdzīvoto planētu sa­vienības padomes rezidence.

Misliks

Tātad misliki tika atklāti gandrīz miljona gaismas gadu attālumā no Ellas. Isi tolaik vēl nesaprata, kāds sakars pastāv starp zvaigžņu dzišanu un šiem metāliskajiem radījumiem, taču uzskatīja tos par saviem sen­seniem «metafiziskiem» ienaidniekiem — Auk­stuma un Tumsas dēliem. Tāpēc isi meklēja iespēju mislikus iznīcināt. Tomēr visij līdzekļi, izņemot vienu, izrādījās nederīgi Velti isu zinātnieki atkal mēģināja izmantot; savu senču briesmīgos iznīcināšanas līdzek­ļus — misliki šķita neuzvarami. Tos nespēja uzveikt ne antibiotiskie, ne neitronu stari, ne-ļ līdzēja arī protonu, elektronu un pat ne in- Iranukleonu starojums. Uz mislikiem iedarbo­jās vienīgi siltums. Reiz kāds isu ksills, kas bija cietis nāvējošā misliku izstarojumā, pret ko nav cita glābiņa, kā vien pietiekams attā­lums, nogāzās uz planētas un sāka degt. Tā tuvumā esošais misliks sākumā sastinga, pēc tam sačokurojās. Pārējie eskadras lidaparāti, riskējot ar nopietniem zaudējumiem, nolaidās tik zemu, lai varētu nedzīvo misliku ietvert savā negatīvās gravitācijas laukā un aizvest uz Ellu. Mislika analīzes sagādāja vilšanos: atklājās, ka tas ir gluži parasts dzelzs un niķeļa sakausējums. Droši vien agrāk tam bija kāda noteikta struktūra, taču siltuma ietekmē tas bija pārvērties blīvā masā.

Nesekmīgā cīņa turpinājās jau trīs gad­simtus. Tagad isi prot mislikus iznīcināt: pil­nīgi pietiek kaut vai desmit sekunžu ilga apstarojuma, kas paaugstina vides temperatūru līdz mīnus septiņdesmit trim grādiem Cel­sija. Bet arī misliki iemācījās aizstāvēties. Viņu antibiotiskā starojuma iedarbības lauks paplašinājās, sakarā ar ko bija bīstami mis­liku iekarotajai planētai pielidot tuvāk par divdesmit kilometriem. Noslēpumainā kārtā viņi savlaicīgi uztvēra ksillu tuvošanos un, pirms tie paguva nomest siltumbumbas, no­nāvēja tajos visas dzīvās būtnes. Turklāt misliki iemācījās pacelties kosmosā bez jeb­kādiem lidaparātiem, ko isi, cik tālu vien at­miņa sniedza, nekad vēl nebija pieredzējuši. Misliki grupās pa deviņi tagad pastāvīgi pa­trulēja virs iekarotajām planētām. Noskaidro­jās, ka tieši proporcionāli viņu skaitam pie­aug arī izstarojuma intensitāte, tāpēc sevišķi bīstami viņi kļūst, darbojoties pa deviņiem kopā. Isi izmēģināja jaunu taktiku: spēji iz­nirstot no ahūna tieši virs planētas virsmas, viņi nometa bumbas un acumirklī nozuda. Tas bija efektīvs, taču ārkārtīgi riskants pa­ņēmiens. Lāgiem, pielaižot aplēsēs kaut nie­cīgāko kjūdu, ksills, iznirstot no ahūna, iedrāzās dziji planētas virsmā: vienā un tai pašā laikā un vietā ksilla un planētas ato­miem saduroties, radās fantastiska atomeks- plozija.

Misliku impērijas robežas nelaimīgajā ga­laktikā, kur cita pēc citas dzisa zvaigznes, arvien paplašinājās. Un tiem, kas paši sa­vām acīm bija redzējuši šos izdzisušos

debess ķermeņus, kļuva baigi, vērojot, cik spo­ži tie mirdz Ellas debesīs: gaisma no miru­šām zvaigznēm šurp plūdīs vēl miljonu gadu!;

Apmēram divdesmit gadu pirms manas; ierašanās uz Ellas isi beidzot saprata, ka. misliki ne vien sagrābj dziestošo zvaigžņu planētas, bet paši dzēš zvaigznes. Tādu hipo­tēzi pirms trīssimt gadiem izvirzīja Osen­tūrs, bet toreiz tā šķita tik fantastiska, ka neviens tai nepievērsa uzmanību. Apdraudēl tajā galaktikā, kuru isi dēvē par Otro, bija kāda apdzīvota planēta, kuras iemītnieki ļoti atgādināja isus un uzturēja ar viņiem drau­dzīgus sakarus. Sī planēta Hasnī, kas riņķo ap sauli Sklīnu, noderēja par placdarmu cīņā pret mislikiem. Kādu dienu šajā saules sis-ļ tēmā uz vistālākās planētas Afras noledoju-j šās virsmas tika pamanīti misliki. Vienlaikus ļ hasniešu zinātnieki novēroja, ka viņu saules] enerģijas intensitāte strauji samazinās. Has-ļ niešu drosminieki ar trim ksilliem devās bīs- j tamā izlūklidojumā un pirmoreiz visā cīņu! vēsturē atklāja, ka uz tālās ārējās planētas 1 Afras misliki uzcēluši smailus, gigantiskus 1 metāla torņus — pilonus. Kad pēc zināma I laika Hasnī nonāca starp savu sauli un Afru, 1 hasniešu laboratorijās un atomenerģijas sta- 1 cijās uz dažām dienām spēji apstājās visi 1 ar atomreakcijām saistītie procesi. Turklāt J viņu saules enerģija turpināja izsīkt, un gri­bot negribot vajadzēja ticēt neticamajam: misliki prot pārtraukt atomreakcijas zvaig­znēs!

Vienīgā izeja bija evakuācija. Hasnieši pārcēlās uz kādas citas zvaigznes planētu isu galaktikā.

Tikai dažus gadus pirms manas ierašanās isiem bija izdevies sagūstīt dzīvu misliku. Šo būtni redzēju pats savām acīm un pat tai pieskāros!

Maz pamazām saradu ar Ellas dzīvi. Pa­gaidām vēl mitinājos Suilika pajumtē, taču ļ man jau pašam bija savs reobs. Ļoti ātri iemācījos to vadīt. Šie nelielie lidaparāti ir tik droši, ka avārijas gandrīz nav iespēja­mas. To vadība ir pilnīgi automatizēta, pi­lota vienīgais pienākums — izvēlēties vir- ļ zienu, ātrumu un augstumu. Automātu, pro­tams, var katrā laikā izslēgt. Vairums isu to izmanto reti. Tehnikas problēmu šī tauta atrisinājusi pareizi — viņi mašīnas lieto, no tām nebīstas, taču nekļūst par to .vergiem. Tie paši cilvēki, kuri ksillos mierīgi veic mil­jardiem kilometru lielus attālumus, kā isi mēdz teikt, «viņpus telpas», ja vien vēlēsies, dosies vistālākajā ceļā kājām. Jāatzīstas, ka es tomēr vairākus mēnešus neriskēju izslēgt automātisko pilotu. Kad beidzot to uzdroši­nājos, mazā reoba vadīšana sagādāja man tādu baudu, ka automātu turpmāk izmantoju tikai garākos ceļojumos. Turklāt sākumā, iekāms nebiju īsti uzņemts isu sabiedrībā — esmu viens no trim svešiniekiem, kuriem vie­nīgajiem piešķirts šis gods — reobu drīk-

stēju lietot tikai lidojumiem no Suilika mā­jām līdz Zinību pilij un atpakaļ.

Mācījos arī isu valodu, kas mums, Zemes cilvēkiem, sagādā lielas grūtības. Kā vari nojaust pēc viņu īpašvārdiem, tā sastāv pa lielākai daļai no zuzināšanas un visai bie­žiem līdzskaņu «s» un «z» atkārtojumiem. Zilbju uzsvari, kas mainās atkarībā no dar­bības vārda laika, personas utt., bija man gatavais lāsts. Tā manu dzīvokļa saimnieku sauca Suiliks. Runājot par viņa māju, jā­saka — «Suil'k sian», bet «stan Suil'k s'an» nozīmē — «izeju no Suilika mājas». Vai ta­gad tev skaidrs, cik grūti isu valodā izteik­ties? Es tā arī neiemācījos labi runāt šajā valodā. Starp citu, tas mani sevišķi neuz­trauca, jo saprast es to sapratu. Kad vaja­dzēja runāt pašam, es katrā laikā varēju par- raidīt savas domas kādam isam, kurš tās skaļi pavēstīja pārējiem.

Ik pārdienas apmeklēju Zinību pili un no­lasīju gudrajiem kaut ko līdzīgu lekciju cik­lam par Zemes civilizāciju. Gudrie ar pus- hipnotiskām metodēm savukārt mācīja man isu valodu. Vienlaikus centos izdibināt pēc iespējas vairāk par viņu kultūru un zinātni. Kopā ar diviem isu zinātniekiem veicu eks­perimentus salīdzināmajā bioloģijā. Viņi rū- pjgi izmeklēja manas asinis, un es neskaitā­mas reizes tiku caurskatīts rentgena. Lie­liski saprazdami manu zinātkāri, isu kolēģi savukārt neliedza pētīt arī viņus. Isu orga­nisms ļoti līdzinās mūsējam, taču, manuprāt, šo cilvēku tālie priekšteči bijuši vairāk rada inūsu abiniekiem nekā zīdītājiem. Derētu pie­bilst dažus vārdus par Ellas faunu. Lielā­kiem dzīvniekiem, šķiet, bijusi divējāda iz­celsme. No vecās planēļas Ellas-Venas isi atveduši līdz vairākus mājdzīvniekus, starp liem arī milzu kaķi garām kājām un zaļganu spalvu, saprāta ziņā tas varētu mēroties ar mūsu pērtiķiem. Isi šos kaķus, ko sauc par misdolsiem, ir ļoti iecienījuši, un gandrīz katrā mājā sastopams vismaz viens tāds «runcis». Aizvēsturiskajos laikos Ellas-Venas iedzīvotāji tos izmantojuši medībās, bet ta­gad misdolsu asie nagi un īsie, zobenveida ilkņi apdraud vienīgi savu saimnieku mīkstās mēbeles. Isi audzē arī lielus dzīvnie­kus, kuri dod zeltainu pienu. Plašajos rezer­vātos, kur aizvien vēl sastopami plēsīgie zvēri, saglabājusies Ellas-Tanas dabiskā fauna. Ņemot palīgā misdolsus, isu jaunieši ar loku un bultām šajos mežos mēdz medīt plēsīgos zvērus. Uz Ellas nav neviena spār­nota dzīvnieka, ne putnu, ne mušu, toties tur ir daudz sīku, mūsu skudrām līdzīgu, in­dīgu kukaiņu, ar kuriem pat isu zinātne ne­var tikt galā. Uz Ellas-Venas agrāk bijis sa­stopams arī kāds dzīvnieks mūsu ziloņa lie­lumā, bet aklimatizēt to uz jaunās planētas isi nav uzskatījuši par lietderīgu.

Pēc diviem mēnešiem man vajadzēja no­likt «pilngadības eksāmenu», proti, ļaut sevi psihometriski pārbaudīt. Šāds eksāmens ir obligāts ikvienam pilngadību sasniegušam isu jaunietim. Ar mūsu testu metodēm ša pārbaudei nav nekā kopēja, un isi ar to ne­būt nemēģina noteikt talantu vai prāta spē jas, tikai indivīda piemērotību tam vai citam darbam un viņa intelekta attīstības pakāpi.

Pie psihometrista- devos pats labprātīgi;, Pārbaude bija ļoti interesanta! Iedomājies mani atpūtas krēslam līdzīgā atzveltnī zālē ar pulētām sienām, galvā ķivere ar ne­skaitāmām sīkām antenām, apkārt valda dziļa tumsa, deg vienīgi maza, zila spul­dzīte, kuras gaismā pie reģistrācijas pults tik tikko var saskatīt psihometrista dīvaino seju. Sajutu vieglu elektriskās strāvas triecienu un ar šo brīdi it kā divkāršojos. Apzinājos, ka man jautā un es atbildu, bet, nolādēts, ne­varu atcerēties nevienu no šiem jautājumiem un atbildēm! Vēroju, kā psfhometrists lēnām groza regulatorus, tad mani pārņēma tikko jaušams, tīkams reibonis, krēsls zem manis it kā izgaisa, un šķita, ka lidoju gaisā. Tas aptuveni ilga divus bazikus, kuri likās īsāki par divām minūtēm. Kad atkal iedegās gaisma un man noņēma ķiveri, piecēlos kā­jās un jutu, ka galva ir neparasti tukša un viegla.

Ierakstu analīze ilga desmit dienas. Pēc tam tiku izsaukts pie Azlema, kurš kopā ar trim psihometristiem gaidīja mani savā ka­binetā.

Pēc viņa domām, pārbaudes rezultāti bija pārsteidzoši. Izrādījās, ka intelektuāli esmu daudz spējīgāks par isiem — manas spējas

novērtēja ar 88 punktiem, kamēr pat gudra­jiem tās nepārsniedza 87 punktus. Vēl vai­rāk isus satrauca manas psihiskās īpašības: ieraksti liecināja, ka esmu visai bīstams, ne­savaldīgs indivīds, kas ,spēj kā dziļi mīlēt, tā nīst, lielisks cīnītājs ar spilgti izteiktu tieksmi pēc vientulības un zināmā mērā ne­sabiedrisks. Pēdējā īpašība tevi droši vien nepārsteidz! Turpretī manas mistisko jē­dzienu uztveres spējas bija zemas, pat pārāk zemas, gandrīz pavisam nenozīmīgas, un tas isus manāmi sarūgtināja. Viņu interesi vis­vairāk saistīja tas, ka es izstaroju nezināmus noteikta tipa viļņus, kas ļoti atgādināja mis­liku izstarojumus.

Pēc eksāmena gudrie atzina par pareizāku nenosūtīt mani uz Rēsaņu pie citiem cilvēku planētu pārstāvjiem, bet atstāt uz Ellas.

Tā nu es turpināju dzīvot pie Suilika. Viņš drīz vien devās ekspedīcijā cauri ahūnam, un es paliku viens. Biju jau paguvis iepazīties ar vairākiem kaimiņiem, turklāt pie manis nereti ciemojās Esīna vai viņas ģimenes lo­cekļi. Daudzmaz apguvis isu sarunu valodu, iemācījos arī lasīt un sāku izmantot Suilika plašo bibliotēku. Tajā bija daudz grāmatu par man galīgi neizprotamām, sarežģītām fizikas problēmām, kas mani neinteresēja. Turpretī dažas grāmatas par bioloģijas un arheoloģijas jautājumiem lasīju ar lielu aiz­rautību.

Reiz, kad grasījos mierīgā garā iedziļinā­ties īsā vēsturiskā apskatā par Vienpadsmitās galaktikas zvaigznes Flū planētu Szenu, durvju priekšā negaidīti piestāja zils reobs.; No tā izkāpa slaids, atlētisks cilvēks — Gudro padomes loceklis, vārdā Asza. Man ar šo cil­vēku bijis pārāk maz darīšanu, jo Asza ir' fiziķis, bet manas zināšanas fizikā bija tik vājas, ka isi neuzskatīja par vajadzīgu dot man par konsultantu kādu speciālistu. Tā vai citādi, tomēr šis apmeklējums mani pārstei-; dza. Ar isiem raksturīgo tiešumu Asza bez; aplinkiem iesāka:

—  Nāc līdz! Tu esi mums nepieciešams.

—  Kādam nolūkam? — pavaicāju.

—  Lai pārbaudītu, vai patiesi tu esi Gais-ļ mas dēls ar sarkanām asinīm, kam misliki] nespēj kaitēt. Ejam. Nebīsties, nekas ļauns! tev nenotiks.

Es, protams, varēju arī atteikties, taču man tas nenāca ne prātā. Jau sen vēlējos uz-\ zināt, kas ir misliki, tāpēc nekavējoties se-| koju Aszam uz reobu.

Pacēlušies ļoti augstu, attīstījām maksi­mālu ātrumu. Šķērsojām divas jūras, kalnu grēdu, vēl kādu jūru un beidzot pēc trim stundām, strauji piķējot, nolaidāmies vien­tuļā, klinšainā salā. Bijām nolidojuši vairāk nekā deviņtūkstoš kilometru. Kad saule jau grima aiz apvāršņa, mēs, liekas, bijām ne­tālu no polārā loka, jo okeānā redzēju pel­dam ledus gabalus.

Reobs nolaidās nelielā laukumiņā uz klinšu kraujas, kas bija pārkārusies pār ūdeņiem. Izkāpuši no lidaparāta, devāmies uz klintī

cirstām, masīvām metāla durvīm. Brīdi no­ņēmies ap mazu lodziņu durvīs un beidzot to atvēris, mans pavadonis kādam kaut ko pa­teica. Durvis pavērās, un mēs iegājām iekšā. Ar siltuma pistolēm bruņojušies divpadsmit isu jaunekļi mani vērīgi nopētīja. Pagājuši garām sargpostenim, nonācām astoņstūrainā zālē, kur vienu sienu, kā parasts, aizņēma matstikla ekrāns. Asza lika man apsēsties.

—  Tas ir mans kabinets, — viņš teica. — Man jāuzrauga misliks.

Tad Asza pastāstīja sekojošo:

—  Vairāk nekā pirms diviem gadiem kāds ksills kosmosā sastapa un sagūstīja vientuļu misliku. Bez šaubām, tas bija ļoti grūti, un visa ksilla komanda, kas atradās mislika iz- starojumu iedarbības zonā, ilgu laiku pēc tam slimoja ar anēmiju. Bet vēl grūtāk bija nogādāt dzīvu misliku cauri siltajai atmosfē­rai uz Ellu. Galu galā tas tomēr izdevās, un tagad misliks mīt šeit, apakšzemes alā, kur temperatūra nekad nav augstāka par divsimt sešdesmit grādiem zem nulles. Dažādu cil- vēču pārstāvji, izņemot pēdējā laikā atklā­tos, kas zina ceļu cauri ahūnam, un arī mani, bija labprātīgi ļāvušies mislika iz- starojumiem, protams, lietojot aizsarglīdzek­ļus, kuri pasargā no nāves. Pārbaudi neviens neizturēja, jo viņu asinis nebija sarkanas, proti, tādas, par kādām vēstīts senajā pra­vietojumā.

Bet manas taču ir sarkanas!

—   Palūkojies mislikā! — Asza ieteicās.

Telpa iegrima tumsā. Dīvainas, zilganas gaismas lokā uz ekrāna parādījās attēls.

—  Tā ir aukstā gaisma. Jebkurš cits ap­gaismojums misliku nonāvētu.

Ieraudzīju plašu pazemes alu ar gludu klinšakmens klonu. Tās vidū kaut kas nekus­tīgi gulēja; sākumā "noturēju to par nelielu, no reljefām, savstarpēji savienotām plāksnēm veidotu metāla konstrukciju. Tā spoži, sud­rabaini mirdzēja; šim ap divus metrus gara­jam, metru platajam ķermenim bija daudz­skaldņa veids.

Asza pieveda mani pie aparāta, kas atgā­dināja psihometru. Uz tā ciparnīcām viegli svārstījās fosforizēti rādītāji, fluoriscējo- šos stobriņos lēni, ritmiski pulsēja gaismas viļņi.

—   Mislika dzīvības norises, — Asza pa­skaidroja. — Viņā nemitīgi rodas elektro­magnētiskas svārstības, kuras jūs, Zemes cil­vēki, šķiet, izmantojat kā enerģijas avotu. Pašreiz misliks atpūšas.

Asza pagrieza regulatora slēdzi. Termo­metrs rādīja, ka pazemes telpā temperatūra paaugstinājusies no mīnus divsimt sešdesmit līdz divsimt četrdesmit trim grādiem. Cipar­nīcu rādītāji taisīja lēcienu, daudzkrāsainā gaisma stobriņos kļuva spilgtāka, vibrāciju ritms paātrinājās. Asza norādīja uz stobriņu, kurā gaisma vibrēja visbiežāk.

—   Tie ir fena viļņi. Cik zināms, tos iz­staro vienīgi misliki un tu!

Pacēlis acis, kādā spogulī ieraudzīju mūsu

attēlus. Zaļganajā, mirgojošajā gaismā, ko izstaroja stobriņi, un ekrāna nedzīvi zilgajā atblāzmā mūsu sejas izskatījās spokainas. Nekad vēl uz šīs tālās planētas nebiju juties tik bezgala vientuļš un svešs. Man uzmā­cās bailes.

Misliks pēkšņi sakustējās. Tā plāksnes sa­vienojumu vietās it kā uzvirzījās cita citai virsū. Misliks rāpojot pārvietojās tikpat ātri kā cilvēks, kājām ejot. Asza atkal uzmanīgi pazemināja temperatūru līdz mīnus divsimt sešdesmit grādiem.

— Nu tā, — viņš teica, — mēs gribētu, lai tu nokāp lejā un izmēģini, kā uz tevi iedar­bojas mislika izstarojums. Nebaidies, nekas ļauns tev nenotiks. Visi citi tur jau bijuši, taču, diemžēl, neveiksmīgi. Kosmosā, kur ksilla sienas noder kā aizsargs, isu dzīvībai nāvējošs ir deviņu misliku izstarojums. Tur­pretī šeit, tik niecīgā attālumā un bez aiz­sarglīdzekļiem, pietiek ar vienu pašu. Alā ir ļoti zema temperatūra un gandrīz absolūts vakuums, tāpēc tu uzvilksi īpašu skafandru. Es no šejienes jūs vērošu. Tev būs divi pa­vadoņi — roboti. Ja gadījumā zaudēsi sa­maņu, tie iznesīs tevi laukā no alas. Vai esi ar mieru? .

Lūkodamies ērmīgajā radījumā, kas rāpoja pa akmeņaino grīdu, es mirkli vilcinājos. Šķita, ka zem šīm ģeometriskajām, necaurre­dzamajām bruņām slēpjas nesaudzīgs, vēss un nejūtīgs saprāts, daudz briesmīgāks par jebkuru apzinātu cietsirdību. Jā, tas te

nudien bija īsts Tumsas un mūžīgā Auk­stuma dēls!

—  Lai notiek! — pēdējoreiz paskatījies ek­rānā, es teicu.

—  Ja būs vajadzīgs, varu paaugstināt tem­peratūru un misliku nogalināt, — Asza sa­cīja. — Tomēr ceru, ka iztiksim bez tā. Zi­nāms risks, bez šaubām, ir. Tikai joti ilgstošs viena mislika starojums var apdraudēt isa dzīvību. Mūsu gūsteknis nav vēl nogalinājis nevienu no tiem, kas viņu apmeklējuši. Bet tu neesi iss!

—   Nolādēts! — es franciski iesaucos un piebildu: — Nezaudēsim velti laiku. Agri vai vēlu nāksies to izmēģināt.

—   Tas nebija iespējams, pirms tu neiemā­cījies mūsu valodu, jo, tiklīdz nonāksi alā, domu pārraide starp mums pārtrūks.

Asza atkal iededza gaismu. Durvīs parādī­jās kāds iss un pamāja, lai sekoju. Nokāpām apakšzemes zālē, kas atradās vienā līmenī ar mislika alu; tur īpašās nišās karājās caur­spīdīgi skafandri. Svešais palīdzēja man uz­vilkt vienu no tiem. Skafandrs man bija tieši laikā, par ko, starp citu, nav jābrīnās, jo tas bija izgatavots tieši man. Blakus tam karā­jās liels, ērmots aizsargtērps, ko droši vien lietojis gigants ar izvalbītajām acīm, kura tēlu redzēju uz Cilvēču kāpnēm. Durvis vēl­reiz atvērās, un uz sešu riteņu platformām zālē iebrauca divi roboti ar varenām metāla rokām. Mans palīgs izgāja, un durvis aizcir­tās.

—  Vai mani dzirdi? — pastiprinātājā at­skanēja Aszas balss.

—  Dzirdu ļoti labi.

—   Pagaidām mislika izstarojums tevi ne­apdraud. Četrus metrus biezajām dzelzs dur­vīm, kas jūs abus šķir, tas nespēj izlauzties cauri. No misliku izstarojuma var pasargāt vienīgi šāda sakausējuma aizsargs, taču tas ir pārāk smags, lai to izmantotu cīņā. Tūlīt atvērsies ieeja alā. Atkāpies atpakaļ un, lai notiek, kas notikdams, nenoņem ķiveri, iekāms neesmu licis to darīt.

No ailes sienā lēnām izslīdēja milzīgs, čet­rus metrus garš metāla cilindrs. Aukstumu es nesajutu, tikai mans skafandrs lēnām pie­pūtās, un es kļuvu līdzīgs lielai gumijas lel­lei. Izgājis cauri ailei, nonācu alā. Pretējā pusē pie sienas nekustīgi gulēja misliks. Zil­ganā gaisma šeit likās esam vēl nespodrāka nekā uz ekrāna.

Pa gludo akmens klonu lēnītēm virzījos uz priekšu. Visapkārt valdīja klusums, ne­bija ne mazāko dzīvības zīmju. Ķiverē dzir­dēju vienīgi Aszas vienmērīgo elpu. Misliks joprojām nekustējās.

Pēkšņi metāliskais ērms sāka slīdēt man klāt. No priekšpuses tas izskatījās kā pla­kans, apmēram pusmetru augsts metāla bloks.

—  Kas man jādara? — es vaicāju.

—   Misliks vēl neizstaro. Tas tevi neaiz­tiks. Reiz, spēji uzlidojis gaisā, misliks sa­dragāja vienu mūsējo. Par sodu veselus divpadsmit bazikus turējām to visaugstākajā temperatūrā, kādu vien tas spēj panest. Ceru, ka tā bija krietna mācība, tāpēc mis­liks vairs nevienam neuzbruks. Un ja to­mēr — tad tev pie jostas karājas siltuma pistole. Bet pietaupi to gadījumā, ja notiek visļaunākais!

Misliks arvien ātrākā tempā sāka joņot man apkārt.

—     Viņš vēl joprojām neizstaro. Ko tu jūti?

—   Neko, absolūti neko. Tikai mazliet bail.

—  Uzmanību! Viņš staro!

Metāliskā briesmoņa priekšpusē pavīdēja neliela violeta gaismas mēlīte. Es arvien vēl neko nejutu un pateicu to Aszam.

—    Vai dūrienus miesā nemani? Vai galva nereibst?

—  Nē, nē!

Mislika izstarojums pakāpeniski kļuva aiz­vien spēcīgāks. Violetā mēlīte jau sniedzās vesela metra garumā.

—  Vai joprojām neko nejūti?

—   Nē.

—    Jebkurš iss tik spēcīgā izstarojumā sen būtu zaudējis samaņu. Laikam jūs, Zemes cilvēki, patiesi esat pravietojumā minētās būtnes.

Misliks likās apjucis. Katrā ziņā tā es iz­tulkoju šā radījuma uzvedību. Tas gan kāpās atpakaļ, gan metās uz priekšu, lāgiem sta­roja, lāgiem pārtrauca, tad atsāka no jauna. Kad briesmonim tuvojos, tas atkāpās un ap­stājās. Pēkšņi', varbūt pavisam maldīgi iedo­mājies, ka esmu neievainojams, vai itin vien kārši, gribēdams palielīties, ātri piegāju mi likām klāt un uzsēdos viņam mugurā. Atska nēja Aszas šausmu kliedziens, kam sekoja viņa svelpjošie smiekli, jo misliks, ar spēju grūdienu nometis mani zemē, iebēga alas vistālākajā kaktā. Es biju pirmā būtne ar miesu un asinīm, kas pieskārās dzīvam mislikarn!

— Diezgan! — pavēlēja Asza. — Atgrie­zies skafandru kamerā!

Metāla bloks atkal noslēdza ieeju alā, gaiss ar troksni ielauzās zālē, kur iss man palīdzēja atbrīvoties no skafandra. Tad lifts uzveda mani augšā līdz Aszas kabinetam. Iegājis iekšā, redzēju, kā Asza, bezspēcīgi atkritis krēslā, sajūsmā raudāja.

Svešas pasaules dziesma…

Toreiz Sansinas salā pavadīju trīs dienas. Par veiksmīgo eksperimentu Asza nekavējo­ties pavēstīja Gudro padomei, un pēc dažām stundām tā pilnā sastāvā sapulcējās lielajā zālē blakus Aszas kabinetam. Viņi atkal lū­dza mani tūlīt pat nokāpt alā pie mislika, bet es kategoriski atteicos. Kaut arī mislika izstarojums man nekaitēja, tomēr nervi vairs neizturēja. Stāvot aci pret aci ar šo metāla būtni, man izdevās saglabāt mieru, taču ta­gad mani spēki bija galā un nepārvarami nāca miegs. Gudrie to saprata. Tāpēc ekspe­rimenta atkārtojumu nolēma atlikt uz nākamo dienu. Man ierādīja ērtu istabu, un ar «miega aparāta» palīdzību es tonakt lieliski izgulē­jos.

Ar zināmām bažām apņēmos eksperimentu atkārtot. Patiesi, vai tad varēja zināt, cik ilgi saglabāsies mana apbrīnojamā imunitāte un kas notiks tad, ja tā pēkšņi izzudīs? Lūdzu izsaukt šurp Szanu, vienu no Gudro kole­džas jaunajiem mācekļiem, kuram biju diez­gan daudz stāstījis par mūsu medicīnu. Šo­reiz iepriekšējā sagatavošana bija garāka: mani rūpīgi izmeklēja un izpētīja asins sa­stāvu. Kopā ar mani alā vajadzēja doties arī vienam isam, lai pārbaudītu, vai misliki manā klātbūtnē izstaro tos pašus, isu dzīvī­bai bīstamos starus. īpašs gods tika parā­dīts ksilla komandai, kas bija nolaidusies uz Zemes: visus ekspedīcijas dalībniekus, izņe­mot Suiliku, kurš tobrīd ceļoja kaut kur kos­mosā, ar Aasu priekšgalā lūdza ierasties salā. Es ļoti priecājos viņus atkal sastapt. Taču prieks apsīka, kad uzzināju, ka man līdzi labprātīgi dosies Esīna.

Necentos viņu atrunāt. Zināju, ka dros­mes ziņā starp Ellas sievieti un vīrieti atšķi­rību sen vairs nav. Esīna bija pieteikusies pati, Gudrie tam piekrita, un tāpēc mans at­teikums viņu ārkārtīgi apvainotu. Bet es ne­spēju apslāpēt savus vecos Zemes cilvēka aizspriedumus, kas liedza ar to samierinā­ties.

Man iedeva īpašu ieroci — «aukstās lies­mas pistoli», ar kuru nepieciešamības gadī­jumā misliku varēja paralizēt, to nenogali­not, citiem vārdiem sakot, paaugstināt tem­peratūru no mīnus divsimt sešdesmit līdz mīnus simt grādiem.

Četru robotu pavadībā nokāpām skafandru kamerā. Tur jau gaidīja divi vīri, kas palī­dzēja mums uzvilkt aizsargtērpus. Velkot mugurā savējo, ievēroju, ka Esīna nobāl (isiem tad āda kļūst zaļganpelēka), un dzir­dēju, ka viņa murmina kaut ko lūgšanai līdzīgu. Acīmredzot Esīnu māca bailes. Par to nemaz nebrīnījos, jo biju pilnīgi pārlieci­nāts, ka man šis eksperiments beigsies lai­mīgi, bet Esīna zināja, ka viņai tas var mak­sāt dzīvību. Tāpēc, ieejot alā, uzliku roku meitenei uz pleca un mikrofonā teicu:

—  Paliec aizmugurē!

—  Nedrīkst, — viņa atbildēja. — Tad taču neuzzināsim, cik intensīvs ir izstarojums.

Es atskatījos. Mūsu pēdās ripoja roboti, pastiepuši uz priekšu milzīgās dzelzs rokas.

Misliks kā sastindzis vēroja mūs. Es saku «vēroja», jo biju pārliecināts, ka tas skaidri nojauš mūsu tuvošanos, kaut gan tam, šķiet, nebija nekādu redzes orgānu. Pēkšņi dzelzs briesmonis sāka slīdēt mums klāt.

—   Turieties durvju tuvumā! — izdzirdām Azlema balsi.

Esīna soli atkāpās, tad apņēmīgi nostājās man blakus. Trīs soļu attālumā no mums mis­liks sastinga, viņš vēl neizstaroja.

—   Droši vien pazina mani, — es iesāku, — un nestaros, iekāms …

Viss pārējais nolika neticamā ātrumā. Mis-' liks pēkšņi sāka starot ar pilnu jaudu. Vio-, Ietā gaismas mēlīte spēji izstiepās metra ga­rumā. Nepārtraukti starojot, viņš apbrīno­jami ātri joņoja mums apkārt un uzbruka pirmajam robotam. Pēc mirkļa no lieliskā automāta bija pāri palikusi tikai salauztu tērauda plākšņu un riteņu kaudze. Ap mani vēl riņķoja neliels zobrats, un es truli lūko­jos, kā tas, veidodams aizvien šaurākus lo­kus, beidzot apstājas man pie kājām.

—  Uzmanību! — Asza uzsauca.

Šis kliedziens izrāva mani no sastinguma. Atskatījies ieraudzīju, ka Esīna nokrīt zemē blakus robota atliekām. Misliks metās virsū otram robotam, kas ripoja mums klāt. Es divas reizes izšāvu. Misliks nekustējās. Pa­cēlu Esīnas saļimušo, skafandrā tērpto, ne­jūtīgo ķermeni. Robots izstieptām rokām mums tuvojās.

—   Ņem un turi viņu! — pavēlēju tam kā dzīvai būtnei. — Es segšu jūsu atkāpšanos.

Atbildes, protams, nebija. Ar Esīnu uz ro­kām robots strauji devās uz izeju. Misliks no jauna metās tam virsū. Vēlreiz izšāvis, es to apturēju. Kopā ar abiem pārējiem robotiem, pacēlis pistoli šaušanas gatavībā, es arī sāku atkāpties. Tad misliks negaidot uzlidoja gaisā! Augšā,, novērošanas zālē, izdzirdu gudro šausmu kliedzienus. Metāla briesmo­nis, pacēlies līdz pašām velvēm, triecās man

virsū. Piecreiz izšāvu, taču veltīgi! Pēdējā brīdī paguvu nokrist zemē, un mislika trie­ciens mani neskāra. Atskanēja kāda balss — iespējams, ka runātājs bija Asza:

—  Jo ļaunāk! Laist darbā pēdējo līdzekli!

Brīdī, kad misliks gatavojās jaunam uz­brukumam, alu pārplūdināja spilgta, žilbi­noši balta gaisma. Acumirklī nogāzies zemē, misliks kā traks neciešamās sāpēs meta līk­ločus.

—  Ātrāk nāc laukā, citādi mēs viņu noga­lināsim! — sauca Asza.

Es metos uz durvīm un patvēros skafandru kamerā. Spilgtā gaisma aiz manis nodzisa, masīvās durvis aizvērās, kamerā ieplūda svaigs gaiss. Tad iesteidzās četri vīri. Starp liem arī Szans. Esīnai novilka skafandru. Viņa bija bāla kā līķis, taču vēl elpoja.

Noskaities es atgriezos kabinetā.

—   Tā, vai nu esat apmierināti? — pavai­cāju Azlemam. — Esmu laimīgi izglābies, bet Esīnai tas varbūt maksās dzīvību!

—    Neticu. Viens vienīgs misliks tik īsā laika sprīdī nav spējīgs mūs nogalināt. Un ja arī tā? Ko nozīmē viena dzīvība, kas tur­klāt ziedota labprātīgi, ja uz spēli likta visa pasaule?

Tur, bez šaubām; nebija ko iebilst. Man vēlreiz noņēma asinis analīzei. Slēdziens bija neapstrīdams: mislika izstarojums uz mani neatstāj ne mazākā iespaida.

Paliku salā vēl divas dienas, neuzdroši­nājos aizbraukt, iekāms nebiju pilnīgi

pārliecinājies, ka Esīnas dzīvībai briesmas nedraud. Viņa drīz vien atguva samaņu, bej jutās ļoti vārga, neraugoties uz asins pārliešanu un biogenajiem apstarojumiem. Tomēj Szans mani nomierināja, pastāstīdams, kā ārstējis un izglābis vēl daudz smagāk cie tušus isus.

Atgriezos Suilika mājās, un dzīve atkal sāka ritēt normālās sliedēs. Ik pārdienas iel rados Zinību pilī, kur gan lasīju, gan ncā klausījos lekcijas. Ļoti ciešas saites man iz veidojās ar jauno biologu Szanu un milzīgi auguma fiziķi, mislika sargu Aszu; starp citu, izrādījās, ka bargā pārmācība mislikani nebija sevišķi kaitējusi. Reiz, kad trijatā spriedām par cilvēka smadzeņu izstaro jumiem, man pēkšņi prātā iešāvās šāda doma:

— Vai fena starus, ko izstaro misliki un arī es, nevar izmantot, lai nodibinātu ar viņiem domu sakarus?

— Neticu vis, — brīdi padomājis, Szans atbildēja. — Šos viļņus mēs protam uztvert, taču mums nav ne mazākās jausmas, kam tie atbilst. Neesam varējuši to noskaidrot, jo: tuvoties mislikam un — vēl jo vairāk — mis­liku saprast mēs nevaram, tāpat kā nevaram izlidot cauri zvaigznēm. Uzskatāms piemērs tam bija Esīna! Bet tā kā tu izstaro tieši tādus vai katrā ziņā ļoti līdzīgus viļņus, tevi mēs varētu izmantot eksperimentam. Tomēr man šķiet, ka fena viļņiem nav nekā kopēja ar psihi. Drīzāk tiem ir kāds sakars ar jūsu organisma neparasto sastāvu, kurā ietilpst daudz dzelzs.

—  Ļoti žēl, — es teicu. — Labprāt ar vi­ņiem nodibinātu domu sakarus.

—  Varbūt, ka neiespējami tas nav, — Asza ierunājās. — Bet tam nepieciešama liela drosme. Tev būtu vēlreiz jādodas alā ar domu pastiprinātāju ķiveri galvā. Psihiskie viļņi — runājot par mūsējiem — izplatās daudz šaurākā lokā nekā mislika izstaro­jums, tāpēc mēs nevienu no šiem briesmo­ņiem neesam «dzirdējuši», jo, attālumam sa­mazinoties, noteikti gāja bojā vai nu misliks, vai iss. Turpretī tu tam vari droši iet klāt. Tāpat kā mislika nāvējošo izstarojumu, dzelzs durvis izolē arī psihiskos viļņus, ja vien tos vispār drīkst salīdzināt, tāpēc tev nāksies nokāpt alā.

—   Lai notiek, — es teicu. — Bet ja nu viņš atkal paceļas gaisā?

—  Paliec durvju tuvumā. Ja viņš grasīsies uzbrukt, patveries skafandru kamerā.

—   Norunāts. Kad veiksim izmēģinājumu?

Manīju, ka isi ir vēl nepacietīgāki par mani.

—  Mans četrvietīgais reobs ir pietiekami liels, — Asza iesāka.

—   Man taču ir pašam savs! — es pār­traucu. — Vai lidosim?

—   Lidosim! — Szans, kas bija visjaunā­kais no mums, iesaucās.

—   Pastiprinātāja ķiveri vajadzēs mazliet pārveidot, — Asza turpināja. — Manā laboratorijā uz salas atradīsim visu nepie­ciešamo.

Mēs sēdāmies reobā un maksimālā ātrumā pacēlāmies gaisā. Asza bija lielisks pilots, pat pārlieku pārgalvīgs, un mēs gandrīz skā­rām kalnu galotnes. Šķērsojot jūru, ievēroju milzīgu plūdlīniju formas kosmosa kuģi, kas nemaz nelīdzinājās isu diskveida ksilliem. Dīvainais lidaparāts strauji tuvojās Gudro kalniem.

—    Atgriežas sinzu zvaigžņu kuģis, — Szans paskaidroja. — Tātad visā drīzumā notiks padomes sanāksme.

—   Vai tev tajā nav jāpiedalās? — es pa­vaicāju. — Varbūt atliksim eksperimentu?

—   Nē. Padome sanāks tikai vakarā. Tā kā laika pietiek. Tu nāksi man līdz uz Zinību pili, es parādīšu tev radniecīgas būtnes — sinzus, kam arī ir sarkanas asinis.

Lejā starp zilajiem viļņu vāliem iznira sala. Tūdaļ pēc nolaišanās nekavējoties gā­jām uz laboratoriju. Tur Aszas vecākais asistents Siansi uzmanīja reģistrācijas ierī­ces.

—   «Viņš» vēl guļ, — Siansi mums pavēs­tīja, — un pēc Szemes cilvēka apciemojuma ir kļuvis gluži nepieejams. Turklāt «viņš» sa­dragāja vēl vienu robotu.

Tā es pirmoreiz dzirdēju skaļi izsakām pār­veidoto nosaukumu «Szemes cilvēks», ar ko isi apzīmēja mūs — Zemes iemītniekus.

—   Steidzīgi pārtaisi domu pastiprinātāju, lai Szemes cilvēks varētu to uzlikt galvā zem skafandra. Viņš tūlīt vēlreiz dosies alā un mēģinās nodibināt domu sakarus ar mis­liku.

Brīdi manī noraudzījies, asistents izgāja laukā. Laikam es viņam šķitu tikpat dīvains ērms kā misliks.

Ieslēguši ekrānu, vērojām misliku, kas nekustīgi gulēja, atgādinot nedzīvu metāla bluķi. Un tomēr mūsu priekšā atradās varena dzīva būtne, kas neaptveramā kārtā spēja dzēst zvaigznes!

— Iegājis alā, neizlaid viņu no acīm, — Asza mani pamācīja. — Gatavodamies uzli­dot gaisā, misliki allaž vispirms viegli paceļ augšup ķermeņa priekšgalu. Kopš tā brīža tavā rīcībā būs vēl apmēram tūkstoš- daļa bazika. Tad acumirklī atkāpies!

Ķiveres pārveidošana ilga veselu baziku, nolādēts, vēl joprojām nespēju ticēt, ka vairs neesmu uz Ellas! — tātad, rēķinot pēc mūsu laika, tas būtu apmēram stundu piecpadsmit minūtes.

Uzvilcis skafandru un uzlicis galvā ķiveri, es uzmanīgi, klusītiņām iegāju alā. Misliks bija man uzgriezis «muguru». Palicis turpat durvju tuvumā, ieslēdzu domu pastiprinātāju.

Negaidot mani pārņēma dziļa bezcerība, kas it kā nāca no ārpuses — mislika bezce­rība. Tā bija tik sāpīga atšķirtības un vientu­lības sajūta, ka es gandrīz iekliedzos! Tātad . misliks nebija tīri intelektuāla,. nejūtīga būtne, kādu to iztēlojos, bet spēja ciest līdzīgi mums! Lai arī cik paradoksāli tas

liktos, šī būtne, kas patiesībā no mums ļoti atšķīrās, tieši ar šo līdzību šķita jo briesmī­gāka. Es vairs nespēju to izturēt un ieslēdzu pastiprinātāju.

—   Nu, kas ir? — skanēja Aszas balss.

—   Viņš cieš, — gluži satriekts atbildēju.

—  Uzmanību! Viņš mostas!

Misliks sakustējās. Tāpat kā pagājušo reizi, viņš sāka lēnām slīdēt man klāt. Es atkal ieslēdzu pastiprinātāju. Tagad uztvēru nevis ciešanas, bet veselu naida jūru, bezga­līgu, velnišķi negantu naidu. Misliks jau bija tuvu. Satvēru siltuma pistoli. Briesmonis apstājās, un pār mani vēlās vēl negantāks naida vilnis, ko uztvēru gandrīz fiziski kā ledainu, valkanu plūsmu. Tad uzsāku pār­raidi:

«Ak, mans metāliskais brāli, — es domāju, «neko ļaunu taču tev nevēlu. Kāpēc jūs un isi iznīcināt cits citu? Vai iznīcībai jākļūst par Visuma likumu? Kāpēc vienai cilvēcei jāiznīcina citas, vienai valstij pārējās? Dī­vainā būtne, man nav ne mazākā naida pret tevi. Skaties, es ieroci noslēpju makstī!»

Nezinu, vai misliks ko saprata. Taču domu pārraides laikā tā naids jaušami mazinājās, to aizstāja izbrīns, kas naidu tomēr pilnīgi neapslāpēja. Misliks joprojām nekustējās.

Atcerējos, ka, pēc mūsu filozofu uzskata, matemātikas likumi Visumā ir vienādi, to pašu, šķiet, apgalvo arī isi — tāpēc sāku do­māt par kvadrātiem, taisnstūriem, trīsstū­riem, apļiem. Kā atbildi uz to vispirms uz­tvēru vēl stiprāku izbrīna vilni, tad veselu virkni tēlu: misliks atbildēja! Diemžēl, drīz vien bija jāatzīst, ka īstas saprašanās starp mums nav un nekad nebūs: iespaidi bija pā­rāk izplūduši, kā gaistoši sapņi. Brīžam man likās, ka saskatu neparastus tēlus, svešu pa­sauli, kurai nav nekā kopēja ar mūsējo un kurā eksistē vairāk nekā trīs dimensijas. Bet, tiklīdz sāku tās skaidrāk apjaust, viss iz­zuda, atstājot vienīgi rūgtu nožēlu, ka ne­esmu spējis izprast it nevienu no šiem mums pilnīgi svešajiem jēdzieniem. Nolēmis pamē­ģināt vēl pēdējoreiz, sāku domāt par skait­ļiem, taču neveiksmīgi. Uztvēru pavisam ne­iespējamu, neskaidru atbildi, kurā lāgiem iestājās pauzes, un sakari pārtrūka. Lūkoju iztēloties kādus vispārpazīstamus jēdzienus, taču atbildes nebija, misliks nereaģēja pat uz domām par zvaigzni naksnīgajās de­besīs. Gaismas jēdziens mūsu uztverē viņam acīmredzot bija svešs. Kad šos nesekmīgos mēģinājumus pārtraucu, misliks, šķiet, uz­tvēra manas skumjas, jo, galīgi apslāpējis naida jūtas, raidīja uz mani jaunu bezcerī­bas un izmisuma vilni. Tad aizrāpoja prom, nemaz nesācis starot.

Tātad pretēji tam, ko māca daži filozofi, skumjas un bailes piemīt visām būtnēm pla­šajā Visumā, bet divas reizes divi ne vien­mēr ir četri. Šajā nespējā apmainīties ar vis­vienkāršākajiem jēdzieniem, kamēr sarežģī­tākās jūtas bija viegli uztveramas katram, slēpās kaut kas traģisks.

Uzkāpis augšā laboratorijā, pavēstīju par saviem pa pusei nožēlojamiem atklājumiem.!  Isi par to sevišķi neuztraucās. Mislikus viņi uzskatīja pār ienīstiem, mūžseniem naidniekiem — Tumsas un Nakts dēliem, tāpēc mans eksperiments viņus interesēja vienīgi no tīri zinātniskā viedokļa. Ar mani bija citādi: vēl šobaltdien nožēloju, ka neizdevās ar misliku saprasties vai vismaz aptuveni uztvert šo svešādo metāla radījumu intelekta būtību.

Kad aizlidojām no salas, bija jau tumsai Zvaigžņotajās debesīs mirdzēja abi Ellas pavadoņi: mūsu mēnesim līdzīgais zeltainais] Arci un drūmā, sarkanīgā Ari, kas man allaž izraisa baismas, draudīgas nojausmas. Zvaigžņu un mēness gaismā nolaidāmies zemākajā terasē Zinību pils piekājē. Terases otrā pusē neskaidri iezīmējās sinzu vārpstveidai kosmosa kuģa kontūras, kas viegli mirgoja  tumsā. Man par lielu sarūgtinājumu zālē, kur notika padomes sanāksme, netiku ielaists® Abi ar Szanu devāmies uz viesnīcai līdzigol Svešzemnieku namu vienā no apakšējās terases birzīm.

Ieturējuši vakariņas, izgājām laukā pastaigāties un nejauši nokļuvām netālu no sinzu zvaigžņu kuģa. Pēkšņi alejas pagriezienā mūs apturēja neliela isu patruļa.

— Tālāk iet aizliegts, — kāds no viņiem teica. — Sinzi savu lidaparātu rūpīgi sargā, un bez īpašas atļaujas nevienu klāt nelaiž. Bet, Szan, kas ir šī savādā būtne, kas pastaigājas kopā ar tevi?

—   Viņš ieradās no Szemes, planētas, kas riņķo ap Astoņpadsmitās galaktikas sauli, un pagaidām ir vienīgais Szemes pār­stāvis uz Ellas. Viņu atveda Aass un Suiliks. Sim cilvēkam ir sarkanas asinis, un misliku izstarojums viņam nav kaitīgs.

—   Ko tu saki? Vai tiešām tas būtu Gais­mas dēls, par ko vēstī senais pravietojums? Sarkanas asinis esot arī sinziem, bet tie vēl ar mislikiem nav sastapušies!

—    Szemes cilvēks šodien bija Sansinas salā pie mislika un, kā redzi, ir sveiks un vesels.

—  Ļauj tevī palūkoties, — svešais pievēr­sās man.

No viņa vieglās ķiveres staroja maiga gaisma, pie jostas karājās divi nelieli izsta- rotāji. Tātad ar sinzu zvaigžņu kuģa sargiem jokot nedrīkst! Es pirmoreiz uz Ellas redzēju bruņotus kareivjus.

—   Tu ļoti atgādini sinzus. Trīs no viņiem redzēju šodien izkāpjam no kuģa. Tikai tu esi slaidāks, plecīgāks un tavām rokām ir pieci pirksti. Ak, kāpēc man nav lemts doties līdz kādā ekspedīcijā! Diemžēl, esmu vēl tikai students …

Atcerējos, ka šeit katram cilvēkam, tāpat kā Suilikam, kas vienlaikus bija ksilla ko­mandieris un arheologs, mēdz būt divas pro­fesijas …

Ilgs, griezīgs sauciens pārtrauca zvaigžņo­tās nakts klusumu.

—       Tur sasaucas sinzu sargkareivji, —

sarunu biedrs mums paskaidroja. — Viņi to dara ik pēc pusbazika. Bet tagad es palūgšu jūs doties atpakaļ.

Ko lai dara, vajadzēja atgriezties Sveš­zemnieku namā. To veidoja daudzi birztalās izkaisīti nelieli paviljoni. Seit parasti apme- ; tās tie, kurus uzaicināja uz padomes sēdēm un kuri dzīvoja pārāk tālu, lai ik dienas li-; dotu mājup. Manai istabai blakus atradās tualetes telpa un maza bibliotēka, bet, juzdamies pārāk noguris, es nevēlējos lasīt. Šīs neparastās dienas negaidītie notikumi, kādus uz Ellas piedzīvoju pirmoreiz, mani bija tā satraukuši, ka atkal vajadzēja ņemt palīgā «iemidzinātāju».

Nākamajā rītā pamodos agri. Svaigs, dzestrs jūras gaiss plūda iekšā pa atvērtajiem logiem, kas, pretēji Suilika mājai, bija īsti. Varēja sadzirdēt pat piekrastes bangu! šļakstus pret krasta klintīm un vieglas vēja; šalkas koku lapotnē. Baudot burvīgā Ellas rīta klusumu, krietnu brīdi gulēju vaļējām acīm.

Pēkšņi atskanēja dziesma.

Isu mūziku biju dzirdējis vairākkārt. Nevar teikt, ka tā manai ausij būtu netīkama, tikai tā šķita pārāk sausa, intelektuāla. Bet tā nebija isu dziesma. Tajā smeldzošas ilgas pēc dzimtenes mijās ar polinēziešu motīvu' melodiskumu un krievu tautas dziesmām rak­sturīgo plašumu un apslāpēto kaisli. Arī balss, kas bez mazākās piepūles pārgāja no zemākajiem uz augstākajiem toņiem, nepiederēja isam! Skaņas plūda kā viļņi uz krastu, gan melodiski atkārtodamās, gan strauji uz- plūzdamas, gan lēni un gurdi atkāpdamās. Dziedātājs atradās pārāk tālu no manis, lai varētu saprast vārdus, bet droši vien tā ne­bija isu valoda. Un tomēr es sapratu, ka tā ir dziesma par pavasari, par saules kveldē­tām vai miglas plīvuros tītām planētām, drosmīgiem ļaudīm, kas tās atklāj, par jūrām un vējiem, zvigznēm un mīlu, par neizdibi­nāmiem pasaules noslēpumiem, cīņas prieku un nāves bailēm. Šī dziesma skanēja pasau­les jaunībai!

Strauji pukstošu sirdi, ātri saģērbies, iz­lēcu pa logu. Dziesma skanēja kaut kur pa kreisi, jūras pusē. Izskrējis cauri birztalai, sasniedzu kāpnes, kas veda lejup. Liedagā, pievērsusies jūrai, stāvēja un dziedāja mei­tene. Saulē zeltaini dzirkstīja viņas mati. Nē, tā nevarēja būt isiete! Tiesa, spožajā saules gaismā nevarēju skaidri saskatīt viņas ādas krāsu, redzēju tikai smuidru stāvu īsā, gaiš­zilā tunikā.

Uztraucies kā jauns students, kas pie in­stitūta steidz satikt savu daiļo draudzeni, lēcot pāri vairākiem pakāpieniem, steidzos lejā. Uz pēdējā pakāpiena paklupu un novē­los meitenei tieši pie kājām. Satrūkusies un pusvārdā aprāvusi dziesmu, viņa klusi ieklie­dzās, bet tūlīt pat sāka nevaldāmi smieties. Bez šaubām, izspūris, smiltīm novārtījies, uz visām četrām nometies viņas priekšā, es izskatījos bezgala komisks. Tad smiekli spēji aprāvās un viņa pikti man uzsauca:

— Asna eni etoe tan?

(Es pārsteigts atskatījos. Pēdējos vārdus sacīja nevis Klērs, bet viņa sieva Ilna.

—      Jā gan, — nedaudz vilcinādamies, teica Klērs. — Tā patiesi bija Ilna.

TREŠĀ DAĻA UZ SPĒLI LIKTS VISUMS

.

Andromēdiete Ilna

Nenovēršot skatienu no jaunās meitenes, lēnām piecēlos kājās. Acumirklī man iešāvās prātā, vai tik isi atkal nav bijuši uz Zemes un nav atveduši no turienes šurp citus cilvē­kus? Bet tad es iedomājos sinzu milzīgo zvaigžņu kuģi, viņu statuju Cilvēču kāpņu augšgalā un ievēroju meitenes uzkrītoši šau­rās rokas. Atmiņā atausa Suilika stāsti par kreniem, kurus ir grūti atšķirt no isiem un kuri dzīvo uz planētas Mara. Ja Ellas iedzī­votājiem kosmosā bija līdzinieki, kādēļ gan tādi nevarētu būt arī Zemes cilvēkiem?

Meiča arvien vēl stāvēja manā priekšā. Es brīdi nespēju izdvest ne vārda.

—   Asna eni etoe tan, sanen tar teoe sen Telm! — beidzot viņa dusmīgi ierunājās. Taču balss joprojām bija dziedoša un melo­diska.

—    Piedodiet, jaunkundz, ka tik negaidīti nogāzos pie jūsu kājām, — es franciski at­bildēju.

Un tikai tad aptvēru, ka viņa mani nesa­prot, tāpat kā es viņas jautājumu. Veroties meitenei acīs, lūkoju nodibināt domu saka­rus. Tomēr velti. Viņa neuzticīgi skatījās manī, un šaurā roka taustījās ap jostas sprā­dzi.

Beidzot mēģināju runāt isu valodā, cerē­dams, ka to viņa varbūt sapratīs.

—   Neņemiet ļaunā, ka jūs iztraucēju, — es sacīju.

Pazinusi valodu, kurā šoreiz pie viņas vēr­sos, meiča, izrunājot vārdus tikpat nepareiz kā sākumā es, isiski atbildēja:

—  Ssin tsehe Ifoti? (Kas jūs esat?)

Patiesībā vajadzēja teikt: «Sssin tsehe hi

on?» Bet meitenes jautājums nozīmēja: «Kur mēness?»

—  Pirmais šovakar uzlēks Arī, — es pajo koju.

Sapratusi savu kļūdu, meitene iesmējās Kādu brīdi abi bez panākumiem pināmies isu teikumos. Pēdīgi viņa norādīja man uz kāpnēm, un mēs uzkāpām augšējās terases birztalā. Tiklīdz nonācām koku pavēnī, kaut kur tuvumā atskanēja trīs modulējoši svilpieni — Suilika parastais signāls. Un tūlīt klat arī bija viņš pats Esīnas pava­dībā.

—   Kā redzu, tu jau esi nodibinājis saka­rus ar sinziem! — viņš teica.

—    To vis nevarētu sacīt. Nesaprotu, kā jūs sarunājaties ar svešu planētu iedzīvotā­jiem, kuri jūsu valo'du nezina un domu sig­nālus neuztver?

—   Jā, tāds stāvoklis patiesi nav apskau-

žams, it īpaši, ja svešinieki ir tik pievilcīgi kā šī sinzu meitene, — Esīna teica. — Tomēr nomierinies: drīz vien jūs atradīsit kopēju valodu!

—    Protams, šis jautājums taču sen atrisināts, — Suiliks piebilda. — Tikai nekļūsti pārāk iedomīgs! Patiesībā domas pārraidām un uztveram vienīgi mēs. Jūsu planētas cilvēki saprotas tikai ar vārdu palīdzību. Pie mums līdzīgā stāvoklī ir bērni. Lai varētu pārraidīt un uztvert domas, viņiem jāmācās. Tas būs jādara arī tev un šai meitenei. Pagaidām jums pietiks ar nelielu pastiprinātāju ķiveri. Bet paklausies ko svarīgāku: šonakt atgriezos no galaktikas, kas atrodas vēl tālāk par tavējo. Tātad, kad pienāks īstais laiks, būs iespējams nogādāt tevi mājās. Mēs nodibinājām sakarus ar vēl vienu cilvēci. Šķiet, ka Lielā Visuma viņā pusē sarkanas asinis ir visām dzīvām būtnēm — kā sinziem, tā Szemes cilvēkiem un nupat atklātajiem zombiem.

—    Kā zombi izskatās? Vai atvedi kādu līdz?

Acis piemiedzis, Suiliks nomērīja mani ar skatienu.

— Tev viņi līdzinās maz. Augumā tie ir divreiz garāki. Pagaidām viņi ir galīgi mežoņi, kuriem nav pat akmens ieroču. Vest šurp tos nav vērts, turklāt tas būtu bīstami. varbūt pēc divsimt vai trīssimt tūkstoš ga­diem …

Mēs sasniedzām Cilvēču kāpnes. To augš­galā kopā ar robotiem rosījās daži isu strād­nieki.

—  Kas tas par velnu, ko tavi ciltsbrāļi tur taisa?

«Kas tas par velnu» isu valodā skan kā «tei mislik».

—Tieši tā, viņi taisa misliku! — smieda­mies atteica Suiliks. — Tūlīt to redzēsi.

Un, pievērsies sinzu meitenei, viņš pārrai­dīja domas, kuras nepaguvu uztvert. Domu pārraide isiem dod iespēju sarunāties citam ar citu pat ļaužu pulkā. Šķiet, ka Suiliks bija pateicis kaut ko asprātīgu, jo meitene pa­smaidīja.

Mēs ātri uzkāpām augšā. Tur strādnieki bija jau izklīduši. Kāpņu labajā pusē pacēlās jauna skulptūra. Biju ārkārtīgi pārsteigts, kad tajā, ļoti patiesi attēlotu, pazinu pats sevi — stāvēju ārkārtīgi lepnā pozā, ar kāju nospiedis misliku pie zemes!

—   Tavas tikšanās ar misliku uzņēmām filmā, — Esīna teica. — Bet mūsu slavena­jam tēlniekam Silbam tika uzdots nekavējo­ties izveidot šo skulptūru. Zinību pilī dabū­jis tavus tiešos izmērus, kurus ieguvām, pārbaudot tevi, turklāt vairākus stereouzņēmumus, viņš paveica to kā nieku. Kā tev skulptūra patīk?

—  Tā ir lieliska! — es atklāti teicu. — Ti­kai, ik dienas ejot tai garām, jutīšos neērti.

Suiliks jau krietnu laiku sarunājās ar sinzu meiteni; spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, nojautu, ka kaut kas nav kārtībā.

Suiliks ar Esīnu aši pārmija dažus vār­dus, kurus es lāga nesapratu. Uztvēru tikai vienu — «apvainojums». Tad jaunā sinziete strauji devās pa kāpnēm lejā pretī vairākiem savas rases pārstāvjiem. Suiliks bija nobažī­jies:

—   Pēc iespējas ātrāk jābrīdina Asza un varbūt arī Azlems.

—    Kas noticis?

—    Pagaidām nekas nopietns. Es vismaz tā ceru. Bet sinzi ir pārāk iedomīgi. Vai tik mēs esam pareizi rīkojušies, uzstādīdami vi­ņu tēlus kāpņu kreisajā pusē?

Mūs tūlīt ieveda Azlema kabinetā. Tur jau viņš sēdēja kāda isu jaunekļa, sava dēla Ase- roka, kas tikai nule bija atgriezies no sinzu galaktikas, un Aszas sabiedrībā.

—   Stāvoklis ir draudīgs, — Suiliks īsi pa­vēstīja. — Manas prombūtnes laikā Szemes cilvēks bijis Sansinas salā un pieveicis mis­liku!

—    Nu un tad? — Asza vaicaja. — Ar Gudro padomes piekrišanu es par to uzņē­mos atbildību.

—   Bet, kā nupat stāstīja sinziete Una, vi­ņiem solīts, ka pirmie cilvēki ar sarkanām asinīm, kuri sastapsies aci pret aci ar mis­liku, būs sinzi. Bīstos, ka, būdami iedomīgi un godkāri, viņi ar notikušo nesamierināsies.

—   Viņu zvaigžņu kuģis ir lieliski apbru­ņots, — Aseroks piebilda, — un arī ahūna ceļš viņiem pazīstams.

—       Uz Ellas saimnieki esam mēs, Aserok, — tēvs dēlam atbildēja. — Kad sinzi šeit iera- dās pirmoreiz, viņi atteicās doties mislika alā, aizbildinoties, ka iepriekš nepieciešams sagatavoties. Szemes cilvēks bija uzņēmī­gāks. Jo sliktāk priekš viņiem. Galu galā se­nais pravietojums attiecas uz mums, nevis uz sinziem! Mēs nedrīkstam atraidīt nevienu palīgu, taču cīņa pret mislikiem jāvada vie­nīgi mums — isiem! Sinzi ir labi bruņoju­šies, bet arī mums ieroču pietiek!

Azlems nospieda kādu pogu uz sava galda. Viens ekrāns pie sienas iegaismojās, un mūsu acu priekšā iznira Cilvēču kāpnes. Četri sinzi, starp tiem arī llna, stāvēja mana tēla priekšā un par k%ut ko strīdējās. Pārējie steidzās uz zvaigžņu kuģi.

Tad Azlems deva pavēli, kāda uz Ellas ne­bija dzirdēta tūkstošiem gadu:

—   Izsludināt trauksmes stāvokli nr. 1! — viņš sauca mikrofonā. — Nekavējoties paai­cināt deviņpadsmit gudros uz apspriedi! Ka­tegoriski noliegts pacelties gaisā jebkuram svešzemnieku lidaparātam! — šie vārdi iz­raisīja smaidu, jo vienīgais svešais šeit taču bija sinzu zvaigžņu kuģis!

—   Redzēsim, vai viņi spēs pārvarēt mūsu intensīvās gravitācijas joslas! — Azlems teica.

Bet sinzi tobrīd jau bija sasnieguši Zinību pili.

—  Ejam viņus sagaidīt, — Azlems aicināja. — Nāciet visi, arī jūs — Suilik un Esīna! Jūs un mans dēls šeit esat vienīgie, kas bi­juši tālāk par Sešpadsmito galaktiku.

Nokāpām zālē, kur es pirmoreiz biju ticies ar gudrajiem. Bez liekām, ceremonijām apsē­dos pēdējā rindā līdzās Esīnai un Suilikam. Deviņpadsmit gudrie, tā saucamā Mazā pa­dome, ieņēma savas vietas. Pēc tam zālē ie­laida sinzus.

Viņi bija četri — trīs vīri un viena meitene. Visi bija skaisti, stalti, gaišmataini, pagara auguma. Uz Zemes viņus varētu noturēt par zviedriem. Viņi izturējās vēsi un augstprā­tīgi. Sinziem iedeva pastiprinātājas ķiveres, kuras viņi tūlīt pat uzlika galvās.

Vecākais sinzs, pievērsies Azlemam, sāka runāt: viņi esot aicināti uz Ellu, lai cīniņā tiktos ar izdaudzinātajiem mislikiem; bruņo­jušies ar visspēcīgākajiem ieročiem, kādus vien viņu zinātnieki spējuši izgudrot, sinzi steigušies šurp no savas tālās planētas, bet nu izrādās, ka neuzvaramo ienaidnieku jau pieveikusi kāda zemāka būtne, kas ieradu­sies no atpalikušas, pa pusei mežonīgas pla­nētas! Tas esot nedzirdēts apvainojums sinzu planētai Arboram, tāpēc viņi nekavējoties aizlidošot un nekad vairs neatgriezīšoties, ja vien viņu vadoņi šērnoni neatzīšot, ka apvai­nojums esot pārāk smags, lai to tik vien­kārši aizmirstu. Tādā gadījumā . .. Pagai­dām viņš pieprasot atvainoties un tūlīt pat iznīcināt skulptūru, kas uzstādīta uz vienas pakāpes ar sinziem!

Šās runas laikā vēroju gudro sejas. Tajās nepakustējās ne vaibsts. Nemanīju ne mazā­kās neapmierinājuma pazīmes! Toties Suiliks man blakus sēdēja, zobus sakodis, un kaut' ko nikni rūca.

Azlems atbildēja ļoti mierīgi:

—   Sinzi, jūs esat dīvaini ļaudis. Mēs ne-j kad neesam solījuši, ka pirmie cilvēki, kas cīnīsies ar misliku, būsit jūs. Mēs agrāk ne­zinājām, ka eksistē arī citas būtnes, kam tāpat kā jums, ir sarkanas asinis. Un vēl joprojām nezinām, vai patiesi misliku izstarojumus spēj izturēt visi cilvēki ar sarkanām asinīm. Turklāt tam, kurš būs pirmais, nav nekādas nozīmes. Šāds aizspriedums pie mums iznīcis reizē ar karavadoņiem un poli­tiķiem. Jūs laikam nesaprotat, ka mislikus varēs uzvarēt tikai visu, itin visu pasaules cilvēču kopīgiem spēkiem! Līdz šim mēs, isi, cīnījāmies vieni vai gandrīz vieni, ik gadus šajā drausmīgajā cīņā zaudējot vairāk nekā simttūkstoš savu brāļu. Szemes cilvēkam ne­trūka drosmes nokāpt alā pie mislika bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās. Tāpēc viņa tēlam ir pilnīgas tiesības palikt savā vietā. Izdariet to, ko spēja viņš, un mēs lab­prāt arī jūsu skulptūrai pievienosim misliku, ja vēlaties, pat divus trīs!

Klausītāju rindām pāršalca apslāpēts smieklu vilnis. Azlems turpināja:

—   Jūsu palīdzība mums, bez šaubām, no­derētu, taču varam iztikt arī bez tās. Misli­kiem pretoties spēj Szemes cilvēki. Mums savukārt ir pārāka tehnika, viņiem tā nav uz tik augsta līmeņa, kaut arī samērā attīstīta. Pasaules telpā mīt bezgala daudz cilvēku,

gan ar zilām, gan ar zaļām asinīm, un arī viņiem netrūkst varenu ieroču. Tomēr neviens no mums nevar paredzēt, kura planēta kā nākamā kritīs par upuri mislikiem. Kas zina, varbūt misliki ir jau cel,ā uz jūsu galaktiku? Tāpēc labāk atmetiet savu muļķīgo iedomību, kas tik augsti attīstītai rasei nemaz nepie­dien. Laipni lūdzam jūs iesaistīties mūsu lie­lajā Apdzīvoto planētu savienībā. Mums vi­siem ir viens kopīgs ienaidnieks — misliki! Tie apdraud cilvēces, vienalga, vai tām ir zajas, zilas vai sarkanas asinis. Pat ja jūs būtu nejūtīgi pret misliku izstarojumiem, ne­viens nespēj dzīvot zem izdzisušas saules! Pārdomājiet visu labi un atgriezieties pie mums ar draudzību, nevis ar naidu. Jūs taču neatrodaties uz Arbora, bet uz Ellas, kur vienīgie saimnieki esam mēs, isi. Šovakar gaidīsim jūs atkal.

Sinzi grasījās iebilst.

— Nē! — viņus pārtrauca Azlems. — At­bilde nav vajadzīga! Vispirms labi to apsve­riet. Tātad — līdz vakaram!

Deviņpadsmit padomnieki pamazām iz­klīda, atstājot mani, Esīnu un Suiliku kopā ar sinziem:

Acīmredzot tikai tagad sinzi pamanīja mani. Mums draudīgi tuvojās trīs viņu vīri. Velti jaunā meiča lūkoja aizturēt vecāko sinzu. Es piecēlos. Suiliks lēnām uzlika roku uz nelielā izstarotāja maksts — viņam kā ksilla kapteinim bija tiesības to nēsāt pie jostas. Ievērojuši šo kustību, sinzi apstājās.

—    Un es ticēju, — viens no viņiem ie­sāka, — ka isi, gudrie isi, kopš gadsimtiem neatzīst karus …

—   Protams, bet tas neliedz aizstāvēt vie­sus, — atcirta Suiliks. — Ja jums nav ļaunu nolūku, kāpēc tad slēpjat ieročus zem tunikām? Vai domājat, mēs nemanām metālu zem jūsu drānām?

Situācija saasinājās. Velti mēs ar Esīnu, no vienas puses, lina un vecākais sinzs, no otras, lūkojām iejaukties. Suiliku pārņēma saltas dusmas, kas tik raksturīgas isiem, bet jaunie sinzi kvēlot kvēloja neizsakāmā naidā. Viņi, bez šaubām, meklēja iemeslu sadur­smei.

Kā «deus ex machina» četru isu pavadībā pēkšņi parādījās sardzes virsnieks:

—   Deviņpadsmit gudro padome laipni lūdz sinzu viesus atgriezties zvaigžņu kuģī. Pa­dome'atgādina, ka uz Ellas nevienam, izņe­mot dežurējošos virsniekus, nav tiesību nēsāt ieročus.

Virsniekam galvā bija spēcīga pastiprinā­tāja ķivere, tāpēc viņa domas atbalsojās ma­nās smadzenēs skaidri un noteikti kā ulti­māts. Droši vien arī sinzi tās uztvēra tāpat kā es, jo, pēkšņi nobāluši, steidzīgi devās projām. Pagriezusies atpakaļ, Ilna mūsos ilgi noskatījās.

—    Szemes cilvēku un viņa draugus, — virsnieks turpināja, — gaida Azlems.

Kad iegājām Azlema kabinetā, viņš de­dzīgi strīdējās ar Aasu un Aseroku.

—    Sinzi mums nav vajadzīgi, — Asza teica. — Iztiksim ar Szemes cilvēkiem.

—   Bet sinzi ir vareni, — Aseroks iebilda, — gandrīz tikpat vareni kā mēs. Ticiet man, jo esmu redzējis viņu planētu. Uz Arbora ir vairāk iedzīvotāju nekā uz visām trijām mūsu planētām kopā. Turklāt viņiem ir vergi — telmi…

Pēkšņi Aserokam iešāvās prātā gaiša do­ma, un viņš pusvārdā spēji aprāvās.

—   Saprotu! Szemes cilvēku sinzi noturē­juši par telmu, jo viņš ir tikpat plecīgs un melnīgsnējs!

Tad Aseroks pastāstīja, ka uz Arbora, pret­statā Zemei un Ellai, eksistē divējādas cilvē­ces: trauslie, gaišmatainie sinzi un plecīgie, tumšmatainie telmi. Starp citu, tāpat kā pie mums aizvēsturiskos laikos, daba tur radī­jusi vairākus cilvēku tipus. Kamēr uz Zemes saglabājies tikai viens no tiem, kas pārējos iznīcinājis vai absorbējis, uz Arbora divos attālos kontinentos attīstījušies divi dažādi cilvēces atzarojumi. Kad sinzi atklāja telmu kontinentu, tur kultūra jau bija sasniegusi pārāk augstu līmeni, lai iedzīvotājus iznīci­nātu. Iedomājies, kas notiktu, ja Amerika atrastu tuvus neandertāliešu pēctečus! Mēs, eiropieši, tos katrā ziņā iznīcinātu! Bet nesa­līdzināmi gudrākie, humānākie vai gluži vienkārši praktiskākie sinzi tos pakļāva savā verdzībā. Ar laiku telmu stāvoklis uzlabo­jās, taču vēl līdz šim viņi veic tikai visvien­kāršākos darbus. Tas, bez šaubām, izskaidrojams ar to, ka telmi absolūti nespēj patstā­vīgi darboties. Sinzi pret vergiem izturas labi, taču par rasu sajaukšanos nevar būt ne runas tāpēc, ka sinzi un telmi pieder pie di­vām pārāk atšķirīgām cilvēku sugām. Arbora sociālā iekārta, kas balstās uz telmu ver­dzību, ir aristokrātiska tipa un mazliet atgā­dina senās Japānas iekārtu.

Tātad noskaidrojās, ka es ar savu plecīgo stāvu, ar matu un ādas krāsu līdzinos tel- miem. Lai saprastu sinzus, iedomājies, kā justos lepns valdnieks, kas, aicināts cīnīties ar pūķi, ierastos visā savā varenībā, bet tad viņam pēkšņi pavēstītu: «Tu vairs neesi va­jadzīgs. Šimpanze jau tika ar to galā bez tevis!»

Klausoties Aseroka paskaidrojumos, abi gudrie pamazām nomierinājās. Visiem kļuva skaidrs, ka, rīkojoties diplomātiski, nebūs grūti ar sinziem izlīgt: vajadzēja viņus pār­liecināt, ka par spīti tumšajai ādas un matu krāsai es tomēr neesmu' telrns. Uzņēmies šo pienākumu, Aseroks aizsteidzās uz zvaigžņu kuģi.

Drīz vien arī es saņemu uzaicinājumu do­ties turp. Suiliks mani pavadīja. Netālu no sinzu sargposteņa Suiliks apstājās un piedā­vāja man savu izstarotāju. Es pateicos, bet to neņemu, jo biju pārliecināts, ka man ne­kas nedraud. Pie ieejas kuģī mani sagaidīja kāds sinzs un lika sekot. Zvaigžņu kuģis bija milzīgs — vairāk nekā simt astoņdesmit metru garš! Mēs ilgi gājām pa bezgalīgo eju

labirintu, līdz nonācām zālē, kur mani jau gaidīja Aseroks un pieci sinzi. Visiem galvās bija pastiprinātājas ķiveres. Mazliet noma­ļus, atbalstījusies ar muguru pret sienu, stā­vēja lina. Arī viņai galvā bija tāda pati ķivere, no kuras spraucās ārā meitenes zel­tainie mati.

Tiklīdz ienācu, vecākais sinzs pavēstīja:

—    Isi apgalvo, ka tu neesot telms, bet vienkārši melnīgsnējs sinzs. Tūlīt to pār­baudīsim. Pastāsti mums par savu pla­nētu!

Bez steigas paņēmu metāla krēslu, apsē­dos, pārmetu vienu kāju pāri otrai un ie­sāku:

—   Mani uzskata par telmu, un tas ir aiz­vainojoši, tāpat kā jūs aizskar apziņa, it kā sinzus esot pārspējis kāds telms. Es jums atbildēšu, taču vienīgi aiz cieņas pret isiem. Manu planētu apdzīvo tikai viena cilvēce, un tomēr pie mums netrūkst nedz jums līdzīgu gaišmatainu indivīdu, nedz arī melnīgsnēju kā es. Sastopami arī pavisam melnādaini vai dzeltenādaini cilvēki, un to nav mazums. Pie mums ir bezgala daudz diskutēts, kura rase augstāk attīstīta nekā citas. Galu galā esam nosprieduši, ka visas rases ir līdzvēr­tīgas. Vēl nesen mums vajadzēja cīnīties pret kādu tautu, kura uzskatīja sevi par augstāku rasi. Mēs viņus pieveicām un pierādījām, ka starp rasēm atšķirību nav.

Šī domu pārraide, kurā vispārējos vilcie­nos sinziem sniedzu pārskatu par Zemes civilizāciju, sociālo iekārtu, zinātni un māk­slu, turpinājās vairāk nekā stundu. Būdami nesalīdzināmi pārāki par mums zinātnes at­tīstībā, sinzi dažās tās jomās pārspēj pat isus. Savukārt Arbora zinātniekus pārstei­dza mūsu panākumi atomenerģijas izmanto­šanā, jo viņi šo problēmu bija atrisinājuši krietni vēlāk.

Sinzi apbēra mani ar neskaitāmiem jautā­jumiem, pakāpeniski uzdodot aizvien sarež­ģītākus. Beidzot nolēma, ka, neskatoties uz dažām kopējām ārējām pazīmēm, es tomēr neesmu telms. Turpmāk sinzi pret mani iz­turējās pavisam citādi — atmetuši augst­prātību, viņi kļuva sirsnīgi un laipni. Ilna staroja priekā — viņa vienīgā bija mani aiz­stāvējusi! Aseroks vienojās ar sinziem, ka vecākais no viņiem, Unas tēvs Hēlons, kas vadīja ekspedīciju, vakarā ieradīsies deviņ­padsmit gudro apspriedē.

Kad gājām projām, Ilna un viņas brālis Akeijons mūs pavadīja. Laukā mani jau gai­dīja Suiliks un Esīna. Aseroks aizsteidzās notikušo pavēstīt Azlemam, un es paliku divu isu un divu sinzu sabiedrībā.

Mēs visi līksmojām. Draudošais konflikts bija pilnīgi novērsts. Suiliks slepeni pačuk­stēja, ka simts ksilli jau bijuši gatavi vaja­dzības gadījumā iznīcināt sinzu zvaigžņu kuģi. Sarunādamies nonācām pie kāpnēm, kas veda lejup uz jūru, un apsēdāmies uz pakāpieniem. Spriedām par mūsu planētām, un es biju spiests apsolīt, ka pēc uzvaras pār mislikiem vispirms apciemošu Arboru un ti­kai tad došos atpakaļ uz Zemi. Par šo uz­varu mēs runājām, it kā par kaut ko pavi­sam vienkāršu un pilnīgi noteiktu. Patiesībā uzvaras diena bija tik .tālu, ka līdz tam no mums nebūs palikuši pat pīšļi, jo cīņa droši vien turpināsies vēl tūkstošiem gadu.

llna un Akeijons mani sīki iztaujāja par misliku. Viņi bija nolēmuši nokāpt alā, lai pārliecinātos, vai sinzi tikpat nejūtīgi pret mislika izstarojumiem kā Zemes cilvēki. Apsolījos, ka došos turp vēlreiz kopā ar viņiem.

Tajā vakarā, kā jau bija nolemts, deviņpa­dsmit gudrie ar sinziem tikās otrreiz. Neat­karīgi no sekām, kādas varētu būt parītdienas eksperimentam Sansinas salā, tika noslēgts savstarpējas sadarbības līgums. Aszam un Suilikam, kuri ar saviem kosmosa pētīju­miem bija izpelnījušies tiesības kļūt par gudro kandidātiem, uzticēja stāties sakaros ar sinziem. Pēc abu lūguma viņiem par pa­līgiem nozīmēja mani un Esīnu. Sinzi no savas puses izvēlējās Hēlona dēlu Akeijonu un meitu llnu, kā arī jauno fiziķi Etohanu.

Isu delegācijā man, bez šaubām, bija ti­kai padomdevēja tiesības. Oficiāli pārstāvēt mūsu Zemi es nevarēju, jo mani no tās, ne jau nu gluži pret paša gribu, tomēr visai ne­gaidīti nozaga. Lai vai kā, uzdevums mani ļoti iepriecināja — tas deva iespēju tuvāk iepazīt Esīnu un Suiliku, kurus uzskatīju par draugiem, Aszu, pret kuru izjutu patiesas simpātijas, un sinzus, kas mani ļoti intere­sēja. Pagaidām tā vēl bija tikai interese, ne vairāk.

Par to, kā ceturto reizi apciemoju misliku, es nemaz nestāstītu, ja vien tas man gandrīz nebūtu maksājis dzīvību. Turklāt kopš tā laika sinzi mani atzina par augsti attīstītu būtni. Izņemot Ilnu un viņas brāli, pārējie joprojām nespēja pārvarēt slēptu riebumu pret mani. Tas, bez šaubām, mani aizvai­noja, jo uz sinzu zvaigžņu kuģa biju redzē­jis dažus telmus, bet, tici man, izņemot au­gumu un matu krāsu, nesaskatīju viņos ne mazākās līdzības ar sevi. Tie drīzāk atgādi­nāja hipotētisko gorillas un pitekantropa krustojumu.

Kad sinzu zvaigžņu kuģī lidojām uz San­sinas salu, milzīgais lidaparāts šķita tikpat paklausīgs kā ksilli. Tiesa, vadītāja kabīnē toreiz mani neielaida. Deviņpadsmit isu gud­ros uz salu nogādāja Suiliks ar vienu no lie­lākajiem ksilliem.

Tik milzīgiem lidaparātiem Sansinas salā nebija piemērota lidlauka, tāpēc vajadzēja nolaisties jūrā. Krastā mēs izcēlāmies ar motorlaivām. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad uz Ellas izmantoju šādu satiksmes lī­dzekli.

Devos alā pirmais, man sekoja Akeijons, Una un kāds isu jauneklis — viņa vārdu vairs neatceros. Jauneklim vajadzēja mūs kontrolēt. Man galvā bija jau agrāk minētā uzlabotā pastiprinātāja ķivere.

Kamēr alā biju viens, misliks nereaģēja. Acīmredzot viņš mani pazina un laikam at­cerējās, ka starot būtu veltīgi. Arī naida vilni šoreiz neuztvēru, vienīgi neskaidru ziņkāri. Sākumā misliks pat nepakustējās.

Tad desmit robotu pavadībā ienāca pārē­jie. Reiz vaicāju Aszam, kāpēc isi kā aiz­sarglīdzekli neizmanto savas antigravitāci- jas zonas. Viņš paskaidroja, ka slēgtā telpā šīs zonas strauji paaugstina temperatūru. Mūsu vienīgais ierocis bija man uzticētā «aukstās liesmas pistole».

Tātad alā ienāca mani biedri. Tiklīdz viņi bija pārkāpuši slieksnim, misliks, pieplacis zemei, sāka starot ar pilnu jaudu un virzī­jās mums klāt. Isu jauneklis metās uz izeju, bet, nesasniedzis to, paģība. Sinzi pret iz- starojumu bija tikpat nejūtīgi kā es, un to­mēr viņi nesteidzās atkāpties, bet pieskrēja man klāt, uz mirkli aizsegdami metāla ērmu. Pēdējais šo- brīdi izmantoja īstam robotu slaktiņam. Kad beidzot man radās izde­vība šaut, no desmit robotiem bija palicis tikai viens. Bet misliks, mierīgā garā aiz­slīdējis līdz durvīm un nostājies ejā, aiz­sprostoja mums ceļu. Nu mēs bijām viņa gūstā.

Zinot, ka nepieciešamības gadījumā talkā nāks isu spēcīgā tehnika, es par to se­višķi neuztraucos. Taču ļoti nobažījies biju par isu jaunekļa likteni, jo, mislikam nemi­tīgi starojot, viņa dzīvībai ar katru mirkli draudēja lielākas briesmas. Pavēstījis mikrofonā, ka lūkošu atbrīvot izeju, liku sin­ziem paiet sāņus un ar pistoli rokā devos mis- likam tieši virsū.

Tā metāla ķermenis pustumsā viegli zai­goja. Sagatavojies sāņus lēcienam, izšāvu. Misliks atkāpās. Izšāvu vēlreiz. Kāpdamies atpakaļ, misliks ieslīdēja skafandru kamerā. Steidzos viņam pa pēdām, bet tas man gan­drīz maksāja dzīvību. Misliks klupa man virsū tik nikni, ka šaurajā telpā tik tikko paguvu izvairīties. Par laimi mans pastip­rinātājs bija ieslēgts un pēc mislika naida viļņu intensitātes varēju paredzēt katru nā­kamo uzbrukumu. Šī dīvainā korrida ilga ve­selas piecas minūtes. Beidzot misliks atkal ieslīdēja alā, un es viņam sekoju.

Ejā uzgrūdies virsū robotam, kas nesa projām paģībušo isu, zaudēju kādas desmit sekundes. Šī aizkavēšanās varēja kļūt likte­nīga sinziem. Kad ieskrēju alā, Akeijons bija aizstājies priekšā pie sienas pieplakušajai Ilnai, bet misliks tikai dažu metru attālumā no viņiem lēnām cēlās gaisā, lai abus sa­šķaidītu. Izšāvu sešas reizes pēc kārtas. Mis­liks, strauji pagriezies, metās man virsū. Manīju žilbinošu gaismas uzliesmojumu, pēc tam, saņēmis drausmīgu triecienu, šķiet, ie­grimu nemaņā.

Tagad savā stāstā pārlēkšu pāri trīsdes­mit dienām, gluži vienkārši tāpēc, ka visu šo laiku gulēju bezsamaņā un pat nenojautu, kas ap mani notiek. Misliks bija mani gan­drīz sašķaidījis, sadragādams vairākus kau­lus, un saplēsis skafandru, sakarā ar ko biju apsaldējis gandrīz pusi ķermeņa.

Atjēdzos gultā, kas atradās kādā svešā telpā ar metāla sienām. Gulēju uz muguras, un virs manis nemitīgi dūca milzīgs kvad­rātveida reflektors, atstarodams violetus sta­rus. Man nekas nesāpēja, kaut gan jutos neizsakāmi vārgs. Mēģināju pakustēties un sapratu, ka manas kājas un rokas ir ieģipsētas. Tad isu valodā sāku saukt, lai kāds ienāk.

Ieradās kāds nepazīstams sinzs. Viņa mati bija gluži balti, bez isiem raksturīgās platīn- blondās nokrāsas, drīzāk gan šī galva likās nosirmojusi. Noliecies pie manis, svešais pa­raudzījās uz kaut ko ārpus mana redzes loka, pasmaidīja un teica dažus vārdus. Ref­lektora dūkoņa mainīja tembru, gaisma kļuva spilgti violeta. Sajutu sīkus dūrienus visā miesā, un spēki pamazām atgriezās. Sinzs aizgāja, atstādams mani vienatnē. Man skaidri atausa atmiņā visi notikumi — bez šaubām, biju smagi ievainots un tagad gu­lēju sinzu slimnīcā, kas droši vien atradās uz viņu zvaigžņu kuģa.

Tad atkal iegrimu patīkamā snaudā. Ne­zinu, pēc cik ilga laika — pēc dažām minū­tēm vai pēc vairākām stundām, svešais sinzs atgriezās, šoreiz kopā ar Szanu, kas man pa­skaidroja notikušo: tiklīdz misliks esot man pieskāries, tā «karstās gaismas» ietekmē kļu­vis cīņas nespējīgs, taču gaisma uzliesmo­jusi nevis pirms trieciena, kā man likās, bet

pēc tam. llna un viņas brālis ievilkusi mani skafandru kamerā neapskaužamā stāvoklī,

Kad tiku nogādāts zvaigžņu kuģī, es gandrīz vairs neelpoju. Sinzi apņēmās mani izārstēt, pirmkārt, tāpēc, ka lidojumu uz kon­tinentu es neizturētu, otrkārt, tāpēc, ka bū­tībā biju izglābis viņu vadoņa dēlu un meitu, tīļrklāt fizioloģiskā ziņā es biju tuvāks sin­ziem nekā isiem. Šo tuvību nekavējoties no­teica ķīmiski ar histobioloģiskām analīzēm, kamēr ierīces, kuras pārspēja visu uz Ellas redzēto, mākslīgi uzturēja manī dzīvību. Ma­nas un sinzu protoplazmas dīvainā analoģija Jāva, ne mirkli nevilcinoties, veikt vairākas sarežģītas plastiskas operācijas, par kādām uz Zemes pagaidām var tikai sapņot. Šai ziņā sinzi ir īsti mākslinieki, un «dzīvo izej­vielu», ja tā drīkst izteikties, viņiem nekad neaptrūkst. Nevērojot to, ka sinziem piecu pirkstu vietā ir tikai četri — īpašība, kas krustojumā ar Zemes cilvēkiem var izzust, — viņi patiesībā mazāk atšķiras no eiropiešiem nekā ķīnieši.

Vārdu sakot, par to; ka izveseļojos un ne-| paliku kropls, esmu pateicību parādā galvenokārt sinzu slavenajam ārstam Visedomam Protams, lieli nopelni te arī Szanam, kuru biju pamatīgi iepazīstinājis ar Zemes medi­cīnas nozīmīgākajiem sasniegumiem un kas varēja sniegt viņam derīgus padomus, tāpat nevaru nepieminēt arī linu, kas dienām ilgi uzmanīgi sekoja pašizgudrotās, brīnišķīgās! mākslīgās sirds .darbībai.

Kops samaņas atgūšanas es strauji atve­seļojos. Jau ceturtajā dienā man atļāva cel­ties. Ņemot palīgā pastiprinātāju ķiveri un stundām ilgi sarunājoties ar linu, viņas brāli un tēvu, mācījos arī sinzu valodu. Šajā laikā man izdevās daudz ko uzzināt par Arboru un pašiem sinziem.

Kaut arī sinziem augsti attīstīta ir zinātne un tehnika, tomēr sabiedrisko iekārtu viņi pārņēmuši no saviem senčiem, un tā ir ļoti interesanta. Senāk sinzu ģimenes bija aris­tokrātiskas, visus fiziskos darbus veica zemā­kās cilvēku sugas pārstāvji — telmi. Savu dzīvi sinzi veltīja mākslai, ceļojumiem un kariem. Pēdējais karš notika apmēram pirms septiņiem viņu planētas gadsimtiem, pēc tam karus aizstāja zinātniski meklējumi un kos­miskās telpas pētījumi. Tā ir paradoksāla nejaušība, ka Zemi atklāja nevis'Arbora kos­monauti, bet isi, jo, kā vēlāk noskaidrojās, sinzu galaktika — Andromēdas miglājs — atrodas mums tuvu kaimiņos. Patiesībā starp mūsu galaktikas zvaigžņu miljardiem atrast tieši Saules sistēmu nav nemaz tik vien­kārši.

Tagad uz Arbora mīt apmēram divi mil­jardi sinzu, bet uz citām viņu galaktikas planētām — gandrīz trīssimt piecdesmit miljonu. Sinzu sociālā iekārta saglabājusi aristokrātisku raksturu. Hēlona brālis ir šē- mons — šis apzīmējums atbilst mūsu nosau­kumam firsts. Uz Arbora ir pavisam četri šēmoni, četru dzimtu galvas — pēdējo sinzu karaļu pēcteči. Valsts politiskā struktūra at­gādina piramīdu. Tās virsotnē atrodas četri šēmoni. Šis amats ir daļēji mantojams, ja šēmonus ievēl vienmēr no vienas un tās pa­šas dzimtas, kaut gan jaunajam šēmonam obligāti nav jābūt iepriekšējā dēlam. Bet lina šo sarežģīto valsts struktūru tev vēlāk iz­skaidros labāk nekā es.

Tikai astotajā dienā pēc apziņas atgūša-" nas Visedoms atļāva man iet laukā. Kopā ar linu un Suiliku līksmi atstāju zvaigžņu kuģi, un devos pastaigā. Mierīgā garā uzkāpām pa Cilvēču kāpnēm, kur isi pie sinzu tēla kājām tiešām bija novietojuši vienu misliku.; Bieži lūkodamies savā mazajā pulkstenīti, Suiliks noslēpumaini smaidīja, un arī Unas; seju rotāja mīklains smaids. Drīz vien no­guru un vēlējos atgriezties gultā. Viņi de­dzīgi mani atrunāja, apgalvojot, ka svaigs gaiss nāks man tikai par labu, un mēs apsē­dāmies krastā uz akmens soliņa ar seju pret jūru. Garāmejot mums blakus uz brīdi pie­sēdās Asza. Mazliet parunājies, viņš pameta mūs un devās uz zvaigžņu kuģi. Apmēram pēc bazika Suiliks atkal pavērās pulkstenīti un, viltīgi saraucis zaļo seju, teica:

— Nu varam iet atpakaļ.

Kad kāpām augšā pa trapu, mani sveici­nāja divi bruņoti sinzu sargkareivji. Tas šķita dīvaini, jo parasti viņi sveicina tikai savus virsniekus un deviņpadsmit gudros. Nemanot lina un Suiliks kaut kur nozuda, un es paliku gaitenī viens. Manu vientulību drīz vien pārtrauca Akeijons, pēkšņi no­stādamies manā priekšā krāšņā purpura tunikā ar garu purpura apmetni, viņa pieri ieskāva plāna, šaura, mirdzoša platīna stīpiņa.

—  Nāc, — viņš isu valodā aicināja, — uz­ģērb svētku tērpu, tūlīt tev par godu notiks svinīgā ceremonija.

Ievedis mani kādā kabīnē, viņš palīdzēja uzvilkt sinzu drēbes. Man bija sagatavota gara, balta tunika un tāds pats apmetnis, kas jo vairāk izcēla manu melnīgsnē- jību, turklāt galvā vajadzēja likt zelta stīpu.

Sekojot Akeijonam, iegāju zālē, kas atra­dās aiz vadības kabīnes. Šās iegarenās zā­les galā bija izveidots paaugstinājums, uz kura sēdēja Hēlons un lina. Hēlons bija tēr­pies aveņkrāsas, bet lina — gaišzaļā tunikā. Goda sardzē gar sienām stāvēja zvaigžņu kuģa virsnieki melnās un visa pārējā ko­manda — pelēkās uniformās. Starp šīm brī­vās krokās krītošajām tunikām Aszas un Sui­lika piegulošie tērpi izskatījās gandrīz vai nepieklājīgi. Asza sēdēja paaugsti­nājuma labajā, bet Suiliks — krei­sajā pusē.

Es pārsteigumā apstājos netālu no tribī­nes. Zālē valdīja dziļš klusums. Pāris soļus man aizmugurē kā sastindzis stāvēja Akei­jons.

Lēnām piecēlies, Hēlons vaicāja:

—   Kas šeit stāv ūr-šēmona priekšā?

—       Brīvs, dižciltīgs sinzs, — manā vietā atteica Akeijons.

—        Kāds varoņdarbs viņam dod tiesības tērpties baltajā tunikā?

—      Viņš izglābis no nāves ūr-šēmona meitu un dēlu.

—        Kādu balvu par to vēlas brīvais, diž­ciltīgais sinzs?

—   Viņš lūdz piešķirt viņam Ahenrētonu.

—        Ko par to saka ūr-šēmona meita un dēls?

—        Nav iebildumu, — lina un Akeijons reizē atsaucās.

—       Un ko teiks ūr-šēmona brīvie, dižciltī­gie biedri?

—        Piekrītam, — vienbalsīgi skanēja vir­snieku un komandas atbilde.

—        Es, ūr-šēmons Hēlons, zvaigžņu kuģa «Tsalans» komandieris, uz draudzīgās pla­nētas Ellas visu citu Arbora šēmonu — Ti-: rana, Siora, Sertena, Arbortiana un Sina-j fas — vārdā uz visām sešām planētām dzī-; vojošo un mirušo sinzu un mūsu nākamo paaudžu vārdā pasludinu, ka planētas Szeme sinzam, kas stāv mūsu priekšā, par viņa vī­rišķību piešķirts Sinzuthena un septītās pa­kāpes Ahenrētona nosaukums.

Zāli pāršalca pārsteiguma saucieni. Ilna smaidīja.

—   Ej tuvāk, — man pačukstēja Akeijons.

Es laikam izskatījos loti komisks savā bal­tajā tunikā, ar zelta stīpu ap pieri un pastip­rinātāja ķiveri ar smalkām, vibrējošām ante­

nām galvā. Lāga neaptverdams, kas īsti no­tiek, devos uz priekšu un apstājos pie paaug­stinājuma.

Atskanēja neparasti skaista kora dziesma, dziesma par kosmosa iekarotājiem, tā pati, kuru dziedāja Ilna, kad pirmoreiz satikā­mies. Mani pārņēma reliģiskai bijībai tuva sajūsma. Manīju, ka balto apmetni man no­ņem un uz pleciem uzliek citu. Dziesma izskanēja. Tagad es stāvēju sārtā apmetnī ar zeltītām apmalēm.

—   Ar šo brīdi, Szemes dēls, tu esi sinzs, tāpat kā mēs, — Hēlons turpināja. — Ņem, te ir tavas «Tsalana» atslēgas un ierocis, ko drīksti nēsāt pie sāniem, — un, uzsmaidījis Aszam, viņš piebilda: — Ja vien mūsu saim­nieki isi to neliegs.

Man pasniedza paīsu, mirdzošu metāla stobriņu un divas simboliskas vara atslē­gas — patiesībā sinzi, tāpat kā isi, šo primitīvo durvju slēdzi sen vairs ne­lieto.

—   Ceremonija beigusies, — pavēstīja Hē­lons un pievērsās man, — ceru, ka songs Vsevolods Klērs neatteiksies nobaudīt sinzu vakariņas.

—   «Songs» ir tavs tituls, — Akeijons pa­skaidroja. — Pēc šēmona, ūr-šēmona un Vithiāna tā ir augstākā goda zīme, kas dod tie­sības ņemt par sievu jebkuru Arbora mei­teni, kaut vai paša ūr-šēmona meitu, — viņš piebilda, šķelmīgi pavērdamies Ilnā, kas spēji nosarka.

Kalvenolts dziest

Drīz pēc šīs ceremonijas, kad sinzi mani svinīgi uzņēma savā vidū, devos viņiem līdz uz Rēsanu, kur atradās Apdzīvoto planētu savienības padomes galvenā rezidence. Šajā padomē no katras planētas bija tikai viens pārstāvis, bet vispār uz Rēsana atradās da­žādas šajā savienībā apvienojušos cilvēču kolonijas, kur iedzīvotāju skaits sniedzās no pieciem līdz divdesmit miljoniem. Turklāt uz Rēsana dzīvoja arī simts septiņdesmit mil­joni isu.

Starp ieceļotāju kolonijām un viņu dzimta-, jām planētām pastāvīgi sakarus uzturēja pieci tūkstoši ksillu. Taču ar cilvēcēm, uz kuru planētām vēl plosījās kari, isi stājās sakaros reti, tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos, un saskaņā ar iaņēmuma likumu tās savienībā neuzņēma.

Uz Rēsana ir iekārtotas lieliskas zinātnis­kās 'laboratorijas. Gadsimtu gaitā, saplūstot dažādām kultūrām, šeit neparasti uzplaukusi zinātne un māksla. Rēsana universitātēs kādu laiku praktizējas gandrīz visi isu gud­rie.

Ik pēc pieciem Ellas mēnešiem notiek sa­vienības padomes sesija. Saskaņā ar notei­kumiem par tās priekšsēdētāju jāievēl isu pārstāvis, un pašlaik tas bija Azlems. Šo­reiz sesija sakrita ar svarīgu atklājumu — bija atrastas divas jaunas cilvēces ar sar­kanām asinīm, un sanāksmei vajadzēja no­

ritēt jo svinīgāk tāpēc, ka šis cilveces bija nejūtīgas pret misliku nāvējošajiem izstaro- jumiem. Patiesību sakot, ieradies no Zemes, kur vēl joprojām liesmo kari, es kā oficiāls pārstāvis sesijā nedrīkstēju piedalīties.

Ceļā devāmies agri no rīta. Kopš trim die­nām tajā Ellas daļā, kur es dzīvoju, bija sā­cies lietus periods. Par spīti spēcīgajai lie­tus gāzei mūsu reobs pacēlās gaisā. Šoreiz tālākam ceļojumam mūs gaidīja nevis Sui­lika lielais ksills, bet zvaigžņu kuģis. Lido­jums ksillā man vairs nebūtu nekas jauns, turklāt mani iepriecināja izdevība lidot kopā ar Ilnu.

Kā jau droši vien būsi nopratis, no pirmā acu uzmetiena jutu pret Ilnu dziļas simpā­tijas. Dažas pazīmes, it īpaši viņas brāļa zobgalības, liecināja, ka meitene pret mani arī nav vienaldzīga. Kaut gan ar Suiliku, Esīnu un vēl dažiem isiem bijām sirsnīgi draugi un kaut gan viņi bija gudri un laipni, es šo zaļādaino būtņu sabiedrībā šķitu esam īsts trimdinieks. Turpretī pie sinziem jutos kā mājās.

Kad zvaigžņu kuģis uzņēma augstumu, lija lietus. Dažu sekunžu laikā izlauzušies cauri mākoņu vāliem, šāvāmies vertikāli aug­šup. Sēdēju vadības kabīnē kopā ar Ilnu, Akeijonu un «rcnu», mūsu valodā runājot, — zvaigžņu kuģa kapteini, Ilnas brālēnu Arnu. Vienā ziņā isi tehnikā tomēr pārspēj sinzus: ja ksillā paātrinājumu nemaz nejūt, tad sinzu zvaigžņu kuģī tā ietekme ir tikai stipri

polā Suiliks man parādīja Pirmās galakti­kas planētas Šinas slaveno nāves puķi ste- netu, kas tiklab gaisā, kā uz zemes noga­lina jebkuru dzīvu radību, jo šīs puķes kup­lie, it kā zeltā kaltie ziēdi izplata indīgu aromātu. Tas pat niecīgās devās ir nāvējošs.

No obsidiānam līdzīga caurspīdīga, iezaļ­gana materiāla veidotas kāpnes mūs noveda sēžu zāles nelielajā balkona ložā. Labajā pusē man sēdēja llna, kreisajā — trausla, sieviš­ķīga būtne ar gaišu, zilganpelēku ādu, zili melniem matiem un lielām, violetām acīm: r'benu pārstāve no Vienpadsmitās galaktikas ! saules Vesaras planētas Farenas.

Lejā amfiteātrī ieņēma vietas Apdzīvoto planētu savienibas padomes delegāti. Katram no tiem priekšā atradās neliela pults, uz kuras spulgoja sarežģītas ierīces. Zālē val­dīja tik plašai auditorijai neparasts klu­sums.

Isi ir nepārspējami meistari skatuvisku efektu radīšanā: gaisma zālē nodzisa, šaurs prožektora stars, pārslīdējis tukšajai tribī­nei, pievērsās lūkai, no kuras iznira paaug­stinājums. Uz tā spožos metāla krēslos sē­dēja Azlems un četri svešu planētu pārstāvji, starp tiem arī Hēlons. Tie visi bija kā sa­stinguši. Azlems, piecēlies kājās, sāka runu. Kaut gan viņš runāja isu valodā, ar spēcīgu domu pastiprinātāju palīdzību to varēja sa­prast ikviens. Azlems vēstīja par iepriekšējā sēdē pieņemto lēmumu izpildi, par manu iera­šanos, par sinziem un mūsu apbrīnojamo

Hēlons. Mums garām plūda visu to cilvēču pārstāvji, kuru tēlus biju redzējis uz Ellas! lielajām kāpnēm, tikai šoreiz tās bija dzīvas būtnes ar miesu un asinīm. Kāds neaizmir stams skats! Te bija zaļas, zilas un dzeltenas būtnes, lielas un mazas, neaprakstāmi bur­vīgas un kroplas, lāgiem pat gluži atbaidošas kā, piemēram, milzenis kaijens ar omāra acīm no galaktikas, kas atrodas vēl tālāk par mūsējo, tikai pretējā Visuma pusē. Dažas būtnes bija apbrīnojami līdzīgas isiem, bet, kad mums tuvojās krenu pārstāvis, kura dzimtenē Marā gatavo «abentornu» — pre­tīgo dzērienu, kas pieklājības pēc jādzer vie­siem, Suiliks man draiskulīgi iegrūda duncku sānos. Gājienu noslēdza radījumi, kuriem,  šķiet, nebija nekā cilvēciska, izņemot sa­prātu. Daži no tiem atgādināja lielus, dīvai­nus kukaiņus ar cietām bruņām. Šī parāde, kurā atklājās bezgalīgā dabas daudzveidība, uz mani atstāja satriecošu iespaidu.

— Diemžēl, nekad nevienam neredzēt itin visas cilvēku apdzīvotās planētas, — skumji rezumēja Suiliks.

Beidzot pienāca mūsu kārta doties pilī. No ārpuses celtne bija masīva, monolīta, bez jebkādiem izgreznojumiem, bet tās iekšpusi bagātīgi rotāja dažādu planētu mākslinieku skulptūras un gleznas. Kādā attālākā gale­rijā pie sienām varēja skatīt visu planētu _ galvaspilsētu panorāmas. Kad šķērsojām ziemas dārzu ar neparastiem, eksotiskiem augiem, caurspīdīgā, hermētiski noslēgtā kupolā Suiliks man parādīja Pirmās galaktikas planētas Šinas slaveno nāves puķi stenetu, kas tiklab gaisā, kā uz zemes nogalina jebkuru dzīvu radību, jo šīs puķes kuplie, it kā zeltā kaltie ziēdi izplata indīgu aromātu. Tas pat niecīgās devās ir nāvējošs.

No obsidiānam līdzīga caurspīdīga, iezaļgana materiāla veidotas kāpnes mūs noveda sēžu zāles nelielajā balkona ložā. Labajā pusē man sēdēja lina, kreisajā — trausla, sievišķīga būtne ar gaišu, zilganpelēku ādu, zili melniem matiem un lielām, violetām acīm: r'benu pārstāve no Vienpadsmitās galaktikas  saules Vesaras planētas Farenas.

Lejā amfiteātrī ieņēma vietas Apdzīvoto planētu savienibas padomes delegāti. Katram no tiem priekšā atradās neliela pults, uz kuras spulgoja sarežģītas ierīces. Zālē valdīja tik plašai auditorijai neparasts klusums.

īsi ir nepārspējami meistari skatuvisku efektu radīšanā: gaisma zālē nodzisa, šaurs prožektora stars, pārslīdējis tukšajai tribīnei, pievērsās lūkai, no kuras iznira paaugstinājums. Uz tā spožos metāla krēslos sēdēja Azlems un četri svešu planētu pārstāvji, starp tiem arī Hēlons. Tie visi bija kā sastinguši. Azlems, piecēlies kājās, sāka runu. Kaut gan viņš runāja isu valodā, ar spēcīgu domu pastiprinātāju palīdzību to varēja saprast ikviens. Azlems vēstīja par iepriekšējā sēdē pieņemto lēmumu izpildi, par manu ierašanos, par sinziem un mūsu apbrīnojamo imunitāti pret misliku izstarojumu. Turpmāk ar mūsu atbalstu cīņa pret mislikiem ieies jaunā fāzē — no aizstāvēšanās — uzbru­kumā, un tās pirmo etapu ievadīs izlūklidojums dziļi ienaidnieka aizmugurē, tieši pašā nolādētās galaktikas centrā. Iespējams, ka paies gadsimti, līdz ienaidnieks tiks galīgi uzveikts. Taču atkāpšanās laiks pagājis. Lai iznīcinātu mislikus, ieroču ir diezgan! Noder viss, kas rada siltumu! Līdz šim pret misli-. kiem.cīnīties bija grūti, jo tas prasīja pārāk smagus upurus …

Azlems runāja ilgi. Sesijai — visas pasauIes cilvēču ziedam — viņš attēloja sinzu un Zemes cilvēku organisma īpatnības un pastastīja, ka musu imunitāte esot izskaidro­jama ar palielinato dzelzs daudzumu organismā. Un tas mūs padarot līdzīgus mislikiem. Par spīti šai līdzībai ar Tumsas un ' Aukstuma dēliem mēs bez iebildumiem ti­kām atzīti par «cilvēka» vārda cienīgām būt­nēm. Sinzi, kuri nolieguši karus jau sen, drīkstot tūlīt pat iestāties Apdzīvoto planētu savienībā. Toties Zemes cilvēkus viņi pagai­dām uzskatot tikai par sabiedrotajiem, jo mūsu kultūra esot vēl pārāk jauna, taču varot cerēt, ka pēc neilga laika arī mēs kļūšot par pilntiesīgiem savienības loceklīem.

— Tas tikai ievads, — bez mazākās cie­ņas pret oratoru man pačukstēja Suiliks. — Tukši vārdi. īstais darbs sāksies komite­jās. Saskaņā ar likumu tevi nevar uzņemt savienībā, tomēr -tu tiksi ieskaitīts isu komi­tejā.

—    Kapec tieši isu? — es jautāju.

—    Kaut arī sinzi tevi ir uzņēmuši savā vidū, tomēr mēs tevi atradām. Neaizmirsti to!

Azlems apsēdās. Kādu mirkli valdīja klu­sums. Tad skaļi kā pērkona grāvieni zālei pāršalca isu himna, ko dzirdēju pirmoreiz. Neteikšu, ka tā būtu mani aizkustinājusi. Kā jau minēju, viņu mūzika mūsu ausij pārāk sarežģīta, tā sastāv no loti augstu un ļoti zemu toņu savirknējuma, tāpēc brīžam mēs to nespējam uztvert. Kad pavēros Suilikā un Esīnā, mani pārsteidza viņu sejas. Tās pauda mistisku ekstāzi, pilnīgu kopības apziņu ar visām zaļo un zilo asiņu būtnēm. Zāles blāvi mēļajā gaismā arī pārējā sejās bija līdzīga izteiksme — reizē sapņaina un mierīga. Arī mana kaimiņiene ar gaišo, zilganpelēko ādu bija kā apburta. Vienaldzīgi klausījās tikai Hēlons uz paaugstinājuma, Ilna, viņas brā­lis un es.

Pēkšņi man atmiņā atausa kāda aina: reiz kādā kinohronikā biju redzējis fanātiķu pūli, kas Lurdā gaidīja brīnumu. Lūk, kādas do­mas manī raisījās, vērojot šīc dažādās kos­mosa pārstāvju sejas.

Himna vēl arvien skanēja — tā bija sla­vas dziesma visvarenajai pasaules radītā­jai, visa pirmsākumam — Gaismai.

Tad atkal iestājās klusums. Domās iegri­muši, dažādo pasauļu pārstāvji vēl ilgi sēdēja kā sastinguši. Beidzot Azlems pa­māja, lai sapulcējušies izklīst.

—  Nezināju, ka isi arī pārējās cilvēces pie­vērsuši savai ticībai, — teicu Suilikam.

—   Tu maldies. Pats zini, ka neesmu ticī­gais. Himnas vārdiem nav nozīmes. Mūziku pirms vairākiem gadsimtiem tai komponējis Ellas-Venas ģeniālais komponists Rienss. Pietiek ar tās melodiju vien, lai isi nonāktu ekstāzē. Liekas, ka tā līdzīgi ietekmē arī citu planētu pārstāvjus. Visām reliģijām dziļā­kajā būtībā ir daudz kopēja. Vai tiešām tu neko neizjuti?

—  Nē. Man šķiet, ka arī sinzus šī mūzikai ne mazākā mērā neietekmēja.

—    Klusē! Nerunā tā! Vismaz pagaidām, ne. Isi šai ziņā ir ātri aizvainojami. Kukaiņveidīgie cilvēki ir tikpat nejūtīgi kā jūs, un ii tas viņiem sākumā sagādāja lielas nepatik­šanas. Bija pat nolemts viņus izslēgt no sa-1 vienības. Jums, protams, par to nav jābai­dās, jo cīņā pret mislikiem esat mūsu vienīgā  cerība.

Sesija ilga vienpadsmit dienu. Otrā plenārsēde notika tikai pēdējā dienā. Darbs norisa galvenokārt tehniskajās komitejās. Es strādāju kopā ar isu delegāciju. Pēc svinīgās noslēguma ceremonijas lidojām atpakaļ uz Ellu. Man par lielu sarūgtinājumu sinzi palika uz Rēsana.

Drīz vien atkal iejutos ikdienas dzīvē. Joprojām mitinājos pie Suilika. Katru dienu 9 ierados Zinību pilī, kur kopā ar Aszu un Szanu veicām eksperimentus salīdzināmajā bioloģijā. Aszam izdevās mākslīgi iegūt mis­lika izstarojumu. Tā struktūru es vēl līdz šim neizprotu, zinu tikai,, ka šai radiācijai nav nekā kopīga ar elektromagnētismu. Isu, sinzu un arī dažu citu planētu fiziķi sen ap­guvuši to, par ko mūsu zinātniekiem vēl nav ne jausmas.

Uz Ellas jutos gandrīz kā mājās. Isu va­lodu vēl pilnīgi nepārvaldīju, taču sarunā­ties varēju itin veikli, tāpēc nepārtraukti val­kāt domu uztvērēju vairs nevajadzēja. Isi uzskatīja mani par savējo, man netrūka draugu, paziņu, darba. Kā ārzemju speciā­lists biologs tiku oficiāli iesaistīts Bioloģis­kajā sekcijā cīņai pret mislikiem, kur, sadar­bojoties ar Rasenoku un Szanu, vadīju isu jauno biologu grupu desmit cilvēku sastāvā. Ar dzīvi uz Ellas biju tik loti saradis, ka reiz, runājot ar Aszu, gluži nopietni iesau­cos: «Mēs, isi .. .», kas, dabiski, izraisīja smieklu vētru. Isi nudien ir loti patīkami, jautri un laipni ļaudis, un, nevērojot zināmu vēsumu jūtu ziņā, ar viņiem, nenoliedzami, vieglāk sadzīvot nekā ar sinziem, kas pārāk ātri apvainojas.

Pēc mēneša no Rēsana atgriezās sinzu zvaigžņu kuģis, un es ar lielu prieku iesais­tīju savas grupas darbā kā llnu, tā Akeijonu.

Manas dienas parasti ritēja šadi: tūlīt pec saules lēkta kopā ar Suiliku paēdis brokas­tis, steidzos uz laboratoriju. Atstājis reobu uz terases, devos uz zvaigžņu kuģi pēc Unas un viņas brāļa. Līdz dienas vidum mēs strā­dājām. Pusdienas mēdzu ieturēt «Svešzem­nieku namā» vai vēl biežāk — sinzu zvaigžņu kuģī. Pēc tam turpinājām darbu laborato­rijā un nebeidzām to ātrāk kā divas stundas pirms saules rieta. Ja laiks bija jauks, līcī peldējāmies. Tālu peldēt neiedrošinājāmies, jo jūrā mudžēt mudžēja plēsīgas zivis, tā saucamās «vsivz», daudz plēsīgākas par mūsu haizivīm, bet šauro ieeju līcī no tām aizsargāja asrna antibiotisko staru josla. Bez laboratorijas darbiniekiem mums bieži pievienojās Suiliks un Esīna. Isi ir nepārspē­jami peldētāji. Ne reizi vien manu acu priekšā Suiliks simts metru distanci veica četrdes­mit septiņās sekundēs, kā nieku pārspējot mūsu pasaules rekordu.

Kā isiem, tā sinziem fizkultūra ir lielā cieņā. Kaut gan fiziski viņi ir nespēcīgāki par Zemes cilvēkiem, taču daudzkārt vin­grāki. Vienmēr būt pēdējam gan peldēšanā, gan skriešanā un lēkšanā man beidzot ap­nika, tāpēc ieviesu uz Ellas svarcelšanu, diska un šķēpa mešanu, pareizāk sakot, nevis ieviesu, bet atjaunoju, jo senos laikos līdzīgi sporta veidi isiem bijuši pazīstami.

Kad tumsā lidojām mājup, Suiliks mācīja man pazīt zvaigznes pie Ellas debesīm. Vē­rojot tās vai nu ar neapbruņotu aci, vai ari mazā tālskatī, reizēm laukā uzkavējāmies ļoti ilgi. Isi ir astronomu tauta. Pie viņiem pat bērni pazīst visus zvaigznājus. Arī skolā eksāmenos viņiem to prasa. Dažreiz vakaros nelielā torpēdveida lidaparātā pie mums atlidoja Ilna ar brāli. Šis lidaparāts bija āt­rāks par reobu, taču ne tik stabils.

Kamēr es ar savu grupu cītīgi meklēju isiem noderīgu aizsarglīdzekli pret misliku izstarojumu — šai ziņā nenozīmīgi panākumi mums jau bija —, Suiliks un simtiem citu ksillu vadītāju mācījās rīkoties ar ieročiem, kurus būs jālieto izšķirošajā cīņā. Tālu Za­ļajā jūrā isi evakuēja un pārvērta apmācību vietā kādu salu, kur tika savesti veseli kalni visdažādāko ieroču, sākot ar atombumbām, kas atgādina mūsējās, beidzot ar briesmī­gām iznīcināšanas ierīcēm, par kādām mums, Zemes cilvēkiem, par laimi, vēl nav ne jaus­mas. Sīkāk par tām pastāstīšu citreiz.

Kādudien pēkšņi saņēmu pavēli mācīties vadīt ksillu. Ar šo smago uzdevumu tiku galā pēc trim mēnešiem. Vadīt ksillu izpla­tījumā nemaz nav grūtāk, kā reobu. Vissa­režģītākā ir pāreja ahūnā, un, kaut gan ļoti centos, man eksāmenā izdevās iegūt tikai ot­rās klases pilota pakāpi, kas aptuveni atbilst mūsu «kabotāžas kapteiņa» nosaukumam. Ahūnā ienirt un vairāk vai mazāk precīzi no tā iznirt biju gan iemācījies, taču nereti vēl rīkojos tīri intuitīvi. Tomēr tālāk par Ceturto galaktiku nekad nelidoju. Lai pārvarētu mil­zīgos attālumus un, galvenais, — lai atgriez­tos atpakaļ, jābūt labam matemātiķim, kāds es nekad neesmu bijis. Ahūna teoriju galīgi neizprazdams, vadīju ksillu līdzīgi neskaitāmām mūsu Zemes sievietēm, kuras nevainojami vada automašīnas, neko nezi­not par iekšdedzes dzinēju.

Savādi, ka pēc tam man bija daudz vieg­lāk vadīt sinzu zvaigžņu kuģi, kaut gan kā isi, tā sinzi apgalvo, ka tas pāriet ahūnā, ko sinzi sauc par «rr'or», pavisam citādi nekā ksills. Isi pat šaubās, vai tas ir viens un tas pats ahūns! Un patiesi, ja ksills un zvaigžņu kuģis vienlaikus dodas izplatījumā, reizē ie­nirst ahūnā un paliek tur tikpat ilgi, tie to­mēr nekad vienā un tajā pašā laikā un vietā neiznirst. Attālums starp tiem dažkārt sa­sniedz ceturtdaļu gaismas gada.

No visa uz Ellas pavadītā laika man cieši atmiņā iespiedies kāds vakars. Izņēmuma kārtā mēs ar Suiliku un Esīnu reiz nolēmām pa nakti palikt Svešzemnieku namā. Gaidot Ilnu un Akeijonu, apsēdāmies liedagā. Sui­liks nule bija pavēstījis, ka viņam ar Esīnu drīz būs kāzas, kurās man vajadzēs būt par līgavas aizstāvi «stēnsetanu». Ilna nezin kā­pēc toreiz atnāca viena un apsēdās man bla­kus. Debesis tajā naktī likās apbrīnojami skaidras, zvaigžņu miljardi tajās dega spo­žāk nekā parasti. Šo to man pajautājis, Sui­liks lika parādīt Sisantora zvaigznājā dzel­tenīgi sārto Oriaboru, sarkano Šēsinsjafanu, zilgano Bēroē un citus spīdekļus.

— Neskaties atpakaļ un pasaki, kāda koši zila zvaigzne patlaban mirdz tev aizmugurē, apmēram trīsdesmit grādu virs horizonta? — Suiliks pavaicāja.

—   Kalvenolts, — uzvaroši iesaucies, pa­griezos, lai pārliecinātos, vai neesmu maldī­jies. .

—    Atklāti sakot, — piebildu, — Kalve­nolts nemaz nav ne tik spožs, ne tik koši zils.

—   Tas atkarīgs no zvaigznes augstuma virs horizonta, — neatskatīdamies Suiliks paskaidroja. — Uz vienas Kalvenolta planē­tas esmu bijis. Tā nav apdzīvota, taču bez­gala skaista.

Pāris draugu pavadībā pie mums pienāca Akeijons, un mēs uzsākām runāt par kaut ko citu.

Vēlāk es bieži iedomājos, ka dīvainās pār­maiņas Kalvenolta spektrā biju ievērojis pir­mais. Tā tiešām bija Ellai ļoti tuva zvaigzne, ne vairāk kā sešu gaismas gadu attālumā, sensenis pazīstama kā isu astronomiem, tā pārējiem, un tāpēc neviens tai pārāk lielu uzmanību nepievērsa.

Apmēram pāris mēnešus pēc šā vakara Suiliks apprecējās. Kāzu ceremonija uz El­las mēdz būt divējāda. Vienkāršākais veids — kad līgava un līgavainis, ieradušies pie ofi­ciālas personas, pavēstī, ka vēlas stāties lau­lībā. Otrs — daudz sarežģītāks — noris sa­skaņā ar senajām tradīcijām. Ņemot par sievu «lielā mistisko ceremoniju meistara», citiem vārdiem sakot, galvenā priestera meitu, Suilikam vajadzēja izvēlēties otro va­riantu.

Tā kā man bija uzticēti līgavas aizstāvja pienākumi, tad nedēju pirms kāzām pie ma­nis ieradās divi jauni isu priesteri, lai iepa­zīstinātu mani ar kāzu parašām. Senos lai­kos, aizvēsturisko karu periodā, laulājoties divu dažādu klanu jauniešiem, kāzu svinī­bas nereti pārtrauca līgavas klana jaunekju uzbrukums, viņi nevēlējās savu meiteni at­dot svešiniekam. Tāpēc līgavainis no līgavas radiniekiem vai cita klana, izņemot savu, iz­raudzījās līgavas aizstāvi — «stēnsetanu». Trīs dienas, kamēr ilga laulību ceremonija, aizstāvim vajadzēja jaunlaulātos sargāt. Visbiežāk šo pienākumu uzticēja kādam slave­nam karavīram, vadonim vai priesterim. Pro­tams, mūsdienās par bruņotu uzbrukumu ne­var būt ne runas, taču reibinošie dzērieni darīja savu un kāzas dažkārt beidzās ar no­pietnu sadursmi. Turklāt līdz ar līgavas no­laupīšanu, kaut arī tikai uz mirkli, tika anu­lēts viss ceremoniāls, kas bija jāatsāk no gala. Suiliks par līgavas aizstāvi izvēlējās mani, kā savu draugu, paļaudamies uz ma­nu, Zemes cilvēka, fizisko spēku. Nu, ko lai dara, sāku meklēt starp Esīnas tuviniekiem sev palīgus. Galu galā savervēju vienpadsmit spēcīgus puišus.

Ceremonija sākās Esīnas mājās šaurā ģi­menes lokā. Te bija klāt vienīgi tuvākie radi, priesteri un es kā līgavas aizstāvis. Viss no­tika ļoti vienkārši: pēc bezgala garām lūg­

šanām, kuru laikā Suiliks manāmi garlaiko­jās, bet Esīna un pārējie šķita iegrimuši dzi­ļās domās, atskanēja senlaicīgas himnas bez isu modernajai mūzikai raksturīgiem spē­jiem kritieniem un kāpieniem. Tad iedegās zaļa uguns — isu asins krāsā! Tā nedrīk­stēja izdzist trīs dienas. Otrajā dienā jaun­laulātajiem bija jādod mazais zvērests un jāapsolās vienam otru aizstāvēt un atbalstīt; uzticību te nepieminēja — tā ir bez vārdiem saprotams likums. Tad tuvākie draugi pieda­lījās nelielā mielastā. Trešajā dienā man nā­cās atteikties no dīkdienīga novērotāja lo­mas.

Šī diena sākās ar zvērestu zvaigznēm: jaunlaulātie apņēmās ieaudzināt savos bēr­nos mīlestību uz Gaismu un naidu pret Auk­stuma un Tumsas dēliem. Pēc tam sekoja lūg­šanām veltīts piecu stundu pārtraukums un beidzot — lielais mielasts.

Galdi bija klāti vietējā Kāzu namā. Pavi­sam sanāca vairāk nekā četrsimt viesu. Svi­nībās piedalījās viss Zinību pils laboratoriju personāls un pat daži gudrie — tik lielu pa­godinājumu Suilikam parādīja tāpēc, ka viņš bija atklājis cilvēci ar sarkanām asinīm. Bija atnācis arī Asza, kas man pavēstīja, ka misliks nobeidzies. Ieradās ksillu kap­teiņu delegācija «admirāļa» palīga vadībā un divdesmit septiņi sinzi, starp tiem, pro­tams, lina, Akeijons, kā arī daudz citu gan pazīstamu, gan svešu viesu. Pārsteigts pie galda pa kreisi no Esīnas ievēroju r'benieti ar gaišo, zilganpelēko ādu. Izrādījās, ka šī meitene — Esīnas studiju biedrene — dzi­musi uz Rēsana; viņai bija ļoti maigs vārds — Beišitinsiantorepanserozeta. Ak vai!

Kopā ar saviem vienpadsmit palīgiem no­sēdos pie atsevišķa galdiņa blakus vienīga­jai ieejai zālē. Izmantojot savas priekšrocī­bas, pieaicināju pie mums arī Ilnu un viņas brāli.

Galdā pasniedza daždažādus ēdienus — visvisādas krāsainas želejas, dažas no tām man likās ļoti gardas, citas tik tikko ēdamas vai pat pilnīgi nebaudāmas. Arī dzērieni bija ļoti dažādi, tie saturēja nedaudz alkohola un, manuprāt, garšoja diezgan viduvēji. Va­kariņu beigās ksillu flotes virspavēlnieka vietnieks Zerans pasniedza Suilikam slaveno krenu dzērienu abentornu. Vajadzēja redzēt Suilika seju, kad viņš to iedzēra! Gribēdams nogaršot, palūdzu ieliet man šo dzērienu un biju patīkami pārsteigts: abentorns atgādi­nāja vecu, labu viskiju. Arī Ilnai un Akeijonam nebija pret to iebildumu, un, kamēr isi platām, izbrīna pilnām acīm raudzījās uz mums, mēs trijatā pudeli iztukšojām.

Kā elliešu viesībās parasts, zālē valdīja nepiespiesta jautrība. Man kā līgavas aiz­stāvim nebija ko darīt, un es jau sāku domāt, ka mana misija beigusies, kad pēkšņi laukā atskanēja troksnis. Asza, aizbraukdams uz Zinību pili, kur viņu gaidīja steidzams darbs, durvis bija atstājis pusvirus, un pa tām plūda iekšā skaļi saucieni. Nekavējoties cēlos no galda un nostādiju sardzē savus palīgus. Trīsdesmit isu jaunekļi, dziedot senu kara dziesmu, tuvojās durvīm. Pēc sensenas pa­rašas viņi ar varu lūkoja ielauzties zālē un nolaupīt līgavu. Mums viņus vismaz uz pus- baziku par katru cenu vajadzēja aizkavēt.

Sākās sīvs cīniņš! Uzbrucējus sagaidīja belzienu krusa, un nu es pierādīju, ko spēj Zemes cilvēks. Kopš studiju gadiem, kad spē­lējām regbiju, līdzīgos kautiņos nebiju pie­dalījies. Cīņa ar mainīgiem panākumiem tur­pinājās apmēram ceturtdaļbaziku, taču «ienaidniekam» neizdevās iekļūt zālē. Pēkšņi pār cīnītāju galvām ieraudzīju, ka lejup mil­zīgā ātrumā laižas reobs. No kabīnes izlēca cilvēks, kuru pēc slaidā, gigantiskā stāva uzreiz pazinu. Tas bija Asza. Kaut ko skaļi saukdams, viņš skrēja pie mums, taču vispā­rējā kņadā neko nevarēja sadzirdēt. Arī domu pārraide attāluma dēļ nebija iespējama. Es metos šķirt cīnītājus un, piecirzdams kāju, saucu: «Palieciet klusu! Klusu!» Troksnis uz mirkli pierima, un es paguvu saklausīt:

— Kalvenolts dziest! Kalvenolts dziest!

Nav cerību atgriezties

Piepeši viss aprima, apklusa kā uzbrucēji, tā mani palīgi un pārējie kāzu viesi. Visi acumirklī saprata, ko tas nozīmē. Tik bries­mīgs, ļaunu vēstījošs menetecels, kas negai­dot apslāpēja svētku priekus, nebija dzirdēts kopš Baltazāra laikiem.

Asza īsumā paskaidroja: mielasta laikā viņš saņēmis vēstulīti, kurā Azlems lūdzis viņu steidzīgi ierasties Zinību pilī. Tur vi­ņam parādījuši no Centrālās observatorijas Arana kalnā nupat saņemtās spektrogrammas. Astrofiziķis acumirklī sapratis, ka Kal­venolta spektrs ir kļuvis ļoti līdzīgs nolādēto galaktiku spektram. Tā kā televīzijas sakaru ar Kāzu namu nebija, Asza nekavējoties sē­dies reobā un devies atpakaļ.

Piecēlies no galda, pie mums lēni pienāca Suiliks.

—   Ja nemaldos, misliki jau uzbrūk Kal­venolta planētām? — viņš sacīja un sadrūmis nomurmināja: — Pieci gaismas gadi… Tikai pieci!

—   Pasaules radītāja, mūžīgā Gaisma, ne­atstāj Jaltaru! — iesaucās Esīna.

Pārējie klusēja. Es lūkojos viesu nobālu- šajās sejās.

—    Droši vien viņi to sasnieguši nesen. Pirms trim gadiem, kad Rismanu apmeklēja Suiliks, nekas tamlīdzīgs taču netika novē­rots, — es ieminējos.

—   Esmu bijis vienīgi uz Rismana, bet ne uz Erfena, Siona, uz Sestās un Septītās pla­nētas. Mislikiem noteikti vajadzētu būt uz Sestās un Septītās. Uz pārējām viņiem par karstu, vismaz pagaidām …

Atkal iestājās klusums, tad ierunājās Asza:

—   Lai vai kā, bet šeit nav īstā vieta dis­kusijām. Szemes cilvēkam jānāk man līdz. Visām oficiālajām personām jāatgriežas sa­vos posteņos jau šovakar. Acumirklī briesmas vēl nedraud. Uz visām Jaltara planētām, pat uz vēsākajām, mums ir kolonijas, bet no Kal­venolta ietekmēt mūsu sauli misliki nespēj. Suilik un Esīna, šī nakts lai pieder jums, bet rīt pēcpusdienā pievienojieties mums.

Kopā ar sinziem atstaju Kāzu namu. Reobā Asza kļuva vaļsirdīgāks: likās, ka iznīcībai nolemts ne vien Kalvenolts, bet arī Eltoēa un Aselors, kuru spektros tāpat novērotas bīstamas pazīmes. Saskaņā ar Ellas, Marsa un Rēsana valdībām, kā arī ar Apdzīvoto planētu savienības padomi gudrie nolēmuši jau rīt pat izsludināt kara stāvokli. Situācija skaidra — misliki ielauzušies Pirmajā galak­tikā.

Mums lidojot pāri Zinību pilij Esantemas pussalā, ceļu šķērsoja ksillu eskadra — simts lidaparāti ciešā ierindā strauji cēlās augšup. Tas bija vienreizīgs skats — cits pēc cita nozuzdami debesu zilgmē, gaisā drāzās mir­dzoši diski.

—    Pirmā izlūkeskadra dodas uz Kalve- noltu, — Asza paskaidroja. — Cik no tiem atgriezīsies? Sazin nu, vai misliki apmetušies uz kādas planētas vai starpplanētu telpā? Tiem, kas pirmie ienaidnieku atradīs, nav gandrīz nekādu cerību atgriezties.

Brīdi klusējis, viņš piebilda:

—   Suiliks gan dusmosies. Šī eskadra bija jāvada viņam.

—   Un kāds būs mans pienākums? — es vaicāju.

—   Kopā ar jaukto sinzu un isu komandu tu dosies līdzi otrai eskadrai.

Kad nolaidāmies blakus sinzu zvaigžņu kuģim, ievēroju, ka uzejas kāpnītes tam pa­celtas, karogi noņemti. Milzenis bija kaujas gatavībā.

Mēs devāmies tieši uz padomes sapulču zāli. Plenārsēde jau bija sākusies: pirmajā rindā sēdēja deviņpadsmit gudrie, amfiteātrī aiz viņiem — visi pārējie. Man ierādīja vietu otrajā rindā līdzās sinzu pārstāvjiem. Gari runāt nevajadzēja — jautājums par karu vai mieru bija jau izlemts. īsiem izvēles nebija — vienīgā izeja — par katru cenu padzīt mis­likus no Pirmās galaktikas. Pēc tam jāpār­iet uzbrukumā nolādētajām galaktikām.

Šim nolūkam izmantot sinzu zvaigžņu kuģi pagaidām nebija iespējams: Kalvenolts atradās pārāk tālu, lai uz to lidotu tieši cauri izplatījumam, un pārāk tuvu, lai sinzi ar savu tehniku iedrošinātos sasniegt to, pār­ejot ahūnā. Tāpēc tika nolemts, ka daļai sinzu ierādīs vietas ksillos, bet pārējie at­griezīsies uz Arboru pēc palīgspēkiem.

Sinzu zvaigžņu kuģis aizlidoja nākamajā lienā agri no rīta, atstādams uz Ellas piec- lesmit savējos, ieskaitot linu un Akeijonu. ^p pusdienas laiku ieradās Suiliks un Esīna, un mēs visi devāmies uz otrās eskadras ap­metni Aniaszas salā. Tā atradās Ellas pre­tējā puslodē, tāpēc to sasniedzām tikai pēc deviņām stundām.

Otrā eskadra sastāvēja no simts septiņ­desmit diviem dažāda tipa ksilliem, sākot ar vieglajiem, kas atgādināja to, kurā lidojām šurp no Zemes, un beidzot ar smagajiem milzeņiem, kuru diametrs pārsniedza simt piecdesmit metru un kurus apkalpoja vare­niem ieročiem bruņota sešdesmit vīru ko­manda. Kādu laiku klejojām starp lidaparā­tiem, tad Suiliks norādīja uz kādu vidēja lie­luma ksillu:

— Re, kur mūsējais — flagmaņkuģis, — pa pusei jokojot, pa pusei lepojoties, viņš teica.

Tas bija savāds gaisa kuģis ar interesantu komandu, kuras sastāvā ietilpa eskadras ko­mandieris Suiliks, stūrmanis Snezins, vēl desmit isu, turklāt «desanta grupa», kurā tikām ieskaitīti mēs četri — Una, Akeijons, jaunais sinzu fiziķis Hērangs un es; bijām ļoti pārsteigti, uzzinot, ka līdzi lidos arī jau pazīstamā r'beniete Beišitinsiantorepansero- zeta un viņas draugs Šēferantosinansēro- zets — šie abi r'benu pārstāvji vēlējās pār­baudīt kādu jaunu, Rēsana laboratorijā izgudrotu, netermisku ieroci. Mēs visi vieno­jāmies, ka r'benu garie vārdi jāsaīsina, un turpmāk nolēmām saukt viņus gluži vien­kārši par Beišitu un Sēferu.

Nākamajās dienās isi mācīja mūs lietot ieročus un vadīt ksillu. Hērangs, lina un Akeijons, kuri jau prata pāriet ahūnā pēc sinzu metodes, ļoti ātri apguva ksilla vadī­šanas mākslu, pārspēdami šai ziņā mani. Gluži dabiski, viņi labāk prata lietot arī sinzu ieročus, toties es nevainojami pārvaldīju isu ieročus. R'benu jaunizgudrojumu mēs izmē­ģināt nevarējām, jo tas iedarbojās vienīgi uz mislikiem.

Sestās dienas rītā saņēmām uzaicinājumu ierasties Zinību pilī. Mūsu ksills sasniedza to apbrīnojami ātri. No izlūkeskadras divsimt ksilliem bija atgriezušies tikai četrdesmit divi. Izrādījās, ka Aszam ir taisnība — zau­dējumi bija smagi. Kalvenolts bija gandrīz pilnīgi izdzisis, tā gaisma nonāca līdz mums vēl tikpat spilgta kā agrāk, taču mazliet iesarkana, kaut gan pati šī zvaigzne bija mirusi jau pirms pieciem gadiem. Atceroties savu bezrūpīgo nolaišanos uz Rismana, kad misliki jau otro gadu valdīja uz Sestās un Septītās planētas, Suiliks neviļus notrīcēja. Pašlaik uz šo abu planētu sasalušās virsmas mudžēt mudž misliki. Tieši tāpat kā uz sau­les Sklīnas planētām, misliki tur uzcēluši dīvainus, gigantiskus metāla torņus — pilo- ius. Ienaidnieku pēkšņi pārsteigt nav iespē­dams, jo misliki grupās pa deviņi pastāvīgi )atrulē starpplanētu telpā. Izlūkiem izdevās bombardēt Sestās planētas pilonus, taču pie­pūt Septītajai planētai viņi nevarēja. Tāpēc aums — sinziem un man, Szemes cilvē- am, — vajadzēja salauzt Septītās planētas aizsardzību, nolaisties uz tās, mēģināt izni­cināt noslēpumainos torņus un, ja vien izdo­sies, atgriezties atpakaļ uz Ellas. Mūsu rīcībā būs īpašas bruņu mašīnas', kuras zināmā mērā mūs pasargās no piķējošo misliku trie­cieniem.

Teikdams, ka šis plāns mani sajūsmina, es melotu. Iedomājoties vien, ka kopā ar cil­vēkiem, kurus lāga nepazinu, būs jānolaižas uz svešas planētas un jācīnās pret dīvainiem, neizprotamiem briesmoņiem, mani stindzi­nāja šausmas. Bet atkāpties vairs nevarēja. Biju isu viesis, viņi pret mani izturējās kā pret savējo un atklāja daudzus savus no­slēpumus. Galu galā uz mani taču misliku izstarojums neiedarbojās, bet Suiliks un Esīna, kam tas nes nāvi, tomēr nešaubījās ne mirkli. Turklāt, aizstāvot Jaltaru, es aiz­stāvēšu arī mūsu Sauli, cīnīšos par savas Zemes nākotni. Tāpēc piekritu.

Mēs izlidojām otrā rītā. Pāreja ahūnā ilga tikai mirkli, gandrīz tūlīt pat iznirām izpla­tījumā Kalvenolta trešās planētas — Ris- mana — orbītas tuvumā.

Pēc visa, ko stāstīju, lūdzu, neiedomājies, ka sauļu sistēmās katrai zvaigznei — sau­lei — noteikti ir savas planētas. Patiesībā zvaigznes, kam ir pavadoņi, sastopamas diez­gan reti. Isu zinātnieki uzskata, ka tikai vienai no simt deviņdesmit zvaigznēm mēdz būt pavadoņi. Vidēji uz katras no desmit planē­tām dzīvība ir iespējama uz divām, bet apmē­ram no tūkstoš planētām uz vienas mīt būtnes, kuras var nosaukt par cilvēkiem. Ris- mans jāpieskaita pie tādām planētām, kas ir piemērotas dzīvības attīstībai, bet tomēr ir neapdzīvotas: tur eksistē vienīgi primitī­vas dzīvības formas, fauna, kas atbilst kem- brija periodam uz Zemes.

Mūsu trieciena eskadra nolaidās uz Rismana. Pēc lieluma šo planētu varētu ierindot starp Zemi un mūsu Marsu. Pirms misliku iebrukuma pār to mirdzēja žilbinoša, koši zila saule, kā Suiliks teica, — viena no skais­tākajām Pirmajā galaktikā. Bet tagad tumš­sarkanais Kalvenolts pacēlās virs apvāršņa kā ļaunu vēstījoša, asiņaina acs. Rismana virsmu klāja sniegs un «sauss» ledus. Tem­peratūra bija noslīdējusi līdz mīnus simt grādiem. Viss dzīvais bija gājis bojā, varbūt tas mita vienīgi okeānu dzīlēs zem biezās ledus segas.

Mūsu apmetnes vieta likās neaprakstāmi drūma: mēģini iedomāties bezgalīgi plašu, tuksnesīgu līdzenumu, kurš grimst sarkanīgā dūmakā. Šur tur uzkalniņos neskaidri iezī­mējas mīkstas sniega kupenas. Starp tām iz­kaisīti tumši, spīdīgi plankumi — diskveida ksilli, ap kuriem rosās sīki, skafandros tērpti, ;akumpuši stāvi: Kalvenolts gurdi grimst liz apvāršņa, tā sārtā atblāzma pāri ledā- iem stiepjas mums pretī kā smaili, asiņaini irksti. Es skaidri izjutu, cik milzīgi tālu smu no Zemes. Man šķita, ka esmu nožēlo- īmi sīka, miljardiem kilometru no dzimtās planētas kosmosā apmaldījusies būtne. Ra­dās iespaids, ka pasaule iet bojā, ka laiks ir apstājies. Isi tobrīd likās sveši, citas pasau­les bērni, pasaules, kurai nav nekā kopīga ar manējo. Laikam arī Una izjuta kaut ko līdzīgu: redzēju, ka viņa nobāl un sāk dre­bēt. Akeijons un pārējie sinzi ar neizdibinā­mām sejām kā sastinguši sēdēja pie ekrāna, nepārmijot ne vārda.

Dzirdēju, kā vadības kabīnē — «seallā» — Suiliks nodod rīkojumus. Viņa balss, mie­rīga un vēsa, viegli trīcēja. Tas isiem rak­sturīgs stipra saviļņojuma brīžos. Un kā gan citādi! Tik svarīgs uzdevums Suilikam bija uzticēts pirmoreiz, un, skaidri nezinādams, vai maz dzīvs atgriezīsies mājās, viņš tomēr priekā staroja, ka tieši viņam, jaunajam pla­nētu atklājējam, lemts vadīt pirmo triecien- grupu.

Apsēdies atzveltnes krēslā, es domās sa­kopoju pēdējās dienās apgūtās zināšanas par ieročiem, kurus drīzumā nāksies lietot, un par bruņu mašīnām — «sahjeniem», kas pa­sargās mūs no misliku uzbrukumiem. Pēk­šņi Ilna pieskārās manam plecam un isu valodā vaicāja:

— Vai nevēlies pastaigāties pa Risrnanu? Suiliks sacīja, ka mēs šeit uzkavēšoties ve­selu baziku.

Ilnas dziedošā balss pat isu vārdiem pie­šķīra īpašu melodiskumu. Meitene noliecās pār mani, un viņas zeltaini brūnā seja, ko ieskāva gari, gaiši mati, salīdzinot ar zaļa­jām isu sejām, šķita neparasti tuva un cilvēciska. Pamanījusi, ka mulstu, lina vel­tīja man apburošu sinzu meitenes smaidu, kas, starp citu, arī pašlaik rotājas viņas lūpās.

—  Labi, — es piekritu, — iesim!

—  Neaizkavējieties ilgi! — mums uzsauca Suiliks. — Drīz lidosim prom. Tev vajadzēja redzēt šo planētu agrāk… Tagad tā paga­lam uz mūžīgiem laikiem, — viņš klusinātā tonī piebilda.

īsās pastaigas laikā, klejojot pa Rismana noledojušo virsmu, mēs maz viens otram pa­guvām pateikt. Un tomēr tieši ar šo brīdi sākās mana un Ilnas tuvība. Iegūt sinzu uz­ticību nenākas viegli. Viņu lepnā atturība nav salīdzināma ar visai rezervēto sirsnību, kāda piemīt vairumam isu. Bet ja sinzi reiz dāvā kādam savu draudzību, tad uz visiem laikiem. Atpakaļceļā Ilnai paslīdēja kāja, un viņa pakrita. Metos meitenei palīgā un, pa­cēlis uz rokām, sajutu zem skafandra spē­cīgu, vingru augumu, redzēju viņas acis, kas dziļi ielūkojās manējās. Sajā mirklī man kļuva skaidrs, ka par spīti neskaitāmu gais­mas gadu attālumam, kas šķir mūsu planē­tas, Ilna man ir tuvāka un dārgāka par vi­sām Zemes meitenēm, kuras līdz šim pazinu.

Kad ieejas kamerā novilkām skafandrus, Ilna spēji noglāstīja man vaigu un nozuda aiz durvīm.

Iegāju vadības kabīnē pie Suilika, kur bija arī Esīna, Akeijons, Beišita un Snēzins.

—  Jūsu uzdevums būs šāds, — sacīja Sui­liks. — Mēs tūlīt pāriesim ahūnā un iznir­sim no tā tieši virs Septītās planētas. Mums sekos divdesmit pieci ksilli ar jauktām ko­mandām. Pārējie uzbruks mislikiem no augšas un mūsu nolaišanās vietā radīs silto zonu. Septiņi lielie ksilli nogādās uz planē­tas bruņu mašīnas — «sahjenus», kurās iekāpsit jūs — sinzi un Szemes cilvēks. Pēc tam mēs atkal pacelsimies gaisā, lai paglāb­tos no misliku izstarojuma, jo silto zonu šajā vietā ilgi uzturēt nespēsim. Centīsimies jūs atbalstīt no augšas ar bumbām. Jums pa šo laiku jālūko nokļūt līdz misliku torņiem, jā­izpētī vispirms, kādam nolūkam tie kalpo, un tad jāsagrauj. Jūsu rīcībā būs divpadsmit sahjenu; tevi, Akeijon, nozīmēju tiem par ko­mandieri. Vēlāk ieradīsimies jums pakaļ otrā siltajā zonā.

Suiliks spēji pārtrauca radiosakarus ar pārējiem ksilliem.

—   Jūs savu sahjenu pazīsit pēc sarkanās krāsas. Man padome stingri pavēlēja katrā ziņā nogādāt jūs dzīvus atpakaļ uz Ellu. Citu labā darīsim, kas būs mūsu spēkos.

Pieslēdzies kopējam radiotīklam, Suiliks deva norādījumus pārējai eskadrai. Dūma­kaini sārtajās debesīs pacēlās pirmie ksilli. Pēc desmit minūtēm tiem sekojām mēs.

Suiliks ļoti uzmanīgi centās noregulēt kādu sarežģītu ierīci:

—  Šoreiz inūsu lidojums cauri ahūnam būs tik īss, ka es nepagūšu manevrēt — mūsu reakcijas spējas ir pārāk lēnas. Manā vietā to paveiks šis automāts. Ceru, ka tas mūs nepievils, citādi varam iedrāzties planētas virsmā … Saturieties, iedarbinu automātu!

Uz apakšējā ekrāna ieraudzīju dziļi lejā zem mums Rismana kailo virsmu. ILna ienā­kusi apsēdās man blakus. Es cieši pieķēros krēsla roku balstiem. Ekrāns īsu mirkli sa­tumsa. Kad tas no jauna iegaismojās, mūsu priekšā atklājās neiedomājami fantastiska aina. '

Ksills šķērsoja līdzenumu, ko ieskāva melna kalnu grēda. Visapkārt valdīja gandrīz necaurredzama tumsa, zemu pie paša apvār­šņa mirdzēja tumšsarkans rubīns — Kalve­nolts. Ik pēc desmit sekundēm žilbinošu eks­ploziju gaismā uz planētas virsmas iezīmējās krasas ēnas — tur kā krusa bira termiskās bumbas, veidodamas silto zonu. Suiliks mik­rofonā deva īsas pavēles gaisa kuģu flotei. Tālumā debesis apgaismoja citas dīvainas eksplozijas, uz kuru fona iznira svešu kalnu neskaidrie silueti. Neviļus man prātā iešā­vās muļķīga avīžnieciska frāze: «Mūsu spe­ciālkorespondents no kosmosa frontes ziņo …»

Suiliks atskatījās:

—   Slēr, ģērb ātrāk skafandru! Un, sinzi, jūs arī! Mēs nolaižamies!

Kad gāju Suilikam garām, viņš, strauji pielēcis kājās, isiem neparastā jūtu uzplū­dumā mani apkampa.

—   Cīnies drosmīgi par Jaltaru un savu Sauli!

Esīna pamāja man ar roku. Pēc minūtes jau biju izejas nodalījumā, man pa pēdām sekoja lina, Akeijons un Hērangs.

—    Esam nolaidušies. Kāpiet laukā! Jūsu mašīna atrodas pa kreisi! — pastiprinātāja ķiverē dzirdēju Suilika balsi.

Ar termiskām pistolēm rokās atstājām ksillu. Apkārtne bija kā nosēta ar saplaku­šiem, pa pusei izkusušiem, nedzīviem misli­kiem. Mūs gaidīja «sahjens», kas atgādināja milzīgu tanku. Svešs isu jauneklis atvēra tā durtiņas, un mēs iekāpām mašīnā, taču pie­sardzības pēc palikām skafandros. Lai mūs būtu vieglāk atšķirt no citiem, mums bija dots pazīšanās signāls «arta» — vārds, kas isu valodā neko nenozīmē.

—   Arta, arta, arta! — atskanēja Suilika balss. — Atbrīvojiet silto zonu! Mums jāpa­ceļas. Vismaz četru brunnu attālumā nav ne­viena dzīva mislika. Rietumu—ziemeļrietumu virzienā apmēram divdesmit piecu brunnu attālumā no jums redzami piloni. Mēs jūs pavadīsim. Runā «Parīze»! Sāku uztvert!

Joka pēc biju ieteicis Suilikam ņemt par savu signālzīmi manas galvaspilsētas nosau­kumu.

—   Šeit Arta! Viss skaidrs. Dodamies ceļā, — ziņoja Akeijons.

Pēc tam viņš ātri noraidīja pavēles pārē­jiem sinzu sahjeniem. Ieslēdzu motoru, un mēs sākām braukt.

Vadīt bruņu mašīnu bija ārkārtīgi viegli: virzienu regulēja stūre, ātrumu — tikai viens pedālis, atpakaļgājienu — reversa svira. Man blakus sēdēja Ilna, rokas turēdama gatavībā uz ieroču vadības pults. Priekšējais ekrāns atainoja visu, kas notika ap mums 180 grādu leņķī. Hērangs līdzīgā ekrānā vēroja aizmu­guri. Akeijons atradās sahjena centrā komandpostenī, viņš uzturēja sakarus ar ksilliem un pārējām bruņu mašīnām, kā arī pārzināja jaunos, vēl nepārbaudītos r'benu ieročus.

Atri, bez starpgadījumiem braucām minū­tes piecas. Sahjena kāpurķēdes drupināja bezvārda planētas sasalušo virsmu, lāgiem tās slīdēja pa sastingušo gaisu. Pie horizonta joprojām blāzmoja eksplozijas, kas šajā pa­saulē, kur nebija atmosfēras, neradīja ne ma­zāko troksni. Tikai brīžam mēs tās sajūtām kā vieglus apakšzemes grūdienus. Laiku pa laikam, lidojot ļoti zemu, fantastiskā āt­rumā mums pāri kā ēnas aizšāvās ksilli; at­karībā no redzes leņķa tie lāgiem šķita gan smaili, ovāli, gan apaļam diskam līdzīgi.

Pēkšņi ieraudzījām mislikus. Vispirms kādā tumšā plaisā ievērojām blāvu metā­lisku spīdumu. Sahjens, kas brauca pa kreisi no mums, izšāva, un termiskā lādiņa uzlies­mojumā pamanījām pretim slīdošus ģeomet­riskas formas metāla blokus. Neviens no tiem nemēģināja celties gaisā. Pabraucām garām pusizkusušiem metāla blāķiem, ap kuriem vijās violetas liesmu mēlītes, nedaudzie pus­dzīvie misliki vēl turpināja starot, taču vel­tīgi.

Nemitīgi attīrot ceļu, šķērsojam līdzenumu

un ieņēmām šauru aizu, kas mums maksāja duci šāviņu. Pārējās bruņu mašīnas tīrīja aizmuguri un flangus, iznīcinot mislikus, kuri slēpās klinšu spraugās. Kad nonācām lokveidīgā, melnu klinšu ieskautā klajumā, misliki mainīja taktiku.' Viņi metās virsū sahjeniem no augsto klinšu kraujām. Trijās minūtēs zaudējām divas bruņu mašīnas, mis­liki tās saspieda un sadragāja, pirms mēs paguvām pretuzbrukumam izmantot termisko staru un spēcīgu gravitācijas lauku kombi­nāciju. Mislikus šie stari nogalināja lido­jumā, bet trīskāršais gravitācijas lauks aiz­meta tos atpakaļ tur, no kurienes tie bija pacēlušies gaisā. Vienlaikus ar to pārējie sahjeni klinšu virsotnes apbēra ar termis­kiem lādiņiem.

Izbraukuši cauri otrai aizai, mēs atkal no­nācām klajā laukā. Tālumā pie kvēlošā ap­vāršņa krasi iezīmējās pilonu silueti. Tie slējās tik neticami augstu, ka eksplozijas ap­gaismoja vienīgi pilonu pamatnes. Iznī­cinot savā ceļā varbūt vairāk nekā pieci tūk­stoši misliku un zaudējot vēl trīs bruņu ma­šīnas, soli pa solim tuvojāmies piloniem. Jo tuvāk nonācām, jo fantastiskāks skats atklā­jās mūsu acīm: ksilli gandrīz nemitīgi meta bumbu pēc bumbas, sprādziens sekoja sprā­dzienam, apkārt bija gaišs kā dienā. Eksplo­ziju radītajā siltumā atkusa sasalušās gāzes, un dažbrīd šķita, ka ap mirušo planētu atkal veidojas kaut kas līdzīgs atmosfērai. Migla, ko veidoja gāzes, tik ļoti izkropļoja perspektīvu, ka noteikt attālumu bija tikpat ka ne­iespējami. Mēs pabraucām garām liela, sa­dragāta, augšpēdus apgāzta ksilla drupām; uz saliektās starpsienas karājās isa līķis.

Turpmāk neviena dzīva mislika savā ceļā vairs nesastapām. Ārējais termometrs rādīja mīnus desmit grādu, kas daudzreiz pārsniedz misliku pretestības spējas. Akeijons par to pavēstīja Suilikam. Drauga atbilde mani iepriecināja:

—   Labi. Bombardēšanu pilonu tuvumā pārtrauksim. Lai fiziķi izkāpj no mašīnām un lūko izpētīt šīs misliku būves. Varam jūs aizsargāt vēl vfcselu baziku. Pēc tam visi sa­pulcējieties pilonu austrumu pusē. Mēs no­laidīsimies jums pakaļ.

—  Pavaicā, kā viņiem sviežas tur augšā,— es palūdzu Akeijonu.

—  Tā nekas, — Suiliks atbildēja. — Mūsu zaudējumi pārsniedz četrdesmit procentu. Uz drīzu redzēšanos!

Apturēju sahjenu kāda pilona pakājē. Drīz vien piebrauca pārējās sešas mašīnas. Torņa metāla mežģīnes izzuda bezgala augstu tum­šajās debesīs. Hērangs izkāpa no mašīnas, pārējie sinzi sekoja viņa piemēram. Grupās pa septiņi viņi klaiņoja apkārt, meklējot pē­das «ierīcei, kas dzēš saules». Arī es izkāpu laukā, pavēlējis Ilnai un viņas brālim palikt mašīnā. Rokā turēdams pielādētu pistoli, de­vos sinziem pa pēdām. Nejauši nedzīvo mis­liku ielokā uzgāju kādu mirušu isu, kas jo­projām rokā cieši turēja ieroci. Piegāju tuvāk.

Aiz ķiveres stikla saskatīju pazīstamu seju — tas bija jauns students, sardzes priekšnieks, kurš mūs ar Szanu apturēja pie zvaigžņu kuģa tajā vakarā, kad tikko bija atlidojuši sinzi. Šim jauneklim pirmais ceļojums kos­mosā kļuva par pēdējo. Gabaliņu tālāk, kāda uzkalniņa pakājē gulēja uz sāniem sagāzies, zemē notriekts ksills ar ielauztām bruņām. Atskaitot pilonus, nekur nemanīja nevienas celtnes, ne ceļu, ne mazāko civilizācijas pa­zīmju. Piegāju pie pilona pamatnes: to vei­doja tūkstošiem vienā masā sakusušu, ne­dzīvu misliku. Cik tālu vien lukturīša gaismā skatiens sniedzās, visa šī gigantiskā metāla konstrukcija sastāvēja vienīgi no sakusu­šiem mislikiem. Vēl varēja skaidri atšķirt viņu bruņu ģeometriskās formas. Tātad «ie­rīces, kas dzēš zvaigznes», vispār nav! Vai, pareizāk sakot, to veido paši misliki, kuru noslēpumainais izstarojums, saplūstot kon­centrētā kūlī, spēj zvaigznēs palēnināt atom- procesus. Kā sinzu zinātniekiem, tā jebkurai citai būtnei ar miesu un asinīm šeit nebija ko darīt. Vairāku kilometru rādiusā ap mums kā krusa joprojām bira bumbas, kliedējot tumsu. Mākslīgi radītā retinātā atmosfēra pārrai­dīja dobju sprādzienu dunu, un zem mūsu metāla papēžiem trīcēja zeme. Aizritēja gan­drīz vesels baziks. Pavēlējis sinziem atgriez­ties sahjenos, arī pats devos uz savējo. Ejot garām sadragātajam ksillam, dīvains im­pulss lika man noliekties, pacelt un ienest mašīnā jaunā isa līķi. Es vienkārši nespēju saihierināties ar domu, ka šim jauneklim, ar kuru vēl nesen sarunājos, jāpaliek šeit uz šīs svešās, izmirušās planētas starp Auk­stuma un Tumsas dēliem.

Nobraucām pāris simts metrus. Apstāju­šies trešā, pēdējā pilona austrumu pusē, sa­grupējāmies ciešā lokā, gatavi atvairīt jaunu misliku uzbrukumu. Bet tie vairs nerādījās. Pēc brīža nolaidās pirmais lielais ksills, tad citi un beidzot Suilika milzīgais flagmaņkuģis. Nodevām sahjenu pirmā ksilla pilotam. Suiliks mūs sagaidīja kopā ar abiem r'beniem. Ieraugot Beišitu, es apjuku: mēs taču bijām aizmirsuši izmēģināt jauno ieroci! Bei- šita iesmējās — viņas smiekli vairāk līdzi­nājās Zemes cilvēku, nekā isu smiekliem.

—   Mēs izdarījām to paši, — viņa sacīja. Ieroči ir loti iedarbīgi. Nākošreiz tos varēsit izmēģināt jūs …

—  Vai esat gatavi? — viņu pārtrauca Sui­liks. — Startējam.

Zem mums spēji nogrima planētas melnā masa, uz kuras joprojām kā zili un sarkani punkti _mirgoja pēdējās bumbu eksplozijas. Lagu lāgiem ksillu ieskāva violets staru ore­ols — kā niknas bites, kurām izpostīts strops, mums ceju šķērsoja misliki, bet, būdami sa­mērā niecīgā skaitā, tie vairs nebija bīstami. Suiliks izsauca pēc kārtas visus ksillu kap­teiņus: no simt septiņdesmit diviem dzīvi bija palikuši deviņdesmit divi. Sagrupējusies eskadra planēja simt kilometru augstumā.

Hērangs izklāstīja savas domas par mis­liku piloniem.

—   Manuprāt, iznīcināt pilonus vairs nav nozīmes, — teica Suiliks. — Acīmredzot tie ir bīstami tik ilgi, kamēr dzīvas to sastāv­daļas — misliki… Bet kas zin? Skatieties uzmanīgi, tūlīt sprāgs infraatombumba. Kaut kas tāds nav pieredzēts kopš pēdējā kara uz Ellas-Venas. Ieslēdz, Esīna!

Esīna nospieda slēdzi. Aizritēja dažas se­kundes. Tālu zem mums lejup ātri krita nie­cīgs, gaišs punkts, beidzot izgaisdams tumsā. Pēkšņi virs bezvārda planētas iede­gās zvaigzne, kas nākamajā mirklī izraisīja milzu eksploziju: uzliesmoja dīvaina, spilgti violeta gaisma, kas pārvērtās zilās, zaļās, dzeltenās un beidzot sarkanās liesmu mēlēs. Tās apgaismoja planētu divsimt kilometru attālumā uz visām pusēm no eksplozijas centra, tā ka varēja skaidri saskatīt gan lī­dzenumus, kalnus un aizas, gan melnās plai­sas uz sidrabaini vizošās, apsarmojušās ze­mes. Tad viss izzuda. Brīdi virs planētas pel­dēja mirdzošs gāzu mākonītis, bet drīz vien arī tas izklīda.

—   Pārejam ahūnā, — Suiliks noteica.

CETURTĀ DAĻA TUMSAS VALSTĪBĀ

.

Nolādētā galaktika

Atpakaļceļš uz Ellu noritēja bez starpgadījumiem. Kad Suilika ksills nolaidās apakšējā terasē pie Zinību pils, sāka krēslot. Turpinot ceļu uz Aniasza salu, pārējo ksillu melnie diski pamazām izgaisa tālē. Mēs izkāpām no sava lidaparāta. Pēkšņi jutu, ka mani spēki ir galā, enerģija izsīkusi un vienīgi nepār­varami vēlējos gulēt. Arī mani biedri neju­tās labāk. Biju pārāk noguris, lai runātu vai priecātos, un, atbalstījies pret mēļu koka stumbru, izklaidīgi lūkojos krēslainajā ap­kārtnē.

—    Esīna, aizved linu uz «Svešzemnieku namu» un liecieties abas gulēt, — Suiliks pa­vēlēja. — Slērs, Akeijons un Hērangs nāks man līdzi. Mums jāatskaitās par uzdevuma izpildi.

— Vai to nevarētu atlikt uz rītu? — es pa­lūdzu.

—  Nē. Katra zaudēta minūte var nest nāvi vēl kādai saulei. Gan jau pagūsi izgulēties.

Kā pa sapņiem uzkāpu augšā pa Cilvēču kāpnēm un, ejot garām savai statujai, pat

nepaskatījos uz to. Pēc tam acīmredzot pa­ģību. Manīju tikai, ka mani nes, un kādas lampas violetajā gaismā beidzot atguvu sa­maņu. Gultā man blakus gulēja divi sinzi un Suiliks. Mūsu nervi nebija izturējuši — iegā­juši vestibilā, mēs cits pēc cita zaudējām samaņu.

Sākumā lēnām, tad aizvien straujāk manī atgriezās spēki. Drīz vien mēs visi spējām piecelties un iepazīstināt kā Azlemu, tā Aszu ar cīņas gaitu. Sajutu milzīgu atvieglojumu, kad beidzot drīkstēju doties uz «Svešzem­nieku namu» un likties gultā — tonakt, bez šaubām, es iztiku bez iemidzinātāja.

Kad pamodos, Jaltars jau spīdēja augstu pie debesīm. Logs bija plaši atvērts, diena rādījās esam brīnumjauka, un man pat šķita, ka dzirdu dziedam putnus, kaut gan uz El­las to vispār nav. Dziesma kļuva aizvien ska­ļāka, tā tuvojās. Piecēlos un steidzos pie loga: atdarinot brīnišķīgās Arbora lidojošās ķirzaciņas — ekantona balsi, laukā svilpoja lina. Viņai līdzās stāvēja Esīna.

—  Nācām modināt, — viņa teica. — Tevi gaida Azlems.

Azlemu sastapu laboratorijā, kur viņi abi ar Aszu bija noliekušies pār kādu ierīci, kas mākslīgi ražoja misliku izstarojumu. Lab­prātīgi ļaudamās vājas intensitātes apstarojumam, iepretī metāla krēslā sēdēja skaista, trausla isu meitene.

—   Mēs tuvojamies mērķim, — Azlems tei­ca. — Varbūt isiem visā drīzumā misliki būs tikpat nekaitīgi kā jums — Szemes cilvē­kiem un sinziem. Pēc bsina injekcijas, ko tu, Slēr, izgudroji, mana meita Senāti jau divus bazikus spēj izturēt apstarojumu, kas agrāk viņai būtu bijis bīstams vai pat nāvējošs. Diemžēl, ja stari ir ļoti intensīvi, proti, triju misliku izstarojumā, šī imunitāte zūd. Bet ne jau tāpēc tevi aicināju šurp. Tu esot atradis un atvedis kritušo isu Misanu — vienīgo, kas atgādāts šurp uz Ellu. Pārējiem lemts pa­likt neapbedītiem uz nolādētās planētas, ie­kāms nebūsim to pilnīgi atbrīvojuši no mis­likiem. Misana tēvs Stensoss bija mans draugs — viņš gāja bojā kosmosā ar visu savu ksillu vēl pirms tavas ierašanās. Pēc senām parašām tas, kurš pārved mājās kaujā kritušu isu, kļūst mirušā vecākiem par dēlu, viņu bērniem par brāli. Turpmāk ar pilnām tiesībām tu varēsi teikt: «Mēs, isi…» — un neviens par to nesmiesies. Tev ir neparasts liktenis, Szemes cilvēk! Tagad tu esi vienlai­kus triju planētu — Szemes, Arbora un Ellas dēls. Bet nu ej, tev jāpiedalās tava brāļa apbedīšanā, jāiepazīstas ar māju, kuru nu vari uzskatīt par savējo. Esīna tevi turp aiz­vedīs.

—  Kur ir Suiliks? — es pajautāju.

—   Kā tūkstoš ksillu eskadras komandieris viņš aizlidoja uz Kalvenoltu. Sinzi šoreiz ne­brauca līdz, jo nolaisties nebūs nepieciešams. Nomierinies — ksilli tikai nometīs bumbas no ļoti liela augstuma.

Kopā ar linu un Esīnu sēdos reobā. Ceļā uzzināju, ka Misans bijis izcils, ļoti apdāvi­nāts students, kuru Azlems centies pasargāt no jebkurām kara briesmām. Taču isu likums ir nepielūdzams: ja draud ienaidnieka uzbru­kums, nevienam nav tiesību noraidīt brīv­prātīgos, un Misans bija pieteicies pats. Tēva un mātes viņam nebija, tikai vecākā māsa Asila — lielas pārtikas produktu rūpnīcas inženiere.

Viņa dzīvoja Bresiē salā sešsimt brunnu uz ziemeļiem no Zinību pils — es tev pie­mirsu pateikt, ka uz Ellas lielu kontinentu nav, šo zemi veido salas, gan mazas, kā mūsu Džersija, gan lielas, līdzīgas Austrāli­jai, nerunājot par neskaitāmām sīkām sali­ņām. Asilas nelielā, sarkanā mājiņa stāvēja uzkalniņā ar fasādi pret jūru.

Esīna iepazīstināja mani ar manu nākamo «māsu», jaunu meiteni ar gaišzaļu ādu un savādām, smaragdzaļām acīm — isiem tās mēdz būt zaļganpelēkas. It kā es patiesi būtu viņas īstais brālis, meiča saņēma mani ar sveicienu, kāds pieņemts tikai starp vienas ģimenes locekļiem — aizklājusi seju ar ro­kām.

Isu bēres ir ļoti vienkāršas. Misana līķi novietoja uz metāla katafalka mājas priekšā zem atklātām debesīm. Priesteris noskaitīja īsu lūgšanu. Tad Esīna lika, lai ņemu Asilu pie rokas, un, piegājuši pie katafalka, mēs reizē nospiedām nelielu sviru. Visi atkāpās. Sekoja spilgts uzliesmojums. Pēc tam kata­falks bija tukšs.

—  Kur palika Misans? — pievērsies pava­dītājiem, priesteris vaicāja.

—  Aizgāja pie Gaismas dieva, — skanēja atbilde.

Ar to ceremonija beidzās.

Sekojot tradīcijām, piecas dienas pēc bērēm pavadīju Misana mājās. lina un Esīna aiz­lidoja jau pirmajā vakarā, un mēs palikām divatā ar Asilu. Kaut gan ārēji viņa sagla­bāja mieru, tomēr es nojautu, cik dziļi viņa cieš, bet, pārāk maz pazīdams isu vēsturi, parašas un dvēseles dzīvi, nezināju, kā viņu mierināt. Tikai tagad man kļuva skaidrs, cik virspusēja patiesībā ir mana asimilācija. Ne­izsakāmi apjucis un nelaimīgs, skumji klīdu pa svešo māju, pukodamies par visām isu tradīcijām. Stundas ritēja, bet es nevarēju vien saņemties un likties gulēt ierādītajā is­tabā, uz kuru, sākot ar šo dienu, man bija likumīgas tiesības. Mājā valdīja klusums. Asila mierīgi sēdēja zālē. Apsēdos viņai bla­kus, un nakts pagāja klusējot. Tik rūgta vientulības un atšķirtības sajūta, kā tajā drū­majā vakarā blakus isu meitenei uz šīs svešās planētas, bija mani mākuši reti.

Kad atausa rīts, Asila ierunājās. Bez asa­rām un elsām viņa izstāstīja sava jaunākā brāļa dzīvi. Spējīgais jauneklis, kuru gaidīja spoža nākotne, bija kritis savā pirmajā kaujā. Cīņā pret mislikiem bija gājuši bojā pavisam vienpadsmit Asilas tuvinieki. Viņa ļoti nožē­loja, ka nebija devusies brālim līdz un mi­rusi kopā ar viņu. Asila mīlēja brāli no visas

sirds, saskatīdama viņā vienu no tiem, kas I dara godu savai tautai, — nākamo gudro. < Meitene atcerējās brāļa rotaļas bērnu dienās,  viņa panākumus universitātē, pirmo mīles­tību, par kuru viņš bija stāstījis vecākajai māsai. Nu viss bija zudis, neatstādams vai­rāk neko kā vien tradicionālo bēru rituāla frāzi — «aizgājis pie Gaismas dieva».

Klausoties Asilā, svešatnības mūris starp mums izzuda. Līdzīgi būtu varējusi runāt arī Zemes sieviete. Un atkal, tāpat kā Šan- . sinas salā pie mislika, es sapratu, ka sāpes un ciešanas visām dzīvajām būtnēm ir vie­nādas. Par spīti daudzu miljonu gaismas gadu bezdibenim, kas šķīra mani no Asi- las, es viegli atradu mierinājuma vārdus. Turklāt tas nebija mans vienīgais un dīvai­nākais atklājums.

Pēc tam Asila ar isiem raksturīgu pašsa­valdīšanos sāka gatavot brokastis.

Nodzīvojis šeit vēl četras dienas, devos at­pakaļ uz «Svešzemnieku namu» Esantēmas pussalā. Ik pēc astoņām dienām vienu va­karu turpmāk mēdzu pavadīt pie Asilas. Pa­kāpeniski šo māju Bresiē salā sāku uzskatīt par savējo, bet Asilu — par tuvu radinieci. Vēl šobrīd tur mani gaida mana istaba, grā­matas, piezīmes un dažādi nieki, ko iegādā­jos, dzīvodams uz Ellas. Esmu pārliecināts, ka mana māsa Asila nereti apvaicājas gud­rajiem, vai es drīz atgriezīšos.

Pa to laiku uz Sestās un Septītās planē­tas isi bija pilnīgi iznīcinājuši mislikus.

Taču, diemžēl, pārāk vēlu — Kalvenolts jo­projām nemitīgi dzisa. Tā kā pirmie misliki, kas apmetās uz kādas no Eltoēas ledaina­jām planētām, tika savlaicīgi iznīcināti, šai saulei briesmas vairs nedraudēja. Bet Aseloram, kuram pavadoņu nav, spektrs norma­lizējās pats no sevis; tas gudrajiem uzdeva vēl vienu neizprotamu mīklu.

Mums par laimi, mislikiem, lai uzturētu dzīvību, šad tad jānolaižas uz kādas planē­tas. Starpplanētu telpā viņi jūtas lieliski, taču spēj tur uzturēties ne ilgāk par dažām stundām. Kādā veidā šīs būtnes pārvietojas no zvaigznes uz zvaigzni, bet galvenais — no galaktikas uz galaktiku, tas pagaidām vēl ir neatklāts noslēpums. Visi mēģinājumi at­rast mislikus ahūnā izrādījās veltīgi. Daži isu zinātnieki uzskata, ka ir vairāki ahūni: vienu no tiem izmanto isi, citu — sinzi, vēl citu — misliki. Sevišķi kompetents šajā jau­tājumā neesmu, un tomēr trīs dažādas nebū­tības, šķiet, ir absurds.

Starp gudrajiem klīda baumas par kādu grandiozu projektu. Ilgāku laiku neko tuvāk nespēju uzzināt. Arī Suiliks un Szans neko nevarēja pateikt. Lūkot kaut ko izdibināt no Aszas bija veltīgi. Bet Ilna nezināja vairāk par mani. Divdesmit deviņu līdzīgu zvaigžņu kuģu pavadībā uz Ellas atgriezās «Tsalans». Sinzi nolaidās Inosas salā, netālu no Zinību pils. Drīz vien viņi devās uz Rēsanu, kur nometināja piecus tūkstošus savējo — jaundibinātās Ellas-Arbora kolonijas kodolu. Uz

Ellas palika vienīgi Hēlona ģimene un «Tsa- lana» komanda. Šai ģimenei piešķirtās tie­sības bija īpaša privilēģija, jo pēc likuma uz Ellas drīkst dzīvot vienīgi isi. Uz mani tas vairs neattiecās, jo isi mani tagad uzskatīja par savējo.

Beidzot Azlems pats atklāja noslēpumu: bija paredzēts sūtīt izlūkekspedīciju uz nolā­dētajām galaktikām, proti, uz planētām, kas atrodas pilnīgi misliku varā. Sākumam iz­vēlējās vistuvāko no tām — gigantisko kai- jenu galaktikas kaimiņos.

Biju bezgala sašutis: ceļojums uz Septīto planētu man jau likās pārāk riskants, bet uz­brukt mislikiem viņu valstības pašā centrā šķita tīrais neprāts, it īpaši, kad Azlems aukstasinīgi pavēstīja — viņš cerot, ka es kopā ar pāris sinziem neatteikšoties veikt šo uzdevumu. Par spīti pieredzei es joprojām baidījos no pārejas ahūnā, un tāpēc ceļojums uz šo nolādēto galaktiku man likās tikpat tāls un bīstams kā lidojums uz Kalvenolta Septīto planētu.

Vēlāk šis projekts acīmredzot tika atzīts par nederīgu. Runas par to apklusa. Mana dzīve atkal ritēja parastajās sliedēs — dienā strādāju bioloģijas laboratorijā, nakšņoju vai nu pie Suilika, vai «Svešzemnieku namā», bet reizēm «savās mājās». Suiliks bija tikko at­griezies no jaunas ekspedīcijas cauri ahū- nam, bet neteica par to ne vārda. Esīna zi­nāja stāstīt, ka viņš esot bijis pie kaijenu milžiem, kaut gan Suiliks pats apgalvoja, ka šim ceļojumam ar lielo projektu neesot ne­kāda sakara. Ilgāku laiku mēs tikāmies ļoti reti. Suiliks slepenā uzdevumā ceļoja no ga­laktikas uz galaktiku. Arī «Tsalans» aizli­doja uz Rēsanu, uz Ellas palika vienīgi Ilna / un Akeijons, kuri strādāja manā laboratorijā. Obligātajās atpūtas dienās — tādas isiem mēnesī ir trīs — Esīna mani un Ilnu iepa­zīstināja ar savas planētas dzīvi. Tā es guvu zināmu priekšstatu par isu lauksaimniecību un rūpniecību, kas līdz šim manu uzmanību sevišķi nesaistīja. Plašā joslā abpus ekva­toram isi kultivē maizes kokus, kas spēj sa­sniegt pat desmit metru augstumu. No tiem viņi iegūst biskvītu cepšanai derīgus miltus. Uz ziemeļiem un dienvidiem no šīs joslas isi audzē daudz citu augu, galvenokārt rūpnie­cības vajadzībām, izmantojot tos kā izejvie­las, kuras ražot sintētiski neatmaksātos. Pā­rējo planētas daļu aizņem savvaļas rezer­vāts ar tajā izkaisītām apdzīvotām zonām, bet ziemeļu apgabalos koncentrējas vairums isu rūpniecības uzņēmumu, izņemot ogļu un rūdas raktuves. Isi intensīvi izmanto arī sa­vus okeānus, kas aizņem septiņas desmitda­ļas Ellas teritorijas. Reiz kādā ceļojumā ar zemūdeni iepazinu viņu jūras augu plantā­cijas okeāna dzīlēs un zemūdens zvejnie­cību.

Enerģiju galvenokārt iegūst matērijas sa­dalīšanas ceļā. Sajā procesā isi izmanto ne­vis atomkodolu sastāvdaļas, kuras mēs tikai nesen esam sākuši pētīt, bet šo sīko daļiņu daļiņas — tā saucamos infranukleonus. Sva­rīgi, ka galvenais enerģijas veids nav elek­trība, bet, k_as īsti — to definēt būtu vēl grū­tāk nekā Āfrikas rnūža mežu iemītniekiem izskaidrot elektrības būtību, lai gan ar isu ģeneratoriem un to ražoto enerģiju man bi­jusi darīšana ik dienas. Vienīgais, varu teikt — viņu ģeneratori ir loti sarežģīti un masīvi. Isi ir lieliski fiziķi; pat sinzu ievēro­jamais zinātnieks Berantons pēc viesošanās uz Ellas bija spiests atzīt, ka daudzi isu iz­gudrojumi viņam sveši un pat neizprotami, īsiem par godu jāsaka, ka savas zināšanas viņi no citiem neslēpj, gluži otrādi — uz Rēsana nodibinātas universitātes domu ap­maiņai ar pārējiem Apdzīvoto planētu savie­nības locekļiem. Neilgajā uz šīs planētas pa­vadītajā laikā paguvu noklausīties kādu Div­padsmitās galaktikas kukaiņveida cilvēka astronomijas lekciju; no tās es sapratu ļoti maz, taču dabūju redzēt lieliskus zvaigžņo­tās debess un pilnīgi svešu planētu fotouz­ņēmumus. Lektors, kas runājot plātīja nesamērīgi garās, daudzposmainās rokas, at­gādināja milzīgu, zaļu dievgotiņu. Audito­rijā bija pārstāvēti gandrīz visi uz Rēsana sastopamie cilvēču tipi.

Galu galā Suilika noslēpumainie kosmosa cejojumi izbeidzās, bet mēs joprojām tikā­mies reti. Augas dienas viņš pavadīja pado­mes slēgtajās konferencēs. Arī ar Esīnu viņš neredzējās biežāk. Un tāpēc gandrīz viss brī­vais laiks man pagāja Unas un Akeijona sa­biedrībā. Reiz, strādājot bioloģijas laborato­rijā, mūs visus trīs izsauca Asza. Katram no mums viņš pasniedza nelielu metāla cilindru ar masīvu spalu un sacīja:

— Tie būs jūsu ieroči — uzlabotas termis­kās pistoles. Ar ūr-šēmona piekrišanu pa­dome jūs izvēlējusies izlūkekspedīcijai uz vienu no nolādētajām galaktikām. Dosim jums īpašu ksillu. Suiliks jūs pavadīs līdz kaijenu galaktikas saules Grenas planētai Svfts, tur viņam piekodināts arī sagaidīt jūs. Ja rodas izdevība, atgādiniet viņam šo rīko­jumu. Izlidosit pēc astoņām dienām.

Ak, šīs astoņas dienas! Cik bezgala garas un reizē īsas tās šķita! Akeijonam un Ilnai likās pilnīgi dabiski, ka viņus, ūr-šēmona dēlu un meitu, sūta cīņā kā pirmos. Pretējā gadījumā viņi to pieprasītu paši. Nolādēts! Bet es? Velti mēģināju sev iestāstīt, ka mis­liku izstarojums uz mani neiedarbojas, ka ksilla korpuss ir īpaši nostiprināts, lai pasar­gātu mūs no misliku triecieniem, ka mūsu rīcībā būs visspēcīgākie ieroči, un beidzot — ka mūs sūta nevis kaujā, bet izlūkot ap­kārtni — nelīdzēja itin nekas. Iedomājoties vien paredzamo lidojumu, man sāpīgi sa­žņaudzās sirds. No manis neatkāpās ne­skaidra nenovēršamas nelaimes nojausma, un tā mani nepievīla; vēl tagad, kad esmu laimīgi atgriezies, atceroties vien, kā toreiz, riskējot ar dzīvību, torpedēju mirušās zvaig­znes, es laikam nekad vairs nebūtu ar mieru atkārtot šo lidojumu, kaut arī par to man solītu varu, slavu, bezrūpīgu dzīvi un visu planētu skaistākās meitenes!

Izlidojām bez sarežģījumiem. Suiliks kopā ar sievu, diviem isiem un r'benieti Beišitu mūs pavadīja savā vecajā ksillā «Sesson- Essina», kas nozīmē — «Skaistā'Esīna». Kad Ilna man lūdza, lai nolasu viņai mūsu ksilla kupolā ierakstītos isu vārdus, es nedaudz samulsu. Viņa jau diezgan veikli sarunājās ar isiem, bija pat mazliet iemācījusies franciski, taču lasīt neprata nevienā no šīm valodām. Uzrakstu bija izgudrojis Suiliks. Parasti ksilliem piešķir tikai numurus, ja vien kapteinis nevēlas dot tam vārdu. Manu ksillu Suiliks bija nosaucis par «Ulna-ten-Sillon», kas tul­kojumā nozīmē «Ilna — mans sapnis». Pa­manījis manu samulsumu, Akeijons, pietie­kami labi pazīdams isu rakstību, nāca man talkā un, šķelmīgi smīnēdams, izlasīja: «Pla­nētu savienība».

«Ilna — mans sapnis» bija neliels trīsvie­tīgs ksills, vēlāk sērijveidā ražoto kaujas ksillu prototips. Ērtības tajā bija upurētas lietderības labā. Centrālajā kabīnē atradās vairākas vadības pultis dzinēju, ieroču un dažādu ierīču kontrolei. Blakus kabīnē cita virs citas karājās trīs gultas, pārējos kos­miskā kuģa nodalījumus aizņēma motori, pārtikas, munīcijas, gaisa rezervei un izejas kamera. Vienpadsmit centimetru biezais ksilla korpuss no īpaša, ļoti izturīga dažādu metālu sakausējuma, pēc Suilika domām, spēja at­vairīt mislikus, kas triecās pret ksillu ar astoņi tūkstoši brunnu lielu ātrumu bazikā, t. i., ar četrtūkstoš kilometru lielu ātrumu stundā, kaut gan līdz šim netika novērots, ka misliki pārvietotos tik ātri. Pat ja ārējais apvalks triecienu neizturētu, ksillam bija vēl otra, septiņus centimetrus bieza iekšējā sie­niņa. Ievērojot mūsu imunitāti pret misliku izstarojumiem, varēja uzskatīt, ka esam pil­nīgā drošībā.

Abi mūsu ksilli vienlaicīgi pārgāja ahūnā ar tādu aprēķinu, lai tie nonāktu vienā un tajā pašā kosmiskajā sfērā un reizē iznirtu apmēram miljons kilometru attālumā no pla­nētas Svfts. Tā ir brīnumjauka vidēja lie­luma planēta, mazliet lielāka par Zemi. Uz tās dzīvo simtiem miljonu kaijenu. Mēs no­laidāmies ziemeļu puslodē Brboras pilsētas tuvumā.

Dīvainas būtnes ir kaijeni! Augums — gan­drīz divi ar ceturtdaļu metra, āda — zaļa, galva — apaļa, bez matiem, acis — blāvas, iz­valbītas, deguna nav, mute — plata, ar neskai­tāmiem sīkiem zobiņiem. Rokas un kājas kai- jeniem nesamērīgi garas un tievas, kaut gan paši viņi šķiet ļoti plecīgi —cik gari, tik plati. Kopš pirmās tikšanās nespēju pārvarēt neiz­skaidrojamu riebumu pret viņiem, par spīti jebkurai laipnībai. To pašu juta Akei­jons, Ilna un Esīna. Turpretī Suiliks, iepazi­nis kaijenus jau savās slepenajās ekspedīci­jās, bija paguvis ar dažiem pat sadraudzē­ties. Kaijenu civilizācija ir visai neparasta — šie ļaudis ir samērā vāji astronomi, viduvēji fiziķi, toties nepārspējami ķīmiķi. Viņu rūp­niecība izmanto ļoti maz metāla, tā galveno­kārt balstās uz mākslīgi sintezētām plast­masām. Garīgā ziņā, kā apgalvo Suiliks, kaijeni ir loti attīstīti, starp viņiem daudz lie­lisku dzejnieku, ģeniālu filozofu, talantīgu tēlnieku un gleznotāju. Es par to spriest ne­varu, jo uz viņu planētas nekad neesmu uz­kavējies ilgāk par dažām stundām.

Mēs turējāmies sava ksilla tuvumā, kas bija apmeties plašas, klajas stepes vidū, kur cita pēc citas nolaidās bezgala daudzas he­likopteriem līdzīgas lidmašīnas, kurās viss, ieskaitot motorus, bija veidots no caurspīdī­gas plastmasas. Iegājuši viegla tipa celtnē, kas atgādināja aerodroma_ bāru, pasūtījām gardu, zaļganu dzērienu. īsu brīdi apsprie­dies ar trim kaijeniem, Suiliks no mums no­šķīrās. Mūs un ksillus pa gabaliņu vēroja ziņkārīgo pūlis, ko tuvāk nelaida bruņota sardze. Ar vēju no tās puses plūda specifiska rūgtena smarža.

Mēs ilgi sēdējām klusēdami. Viss bija jau izrunāts. Suiliks ar Akeijonu aizgāja. Viņi pēdējoreiz devās pārbaudīt manu ksillu. Es mehāniski rotaļājos ar savas termiskās pisto­les drošinātāju. Esīna kaut ko klusītiņām pa­čukstēja Unai un Beišitai, un visas trīs, manī raugoties, iesprauslojās.

Atgriezās Suiliks.

— Ir laiks, brālīt! — viņš uzrunāja mani.

— Iegaumē — padomei vajadzīgi nevis va­roņdarbi, bet precīzi dati! Vēlu jums laimīgi atgriezties! Esiet uzmanīgi!

Un, noliecies pie manis, viņš čukstus pie­bilda:

—      Sinzi medz but pārgalvīgi. Savaldi Akeijonu!

Devāmies uz ksillu. Suiliks, pēdējoreiz uz­sitis man uz pleca, ātri pagāja sāņus. Esīna un Beišita pa gabalu māja mums atvadu sveicienus. Una jau bija iekāpusi ksillā. No­liektu galvu un drebošu sirdi es viņai se­koju.

Tiklīdz durvis aizcirtās, mēs paceļamies gaisā. Bija norunāts, ka ahūnā pavadīsim tieši divarpus bazikus un nekādā ziņā ne­mainīsim virzienu, lai nelaimes gadījumā Suiliks zinātu, kur mūs meklēt. Mums vaja­dzēja atgriezties ne vēlāk kā pēc divdesmit Ellas dienām.

Ksills precīzi iznira no ahūnā. Visos ekrā­nos atainojās ogļmelna tumsa, kurā spīgu­ļoja reti, ieapaļi gaismas plankumiņi — tā­las, vēl dzīvas galaktikas. Tuvākā no tām bija aptuveni pusmēness lielumā. Norādot uz to, Akeijons teica:

—  Tā, šķiet, ir kaijenu galaktika. Redz, no kurienes mēs izlidojām.

Ja būtu ļoti spēcīgs burvju teleskops, mēs varbūt varētu saskatīt šo galaktiku nevis tādu, kādu to pazīstam, bet gan tādu, kāda tā bijusi pirms piecsimt tūkstoš gadiem!

Uz īpaša ekrāna, kas pēc radara principa darbojās snesa viļņos, kas izplatās desmitreiz ātrāk par gaismu, iznira blāvs plankums — planēta! Ak jā! Einšteina teorija nav nepa­reiza, taču nepilnīga.

—   Suiliks mums lika izvēlēties tuvāko pie­mērota lieluma planētu, — lina atgādināja.

—  Vai tik šī pati nav īstā?

—   Nolaidīsimies! — Akeijons izlēma.

—  Esiet kaujas gatavībā!

Nosēdos pie ieroču vadības pults. lina ie­ņēma novērošanas posteni. Savā priekšā uz ekrāna redzēju visas četras debess puses, turklāt arī to, kas notiek virs un zem manis. Unas rīcībā bija vēl jutīgāks ekrāns, kas |āva novērojamo joslu pēc vēlēšanās paplaši­nāt. Pagaidām planēta bija redzama vienīgi kā neskaidrs apajš plankums.

—   Samazināt augstumu! Klēr, ieslēdz sil­tumu!

Nospiedu attiecīgo sviru. Nekavējoties ksillu ieskāva siltuma zona, kurā tempera­tūra sasniedza plus divdesmit septiņus grā­dus, tā sakot, zona, kurā katrs priekšmets acumirklī sasilst līdz šādai temperatūrai. Ne­viens misliks, mums tuvojoties, tagad nepa­liktu dzīvs, bet tajā pašā laikā temperatūra bija pietiekama, lai skafandros droši atstātu ksillu.

Nu jau planētas virsma aizpildīja gandrīz visu apakšējo ekrānu un varēja pat atšķirt detaļas: kalnu grēdas, senas, aizsalušas upes, plašus klajumus, kur acīmredzot reiz bijuši okeāni. Laidāmies arvien zemāk."

Kāda ledū kalta okeāna krastā ievēroju milzīgu, neparasti simetrisku piramīdu. Pa­rādīju to Ilnai. Viņa spēji pagrieza ekrāna slēdzi, un nu attēlu varēja labi saskatīt. Dzir­dēju, kā lina čukst:

—   Ak, varenais Etahan! Uz šīs planētas taču reiz dzīvojuši cilvēki!

Tur patiesi bija pilsēta, pareizāk sakot, — drupas, kas kļuva arvien labāk un labāk sa­skatāmas. Jo vairāk tuvojāmies, jo skaidrāk šajā piramidālajā masā varējām atšķirt atse­višķus torņus un obeliskus, kas dīvainā nik­numā slējās pret melnajām debesīm. Tuvojo­ties pilsētas centram, celtnes kļuva augstā­kas un atradās ciešāk cita pie citas. Šķiet, ka tās aizņēma vairākus tūkstošus hektāru, bet vislielākais tornis sniedzās augstāk par tūkstoš metriem.

Es iegrimu sapņos: kāda gan bijusi šī fan­tastiskā, pirms miljons gadiem bojā gājusī civilizācija, kas uzcēlusi šq pilsētu? Kā zini, arheoloģija man ir sena kaislība, tāpēc jutu mostamies nepārvaramu vēlēšanos nolaisties tieši šeit. Pateicu to Akeijonam.

—  Vispirms aplidosim planētai apkārt. Ja mislikus nemanīsim, — nolaidīsimies.

Stundām ilgi cits aiz cita zem mums slī­dēja sastingušie okeāni un kontinenti. Dau­dzās vietās redzējām sagruvušas pilsētas, tomēr tās bija nesalīdzināmi mazākas par pirmo. Kaut gan brīžam lidojām ļoti zemu, mislikus ieraudzīt neizdevās. Tāpēc griezāmies atpakaļ un ar prožektoriem tumsā uz­meklējām mirušo lielpilsētu. Spilgtajā gaismā uz celtnēm kā zeltaina sarma vizēja sasalu­šais gaiss.

Piezemējāmies plašā laukumā milzīga torņa pakājē, kam galotne izgaisa debesīs. Nolē­mām, ka mēs ar Ilnu izkāpsim, bet Akeijons katram gadījumam paliks ksillā. Uzvilkuši skafandrus, paņēmām līdzi gaisa rezervuāru divpadsmit stundām, pārtikas tabletes, iero­čus, pietiekamu krājumu munīcijas un izgā­jām laukā.

Nespēdami izšķirties, kurā virzienā doties, mirkli vilcinājāmies. Gigantisku celtņu ieskauts, ksills gulēja lokveida laukuma cen­trā. Sasalušais gaiss siltuma ietekmē kļuva šķidrs un sāka iztvaikot, tā ka drīz vien mūsu ksillu «Ilna — mans sapnis» aizklāja biezs miglas plīvurs. Nelikdamies par to ne zinis, devāmies tieši uz priekšu.

Nonācām pie kāda tuneļa, kur sākās segta iela. Visas zaļās metāla durvis, kas, salīdzi­not ar milzīgajām celtnēm, likās dīvaini ze­mas, bija slēgtas. Vairīdamies nogriezties sā­ņus, lai nenomaldītos, taisnā ceļā nosoļojām apmēram kilometru. Namu fasādes bija apbrī­nojami kailas — ne uzrakstu, ne skulptūru, itin nekā, kas vēstītu par iznīkušo civilizā­ciju. Grasījos jau ielauzt kādas nestiprākas durvis, kad pēkšņi zem mūsu kājām notrī­cēja zeme. Paredzēdams ļaunu, satvēru Ilnu pie rokas, un mēs skriešus devāmies atpakaļ uz laukumu. Taču tur, kur nupat vēl atradās ksills, bija tikai milzīga metāla lūžņu, ak­meņu un citu materiālu kaudze. Iespējams, ka siltumā tornis, kas atradās kreisajā pusē, bija sācis brukt un apracis mūsu ksillu. Ik pa brītiņam, bez trokšņa krizdami lejup, pi- ramidālajai kaudzei pievienojās aizvien jauni un jauni lūžņi.

Ilna atbalstījās ar muguru pret kāda nama sienu, un es dzirdēju viņu klusi saucam: — lien! Akeijon, Akeijon, seton son! Ne mazāko dzīvības pazīmju. Milzu torņa skelets pāris reižu sašūpojās un lēnām, bez mazākās skaņas uzgāzās lūžņu piramīdai. Uz šīs nepazīstamās planētas mēs bijām pilnīgi vieni, neizmērojami tālu no draugiem un no jebkura glābiņa, ar gaisa rezervēm vairs ti­kai vienpadsmit stundām.

Tajā mirklī, spoži mirdzinādams savas me­tāla bruņas, mana luktura gaismas lokā iz­nira pirmais misliks.

Misliku gūstā

Cilvēks — lietojot šo vārdu plašākā no­zīmē, proti, attiecinot to arī uz isiem, sinziem u. c., — ir apbrīnojama būtne. Mums, kas ne­glābjami bijām lemti bojā ejai, ne mirkli ne­ienāca prātā doma padoties. Tiklīdz tumsā pazibēja pirmā mislika bruņas, es izšāvu. Ne­paguvis sākt starot, misliks nobeidzās. Ār­kārtīgi uztraukušies, uzmanīgi vērojām ap­kārtni: neviens misliks vairs nebija manāms. Palikt šai laukumā šķita bīstami, jo visap­kārt gruva nami, turklāt misliki te viegli

varēja pacelties gaisā un mūs sadragāt. Uz­metuši pēdējo skatienu lūžņu kaudzei, kas bija aprakusi ksillu un Akeijonu, atkāpāmies segtajā ielā, kuru bijām izlūkojuši jau agrāk. Sa; šaurajā tunelī mums vajadzēja tikai uz­manīt, kas notiek priekšā un aizmugurē. Pa­gājuši garām durvīm, pie kurām pirmīt bi­ja apstājušies, šķērsojām otru laukumu. Tajā mudžēt mudžēja misliki, kas sagaidīja mus, nikni starojot, bet viņi pūlējās velti. Bijām spiesti lēkt pāri to metāla ķermeņiem, un es nospriedu, ka, būdami platāki un ga- raki, tie pieder citai sugai, kas atšķiras no Kalvenolta Septītās planētas mislikiem. Viņu izstarojums drīzāk bija indigo, nevis violets.

Ilgi klejojām pa mirušās pilsētas ielām, ne- razdami nevienas vaļējas durvis, pat ne tā­das, kuras būtu iespējams uzlauzt. Neizpro­tamu iemeslu dēļ iedzīvotāji pirms savas boja ejas visas mājas bija rūpīgi noslēguši. Vairākus kilometrus no pirmā laukuma ceļā gadījās interesants atradums — ļoti zema mašīna uz sešiem riteņiem. Kad taisījos to pamatīgāk aplūkot, mūs atkal ielenca mis­liki. Planējot gaisā pāris pēdu virs zemes, tie steidzas šurp bariem. Pat mūsu termiskās pistoles tos nekavēja pēc inerces turpināt lidojumu, un mums ar mokām izdevās pa­glābties. Tad misliki mainīja taktiku, viņi uzbruka tik spēji un negaidīti, ka mums vajadzēja pieplakt zemei un atklāt īstu sprost­uguni, izšķiežot bezgala daudz munīcijas. Pēc paris minūtēm ieļ^ ;un tuvējo namu sie­nas bija tā sakarsušas un izstaroja tādu sil­tumu, ka misliki vairs neiedrošinājās šeit rādīties un uzbrukumu pārtrauca.

Mēs noskumuši apmetāmies uz kāpnītēm pie kāda nama sliekšņa. Gaisā mums bija pali­cis trim stundām, tikai trim stundām! Nogu­rums lika sevi manīt, aiz caurspīdīgās ķive­res Ilnas sejiņa bija pavisam gurdena, acis iekritušas. Runājām maz. Lai atzītos mīles­tībā, kā zināms, romānu varoņi izvēlas vis­bezcerīgākās situācijas, bet zvēru, ka mums tobrīd ne prātā nenāca kaut kas tamlīdzīgs. Tā sēdējām ilgi, un man pat sāka uzmāk­ties snaudiens.

Pēkšņi Ilna mani sapurināja:

— Misliki! Misliki atgriežas!

Šoreiz tie tuvojās rāpus, līkumojot starp savu ci.ltsbrāļu līķu kaudzēm. Nopratuši, ka nāvei tikpat neizbēgt, pielaidām ienaidnieku pēc iespējas tuvāk. Tad sākām šaut. Pēkšņi viens no mislikiem, pacēlies gaisā, metās mums virsū, bet padrāzās garām un sadra­gāja durvis, pie kurām bijām patvērušies. Ilna veikli ielavījās durvju spraugā, un es viņai sekoju. Mēs bijām iekļuvuši plaša, tukšā telpā. Tur, kur kādreiz droši vien atradās mēbeles, tagad bija vienīgi nožēlojamas gru­vešu kaudzes. Velti meklējām kāpnes vai liftu, kas vestu uz augšējiem stāviem. Iespē­jams, ka agrāk šeit netrūka ne kāpņu, ne lifta, bet nu jau sen viss bija pārvērties pu­tekļos. Toties uzgājām eju, kas veda šaurā pazemes tunelī, pa kuru varēja virzīties uz

priekšu tikai pieliecies. Drīz k|uva skaidrs, ka tunelis ir paralēls augšējai ielai. Mēs devāmies taisnā ceļā uz priekšu, nekur neno­griezdamies, jo sānu nozarojumi, kā pāris reizes pārliecinājāmies, veda tikpat tukšās, nenozīmīgiem gruvešiem pārpilnās telpās kā pirmā, caur kuru šeit iekļuvām. Tobrīd uz arheoloģiskiem pētījumiem man prāts vairs nenesās!

Tad mūsu ceļš tikko jaušami sāka vest le­jup. Neliekoties par to ne zinis, kā pa sap­ņiem soļojām tālāk, līdz beidzot es no visa spēka ietriecos metāla durvīs. Šeit tunelis iz­beidzās. Durvis rotāja daudzstarains aplis vai stilizēts saules attēls — pirmais barel­jefs, ko redzējām uz šīs planētas.

Nokļuvuši strupceļā, mēs pēkšņi sajūtām nepārvaramu nogurumu. Bijām klaiņojuši desmit stundas, un gaisa bija palicis vēl tikai vienai stundai. Instinktīvi pametu acis baro­metrā uz skafandra piedurknes atloka: atmo­sfēras spiediens jau bija cēlies virs nulles, bet termometrs rādīja plus astoņus grādus. Tātad mēs atradāmies mislikiem nepieejamā zonā. Te, bez šaubām, vajadzēja būt gaisam, kaut vai niecīgā daudzumā. Bet ar to nepietiktu pat, lai iedarbinātu pie mūsu ķiverēm aizmugurē piestiprinātos vieglos kompreso­rus. Un tomēr tā bija laba zīme: varbūt aiz šīm metāla durvīm gaiss ir pietiekami blīvs, elpošanai derīgs.

Drudžaini pētījām durvis. Tajās neatradām ne slēdzi, ne atslēgas caurumu, taču dažādi smalki durvju slēgšanas paņēmieni man vairs nebija sveši. Pacietīgi aptaustījām durvju vir­smu, mēģinājām nospiest un pagriezt pa kār­tai visus saules stariņus. Tomēr velti! Tā aiz­ritēja pusstunda. Skābeķļa balona mano­metra bultiņa lēnām un nenovēršami tuvojās nullei.

Kad bijām zaudējuši pēdējās cerības, dur­vis pēkšņi nočīkstēja un atvērās. Mēs devā­mies uz priekšu, durvis aiz sevis atkal aiz­vērdami. Tālāko ceļu noslēdza otras līdzīgas durvis.

— Šī laikam ir slūžu kamera, — lina no­čukstēja. — Varbūt aiz otrām durvīm būs gaiss?

Lūkojām atcerēties, kā bija laimējies at­vērt pirmās durvis. Pēc brīža atradām īsto paņēmienu — bija jānospiež un viegli jāpa­griež pa kreisi viens no bareljefa augšējiem stariem. Tā nokļuvām tumšā zālē, kur elliešu barometrs rādīja gandrīz vienu atmosfēru. Ieslēdzu analizatoru — tā caurulītes cita pēc citas kļuva sārtas, tātad skābekļa šeit ne­trūka, indīgu gāzu nebija. Piesardzīgi atvē­ris ķiveres lodziņu, ievilku elpu. Sausais, svaigais gaiss lieliski derēja elpošanai. Kaut arī to nevarēja uzskatīt par glābiņu, tomēr vismaz ar garāku atelpas brīdi tagad bijām nodrošināti.

No plašās, tukšās telpas, šķiet, nebija ci­tas izejas, kā vien durvis, pa kurām ienācām. Vispirms mēs steidzīgi atbrīvojāmies no sma­gajiem skafandriem, kas spieda plecus, tad, bezgala noguruši, apgūlāmies viens otram līdzās uz grīdas un, izdzēsuši gaismu, acu­mirklī iemigām.

Acīmredzot gulēju nemierīgi, jo pa mie­gam biju aizvēlies līdz pretējai sienai. Tumsā meklēdams lukturi, piecēlos sēdus un neviļus galvas augstumā sataustīju nelielu sviru. Tā padevās un … pēkšņi notika brīnums: man likās, ka telpas dibenā ir atvērušās otras durvis un gaiša taisnstūra fonā iznira siluets, kas atgādināja pamaza auguma cilvēku. Sa­skatīt varēja tikai vispārējās kontūras, bet sejas vaibstus nebija iespējams skaidri at­šķirt. Kad siluets tikpat spēji nozuda, tā vietā parādījās ugunīga bumba un atskanēja svešāda balss.

—  Ilna! — es iesaucos. — Mosties!

Pēc mirkļa ugunīgās bumbas vietā uz ek­rāna atainojās zvaigžņotās debesis. Tajās bija redzama planēta: sākumā tā bija uzņemta no liela augstuma, tad arvien tuvāk un tuvāk. Mūsu acu priekšā slīdēja kalni, meži, okeāni, līdzenumi un dīvainā balss nemitīgi atkār­toja:

—  Sifans, Sifans, Sifans …

Sapratu, ka tas ir planētas nosaukums.

Svešā planēta beidza griezties, un mēs

ieraudzījām šo pašu, tikai žilbinošas saules gaismas pielijušu pilsētu, kuras vārds laikam bija Gersēa. Pa laukumiem un ielām-trau­cās mašīnas, steidzās dzīvas būtnes, tomēr attālums bija pārāk liels, lai tās varētu skaidri saskatīt.

Uz ekrāna — tas patiesi bija ekrāns — tīrumi mijās ar purpursarkanu augu plantā­cijām. Šie augi atgādināja Ellas koku sinisi vai, kā stāstīja Ilna, uz Arbora sastopamo krūmaugu trentehoru. Pa zilgano ceļu drāzās automašīna, līdzīga tai, kūru īsti nepaguvām aplūkot, kad mums uzbruka misliki. Ar ska­tienu pavadījām mašīnu. Tās ceļš vijās aug­šup uz observatoriju kalna virsotnē — vismaz mēs pieņēmām, ka šī celtne ir obser­vatorija. Kamēr attēli mainījās, nemitīgi skanēja diktora balss, taču rnēs no komentā­riem nesapratām ne vārda. Tad ieraudzījām mašīnu tuvplānā, no tās izkāpa divkājaina būtne ar četrām rokām un apaļu galvu. Dī­vainā radījuma seja nebija lāga saskatāma, un tas nozuda kādā namā.

Ekrāns uz mirkli satumsa, pēc tam uz tā parādījās saules attēls: redzējām, kā spīdek­lis pamazām zaudē spožumu, kļūst sarkans. Sapratām, ka mūsu acu priekšā atklājas šīs planētas cilvēces bojā ejas vēsture. Cilvēks, kas brauca mašīnā, droši vien bija bijis kāds zinātnieks vai plaši pazīstams valstsvīrs, jo vairākkārt redzējām viņu gan runājam sapul­cēs, vadām neparastas mašīnas, gan arī kā armijas virspavēlnieku. Galu galā, tērpies caurspīdīgā skafandrā, viņš krita cīņā pret mislikiem. Pirms tam vērojām, kā viņš iz­rīko darbus, regulē mikroskopiska lieluma ie­rīces, noslēdz durvis, uz kurām rotājās daudz- starainās saules simbols — bareljefs, kuru mēs uzreiz pazinām. Filma nobeidzās ar to, ka viens no dīvainajiem svešiniekiem pacēla akmens plāksni grīdā tieši zem sviras, ko es nejauši biju nospiedis.

Protams, tiklīdz pirmais apjukums bija pā­ri, sākām meklēt plāksni un visai ātri to uz­gājām. Zem tās bija vītņu kāpnes. Drošības pēc uzvilkusi skafandrus, nokāpām lejā, lielā, maigas, zaļganas gaismas pielijušā telpā. Iz­gājuši tai cauri, nonācām otrā zālē, no tās — trešā un tā joprojām no zāles zālē, kas vir­knējās cita aiz citas. Pirmā no tām bija tukša, bet pārējās gandrīz līdz griestiem pie­krautas ar metāla lādēm, kuras velti pūlē­jāmies atvērt… Pēdējās zāles galā otras vītņu kāpnes veda augšup, un pēc ceturtdaļ­stundas gājiena nokļuvām zem caurspīdīga kupola, ko izolēja slūžu kamera. Kupols at­radās tumšā klajumā, kaut kur aiz pilsētas robežām. Pa slūžu kameras dubultdurvīm varēja iziet laukā, bet mēs šo iespēju neiz­mantojām, jo visa apkārtne bija kā nosēta ar mislikiem.

Kopš šā brīža sākās dīvaina dzīve, kas ilga veselu Zemes mēnesi. Gaisa nu vairs netrūka; tomēr Ilna atklāja, ka paņēmusi līdzi tikai divas rezerves pārtikas kārbas un vienu ar kosmonautu barības tabletēm. Ar vienu šādu kārbu mums uztura pietiktu vai­rāk nekā gadam, toties ūdens aptrūktu jau pēc pāris mēnešiem: mūsu skafandru mugur­somās bija iemontētas nelielas, asprātīgas ierīces, ar kuru palīdzību uz mirušajām pla­nētām no šķidrām vai sastingušām gāzēm varēja viegli iegūt ūdeni, taču šo agregātu filtri derēja ne ilgāk kā vienu mēnesi. Par spīti visam, tagad tomēr varējām cerēt, ka glābšanas ekspedīcija mūs atradīs, jo Sui­lika norādījumus bijām» stingri ievērojuši.

Kad draudošās briesmas uz laiku bija no­vērstas, Ilna ļāva vaļu savām bēdām. Centos meiteni mierināt: mūsu ksills taču bija ļoti izturīgs, iespējams, ka Akeijons ir dzīvs un, kad ieradīsies isi, izglābsies kopā ar mums. Ilnu pārliecināt man neizdevās. Tomēr vēlāk īstenība izrādījās daudz neticamāka!

Pašlaik mēs nevarējām neko citu darīt, kā vien ēst, gulēt un gaidīt. Vairākkārt noska­toties filmu par Sifana bojā eju, iegaumējām to visos sīkumos un nemitīgi slavējām ģe­niālo būtni, kas izgudrojusi šo slēptuvi un saglabājusi atmiņas par savu tautu. Caur ob­servatorijas kupolu vērojām mislikus. Tie drīz vien mūs pamanīja, bet, pārliecinājušies, ka starot nav vērts un ka sadragāt kupolu nebūs iespējams, nelikās par mums vairs ne zinis.

Stiprā, caurspīdīgā kupola patvērumā es augām dienām pētīju šos savādos radījumus. Salīdzināju sevi ar bioloģijas-studentu, kurš mikroskopā pētī jaunatklātus mikrobus vai nepazīstamus kukaiņus. Tiesa, mans stāvok­lis bija neapskaužams, jo šeit trūka jebkādas iespējas eksperimentēt. Visu šo gūstā pava­dīto mēnesi es velti lūkoju izprast misliku kustības. Gandrīz pilnīgi droši var sacīt, ka neviens cits plašajā pasaulē tagad nepazīst šīs būtnes tik labi (nerunājot, protams, par mislikiem pašiem) kā mēs ar Ilnu. Un to­mēr mēneša beigās nepavisam nebijām gud­rāki kā sākumā. Šajos neparastajos metāla briesmoņos neatklājām neko tādu, ko mūsu izpratnē varētu dēvēt par organizētu dar­bību, neko; kas atgādinātu instinktu, pat ne kaut ko līdzīgu visvienkāršākajam tropis- mam. Taču mana pieredze Sansinas salā lie­cināja, ka mislikam piemīt ne vien saprāts, kam gan nav nekā kopēja ar mūsējo, bet arī jūtas, kas mums labāk uztveramas.

Acīmredzot maņu orgāni mislikiem ir, kaut gan grūti iedomāties, kādi: kupolam misliki nekad neuzgrūdās, ja neskaita pirmās dienas, kad viņi lūkoja to sadragāt. Mūsu esamību šīs būtnes noteikti nojauta. Pēc kāda laika mēs pat iemācījāmies atšķirt «pazīstamos» ienaidniekus no «svešajiem», kuri garāmejot velti raidīja uz mums savus starus. Daži, kurus viegli varēja pazīt pēc īpašā bruņu veidojuma, šajā mirušajā pilsētā uzturējās pastāvīgi.

Lūk, mani novērojumi par misliku dzīvi: šīs nemitīgi kustīgās būtnes miegu, šķiet, nepa­zīst. Vairāk nekā piecdesmit stundu pēc kār­tas mēs ar Unu pārmaiņus vērojām kādu misliku, kurš mūsu kupola tuvumā nepār­traukti meta neizprotamus līkumus. Pa vie­nam misliki sastopami retumis,, kaut gan tas nenozīmē, ka tie dzīvotu baros. Misliku gru­pējumi ātri izirst, un tie bez noteikta iemesla rāpo no vienas grupas uz citu. Reizēm, sa­pulcējušies kopā pa simt vai pat vēl vairāk, misliki saplūst viengabalainā metāla masā. Tāds stāvoklis var ilgt no dažām minūtēm līdz pāris stundām. Pēc tam masa atkal sa­dalās atsevišķos individos. Sākumā uzska­tīju to par misliku vairošanās procesu, taču, baram sadaloties, atsevišķo indivīdu skaits nemainījās. Novērojumus traucēja mūsu luk­turu vājā gaisma, jo ārpus gaismas loka ap­kārtne grima necaurredzamā tumsā, bet gal­venais — mums trūka aparāta skaņu ierak­stiem. Es nebūtu žēlojis neko, lai tikai tajās dienās manā rīcībā būtu bijusi domu pastipri­nātāja ķivere, kādu tiku lietojis Sansinas alā. Iespējams, ka tad man būtu izdevies tu­vāk iepazīt šo metāla briesmoņu dabu. Bet šeit, ieslēgtam caurspīdīgajā kupolā, man vajadzēja samierināties ar pasīva vērotāja lomu.

Galu galā man izveidojās zināma teorija par misliku izcelšanos, un ar to es vēlāk iepa­zīstināju Aszu. Viņš manus uzskatus atzina par pilnīgi pamatotiem. Tu, bez šaubām, zini, ka temperatūrā, kas ir tuva absolūtajai nul­lei, metāli, kas vada elektrību, kļūst ultrava- dītspējīgi un pretestība tajos gandrīz zūd. Iespējams, ka ar šādām parādībām izskaidro­jama misliku senču izcelšanās un ka no taga­dējiem mislikiem tie atšķīrās tāpat kā pirmā dzīvā šūna uz Zemes no mums, cilvēkiem. Varbūt kādas mirušas planētas elektromagnē­tiskajā laukā ar sarežģītu, paātrinātu svār­stību amplitūdu reiz nokļuvis kāds dzelzs ni­ķeļa kristāls un no tā izveidojies kaut kas līdzīgs dzīvai elektriskai šūnai. Ja pieļauj šādu iespēju, tad misliku evolūciju var iz­skaidrot tapat kā dzīvības evolūciju uz Ze­mes. Indukcijas ceļā šis kristāls izraisīja sav­dabīgas dzīvības formas citos kristālos ar jauniem variantiem un jaunām, daudz sarež­ģītākām īpašībām. Kaut gan misliku nāvējo­šais izstarojums nav elektromagnētiska pa­rādība, tomēr katru no šīm būtnēm ietver spēcīgs elektromagnētisks lauks.

Trešajā dienā mūsu ūdens krājumi izsīka un mēs bijām spiesti atstāt savu slēptuvi. Sim nolūkam izvēlējāmies brīdi, kad ārpusei, bija redzami tikai divi misliki. Izgāju laukā pirmais un ar pāris šāvieniem tos iznīci­nāju. Tikmēr Ilna steidzās piepildīt mugursomas ar sastingušā gaisa un ledus gabaliem. Pēc tam ar lielām pūlēm atvēru vienu metāla lādi apakšējā zālē. Lādes dibenā, kaudzē sa­krautas, gulēja metāla plāksnes ar kmēru rakstu zīmēm līdzīgiem gravējumiem. Šo lādi pārvērtām ūdens tvertnē. Kad izgājām laukā otrreiz, pa kreisi no observatorijas atradām gluži tīra, sasaluša ūdens blāķus. Tā mēs sa­vu rezervuāru piepildījām līdz malām. Mums nudien bija veicies, jo nākamajās dienās sim­tiem misliku nemitīgi lodāja ap mūsu torni.

Atceroties šo neticami laimīgo apstākļu sagadīšanos, man ikreiz gribas sev jautāt, vai patiesi mūs toreiz nesargāja kāda aug­stāka vara? No otras puses, tie, kuriem nelai­mējas, vairs neatgriežas un nevar neko pa­stāstīt) bet tādu, bez šaubām^ ir vairākums; atgriežas tikai tie, kuriem talkā nāk labvē­līgi apstākļi — laimīgs gadījums vai kas cits. Un tomēr, dienām ritot, es sāku šaubīties, vai paliksim dzīvi. Arī Ilna bija atmetusi ce­rības glābties. Šī cīņās tik drosmīgā meitene ieslīga dziļās skumjās, galvenokārt brāļa bojā ejas dēļ. Izmisis raudzījos, kā viņa ar katru dienu kļūst bālāka un drūmāka, gan­drīz neko neēd un zaudē spēkus. Pieķērusies manam elkonim, meitene stundām ilgi sēdēja man blakus. Un kaut gan abi zinājām, ka mīlam viens otru, šī apziņa nedeva mums mierinājumu, jo sinzu stingrā morāle liedz runāt par maigām jūtām, ja ģimenē ir sēras. Atklāt mīlestību sinzu meitenei, kas tikko zaudējusi tuvinieku, butu ne vien netaktiski, bet nozīmētu nekaunīgu apvainojumu.

Kādu dienu, ja vien šajā tumsas valstībā vispār varēja runāt par dienu, sēžot, kā pa­rasti, zem kupola, mēs luktura gaismas lokā vērojām dažus mislikus. Melnajās debesīs blāvi mirgoja neaizsniedzami tālu galaktiku iegarenie plankumi. Pēkšņi, pārplūdinādama pilsētu un krasi iezīmēdama pilonu siluetus un smailo torņu eksotiskās ēnas, kaut kur izplatījumā uzliesmoja žilbinoša gaisma. Tā atsitās kupolā, iecirtās mums sejās tā, ka bijām spiesti, sāpēs iekliedzoties, aizvērt acis.

— ILna! Tie ir isi! Isi!

Satraukumā trīcošām rokām palīdzēju Ilnai uzlikt galvā ķiveri un piestiprināju pats savējo. Lai maksātu, ko maksādams, vaja­dzēja signalizēt, kur mēs atrodamies. Ielā­dēju pistolē divdesmit «karstas» patronas, at­veru durvis un šāvu. Atšķirība no «siltuma» patronām, kas paaugstina temperatūru par dažiem desmitiem grādu, šīs rada vairākus simt grādus lielu karstumu un spilgtu gaismu. | Tēmēju tuvāko misliku barā. Kad pistole bija iztukšota, Ilna man pasniedza savējo. Taustīdams apkārtni, līdzenumu apgaismoja prožektora stars un, pāris reizes pārslīdējis kupolam, beidzot sastinga virs tā. Glābējs lidaparāts, kā mums šķita, ļoti lēnām laidās lejup, bet patiesībā pat pārāk ātri. Atspulgojoties planētas noledojušajā virsmā, pro­žektors viesa visapkārt blāvu puskrēslu, un pēdīgi dažus metrus virs zemes saskatīju milzīgu, iegarenu ēnu: tas vis nebija isu ksills, bet gan sinzu «Tsalans». — Ilna, tie ir tavējie!

Meitene neatbildējusi saļima uz ledus. Pa­cēlu viņu un skrēju uz zvaigžņu kuģi. Tas jau bija nolaidies, un tam apkārt virmoja sakarsušā gaisa radītā dūmaka. Šķidrajā, pusizkusušajā ledus masā slīdēja kājas, klupdams | pār misliku līķiem un ar rokām saglabādams līdzsvaru, centos nenomest zemē Ilnu. Divi skafandros tērpti stāvi paķēra man meiteni no rokām, bet trešais, satvēris mani pie elkoņa, veda sev līdz. Uzkāpuši pa zvaigžņu | kuģa kāpnītēm, izgājām cauri slūžu kamerai un nokļuvām «Tsalana» gaitenī aci pret aci ar Suiliku un … Akeijonu!

Sākumā uzvedos visai muļķīgi: pavedis Suiliku sāņus, pārmetu, kāpēc viņš lidojis

šurp, riskējot ar dzīvību. Suiliks nemaz ne­samulsa un, mierīgi smaidīdams, atbildēja:

—   Ak Szemes cilvēk Slēr, tu nemaz neesi mainījies! Kā vienmēr, neapmierināts! Kādam taču vajadzēja rādīt šurp ceļu!

— Vai Akeijons to nevarēja izdarīt? — es iesaucos.

—  Pēc smagajiem pārdzīvojumiem viņš nav vēl lāga attapies. Gan viņš pats tev tūlīt visu

pastāstīs.

Mums novilka skafandrus. Ilnu, kas jopro­jām nebija nākusi pie samaņas, ienesa laza­retē, kurā pats reiz gulēju. Par viņu rūpējās slavenais isu ārsts Visedoms, neaizmirsdams piezīmēt, ka ar tik vieglu gadījumu tiktu galā jebkurš iesācējs students. Kad lina bei­dzot atvēra acis, mēs ar Suiliku aizgājām, atstādami pie viņas tēvu un brāli.

Pēc piecpadsmit minūtēm komanda sapul­cējās kapteiņa kabīnē. Pārgājis ahūnā vai, kā sinzi saka, «rr'oorā», «Tsalans» uzņēma kursu uz kaijenu galaktiku, kur mūs gaidīja Esīna un Beišita. Tad Akeijons izstāstīja mums savus neparastos piedzīvojumus.

Kad tornis uzgāzies ksillam. spēcīgais trie­ciens izmetis Akeijonu no sēdekļa, un, atsiz­damies pret sienu, viņš zaudējis samaņu. Tādā stāvoklī Akeijons nogulējis vairāk nekā trīs bazikus, pēc tam atjēdzies un sapratis, ka ksills ir aprakts zem torņa drupām. Par savu likteni Akeijons sevišķi neraizējies, jo gaisa un pārtikas viņam pieticis vairākām nedējām, taču ļoti bažījies par mums un nekavējoties sācis gudrot, kā atbrīvot ksillu, lai dotos mums palīgā.

Ksilla izturīgais apvalks bijis vesels, neva­rējis manīt arī ne mazāko gaisa zudumu. Motori darbojušies, bet nespējuši pacelt mil­zīgo drupu kaudzi. Jāatzīst, ka tas ir viens no mazo ksillu trūkumiem — tie attīsta ne­iedomājamu ātrumu, lieliski manevrē, tomēr to jauda nav visai liela. Labi apzinādamies, ka uzņemas ļoti riskantu manevru, Akeijons nolēmis uzreiz pāriet ahūnā un no turienes vēlreiz atgriezties šurp mums pakaļ.

Manevrs izdevies normāli, vienīgi pirmais grūdiens, atraujoties no planētas, bijis daudz stiprāks nekā parasti. Nākamajā mirklī, ma­nevrējot pretējā virzienā, ksills. nav izniris kaut kur tikko atstātās planētas tuvumā, bet gan absolūtā tumsā, kurai cauri nespējuši iz- : lauzties pat snesa stari. Bezgalīgā tālē vidē- ' jis tikko manāms blāvs gaismas plankums, iezīmējot kādu galaktiku vai, drīzāk, galaktiku kopu.

Šai vietā Akeijona stāstu pārtrauca Suiliks, uzsākdams garu garo diskusiju par tīri tehniskas dabas jautājumiem. Isi bija sākuši pētīt ahūnu daudz agrāk par sinziem un tādēļ šai ziņā jutās pārāki. No visām šīm ru­nām sapratu, ka šoreiz ksills ienira ahūnā nevis no kosmiskās telpas, bet tieši no pla nētas virsmas, tāpēc pirmais grūdiens bija daudz spēcīgāks. Atrāvies no mūsu Visuma kopā ar daļiņu kosmosa, ksills šķērsoja ahūnu—ja nekurieni vispār iespējams «šķērsot» — un nonāca vienā no antipasaulēm, starp kurām mūsējā iespiesta kā šķiņķa šķēle starp divām sandviča pusēm.

Tādējādi nokļuvis antipasaules izplatī­jumā, Akeijons, par laimi, 'atradās pietiekami tālu no antimatērijas sakopojumiem. Viņš acumirklī neaptvēra, kur atrodas. Laiku pa laikam ietikšķējās radiācijas līmeņa rādī­tājs un, kā liecināja bultiņa, radiācija strauji pieauga. Ar šādām ierīcēm kosmosā nosaka zonas, kur kosmisko staru intensitāte pār­sniedz normu. Taču šie stari krasi atšķīrās no parastajiem. Turklāt te, tik bezgala tālu no visām galaktikām, radiācijai vajadzēja būt pavisam niecīgai.

— Un tad es pēkšņi sapratu, — Akeijons stāstīja. — Atcerējos lekcijas par teorētiski iespējamām antipasaulēm un to īpatnībām. Stari, kurus reģistrēja mans skaitītājs, radās, atsevišķiem antimatērijas atomiem anihilējo- ties sadursmē ar ksilla pozitīvo matēriju un sairstot ultra fotonos. Ik mirkli es varēju iekļūt koncentrētā negatīvās matērijas joslā, un tad — ardievu gan pasaules, gan antipa­saules!

Akeijons izmisīgā steigā sāka salīdzināt izplatījuma telpiskās trajektorijas reģistra­toru, telpas un laika skaitītāja, gravimetru un citu komplicētu, kosmiskiem lidojumiem un pārejai ahūnā nepieciešamu sistēmu rādītā­jus. Ja izdotos precīzi aprēķināt manevru, viņš vēl varētu atgriezties mūsu Visumā. Lai gan Akeijons bija vīrišķīgs un aukstasinīgs, viņš tomēr nervozēja. Nav grūti iedomāties viņa stāvokli: maldoties pa antipasauli, kas bija vēl svešāka par misliku nolādētajām ga­laktikām, viņam ik brīdi draudēja iznīcība baismīgā anihilācijas uzliesmojumā. Un, it kā apstiprinot viņa domas, radiācijas skaitītājs tikšķēja aizvien biežāk.

Neatlaidīgi cīnīdamies ar isu skaitļošanas tabulām, Akeijons drudžaini lēsa un aplēsa, atkārtoti pārbaudīja atrisinājumus. Viss likās pareizi. Beidzot, sakodis zobus, viņš uz­ņēma nepieciešamo ātrumu un pārgāja ahūnā.

Gandrīz tai pašā brīdī izniris no tā, Akei­jons konstatēja, ka ir nokļuvis nevis kādā nolādētā galaktikā, bet gan gluži svešā isu galaktikas daļā starp neskaitāmu zvaigžņu miriādēm. Mirkli šaubījies par savu aplēšu pareizību, viņš nolēma, ka ir nonācis kādā pozitīvā visumā, antipasaules pretējā pusē.

Tad Akeijons savu kosmosa kuģi virzījis uz zvaigzni, ap kuru, kā palielinātājs ekrāns rādījis, riņķojušas daudzas planētas. Uz vie­nas no tām, iepriekš aplidojis tai apkārt, ksills nolaidies! Planēta bijusi neapdzīvota, šķiet, tur eksistējušas vienīgi veģetatīvas dzīvības formas. Zaudējis cerības mūs glābt, Akeijons pavadījis tur vairāk nekā nedēļu, ne­atlaidīgi turpinādams pārbaudīt sarežģītās aplēses.

Te Akeijona stāstu vēlreiz pārtrauca zi­nātniska diskusija, no kuras diezin vai pats Einšteins būtu ko sapratis!

Desmitajā dienā Akeijons atkal pārgāja ahūnā un nolaidās uz kādas citas planētas, kur no jauna pārbaudīja savas aplēses. Ar katru dienu Akeijonā auga un nostiprinājās pārliecība, ka viņš ir bezcerīgi apmaldījies kosmosā. Beidzot divdesmit sestajā dienā, no­nācis kādas apdzīvotas planētas tuvumā, Akeijons piķēja tieši uz to un nolaidās kai­jenu valstībā, dažus kilometrus no tās vie­tas, kur mūs gaidīja Suilika ksills. Arī Akei- jonu izglāba laimīgs gadījums, taču viņam šoreiz naca talkā stipra griba un zināšanas.

Rītausmā «Tsalans» sasniedza planētu Svfts, kur mūs sirsnīgi apsveica Esīna un Beišita. Es ar prieku raudzījos uz savu ksillu, kuram vienīgajam bija izdevies ielauzties antipasaulē. Drausmīgie triecieni, ko tas bija dabūjis uz Sifana, ārējā apvalkā bija atstā­juši tikai nelielus iedobumus.

Tovakar es Hēlonam lūdzu viņa meitas Ilnas roku.

Mirušo sauļu torpedetaji

v Pie kaijeniem ilgi neuzkavējāmies. Ap nā­kamās dienas vidu atgriezāmies uz Ellas. Jutos noguris un nervozs. Nepacietīgi gai­dīju atbildi uz bildinājumu, ko Hēlons solī­jās dot vakarā tūlīt pēc atgriešanās.

Ilna, būdama vēl pārāk vārga, palika uz «Tsalana», bet mēs ar Suiliku devāmies uz Gudro padomi. Tur es sniedzu sīku pārskatu par uzdevuma izpildi un beigās secināju, ka isiem, diemžēl, ir taisnība: neviena cilvēce nevar pastāvēt blakus mislikiem, vismaz vienā un tai pašā saules sistēmā. Kaut gan mūsu pienākums ir dedzīgi aizstāvēt savas planētas, es piebildu, tomēr ļoti jāšaubās, vai būs iespējams pilnīgi iznīcināt neskaitāmos misliku triljonus, kas droši vien mīt bezgala daudzajās nolādētajās galaktikās.

Šāds uzskats vairumam sanāksmes dalīb­nieku nebija pa prātam. Misliki bīstami jeb­kurai dzīvai protoplazmai, taču isiem tie ir arī metafizisks ienaidnieks — ļaunuma iemie­sojums, no kura jāatbrīvojas uz mūžīgiem laikiem. Kāds no gudrajiem lūkoja mani atspēkot:

—  Tu saki, ka uz Sifana, pirms to iekaroja misliki, dzīvojuši cilvēki. Kāpēc gan misliki neapmierinās ar savām ledus galaktikām, uz kurām mēs nevaram dzīvot? Kāpēc viņi dzēš mūsu saules? Nē, nekādu kompromisu! Mis­liki jāiznīcina!

—   Bet cīņa ilgs miljoniem gadu! Lai arī cik vareni būtu jūsu ieroči, nav iespējams at­brīvot visas planētas uzreiz. Un ko gan jums dos šīs ledū kaltās pasaules, uz kurām nav dzīvības? — pavisam aizmirsis, ka formāli pats piederu pie isiem, es gandrīz vai sāku aizstāvēt mislikus.

—   Mirušās planētas mums patiesi nav va­jadzīgas, kaut arī tur katrā ziņā varētu iegūt vērtīgas izejvielas. Bet šim nolūkam mums diezgan citu, brīvu un apdzīvojamu planētu. Taču misliki jāiznīdē. Siltums un gaisma nes

viņiem nāvi, un tieši tāpēc mums jāatdzīvina mirušās saules!

—   Ko? Jāatdzīvina mirušās saules? — ne­ievērodams elementārāko pieklājību, es viņu pārtraucu.

— Snisons teica, ka to varēsim viegli iz­darīt, — man paskaidroja Azlems. — Vismaz mēģināsim. Teorētiski tas ir iespējams. Praktiski šo uzdevumu veikt droši vien būs daudz grūtāk. Un tomēr mēs pie tā ķersi­mies klāt, starp citu, tavas prombūtnes laikā pirmie eksperimenti jau notika. Kad pienāks īstais brīdis, tu visu uzzināsi sīkāk.

Man pārsteigumā aizrāvās elpa. Kopš pa­metu Zemi, biju pieredzējis ne mazums brī­numu. Nemaz nešaubījos, ka misliki, šie dī­vainie radījumi, spēj dzēst zvaigznes, es biju spiests tam ticēt, jo pārliecinājos par to pats savām acīm. Bet, ka isi, kas galu galā bija tikai cilvēki, cer atdzīvināt mirušās saules Nē, man sāka reibt galva, taču Azlems mie­rīgi turpināja:

—   Izšķirīgo eksperimentu, manuprāt, varēs veikt tikai pēc gada. Lai velti neapdraudētu isu un sinzu dzīvības, pagaidām liela mēroga ofensīvu neuz'sāksim, bet turpināsim pētīju­mus nolādētajās galaktikās.

Tad sēdi slēdza. Atstājis zāli, uzmeklēju Suiliku, kurš mani gaidīja, un izstāstīju visu dzirdēto.

—  Tas man jau zināms. Nesen nodibināja īpašu fiziķu grupu ar Aszu un sinzu zināt­nieku Berantonu priekšgalā. Grupā ir

apmēram simt isu un gandrīz tikpat daudz citu planētu pārstāvju. R'benu fiziķu darbu vadīs mūsu draudzene Beišita. Un vai zini, kas komandēs ksillus?

—  Nē.

—  Es pats. Tev laikam būs jāvada desantbrigāde. Esi taču pierādījis, ka lieliski to proti, — viņš zobgalīgi piezīmēja.

«Tsalans» bija nolaidies parastajā vietā. Apmetis tam līkumu, aizgāju līdz jūras kras­tam, kur pirmoreiz tikos ar linu. Tas, ka Hē­lons vilcinājās ar atbildi, man šķita ļauna zīme. Ar nepacietību un bažām gaidīju va­karu. Kā arvien mitrā laikā pirms saules rieta, Ellas skaidrās debesis bija maigi mē­ļas. Es atlaidos liedaga mīkstajās smiltīs.

Pēkšņi aizmugurē smiltīs nočirkstēja soļi. Pienācis klāt, mani sveicināja kāds sinzs.

—   Song Vsevolod Klēr, — cienīgi mani uzrunādams un neaizmirsdams man piešķirto titulu, viņš pavēstīja, — tevi gaida ūršēmons.

Sekoju viņam. Augstu virs mūsu galvām kā milzu konuss slējās «Tsalana» priekšgals. Hēlons kopā ar Akeijonu, Visedotnu un da­žiem citiem vecākiem sinziem mani gaidīja zvaigžņu kuģa centrālajā zālē.

—   Vakar tu lūdzi manas meitas roku, — bez kāda ievada viņš iesāka. — Protams, tev uz to ir tiesības — tu esi brīvs, dižciltīgs sinzs. Apspriedos ar saviem isu draugiem un, tici man, tās būs pirmās laulības starp divu dažādu planētu cilvēkiem. Pirms tevis mēs

nepazinām nevienas tik radniecīgas būtnes, lai par šādu jautājumu varētu būt runa. Arī starp isiem un kreniem, kuri ir tik līdzīgi, ka tos grūti pat atšķirt, jauktas laulības nav pieredzētas. Taču biologi,, kas tevi pētīja, ka­mēr gulēji mūsu lazaretē, apgalvo, ka tava protoplazma neatšķiras no mūsējās. Turklāt tev jau pa daļai ir sinzu skelets, asinsvadi un muskulatūra. Tavs metabolisms identisks mūsējam, hromosomu un, jādomā, arī genu skaits tev ir tāds pats kā mums. Tātad tevi varam uzskatīt par īpašu izņēmumu. Vienīgā atšķirība — tev četru pirkstu vietā ir pieci, tā tas bija arī mūsu senčiem tālā pagātnē. Visu to ievērojot, jūsu laulībām iespējami tikai psiholoģiska rakstura šķēršļi. Bet Unai, — Hēlons pasmaidīja, — iebildumu nav. Tāpēc neiebilstu arī es. Tiklīdz isi atļaus, jūs dosities uz Arbora galvaspilsētu Berizankoru, jo šēmonu ģimenes locekļu kāzas drīkst no­tikt vienīgi tur. Es teicu «tiklīdz isi atļaus», tāpēc ka tu vienlaikus esi iss, sinzs un arī Szemes cilvēks. Gribētu zināt, kurai planētai piederēs jūsu bērni! — viņš pajokoja.

Sīs garās runas laikā jutos kā uz karstām oglēm, un tikai beigās atviegloti nopūtos. Kā sinziem pienākas, es klusējot ceremoniāli pa­locījos. Pateikties būtu nepieklājīgi — sinzi pateicas tikai par sīkām, nenozīmīgām dāva­nām.

— Brīdinu tevi, — atsāka Hēlons, — ka saskaņā ar mūsu tradīcijām tu kopš šā brīža vairs nedrīksti tikties ar Ilnu. Jūs redzēsities tikai kāzu dienā. Bet sarakstīties jums nav liegts.

Priecīgs devos prom. Laukā, sastapis savu mūžīgo pavadoni Suiliku, uzticēju viņam jauno ziņu.

—  Visi sadomājuši precēties! — viņš iesau­cās. — Vispirms mēs ar Esīnu, tagad jūs ar Unu, arī Beišita nupat pavēstīja man par sa­vām kāzām ar Sēferu! Bet tu gan esi pārkā­pis mūsu parašas.

—  Kā tā?

—  Tu taču biji manas līgavas aizstāvis, un kopš manām kāzām vēl nav pagājis gads. Tāpēc tagad tev jāsamaksā man līgavas iz­pirkšanas maksa. Senos laikos tā bija loti augsta platīna gabals dūres lielumā. Šo­dien — ja tev pašam tā nav — jebkurā labo­ratorijā to pagādās. Šķiet, ka tavām kāzām jānotiek uz Arbora? Kā tu turp nokļūsi? Cik zināms, padome nolēmusi aizturēt šeit vi­sus sinzu zvaigžņu kuģus. Ja vēlies, varu aizvest jūs turp savā ksillā.

Pēc trim dienām Suiliks mani kopā ar Esīnu, Akeijonu, Hēlonu un Ilnu, kas bija ieslēgta atsevišķā kabīnē, kur man ieeja bija liegta, aizveda uz Arboru.

Greznās ceremonijas, kādas parastas šē- mona meitu kāzu gadījumos, attēlošu tev cit­reiz. Tad arī sīkāk pastāstīšu, cik krāšņa ir lieliskā sinzu planēta. Ja Ellas pasaule ir mierīga un maiga, ja mirušās planētas, uz kurām esmu bijis, .atstāj bezgala drūmu, baigu iespaidu, tad Arbors ar zilganmējajiem okeāniem, varenajiem, pat divdesmit kilomet­rus augstajiem kalniem un plašajiem, zaļa­jiem vai purpursārtajiem mežiem, kurus sinzi rūpīgi kopj un saudzē, pārsteidz ar savu me­žonīgo skaistumu. Neilgais laiks, ko pēc kā­zām pavadījām Taras ielejā, man vienmēr paliks atmiņā. Mēs nodzīvojām tur tikai se­šas Arbora, proti, gandrīz astoņas Zemes dienas. Vienā no jau minētajiem mežiem, kalnu ielejā starp stāvām nogāzēm, kur no ledājiem lejup plūst zilgans strauts, krau­jas malā atrodas neliels jaunlaulāto namiņš. Dažus kilometrus zemāk strautu šķērso aiz­sprosts, un tur izveidojies ezers. Tā krastos paceļas izpriecu pilsētiņa Nimoe. Taču ne­viens sinzs pat neiedomājas pārkāpt nere­dzamo robežu, kas šķir ezermalas pilsētiņu no jaunlaulāto ielejas. Tā ir sena tradīcija, kāda, ja nemaldos, bijusi arī indiāņiem apa- čiem: jaunajam pārim vairākas dienas obli­gāti jāpavada pilnīgā nošķirtībā. Manuprāt, šāda sinzu tradīcija ir slavējama.

Turpretī viņu pārmērīgā kaislība uz visā­dām ceremonijām ir peļama īpašība. Šai ziņā viņus varētu salīdzināt varbūt vienīgi ar se­najiem ķīniešiem. Sešām divatā pavadītajām dienām sekoja vesela virkne svinīgu cere­moniju un mielastu, kuros mums nācās pieda­līties. Sinzu parašas nepazīdams,, dzīvoju vienās bailēs, lai tik nepieļautu ko netak­tisku, un atviegloti uzelpoju, kad šēmoni bei­dzot atļāva, ja vien vēlos, atgriezties uz Ellu.

Uz Arbora pārdzīvoju vēl kādu satraucošu brīdi: reiz Akeijons aizveda mani uz centrālo observatoriju planētas dienvidu puslodē. Tur astronomi man parādīja mūsu dzimto galak­tiku — blāvu, gaišu plankumiņu kaut kur tālu Brenorija zvaigznājā. Maksimāli palie­lināts spēcīgajā teleskopā, kas ar savu uz­būvi krasi atšķiras no mūsējiem, šis planku­miņš pārvērtās spirālveida zvaigžņu putek­ļos. Starp zvaigznēm tikko samanāma tur vīdēja mūsu Saule, ap kuru pavisam sīciņa un neaizsniedzama riņķoja Zeme. Gaisma, ko uztvērām, ceļoja šurp jau astoņsimt tūkstoš gadu, un, ja ar augsti attīstītās sinzu teh­nikas palīdzību varētu skaidri saskatīt Zemi, vienīgais, ko mēs tur ieraudzītu, būtu daži nožēlojami pitekantropi kādā mež­malā.

Tagad, dzīvojot dzimtenē, mēs ar linu skaidrā laikā katru vakaru meklējam debesīs Andromēdas zvaigznāju. Vērojot to, es gan­drīz fiziski izjūtu neizmērojamo attālumu, kas mūs no tā šķir. Isu galaktika no Zemes atrodas tik tālu, ka tā nav saredzama pat visspēcīgākajos teleskopos. Bet, raugoties mazajā opālkrāsas plankumā — Andromēdas miglājā, grūti iedomāties, ka tur dzimusi sie­viete, kas patlaban sēž man blakus, un ka es patiesi esmu tur bijis …

Arboru atstājām trīs mēnešus pēc kāzām. Kā norunāts, mums pakaļ atlidoja Suiliks. Startējām no Berizenkoras kosmodroma, kas bija pārpildīts ar milzīgiem zvaigžņu ku­ģiem, kuri uztur sakarus ar sinzu kolonijām un citām planētām. Suilika ksills tiem līdzās izskatījās gluži niecīgs.

Tiklīdz pacēlāmies gaisā, Suiliks pavēs­tīja, ka esmu ieskaitīts «Mirušo sauļu torpe- dētāju» eskadras štāhā. Šķita, ka mans draugs sāk iekarot vārdu. Tobrīd prātā iešā­vās jautājums, kuru jau sen nespēju izprast: kāpēc isi tieši mani nemitīgi izvēlas tik at­bildīgiem un riskantiem … uzdevumiem? Katrā ziņā biologu grupā es būtu noderējis vairāk. Citus pienākumus varētu uzticēt sin­ziem, kuriem misliku izstarojums arī nav bīstams. Turklāt starp viņiem taču netrūkst izcilu fiziķu. Esmu pārliecināts, ka isi mani tiešām uzskatīja par savējo, es viņiem vairs nebiju svešinieks kā sinzi, bet īsts iss, tikai ar sarkanām asinīm. Turklāt mani un Sui­liku saistīja dziļa, sirsnīga draudzība un, lūgdams mani ieskaitīt viņa komandā, dros­mīgais isu jauneklis, viens no šīs zinātnieku tautas pārgalvīgākajiem dēkaiņiem, gribēja man dāvāt skaistāko, kas bija viņa iespēju robežās, — neparastu piedzīvojumu.

Daudzreiz klusībā nolādēju ne jau mūsu draudzību, bet tās sekas!

Atgriezušies uz Ellas, apmetāmies Bresiē salā, manās mājās. Ar manu «māsu» Asiiu lina sapratās lieliski. Cītīgi strādājot ar bio­logu grupu un meklējot efektīvu aizsarglī­dzekli pret misliku izstarojumu, aizritēja ve­sels gads. Galu galā nācām pie slēdziena, ka šādu līdzekli teorētiski nav iespējams atrast: kā isiem, tā citām dzīvām būtnēm, izņemot sinzus un Zemes cilvēkus, misliku specifis­kais izstarojums saārda elpošanas orgānu, audus. Bez šaubām, elpošanas pigmentu praktiski izmainīt nav iespējams, tātad nav arī glābiņa. Pētot šo jautājumu no fizikas viedokļa, pie līdzīgas atziņas nonāca arī Asza. Zināmi panākumi tomēr mums bija: kāda nesen izgudrota ķīmiska preparāta in­jekcijas uz laiku pavājināja izstarojuma iedarbību, bet tādā gadījumā, ja tā intensi­tāte nebija pārāk liela.

Reiz, kad no laboratorijas devāmies māJup, Suiliks ieviļināja mūs ar ILnu savā ksillā īn, iepriekš neko nepaskaidrojis, strauji paCēlās gaisā. Diezgan labi pazīdams isu lid- īparātus, drīz vien sapratu, ka esam ceļā uz iarsu. Mēs pret to neiebildām, jo nekad vēl šo planētu nebijām redzējuši. Lidojām ar tarpplanētu ceļojumiem maksimālo ātrumu, as atbilst vienai desmitdaļai gaismas ātruma.

Mežonīgais Marss mazliet atgādina Arboru, kaut gan ir daudz tuksnešaināks un klusāks. Labu laiku turējāmies ļoti augstu, d Suiliks piķēja taisni uz kādu kolosālu celtni — rūpnīcu, kur isi ražo ksillus priekš visām viņu planētām. Ar vārdu «rūpnīca» parasti saistās priekšstats par spalgu, nepārtrauktu mašīnu rūkoņu, bet isi trokšņus necieš, tāpēc gandrīz visi darba procesi uz Ellas norit pilnīgā klusumā. Ksillus montēja konveijeriem, pie kuriem dažu strādnieku raudzībā rīkojās roboti. Neapstādamies iz­gājām cauri plašajiem cehiem. Beidzot Sui­liks mūs ieveda milzīgā nojumē, kur dzima jauns, gigantisks ksills. Tā diametrs pārsnie­dza trīssimt, bet maksimālais biezums cen­trā — sešsimt metru. Atšķirībā no parasta­jiem diskveida ksilliem šis lidaparāts atgādi­nāja lēzenu kupolu. Kad bijām kādu brīdi to klusēdami vērojuši, Suiliks teica:

—  Šeit top mūsu nākamais kosmosa kuģis, ar kuru dosimies iedegt mirušās saules.

—   Bet kālab tik milzīgs un tik nepa­rasts? — es pavaicāju.

—    Tas nepieciešams. Sauļu iededzināša­nas ierīce būs pārāk masīva un smaga, to nevarēs vienkārši nomest uz mirušās zvaig­znes. Tāpēc nāksies uz tās nolaisties. Bet, kā zināms, gravitācija tur ir bezgala spē­cīga. Ja ap mums nebūs intensīvas antigravitācijas joslas, pašu svars mūs tur acu­mirklī nospiedīs kā niekus. Lai tādu joslu radītu, būs vajadzīgs milzīgs enerģijas krā­jums, tāpēc ksillā tiks iemontēta vesela elek­trostacija. Kupolveida forma ļaus ksillam la­bāk pārvarēt gravitācijas spēku. Un tomēr es šaubos, vai varēsim palikt uz mirušās sau­les ilgāk par vienu baziku.

Pagāja vairāki mēneši. Pamazām saradu ar domu, ka būs jāpiedalās šajā fantastiskajā ekspedīcijā. Dienas mierīgi ritēja tālāk. Vis­maz ārēji tā likās. Patiesībā šai laikā, īste­nojot grandiozo projektu, uz trim planētām dienu un nakti nerimtīgi strādāja visi spējīgākie Apdzīvoto planētu savienības zinātnieki. Vērojot Ellas mierīgās, klusās dabas ainavas, man ne reizi vien iešāvās prātā, ka aiz šā šķietamā miera slēpjas ne­mitīga, galvu reibinoša rosme. Tādos brīžos jutos bezgala atpalicis, dziļi nelaimīgs un izmisis, kā mazs nēģerēns, kas nejauši no­kļuvis uz moderna lainera.

Aizrautīgi strādāju laboratorijā. Uzskatīju, ka man kā Zemes sūtnim jāpārstāv mūsu civilizācija, kas tik ļoti lepojas ar saviem zi­nātnes un tehnikas sasniegumiem, kaut gan tie — ak vai! — neskaitāmās citās pasaulēs sen jau pārspēti. Biju apņēmies katrā ziņā atklāt kaut ko jaunu, svarīgu, līdz ar to iekarojot tiesības dzīvot uz Ellas, lai mani šeit vairs neuzskatītu tikai par «nabaga radinieku», interesantu, neparastu eksemplāru, bet par pilntiesīgu Apdzīvoto planētu savienības locekli. Tāpēc vakaros ilgi lasīju isu aunākos zinātniskos darbus vai arī liku IInai tulkot sinzu rakstus. Bieži vien ar pateicību pieminēju savus bijušos skolotājus: tiesa, lāgiem man pietrūka zināšanu, taču ^emes cilvēku darba metodes bija nevainoja- īas, un es ātri apguvu svešos jēdzienus. Interesanti atzīmēt, ka, uzticēdami man iauno biologu grupas vadību, isi sen jau bija mani atzinuši par derīgu sabiedrības locekli, kamēr es, pukodamies par savām trūcīgajām nāšanām, joprojām kāvos ar pašpārmetumiem. Patiesi, kaut vai tikai mūsu organisma īpatnību dēļ, zināju daudz ko tādu, kas isiem bija jaunatklājums. Pat sinzi, kuriem ir nenoliedzami sasniegumi biofizikā, visas slimī­bas, tāpat kā isi, ārstē tikai ar attiecīgiem stariem, pamezdami novārtā vai pat pilnīgi ignorēdami ķīmijas nozīmi medicīnā. Un tieši šajā jomā man izdevās gūt panākumus, proti, atklāt jau minēto preparātu, kas uz laiku pasargā isus no misliku izstarojuma.

Kopdzīve ar Ilnu sākumā neritēja visai gludi. Sinzi ir ātri aizvainojami, bet es rei­zumis nesavaldīgs. Vajadzēja pārvarēt bez­dibeni, kam par cēloni bija mūsu atšķirīgā audzināšana. Par laimi, reliģiskie aizsprie­dumi mūsu dzīvi nesarežģīja: sinzi, tāpat kā es, ir pārliecināti ateisti. Taču dažādi sīkumi izraisīja ķildas. Tā, piemēram, man likās ēr­mots kulturālo, pārspīlēti ceremoniālo sinzu paradums ēst ar pirkstiem — droši vien arī tu šovakar ievēroji, ka Ilna vēl diezgan ne­veikli rīkojas ar dakšiņu. Viņu savukārt pār­steidza mans ieradums vēlu naktīs strādāt un nevēlēšanās celties pirms rītausmas. Maz pa­mazām starp mums tomēr nodibinājās pil­nīga saskaņa, un jāsaka, vienā ziņā Arbora sievietes ir daudz pārākas par savām Zemes māsām — viņas nekad nedraud vīram, ka at­griezīsies pie māmiņas!

Kādu dienu, kad mājas priekšā, tērzējot ar Ilnu un Asilu, kā ķirzaka gozējos saulītē, Jaltaru aizklāja liela, tumša ēna: tas bija gigantiskais ksills, kuru redzējām Marsa rūp­nīcā. Par spīti masīvajam korpusam, Suilika vadībā apmetis vairākus slaidus līkumus un zemu pārslīdējis mūsu mājas lēzenajam jumtam, ksills spēji nozuda aiz apvāršņa. Pēc pusstundas saņēmu Azlema pavēli neka­vējoties ierasties pie viņa.

Mans reobs nolaidās uz terases. Jūras os­tas viļņos mierīgi šūpojās gigantiskais ksills. Mani sagaidīja Suiliks.

—   Vai Esīna nebrauks mums līdz? — es vaicāju.

—   Nē. Tik bīstamā avantūrā sievietes ne­drīkst piedalīties. Tu taču linu arī atstāsi mājās!

—  Kad mēs izlidosim?

—   Drīz. Bet tagad iesim, ar tevi vēlas ru­nāt gudrie.

Azlems un Asza mūs tūlīt pat pieņēma. Azlems vērsās tieši pie manis:

—   Slēr, vēlreiz esam spiesti lūgt tevi uz­ņemties riskantu pienākumu. Tu jau zini, ka pēc Suilika pieprasījuma esi ieskaitīts viņa eskadras štābā. Iebildumu mums pret to ne­bija— tiem taču nebūtu pamata —, tikai do­mājām, ka šoreiz varētu iztikt arī bez tevis. Bet Suiliks apgalvo, ka tu būsi neatvieto­jams. Vispārējos vilcienos mūsu projekts tev jau pazīstams: īpašā ksillā jūs nolaidīsities uz kādas mirušas zvaigznes atdzisušās vir­smas un novietosit tur masīvu ierīci — atomreakciju atjaunotāju. Atklāti sakot, sprausto mērķi mēs varbūt mazliet pat pārsniegsim, sākumā bija paredzēts vienīgi iededzināt mirušās saules, bet šķiet, ka šī ierīce izraisīs varenu eksploziju un briesmīgajā kodolsprā: izienā kopā ar mislikiem, diemžēl, ies bojā arī visas planētas, kas riņķo ap mirušo sauli.

Problēma ir šāda: uz mirušo zvaigžņu vir­smas gravitācijas spēks būs desmitreiz lie­lāks nekā uz Ellas, tāj^ēc ksillā nepieciešama sistēma antigravitācijas joslas radīšanai. Šī sistēma patērēs ļoti daudz enerģijas, kaut gan tā darbosies tikai pusbaziku. Šajā laikā uzdevums jāpaveic, jo pretējā gadījumā gra­vitācijas spēks jūs nospiedīs. Turklāt vissva­rīgākā detonatora detaļa, kas nav izjaucama, nedz iepriekš piemontējama, par spīti visām mūsu pūlēm to padarīt vieglāku, pagaidām ir pārāk smaga, lai apstākļos, kādos jūs nonāk­sit, to spētu pacelt kāds iss vai sinzs.

—  Bet roboti … — es ieminējos.

Azlems neapmierināti nošņāca. ,

—   Tu labi zini, ka antigravitācijas laukā tie nefunkcionē. Tāpēc paļaujamies uz tavu fizisko spēku. Vai tev nav iebildumu?

—  Man grūti jums atteikt, — es atbildēju.

—  Tādā gadījumā tūlīt ievietosim tevi ka­merā, kur ir spēcīga mākslīgā gravitācija, un pārbaudīsim, kā un kādos apstākļos spēsi tikt ar šo detaļu galā. Ksilla radītā antigra­vitācijas zona būs apgriezti proporcionāla / mirušās saules gravitācijas spēkam. Tā kā tev jārīkojas pēc iespējas ātrāk. Nāc līdz!

Pirmoreiz nokļuvu isu fizikas laboratorijā. Man uzģērba īpašu skafandru ar metāla stieņu armējumu, kam pie ceļgaliem, elkoņiem un vidukļa daļā bija locīklas; skafandra iekšpuse atgādināja mūsu yirsskaņas lidmašīnu pilotu kombinezonus. Šādā smiek­līgā ietērpā nostājos uz metāla plāksnes zem vara kupola. Man pie kājām atradās sarež­ģīta ierīce, kuru noliecies bez grūtībām pa­cēlu. Isi to lāga nespētu pat pakustināt.

Asza tuvojās reostatam:

—   Uzmanību! Pastiprinu gravitāciju!

mani pārņēma smaguma sajūta. Detaļa

vairs nelikās tik viegla. Asza gravitācijas spēku pakāpeniski palielināja. Kājas un ro­kas pielija it kā ar svinu, kustības kļuva aiz­vien gausākas, asins spiediens, kaut arī biju tērpies skafandrā, kritās. Skatienu spēji aiz­plīvuroja mūsu pilotiem labi pazīstamā «melnā migliņa», bet jau pirms tam smagā detaļa vairs nebija man pa spēkam. Tad Asza gravitāciju pakāpeniski atkal samazināja.

—      Pilnīgi pietiekami! — viņš teica. —< Taču uz lielākām zvaigznēm ar to būs par maz. Vajadzēs kaut ko izgudrot, lai šo ope­rāciju automatizētu. Bet šo ierīci izmēģināt varam uz kādas mazākas zvaigznes.

Nākamajā dienā Suiliks aizveda gigantisko ksillu uz Aniasza salu, kur to vajadzēja pil­nīgi pabeigt. Veselu mēnesi par to vairs neko nedzirdēju. Reiz, negaidot ienācis manā la­boratorijā, Asza pavēstīja, ka viss kārtībā un rīt mums jādodas torpedēt mirušo sauli nolādētajā galaktikā, kur reiz jau biju bijis.

Tonakt mēs mājup nelidojām, bet palikām «Svešzemnieku namā». Kad Jaltars nogrima aiz apvāršņa, netņjrios pie debesīm parādī­jās gigantiskais ksi 11s un pussalas galā no­laidās jūrā. Drīz vien ieradās Suiliks un Esīna, Asza, Beišita un Sēfers, Akeijons, kā arī ievērojamais sinzu fiziķis Berantons. Bija sapulcējies viss gigantiskā «Svinsa» koman­das štābs (tulkojumā šis nosaukums no­zīmē — «Iznicinātājs»). Notika atvadu rauts bez liekām runām. Mēs ar. linu ātri nozudām un devāmies uz jūras krastu. Nakts bija silta un maiga, jūra viegli zaigoja, lēni veļot mil­zīgus viļņu vālus. Debesīs mirdzēja neskai­tāmas zvaigznes, abi Ellas mēneši — Ari un Arci — lēja pār mums aukstu gaismu. Zemu pie apvāršņa vēl joprojām mirdzēja dziesto­šais asinssarkanais Kalvenolts. Sidrabainie mēness stari tumšām ēnām izroboja birzta­las. Nosēdušies koku pavēnī, vērojām viļņus, kas smiltīs pameta baltus putu rakstus.

Dziļdomīgi klusējot, jūrmalā sēdējām ilgi. Ko gan lai sakām viens otram? Pasaulei draudošā traģēdija likās nozīmīgāka par per­soniskajiem likteņiem. Atkāpties bija par vēlu, un es nemaz to nevēlējos, kaut gan brī­žam uzmācās drudžainas bailes. Ilna zināja, ka šoreiz lidošu bez viņas.

Pa kreisi no mums pašā krastmalā parā­dījās otrs pāris. Slaidie, trauslie stāvi lieci­nāja, ka tie ir isi. Kad viņi tuvojās mums, pazinām Suiliku un Esīnu. Piecēlies kājās, grasījos viņus pasaukt, bet Ilna, paraustī­dama mani aiz tunikas, nočukstēja:

— Netraucē! Ļauj viņiem atvadīties!

Es paklausīju. Nepamanījuši mūs, viņi pagāja garām un nozuda tumsā. Pēc brītiņa viņi atgriezās, taču ne vairs vieni. Līdzi nāca divas vēl trauslākas būtnes, droši vien Bei- šita un Sēfers. Šoreiz, kad viņi mums tuvo­jās, es skaļi uzsaucu, aicinādams piesēst bla­kus. Izņēmu no kabatas un aizkūpināju pīpi. īsi nesmēķē, viņi šādu dīvainu paradumu ne­atzīst. Tomēr uz Ellas ir atrodams augs, pat daudz aromātiskāks un nekaitīgāks par mūsu tabaku. Dažus stādus atvedu uz dzimteni, bet tie pie mums neaklimatizējās. Tātad aizkūpi­nāju pīpi, un atmiņā atausa pagātne, kāds 1944. gada vakars Vidusjūras piekrastē pirms izcelšanās Provansā, kad, tieši tāpat kā šo­reiz, sēžot starp biedriem, kuriem nākamajā rītā bija lemts krist kaujā, izsmēķēju pēdējo pīpi.

—   Ka tev šķiet, vai mums ir cerības at­griezties? — pievērsos Suilikam.

Viņš atbildēja ar savas tautas sakāmvārdu:

—  Uzmini, kur stisnasanam galva!

Par stisnasanu isi sauc kādu tārpu, kura galva tik līdzīga astei, ka, lūkojot tās atšķirt, visi parasti kļūdās.

—   Iespējams, ka uz mirušajām zvaigznēm mislikus nesastapsim. Kaut gan tas nav pats galvenais. Briesmīgākais, ka mūsu rīcībā būs pārāk maz laika kilsima samontēšanai. Viss ir atkarīgs no tava fiziskā spēka. Gudro vietā es gan labāk nogaidītu, kamēr būs iz­gudroti roboti, kas varēs darboties antigra- vitācijas zonā. No otras puses, jāievēro, ka kilsima izgatavošana aprijusi milzum daudz enerģijas, un ja nu galu galā izrādās, ka šī ierīce nekam neder? Jautājums steidzīgi jā­noskaidro, lai tādā gadījumā velti nešķiestu enerģiju.

—  Nav šaubu — viss izdosies lieliski! — Beišita sašuta.

—  Viņa piedalījās kilsima projektēšanā, — ar tikko manāmu ironiju piezīmēja Suiliks. — Kā gan lai neuzticas savam gara bērnam? Es gan nomierināšos tikai pēc tam, kad kilsims patiesi sāks darboties. Ja arī tas nedar­bosies, tomēr katrā ziņā eksplodēs. Tāpēc mums jāpanāk, lai eksplozija notiek īstā brīdī vai arī… būsim pagalam.

—' Kā tā? — es nesapratu.

—   Pagaidām tas ir tikai eksperiments .. . turklāt bīstams. Kad būs samontēta priekšpē­dējā detaļa, tavā rīcībā paliks tieši viena Ze­mes minūte, lai aparātam pievienotu palēni­nātāju. Lūk kā! Ja tas izdosies, eksplozija notiks pēc bazika, ja ne — pēc pāris minū­tēm. Būtu lieki teikt, ka tādā gadījumā pacel­ties kosmosā nepagūsim, bet pāriet ahūnā tieši no mirušās zvaigznes spēcīgā gravitā­cijas lauka nav iespējams. Mēs droši vien nokļūsim kādā antipasaulē. Vai tad nu vien­mēr tā laimējas kā Akeijonam! Galvenais — neuztraucies! Kad pienāks liktenīgais brīdis, es maksimāli pastiprināšu antigravitācijas zonu, un tu mierīgi tiksi ar visu galā.

Lēnām aiz apvāršņa nozuda Arci. Cēlās dzestrs vējš. Mēs atkal klusējām. Tad Ilna pusbalsī sāka dziedāt kosmosa iekarotāju himnu. Pie vārdiem «tie, kas iet bojā nezi­nāmās pasaulēs» viņas balss mirkli ietrīcē­jās, taču dziesma nepārtrūka. Senu savas tau­tas dziesmu, kas skanēja stiepti un drūmi kā burvju vārdi, zemā, ļoti dzidrā balsī savu­kārt nodziedāja Beišita. Visi lūdza arī mani kaut ko nodziedāt. Nevarēdams neko piemē­rotāku iedomāties, uzsāku Žana Bāra korsāru bravurigo dziesmu:

«Tikai vīri, kas nepazīst baiļu,

Tikai drosmīgie dosies mums līdz .. .»

Bez šaubām, mūsu seno jūras vilku ceļo­jumus nevar salīdzināt ar šo fantastisko pa­sākumu — iededzināt mirušās saules! — es nodomāju.

Līdz šim klusējis, ierunājās Sēfers:

—  Draugi, lai notiktu, kas notikdams, visu planētu cilvēces varēs ar mums lepoties. Ja cietīsim neveiksmi, gan vēlāk mērķi sasniegs  citi. Un tomēr pirmie ceļveži būsim un paliksim mēs.

—   Protams! — pavīpsnāja Suiliks. — Tikai pacentīsimies nelīdzināties varonīgajam Osinsi!

—  Kas ir šis Osinsi?

—   Slavens karavadonis, kas. pirms dau­dziem gadu tūkstošiem dzīvojis uz Ellas-Venas. Dziesma par viņu saglabājusies līdz mūsdienām. Nodziedāsim to, Esīna!

Un viņi mums nodziedāja balādi par Osinsi varoņdarbiem. Šim slavenajam karotājam ne­kad vēl nebija palaimējies cīnīties pret ienaidniekiem. Tie laidās lapās, tiklīdz padzir­

dēja viņa vārdu. Reiz Osinsi sastapa vecu vientuļnieku, kurš neko nezināja par slaveno karavadoni, un iztraucēja vecā vīra lūgša­nas. Nebūt netaisīdamies bēgt, vientuļnieks apbēra Osinsi nikniem lāstiem. Apjukušais karavadonis nodomāja, ka tas ir kāds ne­dzirdēts spēkavīrs, ja jau iedrošinās viņu tā lādēt. Osinsi meties bēgt ko kājas nes un neapstādamies skrien vēl šobaltdien.

Pēc šīs ironiskās dziesmiņas mēs atsvei­cinājāmies un devāmies pie miera. Izlidojām agri nākamajā rītā. Esīna, Beišita un lina mūs pavadīja līdz jūras ostai. Pēdējie at­vadu vārdi, un metāla durvis aiz mums aiz­vērās.

Sākumā ceļojums ritēja bez starpgadīju­miem. Tā kā ksilla korpuss bija ļoti masīvs, pāreju ahūnā iezīmēja mazliet spēcīgāks grū­diens nekā parasti. Iznirām nolādētajā ga­laktikā, taču Suiliks nespēja noteikt, cik tālu esam no Sifana, uz kura kopā ar Ilnu pava­dīju šausmu pilnu mēnesi. Lidojot pār tuvāko planētu, vērojām, ka to ieņēmuši misliki. Sau­les sistēmā, kuru gatavojāmies atdzīvināt, šķiet, ietilpa divpadsmit planētas. Sis skaits, protams, bija aptuvens. Tuvojāmies miruša­jai saulei.

Sēdēju vadības kabīnē — seallā — bla­kus Berantonam, Akeijonam un Suilikam. Bez parastajām ierīcēm, ar kurām pa pusei jau pratu rīkoties, kaut gan to darbības princi­pus vēl pilnīgi neizpratu, šeit bija bezgala daudz jaunu speciālu kontroles mehānismu.

—   Pēc pāris bazikiem sasniegsim mirušo sauli, — Suiliks teica. — Nebūtu slikti, ja Berantons jau pirms tam parādītu, kas tev darāms.

Devos fiziķim līdzi. «Svinsa» komandā ietilpa piecdesmit cilvēku — divdesmit pieci isi un tikpat daudz sinzu. Ksilla lielāko daļu j aizņēma sfēriska zāle, kuras grīda it kā da­lījās divi daļās: iekšējā un ārējā aplī. Pirmajā uz paaugstinājuma stāvēja dīvaina, ap- | mēram trīs metrus augsta, trīsdesmit metru : plata, ovāla, plakana ierīce. Tā vēl nebija pilnīgi samontēta, jo blakus uz metāla grīdas atradās detaļas. Starp tām redzēju arī reak­ciju palēninātāju, kuru man vajadzēs iestā­dīt. Visapkārt centrālajam aplim, ārējā gre­dzenā bija novietoti antigravitācijas ģene­ratori, kuru radītajā aizsargjoslā darbosimies uz mirušās saules. ,

—   Tiklīdz nolaidīsimies, — paskaidroja Berantons, — centrālais aplis reizē ar kilsimu atdalīsies no ksilla. Pirms tam iedarbi­nāsim antigravitācijas ģeneratorus. Mirušās \ saules gravitācijas spēku līdzsvarošana pra­sīs tik daudz enerģijas, ka kopš nolaišanās brīža tās mums pietiks tikai pusbazikam. Tātad jārīkojas ļoti ātri. Kad kilsims būs ieslēgts, nekavējoties pacelsimies un^pāriesim i ahūnā labi tālu no šīs vietas. Pēc tam atkal iznirsim Visumā, lai novērotu eksperimenta rezultātus. Nāc šurp un noslīpē nepieciešamās kustības — te nav nekā sarežģīta: pa­cel palēninātāju, ievieto iedobē, pagriez' par

deviņdesmit grādiem, iebīdi dziļāk un vēlreiz pagriez pretējā virzienā. Tas arī viss. Gal­venais — pēc mana signāla ne mirkli nevil­cinies! No tevis atkarīgas mūsu dzīvības. Un nu izmēģini! Kilsims nav ieslēgts, tev nekas nedraud.

Šeit kosmosā, tālu no spēcīgajiem gravitā­cijas centriem, uzdevums nelikās grūts. Vai­rākas reizes atkārtoju kustības, līdz beidzot varēju visu izdarīt aizvērtām acīm.

—   Detaļa drīz kļūs smagāka. Pirms beig­sim montēt kilsimu, tu izmēģini vēlreiz.

—  Nav vērts, — es iebildu. —• Labāk tau­pīšu spēkus.

Atgriezāmies vadības kabīnē. Lielo planētu orbītas palika aizmugurē, mēs lidojām ga­rām iekšējām planētām. Kad pēdējā no tām izzuda skatienam, Suiliks, iedarbinājis anti­gravitācijas ģeneratoru, deva trauksmes sig­nālu. Uzvilkām skafandrus un sēdējām seallā. Berantons un Suiliks veica virkni sarež­ģītu manevru. Nolaisties uz mirušās saules ir nesalīdzināmi grūtāk nekā uz jebkuras ci­tas planētas. Uz mirkli enerģijas patēriņš pārsniedza paredzēto normu. Astronautu se­jas sadrūma Bet drīz vien viss atkal ritēja normāli.

Kad līdz mērķim bija palicis apmēram tūk­stoš kilometru, enerģijas patēriņš no jauna draudīgi pieauga. Bija steidzīgi jāizlemj, vai turpināt lidojumu, ierobežojot uzturēšanās laiku uz mirušās saules no pus līdz trešda­ļai bazīka, vai arī tūlīt pat griezties atpakaļ.

Ksilla vadība un komanda vienprātīgi no­lēma nolaisties. Berantons pavēlēja nekavē­joties uzsākt kilsima montāžu, stingri ievē­rojot visus piesardzības noteikumus.

Izņemot Suiliku, kurš ne soli neatkāpās no vadības pults, mēs, pārējie, nokāpām cen­trālajā zālē, kur klusi dūca antigravitācijas ģeneratori. Ap kilsimu rosījās montāžas bri­gāde. Kaut arī ksillā bija radīts spēcīgs iek­šējais antigravitācijas lauks, pievilkšanas spēks kļuva aizvien jūtamāks, gravimetra rā­dītājs tuvojās otrajai iedaļai un lēnām no­svērās tai pāri. Mūsu kustības bija smagas un neveiklas. Lai es saglabātu spēkus iz­šķirīgajam brīdim, Berantons lika man ap­gulties.

Jutu vieglu grūdienu. Gabaliņu paslīdējis uz priekšu, ksills apstājās. Centrālā platforma lēnām atdalījās. Nu mēs bijām uz mirušās saules. Trīs metrus virs mums gaisā karā­jās ksills. Prožektoru aukstajā gaismā atklā­jās drausmīga aina — visapkārt vienīgi sa­stinguši metāla viļņi un izdedži! Mūsu rī­cībā bija trešdaļa bazika vai tieši trīsdesmit elliešu minūtes. Sai laikā uzdevumu vajadzēja paveikt. Savā kaskā dzirdēju Suilika mierīgo balsi, kas skaitīja laiku! « — Divdesmit devi­ņas minūtes … divdesmit astoņas … divdes­mit septiņas ..

Bet kas notiek ar montāžas brigādi? Šķiet, tā vēl nav izkustējusies no vietas! Ar mokām pagriezis galvu, redzēju, ka, sakumpuši sma­gajos skafandros, viņi tik tikko velk kājas un

strādā neciešami lēnām, it kā pa murgiem. Berantons, atbalstījies pret kilsimu, vadīja montāžas darbus.

«Divdesmit piecas minūtes … divdesmit četras … divdesmit trīs .. .>>

Vairums detaļu vēl bija izmētātas pa me­tāla grīdu. Ak, kādi nelgas mēs biiām — kā isi, tā sinzi, r'beni un arī es! Ja roboti anti­gravitācijas laukā nedarbojās, tad gluži pa­rasts ceļamkrāns, kaut vai vienkāršs metāla bloks mūsu uzdevumu būtu atvieglojis! Taču par tik primitīvām ierīcēm šīs pārāk kultu­rālās būtnes nebija iedomājušās!

«Divdesmit… Deviņpadsmit… Astoņpa­dsmit …»

Antigravitācijas lauka intensitāte nebija pastāvīga. Tā es lāgiem tiku cieši piespiests sēdeklim, lāgiem uzrauts gaisā, tad atkal iespiests sēdeklī.

«Piecpadsmit… Četrpadsmit… Trīspa­dsmit …»

Pakāpeniski samontējām detaļu pēc deta­ļas.

- — Uzmanību! Tūlīt būs tava kārta, — uz­sauca Berantons. — Sagatavojies!

«Divpadsmit… Vienpadsmit… Des­mit …»

— Kad nolaidīšu roku, sāksies tava minūte. Nāc tuvāk!

Piecēlies ar mokām aizvilkos līdz savai detaļai. Tā likās neiedomājami smaga. Nē, šādos apstākļos man mūžam to nepacelt!

«Deviņas*.

Beranton! Es nespēšu! Apturi. .

«Astoņas …»

—  Par vēlu! Tava kārta!

Berantons nolaida roku. Izmisīgā apņēmībā

noliecos un satvēru reakcijas palēninātāju. Citas izejas nebija: briesmonis pamodināts, manās rokās vienīgais glābiņš — detaļa, kas dos mums iespēju laikus pāriet ahūnā. Ar skalu nopūtu es pacēlu palēninātāju. Beran­tons, raudzīdamies manā Zemes pulkstenī, skaitīja sekundes:

—  Piecdesmit piecas . ..

Paspēru soli uz priekšu un ieliku palēni­nātāja galu kilsima dobumā.

—  Piecdesmit…

Nē, detaJa bija pārāk smaga! Uz kuru pusi

tā jāpagriež? Pa labi vai pa kreisi? Zem ska­fandra, aizmiglojot acis, sviedri man lija au­maļām.

—  Četrdesmit…

Ko vilcinās tas nelga Suiliks? Viņš taču solījās maksimāli pastiprināt antigravitācijas zonu, kad pienāks mana kārta!

—  Trīsdesmit piecas …

Kā salauzta zem milzīgā spiediena montā­žas brigāde pamazām izklīda. Ar pārcilvē­ciskām pūlēm pacēlu detaļas otru galu vaja­dzīgajā augstumā. Kilsimā jau it kā sama­nīju Jaunu vēstošas vibrācijas. Ja nu isi ir kļūdījušies? Ja nu kilsims acumirklī eksplodē?

—  Trīsdesmit…

Paniskās bailēs pagriezu detaļu, taču uz nepareizo pusi

—   Uz pretējo, uz pretējo pusi! — kliedza Berantons. — Divdesmit piecas …

Pēkšņi detaļa kļuva it kā vieglāka. Varēju to brīvi pagriezt un iestādīt dziļāk. Vajadzēja tikai pagriezt vēlreiz. Bet uz kuru pusi? Bez šaubām, uz pretējo. Bet kā biju to griezis pirmoreiz? Pagalam apjucis, nostāvēju dīkā veselu sekundi.

—  Divdesmit…

—  Nu, tā!

Detaļa viegli, it kā pati no sevis, ieslīdēja īstajā vietā. Berantons instinktīvi pacēla roku, lai noslaucītu sviedrus, kas straumēm lija zem skafandra.

—  Desmit… — viņš skaitīja.

—    Septiņas! — iesaucās Suiliks. — Uz­manību! Nolaižos. Kāpiet ksi 11ā.

Ksilla kupols mūs nosedza. Pēdējoreiz pa­metu skatienu uz stingajiem metāla viļņiem, kurus nekad nevienam vairs neredzēt! Cik ātri vien spējām, smagi cilājot kājas, neveikli centāmies rāpties uz ksilla ārējā gredzena. Pametis lejā centrālo platformu ar bries­mīgo kilsimu, lidaparāts spēji pacēlās gaisā. Strauji samazinadamies, kilsims izzuda no mūsu redzes loka. Aizvilkušies līdz hermētis­kajām durvīm, ielīdām ksillā. Gravitācijas spēks joprojām bija tik milzīgs, ka nejaudā­jām uzkāpt pa kāpnēm. Nogaidījuši, līdz tas mazliet atslābst, mēs, pagalam saguruši, sa­lauzti, gausi devāmies augšup. Pusceļā smaguma sajūta pēkšņi izzuda, man likās, ka esmu tik viegls kā spalviņa: ksills bija ieniris ahūnā.

Dzirkstele naktī

Cits pēc cita komandas locekļi atgriezās savos posteņos. Es iegāju vadības kabīnē.

—  Kur mēs atrodamies? — vaicāju Suili­kam.

—   Kaut kur kosmosā. Ceru, ka pietiekami tālu, lai būtu drošībā. Nogaidīsim eksplo­ziju.

—  Tātad veselu baziku?

—    Pat ilgāk. Sprādziens notiks pēc bazika, bet būs redzams tikai pēc četriem vai pieciem bazikiem atkarībā no attāluma, ko precīzi noteikt nevaru. Neaizmirsti, ka gaisma neizplatās acumirklīgi. Turklāt šau­bos, vai eksplozija diez cik paātrinās snesa viļņu izplatību, kas ir desmitreiz ātrāki par parastajiem. Tomēr pamēģināsim tos uz­tvert.

Berantons un Sēfers iedarbināja reģistrā­cijas ierīces. Mēs pacietīgi gaidījām. Klu­sumā, kas valdīja ksillā, bija sadzirdama vie­nīgi viegla palīgdzinēju dūkoņa un tikko jaušama gaisa sīkšana, tam plūstot cauri filtriem. Es iesēdos dziļāk ērtajā atzveltnes krēslā un pārguris iesnaudos.

Mani pamodināja drausmīgs kauciens. At­vēru acis. Visapkārt bija dziļa tumsa, tikai uz ekrāna liesmoja uguns jūra, kuras fonā nu asi iezīmējās triju manu biedru silueti. Pilnīgi apžilbis, aizgriezos. Ar roku aizklājis acis, Suiliks drudžaini grozīja regulētāju. Filtrs gaismu mazliet apslāpēja. Krampjaini pieķēries krēsla roku balstiem, vēroju fantas­tisko skatu, kas dajēji bija arī manu pūliņu rezultāts, — mirušās saules atdzimšanu.

Debesu tumšajās dzīlēs auga un ar katru mirkli žilbinošāks kļuva spožs gaismas plan­kums, ko nespēja vājināt pat filtrs. Pēkšņi no tā izšāvās violetas liesmu mēles, kas iz­plētās trijos virzienos kā milzeņa pirksti. Sis skats likās jo grandiozāks it īpaši tāpēc, ka nevienas citas zvaigznes nekur nemanīja. Tālo galaktiku blāvie plankumi izgaisa jau­nās saules spožumā.

—   Suilik, kāpēc tu mani nepamodināji? — es iesaucos.

—  Eksplozija mūs pārsteidza negaidot. Kil- sims eksplodēja neparedzēti drīz. Tas no­zīmē, ka mēs atrodamies tai daudz tuvāk nekā domājām, atklāti sakot, pārāk tuvu. Pa­lūkojies radiācijas skaitītājā!

Rādītājs pakāpeniski  virzījās uz zaļo svītru, kas vēstīja briesmas. Berantons un Sēfers aukstasinīgi vēroja reģistrācijas ierī­ces.

—  Uzmanību! Pārejam ahūnā!

Sajutu pierasto grūdienu. Ekrāns satumsa. Nākamajā mirklī sekoja otrs grūdiens — ksills iznira no ahūna, taču ekrāns neiegaismojās.

~~ Kur mēs esam?

Neviens neatbildēja.

—  Suilik, kur mēs atrodamies?

—  Kosmosā, kur gan citur?

—   Bet saule? Vai tiešām tā atkal nodzisa?

Mani ceļa biedri skali iesmējās.

—  Nē, taču, naivais cilvēkbērni Gluži vien­kārši mēs esam tik tālu no tās, ka gaisma vēl līdz mums nenonāk. Skaties uzmanīgi, tūlīt redzēsim eksplozijas sākumu.

Mēs veltīgi gaidījām divus bazikus. Pēk­šņi kosmosa melnējošā bezdibenī, tieši iepretī kādas galaktikas gaišajam planku­mam, iedegās zaļa dzirkstele.

—   Kilsima eksplozija, — Berantons pa­skaidroja.

Sekundi, varbūt divas, tumsā mirdzēja vie­nīgi šī zaļā liesmiņa. Pēkšņi uzliesmoja žil­binoša, zilgana gaisma. Seit tālumā tā šķita smieklīgi maza. Tad atkal ieraudzījām ugu­nīgos pirkstus — varenus sakarsušo gāzu iz­virdumus. Tie izpletās, saplūda kopā, beidzot sakusa vienā vainagā, kas brīdi zaigoja visās varavīksnes krāsās. Sekoja otrs izvirdums, tad trešais, ceturtais un neskaitāmi citi, aiz­vien biežāk, aizvien ātrāk un tālāk. Atdzimu­šais spīdeklis, no šejienes skatoties, nu jau likās divreiz lielāks par mūsu sauli un ar katru mirkli auga augumā.

—  No mislikiem tur vairs nav ne vēsts, — mierīgi noteica Berantons. — Gals arī viņu planētām.

Suiliks, apmainot ekrāna filtru, simtreiz

palielināja attēlu. Uz ekrāna bangoja ver­smaina uguns jūra, nemitīgi cēlās un krita | mutuļojoši viļņi, katrs vairāku planētu lie­lumā. Atdzimušās saules diametrs tagad pār­sniedza vecās saules sistēmas robežas, un šajās ugunīgajās dzīlēs nogrima tās planē­tas kopā ar visiem kalniem, ledus ieskautajiem okeāniem, civilizāciju atliekām un … mislikiem!

—    Nē, tas ir par daudz! — nule ienācis seallā, iesaucās kāds isu jauneklis. — Ak,Gaismas dievs, tu esi pārāk lielu varu devis saviem dēliem!

Suiliks, it kā pēc čūskas dzēliena, pavērās jauneklī:

—   Par daudz? Ko tas nozīmē? Vai tu vē­lies, lai misliki izdzēš Jaltaru?

Jauneklis neatbildēja. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad dzirdēju apšaubām seno pravietojumu. Vai tā nebija likteņa ironija, ka tieši Suiliks, viens no nedaudzajiem Ellas ateistiem, vainīgo apsauca? Bezvārda zvaigzne nostabilizējās. Brīžam virs tās pacēlās mirgojošas protuberances, bet diametrs vairs nepalielinājās. Laiks bija griezties atpakaļ uz Ellu, un mēs pārgājām ahūnā.

Kad uz televizora ekrāna iznira Ella, Sui­liks noraidīja turp ziņojumu par ekspedīcijas panākumiem. Un, pirms sasniedzām atmosfēru, sastapām mums pretī izlidojušo goda eskortu — simt ksillus «Tsalana» vadībā. Jūras ostā mūs sagaidīja Gudro padome pilnā

sastāvā. Visiem priekšā, pašā malā varēja saskatīt trīs slaidus stāvus — Ilna, Esīna un Beišita māja mums. Krastmalā, apakšējā te­rasē un tuvējo kalnu nogāzēs drūzmējas tūk­stošiem cilvēku. Tik milzīgu pūli uz šīs lai­mīgās planētas es līdz šim nebiju redzējis. Kad izkāpām no «Svinsa», skaļi nogranda himna, kuru biju reiz dzirdējis uz Rēsana Apdzīvoto planētu savienības sēžu zālē. Šo­reiz tā līdz asarām saviļņoja arī mani, Zemes cilvēku ar sarkanām asinīm un vāji attīstītu misticisma izpratni. Klausījos dziesmā, dziļi aizkustināts. Tā stāstīja par neskaitāmām cilvēcēm, kas jau atbrīvotas no Mūžīgās tum­sas draudiem, un par Gaismas dēliem, kuru priekšā pavērusies laimīga nākotne.

Saviļņoti, nogurumā tikko turēdamies kā­jās, mēs iegājām padomes zālē. Suiliks gata­vojās sākt atskaiti, kad Azlems viņu smalk­jūtīgi pārtrauca:

— Nevajag, Suilik. Tehniskos paskaidroju­mus atliksim uz rītu. Tagad tikai pastāstiet, kā tas notika.

Mēs runājām pēc kārtas. Nervu sasprindzi­nājums palīdzēja mums rast īstos vārdus, lai attēlotu uz mirušās saules pārdzīvotās šaus­mas un izmisumu, kad šķita, ka reakcijas palēninātāju neizdosies pacelt, bet sekundes neapturami traucās uz priekšu. Ieteicu isiem ierīkot ksillā celtni vai bloku. Viņi manī klau­sījās neparasti uzmanīgi.

Pēc tam mēs ar linu devāmies mājup. Pa­gāja astoņas dienas, līdz pilnīgi atguvu garīgos un fiziskos spēkus. Mūs apciemoja Sui­liks un Esīna, Beišita un Sēfers; mani ap­sveikt ieradās ne vien tuvākie kaimiņi, bet pat daudzi tālumnieki, kas man bija pavisam sveši. Stāstu par mūsu piedzīvojumiem nā­cās atkārtot neskaitāmas reizes. Astotās die­nas vakarā, atgriežoties no peldēšanās, ieraudzīju, ka mājas priekšā nolaižas zilais padomes reobs. No lidaparāta izkāpa Asza un mierīgi pavēstīja:

— Slēr, otrais kilsims ir gatavs!

Tā sākās piedzīvojumiem visbagātākais pe­riods manā dzīvē. īsi nolēma torpedēt visas pārējās mirušās saules ap pirmo dzīvei at­doto zvaigzni nolādētajā galaktikā un radīt tur pastāvīgu gaismas avotu. Piedalījos dau­dzās jaunās ekspedīcijās, kuras gan vairs ne­bija tik briesmīgas kā pirmā. Palēninātāju uz mirušās saules novietoja ar celtņa palīdzību, man vajadzēja tikai to vadīt. īsi, sinzi un r'beni šo godpilno pienākumu vienprātīgi uz­ticēja man, kaut gan tagad ar to spētu tikt galā jebkura sieviete. Starp citu, drīz vien mūsu ekspedīcijās, kaut gan tās bija nogur­dinošas, taču ne tik bīstamas kā desantope- rācijas uz misliku planētām, sāka piedalīties arī sievietes.

Strādājot ar pilnu jaudu, isu rūpnīcas bū­vēja jaunus gigantiskus ksillus. Ceturtajā ekspedīcijā jau devās trīs šādi kosmosa kuģi, desmitajā — septiņi ksilli iededzināja septi­ņas saules uzreiz. Bet no vienpadsmitās ekspedīcijas desmit ksilliem atpakaļ atgrie­zās tikai pieci.

Šo reidu es nekad neaizmirsīšu. Kaut gan, torpedējot milzīgu sauli, antigravitācijas lauka intensitāte bija maksimāla, mēs tik tikko neaizgājām bojā un tikai pašā pēdējā brīdī paguvām aizlidot. Neuzmanīgi piegā­jis pārāk tuvu centrālā gredzena malai, kur antigravitācijas spēks bija daudz vājāks, kāds iss nokrita uz mirušās saules, un viņa paša svars to saspieda mūsu acu priekšā. Palīdzēt nebija ne mazākās iespējas.

Gaidot eksploziju, ilgi klejojām Visumā. Visapkārt valdīja necaurredzama tumsa. Pirmā saule bija aizdegta pirms sešiem mē­nešiem, bet, tā kā attālums starp abām sau­lēm bija ļoti liels, gaisma līdz šejienei vēl nebija nonākusi. Kopā ar Esīnu un linu sē­dēju Suilika kabīnē. Esīnu māca skumjas: bojā gājušais jauneklis, kura mirstīgās atlie­kas iznīcinās drausmīgā eksplozija, bija vi­ņas attāls radinieks. AĪēs klusējām. Dežurē­jošais iss, sēdot pie reģistrācijas pults, kā lūgšanu skaitot, monotoni lasīja mēraparātu rādītājus:

—  Sekan, sriik. Tsenan, stiik. Ofati, snik …

Pēkšņi pielēcis kājās, viņš ar skatienu ieurbās kādā skaitītājā.

—  Tsenan mislik: sen, tsi, seron, stell, si- don…

Misliku izstarojuma rādītāja bultiņa pārlēca uz piekto iedaļu. īsiem būtu bīstami, ja rādītājs sasniegtu septīto, bet r'beniem —sesto iedaļu! Tātad kaut kur izplatījumā, tālu no visām planētām, klejoja misliki. Tas no­zīmēja, ka atkal draud jaunas briesmas.

Taču šoreiz nekas ļauns nenotika, vismaz mums ne. Izstarojuma intensitāte pēc brīža atslāba. Bet nākamajā mirklī mūs apžilbināja spoža gaisma. Kilsims bija eksplodējis īstā brīdī.

Ienirām ahūnā un sasniedzām kaijenu pla­nētu, kur bija apmeties isu galvenais štābs. Kosmodromā mūs sagaidīja Akeijona gigan­tiskais ksills. Lidlauka otrā malā vīdēja ne­liela internacionāla pilsētiņa, kur dzīvoja ksillu inženieri un apkalpe. Kaijeni pret mums izturējās draudzīgi, kaut arī diezgan rezervēti.

Gaidījām pārējos eskadras ksillus. Divi no tiem atgriezās, un to komandieri ieradās štābā ar raportu. Viss ritēja normāli. Jau bija iedegtas pavisam piecdesmit saules, bet, salīdzinot ar miljardiem mirušo sauļu nolā­dētajās galaktikās, tās bija, kā izteicās Beišita, tikai niecīga dzirkstelīte naktī.

Stundas ritēja, satumsa, uz kaijenu planē­tas iestājās nakts. Pārējie seši ksilli nerādī­jās, Kamēr nebija pagājis paredzētais laiks, tas mūs sevišķi neuztrauca. Paēduši vakari­ņas, devāmies pie miera. No rīta kosmodromā joprojām bija tikai četri gigantiskie ksilli. Ap pusdienlaiku no Ellas atlidoja neliels ksills. Tas atveda Aszu. Sarunājoties laiks pagāja nemanot. Kad atkal iestājās nakts, bet neviens no gaidītajiem ksilliem neatgrie­žas, sākām nopietni bažīties. Vienojāmies, ka Suiliks, Asza un es šonakt paliksim nomodā.

Apmetāmies kaijenu tornī, kur isi priekš­pēdējā stāvā bija iekārtojuši novērošanas posteni. Mums virs galvām smagi dunēja kai­jenu sargkareivja soļi. Viņš vēroja kaijenu zvaigžņu kuģu reisus. Asza, nosēdies pie uz­tvērēja, gatavojās uzņemt sakarus ar ksil- liem, kad tie tuvosies planētai. Kā radio, tā snesa viļņi klusēja. Ap pusnakti Aszu nomai­nīja Suiliks. Atlaidies mīkstajā dīvānā, es lēnām grimu snaudā. Telpā bija tumšs, vie­nīgi zaļās kontrolspuldzes viegli mirgoja.

Negaidot uz ekrāna iznira astotā ksilla kapteiņa Brišana bālā seja. Viņš kaut ko ap­rauti, neskaidri sauca, tad ekrāns nodzisa.

Miegs man bija kā ar roku atņemts — piecēlos un nostājos Suilikam aizmugurē. Viņš nervozi grozīja uztvērēja slēdžus. Ekrāns egaismojās vēlreiz, bet attēla nebija.

—  Suilik, kas noticis? — es jautāju.

—  Nezinu. Katrā ziņā — nekas labs.

—   Nāciet līdz! — viņu pārtrauca Asza. Uzkāpām augšējā stāvā. Ieraugot mūs, kaijenu sargkareivja izvalbītās acis naidīgi iekvēlojās, bet, tiklīdz viņš pazina Suiliku, laida liesmiņas nodzisa. Pēc Aszas lūguma kaijens, ieslēdzis kosmosa detektoru, kas, tarp citu,'bija uzlabots sinzu modelis, taustīja debesis. Šis radaram līdzīgais detektors izmanto snesa viļņus. Uz ekrāna iznira kustīgs plankums, kas ātri tuvojās.

—      Astotais ksills, — teica Suiliks. — Tas būs klāt pēc dažārn minūtēm. Iespējams, ka viņi jau ielidojuši atmosfērā.

Mēs atkal nokāpām lejā. Kosmodroma stū­ros cits pēc cita iedegās spēcīgi prožektori. Spilgtais apgaismojums nebija vajadzīgs mūsu ksillam, bet gan kaijenu kosmosa ku­ģim, kas atgriezās no starpplanētu reisa. Šis milzīgai olai līdzīgais lidaparāts drīz vien neveikli piezemējās lidlaukā. Tiklīdz tas apstājās, no tumsas iznira astotais ksills. Tas laidās lejup nevis vertikāli, bet gan sāniski piķēja tieši uz zemi. Suiliks nobālis sastinga pie loga.

—- Ko Brisans dara? Vai viņš ir jucis? Var­būt iedomājies, ka vada reobu? Nolādētie misliki. Pārāk ātri, visādā ziņā pārāk ātri. «Sih!»

Ar vairāk nekā tūkstoš kilometru lielu āt­rumu stundā gigantiskais ksills ietriecās pla­nētas virsmā. Gaisā uzlidoja veseli zemes blāķi, prožektorus aizklāja smagi putekļu vāli. Cauri dzeltenīgajai dūmakai varēja re­dzēt, kā ksills salecas, krīt, atkal salecas. Beidzot, sasvēries uz sāniem, lidaparāts ripoja uz priekšu kā milzīgs ritenis. Viegli aizķēris Akeijona ksillu un paripojis garām pirmajam un trešajam ksillam, tas ietriecās kaijenu kosmosa kuģī.

Steidzāmies lejā un skrējām uz katastro­fas vietu. Putekļu mākonis pamazām izklīda. No trešā ksilla izlēca isi un sinzi. Kad skrē­jām garām pirmajam ksillam, mums pievie­nojās Esīna,Ilna un Beišita. Milzīgā ātrumā mums garām pabrauca kaijenu glābšanas ko­mandas mašīnas.

Kosmosa kuģis liesmoja. Tam blakus, at­gādinādams pilnīgu drupu kaudzi, ar sa­lauztu, sadragātu apvalku stāvēja mūsu asto­tais ksills. Izejas lūka kreisajos sānos bija atvērta, bet tajā neviens nerādījās. Ielīdām saārdītajā gaitenī, rāpojām zem iegruvušajiem griestiem, atgrūžot sāņus isu līķus, un beidzot nonācām seallā. Tur vēl mirgoja gaisma, un kaut kur bojātā kosmosa kuģa dziļumā viegli dūca motors. Seallā atradām septiņus vīrus, seši no tiem bija miruši. Vie­nīgi Brisans vēl elpoja. Pazinis Aszu un Suiliku, viņš nočukstēja:

— Uzmanieties, misliki dodas pretuzbru­kumā! — un tūlīt nomira.

Saārdītās iekārtas un bojātās aparatūras vispārējā haosā Suiliks zem kāda soliņa uz­gāja ksilla dienasgrāmatu. Mēs izgājām laukā, dodot vietu trešā ksilla komandai, kas rūpīgi pārmeklēja cietušo lidaparātu. Starp līķiem viņi atrada dzīvu krenu meiteni, kam bija lauzti locekļi. Meiteni nekavējoties nogā­dājām bāzes slimnīcā.

Kaijenu kosmosa kuģis turpināja degt. Ne­zinu, kādu degvielu kaijeni savās raķetēs lieto, taču tā it viegli eksplodē un izdala milzīgu karstumu. Liesmas pamazām izdevās apslāpēt. Atgriezušies savā novērošanas pos­tenī, nekavējoties sasaucām kara padomi.

Lūk, ko īsumā uzzinājām no ksilla dienas­grāmatas:

Lidojums noritēja normāli. Uz mirušās saules komanda uzstādīja un ieslēdza kil- simu. Pēc tam, pietiekami attālinājies, ksills gaidīja eksploziju, bet tā nenotika. Nogaidī­jis piecreiz ilgāk, nekā paredzēts, Brisans otrreiz nelaidās lejup, jo pārbaudīt kilsimu nav iespējams. Brīdī, kad viņš pavēlēja pār­iet ahūnā, ksillu ielenca misliki. Nekavējo­ties pret tiem raidītie termiskie stari bries­mas atvairīja, taču trīs isi jau bija nopietni cietuši.

Tad ar pārējo biedru piekrišanu Brisans pie|āva nepiedodamu kļūdu. Viņš neatgriezās bāzē, bet gan lidoja uz šīs saules sistēmas pēdējo planētu, kur mudžēt mudžēja misliki. Tur Brisans ievēroja daudz sarežģītākas kon­strukcijas torņus nekā tie, kurus bombardē­jām uz Kalvenolta Septītās planētas. Kilsims joprojām neeksplodēja. Brisans no­sprieda, ka misliki droši vien atraduši līdzekli, kas aizkavē tā darbību. Varēja do­māt, ka viņi jau ir informēti par šā aparāta iedarbības sekām. Tātad iespējams, ka mis­likiem ir kāds ultraātrs sakaru uzturēšanas līdzeklis starp saules sistēmām.

Tad Brisans nolēma doties prom. Attālinā­jies no planētas, ksills jau gatavojās pāriet ahūnā. Te pēkšņi no kosmosa dzīlēm pār to sāka birt nedzīvi misliki — īsta metāla bloku krusa. Tie ielauza ksilla apvalku, kurš nebija tik izturīgs kā «Unai — manam sapnim». Kaut gan puse dzinēju un aparatūras vairs nedarbojās, bojātajam ksillam tomēr izdevās

pāriet ahūnā. Pēdējais ieraksts dienasgrā­matā bija šāds:

«Bāze jau redzama. Mēs nolaižamies pā­rāk ātri.»

Mēs velti gaidījām pārējos ksillus. No sešu ksillu trīssimt komandas locekļiem izglābās tikai viens — krenu meitene Barasa. Viņa vēlāk apstiprināja visu, ko bijām izlasījuši dienasgrāmatā. Kaijeni katastrofā bija zaudē­juši deviņdesmit septiņus savējos.

Atgriezāmies atpakaļ uz Ellas. Divus mē­nešus Apdzīvoto planētu savienības padome pētīja jauniegūtos materiālus, un galu galā mēs varējām izdarīt zināmus secinājumus. Šoreiz es saku «mēs», tāpēc ka sanāksmē piedalījos kā pilntiesīgs delegāts, protams, nevis kā Zemes, bet gan kā Ellas pārstāvis. Nolēmām, ka turpmāk gigantiskie ksilli jā­sūta kosmosā tikai vairāku mazo ksillu pava­dībā. Mazie «Ilna — mans sapnis» tipa ksilli iznīcinās misliku pitonus uz planētām, kamēr gigantiskais ksills uz mirušās saules novie­tos kilsimu. Lai izvairītos no pārāk lieliem zaudējumiem, mazo ksillu komandās jāuzņem vienīgi sinzi vai… Zemes cilvēki!

Epilogs

Mans stāsts tuvojas beigām. Piedalījos vēl divās ekspedīcijās. Viena no tām devās uz to pašu saules sistēmu, kur bija cietis neveik­smi astotais ksills. Šoreiz lielais «Svinss» Suilika vadībā uz mirušās saules novietoja un iedarbināja kilsimu, kamēr simts mazo ksillu tajā pašā laikā ar infraatombumbām uzspri­dzināja misliku pilonus uz visām šīs sistēmas planētām. Pēdējo operāciju veicu es pats ksillā «Ilna — mans sapnis».

Pēc otrās ekspedīcijas mani izsauca Gudro padome un es saņēmu negaidītu, dīvainu pie­dāvājumu.

Ievērojot pašreizējo Zemes civilizācijas at­tīstības līmeni, isiem nav iespējams oficiāli nodibināt ar mums sakarus. Viņi vairākkārt bija mēģinājuši cīnīties par mieru uz dažā­dam planētam, kur plosās kari, bet paši allaž nonāca kara stāvoklī ar šo planētu cilvēcēm. Tāpēc isiem vajadzēja pieņemt Izņēmuma likumu. Gudrie mums ieteica atgriezties dzim­tenē un sameklēt tur brīvprātīgos, kas būtu ar mieru pārcelties uz kādu neapdzīvotu

Sēfantezona planētu deviņu gaismas gadu at­tālumā no Ellas. Kad uz šis planētas cilvēku skaits būs pietiekami savairojies, mēs varē­sim piedalīties kopējā cīņā pret mislikiem. Nav svarīgi, cik ilgs laiks tam būs nepie­ciešams, jo cīņa turpināsies vēl tūkstošiem gadu.

Kopā ar Ilnu un Suiliku apmeklēju šo pla­nētu. Tā ir lielāka par Zemi, taču starpība nav tik ievērojama, lai gravitācijas spēks būtu sevišķi jūtams. Plēsīgie zvēri vai arī cita veida briesmoņi tur nav sastopami. Augu valsts ir zaļa, tāpat kā pie mums, klimats brīnišķīgs, pie debesīm mirdz divi mēneši, ne­trūkst okeānu un kalnu. Turklāt isi solījās apgādāt mūs ar visu nepieciešamo. Es piedā­vājumu pieņēmu.

Tāpēc tagad, pēc trim gadiem, esmu atkal dzimtenē. Tomēr mājās jūtos kā svešinieks. Man šķiet, ka vairs neesmu tikai Zemes cil­vēks. Suilikam laikam būs taisnība — es esmu īstenāks iss nekā viņi paši.

Pirms pusgada kādā naktī ksills mani iz­sēdināja Manjū klajumā. Nekavējoties devos uz ārzemēm un atgriezos pēc pāris mēne­šiem, lai sagaidītu linu, kuru līdzīgā kārtā nogādāja uz Zemi. Ļaudīm saku, ka sievu pārvedu no Somijas. Ārzemju ceļojuma laikā apmeklēju apmēram simt cilvēkus dažādās valstis. Daudzi no tiem ir ar mieru doties man līdzi.

— Pag, — es Klēru pārtraucu, — tu ap­galvo, ka neesi bijis mājās trīs gadus, bet sākuma teici, ka izlidoji no šejienes šā gada oktobri!

—   Tieši tā. Biju prom no Zemes tikai da­žas dienas. Kad paskaidroju Ellas gudra­jiem. ka drīkstu nozust no mājām tikai uz kā­dām divām trim dienām, jo pretējā gadījumā nespēšu uzdevumu sekmīgi izpildīt, viņi ilgi lauzīja galvas, aplēšot manu atpakaļceļojumu. Zināmos apstākļos, lidojot caur ahūnu, iespējams veikt arī ceļojumu Laikā, taču vi­sai šaurās robežās. Tomēr tas prasa milzīgu enerģijas patēriņu. Kā isiem tas izdevās, ne­saprotu. Skaidri zinu vienīgi to, ka nodzīvoju uz Ellas trīs gadus un esmu tagad trīsdesmit piecus gadus vecs, kaut gan tev pašreiz ir trīsdesmit divi un tu taču biji mēnesi jau­nāks par mani. Pēc mūsu laika tomēr iznāk, ka atstāju Zemi piektajā oktobrī un atgriezos mājās jau astotajā. Starp citu, gudrie tev to paskaidros sīkāk, ja vien būsi ar mieru man sekot.

—  Kā? Tu gribi, lai lidoju jums līdzi?

—   Kāpēc gan ne? Tu taču esi gluži viens šai pasaulē. Turklāt fiziķim, kurš tik ļoti mīl savu zinātni kā tu …

—  Tādā gadījumā man būtu vēl loti daudz jāmācās, — es ar sarūgtinājumu iebildu.

—   īsu pushipnotiskās metodes tev ātri pa­līdzēs visu apgūt. Apdomā labi! Mūsu priekšā atvērsies Visums, bezgalīgās kosmosa tā­les!

Klērs apklusa. Klusumu traucēja vienīgi veca sienas pulksteņa vienmērīgie tikšķi. No pārsteiguma biju gluži vai mēms. Klēra fan­tastiskajam stāstam un vilinošajām perspek­tīvām vēl lāga nespēju ticēt.

Klērs atkal ierunājās:

— Saproti, man pašam vēl nav īsti skaidrs, kur es biju. Noteikti zinu tikai to, ka Ella un Zeme eksistē vienā un tajā pašā izplatījumā šā vārda visplašākajā nozīmē. Tāpat arī misliki. Un tieši tie apdraud kā isus, tā mūs. Reālu pierādījumu man nav, taču esmu pil­nīgi pārliecināts, ka mēs visi dzīvojam vienā Laikā. Neskaitot fotoattēlus, kurus varu tev parādīt kaut vai tūlīt, mans vienīgais pierā­dījums — Ilna — sēž tavā priekšā: andromēdiete Ilna, kas dzimusi uz Arbora astoņ­simt tūkstoš gaismas gadu attālumā no Zemes. Arbors, tāpat kā Zeme, nerunājot, pro­tams, par Suilika jaunatklāto mežonīgo pla­nētu, ir viena no retajām, ko apdzīvo cilvēki ar sarkanām asinīm, būtnes, kuras neietekmē zvaigžņu dzēsēju misļiku izstarojums.

Jā, nudien, pirms sešiem mēnešiem es aiz­lidoju uz Ellu un mājās atgriezos pēc trim dienām, šajā laikā nodzīvoju uz Ellas trīs gadus, patiesi biju nolādētajās galaktikās, kur cīnījos ar mislikiem, piedalījos mirušo sauju torpedēšanā, apmeklēju Rēsanu, kur iepazinu Apdzīvoto planētu savienības pār­stāvjus. Ja nebūtu Unas, man pašam liktos, ka viss, ko stāstu, ir ārprātīgā murgi, un es dotos pie psihiatra. Bet runa nav tikai par linu. Pavisam piemirsu asrnu, kuru tu nupat manā laboratorijā apbrīnoji, — nemaz nelie- dzios, tu taču neproti melot. Šo aparātu uz Zemes nekādā ziņā neatstāšu. Bez šaubām, tas atbrīvotu cilvēci no daudzām slimībām. Ar tā palīdzību jau izglābu mūsu drauga La- peira māsu, kas lēnām mira ar vēzi. Ja asrns nonāktu mūsu politiķu un militāristu rokās, tad tas nekavējoties tiktu pārvērsts visbries­mīgākajā iznīcināšanas ierocī. Diferencēti antibiotiskie stari… Nē, tas pagaidām jāat­liek. Mēs nemitīgi vērosim Zemi un, tiklīdz uz tās uzvarēs miers … Ja vien to nepiemek­lēs Auras un Zēna liktenis… Tad no Zemes civilizācijas labākajā gadījumā pāri paliks tikai kāda trausla skulptūriņa jauna kosmosa pētnieka namā.

Mirkli klusējis, Klērs iesmējās:

—   Interesanti, ko domās mūsu varasvīri, kad atklāsies, ka nozuduši daudzi viņu spē­jīgākie un drosmīgākie pavalstnieki? Droši vien atkal vainos krievus. Bet arī viņpus tā daudzinātā «dzelzs aizkara» pazudīs cilvēki. Nav taču pamata taupīt Jauno Zemi tikai vienai izredzētai tautai. Pulkstenis rāda jau trešo rīta stundu, laiks doties pie miera. Pār­domā labi manu priekšlikumu.

—   Rītvakar man jābūt Parīzē, — es aiz­bildinājos.

—  Nē, taču! Es tevi nesteidzinu. Uzturēšos uz Zemes vēl vairākus mēnešus un vispār laiku pa laikam šurp atgriezīšos. Ak, jā, vēl kāds kuriozs sīkums — savam bijušajam pacientam pārvedu volframa sakausējumu, ko biju aizņēmies. Šim cilvēkam nav ne jausmas, ka Viņa skapī tagad rūpīgi glabājas metāla gabals, kas pagatavots kādā Rēsana laboratorijā.

Tonakt tikai ar mokām iemigu. Septiņos no rīta biju jau augšā. Ēdamistabā mani gaidīja Klērs un viņa sieva. Naktī dzirdētais stāsts dienā likās kā tāls un neticams sapnis. Ne­viļus pavēros uz Ilnas šauro roku un atcerē­jos magnetofona lentes — lietišķu pierādī­jumu, kas tagad atrodas manā ceļa somā.

Steidzīgi paēdu brokastis. Kad atvadoties paspiedu Klēram roku, Ilna kaut ko pasacīja viņam svešā, melodiskā valodā un sniedza man nelielu sainīti.

—    To viņa dāvā tavai nākamajai sievai, gadījumā, ja tu atteiktos braukt mums līdzi, — paskaidroja Klērs. — Tā ir Arbora velte Zemei. Kad izlemsi, atraksti.

—   Norunāts! — es piekritu. — Jo tas to­mēr nāca tik pēkšņi. Man vēl vismaz pāris reizes jānoklausās tavs stāsts.

Es aizbraucu. Pēc dažiem kilometriem ap­turēju mašīnu un atraisīju sainīti. Tajā at­radu balta metāla gredzenu ar brīnišķīgu gaišzila dimanta galviņu sešstūrainas zvaig­znītes veidā.

Nākamajā rītā ierados savā laboratorijā, un dzīve atkal sāka ritēt parastajās sliedēs. Ik vakarus ieslēdzu magnetofonu, līdz drīz vien iemācījos Klēra stāstu pilnīgi no gal­vas. Ierakstīju to šajā burtnīcā. Gredzenu parādīju kādam slavenam juvelierim. Šaubī­ties nevarēja — juvelieris nekad nebija ne redzējis, ne dzirdējis, ka būtu zvaigžņveida dimanti. Pats gredzens bija no platīna.

Izdarīju lielu aplamību: iedevu izlasīt savu burtnīcu glītajai neitronu fizikas speciālistei Irēnai M… Pēc pāris dienām to atdevusi atpakaļ, viņa man ieteica atmest fiziku un nodoties fantastisku romānu sacerēšanai.

—  Bet ja nu tā ir patiesība? Vai jūs būtu ar mieru doties turp? — es vaicāju.

—   Kāpēc gan ne? — Irēna atbildēja. Tad ļāvu viņai noklausīties ierakstu magnetofona lentē un parādīju gredzenu.

Beidzot esmu izlēmis! Braukšu! Nosūtīju Klēram vēstuli. Lūkošu pierunāt Irēnu doties man līdzi.

Sis dīvainais manuskripts atrasts F. Borī kunga istabā zem dīvāna. Lasītājiem jau zi­nāms, ka jaunais, spējīgais fiziķis ar spo­žām nākotnes izredzēm — Borī kungs — no­zuda reizē ar savu Centrālās atomeksperi- mcntu laboratorijas kolēģi Irēnu Masona jaunkundzi. Ievācām izziņas par manuskriptā minēto doktoru Klēru no Dordoņas. Arī viņš nozudis ap to pašu laiku. Dažus mēnešus pirms tam doktors Klērs atgriezies no ārze­mēm un pārvedis jaunu, skaistu sievu, ko ap­precējis svešumā. Jāpiebilst, ka vienlaikus nozudusi arī Klēra vecā auklīte Madlēna. Kā liecina vārtsardze, vakarā pirms nozušanas Borī kungu apciemojis slaids tumšmatis un neparasti skaista blondīne.

Mīklaino notikumu sarežģī vēl kāds ap­stāklis: kaut gan oficiālie informācijas avoti ievēro lielu diskrētību, atklājies, ka gandrīz šajā pašā laikā tiklab Eiropā, kā Amerikā bez vēsts pazuduši vairāki simti cilvēku, lie­lākoties jauni vīrieši un sievietes, visi bez izņēmuma intelektuāli, ļoti spējīgi ļaudis — zinātnieki, mākslinieki, studenti, virsnieki, kvalificēti strādnieki, daži no tiem pat kopā ar savām ģimenēm.

Mums izdevās noskaidrot, ka viņus visus neilgi pirms pazušanas apmeklējis slaiks tumšmatis un ļoti daiļa, jauna gaišmate.

SATURS

 Priekšvārds……………………………………………….. 7

Pirmā daļa. Atnācēji……………………………………. 11

Prologs…………………………………………… 13

Doktora Klēra stāsts…………………………….. 25

Lidojums bezgalībā……………………………… 47

Otrā daļa. Fantastiskā pasaule………………………….. 63

Uz Ellas………………………………………….. 65

Apdzīvoto planētu savienība …. 79

Misliks ………………………………………… 104

Svešas pasaules dziesma………………………. 119

Trešā daļa. Uz spēli likts Visums . . . . 135

Andromēdiete lina……………………………… 137

Kalvenolts dziest………………………………. 162

Nav cerību atgriezties………………………….. 179

Ceturtā daļa. Tumsas valstībā………………………… 199

Nolādētā galaktika……………………………… 201

Misliku gūstā………………………………….. 219

Mirušo sauļu torpedētāji………………………. 237

Dzirkstele naktī………………………………… 264

Epilogs ………………………………………… 277

Fransiss Karsaks ATNĀCĒJI NO NEKURIENES

Redaktore S. Cepurniece. Māksi, redaktors O. Krutojs. Tehn. redaktore II. Pope. Korektore A. Āva. Nodota salikšanai 1969. g. 28. aprīli. Parakstīta iespiešanai 1969. g. 12. septembri. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70 x 90'/32. 9 fiz. iespiedi.; 10,53 uzsk. iespiedi.; 9,47 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks Maksā 49 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva iela 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārval­des 6. tipogrāfijā Rīga, Gorkija ielā 6. Pašūt. Nr. 1154. A(Fr)